Paregojumikonesisnakotne(S.Brauna)

Annotation

Silvija Brauna sadarbībā ar Lindsiju Harisoni Pareģojumi- ko nesīs nākotne No angļu valodas tulkojusi Dagnija Dreika Silvija Brauna ir New York Times iecienītākā vislabāk pārdoto grāmatu autore. Viņas darbi "Otrpus un atpakaļ" un "Dzīve Otrajā pusē" bija lielisks literārā ceļa sākums. Šajā reizē viņa atklāj gaišredzības gudrības, aplūkojot neizprotamus, bieži vien pretrunīgus paredzējumus, ko izteikušas dažādas gan vēsturiskas, gan mūsdienu personas no Bībeles praviešiem un Nostradama līdz Džordžam Vašingtonam un NASA zinātniekiem. Silvija Brauna dalās mierinošās atklāsmēs par jautājumiem: * pretvēža zāļu meklējumi, * atomkarš, * iespējas kolonizēt citas planētas, * miers Vidējos Austrumos, * asteroīds, kas lidojot mūsu virzienā, * dažādas citas raizes par nākotni. Pārlūkodama agrāko gadsimtu ievērojamāko pareģu izteikumus, Brauna piedāvā skaidru un valdzinošu skatījumu uz pasauli, kāda tā būs šajā gadsimtā. Sniedz atbildes, kuras esam vēlējušies saņemt jau kopš neatminamiem laikiem.

Sylvia Browne Māksliniece Lilita Postaža Redaktore Nora Kalna Korektore Dzintra Birnbauma Maketētāja lize Reitere © Lilita Postaža, vāka di7.ains, 2007 © Dagnija Dreika, tulkojums, 2007 © Izdevniecība VARA VĪKSNA, SIA, 2007 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis ISBN 978-9984-39-265-5 No Silvijas un Lindsijas šis darbs Bonijai Solo vai garumgara pateicības zīmīte.

Saturs Ievads PAREĢOJUMI Amerikas indiāni Aborigēni Inki Optimistiski pieņēmumi.

Paredzējumi un reliģija Kristietība Jūdaisms Islāms Budisms Hinduisms Otrā nodaļa Kas ir pravietis?

Nostradams Helēna Blavatska Lusija duš Santuša un Dievmātes pareģojumi Fātimā Marijas pareģojums Fātimā

H. Dž. Velss Edgars Keiss Par viltus praviešiem Trešā nodaIa No kurienes rodas pareģojumi Otra puse daži pamatfakti Projekciju pils Ākašas hronikas Dzīves kartes Studijas un pētījumi Otrajā pusē Iedvestas zinašanas Laiks Otrajā pusē Daloties zināšanās ar Otro pusi Garīgie vadītāji Astrālā ceļošana Personiska piezīme I DALA ZEME Ceturtā nodaļa Ekoloģija Dinozauri un asteroīdi Lietus meži Skābais lietus Pilsētas zem kupoliem Piektā nodaļa Laiks un topogrāfija Paisuma vilni Sērgas un sarkanās upes Neparastās lietusgāzes Topogrāfiskās sekas Sestā nodaļā Ceļojumi kosmosā: mūsējie un viņējie Citplanētieši starp mums Mistiskie ceļotāji Mūsu vēsture ar citplanētiešiem Ka citplanetieši nonāk šeit Citplanētiešu meklējumi Mūsu ceļojumi kosmosā II DALA SABIEDRĪBAS AINAVA Septītā nodaļa Politika un ekonomika Jaunas valdības strukturas Jaunais Senāts Jurisprudence un likumdeveja vara Daži vārdi par ekonomiku Mūsu vieta pasaulē Astotā nodaļa Reliģija Reliģiju sadarbība Ēkas ārpus centriem Dievmāte Māte dieve Centru centrs Antikrists Devītā nodaļa Izglītība

Pamatskolas gadi Vidusskolas un augstskolas Fiziskā audzināšana Izcilās spējas Ārpusskolas aktivitātes Augstākā izglītība Desmitā nodaIa Tehnoloģijas Nākotnes mājas Tehnika uz labu laimi Vienpadsmitā nodaļa Noziegumu apkarošana un tiesu ekspertīze DNS Atradumi datu bāzēm Melu detektori Uzraudzība un ātrās reaģēšanas dienesti Sabiedrības iesaistīšana III DALA Mūsa PSIHISKĀ, EMOCIONĀLĀ, MENTĀLĀ UN GARĪGĀ VESELĪBA Divpadsmitā nodaļa Veselība un medicīna Auras skeneris Vēzis Paralīze Imūndeficīts Smadzeņu stumbra pētījumi Palīdzība acīm un ausīm Visparastakas iesnas Tradicionala ķirurģija Transplanti un asins pārliešana Tikai sievietēm Zāles Monētas apakšpuse Dzīves kvalitāte, nāves kvalitāte Trīspadsmitā modaļa Dieta, fiziska forma un mūsu izskats Veselības kopšana kā paradums Medicīniskais atbalsts Vingrinājumi un ķermeņa struktūra Plastiskā ķirurģija Par rotaslietām un tetovējumiem Četrpadsmitā modaļa Mentālā veselība Mentālo problēmu diagnostika Smadzeņu darbības traucējumi Smadzeņu darbības traucējumu ārstēšana Nākotnes ārstniecības tālejošās sekas Psihologu loma nākotnē Piecpadsmitā nodaļa Attiecības Mīlestība nākotnē Laulība Atgriešanās pie komunālās dzīvošanas Sešpadsmitā nodaļa Garīgums. Svētības došana

SILVIJA BRAUNA sadarbībā ar LINDSIJU HARISONI PAREĢOJUMI- KO NESĪS NĀKOTNE .

Saturs Ievads 9 1. nodaļa. Mūsu ārpuslaicigā saistība ar pareģiem 15 un pareģojumiem 2. nodaļa. Kas ir pravietis? 45 3. nodaļa. No kurienes rodas pareģojumi 85 I DAĻA. ZEME 4 nodaļa. Ekoloģija 107 5. nodaļa. Laiks un topogrāfija 117 6. nodaļa Ceļojumi kosmosā: mūsējie un viņējie 123 II DAĻA. SABIEDRĪBAS AINAVA 7. nodaļā. Politika un ekonomika 135 8. nodaļa. Reliģija 145 9. nodaļa. Izglītība 155 10. nodaļa. Tehnoloģijas 163 11. nodaļa. Noziegumu apkarošana un tiesu 171 ekspertīze III DAĻA. MUSU PSIHISKA, EMOCIONĀLĀ, MENTĀLA UN GARĪGĀ VESELĪBA 12. nodaļa. Veselība un medicīna 187 13. nodaļa. Diēta, fiziskā forma un mūsu izskats 209 14. nodaļa. Mentālā veselība 219 15. nodaļa. Attiecības 235 16. nodaļa. Garīgums. Svētības došana 243

Ievads biju astoņpadsmit gadu veca. jau kopš dzimšanas man piemita medija spējas, taču ar šo apstākli tik vienkārši nespēju samierināties vajadzēja tās likt lietā. Sāku lasīt lekcijas, pat pašai par pārsteigumu ieguvu klientūru. Es nekad neapšaubīju savas Dieva dotās spējas ieskatīties citu nākotnē (nejutos par tām īpaši pateicīga, bet nekad neesmu noliegusi, ka tās man ir), taču allaž cerēju, ka apmeklētāji nepamanīs, ka man pašai nav skaidrs, ko un kā es daru. Mani nemulsināja tikai mana dievinātā, nevainojami gaišredzīgā vecmāmuļa Ada. Man nebija neviena, ar ko par to visu aprunāties, kam paprasīt padomu vai pažēloties par nedrošību. Vai tas ir vēl svarīgāk nebija, kas palīdzētu pārvarēt drebuļus atbildības dēļ, kad ļaudis lūdza pabrīdināt par to, ko nākotne viņiem gatavo.

Un tā sāku lasīr visu pieejamo literatūru par "tādiem kā es", kas sazinās ar gariem, pieņem klientus, pēta nākotni, liek lietā savas dotības citu labad un mēģina kalpot Dievam. Kaut kur vidū starp Helēnas Blavatskas biogrāfiju un kādu no daudzajām Kdgara Keisa grāmatām ieinteresējos, kā varētu i/pl.itii savus redzējumus pasaulei, nevis vienam klausītājam. I .1 Li hija darījuši Edgars Keiss, Blavatskas kundze, sers Artūrs Koiians Doils un citi, par kuriem tik aizrautīgi lasīju.

Es īpaši neceremonējos. Kādu dienu apsēdos, ietinos Svētā Ciara Baltajā Gaismā, lai saglabātu Dieva klātbūtni, pavēstīju Viņam, ko esmu nodomājusi darīt (it kā Viņš to nezinātu!), un lūdzu Visaugstā gudrību un atklāsmes, lai ieskatītos Zemes un mūsu dzīves nākotnē, tad dziļi ievilku elpu un gandrīz paģību. Milzīgā ātrumā kustējās attēli, jaucās skaņas, zibšņi kā kino specefekti, sprādzieni, mūzika, atsevišķi vārdi, mašīnas, ārsti, raķešnesēji kuģi… it kā es redzētu un dzirdētu visas fdmas, ko cilvēce jebkad noskatījusies un turklāt vienā laikā, tām pārklā​joties citcitai.

Nav jāpiebilst, ka es aši darīju tam visam galu un sapratu: ja gribu jebkad dalīties savās dāvanās ar citiem, nevis tikai izteikt pareģojumus vienam cilvēkam aci pret aci — man jāatrod līdzeklis organizēt un kaut kā sakārtot šīs vīzijas, lai prāts varētu tās izvērtēt un gūt kādu jēgu. Pēc piedzīvotajiem pārbaudījumiem un agrāko kļūdu pārvērtēšanas beidzot sapratu, ka man vislabākā izeja ir — vienā reizē lauzties cauri tikai vienai tēmai, koncentrējoties uz konkrētu pareģojumu, bet pēc tam dot brīvu ceļu jebkādai informācijai, kas vien nāktu.

Tāds ir izskaidrojums šīs grāmatas sakārtojumam. Daži no jums laikam jau zina, ka man ir pastāvīgs raidlaiks vairākos televīzijas kanālos un radio, ka sniedzu gadskārtējos Jaunā gada paredzējumus. Tas viss parasti ir ļoti jautri, es priecājos un cenšos savu sakāmo pateikt tik precīzi, lai mani aicinātu atkal.

Taču šī grāmata nav veltīta šim vai tam gadam, tematiskais izkārtojums veidojās bez sevišķas piepūles un pareģojumu rakstīšana sagādāja patiesu prieku.

Neuzdrīkstos tos nosaukt par savējiem, jo, protams, viss nāk no Dieva. Tomēr tas nenozīmē, ka jums būtu jālasa teksti kā sērija dievišķu paziņojumu, kas nāk no Viņa. Kā jau 3. nodaļā norādīts, pareģojumi ceļas no dažādiem un atšķirīgiem avotiem, bet tie visi izplūst no mūsu Radītāja. Taču procesā, kamēr mēs, maldu pilnās būtnes, tiekam galā ar ziņu tulkošanu un izplatī​šanu, reizumis gadās pa kļūmei.

Gribēju tikai sacīt, ka nekad nerakstu grāmatu, nelasu lekcijas, nepiedalos raidījumos un pasākumos, pat neelpoju bez Tā Kunga svētības un Viņa mīlestības.

Es pateicos Viņam par to, ka Viņš bijis kopā ar mani ik lappusē, apkopojot šos pareģojumus, un būs kopā ar jums ik rindkopā, ko lasīsit.

Silvija Brauna

PAREĢOJUMI Pirmā nodaļa Mūsu ārpuslaicīgā saistība ar pareģiem un pareģojumiem Tas ir mūsu dabā izdibināt, ko sevī slēpj nākotne. Kopš tā mirkļa, kad sākām apdzīvot šo planētu cilvēku veidolā, allaž esam ticējuši, ka tas, kurš jau iepriekš zina par draudiem, var savlaicīgi tiem sagatavoties, tāpēc visos laikos esam aicinājuši talkā tos, kuri, mūsuprāt, spēj skaidrāk saskatīt priekšā ejamo ceļu. Mazākā mērogā raugoties, mums negribas nokļūt lietū bez lietussarga, turklāt der arī ielāgot, vai nav jāsataupa ūdens drīzajam sausumam vai kādai pašrocīgi sarūpētai ķibelei. Lielākā vēlamies zināt, vai mēs personīgi, mēs kā sabiedrība vai ticīgo kopiena, nācija vai pārsteidzoši trauslas planētas apdzīvotāji netiksim iznīdēti. Un vēl precīzāk ja viss būs kārtībā, tad kāda būs šī kārtība. Mēs lūkojamies pēc pareģiem un paredzējumiem ne jau tikai tāpēc, lai dzirdētu brīdinājumu, bet arī tāpēc, lai rastu cerību un mierinājumu, lai cik tālu no mums tie būtu. Bet, tā kā agrāk jau esam pievilti, neesam veltījuši piekodinājumiem pienācīgu uzmanību un/vai arī bijuši pārāk vientiesīgi vai alkatīgi, pārlieku steigušies un allaž paļāvušies uz pašu spriedumiem, tad pētām pareģojumus, meklējot iespēju atšķirt īstenību no izdomājumiem, patiesību no meliem, varoņus no blēžiem, svarīgas ceļazīmes laikā un gara pasaulē, ko ievērot izšķirīgos brīžos, un arī, iespējams, būtiskāko no visām — Dieva doto atšķirībā no neskaitāmajiem viltus praviešu mal​dinājumiem.

Pareģojumu saikne ar kultūru Viens no neskaitāmajiem aspektiem, kas allaž mani piesaistījis, runājot par pareģiem un pareģojumiem, ir visas pasaules civjlizācijās, pat vissenākajās un nošķirtākajās, kuras nesazinājās savā starpā tie vienmēr bijuši ierasti un tradicionāli veidojuši pamatu kultūrām. Nebija gluži tā, ka Austrālijas aborigēni padzirdēja, ka nākotnes paredzēšana kļuvusi populāra Amerikas indiāņu vidū, un nolēma pamēģināt. Vai arī maiji sāka zīlēšanu, jo bija uzzinājuši par ēģiptiešu panākumiem un negribēja atpalikt.

Kultūras cenšas izteikt savas tautas visdziļāko būtību, un katra no tām, lai cik atšķirīga, gan kopumā, gan atsevišķi parāda: mēs, cilvēciskās būtnes visā pasaulē, esam mūžīgi vienotas uzskatā, ka nākotne ir izzināma.

Protams, tā arī ir, un es trešajā nodaļā paskaidrošu, kāpēc. Šis fakts un arī mūsu kopība, kas pastāv, mierina vairāk nekā varētu domāt. Kurš ir "sekmīgāks" vai "nesekmīgāks", tulkojot nākotni, kura sniegtā informācija ir pareiza, bet kura nē nav tik svarīgi. Vērā ņemamākas ir mūsu globālās ilgas paraudzīties uz priekšu. Ir neiespējami izpētīt visus pareģojumus, kādi tie bijuši dažādās kultūrās, kādi pastāvējuši vai pastāv. Es gribu uzsvērt dažus — cerībā, ka tad, kad jūs tos lasīsit, tie virzīs jūs pretī gara skaidrībai. Un nav būtiski, no kurienes tie cēlušies.

Amerikas indiāni Kāds mans draugs nesen bija iesaistīts dokumentālās fdmas uzņemšanā par Amerikas iedzimtajiem.

Kinogrupa filmēja vairākas nedēļas, iemūžinot daudzas to cilšu paaudzes, kurās pētīja viņu rituālus un ceremonijas, attiecības ar ģimeni un pārējiem radiem, kā arī "civilizācijas" ietekmi uz indiāņu dzīvi.

Lai cik brīnišķīgi bija kadri un pati filmēšana, lai cik pievilcīgas brūnās, skaistās sejas no gadu veciem bērniem līdz simtgadīgiem večukiem režisors un producents noprata, ka kinodarbā kaut kā trūkst kāda raksturīga elementa, kas šo filmu atšķirtu no visām citām dokumentālajām lentēm, kas radītas par Amerikas indiāņu dzīvi. Tad dzima ideja iedot kameru pašiem indiāņiem un ļaut, lai viņi uzņem to, kas tiem šķiet sva​rīgi paraudzīties uz saviem varoņiem ar viņu acīm. Tā arī grupa izdarīja.

Pēc nedēļas producents un režisors vaļējām mutēm un iesākumā ar pamatīgu satraukumu aplūkoja materiālu: koijota pēdas dūņainā krastā, baltas zvērādas skumšķi aplauztā zarā, riņķojošu vanagu, auru ap pilnmēnesi, uznākušu negaisu, lāci ķeram zivis ūdenskritumā, vilku pakalnā filmēts bija stundām, taču nekur nemanīja nevienu cilvēcisku būtni.

Vēlāk no tā visa iznāca lielisks un daiļrunīgs kinodarbs, kurš liecināja par indiāņiem to pašu, kas par viņiem rakstīts tūkstoš gadu: palūdziet tiem pastāstīt par sevi, un visi jums stāstīs par dabu.

Protams, daudzajām Amerikas iedzimto ciltīm ir katrai sava valoda, paradumi un dārgs mantojums paredzējumi. Taču arī tie atklāj viņu jūsmu par šo pasauli un ciešo saistību ar to bez tās cilvēce nevarētu izdzīvot. Viens no skaistākajiem piemēriem ir fragments no Lakotas jjafeģojuma. Tas vēstī par Zvaigžņu ļaudīm, par kuriem vairākas ciltis domā, ka tie bijuši viņu senči no ārpuszemes civilizācijām. Un par Svēto Māti, kas ir Zeme.

"Nākamajā dekādē Zvaigžņu cilvēki, kurus jūs saucat par meteorītiem, atlidos uz šo zemi un atbildēs uz Mātes saucieniem pēc palīdzības. Redziet, mums visiem ir piesaistes. Un tā Zvaigžņu ļaudis ir dzīvas būtnes, viņi ir planētas, un citi debesu ķermeņi tāpat.

Svētā Māte brēc pēc dzīvības, meteorīti dzirdēs viņas kliedzienus un atsauksies. Viņi trieksies pret Zemi ar tādu spēku, ka notiks daudz kas iekšējs un ārējs. No trieciena Zeme izkustēsies, iedegsies svētā uguns, kas ir Mātes dzīvības avots lai ta virzītos cauri viņas ķermenim.

Lieti mainīs virzienu, vēji partrauks pūst, un tas, kas pastāvējis trīssimt gadu, vairs nebūs. Un tur, kur bija vasara, iestāsies rudens. Un tur, kur bija rudens, būs ziema. Un tur, kur ir ziema, būs pavasaris.

Dzīvnieki un augi apjuks. Būs lielas sērgas, kuras jūs neizpratīsit. Daudzas no tām radījuši jūsu zinātnieki. Skolotie vīri palaiduši šos briesmoņus pasaulē. Sērgas izplatīsies jūsu ūdeņos, jūsu asinīs un ēdienā, jo jūs esat pārrāvuši dabas ķēdi, caur kuru jūsu Māte attīrās.

Tikai tie, kas iemācījušies dzīvot uz laukiem, atradīs svētnīcu. Ejiet tur, kur lido ērgļi, kur mīt vilki un lāči. Tur jūs atradīsit dzīvību, jo tā allaž ir tur, kur ūdens ir tīrs, bet gaisu var elpot. Apmetieties tur, kur koki zemes plaušas attīra gaisu. Tuvojas laiks, kas ir aiz laika. Plīvurs starp fizisko un garīgo pasauli kļūst plānāks."

Un lūk, ko saka Brašais Bifelis no siu indiāņu cilts: "Ir Lielās Attīrīšanās laiks. Mēs esam tajā punktā, no kura nav atgriešanās. Divkājainie grasās iznīcināt dzīvību uz Zemes.

Tā ir noticis agrāk un var notikt atkal. Svētais Aplis rāda, ka viss noris pa loku. Vecais kļūst jauns, jaunais top vecs. Jebkas atkārtojas. Baltajiem cilvēkiem nav kultūras. Kultūra sakņojas zemē. Tautas bez kultūras nepastāv ilgi, jo Daba ir Dievs. Bez piesaistes Dabai ļaudis klīst apkārt nelāgā noskaņojumā un iznīcina paši sevi. Sākumā mums bija viens saprāts, un tas bija pozitīvs, skaists saskatīja daiļumu it visur."

Aborigēni Tajā pasaules pusē, kas atrodas tālu no Amerikas indiāņiem un varbūt pat nezina, ka tādi pastāv mīt Austrālijas aborigēni, kuri dzīvojot uz šīs zemes vairāk nekā astoņpadsmit tūkstoš paaudzēs. Kopš paša sākuma viņi bijuši klejotāji mednieki un augu vācēji, ceļojuši apkārt, mutiski nododot tālāk savu kultūru un tradīcijas. Aborigēni dievina dabu un vecākos, viņiem ir spēcīga saikne gan ar praktisko, gan garīgo dzīves pusi, un tā aptver iespaidīgu mitoloģiju, kas saucas "Sapņu laiks" un ir viņu ticē​jumu pamatā. Šis aspekts caurvij aborigēnu dzīves visdažādākajos veidos un balstās uz viņu sirdīm tik dārgo stāstījumu par to periodu, kad senču gari virzījās uz priekšu pa kailo, nesvētīto zemi un piešķīra tai fizisko formu un likumus. Tur mita Varavīksnes čūska, kas slīdēja pa pasauli, ar savu masīvo ķermeni radīdama upes un ielejas. Bila bija Saules sieviete, kuras uguns silda pasauli. Viņu iznīdēja divi ķirzakveidīgi radījumi, ko sauca Kutina un Muda. Tie pārbijās no tumsas, ko paši bija radījuši, nogalinot Bilu, un sāka mest bumerangus uz visām pusēm, lai dabūtu atpakaļ gaismu. Kudnas bumerangs lidoja uz austrumiem un parādījās ugunīga bumba, kas lēnām šķērsoja debesis, līdz atkal nozuda pie apvāršņa rietumos tā dzima diena un nakts. Neskaitāmi gari un stāsti par tiem ir lielisks atspēriena punkts, uz kura aborigēni balstījās, pielūgdami dievināto Dabu un ticēdami, ka tā ir cilvēku priekšrocība dzīvot tajā un kalpot svaidītajiem.

Sapņu laiks ir taustāma realitāte no aborigēnu pagātnes, tagadnes un nākotnes. Tas nav kaut kas tāds, kas noticis ļoti sen un ir pabeigts posms. Apziņa un atbildība turpinās, bet, ja pret to izturas nevērīgi, sekas ir bēdīgas. Pareģojums, ko izteicis Austrālijas aborigēnu cilts vecākais, vārdā Guboo Teds Tomass, ir sagla​bājies, ceļojot no mutes mutē, līdz pierakstīts. Tas ataino viņu stipro ticību: Es biju Sapņu laikā.

Es redzēju to lielo vilni gāžamies.

Es teicu cilvēkiem par šo vilni.

Tas nebija paisuma vilnis.

Tas bija garīgais vilnis.

Tāpēc es ticu, ka Sapņu laiks būs tāds.

Es ticu, ka atdzimšana sāksies Austrālijā, kad mēs sapņojam.

Tā ir dūcējbite, par ko es runāju.

Un mīlestība.

Mums jāmācās mīlēt citam citu.

Redziet, tas īstenībā norisinās uz zemes.

Mūs piemeklēs paisumu viļņi.

Mūs piemeklēs zemestrīces.

Tās nāk tāpēc, ka mēs neuzskatām šo zemi par mūsu Māti.

Mēs esam izjaukuši līdzsvaru un neatjaunojam to.

Es raugos uz krūmāju, un koki ir dzīvi.

Tie nav miruši, tie ir esoši, Un tiem gribas, lai jūs tos apskaujat.

Inki Senā inku civilizācija attīstījās Dienvidamerikas kontinentā lielā attālumā no Amerikas indiāņiem un Austrālijas aborigēniem Dienvidamerikas kontinentā. Inku izcelsme ir noslēpumā tīta, palikusi vien mutvārdu mantojumā, kas stāsta par cilvēkiem, kuru pasauli 1532. gadā izpostīja un bagātības izlaupīja spāņu konkistadori.

Inku impērija savos labākajos laikos bija varena vislielākā pasaulē. Andu kalnos tā stiepās 2500 jūdžu garumā. Viņi bija amatnieki, mednieki, augu vācēji, fermeri un neticami apdāvināti celtnieki inženieri, kas izbūvēja ceļus vairāk nekā četrpadsmittūkstoš jūdžu garumā, vēl pirms izgudroja riteni. Tie bija domāti kājāmgājējiem, taču izturīgi turējušies pretī laikam un nokrišņiem tik sekmīgi, ka daži vēl šobaltdien izskatās neskarti. Tāpat kā inku piramīdas, tempļi, observatorijas un dažnedažādas nepabeigtas būves mēms atgādinājums par uz mūžiem pārtrauktajām dzīvēm un spožo civilizāciju, kas reiz iznicināta varaskārē un alkatībā. No visas pasaules cilvēki brauc tos ap​brīnot.

Daba veidoja inku valodu un arī reliģiju. Inki ticēja, ka visi dabas radījumi ir Saules Dieva darbs.

Un secināja, ka paši ir nākuši no tās. Viņi rīkoja svētkus ik ražas laika beigās, lai pateiktos Saules Dievam par bagātīgajām dāvanām vai izlūgtos labākas nākamgad. Saulgriežos, kad Zeme un Saule ir vistālāk viena no otras, inki rīkoja ceremonijas, lai aizgādnis nepamestu savus bērnus. Viņi ticēja reinkarnācijai un pat nesa līdzi pielūgto senču mūmijas uz svētākajiem rituāliem, lai priekšteči varētu dalīties tajos ar viņiem.

Pēc tam, kad ap 1 500. gadu izpostīja inku civilizāciju, maza bēgļu cilts, saukta Q'ero patvērās tālos un nomaļos ciemos augstajos Andos. Tur viņi dzīvoja kopā ar saviem vecajiem un šamaņiem, piecsimt gadu laikā nododot tālāk pēctečiem inku valodu, vēsturi, tradīcijas un pareģojumus.

Rietumu pasaule pirmoreiz ielūkojās Q'ero ciemos tikai pēc 1955. gada. Sazināšanās starp rietumniekiem un šo cilti turpinājās, un 1996. gadā virsaitis, galvenais šamanis un pārējie Q'ero vecajie pagodināja Savienotās Valstis ar apmeklējumu, daloties ari savos rituālos un zināšanās. Nodeva tālāk ari savu dievināto inku senču atklāsmes. Tajās, starp citu, teikts: "Jaunie Zemes kopēji būs no rietumiem, un tiem, kuri visvairāk nodarījuši pāri Mātei, būs morāls pienākums atsākt attiecības ar to, kad būs sakārtojuši paši sevi."

Paredzējums vēstī, ka Ziemeļamerika nodrošinās fizisko spēku ķermeni, Eiropa gādās par garīgumu — galvu, bet Dienvidamerika — par sirdi.

Optimistiski pieņēmumi.

Ir liecības arī par laika galu kādu mēs to saprotam domāšanas veida un dzīvesveida nāvi, pārtraucot agrāko attieksmi pret dabu un pasauli.

Inki uzskata, ka nākamajos gados mēs ieiesim Zelta laik​metā, miera periodā.

Pareģojumi stāsta arī par vētrainām pārmaiņām uz zemes un mūsu psihē, aplūkojot attiecības un dvēseliskumu.

Nākamās pachacuti lielās pārmaiņas ir jau sākušās. Pēc šī juceklīgā posma inki sola jauna cilvēka rašanos.

Noslēgumā Q'ero šamaņi papildina: Sekojiet savām pasu pēdām. Mācieties no upēm, no kokiem un klintīm. Godājiet Kristu, Budu, savus brāļus un māsas.

Godājiet savu Māti Zemi un Lielo Garu.

Godājiet sevi un visus radījumus.

Skatieties ar dvēseles acīm un ieraugiet galveno.

Trīs ārpuslaika civilizācijas katra no tām piedalījusies pasaules tapšanā, atrodoties tālu tādā nošķirtībā, it kā dzīvotu uz citas planētas. Un šīs senās civilizācijas, tāpat kā daudzas citas, kuras nevarēšu šeit pieminēt, noteikti ilgojās pēc dažādiem atklājumiem, ne tikai pēc ēdiena, drānām un jumta virs galvas: • vēlēdamās ticēt, ka pastāv kāds Spēks, kas ir stiprāks par cilvēkiem; • lūkojot izprast savas attiecības ar dabas pasauli visapkārt; • gribot noformulēt pareģojumus un pēc tam iekļaut tos savā kultūrā kā tās daļu, kā lielu bagātību nodot tālāk no paaudzes paaudzē.

Vēl aizraujošāk likās, ka šīs trīs ļoti atšķirīgās, nomaļās sabiedrības meklēja atbildes, pētot zemi, zvaigznes, upes, sauli, dvēseles. Atbilžu vietā radās pravietojumi, kas beidzās ar vienu un to pašu secinājumu: civilizācijas vienīgā iespēja saglabāt šo priekšrocību dzīvību uz šīs planētas ir pastāvīga, pazemīga, pielūgsmes pilna attieksme pašam pret savu garīgumu.

Trīs atšķirīgas kultūras un viens slēdziens.

Ar to pietiek, lai skubinātu mūs ticēt, ka visi pareģojumi nāk no viena un tā paša avota.

Paredzējumi un reliģija Bez ticības un ieražām mēs būtu pazuduši. Nav no svara, ka Dievs, lai kādā vārdā mēs Viņu sauktu, nekad nav mitējies paļauties uz mums. Ja mēs neatbildam ar to pašu, uzturot šo sakaru spēkā no savas puses, tad traģiski izšķiežam Dieva paļāvību mums, bet tā ir dāvana, kas dara iespējamu itin visu. Gluži tā, it kā jums kāds zvanītu, gribēdams paziņot, ka esat laimējis loterijā, bet nesekmīgi, jo jūs nepapūlaties nocelt klausuli.

Vai mēs to apzināmies vai ne, ticējumi ir dzinējspēks, kas noteic mūsu uzvedību, uzskatus, rīcību un darbības, lēmumus un izvēli. Tie ir būtiski mūsu identitātei, individualitātei un, vispirmām kārtām, mūsu dialogam garīgajā plānā, kur drošībā glabājas nesatricināmā apziņa par mūsu ģenētisko mūžīgumu.

Paražas ir viss, kas mums pieder. Un tie ir neatņemami dārgumi, kas nav apdraudami un iznīcināmi. Nav būtiski, kādus specifiskus vārdus, tēlus vai alegorijas izraugāmies, lai tos labāk izteiktu un nodotu tālāk tie raksturo mūs, tie padara katru no mums pilnīgi neatkārtojamu, jo ir mūsu un tikai mūsu un vieno mūs visus savas pastāvēšanas dziļumā un plašumā.

Lielākajās pasaules reliģijās, kurās izpaužam un liekam lietā savus ticējumus, ir pārāk daudz kopīga, lai tās varētu izturēties cita pret citu negodbijīgi. Mēs visi pielūdzam Augstāko Būtni, mīlošo Radītāju, kurš dāvā mums mūžīgo dzīvošanu. Un kopš pirmā mirkļa, kad mazie sekotāju pulciņi pieauga līdz miljoniem un atkal miljoniem, kas šodien piederīgi šīm izplatītajām ticībām, pravieši un pravietojumi bijuši svarīgi ikkatrā no tām.

Kristietība

Pastāv kārdinājums paziņot: "Lai redzētu, kādu lomu kristietības rītausmā spēlēja pravieši un pravietojumi, palasiet Svētos Rakstus Bībeli no 1. līdz 981. lappusei."

Es neesmu hipotētisku jautājumu piekritēja, piemēram: "Vai kristietība būtu kļuvusi par tik lielu spēku starp pasaules reliģijām bez praviešiem, kas nodrošināja Kristus gaidīšanu?" Viņa piedzimšana jaunavai, nesalīdzināmā dzīve, krustā sišana trīsdesmit triju gadu vecumā, augšāmcelšanās no mirušajiem, kas uz visiem laikiem mainīja pasauli, noteikti atrada ceļu uz cilvēku sirdīm un apziņu. Nav šaubu, ka dvēseles būtu meklējušas garīgumu, līdz atrastu Viņu. Taču pravieši sagatavoja mūs Viņa atnākšanai simtiem gadu pirms Viņa dzimšanas un minēja pazīšanas zīmes, lai mēs varētu atrast īsto virzienu Dieva noliktajā ceļa kartē tieši pie Viņa. Protams, es ticu, ka Kristus un kristietība bija neizbēgami, jo radās pēc Dieva plāna, kas nozīmē, ka arī pravieši un viņu pravietojumi bija neizbēgami. Šajā reizē jāpiebilst ik otrā vēsturiskā persona, notikums un veikums ir saistīti ar kristietību, tās rašanos un nostiprināšanos.

Dievs diez vai varētu atsaukties uz sagadīšanos vai nejaušību, kas palīdzēja nogādāt Viņa vēsti ļaudīm.

Bībeles Vecā Derība tapusi starplaikā no 1450. gada līdz 430. gadam pirms Kristus. Tajā praviešu netrūkst: Jāzeps, Mozus, Elis, Samuēls, Hozeja, Jesaja, Amoss, Ecekiēls, Jeremija, Nātāns, Ahija, Miha, Jona un Malāhija tie ir tikai nedaudzi, sākumam, jo nav iespējams iekļaut šajā darbā visus, kā ari viņu pareģojumus, lai dotu katram to godu, kāds tam pienākas. Turklāt es necentīšos to darīt arī tāpēc, ka šī grāmata nav paredzēta šādam nolūkam.

Pievērsišos tikai diviem Vecās Derības praviešiem, kuru pareģojumi bija sevišķi zīmīgi Kristus dzīvē un krustā sišanā, kas norisinājās simtiem gadu vēlākā nākotnē, un skar ari Viņa samierināšanos ar savu svētīto likteni.

Pravieti Dāvidu Israēlas ķēniņu apmēram no 1010. līdz 970. gadam pirms Kristus uzskata par autoru vairākiem no brīnišķīgākajiem psalmiem. Starp tiem minēts 22. — tas attēlo gaišredzīgas Kristus krustā sišanas ainas tik precīzi, ka tās nevar nepamanīt: Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?

Tu esi tik tālu no manis ar Savu palīdzību un nedzirdi manu saucienu vārdus!…

Uz Tevi cerēja mūsu tēvi, viņi cerēja, un Tu viņus izglābi.

Tevi viņi piesauca un tapa atpestīti, uz Tevi viņi cerēja un nepalika kaunā.

Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiets un laužu nievāts.

Visi, kas mani redz, nievā mani, savelk lūpas un krata galvu: "Lai nu viņš pārmet to Tam Kungam, lai Tas viņu izglābj, lai izrauj no bēdām, jo Tam jau uz viņu labs prāts"….

Ap mani sastājušies suņi, ļaundaru bars mani ielenc, manas rokas un kājas ir caururbtas.

Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku.

Tikai pēc vairākiem gadsimtiem Jēzus tika sists krustā un uzrakstīts Bībeles Jaunās Derības teksts — aptuveni no 45. līdz 95. gadam mūsu ērā. Viens no krustā sišanas aprakstiem Jaunās Derības Mateja evaņģelijā (27) vēsti: "Tad zemes pārvaldnieka karavīri ņēma Jēzu, veda to pārvaldnieka pili un sasauca ap Viņu visu pulku. Un tie novilka Viņam drēbes un apvilka Viņam purpura apmetni. Tie nopina ērkšķu vainagu un lika to Viņam galvā, un deva Viņam niedri labajā rokā, un locīja ceļus Viņa priekšā, Viņu apsmiedami, un sacīja: "Sveiks, Jūdu ķēniņ!" Un tie spļāva Viņam virsū, ņēma niedri un sita Viņam pa galvu. Un kad tie bija Viņu apsmējuši, tad tie novilka Viņam apmetni un apvilka Viņam paša drēbes un aizveda Viņu, lai sistu krustā…

Un tie sita Viņu krustā un izdalīja Viņa drēbes savā starpā, kauliņus mezdami. Un tie sēdēja tur un apsargāja Viņu. Un virs Viņa galvas tie pielika Viņa vainas uzrakstu: "Šis ir Jēzus, Jūdu ķēniņš". … Bet garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami, un sacīja: "Viņš gribēja noplēst Templi un to atkal uzcelt trijās dienās; palīdzi pats Sev, ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē." … Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī: "Ēli, Ēli, lamā zabahtani?" Tas ir: "Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?" Bet daži no tiem, kas tur stāvēja, kad tie to dzirdēja, sacīja: "Šis sauc Ēliju." … "Pagaidi, redzēsim, vai Ēlija nāks un glābs Viņu." Bet Jēzus atkal iekliedzās stiprā balsī un izlaida Savu garu."

Pravietis Jesaja, kura pareģojumi parādās Vecajā Derībā, dzimis Jeruzālemē, septiņsimt gadu pirms Kristus. Nav otra pravieša, kurš būtu citēts biežāk, kad Jēzus runājas ar saviem mācekļiem, un ir viegli noprast, kāpēc Jesajas pareģojumi par mesijas nākšanu tik dziļi atbalsojās Kristus un viņa sekotāju sirdīs.

Jesajas grāmatā Vecajā Derībā (7:14) lasāms: "Tādēļ tas Visuvarenais Kungs pats jums dos zīmi: "Redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls." (Tas nozīmē "Dievs ar mums".) Un Mateja evaņģelijā, Jaunajā De​rībā (1:18-21), atrodam: "Bet Jēzus Kristus piedzimšana notiks tā: kad Viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, notika, pirms tie nāca kopā, ka viņa kļuva grūta no Svētā Gara. Bet Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisns un negribēdams viņai darīt kaunu, raisījās viņu slepeni atstāt. Bet, viņam tā slepeni domājot, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās sapnī un sacīja: "Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs savu tau​tu no viņas grēkiem."

Un Jesajas gramata (53:3): Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām.

Un Jaunajā Derībā, Lūkas evaņģelijā, (23:13-17, 23) lasāms: "Un Pilāts, sasaucis augstos priesterus un virsniekus un ļaudis, tiem sacīja: "Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš ļaudis musinot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas, kādēļ jūs Viņu apsūdzat; un Hērods arī ne; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis, tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist."

Bet tie tam uzmācās ar lielu kliegšanu, pieprasīdami, ka Viņš taptu krustā sists, un viņu kliegšana guva virsroku."

Dziļa apbrīna un pielūgsme vijas cauri visai Jaunajai Derībai tur, kur ir runa par Jēzu un Viņa dievišķo vietu šajās norisēs.

Mateja evaņģelijā (5:17) savā lieliskajā Kalna sprediķī viņš saka: "Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai pra​viešus. Es neesmu nācis atmest, bet piepildīt."

Mateja evaņģelijā (26:53-56) vietā, kur Jēzu sagūsta apbruņoti kareivji, vecākie un augstākie priesteri, Viņš teicis: "Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? Bet kā tad raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt. Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pulku: "Kā pret slep​kavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām Mani gūstīt.

Ik dienas Es pie jums sēdēju Templi mācīdams, un jūs Mani neesat aiztikuši. Bet tas viss noticis, lai praviešu raksti piepildītos."

Nav iespējams citēt katru ikviena pravieša paredzējumu, kas saņemts kristietības un literatūras mantojumā, tāpat kā šķirt abus kristietības un pravietošanas jēdzienus. Tie savijušies kopā, to vēsturiskā rezonanse ir saistīta tāpat kā bija to kopīgajā svētīgajā sākotnē.

Jūdaisms

Saskaņā ar šo ticību pareģi ir daudz kas vairāk ne tikai ļaudis, kas spēj ieskatīties nākotnē. Tie vienmēr bijuši cilvēki, kurus Dievs izvēlējies, lai tie runātu Viņa vārdā, kā Viņa ziņneši skolotāji, kas mācībā kļuvuši tuvāki Dievam.

Dižākais no visiem jūdaisma praviešiem bija Mozus, kas atbrīvoja israēļus no faraona verdzības un aizveda uz Apsolīto zemi Kanaānu. Tas bija Mozus, kuru Dievs aicināja svētā Sīnaja kalna virsotnē, lai parādītu viņam svētās akmens plāksnītes ar desmit baušļiem. Jūdu ticība māca, ka Mozus redzējis vienkopus visu nākamo praviešu pareģojumus, tādējādi pārējie, kas sekoja, nav nekas vairāk tikai citāti no tā, ko Mozus jau iztirzājis.

Rakstu piemineklis Tora, saukta Torah Shebiksaiv, ir Dieva mācība jūdu tautai. Tā dalās trijās daļās: • Torah piecas grāmatas, ko Mozus saņēma no Dieva Sīnaja kalnā: Genesis, Exodus, Leviticus, Numeri, Deuteronomium.

• Nevi'im jeb Pravietojumi vēstījumi, ko pravieši saņē​muši no Dieva: Jozuas, Soģu, divas Samuēla, divas Ķēniņu, Jeremijas, Ecekiēla, un Jesajas grāmatas.

Trey Asar jeb Divpadsmit apvieno Hozejas, Joēla, Amosa, Obadjas, Jonas, Mihas, Nahūma, Habakuka, Cefanjas, Hagaja, Caharijas un un Malāhija rakstus.

• Kesuvim jeb Raksti tos sacerējuši pravieši vai devis Dievs, taču tie nav veltīti tikai paredzējumiem: Psalmi, Pamācības, ījaba grāmata, Augstā dziesma, Rutes grāmata, Raudu dziesmas, Zālamans Mācītājs, Esteres grāmata, Daniēla, Nehēmijas un divas Laiku grāmatas.

Talmūds /oti vienkāršojot ir jūdaisma likumu krājums, kas pamāca, kā dažādos apstākļos lietot Toras nosacījumus. Ja ticam Talmūdam, tad praviešu ir divreiz vairāk nekā to cilvēku, kas aizbēga no Ēģiptes.

Taču pierakstīti ir vienīgi tie pareģojumi, kas skāra nākamās paaudzes un tādu ir piecdesmit pieci. No šiem gaišreģiem četrdesmit astoņi vīrieši un septiņas sievietes. Šīs pareģes Talmūds nosauc vārdos — tās ir: Sāra, Mirjama, Debora, Hanna, Abīgaila, Hulda un Estere. Praviete Sāra bija tik ļoti cienīta, ka viņas spējas cilvēki uzkatīja par iespaidīgākām nekā tās, kas piemita viņas vīram pravietim Ābrahāmam.

Esmu augusi katoļu, luterāņu, prezbiteriešu un jūdu mājā. Esmu droša, ka šī izcelsme iesējusi tādus graudus, kuri dīgstot rosinājuši manu interesi par reliģijām, kas turpinās visa mūža garumā. Un es dziļi cienu katru par to gan vienkāršo, gan sarežģīto veidu, kādā tās slavina Dievu. Tomēr ja man būtu jāuzsver viena no šīm ietekmēm, es teiktu: ar savu bijību pret senākajām zināšanām, dievinot praviešus un viņu iespaidu uz šo pasauli, es izvēlētos jūdaismu.

Islāms Islāms nozīmē pilnīgu padevību un paklausību Dievam, sauktam par Allāhu. Šai ticībai piederīgos dēvē par musulmaņiem, viņi tic vienam vienīgajam Dievam, mūsu Radītājam visuvarenajam, visu zinošajam, visžēlīgajam, augstākajam, taisnīgajam Valdniekam. Dievs tas ir, Allāhs, sūta savus vēstnešus vadīt cilvēci, bet pēdējais no šiem praviešiem un gribas paudējiem bijis Muhameds. Tāpat kā pārējie musulmaņu pravieši, Muhameds uzskatīts par cilvēku, nevis dievības daļu. Musulmaņi nekad nerunā par Muhamedu kā par Allāhu. Jo Allāhs ir Dievs, neviens cits Visumā, vienīgi Viņš ir pielūgsmes vērts.

Muhameds dzimis Mekā (Makkah, Mecca), tagadējā Saūda Arābijā, mūsu ēras 570. gadā. Zēns agri kļuva bārenis, tāpēc viņu audzināja tēvocis Abū Talibs, un jau zēnībā viņu uzteica par gudrību, godīgumu, laipnību un patiesīgumu. Muhamedam piemita spējas izšķirt strīdus, un kādā šādā reizē viņš sastapa atraitni, vārdā Hatidža, kuru apprecēja, un viņa ietekme un cieņa Mekā turpināja augt.

Tā kā Muhameds sabiedrībā nejutās gluži patīkami, tad laiku pa laikam meditēja alā, kas atrodas Mekas tuvumā. Kad kļuva četrdesmit gadu vecs, vienā tādā nošķirtības reizē viņam parādījās eņģelis Džabraīls (Gabriēls) un nodeva vēsti tā sākās atklāsmes, kas nāca no Dieva un turpinājās divdesmit trīs gadus. Pirmā atklāsme bija: Dīgsts Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā!

(1) Lasi! Tava Kunga vārdā! Viņa, kurš radījis, (2) radījis cilvēku no dīgsta, kas aizmeties!

(3) Lasi! Jo tavs Kungs ir visdāsnākais, — (4) Viņš iemācīja rakstīt ar niedres spalvu, (5) Viņš iemācīja cilvēkam, ko tas nezināja! Šie divdesmit trīs atklāsmju gadi, ko Muhamedam dāvāja Dievs, sūtīdams eņģeli Gabriēlu (Džabrallu), kļuva par Korāna (Qur'an) islāmticīgo svētās grāmatas un brīnumu avotu.

Muhameds nomira sešdesmit trīs gadu vecumā. Kopš viņa nāves vēl nebija pagājuši simt gadi, kad islāms jau bija izplatījies Eiropā un caur Āziju nonācis pat tik tālos Austrumos kā Ķīna. Musulmaņi ciena un godā Muhamedu kā Dieva vēstnesi un pravieti, bet atkal jāpaskaidro, ka pielūgsme pienākas vienīgi Dievam.

Viens no slavenākajiem islāma pravietojumiem ir "Pastarās Zīmes" musulmaņu Apokalipses versija, kas aprakstīta dažādās Korāna sūrās un citos svētajos tekstos.

Līdzcietīgā, Žēlsirdīgā Dieva vārdā!

(1) Vai būsi dzirdējis stāstu par Nestundu, kas uzkritis?

(1) Tai dienā dažiem vaigs lejup slīgs, (2) tie apgurs, tie nīks, (3) tie cepsies svelošās ugunis, (4) no verdoša avota dzirdīs tos, (5) nebūs tiem citas ēsmas, kā no dzelkšņu krūma, (6) kas ne baro, nedz remdē badu. (atdzejojis U. Bērziņš) Svētajos tekstos vēstīts: Zeme iebrukšot austrumos un rietumos, migla un dūmi klās debesis četrdesmit dienas, neticīgie kritīs apzināti, bet musulmaņi saslims (sāksies saaukstēšanās), tad debesis noskaidrosies, dūmaka būs trīs nakšu garumā, tas notiks islāma kalendāra pēdējā mēnesi pēc upurēšanas svētkiem, radot lielu satraukumu cilvēku starpā, pēc nakts, kas ilgs trīs naktis, nākamajā rītā saule ausis rietumos, cilvēku nožēla netiks pieņemta, paies diena, un Zvērs brīnumaini celsies no zemes no kalna Mekā, radot plaisas augsnē. Zvērs spēs runāt ar ļaudīm un iezīmēt viņu sejas, liekot ticīgo sejām spīdēt,

bet neticīgo satumst. Vējš no dienvidiem radīs brūces musulmaņu padusēs, un tie mirs. Mekas centrs, kur glabājas svētais Melnais Akmens, ko Ābrahāmam iedeva eņģelis Džabraīls, tiks izpostīts, to izdarīs afrikāņi, kas nebūs musulmaņi. Bezdievība izplatīsies, svētceļošana uz Meku pierims, Korāns būs izskausts no cilvēku sirdīm, kad pēc valdnieka nāves būs aizritējuši trīsdesmit gadi. Uguns sekos ļaudīm uz Sīriju, pēc tam apstāsies. Pēc dažiem gadiem islāms atdzims ar bazūnes skaņām. Gads nav zināms nevienam.

Islāms māca tāpēc, ka Bībele un Tora ir dievišķas atklāsmes, kuras Dievs sūtījis cienījamiem praviešiem, kristieši un jūdi ir pelnījuši musulmaņu godbijību un atbalstu. Tāpat arī budisti un hinduisti vēlākajos gados, kad musulmaņi iekaroja daļu Indijas, viņi saprata, ka patiesībā budisti un hinduisti nebūt nav elku pielūdzēji. īstenībā musulmaņiem allaž bijusi izteikta godbijība pret Jēzu, tie nav pieminējuši Viņa vārdu, nepiebilstot: "Miers ar Viņu". Un tā ir cieņas zīme. Korāns stāsta par Kristus bezvainīgo dzimšanu, iepazīstina ar paveiktajiem brīnumiem un vēstī par vēlreizējo atnākšanu.

Pats Muhameds teicis: "Tas, kurš tic, ka nav cita Dieva, vienīgi Allāhs, un Muhameds ir Viņa pravietis, ka Jēzus ir Viņa kalps un Dieva vēsts nesējs, ka Viņš iedvesis savu garu Marijai, ka pastāv gan Paradīze, gan elle, nokļūs pie Dieva debesīs."

Cieņa pret citām reliģijām, ne tikai pret savējo ir kaut kas tāds, kas būtu jāapgūst. Vai jums tā nešķiet?

Ak jā, gan tas, gan vēl kaut kas visbiežāk piesauktais vārds islāmā ir "miers".

Budisms Pirms vairāk nekā divdesmit pieciem tūkstošiem gadu Ziemeļindijā piedzima kāds bērns, vārdā Sidhartha Gautama. Viņam bija lemts kļūt par Budu Šakjamuni "Apgaismoto". Un divdesmit pirmā gadsimta sākumā 665 miljoni cilvēku visā pasaulē ir uzticīgi Būdas sekotāji, kas piekopj šo reliģiju un dzīvesveidu. Budistu prakses stili ir atšķirīgi, taču pamatā tie ir vienkārši, lai gan, protams, pastāv arī ļoti sarežģīti, bet visi bal​stās uz vieniem un tiem pašiem principiem un mācību.

Valdniece Maija ķēniņa Šudhodana sieva kādu nakti redzējusi sapnī skaistu baltu ziloni, kas metis līkumus un no labās puses iegājis viņā. Gudrie bramini tulkojuši to kā zīmi, ka pārim piedzims dižens dēls. Ja tas palikšot pilī, tad kļūšot labs valdnieks. Ja atraidīšot šādu mantojumu, tad būšot Buda Apgaismotais.

Bērns piedzima un to nosauca par Sidharthu, kas nozīmē: "Visas vēlēšanās piepildītas." Māte nomira, kad pēc viņa piedzimšanas bija aizritējušas septiņas dienas, un zēnu ar mīlestibti audzināja mātes māsa, kuru valdnieks vēlāk apprecēja. Sidhartha sekmīgi mācījās un bija spēcīgs stiprs, apburošs, skaists, vērīgs un līdzcietīgs. Valdnieks, kurš atcerējās viedo vīru vārdus par aiziešanu no pils, nevēlēdamies zaudēt dēlu, nokārtoja dzīvi tā, ka jauneklim nekā netrūka bija pieejams it viss. Pilij apkārt tēvs lika uzcelt augstas, labi apsargātas sienas un pavēlēja, lai dēlam nebūtu iespējas sastapties ar kaut ko tādu, kas traucētu nevainojamo nošķirtību. Viņam nemūžam nevajadzēja redzēt smagi slimos, vecos, mirstošos. Un nekādus klīstošus svētos vīrus! Trīspadsmit gadu vecumā viņš apprecēja daiļo princesi Jasodharu un dzīvoja laimīgi, pavadot galmā otrus trīspadsmit gadus. Tomēr drīz juta, ka viss nav gluži kārtībā. Un, jo vairāk staigāja gar nocietinātajiem mūriem, jo biežāk uzmācās domas, ka jāredz, kas atrodas aiz tiem.

Beidzot viņš izkļuva ārpusē. Un ieraudzīja slimos, mirstošos, jau mirušos un bada cietējus šie skati viņu satrieca. Bija gan paskaidrots, ka dzīvība un nāve ir nebeidzams cikls, kuru var apstādināt vienīgi tad, jo izdotos kaut kā izvairīties no mūžīgās atdzimšanas slazda — tādi ir indiešu uzskati. Sidharthu mocīja atskārsme par traģisko neizbēgamību nākšanu pasaulē, bēdām, trūkumu, slimībām, viņš nerada mieru, līdz pēdējā iziešanas reizē ieraudzīja kādu, ko nebija agrāk redzējis mazu vīriņu basām kājām un noskūtu galvu, tērpušos vienkāršās, dzeltenās drānās, turam rokā ubaga trauku, kurā mest naudu. Vīra rāmā seja staroja mierā un lepnumā. Pavadonis Sidhartham paskaidroja, ka šis vīrs ir mūks garīgs cilvēks, kurš atradis laimi šķistā, vien​kāršā dzīvē, padevībā un meditācijās, kas atbrīvo no ciešanām.

Jauneklis pieņēma lēmumu, kas kļuva pazīstams ar nosaukumu "Lielā Atsacīšanās", atstādams mīļoto sievu, jaunpiedzimušo dēlu, tēvu un pamāti, savu karalisko mantojumu neskaitāmās bagātības un greznību.

Un divdesmit deviņu gadu vecumā devās projām, lai meklētu iespēju izbeigt ciešanu un atdzimšanu ciklu un kaut kā palīdzēt pasaulei. Pēc sešiem gadiem, kas bija pavadīti sāpēs un bargās pašmocībās, atsakoties no visa, kamēr apkārt bija tādi cilvēki, kuri jutās gandarīti, jo viņš liedza sev pat sīkāko mierinājumu, princis nolēma, ka izmocīts, izmērdēts un slikti barots ķermenis diez vai ir piemērots veselīgam, skaidram, apgaismotam prātam un garam.

Un atsāka ēst, atgūdams spēku un fizisko spirgtumu. Līdzgaitnieki viņu pameta, jo bija pārliecināti, ka viņš neievēro pašdisciplīnu. Savā trīsdesmit piektajā dzimšanas dienā šis vīrs vienatnē klīda pa skaistu mežu, un kāda sieviete viņam pasniedza trauku ar rīsiem un pienu.

"Godājamais," viņa teica, "lai kas jūs būtu, dievs vai cilvēks pieņemiet šo ziedojumu. Kaut jūs sasniegtu to, ko meklējat!"

Tajā pašā dienā viņš mežā satika zemkopi, kurš piedāvāja svaigi pļautu zāli pagalvim. Sidhartha nolika to kupla vīģes loka pakājē, ko vēlāk iedēvēja par Bodhi "Apgaismības koku", un apcerēja savu dzīvi, kas gandrīz bija beigusies miesas mērdēšanas un pārmērīgās atteikšanās dēļ.

Sēdēdams zem koka, viņš nozvērējās: "Pat tad, ja mana āda, nervi un asinis izžūtu, es nepametīšu šo vietu, līdz būšu izpratis Augstāko Apgaismību!"

Reiz, būdams vēl zēns, Sidhartha jau bija sēdējis viens pats zem koka aršanas svētku laikā. Sēdējis nekustīgi, kājas sakrustojis, acis aizvēris, koncentrēdamies, brīvi ieelpodams un izelpodams, un juties svētlaimīgs. Viņš nebija aizmirsis šo mierpilno gara vingrinājumu un šajā dienā zem vīģes koka to atkārtoja.

Prātu plosīja šaubas, bailes, atmiņas, ilgas un kārdinājumi. Tie traucēja rast risinājumus, ko viņš, tur sēdēdams, meklēja, kamēr augšā trakoja negaiss: vētra nerimās cauru nakti, mēģinot iebiedēt Sidharthu un aizkavēt viņa lēmumu. Taču valdniekdēls sēdēja pilnīgā mierā apskaidroti meditējot. Visbeidzot, viņš lūdza, lai pati Māte Zeme atklātu ši ceļa mērķi. Princis izstiepa labo roku un pieskārās augsnei tā sadrebēja, notrīsēja un nodunēja: "Es, Zeme, sniedzu tev liecību!"

Un naktī dažādās meditācijas stadijās viņš sāka apjēgt, kā rodas gara tumsība un kā to iznīdēt, lai tā nekad vairs neatdzimtu. Viņš iznīdēja garīgās neziņas pagātni, tagadni un nākotni. Maldi beidzot atkāpās, atdodot vietu pilnīgai skaidrībai, un princis izprata "lietas tādas, kādas tās ir."

Kad atkal uzausa gaisma, Sidhartha bija kļuvis par Budu Šakjamuni Apskaidroto, un uzsvēra četras Augstākās Patie​sības, uz kurām pamatojas budisms: • ciešanas ir vispārējas, no tām izvairīties nav iespējams, • sāpju tiešākais cēlonis ir vēlmes, • ir ceļš, kas ved prom no ciešanām brīvībā, • un tas ir astoņreiz ejams ceļš.

Un šis astoņreiz ejamais ceļš ir: • pareizi (līdzsvaroti) uzskati vai izpratne, • pareizs mērķis, • pareiza runa, • pareiza rīcība, • pareizs dzīvesveids, • pareiza piepūle un slodze, • pareiza domāšana, • pareiza koncentrēšanās.

Dzīves laikā Buda sekoja šiem principiem, izplatīdams savu mācību un gūdams lielu cieņu visā zemē. Viņš atgriezās pie tēva, audžumātes, sievas un dēla, apgaismodams arī tos un visus savus mācekļus.

Kad Buda mira, viņš bija astoņdesmit gadu vecs. Ap viedo pulcējās skolotāji, kas mācījušies no viņa, un nesa apgūto mācību tautā. Viņš neiecēla sev pēcteci. Seni teksti stāsta, ka tad, kad Buda iegājis pēdējā meditācijas svētlaimes stadijā un izdzisis, koki visapkārt uzziedējuši, lai gan gadalaiks tam nav bijis piemērots, un kaisījuši smaržīgus ziedus pār viņa ķermeni, parādot pēdējo godu.

Budisms ir aktiva, pašpietiekama reliģija un šī, tik būtiskā aspekta iedvesmotājs ir paša Būdas dzīve. Apgaismība bija viņa mērķtiecīgo pūļu rezultāts. Un budistiem māca, ka tas attiecas uz visiem: apgaismības dziļums un tās labvēlīgā ietekme ir saistīta ar katra indivīda atbildību un centību. Ja jūsu dzīvē kaut kā trūkst, neskatieties uz Budu vai apkārtējiem ļaudīm. Ielūkojieties sevī. Šie raksti apokopo paredzējumus par nākamo Budu, kuram vēl jānāk. Patlaban viņš dzīvojot debesīs (Tutshita) nākamā inkarnācija būšot pēdējā. Viņa vārds, kā rakstos teikts, būšot Maitreja "Labākais cilvēks".

Viņa balss skanēšot debešķīgi, tā būšot dzirdama tālu, bet viņa ādai būšot zeltaina nokrāsa. No ķermeņa izstarošot spoža gaisma, krūškurvis būšot plats, locekļi labi veidoti, acis kā lotosa ziedlapas.

Augums būšot garš, pleci izriezti, viņam sekošot astoņdesmit četri tūkstoši cilvēku, kuriem svētais mācīšot mantras. Kopā ar tiem viņš kādu dienu došoties klejojumos bez pajumtes. Un zem Pūķkoka atradīšot apgaismību: tā zari sliešoties augstu gaisā, lapotne kuplošot tālu. Zem tās Maitreja labākais no ļaudīm gūšot apskaidrību. Tas notikšot tajā pašā laikā, kad viņš būšot devies klejojumos. Tad

visaugstākais gudrais izskaidrošot četras Patiesības, jo viņš redzēšot ticīgu paaudzi, kas gatava uzklausīt.

Un tie, kuri likšot vērā Dharmu (līdzekli, kā pasargāt sevi no muļķības), gūšot labumu. Viņi pulcēšoties parkā, kas būšot skaistām puķēm bagāts un pletīšoties jūdzēm tālu. Maitrejas vadībā simti un tūkstoši cilvēku sākšot reliģisku, šķistu dzīvi.

Hinduisms Trešā lielākā pasaules reliģija ir hinduisms. Pastāv uzskats, ka tās piekritēju ir 750 miljoni. Tā dziļi iesakņojusies Ziemeļindijā, bet nostāsti par to, kā un kad tas noticis, vēl joprojām izraisa strīdus. Viena versija ka hinduisms radies laikā starp 4000. un 2200. gadu pirms Kristus to indoeiropiešu iekarotāju ietekmē, kuru reliģija bija vēdisms. Otra ir tāda, ka indoeiropiešu iebrukums varbūt nemaz nav noticis, bet hinduistu reliģiskie teksti radušies kā vēdiskās kultūras elements, jo tā tur jau bijusi.

Tomēr nebūs nekādu domstarpību par faktu, ka šī senā ticība atšķirībā no tām, kuras jau apspriedām, nav cēlusies viena vai vairāku skolotāju un praviešu ietekmē, ari ne kādu ārkārtēju notikumu rezultātā.

Spriežot pēc hinduisma svētajiem tekstiem, šī reliģija ir attīstījusies evolūcijas ceļā, lai gan rakstus var aplūkot ari šaurākā kontekstā. Minētie teksti aptver arī Vēdas četrus sējumus ar seno indiešu himnām un rituāliem, kas iemūžināti rakstos ap 600. gadu pirms Kristus, un Upanišadas, kas apkopo vēdiskās filozofijas uzskatus un ir pierakstītas starp 800. un 400. gadu pirms Kristus.

Hinduisms atzīst vienu augstāko Dievu jeb "brahmanu" dievišķo garu, kas saplūst ar Visumu un tajā pašā laikā pārsniedz tā robežas. Mēdz uzskatīt, ka brahmans ir trīs atsevišķas būtnes.

• Brahma Radītājs, kas nemitīgi veido jaunas realitātes.

• Višnu vai Krišna Sargātājs, visu radījumu atbalstītājs un saglabātājs. Kad mūžīgā kārtība ir apdraudēta, Višnu do​das uz Zemi kādā no desmit inkarnācijām, ko izvēlas.

• Šiva iznīcinātājs.

Indietis tic, ka viss nāk no nekā un iet atpakaļ uz neko, un tā ciklu pēc cikla. Tādējādi Brahma rada Visumu, Višnu par to rūpējas, bet Šiva to iznīcina, lai Brahma varētu sākt visu no jauna. Cikli ir ļoti gari.

Tagadējā hindu filozofija uzskata, ka Visumam ir atlikuši aptuveni 427 000 gadu, tad tas beigsies, un viss sāksies no gala.

Hinduisti virza dzīvi pretī "četriem mērķiem". Trīs no tiem paredzēti pravritti cilvēkiem, kuri ir pasaulē: • dharma: patiesīgums reliģiskajā dzīvē.

• artha: ekonomiskā veiksme un materiālā labklājība.

• kama: rast juteklisko, seksuālo un mentālo iepriecinājumu.

Ceturtais mērķis ir domāts nivrittitiem, kas atteikušies no pasaules: • moksa: atbrīvošanās no samsāras nebeidzami atkārtotajiem karmas cikliem, kas minēti hindu mūžības un reinkarnācijas interpretācijās.

Hindu ticība turas pie priekšstata, ka mūsu ķermeņi mirst, bet dvēseles ir mūžīgas. Kad gars pēc nāves atstāj miesu, tas atrod sev citu ķermeni. Un nākamais var būt cilvēka vai jebkuras citas radības tas atkarīgs no iepriekšējā veidolā pavadītā mūža. Dzimšanas-dzīves-nāves-atdzimšanas cikls saucas samsāra. Pēc hindu definīcijas, karma ir tīkls, ko veido personas labie un sliktie darbi dzīves laikā. Viena mūža karma noteic, kāda būs nākamā: vai jūs atdzimsit augstākā līmenī, varbūt kā veiksmīgāks, bagātāks vai slavenāks, vai arī kā smagi sakropļots cilvēks, pat nenozīmīgākais dzīvnieks. Taču ar priekšzīmīgu rīcību, domām un pilnīgu padevību Dievam dvēsele var izkļūt no sam​sāras un gūt īstenu apgaismību.

Hinduistiem augstākais mērķis nav nekādā sakarā ar debesīm, nedz arī statusu vai ticības brāļu pielūgsmi. Tas gluži vienkārši nozīmē — pašaizliedzīgi kalpot Dievam, lai izteiktu sevi visbrīnišķīgākajā, tīrākajā un piemērotākajā veidā.

Tā kā hinduisms ir tik sena reliģija, tam ir daudz virzienu, atšķirību paradumos, tradīcijās un detaļās.

Tomēr dažā ziņā viņi līdzinās arī katoļiem, luterāņiem, metodistiem un citiem kristiešiem. Hindu sektas savstarpēji ir ļoti iecietīgas, un tāpat izturas pret pārējām reliģijām, jo tic, ka ir daudzi ceļi, kas ved pie viena tā paša visuspēcīgā Dieva.

Hindu Purānas, kas tapušas, savijot kopā mitoloģiju un vēsturi, aptver arī veselu rindu indiešu

pareģojumu. Atstāju tos noslēgumam, jo man ir tāda sajūta, ka vairākus derētu pārlasīt ne reizi vien.

• Apokalipse hinduistiem ir dabiskais pasaules gals cetur​tajā Kālī (Tumsas un Juku) laikmetā.

• Tā ir tikai viena no bojāeju sērijas, un katra no tām iezīmē viena cikla beigas un nākamā rašanos.

Centrālais tēls šajā stāstā ir Višnu, Dievs sargātājs, kura patība uzsūc pasauli, lai to atdzemdinātu no jauna.

• Višnu arvien ir glābis cilvēci daudzos gadījumos simboliski parādoties atpestītāja lomā dažādās formās. Raksti liecina, ka Viņš drīz uzradīšoties atkal balta zirga Kalkī veidolā. Un viņa uzdevums būšot — tagadējās pasaules sagraušana, lai aizvestu cilvēkus citā, augstākā plānā.

• Visi valdnieki, kas Kālī laikmetā valda uz zemes, ir slepeni alkatīgi, dusmās neganti, ar prieku melo un rīko​jas negodīgi, izraisot sieviešu, bērnu un dzīvnieku nāvi, ir gatavi pievākt svešu īpašumu. Viņu raksturs lielākoties ir viltīgs, tie ātri tiek pie varas un drīz krīt.

• Viņu mūžs būs īss, godkāres un alkatības pilns, bet tikumības maz. Cilvēki pieņems svešus paradumus un pārkāps paši savus likumus. Nedisciplinētos barbarus atbalstīs valdītāji, taču, tā kā tie turpinās dzīvot perversi, viņus iznīcinās.

• Dharma (mūžīgā kārtība, taisnīgums) Kālī laikmetā novājinās. Ļaudis grēko domās, runās un darbībās.

• Ķildas, sērgas, nāvējošas slimības, bads, sausums un posts. Liecībām un pierādījumiem nevarēs uzticēties. Kālī laik​metā nav palikuši nekādi kritēriji.

• Cilvēki kļūst nabadzīgāki, nespēcīgāki un trulāki.

• Tie maitāsies, niknosies, grēkos, kļūs viltīgi un mantkāri.

• Nelāga godkāre, slikta izglītība, apšaubāmi darbi un zema samaksa uzurdīs bailes.

• Kopumā ļaudis kļūs alkatīgi un neuzticami.

• Daudzi sudras (bezdievji) kļūs par valdniekiem, parādīsies neskaitāmi ķeceri.

• Radīsies dažādas sektas sanjasini (paaugstinātie, guru) tērpsies sarkani krāsotās drānas.

• Daudzi apgalvos, ka tiem ir augstākās zināšanas, tādējādi viegli nopelnīdami sev iztiku.

• Kālī laikmetā būs daudz viltus reliģiju.

• Indiju apdraudēs atkārtotas katastrofas, mūži būs īsi, izplatīsies slimības.

• Visi jutīsies nožēlojami, ļaujoties netikumiem un Tamoguna (apātijai, nekustībai).

• Zemi vērtēs tikai kā minerālu avotu.

• Diženumu noteiks vienīgi nauda.

• Vara noteiks, kas ir tikums, kas netikums.

• Vienīgais pamatojums laulībai būs kopīgie prieki.

• Liksies, ka sieviete radīta tikai baudkārei.

• Strīdos uzvarēs nepatiesība.

• Zeme būs tur, kur nebūs ūdens.

• Vērtību noteiks vienīgi uzkrājumi.

• Par labu uzvedību spriedis pēc īpašuma, un vienīgais bez​darba cēlonis būs vājības.

• Nekaunība un augstprātība nozīmēs to pašu, ko izglītība.

• Godīgi būs tikai tie, kas nebūs bagāti.

• Par tīrības pazīmi uzskatīs nomazgāšanos vannā, bet vie​nīgais tikums būs žēlsirdība.

• Nolaupīšana būs pielīdzināta laulībai.

• Statusu garantēs labas drēbes.

• Jebkuru grūti sasniedzamu ūdenskrātuvi uzskatīs par svētceļojumu vietu.

• Pretenziju uz dižumu uztvers par tā pierādījumu, un vareni vīri ar daudzām dziļām vainām valdīs pār visām šķirām pasaulē.

• Savu ārkārtīgi mantkārīgo vadoņu apspiesti, ļaudis slēpsies ieplakās starp kalniem, kur atradīs medu, augļus, saknes, putnus, puķes un visu pārējo.

• Ciešot no aukstuma, vēja, svelmes un lietiem, cilvēki tērpsies koku mizās un lapās.

• Neviens nedzīvos ilgāk par divdesmit trim gadiem.

• Tādējādi Kālī laikmetā cilvēce iznīks.

Otrā nodaļa Kas ir pravietis? nezinu, vai tur bija vainīgs mans raižpilnais prāts vai kaut kas cits, bet tajā pēcpusdienā, kad sēdēju pie galda un gatavoju pastu nosūtīšanai, kaut kas mani iztraucēja. Pavēros augšup un ieraudzīju sev pretī stāvam ļoti skaistu sievieti. Tas bija pamatīgs pārsteigums, jo agrāk stingri piekodināju mani netraucēt, un pagāja labs brītiņš, līdz atradu vārdus, lai apprasītos par apmeklējuma iemeslu. Vaicāju reizi, divas, trīs un pat četras, bet nesaņēmu no šīs noslēpumainās viešņas atbildi. Viņa tikai skatījās. Šajā laiksprīdī mani pārņēma savādas sajūtas. Gribēju piecelties, bet šīs būtnes acis neļāva man pakustēties. Vēlreiz mēģināju viņu uzrunāt, taču mēle neklausīja, it kā būtu paralizēta.

Kāda ietekme noslēpumaina, spēcīga, neuzvarama bija mani pārņēmusi savā varā. Viss, ko varēju darīt, bija stingi blenzt savā nepazīstamajā viešņā. Pamazām apkārtējā gaisotne itin kā pildījās ar emocijām un iemirdzējās.

Likās, ka viss ap mani atkāpjas, kļūst neskaidrāks, tomēr saredzams labāk nekā agrāk. Es sāku justies kā mirstošs cilvēks tā, kā agrāk iztēlojos sairšanu. Es nedomāju, neprātoju, nekustējos nekas nebija iespējams. Apzinājos, ka truli blenžu uz ienācēju.

Drīz saklausīju balsi sakām: "Republikas dēls, skaties un mācies!" Tajā pašā brīdī apmeklētāja izstiepa roku uz austrumu pusi. Tagad pamanīju iztālēm ceļamies biezu, baltu miglu — slāni pēc slāņa. Tā pamazām izklīda, un es ieraudzīju savādu ainu. Acu priekšā gulēja plašs līdzenums, uz kura bija aplūkojamas visas pasaules valstis, Eiropa, Āzija, Āfrika un Amerika. Pamanīju starp Eiropu un Ameriku skalojamies Atlantijas okeānu, bet starp Āziju un Ameriku Kluso okeānu.

"Republikas dēls!" sacīja tā pati noslēpumainā balss. "Skaties un mācies!" Šajā mirklī ievēroju tumšu ēnu tādu kā eņģeli, kas stāvēja gaisā starp Eiropu un Ameriku. Tas ar plaukstām smēla ūdeni no okeāna un ar labo roku izlēja to pār Ameriku, bet ar kreiso pār Eiropu. Tālāk no šiem kontinentiem sāka celties mākoņi, kas okeāna vidū savienojās. Uz mirkli viss palika mierīgi, un tad lēnām sāka slīdēt uz rietumiem, līdz tumšās krokas ietina arī Ameriku. Ik pa laikam uzplaiksnīja asi zibeņi, es dzirdēju vaidus un Amerikas ļaužu kliedzienus.

Un eņģelis otrreiz iesmēla ūdeni no okeāna un atkal to izlēja. Tad tumšais mākonis aizslīdēja atpakaļ uz okeānu, noslīkdams bangojošajos viļņos, nozūdot skatienam. Trešajā reizē es dzirdēju noslēpumainu balsi sakām: "Republikas dēls, skaties un mācies!" Es palūkojos uz Amerikas pusi un ieraudzīju ciematus, pilsētas un metropoles — tās iezīmējās cita pēc citas, no Atlantijas līdz Klusajam okeānam.

Un atkal dzirdēju neizprotamo balsi sakām: "Republikas dēls, gadsimta beigas ir pienākušas skaties un mācies!" Pēc tam tumšais ēnu eņģelis pagrieza seju uz dienvidiem, un no Āfrikas es redzēju tuvojamies mūsu zemei ļaunu vēstošu rēgu. Tas pacēlās pāri ik pilsētai un ciematam. Iedzīvotāji metās cīņā cits ar citu. Es turpināju lūkoties turp un saskatīju spožu eņģeli, kam galvā mirdzēja gaismas kronis, uz kura bija rakstīts vārds "Vienotība". Viņš nesa Amerikas karogu, ko iesprauda starp sadalīto nāciju, teikdams: "Atcerieties, ka esat brāļi!" Topašbrīd cilvēki nolika ieročus, kļuva draugi un vienojās ap savu karogu.

Un atkal dzirdēju noslēpumaino balsi sakām: "Republikas dēls, skaties un mācies!" Tad tumšais, ēnainais eņģelis pacēla pie mutes bazūni un trīsreiz iepūta tajā. Pasmēlis ūdeni no okeāna, izlēja pār Eiropu, Āziju un Āfriku. Tad manas acis ieraudzīja biedējošu ainu: no katra kontinenta cēlās biezs, melns mākonis un tie savienojās. Cauri tumšajai tūcei spīdēja sarkana gaisma, es pamanīju apbruņotu vīru rindas tie kustējās līdz ar mākoni, soļodami pa zemi un kuģodami pa jūru uz Ameriku. Mūsu valsts ietinās šajās tūcēs. Es redzēju lielās armijas postām visu zemi, dedzinām tos ciematus un pilsētas, ko biju vērojis dzimstam. Manas ausis saklausīja lielgabalu dārdus, zobenu šķindu, kliedzienus un bļāvienus, miljoniem saķeroties nāves cīniņā, un es atkal dzirdēju noslēpumaino balsi sakām: "Republikas dēls, skaties un mācies!" Kad balss apklusa, tumšais, ēnainais eņģelis cēla bazūni pie mutes un pūta to gari un biedējoši.

Tajā pašā mirklī gluži kā tūkstošiem sauļu no augšas atspīdēja gaisma un caursita melno mākoni, kas

ietina Ameriku, izkliedēdama to. Tajā pašā brīdī eņģelis, kuram galvā spīdēja kronis ar uzrakstu "Vienotība", ar karogu vienā un zobenu otrā rokā nokāpa no debesīm kopā ar baltu garu leģioniem. Tie tūlīt pievienojās Amerikas cilvēkiem, kas jau bija gandrīz uzveikti, taču tagad saņēmās, sadūšojās, saslēdza pajukušās rindas un atkal metās kaujā.

Un biedējošajā cīņas troksnī es dzirdēju noslēpumaino balsi sakām: "Republikas dēls, skaties un mācies!" Kad balss apklusa, ēnainais eņģelis pēdējoreiz iesmēla ūdeni no okeāna un izlēja to pār Ameriku. Vienā mirklī tumšais mākonis aizvēlās atpakaļ kopā ar armijām, atstājot uzvaru iedzīvotājiem!

Tad es atkal redzēju ciematus, pilsētas un metropoles atkopjamies turpat, kur agrāk, kamēr spožais eņģelis iesprauda zilo karogu srarp ļaudīm un iesaucās pilnā balsi: "Zvaigznes paliks debesis, tās sūtīs rasu lejup uz zemi, un tikpat ilgi turpināsies kopība!" Viņš noņēma no galvas kroni ar vārdu "Vienotība" un nolika to uz karoga, bet cilvēki krita ceļos un sacīja: "Amen."

Aina pamazām sāka izbālēt un izklīst, un beidzot neredzēju vairs neko citu, tikai cirtainas tvaiku grīstes, kas cēlās augšup, gluži tā kā pirmajā reizē. Tās ari pazuda. Es pieķēru sevi atkal raugoties pēc mistiskās viešņas, kas tādā pašā balsi kā agrāk — sacīja: "Republikas dēls, tas, ko jūs vērojāt, ir saprotams tā: valstij trīskārt draudēs lielas briesmas. Biedējošākā ir trešā reize, taču tajā vislielajā sadursmē pat visa pasaule kopā nespēs Republiku pieveikt. Lai ikviens tās bērns iemācās dzīvot savam Dievam, zemei un Savienībai. To pateikusi, parādība pazuda. Es piecēlos no krēsla un nopratu, ka esmu redzējis vīziju, kas rādīja Savienoto Valstu dzimšanu, attīstību un likteni."

Ja šis citāts jums nav pazīstams, tad esmu droša jūs, tieši tāpat kā es tad, kad pirmoreiz to lasīju, mēģināt uzminēt, kurš amerikāņu pravietis to stāstījis.

Un jūs noteikti būsiet tikpat izbrīnījušies kā es, kad noskaidroju teksts, ko nule izlasījāt, pierakstīts 1777. gadā, un to izdarījis nevis kāds mistisks, melnā apmetnī tērpts pravietotājs, medijs transā vai zīlnieks, bet Amerikas pirmais prezidents Džordžs Vašingtons.

Manuprāt, vispārsteidzošākais tad, kad sāku apgūt materiālus par paredzētājiem tolaik man bija gadu divdesmit likās atklājums, cik dažādi un atšķirīgi viņi ir. Esmu jau sen aizmirsusi, kādam pēc mana priekšstata vajadzēja izskatīties tipiskam pareģim. Noteikti tādam: ne no šīs pasaules, neba tas dzīvo parastā mājā vai noņemas ar visiem zināmiem sarežģījumiem, draugiem, ģimenes locekļiem, darbu un, lai Dievs pasarg, nodrāztām runām. Tam vajadzētu būt tādam kā virtuālam eremītam, kas deklamē paredzējumus tad, kad pārtraucis meditēt. Taču atklājās, ka pravieši vai "tie, kuri spēj pastāstīt par nākotni", parādot to perspektīvē, visbiežāk nemēdz būt profesionāļi. Un ir daudz interesantāki, nekā es jebkad esmu spējusi iedomāties. Un tieši tāpēc, ka nav tāda "tipiska gaišreģa" tie ir vienkārši cilvēki, kas apveltīti ar talantu ieskatīties tuvākā un tālākā nākotnē.

Protams, būtu pārdroši apgalvot, ka es šajā grāmatā, kur nu vēl vienā tās nodaļā, spēju pavēstīt par visiem nozīmīgajiem paredzējumiem. Ceru tikai dalīties vairākās atklāsmēs, ko man snieguši pareģi, atstājot neizdzēšamu iespaidu. Ja tās ietekmēs arī jūs, skubinot meklēt — tas būs lieliski. Ja jums būs izdevies paskatīties uz vārdu "pravietis" no mazliet citāda redzes punkta, nekā tas jums bija pirms šis grāmatas lasīšanas, es jutīšos laimīga.

Piemēram, te būs citāts, kas droši vien arī liksies pazīstams: "Tāpat kā jebkuram citam, man gribētos dzīvot garu mūžu. Ilggadībai ir savas priekšrocības. Taču patlaban tā man nerūp. Es vēlos tikai pildīt Dieva gribu. Un Viņš man ir ļāvis uzkāpt kalnā. Un es paskatījos apkārt. Un ieraudzīju Apsolīto zemi. Iespējams, ka es nesasniegšu to kopā ar jums. Bet es ilgojos, lai jūs jau šovakar saprastu, ka mēs tauta to sasniegsim. Un es šovakar jūtos laimīgs. Man nerūp nekas. Es nebaidos ne no viena cilvēka. Manas acis ir skatījušas spožumu no Tā Kunga, kas atnāks."

Tas, protams, ir noslēgums lieliskajam sprediķim, kuru Tenesī, Memfisas Masonu templī nolasīja Mārtiņš Luters Kings juniors 1968. gada 3. aprīļa vakarā. Vēlā 4. aprīļa pēcpusdienā nebija aizritējušas ne divdesmit četras stundas doktoru Kingu nogalināja, un pasaule zaudēja dižu, drosmīgu, aizrautīgu cilvēku.

Jebkurā kontekstā šis Memfisas 1968. gada sprediķis ir un paliek viena no spožākajām runām Amerikas vēsturē.

Bet, tā kā tai bez kavēšanās sekoja doktora Kinga nāve, runa šķiet aizkustinoši pravietiska, un es rīkotos nepiedodami negoddevīgi, ja neiekļautu to šajā nodaļā par dažiem gaišredzīgiem ļaudīm, kurus gadījies ceļā sastapt.

Tāpat bija ar Ābramu Linkolnu, kurš 1864. gada novembrī kopš Pilsoņu kara sākuma bija pagājuši trīsarpus gadi uzrakstīja šādu vēstuli pulkvedim Viljamam F. Elkinsam: "Es redzu tuvākajā nākotnē krīzi, kas tuvojas un padara mani nervozu, liekot drebēt par manas zemes drošību. Rezultāts karam ir tāds, ka korporācijas uzsēdinātas tronī, un sekos laikmets ar korupciju augstās vietās, turklāt naudas vara valstī centīsies šo stāvokli paildzināt, iedarbojoties uz cilvēku aizspriedumiem, līdz visa bagātība būs nonākusi dažu personu rokās un Republika iznīcināta. Es šobrīd jūtos norūpējies par savas zemes drošību vairāk nekā jebkad pat spraigākajā kara virpulī."

Vai viņam nebūtu svētīgi atgriezties šodienā un pavadīt nedēļu Vašingtonā, skatoties un klausoties, kā arī aiziet uz nacionālo televīziju, lai pēc tam dotu savu versiju par Savienoto Valstu attīstību? (Tā vien šķiet, ka savs Ābrams Linkolns patla​ban derētu arī mums. Tulk. piez.)

Un vēl jāmin arī sers Vinstons Čērčils bijušais Anglijas premjerministrs, Nobela prēmijas laureāts, ne ar vienu citu nesalīdzināmais valstsvīrs, orators un daudzu sasniegumu iniciators. Tie šī cilvēka dzīves laikā bija tik ievērojami, ka aizēnojuši viņa paredzēšanas talantu. (Pie mums bija populārs viņa biedinājums vērsts pret Staļinu un komunistiem, gleznaini attēlojot cilindrotos kapitālistus Sibīrijā. Tulk. piez.) Piesaucot tikai nedaudzus no Čērčila zināmajiem, pierakstītajiem redzējumiem, varam teikt, ka viņš pareģojis: • vācu iebrukumu Francijā kad līdz šim notikumam bija palikuši divi gadi, • atombumbas izgudrošanu, • Israēlas valsts nodibināšanu, • ļaunumu, ko var atnest Ādolfs Hitlers kad pārējā pasaule to vēl nebija apjēguši, • vācu iebrukumu Krievijā — par spīti Hitlera-Staļina paktam, • Padomju Savienības agresiju Staļina vadībā pret Eiropu, • "kriminālu" elementu uzbrukumu no gaisa nevainīgiem civiliedzīvotājiem vairākus mēnešus pirms postošā Blitzkrieg un Londonas bombardēšanas, • Padomju Savienības sabrukumu.

Patiesībā Čērčilam piemita tik ļoti izteikts pravieša talants, ka nav skaidrs, kā daži citi valstu vadītāji varēja nelikties zinis par viņa nepārprotamo un saprotamo brīdinājumu: "Ja jūs turpināsit šīs atomsacīkstes, tad viss, ko panāksit, būs akmeņu šķelšanās."

Nostradams Iespējams, ka, dzirdot vārdu "pareģis", jūs tūlīt iztēlojaties Nostradamu, kurš neapšaubāmi ir viens no slavenākajiem, ražīgākajiem, visplašāk apspriestākajiem un rakstos vispamatīgāk iztirzātajiem pareģiem visā vēstures gaitā. Nostradama paredzēšanas skola, atklājumi, vīzijas tam visam mēs pagaidām esam skāruši tikai virsslāni. Turklāt viņa valoda ir tik aizplīvurota, ka raksti jāprot attiecīgi izskaidrot.

Daži pareģojumi ir tik neskaidri, ka vispār nav izprotami. Un vēl daudz kas atkarīgs no tulkojumu precizitātes, jo Nostradams dzejoja sešpadsmitā gadsimta franču valodā, lietodams arī grieķu un latīņu vārdus, piesardzības dēļ pat šifrētus izteicienus. Taču, manuprāt, viņš bijis vai nu ārkārtīgi apdāvināts vai ģeniāls krāpnieks, ja jau spējis gūt mūsu ievērību tik daudzos gadsimtos — bezmaz pusē tūkstošgades, un nav jēgas apstrīdēt viņa ietekmi šajā jomā.

Mišels de Nostradams dzimis Francijā, Provansā Sanremī, 1503. gadā jūdaistu ģimenē, taču pievērsies kristietībai un kļuvis katoļticīgs. Studējis Monpeljē universitātē un beidzis to, bijis talantīgs ārsts.

Franciju Nostradama mediķa karjeras laikā plosīja nāvējošas sērgas, bet viņa pacienti ne tikai izdzīvoja, bet arī atkopās. Viņu apsūdzēja ķecerībā un daudzināja par burvi (tajā laikā tās bija nopietnas apsūdzības), jo viņam piemita šķietami aizdomīgā spēja izdziedēt nedziedējamos, taču šī cīņa pret briesmīgo ligu sagādāja Nostradamam tik plašu slavu, ka pret apsūdzībām iestājās pats pāvests. Tomēr liktenis bija neticami cietsirdīgs tas gan ļāva Nostradamam glābt no slimības neskaitāmus cilvēkus, bet ne pašus tuvākos šī pati kaite nogalināja viņa mīļoto sievu un divus bērnus. Ģimenes locekļu nāve viņu satrieca nākamo sešu gadu laikā dzīve likās gluži bezjēdzīga.

Nostradams ceļoja apkārt pa Franciju un Itāliju. Šajos sēru gados viņš pūlējās izārstēt salauzto sirdi un atklāja sevī pravieša aicinājumu. Ja ticam stāstītajam, Nostradams Itālijā esot saticis bariņu franciskāņu mūku. Kā jau kārtīgs, godājams katolis, grasījies atkāpties un palaist gājējus garām, taču piepeši it kā bez iemesla pārņēmusi milzīga bijība viņš nokritis ceļos un zemojies, sniegdamies pēc tēva Felīčes Pereti tērpa malas, lai gan tas bija no visiem vispieticīgākais un viszemākās izcelsmes.

"Ko jūs darāt?" mūks vaicājis. "Kādēļ jūs tā rīkojaties?"

"Es paklanos Viņa Svētībai!" Nostradams atbildējis.

Nostradams nomira 1566. gadā. 1585. g. Felīče Pereti kļuva par pāvestu Sikstu V. Nostradams ar laiku apprecējās vēlreiz un iekārtojās uz dzīvi kopā ar sievu — Annu Ponsāru Zemellu Salonā, Francijā. Tur viņa ģimenē piedzima seši bērni, tur arī viņš sāka pierakstīt savus pareģojumus.

Nostradama viedās dzejas ir izcilas. Vispirms tāpēc, ka tās ir četrrindes, sauktas par katrēnām.

Vēlāk viņš izkārtoja tās "centūrijās" teorētiski pa simtam, lai gan kopējais katrēnu skaits ir 942 kādā centūrijā to ir tikai četrdesmit divas.

Nostradams bija piecdesmit divus gadus vecs, kad sacerēja pirmās katrēnas. Tā kā viņš jau bija slavens mediķu pasaulē, runas par pareģojumiem ātri vien izplatījās, un viņš kļuva par karaļa Kārla IX ārstu.

Leģenda vēstī, ka 1566. gada 1. jūlijā Nostradams pavadījis laiku kopā ar mācītāju. Atvadoties tas teicis: "Tātad līdz rītam." Nostradams pagriezies, uzlūkojis viņu un atbildējis: "Pēc saullēkta jūs mani vairs neatradīsit dzīvu." Tajā naktī sešdesmit triju gadu vecumā Nostradamus mirst.

Un atbilde uz jautājumu: "Ko īsti viņš pareģojis?" ir atkarīga no tā, ko jūs gribat atrast. "Lasiet, un jūs atradīsit visu, ko vēlaties!" tāds ir viens secinājums. "Kurš gan var to pateikt ar visiem tiem grieķu un latīņu teicieniem un anagrammām? Un vēl tulkotājiem, kuri nav bijuši precīzi?" tāds ir otrs. Taču tiem, kuri tic apgalvojumam: "Noteicis gandrīz visu nozīmīgo, kas noticis pasaulē kopš 1600. gada", Nostradama paredzējumu virkne ir bezmaz vai nebeidzama, pārāk plaša, lai tos visus šeit pieminētu, un

vēl tagad vairāki no tiem gaida savu piepildīšanos. Starp visbiežāk piesauktajiem, sevišķi pēdējos gados, ir gaišreģa brīdinājumi par trim vareniem, tirāniskiem un nežēlīgiem antikristiem, kas pakļaus un mocīs savas tautas, prasot no tām ver​dzisku padevību.

Pirmais esot dzimis Itālijā, un ir noprotams, ka runāts par Napoleonu Francijas imperatoru, kurš dzimis 1769. gadā Korsikā, piecdesmit jūdžu attālumā no Itālijas krasta. Viņš dēvēts par "miesnieku", un šo apgalvojumu neviens neapstrīd. Šajā pareģojumā pieminētas bites, un Bonaparts savam ģerbonim bija izvēlējies bišu stropu.

Kā otro Antikristu pareģis dēvējis "cilvēku rases ienaidnieku" meistarīgo manipulatoru no Vācijas, kurš neievēros likumus. Pastāv uzskats, ka tas ir Ādolfs Hitlers, dzimis 1889. gadā Austrijā, nabadzīgā ģimenē. Viņš tiešām "tiranizēja", "modināja naidu" un "neievēroja likumus", "apmājot daudzus cilvēkus ar savu meli . Šo viltīgo, psihopātisko, nehumāno briesmoni "Vācijas dēlu" var uzskatīt par Antikristu.

Trešais, pats par sevi saprotams, izraisa pastiprinātu interesi tagad, jo nākšot no Arābijas uz Eiropu ar zilu turbānu galvā.

Nostradams ir tipisks piemērs tai dažādībai, kāda var būt starp vienu un to pašu tekstu tulkojumiem un skaidrojumiem, kaut gan atbilde parasti arī ir viena un tā pati. Kā paredzējumā, kurā runāts par "terora valdnieka" nolaišanos, kad lielajā jaunajā pilsētā debess sakarsīšot līdz četrdesmit pieciem grādiem, bet pilsēta tikšot nopostīta. Vienmēr ir spriests, ka šī vieta esot Ņujorka, un pirms 2001. gada 11. septembra skaidrojums bija, ka ar četrdesmit pieciem grādiem domāti platuma grādi tās ģeogrāfiskās koordinātes.

Pēc 11. septembra tie ieguva mazliet citu jēgu, jo Pasaules Tirdzniecības centrs dega augstu gaisā, bija noticis neti​cams terorisma akts, torņi nobruka liesmās četrdesmit piecu grādu leņķī pret apvārsni.

Dievs, sargi Ņujorku, atvaino, Nostradam, bet pat pēc šāda notikuma valsts vēsturē pilsēta tomēr netika nopostīta.

Runājot par trešo Antikristu daudzi domā, ka tas ir Sadams Huseins, citi ka Osama bin Ladens, kurš sarīkoja uzbrukumu Pasaules Tirdzniecības centram. Es paturēšu savus uzskatus slepenībā, pievienošu tikai komentārus: citēt tādus Nostradama vārdus, ka "Muhameda saimnieks no lielās Arābijas ar turbānu galvā", lai diskriminētu cilvēkus no Vidējiem austrumiem un attaisnotu naida izpausmes, ir bezjēdzīgi tāpat kā vainot kaukāziešus nodarījumos, kurus veikuši kādi viņu tautieši. (Autore šeit piesauc Napoleonu un Hitleru tāda ir amerikāņu izpratne, bet mēs gan, runājot par Kaukāzu, pievienotu Staļinu un Beriju. Tulk. piez.)

Tāpēc labāk mūsu aizvainojumu vērst pret noteiktiem, pamatotiem mērķiem, ja negribam kādudien pamosties ar ap​jausmu, ka visas nebūšanas esam sev sagādājuši paši.

Lielvikāru aizvedis uz piemērotu vietu, taču viņš atgriezīsies atstāts pagānu izpostītajā svētnīcā, kad tiks dedzināta Vecā un Jaunā Derība. Pēc tam Antikrists būs ellišķais princis. Un šajā reizē visas kristiešu valstis un arī neticīgo valstis dzīvos bailēs daudzus gadus, kad notiks neganti kari un cīniņi. Lielpilsētas, pilsētas un celtnes nodedzinās, izpostīs un sagraus… tik daudz ļaunuma nodarīs šis elles princis Sātans, ka visa pasaule no tā cietīs un būs iztukšota.

Nostradams vēstulē Francijas karalim Anrī II * * * Nikns karš būs sagatavots rietumos, Un nākamajā gadā sāksies liga Tik neganta, ka kritīs jauns un vecs un zvērs.

Asins, uguns, Merkurs, Marss, Jupiters Francijā.

Nostradams, IX, 55.

No zobeniem pilēs asins svešās zemēs. Tik briesmīga sērga nāks līdz ar bumbu, Palīdzība būs tuvu, bet zāles tālu prom.

Nostradams, III, 75. ***

No zemes, kas saucas Arabia Felix, Nāks tas, kurš stingri Muhameda likumus pildīs.

Nostradams, V, 55. *** Degs debess četrdesmit piecos grādos, Uguns tuvosies lielajai Jaunajai pilsētai, Dažos mirkļos uzplaiksnīs liesmu mēles.

Nostradams, VI, 97. *** 1999. gadā un septiņos mēnešos No debesīm nāks dižais Šausmu valdnieks, Viņš piecels lielo mongoļu ķēniņu, Pirms un pēc tam Marss valdīs laimīgi.

Nostradams, X, 72.

No triju ticību piekritējiem — luterāņiem, katoļiem un musulmaņiem vidējo būs visvairāk un šos cilvēkus sagraus viņu pašu darbi. Luterticību visā Eiropā un lielākajā daļā Āfrikas aizstās islāms, to panāks garā nabagais…

Nostradams vēstulē Francijas karalim Anrī II Sers Arturs Konans-Doils Pat tad, ja Arturs Konans-Doils nebūtu savas dzīves laikā paveicis neko citu, tikai radījis leģendāro detektīvu Šerloku Holmsu, kuru pēc tam attēloja četros romānos un piecdesmit sešos īsajos stāstos, viņš būtu pelnījis pasaules uzmanību.

Ja viņš būtu apmierinājies ar veiksmīgu ārsta un ķirurga karjeru, tad viņa dzīve būtu laimīga un sekmīga. Tajā bija arī dienests mediķu grupā Dienvidāfrikā, kad viņš sacerēja rakstu "Karš Dienvidāfrikā: tā cēloņi un norise", aizstāvot Anglijas nostāju Būru karā un pēc tā. Par šo rakstu karalis Edvards VII viņu iecēla augstmaņu kārtā, kaut gan no šī goda jaunais literāts būtu pazemīgi atteicies, ja vien māte nebūtu pārliecinājusi, ka tas jāpieņem. Šī rakstnieka personīgā dzīve vien liktu daudziem cilvēkiem apmulst. Arturs sastapa savu sievu Luīzi, kad aprūpēja viņas brāli Džeku, kuram bija meningīts. Džeka slimība un nāve noveda pie abu pieķeršanās, cieņas un laulības. Viņiem bija divi bērni. Vīrs pamazām atteicās no ārsta amata, lai nodotos spožai literārajai karjerai. Kad 1893. gadā atklājās, ka Luīze saslimusi ar tuberkulozi, Konans-Doils aizveda savu ģimeni uz siltākām vietām, lai palīdzētu sievai. 1897. gadā viņi apmetās Sarijā, Hindshedā.

Tur rakstnieks sastapa un iemīlēja sievieti, kuru sauca Džina Lekija. Gandrīz desmit gadus Arturs Konans-Doils saglabāja pret viņu dziļas, kaislīgas, bet pilnīgi platoniskas jūtas. Viņš bija nozvērējies, ka Luīze nekad neuzzinās par Džīnu un nedrīkst ciest šo zvērestu viņš turēja. Kad Luīze 1906. gadā nomira, KonanamDoilam sākās veselības sarežģījumi un depresija, līdz viņš atkopās no pārdzīvojumiem un vainas sajūtas, jo bija grūti glabāt noslēpumu no sievas, kura veltījusi savu dzīvi viņam. Viņi ar Džīnu apprecējās 1907. gada rudenī. Šādos apstākļos fakts, ka Konans-Doils atradis laiku aizrautīgai interesei par spiritismu, šķiet gluži pārsteidzošs. Taču bija vēl daudz kas vairāk. Sers Konans-Doils nodevās šai kaislībai pilnīgi, veltījot tai gan uzmanību, gan paša reputāciju. Viņš bija audzis katoļticīgo namā, bet kļuva par agnostiķi un neizrādīja interesi par ticības jautājumiem līdz brīdim, kad 1881. gadā apmeklēja lekciju par spiritismu. Kaut kas šajās norisēs rakstnieku savaldzināja, jo kopš tā laika viņš ieradās uz seansiem, sāka rakstīt par šādām tēmām, piekrita hipnozes seansam lekcijā par mesmerismu un 1893. gadā iestājās Britu Psihisko pētījumu biedrībā organizācijā, kas medīja spokus un pētīja neizzinātas parādības. Ap 1920. gadu Konans-Doils bija viens no Anglijas un Amerikas aktīvākajiem un drosmīgākajiem rakstniekiem, kas publiski runāja par spiritismu un pēcnāves dzīvi. Viņš zināja, ka tādējādi zaudēs kaut ko no savas visa mūža gaitā pelnītās reputācijas. Un tā tiešām notika. Taču Arturs bija tik pārliecināts par šādu pētījumu nepieciešamību, ka bija gatavs maksāt šādu cenu bez kādas taisnošanās un līdz pat savai nāvei 1930. gadā.

Tāpēc nav jābrīnās, ka tik atklāts, tiešs un garīgi atvērts cilvēks kā sers Arturs Konans-Doils

pierakstījis arī paredzējumus, ko uzskatījis par nepieciešamu nodot tālāk, visu mūžu raizēdamies par cilvēci. Informācija, ko ieguva ar sava garīgā vadoņa Fineasa palīdzību, un materiāls, ko viņam bija izdevies ievākt no medijiem, kļuva populārs un celts godā visā Anglijā un Savienotajās Valstīs. īsi pirms nāves viņš uzrakstīja vēstuli, kurā minēja arī paredzējumus, ko bija sludinājis visiem, kas vien gribēja klau​sīties. Šajā sūtījumā, kas publicēts 1930. gada jūlijā, pareģots: • Varētu nākt dabas konvulsiju periods, kura laikā var iet bojā daudzi cilvēku rases pārstāvji. Zemi var piemeklēt negantas zemestrīces, tai pāri velties milzīgi paisuma viļņi.

• Karš paredzams tikai šo nelaimju sākumā, tas varētu būt tālāko kataklizmu signāls. Krīze sāksies vienā acumirklī.

• Civilizētās dzīves izpostīšana un sagraušana notiks gluži neticamā kārtā.

• Būs īss haosa brīdis, kuram sekos atjaunotnes laiks, jukas turpināsies gadus trīs.

• Lielākie postījumi piemeklēs Vidusjūras baseina austrumdaļu, kur vismaz trīs valstis pilnīgi pazudīs no zemes virsas.

• Arī Atlantijas okeānā gaidāma tāda zemes kustība, kura izraisīs tos viļņus, kas nodarīs lielu postu amerikāņiem, Īrijai un Rietumeiropai, konkrēti visiem zemajiem Lielbritānijas krastiem.

• Ir norādes arī par lielām pārmaiņām Klusā okeāna dien​viddaļā un pie Japānas krastiem.

• Cilvēce var glābties, atgriežoties pie garīgajām vērtībām.

Helēna Blavatska Zemi jau nopostīja Atlantīdas laikā pirms 11 000 gadiem… Gluži kā Atlantīda nogrims visa Anglija un Ziemeļrietumeiropas krasts, bet tajā pašā laikā pacelsies no jūras reiz nogrimusī Azoru salu daļa — Poseidona sala.

H. Blavatska Tāpat kā citi šajā nodaļā pieminētie pareģi, Helēna Blavatska un viņas sarežģītā, mulsinošā dzīve nepakļaujas attēlošanai dažās lappusēs, bet man labpatikas domāt viņa no šoviet lasītā jūs ieinteresēs tādā mērā, ka vēlēsities uzzināt vairāk. Ticiet tas viss nepavisam negarlaikos un neliks vilties. Helēna Petrovna Blavatska bija neatkārtojama un pretrunīga sieviete. Nevaru apsolīt, ka jums visi viņas raksti patiks. Ar tiem daudz jānoņemas, jo ir smagi, koncentrēti, ar tiem pamatīgi jāpacīnās. Viņas biogrāfijas un darbu apgūšana nozīmē nogurdinošu darbošanos reliģijas, filozofijas un okultisma lauciņos, bet viņas grāmatas būtu vērtīgs papildinājums jūsu bibliotēkai.

Helēna Blavatska piedzima Krievijā, 1831. gadā. Viņas tēvs dienēja krievu armijā, māte bija pazīstama rakstniece. Parasti Helēna apgalvojusi, ka māte mirusi, kad viņa vēl bijusi maza, lai gan patiesībā māte nomira, kad viņai bija divpadsmit gadu. Mazā nebija ne īpaši veselīgs, ne līdzsvarots bērns. Ir saglabājušies nostāsti par viņas staigāšanu miegā un nervu lēkmēm, pat krampjiem.

Krievu kultūrā, kurā Helēna auga, bija daudz aizspriedumu, un mazo meiteni piesaistīja runas par citpasauļu būtnēm un noslēpumainām varām. Vītoli pie upes bija viņas aukles, kas pavadīja meiteni pastaigās, un viņa tos dēvēja par zaļmatainām nimfām, nārām. Kādu dienu Helēnai bija četri gadi pastaigas laikā viņu sāka izsmiet kāds puika, un meitene raudādama piedraudēja, ka lūgšot nāras ievilkt viņu dzelmē. Puika nobijās un aizbēga, nozūdot krastmalas krūmos. Viņa to ieraudzīja rikai pēc vairākām nedēļām, kad zēna nedzīvo augumu straume bija iznesusi malā. Bijuši daudz un dažādi izskaidrojumi, kāpēc šī nāve varējusi būs nejauša, tomēr vēlāk Helēna pieminējusi slepkavību, kuru esot izdarījusi četru gadu vecumā.

Laikam neviena no auklēm vai istabenēm nav bijusi tik pārliecināta par savu taisnību, lai ar bērnu strīdētos. Viņas ticēja, ka mazā Helēna ir izcila un apveltīta ar sevišķu spēku, tāpēc spēj vadīt pārdabiskās būtnes. Meitene nosprieda, ka varbūt tā ari irdusmu lēkmēs tā panāca noteikšanu pār visiem mājiniekiem. Ģimene izmēģināja visus līdzekļus sākot ar bārieniem un beidzot pat ar eksorcismiem, taču šis bērns nepadevās nekādām ietek​mēm, tikai centās panākt savu.

Kad Helēnas māte nomira, viņa pārcēlās uz dzīvi pie vecmāmiņas un vectētiņa. Helēnas vecāmāte bija pazīstama botāniķe. Nav jābūt psihologam, lai saprastu, ka spītīgā, ļoti pašpārliecinātā jauniete, ko sākumā audzināja māte, pēc tam vecāmāte, kuras bija sūri un grūti pelnījušas cieņu pret savu darbu, nebija piemērota klusas, darbīgas mājsaimnieces lomai 1800. gada Krievijas provincē.

Viņas pirmā mīlestība, kā Helēna apgalvo, bijis kņazs Aleksandrs Galistins. Meitenei bija sešpadsmit gadu, un viņu droši vien vairāk piesaistīja jaunā kņaza interese par okultismu, nevis viņš pats.

Septiņpadsmit gadu vecumā Helēna (viņasprāt, bez mīlestības) salaulājās ar ģenerāli Ņikiforu Blavatski, kurš bija par viņu divreiz vecāks. Viņa pameta vīru pēc trim mēnešiem, aizbēgot no miesassargiem, un nākamos desmit gadus pavadīja ceļojumos. To apraksti dažādās biogrāfijās atšķiras. Pašas versijā pavadīti divi gadi Tibetā, mācoties pie lamas. Ir vēl otra, par kuru viņas draugi apgalvo, ka tā ir autentiska medija pieredze, bet kri​tiķi ka nekas tāds nekad nav noticis.

Helēna 1856. gadā apmeklējusi Indiju, un pati raksta, ka pārģērbusies iekļuvusi kādā reinkarnācijas ceremonijā, parādot gvardam kādu talismanu, ko nēsājusi līdzi kopš bērnības.

Minētā norise sākusies, noliekot četrus mēnešus vecu bērnu uz gara lūgšanu paklāja, kuram apkārt sastājušies vairāki cilvēki. Tad, citējot Blavatskas kundzi: "Godājamā lamas uzraudzīts, bērns piecēlās kājās un devās no viena paklāja gala uz otru,

atkārtodams: "Es esmu Buda. Es esmu vecais lama. Esmu viņa gars jaunā ķermenī."

Lai ko vēstījusi pati Helēna Blavatska, par braucienu uz Tibetu nevarēja būt runa. Tur ap 1800. gadu bija tik ļoti grūti nokļūt, sevišķi jau sievietei.

Vēlāk Helēna atgriezās Krievijā un pie Blavatska, ar noteikumu, ka abi satiksies iespējami retāk.

Viņa sāka rīkot spiritiskos seansus vectēva mājā. Tos bieži apmeklēja viņas brālēni un daudzi izglītoti krievu inteliģenti, kurus interesēja gan paranormālās parādības, gan pati Blavatskas kundze. Kāds viesis, kurš tajos vairākkārt piedalījies, vēlāk rakstījis: "Vienā reizē viņa lika no aizvērtām klavierēm otrā istabā atskanēt melodijai it kā tās spēlētu neredzamas rokas. Tas notika manā klātbūtnē, jo to lūdza kāds no apmeklētājiem."

Helēna Blavatska neaizrāvās tikai ar savu izcilo spēju demonstrēšanu nākamajos gados ievilkās arī viņas romāns ar igauņu spiritistu Nikolasu Meiendorfu un precētu operdziedātāju Agardiju Metroviču, turpinot dzīvot kopā ar vīru un regulāri rīkojot seansus vecātēva salonā. Šajā sarežģītajā viņas mūža posmā piedzima dēls Jurijs, kurš bija nepilnvērtīgs. Neviens no tiem vīriešiem, ar kuriem Helēnai bijis sakars, nebija ar mieru atzīt šo bērnu par savējo, un nekad nav īsti noskaidrots, kāda veida trūkumi viņam piemituši. Kad Jurijs bijis piecus gadus vecs, Helēna aizvedusi viņu uz Spāniju, lai tur veiktu ārstēšanu.

Nelaimīgā kārtā Jurijs ceļojumu nav pārcietis, un Helēna gādīgi apglabājusi viņu dzimtenē.

Bērna īsais mūžs un nāve atstāja uz Helēnu neizdzēšami iespaidu. Kādā vēstulē viņa vēlāk rakstījusi: "Es ļoti mīlēju vienu cilvēku, bet vēl vairāk okultās zinātnes." Un tomēr nekas cits "visā pasaulē" nepārspēs viņas mīlestību pret Juriju. Kādā citā vēstulē Helēna apgalvo, ka "krievu pareizticīgo Dievs viņai miris vienā dienā ar Juriju". Tomēr viņa nekad pilnībā neatmeta ari reliģiju un atzīst, ka "ir bijuši brīži, kad jutos dziļi ticīga… gatava pieņemt, ka Kristus ar savām asinīm izpircis arī manus grēkus."

Naudas nebija daudz, bet Helēnas spiritisms un okultisma kaislība prasīja auglīgāku augsni un iedvesmu nekā bija iespējams atrast uz vietas. Viņa sāka braukāt uz Odesu, uz Ēģipti, uz Parīzi un tieši tolaik padzirdēja par spiritistu kustību Savienotajās Valstis. Helēna saskatīja tur jaunu sākumu. Un gandrīz pilnīgi bez naudas kāpa uz tvaikoņa, lai šķērsotu Atlantijas okeānu. Viņa ieradās Ņujorkā 1873. gada jūlijā.

Viegli neklājās tik tikko varēja savilkt galus. Helēna rīkoja seansus svētdienas vakaros un, kad izdevās dabūt darbu, strādāja saldumu veikalā, līdz beidzot 1874. gada oktobri devās uz attālu fermu Čitendenā, Vermontā, lai iepazītos ar pulkvedi Henriju Stilu Olkotu.

Pulkvedis Olkots bija viens no trim vīriem, kas darbojās komisijā, noskaidrojot prezidenta Linkolna slepkavību, un rakstīja New York Daily Grapbic par brāļiem Edijiem, kas rīkoja seansus Čitendenas fermā. Helēna nolēma, ka pulkvedis Olkots ir tas vīrs, ar kuru viņai gribas un vajadzētu iepazīties.

Helēna fermā palika desmit dienas, noturēdama seansus kopā ar brāļiem Edijiem. Kaut gan pulkvedis Olkots nebija atzīts spiritists, viņš interesējās par paranormālajām parādībām, pētīja tās un rakstīja par tām reportāžas. Neparastā Blavatskas kundze viņu iedvesmoja. Viņš sacerēja vairākus rakstus un jutās glaimots, kad Helēna piedāvāja tos pārtulkot, lai publicētu Krievijā.

Sekoja nākamais sarežģītais, grūtais un pretrunīgais posms Helēnas dzīvē. Taču viņas slava turpināja izplatīties Ņujorkā un tālāk. Attiecības ar pulkvedi Olkotu plauka, un abi 1875. gada septembrī nodibināja Teozofijas biedrību. To izveidoja, lai pētītu spiritismu un okultās zinātnes, Ēģiptes noslēpumus Kabalu un citas ezoterijas nozares. Tā ir nedogmatiska un nesektantiska organizācija, kuras uzdevums ir rūpēties par austrumu un rietumu kultūru, reliģiju un zinātņu saprašanos. Uzsvars likts uz mieru, patiesību un indivuduālo brīvību, paļaujoties uz personīgo pieredzi un atklāsmēm, nevis akli apstiprinātām deklarācijām. Šī biedrība pastāv joprojām.

Starp daudzajām pretrunīgajām versijām par Blavatskas kundzes dzīvi, kuras turpina pastāvēt līdz šai dienai, ir arī tādas, kas vēstī par garu parādīšanos seansos. Ir arī fotogrāfija ar trim "skolotājiem", kas materializējušies, lai pozētu ar viņu kopā: E1 Miora, Senžermēns sermuliņu apmetnī un Kuthumi, no kura viņa esot guvusi lielāko daļu savu rakstu darbu, arī "Slepeno Doktrīnu". Ir bijuši gan pētnieki, gan

līdzgaitnieki, kas apsūdzējuši viņu krāpšanā, pat stāsta, ka īsi pirms nāves — 1891. gadā atzinusies cilvēku mānīšanā.

Tomēr ir daudz kas tāds, ko Helēna Blavatska nekādi nevarēja viltot viņas pieraksti, kas uzticēti papīram un vēlāk piepildījušies, lai gan pati nenodzīvoja tik ilgi, lai redzētu savus paredzējumus īstenojamies.

Blavatskas kundze radīja "Slepeno Doktrīnu" 1888. gadā. Ar skolotāja Kuthumi līdzdalību vai bez tās. Tajā viņa saka: • "Laikā starp 1888. un 1897. gadu Dabas Plīvurā radīsies liels plīsums materiālistiskā zinātne saņems nāvējošu triecienu." Šajā kontekstā domāta zinātne, kas toreiz uzskatīja pasauli tikai par redzamo, taustāmo elementu kopumu un tā arī pret to izturējās. Šis pieņēmums mainījās uz visiem laikiem, kad: 1895. gadā Vilhems Rentgens atklāja starus veselu jaunu realitāšu Visumu, ko nevar redzēt ar neapbruņotu aci.

1896. gadā Antuāns Bekerels atklāja radioaktivitāti.

"Slepenajā Doktrīnā" ir arī tādi apraksti, kas attiecināmi uz enerģiju, un tiem nevar būt sakara ar toreizējiem zinātnieku uzskatiem. 1888. gadā Blavatskas kundze raksta: • Atomu var dalīt.

• Atomi atrodas mūžīgā kustībā.

• Matērija un enerģija pārveidojas.

Tad pēc viņas nāves 1891. gadā: 1897. gadā sers Dž. Tomsons atklāja elektronu.

1900. gadā Makss Planks lika pamatus kvantu teorijai fizikā.

1905. gadā Alberts Einšteins atklāja relativitātes teoriju, kas pazīstama ar formulu E=mc2 , par kuru būs dzirdējuši arī tie, kam nav sakara ar fiziku.

Einšteina krustmeita liecinājusi, ka slavenais, gudrais tēvocis turējis uz sava galda Blavatskas kundzes "Slepeno Doktrīnu".

Helēnas Blavatskas atklāsmes un pareģojumi neaprobežojas tikai ar zinātni. Viņa rakstījusi ari par Atlantu visu mēs necitēsim, vien tik, lai rastos priekšstats: • Periodiska milzīgu kontinentu nogrimšana un uzniršana tagad mūsdienu rakstnieki tos sauc par Atlantldu un Lemūriju nav viņu izdomājums. Tikai divdesmitajā gad​simtā vismaz daļēji šo darbu izpratis.

• Kalnu grēda Atlantijas baseinā 9000 pēdu augstumā sākas no kāda punkta pie Britu salām vispirms nolaižas uz Dienvidamerikas pusi, tad novirzās gandrīz vai taisnos leņķos, lai turpinātos uz dienvidaustrumiem Āfrikas krastiem… Ja varētu tai izsekot tālāk, tad zem ūdens pakavveida ielokā Indijas okeānā atrastu bijušo kontinentu.

• Necaurredzams noslēpumainības plīvurs pārmests pāri (tolaiku) okultajiem un reliģiskajiem atklājumiem pēc pē​dējo Atļautas iedzīvotāju nogrimšanas pirms 12 000 gadiem.

Vai varētu tā laimēties, ka ar veiksmi, piepūli un attapību izdotos izsekot grēdai, par kuru raksta Blavatskas kundze? Tā notika ar satelītu fotogrāfijām, kas redzamas žurnālā Discover 1996. gada marta numurā vairāk nekā gadsimtu pēc tam, kad Blavatskas kundze bija uzticējusi šo informāciju papīram: "Vidusatlantijas grēda aizlokās lejup uz šī okeāna centru virzienā no Grenlandes uz Horna raga pusi… No Dienvidāfrikas Dienvidrietumindijas grēda aizšaujas okeānā kā raķete vai kāda milža atstātas pēdas, kā dziļjūras kurmja rakums."

Vai ja ieskatāties satelīta fotogrāfijās kā otrā pakava puse.

1954. gada izdevumā Geological Society of America ziņo par Vidusatlantijas grēdas virsotnes izpēti un šķietami apstiprina Blavatskas kundzes pieņēmumu par Atlantas rases cilvēku nogrimšanu pirms divpadsmit tūkstošiem gadu, tātad tā var nebūt tālu no patiesības:

"Kaļķakmens stāvoklis liecina, ka tas varētu būt nokļuvis zem ūdens pēc tam, kad atradies virszemē, un jūras dibena kalns (tā virsotne) pirms 12 000 gadiem varbūt bija sala."

Un vēl no 1888. gada "Slepenās Doktrīnas": • Anglija ir otras šādas nelaimes priekšvakarā, Francija tuvojas līdzīgam sava cikla punktam, un visai Eiropai draud kataklizma.

Pēc divdesmit sešiem gadiem vēstures kontekstā šāds laiksprīdis ir viens mirklis Vācija pieteica karu Krievijai un Francijai, Anglija Vācijai, un sākās pirmais no abiem pasaules kariem, kas atstāja rētas Lielbritānijā, Francijā un pārējā Eiropā. Un piešķīra vārdam "kataklizma" gaišredzīgu jēgu.

Kā jau teicu Helēna Blavatskas kundze dzīvoja sarežģītu, pretrunīgu un, jā gan, cilvēciski kļūdainu dzīvi. Šajās lappusēs es tikai pieskāros tam visam, bet jūs, ja notiks tā, ka gribēsit rakt dziļāk, droši vien aizrausities vēl vairāk.

Uzdodot jautājumu, vai viņa bija vai nebija gaišreģe un medijs, es, patiesību sakot, īpaši neilgojos pēc noteiktas atbildes. Jo "Jā, viņa bija!" šodien izsaka tikpat daudz, cik "Nē, viņa nebija!". Un es ticu, ka mums labāk veltīt laiku kaut kam sakarīgākam par šādiem strīdiem.

Vai Helēna Blavatska bija pareģe? Es atkārtoju ieskatieties viņas vēstījumos, un jūs sapratīsit, ka mudināju jūs sākt pašu pētījumus, nonākot pie saviem secinājumiem. Taču man nav nekas pretī atklāt iespaidus, ko esmu guvusi: tie ir saistoši.

Lusija duš Santuša un Dievmātes pareģojumi Fātimā

Gribu noskaidrot tūlīt un no paša sākuma, ka pati Lūsija duš Santuša nebija gaišreģe, tomēr viņas dzīvesstāsts un vēstījums par pareģojumu Fātimā ir pārāk zīmīgs, lai to neatzītu kaut vai aiz cieņas pret māsu Lūsiju un pāvestu Jāni Pāvilu II. Lūsija duš Santuša skaidri apliecina, ka pravietojumi nav tikai zi​nošo un izredzēto daļa. Reizēm tie atvēlēti arī nevainīgiem bērniem un jauniešiem.

1917. gada 13. maijā trīs bērni septiņus gadus vecā Hasinta, deviņus gadus vecais Fransisko un vienpadsmit gadus vecā Lūsija dzina aitas uz ieleju, kas saucas Cova da Iria. Tā atrodas netālu no Fātimas pilsētas Portugālē. Viņi rotaļājās, avis krimta zāli, kad pēkšņi parādījās spoža gaisma. Apmulsuši un izbijušies, ieraudzīdami šo "zibeni no skaidrām debesīm", bērni sāka dzīt kopā aitas un iet uz māju pusi, bet gaisma uzplaiksnīja otrreiz. Viņi skrēja, vēl vairāk iztrūkušies, un apstājās tikai tad, kad ieraudzīja Dievmāti, ģērbušos baltā tērpā, kas bija spožāks par pašu sauli. Viņa stāvēja zem neliela koka.

Nebīstieties! Dievmāte sacīja. Es nāku no debesīm, lai palūgtu jūs nākt šurp sešus mēnešus pēc kārtas, trīspadsmitajā dienā, šajā pašā stundā. Es jums pastāstīšu, kas esmu un ko vēlos.

Dievmāte deva vēl dažus rīkojumus un vēstījumus, bet pēc tam pazuda tādā kā gaismas mākonī.

Bērni pastāstīja vecākiem par pieredzēto, bet Lūsijas māte sodīja viņu par melošanu un par atteikšanos atzīt, ka teikusi nepatiesību. Ziņa par bērnu muldēšanu izplatījās ciematā, un visi par viņiem zobojās.

Taču ik mēneša trīspadsmitajā datumā bērni devās uz Cova da Iria, un Dievmāte viņus nekad nepievīla. Otrajā mēnesī ziņkārīgi ļautiņi sekoja bērniem uz parādības vietu. Laikam aizritot, pūlis auga augdams, lai gan Dievmāti redzēja un dzirdēja tikai bērni. Viņa dalījās ar tiem noslēpumos un apsolīja oktobri brīnumu, kas visiem likšot kļūt ticīgiem.

1917. gada 13. oktobri milzu drūzma aptuveni kādi septiņdesmit tūkstoši cilvēku sekoja Lūsijai, Hasintai un Fransisko uz Cova da Iria, lai gan nemitīgi lija lietus. Dievmāte parādījās, kad pulkstenis bija tieši divpadsmit, un, kā solijusi pirmajā reizē, maijā, atklāja tiem, kas viņa ir un ko vēlas.

— Esmu Rožukroņa Dievmāte, viņa sacīja. Gribu, lai šajā vietā man par godu uzceltu kapelu!

Un Dievmāte pacēla rokas pret debesim. Visi trīs bērni redzēja debesis parādāmies rožukroņa noslēpumus, Jāzeps, Marija un Jēzusbērns svētīja pūli. Pēc tam Lūsija vienīgā ieraudzīja Jaunavu Mariju kopā ar savu augšāmcēlušos dēlu.

Pūli pārsteidza cits skats tajā pašā vietā debesis. Lietus mitējās, parādījās saule. Tad tā neiespējamā kārtā sāka dejot, virpuļoja, mētādama varavīksnes, kas atspulgoja cilvēku sejās kā krāsains kaleidoskops.

Beigās bez brīdinājuma, vienā stiepienā saule izlēca no debesīm pretī ļaužu gūzmai, un daudziem likās, ka pasaules gals ir klāt. Taču dažās sekundēs tikpat ātri mainīja virzienu un atradās turpat, kur bijusi un tikpat vēlīga. Tikai pēc tam septiņdesmit tūkstoši cilvēku sāka attapties no bailēm un brīnumiem par to, ko redzējuši. Par spīti lietum, kurā viņi stundām bija stāvējuši, drēbes nez kāpēc bija sausas un zeme vis​apkārt tāpat.

Kāds laikraksts no Lisabonas apkaimes O Seculo bija atsūtījis savu visnotaļ skeptiski noskaņoto redaktoru Avelīno de Almeidu, lai tas uzrakstītu par šo bezjēdzīgo histēriju, ko sacēlusi triju bērnu pārmērīgi uzkurinātā iztēle. Taču viņa vēstījums ir šāds: "Varēja redzēt milzīgo pūli pagriežamies pret sauli, kas likās brīva no mākoņiem un zenītā. Tā izskatījās kā nespodra sudraba plāksne, un to varēja uzlūkot bez žilbšanas. Tas varēja būt aptumsums, kas redzams ar neapbruņotu aci. Taču tajā brīdī atskanēja kliedziens, un varēja dzirdēt tuvākstāvētājus saucam: "Brīnums! Brīnums!" Pārsteigtās drūzmas priekšā… saule drebēja, pēkšņi veica neticamas kustības pretēji jebkuriem kosmosa likumiem tā "dejoja!""

Tas miers, kas iestāsies pēc lielās sodības (Otrā pasaules kara), nebūs uz ilgu. Šajā laikā Zeme

pieredzēs daudzas katastrofas un konvulsijas. Cilvēci piemeklēs ilgi kari, kuri beigu beigās novedis pie viena liela pēdējā kara.

Marijas pareģojums Fātimā Ir sacīts, ka okeāni pilnīgi pārplūdinās dažas Zemes daļas un vienā mirklī ies bojā miljoniem cilvēku.

Marijas pareģojums Fātimā Kā Jaunava Marija bija lūgusi, redzējumu vietā uzcēla dievnamu. Hasinta un Fransisko traģiski gāja bojā briesmīgā gripas epidēmijā. Tas notika pēc trīs gadiem. Lūsija iestājās klosterī un turpināja šad tad redzēt vīzijas ar Dievmāti, kura 1927. gadā atļāva viņai atklāt dažus pareģojumus, kas teikti tikai bērniem 13. jūlijā. Vēl vienu viņa drīkstēja atklāt tikai 1960. gadā.

Pirmajā no 1917. gada 13. jūlija Marija teica bērniem, ka Pirmais pasaules karš drīz beigšoties. Un tā tiešām notika. Dievmāte sacīja, ka vēl sliktāku karu vēstīšot "nezināmas gaismas apspīdēta nakts".

Otrais pasaules karš sākās 1939. gadā. 1938. gada 25. janvārī ziemeļpusē debesīs parādījās neredzēti spoža blāzma aurora borealis. To varēja pamanīt visā Eiropā.

Otrajā pareģojumā Fātimas Dievmāte brīdināja, ka Krievija "izplatīšot savas kļūdas pasaulē, sekmējot karus… Daudzas tautas tikšot iznīcinātas. Ja cilvēki klausīšot un pievērsīšot Krieviju viņas tīrajai sirdij, tad Krievija būšot atkal atgriezta ticībā." 1984. gadā pāvests Jānis Pāvils II konsekrēja Krieviju, un daudzi tic, ka tādējādi viņš izpildīja pareģojumā minēto lūgumu. Tas noveda pie PSRS impērijas sabrukuma un atgriešanās pie ticības.

Trešo pareģojumu Lūsija pierakstīja, ielika aploksnē un aizzīmogoja, pievienodama rīkojumu to neatvērt un nelasīt pirms 1960. gada, bet pēc tam iedeva Portugāles bīskapam, kurš nosūtīja to uz Vatikānu. Kad pienāca noteiktais termiņš, pāvests Jānis XXIII atvēra aploksni, taču atteicās atklāt vēstījuma saturu, tikai piebilda: "Šis pareģojums neattiecas uz manu laiku." Stāsta, ka 1978. gadā drīz pēc ievēlēšanas to izlasījis arī Jānis Pāvils II. Pareģojums vēstījis par "bīskapu, kas tērpies baltā", tātad pāvestu, kurš, ar pūlēm tikdams cauri pūlim, nokritīs zemē kā miris pēc tam, kad būs atskanējis šāviens.

1981. gada 13. maijā pēc Dievmātes parādīšanās trim bērniem bija pagājuši sešdesmit četri gadi notika atentāta mēģinājums pret Jāni Pāvilu II. Uz viņu Svētā Pētera laukumā šāva turks. Taču Viņa Svētībai licies, ka "lodes ceļu vadījusi mātes roka…", atstājot "mirstošo pāvestu" uz "nāves sliekšņa". Un viņš pateicās Dievmātei par savas dzīvības glābšanu. Lodi, kurai vajadzēja būt nāvējošai, pāvests pasniedza Fātimas bīska​pam, kurš to ielika Dievmātes statujas kronī Viņas godam uzbū​vētajā dievnamā.

2000. gada 13. maijā pāvests Jānis Pāvils II apmeklēja karmelitu mūķeni māsu Lūsiju duš Santušu, kura jau bija deviņdesmit trīs gadus veca. Viņš arī pasludināja par svētajiem Hasintu un Fransisko Marto divus pārējos parādības lieciniekus, kas bija apglabāti pie Svētās Jaunavas dievnama. Nekad agrāk nedz arī pēc tam Romas katoļu baznīca nav tā pagodinājusi bērnus, kas pat nebija mocekļi.

2000. gada 14. maijā Vatikānā pūlim, kurā varēja būt aptuveni 600 000 cilvēku, nolasīja sen gaidīto Fātimas paredzējuma saturu par pāvesta slepkavības mēģinājumu.

Daži brīnās, kāpēc, ja tas bija viss vēstījums, Vatikāns to tik ilgi neatklāja. Kāpēc 1996. gadā kardināls Jozefs Racingers, pārstāvēdams Vatikānu, pa radio paziņoja, ka tā saturā "nekā biedējoša nav" un tas nav publiskots tāpēc, lai "neradītu sensāciju no reliģiska pravietojuma". Daudziem likās, ka tas skan dīvaini, ja jau runa ir par uzbrukumu pāvestam — to, kas sen noticis. Un ir tādi, kas apgalvo, ka šis noslēpums vēl gaida savu atklāšanu.

Svētceļojumi uz Fātimas Dievmātes svētvietu turpinās līdz šai dienai. Un mēs varam izrādīt cieņu arī trim bērniem, kuriem, Dievs vien zina kāpēc, bija uzticēti pravietojumi no pašas Svētās Jaunavas.

H. Dž. Velss Herberts Džordžs Velss (1866-1946), protams, bija rakstnieks, žurnālists un vēsturnieks, un viņa pareģa slavu stipri aizēnoja fantastisko romānu autora reputācija, taču viņu tā interesēja nākotne, ka šī aizraušanās kļuva zināma arī literārajās aprindās. Un viņu sāka dēvēt par "vīru, kas izgudroja nākotni".

Viņš piedzima Anglijā, vecāki bija strādnieku šķiras pārstāvji, bet zēnu vilka pie grāmatām tā, kā citus viņa vecuma bērnus pie rotaļlietām un sporta nodarbēm. Herberta māte strādāja par apkopēju tuvējā muižā, un puika gāja viņai līdzi tāpēc vien, lai ielavītos bibliotēkā un pavadītu tur daudzas stundas lasot, kamēr māte strādāja.

Viņa mācības skolā pārtrauca bez paša vainas bija jākļūst par manufaktūras preču tirgotāja palīgu, kaut gan zēnam šis darbs riebās. Vēlāk Herberts atgriezās skolā, kur apguva dažādus priekšmetus, visvairāk iecienīdams bioloģiju, taču mācības nebeidza. Viņš sāka mācīt bērnus privātskolās, bet pats saņēma diplomu tikai pēc trim gadiem. 1893. gadā, kādu laiku pastrādājis koledžā, kļuva par profesionālu rakstnieku.

Var rasties iespaids, ka Herberts neveltīja gana daudz uzmanības savai personīgajai dzīvei un bija pret to tikpat nevērīgs un netālredzīgs kā daudzi no mums. 1891. gadā šajā laikā viņš jau bija saņēmis diplomu Herberts apprecēja savu māsīcu Isabellu. Viņš strādāja divos darbos, lai uzturētu sievu un savus vecākus, līdz saslima ar tuberkulozi. Tad pameta Isabellu kādas studentes dēļ šo jauno sievieti sauca Emija Ketrīna Robinsa un 1895. gadā viņu apprecēja. Ja jūs domājat, ka esat saskatījuši sākumu norisēm visa mūža garumā, tad tā arī ir.

H. Dž. Velsa pirmais romāns stāsta par viņa nepārvaramo kaislību. Šis darbs saucas "Laika mašīna" un vēsta par vīru, kurš nule atgriezies no ceļojuma nākotnē, precīzāk — no 802701. gada. Dažos plānos "Laika mašīna" ir parodija, citos tikai fantastisks romāns. Taču mašīnas tehniskās detaļas un pieminētie pamatprincipi ir kaut kas tāds, ko literārā pasaule nav gaidījusi. Einšteins vēl bija tālu no savu laika un telpas teoriju publicēšanas, bet "Laika mašīnā" par to jau runāts, un H. Dž. Velss sāka piesaistīt sev uzmanību ne tikai kā rakstnieks, bet ari kā nākotnes parcdzētājs, ne fantasts.

Velss sacerēja vēl dažus zinātniski fantastiskus darbus, tostarp ari "Pasauļu kari" un "Doktora Moro sala". Un piekrišanas netrūka, tā auga augdama kopā ar viņa izaicinošajām, atklātajām un tiem laikiem radikālajām idejām. Nācis no zemākās šķiras, viņš aizrautīgi ticēja taisnīgākai sabiedrībai un pievienojās Londonas sociālistu organizācijai, kas saucās Fabian Society. Taču allaž strīdējās ar tās biedriem un vadītājiem, sevišķi Džordžu Bernardu Šovu, un attēloja šo biedrību romānā "Jaunais Makiavelli". Viņš sludināja brīvas dzimumattiecības un izmantoja savu teoriju kā attaisnojumu, kad kļuva neuzticīgs sievai un turpināja tāds būt līdz viņas nāvei 1927. gadā. Tāpat nelokāmi aizstāvēja dzimstības kontroli droši vien tāpēc, ka gaidīja nopietnas nepatikšanas paša mantinieku starpā no Emijas viņam bija divi likumīgi bērni, bet vēl pieci no dažādām mī​ļākajām.

Viņš ticēja lai cik drūma šķistu nākotne cilvēku savstarpējā naidīguma un nežēlības dēļ, tik un tā ir vērts cīnīties. Un radīja gluži "nefantastiskus" darbus. Arī "Vēstures aprises", kas kļuva par sava laika dižpārdokli un padarīja viņu par slavenību. Velss iestājās Nāciju līgas pētījumu komitejā un tikās ar Ļeņinu, Staļinu, Rūzveltu un citiem darboņiem. Pat kandidēja uz vietu britu parlamentā. Ir zināms, ka no tām vairāk nekā simt grāmatām, ko H. Dž. Velss savā mūžā sarakstīja, tikai puse ir romāni.

Stāsta, ka Velss vienvakar kādās viesībās attālinājies no pārējiem ciemiņiem. Kāds cilvēks to pamanījis un pajautājis, ko viņš darot. "Saceru savu epitāfiju!" Velss atbildējis. "Kas tajā būs teikts?" uzplijīgais zellis smaidot noprasījis, jo bijis pārliecināts, ka Velss joko.

Rakstnieks viņu nopietni uzlūkojis un attraucis: "Tur būs lasāms tikai: "Sasodīts, es taču jums jau to teicu!""

H. Dž. Velss nomira 1946. gada 13. augustā.

Viņa pareģojumos lasāms: • par atombumbu, • par Anglijas iesaistīšanos pasaules karā 1940. gadā, • Londonas bombardēšanu, • armijas mašīnu, ko mēs saucam par tanku, • lidmašīnu izmantošanu karā, • ātrgaitas dzelzceļiem un šosejām, • datoriem, • pārapdzīvotību pilsētās, • urāna bumbu, • televīziju ziņu pārraidēm.

Iespējams, ka tieši H. Dž. Velsa paredzējumi man lika pievērsties viņa darbiem, un es izlasīju daudz vairāk nekā biju paguvusi agrāk. Ja vien cilvēki spētu tā mainīties, lai neiznīcinātu cits citu, divdesmit pirmā gadsimta vidū iestātos miera valstība. Mēs atbrīvotos no iesīkstējušā naida, liekulības un šķiru apziņas. Nezinu, cik nomākts, satraukts un paštaisns bija vēsts nesējs. Kurš no mums gan savas dzīves laikā nav pazinis šīs jūtas šādā vai tādā pakāpē? Es ar prieku un lepni atbalstu uzskatu, ka mēs nedrīkstam sēdēt un sūkstīties par savām bailēm no tumsas, nepakustinot ne pirkstu, lai ieslēgtu gaismu.

Edgars Keiss Edgars Keiss ir viens no gaišreģiem, kuru cienu visvairāk un gadu desmitiem aizrautīgi studēju.

Tiem, kuri viņu sauc par krāpnieku, es atbildu: "Savā mūžā viņš palīdzēja neskaitāmiem cilvēkiem. Cik daudziem esat palīdzējuši jūs?"

Edgars Keiss savas gaišreģa dāvanas atklāja gluži nejauši, bet apzināti nekad nespēja tām piekļūt.

Viņu dēvēja par "guļošo pravieti" tāpēc, ka savus lasījumus, dziedināšanas seansus, garīgu un metafizisku rakstu diktātus, kā arī pravietojumus veica dziļā, pašizraisītā, transam līdzīgā hipnotiskā miegā, un pamodies neko no tā visa neatcerējās.

Edgars Keiss piedzima 1877. gadā kādā fermā Kentuki. Viņš nebija cītīgs students, nedz arī centīgs lasītājs, un formāli viņa izglītība aprobežojās ar vidusskolu. Viņš pelnīja sev pieticīgu iztiku ar fotografēšanu, kad aptuveni divdesmit gadu vecumā — pēc slimības zaudēja balsi. Gadu ilga ārstēšanās nepalīdzēja viņš spēja izdevest tikai aizmakušus čukstus. Visbeidzot Keiss uzklausīja drauga padomu izmēģināt hipnozi, ja jau nekas cits neko nav devis.

Draugs aizveda viņu pie vietējā hipnotizētāja, un Keiss piedāvājās pats sevi iemidzināt, jo to viņam esot viegli izdarīt. Kad tas izdevās un Keiss iegrima dziļā transā, viņa draugs un arī hipnotizētājs bija liecinieki brīnumainam atklājumam: Edgars Keiss, kurš nebija sevišķi izglītots un neaizrāvās ar lasīšanu, pilnīgi neko nezināja par cilvēka anatomiju, nosauca precīzu diagnozi un norises, kas notikušas viņa rīklē, it kā būtu labi apmācīts ārsts un caurskatītu kaklu ar rentgena aparātu. Pēc tam viņš sniedza veselu sarakstu ar ieteikumiem un rīkojumiem, atkārtodams atkal un atkal joprojām transā. Runāja par apasiņošanu un balss saitēm, kas jāatpūtina, artēriju atvēršanu un skābekļa pieplūdi, par īpašu paralizētu muskuļu atdzīvināšanu. Hipnotizētājs darīja, kā sacīts, Keiss noklausījās savus paša padomus viņa izpil​dījumā, un pēc seansa pamodās ar atgūtu balsi pirmoreiz visa gada laikā.

Draugs, tā ģimene un hipnotizētājs ātri vien izplatīja baumas par šo pārsteidzošo viru, kas spējot "miegā" diagnosticēt un noteikt ārstēšanu. Keisu tūdaļ pārplūdināja lūgumi izdarīt to pašu ar viņiem vai izdziedēt kādu slimu tuvinieku. Sākumā viņš grasījās atteikt, ne jau tāpēc, ka nevēlētos palīdzēt, bet apzinājās izglītības trūkumu un nolēma, ka nespēj to darīt. Jāatgādina, ka pēc pamošanās viņš neatcerējās neko no hipnozes laikā notikušā, tāpēc nesaprata, kā viņam izdevies paveikt to, ko izdarīt tagad lūdza visi šie svešinieki, kuriem likās, ka Keiss spēs to, ko nav varējuši daudzie ārsti.

Vienīgais, kas ir neapstrīdams viņš pats kaut kā izveseļojās, apzinādamies to vai ne. Un pēc vēl dažiem hipnozes seansiem viņa stāvoklis uzlabojās un vairs nepasliktinājās. Ja nu Keisam tiešām piemīt spējas noteikt diagnozes un ārstēt cilvēkus? Kā gan pats varētu būt mierā ar sevi, ja atsacītos palīdzēt?

Edgars Keiss reti kad tikās ar "klientiem". Tie pieteicās, sūtīdami vēstules, bieži vien no liela attāluma. Keiss atgūlās uz dīvāna, atlaida brīvāk kaklasaiti un atraisīja kurpju auklas. Viņa sieva Ģertrūde nosauca slimnieka vārdu, adresi un iepriekš norunātu vietu, kur šī persona šajā laikā atradīsies. Ģertrūde uzdeva vīram jautājumus, bet sekretāre Gledisa Deivisa sēdēja turpat tuvumā ar piezīmju bloku rokā un stenografēja. Pēc tam, kad Keiss bija "iemidzis", viņš nomurmināja: "Jā, tātad viņš mums te ir."

Keiss turpināja šos "fiziskos" lasījumus visu mūžu. Tie kļuva biežāki, uzrodoties Artūram Lammersam iespiedējam, ar kuru iepazinās, darbodamies fotogrāfa amatā 1923. gadā. Lammersu valdzināja metafizikas pasaule jautājumi par dzīves jēgu, cilvēka dvēseli, nāvi, dzīvi pēc tās un tamlīdzīgi. Viņš vaicāja Edgaram Keisam, vai tas nebūtu ar mieru pamēģināt kaut ko tādu, kas vēl nebija darīts: nonākot transā, ļaut Lammersam sevi iztaujāt, lai redzētu, kādas atbildes atradīs Keisa "snaudošais" saprāts.

Tā notika pirmais no vairāk nekā divtūkstoš seansiem, kas kļuva pazīstami ar vārdu "dzīves lasījumi". Tajos Keiss stāstīja par "klientu" agrākajām dzīvēm un atklāja daudz informācijas no metafizikas pasaules, kas viņam protestantismā audzinātam cilvēkam bija gluži sveša. Pagāja kāds laiks,

līdz Keisam izdevās samierināties ar atšķirību starp to, ko vienmēr "zinājis", kā pašam licies, gadiem mācīdams arī svētdienas skolā, un to, ko tik šķie​tami nešaubīgi "sapratis" viņa "aizmigušais" prāts.

Edgara Keisa "lasījumi" noveda viņu pie ticības reinkarnācijai un atskārsmes, ka siržu sirds un dvēseļu dvēsele principā visām lielajām pasaules reliģijām ir viena un tā pati.

Keisam par godu jāsaka viņš nekad neko neņēma par to informāciju, kas nākusi caur viņu un no viņa mutes. Viņš pats skaidroja ("miegā", protams), ka izdabū šīs ziņas no "klientu" zemapziņas un tā sauktajām Ākāšas hronikām kolektīvajām atmiņām, kas glabājas Otrpus ik domai, mirklim, vārdam un notikumam tajā aplī, ko mēs saucam par mūžību.

Edgars Keiss dzīvoja ļoti vienkārši un atteicās no samaksas par saviem vēstījumiem. Viņš strādāja pārāk smagi un pārāk ilgi, līdz beidzot pašu piemeklēja trieka, no kuras tā arī neatkopās. Keiss nomira 1945. gada 3. janvārī, atstājot aiz sevis pierakstus par vairāk nekā četrpadsmit tūkstošiem lasījumu. Par viņa dzīvi sarakstītas apmēram trīssimt grāmatas. Šajā mantojumā bija medicīniska rakstura materiāli, kā arī citi par reinkarnāciju, metafizikas filozofiju, meditācijām un sapņiem.

Starp tiem ir paredzējumi par: • abu pasaules karu Pirmā un Otrā sākumu un beigām, • divu sēdošu prezidentu nogalināšanu (to viņš pareģoja 1939. gadā) Franklins Rūzvelts mira 1945., Džons Kenedijs tika nogalināts 1963. gadā . Abi — sēdus.

• Eiropai draudošo kataklizmu (to viņš paredzēja 1935. gadā) pieminot Vāciju, Austriju un arī Japānu, • iespējamā trešā pasaules kara draudus no Lībijas, Ēģiptes, Ankāras un Sīrijas pāri jūrai virs Austrālijas, Indijas okeāna un Persijas līcī.

Viņš negrozāmi ticēja augsti attīstītas civilizācijas pastāvēšanai senatnē zudušajā kontinentā. Un apgalvoja, ka Atlantīda reiz atkal izniršot no okeāna.

Ir tādi Edgara Keisa paredzējumi, kas nav piepildījušies. Manuprāt, viss ir tāpat, kā iepriekš minēju par neatbilstībām tulkojumā vai pašā pareģojumā. Ja gaišreģis, zīlnieks, medijs vai kāds cits paranormālists zvēr, ka ir simtprocentīgi nekļūdīgs, tad viņš ir krāpnieks un melo. Vienīgi Dievs ir pilnīgi nemaldīgs. Visi pārējie var tikai uztvert un nodot tālāk informāciju, paliekot nomaļus, cik vien iespējams.

Mēs nevaram uzņemties atbildību par to, ko esam saņēmuši un "pārraidījuši", bet nopēlums par nepareizībām allaž gulst uz mūsu pleciem, lai gan tas nozīmē tikai to, ka mēs kādā brīdī esam kaut ko pārpratuši, ne tā iztul​kojuši vai nejauši saputrojuši.

Bet Edgars Keiss centās tā kā neviens, pazemīgi un atvērti, pašaizliedzīgi un nesavtīgi, tērēdams pats savus fiziskos spēkus un nerūpēdamies par finansiālo pusi, bet kļūdams par "Gulošo pravieti".

Baidos, ka esmu šeit tikai virspusēji skārusi to gaišreģu devumu, ko esmu studējusi un apbrīnojusi visus šos gadus. Ir vēl daudzi citi gan slaveni kā Eilīna Gareta, Marija Esperansa, Māte Šiptona un Aldoss Hakslijs, gan mazāk zināmi kā Ābrams Linkolns ar savām pravietiskajām vīzijām. Katrs no tiem ir pelnījis uzmanību. Varat viņiem ticēt vai neticēt, pieņemt vai atmest, tikai tuvojieties ar atvērtu dvēseli un apņēmību izdarīt secinājumus par uztvertā vērtību un paredzēšanas dāvanām. Ne jau manējos, nedz arī jūsu ģimenes, draugu, baznīcvīru, sabiedrības bet jūsējos, kas pamatotos uz faktiem, informāciju, veselo saprātu, kas teic, ka jums "laimīgi izdevies uzminēt". Tad pare​dzēšana var sākties.

Zeme plaisās daudzās vietās. Sākumā pārmaiņas piemeklēs Amerikas rietumkrastu, tās būs pārmaiņas fiziskajā aspektā. Grenlandē parādīsies vaļēji ūdens lauki. Kārību jūrā radīsies jauna zeme, jauna SAUSzeme… Dienvidamerika taps drebināta no viena gala līdz otram, gan Atlantijā, gan Tierra del Fuego ZEME un jūras šaurums ar skrienošiem ūdeņiem.

Edgars Keiss *** Arktikā un Antarktīdā notiks slāņu pārvietošanās, kas izraisīs vulkānu izvirdumus tropu joslā, Zemes poli novirzīsies, tāpēc tur, kur bija auksts vai puslīdz tropisks klimats, tas kļūs vairāk nekā tropisks, sāks

augt sūnas un pa​pardes…

Edgars Keiss Austrumu krastā daudzas vietas būs izpostītas, tāpat Klusā okeāna krastā. Tur, kur tagad ir krasta līnija un vairākas zemes, būs okeāna dibens. Daudzus agrākos kauju laukus (1944-1945) nosegs okeāns…

Pilnīgi pazudīs dažas jaunās austrumu krasta daļas pie Ņujorkas vai pat visa Ņujorka. Lai gan tur jau dzīvos cita paaudze, cietīs arī Karolīnas un Džordžijas dienviddaļas, jo tās arī pazudīs.

Edgars Keiss *** Kad nāks pirmais nobrukums Dienvidjūrā zeme celsies un bruks, tas pats notiks pie Vidusjūras un Etnas. Tad mēs zināsim, ka tas ir sākums.

Edgars Keiss *** … Kalifornijas dienvidu krasts — tas apgabals, kas atrodas starp Sāls ezeru un Nevadas dienviddaļu var sagaidīt, ka zemestrīces tur izraisīs plūdus triju mēnešu garumā.

Edgars Keiss *** Amerikas rietumos zeme iebruks. Lielākā daļa Japānas nogrims jūrā. Eiropas augšdaļa mainīsies vienā acumirklī.

Edgars Keiss

Par viltus praviešiem Pagājušajā rudenī viendien mūsu mājās ieradās sadzīves tehnikas remontu meistars. Nevainojami laipns, ārkārtīgi pieklājīgs. Viņš jau bija kādu laiku pavadījis pie mums, un man gadījās ieiet virtuvē, kur šis vīrs strādāja es ieraudzīju viņu stāvam un pētījam šīs grāmatas vāku. Izdevējs bija atsūtījis vāka ski​ci, ko nejauši biju tur aizmirsusi.

Vīrs izskatījās mazliet apjucis, ka tā pieķerts. Viņš bija pamanījis fotogrāfiju, vēlreiz nopētīja mani un noprasīja: "Vai tā esat jūs?"

"Jā, tā ir gan," es atbildēju.

"Jūs rakstāt par pareģojumiem?" viņš turpināja prašņāt.

"Jā, tā ir," es apstiprināju.

Vīrs nolika vāka metu. Viņš šķita mazliet pārsteigts. Pūlēdamās viņu iepriecināt, es piedāvāju: "Vai zināt ja jūs man atstātu savu uzvārdu un adresi, es jums aizsūtītu eksemplāru, kad grāmata būs iznākusi."

"Nē, paldies," vīrs attrauca, atkal pievērsies manai salūzušajai trauku mazgājamajai mašīnai. "Es tādas būšanas nelasu. Esmu kristietis."

Man ir sešdesmit astoņi gadi. Esmu bieži nonākusi tādās situācijās. Un pieradusi dzirdēt daudz ko, jo cilvēki man saka visu, kas iešaujas prātā. Viens no burvīgākajiem komentāriem bija: "Hā, jūs patiesībā esat ļoti pievilcīga persona! Kāds pārsteigums! Televīzijā izskatāties tik neglīta!" Nemaz nerunājot par piedēvētajiem raksturojumiem parasti tādiem sinonīmiem kā "trakums", "plānprātība", "dumjība" un "stulbums". Un vai zināt gandrīz bez izņēmumiem šie vārdi mani neaizvaino. Es nenodarbinu sevi ar prātošanu, vai kādam patīku vai ne. Vai kāds tic, ka esmu gaišreģe, ka vispār tādi ir, vai netic. Taču varat nešaubīties par vienu jebkas, ko esmu darījusi vai darīšu, ir pēc Dieva Kunga gribas. Viņš ir vērris to iespējamu, un tikai Viņa gribu es pildu ar visu sirdi.

Nebija gluži tā, ka meistars būtu mani pārsteidzis nesagatavotu. Šī nav ne pirmā, ne simtā reize, kad esmu sastapusies ar šādu attieksmi. Un, tā kā aizrautīgi studēju Bībeli, es labi atceros, kas Mateja evaņģēlijā teikts par viltus praviešiem, no kuriem jāsargājas, jo tie ir vilki avju ādās. Tāpat Soģu grāmatā ir brīdinājums nevērsties pie burvjiem un reģiem, un Jeremijas grāmatā 27: 9 sacīts: "Neklausiet jūs tāpēc saviem praviešiem un zīlniekiem, saviem sapņiem, saviem apvārdotājiem un burvjiem, kas jums sludina un apsola."

Kā gan es gnostiķe kristiete, kas ciena jebkuru vienību ar Radītāju, lai kādā vārdā Viņš tiktu dēvēts uz šis zemes, un pielūdz Dievu ar katru elpas vilcienu drīkstu atklāti piesaukt tos praviešus, kurus minēju šajā nodaļā, un vēl piedāvāt savus paredzējumus? Kā lai zina, vai es neesmu viena no tiem viltus praviešiem, pret kuriem izteicās Jēzus?

Visvienkāršākā atbilde, protams, ir tāda, ka jebkurš pravietis, kas mēģina aizvilināt cilvēkus prom no Dieva, ir viltus pravietis. Taču tie ja vien kaut cik sekmīgi mēdz būt lieliski manipulatori, prot prasmīgi maskēties un tēlot, atrodot to, kas lētticīgo sirdīm visdārgākais. Un, ja gadās, ka tas ir Dievs, tad šarlatāns ir gatavs zvērēt mīlestību un uzticību Dievam aizrautīgāk, nekā jebkurš cits spētu iedomāties, un stāstīt, ka jūs piekļūsit tuvāk Visaugstajam, ja tuvināsities viņam. Izklausīsies varen vilinoši, taču ir pilnīgi skaidrs, ka tie būs meli.

Es gribu atspēkot ari apgalvojumu, ka pravieši un pravietojumi ir "velna darbs". Tā pati Bībele, kas piekodina sargāties no tiem, liek to noprast gluži skaidri, vienīgi es neticu, ka ir tāda būtne, ko sauc par velnu vai Sātanu. Nē, es ar visu sirdi ticu, ka nelabo ir izdomājuši gari, kas novērsušies no Dieva, kurš mūs nepamet nekad. Un pat tad, ja nešķīstais tomēr pastāvētu, viņam nebūtu nenieka no tās varas, kas ir mūsu Radītājam, kuram mums jāpateicas par jebkādu svētību un dāvanām, ko saņemam. Jo veltes cilvēkiem pasniedz tikai Dievs, un neviens cits. Un tas, kā mēs lietojam šīs dāvanas, noteic, vai tās ir "labas" vai "sliktas". Un iespējas ir visādas, jo tās balvas, ko saņēmuši viltus pravieši, ir noteikšana pār

ļaužu prātiem un vāji slēpts narcisms.

Viņos uzmanīgāk ieklausoties, jūs sapratīsit, ka viņi nav ieinteresēti, lai pielūgtu Dievu, bet gan lai pielūgtu šos. Jo viņi esot vienīga pieejamā sasaiste ar To Kungu. Un nosaka lūgšanas, Svēto Rakstu lasījumus visbiežāk, arī to interpretāciju. Aizmirstiet baušļus, kas jums mācīti un ko esat zinājuši viltus pravieši jums teiks, ka viņi un tikai viņi izprot patiesību par Dieva nolūkiem un priekšrakstiem, tāpēc jums verdziski jāpakļaujas viņu uzskatiem. Un sludina sev tīkamus paredzējumus, stāstot, ka tie nāk no Dieva, un jūsu vienīgā cerība uz glābiņu klausīt viņu visslimīgākajām pavēlēm.

Lai būtu pārliecināti, ka nevienam neizdosies vest jūs pie prāta un norādīt uz skaidri redzamajām pretrunām viņu ap​galvojumos, tie centīsies nošķirt jūs no ģimenes, draugiem, kolēģiem un visiem, kam rūp jūsu liktenis. Tie prasmīgi izvēlēsies Svēto Rakstu citātus, lai lietotu tos ārpus konteksta un peltu tos, kas kritizē un apšauba viņu nodomus. Tas ir klasiskais gadījums, kad melnu sauc par baltu un otrādi, lai bezdievīgā kārtā liktu jums izvēlēties starp šim personām un visām pārējām, kas jūs mīlējušas un vēlējušas jums to labāko. Taču viltus pravietis var gūt virsroku pār jums tikai vakuumā, kur nav citas infor​mācijas, vienīgi tā, ko tajā ielaiž viņš.

Ir daudz tādu, kuri jūs atbrīvos no jūsu naudas. Tā, piemēram, prasīs no sekotājiem, lai tie dod zvērestu dzīvot nabadzībā un atstāt savus pasaulīgos īpašumus tos vienmēr paņem paši "pravieši", lai gan, protams, Dievam pēc mantas nav nekādas vajadzības. Psiholoģija ir vienkārša: lielākā daļa viltus praviešu dzenas pēc naudas, varas vai abām, bet sekotāji kļūst atkarīgi no viņiem jo nabagāki, jo vairāk.

Viltus pricvieši uzskata, ka drīkst rīkoties pēc pašu likumiem un narciskajām vēlmēm, kam ar Dieva likumiem nav nekāda sakara, bet taisnojoties citē itin kā Dieva sūtītu ziņu, kad vien rodas vajadzība.

Varētu domāt, ka Dievs maina savus likumus tāpēc, lai iztaptu viņu iegribām. Tie atraduši atrunas, citējot dievvārdus, lai aizbildinātu it visu, sākot no laulības pārkāpšanas un beidzot ar slepkavību un masu genocīdu. Patiesībā tur nav runa par Dievu, bet gan par to, ko viltus pravieši gatavi darīt savā uzmācīgajā varaskārē un apņēmībā nodzēst to Gaismu, ko mums sūta mīlošais, vienojošais, miermīlīgais Dievs, kas mūs radījis.

Jūs nekad nedzirdēsit viltus pravieti atzīstamies, ka viņš varētu ari kļūdīties. Viņa paredzējumi būs vai nu tik miglaini, ka tos varēs piemērot bezmaz vai visiem gadījumiem, vai ari viņi caurkrišanas reizē uzstās, ka kļūdas radušās neprecīza tulkojuma dēļ. Un visi, kas viņus apsūdz par neatļautu rīcību pret Dieva liku​miem, traģiski un netaisnīgi tos vajājot, padarot šos par cietējiem un mocekļiem.

Secinājums ir tāds, ka var piekrist Mateja ieteikumam vairīties no viltus praviešiem, gan ar piebildi, ka būtu jānoskaidro, kas ir kurš un kas nav, ko kurš grib panākt un tad jums nedraudēs iespēja novērsties no kāda, kam būtu kaut kas vērtīgs paziņojams.

• Jebkurš pravietis, kurš pieprasa, lai jūsu pielūgsme būtu dalīta starp Dievu un viņu, ir viltus pravietis.

• Jebkurš pravietis, kurš apgalvo, ka viņam ar Dievu ir tuvākas un ševišķas attiecības nekā jums, ir viltus pravietis.

• Jebkurš pravietis, kurš stāsta, ka viņš jums vajadzīgs, lai varētu sazināties ar Dievu, ir viltus pravietis.

• Jebkurš pravietis, kurš uzstāj, ka jums labāk būtu pieņemt viņa domas un uzskatus, nevis veidot savējos, ir viltus pravietis.

• Jebkurš pravietis, kura varai ir nepieciešams atdalīt jūs no tiem, kas jūs mīlēja, atbalstīja un bija pret jums godīgi, ir viltus pravietis.

• Jebkurš pravietis, kurš cenšas jūs pierunāt, lai riskējat ar saviem īpašumiem vai upurējat savu finansiālo stabilitāti, it īpaši "ziedojot" to visu viņam vai viņa "baznīcai" vai organziācijai, ir viltus pravietis.

• Jebkurš pravietis, kurš melš, ka ir vienīgais, kas zina, ko Dievs paredzējis jums, cilvēcei un nākotnei, ir viltus pravietis.

• Jebkurš pravietis, kurš sludina, ka ikviens, kas kritizē viņu un nav ar viņu vienisprātis, ir slikts un apkarojams, ir viltus pravietis.

• Jebkurš pravietis, kura augstākais mērķis ir savākt dievinātāju un sekotāju pūļus, kas viņu pielūgtu vairāk nekā pašu Dievu, ir viltus pravietis.

• Jebkurš pravietis, kurš domā, ka uz viņu neattiecas Dieva un sabiedrības likumi, turklāt viņam ir kāda dievišķa '51 imunitāte pret pārkāpumu sekām, ir viltus pravietis.

• Jebkurš pravietis, kurš uzstāj, ka ir nekļūdīgs, ir viltus pravietis.

• Jebkurš pravietis, kurš no savām spējām gūst finansiālu labumu, nerūpēdamies par augstiem mērķiem un citiem cilvēkiem, ir viltus pravietis.

Savtīgums, egoisms un jekura cita uzpūtības forma — vai tā attiektos uz naudu vai ko citu izrādīta pret ļaudīm, kuriem kalpot ir aicināti gaišreģi, mediji, pravieši garantē, ka šī Dieva dāvana vai nu zudis, vai ari tādas nemaz nav bijis.

Lai izprastu patiesu, ar spējām apveltītu pareģi, ir svarīgi apjēgt, no kurienes nāk informācija. Jo noslēpumaināka, mistiskāka un neparastāka tā ir, jo noslēpumaināks, mistiskāks un neparastāks šķiet pats pareģis. Daudz aizraujošāka patiesība ir tā, ka īstie pareģi tikai aizņemas ziņas no bezgalīgā faktu krājuma, kas kopš laika gala ir bijis pieejams jebkuram no mums un būs atkal, kad nonāksim atpakaļ mājās Otrajā pusē.

Trešā nodaIa No kurienes rodas pareģojumi gan Francijā jūdu ārsts 16. gadsimtā, krievu medijs, britu premjerministrs, divi angļu rakstnieki un fermera dēls no Kentuki varēja nākt klajā ar līdzīgām ziņām par pasaules kariem, atombumbām un zudušiem kontinentiem? Skeptiķi var iebilst, ka tā bija sagadīšanās. Un kāpēc gan ne? Cilvēki labprāt mēģina visu, ko nesaprot, paslaucīt zem viena jauka, diezgan plaša paklāja, ko sauc par "nejaušību".

Kuram rūp, ka argumentu pret šādu attieksmi ir daudz vairāk? Bet tiem, kuriem gribētos dzirdēt ne tik paviršu, loģiskāku izskaidrojumu, ir grūti pretoties nepārprotamam secinājumam: ja atšķirīgas personas dažādos gadsimtos un pasaules daļās guvušas vienu un to pašu informāciju, varbūt tas liecina, ka ziņas ņemtas no viena un tā paša avota.

Tieši tā arī ir. No pirmajiem reģiem uz šīs zemes, Bībeles praviešiem, Amerikas indiāņu, aborigēnu, hindu un budistu zīlniekiem pagātnē un tagadnē līdz tiem, kas tikai vēl būs — paredzējumi nāk no viena kopēja avota mūžīga, nebeidzama un neizsmeļama. Un piekļuvi tam nodrošina tikai mūsu dzimšanas dati un aicinājums, un vieta tikpat reāla kā tā, ko saucam par Otro pusi.

Manā grāmatā "Dzīve Otrajā puse' stāstīts, ka pēc tam, kad mūsu gars pamet miesu, iedams cauri pārmaiņām, ko dēvē par nāvi, mēs neplivināmies mākoņos, spēlējot arfu un mājot garāmlidojošajiem eņģeļiem. Mūsu īsie ceļojumi uz zemi, ko varētu vērtēt kā "nometinājumu", ir tikai īstās, aizraujošās, pilnīgās pastāvēšanas pārtraukumi pēc mūsu pašu izvēles, un mēs atkal atgriezīsimies mājās, kad būsim paveikuši to, kādēļ te ieradāmies.

Kad sapratīsim kaut ko no Otrās puses un mūsu šejienes dzīves būtības, tad daudz vieglāk apjēgsim, kā rodas pareģojumi un ko nozīmē šādas spējas. Man gribētos teikt nevis "apjēgsim", bet "atcerēsimies", jo jūs jau zināt visu, ko gribu pastāstīt, tikpat labi kā es. Jūsu garīgā apziņa tas ir, mūžīgā daļa, kas vienmēr bijusi un vienmēr būs, lieliski ielāgojusi ik pārlaisto mirkli gan Otrajā pusē, gan visos savos iemiesojumos uz zemes. Šīs atmiņas paslēptas jūsu zemapziņas dzīlēs, kur tās ir pieejamas dziļas hipnozes, meditācijas vai (kā gadījumā ar Edgaru Keisu) miegā. Taču reizēm kaut kas atklājas arī pie pilnas apziņas esot, piemēram, kad sastopat svešinieku, bet jums liekas, ka pazīstat viņu visu mūžu, vai apmeklējat vietu, kur nekad agrāk neesat bijis, bet atrodat ceļu tā, it kā būtu tur uzaudzis.

Es atvainojos par atkārtošanos, bet brīdināšu jūs tāpat kā grāmatas "Dzīve Otrajā puse' lasītājus: ja aprakstos šis vai tas jūs pārsteigs ar jau pieredzētā sajūtu, nesatraucieties un nedomājiet, ka tā ir jūsu iztēles rotaļa. Kaut kad jūs ievilkāt pirmo ieelpu, spērāt pirmos soļus un pirmoreiz atvērāt acis. Tas, ka jums nav saglabājušās atmiņas par šiem notikumiem, nenozīmē, ka tie nav bijuši. Tāpēc kamēr jūsu prāts apzināti uzņem šo lappušu saturu, pievērsiet uzmanību signāliem, ko varbūt saņemsit no zemapziņas. Nekā traģiska tur nebūs, tikai SIRDS sažņaugsies ilgās pēc mājām.

Otra puse daži pamatfakti Būdama licencēta hipnotizētāja, es burtiski tūkstošiem reižu esmu vedusi ļautiņus cauri viņu pagājušajām dzīvēm, vēlreiz pārciešot ari nāvi. Neatkarīgi no viņu kultūras, reliģijas, rases un audzināšanas, ticības vai neticības atklājās tikai tas, uz ko norādīja gadu desmitiem ilgajās studijās apgūtais un ari tas, ko pati pieredzēju uz nāves robežas. Protams, tās nebija nekādas nostalģiskās atmiņas tur tiešām bija tunelis ar spoži baltu gaismu galā: spīdošu Dieva mīlestības, gudrības, līdzcietības, miera un prieka zīmi. Nevienu bridi neradās sajūta, ka tās ir beigas. Gluži pretēji tā bija pilnīgas brīvības apziņa, un nojausma, ka notiek kaut kas pazīstams, saprotams un aizraujošs. Gluži tāpat kā visi ceļi ved uz Romu, visi tuneļi lai kurā vietā uz zemes tie nesāktos izved spožumā Otrajā pusē.

Tas dīvainākais, ko mēs visi esam aizmirsuši, pārejot no inkarnācijas inkarnācijā, ka šis tunelis, par kuru tik daudz dzirdēts, sākas no mūsu pašu ķermeņiem, no ēteriskās vielas un stiepjas nevis uz debesīm turp, kur allaž esam tās iztēlojušies, bet beidzas turpat virs mums — trīsdesmit vai četrdesmit grādu leņķī.

Tātad mūsu ceļojums caur to nav "augšup", bet gan "cauri". Un tā ir tāpēc, ka ticiet vai ne Otrā puse nav "kaut kur tur ārā", bet tieši virs mums aptuveni trīs pēdu augstumā. Tā ir cita dimensija, daudz augstāku vibrāciju līmenī nekā mūsējais uz zemes, un gandrīz pilnīgi dublē zemes topogrāfiju.

Kad ierodamies Otrajā pusē, mūs sagaida neticami priecīga tikšanās ne vien ar mīļajiem tuviniekiem gan no šis dzīves, gan iepriekšējām inkarnācijām un eksistences Tur, tāpat (un šī nianse mani priecē visvairāk) ar visiem dzīvniekiem, kas mums jebkad uz zemes piederējuši. Patiesībā tā stāstīja mana garīgā skolotāja Fransīna ģimenes locekļiem būs jāstāv rindā un jāgaida, kamēr mīļotie dzīvnieki būs jūs apsveikuši ar pārrašanos mājās.

Nav svarīgi, kurā vietā uz zemes nomirstam, "tunelis" mūs izved pa vienu un to pašu izeju Otrajā pusē— pļavā, kurā parasti notiek sastapšanās. Tur ir brīnišķu celtņu puduris jā gan, arī nebeidzamajā Otrās puses ainavā ir ēkas, un katra no tām pare​dzēta kādiem mērķiem.

Pirmā un tuvākā ir Gudrības pils romāņu stilā, ar velvi un pīlāriem. Uz to ved platas marmora kāpnes ar skaistām strūklakām, statujām un vīnstīgām, kas mīkstina iespaidu, ko atstāj spīdīgais akmens, kam neredz gala. Gudrības pilī atrodas projektors, kas ļauj mums vārda burtiskajā nozīmē pārlūkot savas zemes dzīves no Māju perspektīvas, atceroties visu, ko gribējām paveikt, kad nolēmām iemiesoties kopš paša sākuma.

Pa labi no Gudrības pils ir Taisnības pils ar brīnišķiem dārziem. Kad gadās uzklausīt tādu cilvēku stāstus, kuri bijuši tuvu nāvei, viņi stāsta par gaistošām atmiņām spilgtām krāsām, smaržām un ziediem, tīriem un mirdzošiem ūdenskritumiem vēl skaistākiem nekā uz zemes, jo, cik tālu acs spēj saskatīt, Daba dzied himnu Dievam. Pirms kārtējās iemiesošanās gari mēdzot apmeklēt Otrās puses Tiesupils dārzus.

Abas šīs pilis atrodas torņu ēnā tie ir divi vienādi, mūsdienīgi, monolīti veidojumi no balta marmora un zila stikla. Pa to sienām lejup strūklo ūdens, kas apmiglo jasmīnus, kuru smarža izplatās tālu. Torņos sniedz palīdzību tiem jaunpienākušajiem, kuriem radušās grūtības ar pārnākšanu atpakaļ mājās. "Vietējie" tos uzskata arī par lieliskām studiju un meditācijas vietām.

Un pēdējā celtne, kas atrodas ieejas tuvumā, ir Projekciju pils.

Projekciju pils Šī ēka atrodas tūlīt pa kreisi no Gudrības pils. Tās arhitektūra ir klasiskā grieķu-romiešu stilā, un raksturīga pazīme torņveida kupols, kas iespaidīgi spīd, paceldamies pāri apkār​tējiem pakalniem.

Lai gan ir grūti salīdzināt zemes virsmu ar Otrās puses telpu, tomēr jāatzīmē, ka Projekciju pils ir ļoti liela, jo tā tam jābūt. Pilī glabājas sīki "ieraksti" par visām mūsu inkarnācijām, kas jebkad pavadītas uz zemes. (Mēs mazliet apspriedīsim arī tās, bet nedaudz, jo vairāk var izlasīt grāmatā "Dzīve Otrajā puse' un citos manos darbos ja vēlaties.) Tur atrodas arī visu jebkad sarakstīto vēsturisko darbu eksemplāri arī to, kuri savlaik iznīcināti gan no Aleksandrijas, Atlantīdas un Lemūrijas kontinentu bibliotēkām.

Tāpat Projekciju pilī glabājas un ir dziļi cienītas tā dēvētās Ākašas hronikas.

Jūs droši vien atceraties, ka tās jau pieminētas 2. nodaļā, runājot par Edgara Keisa atbildēm, kad viņam vaicāja, no ku​rienes nākuši viņa paredzējumi.

Viņam bija taisnība.

Lielākoties gaišreģi, vai paši to apzinās vai ne, uztver informāciju no šīm hronikām garīgi, psihiski vai astrāli iekļūstot tajās šīs celtnes dziļi neizsmeļamajās svētajās velvēs, dimensijā, kura pastāv tikai triju pēdu augstumā virs mums.

Ākašas hronikas Ākašas hronikas jau attēlojuši daudzi un dažādos veidos. Tie bijuši cilvēki no atšķirīgām kultūrām.

Edgars Keiss tās nosauca par kolektīvo atmiņu par vēsturi, ko veido ik doma, skaņa, vibrācija un notikums, kas atgadījies mūžībā. Hinduisti tās uzlūko kā ik domu, vārdu un darbību, kas atainojas substancē, ko sauc par "ākašu" tā esot viens no dabas pirmelementiem, no kā radīta zeme, ūdens, uguns un gaiss. Psihologs Karls Gustavs Jungs tās nosauca par Kolektīvo Zemapziņu konceptuālu spēku, kas var nenozīmēt burtiskus ierakstus.

Definīcija, kurai dodu priekšroku es, jo tiešām tai ticu: Ākašas hronikas ir Dieva rakstveida memuāri. Es nevienu mirkli nešaubos, ka to atveidi iegravēti Visuma ēterā, pieejami arī tai atmosfērai, kurā dzīvojam mēs, bet arī nešaubos, ka ieraksti pastāv, tie ir visiem saprotamā valodā, plašos plauktos un velvēs, piemērotos apstākļos un telpās, Projekciju pils zālēs, jebkurā laikā sasniedzami ikvienam no mums un pilnīgi noteikti palīdzējuši visiem praviešiem kopš laika gala.

Dzīves kartes Iekams katrs no mums nāk pasaulē kārtējā inkarnācijā, mēs Otrajā pusē neticami sīki izstrādājam precīzu karti, attēlojot visu, ko gribam piedzīvot. Ieceram sev mātes, tēvus, bērnus, draugus, ienaidniekus, laulātos, profesijas, uzvaras, zaudējumus, priekus, sirdssāpes… Es, piemēram, nekādi netieku pāri atziņai par māti prātoju, ka laikam būšu bijusi pamatīgi iedzērusi, kad rakstīju savu "projektu" un izvēlējos tādu māti, kādas klēpī nonācu varbūt tāpēc šeit, uz zemes, nekad neesmu varējusi ciest alkohola garšu.

Mūsu "kartes", kuras mēs vārda pilnā nozīmē sastādām, rokrakstu vīstokļos glabājas Projekciju pilī.

Iztēlojieties (vai — atcerieties, jo jūsu garīgā atmiņa šo skatu droši vien ielāgojusi) cik tas šķiet aizraujoši: nebeidzamas ejas neticami skaistās velvēs ar plauktiem, cik tālu vien acs spēj sniegt, un katrā bezgala daudzi tīstokļi; ikviens no tiem nevainojamā stāvoklī un pilnīgi ataino ik mūžu, ko jebkad kopš laika gala dzīvojis kāds Dieva radīts gars.

Kamēr mēs esam šeit, uz zemes, šīs kartes mums, diemžēl, nav sasniedzamas. Jūs jau pamanījāt, ka es aizrādīju: neesmu gaišreģe, kas var kaut ko paredzēt sev pašai, un neesmu satikusi arī nevienu citu, kurš to spētu. Tomēr — gan jums, gan man katram dzīves laikā ir dažādi intuīcijas uzplaiksnījumi par to, kas ar mums būs turpmāk, un ari citi "signāli", ka atceramies savus projektus, taču mānīties un lasīt tālu uz priekšu nav ļauts līdz brīdim, kad atkal esam mājās.

Taču, esot šeit, uz zemes, mēs varam studēt citu cilvēku kartes gan vēsturisko personu, gan laikabiedru, gan tādu, kuri vēl nāks. Savās varēsim ieskatīties tad, kad atkal būsim Otrā pusē. Lai "nešpikotu", veicot "kontroldarbu" to var uztvert arī tā. Mums ir trīs iespējas apgūt "kartes": • izpētīt kāda cita karti vai savu nesenākās inkarnācijas plānu pēc atgriešanās Otrajā pusē Gudrības pilī pie "skenēšanas iekārtas". Tā ir kā milzīgs, izliekts zila stikla kupols, kurā visi fakti no izdzīvotās dzīves vai no kartes, kuru patlaban pētām, parādās mūsu acu priekšā triju dimensiju hologrammā, un nav svarīgi, kurā vietā atrodamies neviens sīkums nepaies garām nepamanīts. (Tādējādi — tie, kas bijuši tuvu nāvei un atceras sajūtu, ka visa dzīve pazibējusi acu priekšā, nebūt nekļūdās. Tas nozīmē, ka viņi bija tikuši līdz "skenēšanas iekārtai", iekams nolēma atgriezties savā ķermenī un vēl kādu brī​tiņu turpināt zemes dzīvi).

• Mēs varam klausīties karšu audio ierakstus kādos daudzumos vien vēlamies, tie ir kā grāmatas lentēs tūkstošiem virtuālās realitātes kopiju.

• Vai arī varam "pilnīgi saplūst" ar karti, gluži kā dzīvojot tajā, iepazīstot tās personas un atziņas, kuras karti stu​dējam nezaudējot savu identitāti.

Varam pieņemt, ka šo dzīves karšu pētīšana ļāvusi Blavatskas kundzei itin kā nostāties pie "skenēšanas iekārtas" un kļūt par liecinieci Einšteina relativitātes teorijas atklāšanai. Vai — Vinstonam Čērčilam "saplūst" ar Franklina Rūzvelta karti un tādējādi saskatīt šausmas, ko Ādolfs Hitlers gatavo pasaulei. (Izlasiet manus darbus "Dzīve Otrajā puse' un " Otrpus un atpakaļ", ja vēlaties uzzināt, kāpēc Čērčils nevarēja gluži vienkārši izlasīt Hitlera karti.)

Studijas un pētījumi Otrajā pusē Kā jau teicu kad atstājam savu ķermeni uz zemes un ierodamies Otrajā puse, mēs kļūstam par jaunpienācējiem. Dievs apsolījis mums mūžīgo dzīvošanu, un tas nozīmē ne tikai to, kas "vienmēr būs", bet arī kas "vienmēr ir bijis". Un mūsu pāriešana uz Otru pusi ir atgriešanās mājās, pie jau iedibinātām dzīvēm un attiecībām, lai strādātu un studētu to, kas mums patīk.

Jā, tā ir patiesība, ka Otrajā pusē darbs un mācības iepriecina — tāpat kā viss, ko mēs tur darām. Ja tā nebūtu, tad nebūtu arī paradīzes, tas ir skaidrs. Tajā mirkli, kad atsākam savas dzīves tur mājās mēs pilnā apmērā atgūstam arī prāta spējas, uzkrātās atmiņas, gudrību, intelektu un ieskatu mūsu mūžīgajā pagātnē. Un pat dzīvojot bezgalīgi, lai gan mūsu prāti ir visnotaļ paviegli, esam svētīti ar Otru pusi, jo neviens no mums nekad neapgūs visu un nezinās visu. Šajā Visumā ir tikai viena būtne, kas ir viszinoša Viņš, kas radījis mūs pārējās. Laimīgā kārtā Viņš izveidojis .šo Visumu tik bezgala sarežģītu, ka to nav iespējams pilnīgi izpētīt. Bet mājās mums ir ļauts izzināt visu, mācoties pie visizkoptākajiem prātiem.

Lai gan augstu vērtējam savas studijas Otrajā pusē sevis labad, tomēr nepagurstoši un ar interesi palīdzam arī citiem jebkurā jomā: medicīnā, psiholoģijā, socioloģijā, ekoloģijā un citās zinātnēs. Ne jau skolasbiedru labad Tur jo Tur nav slimību, nav bada, nedz sausuma, nav piesārņotības un garīgu kaišu, nav sarežģījumu un nelaimju, tikai prieks par tādu priekšrocību kā Dieva, praviešu un eņģeļu tuvums. Nē, mēs pūlamies to planētu labā, uz kurām Otrās puses gari palaikam izvēlas iemiesoties. (Vai mēs reiz varētu tikt pāri muļķīgajām iedomām, ka mūsu mazā Zemīte ir vienīgā apdzīvotā planēta tik milzīgā Visumā, kura lielumu pat nespējam apjēgt?) Protams, mēs visaugstāk vērtējam Otro pusi — savas mājas, bet Zemei un citām planētām, ko apdzīvojam, mūsu sirdis ierādīta sevišķa vieta kā mītnes valstīm. Mēs modri uzmanām šīs nepilnīgās, cīņu plosītās vietas, kur esam mācījušies, pūlējušies, vīlušies, uzvarējuši, zaudējuši un mīlējuši, ar nožēlu tās atstājuši un atkal atgriezušies, lai padarītu to labāku. Mēs pazīstam šīs pasaules un saprotam tās, pie tām mūs saista vēsture un līdzcietība, mēs gribam palīdzēt.

Laimīgā kārtā Otrajā pusē mums ir iespējas, prasme un izlēmība paveikt visu, ko vēlamies, ir skolas, bibliotēkas, zinātniskie centri un laboratorijas, kas allaž darbojas. Mēs Otrajā pusē studējam, pētām un izgudrojam, mēģinot izārstēt šo zemi, jo tas ir mūsu parāds un privilēģija atbalstīt Visumu, ko mēs uztveram kā kopumu, un Dievu, kas devis to mums, lai mēs par to rūpētos. Mājās nemitīgi turpinās pētījumi, lai tiktu galā ar vēzi, AIDS, Parkinsonismu, Alcheimcra slimību, izkaisīto sklerozi un visiem citiem draudiem cilvēku veselībai. Ir meklēti drošāki enerģijas avoti, lauksaimniecības metodes, lai atrisinātu pārtikas trūkuma problēmas, psiholoģiski risinājumi atkarību apkarošanai un garīgiem traucējumiem, iespējas ceļot kosmosā, lai starpplanētu lidojumi kļūtu par ikdienu nav robežu tām jomām, kas ir aptvertas. Jo Otrajā pusē prātus nemitīgi nodarbina Zemes nelādzības, bads, politika un pārmērīgā birokrātija.

Iedvestas zinašanas Jūs varbūt jau būsit dzirdējuši terminu "iedvestās zināšanas"? Ja gadījumā tas jums būtu jauns, tad tā ir tieša informācijas pārraide no viena prāta uz citu, uztvērējam to neapzinoties. Piemēram, vakarā liekaties gulēt ar kādu neatrisinātu uzdevumu prātā, bet nākamajā rītā mostaties, droši zinot, kā tikt ar to galā. Es nerunāju par atbildi, kas iešaujas prātā, kad tas tiktāl atpūties, ka spēj skaidri domāt. Tās nav pārraidītās zināšanas, bet gan izgulēšanās sekas. Es runāju par risinājumu, kas nācis kā atradums — tā bilžu mīklas daļa, kuras trūka, jo jūs kaut ko nezinājāt, un sakāt sev, ka atcerējāties to miegā. Jo vairāk par to domājat, jo skaidrāk saprotat, ka nevarējāt atsaukt atmiņā to, kā tur nebija.

Iedvestā informācija ir visparastākais veids, kā garu pasaule Otrajā pusē sazinās ar mūsu dvēseli, kas ir nomodā un rīkojas zemapziņā, kamēr mītam uz zemes. Tā ir visvieglāk sasniedzama, kad ar faktiem pārblīvētais prāts nejaucas pa vidu (miegā, hipnozē, meditācijā vai visparastākajā pārgurumā). Un tad ir arī tādi, kuru zemapziņa tīši vai netīši sagatavota un atvērta iedvesmai no Otrās puses.

Tieši caur tām Otrā puse dalās studiju un pētījumu rezultātos, lai zāles, atklāsmes, izgudrojumi un citi cilvēcei paredzētie labumi nonāktu pie tās. Tāpēc gadās, ka dažādās zemeslodes vietās gandrīz vai vienlaikus rodas šķietami vienādi vai līdzīgi atklājumi šo sakritību jūs droši vien esat pamanījuši. Un tagad zināt, kāpēc tā notiek. Tāpēc, ka gari no Otrās puses veiksmīgi iedvesuši šīs zināšanas tiem, kuru apziņas ir viedas, gatavas sadarboties, pieredzējušas, atklātas, lietpratīgas un talantīgas, lai rīkotos ar šo atradumu un to gudri izmantotu. Šī saikne starp Zemi un Mājām ir visīstākā savstarpējā sadarbība.

Pētniekiem Otrajā pusē ir vajadzīgi kolēģi uz zemes, kas praktiski īstenotu viņu atklājumus, un šiem cilvēkiem ir nepieciešama kāda iejaukšanās no Otrās puses, lai pārvarētu grūtības uz zemes. Un bez iedvesto zināšanu klusās svētības, ko Dievs devis mūsu sadarbībai, tā nemūžam nenotiktu.

Tātad tas nav liels pārsteigums, ka iedvestās zināšanas ir viens no veidiem, kā pareģi saņem informāciju. Gaišredzīgs gars no Otrās puses laboratorijas pārraida informāciju tam, kas dzīvo uz zemes, bet, ja tā, piemēram, ir ziņa, ka atomu var dalīt, un to saņem tāds, kas neatšķir vienu mikroskopa galu no otra, šis uztvērējs neapjēgs, kā to darīt un kādēļ tas vispār būtu vajadzīgs. Nezinās pat to, kas šis atoms ir.

To gaišreģu pienākums, kuri saņem tādus vēstījumus, kas ir ārpus pašu saprašanas, kontroles vai spēju robežām, būtu meklēt iespēju tos publiskot, cik pre​cīzi vien var, lai varētu izmantot tāds, kuram tie kaut ko izteic. Edgara Keisa vēstuļu lasīšana ir nevainojams piemērs pareģa iejūtīgai, atbildīgai attieksmei, kā uztverto nodot tālāk. Viņam nebija ne medicīniskās izglītības, ne zināšanu anatomijā, tomēr pašizraisītā transa brīžos šis vīrs strādāja ar savu garīgo apziņu un piedāvāja gan diagnozes, gan ārstēšanu, kas atkal un atkal derēja un pat glāba dzīvības daudziem, kas lūdza palīdzēt. Keiss nejaucās uztvertajā informācijā, neuzsvēra savu lomu, nemēģināja iestāstīt, ka noticis brīnums un viņš kļuvis par dziedniecības ģēniju. Šis cilvēks gribēja vienīgi darboties par iedvesto zināšanu saņēmēju un tālākpārraidītāju, lai liktu tās lietā, kad jāpalīdz.

Laiks Otrajā pusē Piemērotāks virsraksts būtu: "Laiks šoviet", jo tieši te, uz zemes, mēs esam izgudrojuši laika skaitīšanu un tādus jēdzienus kā "pagātne", "tagadne" un "nākotne". Tie man ir tikpat pazīstami kā jums, tāpēc liekas grūti pieņemt faktu, ka Otrajā pusē un pārējā Visumā nav tādas mērvienības kā laiks.

Kristieši, jūdaisti, budisti, hinduisti, musulmaņi un neskaitāmi citu ticību pārstāvji visā pasaulē ir vienisprātis, ka tad, kad Dievs mūs radīja, Viņš dāvāja mums mūžību. (Nepārliecināmi skeptiķi saka: "Pierādiet!" Un esmu sākusi atbildēt: " Jūs pierādiet, ka tā nav! Mēs esam pārāk aizņemti." Vai šī mūžība aptver vienu iemiesošanos uz zemes vai daudzas par to mēs šajā reizē galvu nelauzīsim. Svarīgi, ka Dievs patiesi apsolījis mums mūžību, un Viņš nekad savus solījumus nelauž. Un realitāte ir tāda, ka tur, kur ir runa par mūžību, nav ne sākuma, ne beigu. Nav ne "vakardienas", ne "rītdienas", ne "pagājušās nedēļas", ne "pirms stundas" nav laika nogriežņu, it kā laiks būtu kāda taisna līnija, ko var sadalīt.

Mūžības kontekstā Otrajā pusē un arī Visumā ir tikai "tagad". Jo šai koncepcijai vizuāli atbilstošāks būtu aplis nevis taisne, jo tas ir bezgalības simbols. Labākais variants, ko spēju iedomāties, ir 8, kas gāzts uz sāniem tas ir vēl piemērotāks nekā aplis. Turpinātība. Tam, kas vienmēr bijis un būs. Es varētu rakstīt un rakstīt par to, kas ir mūžība, un esmu pārliecināta, ka jūsu ticība Dieva vārdam ir tikpat negrozāma un paļāvīga kā manējā — tādā gadījumā tā vairāk nekādus jautājumus neuzdos, bet pie zemes jēdzieniem pieradušais prāts arī manējais — mēģinās to iztēloties.

Pareģus, tāpat kā visus citus cilvēkus, mulsina šī zemes ļaužu attieksme pret laiku. Kad tie saņem ziņu par kaut ko tādu, kas vēl nav noticis, viņi var mierīgi to attiecināt uz nākotni. Nostradams, piemēram, redzēja triju antikristu atnākšanu vienu no Itālijas, otru no Vācijas, un trešo no Vidējiem Austrumiem.

Viņš saskatīja arī apstākļus, kādos tie parādījās un tirāniju iznākumu tādēļ aptuveni orientējās arī laika robežās. Vienīgi tad, kad pats, daudzie tulkotāji vai abi kopā piedēvēja konkrētas norises konkrētiem gadiem, var gadīties nobīdes par labu gan tiem, kas tic, gan tiem, kas netic — kā kuro reizi.

Nesenākais šāds gadījums (par kuru es zinu; jebšu man sev par kaunu jāsaka es nemēdzu iedziļināties šajās niansēs) bija strīdi, vai Nostradams ir vai nav pareģojis teroristu uzbrukumu Ņujorkas Pasaules Tirdzniecības centram 2001. gada 11. septembrī.

Kāds preses izdevums citēja katrēnu par jaunās simtgades devīto mēnesi, kad šausmu valdnieks nolaidīsies no debesīm un radīs sajukumu Jorkas pilsētā, haosā saplosot dvīņu brāļus.

Bet tālāk pēc šī drausmīgā citāta sekoja cits tulkojums par 1999. gadu un septiņiem mēnešiem, kad no debesīm nāks bie​dējoši varens karalis, bet divi brāļi karos savā starpā. Šajā variantā nav jaunā gadsimta un deviņu mēnešu, nedz arī sašķaidīto dvīņu brāļu. Šausmu valdnieks pārvērties biedējoši varenā karalī. Sešpadsmitajā gadsimtā Nostradams esot ziņojis, ka 1999. gada jūlijā karos divi brāļi, bet no debesīm nolaidīsies kāds trešais, sēdams bailes, un īstenībai neesot sakara ar dvīņu torņiem, ko iznīcinājuši teroristi (ar laika starpību divi gadi un divi mēneši). (Ir pētnieki, kas apgalvo, ka šādas nobīdes radījušas laika skaitīšanas maiņas, kas notikušas kopš 16. gs. Citi tās pie​dēvē absinta un citu dullumzāļu iedarbībai. Tulk. piez.)

Man, nudien, nav ne jausmas, vai Nostradamam bijusi taisnība vai ne, vai viņš rakstījis patiesību vai māņus. Es runāju par informācijas uztveršanu no Otras puses, sevišķi tad, ja tā nākusi tik sen pēc cilvēku radītā kalendāra, kas lāgots Dieva mūžībai sīkumu iztirzāšana ar šādu atstarpi nāk par sliktu pareģim. Un, kas vēl būtiskāk, viņa paredzējumiem. Ja ziņa nāk no vietas, kur ir tikai "tagad" un laiks vispār nepastāv, vai būtu prātīgi prasīt, lai pareģojumi, kas uztverti mūsu ērtības labad un skar kādas norises uz zemes, ir pilnīgi nekļūdīgi?

Daudzi gaišreģi arī Edgars Keiss, Blavatskas kundze un Ailīna Gareta apgalvojuši, ka zudušie Atlantīdas un Lemūrijas kontinenti kādudien izniršot. Edgars Keiss paredzējis, ka Atlantīda varētu atkal parādīties 1968. vai 1969. gadā, taču tas nav noticis, lai gan okeanogrāfi pa šo laiku ir daudz ko atklājuši

Bimini atolā, tāpēc Keisa piekritēji varētu strīdēties, ka fakti it kā atbilst viņa teorijai. Taču varam ari uzskatīt, ka viņš kļūdījies. 1968. un 1969. gads aizritēja, Atlantīda un Lemūrija neparādījās. Kāda jēga plātīt rokas un saukt: "Keiss pats nezināja, ko runā, tāpat kā tie pārējie. Atlantīda un Lemūrija varbūt vispār nav pastāvējušas. Dieva dēļ, kā lai tās rastos mūsu okeāna vidū?" Vai nav labāk cienīt vairāku pazīstamu gaišreģu domas — ka Atlantīda un Lemūrija reiz atkal būs tur, kur bijušas? Man liekas, ka mums, dzīvojot plašajā mūžībā, ir gana daudz iespēju visādiem "varbūt", lai mēs augstprātīgi neteiktu "nekad", it kā būtu daudzkārt gudrāki par garu pasauli Otrajā pusē, no kuras šie redzējumi nākuši.

(Ari es saku Atlantīda un Lemūrija kādudien iznirs, bet negribu steigties lai neaizietu par tālu.)

Daloties zināšanās ar Otro pusi Lūdzu, neradiet sev maldīgu priekšstatu, ka iedvestās zināšanas ir vienīgais veids, kā pareģi un Otrā puse sadarbojas, lai "salīdzinātu piezīmes". Patiesībā, kā jau jums būs zināms, ja esat lasījuši kādu manu grāmatu vai dzirdējuši lekciju, kas ilgusi vairāk par trim minūtēm mēs visi regulāri kontaktējamies ar Otrās puses garu pasauli un visdažādākajos veidos. Un, tā kā pareģiem nav īpašu priekšrocību, viņi saņem informāciju no tā paša avota, no kura smeļas visi citi. Ja nu vienīgi pareģi saņem zinas ar konkrētu mērķi un nolūku.

Garīgie vadītāji Gandrīz katram cilvēkam uz šīs zemes ir savs garīgais skolotājs. (Mēs šoviet neaplūkosim tos dažus izņēmumus, par tiem, kuriem tādu nav, bet jūs varat izlasīt par tādiem abās manās grāmatās par Otro pusi: meklējiet nodaļu ar nosaukumu "Tumšā puse".) Pravieši pakļauti šim likumam viņi nav izņēmums. Mēs nemaldīsimies teikdami, ka ik pareģim, kas jebkad dzīvojis, ir bijis savs garīgais pavadonis. Nav svarīgi, vai viņš to zinājis vai ne, šis skolotājs noteikti bijis atbildīgs vismaz par dažiem vēstījumiem no Otrās puses.

Tiem, kuriem nav zināms, kas ir garīgais vadītājs, derēs īss skaidrojums.

Kad mēs nolemjam doties projām no Mājām, lai kārtējoreiz (relatīvi) īsu laiciņu iemiesotos uz zemes, tad veicam vairākus pasākumus, lai šajā ceļā nodrošinātu savu mērķu īstenošanu. Viens no šādiem piesardzības soļiem ir garīgā vadītāja izvēle. Tas ir kāds no Otrās puses, kurš vismaz vienreiz ir iemiesojies lai tam būtu saprašana par zemes dzīvi. Un izraudzītā persona sīki pārzina mūsu dzīves karti šim pasākumam, tā ir pieredzējusi un tik gudra, lai turētu mūs uz taciņas, uz kuras krītam un maldāmies, līdz jādodas atpakaļ. Šī persona ir mūsu uzticamākais biedrs, vai mēs tam ticam vai ne tā veido drošāko tiltu starp mums un mājām. Vienu cilvēka roku allaž tura Skolotājs, bet otru Dievs.

Mūsu garīgie vadītāji pastāvīgi ar mums sarunājas. Manējo sauc Fransīna. Es sāku dzirdēt viņas balsi, kad man bija astoņi gadi. Varu gan saklausīt viņu, gan sazināties ne tikai tāpēc, lai lūgtu kādu diezgan miglainu padomu, jo, tāpat kā visi skolotāji, viņa uzstāj, lai es no katras norises gūstu smagu mācību, bet arī lai dalītos informācijas bagātībās par Otro pusi un daudz ko citu.

Vai jūs vārda burtiskajā nozīmē dzirdat sava garīgā pavadoņa balsi, vai ne tik un tā varat rēķināties ar to, ka jūs sazināties. Varat to saukt par "instinktu", "iekšējo balsi", "sirdsapziņu" vai citādi — jūs parasti sakāt: "kāds man itin kā teica priekšā", bet es esmu gatava galvot, ka astoņos no desmit gadījumiem jūs runājat par klusiem vēstījumiem no sava garīgā vadītāja, kurš neaizmirstiet to ir jūsu personīgais ziņu piegādātājs no Mājām.

Un svarīgi atcerēties, ka šis vadītājs ir gars, kas mīt Otrajā pusē, vada pilnīgu, laimīgu, rosīgu dzīvi un neaizmirst savu svēto pienākumu pret mums, kamēr esam te, uz zemes. Tāpar kā visi gari, tie spēj piekļūt jebkurai Visuma informācijai un veikt nebeidzamus pētījumus, studējot materiālus mājās, arī Ākašas hronikas, jo viņu rīcībā ir mūžība.

No pašas pieredzes varu pastāstīt, ka ikreiz, kad Franslna atbild uz jautājumiem tādās reizēs, kad esmu mēģinājusi izprasīt, piemēram, cik drīz varu gaidīt šo vai to, viņa nemainīgi iesāk: "Pēc jūsu laika izpratnes," un turpina: "tas varētu ilgt tik un tik mēnešus (nedēļas, gadus)." Klusumbrīdis pirms atbildes nozīmē, ka viņa cenšas izrēķināt pēc neierastā laika jēdziena, un man nāk prātā mēģinājums iepirkties vai paēst citā valsti, kur apgrozībā ir cita, nevis mūsu nauda. Lai cik pašpārliecināta un pieredzējusi es pūlos izskatīties, sniedzot pārdevējam vai viesmīlim svešo naudaszīmju kaudzīti, tik un tā pastāv iespēja samaksāt 50 000 dolāru par sviestmaizi un paziņot, lai patur 100 000 dolāru dzeramnaudu. Ir vērts atkārtot: ja garu pasaulē kādam rodas grūtības ar mūžības ievietošanu laika rāmjos, nekādi nevaru mest viņam ar akmeni. Un ja jau ir skaidrs, ka ik gaišreģim ir garīgais vadītājs, tad pastāv garantija garantija, ka daudzi pareģojumi ir tiešas apzinātas vai neapzinātas pareģu un viņu skolotāju sa​ziņas rezultāts.

Astrālā ceļošana Astrālā ceļošana kļūst par aizvien pazīstamāku jēdzienu, vismaz ne tik ierobežotu kā agrāk, kad par to zināja tikai nedaudz cilvēku "apmātie mēnessērdzīgie". Kā jums, iespējams, jau zināms, astrālo ceļojumu pamatā ir pieņēmums (fakts), ka ķermenis ir tikai tāds kā transportlīdzeklis, kurā iemājo dievišķais, mūžīgais gars uz to laiku, ko pavadīs zemesvirsū, un tas var nākt un iet, kad un kā vēlas, brīvi pārvietodamies pa pasauli, Visumu un apciemot arī ģimeni Otrajā pusē.

Man vienmēr gribas smaidīt, kad apmeklētājs apgalvo, ka netic astrālajiem ceļojumiem un stāsta, ka paši nekad neko tādu negribētu izmēģināt, pat tad, ja tā būtu patiesība. Jums vajadzētu redzēt šo klientu sejas, kad es tiem atklāju, ka viņi astrāli ceļo trīs vai piecas naktis nedēļā miegā. Viņi, protams, to noliedz, it kā es būtu šos apsūdzējusi. Un tad es sāku viņus iztaujāt par tā saucamajiem sapņiem. Daži no tiem ir juceklīgi, šķietami bezjēdzīgi. Ir tādi, kas ataino vēlmes. Citi — sarežģījumu atrisināšanu. (Manā grāmatā par sapņiem iztirzātas šīs īpatnības un arī citas, tāpēc te tās neapskatīšu.)

Tomēr agrāk vai vēlāk klients ierunājas par sapni, kurš šķitis "tik reāls"… Ir tādi, kuri bieži min lidošanu, pat atceras, kā vērušies zemup uz koku galotnēm un ainavu lejā. Vēl viņi runā par tikšanos ar mīļoto cilvēku, kura nav līdzās, par kādu vietu uz zemes, kas izraisa nostalģiju, vai pat tādu, ko grūti attēlot vārdos tik skaista tā ir; par dziļa miera sajūtu kopā ar tuviniekiem, kuru ļoti pietrūcis. Nereti cilvēki apgalvo, ka sarunām ar citiem nemaz neesot bijuši vajadzīgi vārdi. "Sapnis" vienmēr norisinās nevainojamā hronoloģiskā kārtībā, tam ir sākums, vidus un beigas. Tad vēl gandrīz visiem ir pazīstama piepeša, nepatīkama kritiena apziņa, kad gulētājs salecas un pamostas, bet pēc tam nopurinās, lai atjēgtos ir vajadzīgs kāds brītiņš, lai attaptos, ka priecīgā, brīnišķā tikšanās bijusi "tikai sapnis".

Taču jāteic — tas nepavisam nebija sapnis, bet gan klasisks piemērs tam, kā gars atstāj ķermeni, kad prāts atpūšas. Miegs ir ideāls laiks astrālai ceļošanai, un Fransīna man stāsta, ka mēs visi reizi vai divas nedēļā apmeklējam Otro pusi, kamēr mūsu miesas krāc gultās. Varam doties tur, lai apmeklētu jau aizgājušos mīļos, lai meditētu Taisnības pils dārzos vai veiktu kādus pētījumus Projekciju zālē, vai arī tāpēc, ka esam salīgojušies pēc mājām. Vai arī varam izvēlēties citu ceļu astrāli apciemot kādu personu vai vietu tepat uz zemes, varbūt pat kaut kur attālāk Visumā. Mums ir izvēle, un mēs bieži to izmantojam laimīgi un ar prieku, vai mūsu apziņa sūta "kartiņas" no šiem ceļojumiem vai ne.

Astrālā ceļošana ir pazīstama un pat diezgan pierasta hipnozē, meditējot, bezsamaņā, slimības laikā, komā un pirmsnāves stāvoklī. Ikreiz, kad dzirdat stāstu, ka cilvēks lūkojies lejup uz savu ķermeni, arī tad, ja viņam pašam šķiet, ka tā bijusi iztēles rotaļa, viņš runā par astrālo pieredzi. Ja gadās, ka jums licies smagi slims tuvinieks pabijis pie jums, lai gan jūs zināt, ka tas nav iespējams tā ir patiesība! Jo sirdzējs ir veicis astrālu ceļojumu ārpus sava ķermeņa un/vai apziņas, kas viņam diez kā neklausa. Un, ja jums gribas patriekties ar astrālo ceļojumu lietpratējiem, tad uzklausiet bērnus, kad tie stāsta par saviem sapņiem — gan nakts, gan nomoda, un arī tad, kad rotaļājoties "tēlo". Tiem, protams, var trūkt vārdu, lai skaidri izteiktos, bet astrālā pārvietošanās ir primārā, lai nokļūtu Otrajā pusē. Un bērniem, kuri no turienes ieradušies nesen, tā ir tikpat ierasta kā staigāšana, varbūt pat dabiskāka.

Arī šī ir garantija, ka ik gaišreģis, kas reiz dzīvojis, ir devies neskaitāmos astrālajos ceļojumos. Un tos viņi varēja veikt jebkuros virzienos, kaut vai Projekciju zāles labirintos, studējot bagātības, kas atrodas pētījumu centros un laboratorijās, vai pat viedās Ākašas hronikas, atgriezušies Mājās. Mēs nekad neuzzināsim, cik daudzi pareģojumi ir atvesti tieši no Otrās puses. Un ja ir tā, ka jūs meklējat atbildes par nākotni, tad kāpēc neceļot uz šo dievišķo vietu, kur tās varētu atrast, un kur nākotne pārvēršas mūžīgajā "tagad".

Personiska piezīme Papildus visam, kas šeit jau sacīts, man jāpiebilst, iekams sāksit lasīt manus pašas pareģojumus — ka nespēju precīzi paskaidrot, kur un kā esmu ņēmusi informāciju. Es tikai reizumis apzināti iztaujāju savu garīgo vadītāju Fransīnu, lai šo vai to noskaidrotu. Tāpat man nav skaidrs, kā sadalīt guvumu. Piemēram, tik un tik procentu iedvesto zināšanu, tik un tik vēstījumu, kas saņemti no Fransīnas, un tad vēl tik un tik atvesti no astrā​lajiem ceļojumiem.

Un ir gluži tāpat, kad man vaicā, vai un kā es darbojos medija lomā. Jo arī par to man nav sajēgas.

Es esmu tāda piedzimusi. Un nevaru paskaidrot tieši tāpat kā jūs droši vien neņemtos pamatot, kā veicat kaut ko pašsaprotamu tik ilgi, cik spējat sevi atcerēties. "Tā vienkārši notiek," ir viss, ko iedomājos. Es nekad nemēģinu būt ne izvairīga, ne noraidoša, tikai godīga. Neba esmu centusies izgudrot kādus intelektuālus pamatojumus medija vai pareģa darbībai, jo baidos ja sākšu to speciāli apcerēt, tad vairs nepratīšu rīkoties.

Vai jums kāds kādreiz ir sīkāk apvaicājies par kaut ko tādu, ko jūs darāt, nedomājot līdzi?

Piemēram: "Vai tad, kad soļojat, jūsu kreisā roka vēzējas uz priekšu, kad sper soli labā vai kreisā kāja?"

Vai: "Ko jūs darāt ar rokām, kad stāvat un runājaties ar kādu?" Mēģiniet tikt skaidrībā par šo jautājumu, un ejot jūsu gaita būs stīva kā tādam, kas nule iemācījies staigāt, vai arī rokas kļūs tik svešas un neizprotamas, it kā tajās būtu uzmauktas sniegkurpes.

Un tā man nav ne jausmas par to, kā es daru to, ko daru. Precīzāk sakot, kā saņemu informāciju. Un es negrasos par to prātot. Esmu neskaitāmas reizes iztaujāta mani pārbaudījuši psihologi, zinātnieki, paranormālo parādību pētnieki, psihiatri, hipnoterapeiti, ārsti. Lai viņi lauza galvu par to. Es esmu aiz​ņemta ar savu darbu.

Viena nianse gan ir kristālskaidra, jo tā allaž bijis un būs visas šīs ziņas nāk no Dieva. Vai tās piegādā garīgais vadītājs, iedvesma vai astrālie ceļotāji, tas ir atkarīgs no Dieva, tāpat kā jebkurš no mums un pārējais Visumā. Es esmu tikai starpniece, un gan kļūdas, gan nesakritības, ja tādas ir, radušās manas vainas dēļ. Tā jau daudzkārt bijis un droši vien būs vēl. Pēc pārbaudēm, kuras pieminēju iepriekš, ja es pareizi atceros, precizitātes procents svārstās starp 87 un 90 %. Paredzējumu piepildīšanās nav simtprocentīga.

Vienīgi Dievs var zināt pilnīgi visu.

Neskatoties uz to, jūs varat būt droši, ka ik pravietojums, kas seko, ir pausts godīgi, no tīras sirds, cik lietpratīgi vien esmu spējusi, rēķinoties ar savu zināšanu līmeni 2004. — šīs grāmatas pirmā izdevuma gadā.

I DALA ZEME

Ceturtā nodaļa Ekoloģija Pirms trīsdesmit gadiem es biju Sanfrancisko, kur piedalījos televīzijas pārraidē, kas saucas "Cilvēki runā". Es nespēju atcerēties, kāds bija jautājums, kas lika man kaut ko tādu sacīt, bet lieliski atminos, ko tieši sacīju.

Mēs ieejam polārajā nobīdē, es pēkšņi pārliecināti pa​vēstīju.

To, kas varētu būt polārā nobīde, saprotu ne vairāk kā jūs. Tā esot planētas novirze no ass uz saules pusi vai prom no tās, izraisot dažādas pārmaiņas okeānos, laika un topogrāfijas neparastības utt. Es pati jutos tikpat pārsteigta kā televīzijas žurnālisti un skatītāji, taču šī ziņa bija nākusi tikai caur mani, nevis no manis, un es nevarēju spriest par to vai kaut ko komentēt manā varā bija tikai izteikt saņemto norādi un doties tālāk.

Es joprojām atceros man pēc tam zvanīja daudz vairāk cilvēku nekā parasti pēc šīm pārraidēm.

Lielākoties zvanītāji izteicās apmēram tā: "Nodarbojieties ar pareģojumiem, Silvij, bet turieties tālāk no zinātnes, jo jums noteikti nav sajēgas par to, ko pati sludināt." Citi aiztaupīja uzslavas, bet tūlīt ķērās vērsim pie ragiem: "Polu nobīde? Jūs esat nesakarīgāka nekā es domāju!"

Es nezinu, vai jūs skatāties televīzijas kanālu Discovery unLearning Channel tik bieži, cik es pēdējo gadu laikā (es neapgalvoju, ka to daru, lai atstātu uz jums iespaidu, jo esmu abu cienītāja), taču tajos ir stāstīts par klimata maiņām, kas notiek uz zemes polu nobīdes dēļ.

Nenoliedzu, ka nekādā ziņā neesmu zinātņu lietpratēja neesmu tāda bijusi un arī nebūšu. Taču neesmu arī vientiese, un, kad man ir taisnība, tad ir. Šo nabaga planētu piemeklējušas daudzas pārvērtības. Un polu novirze tajās vainojama tikai daļēji.

Dinozauri un asteroīdi Viena no teorijām par dinozauru izmiršanu esmu to dzirdējusi atkal un atkal ir tā, ka Zeme sadūrusies ar milzīgu asteroīdu, kas uz ilgu laiku aizklājis Sauli. Bez tās augi iznīka dinozauriem nebija ko ēst. Un tie izmira.

Arī nākotnē mūs gaida šāda saskriešanās ap 2021. gadu. Taču nebīstieties. Kad tā notiks, mēs nezaudēsim nevienu dinozauru un pat cilvēku ne. Tā skars tikai nomaļu ziemeļrietumu apgabalu, un būs gana daudz brīdinājumu un norādījumu, jo ASV Gaisa spēki un citi dienesti nesnaudīs.

Es gribu sacīt: ja esat noskaņoti bīties no kādiem draudiem planētai nākotnē, tad nezaudējiet laiku, veroties augšup un gaidot, kad būs jātupjas, glābjoties no bīstama meteorīta. Labāk paskatieties apkārt vai pat spogulī. Jo tieši mēs — ļautiņi esam visnežēlīgākie, visnegantākie draudi tāpat kā cerība. Asteroīdi ir nedzīvi, tiem nav smadzeņu, nav dvēseles un nav gribas — tie neizvēlas, kurp lidot un ko darīt. Bet kāds ir mūsu attaisnojums?

Nav jābūt pravietim, lai pateiktu, kādas sekas var mūs piemeklēt piesārņojuma dēļ. Man nav jāatgādina, ka dūmi, dabas bagātību noplicināšana, aerosoli, naftas un degvielas noplūdes, uzliesmojumi, gāzes un indes, kas radījušas caurumus ozona slānī, ir kā milzu plīsums neilona zeķē. Ozona slānis ir kā baldahīns, kas paredzēts zemes aizsargāšanai. Bez tā mūs mocīs karstums, kausējot ledājus, un saules ultravioletie stari būs bez filtrācijas.

Nezinu, vai mums šķiet biedējoši, ka nākamajos piecos gados apmēram līdz 2010. gadam ātri pieaugs ādas vēža izpla​tība, sevišķi bērniem. Ja ņemam vērā nepatikšanas ar ozona slāni, tas ir saprotami.

Taču par to ir gan stāstīts, gan rakstīts, brīdinot par kaitīgo ultravioleto staru iespaidu, un ir gana daudz produktu, kas palīdz aizsargāties, tāpēc jācer, ka mēs būsim pietiekami gudri un piesardzīgi. Kaut tā būtu.

Labie jaunumi ir tādi, ka tad, ja ikviens būs uzmanīgs un kaut ko darīs, mani drūmie paredzējumi šajā jomā nepiepildīsies. Un es būšu pirmā, kas ap​laudēs, ja tā notiks.

Lietus meži "Glābiet lietus mežus!" — gadu desmitiem tas bijis populārs sauklis. Ir bēdīgi, ka tam vairs nav svara — vārdi kļuvuši tikpat nenozīmīgi kā auto uzlīmes, kas vēstī, ko šoferim gribētos darīt vai kuras sporta komandas viņš atbalsta. Protams, mums apnikuši arī nemitīgie aicinājumi ziedot un palīdzēt, lai glābtu to vai šito, un mēs vairs neklausāmies. Taču, ja runa ir par mežiem, tad mēs nevaram atļauties tēlot aklos un kurlos.

Tropiskie lietus meži reiz sedza 6 līdz 8 miljonus kvadrātjūdžu šīs planētas virsmas. Pēc degšanām un mūsu izpratnes par "progresu" palikuši tikai nepilni 4 miljoni kvadrātjūdžu. Ja tā turpināsim, tad ap 2032. gadu lietus mežu vairs nebūs nemaz.

Daudzi no mums dzīvo piectūkstoš vai seštūkstoš jūdžu attālumā no tuvākā lietus meža un, iespējams, nav nevienam no tiem bijuši ne tuvu. Kāda starpība, vai šo lietus mežu ir vairāk vai mazāk?

Vai kāds sakars lietus mežiem ar šis grāmatas tēmu?

Vispirms mums vajadzētu izmest no galvas tādu priekšstatu kā ģeogrāfiskie attālumi. Nav svarīgi, vai lietus meži atrodas Āzijā, Amazonē vai Āfrikā, tikpat labi tie varētu būt mājas jebkuram no mums. Tas pats, kas plaušas cilvēka ķermenim. Es nemēģinu apgalvot, ka saprotu fotosintēzes smalkumus. Bet zinu tieši tāpat kā jūs, ka daļa no tās aptver augus, kuri ņem no gaisa oglekļa dioksīda molekulas un to vietā atstāj skābekli. Man ir arī skaidrs tas, ka bez tā mēs, cilvēki, izmirtu tāpat kā dzīvnieki.

Lietus meži nosedz, iespējams, tikai divus procentus no zemes virsmas. Taču vairāk nekā puse augu sugu uz šīs planētas nāk no lietus mežiem. To izmantošana gan tagadnē, gan nākotnē medicīniskos nolūkos un citādi nav aprēķināma. Un tajā pašā laikā meži ir apdraudēti. Pilnigi pietiks, ja teikšu jebkāda šo mežu izciršana un iznīcināšana lēnām tuvina skābekļa trūkumu, tas ir mēs paši griežam pušu savu rīkli un saucam to par "progresu".

Tā kā sabiedrība, rūpnieki un politiķi nesteidzas saglabāt un pasargāt lietus mežus, līdz 2012. gadam mēs pieredzēsim dažādas laika pārmaiņas un slimības, sākot ar astmu un beidzot ar emfizēmām, bronhītiem, plaušu karsoņiem, varbūt to visu kopā. Respiratori un gaisa attīrītāji kļūs par ierastu parādību mājas iekārtu, tāpat kā televizori un kafijas automāti. Piesārņojums būs vispārējs, acīm redzams, un tā dēļ sāksies epidēmijām līdzīgi elpošanas kaišu uzplūdi. (Nē, nav gluži tā, ka nebūtu vainojams piesārņojums, jo ir turpinājies pārāk ilgi, un lai Dievs svētī ikvienu, kurš atbalstījis ciņu pret to.)

Ap 2012.-2013. gadu piecu lielu korporāciju apvienība sāks nodarboties ar piesārņojuma ierobežošanu un lietus mežu glābšanu. Tas nav nekāds atklājums, ka to iznīdēšana vājina atmosfēru un tās spēju pretoties piesārņojumam. Un minētās organizācijas apkopos savas gandrīz vai neizsmeļamās iespējas, lai pasaules mērogā veiktu lietus mežu atveseļošanu. Iznākums būs tāds, ka mēs pieredzēsim nozīmīgu gaisa kvalitātes uzlabošanos un elpošanas slimību samazināšanos.

Protams, šo korporāciju pūles nebūs gluži nesavtīgas. Kādam augstam ierēdnim būs bērns, kas sirgs ar hronisku astmu, un viņa ziedojums biljoni dolāru ieguldījums ekoloģiju neapdraudošu automobiļu rūpniecībā un lietus mežu saudzēšanā būs tikai daļa no šiem nolūkiem domātajiem līdzekļiem. Otrs koncerns piederēs cietam, nopietnam vīram, kas ticēs karinai, lai gan varbūt to gluži tā nesauks. Bet sapratīs: "Ko sēsi, to pļausi" vai "Kas otram bedri rok, pats iekrīt". Viņš būs pārliecināts (un pamatoti), ka Dieva radītais Visums darbojas pēc negrozāmiem liku​miem, un viens no tiem ir karmiskais, no tā nevar atpirkties ne ar kādu naudu, nedz ari atkauties ar ieročiem. Viņa filantropija, sargājot lietus mežus, būs izskaidrojama ar vēlēšanos iegūt "karmisko kredītu". Viņš to tiešām dabūs, un no tā iegūs visa zemeslode, bet kāda patiesībā nozīme dzinuļiem?

Jūs brīnāties par karmas likuma iedarbīgumu? Tas skaidri liecina: "Ko dosi, to saņemsi". Reizēm mums šķiet, ka tas piepildās lēni, taču ar garantiju ar to varam rēķināties. Mēs esam "svētīti" vai "nolādēti", un viss ir atkarīgs no mūsu uzvedības šajā dzīvē. Tā kā ik pilsētu un ciemu, ik valsti, ik

uzņēmumu un apvienību veido cilvēki, katrs ar savu karmu, ir tikai loģiski, ka pilsētām, ciemiem, zemēm un korporācijām ir kolektīvā karma. Visi esam vērojuši pierādījumus šai teorijai gan labā, gan sliktā nozīmē. Un redzēsim tos vēl.

Ja ir kādas uzņēmumu apvienības, kurām gribētos atveseļot savu karmu, zinot, ka tas būtu nepieciešams neatkarīgi no tā, vai jūsu rīcības sekas jau parādījušās vai ne, lūdzu, nejūtieties manas prognozes saistīti un negaidiet līdz 2012. gadam. Lietus mežiem un šai planētai, kas bez tiem neizdzīvos, jūsu palīdzība ir vaja​dzīga nekavējoties.

Skābais lietus Es pat nespēju atcerēties, kad pirmoreiz dzirdēju par skābo lietu, bet ir skaidrs, ka tas bijis diezgan pasen. Toreiz baidījos, ka tad, ja kāds aizkavēsies ārā pamatīgāka gāziena reizē, šis pārdrošnieks pēkšņi un bez brīdinājuma izkusīs — būs pagalam, un no viņa nekas nepaliks pāri; ja nu vienīgi nožēlojama, kūpoša peļķīte.

Tā nenotika, un es vairs neklausījos. Tomēr nekad par to neaizmiršu un šad tad nodrebinājos, par to iedomādamās.

2024. gadā mēs pieredzēsim skābo lietu kā daļu no tā ekoloģiskā cikla, kas turpmākajās desmitgadēs mainīs mūsu dzīves​veidu.

Nākotnē pie šāda lietus vainojams būs kāds neizdevies atomizmēģinājums, kā ari labi domāti kosmosa pētījumi. Dīvainā kārtā sākumā šis lietus bailes neradīs vispirms uz augsnes parādīsies kāda parazitējoša sēne, kas tiks pamanīta Anglijā, Vācijā un Francijā. Pētījumi atklās, ka šo zemes piesārņojumu radījis skābais lietus, kurš nekļūs tīrāks, virzīdamies tālāk apkārt zemeslodei. Saindētā augsnē nekas veselīgs nespēj sakņoties, tāpēc cietīs augi, tāpat dzīvnieki un cilvēki, kas tos ēdīs, nemaz nerunājot par mūsu planētas ūdenstvertnēm, kurās šis lietus būs nonācis.

2020. gadi mums visiem būs bargs izdzīvošanas laiks. Lietainās dienās būs jāvalkā aizsargdrānas un galvassegas, ne tāpēc, lai nesamirktu, bet tāpēc, lai paglābtu ādu no apdegumiem vai vēl ļaunākiem bojājumiem. Viss ēdiens būs rūpnieciski izgatavots, ūdens astronomiski dārgs pēc attīrīšanas procesiem, kas būs nepieciešami, lai varētu pildīt to pudelēs. Izplatīsies dzīvnieku mutācijas un bērni dzims ar defektiem, tāpēc būs nepieciešama vēl lielāka drosme un ticība Dievam, lai izturētu.

Ceru, ka visās savās grāmatās esmu pastāstījusi pietiekami skaidri to, ko atgādināšu atkal: tie, kuri izvēlas nākt pasaulē ķermeņos, kas ir fiziski vai garīgi traumēti, kara vai briesmīgu nemieru un dabas katastrofu laikos, ir ļoti augstu attīstīti gari. Tā nav sagadīšanās, ka šādi gari ir klāt tad, kad tie šai planētai visvairāk vajadzīgi. Tāpat notiks tajos tumšajos gados, kad līs skābju lieti un zeme būs saindēta.

Pilsētas zem kupoliem Spoži, līdzcietīgi prāti domā par cilvēku un kustoņu saglabāšanu 21. gadsimta divdesmitajos par kvalitatīvu izdzīvošanu. Tie radīs un īstenos projektu par sargājošiem kupoliem augstu virs mūsu pilsētām. Pirmās tādējādi pasargātās pilsētas radīs ASV, drīz pēc tam arī Vācijā un Anglijā. Indija un Vidējie austrumi sekos šim paraugam vislēnāk, tāpat austrumi, lai gan vēlāk kupoli būs sarūpēti ik kontinentā un visā pasaulē. Tie būs no trīskārša sintētiskā stikla un plastmasas. Šis materiāls izrādīsies izturīgāks par tiem, ko pazīstam līdz šim. Tie būs pārvietojami, lai varētu pacelties lidaparāti, diezgan augstu un gaiši, lai arī sargās no ultravioletajiem stariem un netraucēs ļaudīm dzīvot, strādāt un attīstīties.

Ja jums ir gadījies būt siltumnīcā, ziemas dārzā vai solārijā, tad varat iztēloties, kādos apstākļos notiek visas norises ar kupolu pārsegtā pilsētā: klimats ir kontrolēts, atmosfēra filtrēta un regulēta gaisma un tumsa pēc pasūtījuma, visi apstākļi ieprogrammēti tā, lai augi būtu veselīgi. Attīrītajā gaisā vīrusi neaugs un neizplatīsies, alerģijas un citas elpošanas orgānu slimības pamazām mitēsies, ļaujot cilvēkiem un zvēriem atspirgt. Augus stādīs laboratoriski atindētā zemē, laistītā ar svaigu, rūpīgi apstrādātu ūdeni šajā pasaulē nebūs sērgu, jo tā varēs pieļaut vai nepieļaut to, ko gribēs vai negribēs.

Tā, protams, ir tikai daļa no sarežģījumiem. Tā kā dzīve kupolu sargātajās pilsētās kļūs veselīgāka un tuva ideālam, tām draudēs pārapdzīvotība. Un tādējādi palielināsies stress un neapmierinātība, jo "nevēlamos" izsūtīs ārpusē neaizsargātajā vidē. Šāda izraidīšana kļūs par izplatītu soda veidu noziedzniekiem. Nelaimīgā kārtā to ietekmēs arī bagāto spēja diskriminēt nabagos, izglītotajiem neskolotos un "vērtīgajiem" "mazvērtīgos", it kā Dievam kāds varētu būt vajadzīgāks par citiem.

Radīs arī kupolus lauku apvidiem. Daudzi ļaudis tur paglābsies, veiksmīgi dibinot kopsaimniecības un neticami ciešas sabiedriskās kopas pēc tam, kad būs pārcietuši skābo lietu ārpusē, atkopsies un palīdzēs ārstēties citiem, kas ieradīsies. Daži no tiem kļūs par sabiedrības pīlāriem vēlāk aptuveni sešdesmitajos gados, kad zemes atmosfēra būs atveseļota, varēs iznākt no kupolu patvēruma un atkal brīvi dzīvot uz visas planētas, ja vien būs mācījušies no savām kļūdām lai Dievs dod, ka tā notiktu!

Tātad mums ir izvēle, ko iesākt ar šo informāciju. Mēs varēsim slēpties pagrabos līdz mūža galam, izliekoties, ka tā ir dzīve. Vai ļauties depresijām un pesimismam, lai gan, neko nedarot, mēs problēmas neatrisināsim.

Varbūt atcerēsimies, ka pirms gadu simta ap 1900. g. daudzi pareģi bija brīdinājuši, ka sekos ne tikai viens, bet pat divi kari briesmīgāki un nāvējošāki par visu, ko iespējams iedomāties: ugunīgas lodes kritīs no debesīm, sprāgstot pilsētās, nogalinot bērnus un saindējot gaisu, ko elpojam.

Esmu pārliecināta, ka toreiz tas izklausījās tik ķēmīgi, ka cilvēki jutās droši nekas tāds nevar notikt un neviens tādu nejēdzību nepiedzīvos, kur nu vēl sarīkos. Jā, un izrādījās, ka visi šie pareģojumi ir vairāk nekā precīzi. Un tomēr te nu mēs esam, joprojām pastāvam, un mums ir ko parādīt, jo esam kaut ko sasnieguši pagājušā gadsimta laikā, un Dievs mūs radījis kā izdzīvotājus nevis upurus jau tad, kad Viņš iedvesa mums savu nemirstīgo garu.

Piektā nodaļa Laiks un topogrāfija Zinu jau, zinu. Ir tādas parādības, pār kurām mūsu vara ir ierobežota, bet kā jau iepriekšējā nodaļā minējām, tur var līdzēt. Vismaz modri vērot notiekošo, ja tiešām nevaram neko pasākt. Tikai, Dieva dēļ, neplānojiet ieslēgties pagrabā ar pārtikas kārbu krājumu, ar kuru pietiktu līdz mūža galam. Vispirms jau tāpēc, ka nevarēsit palīdzēt ne sev, ne kādam citam, kamēr būsit lejā, un kāda jēga tad ir slēpties? Un vēl ja būs tik ļauni, ka tiešām jāslēpjas patvertnē, tad iztēlojieties vien, kāda sajūta būs, ja kādudien palūkosities ārā un atklāsit, ka visi un jebkas, ko mīlējāt, ir pagalam? Es gan to negribu, paldies!

Un tad vēl tā polu nobīde un ozona aizsargslāņa sairšana sekas jau jūtam, un tās kļūs aizvien dramatiskākas, un ap 2020. gadu būs sasniegušas skarbākus apmērus! Tas izraisīs tādu kā mikroviļņu krāsns efektu zemes iekšienē. Tās garoza nokaitis gluži sarkana un kūpēs, radot vulkāniskus izvirdumus un seismisku aktivitāti plaisājumu vietās tas nozīmē, ka zemestrīces izvērtīsies par ikdienišķu parādību.

Atmosfēras putekļi no šiem vulkāniem un zemestrīcēm piesārņos gaisu un aizsegs sauli, divdesmitajos gados iznīcinot ražu.

Būs vajadzīgi pieci gadi, lai viss atgrieztos kaut cik normālās sliedēs. Un šajā laiksprīdī mēs pieredzēsim gan labus, gan sliktus jaunumus, musonu lietus sekas Ziemeļamerikas austrumu krastā un Ziemeļamerikā. Lietus palīdzēs par grādu vai diviem pazemināt temperatūru, taču būs vainojams plašos plūdos, kuri neizbēgami sāksies tajā pašā laikā.

Ja esat bijuši Aļaskā vai kaut kur citur Ziemeļpola tuvumā, jūs, protams, redzējāt satraucošo skatu jūrā kūstošos ledājus, kas dilst acu priekšā. Ap 2020. gadu, kad globālā sasilšana un polu nobīde sasniegs augstāko punktu, ledāji būs gandrīz izkusuši. Šie milzīgie bluķi, pārvērtušies ūdenī, izraisīs vispasaules plūdus, paisuma viļņus un augsnes eroziju, kas uz visiem laikiem mainīs kontinentu krastu līnijas.

Paisuma vilni Visbriesmīgākie paisuma viļņi skars divas savstarpēji nesaistītas vietas austrumos un Floridā. Tas notiks starp 2025. un 2030. gadu.

Paisuma viļņi austrumos kļūs gandrīz vai par ikmēneša parādību un nesīs lielu postu, jo tur cilvēki gausi piemērosies projektiem par kupoliem virs apdzīvotām vietām.

Floridas paisuma viļņus veidos viesuļvētras, kas trakos Dienvidatlantijas krastā, visbriesmīgāk 2028. gadā. Tomēr daudzi izdzīvos, jo tajā laikā ne tikai būs sarūpēti aizsargkupoli, bet arī jauni, tehnoloģiski drošāki vaļņi. Šīs sienas, kuras sāks būvēt ap 2020. gadu, būs no titānam līdzīga metāla sakausējuma un vēl kāda materiāla, kas pagaidām vēl neeksistē, bet piešķirs tām neparastu izturību, spēju liekties viesuļos un viļņos, bet nesalūzt.

Ap 2030. gadu būs lieli vulkānu izvirdumi zem zemes Indijas okeānā, izraisot plūdus un paisuma viļņus Austrālijā un Tanzānijā. Tomēr ari tur izdzīvojušo skaits būs liels dēļ tehnoloģijām, kas ļaus laikus brīdināt ļaudis, lai glābjas dziļāk cietzemē.

Sērgas un sarkanās upes Tā kā Ziemeļamerikas Austrumkrastu un visu Dienvidameriku bez mitas apdraudēs plūdi, mēs pieredzēsim insektu knišļu, moskītu, mušu, tarakānu, sirseņu savairošanos. (Dīvainā kārtā doma par paisuma viļņiem un plūdiem man nešķiet tik briesmīga kā šī par kukaiņiem. Tie mani šausmina.) (Par šī pareģojuma viedumu jau esam pārliecinājušies pieredzot asinskāro knišļu uzbrukumu mūsu zemnieku govīm. Tulk. piez.) Tajā pašā laikā, starp 2022. un 2027. gadu, Centrālamerikā un Dienvidamerikas kontinenta ziemeļdaļā savairosies vardes.

Piedevām (protams, tas viss izklausās pēc zinātniskās fantastikas) ASV rietumos un dienvidrietumos upes, kas ieplūst Meksikas līcī, iegūs piesātinātu, gandrīz vai tumši sarkanu no​krāsu.

Sirseņi un vardes, asinssarkanās upes un nemitīgi paisuma viļņi, vulkānu izvirdumi, zemestrīces un viesuļvētras nav brīnums, ka izplatīsies runas par pasaules gala tuvošanos. Nelaimīgā kārtā sarosīsies neskaitāmi plānprātīgi guru, viltus gaišreģi un kultu kalpi, kas gribēs ātri kļūt bagāti, izmantojot stāvokli un baumas ar šķietamajiem "pierādījumiem", ka Armagedons ir klāt.

Taču nē, nebūs vis. Ar to šīm norisēm nebūs nekāda sakara, un 2022.-2027. gadā jums nauda labāk noderēs citiem mērķiem, nevis sektu vadītāju lūgšanu svecēm vai kam citam, ko šie blēži piedāvās.

Nē, "sērgas" izraisīs karstums un plūdu ūdeņi, kas kritīsies lēnām nemaz nebūtu iespējams radīt ideālākus apstākļus, lai pievilinātu kukaiņus un vardes, ja kādam prātā tās audzēt.

Bet upes krāsosies sarkanas no pazemes izvirdumiem, ASV rietumkrastā izskalos dziļi slēptus oksidējušos (rūsas krāsas) slāņus, kas nokrāsos ūdeni akās, strautos un citur, tādējādi nokļūstot arī dienvidrietumu upēs un padarot tās sarkanas.

Tātad ja tas pasaules gals, ar kuru mums draud jau divtūkstoš gadu, nav svelme, stāvošs ūdens un netīrumi, esmu gatava apsolīt, tas ir zvērēt ka par spīti šiem iespaidīgajiem "vizuālajiem efektiem" nekāds cits Armagedons tuvākajā nākotnē mūs neapdraudēs.

Neparastās lietusgāzes Mēs jau minējām skābo lietu nodaļā par ekoloģiju, taču nerunājām par vēl kādu, kas ir gaidāms, bet nebūs tik kaitīgs. Tas sāksies ap 2029. gadu un līs diezgan bieži: uz zemes kritīs meteori. Un, ja arī ne tik bīstami kā skābes, tomēr gana postoši un bīstami kā jau dabas katastrofas.

Protams, sadursmes ar meteoriem un meteorītiem notikušas arī agrāk. Taču, kad atmosfēra bija veselāka, tās bija desmitkārt vieglākas kamēr tie caur ozona slāni sasniedza zemes virsmu, bieži vien jau bija pilnīgi sairuši. Bet 2029. gadā tā vairs nebūs. Ozona slānis un atmosfēra būs pamatīgi bojāti, tāpēc meteoru lietus nodarīs daudz lielākus bojājumus mūsu augu valstij un topogrāfijai. Laimīgā kārtā cilvēku un dzīvnieku zaudējumi būs samērā nelieli, pateicoties kupolu sistēmai, kas būs tik izturīga, ka spēs izturēt šādus un vēl lielākus pārbaudījumus.

Nākamo astoņdesmit gadu laikā tuvu zemeslodei garām lidos arī četras komētas tās būs tikpat iespaidīgas kā HeilaBopa komēta, kas bija vērojama pirms dažiem gadiem. Taču nesatraucieties, lūdzami! Lieku pie sirds: paklausieties! Komētas ir skaistas. Tās vērot ir aizraujoši. Bet tās nav dievišķās zīmes par Armagedona sākumu. Nedz ari deus ex machina rati, kas ved garus, kuri veic kādu slepenu misiju. Viņi ir tur, kur pienākas pie Dieva, un nemaz nedomā ķert komētu, lai meklētu galu, tādējādi traukdamies uz Zemi. Liekas dīvaini, ka es to saku, taču atcerēsimies faktus ar sektantu masveida pašnāvībām. Dievam ir daudz efektīvāki līdzekļi, lai nogādātu mūs mājās, ja Viņš to vēlētos, un Viņš nekadnemūžam neliktu mums atņemt sev dzīvību ne tieši, ne ar kāda cita palīdzību, lai cik "pravietiska" vai "visuspēcīga" šī persona sakās esam.

Un tagad, kad esmu izteikusi, ko domāju par kultu kalpiem, atgriezīsimies pie neparastajiem lietiem.

Nezinu, vai jums ir gadījies aprunāties ar pieredzējušu astronautu, bet man bija tāda iespēja. Nekad neaizmirsīšu, ko viņš ar netīksmi teica par mūsu planētas atmosfēru, kas kļuvusi par atkritumu izgāztuvi, daudznacionālajām pētnieku komandām lidojot kosmosā un ne​pūloties savākt atkritumus, kas tur paliek.

Tāpēc jāsaka šis meteoru lietus, kas sāksies ar 2029. gadu, nav nejaušība. Mūs sāks vajāt daļa no pašu atstātajiem netīru​miem un drazām, un par to varam vainot tikai sevi.

Topogrāfiskās sekas Jau minēju, ka plūdu, vulkānu un seismiskās aktivitātes sekas būs krastu un kontinentu apveidu maiņas un/vai to "pārveidojumi". Gribu paskaidrot, ka nesaskatu tur nekādas kataklizmas, par kurām ir gadījies lasīt citos paredzējumos.

• Es neredzu, ka viss Kalifornijas štats varētu iegrimt Klusajā okeānā, un galvoju ne tikai tāpēc, ka es te dzīvoju. Būs tikai augsnes erozija, kas turpināsies kā vienmēr. Iepriekš nepamanītās iegruvumu aprises nobrūkot radis iespaidu, ka Zeme pēc 2020. gada burtiski "nolaidusi tvaiku". Taču nekad nepienāks tāds laiks, kad Kalifornijas vidiene vai Nevada būs liedagā.

• Es tiešām paredzu diezgan ievērojamus sauszemes zaudējumus Klusā okeāna ziemeļrietumu un Havaju salu krastos pēc vulkānu izvirdumiem gan virs zemes, gan pazemē. Taču ar to nedomāju lielus postījumus, kas sniegtos sim​tiem jūdžu kontinenta iekšienē, ja nu vienīgi tie būtu daži desmiti jūdžu.

• Redzu arī spēcīgu cunami ap 2026. gadu skaram lielu daļu Japānas. Interesanti, ka pēc tam mēs pamanīsim starp Havaju salām iznirstam jaunas zemes apveidus. Zinu, ka jums patiktu konkrētāki atklājumi, taču patlaban neko vairāk nevaru pateikt.

• Es neredzu nekādus briesmīgus nogruvumus Britu salās. Pamatīgus plūdus jā gan, konkrēti pēc 2020. gada, jo globālā sasilšana izraisīs ledus kušanu vēl nepieredzētos apmēros. Taču, kad ūdeņi noskries, Britu salas būs mazliet cietušas, taču apmēram tādas pašas kā vienmēr.

UN, visbeidzot • Kad putekļi izklīdis un drudžainais haoss Atlantijas un Indijas okeānos pierims, tas ir apmēram divdesmit pirmā gadsimta vidū, es ticu mēs pārsteigti ieraudzīsim iznirušas Lemūriju un Atlantīdu.

Sestā nodaļā Ceļojumi kosmosā: mūsējie un viņējie ES dziļi ieelpoju, iekams sāku šo nodaļu tā šajā grāmatā ir viena no tādām, par kurām daži no jums teiks: "Šī sieviete ir plānprātīgāka, nekā es domāju."

Bet — lai notiek. Tur nekas nav līdzams. Kad iznāks šī grāmata, es izlemšu, kādu kleitu vilkt savas sešdesmit astotās dzimšanas dienas svinībās, un tas nozīmēs, ka esmu bijusi gaišreģe tikpat ilgu laiku un runājusi ar cilvēkiem ilgāk nekā pusi gadsimta. Es šo to apsolīju savai mīļotajai vecmāmiņai Adai, iekams pirmoreiz kāpu uz skatuves un kaut ko stāstīju: vienalga, par ko būs runa par paredzējumiem, garīgumu, praviešiem, zīlēšanu apņēmos nekad nemelot un tīši nemānīt cilvēkus, uzņemties pilnu atbildību par to, ko saku, ja ticu tam ar visu sirdi un dvēseli, lai kā skeptiķi nesmietos. Un, ja būšu kļūdījusies, tad pati pirmā to atzīšu. Nekad šajos solījumos nebija minēta paslēpju spēlēšana. Un tagad, kad man ir gandrīz sešdesmit astoņi, varat būt droši es neko tādu neuzsākšu.

Tāpēc varat man nepiekrist, ja nevēlaties. Es gribētu, lai lasāt, pētījat un noskaidrojat visu, kas jūs interesē, un pēc tam izdarāt paši savus atrastus un pārdomātus secinājumus. Tikai nekādā ziņā nešaubieties, ka rakstu patiesību. Ja par kaut ko šaubīšos, tad tūlīt to pateikšu. Kad es kaut ko apgalvoju ar pilnīgu pārliecību, tad daru to tāpēc, ka ticu ik vārdam. Un lūk es esmu droša par visu, kas iekļauts šajā grāmatā.

Un tā: es nesaprotu, kāpēc mēs tā pretojamies atskārsmei, ka citplanētieši nolaidušies uz šīs zemes, jo viņi jau ir te.

Citplanētieši starp mums Pirms tam, kad sāksim apspriest atziņas par citplanētiešiem starp mums, vispirms būtu jāatbrīvojas no šī dalījuma — "viņi" un "mēs". Apjēgsim vienu: nebeidzamajā, mūžīgajā Visumā Zeme starp pārējām planētām ir kā bērns. Un pārējo Dieva radīto būtņu kontekstā, kuru gari apdzīvo šo universu, arī cilvēki ir tikai mazuļi. Arī viņi lielāko daļu mūža pavada Otrajā pusē, tieši tāpat kā mēs, un gadījuma dēļ iemiesojas citās vecākās būtnēs uz senākām planētām.

Viņu tehniskie aprīkojumi ir daudz labāki par mūsējiem. Zinātņu, socioloģijas, garīguma līmenis augstāks. Un prasmes kosmiskajos lidojumos liek mums izskatīties pēc talantīgiem un nopietniem iesācējiem. Ne jau tāpēc, ka viņi būtu kādi roboti vai izdzimumi ar milzīgām smadzenēm, veiklāki, gudrāki un spējīgāki par mums. Vienīgi viņi atdzimst būtnēs, kas ir dzīvojušas ilgāk un kurām ir citas, augstākas prioritātes nekā cilvēkiem, jo šie gari ir progresējuši garos un nebeidzamos ceļojumos, mācoties ātrāk.

Kad tie iemiesojas un apmeklē mūs no citām planētām, mēs saucam viņus par citplanētiešiem. Kad ir mājās garu pasaulē, mēs tos pazīstam kā Mistiskos Ceļiniekus. Un nav brīnums, ka viņus apbrīnojam.

Mistiskie ceļotāji Kad lielākā daļa garu iemiesojas, mēs atkal un atkal nonā​kam uz zemes, lai īstenotu savus uzdevumus un turpinātu mūžīgos zināšanu meklējumus, kā arī mīlētu un godātu savu Radītāju.

Mistiskie ceļotāji jau ir beiguši "studijas" uz šīs zemes un teikuši Dievam: "Es labprāt došos uz jebkuru Visuma vietu, kur esmu vajadzīgs." Tie ir ļoti spēcīgi gari viedi, attīstīti, gudri un līdzcietīgi, kļuvuši par zinātņu doktoriem, kamēr mēs, pārējie, joprojām pārvaram primitīvas grūtības tā saucamajā zemes dzīvē. Šie gari ir gatavi iemiesoties uz jebkuras, pat neapdzīvotas planētas uz tik ilgu vai īsu laiku, cik viņu "projekti" paredz. Tieši tāpat kā mūsu plāni, jo mēs nepaliekam šeit garāku laiksprīdi par savās "kartēs" ierakstīto. Dievam neviens no mums nav sliktāks par otru, tātad Mistiskie ceļotāji nav uzskatīti par Viņa radītajām drosmīgākajām, gudrākajām un attīstītākajām būtnēm.

Mistisko ceļotāju nav viegli atšķirt, ja tas ieradies uz zemes, bet, ja tā noticis, jūs viņu pazīsit.

Piemēram, man bija tas gods citu vārdu es neatrodu Lerija Kinga pārraidē tikties ar bērnu, ko sauca Matijs Stepāneks. Matijam toreiz bija trīspadsmit gadu, un nepilnu piecu minūšu laikā kļuva skaidrs, ka tas ir Mistiskais ceļotājs. Droši vien jūs esat par viņu dzirdējuši, bet, ja nē zēns rakstīja dzeju, kopš bija iemācījies runāt, izdeva piecas grāmatas, kas kļuva ļoti iecienītas, skolā viņš tālu apsteidza citus un tad jau studēja koledžā. Viņam bija mitohondriālā miopātija ģenētiska muskuļu saslimšana, kas laupījusi dzīvības trim citiem bērniem šajā ģimenē. Zēns atradās riteņkrēslā, būdams atkarīgs no aparatūras plaušu ventilācijas un skābekļa piegādes, bija pārdzīvojis nāves tuvumu un pārraidē starodams paziņoja, ka nekad to neaizmirsīšot. "Man ir bail no miršanas, bet ne no nāves." Matijs Stepāneks zina visu par teoloģiju, filozofiju un mieru, cilvēci un eņģeļiem, attiecībām starp ļaudīm un Dievu — vairāk nekā jebkurš no tiem, ar kuriem esmu sastapusies. Trīspadsmit gadu vecumā! Tads ir Mistiskais ceļotājs.

(2004. gadā viņš kļuva par Muskuļu distrofijas asociācijas labās gribas sūtni. Es viņu apsveicu. Tā ir svētība, ka šai organizācijai ir tāds pārstāvis.)

Un, ja tā padomā, vēl viens Mistiskais ceļotājs, kurš atstāja nedzēšamas pēdas manā dzīvē, ari ir bērns tikai četrus gadus vecs, slims ar leikēmiju. (Tā nav sagadīšanās, ka abi bija smagas kaites piemeklēti. Kā jau stāstīju, tie ir drosmīgākie, attīstītākie gari Visumā.) Viņa vārds bija Džareds, šāds dēls piedzima manai draudzenei Unai, kura dzīvo Kenijā. Kopš tā brīža, kad viņš nāca pasaulē, visi priecājās, cik laimīgs šķiet šis bērns, allaž piebilstot: "cik apcerīgs!", "mīlošs", "gaišs"! Pat tad, kad viņa mazo ķermenīti pārņēma leikēmija, mēs gandrīz fiziski jutām, ka viņš izlieto gandrīz visu nelielo atlikušās enerģijas krājumu, lai mierinātu māti, kura pūlējās būt stipra, droša un gādīga, lai rūpētos par viņu. Jo vairāk laika pavadīja pie zēna gultas, runājoties vai ne, jo jūtamāk pārliecinājās, ka dēls viņai māca atklāsmes par Dievu un mieru, ko var saņemt, pilnībā ticot mūžībai. Pat tad, kad nāve jau bija klāt, Džareds ne mirkli nebaidījās. Bija reizes, kad puisēns atvēra savas lielās acis, vērās tieši viņējās un smaidīja. Jā, smaidīja. Un, kaut gan viņas sirds lūza, dēla sejas izteiksme liecināja, ka viņš skaidri zina, kurp dosies, un sajūsminās par šo ceļojumu.

Kādā rītā, drīz pēc Džareda piektās dzimšanas dienas Ūna stāvēja pie viņa gultiņas, pēkšņi apjēgdama, ka dēls slīd projām un patlaban pavada pēdējos mirkļus kopā ar viņu uz zemes. Viņa klusi apgūlās zēnam līdzās un apskāva mazo. Dēls pagrieza galvu tā, lai viņa mute atrastos pie mātes auss, un tikko dzirdami nočukstēja: "Tagad es došos pie Dieva, māmiņ. Lūdzu, turi manu roku!"

Viņa saņēma bērna rociņu, un, piespiežot mazo sev klāt, burtiski juta, ka gars atstāj viņa ķermeni. Šī sajūta radīja bijības apziņu, kamēr viņa vēl turēja satvertu mazo plaukstu, un kaut kādā neiespējamā kārtā attapās pašas dvēsele arī atstāj ķermeni.

Izvedis māti caur gluži taustāmo, pilnīgi reālo tuneli virs sava auguma, šis Mistiskā ceļotāja gars saspieda mātes roku un kopā ar viņu lidoja nakts debesis zvaigžņu jūrā. Tās bija izkaisītas kā miljoni dimantu uz melna samta, cik tālu vien varēja saskatīt. Dēla seja bija prieka pilna, viņš šajā Visuma

lidojumā pagriezās pret māti un sacīja — tik skaidri, ka Ūna vēl šodien dzird viņa balsi: "Es tikai gribēju tev parādīt zvaigznes, iekams došos mājās!"

Un tad, kaut kur starp spīdekļiem, balti zeltainā gaismā, parādījās un auga gandrīz vai žilbinoša, dzirkstoša neaptraipītas mīlestības un vieduma apjausma pasaulē, kurai šis bērns bija piederīgs. No gaismas valstības centra atdalījās vairākas būtnes un devās viņiem pretī tās bija pārāk spožas, lai varētu atšķirt sejas pantus. Taču māte, miera un gandarījuma pārņemta, noprata: šīs mīļās sagaidītājas nākušas sveikt viņas dēlu un pienācis laiks to atlaist. Ūna vēlreiz ieskatījās zēna acīs, un bērns atkal tai uz​smaidīja.

"Paldies tev, ka pavadīji mani tik tālu, māt," viņš teica. Un, saspiedis mātes roku, palaida to vaļā. Ūna juta, ka gars aizlido, viņa krīt, un attapās savā ķermenī, istabiņā un mazajā gultā, turēdama nedzīvo dēla rociņu savā.

Viņa to laipni atlaida, noskūptīja bērna pieri un nočukstēja: "Paldies, Džared!"

Džareds šajā īsajā laikā, piecos gados, ko bija pavadījis uz zemes, mātei daudz ko iemācīja. Kopš tās dienas Ūna veltija savu dzīvi citu cilvēku garīgajai pilnveidošanai, cerot dot tiem iespēju kaut vai mazliet apjaust dievišķo ticību, ko viņai dāvāja Džareds. Šīs sievietes vēstījums ir iedarbīgs. Viņa jūt iedvesmu mainīt citu dzīves un, šķiet, tikpat apskaidroti pārliecināta, kā dēls toreiz. Ja gribat izraisīt īstu vārdu kauju, tad pamēģiniet viņai iestāstīt, ka šie mirkļi kopā ar Džaredu starp zvaigznēm, kad redzēja Dievu sagaidām bērnu mājās, bija bēdu izraisītās halucinācijas.

Jo viņa zina, ko skatījusi un ko piedzīvojusi.

Es tāpat.

Un daudzi no jums.

Jo Mistiskie ceļotāji ir iemiesojušies jebkur Visumā. Un darīs to arī šeit, ja būs mums vajadzīgi. Jo ir ļoti gudri un izpalīdzīgi citplanētieši uz mūsu planētas.

Ir arī citi ceļotāji mistiski vai parasti taču attīstības ziņā visi mums tālu priekšā. Tie tikai apmeklē, pēta, māca mūs un lieliski iederas starp mums jau kopš tiem laikiem, kad pirmoreiz pamanīja dzīvību uz jaunradītā veidojuma, kas saucas zeme.

Mūsu vēsture ar citplanētiešiem Jā gan, ārpuszemes civilizāciju pārstāvji dzīvo starp mums kopš vissenākajiem laikiem. Tā ir patiesība. Un "baumas" par viņu dalību it visā, sākot ar Ēģiptes un Peru piramīdām un Stonhendžu līdz Lieldienu salu tēliem, ir pamatotas.

Esmu noklausījusies bezgala daudz "ekspertu" lekciju un izlasījusi vēl vairāk grāmatu par to, kā "īstenībā" tapušas piramīdas. Lielākoties visi šie skaidrojumi agri vai vēlu beidzas ar apgalvojumu: "Tās varēja radīt jebkas, tikai ne citplanētieši!" Nekad nesapratīšu, kāpēc cilvēki pat ļoti zinoši un lieliski izglītoti drīzāk gatavi pieņemt, ka akmeņi paši atskrēja no visas Ēģiptes kā skolas skuķes un salēca cits uz cita, lai uzbūvētu piramīdu, nekā noticēt, ka tās varētu uzcelt cilvēki, sadarbo​damies ar citplanētiešiem.

Protams, es neiebilstu katram var būt savi uzskati. Tikai man nepatīk, ka ārpuszemes civilizāciju pārstāvjiem atņem no​pelnus, kas tiem neapšaubāmi pienākas.

Ka citplanetieši nonāk šeit Tas ir bēdīgi, ka prese sacēlusi tādu troksni ap spožām lodēm debesīs un gaismām aiz tām. Nebūs lieki piebilst, ka lielākā daļa no avīzēs redzamajām fotogrāfijām ir tikpat neīstas kā miljondolāru banknote tās ataino kādas dabas parādības vai ir plankumi bojātos negatīvos. Un ir ļoti grūti atšķirt viltojumus no retajiem uzņēmumiem, kuros iemūžinātie lidaparāti reizēm balti, bet reizēm pulsējošās krāsās, tiešām pārvadā atbraucējus, traukdamies uz Zemi daudz naskāk par gaismas ātrumu.

Pamazām, nākamajos desmit vienpadsmit gados, apmēram ap 2015. g. šie apmeklētāji kļūs aizvien pamanāmāki. Tos vairs nevarēs noliegt pat ciniskākie skeptiķi un slepenie valdību dienesti. It sevišķi tad, kad satelīti un sakaru torņi sāks uztvert traucē​jumus un skaidri atšķiramus signālus. Šie gaisa kuģi droši un netrauceti nolaidīsies tuksnesīgas vietās, piemēram, Nāves ielejā, Mohaves tuksnesī un okeānos. Viņi lieliski zina, kā izmantot unikālo Bermudu trīsstūri, lai caur to pārvietotos šurpu turpu, neviena nepamanīti.

Satraukums par biežajiem NLO lidojumiem un noslēpumainajiem signāliem, kā arī pēc neizprotamu lidaparāta atlieku atrašanas tuksnesī saasināsies ap 2012. gadu. Sāksies drudžaina citplanētiešu (dzīvu vai mirušu) meklēšana.

Citplanētiešu meklējumi

Starp tiem, kuri vēros ārpuszemes civilizāciju pārstāvju meklēšanu, būs tūkstoši citplanētiešu, kuri jau ir šeit desmitiem gadu, tikpat neuzkrītoši kā jūsu kaimiņi, spējīgi strādāt tādu darbu, kuros viņu zināšanas var dot kādu ieguldījumu, nepiesaistot sev traucējošu un nevajadzīgu uzmanību. Tie ir zinātnieki, pētnieki, kosmosa inženieri, kodolfiziķi, skolotāji, botāniķi, politiķi un ģeologi jebkas. Viņi nemēdz izraisīt konfliktus, nevainīgu cil​vēku nāvi un karus.

Ideja par ārpuszemes civilizāciju pārstāvjiem, kas ieradušies uzbrukt mums un izdarīt biedējošus, neizprotamus izmēģinājumus tāpēc vien, lai mūs iznīcinātu, der tikai filmu scenārijiem. Loģikas ziņā tā ir nejēdzīga. Tik attīstītas būtnes, kuras pratušas tikt šurpu no neaptveramiem tālumiem, noteikti varētu mūs iznīcināt, pat nenolaižoties uz mūsu planētas, ja tāds būtu viņu mērķis. Ja jau viņi ir tik zinoši, tad droši vien savākuši visu informāciju, kas tiem bijusi nepieciešama, jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem, nemaz nerunājot par iespēju, ka būtu izgudro​juši, kā veikt eksperimentus bez kādām sāpēm. Šā vai tā, citplanētiešu meklējumi beigsies ap 2018. gadu — ne tāpēc, ka mēs, cilvēki, tos būsim viltīgi izskaitļojuši, bet viņi sāks pieteikties paši pie valstu vadītājiem un dažādās starptautiskās organizācijās, konkrēti ANO, NATO, Skotlendjardā, NASĀ un sammitā, kas notiks Kempdeividā. Tie būs vīrieši un sievietes, ļoti pazīstami un godājami dažādās nozarēs, pat Nobela prēmijas laureāti. Un viņu atzīšanos par savu izcelsmi sākumā uzņems neticīgi, mulsi, ar izbrīnu, jautrību un pat aizkaitinājumu. Tā kā pieteiksies aizvien jauni, tad drīz vien vairs nebūs iespējams viņos neklausīties, it sevišķi tāpēc, ka viņu reputācija būs nevainojama.

Daudzus tūkstošus no tiem (turklāt ar viņu pašu piekrišanu) nošķirs, gandrīz vai ievietotus karantīnā kaut kur rietumeiropā, rūpīgi sargās un pārbaudīs gan psiholoģiski, gan bioloģiski. Un pierādīs, ka viņi nav no šīs planētas.

Un tad, protams, sekos īstie sarežģījumi. Mūsu instinktīvā attieksme būs bez kavēšanās padzīt viņus turp, no kurienes nākuši uz Andromēdas miglāju vai Sietiņu tas ir specifis​kākais ziņojums, ko šobrīd spēju sniegt. Viņi tomēr mums liksies dīvaini, neizpētīti, bioloģiski neizprotami pilnīgi iespējams, mūsu drošību un veselību apdraudoši. Taču pat mēs neesam tik dumji, lai bez nožēlas atteiktos no tik vērtīga un attīstīta inte​lekta, ja jau mūsu psihe no viņu puses vairs neuztver nekādas briesmas agresiju vai viltību.

Kaut kad ap 2020. gadu starp mums un citplanētiešiem būs panākta vienošanās. Mēs lēnām, bet pārliecināti atvērsimies lielajam informācijas daudzumam, kas viņiem ir mums piedāvājams ne tikai par attālām galaktikām plašajā Visumā, kas mums ne sapņos nav rādījušās, bet arī par pašu planētas vēsturi, lielu daļu no kuras vērojuši un pat palīdzējuši veidot viņu senči. Jo mazāka kļūs mūsu neuzticēšanās, jo skaidrāk apzināsimies, ka viņi negrasās nodarboties ar politiku vai veikt kādu finansiālu ofensīvu. Jo vairāk viņiem uzticēsimies, jo mūsu paļāvība augs. Un viņi sāks brīvāk braukāt šurpu turpu no savām planētām uz mūsējo ap 2060. gadu šādi lidojumi nepiesaistīs sev vairāk uzmanības kā lidmašīnas šodien.

Mūsu ceļojumi kosmosā Lai cik gudri un apdāvināti prāti nodarbojas ar kosmosa izpētes programmām šeit, uz zemes, tomēr šajā jomā esam tikai iesācēji. Un citplanētieši, kas ir starp mums, negrasās mums nodot atslēgas no gaisa kuģiem, kas spētu mūs aizraut uz Plūtonu sešdesmit sekundēs vai pat ātrāk, jo arī bērnam, kas nule apguvis braukšanas prasmi ar divriteni, neviens nepirks Harley-Davidson motociklu. Viņi kopš paša sākuma bijuši te, lai mums palīdzētu un mūs iedrošinātu, nevis tāpēc, lai tūlīt izstāstītu visu, ko zina, tā atbrīvojot mūs no strādāšanas, cīņas, zaudējumiem, atkārtotiem mēģinājumiem, mācoties no kļūdām un gūstot sekmes.

Un mums vajadzēs vien to visu darīt, lai tiktu galā.

• Sekmīgi Marsa pētījumi nenotiks līdz 2012. gadam pēc kāda neveiksmīga izmēģinājuma, kas būs veikts politisku iemeslu dēļ un tāpēc lemts zaudējumam.

• Marsa apgūšana notiks, sadarbojoties četrām nācijām, un daļu no tehnoloģijām būs ieviesuši citplanētiešu fiziķi, kas nodos tos NASA rīcībā.

• Čarterreisi uz Mēnesi būs pieejami pēc 2030. gada. Ārpuszemju civilizāciju pārstāvji, kas ap to laiku uz zemes jau būs "iznākuši no pagrīdes", palīdzēs būvēt piemērotus komosa kuģus.

• Tūristu apmeklējumiem bāze uz Mēness būs gatava ap 2040. gadu. Taps pieturas arī citur mūsu Saules sistēmā.

• Kopā ar zemes astronautu komandu un pasaules sadarbības padomi citplanētieši sāks mācīt tālaika un nākamos pasažierus, globālā mērogā stāstīt par šo svētīto un viegli ievainojamo nelielo un visādi plosīto mazo planētu, skatītu no tāda ceļotāja viedokļa, kurš meklē mājas. Sekas būs pārsteidzošs garīgās vienotības vilnis, kas pārsniegs agrāk nepārejamās starptautiskās robežas.

• Ap 2080. gadu mēs būsim izvietojuši pētniecības ierīces gandrīz vai uz visām planētām mūsu Saules sistēmā, taču šajā gadsimtā mēs nepārkāpsim šīs savas "teritorijas" robežas.

Reizēm tiešām ir vajadzīgs kāds no "ārpuses", lai mēs novērtētu to, kas mums dots. Šajā gadījumā tā ir vieta, kas piesaistījusi citplanētiešus no apkārtējā Visuma ik pa laikam un atkal.

Taču, tā kā mums un viņiem ir viens un tas pats Radītājs, un daži no mums agrāk vai vēlāk kļūs par mistiskajiem ceļo​tājiem kādudien radīsies iespēja nolīdzināt parādus.

II DALA SABIEDRĪBAS AINAVA

Septītā nodaļa Politika un ekonomika Pirms šīs nodaļas sākšanas gribu jums kaut ko apsolīt. Esmu paredzējusi paturēt savus politiskos uzskatus pie sevis un būt tik objektīva, cik vien iespējams. Un jūs zināt, ka man šajā ziņā ir gluži labi panākumi.

Tā. Tātad… Turpināsim tālāk.

Ap 2020. gadu ASV struktūra būs tāda pati kā tagad ar demokrātiem, republikāņiem, neatkarīgo partiju un citām interešu grupām, kā arī vairākuma pārziņā nodotajām trim nozarēm (izpildvaru, jurisdikciju un likumdošanu).

Periods starp tagadējo laiku un to — juceklīgs. Kā ilgtermiņa posms tas būs pozitīvs, šaubu nav.

Nākotnē gan mums ne reizi vien vajadzēs sev to atgādināt, jo viss izskatīsies nelāgi, dažkārt mulsinoši.

Prezidents, ko ievēlēs pēc 2008. gada, mirs no sirdslēkmes savā kabinetā. Viceprezidentam, kuram vajadzēs palikt viņa vietā līdz termiņa beigām, radīsies nepopulārs un pilnīgi kļūdains nolūks pieteikt karu Ziemeļkorejai, kurai tajā laikā jau būs masu iznicināšanas ieroči. Taču, kamēr šis cilvēks nesekmīgi mēģinās panākt kongresa un starptautisko atbalstu šim pasākumam, viņu nogalinās.

Slepkavības izmeklēšana notiks pasaules mērogā. Tā atmaskos gan patīkamas, gan nepatīkamas lietas. Daudz uzmanības sev pievērsis viena no kongresa komitejām sakarā ar nopietnām apsūdzībām fondu izsaimniekošanā. Beigās atklāsies, ka tās radījusi sazvērestība ar mērķi graut Amerikas nācijas ticību savai valdībai, izmantojot medijus kā nevilšu, izpalīdzīgu un viegli manipulējamu līdzdalībnieku, lai uzpūstu naida liesmas. Un tad komiteju attaisnos.

Gan F1B, gan C1P notiks vadības un struktūru maiņas, kuru rezultātā abas organizācijas darbosies gan atsevišķi, gan kopigi — it īpaši terorisma apkarošanas jomā pašu valstī un pasaulē. It sevišķi Skotlendjards kļūs par vienu no mūsu dienestu tuvākajiem un vērtīgākajiem partneriem, lai iznīcinātu nežēlīgos, bet bojāejai nolemtos teroristu perēkļus.

Starp 2010. un 2016. gadu FIB, CIP, Slepenais dienests un bruņoto spēku specvienības liks lietā savas prasmes, izsekojot un atklājot triju atsevišķu ekstrēmistisku pretvaldības organizāciju vadītājus ASV. Viena tāda grupa radīsies Montanā, otra dienvidos, trešā Kolorādo klinšu kalnos. Tās izmantos Dieva vārdu un likumu uzlabojumus par aizbildinājumu veselām slepkavību sērijām un zibensātru datorvirusu lietošanai, kas sabojās cietos diskus. Vairāki ievēlēti valdības locekļi piedzīvos atmaskošanu un vajāšanu, jo būs iefiltrējušies no šīm grupām. Tās gūs pilnīgi pretējus rezultātus cerētajiem, izraisot amerikāņu nācijas pašapzināšanās uzplaukumu, patriotismu aizsardzības nolūkos un saliedētību.

Mēs sāksim pētīt savas vājās vietas, neuzmanību un trūkumus valdības darbā. Tāpēc tās strūktūru pārveidos.

Jaunas valdības strukturas Ap 2020. gadu pieredzēsim viena cilvēka prezidentūras galu beigsies dārgās, šķietami neizskaužamās vēlēšanu kampaņas. Izpildvara saplūdis ar likumdevēju varu, būs īstenots demokrātijas process. Ar likumdošanu nodarbosies ievēlēti pārstāvji, vienādā skaitā no katra štata tas viss mazliet atgādinās senās Romas senātu. Un dalīsies divās grupās liberāļos un konservatīvajos, nevis demokrātos un republikāņos. Viņi sēdēs vārda pilnā nozīmē garas telpas pretējās pusēs.

Likumi vispirms būs jāizvērtē vairākām komitejām. Tad, kad tie beidzot būs piedāvāti Senātam, sāksies apspriešana, un iznākums būs atkarīgs no vairākuma balsojuma. Ik sesiju translēs televīzija.

Jaunais Senāts Starp senatoriem, kuri pārstāves katru štatu, bus vienāds skaits vīriešu un sieviešu. Tie bus: • vismaz trīsdesmit piecus gadus veci; • ASV pilsoņi dzimuši vai naturalizējušies; • bez kriminālas pagātnes, ar "tīriem papīriem"; • narkotiku un alkohola nelietotāji viņus pārbaudīs katru nedēļu, jo paši piekrituši tādām pārbaudēm visa termiņa laikā; • vismaz desmit gadu garumā pārbaudīs nodokļus; • bez nekādas ar algu saistitas atkarības no iestādēm, kas ir bijušas vai būs finansētas par federālo, valsts vai vietējās pašpārvaldes iestāžu naudu; • bez agrākās vai tagadējās dalības lobiju klubos vai saskares ar organizācijām, ar kurām ir naudas saistības; • piekrituši un ar parakstu apliecinājuši atļauju pārbaudīt visus savus izdevumus un bankas rēķinus.

Jums droši vien gribētos zināt, cik daudzi no patlabanējiem senatoriem atbilst šiem kritērijiem, lai iekļūtu tādā pārstāvju palātā? Nē, pagaidiet, tā jau būtu pārlieka sīkumainība: es riskētu kļūt neobjektīva vai ne?

Ievēlēšanas termiņš Senātā būs uz astoņiem gadiem, un pēc vēlēšanām tikai pusi pārstāvju nomainīs.

Nepieredzējušie nāks klāt pamazām katru gadu. Impīčmenta gadījumā pieaicinās neatkarīgu komisiju no deviņām personām. Tai palīdzēs FIB, CIP un Slepenais dienests, kuri sadarbosies, lai visu izmeklētu. Ja būs pierādījumi, ka apsūdzētais senators tiešām vainīgs, sekos gan atcelšana, gan krimināllieta. Ja noskaidrosies, ka apvainojumi ir nepamatoti, būs iespējams izmantot kādu likumu, kas pieņemts ap 2014. gadu. Šajā laikā pieņemtais likums būs tāds, ka persona, kas melīgi apsūdzējusi otru, zinot, ka apvainojums ir nepatiess, saņems tādu sodu, kādu būtu saņēmusi notiesātā persona par neizdarīto noziegumu. Tā, piemēram, ja sieviete safabricēs izvarošanas lietu pret vīrieti, bet nepārprotami noskaidrosies, ka nekas tāds nav noticis, viņai draudēs izvarotājam paredzētais cietumsods. Ja kādas ļoti nelāgas šķiršanās prāvas laikā viens no vecākiem nepamatoti apsūdzēs otru vardarbībā pret bērniem, lai iegūtu aizbildniecību pār tiem, un pierādīsies, ka tie bijuši tīši meli, vainīgais nepatiesas liecības sniegšanā var saņemt tādu sodu, kāds paredzēts par attiecīgo nodarījumu.

Ap 2020. gadu notiks tā: ja būs ierosināta kāda senatora atsaukšana pēc apzināti nepatiesiem apmelojumiem vai tīri politisku iemeslu dēļ, vainīgos pašus pakļaus impīčmenta procedūrai un pat notiesās uz tik ilgu laiku cietumā, cik pienākas par apsūdzībā uzrādīto noziegumu. Sekas būs tādas, ka cilvēki jutīs daudz lielāku atbildību, iekams apsūdzēs konkurentus, jo reizēm apsūdzībām nav cita iemesla, tikai ļaunums, atriebība vai alkatība.

Jurisprudence un likumdeveja vara Vietējās pašvaldības būs kā mazākas Senāta kopijas, vara arī tur būs sadalīta starp liberāļiem un konservatīvajiem, sievietēm un vīriešiem. Tie visi būs ievēlēti uz īsāku termiņu trim gadiem. Viņu noteikšana 2020. gadā būs ierobežota daudz lielākā mērā nekā tagad, jo jaunais patriotisma vilnis un pārkār​tojumi federālajā valdībā rosinās vairāk paļauties uz Vašingtonu. Pirmie Senāta pārveidošanas gadi būs izrādījušies veiksmīgi un pašvaldības sekos tā piemēram.

Agrāk vai vēlāk Senāts balsos par šādiem likumiem: • Nodokļu sistēmas pilnīgošana. To mēģinās vairākas prezidentu administrācijas. Laikā starp kongresiem interešu grupas, visparastākā birokrātija un vēl lielākā mērā aizkadra mahinatori, kā jau varam iedomāties, nepieļaus nepieciešamos grozījumus, bet Senāts šo likumu pieņems vienu no pirmajiem.

• Lielas nodokļu atlaides tiem, kas nodarbojas ar mākslām, izglītību, likumu pilnveidošanu un informāciju.

• Oficiālu brīvdienu ieviešana visu lielāko reliģiju pārstāvju svinamajās dienās. Bankas, valdības iestādes, skolas būs slēgtas arī jūdaistu un musulmaņu svētkos. Tādējādi amerikāņi iepazīsies ar citām tradīcijām un ticībām. Būs arī holokausta upuru, izdzīvojušo un viņu pēcteču godināšanas diena.

• Par nodarījumiem narkotiku un alkohola iespaidā būs citādi sodi — cilvēkus nesodīs ar cietumu, bet rehabilitāciju, ārstēšanu vismaz mēneša garumā, detoksikāciju, medicīniskiem pakalpojumiem, ķīmiskām un psihiskām pārbaudēm, psihoterapiju. Ja nodarījums būs saistīts ar auto vadīšanu reibumā, mašīnu konfiscēs un pārdos izsolē, lai segtu ārstēšanās izdevumus.

Ik vīrieškārtas pedofilu, kurš būs seksuāli izmantojis bērnus, ja šāda rīcība apstiprināsies, izpētot DNS vai citus neatspēkojamus pierādījumus, ieslodzījumā kastrēs ķīmiskā vai ķirurģiskā ceļā.

Sievieškārtas pedofiles ķīmiski un hormonāli atbrīvos no dzimumtieksmes. Vecākus, kuru vaina bērnu seksuālajā izmantošanā, vardarbībā, nevērībā un bezatbildībā būs pierādīta, sodīs sevišķi bargi. Pirmkārt, bērnus tiem atņems un ievietos nevis kādā bāreņu namā, bet lieliski aprīkotās privātiestādēs, kuru tikls veidosies visā valstī. Tajos strādās labākie skolotāji, bērnu psihologi, sporta treneri, mākslas un mūzikas pasniedzēji, padomdevēji utt. Kamēr bērni mācoties atgūs zaudēto laiku, vecākiem vajadzēs apmeklēt grupu nodarbības un apgūt bērnu audzināšanas prasmes. Viņiem būs daudz jāstrādā sabiedrības labā, viņu fotogrāfijas parādīsies vietējās avīzēs, viņus modri uzmanīs policija un nepieļaus nekādas aizliegtās izpriecas. Ja kāds nepakļausies, sekos tūlītējs cietumsods. Tāpat notiks visi iespējamie pasākumi, lai panāktu, ka vecāku vainas dēļ necieš vis bērni, bet viņi paši būtu spiesti laboties, kamēr bērni izglītosies, būs aprūpēti, disciplinēti un ievirzīti pareizās sliedēs un vērtību sistēmā.

Nāvessodu piemēros centralizēti, nevis katrā štatā citādi. Būs vajadzīgs viens vai vairāki spriedumi par tīšu slepkavību ar vainu pastiprinošiem apstākļiem, ja tiesu ekspertīze būs saskatījusi neatspēkojamus pierādījumus un psihiatrs apliecinās, ka noziedznieks ir vesels un atbild par savu rīcību. To nepiemēros jauniešiem līdz divdesmit piecu gadu vecumam. Pārsūdzēšanas šādos gadījumos notiks triju gadu laikā, atliekot soda izpildīšanu, un tas būs jāizpilda piecu gadu laikā no sprieduma stāša​nās spēkā.

• Veselības aizsardzības sistēma būs Senāta ziņā, kas, iedomājieties tikai, vairāk rūpēsies par amerikāņu veselību nekā par zāļu ražotājiem un apdrošināšanas sabiedrībām.

• Būs aizliegti jebkādi izmēģinājumi ar dzīvniekiem tie būs nelegāli un par tiem draudēs bargi sodi.

• Pamatskolā mācīs vēl kādu valodu, ne tikai angļu, būs iespēja apgūt citu zemju kultūras un tradīcijas.

• Senāts aizvien vairāk ietekmēs radio un televīzijas raidījumus. Tas pārbaudīs programmas un gādās, lai būtu vairāk izglītojošu, informatīvu un iedvesmojošu raidījumu, nevis izklaižu. Nodomi būs

labi, bet sabiedrība apvainosies par savu brīvību ierobežošanu, valdībai kontrolējot televīziju. Ne reizi vien valstī sāksies kustība ar mērķi mainīt federālās valdības struktūru, atdodot zaudētās pilnvaras vietējām varām. Pārmaiņas sekos, bet Senāts nepiekāpsies bez cīņas. Tā ilgs garāku laiksprīdi, nekā demokrātijas apstākļos pieļaujams.

Daži vārdi par ekonomiku Un es tiešām aprobežošos ar nedaudziem.

2020. gadā ASV gaidāma pārsteidzoša bartera sistēmas atdzimšana: preču un pakalpojumu apmaiņa kļūs gandrīz vai biežāk sastopama nekā samaksa naudā.

Mēs kā indivīdi un arī kā nācija kļūsim daudz pašpietiekamāki, rūpējoties par savām vajadzībām un strādājot mājās. Nav gluži tā, ka tas būtu kāds izolācijas periods, drīzāk ekonomikas un valdības pārstrukturēšanās. Mūsu sabiedrība kļūs interesanta tajā nozīmē, ka tehnoloģijas progresēs gandrīz vai trakā ātrumā, bet tajā pašā laikā pieaugs vēlēšanās audzēt sev pārtiku, šūt drēbes, izgatavot mēbeles un būvēt mājas saviem spēkiem.

Iespaidīgākās pārmaiņas ekonomikā mēs pieredzēsim ap 2020. gadu pienāks gals dažādiem fondiem, pensiju un pabalstu plāniem, kā arī akciju tirgum. Minēju to, lai jūs nevarētu sacīt, ka neesmu brīdinājusi.

Ko par to visu domāt, es atstāju jūsu pašu ziņā.

Mūsu vieta pasaulē Mēs, amerikāņi, kopumā esam līdzjūtīgi, drosmīgi, gudri, stipri, lepni, izturīgi, optimistiski, augstsirdīgi, dievbijīgi ļaudis. Protams, daudzās citās pasaules valstīs par mums teiks ne gluži tik glaimojošus vārdus, un tas ir gan bēdīgi, gan nenoliedzami, gan arī saprotami.

Pāris turpmākajās desmitgadēs mūsu slava pasaulē pamazām uzlabosies. Aizraujošākais ir tas, ka spersim lielus soļus, lai panāktu un atgūtu cieņu starptautiskajā arēnā, palūkojoties uz sevi un savu pagātni no malas un risinot pašu problēmas.

Mēs dedzīgi ticam, ka demokrātija ir vislabākā, taisnīgākā iekārta uz zemes, un tā arī ir. Mums ir taisnība, kad augstu vērtējam savu brīvību, sargājam to un lepojamies ar to. Kad pārstruktūrētais Senāts ap 2020. gadu beidzot būs sakārtots, tas nespēs ietekmēt iesūnojušās valdības, kuras stagnēs dažādās Eiropas daļās, Āzijas un Āfrikas valstīs. Un patiesībā ap 2020. gadu visliberālākā valsts būs Austrālija.

Tā pievilks tik daudz imigrantu, ka uz kādu laiku vajadzēs slēgt robežas.

Mēs šeit, ASV, sāksim nopietni strādāt ap 2009. vai 2010. gadu būsim sapratuši, ka jāķeras pie traucējošajiem izņē​mumiem: gan mums, gan pārējai pasaulei, kas tiecas sarukt ar katru dienu mazāka. " Mūsu sistēma strādā'' mēs lepni paziņojam. Bet: • ne visi mūsu bērni ir pabaroti, apģērbti, izglītoti, pasar​gāti no ļaunuma un medicīniski aprūpēti; • ne visiem mūsu cilvēkiem ir, kur dzīvot; • ne visi jaunieši mācās no pozitīviem piemēriem, bet pievienojas gangsteriem un narkotiku tirgotājiem; • ne visi spēj atrast darbu; • ne visi vecie ļaudis ir pasargāti no ļaunuma un pienācīgi aprūpēti (finansiāli un medicīniski); • ne visi uz nāvi notiesātie ir vainīgi; • ne visi mūsu ievēlētie tautas pārstāvji un lielo uzņēmumu padomnieki uzskata pilsoņu labumu par prioritāti, salī​dzinot ar pašu bankas rēķiniem. Šo "bet" ir aizvien vairāk. Tātad, paldies Dievam, mēs pievērsīsimies tiem un domāsim par risinājumiem!

Un tādi ir pieminiet manus vārdus. Taču tie redzamāk iezīmēsies pēc dažiem gadiem, kad zudīs patlabanējais apjukums un nedrošība tāpēc, ka esam viegli ievainojami, un sāksim apkopt savus ilgi nedziedinātos ievainojumus. Mēs nevarēsim sasniegt savu lielāko potenciālu kā nācija Dieva vaiga priekšā ar brutālu spēku, bet ar piemēru, kā jau esam darījuši un darīsim atkal. Tajās Savienotajās Valstīs vārdi "brīvību un taisnību visiem" tiešām kaut ko nozīmēs.

Astotā nodaļa Reliģija Manai sirdij un dvēselei reliģija ir viens no tuvākajiem un dārgākajiem tematiem. Gribu, lai par to viss būtu pilnīgi skaidrs. Es cienu ikvienu ticīgo grupu, kura nopietni apņēmusies stiprināt, godāt un bijāt mūsu brīnišķo saikni ar mīlošo, mūžīgo Dievu, kas mūs radījis. Patiesībā, lai gan es ne vienmēr piekrītu veidam, kādā cilvēki ļauj sākotnējo nolūku aizsegt dogmām, politikai, alkatībai un varaskārei, tik un tā dziļi respektēju pašu ticību.

Un tieši dogmas, politika, mantkāre un augstprātība tās visas ir ļautiņu, nevis Dieva ieviestas, es uzsveru radis vajadzību veikt dažas nozīmīgas un veselīgas pārmaiņas mūsu turpmākajās attiecībās ar iecienītākajām reliģijām. Bet ne ar Dievu. Tikai ar ticībām, caur kurām mēs paužam savus priekšstatus, savu mīles​tību uz Dievu un pateicību Viņam.

Divas lielas pārvērtības reliģijas pasaulē radīs tālejošas emocionālas sekas kā apļus ūdenī. Pirmās notiks katoļu baznīcā. Pēc Jāņa Pāvila II nāves valdīs vairs tikai viens ievēlēts pāvests.

Viņam sekos tāds kā pāvestu triumvirāts vai kardinālu kolēģija, kas kopīgi pildīs Svētā tēva pienākumus. Otrās pārmaiņas risināsies ap 2015.-2018. gadu, kad notiks tāds kā kristiešu kongress tas apvienos protestantus, lai sasniegtu ilgtermiņa un pasaules mēroga mērķus.

Garīgajai iedvesmai, ko radis divi šie notikumi, sekos pārveidojumi, ko ne katoļi, ne protestanti nebūs paredzējuši, bet abi no tiem tikai iegūs. Ja ciparu vara spēj vairāk ietekmēt realitāti nekā tradīcija, tad varbūt skaitļu spēkam jākļūst par jaunu tradīciju. Tas ir vienkāršs fakts, ka mūsu dvēseles zina patiesību — atšķir, kad to dzird. Un tādi vārdi kā "vienotība" un "kolektīvā atbildība", "kooperēšanās", lietoti kontekstā ar vārdu "Dievs", skar garu vairāk nekā jebkādas ieražas jelkad spējušas.

Ideja, ka tradīcijas ir svētas un neskaramas, tāpēc tās var izmantot par aizbildinājumu, lai neko nemainītu, ir novecojusi. Tādēļ viss, ko varu sacīt ja tā būtu taisnība, mēs joprojām upurētu dzīvniekus un jaunavas, bet zaimotājus pātagotu pilsētas laukumā. Lūdzu, nevajag!

Un tā būs ņemts vērā vairākums: skaitļu vara ieteiks vai parauga veidā iedvesīs mūsu prātos apņēmību veikt pārkārtojumus katoļu un protestantu baznīcās. Tos plašāk ieviesīs ap 2025. gadu un tie aptvers visas galvenās reliģijas, ne tikai abas jau minētās. Es šeit nerunāju par izolētām sektām vai kopienām, kuras allaž vadītas ar iebiedēšanu, neveselīgu pārākuma kultivēšanu un augstprātību attiecībā pret pārējo pasauli. Tie būs cilvēki, kam Dievs sūtījis saprašanu, ka ļaudīm jābūt vienotiem savos individuālajos meklējumos, lai veidotu dziļāku un stiprāku kopību ar Radītāju. Tās nav personas, kas atmet savas reliģijas, ko tām devusi vēsture, lai paši dibinātu pamatus saviem ticējumiem, gan paturot tos tikai sev, gan izplatot tālāk pasaulē.

Reliģiju sadarbība Un tātad ap 2025. gadu visas pasaules reliģijas, kas nolems rīkoties vienoti, tas ir lielākā daļa no tām, ja nu nepiebiedrosies vienīgi dažas galīgi iesīkstējušas un separātiski noskaņotas sektas, apvienos spēkus un līdzekļus, lai atbalstītu cita citu, cilvēci un sevi. Interesanti šķiet, ka neviena nemēģinās panākt vadošo stāvokli un priekšrocības šajos kopīgajos darbos. Un šāda at​tieksme atmaksāsies.

Būs aizvien vairāk tādu pilsētu, valstu, pavalstu uz visas zemeslodes, kur radīsies tā saucamie "Dziedniecības centri". Tās būs skaistu celtņu grupas no četrām piramīdveida ēkām. Katrā no tām pašā smailē atradīsies mirdzoši, rotējoši kristāli. To teritorija būs relatīvi neliela, tāpēc pat tālākās vietas ātri sasniedzamas un vienmēr pieejamas arī ratiņkrēslos sēdošajiem. Šīs vietas būs iekārtotas skaisti, bet vienkārši, ar labi koptiem derīgiem augiem un dīķiem, kuros spoguļosies atspīdumi, soliņiem meditācijai un ūdenskritumiem.

Tā kā tos kopīgi būs radījuši dažādu reliģiju pārstāvji, lai darītu labu cilvēcei, būs pieejams plašs pakalpojumu loks un daudzas disciplīnas, taču visvienkāršākā pretimnākšana būs parasta laipnība un pieklājība.

Viena no piramīdveida celtnēm būs domāta cilvēku pabarošanai, izguldināšanai, apģērbšanai, patvēruma sniegšanai. Tur būs dušas un citas ērtības, pieejama ārsta palīdzība un krīžu centrs. Ikkatrs varēs saņemt padomu. Darbosies tikai brīvprātīgie — pavāri, mediķi, dažādi speciālisti, bet pārtika, drēbes, pirmās palīdzības medikamenti, gultasdrānas un pārējais būs dažādu reliģiju ticīgo ziedojumi. Ir svarīgi piebilst, ka būs ņemtas vērā šo reliģiju piekritēju atšķirības, piemēram, budistu bērnu neēdinās tāpat kā padzīvojušu ebreju.

Otra piramīda būs veltīta dziedniecības mākslām. Tās moto: "Austrumi tiekas ar rietumiem, senatne ar jaunajām tehnoloģijām. Visas ticības liks lietā savas iespējas, lai palīdzētu ļaudīm dzīvot, uzlabojot psihisko un fizisko veselību katram, kas ienāks un lūgs atbalstu. Indieši attīstīs čakru tīrīšanas tehniku (uzņemoties gādību par septiņiem enerģijas centriem cilvēka ķermenī; tie atbilst endokrīnajiem dziedzeriem). Protestantu zintnieki, kas būs studējuši dr. Telmas Mosas darbus par aurām un Kirliāna fotogrāfijas, specializēsies organisma ietekmēšanā, izmantojot pieskārienus un krāsainas gaismas, kas spirālveidā caurspīdēs ķermeni: zaļā dziedēšanai, sarkanā asinsrites veicināšanai un regulēšanai, zilā prāta nomierināšanai un asinsspiediena pazemināšanai, dzeltenā — garīgai atjaunošanai. Budisti vadītu jogas un meditācijas nodarbības, un tā tālāk. Viena no daudzajām iespējām šajā piramīdā: jebkuras ticības pārstāvis, kas ieradīsies ārstēties, varēs gūt labumu arī no pārējo piedāvājuma — nodarbības būs pieejamas katram, kurš gribēs kaut ko apgūt.

Trešā piramīda būs lieliska bibliotēka, kurā atradīsies visas 2025. gadā vajadzīgās grāmatas ja spējat to iedomāties un, protams, datori. Šī ir vienīgā veselības centra daļa, kurai varētu piedēvēt kādu propagandu, lai gan tur nenotiks aģitācija, tikai būs pieejams faktu materiāls. Katras reliģijas vēsture un principi, piedaloties šādu centru tapšanā, būs apgūstami bibliotēkā no grāmatām un virtuālās realitātes izstādēm: zinātkārie varēs visu izpētīt, bet ticīgie būt kontaktā ar savu reliģiju.

Ceturtā piramīda iekšpusē būs iekārtota vairākos līmeņos, maigi izgaismota un paredzēta tikai lūgšanām, pārdomām, meditācijām, un katrs varēs izvēlēties savu veidu, kā izteikt savu mīlestību Dievam jebkurā dienas vai nakts stundā. Centrā jebkurā laikā būs pieejams katras reliģijas sludinātājs, piemēram, katoļiem priesteris ik katolim, kurš gribēs izsūdzēt grēkus, vai rabīns ebrejam, kas vēlēsies saņemt kādus privātus norādījumus.

Būtiska ir frāze: "Katram to, kas tam nepieciešams." Neviens nebūs atraidīts, un jebkuras telpas šajā piramīdā atvērtas ikvienam, tāpat kā jebkura vieta šajos veselības centros visā pasaulē. Jo — tiklīdz kādā no tiem parādītos kādas diskriminācijas pa​zīmes, ideja būtu cietusi sakāvi.

Ēkas ārpus centriem Tā kā veselības centru noderīgums kļūs aizvien saprotamāks, reliģiju kopienas aptvers arī ļaužu mājas un pasauli vispār. Ir gaidāma dāsna ziedojumu plūsma (protams, ar nodokļu atlaidēm!), kas dos iespēju celt un aprīkot daudzas tādas iestādes, atrodot personālu un tādējādi šo vērtīgo tīklu paplašinot.

Teiksim, mākslu centra ēka būtu paredzēta gleznu un tēlniecības izstādēm, kas allaž mainītos, un koncertiem. Tajā būtu ari vienkāršas, bet ērtas dzīvojamās telpas māksliniekiem, kuri pa​sniegtu stundas un lasītu lekcijas šim nolūkam domātā zālē.

Pētījumu un zinātņu ēka aprīkota ar laboratorijām un datoriem, kur veikt svarīgus un nepieciešamus izmēģinājumus, kuros piedalītos pasaules institūti. Atrisināt svarīgus zinātniskus jautājumus palīdzētu dažādām reliģijām piederīgi viesi diži zinātnieki, kas dalītos savās idejās, kā risināt smagas problēmas veselības, piesārņojuma, bada, vīrusu, sausuma, ozonslāņa atjaunošanas … Ēkai būs atsevišķs spārns, kur meditēt, iedziļināties mākslā, mūzikā, aprunāties. Priesteri, rabīni, mūki, guru, gaišreģi jebkuras viedas pārstāvji būs gatavi apspriest idejas, filozofiju, mērķus, cerības un personīgas grūtības vai šaubas, kas nav apspriežamas ar citiem. Tur ieejot, lai gūtu mieru, prasīs tikai atklātību un cieņu pret jebkuriem uzskatiem — zvērestu respektēt katru, kas ienāks, piekrītat viņam vai ne. Ārpuscentra ēka būs priekšpostenis nebeidzamiem brīvprātīgo bataljoniem, kas gribēs kaut ko darīt sabiedrības labā: gatavot ēdienu trūcigajiem, sniegt medicīnas pakalpojumus, piegādāt preces, rakstīt vēstules, izpildīt uzdevumus un uzņemties dažādus pienākumus, lai palīdzētu tiem, kas paši nevar par sevi parūpēties, apmeklētu slimnīcās guļošos, īpaši bērnus. Tie apgūs psiholoģiju un prasmi mierināt tos, kas zaudējuši tuviniekus, būs gatavi meklēt pazudušos. Ikreiz, kad kāds lūgs atbalstu skaļi vai klusi, šajā ēkā atradīsies atsaucīgi darbinieki, kas sastrādāsies ar vietē​jiem ārstiem un juristiem.

No šīm institūcijām, kas saistītas ar dziedniecības centriem, iespējams, visneparastākā būs Brīvprātīgo skola. Tajā notiks nodarbības tiem, kas nolēmuši veltīt savu dzīvi kalpošanai ticībai. Tā neaizstās teoloģijas studijas klosteros vai citur, bet būs tāda kā "sagatavošanas klase" tiem, kas gribētu pievērsties reliģijai. Un piedāvās plašas programmas kursu katrā reliģijā un ieskatu pienākumos, ko veic rabīni, priesteri, mūķenes, mācītāji utt. Kursus vadīs reliģiju pārzinātāji no dažādām pasaules valstīm.

Interesanti, ka neviens tos nebeigs, kamēr nebūs apguvis pamatzināšanas par visām iesaistītajām ticībām.

Tā personai, kas gribēs piedalīties protestantu pasākumos, būs jāapgūst visa programma arī hinduismā, budismā, katolicismā, jūdaismā, islamā un citās disciplīnās, lai kurā pasaules malā tās netiktu piekoptas, tāpat arī biedriem, kas piederīgi citām konfesijām. Tas būs neparasts, bet noderīgs ceļš, lai katra ticība nāktu par labu cilvēkiem un sekmētu biedriskumu, ne mirkli nenododot savu pārliecību.

Es uzskatu sevi par gnostiski noskaņotu kristieti, kas pilnīgi paļaujas uz Dievu un Kristu Dieva dēlu, kura māte ir Svētā Marija. Taču es nepakļaujos dogmām un uzskatam par kādu vienu dzīves patiesību. Jo manā mājā jūs atradīsit Budu, Bībeli, Korānu, Toru, brīnišķu Jēzus attēlu, eņģeļus it visur, miniatūru hinduistu ziloņa statuju, utt., utt. Kad pielūdzu Dievu, man ir vienalga, kā Viņu sauc, un es nespēju iedomāties nekādas citas jūtas, tikai pielūgsmi pret jebkuru ziņnesi, ko Viņš sūtījis gaišajā ceļā starp Viņu un mums. Un tā, es saku, ka ticu kādu dienu reliģijas apvienosies, lai nestu labumu visiem, jo mēs zinām atbildes, kas savstarpēji papildinātos. Gribu, lai jūs zinātu, cik cieši ticu, ka tā notiks.

Esmu pārliecināta, ka būs ne tikai veselības centri, bet arī citi dievišķās iedvesmas avoti, kurus atzīs visu ticību ļaudis, sadarbodamies, lai strādātu kopējo mērķu labad. Un laiks ir pienācis Māte Marija jau gaida gandrīz trīstūkstoš gadu, lai ieņemtu likumīgo vietu pie Dieva, mūsu Tēva sāna.

Dievmāte Māte dieve Dievmāte un Dievs nav pretēji spēki, un nebūtu nepieciešama radikāla izvēle starp vīrišķo un sievišķo dievību, tāpat kā pielāgošanās, lai piemērotos tikai plašāka perspektīva uz mūsu Radītāju, kāda tā bija pieņemta un atzīta jau pirms Kristus.

Māte dieve ir emocionālais aspekts, dievība-barotāja, tāpat kā Dievs Tēvs ir loģiskais, intelektuālais aspekts. Viņa mums dod cerību un apskaidrību, bet Viņš stiprumu un nenomācamu drosmi.

Kopā abi ir neuzvarami katrs nevainojams un visvarens, un viņi mūs mīl vairāk, nekā varētu domāt, un neatkarīgi no apstākļiem. Dievs Tēvs spēj apvienot reliģijas, un Pirmmāte dziedināt. Bet tā ir tikai viena no derībām, kas raksturo abu kopējo pilnību.

Ap 2020. gadu jau pirms tam, kad būs tapuši veselības centri, visā pasaulē atklāti godinās Dievmāti, pat iedibinot daudzām ticībām kopīgu Miera svētku dienu Viņas godam. Šai dienā arī gadījumā, ja plosītos visnegantākais karš, tomēr pietiks bijības, cieņas un respekta, lai apvaldītu niknumu un neizraisītu Viņas dusmas. Arī ļaudis, kas Viņu nepazīst, nepacels nevienu ieroci un neizšaus ne šāvienu.

Viscaur šajā grāmatā līdz šim un ar! turpmāk jūs pamanīsit, ka, runājot par Dievu, esmu lietojusi tikai vīrieškārtas vietniekvārdu "Viņš". Ne jau tāpēc, ka es nebūtu novērtējusi Dievmāti vai izdevējs man būtu licis tā darīt. Tā ir manis pašas tīri praktiska izvēle. Cik noprotu, jums būtu tikpat kaitinoši lasīt "Viņš/ Viņa", pieminot Dievu, kā man šādi rakstīt. Dievmāte sapratīs. Es ceru, ka jūs tāpat.

Centru centrs Katra dziedniecības centra sirds būs skaista, garena ēka no stikla, tā atradīsies klusā vietā, ūdenskritumu un birztalu ielokā, ar akmens plākšņu celiņiem un nelaimīgā kārtā (tā vajadzēs) arī nemanāmām, bet lieliskām uzraudzības ierīcēm un sargiem. Šī celtne būs vienkārši, bet skaisti mēbelēta, ar svecēm, mierpilnu un intīmu noskaņu. Tur būs ērta ēdamtelpa, viesistaba un bibliotēka, virtuve, kurā gatavos cienastu dažādu ticību pavāri. Apkārt būs privātas telpas, visas vienāda lieluma jaukas, bet ne greznas.

Tās paredzētas visu reliģiju vadošajiem pārstāvjiem, kas piedalīsies centru darbā. Viņi varēs kopā sēdēt pie galda un bibliotēkā dzert tēju. Tādi cilvēki kā Dalailama, pāvests, Billijs Greicms un citi varēs apmesties šajā svētvietā, sacīsim, Zenēvā, ieturēties pie viena galda un aprunāties, iekams izklīst bez palīgiem, pavadoņiem, žurnālistiem un fotogrāfiem, tikai dažiem sargiem un tulkiem — viņi ir to pelnījuši, jo veltījuši visu savu dzīvi Dievam un cilvēcei.

Dziedniecības centri kļūs par vērtīgu cerības, atbalsta, lepnuma avotu visur, kur tie atradīsies. Tie kļūs par mājām izraidītajiem ticības aizstāvjiem, kuri meklēs patvērumu. Ļaudis vaicās pēc šiem veselības centriem tāpat kā šodien jautā, kur atrodas viesnīcas un tūristu apmeklētās vietas. Visas pasaules ticīgo kopienas ziedos līdzekļus, lai radītu aizvien jaunus tuvāk savām dzīvesvietām. Šķiet, tas ir kauns, ka jāgaida līdz 2025. gadam, lai tiktu pie šādiem centriem, lai gan tik daudziem no mums tie būtu vaja​dzīgi jau šodien.

Antikrists Ir bijuši neskaitāmi pārspriedumi un pareģojumi par Antikristu. Arī šajā grāmatā. Bet visvairāk Nostradama četrrindēs. Daži cilvēki tic, ka paredzējums par Antikristu ir piepildījies un tas bijis Sadams Huseins. Citi domā, ka tas ir Osama bin Ladens.

Man ir savs uzskats par Antikristu, un šajā nodaļā, manuprāt, ir īstā vieta, kur to apspriest.

Es jaušu, ka mums vajadzēs bruņoties pret viņu, bet viņš vēl nav atnācis. Viņam jābūt dzimušam 2005. vai 2006. gadā kaut kur Sīrijā. Ap 2030. gadu viņš varētu pasludināt, ka ir atdzimušais Kristus, kas atgriezies, lai pestītu, un visi, kas viņam sekos, būs glābti.

Viņam būs gari, ogļu melni mati līdz pleciem un lielas, brūnas acis. Atšķirībā no Sadama Huseina, viņš piesaistīs sekotājus ar līdzcietības, nevardarbības, vienotības sludināšanu, nesot mieru visā pasaulē. Šim cilvēkam piemitīs harisma un tēlota pazemība, kas sākumā palīdzēs rast sekotājus — nabadzīgos, kas viegli un lēti uzpērkami ar pārtikas devu un cerību. Šis vīrs dzīvos alās un teltīs tik ilgi, līdz būs nostiprinājis savu reputāciju, vākdams ziedojumus no piekritējiem, un šķietami netērēdams neko savām vajadzībām, lai gan vēlāk atklāsies, ka patiesībā viņš investē līdzekļus, lai kļūtu bagāts. Tas būs garīgu manipulāciju ģēnijs, meistarīgs krāpnieks, psihologs un patmīlis.

Viņa tā sauktais "pacifisms", "humānisms" un nenoliedzamais valdzinājums piesaistīs cilvēkus vispirms Eiropā, pēc tam ASV. Un piesaistīs ziedojumus. Laika gaitā viņa runas lēnām kļūs asinskāras, bet lielie līdzekļi aizies par atomieročiem melnajā tirgū. Veidosies verdziski padevīgu pakalpiņu bars, kuri būs viņam parādā un apmāti, tie vairosies kā ganāmpulks simtiem un tūkstošiem, gatavi viņa dēļ nogalināt un mirt, traģiski ticot, ka tas ir vienīgais ceļš uz mūžīgo glābiņu.

Ja jūs spējat padzīt no prāta šādu ļaužu šķietami godājamos paštēlus neliela līdzība varētu būt atrodama nesenā vēsturē: atklājums, ka Mahāriši Mahes Joga, kurš ap 1960. gadu bija uztverts kā pacifists un slavens guru, lai gan steigšos piebilst neapgalvoja, ka būtu Kristus reinkarnācija, patiesībā bija tas prāts un nauda, kas balstīja organizāciju AI Quaida. Liekas neticami, ka tā varētu notikt, taču tad, kad tas otrais ap 2030. gadu uzradīsies, jau pēc neilga laika izrādīsies, ka viņš ir absolūti un neglābjami ļauns. Un sekos milzīga vilšanās un sašutums par šķie​tami neiespējamo.

Tā nav sagadīšanās, ka pirms viņa nākšanas pie varas parādīsies dziedniecības centri un citas lielākas un mazākas institūcijas, kuru mērķis būs pasaules reliģiju sadarbība. Vajadzēs daudz gaismas, lai atvairītu uzmācīgo tumsu, kas izplatīsies kā vēzis. Jo vai tas būtu Antikrists vai kāds cits biedējošs terorists ar saviem uzskatiem par šo pasauli ja spožākā gaisma koncentrēsies, tad nekāda tumsa nespēs to uzveikt.

Tas nav paredzējums, bet fakts.

Un tā būs ari 2030. gadā.

Tas ir zināms jau šodien.

Ne vienmēr ir viegli noticēt šādos skarbos un sarežītos laikos, kad šķiet tumsa panāk savu tikpat viltīgi un melīgi kā senāk.

Bet tas tik un tā ir fakts.

Mums tikai jātur sava uguns pilnā spīdumā, un "gaismas staru kūlis" meklēs citus apkārtnē, un jālūdz vēl vairāk no Tēva un Mātes, no Dieva, lai kopīgi tiktu ar visu galā.

Devītā nodaļa Izglītība Esmu bijusi skolotāja astoņpadsmit gadus, tāpēc man ir dalītas jūtas pret to, ko redzu turpmākajā izglītībā. Protams, es vēlētos, lai mēs varētu turpināt pašreizējo izglītošanu tā, ka tai būtu panākumi: katrs bērns justos drošs, cienīts, mācītos visādā ziņā normālā klasē un interesētos par savām spējām atbilstošu apgūstamo vielu. Tomēr… jā…

Tam, kas gaidāms turpmāk, ir sakars ar mūsu bērnu drošību un pasargāšanu no vardarbības, narkotikām, slinkuma un/vai līdzekļu trūkuma skolai, un/vai pārslogotibas, liekas tērgavošanas par izglītības svarīgumu, kamēr tai paredzētie līdzekļi budžetam šķiet apgrūtinājums. Taču to, ko es jums saku, droši vien paši zināt, ja esat bērnu vecāki vai arī šad tad skatāties ziņas.

Ap 2020. gadu notiks lielas pārmaiņas visā izglītības sistēmā. Tām būs jēga, ja pavērsimies atpakaļ un atcerēsimies, kādi bijām, apsvērsim arī to, kādi esam tagad un kā vajadzētu rīkoties, lai mūsu bērni būtu izglītoti un nebūšanu neskarti.

Pamatskolas gadi Agrīnajiem bērna mācīšanas gadiem līdz sestajai klasei — jābūt izciliem. Ne vairāk kā desmit vai piecpadsmit audzēkņu klasē, augsti kvalificēti un labi apmaksāti skolotāji. Nevienu no tiem nepieņems darbā bez izglītības bērnu psiholoģijā un pilnīgas viņa pagātnes pārbaudes. Tāpat būs arī ar skolotāju palīgiem, kuru pienākums pievērst uzmanību tiem bērniem, kuriem ir grūtības ar kādu priekšmetu, ar klases biedriem vai vecākiem. Audzēkņu vajadzības (mācību un emocionālās) agrīnajos skološanās gados būs uzskatītas par vienādi svarīgām. Un ja neizdosies tikt ar tām galā, atliks piesaistīt pasniedzējus, padomdevējus un neirologus vai psihiatrus.

Papildus parastajiem pamatpriekšmetiem lasīšanai, rakstīšanai, matemātikai, sociālajām zinībām, pareizrakstībai utt., pamatskolā pasniegs arī uztura mācību, ētiku, mākslas kursu pēc izvēles un arī svešvalodu. Par neizpildītiem mājas darbiem, kavēšanu vai nosebošanos atbildēs vecāki vai aizbildņi.

Divreiz mēnesī notiks sapulces, piedaloties vismaz vienam no vecākiem un skolotājiem. Neierašanās gadījumā būs jāmaksā sods valstij, un šos ienākumus izlietos vienīgi skolas vajadzībām. Vai arī vainīgajiem būs jāapmeklē vecāku nodarbības trīsreiz nedēļā, līdz tie būs apguvuši savus pienākumus.

Attieksmi "tā ir mana darīšana, kā es audzinu savu bērnu!" uzskatīs par idiotisku atšķirībā no mūsdienām, kad mēs daudzos līmeņos sastopamies ar pieaugušo versijām par pēcnācēju izglītošanu, kas ne vienmēr ir pieņemamas.

Lai pamatskolu direktori varētu paturēt savu amatu, kas tajos gados būs kļuvis par ļoti vēlamu un izdevīgu, tāpēc uz šo vietu gaidīs daudzi aizrautīgi, augsti izglītoti censoņi, būs nepieciešams: • lai neviens bērns nebeigtu sesto klasi, neprotot nevainojami lasīt un rakstīt; • lai neviens nebeigtu sesto klasi, neapguvis mācīšanās iemaņas un sava laika plānošanu; • neviens nebeigtu sesto klasi, nedomājot par skolu kā par drošu vietu, kas raisa pozitīvas izjūtas un ticību savām spējām; • un neviens bērns nebeigs sesto klasi, nebūdams pārliecināts: pieaugušie par viņu parūpēsies ari mājās, jo domā, ka izglītība ir tik būtiska, lai piedalītos tajā arī paši, nevis nemitīgi atgādinātu bērnam par tās nepieciešamību un pēc tam iezveltos dīvānā un visu vakaru skatītos televizoru.

Es zinu. Tas viss izklausās pēc fantāzijas zemes. Un kur gan mēs dabūsim naudu tādiem nolūkiem?

Tā taču neaug kokos mūsu augļu dārzos. Un tāda pamatskola izklausās pēc Feju valstības vai tad ne?

Nē, ne gluži. Ap 2020. gadu mums pietiks naudas tam visam, arī papildklasēm, kaut vai vidusskolu un augstskolu telpās. Un tādējādi mēs ietaupīsim sev daudzus citus tēriņus, kā arī atradīsim brīvas telpas šim vajadzībām, kur visi mazie varēs sa​sniegt savas pieticīgās zinību virsotnes.

Vidusskolas un augstskolas Kā jau teicu, ap to laiku, kad bērns pabeigs sesto klasi, viņš būs kārtīgi apguvis mācīšanās iemaņas, bet vecāki pienākumu būt modriem kā sargposteņos, lai mācības pienācīgi turpinātos, jo 2020. gadā studentus un vidusskolniekus skolos nevis klasēs, bet ar datorsistēmu no dažādiem izglītības centriem ik štatā.

Ikkatram studentam būs klēpjdators, lai varētu pieslēgties attiecīgā pasniedzēja programmai centrā, un pasniedzējam būs iespējams tūlīt pārbaudīt, kurš ir pieslēdzies, bet kurš nav. Patiesībā visu varēs kontrolēt labāk nekā tagad katras dienas beigās dators izdarīs kopsavilkumu. Pasniedzēji tik ātri visu noskaidros, ka gan kavētāji, gan vecāki nospriedis labāk tomēr turēties pie šis klēpjdatorskolas.

Ne tikai studenti redzēs pasniedzēja un viņa asistentu attēlus, bet ari pasniedzēji, piespiežot taustiņu, varēs sazināties ar studentiem. Tāpēc atstāt datoru ieslēgtu un doties uz kino nebūs prāta darbs, kavējums atklāsies. Toties būs iespēja aktīvi sadarboties ar pasniedzēju.

Visi datori gan pasniedzēju, gan studentu būs vienotā sistēmā, tādējādi diskusijas klasē būs redzamas ekrānos, turklāt daudz brīvākas nekā "dzīvē", jo kautrīgajam vai atturīgajam bieži vien ir sarežģīti pat pacelt roku, lai pieteiktos atbildēt.

Mājasdarbi būs uzdoti un izvērtēti datorā, ja nu vienīgi daži atsevišķi rakstu darbi ne. Tos pārbaudīs vecākie studenti, kuriem drīz jābeidz augstskola un kas gatavosies kļūt par skolotājiem. Tas būs viņu mājasdarbs, tāpēc būs novērsta jebkāda subjektīva attieksme.

Eksāmeni katrā priekšmetā būs jāliek ik pēc trim mēnešiem: uz vietas personīgi — parasti sestdienās, tajās ēkās, kurās pārējās nedēļas dienās notiks pamatskolnieku nodarbības. Balstoties uz pārbaudījumu rezultātiem, tiem studentiem, kuriem nepieciešama kāda ārkārtas palīdzība un rehabilitācija, būs iespēja darboties mazās klasēs tajās pašās ēkās tādos laikos, lai netraucētu pamatskolniekus — līdz sekmes uzlabosies.

Papildus tradicionālajiem vidusskolas un augstskolas priekšmetiem studenti stundās varēs apgūt svešvalodas, uzturmācību un ētiku.

Fiziskā audzināšana Trīs stundas fiziskās audzināšanas nedēļā tādas būs prasības. Nodarbības notiks pamatskolas telpās un tajās piedalīsies gan vidusskolu, gan augstskolu audzēkņi un studenti. Treneri būs zinoši gan austrumu, gan rietumu sporta veidos, kā ari fizioterapijā un sporta medicīnā.

Katru studentu regulāri un pamatīgi pārbaudīs visa mācību gada laikā. To veiks kvalificēti mediķi par skolas līdzekļiem. Pamatojoties uz šo izmeklējumu rezultātiem, piemēros atšķirīgas programmas, lai katrs vingrinātos, bet nepārkāptu savas fiziskās iespējas un izturības robežu.

Studentiem būs izvēle viņi varēs mainīt sporta veidus, lai atrastu tādus, kas visvairāk iepriecina.

Papildus parastajiem skrējieniem, vingrošanai, aerobikai, basketbolam, futbolam un citiem varēs apgūt arī jogu, karatē, aikido utt.

Atrodot sev atbilstošākos, varēs lieliski uzlabot fizisko formu. Un neviens nedrīkstēs nonicināt otru, ja tas negūs sekmes, godīgi cenzdamies izvēlētajā jomā.

Izcilās spējas Jau šobrīd, liekot lietā datoru maģiju, varam nosūtīt gan skaņas, gan attēlus no vienas pasaules malas uz otru. Ap 2020. gadu mūsdienu datori liksies tikpat arhaiski kā melnbaltie televizori ar antenu "ausīm", kādus skatījāmies piecdesmitajos gados.

Tāpat kā toreiz, kad es vēl biju skolotāja, arī 2020. gadā būs studenti, kuriem atklāsies neparastas spējas kādā no mākslām, amatiem vai zinātnēm, tas, arī raugoties no relatīva attāluma izglītības centra — būs pamanāmas.

Atšķirībā no tiem laikiem, kad biju skolotāja, viss neaprobežosies tikai ar šo talantu atklāšanu būs iespēja, sākt ari ko nozīmīgu.

Studentu mākslas darbi, zinātniskie pētījumi, deju un mūzikas sacerējumi, inženiertehniskie rasējumi utt. nonāks speciālajās skolās visā valstī, patiesībā pat visā pasaulē. Nemainot atrašanās vietu un nekavējot citas stundas, apdāvināti bērni vai studenti varēs mācīties Sorbonnā Parīzē, tāpat kā mehānikas ģēniji sev piemērotās universitātēs, arī būdami astotajā klasē un beigt vajadzīgo kursu.

Ārpusskolas aktivitātes Studentu sadzīve vēl ietver sporta komandas, orķestrus, ansambļus, klubus un citas "ārpusklases" nodarbības, kas ietilpst viņu "socializācijas" programmā.

Un šiem laikkavēkļiem paredzēti daži papildus noteikumi. Tas ir būs vajadzīga vecāku vai audzinātāja rakstiska atļauja. Neviens vidusskolnieks vai students nevarēs piedalīties šajās aktivitātēs, ja viņa sekmes nebūs vidēji labas vai labas. Un visiem būs jāpārbaudās, vai nelieto narkotikas. Tās atklājot, jaunos cilvēkus tūlīt ar vietējo likumsargu norīkojumu nosūtīs uz trīsdesmit dienu ārstniecības kursu par saviem vai vecāku līdzekļiem.

Par visām studentu ārpusmācību aktivitātēm tāpat kā par fiziskās kultūras nodarbībām, ziņos izglītības centriem, kur šie dati glabāsies kopā ar sīku viņu dzīves aprakstu.

Augstākā izglītība Papildus datorizētajām mācībām koledžās un pasaules universitātēs pastāvēs plaša, īsti globāla datu banka, pieejama visiem izglītības centriem. Tā būs iespēja komplektēt studentus, kādi vajadzīgi attiecīgajās nozarēs pēc zināšanām vai fiziskajām īpašībām. Oksfordas universitāte Anglijā varēs piedāvāt studijas apdāvinātam jaunam cilvēkam, piemēram, no Kanzasas mazpilsētas ar kādiem diviem simtiem iedzīvotāju. Dators sameklēs kolēģus no Austrālijas, Eiropas, Dienvidamerikas, varbūt cīnoties savā starpā kāda vērtīga Ņujorkas futbolista dēļ, ja viņa sekmes būs labas un narkotiku pārbaudes negatīvas.

Protams, ja jau studenti, kolēģi un universitātes visā pasaulē ir tik gudri un apvienoti vienotā tiklā, varēs apjaust ari potenciālos darba devējus, sporta komandu sastāvu, pirmatklājējus jebkurā jomā gan mākslā, gan zinātnē. Komplektēšana notiks starptautiski. Talantu un spējīgu darbinieku "medības" risināsies pie kartes un būs viena no aizraujošākajām nodarbēm.

Neko vairāk par personālu nepiebilstot, pateikšu tikai to, kas man uz sirds kā bijušajai skolotājai un tagadējai mīlošai vecmāmiņai: ja bērns mācās no pirmās klases līdz augstskolas beigšanai, nespēdams pateikt, vai viņam vispār kāds priekšmets patīk, tad mēs esam viņam izdarījuši briesmīgu lāča pakalpojumu.

Un tātad! Tā! Šo nodaļu sākot, es jau teicu 2020. gadu un izglītības centrus aplūkoju ar dalītām jūtām, jo studenti mācību laikā ir tik tālu no saviem pasniedzējiem un cits no cita, taču tuvās attiecības paliek pagātnē kā izlasīta lappuse progresa vēsturē.

Bet kā ar izglītības sistēmu vai tā tiešām kaut ko iemācīs? Vai nauda būs iedalīta tā, lai pasniedzēji būtu augsti kvalificēti un labi apmaksāti? Vai tā, lai lielākā uzmanība būtu pievērsta pamatskolas izglītībai, kurai tā visvairāk nepieciešama? Vai dos bērniem iespēju apgūt tik plašu un vērtīgu mācību programmu, par kādu tie šodien pat nesapņo? Vai būs pietiekami iespaidīgi pasākumi, lai cīnītos pret narkotikām un kā cieņas, tā pašcieņas trūkumu? Lūdzu, Dievs, vai Tava griba spēj virzīt cilvēku tā, lai viņš nekāptu daudzkārt uz viena un tā paša grābekļa?

Cik noprotu, manas jūtas nebija gluži tik divējādas, kā pašai likās.

Desmitā nodaIa Tehnoloģijas Ļaujiet man pastāstīt par to, ko zinu no tehnoloģiju jomas. Nesen saņēmu lielisku dāvanu televizoru no organizācijas, rā vairākus gadus strādāju. (Man gribētos nosaukt to vārdā gods kam gods pienākas, taču tās vadītāji ir kautrīgi.) Šis televizors man ļoti patīk. Tam ir milzīgs, plakans ekrāns, un es varu to pakarināt pie sienas kā gleznu, ja vēlos. Es tā arī rīkojos. Un ievietoju savā guļamistabā, kur varēju visbiežāk to skatīties, kad biju mājās. Taču atklāju, ka ar skaisto, jauno aparātu ir nelielas nepatikšanas netiku gudra, kā to ieslēgt un izslēgt, kā pārslēgt kanālus. Pavadīju vairāk laika pie tā nekā kopā ar savu bijušo vīru, bet tik un tā biju spiesta aicināt palīgā savu asistentu Benu, kurš pat vairs nevaicāja, kas man vajadzīgs, dzirdēdams mani nosaucam savu vārdu. Tikai ienāca, laipni paņēmis pulti, nospieda pogu, atrada vajadzīgo kanālu un, līdzjūtīgi uzsitis man uz pleca, atstāja istabu, neko nebildis.

Es tiešām esmu gana apķērīga sieviete, un visu apjēdzu tāpat kā jebkurš cits cilvēks. Tikai šo to uztveru labāk, šo to sliktāk. Un tehnika ir no pēdējās kategorijas. Toties novērtēju tās brīnumus vairāk nekā spēju izstāstīt. Ar dažiem esmu gluži pārņemta. Paveroties nebūt ne pārāk tālā pagātnē, atceros, ka bija jāiztiek bez daudz kā piemēram, bez mobilā telefona un interneta. Bet abi dara mani pieejamu no kura katra šīs planētas nostūra. Vai man bija kāda sajēga par to, kā tie darbojas? Nē. Vai es tāpēc satraucos?

Nē. Taču nepaiet neviena diena, kad es tos nenovērtētu.

To visu saku tikai tāpēc, ka tad, kad saņemu informāciju par tehniku, lai cik vērtīga un izdevusies tā būtu, informācija tikai filtrējas caur manu prātu tā, kā to jau attēloju. Un tad es nododu uztverto tālāk Lindsijai savai līdzautorei un draudzenei, kura nemulst arī tajās reizēs, kad runā ar tehnisko zinātņu koledžas beidzējiem. Tādēļ ja šajā grāmatā rakstītais ne vienmēr ir tik precīzs un skaidrs, kā daži no jums varētu vēlēties, un liecina par zināmu aprobežotību, viss, ko varu paskaidrot — jūs saņemat ziņas labākajā veidā, kādā mēs ar Lindsiju esam pratušas tās pierakstīt. Mēs apsolām mest mieru tādu bezjēdzīgu vārdu lie​tošanai kā "tas verķis" un "tā ierikte".

Nākotnes mājas Jaunos namus ap 2015. gadu apsildīs un apgaismos saules enerģija. Standartmājas 201 5. gadā nebūs gluži tādas "kartona kārbas", kādas tās daudz kur ir mūsu dienās. Šīs celtnes būs tik pieticīgas vai tik greznas, cik īpašnieki spēj atļauties — apmēram kā tagad, bet radītas no materiāliem, kuri daudz drošāki, nekā mums jebkad sapņos rādījies: parasti mūra vai ugunsdroša sintētiska koka un uzlabota metāla, ar keramikas flīžu jumtiem un saules bateriju paneļiem, kas nededzinās un neradīs draudus arī cilvēku izprovocētos negadījumos. Šajās mājās būs jutīgas drošības ierīces, tikpat ierastas kā durvis un logi. Sākumā tas šķitīs dīvaini, jo noziegumi 2015. gadā notiks reti. Taču jēga bus, ja ņemam vērā, ka tie apsīkuši tieši pateicoties lieliskajām aizsardzības sistēmām, ko ieviesis ap 2011. gadu. Pat vismākslinieciskākajiem griezumiem rotātajās durvis būs metāls, tāpat kā ārsienās. Rūtis no neplīstoša stikla. Logus varēs atvērt tikai saimnieks vai viņa pilnvarota persona, kas pārzina mājas galveno datoru piemēram, ja iedarbosies ugunsdrošības signalizācija.

Durvju un logu ja runājam par tiem ierastajā nozīmē kloķi un rokturi vairs nebūs redzami. Iekšā varēs tikt, nevis spiežot pogas, bet pēc "acs zīlītes" identifikācijas tas ir, būs jāielūkojas lodziņā, lai dators varētu pazīt redzokli. Tāpat kā pirkstu nospiedumi un DNS, ari tas ir atšķirams, un katrs, kas varētu ieiet mājā, būs atšifrējams.

Ja datoram "nepazīstamā persona" būtu pietiekami dumja, lai pūlētos ielauzties mājā, par to uzzinātu gan apdrošinātāji, gan policija. Līdz to ierašanās brīdim dators jau būs ierakstījis savā cietajā diskā ikkatru iebrucēja soli un kustību, iedarbinot lāzerus vai elektriskos lādiņus visa īpašuma teritorijā tie aizturēs kramp​lauzi līdz mirklim, kad atbrauks likumsargi.

Kad pilnvarotā persona, teiksim, mājas īpašnieks, ienāks pa durvīm, metāla durvis atslēgsies un atvērsies: iedegsies gaisma un dators pārbaudīs telpas, lai apstiprinātu, ka viss ir labi un kārtībā. Šis dators veiks daudzas operācijas, ko tam uzdos saimnieks, kurš to pārbauda, dod rīkojumus. Spēlēs mūzika, sāks darboties televizors, vannā tecēs karsts ūdens viss notiks, jums nenospiežot nevienu pogu, tikai iedomājoties to, ko vēlaties.

Ir kaut kas tāds, ko es gribētu jau tagad ja vien tas būtu iegūstams: dušu, zem kuras cilvēks pēc nomazgāšanās paliek stāvam, bet silta gaisa plūsma nosusina ķermeni un izžāvē matus. Desmit sekundēs vai vēl ātrāk. Man gribas šādu aparatūru, lūdzu!

Vēl par telefoniem. Būs bezvadu austiņas. Ja cilvēkam gribēsies sazināties privāti, taču balss aktivēšana notiks caur to pašu datoru, ar neredzamiem mikrofoniem un skaļruņiem visā mājā. Vārdu sakot, man nav saprašanas, kādi tie būs un kā tas norisināsies, tikai gribētos, lai man tādi būtu patlaban. Taču ja būs jātiek skaidrībā par darījumiem, kad būsit mājās, jums tikai jāpasaka "ziņojumi" un tos atskaņos centralizētajos skaļruņos. Daudzi būs ierakstīti, uz tiem būs atbildēts pēc rīkojumiem, kas atstāti pirms aiziešanas. Ja gaidāt zvanu no Mērijas, lai vienotos par tikšanos ap vienpadsmitiem. Jums būs vajadzīgs santehniķis otrdien, lai salabotu pilošu krānu, jūs varēsit nākt mājās jebkurā laikā. Caur centrālajiem skaļruņiem, lai ko jūs nedarītu un kur neatrastos, dzirdēsit datora sarunu ar Mēriju un arī zvanu santehnikim.

To visu automātiski paveiks dators, jūs tikai pateiksit: "Piezvani tam un tam", kamēr noliksit iepirkumus vai barosit suņus, dators uzmeklēs visus numurus, kādi šai personai piereģistrēti, izvēlēsies to, kur vajadzīgo cilvēku visdrīzāk varētu atrast. Šāda "neklātienes zvanīšana" vārda tiešā nozīmē būs izplatīta lieta, varēsit vien izrīkot: "Krišam, Polam un man būtu jārunā ar Pemu, Hileriju, Fernandu, Betiju un Valteru." Un vienā mirklī tie visi būs sazvanīti, lai kur uz šīs zemes atrastos.

Es zinu. Jūs prātojat par videotelefoniem. Jā, šī pati datorsistēma būs apgādāta ar kamerām un projektoriem, tādējādi ikviens un jebkurš, ar ko runāsit, būs redzams monitoros visā mājā. Es pati neesmu

īpaši pieķērusies idejai par videotelefoniem nebūt negribu, lai būtu saskatāma ikreizi, kad ar kādu tērzēju.

Man patīk doma, ka varu savilkt viepļus, ja vēlos, vai arī pildīt sālstraukus, tajā laikā izlikdamās, ka uzmanīgi klausos. Bet ap 2015. gadu visa šī tehnika būs pilnveidota un videotelefoni būs gandrīz vai katrā mājā.

"Jokdaru zvani, draudu zvani, terorizēšanas zvani tos visus dators ierakstīs un uzrādīs, nospiežot pogu tādējādi varēsit visus ierakstus nodot policijai kopā ar piereģistrētajiem numuriem.

Telemārketi ap 2015. gadu sen būs izskausti. To, ko šajā ziņā nespēs izdarīt likumdevēji, paveiks tautas vēlēšanās cilvēki gluži vienkārši izbeigs jebkādas attiecības ar telepārdevējiem. Kad zudīs peļņa, zudīs arī šie tirgotāji.

Vēl kāda patīkama iezīme šī telefona sistēma klausa balss komandām. Piemēram, jūs varat pateikt: "Nekādus zvanus!" un tādus nedzirdēsit. Vai arī varat piekodināt: "Nekādus citus zvanus, tikai no darba!"

Un dators jūs savienos tikai ar kolēģi to runātāju, kura balsi tas pazīs.

Un jūsu balsi vienmēr uzklausīs modrais dators, tāpēc pietiks uzsaukt: "Policiju!", "Ugunsdzēsējus!", "Ārstu!" vai tikai: "Palīgā!" un tas visu nokārtos. Attiecīgo dienestu auto būs ceļā īsākā laikā nekā mums nepieciešams, lai pieietu pie telefona un uzgrieztu numuru. Nav jābūt pravietim, lai noprastu, ka tā nākotnē būs novērstas daudzas traģēdijas un glābtas neskaitāmas dzīvības.

Nav brīnums, ka 2015. gadā jau būs pieejami personīgie roboti. Cik desmitgades izgudrotāji jau centušies tos ieviest? Taču tajā laikā tie daudzviet jau būs daļa no mājas iekārtas, bet ap 2019. gadu vēl plašāk lietojami. Sākumā kā ērtību nodrošinātāji, kas pēc balss pavēles spēj pagatavot kaut ko ēdamu, satīrīt, pasniegt dzērienus un cienastu, uzklāt gultas, novākt veļu un pabarot mājdzīvniekus. Tie taps, brīnišķīgi sadarbojoties teh​niķiem un māksliniekiem, būs piemēroti maksimumam kustību un manipulāciju, bet tiem piemitīs ari dažādas fiziskās īpašības, piemērotas jebkurai gaumei, tāpēc drīz vien tie vairs neatgādinās mašīnas, bet "dzīvas" būtnes, ar saviem vārdiem un programmām pēc katra izvēles.

Ieviešoties robotizācijai, tie kļūs lētāki un to potenciālais noderīgums turpinās augt. Bet 2019. gadā, kad roboti spēs atbildēt uz pieciem vai sešiem simtiem sarežģītu balss rīkojumu, tie būs lieliski sargi un aukles, protams. Spēs visu nakti pavadīt bērnistabā, uzraugot mazuli un atsaucoties, ja tam draud kādas briesmas. Vecākajiem bērniem roboti lasīs pasakas, skaitīs dzejoļus, palīdzēs mājas darbos, mācīs alfabētu un pat datoriemanas.

Tiem, kas raizējas, ka vecāki liks robotiem veikt to, kas būtu jādara pašiem, es saku tā ari notiks.

Nelaimīgā kārtā tas ir neizbēgami. Taču paskatīsimies uz to no cita viedokļa. Vientuļajam tēvam vai mātei, kas audzina pēcnācēju, roboti būs Dieva sūtīti palīgi. Slinkie un nevīžīgie vecāki, kurus neinteresē pašu atvases, tik un tā uzvels savus pienākumus kādam vai arī nepildīs tos, tāpēc būs labāk, ja kaut roboti atradīsies viņiem līdzās.

Tehnika uz labu laimi Iedomājieties pēdējo reizi, kad jūs redzējāt diapozitīvus tie no jums, kuri ir pietiekami veci, lai atcerētos, kādi tie bija, sapratīs, kā es savā prātā skatos šīs ainas. Ja dažas no tām šķiet neticami līdzīgas Džeimsa Bonda filmām, varu apgalvot jebkura sakritība ir vistīrākā sagadīšanās. Es visā savā mūžā esmu noskatījusies tikai kādas divas filmas par Džeimsu Bondu, un viss, ko no tām ieguvu, bija aizraušanās ar Šonu Koneriju tāda pati kā daudzām citām man pazīstamām sievietēm.

• Ap 2007. gadu mobilie telefoni spēs ierakstīt veselas videokonferences ar lielu cilvēku masu piedalīšanos.

• "Bezvada" televizori būs mobilo telefonu lielumā tādi kļūs pieejami ap 2010. gadu. Tie nevainojami uztvers sate​lītu signālus, un attēls būs vērojams vai nu mazajā ekrānā, vai uz tuvākās gludās virsmas un palielināts līdz jebku​riem izmēriem, nezaudējot kvalitāti.

• 2008. gadā rokas pulksteņi piedevām modinātājzvaniem un pārējām iespējām, kādas tiem piemīt, varēs arī ierakstīt sarunas. Un gan uzņemt, gan nosūtīt tālāk digitālās fotogrāfijas. Tāpat kā pārnēsājamie telefoni, agrīnie šo rokas pulksteņu modeļi kļūs populāri, jebšu liksies lempīgi, salīdzinot ar vēlākajiem maziem un elegantiem, kas taps pēc dažiem gadiem.

• Ap 2012. gadu būs tādas brilles un saulesbrilles, kas darbosies arī kā digitālie ieskaņotāji, kameras un raidītāji, tāpat personīgās stereosistēmas smalkā briļļu dizaina formā. Vajadzības gadījumā viena šo briļļu kājiņa aizvietos austiņas, tā sargājot cilvēku dzirdi publiskās vietās no mūzikas kakofonijas, skaļi spēlējot daudzas dziesmas reizē.

• Būvējot mājas, veikalus un sabiedriskas ēkas ap 2013. gadu, tajās tiks plānoti arī klusi, spēcīgi un ekonomiski gaisa attīrītāji, kas iznīcinās vīrusus, tā samazinot alerģijas. Būs attīstījusies aromātterapija, tāpēc gaisu uzlabos ar smalku, gandrīz nemanāmu smaržu veselības veicināšanai.

• Ap 2040. gadu privātmājas lielākoties būs triju stāvu augstumā ar atvelkamiem jumtiem, lai uz tiem varētu nosēsties vai no tiem uzlidot ģimenes lidaparāti.

Par citiem tehniskajiem sasniegumiem pastāstīšu, aplūkojot pārējās jomas no medicīnas līdz ekoloģijai, topogrāfijai un tiesu medicīnai. Bet ar visu to es vēl neesmu paguvusi attēlot pat mazu daļu no tā, kas mūs sagaida. Manuprāt, ir pilnīgi skaidrs, ka neviens 1900. gadā nespētu paredzēt visus jauninājumus, kādi ieviesti šajā gadsimtā no telefona līdz datoram, no kos​mosa kuģa līdz klonēšanai.

Tomēr gribu norādīt, ka ticu šis varētu būt solis pareizajā virzienā, ja būs sperts apdomīgi un pareizi, un izgudrotāji visā pasaulē sāks saņemt atzinību un atlīdzību par savu smago darbu. Pēc desmit gadiem būs izraudzīti eksperti, kas izvēlēsies perspektīvākos jauninājumus katrs savā nozarē. Viņiem būs uzdots pārraudzīt fondus, lai finansētu un izplatītu atklājumus un publicētu to autoru vārdus. Ja šie gudrie būs amerikāņi, tad federālā un štatu vadība apbalvos tos ar jūtamām nodokļu atlaidēm.

Un tās jomas, kurās strādās atbalstītie ļaudis, būs visdažādākās, ļaujot daudzpusīgi izpausties talantiem un spējām, kā arī nopelnīt tādējādi mēs beidzot parādīsim savas prioritātes. Izglītība, mākslas, medicīna, tiesu ekspertīze, arhitektūra, dārzkopība, psihiatrija, veterinārija, amatniecība, audumu pilnveidošana, ģeoloģija visi jaunievedumi šajās nozarēs, ko varēs izmantot cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanai, saņems vienādu pretim​nākšanu, līdzekļus un nodokļu atlaides.

Ticiet man, es allaž pūlos neņemt visu tik nopietni, lai zaudētu prasmi atslābināties un pasmieties galvenokārt jau par sevi. Taču vai nebūtu lieliski, ja, ar šādiem atklājumiem, kas kaut ko devuši sabiedrībai, cilvēki beidzot spētu nosaukt vārdos to ieviesējus, piemēram, tos trīs vīrus, kas atklāja DNS tikpat ātri un viegli kā skatītākā seriāla tēlotājus?

(Tātad atcerēsimies, ka Nobela prēmiju par DNS struktūras atklāšanu 1962. gadā saņēma Džeimss Vatsons, Frensiss Kriks un Moriss Vilsons.)

Vienpadsmitā nodaļa Noziegumu apkarošana un tiesu ekspertīze Daži no šajā grāmatā atrodamajiem pareģojumiem būs pretrunīgi, tomēr viens tāds noteikti nav: mēs nekad nepieredzēsim dienu, kad vairs nebūs noziegumu. Es gribētu, kaut tas nepiepildītos. Un vēlētos ielūkoties tiktāl nākotnē, lai saskatītu to dienu, kad vairs nebūtu ne bada, ne necilvēcības, ne amoralitātes un savas izredzētības apziņas, kas ir visu tīši kriminālo izdarību pamatā. Taču nevaru, un mums jārēķinās ar faktiem, nevis vēlmēm un cerība nākotnē tikt glābtiem un drošībā būs jāmeklē citur. Labā ziņa ir tā, ka mēs varam to rast spožajos zinātnes atklājumos, kas sekmē un tālāk virza tiesu medicīnas un ekspertīzes pētījumus.

Tie, kas sekojuši manai darbībai gadu desmitiem, zinās, ka esmu sastrādājusies ar vietējās nozīmes un federālajām policijas nodaļām visā kontinentā. Neesmu prasījusi naudu par šo dalību, neesmu arī to nevienam uzmākusi. Neesmu "ātrā palīdzība". Manuprāt, ir necienīgi tirgoties, ja kādam notikusi nelaime, konkrēti tad, ja lieta ir plaši zināma. Ja saņemu informāciju par kādu neatklātu noziegumu, par kuru esmu dzirdējusi, tad piezvanu likumsargiem un pastāstu, lai viņi dara, kā grib. Citos gadījumos, ja tieši man nelūdz palīdzību, es neiejaucos.

Vairākas no lietām, kuru izmeklēšanā esmu piedalījusies, bija bīstamas, un es nedomāju pakļaut savu ģimeni un draugus briesmām no kāda neģēļa puses, kurš ar manu līdzdalību nokļuvis cietumā. Es esmu reāliste. Zinu, ka gaišreģe, kas parādās krimināllietas izmeklēšanā, var piesaistīt žurnālistu uzmanību un izpausties skaļos avīžu virsrakstos, taču — arī kompromitēt gaišreģi un viņa motīvus. Vai vēl sliktāk pievērst lietai nevajadzīgu uzmanību un pat novadīt to nepareizās sliedēs. Sākas minējumi, vai pareģis darbojas legāli, cik izmisusi jūtas ģimene un arī policija, ja tāds vispār ir pieaicināts. Ļautiņi vētī gaišreģa pagātni (ap mani tenku bijis daudz), un es labprātāk aiztaupu viņiem šīs pūles un nerēgojos acu priekšā. Tad vēl arī kņada, kas sacelta ap upuri un tā tuviniekiem, meklējot noziedznieku tajā atklājas daudz kas, lai gan nelaiķim jau ir vienalga, un nekam vairs nav nozīmes.

Kādā reizē agri no rīta, pirms ausmas, iezvanījās mobilais telefons, pamodinot mani no visdziļākā miega. Tas bija mans asistents, viņa balss skanēja klusi, bet satraukti: - Atvainojiet, Silvij, bet biju spiests pāradresēt jums šo zvanu, kas pienācis birojā. Ticiet man, tas jūs interesēs.

Es nomurmināju kaut ko nesakarīgu, kamēr atskanēja pāris klikšķi. Tad izdzirdu sievietes balsi. Tā bija laipna un maiga, runāja pieklājīgi, un, pavērdamās atpakaļ pagātnē, es varētu to minēt kā raksturīgu piemēru, kad uguns siltums apvienojies ar mīļumu.

- Misis Brauna, viņa sacīja, piedodiet, lūdzu, es nedomāju, ka jūs šajā stundā būsit augšā, gribēju tikai ierakstīt ziņu.

Spēju tikai nomurmināt: "Kas runā?"

Viņa pateica, un es vienā mirklī pamodos. Saukšu viņu par misis X. Šo sievieti pazina visa valsts, jo šīs dāmas meita bija nogalināta. Tā bija brutāla slepkavība, un par noziedznieka meklēšanu rakstīja visas avīzes. Kundze un viņas vīrs bija izmisumā, ko mēs varam tikai iztēloties un viņa raizējās par manu zaudēto dažu stundu miegu?

Es ļoti priecājos, ka jūs piezvanījāt, es attraucu, klusībā cerēdama, ka viņa saklausīs. Tas, ko teicu, tiešām ir tā domāts. Ko es varu jūsu labā darīt? Esmu gatava uz jebko. Tikai pasakiet kā es varu jums palīdzēt?

Izrādījās, ka viņa lasījusi dažas manas grāmatas un redzējusi vairākas televīzijas pārraides ar manu piedalīšanos, tāpēc bija gatava man uzticēties, un šāda paļāvība man likās liels pagodinājums. Viņa vērsās pie manis pēc jebkuras gaišredzīgas informācijas, ko es varētu sniegt izmeklēšanai, taču meklēja

arī mierinājumu, atbalstu un garīgu uzmundrinājumu. Es jutos aizkustināta un piekritu doties, kurp un kad viņa vēlas, atlika tikai izprātot, kā to nokārtot.

Neticami, taču mums neizdevās. Gadījās tā, ka viņa atradās apmēram stundas brauciena attālumā, taču ap viņas māju bija izvietojušies preses pārstāvji, žurnālisti uzmanīja visas durvis, modrie reportieri sekoja viņai un vīram visur, kur abi gāja. Tikko es parādītos viņu nama tuvumā, mēs visi un arī policija nonāktu avīžu pirmajās lappusēs ar virsrakstiem "Gaišreģe pievienojas slepkavas medībām", tādējādi vēl vairāk sarežģījot stāvokli.

Tā mēs tur sēdējām misis X un es tumšajā pirmsausmas stundā, katra pie savas klausules. Šai mīļajai, drosmīgajai sievietei izmisīgi vajadzēja mierinošu apskāvienu, bet es tikpat aizrautīgi vēlējos viņu apskaut, un sašutu, ka netieku klāt. Un ne jau tāpēc, ka es būtu nepieejama vai pārāk tālu, bet tāpēc, ka biju pazīstama gaišreģe un mana klātbūtne slepkavības izmeklēšanas laikā noteikti pievilktu presi.

Labās ziņas es zvēru tās tiešām ir tādas (lai kā cietpaurīgi skeptiķi vīpsnātu un irgātos), ka ap 2010. gadu likumsargātāju iestādes atklāti sadarbosies ar gaišreģiem, tā būs ikdienas prakse, nevis tik reta kā tagad, kad tikai daži detektīvi, policijas virsnieki un federālie aģenti ir tik drosmīgi, lai to darītu, un tik godīgi, lai to atzītu.

Būs izveidots gaišreģu un citu paranormālo zinību speciālistu saraksts, lai pie tiem varētu vērsties tikpat ierasti, kā tagad pie kriminālistikas speciālistiem, portretistiem un tēlniekiem, asins ekspertiem un citiem zinātniekiem, kas bijuši noderīgi, lai gan arī pret viņu teikto šad tad izteikti ciniski iebildumi. Šajā sarakstā nenonāks tādi indivīdi, kuri nebūs pelnījuši pierādījuši sevi noziegumu izmeklēšanā un pārbaudīti, izpētot arī viņu pagātni. Blēži, tiesāti nelieši, ļaudis ar psihiskiem traucējumiem, viltvārži ar apslēptiem mikrofoniem, slavaskāri caurkrituši aktieri un zīlētāji-bezdarbnieki tajā nebūs iekļauti.

Sarakstu regulāri atjaunos, pārliecinoties, ka paranormālo parādību speciālisti turpina dot savu ieguldījumu izmeklēšanās un viņu reputācija ir nevainojama, nekādā veidā neapēnota, ar naudas lietām viss ir kārtībā un viņi nekad, nekādos apstākļos, ne par kādām summām nav pārdevuši informāciju.

Vārdu sakot, ap 2010. gadu es varēšu pastumt sānis žurnālistus un doties pie misis X tāpat kā jebkurš krimināllietu izmeklētājs, tiesu medicīnas eksperts vai kāds cits speciālists.

Līdz tam laikam, misis X, lai gan aizritējuši gadi un jūs esat lieliski pastrādājusi, lai savestu kārtībā savu dzīvi, parādīdama sev raksturīgo drosmi un uzņēmību, es neaizmirsīšu, ka esmu jums palikusi parādā atbalstu. Starp citu par to vīru, kurš nogalināja jūsu meitu, es teikšu tik piesardzīgi, lai neiekultos nekādās juridiskās nepatikšanās: viņš ir identificēts pareizi un saņems tieši to, ko pelnījis.

DNS

Tā ģenētiskā nospieduma atklāšana, kas padara katru personu uz šīs zemes par neatkārtojamu būtni (ja nu vienīgi atskaitot identiskos dvīņus, kuru DNS ir tikpat vienādi kā viņi paši), noteikti ir viens no svarīgākajiem ieguldījumiem cilvēces liktenī 20. gadsimtā. DNS ietekmē mūsu sabiedrību neskaitāmos veidos, bet viens no vērtīgākajiem, protams, ir krimināl​noziegumu izmeklēšanas jomā.

Mēs visi zinām par neatklātiem noziegumiem, kuru izraisītos sarežģījumus pēcāk izdevies atrisināt ar DNS pētījumu palīdzību: par cietumniekiem, kas tikuši brīvībā, jo bijuši sodīti nepelnīti, un par līķiem, kas nemūžam nebūtu identificēti, ja nepastāvētu DNS analīzes. Mēs zinām, ka likumsargi un civilisti, kas iebilst pret cilvēka individuālo tiesību pārkāpšanu un pašapsūdzēšanu, ir smagi cīnījušies, lai aizstāvētu tos, kuri nav vēlējušies labprātīgi dot sava DNS paraugu. Tajā pašā laikā ir arī tādi aktīvisti, kas uzskata, ka ļaužu drošības labad iespējami plašāk jāievāc DNS paraugi, lai rezultāti būtu vieglāk pieejami. Tas ir grūti risināms un apspriežams jautājums, un abām pusēm jāpār​skata savi argumenti.

Tas, kas gaidāms, droši vien nav ātrs risinājums, tomēr tas pienāks un iegūs sabiedrība, tās drošība un labklājība.

Ir daudzas valstis, kurās jau pastāv DNS datu bāzes. 1990. gadā FIB sāka programmu, kas saucās CODIS (kombinētā DNS indeksu sistēma), un tieši tās dēļ mūsu vietējās štatu un federālās laboratorijas varēja piereģistrēt un salīdzināt DNS. Daudzi dati par krimināli sodītām personām šīs sistēmas bāzē jau bija. "Sakrišanas" gadījumā radās izdevība ātri identificēt noziedzniekus un atklāt veselu noziegumu sēriju, kas citādi nebūtu izdevies. Taču "sakrišana" nav iespējama, ja DNS analīze nav ievadīta datu bāzē.

Un slepkavu upuri, kas atrasti un nav identificēti, tādi ari paliks līdz brīdim, kad gadīsies kāda līdzība varbūtējais radinieks, ar ko salīdzināt. Nemaz nerunājot par amnēzijas vai Alcheimera slimības piemeklētajiem, kuri apmaldījušies un nezina, kas viņi ir, no vardarbības cietušiem un pamestiem bērniem, pārāk maziem vai iebiedētiem, lai tie uzdrīkstētos pateikt, kā viņus sauc un kur viņi dzīvo.

Negribētos radīt kļūdainu iespaidu, ka tādu izveidojušas tikai Savienotās Valstis. Visā pasaulē ir gandrīz četrsimt zemju no Anglijas līdz Japānai, no Kanādas līdz Islandei, no Šveices līdz Austrumeiropai, kurās ir datorizētas bāzes, kas vienā mirklī spēj sastrādāties cita ar citu, ja noticis likumpārkāpums. Pārējās valstis vai nu attīsta šādas datu bāzes vai apsver to nepieciešamību. Un visur sparīgi strīdas "par" un "pret" šo programmu, tāpat kā pie mums, Amerikā.

Ap 2010. gadu lai cik pretrunīgi tas sākumā neliktos, ikviena ASV dzimuša bērna DNS paraugam jābūt piereģistrētam tūlīt pēc viņa nākšanas pasaulē. Šie "pirkstu nospiedumi" turpmāk pavadīs ikkatru identifikācijas dokumentu. Skolas un slimnīcas uzskaites kartes, sociālās apdrošināšanas un darba apliecību, autovadītāja apliecību, kredīta un bankas kartes utt. apzīmēs kods, kas raksturīgs tikai šim indivīdam, un tehnika tad jau būs spējīga viegli šo indeksu atšifrēt. ASV tomēr nebūs pirmā valsts, kas ieviesīs jaunpiedzimušo DNS reģistrāciju, lai gan arī pēdējā ne.

Jau pirms 2010. gada ASV vietējās un federālās varas aicinās visus iedzīvotājus brīvprātīgi nodot DNS analīzes, lai tās varētu lietot identifikācijas nolūkiem. Protams, saprotamu iemeslu dēļ atradīsies cilvēki, kuri atteiksies. Taču daudz vairāk būs to, kas piedalīsies. Un citās zemēs tāpat. Laimīgā kārtā ap 2007. gadu laboratorijas būs pilnveidotas un vairs nevajadzēs ilgi gaidīt, paraugiem krājoties kaudzēs, kā tas ir šodien. Labprātīgi nodotās analīzes kopā ar materiālu, kas ņemts no zīdaiņiem, veidos milzīgu starptautisku datu bāzi, kas sauksies SCAN. (Šo nosaukumu man pateica priekšā garīgā vadītāja Fransīna.

Ja viņa arī zina, ko šie burti nozīmē, tad nesaka vai varbūt es nespēju saklausīt.)

SG4vVbūs nemitīgā sasaistē ar CODIS un visām citām programmām no pasaules likumsargu DNA bāzēm, un rezultāti būs tikai pozitīvi. Identitātes zagšana un viltoti dokumenti prasīs daudz lielākas pūles, un identificēt slepkavību upurus varēs nevis daudzās nedēļās, mēnešos vai pat gados, bet tikai dažās stundās. Pazudušie, nomaldījušies, pamestie un nozagtie bērni, tāpat tie, kas atrasti uz ielas vai nokļuvuši

noziedznieku rokās, pavisam drīz atgriezīsies mājās pie ģimenēm. Un jebkura nozieguma vieta, kurā persona, kas kaut ko nodarījusi pirmoreiz, atstājusi savu DNS, dos iespēju atrisināt lietu tikpat viegli, it kā meklē​jamais būtu tur pametis autovadītāja apliecību vai pašrocīgi parakstītu atzīšanos.

Starptautiskā SCAN datu bāze ap 2015. gadu būs nenovērtējams pamatlīdzeklis, kā pasargāt sabiedrību un palīdzēt tiesu mediķiem. Taču tā būs tikai viena no dažādajām datu bāzēm, kas strādās savstarpējā sasaistē, lai policija varētu sekmīgi pildīt savus pienākumus — sargāt, kalpot mūsu drošībai.

Atradumi datu bāzēm Pirkstu nospiedumu datu bāzes jau ir parasta parādība cīņā ar noziedzību. Lielākā un centralizētākā visā ASV ir AFIS Automātiskā pirkstu nospiedumu identifikācijas sistēma. Šajā programmā apkopoti burtiski desmitiem miljonu nospiedumu. Tie ir pieejami salīdzināšanai ar atrastajiem gan senu, gan nesenu noziegumu vietās. Nav jābūt gaišreģim, lai pateiktu, ka ātrums un precizitāte, ar kādu darbojas AFIS un citas mazākas vietēja rakstura datu bāzes ar visu pārsteidzošo mūsdienu tehnoloģiju, jau pēc nedaudziem gadiem liksies smieklīgi. Tagad datu bāzes var uzrādīt nospiedumus ar daudzām līdzīgām pazīmēm, lai tiesu eksperti aplūkotu abus variantus, noliekot tos blakus, bet drīzā nākotnē radīsies iespēja jau pēc mirkļa pilnībā identi​ficēt sakritības, ja vien tādas ir, aiztaupot neskaitāmas stundas vērtīgā laika.

Kāju pēdu, delnu nospiedumi jau šodien ir datu bāzēs. Tā kā arī delnu un pēdu nospiedumi ir unikāli, tiesu medicīnas ekspertīze izmanto šīs iespējas. Ja labi padomā, tās ir plašas. Rakstot delnas malu piespiežam pie virsmas, uz kuras to darām. Vienīgi ar cimdiem rokās vai rakstot uz kaut kā ļoti maza, neatstājam delnas nospiedumu, lai gan pirkstu nospiedumu var arī nebūt. Fakts, ka mūsu delnas malas nospiedumi ir tikpat atšķirīgi kā pirkstu, ir vērtīga palīdzība speciālistiem, kad noziegums saistīts ar papīru un rakstu darbiem šāda datu bāze ap 2009. gadu palīdzēs atklāt vairākas starptautiski izsludinātas nolaupīšanas un inscenētas pašnāvības.

Vēl kāda datu bāze ap 2008. gadu būs veidošanās stadijā, bet visā pasaulē to plaši lietos ap 2014. gadu. Tajā apkopos unikālus "pirkstu nospiedumus" — cilvēku acu varavīksnenes attēlus. Nelielas acs ieskenēšanas kameras būs uzstādītas kā visparastākās drošības ierīces gan sabiedriskās celtnēs, gan lidostās un pat privātās rezidencēs. Tādējādi mūsu identifikācija, izmantojot šos datus, veidos likumpaklausīgāku cilvēku kopumu, jo noziedz​niekiem būs grūtāk slēpties.

Ja kāds, piemēram, nozags kredītkarti un mēģinās likt lietā pinkodu, būs rūgti vīlies, kad atklās bankomāts neizsniedz naudu, pazinis svešu aci, bet klusi signalizē un gandrīz tūlīt paziņo policijai tā cilvēka identitāti, kurš mēģinājis nozagt jūsu ietaupījumus. Un tāpat klāsies visiem, kas bēgs, lūkojot "nozust" ar vilcienu, autobusu, lidmašīnu vai īrētu auto, jo tie visi būs aprīkoti ar mazām kamerām, kas pieslēgtas acs varavīksnenes datu bāzei. Tā nodrošinās ceļotājus un aizturēs tos pasažierus, kas būtu jāarestē.

Nevienam noziedzniekam nebūs iespēju apgalvot, ka viņš noturēts par kādu citu ja nu vienīgi būs veicis acs transplantāciju.

Vēl kādu sarežģītu, bet nenovērtējamu sistēmu attīstīs jau 21. gadsimta pirmajā pusē, un tā būs balss datu bāze. Skaņas augstuma, tonalitātes, ritma, dialekta un citu īpašību atšķirību ziņā nav divu balsu, kas būtu pilnīgi identiskas — tieši tāpat kā pirkstu nospiedumi. Šī datu bāze būs sagatavota aptuveni 2025. gadā. Balss datu bāze spēs noteikt pat vissmalkāko novirzi, akcentu un citas nianses, kas palīdz atšķirt vienu balsi no otras, bet nav pamanāma parastai cilvēka ausij. Tā spēs uzminēt un pazīt jebkādus filtrus, sintezatorus un citas tehniskas iejaukšanās, lai mainītu balsi. Neviens viltotājs nespēs aparatūru piemānīt.

Būs radīta vesela efektīva zinātne kreatīvā lingvistika. Tā pacels jaunā līmenī dokumentu pētīšanu un viltojumu atklāšanu. Tās pamatā būs mūsdienu valodas stila un individuālo īpatnību kopums (idiosinkrāzija), ko lietojis rakstītājs, salīdzinot ar vēl kādu dokumentu, ko rakstījis tas pats cilvēks.

Rezultāts var būt pārsteidzošs pat tad, ja rokraksts liksies pilnīgi atbilstošs, ja teksts nācis no vienādām rakstāmmašīnām vai datoriem.

Pieņemsim — policija izmeklē kādu aizdomīgu šķietamu pašnāvību, kad persona it kā atstājusi pirmsnāves vēstuli ar visiem pirkstu nospiedumiem. Salīdzinot ar citiem dokumentiem, ko šis cilvēks rakstījis vēstulēm, dienasgrāmatām, pat steigā uzskribelētām zīmītēm tiesu eksperts varēs konstatēt, vai stils un idiosinkrāzijas sakrīt. Kādus vārdus upuris lietojis, tie bijuši saīsināti vai pilni, vai teikumi ir vienkārši, varbūt tajos ir daudz "un" vai "bet"? Vai pieturzīmes un gramatika ir bez kļūdām, teiksim, "Es

aizbraucu brīvdienās!" vai arī lietots žargons "Es laižu brīvdienās", kāds "gramatiskās stenogrāfijas" paveids u. c. Pieredzējušam lingvistam sīkas stilistiskas detaļas var uzrādīt pat visveiklāko viltotāju, kurš sīkumus nebūs pamanījis, bet tās ir tikpat noteicošas kā DNA, kad jāanalizē pašnāvnieka vēstule vai kāds cits aizdomīgs dokuments.

Balss datu bāze, starptautiski pilnīgota, ap 2025. gadu iegūs datorizētu tiesu lingvistikas audio formu ar runas, stilu un idiosinkrāziju paraugiem, analizējot katru balsi. Datu bāze ne tikai spēs identificēt runātāju, lietojot viņa/viņas vārdus (t. i., runas paraugu) salīdzinājumā ar citas personas sagatavotajiem.

Ja gadījumā jūs brīnāties ziniet: pat ģeniālākais noziedznieks nespēs viltot akcentu un pārējās īpatnības tā, lai piemānītu lingvistisko datu bāzi. Mūsu runasveids ir tik dziļa un nemainīga daļa no mūsu būtības, ka arī tad, ja izkopjam akcentu, zaudējam dialektu vai tekoši tērzējam svešvalodā, mēs tik un tā tiecamies atpakaļ pie ierastā stila un specifiskajiem sīkumiem, paši nemaz to neapjaušot, jo ausij tā šķiet "pareizāk".

Un tā ap 2025. gadu, kad visu jebkad sodīto un noziegušos balsis būs ieskaņotas izmeklēšanas laikā un ievadītas datu bāzē, meklēto varēs identificēt dažu minūšu laikā. Tad uzraudzības kameras ierakstīs gan video, gan audio materiālu kvalitatīvos milzu kapacitātes datordiskos, nevis graudainā, netīrā, klusā videolentē. Pēc tā zagli vai slepkavu pazīs gandrīz tūlīt. Izņēmumu nebūs, vienīgi tad, ja nozieguma laikā neviens neizteiktu ne vārda. Ja zvanīs nolaupītājs, ātri vien noskaidrosies, kas viņš ir, un "anonīmā" draudēšana vai šantāža nepaliks neatklāta. Šī balss datu bāze kļūs tik plaši lietojama, ka ari tajos gadījumos, kad kāds būs pamanījies dabūt savās rokās visslepe​nāko informāciju par cilvēku, viņš tik un tā nevarēs pa telefonu "nozagt" tā identitāti. Jebkādas ziņas no jūsu apdrošināšanas numura līdz jūsu mātes meitas uzvārdam un bankas rēķinam nenozīmēs neko, ja tās sniegs cita, nevis jūsu balss.

Jau labu laiku pirms 2025. gada šī ļoti noderīgā balss datu bāze būs izstrādāta dažādiem, bet nenovērtējamiem nolūkiem.

Melu detektori Digitālo balss ierakstu tehnoloģijai kļūstot aizvien izkoptākai un jutīgākai, tās noderīgums juridiskajā praksē izplatīsies neskaitāmās jomās. Un viena no tām melu detektora attīstīšana tiktāl, ka tā rādījumus atšķirībā no mūsu dienām ņems vērā tiesā. Tos izmantos kopā ar citiem fizioloģiskās akustikas aparātiem, kas spēs uztvert balss saspringumu, krampjainas rīšanas kustības, tik tikko sadzirdamas pārmaiņas elpošanā un citas nekontrolējamas izlikšanās pazīmes. Ap 2012. gadu lieliskās fizioloģoskās akustikas ierīces pievienos jutīgām reģistrēšanas iekārtām, kas būs nekļūdīgas un simtprocentīgi efektīvas.

Papildus fizioloģiskās akustikas datiem, būs reģistrēta arī ādas temperatūra un jebkuras pārmaiņas, kas saistītas ar acs zīlītes paplašināšanos. Laikam abas šīs pazīmes liecina, ka cilvēks melo. Lai kā šī ierīce izskatīsies 2012. gadā, lai kā darbosies tā spēs uztvert arī šīs pārmaiņas. Pat tad, ja pārbaudāmais testa laikā turētu acis ciet.

Uzraudzība un ātrās reaģēšanas dienesti Ir kaut kas tāds, par ko neviens nebrīnīsies: apsardzes, dažādu likumkalpu, policijas un daudzu citu dienestu darbs, vajājot noziedzniekus, pamatosies uz satelīttehnoloģiju.

Vispirms aizmirsīsim aizspriedumus par to, ka šī uzraudzība kādu dienu var aiziet par tālu un būtu jāsavalda, lai 110 tās sabiedrībai būtu vairāk labuma un mazāk uzmācības. Ap 2025. gadu ASV ik mājai būs satelītantena vai arī tā atradīsies tuvumā. Ar šo iekārtu gandrīz visi dienesti spēs uzmanīt iemītniekus un apmeklētājus ieskaitot telefonzvanus, datoru darbības, televizorus, privātās sarunas it visu. Teorētiski joprojām būs vajadzīgi orderi, lai šādu uzraudzību veiktu. Praktiski, protams, bieži vien notiks atkāpes no šīs kārtības, to atmetot vai pilnīgi ignorējot, jo sabiedrība un tiesībsargātāji prasīs, lai pirmajā vietā būtu cilvēku drošība, nevis formalitātes.

Atbildīgo likumsargātāju dienestu rokās tomēr satelīttehnoloģijas sasniegumi daudzējādā ziņā būs svētīgi. Ap 2011. gadu ikkatra jauna mašīna būs aprīkota ar satelitsakari iekārtu, kas tajā jau iebūvēta pamatīgi uzlabota šodienas OnStar sistēmas versija. Un to nevarēs padarīt nelietojamu, neizjaucot visu auto. Tāda pati sistēma būs pieejama arī lietotām mašīnām un kļūs ļoti iecienīta, jo ļaus skatīties satelīttelevīziju auto salonā, it kā mūsu uzmanība braucot jau tāpat nebūtu pārāk noslogota. Taču, kad mašīna būs aprīkota ar šo satelītsistēmu un tās numurs reģistrēts vienotā tīklā likumsargi spēs noteikt auto atrašanās vietu gadījumos, ja spēkrats būs nozagts vai iesaistīts laupīšanā, bēgšanā, to vadīs kāds aizdomīgs tips, kas nokļuvis likumsargu redzeslokā, bet vēl nav arestēts. Policija jau lieto satelītu kontrolēto GPS (Global Positioning System), bet ap 201 1. gadu sistēma būs tā pilnveidota, ka ar satelītu varēs pat izslēgt vajātā auto motoru, lai būtu ētri sagūstīt un arestēt bēgli.

(Un ja reiz par to runājam autorūpnieki, vai jūs, lūdzami, neizdotu papildus kādu nieku naudas, lai ierīkotu bagāžnieku atvērējierīces arī to iekšpusē? Vai mēs nebūtu tikuši uz priekšu, atrisinājuši daudzas problēmas, ja joprojām nebūtu jādzird, ka cilvēks bijis ieslodzīts mašīnas bagāžniekā? Vai tas tiešām ir tik grūti?)

Satelītsakariem būs liela loma policijas darbā, nodrošinot precizitāti, modru uzraudzību un aculiecinieka liecības "no gaisa". Tieši tāpat kā likumkalpi varēs tādējādi rast palīdzību ap 2014. gadu arī satelīti varēs lūgt palīdzību no zemes, ja būs nepieciešams, zvanot no kosmosa daudz ātrāk nekā spētu jebkurš no mums. Tik veikli mēs netiktu pat līdz telefonam, nemaz nerunājot par taustiņu nospiešanu numura izsaukšanai. Un atrisināt sarežģījumus ar nopratināšanās neizbēgamajām atšķirībām klātesošo liecībās, jo nozieguma vietā satelīti vienā acumirklī uz​filmēs digitālattēlus.

Lai minētu kādas noteiktas likumsargāšanas metožu progresa robežas ap 2015. gadu šo iestāžu ātrgaitas auto trauksies uz priekšu ar atomdegvielu un spēs pat uzlidot vairāku pēdu augstumā virs ceļa.

Tie nokļūs nozieguma vai negadījuma vietā īsā brītiņā, un noziedzniekiem nebūs iespējams aizbēgt.

Jebkādas pūles nozagt kādu no šīm pārsteidzošajām mašīnām būs veltas, jo tās varēs iedarbināt un vadīt tikai personāls, kura DNS kodi būs ieprogrammēti datorizētajā sistēmā.

Sabiedrības iesaistīšana Likumsargātāju iestādes un tiesu mediķi visā pasaulē sadarbosies un uzlabos savu darbu, un arī starptautiskā sabiebrība kļūs modrāka, gudrāka un atsaucīgāka. Tā taps arī prasīgāka, vēlēdamās iedibināt drošību, mierīgu un neapdraudētu dzīvi. Mēs zinām, ka arī labākie tehnoloģiju sasniegumi neko daudz nespēs, ja arvien aktīvāk neiesaistīsies paši cilvēki ne kā atsevišķi cīnītāji, kas ir gandrīz tikpat bīstami, cik viņu vajātie noziedznieki, bet kā vienots spēks, kas strādātu roku rokā ar likumsargiem, tad ielās kļūtu drošāk.

Nekad neesmu slēpusi apbrīnu, ko manī izraisa cilvēki, kuri ir tik pašaizliedzīgi, ka padara personīgo traģēdiju par publisku uzskatāmu piemēru, tādējādi palīdzot noziegumu izmeklēšanā. Ap 2009. gadu būs radīta starptautiska televīzijas pārraides versija par šiem jautājumiem, un to rādīs divdesmit četras stundas diennaktī visas septiņas nedēļas dienas satelīta kanālā, ko būs nodibinājusi valdība, uzturēs privāti ziedojumi un sponsori visā pasaulē. Tajā bez pārtraukuma rādīs noziedzniekus, kas ir meklēšanā visos pasaules nostūros, un tos redzēs miljoni. Būs ierīkotas atsevišķas līnijas un Interneta adreses, lai skatītāji no jebkura zemeslodes punkta varētu ziņot, un ļaudis, kas to apdzīvo, tiešām apvienosies, lai dotu savu ieguldījumu, kad viņiem būs skaidrs, kādā veidā to darīt.

Viss norāda uz jau minēto vienkāršo patiesību, kurai mēs varam ticēt pat briesmīgākajos, tumšākajos, juceklīgākajos laikos. Ilgākā laikposmā tā allaž bijis un būs ari turpmāk gan šeit, uz zemes, gan citur Visumā Dievs gādās, ka "labajiem" vienmēr un visur būs pārsvars pār "sliktajiem".

III DALA Mūsa PSIHISKĀ, EMOCIONĀLĀ, MENTĀLĀ UN GARĪGĀ VESELĪBA

Divpadsmitā nodaļa Veselība un medicīna V Sīs sfēras veselība un medicīna ir manas aizraušanās mūža garumā. Draudzība ar vairākiem cienījamiem ārstiem man ir ļoti dārga, un es lepojos par sadarbību, kāda veidojusies starp mani un mediķiem visā pasaulē.

Tajā pašā laikā uzsveru lai gan manas zināšanas par šim jomām ir diezgan plašas, tomēr man nav ne specializētās izglītības, ne zinātnisko grādu, ne diplomu, ne licences. Esmu savas vairāk nekā piecdesmit gadu ilgās profesionālās darbības laikā lasījusi tūkstošiem lekciju par veselības jautājumiem. Kad saskatu kādu psihisku vai fizioloģisku problēmu, jūtos norūpējusies par šo cilvēku. Un gādāju, lai viņš pārbaudās pie godājamiem, pieredzējušiem ārstiem, kuri noteikti saprot no medicīnas daudz vairāk par mani, jo studējuši to gadiem, un mēs, pārējie, varam par tādām zināšanām tikai sapņot. Tomēr jūs nekad nedzirdēsit mani iesakām cilvēkam zāles, ko var dabūt tuvākajā aptiekā, tāpat ieteicam traukties mājup, lai izmēģinātu lērumu pulverīšu, tablešu, procedūru un nepārbaudītas "brīnumkūres". Es pati arī neklausītu tik stulbiem padomiem, tad kāpēc lai iesaku kaut ko tādu jums?

Ja jūs brīnāties, es pateikšu, ka ir iemesls, kāpēc uzstāju par pārbaudēm pie kvalificētiem speciālistiem un izvairīšanos eksperimentēt ar kaut ko tik vērtīgu kā sava veselība. Turpmākās lappuses atklās pareģojumus medicīnas jomā. Tie nav nekas cits, tikai paredzējumi. Un man negribētos, lai jūs mēģinātu "uz savas ādas" pārbaudīt kaut ko, kas varbūt šķiet pūļu vērts. Šis brīdinājums skanēs nodrāzti — tas ir ignorēts ne reizi vien: "Mājās to visu neieviesiet!"

Auras skeneris Esmu droša, ka jūs zināt, ko nozīmē vārds "aura". Tas apzīmē enerģiju, ko izstaro visi dzīvie organismi. Nākamajos piecos gados terminus "medicīna" un "parapsiholoģija" aizvien biežāk minēs kopā, un rezultātā ap 2008. gadu ārstu kabinetos ieviesīsies "auras skeneri".

Nespēju pretoties kārdinājumam un nepastāstīt, ka reiz Sanfrancisko biju uz tikšanos ar Dr. Telmu Mosu. Viņas neatlaidīgais darbs ar aurām un Kirliāna fotogrāfijām uzņēmumiem, kas attēlo enerģijas starojumu augiem, ko ieguvis pazīstamais padomju paranormālo parādību pētnieks Ūrija Gellers. Šis pārdzīvojums, sastopoties ar Telmu Mosu, atsauca man prātā šo paredzējumu par auras skeneri — es klusītēm par to ieminējos. Viņai par godu jāsaka doktore nesmējās man sejā, tikai pasmaidīja un atbildēja: "Silvija, es jums ticu, bet es nebūšu klāt un to nepiedzīvošu." Tas notika astoņdesmitajos gados.

Dr. Mosa nomira 1997. gadā. Viņa tomēr nav to aizmirsusi, es zinu lieliski vada laiku Otrā pusē, un nolūkojas, kā es beidzot uzticu papīram šo pareģojumu, ko paudu viņai pirms divdesmit gadiem: ka auras pārbaudīšanas aparatūra kādu dienu būs realitāte.

Ja es būtu jums kaut vai tajos pašos astoņdesmitajos teikusi, ka pienāks laiks, un jūs gulēsit uz kušetes sava ārsta kabinetā — lielā kamerā, kas dažās minūtēs izpētīs visu jūsu ķermeni, jūs droši vien sacītu: "Nabaga Silvija, viņai laikam jādodas atpūtā, jo tā varbūt palīdzētu." Taču, protams, šī gulta kamerā ir nenovērtējamā un plaši lietotā magnētiskās rezonanses aparatūra, kurā apvienoti magnētiskie lauki, radioviļņi, datori un mūsu pašu organismu ūdeņraža atomi, veidojot attēlus un palīdzot atrast visādas kaites: audzējus, traumas, sasitumus, asiņošanas un daudzas citas iekšķīgas nelādzības, ko nemūžam neizdotos uziet ar vienkāršākiem līdzekļiem.

Auras skeneris pamatā varētu būt tālāk izstrādāta magnētiskās rezonanses aparāta versija. Tikai pacients negulēs gultā, bet stāvēs uz lēni rotējoša diska, kamēr tāda kā infrasarkanā gaisma izmeklēs ķermeni no priekšas uz aizmuguri, no sāna līdz sānam, meklējot pārmaiņas aurā. Atcerieties, ka tā ir enerģijas izstarojums gluži kā izmetot elektriskos lādiņus. Šajā pirmajā izpētes fāzē skeneris tikai noteiks pārrāvumus, "strāvas viļņojumus" vai citas pārmaiņas aurā. Skenējošā gaisma apstāsies tieši tajā vietā, kur "uztaustīs" kādu auras nobīdi, un datorā parādīsies pacienta auguma attēls aparāts norādīs, vietu, kas būtu jāaplūko uzmanīgāk.

Kad auras pētīšanas pirmā fāze būs galā un noskaidrots, kur ir vārīgākās, visvieglāk ievainojamās zonas, sāksies otrā fāze. Tā pati gaisma slīdēs pa atzīmētajām vietām un, mainot krāsas, noteiks diagnozes. Teiksim, piemēram, ka pirmajā izmeklēšanā auras skeneris norādījis uz kādu vietu pacienta krūtīs. Otrajā fāzē tā atgriežas, lai to pārbaudītu pamatīgāk. Ja gaisma kļūst sarkana, tad jāārstējas steidzami, jo kaite apdraud dzīvību un prasa tūlītēju uzmanību audzējs, nosprostotas koronārās artērijas un citas sirds slimības, agrāk nepamanītas pārmaiņas asinsvados utt. Ja gaisma iekrāsosies zaļā tonī, stāvoklis ir nopietns, taču nav tik draudīgs plaušu karsonis, vieglāki sirdsdarbības traucējumi, cistiskā fibroze. Ja gaisma ir dzeltena, briesmu nav un nebūs vajadzīga steidzīga ārstēšanās, varbūt tā ir bronhu infekcija vai sirdsklauve.

Gaismas kodi un auras skenēšana noteikti turpinās izplatīties kā tehnoloģija. Taču no brīža, kad tā būs apstiprināta medicīnas pasaulē, skeneris glābs mūs no laika un naudas šķiešanas, nervozēšanas, neziņas, minējumiem, kļūdainām diagnozēm, nepareizām zālēm un nevajadzīgiem laboratoriskajiem izmeklējumiem.

Mani smīdina fakts, ka pat skeptiskākie un noraidošākie ārsti un pacienti, kas uzstāja, ka auru vispār nav, nespēs apstrīdēt šīs aparatūras precizitāti. Hipohondriķiem klāsies vēl grūtāk, pārliecinot ārstus, ka viņiem kaut kas kaiš, ja gaisma divās vai trijās pārbaudes reizēs nekur neapstāsies. Un pacienti ar pamatotām sūdzībām vairs neķīvēsies ar tiem retajiem nevērīgajiem dakteriem, kas kaitinoši attrauc: "Jūs esat pilnīgi vesels tās ir tikai jūsu iedomas." Auras skeneris drīz vien tiks skaidrībā, kuram ir taisnība

slimniekam vai Ä rstam.

Vēzis Šī mocība vēzis vajā cilvēci ilgāk, nekā mēs varam iedomāties. Pirmais vispāratzītais rakstiskais ziņojums par šo sodību datējams ar 1600. gadu pirms Kristus. Nekad neesmu spējusi aizmirst gudro vīru Dr. Zahl Havasu Gīzas Arheoloģiskā departamenta vadītāju, kas stāstīja, ka daudzām no piramīdām izvestajām mūmijām izdarītās sekcijas apliecinājušas: šie cilvēki miruši no vēža. Patiesībā vārdu "vēzis" izgudrojis Hipokrāts grieķu ārsts, kas izdaudzināts par "medicīnas tēvu", miris 370. gadā pirms Kristus. Šī slimība ir nenosakāma vecuma, biedējoša un ļauna. Vēl jo patīkamāk uzzināt, ka daudziem no mums būs tā priekšrocība — pieredzēt, kā šo kaiti "gāzīs |io troņa".

Man jāatkārto vēl šis tas, iekams pasaku to, ko gatavojos teikt. Pirmkārt, neesmu mediķe, ne uz ko tādu nepretendēju un nevaru piedāvāt nekādus zinātniski tehniskus skaidrojumus. Otrkārt, es uzskatīšu par ļoti personisku nodevību, ja kāds no jums izmantos šajā vai kādā citā manā grāmatā lasīto par aizbildinājumu, lai nodarītu pāri sev vai kādam citam. Es nevaru piedāvāt pašārstēšanās paņēmienu vēža apkarošanai. Ticiet man — es vēlētos, kaut varētu.

Te jānorāda, ka tik ļauna slimība kā vēzis ir jāapkaro ar kaut ko tikpat nelāgu. Tas, ko mēs zinām par vēža šūnām tās ir nepiesātināmi rijīgas, tāpēc iznīcina ap sevi veselās. Zinātnes un medicīnas pārstāvji nākotnē sarūpēs tām barību, ar ko apmie​rināt izsalkumu, un šis process beigsies, tām iznīcinot pašām sevi.

Apmēram pirmās jaunās tūkstošgades dekādes beigās onkologi sāks injicēt vēža šūnu kodolā spēcīgākās narkotiskās vielas, kas ir pieejamas tādas kā heroīns un OxyContin. Pēc dažām reizēm slimās šūnas būs pieradušas pie šīm vielām un meklēs vēl. Nespēdamas veselajās un citur atrast kāroto vienīgi savā struktūrā tās izmisumā sāks aprīt pašas sevi un cita citu, lai dabūtu "devu". Un tā pašiznīcināšanās novedīs pie šo šūnu gala. Šī ļoti precīzā mikroķirurģija gadu gaitā izplatīsies arvien plašāk, taču teorija, uz kuru tā pamatojas, ieviesīsies arī citās jomās, glābjot cilvēku dzīvības, tostarp, ticiet vai ne ari sekmīgāk ārstējot pašas atkarības.

Paralīze Drīz vien saņems patīkamas ziņas arī tie, kas cieš no daļējas vai vispārējas paralīzes. Elektrodu vietā, kas stimulē muskuļus, būs smadzeņu pamatnē iešūti mikročipi.

Tie raidis precīzus signālus gan muskuļiem, gan nerviem. Un dubultos saziņu ar smadzenēm, muskuļu sistēmu, nervu pinu​miem, ļaujot signāliem brīvi plūst turp, kurp nepieciešams, un izraisīt kustibū.

Ainas, ko esmu uztvērusi ja šis skaidrojums kaut kā palīdz atgādina skatu ar montieri, kas apgaitā nomaina stabu pie tumsā grimstošas mājas. Kad stabs ir vietā un jaunā līnija ierīkota, ugunis atkal iedegas visās istabās. Mikročipam ir tāda pati iedarbība kā elektriskajiem vadiem, kas piestiprināti stabiem un piegādā strāvu neapgaismotajam namam. Vai kustību impulsu stingam ķermenim.

Un atkal tas notiks drīz.

Imūndeficīts Man būtu gribējies, lai tas notiktu drīzāk kaut vai ap 2008. gadu. Lai ārsti, kuri satraucas par šo jautājumu tāpat kā es, gūtu sekmes, dziedējot slimniekus. Mediķi joprojām netiek skaidrībā, strīdas vai aizstāv pilnīgi pretējas pozīcijas, un tāpēc mēs uz ātrāku risinājumu nevaram cerēt.

Taču pierādīsies, ka visiem imūndeficītiem ir saistība ar diētām, kurām ir augsts proteīnu saturs.

Proteīni ir lieliski šūnu veidotāji — un šīs īpašības, meklējumiem turpinoties, būs zelta vērtas. Pat tagad viss, sākot ar candida un beidzot ar hroniskā noguruma sindromu un mialģiju, uzlabojas, ja nozīmētā diēta ietver pamatīgu devu proteīnu. Diabēts un hipoglikēmija (zems cukura līmenis), lai arī nav saistīti ar imūnsistēmu, tomēr ir saistīta ar augstu proteīna saturu ēdienā. Tas, kas mums tagad zināms par proteīnu iespējām, ir tikai nieks pret to, kas vēl nāks. Un, ja kāds gribēs pierādīt, ka man nav taisnība un viss notiks ātrāk, es tam uzgavilēšu.

Tāpat pie apvāršņa ap 2013. vai 2014. gadu jaušama liela veiksme ar cilvēku augšanas hormona lietošanu, ārstējot ALS (Gēriga slimību), muskuļu distrofiju un izkaisīto sklerozi. \ Man patiktu pastāstīt kaut ko vairāk, taču saistība starp šo hormonu un minētajām slimībām ir viss, ko esmu uztvērusi.

Tikko uzzināšu vairāk, tūlīt saukšu no visaugstākās tribīnes katram ārstam, zinātniekam vai pētniekam, kurš būs ar mieru klausīties, varat būt droši.

Smadzeņu stumbra pētījumi Mugurkaula smadzeņu stumbra šūnas ir tās, kas zināmos periodos spēj atjaunoties daloties, un ar tām ir iespējams manipulēt, piespiežot cilvēku ķermeņus laboratorijas apstākļos pildīt noteiktas funkcijas. Šīm šūnām var "iemācīt", piemēram, darbināt sirds muskuli vai izdalīt kuņģa sulu kuņģī. To vērtība ļaužu veselības atgūšanā nav aplēšama, tāpat bioloģisko un medicīnisko pētījumu jomā. Eksperimenti ar peļu embriju un pieaugušu cilvēku muguras smadzeņu stumbra šūnām notiek jau gadu desmitiem, un pastāv pieņēmumi, ka tādējādi varētu rast iespēju ārstēt gandrīz visas kaites no Parkinsona slimības līdz diabē​tam, iedzimtiem defektiem, sirds slimībām, vēzim, leikēmijai utt.

Un tad, 1998. gadā, kā jums varbūt ir zināms, zinātnieki atklāja, kā iegūt šīs šūnas no cilvēku embrijiem un audzēt tās laboratorijas apstākļos. Šie izmēģinājumi sacēla veselu pretrunu un iebildumu vētru. Vienā pusē nostājās tie, kas atbalstīja šo šūnu pētīšanu, runāja par miljoniem sirdzēju, kurus varētu izārstēt, par dzīvībām, kuras izdotos glābt. Un pretī tie, kurus šausmināja šī ideja, jo viņi satraucās par bezpalīdzīgajiem, mēmajiem embrijiem, protestējot pret tādu viņu dzīvības zaimošanu.

Diezgan emocionālās debates turpinājušās līdz 2006. gadam. Ar laiku pētnieki spēs ar pilnīgi tīru sirdsapziņu un, nenodarot ļaunumu embrijiem, iegūs šūnas no nabas saites un turpinās izmēģinājumus jo sparīgāk. Tie novedīs pie pārsteidzošiem sasniegumiem, glābjot dzīvības. Ap 2012. gadu radīsies iespēja pat nomainīt ķermeņa daļas ar jaunām tā beidzot mītiskais nostāsts par jaunības avotu būs kļuvis par īstenību.

Un, kad padomājam, ka arī starp mediķiem tagad ir daudz viltnieku un šarlatānu, neatliek nekas cits kā nogaidīt, līdz tas viss būs oficiāli laists tirgū. Lūdzu, atcerieties līdz ar katru jaunu atklājumu rodas ari pakaļdarinājumu: saskrien maitasputni, kārodami ātrās un vieglās naudas, nekautrēdamies tās dēļ riskēt ar cilvēku veselību un pat dzīvību. Ceru, ka visi attiecīgie dienesti darīs, ko spēs, lai novērstu krāpšanas konkrēti, kad ir darīšana ar mediķiem un zālēm, ko lietojam (protams, es neko nevaru pierādīt, tikai cenšos laipni brīdināt), taču atbildības sajūta, pārbaudot licences un atsakoties tās izsniegt katram, kam nebūs vislabākais piedāvājams, visaugstākā kvalifikācija un likumīgas tiesības, būtu mums vēlamākās.

Palīdzība acīm un ausīm Ap 2020. gadu zinātnieki būs radījuši brīnišķīgu jaunu sintētisko materiālu no trim jau eksistējošiem, kuru nosaukumus gan nevaru minēt. Dīvainākais, ka tas spēs pilnībā aizstāt bungādiņu un to varēs pārstādīt bojāto vietā, lai atdotu dzirdi neskaitāmiem tūkstošiem cilvēku. Šajā laikā jau pirms 2020. gada aklums paliks pagātnē. Tā novēršanā lielākā loma būs orgānu transplantācijai, kas tuvākajos gados aizvien pieaugs. Turklāt ieviesīs arī mazu digitālo ierīci iemontēšanai smadzeņu priekšējā daļā, lai nodrošinātu vai atjaunotu saziņu starp smadzenēm un acim. No tā brīža, kad ierīce būs vietā un ieslēgta, acis uztvers apveidus, krāsas un gaismu, tāpat kā jaundzimušie, kad pirmoreiz atver acis. Smadzenes sapratīs, ka šī ierīce ir noderīga, un spes darīt to, kas jādara, tās ātri vien piemērosies un progresēs, līdz redze dažu dienu laikā uzlabosies līdz normālai arī tad, ja sākusi šo ceļu no pilnīga akluma.

Visparastakas iesnas Tāds risinājums gan neliksies patīkams zāļu firmām, kas kļūst bagātas, ražojot un tirgojot iecienītos bezrecepšu medika​mentus, taču parastā saaukstēšanās beigsies jau ap 2009. vai 2010. gadu. Un es nojaušu kad domājat par iesnām, jums prātā nāk to apkarošana ar siltumu. Ķermeņa pirmā atbilde saaukstēšanās gadījumā ir karstumi paaugstināta temperatūra. Tā ceļas, un organisms sāk cīņu ar uzbrucējām baktērijām.

Mēs zinām: karstums nokauj baciļus un tūlīt vārām ūdeni, tikko vēlamies kaut ko sterilizēt. Daudzi ārsti, ar kuriem esmu runājusi dažu pēdējo gadu laikā, stāstījuši viņi nesteidzoties parakstīt līdzekļus temperatūras "nosišanai" ja nu vienīgi tā kļūst bīstami augsta. Loģika ir tāda, ka organisma imūnsistēmas arsenāls to liek lietā kā "lielgabalu", un jāļauj tam darīt savu, zālēm to tikai atbalstot, nevis pārņemot visu savā ziņā. Un viņi nemaldās. Jo vairāk mūsu pašu imūnsistēmai būs ļauts piedalīties dziedināšanā, jo ātrāk izveseļosimies.

Es vēlētos, kaut varētu pavēstīt kaut ko vairāk, jo man gribas visas norises mazliet pasteidzināt. Taču viss, ko zinu pēc kāda laika ārstu kabinetus aprīkos ar īpašām kamerām, ko uzkarsēs līdz noteiktai temperatūrai un, iespējams, piesātinās ar kādu antibiotiku tvaikiem. Mēs pastāvēsim tajā piecas vai sešas minūtes un šī kombinācija rūpīgi regulētā atmosfēra kamerā un mūsu pašu ķermeņa temperatūra iznicinās rinīta baciļus, kuri izraisa iesnas, kas parasti ir tik mokošas. Tāpat kā alerģiju un astmu. Un šis salikums kamera/karstums iedarbosies arī uz daudzām citām "neārstējamām" elpošanas slimībām.

Tomēr, man šķiet tas viss būs ieviests un pieejams ne ātrāk par 2009. 2010. gadu. Līdz tam laikam — dzeriet daudz šķidruma, liecieties gultā, izpalīdzieties ar ehināceju, zeltsakni un C vitamīnu, līdz jutīsit, ka slimība atkāpjas.

Tradicionala ķirurģija Tās pārvērtības, kuras pamanīsim ķirurģijas pasaulē, nav biedējošas. Ap 2015. gadu ķirurģiskā iejaukšanās, kam raksturīgi skalpeļi, šuves un rētas, vairs nebūs populāra. To vietā stāsies lāzerķirurģija, ar kuru salīdzinot mūsdienīgā šķitīs pavisam primitīva tieši tāpat kā manas pūles ar savām nepilnīgajām tehniskajām zināšanām un vārdu krājumu klāstīt sīkumus vai skaidrot norises.

Spēcīgs, precīzs lāzerstars, kas mums jau ir zināms, ap 2015. gadu būs uzlabots, datorizēts sensors tāda kā "elektroniskā" acs, kas ieprogrammēta ne tikai veikt vajadzīgo procedūru, bet ari atrast citas novirzes vietā, kur notiek iejaukšanās, izanalizēt tās dažās sekundēs un rīkoties tā, kā vada sensora signāls. Stara precizitāte un procedūras, ko tas veiks, atstās neskartas visas veselās šūnas, un vēlāk nebūs jādziedē saaugumi. Atveseļo​šanās laiks būs īss un salīdzinoši nesāpīgs.

Transplanti un asins pārliešana Ap 2025. gadu mēs visi būsim pieraduši, ka jau bērnībā būs paņemtas šūnas no mūsu galvenajiem orgāniem, lai tās uzglabātu gadījumam, ja nākotnē rastos nepieciešamība kādu no tiem aizvietot.

Klonēšana progresēs tik strauji, ka būs iespējams radīt jaunas aknas no mūsu pašu aknu šūnām un garās donororgānu gaidītāju rindas paliks pagātnē, tāpat, un paldies Dievam, arī šausminošā cilvēku orgānu tirdzniecība melnajā tirgū, izmantojot vienu bailes un izmisumu, bet citu nabadzību vai patnoziedzlbu, lai ielaistos tādā galējībā.

Aptuveni 2025. gadā būs pilnveidotas mākslīgās asinis. Tās kļūs par šī gadsimta atklājumu un būs derīgas visiem un izmantojamas jebkurai asins grupai. Tās būs bagātinātas ar barības vielām un imunitātes stiprinātājiem. Vārdu sakot, šīs sintētiskās asinis ne tikai apgādās ķermeni ar trūkstošajām asinīm, bet palīdzēs vēl il​gi pēc tam, kad pārliešana būs notikusi, jo ievadītās vielas iekļūs visos orgānos, locekļos un šūnās.

Tikai sievietēm Ja man liktos, ka no tā būs kāds labums, un nebūtu gluži skaidrs, ka tas neko nedos, es veltītu vairākus paragrāfus tēmai, kā būtu, ja vīriešiem draudētu visas iespējamās raugveida sēnīšu infekcijas, iekšējo orgānu spazmas, pirmsmenstruālais sindroms, menstruāciju sāpes un asiņošanas. Tādā gadījumā droši vien mediķi būtu izgudrojuši, kā to visu ārstēt jau pirms simt gadiem. Taču es tāpēc nejūtos sarūgtināta. Labāk ielūkošos nākotnē, lai noskaidrotu, kas notiks ar kādu citu būšanu, kas attiecināma tikai uz mums, sievietēm, lai cik skarbi un netaisni tas būtu.

Tā kā sievietes spēs ieņemt un iznēsāt bērnus arī lielākā vecumā, viņām būs vajadzīga specifiska un augsti attīstīta aprūpe. Šis jautājums ir svarīgs visām sievietēm, bet sevišķi padzīvojušām mātēm, un to, paldies Dievam, risinās pēc 2010. gada. Mēs zinām, ka jau ir izdarītas vairākas pārsteidzošas augļa operācijas mātes vēderā. Bet pēc 2010. gada lai labāk uzmanītu vecāku sieviešu riskantās grūtniecības, svarīgāka nekā jebkad kļūs ultraskaņa un amnijocentēze (amniocentesis). Tās ļaus veikt tiešām brīnumainas injekcijas auglim, lai jau pirms dzimšanas koriģētu ģenētiskas vainas un novērstu kroplības vai slimības.

Ik pa laikam uzrodas jautājumi, vai mēs šādos gadījumos nesākam "spēlēt Dievu". Es tiešām brīnos par tādām iedomām. Dievs taču radījis arī ārstus, zinātniekus un pētniekus, visus atklājējus, kam lemts veikt operācijas un injekcijas embrijam un labot ģenētiskus trūkumus pirms dzimšanas. Manuprāt, mēs izdarīsim Dievam lāča pakalpojumu, ja mūsu rīcībā būs prasmes, talanti un tehnoloģijas, bet trūks drosmes likt lietā visu, kas ir mūsu varā, lai palīdzētu bērnam nākt pasaulē tik veselam, cik vien iespējams.

Pēc 2010. gada būs ieviestas arī speciālas dzemdniecības istabas, iekārtotas tā, lai būtu vieglāk gan mātēm, gan bērniem, pārciešot šo grūto norisi. Iedvesmojoties no senčiem, kas labi prata izmantot zemes pievilkšanas spēku, tur ierīkos trīšu sistēmu, lai sieviete varētu dzemdēt, iekārt stiprās, polsterētās un ērtās siksnās. Dzimstot bērns kritīs lejup, kā prasa fizikas likumi. Tur gaidīs mīksti, sterili spilveni un ārsta vai māsas rokas.

Tikpat svarīga būs gaisotne šajās istabās tur valdīs miers, relaksācija, garīgs atslābums. Mazo, apaļo istabiņu sienas būs kā ekrāni, uz kuriem varēs vērot kalnus, pļavas, dārzus, okeānu vai kaut ko citu pēc mātes izvēles. Spēlēs skaista mūzika, vēdīs meža un jūras vējš, būs lietota aromterapija, gaisma nespodra un aizmiglota. Bērna dzimšana kā brīnišķs piedzīvojums, nevis klīniska pieredze. Lai mazais nāktu pasaulē, sastopot vismaz bālu atblāzmu no tā burvīgā jaukuma, ko nu atstājis Otrā pusē. (Nevis gumijas cimdus, aukstas flīzes, žilbinošas gaismas, nerūsējošo tēraudu visu to, kur viņu iemet bez iepriekšēja brīdinājuma.)

Ak jā, un jau pirms 2010. gada nebrīnieties, ja pat ap 2008. gadu placentu rūpīgi saglabās slimnīcā.

Samierinieties, jums tā vairs nav vajadzīga, un bērnam tāpat, bet noderēs vērtīgam nolūkam: atklāsies, ka tajā ir proteīnu komplekss, kas palēnina Aicheimera slimības attīstību.

Vai redzat? Arī placenta mums atliek tikai dot, dot un dot. (Labi, lai paliek gana par mūsu nebeidzamajām ciešanām. Varam atkal parunāt arī par vīriešiem.)

Zāles Jau šodien zāļu ražotāji strādā, lai radītu medikamentus, ko organisms spētu uzņemt ātrāk un sekmīgāk. Šie pētījumi turpināsies un izvērsīsies līdz apmēram 2014. gadam, kad tabletes, kapsulas un pat šķidrās zāles aizstās viegli pieejamas tvaiku, siltuma un skābekļa kabīnes, kas spēs piesātināt ik poru ar ieteicamajiem medikamentiem. Elektrodi un elektroniski sintezētāji mazinās sāpes un vairumā gadījumu paātrinās izveseļošanos. Tā pati tehnoloģija, kas ietver magnētiskā lauka iedarbību uz cilvēka ķermeni, būs likta lietā, ne tikai nosakot iekaisumu vietas, bet arī regulējot sirdsdarbības traucējumus.

Kā jau daudziem no mums būs zināms, kosmētikas jomā patlaban ir iecienītas botoksa injekcijas, lai "sasaldētu" kādus sejas muskuļus, tādējādi šajās vietās nogludinot krunkas uz dažām nedēļām vai mēnešiem, līdz iedarbība izzūd. Vai esmu kādreiz tādas saņēmusi? Esmu. Vai esmu ļāvusi tās izdarīt ārpus ārsta kabineta un cilvēkam bez attiecīgas licences? Nekad! un nekad tā nerīkošos. Pat ar šaujamo mani neviens nepiespiedīs uzsākt kaut ko tādu. Es nekad neatļautu durt sev sejā adatas ar toksīnu personai bez mediķa licences. Un botokss ir inde proteīns, ko ražo baktērijas. To var iegādāties tikai ar recepti.

Tāpēc, ja jums piedāvā to izdarīt kādā salonā vai kopā ar pedikīru pieprasiet licenci. Ja ārsta diploma nav bēdziet, ko kājas nes. Nav nozīmes tam, cik naudas jūs "ietaupītu", diplomu neprasot. Ne ar kādu naudu nevar samaksāt par jūsu inficēto, alerģijas dēļ uzpampušo seju, kas būs "paralizēta" nepavisam ne vajadzīgajās vietās uz trim vai četriem mēnešiem.

Tātad… Tālāk par botoksa nākotni, kas ir aizraujoša. Botoksa aplikācijām būs nozīme artrīta un muguras sāpju gadījumos. To varēs lietot arī sastrutojušu mandeļu, salauztu kaulu, skrimšļu un sarautu cīpslu ārstēšanai.

Vārdu sakot, tāpat kā citas bīstamas zāles, kas, lietotas nepareizi vai neprasmīgi, botokss var sagādāt lielas nepatikšanas. Taču īstajās rokās un apstākļos varētu nest vēl daudz labuma.

Artrīts, cita starpā, vairs nebūs tik mokoša kaite. Būs vēl kādas zāles, kas atvieglos sāpes un spēs atjaunot bojātos nervus un muskuļus. Es nezinu to (vai auga, no kā tās gatavos) nosaukumu. Tikai to, ka tas aug Amazones lietusmežos, ir ziedošs un līdzinās kaktusam, lai gan kaktuss nav, un pienainais šķidrums, ko tas iz​dala, būs pamatā daudziem medikamentiem kā aloje, bet jūtami efektīvāk…

Lietusmeži nākamajos gados sagādās arī citus brīnišķus medicīniskus līdzekļus tas ir vēl viens iemesls, kāpēc mums būtu jābeidz tos iznīcināt. Piemēram, iedzimtie to jau zina, bet mēs drīz atklāsim šajā Amazones mežā ir platlapains augs, kas atgādina ziloņa ausi. Sula, kas tajā plūsmo, ir caurspīdīga un drīzāk atgādina želeju. Tā būs nenovērtējama hronisku brūču dziedēšanā gadījumos, kad nekādas citas zāles nav līdzējušas. Uzlikts uz ievainojuma, tas nesīs tūlītēju atvieglojumu, apstādinās asiņošanu un pampšanu, tik ļoti paātrinot dzīšanu, ka ainās, kuras es vēroju, viss izskatījās pēc paātrinātas filmas.

Būs pārmaiņas arī potēšanā. Piemēram, cilvēkiem paredzēts parvovakcīnas variants. Es to injicēju saviem mīļajiem suņiem tad, kad tie vēl bija kucēni. Suņu parvovirusu atklāja 1978. gadā. Tas uzbrūk ātri augošām šūnām, tāpēc vairāk apdraud kucēnus nevis lielos suņus un spēj izdzīvot ari ārpus ķermeņa mēnešiem ilgi pat nelabvēlīgā vidē. Bet kas tam kopīgs ar mums? Es saku, ka šīm vīrusam ir vairāk nekā tikai pavirša līdzība ar AIDS izraisītāju. Es to apgalvoju ne jau tāpēc, ka būtu izdomājusi. Man, protams, nav ārsta diploma, lai varētu pārliecināti paziņot par parvovīrusa radniecību ar AIDS. Tomēr, ja zāles eksistē un mēs vakcinējam suņus, tad cik tāls ir ceļš līdz AIDS vakcīnai? Esmu par to apvaicājusies saviem draugiem ārstiem, un viņi atbildēja apmēram tā: "Vakcīnas joprojām tiek pētītas, tās ir eksperimenta stadijā un tagadējā stāvoklī var būt fatālas." Tā? Un vai tad AIDS nav nāvējošs?

Labā ziņa ir tā, ka vakcīna pret AIDS tomēr būs, un slimība nebūs nāvējoša. Dieva sūtītas zāles, ticiet man.

Ap 2040. gadu Jaunzēlandē atklās tiešām pārsteidzošu augu. Tā vārds skan apmēram kā "chimunga". Šis brīnumainais ekstrakts stimulēs smadzeņu šūnas un to jaunradi, lai šis orgāns spētu saprast, iegaumēt

un paturēt atmiņā informāciju ātrāk nekā mūsdienu datori. Cilvēces "jaunās, uzlabotās smadzenes" radīs veselus izgudrojumu plūdus, atklājumus, risinājumus, lai varētu ārstēt jebkuras kaites, un visas mūsu pašreizējās pūles pat vis​nopietnākās un nozīmīgākās, pret to visu šķiet primitīvas.

Esmu amerikāniete un lepojos ar gudrajiem, nepagurstošajiem, aizrautīgajiem un humānajiem zinātniekiem, pētniekiem un ārstiem, ko ASV var piedāvāt. Bieži bīstos par viņiem un mums politiķu un birokrātu dēļ, sīkumainu un pašmīlīgu ļautiņu dēļ, kas var sabojāt šo spožo prātu devumu. Reiz veselības aprūpe un zinātne ASV tiešām būs prioritāte, un naudas šķiešana birokrātiem samazināta līdz sakarīgiem, pamatotiem apmēriem. Tad ASV kļūs par tādu līderi medicīnas pasaulē, par kādu mūsu valstij jau sen vajadzēja būt. Līdz tam laikam nav ko brīnīties, ja ir tādi amerikāņi, kuri nopietnas slimības gadījumā dodas uz Eiropu konkrēti uz Zviedriju un Šveici, lai rastu palīdzību, kurai jābūt pieejamai daudz tuvāk mājām.

Monētas apakšpuse Redzu nākotnē arī vairākas veselības aizsardzības krīzes. Un, kā allaž, kad jārunā par sliktām ziņām, es visvairāk priecāšos, ja būšu kļūdījusies.

• Pēc 2004. gada gaidāmi daudzi gripas un citu vīrusu (piemēram, putnu) postījumi, sevišķi austrumos un Dienvidamerikā. Dažiem vīrusu veidiem galu darīs vakcīna, kas būs iegūta no cāļiem un cūkām, bet labākā aizsardzība — dienišķa antioksidantu lietošana pārtikas piedevās, ko var dabūt bez receptes. (Te jāpiebilst, ka saņēmu ziņu, ko labi nesaprotu, taču apsolīju atklāt visu, kas pienāks, tāpēc saku: ļoti noderīgs antioksidants pret gripas vīrusiem var tapt no artišokiem.)

• Pēc 2006. vai 2007. gada pieredzēsim daudzas vakcīnas un izgudrojumus, taču, par spīti medikamentiem un zināšanām, AIDS vīruss parādīsies atkal un atkal vēl niknāks par agrāko, jo sevišķi "trešās pasaules" zemēs Dienvidamerikā, Meksikā, Āfrikā un Āzijā.

Daļēji tas notiks tāpēc, ka traģiskā kārtā daudziem no šiem neizglītotajiem cilvēkiem nekas nebūs zināms par šīm slimībām un medikamentiem. Daži no tiem kādu neizprotamu politisku motīvu dēļ būs nepareizi informēti. Es nemēģinu par to teoretizēt. Jau bijis viens tāds dezinformācijas gadījums. Pavisam nesen 2003. gada oktobrī. Necentīšos to citēt, nedz arī kaitināšu likumsargus ar aizrādījumiem par šo pārpratumu avotu. Taču atvainošanās un kaunināšana vai tā būtu Pasaules Veselības organizācija vai kādas citas medicīniskās un sociālās iestādes neko nedos. Tikai vēlētos atgādināt kādu patiesību ja mani kāds uzklausīs: ja esat seksuāli aktīvs cilvēks,kondomi nav vienīgais efektīvais līdzeklis, bet ir pilnīgi nepieciešami, lai apturētu AIDS izplatīšanos.

• Ap 2010. gadu parādīsies vēl viena ar imūndeficītu saistīta slimība. Šķiet, tā sāksies ar eksotisku putnu ievešanu no Brazīlijas, un to no putniem mums pārnesis kādas sīkbūtnes. Infekcija būs sēnīšveida, tā pretosies visiem medikamentiem un tajā laikā pazīstamajām antibiotikām. Šī "miesas ēdāja kaite" jau ir pazīstama, taču tā paplašināsies daudz lielākos apmēros. Tā būs tik lipīga, ka vajadzēs ieviest karantīnu, un četrus vai piecus gadus valdīs panika, iekams izdosies atklāt, ka elektriskās strāvas un karstumterapija kopā spēj iznīcināt gan sēnīti, gan tās ierosinātāju bacili.

• Ap 2020. gadu biežāk nekā jebkad agrāk redzēsim cilvēkus ar ķirurģiskajām maskām un gumijas cimdiem rokās tādu piesardzību prasīs plaušu karsonim līdzīgas kaites uzliesmojums tā skars abas plaušas un bronhus, neganri pretodamās ārstēšanai. Šī slimība būs jo savādāka tāpēc, ka pēc ziemas, kad radījusi paniku, tā pati no sevis pazudīs un pēkšņi parādīsies pēc desmit gadiem, atstājot sabiedrību neizpratnē par tās cēloņiem un ārstēšanas veidiem.

Protams, ķirurģiskās maskas un gumijas cimdi riska apstākļos ir noderīgi Dievs ir mans liecinieks esmu vislielākā higiēnas atbalstītāja, ikdienas matu mazgāšanas, vannu un dušas cienītāja, allaž lūkojos, lai pēc tualetes lietošanas būtu nomazgātas rokas, zobi tīrīti vismaz divreiz dienā esmu ar mieru darīt jebko. Tikai jāzina, kur ir robeža starp veselīgu tīrības ievērošanu un uzmācīgām iedomām. Gadās, ka ļautiņi baidās no baciļiem kā bērni no briesmīgākajiem neradījumiem, kas varētu slēpties zem viņu gultas.

Un nevis dzīvo, bet sargās no visa un jebkā. Reiz pati biju bīstami tuvu šai robežai un apguvu tādu mācībstundu, ko ar prieku nododu tālāk.

Kad laidu pasaulē savu pirmo bērnu Polu, biju apņēmusies kļūt par vislabāko māti, kāda jebkad redzēta, sevišķi tad, kad runa ir par veselību. Neviens bacilis nedrīkst tikt klāt manam mazajam, bezspēcīgajam puikam, ja vien es spēju to novērst! Un tā — es sterilizēju visu, kas nonāca triju pēdu attālumā no mazā. Visu, ko varēju novārīt (pudelītes, knupīšus, grabuļus, drēbītes, rotaļlietas, autiņus, pat to saspraužamās adatas) novārīju. Ja priekšmets bija pārāk liels, lai vārītu (gultasdrēbes, šūpulīša matracis u. c.), tad plaucēju ar verdošu ūdeni. Nezinu, vai bija tāda diena, kad netiku berzusi un mazgājusi šūpuli, grīdu, izlietni… Varat iztēloties, ko tas viss nozīmē! Jutos nogurusi, to atceroties vien. Un atlīdzība par šo darbu bija aizvien jauni sarežģījumi saaukstēšanās un iesnas, kas dzina mani izmisumā un

lika sterilizēt visu vēl cītīgāk, ja vien tas vispār bija iespējams.

Kad jau sazin kuro reizi devos pie mūsu mīļā ģimenes ārsta, jo Pols šņaukājās, un izstāstīju par savu nevainojamo cīņu pret baciļiem, bet pēc tam gaidīju līdzjūtības izpaudumus, medaļu, man par godu rīkotas pusdienas. Pati neesmu īsti skaidrībā, ko īsti, bet dakteris blenza uz mani, muti atplētis. Viņš noprasīja: "Silvija, Dieva dēļ, kad jūs beidzot ļausit nabaga mazulim no​stiprināt savu imūnsistēmu?"

Viņam bija taisnība. Es gan nesāku krasas pārmaiņas, taču palēnām atmetu pārmērīgo sterilitāti, un ap to laiku, kad piedzima mans otrais dēls Kriss, jau ļāvu viņam spēlēties ar nenovārītām rotaļlietām un vilku mugurā mazgātas, bet ne vārītas drēbītes. Paldies Dievam un dakterim, vai zināt: abi dēli izauga veseli un stipri kā zirgi!

Diez vai to var uzskatīt par eksperimentu, ko ieteiktu izdarīt lietpratējs, un es nemūžam nebūtu ar mieru inficēt savus bērnus ar visām baktērijām, kādas vien pastāv. Tikai saku no slimību dīgļiem pilnībā attīrīta vide vienmēr nodara vairāk ļaunuma nekā labuma.

Dzīves kvalitāte, nāves kvalitāte Man atkal jāatgriežas pie šīs tēmas, jo tā ir svarīga. Tai pieskāros jau nodaļā, kas bija paredzēta sievietēm, taču tas nenozīmē, ka vīriešiem būtu jāpāršķir šī vieta vai jābēg projām, ja mums gadījies kādu samulsināt.

Iepazīstoties ar visu to, kas mūs sagaida veselības aizsardzības jomā un medicīnā, zinu būs ļaudis, kas atkārtoti iebildīs pret "Dieva lomas uzņemšanos". Mani uzskati ir tādi, kādi vienmēr bijuši: mēs visi nākam šurp no Otrās puses ar dažādiem talantiem. Un tā ir daļa no mūsu līguma ar Dievu likt tās lietā, cik mīloši vien iespējams, kamēr esam šeit. Kad šīs spējas rāda ārsti, zinātnieki un pētnieki, kuru darbs padara mūsu dzīves nodrošinātākas, labākas, aktīvākas, gudrākas, spēkpilnākas, garākas un mērķtiecīgākas, tad kas gan mēs esam, lai spriestu, vai kāds "tēlo Dievu" vai tikai pilda savu solījumu Viņam, liekot lietā prātu, ko Radītājs devis, un zināšanas, ko Viņš iedvesis? Dievs taču veidojis arī šos ārstus. Es ceru, ka mēs nekad nekļūsim tādi sīkmaņi un mediķu atklājumu apkarotāji, lai būtu par to jāatgādina.

Es arī ceru, ka mēs aizvien turēsim savu garīgumu tik tīru, lai tas mums nekļūtu par mērķi. Un mediķu nolūks nebūs uzturēt dzīvību par katru cenu, neraugoties uz tās kvalitāti un jēgu, it kā tā būtu vienīgā eksistence, kas mums jebkad bijusi un būs. Ap 2050. gadu vidējais cilvēka mūžs būs pagarināts līdz 120130 gadiem. Tajā pašā laikā jūs varat neatcerēties, ka 1900. gadā tas bija 48 gadi un 2000. jau paaudzies līdz 79,7 gadiem. Dzīvot ilgāk par gadsimtu būs lieliski, ja izdotos saglabāt vitalitāti. Un ja šajās daudzajās dekādēs zināšanas, gudrību un pieredzi liks lietā, no tā visa būs maksimāls labums. Taču sapratīsim: ja mēs ar cilvēka dzīvi domājam tikai ķermeni, kas spēj veikt dažas pamatfunkcijas, tā var kļūt arī par murgu. Gan mums, gan mūsu mīļajiem.

Mūsu pastāvēšana uz šīs pasaules lai cik gara vai īsa tā nebūtu ir tikai brītiņš mūžības kontekstā: kādu kuram to Dievs piešķīris. Mūsu reālās dzīves patīkamas, drošas, laimīgas un nevainojamas, ir tur mājās, Otrajā pusē, no kuras visi esam nākuši. Tajā vietā, pēc kuras ilgojamies ik mirkli, ko pavadām šeit, vai to pazināmies vai ne. Un kur nokļūsim, kad atstāsim šīs nonēsātās, apgrūtinošās miesas un dosimies mājās dzīvi kā vienmēr. Krampjaini turēdamies pie šīs eksistences, it kā tā būtu vienīgā, ir apmēram tas pats, kas nebeigt vienu skolas dienu, it kā nekur citur vairs nebūtu jāiet un nekas cits jāmācās.

Pirms dažiem gadiem pieredzēju kaut ko tādu, kas bēdīgā kārtā ir vai būs pazīstams mums visiem.

Mans tēvs, kuru es dievināju, gulēja slimnīcā. Viņam bija astoņdesmit septiņi, un ritēja pēdējās stundas uz zemes pēc zaudētās varonīgās cīņas ar vēzi. Biju pavadījusi līdzās vairākas nedēļas, pārguruši un niknodamās par savu nespēju palīdzēt vai mainīties vietām ar viņu. Mēģināju balansēt starp dziļo mīlestību (tā būtu varējusi priecāties par tēva došanos mājās) un savtīgajām bēdām, domājot par dienām uz šīs zemes bez viņa smiekliem, klātbūtnes, mierinošās balss un sajūtas, ka tētis ir tepat istabā un viss būs kārtībā.

Pēc viņa tumšo acu bēdīgā skatiena sapratu, ka tā ir agonija, lai gan bija iešļircināts morfijs, un viņš nekas vairs necelsies, lai kopā ar mani izietu no slimnīcas.

— Silva? viņš nočukstēja. (Tā nav kļūda, jo tā viņš mani dēvēja.)

- Kas ir, tēt?

— Lūdzu, dabū mani laukā no šīm sāpēm! viņš sacīja.

Tas bija tik vienkāršs un saprātīgs lūgums tik pacietīgs cilvēks kā mans tēvs nekādā ziņā nebūtu to izteicis, ja mokas nebūtu pāri spēkiem. Es jutos kā miglā, un līdz šai dienai tikai neskaidri atceros, kā izskrēju gaitenī un uzmeklēju ārstu. Taču atceros katru mūsu īsās sarunas vārdu, it kā tā būtu notikusi pirms piecām minūtēm.

- Mans tēvs neganti cieš! es steigšus sacīju ārstam. Iedodiet viņam vēl morfiju! '

Viņa balss tonis bija iejūtīgs un līdzsvarots, ierasti mierīgs. Bet, misis Brauna, viņš atbildēja, mēs negribam, lai viņš pie tā pierod!

Viņš to teica pilnīgi nopietni, bet es zaudēju savaldību. Šķiet, visi dzirdēja mani kliedzam pa visu gaiteni: Pierod? Viņš taču mirst, nesaprātīgais cilvēk!

Ne aci nepamirkšķinājis, ārsts tikai paberzēja zodu un no​rūca: -Jā, hm, tā jau ir problēma.

Tētis dabūja papildus morfiju un pēc šķietami ilga laiksprīža viņa novājējušā ķermeņa muskuļi atslāba, bet sejā iegūla miers.

Pēc dažām stundām viņš nomira.

Kā jau teicu, arī vēlāk esmu dzirdējusi kaut ko līdzīgu no daudziem slimniekiem un viņu radiniekiem un mana sirds allaž iesāpas. Tāpēc jo vairāk priecē fakts, ka ap 2012. gadu būs izgudrotas stipras zāles tikai neārstējami slimajiem injekcija ļaus tiem atbrīvoties no sāpēm un saglabāt prāta skaidrību — pretstatā tiem medikamentiem, kas mūsu rīcībā ir šodien. Pamazām abi gan ķermenis, gan prāts nemanāmi ieslīdēs mierīgā un dziļā miegā, nevis mānīgajā eiforijā, ko simulē tagadējās zāles. Tas būs kā meditācija, kuras laikā gars, ja gribēs, varēs priecīgi doties cauri tunelim pretī Dieva gaismai. Viņa pēdējie mirkļi uz šīs zemes būs laimes un apskaidrības pilni, bet tuvinieki tos atcerēsies ar mīlestību un paturēs kā dārgas atmiņas.

Mēs visi varēsim no sirds pateikties tiem, kas šīs zāles iz​gudros.

Trīspadsmitā modaļa Dieta, fiziska forma un mūsu izskats Apmēram pirms četrdesmit gadiem mana garīgā vadone Fransīna (iemeslus es neatceros) nolasīja man pamatīgu lekciju par diētām un ēšanu, turklāt apgāžot dažādus kļūdainus apgalvojumus. "Nez kāpēc pastāv dažādi muļķīgi vispārinājumi," viņa sacīja. "Piemēram, tā ideja, ka sāls ir slikts, lai gan tas var būt noderīgs cilvēkiem ar zemu asinsspiedienu un saasinātu reakciju pret proteīnu, kas var novest pie dzelzs trūkuma un mazasinlbas. Es pateikšu, kurš ir slepkava un ko visiem būtu labāk izņemt no ēdienkartes tas ir cukurs." Fransīnai bija vienalga, vai tas būtu balts, brūns, jēls vai pūderi. Viņasprāt, tas esot tikpat pašnāvniecisks kā visas pārējās atkarības. Viņa par to raizējās pirms četrdesmit gadiem un šodien nekas nav mainījies.

Mani iepriecina, ka gaidāmas nopietnas pārmaiņas likumos, kas regulē pārtikas reklamēšanu un pārdošanu. Piemēram, tā ir diezgan ierasta prakse, kad (gluži likumīgi) ražotāji uz iepakojumiem raksta: "ar zemu tauku saturu", lai gan produkts ir piesātināts ar cukuru. Nav iespējams aprēķināt, cik daudzi cilvēki pērk un ēd šos "diētiskos" produktus un brīnās, kāpēc nezaudē svaru, drīzāk vēl uzkrāj to. Tas ir nelāgs triks, un etiķetē būtu nepieciešams uzskaitīt visu sastāvu arī brīdināt par augstu cukura saturu. Tieši tāpat kā zāļu ražotāji lietošanas pamācībā raksta par visām iespējamajām blakus parādībām, arī pārtikas ražotājiem būs jāatskaitās par visu, kas tajā atrodas. Televīzijas reklāmās nedrīkstēs rādīt laimīgus ļautiņus iebaudām milzu porcijas ar kaitīgām ēdamvielām burgeriem, ko pat mutē nevar iebāzt ja nu vienīgi, skaļi skaitot kalorijas, cukura, ogļhidrātu, konservantu un citu sastāvdaļu daudzumu šajos produktos, ko histēriskā tonī pieprasa tūlīt skriet un pirkt. Sapratīsim beidzot, ka mēs ietekmējamies no televīzijas apzināti vai ne, gan labā, gan sliktā nozīmē! Iespaidojamies no reklāmām. Un, par sarūgtinājumu tām firmām, kuras nelabprāt atklāj, ko tieši un no kā ražo, būs vairāk reklamēts ari veselīgs uzturs.

Ap 2007. gadu liksies svarīgāk nevis pārēsties, bet saprast, ka nesātību provocē neapmierinātība un bažas. Un šo problēmu var risināt ar proteīniem un aminoskābēm, kas tūlīt uzsūcas asinīs un dod ķermenim ziņu, ka tas ir pabarots, bet nav pārsātināts.

Veselības kopšana kā paradums No 2007. gada skolas sāk paplašināt jēdzienu "fiziskā audzināšana", pievienojot pareiza uztura mācību un aplūkojot sakaru starp ēšanas paradumiem un veselību. Lai jaunieši nevis izmēģinātu dažādas diētas, bet pārzinātu uzturzinātnes pamatus un jau agri atklātu psiholoģiskās un citas atšķirības. Tieši tāpat kā bērni māca savus vecākus un vecvecākus lietot datorus, ap 2010. gadu viņi ieteiks tiem veselīgas ēšanas iemaņas.

Fiziskā kultūra skolās kļūs personīgāka un individuālāka, piemērojot to katram atsevišķam audzēknim. Kvalificēti skolotāji veselu stundu mācīs, kā kustēties: skriet, vingrot vai sportot tā, lai sevi neapdraudētu. Joga, dejas, dažas kaujas mākslas arī apgūs un tas noderēs skolniekiem turpmākajā dzīvē — gan šīs iemaņas, gan disciplīna. Ari tie, kuriem fizkultūras nodarbības agrāk iedvesa šausmas, būs ar mieru piedalīties un pat gaidīs to dienu, kad varēs izcelties izvēlētajā sporta veidā.

Ap 2012. gadu izplatīsies neiecietība pret neveselīgu dzīvesveidu. Automāti un bufetes piedāvās tikai veselīgus produktusnekādu čipšu, čupačupu, snikeru, kūku, cepumu un tamlīdzīgu viltīgu slazdu, jo citādi to visu nevar nosaukt! Darba devēji sapratīs, ka cilvēki strādās labāk, ja pusstundu pavingros. Un tāpat kā skolasbērni arī viņi būs ieinteresēti pēc savām spējām un patikas. Darba devēji rūpēsies, lai darbinieki tiešām vingrotu, jo to noteiks arī likumdošana. Un vai nav vienalga, kādu motīvu virzīti vini to darīs?

Medicīniskais atbalsts Diētisko preču industrija uz īsu brīdi pasliktināsies iekams tā attīstīsies līdzīgi šarlatāniem, kas cenšas iespējami ātrāk sagrābt naudas kaudzi, pirms sabiedrība paguvusi pieņemties prātā tiktāl, lai vairs neuzķertos. Izgudros un ieviesīs zāles, kas stimulēs aizkuņģa dziedzeri. Tās palīdzēs arī regulēt cukura līmeni asinīs un sāta sajūtu, nomācot ēstgribu un rosinot ēst tikai tad, kad cilvēks zina, ko un kāpēc grib. Šīs zāles, ko injicēs caur ādu, vispirmām kārtām būs kāds tīra proteīna paveids ar vitamīnu un minerālu piedevu. Turpmākajos gados tām būs liela nozīme aptaukošanās apkarošanai un, lai apkarotu hiperun hipoglikēmiju.

Ap 2012. gadu ik asins analīze jau kopš bērnības visos sīkumos noteiks, kas organismā ir par daudz un kā tajā nav, un būs pieejamas veselīgas pārtikas piedevas, lai papildinātu iztrūkstošo. Turklāt izmaksas palīdzēs segt apdrošināšana, jo uztvers nopietni veselības kaitējumus, ko šo vielu nepietiekamība var izraisīt. Šīs analīzes dos apjausmu ari par to, kā strādā mūsu dziedzeri, orgāni, hormoni un viss ķermenis.

Nebūs jāapmeklē daudzie speciālisti, lai noskaidrotu, kāpēc kaut kas, piemēram, gremošanas sistēma, nedarbojas tā, kā vajadzētu. Esmu to pieredzējusi un noteikti jūs tāpat: jūtot, ka nav labi, apmeklējot ārstus un taisot analīzes ar atbildēm "normāli" līdz brīdim, kad gadās īstais dakteris un laboratorija. Un, protams, noskaidrojas kāds no "normālajiem", rūpīgāk pārbaudot, nav vis tāds, kā vajag. 2012. gadā tādus noslēpumus kā, vai mēs ēdam pārāk daudz vai nepietiekami, vai mūsu vairogdziedzeris ir gana aktīvs, vai vielmaiņa ir pareiza, atklās ar parastajām asins analīzēm. Un šādas pārbaudes kopš bērnības kļūs par mūsu dzīves sastāvdaļu.

Tikpat būtiskas pārmaiņas notiks ap 2014. gadu, kad viena kapsula vai tablete aizstās kuņģa tilpuma samazināšanas operāciju. Tā būs vienkārša procedūra un nepieciešama tikai slimīgas aptaukošanās gadījumos, kas būs kļuvuši tik reti, ka par tiem tikpat kā vairs nedzirdēsim. Tajā pašā laikā būs izskausta anoreksija un bulīmija ar medikamentiem, kas iedarbosies uz hipofīzi.

Jau 12. nodaļā rakstīju par magnētu pozitīvo ietekmi uz ķermeni. Tā būs pamatīgi izstudēta un ieviesta. Jau ap 2007. gadu magnētus izmantos, lai stimulētu gremošanu, virsnieru dziedzeri, hipofīzi, gremošanas sistēmu un vielmaiņu kopumā.

Neesmu pārliecināta, ko domāt par nākamo atklājumu. Tas, protams, nav nekas draudīgs un princips, uz kā tas balstās, bijis pazīstams jau agrāk ar diezgan apšaubāmiem panākumiem. Tirgū parādīsies spilveni, kas ieprogrammēti atskaņot tekstus, kamēr cilvēks guļ lekcijas par veselīgu dzīvesveidu, ēšanu, diētām un vingrošanu.

Iespējams, tā ir laba ideja. Varbūt pat var palīdzēt daudziem, kas noteikti būtu vēlams.

Taču es tādu nepirktu. Ne jau skepses vai intereses trūkuma dēļ. Drīzāk gan tāpēc, ka negribu, lai man miegā galvā skanētu balss, kas nav manējā.

Vingrinājumi un ķermeņa struktūra Droši vien starp jums ir tādi, kas cer, ka es paziņošu par tabletēm, kuras lietojot, nekāda vingrošana nebūs vajadzīga. Atvainojiet tāda laime jūs negaida.

Jā gan, protams, būs virkne jaunatklājumu vingrošanas rīku jomā. Pirmais modelis kāda mašīna 2015. gadā. Multifunkcionāls aparāts, bet neko vairāk, lai to raksturotu, nevaru pateikt. Manā rīcībā ir dažas norādes par lielisko datoru šī aparāta smadzenēm. Lai iedarbinātu datoru un šo mašīnu, cilvēkam vien jānostājas uz mazas platformas, kas atrodas uz grīdas un atgādina svarus. Dators saņem informāciju par cilvēka vingrošanas pieredzi, cik ilgs laiks pagājis kopš pēdējā treniņa, cik bieži vajadzētu darboties un kādiem mērķiem svara zaudēšanai, muskuļu tonusam, stājas uzlabošanai, vispārējai veselības uzlabošanai utt. Dators izstrādā piemērotu, izvērtētu programmu tieši šim cilvēkam, pamatojoties ne tikai uz šo informāciju, bet arī analīzi par ķermeņa "šābrīža stāvokli". Programma noteiks šīs personas spēku, īpašās vajadzības un visu pārējo, lai pasargātu cilvēku no pārpūles vai ievainojumiem. Dators nevis klients darbinās ierīci kā treneris ar mediķa pieredzi. Šie aparāti būs pieejami un ierasti gan mājās, gan veselības klubos un vingrošanas zālēs. Šos izgudrojumus varēs izmantot arī trenažieros, skrejceliņos un pārējos vingrošanas rīkos, kas atrodas gandrīz vai katrā mājā. Ļoti populāri būs austrumu sporta veidi un cīņas mākslas tāpat kā gadu simtiem. Radīsies arī pasīvie vingrinājumi, kuru ēra sāksies pēc 2008. gada aparāti rūpīgi kontrolēs dažādu muskuļu grupu stimulācijas, trenējot tās arvien sparīgāk.

2012. gadā laidis darbā ķermeņa korekcijas ierīci. Tajā izmantos jaudīgus gaismas vai lāzera starus, kas ieurbjas ādā tik dziļi, cik bieza ir tauku kārta. Desmit vai divpadsmit seansos stari izkausēs taukus šķidrā, želejai līdzīgā masā, ko varēs izvadīt asinis, tie pamazām uzsūksies un izzudīs. Ap 2012. gadu es vēl būšu tepat, un ļaujiet man piebilst, ka ieņemšu jums rindu uz šo auguma korekciju ar mieru?

Iespējams, ka iedrošinošākie nākotnes jaunumi, runājot par mūsu ķermeņu struktūru, ir tādi, ka 2030. gadā cilvēku svars jūtami samazināsies. Patlaban vidējais sieviešu augums Amerikā ir apmēram piecas pēdas četras collas, bet vīriešu piecas pēdas deviņas collas. 2030. gadā amerikāņu sieviete būs apmēram piecas pēdas un deviņas collas gara, bet vīrietis — sešas pēdas un vienu vai trīs collas. Ja jūs prātojat, vai tas ir vēlami, atbilde ir: jo garāks augums, jo tauta veselīgāka. Jo labāks uzturs un zemāka saslimstība, jo populācija raženāka.

Protams, mūsu dienās neizceļamies ar iedarbīgām diētām, veselīgu uzturu un dzīvesveidu. Nelāgie rādītāji šajā jomā ir mūsu kļūdas, slinkums, disciplīnas trūkums un mentalitāte, kas jāietekmē, taču neko nedarām, nav arī plašākas informācijas. Un mēs ļaujam sev justies sliktāk nekā varētu. Ziņas, kuras iegūstamas, ir pārāk juceklīgas un mulsinošas, tās tikai sekmē šādu rādītāju rašanos. Veikalu plauktos atrodamo preču reklāmā ir pārmēru daudz krāpšanas, lai izvilinātu cilvēkiem naudu uz veselības rēķina.

Pārāk daudz nepārbaudītas informācijas par preču sastāvu, laboratoriskiem izmeklējumiem, vingrošanas brīnumierīcēm, diētām un tabletēm "ar garantiju". Panākumu trūkums tik graujošs, ka ļaudis jūtas smagi vīlušies un atmet turpmākus pūliņus, jo secina, ka tas viss der kādam citam, ne viņiem.

Nē, šaubu nav mēs noteikti varam panākt vairāk! Bet atcerieties laika gaitā (un tas rit nemitīgi pretī 2030. gadam) lēnām augsim garāki un garāki. Tas nozīmē, ka kļūsim veselīgāki.

Un atšķirībā no citiem paredzējumiem, kas atrodami šajā grāmatā, veselības uzlabošanas joma ir tā, kura apgūstama, ilgi negaidot ar diētām, ēšanu, kustībām. Varam sākt tūlīt. Patiesībā es zinu daži no jums tā arī dara. Un priecājos, kad dzirdu par to.

Plastiskā ķirurģija Galvenais rīks, ko nākotnē lietos gan sejas, gan ķermeņa ķirurģijā, būs lāzers, kas ap 2015. gadu strādās zem ādas, stimulējot šūnas, burtiski veidojot tās ap kauliem. Atskaitot vienīgi smaga sakropļojuma gadījumus, tā nebūs invazīva procedūra, atveseļošanās ilgs dienu vai divas.

Pirms jebkādām manipulācijām noteikti būs nepieciešamas vairākas speciālista konsultācijas. Daļēji tāpēc, ka reizēm tās nemaz nav vajadzīgas, cilvēku tikai māc iedomas, bet lielākoties tāpēc, ka jāvienojas par mērķi, ko pacients grib sasniegt. Konsultācijas laikā tam rādīs sejas vai locekļa hologrammu, lai abi varētu kopīgi vienoties par vēlamo iznākumu. Tikai tad, kad viņi nolems, kāds ir vajadzīgais rezultāts, un nospriedīs, ka speciālists spēj to panākt, nozīmēs procedūru. Šodien, piemēram, jaunām meitenēm gribas par katru cenu panākt, lai viņu izskats neatšķirtos no iecienītās popdlvas vai aktrises. Un pirms mēs, nobriedušās sievietes, metīsim pirmo akmeni, mums jāatzīst, ka esam bijušas tādas pašas un sapņojušas par Elizabetes Teilores, Odrijas Hepbernas vai Sofijas Lorēnas ārieni. Vēlēšanās izskatīties kā dievinātajai slavenībai nav nekas pārsteidzošs. Daudz dīvaināk, ka ķirurgi tiešām piedalās šādu ieceru īstenošanā, lai gan viens no smagākajiem noziegumiem uz šis planētas ir identitātes zādzība. Ap 2015. gadu sievietes un vīrieši joprojām gribēs līdzināties saviem elkiem. Taču speciālisti drīkstēs kaut ko tādu veikt tikai tad, ja zvaigzne jau būs mirusi. Ārstiem būs jāatsaka, ja vēlēšanās kādu atdarināt liksies morāli nepieņemama vai kaitīga, jo varētu nodarīt fizisku vai emocionālu ļaunumu pacientam. Piemēram, ja kādam būs prātā pārvērsties par Ādolfu Hitleru, izdaudzinātu sērijslepkavu vai blēdi, šo cilvēku tūlīt izraidīs no kabineta. Pretējā gadījumā speciālists zaudēs licenci un nonāks uz apsūdzēto sola.

Par diplomiem runājot: katram ārstam, kas veiks ķirurģiskas operācijas, būs nepieciešama augsta kvalifikācija un vismaz divi prakses gadi šajā jomā. Jo tehniskais aprīkojums būs neticami komplicēts, turklāt ārkārtīgi dārgs, tādēļ lūgsim Dievu, lai tas nebūtu dots rokās kuram katram ātras naudas tīkotājam.

Tātad ja nosacījumi būs apmierinoši, bet speciālists un pacients vienisprātis par kopīgi izveidoto hologrammu, to ievadīs datorā, un tas arī plānos procedūru, veicot visus aprēķinus pēc klienta kaulu un šūnu uzbūves, kolagena un hormonu līmeņa utt.

Kad dators dos signālu, ka ir darbu beidzis, tas pārraidīs informāciju mikroskopiski precīzam aparātam, bet pacients, atsāpināts ar maigu plāksteri, gulēs uz stikla galda zem izliekta kupola, gluži kā solārijā vai mazā magnētiskās skenēšanas kamerā. Lāzera sensori būs ierīkoti pārsegā un galdā, tos vadīs dators pēc hologrammas, un tie īstenos programmu. Speciālists stāvēs pie datora un vēros ik norisi, lai varētu iejaukties, ja kaut kas nebūtu labi (kas būs tikpat kā neiespējami).

Arī pēc šīs manipulācijas atkopšanās laiks aizņems ne vairāk par divām dienām, bet rezultāti būs redzami uzreiz, lai gan sekas parādīsies arī pamazām šūnu, kolagena, hormonu līmenī un tamlīdzīgi, kamēr būs panākts vajadzīgais efekts pēc aptuveni sešām nedēļām.

Gribētos gan zināt, kāpēc šī aparatūra vēl nav pieejama tagad, kad tā nepieciešama mums? Ne jau tāpēc, ka mēs necienītu savus plastiskās ķirurģijas speciālistus, bet kāpēc cilvēkam pēc operācijas vēl ilgi jāmocās ar zilumiem tādā izskatā, it kā viņš būtu vilkts apkārt pa skrejceļu ar seju uz leju?

Ja jūs brīnāties piebildīsim, ka šī aparatūra ir daudz sarežģītāka un efektīvāka par ķermeņa veidošanas mašīnu, ko jau pieminēju. Starpība ir apmēram tāda pati kā starp tagadējām ikdienas un augstākajām tehnoloģijām. Abas nodrošina to pašu rezultātu, taču process ne tuvu nav vienāds.

Par rotaslietām un tetovējumiem Neraizējieties par mūsdienu plrsingiem un citādām caurduršanām, jo tie drīz būs izgājuši no modes, turpretī tetovēšana ap 2010. gadu kļūs vēl iecienītāka.

Līdz 2018. gadam nēsāsim aizvien mazāk rotaslietu, bet man šķiet patiešām interesanti, ka lielākajam vairumam cilvēku būs pīrsingi, vismaz caurdurtas ausis. Protams, ārišķīgākas un mazohistiskākas personas durs caurumus arī degunā, ausīs un pat apslēptākās ķermeņa daļās. Tāda durstīšanās būs ne tikai dekoratīva, bet paredzēta ari mikročipu ievietošanai ar visu per​sonīgo informāciju vārdu, uzvārdu, adresi, sociālās apdrošināšanas numuru, braukšanas tiesību numuru, asingrupu, mediķiem un apdrošinātājiem domātu informāciju, tā cilvēka vārdu, kuram jāziņo ārkārtējos gadījumos, u. c. Mikročipu uzmeklēs un izlasīs skeneris, kas būs ierīkots katrā ātrās palīdzības mašīnā, slimnīcā, ārsta kabinetā un policijas mašīnā.

Jā, tieši tāpat kā tas jau ir ar mūsu suņiem un kaķiem, kurus daudzi no mums jau nodrošinājuši. Un ko jūs par to domājat?

Manuprāt, atbilde uz šo jautājumu nemaz nav nepieciešama.

Četrpadsmitā modaļa Mentālā veselība Visaizraujošākais mentālās veselības aprūpes nākotnē beidzot tā iegūs nopietnu un cieņas pilnu attieksmi kā likumīga un godājama medicīnas nozare, lai palīdzētu slimniekiem, nevis kaut kādiem nepieskaitāmiem, pat dīvaiņiem un bīstamiem "trakajiem"! Tādu, kāda tā ir tagad, mēs savās medicīniskajās kartēs labprātāk nepieminam. Pienāks diena, kad varēsim mierīgi atzīties, ka mums ir šādi veselības sarežģījumi. Man šķiet, ka tās tuvošanās būtu jāpasteidzina. Ir jāpierāda, ka mentālo un fizisko veselību nedrīkst uzskatīt par kaut ko pavisam atšķirīgu. Vai spējat iedomāties sevi paziņojam draugiem, ka jūsu ģimenes loceklim diagnosticēta šizofrēnija? Tieši tāpat, kā pastāstītu, ka viņam ir diabēts. Vai slēpjam zāles pret alerģiju kopā ar antidepresantiem atvilktnes dziļumā?

Vai saprotat, cik neattaisnojama ir tāda maldīga attieksme dodot priekšroku it visam no galvas līdz kājām, tikai ne smadzenēm, bez kurām pārējam nav nekādas nozīmes? Acis, ausis, deguns, rīkle, seja, zobi, krunkas, mati pietiek ar mājienu, ka tur kaut kas nav kārtībā, un mums nav žēl ne laika, ne naudas, lai glābtu, kas glābjams. Ja smadzenes mums vai tuviniekiem nedarbojas, kā pienākas ko tad darām? Lūdzam Dievu, lai ne​viens to nepamanītu līdz brīdim, kad vairs nav iespējams iz​vairīties no ārstēšanās.

Paldies Dievam, viens no izņēmumiem ir Alcheimera slimība un sirdi plosošās sekas, ko tā izraisa.

Varbūt tāpēc, ka tās iemesls ir izpētīta un zināma medicīniska liga? Iespējams, arī tādēļ, ka daudzi drosmīgi, cilvēki publicējuši materiālus par savu sāpīgo pieredzi ar tuviniekiem, kas bezcerīgi zaudējuši orientēšanās spēju un atmiņu, vairs nepazīdami ne laulāto draugu, ne bērnus, mazbērnus, brāļus un māsas.

Pazīstu briesmīgo sajūtu, kad manī kā svešiniecē neizpratnē blenž cilvēks, kas mani mīlējis visu mūžu. Un tā ir šausminoša. Saprotu arī lai kā tas būtu fakts, ka cilvēka gara spējas ir traucētas zināmas, psiholoģiskas kaites dēļ, ko dēvē par Alcheimera slimību, noņem kauna zīmi un padara visu vieglāk apspriežamu.

Protams, gandrīz visām garīgajām un psihiskajām ligām ir neiroloģiski cēloņi. Tagad tie droši vien jau izprasti, un gadu simtiem ilgā "apzīmogošana" zaudē jēgu. Patiesībā tas ir kaiti​noši, muļķīgi, netaisnīgi un vecmodīgi… Jo vairāk tveramies pie uzlīmētajām etiķetēm, jo trakāk sevi šaustām. Jo aktīvāk, dedzīgāk, ieinteresētāk izturamies pret savu mentālo veselību, jo atbildīgāks kļūst mediķu, farmaceitu, psihiatru un neirologu darbs. Tā ir taisnība, un neba man jums to atgādināt. Būtu tikai jāapstājas un jāatceras, ka neviens nemēģinās noklusēt saaukstēšanos vai iesnas, bet jau pēc piecām minūtēm dzers zāles, lai ārstētos. Vai atklāti dosies pētīt, kas atrodams nebeidzamajās kārbiņu rindās aptieku plauktos.

Mums jāsaprot ja jau spējām radīt tik plašu medikamentu tirgu, tad varam būt pārliecināti ietekmēsim arī attieksmi. Un vēl lielākā mērā, nekā uzdrīksta​mies cerēt.

Taču nepārprotiet es nerunāju par mūsu pašu garīgo slimību diagnosticēšanu, nedz arī par medikamentu lietošanu, lai uzlabotu savu mentālo veselību un labsajūtu. Tikai norādīju, ka garīgo kaišu dziedināšanas jomā būs paveikts liels darbs, tas jau notiek. Zinu no draugiem un kolēģiem, kas saistīti ar šo jomu, un ticu, ka nākotnē gaidāmi vēl būtiskāki jauninājumi. Un varam tos ievērojami paātrināt, ja rīkosimies aizrautīgi pēc principa: "Protams, es gribu būt tik garīgi vesels, cik vien iespējams! Kā lai to panāku?" Nevis apgalvosim: "Nē, nē, ar manu skaidro prātu viss ir kārtībā, liels paldies par rūpēm, bet kā jūs varējāt iedomāties, ka esmu jucis?"

Atkārtoju: tā kā lielākoties sarežģījumus rada psiholoģiski un neiroloģiski cēloņi, kas var būt iedzimti, tātad nav radušies pašu vainas dēļ vai mēs nevarētu atmest aizsardzības pozīcijas un mulsumu, lai pienācīgi parūpētos par sevi?

Mentālo problēmu diagnostika Atkal uzsveru: man nav psihologa, psihiatra, neirologa, mediķa vai farmaceita kvalifikācijas, licenču un grādu. Tātad nevaru diagnosticēt garīgās slimības un parakstīt zāles vai kaut ko ieteikt. Nelaimīgā kārtā daudzi cilvēki to visu dara, lai gan viņiem tāpat nav licences. Starpība tāda, ka viņi to dara, lai nopelnītu. Bet nedomāju, ka ir tāds psihologs, psihiatrs, neirologs, terapeits vai psihofarmakologs, kas nebūtu vienisprātis ar mani, ka jebkurā jomā ir arī slinki, nezinoši, alkatīgi, pārstrādājušies, bezatbildīgi ļautiņi, kuriem ir karjeras problēmas vai nesaprašanās ar priekšniecību. Rezultātā top virspusējas vai kļūdainas di​agnozes un ieteikumi, kas var izrādīties ne tikai nederīgi, bet pat kaitīgi vai nāvējoši.

Patiesībā ne visi bērni ar uzvedības problēmām slimo ar uzmanības deficītu vai hiperaktivitāti un tiem jālieto Ritalin.

(Es esmu gatava derēt tā ir viena no visbiežāk pārsteidzīgi noteiktajām diagnozēm, bet ritalīns no šajā valstī visnevajadzīgāk izrakstītajām zālēm. Tās var iedarboties. Taču var novest arī pie emocionāliem traucējumiem, atkarības un nāves.) Ne jau katram antidepresantam var būt pozitīvs efekts uz jebkuru personu, kas cieš no depresijas, nedz arī visas nomierinošās zāles ir derīgas visiem tiem, kas ir pārmēru aktīvi. Bipolārismam un šizofrēnijai ir atšķirīgas pazīmes un dažādi medikamenti, taču neatbilstošais var izraisīt saasinājumu. Vārdu sakot, te nav vietas nevērībai vai neiejūtībai likmes jau tāpat ir augstas!

Taču ir arī lieliski, pašaizliedzīgi speciālisti, īsti profesionāļi, mums tikai jāatrod, un mēs ticam draugu atsauksmēm, ja viņiem šajos meklējumos veicies. Taču nelaimīgā kārtā pat labākie un gudrākie var kļūdīties, nosakot diagnozes un parakstot zāles garīgās un emocionālās kaites ir sarežģītas un iepriekš neparedzamas, apslēptas kaut kur dziļi nobāztas un saistītas ar citām kaitēm, kurām tāpat vajadzīga ārstēšana.

Ir veikts milzīgs daudzums bioloģisku, fizioloģisku, neiroloģisku pētījumu, lai atklātu, kā precīzāk diagnosticēt mentālās un emocionālās kaites. Un tie turpinās joprojām. Šie meklējumi atmaksāsies neskaitāmos veidos. Un mums noteikti noderēs.

Ap 2009. gadu tiks izdarīti nozīmīgi atklājumi, saistot specifiskus garīgos traucējumus ar proteīnu trūkumu un ķīmisku disbalansu, ko iespējams viegli un ātri noteikt ar asins analīzēm un novērst ar attiecīgiem medikamentiem. Neesmu zinātniece, tāpēc nevaru spriest par to, cik daudz proteīnu cilvēkam vajag, un kā tie iedarbojas uz organismu. Bet pieņemsim, ka pētījumi liks secināt, ka hemoglobīna, elastāzes un katepsīna proteīnu deficīts kopā ar paaugstinātu aminoskābju līmeni noved pie uzmācīgām idejām un nepārvaramām tieksmēm. Bet dabiskā insulīna nepietiekamība paver ceļu klīniskajai depresijai.

Diagnosticējot to visu, būs vajadzīga intuīcija, ārstējot tāpat. Kad paaugstinātais vai nepietiekamais proteīnu un ķīmisko vielu daudzums būs noteikts, tos varēs sabalansēt un regulēt ar tabletēm, injekcijām un plāksteriem, kontrolējot vai pat novēršot garīgos traucējumus.

Antidepresanti un nomierinošās zāles izstrādās un parakstīs rūpīgāk, nosakot proteīnu un ķīmiskos disbalansus un saistot tos ar specifiskajām grūtībām. Pajautājiet jebkuram šādu medikamentu lietotājam, vai viņam palīdzējušas pirmās ārsta izrakstītās zāles. Es nepazīstu nevienu, kurš būtu atbildējis "jā".

Kādai manai draudzenei bija jāizmēģina pieci dažādi antidepresanti, lai atrastu to, kas līdzēja. Un pirmās ārsta izrakstītās zāles izraisīja visādas nepatikšanas. Vienas radīja tādu efektu, it kā viņa dzīvotu miglā.

Otras padarīja tik miegainu, ka no rītiem neparko negribējās celties. Trešās depresiju pastiprināja, bet ceturtās iedvesa tādu apātiju, ka viss kļuva vienalga. Piektās mainīja visu dzīvi un, paldies Dievam, viņa vairs no tām neatteicās. Bet cik ilgi, bīstami, nogurdinoši un pat biedējoši viņa tās meklēja! Turpretī precīzi proteīnu un asins sastāva pētījumi cilvēkus uz visiem laikiem atbrīvos no šīm mokām.

Saprotamu iemeslu dēļ šis atklājums būs sevišķi svarīgs, diagnosticējot šādas kaites jaundzimušiem

bērniem un nozīmējot tiem medikamentus: ar šīm asins analīzēm būs iespējams tūlīt noteikt jebkādus gan medicīniskus, gan fizioloģiskus sarež​ģījumus.

Ir gandrīz neiespējami iztēloties, kādas pārmaiņas iestāsies šo bērnu un viņu ģimeņu dzīvē, visā sabiedrībā. Pirmie pasākumi, rūpējoties par viņu psiholoģisko veselību, būs īstenojami jau uzreiz pēc dzimšanas. Laboratorijām tikai būs vairāk darba ar bērnu asins analīzēm.

Un atkal jāteic, ka no šiem atklājumiem mēs tikai iegūsim. Bēdīgi un neticami šķiet, ka būs arī tādi vecāki, kuri negribēs labprātīgi pieļaut bērnu asins analīžu nodošanu, lai noteiktu proteīnu un asins ķīmisko sastāvu no bailēm. Un tā noliedzot pat sev pašiem, ka ar bērnu kaut kas var nebūt kārtībā. Šis ir viens no daudzajiem iemesliem, kas liek steigšus domāt, kā atbrīvoties no šīs stigmas. Tie paši vecāki tvertin tvertu izdevību uzzināt, kādas kaites varētu apdraudēt viņu bērnus, un tūlīt rīkotos, ja runa būtu par citām kaitēm. Bet garīgās slimības? Kad beidzot attieksme mainīsies? Tehnoloģiju attīstīs ap 2009. gadu, bet ieviesīs ap 2012.

Smadzeņu darbības traucējumi Noteikti ir tādas mentālās kaites, kuru iemeslus varam atrast tajā milzīgajā kompleksā, ko saucam par smadzenēm. Esmu gatava apgalvot, ka cilvēce centusies atklāt to noslēpumus jau kopš tiem laikiem, kad atklāja, ka tāds pastāv. Taču esam izzinājuši tikai daļu no visa, kas būtu izdibināms. Tāpēc diagnosticēt un ārstēt nopietnus traucējumus sistēmā, kuru īsti neizprotam, ir milzu izaicinājums. Šizofrēnija — viena no lielākajām mīklām. Smaga un hroniska slimība, ko, iespējams, izraisa vesela sērija ķīmisku un neiroloģisku reakciju smadzenēs. Daži pētījumi noveduši pie sīku traucējumu izpratnes šajā struktūrā, bet ne visas šizofrēnijas norisē. Tomēr studijas notiek arī iespējamo pirmsdzimšanas un ģenētisko traucējumu jomā, pētot predispozīciju. Vārdu sakot, zinātnieki smagi strādā, lai izprastu šo norišu cēloņus, bet visi ir vienisprātis, ka tie meklējami tieši smadzenēs.

Pretēji plaši izplatītajam uzskatam šizofrēnijai nav nekāda sakara ar personības dalīšanos. Tā ir slimība, kuras piemeklētie nespēj atšķirt īstenību no ilūzijas. Šāda persona var redzēt vīzijas un dzirdēt balsis, nemūžam neticot, ka tās ir iedomātas, turklāt būt pārliecināta, ka ir ļoti slavena un filmējas televīzijas programmā vai runā pa radio, ka pārraidēs apslēpti speciāli ziņojumi, ka valdība kopā ar kaimiņiem plāno sazvērestību pret viņu un pūlas "skalot smadzenes" citplanētiešu uzdevumā. Nelaimīgā kārtā šizofrēniķi mēdz dalīt apkārtējo pasauli divās daļās: cilvēkos, kas piekrīt viņiem, lai nomierinātu, un pārējos, kas mēģina iestāstīt, cik slimi viņi ir un cik steidzami jāmeklē palīdzība. Otrā grupa, protams, ir pieskaitīta "sazvērniekiem" tādā variantā, kādā tie rādās šizofrēniķiem. Slimnieki ne mirkli nepieļauj domu, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā, tāpēc ir ļoti grūti pārliecināt, lai lieto zāles.

Vēl pastāv maniakālā drepresija, kas arī saistīta ar smadzeņu saslimšanu. Šī kaite nav tik bīstama kā šizofrēnija, taču neārstēta var tāda kļūt. Kāds no maniem draugiem psihiatriem to raksturojis kā pacēlumus un kritienus, ko piedzīvojam visi, tikai šajā gadījumā to ir simtkārt vairāk. Pacēlumus pavada eiforija, kritumus bezcerība un pat domas par pašnāvību. Garastāvokļa svārstību laikā "pacēlums" var novest pie aizkaitināmības, dusmām, agresijas, neaprēķināmas uzvedības. "Kritums" gan vienmēr nenozīmē domas par pašnāvību, bet var ietvert hronisko nogurumu, intereses zudumu par agrāk aizraujošajām nodarbēm, visaptverošu vainas sajūtu un vēlmi visu laiku gulēt. Šīs slimības ārstēšanai paredzēti vairāki lieliski medikamenti. Taču vispirms kaite pareizi jādiagnosticē, bet tas nebūt nav viegli.

Un maniakālās depresijas slimniekam jānotic, ka viņam ir šī kaite, ko tie ne vienmēr gatavi atzīt.

Piebilde: nemūžam neaizmirsīšu iespaidu, ko uz mani atstāja pirmā psiholoģijas nodarbība, kad vēl mācījos koledžā. Vajadzēja tikai izlasīt simptomu sarakstu, un uzmācās pārliecība, ka tie visi man ir. Ja jūs pētāt šīs iepriekš minētās pazīmes un jūtat aizvien lielāku nemieru, jo blstaties, ka jums ir manakāli depresīvā psihoze tāpēc, ka dažkārt esat svētlaimē, dusmojaties, esat noguruši, mokāties vainas apziņā, ne par ko neinteresējaties, nespējat gulēt utt., tad, ticiet man, jau pašas šis bažas, ka jūs par to satraucaties, var būt laba zīme. Un ir tikai normāli laiku pa laikam just šādas raizes. Tā ir briedumam raksturīga īpašība. Šajā ziņā mani atbalstīs jebkurš profesionāls psihiatrs. Bet, runājot par garīgo slimibu ar ārstiem, atcerieties — ja jūs šajā ziņā raizējaties par sevi vai tuvinieku, atsauciet atmiņā visu, ko esat dzirdējuši par ekspertu grūtībām diagnosticēt psihiskās saslimšanas un tad padomājiet, ka jūs noteikti nevarat kaut ko tādu paveikt labāk par viņiem. Steidzieties pie augsti kvalificēta speciālista un lūdziet palīdzību, velti netērējot laiku prātošanai, vai esat no​pietni slims vai ne.

Smadzeņu darbības traucējumu ārstēšana Viens no satraucošākajiem notikumiem šādu slimību profilaksē un dziedēšanā attiecināms aptuveni uz 2013. gadu, kad augsti kvalificēti psihiatri un neirologi sasniegs pozitīvus rezultātus šajā jomā.

Ironiskā kārtā attīstība pamatosies uz agrāko novecojušo un diezgan barbarisko pieredzi, kura būs krietni uzlabota. Tai ir sakars ar elektrisko un magnētisko stimulāciju.

Nojaušu, ka jūsu iztēlē pavīd ainas no šausmu stāstiem par elektrošoku un sliktām filmām, kurās rādīti cilvēka galvai piestiprināti elektrodi, bet paši slimnieki atgādina zombijus, kas šļūkā pa šaušalīgajiem trakonamu gaiteņiem.

Salīdzinājumā ar to, kas sekos, iepriekšējā prakse tiešām var likties cietsirdīga un necilvēcīga tāpat kā, liekot blakus mūsdienu ķirurģiju tiem laikiem, kad ārsti, gatavojoties operācijai, lika pacientam iedzert pamatīgu šļuku un iekosties koka gabalā. (Esmu dzirdējusi, ka tā bijis, un nebūt ne pārāk sen, jo nemaz neesmu tik veca.) Jaunā iekārta darbosies kā magnētiskās skenēšanas kamera, viss notiks lēnām, gludi un pavisam klusu — braukājot ar aparātu pa pieri, galvvirsu un pakausi līdz kaklam. Virzoties pa galvaskausu, tas atradis ik novirzi un atbildēs, ja kaut kas būs greizi ar cerebrospinālo šķidrumu, kas apņem sma​dzenes, neiroloģisko un ķīmisko aktivitāti abās smadzeņu pus​lodēs un starp tām, daivās utt.

Kad ierīce pamanīs novirzi, tā signalizēs neirologam vai psihiatram, kas vadīs procedūru un vēros datora ekrānā, nolasot rezultātus. Taču aparāts raidīs ne tikai diagnostikas datus, bet arī precīzu elektromagnētisko signālu sēriju, ļoti jutīgi un ar dažādu stiprumu stimulējot katru vietu, kas atsauksies.

Tur, kur reakcija būs palēnināta vai jūtams ķīmiskais disbalanss, šis aparāts speciālists tūlīt piedāvās atbalstu, ja jutīs, ka nepieciešama elektro​magnētiskā stimulācija.

Jāsaka, šis jaunievedums būs tikpat vērtīgs ieguldījums mentālās veselības jomā kā, piemēram, DNS likumsargāšanas nozarē. Novirzes smadzeņu darbībā būs viegli kontrolējamas virtuālajā telpā, un ar šo aparatūru varēs ārstēt arī depresiju, hiperaktivitāti un citas disfunkcijas. Bet šizofrēniķiem šis lieliskais aparāts un jaunie medikamenti varēs palīdzēt tikai tad, ja paši nelaimīgie sapratis, ka ir slimi, bet to panākt nākotnē būs tikpat grūti kā tagad. Taču vismaz būs cerība arī viņiem, un drīz tā atklāsies pēc pētījumiem, kas jau notiek. Zinātniekiem ir iemesls ticēt, ka pastāv sakarība starp bipolārajiem traucējumiem, šizofrēniju un lēkmēm, kas saistītas ar smadzeņu darbības traucējumiem. Ja tā ir tiesa un šīm trijām kaitēm atklās kopīgo cēloni, radīsies iespēja ar to pašu aparatūru kontrolēt visas trīs.

Ap 2014. gadu būs izgudrots un ieviests mikročips ievietošanai šizofrēnijas slimnieku smadzenēs.

Piemērots arī tiem, kas mokās ar negantām lēkmēm un depresiju. Šis mikročips sajutīs jebkuras novirzes, nepietiekamību vai pārmērību smadzeņu darbībā, "kontrolēs situāciju" un virzīs to, līdz tās sāks funk​cionēt normāli. Šī iejaukšanās būs apmēram tāda, kādu veic sirds stimulators, un tā glābs no izmisuma un bojāejas vairāk cilvēku, nekā mēs varētu iedomāties. Šizofrēnijas slimniekiem ar divu dažādu psihiatru un/vai neirologa apstiprinātu diagnozi tiesas ceļā nozīmēs vieglu operāciju, lai iešūtu implantu, ja viņi paši nespēs atbildēt par savu rīcību un apdraudēs savu vai kāda cita dzīvību. Tādējādi šizofrēniķu liegšanās, ka viņi ir veseli, vairs nekavēs sniegt tiem nepieciešamo svētīgo palīdzību. Es nesaku, ka mikročips klīniski ārstēs šizofrēniju. Nekā tamlīdzīga.

Taču tas ļaus koriģēt šo slimību tā, lai dotu iespēju sirgstošajiem dzīvot un rīkoties tik sakarīgi, lai būtu vēlēšanās lietot ari ārstu ieteiktos medikamentus.

Nākotnes ārstniecības tālejošās sekas Miljoniem dažādāko cilvēku visā pasaulē visatšķirīgākajos ekonomiskajos apstākļos šādā vai tādā veidā cieš no garīgās veselības traucējumiem. Precīza diagnosticēšana un ārstēšana, izdarot asinsanalīzes, lai pārbaudītu proteīnu un ķīmisko sastāvu jau kopš dzimšanas, lietojot jauno elektromagnētisko aparātu un mikročipu, atstās iespaidu uz visiem šiem cilvēku miljoniem un sabiedrību kopumā, un tam būs tālejošas sekas.

• Šie atklājumi notiks Ņujorkā, Klīvlendā, arī Vācijā un Zviedrijā. Rezultātā radīsies lieli centri tiem, kas meklē palī​dzību nopietnu un sarežģītu mentālo traucējumu gadījumā.

• Viss veidosies tā, ka psihiatri un neirologi strādās ciešā partnerībā un kļūs par īstu mentālās veselības diagnostikas un terapijas komandu. Tās izmeklējumus (kopā un atsevišķi) pieprasīs apdrošināšanas sabiedrības, kas segs rēķinus. Gan elektromagnētiskās procedūras, gan mikročipu implanti katram pacientam bus jāparaksta abiem speciā​listiem.

Farmaceituzņēmumi priecāsies par piekrišanu, kāda gaidāma viņu produkcijai specifiskiem antidepresantiem un nomierinošiem līdzekļiem un sacentīsies, lai uzlabotu elektromagnētisko aparatūru un mikročipus. Anoreksijai ātri vien atradis pretlīdzekli tas būs rad​niecisks šizofrēnijas zālēm.

Kriminālnoziegumu izmeklēšanā un cietumos noderēs šī sistēma ar asins analīzēm nosakot, vai cilvēks ir vai nav garīgi slims. Vairs nebūs iespējams tiesā aizstāvēties, tēlojot nepieskaitāmību, bet tie, kuri tiešām būs slimi, varēs sekmīgi ārstēsies.

Dažādas blēdības un citas slēptas norises, kas radījušas neuzticēšanos mentālās veselības aizsardzības iestādēm, kļūs par pagātni. Arī prakse, sūtot smagi slimus pacientus no viena ārsta pie cita, no vienas iestādes uz citu ar atrunu "tikai ne šeit!" būs galā, jo zudīs jēga tādu atgaiņāšanos piekopt.

Protams, neviena institūcija ar kaut ko tādu nelepojas un nelabprāt atzīst atrakstlšanos un "futbolu" ar cilvēkiem. Radīsies iespēja darīt tam visam galu. Diagnozes un daudzu saslimšanu sekmīgā ārstēšana palīdzēs aizgainīt bezcerības un bezspēcības sajūtu, kas reizumis pārņem pat spējīgākos, līdzcietīgākos un apdāvinātākos garīgo slimību ārstus. Jo lielāks būs izveseļošanās procents, jo mazāk jēgas sūtīt smagākus slimniekus uz citurieni vai pie kāda cita.

Asins analīzes, nosakot proteīnu un asins ķīmisko sastāvu jaundzimušajiem, būs tik efektīvas, ka bērni, pusaudži un pieaugušie kļūs garīgi veselāki, un ap 2015. gadu šis pārbaudes jau veiks ari auglim mātes vēderā, lai viņš jau embrija stāvoklī sāktu saņemt vājas zāles līdz ar barības vielām irt utero.

• Ap 2017. gadu šī stigma psihiskās slimības uzspiestais zīmogs zudīs, un proteīnu/ķīmisko vielu testi notiks visā pasaulē, būs rastas iespējas veikt tos mājās ik mēnesi, un tie kļūs tikpat parasti kā, piemēram, insulīna pārbaudes šodien.

Psihologu loma nākotnē Psihologi, kuriem nebūs papildu medicīniskās izglītības un zinātnisko grādu, kas nepieciešama psihiatrijai, nevarēs piedalīties diagnosticēšanā, ārstēšanā, asinsanalīžu pārbaudīšanā, elektromagnētiskās terapijas lietošanā, bet strādās ar cilvēkiem, kuru problēmas ir vieglākas vai iedomātas, nevis fizioloģiska rakstura.

Taču līdz ar šiem izgudrojumiem un atklājumiem mainīsies viss apkārtējais: cilvēki būs atklātāki un pieejamāki, labāk informēti, un arī psihologiem būs jāpievieno savs devums. Es nevaru pateikt, cik bieži esmu dzirdējusi sakām: "Man ir vislieliskākais terapeits. Apmeklēju viņu divreiz nedēļā jau gadus piecpadsmit." Ticiet man ap 2010. gadu tikai retais būs apmierināts ar tādu "lielisku" laika patēriņu, un es drebinos, iedomājoties vien, cik šis prieks maksājis.

Zvēru jums, ka psihologi (pat konservatīvākie un vistradicionālāk noskaņotie) aizvien biežāk un plašāk lietos hipnoterapiju, lai atklātu, kas slēpjas klienta iepriekšējā dzīvē. Zinu jau zinu, ka daži no jums netic agrākajām dzīvēm. Un ir vēl vairāk tādu, kas apmeklē psihoterapeitus un iedomājas, ka šie apmeklējumi dubultosies, ja iesoļosit pie viņiem un paziņosit, ka gaišreģe ieteikusi izmēģināt hipnotisko atgriešanos agrākajās dzīvēs.

Atkārtoju: neesmu ne psiholoģe, ne psihiatre vai mediķe. Tomēr man ir hipnotizētājas licence. Esmu pēdējās desmitgadēs veikusi burtiski tūkstošiem un atkal tūkstošiem hipnotisko regresiju un redzējusi, cik ātri un iedarbīgi tās palīdzēja klientiem atbrīvoties no bailēm, vainas sajūtas, hroniskām sāpēm un mokām, atkārtotiem murgiem, neveselīgiem paradumiem un nepatiku, tādiem sarežģījumiem, ar kuriem nemūžam netiktu galā ar parastajiem līdzekļiem, jo to izcelsme nav saistāma ar tagadējo mūžu. Šī hipnoze ar agrāko dzīvju atsaukšanu atmiņā ir ne vien efektīva un iedarbīga, bet tai ir vēl viena priekšrocība jums nav jātic, ka tā strādā. Un, ja ārsts ir gatavs eksperimentēt par sekmēm, pētījumiem un trenēšanos būs jāatbild viņam, nevis jums. Šī regresijas metode prasa kaut ko vairāk par licenci vai hipnoterapeita diplomu. Es pati esmu gana daudz ar to noņēmusies, lai drīkstētu apgalvot tā ir specifiska prasme, kas prasa (vismaz sākumam) instinktīvu izjūtu, kad un kādus jautājumus uzdot, spējas iedrošināt, nevis "vadīt" ceļojumu, pamatzināšanas par to, ko var pieredzēt pacients, un gana līdzcietības, lai noprastu, kad klientam ir nepatīkami, kad jāapstājas un jāpalīdz tam pārslēgties uz kaut ko citu. Piemēram, manā grāmatā "Pagājušās dzīves, nākotnes dziedēšana", kura veltīta tikai šai tēmai, es stāstu, ka nekad neesmu manījusi, ka cilvēks pārciestu pārāk lielas mocības un nāvi kādā no iepriekšējām dzīvēm, bet esmu apstādinājusi šo norisi, kad klients juties izbiedēts, hipnozē tuvojoties savas dzimšanas brīdim, ienākot šajā pasaulē. Ja vēlaties panākt, lai visstiprākais, uzstājīgākais, ciniskākais skeptiķis šajā pasaulē svīstu paniskās bailēs lieciet šai personai vēlreiz pārdzīvot savu piedzimšanu.

Tas nav nekas jauns pārlūkot brīžus no agrākajām esībām, miršanām un īstajām dzīvēm Otrajāpusē \x svētīgi gan pacientiem, gan psihologiem. Un arvien vairāk būs tādu, kas sāks izmantot hipnotisko regresiju terapijas nolūkos. Un tās pamatā ir aizraujoša bioloģiskā/psiholoģiskā/ garīgā realitāte, saukta par "šūnu atmiņu".

Lai izprastu šūnu atmiņu, jāizprot pāris pamata patiesības. Viena no tām: katra no tiem biljoniem šūnu, kas atrodas mūsu ķermenī, ir dzīvs, elpojošs, jutīgs organisms, kas tūlīt reaģē uz saņemto zemapziņas informāciju. Mēs zinām tā nav apziņa, kas pārrauga to, ko dara mūsu šūnas. Kad jūs pēdējoreiz devāt pavēles aizkuņģa dziedzerim, kā pildīt savus pienākumus? Paldies Dievam, tas nav mūsu aizmāršīgā, gausā, ar sazinko aizņemtā prāta varā šūnas kontrolē zemapziņa. Ja tā nebūtu, tad cilvēka mūžs nebūtu ilgāks par trim minūtēm.

Otrā pamatpatiesība mūsu gara atmiņa, tā mūsu daļa, ko Dievs radījis nemirstīgu glabājas neskarta, dziļi apslēpta kopš tiem laikiem, kad sākām iemitināties ķermeņos šeit, uz zemes.

Un tā ja vien jūs neesat pārliecināti, ka ieradāties šajā dzīvē un miesās no nekurienes, nebūdami

nekas (tam gan būtu grūti noticēt, ja vadāties pēc teorijas par mūžību. Jo patiesība ir vienā vai otrā pusē).

Jāņem vērā, ka gars atceras ikkatru vietu, kur bijis pirms tam, kad nonāca šeit, un paturēs prātā arī šo, kad to atstās un dosies atpakaļ uz Mājām.

Pirms turpinām, būtu jānoskaidro vēl viens no mulsuma iemesliem, kas saistās ar mūsu pagājušajām dzīvēm. Patiesībā tās nav atsevišķas un atdalītas cita no citas, kā varētu domāt. Tās gluži vienkārši ir fāzes no vienas mūžīgas dzīves, kas dota mums katram. Teiksim, tie ir periodi: jūsu bērnības gadi, pirmskola, pusaudža laiks, pirmā darba vieta… Tās visas ir ļoti dažādas pieredzes šajā vienā mūžā, taču nebūt ne nošķirtas. Tādējādi ik agrākā dzīve te, uz zemes, Otrajā pusē un atkal šeit ir daļa no viena nebeidzama veseluma. Taču ikkatrā pagājušajā, tagadējā, nākamajā dziveslaikā mēs esam un paliekam mēs.

Ierastākais pastāvēšanas veids mūsu gara saprātam ir Otrajā pusē. Gadījumos, kad izvēlamies īsu ceļojumu uz zemi, atrodamies relatīvi nedabiskos, bet savādi pazīstamos apstākļos, uz laiku iemiesojoties cilvēka ķermenī. Brīdi, kad šī dīvaini pazīstamā ierašanās notiek, mūsu augums atrodas mātes vēderā, bet gara saprātu pārplūdina atmiņas par visām citām reizēm, kad esam bijuši šajā tumšajā, šaurajā gūstā. Tas sazinās ar zemapziņu un tūlīt sāk sūtīt signālus šūnām, kas neatšķir pagātni no tagadnes un nodod informāciju bez kādiem pārspriedumiem, attiecīgi atbildot rezultāts ir šūnu atmiņa.

Ja jums gadījies apmeklēt māju, kurā pavadīta bērnība, savu pirmo skolu, baznīcu vai sinagogu, izbaudot emociju uzplūdu, tad droši vien atceraties to sajūtu, kad senaizmirstie mirkļi vienā rāvienā savieno jūs ar jūsu agrāko ES, lai gan likās tas sen jau zudis. Apmēram tāpat ir ar gara saprātu, kad tas atkal iemiesojas cilvēkā. Nav nekādas nozīmes gara apņēmībai tajā apmesties un tālajiem plāniem, tāpat kā tieksmei izzināt savas bērnības vietas. Jūs saņemat "bliezienu" pamatīgu un satricinošu, ar labu vai sliktu ietekmi, un tā pēkšņums ir neizbēgams.

Teiksim, iepriekšējās dzīves laikā uz šīs zemes tieši pirms šīs jūs četrdesmit gadu vecumā nejauši noslīkāt. Jūsu gara saprāts pēc gadsimta vai diviem svētlaimē Otrajā pusē atkal attopas mirstīga cilvēka ķermenī. Un atskārsme, kas pavīd tajā, ir apmēram tāda: "Un pēdējoreiz, kad biju šādā veidolā, es četrdesmit gadu vecumā noslīku!" Zemapziņa saņem šo ziņu, ko nosūta tālāk ik šūnai. Un sekas būs bailes no ūdens visa turpmākā mūža garumā, un tās aizvien palielināsies, kad tuvosities četrdesmit gadu robežai.

Gara saprāts tātad neviļus gaida kaut ko tādu, ko jau pazīst, un pretojas, lai gan nepatīkamajai pieredzei nav sakara ar patlabanējo dzīvi.

Varu jums pastāstīt no savas pieredzes ar tūkstošiem klientu šāds atklājums par noslīkšanu agrākajā dzīvē, ļaujot cilvēkam to izjust un noprast, ka šis notikums ir pagātnē, nevis nākotnē, atbrīvo indivīdu no bailēm. Viņš vairs nebīstas no ūdens, nav fobijas, tuvojoties četrdesmit gadu vecumam un daudzos gadījumos — pat no nāves ne.

Tā kā daudzi no mūsu tagadējiem emocionālajiem un ari psihiskajiem sarežģījumiem, ko glabā šūnu atmiņa, var atklāt un sekmīgi atrisināt hipnoze. Kā jums šķiet, cik efektīvi strādās psihologi, ja turpinās turēties pie uzskata, ka mēs pirms šīs piedzim​šanas nekad agrāk neesam dzīvojuši? Šūnu atmiņa nav manis izgudrota. Nedz arī patentēta. Un es neko neiegūstu, kaismīgi aizstāvēdama šo teoriju.

Hipnotisko atgriešanos pagātnē ieviesīs visā Eiropā un tā kļūs pieejama, jo ap 2009. gadu to pratīs daudzi trenēti psihologi gan austrumos, gan rietumos, un pēc 2011. gada jau izplatīsies.

Es tad joprojām turpināšu lasīt lekcijas un pētīt arī savas iepriekšējās dzīves. Man būs mazāk klientu, jo šādas nodarbes tad piekops daudzi, taču tādēļ no manis nekādas žēlabas jau nedzirdēsit. Ja nu vienīgi tāpat kā tūkstoši pacientu, kas man acu priekšā būs atbrīvojušies no agrāko dzīvju bailēm, traumām un sirdssāpēm, teikšu: "īstajā laikā!"

Piecpadsmitā nodaļa Attiecības Gribētu, lai jūs zināt pat tad, ja mūsu valsts karotu, ekonomika klibotu, bezdarbs pieaugtu, klienti visbiežāk vaicās: "Kad es satikšu savu likteņa lemto?"

Lai kā tas nebūtu, es viņus pilnīgi saprotu. Vēlēšanās atrast to personu, ar kuru kopā varētu aizvadīt mūžu, ir pastāvējusi uz šīs planētas tikpat ilgi, cik mēs uz tās mītam.

Varētu atgādināt vēl kaut ko vērdamās apkārt un brīnīdamās par to, cik neprasmīgi mēs visi veidojam cilvēciskās attiecības savā starpā un cik neprasmīgi orientējamies tajās, izvēloties savu ceļu tā, lai tās neturpinātos ilgi, un tās tomēr pastāvēs, jo tā jābūt. Tās eksistēs, jo savstarpējā cieņā, paļāvībā abpusējā patikšanā un atbildībā dibinās pāri divi indivīdi izdaiļo viens otram dzīvi, nevis sarežģī to vai tikai kopā izklaidējas.

Ir aizritējuši gadu tūkstoši, bet mēs vēl un vēl atkārtojam vienas un tās pašas kļūdas.

Varētu domāt, ka esam kļuvuši gudrāki.

Taču nebūsim naivi. Mēs paliksim tikpat neveikli kā vienmēr.

Tikai mēģināsim pārstrukturēties, lai redzētu, vai "pārkār​tošanās" līdzēs.

Mīlestība nākotnē Vienmēr sastapsim cilvēkus, kuri mūs pievilks, kā ari šad tad iesim uz satikšanos. Taču ne jau par to es domāju. Šajā kontekstā gribēju runāt par tādām attiecībām, kad divi cilvēki domā vai rīkojas, lai veidotu nopietnu savienību, kas varētu pastāvēt ilgāku laiku.

Ap 2012. gadu mūsu pacietība būs apsīkusi, meklējot partnerus, ar kuriem vēlētos saistīties. Jau būsim mitējuši žēloties, ka mums nekad nav laika un iespēju satikt kādu, jo pastāv taču kibertelpa, kur varam tikties, ar ko gribam un darīt, ko protam. Tā būs izdevība atrast daudzus, kas tikpat rosīgi meklē sev vajadzīgo otro cilvēku. Reizumis pat pārāk. Dažkārt tas kļūs aizdomīgi, ja neuzmanīsimies. Un, protams, mēs ne vienmēr piesargāsimies. Un tomēr pazīstam pārus, kas iepazinušies internetā un ir laimīgi. Tas, protams, ir pierādījums, ka tā var notikt, tikai jāņem vērā, ka daudzi cilvēki internetā uzdūrušies blēžiem, kas viņus apzaguši, atbrīvodami no simtiem un tūkstošiem dolāru, vai, vēl sliktāk, nozaguši identitāti, izsekojuši un šantažējuši, apdraudējuši un izmantojuši. Ir gadījies atklāt, ka šāds "sapņu princis" jau ir precējies un sešu bērnu tēvs, vai ari mīļotā persona patiesībā ir pusaudžu bariņš, kuram nav ko darīt, vai cietumnieks, kas cer sākt jaunu, bet ne citādu dzīvi, un brīnišķā sievieškārtas būtne, kas tīmekli šķiet tik laipna, uzmanīga un pievilcīga, savā e-pastā aizmirsusi informēt, ka dzīvo netīrībā, nemazgājusies un nesukājusies, bet dusmās kliedz, plēš traukus un kaujas.

Dīvaini, varbūt pat iepriekš paredzami, bet viegli pieejamā informācija kibertelpā ar visu savu attiecību potenciālu novedis pie jau ziāmas prakses iepazīšanās dienesta, ko izveidos ap 2012. gadu. Tam būs tikai neliela līdzība ar tām aģentūrām, kas jau pastāv, jo būsim kļuvuši daudz piesardzīgāki. Un pamatoti! (Patiesībā, jāteic cilvēki, kas ņem nopietni sevi un savu dzīvi (vai dzīvību), būs uzmanīgāki nekā jebkad. Tie, kuri neņem nopietni, tik un tā nelasīs ne šo grāmatu, ne nodaļu. 2012. gadā vajadzēs kaut ko vairāk ne vien licenci, klientu fotogrāfijas, datus par viņu profesijām un interešu sarakstus, lai veidotu likumīgu uzņēmumu. Ja jums šķitīs, ka varat to izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, tad ķerieties klāt, jo pēc tādām aģentūrām būs liels pieprasījums.

Iepazīšanās dienesta pakalpojumi tā klientiem nebūs lēti. Kaut vai tāpēc, lai nepiesaistītu gadījuma ļautiņus, kas pieteiksies kādas kaprīzes dēļ vai tāpēc, ka nav, ko darīt un gribas piesaistīt sev uzmanību.

Reģistrāciju lielākoties sadārdzinās attieksmes maiņa pret šiem pakalpojumiem pašās aģentūrās. Varam aizmirst izplatīto uzskatu, ka lielākas iespējas veidot veiksmīgas attiecības ir, iespējami paplašinot klientu loku. Un, ja tie sastopas, tad tālāk pašiem jātiek skaidrībā, cik maz un cik daudz kopīga tiem ir. Ap 2012. gadu šajos dienestos valdīs tāda kārtiba: ja iespējamais jaunpienācējs sacīs: "Tā nav jūsu darīšana!" atbilde būs: "Ak tā? Jums vai nu jāpaskaidro, vai jādodas projām." Un nebūs nozīmes klienta naudas maka biezumam, pievilcībai un valdzinājumam, lai cik "noderīgs materiāls" viņš liktos.

Ap 2012. gadu varēsim būt droši, ka iepazīšanās dienestā, par kura pakalpojumiem maksāsim, visiem klientiem būs noņemti pirkstu nospiedumi un pārbaudīti likumsargu datu bāzē, lai noskaidrotu, vai šie ļaudis nav bijuši sodīti, izdarījuši noziegumus un vai vispār ir tie, par ko uzdodas. Viņu pagātne būs izzināta sīki un smalki, par visām laulībām, šķiršanās prāvām, alimentiem, bankrotiem, darījumiem un nodokļiem, īpašumiem un finansiālo informāciju. Tas ir, mums jāzina viss par personu, ar kuru grasāmies saistīties, pat tad, ja tas nešķiet svarīgi. Un, protams, būs arī narkotiku pārbaude. Tādējādi ja jūs failos atradīsit kādu, kas liksies pievilcīgs, vismaz varēsit nešaubīties, ka šī persona ir vērta, lai veltītu tai kaut vai piecas minūtes sava laika. Un, ja esat aģentūras kliente, arī šis cilvēks varēs būt drošs par jums.

Lūk, kāds darbs priekšā iepazīšanās dienestiem! Kā jums šķiet vai tas ir pūļu vērts?

Jūs atbilstat visiem kritērijiem, bet nevēlaties, lai citi jaucas jūsu privātajā dzīvē? Nekādu domstarpību! Tās ir jūsu tiesības. Ardievu!

Varat man ticēt, ap 2012. gadu lielākajam vairumam vientuļo cilvēku būs apnicis vilties, būt mānītiem un nokļūt vientiešu lomā. Turklāt ap 2009. gadu notiks diezgan skaļa tiesas prāva pret

iepazīstināšanas dienestu, kas savedis kopā pievilcīgu, šķietami veiksmīgu vīrieti ar sievieti, kuru viņš pēc tam nogalinās. Noskaidrosies, ka šis indivīds bijis sērijslepkava, ir atkarīgs no narkotikām, jau iepriekš tiesāts. Aģentūru atzīs par daļēji vainīgu apmēram tāpat kā gadījumos, kad alkoholiķis pārkāpis likumu pēc tam, kad viņam bārā pasniegts dzēriens, lai gan bijis skaidri redzams, ka jau ir piedzēries.

Pēc šī tiesas procesa šādām aģentūrām pievērsīs lielāku uzmanību. Tām nāksies ieviest jauninājumus, un to klientūra sapratīs šādu pasākumu nepieciešamību.

Ap 2015. gadu tikšanās tūlīt pēc iepazīšanās liksies tikpat muļķīga un nesaprātīga kā "stopēšana" uz ceļa. Pirms pāris desmitgadēm gan mēs tā nedomājām, taču tagad… Vēl viens lielisks piemērs ietverts teicienā "mēs to varam, bet tas nenozīmē, ka tā vajag darīt."

Laulība Ap 2020. gadu mēs pieredzēsim, kā tuvosies rā iestādījuma beigas, ko mēs saucam par laulību.

Es esmu pārliecināta, ka jūs neticīgi novaidaties, to izlasījuši. Un atzīstos, ka arī pati nodrebinājos, to rakstot. Pēc tam sāku pamatīgi visu apsvērt un sapratu, ka šīs sajūtas nāk no ieraduma, sentimenta un mana mūžīgā romantisma, bet patiesībā varu godīgi sacīt, ka esmu pārsteigta un pat ļoti noskumusi, kā pārveidos tādu noturīgu tradīciju, kāda ir laulība.

Jaunākā statistika, ko esmu lasījusi, vēstī no katrām simt laulībām četrdesmit piecas beidzas ar šķiršanos. Ja es aptaujātu savus klientus, ar kuriem katru nedēļu sarunājos, tad droši vien redzētu vēl bēdīgāku ainu šis procents liktos vēl augstāks. Un paskatīsimies patiesībai acīs ari pati esmu devusi savu ieguldījumu šajā statistikā trīsreiz šķīrusies, pat četrreiz, ja pierēķinātu arī atceltu saderināšanos, kas gadījās, kad biju pusaudzes gados. Arī manas palīdzes un draudzenes Lindijas kontā ir viena laulība un viena šķiršanās, pārējiem darbiniekiem un ģimenes locekļiem tāpat, taču es negrasos viņus iesaistīt šajā pārsprie​dumā, tāpēc neņemsim šo piebildi vērā.

Ne jau tikai statistika būs tā, kas novedīs pie šīs institūcijas gala. Jo ir tā, ka laulības pieredze un to jums var pateikt katrs, kas to piedzīvojis var jūs izpostīt gan finansiāli, gan emocionāli. Pat tiktāl, ka visā turpmākajā mūžā raudot bēgsit projām, tikko kāds pieminēs vārdu "lauliba". (Esmu tādus gadījumus novērojusi.) Ari prakse, kad cilvēks paliek precējies tāpēc, lai aiztaupītu sev nepatikšanas ar tiesāšanos un izdevumiem, kā daudzi dara, reizumis ir kaitīgāka par pašu prāvu. Jo tā nozīmē melus katru dienu. Un tāda dzīve nav nenieka vērta. Ir arī tādi cilvēki jūs nevarēsit to apstrīdēt kas grib precēties tāpēc, ka tā pieņemts un no viņiem to gaida. Tāpat kā, pērkot jaunu auro, apsver arī laulību kandidātu. Ir tādi, kas šādā veidā grib leģitimēt savus bērnus, pēc tam samaitājot viņiem dzīvi ar šķiršanos, kad to jau padarījuši neciešamu, būdami kopā un nevarēdami viens otru ciest.

Protams, zinu arī dažas veselīgas un laimīgas laulības. Tādu ir ļoti maz. Es tās apbrīnoju un priecājos par tām. Un varu bez šaubīšanās teikt, ka šie pāri dzīvotu kopā gluži tāpat un būtu veselīgi un gandarīti arī tad, ja nebūtu oficiāli reģistrējuši laulību un apliecinājuši to cilvēku un Dieva priekšā.

2020. gadā pāriem noteikti būs ļauts apliecināt savienību ar ceremonijām, ja paši to vēlēsies. Tomēr vēl daudz vairāk bērnu dzīvos kopā ar vienu, nevis abiem vecākiem. Zīmogs ar nosaukumu "dzimis ārlaulībā" būs tik arhaisks, ka pāri noformēs savas attiecības legāli visdrīzāk tāpēc, ka tādējādi iegūs kādas mate​riālas priekšrocības.

Tikai nesāciet, lūdzami, sērot par "ģimenes vērtību" sagrāvi, ja oficiālais laulības statuss ap 2020. gadu būs zudis! Varēsiet tās sargāt joprojām, jo kopumā šīs vērtības taču radītas, lai bērni varētu augt piemērotā vidē ar diviem vecākiem, kas būtu par viņiem atbildīgi vai tad ne? Vismaz es to tā saprotu. Un gribēju sacīt tic varētu būt arī "divi bioloģiskie vecāki ar saviem pēcnācējiem, kas dzīvo zem viena jumta neatkarīgi no tā, vai ir reģistrējuši laulību baznīcā." Mēs zinām, ka arī "oficiāli reģistrētās" ģimenēs notiek visādas šausmas. Tāpat esam dzirdējuši par tādām, kurām šāds nolūks bijis, taču kāda iemesla dēļ zudis. Ja to izjaukuši apstākļi, tā nav viņu vaina, un pats galvenais lai bērni būtu audzināti piemērotos apstākļos un to darītu gādīgi vecāki iespējami veselīgākā vidē.

Un tā arī notiks. Iespējams, ka tā būs labāk, jo oficiālā laulības iestādījuma beigas nozīmēs, ka vairs nebūs šķiršanās un cīņas tiesu prāvās. Neesmu pazinusi nevienu bērnu, kas nebūtu traumēts pēc šādiem procesiem: apmulsis, satriekts un dziļi sāpināts. Piedodiet par morāles lasīšanu, bet tas ir netaisni. Ar tādu šķirto laulību procentu, kāds tas ir tagad, kā gan varam apgalvot, ka šie tiesu darbi nekādi neposta "ģimenes vērtības"?

(Atcerējos vēl kaut ko vai jūs zināt, ka lielākie laulību šķiršanu procenti attiecināmi uz "kristīgajām" zemēm, kur godā ir Bībele? Es neapgalvoju, ka tie kaut ko pierāda. Tikai biju izbrīnījusies, to izlasot. Un droši vien būsit ari jūs.)

Neprecētie pāri, kas pēc 2020. gada gribēs kopā audzināt bērnus, un darīt to ar atbildības sajūtu, dosies pie ārstiem, lai pārbaudītu asinis un DNS, noskaidrojot iespējamās ģenētiskās problēmas, kas ir novēršamas medicīniskā ceļā. Abi pārlūkos ģimenes vēsturi, fiziskās un garīgās slimības, kuras varētu atklāties. Bērni, kas dzims šādā laulībā, būs daudz veselāki. Un tā, ari tad, ja es kļūdos (taču tā nav) un laulība arī pēc 2020. gada būs saglabājusi popularitāti (taču tā nebūs), pāriem tik un tā vajadzēs pārbaudīties, ja tie domās par kopīgiem bērniem.

Manuprāt, ASV likumdevējiem būs sarežģīti neatbalstīt homoseksuāļu laulības. Man šķiet, tāds likums atgādinātu balso​šanas aizliegumu sievietēm, kāds pastāvēja pagātnē.

Civilsavienības mums visiem šajā valstī būs noderīgākas, un tās būs likumīgas ari geju pāriem.

Esiet iecietīgi, ja tā notiks. Ja nespējat vismaz izturieties atturīgi. Ari jūs varat nokļūt kādā personu grupā, kuru kādudien varbūt neatzīs par līdzvērtīgu citām.

Atgriešanās pie komunālās dzīvošanas Tagad, kad esmu pamatīgi nokaitinājusi daudzus no jums, tikpat labi varētu tāpat turpināt tālāk. Taču es pati neesmu sajūsmā par šo nodaļu, un nenošaujiet ziņnesi!

Pēc laulības institūcijas panīkuma un civilo savienību legalizācijas, kas ari neko daudz neglābs, ap 2050. gadu jau uzskatīs par normālu, ka ikvienam cilvēkam var būt vairāki partneri. Ņemiet vērā es teicu "ikvienam". Jā, šajā reizē runa ir par abiem kā vīriešiem, tā sievietēm. Šādas attiecības varēs būt visiem.

Un jūs, iespējams, būsit pārsteigti vai arī ne, ka vīriešiem būs grūtāk piemēroties šādai kārtībai nekā sievietēm. To nevarēs saukt par poligāmiju, jo šīs partnerības nebūs formālas. Tās gluži dabiski novedīs pie atgriešanās tādā kā komunālajā dzīvošanā. Iedomājieties vienam vīrietim būs četras sievietes, katrai no tām trīs mīļākie, un arī tiem pa trim četrām sirdsdāmām, un visi tuvināsies.

Nav jāpiebilst, ka šajā partnerībā dzims bērni. Taču ir būtiski, ka cilvēkiem, kuri baudīs gandrīz vai bezgalīgu brīvību, būs jārūpējas par dzimstības kontroli, un bērnus parasti tikpat kā bez izņēmuma ieplānos divi vecāki, kuri būs nopietni ieinteresēti tos audzināt. Taču bērnus patiesībā jau no pašas piedzimšanas uzraudzīs "viss ciems". Un tiem, protams, netrūks mīlestības, uzmanības un lieliskas izglītības, turklāt nebūs tādu gadījumu, kad tētiņš vai māmiņa mazo piekauj līdz nāvei vai pat nosit ja kaut kas tāds iešautos kādam prātā, tas uzreiz tiktu no šī "kolhoza" padzīts. Šīs ciešas kopienas, šķiet, darbosies nevainojami. Vismaz vienas paaudzes laikā. Cilvēku vienprātība garīgajos un izdzīvošanas jautājumos radīs tādu gaisotni, kurā tie būs saraduši un rūpēsies cits par citu pēc principa "visi par vienu un viens par visiem".

Tomēr visinteresantākais ir tas, ka laikā, kad bērni sasniegs pusaudža vecumu un pilngadību, vecāki, kuriem bija absolūti brīvi uzskati, kļūs pārmēru gādīgi un aizbildnieciski mēģinās viņus saprecināt ar pašu izraudzītiem partneriem un ļoti emocionāli pretosies domai, ka arī bērni varētu dibināt tādu kopdzīvi kā viņi, kaut gan rādījuši šādu piemēru.

Taču "kopā savesto pāru" ideja neattīstīsies tālāk vismaz Savienotajās Valstīs ne. Bet, iespējams, ap 2075. gadu daudzkāršās attiecības evoluēs atpakaļ līdz monogāmijai, jo lai cik daudzus un dažādus ceļus neizvēlamies, veidojot dzīves scenāriju, īstenībā cilvēka daba nekad nemainās.

Sešpadsmitā nodaļa Garīgums. Svētības došana Vārdnīcā lasāms, ka svētības došana ir "dievišķās svētības piesaukšana". Nespēju izdomāt lieliskāku tēmu, ar kuru beigt šo grāmatu.

No 2060. līdz 2100. gadam redzu brīnumainu miera, iecietības, līdzjūtības un globālas saprašanās periodu. It kā visas pasaules valstis beidzot būtu atradušas kopīgu valodu un gribētu morāli atlīdzināt cita citai par briesmīgajiem cietsirdības, mantkāres, augstprātīgas un nospiedošas pakļaušanas gadsimtiem, nodarot zaudējumus šai planētai, kas nodota mums, cilvēkiem, lai mēs par to rūpētos un šeit aizvadītu savas dzīves.

Pēc 2100. gada neredzu neko.

Vai tas nozīmē, ka mūsu rīcībā uz šīs zemes ir tikai simts gadu?

To zina vienīgi Dievs.

Un es to domāju tik burtiski, cik vien jūs spējat uztvert. Visu zina tikai Viņš. Viņam vienīgajam ir pārskatāms viss šajā nebeidzamajā, mūžīgajā Visumā.

Mēs pārējie varam klausīties un uzmanīgi vērot, meklējot Gaismu sevī un tajos, kas ir ap mums. Un tad Dieva dēļ — kopā doties tur, ārā, un tik spoži spīdēt tajā Gaismā, lai Viņš redzētu, ka mēs beidzot esam sapratuši to, ko tik daudzi cilvēki gadu tūkstošos mēģinājuši pateikt. iepazīstiet sevi pēc savas rīcības dienišķajos dzīves ceļos, salīdzinot ik domu un darbību ar savu ideālu, Lai Kristus ir ar jums visā dzīvē, ko radāt. Turiet augstu pār zemi dievišķo lāpu. Esiet tie, par ko lūdzāties būt. Ļaujiet Visuvarenajam Kungam ienākt sevī.

Edgars Keiss, 262. lasījums, 10 Edgara Keisa citāts šajā grāmatā nav minēts agrāk, jo patiesībā tas nav pareģojums. Taču ir tik skaists un dod atbildi uz jautājumu, ko klienti man uzdod katru dienu: "Cilvēki ieteic pievērsties garīgumam, un es to vēlētos vairāk par visu citu, bet īstenībā pat nesaprotu, par ko viņi runā! Ko tas nozīmē iedziļināties garīgumā un ar ko sākt?"

Jā, tas ir būtiski. Un svarīgi. Vai mēs visi nemēdzam pārāk daudz runāt, pļāpāt, valodot par to, piesaucot un atbalstot dažādas dogmas un neko nedarot, lai tās atbalstītu darbībā? Sniedzot neko neizteicošas atbildes, kas "garantē" tuvošanos savam ES un Dievam, bet pēc tam, kad esam pamēģinājuši, saprotam varbūt vienigi to, ka mums nevedas tas, kas citiem nāk pavisam viegli.

Labā ziņa ir tā, ka pastāv daudz ceļu, kā nokļūt pie garīguma, pie kura atgriezties mūs jau tik ilgi mudinājuši pravieši. Un nav nekāda "īstā" ceļa, ja nu vienīgi varat atrast to, kas der tieši jums. To aicinājumu, kas iemājo dziļi jūsu būtnē līdz pašai dvēselei, liekot just, nevis tikai darīt. Un šī starpība ir tāda kā starp ātro uzkodu Makdonaldā un maltīti smalkā restorānā — tā dod apmierinājumu, nevis tikai piepildītu kuņģi. Atšķirība šis gandarījums turpināsies ne tikai pāris nedēļas, mēnesi, kā izsakās mans draugs Bērnijs līdz mirklim, kad ieraudzīsit nākamo izaicinājumu.

Mēs zinām, ka daudzi atrod ceļu pie garīguma, regulāri apmeklējot baznīcu un piekopjot savas reliģijas rituālus. Tā rīkojos ari es, un nav tādas dienas, kad nejustu kādu saistību ar gnostisko kristietību.

Bet, godīgi runājot, ir tādas reizes galvenokārt pēc garākiem izbraukumiem, kad šķiet noteikti jāiegriežas baznīcā. Un nosēžu visu dievkalpojumu kā lupatlelle, prātojot, vai tikai neiesnaudlšos un vai to nepamanīs mani dēli un maz​bērni. Ne Dievam, ne man šāda saskarsme noteikti neko daudz nenozīmē.

Daudzi cilvēki ir apbrīnojami disciplinēti, meditējot katru dienu, un es viņus ļoti atbalstu. Man parasti izdodas meditēt piecas minūtes no rita guļamistabā, kamēr ģērbjos. Man nav paklājiņa, nav sveču nedz vīraka, un nav arī miera sajūtas. (Jāteic, ka ap mani lēkā suņi, tāpēc vairāk atgādinu sniega cilvēku nevis apskaidrotu vientuļnieku). Es pat nopietni nesauktu to par meditāciju, drīzāk gan šajās minūtēs ātri sazinos ar Dievu, lai sasveicinātos, lūgtu Viņa virsvadību un aizsardzību, apsolot Viņu nepievilt.

Ir ari sevišķi centīgi mācekļi studiju grupas gan pulciņos, gan internetā, visu ticību guru un padomdevēji, kas, ja nokļūsit īstās personas gādībā, mīļuprāt pievērsīs jūs savai sfērai un palīdzēs atrast taciņu pie Dieva un dzīves jēgu.

Kristāli? Tie man patīk. Kāda mana draudzene tiem pievērsās pārlieku, un jutās tik pārliecināta, ka tie palielina viņas garīgo spēku, ka nemitīgi valkāja veselu virteni ap kaklu līdz nokļuva slimnīcā.

Par koku apskaušanu atzīšos, ka savā mūžā nekad neesmu nevienu apskāvusi. Neko tādu arī neplānoju, un jādomā, ka kokiem tāda nostāja iet pie sirds, jo neesmu nevienu no tiem iznīcinājusi.

Varu atklāti sacīt, ka man palīdz uzturēt garīgumu un dvēseliskumu saturs, ko Edgars Keiss ielicis šajā citātā: "Esiet tie, par ko lūdzāties būt."

Ja lūdzat, lai cilvēki top līdzjūtīgi kļūstiet līdzjūtīgāka Ja lūdzat, lai citi kļūst iecietīgāki — kļūstiet iecietīgākipaši\ Ja lūdzat, lai cilvēki būtu godīgāki esiet godīgāki paši\ Ja lūdzat, lai ļaudis kļūtu augstsirdīgāki kļūstiet augst​sirdīgāka Ja lūdzat, lai cilvēki būtu devīgāki pret dzīvniekiem, bērniem, bezpajumtniekiem, gādātu par lietusmežiem un nedziedējami slimajiem, esiet labdarīgi, sāciet nodarboties ar to\ Ja lūdzat, lai šī pasaule kļūst veselīgāka kļūstiet veselīgāki paši1 .

Ja lūdzat, lai valdītu miers topiet mierīgāki\ Ja lūdzat, lai mums visiem klātos daudz, daudz labāk nekā patlaban, lai mēs varētu atdot savus mīlestības parādus tiem, ko mīlam Dievam ir zināmi ceļi, kā to izdarīt tas ir censties, lai visiem būtu daudz, daudz labāk un atmaksāt savu parādu Dievam.

Topiet par to, par ko lūdzāt jūs pārvērst.

Un, visbeidzot mans pašas svētījums no manas sirds un prāta uz jūsējo, jo mēs visi esam ciltsbrāļi un ciltsmāsas, jo mūs radījis viens un tas pats Dievs: Dārgā Pasaules Māt un Dievs Tēvs, lūdzu palīdziet šodien mums saskatīt īstenību cilvēkos un uz Zemes, nevis bezrūpīgi steigt tiem garām, bet saskatīt visu, kas ir tajos visos un katrā atsevišķi, jūsu dāvanas mums augstu vērtēt, sniegt roku pretī un sargāt no mūsu pašu maldiem un varaskāres. Nekad vairs neļaujiet sacīt, ka mums ir kaut kas svarīgāks darāms, nekā rūpēties par citiem un šo brīnišķo, saplosīto planētu. Palīdziet atcerēties: mēs nedrīkstam teikt, ka mums ir kas steidzīgāk darāms nevis rūpes par jums, jo sirds dziļumos taču zinām, ka tā nav taisnība.

Lai Svētā Gara baltā Gaisma mūs apņem un pasargā, lai svētīta dzīve uz mūsu mīļās zemes jūsu dievišķajā gudrībā, līdz​cietībā un mierā. Āmen!

BEIGAS