PASAULES noslepumainakas vietas - Hartvigs Hausdorfs

Annotation Hartvigs Hausdorfs Pasaules noslēpumainākās vietas Kā bezgalība un apvārsnis top par vienu, tā izplūst arī šķietami tik cieši iezīmētās kontūras mūsu pasaules skatījumā, un salaiduma vietas ar kādu realitāti viņpus prātam aptveramā laužas mūsu apziņā. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis No vācu valodas tulkojis Arvīds Vanags mākslinieks modris adumāns Kas gan es būtu bez maniem daudzajiem atsaucīgajiem lasītājiem visā pasaulē. Esmu ļoti pateicīgs par neskaitāmajām atzinīgajām vēstulēm un nozīmīgajiem ierosinājumiem, kas man daudz palīdz aizraujošajos mūsu pasaules neatklāto mīklu un noslēpumu meklējumos. Hartvigs Hausdorfs

Hartvigs Hausdorfs TIECOTIES IZZINĀT NOSLĒPUMUS 1. IZMISUMS VAI NEVEIKSMĪGS EKSPERIMENTS? 2. TIKAI STULBA MODES ĀKSTĪBA - VAI TOMĒR KAUT KAS VAIRĀK? 3. "DIEVU KARI" 4. AIZMIRSTO PIRAMĪDU ENA 5. "ŠŪPOJOŠĀS MŪMIJAS NOSLĒPUMS 6. VISS KAS CITS, TIKAI NE KONTINENTS BEZ SAVAS VĒSTURES 7. JA AKMEŅI SPĒTU RUNĀT 8. VĪRS, KAS 15 MINŪTĒS KĻUVIS VECĀKS PAR 5 DIENĀM 9. ZEMES PIEVILKŠANAS SPĒKS? NĒ, PALDIES… 10. PUMAPUNKU 11. "NEŽĒLĪGO DIEVU VIRSOTNE" 12. "IZVEIDOJIET JŪSU SAULES SISTĒMAS ATTĒLU!" 13. VIŅI JAU IR STARP MUMS! 14. ZAĻĀDAINO CILVĒKU TESTAMENTS 15. VIENĪGI gara spēks IR STIPRĀKS Saturs Rādītājs

Hartvigs Hausdorfs PASAULES noslēpumainākās vietas .

.

TIECOTIES IZZINĀT NOSLĒPUMUS Vai: lai runā dokumenti, beidziet tos slēpt!

Vēl ļoti labi atceros to 1968. gada dienu, kad mani savaldzināja kāds fascinējošs pasaules skatījums.

Man vēl nebija pilni 13 gadi, apmeklēju ģimnāziju. Kopā ar klases biedru man bija uzdots iekārtot vitrīnu, kas atradās pie mācību telpas un ko mēs, skolēni, drīkstējām apgādāt ar visvisādām interesantām lietām.

Tanī dienā mans biedrs bija atnesis veselu lappusi no kādas pazīstamas Minhenes bulvāravīzes, kur bija uzsākta rakstu sērija par kādu nupat parādījušos grāmatu, ko sacerējis līdz tam nepazīstams šveicietis, pro​vocēdams pasauli ar nedzirdēti pārdrošu tēzi.

Autors bija - būsit jau pareizi atminējuši - nevis kāda niecība, bet gan pats Ērihs fon Dēnikens. Ar savu grāmatu viņš izraisīja lavīnu mūsdienu cilvēka domāšanā. Un nākamajās nedēļās un mēnešos, jā, īstenībā līdz šai dienai, pasaule diskutē par satraucošo jautājumu, vai mūsu planētu jau kādreiz apmeklējuši astronauti no citurienes.

Tas toreiz bija tāds burvīgs laiks, sešdesmito gadu beigas, vienlaicīgi vai visos pasaules nostūros it kā kaut kas brieda, tika gaidīts kāds liels pavērsiens. Jaunatne protestēja pret karu Vjetnamā, un Savienotās Valstis gatavojās nosūtīt pirmos cilvēkus uz Mēnesi. Lidojums kosmosā bija izstumts no nerealizējamu fantāziju atmosfēras, un pat zinātnieku aprindu virsotne - galu galā pie debesīm arvien biežāk parā​došos NLO dēļ - sāka bikli apspriest jautājumu par dzīvām būtnēm ārpus mūsu planētas.

Taču arī vēl citas mīklas un fenomeni beidzot spēja iekarot kādu pēdu telpas aiz lielo universitāšu biezajiem mūriem, kā arī ļaužu prātos. Tikai pirms dažiem mēnešiem cilvēku domas bija sakarsējis skandalozs gadījums parapsiholoģijas jomā Augšbavārijas apriņķa pilsētā Rozenheimā un izsaucis arēnā nopietnus zinātniekus profesora Hansa Bendera vadībā. Šis zinātņu vīrs līdz 1975. gadam bija Vācijā vienīgās parapsiholoģijas katedras vadītājs. Freiburgas - Breizgavas universitātē viņš vadīja parapsiholoģijas un psi​holoģijas robežjomu institūtu.

Bija tā, it kā toreiz būtu pavērušās kādas līdz tam nezināmas durvis uz kādu citu mūsu realitātes dimensiju, kādu noslēpumainu pasauli, kas atrodas viņpus "droši zināmā", ko mēs no skolas gadiem uzskatām par saglabātām un izglābtām vērtībām. Tur, ārpusē, viņpus mūsu prāta celtās ēkas, tātad bija jāeksistē vēl kaut kam…

Labprāt atskatos uz to nemierīgo laiku, kad tika likti pamati kādam jaunam, kādam revolucionāram pasaules skatījumam, kas gatavojas mūsu tolaik vēl derīgās, taču bezcerīgi novecojušās paradigmas nomainīt. Pa šo laiku esmu šīs provocējošās idejas un domāšanas modeļus labi iepazinis. Taču ļaudis toreiz nebūt nebija vienisprātis, vai to visu kā modernu ķecerību vajadzētu nosodīt vai tomēr, iecietīgi pasmaidot, uzskatīt par dažu nelabojami lētticīgu ļautiņu pārkarsētas fantāzijas lolojumu. Nosauktais autors no Šveices un vesela virkne viņa sabiedroto tagad skaitās mani draugi. Un es pats šajos gados esmu apceļojis neskaitāmas šās pasaules vietas, allaž bijis uz pēdām fantastiskiem fenomeniem, neizskaidrojamām mīklām un noslēpumainiem reliktiem, kas ļauj mūsu tik labi pazīstamajai pasaulei parādīties pilnīgi jaunā gaismā.

Kā apmāts esmu bijis un joprojām arvien esmu klāt, tā sacīt, notikuma vietā, vienalga, Ķīnas vai Austrālijas plašumos, gandrīz visās Eiropas un Ziemeļamerikas zemēs, kā arī Tuvajos Austrumos. Viss nepazīstamā fascinējums mani neatturami vilinājis pie sevis. Un pat mūsu Vācijā esmu atradis vietas, kur noticis kas nedzirdēts vai fakti vēsta par pagātni, kas, var stipri droši apgalvot, bijusi daudz fantastiskāka, nekā to pieļauj mūsu skolas gudrību ietvari.

Kā leģendāri tapušie seriāla varoņi Dana Skallija un Fokss Malders arī es mēģinu piekļūt dažām mistiskām lietām, kas noglabājušās mūsu pasaules visnoslēpumainākajās vietās. Ziņojumus par visneparastākajām un saistošākajām esmu apkopojis šajā grāmatā. Ielūdzu Jūs doties man līdzi notikumu

vietu apskatē, tā sacīt, līdz pasaules galam! Šo uzaicinājumu Jūs varat uztvert pārnestā nozīmē un kā lasītājs ienirt mīklu un reāli eksistējošu fenomenu pasaules dzīlēs. Pavadiet mani uz vietām, kur ļaužu acu priekšā viņu draugus nolaupījuši nepazīstami lidojoši objekti. Brīnieties par ciemiņu, ne no šās planētas, atstātajiem reliktiem, kas saglabājušies no vissirmākās aizvēstures. Rādīšu Jums ceļu uz "spoku namiem" un "neomulīgām vietām", pie reizes arī tādām, kur mūsu fizikas likumi acīm redzami pastumti malā.

1. IZMISUMS VAI NEVEIKSMĪGS EKSPERIMENTS? "Monstrs " spirtā gādā par uztraukumu Vecās kāpnes zem mūsu pēdām neganti čīkstēja, kad - smagi apkrāvušies ar kinokameru, statīvu un vairākiem fotoaparātiem - kāpām uz muzeja otro stāvu. Pusceļā sienā ielaistā skapī redzējām veselu bateriju ar spirtu pildītu trauku, no kuriem uz mums blenza visnomācošākie izdzimteņi. "Kas gan šajos nožēlojamos radījumos ir tas, kas tik neatvairāmi pievelk tiklab šos, kas - kā Dr. Frideriki un viņa šodienas kolēģis no Hemnicas - nododas saviem pētījumiem, kā arī tos, kas ar dīvainu drebuli kaulos šos nelaimīgos kroplīgos izdzimumus nāk skatīties? " Šis jautājums man dzima galvā, šādam skatam paveroties. Šķiet, dažāda veida šausmu izpausmes cilvēkus no senseniem laikiem gluži vai nobūrušas. Šās kolekcijas vidū, un pārējo eksponātu tuvuma dēļ tā absolūto citādumu skaidrāk izceļot, atradās objekts, kas šai laikā bija izraisījis diskusijas visā valstī. Nievājoši nodēvēts par "vistascilvēku", tas katrā ziņā vairāk nekā cilvēkam līdzinās tiem "mazajiem ", ko visās pasaules valstīs pazīst no gadījumiem, kuros NLO nolaupījuši cilvēkus.

"Skaistākais, ko varam atklat, ir tas, kas pilns noslēpumu."

ALBERTS EINŠTEINS (1879. - 1955.)

Mazā muzejā Valdenburgas pilsētiņā, kas atrodas Saksijas pavalstī starp Glauhavu un Hemnicu, atrodas - ievietota spirtā -, iespējams, Vācijas baigākā mīkla. Tikko 40 cm augstā stikla traukā ar apmēram 15 cm diametru iespiests mīt noslēpumos tīts savas eksistences eksponāts, kas sev līdzinieku meklē ne tikai šajā valstī.

1840. gadā firsts Oto Viktors 1. fon Šēnburgs-Valdenburgs ieguva vēsturisko Leipcigas aptiekāra Linka ģimenes Naturāliju un mākslas darbu kabinetu. Nākamajā gadā krājums, papildināts ar dažām jaunākām kolekcijām, tapa izstādīts virs galma zirgu staļļa manēžas. Vēl šodien tas savā vecajā veidā kā universāls 17. un 18. gadsimta muzejs parāda toreizējās pilsonības nostāju pret apgaismību un tās priekšteci baroka laikmeta kultūru. Neskaitāmajiem anatomiskajiem eksponātiem, minerāliem, mākslas amatniecības paraugiem, instrumentiem, kā arī dzīvnieku un augu preparātiem vajadzēja, cik vien tas iespējams, atspoguļot pasauli, kas ir ap cilvēku.

Naturāliju un mākslas darbu kabineti savulaik bija izplatīti iestādījumi. Pilsētas, kas bija pazīstamas kā tirdzniecības centri vai ari populāras savu universitāšu dēļ, muzeju tapšanai piedāvāja izdevīgus noteikumus, jo bieži šajās krātuvēs arī no svešām zemēm nokļuva dārgumi, kas kolekcijām tika pievienoti ar vislielāko rūpību. Nereti šajos kabinetos nonāca ari savdabīgas "kuriozitātes" un "retumi", kas tika vērtētas kā dīvainas un grūti sagādājamas vērtības.

1884. gadā jau par "Firsta naturāliju kabinetu" nosauktais Valdenburgas krājums nonāca līdzās šodien vairs neeksistējošam zirgu stallim speciāli iekārtotā muzeja ēkā. 1933. - 34. gadā vairāk nekā 8000 vienību saturošā kolekcija tapa zinātniski jo pamatīgi izpētīta un pārkārtota. Nebojāta tā pārdzīvoja otro pasaules karu, kā arī skumjos un pelēcīgos VDR "reāli eksistējošā sociālisma" gadus un tagad pastāv kā "Valdenburgas pilsētas naturāliju un mākslas kabinets".

Viens eksponāts šajā muzejā ir tāds, kas Vācijā arī jaunākajos laikos ne mazums prātu uzkarsē.

Monstrum Humanum Rarissimum 1735. gadā Johanna Sofija Šmīda no mazpilsētiņas Tauhas Leipcigas tuvumā bija "labās cerībās", tātad grūtniece. Ja līdz tam viņa bija dāvājusi dzīvību trim veselīgiem bērniem, tad šoreiz viņa dzemdēja "monstru", kas lika šausmās sastingt vai uzdzina drebuli ne tikai tā laika pasaulei.

Leipcigas ķirurgs Dr. Gotlībs Frideriki, kam šī ziņa nāca ausīs, jau toreiz pierādīja attapību un tālredzību un pēc pirmās obdukcijas lika "knauķi" konservēt spirtā, lai kolēģi nākamībā ar noslēpumaino radījumu saistīto baigo mīklu varētu mēģināt kaut kā risināt. Varbūt viņš nojauta, ka ar šo Monstrum Humanum Rarissimum kaut kas nebija kārtībā, jā, nevarēja būt kārtībā? Pateicīgi Dr. Fridcriki varam būt par to, ka viņš vēlākajam muzeja eksponātam līdzi devis arī traktātu latīņu valodā uz 32 lappusēm, kur blakus mātes slimības vēsturei pedantiski aprakstīti viņa paša veiktie pētījumi.

Tagad gremdēsimies ne tik tālās pagātnes bezdibenī, kas mums nu grib parādīties. Ārsts savu sacerējumu sāk ar Johannas Sofijas Šmīdas dzīves apstākļu pārstāstu un nepalaiž garām iespēju pievienot arī laika garam atbilstošu pa​skaidrojumu.

"Monstra nelaimīgā māte nāk no nabadzīgām aprindām, viņa dzīvo Tauhā, pilsētiņā, kas atrodas netālu no Leipcigas. Viņa ir 28 gadus veca, neliela auguma, ar smalkiem locekļiem, pēc temperamenta holeriski melanholiska. Pirms desmit gadiem viņa apprecējās ar kuprīti, tika pie trim dēliem, visiem bez kādas vainas. Beidzot, ceturto reizi, viņa laida pasaulē šo šausmīgo monstru, ko esmu nolēmis te aprakstīt.

Tā kā šāda veida misēkļiem par iemeslu vispār tiek piedēvēts grūtnieču pārāk lielais iztēles spēks, uzskatīju par savu pienākumu pats no sievietes izzināt visus apstākļus, kas varētu uz lietu attiekties, un visupirms noskaidrot, vai pēc ieņemšanas būtu gadījies kas tāds, kur viņai no redzētā radies nemiers vai varbūt pat nervu satricinājums. Taču viņa noliedza, ka būtu redzējusi kaut ko tādu, kas līdzinātos tās dzemdētajam monstram. Tomēr viņai bija jāatzīst, ka grūtniecības vidusposmā viņu izbiedējusi cauna, kas sagadīšanās dēļ izlēkusi sievietei pretī, kad tā reiz devusies ārā no mājas, un tas gan viņā viesis bažas par iespējamu nelāgu ietekmi uz vēl nedzimušo."

Tas nu ir sirmsens tautas ticējums, kas noturējies ilgus gadus un vēsta, ka jaundzimušā kroplība attiecināma uz izbīli vai šoku, no kā māte cietusi grūtniecības laikā. Bet Johanna, kad embrijs bija laists pasaulē, visādā ziņā apšaubīja varbūtību, ka kroplīgumam varētu būt kāds sakars ar pieminētās caunas sastapšanu.

Neparasta grūtniecība Jau visa Johannas Sofijas Šmīdas ceturtās grūtniecības gaita, salīdzinot ar trim iepriekšējām, bija bijusi mazliet neparasta, vēsta doktors Frideriki.

"Kad grūtniecības periods bija pusē, sieviete sajuta parastās embrija kustības, kas tomēr bija tik tikko samanāmas. Un viņa pati ievēroja, ka tās vēders nepacēlās, kā tas tādā reizē būtu pienācies, un ne bez bažām par gaidāmu nelaimi vairākkārt norādīja savam vīram uz lietām, kas stipri atšķīrās no iepriekšējās grūtniecībās pieredzētā.

Kad beidzot grūtniecības laiks bija galā, tā sāka ar parastajām pazīmēm pieteikt dzemdības. Un no vienpadsmitiem vakarā līdz sešiem no rīta - tātad pilnas septiņas stundas - tās notika, un izrādījās, ka normāla bērna vietā negaidīti iznēsāts šausmīgs monstrs." Ārsts, redzams, par tik ārkārtīgi neparasto būtni - kas līdz šai dienai tāda palikusi vienīgā, bez līdziniekiem pasaulē - ir uzzinājis samērā drīz. Uz sava rēķina viņš bija ataicinājis zīmētāju, lai tas "monstru" ar visām viņa proporcijām uz divām lapām iemūžina - nākamajām paaudzēm ko brīnīties. (1. un 2. att.).

Pēc jaundzimušā izskata fiksēšanas ārsts Gotlībs Frideriki uzreiz ķērās pie tā obdukcijas, lai iepazītos ar neparasto anatomiju.

/. Jau 1735. gadā Tauhā pie Leipcigas dzimušajam "monstram " Dr. Gotlībs Frideriki veica obdukciju un par re-' zultātiem latīniski uzrakstīja ziņojumu.

Šausmīgi lielas smadzenes "Galva bija anatoma naža pirmais upuris, un, kaut gan tā sākumā izskatījās pēc ūdensgalvas, pārgrieztais ādas maiss (1. attēlā A) parādīja pavisam kaut ko citu, proti, tur tāpat kā galvas dobumā nekāds šķidrums netika atrasts, bet gan biedējoši liela smadzeņu masa, kas svēra septiņas unces un ko apskaloja niecīgs daudzums asiņu, kurās tika atrasta smadzeņu plēve… Starp citu, apsekojot smadzenes, atklājās daži nervi attiecīgajai vietai pienācīgā skaitā un priekšzīmīgā kārtībā.

Pēc galvas izpētīšanas tika atvērtas krūtis, ribas bija vajadzīgajā skaitā, pareizā lielumā un stāvoklī, tāpat krūšu kauls. Labās puses ribu dobumā pat atradās plaušas plēve, no kuras kreisā dobuma pēc ķirurga veiktā iegriezuma iztecēja kaut kāds biezs, viskozs šķidrums. Kamēr tas sākumā vedināja uz pieņēmumu par tūsku, krūtis tālāk atverot, atklājās liela sirds, pilnīgi bez pericardium (sirds somiņas), bet guloša īpatnējā ādiņā, kas stiepās no lielajiem kambariem līdz pretējai pusei un bija stipri pieaugusi pie plaušu plēves un diafragmas, un šķita aizņemam sirds somiņas vietu. Tā saturēja šķidrumu, kurā sirds bija iegrimusi. Kad ķirurga nazis ādiņu bija atdalījis, atklājās otra plaušu plēve."

Tomēr īpatna bija ne tikai spokaina radījuma "iekšeja dzīve", bet arī kaulu uzbūve atšķīrās no tās, kādā tā ir normāli augušai cilvēciskai būtnei, kā obdukcijas gaitā centīgais mediķis varēja konstatēt.

"Beidzot vēl jāziņo par ekstremitātēm, jo tiklab apakšdelms, kā arī lielais liela kauls atšķirībā no to dabiskā veida sastāvēja no viena, nevis diviem kauliem. Un kājām augšstilba un liela savienojumā nebija ceļa skriemeļa, tikai ar lielu piepūli kauli bija atdalāmi viens no otra. Taču pārējie kauli, kas šos locekļus savieno…, skaita un izskata ziņā bija dabiski, bet uz tiem nebija attiecīgo muskuļu.

Ar pilnām tiesībām tāpēc uzskatu, ka varu dot tādam radījumam vārdu "monstrs", jo ne viņa āriene, ne iekšiene neatbilst cilvēka normālai uzbūvei, bet atsevišķi elementi atšķiras te skaita, te lieluma ziņā, kādu pat vispār nav, un daži atkal ir ārkārtīgi neparasti."

2. Arī ar kaulu uzbūvi mistiskā būtne atšķiras no normāla cilvēka. Tā apakšdelms un lielais liela kauls sastāv no viena paša, ne diviem kauliem.

Divarpus gadsimtu "ārpus" Tālāk Dr. Frideriki kādam draugam medicīnas padomniekam veltītā traktātā prāto par šausmīgās izkropļošanās cēloņiem. Viņš noraida tolaik tik izplatīto tautas ticējumu, ka māte grūtniecības laikā izbiedēta un tādā kārtā ietekmējusi monstra izveidošanos. Vairāk viņš pieļauj iespēju, ka savādību iemesls varētu būt bijis embrija nepietiekama ba​rošanās šo deviņu mēnešu laikā.

Taču pastāv vēl kāda - starp citu, fantastiski skanoša - iespēja mēģināt rast izskaidrojumu tādas vienreizīgas būtnes nākšanai pasaulē. Bet par to nedaudz vēlāk. Te es gribētu pastāstīt, kas vēl ar neparasto veidojumu tika darīts.

Pēc pētījumu pabeigšanas Dr. Frideriki savu "monstru" konservēja spirtā, lai nākamās paaudzes "varētu zināšanas par šādām lietām vairot un sev par svētību izmantot". Eksponāts nākamajos gados līdz ar neskaitāmiem citiem preparātiem nonāca jau pieminētajā Valdenburgas pilsētas "Naturāliju un mākslas kabinetā", kur tas ar savu eksistenci daudz uzmanības nepiesaistīja. "Reāli eksistējošā sociālisma" gados, citiem vārdiem, svētā piemiņā palikušajos VDR laikos, bija pat stingri aizliegts mistisko veidojumu klaji izrādīt - droši vien tālab, ka VDR periodā skolu klases mācību nolūkos dabaszinātņu programmas ietvaros bieži tika vestas uz muzeju.

Taču pēc "pavērsiena" mīklas sāka tapt vēl noslēpumainākas un modināja jausmas par kaut kādiem neticamiem bezdibeņiem.

Galvenais ārsts un viņa "vistascilveks" Kādu dienu deviņdesmito gadu sākumā Hemnicas Zīdaiņu klīnikas šefs Dr. M. nejauši nokļuva Valdenburgas muzejā un uzdūrās "monstram", kas vēl joprojām tikko 40 cm augstajā stikla traukā, uz mūžiem spirtā konservēts, "vilka savu vientuļo dzīvību". Knauķis pamodināja mediķa akadēmisko interesi, un viņš rosināja uz plaša apmēra medicīniskiem izmeklējumiem gan Heidelbergas Universitāti, gan Berlīnes Universitātes medicīnas fakultāti.

Tā būtnei, kas pa šo laiku medicīnas literatūrā bija iemantojusi nosaukumu "vistascilvēks", tika izdarīti daudzi rent- genuzņēmumi, kā arī datora tomogrāfijas. Runa ir tieši par ģenētiskajām analīzēm, tomēr arī tās vienreizīgā un mistiskā gadījuma izpratnē nekādu skaidrību nav ieviesušas.

Tāds bija lietu stāvoklis, kad kāda informācija, kam it kā būtu vajadzējis palikt nepamanītai, dīvainajam objektam pievērsa manu uzmanību. Tā ieinteresēja arī par pētījumiem, ko minētais galvenais ārsts tika veicis abās universitātēs. Uzzināju arī, ka Dr. M. pievācis sava amata brāļa Dr. Gotlība

Frideriki pārskatu par veiktajiem pētījumiem, kas tāpat ticis uzglabāts Valdenburgas muzejā. Laikā, kad rakstīju šo grāmatu, Hemnicas mediķis to vēl nebija atdevis, šādu rīcību pamatojot ar tulkošanas grūtībām. Un tas nu tā, lai gan latīņu valoda ir no tā sauktajām "mirušajām valodām", kas vairs nemainās.

Par to, ka man tomēr bija iespējams izmantot ziņojuma citātus, esmu pateicīgs virknei drosmīgu galvotāju, kas otru eksemplāru bija sadzinuši Leipcigas Universitātes biblio​tēkā un pagādājuši arī tulkojumu.

Vēlāki pētījumi Valdenburgā Bija 1996. gada nogale, kad manā rīcībā esošā informācija lika pievērsties neparastajam eksponātam. Taču bija jāpienāk 1997. gada maijam, līdz varēju doties ceļā uz mazo Saksijas pilsētiņu. _ Kopā ar savu draugu Kristiānu, kura asistēšana šādās akcijās man tapusi gandrīz pilnīgi nepieciešama, nevarēju beigt pukoties par kustības ātruma ierobežojumiem, ar kuriem no Tīringas zemes robežām bija jārēķinās kā kādreizējos VDR laikos. 1987. gadā ceļā no Rietumberlīnes pa toreizējo tranzītposmu jau biju rullējis ar 150 kilometriem stundā un varen nopriecājies par izslīdēšanu starp gandrīz visur esošajiem un uz laupījumu glūnošajiem tautas policistiem ar viņu mobilajiem "valūtas sagādes slazdiem". Politiskā sistēma ir pagātne, tomēr ļaunākie modernās laupītāju bruņniecības varianti saglabājušies.

Par spīti visiem pretīgajiem ātruma ierobežojumiem tajā 1997. gada 30. maija dienā mēs Valdenburgu tomēr sasniedzām un pēc apbrīnojami īsiem meklējumiem arī atradām muzeju, kas viegli pamanāms no galvenās ielas. Pie kases iegādājāmies ne tikai parastās ieejas biļetes, bet atdevām arī savu artavu par oficiālu atļauju fotografēt un filmēt ar videokameru.

Protams, nevarējām noslēpt interesi par baiso 18. gadsimta būtni, un laipnā dāma pie kases sūtīja mūs uz augšu.

Vecās kāpnes zem mūsu pēdām neganti čīkstēja, kad - smagi apkrāvušies ar kinokameru, statīvu un vairākiem fotoaparātiem - kāpām uz muzeja otro stāvu. Pusceļā sienā ielaistā skapī redzējām veselu bateriju ar spirtu pildītu trauku, no kuriem uz mums blenza visnomācošākie izdzimteņi. "Kas gan šajos nožēlojamajos radījumos ir tas, kas tik neatvairāmi pievelk tiklab šos, kas - kā Dr. Frideriki un viņa šodienas kolēģis no Hemnicas - nododas saviem pētījumiem, kā ari tos, kas ar dīvainu drebuli kaulos šos nelaimīgos kroplīgos izdzimumus nāk skatīties?" Šis jautājums man dzima galvā, šādam skatam paveroties. Šķiet, dažāda veida šausmu izpausmes cilvēkus no senseniem laikiem gluži vai nobū​rušas. Šās kolekcijas vidū, un pārējo eksponātu tuvuma dēj tā absolūto citādumu skaidrāk izceļot, atradās objekts, kas šai laikā bija izraisījis diskusijas visā valstī. Nievājoši nodēvēts par "vistascilvēku", tas katrā ziņā vairāk nekā cilvēkam līdzinās tiem "mazajiem pelēkajiem", ko visās pasaules valstīs pazīst no gadījumiem, kuros NLO nolaupījuši cilvēkus.

Hibridbūtne starp cilvēku un citurienieti?

Vai šāda izskaidrojuma iespējamība ir pārāk fantastiska, tā sacīt, par augstu paķerta? Skeptiķi, protams, klaigās. Taču jau pirmajā acu uzmetienā pamanāmas vairākas ķermeņa īpatnības, kas izstādītajam objektam nav noliedzamas. Tās uzrāda pārsteidzošu līdzību ar dīvainību kopumu, kādas tiek minētas mūsdienās arvien no jauna saņemtajos ziņoju​mos par šiem Little Greys, baisajiem protagonistiem, sakarā ar NLO veiktajām cilvēku nolaupīšanām.

- Acis neparasti lielas. Kad stikla trauku ar būtni tanī paņēmu rokās un pagrozīju, varēju redzēt zaigojam milzīgos melnos acu ābolus, lai gan tos sedza plāna ādiņa. Un atradās tie nedabiski apaļos dobumos.

- Nav nekādu no ārpuses redzamu ausu. Taču muzeja personāls stāsta, ka 1994. gadā Berlīnē un Heidelbergā izdarītajos rentgena uzņēmumos esot samanāmi dzirdes kanāli milzīgā galvaskausa iekšienē.

Arī baigie "mazie pelēkie" tiek aprakstīti kā būtnes bez ausīm.

- Izaugums pie galvas - to konstatēja Dr. Frideriki jau 1735. gadā - nav pildīts ar ūdeni, bet ar smadzeņu masu. Ja trauku ar būtni tanī pagroza, tad galvaskauss parādās nedabiski pagarināts un deformēts, kas savukārt atgādina daudzu tautu piekopto galvaskausu deformēšanas "kultu". Tādā veidā ļaudis centās panākt, lai būtu tādi paši kā "dievi", domājams, viesi no citurienes, kas mūsu planētu no senseniem laikiem apmeklē.

Vai te galu galā patiešām darīšana ar vēsturisku nolaupīšanas gadījumu, kura gaitā Johanna Sofija Šmīda ar mērķtiecīgu iejaukšanos tika padarīta grūta un tad - kā baisu kropli - laida pasaulē kaut kādu hibrīdbūtni? Tātad kaut kāda sajaukuma būtne, kas sevī nēsā cilvēku sugas, kā arī kādas svešas civilizācijas ģenētiskās īpatnības… Tādus šausminošus scenārijus arvien biežāk uzbur nolaupīšanas sindromu skartās mūsdienu sievietes. Nereti ginekologi varbūtēji nolaupītajām sievietēm konstatē priekšlaicīgi beigušās mīklainas grūtniecības.

Un varbūt ir kaut kādi - nemaz nerunājot par šausminoši dīvaino "vistascilvēka" tēlu - mājieni par tāda veida scenāriju Leipcigas ķirurga 18. gadsimta trīsdesmito gadu uzskicējumos? Tiešu norāžu, 32 lappušu traktātu izstudējot, atrast nav iespējams (kā, piemēram, pieminētā tikšanās ar "mazo pelēko vīreli", kam vācu pētnieks Johanness Fībags spējis sadzīt pēdas 1655. gada dokumentos par kādu procesu saistībā ar raganām).

Bet viena pasāža manu uzmanību saasināja. Tā ir Dr. Frideriki aprakstītā grūtnieci izbiedējušā tikšanās ar caunu. Tiklab Dr. Johanness Fībags, kā ari Vitlejs Štrībers apraksta gadījumus, kuru gaitā to skartās (Abductees) acīmredzot ģenerē kaut kādas aizsegatmiņas (Screen Memories). Tās tad nereti satur tādus notikumus, kur lomu spēlē kāds savvaļas dzīvnieks. Iespējams, nolaupīto upuru atmiņā šādas aizsegatmiņas tiek iedēstītas, lai viņi zem psihiskā spiediena, ko veido personu nolaupīšana, bieži vien atkārtota, nesalūztu.

Būtu jādomā, ka - ja Johannas Sofijas Šmīdas gadījumā pirms spokainās būtnes dzemdēšanas būtu piedzīvota no​laupīšana - arī te notikusi šādu aizsegatmiņu izveide.

Mulsinoši paziņojumi Lai kā arī būtu - izjautāt sievieti par 1735. gadā risinā- jušamies notikumiem vairs nevaram. Tikai ģenētiska analīze varētu sniegt atzinumu, vai te patiešām kādi nezināmi spēki mērķtiecīgi iejaukušies dabas norisēs.

Varbūt pat tāds pētījums jau sen ir veikts. Sakarā ar manu informāciju jau minētais Hemnicas ārsts atgādināja par savu nodomu uzrakstīt uz šo lietu attiecināmu rakstu speciālajam žurnālam American Journal for Medical Genetics.

Un varbūt mans pieņēmums, ka te varētu būt iejaukusies kāda sveša civilizācija, nav nemaz tik tālu no patiesības. Divi, ar četru mēnešu atstarpi tapuši, bet savstarpēji absolūti pretrunīgi paziņojumi ir manu uzmanību sevišķi saasinājuši.

Vēl 1997. gada 7. februārī jau vairākkārt pieminētais Hemnicas bērnu ārsts sakarā ar manu informāciju rakstīja: "Liels paldies par Jūsu 1997. gada 14. janvāra vēstuli, kurā Jūs lūdzāt papildu datus par "vistascilvēku". Diemžēl Jūsu teorijai, ka "vistascilvēks" varētu būt hibrīds starp kādas ārpuszemes rases un cilvēku populāciju, nevaru piekrist. - Tas, protams, paliek Jūsu ziņā, kādus secinājumus Jūs izdarāt par iemesliem, kuru dēļ cilvēkiem piedzimst kļūmīgi veidojumi… Ceru uz Jūsu sapratni un sūtu Jums draudzīgus sveicienus.

Dr. M.

Zīdaiņu klīnikas galvenais ārsts."

Bet lielais pārsteigums nāca 1997. gada 30. maijā, kad pats uz vietas veicu savus izmeklējumus mazajā Saksijas pilsētiņā Valdenburgā. Saņēmis likumīgu atļauju fotografēšanai un filmēšanai, kāda muzeja kalpotāja intervijā, ko iemūžināju videokasetē, piesardzīgi novirzīju sarunu uz kroplīgā veidojuma rašanās iemesliem, kuri iekļauj arī faktorus, kam nebūtu šās pasaules izcelsmes. Muzeja darbiniece, kas acīm redzami centās radīt nopietnu iespaidu, vispirms pauda pārliecību, ka personāls "par tādiem ne sevišķi grib kaut ko dzirdēt". Taču sarunas turpinājumā viņa skaidri norādīja, ka, starp citu, arī Hemnicas bērnu ārsts Dr. M. pie​sardzīgi apsverot kaut kādu ārpuszemes iespēju!.

Vairs neticēju savām ausīm. Taču šie izteikumi izvirza problēmu: tie pieļauj iespēju, ka kādam cienījamam ārstu kārtas pārstāvim būtu bijušas tādas nekonvencionālas domas. Kam esmu uzgrūdies, kādu tabu aizskāris?

Tomēr savā ziņā varu arī sevi mierināt, ka starplaikā daži no ievērojamākajiem masu saziņas līdzekļiem sākuši par noslēpumainajiem veidojumiem interesēties. Tā Vācijas lielākā dienas avīze publicēja attiecīgu grāvēju, un 1998. gada sākumā es Valdenburgā, tā sacīt, notikuma vietā, gandrīz visu dienu nostāvēju raidītāju RTL-2 un SAT-J kameru priekšā. Tieši federācijas jaunajās pavalstīs interese ir milzīga, un tas ir labi. Tātad stipri tiks gādāts par to, lai neērtais veidojums tā vienkārši "nepazustu", kā tas ar līdzīgām lietām citos muzejos nereti ir gadījies.

Galvenais ārsts Dr. M. pa to laiku, ja tiek runāts par noslēpumos tīto būtni stikla traukā, reaģē maigi izsakoties - visai rezervēti. Vai viņš baidās tapt savu kolēģu acīs smieklīgs? Tādas bažas kopā ar zināmu iztēles trūkumu zinātnieku "krējuma" aprindās nav retums. Neērti jautājumi ir kā saknes zem asfalta. Kādu dienu tās tomēr ar nenojaustu spēku parādās un izlauž savu ceļu. "Pievērst kaut kam pūļa uzmanību nozīmē palīdzēt tikt uz pēdām cilvēka veselajam saprātam." (Gotholds Efraims Lesings, 1729. 1781.)

2. TIKAI STULBA MODES ĀKSTĪBA - VAI TOMĒR KAUT KAS VAIRĀK? Galvaskausu deformācijas arī Vācija Beidzot Dr. Šrēters noliktavā no daudzajām grēdās sakrautajām kartona kārbām izņēma kādu zināmu, atvēra un demonstrēja man - deformētu galvaskausu! Uzraksts uz kastītes vēstīja, ka tas ir viens no sešiem Altenerdingā atrastajiem. Mans pārsteigums vēl pieauga, kad viņš atvēra nākamo kārbu un izcēla no Štraubingas-Ālburgas nākušo eksemplāru, kas uz Getingeni nebija ticis nosūtīts reizē ar pārējām skeleta sastāvdaļām. Dr. Šrēters noslēpumos tīto veidojumu pacietīgi turēja kameras priekšā, kad biju viņam izlūdzies atļauju torņveidīgo galvaskausu nofotografēt.

Nu reiz tiešām biju atradis to, ko biju gatavojies doties pasaulē meklēt. Un simpātiskais arheologs, kura durvīs es tik pēkšņi un iepriekš nepieteicies stāvēju, šajā priekšpusdienā tik daudz sava dārgā laika ziedoja, lai būtu manā rīcībā. Būtu visi tās cunftes pārstāvji tādi kā viņš!

"Tas, ka lietas notiek, nav nekas. Tas, ka tās top apzinātas, ir viss."

EGONS FRĪDELS 1878. - 1938.)

Visapkārt mūsu planētai - un te patiešām neviena pasaules daļa nav izņēmums - līdz pat šim laikam neskaitāmas tautu grupas čakli piekopj praksi, kas vienlaikus ir tik starptautiska un pretdabiska, ka nevar nerasties to dziļāk tveroši jautājumi. Runa ir par daudzviet kultivēto galvas​kausu deformēšanu.

Indivīdiem, kas bijuši tai pakļauti, jau visjaunākajos zīdaiņa gados pie galvaskausa likti mazi ar šarnīriem savstarpēji savienoti dēlīši. Caur šarnīriem savukārt tika izvilktas lentes, ar kurām bija iespējams starptelpu lēnām, bet pastāvīgi samazināt. Procedūra pēc gadiem panāca, ka galvaskauss, sākot no deniņiem, uz aizmuguri veidojās torņveidīgi. Ekstremālos gadījumos šādi pagarinātiem pakaušiem tilpums bija pat trīskārt lielāks nekā nedeformētam galvaskausam!

Galvas pagarinājumus jo sevišķi varēju apbrīnot Dienvidamerikā - Ikā un Silustani (Peru), kā arī Pedro de Atakamā, taču reģionu, kur šī šķietami nežēlīgā paraža bijusi visai izplatīta, saraksts ir daudz garāks. Galvaskausu deformāciju sa​karā varam minēt dažādas kultūras, dažādas mūsu planētas vietas: - Senā Ēģipte, kā ari Tuvie Austrumi, - Sibīrijas tundra un senā Ķīna, Ziemeļ-, Vidus- un Dienvidamerika, kur iejaukšanās galvaskausa dabiskajā attīstībā, pirmkārt, jau augsti attīstīta​jās Andu kultūrās, piemēram, inkiem, tika piekopta visai intensīvi, arī slavenais vācu ceļotājs pētnieks Aleksandrs fon Humbolts (1769. - 1859.) ir ziņojis par daudzām indiāņu ciltīm Orinoko apvidū, kur bērni pakļauti daudzus gadus ilgu​šām manipulācijām, Āfrikā tā bija un ir Zairas mangbetu cilts, kas šādu savu pēcnācēju spīdzināšanu praktizē joprojām, - arī Krētas salā, tāpat Lapzemes plašumos galvaskausi tapuši deformēti, to pašu var sacīt par Holandi, kā ari Bretaņu.

Bet ir kaut kas tāds, kam ne kurš katrs uzreiz noticētu: pat Vācijā rodami pārsteidzoši daudz šāda veida "izskais​tināšanas" piemēru. Taču vairāk par to nedaudz vēlāk.

Kas tapa atdarinats?

Kas mūsu senčus līdz pat jaunākajiem laikiem pamudinājis viņu bērniņu maigās galviņas tik patoloģiskā veidā piespiest pagarināties? Kādu "saprātīgu" pamatojumu tam laikam nebūtu iespējams atklāt, un tā arheologu vairākums uzskata, ka tas nav bijis nekas cits kā tikai splīnīga, pasauli aptveroša

"lielā mode", kam sekojuši dižciltīgo un sabiedrībā vairāk pamanāmo aprindās, kur ar šādu "skaistuma ideālu" pratuši atšķirties no "vienkāršās tautas".

Bet vai kāda idee fixe (uzmācīga doma), globāls modes splīns - turklāt laikmetā, kad nebija nekā līdzīga mūsu pašreizējiem komunikācijas līdzekļiem-var būt tāds vienkāršs mīklas atrisinājums? Es dodu priekšroku kādai citai skaid​rojuma iespējai, par ko vērts pafīlozofet.

Dabiska galvaskausa forma, kas būtu līdzīga deformētam eksemplāram, protams, uz mūsu planētas nav sastopama. Taču nez no kādiem laikiem cilvēkam paticis kaut ko atdarināt - to pierāda kaut vai piemērs no mūsu nesenās pagātnes: tā saucamais Kargo kults. (Autors tādu apzīmējumu lieto aborigēnu centieniem atdarināt viņu zemēs ienākušos svešiniekus, dažkārt pat no salmiem un bambusiem veidojot antenas, lidmašīnas u. tml. - cerībā, ka tāda rīcība līdzi nesīs balto cilvēku "svētību ". Tulk) Vai cilvēks šādā veidā kopējis savus "dievus", gribējis vismaz ārēji tiem līdzināties?

Visur cilvēki sastapa respektu iedvesošus, par viņiem visādā ziņā pārākus radījumus. Drīz vien priesteri un valdošās kastas pārstāvji iemanījās ar nedabiski izstieptiem pakaušiem radīt iespaidu par "līdzību ar dieviem", lai tā ietekmētu pakļautos. Ja galvaskausa deformācija būtu bijusi novērojama tikai vienas vai dažu tautu kultūras areālā, tad varbūt tai par iemeslu būtu sameklējami kādi lokāli iemesli. Bet, ja šķietamā mode agri deformēt bēbīšu mīkstās galviņas ir globāla, tad tas tomēr būs ticis darīts, lai pieauguši tie līdzi​nātos vecajiem "dieviem". Tikai tā procedūru kaut cik iespē​jams izskaidrot.

Pat mūsu durvju priekšā Un, tā kā galvaskausu deformēšana ir fenomens, kas pazīstams visā plašajā pasaulē, nav jābrauc uz Dienvid​ameriku vai Āfriku, ja ir vēlēšanās apkopot ziņas par šo domājamo Kargo kultu.

Lejasbavārijas pilsētā Štraubingā, šās apdzīvotās vietas daļā Ālburgā, veicot priekšdarbus jaunbūvei, tika atklāts senās Bavārijas kapulauks, kas tapa novērtēts kā ierīkots 5. gadsimtā pēc Kristus.

Jau septiņdesmito gadu beigās tur "pilsētas tīruma" rindu kapulaukā uzmanību piesaistīja divos no šiem kapiem neparasti labi saglabājušies mākslīgi deformēti galvaskausi, viens "kapā Nr. 361" bez rotaslietām un vispār pilnīgi bez jebkādiem līdzdotiem priekšmetiem atradās 5. gadsimta apbedījumu grupā, kamēr otrs, "kapā Nr. 535", redzams, bija piederējis kādai īsteni bagātai ap 5. un 6. gadsimta miju mirušai kundzei.

Abos gadījumos dzimumu noteikt varēja bez grūtībām. Gan galvaskauss, gan skelets Jāva secināt par piederību sieviešu dzimumam. Locekļu izmēri liecināja, ka abu sieviešu augums bija virs 1,60 metriem.

"Kapā Nr. 361" guldītā acīm redzami bija bijusi augumā nedaudz garāka, un arī viņas kaulu uzbūve bija stiprāka nekā sievietei no "kapa Nr. 535", kura kapā līdzi bija dabūjusi četras adatas tērpu saspraušanai (tādas, bieži vien bagātīgi izrotātas, tika lieto​tas kopš bronzas laikmeta).

Toties noteikt sieviešu vecumu bija problemātiskāk, jo mākslīgi deformētiem galvaskausiem kaulu saaugšana var notikt ar aizkavēšanos. Kopumā atradumi tomēr liecina par brieduma gadiem, turklāt sieviete no "kapa Nr. 361" varētu būt par otru nedaudz jaunāka. Vecumu nosakot, zinātnieki nevadās tikai pēc galvaskausu saauguma vietām, bet izpēta arī apbedīto zobus. Ja neskaita vieglas deģeneratīvas novirzes mugurkaula skriemeļiem krūšu un jostasvietas rajonā, tad sievietei no "kapa Nr. 361" nekādas kaulu patoloģijas nebija redzamas. Novērtējot kapulaukos guldīto populāciju mirstīgās atliekas, arheologi izdara arī secinājumus par ļaužu sociālajām grupām, starp kurām ir tādas, kas atšķiras ar to, ka cietušas no tipiskas distrofijas un deģeneratīvām pārmaiņām, bet divi minētie atradumi Štraubingas-Ālburgas kapulaukā liek domāt, ka te ir darīšana ar personām, kas bijušas materiāli labi nodrošinātas.

Rasu tipoloģiskā ziņā gan izdarīt drošus secinājumus vēl nav iespējams. 5. gadsimtā pēc Kristus Viduseiropā mēdza iebrukt huņņi, no Mongolijas plašumiem nākusi tauta, kas dzīvi galvenokārt pavadīja zirga mugurā, un tā radās liels nāciju sajaukums. Huņņu aprindās galvaskausu deformēšana bija visai

izplatīta.

Ne jau kads atsevišķs gadījums Kopā ar šiem diviem atradumiem glabājas pavisam divpadsmit Bavārijas mākslīgi deformētu galvaskausu no sešām dažādām atrašanas vietām, kas ir šādas: 1) Alteglofsheima, 2) Eltheima, 3) Bārbinga-īrlmauta, 4) Altencrdinga-Klethama, 5) Štraubinga-Ālburga, 6) Štraubinga-Vitclsbaherhēe.

Nemaz nerunājot par Altenerdingu, uzkrītoša ir atradumu koncentrācija "lielajā Donavas lokā" pie Rēgensburgas. Visu galvaskausu atradumus arheologi datē ar diezgan ierobežotu laika posmu: Altenerdingā un Štraubingā-Ālburgā - pirmajā tika atrasti seši - 5. gadsimta otrā puse, citur 6. gadsimta sākums. Redzams, pēc tam šajā novadā galvaskausu deformēšana vairs nav notikusi, kas sakrīt ar kristietības uzvaras gājienu šajā zemē.

Ja uzskatām, ka ar deformācijām tapa mēģināts imitēt "dievus", tad, protams, kristietībai nostiprinoties, šāda pagā​niska māņticība tika nepielūdzami nīdēta.

Sakarībā ar minēto atradumu datējumu interesi izraisa Bavārijas deformēto galvaskausu īpašnieku nodzīvoto mūžu garums. Visi bijuši pieauguši cilvēki, turklāt seši no viņiem sasnieguši brieduma gadus, viens pat nodzīvojis līdz īsteni sirmam vecumam. Pretīgo procedūru laikam pārcietuši vairāk indivīdu, nekā dažkārt tiek uzskatīts. Bez tam var atzīmēt, ka paradums deformēt galvaskausu galvenokārt licis ciest "vājajam dzimumam" - no minētajiem divpadsmit pārveido​tajiem galvaskausiem tikai divi bijuši vīriešu.

No anatomiskā viedokļa Bavārijā atrastie galvaskausi tapuši pakļauti tā saucamajam lokveida deformācijas tipam, kas iezīmējas ar konusu vai cilindru, un tā tiek panākts gal​vas torņveida pagarinājums un ļoti augsta piere. Par "saišu rievām" dēvētie ieapaļie nospiedumi uz pieres kaula un pakauša norāda uz veidu, kādā pārformējums noticis. Nereti tas zīdainim bija arī bīstams. Citāda deformēšanas tehnika tiek izmantota vēl mūsdienās - pie jau minētajiem mang- betiem Zairā - Āfrikā, kā arī Klusā okeāna salu valstī Melanēzijā. Tur lieto ieapaļu presējošu bandāžu, ko izveido slīpi virs galvas no pieres apakšas un vidusdaļas līdz pakauša apakšai. Iegūtās pieauguša cilvēka galvaskausa deformācijas tad ir atkarīgas no diviem faktoriem: pirmkārt - no manipulācijām, kas veiktas agrā bērnībā, otrkārt - no galvas augšanas tendencēm, kas izpaudušās līdz pubertātes beigu posmam.

Jau iepriekš tiku atzīmējis - pārliecinošā vairākumā Bavārijā deformēto galvaskausu īpašnieki sasnieguši ne tikai pieauguša cilvēka gadus - vienā pašā gadījumā vecumu īsti nosacīt nebija iespējams.

Mūsdienās nu valda uzskats, ka deformācijas nekādā ziņā nav bojājušas smadzenes. Tāpat netiek rasti pierādījumi tam, ka tās būtu ietekmējušas dzīves ilgumu vai inteliģenci.

Uz īstajām pēdām Šādu galvaskausu deformāciju eksistence, ar ko visbiežāk saskāros savos ceļojumos pa Dienvidameriku, tā sacīt, mūsu pašu māju priekšā, protams, man bija kaut kas neapstrīdami fascinējošs.

Tālab mēģināju šiem apbrīnas vērtajiem eksperimentiem tikt uz pēdām. Un nonācu patiešām pie bagātīgiem atradumiem.

Vispirms savu laimi izmēģināju divās atradumu vietās Štraubingas pilsētas apvidū. Tā kā atklājumi

savulaik notika, pilsētā iekārtojot jaunu apbūves iecirkni, tad šodien tur, protams, vairs nav ko redzēt. Pa apkārtceļiem nonācu pie Dr. Pramera, attiecībā uz šo pilsētu visai kompetenta arheologa, kas strādā vietējā muzejā un man paskaidroja, ka Ālburgas un Vitelsbaherhēes izrakumos iegūtie atradumi visi bez izņēmuma tagad atrodoties Minhenes Valsts antropoloģi​jas muzejā. Biju uz pēdām.

Tad arī 1998. gada marta sākumā devos meklējumos uz pavalsts galvaspilsētu, kur jau otrais piegājiens izrādījās it sekmīgs. Minētais muzejs atrodas pie Karolīnas laukuma, kāda akmens sviediena attālumā no obeliska. Muzejs izvietots zemā, gandrīz nepamanāmā dzeltenīgā Vecminhcnes namiņā. Tā kā tas nav paredzēts apmeklējumiem, tad nav arī atrodams oficiālajos Minhenes galeriju un muzeju sarakstos.

Taču, tā kā es jau biju uz vietas, tad zvanīju pie durvīm un tūlīt arī tapu ielaists.

Viens no arheologiem, kas strādā muzejā - un mūsu sarunas gaitā atklājās, ka esmu "piezemējies" pēc pareizas adreses - bija tas, kas mani ielaida. Tas bija Dr. P. Šrēters, simpātisks, pīpi kūpinošs laikabiedrs, kas sev laupīja dažas stundas, lai pacietīgi atbildētu uz maniem jautājumiem.

Kā parasti uzreiz ķēros vērsim pie ragiem un uzreiz jautāju par Štraubingas-Ālburgas atradumu pašreizējo uzglabāšanas vietu un pirmajā acumirklī biju mazliet vīlies, kad Dr. Šrēters man atklāja, ka atradumu lielākā daļa pašreiz nosūtīta uz Getingenes universitāti restaurēšanai. Piezīmēšu, ka visi cilvēka darbības ietekmētie īpatnējie kaulu izaugumi tiks vesti atpakaļ uz Minheni, lai tos iekļautu Valsts aizvēstures muzeja kolekcijā un padarītu pieejamus apmeklētājiem. Tomēr laipnajam arheologam bija gatava arī virkne gardu kumosu tieši man. Viņš aizveda mani uz noliktavu gadsimtu mijā celtā namiņā pirmajā stāvā, kur uzreiz izraisījās saspringtas pārrunas par stipri sašaurinātu tēmu. Dr. Šrēters ir labi informēts par galvaskausu deformēšanas fenomena globālo izplatību, tomēr nav gluži pārliecināts, ka būtu kādas sakarības starp ģeogrāfiski tik tālu vienam no otra radušamies un tanī pašā laikā tik vienādiem lietiskajiem pie​rādījumiem. Tālākajā sarunas gaitā viņš tomēr atzina, ka lielās līdzības arī viņu mulsinot.

Par sāpēm un to kultūras bazi Tad Dr. Šrēters man izskaidroja, ka apsaitēšanai izmantotas dažādas tehnikas, ko vēl mūsdienās it kā varot uz galvaskausiem "nolasīt". Kaut arī tās bijušas visai dažādas, pamatidejas un rezultāts visplašākajā nozīmē bijuši vienādi. Kad ierunājos par mazuļu spīdzināšanas ārkārtīgo sāpīgumu, kam nožēlojamie indivīdi tapuši pakļauti, Dr. Šrēters pretī izvirzīja argumentu, kas skan ticami un ko nevar neņemt vērā. Ļoti pārliecinoši viņš apgalvoja, ka pieminētās procedūras, visai ticams, nemaz nevarētu būt bijušas tik sāpīgas, kā mēs to mūsdienās parasti iedomājamies. Sāpju sajūtas intensitāte ir stipri vien atkarīga no kultūras loka, kurā to skartais iekļauts. "Mēs šajā ziņā esam mazliet raudulīgāki un pie visniecīgākā iemesla uzreiz metam mutē kādu aspirīnu. Toreiz sāpes tomēr bija gluži dabisks ikdienas aspekts, kas ar zināmu fatālismu arī tika pieņemts," norādīja laipnais arheologs. Šīs atziņas it kā mēģina mazināt kādreiz piekoptās prakses baigumu, taču varbūtējais īstenais iemesls-vēlme imitēt "no kaut kurienes" nākušas civilizācijas pārstāvjus - te skarts netiek.

Beidzot Dr. Šrēters noliktavā no daudzajām grēdās sakrautajām kartona kārbām izņēma kādu zināmu, atvēra un demonstrēja man - deformētu galvaskausu! Uzraksts uz kastītes vēstīja, ka tas ir viens no sešiem Altenerdingā atrastajiem. Mans pārsteigums vēl pieauga, kad viņš atvēra nākamo kārbu un izcēla no Štraubingas-Ālburgas nākušo eksemplāru, kas uz Getingeni nebija ticis nosūtīts reizē ar pārējām skeleta sastāvdaļām. Dr. Šrēters noslēpumos tīto veidojumu pacietīgi turēja kameras priekšā, kad biju viņam izlūdzies atļauju torņveidīgo galvaskausu nofotografēt.

Nu reiz tiešām biju atradis to, ko biju gatavojies doties pasaulē meklēt. Un simpātiskais arheologs, kura durvīs es tik pēkšņi un iepriekš nepieteicies stāvēju, šajā priekšpusdienā tik daudz sava dārgā laika ziedoja, lai būtu manā rīcībā. Būtu visi tās cunftes pārstāvji tādi kā viņš!

Reiz jau man bija gadījusies izdevība iekļūt kāda muzeja "svētākajā vietā". Tas bija pirms kādiem diviem gadiem, kad uzturējos Čīles tuksneša pilsētiņā San Pcdro de Atakama. Uz Čīles sāls tuksneša plašumiem mani bija aizvilinājusi neievērojama koka figūriņa ar astronauta pazīmēm, kas kādreiz dota līdzi kapā kādam aizgājējam un tagad tiek uzglabāta Museo Arqueologico R. P. Gustavo Le Paige. Ir sagadījies tā, ka šajā muzejā atrodas ari pasaules lielākā cilvēku galvaskausu kolekcija - ap 5000 - turklāt starp tiem ir arī tādi, kas uzrāda raksturīgās deformēšanas pazīmes. Muzeja ieejas tuvumā kādā vitrīnā izstādīti daži sevišķi labi saglabājušies dolichozephalii, šādu medicīnas terminu lieto speciālistu aprindās.

Nesalīdzināmi vairāk šo šaušalīgo reliktu atrodas kādā apmeklētājiem nepieejamā muzeja noliktavā.

Gan tas, ka ekskursijas vadītāja, nemaz nenosarkstot, mani pieteica kā "vienu no nozīmīgākajiem vācu arheologiem", gan daži "bakšiša" dolāri personālam panāca, ka arsenāla durvis atvērās. Plauktos, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem, varēju apbrīnot dažus tūkstošus galvaskausu, kuru grēdas tur bija izveidotas visai rūpīgi. Laba tiesa bija torņveidīgi pagarināti, deformēti jau iepriekš aprakstītajā veidā.

Atliek cerēt, ka vēl vairāk apbrīnojamo vislielākajā mērā mīklainās pasaules liecinieku atradīs ceļu uz muzeju izstāžu telpām. Man liekas skaidrs - kaut kādas būtnes, kas sensenā pagātnē nolaidušās uz mūsu planētas, ir kalpojušas par paraugiem tādam globāli piekoptam galvaskausu deformēšanas kultam. Kā jau parādīju, Vācija šajā ziņā nav nekāds izņē​mums.

3. "DIEVU KARI" Vai iznīcība nākusi no augšas?

Uz mūsu planētas ir virkne tādu vietu, kur DRUPAS vedina uz fantastisku secinājumu, ka postīšana tur savulaik nākusi no gaisa, tātad no augšienes. Bet lidot tolaik - vismaz pēc mūsu tradicionālā pasaules skatījuma - neviens cilvēks uz zemes nevarēja.

Slovāku pētnieks amatieris Martins Juriks, kādus gadus nodzīvojis arī Vācijā, savos meklējumos uzdūrās šādai drūmai vietai ziemeļrietumu Karpatos, tikai kādu 50 kilometru attālumā no galvaspilsētas Bratislavas. Tā šķiet uzrādām paralēles ar līdzīgām vietām pasaulē, piemēram, ar Sodomu un Gomoru pie Nāves jūras, Mohendžodaro Pakistānā vai Parhaspuru Indijā.

Bezvārda pilsētas iedzīvotāji Slovākijas Karpatos, redzams, savu mantību pametuši tādā pašā paniskā steigā kā anasazi indiāņi savu metropoli pirms vairāk nekā 500 gadu. Tur 20000 cilvēku pazuda burtiski vienā naktī un, proti, tik mīklainā veidā, it kā vispār būtu pametuši mūsu planētu.

"Ik gadus gaisā pazūd kādi 800 cilvēku, neatstājot nekādas pēdas. Nezinu, cik bez pēdām pazūd uz zemes."

MELS NOELS, kādreizējais ASV gaisa spēku pilots Kādus 50 kilometrus no Slovākijas galvaspilsētas Bratislavas atrodas Smolenices ciemats. Vienam otram šis vārds varētu nebūt svešs - tāpat saucas cietoksnis ar izaicinoša izskata sešstūru torni. Taču augstu virs Smolenices Molpira kalnā rēgojas ruīnas no kādas tālas pagātnes. Šad tad tuvējās pilsētas Trnavas iedzīvotāji mežiem apaugušajā kalnā atrada kādas paliekas no kādreizējās apdzīvotās vietas: lauskas un pat veselus māla traukus, šur tur arī pa dzelzs vai bronzas gabalam. Taču nekad šejiene nav bijusi dārgumu meklētāju un amatierarheologu mērķis, kā tas parasti mēdz būt ar "normālām" atradumu vietām. Te it kā pāri klājas kāds tabu. Tā drupas augstu virs Smolenices cietokšņa ilgu laiku palika kaut kādā grūti izskaidrojamā ēnā.

Pirmie zinātnieki tur parādījās tikai 20. gadsimta sākumā. Un pirmos oficiālos izrakumus arheologs A. Loubals veica tikai divdesmito gadu vidū. Ko viņš Molpira kalnā atrada, nezinām, jo drīz pēc tam viņš nomira. Viņa skicējumi vairs nav atrodami, un daži eksponāti, ko arheologs uzdāvāja Trnavas Valsts muzejam, tāpat ir bez pēdām pazuduši. Te nevajadzētu uzreiz par katru cenu saskatīt kaut kādas drūmas, noslēpumainas mahinācijas un sazvērestības. Par lielu haosu un postījumiem gādāja jau Otrais pasaules karš, kas, kā zināms, Eiropā nesaudzēja gandrīz nevienu pašu kaktiņu.

Tikai pēc šās lielās tautu izkaušanas Molpira kalnam tika veltīts vairāk uzmanības. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados tur augšā strādāja pētnieku grupa Stefana Jam- saka vadībā. Tā izmērīja domājamo cietokšņa vietu un labu tiesu no tās atraka. Šis areāls aizņēma kādus 14 hektārus - tātad darīšana bija ar Karpatu telpas lielāko aizvēsturisko apmetni.

Plašākas ziņas sniedza Slovākijas Zinātņu Akadēmijas Arheoloģijas institūta zinātņu doktora Mikulas Dušeka no 1963. līdz 1971. gadam veiktie izrakumi. Kalnā zinātnieks atklāja apmetnes paliekas un mēģināja tās rekonstruēt. Ar C-14 metodi nosakot organisko vielu vecumu, tika konstatēts, ka runa ir par laika posmu 700 līdz 600 gadu pirms Kristus un atradumi attiecināmi uz tā saucamo Hallštates laikmetu (nosaukums sakņojas arheologu Austrijā pētītā kapu​laukā, tulk.).

Karstuma sakusuši Tam jābūt bijušam nozīmīgam kompleksam. Par to liecina ne tikai daudzie atradumi, bet arī apmetnes stratēģiskais stāvoklis un lielums. Pilsēta ir stāvējusi uz mākslīgi ierīkotām terasēm, kas vietām

iekaltas klintīs un nonivelētas ar zemi. Nostiprinājumiem tapusi izmantota sistēma, kas sastāvējusi no trim dažāda lieluma mūriem. Atbrīvojot šo vietu no uzslāņojumicm, iezīmējās kādu 180 māju aprises, un tika secināts, ka kādreiz tur būtu varējuši dzīvot ap 800 cilvēku. Šī aizvēsturiskā beznosaukuma apmetne arheologiem izvirzījusi virkni jautājumu. Pirmkārt - uz kādu kultūru tā attiecināma? Pēc visa spriežot, tā pieder pie senākā dzelzs laikmeta kultūras novirziena, kas bijis pārstāvēts Dienvidaus- trijā, ziemeļrietumu Ungārijā un Slovākijas dienvidos. Taču ir vēl kāda nesalīdzināmi lielāka mīkla - kas Molpira kalnā bijis pirms mistiskās pilsētas?

Tā ir vieta, kur viens vienīgs nopostījums. Galvenā ēka ir tikusi sašķaidīta līdz pamatiem, lieli akmens kvadri aiz- lidināti sānis līdz 10 metru attālumā. Iekšējo sienu akmens plāksnes mums nepazīstama un neizprotama karstuma ietekmē ir sakusušas kopā cita ar citu, un nc tikai tās, arī klinšu terases. Viscaur arheologi atrada deguma pēdas, tāpat cīņas pazīmes. Tur bija sakropļoti skeleti, kuru kauli vēstīja ne tikai par vardarbību, bet norādīja arī uz pēkšņu, negaidītu sadegšanu.

Neskaitāmi pamesti vērtīgi priekšmeti - pat pilni vārāmie katli atradās virs atbilstošajām uguns kurināšanas vietām - liek secināt, ka iedzīvotāji vietu pametuši vislielākajā panikā un steigā. Un neviens nebija atgriezies. Kas tas bija, kas uz Molpira bija noticis? Pret kādu visvarenu ienaidnieku iedzīvotāji bija izmisumā bezcerīgi cīnījušies?

Arheologi aplūko iespēju, ka postījumus varētu būt radījis pilsoņu karš vai sacelšanās. Tad nabadzīgie un izmantotie no "zemākā slāņa" būtu vērsušies pret "privileģēto virs- slāni". Taču šī hipotēze izvirza daudz vairāk jautājumu, nekā spēj rast uz tiem atbildes. Vergu sacelšanās mums pazīstamas no vairākām kultūrām - atcerēsimies kaut vai daudz pieminēto Spartaka dumpi senajā Romā. Bet nekad nav bijis tāda veida postoša iznākuma. Kur gan protestējošie apspiestie būtu ņēmuši spēku un tehniskās iespējas izmētāt ēkas kā domino kauliņus un akmens plāksnes sakausēt? Nē, esmu pārliecināts - šī kārts te nekauj.

Tāpat nedrīkstam izlaist no redzesloka, ka šāds izskaidrojuma mēģinājums atspoguļo laika garu, kas izrakumu periodā (1963. - 1971.) valdīja toreizējā Čehoslovākijā. "Proletariāta varonīgā cīņa" pret "ekspluatatoru virsslāni" vienmēr bija komunistiskās ideoloģijas sastāvdaļa. Tādēļ vispār nebrīnos, ka tā varēja ielavīties arī tolaik komunistiskās ČSSR pārskatā par arheoloģiskajiem pētījumiem. Tas tā - kā ideoloģiski iekrāsots drūmās pagātnes momentuzņēmums. .. .vai gluži dabisks izskaidrojums? Šāda neizskaidrojamu apstākļu uzkrāšanās mudina meklēt kādu neparastāku atbildes rašanas mēģinājumu. Vai iedzīvotājiem bija jāpretojas uzbrukumam, kurā tika izmantota daudz pārāka tehnoloģija par to, kas bija pazīstama viņiem un kas vārda tiešajā nozīmē nāca "no augšas" un viņu pilsētu pārvērta drupās? Proti, pie ārējiem mūriem nav rodamas nekādas cīņu pēdas. Un panikā aizbēgušie ļaudis neatgriezās, lai savāktu pamesto iedzīvi un apbedītu bojā gājušos piederīgos.

Tāpat būtu bijis jāparādās laupītājiem, kapu apzadzē- jiem. Te atkal viela pārdomām - šī suga, kas allaž prot iedzīvoties, izmantojot traģiskus gadījumus, neparādās vietās, pār kurām šķiet guļam kaut kāds tabu. Tikai 19. un 20. gad​simta mijā daži ziņkārīgi tuvējās Trnavas pilsētas iedzīvotāji iedrošinājās doties uz drūmo Molpira kalnu un atrada tur jau iepriekš minētos priekšmetus.

Tiktāl tātad fakti, kā tos Slovākijas amatierpētnieks Martins Juriks pedantiski sakrājis un nesen aprakstījis kādā ilustrētā žurnālā. Raksts pamodināja manu ziņkāri, un es sazinājos ar autoru. Viņš man atbildēja tūlīt un lietai par akmeņu sakušanu sensacionalitātes piegaršu nedaudz it kā samazināja.

"Kaļķakmens grīdu sakarsēja degošie žoga mieti un ēkas koka elementi, degot no kalcija karbonāta radās kalcija oksīds, tātad kaļķis. Lietus bija par iemeslu tālākai reakcijai, un radās java. Galu galā tā bija java, kas savstarpēji sasaistīja mūra plāksnes…"

Tātad pavisam dabisks izskaidrojums par neparasto palieku rašanos Molpira kalnā virs Smolenices?

Tomēr ne pieņemams par katru cenu, jo sakarā ar izrakumiem jau pieminētais Dr. Dušeks rakstīja, ka "iznīcināšana notika pēkšņi un ļoti strauji" un "būdiņu pamatos tika atrasti daudzi sadeguši skeleti -

liecība tam, ka ļaudīm nav bijis izdevības izbēgt". Turklāt zinātnieks norādījis, ka sakarā ar postījumiem radusies mīkla palikusi neatminēta.

Daba atkarojusi Tātad nebūt nav šī lieta tik vienkārša. Neskaitāmās "nerīmēšanās" prasīt prasīja pēc pamatīgākiem pētījumiem uz vietas. Un tā tad arī vienojos ar Martinu Juriku un devos uz Slovākiju. No manas dzīvesvietas Augšbavārijā - galvenokārt pa šoseju cauri Austrijai - tās ir tikai kādas četras stundas līdz mazu gabaliņu aiz Vīnes rodamajai Slovākijas galvaspilsētai Bratislavai.

Kopš Čehoslovākijas federācijas iziršanas Slovākija acīm redzami pūlas, lai izveidotu savu imidžu, kā tagad modē to dēvēt. Kad 1995. gada jūnijā beidzot devos uz turieni, man laimējās ar laiku. Tas ļāva aizskriet trīsceturtdaļstundās no Bratislavas līdz Smolenicei, kur redzamības attālumā no romantiskā cietokšņa atstāju savu braucamo.

Stāvais kāpums, kas sākās tūlīt aiz ciema baznīcas un bija iezīmēts ar pavisam nesen uzstādītu norādījumu tāfeli, turpinājās vismaz desmit minūšu. Pa ceļam uz virsotni man tika izstāstīts, ka pagājušajā ziemā Molpira pakājē atkārtoti manītas vilku pēdas un sevišķi aukstās dienās plēsoņas iedrošinājušies pietuvoties pie pašiem apkārtējiem ciematiem. Turpretī no ceļotājiem un ziņkārīgajiem kalna virsotnē aplūkot cietokšņa drupas ieklīstot tikai kāds retais.

Tad atradāmies pie pirmajām arheologu patvaļīgi rekonstruētajām mūra daļām, aiz kurām bija sazēlis kupls zaļums. Nevarēju atvairīt kaut kādas neizprotamas sajūtas - it kā kāds tīšām būtu licis lietām šajā ziemeļrietumu Karpatu virsotnē apaugt ar zāli. Veltīgi meklējām aprakstos pieminētās savstarpēji kopā sacepušās vai sakusušās akmens un klinšu plāksnes. Tās bija tikušas pilnīgi nomāktas, kā tas apstiprinājās arī nākamajā dienā Trnavas Valsts muzejā notikušajās pārrunās. Bet izrādījās, apstāklis, ka daba pār Molpira noslē​pumiem izklājusi savu "zaļo klusēšanas mēteli", nemaz tik briesmīgi nelāgs nebija.

Netiešu pierādījumu meklējumi attiecībā uz bezvārda pilsētas bojāeju pēkšņā milzu degšanā tomēr gluži bez rezultātiem nepalika. Netālu no pieminētā mūra atradu akmeni apmēram bērna galviņas lielumā, kas bija kaut kādas neticamas degšanas liecinieks. Tas bija caurcauri sadedzis, uzkrītoši sarkanā ķieģeļa krāsā. Jā, tādu toni varēja dabūt, normālā veidā apdedzinot jēlu mālu. Bet kāds elles karstums nepieciešams, lai tā "grilētu" klints gabalu? Un kādiem šaušalīgiem noslēpumiem pāri klājās meža zaļais mētelis, un kādēļ pirms 25 gadiem pārtrauktie izrakumi netika turpināti?

Molpirs, lērumu lērumiem!

Nākamajā dienā devāmies uz tuvējo Trnavas pilsētu apmeklēt vēstures muzeju. Tas bija slēgts, taču Martins Juriks panāca, ka tikām ielaisti. Laikam līdzēja Jurika uzstāšanās televīzijā iepriekšējā vakarā līdzās Ēriham Dēnikenam. Kāda muzeja darbiniece pastāstīja, ka pēdējo izrakumu nobeigumā atradumi Molpirā rūpīgi kataloģizēti un izvietoti pagrabā. Kopš tā laika tie guļ tur, un, nevienu neinteresējot, apput.

Daži gan esot izstādīti - bet attiecībā pret pagraba stāvā līdzās izvietotajiem dīvainajiem, mistiskajiem veidojumiem tie telpas šaurībā pilnīgi pazūdot.

Un tad notika gandrīz neticamais. Uz mūsu piesardzīgo jautājumu par varbūtējo iespēju dažus no šiem vairāk nekā gadsimta ceturksni tumšajā pagrabā glabājušamies atradumiem aplūkot tika piesaukta nepieciešamība parunāties ar direktoru. Un pēc nepilnas ceturtdaļstundas asistente jau atstiepa veselu lērumu dārgumu, ko neviens, izņemot izrakumos nodarbinātos, nekad nebija dabūjis rokā. Molpirs, kaudzēm!

Mums bija neticamā laime būt pirmajiem, kam pagraba dārgumi tiek demonstrēti. Droši vien tie, ko

dabūjām redzēt, nebija vissatriecošākie objekti, taču tik un tā iespaidīgi: liels skaits šķēpu uzgaļu, tik precīzi nostrādāti, it kā ražoti ar mašīnu, vai saspraužamās adatas, daļa to izveidotas no viena vienīga metāla gabala, daļa precīzi sakniedētas.

Ziemeļrietumu Karpatu bezvārda pilsētas dzīvajos palikušajiem iedzīvotājiem, redzams, bijis jāpamet liels daudzums vērtīgu un noderīgu priekšmetu. Viņu bēgšana ir bijusi pēkšņa, un šausmu vietā tie nekad vairs nav atgriezušies. Arī bailēm nelaimi nesošo vietu apmeklēt jābūt saglabājuša- mies ļaužu apziņā dzīvām gadu tūkstošu gaitā. Kā tabu tās tapušas nodotas no paaudzes paaudzei. Citādi, šaubu nav, neskaitāmi dārgumu meklētāji un svētdienas arheologi Molpira kalnam būtu uzklupuši kā likts, un vairākums priekšmetu atrastos nevis Trnavas muzeja pagrabā, bet būtu nozuduši labi izšķirotās kolekcijās iekšzemē un ārzemēs.

Ko nedabūjām apskatīt - bet tas visādā ziņā attiecas uz neomulīgās vietas dziļāko noslēpumu -, bija skeleti, kas uzrāda tādas sadegšanas pazīmes, it kā būtu cietuši kādā eksplozijā. Ar nožēlu muzejā mums tika paziņots, ka starp pagrabā 25 gadus apputēšanai pakļautajiem atradumiem cilvēku mirstīgo atlieku nav. Esot jādomā, ka tās atrodoties Čehijas galvaspilsētā Prāgā.

Tad nu būs īsteni smalks detektīva deguns nepieciešams, lai tiktu uz pēdām sirmās aizvēstures drūmajām norisēm. Martins Juriks, kas tagad atkal dzīvo Slovākijā un grib par mīklainajiem fenomeniem izdot žurnālu, ir pieteicies sevi šim uzdevumam ziedot. Nesen viņš man paziņoja, ka jaunajā un tajā pašā vecajā Eiropas valstī uzgājis akmens laikmeta tempļa paliekas. Atliek vēlēties, lai viņam izdodas ienest gaismu tumsā, kas vēl joprojām klāj tik daudz mūsu mīklai​nās pagātnes noslēpumu.

Anasazi noslēpums Ziemeļrietumu Karpatu bezvārda pilsētas iemītnieki, redzams, savu dzimteni pametuši tādā pašā paniskā steigā kā indiāņu cilts "jaunajā pasaulē" pirms vairāk nekā 500 gadu savu metropoli. ASV Arizonas štata austrumu augstajos kalnos jau vairākas arheologu paaudzes meklē dibinātas atbildes uz kādu no visapbrīnojamākajām un drūmākajām mīklām cilvēces vēsturē. Zinātnieki mēģina noskaidrot, kā šķietami vienā vienīgā naktī uz visiem laikiem varēja nozust kādi 20000 cilvēku, it kā vienā acumirklī būtu parauti gaisā.

Vairāk nekā 500 gadu Pointefpainas, kā vietu sauc mūsdienās, un kas, redzams, izbaiļu dēļ palikusi izmirusi, mis​tiskais noslēpums palicis neatklāts.

Ieplaka atrodas gleznainā apvidū starp smilšu kāpām un sarkanu akmens milzi, un, lai gan neskaitāmi eksperti ir mēģinājuši šās vietas mistēriju izskaidrot, tikai viena lieta pašreiz šķiet esam droša: Pointefpainas pilsēta ir gājusi bojā kaut kādā baigā, nedabiskā veidā!

Kādu vakaru pilsētas iedzīvotāji acīmredzot kā parasti gājuši gulēt. Taču jau līdz nākamajai rītausmai visi vīrieši, sievietes un bērni bija aizbēguši. Viņi bija pametuši visu savu īpašumu, kā tas tur tieši arī gulēja - ieroči, rotas un pat bērnu rotaļlietas. Savā paniskajā steigā ļaudis pat bija atstājuši uz uguns vārāmies katlus, tāpat kā tas līdzīgā gadījumā noticis Molpirā. Un tāpat kā tur viņi nav vairs nekad atgriezušies.

Lai arī kāds gadījums tos būtu padzinis, viņu pilsēta palikusi neskarta, kamēr to ruīnas pārvērš laika zobs. Vēja dzītas smiltis to apsegušas ar maigiem pakalniem, kas nav aizskarti gadu simteņiem, un visai apkārtnei izveidojies spo​cīgs izskats.

Pointefpaina bija anasazi pilsēta, tie bija uz vietas dzīvojoši indiāņi, kas nākuši no Amerikas ziemeļiem, cēla akmens namus un kopa zemi. Viņi bija savam laikam neparasti progresīvi: to namiem bija divi līdz trīs stāvi, lielākā pilsētas celtne vairāk nekā 400 metru gara. Sevišķi iespaidīga bija viņu apūdeņošanas sistēma un ļaužu izcilā grozu pīšanas prasme, sasniegumi aušanā un keramikas izstrādājumu un mājturības priekšmetu izgatavošanā. Un bagātīgie pārtikas resursi, un zināma stabilitāte sekmēja

kultūras attīstību un dažādu ceremoniju nostiprināšanos.

Pilsēta izauga par preču apgrozības centru platībai ar vairāk nekā 500 jūdžu apkārtmēru lielam skaitam kopu un cilšu. Tā bija augsti attīstīta tauta. Sievietes sasprauda garos melnos matus ar adatām no briežu kaula un kosmētikā lietoja vaigu krāsu un pūderi. Dejas, kas vēl mūsdienās saglabājušās pie Arizonas un Ņūmehiko pueblo indiāņiem, ir tikai vāja atblāzma no anasazi cilts krāšņās kultūras un reliģiskās dzīves.

Pointefpainas cilvēki dzīvoja tik labi, ka nav iespējams iedomāties, kādēļ viņiem vajadzējis pilsētu pamest. Jebkurš "konvencionāls" izskaidrojuma mēģinājums noved strupceļā.

Pazuduši no musu planētas?

Gadu gaitā, kamēr veikti pētījumi, pierādījies, ka šī civilizācija nav kritusi par upuri kaut kādām nomadu laupītāju ciltīm. Visur, kur vien kareivīgās bandas sarīkoja savus laupīšanas sirojumus, pār upuru mirstīgajām atliekām bija sakritušas pārogļojušās jumtu paliekas. Nekā tamlīdzīga nebija Pointefpainā.

Arī par bada nāvi nevar būt ne runas. Noliktavās, kur tika uzglabāti uzturlīdzekli ziemai, tika atrastas labības un pupu paliekas, pārtikas pilsētā bija bijis pietiekami! Vai varbūt cilvēkiem uzbrukusi un tos padzinuši kāda sērga? Ja tā, tad arheologiem būtu bijis jāatrod kādus epidēmijā bojā gājušo skeletus.

Taču arī tādu nebija.

Kā gan tad lai izskaidro populācijas pēkšņo aiziešanu, kas tiek vērtēta kā vismaz 20000 personu kopums? Kāda hipotēze ir tāda, ka ļaudis Pointefpainu pametuši vairāk nekā 20 gadu ilguša sausuma dēļ.

Tālab anasazi indiāņi arvien vairāk padziļinājuši savas akas, līdz beidzot arī tas neko vairs nav līdzējis.

Tikai tad viņi devušies prom.

Arheologi ir konstatējuši, ka aku paliekas, kas līdz šim atklātas, patiešām ir dziļākas, nekā akas raktas parasti. Beidzot atminējums? Anasazi savu reiz ziedošo pilsētu pametuši, izmisīgi meklējot jaunus avotus?

Bet kādēļ gan tad šāda masveida bēgšana, kuras laikā tika pamesta visa iedzīve un pat maltīte uz pavarda, notika nakts aizsegā?

Pēc šās tāpat kā visām citām "konvencionālajām" teorijām neatbildēts paliek jautājums: uz kurieni ļaudis bija devu​šies?

Un kālab gan bēgšana notika naktī? Vai varētu būt, ka anasazi nobiedējis kāds neizskaidrojams, iespējams, dzīvībai bīstams fenomens? Vai indiāņiem draudēja kaut kas tāds, kas piespieda viņus glābt tikai kailo dzīvību?

Pēc gadu desmitus ilgušiem pētījumiem arheologi un citi pētnieki, kas ar šo drūmo lietu noņēmušies, ne soli nav pavirzījušies uz pieņemama risinājuma pusi. Nav vispār pat sākts uzdot īstos jautājumus, lai tad būtu iespēja meklēt pie​mērotas atbildes.

Pointefpainas pilsētas noslēpums joprojām paliek neatklāts. Ruīnas Arizonas austrumos - tā šķiet - ir vienīgais, kas mums atgādina par 20000 cilvēku, kas tik pēkšņi un galīgi pazuduši no zemes. Tas noticis bez pēdām un tik neizskaid​rojami, it kā viņi vispār būtu pametuši mūsu planētu…

4. AIZMIRSTO PIRAMĪDU ENA Pētnieka ceļojumos pa aizliegto Ķīnu Kad stāvēju uz šās piramīdas pašā augšā un brīnīdamies vēros visapkārt, redzēju piramīdas, piramīdas un vēlreiz piramīdas. Kopā šo mistisko celtņu tur bija jābūt kādam simtam, kas -pārējās pasaules pilnīgi nepamanītas - vilka savu dzīvību Ķīnas Šaanksi provincē.

Pēkšņi man iešāvās prātā pārgalvīga doma. Vajadzētu taču kādu no šīm daudzajām piramīdām atvērt, palūkoties, ko tās no mums slēpj. Taču es atrados aizlieguma zonā, un jau jebkurš mēģinājums man beigtos kādā Ķīnas cietuma kamerā.

Tāda perspektīva nebija vilinoša, un tālab trako ideju atmetu. Ja aizvadītajos gadu desmitos tik daudz esi rakņājies pagātnes noslēpumos, tad jau īsta laime ir būt pirmajam, kas drīkst šos neticami vilinošos monumentus skatīt, foto​grafēt un pat pēc sirds patikas pa tiem klaiņot.

"Neļaujiet savas smadzenes aizklīsterēt ar valdošajām skolas gudrībām!"

SERS ALEKSANDRS FLEMINGS (1881. - 1955.)

Salts pelēks rīts nogūlies par Ķīnu. Ir 1945. gads.

Arī Tālajos Austrumos šajā vēlajā ziemā pienākušas Otrā pasaules kara pēdējās dienas. Kauliņi ir mesti: proti, Ķīnā vēl cīnās izkliedētās japāņu grupas, bet sabiedroto vienības tiek raidītas kaujā, lai japāņus no šejienes padzītu. Šajā rītā ASV gaisa spēku pilots Džeimss Gosmens, nepatīkami salstot, iekāpj savā lidmašīnā. Viņa uzdevums ir pārlidot Kvin-Ling-Šanas kalnāju dienvidrietumos no Ksianas Centrālķīnā, lai ziņotu par iespējamu karaspēka vienību pār​vietošanos. Tātad šablonisks uzdevums, gluži ikdienišķs izlūk- lidojums.

Taču jaunajam amerikānim šī diena virs Centrālāzijas plašumiem izvēršas par uztraucošāko viņa mūžā. Lidotājs taisa virāžas virs kalnu grēdas gravām, kas no ielejas aizstiepjas uz virsotni - visu laiku cenšoties ieraudzīt ienaidnieka vienību kustību. Tomēr viņš nepamana pilnīgi neko tādu, kam varētu būt kāda militāra nozīme. Bet viņš atklāj kaut ko pil​nīgi neticamu.

Piķējot uz kādu kalnāja sānu gravu, lidotājs pēkšņi ierauga fantastisku celtni. Viņa armijas kartē tāda nekur nav rodama. Viņš apriņķo veidojumu vairākkārt, pat nofotografē to, taču diemžēl nevar tur nolaisties. Viņš netic savām acīm: gigantiska piramīda, un pašā Ķīnas vidū! Viņš nespēj, nē, viņš pat negrib tam ticēt, jo līdz pat šai dienai skolas gudrības viņu mācījušas, ka piramīdas stāv tikai Ēģiptē un Vidus- amerikā.

Vēlāk gaisa spēku pilots redzēto protokolē. "Lidoju ap kādu kalnu, un tad nonācām virs kādas līdzenas ielejas. Tieši zem mums atradās gigantiska balta piramīda. Izskatījās kā pasakā. Piramīdu sedza zaigojošs baltums. Tas varēja būt arī metāls vai kaut kāds akmens veids. Tā bija pilnīgi balta no visām pusēm. Bet visievērojamākā bija smaile, liels gabals dārgakmenim līdzīga materiāla. Mums nebija iespējams nolais​ties, mēs gan to labprāt būtu darījuši. Veidojuma diženums mūs dziļi iespaidoja."

Kad Gosmens milzīgo piramīdu ierauga, pilotam uzreiz ir skaidrs, ka neviens no tā priekšniekiem viņam neticētu. Tā viņš nolemj izdarīt no lidmašīnas foto uzņēmumu. Pēc atgriešanās attēls tūlīt tiek attīstīts un nokopēts, un pēc tā izvērtēšanas izraisās milzīgs šoks. Top skaidrs, ka mistiskā celtne ir kādus 300 metrus augsta un tās sānmalas pie pamatnes gandrīz puskilometra garumā! Tādēļ fotogrāfija uz nākamajiem 45 gadiem nozūd amerikāņu armijas slepenā dienesta arhīvos. Taču neapvaldītas baumas par piramīdām Ķīnā, kas augstākas par Heopsa piramīdu Ēģiptē, no šā laika vairs negrib rimties.

Pulkveža Šihensa redzējums

Divus gadus vēlāk. Milzīgā celtne tiek apskatīta no jauna. Ar virsrakstu "ASV pilots ziņo par milzīgu piramīdu Ķīnā nomaļos kalnos dienvidrietumos no Sianas" kā New York Times, tā ari Los Angeles Herald Express pavēsta par superdimensiju piramīdu.

Moriss Šīhenss ir šā pilota vārds, un man izdevās izdibināt šo to uzzināšanas vērtu par otro vīru, kam ticis novēlēts, tā sacīt, skatīt vaigu vaigā mūsu planētas lielāko piramīdu.

Apjautāšanās Sakramento California State Library palīdzēja noskaidrot, ka par pulkvedi Morisu E. Šīhensu atrodamas ziņas World Who 's Who in Commerce and Industry 1964. - 65. gadagrāmatā. Viņš dzimis 1902. gada 14. maijā llinoisas štatā, trīsdesmito gadu beigās bijis valdības padomnieks Ķīnā. No 1945. līdz 1947. gadam kāAssistant General Manager viņš vadījis lidsabiedrību TWA. Šajā laikā tad arī notikusi leģendārās "Baltās piramīdas" apskate.

Pulkvedis Moriss Šīhenss miris 1975. gada 27. februārī Veikavillā (Kalifornijas štats), kur vēl pašlaik dzīvo viņa dēls Donalds E. Šīhenss. Šis vīrs, starp citu, labi atceras - tēvs vairākkārt runājis par to, ka minēto piramīdu viņš redzējis jau kara laikā un tad atkal 1947. gadā, kad bijis lidsabiedribas TWA dienestā. Šīhenss juniors ir arī pārliecināts, ka lidojumā piedalījušies vēl citi šās firmas direktori, kuru manto​jumā tāpat jābūt saglabājušamies gigantiskās piramīdas zīmē​jumiem un fotogrāfijām.

Kādreizējais Flying Tigers darbinieks ir atzīmējis piramīdas atrašanās vietu - 40 jūdžu uz dienvidrietumiem no Ksianas, Kvin-Ling-Šanas kalnājā garas ielejas galā, apvidū, kas ārkārtīgi grūti sasniedzams pa zemes ceļu. Tāpat norādīts

3. Vēsturisks dokuments: "New York Times " 1947. gada 2S. marta raksts par pulkveža Morisa E. Sīhensa lidojumu virs Šaanksi "Baltās piramīdas ". uz "simtiem mazu "kapiņu"", kas arī atrodami pieminētajā ielejā. Blakus "Baltajai piramīdai" bijusi redzama vēl kāda cita, taču labu tiesu mazāka. Un visu mūžu viņš ir bijis izbrīnīts par faktu, ka "kaut kas tik milzīgs var būt palicis pasaulei nepazīstams".

Vismaz tikpat apbrīnojami ir tas, ka šī ziņa no Ķīnas 1947. gadā izraisīja dzīvu interesi, un jo sevišķi

ASV, bet nākamajos gados gan arheologi, gan politiķi informāciju par piramīdu eksistenci pabāzuši pagaldē.

Ieeja aizliegtajās zonās Arēnu maiņa. 1993. gada jūlijs. Ir pagājuši 46 gadi, kopš pulkvedis Moriss Šīhenss Ķīnas plašumos skatījis lielo piramīdu. Es strādāju pie grāmatas par citplanētiešu pēdām Tālajos Austrumos, kas nākamajā gadā ar nosaukumu "Baltā pira​mīda" iznāca (Langen Mūller, 1994.).

Kādā Ēriha fon Dēnikena priekšlasījuma laikā iepazinos ar jaunu ķīnieti Čena kungu, kas Vācijā studēja tūristiku un, strādādams kādā ceļojumu birojā, bija atbildīgais par Ķīnu un Tālajiem Austrumiem.

Ar viņu tad apspriedos arī par manis ieplānoto grāmatu, jo darba viena nodaļa tiktu veltīta piramīdām, kam vajadzētu atrasties provinces galvas​pilsētas Ksianas apkārtnē.

Vismaz šajā vietā jebkurš arheologs protestētu, jo saskaņā ar akadēmisko uzskatu Ķīnā nekādu piramīdu nav. Bet ne tā domā Čena kungs: dzimis Ksianā, viņš varēja atcerēties leģendas, kas tā bērnībā bija tikušas stāstītas pusčuk- stus, turot mutei priekšā roku, un vēstīja tieši par šīm pira​mīdām.

Un tā jaukais ķīnietis man izsacīja vilinošu piedāvājumu. Viņš pamēģinātu mest svaru kausos visus savus labos sakarus ar ministrijām un atbildīgiem darbiniekiem, lai dabūtu man atļauju apmeklēt noslēpumos tītās Šaanksi provinces piramīdu zonas. Skaidrs, ka augstsirdīgo piedāvājumu pieņēmu ar pateicību.

Garā stāstījuma jēga, izsakoties īsi: 1994. gada marta vidū tas beidzot bija kārtībā. Kopā ar savu draugu no Vīnes Pēteri Krasu, manas grāmatas "Dievu pavadoņi" otru autoru, drīkstēju kā pinnais ārzemnieks spert kāju uz zemes, kas bija aizliegtā zona gan tūristiem, gan "normāliem ķīniešiem". Un vēlreiz drīkstēju doties uz turieni tā paša gada oktobrī, kad vadīju kādu savu lasītāju grupu.

Kas līdz tam bija bijis autora daža laba kolēģa vai žurnālista sapnis, kā arī daudzu prātojumu objekts - beidzot par to visu varēja tikt skaidrībā! Ķīnā ir piramīdas, un vēl tik daudzas, ka to skaits pat vairākkārt pārsniedz Ēģiptes zināmo skaitu! Pēc visiem noteikumiem tās ir tāda tipa, kādu atrod Vidusamerikā, tātad augšā plakanas. Un bez tam nedrīkstam nepievērst uzmanību vēl kādai lietai - kad tapa atraktas tik daudzās Meksikas un Gvatemalas maiju piramīdas, tad to paliekas, kad tās atbrīvoja no tropu meža kuplās augu valsts, gandrīz nemaz neatšķīrās no te aprakstītajām Ķīnas piramīdām. Balstoties uz šādu līdzību, laikam var uzdrošināties izvirzīt jautājumu par iespējamiem kontaktiem starp abām attīstītajām civilizācijām.

Kur te, ludzu, ceļš uz Mao Lingu?

Tas ir tieši komiski, cik maz par mīklainajām celtnēm zināms to vistuvākajā apkārtnē. Tikai 1991. gadā tapa atklātas trīs piramīdas, kā arī vēl kāda cita, gandrīz noārdīta, kādus 20 kilometrus no Ksianas vārtiem. Un turklāt tas notika pavisam nejauši, kad tapa plānota autostrāde, kas savienotu tikko ierīkoto lidostu ar provinces galvaspilsētu. Un 1994. gada janvārī - divus mēnešus pirms manas pirmās ekspedīcijas uz Ķīnas aizliegtajām zonām - uz ziemeļiem no Ksianas, pie Vei Ho upes krastiem, tika atrastas vairākas piramīdas. Viena no šīm celtnēm stāv, kā parāda starplaikā veiktie aprēķini, gandrīz pašā vecās Vidus zemes valsts centrā. Skaidri nojaušams - Ķīnas piramīdās dus neticamas senas zinības.

Tanī pašā reģionā, netālu no Ksianjangas, pilsētas ar pusmiljonu iedzīvotāju, atrodas Mao Lingas piramīdu lauks. No Ksianas nomales tas ir tikai tikko 50 kilometru, kuru veikšanai mums pretīgo ceļa apstākļu dēļ vajadzēja pusotru stundu. To nav nemaz tik viegli atrast - šoferis un tulks vismaz desmit cilvēkiem jautāja pēc ceļa, lai no tiem izvilktu atbildes uz kādiem pārdesmit jautājumiem. Bet, ja tad īstajā vietā nogriežas un šķērso Lung-Hai dzelzceļa sliedes, tālumā jau sāk iezīmēties Mao Lingas lielo piramīdu silueti. Un tad lauksaimnieciski izmantotu platību vidū paveras skats, ko tur sagaidīt varētu vismazāk. Gandrīz 100 metru augstumā paceļas celtne, kuras veidols nepāiprotami liecina, ka tā ir

piramīda.

Milzīgā celtne, kurā, domājams, atrodas kāda Hanu dinastijas (206. g. pr. Kristus - 220. g. p.

Kristus) valdnieka kaps un kuru 1934. gadā pirmo reizi nofotografēja kāds vācu lidotājs, ainavā, kas līdzena kā dēlis, stāv kā kaut kāds svešķermenis. Un es netieku vaļā no domas, ka gribēts šajā vietā kaut ko noslēpt. Pirms pieciem sešiem gadiem šās un virknes citu piramīdu sānmalas - tās pretēji savām Ēģiptes līdziniecēm sastāv no noblietēta māla un lesa - sāk apstādīt ar skuju kokiem. Vai pēc pārdesmit gadiem oficiālais vie​doklis būs tāds, ka tās nav nekādas piramīdas, bet vienkārši dabas veidoti pakalni?

Tabu zinātnei? Šādam viedoklim par labu runā izteikums, ko mans draugs no Vīnes un sabiedrotais grāmatu rakstīšanā Pēteris Krasa dzirdēja no kāda augsta ranga ķīniešu arheologa, kad tas tika iztaujāts par piramīdu atvēršanas laiku: "Ar šo prob​lēmu jānodarbojas nākamajām paaudzēm".

Redzams, Ķīnas piramīdas zinātnei veido it kā kādu tabu, kaut kādu noslēpumu bezdibeni, kur kaut ko mēģināt izdibināt mācītie vīri vienkārši baidās. Pret ko šāda bijība, no kādiem iespējamiem atklājumiem, kas varētu sagraut mūsu tradicionālo pasaules skatījumu, zinātnieki baidās?

Tomēr lēnām, taču noteikti laiki mainās. Fotogrāfijas un videouzņēmumi, ko - neizgaismotus! ieguvu no Ķīnas piramīdām, ar masu saziņas līdzekļu starpniecību apceļojušas daudzas zemes. Pat tālās Austrālijas televīzija negribēja atpalikt un attiecīgu ziņojumu iekļāva vakara ziņu pārraidē. Un, dabiski, ari pašu Vidus zemes valsti ir ieinteresējusi mīkla, kam tiek gaidīts atminējums. Šajā laikā, kad rakstu šo nodaļu, Beijingā China Economics Publishing House augstspieduma tehnikā tiek iespiests manas grāmatas "Baltā piramīda" ķīniešu izdevums. Un tad varētu notikt, ka Vidus zemes valsts apjēdz - tai ir daudz vairāk atrakciju nekā "tikai" lielais mūris, ķeizara Kvin Ši Huangdi Mālu armija un virkne citu uzmanības piesaistītāju.

Ko gan vairāk vēl es varētu vēlēties kā to, ka tūkstošiem ķīniešu ar manu "Balto piramīdu" rokā savā zemē iet meklēt kaut kādu fantastisku pagātni? Sakarā ar Balto piramīdu: manis apmeklētā piramīdu zona Šaanksi provincē varētu būt izpletusies uz kādiem 2500 kvadrātkilometriem un identiska ar "ielejas tuvāko galu ar simtiem apbedījumu piramīdu", kā to 1947. gadā aprakstījis pulkvedis Moriss Šīhenss.

Tomēr 300 metru augstā "Visu Ķīnas piramīdu māte" atrodas pretējā, gandrīz nepieejamā caur Kvin Lingas kalniem stiepjošās ielejas galā. Saskaņā ar jaunāko informāciju tās tiešā tuvumā atrodas Ķīnas kosmosa izpētes programmas raķešu palaišanas bāze. Varbūt tas varēja būt iemesls, kālab man līdz šim netika atļauts gigantisko celtni skatīt paša acīm.

ASV kosmosa pētnieku vai slepeno dienestu rīcībā, jādomā, šā apvidus attēli, kas iegūti no satelītiem, ir, taču, protams, nejau, lai ar tiem plātītos…

Kādas svešas pasaules iespaidi Apsekot piramīdas varēju galvenokārt apvidū ap Ksian- jangu, pilsētu, kas atrodas kādus 40 kilometrus no Ksianas. Apgabals ap pilsētu ir gandrīz neapdzīvots, nospiedoši drūms. Apvidū, kas līdzens kā dēlis iegūlies starp Kvin Ling Šanu dienvidos un Šensi kalniem ziemeļos, stāv ducis piramīdu, kuru ēnā tikai pāris zemnieku kā sensenos laikos ar vēršu vilktiem spīļu arkliem apstrādā zemīti. Šajā Kvin Hua- nas līdzenumā, tā sacīt, "piramīdu ielejā", šīs celtnes vienkārši stāv un atgādina svešķermeņus no kādas citas pasaules. Cilvēks jūtas gandrīz kā pārcelts uz kādu citu planētu.

Iedvešot respektu, paceļas kāda vairāk nekā 70 metru augsta piramīda tikai mazliet vairāk nekā kilometra attālumā no Ksianjangas pilsētas robežas - un tomēr jau tik neiedomājami tālu no mūsu

modernās civilizācijas, citā laikā, citā pasaulē. Kad uzrausos tur augšā, mani sagaidīja liels pār​steigums.

Pašā virsotnē atradu kādu īstu iegruvuma krāteri. Gadu tūkstošus iedarbojušās erozijas dēļ, redzams, bija notikusi iegāšanās kaut kādā telpā celtnes apakšā. Kas šajā dobumā slēpās? Vai tur bija slepeni kambari ar seno valdnieku mirstī​gajām atliekām, bagātībām un dārglietām no sen aizgāju​šiem laikmetiem?

Taču ilgi nodoties šādiem prātojumiem nespēju, jo pavērās elpu aizraujošs skats uz apkārtni.

Apgriežoties ap savu asi, varēju tiešā tuvumā saskaitīt 17 dažāda augstuma piramīdu, dažas sagrupētas pa divām vai trijām, dažas stāvošas atsevišķi. Kopā to, kas eksistē šajā "piramīdu ielejā", varētu būt labu tiesu pāri par simtu. Te var runāt par īstu piramīdu pilsētu - vai, vēl labāk, jautājuma zīmju mežu, kuru cilpas gribētu beidzot noķert kādas pieņemamas at​bildes.

Kad stāvēju uz piramīdas pašā augšā un brīnīdamies vēros visapkārt, man pēkšņi prātā iešāvās pārgalvīga doma. Vajadzētu taču kādu no šīm daudzajām piramīdām atvērt, palūkoties, ko tās no mums slēpj. Taču es atrados aizlieguma zonā, un jau jebkurš mēģinājums man beigtos kādā Ķīnas cietuma kamerā.

Tāda perspektīva nebija vilinoša, un tālab trako ideju atmetu. Ja aizvadītajos gadu desmitos tik daudz esi rakņājies pagātnes noslēpumos, tad jau īsta laime ir būt pirmajam, kas drīkst šīs neticami vilinošās celtnes skatīt, fotografēt un pat pēc sirds patikas pa tām klaiņot.

Atmiņas par debesu deliem Vai atradīsim reiz pamatojumu tam, kādēļ ap Ķīnas mistiskajām piramīdām vijas tādi noslēpumi?

Kas šīs celtnes ir? Vai tās bijušas "tikai" valdnieku dinastiju kapi, kur pēdējā dusā aizvadīti to pārstāvji līdz ar viņu stāvoklim atbilstošām dārglietām? Vai tās vienlaikus ir sastāvdaļa gigantiskajā garīgo novirzienu sistēmā, kas Ķīnā pazīstami ar nosaukumu feng šuī vai arī pūķu ceļi? Sensena Vidus zemes tradīcija, proti, uz mata precīzi nosaka, kur kādu būvi drīkst celt un kur ne. Senajos laikos šajos priekšrakstos kompetenta un stingra prasībās tos ievērot bija ķeizariskā Rituālu pārvalde, uz kurieni no visas milzīgās valsts bija jāziņo par ikvienu neparastāku notikumu un tā izpēti.

Vai šīs instrukcijas balstītas uz senos laikos novērotu NLO ielidošanu Ķīnā? Domīgam jākļūst tādēļ, ka tas, kas senajā Ķīnā saukts par pūķi, drīzāk atgādina augsti attīstītā tehnoloģijā tapušu aparātu, nevis kādu mistiski reliģiozi pasakainu būtni. Senajā ķīniešu mitoloģijā pūķi uz zemi lejā vienmēr nākuši, uguni spļaudami un rēkdami, un nekādā ziņā tās nav bijušas būtnes ar miesu un asinīm. Allaž tie tikuši raksturoti kā metāliski. Un senā ķīniešu varoņa No Cha "lidojošie pūķi" mūsdienās - iztēli pārlieku nepiepūlējot viegli interpretējami kā augsti attīstītas tehnoloģijas ieroči.

Profesors Vangs Šipings - ar viņu Pēterim Krasam un man bija ilgas sarunas par Ķīnas dižās pagātnes uzbudinošajiem noslēpumiem - neafišē savu pārliecību, ka visas Šaanksi provinces piramīdas orientētas uz zvaigznājiem. Taču vēl arī kāds cits apstāklis tāpat norāda uz zvaigznēm un varbūtēju citas pasaules ietekmi uz Ķīnas daudzo piramīdu pagātni. Tā diviem austrāliešu ceļojošiem tirgotājiem, mūsu gadsimta sākumā nonākot šajā apvidū, bija radusies izdevība parunāt par dižajām celtnēm ar kādu vecu mūku. Tas bez aplinkiem bija skaidrojis, ka vecākajos viņa klostera attēlos, kam jau 5000 gadu, šīs celtnes ne tikai pieminētas, bet atzīmētas kā visai senas.

5000 gadu vai vēl vecākas - tas ir ilgs laiks. Eiropā tolaik ļaudis vēl vairāk vai mazāk tupēja kokos.

Bet Ķīnā jau bija augsti attīstīta kultūra. Tur mēs nonākam laikmetā, kad valdījuši leģendāriepirmvaldnieki. Un tie nepiekusdami apgalvojuši, ka viņu senči nav no šās pasaules, bet bijuši debesu dēli, kas pirms ļoti ilga laika savos metāliskajos, uguni spļaujošajos pūķos nolaidušies uz zemi no Visuma.

Turklāt tur viņi, kā zināms, nav vieni paši. Visapkārt mūsu planētai tos sastopam regulāri svešiniekus no kos​mosa, ko valdnieku dinastijas nosauc par saviem ciltstēviem.

Vai noslēpumainajām Ķīnas piramīdām varbūt jāliek mums atcerēties kādi seni, no kosmosa nākuši skolotāji - mums, kādas mazas, nenozīmīgas pasaules ļaudīm, iedomīgiem radījumiem, jāatgādina, ka mēs nebūt neesam vienīgie un nebūt ne visgudrākie bezgalīgajā universā?

5. "ŠŪPOJOŠĀS MŪMIJAS NOSLĒPUMS Liecības par tehnoloģiju, kas pārāka par mūsējo Ksianā profesors Vangs bija paudis noslēpumainas norādes, kas mums lika saausīties. Viņš izsacījās burtiski šādi: "Ja tas neskanētu tik fantastiski, tad būtu jāteic, ka šās kartes paraugs ir uzņēmums no satelīta, kas pirms gadu tūksto​šiem iegūts no kosmosa kuģa orbītas ap mūsu planētu. " Mums vispirms vajadzēja - tādiem vārdiem nākot pār zinātnieka lūpām - apsēsties, lai tikko sadzirdēto kārtīgi sagremotu. Mūsu pētniecības gaitās tās ir zvaigžņu stundas, kad laikabiedri ar visaugstākajiem zinātnieku tituliem neķeras vis pie "saprātīgiem "pa rokai esošiem skaidrojumiem, bet izvēlas tiem krasus pretstatus "fantastiskā reālisma " garā.

Un patiešām - salīdzinājums ar kādu modernu uzņēmumu, piemēram, no NASA satelīta iegūtu, atklāj satriecošu vienādumu…

"Jautāšana "kālab?" ir aplama pati par sevi.Daudz vairāk mums būtu jājautā: kālab gan ne?"

DŽORDŽS BERNARDS ŠOVS (1856. - 1950.)

Vulipai komūnā, Čangšas, Ķīnas austrumu provinces Hunanas galvaspilsētas, austrumu nomales rajonā stāv konusveidīgs pakalns ap 500 metru apkārtmērā. Jau daudzus gadsimtus šī vieta saucas "Ma Vang Duī", kas nozīmē "Ķeizara Ma Žin kapukalns". Šis ķeizars bija valdnieks nemierīgajos "Piecu dinastiju" laikos (907. - 960. p. Kristus), kad Vidus zeme pēc asiņainiem kariem atkal reiz bija sabrukusi, radot vairākas atsevišķas valstis. Taču tikai savus 1000 gadus vēlāk šī vieta nonāca līdz pētnieku apziņai, vispirms pašu zemē, un tad tā pamazām ieinteresēja zinātniekus un lajus ari visā plašajā pasaulē.

Uzmanību piesais​tīja kāds noslēpumains atradums.

Kādas celtnieku ieceres ātra izplēnēšana Bija 1972. gada janvāra sākums, un kļūmīgais "aukstais karš" starp Rietumu varām un komunistiskajām valstīm, saķildojis pasauli, ietekmēja politiku un ikdienas norises. Amerikas Savienotajām Valstīm bija uz kakla ilglaicīgā Vjetnamas trauma, un konflikta pārsviešanās uz citām šā reģiona zemēm šķita gandrīz nenovēršama. Viscaur Ķīnas Tautas Republikā, kas ne tikai ideoloģiski bija Ziemeļvjetnamas pusē, tika veikti darbi gadījumam, ja Indoķīnas karš patiešām pārsvies​tos uz ziemeļiem. Čangšā kāda "Tautas atbrīvošanās armijas" sapieru vienība sāka Ma Vang Duī pakājē veidot uz apbedījuma pakalna iekšieni vedošu līmenisku eju. Bija plānots civilistiem un karavīriem ierīkot pazemes lazareti īpašiem gadījumiem.

Kad karavīri kalna iekšienē pēc sava plāna bija pavirzījušies kādus desmit metrus, pēkšņi notika iegruvums. Pēc putekļu nosēšanās sapieri atrada kādu bālgani zaigojošu substanci, kas it kā varēja būt neparasts māls, kāds normālā veidā apvidū nebija atrodams. Pavisam negaidot, karavīri bija uzdū- rušies kādam līdz tam neatklātam apbedījumu kompleksam, un no Hunanas muzeja tūlīt tika ataicināti arheologi.

Par lazaretes būvdarbu turpināšanu - neraugoties uz to dienu nedrošo politisko stāvokli - vairs nebija ko domāt. Bet te nu es sev, starp citu, jautāju, kā politiski un militāri atbildīgās personas lemtu mūsdienās.

Laikam jau ne par labu dažiem veciem kauliem un lauskām, man šķiet.

Kad ar savu draugu un sabiedroto grāmatu rakstīšanā vīnieti Pēteri Krasu 1994. gada martā pētniecības ceļojumā pa "aizliegto" Ķīnu nonācu Ma Vang Duī, tad varējām šo eju aplūkot, kas, pēc dažiem metriem izbeigusies, vēl tagad ir lieciniece kādai ātri aprāvušamies celtniecības iecerei.

Jau 1972. gada 16. janvārī- tikai pāris dienu pēc nejaušā atklājuma - tapa atrakta vēlāk par "kapu Nr. 1" nosauktā apbedījuma vieta mākslīgā kalna austrumu sektorā. Taču līdz pilnīgai guvuma nogādāšanai drošībā bija jāpaiet vairāk nekā trim mēnešiem.

1972. gada 28. aprīlī izrakumi tika oficiāli pabeigti un visi atradumi konservēšanai un kataloģizēšanai nogādāti uz Hunanas muzeju.

"Kaps Nr. 2" atradās kompleksa rietumu sektorā, kamēr "kaps Nr. 3" vēl bija palicis neatklāts. Tas bija, darbojoties pie "kapa Nr. 1", tapis aizbērts ar pirmā gruvešiem.

Visos trijos kapos guvums bija pamatīgs, bet tā sensacionālais raksturs pamazām sāk atklāties tikai tagad, ieejot gadu trešajā tūkstotī.

"Šūpojošas mūmija" Pirmā kapa centrālajā kamerā tika atrasta sarežģīta četru, viens otrā ielaistu, sarkofagu konstrukcija, kuru no mitruma kalna iekšpusē sargāja izolējošs koka ogles slānis. Pašā iekšējā no šiem šķirstiem tapa atrasta sievietes mūmija, kas šūpojās kādos 80 litros dzeltenīga šķidruma. Hunanas muzejā, kurā mūmija tagad radusi savu pēdējo atdusu, uzraksti informē apmeklētājus par to, ka šķidruma sastāvu analizēt nav izdevies. Šī substance, nav šaubu, kalpo līķa konservēšanai. Mirusī bija 1,54 m gara un - atklāšanas brīdī svēra 34,3 kilogramus. Lai kas arī būtu veicis pasākumus ķermeņa saglabāšanai nākamībai, neapšaubāmi ir bijis lielisks sava amata pratējs. Šūnu struktūra un visi iekšējie orgāni, kā liecina Čangšas universitātes medicīnas fakultātes veiktā obdukcija, attiecībā uz to uzbūvi bija izcili labā stāvoklī. Muskuļi bija vēl pilnīgi elastīgi, un dzeltenīgā sejas krāsa ari nebija mainījusies. Ārsti to nosauca par brīnumu, ka mūmija cauri laikiem varējusi tā saglabāties. Nav apstrīdams, ka te lietotā tehnika ir bez precedenta. Attiecībā pret aplūkojamo meistardarbu daža laba demonstrētā Ēģiptes mūmija ir tīrais vraks, ko kopā satur tikai bandāžas.

Arheologi izdibināja, ka nelaiķe ir Ksin Chui. Tā bija bijusi Li Čanga, kāda augsta ranga dižciltīgā no dai (thai) tautas, sieva. Rietumu Hanu dinastijas laikā Li Čangs bija ieņēmis premjerministra amatu Čangšas prinča galma pār- valdāmajāīpašumā. Ksin Chui nomira 168. gadā pirms Kristus, tātad pirms vairāk nekā 2160 gadiem.

Lai gan mumificēšanas māksla Ķīnā nav bijusi sevišķi izplatīta, Ksin Chui mūmija nebūt nav ne vienīgā tik labi saglabājusies, ne arī vecākā Pūķu zemē. Tikai 1981. gadā Ksinjiangas provincē tapa atrasta kāda cita nevainojami saglabājusies mūmija. Eksperti secināja, ka Young Lady ofLou- lan ir vairāk nekā 6400 gadu veca un ir pielīdzināma Ēģiptes vissenāko dinastiju mirstīgajām atliekām. Daži zinātnieki Ķīnā to pat uzskata par visvecāko mūmiju pasaulē.

Dziedniecība un ķirurģija Ksin Chui savas dzīves laikā bija bijusi augsta ranga persona, Very ImportantPerson VIP), kā sacītu mūsdienās. Tādēļ nav jābrīnās, ka viņai, mazliet pāri par 50 gadiem nodzīvojušai, pēdējā gaitā līdzi tika dotas ievērojamas vēr​tības.

Tās nebija tikai ikdienā nepieciešamas lietas vai priekšmeti ar māksliniecisku vērtību, kas tika atrasti šajā vai abās apbedījumu vietās. Tika izraktas arī desmit grāmatas par medicīnu, kas pierāda neparasti augsto dziedināšanas mākslas stāvokli senajā Vidus zemes valstī. Tas ir apstāklis, kas reiz jau man licis jautāt, vai seno ķīniešu fenomenālās zināšanas medicīnā pat nav "dievu" no Visuma nesta dāvana.

Akadēmiskajās aprindās mūsdienās pārsvarā tiek pausts uzskats, ka ķirurģija savu nozīmību ieguvusi tikai Rietumu jauno laiku medicīnā, bet tradicionālā ķīniešu dziedniecība galvenokārt aprobežojusies ar medikamentu izgatavošanu. Ma Vang Duī apbedījumos atrastie folianti nepārprotami pierāda, ka jau pirms 2000 gadu Ķīnas medicīnā sarežģīta ķirurģiska iejaukšanās bijusi tikpat parasta lieta kā mūslaiku operāciju zālēs. Grāmatā "52 slimību apraksti" atrodas detalizētas norādes tik smagas operācijas veikšanai kā kāda audzēja likvidēšana vai citas ne mazāk bīstamas iejaukšanās. Un "Grāmata par vienpadsmit pulsa veidiem rokās un kājās" ir diagnostikas rokasgrāmata, kas gandrīz neatpaliek no attiecīgajiem mūsdienu speciālajiem izdevumiem. Grāmatā, piemēram, jau precīzi uzrādīti kādas asinsvadu kaites simptomi, kas bieži vien signalizē par iespējamu iznākumu un kurus mūsdienu civilizētajā pasaulē vācu ārsts un patologs Dr. Ludvigs Traube pirmoreiz aprakstījis un komentējis tikai 1872. gadā.

Kam nu te tagad adresēt dažus neērtus jautājumus? No kurienes cēlies šis eksaktais medicīnas Know-how, uz kuru balstās Ma Vang Duī atrastie speciālās literatūras sējumi? Attiecīgās zināšanas pirms 2200 gadiem taču nebija tā uzreiz ad hoc (šim nolūkam, tulk.) "uzcepamas", tām bija jābāzējas uz senākām atziņām. Mūsu Rietumu medicīna daudzus te aprakstītus faktus atklāja tikai 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Bet tas vēl nebūt nav viss.

Zinašanas par zvaigznēm - no zvaigznēm?

Ma Vang Duī "kapā Nr. 3" lika atrasta vēl kāda grāmata, kuras saturs provocē daudzus mūsu zinātnē ērti iekārtojušos. Tas ir manuskripts "Piecu planētu riņķojumi", uz zīda iemūžinātas piecu "iekšējo" planētu Merkura, Veneras, Marsa, Jupitera un Saturna mūsu centrālā zvaigznāja apriņķošanas laika tabulas. Šie pieraksti liecina par gluži neticamām zināšanām astronomijas jomā. Tā, piemēram, tur norādītas Veneras, Jupitera un Saturna relatīvās pozīcijas laika posmā no 246. līdz 177. gadam pirms Kristus.

Sevišķa uzmanība tikusi veltīta mūsu kaimiņplanētas Veneras orbītas datiem. Tās sido- niskā apriņķojuma ilgums - ar to apzīmē laika intervālu, pēc kura planēta ieņem to pašu attiecībā pret Sauli orientēto pozīciju - te tiek norādīts ā 584,4 dienas. Šis rādītājs tikai par 0,48 dienām atšķiras no mūsdienu astronomu aprēķinātā sinodiskā apriņķojuma ilguma - 583,92 dienas.

Fenomenālo pierakstu veikšanu piedēvē astronomiem Gan De un Ši Šenam. Tie bija divi "sāncensības valstu" (475. - 221. g. pr. Kristus) nemierīgā laika ģeniāli zinātnieki. Ķīnā šie precīzie planētu kustības novērojumu pieraksti tiek uzskatīti par vecākajām astronomijas grāmatām.

Taču tikpat labi tie ir arī piemērs tam, cik neiespējami ar konservatīvām teorijām izskaidrot zināšanas laikā, kam mēs tik labprāt uzspiestu barbarisma un tumsonības zīmogu. Tā atkal un atkal rodas jautājums: no kurienes, no kādiem resursiem radušās šīs zināšanas, kas mūs vienmēr no jauna samulsina un pamatos satricina mūsu šķietami dzclzsbeto- nīgo pasaules skatījumu?

Vai tās varbūt atkal ir "dievu" un "debesu dēlu" dāvanas, kas nākušas no Visuma un mums, cilvēkiem, tikai palīdzē​jušas iet savu ccļu?

Kartogrāfija no orbītas?

Ma Vang Duī "kapā Nr. 3" vienlaikus tika veikts sensacionāls atklājums. Profesors Vangs Šipings no Ksianas provinces muzeja Pēterim Krasam un man, kad bijām leģendām apvīto piramīdu meklēšanas gaitās, norādīja uz atradumu, kas viņa kolēģu aprindās bija izraisījis pamatīgu saviļņojumu.

Runa ir par ģeogrāfisku karti, 96 reiz 96 cm lielu kvadrātu uz smalkā zīda. Tanī atainotas savstarpēji

robežojošās Guangksi, Guangdongas un Hunanas provinces. Izsakoties precīzi, kartē redzams Daoksianas apgabals Hunanas provincē un Ksiao upes ieleja līdz pat Nanhai pilsētas apkārtnei, kas atrodas Guangdongas provincē. Mērogā 1: 180 000 izveidotā karte ir neticami precīza!

Ksianā profesors Vangs bija paudis noslēpumainas norādes, kas mums lika saausīties. Viņš izsacījās burtiski šādi: "Ja tas neskanētu tik fantastiski, tad būtu jāteic, ka šās kartes paraugs ir uzņēmums no satelīta, kas pirms gadu tūk​stošiem iegūts no kosmosa kuģa orbītas ap mūsu planētu."

Mums vispirms vajadzēja - tādiem vārdiem nākot pār zinātnieka lūpām - apsēsties, lai tikko sadzirdēto kārtīgi sagremotu. Mūsu pētniecības gaitās tās ir zvaigžņu stundas, kad laikabiedri ar visaugstākajiem zinātnieku tituliem neķeras vis pie "saprātīgiem" pa rokai esošiem skaidrojumiem, bet izvēlas tiem krasus pretstatus "fantastiskā reālisma" garā.

Un patiešām - salīdzinājums ar kādu modemu uzņēmumu, piemēram, no NASA satelīta iegūtu, atklāj satriecošu vienādumu. Līdzīgi kā moderno kartogrāfu darinājumos pa senlaiku karti aizlokās upes, parādās dažādas detaļas. Pat izžuvušu straumju gultnes Ma Vang Duī kartē ir sazīmējamas. Tās ieturētas bālākos, tomēr no pamatkrāsas atšķirīgos toņos. Mūsdienās pazīstam iespējas, ko kartogrāfiem piedāvā liels augstums: var pamanīt detaļas, ko vērotājs uz zemes nekad neredzētu. Šādā veidā arheologiem izdevies tikt pie atradumiem, ko jau sen aprijusi augsne un veģetācija.

Uzņēmumos no gaisa tie iznirst blāvu kontūru veidā.

Mūsu iepazītais profesors Ksianā, zinātnieks ar neparastu redzes leņķi, arī vaļsirdīgi atzīst, ka starp debesīm un zemi ir neskaitāmas lietas, ko eksaktā zinātne nespēj izskaidrot. Kaut visas akadēmiķu galvas būtu tik cildeni godīgas, nevis tik bieži izturētos tā, it kā visos vēsturiskajos notikumos būtu bijušas Uve un personīgi asistējušas! Profesors Vangs Šipings mūsu sarunā ieviesa vārdu savienojumu "slepenā kultūra". Turklāt viņš mēģināja aprakstīt "dievu" sensenos laikos mums, cilvēkiem, sniegtu "palīdzību attīstībā". Profesors Vangs, starp citu, pieļauj, ka "kapā Nr. 3" atrastā topogrāfiskā karte ir tikai aizvēsturiskos laikos tapušas visu Ķīnu aptverošas kartogrāfiskas sistēmas sastāvdaļa.

Gandrīz 2200 gadu vecajā kapā atrastā ģeogrāfiskā karte salīdzinājumā ar modemu no satelīta iegūtu attēlu ir patiešām provocējoša. Dabiski, nekādā ziņā neapgalvoju, ka mirušajai līdzi dots uzņēmums no kosmosa. Taču - kas bijis apstulbinošā atraduma, kurš kopēts atkal un atkal, paraugs: uzņēmums no satelīta? Tikai nenoskaidrots paliek jautājums, kam pirms gadu tūkstošiem ir bijušas atbilstošas tehnoloģiskas iespējas.

Signāli no Visuma Tas varētu izklausīties pilnīgi absurdi, taču eksistē mājieni, ka tādiem drosmīgiem domu gājieniem ir savs pavisam reāls pamats. Un nekādā ziņā nav noraidāma varbūtība, ka tāds kādai svešai civilizācijai piederošs lidojošs objekts vēl šodien ceļo pa mūsu Saules sistēmu!

1927. gada decembri abi amerikāņi Teilors un Jangs informēja norvēģu profesoru Kārlu Strēmeru par to, ka viņi, eksperimentējot ar radio viļņiem, saņēmuši no Zemei tuvas pasaules telpas savādi novilcinātus signālus. Šis speciālists elektromagnētisko viļņu jomā pēc tam sazinājās ar holandieti Van der Polu, Philips firmas eksperimentētāju grupas vadītāju Eindhovenā. 1928. gada 25. septembrī arī viņi abi uzsāka savu plašu eksperimentu sēriju. Ar 30 sekunžu intervālu tika noraidīti signāli visvisādos viļņu garumos. Pagāja tieši trīs nedēļas, un tad tie paši signāli tika reģistrēti uztvērējā. Un tie bija ar skaidri izmērāmiem atbildes novilcinājumiem robežās no trijām līdz piecpadsmit sekundēm. 1928. gada 24. oktobrī tāpat tapa saņemti 48 agrāk noraidīti signāli ar raksturīgajām laika novirzēm. Apmulsušie eksperimentētāji Van der Pols un Strēmers, cerēdami gūt kādu izskaidrojumu, pievērsās speciālistu aprindām.

Radās vesela virkne prātojumu, kā izskaidrojama īsviļņu impulsu atgriešanās ar laika novirzēm. Tika

aplūkoti kosmiski starojumi, anomālijas stratosfērā, arī refleksijas no Mēness vai citiem debesu ķermeņiem. Bet tādā veidā zinātnieki netika ne soli uz priekšu, jo mistiskās atbalsis pienāca ar atšķirī​giem intervāliem.

1929. gadā fenomens atkārtoti izpaudās 14., 15., 18., 19. un 28. februārī, tāpat 4., 9., 11. un 23. aprīlī. Šīs atbalsis reģistrēja zinātnieki pa visu pasauli. Norvēģu mācītais vīrs Strēmers 15 minūšu laikā atzīmēja šādus uztveršanas inter​vālus (sekundēs): 15 — 9 — 4 — 8— 13 — 8— 12 — 10 — 9 — 5 — 8 — 7 — 6— 12 — 14_ 12-8 -12-5-8 -12-8 14-14-15-12-7-5- 5_ 13-8-8-8- 13-9 - 10-7 - 14-6-9-5-9.

Atbilstoši novērojumi atkārtojās 1934., 1947., 1949. un 1970. gadā. Septiņdesmito gadu sākumā mīklainais fenomens piesaistīja skotu astronoma Dunkana Lunana uzmanību, un viņš nolēma pamatīgi pievērsties signālu aizkavēšanās izpētei. Lunans nebija nekāds iznirelis, kas mēģinātu ar pasaulē sagrābstītām un šokējošām ziņām nokļūt masu saziņas līdzekļu uzmanības lokā. Septiņdesmito gadu sākumā viņš bija Scottish Association for Technology and Research prezidents, tātad savā specialitātē jāuzskata par autoritāti.

Lunana pētījumu rezultāti bija tikpat sensacionāli cik neticami: kad 1928. gada 11. oktobrī uztvertās radio signālu atbalsis ievietoja savā sekunžu režģī, tās pārtapa par zvaigžņu karti, kas attēloja 103 gaismas gadu (1 gaismas gads - 9461 biljons kilometru) attālumā atrodošos Epsilon Bootis saules sistēmu! Astronoms vairākkārt rūpīgi pārbaudīja savus datus, lai nepieļautu nekādas kļūdas. Tāpat viņš vēlāk pārbaudīja uztvertos radio signālus, taču ari tie tāpat tikai apstiprināja pārsteiguma momentu.

Nobeigumā pētnieka rīcībā bija sešas detalizētas zvaigžņu kartes. Ikreiz tie bija Visuma apvidus ap Epsilon Bootis zvaigžņu sistēmu palielinājumi, un ikreiz no nedaudz citādas perspektīvas.

4. Divas zvaigžņu kartes ar sektoru pie Epsilon Bootis zvaigžņu sistēmas, kuras skotu astronoms Dunkans Lunans ieguva, kad viņš divdesmito un trīsdesmito gadu mistiskos signālu aizkavējumus pārcēla sekunžu režģī.

"Izlūki" no kādas citas zvaigznes?

Lai cik fantastiski ari skotu astronoma secinājumi skanētu, tomēr: jau 1960. gadā Stcnfordas universitātes (Kali- fornijā) radio astronomijas institūta profesors R. N. Breisvels bija ņēmis vērā atbilstošu scenāriju. Viņš bez emocijām konstatēja: "Ja kāda ārpuszemes civilizācija gribētu ar mums kontaktēties, tad tas varētu notikt ar radio signālu nobīdēm laika intervālos."

Un pēc vairāk nekā desmit gadiem tas pats pētnieks komentēja skotu astronoma Dunkana Lunana neticamos rezultātus šādi: "Lunana analīžu rezultātā tapušās kartes var iztulkot kā iespēju sazināties ar kādu citu civilizāciju. Ja gribu kādam, kura valodu neprotu, paziņot, no kurienes nāku, tad vislabāk izmantot attēlu… No Zemes Lunana aprakstīto zondi nevarētu saskatīt pat ar visspēcīgākajiem teleskopiem. Mūsu pašu kosmiskās zondes, kas riņķo ap Mēnesi, tāpat nevar ieraudzīt ar visstiprākajiem teleskopiem."

1973. gadā žurnālā Spaceflight Dunkans Lunans ziņojumā ar virsrakstu Space-Probe from Epsilon Bootis publicēja savu aprēķinu rezultātus. Un nākamajā gadā tie parādījušies arī grāmatas veidā. Ar šo darbu viņš šokēja zinātnes pīlārus visā pasaulē. Proti, skotu astronoms, balstoties uz stāvzvaigznes Epsilon Bootis konstalāciju zvaigžņu kartē, secināja, ka jau kopš apmēram 12600 gadiem mākslīgs satelīts, ko radījusi kāda par mums pārāka Visumā ceļojoša civilizācija, veic savus lokus mūsu Saules sistēmā. Tas esot tā programmēts, ka reaģē uz radio viļņiem no planētas Zeme, tiklīdz tā ceļš ved caur uztveramības zonu. Šie no mūsu sistēmas trešās planētas nākošie signāli tiekot reģistrēti un tad ar tīšiem novēlojumiem tajos pašos viļņu garumos raidīti atpakaļ. Tāda rīcība norāda uz tāl- redzību un stratēģiju. Nepazīstamā civilizācija rēķinoties ar to, ka arī uz Zemes mītošās sugas attīstīsies. Agrāk vai vēlāk signālu saņēmējiem tad būtu jāpamana, ka "tur augšā" kaut kas nesaskan, un tie mēģinātu tikt pie skaidrības.

V

šoks zinātnei Lai arī no kurienes šī kosmiskā zonde būtu cēlusies, tai jābūt apzināti izvietotai mūsu Saules sistēmas tuvumā. Un nepazīstamajai civilizācijai, kas tādu izgatavojusi, ir jābūt tanī laikā bijušai uz mūsu planētas. Kad Dunkans Lunans septiņdesmitajos gados nāca klajā ar saviem secinājumiem, speciālistu aprindas jutās ārkārtīgi provocētas.

Vai tad neilgi pirms tam kā neapvaldītas fantāzijas augļi nebija tikušas noraidītas Ēriha fon Dēnikena, Robēra Šarū vai Pētera Kolosimo grāmatas, kurās apstiprinoši izskaidrota ārpuszemes civilizācijas pārstāvju Zemes apmeklējuma iespēja? Kādam tagad bija jābūt šokam, kad uz tādām pašām ķecerīgām domām bija nācis kāds no visatzītāko zinātnieku aprindām un kam turklāt bija pieticis nekaunības, lai tās publicētu!

Steidzamā kārtā visvarenā atspēkotāju falanga sāka veidot plānu šķietamo pretpierādījumu izvirzīšanai. Protams, tos mums tā līdz šai dienai viņi palikuši parādā. Dziļi pārliecinošā tonī godājamie kungi paziņoja, ka Lunans vienkārši kļūdījies un signālu mistiskie novilcinājumi esot attiecināmi uz "dabiskiem cēloņiem" stratosfērā. Vai pēc šādas dzelzs loģikas visām māsu radio un televīzijas programmām nebūtu bijis jau jātop par patstāvīgi radušamies un plašās pasaules sakaru sistēmai nevienmērīgo aizkavējumu haosa dēļ jābūt sagruvušai?

Un zvaigžņu kartes? "Tas viss - tīrā sagadīšanās," steidzīgi piemetina inkvizīcijas modernie pēcteči.

Drīz pēc tam - diemžēl pārāk ātri - ap drosmīgā astronoma atklājumiem, kas varētu apdraudēt mūsu līdzšinējo pasaules skatījumu, viss atkal noklusa. Kārtējo reizi bija izdevies neērtus jautājumus, kā saka,

pabāzt zem tepiķa, notušēt. Pat pie mums, par šīm lietām tik daudz dzirdējušiem, tie arī gandrīz būtu tapuši nodoti aizmirstībai, ja nebūtu saņemta ziņa par senās Ķīnas ģeogrāfijas karti, kas rada iespaidu par uzņēmumu no satelīta lielā augstumā. Cik labi, ka tāds vērtējums vispirms nāca pār atzīta zinātnieka lūpām…

Hunanas muzejā šī vecumvecā karte karājas pie sienas, un tā prot - tāpat kā vienu stāvu zemāk pirms 2200 gadiem mirušās Ksin Chui mūmija - vēl joprojām savus noslēpu​mus glabāt.

6. VISS KAS CITS, TIKAI NE KONTINENTS BEZ SAVAS VĒSTURES Mistiski atradumi no Austrālijas "sapņu laikmeta " Mazā ielejā starp Austrālijai tik tipiskajām aitu ganībām atradās neliela ferma. "Hartwig, be careful, for that crazy guy 's sometimes shooting at uninvited visitors " (brīdinājums uzmanīties, jo dullie zeļļi varot uz nelūgtiem viesiem šaut, tulk), man pačukstēja Deivids, un Marks, mūsu pavadonis, arī vietējās NLO pētnieku grupas vadītājs, tikai mēmi pamāja. Acīmredzot fermas īpašniekam, uz kura zemes "Gympie Pyramid" daļēji atrodas, bija kaut kas pret nelūgtiem viesiem, kas grib sirmseno kulta vietu apmeklēt. Pēc ekscesiem, ko bija izraisījuši 1975. gada atklājumi, es viņam to arī ļaunā neņemu.

Tā mēs tad arī nolēmām vairs tikai ar grūtībām samanāmajām struktūrām tuvoties no tās puses, kas nebūtu nervozāfermera redzes lokā. Jau laužoties caur biezo augu slāni, jutos satriekts par to, ka redzamas vairs tikai nožēlojamas paliekas no piramīdas, kam pirms nepilna gadsimta ceturkšņa vēl bijuši skaidri atšķirami pakāpieni un terases. Tas ne jau labā gaismā parāda mūsu tik "slavenās " civilizācijas pārstāvju izpratni par kultūras vērtībām.

"Atzīt, ka tev piemīt fantazija, nenozīme spēju kaut ko izdomāt. Tas nozīmē - no lietām kaut ko izveidot."

TOMASS MANNS (1875. - 1955.)

Austrālija ar apmēram 7,7 miljonu kvadrātkilometru platību ir mūsu planētas mazākais kontinents.

Ne vairāk kā 17 miljonu iedzīvotāju joprojām formāli vēl Lielbritānijas kronim piederošās zemes milzīgos plašumus ir savā starpā sadalījuši un ne bez ironijas dēvē par Down Vnder.

Runājot par ģeoloģiskajām norisēm, jāatzīmē, ka "piektais kontinents", krīta periodam robežojoties ar terciāro, tātad pirms apmēram 60 miljonu gadu, atdalījies no Āzijas cietzemes masas. Šā apstākļa dēļ Austrālijā - un tikai tur - rodama neparasta, senlaicīga fauna, kas citviet uz zemes izmirusi. Dzīvnieku valsts iemītnieki, piemēram, zivis ar plaušām, dzīvnieki ar knābjiem un, protams, pazīstamākie somaino pārstāvji ķenguri izolētajā ekosistēmā varēja izdzīvot, netiekot pakļauti fundamentālām attīstības tendencēm.

Pirmie Eiropas jūras braucēji, kas ieradās Terra Aus- tralis Incognita ("Nepazīstamā dienvidu zeme"), bija 1601. gadā portugālis de Eredija un piecus gadus vēlāk spānietis Luiss Vaess de Torress, kas izbrauca pēcāk viņa vārdā nosaukto jūras šaurumu starp Austrāliju un Jaungvineju. Taču tikai 1770. gadā pie Austrālijas austrumu krasta, pa pasauli krustu šķērsu izburājies, piestāja slavenais anglis Džeimss Kuks (1728. - 1779.), un no 1818. gada notika pirmās ekspe​dīcijas zemes iekšienē.

No 1788. līdz 1854. gadam briti Austrāliju izmantoja tikai par notiesāto likumpārkāpēju izsūtījuma vietu, pēc tam kolonijas Kvīnslenda, Viktorija, Dienvidaustrālija, Rietum- austrālija, kā arī Tasmānijas sala dabūja ierobežotas pašpārvaldes tiesības. No 1901. gada tās kopā ar Northern Territo- ries veido Commonwealth of Australia, Austrālijas Savienību. Pašreiz, ieejot 21. gadsimtā, Austrālija balso par galīgu atdalīšanos no mātes Lielbritānijas un gatavojas pārvērsties par republiku. Raisīšanās nost no kroņa beidzot ir konsek​vence, jo kontinenta apdzīvotājiem ar tādu vēsturi nav ko lepoties.

Vēl arvien Austrāliju mēdz dēvēt par "kontinentu bez vēstures". Galīgi netaisnīgi, kā tālāk pierādīšu: šajā it kā bezvēstures pasaules daļā ir bagātīgi mistiski atradumi, kuru vēsture iesniedzas tāltālā pagātnē.

Mīklainie aborigēni

Pirmatnējie iedzīvotāji ("aborigēni") vēl pavisam nesen te dzīvoja kā akmens laikmetā. Slaidi un gara auguma, ar melniem matiem un tumši brūnu ādu viņi namadu ordās, katrā pa 25 līdz 200 dvēseļu, trūcīgi vilka dzīvību. Alas, visvienkāršākās zaru būdas vai arī tikai kaut kādi aizslietņi pret vēju bija viņu mitekļi, un ar bumerangu, šķēpu un milnu tie devās medībās. Neskaitāmi mitoloģijā dibināti rituāli, tāpat šamanisms un ticība burvestībām valdīja pār viņu ikdienas cīņu par kailo dzīvību.

Atkal un atkal viņu no senčiem pārmantotajās monotonajās dziesmās ir runa par tā saucamo "sapņu laiku", teiksmaino laikmetu, kad piektajā kontinentā vēl bijuši sastopami "dievi". Šajā "laikā bez sākuma un beigām", bezgalīgi tālā pagātnē, vēl pirms mūsu rakstītās vēstures, no debesīm nolaidušās būtnes lielos, mirdzošos "putnos", kādu laiku padzīvojušas starp iedzimtajiem, lai tad atkal atgrieztos debesīs.

Augstākais starp šiem kultūras nesējiem bija Birramē, putna cilvēks. Tas daudz attēlots uz klintīm kā cilvēkveidīgs radī​jums, kas, ieģērbts īpatnējā tērpā, atgādina mūsdienu astro​nautu.

Tāpat uz klintīm un alu sienām regulāri parādās aborigēnu attēlotā Vondijna, debesu dieviete savā "staru ietērpā". Sevišķi bieži tiek atrasti zīmējumi, kas uzkrītošā veidā atgādina mūsdienu astronautiem līdzīgus stāvus, Austrālijas ziemeļ​rietumos Kimberlijas kalnu plato.

Vondijna, starp citu, nav vienīgā šāda veida figūra, un astronautam piedienīgais aprīkojums ir gandrīz standarts piektā kontinenta klintīs saglabājušos zīmējumos.

Arnemlendā, uz rietumiem no Darvinas, tika atrasts monolīts - stāvs lempīgā uzvalkā un ar pārmērīgi lielu ķiveri.

Pie Lauras, uz ziemeļiem no Kvīnslendas, kādā zīmējumā uz klints attēlots it kā bezsvara stāvoklī lidojošs cil​vēks.

Kādus desmit kilometrus uz austrumiem no Ellispring- sas uz klintīm tika atklāti Ndahas aizas zīmējumi, kuros attēloti dievu stāvi ar antenas atgādinošiem veidojumiem uz galvām. Tanī pašā vietā ir arī klintīs iegrieztas dievu sejas ar īstām aizsargbrillēm.

Vēl arvien no jauna piektā kontinenta plašumos tiek atrasti šāda veida attēli. īsti precīzi sava sensacionālā atklājuma vietu helikoptera pilots Tonijs Kārmodijs no Noosas, Kvīns- lendā, ar kuru runājos sakarā ar savu 1996. gada jūnija Austrālijas ceļojumu, man uzrādīt negribēja. Tonijs man demonstrēja daudzus foto uzņēmumus, ko viņš bija izdarījis savos riņķojumos pa Gregory National Park teritorijas ziemeļiem. Starp tiem bija aborigēnu zīmējumi uz klintīm, kur redzami tieši tie nepatīkamie stāvi, kas mūsdienās - saukti par "mazajiem pelēkajiem" - parādās kā protagonisti dvēseli nospiedošajos scenārijos ar cilvēku nolaupīšanu. Varbūt tie jau "sapņu laikā" tika gādājuši par drūmo tikšanos…

Apstāklis, ka daudzās dievu figūras šajā periodā šķita nēsājam īstas aizsargbrilles, reiz vācu lidošanas pionierim Hansam Bertramam izglāba dzīvību. Viņam gadījās veikt piespiedu nolaišanos valsts plašumos tālu no pilsētas - iedzimto rezervātā -, un pirmiedzīvotāji lidotājam un tā pavadonim neuzbruka tikai tādēļ, ka abi nēsāja attiecīgās biezu rāmju brilles. "Vienreiz mūžā varēju izlikties par dievu, un tas man visai ļaunus skatus raidošo aborigēnu vidū ļāva saglabāt dzīvību," rezumēja Hanss Bertrams.

Un jau 1973. gadā arheologs Rekss Gilrojs, Mauntvik- torijas Mount York Natūrai History Museum direktors, rakstīja: "Esmu, piemēram, Ņūsautvelsas Zilajos kalnos (uz ziemeļiem no Sidnejas) atradis uz klintīm virkni primitīvu zīmējumu un gravīru, kas, starp citu, rāda svešādas figūras un neparastus objektus, kas mūsdienās varētu tikt uzskatīti vienīgi par kosmosa kuģiem, ko Austrālijas pirmiedzīvotāji reiz redzējuši."

Minētie Zilie kalni, starp citu, vēl mūsdienās bieži vien ir NLO novērošanas vieta.

Mūnsitijas noslēpums Neraugoties uz milzīgajiem plašumiem, Austrālijas nozīmīgākās pilsētas pārsvarā atrodas pie tās austrumu krasta, dienvidaustrumos un dienvidrietumos. Toties galvenie aborigēnu rezervāti izvietojušies

ziemeļu teritorijās, kā arī centrālajā un rietumu Austrālijā. Šo Northern Territories pašā ziemeļu stūri atrodas Arnemlendas pussala. Jaungvineja un Indonēzija ir tikai dažu simtu kilometru attālumā. Uz ziemeļiem no Roperas slēpjas Mūnsitija, pirmiedzīvotāju slepenā pilsēta. Pirmajā mirklī cilvēks tur it kā tiek pakļauts kaut kādām dabas kaprīzēm, nevar atgainīt iespaidu, ka tur kādreiz bijis jāvalda negantam karstumam. Izskatās tā, it kā kopš senseniem laikiem tur kādas apokaliptiskas varas būtu visu iznīcinājušas. Ko tad par drūmo vietu pauž aborigēnu leģendas? Šajā vietā no debesīm savā kuģī esot nolaidies "saules dievs". Pret to barbariskā cīniņā esot devies zemes dievs, tomēr viņš beidzot ar neizturamu karstumu ticis pieveikts. Vai te tapuši izmantoti nukleārie ieroči, ko cauri gadu tūkstošiem aborigēni kļūdaini interpretējuši kā "karu starp dieviem"? Tamlīdzīgi scenāriji rodami dažādu tautu mītu krā​jumos pa visu pasauli. Četrdesmitajos gados tapa uzlūgta kāda ordeņa māsa no pilsētas septiņām vecākajām. Viņa ziņoja, ka vadāta pa alu, kuras sienas caurcauri bijušas klātas ar zīmējumiem uz klintīm. Sešdesmitajos gados Mūnsitijā bija nokļuvis austrāliešu žurnālists Kolins Makartijs. Viņš atrada ordeņa māsas aprakstīto alu un varēja vēl sazīmēt attēlu paliekas, taču viss komplekss izskatījies, it kā būtu cietis spridzināšanā. Kas tad starplaikā bija noticis?

Aborigēni atsaucās uz savu dievu pavēli: uzraksti un zīmējumi pēc kāda noteikta laika esot jāiznīcina. Tad viņi arī alu piebāzuši pilnu ar apkārtnē bagātīgi saaugušu un parafīnu saturošu zāli un to aizdedzinājuši. Kad viņi tad liesmai vēl sūknējuši klāt gaisu, sākusi gailēt visa klints, un beigās viņi to "atdzesējuši" ar aukstu ūdeni. Nez vai modernās sprāgstvielas spētu iedarboties postošāk.

Kādi "sapņu laika" noslēpumi te uz visiem laikiem iznī​cināti?

Piramīdas - ari Austrālijā!

Kā jau tiku īsi piezīmējis, pēc aborigēnu mītiem "sapņu laika kultūras nesēji" savos "lielajos putnos" nākuši no debe​sīm. Tie arī uzcēluši daudz megalīta (no milzīgiem akme​ņiem veidotu, tulk.) monumentu.

Aizvien vairāk veras vajā aizmirstības plīvurs, kas pārklājies pār senseno laiku celtnēm, un jau par neapgāžamu patiesību jāatzīst fakts, ka arī Austrālijā eksistē vairākas piramīdas, turklāt daļa no tām īsti prāvas. Jau 1890. gadā kāds fermeris Kvīnslendas ziemeļu daļā, Etertonā, atklāja akmens piramīdu.

Bailēs no nenoticējušo izsmiekla - līdz pat mūsu dienām Austrālija tapa uzskatīta par kontinentu bez vēstures -, kā ari rēķinoties ar aborigēniem, kas reliģiozu iemeslu dēļ šo vietu turēja slepenībā, par atradumu nekas netapa ziņots.

Tāpat nepazīstama, vismaz piektajā kontinentā, ir kādas piramīdas eksistence pie Džimpī, pusceļā starp Brisbenu un Freizerailendu. To 1975. gadā atklāja jau pieminētais arheologs Rekss Gilrojs, un pēc tam daždažādus sirmās senatnes lieciniekus visādu priekšmetu veidā atrada šā novada fermeri. Savu

atradumu, kas uz šo apvidu nu vilināja ziņkārīgo pūļus, Gilrojs apraksta šādi: "Kad kalnaino apvidu aplūkojām tuvāk, kādu dienu 1975. gadā man uzkrītošs sāka šķist kāds ar biezu mežu apaudzis klinšu "pakalns". Mana sieva Hetera bija mana pavadone, kad pa lapu koku mežu kopīgi kāpām augšup.

Tad pēkšņi pamanīju, ka tas, pie kā gandrīz pakritu, ir no samērā lieliem akmens gabaliem veidots mūris, dažas pēdas tālāk rēgojās atkal tāds pats, un tā vēl un vēl, līdz pat pakalna virsotnei. Mūri bija apmēram 4 pēdas (1,20 m) augsti un veidoja terases, kas bija līdz 6 pēdām (1,80 m) platas. Kad bijām pamežā izkarojuši sev ceļu, konstatējām, ka apakšējās pakāpes bija veidotas no mazākiem smilšakmens gabaliem, bet četras virsējās terases no lielākiem klints bluķiem, kam būtu jāsver no vienas līdz četrām tonnām. Pati smaile bija vainagota ar varenu smilšakmens plāksni, kuras svars nevar būt mazāks par kādām astoņām tonnām.

Drīz man arī tapa skaidrs, ka šīs noslēpumainās struktūras bija izveidotas uz visām četrām pusēm.

Būvējums bija kādus 60 metrus augsts, tā bāzes apkārtmērs - ap 500 metru. Šajā sabrukušajā formācijā aug līdz 600 gadu veci koki, kas pierāda, ka veidojums nevar būt radies jaunākajos laikos. Man nebija šaubu, ka tā ir raupji būvēta pakāpienu piramīda, līdzīga tām, kādas pirms vairāk nekā 3000 gadiem tapa cel​tas Ēģiptē."

Diemžēl Gilrojs pieļāva nepiedodamu kļūdu, uzticēdamies kādam žurnālistam, kas drīkstēja arheologu vienā no tā ekspedīcijām uz Gympie Piramid pavadīt. Tas lauza solījumu drupu vietu paturēt slepenībā. Tūlīt pēc atgriešanās viņš ziņas par atradumu publicēja daudzās avīzēs, un šajā sakarā pat vie​tējās tūrisma firmas bija atradušas kaut kādas biznesa iespējas.

Bezjēdzīga postīšana

īstas ziņkārīgo ordas, tostarp ģimenes ar visiem bērniem, plūda uz Džimpī, svešas mantas iekārotāji, dārgumu meklētāji, kā arī vandāļi atstāja aiz sevis pēdas ar postījumiem. Visi viņi, redzams, ticēja, ka celtnē jābūt slepeniem kambariem ar dārgumiem, un sāka ar kapļiem un lāpstām piramīdu nojaukt. Punktu pielika kāds neprātis, kas ieradās ar buldozeru un piramīdas austrumu malu nolīdzināja ar zemi. Lieki atgādināt, ka neviens no "ķertajiem" dārglietu meklētājiem savā trakajā zelta drudzī tā arī neko neiemantoja.

1996. gada jūnijā Deivids Samerss, kas Austrālijas austrumu krastā izdod savu Exposure Magazine, bija mani ielūdzis, un es gribēju noskaidrot, kas īsti slēpjas aiz arvien skaļākām topošām baumām par piramīdām piektajā kontinentā. Pa putekļainiem ceļiem tuvojāmies tai vietai, līdz Deivids pieturēja pie mājiņas, kuras priekšā mētājās pāris sarūsējušu auto vraku. No turienes - pēc dzeloņstiepļu žoga pārvarēšanas - tālākais ceļš bija veicams kājām.

Mazā ielejā starp Austrālijai tik tipiskajām aitu ganībām atradās neliela ferma. Hartwig, be careful,for that crazy guy 's sometimes shooting at uninvited visitors (brīdinājums uzmanīties, jo dullie zeļļi varot uz nelūgtiem viesiem šaut, tulk.), man pačukstēja Deivids, un Marks, mūsu pavadonis, arī vietējās NLO pētnieku grupas vadītājs, tikai mēmi pamāja. Acīmredzot fermas īpašniekam, uz kura zemes Gympie Pyramid daļēji atrodas, bija kaut kas pret nelūgtiem viesiem, kas grib sinnseno kulta vietu apmeklēt. Pēc ekscesiem, ko bija izraisī​juši 1975. gada atklājumi, es viņam to arī ļaunā neņemu.

Tā mēs tad arī nolēmām vairs tikai ar grūtībām samanāmajām struktūrām tuvoties no tās puses, kas nebūtu nervozā fermera redzes lokā. Jau laužoties caur biezo augu slāni, jutos satriekts par to, ka redzamas vairs tikai nožēlojamas paliekas no piramīdas, kam pirms nepilna gadsimta ceturkšņa vēl bijuši skaidri atšķirami pakāpieni un terases. Tas nejau labā gaismā parāda mūsu tik "slavenās" civilizācijas pārstāvju izpratni par kultūras vērtībām.

Pašā augšējā terasē - nelietošu pakāpienu veida piramīdai nepiemērotu vārdu "smaile" - vēl samērā labi samanāmi divi monolīti, kas novietoti tā, lai mūsu centrālā zvaigzne tieši noteiktajos saulgriežu laikos savus starus raidītu starp tiem.

Ne vienīgā piramīda Kad pēc piramīdas pamatīgas apskates braucām uz dažus kilometrus attālo Džimpī ciematu, varēju vēlreiz pārliecināties, kā mūsdienās apietas ar noslēpumos tītajiem sen aizgājušā laikmeta reliktiem. Tā 1-936. - 37. gadā piramīdas akmens bloki tapuši kravas automašīnās aizvesti prom, attiecīgi apstrādāti, lai tiktu izmantoti mūra izveidei ap metodistu baznīcu. Šodien daudzi izlauztie akmens kvadri mētājas tālu no savas sākotnējās atrašanās vietas, kā arī ir izkaisīti gar apkārtējām nogāzēm. Kaut kas līdzīgs sešdesmitajos gados noticis arī kādā Austrālijas armijas treniņu laukumā, kas atrodas dažu jūdžu attālumā no Džimpī uz austrumiem.

Un pareizi tiek secināts: Džimpī nepavisam nav vienīgā piektajā kontinentā uzceltā piramīda. Drusku tālāk ziemeļu virzienā, tiešā Rokhemptonas pilsētas tuvumā, stāv no dolomīta būvēta piramīda, ko tāpat pilnīgi nomākusi veģetācija. Tikai tās rietumu pusē vēl rēgojas dažas sešstūrainas bazalta kolonnas. Bet visa rietumu priekšpuse reiz bijusi no dolomīta izveidota 30 cm augsta un 35 metrus gara terase. No šās terases precīzi no austrumiem uz rietumiem stiepjas 54 akmens pakalnu ķēde, kuras garums pārsniedz kilometru. Rekss Gilrojs, Ņūsautvclsas arheologs, domā, ka tur sensenos laikos bijis kāds observatorijas komplekss.

Kas bijuši nepazīstamie monumentālo veidojumu cēlāji? Aborigēni sparīgi noliedz, ka tie būtu varējuši būt viņu tālie senči, un norāda uz kādas citas rases "no citurienes nākušiem gaišādainiem kultūras nesējiem". Tapt domīgam te liek fakts, ka tad, kad reģionā ieradās pirmie eiropieši, tie atrada pirmiedzīvotājus, kas stipri atšķīrās no pārējiem aborigēniem. Viņiem bija uzkrītoši gaiša āda, zilas acis,

sarkani mati, un arī pēc sejas formas viņi nelīdzinājās iedzimtajiem ar to platajiem deguniem un izvalbītajām pierēm.

Kvīnslendas pavalsts dienvidu daļā tapa atrastas vairākas no zemes veidotas piramīdas, līdzīgas tām, kādas 1994. gadā atklāju Ķīnā. Trīs no tām atrodas Tuvumbes pilsētas tuvumā un varētu būt kādus 300 metrus augstas. Arī uz dienvidiem no Nūsautvelsas un ar to robežojošās Viktorijas štata ziemeļos tiek atrasti līdzīgi būvējumi.

Kamēr uzturējos Austrālijā, saņēmu informāciju, ka kontinenta rietumos, militāristu aizlieguma zonā, arī esot jābūt trijām ļoti augstām piramīdām. Diemžēl šo ziņu pašreiz nav iespējams ne apstiprināt, ne noliegt. Viss, protams, būs atkarīgs no lietu stāvokļa turpmāk.

Apmeklejums no faraonu zemes?

Pirms cik ilga laika īsti pirmie svešie "kultūras nesēji", kas varbūt ne no šās planētas cēlušies, te ciemojušies, pašreiz varam tikai prātot. Tomēr jaunākie atradumi vedina domāt, kad dienvidu puslodes kontinentā pirms dažiem gadu tūkstošiem parādījušies apmeklētāji no kāda cita reģiona. Un, proti, tie varētu būt bijuši no Ēģiptes, no faraonu zemes pie Nīlas.

Kopš 19. gadsimta piecdesmitajiem gadiem fermeri un kolonisti ap Džimpī ik pa laikam izraka darinājumus, kam nenoliedzami bija jābūt tapušiem Tuvajos Austrumos - Pales- tīnā, Feniķijā un galvenokārt Ēģiptē. 1966. gadā fermeris Dels Berijs ardams uzgāja rupji veidotu statuju, kas acīmredzot reprezentēja kādu elku. Kad darinājumu notīrīja, Berijs konstatēja, ka tas attēlo pērtiķi.

Rckss Gilrojs statujā, kas tagad stāv stikla vitrīnā Džimpī novadpētniecības muzejā, saskata atblāzmu no senēģiptiešu dieva Tota, kas vecāko dinastiju laikā - līdz apm. 1000. gadam pr. Kristus visbiežāk tapa attēlots kā pērtiķis. Tas bija erudī​cijas dievs un dievu rakstvedis.

Norādījumu uz to, ka ēģiptieši faraonu laikos uzturējušies tālajā Austrālijā, ir visai daudz. Merības vara raktuvēs tika izrakta ēģiptiešu dieva Atona statuete, kas stilistiski attiecināma uz "Veco valsti" (apm.

2620 - 2100 gadu pr. Kristus). Uz ziemeļiem no Kuktaunas tika uzieti kara ratu, kā aiī Saules rata attēli, un jau 1912. gadā strādnieki Gorden- veilā atrada monolītu ar asām šķautnēm, uz kura bija attēlota seno ēģiptiešu laiva.

Beidzot Kērnsas apvidū, uz ziemeļiem no Kvīnslendas, aug savvaļas lotoss un papiruss, ko tikai 19. gadsimtā tur atklāja baltie kolonisti. Bet ne lotoss, ne papiruss - to apstiprinās jebkurš botāniķis - nav Austrālijas dabiskās floras pārstāvji. Un Centrālās Kimberlijas apgabalā aborigēni piekopuši raksturīgus mumificēšanas rituālus, kas pārsteidzošā kārtā līdzīgi Ēģiptes 21. dinastijas (ap 900 gadu pr. Kristus) laikā kultivētajiem.

Pārskatu par faraonu valsts pārstāvju došanos uz piekto kontinentu es gribētu noapaļot ar visai zīmīgu jaunumu. Tikai deviņdesmito gadu vidū Austrālijas pētnieks, aprakstu un filmu autors, Pols Vaits Ņūsautvelsas ziemeļaustrumu daļā uz klinšu sienām atklāja hieroglifus, kuru izcelsmes vieta neapšaubāmi bijusi senā Ēģipte.

Ir daudz norāžu uz to, ka piektais kontinents visai senos laikos dabūjis "skolotājus no Visuma". Un vēsturiski mūsdienām daudz tuvākā periodā nākuši ēģiptieši - iespējams, lai izmantotu lielās dabas bagātības. Bet man tikai rodas jautājums - no kurienes ēģiptieši varēja par Austrālijas eksistenci uzzināt?

Vai beigu beigās viņiem bijuši tie paši sko​lotāji?

Jautājums aiz jautājuma. Taču viena lieta gan nav apšaubāma - Austrālija nekādā ziņā nav kontinents bez vēstures.

attēli

.

I I. Valdenburgas Novadpētniecības un dabas muzejā Saksijā atrodas gandrīz 300 gadu vecs konservēts nezināmu spēku ietekmēts radījums, kas vedina uz galīgi nekonvencionāliem secinājumiem " par tā izcelsmi.

2. Autors muzeja pagalmā sniedz interviju televīzijai. Masu saziņas līdzek|os pausta iespēja pie|aut, ka hibrīdbūtncs rašanās pamatā bijuši eksperimenti ar gēniem.

3. Uz muzeja kāpnēm autors ar trauku, kurā atrodas konservēts 1735. gadā radies "vistascilvēks".

4. Tikai "izdzimums" vai tomēr kaut kas vairāk? Ir diezgan uzkrītoši, cik ļoti Monstrum Humanum Rarissimum līdzinās "mazajiem pelēkajiem", par kuriem pasaulē arvien biežāk tiek ziņots sakarā ar NLO invāzijām.

.V Dokuments retums: attēlā skaidri redzams, kā kādas Dienvidamerikas indiāņu cilts mazulim tiek deformēts galvaskauss. Šāda rīcība ir pasaulē plaši izplatīts fenomens, un ar to tiek kāds atdarināts. Taču dabiskā veidā uz mūsu planētas torņveidīgi i/stiepti galvaskausi nerodas.

6. Nebūt nav jābraukā apkārt pa pasauli, lai tiktu pie deformētu galvaskausu.apbrīnošanas. Šis sievietes skelets ir saglabājies no 5. gadsimta pēc Kristus un tika atklāts izrakumos Lejasbavārijas pilsētas Štraubingas kapulaukā.

7., 8. Deformētie galvaskausi no Štraubingas -Ālburgas (pa kreisi) un San Pedro dc Atakamas (ČTle). Kaut kāds "globāls modes splīns" nešķiet esam īstais izskaidrojums tam, kādēļ torņveidīgie pagarinātie galvaskausi radušies. Vai tikuši atdarināti senie "dievi" no kosmosa, cenšoties tiem līdzināties?

9. Daļa no rekonstruētās 3. sienas aizvēsturiskajā bezvārda pilsētā Molpira kalnā (Slovākija). Visās pasaules malās rodamas ruīnas, kas liek domāt par iznīcinošo spēku nākšanu no gaisa.

10., 11. Ilgu laiku to eksistence tapa noliegta. Ķīnas leģendu apvītās piramīdas. Tagad konstatēts, ka to daudzums vairākkārt pārsniedz senās fiģiptes piramīdu skaitu. Visā plašajā pasaulē par šīm celtnēm radusies ārkārtīga interese - pat Ķīnas Tautas Republikā parādījusies autora grāmata par šiem izcilajiem arhitektūras un vēstures pieminekļiem.

12. Ar šo foto viss sakas. "Balta piramīda", ko Otrā pasaules kara pēdējās dienās nofotografējis kāds ASV gaisa spēku lidotājs. Celtne ir ap 300 metru augsta.

13. Ma Vang Duī kapu vietā pie Čangšas (Hunanas province) lika atklāta šī lieliski saglabājusies dižciltīgās Ksin Chui mūmija. Tā atradās kādos 80 litros dzeltenīga šķidruma. Bet kur seno ķīniešu pārsteidzošās medicīnas zināšanas sakņojas?

14. Rano Raraku krāteris. Simtiem statuju tur tikušas izlauztas, un tikpat daudzas vēl slēpjas pie tā nogāzēm nogruvumos. Līdz šai dienai tur ne reizi nav veikta nekāda arheoloģiska izlūkošana.

15. It ka tai ar grūtībām butu jāizcīnās līdz zemes virspusei, te guļ statuja. Man sagribējās to nosaukt par "Lieldienu salas Marsa seju".

16. Dienvidjūras romantika: gleznainais Anakenas līcis Lieldienu salā. Debesis un zvaigznes saliniekiem iedveš lielāku paļāvību nekā gandrīz 4000 kilometru attālā cietzeme.

17. Moaieši no savām platformām mūsdienu apmeklētājus uzlūko mēmi. Viņi izskatās gandrīz vai iedomīgi un joprojām klusē…

18. Vislielākā, vēl nepabeigtā milzu statuja atrodas tikai daļēji izveidota Rano Raraku akmens lauztuvju krāterī.

19. Vietas izpēte pēc nolaupīšanas: 1977. gada 25. aprīlī kāds nepazīstams lidojošs objekts nolaupīja kaprāli Armando Valdesu satriekto biedru acu priekšā.

20., 21. Kad mūsu fizika ar kājām gaisā. Pudele patiešām vairākus simtus metru vēlās pret kalnu! Dr. Johanncss Fībags un es pacietīgi čāpojām tai pakaļ.

22. Glorija al Diaga Kortesa blakus autoram 1989. gada pavasarī no noliela attāluma novēroja, kā kāds NLO šūpojās virs Tiavanakas (Bolīvijā) ruīnu lauka.

23. Gigantiski akmens veidojumi Pumapunku, Andos 4000 m virs jūras līmeņa. Vai nezināmi astronauti te kādos sensenos laikos ar visvarenākās tehnoloģijas līdzekļiem bijuši iekārtojuši savu bāzes nometni, ko pirms atgriešanās uz zvaigznēm uzspridzinājuši?

24. Sānis no lielajiem pasaules brīnumiem Kolumbijas plakankalnē atrodas Sanagustinas arheoloģijai nozīmīgas vietas. Te stāv daudzas mīklainas statujas, kas acīm ieurbjas mūsos, it kā cerētu rast atbildi uz jautājumu par savu neskaidro izcelsmi.

25. Aizvēsturiski akmeņkaļi kādā strauta Kebrada de Lavapatasa klintī izveidojuši ārkārtīgi sarežģītu reņu, kanālu un padziļinājumu mudžekli. Arheologu uzskati par šā "Kāju mazgāšanas avota" brīnumu ir atšķirīgi.

26. Pamatīgs ceļa gabals veda gar Riomagdalēnu, kam izteka rodama Andu plakankalnē netālu no Sanagustinas.

27. Arvien joprojām Sanagustinā tiek atrasti dolmeni, kas līdzīgi mcgalītu kultūru mantojumam Eiropā.

28. Tikai dažas nedēļas pirms manas ierašanās Kolumbijas plakankalnē trīs amerikāņu tūristi šajā vietā bija metušies nāvē. Ūdens no ūdenskrituma gāžas kādu 150 metru dziļumā!

29. Sanagustinas mūžam zaļajā tropu mežā atrodas Arheoloģiskais parks ar "Statuju mežu". Šī figūra ar izvalbītajām acīm ceļ pie lūpām kaut kādu nenosakāmu objektu.

30. Biezs mūžam zaļš mežs, cik talu vien acis sniedz. Pēcpusdienas pec pamatīgajām lietusgāzēm gandrīz var noregulēt pulksteni. Sevišķi krāšņi veģetācija šajā novadā sazeļ Kolumbijas plakankalnē.

31. Ap 3 km garais Camino de los Muertos. Lūkojoties no Mēness piramīdas, var nepamanīt visu terasveidīgumu, kas no dienvidu gala rada iespaidu par kāpnēm, kas ved uz debesīm.

32. Teotivakanas Saules un Mēness piramīdas. No paša sākuma šo aizvēsturisko pilsētu plānotāji ieskicējuši kā mūsu Saules sistēmas modeli.

33. Innas krastā atrodošās kādreizējā Pļavu klostera alus darītavas ledus pagrabā "nav mājīgi". Kā neredzamas rokas vilkta, bieži sāk kustēties veca dzelzs vagonete, ar kuru agrāk transportētas alus mucas.

34. Vai Anastasijai, kas savas dzīves izdzīvojusī Romānovu dinastijas pārstāve, pat kapā nav miera? Daudzi cilvēki apgalvo, ka viņa pie Zēonas klostera svaigi uzkritušā sniegā atstājot savas pēdas.

35. Tenerife, kadu to pazīstam un mīlam - klinšu stabs Zapata de la Reina ar vulkāna Pico de Teide konusu dibenplānā.

36. Taču arī kaut kas tāds ir Kanāriju salās - piramīdas! Par to cēlājiem mēdz dēvēt šās salu grupas sen izskaustos pirmiedzīvotājus gvančcnus. Šīs piramīdas stāv - neticami - pašā centrā Gvimaras pilsētā, kas šajā vietā plāno etnogrāfisko parku.

7. JA AKMEŅI SPĒTU RUNĀT Lieldienu salas milži glabā savu noslēpumu Šī mazā sala Klusā okeāna dienvidu daļas plašumos ir noslēpumos tīta vieta, kam līdzīgas uz mūsu planētas nav. Pār visu šo valstību izkaisītas, stāv un guļ simtiem milzīgu akmens statuju, pa lielākajai daļai desmit līdz divdesmit metru garas un līdz 100 tonnu smagas, atgādinot robotus, kas to vien gaida, lai atkal tiktu laisti darbā.

Kā tās nokļuvušas savās vietās? Teorija, pēc kuras tās uz savām platformām transportētas ar koka veltņu palīdzību, sabrūk tādēļ, ka skaidri redzams attiecīgā izejmateriāla trū​kums.

Sens Lieldienu salas vēstījums skan noslēpumaini: " Viņi gāja kājām…"

"Allaž rodas kādi eskimosi, kuri Kongo iedzīvotājiem pasacīs, kas tiem darāms."

STAŅISLAVS LEMS (1921.)

Jau gandrīz trīssimt gadu arheologu, kā arī vienkārši interesentu prātus nodarbina maza, ne gluži tik liela kā Malta, bezgalīgajos Klusā okeāna plašumos grimstoša sala. Runa ir par Lieldienu salu, kas tādu vārdu dabūjusi tādēļ, ka holandiešu admirālis Rogevēns, kas Holandes Austrumindijas kuģniecības sabiedrības uzdevumā iepriekšējā vasarā ar trim kuģiem bija izgājis jūrā, to Lieldienu svētdienā 1722. gada aprīlī bija atklājis.

Tikai 1770. gadā spānietis dons Felipe Gonsaless i Aedo kā nākamais sasniedza salu, ko vietējie savā valodā sauca par Rapanuī un kuru pēc Rogevēna datiem nebija varējis atrast visu pasauli izburājušais francūzis Luijs Antuāns de Bugcnvils. Tad 1774. gadā šai vietā nonāca anglis Džeimss Kuks, kas to savos aprakstos tādā burvīgā gaismā kā Ja- kobs Rogevēns nerāda. Un beidzot nevar nepieminēt francūzi Laperūzu, kas Rapanuī piestāja 1785. gadā. Viņš no tiem laikiem atstājis pēctečiem visprecīzāko aprakstu par zemi un tās ļaudīm, kuru skaitu vērtējis uz diviem tūkstošiem. To mājokļus viņš attēlojis kā līdzīgus apgāztām laivām, katrs no tiem varējis uzņemt līdz divsimt cilvēku. To pamati salā vēl šur tur saglabājušies, par ko uz vietas pārliecinājos vairākkārt.

Mururoa ir tuvāk…

Jau ilgu laiku sarakstā, kur bija fiksētas manas vēlmes apmeklēt pasaules noslēpumainākās vietas, pašā galvgalī atradās Lieldienu sala. Un, lai gan sen pagājuši laiki, kad Čīles īpašumos ieskaitīto salu tikai divreiz gada apciemoja viens karakuģis, ceļš joprojām uz turieni ir ļoti tāls. Lidojumam vajadzīgas divas dienas. Divreiz nedēļā uz Jsla dePas- cua atlido Linea Aerea National de Chile boings 767, kas pēc brīža uzņem kursu uz Papēti, Taīti galvaspilsētu. Vislabāk atlidošanu izbaudīt pie loga, jo, lai nokļūtu lidlaukā pašos salas rietumos, netālu no Rano Kao krātera, lidaparāts pirms nosēšanās veic elpu aizraujošu loku.

Kas ikvienu ceļotāju, kurš salu apmeklē pirmo reizi, pārsteidz visvairāk, nav ziedu vaiņagi, ko jaukas meitenes pēc labākajām Dienvidjūras tradīcijām tur izdala. Uzkrītošāka ir neticamā salas nošķirtība no pasaules. Pāris simt kilometru tālāk uz austrumiem ir klinšainā sala Sala y Gomez. Līdz Čīles krastiem ir 3800 kilometru, nedaudz mazāk līdz Mururoa atolam, vietai, kur tika dzemdināta Francijas kā kodolieroču valsts varenība. Citādi te ir tikai Klusā okeāna zilais ūdens un bezgalīgais apvārsnis.

Bieži vien Lieldienu salu apzīmē par ārkārtīgi maziņu, taču šis jēdziens ir relatīvs: tā ir 22 kilometrus gara, mērot pa gandrīz taisnleņķa trīsstūra pamatni - salas kontūras šo ģeometrisko figūru

aptuveni veido. Lielākais platums, "trīsstūra augstums", ir 11 kilometru. Abos pamatnes galos atrodas maz izmantotas noapaļotas pussalas. Dienvidrietumos ir lielā krātera Rano Kao masīvs, ziemeļrietumos Poike.

Salas galvenais masīvs Terevakas kalnā pret ziemeļiem paceļas līdz 507,64 m virs jūras līmeņa. Un visa Jsla de Pascua platība ir ap 160 kvadrātkilometru.

Lieldienu salai trūkst kaut kā, kas veidotu Dienvidjūras sapņu salas burvīgumu, piemēram, tālu aizstiepies smilšains liedags vai koraļļu rifu un lagūnu aizsegs. Tikai vienā vienīgā vietā salas ziemeļos atrodas seklais Anakenas līcis ar palmu birztalu un smilšainu piekrasti, bet ne lagūna. Toties sala piedāvā atradumus, kam līdzīgu uz mūsu planētas nav. Pār visu šo valstību izkaisītas, stāv un guļ simtiem akmens statuju. Tās veidotas no vulkāniska akmens, pa lielākajai daļai ir desmit līdz divdesmit metru garas un līdz 100 tonnu smagas un atgādina robotus, kas to vien gaida, lai atkal tiktu laisti darbā.

"Viņi gāja kājām" Mīklu, kas apvij šos kolosus, ir vesels lērums. Viena no tām - kā tie nokļuvuši savās vietās? Teorija, pēc kuras tie uz savām platformām transportēti ar koka veltņu palīdzību, sabrūk tādēļ, ka skaidri redzams attiecīgā izejmateriāla trū​kums. Sens Lieldienu salas vēstījums skan diezgan savādi: "Viņi gāja kājām".

Salas vientulība statujām piešķir nerealitātes un tanī pašā laikā grandiozuma iespaidu. Tā mūsdienās Rapanuī ir tāds sirmā senatnē radīts brīvdabas muzejs ar neskaitāmiem kultūras apliecinājumiem, par ko mēs tikpat kā nekā nezinām un ko tikai retais no tās mantiniekiem kaut cik apjauš.

5. Vientuļā noslēpumainā sala Klusā okeāna plašumos. Joprojām mazajā Lieldienu salā simtiem milzīgu statuju ir iemesls vairāk vai mazāk drosmīgiem prātojumiem.

Kad salā parādījās eiropieši, neviens no moaiešiem vairs nestāvēja uz kādreiz speciāli izveidotām platformām. Tās, kas mūsu laikos atrodas savās vietās, tur nokļuvušas ar ceļamkrānu, kas uz šejieni atvests pa jūru. Tam bija pa spēkam izcilāt līdz 80 tonnu smagus veidojumus. Tāpat pāris arheologu veikli restaurēja statuju pēc statujas, kā arī platformu pēc platformas. Pamudinājums veikt atjaunošanas darbus varbūt bijis apstāklis, ka līdz šim šurp nav gāzušās nekādas tūristu straumes. Laikam tiek meklēta iespēja piekļūt turīgu ceļotāju kabatām. Lai vai kā, galvenais - kaut kas tiek darīts, lai vienreizīgos reliktus saglabātu pēcteču apbrīnai.

Pie negatavo milžu kalna Visas šīs moaicšu statujas bez izņēmuma nākušas no vienas vienīgas akmeņlauztuves, no Rano

Raraku vulkāna krātera. Jau pa gabalu tas piedāvā gigantiskas akmeņkaļa darbnīcas tēlu, kur it kā tikko pārtraukti darbi. Horizontāli un vertikāli krustām šķērsām guļ gatavas, pusgatavas, kā arī tikko iesāktas statujas. Tās pa lielākajai daļai atrodas krātera nogāzēs, kas nosētas ar darba gaitā radušamies šķembām.

Taču neviens nezina, kas vēl slēpjas vulkānisko gruvešu grēdā Rano Raraku pakājē. Līdz šim brīdim tur nav veikta nekāda izlūkošana, nemaz nerunājot par pētījumiem arheoloģisku izrakumu veidā. Tālāk augšā glabājas vēl daudzas citas statujas - citas gandrīz pabeigtas, citas vulkāniskajā akmenī tikai ieskicētas.

Starp tām ir arī kāda 23 metrus gara, garākā no visām līdz šim atrastajām akmens figūrām.

Tikai dažus metrus no tās varēja, ja rūpīgi papētīja, samanīt kādus sešus metrus garas akmenī tikai iezīmētas figūras kontūras. Tā ir vieta, kurā pasaulslavenais norvēģu pētnieks Tūrs Heijerdāls 1955. - 56. gadā sapulcēja daudzus saliniekus, lai tie ar ķīļveidīgiem akmens darba rīkiem trīs dienas no vietas mēģinātu iekalties klintī. Rezultāts patiešām ir bijis gauži vājš, kā varēju pārliecināties pats savām acīm.

Tomēr zinātnieks izrēķināja, ka, šādi darbojoties, vienu vidēji lielu figūru varētu dabūt gatavu gada laikā.

Bet, lūkojoties uz tik pieticīgiem eksperimenta rezultātiem, uzmācas šaubas par aprēķina pareizību.

Vai vispār var pieļaut domu, ka statujas no cietā vulkāniskā akmens izkaltas ar vienkāršiem akmens ķīļiem? Kad cilvēks pēc stāva kādas divdesmit minūtes ilguša kāpiena pie Rano Raraku atrodas pusgatavo, pa pusei ar klintīm saaugušo statuju priekšā, tad šī teorija liekas galīgi nereāla. Figūru virspuse ir nevainojamā, gandrīz perfektā stāvoklī - nekas neatgādina kādreizējo amatnieku pūliņus. Un telpa līdz klinšu sienai caurmērā ir 1,50 līdz 1,80 m dziļa. Akmens izķeksēts kā sviests!

Ar ko statujas tapa no akmens izgrebtas, un, vēl svarīgāks jautājums, kas to paveica? Trūcīgā sala mūsdienās dod patvērumu tikai kādiem 1500 iedzīvotāju, kas turklāt vēl atkarīgi no cietzemes labvēlības.

Daudz vairāk iedzīvotāju te nevarēja būt arī agrāk, turklāt labai tiesai no tiem bija jānoņemas arto, lai sagādātu pārtiku "strādnieku šķirai". Šo 1500 salas apdzīvotāju nekādā ziņā nebūtu pieticis - pat tad, ja tie dienu un nakti, un bez kādām svinamām dienām būtu rāvušies melnās miesās -, lai ar akmens ķīļiem pie Rano Raraku nogāzēm izkaltu tūkstoti nevainojamu kolosu. Bet kaut kāds lielāks iedzīvotāju skaits salā nav iedomājams, jo tam būtu bijis traģiski jāiet bojā bada nāvē.

Uz Rapanuī nav koku Jau pieminētajam norvēģu pētniekam Tūram Heijerdā- lam savulaik izdevās, izmantojot daudzu salinieku palīdzību un lielu skaitu koka veltņu (līdzatvestus), pēc 18 dienas ilgušiem pamatīgiem pūliņiem kādu vidēji lielu statuju aizdabūt no akmeņlauztuves prom un uzstādīt uz iepriekš sagatavotas platformas.

Taču te parādās nākamā problēma - līdzšinējie atradumi nekādā veidā nenorāda, ka salā jebkad bijuši koki. Tie nedaudzie, kas te redzami tagad, uz salu atgādāti pirms 25 gadiem. Tie ir eikalipti, kas šeit it labi iesakņojas - taču nākuši tie no vairāk nekā 9000 kilometru attālās Austrālijas.

Ja Rano Raraku nogāzē kāpelē gar tēlnieku darbnīcu ar tās neskaitāmajām statujām šķembu kaudzēs, rodas arī jautājums, cik akmens milžu paliek skatam apslēpti. Tādu eksistenci pierāda Tūra Heijerdāla ekspedīcija, kad trīs statujas tapa no gruvešiem atbrīvotas. Sākumā tāpat kā daudzos gadījumos Rano Raraku bija bijušas redzamas tikai to galvas, kamēr no divdesmit metru kopējā garuma desmit līdz divpadsmit slēpusi zeme. Pie otrā moaieša uzkrītošas bijušas garpirkstainas rokas bez īkšķa. Joprojām lauzām galvu, kas apmēram tūkstoti salā atrasto statuju varējis radīt…

Rongo Rongo tāfeļu noslēpums Un tā Lieldienu salas milži, kuru fizionomijas galīgi neiederas par polinēziešiem radītajā "imidžā", stingri glabā savus noslēpumus. Pie tiem pieskaitāmas arī ar savdabīgiem hieroglifiem aprakstītas koka

tāfelītes, kas atrastas pie vairākām statujām un tiek sauktas Kohau Rongo Rongo ("runājošais koks"). Vēl 1864. gadā franču garīdznieks Ejro dabūja simtiem šo tāfelīšu redzēt, taču šodien pa visiem pasaules muzejiem kopā nav iespējams sadabūt rokā pat desmit no tām. Tāds stāvoklis izveidojies cītīgu misionāru darbības dēļ. Tā arī pašreiz salas vienīgajā muzejā izstādītās Rongo Rongo tāfelītes ir tikai pirms dažiem gadiem tapuši dublikāti. Un pēdējais šo rakstu pratējs, kas bija spējis zīmes atšifrēt, paņēma savu noslēpumu līdzi kapā, nenododot attiecīgās zināšanas tālāk kādam sekotājam.

Tā nu beigu beigās par mistiskajām tāfelēm ir daudz prātojumu un pārāk maz zināšanu. Tiek, piemēram, apgalvots, ka uz Rongo Rongo esot uzruna no debesīm, no zvaigznēm un Piena Ceļa vai arī no kāda arhipelāga, kas nogrimis okeāna plašumos, kad pirms gadu tūkstošiem uz Zemes nokritusi ugunīga bumba. Tas tad nu tāds kā mājiens par mītisko Lemurijas kontinentu, par kura nogrimšanu Klusā okeāna dibenā - tā sacīt, par pretpolu ne mazāk mītiskajai Atlantīdai - mēdz spriedelēt ezoteriķi.

Daži pētnieki atzīmē uzkrītošu līdzību starp Lieldienu salas rakstu zīmēm un tām, kas saglabājušās no augsti attīstītas kultūras, kura savus ziedu laikus piedzīvojusi Indas ielejā pirms kādiem 5000 gadiem.

Runa ir par Mohendžodaro un Harapas kultūru, kuras attiecināmas uz tagadējās Pakistānas teritoriju.

Patiešām, no 270 zīmēm, kas tapušas atrastas tur, kādas 130 ir pavisam līdzīgas tām, ko saglabājušas Lieldienu salas Rongo Rongo tāfeles.

Tikai parasta sagadīšanās? Varētu jau arī tik nodeldēto "gadījuma" jēdzienu ņemt par pilnu, ja runa būtu par kaut kādām elementārām zīmēm, piemēram, apli, trīsstūri, kvadrātu. Taču te ir darīšana ar visaugstākajā mērā specializētām idiomām, kas veidotas sarežģīti un bieži atkārtojas. Piemēram, uz kāda Kohau Rongo Rongo redzami cilvēku stāvi, kas rokās dažādos stāvokļos tur U veida caurules. Vairāki no viņiem rokās tur cauruli, kuras iekšienē šķiet atrodamies nirējs. Arī Mohendžodaro atrodas fantastiskas figūras, un starp tām tāpat kāds stāvs ar raksturīgajām caurulēm un "nirēju" tanīs.

Dievi nepazīstamos lidojošos objektos Arī Mohendžodaro iedzīvotāji esot pielūguši dievus, kas dzīvojuši pasaules telpā uz visai tālām zvaigznēm. Vai tas at​tiektos aiī uz Klusā okeāna dienvidu mazās salas iemītniekiem?

Ir kāds sirmsens Rapanuī vēstījums, pēc kura septiņi svešinieki, arī nosaukti par dieviem, astotā vadīti, nonākuši uz salu. No viņiem beidzot viens, attiecībā uz salu kompetentākais, te arī palicis. Pēc citas versijas - minētie septiņi no "pasaules nabas" valdījuši pār visu pasauli. Senajā Rapanuī lietotajā valodā sala saucas tepito o te henua - pasaules naba. Vēl citi nostāsti pavēsta, ka šie dievi uz salu nonākuši no kādas olas.

Skaidrākus norādījumus par seno salinieku iespējamajiem sakariem ar sūtņiem no Visuma dabūju, mīklainajā "pasaules nabā" uzturēdamies 1996. gada martā. Tās ir specifiskas lingvistiskas pazīmes, kas līdz šim nez kā palikušas pilnīgi nepamanītas.

Tā senajā salinieku valodā ir daudz vārddarinājumu, kas liecina par ārpuszemes ietekmēm. Tic nav nekādi jauno laiku aizguvumi no spāņu vai angļu valodas, bet gan sirmseni jēdzieni, ko Rapanuī ļaudis lieto kopš visdziļākās pagātnes. Ļoti pazīstams saliniekiem ir jēdziens atua-hiva - tulkojot burtiski: "no citurienes nākušais dievs".

Taču tas pats apzīmējums tiek lietots arī attiecībā uz nepazīstamiem lidojošiem objektiem. Salinieku dziesmas, kas allaž bijušas sensenu jēdzienu saglabātājas, tik daudz vēsta par papa-ahiro, svešajām būtnēm no debesīm. Šie vērīgie papa-hirangi - mūsdienās mēs sacītu "kontaktu uzturētāji" vai arī "nolaupītāji" - Mēnesi un zvaigznes pazīst daudz labāk nekā kaut kādu citu kaut kur tālumā atrodošos zemi…

Pat objektus, kas šķiet identiski mūsdienās bieži novērotajiem "zemūdens NLO", Lieldienu salas zvejnieki daudz skatījuši jau kopš senseniem laikiem. No vistālākās pagātnes tie saukti ura-titia-moana -

"gailošas, ātras kustības jūrā". Taču Rapanuī ļaudīm šie apzīmējumi vēl šobaltdien palikuši "neomulīgi" aktuāli, jo tāda veida fenomeni joprojām laiku pa laikam tiek skatīti. Tā man tapa ziņots, ka tikai divas dienas pirms manas ierašanās mazajā Klusā okeāna salā iedzīvotājus satraucis skandalozs NLO novērojums.

Cik daudz Lieldienu salas kolosi varētu mums pastāstīt, ja tikai prastu runāt - sniegt atbildes uz daudziem aktuāliem jautājumiem! Bet tā vietā tic tikai mēmi lūkojas uz apmeklētāju. Un izskats tiem ir gandrīz tāds kā mazliet augst​prātīgs…

8. VĪRS, KAS 15 MINŪTĒS KĻUVIS VECĀKS PAR 5 DIENĀM NLO veiktās cilvēka nolaupīšanas vietā Gandrīz vienlaicīgi paskatījāmies virzienā uz kaimiņos esošo kazarmu, un mūs māca nelāga nojauta.

Karavīri, maskējoši tērpti, ar šaušanai sagatavotiem automātiem ātri vien nāca tuvāk - daudz ātrāk, nekā mums būtu gribējies. Mums uzreiz bija tapis skaidrs, ka neatļauti esam nonākuši militāristu nospraustā aizlieguma zonā, kas Dienvidamerikas valstīs var radīt vislielākos sarežģījumus.

Tad nu mēs vēl vairāk steidzāmies īsajā brītiņā izdarīt iespējami daudz foto uzņēmumu. Taču, kad smagi bruņotā vienība bija mūs ielenkusi, mums tapa pavisam neomulīgi, un mums uznāca liels niknums.

Ka man piemīt kaut kāda iedzimta vājība iekulties nervus kutinošās situācijās, nav nekāds jaunums.

Bet kādēļ gan man šī ķeza īsti bija vajadzīga?

"Vairs nesmejos par cilvēkiem, kas apgalvo, ka redzējuši NLO, jo vienu esmu skatījis pats."

DŽIMIJS KĀRTERS, bij. ASV prezidents Putre, mazs ciemats Čīles ziemeļos, 1996. gada 27. februāris. Kopā ar Dr. Johannesu Hbagu, promenentāko vācu NLO cilvēku nolaupīšanas pētnieku, biju no​nācis vietā, kur risinājusies gadsimta ceturkšņa skandalo​zākā cilvēka sagrābšana. Runa ir par Čīles kaprāli Armando Valdesu, kuru 1977. gada 25. aprīlī rīta agrumā viņa šausmās sastingušo biedru acu priekšā sagrāba neidentificēts lidojošs objekts. Gadījums bija tik skandalozs, ka par to ziņoja masu informācijas līdzekļi pa visu pasauli. Arī pie mums, Vācijā, "Valdcsa gadījums" cilvēku prātos viesa uztraukumu.

Neaptverama protokols Kas toreiz bija noticis? Ap pulksten 4.15 liktenīgajā aprīļa rītā seši Čīles armijas karavīri sēdēja ap nometnes ugunskuru, kamēr divi citi netālu stāvēja sardzē. Pēkšņi pie debesīm parādījās divi gaiši mirdzoši lidojoši objekti, kas virs kalnu virtenes ielogotā laukuma lēnām nolaidās zemāk un manevrēja dažādos virzienos. Karavīri vēlāk visi kā viens apgalvoja, ka viens no abiem NLO aiz tuvējā kalna piezemējies. Tas nav bijis vairs redzams, bet virs domājamās nolaišanās vietas pacēlies gaišs staru kūlis.

Turpretī otrs NLO pāris simt metru attālumā no karavīriem šūpojies virs pašas zemes un beidzot pievirzījies tuvu klāt vienībai. Tas bijis mēļā zaigojošā krāsā, un šķitis, ka objekta iekšienē rēgojušies divi spilgti sarkani punkti.

Uzskatot situāciju par draudošu, patruļas komandieris toreiz 22-gadīgais kaprālis Armando Valdess pavēlējis saviem vīriem acumirklī ieņemt kaujas pozīciju. Kad nepazīstamais objekts vēl vairāk pietuvojies grupai, Valdess izslējies, lai mīklaino parādību izpētītu tuvāk. Tas, kas notika pēc tam, lika asinīm viņa ļaužu dzīslās sastingt.

No apakštases, kas līgojās dažus metrus virs zemes, izšāvās apžilbinošs gaismas kūlis. Nākamajā mirklī Valdesu it kā bija aprijusi zeme. Un tas tikai dažu metru attālumā no biedriem, kas stāvēja ap viņu!

Un nu NLO ari aizlidoja. Karavīri sāka drudžaini meklēt savu priekšnieku, taču sākumā pat nepamanīja nekādu tik pēkšņi pazudušā pēdu. Vīru pārbīlī iejaucās bezpalīdzība. Tomēr pēc ceturtdaļstundas Valdess atkal bija atpakaļ. It kā būtu no jauna materializējies, viņš piepeši iznira savu ļaužu priekšā. Turklāt karavīrs vēl mēģināja viņiem kaut ko sacīt, taču pār lūpām tam nāca tikai juceklīgas, nesaprotamas

skaņas. Tad viņš krita nesa​maņā.

Pēc kādām divām stundām, ap pulksten septiņiem, kaprālis atkal atguva samaņu. Bet, palūkojoties uz viņa rokas pulksteni, atklājās kaut kas ārkārtīgu izbrīnu izraisošs. Tas vēl joprojām rādīja, to apstiprināja visi liecinieki, 4.30. Tas bija laiks, kad Valdess atkal bija parādījies. Taču datumu

6. Neomulīga tikšanās 1977. gada 25. aprīļa rīta krēslā. Savu izbiedēto biedru acu priekšā toreiz 22 gadus vecais kaprālis Armando Valdess tapa ierauts nepazīstamā lidojošā objektā. rādītājs bija pavirzījies uz priekšu par piecām dienām. Un kas bija vēl nospiedošāks - karavīram savas tikai piecpadsmit minūtes ilgušajā prombūtnes laikā bija uzaugusi bārda, it kā tas nebūtu skuvies piecas dienas. Citiem vārdiem - Armando Valdess 15 minūtēs bija novecojis par veselām piecām dienām!

Ka meža ugunsgrēks Tikai nedaudz vēlāk šajā pašā rītā - vēsts par karavīra neomulīgo piedzīvojumu pa 2000 cilvēku apdzīvoto Putrcs ciematu brāzās kā meža ugunsgrēks - ziņa nonāca kāda vietējā skolotāja ausīs. Tas lieki nevilcinājās un, paķēris līdzi savu kasešu magnetofonu, steidzās uz mistiskā notikuma vietu. Pirms iejaucās militāristi, viņam izdevās intervēt sagrāb​šanas upuri un lieciniekus.

Donu Pedro de Aranedu, drosmīgo skolotāju, kam NLO pētītāji ir pateicīgi par detalizētu ziņojumu par Valdesa nolaupīšanu, satikām 1996. gada 26. februārī Arikā. Tā ir vistālāk uz ziemeļiem, pie Bolīvijas robežas, atrodošās Čīles pilsēta, kurā dienu iepriekš ieradāmies no Bolīvijas galvaspilsētas Lapasas. Un tā nu mēs sēdējām līdzās vīram, kura ziņkāre un drosmīgā apņēmība nepakļauties militāristu cenzūrai bija panākusi, ka pasaule kaut ko uzzināja par vienu no skandalozākajiem cilvēka aizvešanas gadījumiem. Tas izvērtās par garu, saspringtu vakaru, kad man tapa zināmas daudzas tādas notikuma detaļas, par kurām kādreizējos masu saziņas līdzekļu sniegtajos ziņojumos nekas nebija minēts. Toreiz drīz vien pēc notikuma pēkšņi iestājās un pēc tam saglabājās šās ziņas izplatīšanas bloķēšana…

Uz tikšanos dons Pedro, kam izskata dēļ nebūt nevar dot viņa 60 gadus, bija paņēmis līdzi ari neaizmirstamā 1977. gada 25. aprīļa ierakstu magnetofona lentē. Kādas sievietes simul- tānais tulkojums ļāva mums pa īstam iejusties toreizējās norisēs. Armando Valdesa uztrauktā, brīžiem panikā visai dīvaini

modulētā balss - un tāds pats bija arī neaptveramā notikuma aculiecinieku izteiksmes veids - lika mums līdzi pārdzī​vot gadījuma aculiecinieku emocionālo izņēmuma stāvokli.

Atkal un atkal tika skaitītas lūgšanas, pausts lūgums, lai tas viss būtu bijis tikai ļauns sapnis - un to darīja visrūdītākie puiši. Paniskās bailes, ko tie toreiz pārdzīvoja, viņi laikam nespēs aizmirst līdz pašām mūža beigām. Atkal un atkal mēs dzirdējām, cik parādība bijusi neticama, kā arī vēlmi no tāda sapņa kā no kāda lietuvēna ķetnām izrauties, pamosties.

Taču tā bija nenoliedzama realitāte, te, Čīles plakankalnē, pasaules malā.

"… mes nāksim vel!"

Man tātad beidzot radās iespēja, gandrīz 19 gadu pēc skandalozā notikuma, uz vietas piekļūt detaļām, par kurām līdz tam nekas nebija bijis zināms. Un tad man bija arījāko- riģē kāda savulaik masu saziņas līdzekļos izplatīta ziņa. Tie nebija vis "patruļa izjādē", bet gan garnizona zaldāti savā postenī, kādus trīs četrus kilometrus no Putres. Šis postenis eksistē vēl pašlaik, un tur izvietoti ari bataljona zirgi un mūļi. Un apgabals labi kalpo par militārās drošības joslu, un putekļainais ceļš uz nometni pārvarams tikai kājām, uz zir​ga vai apvidus braucamajā.

Vēlreiz atgriezīsimies pie 1977. gada 25. aprīļa dramatiskajiem notikumiem, kā tie, manis visos sīkumos izpētīti, tagad atklājas. īsi pirms abu nepazīstamo lidķermeņu parādīšanās postenī atrodošies dzīvnieki bijuši neparasti mierīgi - taču drīzāk tas būtu jāapzīmē par baiļpilnu sasprindzinājumu. Kāds suns, klusi smilkstēdams un sasliedams ausis, pieplacis pie grīdas.

Tad parādījās abi NLO, no kuriem viens nolaidās aiz kalnu grēdas, kas no nometnes aizstiepjas Kordiljeru virzienā.

Otrs NLO līgojās tuvumā un tad lidoja tieši virzienā uz karavīriem. Kaprālis Valdess devās objektam pretī, un viņu šķita pievelkam gaismas kūlis, kas nāca no lidķermcņa. Kad karavīrs atradās tieši zem NLO, viņš acumirklī pazuda.

Viņa biedru uztraukums laikam bija vēl lielāks, kad Valdess pēc 15 minūtēm atkal parādījās. Taču tikai tad, kad kaprālis pēc atkārtota nesamaņas stāvokļa bija kaut cik atguvies, viņš spēja šo to atcerēties no savas piespiedu viesošanās uz NLO borta. Karavīrs nekādi neko nevarēja pasacīt par būtnēm, kas viņu bija nolaupījušas - šī dala viņa atmiņā it kā bija izdzēsta-, toties labi atcerējās kādu izteikumu.

Svešinieki, proti, viņam bija sacījuši, ka Valdesa mūžā šī neesot vienīgā reize, kad tie viņu redz. Un ticis apsolīts: "… mēs nāksim vēl!"

Neomulīga vieta Nākamajā dienā pēc dona Pedro de Aranedas, drosmīgā skolotāja, intervijas braucām - grupa lasītāju, pieminētais Dr. Johanness Fībags un mana niecība - uz vietu, kur notikums kādreiz risinājies. No Arikas vienīgais ceļš pa Andu Kordiljericm, vietām veidodams galvu reibinošus serpen- tīnus, aizved uz triju valstu sadures punktu (Čīle, Peru, Bolīvija). Pēc kādu 150 kilometru nobraukšanas sasniedzām Putres pilsētiņu, kas joprojām tikpat miegaina kā pirms vairāk nekā 20 gadiem. Uz tās nomali - pa kreisi stāv ēkas, kur stacionēta karavīru vienība, kuras priekšpostenī norisinājās cilvēka nolaupīšana putekļainais ceļš vispirms ved pa kādu kanjonu. Mūsu autobuss sākumā bija jāaptur, un mēs sākām slēgt derības, vai šoferim izdosies smago braucamrīku tā izgrozīt, lai sveikā tiktu no aizas laukā. Vēl tagad nesaprotu, kā viņš to dabūja gatavu. Kad vēl kā kājāmgājēji bijām atgriezušies, autobuss ar obligāti kūpošo motoru jau mūs gaidīja, atrazdamies vajadzīgajā virzienā.

Kad bijām šķērsojuši kanjona dibenu, mums vēl kādi divi kilometri bija jānoiet pa stāvu kalnu

iekļautu upes ieleju. Tad beidzot bija klāt apvidus paplašinājums, tāpat kalnu virtenes apņemts līdzenums, kurā manījām vairākas zemas militāristu barakas. Gājiens nebija veltīgs, bijām pie mērķa.

Kāds skolotāja dona Pedro de Aranedas kolēģis, apvidus pazinējs, kas arī bija lietas kursā par kādreizējām norisēm, vadīja mūs ēku kompleksam apkārt tieši uz cilvēka sagrābšanas vietu. Mēs vairākkārt laukumu pārstaigājām un sparīgi fotografējām, bijām taču laikam, nav šaubu, pirmie pētnieki no Vācijas, kas nonākuši neomulīgajā vietā. Bet tad mūs pārņēma uztraukums. Gandrīz vienlaicīgi ar Dr. Fībagu palūkojos netālo kazarmu virzienā, un nojautām kaut ko nelabu. Karavīri savos maskēšanās tērpos ar šaušanai gataviem automātiem rokās steigšus nāca šurp - katrā ziņā ātrāk, nekā mums būtu paticis.

Mums uzreiz bija tapis skaidrs, ka esam nonākuši militāristu nospraustā aizlieguma zonā, kas Dienvidamerikas valstīs var radīt vislielākos sarežģījumus. Tad nu mēs vēl vairāk steidzāmies īsajā brītiņā izdarīt iespējami daudz foto uzņēmumu. Taču, kad smagi bruņotā vienība bija mūs ielenkusi, mums tapa pavisam neomulīgi un uznāca liels niknums.

Galu galā mums radās glābjoša ideja. Kad savas kameras demonstratīvi iepakojām un pagriezāmies, lai ietu prom, pagriezās arī zaldāti. Laimējās!

Klusēšanas mūris Kas notika tālāk ar nolaupīto upuri Valdesu? Stāstam patiešām ir turpinājums. Vēl tanī pašā rītā, drīz vien pēc tam, kad Putres skolotājam sniegtā intervija bija kasetē, kaprālis tapa no karaspēka pilnīgi izolēts, tāpat pārējie starpgadījuma liecinieki. No Putres Valdesu vispirms nogādāja uz Ariku, tad ar lidmašīnu uz Čīles galvaspilsētu Santjago, kur viņš nokļuva kara hospitālī.

Pēc gada Valdess atkal parādījās Putrē-proti, divu civildrēbēs tērptu vīru pavadībā. Acīmredzot tie bija armijas slepenā dienesta pārstāvji, kas Valdesu neizlaida no acīm. Viņš pievāca dažas personiskās lietas un atvadījās no draugiem. Bet abi aģenti neatlaidīgi sekoja tam, lai netiktu runāts par nolaupīšanu jebkura iespējamā saruna par to tapa uzreiz nobloķēta!

Kā uzzināju Arikā, Armando Valdess - tagad jau vairāk nekā 40 gadu vecs - joprojām dien Čīles bruņotajos spēkos. Pēc izlaišanas no Santjago kara hospitāļa viņš stacionēts kādā garnizonā 500 kilometru uz dienvidiem no galvaspilsētas. Tā ir vieta, kas vārda vistiešākajā nozīmē var tikt saukta par pasaules malu. Tur viņš joprojām stingri norobežots no ļaudīm, nekādas intervijas nav atļautas. Ap viņu uzcelts augsts klusēšanas mūris.

1979. gadā atkal no jauna tika skatīti nepazīstami lidojoši objekti, un šoreiz parādības aculiecinieki bija visi garnizona karavīri. Bet militāristu izolēšana nostrādāja tik perfekti, ka pasaule ilgi neko neuzzināja. Vai citzemieši turēja doto solījumu un nāca atkal?

Bet es vēl te gribētu aplūkot kādu mīklainu aspektu saistībā ar kaprāļa ģimenes loku. Vai tas tiešām būtu attiecināms uz Armando Valdesa nolaupīšanu, bez pamatīgākas informācijas nevaru atbildēt ne apstiprinoši, ne noliedzoši. Valdess šai laikā ir precējies, un viņam ir meitiņa, kas cieš no "nepazīstamas kaites". Izsakoties skaidrāk - ārstējošiem medicī​nas darbiniekiem slimības simptomi uzdod mīklas.

Norišu paralēles Diemžēl līdz šim laikam nav bijis iespējams dabūt precīzu informāciju par Valdesa meitiņas mistisko slimību. Pārāk cieši ir savilkts izolācijas tīkls pār armijas cilvēku un viņa ģimeni. Taču man bija iespējams apkopot ziņas par citu cilvēku sagrābšanas reizi, kas vairākās detaļās atgādina gadījumu ar pieminēto dienvidamerikāni. Tas notika gandriz divus gadus agrāk, un norises vieta bija pavisam otrā pasaules malā. Izsakoties precīzi - tas bija Ķīnas Tautas Republikā.

Kādā 1975. gada rudens vakarā divi Tautas Atbrivošanas Armijas karavīri no Džianšuī bataljona Jinanas provincē bija norīkoti uz nakti postenī pie kazarmas vārtiem. Piepeši izrādījās, ka viņi atrodas iepretī milzīgam oranži sarkanā gaismā spīdošam lidojošam objektam, kas šūpojās pie debesīm un visu kazarmas apkārtni ietina kaut kādā dzeļošā, it kā nereālā gaismā. NLO grozījās un manevrēja virs kara​vīru apmetnes šuip un turp.

Sardzes karavīri baidījās, ka viņiem varētu būt darīšana ar kādas svešas tautas spiegu lidmašīnu, un viens no viņiem pameta posteni, lai informētu priekšniecību. Taču, kad viņš kopīgi ar pastiprinājumu pēc britiņa atgriezās, no biedra vairs nebija ne vēsts! Tūlīt tapa izziņota trauksme visā bataljonā, un smagi bruņotas meklētāju vienības izklīda pa apkārtni. Sākumā tām nebija nekādu panākumu.

Tikai dažas stundas vēlāk kādu no četriem karavīriem sastāvošu grupu uzmanīgu darīja klusa vaidēšana. Viņi atrada pazudušo biedru pusnemaņā guļam pie kazarmas vārtiem. Ar viņu ne visai bija iespējams sarunāties, viņš radīja pilnīgi apjukuša cilvēka iespaidu un laiku pa laikam zaudēja samaņu tāpat kā viņa "bēdu brālis" divus gadus vēlāk Čīlē.

Turpinot sava biedra apskati, karavīrus pārņēma šausmīgs izbīlis - atkal parādījušamies zaldātam savas divu līdz trīs stundu prombūtnes laikā mati un bārda bija tā izauguši, it kā tas nedēļām nebūtu ne skuvies, ne bijis pie friziera. Arī viņa pulkstenis bija apstājies. Bet bija kaut kas vēl mīklaināks - tiklab tā pulkstenis, kā arī automāts bija magnetizējušies.

Divi gandrīz identiski izrāvumi no telpas un laika kontinuitātes, kā mēs to pazīstam, pieļauj tikai vienu nomierinošu secinājumu - "tur ārā" mūs gaida kāds, kam mēs pretī stāvam samērā neaizsargāti.

Cerēsim, ka tas agrāk vai vēlāk ncizpaudīsies kā nopietns apdraudējums!

9. ZEMES PIEVILKŠANAS SPĒKS? NĒ, PALDIES… Kad apaļas lietas ripo pret kalnu Šajā vietā mums pazīstamie fizikas likumi patiešām šķita nostādīti ar kājām gaisā. Neticīgi brīnoties, mums bija jāpiedzīvo, ka smagais autobuss brīvgājienā ripo pret kalnu, tikko šoferis pārslēgu ir izņēmis no ātruma un atlaidis vaļā bremzes.

To, kas šķita tik perfekti funkcionējam dr autobusu, gribējām izmēģināt arī ar pudeli, kuras saturs, blakus minot, jau iepriekš bija veicis ceļu augšup. Un patiešām: stikla trauks tūlīt devās ceļā! Acīm redzami priekšmets nepārtraukti un nekļūdīgi ripoja pret kalnu, nevis - kā tas apaļiem priekšmetiem pienāktos - dotos pretējā virzienā. Kopumā Dr. Johannes Fībags un es rikšojām aiz pudeles vairākus simtus metru un šo neticamo norisi dokumentējām daudzos uzņēmumos.

Mēs darītu labāk, ja atzītu, ka tā sauktā realitāte mums dažkārt var piedāvāt visneticamākos pārsteigumus.

"Tanī dienā, kad zinātne sāks pētīt nefizikālas parādības, tā vienā gadu desmitā panāks lielāku progresu nekā visos tās pastāvēšanas gadsimtos."

NIKOLA TESLA (1856. - 1943.)

Iedomājieties. Jūs stāvat kādas šķietami normāla izskata ielas malā, ielas, kas, lūkojoties no Jums, ved augšup. Jūs esat ar savu automašīnu ceļā un pieturat. Turklāt Jūs esat ātruma pārslēgu ielicis ātrumā un pievilcis rokas bremzi, lai Jūsu automobilis nesāktu ripot no kalna lejā. Un, kad Jūs atkal gribat sākt braukt un kādu īsu brīdi ne ātrums nav ieslēgts, ne bremze pievilkta, Jūsu braucamrīks sāk kustēties. Jums par neizsakāmu izbrīnu uz augšu, izsakoties skaidri - pret kalnu!

Jūs tagad neticīgi pakratīsit galvu, jo pēc "cilvēka veselā saprāta" un Jūsu skolas gudrībām nekas tāds gluži vien​kārši nav iespējams.

Maldi. Tādu situāciju kā šī es pats esmu jau reiz, tā sacīt, "dzīvā veidā" pieredzējis.

Atrados pusceļā starp ziemeļu Čīles ostas pilsētu Ariku un apdzīvoto vietu Putri. Kopā ar Dr. Johannesu Fībagu un mūsu lasītāju grupu biju ceļā uz vietu, kurā uz nepazīstamu lidojošu objektu ticis aizvests kaprālis Armando Valdess. Kāds šosejas posms, kas tur pie Kebradas Kardones ved caur gandrīz neapdzīvotu Andu vientulīgumu, sakairina interesi ar neparastu, kaut arī ne gluži vienreizīgu fenomenu.

Jau iepriekšējās dienās mūsu uzmanība tika vērsta uz to, ka kādā noteiktā punktā neesot tā, kā mēs drīkstētu normālā veidā sagaidīt. Šejienieši atkal un atkal novērojuši, ka spēkrati ripojot pret kalnu, ja tiekot ieslēgts brīvgājiens. Turpretī, lai no turienes brauktu uz leju, esot nepieciešams pamatīgi nospiest gāzes pedāli.

Kad to vietu sasniedzām, varējām konstatēt, ka tur patiešām nedaudz slīpa nogāze ziemeļaustrumu virzienā pastāv - tas savukārt nozīmē, ka pretējā virzienā ir neliels kāpums.

Ačgārnā pasaule Šajā vietā mums pazīstamie fizikas likumi šķita nostādīti ar kājām gaisā. Gandrīz ikviens centās ar kādu kokakolas bundžu vai citu apaļu priekšmetu anomālo vietu pārbaudīt. No dažas uz lielceļa iztecēja nedaudz šķidruma, kas sāka plūst virzienā uz nelielā kāpuma augstāko punktu, pār kuru šoseja ved uz Arikas pusi.

Tam bija jābūt sevišķam skatam tiem ļaudīm, kas pasākumā nepiedalījās un par šās vietas īpatnībām

neko nebija zinājuši. Vairāk nekā divi duči pieaugušu cilvēku, bruņojušies ar fotoaparātiem un daļēji ar videokamerām, metās ceļos vai gulēja uz vēdera uz asfalta. Un, neticīgi brīnoties, mums bija jāpiedzīvo, ka smagais autobuss brīvgājienā ripo pret kalnu, tikko šoferis ir pārslēgu izņēmis no ātruma un palaidis vaļā bremzi.

To, kas šķita tik perfekti funkcionējam ar autobusu, gribējām izmēģināt ari ar pudeli, kuras saturs, blakus minot, jau iepriekš bija veicis ceļu augšup. Un patiešām: stikla trauks tūlīt devās ceļā! Acīm redzami priekšmets nepārtraukti un nekļūdīgi ripoja pret kalnu, nevis - kā tas apaļiem priekšmetiem pienāktos-dotos pretējā virzienā. Kopumā Dr. Johanness Fībags un es rikšojām aiz pudeles vairākus simtus metru un šo neticamo norisi dokumentējām daudzos uzņēmumos. Un dažs labs mūsu līdzbraucējs ar videokameru būs fiksējis, kā Fībaga un Hausdorfa duets metru pēc metra jož pakaļ pret kalnu ripojošajai pudelei.

Mēs darītu labāk, ja atzītu, ka tā sauktā realitāte mums dažkārt var piedāvāt visneticamākos pārsteigumus.

Roka di Papa Par kādu citu ar šādu anomāliju "svētītu" vietu ir ziņojis pazīstamais televīzijas darbinieks Rainers Holbe savā seriālā "Fantastiski fenomeni". Tā tomēr atrodas Atlantijas okeāna šajā pusē, nemaz nav jādodas Dienvidamerikas virzienā, lai pārliecinātos par efektiem, kādi te aprakstīti.

Netālu no Itālijas galvaspilsētas Romas ir nelielais miestiņš Roka di Papa. Tur, pie šaurās Via dei Laghi, - tāpat kā Ziemeļčīles Andos - kādu 100 metru garā gabalā mūsu pasaule šķiet stāvam ar kājām gaisā. Fenomens sev ir iekarojis vietējās atrakcijas stāvokli - visbiežāk nedēļas nogalē daudzi galvaspilsētas iedzīvotāji izbrauc šos 30 kilometrus, lai savā veidā pārliecinātos par šajā vietā rodamo fenomenu. Tā nu viņi ļauj dzērienu bundžām ripot pret kalnu, un dažs riteņbraucējs, ne reizi nepieskaroties pedāļiem un nemaz nepiepūloties, brauc augšup. Bieži te valda īstena svētku noskaņa.

Pat televīzijas darbinieku auto, no kura Rainers Holbe filmēja, izkustējās no vietas virzienā pret kalnu, tikko tapa atlaista rokas bremze.

Vietu ar acīmredzamu anomālu zemes magnētismu - nemaz nerunājot par ceļiem uz Putri un Via dei Laghi Roka di Papā - uz mūsu planētas ir ne mazums. Te es gribētu, nemaz nepretendējot uz saraksta pilnīgumu, norādīt vēl uz dažām mīklainām vietām.

Polijas pusē sniegotajā virsotnē, kas ar 1603 metriem virs jūras līmeņa ir augstākā vieta kalnājā, eksistē kāds šaurs celiņš, kas ved uz apdzīvoto vietu Kr. Tikai daži šejienieši zina par šās vietas īpatnību.

Kāda vieta Skotijas rietumos atrodas starp Ēru un Meidensu, Klaidas līča tuvumā. Turienes iedzīvotāji īpašo ceļa gabalu A 719 dēvē par Electric Brae (elektriskā nogāze, tulk.). Ņūbrunsvikā, Kanādā, ir Magnetic Hill (magnētiskais pakalns, tulk.). Arī tur automašīnas brīvgājienā ripo pret kalnu, turpretī, braucot lejup, stipri jāpiespiež gāzes pedālis.

"Oregonas mutulis" Vēl dīvaināks raksturs šķiet piemītam anomālijām, kas parādās vietā ar nosaukumu "Oregonas mutulis". Netālu no ASV štatu Oregonas un Kalifornijas robežas, Sardīn- krīka malā, ap 30 jūdžu no Grantspasas, nekas nesaskan ar tām zināšanām, ko sniedz dabaszinātnieku noteiktie fiziskas likumi. Šī anomāliju zona ir aptuveni apaļa, un tās diametrs ir vismaz 50 m, kas, kā dzird, pakļauts kaut kādām svārstībām ar 90 dienu intervālu. Vai tas ir sava veida magnētisks pols, kas - līdzīgi ziemeļu un dienvidu poliem - tāpat ceļo? Vienu šajā vietā neaizmirsīsim: jau zemes magnētiskā lauka "normālās"

izpausmes uzdod neskaitāmas mīklas gan ģeologiem, gan fiziķiem!

"Oregonas mutuļa" iekšienē atrodas kāda veca koka būdiņa, kas 19. gadsimta beigās kalpojusi kā dārgmetālu un monētu pārbaudes birojs. Anomālā gravitācijas ietekme tomēr izrādījusies tik traucējoša, ka būdiņa jau 1890. gadā bijusi jāpamet. Tanīs gados tā vēl braši turējusies kalna pakājē, taču laika ritumā kopā ar daļu augsnes neatturami ieslīdējusi mutuļa straumē. Tur tā stāv vēl šodien - pēc neidentificētu spēku likumiem apgriezta otrādi. Ja tur ieiet, liekas atrodamies pasaulē, kur nekādi mums pazīstami da​bas likumi nedarbojas.

Cilvēkam ir sajūta, ka viņu velk lejup pie zemes, it kā gravitācijas spēks būtu daudzkārt palielinājies. Negribot tiek ieņemts ķermeņa stāvoklis, kas uzrāda skaidri izteiktu leņķi pret parasto vertikāli. Ja cilvēks mēģina slieties uz pretējo pusi, zemes pievilkšanas spēka ietekme to gandrīz vai nemaz nepieļauj. Cigaretes dūmi griežas pa spirāli, tas pats notiek ar gaisā pasviestu papīru. Un gandrīz vai nav nepieciešams pieminēt - apaļi priekšmeti atkarībā no to atrašanās vietas ripo uz augšu vai mutuļa viduspunktu.

Zinātnieki veica mērījumus, gadiem ilgi mēģināja neparastās, jā, nedabiskās, parādības šajā vietā atšifrēt. Tomēr līdz pat mūsu dienām kaut cik jēdzīgu ziņojumu nav bijis. Šķiet, te darīšana ar elektromagnētiskajiem laukiem, taču tie neļauj izskaidrot ietekmi uz visiem matērijas veidiem.

Kāda līdz šim vēl nenoskaidrota spēka konstelācija varētu būt tā, kas liek nūjām vai slotu kātiem tikai 10 grādu leņķī pret vertikāli atrasties līdzsvarā? Ap 15 kg smaga tērauda lode, kas ar ķēdi piestiprināta pie būdas griestiem, skaidri redzami karājas uz leju slīpi, un tikai ar pamatīgu piepūli ir no šāda stāvokļa izkustināma. Un kompasi, gaismas mērītāji un citi instrumenti mutulī "tēlo jukušus".

Vēl šobaltdien mums nav izskaidrojuma, kādēļ šajā vietā valda pavisam citādi fizikas likumi. Ir tikai vairāk vai mazāk eksotiski prātojumi, kas tomēr īstu zināšanu trūkuma dēļ pašreiz nekādu progresu šajā jomā nepieļauj.

"Tu stāvi pavisam šķībi!"

Tas attiecas arī uz kādu noslēpumainu laukumu netālu no manas dzīvesvietas, kur pats uz savas ādas esmu varējis izbaudīt savādo efektu, vispirms kā nepārprotamu novirzi no vertikāles līdzsvara stāvoklī.

Regulāri viesojos vietējā radio, tikai dažus kilometrus no savām mājām. 1997. gada pavasarī - tad tieši iepazīstināju ar savu gluži jauno grāmatu "Kad dievi tēlo Dievu"- pēc raidījuma Toms, kāds radio darbinieks, pasauca mani sānis. Jau vairākas reizes biju pie viņa bijis "gaisā", kā izsakās tanī vidē. Tālab viņš man pastāstīja par savādiem piedzīvojumiem, kas viņam vairākkārt šajā netālu esošajā vietā bija atgadījušies. Ne velti izmantoju katru izdevību masu saziņas līdzekļos, lai mūsu līdzšinējo pasaules skatījumu paplašinātu pašos pamatos.

Runa ir par kāda paaugstinājuma virsotni, no kurienes baudāms plašs skats uz Innas ieleju līdz pat kaimiņvalstij Austrijai. Lielum liela daļa virsotnes ir apaugusi ar klaju jauktu mežu. Tikai daži cilvēki zina vielu, pāris metru diametrā, ar neparastu savdabību. Toms visādā ziņā varēja gari un plaši vēstīt, ka tur nekādi smaguma spēka likumi neder. Viss esot mazliet citādi, nekā esam raduši vērot.

Mana ziņkāre - atkal reiz - bija pamodināta.

Mans pārslogotais (vispār zināma lieta) kalendārais plāns noteica, ka tikai 1998. gada pirmajās dienās es kopā ar Kristiānu, draugu, kam neatslābstoša interese par visāda veida fenomeniem, varēju šo tuvo un tajā pašā laikā tik noslēpumaino vietu uzmeklēt. Toms, radio darbinieks, to bija pietiekami labi aprakstījis, lai mēs to pēc neilgas meklēšanas atrastu.

Patiešām, jau pirmajā acu uzmetienā raksturīgas īpatnības ļauj izdarīt secinājumus par kaut kādām neparastām ietekmēm. Tā dažu kvadrātmetru lielā platībā nezeļ nekāda veģetācija. Ja runa būtu tikai par to, tad šādu lietu pat nebūtu vērts ne pieminēt. Bet koki, kas ap šo vietu aug, bez izņēmuma uzrāda tieši

pārsteidzošu noliekšanos no šās vietas projām. Un pilnīgi savādi top, šajā aptuveni ovālajā laukumiņā ieejot. Tāpat kā iepriekš aprakstītajā Oregonas mutulī arī te cilvēks negribot ieņem kaut kādu slīpu stāvokli, kad līdzsvars top sasniegts tikai pie vismaz 20 grādu novirzes no vertikāles. Kristiāns, redzēdams mani zināmajā vietā stāvam, sauca: "Tu stāvi pavisam šķībi!" Taču tas nekavēja viņu pašu, ovālā iekāpjot, ieņemt tādu pašu pozīciju.

Mūsu dīvaina realitāte Kamēr tuvumā esošajā pļavā amatierpiloti, neko nenojauzdami, laida gaisā savus modeļus, mēs atkal brīnījāmies par kādu mūsu pasaules vietiņu, kur fundamentālās atziņas, kā tās skolās un universitātēs tiek pasniegtas, acīm redzami nekādi neiekļāvās pazīstamajā vērtību sistēmas kārtībā.

Bieži esmu sevi pieķēris pie domām par to, kādus revolucionārus jaunumus atnesuši vieni paši pēdējie 50 gadi. Ko turpmākie 50 gadi - esmu pārliecināts, jau daudz agrāk! - dos kā papildinājumu mūsu pasaules skatījumā zināšanām, līdz kurām šobrīd pat visdrosmīgākās fantāzijas pieņēmumi vēl nesniedzas? Arī zināšanas par dīvainajiem fenomeniem, kas daļu cilvēces fascinē, kamēr pārējie ar misionāriem rak​sturīgu kaismi tos noraida.

Zinātnes vēsture ir pilna ar neveikliem un uzpūtīgi aizstāvētiem kļūdainiem secinājumiem, kuru izmantošanai dzīvē jebkuras izredzes laupa mūsdienās pašas par sevi saprotamas lietas. Vai mūsu zinātnieku virsējais slānis vispār vēl spējīgs mācīties? Nepārtraukti ceru sevi pieskaitīt pie tiem, kas vēl drīkstētu piedzīvot šo pirmo patieso progresu mūsu cilvēces garajā vēsturē.

Tad arī kļūs lieka pašreiz vēl spēkā esošā klasifikācija: jo nav nekādu "paranormālu" fenomenu.

Mēs tikai nezinām, kur ir to vieta pasaules skatījumā, kurā top ņemti vērā visi to neaptveramo parādību aspekti, ko saucam par realitāti…

10. PUMAPUNKU Vai vecais kosmosa kuģu lidlauks Andu plato vel arvien tiek lietots?

Kad Glorija paraudzījās laukā pa logu, viņa redzēja virs lielās pļavas, kas atrodas Tiavanakas ruīnu iežogotā gabalā, šūpojamies milzīgu žilbinoši izgaismotu disku.

Agrāk viņa plānprātīgajiem nostāstiem par "lidojošajām apakštasītēm " nebija ticējusi, allaž tos bija noraidījusi kā nekam nederīgas pasaciņas. Bet nu viņai lielā izbīlī ar šādu lietu bija saskare pašai! Divas vai trīs reizes viņa iedrošinājās bikli aizlavīties līdz durvīm, lai beidzot pamanītu, ka NLO neaptveramā ātrumā attālinās.

Nākamajā dienā pļavā, virs kuras lidojošais ķermenis bija šūpojies, kādā aplī sāka iznīkt zāle. Trīs gadus tur vairs nekas neauga, tikai pēc tam veģetācija pamazām sāka atgūties. Arī daži citi ciemata iedzīvotāji bija varējuši novērot, kā lidojošais objekts līgojas virs sirmo senatni atgādinošajām drupām.

Vai senie dievi, kas pirms gadu tūkstošiem šajā vietā bija iekārtojuši savu atbalsta punktu, mūsdienās ir atgrie​zušies?

"No teoloģiskā miglāja pastāvīgi kāpj arvien jauni mākoņi - tikai nekad skaidras atbildes par Dievu un dieviem." ĒRIHS fon DĒNIKENS Par noslēpumu apvītajiem Tiavanakas un Puma- punku drupu laukumiem, 4000 m virs jūras līmeņa Bolīvijas Altiplano netālu no Titikakas ezera, jau tikuši izvirzīti daudzi pieņēmumi. Bet tas arī ir fascinējoši, ko kāda neaptverama, nepārprotami uz tehniku orientēta pagātne mums tur atstājusi. 450 reiz 1000 metru platībā stiepjas Akapana un Kalasasaja, Tiavanakas galvenās celtnes. No pēdējās saglabājušies tikai daži milzīgi taisnstūra bloki no vulkanīta. Abām tomēr kopīgas ir mūra detaļas un celtniecības elementi, kuru bojātās atlūzas vēl mūsdienās ir līdz 10 m garas un sver no 30 līdz 50 tonnām.

Kādreiz dažām no tām ir bijis jābūt svarā ap 100 tonnām un vairāk.

Pēdējais vārds par šiem veidojumiem un to nezināmajiem radītājiem vēl ilgi nebūt nebūs pasacīts.

Kā nekā ir iespēja ziņot par sensacionāliem jaunumiem, kā 1996. gada sākumā varēju konstatēt sakarā ar kādu nesenu notikumu pie noslēpu​mainajām drupām…

Kopā ar jau pieminēto fenomenu pētnieku un zinātnisku rakstu autoru vācieti Dr. Johannesu Fībagu Dienvidamerikas apceļošanas laikā mūsu kopīgo lasītāju grupu aizvedu arī uz Bolīvijas plakankalni, 3 stundu brauciena attālumā no galvaspilsētas Lapasas. Johannesam un man tas nebija pirmais šās drūmās vietas apmeklējums, kuras izcelsme nogrimusi dziļā pagātnes krēslā. Ja tās vecums agrāk tapa pieminēts kā lielāks par 15000 gadiem, tad mūsdienu arheologi Tiavanakas un Pumapunku izbūvi piedēvē indiāņiem no ajmaru cilts, kas, tikai ar akmens rīkiem bruņojušies, to izveidojuši pirms kādiem 2000 gadiem. Taču šis pieņēmums iet garām reali​tātei par vairākiem gaismas gadiem, kā vēlāk parādīšu.

Pirmais vēsturnieks, kas noņēmies ar Tiavanaku un Pumapunku, ir spānietis Garsilaso de la Vega, kam varam pateikties par precīzu indiāņu valsts iekarošanas plānu. Vega konstatēja, ka "neviens cilvēks nav Tiavanaku redzējis citādu kā tikai drupās, jo dievi to uzcēluši vienā vienīgā naktī". Turklāt viņš atsaucas uz ajmaru nostāstiem, kas apgalvo, ka šo vietu radījuši pirmie cilvēki un dievs radītājs Virakoča vēl pirms saules un zvaigžņu rašanās.

Nāves grēki Nav apstrīdams fakts, ka pār šīm drupām, kam jābūt neaptverami vecām, klājas pagātnes un tās

neatminamo mīklu migla. Diemžēl līdz šim ticis maz, jā, daudz par maz darīts, lai mēģinātu kaut ko kaut cik izskaidrot.

Pēdējā gadsimtā Bolīvijas armija gigantiskās paliekas tika izmantojusi šaušanas apmācībām. Par laimi tā laika militārā tehnoloģija vēl bija bērnu autiņos, tā ka šis barbarisms, paldies Dievam, neradīja pārlieku daudz redzamu bojājumu. Tikai šur tur pamanāmas mazākas šāviņu pēdas visapkārt gulošajos akmens blokos, no kuriem daži cieti kā tērauds.

Nesalīdzināmi sliktāk bija tas, ka apmēram tanī pašā laikā atklāts - ruīnu lauki ir īsta izejvielu noliktava modernajai celtniecībai. Un pat mūsdienu arheologi veikuši grēka darbus, kas nav labojami.

Piemēram, tā notika, kad tie šķirbas, kas pavērās starp milzu monolītiem, pilnīgi patvaļīgi piepildīja ar raibu raibiem kvadriem, lai tādējādi rekonstruētu sienu, kas tādā veidā laikam gan nekad nav eksistējusi. Ēriha fon Dēnikena bestsellerā "Atpakaļ pie zvaigznēm" vēl varam apbrīnot brīvi stāvošos līdz 10 m augstos monolītus ar to it kā ar mašīnu izfrēzētajām gropēm un tajos ieurbtajiem caurumiem četru līdz piecu milimetru diametrā. Arheologu šedevra dēļ - šai vietā man gan labāk būtu jālieto termins "nāves grēki" - šīs ainas diemžēl uz visiem laikiem paliek pagātnes īpašums.

Vai varbūt kungi no šķembu krājēju cunftes mēģinājuši reiz par visām reizēm ziņkārīgajiem skatieniem noslēpt, ka šos tā saucamos pārstrādājumus nevar būt radījusi nekāda indiāņu tauta, kas strādājusi ar akmens ķīļiem?

Daudz rakstīts par Tiavanakas "Saules vārtiem", tikpat bieži tie attēloti arī zīmējumos. 48 figūrās vārtu priekšējā pusē, uzskata nelaiķis Robērs Šarū, franču ceļotājs un rakstnieks, pat izlasāms kāds fantastisks nostāsts. Tas attiecas uz dievieti Orjanu, kas uz šo planētu nonākusi no Veneras, uz mūsu zemes sapārojusies ar tapīru un tapusi par cilvēces ciltsmāti.

Kas attiecas uz šo jauko vēstījumu, tad tur man rodas sava veida grūtības - vispirms, kamēr zināms, ka uz kaimiņu planētām cilvēkam līdzīgas būtnes eksistēt nevar. Taču realitāte, kas tur Andu plato izpaudusies un joprojām izpaužas, ir vēl daudz fantastiskāka!

Un nekad neizpratīšu, kādēļ "Saules vārti" allaž atainoti tikai no priekšas - daudz interesantāki monumenti ar trīs reiz četri metri apkārtmēru izskatās no mugurpuses. Neticami precīzi iestrādātie izgriezumi un padziļinājumi runā paši par sevi. Tur bijis jāizmanto tādas tehnoloģijas, kas mūsdienīgajām vismaz līdzvērtīgas. Kā ar viscietākā tērauda frēzi vai pat ar lāzeru grieztas, šķautnes ir apbrīnojami akurātas un precīzas uz milimetru. Kā varēja ajmaru indiāņi, pēc oficiālās versijas kompleksa cēlāji, ar primitīviem akmens rīkiem tēraudeietajā akmenī iestrādāt trīsdimensionālus darbus, kuru veikšanai mūsu laikabiedriem būtu nepieciešama ar datora un lāzera palīdzību iegūta speciālā profesionālā un tehnoloģiskā informācija un precīzijas instrumenti? Gudrie arheologu kungi pat nepieļauj domu, ka kādreizējiem būvētājiem būtu varējuši būt kādi metāla darba rīki!

Laikam taču kāds cits izveidojis šo kompleksu, kas mēģina uzspridzināt mūsu pasaules redzējumu.

Vai galu galā ap "Saules vārtiem" apvilkts dzeloņstiepļu žogs šā iemesla dēļ? Apbrīnojamo darinājumu nekādi, nu galīgi nekādi, nevar iedabūt tanī pasaules skatījumā, ko arheologi vēl vienmēr tik sparīgi aizstāv.

Citurieniešu atbalsta punkts Ja jau brīnīdamies stāvam pie "Andu metropoles" drupu kompleksa Tiavanakā, tad gluži mēmi topam no Pumapunku kompleksa, "Lauvu vārtiem", kas gaisa līnijā ir tik tikko kāda kilometra attālumā. Te atrodamies - un nevaru to aprakstīt citādi - pie uzspridzinātas kādreizējās bāzes nometnes paliekām, pie "enerģijas centrāles", ko radījis par mūsējo pārāks intelekts. Krustām šķērsām guļ neskaitāmi, daļa no tiem gigantiski, būvelementi, kas rada iepriekš sagatavotu betona detaļu iespaidu. Taču tie nav betona lējumi, tie izstrādāti no daudz cietākiem vulkāna izvirdumā radušamies andezīta un diorīta, kas cietuma

ziņā gandrīz var sacensties ar granītu. Un tie it visi ir apstrādāti, precīzi noslīpēti un pulēti. Pa kādu piecus metrus garu monolītu, piemēram, stiepjas tieši sešus milimetrus plata un divpadsmit milimetru dziļa grope. Nav iedomājams, kā šo precīzo darbu varējuši veikts akmens laikmeta ļaudis bez metāla darba rīkiem un noslīpētiem kon​strukcijas rasējumiem.

Bet tikpat neaptverama ir arī līdz 43 metrus garo, 7 metrus plato un līdz 1000 t smago bloku transportēšana, neizmantojot vismodernāko tehniku. Arheologiem beidzot būtu jāatzīst, ka jebkurš mēģinājums akmens briesmoņus ar modernajiem kāpurķēdniekiem izkustināt izrādījies nesekmīgs. Kas gan, un kādu pasaules labumu dēļ, uz šejieni, 4000 m virs jūras līmeņa, retajā gaisā, kas sirdij liek dauzīties trakā ritmā un elpošanu padara smagu, ir tādu gigantisku kompleksu no zemes uzdabūjis? Un ar kādu nolūku tas veikts?

Kas sekojis Ēriha fon Dēnikena seriālam "Pa visvareno pēdām", laikam vēl atcerēsies kādu Computer-Animation (vairākdimensiju kustību attēlojums uz ekrāna ar datora palīdzību, tulk.), kur tapa izmantota virkne Pumapunku atrasto būvdetaļu. Zināmie celtniecības elementi visi bez izņēmuma ir precīzas detaļas - un patiešām parādījās zili brīnumi. Visi šie elementi kā kādā rotaļu kastītē ir cits ar citu kombinējami, tā ka rodas savienojums, kas ne tikai ūdeni, bet, iespējams, pat gaisu nelaiž cauri! Kas, šajā vietā jautāju vēlreiz, īstenībā uzskatāms par fenomenālā objekta cēlāju?

Nezināmi astronauti radījuši Bolīvijas plakankalnē atbalsta punktu. Viņiem bijusi augsti attīstīta tehnoloģija, kaut kas tāds kā lāzers, precīzas frēzes un elektroniski instrumenti. Ar tiem viņi izveidoja virkni noteiktiem nolūkiem paredzētu celtņu. Ko svešinieki tur Altiplano darījuši, pirms tie savu tehnikas meistardarbu uzspridzinājuši un aizceļojuši mājup uz zvaigznēm, pašreiz varam tikai prātot.

Neticami efekti Nekādi izdomājumi nekādā ziņā nav tas, ko mēs gandrīz pie visiem apstrādātajiem akmeņiem Tiavanakā un Puma- punku varam konstatēt - izskatās, ka pie varenu tehniku apliecinošajiem objektiem ticis strādāts ar kaut kādām aug​stas frekvences enerģijām.

Berlīnes astronautikas priekšvēstures pētnieks Volfgangs Zībenhārs, kas mūs pasākumā "pasaules malā" pavadīja, bija "tīri nejauši" paķēris līdzi kompasu. To Tiavanakā uzlikām uz dažiem lielākajiem akmens blokiem. Pēkšņi tā adatas sāka kustēties, un dažās vietās tas notika dramatiski strauji. Tas bija kaut kas jauns! Uzsāku ar instrumentu regulāru mēģinājumu sērijas, izmērīju lielāko daļu apstrādāto bloku.

Un tad tas vairs nebija apspriežams-visiem šiem nenosakāma vecuma monolītiem varēja konstatēt skaidri izteiktu spēju novirzīt magnēta adatu no kursa uz ziemeļiem, bet jo sevišķi iepriekš minētajiem celtniecības elementiem no Pumapunku, kas bija tapuši pazīstami Ēriha fon Dēnikena televīzijas seriālos.

Vai tie visi nez kādos laikos bija tapuši pakļauti kādai augstas frekvences enerģijai?

Galīgi neticami interesants uz kompasa bija efekts, ko atkal un atkal vienā laidā - un daudzu aculiecinieku priekšā - varēju demonstrēt pie kāda monolīta, kas Pumapunku guļ nedaudz sānis no supergigantiskajām plāksnēm. Te kādreiz izmantotās augstās tehnoloģijas iedarbe izpaužas nepārprotami. Šajā būvdetaļā (7. zīm.) ir pieci mazi ierobījumi, kas - un kā gan citādi tas lai būtu - izstrādāti uz mata ar milimetra precizitāti. Šķautnes tur tik asas, ka vēl šodien uz tām var sagriezt pirkstus. Iebīdīju kompasu pirmajā nišā no kreisās un pamanīju kompasa adatas novirzi par trijiem līdz pieciem grādiem. Tad ieliku kompasu otrajā padziļinājumā, kur novirze uz skalas bija tieši par desmit grādiem.

Savāda lieta, vēl nodomāju un ieliku instrumentu nākamajā nišā. Nu iznāca 20 grādu novirze, un nevarēju vien beigt brīnīties. Kas tur notika? Mans mulsums nebūt netapa mazāks, kad kompasa adatas novirze ceturtajā iedobumā izrādījās 40 grādu liela un - lai apjukums būtu pilnīgs - pēdējā, labajā pusē, precīzi 80 grādu!

Runājot skaidru valodu - no bedrītes uz bedriti kompasa uzrādītā novirze dubultojās. Un tas ir - man

nav citu vārdu - kaut kas pilnīgi traks! Te darīšana ar kaut kādu fantastisku fenomenu, kas piedāvā ik brīdi atkārtojamu eksperimentu - jebkuram skeptiķim.

Kas šajā būvdetaļā nez kādos laikos būtu atradies, šobrīd varu tikai prātot. Ne bez savas loģikas varētu būt pieņēmums, ka te darīšana ar aparatūru, kas visplašākajā nozīmē varētu būt kaut kas līdzīgs transformatoram. Tā uzdevums ir mainīt strāvas spriegumu. Vienā pusē enerģija tiek pievadīta, otrā patērēta. Te varētu būt bijuši pieci rindā saslēgti transformatori, kas šajā būvelementā darbojušies ilgi.

Tas radījis vēl mūsdienās izmērāmu efektu. Vai citurieniešiem Pumapunku bāzes nometnē viņu mērķiem vajadzīgi milzīgi enerģijas krājumi?

Ar katru nakamo nišu novirze dubultojas 7. Fenomens, kas jebkurā brīdī eksperimentā var tikt atkārtoti demonstrēts lieciniekiem - būvdetaļā ar katru nākamo nišu kompasa adatas novirze dubultojas. Skaidrs, ka te nevar būt ne runas par dabisku mag​nētismu!

Jau 1969. gadā Ērihs fon Dēnikens nāca klajā ar uzskatu par dīvainajām (arheologu skatījumā) "notekcaurulēm", ka tās drīzāk varētu būt enerģijas kabeļu apvalki. Pētniekam sevišķi uzkrītoši šķita, ka eksistē tikai mīklaino cauruļu virspuse. Ja tie patiešām būtu bijuši ūdensvadi, tad tie varētu būt arī bez augšējās daļas, bet nekādā gadījumā bez apakšējās. Stipri ticams, ka Šveices bestsellera autoram ir taisnība, un vēl klāt nākušie mani atklājumi ļauj uzskatīt, ka loks noslēdzies.

Kamera tēlo jukušu Vai tās ir kādu agrāku aktivitāšu, bet varbūt NLO izlūkgājiena iedarbes pēdas, kas varētu būt vainīgas mīklainajās parādībās, nespēju dot galīgu izvērtējumu, kaut gan vairāk sliecos uz pēdējo pieņēmumu. Kāda fotogrāfija mani apstulbināja pār mēru, kad - atkal Vācijā - no studijas pārnesu mājās attīstītos materiālus.

Uzņēmumu esmu izdarījis pļavā, kas atrodas Tiavana- kas ruīnu teritorijā iepretī restorānam La Cabana un mazajam muzejam. Un lietojis tiku kādu vienkāršu kabatas kameru, kas man ir jau gandrīz 20 gadu un līdzās visam pārē​jam bruņojumam arvien atrodas manā bagāžā.

Uzņēmums rāda kādu no daudzajiem apstrādātajiem andesīta blokiem, ko nekādā ziņā nevarēja izgatavot indiāņi ar saviem akmens lausku darba rīkiem, kā mums to joprojām mēģina ieskaidrot arheologi. Blakus minot, bloks atrodas tur, kur pirms dažiem gadiem līdzās pēc kāda NLO pietuvošanās parādījās iznīkstošās zāles aplis. Attēlu šķērso līmeniska līnija, zem kuras visas krāsas ir ievērojami blāvākas nekā augšpusē. Kas tā par enerģiju, kāds starojums iedarbojies uz filmas emulsiju, kuras deriguma beigas, starp citu, vēl bija tālu?

Un šajā vietā tā bija vienīgā šāda veida novirze visas filmas garumā. Bez tam - te lietotais aparāts nekad agrāk un arī pēc tam nav radījis tamlīdzīgus efektus. Vēl joprojām tas darbojas nevainojami, kas mīklu vēl vairāk padara grūti atmi​namu.

Kad mūsu vāciski runājošais gids senjors Reinaldo kādu brīdi bija ieinteresēts noskatījies, kā es izdarījos ar kompasu, it kā nejauši piezīmēju: "Magnētiskās anomālijas bieži tiek konstatētas vietās, kas bijušas NLO izlūklidojumu tuvumā vai pat tikušas izmantotas par tādu objektu nosēšanās lauku​miem."

Vai viņi atgriežas?

Ar šo piezīmi izraisīju negaidītu lavīnu. Proti, senjors Reinaldo, kā tagad uzzināju, caur un caur nebūt nebija pret "mūsu" tematiku vienaldzīgs. Tieši otrādi. Viņš varēja mums pavēstīt par neikdienišķām parādībām, kas nesen risinājušās Bolīvijas Andu plakankalnes ruīnu laukumā. Vēl vairāk - uz vietas viņš noorganizēja saistošu interviju ar kādu vietē​jo baigas tikšanās liecinieci.

Glorija al Diaga ir saimniece tūristu pēdējā laikā retāk apmeklētajā restorānā La Cabana, kas akmens sviediena attālumā stāv iepretī iežogotajām Tiavanakas drupām. Kādu vakaru - tas varēja būt 1989. gada aprīlī vai maijā - sieviete atgriezās restorānā no kādus 800 metrus attālā ciemata. Jau dodoties ce|ā viņai bija likušies uzkrītoši pārtraukumi elektriskās strāvas padevē. Taču ilgi viņa par tiem neprātoja, jo šādi trūkumi nomaļākajos Dienvidamerikas apvidos it kā apzīmogoti ar kaut kādu nenovēršamības zīmogu. Dažas minūtes vēlāk viņa tad arī sveika un vesela sasniedza Cabana.

Kad sieviete iegāja mājā, viņai dūrās acīs tās divu suņu izturēšanās, kas, izbailēs sastinguši, tupēja uz grīdas un raidīja pretī paklusas gaudas. Kaut kas it kā nebija kārtībā. Pēkšņi viņa pamanīja gaišu atspīdumu, kas spilgti ielauzās mājā - par daudz gaišu, lai tāds varētu būt no šad tad garām braucošajiem kravas automobiļiem. Un, kad Glorija paraudzījās pa logu, viņa redzēja virs lielās pļavas, kas atrodas Tiavanakas drupu iežogotā nogabalā, kādā noteiktā punktā šūpojamies milzīgu žilbinoši izgaismotu disku.

Nekad agrāk viņa plānprātīgajiem nostāstiem par "lidojošajām apakštasēm" nebija ticējusi, allaž tos bija noraidījusi kā nekam nederīgas pasaciņas. Bet nu viņai lielā nobīlī ar šādu lietu bija jāsaskaras!

Divas vai trīs reizes viņa iedrošinājās bikli aizlavīties līdz durvīm, lai beigās kļūtu par liecinieci tam, kā lidojošais objekts neaptveramā ātrumā pie vakarīgā apvāršņa attālinās.

Jau nākamajā dienā pļavā, virs kuras NLO bija līgojies, kādā apļveidīgā laukumā sāka nīkuļot zāle.

Trīs gadus tur vairs nekas neauga, tad veģetācija sāka pamazām atgūties. Tā bija, blakus minot, tā pati vieta, kurā vienā no maniem foto uzņēmumiem parādījās savādie efekti.

Glorija, starp citu, nebija vienīgā tās nakts notikumu aculieciniece. Arī daži citi tuvējā ciemata iedzīvotāji, starp tiem arī kāds naktssargs, bija varējuši NLO virs drupām novērot. Un kādu citu reizi, vairs nenosakāmā datumā 1992. vai 1993. gadā, ļaudis ap pulksten diviem no rīta redzēja gaismu virs "Mēness vārtiem". Arī tā nāca no kāda diska, kas šūpojās tikai dažus metrus virs zemes. Un uz tā gandrīz līdz nāvei pārbiedētie ciemata iedzīvotāji varēja saskatīt divus lielus baltus stāvus.

Kā redzams, vecie "dievi", kas pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem iekārtojuši Tiavanakas un Pumapunku atbalsta nometni, mūsdienās atgriežas. Tad nu rodas sevišķi interesants jautājums - kad beidzot viņi mums atkal parādīsies atklātībā?

11. "NEŽĒLĪGO DIEVU VIRSOTNE" Mīklas Kolumbijas plakankalnē Arvien no jauna mani fascinē elpu aizraujošā ainava tur augšā. Netālu no "Elku pakalna " rēgojas bezdibenis. Biju tieši mazliet noliecies pār to, un tur kādu 150 metru dziļumā gāzās ūdenskritums, kad mūsu gids pavēstīja, ka tikai pirms četrām nedēļām šajā vietā trīs amerikāņu tūristi metušies nāvē. Tādu "vilinošu " izredžu dēļ instinktīvi parāvos no bīstamās zonas nost.

Bez tam šajā apvidū savas nelietības mēdzot pastrādāt bruņoti dumpinieki. Atšķirību starp gveriljām (partizāniem) un regulārās armijas zaldātiem gids mums mēģināja izskaidrot diezgan jokainā veidā. Tas esot tik vienkārši: uniformas it kā vienādas, bet armijas vīri nēsājot zābakus, kamēr pagrīdnieki dažkārt pa Kolumbijas plato staigājot basām kājām. Būtu tas tiešām tik vienkārši! Taču Sanagustinas mīklainie relikti grimst jautājumu zīmju jūrā.

"Visbistamakais pasaules uzskats ir ļaudīm, kas pasauli nav skatījuši."

ALEKSANDRS fon HUMBOLTS (1769. - 1859.)

Kad ieskanas Dienvidamerikas valsts Kolumbijas vārds, droši var uzskatīt, ka 99 no 100 personām iedomājas par savu rīta kafiju. Tas jau arī savā ziņā ir saprotams, jo visā pasaulē iecienītās pupiņas ar Kluso okeānu robežojošajās valstī ir galvenā eksportprece - nemaz nerunājot par narkotikām marihuānu un kokaīnu, ko audzē zemāk atrodošos novados un ko bosu uzdevumā apsargā uz vislabāko apbaiņotu miliču modrās acis. Tas nav nemaz tik sen, kad par Medeljinu, zemes lielāko narkotiku karteļu galvaspilsētu, runāja visi. Tagad masu saziņas līdzekļos attiecībā uz Kolumbiju ir kļuvis nedaudz mierīgāk, bet kaņepju un kokas audzēšana nebūt nav gājusi mazumā.

Taču es nebraucu uz Kolumbiju, lai nodotos nelāgajam marihuānas smēķēšanas vai kokaīna šņaukšanas netikumam. Mans mērķis bija Sanagustina, kāda vieta Uilas departamentā, kas jau ilgi bija atradusies manas piezīmju grāmatiņas pierakstu galvgalā.

Sānis no lielajiem pasaules brīnumiem Salīdzinājumā ar tik pazīstamajām un skanīgus vārdus nesošajām vietām Vidus- un Dienvidamerikā kā Palenke, Naska vai Tiavanaka Sanagustina nepārprotami pieder pie vismazāk pazīstamām atrakcijām, tā no lielajiem pasaules brīnumiem stāv nedaudz sānis. īstenībā netaisnīgi - tur, Kolumbijas Andu augstieņu mūžamežā, redzēju apbrīnojamus nepazīstamas pagātnes dārgumus. Tur, piemēram, rodamas mīklainas statujas, kas mūsos cieši ieurbjas ar jautājošu skatienu, it kā cerētu no kāda atnācēja beidzot saņemt galīgo atbildi par savu nenoskaidroto izcelsmi.

Un nav jau nemaz tā, ka tikai daži gadiņi būtu aizskrē- juši, kopš Sanagustina tapusi atklāta. Jau 18. gadsimta vidū spāņu mūks Huans de Santa savā darbā Maravillas de la Naturaleza ("Dabas brīnumi") aprakstījis noslēpumos ieaustās akmens figūras un elkus ap Sanagustinu, ko godinājuši tur dzīvojošie indiāņi. 1857. gadā uz turieni aizkūlās itāliešu ģenerālis Kodaci, kas vadīja kopš 1830. gada pastāvošās valsts Kolumbijas Ģeogrāfijas komisiju. Toreiz viņš uzski- cēja 34 visvairāk izcēlušās statujas un 4 altārus. Kā karavīrs, kas savu amatu sācis mācīties no viszemākās pakāpes, viņš uztaisīja militāri precīzu plānu un katru statuju tur ievietoja tās īstajā vietā.

35 gadus vēlāk zinātniskas ekspedīcijas dalībnieks arheologs Alfons Štībels (1835. - 1904.) par akmens pieminekļiem uzrakstīja ziņojumu, ko viņš savā 1906. gadā iznākušajā grāmatā "Kolumbijas vulkānu kalni" stādīja priekšā uzmanību saasinājušajai speciālistu pasaulei. Tas savukārt uz Sanagustinas

plakankalnes noslēpumu pēdām aizveda Heidelbergas zinātnieku Kārli Teodoru Štēpelu. Viņš konstatēja, ka pārsvarā figūras izgatavotas no minerāliem: granīta un dzelzi saturoša smilšakmens, tomēr daļa no tām arī no dažādiem vulkāniskas izcelsmes akmeņiem, un zinātnieks veica arī daudz pūļu prasošu uzdevumu vairākumam statuju izgatavoja ģipša nospiedumus. Un Štēpels atklāja vēl ko - izstieptu pazemes eju labirintu, kur veidojumi likās viens ar otru savstarpēji saistīti. Mūsdienās nedzird ne pušplēsta vārda par šo Sanagustinas pazemes daļu, kur profesors Štē​pels jau 1911. gadā konstatēja šādus faktus: "Tas pats templis ir abās pusēs izklāts ar varenām akmens flīzēm un tāpat kā iepriekšējais pārsegts ar lielu akmens plāksni. Zem koku saknēm ložņādams, nokļuvu iekšienē un biju pārsteigts, atrodot tur sānis dienvidrietumu virzienā vedošu eju, laikam pie citiem tempļiem, kuru izvietojums līdz šim vēl nav noskaidrots. Labprāt es būtu eju izpētījis pilnīgi, taču tādam nolūkam man nepietika laika. Apsekoju to kādus 30 metrus, bet nekādi nevarēju piedabūt savus pavadoņus doties man līdzi vēl tālāk. Tomēr ārpusē, necaurejamā meža biežņā zemē pamanāmas, vairākus metrus dziļas alas vedina domāt, ka šie tempļi ar pazemes ceļiem bijuši savienoti."

Tikai vienu gadu vēlāk, 1912. gadā, uz Sanagustinu veikt izrakumus devās toreizējais Berlīnes Etnogrāfijas muzeja direktors etnologs profesors Konrāds Teodors Proiss. Tas bija vācu pamatīguma paraugs, viņš pedantiski izmērīja un atzīmēja visu, ko vien pamanīja, un veica pirmo mīklainā kompleksa inventarizāciju. Zinātnieks atvēra virkni kapu, pārmeklēja milzīgus akmens sarkofāgus un beidzot brīnījās par to, ka tie visi tukši: "Debespuses, uz kurām šķirsti ar savām atverēm bija orientēti, ir pārāk dažādas, lai pēc tām varētu kaut ko secināt par figūru nozīmi, un arī apbedījumu gareniskais virziens visnotaļ nav viens un tas pats, un neviena mirušā galvas stāvokli nav iespējams konstatēt vienkārši tālab, ka no skeletiem nekādas pēdas nav palikušas…"

Mīkla, ko uzdod tukšās kapu vietas vai pazudušās mirstīgās atliekas, līdz pat šai dienai gādā par to, lai nemitē​tos visvisādi prātojumi.

"… klusītiņām līst lietutiņš" Šveices bestselleru autora Ēriha fon Dēnikena grāmatas ietekmes dēļ manu vēlmju saraksta pašā augšā jau ilgāku laiku kā vēl kāda apmeklējama noslēpumu pilna vieta šajā pasaulē atradās Sanagustina.

1996. gada februārī beidzot bija tiktāl, ka kādas grāmatu lasījušo grupas ceļojums, ko kopīgi ar Dr. Johannesu Fībagu sarīkoju, Kolumbijas metropolē varēja sākties.

Ar privātās lidsabiedrības ļ\/eiva Air propellera lidmašīnu 21. februārī no Bogotas devāmies vairāk nekā stundu ilgstošā lidojumā uz nepilnus 300 kilometrus attālo provinces pilsētu Neivu. Pēdējais sēdeklis, ierīkots no sienas līdz sienai, mašīnā ar kādām četrdesmit vietām modināja atmiņas par agrākajos gados ik dienas veicamo ceļu uz skolu, tāpēc es mājīgi iekārtojos pašās beigās. Taču, līdzko lidaparāts bija sasniedzis lidojumam noteikto augstumu, tapu konfrontēts ar absolūti neparastu fenomenu, ar kaut ko tādu, ko nekad agrāk nebiju pieredzējis un neesmu arī otrreiz līdz šai dienai piedzīvojis, - lija lietus, un, proti, lidmašīnā!

Domājams, zem jumta pārseguma bija sakrājies kondensējies ūdens, kas tagad nepārtraukti ar moto "Viss labākais nāk no augšienes" spirgti plunkšķēja lejup. Taču tas, kas visai šai situācijai vēl piespēlēja kaut kādu burleskas noti, bija fakts, ka apmēram plaukstas platuma noliktavā aiz sēdekļa bija atrodams vecs lietussargs. Par prieku pārējiem braucējiem to tūliņ atvēru, un tādā veidā ari šis brauciens varēja tikt godam paveikts, un galvenais - ar nesamērcētu galvu.

Pēc ilgotās nolaišanās Neivā uz Sanagustinu vēl vismaz četras stundas bija jākuļas pa lielceļu, kas labu tiesu vijas līdzās Magdalēnas upei, kura iztek no Andu plakankalnes netālu no ciemata ar 300 iedzīvotājiem.

Pie "Nežehgo dievu virsotnes" Vairākkārt devāmies no šim pasaules nostūrim it kā pārlieku glaunā hoteļa Yalconia, kur bijām apmetušies, uz atradumu vietām, kas Sanagustinu bija padarījušas pazīstamu vismaz arheologu aprindās.

Ievērības cienīgie objekti tur lielos vilcienos tiek dalīti vismaz četros nodalījumos: "Statuju mežs", "Kāju mazgāšanas avots" ar kaimiņos atrodošos "Kāju mazgāšanas pakalnu", kā arī "Elku pakalns", pakava veidā mākslīgi radīta plakankalne. Bet var atzīmēt, ka augstu virs Magdalēnas upes atrodas vēl divi zīmīgi punkti ar statujām un klintīs izcirstiem tēliem - Lašakīra un Eltablona.

Arvien no jauna mani fascinēja elpu aizraujošā ainava tur augšā. Netālu no "Elku pakalna" rēgojās bezdibenis. Biju tieši mazliet pārliecies pār to, un tur kādu 150 metru dziļumā gāzās ūdenskritums, kad mūsu gids pavēstīja, ka tikai pirms četrām nedēļām šajā vietā trīs amerikāņu tūristi metušies nāvē. Tādu "vilinošu" izredžu dēļ instinktīvi parāvos no bīstamās zonas nost.

Bez tam šajā apvidū savas nelietības mēdzot pastrādāt bruņoti dumpinieki. Atšķirību starp gveriljām (partizāniem) un regulārās armijas zaldātiem gids mums mēģināja izskaidrot diezgan jokainā veidā. Tas esot tik vienkārši: uniformas it kā vienādas, bet armijas vīri nēsājot zābakus, kamēr pagrīd- nieki dažkārt pa Kolumbijas plato staigājot basām kājām. Būtu tas tiešām tik vienkārši! Taču Sanagustinas mīklainie relikti grimst jautājumu zīmju jūrā.

Arheoloģiskais parks ar "Statuju mežu" ir viena vienīga elku parāde, "Nežēlīgo dievu virsotne ".

Starp tropu augiem, kā arī pļavās visapkārt saskaitāmas pāri par 300 statuju. Dažas stāv atsevišķi, mitrajā un karstajā mūžamežā, piemēram, kāda figūra ar izvalbītām acīm uz akmens cokola, kura, it kā spēlējot flautu, liek pie mutes nedefinējamu objektu. Attiecībā uz kādu citu statuju, četrus metrus augstu un oficiāli nosauktu par "Bīskapu", nekāda sevišķa prātošana neiznāk. Tas savās rokās tur mazu bērnu, kas karājas ar galvu uz leju. Spriežot pēc milža kāri alkatīgās mīmikas, šķiet, ka "Bīskaps" grib nožēlojamo bērniņu tūlīt starp saviem uz priekšu izspiedušamies drakona zobiem saplosīt un ar gardu muti notiesāt.

Vai te reiz savas negantības piekopuši kanibāli?

"Dubultais es" Taču citas statujas tur nav vienas pašas - tās vai nu stāv mazās grupās, vai pat - gluži kā pie dolmeniem Eiropas senajās megalītu kultūrās - tur virs sevis milzīgas akmens plāksnes. Nofotografēju divas figūras, kas kopā ar diviem rupji apstrādātiem menhīriem notur tonnām smagu jumta slogu.

Abiem sargiem rokās cirvji vai kaut kas tamlīdzīgs un galvās bruņu cepures. Virs katra no viņiem izveidota vēl kāda seja, un starpā stāv, it kā kādā patvertnē apsargājams, lempīgs stāvs, kas tur rokās saiti ar tanī iekārtu miroņgalvu.

Vispār pie daudzām no šīm statujām uzkrītoši ir tas, ka tās izveidotas it kā "divstāvīgas", "galvenā figūra" tātad tur uz muguras otru. 1912. gadā tas jau pieminēto Berlīnes etnogrāfu Konrādu Teodoru Proisu vedināja uz domām, ka figūras varētu simbolizēt kaut kādu "otro es". Ari "Kāju mazgāšanas pakalnā", Alto de Lavapatasā, stāv viens tāds stāvs, te saukts El doble Yo, laikam vīrieša figūra ar viegli saliektām un uz krūtīm sakrustotām rokām. Neko labu nesološajā sejā izceļas četri uz priekšu izdengušies drakulas zobi, un galvu šķiet sargājam cieši pieguļoša bruņu cepure(l). Bez tam mistiskā figūra notur uz savas muguras kādu tur pastaigājošos "otro es".

Tomēr beigu beigās viss, ko iedomājamies par Sanagustinas reliktiem zinām, izplēn hipotēzēs un prātojumos. Jā, arheologi atradumus pieraksta kādai pirmskolumba kultūrai, ko attīstījusi sasniegtās evolūcijas pakāpes ziņā aptuveni vienādu tautu grupa, kuras patvaļīgā valstu savienībā, savu cilšu vadoņu pārvaldītas, nodarbojušās ar zemkopību, tirdzniecību un dažādiem amatiem. Bet ko attēlo īpatnējās

statujas, arī arheologi nespēj pasacīt.

Viņi dod tiem skanīgus vārdus, piemēram, "Saules dievs", "Mēness karaliene" vai arī "Bīskaps" un "Dubultais es", kas ir tikai patvaļīga jaunrade vārdu došanas jomā mūsu laikmetā, vadoties no mūsu izpratnes.

Rotaļas ūdeni - ūdens kults Tikpat patvaļīgs ir apzīmējums "Kāju mazgāšanas avots". "Kāju mazgāšanas pakalna" pakājē, kura virsotne sasniedzama pa gandrīz bezgalīgām augšup vedošām kāpnēm, cauri bagātīgam augājam urdz strauts Kebrada de Lavapatasa. Bez tam tas tek arī pa kādu ap 30Q kvadrātmetru lielu klintāju, kur pirmatnējie akmeņkaļi iegrebuši vislielākajā mērā sarežģītu kanālu, reņu un padziļinājumu tīklu. Pa sastatnēm, kas vei​dotas no plankām un kāpnēm, ap mazo brīnumu top vadāti pārsteigtie tūristi.

Pavisam tur ūdens tiek novadīts pa trim taisnstūra baseiniem un neskaitāmiem labirintveidīgiem kanāliem. Izsekošana strauta tecējumam ir patiešām fascinējoša: ūdens no vienas renes iepil nākamajā un turpina savu skrējienu tikai tad, kad sasniegts noteikts līmenis. Un, it kā lai apbrīnas vērto pirmatnējo ūdens rotaļu pušķotu, tur piekļaujas klinšu reljefs un strauta krasti ar abstraktiem ornamentiem, reptiļiem un pērtiķveidīgu dzīvnieku attēliem.

Bet arheologu uzskati par "Kāju mazgāšanas avotu" cits no cita atšķiras. Kamēr vieni domā par kādu ūdens vai auglības kultu, citi te saskata svētītas vietas reliģiskām cere​monijām, kā arī rituālām pcldēm.

Un par ko īsti beigu beigās būtu runa sakarā ar mistisko mantojumu Kolumbijas plakankalnē, nevarēju pasacīt arī es, kad iekāpu lidmašīnā no Neivas uz Bogotu. Vismaz nekāds ūdens šoreiz no griestiem nepilēja.

Bet Kebradas de Lavapatasas strauts joprojām pa klintīs tik mākslinieciski iekaltajām renītēm, četrstūrainiem baseiniem un apaļiem dīķīšiem burbuļos, līdz senajām mīklām un noslē​pumiem kaut vismaz atminējumu iedīgļus atradīsim.

12. "IZVEIDOJIET JŪSU SAULES SISTĒMAS ATTĒLU!" Teotivakana - gigantisks planetārijs akmenī Spriegums pieauga - Ērihsfon Dēnikens bija daudzos uzraugus lūdzis atvērt smago dzelzs starpsienu, zem kuras paglabājies vēl dziļāks Meksikas piramīdu pilsētas noslēpums. Uniformētais vīrs tūļīgi noņēmās ar neskaitāmām atslēgām, taču valdīja it kā kāda burvestība, neviena nelikās esam piemērota.

Pēkšņi un bez kādas jautāšanas mūsu draugs Rainers paķēra atslēgu saišķi, pamēģināja un salīdzināja, lai beidzot pārsedzi izveicīgi atslēgtu. Kad smagā metāla plāksne pacēlās, mums gandrīz vai bija jānovēršas, tik dzeļoši spožajā saules gaismā atmirdzēja tur apakšā gulošie vizlas slāņi.

Kas, jautājām paši sev, tur nez kādos laikos bija iebūvējis šā pret karstumu un Volta loku izturīgā izolācijas materiāla slāņus, ko arī mūsdienās izmanto augsti attīstītās tehnoloģijās? Vai tie atkal reiz bijuši - un kas gan cits tas būtu varējis būt - vecie "dievi" no kosmosa?

"Kad viņi atkal nonāks lejā, tie trīspadsmit dievi, un tie deviņi dievi, viņi pārkārtos, ko kādreiz radījuši."

No Chilam Balam ("Jaguāra priesteru grāmata") Sākās 1993. gada augusts. Biju atlidojis uz azartspēļu galvaspilsētu Lasvegasu svelmainajā Nevadas tuksnesī, lai tur piedalītos Ancient Astronaut Society (AAS) starptautiskā pasaules mēroga kongresā.

Svinējām divdesmit gadu jubileju šai organizācijai, kuras locekļi nodarbojas ar pierādījumiem tam, ka mūsu senči jau no vissenākajiem laikiem pieredzējuši tikšanās ar ārpuszemes civilizācijām. AAS 1973. gadā nodibināja Čikāgas advokāts Dr. Džens Filips pēc tam, kad Ēriha fon Dēnikena filma Chariots of the Gods? (uz Latvijas ekrāniem - "Atmiņas par nākotni", tulk.) viņā par aizraujošo tematiku bija izraisījusi interesi. Paldies Dievam, piecas dienas ilgušais sarīkojums notika ar gaisa kondicionētājiem apgādātās Imperial Palace Hotels telpās. Augustā pie dienas vidus temperatūras 50 grādu pēc Celsija tādas ierīces pilnīgi nepieciešama lieta.

Paglābties no visīstenākās vasaras temperatūras uz visu laiku man tomēr neizdevās, jo AAS pasākuma noslēgumā pievienojos ceļotāju grupai, ko Ērihs fon Dēnikens pats vadīja pa savās grāmatās aprakstītajām vietām. Devāmies uz Meksiku, kur tapa apmeklētas noslēpumos tītas vietas ar lab​skanīgiem nosaukumiem, piemēram, Usmala, Palenke, Čiče- nica, Tula un vēl citas.

Arī man tas nebija pirmais šās Vidusamerikas zemes apmeklējums. Pirms nepilniem diviem gadiem biju tur bijis ar ceļotāju grupu ekspedīcijā "Pa dievu pēdām", pasākumam uz vislabāko sagatavots Ēriha speciāli tādam nolūkam sarīkota priekšlasījumā ar attēlu demonstrējumiem dienvidaustrumu Bavārijas pilsētiņā Burghauzenā. Tomēr ceļojums ar Ērihu fon Dēnikenu, gluži dabiski, risinājās nesalīdzināmi saistošāk, un piedzīvojumu tanī bija daudz vairāk. Bet man tieši šis brauciens bija šās speciālās izglītības apogejs. Es taču pirms nepilniem 25 gadiem - Dēnikena "Atmiņu par nākotni" rosināts - pirmo reizi sāku interesēties par cilvēces vēstures fascinējošajām mīklām, uzturējos Palenkē, pēc teorijas par kosmosā lidojošo dievu darbības arēnām - vienā no tām, kur pēdu atstāts visvairāk. Biju kopā tātad ar to cilvēku, kas "lavīnu" bija izraisījis. Neraugoties uz gandrīz simtprocentīgo gaisa mitrumu tropiskajā lietū garojošajā mežā, jutos lieliski.

"Vieta, kur top par dievu"

Kādus 40 kilometrus no Mchiko, šā ne brīdi nenorimstošā Moloha ar nemitīgo satiksmes haosu, atrodas Teo- tivakanas arheoloģisko izrakumu vietas. Kad 1520. gada jūlijā spānietim Emando Kortesam, kas vēsturē iegājis kā asiņains Meksikas iekarotājs, kopā ar saujiņu pārpalikušo karavīru iznāca atsacīties no toreizējās acteku galvaspilsētas Tenočtitlanas sturmēšanas, viņš bēga no Otumbu. Te, augstā vietā, konkistadoram būtu bijis jāpamana neparasti vienādi veidoti pakalni. Iespējams, viņš starp tiem izjāja, nemaz nenojauzdams, cik noslēpumainā vietā atradās. Acteki gan to zināja, bet bija saprātīgi diezgan, lai klusētu. Aizaugušo apgabalu viņi sauca par teotihuacan, kas nozīmē - "vieta, kur top par dievu". Sākotnējais vietas nosaukums nav zināms, neviens nevar pasacīt, kas bijuši Teotivakanas apdzīvotāji, no kurienes tie nākuši un kādā valodā sarunājušies.

Bet katrā ziņā šī vieta ir saistīta ar visvecāko civilizāciju Meksikas plakankalnē, un tā ir pilsēta bez jebkādas priekšteces. Tālab franču arheoloģe Lorete Sežurnē par šīm mīklu un noslēpumu pilnajām vietām rakstījusi: "Šās augstās kultūras saknes veido visnepieejamākos no visiem noslēpumiem. Ja tik grūti pieņemt, ka kultūras pazīmēm… jau pašā sākumā rodams to galīgais izkaldinājums, tad vēl grūtāk iztēloties, ka atbilstošais garīgo priekšnosacījumu komplekss tā pēkšņi - pilnībā izveidots - vienkārši tur bijis. Katrā ziņā mums nav nekādu pierādījumu nekādam tādam apbrinojamam attīstības procesam."

Mirušo ceļš Ja sirmā senatnē ietiecošās Teotivakanas vēsture mūs nostāda neizdibināmu mīklu priekšā, tad tās iespaidīgais diženums liek mums vienkārši brīnīties. Pilsēta savos ziedu laikos aizņēmusi kādus 25 kvadrātkilometrus, un toreizējais iedzīvotāju skaits tiek rēķināts uz 200 000.

Gigantiskā veidojuma kodols ir tieši no dienvidiem uz ziemeļiem vedošais ceļš Camino de los Muertos ("Mirušo ceļš"). Trīs kilometrus garo un caurmērā 40 metru plato Camino no abām pusēm apņem mazākas piramīdas un tempļu platformas. Kāds nezināmo Teotivakanas plānotāju māksliniecisks paņēmiens rada fascinējošus optiskus maldus. Proti, ziemeļu virzienā ceļam ir 30 metru kāpums.

Aplūkotājam, kas tuvojas no dienvidiem, rodas iespaids, it kā tas pa bezgalīgām kāpnēm paceltos debesīs, līdz kāpnes ielas galā sakūst ar "Mēness piramīdu". Un otrādi - viss iespaids par terasvei- dīgu nogāzi izzūd, ja no Mēness piramīdas saplacinātās smailes skatās dienvidu virzienā. Rafinēts triks, kam nepieciešamas izsmalcinātas zināšanas ģeometrijā un arhitektūrā!

Lūkojoties no Mēness piramīdas Mirušo ceļa galā, kreisajā pusē no brīnišķīgās ielas redzama Vidusamerikas varenākā celtne Saules piramīda. Tai ir gandrīz kvadrātveida plāns ar pamatlaukumu 222 reiz 225 metri. Lai gan tā ar saviem 63 metriem Mēness piramīdu par 19 metriem pārsniedz, vērotājs no piramīdas smailes gūst iespaidu, ka abas celtnes it kā būtu vienādi augstas. Arī par šiem optiskajiem maldiem gādā jau pieminētā līmeņu starpība.

Sava 49950 kvadrātmetru - tātad gandrīz 5 hektāri - pamatlaukuma dēļ Saules piramīdai, kaut arī par 80 metriem zemākai, ir impozantākas dimensijas nekā Gizas Heopsa piramīdai. Tikai tā sauktā "Baltā piramīda", noslēpumos tīta celtne dienvidrietumos no kādas Ķīnas provinces galvaspilsētas Ksianas, ar savu 300 metru augstumu un sānmalām pie pamatnes gandrīz puskilometra garumā spēj radīt vēl varenāku iespaidu.

Uzņēmumi no gaisa ir apstiprinājuši, ka Teotivakana bijusi milzīga pilsēta, kas turklāt sastāvējusi no četrām skaidri iezīmētām daļām. Tā Camino de los Muertos nosprauž ziemeļu - dienvidu asi, un divas platas šķērsielas veidojušas austrumu - rietumu šķirtni. Aiz piramīdām un daudzajām tempļu platformām atradušās celtnes, kas, domājams, bijušas cilvēku mitekļi. Kā mūsu laiku modernajās lielpilsētās tur bijuši dzīvojamo ēku kompleksi ar cits citā ieejošiem pagalmiem un apstādījumiem. Kompleksam bijusi ari smalki izstrādāta kanalizācijas sistēma ar atsevišķām iekārtām ūdens pieva- dīšanai un aizvadīšanai. Un

ar vismaz 200 000 iedzīvotāju, kam "Vieta, kur top par dievu" kādreiz devusi pajumti, tā varētu būt tālu pārspējusi antīko Romu.

Mūsu Saules sistēmas modelis Ne mazums šā kompleksa mīklu pirms pāris gadiem ieguva vēl lielākas dimensijas, tapa paplašinātas ar kādu, tā sacīt, "kosmisku variantu". Kā Ērihs fon Dēnikens kādā savā grāmatā jau dokumentējis, Teotivakana veido gigantisku mūsu Saules sistēmas modeli.

Tie abi bija ASV pētnieki Pīters Tomkins un Hjū Harl- stons, kas norādīja uz pasaules skatījumu satricinošu sakarību starp Teotivakanas varenajām celtnēm un mūsu solārās sistēmas planētām. Pēc viņu izklāsta iznāk, ka ar pētnieku precīzajiem mērījumiem vispirms tika noteikta mērvienība, kas izmantota kompleksa izveidē. Jebkuros laikos ģeometriska un arhitektoniska plānošana nav domājama bez vienotas mērīšanas sistēmas. Kādreizējā mērvienība beidzot tapa precīzi noteikta - 1,059 m, un Harlstons tai piešķīra nosaukumu hunab, maiju valodā - vienība. Nu bija atrasta pilsētas plānojuma atslēga, jo ar hunabu bija uzrasējama visa Teotivakana. Un pēc kompleksa uzmērīšanas ar šo vienību izraisījās ārkārtīgi pārsteidzošs secinājums.

8. Saules sistēmas kopija akmenī. Katrai planētai - precīzi novietota - atbilstoša celtne, kas marķē attiecīgos orbītas datus.

Kad Harlstons mērījumus ievadīja datorā, viņš negribēja ticēt pats savām acīm. Piramīdu pamatnes un "citadeles" ar Ketsalkautlas templi par izejas punktu, kā arī citas būves pilsētā iezīmēja vidējos planētu Merkura, Veneras, Zemes un Marsa orbītu datus. Attālumam no Zemes līdz Saulei Harl- stonam iznāca 96 hunabi, no tā paša fiksētā punkta Merkuram veltītā celtne atrodas 36, Venerai 72 un Marsam 144 hunabu attālumā. Pat asteroīdu josta - ap 2000 sīku planētu, kas riņķo ap Sauli starp Marsu un Jupiteru - ar 288 hunabiem fiksēta pareizi. Nezināmie pilsētas plānotāji šai vietai veltījuši ar Sanhuanas strauta ūdeņiem pildītu pazemes kanālu, kas tur šķērso Teotivakanu.

Un ar to vēl viss nebūt nebeidzas - kādas nezināmas celtnes paliekas 520 hunabu attālumā marķē Jupitera pozīciju, un par akmens drupu kaudzi tapusī Saturna "vietas turētāja" bija rodama pie 945 hunabu robežas, vismaz tik ilgi, kamēr to nebija aiztikuši ielu pārveidotāji. Jau pieminētā Mēness piramīda Camino de los Muertos galā uzrāda Urāna orbītas datus. Taču - kā ir ar mūsu sistēmas planētām, kas vistālāk no Saules, vai tās ņemtas vērā?

Jā gan. Tā sauktā Procesiju iela Mirušo ceļu aiz Mēness piramīdas kalnainajā apvidū turpina. Un patiešām - pie 2880 hunabu robežas kalna smailē rodamas kāda tempļa paliekas, un vēl kalnos - 3780 hunabu distances beigās hermētisks tornis bez ieejām un logiem. Tātad planēta Plutons - astronoms Klaids Tombo (1906. - 1996.) to atklāja tikai mūsu laikos, 1930. gadā - no paša sākuma bijusi ieplānota komp​leksā, kas apvidū turpinās.

Tabula (sk. 9. att.), kur esmu uzrādījis planētu vidējos attālumus no Saules, atklāj visai mulsinošas detaļas. Mērvienības "hunaba" skaitliskās vērtības, kas iegūtas aprakstītajās Teotivakanas celtnēs, atbilst attālumiem starp planētām un mūsu centrālo zvaigzni!

Cik augsti attīstītu inteliģenci pierāda kāda sen pagaisuša laikmeta ļaudis, izveidojot mērogā precīzu mūsu Saules sistēmas kopiju, kas gadu tūkstošiem saglabājusies un atgādina par viņu kādreizējo eksistenci! Kas gan tie bijuši, ja ne "astronautikas dievi" no Visuma dzīlēm?

9. Teotivakana - mūsu Saules sistēmas kopija akmenī. Skaitliskās vērtības planētu attālumiem no Saules astronomiskajās vienībās un attālumiem starp nozīmīgākajām celtnēm hunabos savstarpēji saskan tieši pārsteidzoši!

Citurieniešu ieroču noliktava?

Vēl kāda cita, ne mazāk fascinējoša Teotivakanas mīkla slēpjas zem masīvajām tērauda plāksnēm, kas apgādātas ar priekškaramajām atslēgām. Tie ir pamatnē iestrādāti lielu laukumu vizlas slāņi, šajā gadījumā muskovīts, minerāls ar plākš- ņainiem kristāliem, kas slāņainuma dēļ lieliski skaldāms.

Jau 1991. gada novembri biju stāvējis šo dzelzs aizvaru priekšā, taču neviens nebija bijis ar mieru man tos atvērt. 1993. gada augustā Ērihs fon Dēnikens bija laidis darbā visas sviras, lai vizlas kambarus, ar kuriem vietējie arheologi acīmredzot apgājās kā ar top-secret, mums atvērtu. Kad bijām sapulcējušies tērauda plāksnes priekšā, sasprindzinājums augtin auga - Ērihs bija kādam no daudzajiem uzraugiem lūdzis smago dzelzs aizvaru atvērt. Uniformētais vīrs tūļīgi noņēmās ar daudzajām atslēgām, taču valdīja it kā kāda burvestība, neviena nelikās esam piemērota. Pēkšņi bez kādas jautāšanas mūsu draugs Rainers paķēra atslēgu saišķi, pamēģināja un salīdzināja, lai beidzot izveicīgi pārsedzi atslēgu. Kad smagā metāla plāksne pacēlās, mums gandrīz vai bija jānovēršas, tik dzeļoši spožajā saules gaismā atmirdzēja tur

apakšā gulošie vizlas slāņi.

Kas, tā jautājām paši sev, nez kādos sensenos laikos bija šos materiālus te iebūvējis? Proti, vizlai piemīt īpašības, kas tai modernajā tehnikā paver pavisam sevišķas izmantošanas iespējas. Tai ir gan zināma izturība pret stiepi, gan pietiekams elastīgums, tā iztur karstumu līdz 800 grādiem, un pat straujas temperatūras maiņas tai neko nekaitē. Taču tās izcilākā īpašība ir tā, ka tas ir lielisks izolācijas materiāls elektrotehnikā. Muskovīts ir izturīgs pret Volta loku, tā saukto lienošo elektrību (rodas materiālā plaisu vai mitruma dēļ) un pretojas pēkšņām izlādēm. Domnas krāsnīs to vēl mūsdienās lieto logiem, elektrotehnikā tas der par izolācijas materiālu sarežģītās ierīcēs.

Taču Meksikā vizla tikpat kā nav atrodama. Ķīmiski definēts kā kālija-alumīnija hidrosilikāts, šis materiāls pārsvarā top atrasts granīta tuvumā vai arī atsevišķu dzīslu veidā tanī un tur arī iegūts. Lielākie krājumi ir atrasti Madagaskarā, Indijā un Dienvidāfrikā, kā ari Brazīlijā un ASV. No turienes tam būtu jābūt tikušam eksportētam, bet tas mīklas atmi​nēšanu nemaz neatvieglo.

Zem šiem mākslīgi ievilktajiem vizlas slāņiem divas ejas ved uz mazāku kambari, kas atrodas zem Saules piramīdas. Kas vistālākās aizvēstures laikos tur ticis darīts? Vai šajā "Vietā, kur top par dievu", veikti kādi augstas attīstības tehnoloģijas eksperimenti, sasniegtas simtiem, varbūt tūkstošiem grādu augstas temperatūras? Vai aiz šā pret karstumu izturīgā vairoga sveši astronauti noglabājuši ieročus un svarīgu instrumentu komplektus, kas tiem bijuši vajadzīgi lidojumos pa kosmosa tālēm un te paslēpti no nejaušiem iekā​rotājiem?

Teotivakanas cēlāji bijuši - vismaz pēc vairākuma orto​doksālo arheologu mācības - akmens laikmeta ļaudis, kam par izmantotā minerāla vizlas īpašībām nav bijis ne jausmas. Bet kādam taču vajadzēja šos ļaudis uzvedināt uz domu akmenī izveidot mūsu Saules sistēmas modeli ar noslēpumainiem vizlas kambariem zem tā. Sensenie izskaidrojuma rašanas mēģinājumi izrādās arvien vairāk nederīgi, ja jautā​jumi top attiecināti uz Šās lietas fantastiskajiem apstākļiem.

13. VIŅI JAU IR STARP MUMS! Puertoriko - citurieniešu atbalsta punkts?

Tas, ka uz un, dabiski, arī virs Puertoriko teritorijas risinājušās un vēl joprojām vai ik dienas notiek neizprotamas lietas, spriežot pēc to apstākļiem, jāatzīst bez kādas šaubīšanās. Uzturoties šajā salā, man vairākkārt likās uzkrītoša - sevišķi, kad liedagā noņēmos ar mazāk ievērības cienīgām lietām - tieši drudžaina ASV flotes un gaisa spēku darbošanās. Allaž formācijā pa divi, taču dažkārt arī lielākos grupējumos, F-14 "Tomcats" neatlaidīgi patrulēja gar krastiem, kā arī virs lietainajiem mežiem zemes iekšienē.

Man bija iespaids - bruņotajiem spēkiem ir labi zināms, ka viņi šajā Kārību jūras salā nav vienīgie noteicēji. Ja Puertoriko patiešām atrastos viens vai pat vairāki kādas ne uz šās planētas radušās civilizācijas atbalsta punkti, tad konsekvences būtu tik šokējošas, ka tās varētu satricināt visu mūsu sabiedrības institūciju pamatu pamatus. Tad taču "viņi"jau būtu starp mums…

"Bieži sev jautāju, kas notiktu, ja mēs visi pasaulē atklātu, ka mūs apdraud vara no kādas citas planētas."

RONALDS REIGANS, bij. ASV prezidents Mūsu dzimtās planētas noslēpumaināko vietu vidū Kārību jūrā starp Dominikas republiku un Antiļu salu loku atrodošās sala droši ieņem kādu sevišķi augstu pakāpi. Es runāju par Commonwealth ofPuerto Rico, to politiski pie ASV skaitošos salu, kas, ja runa ir par ainavu vilinājumu, nekādā ziņā neatpaliek no citām šā reģiona salām. Tā varētu būt pasakaina vieta, kas, idilliski aizsapņojusies un miera apdvesta, slīgst tropu saulē…

Tas ari ir - vismaz pirmajā acu uzmetienā - valdošais iespaids, kas rodas vairākumam apmeklētāju, kuri baltos smilšainos krastus izraugās atvaļinājuma pavadīšanai. Taču šis pirmais redzējums ir maldinošs. Nav šajā pasaulē citas vietas, kur NLO fenomens visā savā daudzšķautņainībā izpaustos tik stipri kā te. Gandrīz katru dienu te redz lidojošus objektus, kas savās trajektorijās uzvedas tā, lai it kā paņirgātos par fizikas likumiem, ko pazīstam un lietojam. Pat vēl tālu aiz Puertoriko robežām šaušalīgu slavu iemantojis Chu- pacabra ("Kazu zīdējs"). Nepaiet gandrīz neviena nedēļa, kad netiktu atrastas nežēlīgi sakropļotu dzīvnieku paliekas, kas uzrāda tos pašus simptomus, kuri pamanāmi pie ASV Rietumu liellopiem un zirgiem. Aculiecinieki tos vienprātīgi apraksta kā tos "mazos pelēkos", taču ar briesmīgiem zobiem un tumsā spīdošām acīm.

Un gandriz tikpat bieži top novērotas svešādas it kā cilvēku atgādinošas būtnes. Visas pasaules uzmanību piesaistīja kāds gadījums, kad neidentificēts lidojošs objekts pa īstam tika "iekasējis" vismaz divus ASV gaisa spēku iznīcinātājus. No abiem F-14 Tomcat vēl šobaltdien nekādu pēdu nav. Un tas tā palicis, kaut gan baismīgo notikumu vērojuši vairāk nekā 100 aculiecinieku un daļa redzēto apliecinājusi ar zvērestu. Bet vairāk par to mazliet vēlāk.

Paradīze ar maziem trūkumiem Šo musu zemes drūmo vietu apciemoju 1997. gada augustā. Atkal reiz man bija ieplānoti vairāki priekšlasījumi, piemēram, Orlando Floridā un Virdžīnijas līcī, sapņainā kūrortā Atlantijas piekrastē pavalstī ar tādu pašu nosaukumu kā līcim. Starp abām lekcijām man apmēram nedēļu bija brīvs laiks, un, tā kā es no bezmērķīgas nekā nedarīšanas vēlākais jau otrā dienā būtu sajucis prātā, tad uz ātru roku iecerēju īsu izraušanos uz Puertoriko.

Pirms tam man bija vairākas telefona sarunas ar turienes NLO pētnieci Lusiju Gusmani de Plā, kas kopā ar vīru Orlando - laipnā kārtā visu nedēļu šajā izmeklēšanā man bija līdzās. Galvenokārt, dabiski, mani interesēja gandrīz kā kāda epidēmija izplatījusies dzīvnieku sakropļošana, kurā vaina tika uzkrauta jau pieminētajam chupacabra. Tā kā par to jau esmu ziņojis kādā no savām līdzšinējām grāmatām, tad pieminu viņu tikai, kā saka, garām ejot.

Puertoriko ir paradīze ar maziem trūkumiem, pie kuriem pieskaitāmi ne tikai biežie NLO izlūklidojumi, kas reizēm var iemantot arī dzīvību apdraudošu raksturu. Vēl vairāk acīs krītoša ir kāda parādība, kas sava nosaukuma visvienkāršākajā nozīmē neslēpj neko ārpasaulīgu vai pārpasaulīgu. Runa ir par pārlieku pēkšņajiem tropu negaisiem, kas negaidot var pieņemt mērenu grēku plūdu apjomu. Jau nākamajā dienā pēc manas ierašanās - iepriekš minētā NLO pētniece Lusija Gusmane de Plā bija atbraukusi uz viesnīcu man pakaļ, un pa Sanhuanu braucām uz viņas mājām - debesis pēkšņi atvēra visas savas slūžas. Nekad agrāk nebiju pieredzējis negaisu ar tik biedējošu intensitāti - sānielās neskaitāmi auto bija kā pieķēdēti pie vietas. Tie bija plūdos līdz priekšējo logu apakšējai malai, un šoferi pēdējā brīdī bija uzlavījušies uz motoru pārsegiem. Pat galvenajā četru joslu ielā uz Riopjedrasu kāpjošās ūdens masas draudīgi guldzēja zem automobiļa grīdas. Nervu kutināšana Puertoriko gaumē.

Kad dažas dienas pēc tam braucām uz Aresibo, lai apskatītu pasaules lielāko radioteleskopu, banālā dzīves īstenība, ka tanī dienā iestāde bija slēgta, pasargāja mūs no visļaunākā. Tikko ar līkumiem pārbagāto kalnu ceļu bijām atstājuši aiz sevis un sasnieguši lielceļu uz Sanhuanu, sākotnēji atsevišķie mākonīši bija sabiezējuši pekles melnumā. Acis graizoši vēl nekad neredzēta lieluma zibeņi šāvās lejup, un es patiešām priecājos, ka nesēdu tur tajā ellē. Mājās varēju nešaubīties par to, kā būtu bijis, ja Aresibo vārti todien nebūtu bijuši slēgti. Kopš reiz kādā izbraucienā ar motocikliem tiku pieredzējis, kā zibens iesper turpat līdzās ielai, man pret šīm lietām ir kaut kāds pagānisks respekts!

Redzams, Aresibo mani negribēja. Tā vietā saņēmu informāciju par neskaitāmiem ievērības cienīgiem gadīju- micm, kas Puertoriko bija risinājušies sakarā ar NLO feno​menu.

Gandrīz šķiet, ka NLO cēlušies no turienes vai tiem tur vismaz kāda slepena bāze.

Lagūna Cartagena Kopš 1987. gada sevišķi Puertoriko dienvidrietumos krājas nepazīstamu lidojošu objektu novērojumi. Turklāt šķiet, ka gadījumu vairākums koncentrējas apvidū starp Kaboroho un Lahas pilsētām.

Te atrodas kāds vairākus kilometrus garš ezers Lagūna Cartagena. Uz dienvidiem no turienes - kalnu grēda Sierra Bermeja.

1987. gada 31. maijā ap pulksten 14 pēcpusdienā dažus tūkstošus Puertoriko dienvidrietumu daļas iedzīvotāju satricināja stipri pazemes grūdieni, kā ari skaļas eksplozijas troksnis, kam acīmredzot izcelsme bija pazemē. Dažus acumirkļus zeme kustējās augšup un lejup, un daudzos dzīvokļos radās dziļas plaisas. Sākumā salas seismoloģiskais centrs paziņoja, ka mīklainās trīces epicentrs atradies 27 metrus zem Lagūna Cartagena, bet nākamajā dienā šī vēsts vissteidzīgākajā kārtā tapa revidēta. Tagad tika pavēstīts, ka zemestrīces centrs atradies no salas uz rietumiem atklātā jūrā.

Lai kā arī būtu - nākamajās naktīs daudzi redzēja, ka Lagūna Cartagena apvidū debesīs šūpojās neidentificēti lidojoši objekti. Taču ar to vēl nebija diezgan - jau naktī pirms trīces vairāki iedzīvotāji bija novērojuši milzīgu šķīvjveidīgu lidojošu objektu, kas, kā kaut ko meklēdams, bija līgojies virs Lagūna Cartagena. Un kāda ezermalas iedzīvotāja, kam reiz tur bija piederējis zemes gabals, norādīja, ka viņas ģimene jau no 1956. gada skatījusi neidentificētus objektus, kā tie izniruši no Lagūna Cartagena ūdeņiem un atkal tajos nozuduši.

Senjors Kruss, Lahas Civil Defense Agency vadītājs, vairākas naktis bija novērojis spoži spīdošus apaļus, kā arī ovālus objektus, kas, veikdami taisnleņķa pagriezienus, virs šā apgabala lidinājušies.

Dažreiz tie ieniruši Lagūnā, kur zem ūdens nozuduši.

Baigi ciemiņi Taču redzēti tapuši ne tikai lidojoši objekti, ari iespējamie to pasažieri mēdz parādīties un nobiedē apvidus iemītniekus.

Tā senjoru Marisolu Kamačo, kas dzīvo netālu no Lagūna Cartagena pie Magvajo pagasta robežas, 1991. gada 13. augusta naktī negaidot apciemoja divas svešādas būtnes. Viņa gulēja, kad ap diviem naktī sadzirdēja trokšņus, kas šķita nākam no balkona. Vairāk pieļaudama domu par nelūgtiem ciemiņiem ar šās zemes izcelsmi un atbilstošiem nolūkiem, Marisola piecēlās un piesardzīgi pielavījās pie balkona loga. Ārā viņa varēja samanīt divus spokainus tēlus, kas sarunājās nepazīstamā valodā. Palēnām viņa pacēla žalūzijas - un ierau​dzīja divas visneparastākā izskata būtnes.

Abas pētīja kādu no viņas balkona stādiem, proti, tropu krāšņuma augu ar nosaukumu Monsterosa deliciosa, kas stipri caurumoto lapu dēļ tiek dēvēts arī par "Šveices sieru" ('Queso Suiza). Būtnes noplūca no cera zināmu skaitu lapu un izdeva kaut kādas svešādas skaņas. Šķita, ka nelūgtie ciemiņi savā veidā pēta augu, kā to dara arī mūsu botāniķi.

Kā pamirusi, Marisola Kamačo nespēja pakustēties, viņa tikai stingi vērās abos stāvos. Tie bija kādus 1,20 m augumā, un viņiem bija nesamērīgi lielas augšā platas un virzienā uz zodu sašaurinātas galvas. Viņi bija ļoti tievi, un to mati likās esam pelēkā krāsā. Uzkrītošas bija ciemiņu lielās, slīpās acis, kas sniedzās līdz galvu malām un kurās nemanīja ne zīlītes, ne acu ābolu baltumus. Baiso stāvu sejas bija plakanas ar šauru atveri bez lūpām mutes vietā. Neraugoties uz viņu izskatu, Marisola nejuta nekādas bailes, drīzāk viņa bija fas​cinēta un salīdzināja būtnes ar bērniem.

Rokas abiem bija ievērojami garākas nekā cilvēkiem, un pie viņu garajām, tievajām plaukstām sieviete pamanīja četru pirkstu maigās falangas. Šķita, ka šie radījumi senjo- ras Kamačo klātbūtni pie balkona vai nu it kā nemaz nemanītu vai arī vienkārši ignorētu. Iebrucēji paņēma apsekotā auga lapas un, kad beidzot gāja prom, sarunājās kādā ļoti raitā, savādi skanošā valodā. Viņi devās uz Lagūna Cartagena, ceļa galā ielīda krūmos un pazuda no liecinieces redzesloka.

Pēc divām nedēļām Marisola Kamačo piedzīvoja pilnīgi to pašu - tikai šoreiz viņa iedrošinājās mēģināt savādajām būtnēm tuvoties un ar tām kaut kā sazināties. Kad viņa savādos radījumus uzrunāja, tie uz sievieti paskatījās, bet tad aiz​drāzās pa ielu prom, lai nozustu Lagūna Cartagena virzienā.

Biedējošas tikšanās gaišā dienas laikā Šajā laikā, kādā 1991. gada augusta beigu dienā, puerto- rikānis Uliss Peress ap pulksten 11.30 brauca ar savu motociklu pa nenostiprinātu šķembu ceļu. Viņš devās uz liellopu fermu, kas atrodas diezgan nomaļā vietā starp Lapargeras ciematu un Lagūna Cartagena. Neuzmanības dēļ viņš ieskrēja peļķē, tā ka motors noslāpa. Kad vīrs atkal mēģināja to iedarbināt, viņa skatienu piesaistīja ce|am līdztekus iekārtotais apūdeņošanas kanāls. Pie tā viņš pamanīja kādu būtni darbojoties līdzīgi cilvēkam.

Uliss Percss apraksta savu nemieru izraisošo tikšanos: "Pēkšņi saskatīju kādu, kas sēdēja uz kāda kluča vai arī balstījās pret līdzās esošo koku. Būtnes āda atgādināja jēlu gaļu - kā kādu vietu, kam āda nogriezta - baltu ar sarkaniem punktiņiem. Apmēram tā tas izskatījās. Bālgana āda, līdzīga tai, kāda ir gaišajām salamandrām.

Kādu acumirkli saskatījāmies nepakustēdamies. Nekaunos atzīties, ka būtne man iedvesa bailes un es centos iedarbināt motoru un ātri tikt prom. Kad izkustējos, radījums pielēca kājās un ienira kanāla ūdenī redzēju tā pēdas pazū- dam zem ūdensrozēm. Man bija izdevies iedarbināt motociklu, un es bēgu. Kad

tiku mājās, nervozi atstāstīju, ko biju redzējis. Draugi un radinieki negribēja man ticēt, tomēr nolēma kopā ar mani doties to vietu aplūkot. Taču, kad tie redzēja saspaidītās ūdensrozes, viņi man noticēja, un tos tāpat sāka pārņemt baiļu sajūta."

Ulisa Peresa aprakstītā būtne bija tāda pati kā tās, par kādām vēsta jau agrāk minēti gadījumi. Vīrieti visvairāk iespaidojusi lielā galva ar milzīgajām melnajām acīm. Un tāpat kā citās tikšanās arī te zīmīga ir piesaiste nelāgajam Lagūna Cartagena - pieminētais apūdeņošanas kanāls ir ar ezeru savienots. Šāda veida atgadījumi, kuru skaits jau sniedzas simtos, pieļauj pieņēmumu, ka šīm dīvainajām būtnēm acīmredzot zem Lagūna Cartagena vai kaut kur citur Puertoriko salā ir kāds atbalsta punkts vai bāze. Tik daudz savdabīgu faktoru - baiso tikšanos, nežēlīgā veidā sakropļotie dzīvnieki, kā arī vēl citi fenomeni šajā Kārību jūras apvidū. Un NLO turpina lidojumus, biedē iedzīvotājus un nereti pat militāristus. Dažkārt tas notiek pārāk nepatīkamā veidā. Ir jau bijušas dramatiskas konfrontācijas, kas, ļoti ticams, beigušās traģiski!

Baiga izrāde pie debesīm Zīmīgākais gadījums, kurā par upuri nepazīstamajam lidojošam objektam kritušas kara lidmašīnas kopā ar apkalpēm, ir NLO fenomenu vēsturē iekļuvušais Kaboroho starpgadījums, kas nosaukumu iemantojis pēc notikuma vietas, kur 1988. gada 28. decembra vakarā bija vērojamas agrāk nepieredzētas visai nelāgas norises.

Ap pulksten 19.45 pieminētajā vakarā daudzi cilvēki redzēja pie debesīm zilganu gaismu, kas pārslīdēja Sjera- bermejas kalnājam (uz dienvidiem no Lagūna Cartagena). Tuvojoties NLO krāsa pārtapa oranždzeltenā, un beidzot notikuma liecinieki varēja redzēt milzīgu trīsstūrainu veidojumu ar puslodes veida izliekumu tā apakšējā malā.

Pilnīgi negaidot šajā vietā parādījās divi F-14 tipa Tom- cat flotes iznīcinātāji un tūlīt uzsāka nepazīstamā lidojošā objekta vajāšanu. Reaģējot uz to, NLO savukārt atkal un atkal mēģināja izvairīties, saraustītā veidā mainot lidojuma virzienu. Kad tas neizdevās, objekts gaisā pēkšņi apstājās un šūpodamies palika uz vietas. Viens no abiem iznīcinātājiem bija pienācis lidķermenim tik tuvu, ka draudēja sadursme.

Pa to laiku jau bija sapulcējušies vairāk nekā 100 aculiecinieku, kas spocīgajam scenārijam sekoja ar pieaugošu baiļu sajūtu. Pūlis uzbudināti skaļi iekliedzās, jo ikviens bija pārliecināts, ka tūlīt jānotiek sadursmei ar nenovēršamu eksploziju. Taču ar bailēm gaidītā katastrofa nenotika.

10. Vairāk nekā 100pārbiedētu aculiecinieku 1988. gada 28. decembra vakarā noskatījās, kā milzīgs NLO "aprija " divus ASVF-14 tipa Torn- cat iznīcinātājus. Par apkalpi līdz pat šai dienai trūkst ziņu!

Puerto-riko un ASV militārās iestādes joprojām ziņas par gadījumu stūrgalvīgi apstrīd.

Tās vietā notika kaut kas pilnīgi neiedomājams - pirmais no abiem iznīcinātājiem bez pēdām pazuda no redzes lauka. Tūlīt lidojošajam objektam no labās puses tuvojās otrs Tomcat - un pazuda, it kā būtu gaisā vienkārši sairis!

Tieši pēc šā notikuma lidojošais objekts apgriezās un pārlidoja pār kādu mazu, palmu ieskautu ezeru.

Tur tas pārsteidzošā veidā sadalījās divās daļās, pie kam aculiecinieki pieredzēja žilbinošu, taču pilnīgi klusu eksploziju. Viena puse tad aizlidoja uz ziemeļiem, kamēr otra lielā ātrumā attālinājās uz austrumiem. Abas sākotnēji kopīgi vienu objektu veido​jušās daļas strauji pazuda pie apvāršņa.

Vesela virkne šā gandrīz neticamā gadījuma aculiecinieku esot novērojuši kādu citu iznīcinātāju, kas šķitis noslēpumus zondējot vispirms no drošas distances. Kad šis pilots pamanījis, kas noticis lidojošā objekta tiešā tuvumā, tas mēģinājis ar manevru, kādu gaisā veic, kad izrādās, ka uzsākto nolaišanos turpināt nedrīkst, no šausmas iedvesošo norišu vietas nozust. Taču tanī paša acumirklī no objekta izšāvušās trīs sarkanas "zvēra ačis", dzinušās pakaļ šim trešajam F-14 un kopā ar lidmašīnu pazudušas Puertoriko ziemeļos. No trim aprakstītajiem Tomcat - kā arī to apkalpēm - līdz pat šai dienai nav nekādu pēdu.

Kaut gan ir pilnīgi droši, ka labu tiesu vairāk nekā 100 aculiecinieku redzēja iznīcinātāju apkalpju bojāeju un daļa to ar zvērestu apliecinājusi, ASV un Puertoriko iestādes līdz pat šai dienai izvairās atzīt, ka tāda neiedomājama izrāde pie debesīm notikusi. Bet šejieniešiem tā ir piedzīvota realitāte - kad es pats tur 1997. gada augustā veicu savu izmeklēšanu, Mutual UFO Network direktors senjors Sesars Remuss man apstiprināja 1988. gada 28. decembra traģisko norišu absolūto ticamību.

Un šis "Kaboroho starpgadījums" nevar būt vienīgais šāda veida notikums. Jau sešas nedēļas iepriekš, 1988. gada 16. novembrī, bija ticis ziņots par līdzīgu dramatisku atgadījumu. Tas risinājiessaskaņā ar puertorikāņuNLO pētnieku datiem - apvidū virs Sanhermanas pilsētas, kas atrodas ziemeļ​austrumos no Lagūna Cartagena.

Mīklaina nozušana Tas, ka uz un, dabiski, arī virs Puertoriko teritorijas risinājušās un vēl joprojām vai ik dienas notiek neizprotamas lietas, spriežot pēc apstākļiem, jāatzīst bez kādas šaubīšanās. Uzturoties šajā salā, man vairākkārt likās uzkrītoša- sevišķi, kad liedagā noņēmos ar mazāk ievērības cienīgām lietām - tieši drudžaina ASV flotes un gaisa spēku darbošanās. Allaž formācijā pa divi, taču dažkārt arī lielākos grupējumos, F-14 Tomcat neatlaidīgi patrulēja gar krastiem, kā arī virs lietainajiem mežiem zemes iekšienē. Turklāt startiem un nonākšanai atpakaļ uz zemi militāristi izmantoja arī nolaišanās ceļus tuvējā galvaspilsētas Sanhuanas starptautiskajā lidostā.

Man bija iespaids-bruņotajiem spēkiem ir labi zināms, ka viņi šajā Kārību jūras salā nav vienīgie noteicēji. Kādi noslēpumi glabājas šajā tropu paradīzē? Daudzi nopietni ņemami ļaudis ir cieši pārliecināti, ka vai nu pie krasta, vai gandrīz necaurejamajos lietainajos mežos salas iekšienē slēpjas šo varbūtējo citzemiešu lidojošo objektu atbalsta punkti. Šajā Puertoriko mūžamežu apvidū, kurā turklāt bijuši daudzi mistiski notikumi, ir pastāvīgi zaļojošais un lietainais Eljunkes mežs. Tur jau pirms kādiem gadiem atkārtoti bijuši neizskaidroti gadījumi ar liela skaita civilistu pazušanu.

Un astoņdesmito gadu sākumā virs lietainā meža pat notikusi neidentificēta lidojoša objekta nogāšanās, pēc kam visuresošie ASV militāristi uzreiz slēguši pieeju visam apgabalam. No tā laika drudžaini izplatās vistrakākie nostāsti. Dzirdamas pat runas par sadarbību vai vismaz to, ka ASV bruņotie spēki klusējot pieciešot citurieniešu aktivitātes, un tās negrib un negrib rimties.

Ja Puertoriko patiešām atrastos viens vai pat vairāki kādas ne uz šās planētas radušās civilizācijas atbalsta punkti, tad konsekvences būtu tik šokējošas, ka tās varētu satricināt visu mūsu sabiedrības institūciju pamatu pamatus.

Tad taču "viņi" jau būtu starp mums…

14. ZAĻĀDAINO CILVĒKU TESTAMENTS Par nepazīstamām piramīdām un viesiem no citām dimensijām Pavisam tuvu pie pakāpienu piramīdām, par kurām pat šejienieši tikpat kā neko nezina, atrodas Badahosas "Gvanče- nas ala ". Šis vārds skan gandrīz tāpat kā nelāgais vietas apzīmējums "Banhosa ", kas, starp citu, veltīgi tiek meklēts visā Katalonijā, Spānijas cietzemē. Tikai kāda spontāna iedoma, kāda neskaidra ideja, kas man iekrita prātā atvaļinājuma laikā Tenerifes salā, tālu prom no liedagiem, kur risinās augstākās sabiedrības dzīve - varbūt šī bija tā vieta, kur pirms vairāk nekā simt gadiem divi zaļādaini nedefinē​jamas izcelsmes bērni ienāca mūsu telpas un laika konti- nuumā?

Tad varbūt kāds patiesības grauds būtu arī mistiskā nostāsta spāņu versijā par diviem bērniem, kas atpeldējuši no kādas noslēpumainas "citurienes ", un tā nebūtu tikai kaut kāda neveikla angļu "WoolpitSaga" kopija, kā bieži vien tiek pieņemts.

"Pasaka ir tilts, kas ved uz patiesību."

(Arābu sakāmvārds) Attiecīgajā literatūrā jau vairākus gadu desmitus spokojas kāds īsteni fantastisks nostāsts, kur runa ir par neparastiem fenomeniem. Precīzāk izsakoties, īstenībā tie ir divi, proti, viena angļu un viena spāņu "versija" par kādu ne gluži par ikdienišķu pieņemamu, skandalozu atgadī​jumu.

Saskaņā ar to 1887. gada augustā divi zemnieki, kas, ievākdami ražu, darbojās uz saviem laukiem, pie kādas alas ieejas atrada divus svešus rūgti raudošus bērnus. Tie bija puika un meitene, viņi runāja zemniekiem nesaprotamā valodā. Neviens Katalonijas ciematā, kura nosaukums līdz mums atnācis kā Banhosa, nespēja nelaimīgo bērnu izru​nātos vārdus saprast.

Taču tas nebūt nav bijis vienīgais neparastuma elements pie tik pēkšņi uzradušās pāra. Vēl noslēpumaināka šķitusi bērnu apģērba nekad neredzētā nezināmas izcelsmes drēbe. Un mati kā zēnam, tā arī meitenei bijuši zaļganā krāsā.

No mijkrēšļa zemes Abi atradeņi radījuši pārbiedētu būtņu iespaidu, sacīts leģendā. Lai bērnus nomierinātu, ciema vecākais tos paņēmis līdzi uz mājām. Tur viņš galīgi nobadējušamies cilvēciņiem piedāvājis ēdienu, taču viņi piecas dienas pēc kārtas norai​dījuši jebkādu barības piedāvājumu.

Abi tikai dzēra tīru avota ūdeni, kamēr pamanīja grozu ar tikko plūktām zaļām pupām, un tad savu gavēni izbeidza. No šā brīža viņi pārtika no pupām un ūdens. Diezgan bri- zants maisījums, ja atļauts tā piezīmēt…

Zēns, acīmredzot jaunākais no abiem, tomēr ilgstošās badošanās dēļ bija tā novājināts, ka mēnesi pēc atrašanas nomira. Turpretī viņa māsa labi atkopās un sāka mācīties spāņu valodu. Kad meitene to jau pietiekami labi prata, lai spētu ar saviem glābējiem saprasties, viņa sāka stāstīt par savu izcelsmi. Taču tas visu šo vēsturi padarīja vēl neskaid​rāku.

Abi, pavēstīja meitene, nākuši no zemes, kur valdot mūžīgs mijkrēslis un nekad nespīdot saule. Tās robežas veidojot liela upe, aiz kuras viņi varējuši redzēt saules apgaismotu citu zemi. Mijkrēšļa zemē ikdienas dzīve risinājusies mierīgi. Taču kādu dienu bērni izdzirdējuši apdullinošu troksni un pēc tam atradušies Banhosā, kur spīdējusi saule.

Ziņkārīgie ciema iedzīvotāji mēģināja pēc šā attēlojuma atrast ieeju tanī "citā pasaulē", taču veltīgi.

Lai cik centīgi tie arī meklēja, nekur neradās ne kāda ieeja, ne vārti, pa kuriem meitenes aprakstītajā

pasaulē iekļūt. Bet viņa ar laiku sāka pierast pie savas jaunās dzīves un tās āda pamazām zaudēja zaļo krāsu. Taču pēc pieciem gadiem meitene nomi​rusi un daļu savu noslēpumu paņēmusi līdzi kapā.

Tikai neveikla kopija?

Sākumā norādīju - šim nelāgi skanošajam nostāstam ir divas versijas. Otra, Anglijā radusies, vēsta par agrāko laiku notikumu. Vulpitas ciematā pie Bēri Sent Edmunsas, Safol- kas grāfistē. Patiešām, senas 13. gadsimta klosteru hronikas ataino divu zaļādainu bērnu zīmīgu parādīšanos. Noticis tas viss esot karaļa Stefena valdīšanas laikā, un mistiskās parādības laika robežas tiek novilktas starp 1135. un 1154. gadu.

Viljams fonŅūburgs, kāda klostera hronists, savu ziņojumu par zaļādainajiem bērniem, kas pie Vulpitas nepārpro​tami materializējušies, ietvēris Šādos vārdos: "Es nu nedrīkstu izvairīties no ziņošanas par kādu brīnumu, kāds vēl nekad pirms laiku sākuma nav pieredzēts un kas karaļa Stefena valstī noticis. Pats ilgi vilcinājos tam noticēt, kaut gan tauta par to sacēla lielu troksni. Un man šķita smieklīgi atzīt lietu, kam nebija nekāda pamata vai arī, ja kāds likās esam, tad pārāk miglains. Bet mani tad pieveica tik daudzu uzticamu ļaužu liecību svars, un man bija jātic un jāapbrīno tas, ko mans saprāts veltīgi mēģināja aptvert. Anglijā ir ciemats, kas atrodas četru vai piecu jūdžu attālumā no svētā karaļa un mocekļa Edmunda godājamā klostera, kur redzami no senseniem laikiem saglabājušies grāvji, ko angliski sauca par wolfpiltes (kas tulkojams kā "vilku būve" vai "vilku ala", H. H.), un kas miestam devuši vārdu. Tas notika pļaujas laikā, kad laukstrādnieki novāca labību, no kuras izlīda zēns un meitene, kas viscaur bija zaļi un tērpušies neredzētas krāsas un nepazīstamas drēbes apģērbos. Tie satraukti šaudījās pa lauku, līdz zemnieki viņus paņēma līdzi uz ciematu, kur visi saskrēja brīnumu aplūkot."

Ari te bērni sākumā atraidīja piedāvāto uzturu un pirmais, kam tie uzklupa un ko kāri notiesāja, bija zaļas pupas. Un arī te zēns drīz aiz novājinājuma nomira.

Dievbijīgas ievirzes Kas attiecas uz viņu parādīšanās apstākļiem, kā arī izcelsmi, tad hronists izdara dažas atkāpes. Abats Ralfs fon Kogešalls, kura abatija atradās kādas 30 jūdzes uz dienvidiem no Vulpitas, atzīmēja, ka abi bērni esot nākuši no zemes, kas viscaur zaļa un ko apdzīvo ļaudis ar zaļu ādu. Tā bijusi bez saules un gremdēta mijkrēslī. Bērni kādu dienu uzraudzījuši savu ganāmpulku, kad nonākuši pie alas, kur pie ieejas sadzirdējuši tādas kā zvanu skaņas. Tapuši ziņkārīgi, viņi sākuši klejot pa alu, kamēr nonākuši pie citas izejas. Kad viņi nokļuvuši brīvībā, dzeļošā saules gaisma, kā arī neparastā temperatūra novedusi viņus nesamaņā. Kad bērni atguvušies, tos izbiedējusi viņiem tuvojošos ļaužu saceltā kņada. Viņi vēl mēģinā​juši bēgt, taču ieeju alā nav varējuši atrast un tapuši sagūstīti.

Pēc Viljama fon Ņūburga ziņojuma tad nu iznāk, ka bērni atrasti nevis pie kādas alas ieejas, bet uz klaja lauka. Un tiek norādīta arī izcelsmes vieta: "Mēs nākam no Sent Martina zemes, tas pie mums ir vislielākais svētais… Kādu dienu ganījām uz lauka mūsu tēva lopus, kad izdzirdējām lielu troksni, it kā tur vienlaikus skanētu visi Sent Edmundes zvani. Tad mums acu priekšā tapa tumšs. Pēkšņi atradāmies uz jūsu labības lauka."

Pēc šās versijas - meitene vēl esot piemetinājusi, ka zeme, no kuras viņi nākot, esot kristīgs novads ar baznīcām, un to no "gaismas zemes" atdalot plata straume.

Man nemaz nav sevišķi jāatzīmē, ka tāda Sent Martina nekur nav tapusi atrasta. Toties starp dievbijīgā hronista rindiņām var izlasīt kaut ko citu. Tiklab Ralfs fon Kogešalls, kā arī Viljams fon

Ņūburgs bija centušies savus ziņojumus bagātināt ar elementiem no kristīgās mācības par pasaules glābšanu. Tālab nav aizmirsts pieminēt ne baznīcas, ne zvanu skaņas.

Un nevar nepamanīt paralēles starp šo angļu versiju un atbilstošo spāņu variantu. Tas attiecas ne tikai uz attēlotajām norisēm, bet ari uz dalībnieku vārdiem. (Tos, lai līdzība nemazinātos, te rakstīsim attiecīgo valodu oriģinālrakstībā, tulk.). Spānijas ciema vecākā vārds tapa minēts kā Ricardo da Calno, kamēr bruņinieks, kas savās mājās uzņēmis Vul​pitas bērnus, saucies Sir Richard de Calne.

Tas skan diezgan līdzīgi - katrā ziņā vismaz skeptiķi no šādas sakritības secina, ka "spāņu versija" atstāsta tās norises, kas patiešām vēlo viduslaiku Anglijā būtu varējušas tikt novērotas. Tas izklausās diezgan ticami.

Pa izgaisušas tautas pēdām Bez visa pārējā es arī būtu bijis gatavs šo atzinumu attiecībā uz Banhosu pieņemt par patiesību pēdējā instancē, ja kaut kas pavisam cits nebūtu mani darījis domīgu. Te nu man jāiezvana skatuves maiņa, kas mūs aizvedīs uz kādu no Atlantijas okeāna salām, kurām iesauka ir "Mūžīgā pavasara salas".

Runa ir par Spānijai piederošajām Kanāriju salām. Šajā sevišķajā gadījumā tā ir Tenerifes sala.

Par Kanāriju salu pirmiedzīvotājiem tiek uzskatīti gvan- čeni, par kuru izcelsmes vietu - atkarībā no izraudzītās teorijas - tiek minēta Sahāra, mitoloģiskais kontinents Atlanta vai vispār kāds nepazīstams reģions. Droši var pasacīt tikai to, ka nekādu precīzu ziņu par šo lietu nav.

Taču tas, ka tomēr zinām, uz kurieni gvančeni gājuši, nav nekas tāds, ar ko rietumzemju civilizācijai būtu jālepojas. Leksikons kaunīgi pavēsta, ka viņi esot "izmiruši". Realitāte ir apkaunojošāka, jo gvančenu tautu 15. gadsimtā spāņu iekarotāji pa lielākajai daļai iznīdēja. Un nedaudzie izdzīvojušie līdz 16. gadsimta beigām bija pilnīgi sajaukušies ar okupantiem. Kopš šā laika Kanāriju pirmtauta ir pilnīgi izmirusi.

Bet nu lieta top vislielākajā mērā interesanta - šiem gvan- čenicm bijušas olīvkrāsas sejas.

Izsakoties skaidrāk - tātad ādas krāsa, kurā atkarībā no tonējuma vairāk vai mazāk iezīmējies zaļganums!

Daži etnologi pieņem, ka iznīdētie pirmkanārieši bijuši Zicmeļāfrikas Sahāras berbcru radinieki.

Patiešām, dažas berberu ciltis vēl mūsdienās ādu krāso zilu - un tas sajaukumā ar okcrbrūno ādas toni nokrāsu veido zaļganu.

Atkal piramīdu meklējumos…

Gvančeni ir atstājuši pēctečiem - un šis fakts mums ir tikpat kā nezināms - vairākas noslēpumu apvītas piramīdas. Pirmo reizi par tām izdzirdēju deviņdesmito gadu sākumā, kad man par to pastāstīja kāds paziņa, kas Tenerife nodarbojās ar gidu sagatavošanu ceļojumiem pa kalniem. Tas gan ievilkās līdz 1997. gada Lieldienām, kad beidzot man radās izdevība bojā gājušās gvančenu tautas atstāto mantojumu papētīt. Tas nevarēja būt nekāds vieglais pasākums, jo pat pašās Kanāriju salās gandrīz nevienam par to nav informācijas.

Viena vieta - pēc jaunākajām manā rīcībā esošajām ziņām tādas ir vairākas - Tencrifes salas dienvidos Gvimaras pilsētiņā. Gandrīz veselu dienu tur braukāju ar noīrētu automobili visapkārt riņķī, izmantodams pietiekamu valodas prasmi, taujāju pēc piramīdām neskaitāmiem iedzīvotājiem. Vairākums uzrunāto par tādu eksistenci neko nezināja, un nedaudzie, kam kaut kāda nojausma par tām bija, attiecībā uz novieto​jumu varēja sniegt tikai gauži nedrošas norādes.

Un jo vairāk izbrīnīts biju tad, kad meklētos objektus beidzot atradu - un, proti, pašā vidū Gvimarai, kas starplaikā apaugusi apkārt senseno laiku lieciniekiem. Pakāpienveidīgi celtās piramīdas tomēr stāv,

rūpīgi noslēptas no ziņkārīgo skatieniem aiz žalūzijām un būvlaukumos pierastiem aizžogojumiem.

Spriežot pēc uzraksta Parco etnografica de Guimar, tur pat tiek plānots ierīkot sava veida "muzeja parku".

Taču nav manāms, ka notiktu kaut kādi celtniecības darbi.

Un visbeidzot - es būtu izbrīnīts, ja šīs piramīdas tāpat kā viscaur mūsu pasaulē neatrastos zem kaut kāda tabu. Tā, kā to, piemēram, uz savas ādas izbaudīju, atklājot daudzās piramīdas Ķīnā (4. nodaļa).

Un te nu pēdējo reizi atgriežos pie nelaimi vēstošā stāstījuma par abiem zaļādainajiem bērniem - pie "sapņu versijas". Pavisam tuvu pie pakāpienu piramīdām, par kurām pat vietējie gandrīz neko nezina, atrodas Badahosas "gvančenu ala". Šis vārds skan gandrīz tāpat kā ciemata nosaukums Banhosa, kas, starp citu, tiek veltīgi meklēts pa visu Katalo- niju, Spānijas cietzemē.

Tikai kāda spontāna iedoma, kāda neskaidra ideja, kas man iekrita prātā atvaļinājuma laikā Tenerifes salā, tālu prom no liedagiem, kur risinās augstākās sabiedrības dzīve - varbūt šī bija tā vieta, kur pirms vairāk nekā simt gadiem divi zaļ- ādaini nedefinējamas izcelsmes bērni ienāca mūsu telpas un laika kontinuumā?

No kurienes zaļie bērni nāca? No kādas citas dimensijas, kādas paralēlas pasaules, kas mierīgi pastāv līdzās mūsu redzamajam universam, ko tik labprāt akceptējam kā vienīgo realitāti? Starp citu, šo ideju par paralēlajām pasaulēm pat zinātnieki vairs neuzskata par kaut kādu science- fietion. Vai abi nākuši no kādas realitātes, kas plecu pie pleca pastāv līdzās mūsējai?

Tad varbūt kāds patiesības grauds būtu arī mistiskā nostāsta spāņu versijā par diviem bērniem, kas atpeldējuši no kaut kādas noslēpumainas "citurienes", un tā nebūtu tikai kaut kāda neveikla angļu iVoolpitSaga kopija, kā bieži vien tiek pieņemts.

Vai mums reiz izdosies ieviest skaidrību šajā mulsinošajā lietā, kas vārda vistiešākajā nozīmē zūd telpā un laikā?

15. VIENĪGI gara spēks IR STIPRĀKS Spoku nami un "neomulīgas " vietas Agrākajā lielajā Vangas mācītājmājā - kas toreiz vēl atradās Štadlas ciemata kaimiņos - mūsdienās rodams klosteris. Tā dzīve rit tur, kur kādreiz garīdzniecības pārstāvji visu nakti pavadījuši, svecītes gaismā studēdami Svētos Rakstus.

Taču vēl arvien klostera ordeņa māsas, kā arī šejienes iedzīvotāji mēdz sačukstēties par neizskaidrojamiem gadījumiem, kuros iesaistītas vairākas garīdznieku paaudzes. Bieži mācītājiem, mesas kalpotājiem un virtuvenēm izbīlī bijis jāpiedzīvo, ka durvju rokturus nospiež neredzama roka, durvis un logi pēkšņi aizcērtas un rūtis šķindēdamas saplīst, kaut gan ārā nemana ne mazāko vēsmiņu.

"Domas par nāvi mani atstāj pilnīgā mierā, jo man ir pārliecība, ka mūsu gars ir pilnīgi nesagraujama būtne."

JOHANS VOLFGANGS fon GĒTE (1749. - 1832.)

Nezinu, vai tas ir apvidus, kas spējis tik efektīvi ietekmēt savus apdzīvotājus un viņu noskaņojumu kopš seniem laikiem ir tādi apgabali, kur ļaudis izceļas ar tieksmi saskatīt tādas lietas, kas pretojas "cilvēka veselajam saprātam". Drūmie vecie Anglijas un Skotijas cietokšņi un pilis ar biežo garu spokošanos un parapsiholoģijas mīklām ir tik pazīstami, ka visvairāk piemeklētie objekti gidiem tapuši par tādu tirgus preci, pēc kuras pieprasījuma nekad nepie​trūkst.

Tāpat tas šķiet esam ar apvidu, kurā dzīvoju es. Diezin vai vēl kāds Dienvidvācijas novads ir tā "svētīts" ar spoku namiem, kā arī ar vietām, kur cilvēki omulīgi nejūtas, kā šie Bavārijas galējie dienvidaustrumi. Tautā vēl ārkārtīgi dzīvi ir nostāsti par spokainām būtnēm, kas pa naktīm pamatīgi nobiedējušas dažu labu autobraucēju vai vientuļu kājām​gājēju Dažkārt sev jautāju, vai tas tiešām ir kāds zināma apvidus auklējums, kurā kaut kādā veidā līdzās sadzīvo dziļi sakņota dievbijība ar māņticību. Abas sakņojas kādā citā realitātē.

Un ne visu iespējams - pat mūsu no aizspriedumiem brīvā racionālisma laikmetā-tā vienkārši ignorēt un nodēvēt par bērnišķīgām pasaciņām.

Nakti zili spīdoši mākoņi Ainaviski tas ir kāds īsti gleznains posms, arī pats pa to esmu braucis neskaitāmas reizes. Runa ir par ceļu, kas no Šnaitzē ved uz Vaserburgu pie Innas. Gandrīz nevienam, kas pēc pāris kilometriem ceļa šķērso mazo Klinges ciematiņu, nav nekas zināms par to, ka šim mūsdienās nenozīmīgajam miestam kādreiz piederēja stalts un nozīmīgs cietoksnis.

10. un 11. gadsimtā šī pils veidoja Klinges grāfu pārvaldītā apgabala centru. 12. gadsimtā Klinge nokļuva Vascrbur- gas landgrāfa īpašumā, tad 1259. gadā tā nonāca Vitelsbahu rokās. Vitelsbahi padarija Klingi par Vecbavārijas zemāko tiesas iestāžu centru. Tā nozīmīgumu apliecina tas, ka 1543. gadā cietoksnis tapa izbūvēts par lielu apjomu pili, kas vairāk nekā 250 gadu bija bāriņtiesas sēdeklis. Tāpat celtne kalpoja zemes valdniekiem par medību pili, deva patvērumu kara laikā un bija starpstacija agrāko laiku dižciltīgajiem creme de la creme viņu daudzajos ceļojumos. Tiesu iecirkņa likvidācijas dēļ 1803. gadā pils ātri vien daudz ko no sava nozīmīguma zaudēja un jau nākamajā gadā tapa izsolē pārdota un nojaukta.

Mūsdienās ciematā tikai neliela plāksnīte norāda uz Klinges cietokšņa drupām. Augstu virs miesta vēl iespējams apbrīnot kādus 20 metrus dienvidu daļas pamatu. No 1976. līdz 1980. gadam Vaserburgas

Dzimtenes biedrības (Hei- matverein) uzdevumā skolēni, skolotāji un brīvprātīgie strādāja pie šā mūrējuma atbrīvošanas un restaurēšanas.

Pašreiz nekas vairs neliecina par tiem tiesu procesiem, kas tur laikā no 1100. līdz 1800. gadam regulāri notikuši. Nereti zemniekiem, kas nodarbojās ar malu medniecību, vai nepaklausīgiem kolonistiem tapa piespriesti drakoniski sodi. Bija iegājies, ka visai bieži vainīgajam tika piespriests nāvessods, ko bende pēc pamatīgas ļaundara "apkopšanas" tad arī uz moku sola izpildīja vai arī notiesāto pakāra, nocirta tam galvu vai sacirta, vai saraustīja to četros gabalos. Nobendēto nomocītās miesas iebiedēšanas nolūkā tika piesietas pie laukakmens, kas gaisa līnijā no pils atradās kādu divu kilometru attālumā. Šis par ceturtdaļakmeni dēvētais bluķis vel šodien tur stāv, nepilnus desmit metrus no ceļa, kas ved uz Even- hauzenu. It bieži autobraucēji, kas naktīs šo vietu šķērsoja, vēroja neparastā zilganā krāsā spīdošus mākoņus, kas kā riņķa dejā pietuvojas cits citam, šūpojas virs akmens un tad atkal šķiras. Vai tās ir maldugunis, optiski maldi vai vienkārši mežonīgi romantiski spoku stāsti, ar ko izcelties laikabiedru acīs? Vai tomēr eksistē kaut kas tāds, kas ķermenisko nāvi pārdzīvojis un kādu iemeslu dēļ piesaistīts pie šīm mūs​dienās ne sevišķi omulīgajām vietām?

Parapsiholoģija mūs māca, ka gara vara dažkārt ir stip​rāka par matēriju, ko tā uzvar.

Gari aiz klostera mūriem Netālu no Klinges miesta ceļš atzarojas virzienā uz Garšu pie Innas. Pusceļā ir Vangas pagasts, kam tāpat, šķiet, ir savs spoks ar vietas piesaisti.

Agrākajā lielajā Vangas mācītājmājā - kas toreiz vēl atradās Štadlas ciemata kaimiņos - mūsdienās rodams klosteris.

Tā dzīve rit tur, kur kādreiz garīdzniecības pārstāvji nereti visu nakti pavadījuši, svecītes gaismā studēdami Svētos Rakstus.

Taču vēl arvien klostera ordeņa māsas, kā arī šejienes iedzīvotāji mēdz sačukstēties par neizskaidrojamiem gadījumiem, kuros iesaistītas vairākas garīdznieku paaudzes. Bieži mācītājiem, mesas kalpotājiem un virtuvenēm izbīlī bijis jāpiedzīvo, ka durvju rokturus nospiež neredzama roka, durvis un logi pēkšņi aizcērtas un rūtis šķindēdams saplīst, kaut gan ārā nemana ne mazāko vēsmiņu.

Tikai dažus kilometrus aiz Garsas, ļoti romantiski iegū- lies Innas lokā, atrodas Pļavas klosteris.

Gadu gadiem tā alus darītava par ledus pagrabu izmantoja pamatīgu ielejas dziļumā nogāzei piekļautu celtni. Kādreizējais alus pagrabs tālu iesniedzās nogāzē, sliedes tur ved uz tādu kā tumšu tuneli. Tur, kur mūku paaudzes garās rindās krāvušas alus mucas, kā kāda spoka rokas stumdīta, uz priekšu un atpakaļ kustas veca dzelzs vagonete. Kad senos mūrus aplūkoju, tur tika ar pilnu jaudu strādāts. Klosteris bija mainījis īpašnieku, kas tagad grib to restaurēt. Vai naktīs kādi neizprotami trokšņi viņu no miega sēdus neuzraus?

Pie mazās baznīciņas, kas atrodas līdzās Zēonas klosterim, uz pēdējo atdusu sapulcēti daudzi aizgājēji no Leih- tenbergas vācu un krievu muižniecības. Lielāko tiesu uz kapakmeņiem šajā mazajā kapsētā tālab ir arī krievu pareizticīgo krusti ar slīpo papildu šķērskoku. Te savu pēdējo atdusas vietu radusi arī kāda kundze, kas visu mūžu līdz pēdējam elpas vilcienam bija cīnījusies par to, lai tiktu atzīta par cara meitu Anastasiju, pēdējo izdzīvojušo valdnieku dzimtas - Romānovu pārstāvi. Tas viņai nebija lemts, un savu noslēpumu, ar ko vienādā mērā tika noņēmušies vēsturnieki un advokāti visā pasaulē, viņa paņēma līdzi savā pieticīgajā kapiņā pie paša mūra žoga.

Acīmredzot viņai pat kapā nedod mieru tas, ka no šās pasaules bijis jāaiziet, nespējot nešaubīgi pierādīt savu identitāti. Tik daudzi cilvēki, starp tiem arī aktieris Hanss Vīpreh- tingers, kas gadiem dzīvoja Zēonas klosterī, zvēr, roku uz sirds likdami, ka tā ir "Anastasija", kas ziemā palaikam svaigā, tikko uzkritušā sniegā atstāj savas pēdas.

Rozenheimas gadījums Trīsstūrī starp Himzē, Vaserburgu un Rozenheimu tās bija tikai dažas no daudzajām vietām, kam piemīt kaut kas tāds šķietami neomulīgumu radošs. Pasaciņas tādā laikā, kad pāris nelabojamu "garu redzētāju" vēl joprojām negrib atlaisties no viņus apsēdušajiem mīļajiem no aizsaules nākušajiem draiskuļiem un apkārtklīstošajiem spokiem?

Nobeigumā es gribētu Jums šajā vietā pastāstīt par gadījumu pirms kādiem 30 gadiem Rozenheimā.

No parastajiem spoku stāstiem tas atšķiras tikai ar to, ka - kā nevienu citu - to lieliski dokumentējuši zinātnieki. Un tas ir sevišķi piemērots tam, lai pierādītu, ka starp debesīm un zemi ir vairāk lietu, nekā mūsu skolas gudrības ļauj par tām spriest.

1967. gada novembrī Rozenheimas advokāta Ādama kancelejā notika mīklainas un nekādiem fizikas likumiem neatbilstošas lietas. Pie griestiem divarpus metru augstumā piemontētās neona apgaismes caurules nepārtraukti izdega. Steidzami izsauktais elektriķis, bezgalīgi apmulsis, konstatēja, ka tās ne tikai izdegušas, bet arī par 90 grādiem izgriezušās no sava sākotnējā stāvokļa. Vēl, kamēr darbinieks caurules pētīja, pēkšņi atskanēja blīkšķis, un patstāvīgi un acīm redzami bez jebkāda iemesla no ierindas izgāja drošinātāji. Un tāpat kāds kopējamais aparāts joprojām turpināja izšjakstīt šķid​rumu.

Taču visļaunākais bija traucējumi telefona iekārtā, tie brīžiem darbu advokāta kantorī padarīja neiespējamu. Vienlaicīgi sāka skanēt visi četri aparāti. Sarunas vienkārši tapa pārtrauktas. Un sarunu samaksas skaitītājs reģistrēja galīgi nereālas summas. Astronomiskie telefona rēķini draudēja advokātu Ādamu izputināt!

Rozenheimas iestādes nu tika informētas, ka nebūšanas rada traucējumi elektriskās strāvas piegādes tīklā. Ieradās vairāki darbinieki un instalēja sprieguma mērītājus ar automātiskiem reģistratoriem, kas nodrošināja nepārtrauktu biroja telpu uzraudzību. Ierēdņi tika uzaicināti, pamanot kaut ko neparastu, uzreiz par to ziņot.

Tikko mērinstrumenti tapa ieslēgti, bija novērojamas tieši apstulbinošas parādības. Noplombēto rīku datu reģistrācijas lentes uzrādīja nekādi neizskaidrojamus visaugstākos rādītājus pie skalu galējām robežām. Ziņojumā par pārbaudi sacīts: "Pirmdien pulksten 7.30 šefa istabā pēc skaļa blīkšķa kāda luminiscējošās vielas caurule ir izkritusi no nostiprinājuma un uz grīdas sašķīdusi. Tomēr drošinātāji strāvas ķēdi nav pārtraukuši. Strāvas reģistrators šajā sakarā atzīmējis divus mērījumus līdz apmēram 50 ampēriem. Tas bija neizskaidrojami, vispirms jau - kā gan no ierindas nav izgājuši drošinātāji. Un vislielākajā mērā savāds ir fakts, ka reģistratora spalva no maksimālā punkta atgriezusies ne kā parasti, pa taisnu līniju, bet gan metot cilpu."

Nekādu tehnisku iemeslu Kad neona cauruļu vietā ielika parastās spuldzes, daži apgaismes ķermeņi eksplodēja. Lai novērstu ievainojumus no lidojošām stikla šķembām, spuldzes nosedza ar smalku stiepļu sietiņu. Taču visi pūliņi ierobežot arvien biežāk un biežāk atgadījušās kļūmes izrādījās veltīgi. Pat ieliekot kabeli no pilsētas elektriskās strāvas sadales punkta uz advokāta biroju un mazliet vēlāk arī instalējot agregātu elektrības ražošanai gadījumos, kad tīklā rodas traucējumi, neomulīgo fenomenu izpausmes apturētas netika. Tehniķi bija nesa​prašanā, viņu pūliņi bija nonākuši pie kaut kāda nāves punkta.

Pa to laiku palīdzība tomēr tika meklēta arī pavisam citā virzienā - iesaistījās profesors Hanss Benders no Freibur- gas universitātes, kas tanīs gados bija saglabājis vienīgo - diemžēl ne neapstrīdētu kā zinātnes nozari - parapsiholoģijas katedru Vācijā. Kad viņš 1967. gada 1. decembrī uzsāka savus pētījumus, gaiteņos piekārtās lampas baisi šūpojās, līdz atsitās pret griestiem. Taču jau pašā sākumā

Benders pamanīja kaut ko visai zīmīgu - neparastie fenomeni un neizskaidrojamie mērinstrumentu maksimālie dati parādījās tikai advokāta kantora darbības laikā. Ārpus tā nekas tāds nebija novērojams.

Tālab Freiburgas universitātes profesors jau pirms savas izmeklēšanas - kam vajadzēja tapt par vispamatīgāko, kāda jelkad kādā spokošanās gadījumā veikta - nolēma, ka mistiskos notikumus izraisa kāda persona, kas strādā advokāta birojā.

Jauniete ar poltergeistu Un jau it drīz viņa aizdomas koncentrējās uz kādu konkrētu personu. Instrumenti pirmās novirzes vienmēr uzrādīja tad, kad no rīta birojā ienāca toreiz 19 gadu vecā Annema- rija Š. Arī citi novērojumi likās apstiprinām, ka pētāmās parādības bija atkarīgas tikai no Anncmarijas klātbūtnes. Ja meitene gāja pa gaiteni, lampas aiz viņas sāka šūpoties, apgaismes ķermeņi eksplodēja un šķembas lidoja viņai apkārt.

Anne- marijai tātad bija jābūt neapzinātai baiso fenomenu izraisītājai. Un norises, kas advokātu Ādamu gandrīz vai būtu iedzinušas bankrotā, bija attiecināmas uz psihokinētiskām iedarbēm.

Lai apstiprinātu hipotēzes pareizību, tika pieaicināti vēl divi eksperti. Dr. F. Kargers no Garhingas Maksa Planka institūta pie Minhenes un diplomēts fiziķis G. Ciha mēģināja izpētīt visus iemeslus, kādi vien iedomājami, mērinstrumentu dīvainajām novirzēm. Taču neko viņi neatrada. Beigās zinātnieki tikai varēja atzīmēt, ka "fenomenu aprakstīšana ar pazīstamajiem fizikas principiem nav iespējama".

Pētījumos iegūtie rezultāti ļāva tikai secināt, ka bez izņēmuma visi traucējumi attiecināmi uz viena un tā paša spēka izpausmi. Tas bija kaut kāds mistisks spēks, kas tāpat iedarbojās uz mērinstrumentiem, kā izgrieza neona caurules no to sākotnējiem stāvokļiem un lika sasprāgt spuldzēm, biedējoši šūpoja lampas un ierosināja gleznu rotāciju pie sienām. Šā spēka iedarbība neapstājās arī pie trīsarpus centneru smaga dokumentu skapja, kas divreiz par 30 centimetriem pavirzījās nost no sienas! Pat telefona traucējumi ar diezgan lielu ticamības pakāpi varēja tikt pierakstīti Annemarijas psihokinē- tiskajiem spēkiem.

Tālsarunu centrāle pēc advokāta Ādama sūdzībām par ārkārtīgi lielajiem telefona rēķiniem ierīkoja kontrolierīci, kas reģistrēja visus numurus, kam no kancelejas ticis piezvanīts. Atklājās, ka bieži vienas vienīgas minūtes laikā četras līdz piecas reizes piezvanīts uz 0119, izziņām par pareizu laiku, lai gan tad neviens telefona ripai pat nav pieskāries. Turklāt ar vecā parauga aparātiem tik īsā laikā tik daudzas reizes attiecīgo numuru sazvanīt gan laikam nemaz nebūtu iespējams. Kontrolierīces dažkārt numuru 0119 reģistrēja līdz piecpadsmit reizēm vienpakaļotrai vai aiī rādīja, ka samaksas uzskaitītājs darbojies tad, kad neviens nav runājis.

Laime pētījumam - lāsts objektam Pēc 1967. gada Ziemassvētkiem Annemarija, kas savu, protams, neapzināto, bet advokāta praksei nepārprotami destruktīvo aktivitāšu dēļ bija tapusi atlaista, vēl nepilnas divas nedēļas darbojās birojā. Šajā laikā neparastie fenomeni vēlreiz kāpināja savas izpausmes intensitāti līdz visaugstākajam līmenim.

Atvilktnes pašas no sevis izbīdījās no reģistrācijas skapjiem, gleznas un kalendāri pie sienas sāka rotēt, līdz nogāzās zemē. Lampas plīsa, un meitene nonāca histērijā. Bet no dienas, kad Annemarija advokāta birojā vairs neuzturējās, postošo fenomenu parādīšanās bija kā ar nazi nogriezta, viss atkal ritēja savā mierīgajā, noteiktajā gaitā.

Tolaik vēl jaunajam zinātnes atzaram parapsiholoģijai tāda izdevība pētīt psihokinētiskas spējas tieši, tā sacīt dabā, bija neticami laimīgs gadījums. Arī vēlākie pētījumi laboratorijā, kas ar meiteni tika veikti Freiburgas institūtā, deva nozīmīgus rezultātus. Annemarijai pašai gan viņas baisās spējas drīzāk izvērtās par lāstu, jo tiklab darbā kā privātajā dzīvē "meitene ar poltergeistu" piedzīvoja pārāk daudz

sarūgtinājumu.

Pat personiskās attiecības šādos gadījumos var sabrukt. Tanīs dienās Annemarija bija saderināta ar kādu inženieri. Tas visai bieži ar draugu gāja uz bumbotavu. Kad viņš nu savu draudzeni reiz bija paņēmis līdzi, notika nenovēršamais - Annemarijas psihokinētiskie spēki sagrāva bumbo- tavas elektrisko sistēmu. Šokētais inženieris atsauca saderināšanos, jo viņam kā dabaszinātniekam likās neiespējami būt līdzās sievietei, ar kuras klātbūtni vien pietika, lai izsistu no ierindas tehniskas ierīces.

Turklāt - šajā speciālajā gadījumā - es drīzāk būtu sliecies inženiera nespēju savu pasaules skatījumu saskaņot ar kaut kādas fantastiskas realitātes izpausmes veidiem norakstīt kā Annemarijas neapjaustas "poltergeista aktivitātes". Tomēr šai lietā rodams arī kāds mierinājums - Annemarija atrada kādu citu, kas viņu apprecēja. Kopš kādiem gadiem viņa tagad ir divu bērnu māmiņa. Un pēc tiem skandalozajiem notikumiem, kas pirms kādiem 30 gadiem satr auca pasauli, nekādas paranormālas norises un parādības viņu nav piemeklējušas.

Zinātnieki, kas meiteni izmeklēja, viņas spējas pierakstīja spriegumiem, kādiem esot pakļauts augošs cilvēks. Grūti saprast, kas ar to pasacīts vai izskaidrots. Aizgājušajos gados viņa šur tur ir piedalījusies izklaides pārraidēs, bet citādi ir cilvēks, kas - kā izskatās - ne labprāt gribētu atcerēties notikumus Rozcnhcimas Ķēniņa ielas namā. Arī advokāta Ādama biroja kopš dažiem gadiem vairs nav. Taču daudziem Augšbavārijas apriņķa pilsētas iedzīvotājiem spilgtā atmiņā saglabājušies uzbudinošie notikumi, kas 1967. un 1968. gada mijā bijuši visu mutēs.

Gara vara bija sākusi zinātniski pierādīt, ka tā stāv pāri visai matērijai.

Saturs Tiecoties izzināt noslēpumus Vai: lai runā dokumenti, beidziet tos slēpt! ………………. 7 1. Izmisums vai neveiksmīgs eksperiments?

"Monstrs " spirtā gādā par uztraukumu …………………. 11 2. Tikai stulba modes ākstība - vai tomēr kaut kas vairāk?

Galvaskausu deformācijas arī Vācijā ……………………. 27 3. "Dievu kari" Vai iznīcība nākusi no augšas? …………………………….. 39 4. Aizmirsto piramīdu ēnā Pētnieka ceļojumos pa aizliegto Ķīnu ……………………. 53 5. "Šūpojošās mūmijas" noslēpums Liecības par tehnoloģiju, kas pārāka par mūsējo ……. 67 6. Viss kas cits, tikai ne kontinents bez savas vēstures Mistiski atradumi no Austrālijas "sapņu laikmeta " 83 7. Ja akmeņi spētu runāt Lieldienu salas milži glabā savu noslēpumu …………… 97 8. Virs, kas 15 minūtēs kļuvis vecāks par 5 dienam NLO veiktās cilvēka nolaupīšanas vietā ……………… 109 9. Zemes pievilkšanas spēks? Nē, paldies…

Kad apaļas lietas ripo pret kalnu ……………………… 121 10. Pumapunku Vai vecais kosmosa kuģu lidlauks Andu plato vēl arvien tiek lietots? 131 11. "Nežēlīgo dievu virsotne" Mīklas Kolumbijās plakankalnē…………………………. 143 12. "Izveidojiet jūsu Saules sistēmas attēlu!"

Teotivakana - gigantisks planetārijs akmenī………… 153 13. Viņi jau ir starp mums!

Puertoriko - citurieniešu atbalsta punkts? ………….. 165 14. Zaļādaino cilvēku testaments Par nepazīstamām piramīdām un viesiem no citām dimensijām 179 15. Vienīgi gara spēks ir stiprāks Spoku nami un "neomulīgas " vietas ………………….. 189

Rādītājs A AAS 160 Aborigēni 86-90, 94, 96 Aizsegatmiņas 23, 24 Ajmari 133 Ālburga31,32, 35,36 Alteglofsheima 32 Altenerdinga 32 Alto de Lavapatasa 150 American Journal for Medical Genetics 24 Anasazi 39,48-50 Anastasija 193, 194 Andczīts 136 Araneda, dons Pcdro 113, 115, 116 Aresibo 168 Arika 113, 122 Arizona 48, 51 Arnemlenda 87, 89 Atons 95 Atua-hiva 106 Austrālija 9, 83-96 B Badahosa 179, 186 Baltā piramīda 57, 58, 61, 62, 157 Banhosa 179-181, 184, 186 Bārbinga 32 Benders, Hanss 8, 196 Bertrams, Hanss 88 Birramē 87 Bogota 147, 151 Bolīvija 113, 115, 132, 133 Bratislava 39, 40,44 Breisvels, R. N. 79 Bretaņa 29 Brisbcna 90 Bugenvils, Luijs, Antuāns de 98 C California State Library 56 Camino de los Muertos 156,157 Chupacabra 166, 167 Č Čangša 68-71 Čehija 47 Čehoslovākija 43, 45 D Darvina 87 Dēnikens, Ērihs fon 7,46,58,80, 132, 134, 137, 139, 147, 153-155, 158, 162 Diorīts 136 Dolichozephalii 37 Dolmens 149 Donava 32 Dušeks, Mikulas 41,44 Dzelzs laikmets 42 Džimpī piramīda 90-95 E Ēģipte 29,55,71,91,95, 96 Electric Brae 125 Eljunke 176 Ellispringsa 87 Eltablona 148 Eltheima 32 Epsilon Bootis 77-79 Etertona 90 F Feng-šuī 64 Fībags Johanness 23, 110, 115, 121,122, 124, 132, 133,147 Flying Tigers 56 Frideriki, Dr. Gotlībs 11,13-16, 18-23 G Galvaskausu deformācijas 27-37 Gan De 73 Gilrojs, Rekss 88,90, 91,94, 95 Gonsaless i Aedo, dons Felipe 98 Gosmens, Džeimss 54, 55 Glauhava 12 Gvančeni 184-186 Gvimara 186 H Hallštates laikmets 41 Hanu dinastija 60 Harapas kultūra 105 Harlstons, Hjū 158, 159 Heijerdāls, Tūrs 102-104 Hemnica 12, 19, 21,24, 25 Heopsa piramīda 157 Hibrīdbūtne 22, 24 Himze 194 Holbe, Rainers 124, 125 Humbolts, Aleksandrs fon 29 Hunabs 158, 160, 161 Hunanas muzejs 69, 81 I Ika 28 Indija 39 īrlmauta 32 J Jinana 118 Juriks, Martins 39,44,47 K Kanāda 125

Kamačo, Marisola 170, 171 Kargo kults 30 Kārmodijs, Tonijs 88 Karpati 39, 45, 48 Kebrada de Lavapatasa 151 Klethama 32 Klinge 191, 192 Koboroho 169, 173, 176 Kohau Rongo Rongo 104, 105 Kolosimo, Pēteris 80 Kolumbija 143-145, 147, 151 Kortess, Emando 155 Krass, Pēteris 59, 65, 69, 74 Kristietība 33 Ksiana 56, 58, 60, 62 Ksin Chui mūmija 70, 71, 81 Kvin Huana 63 Kvin Ling Šana 54, 56, 62 Kvīnslenda 86-88, 90, 94 Kvin Ši Huangdi 62 Kuks, Džeimss 98 Ķ Ķīna 9, 53-81 L Lagūna Cartagena 169-172, 176 Lapasa 113, 133 Laperūzs 98 Lašakīra 148 Lesings, Gotholds Efraims 26 Lieldienu sala 97-107 Los Angeles Herald Express 56 Lotoss 95 Loubals, A. 40 Lunans, Dunkans 77-80 Lung Hai dzelzceļš 60 M Magdalēnas upe 148 Magnetic Hill 125 Makartijs, Kolins 89 Malders, Fokss 9 Mangbeti 29, 33 Mao Linga 60 Ma Vang Duī 68, 69, 72, 74, 75 "Mazie pelēkie" 11, 88 Mehiko 155 Minhenes Valsts antropoloģijas muzejs 34 Mirušo ce|š 156, 160 Moaieši 101, 102, 104 Mohendžodaro kultūra 39, 105 Molpirs 40-46 Monstrum Humanum Rarissimum 13 Mūnsitija 89 Mururoa 99 Muskovīts 162 Mutual UFO Network 175 N NASA 67, 75 Naska 145 Nāves jūra 39 Ndaha 87 Neiva 147, 148, 151 New York Times 56, 57 NLO 11,22,64,106,107,110-115, 118, 131, 140-142, 166-169, 172-177 No Cha 64 Ņ Ņūsautvelsa 88, 96 P Palenke 145, 155 Papa-ahiro 106 Papa-hirangi 106 Papiruss 95 Paralēla pasaule 187 Parapsiholoģija8,192,196,198 Parhaspura 39 Pedro de Atakama 28 "Piecas dinastijas" 68 Piramīdas 5365,90-94,156-161, 185-187 Pointefpaina 48-51 Poltergeists 197-199 Prāga 47 Proiss, Konrāds Teodors 146,150 Psihokinēzc 197 Puertoriko 165-177 Pumapunku 131-142 Putre 110-116, 122, 125 O "Oregonas mutulis" 125-128 Orinoko 29 Orjana 134 Otumba 156 R Rano Kao 99, 100 Rano Raraku 102-104 Rēgensburga 32 Rogevēns, Jākobs 98 Roka di Papa 124, 125 Ropera 89 Rozenheima 8, 194 RTL-2 25 S Sala y Gomez 99 Sanagustina 144-152 Sanhuana 168, 176 Santa, Huans de 145 "Sapņu laikmets"'83, 87, 88 Sardīnkriks 125 SAT-1 25

Screen Memories 23 Sežurnē, Lorete 156 Sierra Bermeja 169, 173 Silustani 28 Skallija, Dana 9 Slovākija 39-42, 44 Smoleniee 40-46 Sodoma un Gomora 39 Spartaks 42 Strēmers, Karls 76 Š Šaanksi 57, 59, 62 Šarū, Robērs 80, 134 Šīhenss, Donalds E. 56 Šīhenss, Moriss E. 56-58, 62 Šipings, Vangs 65, 74, 75 Ši Šens 73 Šmīda, Johanna Sofija 13-26 Šrēters, Dr. P. 27, 35, 36 Štēpels, Kārlis Teodors 145, 146 Štībels, Alfons 145 Štraubinga 31, 32, 35, 36 Štribers, Vitlejs 23 T Tauha 13, 14, 16 Tenerife 179, 184-186 Teotivakana 153-163 Te pito o te henua 106 Tiavanaka 131-142 Titikakas ezers 132 Tombo, Klaids 160 Tomkins Pīters 158 Tots 95 Traube, Ludvigs 72 Trnava 40,41,43,45, 46 Tuvie Austrumi 9, 29, 95 TWA 56 U Ūdensgalva 16 Ungārija 42 Ura-tita-moana 106 Usmala 155 Vaits, Pols 96 Valdcnburga 12, 13, 19-21, 25 Valdess, Armando 110-119 Vanga 189, 192 Vangs Šipings 65, 74, 75 Vaserburga 191, 194 VDR 13, 19,21 Vega, Garsilaso de la 133 Vidusamerika 29, 55, 59 Vistascilvēks 11, 19, 20, 22, 23 Vitelsbaherhee 32 Vizla 162, 163 Vjetnama 8, 68 Vondijna 87 Vulipai 68 Vulpita 182 Z Zēonas klosteris 193, 194 Zībenhārs, Volfgangs 137 Zilie kalni 88 Hausdorfs Hartvigs 834 Pasaules noslēpumainākās vietas. No vācu vai. tulkojis A. Vanags. Māksi.

M. Adumāns. "Alberts XII", 2001,208 lpp.

Hartvigs Hausdorfs, zinātnieks un rakstnieks, daudzu pasaulē plaši pazīstamu grāmatu autors, mūs ieved vairākās pasaules noslēpumainākajās vietās un norisēs, ko nespēj izskaidrot tradicionālā zinātne un kas liek apšaubīt daudz no tā, kam mēs nemaldīgi ticējām. Pazīstamās realitātes aizsegā dažkārt ir pavisam cita patiesība.

Hartviga Hausdorfa grāmatā apkopotie pētījumi un secinājumi palīdz veidot mūsu zināšanas par pasauli, kurā vēl ir ļoti daudz neizdibinātu mīklu.

Grāmatu papildina 46 fotogrāfijas un zīmējumi.

Parakstīta iespiešanai 08.01.2001. Formāts 84 x 108/32. Apgāds "Alberts XII", Katoļu ielā 22, Rīgā, LV 1003. Reģistrācijas apliecība nr. 000322145. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija", Puškina ielā 12, Rīgā, LV 1050.