Pedejo 2500 gadu lielas miklas - Valters Jergs Langbeins

Annotation

Valters Jergs Langbeins Pēdējo 2500 gadu lielās mīklas «Avots», 1996 Aija Rubene, tulkojums latviešu valodā Grāmatā aplūkoti 26 interesanti un noslēpumaini gadījumi cilvēces vēsturē. Par Bābeles torni, Nesiju, Drakulu, inku zeltu, Lieldienu salas skulptūrām droši vien ir dzirdējis gandrīz katrs, toties vairākumam nav pazīstamas noslēpumainās celtnes Zimbabvē un Borobudurā (Javā), dīvainie "zīmējumi" Peru un Anglijā, vienradzis, grāfs Senžermēns, Fatimas vēstījumi un vēl daža laba mīkla. Par autoru Valters Jergs Langbeins dzimis 1954. gadā Koburgā, dzīvo Bādpir- montas apkaimē. Erlangenē studējis protestantismu. Pārtulkojis apjomīgas nodaļas no senebreju valodā sarakstītās Vecās Derības un arī Kumranas rokrakstus. Pēc šī lielā darba 1979. gadā iznāk autora pirmā grāmata «Dievi astronauti» («Astronautengцtter»), kas iegūst starptautisku apbalvojumu. Seko raksti par vairākām grāmatām: «Jauni pierādījumi par aizvēstures astronautiku» («Beweise der Prд-Astronautik», 1979), «No Visuma dzīlēm» («Aus den Tiefen des Alls», 1985), «Kosmosa pēdas» («Kosmische Spuren», 1989), «Jaunas pēdas no kosmosa» («Neue kosmische Spuren», 1992), grāmata «Sfinksas sindroms» («Das Sphinx-Syndrom», 1995) un daudzi citi raksti, kā arī rakstu sērijas. Starptautiskajās speciālistu aprindās autoru uzskata par ekspertu aizvēsturiskās astronautikas jomā. (Vai dievi bijuši astronauti?) Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Saturs Priekšvārds……………………………………………………………………………………………………

7 Ievads…………………………………………………………………………………………………………

9 6. gadsimts pirms Kristus Pravieša Ecekiēla kosmosa kuģi………………………………………………………………… 13 5. gadsimts pirms Kristus Bābeles tornis………………………………………………………………………………………………. 23 4. gadsimts pirms Kristus Masilijas Piteja ceļojumi………………………………………………………………………………. 31 3. gadsimts pirms Kristus Kur pazudis Rodas koloss? ………………………………………………………………………… 37 2. gadsimts pirms Kristus Mīklainās milzu figūras Peru………………………………………………………………………… 43 1. gadsimts pirms Kristus Vai visvecākais dators? ……………………………………………………………………………….. 51 1. gadsimts pēc Kristus Kas aizdedzināja Romu?…………………………………………………………………………….. 59 2. gadsimts pēc Kristus Kas uzbūvēja mūrus Zimbabvē? …………………………………………………………………. 67 3. gadsimts pēc Kristus Bīskaps svētais Denī un citi staigājošie bezgalvji ……………………………………….. 75 4. gadsimts pēc Kristus Dīvainā akmens glazūra ……………………………………………………………………………… 83 5. gadsimts pēc Kristus Kas bija karalis Arturs?………………………………………………………………………………… 89 5 6. gadsimts pēc Kristus Mesijas lieta……………………………………………………………………………………………… 101 7. gadsimts pēc Kristus Vienradzis simbols un teiksmaina būtne………………………………………………… 113 8. gadsimts pēc Kristus Borobudurs-tempļa kalns Javā…………………………………………………………………. 121 9. gadsimts pēc Kristus Balto zirgu nozīme……………………………………………………………………………………. 127 10. gadsimts pēc Kristus Masu histērija tūkstošgadu mijā……………………. J ………………………………………. 133 11. gadsimts pēc Kristus Vai Pigmalions tiešām ir eksistējis? ………………………………………………………… 141 12. gadsimts pēc Kristus Noslēpumainā Lieldienu sala…………………………………………………………………… 149 13. gadsimts pēc

Krbtus Kā iespējama stigmatizācija?……………………………………………………………………

159 14. gadsimts pēc Kristus Vai Nan-Madola ir nogrimis kontinents? ………………………………………………….. 167 75. gadsimts pēc Kristus Vai grāfs Drakula bija vampīrs?……………………………………………………………….. 173 16. gadsimts pēc Kristus Huana Valverdes dārgumi……………………………………………………………………….. 181 7 7. gadsimts pēc Kristus «Klīstošais holandietis» un citi rēgu kuģi…………………………………………………. 187 18. gadsimts pēc Kristus Grāfs Senžermēns……………………………………………………………………………………. 195 19. gadsimts pēc Kristus Vai Napoleons ir noindēts? ………………………………………………………………………. 201 20. gadsimts pēc Kristus Fatimas slepenais vēstījums…………………………………………………………………….. 209 Priekšvārds Mūsu modernajā pasaulē pragmatisms tā pārņēmis visas domāšanas sfēras, ka bieži aizmirstam, cik nedroša vēl ir viena otra mūsu atziņa. Atziņu progress, piemēram, dabaszinātnēs viegli uzvedina uz domām, ka pasaule ir pilnīgi izskaidrota vai vismaz izskaidrojama. Turklāt dabaszinātnes, galvenokārt fizika, mūsdienās ir tās, kas apzinās savas pilnīgi jaunās iespējas, kuras līdz šim iegūto šķietami drošo pasaules skatījumu jau atkal apšauba un kārtējo reizi liek veidot pavisam jaunus priekšstatus par pasaules telpas būtību. Protams, ir kvantitatīva un kvalitatīva atšķirība starp to, ko dēvē par izplatījuma neatrisināto mīklu, un to, kas ir vairāk vai mazāk vienīgi cilvēciskās eksistences marginālijas [1] . ir īstas un iedomātas, neatrisināmas un tikai neatrisinātas mīklas. Bet, tā kā bez lielajām mīklām sastopamas arī mazās, tad arī mazajām ir eksistences tiesības. Pirms vairāk nekā 150 gadiem Berlīnes profesors Emils Dibuā- Reimons izteica definējumu «ignoramus et ignorabimus» - mēs to nezinām un nekad nezināsim - kā īsu kopsavilkumu savām slavenajām septiņām pasaules mīklām, kuras profesors formulēja toreiz un kuras (katrā ziņā to lielākā daļa) līdz šodienai ir tikpat neatrisinātas kā tolaik. Profesors tās uzskatīja par principā neatrisināmām, viņa laikabiedrs filozofs Ernsts Hekels - par daļēji atrisināmām, kā arī par daļēji nepareizi izvirzītām. Tie bija jautājumi par kustības, dzīvības, sajūtu, racionālās domāšanas un valodas izcelšanos, kā arī par matērijas un spēka būtību, dzīvības un gribas brīvības lietderīgumu. Šajā grāmatā nav rakstīts par šādām mīklām. Katrā ziņā gan var padomāt par to, vai viens otrs no aprakstītajiem fenomeniem, kuriozi - tātēm, īstām vai tikai šķietamām mīklām nevarētu iederēties kādā no nosaukto pasaules miklu sfērām vai vismaz pieskarties kādai no tām. Savādības, dīvainības, neizskaidrotais vai arī neizskaidrojamais katrā ziņā ir mūsu realitātes daļa. Pasaule nav un vēl ilgi nebūs izskaidrota pilnīgi - nedz lielās, nedz mazās lietās. Daudzi no dīvainajiem gadījumiem, kas atspoguļoti šajā grāmatā, ir mīklaini tādēļ, ka zudumā gājusi dokumentācija, tāpat ari pārliecinošu pierādījumu trūkuma dēļ vai vienkārši tāpēc, ka tie saskaras ar tā dēvētajām robežzonām kā ikdienas dzīvē, tā zinātnēs, vēsturē vai arī (un tas nekādā ziņā nav pēdējā vietā) metafizikas un reliģijas sfērā.

Zināmā mērā ir moderni tā dēvēto akadēmisko zinātni atzīt par doktrināru [2] , reakcionāru un absolūti naidīgu atziņām, par negribošu, negatavu un nespējīgu pieņemt vai vispār pieļaut jaunus domāšanas veidus un citus risinājumus šīs pasaules vēl joprojām esošajām mīklām, norādot (bieži vien dzēlīgi) uz visādām kļūdām un neveiksmēm, kuru jau tā šai zinātnei pagātnē esot ne mazums. Bet tā ir doktrināra un vairumā gadījumu pat nepieļaujama vienkāršošana un sašaurināšana, kaut gan šādu zinātnieku vai arī zinātnes vārdā paustu maldu un tuvredzības, bez šaubām, arvien ir bijis pietiekami. Turklāt nav svarīgi pierādīt viena vai otra liela zinātnieka vienus vai otrus maldus un no tā izdarīt vispārinātus secinājumus.

Katrā ziņā izšķirīgs irtas, vai esam gatavi uzņemt idejas, argumentus un apsvērumus, kas varbūt spētu noskaidrot neizskaidroto, mīklaino vai konstatētu, ka tas tiešām pagaidām vai arī vēl ilgi ir neatrisināms, neizskaidrojams, ievērojot pasaules telpas mums pilnīgi neizprotamo būtību. Tieši te sākas tā sfēra, kas nav izzināma vairs tikai dabaszinātniski. Lai grāmata par cilvēces vēstures pēdējo 25 gadsimtu mīklām, kas jau pēc rakstura ir ļoti dažādas, kas pieder tik dažādām nozarēm, kurās notiek kaut kas neizskaidrojams un nenoskaidrots vai reizēm tas tāds tikai šķiet, - lai šī grāmata palīdz nonākt pie

atvērtības pret pasauli, lai tā aicina atklāt pasauli katru dienu no jauna, saglabāt brīvu, skaidru skatu, iegūt plašu redzesloku. •Visam nav jābūt tieši tā, tas varbūt ari pavisam citādi.» Dažas mīklas ir šķietamas, dažas par tādām top, bet citas diezgan spēcīgi pretojas pārāk vienkāršotiem skaidrojuma mēģinājumiem.

Un ir mīklas, kas atvērtas tik dažādiem domu gājieniem un skaidrojumiem, cik nu reiz daudzslāņaina un dažāda, neskaitāmu stīgu caurvīta ir šīs pasaules eksistence un cilvēku dzīve; tādējādi nekad nav iespējama tikai viena un vienīgā interpretācija. Ievads Pazīstamais kosmosa lidojumu tēvs Hermanis Oberts (1894-1989), citastarp pasaulslavenā zinātnieka Vernhera fon Brauna skolotājs, bija pārliecināts, ka cilvēka nākotne atrodoties Visuma dzīlēs. Vienā no savām pēdējām intervijām, ko Oberts sniedza šo rindu sarakstītājam, sirmais daudzu dzīvē realizētu utopiju autors izteica pareģojumu: Kādreiz nākotnē daudzi cilvēki atstās Zemi un dosies Visuma dzīlēs uz milzīgām kosmosa pilsētām. Šajās mākslīgās gravitācijas pasaulēs dzims, novecos un mirs jaunas paaudzes. Kaut kad tiks sasniegtas svešas saules, mūsu pēcteči dzīvos uz svešām planētām. Šie cilvēki savu pirmdzimteni Zemi iepazīs vairs tikai no grāmatām. Stāsti par Zemi viņiem šķitīs kā brīnišķīgu mītu un faktu savijums. Jau pirms 2300 gadiem grieķu vēsturnieks Eiēmers uz seno laiku nostāstiem raudzījās kā uz patiesības un fikcijas sajaukumu. Par zinātņu svarīgu uzdevumu viņš uzskatīja šo stāstu pārbaudi - vai tie ir fakti vai fikcija. Vēl mūsu aizejošā gadsimta sākumā lielākā daļa zinātnieku uzskatīja, ka visi mitoloģiskie nostāsti ieskaitāmi pasaku kategorijā. Mūsdienās arvien vairāk zinātnieku atzīst, ka pirmajā mirklī mitoloģiski mīklainais parasti balstās uz faktiskiem notikumiem un tajā ir patiesības grauds, tātad mītos dažādi atspoguļota sublimētā realitāte. Tā senie grieķi pareizi pielūdza Plejādes [3] (sietiņu [4] ) kā septiņ- zvaigžņu zvaigznāju, kaut gan ar neapbruņotu aci var saskatit tikai sešas zvaigznes, bet septīto - tikai ar teleskopu. Antīkajā pasaulē Venera nereti attēlota kā vērsis. Gn tiešām - viņai ir «ragi». Tomēr arī tos ar neapbruņotu aci nevar saredzēt, bet gan tikai ar teleskopu. Ja, skatoties no Zemes, Saule apspīd Veneru tikai par vienu trešdaļu, tad ārpus spožā laukuma mazliet vēl rēgojas apakšējā un augšējā mala. Teleskopā tas izskatās tā, it kā Venerai būtu ragi… Ievērojot to, rodas loģisks jautājums: vai pirms gadu tūkstošiem vismaz dažu zinātnieku rīcībā nav bijuši teleskopi? Vēstures zinātnieks Verners Papke sīki izpētījis seno babiloniešu eposu par Gilgamešu un secina, ka šķietamā teiksma esot 4 gadu tūkstošus veca astronomijas grāmata, kas «ar neticamu precizitāti ietērpta mitoloģiskā valodā». Tostarp Venera tiek kartografēta - tas iespējams, pateicoties NASA [5] zondei «Magellan» - un turklāt ņemtas vērā arī šādas ļoti senas zināšanas, ko līdz šim nicīgi noraidīja kā neticamas. Tas ir uzskatāms piemērs tam, ka zinātne tikai tad apmierina visas prasības, ja no paša sākuma neignorē un nenoraida arī fenomenus, kas sākumā šķiet spītējam jebkādai loģikai. Nav mākslīgi jāpārspīlē nelabvēlība pret zinātni. No otras puses, arī pašā nopietnajā zinātnē neapstrīdams ir tas, ka pastāv vismaz robežzo- nas, kurās uz faktiem orientētajām atziņām viegli neklājas.

Jau Džordā- no Bruno, kas 1600. gadā Romā sadedzināts kā ķeceris, bija konstatējis: «Cilvēks atrodas uz robežas starp mūžību un iznīcību, starp prāta un jūtu pasaulēm, un vienmēr tiecas abu pasauļu būtībā.» Šajā grāmatā savāktie gadījumi, ko var dēvēt par mīklainiem, kurioziem, par mistifikācijām, robežgadījumiem vai kā citādāk, liekas reizēm vārda pilnā nozīmē fantastiski un, šķiet, bieži vien pretojas mūsu šodienas zinātniskajai pieredzei. Ja zinātne pieņemtā dēvētos fenomenus, tad tas nenozīmē atgriešanos pirmzinātniskajā domāšanā, bet tieši pretēji - tas ir pamats, lai pasaules skatījumu pilnīgotu.

Esam jau sen atzinuši, ka pasaules aina patiešām ir krietni daudzšķautņaināka, nekā to pagājušajā gadsimtā radīja zinātniskā laikmeta sākuma taisn- virziena domāšana, - tajos laikos visnotaļ saprotami reaģējot uz līdz tam nezinātnisko, empīrisko un mistificēto domāšanu, - un tiktāl viss būtu atzīstami. Bet nu ir pienācis laiks to pārskatīt un zinātniski lietišķo domāšanas veidu tieši sintezēt ar to nostāstu bagātīgajām zināšanām, kuru patiesīgums jāizpēta. Viens otrs no šeit aprakstītajiem gadījumiem, sākot ar Ecekiēla «debess ratiem», turpinot ar asinsbrīnumiem un stigmatizācijām līdz pat Fatimas notikumam, pirmajā acumirklī šķiet tā īsti neiederamies pašreizējā realitātē. Joprojām var palikt arī šaubas un vieta citiem skaidrojumiem; tas nav izšķirīgi. Gadījumi te jāattēlo vienkārši, vai arī diskusijas ierosināšanai tie noteiktā veidā jāizskaidro, bet ne obligāti un nepavisam ne piespiedu kārtā. Taču vispirms gadījumi šai

grāmatā kalpo vienkārši par piemēriem tam, kā zinātne pietiekami bieži ir kļūdījusies un tai vajadzējis sevi koriģēt, proti, to, ko mūsdienās atzīst kā pašu par sevi saprotamu, sākumā un nereti ilgstoši viens otrs sava laika oficiālās zinātnes visievērojamākais pārstāvis ir nicīgi noraidījis un izsmējis. Vēl 18. gadsimtā zinātnes pasaule vairumā gadījumu nevēlējās ne dzirdēt par meteorītiem. Toreiz Franču akadēmijas 40 locekļi noliedza Visuma akmens viesu esamību uz Zemes un gribēja tos aizraidīt pasaku valstībā uz visiem laikiem, «jo akmeņu krišana no debesīm fiziski ir neiespējama». Droši vien nav pārāk jāaizraujas ar šādām zinātnes pasaules kuriozitātēm.«Tādu» zinātņu ir tikpat maz, cik «tādu» pasaules neliešu apvienību, un arī ar zinātni nodarbojas «tikai» cilvēki, kas turklāt nebūt nav vienotu uzskatu piekritēji.

Polemika tad viegli var kļūt pārāk lēta. Bet jāņem vērā, ka noteiktos laikos vai noteiktās vietās ir valdījis zināms kopīgs domāšanas veids. Šī iemesla dēļ notikums ar meteorītiem katrā ziņā ir pieminēšanas vērts.

Jo sagadījās tā, ka drīz pēc tam, 1797. gadā, Indijā, netālu no Benaresas (tagad Varanasi), nolija meteorītu lietus. Taču vispirms zinātne vēl nesaprata, ko īsti ar to iesākt. Tolaik ļoti slavenais ķīmiķis Bertolē ziņojumus no Benaresas spēja komentēt tikai diezgan bezpalīdzīgi: «Šīs leģendas nav izskaidrojamas ne ar fizikas palīdzību, ne vispār ar kaut ko racionālu.» Tikai 1803. gadā, kad Normandijā bija nokrituši vismaz 3000 meteorītu un viens Franču akadēmijas pārstāvis bija uz vietas visu izpētījis un pārliecinājies, ka meteorīti reāli eksistē, vēl mūsdienās par cienījamu uzskatītā institūcija - Franču akadēmija - pēc smagām iekšējām cīņām beidzot pieņēma paziņojumu, ka debess akmeņi patiesi varot nokrist uz Zemes. Maskavas žurnālists Vladimirs Mezencevs, kas raksta par zinātni, šo gadījumu komentē tā: «Pamācošs gadījums. Mēs patiešām darītu labi, ja tūlīt nepasludinātu par neiespējamu visu to, ko daži cilvēki vēl mūsdienās uzskata par mistisku un pārdabisku. Daba - mūsu Zeme un izplatījums - slēpj vēl daudz noslēpumu, un atrisināt tos ir zinātnes vistiešākais uzdevums. Tikai tad nokritīs mistikas un māņticības plīvuri no daudz kā šodien vēl nenoskaidrota.» Tiešām, tā tas ir. Civilizācijas pētnieks Verners Hohs reiz atzīmēja: «Kaut kad cilvēki atzina sevi par saprātīgām būtnēm un sāka mācīties. Bet gandrīz neticami, cik daudz kopš tā laika atkal izzudis no viņu apziņas.» Galu galā šeit apskatīto 26 mīklaino, nenoskaidroto, savādo notikumu apraksti nekalpo tam, lai šos notikumus izrautu no aizmirstības un pēc tam tos burtiski apšaubītu. Lai jau šāda notikumu sasaiste reizēm pārsteidz! Tos taču vieno kopējs jautājums: kas gan tiešām aiz tiem slēpjas?

VALTERS JERGS LANGBEINS 6. gadsimts pirms Kristus 5. gadsimts pirms Kristus 4. gadsimts pirms Kristus 3. gadsimts pirms Kristus 2. gadsimts pirms Kristus 1. gadsimts pirms Kristus 1. gadsimts pēc Kristus 2. gadsimts pec Kristus 3. gadsimts pec Kristus 4. gadsimts pec Kristus 5. gadsimts pēc Kristus 6. gadsimts pēc Kristus 7. gadsimts pēc Kristus 8. gadsimts pēc Kristus 9. gadsimts pēc Kristus 10. gadsimts pēc Kristus

11. gadsimts pēc Kristus 12. gadsimts pēc Kristus 13. gadsimts pēc Kristus 14. gadsimts pec Kristus 15. gadsimts pēc Kristus 16. gadsimts pec Kristus 17. gadsimts pec Kristus 18. gadsimts pēc Kristus 19. gadsimts pēc Kristus 20. gadsimts pēc Kristus paskaidrojumi

VALTERS JERGS LANGBEINS Pēdējo 2500 gadu LIELĀS MĪKLAS

6. gadsimts pirms Kristus Pravieša Ecekiēla Kosmosa Kuģi Pravieša Ecekiēla vēstījums Bībelē par debess atvēršanos un savādiem debess ratiem izvirza jautājumu: vai pravietis patiesi redzējis kosmosa kuģi? Tā varētu domāt, jo kāds ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa apgūšanas pārvaldes (NASA)* inženieris uzkonstruēja tā maketu. Vai arī tas bija vadāms gaisa balons, kuru darbina karstais gaiss? Tā uzskata kāds vācu inženieris.

* NASA (angl.) - National Aeronautics and Space Administration.

Vai Bibeles pravietis Ecekiēls (Luters viņu sauc par Hezekiēlu) pa​tiesi ir lidojis kosmosa kuģī?

NASA inženieris Jozefs Blūmrihs par to ir pārliecināts. Vai arī mēs varam būt pārliecināti? NASA inženieris noteikti nevar būt sapņotājs bez jebkāda pamata.

Situācija un fakti: Bībelē, trijās lielo praviešu grāmatās, pravietis Ecekiēls raksta par pavisam četrām sastapšanās reizēm ar noslēpumainu lidaparātu. Viņa dati ir visnotaļ pietiekami precīzi, tā ka var aprēķināt gadu skaitļus: 593., divas reizes 592., kā arī 572. gadā pirms Kristus dzimšanas. Šī sastapšanās ar lidaparātu (6. gadsimtā pirms Kristus!) ir atstājusi uz viņu dziļu iespaidu, jo savu grāmatu viņš sāk ar pirmo pārdzīvo​jumu: «Notika tas trīsdesmitā gada ceturtā mēneša piektajā dienā, kad es biju aizvesto gūstekņu starpā pie Ķebaras upes; tad atvērās debesis, un es redzēju dievišķas parādības.»

(Pravieša Ecekiēla grāmata, 1. nodaļa, 1.

Seko nesaprotamas un miglainas pasāžas, kamēr tajās saskata vienkārši kaut kādus priekšstatus vai tīšus šausmu skatus, bet kas pēkšņi iegūst (vai visādā ziņā dod iespēju iegūt!) pavisam citu jēgu, ja domai piešķir noteiktu virzienu ar loģiskiem pieņēmumiem: pirmkārt, ar hipotēzi, ka kaut kas tamlīdzīgs nav vienkārši izzīsts no pirksta un nav brīva fantāzija, bet gan ir kāda notikuma vai piedzivojuma pieraksts, kas savā faktiskajā nozīmē saprasts ne tikai racionāli, bet arī mistiski reliģiozi, jo pietrūcis attiecīgu zināšanu un attīstības līmeņa; un, otrkārt, ar loģisku pieņēmumu, ka tas varētu būt bijis kosmosa kuģis no Visuma.

«Es redzēju: Piepeši nāca stipra vētra no ziemeļiem, pacēlās liels mākonis ar uguni, tam bija spožums visapkārt, un pašā vidū spulgoja kaut kas kā spilgti mirdzošs metāls. Tam vidū bija redzami četri dzīviem radījumiem līdzīgi veidojumi: tie bija cilvēkiem līdzīgi tēli. Bet ikvienam no tiem bija četras sejas un četri spārni. Viņu kājas bija taisnas, un viņu kāju pēdas bija kā teļa nagi un laistījās kā rūpīgi

nogludināti vara veidojumi. Zem viņu spārniem bija cilvēka rokas uz visām četrām pusēm. Visiem četriem bija katram sava seja un savi spārni. Visi viena tēla spārni bija salikti kopā cits pie cita. Iedami tēli negrieza seju atpakaļ, bet katrs gāja taisni uz priekšu.»

(Pravieša Ecekiēla grāmata, 1. nodaļa, 4.-9.)

CJn tieši šis teksts raķešu speciālistam Blūmriham skaidri un saskatāmi atklājās un saskanēja ar jau nosauktajiem pieņēmumiem. Bet kas liek NASA inženierim pieņemt, ka Bībeles tekstā ir kosmosa kuģa apraksts?

Vairāk nekā 14 gadus Blūmrihs strādāja NASA, beigās būdams konstrukciju projektēšanas nodaļas vadītājs. Viņa atbilde uz izvirzīto jautājumu skan: to man liek darīt protests.

Lieta bija šāda. Viņš, raķešu speciālists un lietišķs zinātnieks, uzskatīja par pilnīgi neiespējamu, ka Ecekiēls savā laikā, tieši 6. gadsimtā pirms Kristus, varēja sastapt kosmosa kuģus un pat varēja būt lidojis vienā no tiem. Bet tieši to bija apgalvojis pazīstamais bestselleru autors Ērihs fon Dēnikens; viņš Ecekiēlu bija izskaidrojis tehniski. Blūmrihs apņēmās apgāzt šīs «tīrās blēņas» un turklāt, protams, kļuva no Saula par Pāvilu…

Blūmrihs nopietni nodarbojās ar Ecekiēla tekstu ar dziļu pārliecību un ar mērķi novest šos pieņēmumus līdz absurdam. Tomēr: «Rūpīgi lasot, mana pārliecība sāka ļodzīties.» Un viņš pamazām saskatīja arvien vairāk pieturas punktu tam, ka Ecekiēla tekstam ir loģiska jēga, pieņemot, ka pravieša redzētie tiešām ir bijuši kosmosa kuģi.

Protams, jebkuram skeptiķim ir iespējams arī turpmāk pievērsties citiem izskaidrojumiem (un šis ierobežojums attiecas arī uz lielāko daļu citu šai grāmatā minēto mīklaino gadījumu). Var pievienoties domai: mūsdienās ir tik moderni nodarboties ar teorijām par kosmiskiem lidojumiem un agrīnajiem ciemiņiem no Visuma uz Zemes, pat neprasot tam neapstrīdamus pierādījumus (tādi tēlojumi kā Ecekiēla teksts, lai cik apšaubāmi no dabaszinātņu viedokļa, vienkārši ļoti jauki iederas šajās nodarbēs un domu projekcijās). Pierādīt kā vienu, tā kādu citu teoriju ir diezgan nereāli, vieglāk jau apstrīdēt.

Bet visādā ziņā sekosim sākotnējā skeptiķa Blūmriha pārdomām, kas, iespējams, arī nonācis mistifikāciju gūstā; fakts, ka esi NASA inženieris, neizslēdz šādu varbūtību. Tomēr kā domu gājiens tas katrā ziņā ir ļoti interesants.

«Ja viņu aplūko kā reportieri,» domāja Blūmrihs, «tad šim Ecekiēlam piemita apbrīnojamas novērošanas spējas.» CJn, pateicoties tām, viņš, Blūmrihs, «kā inženieris spējis aprēķināt un rekonstruēt lidaparātu pēc novērotā apraksta». Rezultāts esot ne tikai tehniski iespējams, bet visādā ziņā arī jēdzīgs un labi pārdomāts: «Ecekiēla tekstā aprakstītas detaļas un norises, kas bez iebildumiem saskan ar tehniskiem rezultātiem.»

Kāds varētu būt izskatījies šis kosmosa kuģis, kuru Ecekiēls patiesi vai šķietami redzējis un aprakstījis Bībelē? Šādi: «Kosmiskā kuģa galvenais korpuss pēc formas līdzīgs bērnu rota|lietai vilciņam. Apakšpusē smailajā galā atrodas iespējamais raķetes dzinējs. Četri helikopteram līdzīgi agregāti pierīkoti tā, ka tos var pacelt uz augšu.»

Vai kaut kas tāds vispār ir iespējams?

Raķešu speciālists Blūmrihs uzskata, ka šī kosmosa kuģa gadījumā runāts par piegādātājprāmja veidu, kas tika izmantots, lai nok|ūtu no Zemes orbītā lidojoša kosmosa kuģa uz Zemes: «Tālajos lidojumos helikopteram līdzīgie agregāti palika pacelti. Raķetes motors kalpoja par dzinēju. Tikai relatīvi īsi pirms nosēšanās raķetes motors tika iz​slēgts un helikopteragregāti tika nolaisti uz leju un sāka strādāt.»

Viņš uzkonstruēja šī varbūtējā (iedomātā, šķietamā, iespējamā) kosmosa kuģa modeli līdz sīkākajai detaļai. Pēc viņa domām, galvenā korpusa diametrs sasniedza 18 m, rotoru jauda 70 000 ZS, un to diametrs, tāpat kā galvenā korpusa diametrs, bija 18 m. Konstrukcijas svaru viņš aprēķināja uz 63 300 kg, specifisko impulsu - 2080 sekundes, degvielas daudzumu atceļam - 36 700 kg.

Leģendas nagla ir tā, ka Blūmrihs par Ecekiēla aprakstīto un paša uzkonstruēto ratu patiesi dabūja

patentu. Arī šis fakts, protams, vēl nav neatspēkojams pierādījums Ecekiēla kosmosa kuģim (jau tāpēc vien, ka paliek nenoskaidrots, cik daudz no šīs konstrukcijas faktiski ir Blūmriha projicētās speciālās zināšanas!). Tomēr tas viss savā ziņā ir ļoti pārsteidzoši kā ideja vai, ja kāds vēlas tam ticēt, tieši kā iespēja​mības pierādījums…

«Tuvāk aplūkojot dzīvos tēlus, es redzēju četrus riteņus zemē ik pa vienam katra tēla priekšā. Cln riteņu izskats un veidojums bija kā no turkisa, un visi četri bija vienādi, un tie bija tā veidoti, it kā ritenis ietilptu ritenī. Tie gāja uz visām četrām pusēm, sāņus nepagriezdamies. Riteņu loki, ārkārtīgi augsti, lieli un briesmīgi, bija acu pilni visiem četriem visapkārt, un kad dzīvie radījumi iekustējās, tad ritēja tiem līdzi ari riteņi, un kad tie no zemes pacēlās, tad pacēlās tiem līdzi arī riteņi. Tie gāja, kurp gars tos dzina, un riteņi pacēlās un gāja tiem līdz, jo dzīvo radījumu gars mājoja ari riteņos.»

(Pravieša Ecekiēla grāmata, 1. nodaļa, 15.-20.) Šis Ecekiēla vairākkārt pieminētais teiciens «pa ratam otrā ratā» pēc Blūmriha interpretācijas (un tehniskās konstrukcijas) nozīmē dažādos segmentos sadalītu riteni, turklāt katrs segments ir mazs ruļļveidīgs rats. Tā kā ikreiz zemei pieskaras tikai viens rata segments, tad tas var pagriezties un pārvietoties visos virzienos bez īpašas grozīšanas vai vadīšanas.

Blūmriha secinājums: jā, tas bija kosmosa kuģis. 6. gadsimtā pirms Kristus Zemi apciemoja citplanētieši. Viņu bāzes kuģis tika novietots Zemes orbītā, un no šīs bāzes stacijas citplanētieši veica izlūklidojumus ar mazajiem kosmosa kuģiem, prāmjiem, uz Zemes virsmu. (Jn tieši šādu kosmosa kuģi redzēja Ecekiēls, - arī Blūmrihs par to ir pārliecināts.

Par šo tēmu, kaut arī tai tieši netic, iespējamas vēl dažādas spekulācijas. Tā senebreju mitoloģijā ir arī kāds Hīrāms.

«Kad Hīrāms, iedomājoties sevi pārāku par pārējiem cilvēkiem, tā virs zemes lidinājās, viņš pēkšņi sev blakus ieraudzīja Ecekiēlu. Bailīgi un tomēr izbrīnījies Hīrāms jautāja pravietim, kā gan viņš uzkāpis tādos augstumos. Atbilde bija: Dievs atveda mani šurp, un Viņš lūdza man, lai pajautāju tev, kāpēc gan tu esi tik lepns.»

Hīrāms atbildējis - tik lepns viņš esot tāpēc, ka, lūk, protot lidot.

Pieņemot, ka tā nav vienkārši pasaka vai fantāzija (bet pasakām bieži vien ir savs faktu kodols, ko sen zina filoloģijas pētniecība, un tās, var teikt, ir mazi mīti), bet uzskatot, ka tai ir kāds reāls kodols, rodas loģisks jautājums: Vai gan Ecekiēls un Hīrāms spēja lidot (un, ja nu tomēr, tad - kā un Vakāpēc?)? Vai arī šīs vietas tekstā varbūt ir atmiņas par agrīno kosmosa lidojumu? Tātad vēlreiz: vai 6. gadsimtā pirms Kristus dzimšanas varētu būt bijuši kosmosa kuģi, kas apciemoja Zemi no Visuma, no svešām planētu sistēmām?

Pārtrauksim šai vietā diskusiju. Savulaik, kad Dēnikena pirmās grāmatas radīja bestsellera sensāciju, zinātnieki diskutēja par to ļoti plaši: dažs labs fakts, ja ar nolūku domas ievirza šādā gultnē, liekas, iederas pavisam labi, tomēr attiecīgā brīdī tikpat loģiskas ir arī citas izskaidrojuma iespējas. Bet kopumā tieši daži nozīmīgi dabaszinātnis​ki fakti runā pretī šādam vienkāršotam skatījumam.

Tātad, atmetot reiz šīs debates: par ko varētu domāt, kas ir iespē​jams, kas neiespējams?

Blūmrihs (jau kļuvis pensionārs) katrā ziņā tagad tic ciemiņu iespējamībai no Visuma uz Zemes. Arī viņam, protams, labi zināma milzīgo attālumu problēma kosmosā un to pārvarēšanai nepieciešamie gadu tūkstoši; viņš nevar izskaidrot, kā tieši citplanētieši būtu varējuši pārvarēt un atrisināt šo telpas un laika problēmu.

«Tomēr kaut kādā veidā viņiem ir bijis iespējams apmeklēt šo planētu Zemi, jo Ecekiēls redzēja viņu kosmosa kuģus, par to nešaubos: viņš redzēja neko citu kā kosmosa kuģus. (Jn, ja viņš tos varēja redzēt, tad, loģiski, tiem bija jābūt bijušiem šeit, tātad kaut kādā veidā tiem ir bijusi iespēja te ierasties.»

Tiktāl loģiski.

Tātad vai mums jāuzskata pilnīgi pārdomātā citplanētu kosmosa tehnika kā mīklas atrisinājums par

lidojošo Ecekiēlu un tāpat lidojošo Hīrāmu?

Nebūt ne, uzskata pensionētais inženieris no Bādneištates, kam pieder daudz tehnikas patentu.

Inženierzinātņu doktors Volfgangs Folkrots deva savu ieguldījumu mīklainajā Ecekiēla lietā, analizējot un labi apdomājot minēto pravieša tekstu. Arī viņš nonāca pie iespējama mīklas tehniskā risinājuma. Viņš tekstā saskata lidošanas tehnikas aprakstu, tikai pavisam citādu nekā Blūmrihs. Ecekiēls stāstot nevis par pārvadātāju - kosmosa kuģi, bet gan par gaisa kuģi, kas konstruēts pēc tādu balonu principa, kurus darbina karsts gaiss; citiem vārdiem sakot, gaisa balons divi tūkstoši gadu pirms brāļiem Mongolfjē. Turklāt Ecekiēla braucamais esot apgādāts vēl ar propellera piedziņu un tādējādi vadāms, tādēļ tas nebija bezpalīdzīgs un nelidoja tikai pa vējam. (Jn tas, ko pravietis nosaucot par ķerubiem vai pat spārniem, neesot bijis nekas cits kā līd- spārni mērķtiecīgai balona vadīšanai. Tādējādi vienlīdz labi esot bijusi iespējama kā burāšana pa vējam, tā arī vadīts lidojums. Ar šādiem gaisa ratiem esot bijis iespējams nobraukt tūkstoš kilometru diennaktī.

Tātad nekā kopēja ar citām planētām, ar kosmosa kuģi. Bet tik un tā arī šāds tehnisko zināšanu līmenis ne tuvu neatbilst laikam. Tātad - kas, kur un kā?

Ecekiēla karstā gaisa balonam esot četri propelleri. (Jn motori, saka Folkrots, galu galā nebija nekas cits kā tvaika mašīnas. «Karstie tvaiki spiež uz grozāmiem virzuļiem un kustina pie tiem piestiprinātos sviru plecus.» Šīs hipotēzes vājākais punkts: Ecekiēlam nav ne vārda, pat ne mājiena par šiem propelleru motoriem, līdz ar to nav arī ko izskaidrot.

No otras puses, inženieris atrod apstiprinājumu savam pieņēmumam ārpus Bībeles. Senperuāņu Čavina de Vantara tempļa vietā tika atrasta noslēpumaina, no diorīta gatavota, 175 cm augsta, 73 cm plata un 17 cm bieza stēla. Tā rotāta ar noslēpumainu rakstu vai, izsakoties neitrālāk, uz tās ir noslēpumains zīmējums.

Dr. Folkrots ir pārliecināts, ka šis zīmējums attēlo neko citu kā motoru, kas būtu ideāli noderējis propelleru vadīšanai ar karstu gaisu pildītajos gaisa balonos. Cavina de Vantara stēlas vecumu grūti noteikt. Arheologu aprindās tās izcelsmi vērtē starp 800. un 500. gadu pirms Kristus dzimšanas.

Nu labi. Bet vai nav pārāk drosmīgi uzskatīt, ka 6. gadsimtā pirms Kristus pastāvējuši sakari starp Ecekiēlu no Izraēlas un templi tālajā Peru? Teiksim tā piesardzīgi: neiespējama nav nekā. Nopietni runājot, var patiesi domāt par šādiem sakariem. Ecekiēls raksta, ka viņš ar debess ratiem tiek nogādāts uz kāda ļoti augsta, nezināma kalna. Gn pavisam nejauši izrādās, ka Cavins de Vantars atrodas uz ļoti augsta kalna (kas, protams, Ecekiēlam ir pilnīgi nepazīstams). Tempļa piekājē viņš redzēja kaut ko līdzīgu pilsētai. Dēnikens domā, ka tā nekādā ziņā nebija Jeruzaleme. Bet pie Cavina de Vantara tempļa, redz kā, kādreiz atradās apdzīvota vieta. Dēnikens aprakstījis vēl citas sakritības. Ecekiēla grāmatā mazliet pieminēts trīspakāpju templis, kura frontālā fasāde ar galvenajiem vārtiem vērsta uz austrumiem; priekšējam pagalmam bijuši trīs vārti - uz ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem, iekšējais pagalms bijis kvadrātveidīgs, ar precīzi 50 m garām sānu malām. Tālāk Ecekiēls apraksta četras kāpnes, kas vērstas uz četrām debess pusēm, un tempļa sienas, viņš saka, esot izgreznotas ar spārnotām būtnēm. Pie tempļa dienvidu sienas ir ūdens avots. Tātad virkne diezgan precīzu datu par kādu templi. Tādu to Ecekiēls skatījis savām acīm. Gn tas ir pilnīgi identisks Cavina de Vantara templim.

Vai nejaušība? Iespējams, bet ar mazu varbūtību. Tikai pēc varbūtības aprēķina ar katru papildu detaļu palielinās tīri nejaušas sakritības neticamība. Turklāt arto nebūt nav izsmeltas visas sakritības.

Strauts, kas izplūst no tempļa, tek uz austrumiem. Tāpat no Cavina de Vantara plūst maza upīte Mosna.

Mosna tek līdz Gjkajbambas pilsētiņai un tur savienojas ar Maranjonu, kura savukārt sākumā plūst uz ziemeļiem, bet pēc tam tūkstošiem kilometru austrumu virzienā līdz Amazones baseinam un no turienes uz Atlantijas okeānu.

Pēc Ecekiēla, tajā upē, kurā ieplūst ūdens no tempļa, daudz visādu kustoņu un tās krastos bagātīga veģetācija. Arī šis apraksts pavisam precīzi atbilst Cavinam de Vantaram, Maranjonai un Amazonei, bet

nevis kādai upei Izraēlā vai tās tuvumā.

Vai Ecekiēls «debess kuģī» vai kādos citos «ratos» varētu būt aizvests uz Peru - kā domā Ērihs fon Dēnikens pēc ilgstošas simtiem tempļu izpētes? Vai patiesi Ecekiēls būtu varējis aprakstīt Čavina de Vantara templi un nevis kādu Izraēlas templi?

Joprojām pieņemot, ka nav nekādas mistifikācijas, šajā gadijumā līdzības un sakritības ir, maigi izsakoties, pārsteidzošas un prasa izskaidrojumu. Vai Ecekiēls bijis mazā izbraukumā uz Dienvidameriku? Neiespējami? Kāpēc gan ne?

Divi, spriežot pēc viņu izglītības un ilgiem darba gadiem, saprātīgi un lietišķi tehniskas dabas cilvēki atzīst, ka Ecekiēla Bībeles tekstos ir saskatāms gaisa kuģa apraksts. Kā ar vienu - Blūmriha kosmosa ku​ģi tā ar otru - Folkrota vadāmo gaisa kuģi - būtu iespējams nokļūt līdz Dienvidamerikai.

Tātad: vai Ecekiēls tika aizvests uz Dienvidameriku? Ja tā, tad kas to darīja (un kāpēc)?

Blūmrihs uzskata, ka tie nav bijuši Zemes cilvēki. Folkrots domā par citas, agrākas un augstākas civilizācijas pārstāvjiem, tomēr tepat uz Zemes. Viņa teorijai ir tā priekšrocība, ka tai pat nav jārisina nepatīkamā citplanētiešu izcelsmes problēma (telpa un laiks), toties sarežģījumus rada tas, ka jāatrod skaidrojums, kas un kur ir bijusi šī agrā tehniskā civilizācija. Paturot to visu prātā, jāatzīmē, ka Folkrota teorijai ir vēl viens ticamības pīeturpunkts - Čavina de Vantara templī patiesi ir šī senā stēla (starp citu, to dēvē par Raimondi stēlu), uz ku​ras ir vairāki dīvaini zīmējumi.

Jautājums - ko faktiski attēlo šie zīmējumi? Vai tā būtu precīza tehniskās konstrukcijas skice motoram, kāds īpaši noderētu karstā gaisa baloniem? Vai šāds skaidrojums, tāpat kā dažs labs cits, būtu tīra spekulācija, proti, tikai prātojums? Spekulācija, kura būtu šādi interpretējama - ar vai bez uzspiešanas un domāšanas ievirzes - vai ari ar tikpat lielām tiesībām pavisam citādi, t. i., vai tā būtu nepārlie​cinoša spekulācija?

Iespējams, nav gluži mazsvarīgs un nenozīmīgs tas apstāklis, ka divi tehniski izglītoti cilvēki, lasot vienu un to pašu Bībeles nostāstu, atrod tajā kaut arī atšķirīgu, tomēr skaidru un labi izstrādātu tehnisku konstrukciju. Vai tā ir tīra nejaušība, ka šis Bībeles teksts pieļauj tamlīdzīgas domu rotaļas?

Vai Ecekiēls, bez visiem mūsdienu mistificējošiem pārspīlējumiem, tomēr bija vienkārši pavisam normāls sava laika cilvēks, pravietis, kam piemita savas gluži vispārīgas sapņu un domu vīzijas, no kurām viena tīri nejauši ar nedaudz mūsdienīgas fantāzijas palīdzību interpretējama pavisam modernas domāšanas versijā? Galu galā atkarībā no katra personīgiem uzskatiem tas būtu diez vai mazāk ticami vai neticami, tāpat cik ticamas vai neticamas ir visu laiku gaišreģu vīzijas par nākotni līdz pat Nostradamam un viņa sekotājiem; tās ir formulētas tik noslēpumaini, ka to interpretācijā var pēc patikas ieslīgt tik dziļi un tik tālu, cik nu katram tas noder, vai arī vienkārši tās var uzskatīt par dievišķīgu iedvesmu.

Par Ecekiēlu: vai viņš gaišredzīgi pierakstīja nākotnes vīzijas, kuras pats pat nesaprata un nespēja saprast sava laikmeta un zināšanu dēļ? Tātad varbūt viņš reāli nemaz nav aizlidojis uz Dienvidameriku un nav pat reāli redzējis lidojam kosmosa kuģi?

Ja izvirzām šādu pieņēmumu, tad tūlīt parādās nākošā problēma, kas ir problēma visiem gaišreģiem un viņu vīzijām: ja iespējams paredzēt nākotnes notikumus, tad, loģiski spriežot, jāuzskata, ka visa pasaules vēsture ir iepriekš noteikta (tā sakot, uzfilmēta atrodas arhīvā un to var pēc vēlēšanās noskatīties); vienīgi tiek izdarītas nelielas virāžas laika un telpas relativitātē un attiecīgajās domāšanas kon​strukcijās.

Kas ir fantastiskāk, kas ticamāk?

Kur ir patiesība?

5. gadsimts pirms Kristus Bābeles tornis Bībeles vēstījumu par torņa būvi Bābelē, kas ir viens no varenākajiem cilvēces mītiem, apstiprina fakti. Torņa atliekas tika atrastas 1913. gadā Divupē. Bet kāda bija patiesība par torņa sagraušanu un valodu sajukumu? Kas mūsdienās ir pierādīts?

«Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda. Gn kad nu tie savas teltis pārcēla austrumu virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās. Gn teica cits citam: «Iesim un taisīsim ķieģeļus un dedzināt tos dedzināsim», jo ķieģeļi tiem noderēja akmeņu vietā un zemes piķis kaļķu vietā.

Gn tie teica: «Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi.»»

(Pirmā Mozus grāmata, 11. nodaļa, 1.-4.)

Tā Bībelē aprakstīts viens no visvarenākajiem būvniecības darbiem senajā pasaulē - Bābeles torņa būve, kam piedēvēta celtniecības darbu nepabeigšanas katastrofa un tāpēc sācies valodu sajukums - vai ari tikai tas ir bijis cēlonis celtnes nepabeigšanai. Tas ir stāsts ar pasakainu mitoloģisku spēku, kam pamatā tomēr ir fakti.

Noskaidrot faktus šajā gadījumā bija samērā viegli. Vieta norādīta nepārprotami: «Gn kad nu tie savas teltis pārcēla austrumu virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē…»

Pēc Bībeles, Sineāras novads austrumos ir Divupe starp Eifratu un Tigru, tātad Mezopotāmija, toreizējā šumeru zeme mūsdienu Irākas teritorijā. Šumeri bija nomadi, klejotāju tauta, kas ieradās no austrumiem un ap 3500. gadu pirms Kristus apmetās Mezopotāmija. Auglīgajā ielejā starp abām upēm viņi nodibināja šodien vecākās zināmās pilsētvalstis: Gru, Gruku un Lagašu. 18. gs. pirms Kristus radās arī Babilona, kas drīz vien kļuva par visas Babilonijas valsts centru. Jautājums: kad varētu būt uzsākta leģendārā Bābeles, tātad Babilonas, torņa būve? Beigu beigās varbūt jau aizvēsturiskajos laikos, ap 3500. gadu pirms Kristus? Bībeles tēlojumam par ķieģeļu izgatavošanu ir savs pamats. Kaut gan zeme bija auglīga, kaut gan tīrumi un leknās pļavas radīja labus priekšnoteikumus turīgai lauksaimniecībai, tomēr celtniecības materiālu trūka.

Pietiekamā daudzumā nebija ne dabiskā akmens, ne koksnes, parmetāliem nemaz nerunājot. Tātad tika sagatavota mālu masa, iepildīta formā, nogludināta un izžāvēta saulē - radās ķieģelis. Par saistvielu un

vienlaicīgi izolācijas materiālu kalpoja darva («zemes sveķi», apzīmēti ari par zemes piķi).

Iemesls šim tik neparastajam būvpasākumam, kā tas attēlots Bībelē, nav uzreiz saprotams. Var tikai minēt: vai šumeri gribēja izbeigt un pārtraukt savu nomadu dzīvi? Vai viņiem bija apnikusi nogurdinošā klejošana un viņi vēlējās apmesties uz vietas, iegūt dzimteni (un vai tornim vajadzēja kļūt par šis dzimtenes centru)? Varbūt, domājot daudz reālāk un praktiskāk, tas vienkārši bija atklājums, ka auglīgais novads deva pietiekami ganību un pārtikas, lai nodrošinātu sevi uz vietas ilgu laiku? Vai solis no nomadu dzīves uz pastāvīgu apmešanos gluži vienkārši bija civilizācijas attīstības nākošā stadija? Tam katrā ziņā ir pietiekami daudz piemēru no vēstures. Lai kā tas būtu, tik daudz ir skaidrs, ka torņa būves projekts radās un celtniecība tika uzsākta.

Līdz šim brīdim ir pirmām kārtām tikai Bībeles stāsts. Ja sekojam Bībelei tālāk, tad Dievs nokāpa no debesīm un sagrāva lepnīgo būvi.

«Un tas Kungs nonāca, lai apraudzītu pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla. CIn tas Kungs sacīja: «Lūk, tā ir viena tauta, viena valoda tiem visiem. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu.» Un tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu. Tāpēc tās vietas vārds tiek saukts Bābele, jo tur tas Kungs sajauca visas zemes valodas, un no turienes Viņš tos izklīdināja pa visu zemes virsu.»

Pats par sevi skopais, vispārinošais teksts izsaka daudz: tas simbolizē cilvēka mūžīgo tiekšanos uz debesīm, viņa gribu celt un radīt; ne kā pēdējā minama arī dažādu valodu rašanās alegorija.

Taču tās šajā kontekstā ir marginālijas. Te nozīme ir tikai faktiem; tātad jautājums: mīts vai realitāte?

Kā gandrīz visu mītu gadījumos, tā ari te nojaušama patiesu vēsturisku faktu klātbūtne.

Tomi sāka celt jau vairākus tūkstošus gadu pirms Kristus, un tas droši vien tika ari vairākkārt sagrauts. Jājautā, vai Bībeles teksts atspoguļo atmiņas par atkārtotiem postījumiem. Katrā ziņā torni laikam pabeidza Nebukadnecars 6. gs. pirms Kristus, ap 570. gadu. Tomēr arī to droši pierādīt nevar.

Faktiski vēsturiski mazliet precīzāka un pārbaudāmāka torņa būvniecība kļūst 5. gs. pirms Kristus. 450. gadā pirms Kristus Babilonu apmeklē vēsturnieks Hērodots un apraksta torni: «Svētnīcas vidū paceļas mūrēts tornis, pa vienam stadijam [6] platumā un garumā. Clz šī torņa balstās otrs, mazāks, uz tā trešais un tā uz augšu. Pavisam ir astoņi torņi - viens virs otra. Visos torņos var uzkāpt pa ārējām kāpnēm. Apmēram vidusdaļā atpūtai novietoti sēdekļi. Augšējā torņa virsotnē atrodas liels templis, kurā ir plata gulta ar spilveniem un zelta galds.»

Pretēji Bībeles vēstījumam Hērodots tādējādi sniedz precīzu attēlojumu. Tomēr arheoloģiskie

izrakumi 1913. gadā atšķīrās no Hērodota apraksta. Torņa zemākā pakāpe turklāt tika izmērīta precīzi - 90 m katra mala, kas nozīmē, ka Hērodots pamatu bija uzrādījis aptuveni divreiz lielāku, nekā tas bija īstenībā. Iespējams, viņš to novērtēja pēc acumēra, ja vien Hērodota apraksts nav bijusi tīra fikcija.

Tomēr Hērodots ļoti pārliecinoši (Historijas I, 181) uzsver, ka ir redzējis torni savām acīm. Tas savukārt šķiet mazāk .ticams. Babilonā Hērodots bija 450. gadā pirms Kristus, bet 32 gadus agrāk, proti, 482. gadā pirms Kristus, persiešu ķēniņš Kserkss lika torni sagraut. Tātad Hērodots labākajā gadījumā varēja būt redzējis tikai drupas.

Tomēr atradās vēl cits apstiprinājums gan Bībeles tekstam, gan Hērodota aprakstam. (Jrukā ir ķīļraksta plāksnīte. Tās atšifrējumā izrādījās teksts, kas apraksta Bābeles torni pat ar pareiziem izmēriem: tornis esot kvadrātveida celtne ar 90 m garām pamatlaukuma malām; tas precīzi atbilst 1913. gada izrakumos konstatētajam.

Ilgie arheoloģiskie izrakumi cēla gaismā vēl citas lietas, proti, ka visvecākā torņa pamatu vienlaikus vienu no pēdējā torņa viszemākās pakāpes pamatiem - veidoja 60 m garas malas. Par būvmateriālu tam kalpojuši māla ķieģeļi. Šo pamatu apņēma 15 m biezs mūris no dedzinātiem ķieģeļiem.

(Jn pašos pirmsākumos, kā izriet no māla cilindra, ko atrada tieši pie paša torņa, pati zemākā pakāpe bijusi ar tikai 15 m garām malām, kas vēlāk pagarinātas līdz 33,60 m. (Tas tātad ir tuvu secinājumam, ka Bābeles torni neuzcēla uzreiz vienā paņēmienā, bet ka to cēla vairākas reizes, katru reizi mazliet lielāku par iepriekšē​jo un katrreiz apkārt iepriekšējam, kas veidoja pamatu nākošajam.) (iz pirmās pakāpes platformas uzcēla otru, ar mazākiem izmēriem, tā ka ārpusē veidojās 6 m plata apkārtēja. Otrā pakāpe bija 18,30 m augsta - to var uzzināt no Grukas ķīļraksta plāksnītes; tādējādi abu apakšējo pakāpju kopējais augstums sasniedza 51,90 m. Tas jau veidoja apmēram trīs piektdaļas no torņa vēlākā augstuma. Turp​mākās pakāpes bija vairs tikai 3 m augstas.

Augšā torni noslēdza templis. Tas bija veltīts Mardukam un pacēlās divos stāvos, pavisam 15,25 m augstu. Visa torņa augstums beigu beigās bija 90 m. Tādējādi savam laikam tas patiesi jau bija gigants, otras tādas celtnes nebija visā pasaulē.

Turklāt Mezopotāmijā torņu būves nebija nekāds retums. Pirms tam jau kā neparasta celtne tika apbrīnots un cildināts Ūras tornis. Runāja, ka Ūras torņa kāpnes vedot «tieši debesīs». Salīdzinājumā ar Babilo- nas milzi tas ar visu savu 24 m augstumu bija tikai pieticīgs punduris. Ja jau tādas kāpnes veda «tieši debesīs», tad kādu iespaidu gan uz laikabiedriem vajadzēja atstāt Babilonas torņa kāpnēm? Gz otro pakāpi kāpnes gāja 36° slīpumā. Starp citu, Bībeles tekstā ir vieta, kas ar diezgan lielu varbūtību attiecas uz šīm stāvajām kāpnēm, kaut arī pavisam citā sakarībā, proti, par Jēkaba kāpnēm uz debesīm.

«Gn viņam bija sapnis: Lūk, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un, lūk, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup.»

(Pirmā Mozus grāmata, 28. nodaļa, 12.)

Arī Babilonas tornim vajadzēja sniegties «līdz debesīm». Stāvās kāpnes bija paredzētas tikai dievam Mardukam, kurš pa tām varēja nokļūt augšā pie sava tempļa. Šīs ārpuses trepes nedrīkstēja izmantot cilvēki. Viņiem kā mirstīgajiem bija atļauts uzkāpt templī tikai pa ārējām, ap celtni esošām vītņu kāpnēm.

Vai šādos apstākļos vispār kādreiz tika lietotas stāvās kāpnes? Hēro- dots zināja stāstīt, ka templī torņa galā esot atradusies zelta gulta, domāta tikai dievam Mardukam, kas tajā pārojies ar izmeklētām mirstīgajām.

Nu jā. Droši vien tieši tā gan nebūs bijis, bet domājams, ka dieva Marduka priesteri it kā viņa vietā…

Tika atrasta kāda māla lauska ar Nebukadnecara uzrakstu: «To augstu paceltu dzīves vietu izveidošu no jauna savam kungam Mardukam.»

Lai arī cik precīzi ir skaitļi un samērā skaidras un nepārprotamas mūsu rekonstruētās zināšanas par Bābeles torni - par tā ārējo veidolu 5. gs. pirms Kristus nav gandrīz nekādu šaubu -, tomēr gadsimtu gaitā

uzkrājies daudz jautājumu. Piemēram, šie četri.

Pirmais jautājums: kā izskatījās torņa pamati? Šodien precīzi zinām, kur tornis kādreiz stāvējis.

Milzīga būvbedre iezīmē šo vietu. Taču neviens nezina, ko tā slēpj. Proti, pamatus nesasniedzamus padara gruntsūdeņi. Bet kā gan, par spīti augstajiem gruntsūdeņiem, bija iespējams izrakt bedri cokolam un ielikt pamatus? Katrā ziņā darva kā saistmateriāls, veidojot izolācijas slāni, palīdzēja atdalīt pamatus no torņa; tā rīkojas arī vēl mūsdienās.

Otrais jautājums: kādā krāsā vai kādās krāsās bija tornis?

Arī par to ir tikai pieņēmumi, kas dibinās uz citiem vēsturiskiem tekstiem un atziņām. Atsevišķās pakāpes varētu būt bijušas krāsotas dažādās krāsās, iespējams, pēc astroloģijas viedokļa. Vai arī viss tornis varētu būt bijis ieturēts tikai trīs krāsās: abi apakšējie stāvi brūni, augšējie balti, ar ģipša apmetumu, bet templis augšā - zils.

Trešais jautājums: kāpēc Kserkss lika torni sagraut? Vai tā bija viņa dusmu un atriebības izpausme par sakāvēm 480. un 479. gadā pirms Kristus? Nav domājams, ka torņa sagraušana bijusi nejauša.

Nopostīšana notikusi ar milzīgu spēku. Vēlāk Aleksandrs Lielais gribēja, lai tornis atdzimtu. Viņa būvstrādnieki, pirmoreiz apskatot drupas, protams, konstatēja, ka restaurēt torni ir pilnīgi neiespējami.

Gruvešu kaudzi bija iespējams vairs tikai nolīdzināt. Ja vispār varēja domāt par jaunu torni, tad tai jau pamatos bija jābūt pilnīgi jaunai celtnei.

Ceturtais jautājums: Aleksandra Lielā griba bija padarīt torni par savas impērijas galvaspilsētas centru un simbolu. Kā jau minēts, visos iepriekšējos gadu tūkstošos tornis tika vairākkārt sagrauts un arvien atjaunots, un katru reizi uzbūvēts lielāks. Tiktāl jauna torņa atdzimšanas plāns tātad vispār nebija nekas neparasts. Aleksandrs mira 323. gadā pirms Kristus, un līdz ar viņu nomira arī jauna Bābeles torņa iecere. Kāpēc gan neviens nekad vairs neķērās pie torņa? Vai Kserksa iznīcināšanas darbs bija tik radikāls, ka izslēdza jebkuru jaunu projektu? (Jz šo jautājumu nav pārliecinošas vai pamatotas atbildes.

Tomēr brīnums vārda pilnā nozīmē ir tas, ka Bābeles tornis nekad nav pieskaitīts seno laiku septiņiem pasaules brīnumiem.

2. gadsimtā pirms Kristus Antipatrs no Sīdonas gan nosauca Babilo- nas mūrus par vienu no pasaules brīnumiem līdzās Zeva statujai Olim- pijā, Rodas kolosam, Semiramīdas gaisa dārziem (arī Babilonā!), Ēģiptes piramīdām un mauzolejam (ķēniņa Mausola kapenēm) Halikarnāsā, bet Bābeles torni ne. Un tam nav nekāda redzama cēloņa.

Arī vēsturnieks Diodors (1. gs. pirms Kristus) un slavenais ģeogrāfs Strabons (ap Kristus dzimšanas laiku) nekur pat ne ar vienu vārdu nemin torni; tāpat arī romiešu rakstnieki un Teodoriha Lielā kanclers Kasiodors. Turklāt tornis krietni pārspēja, piemēram, Rodas kolosu, kura augstums bija starp 32 un 36 m, tātad sasniedza tikko vienu trešdaļu no Bābeles torņa augstuma.

Pat mūsdienu mērogos 90 m augstais tornis ir impozants. Brīvības statuja Ņujorkas ostā ir 41 m augsta, Bavārijas tēls Minhenē, savulaik pēc antīkās pasaules pirmā milzu statuja, sasniedz 18 m, Hermaņa piemineklis Teitoburgas mežā - 16,50 m.

Tas, ka patiesi eksistēja Bābeles tornis, bez šaubām, uzskatāms par pierādītu. Un tikpat neapšaubāms ir arī fakts, ka tā bija to laiku un

tās pasaules vislielākā un iespaidīgākā celtne. Kāpēc gan tas netika ņemts vērā? To izskaidrot mēģinājis speciālists šajā jomā Manfrēds Bartels: toreiz esot bijis daudz līdzīgu torņu. Taču tas nav visai pārliecinoši. Kā jau minēts, toreizējā Mezopotāmijā patiesi bija daudz torņu. Bet neviens kaut aptuveni nav līdzinājies šim, katrā ziņā nav nevienas liecības par kaut ko tamlīdzīgu. Tomēr arī šie citi torņi toreizējā Divupē uzdod savas mīklas: kāpēc tos būvēja? Varbūt kā patvēruma vietas plūdos un paisumos?

Vai tie bija mākslīgi kalni, ko cēluši kādreizējie nomadi, kuri savus dievus pirms tam pielūguši kalnos, bet te, līdzenumā, viņi neatrada dabiskos kalnus? Vai arī, ceļot torņus, cilvēki patiesi, kā to apgalvo Bībele, centās nokļūt tuvāk debesīm?

Un tad uzmācas moderns salīdzinājums ar atavistisku skaidrojumu: tātad mūsu šodienas raķetes, kas nogādā cilvēkus uz Mēness un mākslīgos pavadoņus kosmosa dzīlēs, būtībā nav nekas cits kā senas atmiņas par mītisko dziņu pēc debesīm. Citiem vārdiem - tie ir mūs​dienu Babilonas torņi…

Par to ir atļauts filozofēt.

4. gadsimts pirms Kristus Masilijas Piteja ceļojumi

Agrāk par vikingiem un vēl agrāk par Kolumbu Ziemeļzemi ar leduskalniem un aizsalušu jūru atklāj kāds grieķis. Ko gan viņš redzēja: Islandi, Norvēģiju, Špicbergenu, Grenlandi, Arktiku? Savam laikam ārkārtējs jūrniecības sasniegums ja vien tas ir patiess…

Dzimtajā Grieķijas ostā viņš atgriezās novārdzis, jūrasbraucējs, atklājējs un dēkainis Pitejs no Masilijas. Masilija ir mūsdienu Marseļa Dienvidfrancijā. Toreiz šis novads bija grieķu kolonija. Ir 330. gads pirms Kristus.

Sākumā viņu apbrīnoja. Slavēja viņa varonību, sajūsminājās par to, kādām briesmām viņš bija sevi pakļāvis.

Taču ilgi tas neturpinājās.

Jo tam, ko viņš stāstīja, bija grūti noticēt. Tam nevarēja ticēt. Tā taču nevarēja būt patiesība, tas viss neatbilda esošajam zināšanu līmenim. Zinātne galu galā jau bija tālu progresējusi, tās atziņas bija labi pamatotas un pierādītas. Tik vienkārši tās nebija atspēkojamas.

Lai Pitejs būtu aizkuģojis uz ziemeļiem un atklājis zemi, kādas nemaz nevarēja būt?

Spriedumu pieņēma ātri: tā zeme bija izgudrota, bet Pitejs - balamute. Tikai sākumā apbrīnotus, viņa stāstus turpmāk izsmēja un izzoboja. Un tieši tas ir cēlonis, kāpēc viņa stāstītais ir saglabājies tikai fragmentāri. Tolaik neviens nopietns zinātnieks negribēja nodoties šādiem izdomājumiem, kur nu vēl dokumentēt tos.

«Sala ziemeļos ir blīvi apdzīvota. Tur ir ārkārtīgi auksts klimats.»

Vai Masilijas Pitejs būtu atklājis Britu salas?

Par šīs salas iedzīvotājiem viņš rakstīja: «Iedzīvotāji ir ļoti viesmīlīgi un laipni. Savos ieradumos viņi ir vienkārši un tālu atpaliek no citu cilvēku blēdīguma un nelietības. Viņu uzturs ir pieticīgs un ļoti atšķiras no tām pārmērībām, ko rada bagātī​ba. Viņi nedzer vīnu, bet gan dzērienu, ko gatavo no miežiem un sauc par «curmi».»

Tauta, kas nedzer vīnu (kā grieķi), bet gan miežu brūvējumu (alu)?

Vēl viena norāde, kas ļauj secināt, ka tā ir Anglija. Tai tautai esot daudz karaļu un firstu, kas

lielākoties dzīvojot savstarpēji saticīgi. Tātad - vai patiesi Anglija ar saviem daudzajiem «karaļiem«, kas būtībā diez vai bija kaut kas vairāk par dzimtu virsaišiem vai klanu vecākajiem? Un vai tieši Anglija, varbūt kāda no salām, kas atrodas vairāk uz ziemeļiem, piemēram, Orkneju vai Setlendas salas?

Pret šo faktu liecina tas, ka nav norādījumu par dzīvniekiem.

Un vairāk nekā dīvaina liekas gigantisku ledus lauku pieminēšana. Pitejs apgalvo, ka esot sastapis ledus gabalus, kas lielāki par viņa kuģi.

Tātad leduskalni. Tas izslēdz Britu salas. Pamatojoties uz zināmiem faktiem, jāsecina, ka tādu izmēru leduskalni visādā ziņā nav bijuši ne pie Orkneju, ne Šetlendas salām ne tagad un ari ne toreiz.

Tātad tas nozīmē, ka tīši vai netīši, vienalga, kādā veidā, Pitejs ir aizkuģojis krietni tālāk uz ziemeļiem. Bet - cik tālu un līdz kurienei? Līdz Norvēģijai? Spicbergenai? Līdz Islandei? Grenlandei?

Tie ir tikai minējumi.

Vēl gadsimtiem ilgi nicīgi noraidīja Piteja ceļojuma ziņojumus - kā neticamus, kā lielībnieka fantāzijas augļus, murgojumus, kā nekaunīgu izaicinājumu.

Slavenais Strabons (viņš bija dzimis 63. gadā pirms Kristus un dzīvoja ēru mijā), sava laika autoritāte - ģeogrāfs, nodarbojās tikai ar vienu vienīgu argumentu par šo tēmu.

Savos vecajos mītos un leģendās grieķi tiešām minējuši brīnišķīgu zemi tālu ziemeļos. Par šīs Ziemeļzemes eksistenci viņi gan bija pārliecināti, bet iedomājās to bez tuvāka precizējuma, vienkārši «ārkārtīgi tālu ziemeļos», drīzāk mistisku nekā reālu un katrā ziņā mirstīgajam pilnīgi nesasniedzamu. Bet Pitejs savos ziņojumos bija apgalvojis neticamo: ka teiksmainā Ziemeļzeme nemaz neesot tik neaizsniedzama. Viņš pats to esot redzējis.

Tas bija absolūti un vārda pilnā nozīmē neiespējams apgalvojums. Tas runāja pretī kopējai pasaules ainai un izpratnei, jebkuram zināšanu līmenim un - pats svarīgākais - jebkurai pārliecībai. Turklāt šis apgalvojums bija tik neprātīgs, ka tā autors varēja būt tikai blēdis vai krāpnieks, vislabākajā gadījumā lielībnieks.

Lieta bija vēl jo kritiskāka tā iemesla dēļ, ka Pitejs savos datos par Ziemeļzemi bija ļoti skops. Viņš esot braucis arvien uz ziemeļiem un tad uzdūries vareniem ledus gabaliem.

Te bija un saglabājās jau svarīga iebilde. Vai tie tiešām bija ledus gabali, leduskalni? Vai varbūt tikai peldoši vižņi? Vai vispār gluži kaut kas cits, proti, medūzu bari?

Tikai - vai ir ticams, ka tāds vīrs varētu noturēt medūzas par ledus gabaliem? Tas nav ticams.

Jau tāpēc vien, ka tālākajā aprakstā viņš ziņo par kuģošanu arvien tālāk uz ziemeļiem, līdz tiem apvidiem, kur jūra esot pilnīgi aizsalusi.

Aizsalusi jūra. Kur gan viņš bijis?

No Piteja apraksta turpinājuma uzzinām, ka vienas dienas brauciena attālumā no šīs aizsalušās jūras atrodoties teikām apvītā Ziemeļzeme, kas pēc mītiem un nostāstiem atradās «tālu tālu tālajos ziemeļos», kaut kur pie pasaules malas; pasauli, kā zināms, tajos laikos uztvēra kā disku.

Kādu loģisku secinājumu varētu sniegt šāds apraksts? Vai to, ka Rtejs bija sasniedzis mūžīgos ledājus, tātad Arktiku?

Izklausās tiem laikiem pārāk neticami. Tomēr kas gan cits tas varētu būt?

Vai ir vēl kādi apstākļi un pieturas punkti, kas varētu pamatot šo pieņēmumu?

Piteja ceļojuma ilgums nav precīzi nosakāms. Zinātnieki spriež, ka viņa ceļojumam vajadzētu būt ilgušam apmēram sešus gadus.

Vai sešos gados Pitejs varēja aizkļūt līdz mūžīgajiem ledājiem? Vai arī viņš sasniedza tikai Norvēģijas krastu, kaut arī tiem laikiem tas jau būtu bijis liels ekspedīcijas panākums?

Katrā ziņā ir skaidrs, ka ceļojumu viņam vajadzēja vairākas reizes pārtraukt. Vairākkārt viņš izkāpa krastā, un par to nav vairs šaubu un visi ir vienisprātis, ka tas noticis tieši Anglijā - zemē, kur labprāt dzer alu. Ļoti žēl, ka lielākā daļa viņa piezīmju gājusi zudumā. Tāpēc var tikai mēģināt izsekot Piteja

ceļojuma maršrutam, šo to papildinot un pieņemot par iespējamu.

Tā, viegli saprotams un pieņemams šķiet fakts, ka viņš brauca gar Anglijas krastiem un turklāt bieži apstājās, lai iepazītu šo zemi. Viņš novēroja lauku iedzīvotājus darbā - kā viņi kopj tīrumus, kā apietas ar lopiem, kā novāc ražu. Gluži pārsteigts un ar atzinību noskatījās, kā šie vienkāršie ļaudis tik tālā nostūrī, zināmās pasaules malā, prata ar vienkāršiem līdzekļiem iegūt no zemes metālu. Proti, viņš skaidri apraksta, kā kalnrūpniecībā tika iegūta alva. Tas varētu attiekties uz pazīstamajām un vēlāk tik slavenajām alvas raktuvēm Kornvolā, rietumu krastā - vistālākajā Anglijas dienvidrietumu punktā. Uztraukumu, ko toreiz viņa parādīšanās radījusi šiem agrīnajiem kalnračiem, šodien tikpat kā neiespējami iztēloties. Šiem cilvēkiem vajadzēja reaģēt apmēram tāpat kā mums, ieraugot citas planētas iedzīvotājus.

Pēkšņi no nekurienes parādās svešinieks, kādas nezināmas, tālas, pilnīgi svešas tautas pārstāvis, baiss un briesmīgs kā viss svešais, nezināmais un neizskaidrojamais.

Varbūt tas ir spiegs?

Tās zemes valodu viņš neprata, tomēr izrādījās ziņkārīgs un laipns, nebija naidīgs vai kareivīgs.

Viņš allaž bija zinātkārs, pats lodāja pa kalnraktuvju šahtām, un šķita, ka saprast notiekošo viņam nesagādā nekādas grūtības. Labprāt nobaudīja curmi, tātad alu (vai visādā ziņā alum līdzīgu pirmdzērienu), ko viņam pasniedza.

Un viņš visu rūpīgi iegaumēja.

Lai piedzīvotu to, ka atgriežoties tūlīt tiktu izsmiets un nosaukts par meli un krāpnieku.

Pitejs vairs nedevās nevienā jūras braucienā. Šķiet, ka dzīves atlikušo daļu viņš ir pavadījis, stāstīdams par saviem piedzīvojumiem. Bet, kā jau minēts, viņa pūles panākt to, lai viņu uztvertu nopietni un ticētu viņa ceļojuma aprakstiem, cieta neveiksmi.

Un tā līdz šai dienai mīkla ir palikusi neatrisināta. Kāda bija patiesība? Vai Pitejs ir melojis vai patiešām nonācis līdz tālajai Tulei, kas, kā zināms, atrodas mūsdienu Grenlandē? Kolumba dēls pēc sava tēva nāves teicis, ka tēvs esot izpildījis Senekas pareģojumu, ka liels navigators atklāšot pasaules pēdējo, vistālāko cietzemi, pasaules malu - Ultima Tule.

Jautājums ir šāds: vai Pitejs to ir atklājis jau vairāk nekā tūkstoš gadu pirms Kolumba un 500 gadu pirms vikingiem? Ja stāstītais atbilst īstenībai, tad grieķim jābūt bijušam ļoti drosmīgam jūrasbraucējam un patiesi par gadusimtiem apsteigušam savu laiku. Ja visu viņš, teiksim, būtu izzīdis no pirksta, nu tad…

Bet arī tad vēl pārsteidzošs ir fakts, cik daudz viņš «izdomājis» tādu detaļu, kuras apstiprināja tikai vēlākās zināšanas vai kuras vismaz iederējās tikai vēlākajās zināšanās.

Mīkla paliek.

3. gadsimts pirms Kristus Kur pazudis Rodas koloss?

Viens no septiņiem pasaules brīnumiem: gigantstatuja Rodas ostas vārtos, pateicības dāvana Saules dievam, kurš lika lietum līt.

Kā īstenībā izskatījās koloss, un kur atrodas sabrukušās figūras atliekas?

Hic Rhodos, hic salta!

Sen pazīstams citāts: «Šeit ir Roda, te arī lec!» Bet tam nav nekā kopēja ar Rodas kolosu. Citāts parādās Ezopa fabulā «Lielībnieks». Tajā attēlots kāds lielībnieks, kas lielās, ka Rodā esot aizlēcis milzīgi tālu, un atsaucas uz lieciniekiem, kas to būtu redzējuši. Bet viens no tiem, kas bijis klāt šai sarunai un to dzirdējis, viņam atbildējis: «Draugs, ja tas ir tā, tad tev liecinieku nevajag: šeit ir Roda, un nu lec!» Līdz pat mūsdienām šo citātu uzskata par līdzību, kas nozīmē: te ir tavs uzdevums, tagad bez ierunām risini to!

Rodas koloss, viens no septiņiem antīkās pasaules brīnumiem, arī līdz mūsdienām ir mīkla pasaules vēsturē. Pēc nostāstiem gigantisko statuju no bronzas darinājis tēlnieka Līsipa skolnieks Harēts no Lindas. Darbam bija nepieciešami gandrīz 20 gadi - precīzi no 299. līdz 280. gadam pirms Kristus. Citas drošas ziņas nav saglabājušās.

Ir ļoti daudz neatrisinātu jautājumu.

Leģenda apgalvo, ka ar šo statuju Rodas salas iedzīvotāji gribējuši uzcelt pieminekli saules dievam Hēlijam.

Sākumā bijusi ieplānota 20 m augsta statuja. Harēts veica izdevumu iepriekšēju aprēķinu, kas darba devējiem laikam šķitis izdevīgs. Jo, kad viņi uzzināja sagaidāmās izmaksas, Harētam tika dots jauns uzdevums: «Meistar, šim tēlam Hēlijam par godu ir jābūt daudz lielākam!»

Cik īsti liels bijis koloss, par to vēl tagad zinātnieki strīdas. Katrā gadījumā tā augstums bijis 32 vai

36 m. Abus šos skaitļus var pierādīt.

Atšķirības var izskaidrot ar mērīšanas metodi. Vieni mērot pieskaita cokolu, otri ne. Turklāt nav tomēr pilnīgi skaidrs, vai statuja vispār atradās uz cokola.

Otrs strīduspunkts ir jautājums, kā gan īstenībā koloss ir konkrēti izskatījies. Tā attēlojumu ir pietiekami daudz, bet visi ir vairāk vai ma​zāk fantastiski vēlāko mākslinieku izdomājumi.

Zināmi pieturas punkti norāda uz to, ka statuja esot stāvējusi izplestām kājām pie ieejas ostā, tā ka visiem kuģiem vajadzējis izbraukt tai pa apakšu cauri; citiem vārdiem - figūra šādā veidā bijusi īstie ostas vārti, tāda, kādu šo pasaules brīnumu daudz vēlāk iedomājies attēlot Fišers fon Erlahs (sk. attēlu 37 Ipp.). Citas interpretācijas izriet no pieņēmuma, ka gigantstatuja esot atradusies uz kāda paugura vai pat kalna, tās viena roka pacelta un tajā milzīgs katls ar degeļļu signāl- ugunij. Vai varbūt arī šī iespējamā uguns drīzāk bijusi domāta ceremoniāliem un svinīgiem gadījumiem - līdzīgi kā olimpiskā uguns? Tas viss ir apstrīdams un nepierādīts. Ar zināmu garantiju var tikai secināt: lai arī kāds tas precīzi būtu izskatījies, Rodas kolosam vajadzēja radīt iespaidu un ar ietekmīgu žestu pārliecināt kā draugus, tā nedraugus par Rodas cilvēku varenību.

Jau ilgi pirms 3. gadsimta priekš Kristus Rodas sala ir bijusi plaukstošs tirdzniecības centrs. Šeit bija jāpiestāj visiem kuģiem no Aigī- nas, Halkīdas, Korintas vai Kipras, lai papildinātu pārtikas un ūdens rezerves. Bet arī pati Roda veidoja tirdznieciskas attiecības, piemēram, ar Ēģipti. Ēģipte…

Tika uzskatīts, ka, iespējams, vareno ēģiptiešu piramīdu gigan- tomānija ir vedinājusi Rodas ļaudis radīt arī sev kaut ko kolosālu. Vai tā tas ir vai nav - šis jautājums jāatstāj bez atbildes, jo nav pierādīju​mu.

5. gadsimtā pirms Kristus Mazāzijā esošās un Grieķijai piederošās pilsētas centās atbrīvoties no nomācošās persiešu kundzības. Notika sacelšanās, taču Roda atturējās. Tomēr šāda diplomātija tai nepavisam nelīdzēja. Persiešiem šī dumpošanās apnika, viņi devās uzbrukumā pret grieķu pilsētām un 490. gadā pirms Kristus arī pret Rodu. Rodas salas Lindas pilsētas iedzīvotāji drosmīgi pretojās. Lindu vajadzēja nospiest uz ceļiem. Sākās pilsētas aplenkšana. Tomēr drīz vien tas sīkstums, ar kādu persieši sāka uzbrukumu, atslāba. Zaudējumi bija pārāk lieli. Taču laiks darbojās persiešu labā. Lindu vienkārši nomērdēja badā! (Jn vispirms jau ūdens trūkumam vajadzēja piespiest aizstāvjus padoties. Persiešu karavadonis Datīds jau gatavojās pilsētas pārņemšanai, kad negaidot un ļoti ātri pār Lindu savilkās melni mākoņi un sākās spēcīga vētra. Debesis kļuva tumšas, lietus gāza kā ar spaiņiem. Protams, ka gan ienaidniekam, gan draugam nebija šaubu, ka to var izskaidrot tikai ar debesu brīnumu. Lindas iedzīvotājiem bija skaidrs, ka glābēja ir pilsētas aizbildne Atēna.

Arī persiešu karavadonis neatrada citu izskaidrojumu. Gn ar tiem, kuru pusē bija tik varena dieviete, labāk izlīgt. Tādēļ Datīds upurēja dievietei Atēnai milzīgus ziedojumus un pārtrauca aplenkumu. Persieši un Rodas sala noslēdza līgumu. Sala atkal izrādījās diplomāte - atbrīvojās no grieķu pilsētu apvienības un noslēdza savienību ar varenajiem persiešiem, ja arī ne aiz tīras mīlestības, tad, iespējams, tomēr reāli domājot par to, ka vēlreiz nav sagaidāms tāds izglābšanās brīnums.

Pēc 70 gadiem, 408. gadā pirms Kristus, tika dibināta Rodas pil​sēta.

Tā atradās salas ziemeļos un izstrādāja demokrātisku konstitūciju. Pilsētu pārvaldīja dome, kas mainījās ik pēc pusgada.

Lai ari cik progresīvi bija organizēta Rodas valsts pārvalde, pilsētai un salai tomēr bija lielas problēmas ar pasaules politiku.

307. gadā pirms Kristus Rodai pret Ēģipti vajadzējis atbalstīt maķedoniešu karavadoni Antigonu, sauktu par Vienaci. To izlemt nav tik vienkārši: vai karot pret nozīmīgu, pat vissvarīgāko tirdzniecības partneri? Roda liedzas to darīt, un pēc tam par sodu Vienača dēls Dēmet- rijs uzbrūk salai. Turklāt viņš sāk izmantot kara mašīnu, kas gigan- tomānijā ne ar ko neatpaliek no vēlākā Rodas kolosa. Ko nespēja karaspēks un flote, tas bija jāveic vislielākajai kara mašīnai! Roda ir aplenkta un izolēta, pilsēta varonīgi

aizstāvas, taču tās vārtu priekšā rodas patiesi gigantiska ierīce - tiek būvēts milzīgs pārvietojams tornis.

Torņa pamata mala ir 22 m gara un augstums - 30 m. Tā iekšpusē ir 9 stāvi, bet visapkārt šaujamlūkas ar katapultām. Šo monstru lēni virza pret pilsētas vārtiem un mūri. Aizstāvju deg- bultām vajadzētu to aizdedzināt.

Bet tornī tam jau gatavojušies. Ārējais apšuvums sastāv no klūgu pinuma, kam piestiprinātas slapjas ādas, kuras nemitīgi aplej ar ūdeni. Tam nolūkam torņa trešajā stāvā atrodas ūdens tvertne. Apakšējos stāvos ir tarāni.

Ap torni un tornī atrodas ne mazāk par 3400 kareivjiem, kas ar torni izlauž pilsētas mūri.

Bet tad Dēmetrijs izdara fatālu un patiešām nepiedodamu kļūdu. Pēc tam kad pilsētas mūrī rodas robs, caur kuru panākama izšķirošā ielaušanās, pati pilsētas iekarošana tiek atcelta uz nākošo dienu.

Pa to laiku Rodas aizstāvji aplenkšanas mašīnai ir izrakuši slazdu. Monstrs tajā iekrīt un kļūst manevrēt nespējīgs. Caurums, ko tas bija izārdījis pilsētas mūrī, nu ir aiztaisīts ciet ar pašu torni.

Dēmetrijs prak​tiski ir zaudējis, katrā ziņā uzvarēt viņš vairs nespēj un ierosina noslēgt draudzības līgumu.

Ar vēsu prātu pārdomājot, Roda to akceptē, un pamats ir pietiekams. Pirmais uzbrukums ir gan atsists, bet bruņotajiem spēkiem klājas slikti, un pretinieks droši vien tuvākajā laikā būtu spējīgs uzbūvēt jaunu torni. Ja tas tad atkal ielaužas pilsētas mūrī un bez vilcināšanās, negaidot nākošo dienu, turpina uzbrukumu, tad, šaubu nav, pilsēta būtu pagalam.

Neņemot vērā šo stāvokli, Dēmetrijs tomēr piedāvā mieru, turklāt vēl visnotaļ izdevīgu. Dēmetrijs laikam ir bijis vienkārši nomākts vai arī noguris no kara.

Visa Roda ir pārliecināta, ka iegūt tādu laimi personīgi palīdzējis Saules dievs. Viņš ir pilsētas un salas aizsargpatrons. Toreiz, uzsūtīdams lietu, viņš pasargāja pilsētas iedzīvotājus no slāpēm. Tagad ievērojami pārākam pretiniekam viņš liek piedāvāt draudzības līgumu zaudētājam kā līdztiesīgam… Tas prasa pateicību.

Par pateicības izpausmi jābūt piemineklim - ārkārtīgi lielai bronzas statujai. Tikai kas par to maksās? Nolemts, ka statujas augstumam jālīdzinās Dēmetrija kara mašīnas augstumam, t. i., aptuveni 40 m.

Pilsoņi reaģē līdzīgi, kā to līdz pat mūsdienām dara visā pasaulē: viņi domā par milzīgajām izmaksām. Te tirgotājiem rodas laba ideja. Tiek pārdota Dēmetrija varenā mašīna. Par to iegūst 7800 kg sudra​ba, kas ir pietiekami, lai izgatavotu Rodas kolosu.

Var pat atļauties uzticēt to zemes vislabākajam tēlniekam Harētam, kas tālu pazīstams kā slavenā Līsipa skolnieks. Kā lielākā daļa mākslinieku, Harēts nav matemātiķis, un izmaksas viņu neinteresē. Šajā gadījumā viņš sarēķina krietni vien par maz. Iepriekšējais izmaksu aprēķins 20 m augstai statujai iznāk tik zems, ka tūlīt tiek izdarīts jauns pasūtījums: izgatavot divreiz lielāku statuju.

Harēts izskaitļo ātri: divreiz lielāks augstums, tātad divreiz lielākas izmaksas. Bet faktiski Harēta aprēķina rezultātam vajadzēja būt astoņas reizes lielākam, jo materiāla patēriņš nu ir astoņreiz lielāks, nekā sākotnēji domāts.

Vārdu sakot: tā vietā, lai iegūtu bagātību, grandiozais pasūtījums iedzen mākslinieku postā.

(Jn tādēļ liekas, ka vajadzējis samierināties ar dažām nepilnībām. Ir saglabājušās ziņas, kas apgalvo, ka kolosa pamats esot balstīts ar milzīgiem klints gabaliem, lai statuja neapgāztos, piemēram, vētras laikā.

Lai kolosu izgatavotu tehniski, radīja īpašu liešanas paņēmienu. Ap statuju uzbēra paaugstinājumus, un figūru veidoja pakāpeniski. Pēc tam uzbērumus atkal novāca.

Rodas koloss, protams, ilgi nestāvēja. 280. gadā pirms Kristus tas bija gatavs. Pēc 50 gadiem zemestrīces laikā, kas datējama starp 227. un 224. g. pirms Kristus, koloss nogāzās. Statuja virs ceļiem nolūza un sabruka.

Pēc šīs katastrofas uzskati par kolosa atjaunošanu bija dažādi, protams, arī izdevumu dēļ. Ja tam varētu rast svešu naudu… Varbūt Ptole- majs VIII no Ēģiptes būtu gatavs par to maksāt? Taču viņš noteikti gaidītu politisku piekāpšanos, un no tās Rodas tirgotāji baidījās.

Beidzot vienojās par to, ka prasīs padomu slavenajam Delfu orākulam. Tā vārdi bija: «Kas labi nolikts, to nevajag kustināt.» Gn šim padomam paklausīja, t. i., sabrukušās statujas gruvešus vienkārši atstā​ja guļam.

It kā deviņus gadsimtus ilgi. Tikai kalifs Otmans, kas 653. gadā pēc Kristus iekaroja Rodu, esot pārdevis vecos metāllūžņus kādam jūdam. Runā, ka 900 kamieļu esot bijis vajadzīgs, lai nogādātu kād​reiz lepnā milža paliekas uz Sīriju. Tur tirdzniecības metropolē Edesā pazūd Rodas kolosa pēdas.

2. gadsimts pirms Kristus Mīklainās milzu figūras Peru Ko nozīmē milzu figūras un līnijas Naskas plakankalnē?

Vai tie ir kosmosa kuģu starta ceļi pirms diviem tūkstošiem gadu? Vai vieta, no kurienes «ķēniņi brauca debesīs» ar karstā gaisa baloniem? Vai Zemes spēku līnijas kā visas pasaules līniju sistēmas daļa?

Jau desmitiem gadu visa pasaule pēta un lauza galvu ap mīklainajām milzu figūrām Naskas plakankalnes zemē Peru: kā radušies šie superlielie cilvēku un dzīvnieku kontūrzīmējumi, kas vispār saskatāmi un pārredzami tikai no gaisa? Un ko tie nozīmē? Ir sniegti visi iespējamie skaidrojumi, saprātīgi un fantastiski, lietišķi un spekulatīvi…

Viens pieņēmums sakņojas centienos vēl joprojām turpināt diskusiju par citplanētu būtņu apciemojuma iespējamību mūsu vēstures agrīnajā periodā. Tas varētu būt aptuveni šāds: Citplanētiešu braucamrīka dzinējierīces iekaucas. Gigants lēni sakustas, aizslīd pa līdzenumu, uzņem ātrumu un pace|as gaisā. Dažās sekundēs kosmosa kuģis ir izzudis no cilvēku redzes lauka. Zemes virsmā paliek iededzinātas pēdas.

«Kad viņi atkal ieradīsies?» kāds nedroši ierunājas. «Viņi tik dāsni mūs apdāvināja.»

Arī cilts priesteris tikai parausta plecus. Un «dievi» vairāk neparādās.

«Viņi mūs vairs neapciemos, jo mēs neturam tīrus viņu ceļus,» noteic viens.

Vai tiešām tāpēc?

Līdzenumā vairs tikai ļoti vāji saredzamas pēdas, ko atstājis dievu braucamrīks. Visi centīgi ķeras pie darba un joslas notīra. Diemžēl arī pēc šīs rosīgās darbošanās viņi, lidojošie dievi, neatgriežas. Pēc tam cilvēki centīgi, pašaizliedzīgi un cerīgi ierīko, ieskrāpē zemē jaunas joslas. Viņi precīzi uzskicē, piemēram, gigantiskus dzīvnieku attēlus, uzzīmē uz zemes, lai tie būtu redzami jau no liela augstuma, no ku​rienes ierodas dievi; zināmā mērā tas ir kā ielūgums: «Nāciet!»

Vai tas ir pareizs izskaidrojums vai tīra zinātniskā fantastika, spekulācija kā lielākā daļa citu izskaidrojumu? Labākajā gadījumā tātad būtu jāmeklē visiespējamākā un visticamākā, visizskaidrojamākā, vis​saprotamākā versija, vislabāk tāda, kura varbūt ir arī pierādāma.

Bet kas ir fakts, kas ir pierādījums? Ja ir vēlēšanās, tad Naskas platās sliedes visnotaļ uzskatāmas

par kāda vairākkārt izmantojama kosmosa kuģa nolaišanās joslām. Ja vien doma par kosmosa prāmi 2. gadsimtā pirms Kristus nešķistu mums pārāk fantastiska.

Ir pierādāms, ka šīs joslas (vai līnijas, vai kas nu tās arī būtu) radušās šajā periodā, proti, pirms 2200 gadiem. Tāpat visvecākie dzīvnieku zīmējumi ir jau no šī laika. Tamlīdzīgas lietas var noteikt ar mūsdienu līdzekļiem, veicot augsnes izpēti un mērījumus. Tātad: vai toreiz tur, Dienvidamerikā, zemi apciemoja citplanētieši?

Lūk, tieši par to notiek karsti strīdi starp pētniekiem, kas nodarbo​jas ar šo tēmu.

Amerikānis Bils Sporers, piemēram, ir kategorisks: «Nekā tamlīdzīga!» Viņa izskaidrojumam pavisam cits virziens: «No seniem nostāstiem zināms, ka tolaiku Naskas cilšu virsaiši pēc nāves tika aizsūtīti debesīs.» To varētu iedomāties aptuveni šādi: Ietērpts greznās drānās, Naskas kultūras vecākais priesteris tuvojas mirušajam reģentam. Savam pēdējam ceļojumam uz aizsauli izrotātais mirušais novietots laivā, debesu barkā. Priestera palīgi iekur uguni. Uguns uzliesmo kādā lēzenā traukā virs līķa un sakarsē gaisu, ar ko piepūš gaisa balonu. Pie tā ir piekārta debesu barka, kas vēl pa​gaidām ar auklām piesieta pie stabiem.

Tad auklas pārcērt, un mirušais burtiski uzbrauc debesīs, pretim saulei.

Pavalstnieki godbijīgā attālumā pieplok putekļainajai zemei un, izbrīnās, bijības un arī baiļu pārņemti, sauc: «Viņš uzbrauca pie saules!»

Sporera tēzei patiešām ir zināmas priekšrocības - ja neņem vērā šaubas par to, ka šajā laikā diez vai varētu būt bijuši pazīstami ar karstu gaisu darbināmi baloni. Tas ir gandrīz divi tūkstoši gadu pirms brāļiem Mongolfjē (kā aprakstīts iepriekšējā nodaļā par Ecekiēlu)! Tomēr patiešām ir atrasti Naskas perioda keramikas izstrādājumi ar attēliem, kur parādās kaut kas līdzīgs vējā plandošiem gaisa baloniem.

(Un vispār brāļi Mongolfjē varbūt arī bija gaisa balonu izgudrotāji, bet tikai Eiropā; sen zināms, ka šis princips bijis pazīstams arī senajiem ķīniešiem pirms gadu tūkstošiem; tad kāpēc gan gaisa baloni nebūtu varējuši nonākt arī līdz Dienvidamerikai vai šajos senajos laikos patstāvīgi arī tur izgudroti?) Kāds sens ziņojums no inku valsts laikiem katrā ziņā atstāj atklātu atbildi uz jautājumu, vai to nevarētu izskaidrot kā lidojumu ar karstā gaisa balonu. Ziņojumā teikts, ka reiz kādam drosmīgam jaunam vīrietim kara darbības laikā no liela augstuma izdodas izlūkot pretinieka karaspēku. Viņš būtu varējis pacelties šādā balonā.

Tomēr iespējams, ka viņš izmantojis tikai vēja paceltu un dzītu īpaši lielu pūķi.

Vēl viens netiešs pierādījums, kura dēļ Naskā uzliesmo un plosās strīdi, ir fakts, ka vairāku šo līniju (joslu) galos atrodami ugunī ap​kvēpuši akmeņi. Vai tās būtu karstā gaisa balonu pēdas? Vai kaut kas cits?

Vēl mūsdienās, izdarot kapeņu arheoloģiskos izrakumus šajā apvidū, atrod ļoti smalka materiāla paliekas no inku laikiem, kurš, izrādās, ir ļoti piemērots balonu audumam. 1975. gadā Sporers veica pārbaudes, lai noskaidrotu, vai tas tiešām tā ir. Viņš lika izgatavot balonu no audumiem, kas, kā pierādīts, bijuši pazīstami Naskas kultūras laikā.

Taču ir arī daži fakti, kas runā pretī pieņēmumam, ka Naskā bijuši tikai tādi starta laukumi braucamajiem, ar kuriem mirušos valdniekus vārda pilnā nozīmē uzrāva debesīs.

Protams, ja tā ir bijis, tas izskatījies ļoti majestātiski. Dižciltīgo kārtas aizgājējs, kas uzlikts uz nestuvēm zem milzu baloniem, lidinās augšup uz debesīm, savukārt balonam apakšā deg uguns. Tomēr pēc īsāka vai garāka laika sprīža uguns traukā izdeg, karstais gaiss atdziest, un balons kopā ar mirušo ķēniņu nokrīt atpakaļ uz zemes. Tātad kaut kur apkārtnē uz zemes vajadzēja atrasties mirušā atliekām, kā arī gabalu gabalos sašķaidītiem debesbraucamo ratu pārpalikumiem. Tas vairs nepavisam nav cieņas pilns skats, bet gan iedomātās svinīgās debesbraukšanas gluži prozaisks un atskurbinošs gals… īsi sakot, sevišķi ilgi šāds kults noteikti nevarētu noturēties, neatklājoties, cik tas banāls, un līdz ar to zaudējot savu misticismu.

Ja gribam palikt uzticīgi karstā gaisa balona versijai, kas šķiet zināmā mērā iespējama, varbūt eksistēja vēl kādi citi apstākļi, kas novērsa šīs blakusparādības?

Vai drīkst, piemēram, pieņemt, ka, izmantojot pieredzi un pagaidot labvēlīgākus vējus, balons

vienmēr aizlidoja vismaz tik tālu, ka tas nogāzās tikai virs nepieejamām vietām vai neaizsniedzamās aizās? Vai varbūt lidojums ar balonu vispār bija tikai tehniska izrāde, ko priesteri sarīkoja tautai? Vai tātad iespējams, ka balonu lidināšanas mākslā iesvaidīts priesteris pavadīja mirušo reģentu tā pēdējā braucienā un nogādāja balonu atkal uz zemes?

Patiešām Sporers pēc saviem izmēģinājumiem 1975. gadā paziņoja, ka, pirmkārt, no inku laiku materiāliem pagatavots balons esot lidot- spējīgs un, otrkārt, tas varot nest pat divas personas. Otrais secinājums pamatotu pēdējo pieņēmumu. Tomēr viņš diskrēti noklusēja faktu, ka izmēģinājuma balons lidoja tikai ar mūsdienās veidotu turboreaktīvo dzinēju. CIn, lai kāda tehnika varēja būt seno inku rīcībā, tā pavisam noteikti nebija nekas tāds, ko varētu salīdzināt ar mūsdienu dzinējiem.

Nē, nē, Sporeram nav taisnība, tāpēc (un ne tikai tāpēc) teica Marija Reihe. Pasaule jau sen pazina zinātnieci kā Naskas lielāko eksperti, jo viņa gadiem ilgi nodarbojās ar šīm figūrām. Par to viņa sarakstījusi grāmatas, paužot ļoti noteiktus uzskatus. Vairāk nekā 40 gadus ši vācu izcelsmes matemātiķe veica pētījumus un savas dzīves laikā pamatoja Naskas noslēpumus. Marija Reihe nonāca pie lietišķa izskaidroju​ma: «Naskas attēli un joslas ir astronomiski marķējumi.»

Tomēr arī Marijas Reihes viedoklis nebūt nepārliecināja visus. Kad viņa bija jau ļoti veca un sāka zaudēt redzi, viņas teoriju sāka pārbaudīt amerikāņu profesors Džeralds S. Hokinss un uzskatīja to par nepārprotami atspēkotu. Hokinss ir astronomijas profesors Bostonā un strādā Hārvarda koledžas observatorijā, tātad nav kurš katrs no ielas. Turklāt vēl Hokinss pierādīja, ka Stonhendžas aizvēsturisko laiku piemineklis Anglijā, kura jēga un nozīme līdz tam bija absolūti neizskaidrota, attēlojot gadu tūkstošiem vecu astronomisku ierīci, akmens observatoriju.

Hokinss tātad balstījās uz Marijas Reihes pieņēmumu vai pārliecību, vai pierādījumu, ka Naskas attēliem un līnijām esot līdzīga funkcija kā Stonhendžas piemineklim vai arī citiem līdzīgiem seniem ierīkojumiem no aizvēsturiskiem laikiem (piemēram, arī Kārnākās slavenie akmeņu krāvumi Bretaņā).

Tādēļ viņš ievadīja datorā vissvarīgākos zvaigžņu stāvokļus pēdējo gadu tūkstošu laikā un lika datoram salī​dzināt tos un peruāņu plato līnijas un attēlus.

Pēc tam Hokinss pavēstīja: «Rezultāti ir satriecoši!» Vienu vai otru līniju nepieciešamības gadījumā varot gari izskaidrot, it kā ar tās palīdzību esot peilēta kāda zvaigzne. Taču ar to nepavisam neko nevarot pierādīt.

Tā kā eksistē milzīgs līniju un zvaigžņu skaits, pats par sevi saprotams, ka vajadzēja būt veselai rindai nejaušu sakritību. «Rezultātā nekas vairāk kā tikai šādas nejaušas sakritības, kādas sagaidāmas pēc matemātiskā varbūtības likuma, ne miņas no kādas noteiktas sistē​mas.»

Angļu autors Alfrēds Votkinss, izskaidrojot peruāņu figūras, pārstāv vēl citu teoriju. «Naskas mīklas atrisinājums ir daudzkārt noslēpumaināks, nekā līdz šim pieņemts.» Proti, tulkojums šāds: planētai Zemei, domā Votkinss, piemīt noslēpumaini spēki, kas līdz šim īstenībā vēl nav izpētīti. «Šie spēki dažreiz parādās Zemes virsmā. Un aizvēsturis​kos laikos tie tikuši iezīmēti vairākkārt.»

Kas attiecas uz noslēpumaino Zemes spēku raksturu, tad Votkinss un rakstnieks Džons Mičels grāmatā «Aizmirstais Zemes spēks» par tiem raksta šādi: noslēpumainie Zemes spēki parādās īpaši tur, kur augšējie slāņi ir kustīgi, tātad apvidos, kur dažādi slāņi pazemē «strādā», klājas viens virs otra, beržas un trinas viens gar otru. Šādās vietās paaugstinās spiediens, kas iedarbojas uz kvarcu saturošiem iežiem un rada tajos optiskas gaismas parādības. Naskas apvidū ir ne mazums šādu Zemes garozas augšējo slāņu vibrāciju.

Tādas sastopamas arī ASV Alabamas štata Santfloriānas apvidū, un tur ir aculiecinieka, proti, amerikāņu virsnieka no Hantsvilas (Alabamas štatā) Tomasa E. Bērdena, ziņojums. Viņš novērojis kuriozas parādības pie valsts ceļiem Nr. 13 un Nr. 17, septiņas jūdzes uz ziemeļiem no Florences pilsētas.

Dīvainas gaismas parādības tādu pašu cēloņu dēļ novērotas arī Stonhendžas apvidū Anglijā. Loģiski, ka tas pats attiecas uz reizēm novērotām gaismas parādībām virs Naskas līdzenuma. Ne tikai Ston-

hendžā, bet arī citur Anglijā novēroti līdzīgi fenomeni gar noteiktām «noslēpumainām līnijām». Tomēr ir atšķirības starp Anglijas un Naskas parādībām. Līnijas vai joslas Naskā ir saglabājušās vairāk nekā divus tūkstošus gadu un saredzamas vēl šodien. Tās saskatāmas pat uzņēmumos no Zemes pavadoņiem, kas izdarīti 920 km augstumā. Turpretī Anglijā šīs parādības lielā mērā izzudušas, civilizācija tās pārklājusi vai izdzēsusi. Tomēr dažas vēl palikušas vai saskatāmas no lidmašīnas. Tā, piemēram, josla Ņūmārkitā, ko tautā dēvē par Velna grāvi, Deuil's Pitch. Neskaitāmi citi «grāvji» gadsimtu gaitā ir izzuduši. Tomēr daudzus iespējams rekonstruēt tāpēc vien, ka Anglijā vēl saglabājies ļoti daudz visāda veida aizvēsturisku pieminekļu un akmens monumentu. (Jn visas šīs aizvēsturiskās kulta vietas tikai šodienas skatījumā šķiet patvaļīgi izkaisītas apdzīvotā apvidū. Faktiski tās visas atrodas «uz līnijām». Ja šis līnijas iezīmē, iegūstam savādu kopainu. CIn pārsteidzošākais ir tas, ka tā ir līdzīga Peru Naskas plakankalnes ainai.

Jāsecina, ka senči zināja šīs līnijas, tātad Zemes noslēpumainos spēkus, kuri mums sen kļuvuši sveši.

(Jn senči iezīmēja tās vietas, kur šie spēki kļuva efektīvi. Anglijā tās bijušas tieši tās vietas, kur veidoja akmens krāvumus, tādus kā megalīti, menhiri un dolmeni, kā arī Peru Naskas plakankalnē vēl mūsdienās redzamās iegrebtās līnijas un zīmējumi. Tas viss acīmredzot bija jākopj gadsimtiem ilgi, jo citādi šīs jos​las diez vai būtu tik labi saglabājušās līdz mūsdienām.

Arī Bolīvijas kalnainajā apvidū dažās vietās atrodami līdzīgi līnijveida zīmējumi. Tie savieno aimaru indiāņu svētās vietas. Līdzīgi atklājumi

ir ari Ziemeļamerikā. Vēl ap 19. gadsimta sākumu Amerikas rietumu centrs bija kā nosēts ar zemes būvēm, gigantiskiem mākslīgiem pakalniem. Par to, ka mums šodien ir informācija par šīm kuriozitātēm, jāpateicas etnologam Viljamam Pidženam, viņa toreizējiem pētījumiem un atzīmēm. 1840. gadā Viljams Pidžens paša konstruētā burulaivā nobrauca 1500 km pa Misisipi - no tās augšteces llinoisas štatā, no Gelenas līdz robežai ar Viskonsinas štatu, meklēdams aizvēstures liecības, kritiski tās pētīdams un salīdzinādams.

Pašam sev par lielu pārsteigumu viņš atklāja, ka 76 zemes būves un 449 uzkalni bija saistīti ar vienu pazīmi - tie atradās uz līnijām. Lielākā daļa šo mākslīgo pauguru šodien jau sen neeksistē, praktiski nav vairs atrodamas arī līnijas.

Tātad ir liecības no četrām savstarpēji tālām zemēm, kas precīzi uzrāda vienādas pazīmes.

Te vienkārši pats no sevis rodas pieņēmums, ka līdzīgas joslas (līnijas) ir vai katrā ziņā varētu būt arī citos apvidos, visur uz Zemes. Un atkal jāsecina, ka Nasku, kuras mīkla vai noslēpums nav līdz šodienai neapšaubāmi noskaidrots, nedrīkst aplūkot izolēti kā lietu par sevi. Varbūt eksistē pat līniju sistēma,

kas savieno atsevišķos liniju apgabalus? Ir taču apgalvots, ka Naskas mīkla nav vēl atrisināta tāpēc, ka neviens līdz šim nav spējis izvirzīt pareizos jautājumus. Bet kādi gan tad ir šie pareizie jautājumi?

1. gadsimts pirms Kristus Vai visvecākais dators?

Kāds kuģis ar sūkļu zvejniekiem nonāk briesmās un uzduras uz 2000 gadus veca kuģa vraka ar bronzas un marmora skulptūrām. Visinteresantākais atradums: komplicēts skaitļotājs, kura mehānismā ir 40 ļoti precīzi zobrati.

Mūsdienas mēs dēvējam par datoru laikmetu. Jebkurā grāmatā par datu procesoriem un automātisku vai elektronisku skaitļotāju atrodam, ka pirmie datori izgudroti ap 20. gadsimta vidu, to agrīnie vectētiņi 18. gadsimtā un ap 19. gadsimta sākumu.

Viss pareizi. Taču, ja gribam būt precīzi, tad visvecāko «kompjūte- ru» iespējams datēt jau ar 1. gadsimtu pirms Kristus: mehānisks skait​ļotājs ar sarežģītu zobratu sistēmu, kas vecāks par 2000 gadiem…

Sūkļu meklētāji to atrada kāda kuģa vrakā.

Egejas jūrā starp Krētu un ievērojami mazāko Kitēras salu atrodas biežu vētru piemeklētā Antikitēras saliņa, tātad Kitēras priekšsala. 1900. gadā ap Lieldienu laiku šai mazajai salai tuvojās kuģītis ar sūkļu zvejniekiem, kapteinis bija Dēmetrijs Kondoss. Jūrā plosījās briesmī​ga vētra.

Kuģīša apkalpe izmisīgi cīnās ar negaisu un viļņiem. «Kāpēc nemēģinām savu laimi ar glābšanās laivu?» Vīri grib pamest veco kuģīti lik​teņa varā un uzskata, ka glābšanās laiva ir vieglāk vadāma.

Bet Kondoss tam nepiekrīt un domā, ka tas ir aplam: «Tikai ar pašu kuģi varam censties aizbēgt no bīstamajiem Krētas ūdeņiem. Glābšanās laivā visi būsim pagalam.» Un viņu vienīgā iespēja izglābties esot Antikitēra, saka kapteinis.

Matroži pieķeras šim cerību salmiņam, sava kapteiņa paļāvībai, strādā kā apmāti un pēdējiem spēkiem. Antikitēra ir viņu pēdējā cerība. Antikitēra - uz ziemeļrietumiem no Krētas - lauž visbīstamākos vētras viļņus. Tās krastos ir glābiņš no vētras. Visi strādā, cik spēj. Un viņi patiešām nonāk Antikitērā.

Sūkļu zvejnieku kuģītis jau ir stipri bojāts, bet salu viņi sasniedz. Aiz tās rifiem salas ziemeļu galā vētras varenība ir lauzta, un glābiņš ir ra,sts.

Pirmajās divās dienās pēc ierašanās krastā komanda salabo kuģīša bojājumus. Pēc tam sākas garlaikošanās. Vīri kļūst agresīvi. Bezdarbībā viņiem jānoskatās, kā vētra turpina plosīties, un aizbraukt no salas nav iespējams. Galvenokārt tas nozīmē zaudēt peļņu, jo jūras dibens, kur viņi mēdz nirt un atrast sūkļus, šajā laikā ir neaizsniedzams. Tas bojā garastāvokli. Ar laiku vētra pierimst, un vīri uzmācas

kapteinim ar lūgumu atļaut doties ceļā: «Kuģis ir salabots, riskēsim doties atpa​kaļ!»

Kapteinis laikam jūt, ka būs dumpis, ja viņš savus ļaudis nosodīs ar tālāku bezdarbību, un tiek pieņemts kompromisa lēmums. Viņš atļauj nirt.

Pieredzējušais komandas nirējs Eliass Stadiatis esot bijis pirmais, kas nolaidies nepazīstamajos ūdeņos. Neviens īsti nezina, vai šeit vispār vērts nirt pēc sūkļiem. Šīs salas krastā viņi vēl nekad nebija mēģinājuši to darīt. Stadiatis uzvelk ūdenslīdēja tērpu, pie jostas un kājām piestiprina smagos svina atsvarus. Viņam pievieno glābšanas virvi, kas atti- nas desmit, divdesmit, divdesmit piecus, trīsdesmit… četrdesmit metrus, līdz apstājas, kad nirējs ir sasniedzis jūras dibenu. Visi gaida. Tad pēkšņi notiek kaut kas negaidīts. Virve, it kā būtu atdzīvojusies, šaudās šurp un turp. Uz klāja liels uztraukums. Kas tas? Kaut kas noticis.

Steidzīgi tiek ievilkta glābšanas virve. Varbūt te uzradušās haizivis? Šajos ūdeņos tas būtu neparasti, bet to izslēgt arī nevar. Kaut arī būtu tikai viena nomaldījusies haizivs. Nirēju neskartu, bet redzami šoka stāvoklī uzvelk uz klāja. Viņš dreb pie visām miesām un nesakarīgi runā. Acīs paniskas bailes. Viņš rāda uz leju un ir kā pa pusei jucis. Apkārtstāvošie var saprast tikai atsevišķus vārdus: spoki, kailas sievietes, zirgi…

No šiem šļupstiem neviens nekā nesaprot. Bet jūrnieki no laika gala ir māņticīga tauta, ar bagātu fantāziju, un viņi tūlīt izdomā drū​mus paredzējumus.

«Izbēgām no vētras, bet tagad tomēr tiekam nolemti jūrai. No tās neizbēgt!»

Neviens vairs nav gatavs nirt dziļumā. Visi rēķinās ar to, ka viņus tur apakšā ieraus drausmīgā riņķa dancī spokaini zirgi, baisas nāras un briesmīgi rēgi.

Līdz beidzot pats kapteinis izlemj noslēpumu izdibināt. Viņš to dara ne ziņkārības dē|, bet galvenokārt pārliecībā, ka jāizbeidz šī jezga un komanda jāved pie prāta. Viņš pazīst tās mentalitāti: kamēr nebūs noskaidrots, ko redzējis Eliass, neviens no vīriem nepakustinās ne pirksta. Viņi ir kā paralizēti, un par atce|u uz mājām nebūtu ko domāt pat tad, ja norimtu vētra.

Skats, ko ierauga kapteinis Kondoss jūras dibenā netālu no krasta, viņam patiesi liekas spokains.

Līdz dzijumam ielaužas blāva gaisma. Cln patiešām te redzamas ēnas: kailas sievietes, zirgi… Bet tie, kas rada šo mistisko priekšstatu, nav rēgi, bet gan kuģa vraks. Kā vēlāk tiek noskaidrots, tas ir tāda kuģa vraks, kas nogrimis ap 80. gadu pirms Kristus. (iz vraka atrodas skulptūras. Dzelmes mirgojošā pustumsā skats visnota| spokains un šausmīgs. Kad kapteinis pastāsta par to augšā, iestājas atvieglojuma sajūta. Nu komanda deg nepacietībā izcelt kuģa kravu. Tam gan trūkst nepieciešamā tehniskā aprīkojuma.

Pēc atgriešanās mājās kapteinis Kondoss organizē vraka izcelšanas ekspedīciju. Pusgadu vēlāk, novembrī, viņš ar savu kuģi un komandu dodas uz vraka atrašanās vietu. Kondoss ir saņēmis arī Grieķijas valdības atbalstu. Tomēr nogrimušā kuģa izcelšanas darbi sokas ļoti gausi. Traucē pirmām kārtām nepārtrauktās vētras, turklāt ļoti primitīva ir niršanas tehnika. Darbi zem ūdens sarežģīti. Neiztiek bez nelaimes gadījumiem. Viens cilvēks iet bojā, divi, smagi ievainoti, jāglābj. Pasākumu pārtrauc, vēlāk atkal atjauno. No vraka izceltie dārgumi nonāk Atēnās Nacionālajā muzejā. Dabiski, ka arheologi ir

sajūsmināti pir​mām kārtām par bronzas un marmora skulptūrām.

Taču īsto, galveno atradumu gandrīz vai neievēro, (in kā gan to varētu? Redz jau to, ko meklē un ko vēlas atrast. Pārējais pat acīs neiekrīt. Arheologi redz tikai mākslas darbus, bet neievēro tehniku, (in sensāciju izraisa pēdējais atradums no kuģa vraka, kas dzelmē nogulējis 19 gadsimtus.

Paiet vēl vairāk nekā gads, līdz 1902. gada 17. maijā viens no Grieķijas ievērojamākiem arheologiem Spiridons Staiss pamana, ka viens no atrastajiem priekšmetiem, sakusis, sarūsējis rīks, tomēr ir ārkārtīgi interesants. Staiss ir ļoti pārsteigts, kad saskatījis zobratus, kas paslēpti starp rūsas saēstām, pārakmeņotām bronzas detaļām.

Viņš netic savām acīm un pētī pamatīgāk. Vai tiešām zobrati? 1. gadsimtā pirms Kristus! Tas taču nevar būt! Viņš priekšmetu aplūko vēl intensīvāk, bet sākumā klāt neķeras. Staiss ir pietiekami labs speciālists, lai saprastu, ka, pārsteidzīgi sadalot priekšmetu, var to neatgriezeniski sabojāt. Arvien vairāk noskaidrojas, ka šis sarūsējušais veidojums acīmredzot ir sarežģīts mehānisms.

Noslēpumainais priekšmets kurpju kastē vispirms uz laiku nonāk muzeja noliktavā. Citu uzdevumu aizņemtībā Staiss neatrod vairs laika un izdevības, lai turpinātu nodarboties ar savādo atradumu. Tas tiek aizmirsts, un tā paiet vēl gandrīz 60 gadu, kad cits zinātnieks 1958. gadā uzduras tam un sāk to sīkāk izpētīt. Tas ir anglis Dereks de Solla Praiss, tagad zinātnes vēstures profesors Jeila universitātē Amerikas Savienotajās Valstīs.

Jau pats veidojums, kurā saskatāmas zobratu detaļas, noved zinātnieku eiforijā. «Lietiņa ir vienreizēja,» viņš publiski konstatē. «Neeksistē nekā līdzīga. Nav arī nekāda norādījuma nevienā antīkajā tekstā - ne stingri lietišķi zinātniskajos, ne literārajos. Gluži pretēji: pazīstot hellēņu laikmeta zinātni un tehnoloģiju, jāsecina, ka kaut kas tam​līdzīgs vispār nevarētu būt bijis.»

Cln tomēr viņa rokās ir kontrarguments - sens mehānisms!

De Solla Praiss darbojās ar ķirurģiskiem instrumentiem un piesardzīgi atbrīvoja sīkās detaļas no putekļiem un rūsas. Gn, jo ilgāk viņš strādāja, jo fantastiskāks de Sollam Praisam šķita atradums. Likās vienkārši neticami, cik precīzi bija izstrādāti atsevišķie zobrati. Novirzes varbūt bija mērījamas milimetru desmitdaļās, tik precīzi bija izgatavoti zobrati pat salīdzinājumā ar mūsdienu tehniskajiem mērogiem.

Atklājums vēl līdz šodienai izvirza jautājumu pēc jautājuma; pirmais un vissvarīgākais: kura civilizācijas kultūra pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu varēja radīt tehniski tik meistarīgi izstrādātu zobratu mehānismu? Te jau Praisam trūka padoma: «Līdzīgi zobrati eiropiešu pulksteņos ir tikai ap 1575. gadu,» - citiem vārdiem, 1700 gadus pēc Antikitēras mehānisma neapšaubāmās izcelsmes.

Otrs izšķirīgais jautājums: kas ir šis zobratu mehānisms?

Arī de Solla Praiss sākumā neuzdrošinājās atbrīvot mehānismu no sakusušā metāla gabala. Gn šī iemesla dēļ vēlreiz mīklainais atradums pazuda Atēnu Nacionālā muzeja noliktavā. Taču 1961. gadā de Solla Praiss atgriezās un atkal ķērās pie darba.

Viņš liek izdarīt rentgenuzņēmumus, un pārsteigums par atklāto kļūst vēl lielāks. Aparātam atrod vismaz 40 zobratus. Acīmredzot jārunā jau par ļoti sarežģītu skaitļošanas mašīnu. Izsakoties mūsdienīgāk: par vienu no pirmajiem mehāniskajiem datoriem. Tam, šķiet, bijušas vairāk nekā 9 regulējamas skalas.

Gz pamatplāksnes ar apbrīnojamu preci​zitāti piestiprinātas trīs asis.

Trešais svarīgais jautājums: kādam nolūkam kalpojis šis instruments, šis aparāts, šī mašīna, šis «dators», kuru tādējādi zināmā mērā varētu patiešām nosaukt par pirmo pasaulē?

Skaidri un nepārprotami ir tas, ka mehānisms izpildīja arī astronomiskas funkcijas, piemēram, ar to varēja noteikt Mēness un zvaigznā​ju pozīcijas. Bet vai tikai to? Vai ierīci varēja izmantot arī citādāk?

Te nu arī de Solla Praiss vēl nav atradis izskaidrojumu: «Viss mehānisms ir mīkla.

Rentgenuzņēmumi,» - kurus, starp citu, veica ar ļoti moderniem Grieķijas Atomenerģijas centra aparātiem, - «ļauj saskatīt visai komplicētu piedziņu. Vislielāko neskaidrību rada fakts, ka saskaņā ar

mūsu līdzšinējām zināšanām par antīko pasauli senie grieķi vispār neinteresējās par eksperimentālo zinātni. Tātad vēl jo dīvaināk - kā gan viņi radījuši šādu aparātu?» (Ja tie vispār bija grieķi un nevis kādi citi…) īsi sakot, kaut kas tamlīdzīgs vienkārši neiederas tajos priekšstatos par antīko pasauli, kādi mantoti un pierasti arheoloģijai. Šī iemesla dēļ Jeila universitātes profesors arī Antikitēras mašīnu pieskaita visu laiku visnozīmīgākajām pamatkonstrukcijām, lai gan viņš vēl turpina meklēt galīgos izskaidrojumus. Lai pārliecinoši parādītu, cik ļoti šis mīklainais atradums pārsniedz mūsu izpratnes robežas, de Solla Praiss izdara šādu salīdzinājumu: «Ja 1. gadsimtā pirms Kristus eksistējis dators, tad šis fakts atbilst aptuveni tādai pašai varbūtībai, it

ka Tutanhamona kapā būtu atradušies lidmašīnu modeļi, kas miruša​jam doti līdzi kapā.»

Varbūt šis salīdzinājums nepavisam nav tik pārsteidzošs. Faraona Tutanhamona kapenē Valdnieku ielejā pie Tēbām gan neatradās neviens lidmašīnas modelis. Taču Sakārā pie vecām pakāpjveida piramīdām Kairas tuvumā, pie lielo, slaveno Gīzas piramīdu priekštecēm, kādā kapenē tika atrasts kaut kas pārsteidzoši līdzīgs lidmašīnas modelim, tas ir gadu tūkstošiem vecs, ar 18 cm lielu spārnu izpletumu un pēc eksperta slēdziena - ar labi pārdomātu aerodinamisku risināju​mu.

Eksperts ir Dr. Arturs Poislijs no Ņujorkas Aeronautikas institūta. Līdz šim par izgreznojumiem nosauktajos priekšmetos viņš patiesi ir saskatījis drīzāk agrīnas minilidmašīnas: «Pieņēmums, ka te varētu būt runa par zivs vai putna atdarinājumu, tuvāk aplūkojot, liekas visai mazticams jau tāpēc vien, ka grūti iedomāties putnus ar tik precīzām nesējvirsmām un vertikālu stabilizatoru…»

Tomēr šī novirzīšanās uz reāliem vai varbūtējiem, iedomātiem vai spekulatīviem vai arī autentiskiem lidaparātu modeļiem no antīkās pasaules šajā vietā jāpiemin tikai garāmejot (lai gan tādi ir zināmi vairāki!)…

Turpretī skaitļotājs no 1. gadsimta pirms Kristus - tā sakot, «pirmais dators pasaulē» - ir atradums, kas joprojām ir neatminēta mīkla.

1. gadsimts pēc Kristus Kas aizdedzināja Romu?

Vēl mūsdienās diskutē par to, vai Nerons pats aizdedzināja Romu. Oficiāli tajā laikā par to vainoja kristiešus - viņi parasti bija aizdomās turētie. Bet kas patiešām un kāpēc 64. gadā pēc Kristus dzimšanas aizdedzināja Romu?

«Šajā nodaļā pievēršos problēmai, kas arvien dedzīgi aizrāvusi vēsturniekus un devusi iemeslu neskaitāmām diskusijām, tomēr palikusi neatrisināta.»

Tā nodaļu par Romas ugunsgrēku iesāk viens no daudzajiem Nero- na biogrāfiem francūzis Žerārs Valtē.

«Pēc deviņpadsmit gadsimtiem man kā Nerona biogrāfam jāaplūko jautājums, kurš Nerona dzīvesstāstā ieņem centrālo vietu un kuru nav spējuši atrisināt pat laikabiedri, kas bija notikumu aculiecinieki. Pēc visu pretrunīgo dokumentu izstudēšanas esmu nonācis pie pār​liecības, ka mūsu zināšanu pašreizējais līmenis neļauj izteikties par šo problēmu bez iebildēm. Tātad palikšu pie tā, ka nododu lasītājam visus avotus par šo jautājumu, kādi tie mums atstāti no iepriekšējām paaudzēm, un atļaušos izdarīt tikai dažas īsas piezīmes, kas radušās šur tur esošo neskaidrību un pretrunu dēļ. Lai lasītājs izvēlas, ko uzskatīt par labu.» Šī biogrāfija iznāca 1955. gadā. (Jn patiešām līdz pat pēdējam brīdim un vēl šodien ir tikai prātojumi vai dažādi uzskati par to, kāda bijusi patiesība. Katrā ziņā ne visi Nerona biogrāfi atļāvušies tā šaubīties. Pat apbrīnojami, cik ļoti atšķirīgi ir spriedumi, vērtējumi un pat detaļu attēlojumi, ja palasa, piemēram, tikai nedaudzas jaunākās Nerona biogrāfijas. Itālietis Karlo Maria Francero un angļu autors B. H. Vor- mingtons Nerona biogrāfijās (1954. un attiecīgi 1969. g.) un tādējādi arī Romas ugunsgrēka atspoguļojumā sniedz viens no otra un arī no Valtē atšķirīgu interpretējumu. Šie trīs autori ir raksturīgs piemērs; pie viņiem varam apstāties kā pie avotiem (savukārt viņi visi trīs izmantojuši patiešām visus esošos pirmavotus un tomēr nonāk pie atšķirī​giem uzskatiem un vērtējumiem).

«Ugunsgrēks plosījās sešas dienas un septiņas naktis. Nekas nespēja apturēt liesmas, jo mežonīgais

spēks alka iznīcināt visu bez atlikuma, un pat visbezbailīgākais zaudēja drosmi. Drīz otrais, trešais un piektais pilsētas rajons līdzinājās milzīgam sārtam, kurā iedzīvotāji, galvenokārt viegli uzbudināmie austrumnieki, redzēja pazūdam Izīdas un Serapīda tempļus kopā ar visām nožēlojamajām būdelēm. Bērnu raudas, spalgie sieviešu baiļu kliedzieni, juceklis, ko radīja bēgošie, kā arī palīdzēt gribošie, tas veidoja haosu, kurā visi cits citu traucēja. Grūstošo celtņu dzirksteļu mākoņi, zem gruvešiem aprakto griezīgie nāves vaidi, smacējošie biezie dūmi, laupīšanas un zādzības - šausmu pekle un neaprakstāma traģēdija…» Šis attēlojums, protams, pārsniedz faktu konstatāciju, jo tajā daudz emociju un fantāzijas.

Trešais autors: «Nerona valdīšanas laikā sensacionālākais notikums bija lielais Romas ugunsgrēks 64. gadā pēc Kristus. Neronam piedēvētā atbildība parto veido vēlākām paaudzēm nozīmīgu sastāvdaļu leģendā par Neronu. Ugunsgrēks izcēlās naktī uz 18. jūliju Lielā cirka daļā, kas atradās ļoti tuvu Palātijam un Eskvilinam un līdz ar to paša Nerona tikko uzceltajai pilij…»

Nav apstrīdams, ka Nerons šajā laikā atradās apmēram 40 km attālajā jūras kūrvietā Antijā (tā citstarp bija arī Nerona dzimšanas vieta) un «bez šaubām, gulēja» (tik neapšaubāmi tas nebūt nav), ja ņem vērā Nerona parasto dzīvesveidu; lai nu kā, Antijā viņš uzturējās «tikai» peldu kūrē!), kad 19. jūlijā starp vieniem un diviem naktī ieradās pirmais ziņnesis ar vēsti, ka Lielais cirks esot liesmās un drīzumā uguns pārsviedīšoties uz valdnieka pili.

Kaut arī tikai niansēs, jau te atšķiras biogrāfu vēstījumi: ne viņi ir vienisprātis par to, vai šis ziņnesis bija pirmais, ne par to, vai jau iepriekšējā dienā, 18. jūlijā, nebija ieradušies pirmie ziņneši ar vispārīgām ziņām par ugunsgrēku, ne arī par to, ko pēc tam Nerons darījis - vai viņš tūlīt devies atpakaļ uz Romu… «…un valdnieks uzlēca zirgā un aizjāja pilnos auļos…» (tas arī ir tikai tāds izpušķots tēlojums, kas vairāk atgādina romāna stilu nekā lietišķu aprakstu). Bet iespējams, ka viņš vēl šo to nokārtoja un tad nevis «aizjāja pilnos auļos«, bet, tā sakot, normāli, kaut gan tiešām ātri, aizsteidzās uz Romu…

«Valdnieks uzturējās savā villā Antijā, kad viņam pieteica kādu kurjeru ar ārkārtīgi steidzīgu ziņu; viņš nokrita ceļos pie valdnieka kājām un, būdams pilnīgi bez elpas, izdvesa: «Roma deg!» Kāds nevērīgi piebilda: «Jau atkal? Nu un tad? Vai ugunsdzēsēji nevar nodzēst?» Bet ziņnesis lielā izmisumā vēcināja roku un teica: «Visa pilsēta liesmās!»» Šāda ir ļoti izplatīta biogrāfiju rakstīšanas maniere, kas tomēr satur daudz romāna stilam raksturīga un tādējādi rada iespaidu, it kā 19 gadsimtus vēlāk dzīvojošie biogrāfi paši būtu bijuši notikumu dalībnieki. Tā kā skopie avotu ziņojumi nereti tika šādā veidā izpušķoti, nav brīnums, ja par vienu un to pašu notikumu aprakstos dažkārt jākonstatē neiedomājamas atšķirības. Rezultātā gluži vienkārši šādiem rakstiem sāk neticēt: «Lasot romānu par Neronu, jau sākumā rēķinos ar zināmu izpušķojošu autora fantāziju un tiešām neprasu vēsturisko notikumu eksaktu atspoguļojumu; bet, ja ņemu rokā izteikti vēsturisku biogrāfiju, tad gribētu uzzināt tikai nepārprotami pierādītus vai pierā​dāmus faktus, nevis tā biogrāfa izpušķojumus, kurš tur, tāpat kā es, nav bijis…»

Protams, problēma ir tā, ka arī vēsturiskās biogrāfijas neiztiek pavisam bez atstāstošā, emocionālā momenta; no otras puses, tas, kā redzams šajos piemēros, ļoti ātri un viegli noved arī pie lietišķām pretrunām. Tik daudz par to. Zināms, nav svarīgi, vai ziņnesis lielā izmisumā vēcināja roku vai izturējās citādi un vai kāds nevērīgi vai kā citādi izteica piezīmi: «Jau atkal, nu un tad?», vai arī varbūt vispār to neizteica. Bet, kā iepriekš minēts, ja šis biogrāfiskais stils atļaujas kādu dzejisku brīvību tīru faktu konstatācijā, tad nav brīnums, ka arī nozīmīgā​kas un patiešām svarīgas detaļas attēlotas diezgan atšķirīgi.

Zināms, var iebilst, ka gadījumā, ja kādam nepatīk biogrāfiskā attēlojuma veids, tam vienkārši jāvēršas pie pirmavotiem, tātad pie laikabiedru vai viņu tiešo pēcnācēju ziņojumiem un avotiem. īsi sakot, pie tiem vēsturniekiem vai aculieciniekiem, uz kuru ziņojumiem un nostāstiem pamatojas ari visi biogrāfi. Tātad jāizmanto tieši primārā un ne​vis otrās un trešās pakāpes literatūra.

Ak, ja tas būtu tik vienkārši! Primārie avoti par Neronu un Romas ugunsgrēku ir Tacits, Seneka, Plīnijs Vecākais un zināms daudzums vairāk vai mazāk autentisku aculiecinieku protokolu. Tomēr,

pirmkārt, jau Tacits nebija vairs tiešs laikabiedrs, bet tikai nākošās paaudzes pēctecis, un, otrkārt, jā, pat primārie avoti jau atšķiras savos izteiku​mos, faktu datos, to atspoguļojumos un novērtējumos… īsi sakot - atliek tikai aprobežoties ar sinoptiski konstatētiem faktiem un ap tiem grupēt atšķirīgos, lai tad, kā izsakās autors Valtē, katrs varētu secināt to, ko viņš vēlas. Jo, proti, pilnīgi neapšaubāmi fakti vienkārši nav konstatējami; mūsdienās tas pavisam neiespējami, un pat toreiz tas nebija izdarāms.

Salīdzinājumam jāatceras pārliecinošs piemērs no mūsdienām, proti, ASV prezidenta noslepkavošana Dalasā 1963. gadā. Visi mēs, kas piederam jau salīdzinoši vecākai paaudzei, atentātu pret Kenediju redzējām televīzijā, it kā bijām tā aculiecinieki. Tas ir vēl mūsdienu notikums, tomēr līdz šim tā arī nav skaidrs un ir stipri apstrīdēts, kas vispār ir noticis un cik daudz taisnības, melu vai noslēpumu ir oficiālajā notikumu atspoguļojumā. Līdzīgi tas attiecas arī uz Neronu un Romas degšanu.

Pirmavoti atšķiras jau vairākās detaļās un vienā vai otrā attēlojumā, nemaz nerunājot par novērtējumiem.

Tā, piemēram, jau pirmavotos ļoti apšaubāma ir epizode, kurā Nerons ar savu liru it kā raudzījies Romas liesmu jūrā un, uguns fascinējošā spēka apreibināts, apdziedājis Trojas, t. i., Romas, bojāeju: «Kāds baismīgs vare​nums, kas izsaka gandrīz visu!» Vai bijusi šāda epizode, un, ja vispār bijusi, kur tā notikusi?

«Kāds baismīgs varenums, kas izsaka gandrīz visu.»

Varbūt izteiktu, ja tā arī būtu noticis…

Nav apšaubāmi fakti, ka Nerona nebija Romā tad, kad izcēlās ugunsgrēks, ka viņš diezgan ātri tur atgriezās un ļoti noteikti un centīgi piedalījās dzēšanas darbos un katastrofas likvidēšanā un ka pēc tam nekavējoties uzsāka realizēt atjaunošanas programmu. Fakts ir arī tas, ka gan pilsoņi, gan vēlākie pretinieki un dažādi runasvīri apvainoja viņu Romas dedzināšanā, protams, bez jebkāda pierādījuma, vien​kārši aiz izmisuma un vispārēja pretestības gara.

Cita starpā jāpaskaidro, ka Nerona parastais melnbaltais klišej- tēls-tikai kā perversa, brutāla, nežēlīga un, iespējams, beigās pat ārprātīga valdnieka tēls - arī neatbilst patiesībai. Viņš bija izšķērdētājs, bija brutāls, nežēlīgs un ekstrēms, bet ne vairāk, kā tam laikam bija raksturīgi. Viņš bija dziļi pārliecināts par to, ka drīzāk ir mākslinieks, nevis politiķis un valstsvīrs. Un kā mākslinieks, proti, bards, dziedātājs, šis valdnieks nebūt nebija tāds, par kādu viņu bieži vien ir padarījis modernais kino - par absolūti smieklīgu nemākuli. Viņš, protams, nav bijis izcils dziedātājs, un daļa izpelnītās atzinības varētu būt lišķibas mesli, jo viņš nu reiz bija absolūtais valdnieks. Bet visādi citādi Nerons savā dzejot- vai dejotprasmē turējās vismaz normāla vidusmēra robežās un nepavisam nebija tīrais izsmiekla objekts. Pēc visām ziņām arī Romas lielā ugunsgrēka laikā un pēc tam viņš bija visnotaļ nopietns, aktīvs, apdomīgs un rīkoties spējīgs valdnieks. Tas tikai cita starpā. Tas, ka viņa dzīves turpmākajos pēdējos četros gados pieauga izšķēr​dēšanas mānija un ekscentriskums, ir jau cita dziesma.

Pavisam cita lieta ir arī Nerona ļaundarības - no mātes nogalināšanas līdz savas sievas grūtnieces Popejas saspārdīšanai dzērumā; viņa pēc tam nomira. Lai cik briesmīgi tas izklausās pēc mūsdienu tiesiskajiem jēdzieniem, šo ekscesu gadījumos Neronam tomēr jāpiešķir atlaide kā tā laika valdniekam.

Lielākajai daļai pārējo Romas valdnieku arī guļ šīs tas uz sirdsapziņas. Piemēram, neilgi pirms Nerona valdī​jušais Kaligula pavisam noteikti šai ziņā Neronu ir krietni pārspējis.

Dievišķai impērijai un toreizējam laikam bijuši citādi kritēriji, un principā Neronu par viņa politiskajām un privātajām slepkavībām, par nežēlību cirka spēlēs un kristiešu vajāšanu nedrīkst apsūdzēt vairāk kā citus tā laika valdniekus par viņu nodarījumiem. Bet tas arī ir tikai iestarpinājums.

Bija argumenti: protams, Neronam nebūt nebija ar savu roku jāpielaiž uguns Romai, tātad viņa prombūtne nav nevainīguma pierādījums, bet gan varbūt inscenēts alibi. Cits arguments: kā zināms, Neronam bija lieli Romas jauncelsmes plāni un tāpēc viņam bijis nepieciešams lielais ugunsgrēks. Vēl arguments: visa viņa palīdzība ugunsgrē​ka plosīšanās laikā arī bija tikai alibi manevrs.

Tā varētu gan būt, tomēr pret katru no šiem argumentiem ir arī ļoti pamatoti un pārliecinoši pretargumenti. Viens no tiem, piemēram, ir tāds, ka, ja Nerons pats būtu aizdedzinājis (vai vismaz to ierosinājis), viņš noteikti nebūtu rīkojies tā, ka paša pils kļūst par vienu no pirmajiem uguns upuriem. Gn

pat, ja pieņemtu, ka tā būtu bijusi alibi plāna daļa vai ka viņam kaut kādu iemeslu dēļ tikko uzceltā pils vairs nepatiktu un tāpēc ar tās nodedzināšanu būtu jāsamierinās, tad diez vai iespējams uzskatīt, ka pirms uguns pielikšanas viņš nebūtu vismaz licis izvākt visas tur esošās bagātības. Bet nav nekādu liecību, ka tā būtu darīts. Gn viņam tik pārliecinoši pierakstītā dziedāšanas epizode, iespējams, vispār nav bijusi, bet tās pamatojums var būt tikai Nerona piebildē, ka šādu šausmu priekšā nevarot atturēties, nedziedot vaima​nu dziesmas, tāpat kā tika vaimanāts, kad aizgāja bojā Troja…

Kaut pilnīgas vienprātības nav arī starp biogrāfiem jau pirmavotos, Romas ugunsgrēka lieta tomēr ir mazliet pārspīlēta. Ggunsgrēks patiesi bija liels. Bet nepavisam nenodega visa Roma. Neskartas palika veselas pilsētas daļas. (Avotos atkal ir atšķirīgi attēlojumi. Atšķirības sniedzas notā, ka «no 14 pilsētas daļām neskartas palika tikai četras», līdz atzinumam, ka «pamatā nodega tikai iekšpilsētas rajons ar saviem nabadzīgajiem kvartāliem, teritorijas ziņā pilsētas lielākā daļa necieta».) Gn nekādā ziņā tas nebija ne pirmais, ne vienīgais, ne vispār lielākais pilsētas ugunsgrēks. Gan pirms, gan pēc tā patiesībā nemitīgi bija lielāki vai mazāki ugunsgrēki, galvenokārt nabadzīgajos kvartālos. Līdz šim konkrētajam ugunsgrēkam pastāvēja pat gadiem ilga tradīcija, ka pilsētas administrācija pavēlēja regulāri nodedzināt parādos ieslīgušās mājas vai inficētos nabadzīgo kvartālus. Tātad Neronam nepavisam nevajadzēja slepeni un konspiratīvi inscenēt Romas degšanu galvenokārt savu daudzkārt minēto jaunās būvniecības plānu dēļ, viņš būtu varējis gluži legāli sagatavot būvlaukumu, pilsētu daļēji nodedzinot. Pieņēmumam, ka tā būtu ne vairs loģiski un racionāli rīkoties spējīga, bet gan jau ārprātīga un jebkuru realitāti zaudējuša cilvē​ka rīcība, nav nekādu dibinātu pierādījumu, atskaitot demagoģiskus apgalvojumus.

Tiešām, pēc ugunsgrēka Nerons uzsāka varenu atjaunošanas programmu. Bet faktiski tā nesniedzās tālāk par zināmu skaitu sabiedrisko celtņu un piļu celtniecību un Lielā cirka atjaunošanu (kuru, starp citu, jau pēc sešiem mēnešiem varēja izmantot spēlēm, tātad tas nevarēja būt pilnīgi noslaucīts jau tā iemesla dēļ vien, ka Lielais cirks bija galvenokārt akmens celtne; ugunsgrēkā visvairāk cieta augšējās koka galerijas). Tā nebija reāla visas pilsētbūves programma, tās īstenošanai nebija ne naudas, ne koncepcijas, ne izturības. Trūcīgo un nabadzīgo kvartāli, kā bijuši visos laikos, tā arī saglabājās līdz nākošajam lielākajam ugunsgrēkam pēc divdesmit gadiem. (Gandrīz ik pēc 20 vai 30 gadiem kā pirms, tā pēc Nerona Romā plosījās lieli ugunsgrēki; šajā ziņā šo konkrēto ugunsgrēku vēsturiskajā nozīmē pārmērīgi pārvērtēja un interpretēja tieši Nerona un it kā viņa atbildības dēļ.)

Ar ugunsgrēku saistīts vēl cits, patiesi drausmīgs notikums - pirmā lielā kristiešu vajāšana kā sodīšanas akts, un jautājums par īstajiem ugunsgrēka izraisītājiem paliek atklāts.

Tātad pēc visa, kas patiešām pierādāms, nevar runāt par Neronu kā dedzinātāju vai arī tikai kā par ierosinātāju, izmantotāju vai labuma ieguvēju. Jāpiemin arī, ka tajā laikā Romas neoficiālajiem ugunsgrēkiem «jau vienmēr» un «tradicionāli» bija divi cēloņi: tīra nevērība galvenokārt nabadzīgo (vai vispār zemāko slāņu) trūcīgajos dzīvojamos kvartālos un sen pazīstamā kriminālā, ļaunprātīgā dedzināšana, kuras cēloņi bija draudi, atriebība, izspiešana vai arī nozieguma slēpšana. Lielais ugunsgrēks 64. gadā pēc Kristus, protams, varētu būt izcēlies nolaidības dēļ tāpat kā visi citi. Tomēr, šķiet, ir noskaidrots (avotos, kā vienmēr, nav vienprātības), ka degšana sākusies gandrīz vienlaicīgi astoņās dažādās pilsētas daļās. Šis norādījums uz sistemātisku aizdedzināšanu, protams, drīzāk varētu atkal atbalstīt tēzi par Neronu kā dedzinātāju, jo maz ticams, ka laupītāju vai dedzinātāju bandas būtu izprātojušas tik plašu akciju, tomēr pilnīgi to noliegt arī nevajadzētu. Tā kā joprojām tikpat kā visi netiešie pierādījumi liecina pret Nerona tiešu vai netiešu līdzdalību, paliek vēl iespēja vai teorija par aizdedzināšanu kā politiskas sazvērestības daļu pret Neronu (sazvērestības pret viņu patiešām notika bieži, gan pirms, gan pēc tam, it sevišķi tūlīt nākošajā gadā pēc ugunsgrēka - tā sauktā Pīsonu ģimenes sazvērestība). (Jn tas galu galā paliek visloģiskākais, bet diemžēl arī pilnīgi nepierādīts pieņēmums, jo šajā virzienā nebija pat nekādas izmeklēšanas.

Lietas oficiālā izbeigšana: kā zināms, vainu uzvēla jau ilgāku laiku Romā esošajai «infekciozajai» kristiešu sektai, kas bija ieguvusi cieņu un daudz atbalstītāju galvenokārt kopš tā laika, kad Romā

uzturējās apustuļi Pēteris un Pāvils. Šai sektai sarīkoja paraugprāvu un ļoti nežēlīgi sodīja daudzus (vai simtiem - arī te avoti ir pretrunīgi vai neprecīzi) ar nāvi. Viņus uzdūra uz mietiem un sita krustā, iebāza maisos un maisus aizšuva, pārlēja ar eļļu un sadedzināja dzīvus - «pēc Nerona pavēles» - tāda ir viena versija; otra - «saskaņā ar neizbēgamu paraugprāvas spriedumu», kas, iespējams, būtu ne kvalitatīva, bet kvantitatīva atšķirība… Nepārprotami irtas, ka tā bija viena no daudzajām (un vēl nežēlīgākām) kristiešu vajāšanām, un tiktāl tai ir vēsturiska nozīme. Turklāt jāsaka, ka, par katru cenu nenomazgājot baltu vēsturiski sen zināmo ekscentriķi un izvirtuli Neronu, viņam šajā kristiešu paraugprāvā daudzkārt svarīgāka bija tās politiskā, nevis reliģiskā puse. Tāpat arī pēc tam Pētera un Pāvila mocekļu nāve (galvas nociršana) no Nerona puses bija motivēta vairāk politiski nekā reliģiski. (Jn, kā zināms, gan paraugprāvas, gan nežēlīgos nāvessodus neizgudroja Nerons. Lai cik drūmi neizklausītos, tas viss atbilda vispārējai tā laika «modei».

Tātad: tikpat kā droši - Nerons nebija Romas dedzinātājs. Kristie​šiem, kam par to vajadzēja atbildēt, vispār nebija nekāda sakara ar dedzināšanu, viņi bija vienīgi grēkāži. Iespējams, 64. gadā pēc Kristus Roma cieta nejauši no pārāk ljela ugunsgrēka, ko bija izraisījušas laupītāju bandas; iespējams, ugunsgrēks bija daļa sazvērestības pret Neronu. Tomēr abas iespējamības nav pierādītas un paliek nepierādā​mas…

2. gadsimts pec Kristus Kas uzbūvēja mūrus Zimbabvē?

Ko nozīmē pamestais nocietinājums Āfrikas biezoknī?

Vai tas ir kādas senas civilizācijas kultūras vai reliģijas centrs? Vai valdnieka Zālamana zelta raktuves? Kādam nolūkam kalpo it kā bezmērķīgi celtā būve?

Tas ir gigantisks mūra valnis. Bezjavas akmeņu krāvums, vidēji 10 m augsts un 4,5 m plats. 100 000 tonnu akmeņu salikti cits uz cita 100 m garā valnī. Kāpēc, kādam nolūkam? Šis apraksts ir no jaunākās grāmatas par fortiem un nocietināju​miem: «Lielā Zimbabve atrodas apmēram 250 km uz dienvidiem no Harares (britu koloniāllaika Solsberijas) kādreizējā Dienvidrodēzijā Āfrikas dienvidos, un šodien to sauc par Lielās Zimbabves drupu nacionālo parku. Mazo mājiņu drupas ielejā, šķiet, ir veselas afrikāņu pilsētas paliekas. (Jz 75 m augstas granīta klints tālāk uz austrumiem atrodas vecu vaļņu komplekss, kura akmens mūri pieskaņoti dabiskajiem klinšu veidojumiem un iekļaujas tajos, tādējādi tas izskatās gandrīz kā dabiskas klinšu ainavas daļa.

Atrašanās vieta ļauj secināt, ka šis akmens valnis kādreiz ir bijis nocietinājums, kaut gan tā tik demonstratīvi augstais novietojums un skats pret uzlecošo sauli varētu būt arī ar reliģisku nozīmi. Tomēr pēdējam pieņēmumam pretī runā fakts, ka eliptiskās celtnes pozīcija ielejā, rietumos no drupu pilsētas, jau diezgan nepārprotami norāda, ka tā bija drīzāk templis vai pils nekā nocietinājumu būve; kaut arī te plāns un celtniecības veids tāpat norāda uz aizsardzības citadeli. Apkārt apbūvētais akmens mūris no taisnstūra granīta bluķiem ir 10,5 m augsts, 3-5 m plats, un tā diametrs ir gandrīz 300 m. Akmeņu kārtojums zigzaglīnijā pašā augšā uz mūra atliekām, šķiet, tomēr ir vairāk dekoratīva nekā militāra rakstura.

Galvenā ieeja ir ziemeļos un sastāv no divām pieejām. Viena ir īsa un pieved tieši klāt, otra iet paralēli gar galveno mūri 30 m garā pasāžā. Uzbrucējam, kas jau uzkāpis pa,kāpnēm un iegājis pa vārtiem, nu bija jāizšķiras, pa kuru eju doties tālāk. Ja pagriezās pa labi, nonāca strupceļā. Ja devās taisni uz priekšu, tad izgāja caur vēl vieniem vārtiem, aiz kuriem no jauna sagaidīja izvēle starp trim

virzieniem: vīsi trīs vienādi maldinoši, trīs sarežģītas uz viltīgi bīstama pamata ierīkotas ejas, kas izbeidzas pie kvadrātveida galvenā nocietinājuma. Turpretī ceļš pa kreisi veda pie galvenajiem vārtiem pa šauru koridoru, kas savukārt veda uz nocietinājumu kompleksu ar daudzām turpmākā ceļa izvēles iespējām. Visa šī maldinošā sistēma tikai papildināja citus akmens mūrus, kas visu kompleksu sadalīja dažādas formas un lieluma platībās.

Speciālistu ziņas par būves rašanās laiku ir ļoti atšķirīgas un sniedzas no 10. lidz 16. gadsimtam; iespējams ir ari apmēram 600. gads. Daži entuziasti iet pat tiktāl, ka šo akmens būvi pasludina par valdnieka Zālamana leģendārajām zelta raktuvēm vai ka to kādreiz esot cēlis kāds nomaldījies romiešu leģions vai nūbieši, kuru impērija Sudānā turēja savā varā seno Centrālāfriku. Fakts ir arī tas, ka akmeņu būve ir šonu tautas darbs, kas tur dzīvo vēl šodien. Viņu zeme tā arī mūsdienās tiek saukta - Zimbabve tieši pēc šo mūžveco drupu nosauku​ma.»

Gigantiskais mūris tātad apjož apmēram 2000 m2 zemes platības, ko dēvē par Valdnieku rezidenci.

Izteiciens ir pilnīgi patvaļīgs, jo arheoloģiskie izrakumi un pētījumi nav devuši nekādus norādījumus par to, ka šajā vietā šis pilnīgi negaidītais brīnums akmenī jebkad bijusi valdnieku rezidence. Kas tas patiesi varētu būt bijis, par to jau dots mājiens iepriekšminētajā citātā. Tomēr arī šis iztulkojums nespēj pilnīgi pārliecināt, un beigu beigās arī mūsdienās Zimbabves drupas vēl glabā savu noslēpumu.

Labi: nocietinājums (sk. iepriekš) vai tomēr drīzāk templis? Bet kādam nolūkam, kam?

Izrakumos nav nekādu atradumu. Tāpat nav nekādu rakstu zīmju. Arī nekā cita, kas arheologiem dotu pieturas punktus: skulptūras, krūšutēli, citi mākslas darbi, darbarīku atliekas un tamlīdzīgi priekšmeti.

Nekādu pierādījumu.

Mēms un neizskaidrojams paceļas elipses formas mūris. Arī tā nolūks nav droši nosakāms. Mūra atliekas veido mazus apļus vai elipses, kuru jēga un nolūks nav saskatāms. Vai te iekšpusē kāds garāks mūris iet paralēli ārējam ar bieži vien ļoti šauru starptelpu? Bet neviens no abiem mūriem nepaver skatu uz ārpusi. Visā būvē nekur nav nevienas lūkas, nemaz nerunājot par lielākām logveida atverēm.

Tad centrālais tornis. Varens tas paceļas 10 m augstumā, pamatnes sānu malas garums ir 6 m. Ari tornim nav nevienas lūkas vai loga atveres. Un kāpēc gan? Jo patiesībā tas nav tornis, bet gan kolonna, pīlārs, proti, tā iekšpuse no šķietami neizkustināmās pamatnes līdz pakāpeniski sašaurinātam nobeigumam augšā piepildīta tikai ar ak​meņiem. Novērošanas vieta arī tā nevar būt. Uz augšu neved nevie​nas kāpnes.

Angļu arheoloģe Ģertrūde S. Tompsone noveda pētījumu tikai līdz šķietami banālam konstatējumam: «Ja atrisināšu torņa mīklu, tad manās rokās būs arī visas Lielās Zimbabves atrisinājums.»

Pirmie grūtie izrakumi notika 1929. gadā, bet tie nedeva nekādus īpašus rezultātus. Tornim nav ne saskatāma, ne nosakāma nolūka. Tātad šķietami bezjēdzīgs tornis? Bet celtnes un būvju kompleksus nemēdz tā bezjēdzīgi celt. Jau spēka un līdzekļu patēriņš vien, ko tie prasa, ir par lielu. Kam gan varētu rasties ideja savākt tonnām akmeņu, lai tos sakrautu citu uz cita mākslīgi veidotā tornī, kas ir bezjēdzīgs?

Skaidrs, ka tāds pieņēmums runā pretī jebkurai loģikai un dzīves pieredzei. Tāpat jau būves amatnieciskais pilnīgums nepieļauj šādu pieņēmumu. Akmens uz akmens, rinda uz rindas, bez māliem vai cita veida javas, katrs akmens rūpigi tēsts, stabils un neizkustināms un, pateicoties savai formai un novietojumam, ir cieši savienots un pielā​gots katram nākošajam akmenim.

Tātad jāapsver minējumi un ticamība. Kas ir iespējams? Ja nav valdnieka rezidence, ja nav nocietinājums - vai tad iespējams, ka Zim- babves komplekss nav nekāda celtne, bet gan tēls? Milzīga skulptūra? Astronomiska ierīce, kādas atrodamas arī citur no aizvēsturiskiem un senās vēstures laikiem?

Gn tieši šie apsvērumi, šķiet, patiesi piedāvā izeju no mīklas par veidojuma nozīmi. Tornis drupās un elipses veida būve pat ļoti uzvedina uz šādu skaidrojumu. Cits netiešs pierādījums ir fakts, ka tālu prom, Āfrikas ziemeļrietumos, mūsdienu Mali Republikā dogoni tieši šo elipses formu uzskata par svētu.

Dogonu svētajai elipsei ir pārsteidzoša līdzība ar Zimbabves mūra elipsi. Jāsalīdzina tikai Zimbabves plāns ar dogonu elipses formu.

Bet kāpēc elipse? Etnoloģiskie pētījumi ir parādījuši, ka Āfrikas dogoni laikam jau gadu tūkstošiem

pielūdz Sīriusu B. Tas nav gaišais Sīriuss, kuru mēs redzam starojam Lielā Suņa zvaigznājā. Sīriuss B riņķo elipses trajektorijā ap gaišo Sīriusu A. Gn modernā astronomija ir apstiprinājusi dogonu gadu tūkstošiem vecās mistiskās zināšanas. Ik pēc 50 gadiem šajā elipses trajektorijā Sīriuss B apriņķo Sīriusu A - mazu neitronu zvaigzni. Pie tam Sīriuss B ir niecīgs, toties ārkārtīgi smags. Ar vidēju mūsdienu teleskopu to gandrīz grūti saskatīt. Pagājušā gadsimta vidū bija vajadzīgi toreiz vismodernākie tehniskie aparāti, lai Sīriusu B optiski skaidri redzētu.

Ti​kai ar šodienas vismodernākajiem astronomiskajiem teleskopiem to var labi saskatīt.

Gn tā dogoni Mali Republikā svin Sīriusa svētkus precīzi ik pēc 50 gadiem. Saskaņā ar tradīcijām un mutiskiem nostāstiem dogoni savas zināšanas ieguvuši no debesu dieviem nonimos. Katrā ziņā astronomiski šīs zināšanas ir eksaktas un precīzas. Protams, tūlīt rodas jautājums: kā vienkārša, agrāk teiktu - primitīva, Āfrikas tauta ieguvusi tik augstas zinības? Pirmais neizbēgamais prātojums varētu būt par ļoti agru, iespējams, pat aizvēsturisku civilizāciju, kurai bijis patiesi apbrīnojams astronomijas zināšanu līmenis un kuras zināšanas vēlāk, pēc šīs civilizācijas bojāejas un tās pēcteču atkrišanas zemākās attīstības pakāpēs, pazeminājušās līdz mītiem un kā tādi tās ir saglabājušās.

Turklāt nepavisam ne visas šo mītisko zināšanu detaļas ir pārbaudītas. Pēc dogonu nostāstiem Sīriusa sistēmā ir vēl citi pavadoņi. Vai varbūt planētas? Lai kā arī būtu, katrā ziņā arī Sīriusa sistēmas zīmē​jumi pieder pie dogonu senajiem nostāstiem.

Un šeit aplis atkal noslēdzas ar Zimbabves būvi: dogonu zīmējumi daudzās detaļās sakrīt ar Lielās Zimbabves plānu.

Secinājums: vai tātad Lielās Zimbabves drupu gadījumā runa ir par Sīriusa sistēmas astronomisku attēlojumu? Un papildu jautājums: vai vispār tikai nākotnes astronomi spēs noteikt, kādas zināšanas atspoguļotas Zimbabves būvē?

Mūsdienu ortodoksālā zinātne gan kā pilnīgi bezjēdzīgus noliedz tamlīdzīgus pieņēmumus, domu spēles un pārspīlētus skaidrojumus. Bet, no otras puses, visā pasaulē nav neviena zinātnieka, kas varētu precīzi un nešaubīgi pateikt, kas patiesi ir Lielā Zimbabve.

Tomēr tas arī nav tik dīvaini. Lielās Zimbabves būvi (kā to no tā laika oficiāli sauc) atklāja vispār tikai 1868. gadā. Atklājējs bija kāds Ādams Renderss. Šis mednieks un piedzīvojumu meklētājs toreiz bija nomaldījies un grīļodamies spraucās cauri biezoknim. Viņš jau juta, ka zūd spēki, un tikai ar milzīgu piepūli spēja cilāt krūmu cirvi. Kustības kļuva arvien lēnākas un roka, kas džungļos atbrīvoja ceļu, arvien nespēcīgāka.

Un pēkšņi pavisam negaidīti viņš atradās pie kādas būves, jau uzelpoja - un bija briesmīgi vīlies, redzot, ka atrodas nevis apdzīvotā vietā, bet gan jau gadsimteņiem ilgi pamestā drupu pilsētā vai kom​pleksā.

Ja tas vispār kādreiz ir bijis apdzīvots.

Viņam bija grūti noticēt savām acīm: mūris izskatījās gandrīz kā jauns. Tātad kaut kur vajadzēja būt cilvēkiem?

Tomēr viņš veltīgi klejoja ap visu mūra sienu un beidzot pa kādu caurumu ielīda būves iekšpusē, neatklājot nekā tāda, kas liecinātu par cilvēku klātbūtni. Acim redzami jau gadu simtiem neviens nebija spēris kāju Lielajā Zimbabvē.

Galu galā viņš devās tālāk un tika izglābts.

Dažus gadus pēc viņa atklājuma ceļā devās vācu ģeologs Karls Mauhs, lai atrastu Āfrikā Vecās Derības leģendāro Zelta zemi. Viņa vadmotīvs bija vecais Bībeles teksts par valdnieku Zālamanu: «Un Eceon-Geberā ķēniņš Zālamans taisīja kuģus. Šī vieta atrodas pie Ēlatas, Ēdoma zemē, pie Niedru jūras krastiem. Bet Hīrāms sūtīja kuģu apkalpei savus kalpus kuģiniekus, jūras pazinējus, kas darbojās kopā ar Zālamana kalpiem. Un tie devās pāri uz Ofīru; un tie atveda no turienes zeltu, četri simti un divdesmit talentu. Un tie tos atveda ķēniņam Zālamanam.»

(Pirmā Ķēniņu grāmata, 9. nodaļa, 26. - 28.)

Arī ēģiptiešu vecajos tekstos un nostāstos arvien atradās norādījumi par ceļojumiem uz dienvidiem, augšup pa Nīlu līdz tālajām zemēm, kur rodams zelts.

Tīri nejauši nu bija sastapušies Ādams Renderss, Lielās Zimbabves atklājējs, un Zelta zemes meklētājs Karls Mauhs.

Mauhs bija izveidojis pats savu iedomātu zelta bagātas zemes ainu un domāja, ka tādā zemē esot jābūt ari milzīgam cietoksnim: «Galu galā tur nodarbojās ar zelta tirdzniecibu. Ļaudīm, protams, vajadzēja aizsargāties no zagļiem. Kaut kur bija nepieciešams glabāt zeltu, un to vajadzēja darīt tā, lai būtu droši.»

Kad Renderss dzirdēja Mauhu tik pārliecinoši un ar tādu loģiski pamatotu iztēli runājam par atklājumu, ko viņš vēl tikai gribēja atrast, pirmais bija ļoti iespaidots un ierosināja Mauham: «Nu, tad apmek​lēsim manu mūru pilsētu!»

Renderss bija gatavs aizvest Mauhu uz turieni. Un, kad Mauhs stāvēja pie Lielās Zimbabves būves, viņš gavilēja: «Jā, tā ir mana Zelta zeme!»

Viņa pārliecība kļuva vēl spēcīgāka, kad kādā nostāstā atklāja norādījumu uz «lielo (vai garo) sievu». Viss lieliski saderēja… Protams, domāja Mauhs, lielā sieva varēja būt tikai slavenā Sābas ķēniņiene, par kuru ir arī zināms, ka viņa tirgojās (vai katrā ziņā esot tirgojusies) ar Zālamanu.

Bet, ak vai, teorija bija skaista, taču tā neatbilda realitātei. Mauhs nekādus dārgumus neatrada. No Āfrikas viņš atgriezās vīlies, zaudējis ilūzijas, bet tomēr nepretojās, kad Vācijā viņu apsveica kā Lielās Zim​babves drupu kompleksa atklājēju. Mazliet nekaunīgi, vai ne?

Pieņēmums, kas saistīts ar Zālamanu, nevar saskanēt vispirms jau laika ziņā. Zālamans dzīvoja ap 1000. gadu pirms Kristus. Zelta zemei -ja vien vispār tāda ir eksistējusi - vajadzēja tātad pastāvēt pirms 3000 gadiem. Tik vecas tomēr Lielās Zimbabves drupas nav. Mūru būve tika uzsākta ne agrāk par 2. gadsimtu pēc Kristus, iespējams, ka vēl vēlāk.

Tomēr visnotaļ iespējama sakarība starp zeltu un Lielo Zimbabvi. Šī apvidus banti gan nekad nav rosīgi tirgojušies ar zeltu. Bet nav arī pierādīts, ka viņi vai viņu senči būtu bijuši Lielās Zimbabves celtnieki. Gluži otrādi. Par bantiem ir zināms, ka viņi jau pašā sākumā ir dedzinājuši ķieģeļus no māla un nekad nekur būvdarbos nav izmantojuši granīta akmeņus. Vai nu tieši Lielajā Zimbabvē viņi būtu pieļāvuši izņēmumu? Tik lielas novirzes no visiem ieradumiem un normām visā aizvēsturiskajā laikā un agrīno laiku vēsturē vienkārši nav sastopamas; kaut kas tāds, kā rāda pieredze, ir gandrīz neiespējams.

Tātad atkal zaļā gaisma visādiem pieņēmumiem. Iepriekšējais citāts no grāmatas konstatē kā faktu to, ka kompleksu esot cēluši šoni, kas tur dzīvo līdz mūsdienām.

Bet, lai cik dīvaini tas būtu, ir ari citi uzskati. Tā, piemēram, arheologs J. P. Vents uzskata, ka Lielo

Zimbabvi uzcēluši arābi un, proti, tieši sakarā ar zelta tirdzniecību. Lai pamatotu šo pieņēmumu, cita starpā viņš norāda uz to, ka akmeņu skaldīšanas māksla arābu zemēs bija un ir ļoti izplatīta un augsti attīstīta. Esot pierādāms, ka arābi tieši tur, tajā apgabalā, senajos laikos ieguvuši zeltu.

Tātad, vai viņi uzbūvēja Lielo Zimbabvi kā, tā sakot, savu zelta krājumu glabātavu, kā sava veida Fortnoksu, kur zeltu, iespējams, glabāja tikai uz laiku, līdz brīdim, kad ieradās nākošais kuģis vai nākošā karavāna, kas zeltu aizveda?

Lielās Zimbabves uzplaukuma laikā patiešām ik gadus turienes raktuvēs esot iegūts tūkstošiem tonnu zelta. Salīdzinājumā ar to pat mūsdienu ražošanas rezultāti esot stipri trūcīgi. Cik drošs un autentisks šāds apgalvojums, tas lai paliek katra paša ziņā.

Tātad izdarīsim kopsavilkumu. Vai Lielā Zimbabve ir nocietinājums, templis, akmenī izveidotas atmiņas par senu reliģiju, kura saistīta ar Sīriusu B, vai arī veca gigantiska arābu zelta glabātava?

Kurai versijai piešķirt priekšroku - tā ir gaumes lieta. Ir argumenti par un pret jebkuru no šīm versijām. Vienalga, kuru akceptē un kuru uzskata par varbūtēju, nav atbilžu uz jautājumiem, piemēram, pirmām kārtām uz šādu: kāpēc gan no būves tik acīm redzami atsacījās un to pameta? Parastie cēloņi vairumā šādu gadījumu ir epidēmijas vai dabas katastrofas. Bet pēc visa tā, kas saskatāms un pierādāms, šie cēloņi, izrādās, šeit neder. Tādiem arī pēc gadu simtiem būtu atrodamas sekas, bet to nav.

Tad kādēļ gan? Vai iedzīvotājiem aptrūka kurināmā? Reizēm izvirza arī šādu hipotēzi. Bet tā drīzāk ir maldīga un tikpat kā nepieņemama. Lai uzbūvētu cietoksnim līdzīgu būvi, kas stāv gadu simteņiem, tauta vai tautas daļa sagādā neskaitāmas tonnas smagu akmeņu bieži vien no lieliem attālumiem. Tas, kas spēj veikt šādu fantastisku darbu, var arī malku sagādāt no vēl lielākiem attālumiem, jo to izdarīt ir daudz vieglāk nekā transportēt granīta akmeņus. īsi sakot: līdz pat mūsdienām neviens droši nezina, kāpēc tika uzbūvēta Lielā Zimbabve, kādam nolūkam būve kalpoja un kāpēc to ap 16./17. gs. pēkšņi vai arī ilgākā laika sprīdī pameta, atsacījās no tās un ļāva tai aizaugt ar krūmiem. Ne karš, ne slimības nav pārlieci​nošs izskaidrojums.

Un līdz ar to faktiski viss ap Lielo Zimbabvi ir mīklains un neizzināts.

3. gadsimts pec Kristus Bīskaps Svētais Deru un citi staigājošie bezgalvji Bīskaps suētais Denī, ko sodīja ar nāvi, nocērtot galvu, Anna Bulina, kas savu galvu ar atņirgtiem zobiem nes grozā, Teksasas jātnieki bez galvas - vai tie ir tikai fantāzijas tēli?

Kā izskaidrot šo bezgalvju fenomenu?

Tas noticis 272. gadā apmēram šādi: Romiešu bendes kalps skaļi smej: «Nu nekas vairs nesanāks ar tavu pilsētas dibināšanu!» Ar šiem vārdiem viņš nocērt galvu Parizes bīskapam svētajam Denī. Nāvessods izpildīts, pirmie ziņkārīgie atstāj laukumu. Tad notiek kaut kas nedzirdēts, neticams, baiss: ķermenis bez galvas it kā pamostas jaunai dzīvei. Vispirms sāk kustēties pirksti, tad kājas. Pūlī atskan skaļi kliedzieni, cilvēki šausmās bēg un visiem pa priekšu zaimotājs bende. Līdzīgi marionetei, ko aiz aukliņām rausta neredzams spēlētājs, bīskaps svētais Denī pieceļas, paņem rokās savu asiņaino galvu ar bīskapa cepuri un aiziet…

Tāds ir pirmais, bet nepavisam ne pēdējais stāsts par cilvēkiem bez galvas, kas pieceļas no bendes bluķa un aiziet ar savu galvu rokās vai arī bez tās. Viens no pēdējiem šāda veida stāstiem ir leģenda par marodieri un jūras pirātu Klausu Stertebēkeru no Hamburgas. Protams, var šīm ziņām nepievērst uzmanību un pieskaitīt tās pie šausmu stāstiem. Bez šaubām, tur ir to vieta. Vienīgais, ko der aplūkot tuvāk, ir šo stāstu regulāra atkārtošanās praktiski visos laikos un visās zemēs. Ar tiem jāsastopas tikpat neizbēgami kā ar leģendām par vienradzi vai Lohnesa ezera briesmonim līdzīgu monstru, par ko vēl būs runa turpmākajās nodaļās. Iepriekšminētajās leģendās, šķiet, ir saglabājusies pirmatmiņa, kā, piemēram, leģendām par dinozauriem (par pūķiem) ir racionāls cēlonis; sen zināms, ka pat teiku un pasaku pamatā gandrīz vienmēr ir vēsturisks notikums vai kāds cits patiess fakts. Tātad - vai arī šajos nostāstos par tiem, kas spējuši pārvietoties bez galvas?

Varbūt tomēr ne?

Profesors, arheoloģijas un mitoloģijas eksperts Hanss Šindlers Bel- lamī no Vīnes ziņu par bīskapa svētā Denī nāvi komentē šādi: «Eksistē dokuments, kurā precīzi tieši tā attēlots šis gadījums 272. gadā pēc Kristus dzimšanas. Tā nu līdz pat mūsu dienām spējam to tik dzīvi iedomāties. Nogalētais Parīzes

bīskaps ar savu asiņaino galvu padusē vai rokās dodas uz to vietu, kuru vēlāk nosauc viņa vārdā par Sendenī. Šodien tā ir pazīstama Parīzes priekšpilsēta ar šo leģendu vēsturē. Vietā, kur viņš beidzot nolika savu nocirsto galvu, radās pilsēta, kā to svētais Denī faktiski bija paredzējis.»

Protams, nākošais un vispār pirmais jautājums: dokuments, nu labi! Bet vai tas ir vēsturisks dokuments jeb vai dievbijīgas pacilātības radīts dokuments? Runājot mūsdienu izdevējdarbinieku žargonā: vai tas ir fakts vai fikcija?

Vēlreiz no sākuma: galvas nociršanas fakts ir autentisks. Nav īsti noskaidrots, vai tas notika (iespējams, mūsdienu Monmartrā) 272. vai tikai 285. gadā pēc Kristus dzimšanas. Katrā ziņā svētais Denī, kā ari priesteris Rustikuss un diakons Eleitērs kristiešu vajāšanas laikā tika sodīti ar nāvi, nocērtot galvu. Vēlāk karalis Dagobērs lika pārvest savas relikvijas uz benediktiešu abatijas baznīcu Sendenī, kas līdz ar to k|uva par Gallijas un vēlākās Francijas - franku valsts! - vislielāko svētnīcu un pēc tam, kad tajā tika apglabāti gandrīz visi Francijas karaļi, - par sava veida nacionālu muzeju. Svētā Denī baznīcas karogs ar nosaukumu Oriflamme (zelta liesma) ieguva franču karaļu uzvaras karoga slavu. Patiešām: uz tā ir attēlots bīskaps ar nocirsto galvu rokās (no tā cēlusies arī viņa protekcija pret galvassāpēm - cik prātīgi!).

Tiktāl viss kārtībā. Heraldika, leģenda, sena teika, dievbijīgas pacilātības un ticības stiprināšana…

Tikai, kā jau minēts, svētā Denī gadījums nav vienīgais, tam seko vesela bezgalvju kompānija.

Arī profesors Bellamī piezīmē: «Francijas svētā Denī gājiens bez galvas nepavisam nav vienīgais kuriozs. Tikai stāstījums par viņa sodīšanu ar nāvi, nocērtot galvu, ir visvecākais no zināmajiem. Kas vēlas ar šo tēmu nodarboties vēsturiski, tam jāsāk pētījumi trešajā gadsimtā.»

Nu lai. Arī gadījums ar sievieti bez galvas attiecas gandrīz uz to pašu svētā Denī laika posmu. Tas noticis Anglijas grāfistē Lankašīrā. Kaut arī vismaz no tiem laikiem nav saglabājušies cilvēku vārdi, vēlāk tos izdomāja.. Jaunākā redakcijā nostāsts skan šādi: «Kāds vīrs, vārdā Gabriels Fišers, sava suņa Trotija pavadībā devās uz mājām no sliktas slavas kroga «White Buli». Kaut gan piedzēries, ceļu viņš atrod. Ceļmalas dzīvžogs palīdz orientēties. Mēness gan met krūmos spokainas ēnas. Klusi dungojot, Gabriels Fišers grīļīgā gaitā turpina ceļu mājup, kad viņa suns Trotijs pēkšņi apstājas kā zemē ieaudzis, atņirdz zobus, rūc un nav nomierināms. «Tu taču nebīsties no sievietes,» Fišers saka viņam. Labi, ir jau noteikti pāri pusnaktij, kas gan sievietei uz ceļa meklējams?

Kopš kura laika sievas vienas pļēguro krogā? tin viņš streipuļo tālāk. Tagad mēness gaismā sievieti var labāk apskatīt. Viņa ģērbusies garā tērpā, pie rokas grozs, bet galva dīvaini paslēpta zem lakata. Taču gājēja atstāj ļoti kārtīgas sievietes iespaidu. Tāpēc Gabriels Fišers tā īsti nezina, ko domāt. Kārtīga sieviete ap šo laiku, naktī, viena uz ceļa? CJn viņa suns, kas rūc un, spalvu sabozis, aizskrien prom…

Sieviete iet viņam pa priekšu tajā pašā virzienā un tad paātrina gaitu. Viņš steidzas pakaļ, panāk, uzrunā.

Sieviete ļoti isi un izvairigi atbild tikai pēc brīža, līdz viņas patīkamā, mīkstā balss pēkšņi pārvēršas briesmīgos smieklos. Gn balss nāk - no groza!

Fišeram kļūst baigi, un viņš apstājas. Gandrīz acumirklī pāriet reibums, taču viņš vēl nav pārliecināts - vai tas nav dzēruma delīrijs, vai viņš patiesi redz to. Viņš piedāvājas panest grozu. Kad Fišers satver grozu, no tā atkal atskan griezīgie smiekli. Tajā atrodas sievietes galva! Šausmās viņš grozu aizsviež. Lakats, kas to pārsedza, noslīd, galva noripo uz ceļa. Smejas mute ar baltajiem miroņgalvas zobiem, sie​vietei no pleciem noslīd aube. Viņa ir bez galvas…

Bailes piedod Gabrielam Fišeram neparastus spēkus. Viņš bēg, skrien, bet sieviete seko. Kad viņš paniskās bailēs atskatās, tad redz, ka sieviete, tāpat kā Parīzes bīskaps, noliecas, paceļ savu galvu un met to Fišeram. Galva iekrīt peļķē un, kā iepriekš, ļauni, baisi ņirdz un smej. Fišers bēg, un tikai tad, kad viņš pārlec strautam, sieviete bez galvas atpaliek, jo pāri strautam netiek.»

Te nu jebkurš pasmaidīs. Klasisks šausmu un spoku stāsts, kas bija tik populārs 19. gadsimtā… Gn neviens, protams, tajā nesaskatīs īstu mīklu vai neuztvers to vairāk kā par spokiem ticoša cilvēka fantāziju. Vienīgais ievērības cienīgais moments te ir tas, ka notikums no tik tālas vēstures ir nonācis līdz

mūsdienām un ir fiksēts dokumentā.

Bet, iekāms komentējam, vispirms pabeigsim ar nostāstiem. Šajā sakarā, protams, nedrīkst apiet Klausu Štertebēkeru. Leģendām apvīts ir vēsturiskais ziņojums par viņa nāvi. ists jūras laupītājs un kontrabandists, Hanzas savienības Robīns Huds, kas vērsās galvenokārt pret bagātajiem Hamburgas tirgotājiem - «piparmaisiem». Kopš 1394. gada viņš bija Vitāliju brālības [7] vadonis. Pēc tam kad kopā ar partneri Gedeki Mihelsu viņi ilgi bija muļķojuši Hamburgas tirgotājus un rāti, neļaujot pilsētai ne grasi nopelnīt, hamburdzieši tos pie Helgolandes aizturēja un notvēra. Ar Štertebēkeru daudz neceremonējās un nodeva ben- dem.

«Tad Klauss Štertebēkers izteica savu pēdējo vēlēšanos. «Nav runa par manu dzīvību,» viņš teicis, «bet savu līdzgaitnieku dzīvības gribu pasargāt, cik vien spēju, jo viņi man uzticīgi un ilgi kalpojuši. Tad nu vēlos, kad galva man jau būs nocirsta, lai man ļauj vēlreiz piecelties kājās un nosoļot gar savu biedru rindu. Gn dāvājiet dzīvību tiem, kuriem vēl spēšu paiet garām, iekāms nokritīšu.» Gn, tā kā neviens neticēja, ka kaut kas tāds iespējams, apsolīja viņa lūgumu izpildīt.

Tas noticis tā. Kad bende Klausam Štertebēkeram bija nocirtis galvu, viņš esot vēlreiz piecēlies bez tās un, kā jau teicis, gājis gar savu biedru rindu, kuri gaidīja nāvessodu. Štertebēkers esot izglābis dzīvību vēl vienpadsmit līdzgaitniekiem. Vairāk nepaspējis, jo kāda sieviete esot drausmīgi iekliegušies: «Pats nelabais te vēl parādīsies, tā ir burvestī​ba!» Pēc šiem vārdiem esot piesteidzies bende, aizlicis bezgalvim kāju priekšā, un tā tas beidzot pakritis un bijis beigts.

Drausmīgs stāsts pamuļķīgajai tautai ticības un šausmu stiprinā​šanai.»

Labi. Nākošais stāsts.

Runa ir par nelaimīgo Annu Bulinu. Kā zināms, viņa bija Zilbārža karaļa Henrija VIII sieva un Elizabetes I māte, dzimusi 1507. gadā.

1536. gadā viņas vīrs, karalis, liek Annu ieslodzīt cietumā un nocirst galvu. Būtu brīnums, ja tas neatspoguļotos folklorā un nesniegtu ar «dokumentiem» pierādītu liecību: «Mēs redzējām dīvaini apmirdzētu Annas Bulinas tēlu. Tas aizslīdēja it kā bez svara un padusē nesa nocirsto galvu.»

Ko gan vēl piebilst? Jā, it īpaši bieži līdz pat mūsu dienām šis briesmīgais tēls parādoties Londonas Tauera kapelas tuvumā, tātad netālu no viņas cietuma.

«Krāšņā tērpā tēls staigā caur nocietinājuma mūriem.»

Sevišķi bieži bezmēness un ļoti aukstās naktīs. Anglijai šie bez- galvji, tāpat kā piļu spoki, vispār ir raksturīgi. Arī lords Saimens Lovets (apmēram 1667.-1747. g.) nonāca uz ešafota. Bet, ja nabaga nelaimīgo Annu Bulinu zem bendes cirvja noveda tīri izdomāta apsūdzība, tad skotu klana lordam, pamatīgam iemetējam, tomēr pierādīja, ka viņš bijis ne tikai vīrs, kam tīk mežonīgas dzīres, bet arī nedaudz vienaldzīgs pret to, kas tika uzskatīts par likumu. Cita starpā, viņš labprāt būtu sevi redzējis karaļa tronī Londonā. īsi sakot, 1747. gadā tika atklāta viņa sazvērestība pret monarhiju. Tajā pašā gadā lordam pie​sprieda nāvessodu un Londonā to publiski izpildīja.

Ko tur piebilst? Atkal tas pats stāsts!

Džordžu III, to pašu, kas savas politiskās ietiepības dēļ karā pazaudēja amerikāņu kolonijas, pārņēma šausmas, kad viņam šķita - kādā gleznā viņš redz pastaigājamies klana barvedi ar nocirsto galvu padusē!

«Pēc aculiecinieku ziņojumiem» gleznotājs Viljams Hogārts pasteidzies baiso ainu attēlot eļļas gleznā. «Lorda Loveta gars svētceļojumā» - šāds nosaukums ir pārliecinošajam dokumentam. Nu tātad.

Ar to vēl viss nebeidzas. Tāds pats klana barvedis kā Lovets bija arī kāds īvens Makleins no Mallas. Pretstatā Lovetam šis krietnais vīrs visu dzīvi bijis lojāls un uzticīgs priekšniecībai un miris kaujas laukā cieņas pilnā nāvē - kā to toreiz vēl uzskatīja. Bet arī viņš it kā (it kā - vai neticības nebūtu pietiekami!) līdz mūsu dienām klistot apkārt pa Mallas īpašumiem bez galvas; lai gan (kā arī iepriekš par sievieti ar galvu grozā) neviens tā īsti nezina vai nespēj pateikt, kāds tam īstenībā cēlonis. Gn, ja pat no gariem neticošās Amerikas (kā tas zināms kopš «Kenter- vilas spoka») nāk ne viens vien nostāsts par bezgalvainiem spokiem, tad tai jābūt patiesībai: Nellija Makkvile, kas pats par sevi ir vecs, labs skotu vārds, maršējot bez galvas pa saviem dzimtajiem laukiem Zie- meļkarolīnā, «kaut gan mirusi parastā nāvē». Jādomā gan. 80 Pietiks ironijas. Bet, protams, šāda veida mīklām ir mazāk uz faktiem pamatoti, kuriozi, dabaszinātniski vai labākā gadījumā neizskaidrojami cēloņi, drīzāk tie ir psiholoģiski un balstās uz tieksmi fantazēt- tas, ko teātrī sauc par ainas izspēlēšanu lidz galam. Nevajag domāt, ka šī tēma tiks iztirzāta pārmērīgi nopietni. Tomēr minētā profesora Bellamī piezīmes par šo lietu nebūt nav tik neinteresantas: «Ziņojumi par cilvēkiem, kas staigā bez galvas - vienalga, vai tie sodīti ar nāvessodu, nocērtot galvu, vai kā citādāk neizskaidrojami apkārtstaigātāji, kas iedveš šausmas, vai patiesi cienijami ļaudis, no kuriem, tā sakot, kaut ko tādu gan nevarētu gaidīt, - šie ziņojumi sākas ap trešo gadsimtu un turpinās cauri laikiem līdz pat mūsdienām. Par visprecīzāk «dokumentētiem» tiek uzskatīti bezgalvji Teksasā, kas tur ap 1860. gadu esot it kā padarījuši nedrošu visu apvidu. Visādi citādi par nopietnu uzskatītais rakstnieks kapteinis Mains Rīds izpētījis mistisko gadījumu un aprakstījis to grāmatā «Jātnieks bez galvas». Grāmata iznākusi 1869. g. …»

Tālāk atbilstoši saturam Bellamī komentē, ka gadījumi ar cilvēkiem bez galvas, kuri klimst apkārt (pats par sevi saprotams, ka tā nav parasta iešana, kā zināms, rēgi «klimst»), protams, nav aplūkojami kā nopietni fakti - katrā ziņā ne jau šādā izvērstā formā. «Tomēr šādu nostāstu izcelšanos var izsekot vai izskaidrot.» Principā šis fenomens pazīstams, kaujot mājdzīvniekus. Vistas ar nocirstu galvu dažkārt vēl krietnu gabalu palidinās. Arī kaujot aitas un kazas, ir piedzīvots šis fenomens: tās vēl lēkā bez galvas.

Tautas valodā to dēvē par dzīvības garu, kas vēl kādu laiku esot nomodā.

Tomēr šis efekts iestājas tikai tad, ja galvu nocērt uzreiz, bet ne tad, ja kauj, iedurot dunci un lēni notecinot asinis. Tātad var pieņemt, ka līdzīga reakcija iedomājama arī pie cilvēkiem un tādas varētu būt bijušas. Tas vai nu būtu dzīvības instinktu reflekss, vai - saskaņā ar profesora Bellamī teikto - stipra gribasspēka jautājums. Abi momenti ir saistīti ar to pašu nervu reakcijas palēninātas izbeigšanās efektu: «Mugurkaulā atrodas nervi un to atzarojumi, kas spēj daļēji, vismaz uz kādu laika sprīdi, pārņemt galvas smadzeņu funkcijas. Ja pirms eksekūcijas sodāmais sevi, tā sakot, ieprogrammējis piecelties vai turpināt

iet, tad nu vismaz varētu pieņemt, ka organisms arī pēc galvas atdalīšanas no muguras nerviem spēj vēl kādu brīdi atbilstoši rīkoties, līdz iepriekš uzkrātā enerģija ir patērēta.»

Tas varētu būt lietišķs un saprātīgs izskaidrojums tiem gadījumiem, kad sodītajiem nocirsta galva un viņi kādu laiku spējuši pārvietoties, būdami bez galvas. Tomēr tas nav iespējams tādā apjomā, ka viņi patiesi varētu normālā veidā piecelties un turpināt iet, kā tas tiek piedēvēts Klausam Stertebēkeram, nemaz jau nerunājot par bīskapu svēto Denī, kas it kā moži un mērķtiecīgi esot nogājis kilometru, nesot savu galvu. Ka tie ir ja ne izdomājumi, tad vismaz izpušķojumi, patiesi nav vairs jāpierāda.

Dažu reflektoro kustību novērošana būtnēm, kam nocirsta galva, tātad varētu būt patiesības grauds visos šajos nostāstos un fantastiskajos dzejojumos par staigātspējīgiem bezgalvjiem. Pāris vēlīnu refleksu un - viss pārējais ir brīva fantāzija, tāpat kā vienkārša glodene pēc desmitā atstāstījuma kļuvusi par ārkārtīgi indīgu žņaudzējčūsku.

Pat ar ļoti plašu vērienu izskaidrojot refleksa fenomenu, tik un tā nevarētu rast nekādu pamatojumu tam, ka apkārt klimstošie rēgi, tu​rot savu galvu padusē, spēj parādīties vēl pēc gadu simteņiem. Lai arī cik daudz enerģijas rezervju būtu uzkrāts viņu mugurkaulā vai kādā citā vietā - tas ir nereāli!

4. gadsimts pec Kristus Dīvainā akmens glazūra Kas cēluši mūrus bez javas saistvielas, toties pārklājuši tos ar glazūru?

Druidi vai uzbrucēji? Septiņi pieņēmumi šī fenomena iespējamam izskaidrojumam un citas mīklainas akmens pārvērtības.

Clz kalna no vairāku kilometru attāluma saskatāms no akmeņiem veidots mūra valnis. Nevajag pārāk daudz fantāzijas, lai vaļņa aprises iztēlotos par Noasa šķirstu. Tāds droši vien varēja izskatīties kalns, uz kura nosēdās Bībelē aprakstītais šķirsts, un šādā sakarībā arī izteikts līdzīgs minējums. Zilgani baltie mūri patiesi ar kaut ko atgādina laivas korpusu. Tikai šai noslēpumainajai kalnu ainavai, protams, jau tāpēc vien nav nekā kopēja ar Noasa šķirstu, ka tas palika uz sēkļa pie Ararata kalna mūsdienu Turcijā. (Jn, ja tas nav noticis tur, tad pavisam droši, ka arī ne šeit, proti, Skotijā.

Noslēpumainā ainava redzama Teponota kalnā netālu no Rainijas ciema Skotijas ziemeļrietumos.

Kalna augstums ir 560 m, un tikpat droši kā tas, ka šie mūri nevarētu būt Noasa šķirsts, tikpat droši šī būve nepavisam nav no Bībeles laikiem, bet gan no vēsturiski jau apzināma perioda, proti, 4. gadsimta pēc Kristus dzimšanas. Katrā ziņā mīklaini ir tas, ka to piedēvē druīdiem.

Gallijā un Britu salās druīdi (kopš Asteriksa un Obeliksa parādīšanās tie labi zināmi arī plašām iedzīvotāju aprindām), kā zināms, bija ķeltu priesteri. Kopā ar bardiem un vātiem viņi veidoja mācīto ļaužu slāni, kas noteica ķeltu tautu kultūras dzīvi. Viņu pienākums galvenokārt bija rūpēties par reliģiju un upurēšanu.

Vēl viņi veica tiesnešu funkcijas un nodarbojās arī ar medicīnu, ģeogrāfiju, astronomiju un sapņu tulkošanu. Volta Dīsneja multiplikācijas filmu draugiem ir labi pazīstams druīds burvis Merlins, kuram bija vēsturisks vai vismaz leģendām apvīts vēsturisks prototips. Šis Merlins it kā varējis pārvarēt Zemes pievilkšanas spēku (tas var norādīt uz zināmiem trikiem ar magnētu) un saskaņā ar leģendu bijis biežs viesis pie karaļa Artura slavenā Apaļā galda. Tomēr tā ir tikai piebilde.

Kas redzams Teponota kalnā?

Sākotnēji akmens būves izmēri bija 28x45 m. Pašā sākumā tai, šķiet, nav bijusi neviena pieeja. Tikai vēlāk, kad sen vairs nezināja, kādam nolūkam tas viss kalpojis, pieeja tika izveidota.

Lieta kļūst mistiska tikai tad, kad tuvāk aplūko mūra apmali. Ak​mens uz akmens bez javas vai kādiem citiem saistlīdzekļiem, un tomēr tie cieši saistīti ar sakusumu slāni. Sakususi glazūra.

Arheoloģijas profesors Hanss Šindlers Bellamī izteicis šādu minējumu: «Akmeņi bijuši pakļauti ļoti lielam karstumam, krietni pāri tūkstoš grādiem, vismaz 1200°. Tikai tādā temperatūrā šis akmens kūst, un atsevišķi elementi sakusuši cits ar citu. Pēc manām domām, tas varētu būt vienigi druidu veikums.»

Gandriz droši nosakāms, ka druīdi Skotijā aktivi darbojušies vēl 6. gadsimtā. Vai Teponota kalna aprīkojums ir kāds no viņu darbiem, varbūt pat meistardarbiem?

Neviens nespēj pārliecinoši noteikt, kā panākts šis apbrīnojamais efekts. Nav pat nepārprotami noskaidrots, vai vispār akmeņu pārklāšanās ar glazējuma kārtu ir radīta apzināti. Jau 1770. gadā kāds Džeimss Andersons 10 gadus bija pētījis šāda veida būves. Toreiz šo celtņu vēl bija daudz vairāk. Kopš tā laika, kad ļaudīm vajadzēja akmeņus māju un lopu mītņu celšanai, minētās būves tika ārdītas un no​jauktas.

Džeimsam Andersonam pienākas pateicība par to, ka viņš nākošajām paaudzēm ir atstājis dažus samērā precīzus datus par akmeņu aprīkojumiem. Turklāt viņa pētījumi kā neatbilstošus, neiespējamus vai nepareizus ļauj atmest dažus tos stipri atšķirīgos izskaidrojumus, kādi šur tur parādās līdz pat mūsu dienām. Tomēr ari Andersons savos ziņojumos žurnālā «Archeology» 1770. un 1778. gadā nesniedza pieņemamu versiju, taču pateica, kādi pieņēmumi ir noraidāmi.

Pirmais pieņēmums.

Akmens pārklāšanos ar sakusuma slāni izraisījis negadījums 4. gadsimtā. Sākotnēji šie mūri veidoja aizsargvalni mazai apmetnei. Aiz akmens apšuvuma atradās koka siena. Šajā koka sienā nelaimīgā kārtā izcēlies ugunsgrēks, tā nodegusi, un ugunsgrēka radītais karstums izsaucis akmens pārklāšanos ar glazūras kārtu. Šis pieņēmums pamatojas uz faktu, ka sakusuma kārta vienmēr ir tikai uz akmeņiem sienu iekšmalā, turpretim ārpuse palikusi neskarta. Tomēr tēze par nelaimes gadījumu nav pārlieku ticama. Gandrīz neiespējami, ka simtiem līdzīgu akmens pilsētbūvju varētu būt iznīcinā​jusi ugunsnelaime.

Otrais pieņēmums.

Cēlonis ir nevis ugunsgrēki, bet gan karadarbība. Uzbrucēji aizdedzināja apmetnes, un tā veidojās sakusumi.

Arī šim pieņēmumam principā runā pretī tie paši argumenti, kas iepriekšējā gadījumā. Starp citu, svarīgs pretarguments ir Nokfereles būve Skotijā. Tur pārmaiņas pēc sakusums konstatējams tikai uz mūra ārpuses. Tātad atkrīt apmetnes dedzināšana mūru iekšpusē. Mazticama ir tēze, ka uzbrucēji sakrāvuši malku pie mūriem un to aizdedzinājuši, pat ja pretēji jebkurai realitātei pieņemtu, ka iedzivotāji mūru iekšpusē to būtu mierigi pieļāvuši. Apkārt visam mūrim būtu bijis nepieciešams patiesi gigantisks ugunskurs. (Jn tad būtu vienkārši neiespējami, ka šāda milziga uguns nebūtu pārsviedusies uz iekšējām celt​nēm.

Trešais pieņēmums.

Akmens pārklāšanās ar glazējuma slāni nāk no aizvēsturiskiem laikiem, kad sirmā senatnē vulkānu izvirdumi sakausēja akmeņus savā starpā. Vēlākos laikos šos sakusušos akmeņus izlauza no aprimušajiem vulkāniem un izmantoja par būvmateriālu. Tomēr šī tēze vispār nav nopietni uzņemama. Kur gan šie vulkāni atradās? Vienā pašā Skotijā mūsdienās ir apmēram 60 šādu ar glazūru klātu akmens krāvumu, bet tur nu gan nav zināmi nekādi apdzisuši vulkāni.

Ceturtais pieņēmums.

Akmeņu sakausēšana un to pārklāšana ar glazūru notikusi speciāli celtās kausēšanas krāsnīs. Šim pieņēmumam pretī runā fakts, ka nav atrasts ne vismazākais pierādījums par šādām krāsnīm. Nemaz nerunājot par to, ka, lai veidotu sakausējumus ar tik lielu virsmu, šīm krāsnīm bija jābūt tik milzīgām, ka pēc tam tās nevarētu gluži bez pēdām pazust.

Piektais pieņēmums.

Lai akmens pārklātos ar sakusuma kārtu, druīdi mērķtiecīgi izmantoja karstumu. Viņu rīcībā bijusi speciāla bezjavas mūru veidošanas tehnoloģija. Domājams, ka noticis tā: veidojot mūri no akmeņiem, nekrāva akmeni uz akmens, bet to starpā atstāja tukšas vietas. Pēc tam tās piepildīja ar malku un akmens šķembām un aizdedzināja. Pašas sienas kalpoja par milzīgiem dūmeņiem. Ar šo metodi ieguva augstu temperatūru, un akmeņi pārklājās ar glazējumu.

Tomēr atkal ļoti svarīgs iebildums: kā tad tā, ka akmeņi pārklājās ar sakusuma kārtu arvien vai nu tikai krāvuma ārpusē, vai iekšpusē? Izmantojot šo metodi, tam vajadzētu notikt abās pusēs. Starp citu, šī tēze balstās uz slaveno, paaudzēm ilgi katram ģimnāzistam pazīstamo Cēzara darbu «De bellogallico» par karu Gallijā, kur aprakstīts «murus gallicus», galliešu mūris, kas esot sastāvējis no akmens un koka.

Arheoloģiskie izrakumi pie Abernetijas Pērtas tuvumā un Danlegeidā Rosās apvidū pat apstiprina Cēzaru.

Turienes krāvumos acīmredzot mūri bija no akmeņiem un koka, bet tikpat droši ir tas, ka tie nekalpoja dedzināšanai kausēšanas nolūkā. Jau gandrīz 200 gadu arheologi šajā jomā veic eksperimentus.

Piemēram, anglis Gordons Čailds ga​diem ilgi veidojis visādus mūrus, izmantojot visdažādākos akmens un koka maisījumus, pēc tam licis tos aizdedzināt. Bet neviens no eksperimentiem nav devis kaut cik tuvinātu sakusuma efektu, tin, tāpat kā viņam, pagājušos 200 gados nevienam no daudzajiem eksperimentētājiem nav izdevies panākt kaut ko tādu, kas līdzinātos glazūras pārklājumiem uz akmeņiem. Lai panāktu akmens pārklāšanos ar sakusuma kārtu, ir bijuši atsevišķi mēģinājumi speciālos apstākļos un ar milzīgu malkas patēriņu; panākti atsevišķi lokāli sakusumī, bet nevienā gadījumā tādi veseli mūri un krāvumi, kas saglabātos. Tieši pre​tēji -jau dedzinot akmeņi sadrupa vai pārmērīgajā karstumā sasprāga.

Sestais pieņēmums. Šādus mūrus sākotnēji būvēja no maisījuma, kas sastāvēja no daudz koka un maz akmeņu. Uzbrucēji aizdedzināja koku, un akmeņi pārklājās ar sakusuma slāni.

Tomēr tik dumji mūru celtnieki nebija vis. Kas gan celtu savu aizsargbūvi tik muļķīgi, lai ienaidniekam atliktu tikai pielaist tai uguni? Tomēr Gordons Čailds veica eksperimentu arī ar šādu konstrukciju, un arī tas bija neveiksmīgs. Pirmkārt, izrādījās, ka šādus mūrus, kas veidoti no koka un akmens maisījuma, iespējams aizdedzināt tikai ar milzīgām pūlēm. Un, kā jau minēts, diez vai šāda aizsargvaļņa aizstāvji būtu mierīgi uz to noskatījušies.

Rezumējam: joprojām paliek nenoskaidrots un nezināms, kādā veidā un kāpēc akmeņi pārklājušies ar sakusuma resp. glazūras kārtu. Atkal jādomā par to, ka mīkla līdz šodienai nav atrisināta tāpēc, ka izvirzīti nepareizi jautājumi. Proti, neviens arheologs nav apsvēris nevienu citu izskaidrojumu kā tikai uguni, kasdruīdiem, iespējams, kalpojusi, lai uz akmeņiem veidotos sakusuma slānis. Citiem vārdiem līdz šim tika runāts tikai par to, ka kušanas efektu bijis iespējams panākt ar karstuma palīdzību: «Tam vajadzēja būt karstumam!»

Bet ja nu tas nebija karstums? Vai nevarētu iedomāties kaut ko citu?

Bolivijā Kočavambas muzejā ir tā saucamie mīcītie akmeņi. Tie ir dažāda lieluma akmeņi, kuros senie inki atstājuši savu pēdu un roku nospiedumus - pavisam vienkārši, it kā nekas nebūtu vieglāk - tāpat kā atstāj nospiedumu sviestā.

Kā sviests mīksti akmeņi? Tad tas nevar būt karstums! Ja akmens top tik karsts, ka tas kļūst mīksts kā mīkla, tad gluži vienkārši nav iespējams atstāt tajā roku un pēdu nospiedumus. Tikko pieskarsies apdedzināsies!

1967. gada maijā arheologs pāters Horhe Lira no Peru apgalvoja, ka ir atradis šis miklas atrisinājumu. Mūsdienu inki esot viņam uzticējuši kādu noslēpumu - augu maisījuma recepti. Ar šī noslēpumainā maisījuma palīdzību patiesi esot iespējams padarīt akmeņus tik mīkstus kā sviests un tad pēc vēlēšanās apstrādāt un veidot.

Vēlreiz minējums pretējā virzienā: zināms, ka druīdi bija visnotaļ labi augu pazinēji. Vai pieņemt, ka šo autentisko inku recepti ari viņi būtu zinājuši vai atklājuši un līdz ar to viņu rīcībā būtu bijis pavisam ipašs augu maisījums, kas padara akmeņus tik mikstus kā sviests?

5. gadsimts pēc Kristus Kas bija karalis Arturs?

Vai leģendārajam karalim Arturam ar savu bruņinieku Apaļo galdu bija reāls vēsturisks prototips?

Kur atradusies leģendām apvitā Kamelotas pils - Apaļā galda atrašanās vieta? Kas bija Grāls - dārgums vai kauss? Kur tas atrodas mūsdienās?

Avallona ir kaut kas tāds kā paradīze zemes virsū. Par laimīgo salu sapņo arī krietnie bruņinieki, leģendārā kara|a Artura pavadoņi.

Vispirms pārskats no enciklopēdijas: «Arturs: teiksmains Britānijas ķeltu cilšu karalis, daudzu teiku centrālais tēls kopā ar Apaļā galda bruņiniekiem. Vēsturiski reāli eksistējošā persona Arturs, šķiet, ir bijis Britānijas ķeltu cilšu karavadonis, kas ap 500. gadu pēc Kristus dzimšanas aizstāvējis savu tautu pret anglosakšu iekarotājiem un kritis 537. gadā kaujā pie Kamlanas. Monmautas Džefrija (Monmautas Galfrīda) darbā «Britānijas karaļu vēsture» (ap 1135. g.) Arturs no ķeltu vietējās nozīmes varoņa pārtop par spožu valdnieku ar pasaulvēsturisku nozīmi. Kopā ar sievu Ginev- ru (Gvenuifaru, Džiniferu) viņš Karlionē uztur greznu galmu. Viņa uzvaras gājienu pār daudzām tautām aptur nodevība dzimtenē, ko izdara viņa brāļadēls Mordreds, un Arturam jāatgriežas mājās. Viņu ievaino un aizved uz feju salu Avallonu. Džefrijs balstās uz bretoņu teikām. Drīz vien normaņu dzejnieks Vass pārtulko «Vēsturi» franču dzejas pantos («Roman de Brut», 1155). Viņš attēlo Arturu kā feodālā galma karavadoni, pievieno stāstījumam daudzas, šķiet, bretoniskas detaļas un pirmais piemin izredzēto un priekšzimīgo bruņinieku Apaļo galdu. Vasa materiālu izmantojis Leiemons angļu eposā «Brut' (ap 1205. g.). Kontinentā leģendā par Arturu iekļauti arī sākotnēji patstāvīgie cikli, kā, piemēram, teika par Tristānu, par Grālu vai vēstījumi par Lanselotu. Francijā pirmais un labākais sasniegums romānu rakstniecībā par Artura tēmu ir Kretjēna de Truā darbi, kas uzrakstīti laikā no 1165. līdz 1190. gadam: «Ereksun Enida», «Kližess», «Lanselots», «Ivēns», «Parsi- fals». Viņam un viņa sekotājiem Arturs ir lielais bruņniecības paraugs. Kļūdams par drosmīgu bruņinieku pulka pasīvu centrālo

figūru, par romānu galveno tēlu, viņš pats gandrīz nemaz neiejaucas notikumos. Artura epikas nozīmīgākie vācu pārstāvji ir Hartmanis fon Aue («Ereks», «Iveins»), Strasburgas Gotfrīds («Tristāns un Izolde») un Volframs fon Ešenbahs («Parcifals» (Parsifals, Persivals), «Titurels»). Bez tam radās apjomīgi literāri sacerējumi, kas vairs nebija tik paceltā stilā. Tostarp minams vecfranču prozas cikls «Vulgate» vai «Grand Sait Graal» ap 1225. g., tas izmantots vācu romānā par Lanselotu (pirms 1250. g.) un angļu romānā «Artura nāve», ko uzrakstījis T. Melorijs (pabeidzis ap 1469. g.).» Šis precīzais apraksts dots tikai tādēļ, lai būtu skaidrs, cik sazarota jau pašā sākumā bijusi Artura tēma. Anglijā, kur karalis Arturs ir centrālā persona veco teiku un nostāstu pasaulē - lidz pat slavenajai leģendai par zobenu, kas iecirsts akmenī un ko spēj izraut tikai istais karalis (Arturs), - kopš seniem laikiem, protams, nodarbojas arī ar viņa vēs​turisko prototipu. Šķiet, tāda persona ir bijusi, vienalga, kāda tā izveidojusies vēlāk leģendā un teikās. Kad kareivīgie spēkavīri nav aizņemti ar iekarotāju padzīšanu no Anglijas, jaunavu atbrīvošanu vai cīnīšanos ar pūķiem, tad viņi pulcējas ap savu karali Arturu. Cienījamā sabiedrība tiekas Kamelotas pilī un kavējas jaukās atmiņās par cildeniem darbiem. Arī mēs vēl tagad sajūtam neparastu pievilcību, dzirdot par karali Arturu.

Artura tēlā personificēts viss labais, cēlais, kas par spīti savām ciešanām cīnās pret ļauno šajā pasaulē.

Ne jau velti Holivuda pievērsusies teiksmainajam karalim un viņa Apaļā galda bruņiniekiem dažādos veidos - no vēsturiskas drāmas līdz kostīmizrādēm, no mīlas stāsta viduslaiku gaumē līdz Dennija Keja groteskai, no bruņinieku turnīra izrādes līdz muzikālam uzvedumam, nemaz nerunājot par ļoti nopietniem mākslas darbiem par šīm tēmām: no Vāgnera operām līdz visa veida literatūrai.

Tiktāl tātad teiksmainais karalis Arturs.

Bet kā ar reāli eksistējušo, vēsturisko personu? Laikam gan karalis Arturs nav tikai tāda jauka fikcija, simbolisks teiku un pasaku tēls kā, piemēram, cēlsirdīgais laupītājs Robins Huds Šērvudas mežā.

Jau 1190. gadā centās atrast Artura kapu. It kā Glestonberijas abatijas vecajā kapsētā divvietīgā kapā baznīcā esot atrastas leģendārā valdnieka mirstīgās atliekas. Tika izvirzīts jautājums-vai viņam blakus atdusas viņa mīļotā laulātā draudzene Ginevra?

Pēc 800 gadiem, 1931. gadā, tika atrastas norādes, kas, liekas, atbalsta šo pieņēmumu, jo reāli eksistējusī vēsturiskā persona Arturs patiešām esot apglabāts Glestonberijā. Tas gan nesaskan ar leģendu.

Pēc leģendas Artura pēdējā atdusas vieta ir minētajā Avallonā, svētlaimīgo salā, par kuru tik daudz un sīki rakstīts mītos un pasakās par Arturu. Visumā uz šo noslēpumaino valstību - salā valda sievietes ar pārdabiskām spējām, kas pārzina noslēpumainas dziedniecības metodes un pielūdz dabas spēkus, - ceļu atrod tikai izredzētie.

Kā jau parasti šādos gadījumos, rodas jautājums: kur ir iespējamās patiesības grauds, cik daudz tajā vēsturiskas patiesības (par tā dēvēto augstāko patiesību te nevar būt ne runas, tai jau tāpat daudz kakla​kungu)?

Praktiski tāpat kā visas leģendas ari šī noved pie jautājuma: vai šie pavisam speciāli, gribētos gandriz teikt - noslēpumaini pievilcīgie nostāsti nav atmiņas koncentrāts, atmiņas par seniem, aizvēsturiskiem laikiem, kuros, kā šajā gadījumā, sociālās kārtības augstāko pakāpienu ieņem sieviete? Ir taču zināms, ka bija un ir ari matriarhāta reģioni un periodi.

Protams, ir iespējams, un to konstatējuši ari vēstures un arheoloģijas speciālisti, ka leģenda par Avallonu ir senas atmiņas par matriar- hātu. Tomēr Avallona visnotaļ var būt arī reāli eksistējusi. Varbūt Glestonberijā un Avallona ir identiskas?

Vēl viens iestarpināts ziņojums, kas parāda pētījumu stāvokli An​glijā mūsdienās apmēram tā: «Kedberijas pils atrodas apmēram 10 km uz ziemeļaustrumiem no Jovilas Samersetas grāfistē Anglijā. Sākotnēji tā bija jaunākā akmens un bronzas laikmeta apmetne, dzelzs laikmetā (ap 500. gadu pirms Kristus dzimšanas) kļuva par cietoksni. Šis kalnu cietoksnis bija politisks, tirdzniecisks un, domājams, ari reliģisks visa zemnieciskā apvidus centrs, kura iedzīvotāji briesmu gadījumā meklēja patvērumu aiz cietokšņa mūriem. Romiešu iebrukumiem 43. un 44. gadā gan tas nepretojās.Tikai pēc 30

gadiem, šķiet, tas kļuvis par atbrīvošanās kustības centru (ja vien tur nebija tikai laupītāju bandai). Lai nu būtu kā būdams, romieši atbildēja ar nežēlīgu soda ekspedīciju. Viņi izlauza vārtus un pēc pilnīgas tirgus vietu sagraušanas briesmīgi plosījās starp iedzīvotājiem. Pēc tam gandrīz 500 gadus Kedberija bija pamesta, līdz kāda drūmo viduslaiku karotāja uzmanību pievērsa tās izcilais novietojums aizsardzības nolūkam; pilnīgi iespējams, ka tas varētu būt bijis pats karalis Arturs… Tātad ap 500. gadu pēc Kristus dzimšanas nezināms britu cilts vadonis sen pamestā aizvēsturiskā kalna nocietinājuma vietā Samersetā uzcēla savu cietoksni - Kedberijas pili. Augstāko valni nosedza bezjavas akmeņu krāvums, zem tā zemes pildījums ar koka stiprinājumu. Virs vaļņa slējās koka dzeguļi. Iespaidīgi bija iebraucamie vārti. Starp ēkām aizmugurē atradās 19,2x10,4 m liela celtne ceremonijām. Šī viduslaiku kompleksa lieliskumu papildina tā vēsturiskā nozīme un nostāsts, ka šeit esot atradusies leģendārā Ka- melota, karaļa Artura galms; tā atrodas tuvu leģendārajai Avallonai Glestonberijā. Auļojot šo attālumu var veikt vienā stundā.

Turpinoties drūmajiem viduslaikiem, vieta tika atkal pamesta, bet 1009./1010.g. ziemā karalis Etelreds lika Kedberijā (vai Kedenbirigā, kā to toreiz sauca) iekārtot karalisko monētu kaltuvi. Un tomēr - kopš tiem laikiem par to strīdas - tiek uzskatīts arī, ka Kamelota ir atradusies pie Karliones. Netālu no Karliones pie Askas upes Dienvidvelsā atrodas romiešu laiku amfiteātris. Tas būvēts 70. gadu vidū pēc Kristus dzimšanas un pārbūvēts ap 100. gadu. Pēc romiešu laikiem tieši šeit, vismaz saskaņā ar leģendu, atradusies Kamelota, karaļa Artura galms…»

Tāda nu pašreizējā skatījumā būtu angļu vēsturiskā versija. Tā kā ši versija tāpat ir neskaidra un pieļauj visādas iespējamības, tad jācenšas precīzāk izsekot lietai vēlreiz.

Uz Avallonas valstību, kas rakstos minēta kā sala, varēja nokļūt tikai it kā ar burvestību palīdzību, tomēr uz turieni veduši arī dabiski pievedceļi, bet tie - šauras takas caur bīstamiem purviem - bijuši zināmi tikai nedaudziem izredzētiem. Te acīmredzot viens ar otru savi- jušies divi nostāsti par Avallonu.

Pirmais nostāsts ir par noslēpumainu salu jūrā, otrais - par salu nepieejamā purvājā.

Tiešām Glestonberijas apvidus ap 400./500. gadu pēc Kristus dzimšanas bija praktiski nepieejams tirs purvājs un māršas. Pieņemsim, ka ķeltu cilšu virsaitis vai karavadonis, karaļa Artura prototips, apbedīts 5. gadsimtā Glestonberijā. Tad ļoti iespējams, ka ziņas par grūto piekļūšanu Artura kapavietai ir iegājušas leģendā kā Avallona; tātad Glestonberijā pārtapusi par purvāju apņemto Avallonu. Šādam pieņēmumam tikai par labu runā jau iepriekš minētais fakts, ka Kamelota vai Kedberija un Avallona vai Glestonberijā nav atradušās tālu viena no otras - nepieciešama viena stunda strauja jājiena.

Katrā ziņā varbūtība, ka karalis Arturs dzīvojis 5. gadsimtā - vai dzīvojis tieši tas vīrs, kas ir viņa vēsturiskais prototips -, pēc avotiem kļūst arvien reālāka.

«Artuss, gudrais galma vīrs», kā viņu dēvēja Volframs fon Ešen- bahs, vēl mūsdienās tāpat kā savā laikā nodarbina pētnieku prātus. Tā, piemēram, šolaiku angļu zinātnieks Džefrijs Ešs mitām par Arturu veltījis visu dzīvi, un rezultātā viņš domā, ka mīklu ir atrisinājis. Kā saka Džefrijs Ešs, visgrūtākais meklēšanā bijis fakts, ka Artuss vai Ar​turs vēsturē nav saglabājis savu īsto vārdu.

Viņa konstatējumi iesniedzas jaunākajos laikos iepriekš minēto vispārzināmo pētījumu virzienā, tomēr tie ir mazliet precīzāki, ar dažām atšķirībām.

Sākumā Ešs izvirzīja šādu jautājumu: ja cilvēks ir dzīvojis, karojis un bijis valdnieks, tad kāpēc gan viņu vispār nepiemin senie histo- riogrāfi, piemēram, romiešu vēsturnieki? Galu galā tik daudzās leģendās par viņu rakstīts kā par varenu karali, veiksminieku karalaukā pret gotiem. Arī Burgundija ir bijusi cīņas vieta pret gotiem, turklāt tiek runāts arī par ļaunu nodevību pret karali. Kāpēc par visu to nerunā oficiālajās vēstures grāmatās? Šajā punktā Ešs gājis pa citādu domu ceļu un uzskata, ka ir to pamatojis: «Romiešu vēstures avotos Artuss vai Arturs figurē ne ar savu vārdu, bet ar savu titulu. Tituls bija Riothamus, un tas senajā Britānijā bija apzīmējums Augstajam Karalim (High King).* Tātad saskaņā ar šo domu britu ķēniņš Riotamuss 5. gadsimtā uzklausa romiešu lūgumu pēc palīdzības (ja šajā laikā īstenībā drīkst vēl teikt «romieši»; Rietumromas impērija, kā zināms, oficiāli tika

galīgi likvidēta 476. gadā), pārceļas uz kontinentu un cenšas padzīt rietumgo- tus no Burgundijas. Bet, lai arī cik drosmīgi cīnās Riotamuss, kāda tuva, uzticama persona nodod viņu, un 470. gadā Riotamusa pēdas pazūd vēstures tumsībā.

Vai Riotamuss šajā 470. gadā gājis bojā? Ja tā, tad kā viņa mirstīgās atliekas cauri bīstamajiem purviem nonākušas kapā Glestonberijā?

Eša rezumējums skan šādi: reāli eksistējusī persona, ko dēvējam par karali Arturu, dzīvoja 5. gadsimtā un viņa precīzais vārds ir Arturs Riotamuss = Arturs, britu karalis. Ar 12 000 vīriem viņš karoja romiešu pusē, tomēr cieta sakāvi.

Kas attiecas uz vārdu, tad Eša uzskatam piekrīt arī franču vēsturnieks Leo Flerī: «Riotamuss nav īpašvārds, bet karaļa tituls.»

Tātad jāizpēta, vai romiešu vai pēcromiešu historiogrāfijā eksistē vismaz viens Riotamuss, kam atbilstu karaļa Artura pazīmes, kaut vai tā iepriekš minētā viena - karavadonis, kurš gan krita kaujas laukā Kamlanā tikai 537. gadā.

Tomēr arī historiogrāfijā ieguvumu nav sevišķi daudz. Toties jo bagātīgs ir varoņdziesmu klāsts, kurām visām, kā zināms, pamatā ir vismaz viens vēsturisks notikums, ja vien tās jau pašas nav autentiski vēstījumi par šiem notikumiem. Fakts ir tas, ka jau aprakstos par ķeltiem tiek pieminēts karalis Arturs.

Hronists Gildass, kas dzīvoja 6. gadsimtā, tātad jau gadsimtu vēlāk pēc varbūtējā Artura dzīves laika, bija pirmais, kas apkopoja un pierakstīja ķeltu ziņas un nostāstus. Nākošo informāciju par Arturu atstājis Nennijs no 9. gadsimta. Gan Gildass, gan Nennijs runā par 12 kaujām Britu salās un pēc tam par cīņu Gal-

lijā pret barbaru ordām. Ap 1135. gadu jau iepriekš minētais Mon- mautas Džefrijs sarakstījis vēsturisku darbu, kurā tāpat Arturs ir cen​trālā figūra un kulminācija.

Tiktāl būtu labi. Tātad leģendārais karalis Artuss vai Arturs bija reāli eksistējusi persona, turklāt nav svarīgi, vai viņš bija tikai karavadonis un 537. gadā Kamlanā krita vai arī viņa vārds bija Riotamuss (vai viņu tā dēvēja) un viņš, iespējams, gājis bojā jau 470. gadā Bur- gundijā.

Pēc tam seko nākošais jautājums: vai ir pastāvējusi vai ari ne leģendām apvītā Kamelota, Apaļā galda atrašanās vieta?

Vispirms norāde uz iepriekš minēto un papildinājums.

Kedberijas pils Kvīnkemelas ciema tuvumā Samersetas grāfistē visnotaļ varētu būt bijusi šī Kamelota. Veicot arheoloģiskos izrakumus, tur tika atsegta ne tikai aizsargbūve no agrākiem romiešu laikiem, bet arī vēlākas aizsargceltnes atliekas. Vēl 15. gadsimtā pakalnu, uz kura atradās šie nocietinājumi, sauca par Kemeletu (Camalat).

Netālu no aizsargbūves plūst upe Ke (Ca). Pēc Nennija, karaļa Artura pēdējā kauja patiešām notikusi

pie Kamlanas («Arinales Cambriae», 9. gs.). 500 gadus vēlāk vēsturnieks Henrija VIII galmā Džons Lelends (1509-1547) konstatējis, ka laukstrādnieki netālu no Kemeletas paugura esot atraduši masu kapus ar daudzu kaujā kritušo mirstīgajām atliekām.

Par Kamelotu būtu šāds rezumējums: var pamatoties uz to, ka tai patiesi par paraugu kalpojusi vēsturiska vieta; vai tā bijusi pie Ked- berijas vai Glestonberijas, vai arī Dienvidvelsā pie Karliones tam principā ir otršķirīga nozīme.

Tomēr patiesi svarīgs un, tā sakot, visu izšķīrējs jautājums par leģendām apvīto karali Arturu un viņa Apaļo galdu Kamelotā ir Grāla jautājums. Jo no šo leģendu cikliem nevar nošķirt stāstu par Svēto Grālu.

Vai Arturs patiesi bija to atradis vai saņēmis?

Var jau visu vienkāršot: tā kā tik neatlaidīgi, tik daudz un bieži par to rakstīts un apgalvots, ka tā tas esot, tad faktiski tā tam arī ir bijis jābūt - no nekā nekas nerodas.

Ja pieņem šādu pamatnostādni, tad tā ir tīra pārliecības lieta, iespējams, pat ne reliģiskās pārliecības lieta, bet gan ticēšana faktiem vai varbūtībām, vai paļaušanās uz teiku un nostāstu ticamību.

Lietai var pieiet atturīgāk, racionālāk, intelektuālāk, proti, ar empīriskām zināšanām par to, kā tas gan tagad, bet galvenokārt agrāk mēdza notikt, veidojoties leģendām. Tieši tā veidojās arī relikviju kults, kas izskaidrojams tikai ar attiecīgā laikmeta pasaules un reliģijas izpratni un tāpēc var pat tikt leģitimēts.

Bet tādā gadījumā jāmeklē pār​liecinošāki skaidrojumi.

Svētais Grāls - par to ir divas leģendas. Viena ir pasaulīgāka, tajā runā par mazliet nenoteiktu un miglainu, leģendām apvītu dārgumu bez precīzākas definīcijas, par tikpat noslēpumainu jēdzienu kā filozo​fu akmens.

Taču bija arī viduslaiku priekšstati, kad ar to saprata vērtīgu trauku, kas pagatavots, protams, no visvērtīgākajiem materiāliem. Šis vērtīgais trauks esot nokritis no Lucifera kroņa, kad viņš nogrūsts no debesu valstības ellē. To, vienkārši sakot, aizmirsīsim. Jau tā iemesla dēļ vien, ka otra leģenda par Svēto Grālu vijas cauri visai Rietumu kultūrvēsturei, ir ar to nesaraujami saistīta un līdz ar to ir svarīgāka: Svētais Grāls ir kauss, no kura pēdējā vakarēdienā dzēra Jēzus un kurā nākošajā dienā Arimatijas Jāzeps savāca asinis no krustā sistā Jēzus, un kurš tādēļ un kopš tā laika ieguvis brīnumdarītāju spēku. Pēc leģendas, kurai piemīt ne tikai ārkārtīga tēlainība, bet ari līdz pat mūsdienām aktuāla un neparasta simbolika, spēks un izturība, tieši šis minētais kauss vēlāk caur Kirēni, Feniki (Krētā), Sirakūzām (Sicīlijā), Romu, Marseļu, Fižaku, Limožu un Morlē nonāca Anglijā.

Kāpēc tieši Anglijā un nevis, teiksim, Romā, kas bija kristietības centrs?

Tajos laikos starp Angliju un Svēto zemi pastāvēja cieši sakari, kas ir pierādīti; vēlāk krusta karu laikos tiem piemita reliģiozs raksturs, bet jau pirms tam bija rosīga tirdzniecība. Grieķu historiogrāfs Diodors Sicīlietis, kuru uzskata par nopietnu un ticamu, raksta par aktīvu jūras tirdzniecību (it īpaši ar alvu) starp tālo Britāniju (precīzāk - Kornvolu) un Jeruzalemi. Savā ziņā tas nemaz neliekas tik nepareizi, ka reiz kā atlīdzība par alvas piegādi uz Britāniju tiek atvests īpaši skaists vai vērtīgs kauss, kam vajadzējis kalpot, tā sakot, ticības stiprināšanai un Jaunajā Derībā aprakstītā laikposma uzskatāmai attēlošanai. Britāni- jas salas tautas acīs šis kauss no Svētās zemes ieguva īpašu simboliku vai arī tāda tam tika piešķirta… Un tad it kā vienā mirklī kauss no Svētās zemes pārtop par Svētās zemes kausu vispār - tas iegūst īpašu nozīmi. Iespējams, ka sākumā teikts tikai apmēram šādi: tādā kausā kā šis Arimatijas Jāzeps savāca arī Pestītāja asinis. Nākošajā pārstāstījuma fāzē vai paaudzē vārdi «kā šis» jau pārtapuši par «šo». Tā varētu būt radusies leģenda, ja vien esam gatavi ticēt ne burtiski un ne tieši.

12. un 13. gadsimtā šis fakts katrā ziņā jau bija tik spēcīgi nostiprinājies ticībā, ka par to līdz pat mūsu dienām patiesi nebija šaubu.

Tātad pieņemsim, ka šis kauss eksistēja - vai nu «īstais» Svētais Grāls, vai simbolisks, vai vismaz iedomāts, vai šķietams: kas tad ir noticis ar šo tik ārkārtīgi nozīmīgo priekšmetu? To taču nenobāza kaut kur nebūt. Citas nozīmes ziņā mazāk svarīgas relikvijas gadsimtiem ilgi ir saglabājušās līdz mūsu laikiem.

Un tā 12./13. gs. sāka parādīties pirmie romāni no garās romānu virknes par Grālu. (Vēl arvien mūsdienu anglosakšu literatūrā nepaiet neviens gads, kad grāmatu tirgū nenonāktu vēsturiski vai fantastiski romāni par karali Arturu un Grālu, nemaz nerunājot par tēmas vulga- rīzāciju Indiānas Džonsa garā.) Līdz mūsu dienām tie vēl arvien ir arī nopietnu pētījumu objekti vēsturiskās patiesības meklējumos. Vēl joprojām gaisā virmo arī pieņēmums, ka kaut kur Anglijā visnotaļ esot iespējams (vismaz varot tā domāt) atrast Grālu - vai nu kā dārgumus, vai tieši kā varbūtējo svēto kausu. Šim pieņēmumam vēl arvien ir auglīgs pamats, jo nav nekādu norādījumu un ziņu par to, kas ar Grālu noticis. Pretstatā šai pilnīgajai neziņai Nībelungu Reinas zeltu var uzskatīt gandrīz vai par atrastu…

Pašreizējais stāvoklis katram dod tiesības brīvi uzskatīt, ka Grāls mistiskā ceļā pazudis bez vēsts, ka varbūt ziņu par Grāla atrašanās vietu kaut kādu iemeslu vai apstākļu dēļ, brīvprātīgi vai piespiesti kāds ir paņēmis sev līdzi kapā. (Jn tā nu kauss (vai dārgumu kaste ar to) guļ aprakts kādā kalnā, alā vai kaut kur citur dziļi zemē un gaida savu likumsakarīgo vai nejaušo atklāšanu. Tā var uzskatīt, pieņemot, ka patiešām ir eksistējis īstais vēsturiskais Golgātas kauss, nevis tikai iztēles objekts; jo neviens no četru evaņģēliju autoriem (Matejs, Marks, Lūka, Jānis) neraksta, ka vīrs no Arimatijas, vārdā Jāzeps, būtu savācis kausā krustā sistā Pestītāja asinis. Viņi vienprātīgi raksta šādi: šis virs lūdza Poncijam Pilātam atļauju noņemt mirušo no krusta, izdarīja to, pēc tam ietina viņu audeklā un guldīja kapā… Tāds nu reiz ir pamats pasaules mīklām…

Tāpēc nobeigumā vēlreiz mazliet lietišķāka informācija.

Grāls (radniecisks ar senfranču graal, patiesībā - «trauks»): viduslaiku dzejā noslēpumains, dažādi aprakstīts sakrāls priekšmets (lēzens trauks vai vāze, kauss, akmens), kuru kopā ar tikpat mīklainu asiņojošu zobenu tempļveidīgā pilī apsargā Grāla karalis un Grāla bruņinieki. Tas ir brīnumdarītājs, dod svētlaimi, mūžīgo jaunību un ēdienu neierobežotā daudzumā, turklāt Grālam piemīt dziednieciskas spējas.

Pie tā spēj piekļūt tikai šķīstais, kuru tas aicina… Dzejojumi par Grālu sastopami vecfranču literatūrā, Anglijā, Velsā, seno ziemeļnieku teiku ciklā un vidusvācu literatūrā kopš Volframa fon Ešenbaha… Par Grāla leģendas izcelšanos ir daudz diskusiju. Franču tekstos trauka un zobena izskaidrošanai min šādus avotus: 1) kristietiskā tradīcija (eiharisti- jas un mesas simbolika); 2) ķeltu teiku tradīcijas (pasaku motīvi, piemēram, Grāls kā pārpilnības trauks); 3) pagāniski auglības rituāli (trauks kā sievietes klēpja, zobens kā dzimumlocekļa simbols); 4) hel- lēņu laikmeta un vēlīno antīko laiku daudznozīmīgie, neskaidrie raksti… Jau visvecākie saglabājušies Grāla teiku varianti, kuros savi- jušies arī cikli par Arturu un Parsifalu, ir tā pārveidojušies, ka nav vairs iespējams tuvāk noteikt izcelsmes vietu un formu.

Droši vien tur iekļāvušies arī arābu un alķīmiķu priekšstati par filozofu akmeni…

Leģendā par Grālu jau senākajos variantos sajaukušās austrumu un ķeltu teikas ar agrīnās kristietības elementiem. Volframam fon Ešen- baham nepabeigtajā romānā dzejā «Parsifals» Grāls ir no debesīm nokritis akmens, kuru karalis Amfortass kopā ar tempļa bruņiniekiem glabā savā Munsalvešes pilī un cer ar to dziedināties (Vāgneram tā ir Mon- salvatas pils, iespējams, ka Moris Salvaticus - glābšanās kalns, bet varbūt arī tikai Moris Siluaticus - mežiem apaudzis kalns). Viņš kļūst par Grāla karali, un arī viņa pēcnācējiem tas tiek uzticēts. Vēl spēcīgāk nekā šajā variantā Grāla motīvam Vāgnera operā piemīt sakrālas il​gas pēc atpestīšanas…

6. gadsimts pēc Kristus Nesijas lieta Lohnesa ezera briesmonis Nesija pirmoreiz noteikti neparādījās tikai 1933. gadā. «Aurodams un rēkdams» briesmonis no viļņiem izcēlies jau ap 565. gadu. Cik droši ir aculiecinieku ziņojumi? Joprojām nav neviena īsti kontrastaina fotouzņēmuma.

Kopš pirmās parādīšanās 1933. gadā vēstījums par Nesiju kļuvis par pasaules preses ikgadējo klusās sezonas rituālu un skatāms katru vasaru - vēstījums, nevis pati Nesija, kuras eksistence līdz pat šim brīdim tiek dedzīgi apstrīdēta. (Bet kas gan modernajā pasaulē ir tāds, ko nevarētu apstrīdēt vai pret ko kā neapstrīdamu nedrīkstētu vērsties!)

Lohness ir ezers Skotijā.

Jaunākajos laikos stāsts par Lohnesa briesmoni tiek arvien vairāk papildināts un tam līdzās rodas citi par noslēpumainiem jūras dzīvniekiem citās vietās. Kopā ar sniega cilvēku jetiju (abonimable snowman, kā to dēvē amerikāņi) tie ir gandriz vai mīļi sveikti un moderno masu informācijas līdzekļu un to mehānismu alkatīgās dziņas priekšā kļūst par tikpat kā nepieciešamu papildinājumu cilvēces tieksmei pēc noslēpumiem un mīklām. Starp citu, pēc jetija, kuru, kā zināms, pirms kāda laika esot redzējis ari Reinholds Mesners, jau ilgāku laiku neizskaidrojamā veidā sākuši likt sevi manīt dažādi milži, pērtiķi un pirm- cilvēki. Amerikā lielpēdis vai lielpēdainis (bigfootvai sasquatsch), Ķīnā, Krievijā, Aļaskā un kur nekur pa to laiku radusies vesela rinda šādu it kā esošu vai varbūtēju, iztēlotu vai īstu, vēl saglabājušos, tā sakot, cilvēkam līdzīgu būtņu no civilizācijas agrākajām pakāpēm: arinks vai arisa (stepju cilvēks), kiltanja (valbacis), girkičvavlins (skrējējs), mirigdijs (platplecainis), teriks (mijkrēšļa cilvēks), tungu (mežonis), vudevaza (vilkcilvēks), rehems vai džulins (smailgalvis), silvestris (meža cilvēks) un vesels bars citu - alma, kjumjangs, orangdalams, orangpedeks, zedapa, čučuna… Arī kino veic savu tiesu, uzskatāmi parādot šos tēlus, lai par tiem rastos priekšstats, lai tos varētu iedomāties (un līdz ar to tie gandrīz jau kļūst reāli!)… Tomēr visu šo būtņu jaukajai kopībai no Nesijas līdz jetijam, no lielpēdaiņa līdz čučunam piemīt pārsteidzošs fakts - nav šo būtņu labu fotouzņēmumu. Cauru gadu visos, arī visattālākajos pasaules nostūros mudž no preses fotogrāfiem (nemaz nerunājot par amatieriem) ar vissmalkākajām, visdārgākajām aparatūrām un filmiņām, kas attēlos spēj parādīt pašu neiespējamāko, tomēr līdz pat šai dienai nevienam nav izdevies kaut vienas mīklainās būtnes kvalitatīvs uzņēmums.

Dīvainā kārtā vienmēr tieši tad bijuši slikti laika apstākļi vai neradījumi atradušies pārāk tālu, vai ūdens bijis par saduļķotu, vai pārsteiguma bridis pārāk liels… Nekas, izņemot Nesiju un tās līdziniekus, nepaiet secen pasaules aģentūru un ilustrēto izdevumu fotoprofesionāļiem, kuri nedēļām ilgi nekā cita nedara kā meklē un alkst pēc sevišķiem notikumiem. Notikušas arī īpašas meklēšanas ekspedīcijas Lohnesa ezerā (un pēc tam par sensāciju pašas Nesijas vietā kļuva ziņojums par Nesijas mek​lēšanu!).

Par šiem briesmoņiem daudz rakstīts arī agrākajos gadsimtos. Tikai toreiz bija būtiski vieglāk. Vēl nebija fotogrāfijas. Zīmētāji ar šīm lietām tiek vieglāk galā nekā fotogrāfi. Tā, piemēram, 1848. g. 11. novembrī Leipcigas avīzē «lllustrierte Zeitung» publicēts šāds ziņojums - un nebūt ne kā satīra vai klusās sezonas stāsts: «Visjaunāko pierādījumu par lielās jūras čūskas (Scoliophis atlanti- cus) esamību tikko sniedzis fregates «Dādalus» kapteinis Mkuē, kurš to kopā ar lielāko daļu virsnieku un kuģa komandas redzējis atpakaļceļā no Austrumindijas - starp Labās Cerības ragu un Svētās Helēnas salu: «Zvērs 20 minūtes atradās fregates redzeslokā un peldēja zem kuģa pakaļgala. Galva izslējās apmēram 4 pēdas virs ūdens, un apmēram 60 pēdas ķermeņa atradās taisnā līnijā uz ūdens virsmas. Aprēķināja, ka vēl 30-40 pēdām vajagot būt zem ūdens, jo dzīvnieks virzījās uz priekšu ar ātrumu 15 jūdzes stundā. Ķermeņa redzamās daļas caurmērs bija apmēram 16 collas; kad briesmonis atvēra lielu, asu zobu pilnos žokļus, tad šķita, ka starp tiem cilvēks varētu taisni nostāties.» No ziņojuma admiralitātei izriet, ka tas noticis 6. augustā starp 24°44' dienvidu platuma un 9°22' austrumu garuma, laiks bijis apmācies, ar spēcīgu vēju; «nezvērs bija tumši brūnā, bet pie kakla dzeltenīgi baltā krāsā. Tam nebija spuru, bet kaut kas līdzīgs zirga krēpēm, iespējams pat, ka uz tā kumbra atradās jūras zāļu kušķis». Zīmējumus, kādus mēs spējām pievienot par šo dīvaino notikumu, admiralitātei ir sagatavojis kapteinis Mkuē, un viņš galvo par to ti​camību.

Pēc ši paziņojuma stūrmanis J. Hendersons nosūta vēstuli «dobe» izdevējam, ziņojot, ka arī amerikāņu briga «Dafne» starp 4°11' dienvidu platuma un 10°15' austrumu garuma 80 pēdu attālumā ir sastapusies ar jūras čūsku, kurai bijusi pūķa galva; uz to šauts ar naglām un veciem dzelžiem. Tā tūlīt izslējusi galvu, un ķermenis nogrimis dziļumā, kas acīmredzot pierādījis, ka jūrasbraucēji bija tai trāpījuši. Tomēr jūras čūska peldējusi prom ar ātrumu 15-16 mezgli un «Dafne» nespē​jusi to panākt.

Fosilo jūras čūsku, kuru Alabamā atradis Dr. J. Kohs un vēlāk atvedis apskatei arī uz Vāciju, avīzes lasītāji atcerēsies vēl no 103. numura; tās skelets būtiski atšķiras no visu vēl eksistējošo čūsku sugu skeletiem; tomēr tas apstiprina tautas ticibu, ka vēl mūsdienās jūrās ir nezvēri, kurus dēvē par «jūras čūskām.»

Laikam gan. Protams, tas, ka Leipcigas avize 1848. gadā publicējusi šādu ziņojumu, automātiski nepadara lietu par istenibai atbilstošu tikai tāpēc vien, ka šim ziņojumam jau ir tik cienijams vecums; tieši tāpat pats par sevi saprotams, ka, no otras puses, tikai tāpēc vien jau nevajag to apstrīdēt. Līdzīgi var būt ar Nesiju.

Tātad atgriezīsimies vai, pareizāk, dosimies uz priekšu no 1848. gada pie Nesijas, kas tomēr ir mūsu gadsimta radījums.

Vai mūsu gadsimta?

Varētu argumentēt, ka lieta sākusies ne tikai 1933. gadā, bet gan jau 1400 gadus agrāk, proti, 6. gadsimtā. Vismaz ziņas par to ir…

Ap 565. gadu īru svētā Kolumbāna Vecākā māceklis esot iebridis minētajā Lohnesa ezerā ar nolūku pārpeldēt uz tā otru krastu un pārvest savam meistaram laivu. (Jn kas notiek? Pareizi, vai tad citādi mēs par to stāstītu: «Pēkšņi rēkdams un rūkdams tuvojās kāds monstrs, sprauslājot iznira no dzelmes, un ūdens plūda no tā šausmīgās rīkles.»

Te nu mums būtu.

Bet kā no briesmām izkļuva pārbiedētais peldētājs?

«Lai cik ļoti izbijās māceklis, pats svētais Kolumbāns saglabāja mieru. Stingrā balsī viņš pavēlēja nezvēram pazust. Pavēle tika izpildī​ta.»

Nu tātad. Krietns, paklausīgs briesmonis, respektīvi, svētums arī kādreiz noder…

Nezvērs patiešām laikam ļoti nobijies. Vai arī svētā vārdi bijuši tik spēcīgi. Katrā ziņā dažus gadsimtus bija miers, tā varētu domāt. Vismaz nekādu ziņu par Lohnesu, neņemot vērā atklātajās jūrās peldošās jūras čūskas Leipcigas avīzē, līdz tad 1933. gadā…

Lohness dziļākajā vietā sasniedz 275 metrus. Ezers atgādina šauru dvieli, ezera strēmeli. Tas kopā ar Lohlinnija, Lohlohija, Loharkeiga un Lohoiča ezeriem veido kanālu, kas starp Invernesu un Obanu atdala Ziemeļskotijas kalnieni gandrīz vai par atsevišķu salu. Un tātad - tas ir precīzi dokumentēts «briesmīgā sastapšanās ar Lohnesa nezvēru» notiek 1933. gada 22. jūlijā pulksten četros pēcpusdienā.

Džordžs Spaisers ar laulāto draudzeni ir atceļā uz Londonu pēc atvaļinājuma Skotijā. Viņi brauc gar ezera dienvidu krastu no Inverne- sas uz Fortviljamu, šis ceļš ikvienā ceļvedī atzīmēts kā «viens no skais​tākajiem skatu ceļiem visā zemē». Pēkšņi misters Spaisers stipri sa-

trūkstas. Papardēs netālu no ceļa kaut kas kustas. «Kaut kas milzīgi liels, čūskveidīgs.»

Džordžs Spaisers vēlāk liecināja, ka viņš no sākuma domājis redzam ļoti lielu čūsku. Drīz vien bijis skaidrs, ka tā nevar būt čūska. Tika protokolēts, ka «dzīvniekam bija dīvaini maza galva uz gara, tieva kakla, kas savukārt bija savienots ar masīvu ķermeni». Turklāt «tam nebija ne kāju, ne roku, tikai lielas peldspuras». Šāds apraksts katram iztēlē tūlīt izsauc attiecīgā dinozaura veidolu. Var iedomāties, stādīties priekšā, ticēt, ka dzīvnieku tāpat kā cilvēku pasaulē (iepriekšminētie pirmcil- vēki) daži eksemplāri ir «aizmirsuši izmirt» un «priecīgi turpina dzīvot» - apmēram tā, kā par to rakstījis Kristiāns Morgenšterns: «Reiz kāds sadrūmis ēzelis teicis savai laulātai draudzenei: es esmu tik dumjš, tu esi tik dumja, nāc, iesim nomirt! Bet, kā tas bieži notiek: abi priecīgi dzīvo vēl šo baltu dienu.»

Vai tas ir izslēgts, ka sugu atliekas zināmos apstākļos izdzīvo 50 vai pat 70 miljoniem gadu ilgi?

Nesijas gadījumā būtu jārunā par ihtio- zauru vai pleziozauru, uz ko norāda lielākā daļa aprakstu. Par to, pro​tams, var šaubīties.

Tomēr absolūti neiespējamam tam nav jābūt. Nobeidzot vēl konstatējumi ar izziņas raksturu. Lai cik smags, šķiet, bijis dzīvnieks vai nezvērs, vai vienalga kas (pirmie liecinieki - Spaiseru laulātais pāris - to novērtēja 8-10 m garu), tas tomēr spējis pārvietoties diezgan ātri arī pa cietzemi. Kaut gan pēc izskata drīzāk esot bijis ūdens dzīvnieks: «Bez locekļiem, tikai ar spurām…» Acīmredzot būtne aiz izsalkuma nonākusi uz sauszemes: «Jo mutē tas nesa mazu, asiņainu, droši vien nokostu jēru.» lekāms turpināt, šajā vietā noteikti jāpiemin sarežģījumi ar lieciniekiem. Tas attiecas kā uz Spaiseru laulāto pāri, tā uz tūkstošiem citu liecinieku gan pirms, gan pēc viņiem, kas var apzvērēt, ka ir patiešām redzējuši Mesiju vai jetiju, vai vēl kādu citu, ko viņi, objektīvi vērtējot, daudzos gadījumos pat nevar būt redzējuši vai katrā ziņā ne tā, kā viņi esot to saskatījuši. Tas attiecas ik dienu uz tūkstošiem liecinieku visas pasaules tiesas zālēs - proti, fenomens, par ko jurisprudences studenti mācās jau pirmajā semestrī:

jebkuras uztveres subjektivitāte. Dažkārt ne jau ar ļaunu nodomu un pat ne virspusības dēļ pieci un vairāki redzējumi par vienu un to pašu notikumu radikāli un neizskaidrojamā veidā atšķiras. (Jn ne tikai skeptiķus, bet arī visus pieredzes bagātos juristus sāpīgi atgrūž vārds «aculiecinieks», ja tas sevišķi tiek uzsvērts un lietots. Atgriezīsimies pie tēmas. Ir tomēr uzkrātu faktu (ja nu tie tādi ir!) daudzums, kurus vērts darīt zināmus.

Stīvi aiz bailēm Spaiseri tātad noskatījās, kā nezvērs atkal pazuda, ienira Lohnesa ezera dzelmē.

«Pēc tam duļķainie viļņi atkal norima, it kā nekas nebūtu noticis.»

Nu jā.

Katrā ziņā tajā pašā 1933. gadā «kādam ārstam, pavadot atvaļinājumu pie Lohnesa, ir laikam izdevies pirmais monstra fotouzņēmums». (Izņēmums nav (s/d [8] skatīt iepriekš minēto) īsti skaidrs: ja briesmīgi gribētu, tur varētu saskatīt spēcīgu kaklu, kas tur mazu galvu, kā arī dzīvnieka muguras daļu, kas pacēlusies virs ūdens.

Pēc sava vērtējuma ārsts briesmoni fotografējis no 200-250 m attāluma. Viņš atradies netālu no Invermoristenas uz jaunā, toreiz būvējamā ceļa, apmēram 60 m virs ezera līmeņa. Pasaule ieguva jaunu sensāciju un gandriz bezgalīgu, bagātīgu, aktuālu diskusiju tēmu, kas balstīta uz tik neskaidras informācijas.

Neticīgie racionālisti, kā viņus augstprātīgi laipni dēvē ticīgie, atrada payisam dabiskus izskaidrojumus: «Zemūdens straumes sadzen kopā brūna|ģu masu, zaļumi zem ūdens pūst, rodas gāzes.

Aļģēs daļēji ieslēgtās gāzes dzen aļģu masu ūdens virspusē, un var izveidoties noteiktas formas.»

Var jau būt, tomēr citi, kas vēlas noticēt, iebilst: «Bet vai toreiz, 565. gadā, svētā Kolumbāna māceklim uzbruka aļģes? Vai Spaiseri redzējuši aļģu masu, kas nonāvē un apēd jēru? Nu, kā? Un vai Lehlens Stjuarts arī sastapās ar aļģēm?»

Lehlens Stjuarts ir nākošais galvenais aculiecinieks no Lohnesa briesmoņa redzētāju draudzes. Pēc viņa stāstījuma kādā 1951. gada rītā viņš gājis slaukt govis Lohnesa krastā. Tas bijis ap pulksten 6.30, kad pirmoreiz pamanījis ūdenī sakustēšanos. «Tad no ūdens iznira trīs kupri un virzījās uz krastu…»

60. gados dokumentālo filmu operatori uzņem pirmās kustībfilmas par Lohnesa ezera zvēru. Timām Dinsdeilam «izdevās uzņemt Nesiju uz šaurfīlmas. (Jn no tā laika viņu tik ļoti aizrāva monstra pierādījumu meklējumi, ka viņš atteicās no savas labi apmaksātās lidmašīnu inženiera profesijas, iegādājās mazu laiviņu un turpmāk nodevās tikai Lohnesa nezvēra meklēšanai…»

Tāda izšķiršanās gan var būt ievērības cienīga pašam misteram Dinsdeilam, bet nav pārliecinoša Nesijas pierādīšanai. (Ja šādās lietās sāk iedziļināties, tad nereti izrādās, ka aiz pēkšņām bagātību un monstru meklēšanas kampaņām un citām tamlīdzīgām dīvainību meklēšanām ļoti bieži ir pavisam prozaiski, galvenokārt materiāli motīvi. Šī piezīme gan nav vērsta pret misteru Dinsdeilu, bet tikai tāpat skaidrības labad.) «…Viņš bija tas, kas ierosināja pirmos zinātniskos centienus rast atbildi Lohnesa mīklai.» (Tāpat vārdam «zinātne» neizbēgami jāparādās šādos ziņojumos un šādā vietā.) Katrā ziņā fakts ir tas, ka 1961. gadā parlamentārietis Deivids Džeimss nodibināja «biroju Lohnesa ezera fenomena izpētei». Ja politiķi jau dibina birojus, tad viņi noteikti mazāk domā par zinātni, bet vairāk par reklāmu…

(Jn, lūk: «Bez šaubām, birojs nedeva pamatīgus, pārliecinošus pierādījumu materiālus.»

Nākošā epizode: «1969. gadā pie Lohnesa ezera (saprotams, ar tīri «zinātniskām» interesēm) ieradās kāda japāņu televīzijas komanda, apbruņota ar vismodernākajām zemūdens uzņemšanas kamerām. No ASV ar lidmašīnu atveda vienvietīgu zemūdeni, un zinātniskās ekspedīcijas kuģis izdarīja novērojumus ar nakts signālierīcēm un ļoti sarežģītiem skaņu ierakstu aparātiem…» (Jn… nu? «Bet monstrs neparādījās.»

Kā nekā tomēr: «Zemūdene izdarīja gan atklājumus, ko ar sajūsmu uzņēma Lohnesa ezera monstra pielūdzēji, kuru skaits arvien pieaug.» Kaut gan fanu sajūsma tāpat faktiski nav pārliecinošs pierādījums.

«Izrādījās, ka pie Ūrkvartas pils ezers ir gandrīz par 60 m dziļāks, nekā līdz šim tika uzskatīts.» Ahā!

«Tātad monstram bija labākas iespējas paslēpties, nekā lidz tam laikam tika domāts. Turklāt tika atrasta liela zemūdens ala, kas visnotaļ noderētu par monstra patvērumu.»

Tagad sākās…

«1975. gada beigās Bostonas Lietišķo zinātņu akadēmija apņēmās izpētīt filmu materiālu, kas bija uzņemts tā paša gada jūnijā. No motorlaivas filmēšanas kameru nolaida ezerā lielā dziļumā. Kamēr duļķainā ezera tumsā vismodernākie zibspuldžu aparāti deva gaismu, kamera izdarīja neskaitāmus uzņēmumus.»

Vismodernākās zibspuldzes un neskaitāmi uzņēmumi, tad jau kaut kam jābūt, vai ne? «Šo fotogrāfiju precīza izpēte Bostonas Lietišķo zinātņu akadēmijā uzrādīja apbrīnojamus rezultātus.

Bija nofotografēta kāda apmēram 11 m gara būtne. īpašas pazīmes: apmēram 2,5 m garš kakls. Dzīvnieks bija pelēkbrūns.»

Par šādu apbrīnojamu (kā gan citādi!) rezultātu autentiskumu vai veidu, kā tie populārzinātniski tiek pasniegti sabiedrībai, ir zināms spriedums katram, kas jebkad darbojies masu informācijas jomā.

«Bostonas Lietišķo zinātņu akadēmija uzfilmēto materiālu nodeva NASA, kas sāka intensīvi nodarboties ar attēliem, izmantojot vismo​dernāko datortehniku.»

Un, lūk: «Kļuva saskatāmas vairākas detaļas.»

Proti, šādas: «Viens no attēliem uzrādīja lielāku būtni, saskatāmas gan tikai aprises. Bet apbrīnojami skaidri varēja saskatīt vienu lielu šīs būtnes spuru.»

Tātad vismodernākie datori identificē gan lielāku būtni, bet arī tikai kontūrās…

Turpinām: «Lietišķo zinātņu akadēmija nosūtīja otru pētnieku grupu, kas arī atgriezās ar bagātīgu fotomateriālu. Vispārliecinošākais bija viens uzņēmums: ārkārtīgi jaudīgā zibspuldze ļāvusi iemirgoties daudzām ļoti sīkām dubļu daļiņām - it kā gigantiska Piena Ceļa zvaigznēm. Bet acīmredzot interesantāks par šo gaismas efektu attēla kreisajā malā bija ļoti liela dzīvnieka masīvs, neveikls ķermenis. Saskatāmi šķita divi kājām vai spurām līdzīgi locekļi, kā arī garš, nedaudz izliekts kakls ar ļoti mazu galvu, kas tik tikko atdalījās no kakla.»

Ja tāda vispār bija, piesardzības labad tomēr piebildīsim. Esot cits pašas galvas uzņēmums, «tā sakot, Lohnesa ezera nezvēra mazliet neskaidrs portretuzņēmums».

Bet - kā noburts! Tikko nonāk līdz detaļām, portreti nenovēršami kļūst neskaidri…

«Slavenais zoologs un publicists, eksperts dzīvnieku zīmēšanas jomā sers Pīters Skots pēc šī foto pagatavoja iespaidīgu zīmējumu.»

Paliksim iecirtīgi! Dzīvnieku zīmētājs var būt eksperts un tik slavens, cik pats vēlas, tas, ko viņš zīmē, var mūs ietekmēt vai ne, tomēr tas nav Nesijas pierādījums, bet gan hipotēze, priekšstats, norādījums uz iespējamību vai vienkārši uzdevums.

«Blakus mazam ausij līdzīgam izaugumam saredzami divi šauri, tievi pauguri vai ragi. Ir līdzība ar gliemežu taustekļiem. Dzīvnieka āda liekas dīvaina. Tā uzrāda savdabīgu zīmējumu, varbūt tas ir asinsvadu tīklojums.»

Atgādinājumam: kaut gan fotofilmu materiāls iegūts ar ārkārtīgi spēcīgām zibspuldzēm un ļoti neskaidrie uzņēmumi apstrādāti ar vismodernāko datortehniku, dzīvnieku zīmētāja mākslinieciskā brīvība arī neder par faktisko pierādījumu…

«Gaismā tiek celts ne tikai paša monstra uzņēmums. Izrādījās, ka Lohnesa ezers izskatās pavisam citādāk, nekā vispār pieņemts ezeru iztēloties.»

Proti: «Nekādā gadījumā Lohnesa ezers neatgādina zemē izdobtu vannu. Gluži otrādi - ezera dibenu veido nepārskatāmas aizas, kuru sienas iet stāvus dziļumā. Ezeru šķērso dziļi grāvji, veidojot neskaitāmus blakus atzarojumus. Turklāt nav zināms, cik daudz zemūdens alu varētu atrasties ezera pamatā.»

Vai tas būtu (iespējamais) pierādījums (iespējamai) Nesijas eksis​tencei?

«Ievērojamais ASV zinātniskais izdevums «Technologie Review katrā ziņā nonāk pie pozitīviem rezultātiem: Lietišķo zinātņu akadēmijas fotouzņēmumi pierādījuši, ka patiesi eksistējot kaut kas līdzīgs Lohnesa monstram. Dažādās fotogrāfijas esot konsekventas un dodot savstarpēji atbilstošu ainu ar

pierādījumiem, ka Lohnesa ezerā mīt kaut kādu lielu ūdensbūtņu suga.»

Jā, ja tas tā ir.

Vārdu pa vārdam lasām tālāk: «Kaut gan nepretendējam uz ekspertu lomu zooloģijā, tomēr nespējam atrast tādu parādību kombināciju, kas varētu šiem datiem dot citu izskaidrojumu kā vien to, ka ezeru apdzīvo liela dzīva būtne. Pat speciālistu aprindas mums nav varējušas sniegt pamatotu izskaidrojumu.

Turklāt mūsu rīcībā ir pētījumu rezultāti, kas ļauj secināt, ka apstākļi Lohnesa ezerā ir visnotaļ piemēroti šādu dzīvnieku eksistencei.» («Gadījumā, ja tiktu pierādīts» - tā tam aptuveni būtu jāskan saprotamā valodā -, «ka melns ir balts, arī mēs pārdomātu, kādam uzskatam piekrist».)

Turpinām: «Sers Pīters Skots spēra vēl soli tālāk un deva jūras nezvēram zinātnisku nosaukumu Nessiteras rhombopteryx - Lohnesa dzivā būtne ar rombveida spurām.»

Ar to būtu nešaubīgi pierādīts…

Nē, pierādīts nav nekas.

«Tomēr neapklust to skeptiķu balsis, kas meklē tā dēvēto dabisko izskaidrojumu. Izskatās, it kā tiktu piedāvāti visfantastiskākie risinā​jumi, lai tikai noliegtu liela ūdensdzīvnieka eksistenci Lohnesa ezerā.»

(Turpinās parastie paņēmieni: visiem neticīgajiem tiek veltīti atbil​stoši negatīvi epiteti.)

«Tā visā nopietnībā tiek apgalvots: izdarot zemūdens uzņēmumus, fotogrāfijā nokļuvis kāds vecs vikingu kuģis; šķietamais dzīvnieka ķermenis nav nekas cits kā šī kuģa korpuss, un iedomātās galvas uzņē​mums ir kuģa būvdetaļa. Šāds skaidrojums šķiet neiespējams.»

Tā jau varētu būt. Bet tāpēc vien jau šis konstatējums nebūt nav Nesijas pierādījums.

«Kas gan ir Lohnesa ezera nezvērs? Valis, delfīns vai ronis? Ņemot vērā, ka ūdens priekš zīdītājiem ir pārāk auksts, šie dzīvnieki arī ir būtiski aktivāki, tātad tie arī biežāk parādītos.»

Retoriskais rezumējuma jautājums: «Vai tas nevarētu būt kāds zaurs, varbūt pleziozaurs? Tomēr šo dzimtu uzskata par izmirušu jau pirms 70 miljoniem gadu. Protams, ari bārkšspuru zivi uzskatīja par sen izmirušu, līdz 1938. gadā Indijas okeānā pie Āfrikas krasta viens ek​semplārs tika noķerts.»

Gluži noderīgs šis salīdzinājums (nobeigumā par to būs runāts sīkāk) šajā vietā gan nav (jo bārkšspuru zivi kā nekā patiešām un faktiski atklāja un noķēra), taču lasām tālāk: «Tas noticis varbūt pirms 10 000-15 000 gadiem: pēdējā ledus laikmeta ledussega kusa, zemes ziemeļu puslodē cēlās jūru ūdenslīmenis. Aizas pārtapa par ielejām, ielejas pārplūda. Vai Lohnesa ezera daži monstru dzimtas eksemplāri, lai kas ari viņi bija zooloģiski, tika atgriezti no bēgšanas ceļa Lohnesa ezerā tad, kad ūdenslīmenis atkal kritās? Lai kas arī būtu Lohnesa monstrs, mūsdienu preses izgudrojums tas nav - jo mīkla sakarā ar šo dzīvnieku pastāv kopš 5. gadsim​ta vidus.»

Arvien vēl pieņemam, ka ši senā 565. gada leģenda nav bijusi tikai leģenda un nav bijusi arī tikai iegansts, lai no jauna izgudrotu (nu labi: no jauna atklātu) Nesiju… Tik un tā paliek neizšķirts vēl kāds punkts, kas pievienots tikai pilnīguma labad: ja tātad «pēc visjaunākajiem pētījumu rezultātiem» Nesija būtu kaut kas līdzīgs (sk. attēlu 105. Ipp.) plezīozauram - mūsdienu rekonstrukcija diezgan precīzi līdzinās parastam zinātniskam pleziozaura attēlojumam -, kā gan tad Spaiseru laulātais pāris varēja redzēt šo, pēc pašu izteikuma, tīro ūdensdzīvnieku ar spurām uz sauszemes, plosot aitas, un govju slaucējs - ar kupriem uz muguras, kādu nav nevienam pleziozauram? Labi, tās varētu būt detaļas. Bet galu galā lieta grozās tikai ap tām. Objektivitātes labad vēl šāda uzziņa no leksikona, kas nopietnāk nekā līdzšinējā izpēte un masu informācijas līdzekļu kņada ap Nesiju vismaz neizslēdz un atstāj atklātu iespēju, ka Nesija principā visnotaļ varētu eksistēt, kaut arī dabiski - diez vai kā viens vienīgs eksemplārs. (Šis ir vēl viens moments, ko arvien atstāj novārtā visi dažādie Nesijas piekritēji: kā gan vienas dzīvnieku sugas atsevišķs eksemplārs var izdzīvot gadu simtiem, pat gadu tūkstošiem? Kā to iedomāties? Vai Nesijai lemta mūžīgā ļoti vientulīga! - dzīvošana? Ja ne - jo tas ir gandrīz nepieņemami -, vai tad nevajadzētu būt vismaz divām Nesijām, proti, vairoties spējīgam pārim? Jeb vai Nesija patiešām ir savas sugas pēdējais eksemplārs?

Bet, ja tā, tad kopš kura laika? Un kad būtu jārēķinās ar tās dabisko galu?)

«Dzīvās fosilās formas: augu vai dzīvnieku grupas, kas bez būtiskām pārmaiņām saglabājušās miljoniem gadu. Viena no vissenākajām fosilām formām ir latimērijas, vienīgie vēl mūsdienās sastopamie cela- kanti (Coelacanthi) - bārkšspuru zivis. Celakanti bieži atrodami mezozoja ēras slāņos un no fosilo formu krājuma izzūd krīta perioda beigās.

Celakantu sugas vēl dzīva pārstāvja atklāšana pie Dienvidāfrikas un Madagaskaras krastiem deva nepārvērtējamu iespēju precīzi izpētīt vienas dzīvnieku grupas anatomiju, kas līdz mūsdienām bija zināmi tikai kā fosilijas. Dzīvas fosilas formas informē par radniecīgu grupu filoģenēzi; to gandrīz nepārmainītā morfoloģija ir bieži vien ilgus laika periodus vairāk vai mazāk konstantās apkārtējās vides rezultāts.

Dzī​vu fosilu formu piemēri zināmi starp mugurkaulniekiem, bezmugurkaul​niekiem un augiem.

Jaunzēlandes hatēriju jeb tuataru (Sphenodon punctatus) - vēl nesen tai draudēja iznīcība mūsdienās aizsargā likums. Sphenodon punctatus ir diapsīdo reptiļu kārtas vienīgā dzīva palikusī suga.

Triasa periodā tā bijusi izplatīta un daudzējāda, pēc tam nozīmi zaudējusi un pārstāvju skaits samazinājies. Sphenodon ir stipri līdzīga tai rad​nieciskajām būtnēm (piemēram, homoeozauriem) triasa un juras pe​riodos, un, šķiet, kopš agrīnās mezozoja ēras tā praktiski nav pār​mainījusies.

Kā bezmugurkaulnieku ilgdzīvojošas formas piemērs jāmin Neo- pilina galathea, molusks; tas tiek uzskatīts par mūsdienās vienīgo gliemežiem līdzīgu molusku sugas monoplakoforu pārstāvi. Pirms to 1952. gadā dāņu ekspedīcija atrada Klusā okeāna piekrastē pie Meksikas vairāk nekā 3000 m dziļumā, monoplakoforas bija zināmas tikai nogulumu slāņos no kembrija līdz devona periodam… Araukārija (piemē​ram, Araucaria excelsa, istabas egle) un ginks tāpat ir dzīvas fosilas formas augu valstī.

Ginku klase ar savām šķeltajām lapām bija izplatīta visā pasaulē mezozoja ērā; mūsdienās eksistē vairs tikai viena suga (Ginkgo bilo- ba), kas savvaļā sastopama tikai vietām Ķīnā un Japānā.»

(Aizvēs​tures leksikons.)

7. gadsimts pēc Kristus Vienradzis-simbols un teiksmaina būtne Vienradža rags ir vērtīgāks par veselām pilsētām.

Vai tā ir tīra nejaušība, ka vienradzis vienādi pazīstams tik tālās kultūrās kā Ķīnā un Eiropā? Vai vienradzis patiešām eksistējis vai arī tas ir narvaļa leģendārs variants?

•Teiksmainā būtne vienradzis eksistē!»

Ar šādu zināmā mērā apbrīnojamu konstatējumu pie Eiropas sabiedrības vērsās neviens cits kā Seviļas arhibīskaps Izidors.

Kādreiz augsta ranga garīdznieka balsij, protams, bija svars; tādējādi nozīmīgs ir fakts, ka arhibīskaps pats personīgi 7. gadsimtā pauda domas par vienradža tēmu.

Bet arhibīskapam bija pamatots iemesls.

Tajā laikā baznīcai bija daudz jānodarbojas ar sektām un sektantiem, kas apšaubīja baznīcas ortodoksālo mācību. Kā konstatējis kāds zinātnieks, «tādā brīdī arhibīskaps nenāks pie sabiedrības ar pagāniskām leģendām, kas radītu vēl lielāku nedrošību. Nē: ja arhibīskaps apgalvo, ka vienradzis eksistē, tad tas nozīmē - arhibīskaps pats tam ticēja.»

Ko arhibīskaps Izidors zināja teikt par teiksmām apvīto, mīklaino vienradzi? «Jaunavai jāpamudina dzīvnieks ielikt galvu savā klēpī. Tad viņa straujums pierimst, un vienradzis aizmieg.»

Pārskats par vienradža simbola daudzpusību no uzziņu materiā​liem.

Tradicionālo simbolu leksikons: Vienradzis - lunārais, sievišķais, kuram lauva ir vīrišķais pretpols; šķīstība, skaidrība, jaunavība, absolūts labais, gara un miesas tikumība un stiprums, nesamaitātība. Tā kā vienradža abi ragi apvienojušies vienā, tad tas simbolizē pretstatu vienību un nedalītu varas spēku.

Dažkārt dzīvības koka attēlojumā tam abās pusēs kā sargi stāv vienradži. Ciņa starp lauvu un vienradzi ir solāro un lunāro spēku un pretstata pāru iemiesojums. Vienradzis ir ūdens pārbaudītājs; viņa rags spēj sajust ūdenī indi un padarīt to ne​kaitīgu. Ēģipte: Visi morāles tikumi.

Alķīmiķi: Vienradzis ir dzīvsudrabs, kura pretstats ir lauva - sērs. Ķīna: Bieži vien vienradzis pielīdzināts kvilīnam, vienai no četrām garīgi apdāvinātām būtnēm.

(Kvilīns: ķīniešu pasaku tēls, ko dažkārt sauc ari par vienradzi; tā ir i'n un jaņ spēku vienība, kvi ir vīrišķais un lin - sievišķais spēks.) Vienradža rags ir laimes zīme ķeizaram.

Kristietība: Kristus; «pestīšanas rags»; rags kā pretlīdzeklis indei simbolizē Kristus varu iznīcināt grēku. Vienīgais rags liecina par Kristus vienotību ar Tēvu vai par Kristu kā viendzimušu Dieva dēlu.

Vienradzis simbolizē tīrību, sievietes šķīstību un jaunavību, līdz ar to tas ir jaunavas Marijas atribūts un visu morālo tikumu simbols. Kā vienpatis tas iemieso klostera dzīvi; tas ir Antiohijas svētās Justinas un Padujas Justīnas atribūts.

Daoisti: Viens no galvenajiem daoistu simboliem; kvilīna tēlā apvienota piecu elementu un tikumu esence.

Grieķi un romieši: Mēness sirpim ir raga forma. Vienradzis ir visu jaunavīgo, visu mēness dieviešu, sevišķi Artemīdas jeb Diānas atribūts.

Heraldika: Vienradzim ir zirga galva un ķermenis, lauvas aste, brieža kājas un nagi un pieres vidū spirālveida rags; kopā ar lauvu tas ir mēness un saules varas iemiesojums. — Irāna: Pilnība, visi morāles tikumi.

Jūdaisms: Karaļa vara, fiziskais spēks, varenība. Šumeri un semīti: Lunāri jaunavīgo dieviešu atribūts un attēlots kopā ar dzīvības koku.

Kristietības simbolu leksikons: Vienradzis: kopš Ktēsijs (ap 400. gadu pirms Kristus) rakstījis par ēzelim līdzīga zirga eksistenci ar ārstniecisku ragu (vienradzis esot mežonīgs, to notvert spējot tikai jaunavas); kopš Plīnijs piedēvēja vienradzim zirga ķermeni, brieža galvu, ziloņa pēdu, mežacūkas snuķi un divas olektis garu melnu ragu, kurš izslējās no pieres un zem kura augot sarkanais granātakmens, ar kuru paberzējot varot dziedēt visas brūces (par ārstniecības līdzekli viņš uzskatīja arī dzīvnieka sirdi); kopš tā laika attaisnojama vienradža eksistence ne tikai kā ārstniecības simbolam. Vienradža medību apraksts, kas plaši attēlots gan Aleksandra romānos, gan «Fiziologā» [9] un ko pēc tam detalizēti atstāstījis Seviļas Izidors, un kas iegājis daudzos viduslaiku bestiārijos, visai drīz ieguva nozīmi arī kristietībā: spēcīgo dzīvnieku iespējams notvert tikai ar viltu. Tādēļ vietā, kur dzīvnieks uzturas, nogādā jaunavu. Tiklīdz vienradzis pamana jaunavu, tas mierīgi nometas tās priekšā, ieliek galvu klēpī, aizmieg, un to viegli var pieveikt. Tā vienradzis kļuva par šķīstības simbolu un erceņģeļa Gabriē- la vienradža medības - kā tas skatāms daudzos paklājos un miniatūrās un, piemēram, arī uz viena kapiteļa Sv. Regnobēra baznīcā Kānā - par Marijas Kristusbērna nevainīgās ieņemšanas simbolu… Bez šīs nozīmes vienradzis Marijas tipoloģijā figurē arī kā simbols pašam Kristum, vistīrākajam no tīrākajiem: «Vienradži ir taisnīgi un citu priekšā Jēzus Kristus, kas cīnās pret saviem pretiniekiem ar krusta palīdzību līdzīgi kā ar ragu; šajā ragā dus mūsu paļāvība» (Pseido-Jānis Zeltamute). Vienradža izcelšana daļēji balstījās arī uz pārprasta Bībe​les tulkojuma…

Simbolu vārdnīca: Vienradzis, …pazīstams no Austrumāzijas mitoloģijas līdz viduslaiku bruņinieku teikai, indiešu mīta skatījumā ir faila enerģijas, vīrišķās potences simbols. Minnezengeru lirikā un ar to saistītajā glezniecībā zirgs ar vareno ragu pierē ir starp dzīvniekiem visspēcīgākais, visstraujākais. Tikai tad, kad viņš ierauga šķīstu jaunavu, tas kļūst rāms un noguļas viņas priekšā: bruņniecības kultūrā starp Indiju un Rietumeiropu pāri visam daudzinātais pasaules sievišķais elements te tiek uzskatīts par vīrišķās apziņas visu radošo spēku mērķi.

Bet varbūt vispār nav nekāda teiksmaina dzīvnieka? Varbūt ir reāli eksistējuši kādi priekšteči?

Varbūt kāda speciāli audzēta suga? Kādā jaunākajā vēsturiskā amerikāņu romānā, piemēram, aplūkota visai oriģināla ideja - valdnieks Nerons pavēlējis gladiatoram doties uz Āfriku un atvest vienradža ragu.

Iekāms to nav ieguvis, viņš nedrīkstējis atgriezties; taču lai neiedomājoties atnest parasto degunradža ragu un uzdot to par vienradža ragu. Kāds afrikāņu paziņa dod gladiatoram labu padomu: viņi notver noteiktas sugas gazeles kazlēnus un nosien to augošos ragus tā, lai tie augtu taisni, viens ar otru savīdamies, tā ka tos var noturēt par vienradža ragu. Un tā ari notiek…

Vai tiešām kādreiz varētu būt bijis kaut kas tamlīdzīgs, kas radījis «īstu vienradzi»? Viens no agrākajiem dzīvnieku pētniekiem Konrāds Gesners bija pārliecināts par vienradža eksistenci; ja vēl esot kādas šaubas, tad tikai par to, vai pastāvot viena vai vairākas vienradžu sugas: «Varbūt ir vairākas

vienradžu sugas, ne tikai viena, un šī iemesla dēļ daudzi rakstījuši par tik dažādiem vienradžiem…»

Turklāt viņš konstatēja visiem vienradžiem kopīgo: «Žiglas kājas un ciskas, zirga ķermenis. Dažiem rīkle līdzīga lauvas rīklei. Labprāt mīt augstu kalnos un mežonīgos apvidos. Balss nav salīdzināma ne ar viena cita zvēra balsi, tā ir briesmīga. Ārkārtīgi spēcīgs. Diezgan bezkaunīgs, mežonīgs, nevaldāms un ir no tiem dzīvniekiem, kuri novecojot nav notverami dzīvi. Bet, ja tas ir jauns, tad šo dzīvnieku var padarīt rāmu. Tomēr tas iespējams tikai tad, ja dzīvnieks nav vecāks par diviem gadiem. Ja viņš ir vecāks, tad visi, kas elpo, tiek satriekti un saplosīti. Viņš drīzāk pats iet bojā nekā pieļauj, ka viņu notver…»

Britu dabaszinātnieks Gilims traktātā par ģerboņiem *Display of Heraldry neatspēkojami lietišķi raksta: «Vienradzis nekad neļauj med​niekam sevi noķert.»

Vispār Eiropā vienradzis bieži ir parādīts kā ļauns, bīstams, neievērojot iepriekš aprakstītās simboliskās nozīmes (arī Grimmu pasakā par drosmīgo skroderītil).

Galvenā pazīme katrā ziņā ir līdzība zirgam. Taču ir arī pavisam citādi vienradža attēlojumi, arī viduslaiku sakrālajā mākslā (citstarp ar skaidri izteiktiem erotiskiem simboliem); šajos attēlojumos vienradzis izskatās drīzāk kā kaza, un rags nav balts, bet gan brūns. Tieši šis salīdzinājums ar blējošo lopiņu varot visnotaļ norādīt (daži pētnieki tā uzskata vēl mūsdienās) uz faktiem par vienradža esamību: «…ka kādreiz varētu būt eksistējis kaut kas līdzīgs vienradzim. Jo - teiksmainas būtnes izdomātājs, kas iztēlē rada monstru, šausmas iedvesošu nezvēru, noteikti izvēlēsies labāku līdzinieku nekā drīzāk muļķīgo kazu. Būtne ar zirga ķermeni, kazas galvu un ragu pierē laikam gan nav piemērota baiļu izraisīšanai…»

Vai tātad tas jau netuvinās amerikāņu romānā minētajam oriģinālajam izgudrojumam? Vai būtu iespējams, ka šajā versijā par mākslīgi radītu vienradzi no gazeles slēpjas zināms patiesības grauds? Arī ķīniešiem no senās mitoloģijas un simbolikas (sk. iepriekš) tāpat pazīstams zirgveidīgs vienradzis, bet ar galvu, kas īstenībā nav līdzīga zirga galvai, un ar ragu pierē.

Bieži ir jautāts: vai varētu būt tāda sagadīšanās, ka par tīri izgudrotu simbolu tik tālās kultūrās, kādas reiz bija Ķinā un Eiropā, varēja rasties tik vienādi priekšstati?

Tomēr tik neiespējami - kā to liecina jaunākās atziņas par kultūru un kontinentu kontaktiem - tas arī nav. Tomēr arī šis pieņēmums šai gadījumā ir tikai teorija, jo nav pierādāma. Varbūt tas ir izmiris dzīv​nieks? Kā nekā vēl mūsdienās dzivo jūru vienradzis - valis ar vienu ilkni.

Tālāk. Arī Anglijas karalis Jēkabs (1566-1625) ticēja senām teikām un mītiem un savā ģerbonī ielika vienradzi. Kad viņam ar varu izdevās īstenot savu politiku un apvienot Skotiju ar Angliju, vienradzis atrada vietu arī Anglijas ģerbonī. Tas bija žests, kas nepārprotami izskaidrojams ar veciem simboliskiem nostāstiem jau no 7. gadsimta, kuros vienradzis attēlots kā leģendārs lauvas sāncensis: zvēru pasaulē abi pretendējuši uz privileģētu stāvokli (tāpat kā toreiz Anglija un Skotija katra centās pēc virskundzības).

Tie, kas negrib samierināties ar vienradzi kā tiro izdomājumu, bet uzskata, ka vienradzis ir eksistējis vai tam bijis vismaz sava veida prototips (varbūt tieši narvalis: «Ja ir jūras vienradzis, kāpēc nedomāt, ka tāds ir arī uz zemes…?»), argumentē vēl tā: dzīvnieki kā noteiktu īpašību iemiesojums parasti reāli arī eksistē; visiem priekšgalā ir majestātiskais lauva - spēka, varas un stipruma simbols. Tam papildarguments - esot dīvaini, ka, no vienas puses, vienradzis simbolizē skaidrību un šķīstību, bet, no otras puses, viņam bieži vien piedēvē ari materiālas intereses, varbūt pat finansiālas.

1754. gadā «Grāmata par vienradžiem» atzīmē: «…vai nezvērs esot sastopams dabā, par to vēl ir strīdi un neziņa. Tikmēr indiāņi vēsta, ka Amerikā esot atrasts liels dzīvnieks, zirgs ar ragu, un, iespējams, tas ir šis vienradzis. Karaļi un valdnieki šī dzīvnieka ragu uzskatot par vērtīgāku nekā zelts un dārgakmeņi, tas esot ārkārtīgi labs, bet īstais tikai reti dabūjams…»

Atcerēsimies Neronu. Ari viņam piederēja jau daudzi neīstie, labi ja tie bija degunradžu ragi, un nu beidzot viņš vēlējās dabūt īsto. (Jn, tā kā dzīvnieku cīņu gladiatoram uzdevuma neizpildīšanas gadījumā draudēja nāvessods, viņš Neronam izaudzēja vienradža ragu. Vai pa​tiesības grauds? Iespējamība?

Jau toreiz, grāmatas par vienradžiem parādīšanās laikā, nozīmīgs bija brīdinājums par varbūtējiem

viltojumiem. Protams, tajā laikā iespējas tos droši konstatēt un pazīt vēl bija ierobežotas. Tā, piemēram, notiek tirgošanās pat ar ļoti dārgiem ādas gabaliem, kas it kā esot no vienradža. Zābakiem no vienradža ādas tiek piedēvēts dziedniecisks efekts, proti, «veselas kājas un pasargāšana no mēra». Tiek pagatavotas dažādas zāles, ko varētu nosaukt vienīgi par burvju līdzekļiem, it kā piejaucot vienradža ādas pulveri. Olas dzeltenums kopā ar vienradža ādu esot aizsarglīdzeklis pret lepru. (Jn vēl līdzīgas zāles. Pat toreizējā nopietnajā dziedniecībā tiek izmantoti dažādi dabas produkti, kas mūsdienās šķiet ļoti dīvaini, sākot no krupja sviedriem līdz gliemežu acīm un tamlīdzīgi. Sevišķi pieprasīta, protams, ir vienradža galvenā iezīme, proti, rags, dzīvnieka pieres rota. Piemēram, profilakses nolūkos vienradža raga pulveris lietots kā neitralizējošs elements pret indi. Protams, tas ļoti paaugstināja cenas. Gan Anglijā, gan Holandē ir regulāri vienradža raga cenrāži. Šāds rags var būt veselas pilsētas vērts; patiesi pārmērīga cena, pat ja pieņem tikai pusmetra garumu, kāds pēc indiešu ziņojumiem vidēji esot vienradža rags. Saprotams, ka tādas cenas var atļauties tikai karaļi, valdnieki un pāvesti, un viņiem piederošie vienradžu ragi tiek godbijīgi pārmantoti.

Un atkal, tieši tādēļ, ka šie ziņojumi ir no divām jūrasbraucēju zemēm - Anglijas un Holandes -, pastāv pieņēmums: vai patiesi minēto vienradžu ragu gadījumos nevarētu būt runa par narvaļa ilkņiem?

Galu galā tā tomēr būtu visiespējamākā varbūtība.

1598. gadā ceļotājs un jurists vācietis Pauls Hencners rakstīja, ka starp britu karalienes Elizabetes I brīnišķīgajām troņa dārglietām esot ārkārtīgi skaists vienradža raga eksemplārs: «Tā vērtība esot simttūkstoš sterliņu mārciņu, un atbilstoši šai vērtībai toTauerā īpaši apsargā.» Tomēr šis vērtīgais eksemplārs pazuda.

Francijas karalim Fransuā I vienradža ragu pasniedza arī pāvests Klements VII, gan norādot, ka esot daudz viltojumu, bet šis, pats par sevi saprotams, tāds neesot, šis esot īsts. Tā bija viņa kārtai atbilstoša dāvana sakarā ar Katrīnas Mediči laulībām ar nākošo Indriķi II. Leģendas par vienradzi radās, sākot ar 7. gadsimtu, un gadsimtu gaitā tās kļuva arvien godbijīgākas un noslēpumainākas. Visus viduslaikus nostāsts saglabāja pievilcību ar savu noslēpumainību un mīklainību. Bet, laikam ritot, pieauga prasība pēc autentiskas informācijas. Tad parādījās vienradža raga daļas, lielākoties no ādas un raga, pie kam to faktiskie īpašnieki bija degunradži un ziloņi - gan āda un ragi, gan apgriezti ilkņi. Un vēlreiz: droši vien dažs labs vienradža rags pa​tiesībā bija narvaļa ilknis.

Mūsdienu pētījumos tieši šāds uzskats ir vairākumam, jo tas ir visiespējamākais un vispārliecinošākais. Un pēc Seviļas arhibīskapa pārliecības 7. gadsimtā tas būtu vistuvāk realitātei.

Pilnīguma labad jāpiemin vēl viens variants mākslīgās audzēšanas virzienā: 1933. gadā amerikāņu biologs Dr. Frenklins Dovs mēģināja - kā to labāk pateikt - iegūt, izaudzēt, radīt vienradzi. Viņš operēja tikai vienu dienu vecu Ēršīras šķirnes teļu: izņēma abu ragu saknes un pēc tam tās pārstādīja kopā pieres vidū. Un tiešām lopa pierē izauga tikai viens rags. Bet dzīvnieks kā bija, tā palika govslops un rags -govslopa rags un nevis vītais, taisnais rags uz gleznās, zirgam līdzīgās galvas…

Pēc tam nevajadzēja ilgi gaidīt arī nākošo soli - slavenais Ringlinga, Bār- numa un Beilija cirks pieteica sensāciju, ka demonstrēs publikai īstus vienradžus.

Sašutušie dabas sargātāji pārmeta mānīšanos un dzīvnieku mocīšanu.

Kazām esot pārstādīti govju ragi. Lai kā tas bija, arī Ringlinga cirka vienradži ne tuvu neizskatījās līdzīgi priekšstatam par īstu vienradzi.

Mūsdienās ir cita iespēja: gēnu tehnoloģija. Šodienas zinātnes līmenī, izmantojot gēnu tehnoloģiju, it kā būtu viegli radīt dzīvnieku, kurā būtu iespējams atpazīt gadsimtiem ilgi aprakstīto fantāzijas būtni vienradzi. Nu, gluži tik viegli tas arī nav, turklāt pietiekami jūtīgā sabiedriskā apziņa, starp citu, noteikti izraisītu sašutuma vētru - zinātniskā augstprātība nedrīkst darīt visu, kas tai šķiet iespējams, - un panāktu tādas rīcības pārtraukšanu.

Bet ja apsvērtu iespējamību, ka reiz, senos laikos, notikusi dabiska manipulācija ar gēniem, varbūt mutācija vai drīzāk neiespējamu sugu krustošanās, kā rezultātā radās daži eksemplāri, ko varēja uzskatīt

vai interpretēt par vienradžiem…?

Pat ja vienradzis vienmēr bijis tīrs fantāzijas tēls, mūsu jautājuma būtībā mīklains ir tas: kādēļ gan šāda būtne tik daudzus gadsimtus ir fascinējusi cilvēkus, aizskārusi viņos kādu stīgu, modinājusi jūtas…?

8. gadsimts pēc Kristus Borobudurs- tempļa kalns Javā Milzīgs templis Javā ar akmens zvaniem un kupoliem, bet būdu arhitektūras vidū: vai tā ir dzīvo vai mirušo pasaules civilizācija?

Kā izskaidrot riteņa trūkumu?

Javā atrodas gigantiskais Borobudura templis. Tas iesvaidīts «pēdējam noslēpumam» un arī pats ir noslēpumains, mistisks un mīklains.

Java ir viena no Lielajām Zunda salām, kopā ar Sumatru, Sulavesi un Kalimantānu tā ir mūsdienu Indonēzijas daļa, gan vismazākā, bet visnozīmīgākā. īsti nepārprotami zināmu faktu ir maz.

Par tempļa cēlājiem uzskata Sailendru dinastijas karaļus. Šī valdnieku dinastija valdīja 8. gadsimtā Dienvidsumatrā, Centrālajā un Rie- tumjavā. Borobudura templis tika celts vismaz 30 gadus un ir akmens piemineklis mīklai, nepilnībai, nepabeigtībai.

Būvi var pārredzēt tikai no gaisa, piemēram, no helikoptera.

Nepārskatāmas un vēl mūsdienās īsti neizpētītas ir šaurās, daļēji pazemē ierīkotās ejas. Pavisam ir 6 km garas ejas, katrs centimetrs ir bagātīgi izrotāts ar ornamentiem. Zinātnieki vēl diskutē par to jēgu.

Apaļo terašu centrs atgādina milzīgu akmens zvanu, ap kuru pulcējas 72 mazāki, arī no akmens veidoti zvani. Šīs zvaniem līdzīgās būves dod pajumti 72 sēdošiem Būdām. Vēl 368 Būdas atrodas tempļa ār​pusē.

Tempļa centrā tiek godināts pats Buda Gautama. Šī centrālā svētnīca veidota tā, ka viss terasveidīgi ved uz vissvētāko centru. Gautama atrodas precīzi ģeometriskajā viduspunktā. Bet tieši viņš pats palicis nepabeigts.

Kas gan tur notika? Kāpēc 8. gadsimtā gadiem ilgā darbā radīta varena svētnīca, kuras centrs netiek pabeigts?

Lietišķa informācija: «Pamataprisēs kvadrātveida būve, sānu malu garums 152 m, augstums 31,5 m, būvēta no vulkāniskiem iežiem, salaidumi veidoti bez javas, būve apņem dabisku uzkalnu. Arhitektoniski trīsdaļīgā pakā- pienmonumenta būves forma atbilst agrinā budisma priekšstatiem par pasaules tēlu: pirmā balustrāde, kā arī būves cokols (būve sastāv no 5 platformām, kas atrodas viena virs otras) attēlo kaislību

un vēlmju pasauli kāmadhātu. Pakāpienveidā augšupvedošās ejas, kuru sienas klātas reljefiem, simbolizē vārdu un tēlu pasauli rūpadhātu. Sakrālās celtnes augšējo daļu veido trīs vienkāršas apaļas terases ar 32, 24 un 16 akmens zvaniem (stūpām), centrā ir viens milzīgs zvans - galvenā stūpa. Tā kupolā divos stāvos atrodas pa vienai telpai - to mērķis nav zināms. Šī augšējā daļa atbilst budisma ticībā arūpadhātu pasaulei, kurā neeksistē formas.

Apmēram 2,5 km garās ejas celtnes vidējās daļas kvadrātiskajās terasēs rotātas ar 1460 reljefiem attēliem un 1212 reljefiem ornamen​tiem akmeni, kas pa daļai veido pie sienām dubultjoslas.

Borobudura stūpa, kuru kopš 1006. gada bija pārklājusi lava pēc Merapi vulkāna joprojām spēcīgākā izvirduma un kura pēc tam bija aizaugusi ar savvaļas krūmiem un kokiem, tika no jauna atklāta tikai 1814. gadā.

1972.-1982. gadā tika veikti sakrālās būves restaurācijas darbi, 1985. gadā templis cieta bombardēšanā.» («Pasaules monumenti») Neizpētīta palikusi protektorāta reliģiskā orientācija. Ļoti maz ziņu saglabājies par Šailendru dinastiju un viņu reliģisko pārliecību. Vārds Šailendra tulkojams ari ar nozīmi Kalnu kungi, Borobudurs Kalnu karalis.

Vai runa ir par kalnu svētnīcu? Vai tā apvieno budismu un reliģiju, kuras centrā senajos laikos bija svētais kalns?

Precīzie akmens darbi, kas valdzina ar ļoti smalkām, tik tikko samanāmām gropēm starp atsevišķiem būvelementiem, ir krasā pret​statā tā laika un vietas arhitektūrai.

Kāda to dienu hronika vēsta, cik vienkārši tajos laikos Javā būvēja: «Cilvēki ceļ nocietinājumus no koka, pat lielāko māju jumti pārseg​ti ar palmu lapām.»

Blakus šādām būvniecības tradīcijām, kur kā būvmateriālu pazīst tikai koku, pēkšņi tātad top akmens templis. Ja gribam kaut ko novērtēt vai apsvērt, vienmēr jāievēro vietējie apstākļi.

Protams, viegli, ātri un vienkārši ir pateikt: sevišķo - svētnīcas - būvi ļaudis cēluši izturīgāku nekā parasti, tātad no akmens. Bet atšķirība šeit tiešām ir apmēram tāda pati, it kā Eiropā 17. gadsimtā pēkšņi parādītos stikla debesskrāpji vai kaut kas tamlīdzīgs. Tauta, kas pat lielākām celtnēm jumta pārsegumu veido ļoti primitīvi ar palmu lapām, pēkšņi šajā ainavā būvē perfekti aprēķinātu un mākslinieciski izveidotu varenu templi ar akmens kupoliem, turklāt tie ir gandrīz vai masu produkcija. Te noteikti jābūt sevišķam izskaidrojumam, jo tikai tieši šajā svētnīcā būvēti precīzi akmens kupoli, kamēr visās citās tā laika un apvidus būvēs ļaudis paliek pie bambusa pīteņiem un palmu lapu jumtiem! Šī atšķirība nav īsti izskaidrojama tikai ar īpašas dievbijības izpausmi vai arto, ka šāda būvniecības māksla tajā kultūrā bijusi rezervēta tikai svētnīcām, kamēr paši brīnumainās būves cēlāji mājojuši būdās.

Ja pieņemtu, ka ir zināma vienkāršība un pazemība attiecībā uz cilvēkiem un viņu dzīvojamām ēkām pretstatā svētnīcām, tam būtu pretarguments - privātajos mājokļos iekšējās telpas bija visai grezni izrotā​tas. «Šajā zemē,» vēstī kāds cits tā laika avots, «ir bruņurupuča ragviela, zelts un sudrabs, degunradžu ragi un ziloņkauls. Zeme ir ļoti bagāta. Kādā alā no zemes iztek sālsavots. No kokospalmu ziediem iedzī​votāji darina vīnu un, to dzerot, ātri noreibst.»

Tātad nav lielāka pretstata kā starp svētnīcas akmens celtnēm ar kupoliem un būdiņu būvmākslu.

Ir gandrīz tā, it kā te būtu bijušas divas pavisam dažādas kultūras attīstības pakāpes - apaļjumtu un kupolu prasmīgie arhitekti un vienkāršie būdiņu cēlāji. Bet primitīvo būdu iemītnieki dižojas ar bagātī​giem rotājumiem no visvērtīgākajiem materiāliem, kādi savukārt nav atrodami svētnīcā…

Kas gan tur noticis? Vai ir pastāvējusi radikāla atšķirība starp virs- slāni, priesteru slāni un parastajiem iedzīvotājiem? Vai virsējam slānim bija augsti attīstītas zināšanas arhitektūrā, kas pārējiem vienkāršajiem ļaudīm bija vēl nezināmas un arī apzināti padarītas nepieejamas? Vai šie vienkāršie iedzīvotāji bija tikai strādnieki, varbūt pat tikai vergi? Šķiet, tas tiešām ir izskaidrojums. Tikai tauta nebija vergi vārda tiešajā nozīmē; tam pretī runā

vērtīgais dzīvojamo būdu iekārtojums. Parasti vergiem nav iespēju piekļūt greznumlietām.

Bet varbūt tieši šī greznība ir tā, ar ko valdošais virsslānis un priesteri padarīja iedzīvotājus padevīgus un atkarīgus un saistīja pie sevis?

Teatrāli un muzikāli uzvedumi, kā arī deju priekšnesumi ir šīs greznības daļa. Ar to vienkāršā mirstīgā ikdienas dzīvi padara patīkamāku. Māksla tajos laikos tur patiesi iepriecināja ne tikai eliti, bet arī visu tautu.

Vērā ņemams arī fakts, ka toreiz tur, šķiet, nepazina pārvietošanās līdzekļus uz riteņiem. Dižciltīgie lika sevi nest. Tā tas attēlots ciļņos. Aristokrāti sēž nestuvēs cienīgi sakrustotām rokām, garlaikoti raudzīda​mies sānis. Nestuves pārvieto četri nesēji.

Kā gan tāda civilizācija, kam pa spēkam bija tik lieli sasniegumi būvniecībā, varēja nepazīt riteni?

Pret to pierādījumu ir pietiekami, kaut vai tas, ka tempļa ciļņi pārpilni ar apaļām formām: visur akmens ripas. Gluži neticami jāsecina, ka tik un tā nevienam nav radusies ideja par riteni jeb ratu.

Zīmigi, ka līdzīgas lietas vērojamas arī pie maijiem. Tātad varētu būt tā, ka rats it kā tika uzskatīts par pārāk svētu, lai to izmantotu tik ikdienišķi kā, piemēram, mantu vai cilvēku pārvietošanai. Ja salīdzi​na ar saules kultiem, tā varētu gan būt: saule - tomēr dzīvības ripa…

Angļu dabaspētnieks un etnologs R. Forers pirms 50 gadiem kādā zinātniskā žurnālā izteica šādu pieņēmumu: «Sākumā vienmēr godā un pielūdz sauli. Pēc tam kā saules attēlus pagatavo ripas un šīm ripām liek riņķot ap zaru…»

Tātad, ja Borobudura tempļa cēlājiem, tāpat kā maijiem, ripa bijusi vissvētākā forma, tad daudzas lietas jau ir izskaidrojamas. Patiesi, centrālajā svētnīcā ripas forma ir daudzkārt pārstāvēta ar akmens riteņiem. Trīs lielas koncentriskas ripas veido arī šīs svētnīcas cokolu un pamatu. 72 mazākās stūpas zvani - sakārtotas trīs apļos ap to, citiem vārdiem sakot, veidojas trīs citas ripas vai riteņi…

To ievērojot, gandrīz neiespējami noticēt un pieļaut domu, ka turienes cilvēkiem tajos laikos rats vēl būtu nezināma lieta; secinājums, ka to pierādot ceļu trūkums, nav pieļaujams. Tas, ka nav ceļu un transportlīdzeklis ir nestuves, pierāda gan to, ka ratu neizmantoja par pārvietošanās līdzekli droši vien reliģisku iemeslu dēļ, bet nevar apgalvot, ka to nav pazinuši. Turklāt ziņojumi no 766. un 779. gada pierāda, ka šajos gados Javas skolotie vīri un politiskie pārstāvji apmeklējuši Ķīnu, un tur nu viņiem nevarēja palikt apslēpts fakts par rata jeb riteņa eksistenci. Kaut gan maz zināms par reliģiskās pārliecības detaļām Javā tajos laikos, tomēr labi zināms fakts ir tas, ka Java ar savu centru Borobudura templi toreiz nebija sevišķi iecienīta. Vēl vairāk: ap 8. gadsimta beigām un 9. gadsimta sākumu tagadējās Kambodžas khmeri vaidēja par ciešanām, kas nosacīti nomāca cilvēkus, kad tiem uzkundzējās Borobudura vara. Khmeri regulāri ziedojuši dzīvniekus, cerēdami, ka debesspēki viņus varētu atpestīt no apspiestības mokām.

Borobudura templis viņiem bija baiļu un šausmu simbols. Tas aprakstīts arī tagadējās Vjetnamas avotos no tiem laikiem. «Šausmas izraisošs kā nāve» - apmēram tāds tur dots novērtējums, un no 784. gada ir ziņojums par iebrukumu no Borobudura, kad tika apzagts kāds tem​plis, laupīts un postīts.

Borobudura tauta vai kasta, šķiet, bijuši augstprātīgi un agresīvi ļaudis, kas kaimiņus uzskatījuši par mežoņiem un barbariem, kurus drīkst kolonizēt, t. i., viņiem drīkst uzbrukt un aplaupīt, un tas nav dieva baušļu pārkāpums. Vēl aizvien neatrisināts paliek jautājums, kas bija ši valdošā kasta un tai piederošā tauta, kā un no kurienes tā ieradusies. Gandrīz kā kuriozā Leiputrijā: (audis tiek lutināti ar greznibu un teātra uzvedumiem, bet paši nav nekas vairāk par darba vergiem. Bet varbūt runa ir par svešiem, atvestiem gūstekņiem - viesstrādniekiem, kā tos dēvētu šodien, kurus dažādu iemeslu dēļ gribēja vai bija spiesti uzturēt labā noskaņojumā? Tam tomēr nav nekāda apstiprinājuma.

Ticamāk, ka piedalīšanās tempļa būvē, līdzīgi kā kādreiz ēģiptiešiem brīvprātīgā piedalīšanās piramīdu būvēšanas darbos, bija sava veida kalpošana dievam; to pašu varētu teikt par aristokrātu vai prieste​ru pārnēsāšanu nestuvēs.

9. gadsimts pēc Kristus Balto zirgu nozīme Vai milzīgos balto zirgu attēlus - senlaiku zemes mākslu - Anglijā atstājuši Hengists un Horsa? Vai tie ir pieminekļi Alfrēdam Lielajam un viņa uzvarai pār vikingiem vai arī tie ir pirmskristietības laika ķeltu zirgu kulta pieminekļi?

Gadsimtiem ilgi monumentālie zirgi tiek kopti un restaurēti.

Baltie zirgi Anglijā pavisam noteikti pieder pie pagājušo gadu tūk​stošu un gadsimtu miklām.

Tūristu ceļvežos tos piemin īsi un koncentrēti: «…Solsberijas līdzenumā interesanti ir arī baltie zirgi pie Čērhilas, Pjūsijas un Oltonbārnsas, ar zāli apaugušajās nogāzēs iegrebtas lielas zirgu figūras, kas ir no 18. un 19. gadsimta - pretstatā slavenajam baltajam zirgam pie Afingtonas, kas, domājams, izveidots starp 600. un 500. gadu pirms Kristus dzimšanas…

Izbraukumos (pie Eivberijas, kur atrodas arī Anglijas vislielākie megalitiskie akmens krāvumi apļos) noteikti jāapskata slavenais klintī iegrebtais baltais zirgs pie Afingtonas. Tas atrodas Baltā zirga ielejā, to ieskauj romantiski krita kalni. Figūra ir 113 m gara. Izcelsmes laiks nav zināms. Iespējams, tā ir bijusi icenu cilts zīme (1. vai 2. gadsimts pirms Kristus dzimšanas). Šādu pieņēmumu apstiprina Afingtonas pils kalna galā - nocietinājumu būve no dzelzs laikmeta (domājams, 2. gadsimts pirms Kristus dzimšanas). Zirgs ir līdzīgs tā attēlam uz dažām vēlākā dzelzs laikmeta monētām.» (Bedekers.)

Fakts, ka ir vairāki šādi balto zirgu attēli, liek domāt, ka to kādreiz ir bijis daudz. Cik daudz-to šodien vairs nezina neviens. Droši nav arī zināms, kas radījis šo agrīno «zemes mākslu», tāpat arī - kāpēc un kādam nolūkam. Skaidrs ir tikai tas, kādā veidā, jo nepārprotami redzama darināšanas tehnika. Tā ir rakšanas tehnika un salīdzināma ar Dienvidamerikas mākslu, proti, ar milzīgajiem ieskrāpētajiem Naskas zīmējumiem (par ko stāstīts jau nodaļā par 6. un 2. gadsimtu pirms Kristus). Naskā virsējo tumšo zemes slāni noņēma līdz gaišākam slānim vai iežiem. Tādējādi gigantiskie dzīvnieku attēli gaiši izceļas uz tumšākā fona. Tieši tāda pati ir Anglijas balto zirgu darināšanas tehnika.

Cits piemērs nekā iepriekš minētie ir Bretonas baltais zirgs 280 km uz dienvidrietumiem no Londonas. No lidmašīnas arī tur var saskatīt apmēram 80 m garu balta zirga attēlu. Aprises līnijas iegrebtas tik dziļi zemē, līdz sasniegta baltā kaļķakmens klints. Par Bretonas zirga rašanos 9. gadsimtā liecina daži pieturas punkti. Salīdzinot vēl ar Afingtonas un Eivsburgas, Pjūsijas un Oltonbārnsas baltajiem zirgiem, tas nozīmētu, ka balto zirgu kults ir kopts ļoti ilgi, tā kā (skatīt iepriekš) dati par tiem

ietver laiku starp 600. gadu pirms Kristus un 1800. gadu pēc Kristus dzimšanas, par to būs vēstīts arī turpmāk, un tas lietu padara vēl jo grūtāk atšķetināmu.

Bretonas zirgs interpretēts jau kā piemineklis Alfrēda Lielā uzvarai pār dāņiem (vikingiem) 871. gadā. Bet ne šis fakts, ne ari tas, ka zirgs patiešām ir no ši laika, nav pierādāms. Uzvaras piemineklim preti runā jau tas fakts, ka nav isti saprotams, kāpēc attēlots tikai zirgs. Ja jau vajadzēja sumināt uzvarētāju, tad gribas domāt, ka uzvarētājs pats būtu jāattēlo kā jātnieks uz sava zirga. Bet tā tas nav.

Starp citu, noslēpums šeit ir ne tikai jēga un ierosinātājs, bet arī pati attēla veidošanas tehnika. Bez šaubām - augsne līdz baltajai krīta klintij tika novākta. Bet ar kādu tehniku? Un kādā veidā izgatavots proporcionāls zirga attēls, kas ir tik liels, ka no zemes nav pat pārskatāms? Citiem vārdiem: kā aizvēsturiskais vai agrīnās vēstures «zemes mākslinieks» strādāja pie gleznas, ko viņš pats kā veselumu nevarēja nemaz redzēt? (Tāpat jājautā arī Naskā, Peru.) Vienkāršais izskaidrojums - tikai proporcionāli palielināt attēlu - šādās dimensijās un aizvēsturiskajā laikā gan ir vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Runa jau nav par vienu atsevišķu darbu. Vēl mūsdienās kā nekā zināmi 17 baltie zirgi, turklāt divi ir īsti milži, kuru attēli labi saredzami no gaisa un vēl arī kalnu nogāzēs no lielāka attāluma.

Anglim Markam Aleksanderam, daudzu grāmatu autoram par Anglijas noslēpumainām kuriozitātēm un balto zirgu pamatīgam zinātājam, ir šādi apsvērumi: «Daudzi citi baltie zirgi, par kuriem mūsdienās neviens vairs nekā nezina, laikam gan sen ir aizauguši. Tas droši zināms par vismaz četrām gigantiskām figūrām un zirgu attēliem. Noteikti visvairāk jānožēlo Tiso baltā zirga zaudējums, ko, uzarotzemi, iznīcināja 18. gadsimta beigās. Ja šos attēlus regulāri nekopj, tie atkal izzūd. Zāle tos ātri pāraug, lie​tus izskalo kaļķakmeni, erozija izārda iegrebuma līnijas.»

Katrā ziņā diviem citiem angļu autoriem, kas nodarbojušies ar šo fenomenu, Saimonam Velfēram un Džonam Fērlijam, baltie zirgi nav vairs nekāda mīkla. Velfērs un Fērlijs, kuri pazīstamā zinātniski fantastiskās literatūras autora Artura C. Klārka aizgādnībā par savas dzīves uzdevumu uzskatījuši izskaidrot tā sauktās mīklas, uzskata, ka visi attēli laikam esot mūsdienu izcelsmes, jo baltie zirgi radot priekšstatus par mūsdienu tīrasiņu šķirnes zirgu aptuveno izskatu.

Lai nu tas tā būtu. Bet tāds uzskats pats par sevi vēl nekā nepierāda. Ja vien vēlas, arī akmens laikmeta alu glezniecības zirgus pēc izskata var interpretēt par mūsdienu šķirnes zirgiem. Šajā ziņā arī Bede- kera grāmatā iepriekš citētā piezīme (kas tāpat ņemta no citiem informācijas avotiem) par izcelsmi 18. vai 19. gadsimtā ir apšaubāma un nepavisam nav tik loģiska un pārliecinoša. Modernie attēlu kopēji 18. un 19. gadsimtā senos milzīgos kontūrzimējumus uzturēja kārtībā, jo tos vajadzēja nemitīgi kopt, lai tie neizzustu, kā jau iepriekš minēts; laikam gan šos zīmējumus ne tikai uzturēja kārtībā, bet arī (pat vairāku paaudžu laikā un ar viscaur cienījamu nolūku) uzlaboja vai vismaz izlaboja. Šis apstāklis visnotaļ veicinājis arī to, ka, piemēram, Čērhilas baltais zirgs tagad izskatās pavisam mūsdienīgs. Bet tas nepierāda, ka baltie zirgi vispār ir mūslaiku produkts. «Radīts» un «labots» - tur ir atšķirība. Bedekera piezīme var attiekties arī uz to faktu, kas pilnīgi zināms: 1780. gadā attēls ieguva dažus labojumus, kuru vērtība, starp citu, ir apstrīdama, turklāt patiesībā runa nav par to, vai zirgs kopš tā laika izskatās glītāks vai arī neglītāks, bet gan par to, ka tas vairs nav oriģināls savā sākotnējā izskatā.

Līdz ar to vēl par iepriekš minēto Afingtonas zirgu Eivberijas/Viltšīras apkārtnē, kur tas iegrebts lēzenā nogāzē. Skaidri un pilnīgi to iespējams saskatīt tikai no lielāka attāluma, vislabāk no gaisa. Daudzi šo zirgu uzskata par vismīklaināko no visiem. Jau bijis jautājums - vai tas vispār esot zirgs, vai drīzāk tas neatgādinot pūķi? Arī šādam izskaidrojumam ir savi piekritēji. Viņu arguments: šis uzskats jau tā iemesla dēļ vien neesot maldīgs, ka tuvumā patiešām atrodoties arī Pūķa kalns; tieši tur svētais Georgs, kas kopā ar erceņģeli Miķeli ir pazīstams kā visslavenākais pūķu uzveicējs no visiem svētajiem, esot nogalējis savu pūķi. Citu jautājumu uzdod manuskripts no 12. gadsimta ar nosaukumu «Brīnumu grāmata». Tajā gan skaidri runāts par zirga attēlojumu, bet kopā ar kumeļu.

Taču kumeļš ir pazudis. Vai tas pazuda tad, kad pāri pārauga zāle? Un, ja tā, kāpēc gan lielais zirgs gadsimtiem ilgi ir kopts un saglabājies, bet kumeļš aktīvi vai pasīvi izdzēsts, ļaujot tam dabiski izzust?

Līdz šim nevienam nav izdevies atrast pazudušo kumeļu pie lielā zirga. Vai tas iznīcināts tīšām, turklāt neatstājot nekādas pēdas?

Bez «Brīnumu grāmatas» ir vēl citi veci norādījumi par Afingtonas zirgu. Karaļa Henrija II valdīšanas laikā (1154.-1189. g.) Afingtonas zirgu apbrīnoja kā kuriozitāti. Kāds mūks Godričs raksta, ka viņam piederot «zemes īpašums tās vietas tuvumā, ko tautā parasti sauc par Baltā zirga kalnu». Šādu vecu avotu dēļ vien atkrīt arguments, kāds reizēm tika un tiek pausts, proti, ka runa esot vienkārši par mūsdienīgu viltojumu. Bez citētā 12. gadsimta avota ir vēl arī liecība no 14. gadsimta, kurā Afingtonas zirgs ierindots starp «patiesi lielajām un apbrīnojamām mīklām». Pirmajā vietā atrodas Stonhendža, bet tūlīt pēc tam otrajā vietā, protams, Afingtonas zirgs, jo tas taču ir angļu avots.

Lai aina kļūtu pilnīgāka, par pamatu vecuma autentiskumam jāmin vēl šāds arguments, kaut gan tas ne visai atbilst pieredzei par apiešanos ar veciem mākslas darbiem agrākos laikos: taisni tāpēc, ka zirgs izskatoties tik mūsdienīgs, tādu to oriģināli esot saglabājuši «cilvēki, kuri atzinuši šī neparastā pieminekļa vērtību un nav uzspieduši vecajam mākslas darbam sava laika priekšstatus par skaistumu un skaistuma ideālus». (Ja atceramies, kādas gandrīz vienmēr briesmīgas lietas vēlākie laiki - visur! - nodarīja agrīnajiem mākslas darbiem, kad tos «pielaboja», pat ja ne tūlīt pārgleznoja, tad šis arguments tomēr drīzāk jāuzskata par teorētisku un ne visai reālistisku.)

Un patiesi, 18. un 19. gadsimta cilvēkiem šis zirgs drīzāk varēja likt pakratīt galvu, jo pēc viņu priekšstatiem skaists tas nebija pavisam noteikti. Tā attēlojums ne tuvu nebija dabisks. Tas tiešām šķiet moderns - pēc mūsu pašreizējiem priekšstatiem. Tas drīzāk atgādina skrejoša zirga impresionistisku skici, nevis dabisku tā attēlu. Ar ķermeni vispār savienotas tikai divas kājas. Bet, kā jau minēts iepriekš, šādi visnotaļ šķietami moderni, abstrakti zīmējumi pazīstami arī jau no akmens laikmeta alām, kuru sienu glezniecība ir 20 000 gadu veca un vēl vecāka…

Kas attiecas uz alu glezniecību, tad atšķirība te ir mazāk gleznošanas manierē, vairāk tehnikā. Uz alas sienas zirga attēls ir uzzīmēts ar otu, krāsu nūjiņu vai pat ar pirkstu, bet te milzīga izmēra attēls tiek iegrebts, iekasīts vai ierakts zemē brīvā dabā, kas tomēr pēc tam, aplūkojot no gaisa vai no lielāka attāluma, izskatās kā ātri uzzīmēta skice…

Vēl joprojām nav pilnīgi noskaidrots, kas plānojis un īstenojis šos milzīgos zirgu attēlus, kā un tieši kad tas noticis. Tāpat kā Bretonas, arī Afingtonas zirgs interpretēts kā piemineklis Alfrēda Lielā uzvarai pār dāņiem 871. gadā. Bet arī te spēkā tas pats iebildums: ja tas tā būtu, tad kāpēc tikai zirgs, bet ne ari jātnieks? Nemaz nerunājot par to, ka Afingtonas un Bretonas zirgi pēc stila ir pilnīgi atšķirīgi.

17. gadsimtā Džons Obrijs un topogrāfs Tomass Baskvils šai spēlē iesaistīja virsaiti Hengistu.

Hengistu parasti min tikai kopā ar viņa brāli - Hengists un Horsa - angļu un jitu vadoņi, kas ap 450. gadu ieradās mūsdienu Kentas krastā Anglijas dienvidaustrumos un iekaroja salu. Uzzīmēt attēlu Hengists esot uzdevis 4. gadsimta beigās vai 5. gadsimta sākumā. Taču Hengists un Horsa nav īsti vēsturiski dokumentētas personas, bet gan drīzāk viņus uzskata par teikām apvītiem brāļiem, kas atradās to ģermāņu cilšu (angļu, sakšu un jitu) priekš​galā, kuras 449. gadā iebruka Britānijā…

Gadījumā, ja tomēr nepareizs izrādās pieņēmums, ka runa ir par tiešu Hengista pieminekli, tad var pievienoties vēlāka laika tēzei, kura baltos zirgus uzskata par daudz vecākā zirgu kulta atstāto mantojumu.

10. gadsimts pēc Kristus Masu histērija tūkstošgadu mijā 999. gadā Eiropa gaida pasaules bojāeju. Bailes kļūst par ekscesu un pārtop pargrotesku un liekulību. Vai tikai ar reliģisku fanātismu izskaidrojamas šīs ilgas pēc nāves?

Tuvojoties 10. gadsimta beigām, visu Eiropu pārņēma histērija. Tās bija bailes no gadu tūkstošu mijas, ko saprata kā pasaules galu.

Bija tā, it kā visu kontinentu atstātu dzīvesprieks un dzīvotgriba.

Ja cilvēks atmet cerības un nevēlas vairs dzīvot, viņš var nomirt. Bet vai ir iespējaMs, ka masu histērija noved veselu kontinentu pie pilnīgas kapitulēšanas un padošanās liktenim?

Tieši tā tas bija. Tāpat kā 19. gadsimta beigās (no agrākajiem gadsimtiem līdzīgu ziņu nav), kad valdija vispārējs kultūras pagrimums un pesimisms, kas kultūras vēsturē iegājis kā «fin de siиcle» (gadsimta beigas), un tāpat kā palaikam visos gadsimtos (it sevišķi mūsējā) dažādu veidu sektanti, reliģiski fanātiķi, kā arī gaišreģi vai citādi šarlatāni kā no konveijera sludināja pasaules galu, kuru tad viņu piekritēji un ticīgie gaidīja ar galēju fatālismu (līdzīgi kā mūsdienās Nostradamam ticošie raugās pretī pasaules galu vēstošajam 1999. gadam, lai gan mūsdienās tiešām nevajadzētu baidīties, ka šāds sektantisms un bailes no kosmiskām katastrofām varētu tik pārmērīgi plaši izplatīties), tāpat arī pirms 1000. gada reliģiskās nelaimes gaidas savienojās ar bailēm no dzīves sakarā ar priekšā stāvošo simbolisko gadskaitli.

Patiesi, draudēja sabrukt visa sabiedriskā struktūra, sabrukums draudēja funkcionējošai sabiedrībai viss kāda apaļa gadskaitļa dēļ. Daudzi vēsturnieki uzskatījuši, ka tas nav bijis tikai reliģisks fanātisms; tur jābūt iejauktam kaut kam vairāk.

Bet izejas punkts visu kontinentu aptverošām tīrām ilgām pēc nāves, bez šaubām, bija reliģiskas dabas, proti, pārliecība, ka 999. gada beigās parādīšoties Jēzus un noturēšot pastaro tiesu, nodalīšot labo no ļaunā, labos nosūtīšot uz debesīm, ļaunos aizraidīšot uz elli. Reliģiozi vai nacionālistiski noteiktas ilgas pēc nāves (nacionālisms ir ticis definēts kā reliģiozitātes speciāla forma!) ir parādījušās ari vēlāk -

bieži vien līdzīgi epidēmijai veselās valstīs un kontinentos. Pie tādām pieder arī dažāda veida sajūsma par karu, kas vienmēr veidojas vai tiek veidota uz nacionālas bāzes.

Pirmajā pasaules karā visa Eiropa streipuļoja, apskurbusi no sajūsmas. Mūsdienu psiholoģija jau sen noskaidrojusi un izskaidrojusi šādas masu histērijas būtību. Cita starpā pastāvošās pasaules bojāejas histēriju pirms pēdējās tūkstošgadu mijas kādā grāmatā aprakstījis franču autors Žaks Beržē un arī nonācis pie šāda uzskata: «Ir neizprotami, kas radījis šādu histēriju. Protams, tajā laikā reliģija bija vienkārši visam dzenulis un virzītājspēks. Bet ar reliģisku motivā​ciju vien arī nepietiek, lai izskaidrotu to, kas notika 10. gadsimta bei​gās.»

Kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par cilvēces kolektīvo apziņu, šķiet, saskanīgi vibrēja.

998. gadā sevišķi laukos aizvien noteiktāk sāk izplatīties pasaules bojāejas noskaņojums. Tas noved pie tā, ka arvien vairāk cilvēku vēlē​tos tikt skaidrībā ar sevi un apkārtējo pasauli. Vispirms priekšplānā ir ētikas un morāles jautājumi. Vispārējā pārliecība ir tāda, ka morāliskie grēki, kurus dzīves partneri (vīrs un sieva) viens otram noslēpj, pastarā tiesā sver sevišķi smagi. Kā epidēmija plosās masveidīgas grēksūdzes: laulātie atzīstas viens otram neuzticībā, laulības pārkāpumus izsūdz pat publiski. Līdz 999. gadam arvien vairāk izplatās atzīšanās, nožēlas un grēku izpirkšanas noskaņas. Un bailes par pasaules bojāeju pārņēmušas ne tikai sevišķi dievbijīgos. Ari darījumu cilvēki sāk domāt citādāk. Vai augļošana nav pārkāpums pret kristīgo bausli? Un viņi atlīdzina viens otram paaugstināto peļņu vai vismaz mēģina to darīt.

Izsūdz ne tikai personīgos un darījumu grēkus. Cenšas arī vispār pēc plaša vēriena piedošanas. Bet līdzās naivai vai arī atklātai sirdsapziņas pārbaudei, protams, pieļaujama arī krietna deva liekulības, citādāk tas būtu pretēji cilvēka dabai. Tomēr ir tā, it kā pēkšņi visa pasaule vēlētos būt tikai laba.

•Parīzi pārņēma labsirdības izraisīts satraukums,» raksta Beržē. «Darījumu cilvēki sāka viens ar otru strīdēties tīrās filantropijas dēļ. Vieni gribēja atdot atpakaļ pārāk augstos procentus, otri, pretēji parastajai cilvēku uzvedībai, neatmaksāja vis labu ar ļaunu, bet labu ar vēl labāku un negribēja dabūt atpakaļ izkrāpto naudu un procentus. Parādība jau kļuva groteska. Kur vien pameta skatu, visur pēkšņi bija vairs tikai cēli, godīgi, nožēlas pilni un visiem saviem parādniekiem piedodoši cilvēki, jo tādā veidā viņi cerēja iegūt mūžīgo svētlaimi: ja paši būšot apkrāptie, tad esot labas izredzes, ka viņiem nodaritā pārestība tiekot ieskaitīta, lai nolīdzinātu pašu izdarīto…»

Ap 999. gada vidu vispārējais grēksūdzes vilnis pieaug neaptveramos apmēros. Dažāda veida ļaundari savas vainas atzīšanā pārspēj cits citu, ierodas iestādēs, pieprasa sodu. Sākot ar kabatzagļiem līdz kramplaužiem un slepkavām - visus moka patiesi vai, tā sakot, profilaktiski slikta sirdsapziņa.

Nenovēršami taču tuvojas - par to nešaubās neviens - pastarā tiesa, un Dievs Kungs sodīs jūs par jūsu grēkiem! Visi uzskata, ka tad nebūtu par ļaunu izmantot vēl palikušo laiku un likt sevi ieslodzīt cietumā vai pakļaut citiem sodiem, lai pastarās tiesas sākumā būtu izpirkta pēc iespējas lielāka vainas daļa. Ja eksistējot mūžīgais, debešķīgais taisnīgums, kam visi tic, tad šādi praktizētu nožēlu jau gan neaizmirsīšot…

Jārēķinās ar to, ka tā laika pasaules aina vēl ir gauži vienkārša.

Katrā ziņā lietu apgrūtina tas apstāklis, ka ne visiem likuma pārkāpējiem viegli tikt pie grēku izpirkšanas. Arī priekšniecība nav brīva no dīvainām vispārējām bailēm par pasaules galu, priekšniecību šīs bailes skārušas tāpat, un tāpēc tā pūlas būt neparasti labestīga un piedodoša.

(Jn tātad kamēr itin visur nožēlas pilni likuma pārkāpēji brīvprātīgi nodod sevi tiesas varai un burtiski stāv rindās pie cietumiem, tikmēr, no otras puses, augstsirdībā un žēlastībā atveras arvien vairāk cietumu vārtu - it kā tieši atsaucoties uz Tēvreizi: un piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodam saviem parādniekiem.

(Jn histērija turpina pieaugt. Katram ir savas pilnīgi personiskas sliktas nojautas, katrs saprot, ka beigas ir tuvu. Kāpēc gan vēl kaut ko darīt? (Jn vispār - vai jebkāda nodarbošanās ar tirdzniecību nav ļaunums? Vai Jēzus nepadzina tirgotājus no tempļa?

Pārtrūkst visi tirdznieciskie sakari starp pilsētām un laukiem, parādās akūtas grūtības apgādē ar pārtiku, lielākajās pilsētās jau izplatās bads, bet to uzņem un pacieš ar fatālu mieru. Jo kālab vēl ēst un dzert, ja tik un tā pēc nedaudzām nedēļām pasaule ies bojā? Gluži pretēji: arī Jēzus, pasaules tiesnesis, augstu vērtēja pieticību, spartis- ku dzīvesveidu, askētismu, atsacīšanos, badošanos. Galu galā arī viņš reiz 40 dienas badojās…

Tātad pilsētnieki situāciju pagriež sev par labu: labāk ciest badu nekā dzīvot pārpilnībā. (Jn, kam vēl ir pārtikas rezerves, tas gaida lielāku mūžīgo svētlaimību (respektīvi, īsāku sprīdi šķīstīšanas ugunīs), ja savus krājumus izdāļās un paēdinās citus. Šāda domāšana, kas meklē labo darbu atmaksāšanos, pārvēršas par pretpolu: labestīguma vārdā katrs cilvēks izvairās pieņemt cita labdarību; tas varētu dot mīnuspun- ktus. Tādējādi drīz vien kļūst ārkārtīgi grūti veikt labu darbu… īsi sakot, kolektīvais ārprāts izplatās arvien vairāk. Centībā pārspēt citam citu kristietībā diez vai kāds pamana, cik tas viss ir bezjēdzīgi farizejisks un nepavisam nav kristigs: šīs medības pēc pluspunktiem lielajā norēķinu grāmatā. 999. gada rudenī bagātie atceras līdzību, ka drīzāk kamielis izlīdīšot caur adatas aci, nekā viens bagātais nokļūšot debesu valstībā. Bagātība pēkšņi tiek uzskatīta par nemodernu - «out», kā teiktu mūsdienās, turpretim tikai nabadzība ir garantija debesu valstībai drīzā laikā. Un viss kļūst arvien groteskāks. Ubagiem jābūt ļoti piesardzīgiem, lai bagātie viņus nenotvertu, nepiebarotu un neapbērtu ar laicīgiem labumiem.

Tomēr: ne visi atdāvina savus labākos tērpus, jo viņi gribot pastarā dienā parādīties smalkā apģērbā un tā atstāt labu iespaidu…

Lai arī valdīja vājprāts kā sistēma, tomēr galu galā, kā redzams, viss bija arī ļoti cilvēcīgi…

Kad iedomātā pēdējā gada rudens gāja uz beigām, cilvēki vienkārši aplenca baznīcas. Varētu taču notikt tā, ka nepietiek vairs laika ar labiem darbiem nolīdzināt savus neskaitāmos smagos vai arī tikai piedodamos grēkus, tā sakot, citu pēc cita saskaņā ar sarakstu. Cilvēki bezgalīgās straumēs plūda uz baznīcām un no priesteriem pieprasīja grēku atlaišanu, piedošanu, piedošanu… Jo, kam grēki oficiāli piedoti, tam iespējams ar vistirāko sirdsapziņu stāvēt sava Radītāja priekšā un tam ir tiesības, vismaz cerības uz žēlastību un tātad uz nokļūšanu paradīzē.

Uz gada beigām ari svētceļnieku gājieni uz Jeruzalemi kļūst arvien garāki un masveidīgāki. Vēl Jeruzaleme ir brīva, vēl pasaulē nav radusies doma par krusta karu. Vēl musulmaņi turki nav kavējuši piekļūt svētajām vietām. Vēl kristieši, kas cieši apņēmušies tiekties tikai pēc visa labā, drīkst lūgt tur, kur reiz staigājis Jēzus un kur tātad droši vien lūgšana ir vismaz divkārt vērtīgāka, proti, dod pluspunktus… Šādā noskaņā no visām Eiropas malām uz Jeruzalemi burtiski veļas ļaužu masas, lai tur tieši notikumu degpunktā piedzīvotu beigas vai arī pavisam jauna laika sākumu. Jeruzaleme ir kristīgās pasaules, tātad vispār pasaules centrs. Izraēlā Kristus ir miris, un stāv rakstīts, ka Mesija tur arī atgriezīsies. Gan kalpi, gan kungi, gan kalpones, gan dižciltīgas sievietes gaida no svētceļojuma uz Austrumiem glābšanu, nabagais brāļojas ar bagāto; līdz tam viduslaiku sabiedriskajā iekārtā tik augstu vērtētās kārtu atšķirības praktiski vairs neeksistē. Īstī varenos gājienos visi viņi dodas uz Jeruzalemi, ik dienas iet kājām līdz spēku izsīkumam un naktīs pārguruši nokrīt guļus. Pētī visas iespējamās debess zīmes un tulko tās kā drošas vēstneses par sagaidāmo pasaules galu. Māks Jēzus - tā ir vispārēja pārliecība. Jāatceras, ka tāpat jau tikai reliģiozitāte domāšanā un rīcībā veidoja tā laika pasaules ainu.

Vēl laicīgais no garīgā netiek atdalīts.

Tā kā gals nu jau ir pavisam tuvu, klāt ir arī ekscesi. Bariem pulcējas flagelanti [10] . viņi sevi per pilsētu un ciemu laukumos un, dziedādami un sevi šaustīdami, dodas uz baznīcām. Tiek izdomātas neaprakstāmas pašmocības ar nolūku sagādāt sev sāpes, cerot, ka pēc pastarās tiesas sāpju būs attiecīgi mazāk.

Perversu formu iegūst arī vispārējā dzīšanās pēc labdarības. Bagātie tirgoņi jānomētā ar akmeņiem, lai pēc pastarās tiesas viņiem vairs nevajadzētu izciest sodu, kas šos augļotājus tik un tā sagaida. Jo kurš gan var būt pārliecināts, ka Jēzus vispārējā nosodīšanā, kad viņam jau tā būs tik daudz darba, kļūdas dēļ

nepalaiž garām kādu vainīgo… Var nākt tikai par labu, ja vari uzrādīt, ka jau pats esi centīgi rūpējies par likumību, taisnīgumu un sodu…

Saprātīgā pasaule pārtop farsā. Beigās nesaudzē pat dzīvniekus. No kūtīm atskan brēcieni. Govis vairs neslauc. Citi palaiž brīvībā visus savus lopus. Moka dzīvniekus, kam ļauna slava - no ēzeļa līdz kazai, no vilka līdz čūskai ar tiem apietas nežēlīgi. Šī kolektīvā apmātība pārņēmusi ne tikai vienkāršās tautas slāņus. Tā nav sveša pat garīdzniecībai…

999. gada 31. decembrī arī pāvests Silvestrs II Romā gaida pasaules bojāeju un notur šķietami pēdējo pusnakts mesu. Gn, kad nozvana pusnakti, baznīcā tāpat kā visur kontinentā iestājas kapa klusums.

Vi​si gaida draudošās bazūņu skaņas, skaļumā pieaugošus pērkona dār​dus, eņģeļu barus un pasaules galu.

Kā zināms, nenotika galīgi nekas. Vienkārši bija tikai beidzies 999. gads un sācies 1000. gads. Bez jebkāda sevišķa notikuma, tāpat kā iepriekš tūkstošiem dienu un gadu bija nomainījuši cits citu.

Pasaule turpināja pastāvēt tāpat kā iepriekš, it kā nekas nebūtu bijis. Gn tad spriedze izlādējās kopīgā atvieglojuma kliedzienā.

Gn pāvests Romā kopā ar savu draudzi dzied lielo Te Deum.

Taču ko nu iesākt, kad izrādījies, ka pasaule turpina eksistēt kā līdz šim? Bija jāpaiet zināmam laikam, kamēr viss kontinents atjēdzās no šī šoka un ārprāta.

Turklāt nekādā ziņā tā nebija pēdējā reize, kad kaut kas tāds noticis, lai arī ne tik lielā apjomā. Bet pēc diviem trim gadsimtiem vēlreiz uzbangoja līdzīga masu histērija: atsākās flagelantu kustība, kam sekoja Vita dejas periods. Lai izpirktu grēkus, fanātiskie flagelanti 13.-15. gadsimtā rītos un vakaros publiski sevi pēra. Šī kustība radās Vidusitālijā 1260. gada rudenī atkal pasaules bojāejas gaidās un «izplatījās kā epidēmija vairākos viļņos pa visu Rietum- un Viduseiropu».

Sakarā ar 1348./49. gada mēri notika jauni flagelantu gājieni līdz Anglijai; iespējams, ka tie sākās Austrijā (Štīrijā). Ekstāzes stāvokli, kādā viņi sevi noveda un pēc tam dejoja un zvalstījās, nosauca par Vita deju.

Par kustības citadeli kļuva Nīderlande. Pāvests Klements VI centās kustību apspiest, pilnīgi tā izbeidzās tikai pēc Konstances koncila aiz​lieguma 1417. gadā.

Drudžaini pārspīlētā dievbijībā flagelanti, paššaustītāji vai krusta nesēji reizēm mēģināja kāpināt publisko askēzi līdz pašatpestīšanai. Bariem viņi klīda pa valstīm, skaitot psalmus un dziedot grēku atlaišanas dziesmas, dienā vairākkārt pēra savu kailo ķermeņa augšdaļu un tādējādi ļāva skatītājiem piedalīties Kristus ciešanās. Pretstatā masu histērijai tūkstošgadu mijā šoreiz valdīja politiska, saimnieciska, kā arī reliģioza nedrošība, kas atkal pieļāva šis kustības rašanos. Bet arī šeit jāmin viens fakts: 1260. gadā apokaliptiķis Fiores Joahims bija paredzējis pasaules gala sākuma laikmetu. 1348. gadā, pēc mēra izcelšanās, gandrīz visai Eiropai pāri vēlās otrais spēcīgais flagelantu kustības vilnis.

Toreiz bija ziņa, it kā uz Pētera altāra Jeruzalemē esot nokritusi vēstule no debesīm; tas no jauna pastiprināja pasaules bojāejas gaidas un beidzot izvērtās jūdu vajāšanā, kā arī pret baznīcu vērstās prasībās… (Enciklopēdija 2000) Maz ticams, ka mūsdienās varētu vēl parādīties tādi masu ārprāta un histērijas stāvokļi. Tomēr ir pietiekami daudz pazīmju, kas liecina par it kā permanentu, varbūt cilvēkam iedzimtu (vai vismaz pārmantotu) histērijas potenciālu ar tieksmi uz ārprātu, kas piemīt vismaz noteiktai iedzīvotāju daļai visās pasaules zemēs. Lai iedomājamies tikai sektas un cilvēku iekļaušanos tajās, atbaidoši grotesko vairāku tūkstošu amerikāņu masveidīgo pašnogalināšanos kādā sektas nometnē Gvate- malā 1978. gadā; tas bija viens no skandalozākajiem gadījumiem jaunākajos laikos, kas vēsturē iegājis kā pašnāvība džungļos.

Jāatceras arī dažādu nokrāsu fundamentālisti, sevišķi mūsdienu islāma fundamentālisti… Tomēr kaut ko tamlīdzīgu grūti iedomāties attiecībā uz visu pasauli vai ari tikai kontinentu. Tas gan nenozīmē, ka tādas lietas būtu pilnīgi izslēdzamas gadījumā, ja atgadītos vai raisītos zināmi notikumi… Kā tas izteikts Šillera «Zvana dziesmā»: «Bīstami modināt lauvu, postošs ir tīģera zobs. Tomēr visbriesmīgākais ir cilvēks savā apmātībā.»

11. gadsimts pēc Kristus Vai Pigmalions tiešām ir eksistējis?

Pigmalions izueidoja sievietes statuju, kas pēc tam atdzīvojās. Jau no 11. gadsimta ir ziņojumi par gadījumiem, kad statujas patiesi atdzīvojas. Enu rotaļas vai «dejk vu» (kaut kas jau redzētais)?

Vielas pārveidošanās vai redzētā pārslāņošanās smadzenēs?

«Pigmaiions iemīlas Galatejas statujā. Viņam par lielu prieku Afrodite sastingušo skulptūru pārvērš par pavedinošu sievieti ar miesu un asi​nīm.»

Mīts ir pietiekami pazīstams. Kas to nezina šajā klasiskajā, sākotnējā formā, tas atcerēsies Džordža Bernarda Šova viegli satīrisko slaveno lugu «Pigmaiions», kurā tēma ir pārņemta un pārstrādāta, viegli pārgrozīta un, protams, modernizēta. CJn tie, kas neiet uz teātri, katrā ziņā pazīst mūziklu «Mana skaistā lēdija», kas radīts pēc Šova skatuves darba, vai vismaz Holivudas filmu, kam bija pasaulslaveni panākumi.

Noslēpumainais stāsts par statuju, kura atdzīvojas, nāk no antīkās mitoloģijas. Jau Ovidijs raksta par to: «Aiz nepatikas pret sievietēm kāds tēlnieks zvērējis neprecēties, bet iemīlas idealizētā sievietes statujā, ko pats izgatavojis no ziloņkaula. Pigmaiions lūdz Afrodīti iedvest statujai dzīvību un apprecas ar at​dzīvināto tēlu.» > Bet ir arī reāli vēstījumi, kurus varētu nosaukt par Pigmaliona stāstiem; pirmais no tiem ir no 11. gadsimta - ciktāl, protams, vārdu «reāls» var uz to attiecināt.

Ir vēstīts, ka 1013. gadā svētais Johanness Gvalberto redzēja brīnumainu zīmi. Kā to darījis zināmu daiļrunīgais sludinātājs Johanness Kapristans, stāstījums sākas, izsakoties mūsdienīgi, līdzīgi krimināl​romānam.

Florencē dzīvojis kāds turīgs dižciltīgais, kura brālis bijis tālu pazīstams bruņinieks. Kāds no paša kalpiem brāli bruņinieku nonāvējis, un - kas jādara, tas jādara - dižciltīgais virs uzlēcis zirgā un aizaulek​šojis ķert slepkavu, savu neuzticamo kalpu. Viņš grib atriebt brāli un nevairās nekādu grūtību. .

Lielajā piektdienā ceļā uz benediktiešu klosteri, kur atrodas svētā mocekļa Minija kaps, viņam izdodas slepkavu notvert. Slepkava nožēlas pilns nometas viņa priekšā ceļos un lūdz saudzēt dzīvību.

Viņš lūdzas, lai kungs vismaz ļaujot Kristus tēlam augšā klosteri izšķirt viņa likteni. Bet kungs negrib par tiesnesi nekādu tēlu. Viņš vēlas slepkavas dzīvī​bu - aci pret aci, zobu pret zobu…

Kalps lūdz: «Kungs, nāciet ar mani augšā uz klosteri. Tur pie sienas ir krusts. Ja šis krusts jums nedod nekādu zīmi, tad rīkojieties ar mani pēc savas gribas.»

Dižciltīgais smej: kā gan glezna spētu dot kādu mājienu. Bet lai jau būtu.

Kopā viņi dodas uz klosteri, kas atrodas netālu no Romas. Klostera bazniciņa ir samērā nabadzīga, tā drīzāk atgādina būdu, un arī koka piebūve neatstāj labāku iespaidu.

Bet šajā piebūvē karājas dēlis, uz kura uzgleznots krustā sistais Pestītājs. Abi nometas ceļos tā priekšā.

«Jēzu Kristu, mans Kungs,» dižciltīgais lūdz, «ja man slepkavam jāpiedod, tad dod jel kādu zīmi.»

Gn notiek brīnums. Pestītājs no reliģiskā mākslas darba noliecas uz priekšu un apskauj dižciltīgo vīru.

Viņam, kas vēl pirms brīža cietsirdīgi vēlējās tikai atriebi, nu ir skaidrs: slepkavam jāpiedod. Un slepkavam tiek piedots. Abi ieiet klosterī un lūdz, lai viņus tur uzņem. Johannesam gan līdzi nāk slikta slava, tāpēc jāpakļaujas gadu ilgai pārbaudei, arī benedīktiešu ekser- cicijās [11] viņš drīkst piedalīties tikai laicīgā tērpā.

1013. gadā tēvs mēģina Johannesu izdabūt ārā no klostera, taču veltīgi. Johanness Gvalberto novelk savas pasaulīgās drēbes, uzģērbj mūka tērpu, pats nogriež matus un kļūst par mūku.

Tiktāl stāstījums, reliģiska leģenda. Laikam tā palīdzējusi vēlākajam Vallombrosas ordeņa dibinātājam izrādīties sevišķi svētam.

Neparastumu un mūsu izpratnē mīklainību leģendai piešķir vēstījumi par līdzīgiem notikumiem arī vēlākajos laikos. Joprojām parādījās nostāsti par gleznām vai statujām, kuru tēli atdzīvojušies. Mūs vairāk interesē fenomena tīrā konstatēšana nekā tas, kā viss katrā atsevišķā gadījumā patiesībā noticis vai nav noticis un kā fenomens ir izskaidro​jams vai nav izskaidrojams.

Ja cilvēkiem parādās vai ar viņiem notiek lietas, kas nav iespējamas, tad ar viņiem vai viņos jābūt notikušam kaut kam tādam, kas liek šiem cilvēkiem uztvert šādas parādības… Paliksim pie šāda for​mulējuma.

Nākošais piemērs vēsta par tādu pašu kristīgu tēlu darbību Cīles pilsētā Konsepsjonā 1599. gadā.

Tā kā baltie - laupītāji eiropieši - apspiež indiāņus, indiāņi dodas triecienā uz pilsētu. Viņuprāt, svešie baltie iebrucēji ir tik spēcīgi tikai tāpēc, ka tiem pieder noslēpumaina un ārkārtīgi varena burvestība. No tās indiāņi bīstas vairāk nekā no balto tehniski ievērojami pārākajiem ieročiem. Indiāņi ir pārliecināti - ja vien iznīcinās balto burvestību, tad viņi baltos pārspēs. Pēc viņu izpratnes burvestībai ir kāds sakars ar Konsepsjonas dievnamu. Tātad indiāņi uzbrūk baznīcai. Tomēr balto cilvēku burvestību iznīcināt neizdodas. Gluži pretēji - burvestība padzen viņus. «Viņu acu priekšā», tā rakstīts to laiku ziņojumos, Dievmātes statuja baznīcā kļūst dzīva, un indiāņi šausmās bēg, viņiem pat liekas, ka tiem kāds seko.

Kāds cits informācijas avots par to pašu notikumu vēsta, ka Madonnas statuja patiesi esot izskrējusi no baznīcas un izbīlī skrejošos indiāņus nomētājusi ar māla pikām. Tik drastisks Dievmātes attēlojums faktiski nekādos citos rakstos nav sastopams.

Lai arī cik absurdi skan šis nostāsts, angļu rakstnieks Semjuels Batlers (1835-1902) lielā mierā arī to pieņēma zināšanai. Viņš daudz nodarbojās ar šādām lietām: statujas, kas atdzīvojas, - par tām dzirdēts samērā bieži…

Viņš vēstījis par vēl vienu gadījumu, ko zināja (kam bija sadzinis pēdas).

Ziņojumā, kas nonācis viņa rokās, rakstīts, ka 1653. gada 3. jūlijā Kaifasa kapelā Svētajā kalnā (nav precizēts, tieši kurā, jo kalnu ar šādu nosaukumu ir daudz) dievkalpojumu traucējuši nevis indiāņi, bet tikai kāds piedzēries vīrietis. Šī neticamā traucējuma dēļ gailis Pētera gleznā kļuvis dzīvs un, skaļi ķērkdams, lamājies.

Vai arī šāda ziņa: 1870. gadā Kalabrijā Soriano pēkšņi atdzīvojusies kāda statuja un sākusi kustināt rokas un kājas.

Līdzīgs šaušalīgs atgadījums pat vairākkārt esot noticis Kampoka- vello 1893. gadā.

Nākošais vēstījums: 1906. gadā Ekvadoras galvaspilsētā Kito jezuītu koledžas skolotāji un audzēkņi - tātad ne atsevišķs cilvēks, bet gan vesela grupa - it kā esot novērojuši, kā kādā Dievmātes statujā radusies dzīvība: tai esot mainījusies sejas izteiksme un aizvērušās un atvērušās acis.

Tāpat 1948. gadā esot smaidījusi kāda Madonnas statuja Asīzē.

Taču šādi ziņojumi nav radušies tikai tajās valstīs, tādos laikos un no tām personām, kas stipri saistītas ar katolicisko Marijas kultu.

Kristīgajās aprindās vēl vēlīnajos viduslaikos nopeltais manuskripts «Hermejs Trismegists vai Asklēpijs» arī ietver attiecīgu teikumu, proti: «Dzīvas statujas ir realitāte!» Sacerējums radies vēlīnajā antīkajā laikmetā, un tajā konstatēts: gadsimtiem ilgi tiekot nodotas tālāk zināšanas, kas diemžēl bijušas pieejamas tikai nedaudziem cilvēkiem un tāpēc bieži gājušas zudumā.

Statuju veidotāji vai raditāji zināja, piemēram, slepenus zemes- spēkus, kas lika statujām kļūt dzīvām. Šādus mākslas darbus pēc tam tomēr vajadzēja tempļos un baznīcās nolikt noteiktās vietās.

No ši brīža resp. konstatējuma lieta kļūst interesanta. Ja tam tiešām vajadzētu norādīt uz kādreiz apjaustām un pēc tam aizmirstībā nogrimušām zināšanām, tad par visām it kā dzīvajām statujām varētu domāt apmēram šādi ar zināmu ticamības un skaidrības devu: Daži materiāli, piemēram, koksne zināmos apstākļos, teiksim, ja ir svārstīga temperatūra un mainīgs gaisa mitrums, vai metāli magnētiskas iedarbes rezultātā, vairāk vai mazāk maina savu formu. Tas varētu būt pamats noteiktiem optiskiem maldiem (parādībām), kas savukārt pieļauj saskatīt kustības efektu, piemēram, sejas izteiksmes pārmainīšanos; protams, nejau tik pārspīlēti kā Konsepsjonas pilsētā, kad statuja izskrien uz ielas un sviež ar māla pikām! Tas acīm redzami ir iespējamā pārmainīšanās fenomena izpušķojums, par ko nav vērts runāt. Mūsdienu tehnikā ir pazīstams pārsteidzošais fenomens, ka daži metāli, ja tos pārveido, it kā atceras savu sākotnējo formu un atkal atgriežas tajā. Tas varētu būt virziens, kurā par aprakstītajiem vēstī​jumiem varētu meklēt zināmu patiesības graudu…

Tāpat par pilnīgi pareiziem var noteikti uzskatīt arī daudz vienkāršākus skaidrojumus. Ir pazīstama perspektīvā gleznošanas maniere, kas rada tādu efektu, ka, šķiet, uzgleznotā cilvēka acis vienmēr seko skatītājam vai ka baznīcas griestu apgleznojumā esošais krusts «seko» tā aplūkotājam jebkurā baznīcas vietā, tātad tas ir skatāms atbilstošā perspektīvā.

Vēl vienkāršāk un dabiskāk izskaidrojamas saules gaismas rotaļas uz kokgriezumiem, kur ēnu un gaismas maiņa viegli simulē kustību, lai gan īstenībā, protams, nekas nekustas. CJn, kā zināms, cilvēkam ir raksturīgi saskatīt to, ko viņš grib redzēt, tāpat cilvēkam šķiet, ka viņš ir dzirdējis tikai to, ko vēlējies dzirdēt, un viss pārējais tiek atmests. Selektīvā uztvere arī ir sen pazīstama parādība. Iepriekšējās nodaļās jau bija runa par aculiecinieku subjektīvajiem ziņojumiem. Tādos gadījumos kā šis «tikai» vietā varbūt vajadzētu teikt «arī»: cilvēks redz arī to, ko labprāt gribētu saskatīt. (Jn tā vienkārši ticīgs cilvēks ar izveidotu pasaules un priekšstatu kopainu var arī pilnīgi subjektīvi īstenībā redzēt kaut ko tādu, kam viņš tic, ka to redz vai gribētu redzēt. Tam vienmēr nebūt nav nepieciešama apzināta vēlēšanās vai griba.

Un tāpēc pat labajam leģendārajam Pigmalionam, iespējams, statuja patiesi kļuvusi dzīva šādā nozīmē: ticība spēj pārvietot kalnus.

Vēl divi piemēri. Pirmais: Ir rakstīts, ka 1919. gadā spāņu pilsētā Limpjasā svēto statujas esot atdzīvojušās.

Angļus Džonu Mičelu un Robertu Pikardu uzskata par autoritātēm mīklainu, kuriozu, noslēpumainu un neizskaidrojamu fenomenu jomā. Par šo gadījumu viņi raksta savā grāmatā «Phenomena»: «Pārsteigtie aculiecinieki redzēja, kā koka figūras kustējās.»

Citādāks nekā jau iepriekš apsvērtais izskaidrojums šāda veida parādībām ir mediķim profesoram Ernstam Jenšam, kas neko nevēlas dzirdēt par brīnumiem un atrod tām tīri fizioloģisku skaidrojumu. Pēc

viņa domām visiem, sākot ar svēto Johannesu Gvalberto līdz Limpja- sas iedzīvotājiem, kā arī vispār tiem, kas esot redzējuši atdzīvojušās statujas, ir bijuši tikai uztveres traucējumi: «Sevišķos gadījumos un apstākļos notiek redzētā uzslāņošanās smadzenēs, kas noved pie tā, ka attiecīgie cilvēki iedomājas redzam kaut ko tādu, kā īstenībā nemaz nav.» (Starp citu, psiholoģijā un fizioloģijā jau sen zināms «deja vu» efekts: par nupat piedzīvoto ir droša sajūta, ka tieši tas un tādā pašā veidā jau kādreiz ir bijis. Tomēr šajos gadījumos ne vienmēr ir iejaukts minētais fenomens, jo tajos ir runa arī par tādu lietu redzēšanu, kuras faktiski cilvēka smadzenēs nav «uzkrātas», kā tas ir ar «dйjа uu».) «Svētais Johanness Gvalberto,» turpina Jenšs, «tātad, iespējams, kādreiz savā priekšā redzējis vīrieti, kas bijis tieši tāds kā Jēzus attēls, pie kura viņš nu nometies ceļos un lūdz. Šis skats saglabājies viņa atmiņā. Ieraugot uzgleznoto Jēzu, atmiņā tiek atsaukta redzētā aina. Šīs ainas smadzenēs pārklājas ar acumirkļa realitāti un rada mānīgu priekšstatu, it kā tēls kustētos.»

Viegli saprotams, ka šādi uztveres traucējumi galvenokārt ir cilvēkiem, kuri [vēl] nekā nezina par minētajiem fenomeniem vai nu sava laikmeta dēļ, vai arī personīgās inteliģences dēļ. Par to galvenokārt liecina viņu vēstījumi un to tulkojumi.

Tomēr tik zinātniski intelektuālam izskaidrojumam nepiekrīt Mičels un Pikards, jo galu galā nostāstā par Johannesu Gvalberto esot teikts, ka Jēzus figūra viņam arī pieskārusies: vai arī tā varot būt tikai iedo​ma?

Objektīvi raugoties, tas, protams, ir vājš iebildums. Pieskāriens, pirmkārt, nekādā veidā nav konkrēti pierādīts, tā ir tikai leģendas sastāvdaļa. No otras puses, pats par sevi saprotams, ka Jenša skaidrojumā iekļaujas arī pieskāriena iedomāšanās.

Otrais iebildums arī tikai šķietami svarīgāks: Jenša skaidrojums par priekšnoteikumu uzstādot ļoti komplicētus, ārkārtīgus un bezgala retus procesus gan acīs, gan redzes atmiņā; pilnīgi neiespējami, ka atkal un atkal notikusi medicīniski varbūt pieļaujama, tomēr augstākā mērā reta optisko maldu saplūšana.

Bet īstenībā - kāpēc gan ne? Prasību pēc faktiem nevar diktēt kvantitāte: «Jā, ja būtu tikai nedaudz šādu dzīvo statuju gadījumu…» Vajadzīgi nozīmīgāki argumenti un arī atspēkojumi. Kā vispār, šajā vietā piezīme jau novēlota. Visos šajos reālajos vai iedomātajos, izfantazētajos vai autentiskajos mīklainajos gadījumos vispirms noteikti jāpārbauda un jāizsver, cik nopietni ir informācijas avoti. Vecām leģendām, kam jau tā ir cita orientācija nekā dokumentētiem faktu avotiem, un pārējām stāstījumu formām nevar vienkārši ne no šā vai tā piešķirt dokumentēto faktu izteikumu un pierādījumu spēku. Šajā punktā viens otrs laupītāju stāsts arī neievēro pamatotus konstatējumus.

Papildinājumam vēl viens atgadījums no 19. gadsimta, kas it kā esot tiešs Gvalberto fenomena atkārtojums un pilnīgi izslēdzot Jenša skaidrojumu. Tātad noticis tā: Kāda dzīva statuja esot pat prasījusi vairāku cilvēku dzīvības. 1884. gada jūlijā, stāsta hronika, kuģa «Die Hurtige» apkalpe izzvejojusi šķietami kuģa avārijas upuri. No novērošanas vietas kuģa zēns Žaks Karjē saucis: «Priekšā ar viļņiem cīnās sieviete!» Tas noticis Atlantijas okeānā pie Tristāna salu grupas.

Pirms tam bija trakojusi spēcīga vētra, tātad nebija nekā neparasta faktā, ka cilvēks peld okeānā. Tā varētu būt vienīgā, kas pārcietusi kuģa avāriju. Junga katrā ziņā domā, ka redz jau slīkstošu sievieti. «Viņa vēl cīnās. Pasteidzieties glābt!» viņš saucis. Ātri nolaiž laivu iedomātās cietušās glābšanai. Bet drīz vien izrādās, ka tā ir tikai kuģa priekšvadņa figūra, atraktīvs ķirškoka sievietes tēls ar atkailinātu krūti un līdz augšstilbiem uzrautiem svārkiem. Figūra stāv uz cokola ar uzrakstu «Atlanta» - acīmredzot tā bojā gājušā kuģa nosaukums, no kura arī pati figūra.

Bet kuģa zēns neatlaižas - figūra esot kustējusies. Protams, jungu izsmej gan matroži, gan pats kapteinis. Ko tik visu tāds kuģa zēns neiedomājas redzam, turklāt bangojošā jūrā! Bet, kad zēns uzzina, ka figūru viņam neatstās - kaut gan to prasīja tradīcijas, jo viņš tēlu bija pirmais ieraudzījis -, junga lielā uzbudinājumā izdara pašnāvību, ielēkdams jūrā.

Nu labi, vai drīzāk - slikti. Kaut kas tamlīdzīgs var arī atgadīties, un jaunais cilvēks bija mazliet jucis. Tomēr arto, tā sakot, lieta vēl nebeidzas. Figūra nonāk Dženovas jūrniecības muzejā. Tur 1895.

gadā kāds jūrnieks neatlaidīgi apgalvo, ka sievietes tēlā esot saskatījis dzīvus vaibstus. Viņš grib to izzagt no muzeja, bet tiek pieķerts. Tā kā viņš atstāj ļoti apmulsuša cilvēka iespaidu, muzejnieki atsakās celt apsūdzī​bu. Tad jūrnieks grib figūru nopirkt. To viņam atsaka, un - viņš izdara pašnāvību.

Ap 1900. gadu - notikumi attīstās tālāk - tā pati figūra nokļūst mazā jūrniecības muzejā Spēcijā. Un tur atkal šīs pašas statujas dēļ izdara - tieši tā! - pašnāvību muzeja ekskursiju vadītājs. It kā šīs statujas dēļ. Tomēr Spēcijas jūrniecības muzeja aktu mapē Nr. 2589 lasāma šī vīrieša agrāka atzīšanās: «Šī figūra mani fascinē. Jūtu, ka tā ir dzīva tāpat kā jebkura cita sieviete.»

Arto vēl nepietiek: 1944. gadā vācu matrozis Ērihs Kurcs muzejā nozog figūru, aizstiepj to uz mazu istabiņu un turpat 13. oktobrī izdara pašnāvību. Savā atvadu vēstulē viņš raksta: «Kopš pazīstu šo statuju, neviena dzīva sieviete vairs nespēj piepildīt tos sapņus, kādus manī modina šī figūra.»

Pieņemot, ka šis gadījums nav tikai skaisti izfantazēts stāsts (par ko šis tas liecina!), kādus labprāt apraksta ilustrētās nedēļas avīzes, bet ka to patiesībā varētu arī dokumentēt, - ko tas pierādītu? Ka eksistē dzīvas statujas? Vai, starp citu, nerastos arī jautājums: kāpēc koka sieviete tā rīkojas? Vai tai nav nekā labāka, ko darīt? Vai statujai vienkārši piemīt tikai neparasti pievilcīgas figūras hipnotiskais efekts uz dažiem jūtīgiem vai eksaltētiem raksturiem? (Jo kāpēc gan tā tik savādi iespaidojusi tikai šos četrus vīriešus un ne pārējos neskaitāmos gan uz kuģa, gan abos muzejos, kas viņu tāpat skatījuši? Gn kāda jēga bija iedzīt ārprātā un pašnāvībā vīriešus, kuri nevienam nekā slikta nebija nodarījuši?)

Kā reiz ironizējot teicis Tuholskis: «Pasaule ir mīklu pilna!»

12. gadsimts pēc Kristus Noslēpumaina Lieldienu sala Visa pasaule pazīst īpatnējās gigantiskās akmens galvas Lieldienu salā. Kaut gan ir daudz teoriju, tomēr līdz mūsdienām nav noskaidrots - kāpēc un no kurienes uzradušies «garausaiņi»? Atbildi meklējuši pētnieki paaudžu paaudzēs.

Viena no lielajām, vēl pilnīgi un pārliecinoši neatrisinātām mūsu pasaules mīklām ir Lieldienu salas milzīgās akmens skulptūras.

«Lieldienu sala, Rapanuja - 38°52' Z, 84°59' A - atrodas Klusā okeāna dienviddaļas centrā, 3700 km no Čīles cietzemes krasta; bieži un parasti tā dēvēta par pasaules visvientulīgāko salu; bez Pitkēmas tuvākā lielākā ir Taiti (Tahiti) sala, kas atrodas vairāku tūkstošu kilometru attālumā. Lieldienu sala ir 180 km2 liela, tajā dzīvo apmēram 1500 iedzīvotāju (vietējie polinēzieši un čīlieši, kas ieradušies no kon​tinenta). Sala ir vulkāniskas izcelsmes, tās krastu veido 700 m aug​stas klinšu kraujas. Niecīgas klimata svārstības. Veģetācija galvenokārt ir zālaini klajumi. Vietējā dzīvnieku pasaule, izņemot nedaudzas putnu sugas, ir iznīcināta. Sala ir Čīles gaisa karaspēka atbalsta punkts.

Salas nosaukums atgādina tās atklāšanu, ko izdarīja nīderlandietis J. Rogevēns 1722. gada Lieldienu svētdienā. Valda vispārējs uzskats, ka salā 12. gadsimta sākumā (varbūt ari jau 4. gadsimtā) uz dzīvi apmetās polinēzieši no Marķīza salām (citādi domā Tūrs Heijerdāls). Turpmākā perioda kultūru Lieldienu salā raksturo hieroglifiem līdzīga rakstība (Lieldienu salas raksts; izcelsme neskaidra) un gigantiskas akmens statujas no melnā tufa, ko uzskata par dievu krēsliem. Ap 1750. gadu Lieldienu salas kultūra izzuda, jo daudzo karu rezultātā stipri samazinājās iedzīvotāju skaits. 19. gadsimtā epidēmiju un cil​vēku zagšanas dēļ tas saruka vēl vairāk. 1888. gadā salu anektēja Čīle.»

Tiktāl faktu konstatējums no leksikona. Nākošais fragments par to pašu: «Kaut gan sala atradās izolēti, tomēr starp 4. un 12. gadsimtu laivas sasniedza arī Lieldienu salu.

Pēc zinātnieku domām apmeklētāji bijuši polinēzieši no Marķīza salām. Tie būs bijuši lieliski jūrasbraucēji - vienkāršās laivās atklātā okeānā tie veikuši attālumu, kas līdzinās attālumam no

Losandželosas līdz Ņujorkai. Kāpēc polinēzieši ieradās un palika, to nevar izskaidrot. Varbūt viņus saistīja mērenais klimats, varbūt citu apstākļu dēļ viņi gribēja apmesties tālu prom no dzimtenes. Katrā ziņā viņi acīmredzot radījuši to, ko tagad saucam par Lieldienu salas kultūru. Šīs kultūras visredzamākās paliekas ir par moai dēvētās akmens skulptūras ar garām ausīm. Lielās un stūrainās galvas ar platu un asi veidotu zodu, izvelbtu pieri un cieši sakniebtām lūpām piešķir šīm statujām stingru, pat bargu sargu izskatu. Statujas atrodamas uz visas salas. Tās ir tikai krūšutēli, tātad galva un ķermeņa augšdaļa, un izgatavotas no vulkāniskajiem tufa iežiem. Dažas stāv uz pamatnes, citas it kā izslējās stāvus no zemes. Daudzas figūras kādreiz apgāzušās vai apgāztas un atrodas guļus stāvokli kā nogāzti pieminekļi šis salas ainavā, kurā nav neviena koka. Dažas no tām pētnieki un ekspedīcijas ir atkal uzslējuši stāvus.

Lieldienu salā ir pavisam 800 akmens milžu. Vismazākās statujas ir 1 m garas un sver 2 tonnas.

Lielākās sasniedz desmitstāvu mājas augstumu un sver tik, cik 3 modernas lokomotīves. Statujas tika veidotas pie Rano Raraku - viena no salas vulkāniem. Primitīvās figūras salas iedzīvotāji smagā darbā izkaluši no relatīvi mīkstā kalnu tufa iežiem tikai ar bazalta kaltiem. Kādā veidā tās nogādātas savās pastāvīgajās vietās, vēl nav pilnīgi noskaidrots. Dažas tonnām smagās skulptūras uzstādītas 20 km attālumā no izgatavošanas vietas. Norādes par krūšutēlu vēsturi un nozīmi varbūt varētu sniegt raksti uz koka dēlīšiem, ko atrada Lieldienu salā. Bet līdz šim zinātniekiem nav izdevies tos atšifrēt vai vismaz noteikt šīs rakstības izcelsmi, kas sastāv no 600 atsevišķām zīmēm.

Tomēr saglabājušies mutvārdu nostāsti par kultūras vēsturi Lieldienu salā. Saskaņā ar tiem 16. gadsimtā salu sagrābis valdnieks Hotu Matua, kas ieradies no kādas nezināmas salas. Pēc dažiem gadu desmitiem salā iebrukuši svešinieki, kas nosaukti par garausaiņiem; tie pakļāvuši salas iedzīvotājus un piespieduši veidot lielās akmens skulptūras. Bet salinieku verdziskā dzīve turpinājusies tikai īsu laiku.

Gar- ausaiņi no salas padzīti un viņu varas relikti - akmens statujas - apgāzti.» (Pasaules monumenti.)

Bet ar to tēma nebūt nav pabeigta, tā šajā vietā tikai īsti sākas. Jo faktiski ir tā, ka Lieldienu salas noslēpuma galvenie jautājumi joprojām nav pilnīgi noskaidroti - un varbūt nav pat noskaidrojami - un ka pa to laiku piedevām radusies virkne teoriju, līdzīgas tikko citētajiem izrakstiem no leksikoniem un enciklopēdijām. Pavisam nesen parādījušies jauni dokumentāli televīzijas uzņēmumi, kas savukārt pretendē uz vismaz dažu Lieldienu salas mīklu noskaidrošanu, piemēram, statuju pārvietošanas veidu.

Tomēr joprojām nav vienprātības principiālos jautājumos. Neviena no daudzajām argumentācijām nespēj dot galīgo atbildi. Pa daļai teorijas cita citu izslēdz, pa daļai tās vienkārši ir dažādas iespējas, kam katrai ir savas lielākas vai mazākas varbūtības. Tās sniedzas no Ēriha fon Dēnikena izskaidrojuma meklējumiem citās

planētās līdr Tūra Heijerdāla teorijām un argumentiem. Gn starp tām vēl daudz citu viedokļu.

Galvenais jautājums - kāpēc radītas milzīgās akmens statujas - nešķiet tik svarīgs ekspertam

Vilhelmam Cīram. Vienā no savām grāmatām viņš izteic izbrīnu, kā gan vispār varot izvirzīt šādu jautājumu: «Monumentālo akmens statuju atrašanās Lieldienu salā nepavisam nav tik mīklaina, kā tas bieži apgalvots. Gz salas bija ārkārtīgi maz koku, tomēr netrūka vulkānisko tufa iežu.»

Taču tā ir atbilde uz jautājumu par materiālu, nevis uz jautājumu par lietas būtību.

Tūrs Heijerdāls ir citos ieskatos. Slavenais «Kon-Tiki» un «Ra» jūrasbraucējs, kas Lieldienu salas noslēpumu studijām veltījis daudzus ceļojumus un savas dzīves gadus, sarakstījis par to grāmatas un noteikti ir viens no labākajiem salas pazinējiem. Tomēr arī viņa uzskatus mūsdienās var apstrīdēt. Viņš, piemēram, domā, ka toreiz uz salas koka esot bijis pietiekami, jo tas esot izmantots akmens milžu transportēša​nai - ripināšanai. Šis atšķirīgais skatījums par kokmateriālu, protams, ir tikai pakārtota problēma. Tas nav pretpierādījums jebkurai citai teorijai. Akmens milži var būt veidoti no vulkāniskiem iežiem gan tāpēc, ka trūka kokmateriāla, gan ari tāpēc, ka tiem vajadzēja būt izturigākiem nekā no koka pagatavotiem, kurus ātri sagrauztu laika zobs (turklāt no koka tos nevarētu izveidot tik lielus); tomēr tas nav tik svarīgi. Katrā ziņā statujas veidotas no tufa iežiem, un, vai tās ripinātas uz kokiem vai transportētas citādāk, tas varbūt ir nākošais, bet ne izšķirīgais jautājums. Skaidrs, ka tās ir pārvietotas. Sekundāra un aktualitāti zaudējusi problēma ir arī agrākie strīdi par skulptūru patieso lielumu. Starp citu, tās ir precīzi izmērītas (sk. iepriekš). Tā kā autori (arī Cīrs) savas teorijas dibināja uz to, ka viņi, tā sakot, statujas ielika Prokrusta gultā, proti, uz papīra atļāvās tās vienkārši samazināt, tad šodien šīs teorijas nav aktuālas. (Cīram akmens statujas «nebija nemaz tik milzīgas», proti, starp 3,5 un 5,5 m, bet līdz 20 t smagas. Angļu autors Džons Džilberts pēc tam uzrādīja jau precīzāku lielumu - starp 5 un 12 m. Vēlāk Fricis Felbermeiers, arī ar Lieldienu salas eksperta slavu, notei​ca faktisko maksimumu - līdz 20 m.)

Galvenais jautājums ir un paliek - no kurienes ieradās salas pirmie iedzīvotāji, jo sala patiesi atrodas vienādi tālu no visurienes. Bez jau minētā lielā attāluma no Cīles krastiem un līdz tuvākajai Taiti salai, arī līdz Peru krastiem ir ne mazāk par 3200 km un pretējā virzienā līdz Jaunzēlandei pat 6200 km.

Attālums lidz Peru piekrastei ir jāpiemin, jo Tūrs Heijerdāls ir pārliecināts, ka akmens statuju veidotāji esot izceļotāji no Peru - pretstatā dominējošam uzskatam, kas jau minēts nodaļas sākumā uzziņas literatūras pārskatā. Lai gan mazā mērā, tomēr Tūra Heijerdāla pārliecībai par labu runā fakts, ka ari Peru bija tāda pati milzigu akmens kvadru apdares tehnika, kāda atrodama Lieldienu salas kapu vietās. Turklāt viņa ceļojumi pierādījuši, ka ari ar visprimitīvākajiem satiksmes līdzekļiem iespējams no Peru nokļūt Lieldienu salā.

Tomēr, joprojām iebilstot Tūra Heijerdāla argumentācijai, tas nepavisam nav būtiski. Gn tiešām, runa nav par to, lai pierādītu, no kurienes agrīnajiem jūrasbraucējiem bija sasniedzama Lieldienu sala, bet gan par to, kas spēra soli uz salas pirmie. Jo antitēze Heijerdāla tēzei arī skan: salinieku pirmdzimtene

nav bijusi Peru, bet gan… (un te sajaukušies Marķīza salu vēstījumi ar leģendārajiem iezemiešu nostās​tiem šādā skanējumā): Lieldienu salas tagadējo iedzīvotāju pirmie priekšteči ieradušies no Maori Nuinui, citiem vārdiem, no pavisam pretējās puses nekā no Peru, proti, no Jaunzēlandes puses. Gz to norāda nosaukuma daļa maori. Kā zināms, maori ir Jaunzēlandes pirmiedzīvotāji. Kādreiz viņi esot dzīvojuši tajā noslēpumainajā Maori Nuinui zemē, kas esot bijusi sala rietumos no Lieldienu salas, tātad uz Jaunzēlandes pusi. Šīs salas valstī valdījis ķēniņš Taenens Arei. Viņa pēctecim, dēlam Hotu Matua, pēc tam bijusi jāuzņemas smaga nasta, proti, jāatrod savai tautai jauna dzimtene, jo viņu sala pamazām grimusi jūrā. Tad nu jūrnieki izsūtīti jaunas salas meklējumos, uz kurieni varētu pārcelties dzīvot, taču veltīgi. Šajā vietā vēstījums kļūst līdzīgs mītam: «Vēlu naktī leģendārais lidojošais dievs Make Make pamodināja priesteri Mau Maku, pacēla gaisā apjukušo viru un nosēdināja Lieldienu salā. Dievs viņam arī aprakstīja pareizo ceļu no Maori Nuinui līdz Lieldienu salai un vislabākajai ostai. Turklāt norādīja viņam uz kaut ko pavisam sevišķu šajā salā: plūstošu, mīkstu un siltu akmeni. Lai to pārbaudītu, priesteris iekāpa mīkstajā masā, un patiesi: palika viņa pēdas nospiedums.»

Protams, rakstītais attiecas uz vulkāniskās lavas masu, kas sākusi sacietēt.

«Vēl lidojošais dievs priesterim skaidroja, kā izmantot meldrus māju celšanai, un vēl pēc citiem sīkiem paskaidrojumiem abi atkal atgriezās uz priestera grimstošās salas. Kad Mau Maka atjēdzās, viņš sākumā neaptvēra, vai ir sapņojis vai patiesi atradies ceļā. Katrā ziņā tā paša rīta agrumā viņš nekavējoties steidzās pie valdnieka un izstāstija piedzīvoto.»

Jau nākošajā dienā septiņi vispieredzējušākie Maori Nuinui jūrasbraucēji devušies ceļā un burājuši pa jūru 30 dienas, lidz tiešām atklājuši salu, ko aprakstījis Mau Maka. Jūrasbraucējiem vajadzējis vēl 40 dienas atceļam, kurās tad arī valdnieks pieņēmis lēmumu: visai tautai jāpārceļas uz jauno salu. Izceļošana ilgusi 120 dienas. Sala tūlīt precīzi izpētīta un izrādījusies gan ļoti nabadzīga. Ne jausmas no pirmatnējo mežu veģetācijas. Tāpēc ne visiem (tādu gan bijis maz) patikusi jaunā dzimtene. Viņi vēlējušies atgriezties vecajā. Tiešām, nedaudzi neapmierinātie arī aizbraukuši atpakaļ. Pavisam skaidrs šajā mītiskajā nostāstā ir tas, ka šie kurnētāji devušies «uz mājām» - uz rietumiem. Bet, vai šīs mājas bija leģendārā nogrimusī sala vai Marķīza salas, vai tiešām mūsdienu Jaunzēlande (maori!), vai tie, kas atgriezās, aizkuģoja līdz Jaunzēlandei un apmetās tur… te dažādiem prātojumiem vietas diezgan. Katrā ziņā ši versija pilnīgi noraida Peru kā valsti, no kurienes nākuši Lieldienu salas pirmiedzīvotāji.

Tagad, protams, jāatkārto būtiskais jautājums: cik ticami ir šie leģendārie nostāsti un cik būtiski ir atspēkot Tūru Heijerdālu?

Jau minētais autors Fricis Felbermeiers ir viens no tiem, kas šajos mītos saskata vēsturiskās patiesības graudu. Felbermeiers nepavisam nav kurš katrs. Viņš ir viens no nedaudzajiem eiropiešiem, kas brīvi runā salinieku valodā; viņš ir vienīgais ārzemnieks Cīles vēstures padomē; par gadu desmitiem ilgo darbu Lieldienu salas izpētē apbalvots ar Cīles ordeni. Iezemiešu mutvārdu leģendas viņam norāda pēdas uz patiesajiem vēsturiskajiem faktiem. Detaļas ar lidojošo priesteri un padomdevēju dievu varētu būt mitoloģija un izpušķojumi, kas vēlas, var pieļaut arī PSI (t.i., parapsiholoģijas - sensoriskās uztveres) fenomenu, taču par vēsturiskās patiesības graudu Felbermeiers uzskata faktu - iedzīvotāju migrāciju no rietumiem uz salu.

Protams, mīti arī ir tikai nosacīti pārliecinoši (un pierādāmi). Tik un tā netrūkst vēl citu leģendu. Tā, piemēram, ir nostāsts, pēc kura pirmiedzīvotāji nav bijuši tie, kas veidojuši akmens milžus, katrā ziņā ne pēc pašu ierosmes, bet gan (kā jau citēts faktu materiālā nodaļas sākumā) iebrucēji, kas varbūt piespieduši iedzīvotājus izgatavot šis skulptūras. Un proti, tie bijuši cilvēki, kas mākslīgi sev pagarinājuši ausis (tas varētu būt izskaidrojums garausainajām gigantiskajām statujām). Tiešām, statuju (vai kā lai tās nosauc?) meistari nostāstos figurē kā garausaiņi. Kāda cita leģenda vēsta, ka šie garausaiņi pedantiski sekojuši tam, lai īsausaiņi viņus darba procesā nenovēro; tas neapšaubāmi nozīmētu to, ka

iezemieši, vietējie īsausaiņi, noteikti nav bijuši vairāk vai mazāk piespiesti darba vergi statuju izgatavošanā. Kā redzams, skaidrojumiem ir bezgalīgas iespējas.

Strīdīgs ir ari akmens milžu izgatavošanas veids. Tūra Heijerdāla paziņojums, ka viņš it kā esot atrisinājis mīklu un arī pierādījis, cik relatīvi viegli (ievērojot viegli apstrādājamos tufa iežus) esot bijis tos izkalt, vēl mūsdienās izraisa iebildumus.

Aizvien vēl ir eksperti, kas, gluži pretēji, paliek pie sava, ka gan statuju izgatavošanas veids, gan cēlonis joprojām esot nenoskaidroti.

(Jn nenoskaidrots ir arī tas - par to visi ir vienisprātis -, kāpēc akmens milžu kults pēkšņi beidzis eksistēt. Jo tiešām beigas bijušas pēkšņas un aprautas. Par to neapstrīdami liecina vēl šodien akmeņlauztuvē gulošas pusgatavas statujas un virkne gatavu, neuzstādītu, pa visu salu ceļā uz uzstādīšanas vietu izmētātu skulptūru. To var izskaidrot tikai ar pēkšņām katastrofām: ienaidnieku uzbrukumiem, epidēmi​jām, kas aizrāvušas tikpat kā visu iedzīvotāju dzīvības, vai tamlīdzīgām lietām.

Tomēr kas un kad patiesi noticis Lieldienu salā?

Atgriezīsimies vēlreiz pie Tūra Heijerdāla. Pierādot savas teorijas, viņam radās problēmas. Viņa tēze bija tāda, ka akmens milžu izgatavošana no tufa ar primitīviem darbarīkiem, to transportēšana ar virvēm un ripinātiem kokiem, kā arī to uzstādīšana uz slīpas virsmas neesot bijis nekas sarežģīts. Tomēr viņa mēģinājumi to izdarīt pašam un tātad eksperimentāli pierādīt īsti labi neizdevās. Mēģinājumi likt strādāt iezemiešiem pie tufa ar dūrescirvjiem tika par ātru pārtraukti, arī vienas gatavas statujas pārvietošana ar virvēm veikta tikai aptuveni, un vienas nelielas figūras uzstādīšana prasīja nenormālu spēka patēriņu. Katrā ziņā tie, kas nevēlas akceptēt Tūru Heijerdālu, īsti neatzīst viņa pierādījumu mēģinājumus (kas tomēr nav izšķirošs pretarguments).

Un joprojām vairākuma domas ir šādas: vēl arvien nav noskaidrots, kā statujas tika izgatavotas, transportētas, uzstādītas un kā bija iespējams uz akmens milžu galvām novietot cepurēm līdzīgus akmens bluķus.

Tas arī galu galā paliek neskaidrs. «Protams,» varētu teikt, «viss ir atkārtojams ar milzīgu spēka patēriņu; bet vai patiesībā tā ir bijis?

Iespējams, ka viss risinājies tā, kā uzskata Heijerdāls, bet, vai tiešām tā noticis, to pārliecinoši nepierāda arī viņa teorijas un mēģinājumi, jo ticamas ir arī vēl citas iespējamības…»

Dīvainā kārtā salas leģendas un mīti stūrgalvīgi klusē, nedodot atbildi uz jautājumu, kā statujas nonākušas savās vietās. Tikai viena leģenda izskaidro to gluži vienkārši, ka statujas uz savām atrašanās vietām esot aizpeldējušas pa gaisu. Ko tas varētu nozīmēt? Vai tās būtu paceltas ar spēcīgām, celtņiem līdzīgām iekārtām? Vai arī šajā gadījumā vajadzētu atkal vērsties pie citplanētiešiem, kas ar saviem kosmosa kuģiem vai varbūt speciāliem helikopteriem būtu aizveduši tās un izkrāvuši?

Te nu fantāzija var atkal izvērsties… Cita tēze-varbūt varētu atklāt Lieldienu salas noslēpumus, ja eiropieši, salu atklājot, nebūtu ievazājuši dažādas slimības. Šī iemesla dēļ iezemieši, kas zināja atbildes uz visām mīklām, iespējams, aizgājuši bojā, noslēpumus paņemdami kapā līdzi.

Tomēr arī tas ir tikai pieņēmums.

Varbūt vēl viens netiešs pierādījums: pēc salas atklāšanas (to atklāja holandieši) 1722. gadā un vēl līdz 1864.-1868. g. esot bijis daudz aprakstītu koka dēlīšu. Var pieņemt (un bieži ir pieņemts), ka tajos varbūt bija tās atbildes, ko meklējam vēl tagad. Bet diemžēl kāds fanātisks baznīcas kalps tā vietā, lai papūlētos tās atšifrēt vai vismaz mudinātu to darīt, licis šīs iespējamās kultūras liecības kā «velna darbu» vienkārši sadedzināt. Šādos apstākļos jābrīnās, ka vispār vēl sa​glabājušies daži no šiem rakstu dēlīšiem.

Dr. Alfrēds Mekstro no Bišopa muzeja Havajā 1938. gadā kāda zinātniskā žurnāla rakstā ziņoja, ka vēl esot 16 šādu dēlīšu, tomēr nevarot vairs droši noteikt, kuri tiešām esot īsti un kuri viltoti. Jau pirms 1882. gada Lieldienu salā šādi dēlīši tikuši sekmīgi viltoti; 1903. gadā viens tāds esot iesmērēts arī Britu muzejam. Divi dēlīši Bišopa muzejā jau Mekstro raksta laikā 1938. gadā bijuši nožēlojamā stāvoklī. (Jz viena bijušas 11 rindas ar 120 rakstu zīmēm, uz otra - 75 zīmes. Vēl arvien šī Lieldienu salas rakstība nav atšifrēta. 1932. gadā tikai vienu, bet apbrīnojamu konstatējumu izdarījis valodnieks Gijoms Hevesijs: «Ir līdzība starp Lieldienu salas dēlīšu zīmēm un rakstu zīmēm uz senindiešu zīmogiem no Gangas ielejas Indijā.» Parīzē dzīvojošais ungārs Hevesijs tātad uzskatīja, ka Lieldienu salas rakstība ir līdzīga Mohendžodaro (Indijā) atrastajām rakstu zīmēm.

Tās būtu pilnīgi jaunas pēdas. Nē, par Lieldienu salu tiešām vēl mūsdienās pilnīgi pareizs ir apzīmējums «pasaules mīkla».

13. gadsimts pēc Kristus Kā iespējama stigmatizācija*?

Francisks Asīzietis bija pirmais mums zināmais stigmatizētais. Statistika sniedz ziņas par 300 cilvēkiem, kuriem parādījušās Kristus brūces. Ne visas parādības stigmatizētajiem izskaidrojamas ar psiholoģiski fizioloģiskiem ekstremāliem stāvokļiem.

* Stigmatizācija: iezīmēšana; Kristus brūču parādīšanās.

Maz ir tik stipri apstrīdētu parādību kā stigmatizācija. Viens no visjaunākajiem un prominentākajiem gadījumiem notika mūsdienās mūsu valstī (t. i., Vācijā). Tas bija zināmais gadījums ar Terēzi Neimani (1898-1962) no Konnersreitas, un vēl joprojām domas dalās. Tā kā šis gadījums vēl nesens un noticis tepat, tad šeit to nemaz neapskatīsim, bet pievērsīsimies dažiem gadījumiem, kas zināmi kopš 13. gadsim​ta, piesaistīja lielāku vai mazāku uzmanību, bet bija vai palika neiz​protami.

Pirmais gadījums pēc nostāsta ir šāds: Džovanni Bernardone, kas vairāk pazīstams ar savu vēlāko vārdu kā Asīzes Francisks vai Francisks Asīzietis, pēc vētrainas jaunības 25 gadu vecumā dzīves jēgu saskata sekošanā Kristum. Viņš tāpat kā Jēzus tuksnesī 40 dienas gavē par godu erceņģelim Miķelim. Lai klusumā nonāktu tuvāk Dievam, vēlāk viņš arī uzkāpj Aivenārkalnā. Un tur ar viņu debesu vīzijas veidā notiek brīnumi.

Džovanni Bernardone redz spārnotu vēstnesi nokāpjam uz zemes. Noslēpumainajai būtnei ir seši mirdzoši, liesmaini spārni. Tikai tad, kad eņģelis ir pietiekami tuvu, Džovanni Bernardone starp spārniem saskata cilvēka augumu. Redzot vīziju, viņu pārņem liels prieks. Tā ir Dieva žēlastības izrādīšana. Ar bijību viņš atpazīst augumā krustā sisto Kristu. Labi saskatāmas brūces uz kājām un rokām no krustā sišanas, kā arī šķēpa dūriens sānos.

Tad parādība atkal pazūd. Kas patiesībā noticis, lai paliek neizšķirts. Vai stāstījums ir dievbijīga leģenda, faktiska vīzija vai redzējums, ekstāzes stāvoklī sapņojot vaļējām acīm? To noskaidrot šajā gadījumā nav būtiski.

Katrā ziņā Asīzes Francisku vienlaicīgi pārņēma gan prieks, gan sāpes. Sirds viņam asiņo (tā saka

paruna - tātad simboliski, nevis īstenībā), domājot par krustā sistā smagajām ciešanām un sāpēm, bet tai pašā laikā viņu pārņem neaprakstāma eiforija. Viņš ir pārliecināts, ka Dievs ar šo skatu devis viņam noteiktu zīmi. Asīzes Francisks to saprot kā apstiprinājumu: tu, Francisk, esi uz pareizā ceļa. Gn, kamēr viņš sastindzis savā reliģiskajā ekstāzē, ar viņu notiek stigmatizācija.

Viņš redz uz sevis Jēzus brūces. Līdz mūsdienām saglabājies notikuma precīzs datums - 1224. gada 29. augusts.

Ziņojumu un aprakstu par stigmatizēto Asīzes Francisku ir daudz. Tie saskan detaļās, tātad tiek uzskatīti par drošiem. Ordeņa brālis To​mass fon Čelano, kas stigmas pats redzējis, vēsta apmēram tā: «Viņa rokas un kājas vidū bija kā ar naglu caururbtas, varēja redzēt, kā naglas plaukstās un pēdās ieiet un pretējā pusē iznāk ārā. Stigmas plaukstu iekšpusē bija apaļas, bet virspusē garenas.»

Svētais Bonaventura iztaujāja lieciniekus, to starpā dažādus Asīzes Franciska skolniekus. Neatkarīgi cits no cita viņi pastāstīja to pašu, aptuveni tā, ka «naglas esot bijušas melnā krāsā un kā no dzelzs».

Tātad tas nozīmē, ka uz Asīzieša rokām un kājām bijušas ne tikai pašu brūču stigmas, bet arī krusta naglas. Precīzāk sakot: konkrēti šūnu audos vai to zināmā projekcijā, jo tika minēta arī to melnā krāsa.

Vēl no vēstījumiem izriet, ka skaidri bijuši redzami atliekti naglu galiņi. «Iespējams iebāzt pirkstu starp galiņu un ādu.»

Svētā Klāra, kas arī raksta par to, konstatē, ka naglas gan likušās vaļīgas, tomēr nav bijušas kustināmas.

Brūces esot «platas un trīs pirkstus dziļas».

Lai gan ir šīs šķietami ļoti dziļās brūces uz rokām, Asīzes Francisks tomēr spēj kustināt pirkstus.

Toties stipras sāpes, galvenokārt ejot, izraisa brūce sānos. Šī iemesla dēļ garākos pārgājienos viņš izmanto zirgu.

Arī pāvests Aleksandrs, kā droši pierādīts, ir redzējis Asīzes Franciska stigmas. Jautājums, kāds rodas gan Asīzes Franciska, gan kopš seniem laikiem visos citos stigmatizācijas gadījumos, ir šāds: vai šīm brūču zīmēm ir dabisks izskaidrojums?

Te būs skaidrojums: stigmatizētie vai nu apzināti, vai neapzināti ir vēlējušies šīs brūces tik intensīvi, ka tās beidzot arī parādījušās. Klī​niski izsakoties: histērija.

Pazīstamais profesors medicīnas doktors Oto Prokops, piemēram, uzskata: «Stigmas ir fantāzijas un augstas pakāpes histērijas psihiski nosacītas sekas.» Arī Asīzes Francisks esot gribējis ar brūču zīmēm izsaukt apbrīnu, pie kam tā nav obligāti jāsaprot kā ārišķīga apbrīnošana, bet burtiski reliģiskā nozīmē kā brīnumspēka piešķiršana ar uzskatāmu piemēru. Turklāt noteikti nozīme ir arī histēriķa ķermeņa uzbūvei, kas vispār ir priekšnoteikums šādu izjūtu iespējai: «Histēriskiem cilvēkiem parasti izteikta prasība pēc tā, lai viņus ievērotu un cienītu, mīlētu, slavētu un atzītu.» Vienā gadījumā tas izpaužas tieši un drīzāk naivi, citā - sublimēti un pārspīlēti cēli.

Pret šo tēzi, šķiet, vēršas fakts, ka Asīzes Francisks pēc atgriešanās no Alvenārkalna sākumā visiem spēkiem cenšas savas stigmas noslēpt, uzskatot, ka viņam piešķirta īpaša žēlastība, kas apkārtējiem nav jāredz.

Bet brūces asiņo tik stipri, ka tās nav noslēpjamas. Tēze par apzinātu vai neapzinātu vēlmi, kurai seko fiziski materiāls efekts, prasa no​skaidrot, vai tamlidzīgas lietas principā iespējamas.

Gars vai psihe, vai cilvēka gribasspēks - kas nu katrā atsevišķā gadijumā - patiesi spēj radīt reālus fiziskus efektus. Psihiatrijā un fizioloģijā tam sen jau pietiekami daudz piemēru. Plaši pazīstams ir notikums ar kalnraci Augustu Dībelu Rūras apgabalā. Šis gadījums notika divdesmito gadu sākumā.

Augusts Dībels divas diennaktis atradās apbērts raktuvē un gaidīja glābšanu.

Viņš nespēj pats atbrīvoties no kļūmigā stāvokļa. Smags iežu bluķis nospiež labo augšstilbu un daļu no pēdas. Viņš jūt, ka starp smagiem akmeņiem kā skrūvspīlēs iespiestie locekļi pamazām kļūst nejūtīgi, un viņš nespēj tos pakustināt. Ir skaidrs, ka lielais smagums kavē apgādi ar asinīm. Ja drīzumā nekas netiks darīts, kāja kļūs nejūtīga un atmirs.

Sev par brīnumu viņš pēkšņi konstatē pavisam negaidītu spēju. Tikai ar savu domu spēku viņam izdodas pilnīgi mērķtiecīgi nosūtīt asinis uz iespiesto un saspiesto kāju. Cietušais jūt, ka iespējams vadīt savu asinsriti. (Pēc viņa izglābšanas krietni apmulsušie ārsti, starp citu, to apstiprina.)

Pēc pārdzīvotā Augusts Dībels pamet kalnrača darbu un pievēršas diezgan šaušalīgai varietē formai.

Viņš uz skatuves rada stigmatizāci- jas brūces. Ar šo numuru viņš uzstājas divas reizes nedēļā, trešdienās un svētdienās, un demonstrē asiņojošas brūces savās plaukstās.

Ar laiku izrādes pasūtītāju prasības nenovēršami pieaug. Vai varbūt Augusts Dībels nevarētu arī raudāt asiņainas asaras?

Ar vislielākajām pūlēm sākumā tas neizdodas. Bet pēc tam, kad viņš liek acu ārstam izdurt acu ābolos mazus caurumiņus, vismaz dažas reizes izdodas paraudāt asiņainas asaras.

Liekas, ka stigmu fenomena radīšanas iespēja ar apzinātu gribasspēku šādā veidā tātad ir pietiekami pierādita. Vai, runājot par Asīzes Francisku, ir pieņemams arī šāds vai vismaz līdzīgs gribas akts? Vai noteikti tam būtu jāpiedēvē tikai ārišķīgi un skaļi reklāmiski motīvi?

Būtu pieņemami, ja vien viņa gadījumā nebūtu vēl kas cits - katrā ziņā par to vēsta nostāsts -, kas nepavisam neiederas šajā skaidro​jumā.

Skaidrs, ka apzinātas stigmu izraisīšanas priekšnoteikums ir griba, kurai ir šāds nolūks. Nolūkam nepavisam nav jābūt apzinātam, tas var funkcionēt arī zemapziņā, bet principā tam, protams, jābūt. Gn tas neizbēgami nozīmētu, ka, stigmatizētai personai nomirstot, šim feno​menam jāizbeidzas.

Tikai dzīvam cilvēkam piemīt gribasspēks - principā šoreiz tā arī to atstāsim un piemirsīsim robežgadījumu iespējas, pie kādām nonācām jau nodaļā par bezgalvainajiem. Tāpat arī sākumā atmetīsim visu, kas nopietni vai drīzāk zinātniskās fantastikas garā ieved vēl dziļāk šajos robežgadījumos. Ja tas ir tā, tad, Asīzes Franciskam nomirstot, stigmām vajadzētu izzust. Bet, kas attiecas uz Asīzieti, tad ir liecības, ka vātis saglabājušās arī pēc viņa nāves.

To apstiprina svētās Klāras liecība: «Pēc Asīzes Franciska nāves viņa brūces palika. Brūcēs bija redzamas arī naglas. Tās joprojām bija arī kustīgas.»

Tātad lietas būtība būtu šāda: Asīzes Franciska organisms atdarināja īstās naglas pēc krāsas un formas. Gn šīs «naglas» ir kustīgas. Tās, šķiet, atrodas brūcēs līdzīgi svešķermeņiem un izraisa spēcīgu asiņošanu. Bet no brūcēm tās nav izņemamas - to pie mirušā gultas mēģina darīt svētā Klāra.

Kritiskais speciālo rakstu krājums franču valodā «L'CJniuers des sciences occultes', kas veltīts okultām un noslēpumainām parādībām, šī piemēra gadījumā tomēr secina: «Stigmu parādīšanās nepavisam, ne vienmēr ir tikai sekas fantāzijai, histērijai, nelīdzsvarotai nervu sistēmai vai halucinācijām smadzenēs.» Pat ja ievēro faktu, ka veci nostāsti un liecības, sevišķi, ja tie skar šādas tēmas, jālasa un jāuztver rezervēti un piesardzīgi (jāievēro vispārējā pasaules aina un attiecīgā laika zināšanu līmenis, vēstījumu nolūks un veids, liecinieka personība, kā arī izziņu avota nopietnība - tāpat ari vai tie ir oriģināli avoti vai, kā rāda pieredze, aizvien neprecīzākas, bieži vien izskaistinātas, uzlabotas kopijas trešajā, ceturtajā un piektajā pārstāstījumā…); arī tad tomēr jāatzīmē, ka šādi vēstījumi kā par Asīzes Francisku ir arī par daudzām citām personām - un turklāt ļoti daudz detaļu sakrīt.

Asīzes Francisks bija tikai pirmais (zināmais) stigmatizācijas gadījums. Pēc viņa līdz pat Terēzei Neimanei mūsu tuvākajā pgātnē sekoja vēl daudz šādu gadījumu. Tie bija vai nu neizteiktas, apslēptas pašapliecināšanās mānijas izpausme, vai ari dievišķas vai laicīgas «atmiņas» piemēri. Attiecīgajā statistikā reģistrētas apmēram 300 stigma- tizētas personas, starp tām, piemēram, šie zīmīgie gadījumi: PadUjas Antonijs (1195-1231).

1220. gadā viņš iestājās franciskāņu ordenī, ko 1209. gadā bija dibinājis Asīzes Francisks. Asizes Francisku 1228. gadā, t. i., divus gadus pēc nāves, bet Padujas Antoniju tūlīt pēc nāves 1231. gadā pasludina par svēto. Antoniju nereti attēlo ar liliju un Jēzusbērnu rokās. Tāpat kā Asizes Franciskam, arī viņam bieži vien parādās Kristus brūces. Tās stipri asiņo, sevišķi uz plaukstām. Nav izslēdzams atdarinā​šanas vai solidarizēšanās fenomens.

Sjēnas Katrīna (1347-1380). Šī svētā bauda izcilu sava laika laicīgo valdnieku ievērību. Viņa dod padomus vairākiem firstiem un pāvestiem. Viņas galvenās rūpes ir baznīcas reforma, kas, pēc viņas domām, jāatgriež pie sākotnējām kristietības formām. Hronists Raimonds no Kapujas apraksta, kā viņai esot parādījušās stigmas: Viņa esot aizlūgusi par savu biktstēvu, kad «Dievs viņu uzrunāja». (Jn viņa esot saklausījusi, ka lūgšana par biktstēvu sasniegusi mērķi. Kad Katrīna lūgusi dot kādu zīmi, balss esot teikusi: «Pastiep savu

roku!» Kad viņa to izdarījusi, «viņš ņēma naglu un uzlika tās aso galu plaukstas vidū. Tad uzspieda tik stipri, ka, šķita, nagla izduras cauri rokai. Sajutu tādas sāpes, it kā naglu iesistu ar āmuru. Dieva žēlastība piešķir man tagad šo brūci labajā plaukstā. Neviens to neredz, bet es to sajūtu un vienmēr ciešu.»

Un šī dīvainā notikuma laikā esot atgadījies vēl kaut kas ārkārtējs: Lūgdama Dievu, viņa gulēja Svētās Kristīnas baznīcā Pizā. Raimonds no Kapujas turēja svēto mesu un sniedza dievbijīgajai sievietei svēto vakarēdienu. Tad viņa izslējās, nometās ceļos un izpleta rokas.

Vārds vārdā: «Viņas seja, šķiet, iegailējās kā uguns. Ilgu laiku viņa bija nekustīga un aizvērtām acīm saglabāja šādu pozu. Tad mūsu acu priekšā viņa pēkšņi nokrita, it kā būtu nāvīgi ievainota.» Ko Katrīna pārdzīvojusi? Lūk, viņas vēstījums: krustā sistais Pestītājs viņai parādījies vīzijā, «mirdzuma apņemts, viņš nokāpa pie manis. Manas dvēseles pūliņi nokļūt pie Radītāja piespieda manu augumu piecel​ties.»

Viņa redz brūces uz Jēzus miesas, rokām un kājām, un tieši tajās vietās pati sajūt sāpes, neizturamas sāpes. Gn viņa zaudē samaņu.

Luīze Lato (1850-1883).

Jaunajai sievietei no Buadēnas Beļģijā Jēzus brūču zīmes parādās delnās. Ārsts Džeralds Mollejs izmeklē asiņojošās brūces un konstatē «ovālus plankumus ar spilgti sarkanu tonējumu». Asiņošana ir tik spēcīga, ka skeptiski novērotāji uzskata par vienīgo iespēju krāpšanu. Pēc tam Beļģijas Medicīnas akadēmijas loceklis Dr. Varlomons izdara rūpīgi kontrolētu mēģinājumu. Viena Luīzes Lato roka tiek turēta stikla traukā. Stingri tiek uzmanīts, lai nebūtu nekādas saskares ar ārieni, piemēram, brūču uzplēšanas. Tomēr vātis atkal parādās. Delnas asiņo.

Frančesko Fordžone (tēvs Pio, 1887-1968).

Tēvam Pio, kas jaunībā bijis slimīgs un vārgs, stigmas pirmoreiz parādās 1915. gadā. Pirms pusdienām māte izbrīnījusies redz, ka viņš «mētā rokas, it kā būtu apdedzinājies». Bet viņš negrib izrādīt, ka ļoti sāp, tikai nomurmina kaut ko par nenozīmīgām durstošām sāpēm. Taču vēlāk uz plaukstām un pēc

tam arī uz pēdām šīs vietas iezīmē​jas. Beigās vēl pievienojas šķēpa brūce sānos.

Galu galā arī šis gadījums, tāpat kā visi, nonāk Romā Svētajā departamentā - agrāk to pazina kā Svēto inkvizīciju, bet mūsdienās tas ir Ticības kongregācijas birojs. Notiek precīza un detalizēta pārbaude. Gz konsultāciju, kā vienmēr šādos gadījumos, uzaicina ārstus, arī šeit apspriež un pārbauda jebkuru reliģiskas krāpšanas iespējamību. Brūču zīmes pārsien un aizzīmogo. Rezultātā brūces nenovēršami rodas bez jebkādas ārējas iedarbības, tātad brūces nerada apzināta manipulācija, piemēram, skrāpēšana. Jautājumam - kā tad šis brūces rodas - seko konstatējums: «Medicīnas zinātne to nevar izskaidrot.»

Tēvs Pio ļoti izvairās no sabiedrības. Tā kā histēriķi ir ekstraverti, kā to konstatē profesors Prokops, viņš varētu piesaistīt sev vislielāko apbrīnu, bet viņš dara tieši pretējo. Savas stigmas viņš pat slēpj, valkājot cimdus. Reti viņš atstāj savu dzīvesvietu - Rotondo kapuciešu klosteri Dienviditālijas provincē Fodžā. Ārsti regulāri izmeklē tēvu Pio un konstatē neparastas parādības. Piemēram, viņam novēro tādu ķermeņa temperatūru (līdz 48 °C), kāda nav izmērāma ar normālu termometru. Turklāt tēvs Pio tad iekrīt transam līdzīgā stāvoklī. Ārsts Dr. Ro- manelli konstatē, ka tēva asinis neizskaidrojami smaržojot.

Pāvests Benedikts XV, kas sēdēja pāvesta krēslā no 1914. līdz 1922. gadam, tēvu Pio nosauca par «patiesi Dieva cilvēku».

Kloreta Robertsone.

1971. gada Lieldienās, kad krāsainajai meitenei Kloretai Robert- sonei no Oklendas Kalifornijā ir 9 gadi, viņas plaukstu iekšpusē pirmoreiz parādās stigmas. Ārsti un zinātnieki tam neatrod nekādu dabisku izskaidrojumu. Izmeklējot ar mikroskopu, konstatē, ka asinis sūcas no sīkām brūcītēm. Šī gadījuma dīvainība ir tā, ka bērns nav katoļticīgais. Līdz šim visi zināmie stigmatizētie bijuši katoļi. Taču pēc kāda laika fenomens meitenei izzūd tikpat pēkšņi kā parādījies.

14. gadsimts pec Kristus Vai Nan-Madola ir nogrimis kontinents?

Kādu tehniku izmantoja gigantiskās pilsētas būvniecībai Klusā okeāna saliņā, kur mājas būvētas no akmens stabiem? Kā transportēja tonnām smagos akmeņus? Vai pilsēta norāda uz nogrimušo kontinentu Mu?

Iedomājieties klasisku guļbūves māju: sienas no neaptēstiem baļķiem, kas salikti cits uz cita, tāpat griesti un jumts.

Vairākkārt palielinot guļbūves ēku milzigās dimensijās un ēku skaitu pavairojot lidz veselai milzīgai guļbaļķu celtņu pilsētai, turklāt veidojot to visu nevis no koka, bet no akmens, iegūsiet rezultātu: gigantisku pilsētu ar milzīgām «būdām«, kas būvētas no akmens stabiem guļbūvē. Šāda šķietami gluži nereāla pilsēta patiešām eksistē. To sauc Nan-Madola, tā atrodas Temvenas salā, kura savukārt ir viena no Okeānijā esošās Mikronēzijas salām.

Jaunākie arheoloģiskie pētījumi šīs akmens pilsētas sākumu datē ar 14. gadsimtu.

Karolīnu salu grupas kopplatība sasniedz 1340 km2 . Vislielākā tās sala ir Ponape ar 504 km2 , tā ir viena no tieši 1500 salām, kuru lielākā daļa ir tikai neapdzīvotas minisaliņas. Arī ap Ponapes salu atrodas daudz mazāku salu. Viena no tām irTemvena, apmēram divreiz mazāka par Vatikānu Romā. CIn tieši Temvenas salā ir viena no vislielākajām pēdējo gadsimtu mīklām, proti, Nan-Madola.

Milžu pilsēta ar akmens stabu būdām - šāds salīdzinājums nepavisam nav tik aplams. No superlielajām būvēm sevišķi iespaidīgas ir Nan-Dovas - Lepno mūru laukuma - būves. Visi akmens bluķi ir sešstūru vai astoņstūru bazalta stabi. Ja pilsētā, kas jau tā sastāv tikai no gigantiskām celtnēm, kādai būvei vēl ir nosaukums Lepno mūru laukums, tad laikam gan jābūt kaut kam īpaši sevišķam. CJn tā tas arī ir.

Ar vārdiem «gigantisks» un «milzīgs», protams, nedrīkst iztēloties Manhatanas salu Klusajā okeānā.

Viss jāattiecina uz to laiku un vietu un jāsamēro ar būvju normāliem, parastiem izmēriem un dimensijām.

Vareni mūri, kas sakrauti no bazalta stabiem, sasniedz 9 m augstumu. Arī šo «lepno mūru» biezums tiešām ir ievērojams: tas ir gandrīz 3 m. No jūras uz būvi ved tā sauktais valdnieka ceļš, un tas izbeidzas priekšējā pagalmā, kas sākotnēji bijis kvadrātveida, ar katras malas garumu 90 m. Visādā ziņā daba

pēdējos gadsimtos būvi nav saudzējusi. Mūriem, kam cilvēka spēks gandrīz neko nav spējis nodarīt, bija jāpretojas dabas spēkiem. Vējš atnesa koku sēklas, kas nostiprinājās, dzina asnus un iesakņojās. Saauga maizeskoki, tie pamazām stiepās garumā un radīja būvē plaisas. Tajās saauga zāle. Uz zemes esošos stabus noteikti jau pirms vairākiem gadsimtiem pārņēmuši vīteņ​augi.

Tā dēvētā iekšējā daļa bija vēl speciāli nocietināta. Masīvs ārsie- 168 nas mūris ap priekšējo pagalmu to pasargāja no laika apstāk|u posti jumiem. Iekšējo pagalmu apjoza vēl viens labi saglabājies mūris, kas to atdalīja no priekšpagalma. Šo iekšējo mūri veido nepilnus 6 m gari stabi 50 cm diametrā.

Iekšējā pagalmā ir pagrabam līdzīga velve - tumša telpa zem zemes, kuru no augšējās pasaules šķir un sargā masīvs režģis. Ari režģis veidots no smagiem akmens pīlāriem, bet telpa gadsimtiem ilgi stāvējusi tukša. Kas tad tas īsti ir? Kādam nolūkam kalpojusi šī pamatīgā, cietoksnim līdzīgā, aizsargātā telpa? Ieraugot šādu veidojumu, vispirms jādomā par pazemes cietumu, bet iespējams arī pieņēmums, ka te reiz glabājušies varena un bagāta valdnieka dārgumi. Protams, pieņēmums ir tīri spekulatīvs. Gn kas tie par dārgumiem? Kādi tie izskatījās - ja tie vispār kādreiz bijuši?

Pirmais baltais cilvēks, kas 1595. gadā ieradās salā, ir kāds Pedro Fernandess de Kiross, un arī viņš tūdaļ nodomāja, ka tā ir dārgumu krātuve, lai gan neatrada tam ne mazāko pierādījumu. Bez jebkāda ieguvuma viņa «San Jeronimo» atkal atstāja salu. Arī 1686. gadā, kad sala oficiāli pārgāja spāņu īpašumā, nav ne vārda rakstīts par dārgumiem. 1826. gadā salas iedzīvotāji ar sajūsmu uzņēma kuģa avārijā cietušo īru Džeimsu O'Konelu. Viņš baudīja nepieredzētu viesmīlību, beigās pat apprecējās ar iezemieti, un ponapieši uzskatīja viņu par savējo. Bet arī viņš nekad neko netika dzirdējis par kaut kādiem dārgu​miem, kas kādreiz varētu būt bijuši salā.

Tikai sākot ar 1838. gadu, baltie biežāk ierodas salā. Salu vienmēr pēta, bet nekad neatrod nekādu, pat ne mazāko pēdu par kaut kādiem dārgumiem, isi sakot, pagraba velve tātad nav bijusi nekāds dārgumu skapis.

Bet kas tad? Kādam nolūkam šī aizstāvēties spējīgā, stiprā, masīvā un neieņemamā pils? Kādam nolūkam kalpojis šis pazemes «seifs»?

Tātad nākošā varbūtība - cietums. Taču vai vajadzīgs tāds materiāla un spēku patēriņš tik mazas salas cietumam?

Mūsdienās Nan-Madola izskatās mazliet līdzīga Mikado kociņu rotaļai, kas domāta milžiem.* Tikai - katrs Mikado kociņš ir vairākas tonnas smags. «Kociņi» iegūti salas ziemeļkrastā, no kurienes tos nogādāja uz būvlaukumiem visā salā. Vispirms bluķus atskaldīja. Turklāt akmeņkaļiem talkā nāca tas, ka lavas masas atdziestot jau daļēji ieguva stabu formu, tie bija gandrīz gatavi būvēšanai un pirms transportēšanas tālāk bija vairs tikai jānocērt. Arī tā ilgu laiku bija neatrisināma mīkla: kā to darīja? Kādi transportlīdzekļi piederējuši salas iedzīvotājiem, lai šo bazalta bluķu tonnas pārvietotu krustām šķērsām pa visu salu?

Stabu šķautņu slīpēšanai it kā izmantoti tridaknas - milzgliemenes vāki, no kā reiz esot izgatavoti visādi darbarīki, to skaitā arī cirvim līdzīgi bazalta stabu nociršanai. Tas tiešām ir īstais vārds. Bazalta bluķi patiesi izskatās mazliet līdzīgi koku stumbriem, tikai seš- vai astoņstūraini. Bet paliek vēl jautājums - vai milzgliemenēm patiesi ir tik cieti apvalki, lai ar tiem apstrādātu bazaltu? Izmēģināts tas vēl nav. CJn vispār: kā no gliemežnīcām izgatavoti darbarīki? Ja šie gliemežvāki griež bazaltu, tad tiem jābūt cietākiem par bazaltu. Bet, ja nu reiz vajadzēja no gliemežnīcas izgatavot darbarīkus ar ķīļveida asmeni vai asus kasīkļus, tad bija nepieciešams cietāks materiāls par bazaltu un gliemežvākiem.

Tātad - varbūt metāls? Ja tā, tad kurš no metāliem? Bet akmens būvju cēlāji nepazina nevienu metālu, kas būtu piemērots bazalta vai vēl cietāko gliemežvāku apstrādei.

Tā kā pilnīgi skaidri un acīm redzami stabi ir cirsti un to sānu malas - vienalga, kā un kad gludinātas, bet pārliecinoša izskaidrojuma nav, tad mums tas vienkārši jāpieņem kā fakts un jāpievēršas citiem jautājumiem: kā no akmeņlauztuves stabi nogādāti uz daudzajām būv- vietām? Populārā atbilde ripināšana uz kokiem (neaizmirsti Lieldienu salu!), pēc visa spriežot, atkrīt. Protams, koku uz salas

papilnam, jo veģetācija te gandrīz tāda pati kā mūžamežā.

Taču šis pirmatnējais mežs ir tik blīvs, ka vispirms būtu nepieciešams izcirst ceļus. Pieņemsim, ka tā tas arī bijis: 14. gadsimtā pirmoreiz caur džungļiem izveidoti ceļi, un pēc tam no iegūtajiem kokiem darināti akmeņu ripināmie un velkamie ruļļi, tādējādi liekot ba​zalta stabiem slīdēt pa visu salu…

Protams, teorētiski tas ir iespējams, bet diez vai praktiski, jo salu bieži piemeklē stipras vētras. Tad ar varenu spēku no debesīm gāžas tādas ūdens masas, it kā būtu sākušies jauni grēku plūdi. Pēc tam zeme ilgi irtā piesūkusies mitruma, ka akmens stabu transportēšana izslēgta. Šie stabi ir vidēji 3-9 m gari un nereti līdz 10 tonnu smagi. Tie būtu burtiski nogrimuši dumbrājā. Tātad transportēšana pa zemi tikpat kā neiespējama. Kā ar ūdensceļiem? Vai būtu izveidoti ūdensceļi, kanāli, lai pa tiem pludinātu stabus? Arī tas ir tikai nosacīti iespējams.

Nan-Madola nav līdzena, tās virsma ir pauguraina. CJn ūdens nespēj pārvarēt kalnu un ieleju.

Lieta paliek neskaidra. Nav drošu datu par Nan-Madolas būvju lielumu un izmēriem. Ērihs fon Dēnikens apmeklēja Nan-Madolu un precīzi pārbaudīja galveno būvi. Vienā malā, kuras garums 60 m, viņš saskaitījis pavisam 1082 stabus. Četrās ārējās sienās tas iznāktu ap​mēram 4800 stabu. Īstenībā to nav mazāk par 32 000, jo vairākas rindas atrodas viena aiz otras. Turklāt runa ir tikai par vienu no daudzajām būvēm. Visu apbūvi aptver vēl īsti gigantisks mūris - 860 m garš un 14,20 m augsts tā augstākajā vietā.

Burtiski mīkla ir arī tas, kāds darbaspēks un cik ilgā laikā uzcēlis tik varenu būvi. Ir jābūt bijušai lielai darbaspēka nometnei. Loģiski, ka ne visus varēja nodarbināt vienlaicīgi; kā jau parasti, slimības dēļ zināma daļa bija darba nespējīga, un beigu beigās šos darbinieku pulkus vajadzēja arī paēdināt un izmitināt; pie tam daļai no viņiem bija jāstrādā arī lauksaimniecībā un jāzvejo - un tas viss notiek mazā, vientuļā salā…

Nan-Madolas centrā atrodas aka - ja vispār tā ir aka. Mūsdienās divus metrus zem akas šahtas čalo ūdens. Šķietamā aka esot ieeja tunelī. Tikai - kurp tas ved un kādam nolūkam kalpo? To nezina ne​viens.

No visas akmens būves mūsdienās redzama vairs tikai daļa. Nav zināms, cik tālu būve kādreiz iesniegusies okeānā; ka tas tā bijis, par to nav šaubu. Ar neapbruņotu aci redzams, ka būve nebeidzas krastā. To ūdenslīdēju pētījumu rezultāti, kas pētījuši okeānu Nan-Madolas apvidū līdz šim, nav sensacionāli. Ūdeņi tur ir bīstami.

30. gadu beigās pazīstamais ceļojumu aprakstu autors Herberts Ritlingers savā grāmatā «Bezgalīgais okeāns» rakstija par japāņu ūdenslīdējiem, kas pētījuši Nan-Madolas piekrasti. Tur jūras dibenā viņi it kā būtu saskatījuši platīna šķirstus. Var jau, protams, tūlīt domāt par uztveres traucējumiem un pieņemt, ka, lūk, ūdenslīdēji tolaik vēl vienkāršo zemūdens lampu krēslainajā gaismā redzējuši parastos bazalta akmens stabus, kas izskatījušies pēc šķirstiem. Pārsteidz tikai tas, ka japāņi tieši no šis salas jau kopš 1919. gada eksportējuši platīnu.

Arī Ritlingers kļuva skeptisks, jo viņa konstatējums neziņu nemazināja: «Iezemiešu stāsti, kas apauguši ar gadsimtus vecām leģendām, droši vien ir pārspīlēti. Bet platīns salā, kuras ieži platīnu nesatur, bija un paliek visnotaļ reāls fakts.»

Japānis Dr. Itoku Širakami, kas arī pētījis Nan-Madolu, uzskata, ka runa ir par kādas ļoti vecas un jau pirms gadu tūkstošiem jūrā nogrimušas kultūras niecīgu atlikumu. Tur kādreiz esot eksistējis kontinents. Itoku Sirakami to nosauc par «Mu» un domā, ka tas atradies starp Āziju/Austrāliju un Dienvidamerikas ziemeļu/vidus daļu.

Tā nu būtu zināmā mērā aziātiskā versija par mūsu leģendāro nogrimušo kontinentu Atlantīdu (šajā sakarībā pavisam nesen, 1992. gada sākumā, kāds zinātnieks sniedzis kārtējo skaidrojumu - pēc viņa ilggadīgajiem pētījumiem runa esot tikai par Platona literāru izdomājumu kā par antīkās pasaules sapņu zemi). Sirakami teorijā ir arī maza pretruna: ja Mu ir eksistējis un pirms gadu tūkstošiem nogrimis, tad kā gan Nan-Madola varēja būt būvēta tikai 14. gadsimtā?

15. gadsimts pēc Kristus Vai grafs Drakula bija vampīrs?

No kurienes radušies Frankenšteins, Drakula, Nosferatu, Melmots un kā vēl tur viņus sauc?

Vampīri, asinssūcēji sastopami jau senajā Grieķijā un senajā Indijā. Sensacionāls mūsdienu atklājums: vampīrisms ir asins slimība, vielmaiņas traucējums, kas izraisa jutību pret gaismu.

Viņš ir daudzu šausmu filmu galvenā persona. Par viņu vēsta vecas leģendas un jauni šausmu stāsti.

Vienlaikus viņa vārds parādās gan nepretenciozos, gan ari pasaules literatūras romānos. Viņa vārds sen jau ir žanra jēdziens: Drakula. Šis tēls nodarbinājis ari daudzu nopietnu pētnieku prātus - ar pieņēmumu, ka persona, kas visapkārt spokojas jau gadu simtiem, diez vai varot būt tīrs izdomājums; bez tam viņa fiktīvai vai arī varbūtējai reālai biogrāfijai ir zināmi ģeogrāfiski pieturas punkti.

Visu ekranizējumu un mūsdienu triviālās literatūras pirmsākums ir angļu autora Brema Stokera (1845-1912) romāns «Drakula», kas iznāca 1897. gadā. Tomēr tēlu viņš nebija izzīdis no pirksta. Par paraugu Brems Stokers ņēma 15. gadsimta pavaldoni ar tādu pašu vārdu, kas pēc nostāstiem pazīstams kā ļoti nežēlīgs. Vienīgi pretstatā Stokera varonim, kuru viņš nometināja Transilvānijā, pavaldonis īstenībā dzīvoja Valahijā, taču tā ir kaimiņos kādreizējai Transilvānijai. Transilvānija ir mūsdienu Zībenbirgene, kas tāpat kā Valahija pieder Rumānijai.

Stokers sarakstīja vēl otru Drakulas romānu - «Grāfa Drakulas mājā». Arī viņa grāmatām jau bija priekšteči, tāpat kā savukārt tās radīja sekotājus; tādējādi radās fantastiskā un drūmā vampīru un Frankenšteinu literatūra - sākot no visās malās bēdīgi slavenā Frankenšteina un viņa monstra līdzMelmotam, Nosferatu, tēvocim Sailesam, mūkam Vīlandam vai «itālietim».

Vienā vai otrā formā sajaukti cits ar citu, visi šie tēli kļuvuši par pamatu bezgalīgai triviālajai literatūrai un kinoindustrijai.

No daudzajiem ekranizējumiem labākie ir, piemēram, «Nosferatu» (F. V. Murnavs, 1922. g., jauns ekranizējums 1978. gadā, ko veic Verners Hercogs ar Klausu Kinski), «Vampīrs»(K. T. Dreijers, 1932. g.), «Drakula» (T. Fišers, 1958. g.), «Vampīra skūpsts» (DonsŠārps, 1962. g.), «Vampīru deja» (Romāns

Polanskis, 1966. g.) un «Vorhola Drakula» (Endijs Vorhols, 1974. g.), nemaz nerunājot par lētajām šausmu žanra filmām vai arī daudzajām parodijām.

Brems Stokers ir sapludinājis Zībenbirgenes vācu nostāstus par Valahijas firsta Vlada Tepesa nežēlību ar leģendām par vampīru. Uz​ziņa no leksikona: «Vlads Tepess, dzimis 1430. vai 1431. gadā Sigišoarā, miris pie Bukarestes 1476. gada beigās vai 1477. gada sākumā, Valahijas firsts 1448., 1456.-1462. un 1476./77. gadā. Firsta Vlada Drakulas dēls (tāpēc arī saukts par Drakuleju vai Drakulu). Osmaņu draudu atvairīšanā laiku pa laikam veiksmīgais valdnieks ieguva ļoti drūmu slavu par sevišķu cietsirdību (no rumāņu vai. «tepes» - «uz mieta dūrējs»), ar kādu tas lika nogalināt ļoti daudz savu ienaidnieku. Bet mūsdienu rumāņu tautas vēstures zinātnē viņu uzskata par nacionālu varoni. Rumāņu tautas teika viņu pacēlusi dievišķos augstumos kā stingru, toties taisnīgu un cēlu valdnieku.

Vampīrs (slāvu cilmes vārds) - mirušais, kas, pīšļos nepārvērties, naktīs izkāpj no kapa, lai sūktu asinis dzīvajiem. Priekšstati par vampiru, kas dibinās ticībā par atdzīvojušos līķi, nāk no dienvidslāvu, rumāņu un grieķu tautas ticējumiem par dzīvo mironi. Tas ir ap 1720. gadu pirmoreiz Vācijā pierādīts valodas variants asinssūcējam.»

Jau īstā grāfa Drakulas tēvam bija slikta slava ārkārtīgās nežēlības dēļ. Tauta šo brutālo Valahijas pavaldoni dēvēja arī tikai par velnu, proti, Vladu Drakulu. Viņa dēlam bija tāds pats priekšvārds, un, tā kā Vlads jaunākais savos 10 pavaldoņa gados vismaz 50 000 cilvēku lika sodīt ar nāvi, uzdurot tos uz mieta, tad pēc nostāstiem viņš (dzimis ap 1430. gadu) ieguva pavārdu Vlads Tepess - uz mietiem dūrējs jeb Mietduris. Tikai pēc nāves viņu pārdēvēja par Vladu Drakulu - velna Drakulas dēlu.

Visu laiku zvēriskākā valdnieka slava (neņemot vērā - kā minēts iepriekš - vēlāko iecelšanu nacionālā varoņa godā tautas teikās) atstājusi ēnā un likusi aizmirst faktu, ka arī viņam pašam ir bijis daudz jāpārdzīvo un jācieš. Agrā jaunībā turki paņēma viņu par ķīlnieku, un zēnam vajadzēja noskatīties, kā nonāvēja tēvu, un piedzīvot, kā pēc Ungārijas valdnieka pavēles apraka dzīvu vienu no brāļiem. Toreiz valdīja Balkā- niem raksturīgie apstākļi, kas vēlāk kļuva par parunu. Tāpēc arī nav brīnums, ka savukārt Drakula, tiklīdz ieguva varu, ar sadistisku nežēlību kā politiskos līdzekļus izmantoja slepkavošanu un spīdzināšanu. Turklāt jāievēro, ka sadisma un nežēlības izpratne toreiz bija pavisam citāda nekā vēlāk, sākot ar apgaismības laikmetu. Runā, ka viņš vairākkārt licis sadzīt baros ubagus un dzīvus sadedzināt, jo šie nožēlojamie radījumi nedrīkstot ar savu izskatu apkaunot skaisto zemi. Vai arī šāds stāsts: kad turku sūtņi sveicinot cepures pacēluši nepietiekami goddevīgi, viņš dāvājis tiem «privilēģiju valdnieka klātbūtnē vienmēr paturēt cepuri galvā»; tas nozīmēja, ka «viņš lika tās pienaglot galvām».

Cik cietsirdīgs viņš bija dzīvē, tikpat nežēlīga bija arī viņa nāve. Velna dēls Vlads Mietduris 1476. gada beigās vai 1477. gada sākumā nokļuva turku gūstā, tika spīdzināts un viņam nocirta galvu.

Drakulas dzīves laikā ļoti bieži plosijās mēra epidēmijas, un gadījās, ka sērga Karpatos aizslaucīja veselu ieleju iedzīvotāju dzīvības. Bez tam radās bailes no tā, ka īsas bezsamaņas dēļ vari kļūdaini tikt uzskatīts par mirušu un aprakts dzīvs; laikam gan tāpēc, ka daži tādi gadījumi tiešām bijuši (kaut gan, protams, iespējams, ka izplatījās tikai baumas un attiecīga baiļu histērija). (Jn šādās bailēs varbūt arī slēpjas vampīru leģendu sākotne, proti, ka mirušie varot atgriezties, ja viņi bijuši vai nu tikai šķietami miruši, vai arī «nemierīgi», vai arī gribējuši atriebt nepamatoto aprakšanu. Pats Vlads Drakula arī esot tik stipri baidījies no mēra, ka pavēlējis mēra upurus tūlīt sadedzināt; pie tam paliek neskaidrs, vai viņš to darīja tīri higiēnisku motīvu dēļ vai arī tās bija bailes, ka mirušie varētu atstāt savu drēgno kapu. Tajā laikā tamlīdzīgi priekšstati dažnedažādos veidos bija stipri izplatīti un, kā zināms, ne tikai barbariskajos Balkānos.

Skaidri zināms ir tas, ka Vlads Tepess vai Drakula bijis vēsturiskais prototips Bremam Stokeram, un rakstnieks šo tēlu sasaistījis ar vecām vampīru leģendām, kā tas minēts izrakstā no leksikona. Cita lieta, ka laikam bijuši arī autentiski gadījumi, kad cilvēki dažādu iemeslu dēļ un dažādās situācijās kļuvuši par asinssūcējiem. Mūsdienās ir grūti šādos stāstos atšķirt patiesību no izdomājumiem un izpušķojumiem.

Tā 1694. gadā apcerējums «Mercure Galant» Francijā vēstīja, ka Krievijā un Polijā klīstot apkārt briesmīgi cilvēki, kas sūcot asinis, un šajās zemēs tos saucot par vampīriem.

Vācu etnogrāfs Jozefs Klapers toreiz konsekventi atteicās no apzīmējuma «vampīrs» un norādīja, ka praktiski visā pasaulē esot nostāsti par cilvēkveida asinssūcējiem. Viņš ieteica terminu «kaitnieciskie miroņi», bet tas izrādījās nesekmīgi. Vēl viņš gribēja, lai šādi nosauc visas tās baismīgās būtnes, kas, pēc nostāstiem, antīkajā Grieķijā esot izplatījušas bailes un šausmas. (Grieķu tautas ticējumos līdz mūsdienām eksistē spokainas sievas - pretstatā parasti vīriešiem -, kas pievilina bērnus vai jauniešus, nogalina un dzer viņu asinis.)

Jau Aristofans lugā «Vardes» liek parādīties tā dēvētajai «empūsai». Pēc sengrieķu ticējumiem empūsas bija būtnes, kas nogalēja bērnus, lai dzertu viņu asinis. Empūsas variants ir «gello», kas speciāli nolūkojis sev mazus bērnus un jaundzimušos.

Kristīgajā pasaulē vampīri pirmoreiz minēti tikai 8. gadsimtā. Toreizējās baznīcas mācībā bija minēti «mirušie, kas tomēr nav miruši», jo viņi sūcot asinis. Arī Luteram bija tāda pati pārliecība. Ir zināms, ka pie galda viņš bieži vien runājis par briesmīgām būtnēm, kas sūcot asinis. Pašam nezinot, Luters tādējādi pauda senindiešu vēdu autoru uzskatus. (Vēdas - burtiski «zināšanas» - ir vissenākā Indijas literatūra - proza un dzeja sanskritā. Tās pieder hinduisma svētajiem rakstiem un sastāv no vairākiem kopojumiem, no tiem visslavenākie ir «Clpani- šadas».) Tomēr ir atšķirība starp Lutera uzskatiem un vēdām: Luters uzskatīja, ka asinssūcēji briesmoņi galvenokārt ir sievietes, kamēr vēdās sievietes vairāk ir vampīru upuri (vēdās asinssūcējus, protams, nesauc par vampīriem).

Turpretim armēņu šausmu spoks, zogot dārgo dzīvības sulu, nekādu izvēli pēc dzimuma nedara. Tas pats attiecas uz pazemes dēlu Somijā.

Kopš seniem laikiem visam priekšstatu lokam par vampīriem ir sakars ar bailēm no šķietamās nāves, kas, kā zināms, 19. gadsimtā noveda pie patenta piešķiršanas zārku zvaniem. Angļu anatomijas profesors Dr. Herberts Maijo no Londonas Karaliskās koledžas pagājušajā gadsimtā konstatējis: «Izplatītie stāsti par šķietami mirušajiem, kas, būdami asinssūcēji, strādājuši baismīgus darbus, vismaz daļēji dibinās uz patiesiem notikumiem.» Bet profesors pats vampīriem netic. 1851. gadā viņš raksta: «Visi tā dēvētajā vampīra stāvoklī atrastie nebija vis nenormālas būtnes, bet vienkārši vēl dzīvie vai arī mirušie, kuri pēc apbedīšanas kādu laiku vēl bijuši dzīvi; tātad viņus apraka it kā mirušus, citiem vārdiem, dzīvi apraktie, kas neziņas vai nevērības dēļ mokošā nāvē mira tikai kapā vai arī retos gadījumos tika no kapa atbrīvoti.»

Atgriežoties pie «Grāfa Drakulas» un paturot prātā kopā ar vispārējo tā laika situāciju arī mēra epidēmiju, acīmredzot ir diezgan liela varbūtība, ka bieži vien aprakti tikai šķietami mirušie. Var pafilozofēt, ka kaut kādu iemeslu dēļ viens otrs no šiem kapiem ir vēlreiz atvērts (kaut gan diez vai pārapbedīšanas dēļ, jo darīt kaut ko tamlīdzīgu tajos laikos gan nebija pieņemts, bet lai nu būtu kā būdams), un tad varēja likties, it kā mirušie kapos būtu bijuši dzīvi, jo tieši šķietami mirušie varēja vēlreiz nākt pie samaņas un turpmākajā cīniņā pēc elpas varēja būt mētājušies un kārpījušies. Katrā ziņā var domāt, ka šādā veidā varētu būt radusies leģenda par vampīru, kas sūc asinis (vai atdzīvinātas un atsauktas atmiņā daudz vecākās leģendas un priekšstati no antīkās pasaules vai arī no Indijas).

Tomēr ir arī citas un ļoti modernas teorijas šajā jautājumā. Tā nesen kanādiešu ārsts Dr. Deivids Dolfins no Britu Kolumbijas universitātes Vankūverā noraidīja jebkurus prātojumus un paziņoja: protams, tās esot tikai pasakas, ka eksistē dzīvie miroņi, vienalga, vai viņus dēvē par vampīriem vai zombijiem.

(Jebkurš šausmu filmu skatītājs zina, ka zombiji «īstenībā ir miroņi, kas kļūst par paklausīgu instrumentu tā rokās, kurš tos atmodinājis dzīvei». Tas ir tuvs priekšstatam par vampīriem, kaut arī ne vienmēr saskan ar to, un sakņojas vudu kultā Haiti. Kopš 30. gadiem zombiji ir šausmu filmu tēli.) Tomēr Dr. Dolfins arī konstatē: «Vampīri patiešām eksistē.» Pēc viņa domām vampīrisms nav nekas cits kā reta, bet nelaba asinsslimība. Londonā ārstu kongresā par tēmu «Porfirīnu ķīmija» Dr. Dolfins nolasīja attiecīgu referātu.

(Porfirīnu ķīmija nodarbojas ar iedzimtiem vai iegūtiem vielmaiņas traucējumiem asinsrades sistēmā.) To slimnieku organisms, kas slimo ar vampīrismu, nespēj asinīs porfirīnos piesaistīt dzelzi; tas ir dzīvībai

svarīgs process, tā rezultātā vesels organisms ražo tā dēvēto hēmu*. Ja organisms šim procesam nav gatavs, tad asinis, kurās nav dzelzs, kopā ar bezdzelzs porfirīniem uzkrājas ādā; rezultātā āda ārkārtīgi jutīgi reaģē uz gaismu. Tādējādi gaisma šiem slimniekiem ir inde, un viņu āda sabrūk. Slimnieks tiešām izskatās kā līķis, kas teju, teju pārvērtīsies pīšļos. Līdzēt var tikai pastāvīga uzturēšanās tumsā, tas nozīmē, ka slimnieks dienā neatstāj dzīvokli un pat aptumšo logus. Vispār iziet ārā viņš drīkst vienīgi naktis.

Ja tas atbilst īstenībai, tad nakts vampīru mīkla nu reiz kaut kādā mērā būtu pārsteidzoši saprotami noskaidrota. No tā izrietošajam secinājumam arī piemistu zināma loģika: proti, iespējamība, ka ar vampīrismu slimie (gan ne apzināti, bet instinktīvi) mēģina sagādāt sev veselas asinis. Vienīgi - vai ir ticami un iespējams, ka tādēļ viņi naktis dodas medībās? Te atkal rodas jautājums - kur beidzas fakti un sākas šausmu fantāzijas? Tomēr iespējamība, protams, saglabājas, atceroties analoģijas dzīvnieku pasaulē, piemēram, lai atbrīvotos no kuņģa darbības traucējumiem vai saindēšanās, suņi ēd zāli, ko parasti tie nedara… Bet lai tas vēl paliek neizšķirts.

Dr. Dolfina pārdomas iet vēl tālāk. Viņš izklāstījis, ka vampīrisms tā medicīniskajā izpratnē turpina pasliktināties, ja asinīs turpina noārdīties jau tā nelielais hemoglobīna daudzums. Tā sabrukšanu veicina enzīms P 450; tādējādi enzīms P 450 ir visļaunākais ienaidnieks slimajam ar vampīrismu. Sevišķi daudz šī enzīma satur ķiploki.

Kā zināms, vampīri vairījušies no ķiplokiem…

Tātad gluži jauni un visai interesanti aspekti tēmai par vampīriem. Pamatojoties uz šiem mūsdienu medicīniskajiem apsvērumiem, varētu izskaidrot vienu otru lietu, ieskaitot pieņēmumus, ka pats grāfs Drakula bijis slims ar vampirismu. Tam gan nav nekādu pierādījumu, un paliksim pie uzskata, ka viņa persona ir tikai saistīta ar stāstiem par vampīriem; kāpēc, kā un kad-to būtu visai grūti izskaidrot.

Vislabākajā gadījumā izskaidrojums varētu būt tikai semantisks.

Atgriezīsimies vēlreiz pie vēsturiskā Vlada Drakulas. Kad viņš 46 gadu vecumā izlaida savu briesmīgo garu, sieva ar bērniem no tās zemes aizbēga un, protams, pamatoti. Viņiem bija jābaidās, ka saniknotā, atriebību alkstošā tauta viņus nolinčos, turklāt apkārt klīda stāsts, ka Drakula neilgi pirms nāves esot izvarojis kādu zemniekmeitu un izsūcis visas asinis, kā arī beigās nodedzinājis lauku sētu, kur meitene dzīvojusi.

Te jau ir pirmā norāde uz iespējamo sakaru starp vampirismu un Drakulas personību - pie kam atklāts paliek jautājums, vai asins izsūkšana, ja vien tā īstenībā notikusi, bijusi, tā sakot, vampīriska vai vienkārši mežonīga un seksuāli perversa; taču šo sakarību papildina citi stāsti par Drakulas briesmu darbiem. Šie nostāsti vēsta: «Vienmēr, kad kādu zemnieku vai tirgotāju ģimeni, kas maksājuši pārāk mazus nodokļus, vajadzēja sodīt ar nāvi, uzdurot uz mietiem, Tepess pavēlēja ierasties šīs ģimenes meitai, ja tāda bija, un vairumā gadījumu arī bija, spīdzināja un piespieda viņu atdoties, pēc tam lika meiteni nodurt.» (Te saskatāms «ius primae noctis» motīvs - viduslaiku muižkunga tiesības vai prasība uz pirmo nakti ar jaunavu.) Pēc tam viņš esot vēl «izdzēris kausu meitenes asiņu, paceldams to uz augšu mietos uzdurto, mirstošo vecāku acu priekšā».

Arī šī detaļa ir viena iespējamība, kā vampīru stāsti savijušies ar burtiski asinskāro Drakulu.

Papildinot vēl jāpiebilst, ka vēsturiskie ziņojumi (sk. iepriekš) liecina patiesībā to, ka uz mietiem tika uzdurti vienīgi ienaidnieki, nevis paša padotie. Taču nepaklausīgus vai nodokļus maksāt nespējīgus padotos viņš, iespējams, uzskatīja par saviem ienaidniekiem.

Pēc Drakulas nonāvēšanas viņa sieva aizbēga uz Ungāriju, kur bērni vēlāk ieprecējās ungāru grāfu ģimenēs. Visglītākā meita esot kļuvusi par grāfieni Batoriju. Viņas pēcteči ar laiku Ungārijā ieguvuši varu un cieņu. Kāda brāļa vai māsas mazmeita grāfiene Elizabete Batorija 17. gadsimta sākumā kā galma dāma nonāca pat Vīnē. Viņa esot labi apzinājusies savu izcelsmi un it kā labprāt ļāvusi sevi saukt par «Dra​kulas meitu».

Ar to vēl stāsts nebeidzas. Tā kā viņu uzskatīja par vienu no visskaistākajām Vīnes sievietēm, grāfiene baidījās, ka ar laiku dabiskās novecošanās dēļ šis tituls būs jāzaudē. Tāpēc kāda ungāru zīlniece devusi viņai padomu dzert jaunavu asinis. Rūpēs par jaunību un skaistumu (un, iespējams, atceroties arī savu izcelsmi un tās nozīmi!) viņa patiešām vairākkārt atvilinājusi jaunas meitenes no ungāru ciemiem uz Vīni par kalpotājām un istabenēm, kuras visas kaut kad bez pēdām pazudušas. CJn visā Vīnē esot slepus runāts, ka viņa liekot meitenes nogalināt un apziežot sevi ar viņu asinīm vai pat tās dzerot.

Tas atkal ir tikai baumu līmenī. Fakts tomēr ir tas, ka Drakula un viņa asinsradinieki nekad nav zaudējuši savu baismīgo valdzinājumu un stāsti par vampīriem (vai arī zombijiem) cilvēku zemapziņā saglabājas tik noturīgi, ka tie acīmredzot atbilst kādai vajadzībai. Vajadzībai, kura, psiholoģiskos dziļumos ieejot, aprakstāma gari un plaši, bet kuru mēs, kā visus šādus notikumus, varam arī ievietot rubrikā «mīklaini»…

16. gadsimts pec Kristus Huana Valverdes dārgumi Spāniešu konkistadors* Huans Valverde apprecas ar inku cilts virsaiša meitu. Meitenes tēvs parāda Huanam alu, kurā ir«neizmērojami daudz dārgumu». Valverde atgriežas Spānijā kā bagātnieks. Jau 400 gadus šie dārgumi tiek meklēti un nav vēl atrasti, kaut arī Valverde atstājis precīzu ceļa aprakstu.

* Konkistadori (spāņu conquistador - iekarotājs) - spāniešu un portugāļu iekarotāji, kas sagrāba Centrālo Ameriku un ievērojamu daļu Dienvidamerikas un nežēlīgi iznīcināja vai pakļāva verdzībā vietējos iedzīvotājus.

«Vai arī Huans Valverde ir viens no briesmīgajiem slepkavām?

Salasakas cilts virsaitis ārkārtīgi neuzticīgi noskata savu jauno znotu. Tajos laikos, 1536. gadā, šāda lauliba starp inku virsaiša meitu un spānieti tiek uzskatīta par ļoti neparastu kaut vai tāpēc vien, ka inki pat šau​bās, vai spānieši patiešām ir cilvēki, varbūt drīzāk bestijas cilvēku izskatā. Šāda pārliecība nav gluži nejauša. Ir ielāgots, ka no šiem svešajiem zelta kārajiem un varmācīgajiem mantraušiem, kas tik pēkšņi parādījušies Dienvidamerikā, var sagaidīt visu līdz pat spīdzināšanai un slepkavošanai, ja vien lieta grozās ap zeltu. Vēl vienu reizi iezemieši mēģinājuši nokratīt svešo jūgu.

Taču arī Salasakas virsaitis saprot, ka uzvarēs svešinieki, jo viņu ieroči ir pārāki. Virsaitis cer uz laulību diplomātiju, tomēr tai pašā laikā šaubās, vai šīs precības ar spānieti nesīs laimi viņa ģimenei.

Visādā ziņā viņš ir ar mieru savas aizdomas gan neaizmirst, tomēr mazliet pieklusināt. Tik un tā citas izejas nav - virsaitim ir tikai šī viena meita, un viņš cer uz žēlastību no svešajiem dieviem, ja tiem atklās noslēpumu: virsaitis grib savam znotam parādīt vietu, kur paslēpti pasaules lielākie dārgumi.

Huans Valverde arī acumirklī sajūsminās un uzstāj, ka tūlīt jādodas ceļā. Viņš ir gatavs uzņemties pārcilvēciskas grūtības, par kurām viņu brīdina. Un tiešām, šķiet, viņu netraucē moskītu bari, kas abus kopā ar sievastēvu kā ceļa rādītāju visu laiku pavada un nomoka grūtajā ceļā cauri džungļiem un bezgalīgajiem purviem. Bezbailīgi šķērsojot aizas, vilinošais zelta vārds, šķiet, licis aizmirst grūtības.

CIn, kad reiz spēki viņu gandrīz pamet, tad pietiek tikai sievastēvam, Salasakas virsaitim, parunāt par dārgumiem.

Gājēji nonāk pie mērķa. Viņu priekšā paveras maza ieleja. Protams, spānieti maz interesē dabas jaukumi. Tāpat viņu neaizkustina idilliskais ezers ielejas vidū, jo viņš jau zina, ka tas ir mākslīgi izveidots un kaut kur krastā atrodas ieeja alā.

Tomēr, lai kā, zelta drudža pārņemts, viņš traucas gar ezera krastu šurp un turp, ieeju alā neatrod. Tā nav ieraugāma. Beidzot virsaitis parāda alu.

CJn tad viņa acis iegailējas, redzot tiešām neizmērojamu bagātību. Zelts un dārgakmeņi sabērti kaudzē kā austrumu pasakās.»

Tā noticis pēc nostāsta. Turklāt, kā tas ir ar daudzām vecām leģendām, nav zināms, cik tur ir patiesības, it sevišķi, runājot par neizmēro​jamiem dārgumiem.

Nostāsts vēsta, ka indiāņu cilts virsaitis un spāniešu konkistadoc. savāc tik daudz zelta un dārgakmeņu, cik vien spēj panest. Protams, Huans Valverde labprāt ņemtu vēl vairāk. Bet galu galā vēl ir briesmu pilnais atpakaļceļš. Līdzi paņemt nevar vairāk par to, cik spēj nest katrs no viņiem un nastu nesēji dzīvnieki.

Nogurdinošais atpakaļceļš ilgst divas nedēļas. Bet, tikko viņi ieradušies virsaiša pilsētā (īstenībā tikai vienkārši nožēlojamā miestiņā) Piljaro, spānieti atkal pārņem nemiers: kāpēc gan viņš nav paņēmis vairāk dārgumu? (Jn viņš tik ilgi pierunā savu sievastēvu, veco virsaiti, kamēr tas beidzot piekrīt otram gājienam uz dārgumu alu.

Kad viņi, patiešām neskarti un dārgumiem apkrāvušies, atgriežas otrreiz, drīz vien spānieša jaunā sieva nomirst. Valverde kā bagātnieks atgriežas dzimtenē Spānijā.

Stāsts beidzas, sākas dažādi pieņēmumi.

Nav zināms, vai Valverde mēģināja dārgumu alā nokļūt vēl trešo reizi vai varbūt viņa bijušais sievastēvs, inku virsaitis, atteicās vēlreiz rādīt ceļu (bet to, starp citu, spānietim jau vajadzēja gan zināt pašam). Nav ari zināms, vai Spānijā viņš atgriezās tikai noglabāt savus dārgumus un gribēja nekavējoties doties jaunā ekspedīcijā, lai pilnīgi iztukšotu alu. Iespējams tas būtu, jo viņa mantās atradās precīzs ceļa apraksts no Piljaro Andu kalnos uz slepeno alu pie mākslīgā ezera dziļi džungļos ar varbūt «vislielākajām pasaules bagātībām». Kā vispār un kāpēc tur nonākuši šādi milzīgi dārgumi?

Taču sākumam vispirms fakts: līdz mūsdienām patiesi saglabājies Huana Valverdes ceļa apraksts, pārtulkots tas skan šādi: «Izejas punkts: Piljaro. Pirmā posma mērķis: Lamojas plantācija. Tuvākais mērķis: Gvapas kalns. Ja uzkāpj tā virsotnē, tad labā laikā austrumos saskatāmi trīs kalni, ko sauc par Ljanganati. Vienā no kalnu nogāzēm atrodas mākslīgais ezers. Jādodas gar ezera labo krastu, līdz sasniedz maza paugura kori, kas jāšķērso. Pēc tam ceļš ved caur blīvi saaugušiem kokiem un bieziem krūmājiem, līdz beidzot iznāk klajā vietā, ko sauc par Elgolpi un kur krustojas trīs strautiņi. Tiem jāpāriet pāri. Aiz strautiņiem ceļš turpinās pa mežu līdz aizai, kura arī jāšķērso. Ir gan arī pāreja, bet to ļoti grūti atrast.

Ja aiza pārvarēta, kas ir bīstams pasākums, un paliek aiz muguras, tad acis jātur vaļā, lai ieraudzītu kalnu, ko pārklāj pirīta* ieži. Pa kreisi no ši kalna ielejā aug sevišķi daudz cietu stublāju. No tiem indiāņi pin apavus un izmanto tos ari jumtu nosegšanai. Kalnā jākāpj no tā labās puses. Aiz tā sākas lidzenums, kas jāšķērso. Atkal nāk divi kalni, starp kuriem iet ceļš. Svarigi atcerēties, ka abi kalni nav īpaši viegli pamanāmi. Tie vairāk atgādina paugurus. No šis vietas, ja vien ir vērigas acis, jau saredzama eja uz dārgumiem. Bet vēl mērķis nav sasniegts. Jāšķērso ieleja, lidz nonāk pie ūdenskrituma.

Sekojot ūdenskritumam, nokļūst pie bistama purvāja. Bet, ja tik tāls ceļš noiets, labāk neuzņemties risku iet pa purvu, bet gan apiet to.

Jāpāriet pāri straumei. Tagad atrodamies jau pavisam tuvu ieejai dārgumu alā. Svarigi atrast šo ieeju. Ja pie tās nonākts, tās piekājē izplešas noslēpumainais ezers.»

Pēc leģendas tieši šajā ezerā agrākos laikos nogremdētas bagātibas. Kāpēc?

Nākošais izdomātais vai patiesais notikums: kad spānieši saņēma gūstā inku valdnieku Atahualpu un pieprasīja izpirkšanas naudu, inki tiešām sanesa ļoti daudz zelta, visbrīnišķīgākos mākslas priekšmetus.

No mākslas skarbie iekarotāju kareivji nekā daudz nesaprata. Viņi visu sakausēja stieņos. CJn beigās Atahualpu tomēr nonāvēja, kaut gan izpirkums bija samaksāts.

Balto rīcības dēļ šausmu pārņemtie inki zvērēja labāk savus dārgumus aizsviest, nogremdēt tos kādā

ezerā, nekā vēlreiz atdot spāniešu necilvēkiem. CJn tā viņi ar apkrautu dzīvnieku karavānām devās kal​nos un nogremdēja ezerā milzīgi daudz dārgumu. Tikai - kurā ezerā?

Lai gan inkus ārkārtīgi nežēlīgi spīdzināja, šis noslēpums (ja tāds vispār pastāv) nekad nav ticis atklāts.

Ir vēl cits nostāsts par leģendāro «zelta ezeru». Saskaņā ar to kopš seniem laikiem piekopts slepens rituāls. Šis ir viens no muiskas in​diāņu nostāstiem, un tas vēsta apmēram tā: Jau daudzas dienas drūmā alā gavē nākamais valdnieks. Dienā pirms pavasara saulgriežiem viņš dodas uz Gitavitas ezeru, kas atrodas kalnos 2600 m augstumā. Tur jau gaida viņa cilts piederīgie.

Nākošais valdnieks novelk drēbes, un ceremonijas vadītājs ierīvē viņu ar lipīgu masu no zemes un sveķiem, tad aizved uz plostu un apber ar biezu zelta putekļu slāni.

Nākamais valdnieks nekustīgi stāv uz plosta, kura stūros stāv vēl četri cilšu virsaiši, kas tāpat ļoti bagātīgi rotāti ar zeltu. Plosts ir krietni iegrimis, jo uz tā ir ļoti daudz tīra zelta kulta priekšmetu. Taču tikai tad, kad pavasara saulgriežu rītā saule ezera viļņos atstaro pirmos starus, zelta priekšmetus nogremdē ezerā kā dāvanu Saules dievam.

Pēc tam plosts atgriežas. Rituāla dziesmām skanot, ceremonijas vadītājs atbrīvo turpmāko reģentu no zelta pārklājuma.

Tās ir stāsta beigas, lai arī cik patiess vai nepatiess, izpušķots un pārspīlēts tas būtu. (Visiem zināms, ka teikās un nostāstos jārēķinās ar krietnu devu pārspīlējumu. Un tātad - ja runa ir par zelta kalniem, tad īstenībā tur varētu būt bijuši tikai daži kausi, trauki, tēlotājmākslas darbi vai gredzeni. Tomēr ar to jāsamierinās.) Šo ezeru meklē jau kopš 16. gadsimta. Vai tas vispār bija Gitavitas ezers? Toreiz spānieši par to bija cieši pārliecināti. Bet tas vēl neko nenozīmē.

1545. gadā Ernans Peress de Keseda lika pazemināt ezera ūdens limeni. Ar pudelēm, kas darinātas no ķirbja, un smeļamiem kausiem ūdens līmenis tiešām esot pazemināts par apmēram 3 metriem. Un ieguvums patiesi bijis zelts 4000 peso vērtībā. Tas ļāva secināt: ezera dibenā jābūt vēl lielākiem krājumiem.

Tāpēc - tas bija nu jau 1580. gadā - kāds Antonio de Sepulvedo pavēlēja izveidot mākslīgu aizu, kuras iedobe esot saskatāma vēl mūsdienās. Ūdens līmenis esot krities vēl par 20 metriem. Un rezultātā guvums: «krūšu plāksnītes no zelta, dažādu dzīvnieku (piemēram, pērtiķu, čūsku, ērgļu) atveidojumi zeltā, ar vērtīgiem dārgakmeņiem rotāti zelta stieņi». Pieņemot, ka dažādu iemeslu dēļ netika ari stipri melots.

Tādēļ vairs nepārsteidz fakts, ka kopš tiem laikiem vairākkārt mēģināts mākslīgi pazemināt šī ezera ūdens līmeni, lai piekļūtu tur it kā gulošajiem dārgumiem.

Bet fakts ir arī tas, ka nenogurdināmos piedzīvojumu un pasaules bagātību meklētājus šķietamie Huana Valverdes bagātību atlikumi līdz pat mūsdienām maģiski velk uz apdzīvoto vietu Piljaro Andos.

Regulāri starp oktobri un decembri, kad mazinās gandrīz nepārtrauktās lietusgāzes, viņi iebrūk Andos kā siseņi. Kopš Huana Valverdes laikiem jau simti un tūkstoši šajos dārgumu meklējumos zaudējuši dzīvības. Vismaz tāda ir informācija. Viņi ir gājuši bojā nelaimes gadījumos, cits citu nonāvējuši, vai arī viņus aplaupījuši un noslepkavojuši bandīti: «Apvidus bezcerīgā postaža noslēpj visas pēdas.» Tomēr, lai uzkrātu tur «neizmērojamus dārgumus», tik bezcerīga acīmredzot tā nebija…

Vēl aizvien paliek atklāts izšķirīgais jautājums: vai šie dārgumi patiesi ir bijuši? Varbūt Huans Valverde labi pārdomātu vai ari ne visai godīgu iemeslu dēļ tikai izlielījies?

Varbūt viņa «precīzais ceļa apraksts» arī bijis tikai triks, alibi vai labākajā gadījumā mērķtiecīga maldināšana ar iestrādātām kļūdām, kas izlasāmas tikai viņam? Vai arī vislabvēlīgākais pieņēmums: varbūt ainava pa šo laiku tīk stipri mainījusies, ka Valverdes apraksts mūsdienās vairs neder? Domāt var visādi - pat to, ka Valverdes bagātības izcelsme ir vienkārši laupīšanas rezultāts… Bet, protams, vienmēr la​bāki ir pārspīlējumi un noslēpumi.

17. gadsimts pec Kristus «Klīstošais holandietis» un citi rēgu kuģi No «Klīstošā holandieša»līdz «Pamiram»: kad faktiski kuģi uzskata par nogrimušu? Vai kuģis bez apkalpes spēj peldēt 40 gadus pa Ziemeļu Ledus okeānu? Vai noslēpumainas straumes nogrimušus kuģus izstumj atkal virs ūdens? Vai eksistē jūras fatamorgāna*?

* Fatamorgāna - mirāžas paveids, izkropļots aiz horizonta esošu priekšmetu atspulgs atmosfēras zemākajos slāņos.

Līdz pat šai dienai jūrās klīst rēgu kuģi, spītējot mūsdienu kuģiem, kas apgādāti ar vismodernāko elektroniku un tehniku. Vēl arvien ir spēkā tas, ko ap 1960. gadu savā pieņemšanā (un, iespējams, vienmēr, šķērsojot okeānu) viesiem stāstīja kāda toreiz vēl regulāri starp Eiropu un Zieme|ameriku kursējoša pasažieru kuģa kapteinis: «…ka joprojām pasaules jūrās katru gadu vienkārši bez pēdām pazūd apmēram 10 kuģu. Kā to izskaidrot, neiedomājoties tūlit Bermudu trīsstūri?» (Tieši toreiz tas kļuva aktuāls.) «Ir daudz iespēju ļoti pēkšņi un pārsteidzoši nogrimt. Var nokļūt aiz dzelzs priekškara, Ķīnā. Vai arī kuģus pārņem pirāti, kas nepavisam nav izmiruši, tikai mūsdienās pirāti vairs nebrauc ar melnu karogu, miroņgalvu un acu aizsegiem…»

Izņemot dzelzs priekškaru, pārējie cēloņi vēl tagad ir iespējami.

Mūžam fascinējošā zudušo kuģu stāsta variants ir vēstījums par rēgu kuģi. Tas kā «Klīstošais holandietis» kļuvis par klasiku un pat operā ietvertu materiālu. Bet tā isti rēgu kuģi sāka parādīties tikai 17. gadsimtā.

1680. gadā pie Horna raga spēcīga vētra pārsteidza kādu holandiešu jūrasbraucēju, kas devās uz Austrumindiju. Stipri bojāta tika stūre, nevadāmo kuģi dzina vētras satrakotais okeāns… «…Vējš un okeāns veidoja haosu, trakojošās ūdens masas un piķa melnās debesis šķita saplūstam kopā, masti ar saplēstām burām spocīgi atgādināja drīzāk skeletu nekā kādreizējo lepno tirdzniecības kuģi, un aizvien spēcīgāk plosījās vētra, nākdama no dienvidrietumiem…» …un tā tālāk, isi sakot, iededzies dusmās, kapteinis beidzot norē- cis (uz trakojošo okeānu, protams): viņš ievērošot savu kursu, basta, un pat Dievam spītēšot, kaut arī viņam vajadzētu būrāt mūžīgi.

Un tieši tā ar viņu esot noticis. Kā viņš tajā 1680. gada naktī, Dievu zaimojot, bļāvis uz viļņiem, tā nu viņam laiku laikos jābrauc pa jūrām.

Vēl simts gadus pēc sava lāsta nožēlojamais kapteinis patiesi esot kuģojis pa jūrām un okeāniem. Un 1881. gadā rēgu kuģi esot redzējis neviens cits kā vēlākais angļu karalis Džordžs V. Toreiz viņš bijis jūras leitnants un braucis gar Labās Cerības ragu. Līdz ragam bijis apmēram 80 km. No sava kuģa

«Bachante> kroņprincis ieraudzījis «caurspīdīgu un tomēr ļoti reālu kuģi ar 17. gadsimtam tipisku takelāžu».

Ar to vien nepietiek: vēl 1942. gadā četri Keiptaunas iedzīvotāji esot redzējuši, ka 17. gadsimta spokainais kuģis iebraucis līcī aiz Roņu salas.

Kā vienmēr teicis Dikenss: «Krāpšana!» Un arī kroņprinči, kā redzams, nav pasargāti no spoku redzēšanas. 188 Tikai…

Loģiski, ka neviens pamests kuģis, protams, gadsimtiem ilgi ne- klist pa jūrām. Bet vienmēr ir bijuši gadījumi, kad kuģi pazuduši un pēc tam atkal parādījušies - šo fenomenu vismaz sākumā var pieskaitīt pie dīvainiem, un to ir vērts aplūkot mazliet tuvāk.

Ir dažnedažādi nostāsti. Piemēram: 1914. gadā kuģa «Federlco Katalin» apkalpe ceļā uz Montevideo ieraudzījusi kādu pamestu kuģi. Kapteinis uz to aizsūtījis vairākus matrožus. Kuģis bijis bez apkalpes, bez neviena cilvēka. Meklējumu rezultāts: tas esot kuģis, ko uzskatīja par nogrimušu kopš 1909. gada.

Tūlit visdažādākās personas, kas izliekas zinām noslēpumus, no šādiem gadījumiem un ziņojumiem rada versiju, ka runa patiešām esot par 1909. gadā nogrimušu un tagad noslēpumainā kārtā atkal iznirušu kuģi. Protams, tas atkal bija izniris no ūdens, bet ne tā kā zemūdene. Turklāt ir liela atšķirība, vai kuģis tika uzskatīts par nogrimušu un par to tika ziņots vai arī tas patiešām bija nogrimis. Kuģa klīšanu pa jūru piecus gadus bez apkalpes tomēr vēl var iedomāties un uzskatīt par ticamu. Bet paliek jautājums - kas noticis ar apkalpi? Tomēr arī te iespējamību netrūkst. Piedzīvojumu romānu autori, sākot ar Džeku Londonu līdz B. Travenam, ir tās diezgan pamatīgi apcerējuši.

Tomēr «Federico Katalin» gadījums, bez šaubām, autentiski pieder pie rēgu kuģiem.

Turpretim ne tik skaidra, kā gadiem ilgi apgalvo profesionālo noslēpumu zinātāju aprindas, ir lieta ar «Pamiru». Patiesībā vedas domāt, ka «Pamira» gadījumā notiek zemiska izrīcība ar traģēdiju. Bet nu vien​reiz ir šķietams aculiecinieks. Oficiālajos ziņojumos par «Pamira» traģē​diju lasāms: «Pamirs» bija vācu jūras flotes mācību burukuģis. To 1905. gadā uzbūvēja Bloms un Foss. 1957. gada 21. septembrī tas atradās ceļā no Buenosairesas uz Hamburgu un veda labību.

«Viss norisinājās nepilnās 30 minūtēs. Šajā dienā pulksten 11 priekšpusdienā spēcīga vētras brāzma, orkāna priekšvēstnese, sagrāba vācu mācību burukuģi «Pamiru», kas bija devies tālā ceļā, lai jūras kadeti - nākošie jūras flotes virsnieki - iegūtu praksi jūrniecībā un iepazītu jūru aci pret aci. Savulaik burinieku būvēja kā četrmastnieku Hamburgas rēderejai, un kopš bundesvēra atjaunošanas tas kalpoja federālajai jūras flotei. Kuģis atradās apmēram 600 jūras jūdzes uz dienvidiem no Azoru salām. Plosījās spēcīga vētra. Bija uzvilktas marša un klīverburas, kā ari fokbura, bet spēcīgais vējš ne|āva vairs rēvēt.

Pieredzējusī kuģa pamatkomanda saņēma pavēli buras nocirst ar nazi. Turpmākais norisa baismīgā ātrumā. Vētra saplēsa buras, kuģis svērās uz sāniem. Aparātu telpā aparāti rādija ātru sānsveres palielināšanos - 32, 35, 38, 40 grādu. Tālāko skala nespēja uzrādīt. Skanēja komandas: «Uzvilkt peldvestes, sagatavot piepūšamās laivas!» Panikas nebija, valdīja vislabākā disciplina. Tā ziņoja seši dzīvi palikušie. Sākumā pat daudzi domājuši, ka runa ir tikai par manevru vētrā. Bet radists jau raidīja SOS signālu. Pēc 3-4 minūtēm viss bija galā. Burinieks apgāzās un pulksten 11.45 bija nogrimis. «Nav vairs laika nolaist laivas,» bija pēdējā radiogram- ma. «Haoss bija liels,» tā dzīvi palikušie vēlāk atspoguļo izšķirošās minūtes. «Daudzi saspiesti un ievainoti, jo krīt cits pār citu un vienā murskulī iegāžas ūdenī…»

Uz burinieka atradās pavisam 86 cilvēki, to skaitā 60 jūras kadeti. Visi, izņemot minētos sešus, gāja bojā. Šie seši cilvēki divas dienas atradās atklātā jūrā, iekāms tika izglābti. No sākuma izglāba astoņus, taču divi saslima, jo aiz slāpēm bija dzēruši jūras ūdeni. Viņi zaudēja saprātu, izlēca no laivas vraka un noslīka. Pirms tam vairāki kuģi nebija pamanījuši avarējušos. «Pamira» traģēdija satricināja visu valsti un izraisīja daudz diskusiju un izmeklēšanu. Vai balasta krava bija slikti sakrauta, vai tā slīdēja un tādējādi bija kuģa apgāšanās cēlonis? Vai mācību buriniekiem vispār vēl ir kāda nozīme? Taču drīz vien radās jauns mācību burinieks «Gorch Fock», kas kuģo vēl šodien.»

Pagāja 27 gadi. Sensāciju kārā prese kā pierādītu faktu izkliedza: ««Pamirs» parādījies atkal - kā rēgu kuģis!» Zem šī ziņojuma - neapgā​žami: «Liecinieks - virsnieks Jarijs Flatebo.»

Kas bija noticis? Norvēģu mācību kuģis «Christian Radich» Anglijas piekrastē nonāca lielās grūtībās. Pret kuģi sitās vareni viļņi, ko radīja vētra ar ātrumu virs 150 km stundā.

«Tajā drausmīgajā 1984. gada vēlajā rudens naktī pēkšņi pašķiras pelēkā ūdens, viļņu šļakatu un debesu blīva. Blāvajā mēnessgaismā spokaini izceļas burinieka korpuss - tas ir «Pamirs»!»

Un rēgu kuģis veselu stundu it kā pavadījis *Chrbtian Radich». Esot bijusi saskatāma pat «Pamira» apkalpe. Pēc «Chrbtian Radich» komandas locekļu saskanīgajām liecībām «Pamira» matrožiem bijuši balti krekli mugurā, nevis jūrnieku eļļas jakas, kādās viņi savulaik bija nogrimuši. Ar to vēl nepietiek: viņi esot mājuši ar sarkaniem luktu​riem. Tieši ar sarkaniem…

«Un cik pēkšņi burinieks bija uzpeldējis, tikpat pēkšņi tas, vētrai pierimstot, atkal pazuda.»

Ja tie nav jūrnieku stāsti, tad…

Tomēr tam visam vēl arvien ir turpinājums: lidz tam bridim, kad nogrimušais «Pamirs» parādījies «Christian Radich» komandai, tas kā rēgu kuģis esot redzēts jau vismaz 25 reizes. Piemēram, «Pamiru» redzējuši Čīles kuģis «Esmeralda» un japāņu «Nippon Miru», kā arī franču fregate «La Corse». Un apbrīnojama esot lielā vienprātība dažādos ziņojumos. «Patiešām rodas iespaids, it kā «Pamirs» nepārtraukti parādītos.» Lai gan katram skaidrs, kā rodas un izplatās (un pieaug apjomā) šādi ziņojumi par nedzirdētiem, savādiem notikumiem, tad šis fenomens tomēr pats par sevi ir interesants - ka tādi ziņojumi vispār parādās, ka ir arī faktiski aculiecinieki, kuri savā pārliecinātībā ir nesatricināmi (vai vismaz to tā pasniedz), un ka pēc brīža mājieni, pieņēmumi, spekulācija, salīdzinājumi pēkšņi pārvērtušies par neapstrīdamiem faktiem.

Vēl viens, gan mazāk mistisks, ir gadījums ar kuģi *Baychimo». Pēdējo reizi tas esot redzēts it kā 1969. gadā starp Aisija ragu un Barovas ostu. Bet pēc loģikas tas jau sen vairs nevarēja eksistēt.

1931. gada 6. jūlijā kuģis devās savā pēdējā braucienā no Vankūve- ras Kanādā. Kapteinis Džons Kornvols un 36 vīrus lielā komanda bija sagatavojušies bargai ziemai. Viņi devās uz ziemeļiem. Ziemeļu vēji apgrūtināja darbu, agrāk nekā parasti viņi ieraudzīja citu uz cita sadzītus ledusgabalus, jau 30. septembrī no ledus brīvs bija vairs tikai šaurs kuģu ceļš. 1. oktobrī viņi bija iestrēguši ledū. Apkalpei briesmas nedraudēja. Mazā Aļaskas osta Barova bija tuvu. Tur atradās tirdzniecības sabiedrības pastāvīgā filiāle, kuras uzdevumā «Baychimo» brauca. Kad nebija vairs šaubu par spēcīgas vētras tuvošanos, kuru savā stāvoklī kuģis diez vai varētu izturēt, apkalpe atstāja kuģi un devās ceļā tos nedaudzos kilometrus līdz Barovai. Sagaidāmās ledusmasas (no tām bija jābaidās) dzītos pret kuģa korpusu ar tādu spēku, ka saspiestu to kā rieksta čaumalu.

Vētra plosījās divas dienas. Bet «Baychimo» izturēja un atkal atbrīvojās. Komanda atgriezās uz kuģa. Tomēr cerības bija pāragras. Jau 8. oktobri kuģi atkal ieslēdza ledū un vajadzēja raidīt SOS signālus. No Nomas izlidoja divas lidmašīnas, 20 apkalpes vīrus aizveda. Bet kapteinis un pārējie 14 gribēja palikt kuģa tuvumā. 24. novembrī sākās nākošā vētra. Piecpadsmit izturīgie vīri atradās primitīvās būdās, ko paši bija uz vietas uzcēluši.

Taču, kad vētra pierima, «Baychimo» bija pazudis, pēc tam to tomēr atkal pamanīja 60 km attālumā ar kursu uz dienvidiem. Tad kuģis atkal nokļuva ledus skavās, un nebija iespējams to izglābt. 12. martā kažokādu zvēru mednieks un ceļojošais pētnieks Leslijs Melvins ieraudzīja *Baychimo» starp Heršela salu un Nomu. Viņš uzkāpa uz klāja un visu atrada kārtībā. Viņš apliecināja, ka vislabākajā stāvokli bi​jusi arī kuģa krava, galvenokārt kažokādas. Bet pēc tam, kā vēsta zi​ņojumi, sākās dīvainības.

Tieši pēc gada, 1932. gada martā, eskimosu grupa esot sastapusi kuģi tajā vietā, kur no tā pēdējo reizi nokāpa apkalpe. Cln, kad eskimosi - apmēram trīsdesmit vīru - atradušies uz kuģa klāja, atkal sāku​sies vētra, kas viņus noturējusi uz kuģa desmit dienas.

Nākošie ziņojumi: 1933. gada augusts: *«Baychimo» dreifē virzienā uz ziemeļiem.»

1934. gada jūlijs: «Skotijas botāniķis Hačingtons kopā ar dažiem dēkaiņiem uzkāpj uz «Baychimo». Vīri uz kuģa paliek vairākas stun​das.»

1935. gada septembris: *«Baychimo> sasniedzis Aļaskas piekrasti.»

1939. gada novembris: «Kapteinim Hjū Polsonam uz īsu brīdi izdevies sev pakļaut «Baychimo», taču peldošie ledusgabali jau drīz vien aizšķērso ceļu. Kapteinis Polsons kapitulējis.»

Kopš šī pēdējā mēģinājuma pārņemt kontroli pār «Baychimo», kad tas bez vadības jau septiņus gadus klīdis pa Arktiku, kuģis it kā esot redzēts vēl daudzas reizes. Turklāt ari šajos gadījumos nav gluži skaidrs, cik tur realitātes un jūrnieku stāstu, faktu un izdomājumu vai subjektī​vu iedomu.

1962. gadā eskimosi kuģi (kas tātad jau vairāk nekā 30 gadus klīdis bez saimnieka) redzējuši Boforta jūras rajonā - un atkal «bez iespējas to glābt». Līdzīgs apgalvojums pausts 1969. gadā, kad «Bay- chimo» it kā atkal esot iestrēdzis ledū.

Diezgan neticami, ka cilvēku pamests kuģis varētu izturēt gandrīz 40 gadus ziemu pēc ziemas Ziemeļu Ledus okeānā ledus ielenkumā un nebūtu saspiests. Diez vai var iedomāties, ka kuģis-ja arī tas kādu laiku būtu klidis bez saimnieka - nebūtu nogrimis jau sen un kā vraks negulētu okeāna dibenā.

«CJn tomēr tas aizvien parādās, eskimosi no tā kā no rēgu kuģa baidās un to pielūdz.»

Vai patiešām? Vai varbūt daudzi dažādi vraki gluži vienkārši uzskatiti arvien par veco labo «Baychimo»? Vai ari te iedarbojas agrākas misti​fikācijas un Fikcijas?

No otras puses: vai izslēgts, ka kaut kas tāds reiz tomēr notiek? Protams, ne tādā nozimē, ka šis kuģis būtu grimis un aizvien uzpeldējis, bet gan, spitējot visām varbūtibām, istenibā tas vienkārši izvairījies nogrimt? Tikai: kā gan pretēji visām jūrniecības tradīcijām šajos 40 gados līdz 1969. gadam, kad pēdējo reizi kuģis it kā redzēts, neviens, šķiet, nav nopietni pamēģinājis kuģa vraku glābt? Šim gadījumam ir vismaz viena ticama un iedomājama varbūtība, pretēji dažiem citiem jūrnieku stāstiem un stipri neticamākām teorijām, kādas piedāvātas par «Pamiru» un citiem patiesi nogrimušiem, bet pēc tam it kā uzpeldējušiem kuģiem, un tā būtu - vai tomēr nepastāv neizpētītas straumes, kas nogrimušajiem kuģiem varētu likt atkal atgriezties virs ūdens?

Ja kaut kas tamlīdzīgs vispār iekļautos iespējamības robežās, tad, protams, nebūtu (kā uz «Pamira») uz klāja saskatāmi vēl arī matroži, kas turklāt vēl ar vai bez lukturiem strādātu miroņu kreklos vai sen​laiku noplīsušās drēbēs…

Vēl viens iespējams skaidrojums: varbūt tie ir atspulgi, jūras mirā​žas?

«Vai iespējams, ka nogrimuši kuģi zem ūdens dreifē, kaut kādā veidā nonāk tuvu ūdens virsmai un tādējādi rada atspulgus?»

Ari tad uz šādiem kuģiem, protams, nevarētu redzēt strādājošas komandas, nemaz nerunājot par domu materiālā iemiesojuma pārdrošī​bu…

Varbūt tie ir atspulgi gaisā? Vai šie dīvainie, mistiskie kuģi, ko liecinieki redzējuši, nav bijusi tikai lielā attālumā burājošu kuģu mirāža?

Pats par sevi saprotams, arī tas nevar būt jau tādēļ vien, ka aculiecinieki ir ar pārāk lielu noslieksmi uz detaļām. Viņi uz rēgu kuģa bieži vien saskatījuši matrožus, kas ģērbušies agrāko laiku formās, kuras var aplūkot muzejos. Turklāt vēl rēgu kuģus aculiecinieki vienmēr identificējuši nu tik tieši, ka nebūtu it kā jāšaubās - tas bijis pa - visam precīzi aprakstīts sen nogrimis kuģis no agrākiem laikiem, kas ar visu apkalpi it kā atrastos ceļā un būtu labā stāvoklī. Fantā​zijas paraugi…

Ja tātad mums vajadzētu teikt: «Nē, mistisko kuģu mīkla, kas iesniedzas 17. gadsimtā, nav atrisināta,» - tad tikai tādā nozīmē, ka vēl ilgi netiks atrisinātas visas tās mīklas, kādas rodas cilvēka galvā…

18. gadsimts pēc Kristus Grāfs Senžermēns Grāfs Senžermēns: neviens nezināja, no kurienes viņš uzradās un kas patiesībā bija. Viņam piederēja milzīga bagātība, un šķita, ka viņš ir īsts velna pulveris. Vai viņam piederēja mūžīgās jaunības eliksīrs vai arī eksistēja vesels lielībnieku klans, kas vēl grāfa dzīves laikā, bet galvenokārt gan vēlāk, uzdevās par viņu?

18. gadsimta Parīze ir jau Eiropas galvaspilsēta. Tas ir Ruso, Voltēra, Didro, Lametrī un revolūcijas gadsimts. Sabiedrisko dzīvi veido krāšņi un izlaidīgi svētki, iemīļotākā nodarbe - tenkošana, un visi jūtas kā pasaules centrs, tās naba. Bet, kad parādās vīrietis, kam jākļūst par vienu no ši gadsimta spožākajiem tēliem līdzās tik neskaidriem dē​kaiņiem kā Kazanova vai Kaljostro, saausās pat visa Parīze.

Vīrietis sevi dēvē par grāfu Senžermēnu. Līdz mūsdienām tiešām nav neapgāžami noskaidrots, kas īstenībā bijis šis vīrs. Dažādie izskaidrojumi tomēr atstāj vietu šaubām. Faktiski līdz mūsdienām neviens nav spējis nepārprotami atklāt Senžermēna noslēpumaino izcelsmi. Pat viņa nacionalitāte paliek neskaidra: itālietis vai anglis? Varbūt pat no Arābijas? Lai kā tas arī būtu, Senžermēns iegūst Ludviķa XVI un viņa mīļākās, bēdīgi slavenās Pompadūras, labvēlību. It sevišķi Pompadūra īpaši bijusi ieinteresēta grāfa Senžermēna slepenajā tinktūrā. Noslēpumainais grāfs bija izpaudis, ka viņa rīcībā esot līdzeklis pret novecošanos. Nav arī noskaidrots, kā viņš ieguvis to bagātību, kas viņam acīmredzot pieder.

Labprāt viņš rotājas ar vērtīgiem dārgakmeņiem, kurus pats, vismaz spriežot pēc uzvedības, augstu nevērtē un ar jebkuru ieganstu vienkārši izdāļā.

Tenkas sit augstu vilni. Vai grāfs ieguvis bagātību no daudzajām dižciltīgajām dāmām, kurām pārdod dzīvības eliksīru, kas sola mūžīgo jaunību? Vai viņš ir angļu apmaksāts spiegs franču galmā? Vai varbūt prūši ir slepenie naudas devēji? Jeb vai viņš vienlaikus kalpo kā prūšiem, tā angļiem?

Bet grāfs ir arī neparasta parādība. Piemēram, daudzi dižciltīgie, kam nav nekādu praktisku zināšanu un iemaņu, apbrīno grāfa spēju iegūt pārsteidzošus krāsu efektus. Ar noslēpumainiem pilieniem un tinktūrām viņš krāso zīdu un ādu, ar krāšņajiem audumiem burtiski sajūsminādams patiesi izlutinātās galma dāmas.

Grāfs vienmēr viegli atrod labvēļus un atbalstītājus, uz kuru rēķina iekārto savas laboratorijas.

18. gadsimtā ķīmija ir jauna un iecienīta zinātne. Bet, kamēr Prīstlijs, Kevendišs vai Lavuazjē, piemēram, pēta gaisa sastāvu, grāfa Senžermēna uzmanība vēl aizvien pievērsta alķīmijai un dzīvības eliksīram.

1710. gadā grāfiene de Zežī Venēcijā it kā iepazinusies ar grāfu, un pēc 50 gadiem, 1760. gadā, kad abi atkal sastopas, sākumā viņa Senžermēnu nepazīst, tikai saskata zināmu līdzību. Tad viņa it kā grāfam jautājusi - vai viņa neesot pazinusi grāfa tēvu, kuru sastapusi Venēcijā. Cin visiem par brīnumu viņa uzzina': tas esot bijis viņš pats, kuru viņa toreiz, pirms 50 gadiem, satikusi un kurš aizvien vēl izskatās tikpat svaigs kā toreiz, tātad nav novecojis.

Vai pateicoties savam dzīvības eliksīram? To pašu stāsta arī par mūsu Minhauzeny, tomēr tas taču pazīstams kā melu lielkungs. 1710. gadā Žans Filips Ramo apraksta Senžermēnu kā četrdesmit piecus līdz piecdesmit gadus vecu vīrieti. Tātad 1760. gadā, pieņemot, ka viņš patiesi ir tas pats vīrietis, grāfam Senžermēnam vajadzētu būt apmēram 100 gadus vecam.

Pats grāfs to dara ar plašu žestu - ja vien uzreiz nepiedēvē sev (skatīt turpmāk) tūkstoš gadus - un par savu dzimšanas gadu nosauc 1651.

Noslēpumainā miglā tīts viņa dzīvē bijis laiks no 1737. līdz 1742. gadam. To viņš it kā esot pavadījis Persijas šaha galmā, «kas man bija ārkārtīgs gods». Tālajā Persijā viņam uzticētas arī «līdz šim nezināmas mīklas un noslēpumi». Kur gan citur! Kā zināms, noslēpumi un nezināmas lietas nekad neatrodas tuvumā, bet galvenokārt gan pavisam tālu plašajā pasaulē. Pilnīgi vecās parunas garā: viegli melot tam, kas nāk no tālienes.

1743. gadā grāfs parādās Londonā, «bagātāks kā jebkad, dāsnāks kā jebkad un cēlajai dižciltīgo pasaulei pievilcīgāks kā jebkad agrāk».

1744. gadā Anglijā pazūd tā vīra pēdas, kas sevi dēvē par grāfu Senžermēnu, un gadu vēlāk tās parādās Austrijā. Vēsture klusē par to, ko Senžermēns tur darījis turpmākajos četros gados. Katrā ziņā 1749. gadā maršals de Belils uzaicina grāfu uz Parīzi, un «1756. gadā pasaules klaidonis Roberts Klaivs viņu sastop Indijā». Jau nākošajā gadā grāfs atkal ir Francijas karaļa galmā. Šajā laikā pastiprinās aizdomas, ka grāfs, īstais «Figaro šurp, Figa- ro turp», laikam esot slepenais aģents. Jau tāpēc vien, ka miers starp Prūsiju un Austriju it kā esot noslēgts ar grāfa palīdzību. 1760. gadā *London Chronicle» jūtas aicināts paziņot, ka grāfa Senžermēna rīcībā tomēr esot mūžīgās jaunības eliksīrs.

Tik kustīgā grāfa nākošā pietura ir Krievija, kur viņš it kā arī kļūst politiski aktīvs, proti: «Drīz visiem nāk zināms, ka viņš palīdzējis Katrīnai Lielajai tikt pie varas.» Turpmāk ziņots tikai par viņa varoņdarbiem: «Ļoti daudz viņš strādā laboratorijā. Arī prognozē nākotni. Kad nomirst Ludviķis XV, grāfs gara acīm skata asiņainas ainas un 1762. gadā pareģo franču dižciltīgajiem asiņainu nākotni.»

Tātad Senžermēns dodas uz Francijas kara|a galmu, «enerģiski un noteikti» brīdina Ludviķi XVI un Mariju Antuaneti, bet «tie abi tikai sme​jas».

Pēc tam 1768. gadā viņš ierodas Vācijā. «Berlīne ir ceļa mērķis. Vācijā 1768. un 1769. gadā viņš atver vairākas fabrikas.»

Izveicīgs darbonis, kas ir visur klāt: «1770. gadā viņam slepenas sarunas ar kņazu Orlovu Maskavā, tajā pašā gadā viņš iepazīstina» (tomēr - it kā) «Mesmeru ar cilvēka noslēpumainajiem spēkiem.» Pēc tam ir ziņas, ka Senžermēns vēlreiz pabijis Londonā, un kā nākošais ir paziņojums par viņa nāvi 1784. gadā. Vai tiešām? Viens no grāfa lielākajiem labvēļiem Hesenes un Kaseles princis Kārlis ir ārkārtīgi satriekts, gandrīz nespēj noticēt, ka mūžīgās jaunības apdvestais virs varētu būt miris, un pasludina: «Viņš varbūt bija viens no vislielāka​jiem gudrajiem, kādi jelkad dzīvojuši.»

Bet Kolins Vilsons, kas mūsu gadsimtā ir slavens vīrs slepeno zinātņu aprindās, lietišķi konstatē to pašu, kas fiksēts arī Ekernferdes baznīcas grāmatā (sk. attēlu 195. lpp.): tā dēvētais Senžermēns patiesi esot miris 1784. gadā. «Patiesība ir pavisam prozaiska, viņš miris apmēram 75 gadu vecumā 1784. gadā.

Slimojis ar reimatismu un depresijām.»

Vīrs ar mūžīgās jaunības eliksīru, lielais meistaravantūrists un - reimatisms, depresijas…

Par to, protams, līdz pat mūsdienām maz uztraucas profesionālie noslēpumu zinātāji.

«1785. gada 15. februārī grāfs Senžermēns piedalās starptautiskajā brīvmūrnieku kongresā. To neapšaubāmi pierāda Parīzes protokoli.»

(Ko tad pierāda Ekernferdes baznīcas grāmata? Vai tas būtu apstrīdams? Bet - uz priekšu! Kuru gan apturēs šādi sīkumi.)

«Senžermēns ir sveiks un vesels, parādoties arī zviedru karaļa galmā revolūcijas, t. i., 1789. gadā.

Karalis Gustavs uzklausa mācito vīru, un grāfs kļūst par galma ārstu. Ne mazāks iespaids atstāts uz Dademā kundzi. Viņa dod grāfam apmēram 45 gadus, apraksta kā vīrieti ar staltu augumu… 1793. gadā grāfs atkal ir Parīzē. Piepildījies sliktais pareģojums. Asiņainie skati, ko viņš redzēja kā skaidru vīziju ap 1762. gadu, kļuvuši par realitāti. Kā liecina tā laika hronika, viņam izdodas parunāt ar Ludviķa XV mīļāko marķīzi Dibarī, kuru pēc atgriešanās Parīzē tajā pašā gadā apcietina un soda ar nāvi. Grāfs esot mierinājis un atbalstījis arī Mariju Antuaneti. Pēc tam 19. gadsimtā grāfs Senžermēns esot uzticējis dabasspēku noslēpumu lordam Litonam. 1867. gadā ir ziņa par Senžermēna piedalīšanos «Lielās ložas» saietā Vīnē, un tajā pašā gadā - par grāfa līdzdalību līdzīgā sanākšanā Milānā! Beidzot 1972. gadā francūzis Rišārs Šanfē paziņo, ka viņš esot Senžermēns, un televi - zijas kameras priekšā demonstrē alķīmiskus eksperimentus.»

Un, ja viņš tiešām nav miris, tad dzīvo vēl šodien.

Nopietni - ko mēs varētu secināt no tā visa un kas zināmā mērā būtu pieņemams loģiskai domāšanai un arī mūsdienu zināšanām? Vai tiešām dievu svaidīts gudrais? Vai arī tomēr ja ne veiksmīgs un ļoti slīpēts komersants un uzņēmējs, tad liels blēdis un avantūrists kā, piemēram, Kaljostro? Vai gluži otrādi: ne tikai viens, bet vairāki, kas līdzīgi grāfam cits pēc cita ceļoja cauri gadu desmitiem un gadu simtiem?

Tas izklausās ticamāk, ja iepazīstas ar visām ziņām, pirmām kārtām ar tām, kuras neattiecas uz viņa dokumentēto dzīves laiku (bet uz to laiku ari). Grāfs Senžermēns: varbūt pat kopā ar viņu pašu tas, šķiet, drīzāk kļuvis par sugas vārdu veselam avantūristu klanam (kopā ar viņu pēctečiem).

Katrā ziņā tas tad būtu šīs mīklas atrisinājums.

Nobeigums no leksikona: «Senžermēns dzimis apmēram 1710. gadā, miris 1784. gadā Gotorpā. Vieni viņu uzskatīja par dēkaini, citi par iesvaidīto, Adjara teozofiskajā* biedrībā viņu uzdod par septītā stara meistaru. Viņš pats izteicies, ka ir vairāk nekā 1000 gadus vecs un viņa ricībā ir burvju spēki. Daudzi Eiropas galmi viņu uzņēma, un vēlāk viņam bija liela ietekme uz Hesenes landgrāfu Kārli. Tāpat viņš apgalvo, ka ir augstas pakāpes brīvmūrnieks. Adjara teozofiskajā biedrībā viņa vārds ir ari M.Rakocī, un viņu, starp citu, uzskata par Frānsisa un Rodžera Bēko- na inkarnāciju… Dokumentāls pierādījums par Senžermēna nāvi ir Ekernferdes baznīcas grāmatā 1784. gada februārī/martā, ieraksta Nr. 12: «Tā sevi dēvējošais grāfs Senžermēns un Veldona, šajā baz​nīcā nav zināma cita informācija…»

(Adjara teozofiskā biedrība: teozofiska biedrība kopš 1882. gada. Meistari - nezināmas un anonimas autoritātes, uz kurām savu mācibu attaisnošanai atsaucas okultās kustības kopš Adjara teozofiskās bied​rības dibināšanas.)»

(Slepeno zināšanu leksikons.)

19. gadsimts pēc Kristus Vai Napoleons ir noindēts?

Tagad Napoleons atdusas septiņos šķirstos greznā kapenē Invalidu baznīcā. Kad viņu 19 gadus pēc nāves no Svētās Helēnas salas pārveda dzimtenē, ekshumētais līķis nebija nemaz trūdējis: «It kā viņš tikai gulētul» Sādu konservēšanas efektu izraisa arsēns…

Kad 1821. gada 5. maijā Napoleons Bonaparts mira Svētās Helēnas salā, tā nebija dabiska nāve, bet gan sekas mērķtiecīgai indēšanai ar arsēnu.

Tā uzskata zviedru zobārsts un inžu eksperts Stens Foršūvuds. Viņam ir piekritēji. Tēze par Napoleona noindēšanu ir pausta vienmēr.

Starp citu, to uzskata par pierādītu.

Kopš 1955. gada Foršūvuds ir pētījis Napoleona uzticamā kambarsulaiņa Luija Maršāna memuārus.

Luijs Maršāns arvien bijis padevīgi uzticīgs savam kādreizējam valdniekam un nekad nebija ticējis Napo​leona dabiskai nāvei.

Par noindēšanu liecina arī kas cits, ne tikai uzticīgā kambarsulaiņa aizdomas. Ir zināms un dokumentēts, ka bijušais valdnieks, no 1815. gada līdz savai nāvei atrazdamies trimdā Svētās Helēnas salā, tur acīm redzami fiziski sabruka un bija «burtiski uztūcis un uzburbis».

Tās ir pazīmes, kas varētu norādīt uz saindēšanos ar arsēnu. Jāpiebilst gan, ka ari klimats Svētās Helēnas salā nebūt nav veselīgs un viegli panesams. «Nāvējošā tropu klimata» dēļ sala starp Āfriku un Dienvidameriku angļu karavīriem vienmēr bijusi sliktā slavā, un viņi baidījās no tās. Garnizonā cilvēki regulāri mira no caurejas un dzeltenās kaites. Napoleona trimdas namu bija apsēdušas žurkas. Katru nakti kalpotāji tās nogalēja dučiem.

Napoleona pēdējās mokpilnās dzīves stundas protokolētas ļoti precīzi: viņu mocīja smaga iekšēja karstuma sajūta, dedzinošas sāpes, milzīgas slāpes, un pulss bija ļoti vājš. Pēc Napoleona nāves ķirurgs Dr. Frančesko Antommarki pierakstījis 30 novērotos simptomus. Foršū​vuds paziņojis, ka 22 no tiem varot uzskatīt par tipiskiem vai vismaz iespējamiem, ja notikusi saindēšanās ar arsēnu.

Tiešām, dokumentētais fakts par Napoleona uzpūsto ķermeni un pastāvīgo svara pieaugumu vien jau

runā pretī oficiālajam nāves cēlonim kuņģa vēzim. Tādā gadījumā vajadzētu būt pilnīgi pretēji: ķermeņa masas zudums līdz pilnīgai novājēšanai.

Jautājums: vai iespējamā noindēšana mūsdienās vēl ir pierādāma? Pa to laiku televīzijā jau bijušas vairākas dokumentālas pārraides par šo tēmu. Arī televīzija vadījusies no šīs jau iedibinātās pārliecības.

1840. gadā, 19 gadus pēc nāves, Napoleonu pārveda uz Parīzi, uz Invalidu baznicu. Franču hronikās notikums atspoguļots šādi: «1840. gadā norisinās visnozīmīgākais notikums Invalīdu baznīcas vēsturē: tā uzņem Napoleona mirstīgās atliekas. Pēc septiņus gadus 202 ilgām sarunām ar Angliju Luijam Filipam radās iespēja nosūtīt savu dēlu princī Žuenvilu uz Svētās Helēnas salu. Tur viņš ierodas 8. oktobrī ar fregati «La Belle Poule» un ierosina ekshumāciju. Šķirstu atver uz divām minūtēm. Gvardista formas tērpā tur guļ pirms 19 gadiem mirušais eksimperators, pārsteidzoši labi saglabājies un nemaz nav satrūdējis. Kā liecinieki tur stāv Napoleona trimdas pēdējie līdzgaitnieki Gurgo, Bertrāns, Laskasē un Maršāns, un viņiem grūti valdīt emocijas. 30. novembrī fregate ienāk Šerbūrā. Pa Sēnu caur Havru šķirstu ar Napoleona mirstīgajām atliekām nogādā uz Parīzi līdz Neijī. Svinīgā apglabāšana notiek 1840. gada 15. decembrī. Spēcīgā sniegputenī bēru gājiens dodas uz Triumfa arku, pa Elizejas laukiem uz leju, pāri Konkordijas laukumam līdz Invalīdu baznīcas laukumam.

Tribīnēs viens no goda viesiem ir Viktors Igo. Laukumā ir ap simttūkstoš cilvēku. Igo ir atzīmējis, ka tieši tajā acumirklī, kad zeltā mirdzošie līķrati no krastmalas iegriezušies laukumā, starp mākoņiem izspraukusies saule «un laukums nošalcis».

Zārku novieto Svētā Žeroma kapelā, un tas tur paliek tik ilgi, kamēr sagatavo īsto atdusas vietu. Tas ilgst vēl 21 gadu. Galīgā apbedīšana notiek 1861. gada 3. aprīlī. Šīs kapavietas elpu aizraujošais majestātiskums baznīcas vidū, tieši zem kupola, izvēlēts ļoti pārdomāti. Lai netraucētu nedz baznīcas celtnes harmoniju, nedz aizsegtu skatu uz altāri, būvmeistars Viskonti izveidojis apaļu kriptu [12] , ko apņem un sargā marmora siena. Centrā, visdziļākajā vietā, stāv sarkana porfira sarko- fāgs uz Vogēzu granīta pamatnes. (Porfīrs ir blīvs, sīkkristālisks iezis ar ieslēgtiem kristāliskiem lāsmojumiem.)

Sarkanais porfīrs tika izvēlēts tāpēc, ka reiz ari romiešu valdnieku sarkofāgi bijuši no šī cēlā ieža. Visi mēģinājumi atrast piemērotu porfīru Itālijā, Grieķijā un pašā Francijā ļoti ilgi bija neveiksmīgi. Tikai 1846. gadā krievu Karēlijā atklāja piemērotu šī vērtigā materiāla akmeņlauztuvi. No pavisam 200 atlauztiem blokiem (katrs svēra 200 tonnas) izvēlējās 15. To nogādāšana uz Parīzi bija saistīta ar neparastām papildu grūtībām un problēmām un prasīja vairāk nekā gadu. Pēc tam divi gadi pagāja, materiālu apda​rinot un pulējot.

Imperatora līķis guldīts sešos šķirstos, kas ielikti cits citā. Pirmais (skaitot no iekšpuses) ir no baltā skārda, otrais no mahagonija, trešais un ceturtais no svina, piektais no melnkoka un sestais, ārējais, no ozola. Un beidzot šis seškārtigais zārks ievietots istajā porflra sarkofāgā.»

Tas vien skaidri parāda, ka vēlreizēja ekshumācija, atverot šos septiņus šķirstus, ir izslēgta. Pūles neattaisnotos, nemaz nerunājot par tradicionālo un vēl jo vairāk nacionālo pietāti. Bet tas nebūt nenozīmē to, ka par līķi vairs nevarētu iegūt skaidrību.

Vispirms jau eksistē pārsteidzošais un drošais fakts, ka, ekshumē- jot liķi pirms tā pārvešanas uz dzimteni, to pēc 19 gadiem atrada pilnīgi iekonservējušos un nesatrūdējušu, kaut gan tas nebija balzamēts, ari zārks nebija hermētiski noslēgts. «Līķa apbrīnojami labā saglabā​šanās vien,» uzskata Stens Foršūvuds, «jau liecina par saindēšanos ar arsēnu. Proti, šī inde gan nonāvē, bet vienlaikus ir labs konservants. Bez tā Napoleona līķim nenovēršami un neizbēgami sen vajadzētu būt pārvērstam pīšļos, saglabājoties tikai skeletam. Bet faktiski viņš drošībā gulēja zārkā tā, it kā būtu tikai aizmidzis.»

Taču no secinājumiem līdz konkrētam pierādījumam ir tāls un grūts ceļš.

Arsēnu var konstatēt upura matos. Agrāk šim nolūkam noteikti vajadzēja lielāku daudzumu matu. Lai gan zināms, ka dažas franču ģimenes kā relikvijas glabā vairākas Napoleona matu sprogas, tomēr bija pilnīgi neiespējami un izslēgts šādā veidā sadabūt izmeklēšanas nolūkiem nepieciešamo «lielāko

daudzumu» Napoleona matu; kaut vai tā iemesla dēļ vien, ka vairākums sprogu īpašnieku strikti atteicās tās atdot.

Tāda bija situācija, kad nāca izšķirīgais pagrieziens. Britu pētnieks Dr. Hamiltons Smits no Glāzgovas universitātes izstrādāja jaunu testa paņēmienu - pietika tikai ar vienu vienīgu matu, lai konstatētu sain​dēšanos ar arsēnu.

Tad pie darba ķērās Foršūvuds. Viņš centās uzzināt, kur dzīvo to cilvēku pēcteči, kuri bija kopā ar Napoleonu Svētās Helēnas salā un kuriem, iespējams, piederēja Napoleona mati kā relikvija.

Tā, piemēram, bija princis Napoleons Luijs Žeroms Viktors Bona- parts. Bet viņš neieradās uz sarunāto tikšanos un vienkārši liedzās no​dot Foršūvuda rīcībā kaut vienu Napoleona matu.

Izpalīdzīgāks bija komandants Anri Lašokē, par kuru bija zināms, ka viņam pieder viena matu sproga, kura Napoleonam esot nogriezta tūlīt pēc nāves. No šīs sprogas Dr. Smits Glāzgovā saņēma vienu matu un veica testu, protams, nezinot, kam šis mats piederējis. Analīzes rezultāts: «Matu paraugs ar iniciāļiem H.S., analizējot pēc manām aktivizējošām metodēm, uzrādīja 10,38 mikrogramus arsēna uz 1 gramu mata. Šis augstais rādītājs pierāda, ka uz attiecīgo personu iedarbojies relatīvi liels arsēna daudzums.»

Panākuma iedvesmots, Foršūvuds centīgi turpināja meklēt vēl citus Napoleona matus un guva sekmes. Visi izmeklējumi deva to pašu rezultātu. Laikā no pakāpeniskas saslimšanas, cauri vārguļošanai un līdz pat nāvei Napoleonam Bonapartam nepārtraukti bija dotas lielas arsēna devas.

Ja nu, izsakoties juridiski, «ar varbūtību, kas robežojas ar garantiju», bija pierādīts, ka bijušais valdnieks patiesi miris no saindēšanās ar arsēnu, tad uzreiz radās turpmākie neizbēgamie jautājumi: vai tā vispār bijusi slepkavība, un, ja tas tā, tad - kas bija slepkava un kāpēc? Kam gan bija svarīgi novākt no ceļa vīru, kuram, izraidītam burtiski uz pasaules malu, atņemta visa vara un jebkura ietekme un kurš pēc vi​siem cilvēciskiem apsvērumiem nevienam vairs nevarēja būt un ne​varēja kļūt bīstams?

Varbūt tomēr slepkava no visa tā baidījās? Vai varbūt motīvs bijis kaut kāda atriebība, vilšanās?

Vai slepkava nevarētu būt viņa ārsts Dr. Antommarki? Tāpat kā Bonaparts, ari viņš bija korsikānis.

Kad viņš 1819. gada septembrī ieradās Svētās Helēnas salā, vispirms devās pieklājības vizītē pie salas britu gubernatora sera Hadsona Lova. Par to Napoleons bija tik saniknots, ka lika ārstam gaidīt trīs dienas, iekāms viņš to pirmoreiz pieņēma. Bet tas vien noteikti nebūtu motīvs pat korsikānim tik smagai atriebei. Turklāt, ja ārsts būtu bijis slepkava, diez vai viņš būtu sarakstījis tik detalizētu ziņojumu ar visu nāves cēloņu uzskaitījumu, starp kuriem vairāk nekā divas trešdaļas simptomu bija vai varēja būt netieši pierādījumi par saindēšanos ar arsēnu (kā ārstam viņam tas, protams, bija zināms, un, ja tas tā bija, tad vispirms ārstam tas būtu bijis jāzina ļoti precīzi). Tā rīkojoties, ārsts tātad būtu apzināti sevi notiesājis uz nāvi, un to nu tiešām viņam nevar piedēvēt, jo tad taču nebūtu vajadzējis tik ilgi nemanāmi, neuzkrītoši un slepeni indēt. CIn ir vēl cits svarīgs netiešs pierādījums tam, ka ārsts nevarētu būt vainīgais. Saskaņā ar analīzēm arsēns Napoleonam niecīgās devās dots, sākot jau ar 1818. gadu. Bet Antommarki ieradās tikai 1819. gadā. Pat jau 1817. gada septembrī Napoleons bija pirmoreiz sūdzējies par trulu spiediena sajūtu labās paribes rajonā.

Pēc ilgas cītīgas izmeklēšanas par vienīgo iespējamo vaininieku beigu beigās palika Saris Tristans de Montolo un nevis kāds Anglijā uzpirkts, britu monarhijas apmaksāts slepkava, kā bieži vien Napo​leons pats bija baidījies un kā viņam licies.

Kas bija šis Saris Tristans de Montolo? Viņš piederēja pie kalpotājiem. Viņam vajadzēja būt kādam no tiem, kas ja ne kopš 1817. gada, tad vismaz kopš 1818. gada līdz imperatora nāvei ik dienas atradies viņa tiešā tuvumā. Un tādu nebija nemaz tik daudz.

Visas personas trimdinieka mājsaimniecībā vienmēr ēda to pašu ēdienu, ko Napoleons. Tātad ēdiens bija ārpus aizdomām. Citādāk bija ar vīnu. Kas vēlējās noindēt Napoleonu, varēja to izdarīt tikai ar arsēnu vīnā. Kam tātad bija pieejams vīns? Tikai Šarlam Tristanam de Montolo.

Bet motīvs?

Pēc Foršūvuda domām uzdevuma devējs bija grāfs d'Artuā (1757-1836), jaunākais abu valdnieku Ludviķa XVI (1754-1793) un Ludviķa XVIII (1755-1824, valdīja kopš 1815. gada) brālis - visi trīs troņmantnieka Ludviķa dēli. Pēc revolūcijas grāfs d'Artuā bija devies trimdā uz Skotiju un ienīda visu, kas bija saistīts ar revolūciju, it sevišķi Napoleonu, kurš, pēc viņa uzskata, bija izmantojis revolūciju tikai nolūkā sagrābt varu. Tiešām, vairākus atentātus pret Napoleonu, kā arī intrigas, kas nāca no Skotijas, piedēvēja viņam. Grāfu d'Artuā acīmredzot apmierināja tikai droša un pilnīga Bonaparta ģimenes un visu attiecīgo pretenziju nostumšana malā. Viņš zināja, ka varēja pats pretendēt uz troni pēc brāļa Ludviķa XVIII nāves, un viņš faktiski arī bija troņmantnieks (kā Kārlis X viņš tiešām valdīja no 1824. līdz 1830. gadam). Tāpēc jau Napoleona valdīšanas laikā viņš arvien bija cen​ties novākt Napoleonu no ceļa.

Napoleons nojauta un vienmēr par to ari runāja, ka pat trimdā viņš vienmēr bijis potenciāls drauds intrigantam grāfam un vēlākajam valdniekam - tiklab viņam personīgi, kā arī atkal izveidotajai karalistei.

Beigu beigās d'Artuā jau bija reiz piedzīvojis, kā Napoleons atkal parādījās no aizmirstības un triumfālā gājienā atgriezās no Elbas Parīzē, kaut arī tas ilga tikai slavenās 100 dienas. Kaut kas līdzīgs otrreiz nekādā ziņā vairs nedrīkstētu notikt-tā ar zināmu pārliecību uzskata Foršūvuds. Šis slepkavības motīvs liekas samērā pārliecinošs.

Vai tātad grāfs d'Artuā slepkavībai bija nolīdzis kalpotāju de Mon- tolo?

Divi amerikāņu autori Deivids Hepguds un Bens Veiders par šo gadījumu sarakstījuši grāmatu «Napoleona slepkava». Viņi nonāk pie šāda secinājuma: «Vienīgi de Montolo praktisku iemeslu dēļ vien var būt slepkava. Tīri tehniski to spēja izdarīt tikai viņš. De Montolo bija vienīgais, kam bija iespēja piejaukt arsēnu Napoleona vīnam - sākumā tikai pavisam minimālu, gandrīz nemanāmu un nekādā ziņā ne nāvējošu devu, kura tomēr noveda pie pakāpeniska un nepārtraukta veselības stāvokļa pasliktināšanās.»

Pēdējais jautājums bija: vai de Montolo beigās būtu ievērojami paaugstinājis devu? Laikam gan tā esot bijis - tāda ir Foršūvuda pārliecība; sevišķi pēdējās dienās, kad Napoleons stipri mocījies, slepka​va esot Napoleona pretsāpju līdzekļus sajaucis vēl arī ar arsēnu.

Turklāt Napoleons vispār bija medikamentu pretinieks. Kādā sarunā ar Antommarki viņš reiz izteicies: «Ticiet man, mēs darītu labāk, ja visas šīs zāles noliktu malā. Dzīvība ir cietoksnis, par kuru nedz jūs, nedz es neko nezinām. Kāpēc mums vajadzētu apgrūtināt tā pašaizsardzību? Šī cietokšņa līdzekļi ir pārāki par visiem jūsu laboratoriju līdzekļiem. Korsivārs man tāpat godīgi ir piekritis, ka visas jūsu netīrās mikstūras nekam neder. Medicīna ir pavisam nedrošu priekšrakstu krājums, kuru iedarbība vispār vairāk kaitē nekā dara labu. Manā far​makopejā galvenie līdzekļi ir tīrs ūdens, svaigs gaiss un tīrība.»

Taču vēl bija jānoskaidro un, iespējams, jānovērš pēdējās šaubas: vai Napoleons patiesi ir tišām noindēts ar arsēnu, vai nepastāv kaut vai teorētiska iespējamība, ka viņš aiz pārskatīšanās ir uzņēmis indi, tas bijis pilnīgi neapzināti un netīšām un bez jebkādas «došanas», tātad bez slepkavības nolūka? Tiešām, arsēnu var uzņemt dažādā veidā - gandrīz tāpat kā azbestu, ko esam atzinuši par dažkārt dzīvībai bīstamu būvmateriālu.

Kā mūsdienās zināms, Napoleona laikos faktiski plaši un ļoti vieglprātīgi bija izplatīts vara arsēns.

Ar to krāsoja tapetes un audumus. Gn jau 1892. gadā anglim Dr. Deividam Džonsam tiešām izdevās pierādīt, ka tapetes vairākās Napoleona istabās bija iekrāsotas tieši ar šo vara arsēnu. (Angļu televīzija šim aspektam veltīja dokumentālu pārraidi «Lieta ar Napoleona tapetēm».)

Tomēr Foršūvuds šādu iespēju kategoriski noliedz, un tas nav gluži bez pamata: «Ja tas tā būtu, tad Svētās Helēnas salā bez Napoleona arī visām citām personām būtu saindēšanās simptomi, bet tā nebija vis.»

Un nobeigumā pēdējā domu rotaļa: vai būtu iespējams, ka drūmais slepkava, neuzticamais, bet par savu ļaundarību bagātīgi atalgotais kalpotājs de Montolo novērojis, kā Napoleons savas otrās trimdas laikā, kā pierādīts, arvien biežāk krizdams depresijās, truli blenžot, stundām ilgi vilcis ar pirkstu pa tapetes rakstu uz sienas? Cln tad de Montolo varbūt arī mazliet piepalīdzējis un pakrāsojis ar arsēna krāsu?

Bet tie, protams, atkal ir tikai prātojumi, kas pikanti atgādina «Den- vera klanu» no televīzijas. Tur, kā zināms, ļaunais dēls Ādams arī izdarīja slepkavības mēģinājumu, indējot Džefu ar indīgu krāsu, ar ko licis izkrāsot Džefa biroju.

20. gadsimts pēc Kristus Fatimas slepenais vēstījums Vai saule Fatimā patiešām ir virpuļojusi «kā ugunīgs ķermenis» un to nebūtu reģistrējusi neviena pasaules observatorija?

Vai Fatimas tā dēvēto trešo vēstījumu baznīca slēpj? Vai tajā tiešām minēts pasaules bojāejas sākuma datums?

1917. gadā Fatimā, Portugālē, tris zemnieku bērni bija redzējuši savādu viziju. Kopš tā laika Fatima ir pasaulē pazistama ar Marijas parādīšanos un tādējādi ir svētceļojuma vieta kristiešiem tāpat kā Lurda vai Censtohova.

Ganot aitas, trim bērniem - Lusijai duš Santušai, viņas brālēnam Fransišku un māsīcai Zasintai Martai - parādījusies Dievmāte. Tā viņi par to pavēstijuši.

Dievmāte parādījusies pavisam 6 reizes - pusgadā precīzi katru mēnesi vienā un tajā pašā datumā: 13. maijā, 13. jūnijā, 13. jūlijā, 13. augustā, 13. septembrī un 13. oktobrī.

Bet īstenā Fatimas mīkla - un par to zināms mazāk - sākās jau gadu agrāk, proti, 1916. gada vasarā.

Un jau agrāk Marijas parādīšanās visā Eiropā bija notikusi arvien biežāk.

1879. gada 21. augustā Īrijā, Knokmuirē, vienlaicīgi 15 personas redzējušas vīziju: baltā tērpta Marija ar kroni galvā, pacēlusi rokas lūgšanā pret debesīm.

1882. gada 2. janvārī Francijā, Lionas slimnīcā, Anna Marija Koste redz Marijas vīziju. Apģērbta krāšņā, dārgā mētelī, Dievmāte nes rokās mazo Jēzu. Vēl viņa tur zemeslodi ar pārlauztu krustu.

1884. gadā Dievmāte vairākkārt parādās deviņgadīgajai Marijai Lurdo Francijā, Sentkolimbēnā.

1886. gada 29. novembrī Francijā, Djemozā, 27 gadus vecā Marija Luīze Nerboljē pielūdz savu Marijas vīziju.

1888. gada 22. martā divas trīsdesmitgadīgas sievietes Itālijā, Kastelpetrosā, apliecina Marijas parādīšanos.

1890. gada 8. maijā Francijā, Sinjī, kāds vīrietis Alfrēds Seilē un viņa māsa Marija ierauga debesīs aizslīdošu Mariju ar lūgšanā salik​tām rokām.

1895. gadā 12 gadus vecs zēns Indijā, Krišnannestī Sankaranara- janamā, redz Mariju ar Jēzusbērnu.

Tad kaut kas izmainās. Visās vīzijās, kas novērotas ap 19. gadsimta beigām, Dievmāte vienmēr bijusi pilnīgi pasīva, bet pēkšņi tā sāk aktīvi darboties; pirmoreiz tas notiek 1914. gada 12. septembrī.

Kauja pie Marnas. Viena no pirmajām 20. gadsimta «jaunās kara mākslas» sīvajām kaujām. Šķiet, ka vācu armija ir galvas tiesu pārāka, tūlīt tā acīmredzot dosies uzbrukumā. «Te pie debesīm parādās Marijas tēls, kas aptur vācu virzīšanos uz priekšu. Parādību redz daudzi karavīri.»

Par cik pierādītu uzskatāma šī parādīšanās?

1914. gada 13. februāri Marijas vīzija jau bija runājusi ar zemnieci Jevdokiju Andrianovu Počinskā, sacīdama: «Kolomenskā pie Maska​vas paslēpta melna ikona.» Ikona tiešām esot atrasta.

1915. gadā ir vairākkārtīgi ziņojumi, ka Marija esot parādījusies arī virs krievu frontes līnijas.

Cik tas ir droši (vai objektīvi pierādāms)?

Tās noteikti ir tikai subjektīvas liecības.

Beidzot 1916. gada vasarā notikumi Fatimā apsteidz cits citu. Turienes vīzijas, kas kļūst pasaulslavenas, laikam gan jāuztver par kulmināciju visām Marijas parādīšanās reizēm iepriekšējos gadu desmitos.

Ir dokumentēts, ka jau 1915. gada vasarā Lusija duš Santuša, viņas brālēns Fransišku un māsīca Žasinta Marta vairākas reizes pamana baltu mākoni, kas «ietver kādu skaistu nezemes tēlu» un aizslīd debesis. To pašu bērni piedzīvo 1916. gada vasarā, šoreiz Kovas da Īrijas mazajā ielejā. Šķiet, viss tā noticis ar nodomu, it kā pirmā parādīšanās iepriekšējā vasarā un tagad arī šī vēlētos bērnus sagatavot notikumiem nākotnē.

1917. gada 13. maijā Lusija, Fransišku un Žasinta redz pirmo konkrēto vīziju. Bērni gana aitas, kad viņus izbiedē kaut kas līdzīgs zibenim. Pērkons, protams, nav dzirdams. Vai tuvojas spēcīga vētra?

Parādība atkārtojas. No debesim šaujas spoža gaisma, kas ir vēl iespaidīgāka nekā pirmajā reizē. Un tad bērniem parādās viņa. Marija uzrunā bērnus: sākot ar šo reizi, viņa nākšot vienmēr katra mēneša trīspadsmitajā datumā.

Bērni pastāsta piedzīvoto. Tikpat kā neviens negrib ticēt. Šī iemesla dēļ nākošajā parādīšanās dienā, 13. jūnijā, ierodas nedaudzi. Tie ir paši bērni un apmēram 50 pieaugušo no tuvējiem ciemiem.

Atkal iemirdzas zvīļojoša, zibenim līdzīga gaisma, bet bez pērkona.

Lusija nokrīt ceļos. Viņa ļoti lūdz parādību, lai tā atļauj viņai doties līdzi uz paradīzi. «Un arī mana māsīca Žasinta Marta un mans brālēns Fransišku gribētu nokļūt debesīs.»

Atbildei seko Fatimas pirmais pravietiskais vēstījums, kurš salīdzinājumā ar vēlākajiem ir maz pazīstams: «Fransišku un Žasintu Martu es drīz ņemšu līdzi. Bet tu, Lusija, paliksi šeit ilgāk.»

1919. gada 4. aprīlī nomirst Fransišku, nepilnu gadu vēlāk arī Žasinta Marta. Kā stāsta, abu bērnu nāvi pavada noslēpumainas gais​mas atspulgs.

Nākošā parādīšanās, kā pieteikts, ir 1917. gada 13. jūlijā. Šoreiz ieradušies jau apmēram 4000 ticīgo, kas gribētu piedzīvot brīnumu. Divreiz nodārd pērkons, kas šoreiz pieteic parādīšanos.

«Pārdabiski skaista varavīksne,» vēstī ziņojumi, «izplata noslēpumainu gaismu.»

Lusija atkal vēršas pie parādības ar lūgumu: «Izdari taču brīnumu, lai neticīgie atrod ceļu uz ticību!»

Parādība, kā stāsta Lusija, tādu brīnumu piesaka 13. oktobrī.

Nākošā parādīšanās 13. augustā kļūst sevišķi pazīstama Fatimas trīs vēstījumu dēļ.

Pirmais vēstījums ir priecīgs: driz beigsies pirmais pasaules karš.

Otrais ir drūms: izcelsies otrais pasaules karš. Vēsts nosauc arī kādu zīmi: pirms šī otrā pasaules kara sākuma debesīs parādīsies spožums.

Tieši tas notiek nedēļu pirms otrā pasaules kara sākuma. Savā kalnu mītnē pie Berhtesgādenes Hitlers atzīmē savstarpējās neuzbrukšanas pakta noslēgšanu ar Staļinu, kad dīvains mirdzums pie debesīm veselu stundu pieveic nakts melnumu un viss iegrimst sarkanīgā gaismā. Ieraugot šo gaismu, Hitlers domīgi esot teicis: «Izskatās, ka būs daudz asiņu. Šoreiz nevarēs izvairīties no vardarbības.»

Vēstījumā bijis vēl precīzāks norādījums par laiku: karš sāksies pāvesta nāves gadā.

Pijs XI nomirst 1939. gadā. (Ja vien tiešām tā bijis: «pāvesta» un nevis «viena» vai «nākošā» pāvesta nāves gadā, jo te jāmin, ka vēstījuma laikā, t. i., 1917. gadā, pāvests vēl bija Benedikts XV un vēstījumā varēja būt domāts tikai viņa pēctecis Pijs XI.) Visās Portugāles baznīcās tiek norādīts uz 1917. gada 13. oktobri, t. i., dienu, kad jānotiek pasludinātajam brīnumam. Fatimā gaida milzīgu cilvēku pieplūdumu.

Taču 13. oktobrī lietus gāž kā ar spaiņiem, un tā nu ir «tikai» 70 000 ticīgo, kas tomēr ierodas un cer uz Fatimas brīnumu. Visi ir pārliecinā​ti, ka tas šajā dienā notiks.

Ko lasām ziņojumos par šīs dienas notikumiem?

«Savu» parādību gan atkal redz tikai trīs bērni, bet aiz lietus plīvura no saules atspīd savāda gaisma.

Tā ir tieši tik gaiša, lai uz to varētu skatīties. Saule vairāk atgādina lielu mēnesi, un pēkšņi kā ugunīgs rats tā sāk griezties ap savu asi. Blāvais, matētais spīdums pārtop sprēgājošās varavīksnes krāsu dzirkstīs.

Dažus acumirkļus saule savā kustībā apstājas, lai pēc briža atkal atsāktu trako griešanos, tikai, šķiet, tā kļuvusi vēl gaišāka. Kustība apstājas otrreiz. Griešanās atsākas trešo reiz). Vācu izcelsmes itāļu žurnālists Helmuts Hofmanis par šo tēmu citē kādu aculiecinieku, viņa vārdu neminot: «Pēkšņi šķita, it kā saule atsvabinā​tos no debesvelves un saraustītiem lēcieniem kristu lejup uz zemes… Kad ļaužu pūlis atkal bija atjēdzies, nāca jauns pārsteigums. Nedaudzās minūtēs sausi kļuva ilgstošajā lietū salijušie apģērbi.»

Ko cilvēki bija redzējuši? Varbūt tā dēvēto lodveida zibeni? Jo saules «kā ugunīga rata» riņķošana pēc fizikas likumiem ir absolūti neiespējama, un, ja tas tā būtu noticis, tad tas būtu novērojams ne tikai Fatimā.

Tas nebūtu pagājis garām nevienai pasaules observatorijai, un faktiski tomēr tā tas ir noticis.

«Nenoskaidrotā saules brīnumainā kustība nav tulkojama kā vietēji optiski maldi, un tā nav arī masu histērija, jo 160 km attālumā no Fatimas tāpat novērots brīnumainais notikums.» Vai pieļaujami šādi konstatējumi, vai tie ticami?

Katrā ziņā tie ir nederīgi - kā jautājumiem, tā atbildēm jāskan citādāk. Runa ir par lietām, kas nav aplūkojamas no dabaszinātņu viedokļa, tātad tās nav ari iespējams šādi ne parādīt un pamatot, ne arī atspēkot. Pilnīgi lieki ir apgalvot vai atspēkot to, vai saule tiešām ir griezusies kā vilciņš. Tā nav to darījusi, tā to nespēj. Ja saule tā darīja attiecībā pret Fatimā sanākušajiem, tad notikumam bijusi cita izcelsme, kam nav dabaszinātniska skaidrojuma. Tikai tāda var būt atbilde.

Turpmākā notikumu gaita.

Paiet gadi, un, šķiet, Fatimas notikumi ir aizmirsti.

1921. gadā meitene Lusija duš Santuša iestājas Portu Svētās Doro​tejas klosterī.

Kad 1939. gadā sākas otrais pasaules karš, kā tas tika paredzēts 1917. gada jūlija vēstījumā Fatimā, daži atceras, ka toreiz bijis vēl viens vēstījums, paredzējums. Bet to it kā pāvests drīkstot paziņot pasaulei tikai 1960. gadā.

Sākas minējumi. Kāpēc tik vēlu? Varbūt šis vēstījums ir tik ļauns, ka tam vēl neviens nav gatavs?

Vienmēr no jauna tiek atkārtots jautājums: vai tikai šis trešais Fatimas vēstījums neparedz trešo pasaules karu?

Kopš 1948. gada Lusija duš Santuša, būdama jau 41 gadu veca, dzīvo stingrā noslēgtībā Koimbras karmelītu [13] klosterī. Kāpēc? Tas nav skaidrs līdz šodienai. Vai viņa būtu jāsargā no pārāk ziņkārīgu ļaužu jautājumiem? Patiešām, acim redzami pieaug interese atklāt šo pēdē​jo Fatimas noslēpumu.

1957. gadā Leirijas arhibiskaps Zozefs Alvass Serreida da Silva aizzimogotā aploksnē vēstījumu nodod Vatikānam.

1957. gadā tēvs Augustins Fuentess no Mehiko runā ar Lusiju un uzzināto neizpauž līdz 1958. gada 22. maijam.

Jau minētais žurnālists Hofmanis savā grāmatā «Patiesiba par Fatimas vēstījumu» raksta, ko meksikāņu priesteris uzzinājis no Lusijas duš Santušas.

Proti: patiešām saskaņā ar pēdējo Fatimas vēstījumu gadsimta beigās stāv priekšā trešais pasaules karš: «Daudzas nācijas pazudīs no zemes virsas. Ja mēs ar savām lūgšanām un sakramentiem [14] neat​griezīsim cilvēci pie ticības, tad bezdievīgās tautas kļūs par Dieva iz​vēlētu pātagu cilvēces sodīšanai.

Mēs tuvojamies pasaules galam.»

Taču aizrit arī 1960. gads, bet Roma oficiāli nepaziņo, kā precizi skan trešais Fatimas vēstījums.

Paiet 1975. gads, ko Roma pasludinājusi par Svēto gadu, tomēr Fatimas vēstījuma noslēpums netiek atklāts.

Kāpēc?

1978. gadā mīklainos apstākļos, tikai pēc viena mēneša atrašanās Svētajā krēslā, nomirst pāvests Jānis Pāvils I. Vēl pirms Svēto krēslu ieņem viņa pēctecis, Romas svētdienas laikrakstā «L'Osservatore del- la Domenica» parādās sensacionāls raksts. Kā autors parakstījies monsenjors Karrado Balduči.

Raksta būtība: pār cilvēci nāks liels sods. Tik precīzi uz Fatimas pēdējā pareģojuma šķietamo saturu vēl neviens nebija norādījis. Vēl pašreizējā pāvesta pontifikāta [15] laikā jāsākoties «lielam karam», kam «par upuri kritis miljoniem cilvēku».

Tik rūpīgi sargātā Fatimas noslēpuma kaut fragmentāra publicēšana oficiālajā Vatikāna nedēļas laikrakstā izraisīja daudz diskusiju, arī pieņēmumus - vai monsenjors Balduči nav gribējis izmantot īso bezpāvesta periodu, lai it kā pēkšņi publicētu Fatimas vēstījumu? Un vai viņš tādējādi gribējis izpildīt pavēli, kuru Lusija duš Santuša 1917. gadā esot saņēmusi no Marijas (proti, ka šis vēstījums cilvēkiem esot jāpaziņo 1960. gadā)…

Taču ar visām pretrunām un divainībām tas patiesībā izplata atkal jaunas tenkas.

Kūrijas kardināls Jozefs Racingers paziņojis, ka baznīca arī mūsu dienās neparedzot atklāt noslēpumu. Pēc viņa vārdiem, tā dēvētais Fatimas trešais vēstījums nesaturot nekā tāda, ko ticīgais nevarētu izlasīt arī Jāņa atklāsmes grāmatā. Jāņa atklāsmes grāmatā, kā zināms, rakstīts par karu, tautu slaktiņu un baismīgu bojāeju.

Taču datums nav nosaukts.

Fatimas trešajā vēstījumā it kā jābūt minētam pasaules bojāejas datumam.

Kamēr nevar to pierādīt, tas tomēr ir tikai pieņēmums. Šajā sakarā pēdējā piezīme no leksikona: «Svētceļojumu vieta Fatima Portugālē atrodas 20 km dienvidrietumu virzienā no Leirijas, 800 m virs jūras līmeņa; tajā 6500 iedzīvotāju. Šeit 1917. gadā no maija līdz oktobrim katra mēneša 13. datumā trim bērniem parādījusies Marija. 1930. gadā baznīca to pasludinājusi par ticamu notikumu. Pirmās parādīšanās vietā svētceļniekiem ierīkots liels laukums ar baziliku, klostera ēkām un naktsmītnēm.»

Imants Ločmelis- datorsalikums. 24, Rīgā LV 1050. Iespiests SIA «P. T. N.» Langbeins V. J. 462 Pēdējo 2500 gadu lielās miklas. - R.: Avots, 215 Ipp., il.

Grāmatā aplūkoti 26 noslēpumaini gadijumi, kas aptver 25 gadsimtus cilvēces vēsturē, sākot no 6. gs. pirms Kristus un beidzot ar mūsdienām. Autors nesniedz kategoriskus apgalvojumus, bet iepazīstina ar faktiem un dažādām versijām. Grāmatā daudz interesanta atradis tie, kam tuva ģeogrāfija, arheoloģija un vēsture, ko saista iz​cilas personibas vai mistiski notikumi.

paskaidrojumi [1] marginālijas - piezīmes, virsraksti uz grāmatas malām. (Šeit un turpmāk tulkotājas piezīmes.)

[2] doktrinārs - tāds, kas vienpusīgi turas pie kādas mācības, teorijas.

[3] plejādes - 1) sengrieķu mitoloģijā - septiņas Atlanta un Pleiones meitas, kuras Zevs pēc viņu nāves esot novietojis pie debesim kā zvaigznāju; 2) astr. - zvaigžņu kopa Vērša zvaigznājā.

[4] sietiņš (vācu siebengestirn: sieben - 7) - zvaigznājs, kurā ir 7 zvaigznes.

[5] nasa - nacionālā aeronautikas un kosmosa apgūšanas pārvalde.

[6] stadijs -sengrieķu garuma mērs, dažāda lieluma: visbiežāk starp 179 m un 213 m, hellēnisma laikā reizēm ari isāks (149 m).

[7] vitāliju vai viktuāliju brālība - Ziemeļjūras braucēji 14 . un 15. gadsimtā, kas piegādāja uzturu (•viktuālijas») aplenktām vietām (piemēram, Stokholmai 1389. g.). 1395. g. viņus no atbalsta punkta Gotlandē patrieca Vācu ordenis. Štertebēkera vadībā viņi ar viltu ieguva Hanzas kuģus, galvenokārt Ziemeļjūrā. Vitāliešus dēvēja par «taisnīgajiem pārdalītajiem». 1401. gadā viņus uzveica Hamburgas iedzīvotāji.

[8] sīc! (latiņu vai.) - (patiešām) tā! 106 [9] Physiologus - ziņu krājums par dzivniekiem un augiem agrajos viduslaikos.

[10] flagelanti - reliģiozi, fanātiski askēti, kas sludina publisku sevis pēršanu, lai izpirktu grēkus; šl brāliba radusies viduslaikos.

[11] eksercicijas - katoļticigo garīgo vingrinājumu, ikdienas pārdomu un lūgšanu sistē​ma.

[11] Mikado kociņi - veiklības rotaļa: no kaudzē samestiem kociņiem jāņem nost pa vienam tā, lai pārējie nesakustētos.

[11] Hēms: 1) divvērtīgās dzelzs protoporfirīns; 2) hemoglobīns. 178 [11] Pirits - minerāls, dzelzs un sēra savienojums.

[11] Teozofija - reliģiski mistiska mācība, kas sludina cilvēka dvēseles un dievibas vienotību un iespēju nodibināt tiešus sakarus ar viņpasauli.

[12] kripta - 1) senajiem grieķiem un romiešiem - klinti izcirsta pazemes eja ar velvēm; 2) telpa katakombās, kur pirmie kristieši noturēja dievkalpojumus un apbedīja mirušos; 3) viduslaikos - apakšzemes kapela zem dievnama.

[13] karmelitl - katoļu ubagotājmūku ordeņa locekļi. Ordenis dibināts 12. gs. otrajā pusē Palestinā (pirmais klosteris Karmelas kalnā). Mūsdienās izplatīts galvenokārt Rie​tumeiropas valstīs, centrs Romā.

[14] sakraments - rituāla darbiba (piem., svētais vakarēdiens, grēksūdze), kurā ticigie saņem Dieva žēlastibu.

[15] pontifikāts - romas pāvesta vara, darbiba, amata izpildīšanas periods. 214