Parads - Dagnija Zigmonte

Annotation Dagnija Zigmonte Parāds Romāns Rīga «Liesma» 1990

Dagnija Zigmonte Parāds Romāns C e ļ k r u s t o s viņi apstājās. Mētra, gluži šķība sagriezusies, lasīja uzrakstus uz rādītājiem. Viņa lasīja tos pirmo reizi mūžā, un no viņas sajOsmīgās sejas izteiksmes varēja secināt, ka viņai patīk svešādie vārdi, kuri pagaidām pauda vienīgi neskaidru solījumu. Abi vecāki klusēja. Mētra atkal apsēdās taisni un paskatījās uz Vilmāru: — Uz kuru pusi brauksim?

Tēvs nepievērsa meitenei uzmanību. Atskatījies viņš jautāja savai sievai, Mētras mātei Hildaij — Vai tev vēl nav apnicis?

Viņam ienāca prātā, ka sen jau Hilda vairs negrib sēdēt viņam līdzās priekšējā sēdeklī. Kad viņi vēl bija jaunāki un Mētra maziņa, Hilda vienmēr sēdēja vīram blakus. Viņa ļoti centās nedot vīram padomus, kā labāk jābrauc, un parasti tas viņai izdevās. Kad autoinspektors izknieba pirmo caurumu Vilmāra brīdinājumu talonā, viņa izturējās ļoti savaldīgi, viņa pat sacīja, tas neesot nekāds šoferis, kuram talons tīrs, bez neviena robiņa. Neko viņa neteica arī šinī braucienā, vienīgi, kad Vilmārs bez vajadzības straujāk nobremzēja, viņš dzirdēja sievu aizmugurējā sēdeklī gari nopūšamies.

Labi, ka tik vien. Lai jau Hilda sēd aizmugurē un lasa grāmatu, viņa pēdējā laikā vienmēr lasīja, vienalga, vai viņi brauca pa senpazīstamu vai ari pa gluži jaunu ceļu. Vilmāram vienīgi bija žēl, ka nav cilvēka, ar ko dalīties savos ceļa iespaidos. Mētra vēl vienmēr bija milzīgi bērnišķīga. Hilda mēdza teikt, ka tā ir laime.

Droši vien Hildai bija taisnība, savās meitās sievietes vienmēr orientējas labāk. Nu, un dēlu viņiem nebija.

Pagaidām, Hilda mēdza sacīt, kad paziņu lokā iznāca par to saruna. Vilmārs šim vārdam neticēja, bet locīja galvu s i e v a s vārdiem līdzi. Hildai pilnīga taisnība, šā das lietas jāizlemj sievai, sieva laiž bērnu pasaulē un rūpējas par t o . . . labākais vīrietis, krietnākais tēvs māti nespēj aizstāt.

N e s p ē j . . . Jā gan. Pirmajā dzīvības gadā un arī vēlāk, un iespējams, nespēj nekad. Viņam arī nebūtu jā aizstāj. Ja katram bērnam būtu tieši viens t ē v s un viena māte, ko dalīt tikai ar brāļiem un māsām, būtu sas n i e g t s ' o p t i m ā l a i s stāvoklis.

Tā mēdza sacīt Vilmārs, kad iznāca saruna par ģimenēm un par bērniem. Un tā viņš arī domāja.

Bet t a g a d V i l m ā r s jautāja sievai: «Vai tev vēl n a v apnicis?»

Hilda nolaida klēpī žurnālu, kuru visu laiku atvērtu turējusi. Šoreiz žurnālu. Vilmāram bija tāda sajūta, ka viņa to n a v uzcītīgi lasījusi. Hilda izturēja pauzi kā laba aktrise un tad teica, un katram viņas vārdam bija iepriekš paredzētais svars: — Es domāju, m ē s meklējam atpūtas vietu vasarai?

— Tādā veidā m ē s neatradīsim neko, — Vilmārs norūca. Hilda prata būt biedējoši objektīva. Un s a v a s emocijas viņa bija iemācījusies labi apslēpt. Interesanti, kāpēc t ā s būtu s l ē p j a m a s no vīra?

Bet varbūt Hildai to nemaz vairs nebija?

Nē, nē, Vilmārs domāja.

— Un, ja m ē s esam atbraukuši tik tālu, — Hilda pēc brītiņa turpināja, — tad, es domāju, desmit vai piecpaddsrrrit k i l o m e t r u . . .

— Divdesmit! — Mētra iesaucās. Mētra bija aizrautīga braucēja. Kad cits pie s t ū r e s . . . Nē, Vilmārs laikam nepareizi vērtē meitu. Mētra aug lādzīga, atsaucīga, gan viņa arī mašīnu Iemācīsies vadīt.

Un varēs vadāt v e c ī š u s . . .

— Manis dēļ, — Vilmārs sacīja un atkal pievērsās stūrei. Viņš dzirdēja aizmugurē nočaukstam žurnāla lappuses. Hilda varēja būt šaušalīgi izturēta.

Bet, ja Mētra vēl nebija izaugusi līdz dabas noskaņu apcerēm, viņu saistīja viss jaunais, neredzētais, nepazīstamais, tieši tā, kā tam vajadzēja būt viņas gados.

Visu ce]u no pašas Rīgas viņa sapņoja ieraudzīt kādu meža zvēru — un veltīgi. Vilmārs pie sevis brīnījās, tiešām dīvaini, cik pēdējos gados zvēri tramīgi palikuši. Biezokņos to bija pietiekami. Droši vien jābrauc agros rītos vai vislabāk naktīs, taču viņa pasažieres tādus braukšanas laikus neatzina, un tāpēc vienīgie zvēri, kādus viņiem g a d ī j ā s redzēt, bija uz brīdinājumu zīmēm augstā lēcienā uzzīmētie brieži, vienā reizē Vilmārs izteica domu, ka šīs pēc viena šablona taisītās plāksnītes uz visiem ceļiem atgādina fotogrāfijas «Milicija meklē». Mētra uzreiz jautāja, kāpēc gan vajadzētu meklēt kādu briedi un ko viņš varētu būt nodarījis, un ar milzīgu interesi gaidīja tēva atbildi; viņai, nabaga bērnam, ne tik bieži atgadījās piedzīvot, ka vecāki ar viņu pajokotu. Un tūlīt arī joki bija galā, jo, kad Vilmārs atteica, droši vien briedis izvairoties no alimentu maksāšanas, aizmugures sēdeklī nočaukstēja preses izdevuma lapa un Hildas balss dzēlīgi pajautāja: — Vai nebūtu iespējams izmeklēties piemērotākus jokus?

Abiem priekšā sēdētājiem tomēr nedaudz palaimējās, viņi ieraudzīja stirnu bučiņu, tas Dārjoza pāri ceļam par lielu gabalu, bet tas bija īsts un dzīvs dzīvnieks, un Mētra sajūsmā noelsās vien. Vilmārs ar nopūtu atcerējās savu bērnību, kas iekrita pēckara gados, un tos meža kustoņus, kurus pats bija r e d z ē j i s . . . Nudien, ja ne pašu, tad vismaz Mētras dēļ bija vērts dzīties tādu traku ceļa gabalu, lai varbūt tiešām noīrētu vasarai kādu eksotisku kaktu.

— Vai jums rudenī vēl vienmēr jāraksta par tēmu «Kā es pavadīju vasaru»? — viņš p a j a u t ā j a meitai.

— Fui, nē, — Mētra atteica, — kāpēc tu tā domā?

Vilmārs neatbildēja. Viņš nevarētu pateikt, kāpēc tā domā. Tāpēc, ka pats rakstījis? Mīļie, t a s bija sen, tik sen, ka nebūtu ko atcerēties vairs. Viss ir citādi, kā tu to nesaproti? Pat t a v a s bērnības mežā lielie koki nocirsti un sakuplojusi atauga. Tev pašam kauli dažu rītu jau nepatīkami s t ī v i . . . kāpēc tu domā, ka pasaule stāv uz vietas?

Mūžamežs beidzās, t a g a d p a r ā d ī j ā s skrajums, bet tajā jau pa mājai.

— Tad skaties taču! — viņš uzsauca Hildai.

Un viņa sieva aizmugures sēdeklī apsēdās taisni un sāka kritiski lūkoties uz mājām, kurām viņi tagad brauca garām.

— Neskrien tik ātri! —• viņa uzsauca Vilmāram, Tagad viņi gandrīz vai vilkās.

— Nu ir labi diezgan? — viņš j a u t ā j a . Mētra klusi smējās. Viņai vienmēr nāca smiekli, kad vecākiem gadījās vārdu pārmaiņa. Varbūt tāpēc, ka viņa nebija redzējusi īstu ķildu, īstu naidu. Kaut nu neredzētu. Mētra uzskatīja, ka vecāki mīl viens otru. Iespējams, ka tad, kad Mētra apprecēsies, viņa meklēs ķildas ar vīru. Vi ņai likās, tam jābūt jautri.

Māju izskats neiepriecēja. Skaidri sakot: viņi nebūtu uz tām paskatījušies, ja nezinātu, ka aiz tām neredzama, bet droši klātesoša elpo jūra. Pēc šīs jūras viņi bija braukuši garos kilometrus, pēc jūras un

netraucēta liedaga, kuru visu laiku nepēdo kāju simti, tā ka smilts pat nepaspēj attapties pēc katra jauna pieskāriena.

Viņi gribēja klusu un neskartu liedagu, un, ja nu viņi tā bija izlēmuši, viņiem vajadzēja ņemt par labu vecās, vēju un lietu nopelēkotās mājeles, kuras te stāvēja un ar savu esību svēti apliecināja grāmatās un rakstos lasīto patiesību, ka agrākos laikos zvejnieki dzīvojuši visai trūcīgi. Mājas bija aizgājušo laiku liecinieces. Mā jas droši vien izbrīnītos, ja kāds, kurš prastu ar tām sarunāties (bet kur tādu cilvēku ņemsi?), pavēstītu, ka Rīgai tuvajos zvejniekciemos saceltas tādas . . . tādas pilis, kurām vairs pat nepiederas parastais māju vārds, ka tās jau bijīgi sāk dēvēt par kotedžām.

Te no tā visa nebija ne jausmas. Mājām bija skaidu jumti, pelēki kā m ā j a s pašas. Vilmārs brauca kaitinoši lēni, taču suņi, kas slaistījās tepat apkārt, nemaz nedomāja ievērot braucējus. Hilda brīnījās, kas gan tie par suņiem. Un vēl viņa prātoja, diez vai šeit varēs atrast apmetni. Ēkas, lai cik mazturīgas izskatījās, likās stā vam savrup, neizrādot nekādu draudzēšanās tieksmi.

Varētu gandrīz sacīt, tās turēja atnācēju — nu, atbraucēju — pa gabalu, tā, izstieptas rokas attālumā.

Hildai bija brīnums, kāpēc logos nezied puķes. Parasti tās zied, visvairāk sarkanas, varbūt tāpēc, ka tā ir pati priecīgākā krāsa. Un, kad viņa beidzot tādu puķi tomēr ieraudzīja, viņa ātri, satraukti uzsauca: — Pieturi! Tepat!

Hilda bija piegājusi pie vārtiņiem lūkot, kā tie atverami, kad uzreiz viņai gāzās virsū dzeltens suņa nezvērs, rēja, baltos zobus nikni atiezis: ar mani joki nebūs! Hilda sabijusies atrāvās atpaka], lai gan viņiem starpā sēta un tie paši vārtiņi, kurus viņa nebija mā cējusi atķibināt.

Viņa lūdzoši atskatījās uz vīru, kurš bez steigas kāpa laukā no mašīnas. Kad Hilda uzskatīja, ka jāsteidzas, Vilmārs nekad tā nedarīja. Un Mētra, arī izkāpusi, kā mazs bērns sāka lasīt apaļus ojus no vecas grantskaudzes.

Hildai gandrīz bija aizvainojuma a s a r a s acīs, kad Vilmārs beidzot pienāca klāt.

— Vai te visi izmiruši, vai? — viņa j a u t ā j a .

Bet Vilmārs, negaidot saņēmis Hildu aiz elkoņa, sacīja: — Vai tu dzirdi, ka j ū r a šalc?

Un t a g a d viņa tiešām to sadzirdēja.

Tas patiesi ir dīvaini — j ū r a s krastā šalkas dzird, bet pietiek tikt pāri p i r m a j a i kāpai, un troksnis pazūd.

Tikai jau pa gabalu no kāpām atgājis, cilvēks atkal sajauš jūru, bet j a u citādi, noslēpumaināk, tālāk.

Varbūt — aicinošāk?

Tie, kas pastāvīgi dzīvo pie jūras, viļņu balsis nedzird. Viņi ieklausās tikai, kad vētra grib iepūsties.

Tā pēc ka tā ir briesmu zīme, ne tiem, kas krastā, bet kas pirms laika m a z ā s laivās aizīrušies. Tad m ā j ā s palicēji domā bailīgas domas, bet tie, k a s viļņos, r a u g a cīnī ties par savām dzīvībām.

S a j ā ciemā vairs n e g ā j a jūrā, un tāpēc tikpat kā neviens, pār p a g a l m u pārejot, neieklausījās, ko tur aiz kāpām sola J ū r a s māte.

Neklausījās arī Katrīna. Jā, pavisam godīgi runājot, ausis viņai bija m a z d z i r d ī g a s kļuvušas.

Vēl gan kalpot neatteicās pārējie četri prāti un arī locekļi. Tie vēl papūlēsies Katrīnas labā. Viņa par to iedomājās, naktīs gultā gulēdama, kad miegs, kā pēc pusnakts pabēdzis, negribēja nākt atpakaļ, sazin kur t a s blandījās. Viņa domāja par savu jaunību un spēka gadiem, un kādreiz kā saules zaķītis icrēslainā istabā uzzibsnīja īsa, spoža bērnības atmiņa. Kam viņai tā vairs bija vajadzīga?

Kam tagad no svara, ka kādreiz Katrīna maza bijusi un spiedusies pie ce|iem vecaimātei, kura agri

nomira, tā ka Katrīna no viņas atceras vairs tikai biezos, strīpainos brunčus, kuri bija briesmīgi asi un odās pēc kūts, bet kuros bija tik neiedomājami droši ieglaust seju un tad palikt pavisam klusai, labi zinot, ka nevienas briesmas neiedrošināsies nākt tuvumā vecaimātei un viņas strīpainajiem brunčiem. Viņa atcerējās meža zemenes, kuras bija vērusi smilgās, vajadzēja izvēlēties tādas vidēji garas smilgas, garās mēdza satrūkt, un tad saldās, sarkanās ogas nokrita zemē un nebija vairs otrreiz izlietojamas, tās varēja tikai pats apēst. Bet Katrīnai, kad viņa bija nolēmusi ar ogām pacienāt mājiniekus, tās pašai vairs negaršoja. Tai ziņā viņa bija no citiem atšķirīgs bērns. Katrīnai nepatika iet mežā ogās, bet, kad nu bija jāiet, viņa lasīja cītīgi, sakniebtām lūpām kā mazs, nopietns rūķītis un neiebāza mutē nevienu pašu odziņu.

Citiem bērniem mutes bija sarkanas no zemenēm un melnas no mellenēm, bet Katrīnai lūpiņas tīri bālas aiz nopietnības.

Par daudz nopietni bērni neesot laimīgi.

Katrīnai neviens nav vaicājis, vai viņa laimīga bijusi. Labi, ka tā, jo viņa nezinātu atbildēt. Lai šā, lai tā — vismaz mūžs aiz muguras, nu, tā mūza daļa, kurā mēdz lieli prieki un rūgtas bēdas būt.

Viņa nedzirdēja jūru šalcam, bet viņa dzirdēja gan, ka suns rej. Viņa otrpus m ā j a s lasīja spainī pēdējos pērnos kartupeļus, tie bija labi uzglabājušies un daudz, un tāpēc Katrīna bija nolēmusi tos mazdrusciņ sākt dot arī govij, dārzā j a u n a j ā m saknēm laksti nebija diez cik pakuplojuši. Viņa dzirdēja suni, taču nelikās zinis, droši vien tur garām atkal brauca kādi sveši, kuri ne akli neiegriezīsies viņas pagalmā. Te ciemiņus gaidīja retās reizēs, un šī nu nebija neviena no tām. Tikai kad suns negribēja rimties un nu jau rēja tīri kā vājā grātā, viņa negribot piecēlās, mugurā iesāpējās, un Katrīna ar pierastu kustību pārvilka s ā p o š a j a i vietai ar roku. Sā pēja, kad ilgāk bija sēdējusi saliekusies, — un brīnums būtu, ja nesāpētu, tie gadi un tie darbi, un tie saltie rīti un mitrās piejūras novakares, un viss, un v i s s . . .

Kaut kur t a m v a j a d z ē j a sakrāties, kur citur, ja ne kaulos, ja ne m u g u r ā , kura p a m a z ā m gribēja tiekties apa|a, ne vēsts vairs no Katrīnas citrreizējās staltās g a i t a s . . .

Viņa uzsauca sunim, bet t a s neklausījās, varen aizrā vies savā riešanas un s a r g ā š a n a s priekā. Tur nekas nelīdzēja, v a j a d z ē j a iet raudzīt. Un Katrīna lēni griezās ap m ā j a s stūri, kur b a l t ā m klūdziņām apspraudītās apa ļās dobēs a u g a m e l n ā s j ā ņ o g a s , kuplas un tumšzaļām lapām, un arī viens dievkociņa krūms, un tam smalkie zari bija kā apsudraboti.

Saimnieci ieraudzījis, suns mirklī apklusa, kūla strupo, dzelteno asti, liecinādams: nu, vai es nebiju modrs? Vai n e n o s a r g ā j u ? Krietns suns! Viņa gāja tam garām, pie vārtiņiem, kur stāvēja divi sveši cilvēki, vīrietis un sieviete, un drusku tālāk mašīna, dzeltenīgi brūna, Katrīna neatšķīra, kas par marku, bet citāda tā bija nekā viņas dēlam, un t a s teica, viņam esot žigulis.

Tātad šis nebija žigulis.

— Labdien, saimniec, — sieviete sacīja, — mēs gribējām aprunāties.

— Mēs butes nekūpinām, — Katrīna atbildēja. Sievietes vaigos iesitās sārtums, un viņa teica ātri un nepacietīgi: — Mēs nebraucām pēc zivīm.

Iestājās īss klusums. Katrīna domāja, pēc kā tad viņi braukuši. Ja būtu ar kādu ziņu no bērniem, tad jau tūlīt liktu vaļā. Vienu brīdi viņa tā bija iedomājusies un gandrīz sabijusies, jo sūta jau vienmēr tikai ar sliktām ziņām, labās atnāk pašas, — bet rādījās, k a . . . Nu, kas tad rādījās? Sieviete klusēja, un klusēja vīrietis!

Bet projām negāja, un Katrīna negribīgi vēra vaļā vārtiņu āķi. Pāri sētai — tā jau nebija runāšana.

— Ienāksiet?

Tie divi nāca viens pēc otra, sieviete atskatījās uz Dogu.

— J ū s nebaidieties, Doga rej, bet, kad es esmu klāt, zobus nepalaiž.

— Sunim jau jābūt dusmīgam, citādi nav vērts turēt, — arī vīrietis pavēra muti.

Viņi ienāca pagalmā.

— Vai drīkst palūgt nodzerties? — sieviete ierunā jās. Katrīna sagrasījās iet iekšā, un sieviete atvainodamās teica: — Drīkstētu no visa spaiņa?

Grūti bija neatjaut, lai gan Katrīnai nepatika, kad ceļa gājēji dzēra no viņas smeļamā spaiņa. Ceļa gājēji, jā, kas cits viņi bija, kaut ar mašīnu piebraukuši. Bet kad lūdza.

Odens bija padzerts, bet atnācēji vēl negāja projām.

Katrīna vērīgāk sāka raudzīties viņos. Katrīnu, paraug, gaidīja darbs, kartupeļi jābeidz pārlasīt un jāliek katlā.

Viņi stāvēja un mīņājās, abi atbraucēji, un tad sieviete beigās teica ar tādām kā dusmām: — Mēs gribējām jautāt, vai saimniece mums neizdotu istabiņu uz mēnesi, diviem?

— Istabu? — Katrīna sveši un pārsteigti jautāja, it kā prasīts ne pēc istabas, bet pēc spožā mēness raga, kad tas pirmo vakaru šaurs un spīdīgs debesīs iesprausts. Viņa pat pakāpās soli atpakaļ, un sieviete turpināja: — Nu jā, uz vasaru. Mēs maksātu, cik salīgsim, un, ja saimniekiem kaut ko vajadzētu no pilsētas, mēs varētu a t v e s t . . .

Katrīna vēl vienmēr klusēja kā nolēmēta, un sieviete beidzot bilda: — Es esmu ārste, ja jums ar veselību kādreiz k a s . . .

Jo pateikusi, Hilda s a d u r s t ī j i s , viņa nebiia radusi izspēlēt savu profesiju kā trumpas kārti.

Ikdienā daudzi cilvēki, kas pavirši pazina Hildu, tā arī neziņāja, ka viņa ir ārste, ķirurģe. Šoreiz nenocietās, palielījās, gribēja izrādīt, ka var noderēt — tādai vecenei tādā pasaules malā, no kurienes droši vien trejdeviņas jūdzes pēc ārsta jābrauc. Viņa manīja, ka arī Vilmārs paskatas greizi. Nu lai!

Hildai piepeši likās, ka viņai ir ārkārtīgi svarīgi netikt aizraidītai no šīm namdurvīm. Te viss pauda idillisku — viņa brīdi apdomājās — jā, patiesi idillisku mieru. Ja viņi ar Vilmāru varētu šeit padzīvot, varbūt viņu attiecībās atgrieztos agrākā apskau žamā s a s k a ņ a . . . Hildai t a s viss mirklī izšāvās caur galvu — miers, jūra, priežu šalkoņa, nē, tā taču bija jūra, kas šalca, nu, vienalga, kaut kas šalca pasakaini klusi un nomierinoši, un cik te būtu brīnišķīgi, un saimniece ir kā no bērnu grāmatu ilustrācijām, t a j ā s mēs vēl pa reizei redzam mijas, sirmas sieviņas ar adīkli un kaķi pie kājām, — un vēl viņa paspēja iedomāties: interesanti, kāpēc tad šādos debešķīga miera pilnos nostūros dzīvojošie cilvēki tomēr nīstas un šķiras? Un tad Katrīna, kuras vārdu Hilda, protams, nezināja, teica: — Es nudien nezinu. Tad jāgaida saimnieks mājās Uz viņu tiešām bija iedarbojušies Hildas vārdi.

Un mazāk viņa bija domājusi par sevi un vairāk par Vili, kā viņam derētu dakteris tepat tuvumā. Uz pilsētu aizbraukt viņu nevarēja pierunāt. Bet ja tāda smuka un smaidīga dakteriene paņemtu aiz rokas, paskaitītu pulsu, sirdi paklausītos… Varbūt, ja labi palūgtu, no Rīgas atvestu zāles, tās labākās.

Galvaspilsētā viss vienmēr ir vairāk un labāks. Katrīna p a j a u t ā j a : — Vai jūs no pašas Rīgas?

— Jā, — Hilda atbildēja un arī galvu palocīja saviem vārdiem par drošu apstiprinājumu. Un viņas virs — laikam taču vīrsl — piebilda: — Un no pašas lielākās slimnīcas.

— Vilmāri — Hilda iesaucās.

— Nu, pasēdiet brītiņu, pagaidiet, raug, tepat, — Katrīna rādīja uz soliņu, kuru Aldis uzsitis pirms gadiem pieciem. Toreiz soliņš bija stiprs uz kājām.

Tagad izļodzījies. Katrīna redzēja, ka atbraucēji noskata savārgušo soliņu; tad Hilda teica:

— Nē', mēs iesim kādu gabaliņu pastaigāt.

— Nebaidieties, jūsu svaru viņš izturēs, — Katrīnai ļoti gribējās aizstāvēt soliņa godu. Un šoreiz Vilmārs pasmaidīja un sacīja: — Mums gribas kājas izlocīt.

Katrīna parādīja atbraucējiem tuvāko taku uz jūru, jo kur citur tad viņi gribētu doties, un noskatījās, kā visi trīs aiziet, nu tak jau ģimene, skuķis tievām kājām kā sienāzis skrien gabaliņu pa priekšu. Tad viņa atgriezās pie sava darba, bet domas tinās ap atbraucē jiem, un, kaut trakiski jocīgi šķita, ka viņu vecajā mājā uzreiz varētu dzīvot vasarnieki, dzirdēts jau par tādiem bija, bet pamaz redzēts, šaipusē tikai retajiem cilvē kiem tādi gadījušies, — tad Katrīnu jau kņudināja maza, moža ziņkāre, sak, kā būtu, ja tiešām būtu?

Un viņa prātoja, ja Vilis piekristu… Un kāds naudas rublis arī nebūtu par grēku. Paēduši viņi ir, paldies dievam, bet tāpat j a u . . .

Suns nogūlās ēnā un elsa.

— Kā tu domā, Doga?

Doga nedomāja neko. Doga bija nolēmis nogaidīt.

Bet Vilis teica nē.

Viņš pārnāca m ā j ā s nez uz ko apskaities un noskaitās vēl vairāk, pagalmā svešus ļaudis ieraudzījis. Lai cik dīvaini tas liktos, Vili visvairāk nokaitinaja tas, ka garkājains skuķis (svešs!) spēlējas ar D o g u un tas, vienā mierā uz muguras izlaidies, kulsta savu strupo asti. Tiesa jau bija, reti D o g a m iznāca peldēties tādos svētlaimības un mīlestības viļņos, kādi bagātīgi plūda no Mētras. Pilsētu bērni visi, protams, ja tie ir normāli, sirgst ilgās pēc dzīvniekiem. Mētra bija samīlējusies prastajā krancī Dogā, un izskatījās, ka Doga paci lātībā tūlīt, tūlīt izlaidīs garu. Abi pārējie svešie sē dēja, izsvarojušies uz Alda soliņa, katrs savā galā, un izlikās, ka arī soliņam nekas nav pretī. Viņi rādījās aizņemti savā starpā, pieaugušie runājās, un meitene, kā jau zinām, neredzēja neko un nevienu citu, tikai neuzticīgo suni.

— Doga! — Vilis uzkliedza.

Doga pielēca tik strauji, ka meitene tik tikko noturē jās līdzsvarā. Viņa lielām acīm paskatījās uz ienācēju, un tūlīt pārtrūka ari Vilmāra un Hildas klusā saruna, tie abi lēni cēlās kājās, soliņam beidzot bīstami sašūpojoties.

— Labdien, — viņi teica tik cieši viens pēc otra, ka izlikās, runājuši reizē.

— Tad jau redzēs, cik tā diena laba, — Vilis noņurdēja un viņiem garām iegāja istabā.

— Sitas ir pūķis, — Vilmārs teica.

— Visiem veciem cilvēkiem savas dīvainības, — Hilda mierināja. — Tu pats redzi, viņi pieraduši dzīvot vieni ar sevi, skaidrs, ka ikviens svešais uz ilgu laiku izjauc viņu pierastības līdzsvaru.

— Jā, jā, — Vilmārs atmeta ar roku. — Bet to pūķi lūgties es neiešu.

— Te ir tik skaisti, — Hilda nopūtās.

— Istabā tu nemaz vēl neesi bijusi.

— Es zinu! Un vai tu ievēroji, kādas viņiem puķes, vecos laikos to puķu bija daudz, sevišķi nomalēs, pilni logi, droši vien tās zied tikai vienā noteiktā laikā, bet man palicis prātā, ka es tās tikai ziedošas būtu redzē jusi. Manai tantei bija . . .

Hilda aprāvās. Vilmārs skaidri redzami neklausījās.

Viņš aizsmēķēja.

Bet istabā Vilis bargi raudzījās uz sievu un jautāja: — Kas viņi tādi ir? Ko viņi grib?

Katrīna stāstīja. No Rīgas. Pati daktere. Viņi grib vienu istabiņu. Uz vasaru.

— Kas tā par modi, var viņiem nav kur dzīvot?

— Ir jau, ir, — Katrīna stāstīja lietas, kas vecajam pašam tīri labi zināmas. Nebija nekāds mežavecis, avī zes lasīja, televizoru skatījās, cik nu labi tas prata programmas izrādīt tādā tālā malā. — Tu jau zini, pilsētnieki, viņi nogurst pa tiem putekļiem un a k m e ņ i e m . . .

— Tad lai iet no Rīgas projām! Lai dzīvo, par piemēru, šeit! — Vilis, kā seju niknās grumbās savilcis, tā nemaz brīvāk nepalaida. Katrā šai grumbā īgnums un nepatika pret tādiem te apkārtdauzoņām.

— Bet viņiem nekur nav labi! Laukiem viena vaina, pilsētai cita.

Negribu! Lai iet, no kurienes nākuši!

— B e t . . . — Katrīna teica cik spēdama rāmi.

— Mums tā viena istaba n u d i e n . . . Un viņi maksās.

— Vai tu badā sēdi? — Vilis uzkliedza, un Katrīnai sirds nošļuka. Kad jau sāk k l i e g t . . .

— Es negribu svešus cilvēkus, — Vilis teica kādu nieku mierīgāk, pie virtuves galda apsēdies. — Es gribu, lai mans pagalms ir mans un istaba nav pilna ar sve šiem cilvēkiem. Kur mēs apgriezīsimies, kad v i ņ i . . . Nē, nē! Un tas skuķis uzreiz Dogu n o g r ā b i s . . . Manu suni!

Ko viņam v a j a g no mana suņa?

— Ja būtu slikta meitene, Doga tuvumā neietu, — Katrīna teica kā pie sevis.

— Un lai ir laba, un trīsreiz lai ir laba! Man nevajag! Ko viņi te meklē? Vai Jūrmalā vietas aptrūcies?

K a t r ī n a neatbildēja. V a r b ū t viņa domāja, ka aptrūcies gan, J ū r m a l ā t a g a d vietu atraduši tik daudzi, ka uz katra v a i r s pa vienai priedes skujai neiznāk. Katrīna d o m ā j a par istabu, k a s viņiem dārza pusē gadiem stāv tukša. Pirmīt viņa bija iegājusi, tikai tāpat, apskatīties.

Saules s p ī d u m s kā liels, dzeltens kaķis gulēja uz grī das, kura cilvēka soļus lāgā v a i r s neatcerējās. Viņa bija iedomājusies, ja t u r noliktu vēl vienu g u l t u . . . Viņiem klētī bija.

— Saki tik, lai b r a u c projām, — Vilis teica, galvu nepagriezis. K a t r ī n a neatbildēja. — Salaiž te v i s ā d u s . . .

Sēd kā s a v ā s m ā j ā s . Kad bērni atbrauks, kur tie liksies? — Viņš a p r ā v ā s , bērniem bija savas istabas.

— Ko viņi teiks, m ē s p r ā t u , vai, izkūkojuši, ka tādus m ā j ā salaiduši?

— Viņa ir dakteriene, es teicu, — Katrīna iestarpin ā j a jocīgi a u g s t ā balsī.

— Tā viņa tev saka. Māki sveša cilvēka ādā ielīst!

Un ko bērni teiks, kad dzirdēs, ka mēs par n a u d u . . .

Par n a u d u ! — Vilis skaļi atkārtoja, atkal pats sevi dusmās aizsvilinājis. Viņš gaidīja, ko sieva atbildēs. Brī nums, klusēja. — Vai tev ko ēst nav?

Viņš ieklausījās. K a t r ī n a šņukstēja.

Raudi, cik tu gribi, — viņš sacīja. — Kā es teicu, tā paliks.

Tad Vilis piecēlās un piegāja Katrīnai klāt.

— Raud kā muļķe, — viņš teica. — P a r ko tu raudi?

Vai es vainīgs? Pati salaiž te visādus, un es tas sliktais.

Viņš uzlika roku sievai uz pleca, bet viņa ar asu, stūrainu kustību nogrūda roku nost. Katrīna vienmēr tā mācēja. Katrīna bija iespītīga. Viņa tikai neizskatījās pēc tādas. Vilis zināja labāk. Arī jaunībā, kad

likās, Katrīna mušu nevarēs aizdzīt, ja tā turpat acu priekšā uz galda nolaidīsies, — Vilis zināja labāk. Spītniece un niķupolis. Kad viņa pirmo, pašu pirmo reizi bija apskaitusies uz Vili — t a s bija Dižmāres tirgū, un Vilis tikai uz mirklīti apstājies, lai parunātos ar kaimiņu meitu, nu, kas tur tik slikts bija? — viņa tā atgrūda Viļa roku, ko tas lūgšus un lūgdamies bija uzlicis Katrīnai uz kamieša. Ek, būtu toreiz ņēmis un pagriezies un aizgājis, vai mazums meitu bija pasaulē?

Jā, bija gan, b e t . . . Ja viņam visu mūžu pie sāniem nebūtu bijis Katrīnas, tad, kad labi gāja un kad gāja pavisam s l i k t i . . . ko viņš būtu darījis?

Nekā viņš nebūtu varējis izdarīt, t a s dieva tiesa, nekā.

— Nu, nevajag, Katrīn, — Vilis rūca, un tagad, otru reizi roku uzlicis, viņš turēja to stingrāk. Bet varbūt nevajadzēja nemaz, Katrīna biia mierīgāka kjuvusi. Vai viņa maz vairs raudāja? Vilis ieklausījās.

Nē, pa brī dim noelsojās gan. Viņam bija žēl, ka Katrīna raud, visu mūžu viņam nebija paticis, kad raudāja sievietes — un kaut savu niķu pēc —, un kā lai viņš vienaldzīgi noklausās, kad paša s i e v a . . .

— Kad es tev saku, neraudi! — viņš mēģināja uzbārties, bet balss un dūša pašam bija pavisam žēlas.

Viņš juta ar bažām, ka notiks laikam, kā Katrīna gribējusi. Nu kāpēc viņai taisni tā vajadzēja gribēt, vai viņi divi vien labi nedzīvoja, ko? Sacīsim, viņam nemaz tā nekārojās, lai visi bērni būtu tepat, pie r o kas...

Ja nu viens, jā, viens varbūt.

Bijuši nu tikai tie atbraucēji labi cilvēki.

— Mani sauc Batarags, — Vilmārs teica un sniedza Vilim roku.

— Saipusē tāds vārds nav dzirdēts, — Vilis pa pusei atteica, pa pusei atrūca; izklausījās, ka saimniekam tas šķiet liels trūkums, tas nedzirdētais uzvārds.

Vilmārs pie sevis amizējās: cik viņi abi pazemīgi pret vecīšiem! Hilda pat. Savā darbā, tur viņa peld cauri gaiteņiem un palātām kā gulbju ķēniņiene un nemaz nepūlas apslēpt sliktu omu, ja tāda trāpījusies. Šodienas maskulinizētajai sievietei bieži ir slikta oma, jo bieži viņai jāpārvar grūtības, kādas viņas māsa, pērnā gadsimta beigās vai šī pašā sākumā dzīvodama, pat iztēloties nevarētu. Tās pirmās dakterienes, kas no mūspuses Šveicē studēja, izmācījās galvenokārt par zobārstēm.

Hilda un viņai līdzīgās šķērž cilvēkus, ne aci nepamirk šķinājušas, un pareizi, ka nemirkšķina, v a j a g skatīties, nevis blisināties. Kad Vilmārs reiz ieteicās, viņš, ja būtu jāliekas zem naža, tomēr izvēlētos sev vīrieti ķirurgu, Hilda pavērās viņā druscīt piemiegtām acīm un jautāja: — Tad man tu neuzticētos?

Atbildi viņa n e g a i d ī j a . Atbildi Vilmārs jau bija pateicis. Un Hilda p a s m a i d ī j a sīvi un teica, pēc tāda goda viņa nemaz nekārojot un, jā, viņai labāk patīkot nesagraizīts vīrs.

Nedod dievs būt operētam. Tas nu t ā . . . bet vispār viņš reizēm nožēlo, ka apprecējis ķirurgi.

Viņi vienojās par īres naudu, to Vilis noteica smieklīgi lētu, Vilmārs gribēja maksāt visu uzreiz, bet Vilis pieņēma tikai pusi. Viņi svinīgi un ilgi apskatīja istabu, par daudz ilgi, te jau nebija ko tādu sevišķu redzēt.

Saimniece Katrīna izsteidzās laukā un baltā krūzē atnesa ūdeni. Puķes apliet. Viņa paskatījās uz Mētru un teica: — Kad jūs te dzīvosiet, tu liesi puķītes, jā?

Mētra pēc paraduma gribēja tikai paraustīt plecus, bet tad apjautājās: — Kā tās puķes sauc?

— Sitās ir rānijas, — Katrīna paskaidroja.

— Vai, kāds vārds! — Mētra iespurdzās.

Tagad viņi brauca mājās. Hilda lasāmo žurnālu bija ielikusi somā un rāmu, apmierinātu skatienu

vērās logā.

Maz tur bija ko redzēt, mežs un mežs, priedes un priedes, pakāje ar za|u un baltu sūnu izdrapēta.

Skaisti?

Jā, bet ja tas jāredz visu m ū ž u . . . Hilda domāja, viņai tomēr laimējies piedzimt un palikt pilsētniecei. Par laukiem var pajūsmot, tā gaišā vasaras dienā apkārt braukājot, bet labi, ka vakarpusē esi savā mājā un dzīvokli, kur ir spīdīgi tīras grīdas un vannas istabā karstais ūdens.

Sinī laikmetā, kad atkal un atkal tika uzsvērts — mūsu tautai saknes jāmeklē laukos, mēs visi līdz pusei esam pilsētnieki, bet otra puse pieder laukiem, Hilda savukārt uzsvēra — un ar pašapziņu un labpatiku — ka ir jau trešās paaudzes rīdziniece. Tāda viņa bija, un viņa tāda jutās, tad no kurienes negaidot šī vēlēšanās nokļūt kaut uz vasaru, kaut uz atvaļinājuma laiku no Rīgas tālāk? Hilda teica sev un citiem, jo pašam sevi kādreiz nākas pārliecināt vēl grūtāk nekā tos pārē jos, — viņa teica, Mētras dēļ. Pilsētas stress un smogs, un kādi negatīvi svešvārdi vēl vajadzīgi, Hilda tos visus zināja, Hildai tie bija pie rokas. Mētra nezina nekā cita kā vienīgi Rīgu. Ja viņi kaut kur aizbrauc, tad tās tāpat ir pilsētas, lielākas par Rīgu, mazākas par Rīgu, ar tādu pašu apbūves plānojumu, tādiem pašiem administratīviem un kultūras centriem, kādā no tiem rodams pat nedaudz kultūras. Mētra gan zina, kāda izskatās govs, bet Mētra nav redzējusi saullēktu meža pļavā.

Vai tad Hilda, trešās paaudzes rīdziniece, ir?

Bija gan. Bet sen. Iespējams, ka viņa labprāt noskatītos to vēlreiz. Tikai maz cerību, ka kopā ar Mētru.

Meitenei gribēsies to noslēpumu atklāt vienai pašai.

Hilda toreiz bija divatā. Kas uz Mētru attiecas, viņa vēl ir tīrais bērns. Un viņa, reiz pa televizoru noskatī jusies kārtējo «Dzīvnieku pasauli», l ū d z a . . .

Mētra lūdza reti un, ja ari, tad praktiskas lietas, kā das, izrādās, bija v a j a d z ī g a s visiem audzēkņiem klasē, bet ari tad Hilda viegli nepielaidās. Bet šoreiz Mētra teica, viņai kārotos redzēt, kā uzlec saule — vasarā un ne pār namu jumtiem kā pilsētā, ko nu, pilsētas jaunajos kvartālos m ā j a s ir tik augstas, ka saule, iekams tiem pāri tikusi, ir j a u tikpat kā pusdienā.

— Tu gribētu? — Hilda j a u t ā j a un, pievilkusi meiteni sev klāt, iepūta siltu dvašu tai pakausī. Tā bija vienīgā mīlināšanās, kādu viņas savā starpā atzina, — viena darīja, otra Jāva, nost neraudamās. Hilda juta, ka Mētras galva piekrītoši sakustas, un sacīja: — Būs j ā p a d o m ā .

Abām viņām bija skaidrs, ka nevar būt runas ne par kādu mitekli tepat J ū r m a l ā , ne privātu, ne pat lepnu ģimeņu pansionātu. V a j a d z ē j a ko īstu, tik īsts lūgums izvirzīja t ā d u n o s a c ī j u m u .

Un nu bija. Viņi brauca m ā j ā s , uzvarējusi armija.

Vajadzētu p a j a u t ā t Mētrai: vai tu esi apmierināta? Nē, kāpēc jautāt, ja zināms tāpat. Tai īsajā laiciņā zvejnieku m ā j ā — kā to sauca? Hilda pūlējās atcerēties, savāds vārds, nē, kāpēc gan savāds, tikai nepierasts, savāds liekas viss nepierastais, — ā, Sūpoli, nē, tomēr savāds, — jā, tad Mētra bija izturējusies pavisam at šķirīgi, nebija p a r a s t ā s iecirtības, viņa skatījās ar interesi, un tiešām varēja nodomāt, šovasar saimnieces r ā n i j a s laistīs tievkājainā rīdziniece. Lai nu tā būtu, Hilda pie sevis nosmaidīja. Viņi brauca pāri tiltam, tilts bija prāvs un pamatīgi celts, bet apakšā sūcās niecīga urdziņa. Laikam šī upe, upīte savu dabu izrāda agros pavasaros.

Otrā krastā Vilmārs pieturēja, un Hilda uzslavēja viņa rīcību. Viņi no termosa padzērās karstu kafiju un uzkoda Hildas cepto ābolmaizi. Ievērojamā un kolēģu bijātā ķirurģe kādreiz nolaidās līdz ķēkšas

darbiem, un viņas ceptās ābolmaizes bija loti garšīgas.

— Nu, t a g a d tev ir prieks? — Hilda nenocietusles p a j a u t ā j a meitai, kura kāpa augšā no upītes — rokas skalojusi.

— Ja manis dēļ vien, tad nevajadzēja, — Mētra atteica pusbalsī, bet ar ērcīgu apakštoni. Atkali Hilda par a u d z ī j ā s Vilmārā — vai t a s redz un saprot? — bet vīrs izskatījās vienaldzīgs. Hildai uz mēles grozījās ass vārds. Viņa noturējās un uzsvērti mierīgām kustībām sāka saiņot kopā neapēstās maizes.

— Kurzemnieki tādi ir, — viņa sacīja. — Latgalē vai Vidzemē mūs būtu uzcienājuši. Sitiem ūdens lāsi vajadzēja lūgt. Nu, vai mums pašiem trūkst.

— Bet tev vajadzēja viņiem mūsu ābolmaizes piedāvāt, — Mētra sacīja. — Sacepts kā veselai rotai, atkal sakaltis. Kad brauc ciemos, cienastu ņem līdzi.

Teica un ierāpās mašīnā, vecākus nepagaidījusi. Hilda augstu savilka uzacis, atkal ne vārda pretī neteikdama.

Tāda ir mūsdienu jaunatne, no t ā s sirsnību neizlūgsi.

It kā nepietiktu jau ar to, ka tev līdzās tīri nemanāmi aug un pieaug j a u n s cilvēks, jauna sieviete, kaut tu pati nemaz vēl veca nejūties. Ko nejūties — tu neesi!

Bet, kad tu ej blakus savai meitai, tu vairs neskaities sieviete, tu esi māte, mamma, mutere, kā tevi beigās nosauks kāds puiķelis, kuru t a v a pašas meita būs sev līdzi atvilkusi, kas zina, slepus vai pavisam atklāti pa nakti izguldījusi.

Tev jānoveco tāpēc, ka tev aug bērni, arvien lielāki a u g šie akcelerāti, un tik vien tev ir atpūtas un tiesības pašam uz sevi, cik tu satiecies ar sev līdzīgajiem un līdzīgajām, kuriem ir t ā d a pati bēda m ā j ā vai, vēl sliktāk, nav t ā d a s bēdas, viņi ir vieni palikuši šai lielajā precību laikā, nokavējušies, neatraduši ī s t o . . . Jūs stāstāt viens otram j a u n ā k ā s anekdotes, pēc tam jūs atceraties jaunību, studiju gadus vai pat skolas laiku, ai, cik tas ir skaisti, ne tāpēc, ka tiešām skaisti bijis, bet tāpēc, ka toreiz jauni bijāt jūs, jā, un tad vēl var pa žēloties par nepaklausīgiem bērniem un nepatikšanām darbā un sacīt:ak, kā es gaidu, kad varēšu tikt pensijā, — un patiesībā domāt: kaut jel tik ātri nepienāktu šis laiks, kad tev uzspiež zīmogu: izkalpojis, nokalpojis, atpūtā l a i ž a m s . . . jā, un tad šī vienaudžu tikšanās ir galā, tu ej mājās, ja esi ciemos bijusi, un novāc kafijas galdu, ja ciemiņi bijuši pie tevis, un tev ir skumji un dusmas uz pasaules pirmo un galveno likumu, proti, nežēlīgā laika paietamības likumu.

Vilmārs brīnījās: Hilda sākusi kaut ko dungot.

Hildai bija slikts garastāvoklis, tāpēc viņa dungoja.

Hilda mēdza tā darīt, jo viņa bija gudra sieviete. Un tagad, uzskaitusies uz Mētru, viņa nedomāja drūmas un nomācošas domas, viņa apcerēja savas pēdējā laika veiksmīgākās operācijas un atcerējās kādu kolēģi, vi ņas arī bija kopā studējušas, nejauši sastapās kādā pla šākā sanāksmē, kolēģe bija sakritusies, ka ne pazīt, un, kad nu viņas tomēr pazina viena otru, kolēģe teica apbrīnā, k a s par skaudību pārāka; — Klausies, tu taču vēl esi jauna un skaistai Protams, kolēģes vārdi nav ņemami pavisam par pilnu, spogulis saka ko citu, spoguļa vārdiem Hilda tic, bet spogulis savukārt apliecina: ja tu pieskatīsi sevi, nenervozēsi, nepiepūlēsies, tu vēl ilgi vari būt jauna un iekārojama.

Tāpēc Hilda šodien nestrīdas ar Mētru. Mētra nenojauš, ka mātei arī kārojas pabūt mierā un vientulībā, atpūsties un kādu nieku palutināt sevi, lai varētu atgriezties Rīgā svaiga, gatava pildīt pienākumus, gatava atkal vai veselu gadu nikni cīnīties par vakar vēl pilnīgi svešu, šodien vienīgi viņas mākai uzticētu cilvēku dzīvībām.

Ak, Hilda nopūšas, tā ir pareizā, taču tā ir oficiālā versija. Tajā nekas nav teikts par dakteres Bataragas personīgo dzīvi. Par viņas personīgo dzīvi,

starp citu, nerunā neviens, jo šī dzīve, kā visiem zināms, ir laba un laimīga, tiesa, viens bērniņš tikai, bet ko jūs iedomājaties, daktere izglābusi dzīvības desmitiem, varbūt pat simtiem, vai tas nekrīt vērtību svaros? Protams, ir sievietes, kurām piešķirtas divas mātes meda|as, taču viņām bērni, ciktāl tie neuzrāda brēcošas novirzes no normas, aug bērnunamos un internātos. Jūs sakāt, vairāk viņām šādas medaļas nepiešķirs, pat ja viņas laidīs pasaulē vēl divus dučus nelaimīgo? Jā, bet nevarēs arī aizliegt šo pasaulē laišanu, un tie, kas jau ir, kā nasta guļ uz sabiedrības pleciem.

Jā, jā, tiesa, bet mēs taču sākām par dakteri Bataragu.

Viņa ir cienījama kolēģe un laba ģimenes māte, un lai dievs dod viņai veiksmi un veselību, tad viņa varēs savukārt atdot veselību jauniem desmitiem un atkal desmitiem cilvēku.

Daktere Bataraga noteikti ir laimīga.

Tā droši vien domā arī viņas pašas vīrs un vienīgais bērns — arī. Jo daktere visu acu priekšā dzīvo tikai to vienu, to redzamo dzīvi, un, ja viņa tā prot, tad par varbūtējo otro, par tiešām eksistējošo, nevienam nav nekādas daļas.

Bet daktere Bataraga, kura atpakaļceļā tiešām vairs nelasa ne grāmatas, ne žurnālus, tik laimīga nejūtas.

Varbūt tāpēc, ka ilgstoša laimes sajūta cilvēkam vispār nav raksturīga un sejā iestindzis apmierināts smaids, lai cik nepatīkami tā teikt, bieži raksturo idiotus. Mūsu dzīve ir iešana pa nelīdzenu taku, turklāt, iegaumējiet to labi, iešana pirmo reizi. Varbūt tāpēc nevajadzētu tik bargi nosodīt paklupienus un pat nomaldīšanos, un, pa šādu taku ejot, ir jābūt modram un . "uzmanīgam, un arī apstāties neder uz ilgu laiku, pat ja esi iznācis visburvīgākajā ar saulstariem pielietā pļaviņā.

Tā vismaz saka Ārīgo, un, kad viņš runā, Hilda negribot ieklausās, un nevar saprast, vai viņa piekrīt vai ne. Pretī viņa nebilst.

Sis a t v a ļ i n ā j u m s būs a t v a ļ i n ā j u m s no Rīgas, no darba un no Ārīgo. Hilda domā, viņa ar prieku dakterēs abus vecīšus, viņai ir pārliecība, ka Katrīna jau sākusi vākt kopā visas s a v a s kaites un vainiņas, lai sīki jo sīki varētu par t ā m pastāstīt.

Ai, Hilda klausīsies, visa viena uzmanība, un Katrīna jau nevarēs jaust, ka daktere klausās tikai ar vienu ausi, kamēr ar otru uztver j ū r a s šalkas.

Viņa pateicīgi r a u g ā s uz vīra pakausi. Miera osta ir atrasta, miera osta šai vasarai, kas zina, Hildai tiešām izdosies savākt kopā savus garīgos spēkus un tikt vaļā no Ārīgo, šīs mīļās nelaimes, pašai no sava gļēvuma un n e v a j a d z ī g ā s karitātes, un viņa atgriezīsies Rīgā tieši tāda, kādu viņu pazīst draugi un kolēģi, pat tuvākie cilvēki un kāda Hilda ļoti vēlas būt.

Tikai nesakiet, nesakiet, lūdzu, ka izlikties ir viegli!

Hilda ir pārliecināta, ka normāls cilvēks nemelo un neizliekas ar patiku un prieku. Normāla cilvēka normālais stāvoklis ir stāvēt visu acu priekšā tieši tādam, kāds viņš ir.

Tātad Hilda nav n o r m ā l a ?

Tātad — būt tādam, kāds gribi būt, tiešām ir tik neiespējami?

Mētra kliedz: — Paskatieties, paskatieties, kas par lieliem putniem!

Vilmārs saka: — Tie ir medņi.

Un Hilda piebilst: — Nu, tagad tu varēsi visādos dieva kustonīšos izskatīties.

Bet Mētra pagriezusies r a u g ā s atpakaļ, lai gan nav vairs ko redzēt, medņi pacēlās spārnos, un

mašīna brauc ātri, tik ātri.

Briesmīgi ātri mūsdienās brauc mašīnas. Tie, kas šodien Sūpolos bija ieradušies, tagad atkal gaisa gabalā, gandrīz nevar ticēt, ka viņi vispār bijuši. Kristus vē lēja Neticīgajam Tomam likt pirkstus savās brūcēs, lai tas pārliecinās par Dieva Dēla augšāmcelšanos; Katrīna varētu iet laukā un vērties moskviča atstātajās riteņu sliedēs. Nē, viņai tas nav jādara, viņa taču zina: bija. Bet savādi viņai tomēr liekas.

Vilis atkal aizgājis. Tāds viņš ir, tiklīdz m ā j ā s nav ko darīt, tūlīt projām, vienalga, uz liedagu vai uz kaimiņiem, vai tāpat kāpās pastāvēt, ne istabā, ne pagalmā viņam nav tversmes. Vilim ir pasaules skrējēja gars.

Katrīna nezina, vai cilvēkam ar tādu garu viegli vai grūti dzīvot, viņa zina tikai, ka nav viegli dzīvot tādam garam blakus. Jo vairāk tagad, uz vecumu, kad sirds un kauli miera lūdzas.

Vilim laikam ne.

Varbūt, ja viņam būtu izgadījies liktenis visu mūžu braukt uz kuģiem, braukt un braukt, cik uziet, līdz apnīk viļņi un jūra, un svešas malas, — varbūt pēc tam viņš būtu kļuvis par prātīgu m ā j ā s sēdētāju, kurš mūža galā apkopj savu mazo druviņu un vakaros stāsta par to, kā bijis tad, kad pūtis zīdosts vai nordosts, vai kā visus tos trakos pasaules vējus s a u c . . . stāstīt par kuģiem, kādi pa garo mūžu valdīti, saukt tos vārdā, kā kādreizējais mīlnieks sauc vārdā meitas, kuras reiz pie krūtīm kļāvis, un tad tās atdzīvojas caur viņa atmiņu un top dzīvas un kvēlas, tā kā klausītājiem skaudība uznāk par t ā d ā m meitām un t ā d u karstu m ī l estī bu... un tad, kad Kurzemes piekrastē saceļas nikni vēji, lielīgi nospļauties caur zobiem par krasta ļaužu bailēm: vai tā kāda vētra, tikai vējiņš, vējelis; kad viņi vēl uz kuģiem brauca, ' ā d s vējelis bija tieši pa zobam!

Ar Vili tā n a v iznācis. Vilis laikam nav spējis piepildīt savu mūža sapni. Jo katram cilvēkam ir savs mūža sapnis, k a s par to, ka dažam t a s tā ari paliek līdz galam neapzināts, kaut kur prāta dziļumos snaudošs un varbūt tikai miegā atnākošs, t a s sūta nemierīgus m u r g u s naktī un īgnu prātu dienā, un neapmierinātību ar to daļu, k ā d u tev dzīve un citi cilvēki piešķī rusi.

Vilis j a u ne. Vilis nezūdās. Vilis ir mierīgs, tikai, Katrīna domā, laimīgs viņš arī nav.

Tīri brīnums padomāt, ka tik ilgus gadus Jau nav bijis kara, tie, k a s p i r m a j ā posmā pēc kara dzimuši, jau piedzīvojuši pa sirmam matam, un, ja arī nav sirmu matu, tad bērni jau nu ir gan. Sitie paši, kas šodien atbrauca, arī jauni, arī neapjauš, kā tas ir, kad bumbas sprāgst un kad nezini, no kā vairāk baidīties, no meža vai klajuma, jo briesmas ir viscaur, vismazākajā vietiņā, nemaz nevar būt tik mazas vietas, ka t a j ā briesm a s nepaslēptos. Kad Katrīna un Vilis bija jauni un kāroja tā pavisam brīvi un laimīgi būt, uznāca karš, dievs dod, ka t a s būtu pēdējais uz zemes, uznāca karš, un nekā netika ne no t ā s brīvības, ne laimes, un tikai reizi, vienu vienīgu reizi viņi vizinājušies karuselī Talsu Dižmāres tirgū, un tas ir tik sen, ka atkal nezini, vai maz bijis, varbūt tikai sapņoji, varbūt no citiem dzirdēji, ka bijis tāds tirgus un tāds karuselis, un tādi priecīgi jauni ļaudis, kas t a j ā skrējušies ar vēju.

Vai, Katrīnai prāts nemaz nebija uz Vili, Vilis brauca uz kuģiem, kāda jēga tad ir no vīra, kas uz kuģiem brauc?

Bet karuselī pavizināties varēja, Vilis aicināja, un viņa gāja, vai, kā tad bija, kā pa vi|ņiem, kā pa viļ ņiem vieni Varbūt, ja viņi nebūtu braukuši karuselī, viss tā nemaz nebūtu noticis. Katrīnai sametās bail no tām gaisa šūpotnēm, tāpēc viņa apķērās Vilim ap vidu, tīri kauns atcerēties, un Vilis jau nu neatstāja iespēju neizmantotu, viņš savukārt sagrāba Katrīnu kā stangās un raudzījās meitā smejošām acīm. Kad tevī tā

skatās, tad jā skatās pretī, un Katrīna skatījās arī, vai manu, ja viņa toreiz zinājusi, ka tas ir uz visu mūžul Nezināja taču ne viens, ne otrs. Bet saskatījās, un vēlāk vienam par otru bija jādomā, bet rudens pusē, kad atkal sastapās, Vilis jautāja, vai Katrīna būtu ar m i e r u . . .

Un, vai zināt, Katrīna nebijal Viņa teica, ja arī pati būtu, tad māte nekad. Diezgan šai pusē dzīvo zemes arāju. Viņai no tādiem ūde ņiem bail. Ja nu vēl Vilis tepat jūrā brauktu kā citi šejienes zvejnieki, iznāc kāpās — un vari saskatīt, kur tās laiviņas augstu selgā g a n ā s . . . Bet te aizbrauc uz visu pusgadu vai ilgāk. Un ziņas pienāk reti, tik reti, ne jau tāpēc, ka jūrniekam laika nebūtu uzrakstīt, nē, viņam jāapciemo meitas visās pasaules ostās, kur tad radīsies laika iedomāt kādu muļķi tepat Kurzemes krastā, kura visas acis izraudājusi gaidīdama!

Katrīna negribēja būt mu|ķe.

Vilis arī toreiz bija jauns un samīlējies, un tāpēc viņš teica, viņš nedomājot braukt uz kuģiem tik ilgi, kamēr garu, baltu bārdu uzaudzēs. Bet pāris reižu viņš vēl izbrauks gan, viņam jāsapelna priekš nākotnes, vai Katrīna tā nedomā?

Katrīna vīzīgi pavaicāja, kur tad agrāk pelnītā nauda palikusi. Viņa nemaz negaidīja atbildi, kāda gan tā varēja būt, kur lika naudu jaunie puiši, kurus ģimenes m ā j ā s negaidīja? Notrallināja, un neviens to neuzskatīja par grēku, vispār bija t ā d s priekšstats, ka jūrniekam nedrīkst pārmest vieglu prātu un neuzticību. Tikām, kamēr viņš puisī. Bet ļaudis zināja un Katrīna zināja, ka dažs labs veco tikumu nemeta, kaut mazi bērniņi m ā j ā s raud.

Cik ilgi tad Vilis tomēr domājot pa jūru vizināties, viņa p a j a u t ā j a . Un viņai vienmēr tā saldi iesāpējās sirdī, kad ieraudzīja Vili, ai, arī tad, kad piedomāja vien.

Un Vilis teica, viņš būtu ar mieru kaut šodien pie zemes palikt. Bet, raug, viņiem t ā s zemes nebija.

Tolaik zvejniekciemos nevarēja atrast pustukšu māju, bija pilns ļaužu, lielu un bērnu, visiem vajadzēja ēst un ģērbties.

Sūpolos, kur t a g a d tik daudz lieku telpu, tolaik dzī voja Katrīnas vecāki un vecvecāki, un divi brāļi vēl un viena m ā s a dzīvoja, tik daudz dzīvu dvēseļu bija Sūpolos un tikai viena zvejas laiva, ar kuru selgā iet.

P a v a s a r ī Vilis aizbrauca uz kuģiem un pieteica gaidīt m ā j ā s . Viņš v a r ē t u neteikt, Katrīna bija iemīlējusies, viņai tā g ā j a , p a m a z ā m . Viņš tomēr teica un iedeva Katrīnai gredzenu ar sarkanu aci. P a t s gredzens bija no zelta, bet, no kā taisīta acs, Katrīna Vilim nekad netika jautājusi. Gredzens Katrīnai ir vēl šodien, tikai stīpiņa izdilusi tik plāna, ka viņa gredzenu ielikusi kastītē, bet pašu kastīti kumodē. Katrīna bija dzirdējusi, ka tāds pāri laikam valkāts gredzens varot pārlūzt uz pusēm, un to bēdu, ja nu t a s iekristu akā, ūdeni smejot, vai citur kur pagaistu? Katrīna pieradusi pie tā.

Un tagad gredzens ir drošā vietā, pa reizei viņa pavelk vaļā kumodes atvilktni un izņem kastīti, tad viņa aplūko plāno stīpiņu, kurai vienai nācies Katrīnu mierināt, kad Vili m ā j ā s nevarēja sagaidīt. Jo t a s bija četrdesmitā gada pavasaris, kad Vilis aizbrauca, un, kas notika pēc tam, to visi, kas piedzīvojuši, un arī tie, kas nepiedzīvojuši, zinās pateikt, nakts laikā uzmodināti.

Tas bija garš un grūts laiks, tik garš un grūts, ka daudzi domāja to nepārdzīvot.

Un bija arī, kas nepārdzīvoja, un citi nomira, un citi aizlaidās uz svešām malām, un ļaužu pilnie šūpoli palika sāpīgi tukši, un uznāca reizes, kad tai tukšumā mist negribējās ir palicējiem.

Katrīna necerēja, ka pēc šiem kara un juku gadiem vēlreiz ieraudzīs savu Vili. Viņai arī bija visādi gājis, papriekš viņu ar visu ģimeni izsūtīja no pašu mājām, dzimtajām mājām, jo, raug, viens rads viņiem bija aizgājis sarkanajiem līdzi, un, ja iet viens, var aiziet arī otrs un trešais, neaizies pavisam, aizskries mežā, tur jau tāpat bija pār mēru nedroši kļuvis. J a u n a j ā vietā, kaut pašu zemē, kaut žiglāks putns varēja aizlidot no turienes līdz Sūpoliem, viņi tomēr dabūja

bēgļu dzīves sūrumu nogaršot, un Katrīnas māte tiku tikām, atcerē jās un pieminēja Pirmā pasaules kara gadus, kad vīra dēļ aizskrējusi papriekš uz Pērnavu, pēc tam uz Narvu, un kā viņai tur gājis. Māte teica, toreiz bijis vēl grū tāk. Katrīna nezināja. Viņai bija gana grūti tepat un tagad. Viņu aizsūtīja ceļa darbos, t a s nemaz nebūtu tik briesmīgi, darbs, lai kāds būdams, pakļaujas tikušām rokām, bet viņa nespēja paciest vīriešu uzbāzību. Pa tiem kara un sieviešu bada laikiem viņi bija palikuši kā klaidoņi suņi, uz tādu paskatīties nevarēji, kad jau līda klāt luncināties, nezināji pēc, kā atkauties.

Viņas tur bija trīs gabalas, tām divām citām, meitiešiem jau gados, nebija iebildumu pret kara laika brūtgānu prastajām laipnībām, un viņas ar nicīgiem smiekliem uz ņēma Katrīnas lūgumu vakaros bultēt ciet viņu būceņa durvis. Nē, mīlīt, sievieši teica, tur tev nekas neiznāks, mēs visi esam dzīvi cilvēki, un, kurš liedzas, tam gribas dubultīgil Un vai tu nezini, šodien dzīvs, rītu stīvs!

Vienu nakti Katrīna nosēdēja pie šķūnīša durvīm, zila nosalusi, un rīta pusē viņu atrada vecs Tota organizā cijas vācietis, viņi sāka runāties, šā tā jau Katrīnai tā svešā mēle gāja, un vecais vācietis viņu žēloja un rā dīja sievas un bērnu bildes, un sieva viņam izskatījās briesmīgi nesmuka. Žēlodams viņš kā neviļus bija sā cis glaudīt Katrīnai rokas, un tā nu iznāca, ka, siltās telpās tikušai, Katrīnai v a j a d z ē j a laisties no tām laukā, bet papriekš viņa gan iedeva žēlotājam tādu dunku vē derā, ka tas palika, pret sanagloto dēļu galdiņu atkritis, izvalbītām acīm gaisu rīdams. Katrīna sākumā smē jās, bet tad viņai uznāca t ā d s brēciens, kādu neatcerē jās kopš bērnības, lēti saraudināmajiem laikiem. Vai nudien visi cilvēki par kustoņiem, par zvēriem palikuši?

Katrīna ilgi bija klusēdama nesusi grūtumus un aizvainojumus, nu uzreiz viss ar šalti plūda pāri un mērcēja Katrīnai vaigus un laikam arī sirdi nerimtīgās asarās.

Rīts ausa auksts un nelaipns, un Katrīna skatījās tam pelēkajās acīs un nezināja, kam pajautāt, vai maz patiesībā bijuši tie mirkļi Dižmāres tirgū. Tas bija par skaistu, lai spētu saistīties ar šo te sasmirkušo patiesību, kāda Katrīnai t a g a d riņķī apkārt. Un tomēr atmiņā viņai vēl skanēja mūzika, un, kaut to bija tikai vecas ermoņikas spēlējušas, viņa taču bija klausījusies kopā ar Vili.

Nē, Vilis nebrauks m ā j ā s .

Kad vāciešus izdzina no Kurzemes un visi varēja griezties atpakaļ, visi, kas pa šiem gadiem izdzīvojuši, atgriešanās Sūpolos bija bēdīga. M ā j a gan palikusi, palikušas ari klēts un pirtiņa, bet diez kāpēc tieši kūts nodegusi un lopiem nekādas apmešanās. Laime, ka pavasaris un līdz rudenim laika, ko darīt. Jā, kūts bija pagalam, un pagalam vēl kaut kas, laikam svarīgāks, svešie vēji bija aizdzinuši m ā j a s dvēseli, bet varbūt tā pati labprātīgi atstājusi m ā j a s līdz ar īsto iemītnieku aiziešanu. Tās ir tādas savādas un smalkas lietas, ne visas tās un līdz pašam galam var aptvert cilvēka prāts, Katrīna arī nevarēja, bet viņai, mājas durvis atverot, prieka vietā atkal sāka līt rūgtas bēdu asaras, un māte tad pacēla balsi un teica, lai Katrīna tūlīt rimstoties, līksmot te vajagot. Tikai māte pate arī nezināja, par ko īsti būtu līksmojams, viss pievazāts un piegānīts, logiem stikli izdauzīti un žogi malkā nodedzināti. Jocīgi tas ir, mājām, kurās kaut uz īsu brīdi aptrūkst saimnieka, vispirms izsit logiem stiklus. Vai tāpēc, ka svešai ausij patīkami skan tāda stiklu dzinkstoņa?

Vai nu patika, vai nepatika, vai nu prieks un bēdas, bet te bija mājas, un t a j ā s jādzīvo un jāvērš par labu viss, kas samaitāts, tāds cilvēka pienākums kopš laika gala bijis, un tikai gļēvais no šī pienākuma var vairī

ties. Sūpoli visi likās pie darba.

Sūpoli visi, kas palikuši. Jo vecvecāki bija nomiruši svešajā vietā un tēvs tūlīt pēc atgriešanās.

Laikam pārsmagu darba nastu kamiešos uzvēlis, gulēja un vaidēja, tā vien rādījās, ka, ja arī piecelsies, strādātājs vairs nebūs. Slikti, ka tā, lauku sētā vajadzīgi tikai strādā tāji. Bet tā otra māsa, tā, kas darba dienestā uz Vāciju aizsūtīta, vairs neatgriezās, ne vēstiņu neatsūtīja, un māte teica, viņai tāds prāts, ka meitene tur nobumbota.

Kas zina, varbūt bija arī, vai bumba tev ies skatīties, kur tā krīt. Un viens brālis aizbrauca uz Rīgu pēc demobilizēšanās un palika tur, un otrs pēc dažiem gadiem, kad šai krastā zvejošanu slēdza ciet, aizlaidās tam pakaļ.

Tā bija tagad ar Sūpoliem un to iemītniekiem, bēdīgi bija un visbēdīgāk Katrīnai, jo viņa bija jauna un viņai tā būtu gribējies gaišāk dzīvot.

Nē, laikam Vilis neatbrauks mājās.

Pamazām vien šī skumjā doma Katrīnai nobrieda par pārliecību, tādu pašu skumju, un ar to viņa raudzīja nomierināt sevi un savu sirdi. Viegli nebija, bet vai jebkad cilvēks viegli savu sirdi varējis pārliecināt? Taču ne. Viņa reizēm iedomājās, nudien, nav taču nekāda atraitne, vai vecās meitās dzīvos?

Karš lēni iegāja pagātnē un iemantoja atmiņu tiesu, cilvēki kļuva cilvēciskāki, pazuda zvēru viepļi, sāka atskanēt smiekli. Vienvakar kaimiņu ciemā bija izrīkota dancošana. Katrīna negribēja iet, bet kaimiņu meitas pierunāja, kas tur par tālumu jūrmalnieču kājām, astoņi kilometri! Un beigās Katrīna aizgāja arī, māte priecājās un teica, nupat vi ņas meita sākot prātā ņemties. Viņa, raug, bija noraizējusies, vai dabūs vairs mazbērnus auklēt.

Katrīna aizgāja, bet ballē viņai prāts bija nemierīgs, reizēm tā ir, tu nevari pats savā ādā dēties un nevari arī saprast, uz ko t a s nemiers, uz lielām bēdām vai negaidītu prieku. Ar kaimiņienēm Katrīna bija sarunājusi kopā griezties arī m ā j u p , tā jau tolaik darīja, tāpat ceļi nebija pavisam mierīgi, — bet tad Katrīna vairs nespēja rimties, gandrīz pusdancī viņa laišus aizlaidās projām no priecāšanās vietas, un, vienai pa smilšaino jūrmalas ceļu steidzoties, viņai vēl ilgi ausīs skanēja zaļumballes mūzika, arvien tālāka, arvien dobjāka, arvien vairāk apklustoša. Bija uz rudens pusi un debesīs pulka zvaigžņu, un, kaut Katrīnai nebija ne laika, ne patikas t a j ā s vērties, viņa tomēr ieraudzīja dažas no tām nokrītam, droši vien krita stipri vairāk, bija taču rudens un krītošu zvaigžņu laiks. Katrīnai bija žēl, ka zvaigznes lidojums tik nežēlīgi īss, viņai būtu daudz, ko vēlēties, bijis, nē, varbūt ne tik daudz, bet viena vē lēšanās gan, tikai to viņa nepaspēja pateikt, nepaspēja izdomāt, un varbūt pareizi, ka tā, reiz tai tāpat nebija vēlēts piepildīties. Katrīna jutās ļoti vientuļa uz tukšā meža ceļa, un viena viņa bija, un pašai sevis tāpēc varen žēl. Viņa ienāca m ā j ā s un gribēja grabināties pie durvīm, taču tas izrādījās vaļā, Kas tie par brīnumiem, Katrīna nodomāja un gāja iekšā.

Virtuvē bija tukšs un kluss. Katrīna aizbultēja durvis un grasījās doties savā kambarī, bet tad parādījās māte garā, baltā kreklā, tā viņa bija paradusi staigāt pa mājām naktī un no rīta, un turēja pirkstu pie lūpām. Katrīna paraustīja plecus un g ā j a vien mātei garām, viņa bija gauži nogurusi.

Viņa gribēja gulēt.

— Neej, — māte teica, — tur tavā gultā ir viens ciemiņš.

Katrīna gribēja dusmoties, viņai taču bija iemesls.

— Viņš taisni tavā gultā grasījās gulēt, — māte sacīja un smaidīja. . Vilis bija atgriezies, un Vilis bija nācis šurp pie vi ņiem, un, kad Katrīna to bija līdz galam aptvērusi, viņa pirmajā mirklī pat īsti nepriecājās, jā, laikam viņa nepriecājās nemaz. Tā bija tik dīvaina sajūta. Cilvēks bija par mirušu, nu, pazudušu uzskatīts un viņa dēļ kāda asara noraudāta, varbūt ne viena vien, un viņš bija ielaists pagātnes kapā pie aizgājušiem pavasariem un vasarām, un bija iemācīts bez viņa dzīvot. Bet nu viņš bija atgriezies, bija klāt…

Kas tagad būs, kā būs? Katrīna skatījās uz Vili, kā viņš vēra tai pretī savas miega v<el apmulsušās

acis un kā sāka smaidīt, un tikai pamazām un vēl kaut kā neticīgi arī viņa spēja atsmaidīt tam pretī.

Kad nu Vilis bija atgriezies ^ un atgriezies tieši pie viņas —, tad jau laikam tas bija liktenis. Tad jau bija jādzīvo.

Uz Ziemsvētkiem viņi apprecējās.

K ā j a s bija nelielas, ne toreiz bija tāda rocība, ne tādi ieradumi. Tikai tuvākie radi. No Rīgas atbrauca abi Katrīnas brāļi, tie nu nekādi nedrīkstēja iztrūkt, viens bija paspējis apsievoties un veda līdzi savu tievo Dzidru, viņi strādāja vienā rūpnīcā un gāja viejiā maiņā, izskatījās, ka viņi varen labi satiek, un Katrīna, viņos nolūkodāmās, iedomājās» kaut jel viņa tāpat sadzīvotu ar savu Vili.

Lai cik necilas bija kāzas, pie pašām pamala tradīcijām gribēja turēties, un sevišķi neatlaidīgas bija sievas, viņas teica, mičot vajag, lai tur vai kas, Katrīnai nebija jaunākās māsas, viņai vispār vairs nebija māsas, bet arī te iedzērušās sievas atrada padomu, ja nav māsas, iztiks ar radeni! Proti, Sūpoliem pa šiem nemierī gajiem gadiem pie galda bija gadījusies jauna ēdāja, viņai vārds bija Janīna, pavisam nepierasts un nedzirdēts šaipusē, un no citurienes šis vārds arī bija atnā cis, patāls Šūpoļu radinieks bija apprecējis polietL Tē vam patrāpījās iesaucamie gadi, tas pazuda, varbūt vē lāk vēl atradīsies, kas zina, bet tad viņam būs maz prieka, jo sieva aizdauzījusies vilks zina uz kādu pusi, pusaudzi Janīnu nejauši cejā pagadījušāmies radiem atstādama. Janīna bija tumša un izstīdzējusi, laikam par ilgu badināta, nu viņai nelīdzēja arī sātīgāks ēdiens. Melna un tieva, skatījās cauri pieri un tikpat kā nerunāja, rādījās, ka viņai naids uz visu mīļo dieva pasauli. Pēc patiesības vajadzētu citādi, paldies šai pasaulei teikt, ka nav bijis postā jāaiziet kaut kur kara ceļa malā. Sūpoli meiteni turēja kā īstāko īstenieci, citādi tas nemaz, nebija iespējams, kas pie tava galda sēd un kopā ar tevi ēdienu ēd, tas ir tavējs, mīlams un aizstāvams.

Janīna pati bija tā, kas lūkoja turēties savma|.

Bet tagad sievas bija viņu izraudzījušas par vainaga nesēju.

Janīna, kuru mājās par Ņinu sauca, tā kā turējās pretī, bet tad viņai iedzirkstījās acis un viņa |āvās. Ļāvās arī, kad Vija jaunākais brālis saķēris sāka bu čot, sievas nosaucās vien, nu jau gāja par šerpu! Vilis raušus atrāva puiku nost, tas laikam par daudz iešņabojis, nebija jau radis, krietni jaunāks par Vili vēl. Bet vecākie viri labsirdīgi smējās, te jau rādoties pāris nā kamajām kāzām.

— Ko nu, ko nu, mīlīši, — Katrīnas māte sēri pašūpoja galvu, — vēl jau abi tīrie bērni, un Ņinai, palūk, ne tēva, ne mātes, kas paka] s k a t ā s . . , — Jūs jau viņai labāki par tēvu, par māti. Vienu, rau, aizrāva, bet otra pati aizskrēja, — ciemene runāja izpatikdama. No Katrīnas miršu vainaga apakšas viņu ķēra tumšs Ņinas acu skatiens. Tas bija nācis no lielām dusmām, taču ciemenei tās bijušas nebijušas, iedzēra malku alus un turpināja runāt, nu jau ko citu.

Kāzu kambarī Katrīna teica Vilim: — Es vairs neticēju, ka šitas brīdis pienāks.

Bet Vilis raudzījās jaunajā sievā un domāja, ka nav vis velti atgriezies. Viņu, karalaikā uz zviedru kuģiem braukušu, sāka baidīt, lai nemaz nedomājot, visus, kas no svešatnes nākuši, dzimtenē tūlīt sūtot uz Sibīriju.

Nu, Vili arī pasūtīja tādu gabaliņu — un uz tādu laiku, varbūt kamēr tā svešo zemju smaka no nāsīm un prāta iziet. Vilis nosēdēja savu strēķīti un tad atgriezās, un nu viņš bija šeit un nepacietīgi skatījās, kā Katrīna gausi, acis projām griezdama, pogā vaļā balto kāzu kleitu. Viņš domāja, uz priekšu būs labi, savu viņš atsē

dējis un, galvenais, Katrīna ir gaidījusi.

Kad jau īsi pirms aizmigšanas sieva viņam miega saldām lūpām jautāja, vai Vilis vēl atceroties Dižmāres tirgu, vīrs vairs nebija spējīgs atbildēt, viņš elpoja klusi un dziji.

Vai, cik tas viss ir sen! Tik sen, ka Katrīna atminas vairs tikai retumis, un lai arī tā ir visskaistākā atmiņa viņas mūžā. Jo, kas pēc tam nācis, tā atkal bija ikdienas parastība ar darba drānām mugurā. Vilis maz tika Katrīnu glaudījis, ja taisnība jāsaka, — bet, reiz mēs pie taisnības teikšanas esam nonākuši, tad jaatzīst arī, ka nekad viņš pret sievu nav pacēlis roku. Un, vai t a s ir daudz vai maz, vai tas ir labi vai slikti, t a s nav lemjams cilvēkam no malas. Katrīna pati zina, kā viņai kuro reizi bijis ap sirdi, sacīsim, kad pasaulē tik grūti nāca pirmais bērns, viņu toreiz aizveda uz Talsiem, uz slimnīcu, šeit viņiem bija tikai jauniņa feldšere, un tā gauži baiļojās par grūtnieci, vairāk laikam par Katrīnu pašu. Nu, un tad Vilis bija atstājis visu m ā j u vecāsmātes un dieva ziņā un jau t ā s pašas dienas vakarā aizmeties uz Talsiem savai Katrīnai pakaļ. Laikam tas bija jocīgs skats, kad viņš sēdēja sniegā pie slimnīcas logiem un gaidīja, un ilgi viņam nācās gaidīt, kamēr Katrīna tur iekšā mocījās ar pirmdzimto.

Vēlāk ļaudis melsa, Vilis pie tiem logiem nav atradies viens, bet gan ar kortelīti kabatā. Tā vai citādi noticis, Katrīna viņam netika prasījusi, bet viņš noklimta tur visu garo laiku, gandrīz divas dienas, kamēr tad b e i d z o t . . . Un, uzzinājis, ka piedzimusi meitene, uzreiz aizlaidies uz mā jāfn, it kā attapis, ka tur viss savā vaļā a t s t ā s t s . . ! vai varbūt apvainojies, ka pēc tik ilgas gaidīšanas tikai meitene… Arī par to Katrīna neizjautāja. Tikai, kad nu bija m ā j ā s jāatgriežas, viņa pusdienu gaidīja Vili pakaļ atbraucam. Slimnīcas kopējas smējās un brīnījās; kas tas par vīru, kas visu šķērsām dara, un, kad viņas tieši jautāja Katrīnai, kas tā ir par lietu, viņa atteica, tāds jau viņas vīrs esot, un tikai skatījās logā, vai neieraudzīs b e i d z o t . . . bet Vilim, kad tas bija klāt, nepārmeta par gaidīšanu.

Jo tāda ir pati dzīve, labs un slikts tur ir juku jukām.

Kad pasaulē nāca divi pārējie bērni, Vilis tādus brī numus vairs netaisīja. Kārtīgi aizveda sievu un kārtīgi brauca pakaļ, kad no slimnīcas uz kaimiņiem bija piezvanīts. Katrīna pat lāgā nesaprata, vai viņš par bērniem priecājas. Par daudz nerunīgs palicis vīrs, Katrīna domāja, aiz nepiepildītām jūras ilgām.

Kā tad tas īsti bija? Viņš bija atgriezies dzimtenē, tāpēc ka nevarēja bez tās. Bet dzimtenē uz viņu skatījās šķībi. Kad pēc kolhoza nodibināšanas Vilis aizgāja pie priekšsēdētāja un teica, viņš arī gribot zvejot, priekšsēdētājs viņu uzlūkoja ilgi un šaubīgi kā pirmo reizi redzētu kukaini un tad nokrekstējās un teica, diezin vai no šitās lietas kas varēšot iznākt. Kāpēc, Vilis jautāja, katrs būtu jautājis. Nu, redzi, tu pa tām ārzemēm dauzījies, priekšsēdētājs atteica.

Visi dauzījās! Es nedauzījos, es braucu uz kuģa.

Jā, bet paliki svešā krastā.

Vai es viens to kuģi varēju atbraukt atpakaļ? Un mēs toreiz bijām tik bezmēra tālu.

Nu jā. Nu jā, priekšsēdētājs teica un skatījās laukā pa logu.

Vai tu man netici? Domā, ka es varētu aizlaisties?

Kur man mīļa sieva un b ē r n s . . .

Ko tu, es tā nedomāju.

Bet kas tad?

Nu, tie, viņi, priekšsēdētājs teica un vēl vienmēr lū kojās logā, tik vērīgi, it kā tūlīt varētu parādīties tie nezināmie, nepazīstamie viņi.

Un, kaut sarunas beigās priekšsēdētājs vēlreiz apliecināja, ka tic Vilim un viņa godīgumam, no jūrā braukšanas nekas neiznāca. Brauca citi, kas bija par uzticamiem atzīti.

Vilis palika krastā.

Ne reizes viņi ar Katrīnu nav par to runājuši. Vilis strādāja lauku brigādē, strādāja pēc sirdsapziņas,

kaut viņam šis darbs nebija pa kaulam, bet kad nebija izejas un ēst prasīja ne tikai citu, bet ari paša vēder§.

Tikai vienu reizi viņš teica, viņš iešot uz ezeriem, viņš bija dzirdējis, uz ezeriem esot tādi arteļi, tādas brigādes, nu, kaut kas tāds. Katrīna smagi satraucās un teica, vai Vilim prāts ari esot — iet prom, atstāt viņu ar bērniem! Jo pa to laiku vēl bija viens klāt pienācis.

Kurp viņš skries, dieva neliekams, pa pasauli? Vai nebija ko darīt tepat?

Vilis paklausīja un palika, un par vēlu Katrīna atskārta, ka, šo uzvaru svinēdama, viņa smagi zaudējusi kādā citā ziņā. Viņi bija sākuši kļūt sveši viens otram.

Protams, kad cilvēki vairs nav pirmajā jaunībā, kad ir jau kāds bērns vai ari to j a u vesels pulciņš, tad mī lestība nav vairs p a t s svarīgākais vārds sarunās un pati svarīgākā doma arī ne. Varbūt tāpēc Katrīna zaudējumu p a m a n ī j a tikai tad, kad par labu nevarēja griezt neko un bija vien jāsamierinās, ka tev pie sāniem mēms un nīgrs vīrs.

Grūti skatīties, kā šis īgņa un mēmulis atplaukst, ar svešiem r u n ā j o t .

Smagi skatīties, ka tiem viņš atrod tik daudz, ko stāstīt.

Katrīna saknieba lūpas un savuties neteica neko. Viņa gāja darbā, t a j ā p a š ā lauku brigādē. Tur, kur cilvēkam vienos sānos jūra, zemes nemēdz būt pārāk auglīgas.

Pavisam n a b a g a s bija izstrādes dienas. Katrīna nesū dzējās, viņa vienmēr a p r ā j a sevi: varēja taču iet vēl ļaunāk. Viņa tikai ar bailēm vēroja, kā pašas bērniem, diviem puikām un meitenei, acis spridz, kad ciemos atbrauc Rīgas radi un kā pašu lielāko kārumu atved stāstus par galvaspilsētu un kā tur klājas. Aizies, aizies viņi man projām, Katrīna pie sevis žēlojās. Kad bērni pirmās reizes bija pabijuši Rīgā, likās, kāds tos apmainī jis. Nelaist? Šodienas bērni vairs nebija mucā audzināti un baroti pa spundi, un kaut tā būtu sudraba karote, ar ko barot.

Jā, aizgāja. Viens pēc otra. Tāpēc šodien Sūpolos vasarniekiem varētu izdot ne vienu vien istabu.

Vai par to nebija iedomājusies arī Hilda Bataraga, kad viņa nedēju vēlāk rakstīja vēstuli uz Sūpoliem? Jo viņa arī sacīja, viņa, protams, esot apmierināta ar to, kā ir, kā norunāts, tikai vēloties apjautāties, varbūt jaukā saimniece apdomātos un dotu viņiem uz vasaru arī verandu, Hildai tā iespiedusies atmiņā, tāda jauka, za]a apaugusi, tur būtu brīnišķīgi mitināties viņu Mētrai. Tikai lai saimniece nedomā, ka rīdzinieki ir uzbā zīgi, viņi, ja vajadzīgs, var iztikt ar vienu vien telpu.

Pilnīgi pēc saimnieces ieskatiem. Ar sirsnīgu sveicienu jūsu nākamā īrniece Hilda Bataraga. Post skriptum: par verandu viņi tāpat maksātu, kādu cenu saimniece uzskata par vajadzīgu. Jau iepriekš pateicoties.

Hilda nolika vēstuli malā. Pa vaļējo logu nāca karsts, tvanīgs vakara gaiss. Varētu domāt, būs pērkons.

Visu dienu slepens smagums bija gulējis viņai uz pleciem, un šodiena bija kārtējā grūtā diena, operāciju diena. Savādi būt ārstam. Slimnīcā visi pacienti skatās tevī dievinādami un arī ar bailēm — būtībā pareizi, jo agrāk ļaudis arī mācīja bīties dieva. Ārsts iet pa slimnīcas gaiteni, un visas acis pagriežas viņam nopakaļ. Ārsts piefet pie slimnieka gultas un jautā, kā tas gulējis, un slimais atbild, bet skatiens tramīgi pētī — vai aiz vienkāršajiem vārdiem kas nav paslēpies? Slimnīcā ārsts ir tā saule, ap kuru kustas visas planētas, kādas sistēmas centrs, dzīvības — nu, ja ne devējs, tad glābējs gan. «Dakter,» slimais saka, un šai vienā vārdā ir milzīgs lūgums, kuru garā runā neizrunāsi, tik zemīgs lūgums, ka grūti to klausīties, — ne jau lūgumu, bet to vienu vientu|o vārdiņu — dakter. Bet raugi, slimais atveseļojas, viņš iziet no slimnīcas, pa ceļam aplaimodams ārstu ar puķu pušķi, kuru, protams, atnesis tas, kurš nāk savam slimniekam — nē,

tagad jau veselajam pretī, tātad viņš iziet, un, ja nav nekādu komplikāciju, tad pēc mēneša, ārstu uz ielas sastapdams, viņš to vairs neatceras un nepazīst, atkopies, atveseļojies, aizmirsis, varbūt viņam tikai sapņos kādreiz parādās ārsta seja zem mediķa cepurītes, un tad viņš pie brokastīm saka: piķis, kas par murgiem man šonakt bija, vai varat iedomāties, mani atkal stiepa uz tā gaidai Un kāds smiedamies pajautā, vai tad līdz griešanai arī tikuši, un bijušais slimnieks pārlaimē atbild, nē, paldies dievam, ne, viņš pamodies.

Bet kā citādi varētu būt? Ka neizārstētos? Ka gadiem un gadu desmitiem apsveiktu ārstu vārda dienā vai, kādas šausmas, zvanītu pa telefonu un apjautātos par v e s e l ī b u . . . Daktere Bataraga, vai jūs daudz savu bijušo slimnieku atceraties? Pēc vārdiem, sacīsim, jo gadās jau, tā tas tiešām ir, ka atceras kādu komplicētu gadījumu, slimību, bet tās nesēju tikai pēc tam.

Hilda smagi nopūtās. Neklājas tā aizdomāties. Parasti viņa tā nedarīja. Hilda neatzina autogēnos treni ņus, viņa ar sevi tika galā citādi un jau kopš seniem laikiem, kopš eksāmenu laikiem, kad pārgurumā bija jāvelk smagi pārkrautais vezums. Tad viņa sāka ar sevi balsī sarunāties, iepriekš, protams, nopētījusi, ka neviena nav tuvumā. Runājās, r ā j a sevi par palaišanos, par slinkumu, ai, kādus nejaukus vārdus tad sarunāja Hilda pati sev! Būtu cits pateicis simto daļu, viņam labi neklātos. Hilda nebija svešas kritikas cienītāja. Vienatnē ar sevi viņa bija nežēlīga, noteikti nežēlīgāka, nekā īstenībā pelnījusi. Bet viņa mācēja sevi arī uzslavēt par teicami nokārtotu eksāmenu, grūta pienākuma izpildīšanu, viņa prata pastimulēt sevi, vakarā gultā ielīdusi, nemeklēja vis miega zāles, bet gan klusītēm apsveica sevi ar to, ka tikusi «tādā baltā, tādā mīkstā gultā, vai daudziem t ā d a s ir?», un tiešām aizmiga ātrāk nekā cits ar tām pašām miega zālēm. Aizmiga pat tad, kad bija sanervozējusies, kad galvā ārdī jās vajadzīgas un nevajadzīgas domas. Hilda kādreiz aizsāka kādu garu stāstu, kāda nekad neuzrakstāma romāna pirmo lappusi, un vēl šodien viņa nebija tikusi tālāk par pirmo nodaļu. Katrs valda sevi, kā māk; kurš to nemaz neprot, ir nožēlojams cilvēks. Tā ļ>ija HifJas cieta pārliecība. Un viņai patika, kad slimnieki raudzī jās viņā kā pusdievē, bet kā gluži vienkājos cilvēks un labs ārsts viņa darīja visu, kas viņas spēķos, uņ pēc veiksmīgas operācijas juta šausmīgi vienkāršu gandarījumu. Un, protams, lepnumu.

Tā. Viss labi. Hilda necieš trulu pašapmierinātību, bet viņai ir tiesības justies apmierinātai ar padarītu darbu. Un tas nekas, ka ārā tāda spiedīga tveice. Vasara nāk, vasara dažudien ir pavisam klāt, bet dažudien debesīs atkal ir melni mākoņi, pūš ziemelis (vai vasarās ziemeļvēju nevajadzētu pavisam apturēt? Vai tas gana neiztrakojas citbs gadalaikos?), un ielās, kuras sētnieki nekad nenoslauka pavisam tīras, muļķīgu, neglītu deju bez apnikas, bez piekusuma dejo papīra lēveri un kaut kādas siena zāles, nesaprotami, kur tās pilsētā var rasties, pilsētā, kur kopš simt gadiem nav redzēts neviens siena vezums.

Nedomāsim par ziemeļvēju, domāsim par augstām, zilām debesīm un tuvb atvaļinājumu.

Klusu, kautrīgi iečirkstējās tālrunis. Hilda pacēla klausuli un izdzirda Ārīgo balsi. Viņa sarauca pieri, un vārdi, kurus viņa izrunāja, arī rādījās sabozušies; — Ko tu iedomājies? Vai tev nepavisam nav pjāta?

Tik vēlu vakarā! Un ja nu Vilmārs būtu pie telefona?

— Viņam šovakar ir sapulce, — Ārīgo atteica, un Hildai bija jāpiekrīt.

Jā, šovakar viņam ir sapulce.

— Un kā tev labi iet?

— Vai tiešām tu tik dzīvi interesējies par manu labklājību, ka esi gatavs celt mani no gultas? — Hilda iedzēla. Ārīgo pasmējlsi — Vēl jau tikai vistas aizgājušas gulēt.

Un tūlīt sāka žēloties: — Man ir tik vientuļi! Un, kad es piezvanu savam tuvākajam cilvēkam, mani aplej kā ar aukstu ūdeni!

— Ej nu, — Hilda teica.

— Kad es tevi redzēšu1?

— Man tagad nepavisam nav laika, — Hilda sacīja, pēc pieredzes zinādama, ka tūlīt sāksies stīvēšanās: kad, kad, kad? — un viņa turēsies, cik spēs, lai beigās kapitulētu. Vai tad nebūtu jēdzīgāk piekrist pašā sākumā?

Nē, raugi, viņiem abiem v a j a d z ī g a s šādas ķīniešu ceremonijas. Hilda zināja, Ārīgo justos apvainots, ja viņa tagad vienkārši sacītu: — Nu labi, es varu parīt!

Viņam bija nepieciešami Hildu pierunāt. Viņam bija nepieciešami izrādīt s a v a s ilgas un degsmi, un to, ka Hilda viņam ir nepieciešama kā ū d e n s . . . vai gaiss?

Un kurš galu galā ir nepieciešamāks?

Tas bija vienkāršs j a u t ā j u m s , bet Hilda neapdomā jusies uzdeva to Ārīgo: — Kas cilvēkam ir vajadzīgāks — ūdens vai gaiss? Ārīgo apmulsa. — Ko tu, — viņš teica; un vēl pēc brīža: — Kam tev tas?

— Tāpat. Gribas zināt.

Kādu brīdi bija dzirdama nesaprotama murmināšana, un tad viņš aizvainotā tonī sacīja: — Nu protams, gaiss. Vai tad tu kā ā r s t e ? . . .

— Es tikai gribēju zināt, vai tu zini, — Hilda paskaidroja un sāka smieties. Viss dienas gurdenums piepeši pagaisa, likās, no smadzenēm nocelts neredzams smags vāks. Viņa jutās pateicīga, ka Ārīgo piezvanījis. Un, joprojām smiedamās, viņa izgrūda: — Gribi, tiekamies parīt?

— Es tevi gribu redzēt vienmēr, — Ārīgo sacīja, no šiem vārdiem Hildai atkal sametās šķērmi. Tāds viņš bija, nekādas humora izjūtas. Hilda nepazina Ārīgo ināti, tā dzīvoja tālu kaut kur Vidzemē, vai nu tā tūja Smiltene, vai varbūt Cēsis, nē, Cēsis ir par tuvu, ņu, tad Gulbene varbūt, — jā, nepazina, b$t reizēm Yjnai uzmācās ļoti nopietna vēlēšanās satikties. Tad Hilaa izteiktu Arigo mātei asu kritiku par dēla audzināšanu. Ārīgo bija orhidejas tipa augs, tādi pie mums ir g buļi, cituviet saukti par zilgalvīšiem, tie principā d?ivo uz cita auga, dzīvo un barojas, un veido savus Jpaijļē jos ziedus ar cita palīdzību un starpniecību, un vieni tie vienkārši aizietu bojā.

Viens palicis, citu neaprūpēts un neuzskatīts, un, galvenais, neapjūsmots droši vien bojā aizietu arī Ārīgo.

Protams, var jau notikt, ka ne, cilvēks izrāda vienkārši apbrīnojamas pielāgošanās spējas. Vajadzētu tomēr viņu pamest un tad paskatīties, kas notiks. Tikai Hilda šai ziņā nebija eksperimentatore.

Un drusku, nu, kaut tikai drusku viņa Ārīgo mīlēja.

Kaut vai tāpēc, ka viņš nespēja bez Hildas. Tāpēc, ka viņš prata izlūgties katru vienkāršāko satikšanos un viest Hildā apziņu, ka viņa tiek dievināta. Viņa smējās un zobojās, bet viņai bija patīkami.

Tātad tomēr!

Un tāpēc Ārīgo drīkstēja krist Hildai uz nerviem.

Viņš Hildai nepavisam nebija nepieciešams, un atgadījās brīži, kad viņa piesauca nezināmas konfesijas pārstāvošus labos garus, lai tie no Ārīgo atbrīvo. B^tvai nu gari bija pārāk vāji, vai arī viņi ar tīri transcendentālu nojausmu zināja, ka Hildas lūgums nenāk no pilnīgi tīras sirds, — Ārīgo, kā bijis, tā palika pie Hildas apvāršņa, bflžiem pļenākot bīstami tuvu. Ak nē, kas tā par bīstamību. Hilda labi zināja, ka Ārīgo viņu nekad neaicinās atstāt vīru un ģimeni un nākt pie viņa.

Reiz — tas notika viņu tuvības sākumā — Ārīgo bija gan ierunājies. Hilda tad sāka smieties, un laikam viņai tā nevajadzēja darīt. Ja sieviete smejas par šādu vīrieša uzaicinājumu, viņš to uztver kā

smiešanos par viņu pašu, un dažreiz tas tiešām tā ir. Ārīgo vairs nekad neatkārtoja savus vārdus.

Hildai nebija gluži skaidrs, vai viņa to vēlētos. Protams, šķirties no Vilmāra bija nereāli. Ne tāpēc, ka viņa Vilmāru tik stipri mīlētu. Viņa, lūk, par maz mī lēja Ārīgo. Un reizēm, tādos nepatīkamos apskaidrības brīžos, Hildai likās, ka viņa uztur Šo sakaru tikai tāpēc, lai būtu interesanti. Un viņi ar Vilmāru bija tikuši tik tālu viens no otra.

Kā, pa kuru laiku? Un vai t a s ir visu laulību liktenis?

Viņi bija apprecējušies aiz mīlestības. Hilda tikko kā atgriezusies Rīgā pēc obligātā provinces laika, viņu ai cinaja šurp, viņu jau bija paspējuši ievērot, viņa bija perspektīva, un viņa priecājās par to. Vilmārs Hildas ceļā bija gadījies nejauši, viņi būtu varējuši satikties un aiziet viens otram garām, bet iznāca citādi, viņi sastapās, lai nešķirtos, jā, to diezgan droši var apgalvot, laikam viņi nešķirsies, viņi bija pieraduši pie savas dzī ves un to par labu atraduši. Vilmārs strādāja kādā trestā, Hilda neinteresējās par viņa darbu, vadoties no viņa vārdiem, ka t a s ir viens neinteresants darbs, diezgan labs, lai n a u d u nopelnītu, un, tā viņš piebilda, pierod taču pie daudz kā, kāpēc ne pie darba? Reizēm viņš teica, maķenīt par saviem vārdiem kautrēdamies, viņš lf|Katn drusku savu darbu mīlot. Protams, nevarot jau abu darbus salīdzināt, un t o m ē r . . . Un tad Vilmārs skatījās uz sievu. Vai varbūt viņš gaidīja, ka Hilda sāks par darbu izvaicāt? Bet Vilmārs pats bija teicis, tas esot garlaicīgs, vismaz no malas skatīts, un Hilda bija tik aigņemta, vai viņai bija laika iedziļināties?

Nu, ja arī būtu laika, patikas vismaz nebija.

Tagad viņi bija šausmīgi tālu viens no otra. Viņi negāja viens uz otra darbavietu sarīkojumiem, Vilmārs teica, viņš justos neērti starp tik daudziem titulētiem medicīnas spīdekjiem, viņam žilbstot acis jau no viena.

Varbūt Hildai vajadzēja pierunāt? Viņa to nedarīja: Un negāja uz vīra ballēm. Viņai tur' tiešām nebūtu paticis.

Kad Hilda atcerējās laulības pirmos gadus, ai, un vēl mēneši pirms l a u l ī b ā m . . . vai tiešām bija tā, ka viņi nevarēja viens bez otra? Vilmārs gaidīja Hildu pie slimnīcas, reizēm viņš gaidīja ļoti ilgi, ārstiem jau ir tāds būtībā nenormēts darba laiks. Hilda teica, lai jel viņš tā nedarot, viņai esot grūti apzināties, ka Vilmārs gaida, bet viņai neiztikt bez aizkavēšanās. Tas nekas, Vilmārs atteica, man tas toties nemaz nav grūti, es zinu, ka tu esi tur iekšā, un tad man ir gandrīz tā, it kā es jau būtu ar tevi kopā.

Viņi nekur negāja viens bez otra, vai varat iedomā ties?

Viņu saderināšanās laiks bija īss, tāpēc pirmie mē neši pēc kāzām nemaz nevarēja skaistāki būt. Un tad lēni un pamazām, lēni un neatvairāmi, kā rūsa, sākumā tikko samanāmiem, kniepadatas galviņas lieliem plankumiem viņu starpā iezagās ikdienība un apnikums.

Lūdzu, liec man mieru, es esmu tik nogurusil Hilda, tu tā vai tā nesapratīsi, kaut es veselu stundu skajdrotu, tev par to nav ne mazākās apjausmas. Tieši tā. Un vēl simt citos variantos.

Viņi abi godīgi bija cīnījušies pret to, nu, varbūt viņi nebija pielikuši visus spēkus, bet visi spēki jau jā ieliek darbā, — un galā tikuši viņi nebija. Bet viņi bija palikuši kārtīgs laulāts pāris, Mētra nav dzirdējuši asus strīdus, lamas, savstarpējus pārmetumus. Visu, kas bijis sakāms, viņi viens otram izteikuši pusbalsī. Kā tas ir, vai pusbalsī izsacīts vārds sver vairāk vai mazāk par izkliegtu? Kādreiz Hildai bija licies tā, citreiz atkal citādi.

Vilmārs iestājās mednieku biedrībā, viņš tur bija ļoti aktīvs loceklis, apmeklēja visas sanāksmes un kopā ar citiem brauca medībās, un, kad bija laimējies, veda sievai m ā j ā s asiņainus, melnus meža zvēru gaļas gabalus, un Hilda — smieklīgi, ķirurgs tačul — ar pūlēm pārvarēja riebumu pret tiem un marinēja,

speķoja, cepa un sautēja. Viņa zināja, ja tā nedarīs, Vilmāru nāvīgi apvainos. Lai tik brauc, vīrs mednieks nav nekāds negods, vēl vairāk, ja zināja, ka viņa kolektīvā neatzina dzeršanu ne pirms, ne pēc medībām, vienalga, vai tās bijušas veiksmīgas vai arī jāatgriežas bijis tukšām somām.

Tā Vilmārs lāpīja ciet savas dzīves robus, nu labi, sacīsim, padilušās vietas.

Un Hilda? Vai, viņai taču bija viņas darbs, katrs zina, ko sievietei nOzīmē t ā d s darbs, un tad taču vēl paliek m ā j a s , jā, un bērns, Mētra, par laimi, bija klausīgs bērns, un, ja tad vēl palika krislītis vaļas, tad tam jau bija Ārīgo.

Hilda s k a t ī j ā s uz t ā l r u ņ a aparātu. Klausule sen bija nolikta. Kāpēc viņa apsolījusies parīt?

Viņa taču nemaz nepriecājās uz šo parītu. Te jau atkal veidojas tāda pati ierastība kā ģimenē. Mīļākais, kura vārdu izdzirdot sirds neiepukstas s t r a u j ā k . . . Vai varbūt Hilda grib sev pierādīt, ka vēl ir jauna, temperamentīga, iekā rojama? Varbūt mest Ārīgo pie malas un sākt spēlēt sieviešu lauka hokeja komandā? Bet Rīgā tādas vēl nav, žēl.

O, par sevi es drīkstu smieties, pamēģiniet toties jūs, tad jūs redzēsiet!

Laukā garlaikoti ducināja. Tīri jādomā, negaiss nevar izšķirties, ko darīt, un visticamākais, ka tas aizies gar pamali. Bet varbūt uz rīta pusi pagriezīsies atpakaļ, tad Hilda, kura tik lēti nemostas no miega, sapņos par autosacīkstēm vai dzelzceļa staciju, bet, kad viņa pamodīsies, gaiss būs izzibeņots no visām nelaimēm, tas būs smaržīgs kā laukos, kā tālās meža pļavās, un kaut tikai uz īsu laiku, līdz pusdienai, kad mašīnu izpūtēji un neskaitāmas cilvēku plaušas to būs piegaņ dējušas no jauna. Bet tur nekā nevar darīt. Nedrīkst pieprasīt vienai pilsētai iknakts pērkona negaisu, kas tad paliks citiem, kuri tāpat grib dzīvot.

Negaisu deficīts, tā sakot.

Hilda iegāja Mētras istabā. Meitene gulēja cietā miegā, piere norasojusi kā mazulītim. Hilda pastāvēja, paskatījās. Viņa īpaši neraizējās par Mētru, nebija iemesla, meitene auga veselīga. (Trīsreiz nospļauties pāri kreisajam plecam!) Hilda dienā nekad neizrādīja Mētrai savu sirsnību. Kad meita bija aizmigusi, atļā vās pastāvēt pie guļamvietas un atcerēties, kā viss bijis tad, kad Mētra vēl bijusi maza kā paprāvs dūraints, nudien tāds mežavīra darba c i m d s . . . Mētra neredzēja un nemanīja, ka māte pienāk. Mētra bija radusi, ka māte liek viņai mieru. Tad, kad viss ir kārtībā, labas atzīmes un tā tālāk. Tā kā Mētrai š ā d a s attiecības bija pa prātam, viņa rūpējās, lai atzīmes būtu labas. Grūti nenācās, Mētrai bija laba galva.

Mētra droši vien izaugs kārtīgs cilvēks, kāpēc lai tā nebūtu? Vēl viņa pat nebija ne reizes iemīlējusies, mēs runājam, protams, par tīru bērnišķu jūsmu. Kā būs, kad tas pienāks, Hilda domāja. V i ņ a s prātā Mētras meitenīgais pakaysītis nekādi nespēja saistīties ar mīlestību. Toties Hilda atcerējās, kā Mētra, maziņš sušķis, bija bāzusi pirkstu degunā.

— Tā nedrīkst! — mamma, daktere, teica. (Tāpat kā saka citas mammas, kaut viņas nav dakteres.) Mētra domīgi skatījās uz māti. Mētra tā mēdza — pārdomāt. Un viņa pārdomāja, pamatīgi.

— Nevar būt, — viņa beidzot teica, — man tā nāss ir taisni tik liela, lai pirksts tiek iekšā.

Punkts. Viss, jo Mētra uzskatīja, ka savu taisnību spoži pierādījusi.

Un Mētra izaugs liela, un Hilda būs veca un aizies pgņsijā, kļūs par veceni un beigās nomirs. Labi, ka viņa norunājusi tikties ar Ārīgo. Viņa pagriezās un izgāja no Mētras istabas.

Viņai ar Vilmāru bija kopīga guļamistaba, tāpēc ka dzīvoklis nepieļāva citu iespēju. Un lai kāds no laulā tāiigm ņemtu savas m a n t a s un ietu gulēt dzīvojamā i s t a b ā . . . tādu demonstrāciju nedrīkstēja pielaist.

Viņa ģērbās nost un nopūzdamās domāja, ka Vilmāra vēl vienmēr nav m ā j ā s , vai viņam atnākušam izdosies aiziet gulēt tā, lai Hilda nepamostos?

Un, m ā j ā s atgriežoties, Vilmārs Hildu tiešām neuzmodināja. P a m o d ā s Mētra, un Vilmāra vaina

te nemaz nebija liela. Mētra gulēja nemierīgi un uztrūkās no sava sapņa, tikai gadījums, ka Vilmārs tai brīdī gāja meitas istabai garām. Mētra bija sapņojusi, viņa brauca ar iaivu, ne jau vieņg^ airēja viņu klases varbūt ne pats skaistākais, taču foatrā ziņā meiteņu visieredzētākais puisis, vārds viņam bija Ivo, un viņam bija cirtaini mati, jā, un padegunē viņam bija tikko samanāma ūsu svītriņa, likās, kāds to uzzīmējis ar mīkstu, mīkstu ogli, un mīksta ir arī pati svītriņa, tā vien gribējās to ar pirķstu pataustīt, ta§ pekas, ka pirksts notraipīsies. Ivo PЈe.t Mētru nebija gluži vienaldzīgs, varētu teikt, pavisam otrģdi, taču Mētrg centās uz viņu neskatīties. Ivo viņ§i patika, bjgt meiteņu simpātijas viņu bija pavisam izlajdušas, viņas sabikstījās elkoņiem un ķiķinājās, tiklīdz Ivg tuvojās, un kaut vai tai brīdī viņš skatītos pavisgu) ļļf cijii pusi. Un tāpēc Mētra centās būt preķ Ivo šausmīgi nofgudoša, gik vien tas izdevās, jo Mētrai jau arī bijjj sir^g ķcptjs. Vienu reizi Iyp bija uzaicinājis Mētru uz kafejnīcu, viņi bija dzēruši kokteili ar liķieri, un Mētra nobijās, kad to saprata, taču atteikties nozīmēja parādīt sevi no šausmīgi sliktas puses, viņa piespiedās un sūca caur plastmasas salmiņu, viņai nepavisam negaršoja. Ivo jautāja, vai viņa ejot uz diskotēkām, un Mētrai atlika atzīties, ķa ne, ja teiktu: jā, — varētu iebraukt purvā. Ivo sacīja, viņš arī neejot, viņi tam jau esot par vecu, un tas noskanēja tā savādi un mazliet drūmi. Ivo pastiepa augšlūpu ar samtaino ūsu svītriņu, un šai brīdī viņš Mētrai tā patikai Viņa šausmīgi centās to neizrādīt. Viņa bija nolēmusi izsūkt tikai pusi kokteiļa, ja māte manīs, labi nebūs, bet viņa attapās, tikai kad glāze jau bija sausa. Ivo gribēja pasūtīt vēl, bet Mētra noteikti liedza, un laika viņai vairs arī neesot. Viņi kopā izgāja no kafejnīcas, divas vecenes, viņām noteikti bija jau trīsdesmit gadu, nosodoši skatījās pakaļ, un Mētrai par to bija prieks. Nosodoši tāpēc, ka pašas ir vecas kūkas, ka uz viņām mūžam vairs neskatīsies Ivo un tādi kā Ivo un vispār neskatīsies neviens, jo, ja puiši skatīsies uz vecenēm, ko tad meitenes lai dara!

Mētra kādreiz ielūkojās «Reklāmas Pielikumā», reizumis tas iemaldījās viņu mājā, un tad viņa nespēja un nespēja saprast, kā nav kauna simtgadīgām mammītēm sludināties un meklēt partneri, kā nu viņas tur teica, lai kopā pavadītu dzīves atvasaru, vai varat iedomāties? Hē, atvasara! Jums pāri palicis viens vienīgs riebīgs slapjdraņķis, un tūlīt klāt ziema, vai tad nav neviena, kas jums to pateiks? Mētra īstenībā bija kautrīga meitene, taču tai brīdī viņa skatījās uz abām kafijtantiņām izaicinoši. Viņa bija tik pacilāta. Un otrā dienā, skolā atnākusi, Mētra meklēja Ivo skatienu, nevarēja būt, ka arī viņš nav par Mētru domājis.

Bet Ivo paskatījās līdz sāpēm pavirši un pameta īsu «čau» kā saburzītu papīra lodīti, un tāpēc tā nenokļuva vis Mētras sirds apkaimē, bet gan sāpīgi atsitās pret smadzenēm, nopaukšķēja zemē un palika tur guļam. Metra nolēma, viņa nekur, nekad vairs neies kopā ar Ivo. Arī, ja viņš lūgsies, ne. Cauri. Viss bija cauri, Ivo nav pelnījis, pat ka uz viņu paskatās, ne tikai dzert ar viņu kopā kodīgi asu kokteili.

Bet šai naktī, sapnī, viss bija citādi, viņi brauca laivā, droši vien šādu braucienu Mētra redzējusi kaut kur kino, filmā, nav zināms, kādā, jo Mētra redzējusi šausmīgi daudz filmu, viņi brauca zem ziedošiem kokiem, tie zemu viņiem pāri kāra līganus zarus, briesmīgi skaisti, trūka tikai, lai Ivo spēlētu ģitāru un dziedātu, bet ko nu viņš nevarēja, to nevarēja, un bez tam viņam bija jāairē. Bet viņš smaidīja Mētrai pretī, un Mētra atsmaidīja, viņa Ivo bija visu piedevusi, un viņa labi redzēja, Ivo viņu bezgalīgi mīl, noteikti viņš tā vēl n a v mīlējis nevienu meiteni klasē, vispār nevienu meiteni visā pasaulē. Tāda mīlestība tikusi vienīgi Mētrai, cik labi, ka tā!

Bet, kaut arī Ivo nedziedāja, kaut kur skanēja skaista melodija, droši vien magnetofons. Ivo izlaida airus no rokām un sniedzās Mētrai pretī, viņa zināja, jānāk skūpstam, un Mētra nebija skūpstījusies, nevarēja skait?: to reizi kolhozā^ kad viņi bija aizsūtīti uz kartupe ļiem un v a k a r ā viens stulbs paralēlklases puika piegrūda viņai klāt savu ģīmi. Mētra tovakar noberza no savējā k ā d a s trīs ādas, pat viņas māte, ķirurģe Hilda Bataraga, šādu m a z g ā š a n o s būtu uzskatījusi par pārspīlētu. Tagad t u v o j ā s pirmais skūpsts, bet tai mirklī Mētras durvīm g ā j a g a r ā m tēvs un uzgrūdās viņas kurpēm, kuras bija pavirši noliktas, šo indevi Mētrai nevarēja izdzīt. Māte to bija iegaumējusi un tāpēc pag ā j a Mētras istabai g a r ā m kā uz kaķa

pēdiņām, ja vien pati nepieliecās un nenolika kurpes kārtīgāk. Nu, bet iēvam piemirsās.

Tā tev, Mētra, v a j a g par tavu nekārtību. Tagad sapnis izjaukts un skūpsts nav dabūts.

Nebēdā, Mētra, tas nekas. Sapņa skūpsts nav skūpsts dzīvē, un kaut vai tas nāktu no klases skaistuļa Ivo lūpām. Tev vēl garš mūžs priekšā, daudzi gadi, iekams tu kļūsi par trīsdesmitgadīgu veceni, kas šķību skatienu lūr uz jaunām meitenēm un tikai domā, ja jau šito atlikušo mūža posmu saukt par atvasaru, nevis par slapjdraņķi vai pliksalu, varbūt kāds u z ķ e r a s . . .

Un vispār, Mētra, nekas, griezies uz otriem sāniem un mēģini aizsapņot sapni līdz galam. Ko, tu to jau izdarīji? Tiešām, Mētra saldi šņākujo. Laimīgais jaunības miegs, laimīgā jaunība pati. Vienkārši nesaprotami, kāpēc jaunie paši tā grib laukā no skaistā dārza, tiešām, tas nebūtu saprotams, ja vien mēs paši, vecīši, kā pa miglu neatcerētos, ka esam darījuši tāpat, par varītēm, par katru cenu!

Vai tad tā gribas gan nokļūt tai kailsala klajumā?

Vilmārs gāja zeķēs. Iespējams, ka šādā skatā vīrietis atgādina tupeļu varoni. Vilmārs tāds nebija, viņiem abiem ar sievu izstrādāts sarežģīts attiecību kodekss, tajā iekļauts viss laulības dzīvē pieļaujamais, kā arī, no kā visvairāk jāsargās. Un lieliem, sarkaniem burtiem tur ierakstīta abu pušu pilnīgas neatkarības deklarācija. Laulībai tikmēr ir tiesības nest savu svēto vārdu, kamēr laulātie nesaista viens otru pie kājām un rokām, pēc tam truli brīnīdamies, cik neveikls, nevarīgs, pat nožēlojams kļuvis partneris. Hilda Bataraga nemūžam nenolaistos tik zemu, lai sīki fiksētu, cikos vīrs pārnācis no sapulces, un otrā rītā zvanītu paziņai, kuras vīrs arī bijis šai sapulcē: «Cikos tad tavējais pārvilkās?»

Pat ja viņa teiktu nevis «pārvilkās», bet «pārnāca», saturā mainījies nebūtu nekas. Sīkā mājas izspiedze, lipīgās neticības c i l p a s . . . Nē, paldies dievam, pie vi ņiem tas tā nav.

Pie viņiem viss ir kārtībā, domā Vilmārs Batarags, nedaudz apguris vīrs, kuram drīz apritēs četrdesmit trīs, sirds viņam visumā ir kārtībā, kādreiz gadās pārsitieni, par kuriem viņš nevienam nestāsta. Retu reizi viņš iedzer, tik retu, ka sievai n a v ko pārmest. Viņš pats brauc medībās, ar diezgan trūcīgiem panākumiem, un to viņš uzveļ niecīgajam meža lopu skaitam. Palasi vecās g r ā m a t a s , par vecajām medībām, jā, tur domas apžilbst un prāts a t s a k ā s ticēt. Bet varbūt vecie autori tiešām melš?

Nevar saprast, cik tālu drīkst neticēt autoram, sevišķi, ja viņš neraksta zinātnisku traktātu. Vai meli ir tā pati fantāzija? Vilmāram nebūtu nekas pretī, ja tā, viņam tikai gribētos noskaidrot patiesību, kas apakšā.

Viņam ir ticīga dvēsele, taču šai dvēselei lielas bailes tikt apkrāptai. Tāpēc ka citi smiesies.

Mēs visi d o m ā j a m par citiem mazdrusciņ vairāk nekā par sevi.

Viņš skatās uz gulošo sievu. Hilda elpo tik mierīgi, ka viņam uznāk vēlēšanās sievu pamodināt. Bet ko viņš teiks? Istabā ir v a s a r a s nakts maigā krēsla, ai, vēl ir t ā s laimīgās dienas, kad gaisma ņem un ņem pa pavedienam no t u m s a s apcirkņiem, tos visus sudrabā pārvērzdama. Tā būs līdz Jāņiem, tad kādu laiciņu viss šķietami stāvēs uz vietas, bet tad tumsa atkal kļūs tumsa, tā, kā tas naktij pienākas.

Bet ko Vilmārs B a t a r a g s varētu sacīt sievai, viņu uzmodinājis?

Viņš nevar aicināt to pastaigāties, tas būtu tik dī vaini, ka liktos jau smieklīgi. Viņš nevar sacīt, ka neprātīgi sailgojies pēc v i ņ a s . . . kaut vai tāpēc, ka nav sailgojies. Nē, viņam vēl vienmēr tīkami sievas apskā vieni, taču — tad, kad viņi abi iepriekš vienojušies.

Sasmaidījušies. Tā pamodināta, Hilda diezin vai būtu vīram pateicīga.

Viņam nav ko naids vidū sacīt mīļotajai sievai, tāpēc viņš nemodina to nakts vidū, bet gan mierīgi noģērbjas un tāpat klusītēm pašļūc zem segas. Jau aizvēris acis, vēlreiz plati atpfeš tās un skatās atpakaļ istabā, lūkodams saskatīt tajā kaut ko sevišķu, kāpēc viņam likās, ka sevišķais būs? Nē, nav. Vaļējā loga aizkaru lēnītēm kustina vējš. Vilmārs atkal aizver acis. Nu viņš ir aizmidzis, bet pāri pilsētai pārveļas pirmie pērkona rati.

Ārīgo pilnīgi nesaprotamā, pilnīgi nepamatotā kārtā sacēla traci.

— Ja es būtu zinājusi, ka tu tā, es nebūtu nākusi pie tevis, — Hilda sūrojās, apsēdusies savā parastajā vietā — zemajā krēslā pie loga. Krēsls nebija ērts, un pa logu spīdēja pārāk karsta saule, pirmā drošā zīme, ka vasara ir klāt, un, ja kāds nolēmis to izmantot, lai dara to nekavējoties, — bet Hilda tā bija pasākusi, kopš pirmās viesošanās te Ārīgo darbnīcā.

Vasara! Par to jau viņš Hildai pārmeta.

— Un nevienu dienu no sava atvaļinājuma tu nedā vināsi man? — viņš rūgti jautāja. Ja vien Ārīgo gribēja, viņš prata būt arī traģisks, pie tam pārliecinoši.

Reizēm Hildai gribējās sacīt, Ārīgo izvēlējies nepareizu profesiju, bet viņa neteica — nekad. Jo Ārīgo nebija pirmklasīgs mākslinieks, un, kad Hilda reizēm aizgāja uz tradicionālajām pavasara un rudens izstādēm, vi ņai nācās pameklēt, iekams viņa ieraudzīja Ārīgo gleznu, bet reizēm viņa neieraudzīja ar visu meklēšanu, proti, kad viņa gleznas tur nemaz nebija. Ārīgo paskaidroja — skaudība un intrigas. Hilda nerunāja pretī.

Varbūt viņam pašam tiešām tā izlikās, nav jau nekāds jaks, kopā esat mācījušies, kopā beiguši, un uzreiz izrādās, ka tam citam — tiem citieml — talanta pulka vairāk nekā tev. Tam nemaz nav iespējams noticēt.

Hilda vāji saprata glezniecību. Vispār Ārīgo bildes viņai nelikās izcilas.

Viņa jau nebija šeit gleznu dēj. Ik reizes nākdama, Hilda cerēja te atrast klusu atpūtas vietu. Iluzora vē lēšanās. Ārīgo stāstīja Hildai par savu mīlestību un, Hildai un sev nemanot, p ā r g ā j a uz žēlošanos par neveiksmēm, viņu t a s piemeklēja masveidīgi. Sākumā Hilda bija centusies meklēt tām izskaidrojumu, viņa sacīja, Ārīgo nepieciešams sistemātiskāk strādāt un tamlīdzīgi, kā viņai pašai likās. Ārīgo sašuta: ko Hilda saprot no mākslas! Mākslas pirmais bauslis ir iedvesma, šī dievu dāvana, ja tā ir, rodas ģeniāls darbs, bet bez tās tikai kleķerējums. Ārīgo negrib kleķerēt, tāpēc viņš labāk nedara neko un gaida iedvesmu.

— Un pat ja tev no malas liksies, es slinkoju, — Ārīgo atkal beidza ar pārmetumu. Hilda nopūtās. Vi ņai šķita, Ārīgo slinko gan. Bet varbūt viņam taisnība, varbūt mākslinieki dzīvo pēc citiem likumiem? Ak, ja es pirms operācijas vārētu gaidīt iedvesmu, viņa domāja un tad iekšķīgi pasmējās par savu dogju. Tie tikai būtu joki, rūgti joki, nudien. Bet Ārīgo te sēdēja un zūdījās par iedvesmas trūkumu, un viņa glītajā sejā bija patiesas sāpes. Ārīgo laikam tiešām domāja tā, kā runāja. Un, ja tā, tad viņš bija apbrīnojami n a i v s . . . un tāpēc, ka viņš bija naivs, Hilda mīlēja viņu, jā, tomēr mīlēja, lai gan vajadzēja otrādi, vajadzēja bēgt pa gabalu, jā, tagad pat piecelties no neērtā krēsla pašā saules gozē — viņai tūlīt sāka sāpēt galva — un skriet projām, neklausoties, ko viņš gaužas paka|.

Gan Ārīgo atradīs citu žēlotāju, viņš bija glīts vīrietis, varētu pat teikt — skaists, Hilda kādreiz brīnījās, ka tāds skaistulis nav saplēsts gabalos un sadalīts starp pielūdzējām. Ārīgo bija tumši, cirtaini mati un valgs skatiens tum šajās acīs, un viņa degunam bija dižciltīgs liekums, pēc ērgļa, vai. Viņam bija pazema, labskanīga balss, un viņš bija slaids noaudzis, bez mazākās tieksmes uz korpulenci. Patiesi, bija kaut kā nepieklājīgi mīlēt tik skaistu vīrieti — Hildas gados un ar viņas sabiedrisko stāvokli. Bet kādreiz, ļoti sen, viņa bija iemīlējusies tādā

filmaktierī un skrējusi uz viņa filmām ik vakarus, un skatījusies līdz nelabumam, nudien, izrādās, vecā mī lestība nebija iznīkusi bez pēdām. Pirmoreiz Ārīgo ieraugot, viņai bija tā, it kā atkal ieskanētos piemirsta melodija, kas kādreiz tieši sirdī iekšā skanējusi. Hilda uzsmaidīja nepazīstamajam jauneklim, un tas atsmaidīja pretī. Ja Hilda vēlējās, viņa spēja būt apburoša, un tad viņa vairs neizlikās ne pēc sausas dakterienes, ne pēc apnikušas ģimenes mātes, viņā uzdzirkstīja kas meitenīgs, sev un apkārtnei par izbrīnu.

Un tai reizē sev par nelaimi. Jo viņi ar Ārīgo ieskatījās viens otrā, nē, šausmas, smieklīgi! Viņš atsūtīja Hildai puķes uz darbu un vēstulīti klāt, bet tajā bija tikai viņa uzvārds, un Hilda lauzīja galvu, viņa neatcerējās nevienu savu bijušo pacientu ar tādu uzvārdu, beigās viņa jautāja vecākajai māsai, tā nezināja, un kā viņa būtu varējusi zināt? Ārīgo nebija ticis operēts Hildas slimnīcā, neviens viņam pat diagnozi nebija uzstādījis, viņš pats tikai juta, ka sirdī saldi smeldz. Ārīgo aizgāja Hildai pretī pēc darba, un, kad viņa nogurusi un īgna par nekārtībām nodaļā nāca laukā, Ārīgo stā vēja viņas priekšā un pacēla cepuri.

Viņš bija Hildu g a i d ī j i s . . . Cik sen Hildu negaidīja neviens! Arī viņa sajuta vieglu vājumu sirds apvidū.

Vilmārs, viņa domāja, cik sen, cik sen! Un viņa bija netaisna, viņa pati bija Vilmāram liegusi nākt pretī, «it kā nopietnāku darīšanu nebūtu», viņa bija teikusi, un tādiem vārdiem ir ātra un tieša iedarbība.

Viņa bija ļjoļiegusi viņam darīt to, par ko priecājās, kad t a s bija izdarījis. Kāda nekonsekvence, kā bieži jūtu sfērā.

Nu jā, aptuveni tā viss sākās.

P i r m a j ā s reizēs, Ārīgo darbnīcā ieradusies, Hilda jutās kā svešā brīnumpasaulē. Tāpat kā lielam vairumam pārējo «ikdienišķo» profesiju pārstāvjiem, viņai bija tāda dīvaina bijāšana pret māksliniekiem.

Ievērojama ķirurģe, cienījama starp kolēģiem, viņa izjuta muļķīgu biklumu pret Akadēmijas skuķēniem, izaicinoši ģērbtām un bohēmu demonstrējošām meitenēm, no kurām labi ja katra desmitā dienās kas kļūs, atbiruma procents šeit bija milzīgs, daudz lielāks nekā jebkur citur, taču tas viss būs vēlāk, ne šodien, ne tagad, šodien m3s taisām mākslu un veidojam cilvēku pasaules uzskatu, vai nu viņi to grib, vai ne, tā, lūk!

Meitenes sēdēj at tērgāja, pīpēja un izdzēra neskaitāmas tases kafijas, Ārīgo elektriskais vārāmais tādās reizēs strādāja vienā laidā, un pats viņš sacīja, desmit procentu viņa ienā kumu aizejot kafijā. Daudz vēlāk Hilda uzzināja, ka Ārīgo negaršo kafija, viņš labprāt dzēra pienu un kefīru, kā telēns, taču atļāvās to darīt, tikai kad nebija liecinieku. Sabiedrībā viņš dzēra kafiju, jo stiprāku, jo labāk, un tikai šķībi pasmaidīja, kad Hilda rājās, t a s nu vairs neesot veselīgi. Hilda sēdēja, ietīta citu sapī pētu dūmu mākonī, un klausījās strīdus par mākslu, un vēlāk viņa iemācījās neklausīties, un vēl vēlāk viņa atturējās nākt pie Ārīgo, kad tur atradās plašāka sabiedrība. Strīdi par mākslu viņai pilnīgi bija apnikuši.

Viņa nāca tad, kad Ārīgo bija viens, un paklausīgi uzņēma zināšanai viņa bēdu stāstus, un vai tā bija Hildas vaina, ka viņa, pie šiem stāstiem pieradusi, aizmirsa tos uzreiz, tikkb dzirdējusi? Viss vienmēr atkārtojās, veiksmes un neveiksmes, izdevīgs pasūtījums, kuru, protams, dabūjis cits. Viņa piedodoši teica, tā tas ir, vai viņas kolēģu starpā labāk? Retais bija apmierināts, retais uzskatīja, ka saņem pēc nopelniem. Dažreiz viņa pūlējās iestāstīt Ārīgo, lai viņš mazāk noņemas ar sevis un citu analīzi. Lai strādāt Ārīgo sagrāba savu veco, pārbaudīto vairogu un sāka runāt par iedvesmu, pareizāk, tās trūkumu.

Hildai nolaidās rokas. Kad viņa sapratīs, ka Ārīgo šī sūrošanās ir drošs maizes kumoss, nu, sāls uz maizes? Hildai te bija jāsēd, lai žēlotu, nevis lai dotu padomus. Ārīgo pats zināja, kā vajadzētu darīt. Ja viņš nedarīja, tad īstam draugam nebija tiesību to atgādināt, citādi viņš riskēja pazaudēt īsta drauga

statusu.

Hilda skatījās pa logu. Mājas, mājas, jumti, jumti.

Cik briesmīgi liela izaugusi Rīga! Varēja saprast tos, kuri gāja staigāt pa nomalēm un ilgpilnām acīm vērās logos, kurus vai pilnīgi bija aizaugušas vecas un sve šas puķes, tās arī nāca no pagātnes, un to mūžs būs tik ilgs, cik ilgi nodzīvos vecenītes, kuras aptin puķu podus ar baltiem papīriem, ar šķērēm izgraizot tiem maliņas, un pacietīgi laista puķes, vienalga, vai tās zied vai nezied. Aizejošais… Mēs mēdzam atskatīties, bet tai pašā laikā mūsu kājas jau sper soli, divus soļus un vēl uz priekšu. Tālāk. Mēs negriezīsimies atpakaļ. Tad kāpēc mums ar tādām klusām tvīkām jāatceras tas, kas aiz muguras palicis? Ārīgo sēdēja uz soliņa pie istabas otras sienas. Viņš bija noliecis galvu. Hilda uzrunāja viņu; — Vai tev nav ienācis prātā uzgleznot vecas mājas logu, kas aizaudzis vecmodīgām puķēm, bet šai logā — mūsdienīgas padsmitnieces galviņu? Vai varbūt veselas divas meitenes, viņas runā par nākotni, viņas pa roku galam aizbīdījušas sānis vecāsmātes puķes, tūlīt tās būs no palodas z e m ē . . .

— To nemaz nevar uzgleznot, — Ārīgo atteica un tad spēji, kā attapies: — Un tiešām tu brauksi prom? Tu nekad neatstāji mani viena — tik ilgi! Es biju rēķinā jies, ka mēs abi varētu kaut k u r . . .

— Kur tad? — Hilda mīļi p a j a u t ā j a .

Kādā klusā stūrī, — Ārīgo teica.

J§ Visi klusie stūri šodien ir pastiprināti apmeklēti.

Ja cilvēks grib justies viens, tad viņam atpūtas dienas vidū jāatbrauc uz centru, tur viņš varēs netraucēts paklejot.

— Kā tev patīk smieties par citiem!

— Es nesmejos, — Hilda nopūtās.

— Un kā vēl, — Ārīgo teica. — Es jau zinu, manas jūtas tev vienaldzīgas. Bet es tevis dēļ varētu . . .

— Nu, ko tad? — Hilda a p j a u t ā j ā s un piecēlusies piegāja pie Ārīgo. Nostājās viņam aiz muguras. Te nu viņi abi bija. Hilda nezināja, ko teikt tālāk, un arī Ārīgo klusēja. Šis nebija dziļu jūtu piepildīts klusums, un tā pēc tas iedarbojās nomācoši.

— Es varētu nomirt, un tev nebūtu laika aiziet uz bērēm. Un, kad es tev parādītos sapnī un pārmestu, — tagad Ārīgo bija tas, k a s smaidīja šķību smaidu, — tu sacītu, tu neesi varējusi, tev bijusi operācija.

— Un ja tiešām tā būtu bijis? — Hilda jautāja un viegliem pirkstiem glaudīja Ārīgo pieri. Mati viņam bija mazdrusciņ mikli. Viņa melnie m a t i . . . Kad Hilda bija tik ļoti, ļoti tuvu Ārīgo, viņu no visām pusēm apskaloja silta maiguma vilnis. Ārīgo bija tāds un šitāds, vigs taisnība, taču Hilda Ārīgo mīlēja, un arī tā bija taisnība, pati lielākā, un t a s bija briesmīgi. Tagad vi ņai būtu gribējies tikai žēlot, žēlot. Viņa saņēma kopā saprāta paliekas un jautāja: — Kā ar darbu?

— Ar vienu nabaga ainaviņu nomocījos, — Ārīgo nicinoši teica. Viņa balss tonis bija mainījies, mainījusies sejas izteiksme. Viņš nopurināja galvu, un Hilda, kaut cik nomierinājusies, drīkstēja atgriezties savā krēslā. Ārīgo bija redzami sašutis, nezināms tikai, par ko, — vai par savu radošo spēku apsīkumu vai ainaviņas niecīgumu. Hilda nepārjautāja. — Es neprotu atrast vietas! — Ārīgo iesaucās. — Un, kad es atrodu, es nezinu, ko te varētu iztaisīt. Hilda mīļā, vai tiešām tu nevari ziedot man pāris dienu? Mēs abi klīstu apkārt un skatītos abi, un noteikti uzrastos kas pavisam neredzēts, tavs tuvums man plaši atvērtu a c is...

«Vai, cik sekli! Bet tas ir Ārīgo.»

— Tu laikam nesaproti, ko nozīmē pienākums pret ģimeni.

— Nu, citreiz tu to tik augstu nevērtē, — Ārīgo tā kā nosprauslājās. Hilda novērsa skatienu. Maigais, nevērīgais Ārīgo prata iedzelt, kad jācīnās par savām interesēm.

— Un tad vēl jo vairāk, — viņa piespieda sevi runāt mierīgi. — Šoreiz tas ir nepieciešami. Varbūt citu gadu, kad man atvaļinājums nebūs kopā ar vīru.

— Hilda, divas dienas!

— Nu redzēsim, — viņa izvairīgi sacīja un tad bridi nezināja, vai lūkos izkarot šīs divas dienas vai tikai atrunājas tielīgam bērnam. Viņa atlieca galvu un vē rās Ārīgo; tagad viņš bija pienācis Hildai aizmugurē.

— Tev v a j a g atrast sievu, — viņa turpināja un smaidīja. — Man pašai viņa būs jāsameklē. Maza, jauka sieviņa, jaunāka un skaistāka par mani, es taču tev galīgi nederu, drīz ļaudis sāks runāt, — viņa teica un pamazām iedegās, ko viņa gribēja, vest Ārīgo pie prāta? — Citu tev vajag, citu! Vienu dienu tu ieraudzīsi, ka es esmu jau veca tante, ak kungs, tu redzēsi manu meitu un ieskatīsies tajā, Ārīgo, es runāju nopietni, mums jāizbeidz!

Varbūt sarunāt muļķības, tādas muļķības, pēc kurām kauns vēlreiz redzēties, un tad šis mezgls būtu pušu un viss kārtībā, un kaut ari nosāpētu sirds, jā, sirds noteikti nosāpētu…

— Nekad, nekad! — Ārīgo dvesa. — Tu man esi visjaukākā, visskaistākā, vis, vis, vis! Ja tu mani pa metīsi, es nomiršu! Hilda, apsoli, ka tu mani neatstāsi!

— Kādi nieki, — viņa sacīja, — nē, kā tu tikai vari s a r u n ā t . . . Beidz, es nedrīkstu tālāk klausīties!

Man jāpretojas, Hilda domāja, un, kā vienmēr, viņa nepretojās.

Bataragi ieradās Līdakciema Sūpolos drusku, drusku nelaikā. Šūpoļu sētā bija sabrauktas divas vieglās mašīnas, pa vaļējiem logiem — šeit diena bija padevusies kā dieva dota — plūda laukā mūzika un ļaužu valodas.

Skaidrs, ka ciemiņu diena. Hilda drusku savilka uzacis. Šeit ļaudis svinēja kādas godības. Vai kāds no Bataragiem tiesīgs aizliegt viņiem to darīt?

Mētra sasita plaukstas.

— Mēs tagad redzēsim, kā zvejnieki ballējas!

Hilda nevarēja citādi, viņa aizrādīja: — Viņi sen vairs nav nekādi zvejnieki, tik, ka pie jūras dzīvo. Un mēs neredzēsim neko, jo tie nav mūsu svētki vai balle, kā tev labpatika izteikties. Mēs neesam uzlūgti, un uzlūgties pašam ir lielākā kauna lieta, kādu vien es spētu iedomāties.

Mētra uzmeta lūpu, mammas sprediķi viņai bija izmisīgi apnikuši. Viņa uzlūkoja tēvu, gaidīja, ka tas saprotoši piemiegs aci, kā starp viņiem pieņemts tādās reizēs. Nē, tēvs izrādījās nodevējs, viņš skatījās projām. Mētrai uzreiz nepatika vairs ne vieta, ne brauciens, viņas garastāvoklis tā mēdza — pagriezties par simt astoņdesmit grādiem.

Viņi pastāvēja sētsvidū. Hilda teica, neesot pieklā jīgi gāzties iekšā, it kā tikai gribētu, lai sēdina pie galda, ja iespējams, goda vietā. Ilgi nebija jāgaida, parādījās Katrīna un ātri nāca atbraucējiem klāt. Viņas izskats, kā par brīnumu, nebija svētdienīgs. Tā kleita, kas mugurā, varbūt gan jaunāka gadagājuma, bet strī painais, rupjais priekšauts kalpoja katru dienu. Viņi sasveicinājās, un Katrīna atvainodamās sacīja: — Re, kā iznāca. Mēs to jūsu vēstuli saņēmām, kā tad, bet mums šodien Vilim (viņa teica Viļam) dzimšanas diena, un tad nu atnākuši, sabraukuši.

Varbūt nāksiet barā? — Viņa redzēja Hildas ātro, noraidošo galvas kustību, pati īsi pamāja. — Jūsu istaba ir kārtībā, pag, es atslēgšu lieveņa durvis.

Jā, par lievenīti, verandiņu bija izdevies sarunāt. Kad Mētra tur ienāca, viņai atkal sagribējās dziedāt. Sīki stikli logos, pāris no tiem vēl krāsaini, kā šur tur Jūrmalā saglabājies, logiem priekšā mazi, balti aizkariņi, niecīgs galdiņš (vai tad pie tāda maz piesēsties drīkstēsi), viens krēsls un puķu g a l d i ņ š . . . Burvīgi! Pa logu varēja vērot ceļu. Kad es vakarā apgulšos, es redzēšu visas ugunis, kādas nakti garām skries, Mētra domāja. Es nemaz neaizmigšu, lai tikai varētu visas, visas redzēt!

Katrīna arī smaidīja. Varbūt viņa priecājās.

— Vai tad nemaz neienāksiet pie mums? — viņa jautāja. — Tak jau jāiepazīstas.

Hilda pārlika. Un tad viņa teica, smaidīdama savu vissiltāko smaidu, kuram tikai reti atjāva parādīties uz lūpām, pat Ārīgo ar tādiem netika lutināts: — Saimniec, mēs esam ļoti noguruši no ceļa. Un man tagad vairāk par visu gribas aiziet līdz jūrai.

Un vakarā laikus likties gultā!

— Par to nebaidieties, — Katrīna atri iestarpināja.

— Nekāda trokšņa nebūs.

— Es ne par to. J ū s tur savi paši vien, jums pušu r u n a s . . . Svešs paliek svešs, mēs tikai traucēsim. Un to sapazīšanos iztaisīsim, kad j ū s u viesi būs aizbraukuši.

Neizskatījās, ka Katrīna būtu sarūgtināta par atteik šanos. Viņa ar s a u j u nobraucīja priekšautu un teica: — Kad nu tā, tā. Iešu atkal pie tiem ciemiem. Nemaz jau v a i r s nepatīk tā iešana un nākšana, bet ko darīsi, prom j a u nedzīsi.

Viņa izgāja laukā. V i l m ā r s s k a t ī j ā s uz Hildu.

— V a r ē j ā m gan ieiet.

Ja gribi,_ ej viens pats, — Hilda atteica, labi zinadama, ka tā nenotiks. Un, protams, Vilmārs negāja un, protams, neko neteica. Viņš palīdzēja sanest atlikušās m a n t a s . Tikai pie sevis nodomāja, tāda iepazīšanās pie galda, j a u t r ā garastāvoklī, ir daudz vieglāka par oficiālajām, v ē s a j ā m . Pamet viens otram pāris vārdu un ir j a u pazīstami. Nu, Hildai neiestāstīsi.

Kāpēc viņš īgst uz Hildu? Hilda ir laba sieva. Kāpēc t o m ē r ? . . .

Mētra, vienu brīdi dedzīgi palīdzējusi, negaidot atsala un pazuda savā lievenītī. Hilda gribēja saukt, Vilmārs lūdza: n e v a j a g . Meitenei j a u n a j ā vietā iepaticies, lai viņa papriecājas. Hilda uzmeta pilnīgo augšlūpu un sacīja vīram: — Tu gan gribi būt viņai labs!

— Es visiem gribētu, — Vilmārs atbildēja, un Hilda, savilkusi acis šauras, s k a t ī j ā s tā īpaši izteiksmīgi.

— Ak tā.

Aiz sienas skanēja balsis. Ne sevišķi skaļi, ne klusināti. Tā bija viņu m ā j a , tur viņi svinēja saimnieka dzimšanas dienu. Atkal Vilmāram uzvēdīja vēlēšanas būt starp viņiem, un viņš ātri un bez žēlastības aizdzina to projām.

Vēlāk viņi gāja uz jūru. Mētra teica, viņa palikšot, iešot vēlāk. Vairs nelīdzēja tēva aizstāvība, Hilda bija nelokāma. Mētrai jānāk, un viss. Viņi gāja pa celiņu caur pļavu, kas saldi smaržoja. Pret sauli vilnīja mazas, sārtbrūnas smildziņas, tas izskatījās tik mīlīgi.

Bataragi gāja milzīgā saskaņā, laulātie draugi līdzās, Mētra pusotru soli priekšā. Viņi izgāja priežu audzē, te bija neizturami karsts, sveķi smaržoja dullinoši, sirds gura, un Mētra ieteicās: — Nemaz tik tuvu nav līdz tai jūrai.

— Sevišķi tavām vecajām kājām, — protams, tā bija māte, kas tā teica. Mētra aprāvās, tad viņa ieraudzīja meža zemenes un noliecās pie tām, atpalika, pēc brīža panāca vecākus. Katram tika pušķītis.

Ogas bija sīkas un saldas.

— Saulē augušas, — Vilmārs teica. Mētra apliecin ā j i , ka tā gan.

Viņiem bija gandrīz labi. Un viņi ar skatieniem apsveica jūru, kad tā beidzot devās redzama. Jūra b?

ja tāla un zila, un pie pašas pamales rēgojās divi kuģīši, tie varbūt steidzās, taču izskatījās stāvam uz vietas.

Mētra skaļi, līksmi iekliedzās un aizskrēja jūrai pretī, un abi pieaugušie cilvēki lēni sekoja. Hilda noāva sandales. Viņai bija ļoti skaists peldmētelis, viņa bija to atvedusi no ārzemēm. Viņa izskatījās par greznu šai vientuļajai vietai. Un, it kā viņai pašai tas ienācis prātā, Hilda sacīja: — Tad te nu vienreiz būs vientulība.

Viņa smaidīja un vērās Vilmāram acīs. Viņš iedomā jās, pēc gadiem viņi abi, var teikt, ir vienādi. Taču Hilda ir jaunāka.

Viņu mazliet skumdināja šī doma, lai gan vīrietim nav ko daudz domāt par saviem gadiem.

Viņi pastaigājās gar jūru, un Hilda atrada zeltainu smilšu bedrīti. Viņa apgūlās uz peldpalaga, seju pret sauli pagriezusi, acis cieti. Pēc ilga laika pagriezās pret Vilmāru, kurš sēdēja un vēroja liedagu: — Es pavisam biju aizmirsusi, ka cilvēkam var būt tik vienkārši labi.

Viņa sekoja Vilmāra skatienam. Kur tad meita palikusi? Re, kur viņa bija kopā ar vēl diviem jauniešiem, viena bija meitene, otrs puisis, un dzenāja bumbu. Jau sapazinušies! Jauniešiem t a s iet ātri.

Ar gadiem iepazī š a n ā s m e h ā n i s m s ierūs. Vecumā laikam vispār nav iespējams iemantot d r a u g u s . Bet varbūt tad tieši var, gluži kā vecumdienās cilvēks atgriežas pie vienas otras bērnu dienas ieražas. J a u n i e lēkāja un gavilēja, izskat ī j ā s tīri vienāda vecuma, varbūt svešajiem par kādiem gadiņiem vairāk.

Hilda teica, un v i ņ a s vārdiem bija kā vilšanās, kā g u r d u m a pieskaņa klāt: — Tad j a u te n e m a z n a v tik klusa vieta. Bet tādas tās p a t a i s ā m m ē s paši, pilsētnieki.

Tie divi s a u c ā s Evelīna un E g m o n t s un bija brālis un m ā s a . Vai Mētra nelīdzīgākus redzējusi? Evelīna tieva slieka, nudien j a u p i r m a j ā mirklī Mētra viņu prātā tā nokristījusi, ar plānu, blondu bizi, kuru viņa tomēr lielā cieņā n ē s ā j a pāri m u g u r a i . Evelīna skolā piedalī jās tautisko deju pulciņā, un viņa bija milzīgi lepna, ka viņai vienīgajai ir p a š a s bize, kuru dejas pagriezienā draiski pārsviest pāri plecam. Seja viņai, tāpat kā augums, bija gara un šaura, un ar v a s a r a s raibumiem, kurus viņa necentās iznīcināt ar Pepiju vai citiem krē miem. Evelīna sacīja, v a s a r a s raibumi darot sievieti sievišķīgāku. Ak, šī g a r ā skuķe zināja daudz; paies laiciņš, un da|a no Evelīnas z i n ā š a n ā m jau būs pārgājusi Mētras krājumā, pagaidām Mētrai ar tām bija apkaunojoši trūcīgi. Un vēl Evelīnai bija tumši zilas acis, vienīgais skaistums pārejas vecumā. Grūti pateikt, ko ieraudzīsim pēc tam, varbūt jaunu gulbi.

Egmonts augumā bija drusku zemāks par māsu, platiem pleciem, matiem melnā ezītī, nudien pašam viņam ari tāla līdzība ar šo kustoni. Egmonts ņirdza. Ari viņš nebija glīts, bet it kā lepojās ar to, un, ja kāds lepojas, tad viņš noteikti ir ko vērts. Egmonts uzskatīja, ka skaisti vīrieši ir riebīgi, nevīrišķīgi, uz tādiem aci nedrīkst pamest. Viņš sportoja, vēl bez īstiem panākumiem, taču pārliecināts, ka būs. Rudens pusē, pirms skolas, viņš brauks uz treniņnometni. Tajā ir īsti veči, un, ja gadās kāds memmesdēliņš, tas drīz raudādams lūdzas atļauju braukt mājās.

— Kā tev patīk mans vārds? — viņš tieši jautāja Mētrai.

— N e k a s . . . Labs.

— Riebīgs! — Egmonts paziņoja un iesmējās, un viņa plānās lūpas atsedza cieši saaugušus mazus zobus. — Es savam fāterim šitai lietā varētu sadot pa k o k o . . .

— To tu nevarētu vis, — no malas pateica Evelīna.

— . . . bet es pierādīšu, ka varu kaut kas kļūt arī ar šitādu vārdu! Bet varbūt es pieņemšu pseidonīmu.

— Nemaz nedomā! — Evelīna teica atkal. Viņi bija pārtraukuši bumbas spēli un apmetušies ūdens malā.

— Tev neviens neļaus. Un, kad tu būsi izaudzis liels un tev smadzeņu podā kaut kas būs uzkrājies, tad tu sapratīsi, ka vārds, tas nav nekas, tikai cilvēks… bet tu jau nekad nekas nekļūsi un varbūt arī nesapratīsi… ai!

Egmonts bija satvēris māsas roku un lauza to atpakaļ. Evelīna kliedza, tas laikam briesmīgi sāpēja, un Mētra neviļus savukārt saķēra Egmonta roku: Ko tu dari, tā taču nedrīkst!

E g m o n t s ar izbrīnu p a l ū k o j ā s Mētrā un tad negribīgi palaida m ā s u vaļā. Tā tūlīt m e t ā s v i ņ a m virsū, bet brālis sāpīgi s a b u k s n l j a . Evelīna a p s ē d ā s malā un raidīja niknus skatienus — jā, arī uz Mētru, lai gan tā viņu aizstāvējusi.

— Kas ir tavi vecīši? — E g m o n t s j a u t ā j a .

Mētra pateica.

— Cik t a v a m ā t e ņ e m par operāciju? — Evelīna painteresējās.

— Nekas t a m l ī d z ī g s ! — Mētra iesaucās un pielēca kājās, tā bija pirmā reize, kad Mētra aizstāvēja māti, ar visu sirdi, jā, — m ā t e nekad, nevienu k a p e i k u . . .

— Nu t a d viņa tev vienkārši nesaka, — Evelīna teica pēc pārdomu brīža. Un pie tā viņa palika. Bet Egmonts teica, v i ņ a m faktiski esot vienalga, ja viņam kādreiz vajadzētu operēties, v i ņ a m pietiktu n a u d a s vislabākajam speciālistam.

Māte viņiem s t r ā d ā j a a u g s t a s kategorijas šūšanas ateljē. Tēvs bija inženieris. To viņi pateica starp citu, jūtams, ka ģimenes luksa eksemplārs, fzstādes eksponāts bija m a m m a .

— Mēs te dzīvojam vieni paši, — Evelīna palielījās.

Viņa atkal bija labā omā. Asa un adataina, viņa mā cēja s p u r a s nolaist un atkal būt vēlīga. — Veči atbrauc pa svētdienām.

— Vai n e a t b r a u c arī svētdienās, — Egmonts piebilda, — par ko mēs esam baigi noskumuši. — Viņš sataisīja netīkami raudulīgu ģīmi. — Veči ir labi, viņi liek mums mieru. Kādi ansambļi tev vislabāk patīk?

Un nu viņi pļāpāja, kamēr no Mētras vecāku puses atlidoja gari stiepts un jau pavisam nepacietīgs sauciens, t a s nebija pirmais, tāpēc drīkstēja nepacietīgs būt.

— Tavi veči psiho, — Egmonts teica un izstaipījās, un Evelīna piebilda; — Bet vai viņā vismaz ir laba ķirurģe?

Vecākiem Mētra sacīja, tā esot kāda inženiera ģimene, tikai vecāki šodien kaut kur aizbraukuši.

— Tad jau tev būs sabiedrība, — Hilda sacīja ar dalītām jūtām.

— Man arī tā liekas, — Mētra piekrita. Šodienas viesi Katrīnai bija uzkrituši kā sniegs uz galvas.

Bērni paši bija rakstījuši, ka nebrauks, neesot laika.

Katrīna noskuma, vai nu mātei negribas bērnus redzēt.

Viņa teica Vilim, tad jau varbūt neko n e r ī k o t . . . un tas kaut ko noņurdēja, saprast nevarēja, kā vienmēr tais reizēs, kad Vilis nevēlējās, lai saprot. Katrīna nevarēja izlemt, kā labāk, un beigās viņa nolēma izcept kliņ ģeri un pīrāgus. Vai viņiem nebūtu tiesību ēst kliņģeri un pīrāgus, arī ja Vili viņa goda dienā neapciemo neviens no malas? Sākumā negribīgi ķērusies pie darba, Katrīna pamazām iesila, aizrāvās, uzlika sautēt kāpostus, šovasar pēdējos. Viņa rosījās un pie sevis padziedāja.

Varbūt vismaz Inta atbrauks, Katrīna domāja. Meita taču viņai tikai viena. Saka, meitas mātei esot tuvākas.

Ja Katrīnai vaļsirdīgi j ā a t z ī s t a s . . . sveši kļuvuši visi, tomēr, kad satikās, sieviešu sarunas iznāca sirsnīgākas.

Intai klājās labi, viņa strādāja zvērādu fabrikā, vīrs turpat, un viņai bija viens bērns, puika. Viņa teica, vairāk nevienu. Viņiem bija divas istabiņas,, mazas kā kabatiņas, un virtuve kā kabatas odere. Inta teica, vairāk par trim tur neietilpstot iekšā. Katrīna kādreiz ieminējās, varētu taču meita nākt atpakaļ.

Viņai atteica vienu, divas, desmit reizes, bet pienāca jauna tikšanās reize, un Katrīna neveikli, bailīgi sacīja: — Vai neesi apdomājusies, es tā gaidu….

— Ko tu man mūžīgi mācies virsā! — Inta atcirta, viņai bija apnicis. — Kāpēc tu neprasi brāļiem?

Tad Katrīna vairs nesacīja neko. Kādreiz sapņos viņa redzēja, ka Inta atgriezusies m ā j ā s , viņas vīrs Atis lielajā bērzā kar strazdu būri un puika apakšā gavilē.

Kad viņa atmodās, tad ilgi gulēja klusēdama, klausī jās, kā pukst sirds, ar lēni velkošu sāpi cīnīdamās.

Bet Inta neatbrauca, pavisam negaidot sētā iešāvās dēla Alda žigulis. Viņš apprecējis ukrainieti, tā bija milzīgi laipna pret Katrīnu un Katrīnai milzum sveša, sevišķi kad viņa, viesībās iedzērusi, sāka dziedāt ukraiņu dziesmas. Katrīna no t ā m n e s a p r a t a ne vārda, Marinas acis bija lielu ilgu pilnas, un Aldis aizgrābts vērās viņā.

Aldim ar Marinu nebija bērnu; ja vedekla bijusi latviete, Katrīna sen būtu p a j a u t ā j u s i , kāpēc tā, bet Marinai j a u t ā t negribējās. Kādreiz Katrīna nodomāja, labi, ka tā, Marina m ā c ī t u bērnu ukrainiski, bija viņiem te ciemā ģimenes, kur r u n ā j a svešās valodās. Un v i s p ā r . . .

Katrīna vienmēr nopūtās, par Aldi un viņa sievu domājot, un viņa v a i r ī j ā s no Marinas pāri plūstošās sirsnības, varbūt tāpēc, ka juta savu vainu — vedekla mīļa un pretimnākoša, tikai Katrīna pati kā tāds budzis.

Un nu viņi bija klāt.

Marina cēla no m a š ī n a s milzīgu tortes kārbu, protams, no veikala, ai, kā Katrīnai negaršoja veikala tortes! Viņai sejā iestinga skābs smaids, kamēr kājas gāja atbraucējiem pretī. Viņa dusmojās par šo s m a i d u . . . un nevarēja sev neko padarīt, un, kad Marina steidzās mutēties, pasniedza tai vienaldzīgu vaigu.

— Ak tad atcerējies gan, dēls, — Katrīna teica. Vedeklai ne vārda, tikai pēc brīža: — Nu tad nes jau to torti istabā, ja esat atvedušil Marina ar Aldi nelaimīgi saskatījās. Aldis bēdīgi smaidīja, Marina vērās lūdzošām acīm. Viņa būtu bijusi ar mieru nēsāt vīramāti uz rokām — bet negribēja, ne ļāvās tačul — Viņa atkal ir dusmīga, — Marina teica.

— Tā tikai izskatās, — Aldis jau kuro reizi lūkoja mierināt. — Nāc, iesim iekšā!

— Kāpēc viņa mani necieš?

Protams, Aldim nebija ko atbildēt.

Katrīna negribēdama ļāva, lai vedekla palīdz. Marina, par to diži sapriecājusies, sāka čivināt par pilsē tas dzīves jaunumiem. Viņa tīri labi runāja latviski, viņa jau centās, cik spēja, bet Katrīna tikai saviebās, ja Marinai kāds vārds iznāca pajocīgāk. Marina runāja, un Katrīna sakniebtām lūpām darīja savu darbu.

Un vispār viņai bija dusmas, ka Marinai rokas tik veiklas, viņai darbs šķirtin šķīrās. Priecāties vajadzētu par tādu čaklu cilvēku. Turklāt Katrīna negribēja ļauna būt.

Vēlāk atnāca citi ciemiņi, no kaimiņiem Silenieks, vi ņam bija septiņdesmit pieci, bet viņš vēl nesen bija strādājis par apdrošināšanas aģentu. Viņš bija kalsns vīrs plāniņiem, baltiem mļatiem, kuriem cauri spīdēja sārta, tīra galvas āda. Viņš rakstīja dzejoļus, pats teica, no skolas sola. Viņš bija uzrakstījis daudz dzejoļu, bail padomāt, cik dzejoļu sarakstījis vecais Silenieks. Ilgus gadus viņš bija sūtījis dzejoļus Mirdzai Ķempei un arī

pats braucis pie viņas. Dažas vēstules no dzejnieces viņš svēti glabāja. Un, tiklīdz sāka iznākt kāds jauns preses izdevums, Silenieks tam sūtīja savus garabērnus. Līdzstrādnieki, redaktori atbildēja, viņi teica, dzejoļi diemžēl neesot piemēroti, ar sirsnīgu sveicienu. Silenieks nolika vēstuli pie citām un rakstīja un rakstīja jaunus dzejoļus, varbūt tie būs piemērotāki? Viņš bija pacietīgs autors. Preses izdevumu darbinieki neizrādī jās tik pacietīgi, viņi pēc laika pārstāja atbildēt, sapratuši, ka darīšana ar grafomānu, tiesa, klusu un kautrīgu, tomēr g r a f o m ā n u . Silenieks aizsūtīja vēl d a ž a s dzejoļu pakas un tad vairs ne. Un Visas — visas sa ņemtās vēstules viņš g l a b ā j a un pa reizei pārlasīja.

Viņam patika šī n o d a r b o š a n ā s .

Viesībās_ Silenieks, kad bija maķenīt iedzēris — daudz viņš nedzēra nekad —, uz l ū g š a n o s palasīja dzejoļus.

Klausītaj iem tie patika. P i r m s piecdesmit gadiem Silenieks uz galvošanu būtu ticis pie sava dzejoļu krājuma, kas zina, arī otra vēl, un kas to pavisam var zināt, šodien b ū t u pieminēts dzejas antoloģijā. Kas ir, t a s ir, Silenieks dzimis par vēlu, labi vismaz, ka viņš pats neuzņerna to traģiski. Un labi arī, ka viņš dzīvoja šai n o m a ļ a j a Līdakciemā, kur vairums ļaužu vēl nebija izauguši līdz m o d e r n a j a i dzejai un klausījās, kad Silenieks viņiem lasīja par m e l n ā m laivām un burām, baltam kā k a i j a s s p ā r n s , vispār viņa dzejā bija daudz kaiju, t a s taču bija j ū r m a l a s ciems, kur viņi visi mita, un par sārtiem saulrietiem un vētrām, kuras nolaupa zvejnieka meitenei v i ņ a s d ā r g o mīļo. Un šīs vārsmas, par kurām pamatoti r a u c a degunus Rīgas dzejas lietpratēji, pavisam citādi skanēja zem šejienes māju pazemajiem griestiem. Un sievietes reizēm piedūra roku acīm; tad, kadno šī krasta vēl jūrā gāja, bija arī puiši, kas neatgriezās, un bija pa kādai klusai un sirsnīgai dvēselei, kas tos pieminēja līdz šai baltai dienai.

Kad a r i Viļa goda reizēs Silenieks bija nolasījis dzejoļus, ko nolasījis, viņš tos prata no galvas, un kad dzirdēti bija arī tie, kuri sievietēm vislabāk patika un kurus viņas mūžīgi prasīja atkārtot, Katrīna ilgi un sēri nopūtās un, p a m a z ā m šai pasaulē atgriezdamās, nosacīja: — žēl, ka mūsu vasarnieki nedzird.

Citas sievas saskatījās. Katrīnai vasarnieki bija pirmoreiz, vēl viņa tikai priecājās, nezināja, ka tie var visādi gadīties, sākumā labi bezgala, bet b e i g ā s . . . Nu, ko tur runāt, cilvēkam pašam viss jāizmēģina. Tikai Ņina j a u t ā j a sausā balsi: — Vai tad j u m s n a u d a s aptrūcies?

Tas ir dīvaini, bet ir: cilvēki, pret kuriem mēs esam bijuši labdarīgi, tikai reti izjūt pateicību par to.

Parasti viņi jūtas aizvainoti un kādreiz nepavisam negrib mums to piedot. Ņina, kura bez attālo radu palīdzības diezin kā būtu dzīvē izkūlusies, liela pieaugdama, Šū poļu ļaudis uzlūkoja ar sīvu naidu. Viņa kārtīgi ieradās visās savās kaut cik ievērojamās radu saiešanās, dažreiz pat nelūgta, viņa atnesa savu dāvanu, citreiz lielāku, citreiz mazāku, bet tukšā viņa nekad nenāca, un viņa palīdzēja virtuvē, ja bija vajadzīgs, un Katrī nai svila ausis, kad Ņinai bija laimējies ieraudzīt kādu nekārtību saimniecībā. Viņa par to pauda skaļā, sašutušā balsī, un Katrīna zvērēja sev, nemūžam viņa vairs nelaidīs sev tuvumā šo čūsku. P a g ā j a laiks, un Katrīna ņēmās pārdomāt, kā viss toreiz bijis, un viņai sāka likties, ka Ņinai ir pamats skaisties uz citiem, nu, ja uz citiem, tad kāpēc uz Katrīnu ne? Varbūt viņa tiešām domāja, ka radi par maz palīdzējuši.

Bet toreiz Sūpolos bija gauži niecīga rocība, nevienam neiznāca pilna tiesa.

Jā, bet Ņina tad bija tikai bērns, pusaudze, kura daudz nesaprata. Jo vairāk Katrīna par to domāja, jo vainī gāka jutās savā, vecāku, tālaika ļaužu vārdā.

Beigu beigās Ņina taču bija viņiem rada. Ņina toreiz palika ciemā. Kur viņa būtu gājusi? No vecākiem nepienāca ne jel tā mazākā dzīvības

vests.

Laiks gāja, viņi g a i d ī j a . . . bet nekā, klusums. Vai abi izputējuši? Kāds tur brīnums, miljoni, teica, aizgājuši bojā. Miljons, tas ir briesmīgi daudz. Ņinu māte nebija radinājusi pie darba. Tagad bija jāmācās. Kad t a s jādara pusaudzes gados, ir grūti. Šū poļu ļaudis paši labprātāk būtu i z d a r ī j u š i . . . bet meiteni v a j a d z ē j a audzināt dzīvei, kur viņa, apaļa bārene, liksies, ja neko nemācēs, kam viņa būs vajadzīga?

I z m ē ģ i n ā j ā s visādi. Toreiz vēl pa druskai zvejoja, Ņina a i z g ā j a kolhoza tīklu darbnīcā.

Neizturēja, nepa, tika — vietējās skuķes, kopš mazuma a u g u š a s ar šo darbu, bija desmitreiz v e d ī g ā k a s par svešo vīzdeguni, kura sēdēja, lūpu uzmetusi, padoma negribēja palūgt, kaut d a r b s pavisam nesecās. Ņina a i z g ā j a uz zivju žā vētavu, bet tur viņai smaka nepatika. Sūpoliene vai r a u d ā j a : būtu s a v a meitene, saplēstu aiz bizēm, lai prātā pieņemas, bet kā tu bārenei roku klāt liksi?

Beigās Ņina sāka s t r ā d ā t dārzniecībā, un tur viņa a t r a d a sev d r a u g u , d o m ā j a m s , visam mūžam, ja līdz šai dienai kopā nodzīvojuši un vīrs nebijās Ņinas rakstura. Bet v a r b ū t pret savu S a š u viņa tāda nebija? Saša Iemeta, bet ar mēru, reizēm paspēra greizu soli, un citi vīri viņu sauca par m e d ī g u runcīti, — bet ar Ņinu viņš tika galā. V a i Ņina ar viņu. Galvenais laulībā ir, ka viens tiek ar otru galā. S a š a v a d ī j a traktoru un kombainu, un s m a g o m a š ī n u viņš v a d ī j a un, kad bija iedzē ris, teica, kosmisko raķeti nostūrēt viņam tāpat būtu tīrais nieks, bet priekšniecība nelaiž braukt projām, bez viņa te visi kā bez rokām. Tā viņš plātījās, un Ņina sē dēja un klausījās, un sejā viņai bija šķībs smīns, saproti, vai ar plusa vai m ī n u s a zīmi. Saša bija briesmīgs labsirdis, un Ņina bija etiķa krūka, bet viņi, raug, sadzīvoja! Vai tā pasaule tomēr nav vienu vienīgu brī numu pilna?

Arī šodien viņa neiztrūkstoši bija klāt, un klāt bija Saša, tam Ņina uzģērbusi spoži baltu kreklu mugurā, tas tiešām izskatījās neticami balts pret Sašas sveloti sarkanbrūno seju un kaklu. Bet arī skaisti izskatījās, palūk, kā mēs dzīvojam, kad s t r ā d ā j a m , tad mums no putekļiem tikai acis spīd laukā, bet, kad līksmojam, tad mums neviens krekls nav par dārgu, padodiet tikai šurp un glaunāko uzvalka drēbi padodiet, un pulkstenis man varētu būt no zelta, nauda man ir, tikai tādi pulksteņi neder, kad sēdi kombaina augstajā krēslā.

Katrīna neko neatteica uz Ņinas vārdiem. Saša tā kā sagrasījās sievai ko teikt, varbūt klusināt, — bet viņa jau turpināja pati: — Tā jau ir, kad visi bērni prom un māja tukša, tad ņemsi iekšā vienalga ko, lai tikai pašam bail nebūtu.

— Kādi Jauni ļaudis lai te nāktu, no kā man būtu jābaidās? Varbūt t u . . .

Nē, Katrīna nebija gribējusi teikt, ka laupītgribētāja būtu Ņina, bet tā uzreiz augstu izslēja galvu: — Man no jums neko nevajag, ne ar labu, ne ar sliktu, un nekad nav vajadzējis!

— Ņina, nu, Ņina, — Saša mēģināja, bet tas bija veltīgi, jo Ņina visu nebija izteikusi.

— Kad es jums par vēderu vergoju un vēlāk par iztikšanu maksāju, to jūs, ja gribat, vēl varat atcerēties, un, ja jums no mana darba kāds labums ticis, tad paturiet to, rijiet, aizrijieties, es atpakaļ neprasīšu!

Vārdi bija neganti. Bet pie tādiem Ņinas izlēcieniem te visi bija pieraduši. Sievietes nogrozīja galvas, kamēr Katrīna vārgi pasmaidīja tuvāk sēdošajiem, sak, vai jās viņas tikumu nezināt? Un Saša iedūcās: — Ņina, nu, Ņina!

Tā sēdēja, nikni smīnēja, skatienu apkārt laizdama.

Viņas un Katrīnas acis sastapās, citādi nevarēja notikt, viena telpa taču. Katrīnas sejā lēnprātība. Bet viņa nodomāja: «Nožņaugt es tevi negribētu, kāpēc grēku uz dvēseles ņemt, bet, ja cits tevi ž ņ a u g t u . . . jā, es nezinu, kā tad būtu, vai skrietu vai neskrietu palīgā, es neesmu redzējusi, kā žņaudz cilvēku, paldies dievam!»

Bet Ņina gvelza, savu dakšiņu kā k a u j a s pīķi šķīvī, pašā lielākajā karbonādes gabalā iedūrusi un to gaisā celdama: — Tad paplicināsim viņus vismaz t a g a d , cik varam!

Lai nedomā, ka no šitās m a n t a s vēl t r ī s dienas ēdīs!

— Ēdiet, ēdiet, — Katrīna teica ar atvieglojumu. Kad Ņina vienreiz bija izkliegušies, vairāk viņa tai dienā1 vairs nemēdza. Tad atlikusī ciemošanās da|a būs mierīga, t a v u laimi. Viņa pārlaida skatienu sēdētājiem.

Vilis viens p a t s dzēra alu, viņš nemēdza gaidīt, kad nāks vispārējs uzaicinājums. Aldis ar Marinu galvas kopā sabāzuši. Kad Ņina ā r d ī j ā s , Aldim ne domiņas nebija māti aizstāvēt. Otru kaimiņu pāris noņēmušies vērās Ņinā. Un Silenieks vienīgais sēdēja, it kā nemaz nebutu dzirdējis aso v ā r d u pārmaiņu. Varbūt gudroja jaunu dzejoli. Ak kungs, ak kungs, Katrīna domāja, lai m a n m a k s ā kaut klēpi tīra zelta, es nevarētu nevienu pantiņu izdomāt, bet Sileniekam, saka, visa kumode ar dzejojiem esot pilna.

Ir gan dievs cilvēkam galvu devis, tīrais brīnums.

Viss bija labi un mierīgi, un vienīgi Katrīnai bija tāda sajūta, ka trūkst kaut kā, kādas ļoti svarīgas liet a s trūkst, un viņa varētu prātot un nekā neizprātotu.

Viņa nezināja. Būtu zinājusi, ietu un meklētu. Citiem vaicātu. T a u j ā t u un pētītu, kamēr dabūtu. Bet nedabūs.

Tad kas īsti? Ka Inta neatbrauca? Ne pirmā, ne pē dējā reize, kad neatbrauc. Ne pirmās, ne pēdējās mā jas te gar visu j ū r a s krastu, pa visu zemi, kur vecāku goda reizēs pie galda n a v neviena paša bērna. Vienkārši tā ir, tā notiek, un ar to jāsamierinās.

Svētku reizes pie Sūpoliem mēdza būt garlaicīgas, tāpēc ka t a j ā s nebija jauniešu. I<ā apsēdās pie galda, tā palika, tik vien bija izkustēšanās kā pirms jaunieveduma— kafijas pasniegšanas, tad vīri varēja izgrozīties pa pagalmu, sievas pa to laiku ātri ridāja nost lielos šķīvjus, uz kuriem pikās bija sasalusi treknā mērce, kāds kartupelis atstumts malā, bet citādi ēsts tīri — šosjaužos vēl bija cieņā ēdiena godāšana.

Vienas mazgāja, kas mazgājams, citas lika tīru galdautu — kāds jau bija salaistījis, un vai Katrīnai galdautu trūka? — un rindoja tases un krūzītes.

Katrīna lietišķi apskatīja saklāto galdu. Nekas, labi.

Pa vidu divas tortes, viena no rīdziniekiem, otru uztaisījuši tepat pilsētiņas konditorejas cehā, tā rīdzinieci sita pušu kā nieku. Kaimiņiene ieraudzīja ejam pa pagalmu koši ģērbto Hildu un teica: — Pareizi dari, ka ņem pa vasaru cilvēkus! Ko tās istabas — tukšas lai stāv?

Katrīna palocīja galvu. Tad viņai kas ienāca prātā, viņa ātri piecēlās un izgāja laukā. Viņa lūdza mītnieci vismaz uz kafiju. Iepazīties. Te kaimiņi, raug, tuvā k i e . . . Ienāciet gan!

Vēlēšanās Hildai nebija. Bet viņa teica jā un labprāt.

— Un jūsu vīrs? — Katrīna vaicāja.

— Viņam no saules apsāpējās galva, — Hilda sacīja.

— Tad jau g a n . . . — Katrīna domīgi teica. Viņai būtu paticis redzēt pie galda abus divus. — Bet jūs gan nāciet!

— Es tikai pārģērbšos. Jā, u n . . . Jūsu vīram taču jubileja, bet mēs nezinājām, un d ā v a n a . . .

— Neko, neko nevajag! Visa kā pietiek, bet gribas ar cilvēkiem pasēdēt, citādi par daudz skumīgi.

— Viņa neteica, ka pašai nav prāts uz svinībām bijis. Neteica par tiem bērniem, kas nav atbraukuši.

— Bet tikai ātri, — viņa lūdza. — Mēs gaidīsim!

Vēlāk vakarā Hilda ar humoru stāstīja Vilmāram, balsi cik spēdama klusinot, jo tie, par kuriem stāstāms, atradās aiz sienas un nebija zināms, cik tā bieza, cik plāna: — Zēl, ka tu nenāci! T ā d a s viesības tu neesi redzē jis! Tur bija viens p a š m ā j u dzejnieks, uz galvas pieci matiņi, actiņas vienās g r u m b ā s , bet viņš lasa par nelaimīgu mīlestību! Speciāli m a n viņš lasīja savas vārsmas! Kā tikai es izturēju!

— Un citiem patika?

— Nu, citiem, — H i l d a teica ar īpašu pieskaņu balsī.

— Nē, t a s bija lieliski, nevienā sadzīves lugā tu tādu neieraudzīsi!

— Tad tev t i e š ā m laimējies, — Vilmārs sacīja, un Hilda a p s t i p r i n ā j a , j ā , viņai ir laimējies.

— Vai tu ievēroji, — v i ņ a j a u t ā j a , — ka pagalms bija pilns svešu s u ņ u ?

V i l m ā r s atteica, v i ņ š vēl p a š m ā j u suni lāgā nepazīstot. Taču suņu, to p a g a l m ā tiešām bijis vairāk nekā tikai viens.

— Viņi n ā k ciemos ar visiem suņiem, — Hilda paskaidroja. Un no lievenīša puses atskanēja smiekli, Mētra bija līdzi k l a u s ī j u s i e s .

Hilda veltīgi bija bažījusies, ka vakarā aiz trokšņa nespēs aizmigt. V a k a r ā Sūpolos bija pavisam klusu.

Ciemiņi p r o j ā m — kaimiņiem pašiem savs neatliekams vakara solis, bet rīdziniekiem arī ceļš zem kājām. Vai zem riepām. Aldis v a r b ū t paliktu, bet Marina negribēja.

Māte M a r i n u visu dienu nebija ievērojusi, tāpēc Marina sacīja, j ā b r a u c . Aldis n e r u n ā j a pretī. Tēvs apsveikts, ko vairāk? Un m ā t e bija iedevusi — Aldim, protams — sainīti ar lauku labumiem līdzi. Marina pie sevis zvē rējās, viņa no tiem neēdīs ne kumosa.

Tā bija p a g ā j u s i Klāsonu Viļā jubileja — un visi pie miera, tikai Vilis pats vēl m a i s ī j ā s pa pagalmu un bā rās gg ciemiņu suņiem. Traka lieta, ciemiņi godu prot, bet suņi ne, tie v a l k ā j ā s ap pakšķiem, kaulus meklē dami. Visuzmācīgākā bija Ņinas Bela, tā bija kārna un nikna kuce, kura arī aiz savu māju robežām rādīja cilvēkiem zobus.

— y a i iesi mājās? Vai iesi, nekauņa? — Vilis rājās un cilāja malcienā pagrābtu sprunguli.

— Būtu pats nācis pie miera, — Katrīna teica, durvīs nostājusies. Sai brīdī viņi abi, cilvēks un suņa gabals, rādījās vienādi saērcināti. _ — Nācis jel iekšā.

Bela spalgi, augsti rēja, un Vilis rājās, bet tad viņi abi reizē aprāvās, un nu tiešām viss bija klusu klusajā ciemā. Kaut kur joti tālu skanēja radio. Hilda gulēja vēl nomodā, bet cieti acīm un domāja: ja tu neredzi visu, kas tev apkārt, vari iedomāties, ka atrodies pilsētā, savā mājā, guli savos pilsētas palagos un sedzies ar pilsētas segu, un aiz pieciem, bet varbūt visiem piecdesmit dzī vokļiem kāds klausās mūziku. Lauki? Laukos? Pie jū ras? Jūras šalkoņa nav dzirdama, varbūt vētrā, bet Hilda nezina, vai gribētu šeit vētru piedzīvot, jo viņas pašas vētru un dziņu laiki pierimusi. Kur tad paliek tā izslavētā lauku burvība, čaukstošs, svaigs siens un balti linu p a l a g i . . . A , tad jau nedrīkst gulēt

istabā, tad vaj a g uz klētsaugšas vai šķūnī, nē, kūtsaugšā, tad var dzirdēt, kā kūtī gremo un pa brīdim iedīcas govs, kā gailis nodzied savu pirmo rīta dziesmu, kura tomēr noskan tik agri, ka pēc tās neceļas neviens, un arī pēc otrās un trešās ne, kāpēc gan, jo cilvēkiem istabās ir modinātāji, kas nodzied vēl smukāk par gaili, un vispār . . . Un saimnieks uzcēlies nenāk vis stallī pēc zirga, bet turpat sētsvidū ierūcina motociklu vai žiguli, vai kādas markas mašīna viņam ir. U n . . . Hilda nikni pagriezās uz otriem sāniem. Izdomājusil Izdomājusil Un cik labi zina visu, tas, kas grāmatās lasīts, stingri iekū lies atmiņu plauktos. Vai varbūt jūs, godājamā daktere, gribētu strādāt tādās jaukās lauku mājās ar padaudz govīm, kuras visas ar rokām jāizslauc? Un jācejas ne vien tādos daiļsmaržīgos v a s a r a s rītos, kādu tu tagad pēc notumsas s t u n d ā m pieredzēsi, nē, jāceļas, zināt, ari miglas piemirkušos rudens rītos un spalga sala ziemas tumsā, kad tava kalpones gultiņa, pie pašām ārdurvīm pielikta, izvējojusies^ auksta, tur nelīdz tēva kažociņš, par matēs austo segu p ā r k l ā t s . . .

Nē, Hilda sacīja sev, tad j a u tev tiešām vēl prātā kādas drupačas no kritizētāja reālisma, tā mēs to saucām, kad skolā bija j ā m ā c ā s . Un, ja tā, tad tev skaidrs, ka a r ī neviens laucinieks ilgot neilgojas pēc tādiem skaidras v a s a r a s rītiem, jā, neilgojas vis, jo no šādiem rītiem ar laiku tikai kaulu lauzēju iemantosi. Par tiem rītiem t a g a d j ū s m ī g u s g a b a l u s sacer mīļi bārdainīši, un iecere viņiem rodas, «Dieva ausī» paplānu kafiju m a l k o j o t .

Hilda n e v a r ē j a apgalvot, ka pirmo nakti jaukajā jūrmalas ciemā gulējusi kā nosista. Bet kāpēc viņai tā būtu jāguļ? Un p a m o d ā s viņa īsti svaiga.

Mētra bija komunikabla meitene.

Mētra ir komunikabla, kad viņa nākamās dienas rītā jautri un skaļi novēl Vilim labrītu un jautā tā uzreiz, bez ievadiem, vai Vilis brauc jūrā.

Vilis izbrīnās. Tā kaut ko viņš nav gaidījis no pilsē t a s skuķa. Viņš skatās uz Mētru, tā iztur šo skatienu, un tad savukārt jautjī Vilis: — Vai tad es izskatos pēc j ū r ā braucēja? ' — Un kāpēc ne? — Mētra pienāk viņam pavisam tuvu klāt.

— Meitiņ, šodien jūrā brauc jaunāki, — Vilis saka un cer, ka balsī nav noskanējušas skumjas. Vilis sen — laikus nolēmis slēpt savas ilgas pēc jūras. Ja jau tā noticis, ka viņš par sauszemnieku kļuvis, tad nevienam nebūs zināt, vai viņam tas viegli vai grūti nācis. — Vai tad tu televizoru un kino neskaties?

Mētra klusē. Viņa kavējas burukuģu laikos, jo tas ir jāatzīst: uz tāda kuģa zem rupjām audekla burājj) Vilim būtu īstā vieta vēl šodien.

— Man tie laiciņi ir cauri, — Vilis saka, kādu iesāktu domu nobeidzot. — Izbraucos. Nu brauc citi.

Viņš sāk iet uz šķūņa pusi, bet Mētra nāk līdzi.

Vilis sāk skaldīt plīts malciņu, un Mētra jautās — Vai virtuvei?

Vilis pamet ar galvu, un tad Mētra lasa šķilas uz saliektas rokas, kā to meitenes un sievas paaudzēm darījušas, un, kad kaudzīte pietiekama, nes iekšā. Vilis skatās nopakaļ un smīn. Kad Mētra atgriežas, viņš saka: — Man dēls izprecināts. Tu nevari izpelnīties.

— Fui, es negribu! — Mētra atsaucas maķenīt par daudz sašutušā tonī.

Un vēlāk, kad Vilis apsēdies turpat vēsā ēnā malcienā, Mētra notupstas blakus un grib, lai Vilis stāsta viņai par veciem laikiem.

— Es neesmu no šīs puses, — Vilis atteic un aizkū pina cigareti. Viņš pīpē tikai bez filtra. Viņš saka, caur to strumpuli dūms Jznākot tik švaks, ka bail.

Mētra raugas Viļā simt rievās saecētajā sejā un skauž, un domā, cik daudz gan viņam vajadzētu zināt.

Vilis pīpē un brīžiem mazcienīgi paraugās uz Mētru.

Viņam nepatīk šolaiku skuķēni. Viņš tos ir atredzējies, viņš nedzīvo mucā un nelūr caur spundes caurumu, savā reizē viņš izbraucas arī pa pilsētām, Rīgu ieskaitot, uņ bez tam — zilais ekrāns, televizors, pienes šos skuķus un puikas viņam klāt vai ik vakarus, viņi dzied, meiteņu mati plīvo pāri mugurai, pašas biksēs iespīlēju šās, puikas atdarinādamas, un puikas savukārt atdarina viņas, audzē m a t u s kā mežu. Viņš paskatās atkal.

Jā, garas, blondas pinkas. Diez kā māte, dakteriene, ļauj.

— Pastastiet par tiem laikiem, kad jūs jūrā braucātl Vilim nenāk ne prātā. Ja tu, meitiņ, domā, ka ar tiem trim malkas klēpīšiem tu m a n tieši sirdī esi iestaigājusi, t a d . . .

— G r ā m a t ā s par to diezgan uzrakstīts. Un kam meitiešiem vispār tāda zināšana? Par kapteini neizmācī sies.

Viņš ar knipi aizsper cigaretes galu jāņogu krūmā.

Mētra noskatās pakaļ nodeguļa pēdējam, diezgan no žēlojamam lidojumam. Mētra saprot, ka š a j ā reizē saimniekam tuvāk netiks. Bet neviens nevar viņai liegt sē dēt te kā dzimtai ciemniecei un skatīties, kā kuplajā jāņogu krūmā k a r ā j a s tikko iesārtas odziņu krelles.

Ogas drīz būs gatavas, un viņa t ā s ē d ī s . . . ne iau, protams, bez atļaujas, viņa palūgs saimniecei, tā atvē lēs, un Mētra braucīs ogas tieši saujā un no s a u j a s mutē. Viņa neatmin jāņogu skābumu, tikai jūt, kā tās viena pēc otras pārsprāgst, mēlei pret aukslējām spie žot. Viņu negaidot pārņēmis liels prieks dzīvot, ar Mētru tā notiek, kaut kas līdz brīdim neievērots pārņem viņu visu. Viņai patīk vasaru vējā stāvēt kaut kur ūdens malā, lai vējš plivina svārkus viņai ap kājām. Viņai patīk iet caur lietu, kad tas jau taisās pierimties, kad tikai atsevišķas lāses vairs krīt matos.

Vislabāk tad iet zem kokiem, lai tie birdina savu rasu, lielus, vēsus pilienus. Viņai p a t ī k . . . #lētЈa domā, cik šausmīgi, ka viņa tikai ar vienu puiky vien skūpstījusies. īstenībā viņš nemaz neprata, tur npķija nekāda prieka.

Viņ^i gribas skūpstīties. Tāpēc ka visi tā dara. Tā pēc ka par to tik daudz runā. Tāpēc ka skūpstās pieauguši cilvēki, un vai būtu vajadzīgs skaidri pateikt, ka Mētra grib būt pieaugusi?

Un, galvenais, citu atzīta par tādu. Jo, kamēr tevi neatzīst citi, no tavas pašas pārliecības vien diez kas nav.

Hilda ar Vilmāru nāk no jūras. Hilda gribējusi, lai Mētra iet kopā ar viņiem, bet tā nav bijusi ar mieru.

Tagad viņai nepatīk, viņa ies vēlāk. Kāpēc vēlāk, Hilda vēlējās zināt, vai tagad nespīd saule? Mētra ietiepjas, strīds ievelkas, un Vilmārs klausīdamies beidzot saka: — Lai meitene iet, kad grib. Vai viņai pastāvīgi jā būt mums piesietai?

Vilmārā paskatās abas strīdnieces: Hilda ar izbrīnu, Mētra ar pateicību. Nu jā, viņš turpina, Mētra ir liela diezgan, laiks dot viņai patstāvības tiesu. Un Hilda, kuras skatienā vēl vienmēr izbrīns, ātri un spilgti atceras ainas no tām dienām, kad viņai bijis tikpat daudz gadu kā Mētrai, — vai tas bijis sen vai varbūt vakar vai aizvakar? — nē, agrāk, daudz agrāk —, un viņa saka, lai tiešām Mētra aiziet lepnā vientulībā domāt pašas slepenākās domas! Hilda pasaka to un iesmejas, un Mētrai vaigos saskrien sārtums, dusmas

uz māti, jo tieši tā viņa iedomājusies: viena pati jūras krastā, viena ar viļņiem un savām domām. Mētra zina, ka ir divas stihijas, kas pilnīgi pakļauj sev cilvēku ar savu mūžam mainīgo nemainību, proti, uguns un ūdens, vienalga, vai meža strauts vai tāds jūras līdzenums. Bet uguni Mētra pazīst vienīgi viņu virtuves gāzes degļos, un ū d e n s . . . vēl pagājušā gadā Mētra laikam bijusi maziņa, jo nav paskatījusies uz jūru ar domātāju skatienu. Tagad viņa grib panākt aizkavēto. Varbūt jūra viņai pačukstēs kaut ko, par ko viņai kāre un bailes domāt, kas līdz šim aizskrējis viņai garām vēja vēsmā un putna spārnu sasitienā. Jūra Mētru noteikti pamā cīs. No jūras viņa atgriezīsies viedāka un pilna lielcilvēka miera.

Tāpēc Mētra paliek m ā j ā s , kad vecāki dodas uz jūru.

Tāpēc Hilda apmierināta, kad, pagalmā ienākusi, Ierauga Mētru sēdam blakus saimniekam. Hilda skanīgi sveicina, Vilis paklusā, čerkstošā balsī atņem, un Hilda jautā: — Vai mana lielā meita jūs netraucē?

Tas teikts tādā balsī, no kuras saprotams, ka, lai vai kas, bet Mētra gan nevarētu traucēt nevienu, tā ir tīrā laime, kad Mētra kādam pienāk klāt, jo viņa nedara to bieži.

Vilis pagriež pret rīdzinieci savu simt krunkām izrakstīto seju un saka: — Lai pasēd, gan a p n i k s . . .

No tādiem ^vārdiem nesapratīsi, vai tie teikti labā vai īdzīgā prātā. Drošības pēc Hilda garāmejot noglāsta Mētrai matus: — Drīz jānāk pusdienās.

Mētra neatbild. Kad saka, būs vien jāiet, vai pirmā vai pēdējā reize? Māte ar tēvu aiziet, noklaudz durvis, un divas vistas, kas nometušās jāņogkrūma ēnā, īsi sa ķērcas, laikam no snaudas iztraucētas. Mētra skatās, kurp lūkojas saimnieks, bet no tā neko nesapratīsi, varbūt vienkārši veras, kā pusdienas svelmē virmo gaiss, virs pagalma mauriņa ņirb kā ūdens katla virsma, kad nupat jānāk pirmajiem burbuļiem.

Mētra ceļas augšā. Jocīgs tas saimnieks, nemaz negrib parunāties. Negribi — nevajag, Mētra ies savā lievenītī un skatīsies, kā, putekļu mākoņus uzvēdīdamas, garām pa ceļu skrien mašīnas. Lievenis apaudzis ar mežavīnu, putekļi klāt netiek, nosēstas uz zaļajām lapām. Rudenī, kad lapas būs sarkanas, lievenis gan izskatīsies skaists.

Mētra ar skumjām iedomājas, ka tad, kad Sūpolu mežvīnam lapas krāsosies sarkanas, viņa jau sēdēs skolā, desmitajā klasē viņa sēdēs, un Sūpoli būs šausmīgi tālu, atkal tik tālu, ka liksies, to nemaz nav bijis, kā līdz brīdim, kad viņi m ā j a s ieraudzīja pirmo reizi.

— Saimniek, pastāstiet, kā jūs cēlāt šito māju!

— Tā māja j a u bija uzcelta. — Un vairāk ne vārda, un nu Mētra tiešām var doties uz savu lievenīti.

Vilis īgni noskatās Mētrai paka]. Viņam nepatīk sveši cilvēki, un vismazāk jau viņš kāro tos redzēt savā sētsvidū. Mūžīgi tā Katrīna. Iedomājas, un gatavs. Vilis var rūkt klusāk un skaļāk, bet beigās piepildīsies Katrīnas griba. Viņš pakasa bārdaino zodu. Kad Vilis bija jauns, viņš skuvās katru dienu.

Brīnījās par večiem, kuri cieta uz sava ģīmja īstus cūkas sarus. Nolaidība tā ir, jaunais jūrnieks Vilis domāja, es nekad tā nedarīšu.

Kad Vilis pirmo reizi, spogulī skatienu iemetis, ieraudzīja uz sava zoda sirmus cūku sarus, viņš šķībi iesmējās, un spogulis parādīja viņa arī iedzeltenus, vecīgus zobus. Viņš ieskatījās ciešāk un pamanīja rievas, tās gāja šā un gāja tā, katra, kā patīk, un kopā tās veidoja rakstainu tīklu, tīri kā zīmējumi delnās.

Vecs vīrs lūkojās Vilim pretī, un viņš atskārta, ka viss ir likumsakarīgi, tie bārdas rugāji un tās rievas, un ka pienācis ziemīgais vecuma laiks.

Viņš noveco, ik dienas, ik dienas, un Katrīna viņam līdzi. Vai kāds tagad noticēs, ka viņi bijuši jauni un dulli un vizinājušies Dižmāres tirgus karuselī? Un ka Vilis braucis uz kuģiem, puika kā nagla, un

Katrīna gaidījusi viņu mājās, kā negaidīsi tādu brašu puisi?

Un viņi mīlējuši viens otru, viņi ļoti ilgojušies, Katrīna, protams, vairāk, bet ari Vilis, sev viņš var atzīties, ari Vilis vienu drusku, vienu stipri prāvu drusku. Taču t a s neliedz viņam līdz šai baltai dienai skaisties uz Katrīnu un pārmest viņai, domās, protams, ka tikai sievietes brunču dē) viņš palicis krastā un tikai no kāpas var noskatīties, kā tur gar pašu apvārsni aiziet kuģi, tā ir dīvaina lieta, Vilis labi zina, ka kuģi krāsoti visvisādās krāsās, cits pa jūrām nodzīvojies rūsains un melns, un pelēks, bet, pievapvāršņa skatīti, tie visi rādās stalti un balti, nudien kā gulbji, kad tie pavasaros s a v ā ceļojumā kādu laiku nolaižas te viņu jūras malā. Kādi balti kuģi, un cik daudz to brauc gar apvārsni, un nevienam nav vajadzīgs izbijušais jūrnieks Vilis. Kā lai būtu, ja viņš pats nodevis jūru un kuģus un izpeldējis sausumā.

Bet varbūt izmests, tā viļņi izmet sadauzītu kasti, tā izmet koka zaru vai sakni, kuras paši reiz dzelmē ierāvuši.

Viņš atceras arī, kā tolaik šaubījās. Gribējās palikt pasaulē, kur tik daudz ostu un ostās skaistas meitenes.

— Paliec! Tu vēl neesi redzējis tik daudz ostu, tu nemaz nezini, cik ostu pasaulē, tikpat daudz, cik kuģu, un varbūt vēl vairāk!

Viņam sauca priekšā sāļus un dīvainus vārdus, tur bija Singapūra un Jokohama, Sanhaja un Manila, un kas viss tur tikai nebija, jau Šie vārdi paši smaržoja pēc kanēļa un vaniļas, un galu galā visvairāk tie smar žoja pēc ruma.

Es tur nekad neesmu noticis, Vilis domā, Singapūrā un Jokohamā. Kad viņš šos vārdus laikrakstā izlasa vai arī izdzird, televīzijas diktora pieminētus, viņam tieši pār sirdi pārskrien sāpīte mudīgām sermuļa kājām, un viņam sametas žēl, tāpēc ka viņš iztēlojas, kā tur, tais ostās, pietauvoti stāv kuģi, nakti viss ir klusu, tikai vilnīši berzējas tiem gar sāniem un debesīs deg Dienvidu Krusts.

Viņš nekad to visu neredzēs, viņš, Vilis Klāsons no LIdakciema, kur viņš pat vienkārša zvejnieka činā vairs nav ticis, atsviests, atmests, neuzticams, bet tagad jau vecs un krunkains, un baltbārdains kļuvis.

Bet, ja ari viņš n a v redzējis Dienvidu Krustu (reiz viņš redzēja sapni, viņš stāvēja kādā svešā, karstā tumsā, un pāri viņam spilgti dzeltens dega šis krusts, kāpēc t a s bija dzeltens, vai tad zvaigznes mēdz tik dzeltenas būt?), viņš ir atnācis atpakaļ savā dzimtenē, un Katrīna viņu tomēr sagaidījusi, viņa Dižmāres tirgus mīlestība, toreiz, kad viņa pār gultu noliecās, viņa bija tik jauna, bet nu viņa novecojusi.

Novecojusi savam Vilim pie sāniem. Divi veči, no kuriem bērni aizmukuši. Tā, tik strupi un nīgri, Vilis beidz savas pārdomas, kuras tālu līkumu apmetušas. Tīri par velti, jo beigās t ā m jāatgriežas tepat vien atpakaļ, tā pat kā klaiņu gaitās a i z g ā j u š a i s beigās nāk uz mājām, ar lielāku vai mazāku līkumu, bet uz m ā j ā m.

Tā meitene domā, es m ā j a s esmu cēlis.

Nē, m ā j a stāvēja, cēlis to vēl Katrīnas vectēvs, un tēvs pielabojis, un, jā, savu roku pielicis esmu es, tāds ir māju un to mītnieku liktenis, viens piesaistīts pie otra, viens par otru gādā, m ā j a silda tevi pie saviem laipnajiem krāsns sāniem, kad ārā nekrietns aukstums ārdās, un m ā j a sagaida tevi ar dzeltenu spīdumu kā mīļu smaidu logā, bet m ā j a neiecietīgi atgādina, ka tu neesi ievērojis kādu trūkumu pie tās, un tev jāceļas un jāiet, un jāvērš viss par labu, tur neko nevar darīt, tāds tavs pienākums.

Katrīnas vectēvu viņš nepazīst, bet tēvu atceras, un tas bija k r a m p ī g s vecis un viltīgs vecis,, un Katrīnas māte līdz mūža galam neuzzināja, ka vīrs to krāpis, un slavēja savu vīru, rokas kā lūgšanā salikusi. Pareizi vien laikam bija, ka neuzzināja, tad varēja slavēt, un Cabus vārdus teikt mums vienmēr ir patīkamāk nekā lādināt, varbūt retajam tā nav, bet tad tas ir slims un nelaimīgs cilvēks.

Katrīnas tēvs, jā. Vilis atceras šo to par Katrīnas tēvu, kura jau pailgi nav zemes virsū. Kā tas būs, un kas tas būs, kas kādreiz, dīki malcienā vai varbūt ābeles ēnā sēdēdams, atcerēsies Sūpolu Vili?

Tad, kad Viļa paša vairs nebūs.

No Silenieku mājas puses vasaras vējiņš nes mūzikas skaņas. Jocīgs vīrs tas Silenieks, klausās tikai vieglo mūziku, no vecajiem šlāgeriem līdz šodienas estrādei, tā to laikam sauc. Vilim liekas, ka cilvēks, kurš raksta dzejoļus, drīkstētu klausīties ko nopietnāku, jā, ka viņam tas tieši nepieciešami. Nē, Silenieks atteic, es ne, kad es klausos šitādu, tad es vairāk saprotu šodienas cilvēkus. Silenieks uzskata, ka tāda saprašana viņam nepieciešama, jo viņš kāro uzrakstīt tādus dzejoļus, kurus atzītu par pietiekami mūsdienīgiem un kā tādus arī drukātu. Nemūsdienīgums viņam vienmēr ticis pārmests, lai gan vēl nesen Silenieks strādājis par finansu aģentu. Nudien, ja Silenieka korespondenti dzirdētu, kādu mūziku atskaņo Silenieka aparāts, viņi vairs neuzdrīkstētos runāt par atpalicību un veclaicību.

Jo arī pašus vecākos šlāgerus tagad pārraksta par jaunu un tos dzied paši šodienīgākie jaunieši, pie to skaņām pēdējā laikā Rīgas centrāltirgū pat andelē loterijas biļetes «Sprints», vai tad tā nav šodienīguma mēraukla? Nu lūki Katrīnai Silenieka dzejoļi patīk. Vilim tie vienaldzīgi.

Tad, kad viņš jauns bija, puiša cilvēki dzejoļus nelasīja. Tiesa, tagad Vilis ir vecs, laika arī pietiktu iespēt nokavēto, bet viņš negrib. Un pie sevis domā, Silenieks vienkārši niekojas. Viņš vēl tagad, vecuma galā, cer, ka vienu dienu tiks atzīts. Viņa dzejoļus nodrukās u n . . .jā, ko tad Silenieks darīs? Vilis nebrīnītos, ja Silenieks atmestu ar roku savai mājai un aizlaistu uz Rīgu…un ko tur? Tālāk Vilis nezina.

Un negrib zināt.

Mētra paēda pirmā. Mētra vienmēr paēd pirmā, tēvs nesaka «paēd», viņš īgni noteic «parij», un māte sakniebj lūpas, viņai nepatīk, kad tā runā, bet viņai, ārstei, nevar arī patikt, ka meitene tik nekārtīgi ēd. Hilda karojusi ar šo netikumu, bet tas paspējis laist dziļas saknes, laikam pa tām ēdienreizēm, kuras Mētra aizvadījusi viena pati, vecākiem darbā vai vēl kādā svarīgā pasākumā esot. Hilda nogurusi no atgādinājumiem, kuros Mētra neklausās. Viņa neļauj meitenei agrāk piecelties no galda, sēdi un gaidi, un skaties, kā pieaugu šie kārtīgi ēd! Mētra sēdēja un skatījās, ko citu viņai bija darīt, lielais sacelšanās laiks vēl nebija pienācis, vēl viņa klausīja, taču klausīja ar tādu sejas izteiksmi, ka Hildai kumoss spriedās kaklā. Mētra vērās laukā pa logu, aiz kura visburvīgākajā vasaras vējiņā locī jās ābeļu zari. Tās bija vecas ābeles, redzamas pa gabalu, varbūt tik vecas kā saimnieki paši, varbūt vēl vecākas. Kas par dienu, kas par dienu šodien laukā, un Mētra, kura atvesta šurp, lai baudītu vasaras jaukumus pie jūras, tagad ieslodzīta izēsta viras šķīvja priekšā.

— Nu tad celies un ej, nevar uz tevi noskatī ties! — Hilda negaidot uzkliedza, un, lai gan rīkojums Mētrai vairāk nekā pa prātam, viņa vis strauji nelēca kājās, nemetās laukā pa durvīm, nē, slējās gausi, negribīgi, brīnumstūrainām kustībām. Var gan spītēt tāds skuķis, ja labi grib!

Kad Mētra izgāja laukā, durvis aiz sevis saudzīgi, kā smaga slimnieka istabu atstājot, pievilkdama, Hilda paskatījās uz vīru un teica» — Vai es tiešām esmu tik neciešama māte?

— Nē, kāpēc, — Vilmārs sacīja. — Mana māte bija neciešamāka.

— Paldies par to pašu, — Hilda bezdūšīgi atteica.

Uz viņas šķīvja vēl bija šķipsniņa neapēstu salātu.

Viņa bakstīja tos ar dakšiņu. Un nevi|us iedomājās, ko tagad dara Ārīgo. Un gandrīz sailgojās pēc viņa darbnīcas, kas tagad bija saules piekarsēta kā liela, nežē līga krāsns. Nē, tur Ārīgo neuzturas, tur cilvēks nemaznevar tverties. Bet kur viņš ir? Ārīgo necieš

vientulību, Hilda nodomāja, un tāpēc viņš noteikti nav viens.

Tas ir vienkārši briesmīgi: es bēgšus bēgu no viņa un no viņa sērīgās, kā dadzis pieķērīgās mīlestības, bet ļ tagad es prātoju, ar ko viņš ir kopā!

Viņa atkal paskatījās uz vīru. Vilmārs vērās logā, gar kuru nupat aizskrēja Mētra, paldies dievam, atkal atguvusi meitenīgu žiglumu, aizskrēja uz jūru, Mētra aizskrēja uz jūru. Viņa uzjoza lēzenajā kāpā un uz mirkli apstājās. Cilvēks, lai cik mazjūtīgs viņš būtu pret dabu, pirmo mirkli jūrai acīs ieskatoties, apstājas. Jūra gulēja pusdienas tveicē pilnīgi rāma, laikam tas bija saules atstarojums, kas ūdens virsmu tēloja kā izbalējušu. Cik te bija jauki, neviena cilvēka, Mētra varēja būt viena ar savām domām, brīva un netraucēta, cik briesmīgi labi!

Viņa svinīgi nokāpa lejā līdz liedagam un uz cietās smilšu pamatnes izklāja peldpalagu. Lieliski, ka blakus nav mātes, kura noteiktu, kas darāms. Mētra izlems pati, un, ja viņa gadījumā nezinās, viņa nedarīs neko.

— Ei, Zemene! — viņai uzsauca kāda balss. Kāpēc kāda? Tas bija Egmonts, un Mētra to zināja pavisam labi. Viņa bez steigas pagriezās uz Egmonta balss pusi. Puika bija viens, diez kur māsu licis.

Mētrai nekādu iebildumu, ka Egmonts viens. Viņa nebija sajūsmā par lecīgo Evelīnu. Arī skolā Mētra vairāk draudzējās ar zēniem.

Protams, viņa pat netaisās draudzēties ar Egmontu.

No sava prāta viņa nepaietu ne soli uz Egmonta pusi.

Viņš pats nāk klāt. Pats uzprasās. Ilgstoši būt vienai pat visskaistākās jūras krastā kļūst pagarlaicīgi.

— Es atvainojos, mani sauc par Mētru, — viņa saka augstā balsī.

— Zemene, tas faktiski skan vēl foršāk par kaut kādu mētru, — Egmonts noteic un nometas līdzās uz peldpalaga.

— Vai nu tu sauksi mani pareizā vārdā, vai a r ī . . .

Viņa draudīgi pieklust. Egmonts nosmejas un izvelk no šortu kabatas cigarešu paciņu. Vienu dūmkoku iebāž starp resnajām, it kā uztūkušajām lūpām un tikai tad jautā: — Tu ar gribi?

— Fui, nē, — Mētra vairās.

— No mammas bail.

— Fui, nemaz, — Mētra atteic un skaišas uz sevi par šiem «fui». Tie paši no sevis ielec valodā, jo mazāk tu tos gribi izrunāt, jo uzmācīgāk tie drūzmējas uz lūpām, patīk vai nepatīk, bet jāizteic. Fui! Kādu brīdi viņi sēd. Egmonts pīpē. Skaidri redzams, Egmonts pieradis pīpēt, viņš velk dūmu kā profesionā lis, Mētras klasē daži tādi ir. Viņa brīnās, ka nav par ko runāt.

— Vai tev veči stingri? — Egmonts beidzot iejautā jas.

— F . . . nemaz! — Mētra priecīga, ka viņai izdevies izvairīties no skaužamā nevārda. — Man ir feini veči.

— Nu, tad mēs vienreiz aizlaidīsim uz Priežbogiem, tur ir kultūras šķūnis, un tur rīko dančus, — Egmonts saka. Viņš nesaka «diskotēkas», viņš nesaka «disenes», viņš saka dančus, tas Ir tik vecmodīgs vārds, ka jau atkal paspējis tikt modē.

— Es nezinu, — Mētra šaubās.

— Nu, — Egmonts gari novelk, iesānis Mētrā skatī damies. Sis skatiens nav pat nicinošs, drīzāk tāds . . . žēlojošs. Nu, katrā ziņā Egmonts raugās Mētrā ar no žēlu, un izturēt nožēlu nav viegla lieta, padsmitajos gados jau nepavisam.

— Zēl, — Egmonts saka un nosmejas, un diezin kāpēc, viņā skatoties, Mētrai ienāk prātā

zooloģiskais dārzs un plēsoņu būri. Ne tie, kur mitinās tie lielā kie, tie — karaliskie. Tādi mazāki varbūt. Jo arī Egmonts taču nav pieaudzis, tikai paprāvāks puika.

— Zēl, — Egmonts, šis nepieaugušais plēsoņa, šis sīkplēsoņam līdzīgais puika, saka, — un es biju domājis, nu man būs forša kumpaņa.

— Vai tie Priežbogi tālu1?

— Cik tur tālu, — Egmonts atmet ar roku. — Viens rūciens. Man ir mašīna, — viņš paskaidro, — nu, papam, — negribot piebilst, — tikai tas vecais žņaudzējs nedod atslēgas.

— Vai tu braukt proti?

— Kas tur ko neprast? Bet mopēds ir mans, un uz tā es tevi paķertu līdzi.

Kas tas būtu par braucienu, sapņaini iedomājās Mētra, kura kopš pašas bērnības vizināta mašīnā, kura tur Rīgā uz skolu brauc autobusā tās pašas nabaga divas pieturas, jo citas meitenes dara tāpat, un Mētrai nav vēl tik stiprs raksturs, lai nedarītu tā kā citi. Kas tas būtu par braucienu, naktī caur mežu, ar mopēdu, no kaut kādiem Priežbogiem, no dančiem Priežbogosl — Nē, tas neiet cauri, — Mētra atzīstas, kad iztēlē nokāpusi no burvīgā mopēda. — Uz nakti mani noteikti nelaidīs. > Viņi abi kļuvuši dabiskāki, bērnišķīgāki, tāpēc Egmonts tagad nenoskata Mētru no augšas, varbūt viņam skuķis iepaticies, kāpēc lai nepatiktu, Mētra ir glīta meitene, dienās, var cerēt, būs skaista.

Tais brīnišķajās, nezināmajās dienās!

— Bet dzirdi, — viņš saka, un viņa balsī ieskanas dzīvīgāki toņi, — vai tavi senči uz metropoli nekad neaizlaiž? Visu laiku sēdēs kā piesieti?

— Es nezinu . . .

— Apniks, — Egmonts pareģo. — Un turklāt viņiem visiem ir visādas darīšanas.

— Es nezinu, — Mētra saka otrreiz, dziļi nelaimīga, ka var pateikt tikai šādus vārdus.

— Nu, nāks laiks, nāks padoms, — Egmonts bilst kā īstens krīvu krīvs, ja vien var iedomāties krīvu krīvu šortos un ar pusizdegušu cigareti zobos. — Un tagad laižam peldēt!

Mētra laimīga un padevīga seko. Jo jūra tiešām ir skaista, kā no alvas izlieta rādās tās virsma tagad pēcpusdienas kvēlajā saulē, ūdens ir tik smags, ka nespēj uzvelt ne vilnīti. Ūdens liekas sakarsis, un, kaut Mētra zina, ka tas tā nevar būt, viņa izbrīnā iekliedzas, kad kāju pirksti pirmie saskaras ar ūdens vē sumu.

— Ko tu bļauj? — Egmonts painteresējas.

Mētra neatbild. Viņa brien dziļāk, un pēcpusdienas saule apspīd tievo, meitenīgo augumiņu. Dažus soļus aiz Mētras nāk Egmonts, izskatās, ka viņš meiteni vē rīgi nopētītu. Nu, lai pēta, mēs jau teicām, Mētra ir glīta, un dienās, ja ar meiteni nekas slikts neatgadī sies, viņa tiešām var kļūt skaistule.

Hilda dzirdējusi par kurzemnieku atturību. Diendienā tiekoties ar šūpoļu saimniekiem, viņa kārtējo reizi spiesta noticēt. Katrīna pret vasarniekiem ir nemainīgi laipna un tikpat nemainīgi — nu, Hilda domā, iecistējusies. Labdien, kā klājas, kas vajadzīgs? Jā, pienu jūs no m u m s varēsiet dabūt. Olas arī, tikai vistas slinki dēj, viena neparko nav piespiežama iet perēklī, dēj zem krūmiem, kur pagadās, bet Silenieka šunelis t ā s olas atrod un izdzer tīri siltas. Katrīna nosmejas, rādās, viņai uz manīgo šuneli nav īstu dusmu. Nosmejas un paiet Hildai garām, un. saruna neiznāk, lai gan būtu īstā reize sākt vērpt grodu pavedienu. Hilda paliek stāvam un jūtas apvainojusies. Par ko? Vai viņai tik svarīgi sadraudzēties ar šīs vasaras, vienas vasaras saimnieci? Citu gadu dzīvos citur, varbūt aizbrauks uz dienvidiem, kas zina, cita vasara ir aiz augstiem kalniem.

Nav, nav nekādas vajadzības . . . bet Hildai gribas iepazīt Katrīnu tuvāk. Dienas paiet, viņi dzer Katrīnas govs pienu un ēd olas, kuras izdējušas prātīgākās vistas, ne tā auša, kas savējās kaisa pa krūmapakšām, —

un nekas nemainās, labrīt un ar labvakaru, bet kādu dienu Katrīna apslimst, un te bez Hildas neiztikt.

Hilda ķeras klāt ar prieku, vai viņa jau pēc darba noilgojusies? Tikai desmit dienas būs pagājušas.

Ko, tikai desmit, patiesi? Hildai liekas, mēnesis.

It kā šejienes miers un jūras šalka pastieptu dienas garākas. Ar Katrīnu ņemoties, Hilda sāk stāstīt par savu jaunību, studiju gadiem, kādi tie bijuši, viņai patīkami atcerēties un brīnumaini padomāt, ka viss, kas bijis viegls, un viss, kas bijis grūts, tagad ieguvis gaišu apmirdzumu. Laika upe savā skrējienā nogludina visus akmeņus, un tad tie kļūst par apaļiem oļiem, nav vairs skarbuma un sūruma. Savādi.

— Iedomājieties, es uzrakstīju dienasgrāmatu! — Hilda smejas.

— Mana māte ari rakstīja, — Katrīna atteic. Hilda izbrīnījusies paskatās, saimnieces sadurstās, varbūt nožēlo sacīto. Saruna apraujas.

Katrīna r a u g ā s pa logu, kur pie pašas rūts šūpojas ogas ķirškoka zarā. Šūpojas un kļūst ar katru dienu sarkanākas. Hilda ar acīm seko Katrīnas skatienam.

Viņa domā, Rīgā tirgū ķirši ir jau sen. Te vasaras novēlojas. Skumīgi, ka vasara novēlojas. Bet skaisti toties, ka vēls ir arī rudens, un, kad cituviet zemi jau stindzina pirmās salnas, šejienes mežos vēl aug pēdē jās vilnenes un gailenes un pa vienai otrai drosmīgā kai bekai.

— Tas ir brīnums, vai ne? — Katrīna jautā. — Viņa laikam nekad nebūtu rakstījusi, bet aizgāja bēgļos, Narvā viņi nodzīvoja divus gadus. Es domāju, viņa rakstīja to dienasgrāmatu, kā ar savējiem tālajiem sazinādamās.

Katrīna atkal apklust. Un aiz loga turpina māt ķirši.

— Jūs jau man to dienasgrāmatu neparādīsiet? — Hilda ieminas. Vairāk ne vārda, arī kad Katrīna neatbild. Hilda pieceļas un piebilst: — Tabletes ik pa trim stundām, šodien visu dienu, un rīt redzēsim.

Acīmredzot Katrīna, pati kautra un smalkjūtīga, pratusi novērtēt Hildu. Tās pašas dienas pievakarē viņa sniedz Hildai kladi, kuras prāvais vecums liek sevi samanīt jau no apvākojuma. Tādus apliekamos papīrus ražoja ļoti sen, tādus vairs neražo.

— Ja jūs i n t e r e s ē . . . — Katrīna vilcinādamās saka. — Mana māte bija pavisam vienkāršs cilvēks, te viņa raksta par vienkāršām lietām, kā viņa tur Narvā dzīvojusi un cik grūti un arvien grūtāk nācies dabūt pārtiku, un pabalstu viņiem ari negribējuši dot, un kā viņa mazgājusi veļu. Es brīnot, cik bieži viņa mazgā jusi veļu. Un pēc pletmašīnas vienmēr gājusi uz kaimiņiem, savējo viņa līdzi nav paņēmusi. — Katrīna nopūšas un piebilst; — Vecās m a š ī n a s bija gauži smagas.

Ar klusu bijību Hilda saņem kladi.

— Ja negribat, nelasiet, — Katrīna saka. — Tikai nenomētājiet, lūdzama.

Tad viņa vēl apjautājas, vai Hildai rīt olas būs vajadzīgas, un iziet laukā.

Istabā Hilda atšķir kladi. Rakstīt nepieradušas rokas vilkti burti, rūpīgi, kārtīgi, kā skolotājs mācījis.

«5. jūnij svētdien mēs aizbraucām projām un pirm.

6. jūlij dien tikām Ainažos. Otrdien 7. jūlij Vilis brauca uz m ā j ā m atpakaļ un 9. nāca atkal šur ar motor.

11. sestdien bij m a j a s .

12. svētdien no rīt aizgāj pareiz baznīca.

13. pirmdien māja ļoti sāp galva.> šī dienasgrāmata nesolās būt interesanta, un velti viņa to ņēmusi. Bet Katrīna jau teica, ja nepatīk, nelasiet. Teica gan, bet pati droši vien domā, ka uzticējusi dakterienei savu vai svarīgāko relikviju. Tur tā

ģimenes relikviju īpašība, ka t ā s interesantas un dārgas tikai pašu ģimenes locekļiem. Hilda pabīda vecās Šū poļu saimnieces dienasgrāmatu tālāk galda vidū un mirkli piever acis. Vilmāra nav istabā. Vilmārs droši vien sēd uz soliņa zem lielā ievu krūma, tur viņš sēd un lasa grāmatu, un garlaikojas.

Jā, Hilda pārliecināta, ka vīrs garlaikojas. Vilmārs If pieklājīgs, viņš to neteiks, turklāt ģimenes padomē cieši norunāts, ka šovakar viņi atpūtīsies kopā, un Vilmārs ir norunas cilvēks, viņš neatkāpsies, vismaz viņš ne. Hilda īdzīgi pasmīn. Visam skaistam bojā būs iet.

Tad kas iznācis no viņu idilliskās atpūtas? Vilmārs garlaikojas, tūlīt sāks arī Hilda, bet Mētra, kuras labklājības vārdā viņi te atrodas?

Nu, Mētra jūtas tīri labi, vismaz māte nav dzirdē jusi viņu čīkstam, un tā pati par sevi ir liela lieta, mūsu dārgā jaunā paaudze, mūsu akcelerāti čīkst pie pirmās izdevības. Tad lai tā būtu, Mētra nečīkst, mēs varam uzskatīt, ka pasākums izdevies.

Brūni ievākotā dienasgrāmata smalkiem pavedieniem velk pie sevis. Hilda no jauna atšķir to.

«14. Otrdien m ā j a esmu apnikuse.

15. Trešdien m ā j a .

16. Ceturtdien m ā j a esmu gluži slima aiz bēdām.

17. Piektdien m ā j a .

18. Sestdien m ā j a tik pēc baltmaiz biju es.»

Hilda iesmejas un, t ā p a t kā pirmīt, atbīda kladi no sevis. Tik pēc baltmaiz biju es! To j a u var izdziedāt vai noskaitīt kā dzejoli! Bet diezin vai uz dziedāšanu nesies prāts kurzemnieku sievai, kuru kara vējš prom no Sūpolu sētas aizpūtis. Tiešām, viņa taču cēlusies no šejienes, s t a i g ā j u s i pa šīm istabām un šo pagalmu, kas zina, vai arī toreiz galds nestāvēja šai pašā vietā. Iespējams, ka stāvēja gan, tikai galds pats bijis cits, šis ir daudz j a u n ā k a izlaiduma. Varbūt vecais bijis skaistāks.

Trešdien m ā j a , ceturtdien m ā j a . . . Viņa raksta mājā, bet tās nebija m ā j a s , m ā j a s a t r a d ā s tālu, pēc tām varēja tikai ilgoties. Rakstītāja nemācēja citādi izteikt, latviešu valodā n a v īsa un precīza apzīmējuma tai vietai, kas nav un nevar būt tavas mājas, bet kur tu esi apmeties, g a d ī j u m a vai negadījuma spiests.

Hilda paskatās pulkstenī. Vēl laiks līdz ēst gatavošanai. Viņa atšķir Katrīnas mātes dienasgrāmatu no paša s ā k u m a un lēni, uzmanīgi sāk to lasīt, un pamazām viņa iepazīst rokrakstu un dīvaino, aprauto izteiksmi, to īpatnējo gramatiku, kāda bijusi šai sievietei.

Beigās Hilda gatava noticēt, ka tā ir vienīgi pareizā rakstība, kādā par saviem bēg|u ce|iem varēja stāstīt Sūpolu Katrīnas māte. Savu vārdu viņa nav pieminējusi.

«Un baltmaizi esmu apnikuse ē s t . . . Šodien saņēmu no m ā j ā m vēstuli ļoti bēdigi man palika to izlasot bet nakti redzēju sapņos ka biju māja un gāju ābeļdārza tur bija paps priekša bija iztaisījis dārzu vienas dobes vien un prasija man v a j tā ir labi bet m a m m a bij nostādijis dažās dobēs tik skaistas puķes ka man bij j ā b r ī n ā s par to darbu un viss t a s ābeļdārzs bij iztaisīts skaists.» « . . . tiklīdz kā acis ciet tā redzu tik pa m ā j a m . . . » « . . . pašuj Pumpur Mīles dēlam kleitiņ un kreklu un micņ ka var iet pie Debes Tēva.»

«Mīle raud un nemaz nevar nomierināt.

Ielikām zārka un izdziedam dziesmiņu 620. eij bērniņ nu! Dievs pats tev aicina.»

Hilda nav sentimentāla sieviete, tāpēc acīs viņai neieriest asaras, lasot stāstījumu par mazā bēgļu bērniņa nāvi t ā l a j ā (viņai tā likās tāla, mums, lielākus tālumus apguvušiem, vairs neliekas) Narvā.

Pumpuru Mīle apbedīja bērniņu un aizgāja fabrikā strādāt, tur bija tāda fabrika, kas ražoja drēbi zaldātu šineļiem.

Ko darīja Pumpuru Mīles vīrs? Par to dienasgrāmatā

nav minēts, t a s varbūt a t r a d ā s karalaukā vai diezin kur, un Pumpuru Mīlei vienai bija j ā g ā d ā par sevi, un mazais bērniņš bija aizgājis turp, kurp dievs viņu aicinājis. Vai dievs? Diezin vai kara dārdos dieva aicinā jums bija sadzirdams. Nomaldījušās nokusušas dvēseles domāja, ka dzird dieva aicinājumu. īstenībā t ā s bija atbalsis no atstātās tēva sētas.

Grūti bez dzimtās sētas.

«2. janv. naktī redzēju sapni ka biju m ā j a s un slaucu Roža un mazus jēriņus redzēj viss bij tāpat.»

Kas zina, varbūt ciems bija nodedzināts. Bet sapnī viss bija t ā p a t .

Sapnī m u m s kādreiz palaimējas redzēt nīcībā aizgā jušas m ā j a s un pazaudētus c i l v ē k u s . . . tāpat kā toreiz, kad vēl bija t ā s m ā j a s un tie cilvēki.

Hilda lasa lappusi pēc lappuses. Ziema, pārtika kjūst dārgāka, ir rīti, kad tirgū nav piena, bet maizi tur cep ar sāli, bet ai, kas tā bija par maizi, kas nāca laukā no Sūpolu maizes krāsns! Malka ari kļūst dārgāka, nu jau vezums maksā deviņus rubļus.

Nekas, d a ž a s lappuses tālāk būs deviņi ar pusi. « . . . b e t laiks ir nepatīkams bezmigiains un auksts pavasares vēš, nav jau ta ka d z i m t e n e . . . » Zēl, Hilda nav redzējusi pavasari te pie jūras. Hilda nezina, cik tas skaists.

Hilda arī nekad nav bijusi bēgļos. Hilda nekad piespiesta nav bijusi ārpus savām robežām. M ē t r a ...

Mētra gaidīt gaida, kad vecāki ņemsies kādu tālāku ekskursiju un paķers Mētru līdzi.

Ja Mētrai vajadzētu kļūt par b ē g l i ! . . . Ak, slavējamais miera laiks, cik pašsaprotams tas kļuvis, kā gaiss, kuru cilvēks ieelpo, kā lapu zaļums pavasarī un zeltains jumols rudeņos pāri galvail Kad mums saka: miers ir jāaizstāv, mēs pabrīnāmies: vai tiešām? Tik pašsaprotamais, kā sacīts, veselajam cilvēka prātam vienīgi atbilstošais! Bet, lūk, sairst tas melnās granātu šķembās, un kāda j a u n a sieva atstāj savus Sūpolus, lai būtu tur, kur viņas vīrs, un Pumpuru Mīlei nomirst bērns un tiek a p g l a b ā t s svešos kapos, un...un...

Apdzeltējušas lappuses no kādas tālas, svešas dzī ves, sīka s a u j a smilšu graudu no visas tautas lielā bēdu lauka, pār kuru skrien nāves un nelaimes vējš, smilšu g r a u d u s atkal un atkal pārsijādams.

«30. j a n v a r . Sestdien biju uz tirgu pēc pienu un krē jumu un pusdiena izvārij rāciņ biezputru ēdam ar rugušu pienu to nevar ar muti izteikt cik tas bija labs ko neesmu papriekš ēdis kā m ā j a s ar asaram ar sirdī gam asaram pateicos Dievam.»

Vai nu dievam vajadzēja pateikties par šo pieticīgo bēgļu maltīti. Bet tā viņa bija mācīta. Tā toreiz bija mācīti vairums ļaužu. Daudz briesmu viņiem bija jā pārdzīvo un daudz lūgšanu jāraida pret mēmajām debesīm, lai beidzot apjaustu, ka tas ir veltīgi.

Ar sirdīgām a s a r ā m . . . Hildas delna noglauž dzeltenīgo papīru.

Ienāk Vilmārs. Kaut ēnā sēdējis, viņš ir satvīcis un tūlīt iet istabas stūrī, kur zaļā, glazētā krūzē Hilda tur skābputru. Tā — padzērienam, tādu viņai vārīt iemā cījusi Katrīna. Vilmāram putra garšo, un Mētra no tās viebjas pa gabalu, Mētra, kad grib dzert, iet pēc tīra ūdens vai uz ciema veikaliņu pēc limonādes. Limonā des bieži nav, tāpēc pārsvarā Mētrai iznāk dzert tīru ūdeni. Labi, ka tāds ir Sūpolu akā. Padzēries Vilmārs atlaižas gultā. Viņš nejautā, ko tur sieva tik cītīgi lasa.

Var būt, ka viņu tas neinteresē. Bet varbūt Vilmārs to dara aiz smalkjūtības.

— Vilmār, paklausies!

Vilmārs paklausās.

— «17. aprilī. Es gan vēlētos ka nebūtu vairs pasaules kalab Dievs liek mums nabagiem tik daudz bēdas redzet un lielie dzīvo priecigi.» Ahā, — Hilda komentē, — pareizi, nav ko tik ticīgi uz dievu paļauties, viņš reti ir vājāko pusē!

— Ko tas nozīmē?

Un Hildai jāstāsta. Vilmārs saka: redz, jā, patiesi, — un nogroza galvu. Bet Hilda pie sevis lasa tālāk, viņa nebeigs, iekams nebūs aizšķīrusi brūni ģērbtās klades pēdējo lappusi.

Pēc brīža: — Vilmār!

— Nu? : — Tu neguli? Nu tad paklausies tikai šo vienu vietiņu!

«3. maijā. Otrdien līst lietus es biju pēc piena un esmu māja vakar norakstij Emīle vēstuļu uz Samarkand.»

— Jā, — Vilmārs gari novelk. Tā tas ir, Emīliju no Kurzemes zvejniekciema kara un bēgļu vēji aizpūtuši līdz pat tālajai Samarkandai. Briesmīgi vēji tie bijuši un briesmīgi ārdījušies. Kā Emīlija atrada ceļu atpakaļ, un vai viņa atrada? Būs jāpavaicā Katrīnai. Ja tikai viņa zinās.

Hilda lasa tālāk. Klusu, pie sevis, taču brīžiem jā ieklausās arī Vilmāram. Ilgas pēc dzimtenes kļūst arvien stiprākas, sāpīgākas. Arvien smagāk kļūst bēglei ap sirdi, ne jau tāpēc, ka produkti ir dārgāki un dabūt tos arvien sarežģītāk. Sirds izsāpējusi. Un nav nekādas drošības, nekādu cerību, ka tas mainīsies. « . . . bet kur mūsu mīļā jūra …»

«26. jūlijā. Svētdien pēc pusdien bijām uz mežu. Kārlis un mēs ļoti jauki pļavas un lauki salasij šo vasaras pirmo reizi puķes es tik briesmīgi varu raudat kur mūsu lauki kas tur tagad dzīvo.»

Tā tālā 26. jūlija asaras sen nožuvušas. Bet vai šodien uz zemeslodes neviena sieviete neraud, šķirta no mājām un mīļajiem?

«4. septembrī. Svētdien bijām izstaigāties pa rudens zaļumiem spīd gan saule bet ēna dzestrs lapas jau nodzelto un birst.»

Bet ēnā dzestrs.

Skumja būtu šī dienasgrāmata un viss vēstījums par bēgļu gaitām, ja pēdējās lappuses neapstarotu maza, silta gaismiņa, ir piedzimis bērns, mazs Albertiņš, un pašās pēdējās rindās māte lepnumā vēstī, ka dēliņam «tagad kā no ceturto mēnes ienāca mazā mutītē divi zobiņi un arī līdz šim ir vesels».

Mētrai arī bija tāpat, Hilda iedomājās, divi zobi uzreiz. Vai, cik Mētra bija neganta, kad viņai zobi šķilās!

— Nu, izlasīji? — Vilmārs jautā.

— Izlasīju.

Hilda pieceļas, pieiet pie vīra un noglāsta viņam galvu. Viņiem bieži iznācis šķirties, bet uz īsu laiku, un nekad šīs šķiršanās nav bijušas trauksmaina nemiera pavadītas.

— Kas tad nu? — Vilmārs brīnās. Vai par šo glāstu?

Vai tiešām Hilda tik reti noglāsta savu vīru?

— Kāda vienkārša un krietna dzīve, — Hilda saka.

Vilmārs neatbild, un tad, sakautrējusies par saviem vārdiem, ne, par izdarību, tik tālu no ikdienas, tik — ikdienā neizskaidrojamu, viņa ceļas augšā.

— Vakariņas laikam būs jāgādā.

— Nudien negribas.

— Mētrai gribēsies.

— Jā, Mētrai gan.

Un tāpēc, ka Mētrai gribēsies vakariņu, ka viņa ir augošs bērns un Vilmāra un Hildas mīļā meita,

Hilda iet lūkot ēst visai Bataragu ģimenei. Viņai nepatīk gatavot ēst, bet sievietei, mājasmātei, tas jādara.

Un, ko Hilda dara, to viņa dara pamatīgi un rūpīgi. Maizes šķēles nogrieztas visas vienādā biezumā, vienādi uz šķīvīša rindojas desas ripuļi, un viena biezuma ir gurķu šķēlītes krējumā. Tā kā dilles ir veselīgas, gurķiem bagātīgi pārkaisītas dilles. Mētra ēd un slepus viebjas, ar dakšiņu atkasa diļļu sulīgo zaļumu vienā šķīvja malā un domā: ja viņa būtu ķeizars, viņa savā ķeizaristē aizliegtu sēt un audzēt dilles.

Ja nu vienīgi ierobežotos daudzumos gurķu skābēšanai. Jo visos citos ēdienos un veidos Mētra nīst dilles ar sūru naidu. Viņa apjautājās Egmontam, vai tam dilles garšo, bet tas savilka savu briesmīgāko ģīmi un atteica, viņam negaršojot nekādi dārzaugi, viņš neesot bullis, un pie tam tā izbolīja acis, ka varēja domāt, kaut kas no buļļa tomēr Egmontā ir. Viņš ēdot tikai gaļu un desas, Egmonts paziņoja, un, kad Mētra sacīja, desas ne vienmēr varot dabūt, Egmonts atcirta, viņa veči varot. Viņš nezinot, kā, bet varot, un beigu beigās — kas tie būtu par večiem, ja pienācīgi neapgādātu savus lolojumus!

Egmonts ir baigais, Mētra ar cieņu domā, apkarodama dilles savā šķīvī.

— Nerakājies!

Nu kā tad, vai viena ēdienreize pagājusi bez aizrā dījumiem? Nedod mammai ēst, nedod dzert, dod tikai aizrādīt. Tomēr slikti, ja ģimenē esi vienīgais bērns, un kaut svētkos saņem visas dāvanas. Ja šai brīdī pie galda sēdētu trīs tādi kā Mētra, mammai vajadzētu novērot visus trīs, tad varbūt viņas acīm kāds sīkums paslīdētu garām. Kaut gan — diez vai.

Mammai ir rentgena acs. Ķirurga acs, lai tā būtu.

— Kāpēc tu neēd? Dilles jāēd, t ā s ir veselīgas!

— Man no dillēm nāk vēmiens, — Mētra nikni atteic un noliec galvu pār šķīvi.

— Mētra, kā tu runā!?

— Nu, vai tad vemšana nav pavisam dabiska? Vai pie tevis slimnīcā nevemj?

— Mētra!

— Ko tu grauztu, ja manis nebūtu! — Mētra iesaucas. — Es zinu gan, kāpēc vecāki gādā bērnus: lai viņiem vēlāk visu mūžu būtu ko vagarētl Māte atkal grib iesaukties «Mētra!», bet nepagūst, jo meitene pielec kājās un ieskrien savā lievenītī.

Tur Mētrai ir patvēruma tiesības, Hilda lievenī iegriežas, tikai lai pārbaudītu, vai Mētra to nav piedrazājusi un aizmirsusi sakopt.

Abi vecāki r a u g ā s viens otrā.

— Mētra kļūst neciešama, — Hilda saka. — Domāt, viens viņai stāv aiz m u g u r a s un nu tikai māca un biksta.

— Ko tu, ko tu.

— Vēl Rīgā viņa tāda nebija.

— P ā r e j a s vecums, — V i l m ā r s noteic bez ciešas pārliecības. P ā r e j a s vecums, tie ir drošinoši vārdi, aiz kuriem nesaprotošie vecāki aizslēpjas kā aiz droša vairoga, paši nezinādami, k ā d a s briesmas šis vairogs spē jīgs aizturēt.

— Lai nu tā būtu, — Hilda atbild. Viņa īsti netic.

— Man šķiet, ka tur ir kas cits.

— Nenervozē, Hilda, mēs braucām šurp atpūsties, — Vilmārs mīksti saka.

Hilda nopūšas. Kad nopūšas, tad nesāp. Kad sāp, tad raud, kādreiz pat kliedz. Ja arī Hildai sāp, tad tikko manāmi, t ā d a nepietiekama drošības sajūta.

— Tu nedomā tik daudz. Mētra ir laba meitene.

— Jā, es arī domāju, viņa ir laba meitene.

Hilda pieceļas un sāk vākt nost traukus. Formāli tas ir Mētras pienākums. Bet Mētra t a g a d ir savā paslēptuvē. Lai viņa ir savā paslēptuvē.

Kā Mētrai tur klājas?

Viņa uz mutes iekritusi gultiņā. Bet neraud, guļ vienkārši tāpat. Ja māte vērs durvis, gribēs ko teikt, Mētra ieelsosies. Tādos brīžos māte netraucē, klusi aizver durvis aiz sevis, lai meitene ir viena. Mētra ir pietiekami gudra savos piecpadsmit ar pusi gados. Diezin vai mā tei tikt ar viņu galā. Mētra ar māti noteikti tiks, viņa ir pārliecināta. Šodien jūrmalā Egmonts atkal r u n ā j a par dančiem.

Viņam varen sakārojies redzēt, kā te laukos jaunatne izpriecājas, tāpēc ka pats jūt sevi par tiem pārāku.

Viņš ies, viņš brauks uz turieni, Mētra nomākta domā, un, ja viņa nedosies līdzi, Egmonts atradīs sev kādu ,citu. Egmonts neies uz dančiem viens. Un, pat ja turp aizies, atpakaļ viens nenāks, to tālo, vilinošo ceļu no Priežbogiem.

Vai Mētrai patīk Egmonts? .

Fui, Mētra sacītu, mums klasē ir daudz smukāki puikas.

Tā nav atbilde. Nu, tātad — patīk?

Mētra nezina. Bet diena, kad viņa Egmontu nav satikusi, nav nekāda diena. Kad svētdien māsai ar brāli atbrauca vecāki un aizveda sev līdzi diezin kādos tur ceļos, Mētra visu dienu bija slima. Muļķīgi, bet tā bija.

Mētra dusmojās uz sevi.

Egmonts saka — danči. Piķis rāvis tādus dančus un to rīkotājus!

Bet ja Mētra palūgtu māti? Ļoti, ļoti mīļi palūgtu?

Skaidrais prāts un piecpadsmit ar pusi gadu pieredze saka Mētrai: nekas tur neiznāks. Bet viena maza, spī tīga cerībiņa snaiksta kazas radziņus: varbūt! Un pavisam labi taču var gadīties, ka Mētras vecāki kaut kur aizbrauc. Vispār smieklīgi, mašīna garlaikojas Sūpolu tukšajā šķūnī, bet šie sēd kā piesieti. Kā tikai neapnīk!

Varbūt apniks.

Mētra ar vienu lēcienu ir sēdus, gultiņa novaidas vien un sašķiebjas uz vienu pusi, Mētra gandrīz nolai žas uz grīdas. Viņa neniķosies, viņa būs ļoti laba un mīļa pret māti. Lai viens cilvēks pasaka, vai tas ir pe ļami, ja bērns ir mīļš pret māti.

Vakars izvēršas varen idillisks. Mētra glaužas ap abiem vecākiem, viņa neļauj tēvam iet uz aku pēc ūdens, viņa ir liela meita, atnesīs pati. Vakariņu traukus viņa noslauka tik rūpīgi, it kā katra bļodiņa būtu Meisenes vai Vedžvuda porcelāns. Kad Mētra izskrējusi laukā ar ūdens spaini, Vilmārs ieminas: — No vienas galējības otrā. Pirmīt gandrīz lamājās, tagad kūst laukā.

— Tā tas ir pusaudžu gados, — tagad mierina Hilda, jo v i ņ a p r i e c ā j a s . — Himmelhoch jauchzend, zum Tode betrūbt…

— Tad jau tev jāsaka arī tālāk, citātu nedrīkst atstāt pusratā, citādi zūd tā jēga, — Vilmārs pamāca.

Hilda sveši paskatās viņā.

— Nu tu redzi mošķus gaišā dienas laikā. Mūsu Mētra, b ē r n s . . . iemīlējusies? Apžēlojiesl — Pirmkārt mīlestības jūtas pašas par sevi nav nekāds mošķis, — Vilmārs turpina mācīt. — Tiesa, daž kārt mošķis ir tas, kurā mēs iemīlamies… — Viņš apklust. — Pat ja tā šoreiz nebūtu un taisnība izrādītos t e v . . . mums vienalga jārēķinās, ka vienu dienu tas notiks. Cik gadu bija tev, kad tu pirmoreiz iemīlējies? Meitenēm tas gadoties starp divpadsmit un četrpadsmit, tātad mūsu Mētra jau aizkavējusies.

Uz vīra jautājumu Hilda neatbild. Viņas labā noskaņa pagaisusi. Taču, kad Mētra atgriežas piepūlē

sasārtušiem vaigiem, no pilnā spaiņa diezgan devīgi no šļakstīdama grīdu (Pagaidi, mamma, es saslaucīšul), Hilda atkal ļaujas patīkamu jūtu viļņojumam. īstenībā viņai vajadzētu ņemt Mētru priekšā, lai meitene vispirms atvainojas par iepriekšējo izlēcienu. Bet pati meitas izturēšanās ir viena vienīga atvainošanās:sapratu, ka esmu rīkojusies nepareizi, es nekad, nekad vairs tā nedarīšu, mīļie māmiņ un tētil Likt to paust vārdos nebūtu pedagoģiski. Hilda ir tīri labs pedagogs.

Viņa, piemēram, nemēdz rāt savas padotās māsas, pat ja tās ko nepareizi izdarījušas, un tomēr māsas viņu dziļi ciena — droši vien vēl dziļāk bijā — un rauga Hildai nolasīt no acīm katru vēlmi un vajadzību. Bet diezin vai arī viņas uzskata, ka Hilda ir labs pedagogs.

Kad gulētejot Mētra vēl mātei labunakti, tā, kaut ko atcerējusies, paņem brūnu kladi.

— Te mūsu saimnieces mātes dienasgrāmata.

— 01 — Mētra palecas.

— Ja gribi, vari palasīt.

— Vai, jā!

— Nē, tūlīt ne. Es negribu, ka tu lasi gultā un bojā acis. Rīt.

— Kā tu gribi, — Mētra nolaiž spārnus. Tā tas ir ar lielajiem: viņiem jāpatur pēdējais vārds un noteik šana. Ja man būs bērni, Mētra nolemj, es viņus komandēšu kā mazos nazīšus. Man būs divi bērni, lai var labi izkomandēties. Vairāk ne, citādi atkal grūti uzraudzīt.

Mētra ilgi nevar aizmigt. Viņa domā par Egmontu, lai gan nemaz, nemaz nemīl viņu.

Mētras plāni ir tālejoši, viņa nolēmusi nākamajā rītā iet uz jūru kopā ar vecākiem, lai viņi savām acīm redz, cik Mētrai garlaicīgi. Bet otrā rītā uz jūru neiet neviens no Bataragu ģimenes locekļiem, jo, ziniet, līst.

Hilda zina, cik garlaicīgas ir lietus dienas Jūrmalā.

Izrādās, Līdakciemā tās nav ne par matu labākas.

Vispār jau ir skaisti. Visai zemei pārklājies pelēksudrabains plīvurs, tajā ieaustas atsevišķas pērles, un šis plīvurs pārsviests pāri kokiem un zemei. Sūpolos ir īsti svētdienīgs miers, Katrīna gotiņu atstājusi kūtī, tikai vistas kašājas turpat vaļējās laidara durvīs un slinki, nesaticīgi runājas savā starpā. Mētra sed lievenī un lasa vecās Sūpolu saimnieces dienasgrāmatu.

Hilda to redz, pavērusi durvis apvaicāties, vai meitenei ir labi un ko nevajag. Mētra atteic, nevajagot, bet vai neesot jāiet uz veikalu. Lai paliek, māte atbild, kad lietus piestās, varbūt tad. Mētra izstiepjas gultā visā garumā un saldi nožāvājas, un vienā rokā viņai ir brūnā klade, tā izslīd un aizbrauc gar gultas malu. Kad celsimies, savāksim.

Uz Mētru dienasgrāmata nekādu iespaidu nav atstā jusi. Viņa brīnās par nebeidzamajiem pārtikas cenu uzskaitījumiem. Mētra savā mūžā maz pirkusi, pie tam mums cenas ir stabilas. Viņai liekas, tam v a j a g būt interesanti, prom no mājām, no parastības, droši vien šī sieva, ja neuznācis karš, neredzētu vairāk kā sava žoga mietus un m ā j a s pakšķus. Protams, viegli viņiem tur negāja, nu j ā . . . Interesanti, ko par šito blurstiķi sacītu Egmonts? Būtu jāiedod palasīt.

Māte teica, nelaist no rokām ārā. Nu, Mētra arī nelaidīs, turēs kladi atvērtu Egmonta acu priekšā, lai lasa, ja grib. Tas būs interesanti, nudien! Un, ja viņš tā nebūs ar mieru, Mētra aizies ar visu kladi, lai šis paliek un brīnās.

Bet ārā līst un līst.

Virtuvē Hilda runājas ar saimnieci.

— Labi gan, ka uzlīst, — Katrīna saka. — Dobes jau tā bija izkaltušas.

— Jā, un aplaistīt jums grūti. Tīri kauns, vajadzēs m a n . . .

— Jums cits darbs. Jums jātaupa rokas. Ļoti grūti gan laikam — jums?

— N u . . . — Hilda pasmaida.

— Es nemūžam tā nevarētu, — Katrīna saka vārdus, kādus Hilda mūžā daudz dzirdējusi, — es kad uz svešām asinīm paskatos vien, tā tikai gribas laisties gar zemi. Vecais pirkstā bija iecirtis, man vajadzēja apsiet, bet man sviedri līst, visa galva slapja un sirds slābana, domāju — nevarēšu, acīm priekšā melns met a s . . . Bet ar jums jau tā nenotiek?

— Kādreiz, sākumā, kad vēl studēju, — Hilda atbild, atcerēdamās laikus, kad tiešām gudrojusi, vai neatstāt izvēlēto ceļu, — bet par to nav ko runāt un domāt. Ja dakteris operācijas laikā ģībs, kas tad notiks ar slimnieku?

Viņas abas pasmejas. Tiešām, ja ārsts ģībtu pie operācijas galda, tas būtu ļoti, ļoti slikti.

— Un j ū s . . . daudzus esat griezusi?

— Nu jau vairs nevar saskaitīt.

Katrīna ar vislielāko cieņu noskatās savā īrniecē.

Tāda liela ārste — un tāds vienkāršs cilvēks, nē, Sūpoliem laimējies.

— Jums šodien garlaicīgi. Uz jūru netiekat.

— Lai jau vienu dienu jūra atpūšas bez mums.

Un tad viņas sāk runāties par Katrīnas mātes dienasgrāmatu.

— Nebija garlaicīgi lasīt?

— Nē, nemaz!

Katrīna neticīgi skatās.

— Visu izlasījāt?

— Visu. Vai tas bija jūsu vecākais brālis? Kas Narvā piedzima?

— Jā. Bet viņš ilgi nenodzīvoja, tajā pašā gadā vēl...

— Tāpat kā Pumpuru Mīles puisītis, jā?

Katrīna paloka galvu. Nu viņa zina, ka dakteriene tiešām izlasījusi un ka viņai varbūt pat pie sirds gā jis. Un Katrīna nolemj citu dienu parādīt Hildai ģimenes fotogrāfijas, kādu dienu, kad atkal līs lietus.

Pēcpusdienā pārstāj, bet apkārt ir tik slapjš, ka Hilda ar Vilmāru nolemj palikt mājās. Mētra žēlojas, viņai no istabā tupēšanas sāp galva, un māte nepacietīgi uzsauc: — Vai es tev lieku istabā tupēt?

Viņi nesēd s l a p j a j ā s smiltīs. Viņi apmetušies sausā nokalnītē, kur lietus nav necik spējis saliedēt brūni slī di gās skujas. Sēd visi trīa.

Evelīna atnāca pirmā. Par to Mētra nepriecājās, tomēr — ar viņu ir interesantāk nekā vienai pašai.

Meitenes sēd nokalnītē un pļāpā, un Mētra sargās, ka neizsprūk jautājums, kur Egmonts palicis.

— Man, piemēram, piestāv v a s a r a s raibumi, — Evelīna gausi runā un velk cigaretes dūmu. Viņa smēķē mazāk par Egmontu, Mētrai šķiet, ka Evelīnai cigaretes netīk, bet ko darīsi, jāpierāda taču sevi, — jo man ir tāda seja, ko sauc par raksturīgu. Var būt leļļu ģī mīši, — Evelīna pauzē, — smukas, ka bail, bet vīrie šiem tomēr nepatīk.

Vai Mētrai ir lelles ģīmītis?

— Un vispār — es par vīriešiem neinteresējos, — Evelīna vēstī. — Viņi visi ir vienādi muļķi. Ja nu vienīgi tie, kam pāri trīsdesmitiem un vairāk.

— Bet tie taču ir šausmīgi veci! — Mētrai pasprūk.

Evelīna īsi iesmejas un aizmet cigareti.

— Tu nekā nesaproti, — viņa ar nožēlu saka, — tie šām nevar zināt, ko lai ar tādu bēbīti iesāk.

— Fui, kā tu runā! — Mētra uzsprēgā. — Es nemaz neesmu . . . kāpēc tu domā?

Evelīna nepagodina Mētru ar atbildi. Viņa tikai nogroza galvu, un skatienā viņai ir tāda kā nožēla, kā neticība — kā cilvēks var būt tāds nesapraša! Kādreiz tā uz Mētru skatās māte, kad Mētra aplamību izdarī jusi, un Mētrai tad gribas kliegt un spārdīt zemi kājām Muļķe pati Evelīna! Iedomīga uz saviem vasaras raibumiem, uz savu peļasti. Kas par to, ka viņa dejo ansamblī? Un vasaras raibumi vispār nevar piestāvēt nevienam cilvēkam.

Kad pēc laika atnāk Egmonts, Mētra uz Evelīnas pusi nepaskatās. Sniedz Egmontam dienasgrāmatu.

— Vai redzi, kas man te ir?

Egmonts izrauj kladi meitenei no rokām, ātri atšķir, palapo, gari nosvilpjas un grib dod atpakaļ.

— Hēl Kaut kādi kricelējumi. Es jau domāju, būs pornol Mētra tumši pietvīkst un neatbild. Egmonts paskatās viņā un saka, laikam savus vārdus labot gribēdams: — No ko tu u z r e i z . . . Es jau neko. Dod aplūrēt, ko tā vecā lēdija raksta!

Viņš mēģina lasīt no vietas, bet uzmanība neķeras klāt, pāršķir lappusi, divas, pāršķir d e s m i t . . .

— Un tas vien te ir iekšā? G a u d a s pēc zaudētās govju paradīzes?

— Jā, kad viņi svešā m a l ā . . . Saproti, dienā viņa domā par šito pašu ciemu un nakti redz to sapņos!

— Ko? Un es domāju, sievieši sapņos redz brūtgānus!

— Egmont! — Mētra izteic tik pārmetoši, ka t a s uz brīdi nomierinās. — Es tev palasīšu priekšā, — Mētra izņem grāmatu viņam no rokām, — pagaidi, te ir viena tāda vieta, man nudien kļuva jokaini, kad es l asī j u...

Kad viņa atšķirusi vajadzīgo lappusi, Egmonts izrauj lasāmo viņai no rokām.

— Ļauj man! Tu nemaz nezini, cik es labi lasu!

— Jā, viņš skolā ir daiļlasītājs, — Evelīna negaidot bilst, un nav iespējams saprast, ar izsmieklu vai nopietni.

Un Egmonts sāk, seju tik nopietnu kā pie bikts?

— «31. marts. Ceturtdien biju pie vien pazīstam drusku šūt un p a g ā j u š u nakt es redzēju sapņos ka mamma bija nomiruse un aiznesta pagrabā un es gāju pēc rāceņiem un viņa uz ceļa un palika dzīva man bij gan bailes bet es gribēju lai nāk istaba bet viņa bija tik noguruse un sacīja ka neko nespējot darīt un ka citi izblšoties no viņas bet es tik grib lai nāk un prasu vaj nu viņa nemirs tik ātri viņa sacīja ka vēl ilgi dzīvošot man gan bija liels prieks bet ari bailes bet to nemaz neredzēju v a j nāca ar līdz uzmodos.

1. aprilī. Pirmdien esmu visu dienu m ā j a s auksts v ē š . . .»

Mētra nemaz nav manījusi, kā Egmonts, pavisam nopietni lasīt sākdams, pamazām vien pārgrozījis balsi, beigās tā skan kā bailīgas vecenes ķērkšana, un negaidot un nežēlīgi mainās viss rakstītā saturs, viss kjuvis smieklīgs, raug, kā smejas Evelīna, rokas ap ceļiem apķērusi, un smejas lasītājs, līdz aukstajam vējam ar dievu uz.pusēm noticis, un, kas ir briesmīgākais, smejas arī Mētra, un no sirds, par muļķa sapņu Trini tur tālajā Narvā.

Viņa tomēr pirmā a p r a u j a s un saka; — Nē, tā nevajag. Nevajag ņirgt. Dod man to grā matu šurp!

— Prātā nenāk!

— Egmont, es tūlīt sadusmošos!

— Un es nobīšos. — Viņš redz, ka Mētra sniedzas pēc brūnās klades, un pavēl māsai: — Tu saturi

viņai rokas!

Kamēr abas meitenes plosās — puspajokam, pusnopietni —, Egmonts lielā ātrumā šķir lapas.

— Egmont, rimsties! Atdod!

— Nu, pagaidi drusku, neesi nenovīdīga! Es tikai Iemetīšu acis šinī šedvērā, dzirdi, tas tiešām ir šedvērs, nevis vienkārši šedevrs!

Un, kamēr Evelīna ar visu spēku valda Mētru, Egmonts smiedamies lasa: — «24. jūlijā. Svētdien bijām uz kapiem vienu atveda no Rīgas frontes nomirušu varoni pavadīj ar muriku un rota zaldāti kā ielika kapā tā trīsreiz izšāva ak cik briesmīgi tas sirdi ēd.» Ak, cik briesmīgi tas sirdi ēd! — Egmonts atkārto ar tādiem pašiem smiekliem un beidzot atdod Mētrai dienasgrāmatu, strīda ābolu. — Se, še, lasi, ja gribi savu smalko sirdi raudināti — Tu esi mērkaķis! — Un Mētra nikni noslēpj mantu azotē.

— Vai tev tiešām patīk? — Egmonts brīnās tik neviltoti, ka Mētra nevar citādi, viņa pie sevis sāk pārlikt, vai maz ir jēdzīgi uztraukties par tādu vecu rakstu gabalu. Jānogādā tikai mājās, tad lai mamma liek, kur grib.

Bet uz Egmontu viņa apvainojusies, kaut vai par to, ka viņš Mētru neklausīja.

Evelīna saka ar uzsvaru: — Es jau sen brīnos, kāda Mētrai spocīga gaume.

Egmonts labsirdīgā, plašā žestā atmet ar roku: — Tu neapcel meiteni.

— Iedomājies! — Evelīna iešņācās un grib teikt vēl kaut ko, bet Egmonts, nopietns kļuvis, pavēl: — Muti turēt! Tā ka es vairs nedzirdētu! Un vispār, ja tu sāc lekties, vari laisties mājās.

— Mīlas pārītis!

Mētra nosarkst, bet Egmonts to laikam nepamana, viņš apliek Mētrai roku, pievelk meiteni sev klāt un saka māsai; — Zūdi! — Un Mētrai pavisam citā tonī: — Tu ne ņem galvā, viņa ir greizsirdīga uz visu pasauli un tikai sevī samīlējusies.

Mētrai tagad pilnīgi vienalga, vai Evelīna ir tāda vai citāda, īstenībā viņai lecīgās Evelīnas pat žēl.

Jo Evelīnai nav aizstāvja, bet viņai ir, ir!

Viņa ir tik laimīga, ka slēpj seju no Egmonta, lai tas šo laimes izteiksmi neierauga.

Vakarā Mētra nolikusi dienasgrāmatu mātei uz galda. r Patika?

— Ļoti, — tā atbild Mētra, kura nupat gribējusi no ņurdēt kaut ko caur degunu, bet tad atcerējusies savu izvērsto k a u j a s plānu. Vairāk nekā jebkad Mētrai tagad būs vajadzīgs brīvs laiks, pilnīgi nepieciešama vi ņai būs mātes uzticēšanās. Es jau to vienalga nepiekrāpšu, Mētra drosmīgi domā.

Novakarē tātad uzspīdēja saulīte. No rīta pamodies, Vilmārs klausās, kā aiz loga atkal plīkšķ lietus.

Tas i r . . . vismaz garlaicīgi. Siem lāga vecīšiem droši vien nav arī nevienas lāga grāmatas. Bet vai viņš braucis šurp grāmatas lasīt? Agrīnajā rīta stundā Vilmāram mācas virsū īgna nepacietība. Protams, ir labi un jauki pavadīt atvaļinājumu kopā, bet tad tam jābūt saistošam.

Lietus lāšu mūzikā aiz loga Vilmārs ir ar mieru noklausīties, tikai sēdot varbūt kādā meža būdā, medījuma un šāviena gaidās. Te viss ir tik idilliski, ka metas sāji.

Jocīgi, Vilmārs domā, es tuvojos pusmūžam, bet šis pusmūžs ir tik satriecoši vienmuļš, diena līdzinās dienai kā vienas olas dvīņi, trīņi, četrīši un tā tālāk — līdz bezgalībai. Cilvēkam, kad viņš pāri pusmūžam, esot raksturīgi brīži, kad viņu pārņem bailes no nāves. Vai Vilmāram vajadzētu bīties? Varbūt tieši no savas dzīves ikdienības?

Bet bērnībā viņš kāroja būt stacijas priekšnieks.

Lēni, lai neuzmodinātu Hildu, Vilmārs pagriežas uz sāniem. Sejā viņam kaunīgs smaids — par savu bērnu dienu sapni. Netālu no radu mājām bija stacija, un garām tai skrēja vilcieni, dažs arī apstājās, bet tikai dažs, jo tā bija maza stacija. Taču stacijas priekšnieks izgāja pretī katram vilcienam, vai nu tie apstājās, vai ne, un turēja savu zizli gaisā paceltu, un no lokomotīves viņam sveicinot pretī izliecās galva.

Mazais Vilmārs domāja, stacijas priekšniekam laikam ir ļoti skumji, kad vilcieni aizbrauc garām. Un varbūt tāpēc viņš mūžīgi iet laukā, ka gaida — vienreiz pieturēs, un tieši pats garākais un ātrākais, iedomājieties tikai, pieturēs stacijā, kur līdz šim nekad nav stājies, vai, kā pasažieri brīnīsies! Un mazā stacija viņu iztēlē būs nozīmīga kļuvusi.

Bet vilcieni neapstājās, tikai tie, kas sarakstā paredzēti, lēnie un nenozīmīgie, un no vagoniem rāpās ārā sievas ar groziem un vīri ar kulēm, jo bija pēckara laiks, un grozi un kules bija nepieciešami, tur daudz varēja ielikt. Karalaika mode nekad neizdomātu diplomātu tipa portfeļus.

Mētra arī čīkst pēc diplomāta. Vecāki pūlas viņai pierādīt, ka meitenei tāda manta nepiederas. Vai meitenēm piestāv garās bikses un cigarete zobos? Labi, ka Mētra nesmēķē. Vēl, domās piemetina Vilmārs. Viņš ir reālpolitiķis un tāpēc nekultivē ilūzijas. Diez kas tie par pusaudžiem, ar kuriem Mētra sākusi draudzēties? Jā teic, lai iepazīstina.

Raug, kā Vilmāra domas par sevi pamazām pārslī dējušas uz domām par meitu. Laikam tā ir, jo gadus jo vairāk mēs domājam par saviem pēcnācējiem un mazāk par sevi. Tiesa, ir vecāki, kas par bērniem nedomā nemaz, vieni tāpēc, ka viņiem šie bērni prātā kļuvuši par vecu, viņu domu aploks pārāk šaurs, lai tajā varētu ganīties kas vairāk kā pašu atmiņas par pagājušām dienām. Vilmāram bija mūžsena vecāmāte, pašās beigās viņa visus sauca bērnudienu draugu un pazīstamo vārdos, tas skanēja mīļi un reizē baisi, sen bija nomiruši tie cilvēki, kurus vecāmāte tagad aizmiglotu prātu pieminēja. Es negribētu nodzīvot tik ilgi, Vilmārs domā.

Un — kad tas brīdis būs pienācis, gribēsi gan, vai, kā gribēsi! Vai varbūt pats nezināsi, ka gribi, tikai dzīvosi ne vairs katrai jaunai dienai, bet katrai ēdienreizei pretī.

Vilmāram slikta oma. To ievēro Hilda, ievēro arī Mētra, un abām viņām par to brīnums, jo tēvam slikta oma nemēdz būt. Brokastīs viņš nikni atgrūž savu šķīvi: — Olas un olas! Vai tiešām citu neko nevar izdomāt?

Hilda varētu iebilst, ka vēl vakar brokastīs bijusi biezputra, taču viņa diplomātiski klusē. Beigu beigās — vai ikvienam cilvēkam reizēm nav tiesību uz nelabu garastāvokli un tā izgāšanu? Viņa pabīda vīram tuvāk tomātus krējumā. Mētra pieceļas un ielej Vilmāram vēl kafiju. Ģimenes galva tiek appuišots pēc visiem likumiem. Tas notiek atzīstamā klusumā. Tikai pēc laika Hilda ieminas: — Ja noskaidrotos, vai m u m s nederētu kur izbraukt?

Vilmārs karsti pieķeras šai domai. Pietiekami ilgu laiku viņi nodzīvojuši kā eremīti. Jā, viņi brauks!

Mētra par nodomu neliekas s a j ū s m ā , bet vecāki nepievērš tam uzmanību. Mētra, kura taču dievina ik izbraukumu — jo tālāk, jo labāk! Viņa pamet skatienu uz logu, kuram pērļains lietus aizkars priekšā. Šai skatienā ir i l gas... kurš iedomāsies, ka meitene neilgojas vis, lai lietus ātrāk pāriet, bet gan lai t a s līst līdz vēlai pēcpusdienai, kad došanās ceļā vairs nebūs iespējama! Mētrai ir briesmīgi, vienkārši neizsakāmi svarīgi šodien atkal sastapt Egmontu. Varbūt šodien svarīgāk nekā jebkad. Jo tieši vakar, lūk, viņi pirmo reizi norunājuši satikšanos, līdz šim viss ritējis pašplūsmē, kad Egmontam patika, viņš nāca, un tāpat darīja

Mētra, droši vien tīrā sagadīšanās, ka pludmalē viņa vienmēr iznāca pirmā.

Mētra nepiedalās brauciena maršruta izspriešanā.

— Man vienalga. Kur brauksiet, tur būs labi.

Pilnīgi nesaprotami, un visnesaprotamāk, ka māti tas neizbrīni.

Iznāk tomēr pavisam citādāk. Hilda gatavo pusdienas, kad pie vārtiem pierūc mašīna un Doga saceļ pamatīgu skandālu. Hilda pat nepaskatās. Mašīnas mūsdienās kļuvušas parastas. Lielāks brīnums būtu, ja pie vārtiem apstātos rati.

Hilda paliek bez valodas, kad izdzird Ārīgo balsi.

Prātu zaudējis, prātu zaudējis, viņa domā, iekams uzdrīkstas palūkoties logā. Un otra doma — jālūdz saimniecei, lai saka — viņas nav mājās, nē, tāda Hilda Bataraga te nemaz nedzīvo, nekad nav dzīvojusi, vai jūs jocīgi, vai?

— Hilda! — t a g a d sauc sieviete. Arī to balsi viņa pazīst. Keramiķe Miliča, pie kuras viņa ar Ārīgo iepazinās. — Hilda! Vilmāri — Miliča taurē. — Kas ar jums notiek, kur jūs esat?

Nogrāb lievenīša durvis, un iznāk Vilmārs, un Hilda vairs nav spējīga ko glābt. Izmisušā vaibsta vietā viņa uzliek ģīmim smaidīgu masku un arī iet ārā. Apsveikt ciemiņus, kuri bijuši tik labi, tik jauki, tik — tālredzīgi, ka atcerējušies viņus tieši šādā lietus bezcerībā. Hilda sveicinās un smaida, un ar pūlēm atrauj .Ārīgo savu roku, jo tas to notvēris ciešā vaņģībā, nē, bez prāta, viņš ir bez prāta! Mazrunīgais Vilmārs staro, rādās, atbraucēji viņu izpestījuši no kādasbriesmīgas nelaimes, un varbūt tā ir, jo garlaicība, kad tās vārdā cilvēks jau sāk cilāt dzīvības un nāves jautājumus, — jā, kas tad cits tā ir kā nelaime? Ciemiņu ir trīs, Miliča ar vīru un Ārīgo, un Hilda ar pārsteigumu redz, ka Vilmārs taču pazīst Ārīgo, jocīgi. Vēlāk viņa attopas, ka nekā jocīga nav, viņi visi kopā iepazinās. Abi vīrieši tērzē tik s a s k a n ī g i . . . Hilda vairās uz to pusi paskatīties.

Kas tā par neērtības sajūtu vai varnas apziņa. Miliča klusēs. No kurienes tad nāks tas atriebšanas, tas atmaskošanas eņģelis, kas ar liesmainu zobenu rokā nosauks Hildu par laulības pārkāpēju? Muļķības, nu skaidrs, ka muļķības, tomēr Ārīgo v a j a g kāvienu. Izdomāt kaut ko t ā d u . . .

Mazs iedomības gariņš čukst Hildai ausit «Tu redzi, ka viņš nevar bez tevis!»

Un piesardzības eņģelis savukārt «Labāk gan būtu varējis!»

Keramiķe Miliča gluži aizkustinoši cenšas apjūsmot Bataragu istabu. Viņa kopā ar vīru uzbūvējusi mazu pili ezera krastā, taču, kā par brīnumu, uzskata par cilvēkiem ari tos, kas mīt īrētās telpās.

— Jā, tāda vienkārša zvejnieku m ā j a , tai ir sava īpatnēja smarža, — Miliča, piemēram, saka, un viņas diž ciltīgi kumpais deguns pastiepjas uz priekšu, kā šo smaržu ieelpodams. — Kāda etažere! Cik īpatnēja!

— Nu, — Hilda spiesta protestēt. — Tādas virpoja simtiem!

— Pareizi! — Miliča piekrīt. — Bet pajautā, cik to šodien palicis un kur? Šķūņos un bēniņos. V a i . ..

— . . . v a i jaunbagātnieku dzīvokļa eksotiskajā kaktā, — viņas vīrs pārtrauc. Viņš ir garš un kārns, viņš izskatās pēc grāmatveža un arī ir tāds, un, mierīgs un sistemātisks, viņš teicami harmonē ar ekspansīvo Miliču.

— Vienalga, — Miliča saka, viņai nepatīk, ka citi jaucas viņas sakāmajā. — Cik es no tām lietām saprotu, tad katrs priekšmets dod laukā savu būtību, tikai ja tas saskan ar pārējiem. Ar visu vidi.

«Jā, kā tu ar savu Hugo,» Hildai gribas teikt. Protams, viņa nesaka. Miliča ir lāga cilvēks. Arī šodien viņa droši vien rīkojusies, savas labās sirds mudināta un, protams, arī Ārīgo stimulēta. Ak, Ārīgo!

Beidzot viņa uzlūko visa vaininieku. Tas stāv un smaida, un ari aplūko mazo, melno etažeri. Viens kas

tiesa, necilā mēbele mūžā tā nav tikusi apbrīnota, arī kad tā vēl jauna bija.

Vilmārs pavilcinājies uzstata galdā konjaka pudeli, tas liecina gan par to, ka Vilmārs ir apjucis, gan, ka viņš tiešām priecājas par pārmaiņu ikdienībā. Parasti Vilmārs pudeles tik dāsni necilā, jo vairāk tāpēc, ka pats Ir pusatturibnieks.

Viņi visi skatās uz konjaku.

— Tad jau man jālūko kāds užkožamais, — Hilda rādās pamostamies. Viņa bijusi aizdomājusies — un par Ārīgo, proti, vai dusmoties uz to vai ne. Kāpēc tā d u s . . . kārdinājumus? Hildai šeit bija labi un mierīgi bez visa tā, un pat ja viņa d a ž r e i z . . . tad neviens to nav jutis.

— Nē! — Miliča iesaucas. — Mēs gribam jūs paķert līdzi, mēs brauksim uz vienu vietu, mēs lasījām žurnālā, cilvēku neskarts stūrītis, dabas oāze, milzīgas ozolu birzis…

— Ne jau gluži birzis, — Hugo piebilst.

— Un jums jābrauc līdzi! Visiem!

No pēdējā vārda Mētras ģīmītis pastiepjas garš, bet klātesošie to nemana, klātesošajiem nav va]as raudzī ties uz skuķi. Vilmārs gari iesvilpjas. Hilda apdomā.

Tas nebūtu slikti, nē, tikai tas nācis tik pēkšņi…

— Mēs jau tā kā domājām šodien kaut kur aiz laist, — tā Vilmārs.

— Ar mūsu mašīnu! — Miliča stingri saka. — Ko ar divām triekties? Mūsu mašīnā vietas diezgan.

Jo viņiem ir ne tikai pils ezera krastā, viņiem ir arī volga. Un, neraugoties uz to un pili ezera krastā, viņi ir simpātisks pāris. Jo Miliča pelna tik daudz un Hugo saimnieko tik veiksmīgi, ka viņiem nav jāapskauž citi un klusībā jārēķina pakal, vai tikai tie nepelna vairāk.

Vislabāk tomēr Milicai ar cilvēkiem, kuri pelna mazāk. Tad viņa jūtas pavisam droša. Tad viņa jūtas se, višķi labi.

Un atkal ir viens no tiem brīžiem, kad Hilda samana — viņu no Vilmāra šķir gadiem veidojusies robeža. Viņš jokojas, smejas, izteic komplimentus Milicai un viņas tērpam, kas nudien nav nekāds sevišķais, meklē somu, kur ielikt pudeli. Vilmārs uzvedas kā puika, kuram skolā mācības beigušās. Vai tiešām viņš tā priecājas, ka nav vairs kopā ar Hildu vienu pašu? Vienu, jā, jo šādās lietās Mētra neskaitās. Hilda sakož zobus un pēc mirkļa, neviena neievērota, uzmet Ārīgo sološu skatienu. Tas atplaukst pretī kā puķe saulītē. Piķis parāvis, Hilda domā, vai tiešām mēs lielāko vairumu muļ ķību mīlestībā neizdarām tāpēc, ka gribam kādam iespītēt?

Vilmāra labais prāts šodien ir neizmērojams. Kad Mētra ieminas, ka īstenībā viņai negribētos braukt līdzi — «ko es viena starp j u m s lielajiem darīšu?» —, Vilmārs plati uzsmaida un atteic, labi, paliec mājās, ja tu tā gribi, katra griba jārespektē, pat ja tā ir tava bērna griba, un varbūt tā v i s v a i r ā k . . .

Miliča aplaudē šiem viedajiem vārdiem ar pašiem pirkstu galiem. Viņai mājā palikuši divi tādi līdzi braukt negribētāji, abi jau lietišķās mākslas vidusskolas audzēkņi. Šodien daža laba profesija kļūst dinastiju privilēģija. Var, protams, runāt arī par t a l a n t a pārmantojamību.

Varbūt pieaugušie ne mazāk par meiteni priecājas, ka ari būs vieni? Bērna, vēl jo vairāk pusaudža klātbūtne uzliek saistības. Ne B a t a r a g u pāris, ne Miliča ar Hugo nevēlas uz saviem bērniem atstāt sliktu, nē, ne sliktu, bet kaut vai divdomīgu iespaidu. Labāk konjaku dzert lielajiem vieniem pašiem.

Mētrai neviens tā vai tā nepiedāvātu. Un stāstīt anekdotes arī labāk, ja aizmugurējā sēdeklī nesēd lielām acīm cenzūra.

Tā tas ir. Un tāpēc viņi šķiras teicamā saskaņā. Hilda ir vienīgā, kurai īsti nav pa prātam, ka Mētra paliek

viena pati. Bet Hilda klusē, tā vēl trūktu, ka viņa Milicas klātbūtnē izteiktu šaubas par savas meitas morālo noturību! Nē, nu nav pareizi, ne mirkli Hilda par to nav domājusi, bet tā — vispār. Ko Mētra viena sadarīs?

Hilda atceras, ka visu laiku gribējusi uzzināt ko tuvāk par tiem diviem, ar kuriem meita sākusi draudzēties.

Kas viņi paši, kādi viņu vecāki? Kad pie Mētras nāk draudzenes, Hilda par tām ir labi informēta. T a gad...

Ak, liecies mierā ar savām klukstes rūpēm, nudien, nudien, kā saka Vilmārs, vai tu nesaproti, ka Mētra pamazām pieaug un vienu dienu būs pavisam liela, vai nu tev būs patīkami, vai ne to apzināties.

Miliča ierāda vietas volgā. Vilmāram, izrādās, vajag sēdēt blakus šoferim, tas ir, Hugo. Divi šoferi ir drošāk nekā viens pats, viņa smiedamās saka. Hildā arvien vairāk nogulsnējas aizdomas, ka Ārīgo nav turējis muti un Miliča par viņu abu attiecībām zina vairāk, nekā tas tieši būtu vajadzīgs. Miliča tik saprotoši uzsmaida Hild a i . . . Vai Hilda nenosarka? Taisnība tiem, kas apgalvo, ka vīrieši esot pļāpīgāki par sievietēm. Hildai būtu jādusmojas uz Ārīgo, bet viņa nespēj, arī viņu, tāpat kā jau pirmīt Vilmāru, pārņēmis vieglprātīgs garastāvoklis. Viņa noskūpsta Mētru uz vaiga un saka: — Nu, tu man tikai neapgriez māju riņķī!

Mašīna aizbrauc. Ķiršu krāsas volga, spīd un laistās.

Mētra no visas sirds māj sveicienus pakaļ, daudz nedomādama, vai kāds atskatās.

— Kur tad tavi senči aiznesās?

— Piknikā!

— Prīmā, — Egmonts atzinīgi nosaka. — Un ko mēs darīsim? — Viņš smīnēdams skatās uz Mētru.

Nudien, Egmonts ir vienkārši neglīts, nekāda salīdzinājuma ar Ivo, ar citiem Mētras klases puišiem. Bet te ir viens muļ ķīgs apstāklis, Egmonts atrodas šeit, bet Ivo un citi klases puikas tālu prom, un bez Egmonta ņirgām, pie kurām Mētra jau pieradusi, viņai būtu vientuļi. Tad viņa nebūtu prasījusies palikt mājās.

— Kur Evelīna? — Mētra jautā.

— Tev viņu v a j a g ? Viņa tevi necieš ne acu gala.

— Kāpēc?

Egmonts parausta plecus.

— Kā lai es zinu? Viņa nevienu necieš. Drīz atskries man nopakaļ. Klausies, Zemenei Mētrai no šī vārda b o j ā j a s garastāvoklis, bet Egmontam kaut ko aizliegt viņa nespēj.

— Dzirdi, — viņš skatās Mētrai acīs, — divatā ir labāk, ko?

Mētra tā kā paloka galvu, pie labas gribas to var uzlūkot kā piekrišanas zīmi.

— Evelīna būs te, es s a k u . . . ejam pie tevis, jā?

Saimnieki, Mētra iebilst, un Egmonts jau ņirdz, ko, vai Mētras vecāki nav par korteli samaksājuši, vai viņi no saimniekiem kādā atkarībā? Mētrai turklāt pašai savs lievenis, vai t a j ā nevar nepamanīti iešmaukt? Un vispār, Egmonts aizvainots nobeidz, viņš, raug, domā jis, ka Mētra grib pabūt ar viņu kopā. Egmonts piece ļas kājās, sabāž abas delnas šauro džinsu kabatās un skatās pāri kāpu pauguram uz to pusi, no kurienes teju jāparādās Evelīnai.

Cik Mētrai tagad grūtil Kā viņa gribētu pakļauties Egmontam, kopā ar viņu aizstaigāt līdz Sūpoliem, ieiet lievenītī… Kāpēc Mētrai tik šausmīgi bail? Kāpēc viņa ir tāda gļēvule? Tad jau visa palikšana m ā j ā s ir par baltu velti, tikpat labi viņa būtu varējusi šūpoties volgas sēdeklī un braukt skatīties tos ozolu mežus, vai kā Miliča s a c ī j a . . . Cik dzīve ir nežēlīga, kādus briesmīgus upurus tā prasal Mētrai gribas raudāt, un viņa raudātu, ja vien ar to nekļūtu neglābjami smieklīga nežēlīgā Egmonta acīs.

Egmonts apņem Mētru ap vidu.

— Nu ko tu pūlies, nenormālā? Ejam, jā? Saviem senčiem tu neesi ne prātā, un, ja tie Sūpolu veči kaut ko fleitēs, tu vienkārši paziņo, ka viņi izkūkojuši prātu, ne kaut kas tāds bija, ne varēja b ū t . . . nu?

Mētra nodreb pār visu augumu. Nekad ar viņu tā nav bijis, un viņa nezina, kas tagad varētu būt, bet viņa jau trīs kā apse bez vēja. Maza apsīte. Vai Egmonts viņu skūpstīs? Un, ja skūpstīs, ko tad darīt Mētrai? Un vispār, ja viņš grib skūpstīt, lai tad beidzot…

— Velns, — Egmonts saka, — nu ir čupā.

— Kas? — pēc šiem vārdiem Mētra pamostas kā no miega.

— Aste klāt.

Viņš atkāpjas, vienlaikus Mētru no sevis atgrūzdams, un meitenes atmoda ir pilnīga, kad viņa izdzird Evelīnas aso, zobgalīgo balsi: — Ak, kāds mīlas pāris mākslāl Cik Evelīnai nepatīkama balss! Kad Mētra to dzird, viņa vienmēr domā, kāda šī balss gan skan dziedot.

Dziedot visas balsis s k a i s t a s . . . vai arī Evelīnas?

Mētrai briesmīgi rūgti ap sirdi, un viņa neparko neticētu, ja kāds sacītu, ka Evelīna ar savu griezīgo balsi atnākusi pie viņiem visnepieciešamākajā laikā — tas ir sargeņģelis no debesīm, eņģelis pašā īstajā brīdī.

Bet Mētra nav mācīta ticēt sargeņģeļiem. Un, ja tas tā, tad nav ko brīnīties, ka citā reizē šis eņģelis var vispār neierasties. Tad, kad būs ļoti, ļoti vajadzīgs.

Laikam viņi nav atraduši īsto vietu. Kas tad tie par ozoliem? Atvainojiet, saka Hugo, šitādi ozoli aug visās laukmalās. Vilmārs neizsakās. Vai viņš braucis dabas krāšņumus baudīt? !Ja arī, tad tā — starp citu.

Viņš kā rojis'pabūt cilvēkos, un tas viņam izdevies. Tāpēc Vilmārs ir pilnā mierā ar necilajiem koku augumiem.

Bet Ārīgo? Viņš ir mākslinieks, viņam pieder izšķīrēja balss. Ārīgo pastaigā.pa meža pļaviņu, cik nu tas iespē jams, k ā j a s neizmērcējot, jo ir milzīga lietus rasa, un izsakās, ka redzētas izcilākas vietas. Ārīgo notur ne* lielu lekciju par to, ka šādā sablīvējumā daba grūti uztverama un vēl grūtāk izmantojama kā iedvesmas avots, nu — kā modelis gleznai. Paskatieties, kas te viss sabāzts kopā, Ārīgo saka, un viņi skatās. Daba droši vien nav domājusi tik ļauni, dabai varbūt tagad žēl, ka šo stūrīti Ārīgo pie vislabākās gribas nevar izmantot savā gleznā; Paskatieties, te ir romantisks upes krasts, lieli koki un melnas ēnas pat dienvidus laikā, te ir pļava, balta n o . . . kā t ā s puķes sauc?

— Vīgriezes, — Hilda suflē.

Nu jā, no vīgriezēm. Un tad vēl tie akmeņi! Šodien mēs vairs negribam skatīt dabu tādā koncentrācijā.

Kaila lauka vidū viens bērzs, tam pat n e v a j a g būt sevišķi smuidram, tas var būt ar nolauztu galotni, skatī tājs sapratīs! Mēs gleznās tagad vēlamies uztvert paši sevi. Arī dabas ainavās. Savu ikdienas sašķelto dvēseli.

Sī ainava vienkārši ir par skaistu. Nepārprotiet, ne dabā. Dabā tā ir pilnīgi pieņemama. Par skaistu tā būs uz audekla.

Apmēram tā runā gleznotājs Ārīgo, un sabiedrība klausās viņā un pilnīgi piekrīt. Ja daba var, lai sakaunas un vairāk tā nešķiežas.

Viņi aiziet līdz upei, bet tā piekritusi pilna vecu siekstu un vienkārši sausu zaru, par peldēšanos nav ko domāt. Viņi aiziet arī līdz lielajiem akmeņiem, bet tie apauguši biezu sūnu, kura arī nav vēl izžuvusi no

lietus, un sievietes atsakās uz tiem apsēsties. Vai viņiem obligāti jāpaliek šeit? Surpceļā bija tādas jaukas vieti ņas! Hugo uzmanīgi vada volgu cauri brikšņiem un pusbalsī pavēsti Vilmāram, ka nejūsmojot par šādu eksotiku, nu, un viņa mašīna ne tik. Vilmāram gribas iedzert konjaku, tas ir tīri neticami, taču viņam gribas.

Aizmugurē Miliča dedzīgi lūkojas laukā pa logu, viņa neredz, ka Ārīgo tur Hildas roku. Sākumā Hilda neļā vās, bet tāda raustīšanās un spirināšanās citu klātbūtnē ir vēl nelādzīgāka un aizdomīgāka. Lai jel, ja šis jocī gais cilvēks tā grib, kas gan tas ir, rokas spiediens, kaut ieildzis.

Pret vakaru piemācas atkal, no jūras velk auksts vējš. Viņi, trīs brīvi putni, garlaikojas. Un beigās tā ir neciešamā Evelīna, kura ieminas: — Vai mēs ilgi tā kvernēsim?

Evelīnas tranzistorā žēlīgi vaid kāds ansamblis. Viņi neviens neklausās. Katrs domā savu domu.

Mētra reizēm paskatās uz Egmontu, taču parasti viņas skatiens tiek tikai līdz pusceļam. To aizšķēršļo Evelīnas dusmī gās acis. Evelīna aizsmēķē cigareti, bet tad nomet to.

— Draņķis. Egi, kad tu atkal dabūsi labās?

Labās, tās ir ārzemju. Egmonts parausta plecus.

— Ja grib pīpēt, var vilkt šitās pašas.

Krastā kliedz kaijas. Jocīgi, Mētra domā, viņām nekad nesalst. Skaties, ziemu airējas pa āliņģiem, bet pavasaros braukā ar ledus gabaliem. Interesanti, vai kaijām viņu dzīve kādreiz arī liekas tik garlaicīga, cik tā patlaban ir trim jauniešiem pie jūras?

Egmonts skatās projām. Ilgi jau. Mētrai gribas ticēt, ka Egmonts domā kādu lielu domu. Varbūt par Mētru.

Ja nebūtu klāt E v e l ī n a . . . Bet tā neatkāpjas, nē, pēk šņi viņa spēcīgi pagrūž Egmontu, tā ka t a s atkrīt gar šļaukus.

— Ko tu, dullā!

— Vecīt, kas tev kabatā? — Evelīna jautā. Ar māsas tiesībām viņa ne tikai skatās. Viņa izvelk pudeli.

Pudeli.

— Ak gribēji savu simpātiju uzcienāt? — Evelīna pacilā pudeli. — Beherovka, — viņa saka. — Kā tu domā, vai vecais nemanis, ka trūkst? — Egmonts klusē, un Evelīna saka atkal; — Vēsi metas, vai ne, Mētra?

— Es negribu dzert! — Mētra strauji atsaucas. Evelīna iesmejas.

— Tu, cālīt, laikam nekad neesi dzērusi!

Mētra nezina, ko atbildēt. Melot negribas, teikt taisnību kauns. Ārste Bataraga ļoti kārtīgi audzinājusi savu meitu, un, to varēja sagaidīt, viņas meitai tagad kauns par to.

— Vispār, — Mētra atteic.

— Vai tev glāzīte arī ir līdzi? — EVelīna jautā brālim.

— Es nedzeršu, — Mētra paziņo, visu savu dūšu sa ņēmusi. Egmonts paskatās uz Mētru. Viņš smaida, un meitene neapjauš, par ko.

Sie uzrīkojuši īstu pikniku, pareizi vien Mētra pirmīt sacīja. Nolaidena piekalnīte, baltu sūnu apaugusi, dižu priežu paēnā. Priedes, kā jau klajumā augušas, ir zemas, spēcīgām zaru rokām, varbūt tās

neizskatās tik cēlas kā to māsas, no kurām kuģiem masti darināti, toties tās turas zemē tik stingri, ka pats velns tās neizrautu, kaut mēģinātu. Drusku lejāk ir dzeltenas smilts laukumiņš, kā radīts ugunskura vietai.

Milicai līdzi medniekdesiņas, no tām dārgajām, ko uzņēmīgi ļaudis tirgū pārdod. Milicai līdzi tomāti un jaunie skābētie gurķīši, ak, lielajās somās, ko Miliča velk laukā no volgas bagāžnieka, tiešām trūkst tikai tēva un mātes, kā tautas mute daiļrunīgi saka. Vilmāra līdzpaņemtais konjaks izskatās tīri bārenīgs, kad tas nostutēts uz pārklāja viena stūra. Bet ilgi tā stāvēt konjakam nav ļauts, Hugo pieliek no savas puses. Tur ir vecais labais baltais, un tur ir arī konjaks, bet sievietēm ir Kipras vīns un milzīgā termosā uzdzeramais. Sirds, ko kāro tu vēl?

Patiesi, neviena sirds nevarētu kārot vairāk par to, ko ce] priekšā Miliča ar vīru, un, kas labākais un interesantākais, viņi ne par naga melnumu nelepojas un nelielās. Tiešām, kam lielīties? Laba manta runā pati par sevi.

Vilmārs kādu brīdi svārstās, viņam šodien tiešām gribas iedzert, nu, bet viņš taču arī ir šoferis! Bet Miliča ar Hugo viens par otru ņemas Vilmāru pārrunāt, kas par niekiem, šodien viņš ciemiņš, un ciemiņam sava rekte. Hilda nesaka neko. Viņa vienmēr cenšas būt īsta demokrāte. Tikai brīžiem viņai uzplaiksni aizdoma, ka Miliča tik sirsnīga nav bez nodoma, ko, vai viņa vēlas būt preču māte un ieslidināt Hildu tieši Ārīgo rokās?

Vai varbūt otrādi, viņa grib atvērt acis Vilmāram?

Hilda nolemj būt galēji piesardzīga. Viņa izdzer tikai glāzi vīna, vairāk ne, viņa saka, bet tad sākas pierunāšana, un, ak kungs, dedzīgākais pierunātājs ir Vilmārs. Tu esi |tvaļinājumā, viņš saka, rīt tev nav jā stājas pie operācijas galda un parīt arī ne, nu, Hilda, draudziņ, esi vienreiz pavisam vienkāršs cilvēks! Mēs zinām, tu stāvi mums pāri, mēs esam tikai masu produkcija… te Vilmārs uz brīdi pieklust, paskatās uz Ārīgo, kurš pašlaik atkal pilda glāzes, un izlabo: — Nu, protams, arī mūsu godājamais gleznotājs, lai viņam klausīga ota, diženajai šodienai atbilstošus darbus r a d o t . . .

Hilda saslej ausis. Zobošanās? Ai, Vilmāra sejā ir sirsnīga nopietnība, beigu beigās Hilda taču pazīst savu vīrul — Hilda, nu, Hildiņ!

— Kas tas mums latviešiem ir par niķi, — Hilda saka īdzīgāk, nekā pašai patiktu, — agrāk spieda cilvēkus ēst, atceros, mana vecāmāte, kad rīkoja kādas godības, tad piekrāva galdu tā un mudināja visus tā, ka pēc tam trīs dienas bija slimi gan mājinieki, gan viesi.

— Un viņa pati? — Miliča smiedamās jautā.

— Viņa ne, — Hilda atteic.

Kompānija smejas. Ja te būtu Egmonts — nu, protams, ne jau cieši klāt, bet varbūt krūmos noslēpies —, tad viņš teiktu — kumpaņa. Lai gan šeit sapulcējušies pieklājīgi un solīdi cilvēki, uguntiņu viņi uzkūruši tieši tik lielu, ka mierīgi var sagaidīt arī mežsarga apciemojumu, ja t ā d s tuvumā parādītos.

Kompānijas locekli tur rokā glāzes. Arī Hugo, tikai viņējā pildīta ar Milicas gardo uzdzeramo. Netur Hilda.

Viņu samulsinājuši smiekli, kas sacēlušies pēc stāsta par Hildas v e c o m ā t i . . . bet t a g a d viņa atķērusi īsto pavedienu un turpina: — Šodien arī, ej kur iedams, visur tevi spiež dzert.

Avīzēs raksta un žurnālos, cik t a s kaitīgi, bet p r a k s ē . . . tikai uzmana, vai starp krietnajiem iemetējiem nav gadījusies kāda k r a u p j a i n a avs, kura . . .

Hilda paskatās apkārt.

— Protams, es to nesaku par mūsu šodienas izbraukumu, nē . . . es tikai kā ārste gribēju . . .

— Mī]ā Hildiņ, esi šodien tikai mūsu labā Hilda, ārste tu paspēsi būt ilgus garus mēnešus, un tad neviens tevi nesēdinās mežmalā pie čigānu ugunskura un neliks dzert vīnu! Hildiņ, cilvēkam v a j a g

atslodzi!

Tas, ko tu dari, ir milzīgs un cildens, un vīrišķīgs d a r b s . . .

Milicas valoda urdz kā strautiņš, Hildai nav iespē jas iestarpināt protestu, un, tā viņa iedomājas, viss ir tīra taisnība, tas, ko dara Hilda, tiešām mērījams ar pašiem augstākajiem kritērijiem, un kāpēc viņa šodien nevarētu pasēdēt pie čigānu ugunskura, kā Miliča sacīja, un justies brīva? Ārīgo stiepj savu glāzi Hildai pretī, ir gan tā Miliča traka, nudien, izbraukumā kristāla glāzes, bet ko lai dara, tādi ir Milicas apgriezieni.

Hilda saskandina ar draugiem un pašas vīru, un viņa līdz pusei iztukšo aromātisko vīnu. Diezin vai tādu dzēra arī pati Kiprīda, Afrodīte? Ak nē, viņa bija dieviete, un dieviem cēla priekšā tikai nektāru. Bet varbūt savās zemes gaitās, jo grieķu dievi bija lieli blēži un uzdzīves mīļotāji, — varbūt tad viņi kopā ar zemes dē liem un meitām tukšoja kausus ar tieši tādu vīnu. Kāpēc tā nevarētu būt? Vecie vīnogulāji, tiesa, iet bojā, bet jaunie ir to atvases un dzeltenajos ķekaros briedē tādu pašu dižciltīgu sulu. Hilda skatās ugunskurā. Liesmas plok, drīz varēs cept desiņas. Interesanti, cik vietās Latvijā pašlaik tiek kurināti tādi paši ugunskuri, cits lielāks, cits mazāks, lai ceptu medniekdesas un šaš liku? Cik upju un ezeru krastos sēd cilvēki, gaidīdami īsto brīdi, «kad būs oglītes», kad varēs durt, spraust, maukt iesmos kārotos gardumus? Vai tas ir labi, vai tas varbūt ir slikti?

Vilmārs ar Hugo sprauž desas uz iesmiem. Miliča griež maizi, pavisam šķībi savērtusies, lai tikai nebūtu jāpaskatās uz to pusi, kur sēd Hilda ar Ārīgo, viņiem nav neviena aktīva darba uzdevuma.

— Es esmu noilgojies pēc tevis, — Ārīgo dveš viņai pie auss, kā tas jau bija sagaidāms. Traki, ka Hildai patīk klausīties. — Atbrauc uz Rīgu, uz vienu vienīgu dieniņu atbrauci Es nevaru bez t e v i s . . . es nespēju strādāt, — viņš steidzīgi piemetina, labi zinādams, ka «strādāt» Hildai ir svēts vārds, uz to viņa atsauksies visātrāk.

— Muļķības, es nevaru!

— Tu negribi.

— Neprasi no manis neiespējamo!

Tagad viņš teiks «tu mani nemīli», Hilda pie sevis zīlē. Tagad viņam t a s jāsaka.

Bet Ārīgo klusē, tiešām klusē. Hildu biedē šī klusē šana. Uz mirkli viņa piespiež galvu Ārīgo plecam, mazas asas un tīkamas dzirkstelītes aši pārlec no viena cilvēka uz otru, Hilda atraujas, bet kaut kas viņā iedrebējies, vai tiešām t ā s būtu ilgas pēc Ārīgo? Esi godīga, Hilda, tu taču atzīsti precīzus formulējumus, saki — iekāre! Kāpēc cilvēki k a u n a s saukt vārdā to, ko nekaunas izjust? Hilda, paies vēl desmit gadi, un tu būsi veca, patiesi vairs tikai ķirurge Bataraga, un tava meita būs liela izaugusi, viņai būs bērni, vismaz viens, vecmāmiņ Hilda!

Ko tagad dara Mētra? V a j a d z ē j a ņemt viņu līdzi.

Mētra man liekas liela tikai tad, kad es zinu viņu sev cieši līdzās.

— Desiņas! Kāpēc tu, Hilda, neēd desiņas? — Miliča uztraucas. — Ed, mīļā, es tevi lūdzu!

Un no otras puses tuvojas Hugo ar pudeli.

— Paldies, Hugo, bet m a n vairāk ne!

Viņš neuzstāj. Nē, mīļie, šitā nav sabiedrība, kurā spiež. Te iedzer labprātīgi, sacīsim, kā Vilmārs, kurš atkal tukšo glāzīti. Hilda brīnās. Viņai vajadzētu Vilmāram ko teikt. Kāpēc Hilda nesaka? Vai varbūt šai reizē viņai noderīgāks būtu apreibis vīrs? Vispār viņai nevajadzētu visu laiku sēdēt līdzās Ārīgo. Un kāpēc Ārīgo virzās tikai ciešāk klāt, tiklīdz Hilda pavirzās nost?

— Ārīgo, tā nevajag.

— Iedzersim, Hilda, tas ir īsts dievu dzēriens.

— Jā, iespējams, ka to dzēra Kiprīda.

Ārīgo paskatās. Tagad viņš teiks — «es tādu dāmu nepazīstu», Hilda iedomājas, un tad es varētu smieties, tas būtu labi, zustu šis nenormālais sasprindzinā jums, — taču tiktāl nenonāk vis, Ārīgo iedzer viens pats, un Hilda pajautā: — Kā tu domā, vai ari konjaku dzēra dievi? j — Būtu dzēruši, ja viņiem kāds dotu, — Miliča padzirdējusi atsaucas. Hildai reibst. No tām divām vīna glāzēm? Nevar būt.

Nāk Vilmārs, apsēstas blakus. Vai viņš manīja, ka Hilda saraujas, vīram pieduroties? Cerēsim, ka ne.

Hilda paskatās viņam sejā, un savādi, it kā viņu apgaismotu lielā bezēņu operācijas lampa, viņa saredz daudzas mazas rieviņas. Tu kļūsti vecs, Vilmār, mēs abi kļūstam veci, vai mums nevajadzētu pasteigties pirms tā lielā, neatvairāmā salnu laika? Diezin kāpēc Hildai ienāk prātā tāls bērnības rudens, ģimene toreiz dzīvoja mazā īres mājiņā Pārdaugavā, viņi bija vienī gie īrnieki, un viņiem piederēja mazs zemes gabaliņš.

Divās dobēs māte audzēja dālijas, māte bija kaislīga dālijiste, un šo savu mīlestību viņa ar mainīgiem panākumiem centās transplantēt Hildā. Kad nāca rudeņi, meitenes pienākums bija apsegt dālijas salnu gaidās.

Sākumā Hilda darīja to ar nepatiku, padomā, liels prieks ik vakarus stiept lejā vecus lakatus un segas un raudzīt ar tiem pārklāt ziedus un vēl neizplaukušos pumpurus, — bet tad viņai iepatikās. Pamazām Hilda sāka just pret dālijām pavisam cilvēcisku līdzjūtību, viņai nekad nebija jāatgādina, meitene pieauguša cilvēka nopietnībā noklausījās laika ziņas un tad tipināja lejā dārzā pie savām mīlulēm, viņa bija pārliecināta, ka puķes gaida ar bailēm un cerībām. Viņa sedza kuplos krūmus un klusītēm runājās ar tiem, viņa drošināja un solīja, būs labi, tikai nevajag baidīties, sasegs pu ķes tik cieši un silti, kā ziemas vakaros, kad bija mazāka, mēdza segt māte, ai, cik droša un laba tad bija gulēšana! Un Hilda balzīja ap dālijām savus sedzamos, nudien, ja kādai aptrūktos, viņa laikam tecētu un atnestu savu segu vai varbūt augstsirdības uzplū dos pārgrieztu to uz pusēm, kā kādreiz bija darījis dižciltīgais bruņinieks Mārtiņš ar nosalušo ubadziņu ceļmalā. Par to viņš bija ticis iecelts svēto k ā r t ā . . .

Maz cerību Hildai bija viņam līdzināties, taču labi padarīta darba, gaiša žēlastības darba apziņa palika un līdzināja ceļu, kad meitene kāpa augšā pa tumšajām kāpnēm, varētu domāt, dālijas ir tās, kas kaut kādu nezināmu gaismu izstaro.

Nu jā. Tā bija. Tas ir sen pagājis. Hilda dālijas neaudzē, kur tad lai viņa to darītu, uz lodžijas varbūt?

Un kāpēc viņa to visu šai omulīgajā desu pievakarē atcerējusies? Laikam tāpēc, ka zina, pret to vienu rudeni, kuram jānāk un kurš nāks, neviens nepiesegs viņas dzīvi ar siltu villaini, nepiesegs, nē.

— Hildiņ, — Vilmārs saka.

— Jā?

— Tapat.

Ai, tas ir svēts vārds, šis «tāpat», cilvēks to lieto, kad nespēj skaidri izsacīt savas jūtas, kautrējas varbūt, bet varbūt tiešām neprot nodefinēt. Apstājies un pierimsti savā ikdienas gaitā, kad tuvs cilvēks uzrunā tevi vienkārši «tāpat», tad viņam tev daudz kas būtu sakāms. Un labs.

Bet, ak jā, šajā reizē Hildai nav laika un patikas iejusties kāda otra emociju strāvojumos, viņa strupi pajautā: — Kas tāpat?

— Es iedomājos, ko Mētra tagad dara, — Vilmārs izteic pirmo, kas pagadījies uz mēles. Kāpēc

Hilda sarāvās? Viņa uztvērusi to kā pārmetumu.

— Tu pats vienmēr saki, mums arī v a j a g brīvu bridi. Un, — viņa atceras, — kurš tad bija sakārojis braukt? Vai tad tu domā, ka es…

— Neko es nedomāju.

— Kāpēc tad tu sāc?

Viņi runājas klusi. Kad klāt pienāk Hugo, Hilda saticīgi tur roku Vilmāram uz ceļgala, — Ir taču forši? — Hugo jautā. — Ļautiņi mīļie, nu vai nav forši?

Viņš gaida apliecinājumu saviem vārdiem. Un Hilda smaida un atteic, ka tiešām ir ļoti, ļoti patīkami, un to pašu saka Ārīgo, kurš nav ticis tieši uzrunāts. Vilmārs pēc brīža pieceļas un aiziet atpakaļ pie ugunskura, vai nav vienalga, kur viņš sēd, un forši, pēc lādzīgā Hugo izteiciena, arī ir visur, vai pie ugunskura varbūt ne?

Viņš izskatās mazdrusciņ pamests, tāds kā nepiekopts.

Tāpēc laipnā Miliča apsēstas līdzās un uzsāk garu un saistošu sarunu, kura vienādi neinteresē, viņus abus un kuru var vērpt, cik vien garu patīk.

Bet no debesīm un no kokiem, un varbūt pat no mazajiem kadiķu krūmiem sāk sūkties krēsla, un drīz būs tumšs.

Hugo piemet ugunskuram vēl zarus.

— Ciest nevaru izdziestošus ugunskurus, — viņš saka Hildai un Ārīgo un piemiedz aci. Vai viņš ar šiem vārdiem ko domājis? Jocīgi gan tas būtu, Hugo orā kula lomā!

Hilda sajūt uzmācamies skumjas, tās tinas viņai apkārt un dara grūti elpot. Nē, viņai jāpieceļas un jāaiziet pie Vilmāra, viņš ir tik neizturami viens šajā mazajā, jautrajā kompānijā jeb kumpaņā, kā teiktu Egmonts, kuru viņi neviens nepazīst, — un Vilmāru neinteresē Milicas saistošais stāstījums, par to Hilda ar mieru indi iedzert. Tūlīt viņa celsies un ies, tas ir nepieciešami.

— Kad tu atbrauksi uz Rīgu? Hilda, ja tu neatbrauksi, es nezinu, ko es tad izdarīšu!

— Tu jau esi izdarījis, — Hilda nomākta atteic.

— Jā, vai ne? — Ārīgo priecīgs atsaucas. Smalkjū tība nav Ārīgo stiprā puse, varbūt tāpēc viņš ir viduvējs gleznotājs. Jā, iespējams, ka talantam ir sakars ar smalkjūtību.

— Kā es viņus pierunāju! Viņi nemaz negribēja uz šo pusi. Bet es teicu, man vajag, es gribu, vot!

— Ko tu esi izdarījis . . .

— Vai tu atbrauksi uz Rīgu?

— Un ja nebraukšu?

— Kā tu tā vari runāt! — Ārīgo satraucas. — Tad skaidrs, tu mani nemīli, tev vienalga, kas ar mani notiek! Ja rudens izstādē atkal nebūs manas gleznas, tad tikai tāpēc, ka tu . . .

— Nē, tāpēc, ka tu esi slinks. Ārīgo pasmejas kā labam jokam. Ja Hilda, šos vārdus izteicot, baidījusies, vai neapvainos, tad šīs bailes var atlikt tālu malā kā pilnīgi veltīgas.

— Nē, savu atbildību tev neizdosies noņemti — Apžēlojies, Ārīgo!

Hilda uztver vērīgu Milicas skatienu. Tūlīt jābeidz šī saruna.

— Tu brauksi?

— Ja varēšu. — Nu, bet vai slikti, ja vīrietis iztvīcis pēc tevis? Visu mūžu Hilda turējusi sevi stiprā, īsā pavadā, kas būs, ja viņa palaidīs vaļīgāk?

Vai tā pavada tiešām bijusi tik stingra, kā tu sev centies iestāstīt?

Kad Hilda vēlāk aiziet pie Vilmāra un apliek roku viņa pleciem, tad tie ir vienaldzīgi, kā nedzīvi pleci.

Magnetofons ārdās. Tādus ierakstus Mētra vēl nekad nav dzirdējusi. Lai gan jāteic Egmonta vārdiem: ko tu dzīvē labu vispār esi redzējusi? Nu, dzirdējusi. Turklāt Mētrai ir tāda mīksta vate galvā, viņa negribēja dzert, bet Egmonts pierunāja, un cik tad viņa izdzērusi, pāris glāzīšu vai varbūt trīs, nu, iespējams, ka kopā četras.

No tā nieka viņa noteikti nevar būt apreibusi.

Magnetofons ārdās. Viņi sēd brāļa un māsas vasaras mītnē, ne uz krēsliem, jo tas ir ikdienišķi, bet uz spilveniem, uz grīdas. Spilvenu pamaz, un tie paši cieti, Mētra nevar sacīt, ka būtu sajūsmā par šim labierīcībām. Taču viņai netiek prasīts. Egmonts klausās kārtējo lenti, acis pievēris, un Evelīna pa brīdim iegrūž viņam sānos: — Ei, vai tu guli?

Mētrai bailes, vai nevērsies durvis un nenāks iekšā mājas saimniece, no ārpuses droši vien redzams, ka mājai cilājas jumts. Evelīna aizpūš viņas bailes kā pienenes pūku — ar vienu vārdu: — Kāpēc? Vai senči viņai nemaksā labu naudiņu?

Mūsdienu jaunieši nevar sēdēt kā ūdeni mutē ieņē muši.

Evelīnai noteikti ir taisnība. Viņa runā tik pārliecināti. Un Mētrai iegribas, kaut arī viņa būtu tik droša.

Vēl nav.

Egmonts, acis nepavērdams, pievelk Mētru sev klāt.

— Nevajag.

— Hē, — Egmonts atbild. Un Evelīna, nomērīdama Mētru ar garu un nicīgu skatienu, savukārt bilst:• — Ko tad tu nāci šurp, ja negribēji?

Mētrai acīs saskrien asaras. Tas noskan tik apvainojoši. Bet viņa paliek sēdam uz cietā spilvena un neiet vis projām. Vai tad Mētra tagad nav sasniegusi mērķi?

Egmonta roka viņai ap p l e c u . . . Kaut tikai viņš nespiestu tik cieti! Mētra atkal atraujas, un Egmonts pastiepjas pēc pudeles: — Kas ir, ieraujam!

— Es nevaru vairāk, — Mētra raudulīgi saka, — es vairs nevaru ne pilīti, un vispār . . .

Un vispār viņai tālāk nav, ko teikt. Egmonts iespiež glāzi viņai rokā, un Mētra drebinādamās nodzer mazu malciņu.' Kaut tikai nepaliktu nelaba dūša! Mētra zina, kad piedzeras, tad tā ir. Viņa tikai vēl nezina, vai ir piedzērusies.

— Sito dievu dzērienu, — E g m o n t s slavē. Viņš ietecina mutē visu glāzītes saturu un rāda, ka izpilina pēdējo lāsi. Egmonts gan ir baigais, Mētra domā. īstenībā viņai patīk, ka E g m o n t s t ā d s ir.

Vīrietim laikam jābūt drusku tādam, nu, baigam. Tā, lai no viņa būtu bailes, tā kā t a g a d Mētrai — ir bailes un nav tomēr spēka aiziet projām.

— Skaties tikai, ieradīsies seniori, — Evelīna pēc brītiņa brīdina. Viņa dzer maz, un viņai Egmonts nespiež. Evelīna sēd uz sava spilvena, galvu pret sienu atspiedusi, pati vienaldzība, un arī t a g a d , tādā mīlīgā brītiņā, izskatās ļauna. Mētrai bail arī no Evelīnas.

Bet citādi.

Vai Evelīna ir ļauna?

Varbūt vajadzētu sākt tā: Evelīna nav laba. Nav labvēlīga, novēlīga, pašaizliedzīga un labsirdīga.

Evelīna ir kašķis, īgņa, nenovīža. Kad Evelīna bija mazāka, viņa cieti ticēja dievam.

Dievu sauca par Egmontu.

Nevajag Evelīnai pārmest par izvēli. Egmonts vienpersoniski valdīja m ā j ā s . Viņš bija gadu vecāks par Evelīnu, ļoti gaidīts, jo tēvs bija precējies jau trešo reizi; lai apprecētos trīs reizes, kāds laiciņš tomēr vajadzīgs. Ar abām iepriekšējām sievām tēvam nebija bijis bērnu; tagad, ar pašu jaunāko, protams, mīlamāko, jo vai nemīlamu par sievu būtu ņēmis, — bija. Un turklāt dēls, mantinieks! Lai gan Steinertam, senioram, nebija ne pils, ne muižas un pat ne veclaicīgi prāva lauku ipašuma, kuru pirmdzimtajam novēlēt. «Dēls tēvam vecam dzimis, viņš to m ī l . . . » Nu jā. Steinerts mīlēja, un mīlēja māte, vai māte var dēlu nemīlēt? Egmonts bija paslimīgs, Evelīna, mazuniek par agru piedzimusi — māte negribēja tā steigties, bet kad nu iznāca —, toties bija pati veselība un kā tāda saņēma mazāk vecāku drebošās mīlestības strāvojuma. Evelīna gulēja un zīda īkšķi, bet Egmontam bija garais klepus, un to viņam līdzi slimoja tēvs un māte, un abas vecāsmātes. Evelīna agri iemācījās staigāt, un, tā staigā dama, viņa bieži klupa un sadauzījās, un, kad tā notika, viņa raudāja. Reizēm Evelīna par to dabūja kāvienu, proti, tad, kad Evelīna ar savu bļaušanu uzmodinājusi gulošo Egmontu. Iespējams, ka sākumā Evelīna brālim ņēma ļaunā. Vēlāk vairs ne, viņu bija pārņēmušas tās pašas reliģiskās jūtas, kas pārējos ģimenes locekļus. Mazāka par Egmontu būdama, viņa rūpējās par to. Kā pateicību Evelīna iemantoja brāļa dunkas.

Arī tad, kad Evelīna bija aptvērusi, ka brālis ir, neizmeklētiem vārdiem izsakoties, maitasgabals, viņa savu attieksmi principā nemainīja. Māte kalpoja Egmontam svētbijīgā pielūgsmē; Evelīnas skatiens bija skaidrāks, bet arī viņu Egmonts pakļāva sev.

Un beigu beigās viņi bija brālis un māsa, viņi kodās un plēsās, bet, tiklīdz pret vienu no viņiem vērsās kāda naidīga vara, otrs bija klāt. Egmonts drīkstēja māsu grūstīt un bukņīt. Citiem viņš to neļāva.

Un, kad vēlā kajos gados, Egmontam lielākam paaugot, atradās meitenes, kurām Egmonts patika, Evelīna līdzēja vi ņam nabaga nelaimīgās apsmiet. Viņiem abiem par to bija lieli prieki.

Evelīna domāja: ja Egmonts apprecēsies, es viņa sievai dzīvi padarīšu par elli! Par to, ka apprecēsies pati, Evelīna netika ieprātojusies. Sai ziņā spogulis nedā vāja viņai ilūzijas. No meitenēm pusaudzēm izvēršoties viena otra skaistule. Liekas, Evelīna nebūs šajā vienotru skaitā. Pati taču dzirdējusi, kā māte nopūzdamās jautā tēvam, kur viņiem, diviem normāliem cilvēkiem, tāda ķēmene radusies. Skaists nebija arī Egmonts, bet puisim, vīrietim, tas ir piedodams. Dažs neglītenis ir tik vīrišķīgs, ka bail, un bokserim ielauzts deguns ir kā profesijas karte. Tādā kārtā dažs deguns, kurš ne jau ringā cietis, var atnest savam īpašniekam mazu slavas un bijāšanas spožumiņu. Evelīnas pelnainie mati nevienu nepievilks. Plāna viņa bija kā dēlis, acis maķenīt no dobumiem izspiedušās. Evelīna necieta glītas meitenes. Pilnīgi saprotami. Viņa necieta arī Mētru un gaidīt gaidīja brīdi, kad no sirds, no savas mazās, šķībās sirds, varēs par to izņirgāties. Un, ka tā būs, par to Egmonts gādās. Vēl Mētra spirinās, bet drīz viņa būs Egmonta valdīšanā. Smukā Mētra, hahā.

— Mētra, uzdejosim!

— Es negribu, — Mētra vairās, un Evelīna smejasi — Viņa taču māk tikai «Tūdaliņ, tagadiņ»!

Pilnīgi pret Mētras gribu (bet vai viņai šobrīd ir griba?) Egmonts izvelk viņu istabas vidū, strauji palaiž vaļā, tā ka Mētra tikko noturas kājās, un sāk staipīties Mētrai priekšā. Viņa lūko darīt pakaļ. Vai, cik Mētrai slikti! Viņa tūlīt nokritīs! Ko lai dara, kā lai dara, ka nenokrīt?

— Vai tev veļa kauls mugurā? — Evelīna sauc Mētrai. Kāpēc Evelīna ir tik nežēlīga? Mētra gribētu pajautāt, bet nepagūst, sētsvidū ierūcas mašīna, un to viņi sadzird arī caur magnetofona auriem.

— Seniori! — Evelīna iesaucas. Kā šai vārdā ir vairāk — izbailes vai ļauna prieka? Mētra uz mirkli paliek stāvam istabas vidū, tad saķer Egmonta rokus

— Laid mani laukā! Man tūlīt jātiek mājās, es nedrīkstu . . .

Evelīna, novākdama dzeramtraukus (tad tik daudz respekta jaunajiem Steinertiem pret vecajiem tomēr ir!), smejas: — īstā reize iepazīties ar līgavaiņa vecākieml Ari Egmonts smejas. Mētra aptver, ka tie nav sirsnīgi smiekli, ka labāk būt tālu un tos nedzirdēt.

Viņa lūdzas: — Laid mani. Ļauj man ieti — Nu, ej, — Egmonts īdzīgi atcērt. Vecāku ierašanās viņam nav pa prātam. Tieši tā — nav pa prātam.

Baidīties viņš nebaidās, par ilgi pielūgts ticis ūn, piebildīsim, par lielu uzaudzis. Viņš grib atbrīvoties no Mētras, bet tā izmisīgi diedelē: — Laid māni l a u k ā . . . tā, ka viņi neredzi — Tu nu gan esi drosmīga! — Egmonts atkal ņirdz.

Un Mētra tiešām nav drosmīga, viņa ir nogurusi, apreibusi un vispār ļoti nelaimīga, tik nelaimīga, ka viņai beigās vienalga, ka Egmonts to mana. Acīs Mētrai asaras, tā, nu viņa vēl sāks b i m b o t . . .

— Laid viņu pa logu, — Evelīna dod padomu, visu laiku vērīgi skatījusies, kas tiem abiem sanāks.

Vai viņai beidzot kjuvis Mētras žēl? — Lai taču laižas!

Senioriem nav ko blenzt, atkal būs mūžību un trīs dienas jāskaidro, kas un kā . . . — Viņa kritiski noskata istabu, pārāk kārtīga tā nekad nav bijusi, sevišķi nekārtīga neizskatās tagad. — Nu, r a u j logu vajā! — Un Mētrai: — Vai tev pa logu lēkt nebūs bail, ko?

— Nē, — Mētra naivi atbild, viņa domā saklausījusi līdzjūtību un nemana izsmieklu.

— Agrāk puiši tā muka no meitām, — Evelīna skābi saka, logu vaļā vērdama, tad atkal pievēršas Egmontam: — Skrien laukā, lai viņi redz, kā mēš priecājamies! — Parasti maz ievērota, apmulsuma momentos Evelīna ir savā vietā. Egmonts paklausa un iet laukā, kamēr Evelīna palīdz Mētrai uzrāpties uz palodas.

Mētrai trīc kājas, ak, nabaga Mētra, ak, laimīgā Mētra, šoreiz tu vēl godam tiec mājās. Ja Katrīna ar Viļi nepamanīs, tad var sacīt, šovakar tava mazā laimes zvaigznīte spīdējusi pilnā spožumā. Šteinerti, seniori, atbrauc, pilnas somas labu mantu.

Māte ošņā gaisu.

— Ko jūs te d a r ī j ā t ?

— Mūziku klausījāmies, — E g m o n t s atrūc.

— Man liekas . . . Tev, vai tev neliekas?

Bet tēvam nevar likties, jo tēvs pats iedzēris mazu konjaciņu un mašīnu v a d ī j u s i māte. Māte tā kā gribētu turpināt izmeklēšanu, t a č u Evelīna sāk ņaudēt, nē, ārprāts, ko viņi iedomājas, noliek brāli un māsu trimdā, bet pēc t a m vēl a p v a i n o j u m i . . . Evelīna labi māk ņaudēt. Māte s a j ū t a s neērti. Un Egmonts ar milzīgu interesi a p j a u t ā j a s tēvam, kā tam gājis, vai atkal bijis tik daudz darba. Steinerts, vecākais, vīrs ar sirmiem matiem un pliku pakausi, atkūst acumirklī, viņš ir laimjgs, ka dēlam kāda daļa gar viņa darbu. Māte nopūšaš, to redzēdama. Ko lai dara, bērni aug. Visas viņas draudzenes saka, viņai esot labi bērni. Nedrīkst bārt labys bērnus.

— Vai ēduši esat?

— Kas tad m u m s dos, — E g m o n t s piemīlīgi žēlojas un smaida, un viņa baltie, asie zobi spīd mazliet me žonīgi. Bet lai no tiem un zēna acu izteiksmes baidās, kas grib, mātei gan nav jābaidās.

— Man ir zutis, bērniņi, — viņa priecē abus gaidī tājus, o, viņa pārliecināta, ka tie gaidījuši.

Un pašā vēlā vakarā Steinertu ģimene mierā un saticībā mielojas pie b a g ā t ā m dieva dāvanām, ko

paps sarūpējis un m a m m a rūpīgi sasaiņojusi līdzi. Tēvs iedzer glāzīti un pamirkšķina Egmontam: — Un tu, jaunais cilvēk?

— Ko jūs, — Egmonts šausmīgi kautrīgi atraida.

Hilda ar Vilmāru pārbrauc pusdivpadsmitos. Atpakaļceļā Hilda visu laiku bijusi nervoza, viņa tikko atturējusies no pārmetumiem citiem par aizkavēšanos.

Bet kāpēc pati nemudināja? Viņi steidzīgi un ne pārāk sirsnīgi atvadās pie SOpolu vārtiem, Hilda goda pēc izsaka nožēlu, ka pārējiem vēl tāds ceļa gabals skrienams, taču Hugo, solīds kā vienmēr, braši attrauc; — Manam zirdziņam tas ir viens stiepiens.

Kā tad, Hilda atkal aizmirsusi, Milicai ar Hugo taču pieder volga. Ārīgo atkal turēja Hildas roku ilgāk, nekā pieklātos, bet nu, par laimi, ir tumšs, tas nav bīstami. Volga mīksti aizdūc, viņi nāk iekšā.

— Mētra noteikti atkal nav neko kārtīgu ēdusi, — Hilda saka. — Pag, V i l m ā r . . . vai tev nešķiet, ka šeit savādi ožas?

Vilmāram neliekas. Hilda ošņā gaisu. Taču arī viņa nevar pateikt neko konkrētu. Beigās viņa noliecas pār gulošo Mētru. Kāpēc meitene guļ šeit, ne savā mīļajā lievenītī? Hilda pieduras meitas plecam, tā ar īsu iekliedzienu pietrūkstas sēdus, svešu skatienu uzlūko savu pašas māti, tad tēvu, klusu iekunkstas.

— Kas ar tevi ir, kāpēc tu guli šeit? — Hilda jautā. — Vai tev ir slikti?

— Jā . . .

— Kas tev kait, pagaidi, kurp tu skriesi I . .

Neveikliem, kā sapītiem soļiem Mētra, no vecāku guļvietas izkāpusi, iet uz lievenīti. Velti Hilda sauc nopakaļ, vai Mētra negrib ēst, vai viņai nevajag kādu zāļu un vispār kā meitenei pa šo pēcpusdienu un vakaru klājies. Durvis aiz Mētras aizkrīt. Hilda jautājot veras vīrā: — Ar viņu kaut kas ir! Kas ar Mētru ir, Vilmār?

Atbildes nav.

— Vilmār, vai tu negribi ēst?

Atbildes vēl vienmēr nav.

— Zini, Vilmār, kad mēs turpmāk kaut kurp brauksim, ņemsim tomēr Mētru līdzi. Man šodien pie beigām nemaz vairs nebija mierīgs prāts.

— Tā? — Vilmārs vienīgi pajautā. Viņa balsī jau šams izsmiekls.

— Es tomēr gribētu zināt, kur viņa bijusi un kas ar viņu bijis* — Hilda murmina izģērbdamās.

Atbildi viņa nesaņem.

Katrīna sastop Ņinu ciema veikalā. Katrīna uz veikalu nāk reti, ne tā kā daža laba ciemniece, kas tur notarkšķ vai pa pāris stundām katru dienu. Katrīnas govs nekad nav bļāvusi nepārsieta un laikus neizslaukta, kā tas atgadās šīm sabiedriskajām sievām.

Katrīna nekad nepērk vīram cigaretes. Lai Vilis iet pats. Un viņa apmeklē veikalu tais stundās, kad pēc grafika, kurš lasāms pie sienas un kuru šīsvasaras mu šas jau kādu tiesu apskādējušas, pieved maizi vai gaļas izstrādājumus. Šī ir maizes reize. Mašīna kavē jas, un Ņina, kādu brīdi vērojusi radinieci, beidzot pienāk klāt un uzrunā: — Nu, ko tavi vasarnieki?

— Dzīvo, — Katrīna atbild. — Klusi, mierīgi cilvēki.

— Tā? — Ņina iesmejas. Vai apšauba Katrīnas vārdus? Ņina īrniekus tur jau kuro gadu, viņa nav cilvēks, kurš palaidīs garām drošu desmitkapeiku, kur nu vēl rubļu desmitus. Viņa izīrē savu labāko istabu, un abi ar vīru spiežas dibenistabiņā. Bērnu Ņinai nav, un vēl nevienam nav izdevies uzzināt, vai Ņina par to bēdājas vai priecājas. Var pat būt, ka viņa priecātos. Ņina tik ļoti atšķiras no visiem, no

radiem un no svešiem, nav iespējams pasacīt, kam viņa līdzinās. Varbūt savai mātei, kura kā dzeguze pameta mazuli, pasaulē aizlidodama. Mātei, kurai pašas bērns nav mīļš, var atgadīties tņ§ita ar līdzīgiem uzskatiem. Lai būtu kā bū dams, Ņina ir Ņina un viņas dzīve ir viņas dzīve.

Tāpat grib domāt Katrīna, kurai prātā uzplaiksn Ņinas naidīgais skatiens — toreiz, sen, Katrīnas kāzu dienā.

Viņa pret Ņinu jūt nepārvaramu nepatiku un cenšas slēpt to no sevis un citiem.

Arī no Ņinas, protams.

Tāpēc Katrīna liekuļo interesi un jautā pretī: — Un tavi vasarnieki šogad, ko?

— Sodoma un Gomora, — Ņina apmierināta saka.

Veči dzīvo pa Rīgu un zināt neliekas, ko bērni dara.

Un tie d a r a ! . . .

— Tā? — Katrīna brīnās bez brīnumiem. Viņai no savas sētas Ņinas p a g a l m s slikti saskatāms, un īpaši skatīties viņa nekāro. — Tā?

— Nepārtraukti bļūdina to savu magi un to radio,— Ņina stāsta ar ļaunu prieku. — Es pašam teicu: ja man tā jāmoka ausis, tad es l ū g š u . . . Sis ņēmās bārt.

Hēl Par velti. Sie tev klausīs! Tādi tie jaunie šodien esot, viņš man stāstīs. Hē! Jaunie vienmēr bijuši da žādi. Viņam ir no t ā s sliktākās zortes. Un viņš nemaz n e z i n a . . .

— Tev v a j a d z ē t u . . .

— Pateikt? Kāpēc? Kas m a n par to tiks? Lai audzina vien savus huligānus. Ja līdz citam pavasarim tas puika nebūs ielikts cietumā un viņi atkal brauks pie manis, es ņemšu pretī. Tikai tad lai par to troksni man maksā dubulttik.

— Redz, kāda tu esi, — Katrīna domīgi novelk.

Viņa būtu varējusi pabeigt — «ļauna». Nepateica. Baidījās? Nē. Katrīna nav līdz galam pārliecināta, ka tas tiešām ir ļaunums. Jaunībā viņa bija asāka, nepārsū dzamāka. Tagad uz vecuma galu lūko katrā cilvēkā ko labu saskatīt, pat tai slamstā Tedī, kuru par dzeršanu no traktora noņēma, kuram pašam sieva taisās skriet prom no m ā j ā m ar visiem bērniem, kuru ik pārdienas var sastapt pie ciema veikala visdažādākajos laikos, jo viņam nav jāgaida maizi pievedam, tā manta, kuras dēļ viņš iet, atrodama gandrīz vienmēr, un pārdevēja Rūta grib un nevar, kā nākas, izbārt šito grēkapagali, jo Tedis pat nodzēries un aiztūkušām acīm spējis sevī saglabāt tādu vīrišķīgu pievilcību, bet Rūta ir vecmeita. Ja Teda sieva aizies, var gadīties, ka Tedi pie ņems Rūta. Un varbūt tieši aiz šī iemesla sieva neiet vis projām. Vai tad nav dzirdēts, ka sīvāko dzērāju tomēr iespējams par cilvēku pataisīt? Tāpēc arī Teda sieva taisa un taisa vīru par cilvēku, izraudas no sirds, kad nekas neizdodas, bet vēl nav zaudējusi pēdīgo cerību. Kas līdz šai dienai nav izdevies, pilnīgi negaidot var izdoties rīt. Tiešām, ir laikam vēl divi cilvēki šai ciemā, kas vēl tur Tedi par laboties spējīgu, un viena ir Katrīna. Vai Tedis to nojauš? Kad Katrīna iet garām, Tedis traušas k ā j ā s un r a u j no blondajiem, cirtainajiem matiem nospeķoto naģeni.

— Sitie grēkagabali! — Ņina ar baudu stāsta.

— Viņi tak jau dzer, sātani!

— Ai, ai, — Katrīna novaidas, zaudējusi uz brīdi savu neieinteresētību par Ņinas īrniekiem. — Vai tie šām? Ņina svarīgi loka galvu. Pa gabalu redzams, ka viņa runā taisnību, turklāt atkal dara to ar patiesu

prieku.

— To nu tev gan vajadzēja vecākiem pateikt. Tā vairs nav bērnu spēle.

Neteikšu! — Ņina spalgi iesmejas. — Neteikšu neparko, — viņa turpina un, redzēdama, ka Katrīna ir gauži neapmierināta, smīnēdama piebilst: — Un tavu īrnieku meita arī pasākusi pie mūsējiem nākt.

Tam Katrīna negrib ticēt. Bataragu Mētra ir tāds labs, jiopietns bērns. Katrīna viņu . . . nu, neteiksim, ka iemjlējusi, tačy viņai patīk noraudzīties uz meiteni, un viņa laipni māj ar galvu, kad Mētra dedzības uzplūdā metas palīdzēt un savā neprasmē izdara vairāk kaites nekā labuma.

— Tas nu gan nav tiesa, — viņa pētīgi paveras Ņinai vaigā. Tā nodur skatienu, izturas kā cilvēks, kurš mazos meliņos pieķerts. — Ņina, kāpēc tev tā vajag — aprunāt godīgus cilvēkus?. Un ja es tev noticētu un teiktu Mētras vecākiem?

— Ak viņu sauc par Mētru?

— Jā, viņu sauc par Mētru.

— Dumjš vārds. Tie vecāki, jo vairāk izglītoti, jo dumjākus vārdus liek saviem bērniem.

— Un kādus tu būtu likusi savējiem? — Katrīnas jautājums pasprūk, iekams prātam jauts apsvērt, vai maz tādu v a j a g uzdot. Nu skaidrs, ka nevajadzēja. Ņinai acīs atkal nodzalkst ļaunums.

— Nu, par Katrīnu es nevienu nesauktu un tevi par krustmāti neaicinātu!

— Jā, jā, — Katrīna nodudina kaut kā nevarīgi. Ņina apcērtas uz nomītā kurpes papēža un pieiet pie letes, it kā nezinātu no galvas, kas tur skatāms.

Stāv un ķīķerē, un ne aci vairs uz Katrīnas pusi. Ko tā maizes mašīna nebrauc, nē, ir gan skaidri nejauki cilvēki, vai viņi domā, ka ciema sievām katru dienu svētdiena?

Būtu maize atvesta, Katrīna paņemtu savus kukuļus un ietu mājās, un prātā viņai vairs būtu tikai savas pašas ikdienišķās lietas. T a g a d . . . . īsteni viņai nav daļas gar svešiem cilvēkiem, un tomēr viņa dara to, kas nemaz nenākas viegli, viņa pieiet pie Ņinas un vaicā: — Par to mūsu M ē t r u . . . Ņina, tas taču nav taisnība?

— Nu ko tu man mācies virsū kā miegs? — Ņina atgaiņājas ar vienu roku, otrā viņai produktu soma.

— Vai tad pati nebļāvi, ka nav taisnība?

— Ņina, nu p a s a k i . . .

— Bet tu, ja gribi zināt, skaties un klausies, kāpās ielien, varbūt viņi tur satiekasl Ko tu man vaicā, kas man tev jāstāsta?

— Ņina, Ņina, nu kāpēc tu tā?

— Nu tāpēc, ka gribu! Atšujies, — Ņina saka dzē rājvīru žargonā. — Ej savu ceļu un liec man mierul Katrīna vēl būtu ko teikusi, bet šai brīdī, durvīm skaļi noblākšķot, ienāk Tedis. Jā, atkal Tedis, un vēl pirms rīta cēliena beigām. Viņš uzsauc Rūtai: — Rūtiņ, puķīt, rozīt, kāpēc tevi sauc par Rūtu, tu esi viena cēla Lilija! Es saukšu tevi par Liliju, labi?

Dod, Lilija, man divus aliņus, labi?

— Kā tik tev nav kauna, — Rūta liekulīgā balsī sāk un netiek savā sprediķī tālāk. Rūtai nav talanta sprediķot. Bet varbūt t a s ir par daudz prasīts, lai pārdevē jas kauninātu vīrus, kuri palīdz viņām plānu pildīt?

Un pavisam neiespējami t a s ir Rūtai pret Tedi. Viņas bālajā sejā (tad no tās un blāvi blondajiem matiem laikam Lilijas vārds) saplūdušas asinis, un velti Rūta lūko izlikties aizvainota. Vienmēr, kad viņa skatās uz Tedi, viņa nevar atkauties no vienas domas, proti, ja Tedis nāktu viņas rokās, tad viņa tikai ar labu, ar labu vien pavērstu Teda soļus uz gludāku, gaišāku c e l i ņ u . . . Mūžīgais, reti piepildāmais sieviešu sapnis — būt par glābējām, vienīgajām sapratējām un žēlotājām! Viņas pašas tam tic.

— Nu, puķīt, sirdspuķīti Ātrāk, maize brauci Veikalā uzreiz rodas dzīvība. Tavu laimi, mašīna klāt, tiks mājās. Katrīna arī sarosās, virzīdamās letei tuvāk. Mētru viņa aizmirsusi.

Vēlāk viņa atceras gan un ne vienu vien reizi. Un rāj sevi. Nieki tie ir. Tā mīļā, spriganā meitene, kādas muļķības!

Bet ja nu nav muļķības?.

Jā, kā Katrīna to lai zina? Baidīt Mētras vecākus, stāstīt tādas lietas? Tā viņa mierina sevī.

Tomēr uz Mētru viņa skatās ar bažām. Pavisam raizīga Katrīna kļūst, kad kādudien Hilda pastāsta: viņai ar vīru atvaļinājums ejot uz beigām, bet uz Mētru tas neattiecoties, meitene lai dzīvojot, nedēļas nogalēs Hilda un Vilmārs, nu, vismaz viens no viņiem noteikti būs klāt. Kāpēc Mētra nevar padzīvot viena, viņa taču ir liela meitene, vai ne? — tā jautā Hilda un gaida no Katrīnas savu vārdu apstiprinājumu. Tā jūt, ka no atbildes neizvairīties, un saka: — Bērns paliek bērns.

— Tikām bērns, kamēr vienu dienu pieaudzis, — Hilda nopūšas. Nevar saprast, vai viņai prieks vai ba žas par to.

— Mētra jau ir klausīga? — Katrīna jautājoši saka.

— A k . . . Vai vecāki vienmēr visu var zināt? Jūs laikam, kad augāt, gan neturējāt nekādus noslēpumus pret vecākiem?

— Noslēpumus? Kādi man noslēpumi varēja būt, mūžu dienu savējo acu priekšā? Visi kopā dzīvojām, visi kopā strādājām. Kad lielie priecājās, mazie ņigu ņegumis pa kājām. Es tikai nesaprotu, — Katrīna savelk ciešāk lakatiņa mezglu, — ka šodien tie jaunie bērni dzīvojas pa kafejnīcām un kur nekur vēl. Kad avīzēs raksta, es vienmēr brīnos. Kad nu vēl tie lielie, tie paši pelna, bet b ē r n i . . . — Viņa skatās uz Hildu, laikam taču atbildi gaidīdama. Bet nesagaida, jo arī Hilda nezina, no tiesas nezina un var tikai cerēt, ka viņas Mētra nestaigā pa kafejnīcām. Atkal iedur nelāga atmiņa par to reizi, kad viņi vēlu pārbrauca no ozolbiržu piknika un atrada Mētru savā gultā, un vēl vienmēr Hildai liekas, ka Mētra toreiz, toreiz . . . Viņa pēc tam jautājusi, jā, gribējusi meitu pārsteigt.

Mētra nepadevās provokācijām, arī kad Hilda aiz viņai vienai saprotama iemesla sāka stāstīt par pirmo ballīti ar iedzeršanu jauniešu starpā, kur viņa piedalījusies.

Stāstīja un cerēja, ka Mētra kādā vietā pārtrauks, i e s a u k s i e s . . . ko iesauksies? Vienalga. Bet neiesaucās, noklausījās briesmīgi vienaldzīgi, ar tādu sejas izteiksmi, kas pauda: ej nu ej, ko tu fantazē, es jau saprotu . . .

— Kad mēs aizbrauksim, es gan lūgšu, pieskatiet to mūsu meitu . . .

— Nē! — Katrīna iesaucas negaidīti sparīgi. — To vis ne. Tādās smalkās lietās es neko nesaprotu, kas pieskatāms un cik tālu brīvību var ļaut.

— Ejiet nu, — Hilda saka. — Pati bērnus uzaudzinājusi.

— Bet tie bija mani bērni, — Katrīna atbild ar vienkāršas loģikas spēku, — un par tiem man vienai bija zināšana. Ja v a j a g , ēst es viņai varu padot vai k o . . .

— Jā, arī ēst, protams, — Hilda priecājas, tāpēc ka Katrīna pati ierunājusies par to, kas Hildai raizes sagādājis. — Ja nu jūs būtu tik laipna . . .

Viņas viegli un bez domstarpībām norunā. Ēst padot, to mēs esam ar mieru. No lielākas atbildības mums bail.

Un Katrīna, arī priecīga, ka sarunai gals pienācis, saka: — Mētra tāda godīga meitene, jums nevajag lielu rūpi turēt.

Vilmārs aizbrauc trīs dienas agrāk, un šīs atlikušās dienas Hilda nolēmusi pavadīt tikai Mētras sabiedrībā, augu dienu viņa būs kopā ar meiteni, viņas peldēsies un sauļosies, un vakaros staigās pa mežu; vakari priežu mežā ir skaisti, koki viz sarkanīgi un šķiet silti jo silti. Viņas abas . . .

Otrās dienas priekšpusdienā pie Supolu žoga pietur Milicas volga, un iekšā ir Miliča viena pati.

Mētra, Uura tuvumā gadījusies, iziet pretī un uzsmaida Milicas tantei, bet tā šķiet steidzīga un nemaz negrib ar Mētru runāt.

— Mamma, kur ir mamma? Pasauc mammul ' Mētra uzmet viešņai aizdomu pilnu skatienu. Kāda steiga! Kās var slēpties aiz tādas steigas?

— Vai kas noticis? Ar tēvu?

— Nav, nav! — Miliča met ar roku. — Mammu pasauc, tevi lūdz!

Mētra iet kā sapītām kājām.

Tikai kad pienāk Hilda, Miliča izkāpj no mašīnas.

Viņa paraugās apkārt — Mētras tuvumā nav —un saka: — Tev tūlīt jābrauc man līdzi.

— Vai tu esi pie pilna prāta? — Hilda cienīgi atbild. — Kāpēc man būtu jābrauc?

— Nerunā! — Miliča iesaucas. — Ārīgo gaida, un, ja tu liksi viņam gaidīt par ilgu, viņš var izdarīt muļ ķības.

Hilda notvīkst.

— Tu esi traka.

— Es ne. Es ne! Bet viņš! Kāpēc tu viņu traku pataisīji? Kāpēc solījies pie viņa aizbraukt?

— Es taču teicu: ja varēšu, — Hilda sāk taisnoties.

— Ārīgo saka: viņai atvaļinājums cauri, un atkal es viņu neredzēšu. Viņš saka, to viņš nevarot izturēt.

Viņš tevi mīlot kā bez prāta, bet tu viņam tikai muguru griežot. Viņš . . .

— Es taču nevaru! Meitene šeit viena pati. Rīt Vilmārs atbrauks man pakaļ. Padomā, Miliča…

— Es būtu laimīga līdz nāvei, ja mani kāds tā mī lētu, — prasmīgā keramiķe sapņaini saka. — Vai tu vari iedomāties, viņš teica . . .

— Ka darīs sev galu? Netici!

— Viņš zvanīs Vilmāram, — Miliča hipnotizēdama raugās Hildā. Kādreiz viņas bija sola biedrenes, bet ne tuvu draudzenes. Katrai toreiz bija pavisam citas meitenes, ar k u r ā m dzīvības un nāves, un mīlestības mīklas p ā r r u n ā t , ar k u r ā m kopā g r ū t u s uzdevumus risināt. Kur t ā s visas palikušas?

T a g a d Hilda stāv kopā ar Miliču, kura atbraukusi viņai pakaļ, lai v e s t u . . . pie tā pilnīgi t r a k ā Ārīgo.

— Es nevaru, es nevaru!

— Viņš zvanīs Vilmāram, viņš man teica. Un stāstīs, kā tevi mīl.

— Lai zvana! — Hildai izsprūk, tad viņa sažņaudz Milicas elkoni. — Klau, brauc uz m ā j ā m un saki vi ņam . . .

— Es neko neteikšu, — Miliča izskatās saskaitusies un droši vien arī ir t ā d a . — Ja tu nezini, ko darīt, un netiec galā, es rokas otrreiz ugunī nebāzīšu. Tā!

— Vai tu saproti, — Hilda žēlojas, — es viņu nemaz nemīlu, t a s ir tikai t ā d s gadījums, viņš man pieķēries tik ļoti, ka t a s m a n jau kļūst smagi. Un es nemaz nekāroju pārkāpt laulību . . .

— Tik daudzas to dara, — Miliča mierina, — tas nav nekas. Tu taču nešķirsies! Nepametīsi Vilmāru, neatstāsi Mētru bez tēva. Vai līdz šim brīdim kāds ko uzzinājis?

— Nē.

— Nu redzi. Un neuzzinās, bet, ja tu iespītēsies un neaizbrauksi, tad var notikt kas ļauns. Ārīgo t e i c a...

— Ak, es negribu dzirdēt! — Hilda rauga ar abām rokām aizspiest ausis. Miliča neļauj.

— Nemuļķojies! Kāds i e r a u d z ī s . . . Tu kā bērns. Ārīgo tevi gaida, es nemaz nejokojos, es apskaužu tevi; ja mani tā mīlētu!

— Man ir Vilmārs.

— Nu tu kā dzeguze, — Miliča mazcienīgi saka — Vilmārs tev ir, un Vilmārs tev b ū s . . . Un, ja tev tā gribas būt uzticīgai sievai, tad tagad īstā reize sastapties ar Ārīgo un viņam to visu izteikt. Pasaki, ka Vilmārs nācis uz pēdām jūsu romāniņam, vīrieši ir bailīgi, un viņš arī nobīsies, saki, ka Vilmārs ir īsts spā nietis, ka v i ņ š . . . nu, tu jau pratīsi.

— Tu p a s a k i . . . — Hilda lūdz. Sai brīdī viņai šķiet ārkārtīgi svarīgi neaizbraukt Milicai līdzi, palikt šeit, Sūpolos, kur ir viņas bērns un vecā Katrīna, kur tik nomierinoši šalc jūra, ka to veseliem cēlieniem pat aizmirstas dzirdēt.

— Pati teiksi, — Miliča noskalda. Tad iežēlojas: — Nu ko tu kā bērns, es tev jau teicu. Kā viņš tevi gaida! Tā kaut kas sievietei var gadīties tikai reizi mūžā un tad arī ne katrai. Es nodzīvošu ar savu Hugo, to neizjuzdama. Jā, viņš ir kārtīgs, viņš ir labs, viņš mani mīl un citas n e . . . bet es tevi skaužu no visas sirds, es skaužu t ā s sievietes, kuru dēj vīrieši dara muļ ķības!

— Un kuras pašas dara muļķības, — Hilda skumīgi piebilst. T — Viņš jau nopircis rozes, — Miliča saka. — Savā darbnīcā viņš uzklājis galdu, es pa spraudziņu redzēju, nevienu viņš tur nelaiž iekšā, bet es zvēru, ka galda vidū ir šampanieša pudele, droši vien tagad viņš noglabāja to v a n n a s i s t a b ā . . . nē taču, ko es runāju, ledusskapī, šodien v a n n a s istabas nav vajadzīgas, priekš kam mums ir ledusskapji? Viņš nekur nevar norimties!

Hilda, nav godīgi tā spīdzināt cilvēku!

— Kā tu to zini? — tā bāli pasmaida. Un Miliča mīklaini nogroza galvu. Ko viņa zina, to zina.

Iestājas klusums. Varbūt Miliča iztērējusi visu munīciju. Tas būtu labi, tad Hilda drīkstētu palikt. Pie M ē t r a s . . . Hildu pārņem skumja apskaidrība, kas vēstī, ka Mētrai mātes palikšana nav svarīga. Varbūt Mētra pat priecātos, j a . . . Vienalga, Hilda paliks. Tas ir vii?as svētais pienākums.

— Nu ej taču ģērbies, — Milicas vārdi iebaksta vi ņai sānos. Hilda s a r a u j a s . — Cik ilgi lai es gaidu?

— Es nebraukšu, — Hilda lūko r u n ā t cieti.

— Kaut vai vēlu nakti es tevi pārvedīšu. Lai gan ko tev steigties, atbrauksi rīt no rīta, t a v a Mētra vēl nebūs paspējusi miegu no acīm izberzēt.

— Viņa nemaz neceļas vēlu!

— Visi bērni ceļas vēlu, — Miliča nesatricināmi atbild. — Es zinu.

Viņa zina. Viņai ir divi labi, apzinīgi bērni, par kuriem dienās būs prieks. Un viņa cenšas pierunāt Hildu braukt pie mīļākā.

— Es neticu, ka Ārīgo varētu izdarīt kaut ko neapdomātu, — Hilda atkal sāk. — Un vispār — lai dara, ko grib, pat ja viņš piezvanīs Vilmāram, tad tikai noliks klausuli, Vilmāra balsi izdzirdis. Un savu šampanieti lai viņš dzer viens pats, aizbrauc un pasaki viņaml — Tu nopietni domā nebraukt?

— Nē! — Hilda a t s m e j a s un nopurina galvu, tik brīvi galvu purinājusi viņa vienīgi agrā jaunībā, kad kāds no puišiem, kuri Hildā ieskatījušies, aicināja uz satik šanos un viņa atteica vieglu sirdi un prātu. — Nē, es nebraukšu nekur!

— Hilda, — Milicas balss negaidot kļūst ļoti maiga, — nāc apsēdies man uz brītiņu b l a k ā m . . . ak tu muļķīte, nebaidies taču, es tevi nenolaupīšul Apsē dies taču, tu jau dobi zemē iestāvēsi! Tik daudz taču tu man vari paklausīt? Nu redzi, tagad ir labi, nu, un skaties, kur es tev rādīšu, virzienā uz mežu, pie jums tiešām jauki meži! Skaties, vai tu neredzi, tur, kur tās a p s e s . . .

— Cilvēks? — Hilda min.

— Acis tev labas, — Miliča uzslavē. — Un vai tu viņu nepazīsti? Nu jā, p a t ā l u . . . Es tev teikšu, tas ir Ārīgo, viņš nemaz negaida tevi savā darbnīcā, viņš atbrauca man līdzi, un, ja viņš redzēs, ka es atgriežos viena pati, viņš nemaz nekāps mašīnā, viņš nāks šurp pie tevis, un tad jūs varēsiet izskaidroties tavas saimnieces un tavas meitas klātbūtnēl — Kā tu varēji! — Hilda sāpīgi iesaucas. — Un tie šām tu vedi viņu šurp, lai man būtu nepatikšanas?

— Nē, — Miliča atbild nopietni un ari ar smeldzes pieskaņu balsī. — Nē, es viņu pat centos atrunāt.

Bet šurp viņš būtu braucis, vienalga kādos apstāk|os, pēc tam kad tu neizpildīji, ko solījusi. Ārīgo nemaz nav ar tik vāju raksturu.

Atkal ir klusums. Hildas skatiens kā piekalts vientuļajai cilvēka figūrai tur zem apsēm.

— Tev nekas, — Miliča saka, — nekas tev neatliks, šoreiz vajadzēs. Un tad pasaki Ārīgo, ka t a s arī ir viss, pavisam un galīgi viss, un nedod viņam vairs solījumus, ari pussolījumus ne. Un nesaki man tagad, ka tev vienalga, kas tur mežmalā stāv! Un nevaino Ārīgo, tu viņam nekad neesi pateikusi skaidru nēl Hilda klusē.

— Ej apģērbies, — Miliča rīko. — Jo ātrāk tu aizbrauksi, jo ātrāk tiksi atpakaļ.

— Ko lai es saku Mētrai? — Hilda jautā briesmīgā nemierā pati ar sevi.

— Pasaki, ka būsi m ā j ā s rīt, — Miliča atbild.

Hildai prāti laikam notiekošā apmāti, viņa neredz, ka Mētra gluži atklāti priecājas par mātes aizbrauk šanu. Hilda dod ātrus, īsus norādījumus, te paliek tas un tas ēdams, neej vēlu gulēt, šodien vairs n e v a j a g iet uz jūru, atceries, ūdens bija vēss!

Jā, jā, Mētra piekrīt. , Katrīnas tante tevi pieskatīs. Es būšu m ā j ā s . . .

Mētra nejautā, kurp māte tik piepeši brauc. Kāda Pieklājīga meitene, Kāda briesmīgi vienaldzīga meitene! Cilvēki tādi parasti kļūst tad, kad viņiem prāts ar ko citu nodarbināts.

Vispār, Hilda saka, varbūt es būšu m ā j ā s diezgan vēlu, tu mani, dieva dēļ, negaidi, liecies gulēt.

Un blē ņas nedari!

Mētra sataisa lielas, nevainīgas acis un pajautā» — Kādas blēņas es šeit džungļos varētu sadarit?

Te būtu īstā reize pajautāt, kas tad t o r e i z . . . bet atskan Milicas volgas nepacietīgais signāls, tas it kā uzkliedz, ko tu knosies, Hilda, es gaidu, un gaida tas cilvēks mežmalā, vai atceries, jo ātrāk tu aizbrauksi, jo ātrāk tiksi mājās! Bez tam Hildai ir netīra sirdsapziņa, katrā ziņā viņa nejūtas tik pacilāti, kā tam vajadzētu būt, ar mīlamu cilvēku tiekoties. Tad laikam viņa Ārīgo tomēr nemīl.

Mīl, n e m ī l . . . Nu protams, ka nemīli Bet kāpēc tad viņa brauks?

Tāpēc, ka Miliča saka, tāpēc, ka Ārīgo g a i d a . . . ak kungs, kādas muļķības, nē, man jātiek ārā no šīs spraugas, kur es pati sevi esmu iedzinusi, un labi, ka es varu izdarīt to katrā laikā, tiklīdz nopietni iegribēšu.

Vai tā gan?

Mētra neredz, ka tantes Milicas mašīna apstājas pie meža un uzņem vēl vienu pasažieri. Mētra, cik jaudas, skrien uz kāpām, varbūt tur vēl ir Egmonts ar Evelīnu, viņai tie jāsatiek.

Egmonts jāsatiek.

Bet jūrmala ir tukša, tik dievīgi tukša, ka nav neviena cilvēka, kāda tā ir laime, ak, kāda tā ir laime, kā mēdz izsaukties tie, kas pirmoreiz tikuši šai brīniš ķīgajā vientulībā pēc lielās Jūrmalas burzmas. Ir tikai viļņi mazām, kā piefrizētām putu galviņām, balta smilts un dažas kaijas, kuras lidinās pāri šiem vilnī šiem tāpat vien, bez īstas vajadzības.

Kāda nelaime, Mētra domā. Nu viņa ir brīva, bleķis, māte nebūs mājās ātrāk par rītu, bet ko tas man tagad dod, vientulība vienam ir bezgaršīga. Viņa skatās pāri saules balinātajām smiltīm, līdz acīs iesāpas, un, kad beidzot aptvērusi, ka skatās veltīgi, sāk iet uz Egmonta mājas pusi. Tur tā guļ, gozēdamās saulē, viens slē ģis — tas, kas brāļa un māsas istabai, — pusē vaļā un izskatās kā miegaini pievērta acs. Sēta ap pagalmu dažās vietās pusnoirusi, bet pie pašiem vārtiņiem turas stingri. Pie vārtiņiem ir arī jāņogu krūms, tīrā saulē stāvējis, tas paspējis nobriedināt ogas, un tās patlaban lasa saimniece Ņina. Lasa un pa brīdim pamet žiglas acis apkārt, un, kad nu viņa tā skatās, tad, protams, var ieraudzīt arī kādu meiteni, kura diezin kāpēc slaistās tuvumā, vai tad zagt, vai, sadomājusi? Sazini tu ar tādiem pilsētniekiem. Un Ņinas sirds kopš laika gala, mēs zinām, ir pilna nīgruma un aizdomu pret visiem.

Mētra neuzdrīkstas ne nākt tuvumā, ne saukt. Viņa gaida, vai saimniece neies projām. Bet tā neiet vis.

Ogu krūms ir prāvs.

Gurda, noskumusi Mētra pārnāk mājās, pārnāk Sū polos, un pirmo reizi pa visu šo laiku Katrīna pajautā: — Kur tu biji?

Mētra vispirms kvēli piesarkst un tikai pēc tam atteic: — Staigāt.

Katrīna nogroza galvu. Viņa netika apsolījusi Hildai vākt tās lielo meiteni, bet tagad jūtas atbildīga aizbraukušās priekšā. Kur tikai aizskrēja kā spindzele…

— Tu turies pie mājas, — Katrīna saka.

— Nu jā.

— Palasi kaut k o . . .

Katrīnai garām viena noskumusi, visu dzīvi apnikusi meitene ieiet istabā.

— Vai tu ēst negribi?

— Nē! — t a s noskan kā īsts protesta izpaudiens.

Taču Sūpolu saimniecei gar tādiem protestiem maz da ļas. Viņa izlēmusi mātes prombūtnes laikā Mētru tomēr pieskatīt.

— Es tev vēlāk ienesīšu istabā.

Mētras lievenīša durvis noklaudz skaļāk, nekā vajadzētu. Viņa ir sašutusi. Katrīna smaida, viņa domā, gan jau. Un, ja viss ritētu, kā Sūpolu saimniece šobrīd sadomājusi, būtu labi. Bet neiznāk.

Katrīna aizņemta savā ikdienas darbā, viņa dzird, ka Doga aizķaukstas, bet pat nepaskatās.

— Labdien, m a m m .

Katrīna r a u š u s pasit galvu gaisā. Un ierauga.

— Tu, Daini?

— Nu, es, — atnācējs saka. Māte tā kā gribētu pacelties pretī ienācējam, bet tad viņa paliek sēdam.

— Atbrauci?

— Nu, atbraucu. — Viņš paskatās apkārt. — Vai tēvs m ā j ā s ?

— Pie Silenieka a i z g ā j a .

— Ak pie tā dzejnieka! — Dainis novelk. — Vai tikai pats uz vecumu nav sācis pantus kalt?

Katrīna neatbild. Viņas klusēšana ir noteikti noraidoša. Kā agrāk, kad tēva vārdu pieminēja kaut ar

mazāko zobgalības pieskaņu. Tēvs m ā j ā s bija svēts, un tādu viņu darīja Katrīna. Daudz viņš mātei par to pateicies nav, Dainis domā.

Katrīna atsāk savu darbu, un ciemiņš stāv viņas priekšā kā apmaldījies, katrā ziņā lieks. Tā nav patī kama sajūta pat biezādainim, un Dainis tāds nebūt nav.

Viņš paietas dažus soļus uz lievenīša pusi. Katrīna grib uzsaukt, lai neiet, bet Dainis pats ieraudzījis) — Tur sveši?

— Kāpēc sveši? Vasarnieki.

— Tā, — dēls novelk. Atkal klusums. Viņš aizsmēķē un nomet sērkociņu maurā. Katrīna noskatās paka| tā lidojumam, nesaka ne vārda. Baltais skaliņš paliek uzskatāms gu|am īsajā zosu zālītē. Vēlāk Katrīna ies, nolieksies, vecajai mugurai iesmeldzoties, un pacels. Tagad nekā nesaka. Nav vērts, tā laikam domā Katrīna.

Kas cits savus bērnus pazīs, ja ne māte? Bet kādreiz ari māte vairs nepazīst.

Klusums kļūst spiedīgs. Un Katrīna, rokām veikli darbojoties, sāk stāstīt par šīsvasaras dzīvotājiem, kādi tie krietni, jauki cilvēki.

— Visi ņem vasarniekus, kāpēc lai mēs neņemam? — viņa nobeidz.

— J ā . . . Vai istabā neaicināsi?

— Nu jau varēs, — Katrīna ceļas.

— Jā, man nav daudz laika.

— Nekas, tēvs nebūs tik drīzi. Viņš, kad pie Silenieka, bez pāris stundām m ā j ā s nenāk.

— Tu domā, man tēva bail? — Dainis jautā. Viņš izslējās pavisam taisns, domāt, grib vēl garāks izskatīties. Pēc tā nebūtu vajadzības, Dainis slaids diezgan.

Arēji viss tēvā, melniem matiem, tumši zilām acīm, tikai tēvs arī jaunībā, kad viņš ar Katrīnu Dižmāres tirgū vizinājās karuselī, nebija tik smuks. Jo Dainis ir vienkārši skaists, un, kad viņš pilsētā iet pa ielu, daudzi sievieši a t s k a t ā s . . . sev pašām par nelaimi, jo smukais Dainis ir nelāgā raksturā padevies, gandrīz varētu teikt, ka rakstura viņam nepavisam nav. Kāds vējš uzpūš, tādam viņš liecas līdzi, kas iekrīt prātā, to izdara, lai cik aplam būtu. Viņš ir Šūpoļu pastarītis, mātes visvairāk mīlētais, un šobrīd abi pārējie bērni mātei par to pārmet. Veltīgi, protams, jo no tā, kas pagājis, mēs vairs nevaram labot ne kripatiņas. Un nevajadzīgi pārmet, jo Katrīna pati ar sevi par to cikkārt gājusi bargā tiesā. Ko tas līdz, smukais Dainis izmīlē jis daudz meitu, divas apprecējis, no vienas šķīries pats, bet o t r a . . . vai, labāk neatcerēties, taču kā neatcerēsies, ja, tikko paskaties uz dēla slaido augumu, nāk prātā toreiz dzimtsaraksti, kā viņš stāvēja melnā uzvalkā, vecāku gādātā, protams, bet ko nu par to, vai viņiem žēl bija? Nebija, protams, — jā, stāvēja, un sarkstošā Sandra viņam līdzās, un gaisā bija viena vienīga laimes jausma un prieks, un arī Katrīna tai brīdī svēti ticēja, ka Daiņa maldu ceļi ir galā, viņš jau veselu pusgadu darbā saņēmis tikai uzslavas, un Sandra rādījās kārtīga, stingra meitene, tāda turēs Daini cieti.

Katrīna pati to bija teikusi jaunajiem, un Sandra locīja galvu, bet Dainis sacīja, pareizi, viņam vajagot, kas īstajā reizē pietur, un Sandru viņš klausīšot kā sunītis. Nevajag, Sandra teica, es gribu, lai tu mani klausi mīlēdams.

Un iznāca pavisam citādi, vai nu Sandra turēja par stingru, vai arī Daiņa raksturs nebija labojams.

Kad Sandra gaidīja otro bērnu, Daini apcietināja. Par muļ ķību, par puiciskumu, par nejēdzību, bet galā tam bija divi gadi, un tagad Sandra zināt vairs negrib par Sū poliem, viņa izšķīrās, un vai Katrīna var pārmest? Pati viņa varbūt tā nerīkotos, nu, bet Sandra rīkojās. Sandra šurp nebrauc un mazbērnus neved rādīt, un, kad Katrīna reiz sadūšojusies aizbrauca pati, Sandra iznāca viņai pretī kāpņu telpā un sacīja, viņa ļoti lū

dzot . . . Un turklāt bērniem tagad esot cits vectēvs un vecmāmiņa. «Tad jau,» Katrīna ierunājās un aprāvās, un Sandra neteica ne jā, ne nē, un ko viņa būtu teikusi, vai tā nebija Sandras pašas dzīve, ko viņa dzī voja? Un ja bērniem p a t ē v s . . .

«Alimentus es taču neprasu,» Sandra sacīja, kāpnēs šie vārdi izskanēja skaļāk, nekā vajadzīgs.

Katrīnai pebija ko iebilst, un Sandrai nebija ko sacīt. «Lai tev labi klājas,» Katrīna vēlēja un lēni kāpa lejā pa trepērn, viņa pūlējās ieklausīties, vai augšā nedzirdēs bērnu balsis. Bet bija skanīgs klusums.

Dainis tagad mētājas pa pasauli. Viņš vēl vienmēr ir smuks, un atrodas sievietes, kuras viņu vilktin velk pie sevis. Mazā Kurzemes pilsētiņā apmeties, viņš īrē istabeli gandrīz bez mēbelēm, un kam viņam mēbeles vajadzīgas, ja daža laba Maija vai Aina, vai kādi tagad izplatītākie trīsdesmitgadnieču vārdi, piedāvā viņam visu savu dzīvokli un savu vientuļo alkaino mīlestību?

Un viņas ir laimīgas, ja var Dainim blakus iet pa ielu, jo vienmēr atrodas kāds skaudīgs skatiens, ak, nebijis Dainis tiks smuks! Māte zina, tā viņš vairs nenoies no ceļa, lai otrreiz — bail izrunāt — cietumā iekļūtu, bet aizlauzts viņš ir pie saknes, un tukšs būs Daiņa mūžs, u n . . .

— Kā tad tu te atgadījies? — māte jautā uz mājas sliekšņa.

— Garām braucu. Nebaidies, ne uz ilgo. Viens čoms atveda, pēc laiciņa būs pakaļ.

— Ko ēst arī gribēsi?

— Vai tev nav ko padzerties? — dēls jautā, bet pats jau iet uz to pusi, kur uz balti noberzta soliņa emaljēts spainis ar skābputru. Dainis smeļ ar pavārnīcu un dzer ilgi un garšīgi.

— Es prasu — vai ēst gribi?

— Nē, — dēls atteic un, pavārnīcu nolicis, slauka baltu putras celiņu sev no zoda. — Ēdnīcā bijām.

Māte neatbild. Ēdnīca, viņa domā ar dziļu nosodī jumu. Katrīna savā mūžā nav bijusi ēdnīcā, un restorānā viņa arī nav bijusi, kad šim pašam Dainim bija kāzas, radi gribēja restorānā, bet Katrīnas pēc bija spiesti atteikties, viņa tā sašuta, ka bija bailes un žēl skatīties. Tādā vietā viņa nav spērusi kāju un nespers arī, tas skaidrs. Tagad, pēc Daiņa vārdiem, viņa izjūt sirdī mazu, sāpīgu dūrienu. Lai gan Katrīna tīri labi zina no t ā m pašām avīzēm un radio, ka tūkstoši cilvēku pusdieno ēdnīcās, jā, un brokasto ar! un atrodas pat tādi, kas t u r ietur v a k a r i ņ a s . Varbūt Katrīnai sirds kļūtu vieglāka, ja viņa zinātu, ka no ēdnīcu vakariņām nu gan diez kā n a v un t ā s ēd tikai tie, kuriem dzīvē vispār un tai dienā īpaši n a v paveicies. Ēdnīcā, Katrīna domā atkal. Nevienas sievietes, kas taisītu Dainim ēst, kas gaidītu m ā j ā s . Viņa gaidījusi vienmēr savu Vili un s a v u s bērnus ar garojošu ēdienu galdā. N a b a g a Dainis, m a n s pastarītis, m a n s lutinātais.

— Vai patiešām es tevi tik stipri lutināju? — viņa pēkšņi jautā.

— Kā — lutināji?

— Nu, es jau arī nezinu, — māte paplēš rokas. Bet Inta vienmēr s a k a un Aldis a r i . . . citreiz, ka esot. Vai tā bija? Es nemaz n e v a r u atcerēties.

— Nieki, — Dainis attrauc. — Viņiem vienkārši skauž.

Katrīna apsēstas pie galda, Dainis viņai iepretī. Arā aiz loga k a š ā j a s vistas. Kāpēc es braucu šurp, Dainis prāto, kāpēc es nācu iekšā. Mani te negaida. Nu jā, māte j a u gaida vienmēr, bet viņa gaida pavisam citādu dēlu.

— Klausies, — m ā t e saka, — tev v a j a g precēties.

Dainis pilnīgi nevietā skaļi iesmejas, un māte, viņam pretī paliekusies, spēji a t r a u j a s . Dainis noklepojas un saka: — Lai nebūtu jāiet uz ēdnīcu?

— Dēls, d ē l s . . . Visi kā cilvēki, tikai tu v i e n s . . .

Vecs paliksi, kā tad būs? Es nomiršu, kurp tu iesi?

— Likuši m a n reiz mieru, — Dainis atbild ļoti lēnprātīgi. — Tur nekā nevar darīt, kā tu nesaproti?

Visi nevar būt vienādi, kā tu to ari nesaproti? Lai tā Inta murkšķ, ko grib, ne tu m a n i lutināji, n e . . . — Viņš apraujas. — Viņi dzīvo labi un pareizi, un es dzīvoju slikti un nepareizi, nu, un kas par to? Pie Intas durvīm klauvēt es neiešu, to tu viņai droši vari sacīt. Un ja man taisni patīk tāda dzīve?

— Kāda tur patikšanai — Nekas neiznāk, mamm, — Dainis nopūšas. Viņš satausta kabatā cigaretes, bet noturas. Mātei no ta> bakas dūmiem metas slikta dūša. Pat tēvs tāpēc kādreiz mēģinājis atmest pīpi. Tik daudz mātes labā uzupurē ties Dainis var.

Māte smagi pūš un skatās pa logu. Dainis zina, viņa neredz neko tur laukā, atkal un atkal viņa prāto par dēla nepadevušos dzīvi. Vai, kādas viņam dusmas pa šam uz sevi, ka atbraucis! Pat uz to čomu, kuru velns rāva aiz mēles pateikt, ka brauc uz šopusi.

Veltīgs, nevajadzīgs brauciens, mātei kreņķi, un pašam vecu mieļu garša mutē. Kam man jābauda vecas mieles, ja alus jau pirms desmit gadiem izdzerts? Nē, tiesa kas tiesa, Dainim dzīvē neveicas. Viņam sametas sevis žēl, un, ja šai brīdī māte noglāstītu dēlam galvu, viņš sāktu raudāt. Nu jā, un kas no tā mainītos? Mūsu asarām ir nozīme tikai bērnībā. Jā, un bērnība ir aiz kalniem, aiz ļoti tāliem, ziliem un vairs neaizsniedzamiem kalniem, muti ciet par pagājušiem laikiem.

— Bet, — māte saka, — tu taču meitenēm patīc, ko?

—Nu...

— Brīnums būtu, ja nepatiktu! Ņem vienu ciet! Tādu, kas nav vairs skuķis, kas dzīvē kaut ko redzējusi un saprot. Pat ja viņa jau šķīrusies un ar bērnu būtu, tas n e k a s . . .

— Tu tā domā? — Dainis jautā un raugās savā vecajā, mīļajā mammā, kura atkal reiz grib izkārtot dēla dzīvi. — Diez vai es kam tādam vairs derēšu.

— Negrāb dievam acīs! Tu — un nederēsi? Nu kas par to, ka tev reiz šķībi izgājis, kuram negadās?

Ja tikai tu gribētu, ja īsti gribētu! Nē, nesaki neko vairāk, apsolies tikai padomāt.

Dainis valdās, lai lūpās pret paša gribu neieslīdētu sērīgs smīniņš. M a m m a , kā tu nesaproti, ka tādas runas ir par veltil — N u . . . Daini!

— Viss jau var gadīties, — dēls izspiež un nikni nopurina galvu. Tā ir ar to cerību došanu, tas nav uz mata t a s pats kā melošana, bet kaut kur tuvu, briesmīgi tuvu.

Viņš taču mīl savu mammu. Un negaidot, mātes g r u m b a i n a j ā sejā skatīdamies, viņš attop, ka pašam taču pie četrdesmitiem. Un nopūšas.

— Es tomēr kaut ko p a g ā d ā š u . — Katrīna pieceļas.

— U n . . . kā tev ar naudu?

Dainis a t m ā j ar roku. Katrīna mudīgi iziet ārā, ir atpakaļ un spiež Dainim s a u j ā zilvioletu divdesmitpiecnieku.

— N e v a j a g , nu, n e v a j a g !

— Tā vasarnieku n a u d a nāk man, — Katrīna stāsta un smaida. — Tēvs teica, viņam nevajagot. Ņem, jauniem ļaudīm vienmēr kādu sīkumu vajag.

— Pagaidi, — Dainis bilst, kamēr nauda pati no sevis slīd viņam kabatā, — klausies, mamm, kad tu biji jauna, kur tu ņēmi, kad tev kādam sīkumam vajadzēja?

Viņš to jautā nopietni, bez kādas pašironijas, un naudu viņš, protams, atpakaļ nedos.

— Ko nu tais laikos, — Katrīna atbild. — Tais laikos maz bija un maz vajadzēja. Es toreiz ari varbūt nevarētu paiet bodes logam garām, kad tur tik daudz izlikts.

— Bet pirms kara taču bija?

— Tad mani neviens nelaida skatīties, — Katrīna nopūšas bez rūgtuma. Viņa atceras ciema bodītes

pieputējušo logu, caur to bija redzama kanna ar petroleju un zilraibi ziepju gabali. Zilraibās bija labas ziepes, tomēr nē tāda manta, kuru jaunam cilvēkam trakoti iekārot.

Kad galdā uzlikts ēdiens, Dainim uzrodas ēstgriba, izskatās pat, ka viņš nopietni izsalcis. Es vienmēr esmu teikusi, tikai mājas ēdiens kam der, māte jūtas apmierināta. Vienu brīdi Sūpolos liekas esam kā agrāk, nekas, ka pie galda tikai viens sēdētājs, jo māte grozās apkārt. Viņa raugās uz dēla melnmataino pakausi un atkal, kuro reizi šodien, kuro reizi vispār, auklē cerību.

Dainis tikai tā saka, viņš nav ne vecs, ne neveiksminieks, viss vēl būs labi, tikai stingru roku vajag, kas viņu valda, tikai mīlošu s i r d i . . . Daktere Hilda pāris reižu atvedusi no Rīgas «Reklāmas Pielikumu»; Katrīna bozās, precību sludinājumus lasīdama, bet tagad viņai iešaujas prātā, ja nu, sacīsim, viņas pašas Dainis caur tādiem sludinājumiem atrod sev īsto! Precētkārās sievas slavē sevi cik spēdamas, visas viņas ir čaklas un saticīgas, un bērnmīles, u n . . . Jocīgi gan izklausās, tik daudz tikumu vienkop, bet nevar taču būt, ka raksta skaidrus melus.

— Vai tu tos precību sludinājumus, nu, avīzē nekad nelasi?

Dainis sāk skali smieties.

— Kas tur smieklīgs? — māte apvainojas.

— Tiešām, mamm, tevis dēļ es būtu ar mieru… bet it nekas tur nevar iznākt.

— Kad tu paliksi viens kā pirksts, tad redzēsi…

Dainis smejas mātes vārdiem. Bet viņš nav jautrs, nē, nav jautrs.

Viņa grib zināt, vai zeķes, kas dēlam kājās, nav cauras, kreklam, palūk, melna apkaklīte. Katrīna jau ķeras tam klāt, nudien vilks nost un bāzīs baļļā, bet to Dainis nespēj pieļaut, un viņš atbīda matēs roku, un viņa valoda atbīda m ā t e s rūpes, cik nu saudzīgi iespē jams. Nē, n e v a j a g neko, pašlaik D a i n i m ir viena draudzene (viņš tā saka, viņš nekad neteiks — brūte), viņš apmeties pie šī labā cilvēka, un, var sacīt, nekā viņam tur netrūkst. Un ka t a s k r e k l s . . . d a r b a diena taču, un Dainim pēcpusdienā vēl s t r ā d ā j a m s , vai tad svētku uzvalkā būtu j ā s t a i g ā?

Māte viņa stāstā s a k l a u s ī j u s i sev ko svarīgu.

— L a b s cilvēks, tu saki, kāpēc t a d j ū s nevarat apprecēties?

Dainis nepacietīgi uzsit sev pa celi. Vai tiešām mātei citas valodas v a i r s nav?

— Mēs n e m a z n e g r i b a m ! Šodien, vai zini, cilvēki ātri apdedzinās, un pēc t a m viņiem bailes ugunī skriet.

— Kāpēc tu neatvedi līdzi?

— Kas p a r niekiem, — Dainis atņurd. Sezonas simpātija, īstā, ko vest mātei rādīt. — Un bez t a m viņa nevar, viņa s t r ā d ā .

— Kur viņa s t r ā d ā ?

— Konditorejas cehā. Nu, kur kūkas un smalkmaizītes cep.

— Tad j a u tu īstu r u p j u maizi nemaz nedabū?

— Nu ko tu, m a m m a ! Viņi tur visi saldumus atēdu šies, meklē tik, kur k ā d s sāļāks kumoss.

— Ak tā gan? — māte pasmejas. Un, kad viņa vēl noskaidrojusi, ka tai smalkmaižu un kūku Anitai pa šai sava m ā j i ņ a pilsētas nomalē, viņa it labi iztēlojas, kā tā nāk m ā j ā s , atver pieliekamo — nē, droši vien vi ņai ir ledusskapis — un meklē to sāļāko kumosu.

— Es tev iedošu līdzi gabaliņu žāvētas gaļas. Man vēl ir no pērnās.

Dainis pretojas, Dainim n e v a j a g , bet māte saka, viņa to nemaz nedod Dainim, lai aizved Anitai — par labdienām.

— Bet par to tu atved viņu man parādīt, labi?

Viņa aiziet pēc ciemkukuļa. Dainim zvērīgi sagribas pīpēt, bet nu tā, ka vairs izturēt nevar. Būtu tas

čoms ātrāk braucis. Nu, māte gan ir jocīga. Anitu viņai sagribējies redzēt, vai varat iedomāties? Jā, tāda tā Anita ir, mākslīgi blondētiem matiem, tīrais zelts, es jums teikšu, nelaime tikai, ka pa gabalu var redzēt — ne īsts, pīpē ne sliktāk par Daini pašu un glāzīti garām n e l a i ž . . . Un ja vēl māte uzzinātu, ka Anita par Daini vecāka, ka viņai divi pieauguši b ē r n i . . . Nē, labi tomēr, ka viņš dzīvo tik tālu. No tādas Anitas mātei nebūtu nekāda prieka.

Dainis paskatās pa logu, kur redzams pagalms, kūts stūris, tumša priežu siena. Aiz tām jūra. Kas par to, ka jūra? Dainis jūrā nebrauks. Un priekš peldēšanās upes un ezeri labi diezgan.

Tūlīt nāks māte ar papīrā ievīstītu gaļas gabalu.

Gaļu tēvs smalki prot nožāvēt. Vajadzēs ar čomu nonopirkt pusstopu, uzkožamais viņiem tagad ir.

Tūlīt piebrauks čoms. Tūlīt Dainis celsies un ies, steidzīgi un neveikli māti nomutējis. Un aizbrauks, un neskatīsies atpakaļ, kur māte pie m ā j a s stūra stāvam palikusi. Raudās varbūt? Bet par ko raudāt, viņai ir vēl divi bērni, tie ar tām izdevušamies dzīvēm. Bez tam gan jau Dainis kādu dienu atkal atbrauks un tad, mātes tirdīts, teiks, viņam nekā netrūkst, viņam ir viena laba draudzene ar atsevišķu dzīvokli pilsētiņas pašā j a u n ā k a j ā m ā j ā , un viņu s a u c . . . nu, sauc, piemē ram, Inese.

Tīri smuks vārds — Inese. Un tā taču sauca, pareizi, Daiņa pirmo sievu, tāpēc tagad vārds pirmais ieskrē jis prātā.

— Tu, muterīt, nekreņķējies, — viņš saka cik Iespē jams laipni un ļauj, lai māte apķer viņam plecu. Un Dainim t a s nenākas grūti, jo Dainis gluži cilvēciski mīl savu māti, un viņam gluži cilvēciski sagribas pie reizes to apciemot, bet viņš cenšas nepakļauties šīm vēlmēm, jo parasti nožēlo savu atbraukšanu, nu, tā kā toreiz. Tas ir kaut kas traks. Diez vai Dainis tiešām nevarētu dzīvot kā citi cilvēki? Sievu viņš dabūtu, tas s k a i d r s . . . Viņš ļauj mātes rokai glaudīt vaigu, bet gaida tikai, kad tā beigs. Dainim briesmīgi neērti, un pavisam neērti viņam kļūst, kad negaidot paveras lievenīša durvis un pa tām iznāk meitene, skuķēns, pa gabalu redzams, ka pilsētniece — un ne no apģērba vien. Lauku meitenes tomēr ir ducīgākas, šī kā tāda smildziņa. Atvadījies no mātes, viņš veras Mētrā, un tā savukārt skatās šurp. Smuka meitene, Dainim iekrīt prātā, un tūlīt arī: nu jā, mīļais, bet tu viņai esi par vecu.

Ak piķis, tad j a u viņš drīz būs spiests atdot vietu jaunākiem. Protams, vēl ilgu laiku viņam pietiks jautru, izkrāsotu un diezgan naudīgu anitu u n . . . nu, kā tur p i r m ī t . . . nu, inešu. Vēl nav ko bēdāt.

Coms ir klāt. Un notiek tieši tā, kā Dainis pirmīt iedomājies, viņš aši iekāpj, durvis aizcērtas, mašīna strauji uzņem gaitu, un māte paliek pie Sūpolu žoga un skatās pakaļ, Dainis zina, ka skatās.

Mētra pienāk klāt.

— Kas tas tāds bija?

— Mans dēls.

— Tik vecs! — Mētra savelk izbrīnītu sejiņu. Dainim nepatiktu dzirdēt tādu vērtējumu. Un arī Katrī nai kaut kas iesmeldzās, lai gan kas nu tur būtu, bērnu valoda. Viņa tikko noturas, nepateikuši «jaunākais», tātad pārējie vēl vecāki. Vai Mētra nav padomājusi, ka pašas tēvs nemaz vairs neizskatās pēc zēna?

— Kur viņš strādā? — Mētra grib zināt. — Un kā pēc viņš nedzīvo pie jums?

— Vai tavi tēvs un māte dzīvo pie saviem vecā kiem? — Katrīna jautā pretī. Mētra padomā un neat* bild, skaidrs ir bez atbildes. — Kad bērni izaug lieli, , viņi aiziet projām, — Katrīna turpina. — Un kādreiz atnāk, kad vecie nomiruši, un pārdod māju.

— Bet jūs taču palikāt mājās?

— Tie bija citi laiki.

Citi laiki, citi l a i k i . . . Kādi tie laiki bija, Mētra gribētu zināt, bet tas jau, protams, nav iespējams.

Vai tiešām notiks kādreiz tā, ka Mētrai pašai būs bērns vai bērni un tie jautās par Mētras bērnību? Bērni, Mētra iedomājas, vai, cik tas jocīgi! Bet viena meitene no viņu mājas tikai pērn pabeidza to vidusskolu, kurā arī Mētra mācās, un šopavasar viņa jau stūma bērnu ratiņus.

Mētrai viņa uzreiz izlikās milzīgi pieaugusi. Viņai būtu gribējies pieiet klāt un p a j a u t ā t . . . bet ko viņa jautātu? Turklāt viņas nemaz nav pazīstamas. Nē, jautāt nevar. Var tikai domāt pati. Mētra tomēr šausmīgi maz zina, to viņa spilgti apjautuši tagad, kad iepazinusies ar Evelīnu.

— Tad viņš strādā pilsētā?

Katrīna pamāj.

— Un vai bieži brauc ciemos?

— Kad tikai laika iznāk, — Katrīna atbild un pati tic saviem vārdiem. Jaunajiem tagad ir maz laika.

Tiem jaunajiem, kuriem jau deniņi sirmo.

— Un cik jums vēl ir bērnu? Un kur viņi dzīvo? Un ko dara?

Katrīna stāsta, aizraujas, aizdomājas. Tad atģiedas.

— Vai, man gotiņa jāiet slaukt.

Ne vārda par to, ka vajadzētu Mētrai dot ēst. Un pirmīt pati piedāvājās. Nu, Mētra ir lepna, viņa neatgādinās un nelūgs. Viņai nevajag neviena žēlastības.

Iegājusi mājā un parakājusies pa Hildas produktu krājumiem, viņa beidzot atver kārbu ar butēm tomā tos.

Nē, Katrīna Mētru n a v aizmirsusi, solīto pusdienu arī ne. Bet cilvēks var p a g a i d ī t , lopiņš ne.

Viņa izslauc govi, izkāš pienu, pārlej k a n n i ņ ā un ielaiž akā, apmain ī d a m a pret brokastu s l a u k u m a k a n n i ņ u . Ieties Mētrai, un Vilis arī dzer tikai aukstu kā ledus, aukstu kā tas ūdens, k a s viņiem akā. Vilis dzer aukstu arī tad, kad klepo tā, ka pie d a k t e r a jāiet.

«Tas r e m d e n a i s piens pēc goves garšo, to es mutē nevaru ņemt.»

P a d o m ā , p a t s l a u k u cilvēks, bet t ā d u s v ā r d u s runāl Un pēc kā cita piens var garšot, ja ne pēc govs? Ja cits t ā d u valodu ņemtos, K a t r ī n a v i ņ a m sadotu. Vilim viņa nesaka nekā, tikai d u s m ī g a noskatās. Lai skatās, Vilim t a s viens pīpis.

Viņa grib r a u d z ī t ēdienu, kad p ā r r o d a s Vilis, un nu, protams, j ā i z s t ā s t a , k ā d s ciemiņš te bijis. Vilis klausās klusēdams, un zem sirmajiem uzačiem viņam divas n i k n a s acis.

— Viņš steidzās, — K a t r ī n a saka. — Viņš nevarēja tevi gaidīt.

Dēla dēj var sameloties. Laikam Vilis to zina, viņa acis n e a t m a i g s t .

— Man tā vien izskatās, ka Dainis būs pie prāta nācis. Es prasu, kā dzīvo, kā tev vienam . . . Viņš saka, grūti vienam. Kā tev liekas, Vil, vai viņš nedomā uz precēšanos?

— Man t a s ir galīgi viena alga.

—Pašadēls...

— Man viņš dēls vairs n a v no tā brīža, kad tēva padomu zemē nometa.

— Vilt Vīrs uzgriež Katrīnai m u g u r u . Tūlīt, tūlīt ies projām. Noskaities. Viņa zina, tēvs t ā p a t mīl Daini, bet tēvam tā mīlestība ir vienu tiesu citāda, nē, pavisam savāda tā ir, varētu sacīt. Viņš grib ar saviem bērnicm lepoties. Un par D a i n i . . . nu, ja ari nav jākaun a s . . . tad pirms kāda laika bija gan.

Tad, kad Sū polu Dainis cietumā sēdēja un tēvs brauca pie viņa uz satikšanos, jo toreiz Katrīnai bija pavisam sašvakusi sirds, viņa nespēja, un ārsts arī nevēlēja. Vilis brauca, un viņš nav aizmirsis dēlu cietuma drānās.

Si atmiņa tēvam ir kā rūgta nāve, smaga, uzmācīga, neatraidāma. Kāpēc tikai Katrīna ieminējās! Bet

viņai vienmēr liekas, nu jau Vilis būs pārstājis dusmoties, nu jau varētu atkal būt pa vecam. Kāpēc tikai Vilim ir tik liela un nepiekāpīga sirds? Vecākiem v a j a g prast piedot, kā tēvam, tā mātei jāprot šī grūtā māksla — piedot, uz ko labāku, uz ko pavisam labu cerot, bet varbūt piedot arī tad, kad vispār vairs nav ko cerēt.

Vai, Vilis tūlīt aizies . . .

— Pag, es tev pieniņu ieliešu!

Un, kad vīrs lieliem malkiem dzer salto pienu, Katrīna atļaujas viņam uzsmaidīt. Vilis klusēdams atliek tukšo krūzi galdā.

— Vēl gribi?

— Cilvēks jau nav zirgs.

Vilis ieiet kambari. Laikam gulēs. Kad Vilis kreņ ķējas, viņš liekas slīpi. Katrīna sēd virtuvē, rokas klēpī salikusi, un atkal aizmirsusi vasarnieku meiteni, kurai taču apsolījusies pusdienu gādāt.

Taisnība Mētrai, lielie, viņi māk domāt vienīgi par sevi.

Miliča šiki vada mašīnu. Miliča visu dara šiki, prieks skatīties, un jābrīnās, ka viņa tik uzticīgi mīl savu vīru, savu neizskatīgo Hugo. Bet mīl — un no tiesas. Vai pie viena nebūtu jāpabrīnās, kāpēc viņa tādā gadījumā tēlo savedēju? Ai, Miliča ir jūsmotāja, un tāda slēpta un aizliedzama m ī l e s t ī b a . . .

Viņa ar aizkustinājumu r a u g ā s uz Hildu un Ārīgo, kā tie sēd aizmugurē viens otram blakus, nudien pat viņu pleci nav saskārušies. «Nu, jūtieties taču brīvāki» Milicai gribas uzsaukt, atskata spogulītī viņa redz šo iestīvināto situāciju. Bet no tādiem vārdiem tie divi laikam sastingtu pavisam.

Tiesa, pašā sākumā Ārīgo m ē ģ i n ā j a satvert Hildas roku, bet viņa, neko neteikusi, atrāva to. Ārīgo nokautrējās un t a g a d tikai uzmet Hildai pa slepenam mirklim.

Hilda jūtas nelāgi. Kā tikai Milicai šī afēra ienā kusi prātā, vai varbūt to tiešām izperinājis Ārīgo? Tur zvejniekciemā, Sūpolos, viņai bija tikai viena vēlēšanās — ātrāk projām, kamēr nav noticis nelabojamais, kamēr Ārīgo tiešām nav nācis viņai paka), kas zina, Hildas meitas, varbūt Katrīnas priekšā meties ceļos pagalma maurā, l ū g d a m s Hildu viņu neatstāt. Kluss ūdens allaž dziļš, kā mūsu vecvecmāmuļas dziedāja.

Un, kaut zem Ārīgo līmeņa neslēpjas nekādi neizmē rojami atvari, tomēr, tomēr .

Tagad viņai dusmas par savu padošanos. Ārīgo nekad nesarīkotu ekscesu. Nē, viņš nemestos ceļos liecinieku klātbūtnē. Vairāk par savu mīlestību Ārīgo mīl sevi pašu. Viņš negrib sagādāt sev neērtības. Jā, par sevi viņš domās, ne par Hildas labo slavu. Un Hilda vienkārši izrādījusies lētticīga.

Ir gan Hildai muļķīgs raksturs! Nav taču notikusi nelaime. Kāpēc Hiida nevarētu vienu dieniņu izklaidē ties, vakarā viņai jābūt atpakaļ, to viņa tūlīt mierīgi un laipni pasacīs Milicai. Vakarā Hilda būs atpakaļ Sūpolos. Viņa bijusi mazā izbraukumā ar paziņām.

Miliča un Ārīgo, abi viņi ir paziņas, jauki, interesanti cilvēki, kas par to, ka mākslinieki, māksliniekus jau vairs neuzskata par gaisā parautiem, kaut dažs labs no tiem tāds tomēr ir.

Hilda jau grib uzsmaidīt Ārīgo, kad Miliča negaidot atskatās atpaka| un uzmudina, ai, ja viņa zinātu, cik nelaikā: — Hildiņ mīļā, vai tu nemaz nepriecājies, ka satikā ties?

Un Hildu jau piemeklējusi riebīga stīvuma lēkme, viņa iespiežas pašā sēdekļa stūrītī un no šīs vietas paraugās Ārīgo ar nelabu vēstošām acīm.

— Mēs domājām, tu priecāsies, — Ārīgo bāli no

čukst. Viņš izskatās nelaimīgs. Laikam viņš arī ir nelaimīgs. Hilda varētu griezt zobus, ja tas ko līdzētu.

Bet Miliča ir sašutusi. Pasniedz nu laipnu roku diviem tādiem! Tieši tāpēc viņa uzgriež radio, cik skaļi varē dama. Protams, ja Miliča mācētu svilpot, viņa svilpotu, bet tagad Zoržs Siksna dzied tik skaļi, kā tas viņa repertuāram nemaz nepiederas, jo liriskas dziesmas nu tiešām nedrīkst bļaut.

Brauciens uz bērēm, nekas vairāk, Miliča domā.

Zoržs Siksna trokšņaini pauž par savām jūtām, un četras dāmas viņam piebalso. Jūtas, jā, jūtas. Tikai ma ķenīt klusāk, un to lieliski varētu baudīt.

Miliča strauji nogriež mašīnu ceļmalā. Motors noslāpst, un Miliča pagriežas pret saviem pasažieriem.

— Hilda, ja vēlies, varu tevi tūlīt vest atpakaļ.

Var jaust, ka Milicai šķērmi ap dūšu. Hilda nezina, ko atbildēt. Klusē arī nabaga Ārīgo. Caur pavērto sānlodziņu ieskanas sienāža dziesma, nudien sienāža, tāds liels čirkstējiens, jo Miliča radio nogriezusi. Sienāži sāk savus koncertus tikai pēc Jāņiem un, jo ilgāk, jo ener ģiskāk, un rudenī viņi nenorimst pat naktīs. Atkal viena vasara iet uz galu. Cik vasaru cilvēkam lemts, Hilda domā. Ja spriež pēc tiem slimniekiem, kuriem medicī niskā palīdzība nākusi par vēlu, tad nemaz tik daudz.

Un, pat ja cilvēks, no slimībām un liktenīgām nejau šībām izvairījies, ieir savu dzīves laiviņu astotajā vai devītajā d e s m i t ā . . . t a d diezin vai viņš vairs sienāžus saklausīs. Šausmīgi īsa ir dzīve, Hildai smadzenes dur doma, k a s viņu bieži apciemojusi pie s m a g a slimnieka gultas.

Mašīnā ir klusums. Sienāzis laikam aizlēcis dziedāt gabaliņu tālāk.

— Es tā priecājos uz šo braucienu, — gudrā Alilica met s a p r a š a n ā s laipiņu, — es te vienā zvejniekciemā pazīstu tādu v a r e n u sievu, m a n viņa vienmēr atlicina kaut ko no s a v a žāvējiena, un kaut vai t a s būtu puskāliņš r e ņ ģ u . .

H i l d a s ciemā, mēs zinām, neviens jūrā nebrauc. Un zivis nežāvē, pat puskāliņu r e ņ ģ u ne vai, sacīsim, veselu kāļu, lai k a t r a m pa zivtiņai tiktu.

— Hilda?

— Vienu m a z u līkumiņu, — Hilda izstoma. — Bet tikai tā, kā tu teici, un bez k ā d ā m muļķībām!

Viņai s a m e t a s neērti par saviem vārdiem. Kurš te var izdarīt muļķības? Miliča varbūt, savam Hugo uzticīgā? Un Hildai ienāk prātā, kā būtu, ja viņi tagad tiešā ceļā dotos uz Rīgu, Hilda no kāda automāta piezvanītu Vilmāram un uzaicinātu viņu piedalīties.

Kas tad notiktu?

Un tāpēc viņa neko neizteic. Viņa laikam vairs nemāk priecāties.'Varbūt cilvēks nespēj priecāties, ja zina, ka dara sliktu, nu, kaut tik, cik melns aiz naga.

— Paldies tev, mīļā, — Ārīgo klusi saka, kad Miliča atkal iedarbinājusi m a š ī n a s motoru, un Hilda skumji paskatās. Vienu mirkli, vairāk ne, un atkal viņa veras logā, kur garām skrien visa uz vietas stāvošā pasaule.

Beidzot Hilda sadūšojusies jautā: — Vai tā tava zivju karaliene ir tālu?

Miliča priecīgi iesmejas un p a m ā j Hildai, tas nozīmē: lūk, tā ir pareizi, v a j a g priecāties par dzīvi, tāda tu man patīc, mīļā!

Re nu, Hilda atkal ir mī|a saviem ceļabiedriem, tāpēc ka viņa sev pāri pārkāpusi. Nebija nemaz tik grūti to izdarīt.

Mašīna brauc, radio atkal spēlē, t a g a d pilnīgi pie ņemamā skaļumā kāda sievietes balss optimistiski dzied par mīlas j a u k u m u . Pēdējā laikā tā ir populāra dziesma, vēl pirms a t v a ļ i n ā j u m a Hilda atceras to atkārtoti dzirdējusi, māsu istabā m a z a i s t r a n z i s t o r i ņ š liegi čukstēja šo meldiju, jo skaļi spēlēt Hilda n e a t ļ ā v a . Iespējams, ka muļķīgs aizliegums, jo t u r p a t gaitenī cauru dienu d a r b o j ā s televizors, s n i e g d a m s veselu g ū z m u informā cijas — gan v a j a d z ī g a s , gan pilnīgi liekas. Veselākie slimnieki (cik absurdi izklausās, vai ne, bet kā citādi pateiksi?) svētcerīgi sēdēja ap to un s k a t ī j ā s , un klausījās, te viņiem bija tik daudz brīva laika kā nekad agrāk savā mūžā un droši vien vēlāk arī nebūs, cerē sim taču uz atveseļošanos, t ā p a t kā cer viņi paši, kā galu galā cer arī ārste B a t a r a g a .

Tā, a t m i ņ ā s pakavējusies slimnīcā, H i l d a s a j ū t , ka grib tur atgriezties, jo ātrāk, jo labāk, un, ja š ā d a izdarība nebūtu par d a u d z dīvaina, v i ņ a l a i k a m , atvaļinā juma beigas n e g a i d o t . . .

Pie kāda veikala platiem logiem Miliča aptur mašīnu.

— Aizej nopērc svaigu baltmaizil — viņa komandē Ārīgo.

— Kāpēc tieši es?

— Bez ierunām! Ārīgo aiziet, plecos mazliet ielīcis. Miliča tūlīt pagriežas pret H i l d u : — Klausies, vai tu g a l u g a l ā mīli to Ārīgo vai ne?

— Miliča, es tevi l ū d z u . . .

— Es nekā n e s a p r o t u , — Miliča s a k a . — Kāpēc tad tu ar viņu satiecies?

— Es katru reizi domāju, šī būs pēdējā, — Hilda saka.

— Tu neņem ļ a u n ā m a n par šodienu. Es tā sapratu, ka jums ar viņu ir noruna, jūs gribat satikties, un t ā p ē c » . , Hilda klusē.

— Bet vispār Ārīgo j a u ir simpātisks cilvēks, — Miliča skaļi domā. — Un kas tur galu galā slikts, ja sieviete, tāda kā tu, mazliet palaiž sirdi ganībās. No tā necieš neviens t a v s ģimenes loceklis.

— Tu tā domā? Bet pati esi uzticīga savam Hugo?

— H u g o nevarētu bez manis, — tā atbild Miliča, šī šikā, temperamentīgā dāma. — M a n vienmēr jābūt vi ņam blakus. Ja m a n i s nebūs, viņš būs pagalam.

— Ej nu!

Miliča diezgan skumji p a m ā j .

— Un bērniem mani arī v a j a g , — viņa tikpat skumji piebilst.

— Un kāpēc tu nedomā, ka es Vilmāram tāpat esmu vajadzīga?

— Nu nē! — Miliča protestē. — Tas ir pavisam kas cits. Vilmārs! Kā tu vari salīdzināt! Vilmārs ir nosvērts cilvēks, viņš dzīvei pieiet r a c i o n ā l i . . . — Viņa redz, ka Hilda š a u b ī d a m ā s šūpo galvu, un aši piebilst: — Un jums ir Mētra.

— Tieši par Mētru m a n bija jādomā, kad es šorīt projām braucu.

— Ej nu! — t a g a d iesaucas Miliča. — Liela meita, tici man, viņa ir laimīga, ka vienreiz palikusi bez uzraudzības. Nē, par Mētru tev raize nav jātur, pie tam pagaidi tikai, paies gadiņi pieci seši, un viņa vedīs līgavaini mājās. Mētra — nu nē, kā tu vari iedomāties!

Ar šiem vārdiem Miliča skaidri pierāda, ka cilvēki visumā zina par bērniem skumdinoši maz.

Kad Katrīna atminējās Mētru un solījumu, dotu vi

ņas mātei, viņa satrūkās, un vēl vairāk bija jāsatrūkstas, kad Mētra m ā j ā s nebija atrodama. Uz galda garlaikojās pusizēsta konservu kārba — butes tomātos.

Galdauts divās vietās bija nolaistīts ar sarkanīgi dzelteno mērci, un Katrīna pārlaida plankumiem ar roku, protams, veltīgi, tāda manta ātri iesūcas drānā, pēc tam līdz vairs tikai mazgāšana. Kārbai līdzās mētājās iekosta baltmaizes šķēlīte. Katrīna paņēma to; iemetīs spainī cūcēnam. Viņa izgāja lievenītī, necerēdama Mētru tur ieraudzīt, un nebija arī, vienīgi dobe guļvietā pārliecinoši stāstīja, ka M ē t r i mēģinājusi gulēt, tad pametusi šo nodarbi pusratā tāpat kā ēšanu. Katrīna domāja, labi vien, ka netaisījusi ēst, tagad būtu par velti.

Nekas, pārnāks izsalkusi, gan paspēs. Šitādi vaļas ļaudis jau nekādu kārtību neatzīst, nav kā vecos laikos, kad vēl Katrīnas vectēvs bija dzīvs. Viņa laikā visiem reizē bija jābūt pie galda, atnāci nokavējies un ēst vairs nedabūji, gaidi līdz jaunai reizei. Katram paēdu šam vajadzēja teikt «paldies dieviņam» un tad rāmi sē dēt un gaidīt, kamēr paēd ģimenes galva. Vectēvs tāds palika līdz pēdējam, un, kaut viņam vairs nepadevās arkla balsti, karoti rokā viņš prata noturēt. Tīri neviļus Katrīna atcerējās vecāko brāli, tas vienmēr paēda, ko tur paēda, jāsaka — pārija, pirmais un tad ilgi un nepacietīgi sēdēja, citu ēdēju mutēs raudzīdamies. Vienā reizē no ilgas gaidīšanas atkal bija ēst sagribējies.

Puika skatījās apkārt, sakrālie vārdi «paldies dieviņam» bija p a t e i k t i . . . ko t ā l ā k . . . un tad viņš iesaucās pāri visam galdam: — Nepaldies dieviņam, es vēl ķiļķenus!

Katrīnas atmiņa saglabājusi tikai šo bridi, ne, kas tālāk sekoja un vai brālim otra ķiļķenu deva tika at ļauta. Tas arī nav tik svarīgi, svarīgāka ir kārtība, kāda toreiz bijusi. Bet pamazām kārtība ira un juka, un vai Katrīna par savu ģimeni var vairs to pašu atcerēties?

Bērni, lielāki augdami, nāca un gāja, kā pagadījās, «skola», viņi teica, «aizkavējāmies, pulciņa nodarbības bija».

Laikam gan neatsaucamā pagātnē aizgājis laiks, kad istabas vidū stāvēja lielais saimes galds un garojoša putras bļoda virsū.

Katrīna parauga ar pirkstu puķu podos — nē, laistīts ir, tik liela aizmārša dakterienes meita vis nav.

Māte šodien aizbrauca, acīs viņai bija nemiers. Man būtu bailes sākt audzināt bērnu, Katrīna domā.

Vispār es tam sen esmu par vecu.

Vasarnieku galā ir tik klusi un tukši. Visi kur kurais — un dzīvoja taču kopā, kopā cēlās un g ā j a . . . nē, negāja vis, abi pieaugušie par sevi, Mētra skrēja atsevišķi. Kur viņa tagad aizskrējusi? Ņina sacīja — draudzējoties ar viņas mītniekiem. Un, tā kā viņa bija Ņina, tad teica «pinas». Ja Katrīnas noteikšana būtu, viņa neļautu. Bet liedzēja vai ļāvēja neatrodas šeit, aizbrauca, un ari Mētra aizdauzījusies. Nāktu ātrāk rudens, lai katrs meklē sev īsto mājvietu. Katrīnai liekas, citugad viņa īrniekus vairs neņems, lai gan šie taču ir labi, ļoti labi cilvēki.

Tā liedzēja vai ļāvēja kopā ar saviem brauciena biedriem apmetusies baltā briežsūnas pakalniņā, kur saule tik silti silda. Viņiem priekšā ir reņģītes, tādas zeltaini dzeltenas nokūpinātas, un pat viena vimba pazīstamajai zvejniecei atradusies. Miliča ar savu parasto izdomu uzbūrusi īstu dzīru galdu, ēdamais un dzeramais salikts uz rakstainām salvetēm, nekādu avīžpapīru, pasarg dievs, to Milicas mākslinieces dvēsele nekad nepieļautu. Viņi sēd, saule spīd, pa šoseju, viena otru ķerdamas, brāž mašīnas, un Miliča elēģiski saka; — Vēl gadi divdesmit, un, man liekas, šinīs ciemos vairs nebūs neviena zvejnieka, kas līcī zivis ķertu. Audzēs vairs tikai rozes.

— Un gerberas, — Hilda piemetina.

— Jā, tu kā ārste vislabāk zini, kādas puķes patlaban modē, — Miliča piekrīt bez asuma. Tas tiesa,

pu ķes drīkst pasniegt katrs un katram, arī slimnieks vai tā piederīgais ārstam, un puķes, tā tas ir, bagātīgi sa ņem gudrā un populārā ķirurģe Bataraga. Mētra brī nās, kad māte neļauj viņai nest šīs puķes uz skolu, kādreiz taču vajadzīgs pasniegt kādam vai gluži vienkārši izpušķot klasi.

— Un, jūs sakāt, nebūs nevienas reņģītes? — Ārīgo jautā. Viņš ērti atlaidies sūnā un tur rokā vimbas pusīti. Vimba ir garšīga zivs, tikai asakaina gan, kad ēd vimbu, tad dikti jāspļaudās, tāpēc ieteicams vimbu ēst brīvā dabā.

— Nu, mūsu mūžam varbūt pietiks, — Miliča atteic, — bet vispār tas atkarīgs no tā, cik ilgi kurš nolēmis dzīvot.

Un Hilda piebilst: — Vai jūs esat ievērojuši, gleznotāji pārsvarā dzīvo ilgi. Man šķiet, tāpēc, ka viņiem ir veselīgs darbs.

— Ost krāsu smaku? — Ārīgo protestē, bet Hilda turpina: — Tik daudz svaiga gaisa, visi šie plenēri… Bet varbūt tas tā ir tāpēc, ka jūs mīlat tikai sevi.

— O, — Miliča saka. Ārīgo izbrīnījies raugās Hildā.

Viņš kaut ko nesaprot. Bet pār Hildu rādās būt nākusi kāda nikna iedvesma, viņa vēl nav pateikusi visu: — Tu, Ārīgo, mīli sevi tā, ka līdz šai dienai neesi apprecējies, kas taču ir patmīlības augstākais izpaudums! Tu sev esi tik dārgs, ka neuzdrīksties laist sev tuvumā kādu citu cilvēku, par kuru taču arī var iznākt rūpēties! Vai tas nebūtu briesmīgi, ko, Ārīgo?

— Cik tu esi netaisna! Ārīgo tā saka, un Miliča tā domā un pilnīgi piekrīt Ārīgo vārdiem. Hilda izteikti ņem vienu toni par augstu. Ārīgo nudien mīl Hildu, t a s redzams ar neapbru ņotu aci, kā viņš prot, tā viņš mīl, jo mīla arī ir māksla, un ik cilvēks to pārvalda pēc savām spējām un apdā vinātības. Ko Hilda īstenībā grib? Viņa tā vai tā ne šķirtos no sava prātīgā Vilmāra, kurš, starp mums runājot, Hildai ir kā radīts, un, ja tā, tad par Ārīgo nav Jaunu, ko melst. Hilda pati nav no lielajām mīlētājām, tāpēc ka viņai ir par daudz prāta.

— Neķildojieties, bērni!

— Ak, Miliča, ko tu s a p r o t i . . . Es te sēdu un uzjautrinos, kaut man patiesībā vajadzēja būt m ā j ā s pie Mētras, es cieši biju nolēmusi: visu atvaļinājumu kopā ar viņu, bet atbraucāt jūs kā divi kārdinātāji, — viņa vārgi pasmaida, — un cauri ir ar maniem labajiem nodomiem. Jūs smejaties? Miliča, vismaz tev nevajadzētu smieties, ja arī Ārīgo nezina, kas ir ģimenes pienākumi.

Un ja ar Mētru notiek kas ļauns?

— Mīļā, — Miliča saka, — agrāk es nekad neesmu tevī ievērojusi šādas smieklīgas bailes par meiteni, kura teju būs pilngadīga . . .

— Kā tad, — Ārīgo piekrīt. — Nevajag tā, Hilda.

Mēs atbraucām, lai mums v i s i e m . . . lai tev patīkami būtu.

Hilda klausē un stīvi raugās projām.

— Nesāc, dieva dēļ, sirgt ar priekšnojautām, — Miliča kritizē. — Tu taču esi zinātniece, racionāli domā joša sieviete…

— Ko? — Hilda jautā, kā no miega pamozdamās.

— Hildiņ, kas ar tevi notiek?

— Es nezinu, — viņa paskaidro. — Es tiešām nezinu, kas ar mani notiek. — To izteikusi, Hilda smagi nopūšas, un negaidot Ārīgo satver viņas roku un sāk skūpstīt, it kā gribēdams novērst no sevis aizdomas par mīlētnespēju. Viņš skūpsta Hildas roku, un viņa nesekmīgi vairās, Hildai neērti, jo viņas roka ož pēc zivīm, vai tādu roku maz var skūpstīt? Bet Ārīgo nerimstas, viņš tur Hildas roku cieši, cieši, un Hilda skatās uz viņa noliekto galvu, un viņa ievēro, cik vīrietim šauri pleci. Savādi, bet Hildu tas aizkustina. Vilmāram ir plati pleci un spēks muskuļos. Vilmārs sen nav skūpstījis Hildai roku, un, jāsaka, viņai licies…

Liels, stiprs siltuma vilnis apskalo Hildu. Vai varētu būt, ka viņa jūtas laimīga? Un vai viņai atļauts justies laimīgai?

Tas tā ir pirmo reizi viņai ar Ārīgo. Tāpēc Hilda neprotestē, kad Miliča ierosina aizlaist līdz Rīgai, Ārīgo gribot parādīt dažas gleznas.

Caurspīdīgs iemesls, vai ne? Bet Miliča jau nevar aicināt apmeklēt, sacīsim, Vilmāru viņa darba vietā.

Miliča ir talantīga māksliniece un sirsnīgs cilvēks, un pēc dabas viņa ir izpalīdzīga vārdos un darbos. Miliču var saukt par īstu draudzeni.

Miliča ir mācījusi un skolojusi Hildu. Miliča saka; cilvēkam vajag ņemtno dzīves, cik viņš spēj rokās saturēt, daudz un bagāti, tikai zemē neko nedrīkst nomest. Un ņemt v a j a g līdz bīstamajam vecumam, līdz tiem labākajiem gadiem, kuri, protams, tādi vairs nav.

Tad sievietei laiks iet pensijā, tiešajā un pārnestajā nozīmē. Citas sievietes šo laiku izmanto, lai aprūpētu mazbērnus, citas atkal, lai dotos ekskursijās un apmeklētu visas izrādes un izstādes, un ir vēl tādas, kuras paspēj gan vienu, gan otru, un vēl viņas raksta vēstules uz «Padomju Latvijas Sievieti» un citiem izdevumiem un dalās savā pieredzē un uzskatos. Ir jau, piemēram, arī citādas, kā Katrīna, bet Miliča tādas nepazīst . . . un vai Hilda, roku uz sirds likdama, drīkst teikt, ka viņa pazīst savu saimnieci un tās domu gaitu?

Miliča sakas Ārīgo tevi mii. Vai tu neredzi? Pažēlo viņu! Ārīgo ir j a u k s cilvēks, g o d ī g s cilvēks. Kauns, ka tu viņu tā vazā aiz deguna! Lai taču viņš meklē sev citu, brīvu un j a u n ā k u , Hilda ķildojas pretī, taču Milicas vārdi krīt viņai tieši sirdī, tā, kā t a s bijis domāts.

Miliča p a s m e j a s un atbild, vai Hilda nezina, sirds vienmēr izvēlas pati, un kaut visas pasaules v a r a s un paša cilvēka prāts pretī stātos. Ārīgo sirds izvēlējusies tevi, Miliča saka nedaudz eksaltētā tonī.

Tāpēc, ja Hilda gribētu dzīt Ārīgo projām, viņai vispirms jāpadzen Miliča, kura tik labi kā neviens cits cilvēks saprot H i l d a s dvēseles stāvokli, arī to, ka Hilda, šī stingrā sieviete, š a u s m ī g i vēlas būt žēlojama un mī lama un negrib t ā d ā grēkā atzīties sev pašai. Miliča nepārtraukti ved Hildu pie prāta.

Pie prāta? Nu j ā . Milicai ir stundām ko stāstīt par šodienas m a s k u l i n i z ē t a j ā m sievietēm, cik viņas ir patstāvīgas un n e l a i m ī g a s savā patstāvībā un kā viņas to nesaprot (nu tieši kā Hilda, par kuru īstenībā arī ir runa!) un kā cieš aiz šī iemesla. Un ka dzīve ir tikai viena un ka n e v a j a g to aizvadīt, nepārtraukti uzupurē joties, t a d t ā s ir m ā c ī b a s un tad atkal darbs, un pēc tam vēl n ā k ģimene. Sievietei tikai uzsit uz pleca un paslavē, paraug, cik daudz tu vari, no tiesas brīnums, kaut kas traks! D a r b ā pirmā un pēdējā, un m ā j ā s viss spīd un laistās, un viesībās tu esi īsta karalienei Un tā tas izskatās, līdz vienam brīdim izskatās, bet tad vairs nav iespējams apslēpt pirmās grumbas, un darbā citi iet tev garām, un pašas bērns vairs neklausa un rādās pavisam nepazīstams k|uvis, bet vīrs, šis rāmais radījums, negaidot izrādās iemīlējies j a u n ā k ā , īstā zostiņā ar smukpurniņu, un sieva viņam vairs nav vajadzīgai Tas sagaida vismaz piecdesmit procentus sieviešu, Miliča saka likteņsmagā balsī.

Un kas nāk pēc tam? Sieviete ir vīlusies un nelaimīga, un, galvenais, viņa ir viena. Drosmīgākās liek sludinājumus: «Simpā tiska šķirtene, bērniem astoņpadsmit un divdesmit viens gads, materiāli patstāvīga, vēlas sev atrast

dzīves draugu, kurš n a v zaudējis ticību atvasaras saules silt u m a m , . . » Šausmas, Miliča saka. un vai viņas pašas sacītajam vēl tic? Un kurš pieteiksies? Nekāds sapņu princis, tikai par savu veselību nobaidījies sirdsslimnieks varbūt, kurš pilnīgi atbildīs prasībai «alkohola cienītājus un piedzīvojumu meklētājus lūdz neatsaukties», jo kā vienu, tā otru ārsts viņam stingri noliedzis, tā vietā viņš būtu ar mieru parakāties ģimeņdārziņā vai vislabāk noskatīties, kā r a k ā j a s viņa atvasaras simpā tija. Šausmas, Miliča saka atkal. Vai tu pašās beigās gribi ko tādu? Vecos laikos sievietes varēja iet klosterī, ak vai, ari tas mums ir laupīts, mums atliek tikai laicīgā dzīve, un lai velns par stenderi, ja es šo dzīvi tad neizmantoju no viena gala līdz otram, un tev es ieteicu rīkoties tāpat, un grēkus lai nožēlo muļķi, un neizdarī tos grēkus lai nožēlo gļēvuļi, pareizāk, gļēvules, saviem mazbērniem cimdus un zeķes adīdamas!

Sakiet, ko gribat, bet racionāls kodols Milicas ķecerīgajās runās ir, un Hilda daudz redzējusi šādas mī lestībā vīlušās sievietes, pamestās sievietes, nelaimīgās sievietes, sievietes cilvēknīdējas.

Kāpēc lai Hilda viņām līdzinātos?

Tur sava vaina Milicai, ka Hilda ilgāk aizkavējusies pie Ārīgo.

Un tā vairs n a v Milicas vaina, ja Hilda pēc tam nav laimīga.

— Tu domā, ka Vilmārs tev uzticīgs? — Miliča reiz jautāja Hildai, un tā palika atbildi parādā. Ja viņš tie šām būtu neuzticīgs, Hilda kādreiz domā, ja b ū t u . . . vai man tad būtu vieglāk? Un vai tiešām ir tā, ka ģimene beigu beigās vajadzīga tikai bērniem?

Hilda nav, kā nākas, ielūkojusies tais vecajos ļaudīs, kuri lēni, roku zem rokas pastaigājas pa ielām, kad tās tukšākas, un sēd parkos uz soliņiem. Viņi ieiet veikalā, abi divi vecie cilvēki, un iepērkas, un vīrs noņem sievai tīkliņu ar ābolu kilogramu. Ir ļoti iespējams, ka tad, kad viņi bija Hildas un Vilmāra gados, virs tīkliņu nepaņema, kaut tajā kilograma vietā bija veseli pieci, jo toreiz viņi abi divi steidzās dzīvot, bija milzum daudz jāpaspēj, jāpadara, jāpelna nauda, bērni jāaudzina. Tagad bērni izaudzināti un aizgājuši savu ce|u, un naudu pelnīšanas vietā noteiktā dienā atnes pastniece. Tagad viņiem atkal ir laiks raudzīties vienam uz otru, nav vairs kā jaunībā, vairs nevar tā būt, bet vēl vienmēr ir ļoti skaisti. Varbūt ne garāmgājējam skatītājam, bet viņiem pašiem. Tad jau, izrādās, ģimene vajadzīga ne tikai bērniem. Tad iznāk, ģimene tiešām ir vērtīgs iestā dījums.

Hilda par to nedomā, Miliča arī ne. Kaut savam bērnam Hilda jau šķiet sieviete gados, pati viņa vēl jūtas jauna, tad, kad strauji, noteiktā solī iet pa slimnīcas gaiteni, tad, kad kāpj pa trepēm pie Ārīgo. Tad, kad viņa, elpu aizturējusi, dodas iekšā jūrā, kas atmirdz saules vizuļos, tā ka vienmēr liekas, kāds no tiem pie ķersies tev pašai un paliks ar tevi līdz rudenim un ziemai un cauri tiem tāds gaišs un starojošs.

— Kā man gribas, kaut tu būtu laimīgai — Miliča mēdz sacīt Hildai.

— Vai tu domā, es tāda neesmu?

Miliča neatbild. Ai, cik tā ir zīmīga atbildei — Klausies, liec tu vienreiz tai Mētrai mierul Egmonts atspiežas uz elkoņa. Viņš ērti atlaidies savā vietā, guļamos vecāki paņēma bērniem līdzi no Rīgas.

Evelīna citādi nebija ar mieru, viņa teica, tādos pāķu salmos viņa jau nu vis negulēšot. Kur viņa ņēmusi salmus, māte gribēja zināt, un Evelīna atbildēja, viņa esot lasījusi obligātajā literatūrā, laukos visi gujot salmos.

— Tad nē jau, — tēvs iejaucās, — tas bija vecos laikos, tagad viņiem tāpat ir gultas ar atsperu matra čiem! — Viņam, tāpat kā viņa bērniem, nebija skaidra priekšstata par šodienas laukiem, nu, bet tik briesmīgi taču nevarētu būt, mēs dzīvojam sociālismā, un tāpēc…

Bet Evelīna palika pie sava. Un tad ierunājās mamma, viņa jautājumu izšķīra ātri un vienkārši, lūdzu, ja vē laties, vedīsim jūsu gultas līdzi, protams, abu, jo vienas Evelīnas dēļ jau neņems veselu smago mašīnu. Tā Evelīna kārtējo reizi realizēja savu gribu, Egmonts pabrīnījās vien.

— Ko tev tā Mētrā izēdusi? — Egmonts jautā mā sai, skatīdamies viņā ieslīpām acīm.

— Man viņa nepatīk.

— Nu, bet man atkal patīk. — Un visvairāk Egmontam patīk strīdēties ar savu paša miesīgo māsu.

— Viņa ir muļķe.

— Tāpēc ka nezina visādas tādas cūcības — kā tu?

Evelīna neapvainojas. Viņa tikai izpūš gaisu caur degunu, caur plānajām, jutīgajām nāsīm.

— Kā tikai viņa var patikt! Nudien, Egmont, viņa ir stulba!

— Nemaz arī ne. Un, ja gribi zināt, man tavas gudrās ir pilnīgi apriebušās.

— Es jau zinu, tu viņu gribi aizvilkt uz to baļļuku, — Evelīna vīpsnā. — Vai tev nav bail, ka viņa vēlāk pasūdzēs vecīšiem?

— Saviem vai mūsējiem?

— Var arī abiem, — Evelīna atteic. Viņa lako nagus.

Mammai nepatīk, ka Evelīna lako nagus. Ja mammai būtu vienalga, Evelīna varbūt nelakotu.

— Muļķības, — E g m o n t s p a r a u s t a plecus. — Par ko viņa varētu sūdzēties? Ka es viņu glīti atvedīšu mā jās? Tas k a t r a m skuķim var tikai glaimot. — Un tad klusāk, ar z i n ā m ā m bažām: — Klau, vai tu domā, vi ņai neviens čalis vēl n a v bijis?

— Un t a s tev tik ļoti no svara?

— Nu, ne ļ o t i . . . bet vispār.

Klusuma brīdis. Evelīna šūpo rokas ar svaigi nolakotajiem nagiem. Tiklīdz laka būs nožuvusi, Evelīna atzīs, ka k r ā s a nekur neder, un r a u s laku atkal nost.

Citreiz viņa tā var desmitkārt dienā. Skuķi ir stulbi, E g m o n t s domā, pat tādi kā Evelīna. Vispār visi.

— Viņa ir resna, — Evelīna vēl nevar rimties par Mētru.

— Nemaz! Visi n e v a r būt tādi absolūti skalgani kā tu.

— D z i r d i . . . E g m o n t . . . vai m a n ī tu varētu iemī lēties?

Brālis aiz p ā r s t e i g u m a u z r a u š a s gultā sēdus un skaļi iesvilpjas.

— Dullā!

— Nē, ne t ā . . . bet ja tu nebūtu m a n brālis. Vai e s . . . esmu briesmīgi neglīta? — Evelīna grūšus izgrūž j a u t ā j u m u , kas viņu ilgi mācis.

E g m o n t s p a s k a t ā s — ne vērtējot. Drīzāk nožēlojot.

— Kā lai es to zinu? J a u t ā kādam puisim.

Priekš m ā s ā m m u m s acu laikam nav. Tā iznāk. Bet Evelīna sapratusi citādi, un viņas bālā, vasarraibumainā seja piesarkst. Tātad viņa tiešām ir neglītene, ja pašas brālis arī žēlodams to nesaka. T ā . . . Evelīna sažņaudz dūres, tā ka svaigi lakotie nagi iespiežas s a u j ā s .

— Ja tu Mētru šovakar vedīsi uz diseni, es pati izstāstīšu viņas večiem!

— Nekā neteiksi, — Egmonts atbild ar uzsvaru un cieši skatās uz māsu.

— Tu rausies, — Evelīna draud, un acis viņai nelabi spīd.

— Neraušos. Bet tu turēsi muti. Dzirdi?

Evelīna klusē. Protams, viņa turēs muti. Jo Egmonts ir vienīgais īstais Evelīnas sabiedrotais.

Protams, tas ir |oti slikti, ka Egmonts pievērsies Mētrai, bet vasara iet uz beigām, baļ]uks nāk un paies, viņi pašķīdīs katrs uz savu pusi, un Egmonts Mētru aizmirsīs. Bet ar Evelīnu viņš paliks kopā, ilgi, varbūt visu mūžu. Evelīna būtu ar mieru neprecēties, lai tikai būtu kopā ar Egmontu.

— Nu, n e t e i k š u . . . Bet dzirdi, Egmont, tev man vē lāk viss jāizstāsta! Kā jūs braucāt un kā atgriezāties, un ko darījāt! Jā?

— Dulla, — Egmonts ņurd ar labvēlības pieskaņu.

— Ko tur vispār daudz var r u n ā t . . .

Viņš izstaipās. Jāaiziet uz šķūnīti, kur braucamais.

Evelīna gan jocīga, viņai nepatīk iet uz ballītēm.

Egmonts skatās pa logu. Mājas priekšā zied puķes.

— Dzirdi, es saplūkšu puķes priekš Mētras! Viņa būs septītajās debesīs.

— Saimniece bļaus.

— Lai bļauj. Paps par tiem viņas stādiem samaksās.

Evelīna rausta plecus. Nekā sevišķa tais dobēs tie šām nav, Rīgā puķu veikalos tādus niekus vispār nepārdod. Bet Evelīna būtu laimīga, ja kāds šīs pašas nevērtīgās puķes pasniegtu viņai. Mērkaķi, nesniegs jau.

Ja Evelīna ietu uz baļļuku, varbūt viņu neviens neievērotu un nepavadītu mājās. Tāpēc, lūk, Evelīna neiet dejot ne šovakar, ne citu reizi. Cik labi vīriešiem, paši aicinātāji, paši lūdzēji, paši darītāji. Ko līdz sievietēm visa brīvība* ja tāpat jāsēd malā, jāgaida, kamēr tiks ievērota? Ir jau skuķes, kuras pašas bāžas virsū. Puikas tās augstu nevērtē.

Reizēm Evelīnai nemaz n e g r i b a s dzīvot. Un reizēm — t a s a t g a d ā s biežāk — viņa karsti un aktīvi nīst visu pasauli. Kad viņa dejo uz skatuves, viņas seju tuvumā neredz, tad ir s a j ū s m a un aplausi, bet tie gan domāti dejai pašai, skaistajiem tērpiem, citiem dejotājiem. Evelīnai tur pienākas m a z a daļa.

— Re, kur tā t a v a Mētra j a u l ū r a s aiz sētasl Liels n i c i n ā j u m s ir Evelīnas balsī.

— Bet tev tak skauž! — E g m o n t s sāk smieties. — Nudien tu esi greizsirdīga!

Evelīna mēmi noskatās, kā brālis iziet laukā un sāk locīties gar saimnieces Ņ i n a s puķu dobi.

Evelīnai sāp par katru nolauzto kātu. Tāpēc ka ziedi būs Mētrai.

Kaut viņa piķa katlā vārītos, Evelīna pie sevis buras, kaut v i ņ a . . . Traki, ā t r u m o s nemaz nevar izdomāt, kādas briesmīgas m o k a s Mētrai pieburt. Egmonts tikai lauž un lauž, vai v i ņ a m no saimnieces nav bail? Un kur tā ganās, ka neredz, kas p a š a s dobē notiek? Plika zeme tur paliks, plika zeme, nudien!

Bet Ņina redz gan. Kas atceras Ņinu kopš bērnības, atceras arī v i ņ a s acis, viņas caururbīgo, melno skatienu. Ņina izaugusi un pārveidojusies, bet viņas acis un skatiens palikuši tādi paši, un niknām un nenovīdīgām acīm viņa, aiz aizkara paslēpusies, vēro tā pilsētas puikas izdarības. P i r m a i s prāts viņai, bez šaubām, bija skriet laukā un lamāties, kas zina, pat meklēt kādu metamo. Bet tad Ņina ieraudzīja to Katrīnas īrnieku skuķi, atkal viņa v a z ā j ā s gar Ņinas robežām! Ir gan tās mūsdienu meitenes, par puišiem vien domā, šī arī gatava uzkārties kaklā r u d m a t a i n a j a m Egmontam. Katrīna viņu a i z s t ā v . . . Ņinai tieši tāda sajūta, ka lai izput visa puķu dobe, tagad n e v a j a g iejaukties, tagad vajag izlikties nezinošai un neredzošai. Lai t a s slamsts šķin nost pēdējo lakstu, puķes tiks Katrīnas īrniecei, un kas tad tur galā b ū s . . . Jā, Ņinai sajūta, ka būs, noteikti būs. Viņai jau tagad prieks. Bet par nodarīto skādi viņa iekasēs no puikas tēva. Tas iebāzīs roku kabatā un izvilks maku, un samaksās, vecāki maksā pasbērnu nodarījumiem, ja vien tie naudā atsverami. Vē

lāk vairs nevarēs samaksāt, kaut kad pienāks reize, un vairs nevarēs, pārdod, ja gribi, mašīnu vai jauno mē beļu garnitūru.

Vai nav labi, ka man nav bērnu, Ņina priecājas.

Bērni atnes tikai rūpes. Viņu toreiz — kad tēvs pazuda, bet māte atstāja — pieņēma citi, sveši. Vai slikti turēja? Nē, bet gan tikai tāpēc, ka bail bija slikti turēt, pasaulei acis vērīgas, un īpaši labi tā redz, kas notiek aiz kaimiņu sētas. Kas notiek ar bārabērnu.

Pasaule Ņinai daudz parādā. Maz ticams, ka visu atlīdzinās, tāpēc Ņina savus rēķinus cenšas kārtot pati.

Viņa nemīl cilvēkus, tāpēc ka negrib tos mīlēt.

Veselu pušķi Ņinas puķu saplūcis, Egmonts iet pretī Mētrai. Viņu sastapšanos redz divi pāri acu, un abi tie ir pilni skaudības.

— Ko tu, — Mētra mulsi saka un smaida, kā lai nesmaida brīdī, kad tev puķes pasniedz? Mētrai tā ir pirmā reize. Viņa pati gan ir devusi puķes citiem, bet kas tie citi tādi bija — skolotāja Sieviešu dienā, mamma — par tēva iedoto naudu jubilejā. Egmonts skatās un brīnās, kāds Mētrai prieks. Viņš sarāva pu ķes, neko nedomādams, tā, ienāca prātā. Mētra tvīkst un mulst. Kur Evelīna ņēmusi, ka Mētra resna?

Sajā brīdī Mētra Egmontam tiešām patīk.

— Vakarā brauksim uz Priežbogiem? — viņš jautā.

— Es nevaru, — Mētra sastostās, — mammas nav mājās.

— Tad taču viss kārībā!

— Bet kā lai es viņai paprasu?

— Un, ja būtu mājās, tu prasītu? Un tevi laistu?

Mētra klusē. Viņa nezina.

— Es kaut ko izdomātu, — viņa tad saka. — Bet tā es nevaru. Saproti, es vēl nekad . . .

— Vienreiz taču j ā p a m ē ģ i n a ! — E g m o n t s smejas, savus asos zobus r ā d ī d a m s . Mētra mēmi purina galvu.

Velnos, E g m o n t s domā, t ā d a l a u š a n ā s un liegšanās meitenei izskatās tīri labi. Mētra ir tik šausmīgi godīga un tik briesmīgi nelaimīga s a v ā s alkās un neziņā, ka vi ņ a m s a m e t a s meitenes žēl.

— Klau, — viņš saka, — tur Priežbogos pirms dan čiem esot kaut k ā d s rakstnieku sarīkojums. lefleitē saimniecei, ka tu uz tol — S a r ī ko j ums ?

— Nu jā, es nezinu, — E g m o n t s atmet ar roku, — pie bodes bija p i e s p r a u s t s papīriņš, es lasīju.

— Kādi rakstnieki?

— Velns v i ņ u s zina. Un vai mums viņus v a j a g ? Bet iestāstīt tu saimniecei vari itin glīti.

Rakstnieki! Kultū ras alkas. Baigi cēli izklausās. Ko viņa tev varēs sacīt, ko liegt?

— Bet tie būs tīri meli.

— Nu, vai zini! — Redzams, Egmontam sāk apnikt.

Viņš savelk d e g u n u sīkās krunciņās un skatās Mētrai garām, varbūt j a u nožēlo, ka devis meitenei ziedus.

Puikām nepatīk t ā d a s teles, t ā d a s dīcējas, to Mētra dzirdējusi. Viņš var apgriezties un aiziet, un beigās aizbraukt viens. Vai Mētra to pārcietīs? Māte ir projām, un projām ir tēvs, viņiem abiem

svarīgākas un interesantākas d a r ī š a n a s nekā nīkt te t ā l a j ā jūrmalciemā. Lai nīkst Mētra un vēl uzskata to par labdarību.

Kāpēc viņai jāuzskata?

— Bet mēs ilgi nepaliksim, jā? — Mētra jautā.

— Mēs ātri būsim atpakaj, jā?

— Iekams tava m a m m a pārbrauc, jā? — Egmonts turpina viņas tonī. — Nu skaidrs, ka ne ilgi, sākas deviņos, un ja mēs kādas pāris stundas būsim tur Izmurd z ī j u š i e s . . .

— Vai Evelīna arī brauks?

— Manā fordā vietas tikai diviem pasažieriem.

Mētra izskatās sabijusies.

— Tad viņa manis d ē j . . . Tu manis dēļ Evelīnu ne ņem līdzi?

— Evelīnai danči nepatīk.

— Nē, nopietni?

Egmonts loka galvu. Mētrai atliek noticēt. Viņa dara to ar prieku . . .

— Bet tu ar tām puķēm tiešām izskaties skaista, — Egmonts kritiski noskata Mētru.

— Vai t i e š ā m . . . Vai, nevajag, beidzi — Nāc, iesim apskatīt manu motopēdu, — Egmonts aicina. Viņam patīk svešvārdus izrunāt pēc savas modes. Bet Mētra purina galvu. Logā atkal vīd Ņinas spīvā seja.

— N ē . . . es i e š u . . . vēlāk.

— Nu jā, tev jau vēl jāizmelojas, — Egmonts piekrīt. Mētra saraujas no šī vārda. Kāpēc? Egmonts runā taisnību. Mētrai jāiet un jāmelo lādzīgajai Katrīnai. Kā pēc Mētra nevar būt liela un iet un braukt, kur grib, un neteikt ne paskaidrojuma vārda, apmēram tā, kā šodien izdarīja mamma, pateica: man jāaizbrauc, un ko Mētra tur drīkstēja bilst? Kad es būšu liela, es varēšu nemelot. Es tikai neteikšu ne vārda. Ja negribēšu.

— No kurienes tev tās puķes? — Katrīna brīnās.

Mētra paliek atbildi parādā, tikai notvīkst pār visu seju, kā viņa varēja būt tik neapdomīga un nest puķes līdzi?

Bet viņa nespēja arī nomest zemē, pirmās puķes, Egmonta dāvanu. Viņa ir tik apmulsusi, ka Katrīna iežē loja ss — Vai puiši, ko? Agri, a g r i . . . Nu labi, liec tās pu ķes vāzē, ak tā, jūsistabā jau tik lielas nav, pagaidi, es pameklēšul Tikai vēlāk viņai iekrīt prātā, ka puķes būtu tādas kā redzētas. Vēl daudz vēlāk viņa atceras, kur redzējusi.

Vispār tad jau ir par daudz vēlu ko secināt.

Tas ir jocīgi: puķes Ņinas dārzā nesmaržo. Vai viņa ar nodomu izvēlas tieši tādas? Mētra ēd Katrīnas rū pētās pusdienas, un priekšā viņai ir Ņinas nesmaržīgās puķes. Mētrai t ā s liekas ļoti skaistas.

Nu saprotams, ka ēst Mētrai negribas. Bet viņa ar gudru ziņu nolēmusi būt laba un klausīga, jo vajadzīga taču Katrīnas a t j a u j a , droša caurlaide, ar kuru gadījumā aizbildināties. Tāpēc Mētra izdzer piena krūzi, tiek galā ar divām cepta speķa šķēlēm un pat ar salā tiem — Mētra ciest nevar salātus —, un tikai maizi viņa, izmantojot Katrīnas atbūtni, sadrupina vistām.

Un vistas priecīgas un pateicīgas apēd, tā ka par velti zemē nomesta manta nav.

Bet Katrīna ir pie Silenieka.

Katrīnas labais modinātājs sasirdzis. Silenieks tā pa druskai labo kaimiņiem pulksteņus, katru reizi aizbildinādamies, ka neesot nekāds ķeneris, būtu jel nesuši pie īsta meistara. Bet īstais meistars ir Talsos, un kuram gribas īpaši braukt? Katrīnai ne. Viņa iet pie Silenieka.

Kaimiņš šodien pacilāts. Katrīna stāsta viņam sava pulksteņa bēdu, bet Silenieks klausās tikai ar pusausi, domas viņam aizskrējušas tālu projām. Jo šopēcpusdien Priežbogos taču tas rakstnieku sarīkojums. Silenieks dosies turp, viņam jābūt klāt, kad atbrauks rīdzinieki, jo, redziet, divus no tiem viņš pazīst. Silenieks nosauc uzvārdus, un vaigos viņam priecīgs sārtums. Ja Silenieks nebūtu večuks, gandrīz varētu teikt, viņš kļuvis Jaunāks, Bet večuki, vai zināt, nekjūst jaunāki pat tad, kad tiem tvīkst vaigi.

— Ak tad tu viņus pazīsti, — Katrīna saka. — Tad nu tev gan liels gods.

Silenieks nokāsējas. Ar to pazīšanos patiesībā ir tā, ka abiem cienītajiem autoriem viņš sūtījis savus dzejo ļus un no abiem saņēmis laipnas atbildes, pareizāk teikt — aizbildes, jo tajās bijis pieklājīgi izteikts noraidījums. Silenieks pārliecināts, ka autori ilgi un rū pīgi lasījuši viņa dzejoļus, iedziļinājušies un pārdomā juši. Viņam šodien kārojas abiem paspiest roku un parādīt savus jaunos darbus. Jo Silenieks nav sēdējis dīkā, un, jacilvēks raksta un izkopj savu stilu, viņa darbiem jākļūst labākiem, kas zina, personīgā sarunā Silenieks viņiem daudz ko paskaidrotu, varbūt tā pavisam kautrīgi piezīmētu arī, ka viņa dzejoļus ar prieku klausās draugi un kaimiņi, Katrīna kādreiz pat lūgusi viņam norakstīt dzejoli par jūrnieka līgavu.

Pat visrāmākajā dvēselē mīt sava godkāres dzirkstelīte. Un, ja nu vi ņam patiesi tā arī nav lemts redzēt savus dzejoļus iespiestus, tad pabūt kopā ar atzītiem rakstniekiem un dzejniekiem viņam nevar aizliegt neviens.

Protams, Katrīnai viņš tik sīki neskaidro. Viņa nesapratīs. Sileniekam pat izdodas tiktāl nomierināties, ka viņš var aplūkot pulksteni un atklāt tā kaiti. Bet, protams, šodien viņš to nelabos.

Silenieka sieva otrā istabā pārgludina viņa jaunāko balto kreklu, tam viena podziņa slikti turas, jāpāršuj. Arī sievu pārņēmis Silenieka satraukums, bet vīram līdzi doties viņa atsakās.

Viņa ir par muļķu priekš tādas sabiedrības. Nē, viņa gaidīs Silenieku mājās. Vīrs pirmiņ teicis, ja nu viņš tos rakstniekus uz kādu brītiņu ielūgtu pie sevis… jā, bet ko viņi pie lauku veča darīs?

— Ja tev tīk, aicini vien, galdā jau būs, ko likt.

Nē, Silenieks nesadūšosies. Un tomēr svētku sajuta ceļ viņu savos sprānos.

— Kā tu domā, Katrīn, vai man, vīrieša cilvēkam, piestāvētu dot viņiem puķes?

— Kas tur slikts, puķe paliek puķe, vīrieša vai sievieša rokā. Tikai viņiem jau tā būs puķu diezgan.

— Laikam gan, — Silenieks lēnīgi un mazliet skumji piekrīt. — Un m a n jau nav nekādu grezno.

Viņiem vaj a g rozes.

Tālāk, kolhoza centrā, mīt cilvēki, kas audzē rozes, ne savam priekam, bet citu priecēšanai, par naudu, protams. Silenieks varētu no viņiem nopirkt.

— Tev tās bikses laikam arī jābuktē, — sieva runā no otras istabas. Katrīna jūt priecīgi satraukto gaisotni un atvadās.

— Pēc kādām dienām pienākšu, jā?

— Jā, jā, kā tad, — Silenieks iztēlē jau sarokojas ar atbraucējiem; viņš, kurš vienmēr cenšas būt pieklā jīgs, tagad pat nenoskatās Katrīnai nopakaj. Ja Silenieks grib pirkt rozes, viņam tūlīt jālec mugurā divritenim un jājož uz centru.

Katrīna neiebilst, kad Mētra ceļ viņai priekšā savu vēlmi. Labi gan, ka Katrīna bijusi pie Silenieka.

Viņa tikai nosūkstās, ka meitenes pašas vecāku nav mājās, vai viņa kāda lēmēja.

— Vai jūs tiešām gribat, lai es te nosēdu kā veca beka? — Mētrai pasprūk.

— Nē, kāpēc, meitiņ. Tikai laikus esi mājās. Silenieka onkulis arī tur būs, turies pie viņa.

Mētra cenšas saglabāt nopietnu izteiksmi, lai gan iekšā viņai viss vibrē un smejas. Vai Sūpolu saimniece jocīga palikusi, tā ko iedomādamās? Mētra lai turētos astē tam dieva dotajam dzejniekam? Jo, raug, «Jūrnieka līgavu» Kairina iedevusi Mētrai izlasīt. Un arī tad Mētrai nāca smiekli, laime, ka smieties drīkstēja, jo Mētra šo dzejoli lasīja vienatnē.

— Jā, j ā . . .

Briesmīgi jau kāds gaidīs to veco ērmu tur Priež bogos. Varbūt viņš nolēmis palikt uz balli arī? Bet Silenieks jau prot vienīgi valceri, domājams.

Kā tur lai nesmejas?

Protams, labi audzinātā Mētra valdās cik spēdama.

Katrīnas atļauja ir izplēsta, priecājies, ak dvēselei Rīga ir briesmīga sutoņa.

Vilmāra darba telpas, nopietnā, vecīgā lekšrīgas māja, arī vairs nespēj turēties pretī svelmei, mūri ir karsusi un izkarsuši, un pēcpusdienas saule kā liels, dzeltens suns gari izkārtu mēli elš tieši Vilmāra kabineta logā. Kad Vilmārs beidz darbu un iznāk uz ielas, viņam šķiet, ka nebūs vairs spēka noiet to mazo gabaliņu līdz trolejbusa pieturai, no kurienes vizināties uz mājām. Tur būs tas pats karstums. Lejas stāvu iemītniekiem logus aizauguši vīnogulāji, tiem vismaz tāds glābiņš. Maz cerību, ka vīns aizstīgos līdz septītajam stāvam. Bet varbūt tomēr. Tikai uz to laiku ilgi būs jā gaida, bet tveice ir tagad, šeit, ap viņu un īstenībā arī viņā pašā, Vilmāram liekas, pat viņa ķermeņa temperatūra augstāka nekā parasti. Kas nekait Hildai ar Mētru tur pie jūras? Vilmārs apsver: kā būtu, ja viņš sēstos mašīnā un brauktu turp? Bet rīt no rīta agri jābūt darbā, un tad vēl divas stundas mocīties ellīgi piekarsušā mašīnā? Jāpaciešas līdz piektdienai un jā mierina sevi ar domu, ka vismaz diviem cilvēkiem no viņa ģimenes ir labi. Droši vien cauru dienu mirkst jūrā. Hildai arī tūlīt cauri atvaļinājums, tad viņi karsēsies abi. Bet iespējams jau, ka karstums viens divi būs cauri, darbs tikai uznākt k ā r t ī g a m negaisam, un mūsu niķīgais klimats uzmetis zemei pelēku un mitru ciklona lakatu.

Viņam tā pie pieturas stāvot, g a r ā m steidzas cilvēki un mašīnas, daudz mašīnu. Viena r ā d ā s pazīstama — nē, patiesi, tā taču ir Milicas un Hugo volgai Vilmārs jau grib uzsmaidīt un pamāt ar roku, vai nu iekšā sē dētāji ievēro, vai ne, — bet tad viņš samulst, kāpēc vi ņam izskatījās, ka iekšā sēdētu Hilda? Tiešām, izskatījās, jo volga j a u garām, m a š ī n a s brauc ātri, arī pa centru, kur ātrums ierobežots. Protams, viņš pārskatījies, Hilda nevar atrasties Milicas mašīnā, Hilda nemaz nevar būt Rīgā, — bet tā sieviete, kura kopā ar vīrieti aizmugurē sēdēja, izskatījās tik l ī d z ī g a . . . Kad Vilmārs aizbrauks m ā j ā s , viņš piezvanīs Milicai vai Hugo un p a j a u t ā s , un tad pasmiesies pats par savu iztēli. Tā saka, ja cilvēks ļoti mīl otru cilvēku un piedomā, tad viņam mīlētais var parādīties arī vietā, kur tā nemaz nav. Vai Vilmārs stipri mīl Hildu un bieži piedomā? Viņam pašam liekas, k a . . . nu jā.

Kā tad īstenībā?

Ir vīrieši, dzimuši donžuāni, un ir vīrieši vienmī|i, un ir vēl, protams, neskaitāmi citi, kuros iepriekšminē tās rakstura īpašības neizpaužas tik tīrā formā. Ir, sacīsim, tādi kā Katrīnas nepadevušais dēls Dainis. Patiesībā velti Katrīna pārmet viņam vējainību. Viņš nespēj būt citāds. Viņš ir radīts, lai iemīlētos un iemīlinātu; sievietes, kas viņu iemīl, jūtas laimīgas, ak, cik laimīgas, un īstenībā viņām tāpēc nevajadzētu zūdī ties un nolādēt nabaga lāga Daini, kad vējš jau uz citu debespusi pagriezies. Milda, krizdama Dainim

ap kaklu, zināja, ka viņš tikko kā pametis Maiju; Milda, lūk, domāja, ka tieši viņa Daini noturēs.

Nenoturēja.

Dainis tagad klauvē pie Elitas lodziņa, un tā, tikai drusciņ paklirējusies, ver vaļā, lai gan Elita strādā tepat kaimiņos Mildai un zina, ka vēl n e s e n . . . Donžuā niem ir neskaitāmas donnas elvlras un citas donnas tāpat, tikai pēdējā laikā ārkārtīgi reti viņiem parādās komandori. Tas tāpēc, ka mēs vairs neticam pārdabī gām lietām un aizkapa dzīvei, mums svarīgi bez atlikuma izdzīvot šo pašu. Komandors, no kapa uzcēlies, kas zina, pieredzētu tikai izsmieklu.

Nu, bet tie vienmīji?

Arī tiem, vai zināt, neiet viegli, jo tikai retumis vi ņiem pretī gadās tādas pašas vienmīles. Viņi nespēj piedot kaut niecīgu nodevību, jā, pat nodevības ēnu ne, un parasti mēdz būt ļoti nelaimīgi un nīst pasauli, kura viņiem atnesusi vilšanos. Vienreiz piekrāpies, šāds cilvēks visur apkārt redz tikai nekrietnību. Ar tādu cilvēku grūti dzīvot. Kaut viņš reizīti paskatītos riņķī!

Nē, neskatās. Tikai uz to vienu, to izredzēto vien, un vai tad vairs jābrīnās, ka viņai viss sāk krist no rokām laukā un pašas rokas drebēt.

Pilnīgs vienmīlis Vilmārs varbūt nav, bet viņa jūtu dzīve un iztēle nav spilgti attīstītas. Viņš pat nojauš, ka starp Hildu un to dienaszagli Ārīgo — jo kā mākslinieks Ārīgo Vilmāram nepatīk — vērpjas kāds smalks pavediens, bet viņš lūko to neievērot. Mēs taču neesam nekādi viduslaiku feodāļi. Un nav nemaz tik slikti, ka tavu sievu apjūsmo arī kāds cits. Vilmārs ir pārliecināts, ka Hilda pati strikti ievēros vajadzīgās robežas.

Un mazliet viņam ir godīgu sirdsapziņas pārmetumu par to, ka ģimenes dzīvei veltī par maz laika.

Viņš jau negribētu, bet tā iznāk. Tā iznāk visiem vīriešiem, kuri laulībā nodzīvojuši jau desmit, piecpadsmit gadu, jā, tie ir bīstamākie gadi, jo vīrietis vēl nav kļuvis par sirmgalvi, un atgadās, ka viņam iešaujas prātā doma par meitenēm, tādām kā viņa vidusskolas laikos, kad viņš, protams, bija muļķa puika un nekā no tām lietām n e s a p r a t a , pat noskūpstīt meiteni nemācēja, kauns būs s a v a m dēlam vēlāk stāstīt.

Un v i s p ā r — cosi fan tutte…

Nē, nē, uz Vilmāru t a s neattiecas. V i l m ā r s n a v kritis t ā d ā grēkā. Labi, ka m e d ī b ā s sievietes tikpat kā nepiedalās. Bet s ā n s k a t i e n u s viņš pa reizei ir pametis, kaut tikai tāpēc, lai apzinātos sevi par dzīvu cilvēku, kaut tāpēc, ka citādi par viņu smietos, kā nesmiesies, ja tu kaunīgi kā J ā z e p s slēpies kaktā, kamēr tevi ar saviem skatieniem cenšas dedzināt b u r v ī g a skaistule, kurai sirds tieši uz to brītiņu brīva?

Tikai uz īsu brītiņu, uz n e n o z ī m ī g u brītiņu, un citi neuzzinās, un p a t s tu aši aizmirsīsi.

Un vispār t ā s u g u n ī g ā s vientuļās sievietes, ar savu liesmu v i ņ a s neaizdedzina, V i l m ā r s šaubās, vai viņas pašas s p ē j ī g a s t a j ā k ā d u brītiņu pasildīties. īsi sakot, s i r d s a p z i ņ a viņam tīra, brīnums, ka viņš vispār domā par šīm epizodēm. Vēl lielāks brīnums, kāpēc viņš s a t r a u c a s , ieraudzījis Milicas mašīnā sievieti, kura tik līdzīga Hildai. Jo Hilda t agadj aukaj ā zvejniekciemā b a u d a sava a t v a ļ i n ā j u m a pēdējās dienas.

M ā j ā s pārnācis, viņš tīri automātiski uzgriež Milicas tālruņa n u m u r u . Atsaucas Hugo. Vilmārs jautā vi ņam, raug, kas par lietu, viņš stāvējis pie trolejbusa pieturas, un g a r ā m pabraukuši drauga volga, Vilmārs gatavs zvērēt, ka aizmugurējā sēdeklī atradusies Hilda, lai gan viņš zina, ka Hilda nevar tur atrasties, Hildai jābūt projām j ū r m a l ā . Vai H u g o nebūtu tik laipns un nepaskaidrotu, vai varbūt lai viņš piesauc pie klausules Miliču, ja tā, protams, ir m ā j ā s . . .

Vilmārs nobeidz savu tirādi un jūt, ka viņam piere aprasojusi. Velns viņu dzina zvanīt un okšķerēt,

tagad Hugo nodomās diezin ko.

Hugo neatbild uzreiz, un, ja Vilmārs pats nemocītos ar saviem acumirklīgajiem kompleksiem, viņš varbūt justu, ka H u g o ir satraucies un neveikls. Jo Hugo nezina, kur a t r o d a s Miliča un volga, Miliča tā dara bieži, un tur nebūtu nekā slikta, bet Milicai piemīt nelāgā īpašība pabalstīt un stimulēt citu mīlas dēkas. Hugo pēc Vilmāra vārdiem g a t a v s a p z v ē r ē t . . .

Bet viņš to nedara, nekādā g a d ī j u m ā , viņš cenšas atbildēt sakarīgi un jautri, ka nē, Milicas nav mājās, viņa aizbraukusi pie lauku radiem, turpat, kur tagad mīt abas meitas, jā, jā, lauku radiem, tie viņai Vidzemē . . .

— Bet t a s taču uz citu pusi, — Vilmārs brīnās, — viņa brauca no P ā r d a u g a v a s .

Hugo pārcenties, raudzīdams novērst aizdomas. Piķis parāvis to Miliču ar viņas afēriņām. H u g o par savas sievas uzticību gatavs roku likt u g u n ī . . . bet, ka Milicas mašīnā nav sēdējusi Hilda, to gan viņš zvērēt neuzņemtos.

— Nu, es nezinu, — viņš rūc, — tev tomēr būs izskatījies.

— Nē! — Vilmārs uztraucas, viņš negrib, ka viņu uzlūkotu par fantazētāju. — Tavu mašīnu es pazīstu pietiekami labi, tas pats ārzemju mērkaķītis pie priek šējā s t i k l a . . .

— Tādu taču ir blāķiem.

— Un Miliča, vai es Miliču neatšķiršu?

— Vai zini, man sāk likties, ka tu tiešām neatšķir, — Hugo grib labsirdīgi pasmieties. Vilmārs aizkvēlojas un tikko novalda skarbu vārdu, kurš grib lauzties pāri lūpām, kaut ko par ēzeli, kurš viņš tomēr nav, un par sieviešu noslēpumiem, kuru Milicai vienmēr pilna tarba . . . Kas vēl nebūs, savaldies!

— Jā, es tiešām nezinu, kā tev palīdzēt, — Hugo saka saspīlētā tonī. — Miliča ir laukos pie radiem, tas viss, ko es tev varu pateikt.

— Piedod, vecīt, — Vilmārs saņēmis sevi rokās.

— Kādi nieki, bija Hilda, nebija Hilda, bija tava mašīna vai ne. Gan jau viss noskaidrosies, ja vien te vispār ir, ko noskaidrot. Es laikam esmu sabudinājies ar tb trako karstumu.

— Jā, karsts gan, — H u g o apmierināts piekrīt, saruna tūlīt aizies pa nevainīgu pieskari, — vasarā vispār v a j a g būt k a r s t a m laikam, es nepavisam neesmu pret karstu laiku, vai ziemā diezgan neizdrebinājā mies, — bet kāds g r ā d s nudien ir par daudz! Nevar vairs pastrādāt. Es neciešu, kad nevar pastrādāt. Tad cilvēks kļūst kā atvildzis ķīseļa pulveris. Klau, vai mitru kļuvušu ķīseļa pulveri var atkal izžāvēt un lietot?

Viņi abi skaļi smejas. Un tad Vilmārs vēlreiz atvainojas un beidz s a r u n u , liels paldies, un neņem ļaunā, ka es tēloju Šerloku Holmsu.

— Kādi nieki, m a n bija ļoti patīkami tevi dzirdēt.

Hugo noliek klausuli. Viņam nemaz nebija patīkami un arī t a g a d vēl nav. Viņš saīdzis pabungo pa tālruņa galdiņa virsu. Kā circenis p e l n o s . . . Vai Vilmārs no tiesas ir tik miermīlīgs un ļaunumu nenojautošs vai a r i . . .

Tad viņš uzgriež Ārīgo telefona numuru un neatlaidīgi aicina pie klausules Miliču. Ārīgo atbild: Milicas nav, — Hugo saka: dod man Miliču, — un pēc īsas tielēšanās viņš tiešām arī dabū un kārtīgi nosvētī savu laulāto draudzeni.

— Ja tu vienreiz iekulsies līdz kaklam, es tevi laukā nevilkšul — Nerunā tā! — Miliča raudulīgi atteic. Jo Miliča briesmīgi mīl savu pelēko, savu garlaicīgo Hugo un viņai šausmīgi no svara, ko Hugo par viņu un viņas rīcību domā, un, kad Hugo ir no tiesas dusmīgs,

Miliča stāv kaktiņā kā pēriena izbijies bērns.

— Tu gādā Hildu atpakaļ mājās, — Hugo saka.

— Ja Vilmārs tagad sadomā un aizskrien…

— Ja viņš aizskrien vai neaizskrien, vienalga, saimniece zina, ka es tur biju, un Mētra redzēja.

— Kaut tu vienreiz dabūtu pa mizu! — Hugo vēl no sirds.

— Hugiņ mīļo, teiksim tā, ka es Hildu paņēmu līdzi.

Man vienai bija garlaicīgi pie radiem braukt, Hilda vienmēr vēlējusies ar viņiem iepazīties… Ko? — Nepin tu mani savos melos!

— Tie taču nav nekādi meli, — Miliča žēlojas, — tas tikai tā, es gribēju, lai Hildai ir labi, man bija žēl, ka viņa viena nīkst tajos pāķos.

— Vai viņa tev sūrojusies par garlaicību? Kā var būt garlaicīgi sievietei kopā ar bērnu? Aizgādā Hildu un rīt pat laidies pie savējiem!

— Hugiņ, nu nebaries, lūdzu, lūdzu, nebaries, es tū līt sākšu raudāt!

— Kā gribi, tā tiec no tās pančkas laukā.

— Hugo, es visu izdarīšu, būs kārtībā . . , — Ja es būtu zinājis, kāda tu esi, es tevi nekad nebūtu precējis, — Hugo saka. Tie ir paši briesmīgākie vārdi, kādus Hugo var pateikt savai sievai, un ar tiem parasti beidzas visas pārrunas, jo tas Miliču satriec un viņa rūgti nožēlo savus grēkus, kurus sastrādāt likusi pārāk mīkstā un varbūt ne uz pareizo pusi līdzi jūtošā sirds. Ir tādas sirdis, mēs paši zinām.

Pilna dziļu bēdu Miliča noliek klausuli, un tūlīt veras otras istabas durvis, nāk Hilda.

— Kas noticis?

— Ak, n e k a s . . . Dabūju no Hugo brāzienu kā lietu.

Hilda klusēdama apsēstas uz Ārīgo mākslinieciski nekārtīgā dīvāna. Agrāk viņa atnākusi mēģināja savest drauga dzīvokli kārtībā. Drīz vien atskārta, ka tas ir veltīgi, pat nevajadzīgi, jā, Ārīgo telpas spēja sevi apliecināt tikai nekārtības gaisotnē. Operācijas zāle nav iedomājama bez pedantiskas kārtības un sterilas tīrī bas. Ārīgo m ā j ā t a s būtu absurdi. Hildas sirds ilgi nespēja to pārciest, un līdz galam samierinājusies tā nav arī t a g a d . Hilda vienkārši pūlas neredzēt.

Miliča piegājusi pie loga un skatās laukā.

— Vilmārs redzējis m ū s u automašīnu un tevi t a j ā .

Hilda neatbild.

— H u g o teicis, t a s nevarot b ū t . . . — Miliča sagatavojusies celt draudzenei priekšā savu spožo ideju par radu apciemojumu, bet negaidot viņa sajūt nogurumu, bet nu tādu, kad mēli grūti pakustināt.

Hildai bija taisnība, kad viņa teica: n e v a j a g braukt. Hugo ir taisnība, kad viņš dusmojas, redzēdams Miliču bāžam savu diž ciltīgo degunu citu cilvēku sirdslietās. Bet Miliča negrib neko ļaunu, viņa gluži vienkārši nespēj noskatī ties, kad divi mīlnieki netiek un netiek līdz pilnīgai savu jūtu n o s k a i d r o š a n a i un kad viņu laimei ceļā stā jas visādi šķēršļi. Nē, protams, Miliča vairs tā nedarīs, viņa apsolījās Hugo, viņa tagad neliksies zinis gar citu siržu klizmām, viņa nodosies tikai savai mākslai un savam vīram, nudien! Rudeni, nē, ziemu viņa sarīkos izstādi, nu, varbūt ne viena pati, bet kopā ar kādu, keramiķi tā dara. Viņai j ā s a t a i s a jauni darbi, tiešām, viņa kļuvusi laiska, kaut gan Hugo no savas puses dara visu, lai tikai Miliča netraucēti varētu strādāt. Miliča grūti nopūšas briesmīgos pašpārmetumos, un Hilda paraugās draudzenē. Kas Milicai ko nopūsties, darbā

viņai veicas, vīrs viņu mīl, Miliča ar savu krāšņo augumu, kuru pat nevar par kuplu saukt, ar savām melnajām krēpēm izskatās gandrīz vai eksotiska, un, kaut viņa nudien vairs nav jauniņa, uz ielas cilvēki atskatās, kad Miliča pagājusi garām.

— Es esmu vainīga, — Hilda saka, — man neva jadzēja piekrist.

— Ko tu! — Miliča grib būt taisnīga. Kas tad dieva neliekams atskrēja pie tevis un pierunāja?

Viņas abas nelūgtas lūko uzņemties vainu, nepadomājot nemaz, ka vainīgs — ja vien tas ir pilnīgi precīzs apzīmējums — taču ir Ārīgo ar savām zilajām ilgām un pastāvīgo palīga un aizstāvja meklēšanu.

Ja tu kāroji sastapt Hildu, kas tev liedza sēsties satiksmes autobusā un braukt, un drosmīgi ienākt Sūpolu pagalmā un pasaukt Hildu!

Ko jūs! Tad jau tas vairs nebūtu Ārīgo, tad viņš steig šus būtu jāpārkristī.

Draudzenes sēd blakus un bēdīgi sarunājas. Ārīgo tālredzīgi nerādās viņām tuvumā. Pareizi dara.

Tad vēl varētu atgadīties, ka Miliča, kā jau karstasinīgākā, tomēr sāktu viņam pārmest.

Pamazām viņas nomierinās. Nav noticis nekas briesmīgs, tikai šī diena ir neglābjami izputināta. Vai Miliča no rīta nav kāpusi no gultas ar kreiso kāju? Vai Hildai, šorīt Sūpolu pagalmā izejot, ceļu nav šķērsojis Ņinas melnais kaķis, kurš, kā jau visi šīs savrupās cilts pārstāvji, neatzīst robežas un iet tur, kur vēlas? Un, kas zina, varbūt arī Ārīgo gadījusies kāda klizma, kurai, māņticīgi tulkotai, varētu būt savas sekas.

— Būs labi, — Miliča beidzot uzdrīkstas sacīt. — Uzvārīsim kafiju, un es vedu tevi atpakaļ. Tu t a č u?...— viņa jautājoši paveras.

— Nē, nē, kaut tikai ātrāk! — Hilda satraucas.

— Un tu būsi bijusi ciemos pie maniem radiem.

Hilda paloka galvu un nodomā, ka cilvēks, kad viņam jāsapinas melos, kļūst ļoti līdzīgs mazam bērnam; tā das pašas bērnišķīgas bailes, samelojis esi, bet ja pie ķer? Vai, vai, kā tas nepiestāv Hildai! Tas vairs nepiestāvētu pat viņas meitai Mētrai.

Viņas abas vienlaik iedomājušās to pašu.

— Labi, ka t a v a Mētra vēl tik bērnišķīga, — Miliča saka. — Tas ir pasakaini, ja bērns paliek bērns, cik ilgi vien iespējams. Ja es atceros savus j a u n o s gadus, vai, kāda muļķīte es bijul Un t a g a d man tas liekas burvīgi.

— Jā, jā, — Hilda piekrīt. Ari viņa domā tāpat, priecājas, ka Mētra vēl v a d ā m a un valdāma.

Miliča uzskatījusi gladiolas — ne rozesl — vāzē uz galda, un viņa saka: — Apdomā tikai, kā t a s būs, kad tavai Mētrai kāds pirmoreiz pasniegs puķesl Tu laikam uzreiz jutīsies veca, ko?

— Man gribas, kaut es sāktu justies veca, — Hilda atbild. — Tad m a n vairs negribētos darīt muļķības.

— Nē, t a s nu atkal nav pareizi! Dzīve ir viena, tu zini, un ja mēs to negribam izmantot, labi, sacīsim, priecāties par t o . . .

Hilda visu laiku s k a t ā s uz gladiolām.

— Kad Mētra s a ņ e m s puķes p i r m o r e i z . . . ai, tas vēl tik tālu! Es to nemaz nespēju iztēloties, tāpat kā viņu par sievu un māti.

— Un sevi par vecmāmiņu! — Miliča sāk smieties, nomāktības brīdis pāri, gan būs labi, tā domā optimiste Miliča. H u g o ir labs cilvēks, bet visu ari viņš nespēj saprast.

Nu jā, savā ziņā Miliča ir nelabojama. Un arī — labs un labu gribošs cilvēks.

Durvīs pabāž galvu Ārīgo, uzvilcis krēmkrāsas vasaras uzvalku, kas viņa patumšajai sejai piederas izcili labi. Ārīgo ir skaists, Hilda domā, un sirdī viņai sāpīgi ieduras. Nupat viņa sev sacījusi, tam jādara beigas. Viņai tas šķita viegli, kamēr durvis bija ciet un nebija redzams Ārīgo.

Miliča iet vārīt kafiju, lai sagādātu mīlniekiem vēl dažus divatnības brīžus. Bet viņiem nav, par ko runāt.

Miliča virtuvē trallina varen priecīgu meldiņu. Hildai kļūst vārgi ap dūšu.

— Tātad pirmdien tev beidzas atvaļinājums, — Ārīgo saka.

— Jā. Un es priecājos par to.

— Tā? — Ārīgo novelk. Viņš, kā vairums brīvo profesiju pārstāvju, pret tiem, kuriem normēts vai, kā Hildai, pārnormēts darba laiks, sajūt bijīgu cieņu. Reizēm viņam šķiet, ka šiem cilvēkiem tiesības uzskatīt Ārīgo par dienaszagli. Bet visvairāk viņam bail, ka pēkšņi kādudien viņam nāktos iet un darbā atsēdēt noteiktas stundas, jā, ne strādāt, bet atsēdēti Ārīgo ļoti maz interesējas par to, kas nav sakarā ar glezniecību. Kaut skolā viņš bijis audzēknis ar atzīmēm Itrietni virs vidusmēra, tagad, jau pieaudzis un nedaudz pāraudzis bū dams, viņš šad un tad mēdz sapņot par skotu un tieši par algebras stundām. Sai stundā viņš tad sēd pilnīgi tukšu galvu, un tūlīt tas tiks zināms skolotājai, tūlīt viņu izsauks, vai varbūt nāksies rakstīt kontroldarbu, un viņš taču nezina itin nekā, nekad nav zinājis, nav mācījies. Gadās, ka pēc šiem absurdajiem sapņiem viņš pamostas, sviedros izpeldināts, bet sirds sit ātri un dobji kā lielā nelaimē. Reiz Ārīgo pajautāja vienai medicīnas darbiniecei, ko šādi sapņi varētu nozīmēt, nē, ne jau Hildai, tā prot griezt un šūt kopā. Tā bija kāda neiropatoloģe, un uz Ārīgo jautājumu viņa smiedamās atbildēja, laikam jau toreiz Ārīgo ar algebru nav bijis teicamās attiecībās. Viņa smējās, bet Ārīgo skaitās, beidzot viņš jautāja, vai tad šai lietā nekas neesot darāms.

— Nopērciet algebras mācību grāmatu un brīvajos brīžos pāršķirstiet, — viņa sarunas biedre sacīja.

Viegli viņai teikt un smieties, bet Ārīgo tas ir komplekss! Jā, paēdušais neēdušo nesaprot. Reizēm Ārīgo šķiet, viņam vajadzētu uzmeklēt bijušo skolotāju u n . . .

Nu, un?

Piemēram, p a j a u t ā t , vai skolotāja viņu vēl atceras r(viņš varēt u dāvana i paņem t līdzi kād u mazu , mīlīgu ainaviņu, viņam tās nemaz nav sliktas, nevar jau visi taisīt m o n u m e n t ā l p a l a g u s ) , un arī, vai tiešām viņš šai priekšmetā bijis t ā d s nejēga. Bet varbūt lūgt dažas privātstundas, lai atsvaidzinātu atmiņā šo priekšmetu un sapnī justos drošs, sauc vien mani, sauc, atbildēšu kā pēc notīm!

— Miliča tūlīt vedīs mani atpakaļ, — Hilda pārtrauc viņa atmiņu ekskursu.

— Jā? Cik žēl!

— Kā tad tu iedomājies?

— Es? Nekā. Vienmēr j a u izlem tu.

— Jā, un t a g a d arī esmu izlēmusi, — Hilda noteikti saka. Viņa bija domājusi pateikt Ārīgo vēlāk, šķiroties, vai varbūt vēstulē. Bet ja tā iznācis. — Mums jā šķiras. Tādas attiecības ir kustoņu mocīšana.

— Nē!

Hilda pabrīnās, cik skaļi un sāpīgi noskan šis izsauciens.

— Nē, to tu nedrīksti man nodarīt!

— Bet sava! ģimenei drīkstu?

— Tava ģimene cieš daudz vairāk, kad tu dienām un naktīm nīksti slimnīcā.

— Ir gan salīdzinājums! Tas taču ir mans darbs!

— Ej arī. — Ārīgo pagriež viņai muguru. — Tu tā vai tā nemīli mani. Un tos brīžus, kurus es no tevis izubagoju, — tos tu man vēlāk pārmet. Vai maz tu kādu mīli, Hilda? Savu darbu? Nu jā, tur tu esi galvas tiesu pārāka par citfem, brīnumdaktere, kurai garām paejot visas galvas vai līdz zemei noliecas! Un ģimenē

tu tāpat esi galvenā un respektējamākā, un es jau arī, nullīte, ar bijību raugos tevī un uztveru katru tavu vārdu, un tulkoju to kā mācēdams, galvenais, ka tikai labvēligil Hilda, tu esi briesmīgai — Nu, zini, paldies tev par to, — Hilda lūko vīpsnāt. — Tādu kritikas lavīnu es nebiju gaidījusi.

Redzi pats, ka mums labāk katram par sevi. Un tavas ze ķes es nelāpīšu, kaut nāktu šurp vēl desmit gadul — Hilda!

Viņš satvēris abas Hildas rokas un, acis nenolaizdams, lūkojas viņā. Ko šis skatiens pauž? Pavēli?

Lū gumu? Hilda nezina.

— Ja tu mani a t s t ā s i . . .

— Es esmu nogurusi. Ārīgo, lūdzu, nedraudi man.

Viņš papurina galvu, pats ar sevi strīdēdamies. Hilda gribētu viņam jautāt, vai tad Ārīgo tiešām nesaprot, cik veltīgas šīs viņu abu attiecības, līdz pēdējam izstaipītas kā veci pinekli… bet viņa nepaspēj, jo iekšā nāk Miliča ar Ārīgo skaistākajām kafijas tasītēm. Jā, gaume Ārīgo ir laba, bet nevar laikam pastāvēt tāds absurds kā mākslinieks ar sliktu gaumi, vai ne? Jā padzer un jābrauc, Mētra mājās gaidīs. Hildai pārskrien sīki baiļu tirpuļi, nereizē un nevietā, Mētra ir drošās un labās rokās, un jūrā viņa nebrien par dziļu, vispār jūra tai zvejniekciemā ilgi turas sekla, un tālu iznāk līdz dziļumiem brist. Ārīgo pieceļas un atnes pudeli dižciltīga konjaka.

Hilda grib atteikties, bet abi pārējie neļauj, tiešām, pat Miliča, lai gan šodien viņa ir stūres sieva, atļaujas izdzert uzpirksteni šī burvīgā dzēriena, bagātīgi noskalodama to ar stipru kafiju.

— īpaša diena, — viņa pamirkšķina Ārīgo.

— Jā. Hilda grib mani atstāt.

— Ko? — Miliča paskatās vienā, tad otrā. — Hilda, kas par muļķībām, Ārīgo to nav pelnījis!

— Nu tad pelnījusi esmu es, — Hilda mēģina atteikt vieglā tonī. Bet uz viņas prāta laktas kaļ viens kalējs, monotoni t a s kaļ vienu un to pašu domu: tā tu netiksi vaļā, tā tu netiksi vaļā! Ir jānāk kaut kam lielam, ko tu nemaz nevari iedomāties, lai tad varētu palikt Viena — ja tikai par vienu var nosaukt cilvēku, kuram ģimenē kopumā trīs locekļi.

— Nē, nē, — Miliča mierina Ārīgo, — nav tiesa, Hilda tevi mīl.

— Beidziet dalīt m a n u ādu! — Hilda uzsprēgā.

Bet Miliča n e s a t r a u k d a m ā s lej viņai vēl tasi kafijas.

Miliča spēj būt ļoti aukstasinīga. Un Ārīgo veras Hildā ar j ū s m ī g ā m acīm. Tiešām, Hildai jāsaprot, Ārīgo nevar bez viņas. V i ņ a m v a j a g , lai Hilda būtu līdzās, labi, ne visu laiku, bet tad gan, kad Ārīgo tas ir nepieciešami. Un n a v taču tā, ka viņš Hildai nemaz nepatiktu.

— Mūsu dzīvju pavedieni sašķetinājušies kopā, — viņš saka un uzliek Hildas rokai savējo.

— Saki labāk, samudžinājušies! — Hilda atcērt, tomēr savu roku neatbrīvo. Vienu mirkli viņai uzplīvo sajūta, ka nekad vairs nebūs tā, kā ir šai brīdī, kas pats par sevi ir necils. Nebūs t ā d a s kafijas smaržas karstajā, pietvīkušajā telpā, nebūs tādu tveicē dūmakainu debesu aiz loga, nebūs, kas zina, Ārīgo viņai līdzās, un, pat ja būs, tad tas būs cits Ārīgo. Cilvēks mainās nepārtraukti, un reizēm tas notiek ļoti skaidri samanāmi, un tad m u m s pašiem brīnums par to.

Sai brīdī viņai gribas noskūpstīt Ārīgo. Brīnums, kā pēc viņa to neizdara. Un vēlāk, kādreiz, viņai būs žēl, ka tā.

Lejā Miliča nervozi darbina mašīnu. Milicai nepavisam nepatīk braukt tādu gaisa gabalu trakā karstumā.

Ārīgo skūpsta Hildas roku un ilgi tur viņas pirkstus sev pie lūpām.

— Es tev ļoti mīlu, — viņš saka. — Tici, lūdzu, tam, ka es tevi mīlu. Es tikai nemāku pateikt. Ja tu mani a t s t ā s i . . . tad es novēlu tev kādreiz tikpat stipri iemī lēties un tomēr palikt vienai.

— Nebaidi. Man jau tā nav priecīgi ap sirdi.

— Prieks, — Ārīgo izteic šo vienu vārdu, bet ar tā dām skumjām, ka ilgi tas vēl skan Hildai ausīs. Arī tad, kad Rīga jau aiz muguras. Arī, kad jau atkāpjas mājas, dodamas vietu nebeidzamam priedulājam, kurš dveš braucējām virsū visu dienu krāto speltes karstumu.

Sānu lodziņi līdz galam vajā, vējš plosa braucējām matus. Ce|š liekas bezgalīgs. Viņas nesarunājas.

Viņas brauc steigdamās, smagu pienākumu pildīdamas. Un ir jau arī pienākums, Hilda beidzot to atcerējusies.

Prieks, Ārīgo bezcerīgi teica.

Prieks, un tas skanēja kā skumjas un bēdas. Vai tas var būt, ka Ārīgo tiešām mīl Hildu? Bet kas tur tik neiespējams? Ka Ārīgo mīl citādi nekā Hilda? Ka ik cilvēks mīl, nīst, priecājas un bēdājas citādi?

Bet vienādas visiem, sacīsim, ir žāvas, tikai tas, kas labāk audzināts, aizsedz muti ar roku, kamēr citam tas nenāk ne prātā.

Nu gan Hilda atkal atradusi salīdzinājumu.

Mašīnas riepas tin kilometrus neredzamā kamolā. Ātrāk, ātrāk!

— Kad tiksim galā, nopeldēsimies, jā?

— Kad vēl mēs būsim galā, — Hilda atbild.

— Mētra, bērniņ, tu nenokavē!

— Ko tad? — Mētra uztrūkstas kā no cieta miega.

— Silenieks jau brauc projām.

Ak, tas nelaimes Silenieks! Vajadzēja arī viņam… bet nē, nebūsim netaisni, bez Silenieka un rakstnieku pēcpusdienas mums promtikšana būtu daudz sarežģī tāka.

— Nu, es viņam taču uz bagāžnieka nesēdīšos, — Mētra attrauc.

— Bet kā tu tiksi?

— Nobalsošu m a š ī n u .

— Tā nu g a n nav pareizi, diezin kas par cilvēku tur sēd iekšā, — Katrīna nepiekrīt. Cik tie vecie cilvēki jokainil — Kas par cilvēku? Visi mūsu cilvēki, visi labil — Aiaīai, būtu tev māte m ā j ā s , — Katrīna nosūkstās, un Mētra izliekas_ nedzirdējusi. Katrīna noteikti sacītu vēl ko, mācītu vēl, bet tad viņu sauc pašas rūcīgais vīrs un viņa aiziet. Vai m a n tiešām bez laika vajadzēs drāzties no m ā j ā m ārā, Mētra domā. Piķis un negals, jā. Vai t ā d a s rakstnieku t i k š a n ā s mēdz būt garas?

Mētra savu kāju t ā d ā nav spērusi. Viņiem skolā gan bijušas, vairākkārt, bet vienreiz Mētra bija slima, un otrreiz viņa aizšmauca. Sī būtu trešā reize, un arī pēc šīs Mētra nejūt iekāri. Labi, ja no Katrīnas nebūs miera, viņa ies un sēdēs mežmalā, līdz klāt būs norunātais brīdis un E g m o n t s b r a u k s ar savu mopēdu. Mētra sē dēs, un kas viņai ko nesēdēt, diena skaista, un skaista būs novakare, un, kas zina, kad viņi brauks mājās, būs jau nakts. Mētra naktīs nav bijusi ārpus m ā j a s .

Bet ja atbrauks m a m m a ?

Nez kāpēc Mētrai t ā d a s a j ū t a , ka mamma traci necels. Vai tikai m a m m a pati nav devusies

brīvsolī, viņai bija t ā d a s acis.

— Mētra, bērns, Silenieks brauc projāml — Jā, jā, es ari tūlītl — Ai, laimīgais jaunības laiks, kad v a j a g tikai nomazgāt muti, uzvilkt tīru kleitu un izlaist ķemmi cauri matieml Tāda, gatava saņemt visus gaidāmos šīvakara piedzīvojumus, Mētra stāv Sūpolu istabas vidū, un Katrīna noskata viņu no galvas līdz kājām.

— Šitādas t u p e l ī t e s . . . Un, ja tevi a t p a k a ļ neviens nevedīs, vai tu izturēsi? — Katrīna bažījas. Metra tikai pasmejas. Tā ir jaunatnes atbilde uz daudziem jautā jumiem.

— Tu turies pie Silenieka! Viņš ir godavīrs.

Mētrai atkal jānorij smiekliņš: — Gan jau.

— Kādi nekādi cilvēki g a d ā s . . . Tur vēlāk dejas arī būšot. Tu taču nepaliksi uz dejošanu?

Mētra kaut ko nobubina.

— Es nevarēšu gulēt, ja tevis nebūs mājās.

Lai guļ pa dienu, kas man. Veciem cilvēkiem ellīgi daudz laika izgulēties, nav jāstrādā ne kolhozā, ne fabrikā.

— Nepaliec vis, b ē r n i ņ . . .

Mētra uzsmaida Katrīnai. Lāga večiņa, tikai nesaprot gan, nu nekā nesaprot. Un skaidrot nav nozīmes.

Taču vajadzētu viņai pajautāt, vai pati savā laikā nav gājusi uz ballēm. Bet nav jau laika, Silenieks izdzinis savu vellapēdu pagalmā un tagad rāpjas tam seglos, re, cik stalti turas, neteiksi, ka vecs vecis.

Saposies arī, kā jau ciemiņus gaidot. Jo Sileniekam liekas, ka tie slavenie rakstnieki braukuši arī pie viņa.

Nudien viņš ņems un uzaicinās uz brīdi pie sevis, viņam ir svaigi izsviests medus, un Silenieka gotiņas gardais piens slavens plašā apkārtnē. Silenieks izlaiž no sava pagalma stalts un smaidīgs kā brūtgāns, to smaidu gan, bez šaubām, tālākie kaimiņi redzēt nevar.

— Nu tad es arī iešu. — Mētra domās lād Silenieku.

Gausi, gausi viņa iziet uz ceļa, tad pieliek soli, lai redz Katrīna, ja tai nāk prātā skatīties paka], — bet, tiklīdz m ā j a s gabaliņā un klāt meža stūris, Mētra iegriežas tur un atlaižas sausajā sūnā, kas tā izkaltusi, ka lūst brakstēdama. Viņa gaida. Viņai jāgaida.

Bet Silenieks uzcītīgi min divriteņa pedāļus, un braucamais rīks nes viņu tuvāk un tuvāk PriežbOģiem un tiem literatūras svētkiem, kādiem tur būs notikt.

Un mīlīgā p u s a u d z e Mētra, kura Sūpolos uz kumodes a t s t ā j u s i savu m ū ž ā pirmo puķu pušķi, turpat — v a r b ū t uz g a l d a , v a r b ū t uz krēsla, varbūt vadzī uzsviestas — pametumi s a v a s bailes un nedrošību, un kaunu p a r skaidriem meliem. Mētra visai veikli iestāst ī j u s i sev, ka tie ir tīrie nieki, v i s a s meitenes skrien uz ballītēm, kāpēc tikai viņa ne? Un īstenībā pie visa vain o j a m a m a m m a , ja v i ņ a būtu m ā j ā s , Mētra varbūt pateiktu viņai visu patiesību.

V a r b ū t . J ā , varbflt.

Priežu ielokā k a r s ē saule. Mētra paskatās pulkstenī.

Vēl ilgi j ā g a i d a ^ Stulbais Silenieks, viņa dēļ t a g a d . . .

Mētra d u s m o j a s , bet d u s m u vaininieks to nejūt. Divritenis skrien uz priekšu, Sileniekam ap sirdi tā, ka gribētos ko līksmu uzsvilpt. Silenieks runāsies ar saviem draugiem dzejniekiem. Svārku kabatā viņam papīri, labākie no j a u n u z r a k s t ī t a j i e m dzejoļiem. Nevar būt, ka tie n e k a m nederētu, nevar būt, ka rindas, kuras apkārtnes ļaužu acīs izspiež a s a r a s , atstātu vienaldzīgus dzej a s gardēžu p r ātus.

Un p a t , . , P a t ja Sileniekam šoreiz nelaimēsies gut dzirdīgas ausis savai dzejai, tad tomēr viņš

būs pabijis ī s t ā s lielās poēzijas tuvumā. Silenieks nav egoists un skauģis, p a t s viņš par to cieši pārliecināts, — viņš, saņēmis j a u n o žurnāla numuru, jauno dzejoļu grāmatu, laga visu pēc kārtas, v a i r ā k a s reizes, viņš šūpojas ritmiskajos vārdu viļņos, un to, ko viņš nesaprot, kas viņa p r ā t a m par miglainu un modernu, — arī to viņš rauga saprast visiem saviem spēkiem, un vienmēr viņš j ū t a s laimīgs, kad labu dzeju izlasījis. Un šopēcpusdien viņš arī grib klausīties, un tāpēc Silenieks nepiekūst, sava uzticamā divriteņa pedāļus mīdams. Vai nu tālu, drīz Priežbogi, drīz tikšanās. Katrīnai taisnība, viņš brauc kā brūtgāns, jo yiņam taču jātiekas ar mūžam jauno un skaisto daiļavu dzeju.

Priežbogos četrdesmito gadu beigās atradās pat kolhoza centrs. Tagad tur ir mazs veikaliņš, kurā tomēr, tāpat kā lielajos, reizi dienā tiek pievesta pavisam svaiga maize un retumis ari vēl citas mantas, kuras spēj ieinteresēt pat steidzīgus tālumu skrējējus, kuri brauc no Rīgas vai uz Rīgu, vai diez no kurienes un diez uz kurieni, visa zeme sasvītrota ar ceļiem, mūža nepietiek, lai tos izbraukātu. Viņi, šie skrējēji, apstājas pie veikala, ieiet iekšā, iet pie plauktiem un ilgi rakājas tur, un, vai zināt, bieži atrod kaut ko pirkšanas cienīgu! Pārdevēja noskatās neiejaukdamās, kaut arī pēc pircēju aizskriešanas viņai visi plaukti jāpārkravā. Kas pārdevējai, vai laika trūkst? Priežbogos nav daudz iedzīvotāju, un tie paši nemaz katru dienu nenāk uz veikalu. Pārdevēja neļaunojas, kad pavisam klāt pie viņas samteņu dobēm apstājas atkal jauna mašīna. Kādreiz viņa domā, kā būtu, ja viņa strādātu Rīgā, bet tad sabīstas no tādas domas. To viņa vis nevarētu, tik daudz cilvēku — un visi sveši!

Un vēl Priežbogos ir mazs klubs, kuru vada briesmīgi enerģiska sieva. Ja viņas te nebūtu, nebūtu arī kluba. Kamēr viņa būs, klubs pastāvēs. Enerģiskajai sievai nepatīk bailes, bet sava kluba un tā dzīvotspē jas labā viņa gatava balles rīkot vai ik nedēļu, lai nāk paši un sveši, lai danco un līksmojas, toties, kad kolhoza priekšsēdētājs gribēs kustināt jautājumu par kluba slēgšanu, viņam pretī celsies daudzas protesta balsis, jo uz ballēm taču nenāk vecīši. Un jaunieši laukos jāpietur visiem spēkiem, tas katram vadītājam zināms cieti kā vecajos laikos iesvētāmajam ticības locekļi.

Tāpēc klubs pastāv, un ziemas enerģiskā sieva, iepazīstieties, vārds viņai ir Klāra un gadi kādu tiesu pāri sešdesmitajiem, rīko vakarēšanas, un viņas slepā mīlestība ir literatūra, sevišķi dzeja.

Klārai pēc ilgas r a k s t ī š a n a s un zvanīšanas, un vienkārši l ū g š a n ā s ir izdevies pierunāt galvaspilsētas rakstnieku grupu, lai tā atpakaļceļā no Talsiem iebrauc mazajos Priežbogos tikties ar turienes dzejas mīlētā jiem. Ir taču jaukā a t v a s a r a , un Priežbogi ir tepat pie jūras, gaiss kā zītars, elpo, acis aizvēris, un jūti, ka tevī alpām vien nāk iekšā pati veselība.

Viesi Priežbogos ir gaidīti.

Klāra saviem mazdēliem — jo dēli tādiem pasākumiem ir par lielu — likusi nocirst divus jaunus bērzi ņ u s un piesliet pie pelēkās kluba m ā j a s durvīm. Viņa pati kā m ā c ē d a m a uzzīmējusi trīs afišas un nogādā jusi t ā s lielākajās laužu sapulcēšanās vietās, lai visas acis redz, lai cilvēki a u j k ā j a s un nāk šurp. Un nāk, nāk j a u arī, šejienieši n a v nekādi tumsoņi. Klāra redz viņus n ā k a m , un sirds viņai pukst pacilāti. Nebūs tukša zāle, nebūs j ā k a u n a s pilsētas ciemiņu priekšā.

Klārai p a š a i sava m a z a istabiņa, t a j ā ir .galdiņš, bet uz tā krūze ar pienu, nesen m ā j ā s no ledusskapja izņemta, un brūna māla tasītes, un balta maize, kuru Klāra pati cepusi. Klārai m ā j ā s slikta krāsns, maize drusku sakritusi, un Klārai bēdas par to. Kad ciemiņi ķersies klāt, viņa ļoti atvainosies. Bet, ja arī maize īsti negaumēs, bez v a i n a s toties ir medus. Vesela kāre spīd dzijā šķīvī, daža šūnu actiņa viltīgi pavērusies, bet citas vēl nogaidoši ciet. Klāra pati lepna uz cienastu, un, kad piebrauc Silenieks, piere drusku norasojusi, Klāra ved viņu rādīt.

— Rupjo maizi v a j a d z ē j a .

Klāra aizvainojas.

— Kas baltajai vainas?

Nu viņiem abiem vienlaik ienāk prātā pagājušie gadi, kad vienkāršs baltmaizes kukulis nozīmēja svētkus mājā. Bet nebija šis kukulis tik vienkāršs, tas bija cepts ar mīlestību, un bērniem acis s p ī d ē j a . . . Par ko viņiem tagad spīdētu acis?

Tas ir labi, ka bērni tagad aug vieglāk, tas tikai vairs nav labi, ka viņi reizēm izaug pavieglāki.

Viņi apsēstas. Klārai prātā nenāk piedāvāt Sileniekam pienu, un Sileniekam prātā nenāk ko tādu sagaidīt. Tas ir citiem domāts, tas piens un tas medus, un tā baltmaize, kuras vietā, kā Silenieks teica, labāk būtu rupjmaize bijusi.

Spainī rozes. Labi vien, ka Silenieks nav braucis šurp ar puķēm. Varētu gadīties, ka Klāra par viņu pasmietos.

— Vai tas ir labi, ka pēc rakstniekiem rīko dan čus? — Silenieks jautā.

— Kā, ko, kāpēc ne? Jaunatnei arī v a j a g savu priekul Klāra labi saprot jaunatni, kad darīšana ar viņas mījo klubu. Savās mājās viņa ne tik tuvu nav saprotoša, un abi mazdēli, tie paši, kam meijas bija jāgādā, dabū noklausīties sprediķi, kad magnetofons par ska|u uzlikts. Lielie, vecie, viņi nesaprot, ka magnetofonu nemaz nevar klusu klausītiesl — Viņi nāks šurp tikai izlēkāties.

— Cits atnāks, dzirdēs arī dzejniekus.

Klāra būtu priecīga, zālītē vairāk jaunu seju ieraugot. Viņa būtu priecīga par Mētru, ja tā, sacīsim, nesē dētu tur saules piegozī, kur galva drīz var durna kļūt, bet nāktu tieši šurp. Nenāk jau. Mētrai dzeja vienaldzīga. Tad jau drīzāk Hilda kādreiz pašķirsta dzejoļu grāmatiņu, un vienu reizi, vai zināt, Vilmārs arī turēja rokā kaut kādu krājumu, abas mājas sievietes tad bija ļoti pārsteigtas.

Varbūt, kad Mētra iemīlēsies, viņa arī lasīs.

Tad jau iznāk, ka tagad viņa nemaz nav iemīlējusies?

Pati Mētra teiktu, ka ir gan. T a s ir, klusētu, raudzī tos zemē sev pie k ā j ā m , un vaigi viņai būtu pietvī kuši. Vai tā būtu vai nebūtu īstākā atbilde? Jā, siržu lietas, siržu lietas, t ā s ir sarežģītas.

— No centra arī būs, — Klāra saka. — Kultūras nama d a m a s m a n j a u t ā , ar kādiem burvju vārdiem es pilsētniekus d a b ū j u s i šurp! — Viņa apmierināta nosmejas. — Es saku, tā vēl nav, ka m ū s vairs par cilvēkiem neturētu. M a n t ā d s prieks, mums šodien svētki!

Ar tādiem vārdiem viņa apsveiks atbraucējus. Tagad Klāra p a s k a t ā s Sileniekā ciešāk: — Tikai tu ar tiem saviem dzejoļiem, ko? Nevajag, ko?

Silenieks norij s ā j u kamolu. Tāda viņa ir, Klāra, kura pati Silenieka v ā r s m a s klausījusies, kura agrāk, iekams «uz vietām» nebija nostiprināti un aprobēti «īsti» m i r u š o izvadītāji, lūgtin lūdza nākt Silenieku, t a d viņš viņai bija diezgan labs. Un ja vēl padomā, ka agrākos g a d o s Klāra viņam it cieši patikusi, nē, tikai patikusi, Silenieks gan ir dzejdaris, bet arī tikum ī g s ģimenes cilvēks, un, ja viņš kādā savā dzejolī salīdzināja Klāru ar ziedošu ievu pavasarī, tad viņam tomēr prātā n a v nācis kādu balti starojošu zaru noļ lauzt, lai gan viņos laikos tai diezin vai būtu bijuši lieli iebildumi. Bet t a g a d viņa saka, nevajag, un iedur I Silenieka vecajā, g o d ī g a j ā sirdī ar mazu ad»atiņu, arī [ sapīte ir maza, ļaunu Klāra nav domājusi, un tomēr | Silenieka svētku prieka zilajai debesij pārvelkas mākoi nītis. Varbūt tā pareizāk, stipra saule žilbina acis. j Bet, vai zināt, kad cilvēks vecs nāk, viņam vairāk kāI rojas saules un t ā s siltuma.

— Ko? — Klāra gaida atbildi.

— Nebēdā, nevajag.

— Nu jā, pats saproti, viņiem tur pilsētā ir citādāk.

— Kā tad, kā tad, — Silenieks loka galvu, bet viss viņam izskatās tāds kā apdzisis, un Klārai kļūst viņa žēl. Viņa grasās teikt, k a . . . bet veras durvis, bez klaudziena, tas nozīmē, ka iekšā nāk persona, kas sevi uzskata par svarīgāku nekā Klāra, kura beigu beigās ir tikai panīkuša klubiņa vadītāja.

Tās ir dāmas no centra, viņām līdzi garā, baltā papīrā satītas puķes, pa gabalu redzams, nojaušams, ka rozes, vai tad dāmas no centra atļausies ko necilāku?

Un Klāra neko nepasaka Sileniekam.

Dāmas viena par otru priecājas, cik šeit pie Klāriņas patīkami vēss, un steigšus sprauž savas rozes iepriekš sagādātajām blakus. Abas viņas no galvas līdz kājām ģērbušās pašā gaumīgākajā importā, kādu šovasar spējušas patērētāju biedrības, un mati viņām svaigi frizēti. Reta rīdziniece var līdzināties šīm ciema skaistulēm. Būs ciemiņu vidū kāds jaunāks dzejnieks, diez kā viņam ies. Lai gan abas atbraucējas ir kārtīgas sievietes, nedomājiet, nu, bet paflirtēt var iepatikties katram. Un kas cits var iznākt, atbrauks mašīna, aizbrauks mašīna, uzvandot gaisā putekļus; tie ātri nosē dīsies, un ātri pagaisis atmiņas, ja kāda vispār būs aizķērusies.

— Klāriņ, vai jūs domājat, ka cilvēku pietiks?

— Klāriņ, vai nevajadzēja pīrāgus izcept? Un zivis, viņi prasīs zivisl — Kur lai es tās zivis ņemu? — Klāra jautā.

Viešņas smejas un rausta plecus.

— Rīdzinieki vienmēr domā, ja jūra tuvumā, zivīm jābūt!

Silenieku viņas izliekas nemanot, turklāt nemana tik uzkrītoši, ka tas pēc brītiņa iziet laukā. Tiešām, kas viņam pie kluba vadītājas darāms, tādam pašam apmeklētājam kā visi? Viņš grib iet zālītē, bet tad apskatās, ka tā vēl tukša, nevienam nepatīk bez laika apsēsties krēslainajā telpā. Ai, ai, Klāra, ilgi jums nenoturēt šo klubiņu. Atbrauks priekšniecība, ieraudzīs nelāgos plankumus pie griestiem, tie vēl no ziemas, kad tas trakais atkusnis uznāca un laikus nebija nošķūrēts jumts. Protams, tur nebūtu nekā jauna, ja priekšniecība, plankumus ieraudzījusi, sāktu stādīt tāmi remontam. Bet viņi liks klubu slēgt. Kā novecojušu un neperspektīvu. Jo cik tālu līdz j a u n a j a m kultūras namam? Un k u r a m m ā j ā s nav sava televizora, un, ja paskatās Klāras p a s ā k u m u plānā, kas tur tāds īpašs sarakstīts?

Protams, Klāra cīnīsies kā lauva. Bet šai lauvai nav vairs j a u n ī b a s spēka. īstenībā viņai vienkārši jāiet pensijā.

Nedomāsim t a g a d par pensijām. Un, ja iekšpusē krēslains, t a d ārā saulīte ripo pa zemes virsu.

Laiks iet uz priekšu, nu jau tas pāri svītrai, uz kuras v a j a d z ē j a sākties dzejas sarīkojumam. No viesiem nav ne miņas. Un ja nu viņi neatbrauc, Silenieks domā, viņš uztraucies varbūt vēl vairāk par Klāru. Bet te atskrien divi puišeļi, tie vēstī, ka braucot, nupat apstājušies pie veikala un jautājuši. Puišeļi negatavoj a s klausīties dzeju, bet viņi ir no tās sugas, kam visur jābūt klāt. V a r a t būt droši, arī pie dančiem viņi būs.

Silenieku pāršalc satraukums.

— Cik viņu bija?

— N u . . . pilna mašīnai Ja pilna mašīna, tad būs arī kāds no Silenieka iemī ļotajiem autoriem.

Mašīna piebrauc ar slaidu līkumu. Šoferis tūlīt meklē ēnainu vietiņu, pareizi, kas vēlāk sēdīsies ma šīnā, ja tā būs piekarsusi kā pirts? Lai gan iet jau uz vakaru. Tad dārgie ciemiņi gan nav domājuši ilgi palikt.

Silenieks neviļus paietas pretī, bet tālu netiek, no kluba traucas laukā abas kultūras darbinieces, Klāra aizmugurē, un smaidot apsveic atbraucējus. Kas pirmais brauc, tas pirmais ma], Sileniekam

iešaujas prātā, nē, uz šo gadījumu sakāmvārds nav attiecināms, ja tā ņem, pirmais ieradies viņš. Apsveic tie, kam uz to juridiskas vai izteikti morālas tiesības. Un labi, ka tā, ja Silenieks pagadītos pirmais, vai viņš maz zinātu, kas sakāms? Sīm jaunajām sievietēm tas ir asinīs. Un re, kā visi smaida, visiem patīk.

— Paraugiet vien, pat veci vīri atnākuši klausīties dzeju, — Silenieks izdzird runājam vienu no kultūras darbiniecēm, kad bariņš iet viņam garām. — Jūs pabrīnīsieties, cik pie mums dzeja populāra. Un ja vēl ievēro, ka ir ražas novākšanas laiks, kad ne tuvu visi interesenti nevar ierasties!

— Vajadzēja rīkot vēlāk, — saka viens dzejnieks, iesirmiem, kupliem matiem.

— Vienmēr atradīsies, ko darīt, — otrs iebilst. Sis te noteikti raksta izteikti modernu dzeju. — Pat Dzejas dienas iznāk kartupeļu laikā.

Viņi iet iekšā, Klāra pati pēdējā. Kultūrtrēģerienes tagad sauks pie galda, un atbraucēji domās, ka visu gādājušas viņas. Klāra . . . ko Klāra, neaicināta priekšā nelīdīs, var domāt, ka viņa ir apkopēja, kas arī saposusies rīdziniekiem par godu.

Sileniekam sametas Klāras žēl. Bet viņa nav godkāra. Viņai svētki ir tāpat, vienalga, kas aicinās pie galda, un šos svētkus viņai neviens neatņems.

Ari Sileniekam ne. Tiklīdz viņi sagājuši zālē, kur pēc neilgas kavēšanās sanāk ari dzejnieki, Silenieku pārņem liela pacilātība, viņam gribas smaidīt un domāt tikai svētdienas domas, jā, viņš kaunas pats no sevis, ka, ciemiņos lūkojoties, atceras medus kāri un ari, vai ciemiņi nav j a u t ā j u š i pēc rupjmaizes. Vēl viņš ievēro, ka Klāra nesēd pie apaļā galdiņa, kas nolikts zāles priekšā un uz kura ir vesels pušķis liliju. Bet tad viņš to piemirst un sāk klausīties, kā j a u n ā k a i s no dzejniekiem s t ā d a priekšā pārējos. Silenieka dēļ nebūtu vajadzīgs, viņš pazina tūlīt, tikai par vienu, tādu kalsnu un ar bārdu, kādu brīdi šaubījās, pēdējā laikā uzradies ļoti daudz dzejnieku ar bārdām, tās viņus dara vienādus. Vispār Sileniekam nav iebildumu pret bārdām, arī P u m p u r a m bija bārda un Andrievam Niedram, šim dzejniekam m ā c ī t ā j a m , un Rainim tāpat, jā, arī Rainim. Silenieks iegrozās ērtāk, un viņa krēsls nočīkst. Silenieks s a j ū t a s v a i n ī g s un, piedošanu lūgdams, paskatās apkārt, bet neviens laikam nav ievērojis, visus pārņēmusi dzejas burvība.

Tomēr p a m a z ir to visu. Klāra cerējusi, ka būs vairāk. P a t u k š a j ā telpā runātie vārdi izskan kaut kā sevišķi nozīmīgi. Un dzejnieki prot lasīt, viņu dēļ aktierus nemaz n e v a j a d z ē t u . Silenieks klausās no sirds un priecājas, ka maz ko nesaprot. Tāda jau ir dzejas būtība, dzeja laikam nedrīkst būt līdz galam saprotama kā atrisināts aritmētikas uzdevums, citādi zūd tās burvība. Silenieks atceras, kā agrā jaunībā meklējis dzejas k r ā j u m u s , p a g a s t a bibliotēkā bija tikai daži sējumi, bibliotekārs smējās un brīnījās, kā tad tā, puiša cilvēks — un peršiņas lasīt sadomāļis? Un citās m ā j ā s ari nebija, tāpat kā pie Sileniekiem, jo grāmatas toreiz bija dārgas, un kas būtu ļāvis tās pirkt Sileniekam, kurš toreiz dzīvoja pie tēva un strā dāja tēvam un kuram vajadzēja būt pateicīgam par to, ko viņam atmeta? Un g r ā m a t a s nedeva.

Apģērbties vajadzēja.

Vai grāmatas, pareizāk — to bads, nebija vainīgas, ka Silenieks aizgāja no m ā j ā m ? Viņš gribēja dzīvot pats un pelnīt pats, un par nopelnīto viņš p i r k a . , .

Nu skaidrs, ne tikai grāmatas. Un ne tikai dzeju.

Bet sakrājis viņš savos jaunajos gados bija diezgan, tikai tad uznāca karš, un liesmu vējš Jelgavā pa vienai vien aizšķira to lapas. Silenieks savas grāmatas vairs neredzēja.

Kādu daļu viņš ar lielām pūlēm sapircis no jauna.

Un raksta pats. Viņš aptausta papīrus svārku iekškabatā. Kā Klāra sacīja, lai viņš neiet pie dzejniekiem ar saviem darbiem? Bet vai Klāra tik labi var zināt, ko v a j a g un ko ne? Re, viņu pat sarīkojumu nelaiž vadīt.

Nē, to nu gan tās centra dāmas nepareizi. Atkal Sileniekam sametas Klāras žēl, tik žēl, ka viņam nemaz vairs nav dusmu. Sie taču ir svētki, kā teikts, arī viņa svētki, un slikti, ka viņš nenododas tiem ar visu sirdi.

Sarīkojums strauji iet uz galu. Dzejnieki saka, viņi negribot klausītājus nomocīt, un lasa savus darbus ļoti pieklājīgi, tikai trīs četrus dzejoļus. Izņēmums ir bārdainis, tas skaita vienu gabalu pēc otra, ne godīgu pārtraukumu netaisīdams, viņam varbūt bail, ka viņu tad nelaidīs pie vārda. Sileniekam pilnīgi bez pamata sametas žēl arī šī dzejnieka, kāda viņam šodien jūtīga un līdzcietīga sirds! Un viņš neskopodamies aplaudē, lai atbraucēji nedomā, ka šeit nesaprot jauno dzeju, un kaut Silenieks pats nemūžam tādu nerakstīs. Lasīšana beidzas, kluba dāma jautā, vai kādam kas vaicājams, un Silenieks paceļ roku.

— Lūdzu...

Viņš redz, ka dāma pieliekusies kaut ko saka vienam, tas izskatās svarīgākais no visiem. Silenieks tā samulst, ka mirkli stāv, gaisu rīdams, viņš pavisam aizmirsis, ko gribējis jautāt, bet nevar taču stāvēt kā cūkgans brīnumos vaļā muti. Ko jautāt? Vai, cik Silenieks t a g a d smieklīgs! Un ar katru mirkli viņš kļūs vēl smieklīgāks.

— Kāpēc mūsu dzejoļu g r ā m a t ā m tik mazi metieni?

Izglābās gan. Silenieks apsēstas atpakaļ čīkstīgajā krēslā, piere viņam slapja. Viņš nemaz nedzird, ko tur cienīgākais no dzejniekiem atbild, viņš zina no galvas, kā tad, metieni ir ļoti lieli, salīdzinot ar mūsu republikas iedzīvotāju skaitu, varbūt paši lielākie Savienībā . . . un nav jau tā, ka pietrūktu, tagad pat grā matu veikalos uz letes stāv dzejoļu grāmatas!

— Pie mums nestāv! — kāda sieva iesaucas.

Silenieks ir glābts. Kad ļaudis iet laukā un dzejnieki līdz ar viņiem (vairāk j a u t ā j u m u ieinteresētajai publikai diemžēl n e b i j a ) , cienīgākais tīri negaidot atrodas blakus Sileniekam.

— Man stāstīja, jūs rakstot dzejoļus?

Kas viņam to teicis? Karsta straume izšalc cauri Silenieka smadzenēm. Dzejnieks r a u g ā s viņā ar interesi.

— Jā, — Silenieks saka. — Rakstu. Kad iznāk.

Viņi apstājušies pie Klāras durvīm. Iznāk tīri dabiski, ka Silenieks ieiet līdzi un kopā ar visiem apsēstas pie galda. Viss vedas labi, kamēr galdu apstaigā piena krūze, un Silenieks pat iedrīkstas pajokot, ka Klāras gotiņai labs piens.

— Vai medus arī no pašas dravas?

Jautri, nesaistoši jautājumi. Pie tiem vajadzēja palikt. Vainīgs ir pats Silenieks, neviens cits. Viņš negaidot iesakās: — Bet mēs, biedri, vispār esam p a z ī s t a m i . . .

Dzejnieks skatās.

— Tā kā nevaru atcerēties.

— Neklātienē, — Silenieks smaida. — Es jums sū tīju dzejoļus.

— A, — dzejnieks saka. — Piedodiet, neatceros, |oti daudzi sūta dzejojus. — Ari viņš ir apmulsis, citādi tā nerunātu, ko, vai tad dzejoju sūtījumiem tiek pievienotas fotogrāfijas, ka saņēmējam visi vaigā būtu jāpazīst?

— Jā, jā, — Silenieks lēnīgi piekrīt. — Es domāju gan, tauta, kas tik daudz dzejoļus lasa, reizēm arī pati izmēģina roku, vai ne?

Pats jaunākais dzejnieks iesmejas. Varbūt atceras savu sūro sākuma gaitu? Bet varbūt tieši viņam iesā

kums bijis viegls. Ir vispārpieņemts un zināms, ka šodien jaunatne ātrāk tiek pie mērķa.

— Un jūs . . . esat drukājies?

— Nē, — Silenieks atbild. — Jūs nedrukājat.

Jaunais iesmejas atkal, un cienījamais dzejnieks pārmetoši skatās. Nav, nav ko pārmest, pats sāki runāti Vai nezināms, cik neganti var būt tādi vietējie grafomāni. Nē, gribēji izrādīt demokrātismu, lai cilvēks vienreiz mūžā pasēd kopā ar īstiem dzejniekiem.

Redzēsi, kas no tā iznāks. Un ja viņš sāk vilkt no kabatas d z e j o ļ u s . . .

Silenieks nebūtu to darījis, goda vārds, ne. Bet tas jaunais talants, nelabais viņu dīda, sirsnīgi pievēr šas Sileniekam: — Droši vien jums kādi dzejoļi ir līdzi?

Klāras acis signalizē. Silenieks neskatās uz to pusi, žēl. Jo nekādu prieku viņam vienalga nepiedzīvot.

— Daži i r . . .

— Rādiet šurpl — jaunais sauc. — Mēs paanalizē sim; varbūt jūs, — viņš vēršas pie cienījamā, — varētu ko teikt, jūs, izrādās, esat biedra dzejo|us lasījis jau agrāki Vai Silenieks nejūt, ka jaunais talants ķēmojas?

Viņam, lūk, gribas iegriezt tam vecajam. Jaunajiem bieži gribas iegriezt. Kad viņi, paši to nemanīdami, nonākuši cienījamos gados, viņi ļoti izbrīnās, kad citi jaunie viņiem atdara.

Abas centra d ā m a s r a u g ā s pārmetoši. Cienījamais dzejnieks atbīda piena tasi: — Seit gan varbūt nav piemērota vieta . . .

Silenieks s a g r a s ā s ņemt dzejoļus atpakaļ. Jaunais neļauj. Trešais dzejnieks, t a s ar bārdu, pagriež jezgai muguru un sāk pļāpāt ar vienu no centra dāmām.

Nabaga Sileniek, tu esi septītajās debesīs, vai tie šām tu nemani, ka krīti uz nerviem! Būtu vismaz tagad paraudzījies uz Klāru, tad tu saprastu uz vietas!

Nē, Silenieks ir akls un kurls pret visu pārējo, Silenieks domā, pienākusi viņa zvaigžņu stunda. īstenībā viņš to būtu nopelnījis. Jo Silenieks visu mūžu bijis kluss un malākāpīgs, tagad viņš tīri aiz elkoņa izvests plānvidū, tagad viņš dzirdēs, ko par viņa dzejoļiem teiks.

Bet mēs neklausīsimies. Tie ir stipri tukši vārdi, aiz pieklājības sacīti, jo ko citu darīsi, kad tā izgadījies, dzīvs vietējais dzejnieks, kuru nemaz tā negribas apcelt, atņemt pēdējo cerības stariņu. Jocīgi tomēr ir tādi vecīši, domā ļoti jaunais, talantīgais dzejdaris, kurš pie visa vainīgs, — kā viņi nesaprot, ka viņi sen izgājuši no konkursa. Šodien tādus dzejoļus neraksta un nelasa.

Nē, raksta un lasa gan, tikai jaunais dzejnieks to nezina. Tur tālu Rīgā viss ir citādi, tur cilvēki iet lī dzi laikmetam, šeit viņi aizķērušies aiz zemām kāpu priedēm, tādos te Priežbogos. Tos var pat rakstīt ar mazo burtu, kā vispārinājumu.

Lai autorei neviens nepārmestu veclaicību, viņa pasteidzas paziņot, ka arī neatzīst tāda veida dzejo ļus. Bet, ka citiem patīk, tur viņa savukārt nav pie vainas.

Vai Silenieks ir laimīgs vai nelaimīgs? Vajadzētu būt nelaimīgam, jo kārtējo reizi ticis pasacīts, ka viņa dzejoļus nedrukās, nedrukās, nedrukāsi Bet viņš ir laimīgs, jo dzirdējis pats savām ausīm, ka šie dzejoļi tomēr tiek apspriesti, un, tā kā spriedēji ir gudri, tad viņam netiek taupīts pa labam vārdam, pa mazai atzinībai. Labi jūs darāt, dzejnieki, jo Sileniekam tagad būs maza, dzīva uguntiņa, pie kuras sildīties, viņš domās un pārdomās jūsu vārdus, un, ticiet, viņš būs pateicīgs par tiem.

Tiešām.

To laikam iedomājusies arī Klāra, jo, kad automa šīna ar dzejniekiem un puķu pušķiem aizbrauc, Klāra neizteic Sileniekam pārmetumus, lai gan ass vārds viņai visu laiku bijis mēles galā. Viņa redz, cik Silenieks laimīgs, viņa nespēj to sarūgtināt. Lai taču

vecī tim tiek.

Ja mēs īstajā brīdī par citiem tā p a d o m ā t u . . . Un ja citi tādā pašā īstā brīdī padomātu par mums!

— Nu vēl tikai trūkst, ka tu paliec uz balli, — Klāra zobojas.

— Uz balli? Kāpēc uz balli?

— Tu jau tagad izskaties pēc jauna puiša. Spīd kā maijmēness.

Viņi vieni palikuši Klāras kambarītī. Centra dāmas aizbraukušas dzejniekiem līdzi, nē, neiedomājieties, aizbraukušas tikai līdz centram, un jocīgi būtu nebraukt, ja visiem pa ceļam.

— Klāra, vai tu vienreiz nevari uzrīkot vakaru tiem, kam pāri sešdesmitiem?

Klāra smejas.

— Un ko tu tad darītu?

— Dancotu, — Silenieks nopietni atbild.

— Mugurdanci? Tas tev arī būtu par šerpu.

— Smejies, smejies vien.

Klāra kravā nost t r a u k u s , liek tos grozā. Viss atnests no m ā j ā m , j ā n e s atkal atpakaļ. P r o g r a m m a s pirmā daļa beigusies, sekos otra.

— Tiešām, kāpēc tu domā, ka veciem cilvēkiem nev a j a g nekādu izpriecu? — Silenieks i e j a u t ā j a s kašķī gākā tonī. — Tie jaunie siseņi var pa m ā j ā m izlēkāties, viņiem, ka tikai m a g n e t o f o n s pie r o k a s . . . Vai mēs neesam nopelnījuši, ka m u m s tiek kas īpaši sarīkots?

Priekš k a m t a s klubs citādi pastāv?

Krūzīte notinkšķ K l ā r a s rokā.

— Tu t a s j a u n a i s . . . Neviens cits m a n ne vārdiņu nav bildis.

— Tāpēc ka gaida, kad bildīsi tu. Padomā, viņa tikai rīkos diskotēkas, v a i kā t ā s d u m ī b a s tur sauc!

— P a r dumību j ā s a u c tad, kad veci vīri un sievas sāk danci lēkt, — Klāra nikni atbild.

— Bet, kad Dziesmu svētkos vecie dejo, viņiem aplaudē kā nevienam!

— Tiem n a v mani un vēl mazāk tavi gadi mugurā, Vecs, kas j a u n a m pakaļ ķēmojas, izskatās pār mēru smieklīgs. — Kas tad ķēmojas? — Silenieks jautā. Viņam l i e k a s . . . nē, nevar būt, ka Klāra grieztu valodu uz to pusi I . .

— Tādi p a š m ā j u dzejnieki, piemēram, — Klāra vairs nevaldās, visvairāk tāpēc, ka Silenieks sācis kritizēt viņas klubu. Un tāpēc, ka viņš tik nejauki smīn. Nu, ilgi tu m a n nesmīnēsi!

— Kādi dzejnieki?

— Kaunēties tev v a j a d z ē j a līst pie viņiem ar saviem pantiņiem!

— Es nelīdu, viņi aicināja, — Silenieks lūko aizstā vēties.

— Jā, jā, es jau redzēju, tikai tu nesaprati.. Smējās par tevi. Tās centrinieces man saka, nu kā nav kauna bāzties atzītiem dzejniekiem virsū ar saviem smērējumiem.

— Vai tā viņas teica?

Klāra paloka galvu.

Iestājas grūts klusums. Silenieks grib iet laukā, bet šajā mirklī viņš nespēj soli paspert. Kā Klāra tā drīkst runāt, tagad, Silenieka zvaigžņu stundā, kad nupat viņš vēl tik laimīgs bijisl Bet vai maz bija? Vai neizlikās pats sev? Vai necentās no viesu sacītā iegaumēt tikai to, kas tīkams?

Ai, kāpēc viņš vilka no kabatas dzejojus, kurus pats vēl vakar, aizvakar rūpīgi pārrakstīja skaidriem

burtiem, lai cits varētu salasīt? Kāpēc, ja ari pārrakstīja, neatstāja sev vienam, ko vientuļās stundās pārcilāt? Ko viņš vēl cerēja, gadiem un gadiem pieklājīgi atraidītais pašmāju dzejnieks? Kādu atzīšanu viņam v a j a g tagad, vecumā, ar vienu kāju kapā stāvot? Gan jau kādā reizē, kad tuvākiem kaimiņiem godības būs un paši vien salasījušies, uzaicinās arī viņu un, kad prāti pacilāti un mazuniek iesiluši, lūgs noskaitīt kādu no pazīstamajiem pantiņiem, to par jūrnieka līgavu un kaiju virs jūras, un kas nu vēl viņiem labāk p a t ī k . . . Vai tev nepietiek, vecais nelga? Vai tu neaptver? Nu tad saņem arī to lielo vilšanos un apziņu, ka par tevi smējās pirmīt, bet varbūt smejas vēl tagad, atceļā uz Rīgu, pārcilājot dienas iespaidus.

— Viņi smējās, — Silenieks saka. — Nu, un tu — arī smējies?

— Man tu liec mieru, — Klāra vairās. Viņa jau no žēlo savus vārdus. — Es neskaitos. Bet es tev pirmīt liku pie sirds, tu nenāc placī ar s a v u . . . Mēs viņus no pašas Rīgas a i c i n ā j ā m . . . ne tāpēcl — Lai viņi manās dumībās klausītos, — Silenieks papildina izcili rāmā balsī. Būs sapratis? Izvelk no kabatas nelaimīgo dzejoļu žūksnīti un lēni sāk plēst kopā, arvien smalkāk un sīkāk, ari pats arvien vairāk iekārsdams.

— N e b ū s . . . nebūs vairāki — viņš aprauti runā.

— Te, redzi, skaties, cauri ir ar tām peršām, cauri ar tiem pantiņiem! Lai neviens vairs nevar par Silenieku smieties…

— Rimsties! Kā sadzēries būtu!

Tas ir nepatiess apvainojums. Silenieks savā mūžā nav bijis sadzēries. Viņš vēl mēģina plosīt un plūkāt nelaimīgos papīriņus, taču smalkāk vairs nav iespē jams, un beidzot viņš plašā sējēja žestā izkaisa tos pa visu Klāras kambarīti.

Un pats iziet laukā, un pleci viņam raustās. Klāra raugās pakaj. Zemē guļ baltas pārslas. Klārai tās tū līt jāslauka kopā, kluba v a d ī t ā j a s istabā tādu nejēdzību nedrīkst būt. Bet viņai nav dusmu uz veco, dumjo Silenieku. Kas varēja zināt, ka viņam tā ķersies klāt. Bet izdomājis arī, «tiem, kam pāri sešdesmit»! Tad, kad ir pāri sešdesmit, v a j a g sēdēt m ā j ā s un klausīties radio.

Vai skatīties televizoru, ja jaunie nav aizņēmuši visas vietas un ja viņu izvēlētā programma atbilst tavām interesēm.

Sileniekam ir kā radio, tā televizors, ko viņš iedomājies!

Divas braucošas dāmas, Hilda un Miliča, palikušas kājniecēs.

Tas ir, ne jau pavisam, ko jūs, tikai uz brīdi, kamēr kolhoza mehāniskajās darbnīcās gudru vīru rokas cen šas vērst par labu viņām nodarīto kara skādi. Nāca viens nejēga, saprotams, pa mazāk svarīgu ceļu, un grieza uz šoseju, un tur, ziniet, gadījās Milicas volga.

Nav noticis nekas šausmīgs, bet durvis ir, kā šoferi saka, ieklemmētas, un, protams, arī iedobums tām ir.

Hilda ļoti satrūkās, tā bija pirmā katastrofa viņas mūžā, un viņa tikai neskaidri atceras, ka Miliča karojusi kā lauva. Pārkāpējs pats par lauvu negribēja izrādīties, tas bija stipri nobijies pārkāpējs, viņš tūlīt vilka maku no kabatas, bet Miliča teica, stop, pagaidiet, nekas nebūs, man tie jūsu rubļi nav vajadzīgi, man vajag, lai durvis saved kārtībā un dobumu izbaulē. Un par to, kas pēc tam būs jāpiekrāso, jūs man ari samaksāsiet.

Tā viņas nonākušas šeit, kur volgu savedīs lietojamā kārtībā, un te viņām jāgaida, kamēr vainīgais dabū īstos vīrus. Jo ir jau vakars un vīri katrs savās mā jās, vismaz jācer, ka tā, citādi var iznākt liela meklē šana.

Kaut varētu dabūt padzerties, Hilda domā. Varbūt Milicas pirmīt vārītā pārāk stiprā kafija vainīga, varbūt ne, diena taču kā ceplis. Darbnīcās droši vien ir kāds krāns, bet Hilda nedzers to ūdeni, pat ja kāds nāktu un laipni piedāvātu, viņai šķiet, ka tas var gar šot tikai pēc benzīna vai eļļām. Tāpēc viņa nekust no vietas un tikai laiza kalstošās lūpas, un tās, bez šaubām, kalst vēl vairāk. Te tev nu ir sods par vieglprā tību, viņa ļauni domā, saki vēl, ka dieviņš debesīs visu neredz.

— Miliča!

— Jā?

— Tā man vajadzēja, — Hilda saka.

— K a s . . . ko vajadzēja? — Miliča paskatās, saprot, pasmejas. — Ko tu! Kas tev, stundu ātrāk vai vēlāk…

Tas sods trāpījis mani, un es tev teikšu, tas ir netaisns!

Es taču t i k a i , . .

— Ak, Miliča, — Hilda nopūšas, — ja ari Ārīgo tevi vēl kādreiz lūgs mani nolaupīt, tad neuzklausi viņu!

— Tikai ja viņš taisīsies tevi vest pie altāra.

— Nemuļķojies.

— Vispār tu nebūtu ne pirmā, ne pēdējā, kas šķiras.

Un Mētra ir liela diezgan, viņa saprastu. Un Vilmāru ari zemestrīce neizkustinās no viņa stiprajiem pamatiem. Bet tu jau pati laikam negribēsi.

— Nu protams! Kā tikai tev tādi nieki lien galvāl — Tad jau tiešām labāk, ka tu pārtrauc, — Miliča prāto. — Kas tev īsti ir pret nabaga Ārīgo? Viņš ir smuks puisis, pēc sava prāta viņš tevi mīl kā traks, un tev tieši der tāds jūsmotājs, pati tu esi tīrās smadzenes, un, kaut tu saki, ka tev gribas, lai pažēlo, tu jau paļautos tikai īsu brīdi, tad atkal galva būtu gaisā un tu diktētu savus nosacījumus. Ārīgo tev klausītu kā sunītis.

— Beidz.

— Es jau beidzu, — Miliča sēri noteic. — Es redzu, nekas te nav d a r ā m s . Ja cilvēks negrib būt laimīgs, ar varītēm viņu neviens tādu nepadarīs.

Milicas vārdos ir tik daudz līdzcietības, ka Hildai pašai sametas sevis žēl.

— Es domāju, neviens nav pilnīgi laimīgs, — viņa saka.

— Pilnīgi! Pilnīgi! Nu protams, ne, bet viņš vismaz pūlas būt tāds. Nu tad meklē vien apmierinājumu savā darbā, — Miliča nopūšas, — un lai dieviņš tev palīdz. Man nudien skumji, ka ar tevi tā notiek, tu esi briesmīgi labs cilvēks, bet dzīvē tu nekā neapjēdz. Un kā tikai tu varēji apprecēties ar Vilmāru! Viņš taču pilnīgi nesaprot tevi!

— Un tavs Hugo tevi saprot? — Hilda aizkaitināta jautā. Absurdi, vai ne, mēs paši drīkstam krāpt savus tuvākos, bet nedod dievs citam aiztikt tos kaut ar spārna spalviņu.

— Nesaprot jau arī, — Miliča piekrīt.

— Tad tikai meklē citul — Ko tul Hugo bez manis būtu pagalam, — Miliča saka, kā vienmēr, kad iznāk runa par viņas laulības dzīvi, un Hilda domā, varbūt Milicai taisnība.

Ka Vilmārs nebūtu pagalam, par to Hilda ar mieru likt roku ugunī.

Saule tveicē, jau zemu pie apvāršņa, bet tveicē. Nē, ja šī svelme nebeigsies ar n e g a i s u l . . .

Asfalts zem kā jām k|uvis mīksts, tāpat kā Rīgā, kur to cauru dienu valcē augsti un zemi papēži, katrs savas zīmes atstājot. Arī Hildas augstie papēdīši sadurstījuši mehānisko darbnīcu asfaltu. Mašīnu salabos, viņas

aizbrauks, šie mazie caurumiņi asfaltā paliks. Paliks, nepaliks, kāda nozīme, it kā kādam tas varētu būt svarīgi.

Grāvmala apaugusi mēļziedainiem dadžu krūmiem.

— Mētra jau gaida mani mājās, — Hilda saka. — Es teicu, es būšu pievakarē.

— Nu, un būsi vakarā, — Miliča nervozi attrauc.

Viņa skatās turp, kur viņas mī]ā volga tagad svešās rokās cenšas atgūt savu eleganto izskatu.

Saprotams, Hugo pamanīs, lai cik labi lāpīts. Hugo parūks un nomierināsies, nē, no Hugo Milicai nav bail, tomēr viņai ir šķībs garastāvoklis. Gribēji labu, nekas neiznāca. Vēl šitam ausainim no krūmiem bija jāizlien. Miliča jūt, cik milzīgi viņa nogurusi. Tiesa gan, darbs tā nenogurdina kā bezmērķīga stāvēšana.

— Iesim paskatīties, cik viņi tālu.

— Ej, es pastāvēšu.

Miliča izteiksmīgi parausta plecus un aiziet, un Hilda paliek viena, piespiedusies pie kaut kāda šķūņa sienas, diezgan nelaimīga figūra, nekādas līdzības ar cienījamo dakteri Bataragu, cilvēku savā vietā.

Nu, bet pašlaik Hilda nepavisam nav savā vietā.

Vilmārs p a t s ir v a i n ī g s , jā! Tāpēc ka viņš tik vienaldzīgs pret visu, k a s ar Hildu notiek ā r p u s mā j a s .

V i ņ a m v a j a d z ē t u s a p r a s t , ka sieviete, kaut viņa desmitreiz būtu ā r s t e un ķirurģe, dzīvē var pēc kaut kā ilgoties. Nu j ā , V i l m ā r s pārliecināts, ka viņiem viss kārtībā, visa pietiek s a p r ā t a robežās, viņi s t r ā d ā un normāli a t p ū š a s , n e v a r taču l a u l ī b a s s e p t i ņ p a d s m i t a j ā gadā turēties viens otra d r ē b j u stērbelēs. Nevar sievai ikdienā zvērēt mīlestību un skūpstīt roku, kur neviens neredz.

Kā t a d , kā t a d ! Bet vai v i ņ š ir p a j a u t ā j i s Hildai, vai viņa tomēr n e g r i b tieši tā — lai viņai ķeras stērbelē un skūpsta roku, m ā j ā s pēc d a r b a pārnākot? Un, pat ja viņa teiks nē, to v a j a g darīt, jo teorētiski Hilda nezina, k ā t a s b ū t u , j a . . . Nē, V i l m ā r s nemaz nemēģina, viņš p ā r l i e c i n ā t s p a r savu sievu kā par drošu mūra sienu.

R a u g , ja m ē s tā pieejam j a u t ā j u m a m , m u m s uzreiz kļūst m i e r ī g ā k a s i r d s a p z i ņ a . Patiesi, viss atkarīgs no tā, no k u r a s p u s e s m ē s j a u t ā j u m a m pieejam. Hilda nav nogrēkojusies. Ā r ī g o dēļ viņa n a v pametusi novārtā m ā j u un ģimeni. Arī šodien n a v noticis nekas briesmīgs, m a š ī n a tūlīt b ū s kārtībā, viņas laidīsies tālāk, Hilda p ā r b r a u k s m ā j ā s , Mētra gulēs, Hilda pēc paraduma mirklīti p a s t ā v ē s pie meitas, ieklausīsies t ā s elpā.

Bet rīt no p a š a rīta v i ņ a s ies, nē, skries uz jūru, visu garo dienu v i ņ a s b ū s kopā. V a k a r ā atbrauks Vilmārs, un svētdien viņi uz a t v a d ā m uzrīkos ekskursiju. Nē, labāk sestdien, lai svētdiena paliek atpūtai, tā ir pēdējā a t v a ļ i n ā j u m a diena, neaizmirsīsim. J ā p ā r o r i e n t ē j a s uz darbu.

Uzpūš v ā r g a vēsmiņa, nudien kā ar pēdējiem spē kiem, un Hilda jūt, cik noputējusi, cik izkarsusi, cik nogurusi ir.

Milicai vēl jāaizved viņa līdz Sūpoliem un tad jā skrien atpakaļ uz Rīgu. Miliča teica, Vilmārs zvanījis Hugo. Miliča vēl dabūs rājienu no Hugo. Tā Milicai v a j a g , atradusies svešu likteņu lāpītāja.

Ar visu saplukušo garastāvokli Hilda klusītēm Iesmejas.

Mētra ir pārkarsusi, nogaidījušies, nogurusi. Viņai nebija licies, ka tas ir tik briesmīgi — gaidīt.

Varbūt tāpēc, ka Mētra savā mazajā dzīvē maz arī gaidījusi.

Māte un tēvs nāk no darba, vai viņus īpaši gaida? Kad Mētra bija maziņa, pie viņiem nāca auklīte.

Mētra auklīti nemīlēja. Kā lai mīl svešu cilvēku? Viņas gāja staigāt, auklīte veda Mētru parkā un apsēdās uz soliņa, spēlējies nu, viņa teica Mētrai, un tā lasīja nokritušas lapas, lasīja zīles; kad viņas gāja projām,

aukle kārtīgi p ā r b a u d ī j a Mētrai kabatas, «tā ka tu man mēslus m ā j ā s neaiznes». Kad Mētra paaugās, Hilda saprata, ka nu meitene var iztikt viena. Kad vecāku nebija mā jās, Mētra darīja to pašu, ko būtu darījusi tēva un mā tes klātbūtnē, mācījās, skatījās televizoru, ja palika garlaicīgi, aizskrēja pie draudzenēm, viņai pašai bija sava atslēga. Mierīga un patstāvīga Mētra vadījusi savus skolas gadus.

Tagad viņa sēd viršu nokalnītē un gaida. Virši tūlīt ziedēs, daži mē|ie zvaniņi jau veras va|ā. Mētra viršus neievēro, viņai acis nav uz apkārtnes skaistumu. Varbūt ar laiku atvērsies, varbūt ne. Cik daudz cilvēku mūžu nodzīvo pusviru acīm, paši nejuzdami, ka pietrū cis kaut kā. Bet nejūt taču tā trūkumu, kā nekad nav bijis.

Cik karsti, cik briesmīgi karsti!

Varētu Mētra paiet dziļāk ēnā, bet tad viņa neredzēs to ceļu, pa kuru jābrauc Egmontam. Viņš var pabraukt garām. Ko tad Mētra iesāks? Visu mūžu viņa nekā nav zinājusi par Priežbogiem, vai nu tādi pasaulē ir, vai ne, taču tagad tie kļuvuši aplam svarīgi. Tāpēc Mētrai jāsēd karstumā un jāgaida. Es celšos un iešu mā jās, Mētra prāto, briesmīgi man v a j a d z ī g s tāds baj ļuks, viņa domā atkal un atkal sapūtusies un nikna un labi zina, ka neaizies nekur, tupēs te un gaidīs Egmontu, kamēr tas iedomāsies braukt, jo viņu jau neviens nedzen no m ā j a s laukā bez laika un jēgas.

Muļķa Katrīna, muļķa vecene. Muļķi viņi tur Priežbogos ar savu rakstnieku pēcpusdienu, priekš kam tādi rakstnieki jā vada apkart kā podu vezums pa tirgiem, lai sēd mājās un raksta savus romānus, dzejoļus un ko nu kurš sacer un lai gaida, kad viņa g r ā m a t a s pirks.

Mētra sāk skaitīt garāmskrejošās mašīnas. Visu laiku brauca kā bez sajēgas, tagad to skrējiens rādās aprā vies, nevar vien sagaidīt, kamēr atkal kāda ierūksies.

Mētra skatās rokaspulkstenī, cik gausi sekunžu rādī tājs lēkā pa savu mazo apli. Pagaidījusi, kamēr tas vienu reizi noskrējis, viņa dziļi ievelk elpu un aiztur to: cik ilgi izturēs? Nu r ā d ī t ā j s pavisam stāv uz vietas, Mētrai elpa ar varītēm laužas uz āru, ar varītēm viņa to aiztur, ko niekus, minūti neizcietīs? Vēl pavasarī skolā varēja izturēt pusotras, nudien.

— Ko tu te tupi?

Mētra pasit galvu uz augšu, elpa izlaužas ar grū dienu.

— Sarkana k ā . . . Vai ilgi gaidi?

Patiesība sašutusi prasās uz āru; — Es! Mūžību te gaidu, Katrīna mani dzīšus izdzina, es teicu, es iešu uz to r a k s t n i e k u . . . to dzejnieku pēcpusdienu, citādi viņa mani nebūtu laidusi, tas kaimiņu vecis aizbrauca, un viņa saka: taisies tu arī, citādi būs par vēlu . . .

Egmonts ņirdz atkali — Pareizi gan, meitiņ, tev vajadzēja iet klausīties, ko rakstnieku onkuļi pļāpā, tad tu domrakstā varētu atstāstīt savus iespaidus no šīs interesantās tikšanāsl — Atradis, par ko smieties, — Mētra uzmet lūpu.

— Nepūties. Man tādi skuķi nepatīk.

Egmonts grūsta savu mopēdu šurpu turpu. Tagad Mētra attop, ka viņš pietuvojies nedzirdot.

— Vai tu nebrauci?

— Laika līdz ausīm, — Egmonts saka. — Simtreiz turp un atpakaļ mēs varam. Es jau jautu, ka tu būsi izstumta no dzimtās salmu jumtu sētas, tāpēc pošos ceļā.

Padomājiet, cik Egmonts labs! Mētras dēļ!

Viņa uzsmaida Egmontam caur puspievērtām skropstām. Jauki un noslēpumaini izskatās, n u d i e n . . . bet pa kuru laiku tu to iemācījies!

To viņa neteiks nevienam, tāpēc ka pati nezina.

— Pasēdēsim?

— Uzpīposim, — Egmonts izvelk cigaretes. Viņš brī nījās, ka Mētra nesmēķē, un gribēja iemācīt. Mētra atteicās. Tagad Egmonts aizdedzina pats. Mētra skatās, kā gaisā ceļas mazi dūmu mākulīši. Vēja nav. Kā viņš smēķē, tik pieaudzis, tik brīvs, pats savs kungs un pavēlnieks. Egmonts nobirdina pelnus.

— Tu uzmanīgāk, — Mētra brīdina, — apkārt sauss, ka bail.

— Tu esi vienreizēja, — Egmonts brīnīdamies saka.

— Vienreizēja? Kā tā?

— Nevienam skuķim, ko es pazīstu, nenāktu prātā kaut kādas ugunsbriesmas!

— Bet tu tiešām v a r i . . .

— Nu tu runā kā reklāmas vecis televizorā, tas ugunsdzēsējs, — Egmonts smaida. Mazliet pastiepies, viņš pievelk Mētru sev tuvāk. Sausi čirkst sūna. Nu kaut kam jānotiek, Mētra visu laiku to jutusi, visu laiku viņa baidījusies un ilgojusies, tieši uz pusēm, baidījusies, ka nenotiek, un ilgojusies, kaut t a s nepaietu secen. Egmonts velk meiteni klāt, un viņa nepretojas, viena vienīga doma Mētru mulsina, kā, vai tiešām viņš nenodzēsīs cigareti?

Protams, pašlaik viņa nebaidās, ka sāks degt sūna.

Viņa baidās no cita. Vai tiešām viņa Egmontam ir tik mazā vērtē? Un kā viņa acīs izlikties vērtīgākai?

Un vēl viena doma Mētrai ir, kaut tikai neieraudzītu, ka viņi te pašā ce]a malā apskāvušies.

Nu, un ja ieraudzītu?

Māte neredzēs, un tēvs arī ne. Māte Ir projām, un projām tēvs, māte kaut kur kopā ar Miliču, bet tēvs Rīgā, darbā, ak tā, darba laiks beidzies, vienalga, viņš ir tai sarežģītajā pieaugušo pasaulē, uz kuras sliekšņa drīz stāvēs arī Mētra. Kad viņa bija mazāka, bija skaidrs: kad vecāku nav mājās, viņi pelna naudu, lai meitenei būtu lelles un ko ēst.

Nu, toreiz ir toreiz, tagad Mētra sen vairs tā nedomā, t a g a d . . . un šai mirklī viņu skūpsta Egmonts, puika cenšas, lai skūpsts būtu paviršāks, meitenes nedrīkst pārāk daudz Iedomāties tikai tāpēc, ka puisis vi ņas skūpsta. Ko tur daudz, viņš jau tāpat jūt, ka Mētra ir septītajās debesīs.

Kāds bērns viņa vēl ir, tā domā Egmonts, kuram pa šam vēl nav septiņpadsmit.

— Egmont, laid, nevajagl Pārspīlēti rūpīgi Mētra sukā matus. Slepšus viņa raugās Egmontā un d o m ā : .

«Ne, Egmonts nav neglīts. Viņš ir vīrišķīgs. Es nemaz negribētu, lai viņš būtu kā no filmu žurnāla vāka.

Lai gan tagad arī filmaktieros vairs nemeklē tikai skaistumu. Raksturu. Māte stāstīja, agrāk gan, kino pirmsākumos . . . Egmontam ir sarkani mati, nu, un tad? Ir dziesma par sarkan, tas ir, par rudmataino Zannu, kuru taču ari kāds mīlējis. Ja viņa būtu komponiste, viņa uzrakstītu dziesmu par Egmontu, un viņš būtu līdz nāvei pārsteigts, izdzirdīs to pa radio. Viņš piezvanītu Mētrai un jautātu, vai tiešām tā dziesma ir par viņu, un Mētra tad smaidīdama atteiktu, jā, par tevi gan. Egmonts lūgtu satikties, bet Mētra atteiktu, vēl vienmēr ar smaidu, un, ja smaida, to var sajust, kaut vai telefona klausulē, nē, viņa sacītu, Egmont mijais, tas viss ir pagājis, tikai atmiņas, vai saproti, mums katram sava dzīve, savs ceļš un sava gaita, un es ceru, tu esi laimīgs! Egmonts neatbildētu, un Mētra bez vārdiem saprastu, un viņai nedaudz samestos Egmonta žēl, bet viņu sen mīlētu cits, ari kāds mākslinieks varbūt, un pat ja aktieris? Mētra nedrīkstētu

pamest šo cilvēku, arī Egmonta dēļ ne, jo tas šim cilvēkam, aktierim, sacīsim, nozīmētu postu un bojāeju.

Vispār nevajadzēja viņai tiešām rakstīt dziesmu par Egmontu, viņa devusi tam veltīgas cerības, tas ir cietsirdīgi.»

Un Mētra paraugās Egmontā atklāti un smaida vi ņam pretī, un šai smaidā ir visa viņas |ā brīža mīlestība, tik jauniem gadiem, varētu teikt, liels pumpurs, tur varētu uzplaukt krāšņs zieds.

Es ar viņu varu darīt, ko gribu, Egmonts domā, šausmas, cik meitenes tomēr jocīgas, viņas pat negaida, kad viņām sacīs «es tevi mīlu», tā ir, bet šobrīd es gandrīz varētu to pasacīt.

Viņš vīrišķīgi apspiež šo vēlēšanos. Mētra purina no bruncīšiem sūnu stiebriņu. Tiešām, pasaule izkaltusi, ja drīz neuznāks lietus, nebūs vairs labi.

— Laižam, — Egmonts saka. Mētra loka galvu, ko Egmonts teiks, to viņa darīs, cik labi ir paklausīt!

Vēl nekad Mētrai tas nav nācies tik viegli.

Pasaule izkaltusi pēc traka, vai lietus beidzot būs vai ne?

Vilmārs mēģinājis atlaisties un pagulēt, nekas no tā nav iznācis. Tad viņš n o ģ ē r b j a s un iet aukstā dušā, taču iznāk tikai kādu nieku atsvaidzināts. Viņš mēģina lasīt j a u n o žurnālu, bet nesaprot gandrīz ne velna no lasītā. Tad viņš atzīstas p a t s sev, ka karstums nav vainīgs, nē, prāts n a v mierīgs, būs vien jāceļas un jābrauc uz Sūpoliem raudzīt, kas tur ir, un mierīgs viņš kļūs tikai, kad, atvēris lievenīša durvis, ieraudzīs, ka nav nekā, itin nekā . . .

Hilda ar Mētru pie vietas.

Vilmārs pošas. Dokumenti, paša un mašīnas. No puskāpnēm griežas atpakaļ, pēkšņi viņš vairs neatceras, vai durvis aizslēdzis. Nervi, nervi, Vilmārs purpina pie sevis šo mūsdienu b u r v j u vārdu, ar kuru mēs lūkojam visu attaisnot, visu izskaidrot, jo labāku, gudrāku vārdu mums nav, un t a s noteikti skan labāk nekā atzīšanās pašu nemākulībā, muļķībā vai gļēvumā.

Kad Vilmārs j a u izbraucis mašīnu uz ielas, viņš attop, ka uzņēmis virzienu uz H u g o Berģu m ā j a s pusi.

Lai būtu, šodien V i l m ā r s rīkosies pēc intuīcijas. Ja cilvēks vairs nevar dēties savā ādā, savās četrās sienās, v a j a g nekurnot rīkoties pēc iedvesmas.

Cik patīkami no pārslogotās Vidzemes šosejas nogriezties Berģu ceļa klusumā! Klusumā, jo t ā s pāris pretī braucējas m a š ī n a s var neievērot, cilvēku arī staigā maz, tiem pašiem svētdienīga sejas izteiksme. Varētu domāt, Berģos svētki vien ir. Nekā, te pārsvarā dzīvo rūķīgi ļaudis, cits audzē puķes un augļus, cits koku ieskautās grunts klusumā darina visādas j a u k a s mant a s sirds un prāta priecēšanai. Te mīt cilvēki, kuri pievērš uzmanību apkārtnes skaistumam, nevienas izļodzītas sētas, metālā kalti vārti. Diezin cik viesmīlīgi tie veras pretī atnācējam. Nu, ja t a s ir gai dī ts.,. īsti gaidīts noteikti nav Vilmārs, kad viņš iebrauc mazā, klusā nomaļu ieliņā, kur pat var dzirdēt dzeni priedē kaļam. Hugo un Milicas bungalo, kā viņi paši to sauc, noslēpies zem trīs kuplcekulainām priedēm, aizsedzies ar augļu koku zarotnēm. Suni viņi netur.

Hugo un Miliča dzīvo nedaudz priekšā pie mums valdošajai jaunākajai modei, un, ja Miliča apgalvo, suņi vairs neesot jaunākais modes kliedziens, kā lai netic?

Hugo ir no tiesas pārsteigts, Vilmāru ieraudzījis. Pa gabalu jaušams, ka Hugo nav gaidījis viesus, vispār svešus ļaudis, viņš uzvilcis šortus un salāpītu rūtainu kreklu. Ar to nav sacīts, ka Hugo nebūtu jaunāku, veselu kreklu, bet katram mums atradīsies kāds apģērba gabals, kurš kļūst arvien mīļāks tieši proporcionāli tā novalkātības pakāpei.

— N u . . . sveiks.

— Uzkūlos nelaikā, vai ne?

— Ko n u . . . Es strādāju.

Hugo vairāk vai mazāk mākslinieciski apstrādā dzintaru, no darba brīvajā laikā, protams.

— Nāc taču iekšā, — Hugo saka, kad pirmais apmulsums pārvarēts un viņš sapratis, ka uzvedas vienkārši nepieklājīgi.

— N ē . . . ko es traucēšu.

Esi jau iztraucējis, Hugo varētu sacīt. Hugo ir pieklājīgs un tā nesaka. Viņi novietojas pusstSelotā verandā, kur ir patīkama ēna, Hugo atnes stikla krūzi ar bērzsulām un tik skaistas glāzes, ka no tādām šampanieti vien vajadzētu dzert. Hugo šampanieti dzer maz.

Hugo visu mūžu dzertu tikai bērzsulas un minerālus, un pepsikolu, un ko tamlīdzīgu, un citu viņš lieto tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumos. Miliča sauc Hugo par abstinentu, un reizēm nevar saprast, vai tas pa jokam vai ar dusmām.

— Es n e g r i b ē j u . . . — Vilmārs saka, — bet man ir tāds nemiers, rnan šķiet, ka tur jūrmalā nav labi, nav kārtībā, es iekāpu mašīnā un gribēju braukt turp, bet tad iedomājos, varbūt Miliča atgriezusies, viņa mācēs p a t e i k t . . .

Hugo paskaidro — mazliet nervozā tonī, un, būtu viņš kaķis, tad kulstītu asti —, ka Milicas nav mājās.

Lieki vārdi. Ja Miliča šeit būtu, sen viņa būtu izskrē jusi pie ciemiņa, vienalga, vai ģērbusies jaunākajā tērpā vai niecīgā sauļošanās kostīmiņā. Sievietes ar tādiem apkārtmēriem to var atļauties. Viņas drīkst būt pašapzinīgas. H u g o reizēm vēlas, kaut Miliča būtu mazāk pašapzinīga. Vispār, protams, t a s ir izdevīgi, Miliča veiksmīgi kārto visas darīšanas, savas un Hugo.

Ari uz gadskārtējām mašīnas apskatēm Miliča brauc pati. Nav gadījies, ka viņu atsūtītu m ā j ā s bez vajadzī gajiem zīmogiem.

Vilmārs klusē. Dzenis vēl vienmēr bungo, un tuvīnā ābelē svilpo kāds putns. Pievakares saule slīpi spīd draugu m ā j a s lielajos kristālstikla logos.

Vilmārs skatās, līdz acīm kļūst grūti.

— Tas, protams, ir smieklīgi, vai ne?

— Nu kas tad tur var gadītiesl — Hugo atsaucas ar vieglu neiecietības pieskaņu balsī un par jaunu pielej glāzes.

— Karstā laikā nevar daudz dzert, svīst kā traks.

— Šonakt būs lietus. Ar pērkonu.

Viņi klusē.

— Vai tu nezini, cikos Miliča būs mājās?

— Kā lai es to zinul Hugo tiešām ir sliktā garastāvoklī.

— Man laikam tomēr jābrauc turp.

— Ko es varu zināt, ko palīdzēt? — Hugo iesaucas.

— Mēs esam moderna ģimene. Vai tava Hilda vienmēr stāsta, kurp iet?

— Nē, vienmēr ne, — Vilmārs atbild rātni kā skolā.

— Un mana kundze arī ne. Miliča s a k a . . . un es domāju, viņai taisnība, — ja laulībā tik ilgi nodzīvots, v a j a g darīt visu iespējamo, lai ar sīkumiem neapniktu viens otram. Un, pat ja man reizēm gribas, lai viņa labāk ir mājās un pie manis, tad es neko nesaku, jo var gadīties, ka tieši šai brīdī viņai kārojas būt no manis prom.

Vilmārs klausās.

— Protams, ja tur tagad bērns viens p a t s . . .

Brīdi Hugo iešaujas prātā doma iedot Vilmāram Ārīgo adresi, lai brauc, lai skaidro attiecības, lai mazgā

Hildai galvu, vai viņa beigu beigās ir māte vai ne, — bet tad viņš šo ieceri atmet. Ar Ārīgo vispār nenoskaidros neko, tas viens, un, otrkārt, nav patīkami nokļūt tādā kā nodevēja lomā.

— Neņem galvā, — Hugo saka Vilmāram un lab prāt ielietu viņam vēl glāzi no vēsajām, dzirkstošajām sulām, bet glāze pilna. — Divas gaisa kazas, skrien nezin k u r . . .

— Tad viņas nav pie tiem radiem, kā tu teici?

— Vilmār, nevelc man dzīvam ādu pār acīm! Prasi man, ko es daru šodien un ko darīju vakar, un es tev atbildēšu kā vecis vecim, un prasi, ko es darīju pirms mēneša, un es arī no tīras sirds lūkošu atcerēties. Bet kā lai es pasaku, ko dara Miliča?

— Nu jā, piedod.

— Sieviešus v a j a g vairāk pieskatīt, — Hugo saka, pats ar sevi pretrunā nonākdams. — Pārāk daudz va ļas, tas ne vienmēr ir labi.

—Hilda?...

— Es nezinu, ko es varu zināt! — Hugo gandrīz lū dzas. Viņam piere nosvīdusi, lai gan te tāda laba ēniņa. — Es tai Milicai sadošu! — viņš beidzot izsaucas lielās dvēseles mokās, un V i l m ā r s saprot, ka tālāk jautāt nedrīkst, pat ja H u g o ko zinātu.

— Tas es laikam b r a u k š u . . . — Viņš s k a t ā s uz Hugo.

— Kas tev ko neaizbraukt? T a g a d pret vakaru vē sāks, norietēs saule, būs pavisam labi. Varēsi izpeldē ties. Un, ja ir bērni, jābrauc!

— J ā , — V i l m ā r s saka, — jā.

— Sev p a š a m par sirds nomierināšanu, — Hugo bāli smaida.

— J ā , — V i l m ā r s atkārto.

Viņš ceļas, H u g o arī.

— Ja tu pa ceļam i e r a u g i to pasaules izbraucēju, saki, es gaidu viņu m ā j ā s .

— Ja ieraudzīšu, teikšu.

Mašīna s a k a r s u s i kā nelabā, V i l m ā r s aizmirsis nolikt ēnā. V a r b ū t H u g o t a i s n ī b a , būs negaiss. Vilmārs nezina, vai viņš v ē l a s lietu, viņam jau nav sava dārza, ne vismazākā, bet, kad v i ņ š mēro atpakaļceļu gar berģ ciemiešu j a u k a j ā m m ā j i ņ ā m , saprot, ka lietus vajadzīgs gan, tik daudzi s a v o s dārzos kareiviski cilā ūdens šļū tenes.

Diez kāpēc V i l m ā r a m ienāk prātā reize, kad autoinspektors n o ņ ē m a v i ņ a m tiesības — svešā pilsētā bija apstājies nepareizā vietā — un lika braukt uz miliciju, tur r a k s t ī s protokolu. V i l m ā r s formas pēc drusciņ palūdzās. «Nē, nē,» inspektors k r a t ī j a galvu, «pārkāpums paliek p ā r k ā p u m s . . . Tikai neuzbrauciet kādam virsū!»

Tas bija lietišķs a i z r ā d ī j u m s , Vilmārs uztraucies ne pa jokam.

Tagad n a v neviena, kurš Vilmāram liktu pie sirds braukt uzmanīgi, lai gan viņš j a u n o ziņu gaismā arī i r . . . nu, ne gluži savā ādā. Lāga H u g o nepabrīdināja, lai saņem kopā savus piecus prātus. Tādi kādreiz ir mūsu draugi.

Vai es esmu uztraucies? — Vilmārs jautā sev.

Nē, es neesmu uztraucies, tas ir īsts brīnums, tas laikam nav pareizi.

Pēc visiem bēdīgajiem jaunumiem, kādus viņš uzzinājis. Jā, lai gan Hugo devis tikai mājienus.

Mājieni mēdz būt arī dziļdomīgi. Tad tā ir ar Hildu, viņa priekš

zīmīgo, viņa vēso un lietišķo sievu. Pret vienu vēss, pret o t r u . . . Negribas domāt. Katrā ziņā tas ir tas gludais Ārīgo, tādi paipuisīši sievietēm patīk. Viņam vajadzēja braukt pie Ārīgo, gan jau Hugo būtu iedevis adresi. Kāpēc Vilmārs nebrauc? Tāpēc, ka mūsdienās divkaujas nav modē, bet sadot pa purnu — riebīgi izklausās, vai ne, un riebīgi arī ir! — to Vilmārs nespēj.

Viņš piekaus to otru, bet pazemots jutīsies pats. Slikts tas gods, kurš ar dūrēm jāaizstāv. Un kura gods īstenībā būtu aizstāvams — viņa vai Hildas?

Nē, pie Ārīgo nav ko meklēt. Pareizi vien, ka Vilmārs brauc pie meitas, pie Mētras. Hilda atstājusi Mētru vienu — ne jau tuksnesī, ne meža vidū. Starp cilvē kiem, un Mētra nav maziņa. Tad kāpēc Vilmāram visu laiku šķiet, ka meitene jāglābj no kāda nezināma ļaunuma? Vecos laikos to sauca par priekšnojautu. Mūsdienās priekšnojauta apciemo mūs reti.

Nomirst tuvs cilvēks, mēs brīnāmies un sakām: kā tā? Man ne prātā n e i e n ā c a . . . Es tik dzīvoju un dzīvoju, kaut man mirkli būtu licies, ka kaut kas nav kārtībā! Vai mēs nejūtīgāki esam kļuvuši, paši radīto mašīnu trokšņos klausīdamies? Bet tie nu atkal ir tīrie nieki, ka cilvēks var kļūt vieds un jūtīgs, tikai dzīvodams nost no civilizācijas, dabā un ar dabu. Daba vienalga visur ir kopā ar mums, sasodīts, pat benzīns, kurš dzen manu mašīnu, ir tikai dabas produkts, tiesa, ne tik saldi smaržojošs kā nule izņemta medus kāre. Ieklausīties… Mēs esam par slinku ieklausīties. Reizēm mums ir bailes ieklausīties, nu, ne bailes varbūt, bet tā — neērti, klausīsies lakstī galas elsās, bet līdzi sadzirdēsi cilvēku raudam, un tad vajadzēs iet klāt un skaidrot, kāpēc viņš raud, un, nedod dievs, palīdzēt.

Mums j a u t ā p a t ir grūti, mēs sakām sev par attaisnojumu. M u m s galva iet riņķī no darāmiem un nedarītiem darbiem, mēs n e v a r a m atļauties iedziļināties citu cilvēku dvēseles norisēs, tad m u m s pašiem savas jāatstāj n o v ā r t ā . Tā mēs sakām, un tie, kas mūsos klausās, piekrīt. Tā ir lietišķa un izdevīga filozofija, un mēs nomierinām sevi, n e s a m a n ī d a m i , ka esam kurli kļuvuši.

Saprotiet, pret sevi arī!

V i l m ā r a m bail no tā, kas viņu sagaidīs Sūpolos. Kā daudziem cilvēkiem, arī v i ņ a m reizēm bail skatīties notiekošajam tieši acīs.

Dīvainākais — bet v a r b ū t tur n a v nekā dīvaina? — ka v i ņ a m n a v īstu d u s m u pret Hildu, lai gan tagad viņš cenšas t ā s k u r i n ā t . L a i k a m vienīgais, ko viņš spētu pateikt Hildai, ja t a g a d , šinī brīdī, ar sievu sastaptos, būtu: kāpēc tu pameti Mētru vienu?

Viņi abi p a m e t u š i Mētru vienu, n a v no svara, ka Vilm ā r a m sācies d a r b s un Hilda aizbraukusi uz vienu dienu, no s v a r a n a v arī, ka Mētra taču liela meita jau, un n e p a v i s a m nedrīkst ņemt vērā, ka meita rautin rauj a s laukā no vecāku kontroles. Viņi ir Mētru pametuši, un vienīgais, k a s t a g a d atliek Vilmāram, ir — steigties, cik ātri var. «Tikai uzmanieties, neuzbrauciet kā dam virsū!»

Raug, tad t ā d a ir Hilda. Hilda — un Ārīgo. Nevarētu ticēt, ja cits sacītu. Atradusi īsto! To slaistu, kuram grūti labu bildi uzgleznot. Un ko Hilda pie viņa dara?

Iedvesmo? Piedodiet par bezgaumību, bet — varbūt viņa Ārīgo pozē? Lai gan ne, Ārīgo jau mālē tikai dabas ainiņas, klusās dabas un pa reizei kādu žanra gabalu.

Piecdesmitajos gados tev, puisīt, švaki būtu gājis, Vilmārs nīgri smīn, ievadīdams mašīnu slaidā līkumā. Tad tādu produkciju sauca par bezidejisku un apolitisku.

Vispār pareizi sauca, ja tā padomā. Nu jā, kas bijis, bijis, arī tagad tam Ārīgo viegli neiet, kritikās viņu neslavē, visbiežāk nepiemin. Varbūt Hilda iet pie Ārīgo uz žēlošanas seansiem? Jo tiešām, domāt, ka viņa pozētu . . . nu ne. Vispār akti mūsu glezniecībā pēdējā laikā nav modē. Šķiet, diezgan ilgi vairs nav modē.

Vai smukās meitenes iznīkušas? Uz ielām, kad paskatās, viņu ir, ka biezs.

Nevar būt, ka Hilda mīlētu Ārīgo.

Vilmārs pieķer sevi pie izbrīna pilnas domas, viņam šķiet neticami, ka Hilda tagad v a r ē t u . . .

Viņš saviebjas. Re, izrādās, ka var. Ka mīl. Bet ne tevi, Vilmār, un tas vairs nav patīkami, ko?

Nu, nekas, vismaz tev ir dzīva sieva ar dzīvām jū tām. Un, kas ir, tas ir — Vilmārs šīs dzīvās jūtas no Hildas nav prasījis. Vai lūdzis, tā laikam būs pieklā jīgāk.

Vai tagad tev nemetīsies bail pašam no savas laulatās. draudzenes, kopš tu droši zini, ka viņa ir dzīva, pavisam dzīvs cilvēks? Ka viņa var izdarīt piķis viņu zina ko.

Nu jā, ir jau izdarījusi.

Tas ir tā diezgan īpatnēji — kad ģimenē aug bērns.

Kad t a s ir pavisam maziņš, tas, rādās, sagādā visvairāk rūpju un nemiera, te tas saķer vienu kaiti, te otru, un vakaros dzīvoklī jābūt klusu un jārunā klusu, jo bērns nupat aizmidzis un var pamosties, un tad tas raudās un čīkstēs, nebūs miera. Pagaidi, nekas, bērns paaugsies, kļūs vieglāk, kļūs dienu no dienas vieglāk.

Un nu tas ir paaudzies, nu tas staigā apkārt pa dzī vokli un rauj no plauktiem un galdiem visu, kas vien noraujams, un virtuvē bāž pirkstiņus pie u g u n s...

Vēl bērns ir nesaprātīgs, pieaugs prātiņš, būs vieglāk, tu redzēsi.

Prātiņš pieaug, un kā nu ne, jūsu bērns nav debils, nav nekāds dauns. Uzmanies, ko tu runā bērna klātbūtnēl Viņš taču visu noklausās, nē, k ā d a s šausmas, jūs nevarat iedomāties! Kā mazs pērtiķēns, protams, nedrīkst tā runāt par bērnu, bet traki t a s ir, nudien, viņš ir uztvērīgs kā fotoplate! Nekas, paies laiciņš, būs vieglāk.

Jā, tiešām, nu mēs v a r a m uzelpot. Bērns iet skolā, paldies par a p j a u t ā š a n o s , s e k m e s : . , nu, labākas par vidējām, jā, vai zināt, mēs nemaz negribētu, ka mūsu bērns stundām kvern pie g r ā m a t ā m , nē, nē, divnieku nav. Ko jūs, m ū s u bērns ir prātīgs, mēs bez bažām varam atstāt viņu vienu pašu!

Un mēs a t s t ā j a m viņu vienu pašu, arvien biežāk un uz ilgāku laiku, un viss iet labi un jauki, vai, cik labi un jauki! Un m u m s ir labi, un mūsu bērns ir. apmierin ā t s ar tādiem jēdzīgiem, mūsdienīgiem vecākiem.

Mētra, bērns, kā ir ar tevi, kas ir ar tevi? Es ceru, ka ar tevi v i s s ir kārtībā, bērns, Mētra. Tu esi liela meitene, tu esi gudra meitene, tu saproti, kas pasaulē notiek, mēs esam tevi audzinājuši, nepiesaucot stārķi un brīnišķīgo kāpostdārzu. Tu taču nedarīsi mums raizes, Mētra, bērns?

— Ko viņi knosās, — Miliča sašutusi saka, — vai man piecnieka vietā desmitnieku vajadzēja grūst?

— Pagaidi, — Hilda atmostas no savām domām, — ko tu teici, desmitnieku? Esi tik laipna, es t ū l ī t . . .

Viņa atver somiņu.

— Ko tul — Miliča uztraucas. — Kāpēc tu?

— Manis dēj tu t a g a d dzenies to gabalul — īstenībā v a j a d z ē j a maksāt tam murmulim, kas mūs apskādēja. Nē, ja pēc visas tiesas, tad vainīgais ir Ārīgo, bet viņš ir tālu u n . . . Klausies, vai tu uzskati Ārīgo par talantīgu?

Hilda kavējas ar atbildi. Milicai tā nav vajadzīga, viņa sāk smieties, kavēšanos un visas nepatikšanas piemirsdama.

— Pareizi, pavisam pareizil Mūsu mīļajiem obligāti nav jābūt talantīgiem, pietiek, ja viņi mums patīk. Tev Ārīgo taču patīk?

— Ja tu tūlīt nebeigsi, viņš man riebsies, — Hilda atbild asāk, nekā gribējusi. Miliča vērīgi paskatās.

— Tev melnie? Par ko tev melnie, mīļā?

— Man nav nekādu melno. Es tikai domāju, ko tagad dara Mētra.

— Dodas uz vakara peldi.

— Tev tā šķiet? Man jau sen vajadzēja būt mājās.

— Cikreiz dienā tu savai meitiņai dod krūti? — Miliča asi iesmejas. — Atvaino, bet man tas šķiet komiski.

Viņa vislabāk jūtas bez t e v i s . . . bez jums abiem, ne vienu vien reizi es to esmu teikusi.

— Viņa vēl ir tikai bērns, — Hilda atbild kaut kādā trulā iespītībā. Viņa niknojas uz sevi, bet jāizjūt tas Milicai. Nepateicība ir pasaules alga.

Saule jau norietējusi. Vasara iet uz savu galu, ai, cik viegli un jautri, un gaiši vasara iet uz savu galu!

Ne tā kā cilvēks, kurš lokās izmisīgās konvulsijās.

Nu, citi jau arī nomirst pavisam viegli.

Hilda skatās uz to pusi, kur aizlokās ceļš, un viņu spiež trula sāpe. Viņa dzīvo nepareizi, jā, nepareizi.

Man v a j a g citādi, Hilda domā. Es drīz ienīdīšu pati sevi. Bet varbūt viņa tā jūt tāpēc, ka ir tik karsti, apkārt putekļi, viņa nogurusi un sasvīdusi, ai, kā ārste Bataraga necieš sviedrus! Ja te tuvumā būtu kāds varžu dīķis, viņa laikam mestos i e k š ā . . .

Kas par niekiem, nekad Hilda nemestos dubļainā dīķī, arī ne slīcināties. Viņai v a j a g tīru ūdeni un daudz. Un kaut viņa ne vienu vien reizi dzērusi no saduļķota līmeņa. Kaut viņa to vēl izdarīs arī turpmāk — kādreiz.

— Miliča, vai tev nav kāds tazepāms?.

Draudzene izbrīnījusies paskatās.

— Jā, es jūtu, es drīz uzsprāgšu gaisā.

— Sprāgsti vien gaisā, — Miliča sirsnīgi atteic.

— N e v a j a g nekādu nervu zāļu, ieelpo dziļi pāris reižu.

Ja viena diena m u m s nav izdevusies, n e v a j a g uzreiz domāt, ka samaitāta visa dzīve.

Hilda skatās sarauktu pieri.

— Nav taču nekas, — Miliča saka. — Nekas nav noticis, nekas nenotiks, cilvēkam v a j a g valdīt pār sevi.

Miliča runā prātīgi.

No mehāniskajām darbnīcām atskan balsis. Tur vīri strādā.

— Man netīk pie viņiem iet, — Miliča saka. — Kad viņiem uz nagiem skatās, viņi strādā uz pusi lēnāk.

Hilda atmet ar roku. Viņa jūtas kā maza nogrēkojusies meitene. Vēl ir cerība pārskriet m ā j ā s pirmajai, iekams atnākusi m a m m a . . . bet laikam neiznāks nekas, nepaspēs pārmainīt notraipīto kleitiņu, un saplēstā tase ari palika uz galda. Hildai bailes no tā, ko sacīs Mētra, vai varat iedomāties1?

Miliča aiziet. Hilda pamet skatienu pulkstenī. Vēl var paspēt m ā j ā s , iekams t a s sāk uzkrītoši likties. Kā pēc tikai viņa apsolīja Mētrai, solīja Katrīnai laikus būt m ā j ā s ? Kāpēc viņai vispār kas jāapsola, jāatskaitās — pieaugušam, neatkarīgam cilvēkam?

Saule lēni laižas aiz apvāršņa malas, tur tā tūlīt pazudīs kā dziļā, siltā kabatā. Spožās bumbas atlikums ir zvērojoši sarkans, t a s no putekļiem šajā karstajā laikā. Lietu v a j a g . . . Hilda pavērš skatienu uz zieme ļiem, nudien tur sakāpuši mākoņil Vai tie atnesīs lietu?

Kad viņas sēstas mašīnā, kuru kolhoza veču rokas savedušas ciešamā kārtībā, Miliča pasit galvu gaisā; — Kas tas bija?

Tāds kā rūciens, kā tāls drauds, kuru izteic nere dzaina, nezināma mute. Viņas drusciņ pabrīnās un t a i laižas ce|ā. Motors dūc, un aiz tā skaņas viņas nedzird otro rūcienu.

Laikam būs gan negaiss.

Tur jūrmalā, staltu, dzeltenbrūnu priežu augumu ieskautajos Priežbogos, nejaus nekā no tuvējā negaisa.

Bet var būt, ka tas arī neuznāks.

Te nu viņi abi ir, Mētra un Egmonts, izlauzušies brīvībā un abi vīlušies. Egmonts saka, ja viņš būtu zinājis, ka te tādas adventistu kristības, viņš nebūtu soli spēris uz šo pusi. Mētra viņam piekrīt, jā, adventistu kristības, un vairāk nekas. Vai tad viņa drīkst atzīties, ka šis baļļuks viņai pirmais, nu, protams, atskaitot skolas vakarus, un tāpēc nekāda salīdzinājuma ar ko citu, ko nu vēl runāt par sektantu sarīkojumiem. Patiesībā Mētrai patīk tīri l a b i . . . viņai patiktu, ja vien pie sā niem nebūtu lepnais Egmonts, kurš visu zina, tikpat kā visu redzējis un tāpēc var spriest skarbi un nesaudzīgi. Mētra nedrīkst ne iepīkstēties, viņa var zaudēt visu cieņu Egmonta acīs. Piemēram, Mētrai tīri labi patīk mūzika, kāda skan te, mazajā Klāras vadītajā klubiņā, bet Egmonts sprauslā un runā par aizvēsturi, viņš pazīst visus jaunākos grāvējus, viņš sauc pēc kārtas slavenākos ansambļus, un Mētra bijīgi klausās.

Mētra ir tāds dīvains kukainis, viņa pat nav lūgusi vecākus iegādāt viņai magnetofonu, nu, uzdāvināt.

Un, kad klasē citi spriež par jaunākajām vēsmām šai nozarē, Mētra klausās tikai ar pusausi. Iespējams, ka vi ņas audzināšanā ielaists šausmīgs robs, nedod dievs, ka to kāds pamanītu.

Varbūt tagad censties robu aizpildīt?, Egmonts saka: — Būsim Rīgā, tad es tev parādīšu, kas ir īsta mū zikai Būsim R ī g ā . . . Vai, cik līdz t a m tālul Varbūt tik tālu, ka t ā d s brīdis nekad nepienāks?

Nē, nē, mēs d o m ā j a m tikai — kad Mētra un Egmonts būs Rīgā, diezin vai viņi atradis viens otru, Rīga ir tik briesmīgi liela. Visticamākais, ka šis ir viņu pirmais un pēdējais vakars, šādi aizvadāms, un varbūt E g m o n t s darītu pareizi, ja mēģinātu iejusties Klāras v a d ī t a j ā bajļuka, viņai pašai liekas, ka viss ir kārtībā, paraugieties vien uz v i ņ a s smaidīgo seju, kad viņa par ā d ā s zālītes durvīs. Klāra ir apmierināta, un apmierināti r ā d ā s arī apmeklētāji, varbūt viņi neko labāku nav redzējuši, bet v a r b ū t viņi vienkārši pieraduši, ka Priežbogos viss notiek tā. Ārdurvis ir va|ā, logi vajā, un pa durvīm un logiem Mētra redz, kā satumst debess.

— Vēls j a u . M a m m a būs m ā j ā s .

— Beidz histēroties, — E g m o n t s atbild. — Tava m a m m a aizlaidusies brīvībā paganīties, tad kas tev liedz darīt to pašu?

—Nē...

— Aber jā, — E g m o n t s pāristāvoši saka. — Tu domā, viņa tava m a m m a , tad viņai tikai darbs un tu prātā?

Mani v e c ī š i . . . m ū s u vecīši, — viņš izlabo, un abi iedom ā j a s m ā j ā s palikušo Evelīnu. Vai viņa tiešām nemaz negribēja brautft šurp — un kaut uz tādiem provinciāliem Priežbogiem? — Jā, mūsējie arī ir tāda saticīga ģimenīte. Prieks redzēt, cik forši šjūc katrs uz savu pusi, lai tad, kad radiem saiešana vai kāda oficiāla tupe, būtu monolīti apvienoti. Un forši, es tev sakul Kad es apprecēšos, es darīšu t ā p a t . . . ja vien apprecēšos, — viņš pēc brīža šaubīdamies piemetina. Jo par tādām lietām Egmonts saprātīgā kārtā nav domājis.

— Iesim uzpīpēt, — viņš aicina Mētru. Mētra seko viņam, jo šovakar Mētra dara visu to, ko Egmonts vi

ņai liek. Un drusku bail viņai arī vienai palikt zālē, lai gan apkārt, protams, cilvēki vien, nevis kādi meža zvēri.

Egmonts smēķē, pīpē, kā viņš saka, jo pīpēt ir pulka vīrišķīgāk, un Mētra stāv un skatās. Gaisā nav nekāda spirgtuma. Zemei uzlikts liels vāks, zem šī vāka sautējas cilvēki un zeme, un matiolas puķu dobītēs pie Priežbogu klubiņa, un suņi būdās un pie būdām, nu, ar vienu vārdu — viss, kas apkārt. Kas pacels katlam vāku? Es jums saku nopietni, nupat vairs nevar izturēt.

— Vecīt, iedod smēķi, — viņiem pienāk klāt mūsains jauneklis, pirmīt viņš aicināja Mētru dejot, bet Mētra negribēja iet. Un Egmontam arī tas nebūtu paticis.

— Se, — Egmonts pavirši pagrūž «Rīgas» paciņu.

— Droši vien nav arī špicku? — Viņš izvelk no kabatas gāzes šķiltaviņas un aizdedzinot piešauj mūsainītim pie paša deguna. Tas atraujas, un Egmonts smejas: — Uzmanīgi pļaujas laikā ar uguni, ko? Tev pašam mamma laikam špickas nedod?

Mūsainis kaut ko draudīgu atrūc. Lai viņš rūc, droši vien apskaities, ka Egmonts tā. Mētra ir vienis prātis, ka vajadzēja tieši tā. Egmonts ir tik vīrišķīgs, ka Mētrai sirds dobītē brīžiem saldi iesāpas. Un pīpētprasītājs sakaunējies aizšļūc projām, pie kupla ceriņu krūma stāv vēl divi, tie redzējuši, kas notiek, un skatās vēl arvien.

Mētra skaļi smejas.

— Klausies, ka viņi nebrūk tev virsū? — viņa tad bažīgi iejautājas.

— Tie pāķi! — Egmonts smejas tieši tādā skaļumā, ka viņu labi var sadzirdēt, protams, ja grib klausīties.

Mētra gaida: vai kaut ko sacīs pretī? Re, nesaka. Nu kā tad, viņiem bailes no tik varena Egmonta.

Mētrai kārojas viņam piekļauties, bet tad atkal kļūst tā k ā . . .

Sakautrējusies pati par savu vēlēšanos, Mētra atvirzās, un ir sāpīgi, ka viņš šķiet to neievērojam.

— Šausmīgi karsts, — Mētra saka.

— Mhm. — Es domāju, vai tikai nebūs lietus. Ko, Egmont?

— Nu lai viņš ir.

— Mēs samirksim, — Mētra bilst, viņai tas viss spēji ienācis prātā, lietus iespēja un tas, ka viņiem vēl taču jātiek atpakaļ, viss gabals līdz Šūpoliem jātiek atpakaļ.

— Vai tu esi cukura lellīte?

— Nē, — Mētra atbild tik ticīgi, ka Egmontam atkal uznāk smiekli. Un, kamēr viņš no sirds smejas par šo Mētru, Zemeni, kura apgalvo, viņa neesot cukura lellīte, lai gan ir tik briesmīgi, tik neiedomājami naiva, ārprāts, ka t ā d a s meitenes arī ir pasaulē, — pa to laiku Mētra iztēlojas, kā viņi kuļas mājās, lietus šaltīm kapājot priedes un smilti, un viņus pašus arī, un viņa iztēlojas, kas notiek m ā j ā s , jo nu jau mammai jābūt atpakaļ, viņa jautā Katrīnai, kur Mētra palikusi, un tā nezina, nevar zināt, jo Mētra nav viņai teikusi ne puš plēsta vārda. Un Katrīna stāsta, Mētra gājusi uz dzejnieku pēcpusdienu, bet nu tā pēcpusdiena sen ir cauri, nekas vairs neliecina par kulturālo laika pavadījumu, kāda steidzīga roka norāvusi arī afišu, kuru Klāra ar tādām pūlēm darinājusi, visu laiku bažīdamās, vai tikai būs gana labi, un nebija jau, protams, nebija, kur nu ar roku rakstīts var turēt līdzi iespiestam, dzejnieki tikko acis uzmeta, garām iedami, tātad labi vien, ka to kāds n o r ā v i s . . . jā, kur mēs palikām? Palikām tajā vietā, kur māte jautā Katrīnai par Mētru, bet Katrīna nezina, tikai tik daudz, ka Silenieks sen jau mājās, vēl, kamēr bija pavisam gaišs, viņš nesa ūdeni no akas.

Tātad kur ir Mētra?

Un, kad māte tā pajautā Katrīnai, tā apskaišas un saka, kur tad ārste Bataraga pati visu dienu bijusi, vai Katrīna kāda aukle Hildas bērnam?

Un Mētrai žēl un sāpīgi, ka Katrīna tā atteikusi mā

tei, un tomēr viņa paliek te Priežbogos un nerauj Egmontu aiz piedurknes, un neaicina to braukt projām.

Egmonts ir nopīpējis, slaidā vēzienā aizmet cigaretes galu, tas zibēdams aizlido un tad noplok maurā. Rītrītā Klārai būs ko ņemties ar zaru slotu. Egmonts pa ķer Mētru aiz elkoņa un ved atpakaļ zālītē, un Mētra lepna un laimīga iet viņam līdzās.

Tie trīs viņiem seko, tie arī nopīpējuši. Visas cigaretes jau deg apmēram vienu laiku.

Priežbogu kultūras šķūnītī tāda ierīkojuma kā bufetes, protams, nav. Apkārtējie puiši visi laikam paķēruši ko līdzi. Būtu Egmonts zinājis, varbūt arī paķertu, lai gan tad viņam vienam ari būtu jālieto.

Mētra kopš tās vienas kļūmīgās reizes nevar pat iztēloties atkārtot ko tādu. Tiešām, Mētra vēl ir muļķīte un tāpēc nopietni mācāma.

Citus izdodas izmācīt, citus atkal ne. Tas laikam atkarīgs no apdāvinātības. Bet kāpēc Mētrai lai vēl ko vajadzētu? Viņai labi tāpat, labi dejot ar Egmontu un labi vienkārši stāvēt zālītes stūrī, kad Egmonts dancina kādu vietējo skaistuli. Lai dancina, viņš nāks atpakaļ pie Mētras. Tie svešie veči veltīgi tā lūr, nezudīs viņiem viņu skaistule.

Mētra domā, šo vakaru viņa ilgi atcerēsies.

Tā tiešām var notikt.

Un vēl Mētra prāto, vai stāstīt par to savām draudzenēm. Kas būtu labāk, vai ar noslēpumainu vaigu turēt muti vai arī izstāstīt visu, kā bijis, un pat maznieciņ piegudrot klāt? Mētra domā, to viņa izlems, kad šis vakars būs beidzies.

Reizēm viņa atkal atminas, ka tomēr vajadzētu būt mājās. Bet viņai ir viens liels attaisnojums, lai neteiktu — mierinājums, — visi tie, kas viņai apkārt, ir tāda paša vecuma kā Mētra, cits varbūt vēl jaunāks, un viņi te izpriecājas bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Turklāt Egmontam taču ir braucamais, viņš viens divi aizraus m ā j ā s .

Tie trīs viens pēc otra nāk Mētru lūgt, pilsētas meitēnam tīri nepelnīta piekrišana. Kaut jūs zinātu, cik tas ir burvīgi — atteikt visiem trim pēc kārtas, tāpēc ka pašai pie sāniem vislabākais, tāpēc ka patīk noraudzīties, kā atraidītie cits pēc cita aiziet malā un met greizus skatienus, tāpēc ka tas ir pa prātam Egmontam, beidzot pienāk brīdis, kad Egmonts vienkārši tā, stūrī stāvot, apliek roku viņai ap plecu. Cik silta ir Egmonta rokai Ja māte pārmetīs, Mētra teiks: «Bet es šovakar biju laimīga.»

Beidzot negaiss uzvilcies, viņi to nav manījuši, jo šeit deg gaisma, šeit skan mūzika. Tikai kad tumsu aiz loga pāršķeļ spilgta zibens strīpa, tie, kas uz loga pusi skatījušies, neviļus saraujas, bet citiem, arī neskatoties, gar acīm noplaiksnās kaut kas par elektrības apgaismojumu asāks.

— Nu mēs izlīsim cauri, — Mētra iečukst Egmontam.

— Bet mēs vienkārši pagaidīsim, kamēr pāriet, — Egmonts atčukst pretī stipri skaļāk.

Tā jau arī varētu rīkoties, taču telpas vidū uznirst Klāra, sasit plaukstas un paziņo, ka deju vakars (tieši tik vecmodīgi viņa saka) beidzies un ka dalībniekiem laiks doties uz mājām.

To var saukt par neražu, un tā savus iespaidus ari izteic vairums vakara dalībnieku.

Bet ārā pērkoņo tin zibsnī kā dulls, tūlīt būs vaļā debesu slūžas, un tad sargieties!

Tikai retais no danču vakara viesiem ir tik drosmīgs, ka dodas ārā — jā, nu var teikt, naktī un negaisā. Tie laikam tuvākie atnācēji, tepat no Priežbogiem, tiem līdz mājām viens kaķa lēciens. Raug, kā iznāk: ja Bataragu ģimene tanī reizē būtu pabraukuši maķenīt tālāk, un vai tad nevarēja, kājām taču nebija jāiet, — jā, tad viņi varbūt būtu atraduši piemīlīgu apmetni Priežbogos un tagad Mētrai nebūtu nekādu bēdu, kā mājās tikt. Bet tad viņa nebūtu sastapusi Egmontu. Tad nenotiktu viss, kas tagad notiek.

Protams, ar vienu noteikumu — ja Priežbogos negadītos kāds cits egmonts.

Klāra nav briesmone, tāpēc viņa negrūž balliniekus ārā pa durvīm. Viņa tikai, zāli ne tikai aizvērusi,

bet pat noslēgusi, kā modrs sargs stāv pie sava kambarīša durvīm un gaida, un cieš kopā ar tiem, kam tumsas, tāla ceļa un pērkona negaisa bail. Un bail arī Mētrai, sirds viņai trīc kā jēra ļipiņa, un viņa saraujas ik reizes, kad sevišķi neganta zibens pātaga noplīkšķ pāri Priežbogiem un stāvētāju galvām.

Negaiss ārdās kā neprātīgs, nu jau visi gaidīt gaida, kaut jel sāktu līt, tad uzreiz kļūtu rāmāks. Bet nē, šai vietā pāri zemei mākoņi ir sausi. Ne lāsītes, nevienas vienīgas lāsītes, tikai viens augšā sit milzenīgās debess bungas, bet otrs nemitīgi šķiļ uguni pasaullielās šķiltavās.

Egmonts aizpīpē. Cik niecīga ir liesmiņa pret to uguni, kas plaiksnī no augšasl — Nevajag, — Mētra bailīgi lūdz. Egmonts sāniski paskatās meitenē, ievelk vēl pāris dūmu, tad nodzēš.

Ne tāpēc, ka Mētra lūgusi. Viņam negaršo, tā viņš rauga sev iestāstīt. īstenībā tāda jokaina sajūta kā kādreiz, skolas tuvumā aizpīpējot, kad negribas tomēr ar cigareti mutē rēgoties direktoram acu priekšā. Jo direktors blakus savam iepriekš minētajam amatam vēl pasniedz fiziku Egmonta klasei, un šai priekšmetā Egmonts balansē starp divnieku un trijnieku, pie kam divnieks viņam pēc tiesas un taisnības pienāktos visdrīzāk, bet trijnieku viņš cer izmocīt. Citādi netiks uz treniņ nometnēm. Tātad Egmonts nodzēš smēķi, un tai brīdi klāt ir mūsainais, un tas saka; — Iedod!

— Ej pie velna, — Egmonts atrūc. Nav teikts sevišķi pieklājīgi, bet vai nu mēs, puikas, savā starpā esam tik smalki.

— Dod cigareti, — mūsainais ir neatlaidīgs. Egmonts, mirkli vilcinājies, sparīgi atgrūž prasītāju, un tas atstreipuļo pāris soju. Nebija necik stipri, turklāt draugi viņu uztvēra.

— Egmont, brauksim mājās, — Mētra lūdz.

— Kur tev uzreiz deg?

— Man viņi nepatīk.

— Nu tad tieši jāpagaida, kamēr aizlasās, — Egmonts prātīgi atbild. Jo arī pašam tam mūsainais ar saviem draugiem vairs nepatīk. Nu, Egmonts jau neteiks — bail, viņš arī centīsies tā nedomāt. Jokaina bū šana tomēr tumsa, t a j ā tu vienmēr jūties nevarīgāks.

Vajadzēja gāzties mājās, pirms negaiss sākās. Nu ir par vēlu. Atliek gaidīt, gan jau būs labi.

Tā viņi stāv, stāv un gaida, un beidzot rādās, ka tiešām kļuvis labāk, jo, kaut debesu pērkoni vēl nav beiguši ārdīties, mūsaiņa kompānija tīri negaidot pazudusi. Nu atliek tikai nogaidīt pieklājības piecas minū tes, lai nudien neiznāktu tā, ka Egmonts no pāķiem baidījies. Un tad viņi cēli ies un brauks projām. Jā teic, nekāda dižā izprieca nudien nav sanākusi, bet ko te arī varēja gaidīt, tādā džungļu nostūrī.

— Ejam, — Egmonts pamāj Mētrai, un tā seko klausīgi kā zīda diedziņā. Bajļuks ir cauri, bet cauri nav izpriecas, viņi ar Mētru tagad būs vieni.

— Es nekā nezinu, — Evelīna tiepīgi atkārto. Viņa sēd istabas vidū, visai ievērojama persona, un viņai pievērsti visu skatieni. Katrīna tur ir un Vilmārs Batarags, arī Silenieks ienācis līdzi, jo pie Silenieka viņi gājuši vispirms, viņam vajadzēja zināt. Bet Silenieks, raug, nezināja, tikai to, ka redzējis Mētru uz Egmonta mopēda piebraucam. Jo dzejnieku pēcpusdienā Mētra nav bijusi. Un vēl viens cilvēks ir istabā, triumfējošu skatienu Ņina veras visos pēc kārtas. Jo Ņina sveci zem pūra nav turējusi, pati savu kazu viņa tirgū neveda, taču vaicāta atteica skaļi un droši, ka jā, Sūpolu vasarnieku skuķis un viņējais, nu, tas negantnieks ar to jocīgo vārdu, tie taču mūžīgi čupojušies, šodien Egmonts priekš viņas visas puķes no dobes izrāvis, sliktāk par aitu baru, kad tas virsū tiek. Lai tikai viņi iet pie Egmonta māsas, tās Evelīnas, lai nu kurš zina, Evelīnai jāzina.

— Es nekā nezinu, — Evelīna atkārto piktā balsī, — un lieciet man galīgu mierul — Bērniņ, vai tu neredzi, mēs visi esam uztrauku

šies, — Katrīna sāk, — tu paskaties, Mētrai t ē t i s . . . pasaki tikai, uz kuru pusi viņi aizgājal — Aizbraukuši, — Ņina skaidro. — Šķūnītī tā sprak šķa nav.

Evelīna uzmet Ņinai salta nicinājuma pilnu skatienu.

Lai, Ņinai par to maza bēda. Cilvēkiem gadījušās nepatikšanas, varbūt nelaime, un Ņinai par to prieks.

Raug, cik ātri viņas pareģojums piepildās!

— Pēc dzejnieku vakara Priežbogos bija dejas, — Silenieks ieminas, un Vilmārs tūlīt jautā Evelīnai: — Saki — viņi aizbrauca uz dejām?

— Sitiet mani nost, es nekā neteikšu, — Evelina atcērt. — Man neviens nav j ā g a n a , ne Egmonts, ne t ā . . . Lai viņas māte viņu ganal Lai g a n a tā — Katrīnas tante!

Katrīna s a r a u j a s , un Ņinai atkal patīkami to redzēt.

Bet Vilmārs nodur skatienu, viņam sametas nelāgi ap sirdi, nē, ne fiziski, tā ir emocionāla padarīšana, taču tāpēc ne vieglāk panesama. Ja Hilda būtu šeitl Kāpēc Hildas nav šeit?

— No tā skuķa jūs nekā neizdabūsiet, — Ņina saka.

Taujātāji r ā d ā s paši to aptvēruši. — Tas ir viens riktīgs bosiks, — Ņina nekautrējas par saviem īrniekiem izteikties visneglaimojošākajos vārdos. — No tā jūs ar skrūvspīlēm nekā ārā nedabūsiet. — To izteikusi, viņa sakniebj lūpas plānā svītrā, bet tad lāpas atkal paveras, jo, izrādās, Ņina nav teikusi visu, un to nevar piejaut: — Ejiet vien m ā j ā s , cik ilgi tie divi pa slapjiem krūmiem dzīvos! Apniks, un nāks mājās. Bet tad gan nomietējiet, — viņa pievēršas Vilmāram, un acīs viņai t ā d s spīdīgs prieks, ka tai pašā mirklī Vilmārs cieti nolemj, ka Mētrai viņš roku neliks klāt, pat ja vajadzētu, ja loti vajadzētu . . .

— Iesim, — Vilmārs saka Katrīnai un pats pagrie žas uz durvju pusi. Viņi visi iziet ārā, Ņina pēdējā, un durvīs viņa uzmet Evelīnai dīvainu skatienu, meitenei liekas, tanī ir atzinība. Evelīnā paliek domīga.

Viņa nav daudz prātojusi par savu vasaras saimnieci, tās raksturu un paradumiem, bet par šo atzinību Evelīna noteikti nav sajūsmā. īstenībā viņai negribot žēl Mētras tēva, viņš izskatījās tik a p j u c i s . . . bet pirti Mētrai vajag, kārtīgu karstu pirti. Un, tā vai citādi, Egmontam māsa apsolījusies klusēt. Ko Evelīna Egmontam solījusi, viņa pildīs vienmēr. Lai tie pieaugušie pamokās vien. Viņi ir tik gudri un visuzinoši. Tagad viņi nāca un lūdzās Evelīnu, kurai citkārt ne lāgā skatienu neveltītu, nu, un tad Evelīna p a r ā d ī j a . Man nekad nebūs bērnu, Evelīna nolemj. Ar bērniem ir vienas vienīgas nepatikšanas, un novaldīt viņus arī nav iespējams.

Evelīnai, piemēram, jūs dzīvai varat novilkt ādu, bet viņa darīs tā, kā izdomājusi. Kaut arī, ja lietišķi ņem, cilvēkam bez ādas kaut ko izdarīt būtu grūti. Neērti. Sāpīgi beigu beigās. Evelīna noskurinās.

Vispār Egmontam sen vajadzētu būt mājās.

Hildai sen vajadzētu būt m ā j ā s , Vilmārs domā, kad viņi, mazs, klusējošs neveiksminieku bariņš, nāk mā jās. Sūpolos logā deg viena vienīga uguns, to Katrīna atstāja, kaut pašas Vilis sen miegā. Vilis lāgā neklausījās, kad Katrīna viņam stāstīja par Mētras pazu šanu.

— Gan atradīsies!

— Man vajadzēja viņu pieskatīt.

— Sveši cilvēki, kas tev ko pieskatīti — Bet viņas māte lūdza.

— Un savu bērnu nepieskatīji, — Vilis atteica cietā, sīVā balsī, un Katrīna sarāvās. Vilis t ā d s ir, viņš nedomā ļauni, un, kas uz Daini attiecas, te vaina jādala uz pusēm, — bet viņš vienmēr pasaka t ā . . .

tā nejauki.

Vilis tātad guļ, viņam tiešām nav bēdas par vasarnieku skuķi, tomēr Katrīna gaismu atstāja, viņai tāda klusa ticība, ja gaisma degs, tad tas, kas to meklēs, ātrāk pārradīsies.

Nē, pārradies nav neviens.

Mājās pārnākuši, viņi virtuvē apsēstas pie galda.

Vilmāram negribas iet viņu šovasaras istabā. Tukša istaba ir bezcerīga. Tukša istaba ir pat biedējoša, kad logā skatās melna lietus nakts un uz zemes pusi reizēm vēl noplātās tāli zibšņi. Mājlbas simbols, miera un atpū tas lieciniece gulta vairs neliekas tāda, ja naktsspuldze to apspīd tukšu. Uz galda, kur būtu vajadzējis stāvēt tējas traukiem, atrodas tikai Mētras neiztukšotā konservu kārba. Hildas j ū r m a l a s tērps pavirši nosviests pār krēslu. Viņa ļoti steigusies, Vilmārs secina, varen steigusies viņa ir pie sava Ārīgo. Dīvaini, viņam par to nav dusmu, bet skumji, un šīs pēdējās jūtas viņu katrā ziņā moka sāpīgāk. Tāpēc, pirmo skatienu istabai pārlaidis, viņš atteicās ieiet meitenes lievenītī un paklausīja Katrīnas aicinājumam pasēdēt virtuvē. Katrīna uzlika g a l d ā divas krūzītes ar skāb putru, atvainodamās, ka negribot bargā laikā kurināt uguni, viņas māte tā nekad neesot darījusi un viņa tāpat, un lai citi par to sakot, ko gribot, viņu Sūpoli stāvot, kā stāvējuši, nekādas ugunsbriesmas tiem klāt neķeroties. Turklāt karsts jau arī, ka bail, viņa piemetināja, brīnums, b a r g u m s pārgājis, bet ka par naga melnumu dzestrāks būtu kļuvis.

— Jā, nav vis.

— Vai Rīgā tāpat karsts bija?

— Briesmīgi sutināja, — Vilmārs atteic.

— Jā, — Katrīna novelk, viņa nezina, ko runāt tā lāk. Katrīna vis nebija neko priecīga, kad Batarags ieripināja savu mašīnu pagalmā, viņai nebija nekā laba, ko tam pateikt, turklāt vēl bailes — nepamatotas, protams —, ka viņš varētu Katrīnai pārmest.

Un viņš to nedarīja, vai vasaras saimniecei daļa, kas ar viņas īrnieku meiteni notiek, ja pašai māte blakus.

Tikai tā māte ir aizbraukusi. Un atkal Katrīna izbīstas, vai Batarags neinteresēsies, kurp dakteriene aizbraukusi un vai nav ko teikusi. Taču arī to nejautā nogurušais, samulsušais Vilmārs. Jo viņam kauns.

To vismaz Hilda varēja viņam aiztaupīt, kā jūs domājat?

— Kur tikai viņa varētu būt, — Katrīna prāto, un Vilmāram gribas jautāt, kuru viņu Katrīna tagad domā, māti vai meitu, jo atf>as šai brīdī pazudušas.

— Redz, Silenieks teica, uz to dzejnieku tikšanos viņa nav bijusi.

Tātad runa par Mētru. Sis temats ir mazāk bīstamais no abiem, lai gan vairāk jāuztraucas, protams, par meitas prombūtni.

— Man tas puika nepavisam nepatīk, — Katrīna saka.

— Puika?

— Nu jā. Tas Egmonts. Abi ar māsu. Cilvēku pasveicināt nemāk.

Un tad nopūzdamās: — Slikti tā teikt, b e t . . . krietnus cilvēkus Ņina pie sevis nemaz neturētu. Viņai vajag, lai būtu ar vainu.

Citugad viņa paņem dzērājus un tagad a t k a l . . .

— Jā? — Vilmārs jautā. Katrīna gribētu viņam pastāstīt par Ņinu, bet viņa jūt, ka šo vīru neinteresē ne Ņina, n e . . . ne arī viņa pati droši vien. Viņš te sēd tik sašļucis un groza krūzīti pa galdu, pirkstu osā ieāķējis. Katrīnai viņa žēl. Skrēja cilvēks kā sadedzis to gabalu no R ī g a s . . . jo Katrīnai Rīga liekas briesmīgi tālu. Katrīna Rīgā bijusi tikai pāris reižu un diezin vai aizbrauks vēl. Tas ir tālu, viņa ietiepīgi domā, Joti tālu. Viņa negrib vairs nekādus tālus ce ļus. Nedod dievs, ja tie vēl būtu jāmēro spiestā kārtā, kā tas atgadījies viņas mātei, svešatnes ceļi,

kuru malās gan tikai bēdas var sastapt.

—Jūs vēl i e l e j i e t . . . Varbūt ko uzkost?

— Nē, nē, — Vilmārs atvairās.

— Man jau tāpat, kā kādas bēdas, kumoss kaklā ķeras. _ Vilmārs piespiezdamies iedzer dažus malkus. Putra tiešām garda, viņš atzinīgi paraugās vārītājā.

— Kur nu meitēns paliks, — Katrīna atkal ierunā jas. — Kāpēc tikai slepus v a j a d z ē j a . . . Un puķes vi ņai puika iedevis. Es p r a s ī j u , no kurienes, viņa palika tīri s a r k a n a , bet neteica.

— J a u n ī b a vienmēr domā, viņu nesaprot, un tāpēc viņa d a r a slepus, — V i l m ā r s novēloti atbild uz Katrī nas pirmītējiem v ā r d i e m .

— Bet j ū s abi viņu mīlat, no j u m s n e v a j a g slēptiesl — Mīlam . . .

— M a n dēls šodien bija atbraucis, — Katrīna saka. — M a n ir vēl viens dēls (vai tad Katrīna kādreiz V i l m ā r a m par saviem bērniem stāstījusi? Hildai gan, un Katrīna domā, Hilda p a s t ā s t ī j u s i tālāk. Viņai tagad j ā r u n ā , viņa nevar klusēt, un, tā kā viņa neuzdrīkstas par B a t a r a g u d a r ī š a n ā m , tad viņa sāk pati par s a v ā m ) — es neteiktu, ka slikts dēls, tikai tādu gaisīgu dabu, nezinu, kur viņam tāda trāpījusies. Mēs ar tēvu neesam uz t ā d u modi. Bet viņš no puikas gadiem, kā vieglāk. Tēvs saka, es viņu esot palutinājusi.

Vai citus n e l u t i n ā j u . Nē, tur nav tā vaina. Ar pirmo sievu nenodzīvoja, ar otro tāpat. Kuļas apkārt kā veca nauda, a t b r a u c pie m a n i s , es teicu, šodien pat atbrauca, rāt m a n viņu v a j a d z ē j a , bet es nevaru, man žēl!

Katrīna pārvelk ar roku pār seju. A s a r a s slauka?

Diez vai. Tas t ā p a t , pierasts žests.

— Es viņam saku, ņem un apprecies, vēl tu neesi tik vecs, ka nevarētu savu dzīvi labot. Viņam divi bērniņi svešā pilsētā aug, māte ar citu apprecējusies, mani klāt nepielaiž. Tēvs Daini redzēt negrib. Es tā nevaru, man v a j a g . . . Es teicu, dabū sev riktīgu sievu, stingru sievu, lai ir, kas tevi bar un mīlē. Viņš neko nesaka. Vai viņam nav, ko teikt?

Vilmārs klusē.

— Mazs bērns spiež klēpi, liels sirdi, — Katrīna saka. — Tā mana māte teica, un tā t a s ir. Es domāju, viņi paši nejūt, ka spiež. Jo visi bērni dara rūpes, bet vai tu vari teikt, ka visi ir slikti?

Vilmārs, protams, nezina atbildi, pareizāk, viņš necenšas domāt līdzi Katrīnas stāstam. Viņam pašam sava doma domājama, tagad, šai vientuļajā reizē. Hildas nav, un Mētras nav, nav, nav, ausīs, prātā ik pa brīdim ieskanas kā uzmācīgs refrēns, un viņam gribas kliegt pretī: nūja, ka nav, es pats redzu, ka nav, un ko es tur varu izdarīt? Labi, ka Katrīna ir tāda, nemā cas virsū ar jautājumiem. Viņš atceras kaimiņmājas Ņinu. Vai, kādas tai bija acis, un kā viņa skatījās!

Viņa necentās slēpt savu prieku, ka tāda nebūšana gadījusies, ai, kā viņai tas patika! Hilda, Hilda, tiešām tu varēji būt prātīgāka. Vai tas pindzelmanis tik daudz pelnījis?

— Es atceros, — Katrīna atkal sāk vērpt kādu vēstījuma pavedienu, un Vilmārs grib, taču nespēj ieklausīties, viņa prāts uztver tikai atsevišķus teikumus, tas ir stāsts, kā viņas dēls Aldis reiz skolas gados pāri pusnaktij nav bijis mājās, ak, to uztraukumu!

— Tēvs saka: «Nu es viņu mizošu, ka viņš man rokās tiks,» — bet es tik domāju: kaut viņš rastos, kaut uzrastos!

— Un kas tad bija par vainu? — Vilmārs jūt nepieciešamību pajautāt.

— Kas bija? Kas bija! Puika iepriekšējā dienā aizmirsis pateikt, ka viņiem no skolas jābrauc uz Talsiem, kādas tur sacīkstes, pateicis nav, bet jābrauc ir, un viņš aizbrauc! Redz, sacīkstes nedrīkst kavēt,

bet māte m ā j ā s pa to l a i k u . . . — Katrīna īsi, sausi ieelsojas, t ā s nav bēdas vai tikai bēdu atmiņas.

— Viņš atbrauc un brīnās, viņš saka, par ko tad, mamma, kas tad man varēja lēkties, visi vienā pulkāl Nudien būtu gribējies, ka tēvs siksnu ņem.

— Bet neņēma?

— Es tak nejāvu, — Katrīna atbild un pasmaida.

— Varbūt vajadzēja, — Vilmārs saka un atceras Ņinu un viņas padomu . . . un arī vārdus par slapjā zālē vārtīšanos. Vai t a s var būt, ka viņa meita tik liela, ka viņai t ā d a s lietas prātā? Mūžīgā vecāku kļūda, mans bērns ir mazs, m a n a m bērnam nekas nenotiks. Bet kādreiz t a č u . . . tiesām . . . un kā tad būs, un ko viņi, vecāki, teiks, un ko sacīs pati Mētra? Cik viegli bija toreiz, kad savā pirmajā gultiņā gulēja mazs brēkulis un v a j a d z ē j a tikai sargāties, ka troksnis šo brēkuli neuzceļ!

— V a r b ū t . . . — K a t r ī n a sāk. Vilmāram, kurš aizdomājies nezin kur, stingri jāpiespiežas atminēt, par ko runāts. P a r siksnu, jā.

— Un vai tā palīdz?

Logā iekrīt starmešu gaisma, un līdz ar staru kūli viņi izdzird bremzējošas m a š ī n a s troksni.

Viņi abi, V i l m ā r s un Katrīna, reizē pietrūkušies kā jās. Vilmārs sper soli uz durvju pusi, bet tad apstājas.

No kā viņš izbijies? P a r ko nespēj izšķirties?

Viņš saņemas un iziet pa durvīm, nezinādams, kas tālāk būs. Viņš domājis, protams, ka tā ir Hilda, bet aiz vārtiem stāv smagā mašīna. Kāpēc smagā? Kas atbraucis ar smago?

Atveras kabīnes durtiņas, un Vilmārs redz Izkāpjam sīku, ļoti pazīstamu stāvu. Mētrai — M ē t r a ! — tā ir Katrīna, kas iesaucas, ne Vilmārs.

Vai viņš baidās no šīs satikšanās?

— Nevajag laist bērnus vienus pašus pa nakti skriet, — dzirdama šofera pamācošā balss. Viņš drīkst izteikt pamācības, jo tas tiešām nav pareizi, ka pusauga meitēns viens pats apkārt mētājas.

Viens pats? Kāpēc tad Mētra viena pati, ja t a s . . . t a s . . . kā viņu sauca, Vilhelms Telts, nē, Torkvato T a s o . . . nē, muļķības, Egmonts — dod arī vecāki bērniem vārdusl — ja viņa aizlaidās kopā ar Egmontu?

Tādi ir mūslaiku kavalieri, Vilmārā ņirdz kāda nekrietna balss, un viņš tikko noturas, neizteicis šos vārdus skaļi. Tagad nav īstais laiks, viņš saprot un apvaldās, un tā vietā sauc tumsā ļoti laipni, ļoti pateicīgi: — Liels paldies, no visas sirds . . . pagaidiet, es varb ū t . . .

Iespējams, ka šoferis nojautis atlīdzināšanas ieceri.

Iespējams, ka viņš saprot arī, kā vientuļajam vīrietim, tēvam, pašlaik ap dūšu, tāpēc viņš smalkjūtīgā nepieklājībā nenogaida Vilmāra neveiklā teikuma beigas un uzdod gāzi.

Mašīna ir projām.

Pa vārtiņiem iekšā sapītiem soļiem nāk Mētra.

— Jūs t i k a i . . . — Vilmārs izdzird Katrīnas bažīgo balsi un sapīcis atteic: — Vai jūs domājat, es esmu kraukļu tēvs?

Mētra nāk šurp, Vilmārs viņai šo nācienu neatvieglo.

Ilgstošais uztraukums sāk vērsties sašutumā. Mētra nāk pa gaismas celiņu, kuru tumsā zīmē virtuves logs.

Viņa jau ir pavisam k l ā t . . . vai Vilmārs laidīs paiet garām? Nē, viņš izstiepj rokas, un Mētra krišus iekrīt tajās, un tūlīt viņa sāk rūgti raudāt, un, to dzirdē dama, Katrīna pavisam jocīgi saka: — Nu, tad viss kārtībā.

Un Katrīnas vārdi nemaz nav jocīgi. Ja meitene var tik karsti raudāt, tad sirds viņai drīz vien kļūs viegla, un, ja tēvs viņu tagad jo cieši apskautu, tad Katrīna varēs atkāpties malā. Un viņa domā, varbūt

tagad tomēr uzvārīt tēju. Negaiss pavisam noteikti ir pāri, zeme un debess rādās nomierinājušās, un tikai jūra vēl īgņodamās met krastā dunošus viļņus.

Kas tad notiek otrā rītā, otrā dienā?

Sūpoli snauž klusā mierā, kā tas mēdz būt mājās, kur iedzīvotāji aizsnieguši laimīgo pensijas vecumu un viņiem īstenībā jārūpējas vairs tikai par savu gotiņu un ruksīti, lai gotiņa laikus tiek izdzīta ganos vai arī piesieta ķēdē, bet ruksītim silē tāpat laikus būtu ieliets rīta strebjamais, — jā, un tad šie krietnie pensionāri ir brīvi līdz pusdienai. Nu, protams, pavisam brīvi no zināmiem pienākumiem nav arī viņi, tur ir kāda kolhozā izravējama dobe vai vaga, tur vīram kāds knibināmdarbiņš, tur jāpaspēj tikt ciema veikalā uz to brīdi, kad atvedīs maizi, — tā tas viss ir, bet pagalmos vismaz nepukšķina traktori vai sazini vēl kādi mehā nismi, nē, sētā ir patīkami kluss.

Un arī citādi viss klusu?

Jā, pavisam klusu, pārāk klusu ir Šūpolos.

Māte ar meitu sēd pie brokastu galda. Hilda novā rījusi divas olas, viņa vienmēr prot novārīt olas vajadzīgajā konsistencē, Mētrai tas neizdodas nekad, tāpēc šis darbiņš ir mātes ziņā, — un tagad viņa ziež sviestu sev uz maizes, Mētra var apkalpoties pati, tāda liela meitene.

Un viņas nesarunājas ne vārda.

Hilda šorīt lūdzās Vilmāru, lai viņš paliek, lai nebrauc uz darbu, un vienlaik viņa vēlējās, lai brauc gan. Vilmārs teica nē, viņš nevar kavēties, viņš atgriezīsies pēcpusdienā, cik vien var agri, viņš atgriezīsies.

Tad viņi visu pārrunās, tā sacīja Vilmārs un lūkojās pāri sievas plecam.

— Bet mums taču . . . bet Mētra taču . . .

— Man jābrauc, — Vilmārs atkārtoja, un Hilda vairs neuzstāja. Labi, lai izskaidrošanās paliek uz pēcpusdienu, uz vakaru — vai kad nu Vilmārs atbrauks.

Vai tad notiks arī izskaidrošanās ar Hildu, izskaidrošanās vīra un sievas starpā? Jā, tas ir dīvaini, no šis sarunas bailes viņiem abiem, tam, kurš vainīgs, un tam, kurš gaida vainīgā atzīšanos.

Hilda ar Miliču iebrauca ciemā neilgu brīdi pēc Mētras atgriešanās. Katrīna tiešām bija uzvārījusi tēju un aicināja visus, Mētrai karsts malks noteikti bija nepieciešams, vai, vai, cik žēlojama, cik — nožēlojama viņa izskatījās samirkušajā kleitiņā, nemaz nevarēja ticēt, ka tā viena no Mētras goda drānām! — bet meitene neļāvās, viņa rāvās atpakaj un beigās atkal sākaraudāt, ai, kā Mētra raudāja, viņa ieskrēja savā lievenītī un abām rokām turēja durvju rokturi, kuru neKatrīna, ne Vilmārs nedomāja ar varu taisīt vaļā. Viņiskatījās viens uz otru, divi nesaprotoši cilvēki, un Katrīna teica, lai paliekot, bet Vilmārs vismaz lai nākot.

Un Vilmārs nāca, un viņš vēl nebija ne malku nodzē ris, kad atkal iedūcās mašīna, nu gan pie Sūpoliem izskatījās kā nezin kādā svētku reizē, autiņš pēc autiņa. Un tās bija Hilda ar Miliču.

Viņām arī nebija gludi gājis, pēc mazās avārijas novēršanas Miliča vēl pārdūra riepu. Tā viņš ir, kur viena nelaime, tur otra arī steigdamās klāt.

Tā bija savāda, neveikla tikšanās viņiem visiem trim, neviens nezināja, ko sacīt, lai gan tā bija reize, kad sakāms un jautājams tiešām daudz.

— Kur Mētra? Vai ar Mētru kas noticis? — Hilda Jautāja. Viņa nebrīnījās, vīru ieraudzījusi.

Varbūt tikai neko neteica, brīnījās gan.

— Nu jau mājās, — Vilmārs atteica un cieši paskatījās Hildā.

— Es laikam braukšu, — Miliča sacīja. Viņa jutās Jaunu nodarījusi. Bet ļaunu viņa nebija gribējusi, nē. viņa bija gribējusi labumu otram cilvēkam, savai draudzenei un varbūt arī tās draugam, dzīve taču ir īsa.

— Es nezinu, — Vilmārs sacīja cik spēdams mīk sti, — ja nu jūs esat pārradušās… Miliča droši vien nogurusi, tādu gabalu braukdama, un pa dienu taču a r i . . .

Miliča sacīja, viņai tas nekas neesot. Bet to viņa teica nedrošā balsī, Miliča, drošā, jestrā Miliča, kura katram mācēja aizbāzt muti, kura kūsāja pāri no ener ģijas, viņa teica, viņa braukšot ļoti lēni un uzmanīgi, lai Vilmārs neuztraucoties, viņa nekādas muļķības neizdarīšot. Lai katrs saprot šo teikumu, kā grib. Šobrīd vispār nebija laika tulkot to vai citu kāda izsacīto.

Vilmārs i z g ā j a Miliču pavadīt.

— Un Mētra neko neteica? — Miliča p a j a u t ā j a .

— Nē, man n e g r i b ē j ā s viņu tirdīt. Galvenais, ka viņa m ā j ā s , vai ne?

— Jā, jā, — Miliča atteica, iespējams, viņa domāja ne par Mētras, bet g a n par H i l d a s atgriešanos. — Būs jau labi, — viņa teica nepārliecinoši un galu galā arī nevietā, jo ko Miliča v a r ē j a zināt, kas t a g a d būs labi, pēc šīs nekrietnās n a k t s , kura beigās bija atnesusi tikai ārēju kārtību. Divas bēgles atgriezušās, bet nebija zināms, kas ar viņām ir.

Hilda ir pieaudzis cilvēks, Iespējams, ka viņa vairs nedarīs līdzīgas m u ļ ķ ī b a s .

P a r Mētru mēs n e v a r a m zināt neko. Jo p a g a i d ā m mēs pat nezinām, ko viņa i z d a r ī j u s i . Šai rītā Hilda ļoti gribētu to noskaidrot, viņai t a s vienkārši pienākas. N e p i l n g a d ī g a m e i t e ne...

Viņa p a s k a t ā s uz Mētru. TJ 2Čd un apbrīno olu, kurai nav pat pieskārusies.

— Ed olu!

— Negribas.

Nu, protams, tad, kad esam blēņas i z d a r ī j u š i , mums vairs n e g r i b a s darīt to, k a s v a j a d z ī g s . Mēs esam vainīgi, bet mēs tik labprāt meklētu v a i n u citos.

Vai ne?

Mētra turpina skatīties galda virsmā. Māti negaidot pārņem dusmas.

— Netēlo upurjērul Nedomā, mani tu neiežēlināsil Un vispār — es gaidu, kad tu man beidzot izstāstīsi…

Jā, ja varētu izstāstīt, Mētra domā, izstāstīt vārdu pa vārdam, kā tiešām bijis kopš brīža, kad Egmonts iedā vināja viņai puķes… kaut gan jau šorīt no agra rīta noskaidrojās, ka viņš tās nospēris Ņinai, tā pati atskrēja agri jo agri, lai izkliegtu šo faktu, viņa jau nepiejaus, ka tas paliek kādam nezināms, neizvērtēts un neiztiesāts… tātad kopš tā brīža, kā tad Mētra jutās, un līdz beigām, kad . . . k a d . . .

AI, tikai neatcerēties, kur nu vēl izteikti Kāpēc nevar tā, kā akmens ūdenī, iesvied tu prāvu akmeni pašā dziļākajā vietā, un tas tur paliks uz laikiem, mūžam necels savu spītīgo pieri saules gaismā, ja nu vienīgi to neizvilks laukā ūdenslīdēji, lai gan kas viņiem, sve šiem cilvēkiem, tāds akmens?

Kā l a i . . . kā lai neatceras, kas naktī notika?

Un kā lai to izstāsta mātei, kura sēd pie galda kārtīga un tik riebīgi mierīga un gaida no Mētras atzīšanos v i ņ a s . . . grēkā — un nesaprot, ka Mētra nevar, jā, vienkārši nevar?

— Nu, Mētra?

Hilda jūt gan, ka rīkojas, ka runā nepareizi. Bet viņa visu rītu gaidījusi meiteni pašu pienākam klāt.

Naktī

viņa gribēja iet pie meitas un jautāt, kas tad, kā tad ī s t i . . . bet Vilmārs lūdza nedarīt. Viņa paklausīja. Kā pēc? Parasti Hilda nav tik klausīga.

Viņa taču nejūtas vainīga. Jo Hilda spēj atbildēt par izdarīto, ja pieņemam, ka kaut kas izdarīts. Un, kas uz Mētras promaizskriešanu attiecas, tad domājams gan, ka viņa būtu aizmukusi, arī mātei mājās esot.

Mētrai sākušies tie gadi, par kuriem māte ar bažām domājusi.

Lai sākas, tā tam jānotiek, Hilda tagad būs vērīgāka, prasīgāka.

Un prasīgi viņa uzrunā Mētrui — Es gaidu.

— Liec man mieru! — Mētra piepeši atkliedz un sabīstas no šī kliedziena. Kā viņa uzdrīkstējusies?

Viņa sēd un gaida.

Hildu pārņem spēcīga vēlēšanās satvert meitu aiz pleciem un sakratīt tā, ka tālu aizlido tās Iespītība, sī kās druskās sasprāgusi.

Viņa vilcinās. Ko darīt? Vai darīt? Vai viņa nepazaudēs meitas uzticību? Mētra viņai visu laiku bijusi tikai mazs, mīļš bērns. Nu viņa kļuvusi mīkla.

Bet, ja tā, tad šī mīkla jāuzmin!

— Mētra! Paskaties man acīs! Ko tu vakar darīji?

Kas vakar notika? Man tas jāzina! Un tu tūlīt man visu pateiksi!

Hilda pieceldamās atgrūž krēslu, ka norīb vien. Viņa atkal ir ciešā, apņēmīgā sieviete, kas nodomāto novedīs līdz galaņi.

— Mētrai Es gaidu! Man jāzina, kur tu vakar biji un ko darīji!

— Es taču neprasu, kur biji un ko darīji tu! īss, ātrs skatiens no Mētras plakstu apakšas. Hilda Iekož lūpu zobos. Nekaunība? Nekaunībai Aug buciņš, aug r a d z i ņ i . . . Nekas, mēs aplauzīsim. Tagad tikai mierīgi — un bez piekāpšanās.

— Mētra, ja tu kļūsti rupja, es arī varu sākt citi toņkārtā, — Hilda valdās, tūlīt pār lūpām pārskries nevajadzīgi ass vārds. — Tu man tūlīt izstāstīsi visu, kas ar tevi noticis. Neliec man domāt visļaunāko!

Un es negribu klausīties kaut kādu kaimiņu veceņu tenkas par noplūktām puķēm! Kas tad ir šis romantiskais Egmonts, kurš tā piepildījis manas meitas sirdi? Vai tu nebūtu tik laipna un neatcerētos, ka jūs abi vēl esat tikai divi smurguļi?

— Mamma, tā nerunā!

— Kā man runāt, atjauj man zināt pašai. Un, ja nevēlies klausīties, ko saku es, tad lūdzu — runā patil Es ar nepacietību gaidu tavus paskaidrojumus!

Mētra bērnišķīgi neveikli paplēš muti un atkal aizver to. Nē, viņa nevar, nevar. Ja māte tā runā, tad —. nekad. Mētrai jāpatur pie sevis visa viņas bēda. Neviena, ar ko dalīties.

Cik jaunībā mēs esam vieni! Vai vismaz jūtamies tādi.

— Tu vēl nekad neesi dabūjusi pērienu, — māte saka, — un es tiku lepojusies ar to. Tagad man liekas, mēs esam rīkojušies nepareizi. Jo šis nav pirmais gā jiens tavā kaķa mūžā, par kuru tu pērienu pelnījusi.

Mētra skatās zemē.

— Bet nopērt es tevi varu vēl tagad. Vēl šobrīd.

Viņa sper soli uz priekšu, Mētra — divus atpakaļ.

Meitenei acīs bailes, redzams, mātes draudus viņa ņem nopietni. Labi, ka tā.

— Mētra . . . kamēr nav notikusi nelaime, tu runāsi!

— Nē!

Mētra saķer vaigu, ko apdedzinājusi mātes pļauka.

Vienu mirkli viņa skatās plati ieplestām acīm, tad īsi iešņukstas.

Sūpolos istabas nav slēdzamas. Nē, viena tomēr ir.

Mazais lievenītis.

Atslēga nokrakšķ durvīs.

Protams, Hildai nebūtu grūti durvis dabūt vaļā. Ja ne citādi, tad ar mājas saimnieku palīdzību.

Hilda negrib traci. Viņa paliek stāvam istabas vidū.

Aiz durvīm dzirdama ātra, klusa rosīšanās, apspiestas elsas. Vai Mētra velk krēslu durvīm priekšā?

Tiktāl mēs esam, mūsu vienīgais bērns aizbarikādējas, kā no lielām briesmām sargādamies.

Hilda rūgti iesmejas.

— Nepūlies, — viņņ tad saka savai neredzamajai sarunas partnerei. — Es nelauzīšos pie tevis iekšā. Bet tava ietiepība tev var maksāt dārgi. Es tikpat visu uzzināšu, kaut no svešiem, un t a d tev būs daudz lielāks kauns. Tātad ir noticis kaut kas tāds, par ko tev kauns stāstīt savai mātei. Tad m a n to pateiks ginekologs. Saprati? — Viņa a p d o m ā j a s , ko vēl teikt, un nobeidz mierīgāk: — Apdomājies.

Un, ja tev šķiet, tev vēl Jaunu, tad es saku: vienīgais cilvēks, kas to dara, esi tu pati.

Un tad abpus durvīm i e s t ā j a s klusums.

Virtuvē Katrīna apskrambātā māla bjodā loba zir ņus. Ne v ā r d a neteikusi, Hilda apsēstas līdzās. Zirņi paukš pret mālu. Kad būs izžuvuši, grabēs.

— Saimnieci — Nu? — Es gribēju jautāt, vai jūsu mātes dienasgrā mata . . . vai tā ir tālu nolikta?

— Jāpaskatās, — Katrīna atbild. — Vai tad toreiz neizlasījāt?

— Jā. Es tikai brīnos, viņai toreiz bija tik daudz un smagi, ko pārdzīvot, bet viņa tik mierīgi raksta.

Es l a i k a m . . .

— Bet meitene taču m ā j ā s , — Katrīna saka. Viņa varētu arī Hildai pastāstīt par sava dēla pazušanu, nu, toreiz, uz Talsiem, uz sacīkstēm, — bet nē, tās ir pā rāk dažādas lietas.

— Mēs esam atnesuši jums nemieru, — Hilda žēlojas. Viņas abas nepieminēdamas domā par Ņinu un tās plosīšanos. — Tikai mūsu d ē ļ . . .

— Ņina tāda ir. Es tikai nekad neesmu varējusi izdomāt, kāpēc viņa tāda ir. Ja jūs dzīvotu citās mājās, ne Sūpolos, Ņina nebūtu skrējusi traci celt. Tā nav Mētras vaina.

— Kad vīrs atbrauks, — Hilda runā, — vajadzēs, lat viņš sameklē Egmontu. Kā man nepatīk to darīti — Nu tad nedariet, — Katrīna atbild, un Hildai šķiet, ka no vecās sievas plūst gadiem kārots un varbūt pa šas nekad neizbaudīts miers, ne tāds miers vai — pareizāk — apmierinājums, kādu dod padarīts darbs, — nē, tas Ir miers, kas sakņojas cilvēkā caur viņa priekš tečiem. Mani senči, kāpēc jūs man to neesat Iedevuši?

No tēva es mantoju tieksmi uz medicīnu, no mātes vēso un mierīgo p r ā t u . . . un vairāk neko? Vai manā bērnībā, vienalga, agrajā, vienalga kādās dienās, — vai man nebija īsta laimes sajūta aizmigt savā istabā un savā gultiņā, kad caur uznākušo miegu vēl dzirdi nesteidzī gas un rāmas pieaugušo sarunas? Vai Mētrai tāda sajūta bijusi? Mēs nekad neesam runājušas par to.

— Vai jūsu m ā t e . . .

— Viņa bija labs cilvēks, — Katrīna atbild. — Man no sirds bija žēl, kad viņa nomira. Vilis vispār vārdu nevar izspiest, īpaši kad ar savējiem jārunā, tāds strups un ass, bet, kad māte nomira, viņš teica, nu

Sūpolos siltums no mājas ārā. Es toreiz vēl dusmojos. Es domāju, vai es maz siltuma viņam un bērniem, un visp ā r . . . bet varbūt viņam bija taisnība. Ja māte ilgāk būtu nodzīvojusi…

Tālāk viņa neizteic. Tikai pēc brīža piebilsti — Nākamsvētdien pie mums kapu svētki. Atnāciet jūs arī, es parādīšu, kur viņi tepat mūsu ciema kapos gu)( tikpat kā visi vienā rindiņā. Te prāvi kapi, tur mums abiem arī būs vieta. Bērni, tie lai meklē tur, kur aizgājuši.

Hilda sakai — N ā k a m s v ē t d i e n m ē s laikam vairs nebūsim šeit.

—Jūstei cāt,Mētr apal i ksi l gāk.

— N u v a i r s n e . V i ņ a s l ē p j a s , n e k o n e s t ā s t a . . . k ā lai e s v i ņ u t e a t s t ā j u , k u r ta s E gmo nts , unv i s p ā r ?

—Mei tenei kauns.

— N e v a j a g d a r ī t t ā , lai v ē l ā k būtu j ā k a u n a s .

— N u j ā . N u j ā . T ā d a m j a u n a m b ē r n a m t a s n e m a z n a v viegli. S i r s n i ņ a l ū s t aiz b ē d ā m . V i ņ a i t a č u i r viss l i k t ā k !

To t e i k u s i , K a t r ī n a ieiet i s t a b ā un a t g r i e ž a s no turien e s a r p r a s ī t o m ā t e s d i e n a s g r ā m a t u rokā. V i ņ a ieliek t o H i l d a i klēpī, bet t ā p a t u r biezo b u r t n ī c u n e a t š ķ i r t u , v a r b ū t a t j a u z d a m a , k a š o b r ī d t a s n a v k ā r o t ā miera avots.

Bet M ē t r a , v i e n a p a l i k u s i , ilgi v ē r ā s a p k ā r t telpā, it kā p i r m o reizi r e d z ē d a m a , i t k ā a t p a z ī d a m a n o j a u n a . Un, k a d v i ņ a s s k a t i e n s a p s t ā j ā s pie E g m o n t a v a k a r atnest a j ā m p u ķ ē m , M ē t r a ā t r i p i e g ā j a klāt. Vēl ātrāk viņa s a ķ ē r u s i p u ķ e s s a u j ā un i z r ā v u s i l a u k ā , tā ka vāze bīst a m i s a z v ā r o j a s . M ē t r a , u z m a n i e s , v ā z e n a v t a v a , varbūt t ā K a t r ī n a i d ā r g a p i e m i ņ a . J a u n i e n e v a r iedomāties, ka v e c a m c i l v ē k a m , jo ā t r ā k v i ņ a g a d i rit uz v a k a r a pusi, k a t r a lieta, k a s ap viņu, ietinusies t ā d ā v ā r ā atm i ņ u m i g l i ņ ā . T o lietu m a n d ā v i n ā j a t a s cilvēks, t o atkal t a s . . . t a g a d viņi abi j a u g a d i e m pūtina k a u l u s s m i l t a i n ē . B ū t u žēl, ja tā v ā z e s a p l ī s t u . Bet nevar laik a m p r a s ī t no M ē t r a s , lai v i ņ a p a r t r a u k a likteni raizētos, j a p a š a i . . . j apašai...

P u ķ e s r o k ā s a ņ ē m u s i , M ē t r a Iet laukā. Vecāki Mētru noteikti v e d ī s uz R ī g u . M ē t r a i žēl a t s t ā t Sūpolus, šodien pirmo reizi žēl. M e i t e n e k ā p j lejā pa t r i m koka pakāpieniem, p ē d ē j a i s ir izjodzījies un vienmēr žēli nop ū š a s , lai cik viegli Mētra soļus liktu. Viņa atcerēsies §o p a k ā p i e n u . Un arī tā viņai būs žēl.

Pie kūts stūra nonākusi, Mētra atvēzējas un met pu ķes mēslainē, un tad bridi noskatās, kā tās paliek gu ļam brūni zaļā, smirdīgā vircas pančkā. Un aiz ziedu vai sevis p a š a s žēluma Mētrai saskrien acīs sūras asaras, viņa ļauj tām notecēt pār vaigu un tikai tad pārbrauc ar delnu.

Kurp lai Mētra tagad iet? Atpakaļ istabā viņa baidās. M ā t e . . . pļauka . . . māte gribēs z i n ā t . . .

Ai, Mētra izstāstītu, ja vien tik briesmīgi nožēlojams nebūtu šis stāstsl Pirmo reizi mūžā Mētra neskaidri apjauš, ka briesmīgākais kādreiz nav vis atzīties savā nodarījumā vai neveiksmē, briesmīgākais, ja slikti vārdi jāsaka par citu cilvēku, to, kuru paša sirds j a u augstā pielūgsmes sēdeklī uzcēlusi. Mētra grib atlaicināt to neizbēgamo brīdi, un tāpēc viņa sāk iet uz j ū r a s pusi, un nekāda prieka viņai par j ū r a s šalkoņu, kas nāk pretī, tiklīdz Mētra pie kāpu priedēm.

Viņa apsēstas smilšu bedrītē un sēd. J ū r a pēc vakardienas negaisa ir skarba, pūš auksts vējš, t a g a d , vas a r a s vidū, šis vējš saldē, tik stipri vaļā pavērušās ziemeļa namdurvis. Liedags ir slapjš nolijis, un pa cieto smilšu pamatu lielīgi staigā divas v ā r n a s , plati, smagi savas melnās k ā j a s likdamas.

Viļņiem ir baltas putu galvas, un jūra izskatās nikna.

Kaut es t a g a d būtu RIgāl Kaut mēs nekad nebūtu braukuši šurpl Tad nebūtu noticis, n e k a s nebūtu

noticis! Mētra iedomājas R ī g a s dzīvokli, ilgi viņai t a s nav nācis atmiņā, bet t a g a d viņa redz to visu acu priekšā, no mēteļu p a k a r a m ā priekšnamā līdz nesatraucami glud a j a m televizora e k r ā n a m viesistabā, Mētra redz pat s u d r a b a i n u putekļu stabu, kas viegli s i j ā j a s taisnajā saules strēmelē no loga. M a m m a vieninē" karo pret putekļiem, šai karā viņa cenšas iesaistīt arī Mētru, un tai, protams, gluži nepatīk. T a g a d Mētra būtu ar mieru dzīties pakaļ pēdējam s ī k a j a m puteklītim, lai gan, zināma lieta, skriedams tu putekli nekad nenoķersi, tev lēni un prasmīgi jāpiezogas t a m klāt.

Putekļi, kādi nieki, putekļi.

Par ko lai domā Mētras mazā, nelaimīgā galva, kam lai viņa piesaista savus prātus, lai nebūtu jādomā par to vienu, to smago, nelāgo? Vienu brīdi viņa pūlas iztēloties, kāda būs ierašanās skolā pirmajā septembri, ko meitenes s a s t a p u š ā s stāstīs viena otrai: vai vari iedomāties, mēs bijām tur un tur, mēs bijām dienvidos, ārprāts, kas par karstumu, bet vīnogas es saēdos tā, ka simt gadu uz tām skatīties negribēsies, goda vārds! Nē, tas nav nekas, es biju treniņnometnē, tur mums čempioni vien bija, bet viens puika, mīļās, es domāju, viņš iznīks, kā viņš m a n ī bija ieskatījies!

Un Mētra? Meitenes, es biju vienā ballītē, un, kad es nācu m ā j ā s , m a n uzklupa vesels bars, riebekļi, viņi g r i b ē j a . . .

Mētra sāk r a u d ā t un dauza sev galvu mazajām dū ritēm.

Viņai ir jāpaliek vienai ar p a g ā j u š ā s nakts notikumu.

Nevienam cilvēkam viņa to nevar izteikt.

Nevienam.

Mētra p a s k a t ā s uz to pusi, pa kurieni parasti pāri kā pām nāca E g m o n t s ar Evelīnu vai Evelīna viena pati, vai Egmonts.

Ak, Egmonts!

Mētrai acīs saskrien asaras. Viņa domā par izskaidrošanos ar māti, kurai taču j ā n ā k (un ko tad Mētra teiks?), un par to nebeidzamo dienu rindu, kas vēl dzī vojamas, visas bez prieka, visas kā apsmulētas, k ā . . .

Varbūt tieši tādos brīžos cilvēki dara sev galu? Mētra r a u g ā s uz jūru; debesis tai pāri ir nelaipni zilas, un zils ir viļņu līdums, kuru kāds nepacietīgs vētras arkls saaris nevienādās, gan dziļākās, gan seklākās vagās.

Vai tā ir tā pati jūra, kurā Mētra priecīga peldējusies?

Un, ja tā, tad kad gan tas bijis, pirms nedējas, pirms mēneša, pirms mūžības? — Noteikti tā bijusi pavisam cita Mētra. Sveša meitene, tagad tā aizgājusi pāri kā pai, kaut kurp, projām.

Mētra tukši skatās. Vienu brīdi viņai šķiet, ka pāri kāpu pauguram būtu pacēlusies cilvēka galva un mudīgi atrāvusies atpakaļ. Vai tā varētu būt noticis? Kas gan visā pasaulē varētu nobīties no tik mazas, tik no žēlojamas Mētras? Viņa jūtas apmēram tā, kā juties zaķis, kad tas, pārliecinājies, ka visā plašajā, zaļajā pasaulē neviens no viņa nebīstas, devies galu meklēt.

Kur būs tā varde, kas no zaķa nobīsies? Kurā vietā, kurā brīdī Mētra atradīs jaunu paļaušanos sev?

Mētra sākusi raudāt. Mierīgi un klusi. Kad vecāki uzzinās visu, viņi nespēs Mētrai piedot. Mētra pati, ja būtu viņu vietā, arī nevarētu. Mētra pati izstūmusi sevi no savas labās ģimenes loka. Kur viņa tagad sev vietu atradīs, nav zināms.

Vi e tu. . .

Tā ir negaidīta doma, domas impulss. Viņa nedrīkst atgriezties Sūpolos, kur viss tik tīrs un krietns un kur…

kaimiņos dzīvo Egmonts ar Evelīnu. Viņa nespēj skatīties acīs Katrīnai, kuru tik nekrietni piekrāpusi.

Kā Mētra ņirgājās, tur ceļmalā viršu pakalnā sēdēdama!

Kā smējās par Silenieku, kurš raksta vecmodīgus dzejoļus, bet kura mūžs bijis tīrs un krietns!

Tīrs, tīrs, t ī r s . . .

Sis vārds ir īss un tik briesmīgs.

Kā lai Mētra atmazgā tos svešos, dubļainos pieskā rienus? Viņai pašai brīžiem liekas, ka ir saplosīta gabalos. Izvārtīta pa zemi. Jā, Mētra ir pagalam, viņa ir pazudusi, nekad mūžā viņa vairs nekļūs laba un krietna.

Viņa nedrīkst iziet uz ceļa, tur viņa var sastapt vakardienas mūsaino, kā viņš skatīsies! Un ko viņš var t e i k t . . .

Viņa lēni pieceļas un pat nenopurina smiltis no ģērba.

Viņa iet projām no jūras, kura sūta nopakaļ nīgru ziemeļa brāzmu.

Bet uz Sūpoliem viņa tiešām neiet.

Bumm, bumm, b u m m m . . .

Kā skan t a s d r ū m a i s motīvs, kurš ievada paziņojumu «Milicija mekle»? Tad m ā j a s m ā t e s pamet tējas ūdeni, kurš n u p a t uzburbuļos, uz pavarda, pamet pankūkas, k u r a s tūlīt sadegs, visi, kas tai brīdī m ā j ā klāt, pulcē j a s ap ekrānu, visi aizturētu elpu gaida briesmu vēsti: kas tā būs, par ko tā būs, ai, kaut tikai nebūtu pazīstams, k ā d s no m ū s ē j i e m . . . Un tad ekrānā parādās meitenes f o t o g r ā f i j a . . . diezin kuru m ā t e izvēlēsies… un diktore, jā, Mētrai šķiet, parasti šos ziņojumus lasa diktores, bet v a r b ū t viņu atmiņa viļ, — tātad diktore sāks: šī g a d a t ā d ā un t ā d ā datumā no vasaras mītnes Līdakciemā i z g ā j us i me i te ne . . .

Un M ē t r a s g a d u s . Un pazīmes. Mugurā viņai ir — Mētra nolaiž skatienu zemāk — sarkanraiba, puķota pludmales kleita un divdaļīgs peldkostīms, kājās sark a n a s sandales.

Sevišķu p a z ī m j u — nekādu.

Nekādu sevišķu p a z ī m j u nav Mētrai, kura iet pa taku, gandrīz paralēlu g l u d a j a i , pelēkajai asfalta glodenei.

Iet — vienalga kurp. Tikai uz Priežbogu pusi viņa neies, nekad.

Vai dieniņ, saka sieva vīram, kad milicijas ziņojums izskanējis, n a b a g a meitene, nabaga bērns, kur viņa klimst, kāpēc viņa klimst apkārt, nabaga vecāki, kas viņiem jāpārdzīvo! Un kaut kur istabas kaktā, bet varbūt tas notiek pavisam citā istabā un pie cita televizora, kāda īgna, ierūsējusi balss nočerkst savu spriedumu par mūsdienu jaunatni, kurai tikai izpriecu vējš galvā, nekādas nopietnības. Mētra dzird šo balsi tik skaidri, It kā tā runātu tepat aiz muguras, un viņa atskatās, un tur, protams, nav neviena, tikai kādai slaidai priedei čīkst atlūzis zars.

Būtu labi, ja es aizietu postā, Mētra domā.

Labi? Bet varbūt — vieglāk?

Viņa iet tālāk un tālāk. Varbūt smagums paliks aiz muguras? Varbūt kādā mirklī izdosies aizsteigties priekšā savai ēnai?

Bet ja nu Mētra grieztos atpakaļ?

Nē, tad viņai būtu jāizstāsta, un to viņa nevar. Viņa nemāk tādus vārdus. Un klusēt viņai nejaus, visi pieaugušie cilvēki iecēluši sevi soģu krēslos, un no tiem viņi tiesā dzīvus un m i r u š u s . . .

Kāda briesmīgi maziņa un vāra izskatās Mētra, tā viena nezināmu ceļu iedama. Viņai pludmales kleitiņa mugurā, kleitiņai ir veselas divas kabatas, bet nevienā no tām nav ne kapeikas nauda, ne tik, lai veikalā maizi nopirktu. Bet viņa nedomā par naudu un par

ēšanu.

Mētra domā tikai brīžiem, kā satraukts cilvēks elpo īsiem, neregulāriem guldzieniem. Viņa domā: aiziet, — un pēc laika atkal: aiziet, un pavisam.

«Tu esi mana labā, mīļā meita,» viņa no tāluma izdzird mātes balsi, «es taču vienmēr varu uzticēties tev, mana meita?»

So vārdu pēc Mētra arī iet projām. Tālu projām.

Hilda nomazgājusi brokastu traukus, viņa saliek' tos plauktā, kuru Katrīna laipni atvēlējusi. Nu, drīz Katrīnai atkal piederēs visi plaukti. Nē, nē, pēcnotikusā Mētru vairs nedrīkst atstāt šeit. Brauks visi mājās, dzī vos mazajā, sutīgajā dzīvoklī, svētdienās izbrauks kaut kur uz akmeņaino Vidzemes jūrmalu, turpat, kur simti un tūkstoši brauc.

Tas tev par tavu vēlēšanos dzīvotklusā, vientuļā krastā.

Nē, ne par to. Vairāk nelaimju notiek tur, kur vairāk cilvēku.

Katrīna nāk iekšā, n e s d a m a zilu p l a s t m a s a s spainīti ar j ā ņ o g ā m . Mētra bija kārojusi t ā s ēst. Katrīna noliek spainīti uz g r ī d a s un meklē lielāku bļodu. Viņa tīri satrūkstas, izdzirdusi H i l d a s j a utā j umu: — Vai pie j u m s bieži nelaimes g a d ī j u m i notiek?

Katrīna neizpratnē skatās, un Hilda paskaidro!

— Nu, aplaupīšanas, z ā d z ī b a s . . . vai tad sievietēm u z b r ū k . . .

Hilda ir pietvīkusi. Un K a t r ī n a atvēcinās rokāmi j | | n u k o jūs! paldies dieviņam, pie mums i r pavisam mierīgi, ne kā pēc kara, kad vēl tie bandīti un citi šādi t ā d i . . . Nē, t a g a d te ir miers, lai visur tā būtu!

Viņa r a u g ā s sirsnīgi un līdzjūtīgi, un šai brīdī viņa Hildai a t g ā d i n a to sievu, kas toreiz bēgļu gaitās uz šuva kleitiņu un «miciņu» n o m i r u š a j a m kaimiņienes bērnam.

Nē, kur Hilda aizdomājusies!

Bet Katrīna kautrīgi mierinās — N e v a j a g tā, nu, kreņķēties. Skaidrs, ka sirds sāp.

Tie bērni jau tādi ir, jo tu viņus vairāk mīli, jo viss, kas ar viņiem notiek, ciešāk pie sirds ķeras. M ē tra...

V a j a g parunāties tā mīļi un mierīgi. Man viņas žēl, aizgāja pirmīt gar m ā j u kā sapērta.

— Es viņai roku neesmu likusi klāt! — Hilda satraucas, tad nobeidz mierīgāki — Lai gan vajadzētu.

— Nē, — Katrīna nopūšas. — Ar to vēl neviens nav izaudzināts.

— Bet kā tad agrāk? Vai jūs pašus tēvs un m ā t e . . . pavisam bez pēriena?

— Pavisam ne. Toreiz bija citādi. Bet pēriens nāca tad, kad vārdi vairs nelīdzēja.

Hilda iedomājusies kaut ko citu: — Aizgāja, jūs teicāt? Nu, lai pastaigājas.

Katrīna pievelk ogu spainīti pie ķeb|a, apsēstas, Ieliek' klēpī baltu bļodu. Katrīna tīrīs ogas. Katrīna vienmēr kaut ko dara. Viņa visu dara bez steigas.

— Es jums palīdzēšu.

— N u . . . — Katrīna novelk. Hilda, redzams, domā savu sirdi nomierināt, rokām darbu dodot.

— Paņemiet otru ķeblīti, rau, pie skapja.

Un Hilda paklausa.

— Aizgāja, jūs teicāt? — viņas domas riņķo vienā un tai pašā vietā. — Nu, varbūt tā l a b ā k . . .

Lai izstaigā jas, lai apdomā. Pati maza, galva jau liela… Kamēr vēl liela cilvēka prātu tur iekšā d a b ū s . . .

Viņas abas pasmejas.

— Tā jau tas ir ar tiem bērniem, kad viņi lieli nāk.

S a m ī l a s . . . — Katrīna paskatās uz Hildu. — Bet ka tieši to Egmontu. Viņi nav lāga cilvēki.

— Ak nu, nāk un pāriet, pirmā mīlestība, ja to vispār par mīlestību saukt, nekad nav nopietna.

Paniekosies, pabēdāsies, vēlāk pašai būs brīnums, par ko tā bēda. Man tikai nepatīk, ka viņa kā ūdeni mutē ieņē musi.

— Mums visiem gadiem jāņogas slikti auga, — Katrīna stāsta un brauka sārtās krellītes no kātiņiem.

Spraukšķēdamas tās birst bļodā. — Cik Vils izmocījās, kamēr uztika, kas par lietu.

— Un kas tā bija par lietu? — Hilda jautā un, kamēr Katrīna stāsta, domās atkal kavējas pie Mētras.

Droši vien kvern jūrmalā ar savu spītu, savu lielo galvu. Ņemt tikai aiz pakauša, paraut to lepno galvu, lai vienreiz kārtīgi paskatās acīs, lai pasaka, ko izdarījusi. Lai zina atbildēti Bet labāk pagaidām nelikties ne zinis. Viņa ir dusmīga un ne bez iemesla. Lai meitene jūt mātes dusmas, lai baidās. Neder vienmēr glaudīt pa spalvai.

Domas taisa lēcienu. Vilmārs ne nakti, ne šorīt no rīta nejautāja Hildai, kur viņa bijusi. Pareizi, kas pieaugušam cilvēkam ko atskaitīties.

Mētrai, protams, jāatskaitās. Ko viņa darījusi, kamēr mātes nav bijis m ā j ā s . Ai! — Kas bija? — Katrīna satrūkstas, jo Hilda iekliegušies.

— N e k a s . . . Man l i k ā s . . . nekas, — Hildas galva noliecas pār jāņogu sauju.

— Bet jums rokas būs netīras, — Katrīna prāto.

— Un jums taču r o k a s . . . tās ir pašas galvenās, vai ne?

— Patiesībā, — Hilda iešķībi pasmīn, — galvenās tomēr ir smadzenes.

— Kā tad, kā tad, — Katrīna steidzas piekrist, — es tikai domāju, t ā s rokas, cik viņas v e i k l a s . . . Man tagad grūti diegu adatā ievērt.

— Pie mums tādā vecumā kā jūsējais profesori vēl operē. Un labi operē.

— Vai, — Katrīna saka. — Kad es iedomājos vien, ka man vajadzētu dzīvu cilvēku griezt p u š u . . .

Tas taču šausmīgi, vai ne?

Hilda apdomājas un atbild: — Tiešām š a u s m ī g i . . . kad skatās no malas.

To Katrīna nesaprot, bet pārjautāt kautrējas. Brīdi abas sievietes darbojas klusēdamas, bet tad tā atkal ir Katrīna, kura uzsāk: — īstenībā es esmu pie vainas. Jā, jā, man to meiteni nevajadzēja laist no m ā j a s laukā.

Tā tas ir, abas viņas atkal un atkal atgriežas pie notikušā. Vai tad tiešām noticis kas nelabojams? Vai tikai tāds — iekšējās kārtības pārkāpums?

— Nē, vainīga esmu es. Un varbūt tam tieši tā bija jānotiek.

Un tad ar negaidītām dusmām: — Vispār kas tad noticis? Meitēns padarījis blēņas un nu pats kaunas.

— Nē, nē!

Hildai divas odziņas aizripo pa grīdu. Viņa rūpīgi sameklē tās un vēl rūpīgāk noskalo. Tīri smiekli nāk… bet laikam tā ir pareizi. Katrīnai licies, ja ogas nokļūst tādā šķīstīšanā kā lielajā vārāmajā katlā, tad putu veidā no tām tā kā tā aiziet viss nelabums… bet sazini nu.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies, jā, jā.

— Vai jūs māti ļoti mīlējāt? — Hilda jautā.

— Nu tak jau. Klausījām uz vārda, jā.

Tādu atbildi Hilda nav gaidījusi. Bet tikai tādu laikam var dot Sūpolu saimniece.

— Un jūsu bērni — jūs?

— Akl — Katrīna negaidot atsaucas tik sparīgi, ka sazvārojas pati un ķeblis līdz ar sēdētāju. — Jūs tik nedomājiet, ka es mācēju viņus izaudzināt. Tie divi vēl nekas, lai gan no mājas aizgāja un vairs neatnāks…

— Ko jūs varat zināt?

— Bet trešais cietumā iekļuva un tagad pa pasauli dauzās. Man nav nekādu nopelnu. Tagad cilvēki aug citādi, bet mēs viņus gribam audzināt pa vecam, kā no sava laika atceramies. Mēs citādi neprotam, un tā, re, nekas neiznāk.

— Mētra visu laiku bija tik klausīga un laba.

— Būs atkal labi.

— Man laikam tomēr jāiet un jāizrunājas ar to puiku.

Vai ar viņa vecākiem.

— Kur jūs tos dabūsiet?

Hilda brīnās.

— Viņi labi ja pa svētdienām atbrauc. Vai viņi pasi ko zina?

Spainītis veicīgi tukšojas. Hilda vēlētos, kaut tam nebūtu dibena. Tūlīt darbs būs galā. Hildai atkal jāiet savā istabā un j ā g a i d a . Kas jāgaida? Vakars un Vilmārs, un izskaidrošanās. Jā, un Mētra, Mētrai Vilmāram viņa teiks: dari, kā gribi. Ja tu mani uzskati par v a i n ī g u . . .

Vainīga! Vainīga! It kā š ā d ā s lietās cilvēkam vispirms nebūtu jānoskaidro attiecības pašam ar sevi!

Vilnlārs — īiu labi. Ja gribi, šķirsimies, viņa sacīs, zinādama, ka šodien par šādiem atgadījumiem jaudis nemēdz vairs šķirties. Viņa atceras Efiju Bristu. Nabaga Efija, un par ko, par šo iluzoro vainu!

Mūsu sabiedrība salīdzinājumā ar tiem laikiem daudz humānāka kjuvusi.

Interesanti, vai v a r a m apgalvot, ka arī labāka? Nu, krietnāka? Tikumiskāka — tagad, kad to vairs nežņaudz liekulīgā morāle, kā pieņemts teikt? Un kāda tad ir neliekulīgā morāle un . . .

— Nu tad cauri mēs būtu, — Katrīna priecīgi saka.

— Paldies par i z p a l ī d z ē š a n u . . . bet kādas jums rokas, vai die, vai die!

— Rokām nav nekādas vainas, — Hilda atteic, viņa brīnās, ka balss trīc. — Rokas var nomazgāt.

Katrīna lej mutes bļodā ūdeni. Te mazgās rokas ķirurģe B a t a r a g a .

— Bet man ir bailes! — Hilda iesaucas. Un tad iestā jas ilgs klusums. Jo, ja Hilda teiktu vēl vienu vienīgu vārdu, viņa sāktu raudāt. Viņa valdās. Katrīna raugās izbijusies. Ja tik gudrs cilvēks vairs nezina padoma, tad nu gan ir slikti.

— V a j a g iet skatīties, — Katrīna saka. — Varbūt pie j ū r a s . . . vai pie tiem Ņinas vasarniekiem. Un, ja nav, tad v a j a g jautāt.

— Es neskriešu tai skuķei pakaļ pa visu pasauli! — Hilda pārvarējusi savu vājumu, tā vietā tagad ceļas dusmu vilnis. Būtu jāstaigā apkārt kā tādai dzērāja Sievai, kura no kroga meklē savu piedzērušos dārgumu?

Palaidnīgā meitene — nobijās un aizmuka, n u . . . atnāks atpakaļ, kad s a p r a t ī s . . .

Ko sapratīs, to Hilda nepasaka, tāpēc ka nezina. Un vispār viņa pati vairs netic saviem vārdiem.

Katrīna, galvu nodūrusi, no tūtas ber ogām virsū cukuru. Viņa ber ļoti ilgi, nudien iznāks par saldu. Hildai vajadzētu aizrādīt, bet galu galā tās ir Katrīnas ogas, lai taču viņa, ja grib, ziemu ēd pārcukurojušos ievārījumu.

— Vai jūs, saimniec, tolaik, kad bijāt Mētras gados, arī neklausījāt vecākiem?

— Tad visi bija klausīgi. Nebija tā pieņemts, — Katrīna vienkārši atteic.

— Jā.

— Jā.

Aiz Hildas aizveras durvis. Par ko gan cilvēkam a sava istaba? Taču lai tajā uzturētos.

— Tad tā ir tā pati! — Dainis iesaucas. — Skaidrs, tā pati! Nē, labas lietiņas notiek te pie jums!

— Un kleita viņai, — Katrīna uztraukdamās saka, — tāda ar mazām puķītēm, tādām sarkanām un melnām, jā? Nemaz nekautrēdamies no mātes klātbūtnes, ne arī no tā, ka kuru katru brīdi var ienākt tēvs, Dainis izvelk cigarešu paciņu un aizpīpē, un asa tabakas dūmu smaka ieplūst telpā, kas tādus dūmus sen vairs nepazīst, un šķiet, ka baltie aizkariņi pie loga īdzīgi sašķoba savas krokas, bet spožie katli virs pavarda iztrūkstas; ka tikai tādi dūmi nekaitē mūsu košumam!

Bet Dainim gar katliem un aizkariem nekādas daļas, un Katrīna savukārt neliekas redzam dēla rīcību. Viņa gausi klana galvu kā nepanesamās galvas vai zobu sāpēs, kad vi* sas zāles bez sekmēm izlietotas un atliek tikai bezcerīga gaidīšana uz nezināmu brīnumu.

— Nē, — viņa saka. — Nē, kaut ko t ā d u . . .

— Vai tu viņas mātei teiksi vai neteiksi?

Katrīna sadurstās. Hildas istabā jau vairākas stundas ir kluss, dīvaini kluss, taču Katrīnai tas neliekas dīvaini, ja iedomā, cik daudz uztraukumu Hildai iepriekš bijis jāpārdzīvo. Gan j a u vasarniece iedzērusi kādas zāles. Tāpēc Katrīna šīs stundas centusies staigāt kā uz kaķa pēdiņām.

Sīs stundas, iekams p a g a l m ā iebrauca Dainis.

Neviens nevarēja būt pārsteigts vairāk par Katrīnu, viņa pat nepriecājās par dēla apciemojumu, tik negaidīts pēc vienas dienas starplaika t a s nāca, tātad gribot negribot jādomā, ka ar to kas saistīts. Un tā bija.

— Tu viņu tiešām nemodināsi augšā?

Dainis pīpē un skatās uz durvīm, aiz kurām šovasar mitinās Šūpoļu īrnieki. Jāsaka būtu — to atliekas.

Jo Vilmārs ir projām, darbā, un M ē t r a . . . Mētra sēd autobusa pieturā Līčupē un gaida.

— Un ja viņa aizbraukusi? — Katrīna jautā. It kā Dainis varētu zināt, vai tagad, šinī brīdī, viņa ir vai nav aizbraukusi.

— Kamēr es tur stāvēju, pienāca viens autobuss uz Rīgu, bet viņa nekāpa iekšā.

— Varbūt viņai nav n a u d a s ? Nudien, kur viņai nauda, ja viņa gāja uz jūrul Dainis ar strupu kustību nodzēš cigareti alvejas podā: Cerams, ka puķei tas nenāks par kaiti. Alveja ārstē visus tuvīnos kaimiņus. Katrīna griež un griež pa lapai, un puķe kuplo un kuplo.

Dainis īpaši bija iebraucis Sūpolos, lai atvestu vēsti par vasarnieku meiteni, kuras nesaprotamo izrīcību viņš noskatījies. Tagad viņam liekas, viņš to darījis velti, ināte nemaz negrasās celties un iet modināt Hildu.

— Jā, un ja tās meitenes tur vairs nav?

— Mamma, — Dainis negaidot saka, — kad es biju. tādā vecumā, vai tu arī nebūtu likusies ne zinis, ja tev pateiktu…

Diezgan skaļi Katrīna klauvē pie Hildas durvīm. Dainis gari nopūšas un izvelk vēl vienu cigareti.

Kādu brīdi viņš ir viens Sūpolu virtuvē. Cik Dainim bija gadu, kad viņš aizgāja no mājām? Cik veci parasti mēdz būt bērni, kad viņi atstāj mājas? Nu, tad, kad viņus vairs par bērniem nedēvē. Dainis brīnās, cik pamatīgi aizmirsis, kā te agrāk izskatījies. Laikam jau tāpat. Ķeblis ar ūdens spaini vienmēr stāvējis tai vienā vietā — un ticīgi, kaut ienācēji ne vienu vien reizi atsita pret spaini ceļgalu un sīvi rājās. Bet spaiņi

bija drošā Katrīnas apsardzībā, tāpat kā malkas kaste, kuru jaunpieradusies gāzes plīts par kādu sprīdi vien atbīdījusi maliņā. Viss ir tāpat vecajās mājās, dzimtajās mājās, bet gadi pagājuši, un Dainis sēd šeit kā svešinieks. Viņa līdzšinējais mūžs bijis raibs kā dzeņa vēders, un vai viņam skaisties vai priecāties par to? Nu, kāda dzīve iznākusi, tāda tā jāpieņem. Ja esi lielu muļķību izdarījis, centies to neatkārtot. Bet savam paša raksturam ar pieri pretī neiesi, arī skaidrs. Vai Dainim nekārojas pašam savu māju? Kārojas.

Bet kad viņam viss tik ātri apnīk, tas pavards un tas dzīvoklis, un tā pavarda kū rēja un dzīvokļa kopēja, un, ja pirmajā sākumā Dainis iecerētajai pat malkas šķiliņu no rokām izņem un pats noliek, kur pienākas, tad paiet tikai īss laiciņš, un viņu jau traucē, ka tā sieviete blakus ar malku grāvējas. Tas ir briesmīgi nejauki, Dainis to apzinās savās atskaidrotajās stundās. Bet citreiz viņš ķer savu jaku un skrien no m ā j a s laukā, un nezina pats, vai atpakaļ atnāks, un kā viņam zināt, lūdzami, ja šai brīdī viņam pat nav skaidrs, uz kurieni dodas? Dainis ir žēlojams, nevis nosodāms, jo beigās mēs citi sēdam pie sava pavarda katrs, lai vienam t a s dūmaināks, otram pat smalks kamīns trāpījies, tikai Dainis klimst pa pasauli. Viņam aug bērni, bet viņš nezina, kur tie a u g un kādi izskatās, jo viņa b i j u š ā s sievas ir tik augstsirdīgas, ka neprasa alimentus, tāpēc Dainis n e j ū t a s tiesīgs interesē ties. Protams, kuru katru brīdi viņš var dabūt jaunu sievu, kāpēc ne, j a u k a j ā s , m a z a j ā s pilsētiņās vīrieši ir briesmīgs deficīts, brīvie vīrieši, protams. Gan jau, Dainis domā, gan tad, kad m a n t a s skriešanas trakums būs no asinīm ārā, kāpēc m a n vēl vienu sievieti pie sevis saistīt un nelaimīgu padarīt? Ja viņš ir mazs sava veida mūsdienu P ē r s Gints, tad katrā ziņā Pērs ar sirdsapziņas rudimentiem. Bet — P ē r s Gints bez Solveigas.

Kad viņš dosies savā lielajā mājupceļā, viņam nebūs pie kā atgriezties. Tad viņš varēs nākt šurp uz Sūpoliem un savai vecajai, vecajai mātei skaldīt malku, ar ko krāsni kurināt, un s t i n g ā s ziemas naktīs klausīties, kā jūrā gāles plīst.

Lieki būtu sacīt, ka Dainim netiksies to darīt. Ārdurvīs iegulst tēva augums. Dainis aši nolaiž sauju ar cigareti g a r sāniem, tad piesarkst un atkal uzliek roku uz galda. Tas gan ir viens riebīgs paradums, kad vīrietis ar sirmiem deniņiem uzvedas kā mazs puika.

Bet Dainim uz mūžu atmiņā iespiedusies aina, kā tēvs bija atbraucis pie viņa cietumā uz satikšanos un saviebtu seju vilka no somas cigaretes. Un Dainis gribēja paciesties un neierādīt, cik viņam kārojams tagad dūms, taču roka pati sniedzās, ko sniedzās, roka bija tik steidzīga, ka aizstiepās s a r k a n a j a i «Prīmas» paciņai garām, bet vēlāk, sērkociņu velkot, divas reizes salauza tievo skaliņu, un t a s viss bija aiz degošas nikotīnomāna nepacietības. Tikai vairākas reizes karsto sīvumu ievilcis, viņš paskatījās tēvā, kaunīgi, nelaimīgi, un tēvs vērās pretī, nemaz nepūlēdamies slēpt drūmumu sejā.

Bet cigaretes bija atvedis… Varbūt tās viņam uzspiedusi māte? Dainis nejautāja, bet tēva nīgrā seja viņam ciešā, pārāk ciešā atmiņā.

Iekams tēvs kaut ko pajautājis, no Hildas istabas Iznāk māte un nepacietīgi māji — Nāc izstāsti, viņa grib z i n ā t . . .

Dainis ceļas un iet. Durvis paliek pusviru. Tur, kur sēdēja Dainis, tagad apsēstas Sūpolu Vilis un klausās, ko istabā runā cilvēki. Viņš nav apmierināts ar to, kas mājā notiek. Vai viņam nebija taisnība, kad viņš negribēja svešus ļaudis iekšā laist? Sveši ļaudis ir svešas rūpes, vai viņiem savējo trūkst? Vilis savā mūžā pieredzējis daudz nemiera, tagad viņš tā negribētu vairāk, cik tiek, klausoties jūras valodu aiz kāpām un tikai retumis tai tuvāk pieejot.

Viņš sēd, klausās, dzird visu, un sejā viņam iestindzis rūgts vaibsts.

Kad Katrīna, vairākkārt klauvējusi, vēra durvis, Hilda gulēja gultā. Viņai bija miegā nosārtuši vaigi un smaida atblāzma sejā, varbūt šai brīdī viņa redzēja priecīgu sapni. Katrīna brīdi stāvēja, viņai būtu gribējies, lai Hilda savu sapni izsapņo līdz galam. Tas, ko viņai nāksies dzirdēt, neiepriecinās.

Bet Hilda jāmodina. Tieši tāpēc.

Tagad ārste Bataraga sēd pie galda, viņa redzami sagatavojusies uz visu, ko tagad nāksies dzirdēt.

Uz galda atšķirta Katrīnas mātes klade. Varbūt pirms miega Hilda mēģinājusi lasīt.

«11. december. Piektdien esmu māja tikai biju pēc maizi šorīt ir vēl aukstāks pie 30 grādu nezin kā uz priekšu būs vakar divdesmit grād bija nav siltas drē bes ļoti grūti iztikties.

12. december. Sestdien pāri 30 grādu ir šodien vēš pūš nevar siltu istabu izkurināt esmu visu dienu māja.

13. december. Svētdien bijām baznīca šodien ir drusku siltāks un bijām arī Pēterpils veclaiku brīnumus redzēt un esam m ā j a vakara ejam r a u d a d a m s gulēt.

14. december. Pirmdien ir atkal auksta kā vakar 28 grād šodien un uz vakaram ir vairāk biju tikai pēc avlz un esmu m ā j a .

15. december. Otradien ir tāpat auksts kā vakar un uz vakaram ir aukstaks esmu visu dienu m ā j a pēc avīz gan biju.

16. december. Trešdien ir vēl aukstaks kā vakar šodien 30 grādi bija visu dienu m ā j a nemaz nedrīkst Iet āra aiz aukstuma.

17. december. Ceturtdien biju bode nopirku kājus un cukur esmu visu dienu m ā j a šuj einzac šodien ir drusku lēnīgāks.

18. december. Piektdien šorīt ir jauks laiks tikai 7 grād salst biju bode un m a z g a j koridor un biju pēc avīz un esmu m ā j a .

19. december. Sestdien bijām abi pirtā šodien ir jaukāks laiks.

20. december. Svētdien visu dienu esam māja arī Ir jauks 7 grād tik salst.

21. december. Pirmdien ir atkal jauks mazga vešu un uz vakaram līst lietus mazvīsal un ir ļoti jauks.

22. december. Oterdien biju uz tirgu nopirku rāceņus vien mēr 65 kap. un esmu m ā j a šodien arī jauks bet sirdī briesmas drīs būs svētki.

23. december. Trešdien arī Ir jauks laiks esmu visu dienu māja.

24. december. Ceturtdien svētki sestdien mums Istaba ir mazcepama krasins un nopirkām miltus un ircepu baltmaiz un nopirku 3 marciņ liellopu gaļ un izvarij sviests vēl pietiksies un ari drusku zaftes pienu gan nav ne pilītes uz svētkiem pie vakars viss ir padarīts un ieņem svētvakaru nu ir pienākuši svētki un esu tikai divi kur pagājušo gadu bijām visi pie eglītes cik tas briesmīgi ieēdām ko dievs ir svētījis un nodziedam kā das dziesmas un citu ko vēl sirds var un ejam gulēt ar noskumušu sirdi.

25. december. Pirmo svētku uzceļ amies un noskaitī jām ko mākam no savas vājības paēdam brokasti un gāju uz igauņu baznic bet tik piepildīta ir ka nevārē jām visu laiku nostāvēt nācām āra un nācām uz mā jam visu pēcpusdien esam māja abi krietni izraudājam par savu izpostītu dzīvi un par mīļiem piederīgiem man acis pavisam ir uzpampušas tik briesmīgi ka nezin ko darit ak mamiņ cik žēl pēc tevis iedzeram tēju un izvārgstam visu nakti Vilis ar ir saslimis sāp galva un ir kasals ak dievs kad būsim dzimetene.»

— Es zinu, tā bija viņa, — Dainis beidz savu stāstu.

— Tas nemaz nav tik droši, — Katrīna diezin kāpēc viņam iebilst. — Tu to meiteni tikai vienreiz redzēji un tad arī pa acu galam.

— Man ir laba redzes atmiņa, — Dainis cienīgi atteic. — Nu, atmiņa uz cilvēkiem, — viņš piebilst, gadī jumā ja kāds nebūtu sapratis.

— Tā bija viņa, — Hilda atkārto. — Un ko lai es tagad daru?

— Ja man būtu mašīna, — Dainis saka. Tiešām, kā pēc viņam nav mašīnas? Tādā reizē kā šī tas būtu tik noderīgi. Un ne tikai tādā. Daudziem vīriem, kuri vienos gados ar Daini, ir mašīnas. Un arī jaunākiem. Varbūt viņi vieni nav tās sapelnījuši, bet vienalga, viņi braukā. Dainis iet kājām, lai gan, tiesa kas tiesa, vi ņam ir draugi un arī draudzenes ar mašīnām. Tāpēc Dainis iet ne tikai kājām, šodien arī čoms būtu viņu kā vienu nieku aizvizinājis uz mazo, jauko pilsētiņu, kur Dainis tagad dzīvo. Viņš izkāpa pie Sūpoliem, lai p a v ē s t ī t u . . . Dainis skaļi nopūšas. Neizliekas, ka šī sieviete būtu uztraukusies. Un pēkšņi Dainis bez jebkādas cienības pret akadēmiski izglītotu cilvēku, turklāt sievieti, nikni saka; — Man rādās, jums vienalga, kur tā meitene paliek!

Hildai sejā parādās sārti plankumi. Viņa neatbild uzreiz, viņa nevēro, ka Katrīna brīdinot paceļ roku.

Tad Hilda jautā: — Bet kā lai es tur aizkļūstu?

Dainis neatbild. Hilda trūkstas augšā, paskatās apkārt, tad iet uz durvju pusi: — Cikos autobuss?

Katrīna gatava skriet un skatīties sarakstu, kurš virtuvē pie sienas. Pieceļas arī Dainis: — Kamēr jūs ar autobusu . . . viņa būs projām.

— Jūs teicāt, viņa nekāpa autobusā?

— Vienā nekāpa, otrā iekāps. Kad cilvēks tādos prā tos...

— Bet ko tad? Ko tad?

Hilda domā: man tikai vajadzētu nokļūt pie Mētras, es zinātu, es mācētu . . . Bet viņa nevar. Ir gandrīz tā, it kā dakterei B a t a r a g a i vajadzētu iztaisīt operāciju vienai pašai ar slimnieku, bez operāciju māsas, bez anesteziologa, tikai pašas svarīgākās darbojošās personas pieminot, jā, kā kad viņai vajadzētu uz rokām atnest slimnieku no palātas līdz operāciju zālei. Tiesa, šis salīdzinājums viņai neienāk prātā. Viņa domā citu, visu laiku vienu un to pašu, domā bezcerīgi, domā vienu gabaliņu uz priekšu — man v a j a g tikt pie Mētras, man v a j a g . . . atduras pret augstu sienu un griežas atpakaļ.

— Mamma, kuram te vistuvāk mašīna? — jautā Dainis, šī gaišā galva.

Hilda jūt, ka acīs saskrien asaras. Tādi cilvēki kā Hilda biežāk raudās, kad viņu skars pozitīvas emocijas.

Kad viņi visi trīs iet laukā, Vilis saka: — Ej pie Vilnīšiem, dēls.

Dainim no pārsteiguma paveras mute. Tēvs uzrunā Daini, turklāt tik laipni kā labs padomdevējs! Pārsteigumā viņš māk tikai atburkšķēt īsu «jā». Kad pārbrauks mājās, tad . . .

Bet, kad mājās pārbrauks, varbūt tēvs atkal vairs negribēs ar Daini runāt? Tie viņa laipnības brīži ir tik reti kā silta atkušņa diena ziemas bargumā.

Un patiesi, kad viņi atgriezušies — un ne ar uzvaru —, tad Dainis veltīgi raugās apkārt pēc tēva.

Vilis aizgājis, pazudis, varbūt paslēpies no paša sirds, un, kad atgriezīsies, droši vien neatlicinās dēlam vairāk kā īsu uzrūcienu.

Ne ar uzvaru . . .

Hilda ticēja un neticēja, viņa sēdēja saspringusi un gluži klusa Vilnīša mašīna, kura no ārpuses bija tīri nekas, taču iekšpusē krietni apvazāta, Vilnīši ar ma šīnu regulāri brauca uz tirgu, jo sētā viņiem bija divas prāvas siltumnīcas. Ceļš cauri mežam mēdz būt kaitinoši vienāds, priedes drusku retākas, priedes drusku biezākas, lūk, vienīgā starpība. Viņai

gribējās saņemt Daiņa roku, jo viņa jutās neizturami viena. Protams, viņa to nedarīja. Viņa tikai sēdēja un skatījās.

Pieturā Mētras nebija. Pieturā vispār nebija neviena, tur bija bēdīgs tukšums, kas līksmi liecināja, ka šai pusē ar autobusu satiksmi viss kārtībā, nevienas līnijas mašīna nekavējās, cilvēki var braukt ērti jo ērti.

Arī Mētra bija aizbraukusi.

Hilda pat nekāpa laukā. Viņai drusku drebēja ceļ gali. Dainis izrāpās, viņš pat iegāja veikalā, kas tepat piecpadsmit soļu atstatu, un apvaicājās pārdevējai.

Tā bija gatava r u n ā t ā j a , taču nekā iepriecinoša pateikt nemācēja. Meitene? Ai, kā kad viņiem pašu savu un svešu meiteņu trūktul Dainis vēl centās stāstīt, kā meklētā meitene ģērbusies. Pārdevēja sāka smieties, raiba kleitiņa un sandales? Ko, vai viņš domā, ka t a g a d v a s a r a s laikā citas meitenes staigā ziemas kažokos? Un vai viņam, tā sakot, šitāda meitene nebūtu par jaunu? Pamanīdama Daiņa vaibstus izmaināmies, viņa arī mainīja runā šanu, bažīgi p a j a u t ā j a , vai kas slikts noticis.

— Nē, — Dainis atteica un g ā j a laukā.

Hildas sejā satraukto gaidu uguns apdzisa jau tad, kad pieturvietā nevienu neieraudzīja. Vilnītis bija izpalīdzīgs cilvēks, citu bēdās mēs cenšamies cik spēdami izpalīdzīgi būt, varbūt lai izlūgtos nākotnei mums pa šiem tādu bēdu neuzsūtīt. Vilnītis jautāja, ko darīt tālāk, varbūt braukt uz priekšu, varbūt meitene arī gājusi uz priekšu, uz Rīgas pusi? Viņš iedarbināja, sāka b r a u k t . . . un tad Hildas roka pieskārās viņa plecam.

— Nevajag, — viņa teica, — braucam atpakaļ, un paldies par visu.

Pēdējos v ā r d u s viņa atkārtoja, kad bija jau klāt Sūpolu sēta. Vilnītis neērti noklepojās, pateikties, pēc viņa domām, nebija par ko, ja jau domātais brauciens tā pavisam bez kā beidzies.

— Būs jau labi, — viņa sacīja, — gan būs labi.

— Kā tad, — Vilnītis piekrita, — tie jaunie padullojas, un atkal viss labi, kad es tā atceros, ka pats kādr ei z...

Iespējams, ka Vilnītim kārojās izstāstīt kādu savu jaunības palaidnību; t a j ā laikā bailīgi slēpuši, mēs briedumā atgriežamies pie tām un stāstām jautri un bieži, ja vien ir, kas klausās. Tu vari vēstīt par vistrakākajām trakulībām, kādas sastrādājis, ja šodien tev ir māja kā konfekte, dārzs kā barona puķudobe un sētā spodri nomazgāta mašīna, kura gaidīt gaida, kad saimnieks to j ū g s . . . tas ir, sēdīsies pie stūres un pagriezīs aizdedzi, rau, kā gandrīz sajaucām ar bērīti, kurš, pēdējos gados gluži par pasaku kļuvis, tagad dažos nostūros iebubinās par jaunu. Varbūt pienāks laiks, kad pats iztikušākais no iztikušajiem lepni izbrauks uz šosejas, zirdziņu vieglā droškā iejūdzis?

— Es a t c e r o s . . . — Vilnītis sāk, bet Hilda izrāda skumdinošu nevērību pret viņu, kurš jau pavēris vāku vienai savai atmiņu lādei. Hilda iet istabā, bet aiz vi ņas Dainis, kā izkāpis, tā paliek šepat grozāmies.

— Ir nu gan tie pilsētnieku bērni, — Vilnītis nenociešas, viņš maķenīt apskaities. Visi mēs skaišamies, kad nonievā mūsu labo sirdi.

— Ej tu pilsētnieks, — Dainis rūc, — jūsu pašu kolhoza čaļi gāž tādus podus, ka bail.

Vilnītis nemaz neatbild, ierūcina un brauc uz savām mājām. Pareizi, paldies viņš saņēmis, ko vairāk gribēt!

— Nebija?

— Nebija.

— Kur tikai tas nabaga bērns klīst apkārt.. r 1 Katrīna tur Hildu aizdomās par pārāku bargumu, 1 •ko? Viņai gribētos stāstīt, taisnoties, paskaidrot, ka nē, gluži o t r ā d i . . . bet mute viņai kā aizšūta.

Grūti sacīt par sevi attaisnojošus vārdus, ja cilvēki netic tev pa šam un tavai rīcībai.

Katrīna uzaicina piesēst: — Es tādu tējiņu uzvārīju, iedzeriet. Tā ir laba, kad uztraucas. Tās aptiekas zāles gan nevajag dzert.

Hilda sūri pavīpsnā — nu jau ir tik tālu, ka veca sieva, kuru viņa apņēmusies ārstēt, aprūpē viņu pašu, — un pateicīgi dzer no baltas krūzes bez csas.

Var noturēt rokā, tēja vairs nav karsta. Un ari gar šīga tā Hildai šķiet.

— Bet tu sēdies, — Katrīna laipnu vaigu rīko savu Daini, — es tev biezputru . . . J ū s negribat? — tā Hildai. Tā pakrata galvu, un Katrīna lietišķi noteic; — Kad sirds pilna, ēšana n a v prātā.

— Bet ko jūs t a g a d domājat darīt? — Dainis jautā, biezputras šķīvi klāt pievilcis.

— Es nezinu.

— V a j a g tomēr iet pie tiem kaimiņu bērniem, — Katrīna saka.

— Pats par sevi saprotams, — Dainis piekrīt. Viņi mani nicinās, ja es atteikšos, Hilda domā, un pareizi nicinās, jo ko citu pelnījis cilvēks, kurš atsakās no atbildības? Es tur n e v a r u uzzināt neko Jaunāku par patiesību.

— Es esmu g a t a v a g ā j ē j a , — Katrīna saka.

— Nē, es iešu viena.

Katrīna sakniebj lūpas. Dainis, galvu no ēšanas pacēlis, bilst: — Tas ir pareizi. Tā ir dakterienes vienas darīšana.

Tu esi dikti labs cilvēks, m ā t . . .

— Es tik domāju, ka tā Ņina viņu ar slotu no mā jas neizvada.

— Nebūs tik ļauni, — Hilda bāli pasmaida.

Klāt ir Ņinas māja, un Hilda ir pārliecināta, ka pirmīt aiz aizkara pavīdējusi kāda seja un atkal noslēpusies. Tā bija pieaugušas sievietes seja. Ņina gaida. Klāt ir viena no Ņinas dzīves lielajām dienām. Ņina kādreiz bija iekārojusi verandu pie mājas. Viņa domāja, tas izskatīsies ļoti skaisti. Nevis lievenitis, kādu ciemā bija atliku likām, bet īsta piala veranda lieliem stiklotiem logiem, noaugusi ar vīnstīgām. Viņa salīga strādniekus, jo pašas vīrs, visādi citādi lāga cilvēks (tiesa, ne Ņinas uztverē: viņa to sunīja vienā gabalā, tāpēc arī vīrs kādreiz nenāca pēc darba taisni uz m ā j ā m ) , celtnieku lietās bija nejēga. Tā viņš pats pazemīgi teica, un nekā ar viņu nevarēja iesākt. Pastāv tomēr aizdomas, ka tā no viņa puses bija atrieb šanās neganti šerpajai sievai. Atklāti jau viņš neuzdrošinājās, viņš, vai varat iedomāties, Ņinu mīlēja!

Bet viņš zināja: vai mūrēs ķieģeli, vai javu maisīs, v a i . . . nu, vienalga, ko, nekas nebūs pareizi, Ņina bļaus. Nu, tad lai viņa labāk bļauj uz meistariņiem.

Un Ņina bļāva arī, es viņus par cilvēkiem iztaisīšu, viņa dižojās veikalā, un Ņina darīja, ko varēja, un kliedza, cik varēja, bet tad kādu dienu meistariņi vairs neatnāca. Viņi bija atraduši surdinātāku darba devēju.

Ņina skrēja meklēt citus, bet tam vienam bija ģikts un otram krika, bet trešajam gluži vienkārši par maz laika. Tā.

Un Ņinas glaunā veranda palika nedataisīta, tikai pamati bija ielikti. Tie bija tīri labi un gludi pamati, un uz tiem bija iemīļojusi sauļoties Evelīna, kad jūrmalā skarbs vējš dzina smiltis pa gaisu.

Tur Hilda viņu sastapa, tievo, garkājaino skuķi ar plāno bizi, kuru Evelīna šādās reizēs nemeta vis uz muguras, bet ļāva tai gulēt pāri pusattīstītajām pusaudzes krūtīm. Evelīna bija pašaizliedzīgi cepinājusies Kurzemes jūrmalas saulē, cik nu tā atļāvās spī dēt, bet viņa bija un palika neglīti sarkana, iedegums negribēja turēties uz Evelīnas pasmailā deguna, uz viņas kalsnajiem pleciem un plānajām rokām.

Evelīna lasīja grāmatu. Skaidrs, ka viņa manījusi nācēju, bet Evelīna nebūtu Evelīna, ja viņa paceltu acis pirms laika. Caur savām gaišajām skropstām viņa vēroja nācēju un, šķita, apspriedās ar sevi, kas tad nu būtu r u n ā j a m s un d a r ā m s . Dakteres B a t a r a g a s iera šanās Evelīnu nepārsteidza. T a s j a u bija gaidāms.

Tas muļķis E g m o n t s p a p ū l ē j ā s nozust, a t s t ā d a m s izskaidrošanos Evelīnai vienai pašai.

Nekas, Evelīna domāja, es ātri tikšu galā. Viņa n e j a u d a , kā, bet cieti zināja, ka tiks. Evelīnai bija t ā d a daba. Viņa ar laiku varētu strādāt pie k ā d a n e p a r a s t i aizņemta priekšnieka par sekretāri, droši var apsolīt, ka neviens nevēlams apmeklētājs nenokļūtu līdz priekšnieka durvīm pat akmens metiena a t s t a t u m ā . Bet Evelīna, protams, pat nedomāja par t ā d a s s a u s a s g a r o z a s darbiņu kā sekretāre.

Viņa vispār vēl nebija domājusi. Viņa zināja, ka par to rūpēsies m a m m a . M a m m a bija talantīga. Šādos j a u t ā j u m o s .

— Labdien, — Hilda sveicināja.

Evelīna g a r l a i k o t a s l a b ā s sabiedrības d ā m a s manierē nolaida g r ā m a t u klēpī un teica: — Labdien. J ū s laikam pie saimnieces? Viņa, rādās, ir virtuvē.

— Nē, es p i e . . . — Hilda mazdrusciņ saminstinājās, tad nobeidza: — Tevis. — Tiešām, tā vēl trūktu, ka viņa skuķi u z r u n ā t u ar jūs. — Vai pareizāk — pie tava brāļa.

Protams, «tu» Evelīnai nepatika. Viņa savilka uz augšu uzacis, tā bija sapīkuma un garlaikotības demonstrācija, un tad j a u t ā j a : — Pie mana brāļa? Jā, bet kāda darīšana jums ar viņu? Jūsu gadu starpība . . .

— Meitēn, beidz ķēmoties, — Hilda sacīja, vēl balsi nepaceldama. Tā viņa reizi pa reizei mēdza uzrunāt jaunās māsiņas slimnīcā, ne tāpēc, ka viņas būtu jaunas, bet tāpēc, ka viņas bija neiespējami piņķerīgas savā darbā. Piņķerību Hilda necieta.

Viņa necieta arī uzspēli.

— Gādā savu brāli šurp, man ar viņu jārunā.

— Piedodiet, — Evelīna teica uzsvērti pieklājīgi, — t a s nebūs iespējams, jo m a n s brālis ir izgājis. ' — Kurp?

— To viņš man neteica. Un, pat ja es zinātu, diezin vai teiktu jums.

— Tā? — Hilda j a u t ā j a .

— Jā, jo es jūs nemaz nepazīstu.

— Vispirms tu melo, — Hilda teica, — un, otrkārt, jā, otrkārt, es varu pasacīt, es esmu Mētras māte.

Vismaz Mētru, es ceru, tu pazīsti?

— Tikai pavirši, — Evelīna atteica un beidzot nolika grāmatu. Viņa piecēlās kājās. Evelīnai bija glīta figūra. Viņa mazliet pagrozījās.

— Tu atkal melo, — Hilda nopūtās.

Evelīna paraustīja plecus.

Tāda izturēšanās var novest līdz histērijai, Hilda domāja. Kas tie par vecākiem, kuri tādu bērnu

izaudzinājuši! Hilda jautāja: — Kas vakar notika Priežbogos?

— Cik es zinu, trešās šķiras diskotēka, — Evelīna vēl vienmēr bija pieklājīga.

— Un tu?

— Kas ir zem augstākā līmeņa, man nav pieņe mams. Es vakar lasīju grāmatu.

— Tavs brālis noteikti ir šeit kaut kur, — Hilda sacīja un smaidīja. Iekšķīgi viņai gribējās šai vīzdegunei pārvilkt ādu pār ausīm.

— Lieciet manam brālim mieru! — Evelīnas pieklā jībai nebija ilgs mūžs. — Un vispār — jautājiet taču Mētrai!

— Viņa ir projām, — Hilda sacīja, brīnīdamās par tādu savu atklātību šīs sušķes priekšā. Bet kas cits vi ņai atlika? — Vai viņa ir pie jums? Atbildi — jā?

— Nē, — Evelīna teica un arī pabrīnījās. Tad Mētra aizlaidusies? To no viņas varēja gaidīt.

Evelīna zināja, ka pati gan nelaistos — nekādos apstākjos. Evelīna bija sakarīga meitene, kā viņa pati teica un daudzi citi domāja.

— Pasaki — kur ir Mētra? Un tavs brālis? Ja tu neteiksi, es uzmeklēšu tavus vecākus. Saproti, Mētra ir pazudusi, varbūt ar viņu ir kas jauns. Kas bija vakar? Kas notika vakar?

Beidzot Evelīna ieaicināja Mētras māti istabā. Vi ņas abas apsēdās. Evelīnai galvā bija neliels juceklis.

Evelīnai nepatika, kad galvā radās juceklis. Viņa gribēja, lai domas būtu stingrā kārtībā, lai zini, kur vajadzības g a d ī j u m ā katru atrast. Viņa nezināja, kas noticis šorīt un cik atklāta drīkst būt. Tā sieva uztrakojusies, tā ies pāri līķiem. Egmonts ir nelietis, savāra ziepes pilnu grāpi un aizlasās, lai es tieku galā. Cauri īgnumam Evelīnas sauso dvēseli kā ar cukura glazūru aplēja apziņa, ka viņa vajadzīga brālim, ka viņa vienīgā pašreiz var pašķirt mākoņus, kuri biezē pār tā neapjēgas Egmonta galvu.

Bet ka ar to M ē t r u . . . Zemeni, kā Egmonts viņu sauca, kaut kas gadījies, tas no vienas puses ir kolosāli. Protams, es nevēlos, lai vārnas viņai vientujā mežmalā acis i z k n ā b ā . . . fui, tāda es neesmu. Taču mazas nepatikšanas pie reizes ir tik audzinošas.

— Viņa vienkārši būs paņēmusi brīvsoli.

— Kā tevi sauc? — Hilda negaidot noprasīja.

— Nu . . . Evelīna.

— Lūdzu, izstāsti man visu, ko zini!

Evelīna savilka plānās lūpas.

— Es jau teicu, ka neko nezinu.

Iestājās klusums. Tāda jauka pēcpusdiena, saulīte laižas uz jūras pusi, tiešām, viņa to dara palēnām, jo ari saulītei nemaz tā nekārojas atstāt šo piemīlīgo Jūras krastu. Kad saule norietēs, būs Joti tumšs. Un ja Mētra līdz tam laikam nebūs p ā r r a d u s i e s . . . Hilda iztēlojās savu meiteni saritinājušos zem kādas priedes. Plānā jūrmalas kleitiņa bez piedurknēm. Ko kleitiņa, k a d . . .

— Nevar būt, Evelīna, ka tev nemaz nav Mētras žēl.

— Kas man daļas gar viņu, kas viņai gar mani?

— Nedomā, arī tavā dzīvē var gadīties . . .

Tie laikam nav īstie vārdi, ar kādiem griezties pie tādas meitenes. Bet Hilda nevar citus izdomāt. Kā par brīnumu, Evelīna ierunājas: — Es taču nebiju tur klāt. Kāpēc jūs nejautājat viņiem? — Viņa mana, ka Hilda grib runāt, un turpina: — Nu jā. Bet v i s p ā r . . . Tur nav bijis nekas briesmīgs… tā man liekas, — viņa nobeidz.

Un pamazām, vārdu pa vārdam, Evelīna tomēr izstāsta to, ko no Egmonta uzzinājusi, jā, tā paša Egmonta, kurš pašreiz slēpjas dziļākajā istabā un ir ļoti noraizējies, vai tikai tā Bataradziene nesarīko mājās kratīšanu. Viņš ir nāvīgi nikns uz Mētru, stulbs sku ķis, ielaidies tikai ar tādu un neglābsies no nepatik šanām. Man tā būs mācība, Egmonts pašnosodoši domā.

Jāņem līdzi pārbaudītāki kadri.

Noteikti. Mācība līdz nākošajai Ballītei, vienalga, kurā republikas stūrī, ja tikai Egmontam izgadīsies būt tur tuvumā.

Pagaidām Egmonts droši paslēpies Ņinas goda istabā. Pie liela gumijkoka piebīdīts atpūtas krēsls, tajā pussēd, pusguļ Egmonts un klausās, ko otrā telpā māsa lej atnācējai.

Egmontam drusku bailes. Ja nu durvis veras? Protams, Evelīna viņu aizstāvēs kā pumu mātīte, bet ja nāks Ņina?

Egmontam gribas uzpīpēt, bet dūmu smaka var nodot viņa klātieni. Nolādēta būšana tāds aplenkuma stāvoklisl Klau, tagad Evelīna stāsta par baļļuku. Viņa stāsta gandrīz precīzi pēc Egmonta vārdiem, un klausoties Egmontam ir tā, it kā visu šo dumjo notikumu no jauna pārdzīvotu. Kā izveicīgs fotogrāfs Evelīna nostāda Egmontu vēlamajā gaismā, nudien, tā apspīdēts, viņš iznāk gluži glīts un pilnīgi bez vainas. Egmonts noņirdzas. Tāda māsa ir ko vērts.

Jā, īstenībā viss bija stipri savādāk.

— Te tie ļautiņi taču ir tumši un mežonīgi, — Evelīna niecinoši r u n ā j a . — Mežā auguši, no meža izlaisti, tāpēc kustonisks naids pret rīdziniekiem. Egmonts ir pretimnākošs, manuprāt, viņš ir par neizvē līgu, kas uz iepazīšanos attiecas. Viņi bija nākuši klāt, Egmonts pacienājis viņus ar cigaretēm, Egmonts smēķē tikai ārzemju markas . . .

— Viņš jau smēķē? — Hildā ierunājas sašutusi ārste.

1| Nu jā, — Evelīna pamet šo atbildi kā starp citu. — Kur tad šodien nesmēķē? " — Un tu?

Evelīna brīdi šaubās, ko atbildēt. Sitā dāma ir makten atpalikusi no dzīves, nav brīnums, ka viņai tāda infantila meita. Nudien, ielaidies ar tādiem, un nepatikšanām nebūs vairs gala. Nu, iztiks ar labu, Evelīna nolemj.

— Meitenēm tas nav moderni, — viņa nosaka. Hilda nošūpo galvu. Bet viņa nav nākusi šurp veikt antinikotīna propagandu.

— Un tālāk?

— A, jā . . . Nu, tātad no Egmonta puses viss bija okei, bet tie s t u l b e ņ i . . . Ai, ja es tur būtu bijusil — Evelīnas balsī izskan neviltota nožēla par to, ka viņas dievinātajam Egmontam tādā nereizē atradusies blakām sīkbūtne Mētra, skuķe bez pieredzes, bez drosmes, nožēlojami balta lapa.

— Nu, kas, kas tad?

— Viņi gribēja Egmontam nospert mopēdu, — Evelīna drūmi saka. — Un krūmos uzglūnēja viņam.

Riebekli!

Egmonts virpina pirkstos cigareti. Malacis Evelīna, citu neko neteiksi. Mopēds, redzi, viņiem ievajadzē jies! Lai tik Evelīna pūš tālāk, uz veselībām, — lai aizmālē acis tai Mētras, tai Zemenes muterei, lai šai pāriet vēlēšanās celt skandālu. Dzirdējāt — mopēds!

Un nevis Mētra, kuru puiši gribēja drusciņ palietot, droši vien domādami, ka Mētra Egmontam pats svarī

gākais. Hm, nu, viņš nesacītu, ka svarīgāks bija mopēds, Mētra viņam patīk tīri labi, vai citādi būtu ar meiteni dzinies uz Priežbogiem, — bet viņa ir dumja, ka bail. Vai viņa tūlīt nevarēja laisties, vai nevarēja bļaut, ka visi Priežbogi uztrūkstas kājās! Nē, stāvēja un trīcēja, un lūdzās Egmontu nākt palīgā!

Ko viņš viens pret trim varēja izdarīt? «Laidies,» viņš čukstēja Mētrai jau pirmajā brīdī, kad juta, ka tie veči gaidī juši uz viņiem. Mētrai tūlīt vajadzēja skriet uz lielceļu un bļaut bezdievīgā balsī, viņi būtu metušies Mētrai pakaļ, bet viņš pa to laiku jau būtu savam mopē dam mugurā un projām. Jo Mētru jau noteikti kāds ceļa braucējs būtu paglābis, nebija nemaz tik vēls laiks, nebija Priežbogi nekāda Sibīrija. Bet Mētra bija kā lēmēta, nepatīk ne atcerēties. Viņa kā tāda gaisā pasista lūdzās Egmontu palīdzēt, Egmont un Egmont, ko viņa, varbūt domāja, ka viņš kāds rembo?

Egmonts nav knislis, drusku pakāvies viņš arī ir, bet tikai tad, kad zināja, ka ir izredzes. Te viņš būtu samizots, ka riebj, tiešām, tie pāķi ir neattīstīti un tukši kā zeme pēc radīšanas, bet spēks kaulos viņiem ir, nenoliedzami, neun mazintelektuāļiem pārsvars ir musku ļos.

«Egmont, palīdzi!»

Dumiķe.

Ja viņš būtu varējis, būtu palīdzējis. Protams. Bet nevarēja. Un mopēds arī būtu saspārdīts. Izrādās, šai nav ne jausmas, kas viss var notikt t ā d ā s ballēs, nesaprot, ka pašai arī jāspicē ausis. Nē, viņš palīdzētu, ja vien iespēja bijusi. Nu, bet sevi pārvērst par kotleti viņam arī nebija v a j a d z ī b a s .

To viņš vēlāk izteica Evelīnai, un tai uzreiz pielēca, tikai brīdi viņa sveši p a s k a t ī j ā s un jautāja, kam Egmontam vispār v a j a d z ē j i s šīs ziepes vārīt. Egmonts paraustīja plecus, visu iepriekš paredzēt nespēja arī viņš.

— Lai tikai tā māte nefleitē mūsējiem.

— Nu, un?

— Un? Tad m u m s brīvība pagalam. Un tev uz treniņnometnēm tikt nekādu cerību.

— Neticu, — E g m o n t s īdzīgi atsacīja.

— Redzēsi. Kad mātei uznāk audzināšanas lēkme . . .

Viņi zināja, kā tad ir. Tad viņiem uz kādu laiku jā pārvēršas paibērniņos, tādos mazos lordā un lēdijā Fauntlerojos. Tad viņiem jāpārrodas m ā j ā s vēl agrāk nekā citiem vienaudžiem, tad māte pieprasa no viņiem mīlestības pierādījumus, no rīta ceļoties un vakarā gulēt ejot, viņiem jāskūpsta māte uz vaiga, un viņa tad aizkustināta smaida un saka tēvam: — Kādi mums tomēr labi bērni!

Un tik labus bērnus v a j a g prēmēt, vai ne? Viņiem tiek dota lielāka kabatnauda, un pamazām vien vakaros māte vairs pārmetoši neskatās pulkstenī, kad mī ļās un mīlošās atvases pārrodas arvien vēlāk, un vispār pēc kāda laika dzīve atkal ierit vecajās sliedēs. Reizēm Evelīnai rodas tāda aizdomā, ka vecāki paši ilgi nevar izciest m ā j a s teātri ar vienu pašu ludziņu «Raug še, cik mēs mīļi dzīvojami» repertuārā. Tas ir nogurdinoši.

Viņi atkal iet, skrien katrs uz savu pusi un neliekas cits gar citu zinis, padomā, liela lieta, tādi bērni, vecā kiem pāri galvām, kā no tiem vairs prasīsi pirmziemnieku tikumus! Mūsu bērni nedrīkst atpalikt no citiem viņu gados. V a j a g to, v a j a g šito, lai Evelīna un Egmonts nebūtu galvas tiesu zemāk par citiem.

Tēvs velk no kabatas maku, mammai arī ir nauda, bet tēvam jā dod sava artava, lai viņa mīļie bērni varētu staigāt moderni ģērbušies… tas ir, lai bērniem būtu kāda lupata, ko mugurā vilkt.

Evelīna gādā ne tikai par sevi, arī par brāli. Evelīna ir dievīgs skuķis. Paskat, kā tagad viņa liek

vaļā, laid tikai augstākajā diplomātijas skolā, vai kā tādu iestādi sauc, pie tam pašā pēdējā kursā, pie iesācējiem Evelī nai nepavisam nav ko darīt.

— Viss taču beidzies labi, — Evelīna stiepj vārdus.

— Tu domā? Bet kāpēc Mētra aizbēga projām? Kā pēc viņa neskatījās man acīs?

— Kāds nu kurš cilvēks ir. — Evelīna paskatās uz Hildu un zīmīgi pasmaida, un šis smaids pazemo Hildu dziļi jo dziļi.

— Klausies!

— Mīļā kundze, es nekā nezinu. — Evelīna atliec plecus. — Un vispār — vai jūsu meita pirmoreiz uz diseni? Vai viņa nezināja, kas tādos kaktos var atgadīties? Ka tur nekad neiztiek bez spaidīšanās. Ka uz turieni vispār nāk, tikai lai spaidītos. — Evelīna uzlūko Hildu, šķiet, šī skuķe milzu pārākuma apziņā uzsit Hildai uz pleca. — Nu kas tad tur sanāca? Absolūti nieki. Man liekas, jūs ņemat galvā vairāk nekā jūsu meita. Nu, ja jums nepatīk, nobrīdiniet…vJūs taču esat mediķe, vai ne? — Evelīna jautā kā cienījama sabiedrības dāma otrai, tikpat cienījamai dāmai. — Tad vai jums nav zināms, cik procentu meiteņu šai vecumā vispār vēl ir n e v a i n ī g a s . . .

— Kā tu r u n ā !

«Dullā, tu sit pār strīpu!» arī E g m o n t a m gribas saukt no blakusistabas. Kad Evelīna sāk filozofēt, viņa vienmēr pārspīlē. N e v a j a g , būtu drīzāk tinusies vaļā. Velns arī grūda E g m o n t u bāzties t a j ā putrā. Ar zostiņām vienmēr iznāk mēsli.

— Nu, kā t a d es r u n ā j u ? — Evelīna paplēš savas j ū r a s z a ļ ā s acis. — Klausieties, jūs neesiet tik n a i v a . . .

— Tu zini, kur ir t a v s brālis, — Hilda valdās pēdē jiem spēkiem. Pašreiz v a j a d z ē t u kliegt. Nedrīkst! — Un tu zini, kur ir Mētra. Un tūlīt tu to pateiksi arī man!

— Nē, — Evelīna atteic.

— Es r u n ā š u ar taviem vecākiem.

— Tas maz ko grozīs. Mūsu vecāki mums uzticas.

Un tāpēc ne es, ne m a n s brālis kritiskā momentā neskrietu prom no m ā j a s .

Labs un labi t r ā p ī t s dūriens. Ne meitene te sēd Hildas priekšā — pieaugusi un ļoti gudra partnere.

Kas par ļaunu gudrību!

— Vai tu m a n vari dot goda v ā r d u . . . — Hilda sāk.

— Nē, — Evelīna atbild. — Kāpēc man tas būtu vajadzīgs? Es jūsu meitai neko neesmu nodarījusi.

Es Mētru neesmu paslēpusi. Ejiet un meklējiet viņu, lūdzu!

Cik briesmīgi ļauna, Hilda domā. Cik apdomāti, rū pīgi ļauna. Varbūt m a n a Mētra viņai ko nodarījusi?

Varbūt Evelīnai dusmas, ka viņas pašas vecāki par viņu nekad tā neuztrauktos, lai gan ej nu zini, tādi vecāki pie reizes ir neizprotami radījumi. Kad viņus visvairāk vajadzētu, viņi nerodas tuvumā, un, ja nu tā aizgājuši viens d i v i . . . desmit gadījumi, tad beidzot iztiek bez viņiem. Tīri labi iztiek.

Hilda skatās, bet Evelīna iedūrusi acis grīdā. Egmonts tomēr ir maita, Evelīna nīgri domā, un viņai iekrīt prātā, kā gan būtu, ja viņa tagad — tādā lielā dramatiskā žestā — atrautu durvis uz otru istabu; tur viņš stāv, ejiet, ņemiet viņu ciet un dariet ar viņu, ko gribat, manis dēļ spīdziniet, pelnījis viņš ir.

Bet Evelīna tā vis nedarīs. Stāvēs mīļotajam brālim priekšā kā vienmēr. Interesanti, cik ilgi.

— Tad nu tā, — Hilda runā. — Ja līdz vakaram Mētras nebūs mājās, es uzmeklēšu tavus vecākus.

— Jūs domājat, viņi zina, kur tā Mētra ganās?.

Tas skan atklāti naidīgi. Hilda brīnās. Evelīna viņas meitu necieš, tas skaidrs. Un pie tādiem Mētra ir nā kusi un jutusies pie viņiem labi?

— To mēs izrunāsim ar taviem vecākiem, — Hildas balss ir vēsa un mierīga, kā viņa to vēlējusies.

— Es tikai brīnos, kā tu esi izaugusi tik nepieklājīga.

Evelīna savelk šķību muti un nekā neatbild.

Viņa tūlīt ies projām, Egmonta sirds gavilē. Velns, kā gribas pīpēt, nu pilnīgi līdz nesamaņai.

Bataradzene draud ar večiem. Kur tā Zemene varētu būt ielī dusi? Aizlīduši. Ir gan paņēmiens — skriet no mājām ārā un laist citiem nelaimi kaklā. Viņam j a u bija tāda ļauna nojauta, nudien bija.

Nekā nebija. Egmonts tikai cenšas sevi mierināt. Attaisnot savu vainu, cenšoties cita nodarījumu pacelt savējam pāri, lai tad tas met to melno ēnu.

Viņš nemaz nezina, vai tie puikas mežā Mētru samīcīja vai ne. Viņam bija žēl mopēda un drusku vairāk vēl savas dzīvības. Nu, veselības. Lai cik mazs kukainītis, dzīvība viņam viena un mūžs tāpat.

Egmonts, protams, domāja, viņš atgriezīsies, vai tad viņi nedomāja pat par palīgu meklēšanu, kad viņš diedza projām pa tukšo meža ceļu, aiz sprakšķiem nebija sadzirdams, kas tur aiz muguras notiek.

V i ņ a m n e g r i b ē j ā s dzirdēt.

Evelīna nemaz n a v tik g u d r a , kā pati mēģina uztiept. Šoreiz t a i s n ī b a bija E g m o n t a m , kad viņš teica; v a j a g iet uz k ā p ā m , v a j a g saukt Mētru, v a j a g izrunā ties! Bet Evelīna uz to skuķi nikna kā lapsene. Evelīna n e j ā v a . Evelīna teica: izliecies, it kā viņas t ā d a s pasaulē n e b ū t u . Redzēsi, viss būs labi.

Bet kur tā Z e m e n e a t r o d a s . Mutere uztraukusies pēc t r a k a . V a k a r v a j a d z ē j a uztraukties, nevis blandīties riņķī. E g m o n t a m g r i b a s a t r a u t durvis un pajautāt, tieši tā: kur j ū s v a k a r kulstījāties, ka nevarējāt savu zīdāmo bērniņu u z m a n ī t ? Bet to v i ņ š nedarīs, t a s ož pēc skandāla, E g m o n t s n e g r i b s k a n d ā l u , š a j ā brīdī noteikti ne.

Nu v i ņ a m g r i b a s ne tikai pīpēt, nu viņam gribas arī dzert. Pepsi vai v i s l a b ā k saldējumu, ne to lipīgo, dārgo, bet a u g j u s a l d ē j u m u , krāsoto ledutiņu, sniedziņu, no kura Evelīna viebj d e g u n u pa gabalu, bet Egmonts uzreiz pērk d i v a s p o r c i j a s . V i ņ a m pat galvā iesmeldzās, tik liela ir s a l d ē j u m a kāre. Jā, grūdis taksim taukus.

— Kāpēc j ū s m a n d r a u d a t ? — Evelīna pazaudējusi savu d ā m ī g o mieru.

— Re nu, tu tomēr baidies, — Hilda pirmoreiz sar u n a s laikā p a s m a i d a . — Apdomājies, — viņa turpina, — un, ja zini, t a d pasaki, v a r b ū t mēs novēršam kādu nelaimi. — S i r d s viņai atkal sažņaudzas.

Vēl vienmēr viņa zina un uzzina tikai tā — aplinkus, un bažas no tā vēl lielākas. — P a s a k i s a v a m brālim, lai viņš atnāk pie manis. M u m s būs, ko p a r u n ā t .

— Nekā es neteikšu, — Evelīna sabožas.

Hilda n o p ū z d a m ā s ce]as a u g š ā . Nogludina kleitu.

— Evelīna?

— J ā ? — t a s noskan tik vienaldzīgi, ka Hildai pagaist katra cerība. Tie jaunumi, kurus viņa kā ar stangām izvilkusi no Evelīnas, neko nedod, varbūt tikai nedaudz noskaidro kopainu. Mētras pirmais pielūdzējs izrādījies mazs, jauks gļēvulis. Vai tas nav meitenes lielākais, rūgtākais pārdzīvojums?

Sūpolu virtuvē Katrīna klusēdama paplēš rokas — Mētra nav atgriezusies.

Pie galda sēd Dainis. Katrīna piedāvājās pacept pankūkas, viņš atteicās, viņš jau tā aizkavējies par ilgu, sen vajadzēja būt mājās.

— Un te tu neesi mājās?

— Ja tā riktīgi ņem, tad man šeit vairs nav māju.

— Jā, daudzas tu esi mainījis, — Katrīna mierīgi teica. — Man bail, ka beigās tu nepaliec galīgi bešā.

Tad varbūt atcerēsies, ka ir tādi Sūpoli. Kaut nu līdz tam laikam es vēl būtu dzīva, — viņa vienkārši piebilda. Katrīna tiešām tā gribēja, tā domāja, kā runāja, viņa saprata, ka tukšās mājās Dainim tāpat nebūs paliekamas vietas. Tādas mājas bez dzīvotājiem jauc nost.

Nojauks Šūpolus.

— Es tur nekā neuzzināju, — Hilda apsēdusies stāsta. — Viņa saka, viņa nezinot. Es domāju, viņa melo. Es tikai nezinu, vai viņa melo aiz spītības, tāpat vien vai arī viņai bailes sacīt, cik tas nopietni.

— Kāvienu v a j a g tādam skuķim! — Dainis uzsprēgā.

Bet Katrīna klusi smejas.

— Tad jau savā laikā tēvam būtu vajadzējis tevi pie nāves nozolēt.

— Vai tad es biju gan tāds draņķis? — Dainis brī nās. Māte parausta plecus, neatbild. — Kaut kas traks, — dēls saka, — man visu laiku likās, tie bijuši tādi bērna nedarbi, nudien, māt, kad es tā darīju, es nedomāju, ka tas ir s l i k t i . . .

Katrīna pasmaida. Viņa vēršas pie Hildas: — Un tas puika, ko tas puika?

— Puikas nebija.

— Nu tu brīnumi, vai viņi būtu abi kopā? — tā Dainis.

— Viņi n a v abi kopā, — Hilda paskaidro.

— Kā j ū s to zināt?

— P u i k a i z d a r ī j i s kādu nelietību. Viņš atstājis meiteni vienu pašu. To M ē t r a viņam nevarēja piedot. T o . . . viņa n e s p ē j a m a n pateikt. Kaut tikai es zinātu, kas bija pēc tam!

Viņa pateicas K a t r ī n a i un iet. M ē t r a s lievenītī viņa apsēstas m e i t a s guļamvietā. P ā r krēslu pārlikta Mētras j a u n ā kleita, īsta j a u n a s d ā m a s kleita, Hildai tā šķita par pieaugušu, bet Mētra lūdzās, un Vilmārs teica, pēc viņa d o m ā m , Mētrai būtu l a i k s . . .

Kleita ir saburzīta un notriepta, j a u n ā , skaistā kleita. Kāpēc saburzīta, iekrīt p r ā t ā doma, tā ir uzbāzīga kā aklais dundurs, tāda pati pelēka, akla, tā a p s t ā j u s i Hildu, un vaļā no t ā s tikt n a v iespējams.

Bēdig, sāpig, nejēdzig, bet tā t a s ir, Hilda atceras dzirdējusi s a r u n a s frāzi ciema veikalā.

Saipusē cilvē kiem nepatīk gari un rūpīgi izrunāt vārdu galotnes, viņi šā tā pasviež pašu vārda celmu, laikam būdami pārliecināti, ka iztrūkstošo v a j a d z ī g o klausītājs piedom ā s pats. Un piedomā arī, un vai kāds paliek nesapratis?

T a j ā reizē Hildai teiciens šķita burvīgi komisks. Šodien viņa domā t a j ā saklausījusi r ū g t u fatālismu.

Bēdig, sāpig, nejēdzig, bet tā t a s Sr. Šodienas dažādu cilvēku apciemojumi dažādās mājās nešķiet nesam kaut jel kādu labumu. Hilda no sava gā jiena varēja paņemt līdzi tikai r ū g t u m u . Klāsonu Vilis no Silenieka negaidīja nekādu garīgu spirdzinājumu, bet viņš vienkārši nespēja sēdēt m ā j ā s un vērties sava jaunākā dēla glītajā bezrakstura sejā. Viņš savā laikā runājis ar Daini, kamēr mēle nodilusi, bet nekas, itin nekas no runātā nav palicis dēla vieglajā atmiņā. Varbūt Daini vajadzēja laist uz kuģiem? Bet nav vairs vecie laiki, kad pietika puikam izrādīt cik necik uzņēmī bas, un jau viņš varēja uzmunsturēt uz kuģa un kaut vai pašā zemākajā činā. Tagad visur prasa zināšanas, ej skolā un mācies, vai Dainis būtu spējis? Dēls izaudzis nederīgs. Vili tas nospiež smagāk par smagu. Vajadzētu par to izrunāties ar svešu cilvēku, kaut uz laiku atvieglināt savu sirdi, bet tad atkal nāk

gari klusēšanas posmi, kad pārdomas par dēla likteni viņš glabā aiz septiņiem zīmogiem, nemēģini piekļūt klāt, atslēgas ir lielas, sarūsējušas un drošas, bet paša drūmā noskaņa pie šīm durvīm kā modrs un nikns suns. Šodien viņš ieminējās Sileniekam, bet tas, sadomājies par Mētru, nemitējās vien atkārtot, ka, ja viņš to būtu zinājis, būtu skatījies meitenei pakaļ ik uz s o l ī š a . . . un to viņš atkārtoja bez mitas, līdz Klāsonam aptecējās dūša un viņš padusmīgi iemeta starpā, diez kā Silenieks to būtu varējis izdarīt, ja tā meitene ar puiku uz dančiem vien gājuši. Silenieks uzreiz apklusa un sē dēja tāds ilgi, tā ka Vilis būtu varējis uzsākt savu bēdu stāstu, bet viņam visa gribēšana bija pārgājusi, kā divi ūpji spalvas mešanas laikā viņi sēdēja Silenieka gaišajā, mājīgajā istabā un skatījās viens otram garām.

Bet istaba no tiesas bija jauka, pie sienām grāmatu plaukti, pats Silenieks tos bija taisījis vairāk ar labu gribu nekā amata prasmi, taču vienīgo uzdevumu — turēt savos koka plecos grāmatas — tie pildīja godīgi, kas zina, pat ar prieku. Grāmatu bija daudz, un visām tām vienīgais īpašnieks — vecais Silenieks. Muguriņu pie muguriņas tur rindojās dažādkrāsu sējumi, pēdējā laikā atkal vairāk b r o š ū r a s , t a g a d t ā d a mode. G r ā m a t u v a j a g lasīt briesmīgi u z m a n ī g i , lai l ī m ē j u m s neizšķīst.

Silenieks to prot, viņš l a s ī š a n a i vienmēr atdevis daudz laika, kādreiz t ā s bija n a k t i s vien, bet t a g a d , kopš Silenieks g o d a m n o p e l n ī j i s pensiju, viņš to var atļauties arī dienu.

S ē j u m s pie s ē j u m a , m u g u r i ņ a pie m u g u r i ņ a s . . . Vienu tikai gribētos Sileniekam p i r m s nāves, viena vēlēšanās viņam ir, bet tā nepiepildīsies, lai cik žēl, — viņam, raug, gribētos t e s t a r p t ā m d a u d z a j ā m r a i b a j ā m grā m a t u m u g u r i ņ ā m redzēt vēl vienu, lai cik plāniņu, lai cik necili izdotu, un t ā s b ū t u viņa paša, Silenieka, dzejas. Nu skaidrs, ka t a s n e v a r notikt. Zēl, Silenieks pie sevis n o p ū š a s . T a d viņš atceras v a k a r d i e n a s dzejnieku pēcpusdienu P r i e ž b o g o s un i e d o m ā j a s atkal, kā uzved i e s . . . un uz v i ņ a vecīgi dzeltenīgajiem vaigiem izspiežas m a z s s ā r t u m a k r ā s o j u m s .

Sileniekam patiesi ir gauži neērti. Tīri labi, ka meitene n a v redzējusi. Kas tikai Sileniekam v a k a r bija uznācis, maz trūka, un viņš būtu sācis skaļi lasīt s a v a s dzejasl Taisnība gan kluba . v a d ī t ā j a i Klārai.

Viņš attopas. P a v e r a s Vilī. T a s savukārt skatās pa logu, un n a v s a p r o t a m s , ko viņš tur vēl redz bez sudrabaina dievkociņa k r ū m a un noziedējuša pujeņu cera.

— Tev dēls a t b r a u c a ?

— Laimīgs tu esi, ka tev bērnu nav.

— Un kaut viņi m u m s dzīvē rūpestus vien s a g ā d ā . . .

— Ek, ko tu no tā saproti, — Vilis īgni nosaka.

— Vārdus es ar māku pateikt, kaut pantiņus no tiem sataisīt nespēju. Saviem bērniem mēs nepavisam neesam vajadzīgi. Divreiz g a d ā m u m s ar māti ir dzimšanas diena, tu domā, ka viņiem t a d iznāk laika atbraukt?

Nu, uz mūsu bērēm varbūt atbrauks. Bet mirt es tāpēc vēl netaisos, — Vilis iesmejas drusku aizsmacis. — Lai nebrauc! — nosaka sparīgāk.

— Un tā meitene vēl nav atradusies?

— Nav, — Vilis atcērt. — Nāks vakars, būs klāt, — viņš piebilst savā p a r a s t a j ā rūcīgajā tonī. — Tie, kam tie biezie pakauši, tie ir mācāmi un mācāmi, vienalga, kurš t a s mācītājs, vecāki vai pasaule.

Bet Sileniekam sirmajā galvā tā tīri nemanot, sacīt, pašas no sevis, sāk rosīties vēl neveiklas dzejas rindas par meiteni, kura savā vieglprātībā salauzusi mātei s i r d i . . .

— Tā dakteriene laikam dikti pārdzīvo?

— Skaidrs. Muļķe. Pa mizu tikai tādam skuķim.

Kaut Vilis ietu projām, Silenieks klusībā lūdzas. Viņš grib rakstīt dzejoli.

— Es nu braukšu, mamma.

— Jau? — Katrīna it kā pamostas.

— Nu jā, tūlīt autobuss.

— Autobuss. Viņu te iet bez skaita.

— Uz manu pusi nemaz tik daudz nav.

Viņi saskatās.

— Dainīt, d ē l s . . . vai tu Sandru arī kādreiz satiec?

— Ko mēs, sveši cilvēki…

— Un tev tos bērniņus nekad negribas satikt? — māte nevar norimties, nudien. Tā viņa Daini pavisam no Sūpoliem aizbaidīs.

— Bērniņi! — Dainis nikni pamet ar roku, nobeidz lēnīgāk: — Drīz viņi būs lieli. Laiks nestāv uz viet a s — un pie bērniem vismazāk.

— Ak, ja jūs toreiz būtu d z ī v o j u š i . . .

— Mamma, tu nudien kā tāds meža balodis, pūt un pūt vienā gabalā: kā būtu, ja b ū t u . . . Nu, nav!

Nav un nevar būt. Vairs ne. Sandrai sen ir cits un bērni no tā cita, un paši viņi droši vien jau saraduši, ka nemaz nav no cita, viena ģimene, tad tu gribētu, lai es eju un sāku dalīt vai lai varbūt visus vienādi tēvišķi spiežu pie krūts? Bet man jau nedos, man neļaus spiest!

— Es vienreiz pa ausu galam dzirdēju, Sandra ar to otru vīru ne v i s a i . . .

Nabaga māte! Visu mūžu pēc saticības kārojusi, viņa tagad būtu ar mieru novēlēt Sandrai sliktu otru viru, lai tikai ņem to pirmo, to Daini, a t p a k a ļ . . . Bet neies Dainis, n e i e s . . . Sakiet — kāpēc Dainis negrib iet?

Dainis nezina, vai viņš negrib. Un vismazāk viņš zina, vai viņu ņemtu. Vīrietim tā nav pati labākā sajūta. Tad jau drīzāk tā nekaitīgi klīst no vienas simpā tijas pie otras, nevienai Dainis neko necenšas iestāstīt, tāds es esmu, ņem mani, ja gribi, un laid man iet, ja atkal pēc laika . . .

Un viņas ņem, un viņas ir priecīgas. Jo viņām visām ir katrai s a v s jauks dzīvoklītis un citai visa māja ar jauku dārziņu, šais dzīvoklīšos un šais mājās atrodams viss, ko tāda pieticīgāka sirds spēj vēlēties, tikai tur nav dzīva cilvēka siltuma, kādreiz varbūt bijis, bet pa tiem vientulības gadiem izvējojies. Viņas visas ir lāga sievieši, tās dzintras un velgas, un ritas, un kā viņas vēl s a u c . . . Un viņa pašreizējā Anita, zelts, ne sieviete, viņa sagaida Daini ik vakarus ar tādu jūsmu, it kā viņš no tālas un bīstamas ekspedīcijas atgriezies, un droši vien kādu dienu, kad viņi abi būs sapratuši, ka tā tālāk tomēr vairs nevar, jā, tad Anita pat noraudās kādu asariņu. Jo Anitai ir laba sirds, mīksta un apaļa, un drusciņ pēc tām garšvielām, kādas liek pie smalkām maizēm, smaržojoša ir Anitas sirds, kas mīt tādā pašā apaļā un mīkstā miesas būrī. Un labprāt Dainis darītu viņu laimīgu, ja vien pats cieti zinātu, kas vajadzīgs laimīgam cilvēkam.

Māte domājusi to pašu. Māte jautā: — Kāpēc tu neatved ciemos to savu draudzeni — kāds viņai vārds?

— Anita.

— Atved! Atved, dēls! Es tev vienmēr saku, gadi iet uz priekšu, visi dulburi pierimstas un sāk dzīvot kā cilvēki, kāpēc tikai tu viens pats?

— Es nezinu, mamm, — Dainis atbild ļoti lēnīgi.

Un tā ir dzīva patiesība, ko viņš saka.

— Kā tāda veca nauda tu nomētāsies pa pasauli, — Katrīna gaužas. Viņa žēlīgi uzlūko dēlu. Bet tas sasparojies iesmejas.

— Kaut tu zinātu, mamm, tie sievieši, ar kuriem es draudzējos, man tā vis nesaka! Anita pat, viņa saka, viņa esot tik laimīga ar mani!

Viņš apraujas. Šķērsām. Kā tad, māte uzreiz sāk: — Bet tad tak jums tur kaut kas var iznākt! Atved man viņu, parādi! Mēs kā sievieši gan sarunāsim, tev nevajadzēs ne domāt, un viss kārtībā, sava māja, sava ģ i m e n e . . .

Daini, ļauj mātei to prieku! Nē, nekā nebija. Te jau ož pēc atbildības, un to Dainis negrib, lai cik vēlīga sirds viņam pret citiem, arī pret savu māti, būtu.

— Tu no tādām lietām nesaproti, — Dainis bilst cik spēdams laipni, un laipni viņš smaida. Katrīna saslejas.

— Tad es nu uzreiz nesapratīšu? Kāpēc es nesapratīšu, ja citi saprot un tu arī?

— Tāpēc, ka tu esi veca, māt, tāpēc, ka tagad viss notiek pavisam citādi nekā toreiz, kad jūs ar tēvu precājāties.

— Piecus gadus es viņu gaidīju.

— Nu raug, bet tagad negaida ne piecas dienas, —f Dainis pasmejas. — Un zini, māt, tos un tās, kas negaida, taču uzaudzinājuši tādi paši vecāki kā tu un tēvs! Kā tas iznācis? — viņš jautā, un šķiet, ka viņš būtu no sirds izbrīnījies.

Bet Katrīnai a s a r a s saskrien acīs. Dainis to redz. Nabaga māte, viņš domā. Kāpēc reizēm grūti, pat neiespē jami pažēlot cilvēku, kuru tev tā žēlot gribētos? Viņš varētu atvest šurp Anitu, tā būtu priecīga braucēja un paņemtu līdzi s m a l k ā k o torti, kādu vien prasmīgām rokām iespējams izcept pilsētiņas konditorejas cehā. Un puķes Anita paņemtu, rozes, Dainis no puķēm maz saprot, un kam v i ņ a m t a s būtu v a j a d z ī g s , vīrieša cilvē kam, — bet, kurp vien viņi ar Anitu kādreiz gājuši, vienmēr viņa nesusi tikai rozes. Anita saka, citas pu ķes vispār n a v puķes, labi, lai a u g pļaviņā un kļūst par sienu m ī ļ a j ā m b r ū n a j ā m un m e l n r a i b a j ā m gotiņām, bet puķe ir tikai roze, visu puķu karaliene. Tātad Anita atbrauktu ar rozēm un torti un visā saviem jūtekļiem iespējamā s i r s n ī b ā nobučotu māti uz vaiga, pilnīgi iespējams, ka mātei Anita patiktu, viņa ir diezgan izskatīga un tērzēt arī prot, sevišķi, ja viņai piesaka saturēties un nelaist vaļā anekdotes, kuras konditorejas ceha sievietes s t ā s t a viena otrai, tai elles karstumā vienos h a l ā t i ņ o s uz plikas miesas grozīdamās. Dainis ar s k u m j ā m novērojis, ka, jo sieviete kļūst vecāka, jo va ļīgāka viņai mēle. Ja atceras skolas l a i k u s . . . ai, kā meitenes spiedza un sarka, vienu nelāgāku vārdu izdzirdušas. Un tā nebija izlikšanās. Bet tagad šīs meitenes līdz ar Daini ir p i e a u g u š a s un maķenīt pāraugu šas, t a g a d viņas k l a u s ā s p a š a s piparotākās anekdotes un pašas r a u j vaļā ne s l i k t ā k a s . . . Labi, lai paliek anekdotes; visumā Anita prot uzvesties, tad kāpēc Dainis nevar ņemt viņu un vest uz Sūpoliem, lai mātei būtu, ko pieminēt un atcerēties un, kas zina, arī citām sievām ko palielīties?

Dainis, raug, nevar iedomāties, kā Anita izskatīsies šeit Sūpolu istabā un laukā pagalmā, kā viņa izskatī sies pie loga starp mātes audzētajām puķēm un pie maizes krāsns, kur māte vēl vienmēr izcep ko garšīgu.

Viņam šķiet, ka, reizi šeit ieradusies, Anita paņems savā īpašumā kaut ko no Sūpoliem, un to nu Dainis, pats m ā j u vairīdamies, nespēj pieļaut. Lai Sūpoli paliek tāda ērkšķiem un atmiņām apaugusi burvju pils, nevis stadula, kur katram tiesības staigāt.

Protams, ļoti savtīgi domāts.

Varbūt viņš kādreiz tomēr padosies mātes lūgumiem un atvedīs Anitu. Varbūt tad tā vairs nebūs Anita, bet kāda cita. Taču, vienalga, kā sauks Daiņa kārtējo īslaicīgo draudzeni, nevienai viņai nebūs tiesību uz Sū poliem.

— Nu gan es braukšu, — viņš ieminas pavisam saudzīgi, māti satraukt nevēlēdamies. Bet Katrīna zina, ka šķiršanās būs un pienāks, viņa sagatavojusies tai kā briesmām gatavs zvejnieks, jūrā iegājis.

— Jā, tev laiks. — Kāpēc māte nebaras? Ai, viņa ir bārušies un lūgusies, līdzējis nav nekas, bērni aizgāja, visi bērni aizgāja, cits pēc tam sagādāja lielāku, cits mazāku sūrumu, bet projām viņi visi, un Sūpoli stāv tukši, tāda droša ligzda, nevis vējam uzcelta, dzī vot un dzīvot tajā paaudzēm. Nē, nedzīvo. Garām laizdamies, pieklauvē: kā, vecīši, iet? Un knābī atnes kādu kukainīti, kādu tārpiņu, paldies par to pašu, citiem putniem bērni izauguši vecākus vairs neatceras. Kāpēc gausties, Katrīna, vai jums vieniem tāds liktenis? Skaties riņķī un skaties apkārt, tur arī vecie vieni paši audzē sivēnus un tomātus, un rozes, un pareizi, ka audzē, jo prāvāku naudaszīmi uz atvadām vari iedot dēlam vai meitai, jo drīzāk vari cerēt tos atkal ciemos sagaidīt. Tā ir iepriekšēja maksa par atkalredzēšanos.

Kopā ar Daini Katrīna aiziet līdz autobusa pieturai, viņa pacietīgi stāv dēlam līdzās un gaida, kad parādī sies autobuss, un droši var teikt, ka viņa nemaz tā negaida. Vilis laikam pārnācis mājās, Vilis nav ēdis, kā Vilis, Vils piktosies! Lai piktojas, te viena māte pavada savu dēlu, k ā d s p i e n ā k u m s var būt svarīgaks par to?

— M a n gribētos, Daini, k a d tā reize pienāks, ka tu man acis aizspiestu, — v i ņ a n e g a i d o t saka.

— M a m m a , tu k ā . . . — D a i n i s ir nelaimīgs. Mūžī gās vecu cilvēku r u n a s . . . lai g a n neviens nezina, kā būs t a d un k a d t a s būs.

Autobuss aizbraucis. K a t r ī n a n ā k m ā j ā s .

Virtuvē pie g a l d a sēd Vilis un ēd pankūkas. Katrīnai brīnums, kā v i ņ š p a t s t ā , ņēmis šķīvi un sācis ēst. Izskatās, it kā Sūpolu saimnieks būtu aizcieties badā.

Vilis no s i r m o u z a c u a p a k š a s p a s k a t ā s gauži spīvi.

Tas ir par Daini, atkal p a r Daini.

K a t r ī n a paiet Vilim g a r ā m . Viņš nepaskatās. Dusmojies, dusmojies vien, Vili, Dainis ir m a n s dēls, un es viņu uzņemšu, un kaut viņš t r i j ā s reizes cietumā būtu sēdējis un kaut vēl ļ a u n ā k s a m u d ž i n ā j i s savu dzīvi.

Dusmo vien par s a v u neiecietību, apdusmo katru savu d u s m ī b a s s p u r u un b a r d z ī b a s adatu. Bērni ir lieli, bērniem m ū s v a i r s n a v j ā k l a u s a , viņi aiziet katrs pa savu ceļu, ne t u v u ne l a b ā k o vai taisnāko, toties — pa savu.

Tā ir, Vili, Vil. Bet, g a r ā m ejot, K a t r ī n a i ļoti gribas noglāstīt vīra pakausi. Ja v i ņ a tā darītu, Vilis dusmotos.

Vai t a d t i e š ā m b ū s tā, ka vīru viņa varēs noglāstīt tikai z ā r k ā gulošu?

Vai, k ā d a s b r i e s m ī g a s domas.

Galvu Vilis n e p a g r i e z a . . . Klusītēm durvis aizvērusi, Katrīna gurdi a p s ē s t a s gultā. Kāpēc t a s tā, ka, lieliem izaugušiem, bērniem no tevis jāaiziet? Un pat, ķad viņi ciemā atbraukuši, zini, ka prom būs atkal. Viņi aizbrauc un nepadomā, ka ari vecākiem t a s celiņš pret rieta pusi nemaz tik līdzens nav, v a r b ū t arī tādiem večiem ar sirmām galvām ir s a v a s d o m a s un s a v a s darīšanas, ka jūtas viņu sirdīs vēl n a v nomirušas, kaut arī šīs sirdis pukst ar pārsitieniem un kļuvušas vājākas un vārgā

kas. Izrādās, mīlēt vēl var un pat aizvainojumu un greizsirdību just, un nepatiess pārmetums sāp stiprāk nekā bērnu dienās uz akmens šķautnes atdauzīts basās kājas nags. Nē, nē, to viņiem neiestāstīt.

Ja es tagad tā varētu — aiziet ar Vili pa kāpu mežu staigāti Un tas taču ir mūsējs, kopš laika gala mūsējs, Vili, Vil, vai tu esi padomājis, cik maz laika mūsu kopīgām gaitām vairs palicis? Bet tu jau tikai dusmojies, Vili, manu Vil. Sinī kambarī ir rītu gaisma, tāpēc vieglāk piecelties, toties vakaros tā skumīgāk. Katrīna iedomā, kad agros pavasaros šai logā nāk saule, tāda liela un svinīga, pāri sniega laukiem un aizsalušām ezeru acīm tā soļo un tikai uz brīdi ieskatās Sūpolu logā, bet tad arī spoži uzdzirkstī ik stikla nieks un jūtas kā kristāls.

Saule aiziet logam garām, veras uz jūru, kura arī vēl ledos iesalusi, un nolemj, ka nav vairs ilgāk, ko gaidīt, jāsāk sildīt spēcīgāk, jāsauc dienvids ar rieteni palīgā, lai iepūšas pa nopietnam, lai sakustas biezie ledi, lai pa šķiras ūdensvītra, tik zila, ka pat saulei no tāda ziluma uz brīdi acis var apžilbt.

Un pavasaris aiziet, pienāk vasara, bet tai aiz muguras jau savu sarkano kumeļu nepacietīgi valda rud e n s . . . Vai ilgi līdz rudenim?

Klau, vai nepieklauvēja pie loga? Kas varēja klauvēt, viņa prāto, vai kāds s v e š s vai pārāk kautrīgs ciemiņš? Viņa grib celties, bet locekļi tāda vien salda noguruma pielijuši.

— Nāciet pa durvīm, — viņa mudina.

Katrīna pavisam samulst, kad durvīs ierauga svešu sievieti, kurai pār plecu raugās Daiņa smējīgais vaigs.

— Atvedu tev vedeklu, — viņš saka, — lai reiz ir miers no tās m ū ž ī g ā s prašņāšanas. Skaties nu tagad un spried, vai tāda tavam dēlam der.

— Tāds kā auša, — Katrīna neveikli saka, svešā sieviete stāv, karsti pietvīkusi, un Katrīnai viņas žēl. Ir gan tas Dainis, gvelž, kas uz mēles pagadās. Tāpat jau sievieša cilvēkam kauns, svešā vietā uzreiz kā ar cirvi pa pieri.

— Kur tad jūs tik naski atpakaļ sataisījāties?

— Kāpēc atpakaļ? Anita iekāpa nākamajā pieturā, tīri kā norunājuši. Un tad es domāju, reiz te t u v u mā . . .

— Nu, t a s ir labi, t a s ir labil — Katrīna slavē. Viņa ceļas no gultas, kauns tā vārtīties dienas laikā. Galva drusciņ reibst. Katrīna pieradusi, tā ar viņu pēcpusdienās mēdz gadīties. Tad tikai nevajag pārāk strauji kustēties, reiboņa pāries. Vislabāk viņa tagad paliktu mierīgi sēdam, bet nē, jāuzcienā viesi.

Un jāparunā pā ris prāta vārdu ar to Daiņa d r a u d z e n i . . .

Katrīna uzvāra kafiju. Katrīnai mājās nav pupiņu kafijas, bundžiņa tukša, viņi dzer cigoriņus. Kas kait cigoriņu kafijai ar biezu, saldu krējumu? Anita slavē.

Vai aiz pieklājības vai tīras sirds? Vienā pašā reizē to neuzzināsi. Katrīna brīžiem, lai nav pārāk uzkrītoši, paveras — vai viņa gribētu tādu sev par vedeklu? Anita nav ne jauna, ne veca, ne pārāk smuka, ne nesmuka.

Anita ir uz mata tāda pati kā citas sievas viņas vecumā. Bet galvenais, ko var redzēt no visa, Anita ir patstāvīga. Vai viņa ņemsies stutēt Katrīnas mīļo un neizdevušos dēlu?

It kā Katrīnai no acīm nolasījusi, Anita sāk smieties) — Nebēdājiet, es viņu savākšu!

— Savācēja atradusies, — Dainis ir aizskarts. Un atkal tā ir Katrīna, kas lūko teikt, cik samierinoši spē dama: — Dainīt, katram podiņam v a j a g savu vāciņu. Un, ja tu vienreiz būtu pie vietas, ai, cik es tad būtu laimīga!

— Tev tik, ka tu būtu laimīga, — Dainis rūc. — Par manu laimi tev nekādas dajas.

Katrīna pabrīnās. Par kā cita laimi viņa visu laiku domājusi? Viņa paveras Anitā. Liekas, godīgs cilvēks, to krāsu no lūpām un nagiem jau var dabūt nost, gan Katrīna viņai vēlāk iestāstīs… Katrīna jau arī nav no vecas sprediķu grāmatas izplēsta, viņa redz un saprot, kā šodien sievieši staigā, īpaši, kad pēc vīra cilvēka sakārojušies. Lai tik precas abi divi, Katrīna dos savu svētību un pierunās arī Vili.

— Vai tēvs jūs redzēja?

— Nē, — Dainis krata galvu. — Vai tu vari Iedomāties, mamma, Anita grib, lai mums būtu bērni!

Katrīna skatās un netic, bet Anita pietvīkusi loka galvu Daiņa vārdiem līdzi. To prieku, to lielo prieku!

— Bet jums vajag nākt šurp dzīvot. Dainim 4 a f b s būs un Anitai arī atradīsies, un tos bērniņus es auklēšu!

— Ko, Daini, patiešām? — Anita jautā, un Katrīna šai brīdī ir ar mieru piedot tai visus trūkumus, kaut arī viņa kāju nagus būtu nokrāsojusi un saviem matiem kādu traku parūku uzbāzusi. Viņa priecīga grib ko teikt, bet Dainis iejaucas: — Māt, pastāsti, kādu tu iedomājies laimil Katrīna apdomājas, tad ver muti, lai sāktu runāt, bet tad kaut kas notiek ar viņas acīm, ciemiņi sāk slīdēt arvien tālāk projām, beidzot viņi pazūd pavisam — un Katrīna uzmostas no īsa, murgaina snaudas brīža, bet vēl vienmēr viņai prātā Daiņa seja, lielas nopietnības pilna. Ai, cik žēl, ka tā, ka Katrīnai neiznāca dēlam pastāstīt, kādu viņa iedomājas laimi. Varbūt to vajadzēja stāstīt daudz ātrāk, bet vai Katrīna tad tiktāl bija iedomājusies? Toreiz viņai vēl nebija tādas rudens skaidrības.

Klusa un sevī noslēgusies viņa apdara vakara soli.

Atgriežas istabā. Acīm meklē Vili. Tas jau atkal kur aizgājis, ar savu nemieru kaudamies. Ai, par daudz nemiera šovasar ir Sūpolos, kāda sveša dzīve aiz vienas plānas sienas, Katrīna negrib šo svešo dzīvi. Viņa galvu nepagriež, kad j a u notumsā dzird sētā mašīnu ieripojam. Vai tur k ā d s atvedis pazudušo meiteni? Kas Katrīnai daļas? Varbūt atbraucis B a t a r a g s pats? Lai brauc. Katrīnai viss viena alga. Kaut tikai ātrāk būtu rudens un viņi vieni paši Sūpolos. Kam vienatne pienākas, tam n e v a j a g palīgus meklēt. Dzīvos viņi ar Vili kā divi veci ūpji, dzīvos, kā līdz šim brīdim dzīvojuši, un lai pilsētas bērniem labi klājas, un lai Dainis iztiek, kā zina un prot, kad viņš citreiz atkulsies, viņa tā pateiks.

Pateiks, un viss.

Viņa ir pavisam neapmierināta, kad pie ārdurvīm pieklauvē. Atsaukšanos negaidījis, klauvētājs nāk iekšā.

Batarags. Viņš klusu sveicina, jautājoši skatās.

— Nav, — K a t r ī n a saka.

— H i l d a . . . v i ņ a s nav?

— Ir, — Katrīna atteic.

Vilmārs saimniecei g a r ā m iet istabā.

— Viņa tik cieši guļ, — Vilmārs saka, atpakaļ nākdams. — Man negribējās modināt.

— Visu dienu izbēdājusies, — Katrīna saka un atskārš, ka vasarnieks nekā nezina par Mētras pazušanu.

Tagad viņai jāstāsta nelāgā vēsts. Ir gan cilvēki, savus grūtumus k r a u j uz citu pleciem.

Un pastāsta.

Vilmārs ilgi sēd nerunādams. Nelaime notikusi. Šorīt Hilda lūdza viņu nebraukt. Un, ja nebūtu braucis, — kā tad? Turētu meiteni īsā valdziņā un visu dienu sē dētu klāt? Viņš pārlaiž roku pār seju. Jūtas šausmīgi noguris. Vēlas, kaut nebūtu braucis šurp.

— Visur izmeklējās. Meitene kā akā iekritusi.

— Kāda dziļa aka ..« —dievs vien zina, kur viņa klīst apkārt, — Katrīna žēlo.

Viņas vārdiem līdzi s a ž ņ a u d z a s Vilmāra sirds. Nupat viņš brauca pa vientujo j ū r m a l a s ceļu. Nevienas m a š ī n a s pretī, nevienas, ko apdzīt, nevienas, kura tevi apdzīt censtos. Ideāla braukšana šoferim, kad citi acis nežilbina. Kā uz tāda ce)a var justies viens nepieaudzis gājējs? Nabaga, n a b a g a Mētra. Viņu n e v a j a g rāt. Viņu v a j a g paņemt azotē un bez vārdiem apmīļot.

Bet, lai to izdarītu, meitene vispirms j ā a t r o d .

Katrīna gausi stāsta, kā Hilda g ā j u s i pie Steinertiem, kā skuķe nekā nav teikusi, kā puika vispār nerā dījies. Kā braukuši uz to autobusa pieturu, kur Mētra redzēta.

— Tad redzēta vismazl — Vilmāram izlaužas. Un: — Ne tik daudz Hilda nevarēja kā meiteni pie sevis noturēt!

Katrīna paskatās. Bez balss viņa saka: es zinu vairāk, nekā man vajadzētu. Viņai ir dubultgrūti.

Tātad, ja kādam vajadzētu pērienu, tad tā varbūt ir mana sieva? Tieši m a n a s domas.

Es atkal domāju, ka pēriens dod vismazāk.

Es neesmu visupiedevējs.

Ja gribi dzīvot tālāk, būs vien jāpiedod.

Pareizi! Jūs man iedevāt īsto domu! Vai es gribu dzīvot tālāk? Kopā? No tās dzīves nekā vairs nav.

Ja arī tā nav pavisam salūzusi, tad aizlūzusi katrā ziņā.

Hilda ir vainīga. Hilda ir vainīga! Lai viņa iet pakaļ savai laimei.

Kas nu tā par laimi. Aizmaldīšanās.

Kuras dēļ viņa atstāja bez pierauga savu Mētru. Tagad viņa iedzērusi miega z ā l e s . . .

Jā, lai atpūšas.

Atpūšas? Man atkal liekas, tās ir bailes saņemt mani atkal ar jaunu sliktu vēsti. Iedomājieties, mātei pazudis bērns, un viņa dzer miega zāles! Vai t a s ir pareizi?

Vai viņa pati d o m ā j a , ka r ī k o j a s pareizi?

Vismaz m a n n e k a s n a v j ā d o m ā . Kad es šeit biju, nekas t ā d s nenotika.

Jā, t a d g a n . . .

Tiešām, K a t r ī n a s skatiens liek iedomāties š ā d u s vārdus, un V i l m ā r a m tiek k a u n s no s a v a s paštaisnības.

Nelaimīgais varizejs, k u r š negrib skatīties patiesībai acīs. Vīrietis, s t i p r ā k a i s dzimums.

Saudzējiet vīriešus, jānudien, vai te k a s cits v a i r s s a k ā m s ? Nāc, Hilda, pa ņem m a n i klēpī, p a a u k l ē un pažēlo, m a n tik grūta sirds!

Viņš nepatīk sev šai brīdī. Bet nevar teikt, ka justu sirsnīgu pateicību pret savu grēcīgo sievu. Šodien piezvanīja Miliča un a i c i n ā j a padzert kafiju, un tāpēc, ka ātrumos n e a t r a d ā s aizbildināšanās, viņš piekrita. Miliča bija ļoti u z t r a u k u s i e s un izlikās, ka nekas nebūtu noticis, un, jo v a i r ā k viņa izlikās, jo skaidrāk Vilmārs viņas acīs lasīja pazemīgu lūgumu: piedod! piedod!

— Ja tu domā, ka viņai kaut kas nopietns ar to nelaimīgo kleķerētāju . . . — viņa sacīja un iestrēba malciņu kafijas, mazliet par skaļu, un t a s arī bija no uztraukuma, lai nu kurš, bet Miliča prata uzvesties.

— Nu, tad jau labi. Un kāda man tur vispār daļa?

— Ir daļa, — Miliča noteikti sacīja. — Viņai tiešām pret to Ārīgo nekā nav. Ja nu, vienīgais, pats zini, katra sieviete ir žēlotāja. Un Ārīgo ir t i k . . .

— . . . infantils.

— Nu nē! — Miliča noprotestēja. — Ja viņš gribētu, viņš varētu būt pat ļoti patstāvīgs. Bet viņš zina, ka vienai sieviešu grupai patīk veči, kas činkst.

— Un Hildai arī? Būs jāizmēģina man.

— Tu taču zini, Hilda ar viņas nesievišķīgo profesiju . . .

— Es nezināju, ka arī gultā vajadzīgas žēlotājas, —

Vilmārs izgrūda un savukārt izdzēra malku kafijas.

Velns viņu dzina sapīties ar šo Miliču. Un Miliču vēl šobrīd velns dzen labot un lāpīt, un, skrandas cilājot, atsegt arvien jaunas nepatīkamas ainas. — Vai mēs varam par to nerunāt?

— Hilda tā pārdzīvo, — Miliča sacīja, un Vilmārs redzēja, ka pārdzīvo viņa pati. — Klau, Vilmār, neņem jaunā, bet visi cilvēki nevar būt tādi kā tu, kas kopš dzimtsarakstu nodaļas mierīgi un uzticīgi mīl tikai vienul — Tieši tā kā tu un Hugo, — Vilmārs teica. — Vai ņemsim vēl kafiju?

— Man tūlīt sāks sirds dauzīties, — Miliča žēlojās. — Bet man jau viņa dauzās tāpat. Vilmār, es tevi saprotu . . .

— Ne velna tu nesaprotil — Saprotu, — Miliča tiepās. — Es tikai gribu likt tev pie sirds, lūdzu, lūdzu, tāpēc j u m s n e v a j a g šķir ties, ja ir viens vīrietis, kuru Hilda mīl, t a d t a s esi un paliec tikai tu. Tas Ārīgo aizies pupās, es tev saku.

— Un uzradīsies kāds cits, un es mierīgs noskati Šos, ko noskatīšos, man v a j a d z ē s priecāties, ja tu tik strikti apgalvoji, ka Hilda mīl vienīgi m a n i ? Tad tie šām, kāpēc lai viņa starplaikos nepaguļ ar . . .

— Vilmāri — Miliča iesaucās tik skaļi, ka sēdētāji pie tuvākā galdiņa a t s k a t ī j ā s . — Piedod, es tā negri bēju. Man tik briesmīgi žēl jūsu abu . . .

— Ak m a n i s arī? — Vilmārs j a u t ā j a un izlikās aiz kustināts. Un Miliča gandrīz r a u d ā j a , viņa bija briesmīgi nelaimīga. Diezin vai H u g o viņai stingri sadevis, Vilmārs d o m ā j a bez ļauna prieka un atcerējās vēso Berģu ciema verandu un aukstās bērzsulas. Lūk, ko viņiem abiem v a j a d z ē t u darīt šai dienā, bērzsulas dzert u n n e v i s m u ļ ķ ī g o k a f i j u , n o k u r a s M i l i c a i m e t a s s i r d skl auve.

N u tā, lūk.

Labi, ka j u r i s d i k c i j ā n e r ī k o j a s pēc t ā d i e m p a š i e m a p s v ē r u m i e m , v i ņ š d o m ā j a v ē s i u n rūgti, s k a t ī d a m i e s te uz K a t r ī n u , kura s ē d ē j a , r o k a s klēpī s a l i k u s i , te uz s a v a s — s a v a s ? — i s t a b a s d u r v ī m , aiz k u r ā m gulēja H i l d a . B e t v a r b ū t v i ņ a n e m a z n e g u ļ , v i ņ a m ienāca prātā. C i t s b a i l ē s n o i z s k a i d r o š a n ā s skrien n o m ā j ā m laukā, c i t s atkal m a r ķ ē c i e t u m i e g u . E s e s m u lētticīgs, mani v i e g l i piekrāpt. V i ņ a m g r i b ē j ā s iet uzpurināt H i l d u a u g š ā , l a i dod atbildi par to, kur Mētra, par to, ko v a k a r d a r ī j u s i , ko v a k a r , d a u d z a g r ā k v ē l , ko darī jusi kopā ar šo s m u k u l i Ā r ī g o , kura, izrādās, viņai ir tik m i l z ī g i , tik c i l v ē c i s k i , tik — s i e v i š ķ ī g i žēl! Kāpēc v i ņ š n e c ē l ā s , n e g ā j a , n e d a r ī j a tā? Katrīna viņu neaizturēs. K a s v i s p ā r v i ņ u v a s a r a s s a i m n i e c e i gar viņu abu n e g a i d ī t i z i e m ī g ā r h k ļ u v u š a j ā m attiecībām? Un, ja daļa būtu, t a d tā š o r e i z būtu V i l m ā r a pusē. S ī s vecā k a l u m a s i e v a s ir t a i s n ī g a s un s t ā v par ģ i m e n e s godu. Ģ i m e n e s g o d s . N a b a g a H i l d a . T i e š ā m , juristi i r gudrāki, v i ņ i m e k l ē v a i n ī g o un a t r a d u š i soda pēc stingra k o d e k s a s t i n g r i e m p a n t i e m . Seit V i l m ā r s pats kaunīgi m e k l ē p ē c a t t a i s n o j u m a H i l d a s rīcībai. Varbūt tāpēc, ka tik n e t ī k a m a ir piekrāpta vīra birka. Kā vakar H u g o tika s k a t ī j i e s uz v i ņ u ? Krietnajam H u g o bija Vilmāra žēl. Fu, cik n e g l ī t i t a s s k a n — žēlot piekrāptu vīrieti.

J ā b e i d z šī p a š u z š ķ ē r š a n ā s . J ā d a r a kaut kas. Runāt ar H i l d u , a i z r u n ā t i e s tik tālu, ka pēc tam atliek vairs iet k a t r a m uz s a v u pusi? Miliča l ū d z ā s to vien nedarīt. K ā p ē c v i ņ a m j ā k l a u s a Miliča? Viņi šķirsies, un v i s s . Tiesa i z l e m s , k a m paturēt Mētru.

Mētru, kuras n a v m ā j ā s . Mētru, kura klīst kaut kur pasaulē. Cik pulkstenis? V i e n p a d s m i t .

Iet uz rudeni, tāpēc tik t u m š s . Kad viņi ar Hildu bija jauni, tikko f kopā s a g ā j u š i , viņi vienu v a s a r u — toreiz Mētras vēl nebija — dzīvoja J ū r m a l ā . Viņiem

abiem patika apmā kušos vakaros, kad gaisā j a u t ā s lietus dvaša, staigāt gar jūru. Citvakar bija tik tveicīgs, ka pamalē nemier ī g ā m rokām p l ā t ī j ā s rūsa, s a u k d a m a tuvāk negaisa mākoņus. Citi vasarnieki, pērkona bīdamies, bija samukuši katrs savā s p r a u g ā , bieži vien viņi pie jūras bija divi vien un j u t ā s kā mazi p a s a u l e s valdnieki.

Viņi toreiz bija ļoti laimīgi. Vai tāpēc, ka jauni, ka vienotram paredzētais mīlestības k r ā j u m s vēl neizlietots? Kad un kā viņi to bija izlietojuši, un vai viņi tādi negauši bijuši, vai arī k r ā j u m s no viņiem neatkarīgu iemeslu dēļ bijis mazs? Un vai nekas, itin nekas nav palicis — rītdienai, parītam, kādai nezināmai dienai, kādam sevišķi grūtam brīdim, kurš tikai abu cieši kopā saliktiem spēkiem pārvarams? Un vai šis v a k a r s un šis brīdis nav no tiem? Un vai viņiem n e v a j a g atrasties cieši blakus, viena doma, viens prāts, viens padoms — nevis katram savā telpā cīnīties ar rēgiem?

Jā, ja būtu tikai rēgi. Ir viens skaidri z i n ā m s un pazīstams tips, ir Ārīgo.

Varbūt Vilmārs par daudz atstājis Hildu vienu? Kas par niekiem. It kā viņiem abiem un sevišķi Hildai būtu bezizmēra brīva laika krājumi. M ā j ā s Hilda ir viens vienīgs mēms lūgums pēc miera, pēc atpūtas, pēc vienatnes, cik t a s iespējams viņu dzīvokļa ietvaros. Varbūt nevajadzēja šo lūgumu uzklausīt? Sievietes bieži saka vienu un domā otru, tas tiesa, bet ka Vilmārs tik gauži būtu kļūdījies . . .

Viņam šķita, Hildai prieks, kad vīrs aizbrauc medībās, kaut uz dienu viņu bez p a r a s t a j ā m ēdiena rūpēm atstādams. Hilda smējās, viņas ar Mētru tad jūtoties kā divas j a u n a s meitas, ēdot, kas pagadoties, sviestmaizi ar rūgušpienu vai kefīru, saldajā plombīru, kuru Mētra pašaizliedzīgi atvedot no centra.

Tīkami bija to klausīties, nebija sirdsapziņas pārmetumu, ka pats brauc izpriecāties, sievu m ā j ā s atstā dams. Droši vien n e v a j a d z ē j a t a m ticēt. Un Hilda, izrādās, ēda nevis plombīru ar rūgušpienu (otrādi!), bet gan brauca uz daiļā ciešuļa Ārīgo darbnīcu.

Vai viņš vienreiz beigs?

Viņš attapās, ka sēd te virtuvē kā poķis un nelaiž saimnieci gulēt. Viņš s a g r o z ī j ā s sēdeklī un paskatījās uz sava kambara durvīm.

Tur stāvēja Hilda, satinusies sārtā, pūkainā peldmē telī, kuru pati no ārzemēm atvedusi. Viņa bija bāla.

Hildai šai brīdī labāk piestāvētu melns lakats, Vilmārs iedomājās un tūlīt domās sabrēca pats uz sevi par tādu nelaimes piesaukšanu. Viņš piecēlās un p a g ā j a soli uz Hildas pusi. Viņa stāvēja nekustēdamās.

— Jūs nu parunājiet, — Katrīna teica un arī grasī jās celties, un t a d Vilmārs ātri sacīja: — Paldies, saimniec, mēs jau tā laupām jums mieru ar savām nepatikšanām. Iesim, Hilda.

Viņa paklausīja. Katrīna noskatījās, kā aiz laulātā pāra rāmi un gludeni aizvērās durvis. Ņina nāk no akas ar ūdens spaini. Ņina lika iet vīram, tas miegaini šjaucījās gultā, nepaklausīja uz pirmā uzsauciena. Nu, otru Ņinai nevajag. Viņa iet un izdara pati. Vīrs tagad nevarēs vien nokreņķēties, ka nav paklausījis. Ņina māk zāģēt. Ņina neaizmirst neko sliktu, kas viņai nodarīts.

Nu, bet labu?

Viņa ir pārliecināta, ka labs nodarīts viņai nav nekas. īrnieku logā vēl deg uguns. Ja Ņinai būtu bērni, viņa neļautu tiem tik ilgi augšā palikt. īrnieki ir vieni paši. Egmonts un Evelīna. Egmonts valstās pa gultu, Evelīna abiem elkoņiem uzmetusies uz galda, uz kura vēl nenovāktas vakariņas. Māte lū

gusi Ņinu, lai tā vakaros piešķir litru piena, un savukārt bērnus, lai tie dzer. Viņa mēģinājusi iestāstīt Evelīnai, ka piens uzlabo sejas krāsu. Evelīna cieš par saviem vasaras raibumiem, tomēr ne tik Joti, lat dzertu šo trekno pienu, kas ož pēc mēsliem. Piena krūze vientuļi kvern uz galda. Rīt Evelīna iznesīs to virtuvē. Sā kumā viņa lēja pienu pa logu, līdz kādā reizē Ņina savā uzkrītoši nelaipnajā tonī, kādā viņa prot novēlēt pat labrītu, bija sacījusi Evelīnai, piens neesot īstais mēslojums puķēm.

— Mēs viņu vienalga nedzersim, — Evelīna kašķīgi atteica. Ņinai viņa jau tagad varēja stāties par cienīgu partneri.

— Noliec ķēķī uz galda.

Un Evelīna liek ik rītus, ticīgi, tāpat kā Ņina ticīgi nes piena litru vakarā istabā. Evelīna reiz teica, nevajagot, taču Ņina pat nepagodināja ar atbildi. Viņa neklausījās, ko tā pilsētas sienāzene tur čirkstināja.

Pielīgts bija, un tā viņa darīs.

Evelīna stumda šurp un turp Egmonta cigaretes.

— Klausies, vai tu man vienreiz pateiksi, kas tev tur ar Mētru bija?

Egmonts izliekas nedzirdam. Evelīna, kaut uzticama, tomēr ir apnicīga māsa.

— Nu, vai tu teiksi vai neteiksi?

— Prātā nenāk.

— Es sacīšu tēvam.

— Ko tad? — Egmonts iesmejas pārākuma smiek lus. Viņš zina, ka neteiks. Nekad nav teikusi. Viņi abi ir sazvērnieki. Abi vienādi pie vainas, kaut Egmonts vedis Mētru uz dančiem, bet Evelīna sēdējusi mājās.

Evelīna jauta, kas var notikt. Tagad viņai tikai bēda, ka nevar noskaidrot, kas īsti noticis. Vai tas, ko Evelīna paredzējusi, v a i . . .

— Nu, neteikšu. Bet tu pastāsti. Es tev visu stāstu.

— Ir arī tev, ko stāstīt, — E g m o n t s izliekas žāvājamies. Patiesībā v i ņ š n a v m i e g a i n s .

Nemiers r a u s t a un dīda, bet m ā s a s priekšā n e g r i b a s izrādīties t ā d a m , kāds E g m o n t s pašreiz ir — nobijies puika. Tāds viņš Evelīnas acīs v a i r s n e b ū t u r e s p e k t ē j a m s .

Respektējami būt v ē l a m i e s m ē s visi — un, jo j a u n ā k i un nenozīmī gāki, jo v a i r ā k . T ā p ē c E g m o n t s n e m a z nedrīkst stāstīt par to n e i z d o š a n o s , k a s viņu s a g a i d ī j a atceļā no diskotēkas. P ā ķ o s meklēt k u l t ū r u . . . D i s k o t ē k a ! . . . Ak, bikses v i ņ a m t r ī c ē j a , kad beidzot palaida braucamo pilnā g a i t ā . K ā d a laime, v i ņ a m lika mieru, g r ā b ā j ā s ap Mētru. V i ņ š dzirdēja, kā meitene kliedz. Kliedzieni s k a n ē j a v i ņ a m n o p a k a ļ , s k a n ē j a arī, kad tie vairs nev a r ē j a būt d z i r d a m i . Ja v i ņ š b ū t u ķēries Mētrai klāt, viņa noteikti būtu k l u s ē j u s i . . . Kā lai stāsta Evelīnai, ka palicis z a u d ē t ā j o s , liekačos, ka steigā uzāvis zaķa pastalas, vienu šķībi, otru greizi, un laidies prom no nelaimes vietas? S k u ķ i s viens tiks galā, viņam kala ausīs, k a m ē r v i ņ š joza tos kilometrus līdz šejienei. Bet m a n i pieklapēs kā kotleti. Paldies, negribu kļūt par kotleti kaut k ā d a s M ē t r a s dēļ.

V i ņ a m nebija s i r d s a p z i ņ a s p ā r m e t u m u .

V i ņ a m tikai bija bailes, ka Mētra, ja kas Jauns būs noticis, n e t u r ē s muti.

Bet ko v i ņ a m v a r ē t u piesiet? Viņš Mētru ne ar pirksta galiņu nebija aizticis.

(Nebija p a g u v i s aiztikt.)

Bet jauniešu mīlestība ir jauniešu pašu lieta.

Bet viņš bija Mētru atstājis, gļēvi atstājis.

Tā viņi sacīs. Gļēvs, t a s ir riebīgs vārds.

Viņam v a j a d z ē j a šorīt uzmeklēt Mētru liedagā un nomierināt. Viņš vēl nezina, ko būtu teicis, bet vārdi nāktu paši, itin lietājami un prātīgi, kā literatūras stundās, kad E g m o n t a m ar pilnīgi tukšu galvu jā

raksta sacerējums: no kaut kurienes lasās kopā domas, jaudā tikai tās sakarīgi izlikt uz papīra.

N e a i z g ā j a . . . Ko tas skuķis tagad savārījis? Egmonts negrib sev atzīties, bet viņam bailes no vecā kiem, no Mētras večiem, no varbūtējas izmeklēšanas.

Egmontam bailes, ka tēvs neuzstāda bilanci. Viņam bailes arī no bilances pašas. Viņš nezina, vai tēvs vilks viņam ādu pār acīm. Tēvam ir drusku par maz inteliģences, lai Egmonts varētu justies pavisam drošs. Un tēvs pēdējā laikā pasācis teikt, Egmonts esot jau liels un varot atbildēt par saviem darbiem.

Mu|ķa skuķe, stulbā Mētra! Ja esi tāda aita, tupi mājās. Neej uz kultūras pasākumiem un tad nevaino, citus.

Jo Egmonts jau tik tālu aizdomājies, ka viņam liekas — Mētra apsūdzējusi viņu tai paša, nu, gļēvulībā.

— Kam tikai tev viņa bija vajadzīga, — Evelīna deldz.

Egmonts varētu sev teikt to pašu.

— Kā tev liekas, kur viņa palikusi? — Evelīna jautā pēc brīža.

— Kā es to varu zināt?

— J ā . . . Kā tu domā, vai viņa turēs muti?

— Kā es to varu zināt?

— Tev vismaz vajadzēja izdomāt, ko tu teiksi, ja tevi pratinās.

Egmonts satrūcies paskatās.

— Tu domā . . . viņa padarījusi sev galu?

— Nē, — Evelīna pārsteigta saka. — Vai tad tur bija . . . ķas tāds, kāpēc . . . Saki — kas tur bija?

Viņa tev turējās pretī? Bet tu taču viņai patīc?

Nekā tu nedabūsi zināt, Evelīna. Un netraucē Egmontu, viņam prātā ieskrējusi kāda jauna doma.

Ja līdz šim Mētra klusējusi, klusēs arī uz priekšu.

Viņai būs kauns, Egmonts domā, un ir tā, it kā vēsa, mierinoša roka pārslīdētu viņa pierei. Jo Egmonts nopietni sabijies, n a b a g a zēns. Ko domājat, tāds pārdzī vojums, tāda neziņa, un viss t a s muļķa skuķa dēļ.

Viņa nerunās, viņai būs kauns. Tas viss apklusīs un noklusīs. M ā j ā s mēs vispār nācām katrs pa savu ceļu, es nezinu, kad Mētra pārradās. Ja gribat zināt, mēs sastrīdējāmies.

Un vispār — citreiz es vairs neielaidīšos ar zīdainēm, viņš pamatotā sašutumā domā.

Laukā ir tumsa. Istabā labi un droši. Egmonts neiedomā Mētru, kur tā klīst apkārt. Viņš neiedomā puķes, kas vēl vakarrīt auga zem viņa loga.

Puķes, kuras viņš uzdāvāja Mētrai. Cik viņa bija samulsusi un laimīga! Redzams, uzdāvā tikai sievietei puķes, bet pēc tam dari ar viņu, ko gribi. Tāpēc pu ķes audzē, tāpēc vīrieši viņas dāvā. Lai gan, pastāv arī iespēja, var pavisam bez tā.

— Man te ir pilnīgi apnicis, — Egmonts saka un izstaipās tā, ka g u ļ a m a j a m visas atsperes novaidas.

— Nu, — atbild Evelīna, kurai reizi pa reizei parā dās gaišredzības spējas, — tev vienkārši ir bailes, un tu gribi tikt prom no šejienes.

— Muļķe, — Egmonts noteic. Viņš sauc māsu par muļķi — tad, kad nespēj atspēkot viņas argumentus.

— Vai zini, — Evelīna ieminas, — es šito lietu darīšu tikai tad, kad būšu apprecējusies.

Egmonts smejas.

— Jā, jā, — Evelīna noteikti saka. — Jums taču pret skuķiem nav ne mazākās cienīšanas. Vispār viņa tevī laikam bija sirsnīgi i e ķ ē r u s i e s . . . Vai tev viņas nemaz nav žēl, Egmont?

Iespējams, ka uz vienu īsu brīdi pašai Evelīnai sameties žēl Mētras. Tūlīt tas pāries, tas nav bīstami.

Evelīna ir par daudz māsa savam ciniskajam brālim, lai no sirds spētu kādu žēlot.

Egmonts neatbild. Evelīna atbildi negaida. Viņa ir pat pārsteigta, kad Egmonts tomēr ierunājas?

— Vai zini, man viņa ir līdz kaklam.

Par šiem vārdiem Evelīnai gribas brāli nobučot.

Skaidrs, viņa to nedarīs, jo Egmonts nav uz maigumiem. Viņa tikai apmierināta paskatās un saka; — Vecīt, neņem galvā. Es esmu tavā pusē. Ko viņi mums var padarīt? Jūs nācāt atsevišķi mājās, jūs strīdējāties…

Tas pats, ko Egmonts pirmīt iedomājās.

— E, liecies nu mierā, — Egmonts nīgri nosaka.

— Nu, bet kaut kas ir jāizdomā!

— Viņa turēs muti, — Egmonts saka caur zobiem.

Tagad viņš cieši pārliecināts par to. Viņa klusēs, jo viņai jāizkaunas ari Egmonta kauns.

Viņi ilgi sēd viens otram pretī. Milicai ir taisnība, žēlojamo nevar sodīt. Hilda ir žēlojama.

Dažādi sarunu iesākumi šaudās Vilmāram pa galvu.

Neviens no tiem, balsī izrunāts, laikam nebūs derīgs.

— Kā tad tā pie jums noticis. Nu, to gan nevarēja gaidīt.

— Tev Mētru vajadzēja ciešāk pieskatīt. Pēc tā, kas vakar noticis.

(Lietišķie.)

— Protams, tu biji pārāk aizņemta pati ar savām darīšanām, lai turētu prātā kaut kādu M ē t r u . . .

— Vai tev nešķiet, ka mātes kompetencēs ietilpst ari zināt, kur tagad, vēlā vakara stundā (skatiens pulkstenī), atrodas viņas bērns?

(Ironiskie.)

— Kā tu varēji, Hilda, tā izlaist no acīm Mētru!

Tagad, kad viņai kritiskie gadi! Un kad viņa bija satraukta!

— Mums jāiet vēlreiz pie puikas. Vai viņa vecākiem.

(Emocionālie.)

Tātad neder neviens. Interesanti, kāpēc neder. Varbūt tāpēc, ka šobrīd V i l m ā r s v i s p ā r nemāk sarunāties ar Hildu. Viņai laikam neiet labāk. Pacēla acis pret vīru, n e v a r ē j a s a p r a s t , v a i skatienā ir bailes vai tikai lūgums, — un atkal novērsās, un atkal ap viņiem bija klusums vien.

Mūžīgi klusēt nevar. V i l m ā r s sāk: — Redzi, k a s viss n o t i c i s . . .

— Jā, un es e s m u v a i n ī g a .

— Kāda t a m nozīme. Nelaime notikusi.

P a r ko īsti viņi t a g a d r u n ā tādiem izvairīgiem vārdiem? P a r k u r u nelaimi?

— Es tev g r i b ē j u sacīt, — Hilda beidzot paveras vīrā, — tev ir b r ī v a s rokas. Dari, ko gribi.

Ko atrodi par pareizu.

Vilmārs tikai a t m ā j . Hilda nevar izturēt tik bezdibenīgu klusumu. Viņa bilst: — V a k a r i ņ a s v a r b ū t ? Tēju?

— Ko nu sildīsi.

— Katrīnai droši vien vēl ir k a r s t s ūdens.

— Liec nu viņai mieru.

— Nav nekāda miera šovakar, — Hilda īsi, grūti nopūšas. — Vai zini, ko es tā, viena palikusi, šovakar iedomājos? Kad es vēl biju maza, ielā, kur mēs dzīvojām, bija maizes ceptuve, vēlāk to izputināja, ceptuve laikam likās par mazu, — jā, toreiz tā ceptuve bija, un man liekas, tik gardu maizi es nekad pēc tam neesmu ēdusi. Vecāmāte sūtīja mani pēc maizes pēcpusdienā, kad maize jau bija izsmaržojusi pa visu ielu, un, kad es skrēju uz veikalu, man mute bija pilna siekalu.

— Jā? — Vilmārs pieklājīgi jautā.

— Vilmār, t u . . .

— Jā?

— Vai jūs tavā bērnībā visi sēdējāt pie galda?

— Kādi visi?

— Nu, ģimene.

— Es domāju, jā.

— Protams, tad, kad bija iespējams, vai ne?

— Jā, kad bija iespējams.

— Vecāmāte man nekad nejāva ēst ēdienu starplaikos. Es nevarēju vien sagaidīt, kad a t n ā k s lielie un varēs sēsties pie galda.

— Un tās bija stingras ēdienreizes.

— Ļoti.

Bet viņi? Ģimene irst un šķobās, mēs lēšam, cik laika sieviete aizvada darbā un cik — t r a n s p o r t ā braucot, rindās stāvot, traukus mazgājot. Cik — bērnu uz un no dārziņa vedot? Cik — ar zilo lapu šo pašu bērnu slimības reizē vāķējot, kad viņš dārziņā infekciju saķēris?

Cik tas maksā laika?

Cik — valstij līdzekļu?

Hilda to nav rēķinājusi, viņa neizrēķinās ne šodien, ne rīt, jo viņai tūlīt jāliekas pašai savā d a r b ā un nebūs vairs vaļas pārdomām, vienalga, a u g l ī g ā m vai neauglīgām. Bet vienu viņa apzinās skaidri.

Viņu m ā j a ir nemājīga māja. Viņu ģimenes dzīve ir saskriešana kopā, kad izgadās. Viņu saliedētība ir kopīga parādīšanās teātrī, ja dabūtas biļetes un rūpīgi izkombinēts laiks.

Un, it kā par |eļ pašu domādams, Vilmārs ieminas: — Kā viņa iedomājās skriet projām, ne vārda neteikusi?

— Vai nebūtu vēl ļaunāk, ja viņa būtu pateikusi un tad aizgājusi?

Vilmārs nopūšas.

— Man viens darbabiedrs liek rubli pie rubļa, nā kampavasar viņa dēls beidz vienpadsmito klasi, un viņš pirks tam mašīnu.

— Tu gribi teikt, m u m s ari Mētrai vajadzēja pirkt mašīnu? — Hilda jautā bezkrāsainā balsī. — Bet viņa vēl nevar kārtot b r a u k š a n a s tiesības.

— Tu labi zini, Hilda, par ko es r u n ā j u .

— Jā, zinu gan, — viņa atsaucas. — Tas viss ir absurds. Bērni nemaz tā neprasa t ā s mašīnas un importa^ m a n t a s . To p r a s a mūsu pašapliecināšanās, tādā kropla veidā. Mūsu ambīcija. Caur saviem lepni saģērbtajiem bērniem mēs gribam spīdēt. Viņi ir mūsu vizītkarte. Citur lielās ar kontu bankā. Mēs lielāmies… — Viņa apklust. — Nē, tomēr, Vilmār, es zinu, tas ir izr u n ā t s un izspriests, bet reizēm man liekas, tas nav ne izrunāt, ne izspriests, ka mēs stiegam arvien dz'i|āk šai mantu pasaulē. Vai m u m s v a j a g visu to, ko pērkam, ko izsludinām par absolūti nepieciešamu kultūras cilvēkam? Vai m u m s v a j a g skriet ar deviņdesmit kilometriem stundā, lai būtu redzējuši to un to vietu, jo citādi citi būs redzējuši, bet mēs ne?

Vai mēs atvedam daudz emocionāla guvuma, daudz interesantas pieredzes no saviem ārzemju braucieniem? Nē, mēs atvedam čehu bižutēriju vai k ā d a s panckas, bet galvenais, mūsu lepnības sekstei pierādies klāt vēl viens robiņš. Es tur biju, kikerigā! Un mūsu bērni skolā stāsta cits citam, kur bijuši viņu m a m m a s un t ē t i . . . Ai, ko es te run ā j u . . . — Hilda pieklusina balsi, nule viņa sākusi par daudz kaismīgi, — ko es apvainoju, man pašai m e i t a . . .

— Atradīsies, — Vilmārs saka remdenā balsī.

— Vai tu mierini sevi vai mani?

— Es domāju, abus.

Hilda neskanīgi smejas. Aiz sienas Katrīna dzird un brīnās. Dakteriene ir jocīgs cilvēks.

Dakteriene nav jocīgs cilvēks. Dakterienei gribas raudāt, un vēl vairāk viņai gribas raudot piespiesties pie Vilmāra pleca. Sajā vakarā viņa to nedrīkst. Vilmārs var viņu atgrūst, un t a d . . .

Bija reizes, kad Vilmārs gaidīja, lai Hilda meklētu tuvumu. Tad viņai tas nebija vajadzīgs, viņa bija liela, lepna un patstāvīga.

— Ja Mētras arī rīt n e b ū s . . .

— Tad jābrauc uz miliciju. Es tev nepārmetu. Šodien tu tiešām nebiji pie vainas.

— Bet vakar gan, vai ne? — Hilda vairs nevar nociesties. Lai nāk kas nākdams, vismaz viņa redzēs, kas nāk.

— Jā, tas tev labāk jāzina.

— Vilmār?

— Jā?

— Saki man kaut ko.

— Mēs taču visu laiku sarunājamies.

Bet nu gan saruna apklust. Vilmārs vēlreiz prātā pārcilā savus argumentus. Taisnība ir viņa pusē. Kāda plika, maza taisnība! Šorīt, m ā j ā s iebraucis, viņš pie ķēra sevi, ka skatās uz bisi, kas viņam vienmēr pie sienas pakārta. Vai viņš grasījās ņemt to un braukt pie dai|ā Ārīgo? Vai kaut kur zemapziņā vismaz neapsvēra tādu gājienu? Ja bise ir pie sienas, tad kaut pēdējā cēlienā tai jāizšauj. Labs, teātrī bieži pierādīts likums.

Jā, bet šī ir dzīve, ne luga, kaut arī t a j ā ir dramatur ģiski momenti. Kādi nieki. Viņš nešaus uz Ārīgo kaut tāpēc, ka negrib pēc tam cietumā sēdēt. Nudien morāle mainījusies, ļoti mainījusies, mēs tikai līdz šim brīdim droši nevaram pateikt, uz kuru pusi.

Vai vecās morāles ietvaros sievas bieži krāpa savus vīrus?

— Lai nu tā vai citādi, Hilda, bet sāpes tu man esi nodarījusi un ilgam laikam.

Ko, vai viņš to izsacījis balsī? Kāds nejēgai Atklāt sevi!

Hilda lūdzoši skatās. Kāpēc viņa grib lūgties tagad?

— Vai tev pirmdien jāiet darbā? — Vilmārs jautā.

— Pirmdien? Jā.

— Tu laikam esi n o i l g o j u s i e s pēc darba?

Hilda neatbild.

— Vai tie i r . . , slikti jaunieši, ar kuriem Mētra bija sadraudzējusies?

— Es baidos, m ū s u Mētra n a v tik laba, kā m u m s likās. Jo tie d i v i . . . l a i k a m n a v paši labākie. Bet Mētrai, raug, bija interesanti ar v i ņ i e m . — V i ņ a nošermuJojas. — Es nezinu, v a i tu to saproti, V i l m ā r . . . meitenei ir ļoti svarīgi, v i s a m m ū ž a m , k ā d s gadījies viņas pirmais partneris . . . tu saproti manī?

— P i e ņe ms i m.

— Es būtu Mētrai citu novēlējusi.

— M u m s v a j a d z ē j a sekot, ar ko viņa draudzējas, — Vilmārs izsaka pareizu un nevērtīgu frāzi.

— P r o t a m s . Kad Mētra bija mazāka, es teicu viņai, lai tad, kad v i ņ a iemīlēsies, pastāsta man.

Bet l ū k . . .

— Kāpēc tu domā, ka v i ņ a bija iemīlējusies?

Hilda ilgi s k a t ā s vīrā.

— Tev laikam ir t a i s n ī b a , — viņa saka. — Un tad tas ir vēl nejaukāk.

— Mani vecāki bija vienkārši cilvēki, — Vilmārs saka. — Viņiem es neko n e s t ā s t ī j u . . . Bet būtu varējis.

— Es priecājos, kad viņa a u g a lielāka un kļuva patstāvīgāka. Man pašai jaunībā nepatika, ka mani

izjautā, kurp eju un k ā p ē c . . . un domāju, ar Mētru es nekad tā nedarīšu.

— Un nedarīji.

— Un nepareizi, tu gribi teikt?

— Mī)ā Hilda, ko g a n es zinu, — Vilmārs atbild gurdā balsī. Hildai ir tā, it kā v i ņ š rokā paceltu turētu dārgu un iekārojamu dāvanu. Tā kādreiz bērnībā viņu nerroja lielie, un tad Hildā cīnījās mazs, ragains pašlepnums ar kāri iegūt jauko mantu. Nekad nevarēja zināt, vai, kad būsi soli paspērusi, manta nepacelšies vēl augstāk. Vai Hilda drīkst noticēt šim vārdam? Vai Hildai ļauts spert soli pretī? Nē, Vilmārs to izteica nedomājot. «Mīļais draugs,» mēs sakām vienaldzīgam cilvēkam ikdienišķā sarunā.

Vienaldzīgam cilvēkam.

Kāda Hilda izskatās nogurusi. Vilmāram viņas žēl.

Tādai viņai jau pirmdien jāiet darbā, visu gadu līdz jaunam atvaļinājumam. Atkal vīrs un meita uz kakla, sakiet, ko gribat, lai cik emancipēta būtu sieviete, tāpat viņa agri vai vēlu atrodas virtuvē starp katliem un podiem, un, ja viņa šo vietu aizmirsusi, tad atgadās, ka vīrs atrod kādu citu, kura ar virtuves darbiem labāk saprotas.

Protams, Vilmārs var Hildas dzīvi atvieglot un aiziet projām. Vieglu soli, plinti pār plecu, kaut vai vārnas šaut. Tikai vārnas vai kādu citu nenozīmīgu radību. Ārīgo var būt mierīgs, viņa dzīvībai briesmas nedraud.

Atkal viņš domās ņaud par sev nodarīto netaisnību Kungs, cik lieli egoisti mēs visi esam! Es un man, un mans. Mana sieva, mana ģimenes laime.

Un pašās beigās — mans bērns.

Nē, Vilmārs nedomā, ka rīt būs jāgriežas milicijā.

Viņam ir klusa pārliecība, ka Mētra pārnāks mājās.

Varbūt jau tagad sēd kāpās un gaida, kad Sūpolos visi aizies gulēt. Bet kā viņa tiks iekšā?

— Hilda, kad iesim gulēt, atstāj lieveņa durvis vaļā.

— Tu domā . . . ?

— Jā, — Vilmārs lūko pasmaidīt. — Es visu laiku domāju, nevar taču mūsu racionālā audzināšana palikt bez sekām.

— E s . . . — Hilda sāk.

— Tu, jā, tu. Mētra ir kas cits.

— Tu domā, viņa ir neemocionāla?

— Mīlā sieva, pati tu man sacīji, Mētra nemīlot to — puiku. Vēl viens iemesls, lai mājās atgrieztos. Mētra ir moderna meitene, un mēs — moderni vecāki.

Tu taču nedomā Mētru sodīt?

— Es nezinu.

— Man šķiet, mēs e s a m vainīgi Mētras priekšā. Kaut vai tik, cik vainīga ir katra iepriekšējā paaudze, kad tā nav centusies s a p r a s t nākamo.

— Vai to var?

— Es teicu — censties. Mēs saucam sevi gudrākus par tiem, kuri n u p a t ienāk dzīvē. Droši vien mēs esam tādi. Tad kāpēc m u m s ir tikai viens dežūrteiciens — kad mēs a u g ā m , tad tā n e g ā j a ?

— Es neatceros, kad tu būtu centies izprast Mētru.

— Tieši tāpēc, tieši tāpēc.

— Tu saki, viņa pārnāks. Kāpēc viņa gāja prom no m ā j ā m ?

— Tāpēc, ka necerēja uz atbalstu. Uz saprašanu.

Viņa nejuta m ā j a s kā m ā j a s un mūs kā tuviniekus.

— Tu ļoti a u g s t s i r d ī g i uzņemies vainu, — Hilda saka, un Vilmārs ar zināmu atvieglojumu

dzird viņas balsi ieskanamies pierasto sauso ironiju.

— Ja t a s ko līdzētu, es būtu ar mieru kātoju baznīcā nolikt svecīti, — Vilmārs saka pilnīgi nopietni.

— Tusaki, atstāt vajā lievenīti? Un ja ienāks kāds svešs?

— Jā, un bise m a n m ā j ā s Rīgā.

— Tu vēl vari smieties, — Hilda pārmet. Vienu brīdi viņi j ū t a s kā kopējas cīņas biedri, bet tad mirklis ir pāri, Vilmārs aizvērš skatienu, un Hilda bēdīgi nodomā: tieši tā, kā man liekas, viņš nav ar mieru piedot.

Piedoti Piedoti Vai mēs esam mazi bērni, ka ceram uz tādu vispārīgu amnestiju? Krūzīte sasista, vainīgais zemu noliecis galvu, lai tad nāk pērkoni un zibeņi, un varbūt kāda dunka arī, lai tikai tam sekotu labsirdīgs «nu, ej, ej, un vairāk nekad tā nedari!».

Mēs esam pieauguši. Mūsu vainas neviens cits vairs nevar piedot. Mēs zinām ceļu un spēles noteikumus. Ja mēs tos neievērojam, ir paspēle.

Vai katastrofa.

Mētra sēd uz soliņa pie apgaismota vecāku loga. Viņa ilgi skatījusies, pati tumsā neredzama, un pētījusi un zīlējusi, par ko varētu runāt viņas vecāki. Droši vien par viņu, pazudušo meitu.

«Pazudušais dēls» — tas skan vismaz dramatiski.

Pasaki — pazudusī meita, un mazdrusciņ nāk smiekls.

Laikam taču pieradums. Laikam dēli pazūd vairāk un neatgriežas.

Jo viņa, meita, tiešām atgriezusies.

Mētra jūt lielu nogurumu, laikam tik nogurusi viņa vēl nav bijusi savā kaķa mūžā. Nē, toreiz ziemā pēc lielā slēpju krosa. Tad viņai visas maliņas sāpēja un kājas šķita kā sīkos gabaliņos salauzītas. Šobrīd laikam ir morāls nogurums, Mētra pazīst tādu vārdu.

Kāpēc nevar tā — klusēt par kaut ko aizgājušu un ļoti riebīgu — un viss? Vai vēl labāk — aizmirst, aizmirst tik pamatīgi, ka nav vairs iespējams atcerēties, ja arī pati gribētu? Visu dienu klimzdama apkārt, viņa ik pa brīdim spilgti kā zibens uzliesmojumu atcerējusies nakts notikumu mežā, puiku ņirgas, pirmo kārīgo roku, kas viņu satvēra aiz pleca, bet pēc tam ātri slī dēja lejāk — kur tikai radās spēka izrautiesl Bet tā roka pati baidījas, tā vēl nebija saņēmusi zēnisko smadzeņu drošu pavēli rīkoties. Viņa dzirdēja aizplirkstam Egmonta motociklu… viss pagalam, kas ar mani b u s . . . Un rokas, rokas, daudz roku, un balsis, visas kārīgas, visas ļ a u n a s . . . Cik ilgs laiks pagāja, līdz viņa izrāvās un sāka skriet cauri krūmiem uz lielceļa pusi?

Katras nezināma cilvēka rokas vadīta mašīna tur uz lielā ceļa solīja palīdzību no t ā m p u s ē n ā m , puscilvē* kiem, kuri vēl snaikstīja rokas pēc v i ņ a s .

Tobrīd bija pat viegli, bija s k a i d r s prieks, kad, uz lielceļa izskrējusi, viņa ieraudzīja t u v o j a m i e s m a š ī n a s ugunis.

Kad m a š ī n a apturēja ceļa vidū un v a d ī t ā j s nograbināja durvis, Mētra atkal sabijās: viņai var nenoticēt, uzskatīt aizturējumu par m u ļ ķ o š a n o s un, nedod dievs, atkal durvis aizcirst. Kabīnē viņa sāka raudāt un laikam sabaidīja šoferi. Mētrai g a n v a j a d z ē j a saturēties.

Raudāt viņa varētu, piemēram, t a g a d , kad neviens netraucē, neviens n e k l a u s ā s , n e v i e n a m nav jāpaskaidro, par ko š ī s asaras. N ē , t a g a d viņa ir s a u s a un mēma.

Māte tur, g a i š a j ā istabā, g r a s ā s piecelties kājās, bet tad atslīgst atpakaļ un ar s ā p ī g u žestu piespiež abas rokas pie pieres. Mātei kaut k a s sāp. Droši vien Mētras bēda. Ja varētu tā — neko, neko neskaidrojot, atliekot vārdus uz vēlāku, n e v i e n a m n e z i n ā m u laiku, apķerties mātei ap kaklu, klusēt, klusēt un justies drošībā!

Bet tā viena viņa sēd uz soliņa Sūpolu p a g a l m ā un raugās, kā ēnu teātris rāda ainas no v i ņ a s

vecāku dzī ves, un brīnās, ka nesaprot ne vārda no teiktā, vai tad žesti brīžiem n a v pietiekami skaidri, vai viņa nemaz nepazīst s a v u s vecākus?

Tad nav jābrīnās, ka vecākiem s v e š a viņu meita.

Un ka Mētra n e v a r ē s izstāstīt, kas ar viņu noticis.

Pēc tā, kas noticis, Mētrai vairs negribas šeit palikt.

Ko viņa darītu? Ietu uz jūru? K ā p ā s vēl zied kāda balta smilšu neļķīte. Mētrai to n e v a j a g . Pie jūras staigā un laidelējas kaijas. Liedagā n o l a i d u š ā s , t ā s ir pelēkas un kliedz neglītās, k a š ķ ī g ā s balsīs. Pa g a b a l u v i s s izskatās skaistāks un pilnīgāks, īpaši, ja to apspīd saule.

Bet tagad Mētra vairs negrib skatīties uz kaijām. Un viņai varbūt būs bailes, redzot kādā p l u d m a l e s vietā Evelīnu v a i . . .

Kā gan viņa šorīt varēja vēlēties satikt Egmontu! Šķiet, viņa vēl bija apdullusi pēc naktī pārdzīvotā un ne pilnā mērā visu apzinājās. Viņa negrib vairs redzēt Egmontu, sava apkaunojuma liecinieku.

Tās divas ēnas aiz loga vēl vienmēr izskaidrojas savā starpā. Kas vecākiem tik daudz, ko runāt? Ko viņi vēl nezina?

Nevijus Mētra atceras savu bērnu dienu gultiņu. Tā viņai bija izvelkama un ļoti mīļa, un tēvs tikai stiepa to garāku un garāku, un viņiem, visai ģimenei, tas bija tāds neapstrīdams un patīkams pierādījums, ka Mētra aug un drīz būs liela. Beidzot vecāki nopirka jaunu, īstu gultu, jo izrādījās, ka meitene būs atsitusies savos slaidajos vecākos. Mētru svinīgi lika jaunajā vietā, mā tei acīs parādījās valgums, nu viņas meitiņa bija tikpat kā liela. Mētra skatījās uz baltajiem palagiem un mīksto segu, un dziļi apziņā viņai kņudēja žēluma sajūta.

Viņa ieritinājās gultā, nu bija miegam kā lielam, mīkstam, baltam mākonim nākt pār viņu, bet dīvaini, miegs nenāca. Mētra gulēja vaļā acīm un skatījās, kā pa griestiem staigā gaismu atspīdumi, viņa visus pazina, tur gāja mašīnas un trolejbusi, Mētra, raug, jau gulēja, bet bija vēl simti un tūkstoši cilvēku, kuri palikuši nomodā. Tik lielā pilsētā kā Rīga visi nekad neaiziet gulēt. Mētra domāja par negulētājiem un nedzirdēja, kā blakusistabā liegi, iemidzinoši skan mūzika, vakaros vecāki mūziku vienmēr izvēlējās klusu un neuztraucošu.

Mētrai atkal uzmācās pirmītējais žēlums, nu viņa saprata, ka žēl ir bērna gultiņas, tajā viņa bija jutusies tik droša, tajā guļot, ar Mētru nekad nebija varējis notikt nekas ļauns. Bet tagad varbūt notiks.

Kāda muļķīte viņa toreiz bijusi! Bet varbūt nebija vis muļķīte, no rītdienas baidīdamās, raug, rītdiena ir klāt un nelaime arī, un neviena, kas Mētru no tās izpestītu, kas viņai dotu padomu un drošu plecu.

Līdz šim b a l t a m b r ī d i m v i ņ a p r a t u s i tikai līksmi čiv i n ā t . Kur t u esi, m a n a b a l t ā g ul ti ņa? E snekadvai r snevar ēšutāgul ētunskatī ti es,kur ti kkoi edzel tena j o s griestos s p ē l ē j a s g a i s m a s refleksi, m a n b ū s j ā d o m ā par m a š ī n u u g u n ī m u z t u k š ā j ū r m a l a s ceļa, un, kad m ū s u lielajā m ā j ā n o k ā p ņ u t e l p a s a t s k a n ē s k ā d a s k a ļ ā k a balss, e s s a r a u š o s b a i l ē s , m a n liksies, t u r n ā k tie n o m e ž a . U n m ā t e n e z i n ā s u n t ē v s n e z i n ā s , k ā p ē c e s baidos, un viņi to n e u z z i n ā s n e k a d , it n e k a d .

Bet aiz a p g a i s m o t ā l o g a divi p i e a u g u š i cilvēki risina s a v a s p r o b l ē m a s , u n n e v i e n a a s i n s b a l s s viņiem nepap a u ž , k a b ē r n s , m e i t e n e i r t e p a t b l a k u s . Vai tik v ā j a s kļ uv uš a s a s i ns s a i t e s ? Va i mē s š o d i e na s s ka ļ umā v a i r s ne mā ka ms a kl a us ī t t ā s b a l s i s , k u r a s m ū s u senčiem čuks t ē j a a u s ī s s a p n ī u n n o m o d ā ?

Te V i l m ā r s p a g r a s ā s uz l o g a pusi. Ko v i ņ š grib sadzirdēt?

— K a s ir? — H i l d a j a u t ā .

— M a n l i k ā s . . . i z k l a u s ī j ā s . . . vai t u n e k ā nedzirdēji?

H i l d a š a u b ī d a m ā s p a g r o z a g a l v u . S ī i r n o t ā m reizēm, k a d v i ņ a n e d z i r d . U n a u s i s H i l d a i k ā lūsim, viņa s a k l a u s a s a v a s l i m n i e k a n o p ū t u u n arī bailīgo cerību elpu, k a s vēdī ap s i r d z ē j u p i e d e r ī g a j i e m , kad tie sadū šojušies, u z m e k l ē j u š i d a k t e r i u n t a g a d nezina, kādiem vārdiem uzticēt t a m s a v u lielo rūpi un bēdu, jo tik daudz viņi s a p r o t , ā r s t e i v i ņ u tuvinieks n a v vienīgais.

Hilda t a d u z s m a i d a v i ņ i e m d r o š i n o š u s m a i d u . Hildai nav laika, pacienti g a i d a .

A p m ē k l ē t ā j i e m brīdis slimnīcā vienmēr ir tik īss, tikai b r ī d i s , un viņi iziet laukā veselo p a s a u l ē vai nu cerību s p ā r n o t i , vai lielas bēdas grauzti, bet paši viņi ir veseli, s t a r p veselajiem viņi iederas un pie v e s e l a j i e m arī aizies. Hilda, kaut veselāka par veselu, pieder s l i m a j i e m . Reiz viņa izvēlējusies ceļu, un tagad ir kā pasakā — ej tikai tālāk pa šo taku, vienalga, kādas briesmas, kādi prieki tevi sagaida.

Ak nu, prieki…

— Laikam nekā nav, — Vilmārs noteic.

Un nav vairs ar. Tiklīdz Mētra p a m a n ī j a tēvu veramies logā, viņas mazā, nožēlojami sīkā drosmes rezerve bija pagalam, viņa uzlēca k ā j ā s un metās tumsā prom, cik ātri spēdama, jo pretēji loģikai viņai izlikās, ka tēvs no g a i s m a s redz ārā tumsā, ka viņš redz tieši Mētru.

Nākusi šurp, lai atgrieztos. Mētra atkal iebēg neziņā, no kurienes nākusi. Nabaga meitene.

— Tur tomēr kaut kas bija, — Vilmārs saka. — Un tu tiešām neko nedzirdēji?

— Tad izej jel laukā un paskaties, — Hilda saērcināta atbild. Vilmāra j a u t ā j u m ā viņa saklausa pārmetumu: kā tu, māte, nedzirdi? Kā tu neklausies? — Ej, ej, — viņa atkārto. — Es saprotu, ko tu gribi teikt.

— Es neko negribu.

Hilda piever acis. Nē, viņa nav nogurusi. Viņa iedomājusies, ka viņai jau četrdesmit. Un vēl viņai ienācis prātā, ka visi smalkākie, trauslākie ziedi plaukst pava sari. Kāda dīvaina asociācija, vai ne? Bet taisnība, rudens ziedi ir robustāki, sākot jau ar tiem, kas zied pēc Jāņiem. Pat pujenes, pirmsjāņu čigānietes, ir platas un negraciozas. Dālijas agrāk sauca par jurģīnēm. Hildai šķiet, ka puķei šis vārds piestāv labāk. Nu, gladiola, t a j ā vēl s a m a n ā m s kaut kāds aristokrātisms, bet nevaj a g tad tikai skatīties uz gladiolu, kad to sakapājis lietus. Un asteres, miķelnīcas, jā, ari mārtiņrozes, tās visas ir ordināras puķes, un mēs liekam tās vāzēs tāpēc, lai vāzes nepaliktu tukšas. Vai var salīdzināt krizantēmu ar ķiršu ziedu pavasarī, kaut tas salnu apdraudēts? Protams, krizantēmas ir skaistas. Bet to ziedi stāsta tikai par ziemu.

Un sievietes, s i e v i e t e s . . . P a r tām Hilda domājusi, prātā apcerēdama ziedus. Iekāpj trolejbusā padsmitniftce paviršām pinkām pār pleciem, un šķiet, ka tuvumā uzziedējusi narcise, tik balta un svaiga, visu ziemu atraidoša, plauksmi un dzīvību apliecinoša. Divus sēdek ļus tālāk ļ a u j sevi apbrīnot jurģīne, eleganti ģērbta, ar prasmīgi pielietotu kosmētiku uz sejas. Jā, jurģīne, nekas cits.

N e k l ā j a s teikt, ka j u r ģ ī n e būtu slikts zieds. Bet jur ģīni neliks vāzē, un p o g c a u r u m ā to nespraudīs, ja tuv u m ā būs narcise. Un ne tikai tāpēc, ka narcises zieds pēc ilgās, m ē m ā s ziemas.

Nu, ja esi nonākusi j u r ģ ī n e s vecumā, nebrīnies, ka uz narcisēm cilvēki s k a t ā s ilgāk.

Jābeidz, jābeidz, Hilda. J ā a p r i m s t . Tu vairs nedrīksti redzēt Ārīgo, ne tāpēc, ka par jūsu aizliegtajām tikšanām uzzinājis t a v s vīrs. Visbriesmīgākais, kas var piemeklēt sievieti, ir — kļūt smieklīgai. Tu jau biji uz tā celiņa, mīļā Hilda. Atceries, iegaumē, tev teicami piestāv t a v s baltais mediķa uzsvārcis. Tajā tu ilgi būsi skaista — kamēr tev klausīs tavs instrumentārijs.

J a u n ī b ā cilvēks v a j a d z ī g s pats sev, un tur nav nekā slikta vai nepareiza.

Vēlāk j ā m ā c ā s kļūt v a j a d z ī g a m citiem. Tad vecums var arī vairs nebaidīt.

— Vilmār, vai tu atceries?

— Ko tad?

— Kā tu mani gaidīji pie slimnīcas.

— Es vēl labāk atceros, kā tu man aizliedzi to darīt.

Vai Vilmārs redzējis, ka pie slimnīcas gaida Ārīgo?

Nu m a n laikam būs j ā s ā k parādi maksāt.

— Un ja tu vēl kādreiz tā gaidītu m a n i . . .

Vilmārs neatbild.

— V i l m ā r . . . varbūt iesim, meklēsim Mētru?

— Ja jau dienā tev tam neiznāca laika, — Vilmirs atteic, galvu aizgriezis.

— Vilmār, — viņa neatlaižas. Lūdz. Vilmārs sen nav dzirdējis, kā lūdz Hilda, viņš pat mazliet brīnās un at|aujas pajautāt: — Vai tu domā, ka tam varētu būt nozīme?

Hilda vilcinās… un tāpēc Vilmārs sāk iet uz durvju pusi. Hilda seko savā sārtajā rītatērpā. To viņa parasti taupīja. Šovakar uzvilkusi. Vīru g a i d ī d a m a . . . Vilmārs jūt pieskārāmies nepatikas vilni un, lai pierādītu, ka viņš ir kungs pār savām noskaņām, saka lietišķi: — Vai tev nebūs vēsi?

Hilda neatbild. Tad jau laikam nav. Viņi iziet Sūpolu pagalmā, kur, šīs nakts nemieru pastiprinādama, virs ārdurvīm deg spuldze. Padomā, tik tumšs jau. Vasaras putniem laiks domāt par ziemas mītnēm.

— Kurp tad iesim? — Vilmārs jautā. Hilda nezina.

Te nu ir viņas uzņēmība, arī viņai nav skaidrs, kas tālāk darāms, kurp tālāk ejams. Ap degošo spuldzi lidinās naktstauriņi, lielās kodes, kāds tām īstais nosaukums. Pūkainie spārni brīžiem dzirdami noplakšķ, un brīžiem atkal kāds pārāk enerģisks skrējējs nokrīt uz celiņa vai biezajā maurā, kas tagad izskatās gandrīz melns. Liekas, visi šīs apkaimes naktstauriņi saskrējuši ap vienīgo Sūpolu spuldzi.

Apkārt tumšs. Tumšs arī Ņinas mājā, arī tai vienā logā, aiz kura ciešā taisnu ļautiņu miegā atdusas brālis un māsa. Egmonts un Evelīna. Kādi labi un godīgi jaunieši, nevandās vis apkārt.

Guļ Ņina, iespējams, arī viņai šai naktī saldāks miegs, jo Sūpolus piemeklējusi nelaime. Vēl miegā laizdamās, Ņina atcerējās kaimiņu skuķi, jā, viņa jūt Mētru kā Katrīnai piederīgu un, spilvenu sev zem auss ērtāk sagrozīdama, sīvi pasmīnēja. Tā kā Ņinu dieviņš apveltījis ar ātru un cietu miegu, tad ticams, ka viņai vēl šobrīd tas pats nelāgais smaids p l ā n a j ā s lūpās. Ir taču tādi cilvēki, kuriem silti sakurinātā istabā īsti mājīgi šķiet tikai tad, ja droši zināms, ka pie kaimiņiem auksti krāsns sāni.

Guļ S i l e n i e k s . . . Sūpolu saimnieks bija, aizgāja. Silenieks gribēja parunāties par vakardienas notikumu.

Bet tad butu j a s t a s t a pašam par savu izgāšanos ?rī.

To viņam negribas, tāpēc jācieš klusu. Viņš runā Vilim pa prātam, par vienaldzīgām lietām, kuras risinās abiem vīriem kaut kur iesānis, viņus abus neskarot. Silenieks vakarpusē atkal redzējis zvejas kuterus. Kā tas jauki izskatās, kad tie, tādi balti un rāmi, iet gar pašu apvārsni. Vilim viņš to nesaka. Vilim nepatīk, kad runā par kuģiem.

Sūpolu Vilis a i z g ā j a . Silenieks palīdzēja sievai izgriezt vakara pienu un noslaucīja traukus. Tad, grāmatu paņēmis, iegāja savā kambarī.

Kādreiz, kad Silenieki bija jaunāki, viņi gulēja kopā.

Uz vecumu sieva vairs nevar paciest, ja visos viņas sapņos iespīd balta spuldzes gaisma, tas Silenieks ir ar mieru visu nakti uguni dedzināt, un caur to viņai sapņi ātri satrūkst, vēl lāgā nenoredzēti, bet pašai jāmostas augšā. Tāpēc viņi guļ atsevišķi, lai tad vecajam lampa spīd līdz pašam rītam, cik tā elektrība daudz maksā. Šovakar Silenieks ātrāk nodzēsa uguni. Viņam tā kā drusku bija bailes, ka, ja uguns degs, kāda roka var pie loga pieklauvēt. Silenieks ir vecs vīrs, viņš negrib uztraukumus. Turklāt viņš nepavisam nesaprot jauno paaudzi, kura raksta dzejoļus bez atskaņām un pati dzīvo tādu ātru, saraustītu dzīvi. Lai tā pazudusī meitene, ja atrodas, iet citur, cilvēku ir tik daudz, arī te visriņķī — daudz. Lai iet. Viņš nodzēsīs uguni un kādu laiku pagulēs vaļā acīm, kur miegs paliks, gan atnāks.

Tumsā arī var padomāt par jauno dzejoli.

Tā Silenieks arī dara, tāpēc viņa logs ir tumšs, un Hildai ar Vilmāru, laukā iznākušiem, nav neviena gaismas plankumiņa, pie kura acis piesiet.

— Cik tumšs, — tā Hilda arī saka.

— Jā.

Te nu viņi stāv. Tumsā. Pāri mežam uz jūras pusi noplātās blāvs gaismas palags, un Hilda saraujas.

— Kas tas bija?

— Rūsa. Vai tu vairs neatceries?

— Rūsa, — Hilda atkārto un atceras citas vasaras naktis citā jūras krastā. Pat rūsu viņa aizpazinusi.

Hilda kļūst veca.

— Paiesimies uz jūras pusi, varbūt viņa ir tur? — Hilda jautā. Jā, meitene var būt tur tikpat labi kā citā vietā. Lēni, uzmanīgi viņa sper soli, tādā tumsā viegli paklupt, — un Vilmārs, pats nedomādams, satur sievu aiz elkoņa. Hilda pateicībā dziļi ieelpo, sacīt kaut ko viņa bīstas, saites starp viņiem ir tik vārās, ka to varbūt nemaz nav.

Pamazām cauri augusta nakts tumsai viņi virzās uz jūras pusi, jūra laikam arī laižas miegā, šalkoņa nav dzirdama.

— Varbūt viņa tur ir, — Hilda atkārto. Vilmārs neatbild.

Nu viņi stāv kāpā. Kur dienu bija zila viļņu bezgalība, tagad plešas tumsas klajums. Kā tikai Mētra tumsā redz ceļu, Hildai atkal iesāpas sirds, un šai brīdī Vilmārs saka: — Man bija trīspadsmit gadu, kad es arī aizlaidos no mājām.

— Tu man to nekad neesi stāstījis.

— Laikam tāpēc, ka nebija ar ko lepoties, — Vilmārs īsi iesmejas. Viņa pazīstamie smiekli, vairāk kaut kur iekšienē, tikko sadzirdami, pat lūpas nesavelkas smaidā.

Labi p a z ī s t a m i . . . Vai nevar atgadīties, ka mēs no jauna iemīlamies labi pazīstamā cilvēkā?

— Tu aizlaidies, un kas notika?

— Nekas sevišķs, — Vilmārs saka. — Mani atlidināja atpakaļ.

Un vairāk ne v ā r d a . Redzams, Vilmārs nav noskaņots stāstīt s a v a s bērnības atminas.

— Un tālāk, tālāk?

— Nekas nebija. Māte r a u d ā j a , un tēvs smējās. Tu brīnies? Mani vecāki nebūt nesatika kā dieva eņģeļi.

Tēvs iedzēra, m ā t e viņam pārmeta. Viņai bija sava taisnība. P a r nelaimi, pašai sava. Tēvam, raug, bija cita.

Katrā ziņā viņi nesadzīvoja tik labi k ā . . .

Vilmārs minstinās pēc v ā r d a , pēc salīdzinājuma. Vai viņš gribēja teikt «kā mēs»? Tiešām, visu šo laiku viņi sadzīvojuši teicami.

Kādreiz bērnībā Hilda saplēsa ļoti skaistu tasīti — viņai tā likās arī ļoti dārga — un viņa, stūrīti starp sētu un malkas šķūni ielīdusi, saņēma lauskas plaukstās, aizmiedza acis un turēja t ā s ciet, tik stingri, ka sāka sāpēt, un lūdzās nepazīstamu un nezināmu, un tā pēc varenu spēku, lai t a s lauskas savieno atkal par vienu veselu, tā ka var atdzimušo tasīti ielikt plauktā un nekad tai vairs nepieskarties. Tas spēks, tā vara nepaklausīja. Hilda atvēra acis, lauskas palika lauskas, un vajadzēja aizsviest tās projām un atzīties. Sods bija niecīgs. Sods bija simbolisks, māte žēloja bērnu, kurš pats tā pārdzīvo savu nejaušo nodarījumu.

Hilda vairs sen netic tādiem spēkiem. Tomēr viņai gribas lūgties, kaut jel viss atkal būtu pa vecam, viņi ar Vilmāru tādi, tādi — nu, kā pirms Ārīgo, jā? — un Mētra savā gultiņā. Cik patīkami pieiet pie guloša bērna gultas. Viņš nenāk pie tevis ar pāragriem j itā jumiem un pretrunām, viņš tikai guļ, galvu spilvenā iespiedis.

Kā Vilmārs teica — lai lieveņa durvis uz nakti paliek vaļā?

— Vilmāri Nu, Vilmāri Saki taču kaut kol — Ko lai es saku?

— Saki, kas mums jādara, lai būtu kā agrāk. Tik labi, kā bija agrāk. Bija taču labi, vai ne? Es gribu, lai būtu tāds pats miers un kārtība kā manā bērnībā, kad tāpat, kā saule lēca austrumos, viss notika pēc savām likumībām.

— Saule ne vienmēr lec austrumos.

— Es redzu, tu tīši negribi mani saprast. Kāpēc tu esi tik atriebīgs?

Te nu tā ir visā savā košumā, sieviešu izslavētā neloģiskā loģika. Ko Vilmāram atbildēt?

Apstiprināt, ka arī viņš kārojis pēc miera un saskaņas, ka ne viņš to i z j a u c i s . . . Ai, kur ņemsi mieru un saskaņu, kad tik ilgi jau laulībā nodzīvots?

Viņš var teikt daudz.

Viņš nesaka neko.

Hilda spiežas Vilmāram pie pleca. Atrā, spilgtā zibsnī viņš samana, ka ir ļoti n o g u r i s . . . tik noguris, ka vienalga, vai sieva glaužas klāt vai ne.

— Iesim atpakaļ. Varbūt Mētra pārnākusi, — viņš saka.

— Tu domā? — Hilda ātri jautā. — Tiešām, viņai jāpārnāk, kur viņa paliks, viņai jānāk atpakaļ pie mums.

Es neteikšu viņai ne ļauna vārda. Lai g a n . . .

— Lūdzu, nevajag.

— V i l m ā r . . . tu man piedosi kā es Mētrai?

Viņš atkal neatbild. Bet Hildas roku neatstumj.

Hilda ilgi bijusi viena. Jā, tāds vīrietis kā Ārīgo nekad nevar būt sievietei atspaids un balsts.

Tad atliek tikai samierināties ar domu, ka balsta lomā varēs būt viņš, Vilmārs. Ja apdomā vēsā prātā, tas nemaz nav tik maz. citam pat t a s nav lemts. Un Hilda laikam gan būs priekšzīmīga sieva. Atkal. A k . . .

Vilmāra bise palika karājamies pie sienas. Ar to netiks šauts. Mēs esam dzīvē, nevis uz skatuves.

Tiešām, ko mēs te vēlamies, nepārtraukti vijamies un zūdāmiesl Paši savā apzinīgajā mūžā uz visām pusēm izsēdami principus, priekšstatus kā kāršu namiņus sagāzdami, sev j a u n u morāli meklēdami, mēs brīnāmies, ka beigās esam nonākuši ļoti izļodzītu kategoriju pasaulē.

Katrs dzīvo t ā d ā m ā j ā , kādu sev cēlis, kaut materiāli tādi paši kā kaimiņam bijuši.

Vilmārs nav lasījis K a t r ī n a s mātes dienasgrāmatu.

Hilda ir. Viņa samierinājusies ar domu, ka pašai nekad nebūs tā — tik vienkārši un tik droši, jā,

droši pat kara briesmu brīdī, jo t u v u m ā bija t a s viens vienīgais.

Jo vispār viss bija citādi.

Vilmāra un Hildas paaudzei nekad neaizsniegt to drošības pakāpi, pēc k ā d a s paši neapzināti tiecas. Varbūt to aizsniegs Mētra, kura t a g a d pat tumsas aizsegā vēl vienmēr baidās tuvoties Sūpoliem.

Varbūt tas lemts viņas bērniem, kuri spēs pāraugt mantu kultu, savstarpēju neuzticēšanos un noslāņošanos tādā pavisam dīvainā šķiru sabiedrībā. Varbūt. Bet pagaidām vēl ir šodiena, ir nakts, vientuļš piejūras ciems un divi nomaldījušies cilvēki uz labi zināma ceļa.

Tas trešais pavisam bez ceļa.

Viņi atgriežas uz Sūpoliem, vēl šo reizi, varbūt nekad vairs. Rīt priekšpēdējā diena. Hilda kravāsies, jo vakarā jābrauc uz m ā j ā m . Hilda neatstās Mētru šeit vienu pašu ne uz vienu vienīgu dienu. Tā domā Hilda, tik cieši viņa pārliecināta, ka Mētra, ja arī vēl negaida mā jās, pārradīsies, pārnāks, kur viņai citur palikt? Raug, arī Vilmārs t e i c a . . .

Otrā rītā, mantas kopā liekot, Hilda atradīs uz galda Katrīnas mātes dienasgrāmatu. Tā kādreiz dzīvoja cilvēki, tik vienkārši. Mēs esam sarežģīti, ko lai dara.

Vilmārs man piedos, noteikti.

Viņa ienesīs Katrīnai brūni apvākoto kladi.

Paldies jums. Skat, gandrīz piesavinājos.

Nu ko jūs.

Paldies par šo vasaru. Jūs mums bijāt labi saimnieki, tikai mēs tādi sliktāki īrnieki gadījušies.

Labi, labi, viss bija labi.

Kur nu labi, saimniec.

Kam n e g a d ā s . . .

Nedrīkst gadīties!

Viņi ienākuši pagalmā. Ap spuldzi neapnikuši lido naktstauriņi, lielās kodes. Kā tām neapnīk. Bet droši vien tās jau ir pavisam citas.

— Mētras n a v . . .

Nopūta.

— Muļķa bērns, vai es viņai ko darīšu!

Klusi viņi ieiet, lai nepamodinātu mājiniekus. Durvis aizveras. Viņiem aiz muguras kā izmisusi noplāta rokas rūsa. Neaicini, neatgriezīsies. Sī vasara ir cauri.

Bet Mētra, Mētra? Kur viņa ir?

Cerēsim. Un lievenīša durvis lai paliek vaļā.