PEG NEGAISA - VILIS LACIS

Annotation

VILIS LĀCIS KOPOTI RAKSTI ASTOŅPADSMITAIS SĒJUMS PĒG NEGAISA ROM IZDEVNIECĪBA „LIESMA« RĪGA 1977 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

PIRMĀ NODAĻA OTRA NODAĻA PIEKTĀ NODAĻA KOMENTĀRI KRITIKA VILIS LĀCIS PĒG NEGAISA ROMĀNS

Katrs negaiss atstāj pēdas, kas ilgi rēgo pasaules sejā, vēstījot par postu, kurš kādreiz nodarīts dabas spēku trakošanas laikā. Kaut kas ir iznīcināts, kaut kas sakropļots, lielā- ļkas vai mazākas brūces var saskatīt uz katra soļa. Daudz laika vajag, kamēr viss atkal izlīdzinās un sadzīst. Beidzot tas notiek, un tomēr kaut kas paliek arī pēc tam, uz visiem laikiem: kaut kādi grumbuļi, rētas, kādreizējo notikumu skarbs atgādinājums. Kad garāmgājējs to ierauga, viņa atmiņā uzaust priekšstats par aizgājušām drausmu

dienām un viņš no visas sirds vēlas, kaut tās nekad vairs neatkārtotos.

Lielais karš… gaišo un tumšo spēku titāniskā cīņa, kurā tieši vai netieši bija ierauta visa cilvēce, — tā satricināja visu pasauli, tās grandīšana atbalsoja visos kontinentos un jūrās. Milzīgajā vēstures mutuļojumā it kā pazuda atsevišķais cilvēks ar savu likteni, un tomēr viņš bija, jo, tāpat kā atsevišķas ūdens lāses veido okeānu, atsevišķais cilvēks kopā ar citiem tādiem pašiem vai mazliet citādiem cilvēkiem izveido lielo kopumu, kurš rada vētru, veic cildenus varoņdarbus un izdara noziegumus.

Sen beidzies karš, negaiss aizšalcis, un cilvēki dzīvo tālāk citos apstākļos, veic jaunus lielus un mazus, labus un sliktus darbus, kuru saturs aplaimo vai apdraud cilvēci, bet aizdunējušā negaisa pēdas arī viņu jaunajā dzīvē nav vēl izzudušas. Kā griezīgs kontrasts harmoniskā dabas ainavā šur un tur ierēgojas pa drūmai krāsmatai; kā baigs vakardienas notikumu atgādinājums veselo cilvēku vidū parādās kāds no tiem, kuru skaistumu un spēku izpostījusi Lielā Netaisnība. Dažs ir kļuvis akls, dažam nav kāju un roku, bet dažam dvēselē cirstas tādas brūces, kuras nevar sadzīt. Daudz ir cilvēku, un tikpat daudz dažādu likteņa stāstu. Par katru no šiem cilvēkiem varētu daudz ko pastāstīt, un ikviens no tādiem stāstiem vairāk vai mazāk palīdzētu iezīmēt pa kādam patiesam vaibstam milzīgajā laikmeta gleznā, kuras tapšanas aculiecinieki un laikabiedri mēs esam bijuši un kuru nedrīkst aiz​mirst.

Vienu tādu likteņstāstu rakstnieks grib pastāstīt šajā grāmatā, nepretendējot uz vispusību, uz sevišķu rakstu- rīgumu vai izņēmuma izcilību; tas būs vienkāršs stāsts par parastiem, vienkāršiem ļaudīm, kādu ir daudz pa​saulē.

PIRMĀ NODAĻA 1 Eglaine — rajona centrs, kas par tādu bija kļuvis pēckara gados, kad agrāko apriņķi sadalīja divās patstāvīgās administratīvās vienībās, — vēl snauda pavasara nakts bezrūpīgā mierā, kad kāda garāmbraucoša smagā mašīna, stiprāk ietrokšņodamās uz ielas, atmodināja celtniecības kantora vadītāju Jāni Skudru, un viņš pēc tam vairs nespēja aizmigt. Smagā mašīna rībēdama un sprauslādama sen bija aizbraukusi pa strādnieku ciemata galveno ielu un vairs netraucēja tās iemītnieku mieru, bet tagad Jāņa Skudras dzirdi kairināja citas skaņas un katra no tām izraisīja apziņā pa kādam priekšstatam, kas lika domāt, kaut ko atcerēties, secināt un aizvien vairāk izklīdināja neseno miega mulsu. Kaut kur iedziedājās gailis, un kā pēc norunas tūliņ tam atsaucās vairāki citi modrības sargi, viens tepat tuvumā: Skudra pat dzirdēja, kā putns, pirms izkliedza savu «ku- kariku», sasita spārnus. Šā agrīnā koncerta sekas bija tās, ka celtniecības kantora vadītājs tūliņ iedomājās jauno universālveikalu, kuru cēla viņa vadītais uzņēmums un kuru pēc plāna vajadzēja nodot lietošanā jau pirms mēneša; no tā nekas nebija iznācis, un vēl šodien neviens nevarēja skaidri pateikt, kad komisija varēs parakstīt jaunās celtnes pieņemšanas aktu. Skudrām līdzās gultā skanēja viņa sievas Astras klusie, vienmērīgie elpas vilcieni, bet viņš domāja par partijas rajona komitejas pirmo sekretāru Emīlu Skuju, garā redzēja viņa nopietno, sadrūmušo seju, pārmetumu pilnos skatienus.

— Kur nu paliek jūsu virs un vārds? — ar sašutumu jautā Skuja. — Solīt jūs protat, bet kad solījums jā​pilda …

Brītiņu vēlāk Emīls Skuja — šis labais paziņa, tikpat kā ģimenes draugs — cieši raugās tev acīs un mierīgi jautā: — Interesanti, kādus ieganstus biedrs Skudra šoreiz atradīs, izskaidrojot plāna noraušanu? Varbūt klimatiskie apstākļi bijuši nelabvēlīgi? Varbūt nepietika darbaspēka?

Nē, klimatiskie apstākļi visu pavasari bija vislabākie, un darbaspēka arī netrūka, tikai… līdzās oficiālajam plānam pastāvēja kāds cits plāns, neoficiāls un nerakstīts, un par to Skudrām šorīt negribējās domāt. Viņam nepatika tādi jautājumi, pat vienatnē, aci pret aci ar savu sirdsapziņu, tie viņu apgrūtināja un darīja nervozu. Un viņš skaidri zināja, ka taisni tā viņam jautās — ja ne rīt, tad mazliet vēlāk.

Un vēl Skudra domā par kādu piemīlīgu celtni tepat Eglaines viņā galā, pie upes, kur viņš ik dienas mēdz iegriezties, dažreiz viens, bet visbiežāk kopā ar savu sievu — jo tieši viņa, Astra, ir šā pasākuma iedvesmotāja. Un tas ir tikai viens elements tajā neoficiālajā plānā. Ir vēl daži citi — bez tiem nevarētu būt ari šis. Nav viegli būt par celtniecības kantora vadītāju.

Kaut varētu aizmigt…

Kaimiņu sētā pēkšņi sāk plēsties kaķi. Tie šņāc un šķauda, nelabi ņaud un tikmēr ecējas, kamēr kādam sunim apskrienas dūša un tas pievieno savu skaļo balsi agrīnajam tracim. Tagad par aizmigšanu vairs nav ko domāt. Jānis Skudra pagriežas gultā uz otriem sāniem, ar muguru pret sievu, un aizver acis, bet aiz loga cauri zaļajam aizkaram jau bālē ausmas gaišums un aizvien vairāk kairina acu plakstiņus. Bet Astra guļ, ar visu būtību ieslīgusi kādā citā — labsajūtas, bezrūpības un sapņu tēlu pasaulē. Viņa ir stiprs un vesels cilvēks — dienā aktīva, enerģijas un dzīves alku pilna, naktī īsts dabas bērns, maigs un piekļāvīgs. Kā uzplūdi un atplūdi netraucējamā ritmā mainās viņas sajūtas, noskaņas, būtības skandums, viņa prot savus spēkus pareizi sadalīt pa dienas cēlieniem, un tas rada saskaņu, stingru kārtību visās lietās. Viņa vienmēr zina, ko vēlas, un prot iet uz izraudzīto mērķi, neļaudama dzīves sīkumiem sevi aizkavēt vai novirzīt sāņš. Daži viņu dēvē par valdonīgu sievieti, varbūt tā tas arī ir — Skudra no piedzīvojumiem zināja tikai to, ka Astras klātbūtnē viņš vienmēr jutās drošāks un noteiktāks nekā vienatnē

vai kopā ar citiem cilvēkiem. Šaubu brīžos vai arī tad, kad vajadzēja izlemt par kādu atbildīgu un sarežģītu soli, viņš katrreiz meklēja viņas atbalsta un padoma.

«Cik labi, ka es viņu atradu un ka viņa bija ar mieru nākt pie manis…» Skudra domāja. «Jauka sieva, skaista un gudra. Tāpēc jau mani apskauž. Mēs atbilstam viens otram. Ar savu pirmo vīru Zundagu viņas dzīve neesot bijusi tik laba, bet par to ari nav ko brīnīties. Zundags bija Zundags, bet es esmu es. Mums priekšā vēl daudz gaišu, saulainu dienu. Kad uzcelsim jauno māju un pārcelsimies tur… kad mazā Vizma izaugs liela, bet Zundaga dēls Gunārs aizies pats savu ceļu, — nekas tad netraucēs mūsu dzīves pēcpusdienas skaidrību un mieru. Ar laiku aizmirsīsies visi vakardienas atgādinājumi, nebūs vairs jādzird Roberta Zundaga vārds, un neviens manā klātbūtnē vietā un nevietā nepieminēs šo cilvēku, lai nu viņš ir bijis kāds būdams. Nekā slikta viņš man nav darījis un es viņam ari ne, bet katra pagātnes ēna tomēr ir un paliek ēna, un, ja mēs to nenovācam, tad tā kaut ko aptumšo mūsu šodienas dzīvē. Tāpēc labāk, ja tās nav.»

Sienas pulkstenis nosita sešas reizes. Skudrām aiz muguras sakustējās Astras siltais augums, viņš dzirdēja klusas žāvas. Skudra pagrieza galvu uz sievas pusi, un viņam pretī vērās Astras mierīgais, vēl mazliet miegai​nais skatiens.

— Tu neguli, Astra? — viņš klusi ierunājās.

— Nupat pamodos, — Astra čukstēja. — Pulkstenis uzcēla. Vai tu jau sen nomodā?

— Tāds laiciņš ir.

— Par ko tu domā, Jāni?

— Tāpat vien … par dzīvi, par savu darbu.

Uz brītiņu iestājās klusums. Astra ierotinājās ērtāk Skudrām pie sāniem, viņš sajuta sev uz vaiga sievas matu vieglo, kutinošo pieskaršanos.

— Nekas slikts taču nav noticis? — Astra ieminējās. — Kārtējā revīzija visu atrada labā stāvoklī.

Bet varbūt tu kaut ko man noklusē … slēp?

— Man nav nekā slēpjama, — Skudra atsaucās un, sataustījis zem segas sievas roku, viegli saspieda to sa​vos pirkstos. — Tev es nekad neko neesmu slēpis.

— Un tas ir pareizi, jo nav labi krāpt savu mīļo sieviņu, — Astra pajokoja. — Ja tu kādreiz to sāksi darīt, tad es tevi vairs nemīlēšu. Bet varbūt es tev esmu kļu​vusi vienaldzīga? Nebūtu nekāds brīnums — šis taču ir mūsu laulības septītais gads, bet ļaudis runā, ka tieši septītais esot tas bīstamais un kritiskais gads. Vai tu tam tici?

— Es neesmu māņticīgs, — Skudra atsaucās, pielāgodamies Astras jokojošam tonim. — Vai nav vienalga, kādu gadu mēs dzīvojam kopā. Svarīgs ir tikai tas, kā mēs dzīvojam — kā suns ar kaķi vai pa draugam.

— Tu taču nenožēlo, ka apprecēji mani? Saki tais​nību — jā vai nē?

— Nē jau, nē.

— Un tu mani mīli tāpat kā toreiz, pirms septiņiem gadiem?

— Vēl vairāk. Toreiz es vēl nezināju, kādu zelta gabalu esmu atradis tavā personā. Tagad tas man ir skaidrs. Turklāt tu ar katru gadu kļūsti skaistāka. Drīz es izskatīšos kā vecis tev līdzās. Ņem vērā, ka man jau tagad ir pilni četrdesmit pieci gadi.

— Bet man tikai četrdesmit divi, — Astra klusi iesmējās. — Nesaprotu, kāpēc neviens .negrib ticēt, ka man jau tik daudz gadu. Vairāk par trīsdesmit pieciem neviens man nedod. Bet Gunāram februārī palika divdesmit trīs. Vai nav brīnums, ka man jau tik liels dēls?

— Drīz tu vari kļūt vecmāmiņa, — Skudra aizrādīja.

— Un atkal neviens negribēs ticēt, ka tā tas ir. Redzi nu, kāda tev brīnišķīga sieva.

— Redzu un zinu. Man pašam brīnums par to. Tev laikam zināms mūžīgās jaunības noslēpums. Vai tu ne​varētu arī man to atklāt?

— Kāpēc ne.

— Un kāds tas būtu?

— Nekāda noslēpuma tur nav. Vajag dzīvot, būt dzīvam katru mirkli, kas tev dots.

— Mēs visi taču dzīvojam …

— Bet kā? Vai tie, kas no rīta līdz vakaram nokau- jas ar visādām raizēm un sirdēstiem, kas īgst un skābst, čīkst un ņaud par mazāko nieku, — vai tie maz dzīvo? Viņi tikai veģetē, dzīves prieki viņiem ir sveši. Kāds tad brīnums, ja tādi cilvēki bez laika nokalst un satrun. Tie ir kā stādi, kas aug bez saules, jo paši vairās no tās. Bet es nevairos. Man patīk saules gaisma, viss gaišais un priecīgais. Es nemeklēju dzīves krēslaini, un, ja arī nāk kāds negaidīts un neatvairāms likteņa trieciens, es to pieņemu kā nenovēršamu un tikai uz to brīdi, kamēr tas notiek, bet pēc tam cenšos drīzāk aiziet no tā, aizmirst, dzīvot savu dzīvi tālāk.

— Visi to nespēj… — Skudra, domās iegrimis, pie​zīmēja.

— Vai nu negrib, vai nespēj, — atsaucās Astra. — Atceries, kā bija toreiz — pirms septiņiem gadiem, kad mēs apprecējāmies. Viens otrs savā sirdī mani nosodīja, lai gan tieši acīs neteica, bet es to sapratu bez vārdiem. Viņi brīnījās, ka es spēju aizmirst Zundagu, ka viņa piemiņas dēļ nepaliku atraitne uz visu mūžu. Kam tas būtu vajadzīgs? Zundagam? Viņš aizgāja bojā kā varonis, un kā tādu viņu vēl ilgi atcerēsies, — bet kāpēc reizē ar viņu vajadzēja izbeigties arī visai manai dzīvei? Es taču gaidīju viņu astoņus gadus, lai gan zināju, ka viņš ir miris. Kas varēja prasīt, lai es atsakos no visas savas dzīves? Un kam tas būtu vajadzīgs? Jā, es dzīvoju un dzīvošu tālāk, man vienalga, ko citi par mani domā. Lai viņi iesāla savus sapelējušos aizspriedumus!

— Tev taisnība, — piekrita Skudra. — Lai iesāla! Tev ir daudz dzīvības spēka, un tas ir labi, jo kāda daļa no tā tiek arī man. Dažreiz tas man ļoti noder.

— Vai varbūt arī šodien tev nav vajadzība pēc tā? — Astra pasmaidīja. — Taču laikam kaut kas tev nedod miera, tāpēc tu nevari gulēt. Mani tik un tā neapmānīsi.

— Taisnību sakot, nekā sevišķa nav, — Skudras tonis kļuva nopietns. — Universālveikalam vajadzēja būt gatavam… un ir vēl daži citi objekti, kurus pēc plāna drīzumā vajadzētu nodot ekspluatācijā, bet dažādu iemeslu dēļ tas neizdosies.

— Tu taču neesi vainīgs, jo laikā nesaņēmi būvmateriālus un tāpēc pārcēli strādniekus uz citiem objektiem, kur bija materiāli. Vai tad labāk būtu, ja strādniekiem nāktos nīkt piespiestā bezdarbībā, bez nopeļņas? Un vai tas ir kas slikts, ja dažas citas celtnes tāpēc tiks pabeigtas mazliet agrāk, nekā paredzēts?

— Objektīvi ņemot, tas jau nu tā būtu, bet plāns ir likums, un vadošās iestādes tādās lietās jokus netaisa. Skuja mani neglaudīs.

Astra klusi iesmējās.

— Skuja… Gan jau viņš norims, kaut vai vecas draudzības vārdā. Izskata pēc mazliet parūks, varbūt pat pabaidīs ar brīdinājumu un tamlīdzīgi, bet klāt jau nu viņš tev neķersies. Es taču viņu pazīstu.

Bet otrajā pusgadā tu aizpildīsi visus robus plānā, dzēsīsi ražošanas parādus un gadu noslēgsi, kā parasts, ar labu bilanci.

— Sliktākais šai gadījumā ir tas, ka daļu strādnieku tajā dīkstāves laikā nodarbināju pie mūsu mājeles būves, — Skudra nespēja nomierināties. — Nekas liels tur nebija, astoņi vīri divas nedēļas, bet valodām pietiekams iemesls.

— Skauģi vienmēr atradīs, ko pārmest, — Astra teica. — Viņiem pa prātam tu nekad neizdarīsi. Ja šinī gadījumā Skuja un tie citi sāktu ārdīties, tad saproti, ka tā ir vienkārša skaudība. Tev drīz būs pašam sava māja, bet viņiem nebūs — kā tur caurmēra cilvēciņiem sirds lai nekāpj pa muti laukā. Bet tu nemoki sevi. Tu nevienam neko neesi nozadzis. Par savu paša godīgi nopelnītu naudu būvējies. Citi nodzer, nopļēguro, izšķiež par niekiem, bet tu esi taupīgs… taupīgs un čakls. Lai viņi dara tāpat kā tu, lai nāk un pamācās. Turies kā vīrs, Jāni, met tās sliktās domas laukā no galvas. Un atceries, ka tu neesi viens — tev līdzās stāv mīļā sie​viņa. Vai ne? Viņa tevi nepametīs ne gaišās, ne tum​šās dienās.

— Par to es nešaubos… — Skudra čukstēja. Viņa garastāvoklis pamazām uzlabojās, viss sāka atkal rādīties gaišākās krāsās. Patiešām, nekas slikts taču vēl nebija noticis un varbūt arī nenotiks, bet, ja kaut kas tāds arī atgadītos, tad gudri dara tas cilvēks, kas savus spēkus pataupa pārbaudījuma brīdim un neizšķiež priekš​laicīgi.

Viņi aprunājās vēl par šo un to, bet aizmigt vairs nespēja. Kad pirmie saules stari iespīdēja gar aizkaru malu istabā, laulātie draugi cēlās augšā. Astra apģērbās, sasprauda matus un brītiņu spoguļa priekšā apstrādāja savu seju: lai nu sievieti daba būtu apveltījusi kaut vai ar kādu skaistumu, nenāca par ļaunu, ja šo skaistumu mazliet vēl pasvītroja ar dažiem kosmētiskiem līdzekļiem, sevišķi tad, ja sievietei jau četrdesmit divi gadi. Skudra iekūra virtuves plītī uguni, uzvārīja ūdeni un pēc tam noskuvās, jo arī vīrietim, ja viņam tik izskatīga sieva kā Astra, neklājas staigāt kā sušķim. Skudra zināja, ka Astra viņam to nepieļautu, turklāt viņš bija viens no rajona redzamākajiem darbiniekiem, būvkan- tora vadītājs un cilvēks ar kulturāliem paradumiem.

Astra apklāja gultu un izgāja piemājas dārziņā, kur bija sagatavota augsne viņas puķu dobēm. Drīz varēs sākt jau dēstīt. Visskaistākās puķes, kā parasti, būs atkal viņai, un daļu no tām varēs pārdot — nauda noderēs dzīvei.

Atgriezusies virtuvē, viņa redzēja, ka brokastis jau saliktas galdā — par to bija parūpējies Skudra: ilgi nodzīvojis vecpuišos, viņš bija iemācījies pats gādāt par savu saimniecību un tagad izrādījās sievai krietns palīgs. Vienu otru ēdienu viņš prata pagatavot labāk nekā Astra un tāpēc mazliet pat lepojās ar savām pavāra spējām.

Laulātie draugi vēl nebija beiguši brokastot, kad virtuvē ietecēja mazā Vizma, piecus gadus vecā gaišmatainā Skudru ģimenes atvasīte. Vienā krekliņā, kailām kājelēm, vēl gluži miegainām ačtelēm viņa mirkšķināja vecākiem pretī un vairījās spožās rīta gaismas.

— Bērniņ, kāpēc tu jau augšā! — Astra iesaucās. — Vēl jau varēji pagulēt.

— Šorīt nevar gulēt tik ilgi kā citus rītus, — Vizma purināja galvu.

— Kāpēc tad taisni šorīt nevar? — apjautājās tēvs. Viņa sejā atplauka smaids, un viss viņš uzreiz kļuva tāds mīlīgs, laipns un labsirdīgs, nespēdams un arī ne​cenzdamies slēpt savas maigās jūtas.

— Mamma teica, ka šodien Gunis atbrauks mājās, — meitene atbildēja. — Viņš vairs nebrauks atpakaļ uz Rīgu, vai ne? Paliks visu vasaru pie mums.

— To nu redzēs, bērniņ… — māte ierunājās un slepus paskatījās vīrā: ar kādam jūtām tas uzņem šo ziņu? Gunārs — Astras dēls no pirmā vīra, nupat ka pabeidzis Lauksaimniecības akadēmijas ceturto kursu, — vakar bija piezvanījis no Rīgas, ka šodien pārbrauks mājās. Skudra joprojām ar laipnu smaidu noraudzījās meitenē, un nekas neliecināja, ka vēsts par padēla gaidāmo ierašanos viņam varētu nepatikt. Ar Gunāru viņš satika labi — tāpat kā varbūt būtu saticis ar savu paša dēlu. — Gunim jau būs jāstrādā ražošanas praksē, — Astra turpināja, — un nevar zināt, kur viņam tā prakse noteikta. Bet kādas dienas jau viņš varēs atpūsties un pavadīt kopā ar mums. Tu ļoti viņu gaidi, Vizmiņ?

— Briesmīgi… — nopūtās meitene. — Es iešu viņam pretī uz autobusu.

— Vēl jau nevar zināt, ar kuru autobusu viņš atbrauks, — aizrādīja māte. — Varbūt tikai pašā vakarā.

— Tas nekas, es pagaidīšu! — Vizma iesaucās.

Vecāki saskatījās aizkustināti un saviļņoti. Viņi zināja, ka mazā Vizma ļoti pieķērusies savam pusbrālim un ka arī Gunārs vienmēr bijis labs un sirsnīgs pret meiteni. Un likās, ka laulātie draugi abi reizē nodomāja vienu domu: «Kāda mums laba ģimene…»

2

Mazliet vēlāk, kad rajona centrā jau bija pilnīgi sākusies jaunā darba diena — ne pārāk skaļa un trauk- smīga, taču pilna možas dzīvības un sava īpatnā satura —, pa strādnieku ciemata galveno ielu, saceldams putekļus (jo iela nebija asfaltēta), iztrūcinādams baložus un zvirbuļus, kas nesteidzīgi meklēja uz bruģa kaut ko ēdamu, traucās jauns, gaiši zaļš «Moskvičs». Pie rajona partijas komitejas nama un slimnīcas tas mazliet samazināja gaitu, bet, ticis garām šīm vietām, atkal kāpināja ātrumu un beidzot ar šiku strauji nobremzēja pie vecā divstāvu nama, kur dzīvoja Skudru ģimene.

Manfrēds Pusruncis — celtniecības kantora sagādes lietu vadītājs un Jāņa Skudras labā roka — izlocīja savu augumu laukā no mašīnas, aizsita durvis un ar ādas cimdu notrauca putekļus no bikšu stilbiem. Šā cilvēka izskats bija pietiekami ievērojams, vismaz oriģināls, lai katrā vietā pievērstu sev klātesošo uzmanību. Gadus trīsdesmit vai trīsdesmit divus vecs, tievs un garš, tumšiem matiem, kas bija apcirpti kā kinoaktierim Ivam Montanam, kalsnu, iedegušu seju ar smailu degunu, melnu, šauru ūsu trīsstūrīti padegunē un bakenēm līdz ausu apakšmalām, garām rokām ar slaidiem pirkstiem un rūpīgi koptiem nagiem; kreisās rokas mazo pirkstiņu rotāja pamatīgs gredzens ar imitētu rubīnu, kas lieliski mirguļoja saulē, cenzdamies atdarināt īstu dārgakmeni; un zaļganpelēkas, šauri samiegtas acis, kuru skatiens nemierīgi šaudījās pa labi un pa kreisi, caur brūnganajām aizsargbrillēm noraudzīdamies pasaulē — nevērīgi un it kā no augšas, it kā viss redzamais nebūtu šā izcilā cilvēka ievērības cienīgs. Galvā viņam bija ķiršbrūna berete, mugurā kaut kas vidējs starp žaketi un pusmēteli (pirmajai par garu, otrajam mazliet par īsu), zem tā spilgti raibs kovboja krekls, bet kājās šauras kā stobriņš gaiši iezilgana pustoņa bikses, dzeltenas kurpes ar tā saucamajām «biezpiena» zolēm un tumšsarkanas, īsas zeķes ar gumijiņu, kuras sniedzās tikai dažus centimetrus pāri potītēm. Vēl jāpiezīmē, ka galvu viņš nesa augsti izslietu un mazliet atpakaļ atgāztu, bet runājot tikai drusciņ pavēra lūpas, ļaudams skaņai izkļūt caur nāsīm, — tad viņa runas veids izklausījās gandrīz ār​zemniecisks un labi harmonēja ar visu ārējo ietērpu.

Tāds bija Manfrēds Pusruncis — īsts stilīgais zēns. Skauģi un nelabvēļi, kā tas dzīvē bieži mēdz būt, jo parastajiem caurmēra cilvēkiem nav pa spēkam pareizi novērtēt neparasti spilgtu personību, itin drīz pēc Pus- runča parādīšanās šajā pusē viņam aiz muguras mīlēja pazoboties par viņu. Kad Manfrēds to dabūja zināt — bet par to parūpējās strādnieku ciemata pusaudži —, sākumā viņu sarūgtināja ļaužu aprobežotība un acīm redzamais konservatīvisms, taču drīz viņš atzina, ka nav vērts to pārāk ņemt pie sirds un ka labāk būs, ja viņš stāvēs pāri tādai sīkmanībai.

Piedzimis un uzaudzis Manfrēds bija Rīgā krietna amatnieka ģimenē. Tēvs bija virpotājs lielā rūpnīcā, māte strādāja frizētavā; un viņi vēlējās dēlam dot labu izglītību. Manfrēds pabeidza vidusskolu un iestājās augstskolā arhitektūras fakultātē, tomēr tālāk par otro kursu netika: viņam gribējās dzīvot, bet viņa dzīves ideāls, noskatīts ārzemju filmās un ilustrētos žurnālos, kas tādā vai citādā ceļā nonāca Rīgā, nebija savienojams ar mācīšanos, bezmiega naktīm, atsacīšanos no dzīves jaukumiem, kurus viņš gribēja baudīt jau šodien. Kaba​tas nauda, ko saņēma no vecākiem, nedeva iespēju izvērsties viņa plašajai dabai; ar to nepietika ne moderniem uzvalkiem, ne «zelta jaunatnes» bezbēdīgajam dzīves veidam, kādu dzīvoja Manfrēda paziņas un draugi, kuru tēviem bija pilnāks naudas maks nekā virpotājam Pusruncim. Kad viņu izslēdza no augstskolas, Manfrēds kādu laiku grozījās pa Rīgas tirgiem un gar ostā ienākušiem rietumvalstu kuģiem, spekulēja ar neilona zeķēm, ārzemju kaklasaitēm un košļājamo gumiju, pie gadījuma apstrādāja vienu otru vientiesīgāku laucinieku un tādā ceļā iegūto naudu noplītēja Rīgas restorānos, deju zālēs un izdeva par stilīgiem apģērbiem. Kad nogāja tik tālu, ka par jaunā Pusrunča dzīves veidu sāka interesēties apkārtējā sabiedrība un valsts iestādes, vecā Pusrunča pacietības mērs bija pilns un viņš parādīja savai atvasei durvis: — Pazūdi no šejienes, parazīts tāds, un ātrāk manās acīs nerādies, kamēr nebūsi kļuvis par cilvēku!

Nelīdzēja mīkstsirdīgās mātes iejaukšanās, neko nepanāca Manfrēda dievošanās un solījumi — vecais Pus- runcis bija ciets kā krams.

Manfrēds pēc tam izmēģināja roku dažādās darbības jomās, par kurām nav vērts te stāstīt, ar laiku

kaut ko iemācījās, iepazinās ar daudziem noderīgiem cilvēkiem, apguva viņu pieredzi, un beidzot noskaidrojās, ka viņam ir labas dotības sagādes lietās. Pirms pāris gadiem ar kāda drauga palīdzību, kura tēvam bija vārds celtniecības laukā, Manfrēds nonāca Eglainē un kļuva par sagādes vadītāju celtniecības kantorī. Viņš izrādījās tiešām noderīgs darbinieks un ātri iekaroja Skudras labvēlību. Par pārējiem viņa darbības panākumiem liecināja nesen iegūtais gaišzaļais «Moskvičs» un stilīgie apģērbi, kas bija šūti no ārzemju materiāla.

Notraucis putekļus no biksēm un aizslēdzis mašīnu, Manfrēds iegāja vecajā divstāvu namā un piezvanīja pie sava šefa dzīvokļa durvīm.

Viņu ielaida Skudra.

— Sveiciens visapkārt! — Manfrēds teica, noņēmis bereti, un pārlaida meklējošu skatienu. Astra otrā istabā patlaban ģērba mazo Vizmu. — Es laikam esmu ieradies mazliet par agru.

— Pašā laikā, biedri Pusrunci, — atsaucās Skudra. — Es tūliņ iešu uz kantori, bet līdz tam man gribas par šo to aprunāties ar jums.

— Kantoris no rītiem ļaužu pilns, — piezīmēja Man​frēds. — Nevienu vārdu nevar mierīgi parunāt.

— Tā tas nu ir, — Skudra piekrita. — Sēdiet, lūdzu…

— Pateicos, šef…

Kā daždien cilvēks ar labam manierēm, Manfrēds uzgaidīja, kamēr priekšnieks pirmais apsēdās, tad novietoja savu personu uz krēsla otrā pusē apaļajam galdam un ar vaicājumu paskatījās Skudrām acīs.

Tādas mazliet diskrētas sarunas divatā viņam patika — tas bija kaut kas līdzīgs svarīgam dokumentam ar intriģējošo grifu «pilnīgi slepeni», liecināja, ka priekšnieks veltī savam sarunas biedram pilnīgu uzticību un ka viņam no tā kaut kas vajadzīgs.

— Es klausos, šef… — Manfrēds atgādināja, redzēdams, ka Skudra it kā nevar saņemties.

Pamanījis, ka priekšnieks sāk taustīties gar papirosu kārbiņu, viņš pasteidzās izvilkt no kabatas cigarešu paciņu. — Varbūt pamēģināsiet manējos? «Česterfīlds»… viens kolēģis atveda no Briseles izstādes.

Pavisam cits dūms nekā «Kazbekam».

— Paldies, — Skudra pateicās un ar pirkstu galiem izknibināja no paciņas cigareti. Manfrēds pakalpīgi iededza šķiltavas un ar elegantu žestu deva Skudrām aiz - pīpot, aizkūpināja arī pats, efektīgi aizknieba šķiltavu vāciņu un dažus mirkļus apmierināts noraudzījās mazajā, spožajā priekšmetā, kurš, tāpat kā daudz kas no viņa personīgajām mantām, bija izgatavots ārzemēs. Tad ierunājās Skudra.

— Jums šodien vajadzētu aizbraukt uz Zundaga kolhozu un aprunāties ar priekšsēdētāju Irbi. Būtu labi, ja viņš mums pārdotu kādu hektāru no kolhoza meža. Skaisti koki… pirmā numura būvmateriāli.

Mēģiniet noskaidrot Irbes noskaņojumu.

— Ar jūsu atļauju, šef, es pēc stundas būšu tur, — Manfrēds teica. — Sis brauciens man jau ieplānots šodienas programmā. — Tad piebilda it kā starp citu: — Vakar man bija izdevība runāt ar celtnieku brigadieri, kurš vada universālveikala būvdarbus. Nākamie veikala saimnieki nesen bijuši te, visu apskatījuši.

— Nu — un? — Skudra pūlējās izlikties mierīgs, bet pirkstos drebošais cigaretes gals liecināja, ka viņš tomēr ir satraukts.

— Viss būs kārtībā, šef, — Manfrēds sacīja. — Viņi gan rūc un šķauda, bet tiem nav ne jausmas par to, kāpēc viss tā iznācis. Viņi domā, ka materiālu trūkumā vainīga Rīga … būvmateriālu bāze.

— Bet ja viņi sāk interesēties, kur palicis šim objektam izdalītais cements, stikls un metāls? Mēs to sa​ņēmām jau sen …

— Rītu pienāks cits sūtījums — tas, kas paredzēts jaunajai slimnīcai. Mēs to izlietosim universālveikala vaja​dzībām. Šaubos, vai kāds pēc tam vēl gribēs skriet uz rajona komiteju.

— Jūs droši zināt, ka tas sūtījums ir jau ceļā? — Skudra cieši paskatījās Manfrēdam acīs.

— No visdrošākiem avotiem, — Manfrēds atbildēja un pasmīnēja. — Esmu parūpējies arī par to, lai mašīnas ar kravu neiegrieztos slimnīcas būvlaukumā, bet tiešā ceļā dotos uz universālveikalu.

Neraizējieties, šef: slimnīcai vēl pāris nedēļu raks bedri pamatiem, tur pagaidām var iztikt bez materiāliem. Viss būs labi, ļau​jiet tikai man rīkoties.

— Biedri Pusrunci, vai esat pārliecināts, ka neviens nezina, ka toreiz daļa būvmateriālu… — Skudra iesāka.

— Apmēram puse no visa sūtījuma… — precizēja Manfrēds.

— … apmēram puse no sūtījuma nonāca nevis universālveikalā, bet manā jaunceltnē pie upes? — Skudra pabeidza savu jautājumu.

— Tas notika naktī, un to zinām tikai mēs divi, — Manfrēds paskaidroja. — Tikai jūs, cienījamo šef, un Manfrēds Pusruncis.

— Bet vedēji…

— Vedējiem nebija jāzina, kam pienācās tie materiāli, un viņi to arī nezināja un nekad nedabūs zināt, — Manfrēds turpināja. — Bet, ja kāds par to sāktu intere​sēties, atļaujiet atbildēt man.

Viņš smaidīja un mierīgi skatījās Skudrām acīs.

— Lai pajautā man.

Tad pasmaidīja arī Skudra, redzami nomierinājies.

— Jūs esat zelta vērts, biedri Pusrunci… — Skudra teica.

— Priecājos to dzirdēt, biedri Skudra … — pieticīgi, gandrīz kautrīgi atsaucās Manfrēds. — t)z mani, šef, jūs varat paļauties tiklab nakts vidū, kā gaišā dienas laikā.

Viņi aprunājās vēl par dažām neatliekamām lietām, ko todien vajadzēja apdarīt. Kad visi dienesta jautājumi bija apspriesti, Manfrēds izvilka no kabatas dažas papīra loksnes ar rasējumiem un zīmējumiem, izklāja uz galda un sacīja: — Te ir daži mani ierosinājumi par jūsu jaunceltnes iekšējo apdari. Vai jūs tūlīt iepazīsieties ar tiem, vai varbūt atstāsim uz vakaru?

— Kāpēc atstāt uz vakaru, — Skudra pasmīnēja. — Labs, kas padarīts. Bet te mums vajadzēs pieaicināt vēl vienu konsultantu. Jūs saprotat — pašu galveno.

— Saprotu, — Manfrēds palocīja galvu, piecēlās kājās un sakārtoja svārkus. Viņš zināja, kurš te ir tas galvenais konsultants un visas lietas dvēsele.

Skudra pieklauvēja pie blakusistabas durvīm.

— Astra, vai tu neiznāksi mazliet pie mums? Biedrs Pusruncis ir atnesis tos zīmējumus …

— Tūliņ iešu! — Astra atsaucās, un drīz vien durvīs parādījās viņas raženais, puķainā rītakleitā tērptais augums. Manfrēdam nāsīs iesitās asa, salda smarža, viņš pazina to un zināja, ka tā ir no tā paša flakona, kuru viņš uzdāvināja Astrai pēc sava pēdējā Rīgas brauciena, īsts franču odekolons… mazs veikalniecisks darījums ar ārzemju tūristu.

— Esiet sumināti! — Manfrēds sveicināja un, spiezdams sievietes roku, salieca savu garo muguru tādā kā puskuprī. — Šodien būs silts laiks. No paša rīta karsē kā īstā vasarā.

— Lietu vajag kā ēst, — Astra atsaucās. — Drīz jāsāk dēstīt puķes un dārzeņus, bet zeme sausa kā pelni. Ja kaut ko gribi izaudzēt, būs jālaista no rīta līdz vakaram.

— Vajag mehanizēt, — Manfrēds šķetināja tālāk aizsākto tematu. — Ierīkosim motoriņu un liksim tam strādāt. Upe turpat līdzās — ūdens netrūkst. Tiem laikiem, kad namamāte mocījās ar lejkannu, jāpieliek punkts. Vai ne? Starp citu, es jaunceltnes projektā esmu paredzējis mehanizētu ūdens piegādi. Ja kolhoznieki savās jaunajās kūtis liek strādāt tehnikai, kāpēc inteliģentas padomju ģimenes dzīvokli atstāt bez tās? — Viņš savilka lūpas smaidā. Pamanījis, ka Skudra paskatās rokas pulkstenī, Manfrēds saprata, ka šefs steidzas, tāpēc tūliņ pievērsās saviem zīmējumiem. — Redziet, te es uzmetu tādu skicīti galvenajām durvīm un lievenim. Durvis vajadzētu taisīt no ozola koka, tas būs kaut kas masīvs un monumentāls. Materiāls man ir jau noskatīts, un, ja jūs tam piekristu, tad varētu dot galdniekam, lai sāk apstrādāt, vai ne? Vai jums neliekas, ka vispiemēro​tākais būtu tautiskais stils?

— Protams… — atsaucās Astra, zinādama, ka jautājums domāts viņai. Skudra visas šīs sarunas

laikā izturējās pasīvi — nejaušam vērotājam būtu skaidrs, ka viņam šajā namā nepieder noteicošais vārds. Manfrēds lika zīmējumus citu pēc cita Astrai priekšā uz galda, paskaidrodams raudzījās viņā, bet Skudrām pieklājības dēļ tikai paretam uzmeta paviršu skatienu.

— Kas attiecas uz virtuvi, — viņš turpināja, — tad te man ir kāds ierosinājums, par kuru mums vajadzētu vienoties jau šodien. Mēs bijām domājuši virtuvei pasūtīt parastās mēbeles, pa atsevišķiem gabaliem, bet trauku plauktus izmantot tos pašus vecos.

— Tie vēl ir diezgan labi, — piezīmēja Astra. — Ja nokrāsos, izskatīsies kā jauni.

— Pilnīgi pareizi, — piekrita Manfrēds. — Tie būtu ļoti labi, ja nebūtu iespējams dabūt vēl ko labāku, un taisni tagad tāda iespēja radusies. Runa ir par modernu virtuves iekārtas komplektu. Man viens kolēģis pirms pāris dienām pačukstēja, ka Rīgā pienācis prāvs sūtījums modernu virtuves komplektu. Ārzemju ražojums. Viss skaists, praktisks un parocīgs. Namamāte ieiet virtuvē kā tādā gaišā laboratorijā.

Katrai lietai paredzēta sava vieta, visu ar roku var aizsniegt. Ērti un patīkami, un, galvenais, skaisti izskatās. Nav aizmirsts pat estētis​kais moments.

— Cik tāds komplekts maksā? — apjautājās Skudra.

— Es vēl skaidri nezinu, bet cena esot mērena, — Manfrēds atbildēja. — Kaut kas tā ap divi tūkstoši. Jāņem vērā, ka tāda garnitūra jums kalpos visu mūžu un pat vēl ilgāk. Ieguldītie līdzekļi katrā ziņā atmaksāsies.

— Par to ir vērts padomāt, — domīgi ieteicās Astra. — Ja jau taisa jaunu māju, tad jāgādā arī par to, lai tās iekšējais saturs neatgādinātu komisijas veikalu. Mums pagaidām viss ir tāds kā sagrābstīts, bez kāda stila.

— Gluži manas domas, — apliecināja Manfrēds.

— Bet vai tad tādas iekārtas pārdos kuram katram? — Astra jautāja. — Varbūt tās sadalīs pēc plāna.

— Mans kolēģis vienu komplektu ir rezervējis sev un būs ar mieru pārdot mums, — paskaidroja Manfrēds.

— Protams, pārāk ilgi viņš to nevarēs turēt, tāpēc būtu labi, ja jau šinīs dienās varētu viņam pateikt, kā darīsim.

— Jāni, kā tu domā? — Astra pievērsās vīram.

Skudra paraustīja plecus un, kā parasts tādās reizēs, noņurdēja: — Ja tu tā domā …

— Jā, es tā domāju, — Astra pateica, un ar to jau​tājums bija izlemts.

— Pareizs lēmums, — sacīja Manfrēds. — Es jūsu vietā būtu darījis to pašu. Jums būs tāda virtuve kā ne​vienam visā Eglainē.

— Tas taču nav nekas nelikumīgs, Manfred? —Astra viņu uzrunāja. — Jūs zināt, cik ļoti mēs nevēlamies piedzīvot kaut kādas nepatikšanas sakarā ar to jauno māju. Pasaule ir tik Jauna un nenovīdīga.

— Esiet bez rūpēm, — Manfrēds mierināja viņu.

— Es neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Mans kolēģis arī nav no vakarējiem. Ja es kur ķēros klāt, tad va​rat būt droši, ka viss būs gluds kā nupat izpletētas bik​ses.

Viņi vēl dažas minūtes apspriedās par Manfrēda zīmējumiem un norunāja, ka galīgo lēmumu pieņems vēlāk: Astra vēlējās ar šiem projektiem iepazīstināt savu dēlu Gunāru — varbūt viņam arī ienāks prātā kāda laba ideja.

Manfrēds atvadījās un devās prom savās nemierīgajās dienas gaitās. Palikuši divatā, laulātie draugi vēl brī​tiņu noraudzījās Manfrēda zīmējumos un atzina tos labus un izdomas bagātus.

— Vērtīgs cilvēks … — teica Astra.

— Savu lietu viņš prot, — piekrita Skudra. — Galva viņam strādā labi.

Izgājis uz ielas, Manfrēds gandrīz ieskrēja krūtīs kādai sievietei.

— Pardon… — viņš nomurmināja, atvirzīdamies uz ietves malu un ļaudams pretimnācējai paiet

garām. Sieviete paskatījās viņā ar dzestru skatienu un atkal aizgrieza seju sāņš, bet Manfrēds paguva ielūkoties sejā un tūliņ pazina viņu: tā bija rajona slimnīcas ārste Aina Linde. Trīsdesmit sešus gadus veca vidēja auguma gaišmate patīkamu sejas ovālu, kas likās skaists ne tikai Manfrēdam, kurš bija gatavs skriet pakaļ pusducim brunču vienā laikā, bet arī daudziem nopietnākiem un ar labu skaistuma izjūtu apveltītiem vīriešiem; viņa izskatījās jaunāka par saviem gadiem. Ģērbusies gaiši iezilganā kostīmā, kailu galvu, tumši brūnu portfeli kreisajā rokā — tāda viņa nu stāvēja Eglaines lielākā siržu lauzēja acu priekšā, saceldama Manfrēda krūtīs saldas un vētrainas jūtas.

— Esiet sveicināta, biedrene Linde! — viņš iesaucās un norāva bereti no galvas. — Jūs laikam kļūsiet bagāta… es jūs nepazinu uzreiz.

— Sveiki… — Aina atturīgi atsaucās. Veltīgi Manfrēds gaidīja, ka viņa sniegs tam roku. — Lieciet cepuri galvā, citādi apsaldēsieties un man nāksies jūs ārstēt.

— Es to uzskatītu par laimi — saņemt zāles no jūsu maigajām rokām, — Manfrēds uzsmaidīja un cieši, ne​atlaidīgi un pat mazliet bezkaunīgi raudzījās Ainai acīs, izpelnīdamies viņas ironisko skatienu.

— Neaizmirstiet, biedri Pusrunci, ka šīs rokas dažreiz strādā ar skalpeli un citiem asiem priekšmetiem. Vajadzības gadījumā tās var izraut pat dažu ietrunējušu zobu, lai gan tā nav gluži mana specialitāte.

To pateikusi, Aina Linde pagrieza Manfrēdam muguru un nozuda tajās pašās durvīs, pa kurām viņš nupat kā bija iznācis, atļaujot viņam domāt par saviem vār​diem visu, kas vien varētu ienākt prātā.

Manfrēds lēnām uzmauca bereti galvā un samulsis, bet joprojām patīkami satraukts, noraudzījās uz vecā nama apsūbējušām durvīm, aiz kurām vēl varēja dzirdēt sievietes vienmērīgos, ritmiskos soļus.

Tip… tip… tip… tie skanēja gaitenī un atbalsoja Manfrēda ausīs. «Šika, eleganta, bet pūcīga kā kaķe… » Manfrēds nodomāja. «Ietrunējis zobs… Ko viņa ar to gribēja sacīt? Kurš ir tas ietrunējušais zobs? Vai tas nav aplinku mājiens, ka es… ka man?… Ej nu sazini, sievietes dažreiz ir tik sarežģītas un neizdibināmas. Tu vari lauzīt galvu un zīlēt, cik tev tīk, bet pie skaidrības tik un tā netiksi, jo otra cilvēka dvēselē neielīdīsi. Varbūt viņa grib tīšām paķircināt tevi, bet varbūt tā ir tikai sievišķīga koķetērija, bez kuras šīs būtnes nevar un nevar iztikt, lai arī tu būtu kauču vai pats Apollons, Šekspīrs, Bils Hallejs, Čarlijs Caņlins vai kāds cits sava laikmeta milzis… Nav vērts lauzīt galvu, Manfred, nav vērts burties un zilēt. Pie darba, Manfred! Lai nu daži cilvēki skatās uz tevi kā skatīdamies, tu esi vērtību radītājs — materiālo un garīgo bagātību raugs. Dari savu darāmo, un, kad tas būs izdarīts, kāda kuram pēc tam daļa, kā tu savu dzīvi izskaistini, — skaistinādams savējo, tu dari skaistu visas sabiedrības dzīvi. Pienāks laiks — un visi to sapratīs, vai ne?

Viņš ierausās «Moskvičā» un aizbrauca dienesta darīšanās uz Roberta Zundaga vārdā nosaukto kolhozu.

3 Padzirdējusi durvju zvanu, Astra steidzās novākt Manfrēda atstātos zīmējumus, bet, kad gaitenī atskanēja Ainas Lindes balss, sasveicinoties ar Skudru, kurš bija aizgājis ielaist atnācēju, viņa nomierinājās: savs cilvēks, no tā nekas nav jāslēpj.

Viņas pazina viena otru jau trīspadsmit gadus, kopš lielā kara beigām, kad Aina — toreiz vēl latviešu strēlnieku korpusa saninstruktore — bija uzmeklējusi no evakuācijas nupat kā atgriezušos Astru Zundagu, lai paziņotu tai par viņas vīra Roberta bojāeju frontē. Tā bija satraukta, sāpīga iepazīšanās, un tai sekoja abpusīga pieķeršanās, kas ātri izauga par īstu draudzību, jo abām — Astrai un Ainai — bezgala dārgs bija viss, kas saistījās ar Roberta Zundaga personu. Viņām tās bija atmiņas, smeldzošas un skaistas, katrai mazliet savādākas, — apkopotas šīs atmiņas veidoja pilnīgu priekšstatu par kādreiz tik tuvo un tagad neaizmirstamo cilvēku.

Aina nebija šejieniete, bet, kad beidza Medicīnas institūtu un viņai lika priekšā strādāt provincē, viņa bez stomīšanās izšķīrās par Eglaines slimnīcu, un vienīgais iemesls šai izvēlei bija tas, ka te dzīvoja Roberta Zundaga piederīgie, bet par partijas rajona komitejas pirmo sekretāru strādāja Emīls Skuja — viens no Ainas karabiedriem. Kad Astra vēlāk apprecējās ar Skudru, šis notikums neko nespēja grozīt viņas attiecībās ar Ainu. Viņu draudzība turpinājās, varbūt tikai nedaudz citādā aspektā.

Ielaidis Ainu sev pa priekšu istabā, Skudra atkal paskatījās savā rokas pulkstenī, nokremšļojās un ieminē​jās: — Es laikam jums nebūšu vajadzīgs. Parunājieties bez manis. Kantorī gaida cilvēki.

— Es šodien braukšu uz Rīgu, — Aina, sasveicinājusies ar Astru un it kā atbildēdama Skudrām, ieteicās.

— Vakarā būšu atpakaļ. Varbūt jums ko atvest?

Skudra saskatījās ar sievu.

— Nezinu, tā kā nav nekas padomā, — viņš sacīja.

— Varbūt Astrai kas vajadzīgs.

— Tev jau nebūs laika pa veikaliem staigāt, — Astra piezīmēja. — Droši vien visu dienu pavadīsi ministrijā.

— Ar ministriju jau iepriekš visu nokārtoju pa telefonu, — Aina atsaucās. — Jāsaņem tikai vīza kādam norīkojumam, bet arī tas ir saskaņots. Tā ka pāris stundu līdz autobusa atiešanai būšu brīva.

— Nesen esot saņemti jaunie čehu modes žurnāli, — Astra ieminējās. — Ja tev iznāks laika, nopērc man vienu.

— Un vairāk neko? — Aina jautāja, saraukdama uzacis un paskatīdamās vispirms Astrā, pēc tam — vien- aldzīgāk un paviršāk — arī Skudrā.

— Uz jaunnedēļas beigām man pašai vajadzēs braukt uz Rīgu, — Astra paskaidroja. — Vasaras mētelis būs gatavs. Jāsaņem. Bet kā tad tu tik pēkšņi sadomāji braukt? Vēl aizvakar, kad satikāmies, tu nekā par to neteici.

— No ministrijas man piezvanīja tikai vakar. Bez tam ir vēl viens iemesls. Bet vispirms pieliksim punktu pirmajam jautājumam. Cehu modes žurnāls — un tas būtu viss?

— Es neko vairāk nevaru izdomāt, — Astra iesmējās.

— Varbūt tu, Jāni?

Skudra tikai paraustīja plecus.

— Man pašreiz nekas nav vajadzīgs. — Tad viņš mēģināja pajokot: — Kad jūs brauksiet nākošo reizi, uztai​sīšu sarakstu.

— Skaidrs, — Aina noteica. — Pāriesim pie nākamā jautājuma.

— Varbūt tagad es varu būt brīvs? — Skudra atgā​dināja.

— Labāk būtu, ja jūs vēl ziedotu man pāris minūšu sava laika, — Aina nopietni paskatījās Skudrā.

— Tas ir tāds jautājums, kuru bez jums nav iespējams izlemt.

— Ja tā… — Skudra kā padodamies noplātīja rokas. — Kas vajadzīgs, tas vajadzīgs. Ar masām neuzdrošinos strīdu sākt, — viņš vēlreiz mēģināja pajokot, un atkal viņa joks nerada atbalsi. Brītiņu vēlāk viņš to atcerējās, un viņam bija kauns par saviem vārdiem.

Aina dažus mirkļus klusēja — taisni tik daudz, cik nepieciešams, lai pārietu no vienas noskaņas, ikdienišķas un vienaldzīgas, kādā citā — dziļākā un dramatiskākā. Tas nebija vajadzīgs kaut kādam efektam — viņa gluži vienkārši citādi nevarēja. Kad Aina ierunājās, viņa pat ārēji pārvērtās: skatiens kļuva tumšāks, balss klusāka un iekšēja saviļņojuma pilna, pirksti nervozi knibināja sārtās zīda šallītes galus; līdz tam sēdējusi pie galda iepretim Astrai un Skudrām, viņa nez kāpēc piecēlās kājās un raudzījās viņiem garām, kaut kur tālumā, it kā sarunājoties ar kādu, kura klātbūtni pārējie nemanīja un kuru tikai viņa viena pati šai brīdī redzēja sev priekšā.

— Jūlija beigās aprit piecpadsmit gadu, kopš kaujas laukā savu galvu nolika Roberts Zundags. Es nesen runāju ar Emīlu Skuju… viņš jau agrāk ir aprunājies ar citiem Roberta cīņasbiedriem, kas vēl ir dzīvi. Roberta biedri grib šo dienu atzīmēt… rīkot tādu kā tikšanos. Tagad ir jautājums — kurā vietā lai tas notiek? Daži domā, ka vislabāk to izdarīt Rīgā, jo tur visvieglāk sabraukt kopā. Skuja ar mieru uzņemties visas šīs lietas organizēšanu un uzskata, ka visatbilstošākā tikšanās vieta būtu pie mums Eglainē, jo te dzīvo Roberta piederīgie. Es… es arī tā domāju. Mums abiem — Skujam un man — liekas, ka, no dažādiem viedokļiem raugoties, tādai sanāksmei pati piemērotākā vieta būtu te, pie jums, jūsu dzīvoklī. Ja šeit nevarētu, tad vajadzēs pameklēt citu vietu, bet priekšroka pieder jums. Šodien man par to jāpaziņo republikas kara komisariātā pulkvedim Skalderam — viņš ir agrākais Roberta pulka komandieris un pats arī grib piedalīties sanāksmē. Galīgais vārds šai lietā pieder jums. Kā jūs skatāties uz to?

Iestājās klusums. Visi iegrima domās. Aina atkal apsēdās un gaidīja, ko sacīs Astra un Skudra.

«Jau piecpadsmit gadi pagājuši, kopš nav vairs Roberta Zundaga,» domāja Astra. «Bet liekas, ka vēl vakar viņš stāvējis tavā priekšā stalts un vīrišķīgs, spožām acīm raudzījies tevī un, cieši roku spiezdams, sacījis: «Galvu augšā, Astra! Gaidi mani mājās un audzini dēlu — mēs vēl tiksimies…» Tā viņš bija teicis tālajā Pievolgas sādžā, atvadīdamies no sievas un dēla un kopā ar citiem Latvijas vīriem aiziedams uz Latviešu strēlnieku divīzijas formēšanas vietu. Vēl divus gadus pēc tam no viņa pienāca vēstules…

Laikraksti rakstīja par viņa varonību, kaujas nopelniem un apbalvojumiem — viņš bija slavens cīnītājs, viens 110 tiem, kurus dēvē par varoņiem. Un tad vairs pastnieks neatnesa nevienu vēstuli. Vēl gan rakstīja viņa biedri, tie, ar kuriem kopā viņš bijis savā pēdējā kaujā… Pēc kara beigām atsūtīja iedragāto Roberta Zundaga kasku — tā vēl šodien kopā ar pārējām viņa lietām ir saglabāta un guļ Gunāra istabā uz galda, un sprāgstošās lodes izrautais caurums kaskā liecina par notikušo. Nav vairs Roberta, piecpadsmit gadus nav vairs viņa, un tomēr viņš nav miris: vēl dzīvo viņa slava, dzīvo nostāsti par viņu. Roberta Zundaga vārdā ir nosaukts kolhozs, pionieru vienība, iela provinces pilsētā, kur viņš kādreiz dzīvojis; skulptors ir akmenī kalis viņa krūštēlu, un dzejnieki savās vārsmās stāstījuši par viņa vīrišķību. Tauta nav aizmirsusi savu varonīgo dēlu, un tuvinieku sirdīs viņa tēls joprojām nav izbālējis.» Bet šodien kāds cits cilvēks sēž Astrai līdzās pie galda, tas ir stājies Zundaga vietā, viņš ir tēvs viņas bērnam un vistuvākais draugs viņai līdz mūža galam. To prasīja dzīve — vienmēr jaunā, tālāk un tālāk ritošā dzīve. Un nezin kāpēc Astra šai brīdī sajutās it kā neērti šā cilvēka priekšā, it kā viņa tam ko būtu nolaupījusi vai taisītos nolaupīt.

Arī Jānis Skudra domāja šai brīdī, un tās bija mulsas, nemierīgas domas, priecīga tajās nebija it nekā. Viņš nav ne muļķis, ne egoists, un viņam nekad nav prātā nācis kaut ko pārmest Astrai par viņas pagātni, par to laiku, kas piederēja viņai vienai. Nē, to viņš nav darījis un nedarīs nekad, bet viņam labāk patiktu, ja pagātnes ēnas tik bieži nelauztos iekšā viņa šodienas dzīvē. Roberts Zundags ir miris, bet viņš tomēr šad un tad traucē dzīvajiem dzīvot. Jānis Skudra labprāt izvairītos no šā cilvēka leģendārās ēnas, bet tas nav viņa spēkos, jo tas nav atkarīgs no viņa gribas vien. «Roberta Zundaga pēcnāves slava ir faktors, kas pastāv neatkarīgi no tavas patikas vai nepatikas,» domāja Skudra, «bet būtu labāk, ja tā retāk atgādinātu par sevi. Šodien tā sevi atgādināja pilnā balsī.» Skudra jutās, it kā viņu kāds neredzams spēks spiestu laukā no viņa vietas dzīvē, kuru viņš bija uzskatījis par savu, bet kura izrādījās piederam kādam citam, lai arī šis cits nebija nekas vairāk kā abstrakts jēdziens — atmiņas par neesošo. Ja tikšanās notiks te, tad viens cilvēks todien būs lieks šajā namā un tas liekais būs viņš, Jānis Skudra. Taču, paradis visās lietās pakļauties savas sievas gribai, viņš neredzēja ne iemeslu, nedz iespēju šoreiz rīkoties savādāk nekā citos gadījumos, un, kad Astra viņam jautāja, kā viņš skatās uz Ainas priekšlikumu, Skudra atbildēja: — Kā tu teiksi, tā lai notiek.

Ln tika norunāts, ka Roberta Zundaga piecpadsmitajā nāves dienā visi tie, kam viņš bija tuvs un dārgs, satiksies te — Jāņa Skudras dzīvoklī. Skudra tūliņ aizgāja uz kantori un visu dienu bija tāds kā nomākts, kā sabozies — neviens darbinieks todien neko nevarēja izdarīt viņam pa prātam. Aina dažas minūtes vēl uzkavējās pie Astras un mazās Vizmas, tad ari viņa devās prom, jo drīz vajadzēja pienākt

Rīgas autobusam. Palikusi viena ar mazo meiteni, Astra šo to sakārtoja dzīvoklī, novilka rītasvārkus un pārģērbās vieglā, gaišā vasaras kleitā, pēc tam apsēdās pie trimo, sasprauda matus un mazliet ar karmīna zīmuli uzkrāsoja lūpas.

Dzīve ritēja tālāk.

OTRA NODAĻA 1 Rīgā torīt nolija silts lietus, atvieglojot sētniekiem darbu. Ielas bruģis un asfaltētie trotuāri spīdēja kā melna stikla spoguļi, un plaukstošās liepas spoguļojās tajos. Kolīdz saule pakāpās augstāk, zeme un akmeņi sasila un sāka kūpēt ar vieglu migliņu, kas izskatījās kā pašas pilsētas elpa.

Gunārs Zundags pamodās reizē ar pirmajiem tramvaja zvaniem. Vēl bija ļoti agrs, un puisis varētu vismaz pāris stundu pagulēt, jo vairāk tāpēc, ka nekur nevajadzēja steigties: mācību gads bija beidzies, visi eksāmeni nolikti uz teicami un labi, un ceturtā kursa studenti šodien varēja doties mājup, lai pēc tam sāktu ražošanas praksi izraudzītajās vietās. Nekur nevajadzēja steigties … Tu vari gulēt, rokas palicis zem pakauša, skatīties griestos un klausīties, kā aiz loga šļakst lietus, bet tepat līdzās kopmītnes istabā klusi skan tavu aizmigušo biedru vienmērīgie elpas vilcieni. Šai brīdi viņi visi jūtas tāpat kā tu: bezrūpīgi, mierīgi, pilni vārdos neizsakāmas labsajūtas un brīves apziņas. Tā jūtas darba vīrs pēc paveikta grūta darba cēliena; viņš godīgi veicis savu pienākumu, apzinās, ka nav nevienam nekā parādā un var droši skatīties acīs visiem cilvēkiem.

Viņi bija seši vienā istabā. Gunāra gultiņa atradās pie ārējās sienas līdzās vienam no diviem telpas logiem. Gunārs domāja par to, kā viņi šodien izklīdīs pa dažādiem Latvijas kaktiem, aiznesdami sev līdzi kaut ko trauksmīgu un svaigu — savu jauno dvēseļu nemieru, dzlvotprieku, savus jauneklīgos sapņus un ilgas. Neviens no viņiem šoreiz neatgriezīsies mājās tāds, kāds aizgājis no tām; arī viņš, Gunārs Zundags, pārnāks mājās savādāks, it kā pārvērties, it kā svešāks kļuvis, un mājinieki sākumā nevarēs saprast, kas ar viņu noticis. Vēlāk viņi apradīs ar notikušo pārmaiņu un viss atkal liksies dabiski un pareizi. Bet noticis šai laikā ir daudz. Par to gādāja dzīve, saskare ar biedriem, izlasītās grāmatas un visi tie lielie un mazie pārdzīvojumi, kas sastāda un veido cilvēka esības saturu. Ja cilvēks tikai divdesmit trīs gadus vecs, tad viņš vēl ir kā elastīgs sūklis, kas ar visām porām nemitīgi un nepiesātināmi uzsūc sevī visus jaunos iespaidus, un pati dzīve nerimtīgi gādā par to, lai šo iespaidu netrūktu; daļa no tiem vēlāk izplūst laukā, bet daži paliek uz visiem laikiem cilvēka būtībā, aizķe​ras atmiņā, nogulsnējas apziņas dziļumos, un no šim nogulsnēm ar laiku izaug atziņas. Ari Gunārs bija divdesmit trīs gadus vecs, un ar viņu notika tas pats, kas notika ar viņa paaudzes biedriem. Viņš pēdējā laikā daudz domāja par esības jēgu, meklēja un likās atradis savu dzīves ideālu, pēc kura tiekties; šķita, ka viņam jau sākuši izveidoties pašam savi vadošie principi, kas gan dzīvi nedarīja vieglāku un vienkāršāku (jo tāda tā nekad nemēdz būt), bet vērta to skaidrāku, pārredzamāku un ļāva drošāk orientēties dažādos stāvokļos un apstākļos. Turklāt viņam tagad pāris reižu nedēļā nācās skrāpēt vaigus un virslūpu ar žileti… un bija radusies kāda meitene, par kuru bieži vajadzēja domāt. Viņš nezināja, vai tas ir kaut kas paliekams un īsts — tas vienreizīgais un neatkārtojamais, ko gaida katrs cilvēks un kas kā ar sudraba zīmuli ievelk jaunus, neizdzēšamus vaibstus indivīda garīgajā portretā, — bet katrā ziņā tas bija kaut kas pirmreizlgs, ne ar ko nesalīdzināms un tik spēcīgs, ka piešķīra gluži jaunu, trauksmaināku un reizē maigāku skandumu visai pasaulei.

Viņu sauca — Laima, un viņai bija tumši mati, brūnas acis, un viņa mācījās tai pašā kursā, kur Gunārs, tikai agrāk viņš to nebija pamanījis, lai gan viņi gandrīz ik dienas satikās auditorijās un mācību kabinetos un sastāvēja vienā komjaunatnes organizācijā. Tā bieži mēdz būt, ka mēs simtiem reižu paejam garām kādam cilvēkam un to neievērojam, neizdalām pārējo ļaužu vidū; tā tas turpinās līdz tai dienai, kad nejaušs gadījums liek ciešāk tajā ielūkoties. Pēc tam mēs viņu pēkšņi ieraugām pavisam citā izskatā un vairs nevaram aizmirst.

Gadījums, kas pievērsa Gunāra Zundaga uzmanību Laimai Irbei, bija diezgan dramatisks. Šorīt, kamēr Gunāra biedri vēl gulēja, viņš jau kuro reizi domāja par to, atcerējās visus sīkumus un vēlreiz

pārdzīvoja visu, kas toreiz tik dziļi — kā pēkšņa vētras brāzma — bija ietekmējis viņu.

Tas notika ziemas otrajā pusē, drīz pēc eksāmenu sesijas, kad Lauksaimniecības akadēmijā sākās kārtējais mācību semestris. Kādu vakaru notika fakultātes komjaunatnes organizācijas pārskata-vēlēšanu sapulce. Kad debates par pārskata ziņojumu bija beigušās un sapulcei vajadzēja izvirzīt kandidatūras fakultātes komjaunatnes komitejai, sapulces prezidijs, kurā bija ievēlēts arī Gunārs, saņēma kādu anonīmu vēstuli. Adrese un vēstules teksts bija uzrakstīti pārvērstā rokrakstā zīmētiem burtiem. Paraksta vietā stāvēja apzīmējums — Komjauniešu grupa. Sapulces vadītājs izlasīja vēstuli un tā kā samulsa, tad deva to izlasīt līdzšinējam komsorgam un partijas organizācijas pārstāvim. Viņi sarunājās savā starpā, un Gunārs, kurš sēdēja prezidija otrajā rindā, dzirdēja tikai šīs īsās sarunas beigu frāzi: — Tagad ne, bet, kad apspriedīs attiecīgo kandidatūru, šo vēstuli vajadzēs nolasīt sapulcei. — Pēc tam sākās kandidatūru izvirzīšana. Vispirms vienojās par komitejas skaitlisko sastāvu, un tika nolemts ievēlēt septiņus locekļus un divus kandidātus. Šī procedūra aizņēma tikai pāris minūšu. Tikpat ātri norisinājās kandidatūru izvirzīšana. Izvirzīts tika arī Gunārs Zundags. Kad sapulce bija jau izvirzījusi sešas kandidatūras, piecēlās kāds students un nosauca vēl trīs uzvārdus, un tikai tad, pēc sapulces dalībnieku priekšlikuma, sarakstu slēdza. Uz septiņām vietām tātad uzstādīti bija deviņi kandidāti, un balsošanā varēja sagaidīt asu cīņu. Kuras būs galvenās figūras šajā cīņā, to vēl nevarēja paredzēt, bet tas kļuva skaidrs, kad sāka apspriest atsevišķas kandidatūras. Visiem izvirzītajiem kandidātiem sapulce lika izstāstīt savu autobiogrāfiju, pēc tam par katru atsevišķi lēma: atstāt vai neatstāt sarakstā aizklātai balsošanai. Dažiem uzstādīja pa jautājumam, citiem nejautāja neko, bet sarakstā aizklātai balsošanai citu pēc cita atstāja visus apspriestos kandidātus. Tā tas gāja diezgan ilgi, raiti un bez skandaloziem momentiem. Kā pēdējo apsprieda Kārļa Stērstiņa kandidatūru. Sapulce mierīgi noklausījās viņa autobiogrāfiju, tāpat kā pirms tam bija noklausījusies iepriekš apspriestos kandidātus, uzstādīja dažus jautājumus (kad iestājies komjaunatnē, kādu darbu strādā viņa vecāki), uz kuriem puisis deva īsas, konkrētas atbildes, tad sapulces vadī​tājs paziņoja, ka saņemta kāda vēstule, un nolasīja tās tekstu. Vēstules saturs bija šāds: «Sapulces prezidijam.

Fakultātes komjauniešu grupa, uzskatīdama to par savu svētu pienākumu, dara zināmu, ka ceturtā kursa students Kārlis Stērstiņš ar savu rīcību kompromitē Lauksaimniecības akadēmijas studentu saimi, apkauno komjaunieša vārdu un met ēnu uz sava tēva — mežrūpniecības saimniecības direktora vārdu.

Kārlis Stērstiņš ziemas brīvlaikā

Izrādes «Kapteiņa Zundaga atgriešanās» mēģinājumā laikā Akadēmiskajā drāmas teātrī 1963. gada janvārī. Tas ir rakstnieka pēdējais apmeklējums teātrī, kurā uzvestas gandrīz visas viņa lugas un prozas darbu dramatizēj umi žūpoja kopā ar bijušajiem aizsargiem un leģionāriem, dziedāja leģionāru dziesmas un vēlāk piekāva kādu sirmgalvi, tāpēc ka tas attiecās viņam dot naudu jaunai uzdzīvei. Vajadzības gadījumā varam paziņot konkrētus faktus, liecinieku vārdus un piegādāt lietiskus pierādīju​mus.

Kārlis Stērstiņš nav cienīgs atrasties komjaunatnes rindās. Viņam nav vietas padomju studentu — nākošo komunistiskās sabiedrības cēlāju vidū. Viņš ir liekulis, cilvēks ar divām sejām, bet abas viņa sejas ir riebīgas. Mūsu namam jābūt tīram! Mēs prasām stingru izmeklēšanu. Mēs prasām, lai tiktu noturēta biedru tiesa. Patiesībai jānāk gaismā. Komjauniešu grupa.»

Visas acis tai brīdī raudzījās Stērstiņa sejā. Un, lai gan neviens vārds tajā izvirumā nebija patiess un lai gan Stērstiņš saprata, ka sapulces dalībnieki netic šiem meliem, viņš apmulsa un nobāla, kā būtu apmulsis un nobālējis katrs cilvēks, kuram pēkšņi un ne par ko kāds garāmgājējs iespjāvis sejā: spļāviens ir noticis, tu esi aptraipīts un spiests noslaucīt traipekli. Nezināmajam nelietim varbūt nekas vairāk nav vajadzīgs, viņam gribas redzēt, kā tu slaucīsies.

— Kā mēs rīkosimies šajā gadījumā? — sapulces vadītājs griezās pie auditorijas. — Kādi būs priekšlikumi?

— To netīro papīra gabalu vajag sadedzināt un pel​nus iebērt saslauku kastē! — iesaucās Gunārs, un dau​dzas balsis viņu atbalstīja.

— Nevis sadedzināt, bet izdarīt ekspertīzi un noskaid​rot, kas to rakstījis! — iesaucās kāds cits.

— Varbūt paklausīsimies, ko par visu šo lietu saka pats biedrs Stērstiņš, — sapulces vadītājs teica un pamu​dinot pamāja Stērstiņam ar galvu. — Lūdzu, tev vārds.

Kārlis Stērstiņš — slaids gaišmatis labi šūtā uzvalkā — aizgāja līdz tribīnei, brītiņu stāvēja, zobus sakodis, tad aizsmakušā balsī sāka runāt: — Viss, kas tajā vēstulē rakstīts, ir meli no viena gala līdz otram. Es lūdzu visu izmeklēt, visstingrākā veidā pārbaudīt. Esmu gatavs atbildēt uz jebkuru jautājumu… tagad vai vēlāk. Manu vārdu komitejas locekļu kandidātu sarakstā lūdzu svītrot.

Stērstiņš apklusa un brītiņu palika stāvam tribīnē, gaidīdams, vai sapulce neuzstādīs vēl kādu jautājumu, bet, kad neviens neko nejautaja, viņš pagriezās, aizgāja līdz savai vietai un apsēdās.

— Vai kāds no sapulces dalībniekiem vēlas izteik​ties? — sapulces vadītājs jautāja.

— Nav vērts laiku tērēt! — sauca no zāles. — Stēr- stiņu vajag atstāt sarakstā aizklātai balsošanai!

— Es lūdzu vārdu! — atskanēja zāles vidū. Rindas galā piecēlās kāda meiča tumšzilā džemperī un pacēla roku.

— Vārds biedrenei Irbei, — sapulces vadītājs teica. — Nāciet šurp, runājiet no tribīnes, lai visi var jūs redzēt un dzirdēt.

Viņa izspraucās caur šauro eju, kas bija atstāta krēslu rindu vidū, un uzkāpa tribīnē. Tikai tagad Gunārs viņu ieraudzīja. Mazliet nobālusi aiz uztraukuma, sarauktām uzacīm, sakniebtām lūpām, nervozi pirkstos žņaudzīdama bloknotu, Laima Irbe dažus mirkļus ar sa- tumsušu skatienu raudzījās zālē — pretī tiem daudzajiem acu pāriem, kas saintriģēti un pilni neparasta sprieguma nolūkojās viņā. Tad viņa, it kā ko meklējot, aplaida skatienu zālei, visiem tās kaktiem.

— Es zinu, ka viņš ir te, tikai nevaru uzreiz ieraudzīt, — atskanēja Laimas balss. — Nelietis, gļēvais de- nunciants, šīs anonīmās vēstules autors katrā ziņā ir te, kopā ar mums šajā telpā. Biedri, iedomājieties katrs, kādā stāvoklī mēs atrodamies: mūsu vidū ir nelietis, netīrs un Jauns radījums, un mēs nezinām, kurš tas ir. Varbūt viņš sēž jums cieši blakus un jūs apmaināties ar viņu klusām piezīmēm par to, kas tagad notiek. Un viņš runā jums līdzi, piekrīt jums, izliekas pievienojamies jūsu sašutumam. Pēc sapulces, aiziedami no šejienes, jūs varbūt atvadoties spiedīsiet viņam roku, nezinādami, ka tā ir netīra, lipīga roka, kas var jūs notraipīt. Viņš ir viens, lai gan runā grupas vārdā, bet, tā kā mēs nezinām, kurš tas ir, mums nākas domāt par daudziem un nepelnīti turēt aizdomās savus godīgos biedrus, jo tikai katrs pats par sevi mēs zinām, ka neesam vainīgi.

Kamēr viņa runāja, zālē notika neapzinīga sakustēšanās, viens otrs zagšus paskatījās blakus sēdošajos, dažs instinktīvi atrāvās mazliet tālāk no sava kaimiņa — likās, ka telpā būtu ielauzies savstarpējas neuzticēšanās gars. Gunārs nespēja atraut izbrīna pilno skatienu no meičas sejas, kuru viņš redzēja profilā. Viņa nebija tam ne draugs, pat ne laba paziņa, tikai parastais studiju biedrs. Kāpēc viņa tagad tā runā? Laima nepavisam nebija no tām vienmēr un visur aktīvām būtnēm, kuras katrā gadījumā steidzas paziņot savu viedokli; drīzāk viņu var uzskatīt par noslēgtu, sevī ierāvušos, mazrunīgu un atturīgu meiteni; agrākās komjaunatnes sapulcēs un studentu sanāksmēs Gunārs ne reizi nebija piedzīvojis, ka Laima Irbe uzstātos.

Bet todien viņa runāja, un no katra vārda dvesa pretī kaislība, dziļš nemiers, gaišs, aizdedzinošs spēks.

Gunārs to agrāk nebija pat nojautis, tāpēc todien jo lielāks vērtās viņa izbrīns par notiekošo. Tikai tagad Gunārs pilnīgi ieraudzīja arī viņas ārējo izskatu: smuidro augumu, tumšos, kuplos matus, brūno acu spožo skatienu, domīgo sejas izteiksmi un mazās rokas ar tievajiem, baltajiem pirkstiem. Ja Gunāram tai brīdī kāds jautātu, ko viņš domā par Laimas Irbes izskatu, viņš nebūtu varējis pateikt, vai viņa ir skaista vai neglīta, — viņš zināja tikai to, ka viņa tam patīk ar katru mirkli vairāk.

— Tas ir vecs, nodrāzts, bet diemžēl vēl šad un tad vērojams paņēmiens, — Laima turpināja. — Anonīmās vēstules autora nolūks ir skaidrs: pēdējā brīdī pirms vēlēšanām mest ēnu uz cilvēku, apliet to ar samazgām un panākt, ka šo cilvēku neievēlē tur, kur biedri viņu gribējuši ievēlēt. Viņš labi zina, ka visi apmelojumi tiks atspēkoti, ka apmelotais cilvēks tiks reabilitēts, bet tas viņu neuztrauc, jo ļaunais nodoms tik un tā būs piepildīts: viņš būs uz bridi ietekmējis kolektīvu un kavējis tam spert pareizo soli. Biedri, neļausim tam notikt! — viņa iesaucās. — Pārvilksim svītru nelieša nodomiem un iecerēm. Kārli Stērstiņu — lai gan viņš pats aiz saprotamiem iemesliem lūdz noņemt savu kandidatūru — vajag atstāt sarakstā un ne vien atstāt, bet arī ievēlēt. Tā būs mūsu vispareizākā atbilde slepenajam nekrietnelim.

— Pareizi! — atskanēja saucieni zālē. — Laimai taisnība!

Aizejot no tribīnes, viņu pavadīja skaļi aplausi. Gunārs iedomājās, ka droši vien šai brīdī aplaudē arī tas — netīrais un zemiskais — un ne jau piekrizdams Laimai, bet cenzdamies slēpt savas īstās jūtas.

Un varbūt tiešām notiks vēl, ka viņš, Gunārs Zundags, šovakar pēc sapulces atvadoties paspiedis roku cilvēkam,

kuram vajadzētu iezvelt ar dūri pa seju.

Stērstiņu ievēlēja komjaunatnes komitejā — pretī bija nodotas tikai divas balsis.

Saticis Laimu pēc sapulces gaitenī, Gunārs tuvojās viņai.

— Apsveicu jūs! Jūs izturējāties kā īsts cilvēks. Ja jums nav iebildumu — būsim draugi.

— Labi, — viņa atbildēja. — Iebildumu nav.

Ar to viņu pirmā intīmā saruna beidzās. Par tālāko gādāja laiks, dzīves nerimtīgais plūdums, katra jauna nodzīvota diena. Šodien viņi bija labi draugi un varbūt pat vairāk nekā draugi. Tuvāk iepazinies ar Laimu, Gunārs atklāja viņā aizvien jaunas pievilcīgas īpašības; viņš tikai nespēja saprast, kāpēc pārējie cilvēki tās nesaredz un neprot novērtēt. Viņš dabūja zināt arī to, ka Laimas tēvs Aleksandrs Irbe ir priekšsēdētājs kādā Eglaines rajona kolhozā, kurš nosaukts viņa tēva — Roberta Zundaga vārdā. Šovasar Gunārs savu ražošanas prakses laiku nostrādās tieši tur, tajā kolhozā. Turpat strādās arī Laima, un viss būs jauki, brīnišķīgi — tā, kā jābūt.

Vēlāk noskaidrojās arī, kas rakstījis anonīmo vēstuli: tas bija kāds students Indulēns, kurš par nesekmību un huligānismu mācību kursa vidū bija izslēgts no Lauksaimniecības akadēmijas. Ar Kārli Stērstiņu viņam bija veci personīgi rēķini, kur galveno lomu spēlēja kāda meiča; Indulēns dzērumā pats vēlāk palielījās ar savu «varoņdarbu», un tādā kārtā tas kļuva zināms Stērstiņa biedriem.

Mazliet vēlāk, kā parasts, šorīt sāka čīkstēt gultiņas. Pamodušies puiši tūliņ vēl necēlās augšā, bet vēl brīdi pavalstījās savās gultās. Tad kādam sagribējās uzpīpot, tas uzrāva kājās bikses un izslīdēja no istabas, lai attiecīgā vietā ierautu pirmo rīta dūmu, kas īstam pīpmanim šķiet visgardākais. Kādam citam ienāca prātā, ka derētu noskūties, kamēr mazgājamā telpā nav vēl sākusies burzma. Atskanēja paklusa sarunāšanās, paspruka pirmais joks, pirmie smiekli, un tūliņ viss gāja vaļā tāpat kā ci​tus rītus. Sākās jauna diena. Mazgājamā telpa dūca kā bišu strops. Cits citu apceldami, zirgodamies un velnu dzīdami, puiši noskaloja sejas aukstā ūdenī, ar žiletēm skrāpēja vaigus, sakārtoja gultiņas un saģērbās, tad iekoda pieticīgo studentu azaidu un mazās grupās sāka izklīst kur kurais: dažs saņemt stipendiju, dažs uz telegrāfu nosūtīt mājiniekiem ziņu par savu drīzo ierašanos, dažs pie draugiem un paziņām atvadīties pirms aizbrauk​šanas, bet viena daļa devās tieši uz dzelzceļa staciju vai autoostu.

Kopmītne palika tukša un klusa, tāda tā paliks līdz pašam rudenim. Varbūt tikai vasaras vidū te kādreiz uz dažām dienām apmetīsies provinces ļaudis, dziesmu svētku vai lielu sporta sarīkojumu dalībnieki, kurus visus nespēs uzņemt Rīgas viesnīcas. Un var būt, ka viens otrs no tiem, kas šodien aizgāja no šejienes, rudenī vairs neatgriezīsies: dzīvē visādi notiek.

Gunārs savas darīšanas bija nokārtojis jau iepriekšējā dienā un būtu varējis tūliņ doties uz autostaciju, bet tad viņam ienāca prātā doma, ka vajadzētu nopirkt kādu dāvanu mājiniekiem — mātei, mazajai Vizmai… arī patēvam. Neko lielu viņš gan nevarēja nopirkt, tikai pa kādam nieciņam, cik jau nu patukšā studenta kabata atļāva. Un taisni tāpēc, ka tā atļāva tik maz, viņam vajadzēja ilgi lauzīt galvu, kamēr izdomāja, ko pirkt, un pēc tam vēl ilgāk nācās staigāt pa veikaliem, kamēr nodomāto sameklēja.

Beidzot viss kaut kā — ar dievu uz pusēm — bija izdarīts, bet rīta autobuss ar to pašu jau nokavēts, un Gunāram nāktos braukt ar pēdējo autobusu, kas ierastos Eglainē tikai pašā vakarā, ja savās pilsētas gaitās viņš nesastaptos ar Kārli Stērstiņu.

— Tu arī vēl nevari izkulties no Rīgas? — Stērstiņš pabrīnījās.

— Nokavēju autobusu, — Gunārs paskaidroja. — Ta​gad jāgaida līdz pulksten astoņpadsmitiem.

— Kāpēc jāgaida — brauc kopā ar mani, — Stērstiņš teica. — Mans vecais šodien atbrauca man pretim ar «Pobedu» — februārī kā nopirka, nav vēl paspējis no- klaburot. Viņš patreiz beidz kārtot kaut kādas darīšanas ministrijā. Pēc stundas piebrauks pēc manis, un varēsim reizot. Ar mieru?

— Vai būs pa ceļam? Cik man zināms, tavs ceļš ved uz Ziemeļvidzemi, bet man jānokļūst Eglainē — labu gabalu sāņš no Pleskavas šosejas.

— Mēs varam izmest to mazo āķīti no šosejas līdz Eglainei un atpakaļ līdz šosejai, — Stērstiņš neatlaidās. — Tas prasīs ne vairāk kā lieku pusstundu. Ar mieru?

— Ja tas āķītis tevi neapgrūtinās, tad mani jau ne​kādā ziņā, — Gunārs iesmējās.

— Tātad norunāts! — Stērstiņš pielika sarunai punktu. Stundu vēlāk viņi aizbrauca no Rīgas.

Mašīnu vadīja Kārļa Stērstina tēvs — lielas mežrūpniecības saimniecības direktors; turpat tuvumā Kārlim vajadzēja strādāt ražo​šanas praksē kādā kolhozā.

2 Gunārs izkāpa no «Pobedas» Eglaines tirgus laukumā un, atvadījies no Kārļa Stērstiņa un viņa tēva, devās mājup. Bija tieši tā stunda, kad uzņēmumos un iestādēs beidz darbus un visi steidzas drīzāk nokļūt mājās, lai iespējami pilnīgāk izmantotu pagaro vakara cēlienu. Gaiss vēl bija pilns dienas siltuma, un cilvēki, kurus Gunārs redzēja uz ielas, izskatījās tādi kā apātiski un apvītuši. Viņš satika vairākus pazīstamus puišus, savus agrākos skolasbiedrus, kuri tagad devās mājās no darba. Gunārs sasveicinājās ar tiem un apmainīja dažus vārdus — par savu dzīvi Rīgā un par nākamās vasaras nodomiem. Plašāku izrunāšanos viņi atlika uz vēlāku laiku, jo kā vieni, tā otri steidzās.

— Tu atnāc vakarā uz upi, — puiši uzaicināja Gunāru. — Padzenasim bumbu un pie viena papļāpāsim par dzīvi.

— Labi, aiziešu … — Gunārs apsolījās.

— Tikai nevelc garumā. Nāc, kamēr vēl gaišs.

— Ņemšu vērā.

Vasaras mēteli pār plecu pārsviedis, pasmago čemodānu kreisajā roka nesdams, Gunārs turpināja savu ceļu. Pie celtniecības kantora viņš satika patēvu. Beidzis darbu, arī Jānis Skudra steidzās mājup, jo gribēja līdz tumsai dažas stundas vēl kaut ko padarīt savā jaun​celtnē.

— Skaties tik — tu jau klāt! — viņš konstatēja, sarokojoties ar padēlu. — Mēs domājām, ka pārbrauksi tikai ar pēdējo autobusu.

— Vienam biedram bija atbraucis pretim tēvs, — Gunārs paskaidroja. — Viņš paķēra arī mani līdz.

— Lēti un labi, — Skudra iesmējās. Un tūliņ viņam arī pietrūka, ko runāt, — kā vienmēr, kad gadījās palikt divatā ar padēlu. Viņu attiecības nebija sliktas, tajās pagaidām nemanīja ne mazākā antagonisma, taču īstai sirsnībai un draudzībai ari trūka vietas. — Tātad atbrauci gan… — Skudra pēc mazas, neērtas pauzes vēl piezīmēja, un tas izklausījās tā, it kā viņam būtu brīnums par notikušo.

— Jā, atbraucu… — atsaucās Gunārs. — Vai mājās visi veseli?

Gunāra jautājums bija kā glābšanas aplis, ko piesviež slīcējam, un slīcējs — Jānis Skudra, kurš šai brīdī tiešām nezināja, par ko lai vēl runā ar atbraucēju, — tūliņ pieķērās tam un centās iespējami ilgāk nelaist vaļā. — Nevienam nekas nekaiš, — viņš ierunājās lēni un svarīgi. — Māte jūtas labi. Vizma bija saķērusi iesnas un veselu nedēļu staigāja šķaudīdamās un šņaukādamās, bet nu jau tas ir garām. Ar sivēniem mums šogad neveicas …

— Ak tā? — Gunārs paskatījās no sāniem patēvā.

— Nopirkām kolhozā divus ruksīšus, — Skudra turpināja, — bet ej nu sazini, kas tur bija, kas nebija: viens nosprāga pēc divām nedēļām, otru vēlāk pašiem nācās nokaut, citādi arī tas būtu nobeidzies.

Nevar saprast, kas tur bija par ķezu. Varbūt sarkanguļa, varbūt kas cits. Pēcāk nopirkām vēl vienu ruksi, un tā nu mums tagad būdā atkal ir baroklis.

Ar to pašu tik laimīgi atrastais temats bija izsmelts, un atkal iestājās klusums. Divi cilvēki, vienas ģimenes locekļi, domās iegrimuši, lēnām soļoja viens otram līdzās, skatījās zemē un domāja katrs savu domu. «Šis cilvēks tev ir tēva vietā,» domāja Gunārs, «cilvēks, pie kura tu katrā laikā vari griezties pēc padoma un palī​dzības. Tu nekad to neesi darījis un laikam nedarīsi ari turpmāk, jo nejūti vajadzību pēc tā.

Padomu prasa tādam cilvēkam, kuram uzticas un kuru cienī. Viņš nekā slikta nav tev darījis, un tomēr tu nezini, kāpēc viņam jāuzticas un par ko viņš jācienī, jo vienīgais apstāklis, kas jūs tur kopā, ir tas, ka viņš ir tavas mātes vīrs. Oficiāli un formāli jūs esat radi, bet tikai oficiāli un formāli, un laikam gan tev labāk patiktu, ja šīs radniecības nebūtu. Un, ja tev kādreiz patiešām ievajadzētos cita cilvēka palīdzības, morālas vai materiālas, tu vispirms meklētu to kaut kur citur, ārpus mājām, un tikai tad, ja nekur citur to neatrastu, beidzot grieztos pie viņa … bet varbūt tu to nedarītu arī tad.»

Nē, tēva vietnieku šajā cilvēkā viņš nespēja saredzēt. Pašā radniecībā ar Jāni Skudru (lunārs sajuta kaut ko nedabisku un apkaunojošu. Jānis Skudra un Roberts Zundags, viens dzīvais un otrs tikai atmiņu tēls, — stādīt tos līdzās un salīdzināt nebija iespējams, bet, ja to darītu, tad katrs salīdzinājums iznāktu dzīvajam par sliktu. Gunārs saprata, ka nav labi tā domāt, tomēr viņš nespēja nedomāt tā, un tas viņu lāgiem nospieda — arī šai brīdī, soļojot pa ielu kopā ar šo cilvēku.

Jānis Skudra sava padēla izturēšanos varēja iztulkot kā gribēdams, bet spītību vai apzinīgu atvairību tajā nespēja saskatīt. Viņam likās, ka viņš pats, Skudra, ir vainīgs pie tā, ka viņu starpā līdz šim nav nodibinājies kontakts. Viņam kā vecākajam un piedzīvojušākam no paša sākuma laikam vajadzēja ņemt iniciatīvu savās rokās, veltīt vairāk uzmanības padēlam, sevišķi pārejas laikā, iekarot viņa draudzību un uzticību. Viņš bija palaidis garām īsto brīdi, un viņu attiecības iegājušas tādās sliedēs, no kurām tās nebija vairs iespējams ievadīt citā gultnē. Pie kā tas varēja novest? Varbūt ne pie kā, varbūt strupceļā.

Apziņa, ka viņa spēkos nav kaut ko grozīt šajā lietā (jo tas nebija atkarīgs no viņa vien, tur bija vajadzīga arī otra cilvēka atsaucība un labā griba), reizēm nomāca Skudru, bet runāt par to viņš nebūtu varējis ne ar vienu cilvēku — pat ar savu sievu, Gunāra māti, ne.

Tā viņi turpināja soļot klusēdami, un abi ilgojās, kaut drīzāk nokļūtu mājās pie citiem cilvēkiem.

Kad līdz mājām bija atlicis ko iet apmēram divi simti metru, viņi ieraudzīja mazo Vizmu. Meitene teciņus steidzās viņiem pretī, priekā starodama, no skriešanas piesarkusi, un pa gabalu māja ar roku.

— Guni… Guni… es tevi gaidīju visu dienu! — viņa sauca, un balss viņai ķērās aiz lielā saviļņojuma. — Mamma gaida tevi! Es… man …

Abiem, Skudrām un Gunāram, uzreiz kļuva it kā vieglāk elpot. Viņi apstājās un smaidīdami sagaidīja meiteni. Gunāram aizmirsās, ka viņam līdzās stāv šis apmulsušais, mazrunīgais vīrs, bet Skudra no sāniem vēroja padēlu. Garīgais iestingums beidzās kā upes krastā izmests un saules staru saēsts ledus gabals, kam pietika kājas pieskāriena, lai tas sadruptu sīkās drumslās.

Vizma visu dienu bija gaidījusi Gunāra pārbraukšanu, steigusies uz autobusa pieturu, kad vajadzēja pienākt mašīnai no Rīgas; pusdienās viņa nespēja apēst ne kumosa — vai tādā dienā maz varēja domāt par ēšanu, kad dzīve solīja brīnumu! Viņa domās iztēlojās sev, kas tad notiks, kad atnāks tas brīnums, kā viņa satiksies ar brāli, ko viņam pavēstīs un parādīs un kā viņš pēc tam stāstīs daudz jauku stāstu par to, ko redzējis un piedzīvojis Rīgā. Un tagad tas brīnums ir klāt, tur viņš stāv uz ielas pelēkā uzvalkā, kailu galvu un, laipni smaidīdams, raugās pretim, bet nekā brīnumaina nav, viss ir kā parasts, vienkārši un mierīgi. Gunārs ir tāds pats kā toreiz, kad aizbrauca uz Rīgu. Bet izrādījās, ka arī bez brīnuma ir labi, tāpēc vien, ka brālis pārbraucis.

Gunārs nolika čemodānu uz ietves un, satvēris Vizmu zem padusēm, pacēla gaisā un brītiņu it kā pētījot rau​dzījās viņai sejā. Tad nolika zemē un noglaudīja viņai matus.

— Tu jau, Vizmiņ, esi liela izaugusi, — viņš ierunā​jās.

— Jā… — meitene čukstēja. — Man ir bilžu grā​mata, un es tur visu varu izlasīt.

— Es ari atvedu tev bilžu grāmatu par zvēriem un putniem, — Gunārs pavēstīja. — Kad taisīšu vaļā čemo​dānu, es tev to atdošu.

— Paldies… — Vizma viegli pakniksēja un pieķērās brālim pie rokas. Otrā rokā Gunārs paņēma čemodānu, un visi trīs lēnām gāja tālāk.

— Kas jums mājās jauns? — Gunārs apjautājās.

— Mums ir jauns kaķis, — Vizma teica. — Vecais runcis ziemā pazuda, un mamma atnesa mazu kaķēnu. Viņš ir pelēks, ar strīpiņām.

— Un kā jūs viņu nosaucāt?

— Par Inci.

— Tas ir skaists vārds. Bet vai viņam uzvārds arī jau ir?

Vizma samulsa.

— Es nezinu. Vai tad kaķiem ir uzvārdi?

— Dažiem ir, dažiem nav. Mēs arī Incim izdomāsim uzvārdu.

— Jā, izdomāsim.

Skudra vēroja šo satikšanos, redzēja, cik ļoti Vizma pieķērusies brālim, un saprata, ka Gunārs savu mazo māšeli patiešām mīl. Un viņam kļuva labi ap sirdi. Šis mazais cilvēciņš, viņa miesa un asinis, bija kā vienojo​šais loceklis visas ģimenes savstarpējo attiecību ķēdē.

«Mēs tomēr esam vienota ģimene… laba ģimene, un viss ir pareizi…» Skudra domāja. «Dažreiz cilvēki staigā it kā katrs savā krastā mazai tērcītei un nevar tikt viens otram klāt: to tērcīti nevar pārbrist, jo zem ūdens ir staignājs, — ja bridīsi pāri, iestrēgsi dubļos; bet vairāk nevajag kā mazu laipiņu, un otrais krasts kļūst tūliņ sasniedzams, un cilvēki kļūst tuvi. Mūsu mājās tāda laipiņa ir šis bērns… mazā radībiņa, kas pati vēl nemaz nesaprot, ko tā nozīmē pasaulē.»

Astra nebija no tām sievietēm, kuras mēdz savas jūtas izpaust ar atklātu skaļumu un sentimentu; nē, viņa tikai noskūpstīja dēlu uz pieres, noglāstīja Gunāra plecu un smaidīdama brītiņu noskatījās viņā, it kā meklēdama kaut ko jaunu viņa sejā un augumā. Viņa neteica neko, bet viņas starojošais skatiens pateica vairāk, nekā būtu spējuši izsacīt vārdi. «Lūk, tas ir mans dēls, liels un skaists…» likās sakām viņas acis.

«Ar katru dienu tu kļūsti aizvien vairāk līdzīgs savam tēvam. Tas pats augums, tā pati seja ar taisno degunu, enerģisko zodu un mazliet tā kā spītīgi sakniebtām lūpām. Un, kad tu runā, tad liekas, it kā istabā būtu pēkšņi atskanējusi Roberta Zundaga balss. Pat matu sasukājums tev ir tāds pats kā tavam tēvam, ar celiņu kreisā pusē, un viens no augšējiem zobiem pašā mutes vidū ar tādu pat mazu defektu — sagriezies bērnībā, izspiezdams no savas vietas priekšgājēju, piena zobu, ko laikā nebija pasteigušies izraut.» Un viņa izturēšanās, kustības, straujie, impulsīvie žesti — viss, viss ir tāds pats kā Robertam Zundagam, un viņam garšo tie paši ēdieni kā tēvam, un viņš tikpat rūpīgi mēdz sasiet kravates mezglu un turēt kārtībā savu apģērbu. Katrreiz, kad Gunārs ir te, viņš ir kā dzīvs atgādinājums, un gribot negribot Astrai nākas domāt par viņa tēvu.

Astra gribēja dēlu pacienāt, jo līdz vakariņām vēl būs jāgaida pāris stundu, bet Gunārs kategoriski atteicās no launaga.

— Aiziešu uz upi, — viņš teica. — Apsolīju zēniem. Bet vakariņas ēdīsim visi kopā parastajā laikā.

Iegājis savā istabiņā, viņš atvēra čemodānu un novietoja drānas, veļu un grāmatas — visu savās pastāvīgajās vietās: skapī, atvilktnēs, uz mazā rakstāmgalda, tad atdeva Vizmai bilžu grāmatu, mātei pasniedza vieglu šalliti, bet patēvam pusduci rūtainu kabatas lakatiņu — tas bija viss, ko viņš spējis nopirkt dāvanām.

Vizma tūlīt sāka šķirstīt bilžu grāmatu, un tēvs viņai paskaidroja, kas tie par zvēriem un putniem. Uz brītiņu māte ar dēlu palika divatā Gunāra istabiņā.

— Tu jau zini, mēs cejam sev ģimenes māju, — Astra ieminējās.

— Jā, dzirdēju… — Gunārs atsaucās, iekarinādams skapi kaklasaites.

— Mums te ir zīmējumi, — Astra turpināja. — Vai tu nevēlies tos apskatīt, kā tur viss ieplānots?

Viena istaba tur būs tava…

— Vēlāk, māt, kad pārnākšu no upes… — Dēla balsī Astra saklausīja tādu kā nepacietību, kā vienal​dzību.

— Tu tikai uzmet acis. Varbūt kaut kas tur nav tā… tev jau ir sava gaume. Kamēr vēl nav uzcelts,

var šo to grozīt.

— Gan jau būs labi, māt, — Gunārs pasmaidīja. — Un vai tas nu tik svarīgi, kā tur katrs sīkums paredzēts.

Redzēdams, ka viņa vienaldzība sarūgtinājusi māti, viņš pasteidzās piebilst: — Es vakarā apskatīšu tos zīmējumus, un tad mēs parunāsimies par visu.

— Tu vari iegriezties būvlaukumā, — māte turpi​nāja. — Tas jau turpat upmalā ir.

— Katrā ziņā iegriezīšos, — Gunārs sacīja, bet māte saprata, ka viņš domā par kaut ko citu, kam ar būvlaukumu un nākamo ģimenes māju nav nekā kopīga. Šī nepārprotamā vienaldzība par lietām, kas citiem cilvē​kiem šķita svarīgas, vēlreiz izsauca Astras atmiņā Robertu Zundagu: tam tādas lietas tāpat bija likušās vienaldzīgas un nenozīmīgas, — ja viņš būtu vēl dzīvs, tad laikam gan nekādu ģimenes māju upmalā neceltu. Iedomājoties to, Astra sajutās neveikli dēla priekšā, kā kad viņai par kaut ko būtu jātaisnojas, it kā kaut kas viņas un Jāņa Skudras rīcībā būtu nepareizs un noso​dāms. Un, lai gan viņa neapzinājās nekā slikta darījusi, prāts kļuva nemierīgs.

— Vienam otram varbūt skauž, ka mēs to māju ceļam, — viņa teica. — Dažiem tas varbūt nepatīk, bet tu vari man ticēt, ka viss tiek darīts pēc likuma. Ne tik daudz kā melns aiz naga mums nepielīp no sveša labuma.

— Par to es nešaubos, māt, — Gunārs apgalvoja. — Kam gan jums vajadzīgs citu labums, kad savējā pietiek.

Viņš teica jums, it kā viņam pašam ar jauno māju nebūtu nekāda sakara, lai gan viena istaba tur paredzēta arī viņam. Viņš norobežojas, Astra nodomāja. Bet var- . būt tas tāpat bez nolūka pateikts: viņam jau tagad citas domas galvā … varbūt par kādu meiteni… Kāpēc gan viņam nevar būt pašam sava meitene — viņa gados tas gluži dabiski.

Vēlreiz apsolījis iegriezties būvlaukumā un vakarā par visu izrunāties, Gunārs aizgāja uz upi. Astra sāka apdomāt, ko šovakar gatavot vakariņām. Katrā ziņā jāpagādā kāds no dēla vislielākajiem kārumiem.

Bet, kad viņa apsvēra, kurš varētu būt vislielākais kārums, prāta atkal ienāca Roberts Zundags, un tad viņa tūliņ zināja, kas jāgatavo vakariņās.

3 Ūdens vēl bija auksts, un par izpeldēšanos nevarēja domāt: agrāk par jūnija sākumu te nekad neviens nebija peldējies. Pašā platākajā vietā upe nebija platāka par piecdesmit metriem. Kreisais krasts bija apbūvēts, tur slējās strādnieku ciemata vienstāva un divstāvu mājas ar mazajiem dārziņiem, ābeļu, ķiršu un plūmju pu- durīšiem. Dažā dārziņā stāvēja pa pusducim bišu stropu, un dažai mājai upes pusē bija izbūvēts balkons vai veranda. Vienā vietā, tieši iepretim Eglaines peldētavai, rēgojās ķieģeļu jaunceltnes pusotra stāva korpuss; iztālēm varēja redzēt, ka pāris viru tur kaut ko darīja. Gunārs zināja, ka tā ir viņa patēva jaunā māja, tāpēc viņa skatiens šad un tad pavērsās uz to pusi, bet viņš centās to izdarīt tā, lai citi neredzētu.

Vietu, kur Gunārs satikās ar saviem vecajiem paziņām, tikai ļoti nosacīti varēja saukt par peldētavu: tā bija vienkārši mierīga aizstraume, mazliet dziļāka nekā citur, ar tīru dibenu un smilšainu liedagu metrus divsimt nost no lielceļa un tilta pār upi. Ciemata jaunieši pērn paši saviem spēkiem bija uzcēluši nelielu tramplīnu iepretim visdziļākajai vietai, no tā varēja lēkt ūdenī. Vasarā te netrūka prieka un jautrības.

Gunārs bija sen iemācījies peldēt un būtu varējis turēt pārējiem puišiem līdzi visās izdarībās: nirt, lēkt uz galvas ūdenī, sacensties ātrumā. Šovakar no tā visa vajadzēja atteikties. Kādu brīdi viņi padzenāja kājbumbu, pēc tam izmēģināja roku dažādās spēka un veiklības rotaļās: cīkstējās, vingroja uz stieņa, kurš bija ierīkots turpat tuvumā. Visi viņi bija jauni un veseli un nezināja, kur likt savu jauno ķermeņa spēka pārpilnību. Vēlāk, sasildījušies straujām kustībām un apģērbuši virsdrēbes, viņi apsēdās ciešā pulciņā

zem kupla vītola un aprunājās par dzīvi: ko kurais darījis starplaikā, kur strādā vai mācās, ko nodomājuši darīt nākotnē. Gunārs pārliecinājās, ka viss ir pa vecam un viņu savstarpējās attiecībās nekas nav izmainījies. Eglaines puiši redzēja, ka Gunārs ir joprojām tas pats agrākais vienkāršais un sirsnīgais zēns, un viņam savukārt bija dziļš prieks par to, ka viņi visi ir tādi paši kā agrāk. Dzīves saturs viņiem bija apmēram vienāds. Laikraksti un radio visiem deva iespēju sekot jaunās dzīves gaitai, tehnikas sasniegumiem un notikumiem starptautiskā laukā. Eglainieši vairs nebija nekādi tālumnieki, par kādiem tos varēja uzskatīt pirms kara. Vairākas reizes gadā viņi devās ekskursijās, brauca uz Rīgu noskatīties teātru jaunās izrādes un ievērojamākās sporta sacīkstes. Visos dziesmu svētkos, republikas t mākslinieciskās pašdarbības skatēs un spartakiādēs pieda​ lījās arī Eglaines pārstāvji. Metropolei un provincei vairs nebija tikai epizodiska saskare, un tas uzspieda savu zīmogu visai šo ļaužu dzīvei. Viss bija kļuvis kopī​gāks, vienādāks, tuvāks.

— Tu varētu šovasar spēlēt mūsu futbola komandā, — kāds no puišiem ieminējās Gunāram, kad sarunas pieskārās sporta tematam. — Agrāk tu gluži labi prati sist pa vārtiem, un tieši tagad mums noderētu vēl viens kār​tīgs snaiperis.

— Tas laikam neiznāks, — Gunārs domīgi atbildēja.

— Kāpēc tā? Noteikumi neatļauj?

— Ne jau tas vien. Es strādāšu kolhozā… ražošanas praksē.

— 2ēl. Bet tu taču nepazudīsi uz visu vasaru?

— Kāpēc lai es pazustu! Šad un tad iegriezīšos pie jums, un tad jau joka pēc varēsim kopā padzenāt bumbu.

— Kurā kolhozā tu strādāsi?

— Tepat tuvumā — Zundaga kolhozā.

— To jau ar roku var aizsniegt! Vakaros varēsi uz​lēkt ritenī un atbraukt uz upi izpeldēties.

— Uz laukiem vasarā darba diena ir gara, — Gunārs aizrādīja.

— Tas gan … — puiši piekrita.

Kad saule jau tuvojās apvārsnim, viņi sāka izklīst. Atcerējies mātei doto solījumu, Gunārs atvadījās no draugiem un devās uz būves laukumu upes otrā krastā.

Apbūves gabala vienā malā bija uzcelts šķūnītis būvmateriālu glabāšanai — tur Gunārs satika patēvu. Nelielā telpa bija piekrauta krāsns podiņiem, cementa un kaļķu maisiem, dēļiem un visādiem metāla izstrādājumiem. Gunāram likās, ka viņš ienācis veikalā, un Jānis Skudra, kurš tai brīdī rakņājās kādā kastē, viņam atgādināja pārdevēju, kas meklē pieprasīto preci. Ja viņš tagad apjautātos, kas atnācējam vajadzīgs — naglas, eņģes vai durvju kliņķi, Gunārs nejustos pārsteigts. Bet Skudra, protams, tā nejautāja. Pamanījis Gunāru, viņš tikai norūca: — Tu atnāci? Tas labi… — un turpināja rakņāties kastē, kamēr atrada meklēto — kādus pamatīgus dzelzs āķus ar vītnēm galā. Tad viņš atstiepa muguru taisnāk un, nolicis āķus uz dēļu kaudzes, no jauna ierunājās: — Tā mēs te raujamies. Par visiem sīkumiem jā​domā. Kamēr tādu mājeli uzceļ, cilvēks var dabūt sirmus matus. Nu, kā tev te patīk?

— Nekas… vieta ir diezgan jauka, — Gunārs atsaucās. Viņš saprata, ka patēvs no viņa gaida kaut ko vairāk, dziļāku interesi, varbūt pat sajūsmu par redzēto un nojaušamo, bet nekādi nespēja sevī izraisīt ne šo interesi, nedz sajūsmu. Tas nebūs viņa nams, ko te cēla. Vienaldzīgi kā nejaušs garāmgājējs viņš noraudzījās uz visu, un viņam bija tikai viena vēlēšanās: tikt pēc iespējas drīzāk prom no šejienes. Bet tūliņ aiziet nevarēja. Kaut vai pieklājības dēļ vajadzēja uzkavēties kādu brītiņu, klausīties patēva stāstījumā par to, kas te viss kādreiz būs, apskatīt dažādas lietas un priekšmetus, ko viņam rādīja, un paretam ar kādu piezīmi apliecināt, ka viņš visu saprot un ka redzētais un dzirdētais viņu interesē.

Klausīdamies Skudras balsī un tikpat kā nekā neiegaumēdams no patēva stāstījuma, Gunārs tai pašā laikā iztālēm noraudzījās abos strādniekos, kas ar amatniekiem raksturīgo nesteidzību kaut ko zāģēja un tēsa.

Viņš nepazina šos vīrus, tie nebija egiainieši. Laikam būvkan- tora strādnieki, Gunārs nodomāja. Un vēl viņš nodomāja, ka patēvs izmanto savu dienesta stāvokli, varbūt gluži likumīgā un atļautā kārtā, un tomēr

viņam nez kāpēc kļuva neērti šo svešo vīru priekšā.

It kā nojautis padēla domas, Skudra steidzās paskaid​rot: — Pa dienu viņi strādā kantora darbos. Tikai pa vakariem un dažreiz svētdienās pastrādā dažas stundas te. Katrs jau grib kaut ko piepelnīt klāt, un ja nu reiz ir tāda izdevība… Par nopeļņu viņi nevar sūdzēties.

Skudra uzveda Gunāru augšā uz sastatnēm un no turienes izrādīja viņam ēkas nākamo sadalījumu: — Tur būs virtuve, tur kopīgā istaba. Guļamistabu mēs domājam ierīkot te, līdzās sanitārajam mezglam.

Mansardā būs divas istabas, un viena no tām ir domāta tev. Kurā ēkas galā tu gribētu apmesties: vai te, kur logs uz upi, vai otrā galā — iepretim lielceļam?

— Man vienalga… — Gunārs atbildēja. — Nevar zināt, cik man te vispār iznāks dzīvot. Pabeigšu studēt un strādāšu tur, kur liks.

— Tas jau nu tā, — Skudra piekrita. — Cilvēks var strādāt visur, vienu gadu te, otru citur, bet nav nekas ļauns, ja viņam kaut kur ir sava pastāvīga vieta, kur viņš katrā laikā var apmesties. Es domāju, ka tev visla​bāk derētu tā istaba ar logu uz upi.

— Jā, var jau … — Gunārs teica. Viņš bija pārliecināts, ka strādnieki tur lejā noklausās šajā sarunā, un atkal viņu pārņēma neizprotama neērtības sajūta.

Brītiņu vēl uzkavējies būvlaukumā, viņš devās prom. Patēvs palika turpat, lai uzraudzītu darbus, — kad strādnieki aizies mājās, vajadzēs visu pievākt un aizslēgt šķūnīti; šos vīrus viņš labi pazina un bija drošs, ka tie viņa mantu neizvazās, taču kādu maišeli skaidu un dēļu galu tie varēja aiznest mājās, bet nākamajam namsaimniekam malka būs pašam vajadzīga ne mazāk kā viņiem — kāpēc lai viņš skatītos caur pirkstiem uz tādām lietām?

Netālu no rajona slimnīcas Gunārs uz ielas satika Ainu Lindi. Viņa nupat kā bija atbraukusi ar pēdējo Rīgas autobusu un, iepirkumu saiņiem apkrāvusies, lēnām nāca Gunāram pretim pa strādnieku ciemata galveno ielu. Pa​zinusi Gunāru, viņa pa gabalu uzsmaidīja tam un ap​stājās.

— Skaties vien, tu jau te, — viņa ierunājās un nolika kādu saini zemē, atbrīvodama labo roku sveicienam.

— Bet es domāju, ka būsim ceļabiedri un varēsim brauciena laikā aprunāties par dzīvi. Tāds tu man esi.

— Vainīgs ir mans kursa biedrs Stērstiņš, — paskaidroja Gunārs. — Viņš mani paķēra līdzi sava tēva mašīnā.

— Un tu jau paspēji te visu apskatīt, izrunāties ar veciem draugiem? — Aina sataisīja noskumušuseju.

— Es vairs nevarēšu tevi pārsteigt ne ar kādiem jaunu​miem.

Ar sirsnīgu smaidu Gunārs paskatījās viņai acīs.

— Tu zini, ka to, ko tu man pastāsti, nevar pateikt neviens cits. Priecājos, ka izdevās tevi sastapt jau pir​majā vakarā.

— Tas labi, Gunār, vecus draugus nevajag aizmirst,— Aina pajokoja. — Kā tu jūties? Vai krūtis kārtībā, bez​miegs nemoka pēc tiem eksāmeniem?

— Ar mani viss ir kārtībā, un man no ārstiem nav bail.

— Prieks dzirdēt, Gunār. Piedod, ka es tevi jau pirmajā minūtē apgrūtināju ar savu profesionālo ziņkāri. Vai nu tev tas patīk, vai nepatīk, bet kādu dienu es tevi tomēr apskatīšu no visām pusēm. Bet šovakar atstā​sim medicīnu mierā.

Gunārs paņēma dažus Ainas saiņus, un abi sāka lēnām soļot uz viņas dzīvokļa pusi, kas atradās necik tālu no slimnīcas kādā vecā divstāvu koka namā.

— Vai tu kaut kur steidzies? — Aina iejautājās, kad viņi bija sasnieguši ceļa mērķi.

— Nē, nekur, — Gunārs atbildēja. — Šovakar esmu brīvs kā putns.

— Tad ienāc pie manis. Padzersim tēju, papļāpāsim kādu brītiņu. Man tā gribas aprunāties ar tevi,

dzirdēt no tavas mutes, kā tu dzīvo un jūties.

Ainas dzīvoklim bija pašam sava ieeja tieši no ielas caur mazu lievenīti. Salūkojusi atslēgu, viņa brītiņu darījās gar slēdzeni — tā bija veca, kā viss šis nams, un mazliet niķojās. Gunārs paņēma visus nesamos savās rokās un pacietīgi gaidīja, kad Ainai izdosies atslēgt durvis, Tai brīdī, kad viņai beidzot izdevās pieveikt niķīgo slēdzeni un durvis ar skumju iečīkstēšanos, it kā vecīgi apsveicot pārnācēju, atvērās, uz ielas Ainai un Gunāram aiz muguras iesmilkstējās automašīnas bremzes. Kāds «Moskvičs» apstājās, brītiņu it kā vēroja viņus, tad iespurdzās atkal un lēnām aizripoja tālāk pa ielu.

Manfrēds Pusruncis sēdēja pie «Moskviča» stūres. Taisnību sakot, Manfrēdam nebūtu nekāda iemesla apturēt mašīnu pie Ainas Lindes durvīm un viņš to laikam arī nedarītu, ja Aina šai brīdī būtu bijusi viena. Bet viņai līdzās šajā vēlajā stundā stāvēja kāds cilvēks, jauns vīrietis, un viņa to ieveda savā dzīvoklī. Manfrēds vai plīsa aiz ziņkārības noskaidrot, kas tas ir par vīrieti, kuru Aina veda pie sevis mājās šovakar. Viņš staipīja savu gaio kaklu gan šā, gan tā, bet vīrietis stāvēja ar muguru pret Manfrēdu, un ieskatīties viņa sejā nebija iespējams. Laist uguni tieši virsū un tā panākt, lai svešais atskatās, Manfrēdam vienkārši neienāca prātā.

«Lūk, kāda tu esi, svētā un bezvainīgā…» viņš nodomāja. «Kad es mēģinu ar tevi mazliet paflirtēt, tu uzšņāc kā kaķe, bet, kad satumst vakars, tavas dzīvokļa durvis laipni atveras nezināmiem vīriešiem. Tāda tu esi — sabiedrības priekšā skarba un nepieejama, bet īstenībā pavisam citāda. Kurš gan tas varēja būt?

Kāds no šejieniešiem vai svešs?» Lai tas būtu kas būdams, Manfrēds juta, ka te ož pēc dēkas, pēc kaut kā tāda, kas var satraukt eglainiešu prātus un padarīt dzīvi rajona centrā uz kādu laiku loti interesantu. Tādas lietas viņam patika.

Viņš aizbraukdams vēl raudzījās pār plecu atpakaļ, bet nekā saredzēt vairs nespēja. Tagad viņš rūgti nožē​loja, ka nebija laidis viņiem uguni tieši virsū.

4 Gunāra un Ainas Lindes draudzība bija sākusies jau sen — tai dienā, kad Aina savu frontes biedru uzdevumā ieradās Eglainē un uzmeklēja Roberta Zundaga piederīgos. Gunāram toreiz bija desmit gadu.

Kā brīnumā viņš noraudzījās jaunajā meičā, kas vēl bija tērpusies karavīra mundierī, kā izslāpis tvēra katru vārdu, ko viņa stāstīja par lielo karu, par niknajām kaujām Ziemeļrietumu frontē un par viņa tēvu.

Tēvu Gunārs pēdējo reizi bija redzējis todien, kad tas tālajā Pievolgas sādžā atvadījās no viņa un mātes, dodamies uz Latviešu strēlnieku divīzijas formēšanas vietu. Gunāram toreiz bija tikai seši gadi, un viņa atmiņā palika pavisam bāls priekšstats par tēvu; ar laiku šis priekšstats izbālēja vēl vairāk. Ja nebūtu saglabājušās dažas Roberta Zundaga fotogrāfijas un ja māte vakaros, atgriezusies no darba kolhoza laukos, nebūtu stāstījusi mazajam dēlam par savu agrāko dzivi kopā ar viņa tēvu, viņš laikam nesaglabātu savā apziņā pat to mazumiņu atmiņu ainu, kas bija uzkrātas pirmajos agrās bērnības gados.

Vēlāk, kad kļuva zināms par Roberta Zundaga bojāeju un kad māte, rūgti izraudājusies par zaudēto un izsāpējusi pirmo visasāko sāpju smeldzi, sāka samierināties ar notikušo un ar jaunām alkām pieķerties dzīvei, tēva vārds aizvien retāk tika pieminēts un aizvien retāk un mazāk māte stāstīja Gunāram par viņu.

Ainas Lindes ierašanās bija kā spējš vēja pūtiens, kas aiztrauca gadu gājumā uzkrājušās plēnes un lika ar jaunu kvēli iegai- lēties atmiņu oglēm, kuras vēl nebija paspējušas pavisam apdzist zem ikdienības pelnu kārtas. Tas bija gluži cits stāsts un uzbūra Gunāra gara acīm gluži citas ainas nekā tās, pie kurām bija kavējusies viņa māte. Aina bija pavadījusi kopā ar Gunāra tēvu divus gadus vienā karaspēka daļā, kopā ar viņu piedalījusies kaujās, panesusi visus frontes dzīves grūtumus. Katrs vārds, ko viņa pastāstīja par Robertu Zundagu — karavīru, Gunāram šķita vesela atklāsme. Viņš todien ieraudzīja savu tēvu pavisam jaunā gaismā: bezbailīgu, vīrišķīgu, daudz spilgtāku un skaistāku nekā to, kuru bija pazinusi māte.

Kautrēdamies izrādīt savas jūtas, Gunārs sirds dzijumos stipri pieķērās Ainai, katrs viņas apciemojums

viņam bija īsti svētki.

It kā zinādama, kas notiek zēna dvēselē, Aina katrreiz pastāstīja viņam kaut ko par viņa tēvu. Dažreiz tās bija dramatiskas lielās cīņas epizodes, dažreiz kāds jocīgs gadījums, īsa saruna, kaut kas līdzīgs anekdotei, bet, kopā saņemot visas šis atmiņu drumslas, tās izveidojās par krāšņu, aizraujošu mozaīku, kurā noraugoties žilba acis.

Viena no šīm epizodēm nez kāpēc visspilgtāk iespiedās Gunāra atmiņā, lai gan tā nebūt nebija pati dramatiskākā un heroiskākā. Tas bija stāsts par ikdienišķu upuri, kādus toreiz veica daudzi un kas ne pašiem upu​rētājiem, nedz pārējiem cilvēkiem nelikās nekas sevišķs.

— Tas notika 1942. gada pavasarī, kad mūsu divīzija cīnījās Ziemeļrietumu frontē dienvidos no Staraja Rūsas… — stāstīja Aina. — Demjanskas katlā ielenktajai vācu armijai izdevās pārraut ielenkumu un izveidot šauru koridoru pāri Lovatei pie Ramuševas, tādā kārtā iegūstot tiešu saskari ar Staraja Rūsas rajonā stāvošiem galvenajiem hitleriešu spēkiem. Mūsu divīzija atradās dienvidos no šā pārrāvuma, bet tas transports, kurš pieveda pulkiem pārtiku un munīciju, palika otrā pusē koridoram. Lai sasniegtu divīzijas novietni un pievestu nepieciešamo, smagajām mašīnām vajadzēja mērot vairāk nekā trīssimt kilometru garu apbraucienu — apkārt visam Demjanskas katlam, no Krestciem caur Višņijvo- ločoku, Ostaškovu, pie Holmas pārkļūt Lovatei un no dienvidu puses sasniegt savējos. Un tieši tad sākās pavasara šķīdonis, ceļi kļuva neizbraucami. Latviešu divīzijai, tāpat kā daudzām citām mūsu karaspēka daļām, kas atradās līdzīgā stāvoklī, sākās grūtas dienas — varbūt visgrūtākās visā lielā kara laikā.

Pārtikas devu nācās samazināt līdz minimumam. Sākās pusbads, vēlāk gandrīz pilnīgs bads. Tas, ko mūsu aviācijai izdevās pievest pa gaisu, labi ja pietika gara izvilkšanai. Cilvēki izdila, panika un tomēr cīnījās un neatdeva ienaidniekam ne pēdu dzimtās zemes. Robertam Zundagam pienācās komandiera pārtikas deva, bet viņš, tāpat kā vairums pārējo komandieru, savu devu atdeva rotas kopējā katlā un nepieņēma savai iztikai ne grama vairāk kā viņa strēlnieki. Tā tas turpinājās vairākas nedēļas. Roberts Zundags izdēdēja tāpat kā viņa biedri. Līdz pilnīgai distrofijai tomēr nenonāca, bet no ilgstošā pusbada sekām vēlāk cieta daudzi. Vienam otram veselība bija sabojāta uz visu mūžu, daži nomira lazaretēs pēc tam, kad grūtības bija sen beigušās un nodrošināta strēlnieku normāla apgāde ar pārtiku. Es zinu vairākus, kuri vēl šodien vārgst ar vielu maiņas traucējumiem un nevar pilnvērtīgi strādāt.

— Tēvs taču nesaslima? — Gunārs iejautājās.

•— Nē, viņš izturēja visu un ātri atkopās. Par to viņš varēja pateikties savam spēcīgajam organismam. Tāda uzupurēšanās toreiz bija masveidīga, bet atradās jau arī pa kādam izņēmumam. Viens otrs egoists slēpa savā mantu maišelī agrāk iekrātos sausiņus, šokolādes tāfe- lltes un mielojās paslepus no saviem biedriem. Tādu nebija daudz. Daudz vairāk bija īsto vīru. Tos pirmos pēc tam biedri nicināja, un vienam otram no tiem nācās pārvākties uz citu karaspēka daļu, jo kāda gan var būt vērtība tādam priekšniekam, kuru padotie neciena. Viņam netic, viņu ignorē, no viņa vairās. Bet tavu tēvu strēlnieki pēc tam mīlēja un cienīja vēl vairāk nekā pirms grūtā pārbaudījuma. Cilvēks var parādīt savu lielumu ne tikai spilgtos varonības brīžos, bet arī gluži vienkāršās lietās. Roberts Zundags to spēja.

Gunārs sāka saprast, kāds lielisks cilvēks bijis viņa tēvs. Viņš lepojās ar to, dievināja viņa piemiņu un gribēja visur kļūt viņam līdzīgs: būt tikpat nelokāms, vīrišķīgs, tāpat nicināt nāvi, kā to bija nicinājis tēvs; būt tikpat labs un pašaizliedzīgs, kāds bijis Roberts Zundags pret saviem biedriem; palikt tikpat godīgs un tīrs visos apstākļos, kāds spējis būt viņš. To tukšo vietu, kas bija radusies cilvēku sabiedrībā reizē ar tēva nāvi, nedrīkstēja atstāt tukšu, bet to aizpildīt un atvietot tēvu varēja tikai viens cilvēks visā pasaulē — viņš, Gunārs Zundags. Tāds bija viņa pienākums un dzīves mērķis, un tieši Ainai viņš varēja pateikties par to, ka tik ātri un nešaubīgi atradis šo mērķi.

Demobilizējusies no armijas, Aina atsāka kara pārtrauktās studijas medicīnas fakultātē — karā viņa bija aizgājusi no otrā kursa. Studiju laikā viņa katru gadu pāris reižu apciemoja Gunāru un viņa māti un pamazām kļuva it kā par ģimenes locekli. Astra sadraudzējās ar Ainu. Viņu attiecībās nekas liels neizmainījās arī pēc tam, kad Astra apprecējās ar Skudru, lai gan Aina nekādi nespēja pārvarēt savu pašā

sākumā iesakņojušos un grūti izskaidrojamo nepatiku pret Skudru un tikpat kā necentās to slēpt. Sirds dziļumos viņa neatzina šo Astras soli, varbūt pat nosodīja to, bet nelika Astrai neko manīt, tikai pēc tam viņas draudzības siltums vēl vairāk un nedalāmāk pievērsās Gunāram. Viņu attiecības izveidojās tādas kā brālim ar māsu — kā tādam brālim ar tādu māsu, kuri saprot viens otru un gatavi uzupurēties viens otra labā.

Gunārs izauga Ainas acu priekšā. Jaunekļa rakstura un gaumes izveidošanā Ainai bija daudz lielāki nopelni nekā viņa mātei, bet Astra, pilnīgi iestrēgusi savas jaunās ģimenes dzīves rūpēs, to nemanīja un tāpēc arī nevarēja ņemt ļaunā par sava iespaida mazināšanos uz dēlu. Ainas Lindes un Gunāra attiecībās varbūt pati raksturīgākā īpatnība bija pilnīgi savstarpēja uzticēšanās: viņiem nebija noslēpumu vienam pret otru. Visus savus priekus un bēdas viņi izstāstīja līdz galam viens otram vienkāršā, dabiskā veidā, kā daždien tuvam cilvēkam, būdami pārliecināti, ka tas otrais viņu sapratīs pareizi. Apstāklis, ka Ainai šodien bija jau trīsdesmit seši gadi, bet Gunāram tikai divdesmit trīs, neradīja šai ziņā nekādus sarežģījumus un pārpratumus. Un atkal tas bija Ainas nopelns: būdama vecāka un piedzīvoju- šāka, viņa apzinājās, ka viņas pienākums aizbilst un atbalstīt savu jaunāko draugu, censties saprast un pareizi izskaidrot viņam daudz ko tādu, ko viņš pats vēl nevarēja saprast un tāpēc dažreiz sadūrās ar grūtībām, kad dzīve izvirzīja vienu vai otru agrāk nesastaptu problēmu. Gunārs juta Ainas līdzdalību savā jaunajā, vēl pavisam maz izveidotajā dzīvē un bija viņai pateicīgs par to. Tāpēc Ainas aicinājums šovakar paciemoties kādu brītiņu pie viņas sagādāja Gunāram prieku: te, pie Ainas, viņš jutās daudz labāk nekā mājās.

Kamēr Aina uzvārīja tēju un salika galdā ēdamo, Gunārs, šo un to viņai piepalīdzēdams, pastāstīja par savām mācību gaitām pēdējā semestrī. Viņi jau bija apsēdušies pie galda un sākuši mieloties ar Ainas Rīgā pirktajiem labumiem, kad Gunāram ienāca prātā notikums ar Stērstiņu komjaunatnes sapulcē — par to viņš Ainai līdz šim vēl nebija neko stāstījis. Tur nebija nekā slēpjama, bet, domājot par to, Gunārs nez kāpēc jutās neērti un labprāt būtu noklusējis šo notikumu. Saņēmis dūšu un beidzot iesācis stāstīt, viņš pašā stāstījuma gaitā pēkšņi sāka apjaust sava samulsuma iemeslu. Tas notika tad, kad Gunārs attēloja Laimas Irbes kaismīgo uzstāšanos sapulcē. Laima Irbe… viņš taču nespēja pat izrunāt šo vārdu tādā pašā mierīgā, ikdienišķā tonī kā visu pārējo notikuma dalībnieku vārdus; mēle samežģījās, balss kļuva klusāka, un acis vairījās Ainas mie​rīgā, nopietnā, bet visu saprotošā skatiena. Un nebija tajā skatienā ne izbrīna, ne ironijas, tikai draudzīga sirsnība un kluss pamudinājums uzticēties līdz galam, bet Gunāram likās, ka Aina jau visos sīkumos saredzējusi visu tālāko: ir to, kas tas notikums sapulcē bijis sākums kaut kam jaunam un pirmreizīgam, ir to, ka Laima viņam ir kaut kas vairāk nekā visas pārējās meitenes pasaulē, ir to, kāpēc viņš šovasar ražošanas prakses laiku nostrādās tieši tajā kolhozā, kur priekšsēdētājs ir Laimas tēvs. Šīs nojausmas sekas bija tās, ka Gunāra stāstījuma beigu daļa iznāca haotiska un aprauta.

Kad viņš apklusa, Aina aiznesa viņa tējas glāzi, lai gan viņš vēl nebija no tās izdzēris ne malka, salūkoja citu glāzi un pielēja ar smaržojošo dzērienu.

— Tēju vajag dzert, kamēr tā karsta, — viņa paskaidroja. — Kamēr tu runāji, dzēriens bija atdzisis, bet man ir grūti skatīties, kad cilvēks dzer kaut ko remdenu. Vai nu karstu, vai pilnīgi aukstu, bet nekad rem​denu — tāpat kā visas lietas dzīvē, Gunār…

— Tu taču to nedomā no medicīnas viedokļa, — Gunārs pajokoja.

— Protams, ne, — Aina pasmaidīja. Brītiņu klusēja, tad ieteicās: — Cik saprotu, Laima Irbe ir godīga un drosmīga meitene. Tādu cilvēku draudzību vajag saglabāt un attaisnot. Es priecājos, ka tev ir tāds draugs.

Bet ar tādiem kā tas Indulēns, kurš uzrakstīja anonīmo vēstuli, mēs tiksim galā. Pienāks laiks, kad tādu vairs nebūs.

— Bet vēl viņi ir, un cīņa ar viņiem nav viegla! — Gunārs iesaucās. — Un mēs nekad nevaram zināt, no kuras puses nāks nodevīgais spēriens.

— Ēd, Gunār, dzer tēju, kamēr tā atkal nav atdzisusi, — Aina aizrādīja. Viņš paklausīja un ēda, un

ēst​griba viņam bija lieliska.

— Triep biezāku sviesta kārtu uz maizes, man pieliekamajā ir vēl — šovakar tu mani bankrotā neiedzīsi.

Pēc tam viņa mainīja tematu un sāka stāstīt par savu Rīgas braucienu.

— Republikas kara komisariātā es satikos ar pulkvedi Skalderu. Viņš kādreiz bija tava tēva un arī mans pulka komandieris. Roberta Zundaga piecpadsmitajā nāves dienā mēs gribam sarīkot tikšanos, veco biedru sanāksmi. Tava tēva cīņas biedri bija ļoti priecīgi, kad dabūja zināt, ka šo tikšanos varēs sarīkot pie mums Eglainē — tava māte atļāva to noturēt savā dzīvoklī.

— Bet Skudra … patēvs? — Gunāram izspruka.

— Viņš neiebilst. Un kas gan viņam varētu būt pret to? Roberts Zundags viņam nav nodarījis nekā slikta, drīzāk gan… — Aina aprāvās, bet Gunārs saprata, ko viņa gribēja teikt. Abiem pēkšņi kļuva neērti.

— Tu taču arī tur piedalīsies? — Aina ieminējās. — Tēva cīņas biedriem būs patīkami redzēt, kāds stalts dēls izaudzis Robertam Zundagam.

Runājot par Gunāra tēvu, viņa nekad nesauca to par Robertu vai vienkārši par Zundagu, bet vienmēr sacīja — Roberts Zundags. Un tā laikam nebija nejaušība. Sī oficiālā uzruna izslēdza familiaritāti un tai pašā laikā pauda dziļu cieņu pret pieminēto. Ainas Lindes acīs Roberts Zundags bija personība, viņš stāvēja neatņemamā likumīgā vietā, kur to bija nolikusi tautas mīlestība un paveikto darbu diženums.

Kad Gunārs, vairāk nekā stundu nosēdējis pie Ainas, gāja prom, viņa atcerējās, ka atvedusi no Rīgas dažus modes žurnālus Astrai un adītu blūzīti mazajai Vizmai.

— Esi tik labs un atdod mātei, — Aina teica. — Rīt pēc darba es aiziešu pie jums.

Atvadoties viņa ilgāk, nekā parasts, raudzījās Gunārā, it kā viņa sejā būtu ieraudzījusi kaut ko jaunu, agrāk neredzētu.

Izlaidusi jaunekli, viņa brītiņu noraudzījās paka], kā viņš tur aizgāja vasaras nakts vieglajā pustumsā.

Viņas skatiens bija domu pilns un skumjš. — Roberts Zundags … — klusi čukstēja sievietes lūpas. — Tur aiziet viņš — jaunais Zundags. Viņš ir tāds pats — skaists un labs — kā tas, kuru es kādreiz pazinu …

Mājās pārgājis, Gunārs atrada māti un patēvu vēl augšā. Viņi sēdēja pie galda un pētīja Pusrunča zīmē​jumus.

— Kā tu tik ilgi vari izturēt bez ēšanas, — māte ierunājās ar maigu pārmetumu. — Vakariņas būs atdzisušas, vajadzēs uzsildīt. — Viņa cēlās augšā un gribēja doties uz virtuvi, bet Gunārs ar rokas mājienu lūdza viņu ap​sēsties.

— Nav vajadzīgs, māt, es paēdu pie Ainas. Piedod, ka liku tik ilgi sevi gaidīt. Aina lūdza nodot tev šos modes žurnālus. Tajā sainīti esot kaut kas Vizmai. Rīt​vakar Aina apciemos mūs.

Gunārs redzēja, ka viņa vārdi sarūgtinājuši māti, un viņam ļoti gribējās pasacīt kaut ko tādu, kas šo sarūgtinājumu izgaisinātu. Droši vien viņa vakariņās būs izcepusi rauga pankūkas, tādas kuplas un elastīgas, kādas viņam garšoja, un tagad izrādījās, ka viņa veltīgi pūlējusies to iepriecināt. Viņš noglāstīja mātes plecu un nezināja, ko sacīt. Tad pamanīja zīmējumus uz galda, un līdz ar to izeja no nepatīkamā stāvokļa bija atrasta.

— Vai tie ir tie paši zīmējumi, par kuriem tu pir​mīt runāji? — viņš iejautājās.

— Tie paši, Gunār, — māte tūliņ kļuva mundrāka. — Mēs ar tēvu jau izpētījām visu. Tagad tava kārta.

— Kas tos zīmēja?

— Viens no maniem darbiniekiem, — Skudra paskaidroja. — Pusruncis. Viņam ir ķēriens uz tādām lietām.

— Un laba gaume… — piemetināja māte. — Man viņi patīk.

— Atļaujiet man tos pievākt, — Gunārs teica. — Pirms gulētiešanas apskatīšu. — Uzmetis paviršu skatienu zīmējumiem, viņš piebilda: — Tiešām liekas, ka tam cilvēkam ir ķēriens. Dažas idejas šķiet ļoti

svaigas un inte​resantas.

— Ņem vien, apskati, — māte sacīja. — Nav jau jāsteidzas. No rīta aprunāsimies par visu.

Apmainījis dažas pieklājības frāzes ar māti un patēvu, Gunārs iegāja savā istabiņā. Bet viņš nesteidzās pētīt Pusrunča garabērnus. Tovakar viņš tiem vairs ne- uzmeta pat paviršu skatienu. Novilcis svārkus, Gunārs apsēdās pie galda un ilgi raudzījās sava tēva palielinātā ģīmetnē, kas sēru ierāmējumā karājās pie sienas. Tēva mierīgās acis raudzījās viņam pretī, un likās, ka tās ko jautā; arī agrāk, katrreiz, kad viņš paskatījās tēva ģīmetnē, viņam bija licies, ka tas viņam kaut ko jautā, bet viņš tikai nezināja — ko. Sākumā šī ģīmetne bija karājusies citā istabā. Tai dienā, kad māte kļuva par Jāņa Skudras sievu, ģīmetni noņēma no sienas un novietoja Gunāra istabā. Viņš jau toreiz bija sapratis š.i no tikuma jēgu; šodien, atceroties to, Gunāru sirdi kiiul k.is iesmeldzās un nepārgāja ilgi: mātei bija nācies izspiest tēvu no savas dzīves, sākt aizmirst viņu; ši ģīmetne nedrīkstēja ik dienas atgādināt Skudrām, ka viņš aizņēmis kāda cita cilvēka vietu. To prasīja Jānis Skudra, to laikam prasīja arī pati dzīve, un tur neko nevarēja grozīt.

Gunāram likās, ka noticis kaut kas netaisns un nejēdzīgs. Viņš ilgi raudzījās tēva sejā, domās sarunājās ar tēvu, bet par Pusrunča zīmējumiem nelikās zinis: šis vakars piederēja tēvam, bet zīmējumi cent.is viņu <ii/,vilināt kādā citā dzīvē, kas bija viņam sveša, — viņš nevēlējās būt tās dzīves līdzdalībnieks. treSA nodaļa 1 Nākamajā rītā Gunārs uzcēlās agri un līdz brokastīm izgāja pastaigāties pa strādnieku ciemata ielām.

Viņam vienmēr bija patikusi šī agrā stunda, jaunās dienas sākums, ar tās svaigumu, vasaras rīta dzidrumu un mos- tošās dzīves pirmajiem akordiem. Kā mazas pērlītes zālē mirdzēja rasa. No tuvējiem dārziem, laukiem un pļavām pretī plūda zemes dvaša, pāri visam smaidīja saule, vēl tik laipna un labsirdīga šai brīdi. Tādā stundā nebija vietas grūtsirdībai, smagām domām un jausmām — visu tumšo un grūto likās uzsūkusi sevi aizgājusi nakts.

Atgriezies mājās, Gunārs kopā ar māti un patēvu paēda brokastis — mazajai Vizmai, kā parasts, Jāva pagu​lēt ilgāk.

— Tu jau arī varēji vēl pagulēt, — māte ierunājās, kad brokastis gāja uz beigām. — Pa ziemu diezgan esi izvārdzis cauras naktis pie grāmatām. Nervi būs izstai​pīti līdz pēdējam.

— Nekas, māt, — Gunārs atsaucās. — Cilvēks dzīvo tikai vienreiz, bet dzīvi nedrīkst nogulēt. Kad sākšu strādāt, darbā pāries visa nervozitāte.

— Kā tu domā pavadīt savas brīvās dienas? — māte jautāja. — Nekā interesanta te nav, ne teātru, ne kon​certu, bet visas jaunās filmas tu jau Rīgā būsi redzējis.

— Nekāda garlaikošanās man neiznāks, — Gunārs teica. — Jau šinīs dienās došos uz kolhozu un sākšu ražošanas praksi. Vasara aizritēs nemanot. Ne jau arī katra svētdiena man būs brīva, sevišķi vēlāk, kad sāk​sies ražas novākšana.

— Bet kā tad tā — bez atpūtas tūliņ darbāl — iesau​cās Astra.

— Visi mani biedri darīs tāpat.

Tai brīdī kāds piezvanīja pie āra durvīm.

— Laikam Manlreds, — ieteicās māte, paskatīdamās sienas pulkstenī: ap šo laiku Pusruncis parasti mēdza ierasties. Savas dienesta apspriedes ar Skudru viņš jau sen mēdza noturēt nevis kantorī, bet Skudras dzīvoklī, jo te bija mierīgāk un mazāk traucēja citu cilvēku klātbūtne. Astra piecēlās un gāja ielaist atnācēju.

Piecēlās arī Gunārs, iegāja savā istabā un rūpīgi pievēra durvis. Viņš nepazina Pusrunci, jo līdz šim viņam nebija iznācis sastapties ar to, — pagājušo vasaru, tūliņ pēc kursa beigšanas, Gunārs kopā ar saviem kursa biedriem bija stājies praksē kādā mācību saimniecībā, bet, kad vasaras beigās pārbrauca mājās, Manfrēds tai laikā atradās atvaļinājumā. Kaut ko par šo cilvēku viņš bija dzirdējis, tomēr tas bija par maz, lai rastos priekšstats, tāpēc nevarēja runāt par kaut kādu antagonismu vai simp» i u. Svešs

cilvēks un vairāk nekas, un Gunārs nevēlējās būt klāt pie šā svešā sarunas ar patēvu. I'.is bija vienīgais iemesls viņa aiziešanai.

Bet viņš veltīgi cerēja nebūt klāt pie Skudras un Pusrunča sarunas: dzīvoklim bija pārāk plānas sienas un runātājiem pārāk skaļas balsis. Gunārs dzirdēja katru vārdu, ko viņi tur runāja. Pēc Manfrēda balss un izrunas vien viņš varēja iedomāties atnācēja sejas izteiksmi, viņa vīpsnāšanu, mazliet ironiski samiegto acu klīņājošo skatienu, puspievērto, plāno lūpu kūtro sakustēšanos. Ja Gunārs šai brīdī redzētu Manfrēdu, tad tiešām pār​liecinātos, ka viņa priekšstats sakrīt ar īstenību.

Manfrēds stāstīja par savu vakardienas veikumu: kā viņš nokārtojis materiālu piegādi vienai būvei, kā izlā​pījies otrā vietā un kā noritējusi viņa saruna ar kolhoza priekšsēdētāju Irbi.

— Tas ir baigi smags vecītis, — aiz sienas vieglos smiekliņos drebēja Manfrēda balss. — Ar viņu grūti saprasties un nodarīt lietu. Tas cilvēks nav no šās pasaules. Principi, pienākums, tiesības, konkrēti solījumi un saistības — tādus vārdus man vienā dienā nācās dzirdēt vairāk nekā citreiz veselā mēnesī.

Viņš negrib ne dzirdēt par kolhoza meža pārdošanu. Pašiem esot paredzēta liela būvniecība, un katrs koks būšot vajadzīgs kolho​zam. Mums nāksies pameklēt kādu citu — pieļāvīgāku priekšsēdētāju.

— Tas ir sliktāk… — Gunārs dzirdēja Skudras balsi. — Meklē nu atkal.

— Gan sameklēsim, — Manfrēds apgalvoja. — Visi priekšsēdētāji nav tik nepieļāvīgi kā Irbe.

— Protams, — piezīmēja Astra. — Bet ar tādu cilvēku jābūt uzmanīgiem.

Tas izklausījās pēc sazvērnieku apspriedes, un, jo tālāk, jo vairāk Gunāram nepatika šī saruna. Viņš neko tuvāk nezināja par apspriežamo jautājumu, bet saprata, ka darīšana ir ar veiklu mahināciju: kādu krietnu cilvēku gribēja piedabūt uz apšaubāmu darījumu, un dažiem citiem no tā rastos kaut kāds labums, acīmredzot arī Skudrām un varbūt arī mātei — kāpēc gan citādi viņa izrādītu tādu ieinteresētību šajā lietā.

Tas bija kaut kas derdzīgs; Gunārs neapzinīgi saviebās. Viņam negribējās noklausīties, jo sajuta šajā situācijā kaut ko neglītu, apkaunojošu, un, lai atgādinātu tiem -r par savu klātbūtni, viņš tīšām ar troksni pagrūda krēslu un sāka staigāt pa istabu. Bet saruna turpinājās, gan mazliet klusāk, tomēr pietiekami skali, lai lielākā daja vārdu aizsniegtu Gunāra ausis.

— Vai jūs izspriedāt, ko man darīt ar to ārzemju virtuves iekārtu? — Manfrēds apjautājās.

— Jāņem ciet, — teica Astra. — Ja tik vēl varētu dabūt. Tādas lietas jau ilgi nestāv.

— Esiet bez raizēm, cienītā, — Manfrēds viņu mierināja. — Uz manu kolēģi var paļauties. Ja viņš ko sola, tad katrreiz arī izdara. Tātad es varu viņam pazi​ņot, ka mēs ņemam to iekārtu?

— Jā, to var darīt, — pēc tam kad Astra jau bija skaidri pateikusi savas domas, Skudra tagad bez svārstīša- nās varēja pateikt ari savējās. — Paziņojiet viņam, ka mēs to ņemam, un pie pirmās izdevības raugiet atvest no Rīgas.

— Skaidrs, šef… Vai par tiem zīmējumiem arī esat izlēmuši? Varbūt man vēl nāksies kaut kur piestrādāt?

— Jā, mēs apskatījām, — atbildēja Astra. — Ļoti jauki viss ir izdomāts. Gunārs saka, ka tur esot dažas interesantas idejas vai tamlīdzīgi.

Tad Gunārs dzirdēja, ka durvīm tuvojas soļi. Pavē​rusi durvis spraugā, māte uzrunāja viņu: — Vai tu neiznāksi drusciņ pie mums? Mēs patlaban runājam par tiem zīmējumiem …

Gunāram ļoti negribējās Jaut sevi ievilkt šajā sarunā, bet, nevēlēdamies sarūgtināt māti, viņš apspieda nopūtu, cēlās augšā un savāca Pusrunča zīmējumus.

— Iepazīstieties, — Astra sacīja, kad Gunārs iznāca no savas istabas. — Tas ir mans dēls Gunārs, un tas ir biedrs Pusruncis.

Piesardzīgi un pētījoši viņi noraudzījās viens otrā. Manfrēda skatienā pavida ziņkārība, vērtējoša apcere; Gunārs turējās vienaldzīgi un atturīgi. Viņi sarokojās, nomurmināja parasto «ļoti priecājos», lai gan nekāda prieka šī iepazīšanās nesagādāja ne vienam, ne otram, tad visi pievērsās Manfrēda zīmējumiem.

«Kāds velns man lika muldēt par tām svaigajām, oriģinālajām idejām!» Gunārs pukojās sevī.

«Varbūt kāda āķīga domiņa tur arī ir, bet varbūt visiem šiem triepumiem ir tikai makulatūras vērtība.» Pēc tam kad māte jau bija paspējusi atstāstīt Manfrēdam viņa nejaušo un pavisam neapdomāto vērtējumu par projektu, Gunārs vairs nevarēja mainīt savu spriedumu. Lai nesarunātu vēl ko lieku un vēl vairāk nesarežģītu savu stāvokli, viņš nolēma atturēties no tālākiem spriedelējumiem. Galu galā šī lieta viņu it nemaz neinteresēja.

Laikam gribēdams paspīdēt studenta acīs ar savu inteliģenci un erudīciju, Manfrēds centās runāt varen izsmalcināti: lietoja izmeklētus profesionālus izteicienus, stāstīja kaut ko par stiliem, paskaidroja, kas ir arhitektūras ansamblis un cik svarīgi jaunās ēkas izveidojumā akcentēt galveno ideju un tādā kārtā panākt visas celtnes efektīgu siluetu.

— Visam jābūt tā, lai, vienreiz redzējis jūsu namu, cilvēks to atcerētos uz visiem laikiem, — viņš teica.

— Tā nedrīkst būt standarta celtne, tam jābūt kaut kam patiešām oriģinālam un jāharmonē ar savu apkārtni. Lielu lomu te spēlēs krāsu kontrasti, bet par tiem mēs padomāsim vēlāk. īsto formu mēs jau esam atraduši, tagad jāparūpējas par to, lai saturs atbilstu formai, ci​tādi var iznākt baigais brāķis.

Astra likās gluži sajūsmināta par Manfrēda idejām, Skudra viņai visur piekrita, bet, kad Gunāram vēlreiz jautāja, ko viņš par visu to domā, viņš paraustīja ple​cus un atbildēja: — Dariet, kā zināt. Es šajā ziņā esmu pilnīgs pro- fāns. — Vairāk no viņa neko neizdevās izdabūt.

Manfrēds sajuta puiša atturību un iztulkoja to pa savai gaumei: «Viņam skrobījās, ka es jēdzu kaut ko vairāk nekā viņš. Atbrauca mājās un gribēja visus pārsteigt ar savu intelektu, bet pārliecinājās, ka te priekšā jau ir kāds cilvēks, kas viņu var ar lufti ieraut iekšā. Tāpēc tā baigā cemme… Nekas, puisīt, paskrobījies vien, mums vēl ne vienu reizi vien iznāks satikties. Un, ja tu mēģināsi man pārāk piekasīties, tad es tev parādīšu, kas ir Manfrēds… Tādus jefiņus kā tu mēs ķeram un ēdam.» Šīs svarīgās apspriedes laikā no blakusistabas iznāca mazā Vizma ar Ainas Lindes dāvināto adīto jaciņu rokā. Viņa vēl nezināja, ka tā ir Ainas dāvana, bet saprata, ka tā domāta viņai, jo te neviena cita tik maziņa nebija.

— Mammuci, kas to atveda? — meitene jautāja.

— Man briesmīgi patīk. Vai Gunis? Bet kāpēc viņš to neiedeva man vakar, kad atbrauca?

— Nē, bērniņ, tas nebija Gunis, — Astra paskaidroja. — To tev uzdāvināja tante Aina, mūsu mīļā dak- terīša. — Pievērsusies pārējiem, viņa piemetināja: — Kāda jauka dvēsele, vai nav tiesa? Katram cilvēkam viņa cenšas sagādāt prieku.

Nopratis, ka runāts tiek par Ainu Lindi, Manfrēds tūliņ atcerējās, ko vakar bija redzējis pie viņas dzīvokļa durvīm, un zīmīgi nokremšļojās: — Hm, jā… Kas tiesa, tas tiesa. Sagādāt cilvēkiem prieku ir laba lieta. Varbūt visiem taisni neiznāk, bet vienam otram gan.

Gunārs bija aizgājis pie loga un, pagriezis pārējiem muguru, skatījas laukā. Manfrēda balss ironiskais, div​domīgais tonis viņu kaitināja, bet viņš saņēmās un cen​tās apspiest augošo nepatiku.

— Ko jūs ar to domājat, Manfred? — Astra jautāja. Nekautrīgais smīns Manfrēda sejā viņu mulsināja un tai pašā laikā pamodināja stipru ziņkāri.

Sajutis, ka viņam izdevies saintriģēt klātesošos, Manfrēds nesteidzās ar atbildi, ļaudams tiem iedegties vēl lielākā izziņas kārē un apdomādams, kā vislabāk un efektīgāk pasniegt savu pārsteigumu.

Viņš atcerējās Ainas aso izturēšanos pret viņu, skarbos un ironiskos vārdus, ar kādiem tā viņu ne vienreiz vien apveltījusi, un viņa sirdi pildīja drūms prieks par to, ka nu vienreiz radusies iespēja atspēlēties un parādīt šo sievieti, kuru vietējā sabiedrība uzskatīja nevainojamu visās lietās, viņas īstajā izskatā.

— Hm, Linde… Man jau tur nav nekādas daļas — ne mana cūka, ne mana druva, vai ne, bet par cik jūs pieskārāties šai personai…

Un viņš apklusa, ar šo klusēšanu it kā piebērdams sāli zupai.

— Vai jus ko zināt par Ainu? — Astra nenocietās.

— Ļaudis dažreiz sarunā nezin ko, bet katram vārdam taču nevar ticēt. Un, cik es pazīstu Ainu, tad viņai neko nevar pārmest.

Noprazdama, ka Manfrēdam neērti stāstīt Vizmas klātbūtnē, viņa aizveda meiteni blakusistabā un, atgriezdamās pie pārējiem, rūpīgi pievēra durvis. Gunārs visu laiku stāvēja pie loga un raudzījās laukā, bet aiz​vien grūtāk viņam nācās savaldīties.

Un atkal telpā atskanēja Manfrēda ironiskā, vīpsnā​jošā balss; Gunāram likās, ka istabā ienācis fauns.

— Apdāvināt bērnu, protams, ir jauka lieta, par to es nesaku neviena slikta vārda. Bet, ja viens cilvēks sabiedrības priekšā tēlo svēto un nepieejamo un tai pašā laikā tumšos vakaros ved pie sevis mājās svešus vīrie​šus, tad tas liek kaut ko padomāt, vai ne?

— Jūs… jūs kaut ko tādu esat redzējuši? — Astrai aiz satraukuma ķērās balss.

— Jā, esmu redzējis pats savām acīm un ne senāk kā vakar — tā ap pulksten desmitiem vakarā, kad atgriezos no rajona, — Manfrēds pavēstīja. — Biedrene Linde ielaida pa savām durvīm svešu vīrieti.

— Kam svešu — viņai vai jums? — pēkšņi atskanēja Gunāra balss. Viņš nepagriezās pret pārējiem un jopro​jām stāvēja ar muguru pret tiem. Viss viņa augums drebēja, pilns pēkšņa spraiguma.

— To es jums nevaru paskaidrot, jo man nebija tas gods redzēt šo cilvēku vaigā, — Manfrēds sacīja. — Bet fakts paliek fakts. Es stāstu tikai to, ko esmu redzējis. Secinājumus var taisīt katrs priekš sevis.

Tad Gunārs strauji apcirtās apkārt, spēra pāris soļu uz Pusrunča pusi un dažus mirkļus ar drūmu, nievājošu skatienu noraudzījās viņā. Pusruncim kļuva neomulīgi 110 šā skatiena.

— Secinājumi? — Gunārs aizsmacis izelsa. — Ak jums tūliņ jātaisa secinājumi? Bet es domāju, ka jums, biedri Pusrunci, nav vērts savu galvu lauzīt par šo lietu, kas jūs ne mazākā mērā neskar. Jūs paši teicāt — ne mana cūka, ne mana druva. Vispirms salīdzinājums ar cūku, lai arī tikai tēlaini domāts, ir rupjš un apvainojošs, un ar tādiem vārdiem neviens kārtīgs cilvēks nemēdz mētāties, bet šoreiz lai šis izteiciens krīt atpakaļ uz savu autoru. (Manfrēds nosarka un piepūtās kā tītara sekste, jo saprata, kurp Gunārs tēmējis savus vārdus.) Otrkārt, te nav nekāda noslēpuma: tas svešais vīrietis biju es! Aina nav jāattaisno vai jāaizstāv — viņa stāv pāri visām mietpilsoņu aizdomām. Bet tas nenozīmē, ka tāpēc jāļauj kaut kādam nekauņam zelēt viņas vārdu. Ja kāds to darīs manā klātbūtnē, tas lai iegaumē, ka nāksies par to atbildēt.

To pateicis, viņš iegāja savā istabā un skaļāk, nekā vajadzīgs, aizcirta aiz sevis durvis.

Manfrēds izskatījās kā no laivas izsviests. Arī pārējie bija samulsuši. Pirmā atguvās Astra, bet viņa neko ne​teica, tikai zīmīgi ar acīm pamirkšķināja Skudrām. Skudra paskatījās sienas pulkstenī un sacīja: — Kā tas laiks steidzas — tūliņ būs deviņi… Jāiet uz kantori.

— Jā, patiesi… — atsaucās Manfrēds. — Iesim, šef.

No cerētā pārsteiguma nekas nebija iznācis: pārsteigums gan bija noticis, tikai pavisam savādāks, nekā cerēts, — tīrā izgāšanās. Manfrēds jutās apkaunots un nespēja piedot Gunāram to, ka viņš tam izpostījis tik daudzsološi iesākto jauno dienu. «To es tev neaizmirsīšu,» viņš domāja, aiziedams kopā ar šefu no Skudras dzīvokļa. «Es esot cūka… Citiem tu aizliedz mētāties ar stipriem vārdiem, bet pats ko dari? Manfrēds Pus- runcis nav no tiem, kuri laiž gar ausīm apvainojošus izteicienus, un, ja kāds to atļaujas pret viņu, tas to dabū nožēlot.»

— Zēnam tāds paass raksturs, — Skudra izlīdzinoši ierunājās, izgājis uz ielas. — Tādi tagad tie jaunieši ir. Neņemiet to pārāk pie sirds.

— Mēru tomēr vajag zināt, ja runā ar pieaugušu cilvēku, — Manfrēds atbildēja. — Neviens jau nav no koka. Katram ir sirds krūtīs un savs lepnums.

Nevēlēdamies sabojāt attiecības ar priekšnieku, kuras līdz šim bijušas tik labas un izdevīgas abiem un solīja nākotnē būt vēl labākas un izdevīgākas, Manfrēds vairāk par šo lietu nerunāja, bet apvainota un nepatiesi cietuša cilvēka izskatu saglabāja visu dienu. Ja kāds no darbabiedriem apjautājās, kas viņam kaiš, viņš nepacie​tīgi atmeta ar roku un īgni pateica:

— Liecies mierā! Man sāp zobs.

Pēc vīra un Pusrunča aiziešanas Astra brītiņu izgai- dījās, vai Gunārs neiznāks pie viņas, bet, kad viņš ne​nāca laukā no savas istabas, viņa pati saņēma dūšu un ieslīdēja pie tā.

— Vai tā nu vajadzēja, dēls… — viņa ierunājās bikli un it kā vainīga. — Neglīti iznāca. Manfrēds nemaz nav tik slikts, kā tev var izlikties no pirmās satikšanās. Es viņu pazīstu labāk nekā tu…

Aktieris P. Cepurnieks Jāna Skudras loma Akadēmiska drāmas teātra izrādē «Kapteiņa Žundaga atgriešanas» 1963. gada — Viņš ir tipisks plānā galdiņa urbējs, glums šept» manis un turklāt vēl īsta tenku tarba! — Gunārs iesaucas. — Es nesaprotu, kā jūs vispār ielaižaties ar šo tipu. Tas, ka viņš ir stilīgais, man pilnīgi vienalga — lai cilvēks ākstās, ja tas viņam sagādā prieku, — bet lai viņš atstāj mierā godīgus ļaudis, lai nesiekalojas tiem apkārt, lai nespraijslā indi. Piemini manus vārdus, māt: reiz viņš iekritīs, un jums arī kādreiz nāksies nožēlot, ka esat ielaidušies ar viņu.

— Pareizi jau tas nebija, ka viņš tā runāja par Ainu, — māte piekrita, — bet viņš jau nezināja, ka tas biji tu.

— Un, ja arī tas būtu bijis kāds cits, — kāda šim tipam daļa gar to, ar ko satiekas Aina, — Gunārs nespēja norimt. — Atradies soģis! Ir tādi ļaudis, māt, kas citus cilvēkus vērtē pēc savas līdzības un iedomājas, ka visi ir tādi paši kā viņi. Bet, ja paskatītos, kas tādam Pusruncim slēpjas zem tā ārējā gluduma, ja mazliet pa- skrāpētu to, tad varbūt izrādītos, ka viņš ir kraupains kā kašķains suns.

— Nu tu pārspīlē, Gunār. Manfrēds ir labs darbinieks, viņš savā darbā ieliek sirdi. Tēvam viņš tikpat kā labā roka. Mums viņš ir daudz palīdzējis. Un tik viegls viņš arī nemaz nav, kā var likties no pirmā skatiena. Drusciņ oriģināls, savādāks nekā citi, bet citādi kulturāls un apdāvināts cilvēks. Tas, kā viņš ģērbjas un izturas, ir viņa personīgā darīšana. Kāpēc uzspiest savu gaumi citiem cilvēkiem? Tev arī netīk, ka tev ko uzspiež.

— Beigsim par to runāt, māt, — Gunārs teica. — Es redzu, ka mēs šo tipu vērtējam no dažādiem

viedokļiem: es spriežu par viņu no sabiedrības interešu viedokļa, bet tu no savu personīgo interešu viedokļa — kādu labumu viņš atnes tev un patēvam un cik izdevīgs viņš jums abiem. Es pacentīšos, cik vien iespējams, izvairīties no šā cilvēka.

— 2ēl, ka tu nevēlies saprast… — māte čukstēja. Kas Gunāram jāsaprot, to viņa nepateica un arī nebūtu varējusi pateikt, ja dēls to jautātu. Bet Gunārs nejautāja, un mātes un dēla saruna beidzās abiem nepatīkamā noskaņā.

Pēc šīs sarunas Gunārs vēl mazāk saprata savu māti, kuru nevēlējās sarūgtināt, bet tai pašā laikā viņš nespēja atrast ne īstos vārdus, ne īsto rīcību, kas palīdzētu vismaz saglabāt līdzšinējās tuvās un sirsnīgās attiecības, savstarpējo uzticēšanos un iecietību. Aizvien vai- rak viņam nepatika te — mājās, savā ģimenē. Tikai dažas dienas nodzīvojis Eglainē, viņš pirmdienas rītā salika mugursomā savas visnepieciešamākās mantas, atvadījās no piederīgajiem un ar velosipēdu aizbrauca uz Zundaga kolhozu sākt ražošanas praksi.

2 No Eglaines līdz kolhoza centram bija apmēram piecpadsmit kilometru. Gunārs brauca nesteigdamies. Lāgiem, kad ceļš veda pret kalnu, viņš nokāpa no divriteņa un brītiņu gāja kājām; dažā vietā, pamanījis apkārtnes ainavā kaut ko jaunu, agrāk neredzētu, viņš apstājās un vēroja pārmaiņas, ko dzimtās puses sejā ieveidojis jaunais laiks un cilvēka darbs. Dažviet, kur agrāk bija rē- gojusi krāsmata, sabrukusi senlaiku rija vai vecs labības šķūnis ar ielikušu jumtu, postaža bija novākta, un tur tagad pletās iekopti tīrumi; citur, kur pērn vēl nebija nekā ievērības cienīga, šodien slējās jaunās mūra lopu kūtis ar silosa torņiem turpat līdzās, cūku un putnu fermas; aplokos ganījās teļi, un sivēni draiskuļodami lēkāja apkārt savām flegmātiskajām mātēm. Vienā vietā līdztekus lielceļam stiepās nesen iesāktu dzīvojamo ēku virkne — tas bija pirmsākums nākamajam kolhoza ciematam.

Dzīve nebija stāvējusi uz vietas kā viens otrs no tiem vecajiem ozoliem, kas te auga lēzenajos pakalnos, stiprām saknēm ieķērušies dzimtajā zemē; arī tagad tā nebija aprimusi savā nerimtīgajā kustībā: siltajā, skaidrajā pavasara rīta skanēja cirvju klaudzieni jaunceltnēs, zāģu šņākšana mazajos gateros, traktoru griezīgā dziesma plašajos tīrumos. Virs baltām spārēm slējās zaļi vainagi, bet klajā vietā, kur no visām pusēm tika klāt vējš, lēnām griezās rotors, ražodams strāvu un sūknēdams ūdeni.

Ar klusu labpatiku Gunārs noraudzījās šajā ainavā, un katrs jaunais vaibsts, ko viņš tur saskatīja, pildīja sirdi ar prieku un liegām, līksmām nojausmām. «Kas te kādreiz būs, pēc dažiem gadiem… tad, kad ari es būšu pielicis savu roku lielajam darbam!» viņš domāja. «Nevienas nezāles, neviena dadža tīrumos, neviena panīkuša lopiņa ganībās. Brūnajām tīršķirnes govīm muguras lāsmos aiz branguma, un labības druva viļņos kā jūra vasaras vējos. Un cilvēki staigās paceltām galvām, valdīdami pār dabu. Viņi nelūgs, bet ņems to, kas viņiem pienākas par viņu pūlēm. Tu, Gunār Zundag, staigāsi kopā ar viņiem, dalīsi viņu pūles un prieku. Un visiem būs labi, un paši cilvēki arī būs labāki nekā vakar un šodien: stipri un nelokāmi savā izdarībā — viņi kļūs draudzīgi savā starpā, tiem būs maigākas dvēseles un gaišākas dornas, viņi nepazīs nenovīdību un nevēlēs cits citam nekā ļauna. Tā būs, tā jābūt… Plēsoņas vietā virs zemes staigās cilvēks — radītājs. Bet vai tu jau esi gatavs tai dzīvei?»

Viņš jautāja sev un domāja par savu rīcību pēdējā laikā: vai vienmēr esmu pareizi izturējies pret saviem biedriem un tuviniekiem? Iedomājoties savu izturēšanos pret māti, viņu pārņēma šaubas. «Vai man ir tiesības būt tik kategoriskam un neiecietīgam? Daudzi cilvēki ir vāji un izdara kļūdas, bet ne katrreiz nepareizs solis tiek sperts aiz ļaunuma. Un es viņus tiesāju tāpēc vien, ka man kaut kas nepatīk. Vai es varbūt, pats to neap​zinādamies un negribēdams, neesmu tikai sektants, ap​māts fanātiķis?»

Taču, apsvēris visu notikušo un ieskatījies savas sirdsapziņas spogulī, viņš bija spiests sacīt sev, savai nepieviļamai sirdsbalsij: «Savādāk es nevaru. Man jā​būt tādam, kāds esmu, vienalga, ko citi cilvēki

par to domā un lai cik grūti man pašam kādreiz tādam būt. Tikai tas straujums mazliet jāapvalda un asums jāmazina. Bet tāds taču esot bijis mans tēvs, un vai es varu kļūt savādāks nekā viņš? Un, ja arī varētu, tad kam tas vajadzīgs?»

Kādā vietā no lielceļa pa labi nogriezās gatve, un pie pašām krustcelēm stāvēja stabs ar uzrakstu: L/a Roberts Zundags — 0,7 kilometri Lai gan ceļš, kas veda uz kolhoza centru, bija labā stāvoklī, Gunārs nokāpa no divriteņa un visu atlikušo gabalu nosoļoja kājām. Viņam pretī ēnoja paprāva vecu ozolu un liepu birzs; aiz kokiem saulē atmirdzēja pamatīgi celtu mūra ēku čemuris: varena, veca klēts ar uzbraucamo tiltu, klēts ar mazām kolonnām priekšpusē un mazliet tālāk agrākā muižkunga māja no sarkaniem, apsūbējušiem ķieģeļiem.

Kādreiz te bijusi barona muiža. Pēc pirmā pasaules kara muižas centrs bija atdots kādam buržuāziskās Latvijas armijas ģenerālim, kura vietā te līdz 1940. gadam saimniekojis viņa brālis. Baronu un viņa pēctečus vēstures vēji sen bija aizpūtuši kur kuro, bet grezno pili, tāpat kā daudzas citas pilis, 1905. gadā nodedzinājuši apkārtējie zemnieki. Tagad te atradās kolhoza centrs un saimniekoja citi ļaudis — to vīru pēcnācēji, kas kādreiz uzcēluši šo vanaga ligzdu un savām rokām radījuši visu kungu bagātību. Vēsturiskā taisnība bija piepildījusies.

Soļodams līdzās savam divritenim, Gunārs pa veco ozolu gatvi tuvojās kolhoza centram un ar. spraigu interesi apskatīja visu. Dažam kokam vidus bija pavisam - tukšs — dobumā ērti varētu paslēpties cilvēks; koks turējās tikai uz savām saknēm un plānās koksnes kārtiņas zem kraupainās mizas, bet tas zaļoja tikpat vitāli, tā zari tikpat vareni pletās uz visām pusēm no stumbra, apēnodami zemi, kā pārējiem veselajiem kokiem, apliecinot dzīvības nepieveicamo spēku. Priekšā, pie klēts, stāvēja automašīnas piekabe. Cilvēku neredzēja — tie laikam visi bija aizgājuši darbā uz laukiem un fermām. Gunārs apstājās un ar acīm meklēja pēc kādas dzīvas radības, kurai varētu paprasīt ceļu uz kolhoza valdes māju. Un tad viņš pamanīja parka malā, tur, kur sākās augļu dārzs, kādu augumu sarkanā kokvilnas kleitiņā, ar sārtu lakatiņu ap matiem. Viņš negribēja ticēt savām acīm, bet, jo ilgāk noraudzījās šajā augumā, kas tur pavīda, kaut ko darīdams starp ogulāju krūmiem, jo skaidrāk pārliecinājās, ka tā ir viņa — tā, kuru viņš pirmo vēlējās sastapt šai vietā. Jā, tā bija tiešām viņa — Laima Irbe.

Gunārs nogriezās no gatves uz augļu dārza pusi un, gabaliņu pagājis, apstājās, salika plaukstas kā tauri pie mutes un iesaucās: — Hallo!

Augums sarkanajā kleitiņā izslējās, meiča paskatījās uz atnācēja pusi un bridi raudzījās šurp, tad pamāja ar roku.

— Gunār, tas tu?

— Es pats savā dabiskā izskatā!

— Nāc šurp! — Laima aicināja, bet pati palika stā​vam turpat, kur bija stāvējusi līdz tam.

Gunārs steidzās turp, un, jo tuvāk nokļuva, jo vairāk viņu pārņēma dīvaina labsajūta — bija tā, it kā viņš tuvotos kaut kam tādam, kas izstaro gaismu un siltumu. Šim gaismas un siltuma avotam bija viegli vasaras raibumi uz sejas un divas brūnas acis, kas ar tādu kā vaicājumu mierīgi un nopietni raudzījās atnācējam pretī. Vēl viņš nebija piegājis Laimai klāt, kad viņas sejā parādījās savaldīgs smaids, bet Gunāram likās, it kā šai brīdī saule būtu iznirusi no mākoņiem un pēkšņi uz​spīdējusi varenā spožumā.

— Esi sveicināta, Laima! — Gunārs centās runāt jautrā, mazliet nevērīgā tonī — viņam likās, ka taisni tāds tonis vislabāk palīdzēs noslēpt to gaišo, brāzmaino satraukumu, kas viņu šai brīdī slāpēja vai nost. — Ciemiņu negaidīji? Es, lūk, ierados nelūgts un pat nezinu, vai man te atradīsies kāds kaktiņš naktsmājām.

Laima cieši paspieda viņam roku un paskatījās uz Gunāra muguras somu un velosipēdu.

— īstā laikā atbrauci, — viņa sacīja. — Pārējie — Ērika un Valdis Saltups — ieradīsies rītu.

— Un 11u es varēšu sākt ražošanas praksi, — Gunārs turpināja. — Bet vēl varbūt nav zināms, vai

es te esmu vajadzīgs. Varbūt kolhozs var iztikt bez manis.

— Kolhozā darba nekad netrūkst, — Laima pasmaidīja. — Bet mēs gaidījām tevi tikai uz vakara pusi. — Viņa pētījoši raudzījās Gunāram acīs. — Vai tev… mājās kas atgadījies?

— Nekas sevišķs. Viss ir normāli. Man tikai apnika maisīties bez darba citiem pa kājām. Jutos kā piektais ritenis. Es vairs neprotu dzīvot dīkā, tas ir viss. Bet, ja nu būtu tā, ka esmu ieradies par agru un mani nav kur likt, tad cits neatliks kā atvainoties un…

— Nerunā niekus, Gunār, — Laima viņu pārtrauca. — Gan jau tēvs atradīs, kur tevi likt. Tikai tas tā savādi iznāk… Tev mājās nepatika? Tomēr laikam kaut kas būs noticis.

Gunārs klusēja.

— Nu labi, ja nevēlies — nestāsti, — Laima sacīja.

— Vēlāk pastāstīšu, — Gunārs steidzīgi ierunājās. — Nekā slēpjama man nav. Esmu pārliecināts, ka tu sapratīsi manu rīcību, kad dabūsi visu zināt.

— Tātad tomēr kaut kas ir noticis?

— Pāris vārdos to nevar izstāstīt. Vispirms man va​jadzētu satikt tavu tēvu un norunāt par visu.

— Tēvs ir laukā, vienā no brigādēm. Tev kādu stundu vajadzēs uzgaidīt, kamēr viņš pārnāks pusdienot.

Laimas balsī Gunārs atkal saklausīja to pašu atturību, ko tik daudzreiz bija sajutis agrāk. Viņa it kā ierāvās neredzamos gliemežvākos un noslēdzās. Kāpēc? Ko ne​pareizu viņš izdarījis? Laima nav iedomīga un kaprīza. Bet viņa nav arī no tām meičām, kuras eksaltēti jūsmo par katru nieku un tai pašā laikā spēj vienaldzīgi paiet garām netaisnībai un pārestībai, — tādos brīžos viņa kļūst aktīva un lāgiem pat skarba, bet Gunāram patika arī viņas skarbums. Viņš zināja, no kurienes tas: vairāk nekā desmit gadus no savas bērnības un agrās jaunības Laima bija pavadījusi bērnu namā, bez tēva un mātes,— tur cilvēks agri iemācās cīnīties par savu vietu dzīvē un stāvēt uz savām kājām. Tāda dzīve neglāsta, tā norūda, padara cilvēku piesardzīgu un atvairīgu, vienmēr gatavu cīņai. Tā dod viņam drosmi, paļāvību saviem spēkiem., bet ievelk ari pa kādam skarbākam vaibstam viņa raksturā. Bērnu namā cilvēks neizvēlas savus draugus un rotaļu biedrus, viņam jāņem par labu tie, ar kuriem nejaušība saved kopā. Bet tie ir dažādi, labi un slikti, un ne visi audzinātāji ir tādi kā Makarenko.

Izrāvis kādu zāli, viņš sāka sūkāt tās sakni, domīgi raudzīdamies zemē. Apkārt čivināja putni, un viegls vējiņš čabināja vēl kuslās krūmu lapas, bet Gunāram nebija nekādas daļas gar visu to. Viņš domāja, cik ļoti bija ilgojies šā brīža — būt kopā ar šo meiteni; un tagad tas ir noticis, un viņš ir te, un divi vien viņi stāv klusā dārza malā un varētu netraucēti runāt par visu, kas viņiem uz sirds, bet neatrod vajadzīgos vārdus, lai gan sirds ir pilna un ko runāt būtu tik daudz. Viņi stāvēja un turpināja klusēt, un ar katru mirkli šī klusēšana kļuva grūtāka un mocošāka.

Pirmā to neizturēja Laima. Paskatījusies no sāniem Gunārā, viņa viegli nopūtās un pasmaidīja.

— Pagaidām manā pārziņā nodots šis dārzs, — meiča ierunājās. — Bet tas tikai līdz tam laikam, kamēr sa​brauks pārējie praktikanti, — tad es strādāšu kopā ar viņiem.

— Ak tā? — Gunārs atdzīvojās.

— Te, kolhozā, ir ļoti piedzīvojis agronoms Vol- kovs, — Laima turpināja. — Tēvs viņu vērtē ļoti augsti. Es domāju, ka mēs no viņa šovasar gūsim daudz vērtīga. Vai tu kaut ko no grāmatām arī paņēmi līdz?

— So to paņēmu. Bet, ja kaut kā pietrūks, te jau nav tālu līdz mājām — katrā laikā varēšu aizbraukt pakaļ. Kam gan man tas velosipēds.

— Tu varētu to kaut kur piesliet, — Laima aizrādīja. — Citādi iznāk tā, it kā tu taisītos laisties lapās. Bet par to tu nesapņo — no tā nekas neiznāks. p Abi reizē iesmējās, un līdz ar to nesenais samulsums bija pārvarēts. Gunārs pieslēja velosipēdu pie vecās bumbieres stumbra, un Laima viņam izrādīja dārzu. Tas bija vairāk nekā divus hektārus liels, sen ieaudzēts un labi kopts.

i — Tēvs grib to paplašināt, apstādīt vēl pāris hektāru ar ābelītēm un ķiršiem un vienā malā uzbūvēt siltum- , nīcas, — Laima stāstīja. — Bišu drava arī viņam liekas par mazu, sevišķi tāpēc, ka tuvumā priežu mežs ar vir​šiem, — manta aizejot bojā.

— Var redzēt, ka kolhozam ir labs saimnieks, — Gunārs konstatēja.

— Tā daudzi saka.

— Vai tu domā savādāk?

— Nē, Gunār. Es savu tēvu pazīstu. Viņš nekad nav pratis … slikti strādāt.

Gunārs juta, ka Laima lepojas ar tēvu, tikai — kā parasts — cenšas atklāti neizpaust savas jūtas. Arī viņš lepojās ar savu tēvu, bet nemēģināja to slēpt, un viņam varbūt bija tiesības tā darīt, jo Roberts Zundags reiz bija bijis, bet Aleksandrs Irbe dzīvoja, —pret mirušajiem cilvēki parasti izturas vaļsirdīgāk nekā pret dzīvajiem.

Tagad sarunas ritēja brīvi un laiks pagāja nemanot. Viņi vēl nebija paguvuši apskatīt visu dārzu, kad ozolu gatvē atskanēja motocikleta pukšķēšana. Laima paska​tījās uz to pusi un teica: — Tas ir tēvs. Iesim mājās. Es tevi iepazīstināšu ar viņu.

Gunārs paņēma savu velosipēdu un sekoja Laimai uz veco muižkunga māju, kur atradās kolhoza priekš​sēdētāja dzīvoklis.

Aleksandrs Irbe bija piecdesmit astoņus gadus vecs. Vidēja auguma, sauss un stiegrains, gludi skuvies, pa- kupliem matiem, kas ap deniņiem bija kļuvuši jau pilnīgi sirmi, un zilām acīm, kuru skatiens zem kuplajām uzacīm šķita mazliet bargs un urbjošs, mulsinādams nezinātāju ar savu šķietamo dzestrumu.

Patiesībā šis ārēji cietais cilvēks bija ļoti sirsnīgs un iejūtīgs, lāgiem varbūt pat mazliet sentimentāls sapņotājs — tā vismaz domāja tie cilvēki, kas viņu pazina tuvāk. Šķietami, pretrunīgos pretstatus savā dabā un izskatā viņš nebija mantojis no vecākiem kā dāvanu, kuru cilvēks iegūst bez savas gribas un kura viņam pēc tam jānes visu mūžu, tāpat kā iedzimtu fizisku defektu; to visu bija radījusi un izveidojusi pati skarbā dzīve, par kuru nevarēja teikt, ka tā šo cilvēku būtu lutinājusi. Septiņpadsmit gadus vecs Aleksandrs Irbe bija aizgājis no mājām un pēc tam kopā ar vecajiem latviešu strēlniekiem sīvās kaujās izstaigājis Krievzemes plašumus un Ukrainas stepes, cīnījies piisoņkara frontēs gan pie Volgas, gan pie Perekopa. Kā jūsmas pilns sapņotājs aizgāja karā nenobriedušais jauneklis; versmainajā vēstures kalvē viņš norūdījās un kļuva par vienu no tiem cietajiem, nesalaužamajiem vīriem, kuri lielā Ļeņina vadībā lika pamatus jaunai — labākai pasaulei. Divdesmit gadus vecu viņu apbalvoja ar Sarkanā Karoga ordeni un uzņēma partijā, kurai viņš palika uzticīgs visu mūžu, neraugoties uz visiem smagajiem pārbaudījumiem un pārestībām, kādas viņam vēlāk nācās pārciest. Aleksandra Irbes dzīves stāsts nebija nekāds izņēmums un kaut kas sevišķs, tāpat toreiz dzīvoja un cīnījās miljoni viņam līdzīgu. Novilcis pēc pilsoņkara karavīra šineli, viņš vairākus gadus mācījās, sākumā strādnieku fakultātē, vēlāk institūtā, pēc tam strādāja par agronomu padomju saimniecībā. Trīsdesmito gadu sākumā viņu nozīmēja atbildīgā padomju darbā, un liktenīgajā 1937. gadā Aleksandrs Irbe jau bija kāda novada lauksaimniecības pārvaldes priekšnieks. Bez lēcieniem un protekcijām viņš soli pa solim bija sasniedzis savu toreizējo stāvokli, pateicoties vienīgi godīgam darbam un krietnām organizatora spējām. Daudz kas no tā, par ko Irbe bija kādreiz sapņojis, tad jau bija sasniegts un piepildīts, bet vēl vairāk atlika tā, kas vēl jāpiepilda, un spēka viņš juta sevi tik daudz, ka pietiktu diviem cilvēka mūžiem. Laba, saskanīga ģimenes dzīve, mīļa sieva, kas viņu saprata un visās lietās atbalstīja, četrpadsmit gadus vecs dēlēns Jānis un divus gadus vecā Laima (divi bērni, kas piedzima pēc Jāņa, bija nomiruši agrā bērnībā), un neviena partijas soda, neviena pārmetuma vai piezīmes par līdzšinējo darbu. Par Aleksandru Irbi rakstīja laikrakstos, stādīja viņu par paraugu citiem, un nekas nebija pārspīlēts tajos uzslavas vārdos, kādus viņam nācās dzirdēt no savu biedru mutes, — likās, ka nekas nespēj apēnot šo gaišo, darba skaistuma apstaroto dzīvi.

Un tad notika neticamais… Vētrainajā 1937. gadā kāds zemisks cilvēks apmeloja Aleksandru Irbi, notriepa dubļiem, pasludināja par spiegu un nodevēju — un atradās, kas tam noticēja. Pēc tam — ilgi gadi tālajos ziemeļos aiz polārā loka, nodevēja zīmogs un izpostīta dzīve. Sieva nomira .apcietinājumā gadu pēc viņa notiesāšanas, bērni izauga bērnu namā, un viņu pašu uzskatīja par mirušu… Bet cauri visiem pārbaudījumu gadiem Aleksandrs Irbe saglabāja sevi, savu nesatricināmo ticību partijai, padomju tautai un taisnības uzvarai. Viņš saprata, ka notikusi netaisnība, traģiska kļūda, bet, neraugoties uz visu sava stāvokļa traģiskumu, turpināja nešaubīgi ticēt, ka agri vai vēlu pienāks diena, kad izklīdīs maldu migla, atklāsies patiesība un viņš tiks gandarīts. Irbe bija labi rūdīts, miesīgi un garīgi vesels, un viņam izdevās līdz galam izturēt visus grūtos pārbaudījumus. Un tiešām pienāca lielā, ilgi gaidītā diena.

Divdesmitais Padomju Savienības Komunistiskās partijas kongress skaļi un vīrišķīgi visas pasaules priekšā pateica izšķirošo vārdu, izklīdināja melu dūmaku un piepildīja taisnību. Aleksandrs Irbe atguva brīvi, atguva savu personību, viņu pilnīgi reabilitēja un uzņēma atpakaļ partijā, ieskaitot partijas stāžā ieslodzījumā pavadītos septiņpadsmit gadus. Viņam piešķīra pensiju, un partijas rūpes sasildīja viņu, bet viņš nevēlējās palikt tikai pensionārs. Atgriezies brīvībā, Aleksandrs Irbe sāka meklēt pazudušo ģimeni.

Savu sievu viņš vairs nevarēja atrast, dēls J.inis bija kritis varoņa nāvē pie Berlīnes lielā kara pēdējā mēnesī, cīnīdamies par to pašu lietu, kurai savus labākos gadus un kvēlo sirdsdegsmi bija ziedojis viņa tēvs. Palikusi bija tikai Laima. Jā, to viņš atrada, un tā viņam kļuva par visas viņa atlikušās dzīves lielāko gaišumu un dārgumu.

Pēc ilgiem prombūtnes gadiem Aleksandrs Irbe atgriezis savā dzimtenē un sāka jaunu dzīvi. Viņš atsacījās no piedāvātā dzīvokļa Rīgā un lūdza viņu sūtīt- darbā uz laukiem, uz kādu no saimnieciski atpalikušajiem kolhoziem. Pirms trim gadiem viņš ieradās šajā pusē, un zundadzieši, iepazinušies ar viņu, vienbalsīgi ievēlēja to par sava kolhoza priekšsēdētāju. Un viņi nepievīlās: šis cilvēks, kurš nesaliekts un neiedragāts bija izgājis cauri vissmagāko pārbaudījumu ugunīm, nekļūdams ne gaudotājs, ne sevi nožēlojošs kunkstētājs, izrādījās gudrs saimnieks. Trijos gados viņš atpalikušo kolhozu izvilka no posta un, prazdams iedvest ticību un darba prieku tiem, ar kuriem kopā nācās veikt šo darbu, padarīja Roberta Zundaga kolhozu par vienu no labākajiem visā rajonā. Šodien Aleksandru Irbi aicināja uz visām svarīgākajām sanāksmēm Rīgā, kur apsprieda republikas lauksaimniecības tālākās attīstības jautājumus.

Kopš pērnā pavasara viņš bija partijas rajona komitejas loceklis.

Lūk, ar šo vīru Gunārs Zundags todien satikās pirmo reizi.

— Tas ir Gunārs, tēt… — Laima pateica un neko vairāk nepiebilda. Un no šiem lakoniskajiem vārdiem Gunārs saprata, ka viņi abi — Laima un Irbe — kādreiz ir jau runājuši par viņu, varbūt ne vienu reizi vien, tātad viņš nav vairs svešs šim iesirmajam vīram, kura acis zem kuplajām uzacīm cieši un pētoši tagad raudzījās viņam pretī, it kā sacīdamas: «Dzirdējis jau par tevi esmu, bet tagad paskatīsimies, kāds tu īstenībā esi —īsts cilvēks vai šāds un tāds.» Tas ilga tikai dažus mirkļus, bet Gunārs jutās tā, it kā viņu apgaismotu ar spēcīgu, žilbinošu prožektoru. Viņš samulsa. Tad Irbes sirmās uzacis mazliet saraucās, zilajās acīs iespīdēja labsirdīgs spožums un ap lūpām savilkās atturīga smaida krunci​ņas.

Viņš cieši paspieda puiša roku un teica: — Sveiks, Gunār! Tas labi, ka tu atnāci jau ģodien. Darba mums netrūkst, bet tu jau laikam nebīsties no tā.

— Nebīstos, biedri Irbe… — Gunārs sacīja.

— Pavasara sēja pilnā spēkā, — Irbe turpināja. — Tu bezdarbnieks nebūsi. Laima, kāpēc tu neved ciemiņu iekšā — bez pusdienām domā atstāt?

— Es mājās krietni iekodu, — Gunārs steidzās pa​skaidrot.

— Un ar to pašu domā pietikt līdz vakaram? — Irbe pasmīnēja. — Ko tava māte teiks, kad pāriesi mājās no kolhoza kā caur sienu izrauts? Sacīs, ka zundadzieši ir badakāši un mērdē badā talciniekus.

— Nāc, Gunār… — aicināja Laima un, ceļu rādot, pirmā iegāja priekšnamiņā, tad pavēra kādas durvis pa labi.

Gunārs nezināja, ko iesākt ar mugursomu, — velosi​pēdu viņš bija pieslējis ārā pie lieveņa.

— Vari atstāt tepat, — Laima sacīja, tad pēkšņi apķērās, ka šajā priekšlikumā ir kaut kas neviesmīlīgs, un steidzās izlabot savu kļūdu. — Nē, labāk istabā. Zagļu te gan nav, bet kāpēc mētāt cilvēkiem pa kājām.

Istabā, kur ieveda Gunāru, veca māmiņa rosījās gar galdu.

— Labdien … — Gunārs sveicināja.

— Labdien, labdien… — vecenīte atņēma sveicienu un turpināja sakārtot traukus pusdienām, lika galdā ka​rotes, nažus un dakšiņas, bez teikšanas sapratusi, ka pusdienos arī atnācējs.

— Tā ir Zelmas tante, mana tēva vecākā māsa, — Laima pastāstīja Gunāram. — Viņa te vada saimniecību. Zelta dvēsele… man tikpat kā mātes vietā. Tikai ņem vērā: viņa ir pakurla, ar viņu jārunā skaļāk, nekā parasts.

Gunārs palocīja galvu par zīmi, ka sapratis, un nolika savu mugursomu uz grīdas kaktā pie vecās bufetes.

Pusdienās Zelmas tante bija izvārījusi zirņu zupu ar žāvētu cūkgaļu — tā atvietoja otro ēdienu.

Saldajā bija dzērveņu ķīselis ar pienu. Pēc brauciena no Eglaines un pastaigas svaigajā gaisā Gunārs juta vilka izsalkumu un savu zupas šķīvi iztukšoja tā, ka nebija ko redzēt. Otru šķīvi viņš kautrējās lūgt, bet to viņam arī nenācās da​rīt: Aleksandrs Irbe, pamanījis, ka puisim traukā nekā vairs nav, tūliņ pamāja Laimai ar galvu.

— Neliec gavēt, meit…

Kā tas pie vienkāršiem ļaudīm parasts, pusdienas pagāja ātri, bez liekām sarunām, un jau pēc minūtēm divdesmit Zelmas tante varēja novākt galdu. Lai netraucētu tēva sarunu ar Gunāru, Laima devās Zelmai palīgā nomazgāt traukus, un, kamēr viņas šķindināja šķīvjus, nažus un dakšiņas, vīrieši, palikuši istabā divi vien, izrunājās par visu. Irbe apjautājās, kādos lauksaimniecības darbos Gunārs ir jau izmēģinājis roku. Kad Gunārs viņam pastāstīja par mācību praksi iepriekšējās vasarās un par Kazahstanas stepēs nostrādātajiem mēnešiem, Irbe apmierināts nokremšļojās.

— Tas ir labi. Tu nebrīnies, ka es tev par tādām lietām jautāju. Gadās jau arī tādi studenti, kas neprot pat * zirgu sajūgt, bet, kad tādam iedod rokā izkapti, viņš nezina, ko ar to iesākt. Smieties arī par to nav iemesla, jo kur lai cilvēks, kas visu laiku nodzīvojis pilsētā, iemācītos tādas vienkāršas lietas, bet netrūkst jau smē​jēju, jo priekš tā nav vajadzīga liela gudrība. Mēs visi esam sākuši no ābeces.

Brītiņu padomājis, Irbe turpināja: — Es domāju, ka vislabāk būs, ja tevi iedalīs otrajā brigādē pie Jura Pogas. Tā mums ir tāda kā jauniešu brigāde. Pats brigadieris arī tikai nesen pārnāca no karadienesta. Varens puisis — jūs sapratīsieties. Tikai ņem vērā, ka Roberta Zundaga dēls nedrīkst kļūt par apsmieklu kolhozā, kurš nosaukts viņa tēva krietnajā vārdā. Ja lieta ies — varēsi strādāt par brigadiera viet​nieku.

— Es gādāšu, lai attaisnotu jūsu uzticību jau no pirmās dienas, — Gunārs sacīja, viegli nosarkdams. Viņš saprata, ka nevienam te nav noslēpums, kas viņš ir, un šis apstāklis viņam uzlika palielinātu atbildības sajūtu. Roberta Zundaga dēls nedrīkst kļūt par apsmieklu! — Aleksandrs Irbe to pareizi pasvītroja. Un nekļūs! Nekādā ziņā, jo viņa darbam sekos ne tikai svešie cilvēki, kolhoznieki, Juris Poga, agronoms Volkovs un pārējie: to redzēs un vērtēs arī Laima.

— Tā būs pareizi, — teica Irbe. — Ja sākumā kaut kas ari nepadotos tā, kā pašam gribētos, tu neņem to pārāk pie sirds. Bez kļūdām nav izticis neviens. Un neaizmirsti, ka te neviens tev nevēl sliktu, bet no tevis paša atkarīgs, cik ātri tu atradīsi sev draugus un cik daudz to tev būs.

— Saprotu… — klusi teica Gunārs. Šis sirmais, savā dzīvē tik daudz pārcietušais vīrs uzlika roku viņam uz pleca, uzmundrinot papurināja to un draudzīgi pasmaidīja.

— Gan jau viss būs labi, Gunār. Šodien padzīvo tāpat, iepazīsties ar cilvēkiem, ar Juri Pogu un

pārējiem. Laima tevi iepazīstinās… un rītu varēsi sākt strādāt.

Gunārs noprata, ka viņam ar Irbi nodibinājies kontakts. Šis cilvēks nemaz nebija ne tik skarbs, ne atturīgs, kā sākumā varēja likties.

Kopā ar Laimu viņš līdz vakaram staigāja pa laukiem un fermām, cenzdamies pēc iespējas vairāk redzēt un apgūt un pēc iespējas mazāk traucēt cilvēkus viņu darbā, bet visur atrada dzīvu atsaucību, draudzīgu sirsnību un interesi pret sevi. Brigadieris Juris Poga bija gadus divdesmit piecus vecs, atlētiski noaudzis gaišmatis, jautra rakstura un loti labsirdīgs puisis. Piena fermā, kur Laima ar Gunāru iegriezās pievakarē, strādāja kolhoza labākā slaucēja Ilze Bērziņa, smuidra meiča mundrām neaizmirstules acīm, pie kuras — kā mēdz teikt — brigadierim Jurim bija labs prāts: to varēja nojaust no viņa mulsās labsajūtas un nekādiem līdzekļiem neapslēp- jamā, dziļā prieka, kas puiša skatienu vērta pavisam sapņainu, bet citkārt skaidro izdarību padarīja neveiklu, gandrīz biklu un nedrošu, jo Ilzei bija diezgan asa mēle. Abi viņi Gunāram iepatikās no pirmā skatiena; lai gan viņš tos vēl nemaz nepazina, bet no pāris piezīmēm, no tā skaidrā zemteksta, ar ko vārdus papildināja dabiskā acu valoda un balss intonācija, viņš saprata, ka Jura un Ilzes starpā pastāv lielā draudzība un ka viņiem ir tie​sības uz to.

Ar agronomu Volkovu Gunārs iepazinās vēlāk. Tas bija pusmūža vīrs, ļoti mazrunīgs, bet čakls darbarūķis un savas lietas entuziasts. No dažām lietpratīgi izteik​tām frāzēm pārliecinājies, ka atbraukušais students kaut ko jēdz sēklkopības jautājumos, Volkovs tūliņ pārvarēja savu mazrunību un sāka stāstīt par kolhoza agrotehnisko laboratoriju, par jaunām labības šķirnēm un hibrīdiem, kādus viņam izdevies izaudzināt pēdējā laikā.

Visi cilvēki šai vietā likās labi un pelnīja draudzību.

«Cik jauki, ka es te atbraucu,» Gunārs domāja. «Te būs labi.»

Vecās muižkunga mājas otrajā stāvā bija tukšas divas lielas istabas. Vienā no tām tovakar Gunāram sarīkoja guļas vietu; kad ieradīsies Valdis Saltups, arī tas apme- tīsies te.

Pēc vakariņām Gunārs ar Laimu izgāja dārzā un ilgi runājās. Beidzot Gunārs pastāstīja arī par saviem iespai​diem mājās.

— Es tur sev neatrodu vietu. Kaut kas man likās kļuvis svešs, nepierasts. Arī pats jutos citiem par traucēkli. Neviens man nekā slikta nedarīja, ar mani rēķinājās, un, tāpat, kā agrāk, visi centās man pat izdabāt, un tomēr jutos viņu vidū kā ieklīdenis.

— Un tas viss tāpat vien, pats no sevis, bez noteikta iemesla? — Laima brīnījās.

— Iemesls laikam slēpjas manī pašā, — Gunārs turpināja. — Pēdējās prombūtnes laikā ar mani kaut kas ir noticis, bet kas — to nevaru sev izskaidrot. Varbūt esmu kļuvis patmīlīgāks, iedomājos par sevi vairāk, nekā esmu vērts. Lietas, kuras man agrāk likās dabiskas un pašsaprotamas, tagad sāk kaitināt un nervozēt, īsajā laikā, ko pavadīju mājās, nevienā jautājumā neatradu kopīgu valodu. Vienu rītu izcēlās pat nepatīkams incidents — un ar ko? Ar pilnīgi svešu cilvēku. Es jūtu, ka ar vieglu roku esmu iedzīvojies vēl vienā ienaidniekā, bet mana māte un patēvs nevar iztikt bez šā cilvēka, tāpēc ka viņi ceļ individuālu dzīvojamo māju un šis cilvēks, Manfrēds Pusruncis, viņiem piegādā visu, kas būvei vajadzīgs. Pati lieta ar to māju man nez kāpēc derdzas. Nojaušu, ka tas ir kaut kas nepareizs.

— Manfrēds Pusruncis… — Laima pasmīnēja.

— Ko, vai arī te ir atklīduši šā tipa slava? — Gunārs izbrīnījies jautāja. — Es domāju, ka …

— Kurš gan viņu te nepazīst, — Laima atsaucās, un ironiskais smīns atkal parādījās viņas sejā. — Donžuāns, ballīšu varonis, stilīgais bugi-vugi un rokenrola karalis. Un šā cilvēciņa dēļ tu pasteidzies aiziet no mājām!

— Ne jau tādēļ vien, lai gan arī šis iemesls ir pietiekami svarīgs. Ja es tur paliktu, man nāktos ar viņu diendienā satikties un mīļā mājas miera labā vajadzētu pielāgoties, izlikties, liekuļot. Ja es to nedarītu, tad sa​gādātu savai mātei sirdēstus uz katra soļa.

— Tu mīli savu māti?

— Protams. Līdz šim viņa man bija pats tuvākais cil​vēks pasaulē.

— Un tagad vairs ne?

— Varbūt joprojām, bet varbūt arī ne.

— Kāpēc? — Laima paskatījās Gunāram cieši sejā. Viņš novērsās un neatbildēja. Ko gan viņš varēja atbildēt? Vai to, ka šodien kāds cits cilvēks viņam tapis vistuvākais? Tā jau būtu tikpat kā atzīšanās, bet kā gan viņš varēja atzīties, riskēt tagad, kad vēl nezināja, kā šis otrais cilvēks raugās uz viņu, kā novērtē viņu, ko jūt un ko domā.

— Kāpēc tu neatbildi, Gunār?

— Es nezinu, ko atbildēt, — Gunārs attrauca. — Viss, liekas, sagājis dēlī.

— Nekas nav sagājis dēlī, — Laima kļuva pilnīgi nopietna. — Un varbūt arī nesaies, ja tu pats tīšām nedzī​sies pēc tā. Pēc manām domām, tas ir pavisam vienkārši.

— Proti? — Gunārs beidzot paskatījās viņai acīs. Laimas mierīgais, atturīgi sirsnīgais skatiens viņu nomie​rināja.

— Tu atrodies ceļa jutīs, svarīgā krustceli, — Laima atbildēja. — Tas notiek ar visiem no mums, ar dažiem agrāk, ar citiem vēlāk. Reiz mēs visi kaut ko sākam meklēt, pārvērtējam visas vērtības, sveram savas apziņas svaros visus cilvēkus un visas lietas pasaulē. Tādā brīdī nedrīkst aizmirst vienu: kamēr īstais ceļš nav izraudzīts, nevajag nodedzināt aiz sevis visus vecos tiltus, jo tie vēl var noderēt. Nedrīkst pārsteigties, Gunār.

— Tu domā — es esmu rīkojies pārsteidzīgi?

— Vēl ne. Galu galā tas ir labi, ka tu šovasar dzīvosi te. Šeit tu mierīgāk un labāk varēsi izdomāt savas satrauktās domas līdz galam, visu apsvērt un izvērtēt, jo te neviens tevi nemēģinās ietekmēt. Šādās lietās aģi​tācija nelīdz. Cilvēkam pašam jātiek galā ar sevi.

Neviens nemēģinās ietekmēt… Kaut zinātu šī labā, skaidrā meitene, ka viņas klātbūtne vien jau ietekmēja viņu: Gunārs to juta un apzinājās. Un šī ietekme bija laba, nomierinoša, tā mazināja viņa iekšējo satraukumu, apvaldīja kaismi un spītu un palīdzēja skaidrāk saredzēt visu. Raugoties Laimā, klausoties viņas mierīgajā balsī, Gunāram šķita, ka arī visa pasaule kļūst mierīgāka un laipnāka.

— Piedod, ka es tev atņēmu laiku ar visiem šiem nie​kiem, — viņš sacīja.

— Tie nav nieki, Cunār. Un tas, ka tu uzticējies, man sagādā prieku. Vari man ticēt, ka es tavu uzticēšanos centīšos attaisnot.

Viņš impulsīvi sataustīja viņas mazo roku un viegli saspieda savos pirkstos.

— Tu esi laba meitene, Laima …

Pēc tam viņi runāja par citu: par nākamo darbu kolhoza laukos, par to, ka Gunārs vēlāk ar pļaujmašīnu pļaus zāli, bet Laima sēdīsies uz lielā zirgu grābekļa un sagrābs izkaltušo sienu kuplos vālos, un vēl par to, ka drīz ieradīsies viņu studiju biedri un kāda jautra dzīve tad sāksies visiem.

Gunārs bija visu garo dienu pavadījis uz kājām, bet, kad tovakar apgūlās savā gultiņā vecās mājas augšējā stāvā, viņš vēl ilgi nevarēja aizmigt, varbūt tāpēc, ka cilvēkam jaunā vietā parasti nenāk miegs, bet varbūt tāpēc, ka stāvu zemāk atradās Laima: viņas neredzamais, bet nojaušamais tuvums pamodināja Gunāra sirdī gaišas, dzīvotpriecīgas jūtas, un viņš nevarēja nedomāt par to, kas bija iemesls šīm jūtām, šai jaunajai, patīka​majai noskaņai.

3 Nākamajā rītā kolhozā ieradās vēl divi studenti praktikanti: zootehniķis Valdis Saltups un agronome Ērika Šunele.

Nebēdīgi čalojot, viņi lēca laukā no mazā gazika, kuru Aleksandrs Irbe bija aizsūtījis viņiem pretī uz Eglaini. Abiem bija līdz pa nelielam čemodānam un mantu somai. Ģērbušies viņi bija kokvilnas treniņa tērpos un vieglos lietus mēteļos. Saltupa kuplos, gaišos matus sedza tumšzila berete; Ērika bija apsējusi

ap galvu gaišzilu lakatiņu, kas viņai brīnum jauki piestāvēja. Pētījošiem skatieniem viņi vēroja apkārtni, vecās ēkas, tuvējo dārzu un nedaudzos cilvēkus, kas tobrīd atradās kolhoza centrā. Braucot pa lielceļu, abi bija pamatīgi no​putējuši un izskatījās pelēki, tikai acis spīdēja nebēdīgi un mundri.

— Ūdeni, ūdenil — Ērika iesaucās. — Karaļvalsti par glāzi ūdens!

Tas nebija tikai joks, bet patiesa vajadzība, un, kad atbraucēji kolhoza valdes telpās atrada pilnu karafi ar kāroto veldzi, tas saturs tūliņ nokritās tik lielā mērā, ka rēķinvedei Kalniņai nācās to atjaunot.

Viņi stādījās priekšā Aleksandram Irbēm, kurš viņus pieņēma savā darba istabā. Turpat atradās arī agronoms Volkovs, brigadieris Poga un zootehniķis Zirnītis. Kad Ērika Šunele nosauca savu uzvārdu, viņa mazliet tā kā sastomījās — laikam kaunējās par to, ka tas tik komisks. Bet neviens nepamanīja šo sastomīšanos. Irbe cieši paspieda abiem atbraucējiem roku un veltīja pa laipnam skatienam.

— Jauki, pavisam jauki, — viņš teica. — Lauksaimniecības akadēmija izpildījusi divas trešdaļas no mana lūguma. Es gan lūdzu atsūtīt trīs agronomus, divus zoo- tehniķus un vienu mehanizatoru, bet otru zootehniķi un mehanizatoru viņi aizmirsuši atsūtīt. Nekas, būs jā​iztiek tāpat.

— Pieprasījumu no kolhoziem bija daudz, — paskaidroja Saltups. — Visus nebija iespējams apmierināt.

— Saprotu, — atsaucās Irbe. — Citiem kolhoziem vajadzība pēc labiem kadriem nav mazāka kā mums. Paldies par to pašu.

Aprunājies ar atbraucējiem par viņu līdzšinējo pieredzi un apmainījies domām ar saviem palīgiem, Irbe teica: — Vienu no jūsu kolēģiem, Gunāru Zundagu, vakar jau pievāca biedrs Poga — Gunārs strādās par brigadiera vietnieku. Manu meitu Laimu jau paspējis savervēt agronoms Volkovs, — bet vai tad viņam pietiek ar vienu palīgu? Jums vajadzēs iet biedram Volkovam talkā un šovasar pastrādāt par agronoma vietnieku, jaunāko agronomu vai tamlīdzīgi, — viņš pievērsās Ērikai.

— Ja tikai es to spēšu… — Ērika samulsusi sagrozījās uz krēsla un viegli nosarka. — Es neesmu lauci​niece .., — Bet mācību praksē taču esat strādājusi?

— Tas gan.

— Tad viss būs labi. Jābūt labi. Citādi taču nebija vērts studēt.

Pēc tam Irbe pievērsās Saltupam.

— Jums vajadzēs strādāt par zootehniķa vietnieku, varbūt pat kādu laiku pilnīgi atvietot biedru Zirnīti, jo viņam priekšā stāv likumīgais atvaļinājums. Govis slaukt un bekonus nobarot taču protat?

— Mācību saimniecībā iemācījos, — atbildēja Saltups. — Ar to slaukšanu sākumā bija tā, kā bija.

Tā kā neērti likās… domāju, ka tas ir sieviešu darbs un vīrietim nepiestāv. Bet, kad pieradu, izrādījās, ka nekā briesmīga un apkaunojoša tur nav.

Visi iesmējās.

— Katrs darbs ir labs, ja to labi padara, — piezīmēja zootehniķis Zirnītis. — Bet es domāju, ka taisni govis slaukt jums šovasar nenāksies. Tur mums darbinieku pietiek. Cūku fermā labs speciālists daudz vairāk vajadzīgs.

— Var jau arī pie barokļiem, — Saltups piekrita.

— Nu redzat, cik labi viss nokārtojas! — iesaucās Irbe. — Tātad viss ir norunāts. Darba būs daudz, bet netrūks arī sava prieka. Gribu cerēt, ka nākošajās nedēļās iegūsiet kaut ko noderīgu savai turpmākajai darbībai. Kā redzat, es jau esmu pavecs vīrs, tāpēc var gadīties, ka dažreiz šo un to piemirstu, kas jūs var interesēt un ko jums svarīgi zināt un izmēģināt. Lai tā nenotiktu, norunāsim tā: kad vien jums radīsies kāds jautājums vai kāda vajadzība, nestomieties ne mirkli un nāciet pie manis. Ja manis nebūs tuvumā, ķeriet ciet agronomu Volkovu, zootehniķi Zirnīti vai brigadieri Pogu — lūk, tepat viņi stāv un priecājas pie sevis, ka ieradies tāds vērtīgs papildinājums. Nejaujiet sev pāri darīt, bet tīšām nedariet arī paši citiem pāri, tad viss būs kārtībā. Un tagad, cik es saprotu, jums visiem gribas

nomazgāties, iekārtoties uz palikšanu un, protams, pēc tā garā ceļa krietni iekost un atpūsties. Lai jums labas sekmes, draugi…

— Paldies… — cits par citu atsaucās atbraucēji.

Viņi atgriezās pagalmā un ar visām savām mantām sekoja brigadierim Pogām uz izraudzīto mājokli.

— Tas vecais liekas puslīdz kārtīgs vīrs… — Valdis Saltups pa ceļam pačukstēja Ērikai Šunelei.

— Man labāk patīk tas jaunais, — viņa atbildēja, ar galvu pamādama uz Jura Pogas pusi. — Nez vai viņš ir precējies?

— To tu paprasi viņam, — Saltups attrauca.

— Un paprasīšu ar! — Ērika pa jokam uzmeta lūpu. Pamaza auguma, tumšiem, īsi apcirptiem matiem, kas uz pieres bija tīšām sajaukti šķietami nekārtīgā frizūrā pēc visjaunākās modes, šaurām izskūto uzacu svītriņām un mazu, drusciņ uzrautu deguntiņu — viņa izskatījās mazliet komiska un varbūt tieši tāpēc visur pievērsa sev lielāku uzmanību nekā citas meičas, kuru tērps un iz​skats bija daudz ordinārāks.

Abi atbraucēji bija apmēram viena vecuma — mazliet pāri divdesmit gadiem, bet auguši dažādos apstākļos, taču kāds svarīgs apstāklis viņus vienoja — tas bija viņu izraudzītais nākamās darbības lauks.

Nejaušs vērotājs tūliņ būtu varējis noteikt, ka tie ir viena kolektīva locekļi ar vienādām interesēm un vienādu sadzīves veidu, tikai Ērika kaut kā izdalījās savu biedru vidū. Bet ne jau īpatnais matu sasukājums vien bija vainīgs pie tā — tā bija tikai viena no tām īpatnējām ārējām iezīmēm, kas cilvēkam no pirmā mirkļa krīt acīs un pievērš uzmanību, bet tā nebija pati galvenā. Ērikas Suneles persona slēpa sevī tik daudz oriģināla un savdabīga, ka ir vērts par to pastāstīt mazliet vairāk. Ērikas vecākiem kādreiz piederēja paliels gatavo apģērbu veikals Krišjāņa Barona ielā ar vairākiem pārdevējiem vīriešu un sieviešu nodaļās. Viņas māte bija pazīstama modiste; viņa katru gadu brauca uz Parīzi — uz lielajām modes skatēm — un pārveda mājās veselu kolekciju jauno tērpu modeļu, gar kuriem tad visu sezonu kā uz sacensību traucās Rīgas tā saucamo labāko aprindu dāmas. Daudzi jaunie modes kliedzieni vispirms parādījās Šuneļu laulātā pāra uzņēmumā; Rīgā skaitīja par labu gaumi, ja balles tērps vai izejamais uzvalks bija šūti Šuneļu darbnīcās. Klientūras Šuneļiem netrūka: plašajās darbnīcās, kas atradās tai pašā namā, kur veikals, tikai vienu stāvu augstāk, ieslavētas šuvējas un drēbnieki rāvās vaiga sviedros un tikko kā paspēja apkalpot daudzās kundes. Uzņēmums plauka, Šuneļu dzimtas turība vairojās tik ātri, ka Ērikas māte, kas sabiedrībā bija pazīstama kā liela naudas šķiedēja, nespēja iztērēt ne pusi no veikala ienākumiem. Šuneļa kundze kopā ar vīru jau sāka gudrot par kāda lielāka nekustama īpašuma pirkšanu, un iespējams, ka kaut kas tāds arī tiktu izdarīts, ja 1940. gada vasarā Latvijā nenodibinātos padomju vara — tā pārvilka svītru šās ģimenes tālākajam uzplaukumam, un daudz kas no līdzšinējās godības aizgāja bojā. Uzņēmumu nacionalizēja. Šuneļa kungs atgriezās pie drēbniekmeistara darbarīkiem, bet madāma atsvaidzināja atmiņā izveicīgas šuvējas darba iemaņas un kļuva par kādas šūšanas darbnīcas vadītāju. Tā bija atgriešanās izejas stāvoklī, zināmā mērā kritiens lejup pa sabiedriskā stāvokļa kāpnēm.

Lai gan ari tagad dzīvot varēja pietiekami labi, drēbniekmeistars Šunelis nepiedeva padomju varai šo pārestību, un, kad 1944. gada vasarā daudzas no viņa vecajām kundēm saiņoja čemodānus un devās kopā ar atkāpjošās vācu armijas daļām uz rietumiem, tālajā ceļā posās arī viņš. Šunelis vācu okupācijas laikā nebija izdarījis nekā Jauna, tikai šuvis hitleriešu oficieriem mundierus un paretam arī pa kādam civilam uzvalkam okupācijas iestāžu dižvīriem, bet viņam likās, ka tas ir pietiekami, lai, Padomju Armijai atgriežoties Rīgā, pār viņa galvu savilktos bargi draudu mākoņi: viņš stipri ticēja doktora Gebelsa bie​dinājumiem par boļševiku rīcību atbrīvotajos padomju apgabalos. Šunelim nācās doties tālajā ceļā vienam, jo sieva ar mazo Ēriku tajās liktenīgajās dienās bija aizbraukusi pie radiem Vidzemē un nepaguva laikā atgriezties Rīgā. Tā nu notika, ka Ringolds Šunelis viens pats klīda pa plašo pasauli, beigās nokļuva pāri okeānam un tagad šuva žaketes un bikses kādam Čikāgas gatavo apģērbu veikalam, bet viņa sieva strādāja Rīgā vienā no jaunajiem modes ateljē un audzināja savu vienīgo bērnu tādos tikumos, kādus viņa atzina par labiem. No vīra viņa laiku pa laikam saņēma pa vēstulei un dāvanu sainītim, jo Ringolds Šunelis bija pārliecināts, ka viņa piederīgie dzīvo

pliki un pusbadā, un mīlošā tēva un vīra sirds to nevarēja izturēt. Pats atraudams sev no savas pieticīgās nopeļņas visu, ko vien varēja, viņš sūtīja pāri okeānam gan neilona zeķes un blūzītes, gan ekstravagantas adītas jaciņas, gan audumus kostīmiem un uzvalkiem: ja viņiem pašiem tie nederēs, tad varēs pārdot un par iegūto naudu nopirkt kukulīti maizes. Reiz viņš savā sirds vientiesībā bija atsūtījis pat kilogramu cukura un pilnu bundžu ar taukiem; cukuram gan nekas nekaitēja, bet tauki bija samaitājušies un nederēja pat cepšanai. Tad Ērikas māte uzrakstīja viņam vēstuli un lūdza tādas lietas vairs nesūtīt. Viņa pielika klāt vēlamo mantu sarakstu, un Ringolds Šunelis pēc tam savu iespēju robežās centās piegādāt visu vajadzīgo. Šie saraksti, kurus Ērikas māte neaizmirsa pievienot nevienai vēstulei, lika mīlošajam tēvam saprast, ka viņa mazā meitiņa ar katru gadu kļūst lielāka un ka reizē ar to lielākas kļūst arī viņas vajadzības. Pāri okeānam nāca sūtījumi ar košļājamo gumiju, modernajām skaņu platēm, ultramodernām kurpītēm un drānu gabaliem. Pretim ceļoja vēstules ar Ērikas fotogrāfijām, no kurām tēvs varēja pārliecināties, ka viņa lolojumam ir tīri amerikāniska gaume daudzās lietās, — Ērika droši vien nedarītu kaunu ne Čikāgai, ne Sanfrancisko.

Māte rūpējās par to, lai viņas sirdspuķīte vienmēr būtu ģērbusies pēc visjaunākās modes un lai viņas gaume visās lietās atbilstu sava laikmeta visspilgtākajiem paraugiem. Šo pūliņu rezultātā tapa tas, ko ļaudis sauc par stilīgo meiču. Ērika sajuta savu vecāku pūles, atzina tās par slavējamām, tikai vienu nespēja viņiem piedot: savu uzvārdu. Tas viņai dažreiz traucēja dzīvot un justies labi. Kur vecākiem bija prāts staigāt visu mūžu ar šo smieklīgo uzvārdu? Kāpēc viņi to nepārmainīja 1939. vai 1940. gadā, kad pēc Ulmaņa norādījuma daudzas patriotiskas latviešu ģimenes izraudzījās savu agrāk slikti skanošo vai cittautisko uzvārdu vietā jaunus — poētiski latviskus? Viņi to nebija darījuši vulgāra komerciālā apsvēruma dēļ, baidīdamies mainīt ieslavētā Šuneļa uzņēmuma nosaukumu pret kādu citu, svešu — vecā klientūra varēja kaut ko nesaprast un aizmirst ceļu uz viņu veikalu —, bet šo sīkumaino rūpju dēļ Ērikai vajadzēja staigāt pa pasauli kā ērmam, klausīties savu skolas biedru zobgalībās un piedzīvot kaunu uz katra soļa. Cits neatlika kā pacietīgi sagaidīt pilngadību un pie pirmās izdevības apprecēties ar interesantu vīrieti, kam loti daiļskanīgs uzvārds. Tāds tagad bija Ērikas sapnis, — bet kad tas piepildīsies?

Vidusskolu viņa pabeidza puslīdz labi: tikai vienā priekšmetā — matemātikā — dabūja trijnieku.

Pēc tam bija liela galvas lauzīšana: ko darīt tālāk? Ērikas māte vēlējās kādreiz redzēt savu meiteni ar augstskolas diplomu; arī tēvam aiz okeāna tas sagādātu prieku. Bet ko lai studē? Trijnieks matemātikā nesolīja labas sekmes inženierzinātnēs, tāpēc Ērikai nebija ko meklēt Politehniskajā institūtā. Ārsta specialitāte bija visādi laba un cienījama, bet Ērika baidījās no līķiem un paredzēja, ka viņas nervi nespēs izturēt darbu anatomi- kumā. Skolotājas darbs viņu nevaldzināja, tāpēc viņa nemēģināja iestāties kādā no humanitārajām fakultātēm. Atlika vēl izmēģināt laimi Lauksaimniecības akadēmijā un ne jau tāpēc, ka viņu vilinātu agronoma karjera vai pie uzņemšanas akadēmijā būtu atviegloti noteikumi, bet vienīgi tādēļ, ka kaut kur vajadzēja tikt iekšā, — gan vēlāk redzēs, kur darboties. No lauksaimniecības viņa toreiz jēdza ne vairāk kā no astronomijas vai ķīniešu ābeces, bet akadēmija bija ieinteresēta uzņemt studentus, kuri pazina lauku dzīvi un zemnieku darbu, — vislabākie studenti būtu tie, kas auguši uz laukiem. Ja Ēriku tomēr uzņēma agronomijas fakultātē, tad tikai tāpēc, ka akadēmijai toreiz bija lielas grūtības ar studentu kopmītnēm, un tādēļ, lai nokomplektētu pirmo kursu± vienā otrā gadījumā nācās rēķināties ar šo apstākli. Ērikai nevajadzēja vietas kopmītnē, jo viņai bija dzīvoklis Rīgā — tas šinī gadījumā daudz ko izšķīra. Kā būs vēlāk, pēc akadēmijas beigšanas? Par to varēs padomāt, kad pienāks laiks. Nekur nav teikts, ka cilvēkam ar agronoma diplomu kabatā katrā ziņā jāstrādā uz laukiem: tepat Rīgā ir visādas siltumnīcu saimniecības, dārzniecības, puķu audzētavas un botāniskais dārzs, bez tam dažādas iestādes, kam sakars ar lauksaimniecību. Sliktākajā gadījumā gāzētā ūdens ratiņi un saldējumu kioski — viens otrs agronoms un inženieris, darbodamies šajās pieticīgajās nozarēs, bija ticis pat pie personīgas automašīnas un glītas savrupmājiņas. Un ja vēl laimētos izdevīgi apprecēties… Nē, Ērika nezūdījās par nākotni — nāks laiks, nāks padoms. Modernai sievietei ar izsmalcinātu gaumi vienmēr

atradīsies l.ilu vietiņa zem saules.

Tas bija Laimas Irbes nopelns, ka Ērika tagad atrad.is te — Roberta Zundaga kolhozā. Sākumā Ērika bija pievērsusi Laimas uzmanību vienīgi ar savu ekstravaganci, ar saviem kliedzošajiem tērpiem un izaicinošo uzvedību. Viņa visu ņēma viegli, mīlēja paflirtēt, tēlot «zelta jaunatnes» pārstāvi. Komjaunatnē viņa atsacījās iestāties, aizbildinādamās ar to, ka tad viņai uzliks papildu slodzi, visādus sabiedriskos pienākumus un viņa vairs netikšot galā ar savu tiešo, visgalveno uzdevumu — mācībām akadēmijā, kas nebija nekāds vieglais darbs. Protams, ballītes un deju vakari neatņēma mazāk brīva laika, nekā to būtu atņēmuši komjaunatnes biedra pienākumi, bet tas nebija darbs, tā bija izklaidēšanās un atpūta, un pat konstitūcijā bija ierakstīts, ka katram padomju pilsonim ir tiesības uz atpūtu. Dzīvē bija vajadzīga harmonija un līdzsvars visās lietās — ar mēru strādāt, ar mēru atpūsties. Bez tam Ērikai mājās bija māte, kura nevēlējās, ka viņas vienīgais bērns sakompromitētos tādā vai citādā veidā: ja Ringolds Šunelis dabūtu zināt, ka viņa lolojums iestājies komjaunatnē, viņš zaudētu dvēseles mieru un varbūt nesūtītu vairs paciņas ar neilona blūzītēm, adītām jaciņām un citām labām lietām, bez kurām nebija iedomājama modernas sievietes pilnvērtīga dzīve.

Laima no sākuma uz visu to skatījās ar parasto vērotāja un kritizētāja skatienu. Ērikas izturēšanās viņai šķita smieklīga un vieglprātīga; ja būtu likai tas, tad nebūtu vērts iejaukties un mēģināt ietekmēt šo meiču. Taču nebija tā vien. Mācībās, praktiskajās nodarbības un eksāmenos Laima pārliecinājās, ka Ērika nav pilnīga viduvējība, ka viņa ir atjautīga, diezgan ātri aptver visu un viss viņai viegli padodas. Ja neviens viņai nepalīdzēs, viņa savas spējas un enerģiju varēja izniekot bezvērtīgās blēņās, ārišķīgā sadzīves spēlē, bet, ja šīs spējas un šo enerģiju ievadīs pareizā gultnē, tad kādreiz no šīs draiskules varēja iznākt vērtīgs cilvēks un sabiedrības loceklis. Laima nolēma tuvināties Ērikai, iemantot viņas uzticību un kaut ko darīt, lai ietekmētu viņas turpmāko likteni. Laima saprata, ka šī meiča nav vēl atradusi vietu dzīvē, tāpēc aizraujas ar nejaušiem iespaidiem un iznieko savu jaunību. Viņa tuvojās Ērikai, nelikdama manīt, ka vēlas ņemt to savā aizgādniecībā un uzspiest viņai savu morāli — tas Ēriku varēja tikai atbaidīt, kā katru cil​vēku, kurš vēlas saglabāt neatkarību. Studentu dzīvē ir bezgala daudz savstarpēju saskares punktu un tuvināšanās iespēju. Pāriedama no pasīvas vērošanas aktīvas rīcības stāvoklī, Laima panāca vēlamo; lai gan viņas bija augušas dažādos apstākļos un viņu raksturi šķita diametrāli pretēji un lai gan katrai no viņām bija pavisam savādāki priekšstati par dzīves jēgu un cilvēka lomu sabiedrībā, viņas sadraudzējās. Ērika pieķērās Laimai, un Laima bija tik iecietīga pret jauno draudzeni, cik vien tas iespējams, nenoslīdot līdz liekulībai un ne- atsakoties no saviem principiem. Pacietīgi Laima panesa Ērikas aušības, klausījās tās nihilistiskajos spriedelējumos par notikumiem tautas dzīvē un par atsevišķiem cilvēkiem. Ērikai, kā likās, nebija nekā svēta visā pasaulē, bet Laima drīz pārliecinājās, ka viņas skeptiskā, visu noliedzošā attieksme pret apkārtējās dzīves parādībām ir tikai sekošana modei: tā darīja visi tā saucamās «zelta jaunatnes» pārstāvji, bet Ērika negribēja atpalikt no tiem. Aiz vārdiem un rīcības neslēpās pārliecība. Ērika bija kā kuģis izvērstām burām, bet bez stūres un kompasa: katrs nejaušais vēja pūtiens to varēja novirzīt uz jaunu kursu. Tai laikā, kad viņas sadraudzējās, Ērikas dzīves krava bija mežonīgi vienkārša — kā kādai primi​tīvai būtnei. Reiz vaļsirdības brīdī viņa pateica Laimai: — Līdz studiju beigām es nevēlos iestāties nekādās sabiedriskās organizācijās un neuzņemšos nekādu papildu slodzi — tikai mācīšos. Kad pabeigšu ceturto kursu un sākšu strādāt pie diplomdarba, es mēģināšu apprecēties ar tādu vīrieti, kam pastāvīgs darbs Rīgā, un, kad beigšu akadēmiju, man mājās būs jau mazs brēkulis: sadalot jaunos speciālistus, komisija nevarēs nosūtīt mani darbā uz provinci un šķirt no vīra. Tā dara daudzi.

Tas bija tiesa — tā darīja daudzi, un Ērikas plānā arī šoreiz nebija nekā oriģināla. Bet visi tā nedarīja.

— Un komunismu lai uzceļ citi? — Laima ierunājās. — Tu gribi saņemt visu gatavu? Citi lai brauc ap​gūt tuksnešus un tālos ziemeļus, citi lai panāk uzplau​kumu mūsu zemē?

— Par to viņiem tiks varoņu slava, — Ērika atbildēja. — Es esmu mazs, pieticīgs cilvēciņš un

Izīd. n bez tās slavas.

— Padomju cilvēkam jābūt cīnītājam, jaunas pasaules cēlājam. Bet tu taču nevēlies cīnīties un negribi neko celt. Kam tev tad vajadzīgs augstskolas diploms?

— Es gribu dzīvot, — pateica Ērika. — Cilvēks dzīvo tikai vienreiz, un viņam ir tiesības savu vienreizējo dzīvi iekārtot pēc iespējas labāk, ērtāk, patīkamāk — tā, lai viņam kaut kas arī tiktu no šīs dzīves.

Ja Laima nezinātu, ka šis mežonīgais egoisms ir tikai poza, modes kliedziens un kādas svešas, padomju dzīvei naidīgas balss mehāniska atbalss, viņa novērstos no Ērikas, atmestu ar roku saviem mēģinājumiem ietekmēt šo meiču, un viņai pašai tad būtu vieglāk. Bet viņa to nedarīja, pacietīgi turpināja iesākto un pamazām šo un to panāca. Pēc Laimas domām, tas vien jau bija liels panākums, ka izdevās Ēriku pierunāt šovasar ražošanas praksi nostrādāt šajā kolhozā: Ērikas māte ar kāda redzama padomju darbinieka sievas palīdzību, kurai viņa šuva tērpus, bija nodrošinājusi savai meitenei iespēju ražošanas praksi nostrādāt Rīgas tuvumā vienā no lielajām piepilsētas padomju saimniecībām — tur_ šovasar nosūtīja veselu grupu studentu. Pēdējā brīdī Ērika izšķīrās par kolhozu, un, jāsaka, tas viņai nenācās viegli; viņas acīs tā bija tikpat kā trimda, milzīga pašuzupurē​šanās.

Laima cerēja, ka te, vienkāršo, krietno cilvēku vidū, Ērika atrausies 110 savas līdzšinējās vides, iemācīsies redzēt un saprast dzīves īsto saturu un cilvēka darba skaistumu, kas nepiederēja pilsētai vien.

«Ja Ērika nodzīvos vasaru pie mums un aizbrauks atpakaļ uz Rīgu tāda pati, kāda atbrauca te, tad viņa ir akla un tad ar viņu nav vērts nopūlēties. Bet es zinu, ka tāda viņa nav.»

4 Lai gan vecās muižkunga mājas augšstāvā bija brīvas telpas, Laima pierunāja Ēriku apmesties lejā, viņas istabā. Augšā tagad mitinājās tikai Gunārs ar Saltupu, bet arī tikai pagaidām, jo jaunais zootehniķa vietnieks vēlējās dzīvot kaut kur tuvāk viņa pārraudzībā nodotai cūku fermai, līdz kurai no kolhoza centra bija gandrīz trīs kilometri. Tiklīdz Saltupam izdosies sameklēt pajumti kāda kolhoznieka mājā un sarunāt ar saimnieci par ēdiena pagatavošanu, viņš bija nolēmis pārcelties uz turieni. Pagaidām par praktikantu uzturu rūpējās Zelmas tante: lai studenti nesajustu sevi kā nastu, pašā sākumā tika norunāts par noteiktu maksu, ko viņi ik nedēļas iemaksāja lādzīgajai saimniecības vadītājai.

No rīta līdz vēlam vakaram viņi atradās uz lauka. Gunārs strādāja kopā ar pārējiem Jura Pogas brigādes vīriem, piedalījās pavasara sējā un kartupeļu dēstīšanā, un brigadieris drīz pārliecinājās, ka šovasar viņam būs pilnvērtīgs paligs. Ēriku agronoms Volkovs norīkoja citā laukkopju brigādē, bet, kad pavasara sēja bija paveikta, atrada viņai piemērotu nodarbošanos agrotehniskajā laboratorijā un pie augsnes kartēšanas. Laimas pārziņā bija nodots plašais kolhoza dārzs, bet karstākajā darba laikā viņa gāja talkā kolhozniekiem visos lauku darbos. Valdis Saltups saimniekoja pa cūku fermu un * audzināja bekonus. Vakaros viņi pārnāca mājās noguruši un reizē pilni dīvaina, agrāk nepazīta prieka un tūliņ pēc vakariņām gāja gulēt. Kā skudru pūznis kustēja visa plašā kolhoznieku saime, bet, ja kādu dienu uznāca lietus, nevienam netrūka darba arī tad.

Tā nebija nekāda izprieca, bet neviens no atbraucējiem nesūrojās par darba grūtumu, tikai Ērika, jau pirmajā dienā iedzīvojusies tulznās, lāgiem nopūtās un paskatījās uz tālo rietumu apvārsni — vai saule vēl augstu? Sākumā viņai likās, ka tas nav izturams, ka viņa «noziedēs», nesagaidījusi vakaru, bet vajadzēja tikai kādam no biedriem palaist joku, un grūtums aizmirsās, un laiks sāka ritēt ātrāk, bet, kad pienāca vakars, garastāvoklis pats no sevis uzlabojās un mājupceļā varēja pat uzdzie​dāt jautru dziesmiņu.

«Labi, ka mamma neredz, kā man te iet,» Ērika domāja. «Ja viņa to zinātu, tad naktīs nevarētu aizmigt.»

Tulznas sadzija, vasaras saulē viss augums iedega brūns kā kafija, un vienkāršais ēdiens likās gardāks par visiem pilsētas labumiem — pat rupjā rudzu maize garšoja kā kūka. Un neviens nesmējās par viņu, taisni otrādi: visi centās Ērikai palīdzēt, atvieglot viņas stāvokli, padarīt viņas vietā pašus grūtākos un nepatīkamākos darbus. Laima, Gunārs, Valdis Saltups un pārējie it k.'i V sacentās ar savām nemitīgajām rūpēm par mazā kolektīva vistrauslāko locekli. Neviens neredzēja Ērikas stāvoklī nekā nožēlojama un ne reizi nepasmīnēja par viņas sākotnējām neveiksmēm. Vēlāk jau arī nebija vairs iemesla to darīt, jo ar katru dienu vairāk meiča norūdījās, apguva darba iemaņas un viņas veikums kļuva pilnvērtīgāks. Un viss būtu gluži labi, ja tikai… Aiz šā ja tikai slēpās vesela maza drāma, bet to zināja tikai Ērika pati. Ērika, braucot uz kolhozu, nebija domājusi par darbu vien, bet arī par dažām citām interesantākām un valdzi- nošākām lietām, kuras viņai šķita dabiskas un nepieciešamas. Pēc viņas domām, būtu neprāts palaist vasaras prakses laiku bez nevainīga romāniņa. Bet tādam romā- niņam bija vajadzīgs partneris, un izrādījās, ka tādu atrast nemaz nav tik vienkārši — sevišķi te, tālajā pro​vinces kaktā, jo Ērika bija diezgan izvēlīga. No sākuma viņai likās, ka šajā ziņā nevar būt nekādu grūtību: pārliecināta par savu šarmu, par savas elegances neat- vairāmību, viņa ar uzvarētājas pašapziņu noraudzījās visos cilvēkos tai pārliecībā, ka vajag tikai pakustināt pirkstiņu un viss notiks pēc viņas prāta. Bet viņa nevēlējās pamest ar pirkstu kuram katram. Vispirms ne jau saviem studiju un tagadējiem darba biedriem: to viņa būtu varējusi izdarīt jau agrāk Rīgā un, ja vēlēsies, to varēs izdarīt ari vēlāk, nākamajā ziemā. Ja tas nebija izdarīts agrāk, tad laikam tāpēc, ka neviens no tiem nebija spējis pamodināt viņas interesi un to jūtu mazumiņu bez kā tādai dēkai nav nekādas nozīmes. Gunārs Zuņ- dags viņu būtu interesējis, bet Ērika ar sievietēm parakto intuīciju bija jau Rīgā sapratusi, ka viņam kaut kaš 7P" ar Laimu; te, kolhozā, vērojot viņu attiecības, viņa par to pārliecinājās pavisam noteikti. Tātad te bija aizliegtā zona, un, lai nu kā Ērikai patika šis puisis, nerakstīts likums liedza viņai medīt šajā zonā.

Tad viņai iekrita acīs brigadieris Juris Poga, šis stiprais dabas bērns ar gaišajiem matiem un pelēkajām acīm. Viņa mēģināja flirtēt ar to, karstā laikā strādājot izmetās brīnum spilgtā amerikāņu peldkostīmā un matus apsēja ar tādu varavīkšņaini krāšņu lakatiņu, ka tikai aklais varētu paiet garām, nesajuzdams valdzinājuma.

Viņa centās, kad vien iespējams, atrasties Jura tuvumā, grozījās viņa acu priekšā, raudzījās puisī gluži sapņainiem skatieniem un mēģināja ievilkt valodās par dzīvi, dabas skaistumu, dzeju un citām cēlām lietām, bet uz Juri tas neatstāja nekāda iespaida. Ja viņam ko jautāja, viņš pieklājīgi atbildēja, bet dzijākām sarunām viņam nekad nebija laika. Vienmēr viņš it kā steidzās, taisnību sakot, viņam arī bija kur steigties, jo brigādes lauki bija plaši un brigadierim ik dienas vajadzēja būt klāt visur tur, kur ritēja darbs.

Taču tik daudz laika viņam tomēr atlika, lai ik vakarus mērotu ceju uz patālo piena fermu un kādu stundu patērzētu ar Ilzi. Kad Ērika viņus kādreiz ieraudzīja abus kopā, viņai kļuva saprotama Jura nevaļa: viņam bija Ilze, tā viņam bija viss, un te nevarēja līdzēt ne amerikāņu peldkostīms, ne vara- vīkšņainais lakatiņš, ne citi savaldzināšanas atribūti. Atkal aizliegtā zona. Vairāk nekā ievērības cienīga Ērika savā tuvākajā apkārtnē neredzēja. Vai tiešām tā paies vasara — bez dēkas un aizraušanās?

Viņa jau bija gatava nolaist rokas un ieslīgt grūtsirdībā, kad kādu dienu kā paša dieva sūtīts glābējs kolhozā uzklīda kāds cilvēks. Braucot garām lielajam laukam, kur kolhoznieki beidza dēstīt kartupeļus, viņš apturēja savu «Moskviču», izkāpa laukā un brīdi noraudzījās sieviešu augumos. Viņa skatiens visilgāk uzkavējās pie Ērikas, un, kad meiča paskatījās viņam acīs, tur pēkšņi iedegās un pēc tam ilgi nenodzisa kvēla uguntiņa. Viņam bija skaistas bakenes un padegunē melns Ūsiņu trīsstūris, bet apģērbs liecināja, ka šis cilvēks kaut ko saprot no īsta mūsdienu stila. Viņš vēl nebija pateicis neviena vārda, bet Ērika jau zināja, ka satikusi radnie​cīgu dvēseli un ka tas īstais, meklētais un gaidītais beidzot ir atnācis.

Tas īstais bija Manfrēds Pusruncis. Garš un tievs kā telefona stabs viņš tur stāvēja līdzās savam «Moskvičam» iezilganās «stobriņa» biksēs, gaišpelēkā vēja blūzē, sarkanraibu šallīti nevērīgi kaklam apmetis, bet tieši šajā nevērībā slēpās īstais šiks — Ērika to tūliņ saprata. Sis cilvēks bija kā sūtnis no

tālas, bet viņas dvēselei tuvas pasaules; sirds iepukstējās straujāk, un cauri vasaras nodegumam vaigos izspiedās nosarkuma tumšums.

Pārējie kolhoznieki tai brīdī atradās tālāk no ceļmalas un, katrs savā darbā iegrimuši, nepievērsa atbraucējam uzmanību.

— Labu veiksmi! — Manfrēds uzrunāja Ēriku un galanti norāva ķiršbrūno bereti no galvas, atklādams savus tumšos, Iva Montana stilā sasukātos matus, — nu viņš izskatījās vēl vairāk pēc ārzemnieka.

— Pateicos… — atbildēja Ērika un samulsusi tur​pināja darbu.

— Es redzu — jūs esat pilsētniece, — Manfrēds kon​statēja.

— Pēc kā jūs tā spriežat? — Ērika uzmeta viņam koķetu skatienu.

— Jums piemīt kaut kas tāds, ko šeit ar uguni nevar atrast. Vai sen jau šajā pusē?

— Trešā nedēļa.

— Saprotu, — Manfrēds dziļdomīgi novilka. — Jūs esat studente un strādājat Zundaga kolhozā vasaras praksē, vai ne? Kur jūs esat apmetušies?

— Kolhoza centrā, netālu no valdes mājas, — Ērika sajuta neatliekamu vajadzību paskaidrot šim svešajam cilvēkam.

— Šovakar es būšu tur darīšanās, — Manfrēds teica. — Vai jūs pīpojat?

— Pateicos, pagaidām ne.

•— Košļājamo gumiju taču drīkstu jums piedāvāt?

— O jā, tā ir cita lieta.

Manfrēds parakņājās bikšu kabatā, sagramstīja dažus košļājamās gumijas gabaliņus un, uzsaucis: — Ķeriet! — svieda pāri ceļmalas grāvim. Pārliecinājies, ka meiča atradusi visus rugājos nokritušos gabaliņus, viņš atkal galanti pacēla savu bereti, pateica: — Uz redzēšanos šovakar! — ierausās mašīnā un aizbrauca. Ērika košļāja gumiju un domu pilna noraudzījās pakaļ «Moskvičam». Viņas dzīvē bija ienākusi dēka.

Vismaz viņai pašai tā likās.

Vakarā, pārgājusi mājās no darba, Ērika apģērba " vienu no savām visspilgtākajām vasaras kleitiņām ar milzīgu izgriezumu, mātes īstu meistardarbu, un tūliņ pēc vakariņām izslīdēja laukā no istabas, nekā nepaskaidrojusi Laimai. Bet tas arī nebija vajadzīgs, jo meiteņu sadzīvē pastāvēja noruna neierobežot vienai otras neatkarību un neapgrūtināt savas biedrenes ar lieku ziņkārību. Pārliecinājusies, ka «Moskvičs» joprojām stāv pie kolhoza valdes mājas, Ērika iegriezās vecajā gatvē un, lēnām pastaigādamās, devās uz lielceļa pusi. Viņa zināja, ka tas svešais vienīgi pa šo ceļu var aizbraukt. Un vēl viņa zināja, ka tikai viņas dēļ viņš tik ilgi aizkavējies kolhoza valdē. Tātad uzvara no pirmā acu uz​metiena.

Tieši tāpat domāja Manfrēds, kad ar savu mašīnu panāca Ēriku gatves otrā galā, gandrīz pie paša lielceļa. «Darīts ir, uzkodusies no pirmās copes. Tu esi neatvai​rāms, Manfred…»

Viņš apturēja mašīnu un izrausās laukā.

— Pastaigājaties? Vakars tiešām ir jauks. Varbūt jums būtu vēlēšanās mazliet pavizināties pa apkārtni?

— Es to maz pazīstu… — Ērika atzinās.

— Taisni tāpēc vērts iepazīties.

— Bet man ļoti maz laika. Rītu agri jāceļas.

— Pusstundiņu taču varat, vai ne? Es jūs aizvedīšu līdz Eglaines ezeram, pa ceļam parādīšu vecās spoku dzirnavas, kur kādreiz mitinājušās raganas un pūķi, un tieši pēc pusstundas jūs būsiet atpakaļ tieši šai pašā vietā.

— To gandrīz varētu.

Abi iesēdās mašīnā, un Manfrēds tūliņ rādīja, ko viņš māk. Mašīnu viņš vadīja ar profesionāla

šofera izmaņu, un mēle viņam klausīja ne sliktāk kā «Moskviča» stūre. Pusstunda bija pilnīgi pietiekams laiks, lai, saprātīgi rīkojoties, uzzinātu visu nepieciešamo par otru cilvēku un tai pašā laikā parādītu sevi no vēlamās puses. Manfrēds izturējās ļoti pieklājīgi, kā daždien džentlmenis ar ārzemju kultūru: pīpoja kontrabandas cigaretes, pacienāja savu dāmu ar košļājamo gumiju un stāstīja viņai par slavenajiem amerikāņu džeza un rokenrola spīdekļiem. Dabūjis zināt, ka Ērikai mājās paprāva skaņu plašu kolekcija ar Luija Armstronga un Bila Halleja iedziedātiem refrēniem, kuras atsūtījis viņas mīļotais tēvs no Čikāgas, viņš nespēja turēt savu sveci zem pūra un darīja meičai zināmu, ka tieši tāda mūzika esot viņa vislielākā vājība.

— Es to varu klausīties stundām ilgi, un tā man ir vislabākā atpūta. Luijs Armstrongs — tas ir kaut kas pasakains, vai ne? Kā viņš spēlē! Tirpas iet pār kauliem, viņā klausoties.

— O jā … — Ērika piekrita.

— Taisnību sakot, arī klasiskai mūzikai piemīt savs skaistums, bet ko es varu darīt, ja tā man uzdzen miegu. Bahu un Bēthovenu var baudīt tikai mazās devās, turpretim džezu… Tā man nekad nav par daudz. īsais izbrauciens pa apkārtni iznāca ļoti interesants. Vecās spoku dzirnavas un Eglaines ezeru viņi apskatīja ļoti pavirši, pat neapturot mašīnu.

— Te mēs atbrauksim kādu citu reizi, brīvā dienā, — Manfrēds sacīja. — Tādas lietas vajag darīt bez steigas, vai ne?

Tieši pēc pusstundas Manfrēds izlaida Ēriku no mašī​nas kolhoza gatves galā. Viņš bija ar mieru savu dāmu aizvest līdz pašam kolhoza centram, bet Ērika nevēlējās, ka citi to redz.

— Svētdien kolhoza parkā būs ballīte, — Manfrēds ieminējās. — Ja jums nebūtu iebildumu, es varētu at​vest kādu no savām ārzemju skaņu platēm un atskaņot. Viņiem te klubā ir puslīdz laba radiola.

— Tas būtu brīnišķīgi! — atsaucās Ērika. — Tikai es nezinu, vai citi gribēs klausīties.

— Es varu paņemt līdz patafonu, — Manfrēds teica. — Mēs varam aizbraukt kaut kur mierīgā vietā, pie ezera vai mežmalā, un spēlēt, kas mums tīk un cik mums patīkas.

— Tā būs vispareizāk.

— Tātad norunāts, vai ne? Ērika piekrizdama pamāja ar galvu. Manfrēds aizbrauca. Nekas sevišķs šovakar nebija noticis, bet, tāpat kā pusstundu iepriekš, abiem likās, ka izcīnīta liela uzvara.

«Tā ir īsta flammīte…» domāja Manfrēds. «Te kaut kas iznāks. Bet kāpēc viņai tāds jocīgs uzvārds? Ērika Sunele … vai tad tiešām pasaulē labāku uzvārdu nav… Pusruncis …» neviļus viņš atcerējās savējo.

«Viņš ir iznesīgs un interesants, īsts vīrietis…» savukārt domāja Ērika, gluži sapņainā noskaņā soļodama pa veco gatvi mājup. «Ar viņu nebūtu kauns parādīties kopā jebkurā sabiedrībā, tikai uzvārds neder nekur. Pusruncis … tūliņ atgādina kaut ko divdomīgu. Visai dzīvei tāds uzvārds neder, nekas paliekams te nevar iznākt, bet mazam romāniņam arī tas nevar būt par traucēkli. Turpretim vārds viņam ir brīnišķīgs. Manfrēds … pat Bairons un Bēthovens nav spējuši vienaldzīgi paiet tam garām un padarījuši to nemirstīgu.»

Svētdien, tūliņ pēc pusdienas, kad vecajā parkā atskanēja pirmās valša skaņas, Manfrēds bija klāt visā savā godībā: tumšzilā uzvalkā nošļauganiem pleciem, sniegbaltā virskreklā ar stērķelētu apkaklīti un propellerim līdzīgu šlipsi, brūnās zamša kurpēs ar smailiem purniem. Kreisās rokas mazajā pirkstiņā lāsmoja gredzens ar sarkanu akmeni. Viņš izskatījās varen impozants, tikpat kā kāds Rietumu kinoaktieris, un, apzinādamies to, izturējās ļoti pašapzinīgi. Izslējies visā savā garajā augumā, viņš ar iecietīgu smīnu noskatījās valsējošos pāros — kā pieaudzis cilvēks uz bērnu niekošanos. Kas tā nu par dejošanu — taisni kā vectētiņu un vecmāmiņu laikā. Manfrēdam «Moskvičā» glabājās koferis ar patafonu un vairākām brīnišķīgām skaņu platēm; tur bija fokstroti, tango, svingi, bugi-vugi un rokeiiroli, Luijs Armstrongs un Bils Hallejs — īsta mūzika un īstas dejas. Cik žēl, neizsakāmi žēl, ka šajā vietā tās nevarēja atskaņot: tas

būtu tas pats, kas cūkām kaisīt pērles. Sie aprobežotie cilvēciņi nebija spējīgi saprast un pareizi novērtēt īstu mākslu, bet, ko viņi nesaprata, to nepieņēma. «Lai paguļ vien vēl «Moskvičā» — vēlāk, kad mēs ar Ēriku atradīsim vientuļu vietiņu pie dabas krūts, varēs uzspēlēt un padejot bez lieciniekiem.» Ērikas vēl neredzēja. «Laikam nav vēl saposusies,» Manfrēds nodomāja. «Grib uzcirsties pa godam.

Nekas — vakars vēl tālu, mēs paspēsim izdejoties un izpļāpāties gan par ikdienišķām, gan cēlām lietām.

Kamēr viņa nav atnākusi, es varu nokārtot dažas dienesta da​rīšanas. Time is money, Manfred Pusrunci…»

Jā, viņš bija ieradies šajā zaļumballītē ne tikai dejot un izpriecāties. Patīkamo vajag apvienot ar lietderīgo vienmēr un visos apstākļos. Par to lietderīgo Manfrēds vakar bija apspriedies ar Skudru un saņēmis sava šefa svētību. Būvkantora darbība ātri vērsās plašumā, un vienā otrā vietā sāka just darbaroku trūkumu. Visās malās kaut ko cēla, būvkantoris slēdza līgumus pa labi un pa kreisi, bet darbaspēka trūkuma dēļ netika galā

Aktrise I. Mača Astras Skudras lomā Akadēmiska dramas teātra izrādē «Kapteiņa Zundaga atgriešanās» 1963. gadā ar saviem plāniem. Te nu Skudrām bija nepieciešama Manfrēda palīdzība, tāpat kā daudzās citās lietās.

Kā vanags viņš noraudzījās dejotājos, izraudzīdamies piemērotu upuri. Un viņa skatiens krita uz kādu jauniešu pāri, kas nupat pārtrauca valsēt un, atgājuši sāņš no deju laukuma, apstājās tuvējo lielo koku ēnā. Tie bija Juris Poga un Ilze Bērziņa. Manfrēds tuvojās viņiem, viegli paklanījās un jautāja Jurim: — Vai atļaujat?

— Lūdzu… — Juris norūca, acīm redzami neap​mierināts, ka viņu taisās uz brīdi izšķirt ar Ilzi.

Manfrēds uzlūdza meiču, un viņi aizgāja dejot. Viņi paguva apdējot tikai pāris reižu apkārt laukumam un apmainīties dažām nenozīmīgām pieklājības frāzēm, kad mūzika apklusa.

— Zēl… — Manfrēds teica. — Bet mēs varam to atkārtot kādā no nākošajām dejām. Kā jums patīk svings?

— To es neprotu, — Ilze atbildēja, neizrādīdama sevišķu sajūsmu par Manfrēda priekšlikumu.

Viņš aizveda meiču atpakaļ pie Jura, kurš pa to laiku bija aizgājis vēl tālāk no deju laukuma un tagad pilnīgi vientuļš garlaikojās parka kaktā. Manfrēds pateicās savai dāmai pēc visiem pieklājības noteikumiem, bet negāja prom, lai gan skaidri redzēja, ka viņa klātbūtne apgrūtina šo pārīti. Nebija izslēgts, ka tie viņu pie pirmās izdevības pametis, ik brīdi varēja parādīties arī Ērika, un tad viņam pašam naktos tos atstāt, tāpēc viņš tūliņ uzsāka sarunu.

— Nav nekā priecīga kolhoznieku dzīvē, — Manfrēds teica. — No agra rīta līdz vēlam vakaram darbs un tikai darbs.

— Bet jāstrādā taču visiem cilvēkiem, — piezīmēja Juris. — Bez darba nevar dzīvot neviens.

— Tas ir taisnība, — Manfrēds piekrita. — Bet ir dažādi darbi, un par tiem dažādi samaksā. Ņemsim par piemēru jūs… — viņš griezās pie Ilzes. — Jūs esat slavena slaucēja, par jums raksta pat avīzēs. Bet ko jums maksā šī slava? Nedēļas un mēneši aiziet kā pa miglu. Vai jūs ko redzat no dzīves?

Vai jums ir laiks noskatīties kinoizrādi, izlasīt labu grāmatu? Trīsreiz dienā jūs slaucat savas brūnaļas, starplaikā rušināties pa dārzeņu lauku, gatavojat govīm barību, stiepjat nēšus ar ūdeni, un vakaros jums pirksti sūrst un rokas sāp. Vai es ne​runāju taisnību? Kur tāda dzīve der?

— Nu, vai zināt… — Juris iesāka, bet, uztvēris Ilzes zīmīgo skatienu, aprāvās un tikai paraustīja plecus.

— Vai es ko pārspīlēju? — Manfrēds jautāja.

— Ilgi tā vairs nebūs, — Ilze atbildēja. — Līdz rudenim piena ferma būs mehanizēta, un mums vairs ne​vajadzēs slaukt govis ar rokām.

— Tas jau nu tā. .. — Manfrēds noņurdēja caur degunu. — Varbūt būs mehanizēta, bet varbūt arī vēl nebūs. Un jūsu pirksti turpinās sasprēgāt un rokas turpinās sāpēt. Un par kulturālu dzīvi varēsiet tikai sapņot. Bet, ja jūs pārnāktu strādāt pie būvēm — es domāju jūs abus —, kas jums būtu vainas? Nostrādātu savas noliktās stundas, saņemtu ciešu algu, un vakari būtu brīvi — varētu darīt ar brīvo laiku, kā patīkas, vai ne?

Kā lakstīgalas gailītis ievu ziedēšanas laikā viņš laida vaļā tādus trillerus, aizvien vairāk aizraudamies un sajūsminādamies pats no savas daiļrunības, ka prieks bija klausīties. Vilinošās krāsās viņš tēloja labo, interesanto un pilnvērtīgo dzīvi, kāda gaidīja Ilzi un Juri kādā citā vietā, kur nevajadzēja slaukt govis, mēslot zemi un pārtikt no tā, cik nopelnīja par izstrādes dienām kolhozā. Tur bija kino, koncerti, Rīgas teātru viesizrādes, televīzija un sports, un tur bija arī glīta ģimenes mājiņa, kuru būvkantoris palīdzētu uzcelt saviem krietnajiem strādniekiem, ja viņi kādu laiku nostrādātu Skudras un Pusrunča vadībā. Ar laiku Juris varēja kļūt pat par meistaru, bet Ilze apgūt krāsošanas mākslu.

— Ko jūs sakāt par to? — Manfrēds jautāja.

Atkal atskanēja mūzika. Juris saskatījās ar Ilzi, tad pateica: — Atvainojos, biedri Pusrunci, mēs iesim dejot.

Un viņi aizgāja, klusi sarunādamies savā starpā un nez par ko lāgiem pat iesmiedamies. Manfrēds nobrīnījās par šo ciīvēku aprobežotību un brītiņu stāvēja it kā neziņā — apvainoties par piedzīvoto neveiksmi vai uzspļaut notikušajam un pameklēt kādu citu kolhoza jaunieti, kurš nebūtu tik aprobežots kā tie divi un kuru varētu savervēt. Tai brīdī viņš pamanīja pie deju laukuma Ēriku. Viņu nemaz nevarēja nepamanīt: par to gādāja svītrainā, zebras dabiskajai rotai līdzīgā blūzīte, kuplie, baltie svārki ar spilgtiem zīmējumiem, sarkanās sandales kailajās kājās un kvēli izkrāsotā mute tumši brūnajā sejā. Visam Manfrēda augumam izbrāzās cauri it kā spēcīgs vēja šalciens, viņš juta šīs mazās, graciozās būtnes aicinājumu un, paraustījis žaketes stūrus, tūliņ steidzās pie viņas.

Lai gan Ērika jau brītiņu agrāk ar acīm bija laužu drūzmā uzmeklējusi Manfrēdu un paslepen noskatījusies, kā viņš tur sarunājas ar lizi un Juri un pēc tam tāds kā samulsis kaut ko pārdomā, tagad, kad viņš tu​vojās, viņa izklaidīgi raudzījās uz otru pusi.

— Vai drīkstu lūgt? — Manfrēds griezās pie viņas. Ērika it kā izraisījās no dziļām domām, sarauca uz​acis un tēloja izbrīnu.

— A .. . sveiki… Vai jūs ko teicāt?

— Es vēlos lūgt jūs uz dažām dejām, — Manfrēds paskaidroja.

Jaunajā, moderni pašūtajā uzvalkā viņš Ērikai patika vēl vairāk, un viņa bez stomīšanās sekoja tam uz deju laukumu. Abi turējās cēli un svinīgi; izskatījās tā, it kā brūtes pāris, apzinādamies notikuma svinīgumu, tuvotos altārim, tikai pavieglā dejas mūzika jūtami mazināja šo iespaidu. Pirms dejošanas viņi dažus mirkļus nogaidīja, tad Manfrēds paskatījās acīs savai dāmai, viegli pamāja ar galvu un sākās tas, par ko apkārtnes jaunieši pēc tam runāja kā par kaut ko sensacionālu. Tā nebija deja parastā nozīmē, tas bija īsts priekšnesums, kādus dažreiz var redzēt kinofilmās un estrādes koncertos. Manfrēda garais augums lāgiem sametās kūkumā, lāgiem izstiepās taisns un kā tornis slējās pāri dejotāju drūzmai. Ērika uzminēja katru sava partnera nākamo soli un tik jauki pieskaņojās katrai viņa kustībai, it kā jau sen būtu kopā ar to gatavojusies šai izrādei. Malā stāvošie un tie, kas paši dejoja, pārsteigti noskatījās viņos; mūzika neļāva sadzirdēt, kādām piezīmēm tie apmainījās, bet katrā ziņā tur vajadzēja izpausties apbrīnai un skaudībai: dažs neatlaidīgs skatiens to pateica skaidrāk nekā vārdi.

Taisnību sakot, tur nebija nekā sevišķa: Manfrēds un Ērika dejoja tikai kaut kā savādāk un neparastāk — ne tā kā pārējie. Tas bija viss. Un vēl tas, ka viņi visas dejas dejoja gandrīz vienādi, vienalga, vai tas bija fokstrots, valsis, tango vai polka, tikai dažreiz ātrāk, dažreiz lēnāk, atkarībā no mūzikas ritma un tempa. Būtībā tā bija viena un tā pati deja, un sauca to par svingošanu; no dejotājiem bija atkarīgs tikai tas, cik labi un atjautīgi viņi prata variēt vienas un tās pašas kustības. Reizēm viņi mīņājās uz vietas, reizēm Manfrēds, pilnīgi izmantodams sava garā auguma priekšrocības, atstiepa sēžamvietu tālu atpakaļ un it kā pus- pietupienā grozījās pa labi un pa kreisi; tad atkal izslējās taisni, atgāza atpakaļ ķermeņa augšdaļu un galvu un izdarīja ar pleciem slaidus puspagriezienus uz abām pusēm. Brīžiem viņš atgādinaja drēbnieku, kas, uzlaikodams jaunu tērpu vai mēteli, groza savu klienti un no visām pusēm apskata, kā jaunais tērps pieguļ.

Visu laiku Manfrēds skatījās Ērikai acīs, visu laiku kaut ko viņai stāstīja, bet viņa, nedzirdējusi un nesapratusi nekā no sacītā, lāgiem tikai pamāja ar galvu par zīmi, ka piekrīt. Tā viņi nodejoja vairākas dejas pēc kārtas un jutās kā konkursa laureāti. Garajā starpbrīdī Manfrēds aizveda savu dāmu uz parka stūrī ierīkoto bufeti, pacienāja ar limonādi un konfektēm un izteica viņai komplimentus.

— Jūs dejojat brīnišķīgi. Tāda partnera man nekad nav bijis. Kur jūs to iemācījāties?

— Tāpat vien, — Ērika atzinās. — Pa ballītēm.

— Tas nozīmē, ka jums ir talants, — Manfrēds turpināja. — Ar tādām dotībām jums nevajadzēja studēt agronomiju, bet padomāt par teātri vai baletu. No jums iznāktu lieliska kinoaktrise, vai ne?

Ar šo nejaušo piezīmi viņš trāpīja Ērikas visjūtīgākajā vietā: viņa jau sen sapņoja par kino un ticēja, ka tieši ekrāns ir viņas īstais aicinājums. To pašu apgalvoja viņas mate un viens otrs no draugiem un paziņām. Ērika bija pārliecināta: ja viņai Jautu sevi parādīt kaut vai epizodiskā lomiņā, īsta lietpratēja acs tūliņ prastu novērtēt viņas talantu un eksterjeru un nākošā filmā viņai piesolītu galveno lomu. Slikti, ka līdz šim tāda iespēja nebija radusies.

— Es nezinu … — viņa teica, kautrīgi nodūrusi acis. — Citi arī to saka. Bet nu jau par vēlu. Rīgā nav kino- institūta, tad jābrauc studēt uz Maskavu, bet es to nevaru atļauties.

— Tādām lietām nekad nav par vēlu, — Manfrēds iebilda. — Kur tas ir teikts, ka jāmācās institūtā? Insti​tūts nevar iedot talantu, bet, kam ir talants, tas var iz​tikt bez visiem institūtiem.

— Es nezinu… — atkārtoja Ērika.

— Es pazīstu vienu otru no republikas kinodarbiniekiem. Ja jūs man atļautu, es pie gadījuma varētu iemi​nēties par jums.

— Es nezinu… — Ērika saviļņota čukstēja, un tas skanēja gandrīz kā lūgums. (Dariet to, tas ir mans sapnis!)

Manfrēds saprata, ka tas tiešām ir viņas sapnis, un vēl to, ka viņam laimējies savu makšķeri iemest īstajā vietā. Uzkodīsies, katrā ziņā uzkodīsies, un loms būs labs.

— Es par to padomāšu, — viņš teica. — Vajag uzdrīkstēties — bez tā dzīvē neviena liela lieta nav sasnie​dzama, vai ne?

Tad viņš pārlika, kā pavadīt atlikušo dienas daļu. Te, ballītē, no dienesta darīšanām nekas neiznāks. Šodien jauniešiem galvas pilnas ar citām domām, burzma ari par lielu nopietnai sarunai; ja kādu no šiem puišiem un meitām grib aizmānīt prom no kolhoza un savervēt, tad tas jādara citos apstākļos. Viņi jāapstrādā bez lieciniekiem, aci pret aci, vislabāk pie darba, kaut kur uz lauka. Ar Ilzi un Juri arī nevajadzēja runāt ballītē — tā bija kļūda, ka ar viņiem sāka runāt te. Vispār šajā vietā Manfrēdam šodien vairs nebija ko darīt, bet va​kars vēl tālu.

— 2ēl, ka te nevar pademonstrēt kaut ko īstu, — viņš ierunājās. — Man mašīnā ir patafons un vairāki roki, bet, ja es tos sākšu spēlēt, viņi (viņš domāja par pārējiem zaļumballītes dalībniekiem) … viņi to nesapratīs un sāks šņākāt un svilpt, vai ne?

— Es arī domāju, ka rokiem te nav īstā vieta… — Ērika piekrita.

— Bet vai mēs esam piesieti pie šīs vietas? Aizbrauksim kaut kur tālāk. Es zinu dažas piemērotas vietas. Ezermalā ir tāda jauka nora. Var piebraukt ar mašīnu, un nevienas mājas nav tuvumā. Kā jūs skatāties uz to? Ērika paraustīja plecus.

— Es nezinu …

— Tātad brauksim, — Manfrēds noteica.

— Neērti tā aizbēgt…

— Mēs to izdarīsim tā, ka neviens nepamanīs.

•— Jūs domājat?

— Paļaujieties uz mani!

Ar to jautājums bija izšķirts. Kamēr vēl turpinājās lielā pauze, viņi pastaigājās pa parku, aizvien vairāk attālinādamies no deju laukuma. Manfrēda «Moskvičs» bija atstāts pie kolhoza valdes mājas, un tur tagad ne​redzēja neviena cilvēka — pat pusaudži un vecie ļaudis atradās parkā.

Tiklīdz atskanēja mūzika un deju laukumā sākās deja, Manfrēds un Ērika iesēdās «Moskvičā» un aizbrauca. Mūzikas skaņas apslāpēja mazās mašīnas motora dūkšanu, un, ja kāds arī pamanīja, ka «Moskvičs» aizripo pa gatvi, neviens tam nepiegrieza sevišķu uzmanību. Laima un Gunārs tai brīdī dejoja, un viņiem bija daļa tikai pašiem gar sevi — Manfrēda un Ērikas nozušanu pamanīja vēlāk, Jo deju laukumā trūka visievērojamākā pāra: nebija vairs uz ko noskatīties vai nu ar izbrīnu, vai ar ironiju — kā nu kuram —, visi juta, ka kaut kā trūkst.

To sajuta arī Laima un Gunārs.

— Kur Ērika? — Laima apjautājās vienam otram. Neviens neko nezināja paskaidrot, un varbūt viss tāpat arī paliktu neskaidrs, ja kāds pusaudzis, Bērziņu Ilzes brālis Arvīds, nebūtu redzējis notikušo.

— Viņa aizbrauca «Moskvičā» kopā ar to garo, kurš te tik jocīgi gorījās, — zēns pastāstīja.

— Ar Pusrunci? — Laimas seja sadrūma.

— Ar to pašu …

Laima saskatījas ar Gunāru.

— Tāda es esmu, Gunār. Te bija tikai viens cilvēks, no kura man vajadzēja pasargāt Ēriku. To pašu neesmu spējusi izdarīt.

— Neņem to pārāk pie sirds, — Gunārs viņu mierināja. — Nekas slikts jau nav noticis. Ērika nav mazais bērns.

— Bet Pusruncis?

Tad arī Gunārs kļuva domīgs.

— No tā var visu sagaidīt, — viņš sacīja.

— Ērika nezina, ar ko viņai darīšana.

— Tu parunā ar viņu, pastāsti, kāds tips ir Pusruncis.

— Tas man katrā ziņā jādara, — Laima piekrita.

Drīz atkal atskanēja mūzika un viņi aizgāja dejot, bet Laimas prāts bija nemierīgs, un viņa laiku pa laikam apskatījās visapkārt, cerēdama ļaužu drūzmā saskatīt savu draudzeni. Stundas ritēja, tuvojās nakts, zaļumballīte beidzās, un ļaudis sāka izklīst, bet Ērika neatgriezās.

Kaut kur ezermalā skanēja patafons, raidīdams izplatījumā ritmisku troksni, piesmakušā, it kā nodzertā balsī Bils Hallejs izkliedza refrēnu, un divi cilvēki dejoja, atdarinādami pirmatnējo būtņu mežonīgo jūsmu par savu esību. Viņiem nebija daļas ne gar ko visā pasaulē. Šī diena piederēja viņiem un viņu barbariskajam priekam. ceturta nodaļa 1 Ērika tonakt pārnāca mājās vēlu. Laima, nolēmusi katrā ziņā viņu sagaidītL vēl atradās nomodā. Lai netraucētu istabas biedreni, Ērika noģērbās tāpat pa tumsu un klusi ieritinājās savā gultiņā, kas atradās līdzās Lai​mas guļas vietai.

No izrunāšanās tagad nekas neiznāks, Laima nodomāja. Ērikai nāk miegs. Viņa var iespītēties, noslēgties sevī, un visi labie padomi atlēks kā zirņi no sienas. Vispār nav vienkārša lieta runāt ar aizrāvušos cilvēku, bet, ka Ērika ir aizrāvusies, par to vairs nav šaubu. Lūk, viņa nevar vēl aizmigt, lai gan pulkstenis jau tālu pāri pusnaktij, bet no rīta jāceļas agri, un priekšā stāv garā, grūtā darba diena. Ērika grozās, nemierīgi elpo; gultiņa čīkst pie katras pakustēšanās. Lāgiem viņa aiztur elpu un klausās, bet apkārt valdošais klusums viņu nomierina; tad Ērika, atviegloti nopūšas un, rokas uz krūtīm nolikusi, raugās griestos, kuru palsais gaišums saredzams vasaras nakts pustumsā. Vakariņas viņa nav ēdusi, bet ēst arī negribas, tikai mute kalst, un tik ļoti tagad noderētu malks vēsa ūdens: saldais, lipīgais liķieris, ar kuru Manfrēds pacienāja ezermalā, tikai sašķebinājis dūšu un padarījis galvu smagu. Cik labi, ka neviens ne​traucē un nav jāskatās nevienam acīs …

Rītu izrunāšos… domā Laima. Pusdienas pārtraukumā mēs aiziesim kaut kur sāņš no pārējiem un par visu, visu izrunāsimies. Bet tagad jālūko aizmigt — diena ne​būs viegla.

No rīta Ērika tikai ar lielu piespiešanos tika laukā no gultas. Galva bija vēl smagāka nekā apguļoties, un briesmīgi slāpa, bet, kad padzērās ūdeni, dūša kļuva pavisam slikta — pakrūtē viss it kā griezās un šķebi​nāja. No rokas spogulīša pretī raudzījās pelēka seja un divas iesarkušas acis.

— Tu nejūties labi? —- Laima apjautājās.

— Galva reibst… — Ērika atzinās. — Vakar laikam pārāk sadēj ojos.

— Var jau būt. Paliec labāk mājās. Gan šodien kaut kā iztiks bez tevis.

— Kas nu vēl nebūs! — Ērika iecirtās. — Svaigā gaisā pāries.

— Kā zini, — sacīja Laima.

Tikpat kā neko neēdusi brokastīs, Ērika kopā ar pārējiem aizgāja darbā. Laiks no paša rīta bija saulains un spiedīgi karsts. Ērika todien strādāja pie augsnes kartēšanas. Darbs nebija grūts, bet tas pats viņai likās īsta mocība, taču lepnums liedza atpūsties un padoties grūtību priekšā. Pusdienu pārtraukumā viņa pirmoreiz pēc divdesmit četrām stundām kārtīgi paēda un sāka justies labāk, pēc tam kādu stundu nosnaudās. Laima ļāva viņai pagulēt un atlika nodomāto sarunu uz vakaru.

Pēcpusdienas cēliens bija tikpat garš kā rītējais, bet uz vakara pusi pa lāgiem jau ieskanējās Ērikas soprā- niņš. Tātad viss bija iegājis normālās sliedēs, paģiras izbeigušās un varēja atkal dzīvot.

Tūliņ pēc vakariņām Laima aicināja Ēriku kādu brīdi pasēdēt augļu dārzā.

— Man tev kaut kas jāpastāsta . ..

— Noslēpums? — Ērika šķelmīgi no sāniem paskatī​jās Laimā.

— Pagaidām jā … — Laima atbildēja. Ērika sekoja viņai bez sevišķa prieka, lai gan mazliet saintriģēta. Tur, plašajā kolhoza augļu dārzā,

vakara vēsmām patīkami atveldzējot sakarsušās pieres, tad arī notika svarīgā saruna. Laima bija visu labi apdomājusi un tūliņ sāka. Apsēdusies Ērikai līdzās uz vecā, nekrāsotā sola, viņa saņēma savos pirkstos Ērikas mazo, pē​dējā laikā raupjāku kjuvušo roku, paskatījās viņai cieši, bet labsirdīgi acīs un jautāja: — Saki, Ērika, — vai tu mani uzskati par savu draugu?

— Vai tiešām tev tas vēl nav skaidrs? — Ērika atsaucās ar izbrīnu. — Ja tā nebūtu, tad es vispār tagad neatrastos te. Paziņu man ir daudz, bet īsts draugs man ir tikai viens, un tā esi tu. Kāpēc tu man to jautā?

— Tāpēc, ka es vēlu tev labu, bet dažreiz ir tā, ka tikai īsts draugs var īsti palīdzēt — ja viņam tic un uz​ticas. Jo dažreiz tāda palīdzība var pat nepatikt, likties apgrūtinoša un traucējoša.

— Tev es ticu un uzticos, bet tu jau to pati zini bez teikšanas.

— Paldies! Tādā gadījumā es varu runāt bez ievada. Neņem ļaunā, bet man tev kaut kas jājautā. Ērika tramīgi paskatījās Laimā.

— Nu, nu? Kāpēc tik svinīgi?

— Vai Manfrēds Pusruncis tev patīk?

— Kā to lai saka. Patīk vai nepatīk?… Viņš ir diezgan interesants cilvēks, bet es viņu tikai divreiz esmu redzējusi, un tas ir par maz, lai kaut ko secinātu. Viņš ir diezgan oriģināls, prot interesanti tērzēt, bet dejot māk labāk par visiem.

— Ļaudis par viņu vīpsnā un zobojas. Un ne par velti. Viņš ir kā klīsteris — lipīgs un līmīgs, un tikpat mikls — un tāpat mēdz notraipīt katru, kas viņam pie​skaras. Bez tam viņš ir pirmā numura āksts.

— Tāpēc, ka viņš tik spilgti ģērbjas? — Ērika paraustīja plecus un uzmeta lūpu. — Tas ir gaumes jautājums, bet gaume, kā zināms, ir katra cilvēka privāta lieta. Es arī mīlu spilgti ģērbties, un kāda kuram gar to daļa? Kam nepatīk, lai neskatās. Man nenāk ne prātā dancot pēc kaut kādu sektantu stabules. Ar kādām tiesībām viņi man noteiks, kādus brunčus vai cepuri es drīkstu nēsāt un kādam jābūt manam matu sasukāju- raam? Lai viņi staigā platās biksēs kā lindrakos, ar bikšu galiem ielas slaucīdami, lai viņas pogā blūzes ciet līdz pašām ausim un divdesmit gadu vecumā izskatās pēc dzīvi nodzīvojušām tantēm, ja viņām tas patīk, bet mani lai atstāj mierā. Paši caur un cauri konservatīvi, netiek laikmetam līdz un cenšas nobremzēt tos, kas tā nedara. Riebjas runāt!

— Par gaumi nestrīdēsimies, — Laima pasmaidīja.

— Tā tiešām ir katra cilvēka personīga darīšana, lai gan arī par to varētu padebatēt, jo ir taču gaume un ir arī bezgaumība. Ja es nosaucu Pusrunci par ākstu, tad ne jau viņa ārējā ietērpa dēļ — par to var pasmīnēt, paraustīt plecus, un ar to pietiktu. Bet šis cilvēks ir āksts savā būtībā. Viņam ir kropla dvēsele. Viņš pamazām pūst, un no viņa var visu ko sagaidīt.

— Kā tu to zini? — Ērika attrauca.

— Viņš nedzīvo uz salas, bet sabiedrības vidū, — Laima mierīgi paskaidroja.

— Un kāpēc tu man to stāsti?

— Tāpēc, ka tu esi aizrāvusies ar šo cilvēku, un tāpēc, ka es nevaru mierīgi noskatīties, kā mana draudzene, kuru es mīlu un kurai vēlu vislabāko, sagandē savu dzīvi. Tu esi par labu tam. Tu nedzīvo tikai šai dienai — tev priekšā ir nākotne. Varbūt viņš jau zelē tavu vārdu savā netīrajā mutē, tev aiz muguras stāsta saviem draugiem (ja viņam vispār tādi ir) par savu kārtējo dēku ar tevi, par panākto uzvaru un diez ko vēl. No Pusrunča var sagaidīt pašu riebīgāko neģēlību. Un es vēlos, lai tu to zinātu. Tici man, Ērika, es par to runāju tikai tāpēc, ka tava labā slava man tikpat dārga kā savējā. Nevaru vienaldzīgi noskatīties, kā tu iestiedz dūkstī.

— Kāpēc tik dramatiski? — Ērika mēģināja ironizēt, bet viņas balsī iedrebējās tāds kā biklums un mulsa.

— Kāpēc uzreiz tik patētiski? Tas jau ir labi, ka tu par mani tā rūpējies, bet tavām rūpēm šoreiz nav pamata.

Laima cieši paskatījās viņai sejā.

— Un tā ir taisnība?

— Kāpēc gan lai es tev melotu? Man ar… man… ar Pusrunci nekā nav. Gribējās mazliet padzīt velnu, tas ir viss. Un, ja jau viņš ir tāds, kā tu saki, tad labāk pa- mozēt viņu nekā kādu kārtīgu cilvēku. Ērika saldi nožāvājās.

— Pagājušo nakti maz gulēju. Vajadzēs iet pie miera.

Laima saprata, ka draudzene nevēlas turpināt sarunu. Var jau būt, ka tā pamodinās viņas piesardzību un pasargās no turpmākiem neapdomīgiem soļiem, bet varbūt tikai vēl vairāk iekairinās ziņkārību, vēlēšanos pašai pārliecināties, kāds tas svešais, bīstamais cilvēks pa​tiesībā ir.

— Labi, iesim mājās, — viņa klusi teica un piecēlusies paņēma Ēriku zem rokas. — Piedod man, ka es tev uzmācos ar šo sarunu. Klusēt es nevarēju.

— Tas labi, ka tu to darīji, — Ērika atbildēja mierīgā, izlīdzinošā tonī un viegli paspieda draudzenes roku. — Lai gan man ar viņu nekā nav, ir tomēr labi, ka es tagad zinu, kāds viņš ir.

Abām likās, ka viņas sapratušas viena otru. … Spožs pusmēness raudzījās pa logu istabā. Bālie stari slīdēja garām Ērikas gultiņai un zīmēja gaismas plankumu uz grīdas un istabas sienas. Taisni tāpat mēness bija spīdējis vakar virs Eglaines ezera, un tumšais līmenis bija spīguļojis tā staros. Ērika atcerējās visu. Tagad, pēc sarunas ar Laimu, viņa mēģināja vakardienas notikumus vēlreiz atsaukt atmiņā un saredzēt it kā ar otra cilvēka acīm — tā, kā tos būtu redzējusi un sapratusi Laima. Bet arī tad nekas nekļuva savādāks. Manfrēds palika tāds pats, kāds bijis Ērikas uztverē līdz sarunai ar draudzeni, nekas nebija grozījies arī pašu notikumu raksturā. Galu galā nekas ārkārtīgs taču ne​bija noticis. Viņu sarunas ritēja mierīgā, nopietnā gultnē, tikai vēlāk — pēc tam kad viņi bija nodejojuši dažas dejas — tās kļuva mazliet intīmākas. Gandrīz līdz pašām beigām Manfrēds izturējās nevainojami pieklājīgi, lāgiem pat atturīgāk, nekā būtu vajadzīgs. Beigās gan viņš sāka iedegties, kļuva nesavaldīgāks un tāds kā plēsīgs, bet tas nebija nekas vairāk kā izdzertā liķiera iespaids, t un Ērikai vajadzēja tikai pateikt: — Lūdzu, tā ne… — un viņš tūliņ saņēma sevi rokās.

Pēc pāris glāzītēm saldā, stiprā dzēriena Manfrēds bija atjaunojis kolhoza parkā aizsākto sarunu par kino.

— Es jums saku pavisam nopietni: .jūsu īstais aicinājums ir uz ekrāna. Jums šodien ir viss, kas vajadzīgs kinozvaigznei. Jaunība, šarms, kultūras slīpējums un kaut kas tāds, ko grūti vārdā nosaukt. Manuprāt, tā ir īpatnas personības iezīme, vai ne? Es iedomājos, kā jūs izskatītos vienā vai otrā no tām slavenajām filmām, kā​das man nācies redzēt, kā jūs būtu nospēlējusi galveno lomu, — un mana pārliecība k]ūst vēl stiprāka. Uz ( ekrāna ir jūsu nākotne. Un kāda nākotne! Iedomājieties tikai — miljoni redzēs un vērtēs jūsu spēli.

Jaunatne jūsmos, visas meitenes gribēs izskatīties tādas pašas kā jūs, atdarinās jūsu tērpus, kustības, runas veidu. Žurnāli būs pilni jūsu nobildējumiem. Režisori plēsīsies savā starpā, katrs gribēs angažēt jūs savai nākošajai filmai. Pēc tam kinofestivāli… Karlovivari, Venēcija, Kannas … Volpi kauss par Jabāko sievietes lomas tēlojumu tanī * vai tanī gadā … Ārzemju braucieni, reprezentācija, satikšanās ar visām pasaules slavenībām. Eh, ja man būtu jūsu dotības…

Iespējams, ka viņš kaut ko arī pārspīlēja un ka viņa cildinājumu vārdos bija sava daļa glaimu, bet kuram • cilvēkam gan nepatīk glaimi, sevišķi, ja tos ietērpj izjustā dzejiskā formā, kā to tik jauki prata izdarīt Manfrēds. Ērika kā apburta klausījās viņa vārdos un aizvien vairāk skurba no tiem, bet viņai gribējās dzirdēt vēl un vēl. Un Manfrēds neskopodamies turpināja kūpināt vīraku.

— Ar kinorežisoru Mežuli kādreiz kopā mācījos vidusskolā. Tur mēs sadraudzējāmies. Visu laiku sarakstāmies. Kad iebraucu Rīgā, man katrreiz viņš jāapciemo — citādi ņem ļaunā. Drīzumā viņš sāks uzņemt jaunu filmu. «Kad ugunis dziest» — tāds ir filmas pagaidu nosaukums. Vēlāk varbūt pārdēvēs

citādi, tā bieži notiek. Taisnību sakot, filmas uzņemšanu būtu varējuši sākt jau agrāk, bet lieta ievilkusies garumā sakarā ar piemērotu aktieru trūkumu. Galvenajai sieviešu lomai Mežulis nevēlas ņemt profesionālu aktrisi — no tām, kas spēlē teātros. Viņam vajadzīgs rutīnas nesamaitāts dabas bērns. Es Mežuli pazīstu: ja viņš ķeras pie kaut kā, tad no jebkura materiāla iztaisa mākslas darbu, īstu šedevru.

Viņa rokās pat prauls top par skulptūru. Nevajag pārāk ilgi gudrot, Ērika. Sakiet «jā», un es jau rit došu Mežu- lim ziņu. Pēc dažām dienām viņš būs klāt kā likts, un jums būs jābrauc uz Rīgu izdarīt mēģinājuma uzņēmu​mus.

— Vai tad tā var? — Ērika šaubījās. — Tad man būs jāpamet studijas.

— Jūs varat pārtraukt studijas, — aizrādīja Manfrēds. — Izlaidiet akadēmijā vienu gadu. Es gan šaubos, vai pēc tam jums vēl gribēsies atgriezties tur. Tātad jā?

— Var pamēģināt… Tikai, no dieva puses, nevienam par to ne vārda. Ja neiznāktu, kā cerēts, tad vis​maz par zobu bakstāmo nekļūšu.

Manfrēds lika roku sev uz sirds un apsolījās klusēt. Pēc tam viņš kļuva nesavaldīgāks, mēģināja apskaut Ēriku un tiecās noskūpstīt uz lūpām. Un tikai tad viņa ievēroja, kādas viņam plānas, cietsirdīgas lūpas — kā naža asmeņi —, un viņa nevēlējās saņemt skūpstu no tām.

— Lūdzu, tā ne… — viņa pateica, atvirzīdamās mazliet tālāk no Manfrēda. Pēc tam viņš vairs neuzbāzās viņai. Sī pēkšņā savaldīšanās liecināja, ka viņš ir apzinīgs, kulturāls cilvēks — nevis tāds tukšpauris, kādu Laima viņu notēloja.

Manfrēds uzlika vēl vienu skaņu plati, un viņi mēness gaismā nodejoja vēl vienu deju. To viņi nosauca par «Mēnesnīcas roku». Vēlāk, vezdams Ēriku mājās, Manfrēds mašīnā izturējās nevainojami, un viņi šķīrās labā noskaņā.

«Vai es viņu mīlu?» Ērika jautāja sev, raudzīdamās mēnesnīcas apgaismotajā sienā. «Man viņš patīk, un tas ir viss. Bet tā taču nav mīlestība.»

Analizējot savas jūtas, viņa tur atrada visu ko: tur bija ziņkārība, vēlēšanās patikt, godkāre, dēkas prieks, pateicība par vizmojošām perspektīvām, kādas šis cilvēks uzbūra viņas apziņā, un varbūt vēl kaut kas, bet tikai ne mīla. Bet kas tad tas ir?

To Ērika nezināja. Viņa saprata tikai to, ka tagad viņai kādu laiku vajadzēs izlikties un slēpt apkārtējiem ļaudīm savas gaitas, jo taču laikam tajās bija kaut kas nosodāms. Atteikties no iesāktās dēkas viņa vēl negribēja. Un, ja nu kinorežisors Mežulis atrastu viņu piemērotu galvenajai lomai tanī jaunajā filmā «Kad ugunis dziest», tad tāds Manfrēds viņai vairs vispār nebūs vajadzīgs.

Ar tādām domām savā mazajā, miglainu sapņu pil​najā galviņā viņa beidzot aizmiga.

Kad agronomam Volkovam paziņoja, ka viņam vajadzēs uzņemties studentu praktikantu grupas metodisko un praktisko vadību, viņš neizrādīja ne sevišķu prieku, ne nepatiku, jo tāds nu reiz bija šā pusmūža vīra raksturs: nekad neļaut vaļu emocijām. Patiesībā šī ziņa viņam sagādāja dziļu prieku. Pats būdams īsts nemiera putns un jaunu ceļu meklētājs, viņš mīlēja strādāt ar jaunatni, jo tā bija atsaucīgāka visam jaunajam, neizpazītajam un vieglāk iekustināma tādām lietām, kas saistītas ar zināmu novatorismu un risku, nekā vecākā paaudze. Darba Volkovam arī bez tā pietika, jo kolhozs nebija mazais, tā saimniecība bija daudzpusīga un prasīja iedziļināšanos visos sīkumos, citādi varēja pazaudēt perspektīvu un iestrēgt rutīnas dūkstīs, bet, kad Irbe viņam lika priekšā nodarboties ar studentiem, viņš ne mirkli neuzskatīja šo pienākumu par apgrūtinājumu un lieku slodzi. Nākamajiem lauksaimniecības speciālistiem, ja tie savu darbības lauku mīlēja un, to izraugoties, izšķirošo lomu nebija spēlējusi nejaušība vai vienkārša konjunktūra, vajadzēja būt tuviem un saprotamiem tiem mērķiem un tām idejām, kam pusi no savas dzīves bija atdevis viņš pats. Necerēt uz brīnumu un negaidīt no dabas žēlastības dāvanas, diktēt dabai savu gribu — tā, pārfrāzējot visiem zināmo Mičurina izteicienu, varēja izteikt Nikolaja Volkova individuālo credo. Latvijā viņš bija ieradies 1944. gada vasarā kopā ar Padomju Armiju, Kurzemes pussalā beidzis savas kara gaitas un pēc demobilizācijas palicis te uz pastāvīgu dzīvi. Pēckara gados viņš bija strādājis vairākās vietās: gan sagādes sistēmā, gan lauksaimniecības skolā, gan izmēģinājumu

saimniecībā, bdt, kad republikā sākās masveida kolektivizācija, Volkovs pats palūdza nosūtīt viņu darbā uz kādu no jaunajiem kolhoziem. Volkova ģimene bija aizgājusi bojā lielā kara gados; te, svešajā zemē, viņš sev atrada jaunu ģimeni, lielu un draudzīgu, un nu viņam bija simtiem brāļu un māsu un nesaskaitāms pulks dēlu un meitu.

Uz Zundaga kolhozu Volkovs atnāca pirms septiņiem gadiem, pēc tam, kad vairākus gadus bija nostrādājis kādā citā rajonā un palīdzējis nostādīt uz kājām vienu no jaunajiem lauksaimniecības arteļiem.

Zundaga kolhozs toreiz skaitījās starp visatpalikušākajiem rajonā. Valdes priekšgalā stāvēja dzērājs un nelabojams konservators, un kolhoznieki, saņemdami no gada gadā par savām izstrādes dienām tikai kapeikas un gramus, bija zaudējuši ticību nākotnei. Grūti nācās sadarboties ar plenci priekšsēdētāju, kurš ignorēja visus Volkova ierosinājumus un rīkojās kolhozā kā īsts autokrāts, balstīdamies uz līdējiem un pudeles brāļiem. Trīs gadi, kurus Volkovam nācās nostrādāt tādos apstākļos, bija īsta mocība, nebeidzamu strīdu un pazemojumu virkne — cits viņa vietā būtu sen atmetis ar roku un pameklējis darbu citur, bet Volkovs nepadevās, un, par spīti visai priekš- sēdēja pretestībai, viņam pat izdevās paveikt šo to paliekamu. Viņš sāka ieviest pareizu augu seku, un tieši jaunatne bija tā, kas viņam palīdzēja to izdarīt.

Kad vadzis pilns, tas lūst — tāda ir gudrā tautas paruna, un beidzot tas notika arī te: kad par rajona partijas komitejas pirmo sekretāru ievēlēja Emīlu Skuju, veco Zundaga kolhoza priekšsēdētāju atcēla no amata un viņa vietā atnāca Aleksandrs Irbe — cilvēks, kurš dzīvē pats bija daudz pieredzējis un prata pareizi novērtēt citu cilvēku darbu. Pāris nedēļu pastrādājis kopā ar Vol- kovu, Irbe saredzēja viņā to, ko citi nebija gribējuši saredzēt un atzīt, un viņi kļuva domubiedri visās lietās. Irbe ļāva Volkovam brīvi rīkoties, atbalstīja visus jaunos pasākumus — tik, cik to atļāva kolhoza patreizējās saimnieciskās iespējas, lāgiem piebremzēja, lāgiem pamudināja, un rezultāti nelika sevi ilgi gaidīt. Dadži un citas nezāles pazuda no zundadziešu tīrumiem, ganāmpulks palielinājās un atjaunojās ar tīršķirnes sugas lopiem, izmainījās sējumu struktūra, un ražas kļuva ar katru gadu lielākas, bet, galvenais, — un to bez kādas aģitācijas tūliņ saprata un pareizi novērtēja visi kolhoznieki — kapeiku un gramu vietā ļaudis par savām izstrādes dienām sāka saņemt rubļus un kilogramus. Cilvēkiem atgriezās ticība dzīvei un darbaprieks. Viņi pamazām saveda kārtībā savas ēkas, salāpīja cauros jumtus, lupatu un saplākšņu vietā ielika stikla rūtis logos. Viens otrs sāka celt jaunu dzīvojamo māju izraudzītā kolhoza ciemata vietā.

Slīdēšana pretim postam bija beigusies, cilvēki atkal taisījās dzīvot.

Kad republikā sāka ieviest kukurūzas sējumus un viens otrs vadošais darbinieks mudināja to darīt pēc iespējas plašākos apjomos, Aleksandram Irbēm radās mazas domstarpības ar Volkovu. Kā daudzos citos kolhozos, Irbe gribēja jau pirmajā gadā apsēt lielāku platību, jo no savas agrākās pieredzes Krievijas dienvidos zināja, kādas lielas priekšrocības ir kukurūzai salīdzinājumā ar citām kultūrām. Ne vienu vien vakaru viņš nosēdēja valdes mājā līdz pusnaktij kopā ar Volkovu apsvērdams un rēķinādams, un viņu saruna lāgiem iz​vērtās par asu strīdu.

— Kaimiņu kolhozā «Centība» nolēmuši apsēt ar kukurūzu vismaz simt hektāru, — Irbe teica. — Vai tu domā, ka mēs esam sliktāki, Nikolaj Sergejevič? Vai Krūzmanim vairāk prāta un pieredzes nekā mums par abiem kopā?

— Taisni tāpēc, ka viņam tās pieredzes nav nemaz, viņš dzenas pēc daudzuma, pēc kvantitātes, — iebilda Volkovs. — Tu labi zini, cik konservatīvs savā būtībā ir zemnieks, ar kādu neuzticību viņš uzņem katru jauno lietu, sevišķi, ja viņam to uzspiež. Viņš tic un paļaujas tam, ko pārbaudījuši un par labu atraduši viņa tēvs un vectēvs un ko viņš pats ar savām rokām varējis aptaustīt. Tādai skepsei ir zināms attaisnojums: zemnieks taču pārtiek no tā, ko viņam izdodas izaudzēt. Viņš nevēlas riskēt, jo risks var viņu pilnīgi izputināt.

— Un tāpēc jāturpina pa sentēvu modei? — Irbe paraustīja plecus. — Vai tā mēs komunismu uzcelsim?

— Protams, ne, Aleksandr Petrovič, — Volkovs atbildēja. — Jaunajam jādod ceļš, un tas uzvarēs, bet jārīkojas ar prātu. Tu zini, kā te kādreiz esot gājis ar kartupeļu ieviešanu. Zemnieki negribēja par tiem

ne dzirdēt. Par velna āboliem nosauca, beigās pat sadumpojās, — bet vai šodien vairs nākas kādam pierādīt, ka kartupeļi ir laba un vērtīga kultūra? Latviešu zemnieks nemaz nevar iedomāties savu dzīvi bez kartupeļiem. Tāpat kādreiz būs ar kukurūzu.

—- Un ko tu liec priekšā darīt?

— Pirmajā gadā nevajag dzīties pēc daudzuma, bet pēc labuma. Pirmā gada iznākums būs izšķirošais. Ja mēs apsēsim lielas platības, nemaz vēl nemācēdami kukurūzas sējumus pareizi apkopt un nezinādami, kāda sēkla šejienes apstākļos vispiemērotākā, bet rudenī saņemsim niecīgu ražu, tad ar to pašu jaunā kultūra būs sakompromitēta. Ej pēc tam un pasaki kolhozniekiem, ka nākamo pavasari jāsēj vēl vairāk. Pirmajam gadam jābūt mācību gadam. Apsēsim dažus hektārus, nodrošināsim labu mēslojumu un sējumu kopšanu, iekārtosim izmēģinājumu lauciņus un rudenī noskaidrosim, kura šķirne mūsu apstākļos vislabākā. Ja mēs novāksim pieklājīgu ražu, tad tā pati aģitēs par sevi un nevienu kolhoznieku vairs nenāksies pierunāt. Otrā gadā ievērojami palielināsim kukurūzas sējumu platību, bet trešajā sēsim tik, cik mums vajadzīgs un cik tas vispār mums pa spēkam.

— Var jau būt, ka tev taisnība, — Irbe teica. — Bet kā tas izskatīsies, kad «Centība» apsēs simt hektāru, bet mēs tikai dažus. Nesmuki iznāks. Mūs ieskaitīs atpaliku​šajos, pa avīzēm izzobos.

— Sākumā varbūt. Bet pēc gada vai diviem būsim pirmrindnieki. Labāk lai mūs pakritizē šogad nekā vēlāk.

Beigās Volkovam izdevās pārliecināt Irbi. Un kas nu notika? Zundadziešu mazie lauciņi, īstā zemē iekārtoti un saņēmuši pienācīgu kopšanu, rudenī iepriecināja savu audzētāju acis un sirdi, bet «Centības» lielie sējumi — kaut kur iesēti, nesaņēmuši ne pienācīgu mēslojumu, ne kopšanu, — rudenī izskatījās tādi, ka kauns bija tos uzlūkot. Nākamaja gadā Zundaga kolhozā apsēja jau trīsdesmit hektāru ar pārbaudītu un par vislabāko izrādījušos kukurūzas šķirnes sēklu un rudenī saņēma pa četri simti un vairāk centneru zaļās masas no hektāra, bet «Centības» sējumu platība nokritās no simta līdz piecdesmit hektāriem, un tie paši nīkuļoja un pa daļai aizgāja bojā, nepavisam neattaisnodami sava kolhoza skanīgo nosaukumu. Šogad Zundaga kolhozā kukurūzu apsēja deviņdesmit hektāru lielā platībā, bet Krūz- manis sāka blēdīties: apsēja ar kukurūzu šauru joslu gar lielceļa malu, kur priekšniecība brauca garām, bet tālāk no ceļa sēja vīķauzas, atskaitēs uzdodams visu par ku​kurūzu.

Tāds cilvēks bija Nikolajs Volkovs. Studenti viņu iemīļoja un centās nepalaist gar ausīm nevienu padomu, ko šis vārdos skopais cilvēks viņiem deva" Nostrādājušies uz lauka un noguruši tā, ka krita vai no kājām, viņi pāris reižu nedēļā vakarus pavadīja kolhoza klubā un agrotehniskajā laboratorijā un kopā ar šejienes ļaudīm piedalījās nodarbībās, kuras vadīja pats priekšsēdētājs Irbe vai Volkovs. Šīs nodarbības nebija mazāk interesantas par tām lekcijām un semināriem, kuros viņiem nācās piedalīties Lauksaimniecības akadēmijā: te viņi saņēma it kā praktisku un konkrētu apstiprinājumu daudzām teorētiskām atziņām, kuras bija apguvuši agrāk akadēmijā. Te bija pati dzīve, tās reālais, pirkstiem sataustāmais piepildījums. Te bija kolhozs — liela, vispusīga saimniecība ar savu šodienu un skaidri saredzamo rītdienu, kuru cilvēki radīja paši savām rokām; par šodienu un rītdienu pārliecinoši stāstīja daudzās krāsainās diagrammas kolhoza valdes mājā, klubā un agrotehniskajā kabinetā, bet, ja kādam ar to vēl nebūtu gana, tad pietika aizstaigāt līdz tīrumiem, fermām un jaunajam kolhoza ciematam, paraudzīties ganāmpulkā, teļu un cūku aplokos, lielajos silosa torņos un pusgatavajās un jau gatavajās jaunceltnēs, lai kļūtu skaidrs, kas te jau bija un kas te būs pēc dažiem gadiem. Lūk, tāpēc no Zundaga kolhoza jaunatne nebēga prom uz strādnieku ciematiem, mežsaimniecībām, ceļu darbiem un pilsētām cerībā tur atrast vieglāku dzīvi un biezāku maizes riecienu; lūk, tāpēc Manfrēds Pusruncis veltīgi kārdināja Ilzi Bērziņu un Juri Pogu, bet tagad uzglūnēja vientuļa​jiem traktoristiem un fermu strādniekiem, sprediķoja un vārdoja gan uz lauka, gan ceļa vidū, par atbildi saņemdams vienaldzīgu atrūcienu: — Liecies nu mierā — man tepat ir labi…

Vēl jau viss nebija tā, kā viņi būtu gribējuši, daudz grūtuma vēl nāksies pārvarēt, smagi strādāt un ar rokām paveikt to, ko kādreiz izdarīs mehānismi, bet ceļš bija saredzams, un viņi zināja, kurp nokļūs, ejot

pa šo ceļu. Manfrēds nepārspīlēja, drūmās krāsās tēlodams Ilzes grūto dzīvi piena fermā: patiesībā dzīve bija vēl grūtāka, bet to viņš, kā daždien garāmgājējs, nevarēja zināt un iedomāties. Un tomēr Ilze nebūtu spējusi aiziet no šīs dzīves pat tad, ja Manfrēds solītu viņai trīsreiz vairāk, nekā solīja, jo cilvēks nespēj pamest to, ko mīl. Ilze mīlēja savas četrpadsmit brūnaļas, viņas acīs katra no tām bija dzīva, apzinīga un tuva būtne ar saviem priekiem un bēdām, ar savām jūtām, pieķērlbu un katra ar saviem maziem untumiņiem — gluži kā bērni. Pagājušajā gadā Ilze bija izslaukusi no katras viņas pārziņā esošās govs caurmērā pa 4300 kilogramu piena; šogad viņa bija apņēmusies izslaukt vismaz 4700 kilogramus, un pirmā pusgada iznākums lika domāt, ka pašas uzņemtais uzdevums tiks veikts ar uzviju, jo vēl taču priekšā bija paši labākie mēneši. Gulēt, protams, iznāca maz, vakaros rokas sāpēja un reti kad atlika brīvs brītiņš grāmatas lasīšanai, katru vakaru nevarēja pat līdz mājām aizstaigāt — vajadzēja pārgulēt turpat pie fermas vecajā namelī. Bet vienmēr tā nebūs, fermu mehanizēs (slaukšanas agregātu Irbe jau pasūtījis, un rudenī to varēs uzstādīt), līdzās piena fermai uzcels lielu dzīvojamo māju, kur slaucējas varēs dzīvot kopā ar savām ģimenēm. Būs arī bērnudārzs, skola tepat kolhoza centrā, ambulance un ciema veikals — daudz lieku soļu tiks aiztaupīts darba darītājiem. Tas viss jau tapa, un, kad būs sasniegts, tad dzīve vēl neapstāsies uz vietas, bet soļos tālāk, jo cilvēks aizvien atradīs vēl ko jaunu savas dzīves kuplināšanai un skaistināšanai. Būs liela bišu drava, siltumnīcas un augļu dārzs, būs putnu ferma ar baltajiem leghornu tūkstošiem, bet ūdens malā skanēs pīļu un zosu balsis. Viss būs. Un tāpēc, ka cilvēks to zināja, viņam bija vieglāk panest šodienas grūtumu: viņš ticēja dzīvei. Manfrēds Pusruncis to nezināja, un viņš nemaz nebija spējīgs to saprast, jo pats viņš neticēja nekam: dzīvodams vienīgi sev, klausīdams vienīgi savu alku un iegribu aicinājumiem, viņš visus cilvēkus iedomājās sev līdzīgus un tāpēc rīkojās saskaņā ar saviem priekšstatiem, bet, kad citi cilvēki negribēja sekot viņa priekšzīmei, viņš tos nespēja saprast un uzskatīja par truliem, aprobežotiem radījumiem, kuri nezina, kas pasaulē, labs, kas slikts. Ne viņš bija tas, kas uz saviem pleciem nes nākotnes piepildījumu: tie bija Ilze, Juris, Volkovs, Aleksandrs Irbe un daudzi citi — vienkārši un sadzīves drūzmā pat nepamanāmi cilvēki. Par tādiem vēlējās kļūt arī Gunārs, Laima un vairums to, kas šodien kopā ar viņiem strādāja kolhoza laukos.

Dažas nedējas nostrādājis kolhozā, Gunārs kādu vakaru sameklēja savu velosipēdu un aizbrauca uz Eglaini apciemot savējos un pastāstīt tiem, kā viņam klājas. Brauciens iznāca neveiksmīgs: māte ar patēvu bija aizbraukuši uz Rīgu, un tos varēja gaidīt mājās tikai nākamajā dienā. Mazo Vizmu bija paņēmusi pie sevis Aina Linde, bet, kad Gunārs tur iegriezās, Ainu steidzīgi izsauca pie kāda smagi saslimušā patālu no rajona centra, un viņa aizbrauca, paguvusi apmainīt ar Gunāru tikai dažus vārdus. Viņš apsolījās atbraukt kādu citu vakaru jaunnedēj, papļāpāja brītiņu ar Vizmu, tad kāpa atkal uz divriteņa un brauca mājās. Pie upes, pamanījis peldētavā pazīstamus puišus, Gunārs tomēr nenocietās un tuvojās tiem. Ddens bija kļuvis manāmi siltāks. Gunārs izpeldējās kopā ar vecajiem draugiem, pavingroja stienī un apmainījās jaunajām vēstīm. Pats viņš maz ko varēja pastāstīt, viņam likās, ka tas, kas pēdējā laikā bija viņa dzīves saturs, nevar interesēt citus cilvēkus, toties viss, ko dabūja dzirdēt no citiem, viņam likās ļoti svarīgs un ievērības cienīgs. Sīki un nenozīmīgi, šejienes dzīvei raksturīgi notikumi savijās raibā mozaīkā ar tādiem, kas varēja vairāk nekā vienu dienu nodarbināt ciemata ļaužu prātus, bet dažam, kuru šie notikumi tieši skāruši, spēja pat laupīt naktīs miegu. Gunāru pašu neskāra neviens no šiem lielajiem un mazajiem notikumiem, bet viņš nekad nebija spējis vienaldzīgi paiet garām citu dzīves samezglojumiem, tāpēc dzirdētais visu ceļu neizgāja viņam no prāta un, pārradies kolhozā, viņš juta neatliekamu vajadzību izrunāties par to ar otru cilvēku. Te bija tikai viens tāds cilvēks, kuram varēja stāstīt visu, un tā bija Laima. Viņš to atrada parastajā vietā — vecajā augļu dārzā. Bet tur bija arī Ērika, vislielākais traucēklis atklātai sarunai, kādu vispār šai brīdī varēja iedomāties.

— Tu jau atpakaļ? — Laima pabrīnījas.

— Tā iznāk, — Gunārs atbildēja. — Visi bija paklī​duši kur kurais.

— Māti nesatiki?

— Māte aizbraukusi uz Rīgu. Vajadzēs aizlaist kadu citu vakaru.

Iestājās klusums. Ērika tūliņ saprata, ka viņa te ir piektais ritenis, un pasteidzās vienkāršot situāciju.

— Man paliek vēsi, — viņa ieminējās un pat viegli nodrebinājās, it kā viņai patiešām saltu, lai gan vakars bija ļoti silts. — Klubā esot saņemti jaunie žurnāli. Iešu palasīt.

Neviens viņu nemēģināja aizturēt, un Ērika tiešām aizgāja uz klubu. Pēdējā laikā, pēc sarunas ar Man​frēdu, viņā bija pamodusies stipra interese par notikumiem republikas mākslas dzīvē, tāpēc nepalaida garām neizlasītu nevienu atzīmi laikrakstos un žurnālos, kur kaut kas bija minēts par jaunākajiem notikumiem daiļo mākslu, sevišķi kino frontē. Un tieši tovakar vienā no republikas centrālajiem laikrakstiem Ērika atrada kādu ziņu, kas viņu varen sainteresēja un vērta tādu kā domīgu un pat noraizējušos: tas bija kaut kas par kinorežisoru Mežuli_ un viņa nākamo filmu «Kad ugunis dziest».

Izlasītais Ērikai likās tik svarīgs, ka viņa pat palūdza kluba, vadītāja atļauju paņemt laikraksta numuru līdz uz mājām.

Tikmēr dārzā risinājās kāda saruna.

— Saki taisnību, Gunār, — kaut kas ir noticis? — Laima ierunājās pirmā, pēc Gunāra izskata nopratusi, ka kaut kas svarīgs atkal nodarbina puiša prātu. Viņš laikam bija pārāk slikts aktieris un neprata slēpt savas sajūtas, bet Laima pārāk laba novērotāja, lai tūliņ nojaustu katru pārmaiņu Gunāra noskaņojumā.

— Vai mājās kadas nepatikšanas?

— Liekas, ka ne… — Gunārs teica. — Es vismaz nekā tāda nezinu, bet nevar galvot, ka kaut kas tam​līdzīgs nekļūs zināms. Ceļa iecirknī izdarīta revīzija un atklātas neglītas lietas.

Laima paskatījās viņā ciešu skatienu, bet neko ne​jautāja.

— Tu varbūt atceries, kā te bija ar lielceļa rekon​strukciju, — Gunārs turpināja. — Šaipus Eglaines vienā vietā bija tāds paasāks līkums. Apvidus līdzens, bez krūmiem un meža, labi pārskatāms uz visām pusēm. Visiem krita acīs, ka tieši tajā vietā taisīja iztaisnojumu, lai gan liela vajadzība pēc tā nebija.

Raka, vandīja zemi, strādāja ar buldozeriem, dzina ar smagajām mašīnām granti no desmit kilometru tālā karjera, lai gan tepat tuvumā — tikai nepilnu kilometru no iztaisnojuma vietas — atradās labu labais grants kalns. Visi to redzēja, raustīja plecus un brīnījās: kāpēc granti neņem tur, bet dzen no tālā karjera?

Izrādās, ka autokolonnai bijis neizdevīgi granti pievest no tuvējā grants kalna, ■— tad nekas nesanāktu ar plāna izpildi, taču plāns aprēķināts nevis pēc tonnām vai kubikmetriem, bet pēc tonnu- kilometriem.

— Un tāpēc par velti dzenāja mašīnas desmit kilometru tukšā, lai iznāktu plāns par kilometriem! — Lai​mas seja satumsa.

— Par velti ne — valsts taču samaksāja par to lielo braukāšanu. Un tas vēl nav viss. Izrādās, ka ne vienmēr ir braukts līdz tālajam karjeram — diezgan daudz reisu ir taisīts turpat līdz tuvējam grants kalnam, bet aprēķināts kā par tālajiem braucieniem. Bodīte! Pēc tam nav brīnums, ka ceļa iecirkņa priekšniekam un vēl vienam otram mājās pārrodas jauna «Pobeda», bet rajona centrā sāk slieties jaunas savrupmājas stāvs. Un arī tas vēl nav viss: revīzija atklājusi, ka algu saraksti ņirb no salmu vīriem. Viltoti paraksti. Tā tas gājis, kamēr godīgajiem strādniekiem dūša apskrējusies un tie ziņojuši partijas rajona komitejai. Tad pie lietas ķēries pirmais sekretārs biedrs Skuja. Pats pārliecinājies uz vietas, kas tur notiek, ziņojis ministrijai un valsts kontrolei — un tagad sākusies tīrīšana. Ja man būtu teikšana, es tādus neliešus visus sadzītu kūdras purvos un akmens lauztuvēs.

— Savu sodu jau viņi saņems…

— Bet ko tas maksā valstij! — Gunārs sašutis iesaucās. — Tauta ceļ komunismu, miljoniem godīgu cilvēku pašaizliedzīgi strādā, atdod visu savu labāko, lai drīzāk sasniegtu lielo mērķi, bet šiem neliešiem nav vajadzīgs ne komunisms, ne sociālisms. Ērces, utis, puveši! Kāpēc tādi cilvēki dzīvo pasaulē! Sirds kāpj pa muti laukā, dzirdot par tādām lietām.

Brītiņu klusējis, Gunārs ierunājās klusāk: — Es baidos, Laima, ka man pašam kādu dienu nav aiz kauna jānosarkst un jānodur acis.

— Tev? — Laima mēģināja pasmaidīt. — Kāpēc tev? Tev taču nav un nekad nebūs nekāda sakara

ar tādām lietām — tik daudz es tevi pazīstu.

— Ja kādu dienu mans patēvs nokļūtu uz apsūdzēto sola, vai man par to nenāktos sarkt? — Gunārs nosēcās.

— Vai uz mani negultos morāla atbildība?

— Kāpēc gan tavam patēvam vajadzētu sēsties uz apsūdzēto sola? — Laima brīnījās. — Par viņu neko sliktu nedzird. Tu kaut ko pārspīlē.

— Būtu labi, ja tas izrādītos tikai pārspīlējums. Bet es zinu, cik Skudra nopelna mēnesī, un varu arī iedomāties, cik viņam izmaksā tā savrupmāja. Tur kaut kas nesakrīt. Un ja vēl ņem vērā, ka viņa labā roka ir Pusruncis … Kur šis tips, tur netīrība, tur bez blēdības nevar būt. Viņš vada būvkantora sagādi.

Vai mazums tās pašas grants iet caur viņa rokām? Kurš var pateikt, no kādiem karjeriem viņš to ved un cik lieli daudzumi patiesībā tiek izlietoti? Esot jau tādi signāli, ka viss tur neesot tīrs. Bet pamēģini tik manam patēvam iestāstīt, ka Pusrunci vajag dzīt prom ar zarainu bozi, — tu viņus ar vari neizšķirsi.

— Kāpēc tu neizrunājies ar patēvu, ja tev tādas šau​bas? — Laima ieminējās.

—• Tādas lietas varētu runāt ar tēvu, — Gunāra balsī skanēja dziļš rūgtums. — Šis cilvēks man ir svešs. .. ar viņu var runāt tikai oficiāli.

— Tad runā ar māti. Viņa nepārpratīs tevi.

— Manfrēds viņas acīs ir zelta gabals.

— Vismaz pamēģini…

— Ek, ko tur! — Gunārs nopūtās un atmeta ar roku. ' — Ja tu tā skaties, tad kāpēc vispār man par to sāki stāstīt? Konstatēt ļaunumu, saprast nelietību, izšķendē- ties pie sevis un samierināties ar visu — tā rīkojas neticīgie, mietpilsoņi, ņurdētāji un gauduļi, bet tā nevar rīkoties nākošais komunists un jaunas pasaules cēlājs.

— Ja tu varētu ielīst manā ādā, tad tā nerunātu.

— Tavā ādā ielīst es nevaru. Es nezinu, kā jums tur mājās ir… tikai tik, cik no tevis esmu dzirdējusi. Bet vienu es būtu darījusi tavā vietā.

— Proti?

— Es censtos iedomāties, kā šajā gadījumā būtu rīkojies tavs tēvs, ja viņš vēl būtu dzīvs, un tad rīko​tos tāpat kā viņš.

— Tēvs … neklusētu … — Gunārs ieslīga domās.

— Viņš nekad nav klusējis, ja taisnība prasīja skaidru rīcību. Ar māti viņam ne vienmēr bijušas vienādas do​mas — tie, kas viņus pazinuši, tā runā.

— Un pēc visa tā tu, Roberta Zundaga dēls, vēl nezini, ko darīt? — Laima to pateica mierīgi, bet Gunārs viņas vārdos dzirdēja nepārprotamu pārmetumu un no​sodījumu.

— Es padomāšu par to, — viņš klusi atsaucās.

— Padomā, Gunār …

Tad Gunārs sāka viņai stāstīt par kādu citu šejienes notikumu.

— Tas ar to ceļa iecirkni nav vienīgais gadījums. Kaimiņu rajonā nupat atbrīvots no darba rūpkombināta direktors Vilciņš. Atkal revīzija, atkal salmu vīri, strādāšana pa kreisi. Un atkal dzīvošana pāri saviem līdzekļiem. Vīrs tā sapinies, ka tagad nezina, ko ar viņu iesākt. Vajadzētu ietupināt aiz restēm, bet vienam otram rajona vadošam darbiniekam pašam purniņš notriepts: šis viņiem par pusvelti taisījis dzīvokļu iekārtas. Kā lai ietupina tik labu cilvēku? No amata atbrīvojuši, stingro rājienu arī iedevuši, bet, kas būs tālāk, jāprasa zīlniecei. Tikai jaunu rūpkombināta direktoru savā rajonā nav varējuši sameklēt, nācies griezties Rīgā pēc palīdzības. Tagad atsūtīts kāds cilvēks no Kurzemes — vārdā Rais- kums. Bet vai tas būs labāks? Vai Raiskums nevar izrādīties tāds pats draiskums kā viņa priekštecis? Un, kas pats sliktākais šinī lietā — tikai tāpēc es tev par to sāku stāstīt —, izrādās, ka mana patēva būvkantorim bijuši pastāvīgi sakari ar šo rūpkombinātu: tur izgatavoti logi un durvis gandrīz visām celtnēm, kuras ceļ Eglaines būvkantoris, un Manfrēds Pusruncis katru nedēļu brau​kājis tur. Atkal Pusruncis. Un Eglainē, upes

krastā, stāv jaunceltne, un tur ir šķūnītis, pilns ar logu rāmjiem un durvīm. Un tā ir mana patēva māja, ko tur būvē. Ko tu teiksi par to?

— To pašu, ko jau agrāk teicu: tev jārunā ar māti, jāsāk rīkoties.

— Būs tiešām kaut kas jādara, — Gunārs piekrita.

Pēc tam Laima ieminējās par Ēriku.

— Es izrunājos ar viņu. Liekas, ka saruna nebija veltīga. Meitene kļuvusi domīga. Ar Manfrēdu viņai nekā nopietna neesot bijis un turpmāk droši vien nekas vairs nebūs.

— Lai nu tā būtu, — Gunārs skeptiski pavīpsnāja.

— Tas jau labi, ka tu ar viņu nopūlies, bet, vai tur gala iznākumā vispār būs kāda jēga, par to es šaubos. Modes pēc Ērika varbūt arī pabeigs Lauksaimniecības akadēmiju, saņems diplomu un skaitīsies mācīta agronome, bet, vai kāds pēc tam viņu vēl redzēs uz laukiem, to neviens nevar zināt. Apprecēsies, vīrs uzturēs un greznos, un akadēmija pat nezinās, kur aizklīduši tās izaudzētie jaunie kadri. Valsts nauda, rūpes, zinātnieku pū​les — viss būs ka zemē nomests.

— Ērika nav vēl pazaudēts cilvēks, — Laima iebilda.

— Es neatkāpšos, kamēr vien paliks kaut mazākā cerība uzvest viņu uz pareiza ceļa. Un tu, ja tu man esi drusciņ draugs, tu gan arī varētu man šai ziņā mazliet palīdzēt. Nepieej Ērikai ar aizspriedumu, esi drusciņ iecietīgāks un tici vairāk cilvēkam. Ērika nav Pusruncis.

— Tas taisnība, — Gunārs piekrita. — Vienā maisā es viņus nebāžu. Bet vai mana palīdzība tur ko līdzēs? Viņas acīs es varbūt esmu viens no tiem sektantiem, kuri viņai nepatīk kā kaķim ūdens pančka.

Taču, ja tu tā vēlies, — labi, pacentīšos tev palīdzēt. Būšu iecietīgs kā pats Kristus un, ja man sitīs pa vienu vaigu, pagriezīšu pretim otru — lai iekrauj vēl. Tikai bez gala izmantot savu iecietību es neatļaušu: katrai lietai savs mērs.

— Es ceru, ka tev tas otrais vaigs nemaz nebūs jāpagriež, — Laima sacīja un pasmaidīja.

Pasmaidīja arī Gunārs. Varēja likties, ka viņi pilnīgi sapratušies visos jautājumos, bet patiesībā abiem sirdis bija grūtu jausmu pilnas, jo dzīve nepavisam nebija vienkārša.

4 Ja Manfrēdam Pusruncim būtu pašam savs karogs vai ģerbonis, viņš uz tiem būtu varējis uzrakstīt devīzi: «Vajag mācēt dzīvoti» Šajos vārdos bija izteikta visa viņa dzīves gudrība. Skopi un no pirmā acu uzmetiena nevainīgi šie nedaudzie vārdi ietvēra sevī Manfrēda Pusrunča esības jēgu, vadošos pincipus un morālo stāju. Dzīvot grib katrs cilvēks, un katrs arī grib mācēt dzīvot, bet tā māka visiem nav vienāda: dažs cenšas, lai no viņa esības tiktu kāds labums visai sabiedrībai, dažs domā tikai par to, lai labums tiktu viņam pašam.

Manfrēds bija pieskaitāms pie pēdējiem, bet, ja būtu iespējams šīs grupas pārstāvjus kvalificēt pēc viņu nozīmības un īpatsvara, tad viņam pienāktos viena no pirmajām vietām lielajā egocentristu galerijā.

Vienīgais cilvēks visā pasaulē, kuru viņš mīlēja, bija viņš pats; dzīvot viņa izpratnē nozīmēja dzīvi baudīt. Manfrēdam likās, ka viņš to godam prot, un tāpēc viņš nekad nenonāca pretrunās ar savu garīgo «es». Viņam ļoti patika sensenais jezuītu princips — mērķis attaisno līdzekļus —, un viņš vienmēr pieturējās pie tā. Daudziem cilvēkiem Manfrēda darbība droši vien nepatika, tie skatījās uz viņu ar nosodījumu, bet viņš nemaz arī negribēja visiem patikt — bija taču pilnīgi diezgan, ja cilvēks patika pats sev un ja mērķtiecīgas rīcības iznākumā viņam tika no dzīves savs labums — daudz vairāk nekā citiem cilvēkiem. Viņam tika. Viņš tiešām mācēja dzīvot.

Iegādājies «Moskviču», šis darbīgais vīrs nebūt nedomāja to izmantot vienīgi izpriecas braucieniem un jaunu meiču vizināšanai, kā to dažs vientiesītis varbūt iedomājās. Ak nē! Vasaras sākumā, kad nogatavojās agrie kāposti un citi dārzeņi, viņš iedegās varenā cilvēkmīlestībā pret nabaga

ļeņingradiešiem, kuriem šīs agrīnās dabas dāvanas varen noderētu. Tumšā vakara stundā, kad laukā mazāk ļaužu, viņš sēdās pie savas mašīnas stūres, brauca uz kādu klusu, norunātu vietu kolhoza «Centība» laukos un piekrāva «Moskviču» pilnu līdz «lūpai»; pēc tam mēroja tālo ceļu līdz Ļeņingradai, upurēdams pat savu nakts mieru un godam pelnīto atpūtu. Lai uz ceļa nerastos nepatikšanas ar autoinspektoriem un citiem ziņkārīgiem cilvēkiem, Manfrēds parūpējās par to, lai viņam kabatā atrastos komandējuma apliecība ar būvkantora vadītāja Jāņa Skudras pašrocīgu parakstu un iestādes zīmogu, un tajā apliecībā bija teikts, ka biedrs Pusruncis tiek komandēts dienesta darīšanās celtniecības materiālu sagādei valsts uzņēmuma vajadzībām. Lūdzam sniegt biedram Pusruncim iespējamo atbalstu šā uzdevuma veikšanai. Un tā nebija nekāda fiktīva apliecībā, arī par komandējumu nebija samelots: izpārdevis agros kāpostus, tomātus un gurķus, Manfrēds piekrāva savu mašīnu pilnu ar durvju kliņķiem, eņģēm, skrūvēm un citām būvniecībā nepieciešamām lietām, kuras lāgiem bija deficītas Rīgā un Eglainē, un brauca mājās kā uzvarētājs. Viņam par to maksāja pat komandējuma naudu, un būvkantoris sedza visus transporta izdevumus. Daudzi zināja, ko viņš pārved no Ļeņingradas, bet tikai kolhoza priekšsēdētājs Krūz- manis zināja, ko viņš aizved tur.

Daudziem cilvēkiem tika labums, tomēr visvairāk Manfrēdam: pēc katra tāda dienesta brauciena varēja padomāt par jauna uzvalka vai mēteja šūšanu un par citām patīkamām lietām.

— Es nezinu, ko mēs bez Pusrunča būtu iesākuši… — ne vienreiz vien atzinās Jānis Skudra. Un braucieni turpinājās, jo vienmēr jau kolhozos atradās kaut kas tāds, pēc kā Ļeņingradā bija lielāks pieprasījums, un tur savukārt netrūka tādu mantu, bez kurām būvkantoris nevarēja iztikt. Manfrēda naudas muķis uzbrieda kā tūskas slimnieka miesa, un viņa dienesta papīros vairojās ieraksti ar oficiāliem pateicības izteikumiem. Lūk, ko nozīmēja — mācēt dzīvot…

Ne tik labi viņam veicās ar strādnieku vervēšanu. Labos kolhozos Manfrēda aicinājumi neatrada dzirdīgas ausis; no sliktajiem visi tie, kas vēlējās savu eksistenci labāk nodrošināt, bija jau aizgājuši — gan uz dzelzceju, gan uz mežsaimniecībām, gan uz rūpniecības uzņēmumiem. Kad Pusruncis pavēstīja Skudrām par savām neveiksmēm, lāga vīram seja tapa pavisam skāba. Bet vēl skābāka tā palika abiem censoņiem, kad kļuva zināms par Vilciņa atcelšanu no rūpkombināta direktora amata.

— Ar veco direktoru Vilciņu varēja labi sadzīvot, — konstatēja Manfrēds. — Bet, kā būs ar to jauno, ar to Raiskumu, to neviens nevar zināt. Vilciņš bija godavīrs, no pusvārda saprata, kas vajadzīgs, un nelauzās kā vecmeita, ja viņu palūdza izdarīt mazu pakalpojumu. Ej nu sazini, kā tagad runāt ar Raiskumu. Varbūt arī viņš nav zemē metams, bet varbūt neej viņam par tuvu un bez cimdiem neķeries klāt.

— No kurienes viņš te uzradies? — jautāja Skudra. — Vai jūs ko zināt par šo cilvēku?

— Itin neko, — atzinās Manfrēds. — Kaut kur no Kurzemes atsūtīts. Man rūpkombinātā ir viena laba paziņa.

Darbvede, tāda kā direktora sekretāre un tamlīdzīgi. Vajadzēs kādudien aizšauties turp un papētīt gaisu, vai ne?

— Par sliktu nebūtu… — teica Skudra. — Kontaktu ar jauno direktoru tik un tā vajadzēs nodibināt.

— Katrā ziņā. Un, jo ātrāk, jo labāk. Ja jums nebūtu iebildumu, es tuvākās dienās aizbraukšu uz kombinātu. Bet varbūt jūs pats vēlaties to pirmo vizīti izdarīt vis​augstākajā līmeni?

— Nē, labāk pēc tam, kad jūs būsiet izlūkojis pret- nieka pirmo līniju, — Skudra pasmaidīja, pielāgodamies Manfrēda tonim. — Nav slikti, ja zini, no kuras puses tev draud paslēptie ugunspunkti.

— Labi, šef, tad es jaunnedēļ aizbraukšu. Starp citu, man pie viena vajadzēs norunāt par logu un durvju iz​gatavošanu jaunajām celtnēm.

Vallija ir mīlīgs bērns, Manfrēds domāja par rūpkombināta darbvedi — vienu no savām daudzajām draudzenēm šajā apvidū. Bet viņa nekur nepazudīs — tā ir jau uzkodusies tik stipri, ka ar vari nenopurināsi no āķa. Ar viņu nav jāceremonējas. Atliek piezvanīt, un viņa nakts vidū atskries pie tevis.

Bet tagad_ nē, mazliet vēlāk — pēc tam kad viss būs panākts pie Ērikas.

«Eh, zostiņ…» Manfrēds smīnēja. «Par kinozvaigzni sagribējies kļūt. Kas šo tādu ņems!»

Kinorežisoru Mežuli Manfrēds pazina tikai vārda pēc, no filmām un laikrakstiem, nekādā vidusskolā viņi kopā nebija mācījušies. Bet kāpēc nepapūst pīlīti, ja kādai zostiņai patīk klausīties un ja par to var cerēt uz dažiem saldiem brīžiem šajā skaistajā vasarā. Pēc tam Manfrēda Pusrunča kolekcija kļūs bagātāka par vienu īpatnu eksemplāru, kuru viņam izdevies piepulcināt savu bijušo mīļāko pulkam. Tāds un tāds tips un tāds un tāds numurs pēc kārtas. Varbūt izdosies no viņas dabūt pat foto — tanī speciālajā albumā vēl pietiek brīvu vietu. Vēlāk varēs parādīt draugiem: lūk, arī tā ir gājusi caur manām rokām.

Konfektīte, vai ne? Mīlestība? Kas tā ir, un cik tā maksā? Par mīlestību var tikai runāt, bet mīl vienīgi muļķi un tie, kas nemāk dzīvot. īsts vīrietis ir kā bite, kas lido no zieda pie zieda, paņem saldo medus lāsi un aizlido. Bet ziedu ir daudz, un Manfrēdam neapnīk medus — neapnīk tikai tāpēc, ka viņš gādā par dažādību, par pārmaiņu.

«Ilgāk nav ko vilkt,» viņš noteica sev. «Šosestdien tam jānotiek. Tas būs trešais randiņš ar Ēriku, un es vairs nebūtu Manfrēds Pusruncis, ja trešajā gājienā nesvinētu uzvaru. Punkts.»

Mājās pārgājis, viņš salūkoja papīru un aploksni un uzrakstīja «konfektītei» vēstuli.

«Sestdien pīkst. 22 vakarā gaidīšu uz ceļa gatves galā. Nupat saņēmu svarīgas ziņas no Mežuļa. Viss ir tā, kā vajag. Es Jūs varu jau apsveikt ar nākošo triumfu. Ja Jums ir kāda fotogrāfija, paņemiet līdz — tā paātrinās lietas galīgo nokārtojumu. Kvēls sveiciens! Manfrēds.»

Vēstuli viņš tūliņ aiznesa uz sakaru nodaļu un iesvieda pasta kastītē. Ērika to saņems jau rīt, bet sestdien pulksten divdesmit divos viens cilvēkbērns kolhoza gatves galā gaidīs savu laimi — par to Manfrēds bija drošs.

5 Ērika redzēja, kā viņš piebrauca, novietoja «Moskviču» krūmos otrā pusē lielceļam — tā, lai garāmgājēji to nepamanītu, — kā sakārtoja apģērbu un pēc tam pārlaida pētījošu skatienu sakrēslojušai apkārtnei. «Mani meklē,» meiča nodomāja. «Cerēja, ka es kā noilgojies taksis izskriešu viņam pretī uz ceļa, smilkstēšu aiz prieka un laizīšos apkārt. Lika drusciņ pagaidīt…»

Viņa pasmīnēja. Krūtīs trīsēja grūti apvaldāms īgnums, drūma tīksma par sagaidāmo. Kad Manfrēds iegriezās gatvē un ar noraizējušos skatienu raudzījās visapkārt, Ērika ļāva viņam paiet sev garām, un tikai tad, kad viņš jau bija pagājis soļus desmit uz kolhoza centra pusi, viņa pameta savu slēptuvi, izgāja uz gatves un diezgan skaļi iekremšļojās.

Manfrēds sarāvās, it kā pēkšņi pārsteigts nedarba vietā, paskatījās atpakaļ, un kaut kas nožēlojams šai brīdī bija visā viņa pozā: kaut kas bikls, diedelējošs un reizē_viltīgs. Var būt, ka tāds pats viņš bijis arī agrāk, kad Ērika viņu satika pirmoreiz, bet šovakar viņa citām acīm raudzījās šajā cilvēkā, visu asāk uztvēra, un tāpēc nekas nepalika apslēpts viņas skatienam. Aizrautības migliņa bija izklīdusi, oreols, ko viņa pati savā apmātībā radījusi ap Manfrēda galvu, nodzisis, un šovakar viņas priekšā stāvēja pavisam parasts cilvēciņš — sīks, cinisks blēdltis. Un pie visa vainīgs nelielais rakstiņš laikrakstā, kura numurs tagad slēpās Ērikas rokasso​miņā.

Viņa atturīgi smaidīja, kad Manfrēds pienāca viņai klāt, mierīgi atbildēja tā rokas spiedienam un neko ne​teica, kad viņš paņēma viņu zem rokas.

— Jūs saņēmāt manu vēstuli? — Manfrēds jautāja, piespiezdamies ciešāk Ērikas plecam. Šovakar viņai bija mugurā gaiši zils, augumam cieši pieguļošs vilnas džemperis, un Manfrēds nespēja atraut acis no viņas pleciem, mazajām, zem džempera samanāmajām krūtīm un iede- gušās sejas. Viņa pirksti, kā ko meklēdami, visu laiku glāstīja un spaidīja meičas dilbu, visu augumu pildīja nojauta un iekārojuma ugunīgais strāvojums.

Ilgi «pindzelēties» ar viņu nav vērts, domāja Ērika. Lai viņš vēlreiz parāda sevi visā niecīgumā, un tad — beigas, palieciet sveiki, biedri Pusrunci, jūs esat sajaucis adresi un pieklauvējis pie nepareizām

durvīm. Tikai tā … un neko vairāk.

Beidzot viņa atcerējās Manfrēda jautājumu.

— Vēstuli? — Ērika ierunājās. — Jā, protams, es to saņēmu. Vai tad citādi es tagad būtu te?

— Tas labi, ka atnācāt, — Manfrēds teica. — Šovakar par visu jānorunā konkrēti. Laiks ir nauda.

Kur mēs iesim?

— Vai tas nav vienalga?

— Te gatvē kāds var uznākt. Jums būs neērti.

— Es par tādiem sīkumiem neko neiztaisu. Manis pēc lai nāk, lai skatās. Man nevienam atļauja nav jāprasa.

— Lūk, tas man patīk! — Manfrēds klusi iesaucās. — Tomēr labāk iesim dziļāk parkā. Man jums daudz kas stāstāms.

— Manis pēc… — Ērika vienaldzīgi atbildēja.

Viņi nogriezās no gatves pa kreisi un pagājās solus simt no ceļa. Zem kupla zemzaru ozola Manfrēds apstājās. Ērika atbrīvoja elkoni, kuru Manfrēds visu laiku bija turējis savos pirkstos, paskatījās viņam acīs, neiz​protami pasmaidīja un jautāja: — Nu, un tātad?

Manfrēds saprata, ka viņa deg nepacietībā drīzāk uzzināt kāroto vēsti. Viņu pašu mocīja kāda cita nepa​cietība. Vieta bija laba un laiks ari brīnum piemērots. Te neviens netraucēs.

— Aizvakar es runāju pa telefonu ar Mežuli, — viņš iesāka. — Mans vecais skolas biedrs …

— Kurā skolā jūs kopā mācījāties? — Ērika nevai​nīgā balsi viņu pārtrauca.

— Pārdaugavas vidusskolā, — Manfrēds paskaidroja.

— Kāds Mežulim ir vārds? — sekoja tikpat nevainīgs jautājums. Citam cilvēkam — ar attīstītāku intelektu — tas liktu ko padomāt un kļūt piesardzīgākam, tas varbūt nojaustu, ka viņam uzstāda lamatas.

Manfrēds Pusruncis nenojauta neko.

— Mežulim? — viņš mazliet sastomījās, tikai dažus mirkļus kā neziņā klusēja, bet tā paša bija diezgan, lai Ērika, kura šovakar uz visu reaģēja asāk, nekā parasts, kaut ko secinātu. — Viņš ir Jānis, — turpināja Man​frēds. — Skolā mēs viņu saucām par Janku un draugu vidū tāpat turpinām dēvēt vēl šodien.

«Melo, suns…» Ērika domāja. «Avīzē bija stāstīts par kinorežisoru Arturu Mežuli. Divu Mežuļu starp kinodarbiniekiem nav. Arī tas par tām kopīgajām skolas gaitām ir meli… viss ir meli, ko šis subjekts runā. Nu pagaidi tik tu man …»

— Ko jūsu vecais skolas biedrs teica? — viņa jautāja agrākajā mierīgajā noskaņā. Pašai bija brīnums, ka spēj tik labi tēlot, — varbūt tiešām viņai ir aktrises talants. Situācija bija komiska, un Ērikai gribējās iesmie- ties pilnā balsī, mest šim tēvainim acīs savu izsmieklu un nicinājumu. Tā kaķis spēlējas ar peli, un komiskākais šovakar tas, ka Pusruncis, kurš sevi varbūt iedomājās par visvareno runci, pats bija tā nožēlojamākā pelīte, ar kuru pēc savas patikas tagad spēlējās viņa, mazā pelīte — Ērika Sunele.

Un viņš to nezināja, tāpēc vientie​sīgi turpināja spēlēt izraudzīto lomu.

— Janka bija priecīgs, ka bail, — Manfrēds stāstīja. — Galvenās varones lomai nevar un nevar atrast piemērotu tēlotāju. Es viņu izjautāju, kādu viņš iedomājas to prototipu, kādas viņa prasības. Un- — ticiet vai neticiet — viņš man uzzīmēja tiešu jūsu portretu. Kad es Mežulim pastāstīju par jums, viņš pirmajā brīdī zaudēja pat valodu. Tas ir lielais laimests loterijā! Kāpēc tu man agrāk neziņoji? Sūti šurp, nekavējoties, uz vietas sūti šurp, bet, ja nevar pati atbraukt, tad gādā man viņas fotogrāfiju. Tā viņš teica.

Es domāju, tagad jums viss ir skaidrs, vai ne?

Viņš ar dāvinātāja gaišo smaidu raudzījās ĒrikāL — Jā, tagad man tiešām viss ir skaidrs, — Ērika čukstēja it kā satraukta, it kā cīnīdamās ar grūti valdā​mām gavilēm. — Manfred, kas jūs gan esat par cilvēku! Es pat nezinu, kā lai jums pateicos.

Manfrēds turpināja plati smaidīt, bet ar to vien viņam nepietika — viņš uzlika savas rokas uz Ērikas ple​ciem, mēģināja pieklaut sev meiču un klusi runāja:

— Jūs mani mazliet mīlat, vai ne?

— Es nemaz nespēju savas jūtas ietērpt pareizos vārdos, — Ērika čivināja. — Tas ir kā negaiss… kā traka vētra … kā briesmīgs ugunsgrēks. Es šodien varētu … varētu pat… nē, tas ir par daudz!

Manfrēda rokas kļuva aizvien plēsīgākas. Meičas apmātība, pateicības afekta stāvoklis iedrošināja viņu; viņš saprata, ka situācija ir nobriedusi izšķirošai rīcībai. Tagad vai nekad! Bet, kad viņš sāka pārāk nepārprotami izrādīt savus nolūkus, Ērika kā glodene izlocījās no viņa rokām, sakārtoja saburzītos svārkus un sāka rakņāties rokassomiņā.

— Vai jūs laikrakstus lasāt, Manfred? Nu pagaidiet, nevajag tā — vai tad jūs nemaz nevarat savaldīties? Lieciet savas rokas mierā! Jā, vai jūs sekojat presei?

— Protams, es lasu laikrakstus… — Manfrēds at​bildēja. — Bet kāds tam sakars ar …

— Izlasiet aizvakardienas «Cīņas» numurā šo rakstiņu! — Ērika viņam pasniedza avīzi un parādīja kādu vietu, kas bija apvilkta ar tumšu svītru.

— Kas tur ir?

— Nu izlasiet, izlasiet, — Ērika mudināja.

— Mazliet par tumšu. Grūti salasīt.

— Ak jums ir vistas aklums? Tad atļaujiet man pašai. Manas acis vēl ir kārtībā. Ērika izņēma Manfrēdam no rokām laikrakstu un ar izteiksmi — kā radio vai televīzijas diktors — nolasīja īso rakstiņu: — Šinīs dienās republikas kinostudijas mākslinieciskā padome apstiprinājusi lomu tēlotājus jaunajai mākslas filmai «Kad ugunis dziest». Lai izmantotu vasaras brīvlaiku, kas patlaban sācies vairākiem dramatisko teātru aktieriem, kuri nodarbināti galvenajās lomās jaunajā filmā, mākslinieku kolektīvs režisora Artura Mežuļa vadībā vakar izbrauca uz Melnās jūras piekrasti, kur tiks uzņemti pirmie filmas kadri. Pēc atgriešanās no Melnās jūras piekrastes filmas uzņemšana turpināsies studijā.

LPSR Tautas skatuves mākslinieks E. Zīle Roberta Zundaga lomā Akadēmiskā drāmas teātra

izrādē «Kapteiņa Zundaga atgriešanās»1963. gadā Beigusi lasīt, Ērika paskatījās Manfrēdam sejā, bet tagad viņas skatienā nebija ne vēsts no apmātības un pateicības. Meičas acis kvēloja, lūpas bija sakniebtas nicīgā vaibstā — viņa izskatījās kā cīņai sagatavojusies kaķe.

«Nu viss saiet dēlī…» Manfrēds domāja. «Par velti mīlēts. Nevajadzēja vilkt garumā… un vajadzēja lasīt laikrakstus.»

— Jūs dzirdējāt, biedri Pusrunci? — Ērika meta viņam acīs vārdus, asus un cietus kā akmeņus. — Aizvakar, kad jūs runājāt ar režisoru Jāni Mežuli, mākslinieku kolektīvs režisora Artura Mežuļa vadībā jau atradās ceļā uz dienvidiem. Varbūt jūs sarunājāties ar viņu pa radio? Es nemaz nezināju, ka jums mājās ir pašam sava radiostacija. Runājiet! Es jums prasu, ko tas nozīmē? Par ko jūs mani uzskatāt?

— Te būs noticis pārpratums, — Manfrēds, saņēmies pēc pirmā apmulsuma, atguva valodu.

Pamanījis, ka Ērika sakustas it kā uz aiziešanu, viņš satvēra viņas roku un cieši saspieda savos pirkstos.

— Uzgaidiet, ne​steidzieties, es jums visu izstāstīšu …

— Laidiet mani vaļā! — Ērika iesaucās un mēģināja izrauties, bet Manfrēds vēl ciešāk saspieda viņas dilbu. Viņa otra roka jau gramstījās gar meičas drānām. Neatvairāmais, pieredzes bagātais siržu lauzējs nevēlējās aiziet tukšā.

— Mierīgi, meitenīt, viss būs kārtībā… es taču tevi mīlu… ja vēlies, rīt brauksim uz dzimtsarakstu no​daļu …

Beidzot Ērikai izdevās izrauties.

— Ķēms! — viņa iekliedzās un no visa spēka iesita Manfrēdam pa seju. — Putnu biedēklis tāds!

Manfrēds izskatījās reizē briesmīgs un nožēlojams. Viņš turpināja cīņu, vēlreiz metās Ērikai klāt un rupji sagrāba viņu.

— Palīgā! — Ērika iesaucās. — Palīgā! Palī…

Vairāk viņa nepaguva neko izkliegt, jo Manfrēda plauksta cieši uzgūlās viņas mutei. Viņa centās iekost Manfrēda rokā, skrāpēja ar nagiem satracinātā vīrieša seju, visiem spēkiem mēģināja atbrīvoties, bet viņš kā tumšs, smags kaisles un neprāta mākonis spieda viņu un elsoja viņai sejā karstu, netīru elpu. Ērikai sāka zust spēki.

Un tad, varbūt pēdējā brīdī, kad Manfrēds jau sajuta, ka meičas pretestība sāk atslābt, viņš kaut kur pa labi parkā sadzirdēja smagus, steidzīgus soļus.

— Kas te notiek? — iztālēm atskanēja kāda balss.

«Nu ir ziepes…» Manfrēds iedomājās, un viņu pārņēma bailes. Viņš atlaida Ēriku un sakārtoja apģērbu. Arī Ērika sakārtojās, ka piedzērusi dažus mirkļus grīļojās un berzēja acis, tad noliecās un pacēla zemē no​kritušo rokassomiņu.

No parka tumsas iznāca kāds cilvēks gaišās, vasarīgās drānās, apstājās pāris soļu no Manfrēda un Ērikas un noraudzījās viņos.

— Kas te notiek? — viņš atkārtoja savu jautājumu.

Tas bija Gunārs Zundags. Nupat viņš kopā ar Laimu bija iznācis no kolhoza kluba, kur agronoms Volkovs lasīja lekciju par savu pieredzi dažu subtropisko augu hibridizācijā. Pirms gulētiešanas viņi gribēja vēl drusku paelpot svaigu gaisu un norunāja aizstaigāt līdz lielceļam un atpakaļ. Iegrimuši sarunā par lekcijā dzirdētām oriģinālām atziņām, kuras klausītāji uzņēma dažādi — viena daļa ar sajūsmu, citi ar šaubām, viņi nebija dzirdējuši sākotnējo kņadu parkā, un, tikai kad atskanēja izmisīgais Ērikas kliedziens pēc palīdzības, viņi ieklausījās un apstājās. Kad kliedziens atkārtojās, Gunārs pa​teica Laimai: — Uzgaidi tepat, es paskatīšos, kas tur ir! — un aiz​steidzās uz notikuma vietu.

— Te kāds kliedza, sauca pēc palīdzības, — viņš ierunājās, veltīgi gaidījis, ka atbildēs uz viņa jautājumu, — Vai jūs tie bijāt?

— Jums būs izlicies, — balsij drebot nesenā satraukuma trīsās, atbildēja Manfrēds. — Neviens

nav klie​dzis …

— Viņš melo! — nu iesaucās Ērika. — Viņš man uzbruka, Gunār, viņš… — It kā patvērumu meklēdama, viņa piesteidzās pie Gunāra, satvēra viņa roku, bet otru pastiepa uz Manfrēda pusi. — Viņš ir briesmonis, ne​krietns plēsoņa. — Un Ērika sāka raudāt.

Manfrēds izslējās un klusēja, skatīdamies visapkārt: vai tuvumā vēl nav kāds cilvēks? Ja Gunārs viens te uzkūlies, tad ar viņu varēs parunāt basā, bet, ja izrādītos, ka ir vēl citi, tad vajadzēs atkāpties ar godu… varbūt arī bez goda, skatoties pēc apstākļiem: elastīga atkāpšanās dažreiz ļoti noder līdzīgos gadījumos.

Gunārs dažus mirkļus kaut ko pārdomāja, tad sacīja Ērikai: — Ej tagad prom, uz gatvi! Tur ir Laima. Uzgaidiet mani turpat! Ar šo tēvaini es vēlos aprunāties bez lieci​niekiem.

— Bet ja tev kas notiek… — Ērika mēģināja iebilst, taču Gunārs neļāva viņai turpināt.

— Ej vien, ej. Man nekas nevar notikt. Ērika lēnām aizgāja, šad un tad pār plecu atskatīdamās. Tagad viņai ļoti būtu paticis palikt tepat, redzēt, kas te notiks, — droši vien būs kaut kas dramatisks. Diezin kā viņu nesajūsmināja arī sagaidāmā izskaidro​šanās ar Laimu, bet nekas cits tomēr neatlika kā pa​klausīt Gunāram.

Gunārs brītiņu raudzījās Manfrēdā. Tas joprojām stāvēja cēls kā gailis un neturēja par vajadzīgu veltīt Gunāram kaut vienīgu skatienu.

— Ko jūs teiksiet par visām šīm izdarībām, biedri Pusrunci? — Gunārs jautāja.

— Ar bērniem es nerunāju, — Manfrēds atcirta.

— Ejiet gulēt un nejaucieties pieaugušu cilvēku darī​šanās!

Viņš sakustējās kā uz aiziešanu. Gunārs aizstājās viņam ceļā.

— Runāsiet gan. Jums būs jārunā, Pusrunci.

— Dod ceļu, smurguli! — Manfrēds iešņācās. — Cik tādi iet uz mārciņu?

— Ja vajadzēs, to jūs drīz dabūsiet zināt, — Gunārs sāka iekaist, bet vēl aizvien pūlējās sevi savaldīt.

— Vienreiz man jau nācās jūs brīdināt par mēles palaišanu. Šoreiz ir nopietnāk. Jūs palaidāt rokas — un pret ko? Pret vāju meiteni, kura nav jums pretinieks! Tikai pēdējais nelietis to spēj atļauties, tāds subjekts, kuram nav ne kauna, ne goda. Bet no jums ari to varēja sagaidīt. Tad dzirdiet, Pusrunci: tā lai būtu pēdējā reize, kad jūs tuvojaties šai meitenei.

Ja jūs vēlreiz to darī​siet, jums būs jārēķinās ar mani. Iegaumējiet to!

— Lasies, ķiņķēziņ! — Manfrēds attrauca, cenzdamies ieturēt bravūru stāju: iztālēm, no gatves ceļa, viņos taču noraudzījās divas jaunas sievietes. Ja nebūtu šo sieviešu, tad nevajadzētu pozēt. Šis incidents nesolīja nekā laba Manfrēdam, viņš to saprata un vismīļāk būtu devis kājām vaļu, lai arī tas neizskatītos diez cik vīrišķīgi, bet kā tu muksi, kad tevi noskatās nepiederīgas personas. — Man nav laika ķēpāties ar tevi, — viņš turpi​nāja. — Nu, kas būs — vai tu atšūsies vai ne?

Nelikdams Gunāram garām, viņš to rupji pagrūda. Bet Gunārs noturējās uz kājām. Tad Manfrēds atvēzējās un zvēla ar dūri. Gunārs laikus atvirzīja ķermeņa augšdaļu pa labi, un sitiens trāpīja tukšu gaisu.

Nākamajā mirklī Manfrēda žokli skāra pretinieka dūre un gar acīm nošķīda zilganas dzirksteles. Kautiņš gāja vaļā. Tā bija pavisam nevienāda cīņa: Manfrēda pusē bija auguma priekšrocības, viņam bija garākas rokas, bet viņš nekā nejēdza no vīrišķīgās boksa mākslas; Gunārs kaut ko saprata no tās, un viņa cīņas arsenālā atradās vesela rinda tehnisku un taktisku paņēmienu, par kuriem Manfrēdam nebija ne jausmas.

Un, ja vienam no viņiem bija garāks augums un lielāks miesas svars, tad otrajam vesela, nenogurdināma sirds, ko alkohols nebija sācis novā​jināt.

Viss jandals turpinājās tikai paris minušu — tātad nepilnu raundu, bet ar to pašu Manfrēdam pietika: abas acis bija aizpampušas, no deguna nāca asinis, un virslūpa pēkšņi kļuvusi nedabiski bieza. Aizelsies, ar grūtībām raudams plaušās gaisu, viņš beidzot aizmirsa par šīs cīņas lieciniecēm, nedomāja vairs par

savas stājas skaistumu un deva kājām vaļu. Diez cik ātri paskriet viņš nevarēja, pakrūtē iemetās dūrēji, bet nekāds lielais ātrums arī nebija vajadzīgs: neviens nedzinās viņam pakaļ.

— Tas tev, puisīt, netiks piedots! — Manfrēds domāja, ka viņš to kliedz, bet īstenībā tas bija tikai kluss, nevarīgs čuksts — balss vairs neklausīja.

Gunārs noskatījās bēglim pakaļ. Pamazām nomierinājās satrauktā elpa, norima nervu sasprindzinājums. Kad Manfrēda augums bija pilnīgi saplūdis ar parka tumsu un tālumā izdzisis arī viņa soļu troksnis, Gunārs pagriezās un devās uz gatves pusi. Divi acu pāri raudzījās viņam pretī — viens nopietni, rūpju pilns, otrs apbrīnā un sajūsmā dzirkstīdams.

— Lūk, tas bija lieliski! — iečivinājās Ērika. — Tā viņam vajadzēja! Bet tu arī sadevi tam klīsterim, kā nākas. Un kā viņš muka, ha, ha, ha!

Viņa atklāti jūsmoja un lipa Gunāram klāt kā mitra pirtsslotas lapa, paņēma puisi zem rokas, skatījās viņā starojošu skatienu, un aušīgajā galviņā jau zanēja kā bite kāda jauna, priekpilna doma: viņš kāvās manis dēļ, kā bruņinieks aizstāvēja manu godu! Ērikai patika Gunāra nesenais uzliesmojums un līdz ar to arī viņš pats.

Viņi sāka lēnām soļot uz māju pusi. Gunārs paņēma abas meičas zem rokas un soļoja vidū. Ērika čivināja vienā laidā. Laima, domās iegrimusi, klusēja.

— Tu dusmojies? — Gunārs klusi jautāja Laimai.

— Nē, kāpēc… — viņa tāpat klusi atsaucās. — Ti​kai pārāk nejēdzīgi iznāca.

— Bet es taču nevarēju rīkoties savādāk, — Gunārs turpināja. — Es nemaz negribēju viņu piekaut.

Viņš iesita pirmais… Vai pēc tam man vajadzēja kļūt par zaķapastalu un bēgt?

— Var jau būt, ka tu citādi nevarēji rīkoties, — Laima teica. — Es nezinu, kā tas ir, es nekad neesmu kāvusies un nevaru zināt, kādas jūtas tādā brīdī pārņem cilvēku, bet, kad taisnība jāpierāda ar fiziskā spēka palīdzību, tad tas liekas kaut kas pārāk pirmatnīgs un cilvēka necienīgs.

— Tai brīdī man nebija laika domāt par tik augstām matērijām, — Gunārs atzinās.

— Tu darīji to, ko tavā vietā būtu darījis katrs īsts vīrietis, — Ērika pielika punktu šai domu apmaiņai. •— Nav ko gudrot tik daudz. Pusruncis saņēma, ko pel​nījis, un es par to ļoti priecājos.

Tad viņa pamanīja, ka Gunāra labās rokas diviem pirkstiem pielipis kaut kas tumšs.

— Kas tas? — viņa iesaucās un satvēra puiša roku. Gunārs vienaldzīgi paskatījās uz savu roku un tikpat vienaldzīgi konstatēja: — Tās ir asinis. Esmu nobrājis pirkstu locītavas.

— Bet tad taču pirkstus vajag tūliņ pārsiet, citādi pušumos saies netīrumi un sāksies iekaisums, — Ērika satraucās. — Atļauj, es tūliņ uzlikšu pārsējumus… — Viņa grasījās saplēst savu skaisto, no Amerikas atsūtīto kabatas lakatiņu.

— Lai paliek, es pats… — Gunārs saīga un atrāva savainoto roku sāņš. — Mājās noskalošu un pārsiešu.

Līdz pašām mājām viņi vairs nerunāja neko. Tiešām viss bija iznācis kaut kā nejēdzīgi.

PIEKTĀ NODAĻA 1 Aina Linde naktī no sestdienas uz svētdienu dežurēja rajona slimnīcā. Kopā ar vecāko medicīnas māsu apstaigājusi slimnieku istabas un pateikusi nepieciešamos rīkojumus par procedūrām un dažu visgrūtāko slimnieku nepārtrauktu uzraudzīšanu, viņa iegāja dežurējošā ārsta kabinetā un sagatavojās darbam. Savās nakts dežūrās Aina parasti mēdza kaut ko darīt līdztekus tiešajiem dežurantes pienākumiem: vai nu lasīja kādu medicīnas žurnālu, vai studēja speciālo literatūru par jaunām ārstniecības metodēm, par eksperimentiem un pēdējiem atklājumiem vienas vai otras slimības ārstēšanā.

Ja dežūras laikā slimnīcā negadījās nekas kritisks, ārsts varēja mierīgi pastrādāt, un klusās nakts stundas aizri​tēja nemanot.

Tovakar Aina strādāja pie kāda raksta republikas populārzinātniskajam žurnālam. Raksts bija jau sen apsolīts, vajadzīgais materiāls savākts un pārbaudīts un sākums uzmests iepriekšējās dežūras laikā; šonakt Aina cerēja pabeigt. Runa bija par dažu bērnu slimību agrīno diagnostiku un profilaksi. Aina vēl nebija specializējusies tieši bērnu slimībās; rajona slimnīcā ārstam nācās praktiski saskarties gandrīz ar visiem medicīnas veidiem, bet turpmāk viņa vēlējās pilnīgi pievērsties pediatrijai, tāpēc sekoja jaunākajai literatūrai šajā nozarē, un pa​tiesībā jau tagad rajonā viņu uzskatīja par galveno spe​ciālistu bērnu slimībās.

Mierīgi pastrādāt viņai tovakar tomēr neizdevās, jo kāds no slimniekiem bija ļoti vārgs un katrreiz, kad viņa stāvoklis kļuva smagāks, dežurējošā māsa ziņoja par to ārstei, un Ainai vajadzēja likt spalvu pie malas. Apskatījusi slimnieku un iedevusi attiecīgas zāles, Aina atgriezās pie pārtrauktā raksta un mēģināja to turpināt, bet tas vairs tik viegli neizdevās. Rakstam vajadzēja būt profesionāli izturētam un tai pašā laikā tādam, ka to bez grūtībām varētu saprast jebkurš nespeciālists, bet Ainai uz katra soļa prātā nāca viena specifiska frāze pēc otras, viens termins un latīniskais apzīmējums sekoja otram. Beidzot — lai nebremzētu domu gājienu — Aina nolēma nevairīties no šīm specifiskajām frāzēm un no šiem sarežģītajiem apzīmējumiem: rakstīt ierastā stilā un vēlāk, kad raksts būs pabeigts, attiecīgās vietas pār​frāzēt un pielāgot caurmēra lasītāja prasībām.

Pēc tam darbs tūliņ sāka labāk sekmēties, un jau pēc pāris stundām Aina to melnrakstā pabeidza.

Nemierīgais slimnieks bija iemidzis. Slimnīcā valdīja klusums, kuru lāgiem pārtrauca tikai viens otrs kunkstiens, pakluss vaids, kāsējiens, smagāka nopūta vai dežurējošās māsas vieglie, piesardzīgie soļi gaitenī — visa tā parastā skaņu gamma, kura bija raksturīga šai vietai un pie kuras Aina jau sen bija pieradusi tāpat kā pie īpatnās medikamentu smakas. Tikai pie viena viņa nebija spējusi pierast — pie cilvēku ciešanām: kad viņas acu priekšā mocījās dzīvs cilvēks, viņa nespēja pilnīgi abstrahēties un raudzīties uz to kā uz parastu, dabisku parādību un īpatnu dzīvības izpausmi. Priekšstats par fizisko sāpju skaudrumu Ainai vienmēr palika skaidrs, radīja atbalsi viņas apziņā. Viņa bija pārliecināta, ka no viņas labs ķirurgs nekad neiznāktu.

Savākusi aprakstītās lapas, Aina klusi apstaigāja slimnieku istabas, brītiņu ilgāk uzkavējās pie dažām gultām un pavēroja, kā izturas visgrūtāk slimie, tad atgriezās dežūrārsta kabinetā un salūkoja kādu grāmatu — slavena pediatra doktora disertāciju, kas nesen bija izdota Maskavā. Taču ielasīties nespēja, lai gan darbs bija interesants un uzrakstīts labā valodā. Domas par vari lauzās prom pa citu gultni. Viņa nolika grāmatu un centās brītiņu nedomāt neko — vienkārši atpūsties. Bet, tāpat kā nevar ar gribasspēku vien apturēt sirds pukstēšanu vai pārtraukt jebkuru cilvēka organisma funkciju, nav iespējams apstādināt ari sākušos domas plūsmu.

Aina domāja par savu kādreizējo frontes dzīvi. Med- sanbats … sanitārā rota … pirmā palīdzība kaujas laukā… Ievainoto vaidi, agonija, klusie kapi līmeņa purvājos un sagrautās sādžas… tuksnesīgais

klajums pie Veļikije Lūkiem un sniegiem klātie lauki pie Nasvas un Monakovas, kur uzbrukumā gāja latviešu gvardi… Viss bija izstaigāts, gan dubļi, gan sniega kupenas, un nāves elpa bija dvašojusi pāri tai dzīvei — bargai, grūtai un neaizmirstami skaistai. Dzīves vārdā cilvēki gāja nāvē. Daudzi, daudzi palika tur… dažam nav zināms pat brāļu kaps, kurā tas guldīts. Un viens no tiem — Roberts Zundags…

Roberts Zundags … Cietais, skaidrais cilvēks.

«Meitenēm karā grūta dzīve, nevajag to padarīt vēl grūtāku …» viņš kādreiz bija teicis saviem strēlniekiem vakarā pie ugunskura, kad sarunas pieskārās kādai fron​tes mīlas dēkai. «Daudziem no jums ir māsas. Tad iedomājieties, ka ikviena no šīm cīņas biedrenēm ir jūsu māsa, un izturieties pret viņām tā, kā jūs būtu izturējušies pret savām māsām. Vieglprātīga dēka pazemo karavīru. Vai nu īsta mīla — un nevis uz dažām dienām, bet visam mūžam —, vai biedriska draudzība un nekas cits!»

Bija jau arī tur visādi cilvēki un visādi notikumi. Netrūka arī īstas mīlestības uz visu mūžu — ne viens vien atrada tieši kaujas laukā savu īsteno, vislabāko draugu un šodien dzīvoja laimīgā ģimenē; bet bija arī lēti ro- māniņi, izlaidīgas dēkas, no kurām palika apziņā tikai sājas atmiņu mieles. Roberts Zundags nemeklēja dēkas, bet viņš neatrada arī to īsto mīlestību, un neviena ēna šodien neaptumšo viņa piemiņu. Ja viņš būtu meklējis kaut ko vairāk nekā draudzību… viņš to būtu atradis, jo tā stāvēja turpat līdzās nenojausta un nemanīta, kā kautrs zieds, kas gatavs uzplaukt, bet vēl gaida saules siltumu un tikmēr slēpj savu skaistumu pumpura vienkāršajā zaļumā. Viņš neko nenojauta. Un Aina viņu mīlēja — mīlēja tā, kā vien sieviete var pirmo reizi mūžā mīlēt. Bet, tā kā tas bija kaut kas aizliegts un nesaskanēja ar vispāratzītās morāles dzelžaino likumu, viņa to slēpa no visiem un ilgi neuzdrošinājās atzīties pat sev par savu jūtu patieso būtību. Vienīgais cilvēks, kurš kaut ko noprata, bija Emīls Skuja — toreizējais Zundaga vietnieks politiskajā darbā. Nevajadzēja nekādu atzīšanās vārdu, nedz uzskatāmi izteiktu rīcību — Skujam pietika ar nejauši uztvertu Ainas skatienu, balss intonāciju, nosarkumu, neapzinātu kustību, lai secinātu, ka meičas sirdī sakustējies lielais, gaišais spēks, kurš vienā gadījumā var parādīt pareizo ceļu uz laimi, bet citā gadījumā novest cilvēku smagu sarežģījumu jūklī un sagādāt ciešanas kā viņam pašam, tā citiem. Šajā gadījumā nekas labs nevarēja iznākt: ja notikumiem jautu attīstīties pašplūsmā, divi krietni, godīgi cilvēki kļūtu nelaimīgi vai arī tiem nāktos savu aizliegto laimi pirkt ar citu — nevainīgu cilvēku ciešanām. To nedrīkstēja pieļaut, dzīves lielās kārtības vārdā vajadzēja iejaukties un aizšķēršļot ceļu liktenīgajai kļūdai.

Cik smalkjūtīgi to izdarīja Emīls Skuja — Roberta Zundaga labākais draugs frontē, cilvēks, kurš vēlēja visu labāko viņam un arī Ainai… Viņš prata izraudzīties vispiemērotāko brīdi sarunai, kad citu klātbūtne netraucēja tās rāmo norisi; viņš mācēja iekarot sarunas biedra uzticēšanos, izraisīt gatavību bez aizsprieduma un iespī- tēšanās ieklausīties savos vārdos tā, it kā tos runātu nevis viņš, bet paša klausītāja sirdsbalss. Skuja neko nepārmeta 1111 nenosodīja, nerādīja ar pirkstu un neteica: «Tu esi vainīga, tu dari aizliegto.» Nē, viņš runāja par ģimenes problēmu kara apstākļos vispār, nenosaucot nevienu cilvēku vārdā. «Stipra, vesela ģimene ir stipras un veselas tautas pamats,» — tā viņš teica. «Katra iedragāta ģimene vājina visas nācijas spēku un irdina tās pamatus. Cilvēks, kas nemīl savu ģimeni vai traucē citiem būt patiesiem un godīgiem savā ģimenes dzīvē, tāds cilvēks nav spējīgs īsteni mīlēt arī savu tautu, jo viņš ir slims, un no slimiem īpatņiem nevar tapt vesels kopums.»

«Paskaties, Aina, kas notiek, kad strēlnieki saņem pastu,» Skuja teica. «Mazie trīsstūrīši, ar izplūdušu tinti vai bālu zīmuli rakstītās vienkāršās, sirsnīgās rindiņas, kuras karavīrs izlasa vienatnē desmitiem reižu no vietas, — tas ir cements, kas satur kopā milzīgu celtni. Un, ja nu notiktu tā, ka tajā trīsstūrītī vairs nebūtu īstās sirsnības, vai ja karavīrs pats vairs nespētu savās rindiņās ielikt to patieso, īsto jūtu dabisko spēku, ko nevar aizvietot ne ar kādām skaistām un sentimentālām frāzēm, ne ar kādiem neizjustiem uzticības apliecinājumiem, — kas tad būtu? Vienam otram tā ir jau gadījies. Tad sākas meli, negods un pašpazemošanās. Tad vairs nav patiesas dzīves un kaut kas skaists, labs un nepieciešams iet bojā. Karavīrs sapņo, kā viņš atgriezīsies mājās pēc kara pie savas mīļās sievas vai līgavas, bet viņu sagaidīs svešs cilvēks. Karavīra sieva kaut kur aizmugurē dzīvo trūkumā, grūti strādā un visu gatava

izturēt, pieciest, no visa atsakās, audzina bērnus, atraudama savai mutei beidzamo kumosu; visu to viņa dara kopīgās laimīgās nākotnes vārdā, nenojauzdama, ka no kara mājās pārnāks svešs cilvēks: lai gan gaidītais nepaliks karalaukā kopā ar saviem kritušajiem biedriem, bet viņš varbūt neatgriezīsies mājās, un veltīgi sieva gaidīs mīļoto vīru, veltīgi dēls cerēs, ka varēs nostāties līdzās savam tēvam. Un pasaulē bus par dažiem nelaimīgiem cilvēkiem vair rāk.»

Skuja nenosauca nevienu vārdā. Bet Aina saprata. Pēc tam viņa vēl vairāk apvaldīja savas jūtas, noslēpa tās tik dziļi savā sirdī, ka pat nejauša atblāzma ne reizi neizlauzās uz āru. Taču nemīlēt Zundagu viņa nespēja.

«Sapņot taču cilvēkam ir brīv,» viņa teica sev. «Ar sapņiem es nevienu neaplaupu, nevienam nesagādāju ciešanas, varbūt vienīgi sev, bet tā ir mana personīga darīšana, un to man citi cilvēki nevar pārmest.»

Tā tas turpinājās vairākus mēnešus — līdz tai dienai, kad Zundags aizgāja bojā. Tad, turot rokās kritušā karavīra iedragāto bruņucepuri, Aina pirmo un vienīgo reizi neizturēja, nespēja klusēt un uzticēja otram cilvēkam savas dvēseles lielo noslēpumu. Emīls Skuja, kuru drauga bojāeja bija satricinājusi ne mazāk kā sapņotāju meiteni, atkal atrada īstos vārdus viņas mierināšanai, palīdzēja panest viņas dzīves visskaudrāko ciešanu brīdi un pēc tam uzticīgi glabāja Ainas Lindes lielo noslēpumu.

Neviens neko nebūja zināt. Tā tas ir palicis līdz pat šai dienai. Pārnākusi no kara, Aina visu savu jūtu spēku un cilvēcisko sirsnību atdeva tiem, kuri ar Zundaga nāvi bija zaudējuši tikpat daudz kā viņa, varbūt vēl vairāk, jo Roberts Zundags piederēja viņiem, bet Ainai viņš vienmēr bija bijis tikai sapnis, aizliegts ilgojums. Tagad, kad Zundaga vairs nebija, neviens nevarēja viņai aizliegt to mīlēt joprojām, jo mirušos nevar sa​mulsināt ar dzīva jo jūtām un dzīvie tāpēc neko nezaudē.

Un drīz būs piecpadsmit gadu kopš tās dienas. Piecpadsmit gadi… Cik strauji aizritējis laiks, pilns jauna satura, centienu un mērķu! Mazais puišelītis, Zundaga dēls, ir izaudzis par pieaugušu vīrieti un šodien droši varētu stāties savam tēvam līdzās jaunās dzīves cēlāju ierindā. Kāds prieks un lepnums Robertam Zundagam būtu par savu dēlu! Un viņa pati ari vairs nav tā naivā, jūsmīgā sapņotāja, kas todien raudāja saārdītajā augstienē. Nobriedusi, dzīves rūdīta sieviete staigā zem saules. Viņa skaidri zina savu vietu dzīvē un savu ceļu, nešauboties un nesvārstoties ies pa to, bet laiku pa laikam viņa apstāsies — tā kā tagad — un atskatīsies atpakaļ uz nostaigāto ceļa posmu, uz kādu noteiktu vietu tajā tālajā takā, kuru nespēj aizmiglot ne laiks, ne attālums. Apstāties un atskatīties — tā ir Ainas Lindes tiesība, kuru neviens viņai nevar ne atņemt, ne aizliegt. Bet nav arī tā, ka viņa šos gadus būtu nodzīvojusi kā tuksnesī, ārpus cilvēku sabiedrības. Visu laiku viņa atradusies ļaužu vidū, un ne vienreiz vien viņai ir mēģinājuši tuvoties krietni vīrieši, kuri vēlējās būt Ainai Lindei kaut kas vairāk nekā labi paziņas vai draugi. Un nav arī bijis tā, ka viņa nebūtu ne reizi padomājusi par savu personīgo laimi, par ģimeni, bērniem — par visu to, kas sastāda garīgi un miesīgi vesela cilvēka dzīves intīmo saturu. Tas viss ir bijis, bet viņai nav laimējies sastapt īsto, vienīgo, to, kurš vismaz daļēji līdzinātos Robertam Zundagam. Varbūt pavisam neapzinīgi, bet visu laiku viņa ir meklējusi to, kurš būtu tāds kā viņš, un, ja tāds būtu parādījies viņas ceļā, viņa šodien nebūtu vientuļa. Viens no tiem, kuri viņā bija saskatījuši savu sievietes ideālu, jau vairākus gadus pacietīgi gaidīja, laiku pa laikam atgādinādams par savu esamību ar nepārprotamu jūtu pilnām vēstulēm un apsveikumiem vārda un dzimšanas dienās. Retumis viņš uzdrošinājās pat atbraukt ciemā pie viņas, vēlreiz un vēlreiz apliecinādams savu nenogurdināmo pacietību un pieķērību. Bet arī tas nebija tāds, un vairāk kā īstu draudzību Aina viņam nespēja pretim sniegt. Un laiks gāja, un vēl joprojām viņa bija viena.

Vai tā paliks vienmēr? Varbūt tāds viņas liktenis, negrozāms un nepārvēršams uz visiem laikiem? To viņa nezināja.

No domām īstenībā Ainu atsauca dežurējošās māsas klusais klauvējiens.

— Vai drīkstu?

— Lūdzu, māsiņ… — Aina paskatījās ienācējā.

— Viens cilvēks atnācis, — māsa ierunājās. — Lūdz apskatīt un sniegt pirmo palīdzību.

— Vai smagi cietis? — Aina jautāja.

— Izskats ir briesmīgs.

Aina piecēlās un sekoja māsai uz pieņemšanas istabu. Viņai ienākot, no krēsla piecēlās garš vīrietis; tā seja bija notriepta asinīm, acis drudžaini spīdēja un drūmi raudzījās ārstā. Sākumā šis cilvēks viņai likās svešs, tikai ciešāk ielūkojoties tā asiņainajā sejā un uzmetot skatienu apģērbam, Aina saprata, ka viņas priekšā stāv Manfrēds Pusruncis.

— Kas ar jums noticis? — viņa iesaucās un aiz pār​steiguma sasita plaukstas.

Manfrēds noplātīja rokas un nevarīgā balsi atbildēja: ,— Tā dažreiz iznāk, ja godīgs cilvēks sastop uz ceļa ļaundari…

2 Saņēmis vēl pēdējos sāpīgos belzienus un sapratis, ka cīņas turpinājums viņam nesola neko citu kā pilnīgu nokautu, Manfrēds bija pametis kaujaslauku un devis kājām vaļu. Viņam likās, ka Gunārs dzenas pakaļ, tāpēc viņš skrēja, cik ātri vien atjāva izsīkušie spēki, atpakaļ neskatīdamies un nedomādams par aizstāvēšanos. Sasniedzis krūmus, kur bija novietots «Moskvičs», viņš atļāvās mazu atpūtu, aizgūtnēm rāva gaisu satrauktajās krūtīs un tramīgi raudzījās visapkārt. Sirds dauzījās kā negudra, tās puksti skanēja kā vajātāja soļi — likās, ka zeme dun viņam aiz muguras.

Nē, neviens nedzinās pakaļ, tikai tumsā it kā atskanēja klusi smiekli un tūliņ atkal apklusa. Varbūt Man- fredam tas bija tikai izlicies — viņš brītiņu sasprindzis klausījās, bet neko vairs nedzirdēja.

Tātad tas nu bija beidzies, nekas vairs nedraudēja, un Manfrēds varēja nomierināties un rāmā garā apcerēt notikušo." Nomierināties? Kur lai viņš ņem mieru, kad norimušo baiļu vietā visu viņa būtni pārņēmis briesmīgs niknums un kauns: kauns par neveiksmi, par izgāšanos Ērikas acu priekšā, par piespiesto atkāpšanos un nik​nums par šo kaunu.

— Tā tas nepaliks… — viņš čukstēja ar kaismi. — Es viņu pārmācīšu … viņš man smilkstēs un sūkās pirkstus. Tagad tu, putniņ, esi ķezā, un es jau nu tevi vaļā nelaidīšu.

Pirmajā brīdī viņam nebija vēl skaidra priekšstata par to, kā viņš atriebsies Gunāram. Bija tikai bezgalīgs naids, ļaunums, plosītkāre un salda nojausmas tīksme: tas smurgulis dabūs!

Atzinis, ka šī vieta tomēr nav sevišķi piemērota mierīgām pārdomām, jo atradās pārāk tuvu nesenajam kau- jaslaukam (tā vien skaties, ka tas apdauzītais neatnāk pa pēdām un savā trakumā nemēģina tevi nomušīt pavisam), Manfrēds izvadīja «Moskviču» uz lielceļa un pabrauca pāris kilometru uz Eglaines pusi. Tur viņš apstādināja mašīnu un kādu pusstundu pavadīja dziļā apcerē.

Pārmācīt Gunāru … Tas bija nepieciešami — ja Manfrēds to neizdarīs, tad viņš vairs nebūs viņš.

Bet kā to izdarīt? No fiziskas izrēķināšanās nekas nevar iznākt — to skaidri pierādīja šīvakara notikums.

Tas puika ir stiprāks un kaut ko jēdz no boksa. Uzklupt viņam tumsā negaidot, ņemt palīgā sitamo riņķi?

Kad tāda iespēja radīsies? Manfrēds nevarēja gaidīt mēnešiem ilgi, viņa dvēsele brēca pēc atmaksas jau šodien: viņš nosmaks aiz naida jātu pārmērības, ja neizdarīs kaut ko tādu vistuvākajā laikā. Ja Gunārs dzīvotu pie savas mātes Eglainē, tad nenāktos grūti izsekot viņa gaitām un kādā tumšā vakarā piepildīt lielo gandarījuma aktu, pataisīt viņa seju uz visiem laikiem tādu, ka neviena sieviete negribēs virsū skatīties. Bet viņš dzīvo kolhozā, un, ja Manfrēds pa vakariem vēl turpinās te ložņāt, viņu pamanīs, un tad var gadīties, ka šīvakara notikums atkār​tosies par jaunu. Tur nekas nesanāks.

Bet ko gan viņš vēl varēja izdarīt? Pierādīt savu intelektuālo pārākumu, apspēlēt Gunāru galantā mīlas spēlē, tā sakot, izgriezt kņopes zaļumballītē un atstāt puisi ar garu degunu? Arī tur nekas nevarēja iznākt: lai nu cik augstās domās Manfrēds bija par sevi, tik daudz viņš saprata, ka garīgā cīņā viņam Gunāru nepārspēt, un tas arī nebija tas, ko viņš vēlējās. Viņš bija fiziski cietis, un gandarījumam arī vajadzēja būt fiziskam — tā skaistā morālā piedeva nāks reizē ar to.

Viņš grieza zobus aiz niknuma, iedomādamies, ka Gunārs un Ērika tagad smej par viņu, ņirgādamies stāsta saviem draugiem par notikušo un iztēlo to visnepievilcīgākajās krāsās. Es viņu pataisīju tādu un tādu…

Iedomājies to, Manfrēds iegaismoja spuldzi un pirmo reizi pēc kaujas apskatīja savu seju mazajā mašīnas spogulītī. Viņa izskats bija patiešām nepievilcīgs: labā uzacs pārsista un aplipuši asinīm, acs gandrīz aizpampuši, un āda tajā vietā pieņēmusi sarkanīgi zilganu nokrāsu; arī lūpa pārsista, un zods notriepts asinīm, viens no priekšējiem zobiem kustējās. Kur viņš tāds tagad varēja rādīties?

Manfrēds salūkoja nēzdogu un gribēja mazliet apslaucīt seju, nomazgāt liekos traipus, bet tai bridi viņam prātā ienāca kāda doma, un nēzdogs tūliņ nozuda ka​batā, nemaz nepieskāries sejai.

«Ja ar Gunāru nevar izrēķināties fiziski un intelektuāli, tad ar to taču visas iespējas vēl nav izsmeltas!» Manfrēds domāja un viegli iesita sev pa pieri. «Vēl paliek trešais ceļš — juridiskais! Tu esi cietušais, Manfred, tev uzbrucis ļaunprātīgs huligāns, nodarījis miesas bojājumus. Likums ir tavā pusē, un viss, kas tev šodien darāms, Ir saglabāt lietiskos pierādījumus. Ļaunprātīgiem huligāniem atņem brīvību, nocērp matus, liek strādāt piespiedu darbos. Un tas ir pareizi. Ja lietu nostāda, kā nākas, tad tāds Gunāriņš ar piecpadsmit dienām vien netiks cauri. Var taču iztaisīt tā, ka uzbrukuma laikā man pazudis rokas pulkstenis, gredzens vai kabatas grāmatiņa ar naudu. Tad būs cits kriminālā kodeksa pants un zellītim nāksies notupēt nevis dienas, bet mēnešus, varbūt pat gadus. Un es būšu tas, kas smiesies! Vienalga, kā tas galu galā arī beigtos, komjaunatnes biedra karti viņam nāksies atdot, un diezin vai pēc tam Lauksaimniecības akadēmijas vadība vēlēsies viņu atstāt studentu rindās. Tad tu varēsi braukt mājās pie mammas un lūgt, lai patēvs pieņem darbā pie būvēm par ķieģeļu pienesēju vai tamlīdzīgi. Lūk, tā ir ideja! Kāpēc man tas tūliņ neienāca prātā?»

Vēl nekas nebija nokavēts, lietiskie pierādījumi saglabāti — vajadzēja tikai tos padarīt vēl iespaidīgākus. Manfrēds ķērās pie darba: saslapināja ar siekalām labās rokas rādītāja pirkstu, atmiekšķēja sarecējušos asiņu traipus un triepa pa visu seju. Pēc pāris minūtēm viņa piere, vaigi un zods kļuva pavisam raibi. Viņš paskatījās spogulī un jutās apmierināts — neviens grima meistars nebūtu spējis labāk «izdaiļot» viņa izskatu. Pašam «meistaram» pat mazliet baigi sametās, raugoties savas sejas atspoguļojumā.

Un tagad — taisnā ceļā uz Eglaini pie milicijas iecirkņa pilnvarotā un rajona slimnīcas dežurējošā ārsta. Tikai jāpasteidzas, kamēr tie asiņu traipi vēl nav izžuvuši un sākuši nobirt; svarīgs ir katrs krikumiņš, katrs sarkanais gruzītis. Un, ja tev, Manfred, kaut drusciņ ir aktiera dāvanas, tad šovakar jālaiž tās darbā: tu esi moceklis, sabendēts līdz pilnīgam nespēkam, vēl nevar zināt, vai šis notikums neatstās smagas sekas uz visu mūžu un nepadarīs tevi par invalīdu.

Sasniedzis Eglaini, Manfrēds pēdējā brīdī mainīja savu pirmītējo nodomu un nolēma vispirms iegriezties rajona slimnīcā un tikai pēc tam apmeklēt milicijas iecirkņa pilnvaroto: asiņu krevelītes bija pārāk ātri sakaltušas un šur tur jau sākušas lobīties nost. Vajadzēja pasteigties, kamēr «mākslas darbs» nebija pazaudējis savu krāšņumu un ietekmes spēku.

Un te nu viņš stāvēja kā dzīva glezna, kā spilgts krāsu zieds, ar savu izskatu vien pauzdams, kādus pārbaudījumus dažreiz nākas izturēt mirstīgam cilvēkam grūtajā dzīves ceļā. Kā mācēdams Manfrēds tēloja smagi cietušo: tik tikko turējās uz kājām, runāja nevarīgā balsī, smagi elpoja un ļāva savām garajām rokām bezspēcīgi nokarāties gar sāniem. Sāpju pilnie vaibsti viņa sejā mainījās ar grūtsirdīgu izteiksmi, bet, ciešāk ielūkojoties šajā nejēdzīgi izraibinātajā sejā, labs vērotājs varēja samanīt diezgan atklātu vilšanās izpausmi, un tai bija dibināts iemesls: no visiem rajona slimnīcas ārstiem mūsu vēlīnais pacients šovakar vismazāk vēlējās sastapties ar Ainu Lindi, taču, kā par spīti, tieši viņai šonakt vajadzēja te dežurēt. Būtu Manfrēds to zinājis, viņš nemaz nenāktu šurp, bet apmeklētu slimnīcas galveno ārstu viņa dzīvokli — kā nekā vīrieša cilvēks, tas labāk saprastu otra vīrieša psiholoģiju un zinātu, kas vajadzīgs.

Ainas Lindes acīs Manfrēds saskatīja vāji slēptu ironisku izbrīnu, bet tur nebija ne vēsts no līdzjūtības un citām humānām jūtām.

— Biedri Pusrunci, kas ar jums noticis? — Aina ap​jautājās.

— Esmu upuris… — Manfrēds izstenēja. — Man uzbruka kāds izlaidīgs subjekts. Kā suns uzkrita no pa​slēptuves, pastrādāja savu nekrietno noziegumu un atkal nozuda naktī.

— Ne par ko? — Aina pagrozīja galvu.

— Bez mazākā iemesla. Vai tad tādiem vajadzīgs iemesls? Kas ienāk prātā, to izdara.

Manfrēds sagrīļojās it kā noreibumā un bez uzaicinā​juma atslīga krēslā.

— Bet jūs taču pazināt uzbrucēju? ■— Aina jautāja.

— Protams, ka pazinu… Es viņu iesūdzēšu tiesā. Tādas lietas nevar piedot, citādi godīgs cilvēks vairs vakaros nedrīkstēs iziet no mājas. Es jūs ļoti lūdzu, biedrene ārste, dariet kaut ko … man ir tik grūti… paliek nelabi.

Aina pagriezās pret dežurējošo māsu.

— Māsiņ, lūdzu, ielejiet glāzē ūdeni…

Tad viņa padzirdīja Manfrēdu, pielika viņam pie mutes glāzi, bet ar otru roku pieturēja pacienta galvu.

— Vai sen tas notika, biedri Pusrunci? — Aina ierunājās mierīgā, oficiālā tonī, kad Manfrēds bija padzē​ries. Viņai sejā iesitās nepārprotama alkohola smaka.

— Pavisam nesen… pirms kādas stundas, — Manfrēds paskaidroja. Viņš izvilka nēzdogu un gribēja noslaucīt mitrās lūpas, bet pēdējā brīdī apķērās un iebāza nēzdogu atpakaļ kabatā. — Palīdziet man, mīļo dakterīt, pārbaudiet, kas ar mani noticis. Es jūs palūgšu izrakstīt izziņu. Tiesai būs vajadzīgs.

— Labi, labi, to visu mēs tūliņ izdarīsim, biedri Pusrunci, — Aina teica. Viņa kaut ko pačukstēja dežurējo​šai māsai, un tā uz brītiņu izgāja. — Tātad pirms stun​das … Vai tepat Eglainē?

— Te ne… — Manfrēds čukstēja. — Un ceļa… pie Zundaga kolhoza. Es pēc tam tūliņ steidzos šurp.

— Laikam kāds no kolhozniekiem?

— Tak nē, biedrene Linde, — Manfrēds raudulīgi paskaidroja. — Tas nebija kolhoznieks… tas bija biedra Skudras padēls Gunārs.

— Gunārs? — Aina pārsteigta, kā neticēdama savām ausīm, paskatījās Pusrunci. — Kāds viņam iemesls jums uzbrukt? Kaut kas nesaprotams …

— Vai jūs domājat, ka es to saprotu? Tādi tie jaunie tagad ir.

Dzirdētais sagādāja Ainai dziļas rūpes. Gunārs — kauslis, bez iemesla uzbrūk pazīstamam cilvēkam … Un tagad viņam draud nepatikšanas — Pusruncis mierā ne​paliks, kamēr panāks savu. Pavisam traki!

— Vai jūs jau ziņojāt milicijai?

— Vēl ne, bet es to darīšu šonakt pat, kad saņemšu no jums izziņu. Es jūs lūdzu uzrakstīt visu, kā tas ir. Bildei jābūt skaidrai.

— Protams, protams, viss tiks uzrakstīts. Pēc dažām minūtēm tā bilde būs pavisam skaidra.

Aina saprata, ko Pusruncis vēlas' saņemt, bet viņai tagad kļuva skaidrs arī tas, ka kaut kas jādara, lai palīdzētu Gunāram. Gunārs ir Gunārs, un Pusruncis ir Pusruncis, — ar vienādu degsmi nevar kalpot abiem. Un, lai gan Pusruncis bija cietušais un Gunārs izdarījis sliktu darbu, sirds dzijumos Aina priecājās, ka Pusruncim vien​reiz sadots pa krietnam.

Neko vairāk viņa Manfrēdam nejautāja, tas ari neietilpa viņas kompetencē. Viņas pienākums sniegt cietušajam nepieciešamo palīdzību un konstatēt nodarījuma sekas; par pārējo parūpēsies milicija un tautas tiesa. Kaut tikai sekas nebūtu pārāk smagas!

Viņa saņēma Manfrēda roku savējā, ieslēdza sekunžu mērītāju un pārbaudīja cietušā pulsu.

— Septiņdesmit seši… nav slikti. Pēc tādiem pār​dzīvojumiem varēja būt daudz vairak.

— Esmu mazliet atpūties un nomierinājies, — Manfrēds sacīja. — Būtu jūs mani pārbaudījusi pirms pus​stundas …

— Un tagad apskatīsim, kā ir ar tiem bojājumiem sejā, — Aina viņu pārtrauca.

Dežurējošā māsa bija atgriezusies ar dažādiem medikamentiem. Aina samērcēja vates pinkuli ūdeņraža pārskābē un vieglām, saudzīgām kustībām sāka notīrīt asins traipus no Manfrēda sejas. Uz vaigiem, zoda un pieres zem asins krevelītēm nebija nekādu brūču: kad nomazgāja asinis, sejas āda palika tīra un gluda. Aina paņēma citu vates kunkulīti un rūpīgi apstrādāja pārsisto uzaci, pēc tam ķērās pie Manfrēda lūpas. Kad ūdeņraža pārskābē samērcētais vates pinkulis pieskārās cietušai vietai, Manfrēds savilka seju sāpīgā vaibstā un iekunkstējās.

— Sāp …

— Tas pāries, biedri Pusrunci, tas pāries, — Aina viņu mierināja. — Tīrais nieciņš, mazs skaistuma de​fekts … pēc dažām dienām nepaliks pat pēdas.

— Bet man sāp, — Manfrēds nerimās. — Zobs arī kustas…

— Kurš?

— Apakšējais vidējais …

— Tas ir izkustējies daudz agrāk. Mūsu zobārsts jau sen gaida, ka jūs nāksiet to izraut. Kāpēc jūs tik ilgi vilcināties?

— Agrāk tas nesāpēja, bet tagad smeldz tā, it kā ar bori borētu.

— Tā tas parasti notiek. Sākumā nesāp, bet vēlāk sāk sāpēt. Ja jūs būtu atnācis pie zobārsta pirms mēneša, viņš jums to zobu izrautu bez sāpēm.

Jo vairāk Aina apstrādāja Manfrēda seju, jo viņai kļuva skaidrāks, ka nekas briesmīgs un nelabojams nav noticis un ka Manfrēds cenšas visu izpūst pēc iespējas vairāk, bet tur nu viņa negribēja atbalstīt Pusrunča vēlēšanos. Aina dezinficēja abas brūces uzacī un lūpā, uzzieda kādu īpašu ziedi, pēc tam brūces tai vietā kļuva iezaļganas: Manfrēds nu izskatījās kā bokseris, kurš cietis ringā un nupat saņēmis pirmo palīdzību.

— Es domāju, ka pietiks ar plāksteri uz uzacs, — Aina sprieda. — Galvu nepārsiesim — tas būtu pārāk sarežģīts pārsēj ums, un pats jūs ar to vēlāk netiksiet galā. Katrreiz vajadzēs nākt uz pārsiešanu pie mums. Bet tagad, biedri Pusrunci, es jūs palūgšu novilkt svārkus un kreklu. Katrā ziņā jāpaklausās sirds un plaušas. Esiet tik laipns. Māsiņ, lūdzu, palīdziet slimajam!

— Vai nevar bez tā? — Manfrēds lūdzoši ierunājās. — Sirds man ir kārtībā, par plaušām arī nesūdzos…

— Jūs nesūdzaties, bet varbūt tomēr viss nav kārtībā, — Aina paskaidroja. — Izziņā vajadzīgas arī tā​das ziņas, citādi tiesa man vēlāk varēs pārmest par pa​viršu apskati. Lūdzu, lūdzu, velciet kreklu nost!

Kad Manfrēds noģērbās, Aina sāka noprast, kāpēc viņš nevēlējās novilkt virskreklu: viņš sen nebija mainījis apakšveļu, karstajā vasaras laikā krekls bija pie- svīdis un savalkāts — pa gabalu nāsīs sitās īpatnā, nepatīkamā smaka. Sis cilvēks daudz domāja par savas ārējās čaulas eleganci, bet tālāk viņa rūpes un prasības nesniedzās — tālāk bija kaut kas netīrs un smirdošs gan miesīgi, gan garīgi.

Apspiedusi pretibu, Aina izmeklēja Manfrēdu.

— Elpojiet! — viņa komandēja. — Aizturiet elpu! Elpojiet! Klepojiet! Aizturiet elpu! — Tā tas turpinājās labu brīdi. Manfrēds samulsis un neapmierināts izpildīja visas Ainas prasības. — Varat apģērbties, — Aina pateica, beigusi izmeklēt cietušo, un, kamēr Manfrēds, dežurējošai māsai piepalīdzot, sēkdams un pukstēdams vilka mugurā kreklu un svārkus un aizpogāja bikses, viņa rakstīja izziņu par apskates rezultātiem. Tas bija caur un cauri oficiāls dokuments, pilns specifiskiem medicīniskiem izteicieniem un latīņu vārdiem. Ja izziņu uzrakstītu parastajā ikdienas valodā, kādu lieto visi mirstīgie cilvēki, tad tā īsumā skanētu apmēram tā: «Pilsonis Manfrēds Pusruncis ir vesels kā rutks, ja neskaita pāris vieglu nobrāzumu labajā uzacī un uz lūpas un dažus sīkus kosmētiska rakstura defektus, kas izzudīs pēc pāris dienām. Iekšķīgie un ārējie orgāni nav cietuši, sirdsdarbība normāla. Slimajam nekādas briesmas nedraud. Ieteicams pāris dienu palikt mājās, kamēr izzudīs zilumi sejā. Pirmā palīdzība un nepieciešamie norādījumi slimajam sniegti. Šī izziņa dota pilsonim M. Pusruncim pēc viņa lūguma iesniegšanai pēc vaja​dzības.

Eglaines rajona slimnīcas dežurējošā ārste A. Linde.»

— Lūdzu, biedri Pusrunci… — Aina pasniedza Manfrēdam izziņu un lika saprast, ka viņam slimnīcā nav vairs ko darīt.

— Un tur ir viss pateikts? — Manfrēds jautāja, gro​zīdams pirkstos papīra lapiņu.

— Tur ir pateikta visa patiesība par jūsu stāvokli, — Aina atbildēja.

— Un ar to pietiks, lai Gunāru Zundagu ietupinātu cietumā?

•— Es domāju, ka nepietiks. Nekas briesmīgs nav noticis. Pāris niecīgu skrambu — vīrieša cilvēkam tas nav nekas. Labāk būtu, ja jūs pāris dienu pavadītu mājās un neceltu troksni. Nekas liels tur neiznāks. Troksni sacelsiet lielu, bet no tā trokšņa taču jums pašam ari būs nepatikšanas. Ļaudis tenkos gan šā, gan tā, un līdzās Gunāra Zundaga vārdam tiks katrreiz pieminēts ari jūsējais. Vai tad nebūtu labāk, ja jūs salīgtu mieru? Gunārs atvainotos jums, un jūs visai tai lietai pārvilktu krustu. Ticiet man, tas būtu tas gudrākais.

Manfrēds saslējās.

— Atļaujiet man pašam zināt, kas man labs un kas slikts.

— Dariet, kā zināt, tomēr padomājiet par manu pa​domu.

— To mēs vēl redzēsim …

Piepūties Manfrēds izgāja no pieņemamās istabas un ar troksni aizcirta durvis.

— Neaizmirstiet, ka jūs atrodaties slimnīcā, — piezīmēja dežurējošā māsa, pavadot vēlīno apmeklētāju līdz izejas durvīm. — Slimnieki aizmiguši, bet jūs ceļat troksni.

— Es esmu pārāk satraukts, — paskaidroja Manfrēds. Taču ārējās durvis viņš aizvēra daudz klusāk.

3 Nākamajā dienā, nodevusi dežūru, Aina uz pusstundu aizgāja mājās un pārģērbās, jo bija svētdiena, tad devās uz Emīla Skujas dzīvokli, kurš atradās vienā no jaunajām mājām pašā upmalā. Manfrēda Pusrunča vēlais apmeklējums visu laiku nebija izgājis Ainai no prāta. Viņa gribēja pastāstīt par to Skujam un aprunāties, ko darīt Gunāra labā.

Ainu ielaida Skujas sieva Milda, gadus četrdesmit veca šatena sieviete, vietējās vidusskolas skolotāja. Bālajā sejā, kuru vasaras saule nebija spējusi padarīt brūnāku kā ziemā, parādījās viegls smaids — tāds kā bikls un mazliet grūtsirdīgs.

— Cik labi, Ainiņ, ka tu mūs neaizmirsti, — Milda Skuja teica, sasveicinājusies ar viešņu. — Mēs ar Guntu divas vien dzīvojam pa māju.

— Emīls atkal kaut kur aizbraucis? — Ainas balsī skanēja vilšanās. — Tas cilvēks arī nevar pat svētdienu palikt mierā.

— Emīlam drīz jābūt mājās, — Milda paskaidroja. — Viņš tepat Eglainē pieņem vēlētājus. Visi darbdienās nevar tikt pie sava deputāta, tāpēc Emīls pieķer klāt dažas stundas arī svētdienā. Tev laikam šodien brīv​diena?

— Jā, es pagājušo nakti dežurēju.

— Tad tev jāpaliek pie mums uz pusdienām.

— Paldies, ar lielāko prieku — nebūs pašai jāstājas pie plīts, — Aina pajokoja, tad mainīja toni un iejau​tājās nopietni un sirsnīgi: — Kā jūtas Gunta?

Milda nopūtās.

— Tu jau zini, Ainiņ, kā viņa var justies. Kā putniņš bez spārniem — grib lidot kā citi, bet spārniņi neklausa. Es viņu izvedu dārzā — lai pasēž saulītē. Šodien tāda jauka diena.

— Tad jau iesim mēs arī dārzā, pasēdēsim visas kopā, — Aina teica.

— Ej vien… — Milda sacīja. — Es tikai pateikšu mammai par pusdienām un tūliņ nākšu.

Tā bija laba, saticīga ģimene, bet, tāpat kā daudzām labām ģimenēm, tās sirsnīgo saderību un saskaņu aptumšoja kāda drūma ēna, un to šajā mājā varēja nomanīt ik brīdi. Tā ēna bija mazās Guntas

grūtā, neizdziedināmā slimība: meitene četru gadu vecumā saslima ar bērnu trieku, un nu jau septīto gadu visa viņas dzīve aprobežojās ar gultiņu un invalīda ratiņiem. Kājas bija paralizētas; iedragāta bija arī bērna dvēsele. Citi bērni varēja skraidīt, rotaļāties, tvert visus tos mazos, bez- vainīgos priekus, kuri bērnību vērš tik skaistu un saulainu, — Guntai tas viss bija nolaupīts. Kā pie ķēdes piesiets sunītis viņa tikai iztālēm varēja noraudzīties savu mazo draugu līksmajā kņadā, vērot viņu sacensības un rotaļas — ļaunā slimība neļāva pamest sprostu, būt viņu vidū, dalīties viņu priekos un sarūgtinājumos. Vienīgais prieks Guntai bija grāmatas, sākumā tās ar skaistajām, krāsainajām bildēm un brīnum jaukiem pasaku tekstiem, vēlāk citas — par ceļojumiem un tālām, svešām zemēm. Grāmatas izsauca apziņā brīnišķīgus tēlus, priekšstatus par labiem un sliktiem cilvēkiem, ļāva sapņot vaļējām acīm, garā pārdzīvot to, ko nepielūdzamā slimība liedza paveikt tiešamībā; bet šīs grāmatas pamodināja arī ilgas, smeldzošu vēlēšanos pēc neaizsniedzamā un nepiepildāmā, un mazā cilvēkbērna acīs aizvien vairāk un sāpīgāk iegruzdējās dziļas, neklusināmas skumjas.

Vecāki darīja visu, lai atvieglotu sava bērna stāvokli, lai viņš nejustos vientuļš un pamests. Emīls Skuja katru brīvo bridi veltīja Guntai, sēdēja līdzās viņas gultiņai, stāstīja, ko redzējis un darījis tajā plašajā pasaulē, kur viņam ik dienas nācās būt, bet kas Guntai vienmēr palika nepieejama. Dažreiz tēvs viņu veda pastaigās pa Eglaini, pats stūma ratiņus un centās katrreiz parādīt kaut ko jaunu, neredzētu. Viņi bija izbraukājuši visu tuvējo apkārtni, visus upes līčus un birzis, kopā klausījušies putnu dziesmas un vērojuši dzīvās radības gaitas brīvajā dabā. Katra tāda pastaiga kopā ar tēvu Guntai bija kā lieli, gaiši svētki. Slikti tikai, ka tēvs vienmēr aizņemts un ka viņam tik maz brīva laika, — dažreiz pat svētdienās viņam nācās strādāt, braukāt pa rajonu, piedalīties sapulcēs un apspriedēs.

Gunta nevarēja apmeklēt skolu, tāpēc mācījās mājās. Līdz šim visus priekšmetus viņai pasniedza māte — vislabākā skolotāja pasaulē. Viņa vienmēr atrada pareizos vārdus un tik tēlaini paskaidroja katru priekšmetu, ka Gunta no viena pastāstījuma apguva jauno vielu. Māte vienmēr laikā ari pamanīja, kad meitene sāka pagurt, kļūt nervoza un nemierīga, — tad viņa pārtrauca mācības un sāka stāstīt kaut ko vieglu un interesantu.

Visvairāk laika Guntai veltīja vecmāmuļa, Emīla Skujas māte. Dienas lielāko daļu viņas pavadīja kopā divatā, un līdz šim vēl ne reizi nebija noticis tā, ka tās būtu apnikušas viena otrai.

Visiem sāpēja sirds, diendienā noraugoties likteņa cietsirdīgi aplaupītajā bērnā, bet savas sāpes viņi noslēpa sevī: neviena nopūta neatskanēja Guntas klātbūtnē, neviena asara neiemirdzējās mātes vai vecmāmuļas acīs. Un, ja kādreiz istabā atskanēja dzidrie bērna smiekli, tad tā bija vislielākā laime ikvienam no vi​ņiem — viņi darīja visu, lai šie smiekli atskanētu biežāk un priecīgāk.

No lielās nelaimes bija izaugusi liela mīlestība. Vienas mazas būtnes posts kļuva par cementu, kas saliedēja visu ģimeni nesatricināmā vienībā uz visiem laikiem.

Aina Linde šajā ģimenē bija savs cilvēks, vienmēr gaidīts un tuvs. Visvairāk viņu gaidīja un par viņas ierašanos priecājās mazā Gunta. Visus šos gadus, kamēr Aina strādāja Eglaines slimnīcā, viņa bija sekojusi Guntas slimības gaitai, konsultējusies ar speciālistiem, studējusi attiecīgo literatūru, un varēja droši teikt, ka viss, ko mūsdienu zinātne spēja sniegt, bija atdots slimajai meitenei. Un tomēr vēl tas bija par maz, pārāk maz, lai nelaimīgo cilvēkbērnu darītu laimīgu un lai Guntai atdotu to, kas viņai pienācās tāpat kā visiem cilvēkiem.

Ratiņi bija novietoti cerinkrūma ēnā. Domās iegrimusi, Gunta raudzījās pāri zemajam žogam uz upi.

Saklausījusi soļu troksni, meitene paskatījās atpakaļ, un viņas dompilnā, skumjā sejiņā tūliņ atplauka smaids, acis iemirdzējās priekā. Viņa izstiepa rokas pretī Ainai un satraukta iesaucās: — Tante Ainai Tu atnācil Cik tas ir labi!

— Tu mani gaidīji, Guntiņ? — Aina jautāja, noglās​tīdama meitenes trauslos plecus.

Gunta apskāva Ainas kaklu un ilgi nelaida vaļā.

— Ļoti gaidīju, tante Aina. Bet es zināju, ka šodien tu atnāksi… tāpēc vēl vairāk gaidīju. Vakar es uzzī​mēju mūsu runci, es tev parādīšu. Mamma saka, tas izskatoties kā dzīvs.

Turpat ratiņos Guntai uz ceļiem gulēja zīmējumu bloks. Nu Ainai vajadzēja apskatīt meitenes pēdējo zīmējumu un pie viena ari citus — agrāk uzzīmētos. Gunta patiešām bija laba zīmētāja, tāpēc runča attēls iznācis diezgan labs. Flegmātiski un tai pašā laikā plēsīgi vecais peļu junkurs noskatījās uz diviem zvirbuļiem, kas purinājās smiltīs; likās, ka viņš apcerē uzbrukuma plānu un sagatavojas izšķirošajam lēcienam.

— Nu, kā man ir iznācis? — meitene jautāja, sasprin- gusi raudzīdamās Ainas sejā. — Vai Miķeli var pazīt?

— Pazīt var, — Aina atbildēja. — Bet vēl labāk varētu pazīt, ja tu Miķelim nebūtu piezīmējusi to lentīti ap kaklu. Viņš gan ir diezgan švītīgs jaunkungs, tomēr lentīti nevalkā.

— Es domāju, ka tā viņš būs skaistāks. Paskaties, tante Aina, kādas viņam lepnas ūsas. Bet, ja tu domā, ka lentīte neder, es uzzīmēšu jaunu zīmējumu… bez lentītes. Tas gan nav viegli. Miķelis ir slinks, bet negrib stāvēt mierā, kad viņu zīmē, un tad man jāzīmē tāpat no galvas.

— Tādi tie runči ir, — Aina pasmaidīja. Viņa apsēdās uz sola līdzās ratiņiem, un saruna turpinājās. Meitene kāri tvēra katru Ainas vārdu; katrs sīkums, ko viešņa pastāstīja, viņai bija bezgala svarīgs un izsauca apziņā veselu virkni jaunu tēlu un priekšstatu. Un Aina zināja: vēlāk, kad viņa aizies, Gunta tūliņ ņems rokā zīmuli un mēģinās šos tēlus atveidot uz papīra — tā viņa vienmēr darīja. Notiesātai uz fizisku pasivitāti, viņas gars dzīvoja intensīvu dzīvi, varbūt šī garīgā intensitāte lāgiem kļuva pat pārāk kāpināta, satraucoša un nogurdināja bērnu, bet tā laikam bija vienīgā iespēja aizpildīt šīs mazās būtnes dzīvē to tukšumu, ko radījusi fiziskā nevarība. Un varbūt ar laiku tas spēs kādā jaunā veidā pilnvērtīgi atdot viņai to, kas tik cietsirdīgi nolaupīts citā ziņā. Varbūt… Daba prot līdzsvarot cilvēka esību — vienā vietā atņemt, otrā atdot.

Brītiņu vēlāk viņām piebiedrojās Milda Skuja, un viņas trijatā sāka spēlēt riču-raču, pa starpām turpinādamas sarunu. Upes straume klusi guldza lejā aiz dārza žoga. Zanēja bites, un čivināja putni, kaut kur skanēja neskaidras cilvēku balsis, un siltā vasaras saule laipni smaidīja visai pasaulei. Tai visi bija vienādi: cilvēki, zvēri, koki un putni; tā neizraudzījās ne mīluļus, ne pabērnus, ar vienādu siltumu tā apveltīja laimīgos un nelaimīgos, pildot savu dabas uzlikto mūžīgā dzīvības avota pienākumu. Daži to uzņēma ar pateicību un izjuta prieku par to, ka pasaule ir tieši tāda, citi vienkārši veģetēja un nedomāja neko, bet pasaule tāpēc nekļuva savādāka, tikai cilvēku nemierīgās dvēseles ar savām alkām pēc laimes un pilnības vienmēr veidoja kaut ko jaunu, tāpēc katra jauna diena bija savādāka nekā iepriekšējā. Labāka vai sliktāka — tas bija atkarīgs no pašu cilvēku vēlējumiem un no tā, ko viņi uzskatīja par labu vai sliktu.

Ripoja kauliņi, riču-raču figūriņas pārvietojās, cenzdamās drīzāk tikt «mājās», un prieka un sarūgtinājuma saucieni pavadīja katru gājienu, un visai šai bērnišķīgajai spēlei bija tikai viens mērķis: sagādāt prieku slimajam bērnam, ļaut viņam uz brīdi sajusties līdzvērtīgam pārējiem cilvēkiem — veselajiem un stiprajiem. Spēlēt vajadzēja godīgi un nopietni, bez viltus, jo bērni labāk nekā pieaugušie noprot melus: ja māte vai Aina tīšām pasaudzētu zem sitiena nokļuvušu Guntas figūriņu un to nesistu, meitenei zustu katrs prieks par spēli, viņa nepieņemtu žēlastības dāvanu. Jo tāds nu reiz ir cilvēks — viņš grib pats varēt.

Spēle risinājās ar mainīgām sekmēm, galu galā tomēr uzvarēja Gunta, jo viņa vienīgā ielika spēlē visu uz​manību — mātei un Ainai domas kavējās kaut kur citur.

— Kad tu tagad brauksi uz Rīgu? — Milda Skuja iejautājās kādā pauzē.

— Uz mēneša beigām būs jāaizbrauc, — atbildēja Aina. — Pirms Roberta Zundaga piemiņas dienas vēl​reiz jāpārliecinās, vai visi biedri varēs atbraukt. Vai tev ko atvest?

— Guntai krāsainie zīmuļi iet uz beigām, bet Eglai​nes veikalā patlaban izbeidzies vecais krājums.

— Es atvedīšu, Milda. Bet vai tev pašai nekā nevajag?

— Nē… ko nu man… — Milda to pateica moži, enerģiski, bet Aina rodzēja, ka viņas skatiens atkal kļuvis grūtsirdīgs un tads kā vainīgs. Bikli un zaglīgi viņa noraudzījās Guntā. Ko nu man… Visas savas domas un jūtas viņa atdeva savam bērnam, un grūti bija pateikt, kura no šīm divām būtnēm nelaimīgāka —

slimais bērns vai māte, kura tam devusi dzīvību, bet nespēja atdot veselību un laimi. Ja Mildai Skujai nebūtu darba, kuram viņa pieķērās ar visu sirdi, viņas dzīve laikam būtu mūžīgs pakrēslis. Kāpēc tā iznāk, ka tieši krietnākajiem cilvēkiem tā jācieš? — Aina domās jautāja sev. Varbūt tāpēc, ka sliktie cilvēki nepazīst īstas, dziļas jūtas un viņu bezjūtība kā biezas bruņas aizsargā tos no visiem pārdzīvojumiem?

Varbūt ir tāda dziļa dzīves gudrība pašās ciešanās un tajās slēpjas savs skaistums, kas cilvēka dvēseli spēj padarīt maigāku, tīrāku un bagātāku tieši ar šo skaudro sāpju neatvairāmlbu? Glezno un kaislo ciešanu ziedu nevar pasniegt necienīgajam, kura cietsirdīgās rokas to tūliņ saplosītu. Varbūt. Domājot par to, Ainu pārņēma skumjas un viņa sāka spē​lēt izklaidīgi. Gunta to tūliņ pamanīja.

— Tante Aina ir nogurusi, — viņa ierunājās un viegli noglāstīja Ainas roku. — Atpūtīsimies. Nu jau pietiks. Man ari nepatīk vinnēt visās spēlēs pēc kārtas. Tas nav interesanti…

— Vai tad paspēlēt ir interesantāk? — Aina pa​smaidīja.

— Dažreiz ir, — Gunta turpināja. — Kad es spēlēju ar papu, man ir kauns viņu uzvarēt. Viņš ir tik gudrs un labs … man gribas, lai vinnē viņš …

Tai brīdī viņām aiz muguras atskanēja pazīstami soļi un saruna pārtrūka. Emīls Skuja bija pārnācis no tik​šanās ar vēlētājiem.

4 Ja Emīla Skujas deniņi nebūtu, sākuši sirmot, neviens neteiktu, ka viņam jau četrdesmit pieci gadi.

Vidēja auguma, kalsnu seju — maigu, lāgiem šķelmīgu izteiksmi — un lielām strādnieka rokām, nesteidzīgām, bet stingrām kustībām — viņš bija spilgti izteikta sportiska tipa cilvēks, lai gan vienīgais sporta veids, ar kuru viņam jaunības gados nācies saskarties, bija grūtais fiziskais darbs. Soļojot viņš mazliet stīvi cilāja kreiso kāju, nezinātājs to nebūtu varējis pat ievērot, un tādam cilvēkam prātā nenāktu, ka Skujam kreisās pēdas vietā ir protēze — piemiņa visam mūžam par lielo karu.

— Ciemiņš? — viņš iesaucās, un viņa acīs iemirdzējās priecīgs spožums. — Cik labi, ka tu tomēr neaiz​mirsti vecos draugus.

Skuja paspieda Ainas roku un tūliņ pievērsās Guntai.

— Nu tu redzi, Guntiņ, ka turēju vārdu. Pārnācu, kā solīts, uz pašām pusdienām, bet pēcpusdien …

— Pēcpusdien brauksim uz mežu sēņot! — Gunta līksmi čivināja un sniedza tēvam, tāpat kā pirmīt Ainai, pretī abas rokas. Tēvs ļāva sevi apmīļot un neiztaisīja neko par to, ka meitene sajauca viņa gludi sasukātos matus, bet kaklasaites rūpīgi sasietais mezgls nobrauca uz sāniem.

— Katrā ziņā brauksim, — Skuja šķelmīgi pamirkšķināja Guntai. — Es zinu vienu tādu vietu silā — turzeme raiba no gailenēm un citam agrajām sēnēm. Pusstundas laikā pielasīsim pilnus grozus. Mēs ar mammu lasīsim, bet tu apgraizīsi kātus un šķirosi veselās no tārpainām. Kā tu domā, bērns, vai paši vien sēņosim vai ņemsim vēl kādu talcinieku līdz?

Viņš runāja ātri, it kā steigdamies, bet viņam bija tik skaidra izruna, ka ikvienu balsienu varēja saprast.

— Tanti Aiiīu ņemsim līdz! — Gunta atsaucās. — Viņa pazīst visas sēnes — labās un indīgās. 2ēl, ka taisni tās indīgās ir visskaistākās un tomēr nekur neder.

— Dažreiz tāpat ir ar cilvēkiem, — Skuja piezīmēja. — No ārpuses skaists kā bilde, bet, ja paskatās, kas viņam iekšā, tad jānoskurinās un dūša paliek nelaba.

— Kāpēc tā ir? — Gunta brīnījās. — Kāpēc viņi ne​var būt labi?

Skuja paraustīja plecus.

— Man šķiet, ka viņi paši nemācētu atbildēt, ja viņiem to pajautātu.

— Bet pasaki tu, — Gunta neatlaidās. — Tu taču visu zini.

— Šo un to jau es zinu, bet visu ne, — tēvs atbildēja. — Visu nezina neviens. Visu zina tikai visi cil​vēki kopā.

— Tomēr pasaki, papu… Kāpēc daži cilvēki ir slikti?

Skuja sataisīja norūpējušos seju un paskatījas Ainā.

— Še tev riekstiņš, pārkod nu. Es domāju, ka viņi ir slikti tāpēc, ka daudz ko nesaprot. Nesaprot, ka nevajag būt sliktiem. Nesaprot, ka labāk būt labam nekā sliktam. Viņi nesajēdz, ka aplaupa paši sevi un reizē ar to visus pārējos. Tas ir tāds kā aklums: cilvēks iet, taustīdams ceļu, bet noklīst no īstās takas, maldās kā pa miglu, krīt un klūp, sadauzās un dabū zilumus sejā, beigās iestieg purvā un nezina, kā laukā tikt. Ja citi neatnāk palīgā, tad viņš aiziet bojā. Vai tagad tu to skaid​rāk saproti?

— Drusciņ saprotu, bet pavisam vēl ne.

— Tāpat kā es, tāpat kā visi cilvēki, — Skuja pa​smaidīja. Tad viņš pievērsās sievai. — Zini ko, Mildiņ, man briesmīgi gribas ēst. Ja tu neapžēlosies par mani, notiks kaut kas slikts, un Ainai vajadzēs laist darbā savu daktera mākslu, lai izglābtu mani no nelaimes.

— Būs jau jāapžēlojas par tevi, — Milda iesmējās. — Iešu paskatīties, cik tālu māte tikusi ar pusdienām. Guntiņ, brauksim tagad iekšā pie vecāsmātes — laukā tik ilgi nevar sēdēt.

Skuja palīdzēja sievai iestumt ratiņus dzīvoklī, pēc tam atgriezās dārzā un apsēdās Ainai līdzās uz sola.

— Kas jauns pasaulē? — viņš apjautājās.

— Ir jau šis un tas, — Aina atsaucās un uz brītiņu iegrima domās.

— Es redzu — tev kaut kas ir uz sirds. Vai kas slikts noticis? Varbūt tikai taisās notikt?

— Vai tu neko vēl neesi dzirdējis?

■— Laikam taču ne.

— Par Zundagu Gunāru un Pusrunci.

— Nu, nu? — Skuja skubināja. — Līdz manim nekas vēl nav atnācis.

— Vēl jau laikam ļaudis neko nezina. Iedomājies tikai, Emīl, — Gunārs vakar piekāvis Pusrunci.

Skujas sejai pārslīdēja ēna.

— Tas ir kaut kas jauns. Līdz šim nav dzirdēts, ka Gunārs nodarbotos ar tādām lietām. Kā tas iznācis?

Tad Aina viņam pastāstīja par Pusrunča apmeklējumu slimnīcā. Noklausījies līdz galam Ainas stāstu, Skuja brīdi klusēja, pārdomādams dzirdēto. Šis notikums viņam ļoti nepatika. Pret to, ka Pusruncis dabūjis kāvienu — un droši vien pelnītu —, Skujam sirds dziļumos nekas nebija pretī: viņš bija diezgan daudz dzirdējis par šo tukšo, izgāzīgo cilvēku, par viņa ākstībām un samaitājošo ietekmi uz vienu otru nenobriedušu šejienes jaunieti; maza pārmācība tādam subjektam varēja nākt tikai par labu. Bet kāpēc taisni Gunāram vajadzēja to darīt?

— Nelāga lieta … — viņš norūca.

— Pusruncis, protams, ir pamatīgi apstrādāts, bet ne tik briesmīgi, kā viņš cenšas iztēlot, — Aina sacīja. — Viņš simulē un grib no mušas iztaisīt ziloni.

— Laba tev muša… — Skuja saīga. — Izraibināt Eglaines lielākā siržu lauzēja seju par krāsainu bildi, dot mietpilsoņiem iemeslu zelēt krietno Zundaga vārdu savās siekalainajās mutēs — tā tagad vismazāk trūka.

— Pusruncis ir pretīgs tips… — aizrādīja Aina.

— Tips jau viņš ir, pie tam tāds, ka pēc sasveicināšanās ar viņu gribas rokas nomazgāt, bet ar tādiem tipiem jāprot tikt savādāk galā, — Skuja teica. — Ielaisties ar tādu Pusrunci līdz kautiņam nozīmē noslīdēt līdz viņa līmenim un iedot viņam rokā ieroci pret sevi.

— Tu taču nedomā, Emīl, ka Gunārs uzbruka Pusrun- cim bez iemesla — tikai tāpēc, ka nepatika viņa izskats?

— To es nedomāju. Kaut kādam iemeslam vajag būt, bet es neticu, ka tas ir tik svarīgs, ka varētu attaisnot notikušo.

— Mēs nezinām neko vairāk kā tikai to, ko Pusruncis pats pastāstījis. Tā ir viņa versija. Varbūt patiesībā viss noticis savādāk. Mums jādabū zināt visa patiesība. Tikai tad varēs spriest, cik liela ir

Gunāra vaina.

— Vienalga, kā tas arī būtu, — uzslavu viņš nav pelnījis nekādā gadījumā. Gunārs ir komjaunietis, komunista dēls. To viņš nedrīkstēja aizmirst nekad. Ja ballīšu zēni sakaujas meiteņu dēļ, tad tā ir viena lieta. Bet, ja Roberta Zundaga dēls ar fiziskiem ietekmēšanas līdzekļiem grib pierādīt savu taisnību kaut kādam Pus- runcim — pagrimušam un iepuvušam elementam —, tad tas labākajā gadījumā ir smieklīgi un īsta cilvēka necienīgi.

— Ko tu domā darīt, Emīl?

— Kaut kas būs jādara. Pašplūsmei to nevar atstāt. Es jau varētu sarunāt ar komjaunatnes rajona komitejas sekretāru, palūgt, lai aizbrauc uz kolhozu un izrunājas ar Gunāru, bet šaubos, ka tas būs tas labākais ceļš.

— Jābrauc kādam, kam Gunārs pilnīgi uzticas, — Aina sacīja. — Vienam no mums diviem — vai nu tev, vai man. Es jau varētu to izdarīt — man ar Gunāru ir labs kontakts, bet mana ierašanās kolhozā būs pārāk uzkrītoša. Tu esi rajona komitejas pirmais sekretārs, un tava ierašanās katrā vietā un katrā laikā ir dabiska un saprotama. Turklāt tev kā vīrietim būs vieglāk atrast īsto atslēgu uz Gunāra vaļsirdību. Ir tādas lietas, par kurām jauneklis kautrējas stāstīt sievietei.

Skuja sarauca pieri grumbās un brītiņu klusēja. Tad sacīja: — Nākošo sestdien kolhozā būs sapulce — es apsolīju tur piedalīties. Bet tik ilgi nevarēs vilkt.

Nedēļas laikā Pusruncis pieskandinās visu pasauli. Vajadzēs aiz​braukt agrāk.

Viņš piecēlās kājās un pamirkšķināja Ainai ar aci. Arī Aina piecēlās un atbildēja viņam ar pateicīgu smaidu.

— Pareizi darīsi, Emīl. Es zinu, ka tu to izdarīsi pareizi. Man nenākas tevi lūgt, lai tu atcerētos, ka tev būs darīšana ar divdesmit trīs gadus vecu jaunekli, kuram jāpieiet iejūtīgi un smalkjūtīgi, neievainojot viņa jauno, varbūt vēl naivo, tomēr vīrišķīgo dvēseli. Es zinu, ka tu to saproti ne sliktāk par mani.

— Priecājos, ka tu esi tik labās domās par mani, — Skuja pajokoja. — Un kā tad paliek ar sēņošanu — tu nāksi mums līdz uz mežu?

— Labprāt, Emīl. Bet laiks sāk mākties — ka neuz​nāk lietus.

— Līdz vakaram neuznāks. Par nakti gan nevar galvot.

Durvīs parādījās Milda.

— Zupa jau galdā… — viņa pavēstīja. — Māte raizējas, ka neatdziest.

— Tas nekas, Mildiņ, — Skuja.jautri attrauca. — Mūsu dakteris saka — pārāk karsts ēdiens esot kaitīgs veselībai. Pirms ķeras pie karotes, vajag drusciņ ļaut virumam atdzist. Vai nav taisnība, Aina?

Aina saprata, ko viņš domā ar to karsto ēdienu, viņa saprata arī, ka Skuja tikai izliekas jautrs un nebēdīgs: mazās rieviņas ap puspiemiegtām acīm liecināja, ka viņu nodarbina domas par neseno sarunu.

Iztēlē viņš varbūt jau sarunājās ar Gunāru. Lai viņš domā. Cik labi, ka viņš ir tāds.

SESTĀ NODAĻA 1 Svētdienas vakarā vējš bija iegriezies no rietumiem, un reizē ar to siltajam, saulainajām dienām uz laiku pienāca gals. Pirmdien no paša rīta lija lietus brāzmainām, nemīlīgām šaltīm. Ganībās izdzītie lopi sabozušies stāvēja pulciņos, meklēja aizvēni un i nedomāja par zāles plūkšanu. Nejaukais laiks sajauca visu kolhoza dzīves ritmu. Darbus uz lauka nācās pārtraukt.

Zundaga kolhozā līdz šim bija veiksmīgi strādāts: visi sējas darbi pabeigti, un iestājies tas īsais atelpas brīdis kad zemnieks var pārlaist skatienu padarītajam, paveikt šo un to, kas lielajā pavasara darba trauksmē uz laiku atstāts novārtā, un mazliet atpūsties pirms lielā ražas novākšanas cēliena, kas beigsies tikai vēlā rudenī.

No piedzīvojumiem zinādami, ka rietumu vējš, ja iesāk pūst, tad nemitas vairākas dienas, Aleksandrs Irbe un agronoms Volkovs apspriedās ar brigadieriem, kā labāk izmantot dabas uzspiesto pārtraukumu lauku darbos. Tādā lielā saimniecībā kā kolhozs vienmēr atradās kaut kas padarāms — ja ne taisni uz lauka, tad vismaz kaut kur fermās, mehāniskā darbnīcā un kolhoza centrā: varēja šo un to paremontēt,

salabot, pievest materiālus un tā tālāk. Un izrādījās, ka, neraugoties uz nelāgo laiku, neviens roku pāris nekļuva lieks.

— Ko darīt ar studentiem? — jautāja Juris Poga. — Gumijas zābaku un kārtīga lietus mēteļa nav gandrīz nevienam no viņiem. Apsaldēsies vēl un saslims.

— Kā viņi paši noskaņoti? — Irbe apjautājās.

— Ko liks, to darīs, — atbildēja Juris. — Es jau runāju ar viņiem. Man pašam tikai negribētos viņus šodien mērcēt un saldēt. Var jau kaut kā citādi izmantot laiku… kaut kur zem jumta. Strādājuši līdz šim viņi ir labi, gan jau vēlāk atkal dabūs norauties.

Irbe kaut ko pārdomāja, tad griezās pie Volkova: — Nikolaj Sergejevič, tu man vienreiz kaut ko runāji par mūsu klubu — tur kaut ko vajagot sakopt un sakārtot. Vai tā vajadzība vēl pastāv?

— Tā tas ir, Aleksandr Petrovič, — Volkovs atsaucās. — Kopš pavasara neiznāca laiks neko darīt.

Aizkari noputējuši, lielais priekškars tāpat. Dažus lozungus un transparentus vajadzētu atjaunot.

Bibliotēkā sakrājies daudz jaunu grāmatu, un tās vēl nav sanumurētas un ierakstītas katalogos. Protams, to jau varētu izdarīt arī vēlāk, pa ziemu, bet nekas slikts nebūs, ja visu savedīs kārtībā jau tagad, reiz nu radusies tāda iespēja.

— Lai tad tā arī notiek, — Irbe noteica. — Labs, kas padarīts.

Vārds pa vārdam, viens rīkojums pēc otra, un katrs cilvēks saņēma savu uzdevumu. Ļaudis izklīda.

Brigādēs un fermās sākās darbs, par spīti visam nejaukajam laikam. Kad pārējie bija aizgājuši, Irbe un Volkovs kādu laiku vēl palika divatā.

— Vajadzētu tuvākajā laikā noturēt partijas sapulci, — Volkovs teica. — Rudens sējas darbu plāns jāapspriež. Par kolhoza tālāko mehanizāciju varētu padomāt — jautājums ir tiktāl sagatavots, ka var par to runāt. Bez tam — jaunu biedru uzņemšana partijā. Kā būtu, ja mēs sapulci noliktu uz sestdienu?

— Vai tu ar rajona komiteju jau runāji?

— Biedrs Skuja apsolīja atsūtīt rajona komitejas pārstāvi. Varbūt, ja darba apstākļi atļaus, viņš pats ieradī​šoties uz to sapulci.

— Nu ko tad gudrot! Izziņo uz sestdienu. Man ceturtdien jābūt rajona komitejas sēdē — mēģināšu apstrādāt biedru Skuju, lai viņš rauga iekārtoties tā, ka varētu pats atbraukt pie mums.

— Tas būtu jauki, — piezīmēja Volkovs. — Pirmais sekretārs te varēs redzēt un dzirdēt daudz ierosinoša. Ar telefonizāciju jāpasteidzas, bet tur mēs bez rajona palīdzības neko lielu nepanāksim.

Kolhozam nepietiek ar vienu telefona aparātu katrā brigādē. Vajag panākt, lai pa aparātam būtu katrā fermā un posmā. Arī radio- mezgls jāpaplašina, reproduktoriem jābūt ne vien sabiedriskās vietās, bet katrā mājā — mēs taču dzīvojam 20. gadu simtenī. Nav vairs tālu laiks, kad ar televīzijas pārraidēm aptvers visu republikas teritoriju. Mums jābūt gataviem arī tam. Un par visu to mēs tagad varētu pārrunāt partijas sapulcē. Jāsāk laikus domāt par tele​vizoriem un antenām. Nekas nekritīs no gaisa.

— Pareizi, Nikolaj Sergejevič, — piezīmēja Irbe. — Mums pašiem jāiet jaunajai dzīvei pretim.

Nevar gaidīt, kad tā klauvēs pie durvīm un lūgs ielaist. Tu runāji par jaunu biedru uzņemšanu partijā…

— Brigadieris Poga ir iesniedzis lūgumu uzņemt viņu no kandidātiem par partijas biedru, — Volkovs paskaid​roja. — Kandidātos viņš ir uzņemts jau karadienestā.

Kandidāta termiņš nupat izbeidzies, puisim ieteicēji sameklēti — nejausim taču viņam kļūt par pāraudzi.

— Poga būs krietns komunists. Zēl, ka viņam tās izglītības pamazāk, — ar laiku būtu labs kolhoza priekš​sēdētājs.

— Sūtīsim mācīties. Viņa gados vēl nekas nav nokavēts. Viņš var mācīties arī neklātienē. Es palīdzēšu viņam, konsultēšu svarīgākajos priekšmetos. Ceru, ka tu arī neatteiksies pielikt roku, Aleksandr Petrovič.

— Katrā ziņā, Nikolaj Sergejevič. Ne jau tāpēc mums padomju augstskola deva zināšanas, lai mēs

tās izmantotu tikai savam privātam patēriņam.

— Slaucēja Ilze Bērziņa lūdz uzņemt partijas kandidātos, — Volkovs turpināja. — Vēl kāds pāris ir ceļā uz partiju, tikai tos šoreiz vēl nevarēs noformēt. Lai paaugas, lai parāda sevi darbā. Rezervju mums netrūkst, kā tu pats redzi. Pēc dažiem gadiem mums te būs tāds spēks, ka kalnus varēs gāzt.

— Un gāzīsim arī, — Irbe pasmaidīja. — Un ko darīt pietiks ne vien mūsu paaudzei. Mūsu bērni arī nepaliks bez sava darāmā — to komunismu nemaz nevar tik vien​kārši uzcelt.

— Ja tas būtu tik vienkārši izdarāms, tad jau sen būtu uzcelts, — pasmaidīja arī Volkovs. — Tātad norunāts — sestdien noturam partijas sapulci. Nedēļu vēlāk — vai kā nu tur iznāks — varēs sasaukt kolhoza locek)u pilnsapulci. Es domāju, ka tur tev vajadzēs būt par galveno referentu.

161 — Neatsakos, Nikolaj Sergejevič. Ja jau man to uztic… Vienu otru ziņojumu man jau ir savā laikā nācies taisīt. Varbūt kaut kā tikšu galā arī šoreiz, tikai tev un Zirnītim vajadzēs palīdzēt man ar materiāliem. Galva paliek veca, viens otrs skaitlis vairs negrib aizķerties atmiņā. Laikam skleroze… Ārsti man ieteic lietot joda preparātus, kaut kādus sajodīnus, bet man vēl negribas iesākt. Vai gluži tā būs, ka nepratīšu savu mūžu nodzīvot bez tiem. Medicīna jau ir laba un nepieciešama lieta, bet, ja sāk par daudz krāmēties ar to, tad cilvēks pazaudē dabiskās pretestības spējas un kļūst pārāk atkarīgs no šīs jaukās zinātnes. Bet nupat es jau sāku aizbraukt pa govju ceļu: ierunājos par vienu un nobeidzu pavisam 6 — 1319 par ko citu. Laikam tomēr skleroze. Ķersimies pie lietas, Nikolaj Sergejevič, citādi es vēl sarunāšu nezin ko.

Kad Volkovs aizgāja, Irbe apstājās pie loga un, domās iegrimis, bridi skatījās laukā. Niknām šļācēm lija lietus, visa pasaule bija ietinusies pelēkā, mitrā plīvurā, kurš aizsedza skatienam veco parku, augļu dārzu un tālīnos laukus. Skleroze… Irbe atcerējās savus it kā pa jokam teiktos vārdus. Ja ļaudis ziinātu, ko viņš dažreiz sajūt vakarā, pēc spraigas darba dienas atgūlies savā gultā.. . Droši vien tā nav tikai skleroze, parasta vecuma kaite; no visa pa druskai ir uzkrājies mūža gājumā — tie septiņpadsmit grūtie gadi Tālajos Ziemeļos nav varējuši palikt bez sekām. Ja arī gars ir palicis vesels, nesalauzts un neiedragāts, tad par miesu to nevar sacīt. Bet, ja gars ir vesels, tad cilvēks negrib atzīt miesas nespēku un vecumu: sīksti un līdz pēdējam viņš turas pretī tam, turpina iesākto dzīves ritmu, dzīvo ar kādreizējo jaunības dienu slodzi un varbūt tieši tāpēc iztur daudz ilgāk, nekā būlu izturējis, klausīdams citu cilvēku labi domātiem padomiem. Aleksandrs Irbe gribēja klausīt tikai sev, kur jautājums grozījās ap viņa paša esību.

Bez klauvēšanas ienāca kolhoza rēķinvede Kalniņa, pusmūža sieviete ar brillēm.

— Biedri priekšsēdētāj, kāds cilvēks vēlas runāt ar jums. Vai jūs viņu pieņemsiet?

Irbe atgāja no loga un vēl neseno pārdomu varā iz​klaidīgi paskatījās sievietē.

— Kāds cilvēks? Lai viņš nāk iekšā. Vai viņš jau sen tur gaida?

— Nupat tikai kā atnāca.

— Tad nelieciet viņam gaidīt. Man pašam arī drīz būs jāiet uz lauka.

Kalniņa izgāja, un dažus mirkļus vēlāk Irbes istabā ienāca kāds cilvēks, kuru viņš nekad agrāk nebija redzējis.

2 Viņš bija mazliet pāri vidējam augumam, plecīgs, straujām kustībām un taisnu, stingru stāju, kāda parasti piemīt veciem karavīriem. Kupla, gaiša bārda sedza vaigus un zodu, tāpēc pēc izskata bija grūti noteikt šā cil​ vēka vecumu: tikpat labi viņam varēja būt četrdesmit kā piecdesmit gadu. Pieres labajā pusē ēnoja dziļa, pusmēnesim līdzīga rēta aprepušām, nevienādām malām — smaga ievainojuma un nevērīga ķirurga rīcības apliecinājums. Ienācēja stulmu zābaki bija nošķiesti dubļiem; tumšpelēkais uzvalks likās krietni nonēsāts.

Irbe pagājās pāris soļu pretī apmeklētājam un dažus mirkļus klusēdams noraudzījās viņa sejā.

— Voldemārs Raiskums… — svešais vīrs nosauca savu vārdu. — Jaunais rūpniecības kombināta direktors kaimiņu rajonā.

— Esmu jau dzirdējis par jums, — atsaucās Irbe. — Sveicināti, biedri Raiskum! Ļoti priecājos iepazīties ar jums.

Viņi sasveicinājās. Irbe pamāja ar roku uz krēsla pusi, un, kad Raiskums bija apsēdies, arī viņš apsēdās otrā pusē galdam.

— Ar ko varu jums pakalpot? — Irbe jautāja.

Raiskums ar dompilnu skatienu raudzījās Irbēm garām, uz kādu palielinātu ģīmetni, kas karājās pie sienas viņam aiz muguras, tad atrāva skatienu no ģīmetnes un pievērsās Irbēm.

— Taisnību sakot, mans nolūks bija tikai iepazīties ar jums… stādīties priekšā. Es te visiem vēl esmu svešs, bet savā turpmākajā darbībā man nāksies saskarties ar daudziem. Ja nu reiz mēs esam pieskārušies šim tematam, tad man gribētos zināt, vai jums nav kaut kādas pretenzijas rūpkomblnātam, kuru man tagad nāksies vadīt. Vai mūsu ražotā produkcija apmierina, vai laikā saņemat pasūtīto un tamlīdzīgi?

— Par produkcijas kvalitāti nevar žēloties, — Irbe atbildēja. — Var redzēt, ka kombināta darbnīcās strādā krietni sava amata pratēji. Diemžēl to pašu nevar teikt par organizatorisko pusi. Nodevis pasūtījumu, es nekad nevaru būt drošs, ka apsolītā laikā saņemšu vajadzīgo.

— Par to man žēlojās arī citi biedri, ar kuriem esmu paguvis runāt, — Raiskums piezīmēja. — Nav labi sākt ar sava priekšgājēja kritizēšanu un visu vainu uzvelt viņam, bet tik daudz uzdrīkstēšos teikt, ka viņa darba stils man nepatīk.

Irbe ironiski pavīpsnāja.

6* 163 — Darba stils? Biedri Raiskum, es domāju, ka te ir jārunā par pilnīgu stila trūkumu. Apsolīt un neizpildīt — tā taču ir nekrietnība, krāpšana. Bet tā arī nebija, ka Vilciņš būtu visus vienādi apmānījis. Dažreiz viņš prata visu padarīt laikā un pat pirms termiņa. Ļaunas mēles melš, ka tā neesot nejaušība: par krietnu kukuli Vilciņš esot mācējis labi pakalpot.

Tā sakot — dots pret dotu.

— Tās nebūs bijušas tikai ļaunas mēles, — teica Raiskums. — Nav dūmu bez uguns. Ļaudis nav akli. Cerēsim, ka turpmāk jums tādas valodas vairs nebūs jādzird.

— Priecājos, ka jūs ar tādu noskaņojumu gribat ķerties pie lietas, — sacīja Irbe. — Visi krietni cilvēki jūs atbalstīs. Tālāk no šeptmaņiem un tuvāk tautai — un viss būs labi. Godīgu cilvēku ir daudz vairāk nekā neliešu, tikai viņi ne katrreiz reaģē ar vajadzīgo ātrumu un asumu, bet, ja mēs stāvam dīkā, tie glumie nesnauž. Tāpēc ir vēl nebūšanas.

— Tikai tāpēc, — atsaucās Raiskums. — Glumie nesnauž. Viņi ir aktīvi un zibenīgi izmanto katru iespēju.

— Vai jūs esat partijas biedrs? — Irbe apjautājās.

— Pagaidām ne, — Raiskums atbildēja, nevairīdamies Irbes ciešā skatiena. Sis skatiens pauda izbrīnu un pārsteigumu, bet Raisķumam laikam ne vienreiz vien bija nācies atrasties līdzīgās situācijās, tāpēc Irbes izbrīns viņu nesamulsināja. — Pagaidām ne. Tam dažādi iemesli. Dzīve ne katrreiz rit kā pa diedziņu. Mani tā ir mētājusi kā futbola bumbu. Kādreiz, ja jūs to vēlēsieties… un ja būšu izpelnījies jūsu uzticību, es jums pastāstīšu šo to vairāk par sevi.

«Laikam viens no bijušajiem ļaudīm…» nodomāja Irbe. «Varbūt dzīvē kādreiz kas samežģījies… varbūt tāpat ka man. Pēc blēža viņš tomēr neizskatās. Pārāk godīgas acis, tikai kaut kas tā kā aizlauzts, iedragāts.»

Neapzinīgi viņa skatiens kavējās pie dziļās rētas Raiskuma pierē. Šī rēta, izķēmodama izskatu, nez

kāpēc šo cilvēku darīja simpātisku Irbes acīs, lika domāt par ciešanām, kādas šis cilvēks reiz pārlaidis.

Varbūt tas bijis tikai nelaimes gadījums, varbūt viņš pats pie visa vainīgs, bet, kur ir rēta, tur bijušas ciešanas. Irbe, pats tik daudz pārcietis, nespēja palikt vienaldzīgs, ja sasta​pās ar citu cilvēku ciešanām.

— Gan jau to paspēsim, — viņš ierunājās. — Gan jau tie, kas jūs atsūtīja šajā darbā, zināja, kāpēc to dara.

Raiskums neko neatbildēja.

Pēc tam viņi sāka runāt par konkrētām lietām, kuras varēja interesēt abus. Irbe pastāstīja Raisķumam par iesākto un paredzamo celtniecību kolhozā. Putnu ferma ar lielām mokām drīz būs nobeigta, piena fermu arī šogad varēs mehanizēt, bet, kad paaugsies jaunais kolhoza ciemats un cilvēki sāks dzīvot kompaktāk, nevarēs vairs sūtīt bērnus uz kilometrus desmit attālo skolu — vajadzēs uzcelt jaunu tepat.

Kolhoza ciematā līdzās mazajām ģi​menes mājiņām vajadzēs uzcelt dažas vairākstāvu dzī​vojamās mājas ar visām labierīcībām. Tad Jaudis neiz​tiks arī bez labas ēdnīcas.

— Darba pietiks, — Irbe teica. — Rūpkombināta palīdzība mums būs vajadzīga vēl ilgi. Mums daudzreiz nāksies sastapties.

— Es darīšu visu, lai šīs sastapšanās būtu patīkamas, — sacīja Raiskums. — Patīkamas un derīgas.

Un alkal viņš paskatījās Irbēm garām uz ģīmetni pie sienas. Šoreiz Irbe pamanīja viņa skatienu un pasteidzās paskaidrot.

— Tas ir Roberts Zundags. Viņa vārdā nosaukts mūsu kolhozs. Jūs droši vien esat kaut ko dzirdējis par šo cilvēku.

Raiskums apstiprinot pamāja ar galvu.

— Esmu dzirdējis… Par viņu daudz rakstīts gan avīzēs, gan grāmatās.

Irbe pagriezās atpakaļ un brītiņu noraudzījās Zundaga portretā — tas bija kāds no karalaika uzņēmumiem. Zundags bija nofotografēts virsnieka formā, ar vairākiem ordeņiem un kapteiņa uzplečiem.

Gaišie mati ar celiņu kreisajā pusē, mierīgs, vīrišķīgas nopietnības un nesa- traucamības pilns skatiens …

— Tas ir bijis īsts vīrs, goda cilvēks… — Irbe teica, pievērsdamies atkal Raisķumam. — Mēs esam lepni, ka tieši mūsu kolhozs nosaukts viņa vārdā. Kā īsts cilvēks viņš ir dzīvojis un atdevis savu dzīvību par tautu. Kā tāds viņš vēl šodien glabājas cilvēku atmiņā. Mēs viņu liekam jaunatnei par paraugu, un jāsaka — daudziem jauniešiem viņa priekšzīme palīdz atrast pareizo stāju dzīvē. Viens no tiem, kas visās lietās grib sekot Robertam Zundagam, ir viņa dēls… Gunārs. Ļaudis runā, ka viņš arī izskatā pilnīgi līdzinoties savam tēvam.

Bet es varu teikt, ka šī līdzība neaprobežojas tikai ar ārējo izskatu. Tas puisis kādreiz pats būs īsts, vērtīgs cilvēks.

— Jūs pazīstat Zundaga ģimeni? — Raiskums jautāja.

— Nevaru sacīt, ka es to tuvu pazītu, — atbildēja Irbe. — No ļaudīm dzirdu. Zundaga ģimene dzīvo tepat tuvumā — Eglainē. Bet patiesībā tai tagad cits vārds: kā jau tas dzīvē dažreiz gadās, Zundaga sieva negribēja visu mūžu palikt atraitnēs. Viņai tagad ir cits vīrs, būv- kantora vadītājs Skudra. Arī bērns jau ir. Viens otrs nosoda viņu par apprecēšanos, citi saka, ka pareizi vien esot. Es domāju, ka mums nav iemesla uzmesties par soģiem šai sievietei. Dzīve paliek dzīve un prasa savu daļu. Ej meklē, ko mēs paši būtu darījuši viņas vietā. Vecos laikos sievas esot sadedzinājuši uz sārta kopā ar mirušajiem vīriem. Mēs dzīvojam citā gadu simtenī…

— Tas ir pareizi… — iegrimis pārdomās par dzirdēto, klusi piezīmēja Raiskums. — Nav grūti būt par soģi citiem cilvēkiem. Daudz grūtāk pašam savu dzīvi nodzīvot tā, lai nevienam tā nebūtu jātiesā. Ne katrreiz pasaules tiesa ir taisnīga un nemaldīga.

Irbe atcerējās savu pagātni, un šie Raiskuma vārdi pēkšņi darīja šo cilvēku vēl tuvāku un simpātiskāku viņam. Šādus vārdus varēja pasacīt tikai tāds, kurš pats izgājis cauri ciešanu un netaisnības peklei. Kaut kas patiešām tuvs un radniecīgs bija šajā cilvēkā.

Raiskums piecēlās.

— Iepazinušies mēs nu esam, — viņš teica. — Jāpro​tas gods, un jāļauj citiem strādāt.

Arī Irbe piecēlās, bet nesniedza Raisķumam roku, — Ja jūs nesteidzaties, biedri Raiskum, tad es vēlētos jums šo to paradīt, kas mums te ir, — viņš sacīja. — Diez kad jūs atkal te iegriezīsieties.

— Es domāju, ka uz to nebūs ilgi jāgaida, — Raiskums pasmaidīja. — Bet steigties es nekur nesteidzos, tātad…

Irbe uzvilka lietus mēteli un aizslēdza rakstāmgaldu. Priekšējā istabā, kur strādāja rēķinvede Kalniņa, Raiskums paņēma no vadža savu melno gumijas mēteli un uzvilka mugurā. Laukā visu laiku lija lietus.

Arā pie lieveņa stavēja dubļiem nošķiests motociklets. Raiskums uzmeta tam vērtējošu skatienu, tad paskatījās Irbē.

— Ja tālāks ceļa gabals, varam izmantot manu ma​šīnu.

— Tādā laikā nemocīšu jūs ar tālām gaitām, — Irbe atbildēja. — Pastaigāsim tepat pa centru, apskatīsim klubu un vēl šo to, kas tuvāk pie rokas.

3 Irbe parādīja Raisķumam vecās saimniecības ēkas, kas te stāvēja vēl kopš baronu laikiem. No akmeņiem celtas, smagas un masivas — kā mazi cietokšņi tās slējās pretī ar pelēcīgu varenību, un laika zobs neko lielu nebija spējis tām padarīt. Vecie kārniņu jumti bija nosūbējuši un vienā otrā vietā salāpīti ar šīfera plāksnēm. Agrākajā muižkunga mājā, kur dzīvoja ari kolhoza priekšsēdētājs, logu rāmji bija apmainīti ar jauniem un modernākiem, bet durvīm piebūvēti lievenīši — viss pārējais palicis tāds pats kā senajās dienās.

Daža muižas ēka šodien kalpoja citām vajadzībām nekā baronu laikā. Irbe ieveda Raiskumu agrākajā zirgu stallī — tur tagad grīda bija betonēta un telpa kalpoja lauksaimniecības mašīnu novietošanai un remontam.

— Bet zirgi? — apjautājās Raiskums. — Vai tos pa​visam esat likvidējuši?

Irbe iesmējās.

— Pavisam vēl ne. Atrodas jau tik lielā saimniecībā arī tādi darbi, kur vecais auzu motors noder labāk nekā traktors vai smagā mašīna. Zirgiem uzcēlām mazāku stalli, tuvāk ganību aplokam, bet veco atdevām mašīnām. Un taisnīgi vien iznāk, jo mašīnas tagad padara gandrīz visu, ko agrāk nācās paveikt zirgiem.

— Zirgiem, protams, nav iebildumu pret šīm pārmai​ņām? — pajokoja Raiskums.

— Ko nu par to — tie spriņģē vien, — tajā pat jokojošā tonī atbildēja Irbe. — Tiem nekad neesot bijusi tik laba dzīve kā tagad.

Brītiņu viņi pavadīja pie barona pils drupām.

— Tā tās stāv kopš 1905. gada, — Irbe paskaidroja.

— Kad zemnieki nosvilināja to maitasputna perēkli, nevienam necēlās roka to atjaunot. Barons aizlaidās uz fāterlandi, bet tie, kas te vēlāk saimniekoja, paši dzīvoja Rīgā un, ja kādreiz vasarā atbrauca zaļumos, tad iztika ar muižkunga māju. Mēs arī nedomājam atjaunot šo verdzības pieminekli. Nekas vairāk kā pamati te arī nav palicis pāri.

— Un tāpat atstāsiet, lai rēgo? — Raiskums brīnījās.

— Tāda izcila vieta — un drupas. Visu apkārtnes iz​skatu samaitā…

— Te mēs celsim jauno septiņgadīgo skolu, — Irbe teica. — Jau nākošgad sāksim būvēt. Atkal daži pasūtī​jumi jūsu kombinātam būs nodrošināti.

— Ar prieku izpildīsim šo pasūtījumu, — Raiskums atsaucās. — Maitasputna ligzdas vietā — gaismas pils! Kaut vairāk būtu tādu izmaiņu.

Viņi apskatīja vēl šo un to. Irbe izvadāja Raiskumu pa augļu dārzu un pastāstīja, cik liels tas būs pēc dažiem gadiem, iztālēm parādīja jauno piena fermu ar lielo silosa torni un vēja rotoru un pašās beigās

aicināja iegriezties kolhoza klubā.

Tur patlaban rosījās vesels pulciņš jauniešu — studenti un kolhoznieki. Telpā valdīja haoss: krēsli bija sakrauti cits uz cita vienā zāles galā, no logiem ņēma nost aizkarus, bet daži puiši, uz kāpnēm pakāpušies, atkabināja mazās skatuvītes priekšā pārvilkto transpa​rentu.

Atnācēji sasveicinājās ar jauniešiem un brītiņu no​raudzījās viņu rosmē.

— Tā paknapāk ir, — ieminējās Irbe. — Ja atved kādu labāku filmu, pietrūkst vietas visiem, kas vēlas apmeklēt izrādi. Bet ko lai dara — baroni par tādām lietām nav domājuši. Nu, nekas. Kad uzcels jauno skolu, izrādes varēs noturēt lielajā aktu zālē, bet šito atdosim kolhoza sportistiem — te varēs vingrot, celt svarus, spēlēt galda tenisu. Vasarā jau to visu var darīt laukā, bet ziemā tā lieta neiet, un kas tas par sportistu, kas trenējas tikai vasarā.

Pie viena Irbe pastāstīja, ka kolhozam ir sava volejbola komanda, vairāki labi riteņbraucēji, kas jau pie​dalījušies republikas mēroga sacīkstēs un izcīnījuši vai​rākas balvas un diplomus, un daži vieglatlēti — soļotāji un metēji.

— Kas viņus trenē? — apjautājās Raiskums.

— Paretam atbrauc kāds no rajona un Rīgas, — atbildēja Irbe. — 2ēl, ka nav tuvumā laba smagatlētikas trenera. Ar to, ka retumis kāds parāda dažu cīņas paņēmienu un kā jātur svaru stienis, ir par maz. Puiši grib cīnīties pa īstam, un kur vēl citur var atrast tādus spēka mitriķus kā taisni pie mums uz laukiem. Bet arī tas tā nepaliks vienmēr: daudzi kolhoza jaunieši mācās pilsētā, nodarbojas tur ari ar sportu lietpratēju vadībā. Pēc kāda laika tie atgriezīsies mājās un varēs pamācīt savus biedrus.

— Bet ja nu neatgriežas — ja iepatīkas citur? — pie​zīmēja Raiskums.

— Atgriezīsies, biedri Raiskum, — paļāvīgi teica Irbe. — Mums tikai jāgādā par to, lai viņiem nevienā citā vietā neiepatiktos tik labi kā mājās. Ir jau tādi saimnieciņi, kas aizmirst, ka jādomā ari par jaunatnes interesēm, skopojas ar līdzekļiem kultūras dzīves vajadzībām — grib, lai visi raudzītos uz dzīvi ar veča acīm. No tādiem kolhoziem jaunatne bēg, meklē labāku dzīvi citur. Pie mums tā nav.

— To var redzēt, biedri Irbe, — sacīja Raiskums.

— Pareizi darāt.

— Savādāk nemaz nevar darīt, — atbildēja Irbe.

— Kas tad būs, ja pazaudēsim savu jauno maiņu? Ar gudriem vārdiem un padomiem vien nevar to jauno dzīvi veidot. Vajag, lai cilvēki mīlētu to, lai viņiem tā patiktu, lai viņiem būtu labi.

Tad viņš pievērsās kādam gaišmatainam puisim, kurš kaut ko darīja ar lozungu, ko nupat bija noņēmis no sienas un izklājis brīvā vietā uz grīdas.

— Gunār, kas tev ar pirkstiem? Savainoji?

Gunārs piecēlās kājās un mazliet samulsis paslēpa rokas aiz muguras: labajai rokai divi pirksti bija pār​sieti ar marli.

— Tā iznāca… — viņš norūca. — Nekas liels jau nav. Drīz pārsējumu varēs ņemt nost.

— Pie darba atgadījās? — Irbe jautāja.

— Pie darba ne, — puisis acīmredzot nevēlējās turpināt sarunu. Irbēm viņš varbūt kaut ko vēl paskaidrotu, bet turpat stāvēja tas svešais, bārdainais vīrs — sazini nu, kas par cilvēku un no kurienes viņš uzradies. — Tā iznāca. Nebiju visu aprēķinājis. Bet strādāt jau vairs netraucē.

Uzskatīdams, ka ar to jautājums ir izsmelts, Gunārs nometās uz viena ceļa un turpināja rīkoties gar lo​zungu — izgludināja drānu un sāka sukāt. Drāna putēja.

Raiskums visu laiku vērīgi raudzījās puisī ar ciešu, pētījošu skatienu. To redzēdams, Irbe viņam klusi pa​teica: — Starp citu, tas ir Roberta Zundaga dēls. Gunārs.. . Stipri līdzīgs savam tēvam, vai ne?

Raiskums piekrizdams pamāja ar galvu un turpināja raudzīties Gunārā. Viņš izskatījās saviļņots un pilns savāda sprieguma. Acīs iemirdzējās valgs spožums, lūpas viegli nodrebēja. Tad viņš novērsa savu skatienu no Gunāra un sāka skatīties sāņš.

Irbe tuvojās kādai no meičām un kaut ko viņai jautāja. Meiča — tā bija Laima — paraustīja plecus un klusi atbildēja, bet ne Gunārs, ne Raiskums nedzirdēja viņas vārdus.

Tad Raiskums uzrunāja Gunāru: — Vai jūs te dzīvojat? Esat kolhoza loceklis?

Gunārs atskatījās pār plecu Raiskumā, papurināja galvu un, iekams atbildēja, piecēlās atkal kājās.

— Nē, es te atrodos tikai ražošanas praksē. Drīz beigšu Lauksaimniecības akadēmiju.

— Jums te patīk?

Gunāru laikam mazliet aizskāra šis jautājums, un viņš atbildēja strupi: — Jā, man te patīk. Kad beigšu studēt, varbūt pārnākšu pastāvīgā darbā uz šejieni… protams, ja mani sūtīs šurp.

— Droši vien sūtīs, — turpināja Raiskums. — Tas taču jūsu tēva kolhozs…

— Jūs… kā jūs zināt, ka esmu Zundaga dēls? — Gunārs neslēpa izbrīnu.

— Biedrs Irbe pateica, — paskaidroja Raiskums. — Mans vārds ir Raiskums. Es tagad strādāšu par direktoru rūpkombinātā. — Pēc mazas pauzes viņš it kā šaubīdamies — darīt vai nedarīt to — piemetināja: — Es kādreiz pazinu jūsu tēvu… kara laikā. Mēs dienējām vienā pulkā …

Gunāra atturīgais vēsums pēkšņi bija kā ar roku atņemts. Viņš cieši nolūkojās Raiskumā — tā, it kā tikai tagad to būtu ieraudzījis; seja piesarka, acis iemirdzējās, un balsī ietrīcējās silti, draudzīgi toņi: — Jūs pazināt tēvu? Biedri Raiskum, kad jūs viņu pēdējo reizi redzējāt?

— īsi pirms tam, kad viņš… aizgāja bojā… — atbildēja Raiskums. Viņš gribēja vēl ko sacīt, bet tai brīdī Irbe beidza runāt ar Laimu un pagriezās uz šo pusi. Raiskums apklusa.

— Žēl, ka jums nav laika ilgāk te uzkavēties, — Gunārs ieteicās. — Man arī nav vaļas. Bet es ļoti vēlē​tos kaut ko dzirdēt par manu tēvu.

— Kādu citu reizi, Gunār, — Raiskums teicā'. — To nevar tik īsi pastāstīt. Atbrauciet kādā brīvā dienā pie manis.

- Jūs labi pazināt manu tēvu? — Gunārs nerimās.

— Ļoti labi pazinu. Tik labi, cik vien kāds cilvēks var pazīt otru cilvēku. Es jums visu izstāstīšu.

— Pateicos, biedri Raiskum… — čukstēja Gunārs. — Pie pirmās izdevības uzmeklēšu jūs.

— Es gaidīšu, Gunār, — Raiskums pasmaidīja viņam un sniedza roku.

Viņu rokas spiediens bija ilgs un abpusīgi ciešs — kā vīriem, kas slēdz svarīgu vienošanos.

Irbe izgāja no kluba kopā ar Raiskumu, un Gunārs ar skatienu pavadīja viņus līdz durvīm. Leģenda par tēvu bija atkal sakustējusies, puiša sirds pildījās ar siltumu un neskaidrām jausmām. Sis cilvēks, kurš staigājis kara taku kopā ar Robertu Zundagu, pēkšņi kļuva Gu​nāram tuvs.

— Kā jums patika Zundaga dēls? — iejautājās Irbe, pavadījis Raiskumu līdz motocikletam. — Es tīšām ievedu jūs klubā, man gribējās, lai jūs satiktu viņu un mazliet aprunātos.

— To jūs labi izdarījāt, biedri Irbe, — Raiskums atbildēja. — Es pazinu Zundagu… mēs bijām karabiedri. Uz redzēšanos, biedri Irbe!

— Uz redzēšanos, biedri Raiskum!

Raiskums iedarbināja motoru un aizbrauca pa gatves ceļu. Motociklets šķieda dubļus un ūdeni uz visām pu​sēm — gatve bija stipri pielijuši.

«Tad, lūk, no kurienes viņam tā dziļā rēta…» domāja Irbe, noraudzīdamies aizbraucējam paķaļ.

«Karavīra piemiņa par aizvadītām kaujām … Bet kāpēc šis cilvēks nav partijā? Un kāpēc viņam pie svārkiem nebija nevienas ordeņa lentītes? Varbūt kautrējās nēsāt?»

Viņš būtu varējis vēl daudz ko jautāt un, tāpat kā uz šiem jautājumiem, nespētu atbildēt arī uz tiem, jo tikpat kā neko vēl nezināja par Raiskumu. Un tomēr šis cil​vēks viņam patika.

4 Sasniedzis lielceļu, Raiskums pagrieza motocikletu uz Eglaines pusi. Dubļu te bija mazāk, ceļš

gludāks, bet Raiskums turpināja braukt ar to pašu mēreno ātrumu — trīsdesmit kilometru stundā. Viņš nesteidzās. Vējš svieda sejā lietus šļāces. No vaigiem un bārdas mitrums slīdēja lejup, tecēja aiz kakla, kā vēsi tārpi ložņāja pa Rais- kuma krūtīm un muguru, bet viņš, satrauktās domās iegrimis, to nemanīja.

Roka automātiski vadīja motocikletu, lika tam vienmēr laikā mainīt virzienu, kad priekšā uz ceļa parādījās kāda ūdens peļķe vai dziļāka bedre. Pēc visa spriežot, viņš bija ļoti izveicīgs un piedzīvojis braucējs.

Retumis uz lielceļa parādījās kāds cilvēks, vēl retāk Raisķumam nācās apdzīt kādu gājēju vai mašīnu. Nejaukais laiks likās visu dzīvo radību sadzinis pajumtēs; pat suņi neizskrēja pretī uz ceļa un neaprēja braucēju, atzīdami par labāku patupēt sausā aizvēnī.

Ja uz ceļa tomēr gadījās kāds cilvēks, Raiskums uz brītiņu samazināja ātrumu un, pabraucot garām, cieši ieskatījās sejā katram gājējam. Bija tā, it kā viņš kādu meklētu, cerētu sastapt te, negaisa plosītajā klajumā. Bet katrreiz pēc tādas satikšanās cerību spraigums tūliņ apdzisa Raiskuma acīs, un seja atkal atguva vienaldzīgu izskatu.

Viņš nepazina neviena no šiem cilvēkiem, kas pagadījās ceļā, un tie neviens nepazina viņu. Bet viņu pašu plosīja dalītas jūtas: ar vieniem prātiem viņš ļoti vēlējās ieraudzīt kādu pazīstamo, tomēr tai pašā laikā bai​dījās no tā un tāpēc reizē ar vilšanos pēc katras tādas sastapšanās sajuta dziļu atvieglojumu.

«Nu ko tu baidies?» viņš domās teica sev. «Neviens taču nevar tevi pazīt. Kam var nākt prātā, ka tas esi tu.. . ka tu vispār vari būt. Visai pasaulei tu esi miris. Tevis nav, bet tas, kas tu esi, tas neesi tu — Robert Zundag. Tavs dēls tevi nepazina, lai gan tu runāji ar viņu un pieminēji viņa tēvu. Nepazina tāpēc, ka viņš, Gunārs, dzīvo reālā pasaulē un netic brīnumiem, bet tu… tu vairs neesi reāla būtne, tikai izbalējis priekšstats, atmiņa, likteņa untuma uzsūtīts rēgs. Vājais, neprātīgais cilvēks — kāpēc tev vajadzēja te atklīst, un kāpēc tu sāki runāt ar viņu, atgādināji to, par ko jā​klusē? Uz ko tu vēl ceri, un ko tu vēlies?»

Sasniedzis tiltu šaipus Eglaines, viņš apstādināja mo- tocikletu un dažus mirkļus pavadīja mocošās šaubās: braukt tālāk vai griezties atpakaļ? Tur, otrā pusē upei, viņš katrā ziņā var satikt cilvēkus, kurus kādreiz pazinis un kuri bijuši viņam tuvi, — bet kas viņam šodien vairs vajadzīgs no tiem? Viņš pats tiem nevienam vairs nav vajadzīgs — to Zundags zināja, un šī apziņa bija reizē tīkama, nomierinoša un arī skaudri sāpīga un rūgta kā dūmi.

Beidzot viņš izšķīrās par darāmo un tomēr brauca tālāk — pāri tiltam uz strādnieku ciematu. Lēnām, it kā ceļu meklēdams, vadīja savu motocikletu pa ciemata galveno ielu un ar salkstošu skatienu vēroja visu, kas te bija ko redzēt. Un visu laiku viņš jutās tā, kā varēja justies noziedznieks, kurš, neizprotamas tieksmes mudināts, atgriezies pastrādātā nozieguma vietā. Viņš nebija ne slepkava, ne laupītājs, varbūt tikai vājš cilvēks, un tomēr viņam likās, ka ikviens pretimnācējs, katrs logs, kam viņš pabrauca garām, noraugās viņā ar aizdomām un drūmu minējumu. Un viņš nemaz nebūtu pārsteigts, ja pēkšņi kāds viņam uzsauktu: «Robert Zundag, tu at​kal esi te? Ko tu te meklē?»

Cilvēki klusēja, daži pat nepaskatījās uz atbraucēju, citi uzmeta tam vienaldzīgu skatienu un tūliņ atkal novērsās. Nevienā logā neparādījās neviena ziņkārīga seja. Klusēja cilvēki un logi, tikai lietus šļakstēja, un apkārt šalca drēgnais, nelaipnais rietumu vējš, it kā sacīdams: «Nu ko tu te meklē! Tu taču redzi, ka nevienam neesi vajadzīgs…»

Izbraucis cauri visam ciematam, Zundags grieza mo- tocikletu apkārt un tāpat lēnām vēlreiz izbrauca cauri Eglainei. Dažus cilvēkus, ko gadījās redzēt uz ielas, viņš pazina, citus ne. Bet tie nepazina viņu, un tas bija da​biski: neviens no viņiem nespēja pat iedomāties, ka viņš, Roberts Zundags, vispār vēl ir.

Eglaini kara vētra bija pasargājusi, lielais negaiss bija aiztraucis tai garām, neko neiznīcinādams.

Zundags atcerējās visu, kas te kādreiz bijis, un visu vēl pazina, lai gan viss vecais šodien izskatījās tāds kā mazāks, šaurāks un niecīgāks, bet taisni tāpēc likās vēl tuvāks un mījāks nekā toreiz, pirms septiņpadsmit gadiem. Daudz te bija arī jauna, pēc kara uzcelta, bet tas jaunais nerunāja uz atbraucēju ne ar draudzību, ne nosodījumu: tas klusēja, kā parasti klusē svešinieks, kuru mēs redzam pirmo reizi.

Kaut kur — vienā no šīm vecajām vai jaunajām mājām — dzīvoja kāds cilvēks, kas kādreiz bijusi

Roberta Zundaga sieva. To atrast būtu pavisam vienkārši. Vajadzēja tikai pajautāt kaut kuram pretimnācējam, un tas bez vilcināšanās parādītu ceļu. Un tālāk? Tālāk bija tas baigais un nezināmais, kas neļāva apstāties, jautāt, ierasties. Robertu Zundagu te negaidīja. Voldemāram Raisķumam nebija ko meklēt svešā ģimenē.

Pārbraucis pāri tiltam, Zundags nogriezās no lielceļa pa labi un iebrauca upmalas mežā pie ciemata peldētavas. Novietojis motocikletu pavēnī, viņš izgāja mežmalā, apsēdās uz veca celma un, nelikdamies zinis par lietu, ilgi raudzījās pāri upei uz strādnieku ciematu.

Lūk, tur viņš kādreiz bija dzīvojis tāpat kā daudzi cilvēki — strādājis, strīdējies ar saviem maizes tēviem, cīnījies pagrīdē pret ienīsto varu, kas vieniem tiecās atņemt visu, bet citus apveltīja ar vislielāko labvēlību. Un viņam bija ģimene, savs pavards, kur darba vīrs pēc dienas grūtajām gaitām varēja atrast siltumu, draudzību un mieru. Citiem cilvēkiem arī tagad tas viss ir, tikai viņam nav nekā, jo Roberts Zundags ir atteicies no sevis un pazaudējis visu, kas tam kādreiz piederējis.

Astrai ir jauna ģimene, un Gunāram ir patēvs… Vai tā ir laba ģimene, un vai īstais cilvēks manam dēlam atvieto tēvu? Jūs mani apraudājāt, bet es neesmu miris. Es tikai neesmu vairs es, un man ir kauns, es nevaru skatīties acīs tiem, kuri man mīļi. Mans dēls… mans vienīgais! Cik labi, ka tu esi un ka tu esi tāds, kādu šodien redzēju. Ko es tev teikšu, kad tu atnāksi pie manis? Es taču nevaru tev stāstīt par savu likteni, mans dēls, — lai gan neesmu izdarījis nevienu no tiem noziegumiem, kurus cilvēki nepiedod saviem līdzcilvēkiem, runāt es nedrīkstu. Es esmu ļāvis radīt leģendu ap savu pagātni, un tā kā nenometama nasta tagad spiež mani… spiedīs līdz mūža galam. Un mans noziegums ir tas, ka es vēl esmu dzīvs. Neviens to nezina, bet tāpēc nasta nekļūst vieglāka.

Zundags raudzījās pāri upei, ar acīm uzmeklēja to vietu, kur kādreiz bijusi viņa ģimenes ligzda.

Neliela koka ēka, pusotra stāva, — tikpat veca un apsūbējusi kā vairums strādnieku ciemata māju, bet šodien tikpat vienaldzīga un noraidoša kā visas pārējās šai vietā un visā pasaulē.

Kāpēc? Kas tad ir noticis?

Roberts Zundags iespieda galvu dūrēs un iegrima domās. Cita pēc citas atmiņu ainas slīdēja viņa gara acu priekšā, dažas skaistas, dažas nejēdzīgas, un nebija viņa spēkos tās padarīt savādākas, nekā tās bija.

5 Obligātā karadienesta laikā buržuāziskās Latvijas armijā Roberts Zundags bija beidzis virsnieku vietnieku kursus un pēc tam komandējis vadu vienā no Latgales kājnieku pulkiem. Pēc demobilizācijas viņam iznāca vairākus gadus strādāt par tehniķi kādā rūpniecības uzņēmumā, kas piederēja baltvācietim Fegezakam; vairums inženieru un meistaru tur bija vai nu dzimuši vācieši, vai tā saucamie kārklu vāci, t. i., tādi ļautiņi, kuri, paši nebūdami vācieši, centās par tādiem izlikties: viņi atdarināja izraudzīto paraugu, ģērbās tāpat kā tie uņ, labi prazdami savu mātes valodu, runāja latviski ar stipru vācu akcentu. Zundagam nenāca prātā ķēmoties pakaļ šiem ērmiem, bet vācu valodu viņš tomēr iemācījās ļoti pamatīgi. Sis apstāklis bija viens no izšķirošajiem, kāpēc 1941. gada rudenī, kad formējās latviešu strēlnieku divīzija, Robertu Zundagu iedalīja izlūku rotā un iecēla par vada komandieri.

Viņš izrādījās dzimis izlūks: aukstasinīgs, drošs, izdomas bagāts un lielisks novērotājs. Jau pēc pirmajām kaujām pie Maskavas par Zundaga pārdrošajiem izlūkgājieniem sāka rakstīt frontes laikrakstos; kā vienu no pirmajiem latviešu divīzijas karavīriem viņu apbalvoja ar Sarkanā Karoga ordeni. Tad pat viņam piešķīra leitnanta dienesta pakāpi. Vēlāk Ziemeļrietumu frontē nepagāja tāda nedēja, kad Zundags ar saviem izlūkiem neliktu runāt par sevi. Vairākas reizes viņš ar saviem vīriem tika sūtīts dziļos izlūkgājienos ienaidnieka aizmugurē un sagādāja pavēlniecībai vērtīgas ziņas. Saņemtos uzdevumus viņš veica bez bravūras, tāpat kā katrs krietns sava darba pratējs dara savu darbu, un viņam nepatika, ka karabiedri tik daudz par to runā. Zundags bija skops vārdos, kad laikrakstu korespondenti viņu intervēja, taču tas viņiem nelaupīja iespēju plaši un tēlaini aprakstīt vienu vai otru notikumu, kuru viņi mēdza dēvēt par varoņdarbu, bet kuru Zundags pats uzskatīja kā pašsaprotamu un ikdienišķu epizodi lielajā kara

drāmā. Kad smagi ievainoja izlūkrotas komandieri, Zundagu iecēla viņa vietā. Tad viņš iepazinās ar Emīlu Skuju, rotas jauno politvadītāju, un viņi kļuva draugi. Tad pat viņš pirmo reizi satika Ainu Lindi, kurai nācās pārsiet vieglo ievainojumu Zundaga plecā, un arī viņa tam kļuva diaugs. Viņam bija daudz draugu, ar kuriem viņš kopā staigāja grūto kara taku, bet vēl vairāk tādu, kurus nekad nebija redzējis, kuri iztālēm, no frontes aizmugures, sekoja viņa darbam un priecājās par viņa un viņa biedru cīņas gaitām.

1942. gada vidū Zundagu apbalvoja ar otru Sarkanā Karoga ordeni. Dažus mēnešus vēlāk pie viņa krūtīm iemirdzējās Ļeņina ordenis. Tad kapteini Zundagu iecēla par bataljona komandieri, un Emīls Skuja kļuva tai pašā bataljonā par komandiera vietnieku politiskā darbā, Bet Zundagam neizdevās ilgi komandēt bataljonu — drīz notika tas.

Bataljons saņēma uzdevumu veikt izlūkošanu ai kauju. Jau ilgāku laiku izlūkiem nebija izdevies sadabūt «mēli», bet drīzumā vajadzēja sākties lielākai operācijai armijas mērogā. Kā tas ne vienreiz vien bija noticis šajos gados, latviešu gvardes divīzijai arī šoreiz vajadzēja veikt ļoti atbildīgu kaujas uzdevumu: pārraut fronti un izlauzties līdz stratēģiski svarīgam sektoram ienaidnieka nocietinājumu otrajā līnijā, līdz ar to radot iespēju izvērst mūsu uzbrukumu plašumā. Izlūkošanas operācijai bija liela nozīme pretinieka stipro un vājo vietu uztaustīšanā — tieši tai vajadzēja pasargāt mūsējo spēkus no liekiem zaudējumiem vēlākajā lielajā uzbrukumā.

Zundags saprata saņemta uzdevuma svarīgumu, rū​pīgi sagatavojās tam, visu apsvēra un kopā ar pulka un divīzijas vadību izstrādāja sīku operācijas plānu. Tāpat kā pirmajās kaujās pie Maskavas, strēlnieki dega nepacietībā drīzāk sastapties ar ienaidnieku un izlauzt ceju līdz savai dzimtenei, kas vēl smaka okupācijas jūgā, tikai tagad viņu cīņas alka un pašaizliedzīgā vīrišķība bija pavairota ar bagātu kaujas pieredzi un karotmāku.

Uzbrukums sākās agri no rīta, kad gaisma vēl nebija sākusi svīst. Sākumā viss norisinājās, kā domāts: Zundaga bataljons ielauzās pretinieka nocietinājumos ar samērā nelieliem zaudējumiem un turpināja virzīties tālāk uz vācu aizsardzības otro līniju. Viens pēc otra apklusa hitleriešu ugunspunkti pirmajā līnijā, pretinieks bija spiests atiet. Hitlerieši laikam bija pārliecināti, ka sācies lielais uzbrukums, — par to lika domāt mūsu artilērijas uguns plašā joslā —, un viņi satraucās, ierunājās vācu baterijas, sāka runāt otrās līnijas ugunspunkti, atklādami sevi cits pēc cita. Taisnību sakot, bataljons savu kaujas uzdevumu bija veicis un varētu pārtraukt tālāko virzīšanos pretinieka aizmugurē: vajadzīgais bija noskaidrots. Pulka komandieris Skalders nekavējoties deva pavēli sākt atiešanu, Tai brīdī Zundags atradās priekšā pie kādas rotas, kas bija izlauzusies vistālāk un ieņēmusi ļoti izdevīgu pozīciju — nelielu augstieni, no kuras labi varēja pārskatīt un turēt zem uguns plašu frontes sektoru. Un tieši tad pārtrūka sakari ar aizmu​guri. Apakšpulkveža Skaldera pavēle nesasniedza batal​jona komandieri Zundagu.

Atjēdzies no sākotnējā pārsteiguma, pretinieks raidīja uz zaudēto augstieni niknu artilērijas un mīnmetēju uguni, vēlāk parādījās arī aviācija un sāka nežēlīgi bombardēt samērā nelielo uzkalnu, kur tagad uz dzīvību un nāvi stāvēja vienas rotas atliekas un kopā ar tām Roberts Zundags. Atgriezti no savējiem, zaudējuši visus sakarus, viņi ka kurmji ierakās zemē un vairākas stundas turpināja nevienādo cīņu. Tā bija īsta elle, uguns, trokšņa un savandītas zemes orģija.

Dzīvie gulēja līdzās kritušajiem un smagi ievainotajiem. Augstienes aizstāvju pulciņš pamazām saira. Bet Roberts Zundags joprojām atradās savā vietā, vadīja cīņu un nedomāja par atiešanu. Patiesībā jau arī nebija vairs iespējams atiet, jo ceļš pie savējiem atradās pretinieka rokās.

Kad uguns uz brīdi pārstāja un hitleriešu ķēdes tuvojās augstienei pārliecībā, ka tur vairs nav neviena dzīvā, savanditās zemes haoss pēkšņi atdzīvojās, ierunājās šautenes un automāti, un pretiniekam nācās atvilkties atpakaļ neko nepanākušam. Tā tas turpinājās vairākas reizes. Viesuļuguns, aviobumbu sprādzieni mainījās ar minu klunkšķieniem, automātu tarkšķēšanu un «pasaules iekarotāju» lielīgajiem saucieniem: — Russ kaput! Russ sdavais!

Par atbildi atskanēja:

— Drīz tu aizrīsies!

Zundags, tāpat kā viņa biedri, saprata, ka šī cīņa ir bezcerīga. Bet viņi arī saprata, ka šai cīņai ir jēga un liela nozīme un ka turpināt šo cīņu līdz pēdējai iespējai ir viņu uzdevums un vienīgais, kas viņiem vēl atlicis ko darīt. Beigas tik un tā — vai nu cīņā, nenorimstot līdz pēdējam elpas vilcieņam, vai aiziet bojā ar kaunu un pazemojumu, ja kristu satracinātā ienaidnieka gūstā. Mirt negribējās nevienam, bet gūstā krist vēl mazāk. Viņi turpināja cīnīties.

Mazāks un mazāks saruka viņu pulciņš. Viens pēc otra apklusa stiprie, bezbailīgie vīri. Pēc aviobumbas tieša trāpījuma no dažiem nepalika pāri it nekas — saārdītaja laukā mētājās saraustītie strēlnieku locekli, asiņu sajaukums kopā ar zemēm, līdzās zemē gulēja iedragāta bruņucepure. Zundags savām acīm redzēja, kā artilērijas lādiņš saplosīja gabalos seržantu Voldemāru Raiskumu — tas bija viens no tiem, ar kuriem viņš reizē bija ieradies latviešu divīzijas formēšanas vietā, viens no tiem, kam neviens nesūtīja vēstules un kas arī pats nevienam nerakstīja, jo visus piederīgos bija zaudējis pašā kara sākumā, kad fašistu lidmašīnas sa- bombardēja bēgļu ešelonu. Un tagad nebija vairs arī Voldemāra Raiskuma, palikusi tikai viņa bruņucepure un no saplosītās blūzes izkritusi karavīra grāmatiņa. Zundags pacēla to un noglabāja kabatā kopā ar dažām citām karavīru grāmatiņām, ko jau agrāk bija pacēlis.

Un atkal trakoja elle, šņāca gaiss, un pēc kādas avio- bumbas sprādziena debesīs uzlidoja milzīgs zemes stabs; kā melni pelēks dūmu mutulis tas clažus mirkļus noplā- tījās pāri augstienei, tad gāzās atpakaļ zemē, virsū dzīvajiem un kritušajiem. Bet Roberts Zundags vairs neredzēja un nedzirdēja, kas tālāk notika. Smagi ievainots, sakropļotu, asinīm aplipušu seju viņš, samaņu zaudējis, palika guļam ierakumā, un viņam līdzās gulēja iedragāta bruņucepure, kuras iekšpusē uz ādas atloka bija uzrakstīts viņa vārds.

Dažas dienas vēlāk, kad notika lielais uzbrukums un latviešu gvardi ieņēma augstieni, bataljona komandiera vietnieks politdarbā Emīls Skuja atrada kapteiņa Zundaga bruņucepuri, bet viņu pašu — tāpat kā daudzus citus, kas toreiz uz dzīvību un nāvi bija stāvējuši savas pēdējās kaujas viesulī, — vairs neatrada. Komandieri un strēlnieki atsedza savas galvas un brīdi stāvēja klusējot, godinādami varoņu nāvē kritušos biedrus.

Tā sākās leģenda …

Roberts Zundags atmodās tumšā, piesmakušā telpā, kur oda pēc sapuvušiem salmiem un medikamentiem. Galva viņam bija pārsieta, tikai acis un deguns vaļā — ja viņam parādītu spoguli, viņš pats sevi nepazītu. Telpā atradās vēl daži ievainotie, bet Zundagam tie bija sveši. Sākumā viņš nesaprata, kas ar viņu noticis un kur viņš atrodas, tikai vēlāk, apmainījis dažus vārdus ar saviem likteņa biedriem, sāka nojaust, ka noticis pats ļaunākais: viņš kritis ienaidnieka gūstā!

Kāpēc hitlerieši viņu nebija nošāvuši turpat kaujas laukā, kad pārliecinājās, ka viņš vēl ir dzīvs, — to Zundags nespēja sev izskaidrot ne toreiz, ne vēlāk. Varēja tikai šo un to minēt. Varbūt fašistu izlūkošanas dienesta darbinieki cerēja, ka izdosies no gūstekņa saņemt vērtīgas ziņas, iespējams, ka tiem bija vēl kāds cits nolūks un tikai tāpēc tie pagaidām saudzēja viņa dzīvību, bet fakts bija tas, ka Zundagam nelika mirt. Par viņu mazliet pat rūpējās, deva zāles, palaikam pārsēja briesmīgās brūces sejā. Zundaga spēcīgais, rūdītais organisms savukārt darīja visu, lai ātrāk atgūtu spēkus un tiktu uz kājām.

Tikko viņš bija tiktāl atžirdzis, ka varēja reaģēt uz jautājumiem un runāt, viņu sāka nopratināt.

Spriežot pēc visa, kareivju grāmatiņas, kas ievainošanas brīdī atradās Zundaga kabatā, bija kritušas hitleriešu rokās, un nebija vairs nozīmes noliegt savu piederību pie latviešu gvardes divīzijas: ka tieši šī divīzija stāv viņiem pretī šajā frontes sektorā, to vācu izlūkdienests sen zināja; par to liecināja uzsaukumu lapiņas, ko pirms nedēļas vācu lidmašīnas bija izkaisījušas virs latviešu divīzijas ierakumiem, to nemaldīgi varēja secināt no aģitācijas skaļruņiem, kas naktīs trokšņoja pāri neitrālajai joslai. Tas vairs nebija noslēpjams pretiniekam. Noslēpt vajadzēja to, ka viņu rokās kritis bataljona komandieris kapteinis Zundags, tāpat visu to, ko viņš zināja par pašu divīziju un tās uzdevumiem pēdējā kaujā.

Kad Zundagam jautāja, kā viņu sauc, viņš nepateica savu vārdu, bet nosauca to, kas pirmais ienāca prātā.

— Seržants Voldemārs Raiskums… — viņš vārgā balsī izmocīja šos nedaudzos vārdus un domāja par to, kā bija aizgājis bojā vīrišķīgais gvards.

Un, kad viņu turpināja prašņāt par kaujas uzdevumu, divīzijas skaitlisko sastāvu, apbruņojumu un komandieriem, Zundags iegrima nemaņā un klusēja. Viss, ko pratinātājiem vēlāk izdevās no viņa izspiest, bija tikai tas, ka viņa daļai uzdots ieņemt augstieni un par katru cenu noturēt. Vairāk viņš teicās neko nezinām. Nelīdzēja ne pierunājumi, ne solījumi atlaist uz mājām, ne draudi, ne sitieni. Zundags klusēja vai atrunājās ar nezināšanu.

Gūstekņu sarakstā viņu ierakstīja kā seržantu Raiskumu, un kā tāds viņš sāka savu jauno dzīvi, ja par dzīvi vispār var saukt nebeidzamo ciešanu, pazemojumu un nāves draudu virkni, kas pēc tam gandrīz divus gadus bija viss viņa esamības saturs. Droši vien viņam neklājās labāk vai sliktāk kā citiem, kas atradās tādos pašos apstākļos. Tiklīdz Zundags bija daudzmaz atlabis, viņam lika rakt ierakumus, strādāt pie nocietinājumu būvēm frontes aizmugurē. Verga darbs, bada maize, nežēlīgi sitieni un viens pazemojums ļaunāks par otru. Un visu laiku Damokla zobens pār galvu …

Viņu mēģināja savervēt, lai sūtītu pāri frontei, bet seržants Raiskums palika kurls pret šiem priekšlikumiem un nekļuva par nodevēju. Sakostiem zobiem viņš nesa savu grūto likteni, cieta nievas un sitienus, bet savu sirdi saglabāja tīru. Bija tādi brīži, kad vieglāk būtu mirt nekā turpināt šo baigo esību, bet tie pārgāja, kolīdz atcerējās savus biedrus frontē un tos jūga nomāktos, kas dzimtenē gaidīja atbrīvošanu. Tāpat kā citi viņa likteņa biedri, Zundags cerēja, ka šīm mokām pienāks beigas, ticēja, ka padomju tauta uzvarēs. Tai jāuzvar, jo tās pusē ir vēstures taisnība! Šis neredzētais varoņdarbs, šie briesmīgie upuri nevar palikt bez gandarījuma!

Viņus trenkāja no vienas vietas uz otru. Kad fronte pievirzījās pie Latvijas robežām, viņus aizdzina uz Aus- trumprūsiju un nokalpināja pie nocietinājumu būvēm, vēlāk pārveda vēl tālāk uz rietumiem. Un visu laiku verga darbs, bada maize, dzeloņstiepļu žogi un sitieni, sitieni.. .

Zundags izturēja. Izdilis kā ģindenis, iekritušām, drūmi liesmojošām acīm, kuplu bārdu apaudzis, bet ne​salauztu garu un neaptraipītu sirdsapziņu — tāds viņš sagaidīja lielo uzvaras dienu.

Kāpēc viņš nenosauca savu īsto vārdu un nepacentās atgūt savu personību tai dienā, kad Padomju Armija viņu atbrīvoja no gūsta? Ja līdz tam viņš bija melojis ienaidniekam, lai pasargātu sevi no liekām, vēl lielākām ciešanām, tad kāpēc toreiz, kad ienaidnieks bija zaudējis savu varu pār viņu, turpināja melot saviem biedriem?

Tam bija divi iemesli. Viens iemesls bija tas, ka neilgi pirms atbrīvošanas gūstekņu nometnē, kur smaka Roberts Zundags, iekļuva daži padomju laikrakstu numuri un vienā no tiem bija iespiests viņam, kapteinim Zundagam, veltīts dzejolis. Tad viņam kļuva zināms, ka viņu uzskata par bojā gājušu varoni un ka tauta viņu godina kā tādu. Pārpratuma radītā (pēc Zundaga domām nepelnītā) slava kā smaga nasta pēkšņi uzgūla viņam; viņš sajutās kā krāpnieks tautas priekšā, aiz kauna nezināja, kur acis likt, un šajā garīgā samulsuma brīdī nespēja saredzēt citu izeju kā vēlreiz atteikties no sevis, uz visiem laikiem pazust cilvēces biezoknī un turpināt savu eksistenci cita cilvēka vārdā. Otrs iemesls bija tas, ka vēl joprojām pastāvēja oficiālais uzskats, ka krist ienaidnieka gūstā ir kaut kas nosodāms un nicināms, tikpat kā Dzimtenes nodevība. Zundags nebija meklējis gūsta, līdz pēdējai iespējai cīnījies ar ienaidnieku, bet neviens no tiem, kas to būtu varējis apliecināt, vairs neatradās starp dzīvajiem un nevarēja viņam palīdzēt. Taču liktenīgais aizspriedums pastāvēja, un viņš bija pakļauts tā varai. Iespējams, ka viņš tomēr būtu izraudzījies grūtāko ceļu, atzinies un gājis pretim jauniem, smagiem pārbaudījumiem, kas, pēc viņa domām, tādā gadījumā bija neizbēgami, ja nebūtu liktenīgā laikraksta numura. Varbūt tā bija mazdūšība, varbūt kauna samulsums, varbūt garīgā satricinājuma izsaukta īslaicīga apmātība, bet īstajā brīdī viņš neatrada sevī spēkus pateikt patiesību, tāpēc turpināja klusēt.

Filtrāciju viņš izgāja kā seržants Voldemārs Raiskums, kā tāds vēlāk atgriezās dzimtenē. Bet viņš

nebrauca mājās uz dzimto pusi un izraudzījās par savu jauno dzīves vietu kādu Kurzemes apriņķi — tālu no Eglaines. Tur viņš — joprojām Voldemārs Raiskums — gribēja sākt savu dzīvi no gala.

Roberts Zundags iestājās darbā nelielā provinces uzņēmumā sākumā kā vienkāršs strādnieks; vēlāk, pārliecinājusies par viņa krietno darbu un tehniskām zināšanām, priekšniecība viņu iecēla par ceha meistaru un pēc tam par direktora vietnieku. Viņš kādreiz bija beidzis tehnikumu, bet kara laikā visi dokumenti aizgājuši bojā, — un ko gan viņam līdzētu diploms uz Roberta Zundaga vārda, ja šodien viņš vairs nebija Zundags? Vienīgais pierādījums viņa zināšanām tagad varēja būt tikai darbs, nenoliedzamā profesionālā prasme.

Zundags necentās taisīt karjeru. Klusi un pieticīgi veica savus pienākumus, ar uzviju pildīja ražošanas plānus, bet nekad nelīda acīs vadībai. Tā pati viņu pamanīja, prata novērtēt viņa spējas un organizatora talantu un pamazām izvirzīja lielākā un atbildīgākā darbā. Pēc dažiem gadiem Zundags jau bija nelielas rūpnīcas direktors. Vēlāk viņam uzticēja veselu rūpkombinātu, un viņš pierādīja, ka biedri savu uzticību nav veltījuši necienīgam cilvēkam. Vienam otram nepatika viņa asums un principialitāte, un tie mēģināja tikt no viņa vaļā, bet no tā nekas neiznāca, jo visa Zundaga darbība un sasniegtie panākumi liecināja, ka viņš ir viens no tiem pašaizliedzīgajiem darba vīriem, kuri strādā nākotnes vārdā un spēj savas personīgās intereses pakļaut tautas interesēm.

Viņš strādāja daudz, lāgiem — kad apstākļi prasīja — ar fanātisku aizrautību un pašaizmiršanos, jo nebija jau viņam vairs citas jēgas un satura dzīvē kā darbs. Viņu sāka ievērot, atzīmēt ar pavēlēm un goda rakstiem, šad un tad par viņu rakstīja pat republikas laikrakstos. Vārdu sakot, viņš ieguva goda vīra slavu un kļuva par vienu no tiem, kurus stāda citiem par paraugu. Var jau būt, ka tas, ko viņš izdarīja, nebija nekas sevišķs un heroisks; viņam nenācās cīnīties ar bandītiem un diversantiem, dzēst ugunsgrēkus vai plūdu briesmās glābt valsts mantu un cilvēkus, liekot uz spēli savu dzīvību. Ja vispār varēja runāt par darba varonību, tad tā bija pavisam ikdienišķa, acīs nekrītoša varonība — godīga cilvēka nesavtīgais pūliņš. Zundags to uzskatīja par pienākumu.

Ir jau efektīgi izcilā brīdī spoži uzliesmot un paveikt neikdienišķo, pēc tam atkal apdziestot un notumstot; daudz grūtāk ir degt ar nemitīgu, mierīgu liesmu diendienā, gadiem 110 vietas nezaudējot kvēles intensitāti. Roberts Zundags piederēja pie tiem, kas to spēja.

Kad biedri, vairākus gadus nostrādājuši kopā ar Zundagu un novērtējuši viņu kā cilvēku un darbinieku, ierunājās par iestāšanos partijā, viņš ilgi izvairījās no noteiktas atbildes, bet beigās pateica partijas organizācijas sekretāram: — Vēl par agru. Man vēl daudz jāmācās. Varbūt esmu labs praktiķis un varu pusgodam veikt savus tiešos pienākumus, bet politiskais līmenis man vēl nav pietiekami augsts. Es zinu, kas ir partija un ko nozīmē būt partijas biedram, tāpēc saprotu, ka šodien vēl neesmu cienīgs tā goda.

— Reiz tu tomēr būsi mūsu vidū, — teica partijas organizācijas sekretārs. — Tādiem kā tu tas ir dabiskais ceļš.

— Varbūt… vēlāk, — atbildēja Zundags.

— Mēs pagaidīsim.

Tai dienā Zundags pārliecinājās, ja cilvēks reiz melojis, tad ar vieniem meliem vien nekad nepietiek: nākas melot vēl un vēl un aizvien vairāk sapīties melu pinekļos. Cilvēks var melot sev un atsevišķam cilvēkam.

Partijai nevar melot un tai pašā laikā palikt godīgs. Partijas priekšā nedrīkst būt noslēpumu. Roberta Zundaga tagadējā dzīve visa bija noslēpums. Viņa partijas biedra karte, kaujā ejot, palika divīzijas politdaļā — tagad tā droši vien glabājas partijas arhīvā. Reizē ar biedra kartes dzēšanu Roberts Zundags arī pats bija dzēsts no partijas biedru sarakstiem.

Taču visgrūtāk viņam bija, kad pārliecinājās, ka ap viņa vārdu radusies leģenda: viņam nācās lasīt laikrakstos jūsmas un cieņas pilnus rakstus par varonīgo cīņu augstienē, par ielām, kolhoziem, skolām un pionieru vienībām, kas nosauktas Roberta Zundaga vārdā; savām acīm viņš bija spiests raudzīties gleznas un krūštēla reprodukcijās ilustrētā žurnālā, kas veltītas viņam; viņš nezināja, kur paslēpties no ļaužu

skatieniem, kad viņa rokās nāca mēnešraksts ar poēmu par kapteini Zundagu. Taisnību sakot, nekas tur nebija ne pārspīlēts, ne izskaistināts, tieši tā viss bija noticis, un tik maz vajadzēja, lai viss būtu pareizi: Robertam Zundagam tikai vajadzēja krist tajā kaujā. Tagad valdīja meli, un viņš vairs netika vaļā no tiem.

Kad pēc PSKP 20. kongresa Padomju Savienības Augstākās Padomes Prezidijs publicēja vēsturisko dekrētu par bijušajiem karagūstekņiem, pilnīgi izmainot attieksmi pret tiem; kad tiem, kas ievainoti bija krituši ienaidnieka gūstā un, par spīti visām izciestām mokām, saglabājuši savu uzticību Padomju Dzimtenei, piešķīra valdības apbalvojumus un atdeva visas cilvēciskās tiesības, padomju pilsoņu cieņu, — tad Roberts Zundags atplauka un it kā par jaunu piedzima. Viņš bija dziļi satricināts un reizē bezgala laimīgs. Lāsts noņemts, kauna zīmogs dzēsts ar lielās partijas taisnīgo roku. Tagad varēja atgriezties dzīvē — savā īstajā cilvēciskajā dzīvē; tagad Voldemārs Raiskums varēja atkal kļūt par Robertu Zundagu, un viņš nebija aptraipījis ne vienu, ne otru no šiem vārdiem. Bet viņš nedarīja to, jo īsi pirms tam bija dabūjis zināt, ka viņa sieva apprecējusies ar citu cilvēku un ka viņiem ir bērns. Ar savu klusēšanu viņš bija ievilcis melos arī citus cilvēkus, un tie nebija vainīgi pie šiem meliem. Ja Astra zinātu, ka viņš ir dzīvs, viņa droši vien nebūtu spērusi šo soli, viņai šodien nebūtu jauna ģimene. Un nebūtu leģendas. Būtu grūta likteņa piemeklēts, daudz pārcietis cilvēks, būtu elles tumsai cauri izgājis vienkāršs vīrs, par kuru dzejniekiem nenāktu prātā sacerēt dziesmas, bet nebūtu maldu, melu un kauna, kas šodien viņam lika nodurt acis līdz​cilvēku priekšā un staigāt ar neklusināmu vainas apziņu zemes virsū.

Viņš ilgi cīnījās sevī. Daudzas bezmiega naktis pavadīja mocošās pārdomās, pretrunīgu domu un jūtu plosīts. Ar visu dvēseli Zundags gribēja atgriezties dienas gaismā, būt kopā ar tiem, kas bija tik tuvi viņa sirdij, stāvēt līdzās savam vienīgajam dēlam šajā atbildīgajā laikā, kad veidojas jaunekļa personība — topošais jaunais cilvēks. Bet kāda neredzama roka viņu turēja ciet, neļāva spert izšķirošo soli. Sevi pašu viņš bez vilcināšanās būtu varējis mest iekšā nenovēršamo un nepārredzamo pārdzīvojumu mutuļojošā dzelmē, kura viņu sagaidītu, ja viņš atgrieztos īstenībā. Bet vai viņš drīkstēja pakļaut visiem tiem triecieniem un satricinājumiem, dzīves taisnības nežēlīgajai tiesai Astru un Gunāru, kuru vienīgā vaina tikai tā, ka viņi bija un ka liktenis viņus saistījis ar Roberta Zundaga sarežģīto likteni? Vai viņš drīkstēja tiem nolaupīt atmiņu lepnumu par Robertu Zundagu, kādu tie iedomājās viņu? Vai drīkstēja sagraut leģendu, ko pateicīgā tauta kā pieminekli uzcēlusi Zundagam pārliecībā, ka ar to tiek piepildīta taisnība?

Viņam bija šķitis, ka ilgajos garīgās vientulības gados visas duļķes ir jau nosēdušās un viņa likteņa straume atkal kļuvusi skaidra, dzidra un caurredzama, bet tagad izrādījās, ka nekas nav nosēdies un izkristalizējies, — joprojām apkārt skalojās duļķu pelēcīgais biezums un apmulsušais cilvēks nezināja, kur meklēt pa​reizo taku šai brīdī, kad viņš nonācis lielajās ceļa jūtīs.

Beidzot viņš nolēma palikt turpat, dzīvot tāpat kā līdz šim ar Voldemāra Raiskuma vārdu un netraucēt savus piederīgos. Ja kādreiz Astrai vai Gunāram dzīvē rastos nepārvarami sarežģījumi, ja viņiem klātos grūti un būtu vajadzīga palīdzība — tad viņš nepaliks vienaldzīga novērotāja lomā un atradīs veidu, kā palīdzēt, bet, ka​mēr viss ritēs pareizi, viņš neiejauksies.

Zundags turpināja strādāt turpat rūpkombinātā, paplašināja un izveidoja to par vienu no vislabākajiem visā republikā. Tai pašā laikā viņš iztālēm vērīgi sekoja visam, kas notika Eglainē, abonēja turienes laikrakstu un kāri tvēra katru vēsti par turienes dzīvi. Republikāniskajās sanāksmēs un apspriedēs, kur Zundagam dažreiz nācās piedalīties, viņš pats meklēja izdevību satikties ar Eglaines rajona pārstāvjiem, izjautāja viņus un kā izsalcis putns uzknābāja sīkās jauno ziņu drupačas, ko tādā kārtā izdevās sadabūt. Viņš uzzināja, ka Astra un Gunārs dzīvo Eglainē, ka Astras jauno vīru sauc — Skudra un ka tas vada celtniecības kantori. Arī par Emīlu Skuju un Ainu Lindi viņš kaut ko dabūja zināt vispārīgos vilcienos; bija tā, kā kad caur aizklātu logu vēlu vakarā raudzītos apgaismotā istabā: lāgiem varēja pamanīt kādu neskaidru siluetu, nejaušu sakustēšanos, bet saredzēt kaut vienu seju un saklausīt dzīvo cilvēku balsis tur aiz loga viņš nespēja. Bet kā viņam gribējās tos redzēt un dzirdēt! Kā viņš ilgojās pēc tiem, kādas neprātīgas vēlēšanās viņu pārņēma garajos vakaros, kad viņš pēc darba pārnāca mājās un līdz rītam palika viens. Ja Zundags būtu vājāks cilvēks, viņš laikam mēģinātu savu vientulības smeldzi

apklusināt ar alkohola palīdzību, tomēr viņš to nedarīja ne tāpēc vien, ka pietika spēka atteikties no pudeles, bet galvenokārt tāpēc, ka baidījās vīna skurbulī zaudēt paškontroli, kļūt pļāpīgs un atklāt nejaušam galdabiedram savu noslēpumu.

Atkal ritēja gadi, un nekas nemainījās. Neapklusa arī Zundaga ilgas. Un tad viņam lika priekšā pārcelties darbā uz vienu no Vidzemes rajoniem — tieši līdzās Eglainei. Ja viņam būtu piedāvājuši darbu pašā Eglainē, viņš atteiktos. Cita lieta bija strādāt kaut kur tuvumā, kur ik dienas nenācās satikties ar pazīstamiem cilvēkiem, bet kur pēc patikas varēja viegli nokļūt, uz brīdi pabūt vai tāpat iztālēm vērot notikumu gaitu.

Viņš nespēja noturēties pretim kārdinājumam un, lai gan prāta apsvērumi diktēja vienu, bet jūtas pavēlēja da​rīt kaut ko citu, beigās pieņēma šo priekšlikumu.

Un nu viņš bija te. Kas tagad būs? Pirms stundas viņš negaidot bija saticies ar savu dēlu un jau aizvijis dažus sakaru pavedienus. Tie tagad vērpsies tālāk, un tas būs kā sniega kamols, kas veļas lejup pa kalna nogāzi, kļūdams aizvien lielāks un neapturamāks, — beigās nepietiks vairs spēka apturēt to un tas varbūt pat apraks un iznīci​nās viņu.

Tepat — pāri upei — bija Astra. Pienāks diena, kad viņi satiksies. Varbūt Astra viņu pazīs no pāris vārdiem, nelīdzēs ne kuplā bārda, ne dziļā rēta pierē, ne ilgajā šķiršanās laikā sakiēslušā dzīves migliņa.

Bet, ja tā notiktu, ko tad darīs Astra … un ko darīs viņš pats? Vai viņam pietiks spēka vēl ilgāk dzīvot melos un noliegt sevi? Un vai citi cilvēki viņam to pieļaus?

Zundags bija atbraucis uz šejieni ciešā apņēmībā neko negrozīt savā dzīvē un ļaut leģendai turpināties. Vēl šorīt, dodamies pie Irbes uz kolhozu, viņš domāja tāpat. īsā saruna ar dēlu bija sabangojusi visu viņa būtību, jaunā, nesavaldāmā liesmā likusi iedegties tām dabiskajām jūtām, kuras cilvēks var uz laiku apspiest un apklusināt, bet kuras pavisam nomākt nav viņa spēkos. Viņam taču bija dēls, un viņš to mīlēja.

Lietus turpināja līt. Zundags bija samircis pavisam slapjš, bet viņš aizmirsa pat notraukt no sejas sakrājušos mitrumu un izpurināt lietus lāses no bārdas, un ūdens pilēja aiz apkakles, slīdēja lejup pa muguru un krūtīm. Viņš to nemanīja.

Roberts Zundags bija samulsis. septītā nodaļa 1 Astrai Skudrai pirmdien no paša rīta bija nelāga oma. Varbūt vainīgs pie tā bija sliktais laiks — apmākusies, drūmā pasaule un nemitīgais lietus, kas varēja atmiekšķēt ne vien zemi, bet arī cilvēka jūtīgo dvēseli. Taisnību sakot, Astras garastāvoklis bija sabojāts jau sestdien, kad viņu pievīla Eglaines labākā šuvēja: vairākas nedēļas tā šuva un nevarēja uzšūt jauno kleitu; pēdējais termiņš bija nolikts uz sestdienu — un atkal nekā.

— Trešdien katrā ziņā būs gatava, — šuvēja apgalvoja. — Es pastrādāšu ari svētdien. Jūs redzēsiet, kas tas būs par brīnišķīgu tērpu! Eglainē nekas tamlīdzīgs nebūs redzēts. Jūs varēsiet droši rādīties pat Rīgas jūrmalā .. .

Kleita varbūt tiešām iznāks brīnišķīga (ne par velti paraugs ņemts no ārzemju modes žurnāla, kuru Aina Linde viņreiz atveda no Rīgas), bet ko tas līdz, ja vasara paiet un tu vēl nevari parādīt sevi visā košumā. Nākošgad būs citas modes . .. Bet tai pašā laikā rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja sieva, kura reizē ar Astru nodeva pasūtījumu, jau pagājušo svētdien koncertā dižojās ar jauno tērpu, un vakar kaut kas pavisam jauns redzēts arī finansu nodaļas pārziņa otrai pusei. Kāpēc? Tikai tāpēc, ka šuvējas cenšas, lien no ādas laukā, lai izpatiktu rajona vadošo darbinieku dzīvesbiedrēm, kurām dažos jautājumos rajona dzīvē pieder liela noteikšana. Vai Jānis Skudra nav pietiekami redzams darbinieks? Protams, viņš nav ne pirmais, ne otrais virs rajonā, bet pirmajā ducī tik un tā ierindojams un, ja pasaulē nebūtu tik daudz nenovīdīgu cilvēku, tad sen jau būtu rajona padomes deputāts. Tas pats tagadējais amats daudziem skauž, nedod naktīs mieru, liek mēles trīt un visādi ērmoties. Bet Skudra? Saimnieciskā ziņā jau viņš ir diezgan gudrs, bet viņa sapņi netiecas tālāk par omulīgu sadzīvi ģimenes vidū. Bet viņš varētu kļūt par izcilu

personu, ja viņam būtu trešā daļa no Roberta Zundaga enerģijas, spraiguma un gribasspēka! Roberts pēc kara katrā ziņā izvirzītos, kļūtu par republikas mēroga darbinieku, viens otrs no viņa pagrīdes biedriem šodien ir ministrs… Skudra tikai pēc kara iestājās partijā. Dzīvot jau ar viņu var, bet viņam tomēr nav vēriena.

Pats par sevi saprotams, ka Astras nelāgo omu pirmais dabūja izbaudīt viņas laulātais draugs, tāpēc Skudra no rīta pasteidzās ātrāk pabrokastot un aiziet darbā. Viņš nerādījās mājās visu dienu — pusdienas iekoda turpat kantorī. Darba bija daudz, un, kā par spīti, Manfrēds Pusruncis, kurš būtu varējis krietni atvieglot sava šefa pienākumu slodzi, todien nemaz neieradās darbā. Skudra nodomāja, ka Manfrēds saskaņā ar neseno norunu aizbraucis uz kaimiņu rajona rūpkombinātu pie jaunā direktora, tāpēc samierinājās ar viņa prombūtni un strādāja, cik spēja, pats. Dienas vidū kāds zēns atnesa no Manfrēda zīmīti.

«Dārgais šef! Esmu mazliet savārdzis — ārsti pavēl šo dienu pavadīt gultā. Vakarā aiziešu pie Jums mājās. Ir daži svarīgi jaunumi, kuru dēļ es tuvākajās dienās nevarēšu aizbraukt pie Raiskuma. Visu pastāstīšu, kad tiksi​mies. Ar sveicienu M. Pusruncis.»

«Atradis laiku, kad slimot…» Skudra īgni nodomāja. «Tu vari pārrauties pušu, bet viņš vārtās pa gultu. Tikai priekšnieks — tas nedrīkst slimot, tam jāiztur viss. Kā iziesi no ierindas, tā viss paliks stāvam.»

Apziņa, ka viņš tik neatvietojams, mazliet atviegloja Skudras sirdi, un viņš sasparojās, rīkoja savus darbiniekus, sazvanījās ar būvkantora celtnieku brigādēm un pamazām pat aizmirsa, ka mājās gaida sapīkusī sieva, kurai šodien pat eņģelis nevarētu izdarīt pa prātam: Astrai tāda nelāga mode — kā saskābst, tā rūgst no rīta līdz vakaram. Rīt viss būs atkal labi, bet līdz rītam vēl ir viss garais vakars un nakts.

Nospiestā garastāvoklī Skudra pēc darba pārgāja mā​jās. Drūmās nojautas viņu nebija vīlušas: Astras dzestrais skatiens, sarauktā piere un cieši sakniebtās lūpas liecināja, ka viņas sliktā oma nedrusciņ nav mazinājusies. Ārā visu laiku līņāja — droši vien arī tas ietekmēja sievas noska​ņojumu.

Mēģinādams aizsteigties notikumiem priekšā un novirzīt Astras domas sev vēlamā virzienā, Skudra sāka stāstīt par atgadījumiem darbā, par Manfrēda saslimšanu un citām ikdienišķām lietām, bet Astra neklausījās viņā un neatsaucās. Visu dienu visādi izdomājusies, viņa bija savā dzīvē saskatījusi tik daudz slikta un neciešama, ka ilgāk to nemaz nevarēja iekšā paturēt. Ar pūlēm viņa novaldījās, kamēr paēda vakariņas. Agrāk nekā citus vakarus aizvadīja mazo Vizmu gulēt, bet, kad meitene sāka gražoties un tiepties, skarbi uzsauca tai: — Netītējies un guli! — Pēc tam pienāca Jāņa Skudras kārta.

— Kāpēc tu nenāci pusdienās? — Astra noprasīja.

— Apmeklētāji… neatliekams darbs … — Skudra mēģināja taisnoties. — Kā es varēju pamest cilvēkus uz ve​selu stundu …

— Bet man bija jāstāv pie plīts, jācep un jāvāra, — Astra šķendējās. — Būtu zinājusi, ka tu neēdīsi mājās, ne​maz netaisītu pusdienas. Mēs ar Vizmu tāpat kaut ko iekostu. Bet vai tad tu par to domā.

— Mīļā, tu taču zini…

— Es neko nezinu un negribu zināt! — Astra atcirta. — Mājās jāvalda kārtībai. Ja mēs sāksim dzīvot tā, kā tu vēlies, tad drīz te vairs nebūs nekādas dzīves. Gatavā elle.

— Bet Astra! — Skudra klusi, lūdzoši un ar biklu pārmetumu iebilda. — Tāda nieka dēļ nevajag taisīt nezin ko.

— Visa mūsu dzīve ir pilna tādiem niekiem, — Astra turpināja. — Kur vien paskaties, nekas nav tā, kā vaja​dzētu.

— Kas tad vēl tāds ir?

— Ja tu paskatītos uz sevi un salīdzinātu ar citiem cilvēkiem, tad tev tāds jautājums būtu lieks. Citi vīri prot savu dzīvi iekārtot, kā nākas. Tu viens pats neko nevari.

— Piemēram?

— Kā tu domā, vai tas ir pareizi, ka man un manam bērnam — tas ir arī tavs bērns, Jāni Skudra, — visu gadu jā- kvern Eglainē? Citi vīri un tēvi savus piederīgos vasarā aizved uz Rīgas jūrmalu, lai viņi paelpotu svaigu jūras gaisu, izpeldētos, nostiprinātu veselību. Citi rudeņos brauc uz Sočiem un Krimu, tikai mēs tupam šajā piesmakušajā kaktā un nezinām, kāda izskatās pasaule. Vai tu domā, ka Vizmai tā veselība tik laba? Un vai man ārsti sen nav ieteikuši klimata maiņu? Es neesmu ne no dzelzs, ne no koka, bet man jāvar viss. Rocies pa dārzu, baro cūkas, apmazgā un aplāpi vīru, trīsreiz dienā stājies pie karstas plīts. Citiem ir «Moskviči» un «Pobedas», tie atvaļinājuma laikā var braukt uz citām republikām, bet mums nav nekā. Un kāpēc tā ir? Kāpēc citi var, bet mēs ne? Tikai tāpēc, ka viņi prot iekārtot savu dzīvi un kaut ko no tās redz. Tu viens pats neko neproti un negribi.

— Bet, Astra, tu taču saproti, ka tas, par ko tu runā, prasa naudu… daudz naudas..,. — Skudra ierunājās. — Mēs jau arī šo to varētu atļauties, kaut vai to pašu jūrmalu. Mašīna arī mums varētu būt. Bet tā māja — tā prasa naudu, no zila gaisa neuzcelsi. Uzcelsim to, tad varēs padomāt ari par Sočiem un vieglo mašīnu.

Tas Astrai bija kā uguns pakulās.

— Māja? Ha, ha, ha! Tā, kā tu to cel, vajadzēs desmit gadu, kamēr tiksim iekšā. Citi uzceļ vienā gadā, bet mēs paliksim veci, iekams tiksim pie savas pajumtes.

— Tu zini, cik grūti ar būvmateriāliem …

— Priekš kam tev ir Manfrēds?

— Manfrēds mums ir daudz palīdzējis. Viņam neko ne​var pārmest.

— Es arī netaisos viņam kaut ko pārmest. Viņš ir palīdzējis un palīdz, bet viņš ir gatavs palīdzēt vēl vairāk, tikai tu šķobies un Jodzies, un neproti pieņemt viņa palīdzību. Ja es nebūtu uzstājusies, tad šodien tā ēka vēl ne​būtu zem jumta. Tu taču veselu gadu čīkstēji un ņaudēji, kamēr beidzot saņēmies.

Astra uz brītiņu apklusa — salta, atvairīga, piepūtusies kā aizkaitināta kaķe. Un Skudra domāja par to, cik sūrs liktenis ir dažiem paklausīgiem vīriem, kuriem valdonīgas sievas. Viņš saprata, ka Astra ir netaisna, dara viņam pāri ar saviem nepelnītajiem pārmetumiem, bet viņš zināja arī to, ka šis uzbrukums ir tikai sliktas omas rezultāts: Astrai sirds pilna kādām errastībām, vajag to izkratīt, atvieglot, daļu sava sarūgtinājuma uzvelt otram cilvēkam, bet kam citam to lai uzveltu, ja ne viņam — savam vistuvākajam. Ja runās viņai pretī, viņa iedegsies vēl vairāk un nepiedos pārdrošību ne rīt, ne parīt. Bet, ja pacietīgi panesīšu šo vētru, tā drīz vien norims, atkal uzspīdēs saulīte un mēs kā divi baloži dūdosim jaukā saskaņā.

Tomēr sirds dzijumos arī Skudrām uzkrājās rūgtums, jo nekas nav tik nepatīkami kā saņemt nepelnītus pārmetumus un nedrīkstēt aizstāvēt savu taisnību. Ja viņš nebūtu tāds tupēju varonis, par kādu Astra viņu šajos astoņos gados izdresējusi, tad daudz kas notiktu savādāk. Uzsistu dūri uz galda, no- zibsnītu ar acīm un noprasītu: «Kurš te ir ģimenes galva? Kurš ir pelnītājs un gādnieks jums visiem? Sieva, atceries savu vietu!»

To izdarītu kāds cits — aktīvāks un cietāks raksturs. Skudrām bija pat domās bail pasapņot par tādām lietām. Mīksts un neuzņēmīgs viņš nekur nespēja pretoties Astrai. Viņa to zināja un izmantoja savu stāvokli. Tagad pat — viņa to, k.ī mēdz sacīt, dzina vai stāvus zemē iekšā un vi​ņam vajadzēja padoties. Ja Astra liks izdarīt pat kaut ko nelāgu, nelikumīgu — viņš to izdarīs. Drusciņ pačīkstēs, pasvārstīsies, bet beigās tomēr darīs, ko viņam liks.

Un Skudra ilgojās: kaut notiktu kaut kas tāds, kas lepnajai Astrai liktu kļūt maziņai un klusai, kaut kas negaidīts, grūts un ļoti nepatīkams, ar ko viņa nevarētu tikt galā. Tad viņš būtu gandarīts par visām pārestībām, drusciņ papriecātos, bet pēc tam apžēlotos par likteņa pārmācīto sievieti, ietu viņai talkā un mīlētu vēl vairāk, vēl pa- devīgāk nekā līdz tam.

— Ak, Astra … — Skudra nopūtās. — No manis tu prasi nezin ko, bet citiem neproti likt pildīt pat vissvētāko pienākumu pret tevi.

Astra dzestri paskatījās viņā.

— Kam? Ja tev ir ko teikt, tad runā.

Tas skanēja kā pavēle un izaicinājums.

•— Gunārs nav ne reizi bijis pie mums, kamēr aizbrauca uz kolhozu. Māte viņam bijusi nebijusi. .. par mani nemaz nerunājot. Tas puika ir kļuvis iedomīgs, pārāk augsti slien degunu gaisā.

— Nerunā niekus, — Astra attrauca. — Gunārs ir bijis te, kad mēs aizbraucām uz Rīgu. Katru dienu viņš nevar skraidīt uz Eglaini. Gan jau atnāks. Tikai tu viņu vēlies redzēt sliktāku, nekā viņš ir. Tev visur rādās melni kaķi.

— Te nu bija, — Skudra iestenējās. — Atkal es tas sliktais.

Astra vēlreiz paskatījās Skudrā drūmu, satumsušu skatienu, jau pavēra muti un gribēja atbildēt kaut ko skarbu un dzēlīgu, bet tai brīdī pie durvīm piezvanīja un viņa ap​rāvās.

— Laikam Manfrēds, cits tas nevar būt, — Skudra sacīja un gāja ielaist atnācēju, nopriecādamies sevī, ka nepatī​kamā saruna vairs nebūs jāturpina.

2 Uz kreisās uzacs viņš vēl nēsāja plāksteri. Acs vairs nebija tā aizpampuši kā pirmajā dienā, un zilums jau krietni izbālējis, arī lūpas uzpampums mazinājies, tomēr Manfrēda izskats bija pietiekami neparasts, lai cilvēki, kas viņu tādu vēl nebija redzējuši, tūliņ ievērotu notikušo, pārmaiņu un iedegtos ja ne tieši līdzjūtībā, tad vismaz ziņkārē.

Pirmā nenocietās Astra.

— Manfred, kas tad jums? — viņa iesaucās, ilgi, bez kādām ceremonijām pētīdama Pusrunča seju.

— Vai sa- sitāties?

Manfrēds drūmi klusēja, nesteigdamies ar atbildi. Iz- slējies visā augumā, traģiski lepnu izteiksmi sejā viņš kā pazemots eņģelis stāvēja griestu lampas apgaismotajā lokā, ļaudams šiem cilvēkiem apbrīnot savu neseno ciešanu pēdas, un likās, it kā pati griestu lampa izveidoja spožu sāpju oreolu ap viņa galvu.

Trūka tikai ērkšķu vai​naga — un viņš būtu īsts Kristus Golgātā.

— Kāpēc jūs neko nerunājat, Manfred? — Astra jau​tāja. — Pastāstiet, kā tas notika.

Dziļa nopūta izlauzās no Manfrēda krūtīm. Neatbildējis Astrai, viņš ar acīm sameklēja Skudru un lēnām — tā, it kā tikai ar mokām nāktos izrunāt katru vārdu, — beidzot ierunājās: — Cienījamo šef, man jums jādara zināms, ka no manis neatkarīgu apstākļu dēļ neesmu vēl izpildījis jūsu uzde​vumu … un tuvākajās dienās nevarēšu to izpildīt.

Kas tas par uzdevumu? — Skudra jautāja.

Man vajadzēja šodien aizbraukt uz rūpkombinātu pie Raiskuma, — Manfrēds paskaidroja. — Tā mēs norunājām Bet vai es tādā izskatā varu rādīties cilvēkiem? tas ko jūs šodien redzat, nav vēl nekas. Būtu jūs mani Nolikuši sestdienas vakarā vai vakar no rīta, droši vien nepazītu… Jums nāksies mani atvainot, un vislabāk būs, ja pie Raiskuma aizbrauksiet pats. Vēl ir jautājums, vai es pēc visa notikušā vispār te vairs palikšu. Man arī ir savs lepnums, sava pašcieņa, un es nevēlos, ka katrs smur​gulis to bradā kājām.

Austra samulsusi saskatījās ar vīru. Nesenā saraušanās bija aizmirsta, abus pārņēma raizes. Ja Manfrēds runāja par aiziešanu, tad iemeslam vajadzēja būt nopietnam, bet, ja viņš aizies, tad Skudram būs grūti vadīt būvkantori un jauko savrupmājiņu pie upes daudz grūtāk nāksies pabeigt; tikai tagad, kad pār viņu galvām satumsa varbūtējās šķiršanās draud bads, abi saprata, cik šis cilvēks ir vērtīgs un neatsverams bet to zināja un Manfrēds un iekšķīgi smējās par viņiem, likdams tiem pamocīties neziņā un satrauk​tos minējumos.

Jūs tik savādi runājat… — Astra ieteicās. — Kāpēc jums jāaiziet? Vai kāds jūs vajā?

— Tas ir vairāk nekā vajāšana… — Manfrēds sacīja. — Tā ir diversija, bandīta uzbrukums uz lielceļa. Šoreiz vēl tikai tā, — bet kas var galvot, ka nākošu reizi mani nenoslepkavo? No tāda cilvēka visu ko var sagaidīt.

— No kāda cilvēka? — Astra jautāja.

193

Manfrēds pagriezās uz viņas pusi un mazliet teatrāli, visu laiku skatīdamies sievietei acīs, pateica tos liktenīgos vārdus, par kuriem bija domājis visu dienu, jau iepriekš tīksmīgi izbaudīdams graujošo ietekmi, kādu šie vārdi at​stās uz Astru un Skudru: 7 — 1319 — No jūsu mīļā dēla, cienītā biedrene Skudra .,.

— Gunārs? — Astra iesaucās pārvērstā balsī un abām rokām saķēra galvu. — Gunārs? — viņa atkārtoja. — Ne​var būt! Manfred, jūs jokojat.

— Es runāju nopietnāk nekā jebkad. Pēc tādiem noti​kumiem prāts nenesas uz jokiem.

— Hm… — iekrekšķēj as Skudra. Šī lieta viņu sāka interesēt vairāk nekā plāksteris uz Manfrēda uzacs. Laikam taču pats liktenis ir saklausījis viņa kluso lūgumu un beidzot nāk viņam talkā: ir situsi stunda, kad lepnajai Astrai jāpaliek klusai un maziņai. — Apsēdieties, Manfred, kāpēc jūs stāvat kājās, — viņš ierunājās. — Lielāks jau vairs neaugsiet. Un pastāstiet visu pēc kārtas. Mums taču jāzina… mums kaut kas jādara. Es viņu esmu izaudzinā​jis un nepalikšu vienaldzīgs, kad notiek tādas lietas.

Manfrēds apsēdās. Arī Astra apsēdās un caur pieri ar gaidām, cerībām un lūgumu asaru pilnām acīm raudzījās Manfrēdā. Šai brīdī nebija ne vēsts no valdonīgās Astras, viņa izskatījās nožēlojama, satriekta un pazemota — taisni tāda, kādu Skudra pirms brītiņa bija ilgojies viņu redzēt.

Skudra lēnām staigāja pa istabu, rokas salicis aiz muguras, un gaidīja turpinājumu. Līdzcietība un žēlums pret Astru vēl nebija pamodušies, un tas bija labi —vajag likt viņai pamocīties, izjust savu nespēcību dzīves lielā sarežģījuma priekšā, un tikai tad, kad viņu pārņems izmisums, kad viņa aiz kauna vairs nezinās, ko darīt, un būs gatava sabrukt, tad atradīsies kāds cilvēks, kas noslaucīs viņas asaras, sniegs drauga roku un pateiks: «Nomierinies, mīļā, tu neesi viena šajā grūtajā stundā — tev ir uzticams draugs, uz kuru tu vari paļauties gan baltās, gan nebaltās dienās.» Tad viņa beidzot sapratīs, kāds zelta cilvēks ir viņas vīrs, un pieķersies tam ar visu sirdi… pēc tam dzīve kļūs daudz labāka nekā līdz šim.

Manfrēds nesteigdamies stāstīja savu veco versiju par Gunāra huligānisko uzbrukumu uz lielceļa — apmēram tāpat, kā pirms divām dienām bija stāstījis Ainai Lindei, tikai vēl šo to piepušķodams klāt, jo šajās divās dienās viņam pietika laika notikumu apsvērt no visām pusēm. Gredzens bija pazudis un kabatas grāmatiņa ar naudu tāpat. Izejamais uzvalks saplēsts — ar skubu jāmeklē drēbnieks un jāšuj jauna kārta. Bet kas Manfrēdam atdos priekšējo zobu (to viņš mājas kārtībā vakar bija izrāvis ar diega un durvju kliņķa palīdzību — zobs jau sen karājās tikai smaganās un drīz būtu izkritis pats)?

Viņš sabiezināja krāsas un šausmināja klausītājus ar saviem briesmīgajiem pārdzīvojumiem, kuriem vajadzēja padarīt šos cilvēkus atkarīgus no viņa žēlastības un iedzīt izmisumā, — tad viņi darīs visu, ko viņš vēlēsies. Nebūs par sliktu uz būvkantora rēķina vēl pāris reižu aizbraukt līdz Ļeņin- gradai un kaut ko nopelnīt… noderēs arī naudas prēmija par priekšzīmīgu darbu trešajā gada ceturksnī…

Patiesībā Manfrēds nemaz netaisījās celt lielu troksni. Viņš savās piespiestās vientulības dienās bija pamatīgi pārdomājis Ainas Lindes padomu un atzinis, ka tas nebūt nav lik slikts, kā sākumā likās. Ja incidentu darīs zināmu plašākai sabiedrībai, maz būs to, kas jutīs līdz viņa nelaimei, bet smiesies daudzi.

Ainas uzrakstītā izziņa laikam arī slēpa sevī krietnu porciju ironijas — tik daudz Manfrēds no tiem latīņu vārdiem bija izlobījis —, un nekādu lielo kapitālu no tās nevarēs izsist. Tāpēc viņš nemaz nebija apmeklējis milicijas nodaļas pilnvaroto un nedomāja to darīt arī turpmāk. Bet pārvilkt notikušajam svītru par vienkāršu paldies viņš arī negribēja — noteikts materiālais un morālais gandarījums bija pilnīgi nepieciešams, un viņš to panāks. Tad neviens neuzdrošināsies ņirgt; tie, kas kaut ko zināja par notikušo, būs spiesti klusēt paši savās interesēs — tātad pēdējais un izšķirošais vārds piederēs viņam, Manfrēdam Pusruncim, un viņš būs tik augstsirdīgs, ka pieliks ar to.

Kad Manfrēds beidza stāstīt, istabā iestājās dziļš klusums. Astra, rūgtās domās iegrimusi, raudzījās ar nedzīvu skatienu grīdā. Skudras sirds vēl nebija atkususi pret sievu, bet viņš arī neuzdrošinājās pirmais izteikt savas domas, iekams Astra nebija izteikusi savējās. Manfrēdam bija laika diezgan viņus nesteidzināt.

Pauze kļuva tik smaga, ka grūti bija elpot. Beidzot atskanēja Astras balss — tas bija satriekta cilvēka nevarīgs čuksts: — Ko jūs … Manfred … gribat darīt ar mums?

7* 195 Ar mums — viņa teica. Tas bija apliecinājums, ka viņa jutās pilnīgi Manfrēda varā, līdz galam atkarīga no viņa bardzības vai žēlsirdības. Pat Skudrām likās, ka Astra par daudz zemojas Pusrunča priekšā, bet viņš vēlreiz noturē​jās un neteica neko.

— Ko es domāju darīt? — Manfrēds it kā sev pašam jautāja. — Kas cietušām cilvēkam cits atliek ko darīt kā meklēt taisnību.

— Jūs iesūdzēsiet Gunāru tiesā? — Astra iešņukstējās. — Padomājiet, mīļo Manfred, pie kā tas novedīs. Jūs viņam izpostīsiet visu dzīvi. Es viņu neaizstāvu, nē, nē, viņa nodarījums pelna visbargāko nosodījumu, un tomēr — vai tas nebūs pārāk smags sods, ja jūs viņam liksiet sēsties uz apsūdzēto sola?

Mans vienīgais dēls nonāks cietumā … vai jūs saprotat, ko tas nozīmē mātei?

— Jums vajag saprast arī manas jūtas, — Manfrēds aizrādīja. — Es esmu dzīvs cilvēks, un man ir sirds …

— Es zinu, ka jums ir laba sirds. Nenocietiniet to! Gunārs vēl ir pārāk jauns, viņš pats nesaprot, ko izdarījis…

— Bet viņam tas jāsaprot, — Skudra iesprauda.

— Viņš jau sapratīs arī bez cietuma, — Astra atbildēja pazemīgā tonī. — Visu mūžu atcerēsies savu kļūdu un nekad to neatkārtos. Nu, esiet augstsirdīgi, Manfred, sakiet, ka jūs to nedarīsiet. Es jūs ļoti lūdzu.

Manfrēds likās cīnāmies sevī, un viņa svārstīšanās pa​modināja cerības Astras sirdī.

— Es pat nezinu, kā to izdarīt, — Manfrēds teica. — Likums ir likums, un taisnībai jātiek piepildītai.

— Mēs jums atlīdzināsim par to saplēsto uzvalku un par visu pārējo, — Astra teica. — Jums nebūs jācieš zau​dējumi.

— Tas pats par sevi saprotams, — Manfrēds sacīja.

— Bet kas samaksās par manām morālajām ciešanām? Saplēstu uzvalku var salāpīt, — bet kas salāpīs manu saplo​sīto dvēseli? * — Smukas lietas! — ierūcās Skudra. — Viens negant​nieks saplosa, bet patēva kabatai jāatbild!

— Gan jau Gunārs kādreiz tev atlīdzinās, — Astra nopūtās. — Parādā viņš nepaliks. — Tad viņa atkal pievērsās Manfrēdam: — Nu, ko jūs vēl vēlaties? Runājiet, Manfred! Es esmu gatava visu darīt, ko atzīsiet par nepieciešamu un … taisnīgu.

— Gunāram jāatvainojas man! — Manfrēds paziņoja.

— Tā ir mana pirmā un galvenā prasība. Ja viņš to nedarīs, tad man nav vajadzīga arī materiālā atlīdzība… tad viss lai iet caur tiesu.

— Pareizi, Manfred! — iesaucās Skudra. — Lai atvai​nojas un lūdz piedošanu.

— Bet kā tad Gunārs to izdarīs? — Astra samulsa.

—Manfrēds ar mieru necelt troksni, bet, ja Gunāram liks publiski atvainoties, visi dabūs zināt par notikušo.

— Es neprasu publisku atvainošanos, — Manfrēds paskaidroja. — Lai viņš atnāk pie jums un tepat mājās jūsu klātbūtnē to izdara. Tad neviens, kam nenākas, to nedabūs zināt.

— Manfred, jūs tiešām esat brīnišķīgs cilvēks! — Astra aiz prieka apraudājās. — Visu mūžu to neaizmirsīšu, būšu pateicīga līdz kapa malai.

— Tikai jūsu dēļ es to daru… — teica Manfrēds.

Nu Skudra saprata, ka šis notikums draud izbeigties ar sentimentālu idilli, bet tas nebūt nebija viņam pa prātam.

— Tā tas nu ir, — viņš ierunājās. — Te nu mēs redzam, pie kā noved pārāk mīksta audzināšana.

Maniem vārdiem nekad nav bijis sāls. Tas puika vienmēr ir darījis tā, kā viņam ienāk prātā. Un ko mēs redzam? Šodien viņš jau ir kauslis, huligāns. Kas var galvot — ja šitā ļaus turpināties —, ka ritu mums nebūs darīšana ar blēdi, krāpnieku un noziedznieku? Bet es to nepieļaušu! Nepieļaušu! Tā tas vairs nedrīkst turpināties! Tam puikam vienreiz jādabū mācība, citādi viņš izlaidīsies vēl vairāk. Rītu pie dienas es braukšu uz kolhozu un runāšu ar viņu. Un, ja tad viņš rītvakar nebūs te un nenolūgsies Manfrēdu, tad lai nerādās vairs manās acīs.

— Gunārs darīs to, — Astra čukstēja. — Tu viņam pasaki, ka viņa māte lūdz to darīt, un viņš neatteiksies izpil​dīt savu pienākumu. Tik daudz es savu dēlu pazīstu.

— Es arī viņu pazīstu, — Skudra saviļņots attrauca. Viņš bija ļoti apmierināts ar notikušo. Astras kaprīzes beidzot salauztas, viņa kādu laiku neuzdrošināsies pīkstēt par automašīnu un Sočiem. Un tagad Skudra varēja ļaut savai sirdij atkust.

Manfrēds arī bija ļoti apmierināts ar iznākumu: viņš savu bija panācis. Pēc visa notikušā vēl ilgāk te uzkavēties nebūtu lietderīgi, tāpēc viņš cēlās augšā un laipni atva​dījās no Astras un Skudras.

— Ritu pie viena es aizbraukšu arī pie Raiskuma, — Skudra teica, izlaizdams Manfrēdu pa durvīm.

— Jūs pāris dienu vēl palieciet mājās… kamēr zilumi izzudīs un varēs noņemt plāksteri. Gan jau es kaut kā iztikšu.

— Pateicos, šef… — Manfrēds čukstēja. — Es arī do​māju, ka tas būs vispareizākais.

Atgriezies istabā, Skudra nokremšļojās un uzrunāja -sievu, kura joprojām sēdēja nospiesta un sadrūmusi: — Neņem ļaunā, mīļā Astra, ka es tik skarbi runāju par Gunāru Manfrēda klātbūtnē. To es tīšām darīju, lai Manfrēds redzētu, cik ļoti mēs esam sadusmojušies uz Gunāru. Tas viņam patika, un tagad mēs varam būt droši, ka viņš tiešām neko sliktu vairs neuzsāks pret mums.

Tupeļu varonis palika tupeļu varonis.

Astra klusēja.

3 Lietus turpināja līt arī otrdien. Zeme bija atdzērusies veldzes un vairs neņēma pretī lieko mitrumu.

Visas mazās un lielās ieplakas bija ūdens pilnas, grāvji pludoja, visur čaloja duļķainas tērces.

Gunārs ar saviem biedriem otro dienu strādāja pie kluba sakopšanas; līdz vakaram viņi gribēja šo darbu pabeigt, bet rīt — ja laiks nebūs uzlabojies — iet kol​hozniekiem talkā uz lauka.

Stundu pirms pusdienas pārtraukuma atnāca rēķinvede Kalniņa un aicināja Gunāru uz kčlhoza valdes māju.

— Jums atbraucis ciemiņš — biedrs Skudra no Eglai​nes, — Kalniņa pavēstīja. m Gunāra seja pastiepās garāka un acīs satumsa īgnums. «Nūja — Pusrunča dēļ…» Gunārs nodomāja.

«Kas cits viņu te varēja atvest. Bet lai… lai nāk, kas grib, un lai runā, ko grib, — gan es pratīšu aizstāvēt sevi. Reiz tik un tā tas krupis jānorij.»

Viņš uzvilka lietus mēteli un sekoja Kalniņai uz val​des māju.

Skudra sēdēja priekšējā istabā, kur strādāja rēķinvede. Tur bija vēl daži cilvēki, tie pīpoja, sūrojās par slikto laiku un — kā likās — gaidīja kolhoza priekšsēdētāju. Kad Gunārs ienāca, visi paskatījās uz viņa pusi un uz brī​tiņu apklusa. Skudra kā negribēdams piecēlās un sniedza Gunāram roku. Sadrūmusī seja un nelaipnais skatiens liecināja, ka sirds viņam līdz malām pilna. Tikai svešo cilvēku klātbūtne lika savaldīties, apspiest dusmas un piedot savai balsij kaut cik mierīgu noskaņu.

— Iegriezos apskatīties, kā tu te dzīvo, — pa ceļam iznāca, — Skudra sacīja. — Bet man nav daudz laika. — Veltīgi izgaidījies, ka Gunārs kaut ko atbildēs, viņš piebilda: — Vajadzētu aprunāties par kādu lietu. Varbūt iziesim laukā?

— Labi, — Gunārs atsaucās. — Aiziesim uz manu istabu. Tur tagad neviena nav. Mēs varēsim mierīgi parunāt.

Mierīgi… Skudras druknais augums noraustījās iekšķīgos smieklos. Ja tu, putniņ, zinātu, kas tevi sagaida, tad tev viss miers būtu pagalam. Visu ceļu no Eglaines līdz kolhozam, kratīdamies savā vecajā motocikletā, viņš bija domājis par šo satikšanos, un tas, ka viņam šodien nācās braukt ar motocikletu un notašķīties dubļiem, nevis ļaut Manfrēdam sevi aizvizināt pie Raiskuma slēgtā mašīnā (tas būtu tik respektabli un pilnīgi atbilstu viņa stā​voklim sabiedrībā), nejaukais laiks un sagaidāmā nepatī​kamā saruna bija noskaņojuši būvkantora vadītāju ļoti agresīvi. Gunāra šķietamais mierīgums un vienaldzība viņu kaitināja, viņam likās, ka tas puika viņu izaicina. «Jo labāk, jo labāk — tad tas tev būs kā sniegs uz galvas, kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm…» Skudra domāja.

— Tā mēs te dzīvojam… — Gunārs sacīja, ievedis patēvu savā istabā. — Nekāds lepnais apartaments jau nav, bet iztikt var.

-Skudra likās nedzirdējis Gunāra vārdus, neaicināts apsēdās uz krēsla līdzās logam un nolika naģeni uz pa​lodzes. Brīdi viņš klusēdams skatījās Gunāram sejā, viņa acis sāka zvērot un elpojot sēca krūtis.

— Tad tā tu dzīvo… — beidzot viņš ierunājās. — Tā tu savas mātes dzīvi saldini un pateicies viņai par labo audzināšanu. Kucēns tāds! — pēkšņi izlauzās skaļš uzbrē- ciens, un Skudras dūre ar sparu triecās pret galdu, gandrīz apgāžot māla vāzīti ar puķēm.

Gunārs sastinga savā vietā un mierīgi raudzījās Skudrām acīs.

— Kāpēc jūs kliedzat? — viņš aizrādīja. — Jūs taču zināt, ka es neesmu kurls. Apakšstāvā dzīvo cilvēki. Bet, ja nu jūs gribat, lai mūsu sarunu noklausās arī tie, kam tā nav domāta, tad dariet, kā zināt.

Tikai nevajag aizmirst, ka svešie cilvēki varbūt nemaz nevēlas dzirdēt šo troksni. Varbūt tur lejā guļ kāds slimnieks un viņam vajadzīgs miers.

Irbes māsa Zelma jau trešo dienu gulēja uz gultas ar paaugstinātu temperatūru — Gunāra aizrādījums nebija bez pamata.

Skudra mazliet aprāvās, bet pilnīgi saņemt sevi rokās tomēr nespēja: savaldīties viņš prata vienīgi pret savu sievu; ar citiem cilvēkiem viņš izturējās savādāk — atkarībā no apstākļiem un no šo cilvēku sabiedriskā stāvokļa. Gunārs nebija viens no tiem, kuru priekšā vajadzēja sevi iegrožot. Jaunekļa neatkarīgā izturēšanās jau sen bija kaitinājusi Skudru; nepieļāvība un atvairība gandrīz visos gadījumos, kad patēvs bija mēģinājis viņu tuvināt sev, vienaldzība pret ģimenes kopīgām interesēm, centieniem un pasākumiem Skudrām jau sen likās apvainojoša, tas bija krājies un vairojies gadiem ilgi, un taisni šodien viņš vairs nevarēja to izturēt. Mērs bija pilns. Skudra vairs nespēja un nevēlējās klusēt — tas puika beidzot jānoliek savā vietā.

— Tu te neņirgājies par mani, — viņš turpināja, mazliet tomēr klusinādams balsi. — Neaizmirsti, kas tevi skolo un ēdina. Manai pacietībai vienreiz var pienākt gals.

— To es vienmēr atceros, — Gunārs atbildēja. — Tāpēc vedu rēķinu par katru kapeiku, ko saņemu no jums, lai kādreiz varētu visu atlīdzināt ar procentiem. Es to uzskatu par aizdevumu, par kuru pie pirmās iespējas būs jānorē​ķinās.

— Naudu tu varbūt atlīdzināsi, lai gan ne tāpēc es tev palīdzu, — bet kā tu atlīdzināsi manas cilvēciskās jūtas, mīlestību, kuru tev parādu? To ar naudu nevar samaksāt. Bet mēs ar māti neprasām no tevis diezin ko, tikai tik daudz, lai tu mazliet rēķinātos ar mums, kaut cik mūs cienītu un bez laika nedzītu kapā iekšā.

Gunārs visu laiku bija stāvējis kājās. Tagad viņš pa​ņēma krēslu un apsēdās pa gabaliņu no patēva.

— Vai jūs nevarētu runāt drusciņ skaidrāk un konkrētāk? — viņš ierunājās. — Es redzu, ka jums kaut kas ir uz sirds, bet… domas lasīt es neprotu.

— Kāpēc tu uzbruki Manfrēdam? — Skudra jautāja. — Kāpēc piekāvi godīgu cilvēku?

— Ak tur tas suns aprakts? — Gunārs nervozi iesmējās. — Pusruncis… Vispirms — es viņam neuzbruku — viņš uzbruka man, un gribot negribot nācās cīnīties. Ja es izrādījos stiprāks nekā viņš, tad tā

ir viņa vaina, — ja neproti cīnīties, tad nemeklē kašķi. Otrkārt — es nepiekāvu godīgu cilvēku, bet pārmācīju nelieti, un tur ir noteikta starpība.

Skudra brītiņu raudzījās Gunāram acīs, tad ierunājās klusi, gandrīz čukstot, it kā pavēstot lielu noslēpumu: — Saki, Gunār, — vai tu vēlies, lai tevi izslēdz no komjaunatnes un padzen no Lauksaimniecības akadēmi​jas? Vai tu gribi, lai tevi iesloga cietumā?

— Nē, to es nevēlos, — Gunārs atbildēja, nepamirkšķinādams acis zem Skudras drūmā skatiena.

— To jūs varat man ticēt.

— Bet tas tagad notiks ar tevi, ja Manfrēds tev ne​piedos.

— Man viņa piedošanas nevajag.

— Tu bez tās vairs neiztiksi, puisēn. Tev būs jāsēž aiz restēm.

— Vai tad uz to pusi jau iet?

— Tas būtu jau noticis, ja tava māte un es nedarītu visu, kas mūsu spēkos, lai to novērstu. Bet mēs vieni to nevaram izdarīt. Tev pašam kaut kas jādara.

— Proti?

— Tev jāatvainojas Manfrēdam, jānožēlo savs pārkāpums un jālūdz piedošana no Pusrunča. Ja tu to neda​rīsi — viņš tevi iesūdzēs tiesā.

— Atvainoties Pusruncim? — Gunārs aizsvila un strauji piecēlās. — Tas būtu tas pats, kas iespļaut sev sejā! Nē, nē, to viņš no manis nesagaidīs. Vai jūs tikai tāpēc pie manis atbraucāt?

— Tikai tāpēc, — stingri pateica Skudra.

— Ļoti žēl, — Gunārs nopūtās. — Tas ir zemē nomests laiks.

— Apdomā labi visu. Tavai dzīvei draud katastrofa.

— Un lai arī tā būtu — Pusruncis nepiedzīvos, ka es kaut vai ar vienu vārdu atzīšos vainīgs viņa priekšā. Nu padomājiet… Ja es apzinātos tikai mazmazu drusciņ vainīgs, tad es nevilcinātos ne mirkli un atvainotos Pus​runcim visas Eglaines priekšā. Bet es nejūtos vainīgs.

Un es nevēlos melot ne sev, ne sabiedrībai tikai tāpēc, ka kāds nekrietns cilvēks grib triumfēt.

— Tev jāpārvar sava patmīlība un jānovērš negods, kāds kritis uz mums visiem, ja tu nonāksi uz apsūdzēto sola. Tava miesīga māte tevi lūdz to darīt. Ja tu viņu kaut drusciņ mīli un cieni, tad pažēlo taču viņu.

— Man ļoti žēl, ka esmu sagādājis mātei šos sirdēstus, un tomēr citādi rīkoties nevaru, — Gunārs nospiests at​bildēja. — Ar laiku viņa to sapratīs un piedos man. Ari jūs … piedosiet.

— Vai tas ir tavs pēdējais vārds? — Skudra jautāja.

— Tā tas ir.

Skudra piecēlās un paņēma no palodzes naģeni, nervozi burzīja pirkstos. Viņš bija saniknots līdz pēdējam.

— Es baidos, ka tu sev nestādies priekšā, kādas sekas būs tavai ēzeliskai stūrgalvībai, — Skudra sacīja. —Visa tava dzīve tagad sagriezīsies otrādi. Tu paliksi pilnīgi viens pasaulē. Nedomā, ka pēc visa notikušā es tev vairs palīdzēšu.

— Ar to es rēķinos.

— Pieņemsim — lai gan es tam neticu —, ka tevi neizdzīs no akadēmijas. Kā tu pabeigsi studijas? No kā tu dzīvosi?

— No stipendijas.

•— Ar stipendiju vien tu neiztiksi. Vēdera tiesai varbūt pietiks, bet tev būs vajadzīgas arī drēbes, apavi. Kur tu ņemsi līdzekļus tam visam?

— Turpat, kur citi man līdzīgie. Pa naktīm preču stacijā izkraušu vagonus — esmu to jau agrāk darījis.

— Un tikai tāpēc, ka tev grūti izrunāt tos pāris vārdus?

— Es nevēlos melot.

— To nezinās neviens ziņkārīgais. Tikai tu, Manfrēds, tava māte un es. Atbrauc šovakar pie mums. Arī Manfrēds būs. Un visu nokārtosim.

— Tas nenotiks. Es aizbraukšu kādu citu vakaru… apciemošu māti. Bet, ja tur būs Pusruncis, tad es savu kāju nesperšu pār jūsu slieksni.

— Ja tā, tad labāk nenāc nemaz. Manās mājās tev tad vairs nav ko meklēt.

Gunāra nelokāmā spītība satracināja Skudru. Viņš jutās pilnīgi bezspēcīgs šā puiša priekšā.

Visvairāk viņu satrauca tas, ka pat drauds par padzīšanu no mājām un materiālās palīdzības atraušanu nespēja ietekmēt Gunāru, — tas bija kaut kas tāds, ko Skudra nespēja saprast; ieradis skatīties uz visu ar savām acīm un no sava ierastā viedok|a, viņš nebija spējīgs aptvert, kā citi cilvēki varēja darīt to, kas viņiem pašiem nāca par sliktu.

Aiz dusmām nejēgdams, ko dara, Skudra pēkšņi pielēca Gunāram klāt, ar kreiso roku sagrāba tā svārkus pie krūtīm, bet labo atvēza sitienam.

— Smurgulis! — viņš kliedza. — Kucēns tāds! Kaut tevi vajag, ne labināt!

Gunārs ar sparīgu kustību pastūma viņu sāņš un atkāpās pāris soļu.

— Neaizskariet mani! — viņš teica. — Jums nav tie​sību to darīt.

— Es tev esmu tēva vietā, un man ir brīv… — Skudra izelsa.

— Jūs man esat svešs.

— Ja tā, tad tā. Svešiem cilvēkiem manās mājās nav ko meklēt. Tu tur vairs nerādies.

— Es tur vairs kāju nesperšu, varat neraizēties. Šņākdams un sēkdams Skudra kāpa lejā pa kāpnēm, sēdās motocikletā un, šķiezdams dub|us uz visām pusēm, aizbrauca uz rūpniecības kombinātu pie Raiskuma.

Gunārs apstājās pie loga un, domās iegrimis, ilgi raudzījās laukā uz pielijušo pagalmu. Visi tilti nu bija sadedzināti. Nav māju. Nu viņš ir viens … Bet viņam ir biedri, daudz labu biedru, un vientuļam nenāksies būt nekad. Tam, kas šodien notika, agri vai vēlu tik un tā vajadzēja notikt.

Un, kā daudzreiz savas dzīves sarežģītajos brīžos, viņš domās griezās pie sava tēva: «Vai es pareizi darīju? Tēvs, kā tu būtu rīkojies manā vietā?»

Un Gunāram likās, ka no nebūtības krēslaines viņam pretī skan Roberta Zundaga mierīgā balss: «Tu darīji pareizi, manu zēn… Paliec arī turpmāk uzticīgs pats sev. Tu esi jaunas pasaules cēlājs — tu nedrīksti melot.» , Kad vēlāk biedri Gunāram jautāja, kāpēc viņš tik nerunīgs un drūms — varbūt patēvs atvedis sliktas ziņas no mājām? — viņš novērsās, atmeta ar roku un palika atbildi parādā.

Rūpniecības kombināta darbvede Vallija Zirnīte — Zun- daga kolhoza zootehniķa radiniece — noskurinājās, kad istabā ienāca šis salgušais, druknais vīrs. Viņa stulmu zābaki un brezenta lietus mētelis bija nošķiesti dubļiem, no tumšzilās naģenes pilēja netīrs, pelēcīgi brūns mitrums, slapjā seja šur un tur bija notašķīta māliem. Kamēr tas pie durvīm nopurināja samirkušo cepuri un notrauca lieko mitrumu no drēbēm, Vallija ar neslēptu ziņkāri noraudzījās svešajā vīrietī. Meičas spilgti krāsotā mute saviebās nicīgā vaibstā, skaistā seja pauda ironiju un ne​patiku.

«Kā tāds ļumpuris…» viņa nodomāja. «Nevarēja lie​venī aptīrīties — pielāčo istabu.»

Jānim Skudrām bija vienalga, ko šī jaunā, gražīgā sieviete par viņu domā. Viņš pats atradās pilnīgi savu satraukto domu varā: pusstundas laikā, kamēr no kolhoza atbrauca līdz šejienei, nebija paspējis sevi nomierināt, un niknums par Gunāra izaicinošo izturēšanos tikai tā īsti sāka iedegties tad, kad vientuļās pārdomās visu bija apcerējis līdz galam. Dziestošs ugunskurs sāk spožāk uzliesmot, kad to uzurda un uzpurina, pat apdzisušas ogles sāk par jaunu gailēt. Skudra saprata, ka daudz kas ir palaists garām neizmantots. Ja attiecīgā brīdī būtu darījis tā un tā, pateicis to un to, tad zeņķim būtu mute ciet un nāktos dziedāt citā meldiņā. Tagad iznāca, ka pēdējais vārds piederēja Gunāram, — tas briesmīgi krimta

Skudras pašapziņu, neļāva atgūt sirdsmieru. Vārdu sakot — viņš bija ļoti neapmierināts ar sevi un visu pasauli.

— Kas jums, biedri? — Vallija uzrunāja atnācēju, kad tas beidza sakārtot savu apģērbu.

— Vai biedrs Raiskums ir? — Skudra atbildēja ar pret​jautājumu.

Vallija koķeti sagrozījās uz krēsla, nolieca moderni sacirloto galvu mazliet uz sāniem un raudzījās Skudrā no apakšas uz augšu. Kāds tūļīgs tēvainis …

— Biedrs Raiskums ir te, bet viņš strādā, — darbvede sacīja, aplūkodama savus spilgti nokrāsotos nagus.

— Es varu pagaidīt, — Skudra teica un apskatījās, kur varētu apsēsties. Pamanījis istabas kaktā drēbju pakaramo, viņš novilka lietus mēteli un pakāra uz vadža, pie viena atbrīvojās arī no mitrās naģenes.

Iezvanījās telefons. Vallija pacēla klausuli, brītiņu sarunājās lakoniskiem vārdiem: — Jā… nē… labi… es pateikšu … sveiki… — tad iesmējās, nolika klausuli un atkal paskatījās Skudrā, kurš jau bija paguvis apsēsties uz krēsla un pieņemt to pacietīgo, garlaicīgo izskatu, kāds raksturīgs cilvēkam, kurš sagatavojies uz ilgu gaidīšanu. Tādas sejas bieži var redzēt dzelzceļa staciju uzgaidāmās zālēs un dažādu priekšnieku pieņemšanas telpās. Vallijai Zirnītei tas bija pazīstams skats. * Viņa zināja, ka Raiskums nekavējoties būtu pieņēmis apmeklētāju, bet saprata arī to, ka jāiztur pauze, jāliek apmeklētājam saprast, ka viņš atrodas tādā vietā, kur visi ir ļoti aizņemti un nevar dancot pēc viņa vēlēšanās, — to Vallijai bija iemācījis agrākais rūpkombināta direktors Vilciņš, kura gars vēl mājoja šajās telpās, lai gan miesa jau atradās citā vietā un Vilciņa tagadējo stāvokli, juridiskā valodā runājot, apzīmēja ar vārdiem «iepriekšējais ieslodzījums».

Kad, pēc Vallijas domām, pieklājības pauze bija izturēta, viņa beidzot piecēlās, sagrābstīja uz galda kaut kādus papīrus un pagājās uz durvju pusi, uz kurām atradās plāksnīte ar uzrakstu «Direktors». Pusceļā kaut ko it kā atcerējās, paskatījās apmeklētājā un jautāja: — Kā jūs pieteikt?

— Skudra… būvkantora vadītājs no Eglaines, — ska​nēja diezgan nelaipna atbilde.

Apaļos gurnus koķeti grozīdama, Vallija izgāja cauri istabai un ar visiem papīriem nozuda direktora kabinetā. Viņa atgriezās drīz, šoreiz bez papīriem, piegāja pie sava rakstāmgalda un brītiņu kaut ko it kā kārtoja, it kā meklēja un beidzot — nesakārtojusi un nesameklējusi — izklaidīgi pamāja Skudrām.

— Lūdzu, ejiet iekšā! Biedrs Raiskums jūs gaida.

Skudra sēkdams piecēlās, saslēja augumu iespējami cienīgākā un pašapzinīgākā stājā un nesteidzīgā gaitā —kā pieklājas redzamam darbiniekam, kurš zina savu vērtību, — devās uz direktora kabinetu.

Viņam pretī raudzījās nopietna, bārdaina *leja. Zundaga skatiens bija ciešs un pētījošs. Pelēkās acis kā vērtējot slīdēja pa visu Skudras augumu no augšas uz leju un atkal atpakaļ, tad apstājās un ar jautājumu raudzījās atnācēja tuklajā sejā. Zundags piecēlās un panācās pāris soļu Skudrām pretī.

— Voldemārs Raiskums… — viņš nosauca savu vārdu un sniedza roku.

— Jānis Skudra, — atsaucās apmeklētājs. — Ļoti prie​cājos iepazīties ar jums, biedri direktor.

— Sēdiet, lūdzu… — Zundags pamāja uz krēsla pusi. Tad atgriezās agrākajā vietā aiz rakstāmgalda un, uzgai​dījis, kamēr Skudra apsēžas, apsēdās arī pats.

Brīdi valdīja klusums. Zundaga seja visu laiku palika nopietna, atturīga, viņš pat nemēģināja pasmaidīt un izrādīt savam apmeklētājam kādu no tām sīkajām laipnībām, kādas cilvēki pieklājības dēļ parāda cits citam līdzīgos gadījumos. Reizēm atklāti, reizēm paslepus viņš visu laiku it kā pētīja un vērtēja Skudru. Tas sajuta šos skatienus, un nezin kāpēc viņam kļuva neomulīgi: viņš jutās tā, it kā viņam acu priekšā turētu spoguli un nāktos pie​spiedu kārtā raudzīties pašam savā pazīstamajā attēlā.

«Tad tāds tu esi — Astras jaunais vīrs…» domāja Zun​dags.

«Ak tad tāds ir tas kombināta jaunais direktors…» domāja Skudra. «Laikam viens no tiem burta

kalpiem, formālistiem — vai citādi tevi sūtītu Vilciņa vietā.»

— Ar ko varu jums pakalpot? — Zundags beidzot pār​trauca klusēšanu.

Skudra nokremšļojās un sataisīja laipnu seju.

— Taisnību sakot, man šoreiz nekādas konkrētas vajadzības nav, biedri Raiskum, — viņš ierunājās. — Atbraucu iepazīties ar jauno direktoru… Tā sakot, pieklājības vizītē. Pēc sava darba rakstura mums abiem ne vienreiz vien nāksies saskarties.

Zundags piekrizdams pamāja ar galvu.

— Tādās lietās personīgais kontakts spēlē noteiktu lomu, — turpināja Skudra. — Ja uzņēmumu vadītāji viens otru nepazīst, tad viņu attiecības var izveidoties tīri oficiālas, un tur ir tikai viens solis līdz birokrātismam, bet birokrātisms ir katras dzīvas lietas nāve. Vai nav taisnība, biedri Raiskum?

— Piekrītu, biedri Skudra, — atsaucās Zundags. Bet viņš neatbildeja Skudras familiarajam smaidam. — Birokrātisms ir nezāle, un, ja tas stājas principialitātes vietā, tad nekas labs nevar iznākt.

Tas labi, ka atbraucāt iepa​zīties. Es jums pateicos par šo uzmanību.

— Bez kontaktiem nevar strādāt, — Skudra turpināja. — Papīrs ir tikai papīrs un telefona zvans tikai skaņa, ja tu nezini, kāds cilvēks slēpjas aiz tā papīra un aiz tās skaņas. Kad es sāku strādāt un kad man pirmo reizi vajadzēja pa telefonu piezvanīt ministram, es veselu stundu nevarēju saņemt dūšu un pacelt klausuli. Bet vēlāk, kad pāris reižu biju runājies ar viņu personīgi — vienreiz pat pie tējas glāzes —, tā lieta kjuva pavisam vienkārša. Vai jums nekad nav gadījies kaut kas tamlīdzīgs?

— Pagaidām ne, — Zundags atbildēja. — Bet es jūs saprotu. Ja cilvēku nepazīsti, tad nekad nevari paredzēt, ko viņš jautās, kā reaģēs uz taviem vārdiem un ko viņš vispār var gribēt. Pēc manām domām, ir tikai viens veids, kā nodrošināt sevi pret negaidītiem pārsteigumiem… un pat no visaugstākās priekšniecības puses.

— Interesanti, kāds tas būtu?

— Krietni un godīgi strādāt. Veci ļaudis mēdz teikt: kam sirds tīra, tas grēka nebaidās.

— Tas ir pareizi, biedri Raiskum, — Skudra steidzās piekrist. — Bet dažreiz iznāk tā, ka cilvēks cenšas darīt to labāko un tomēr noiet šķībi. No kļūdām mēs neviens neesam pasargāti. Kā mēdz teikt — nekļūdās tikai tas, kas neko nedara.

— Bet vai jums kādreiz tas ir gadījies? — Zundags atkal paskatījās Skudra',ar to ciešo, pētījošo skatienu, no kā viņam kļuva neomulīgi.

— Pagaidām ne, — Skudra atbildēja.

— Tad jau viss ir kārtībā.

«Viņš laikam mani tausta…» Skudra nodomāja. «Taisni kā tāds kadru inspektors. Taču laikam no tiem sausiņiem vien būs. No viņa jāuzmanās.»

Viņš ievirzīja sarunu citā gultnē.

— Vai jūs jau pārcēlāties ar visu iedzīvi uz šejieni?

— Jā, biedri Skudra, — Zundags teica. — Pavisam.

— Tātad arī ģimene ir jau te?

— Man ģimenes nav. Esmu pilnīgi viens… kā pirksts.

— Nekad neesat bijuši precējušies?

— Mana ģimene izputēja karā.

— Tā daudziem ir noticis. Karš paliek karš.

— Bet jūs, biedri Skudra?

— Es apprecējos pēc kara.

— Laimīgi?

— Nevaru žēloties. Ar sievu satieku labi. Mums ir vienādas intereses. Bērni ari mums ir. Vai jums nebija bērnu?

— Man viņu vairs nav… — Zundags nopūtās.

Nopūtās ari Skudra.

— Ir jau labi, ja cilvēkiem ir bērni, — viņš sacīja. — Viņi ienes dzīvē siltumu un prieku, modina cerības. Bet dažreiz prieka vietā nākas piedzīvot tikai raizes un sirdēstus. Tu viņam dari labu, bet viņš tev atmaksā ar sūru nepateicību. Visgrūtāk ir tad, ja nākas audzināt svešu bērnu. It kā skaities tēvs un it kā neesi nekas. Jū​ties kā svešinieks un nezini, ko iesākt.

Zundags ar vaicājumu paskatījās Skudrā. Sajutis līdzdalību un īstu interesi, Skudra saprata, ka šis temats var atkausēt sarunas biedra akmeņaino atturību un pārmest saprašanās laipu no vienas sirds uz otru.

— Man ir padēls, — viņš iesāka. — Jau astoņus gadus es viņu audzinu. Cenšos būt viņam tēva vietā, daru, ko vien varu, lai mēs būtu draugi. Bet viss atbirst kā zirņi no sienas. Viņš izturas pret mani kā buks. Stūrgalvīgs un nesavaldīgs līdz idiotismam. Uz maniem aizrādījumiem negriež vērību. Kamēr bija mazs, tikmēr vēl varēja kaut kā iztikt, bet — kā mēdz sacīt — aug buciņš, aug radziņi … Nu viņš ir jau pilngadīgs un mācās Lauksaimnie​cības akadēmijā…

—' Slikti mācās? — Zundags negaidot iejautājās.

— Nē, to nevar teikt. Galva viņam ir laba, un par sekmēm nevar žēloties. Bet raksturs… Ļaudis runā, ka viņa tēvs esot bijis tāds pat karstgalvis un nesavaldīgs. Ābols no ābeles jau tālu nekrīt. Man ir viens cilvēks… Pus- runcis. Labs darbinieks. Pirms dažām dienām mans padēls viņu ne no šā, ne no tā piekāvis, un tagad draud tie​sas darbi.

— Ne no šā, ne no tā? — Zundags brīnījās. — Varbūt viņiem bija kāds konflikts? r — Kas šim var būt par konfliktu ar Pusrunci! — Skudra īgni atmeta ar roku. — Viņi viens otru pavisam maz pazīst, tikai pāris reižu vaigā redzējušies. Ne šiem kas, ko dalīt, ne ar augumiem jāmērās.

Bet Pusrunci viņš piekāvis tā, ka cilvēks tagad nevar iziet darbā. Pirms stundas es ar viņu runāju — gribēju piedabūt, lai atvainojas Pus- runcim. Tas ir ar mieru piedot un nesūdzēt tiesā. Bet Gunārs kā āzis — nē un nē. Lai slēdzot laukā no komjaunatnes un akadēmijas — šis sevi par vainīgu neatzīstot un Pusrunča priekšā neiešot zemoties. Nu sakiet, biedri Rais​kum, — ko jūs būtu darījuši tādā gadījumā?

— Bet māte? Ko māte par to saka? — Zundaga balss iedrebējās.

— Māte taisni lūdz, lai viņš atvainojas un izlūdzas pie​došanu no Pusrunča.

— Un viņš atsakās paklausīt pat mātes lūgumam?

— Kategoriski.

— Tad tas ir ļoti sarežģīts gadījums, — Zundags teica un izklaidīgi raudzījās logā, it kā aizmirsis Jāņa Skudras klātbūtni. — Sarežģīts gadījums…

— Tā tiem precētiem ļaudīm dažreiz klājas, — Skudra nopūtās. — Kam pašiem nav bērnu, tie mūs tiesā, pārmet nepareizu audzināšanu, bet, ja pašiem būtu jāizaudzina tāds stūrabuks, tad nezin kā iznāktu.

Piedodiet, biedri Raiskum, ka es jums par tādām lietām stāstu. Jūs sapro​tat — sirds pārāk pilna.

— Es jūs saprotu… — atbildēja Zundags.

— Kas zīmējas uz saimnieciskiem jautājumiem, tad es par tiem šodien nemaz negribētu runāt.

Esmu pārāk satraukts — tas notikums man nedod mieru. Ja jūs atļautu, es atsūtītu pēc dažām dienām savu darbinieku… Pusrunci. Viņš kārto visas sagādes lietas. Mums būs vajadzīga rūpkombināta palīdzība dažu materiālu izgatavošanā. Līdz šim mēs visu pasūtījām te. No savas puses mūsu būvkantoris izdarīja dažus pakalpojumus arī kom​binātam.

— Kā jūs teicāt — Pusruncis? — Zundags jautāja.

•— Tā viņu sauc, — Skudra apstiprināja. — Lielisks darbinieks.

— Lai viņš atbrauc pie manis. Es apskatīšos, ko te var un ko nevar darīt.

— Pateicos, biedri Raiskum. Gadījumā ja jums vajadzētu izremontēt dzīvokli — droši vien agrākie iemītnieki to būs pamatīgi nodzīvojuši —, mani krāsotāji to izdarītu ātri un labi. Par cenu mums nenāksies strīdēties.

Skudra piecēlās un sniedza Zundagam roku pāri rakstāmgaldam.

— Uz redzēšanos, biedri Raiskum! Tātad iepazinušies mēs nu esam.

— Uz redzēšanos, biedri Skudra!

— Ja jums gadīsies būt Eglainē, es ceru, ka jūs iegrie- zīsieties arī pie manis mājās. Mēs ar sievu būsim priecīgi katrā laikā jūs redzēt pie sevis.

— Pateicos… — Zundags teica. Viņš nepainteresējās par Skudras dzīvokļa adresi un neapsolīja apciemot, bet Skudra domāja, ka tas pats par sevi saprotams.

Izlaidis Skudru pa durvīm, Zundags atgriezās pie rakstāmgalda un apsēdās uz galda malas. Viņa sirdī plo​sījās vētra. Šis cilvēks, kurš nupat bija sēdējis te, šajā istabā… Sīkais, lišķīgais blēdītis. «Mūsu būvkantoris izdarīja pakalpojumus arī kombinātam. Gadījumā ja jums vajadzētu izremontēt dzīvokli… par cenu mums nenāksies strīdēties …» Un tāds cilvēks tagad ir Gunāram tēva vietā! Šis cilvēks taču nemīl manu dēlu, Gunārs viņam ir nasta. Ko labu viņš tam var sniegt?

«Tu nedrīksti palikt nomaļus, Robert Zundag. Tev jāiet savam dēlam palīgā. Vienalga, kā, — bet tev kaut kas jādara. Lai tevi sauc kā saukdami, tu esi tu — sava dēla tēvs, un tavs pienākums viņam palīdzēt grūtajā brīdī, kad varbūt izšķiras viss viņa liktenis. Bet kā tu to izdarīsi? Vai Gunārs uzticēsies svešam cilvēkam un gribēs pieņemt palīdzību no tā rokām? Ja viņš to nevēlēsies pieņemt, tad tev cits neatliks kā… atklāt sevi, darīt galu leģendai un pakļaut sevi briesmīgajai vētrai, kura tad nenovēršami trauks pāri tavai galvai un visu dzīvi savandīs līdz pašiem pamatiem. Vai tu esi gatavs tam?»

To viņš nezināja. Viņš zināja tikai to, ka pasīvais stāvoklis jāizbeidz un tūliņ jāsāk kaut ko darīt, lai ar savu iejaukšanos ietekmētu pašu dzīvi.

«Pie pirmās izdevības man jāaizbrauc uz kolhozu un jāsatiekas ar Gunāru. Jāatrod tikai kāds iegansts apcie​mojumam.»

To nolēmis, viņš mazliet nomierinājās un atgriezās pie pārtrauktā darba. astotā nodaļa 1 Trīs dienas pūtis un plosījies, rietumu vējš beidzot norima. Mākoņu drūzmas paklīda, dzidrās debesis atkal kā zils jumols jumās pāri pasaulei un, it kā steigdamās atgūt nokavēto, saule izšķērdīgi dāvināja savu siltumu zemei un cilvēkiem. Karstums sakāpa līdz trīsdesmit grādiem.

Zundaga kolhozā sāka pļaut sienu. No rīta līdz vēlam vakaram kā skudras rosījās visa plašā zundadziešu saime un kopā ar to mazā studentu — praktikantu grupa.

Krustmātes Zelmas slimības laikā Laimai bija nācies kopt slimnieci un uz dažām dienām atrauties no saviem biedriem. Tagad Zelma jutās labāk un varēja pati gādāt par mājas soli, un Laima tūliņ atgriezās pie pārējiem. Sajās dienās viņa tikpat kā nebija dabūjusi parunāties ar Gunāru, bet puiša nomāktais izskats un drūmā atturība lika domāt, ka viņš kaut ko smagi pārdzīvo un viņam vajadzīgs draudzīgs atbalsts. Ērika pēc tā notikuma parkā lipa Gunāram klāt, laikā un nelaikā grozījās viņa tuvumā, visādi izrādīja savu labvēlību, bet Gunārs likās to neredzam un nesaprotam un izturējās pret viņu tikpat noslēgti un atturīgi kā pret pārējiem. Sevišķi drūms viņš kļuva pēc satikšanās ar patēvu — Laima to tūliņ ievēroja.

«Tā laikam bija smaga saruna,» Laima nodomāja. «Varbūt mājās kaut kas slikts noticis. Bet kāpēc Gunārs klusē? Vai tā viņam ir vieglāk nest sirdi grūto ziņu? Kas ar viņu notiek?»

Tādus un līdzīgus jautājumus viņa sev uzstādīja simtiem reižu, bet atbildes vietā nācās pietikt ar minējumiem un jauniem, vēl grūtākiem jautājumiem.

«Man jārauga izrunāties ar Gunāru,» Laima nolēma. «Ja viņš ir draugs, tad neņems ļaunā un neuzskatīs to par uzbāzību. Bet, ja es viņam esmu tikpat sveša kā daudzi citi, tad… tad tas būs sāpīgi, pat netaisni, taču arī to ir vērts zināt, jo, nezinādama to, es varu negribot viņu apgrūtināt vēl vairāk ar savu … draudzību.»

Laimai ilgi neradās izdevība parunāties ar Gunāru. Darba laikā katrs bija aizņemts ar saviem pienākumiem, bet īsajos atelpas brīžos, kad vīrieši sapīpoja, Gunāram un Laimai apkārt vienmēr bija daudz citu cilvēku. Todien viņi novāca sienu kolhoza centra tuvumā — līdz mājām bija tikai dažu minūšu gājiens. Piemērota izdevība radās tikai ap launaga laiku. Viss līdzpaņemtais dzeramais ūdens bija

izdzerts, bet saule karsēja tikpat nežēlīgi kā dienas vidū, un veltīgi puiši un meičas apcilāja tukšās pudeles un kannas.

— Tā mēs līdz vakaram neizturēsim, — nogaudās Ērika. •— Es noslāpšu kā kazrags uz sauszemes.

Kārtējā sapīpošanas laikā Laima savāca tukšos dzērienu traukus un gribēja viena pati doties uz mājām pēc ūdens.

— Labāk atpūties tepat, — Gunārs ieteicās. — Es atne​sīšu dzeramo.

— Es gribēju pie viena paraudzīt, kā krustmāte Zelma jūtas, — Laima atbildēja. — Varbūt viņai kaut kas jāpa​līdz …

— Tad iesim abi. Kamēr tu apraudzīsi krustmāti, es sagādāšu ūdeni.

— Var arī tā …

Un, kamēr pārējie nolikās ēnā un atpūtās, viņi devās uz kolhoza centru. Turpceļā viņi apmainījās tikai dažiem nenozīmīgiem vārdiem. Mājās, kamēr Laima aprunājās ar krustmāti un pārliecinājās, ka tai nekas nekait, Gunārs piepildīja traukus ar ūdeni un uzgaidīja viņu. Viņi sadalīja nesamos — to bija pilnas rokas — un devās atpakaļ uz pļavu. Apzinādamās, ka laika 'sarunai ir maz, Laima nekavējās to iesākt.

— Gunār, kad tu brauksi apciemot savu māti? — viņa apjautājās. — Tev taču jārunā ar viņu… tu solījies to darīt.

Gunārs sarauca pieri un ciešāk saknieba lūpas, it kā viņam kas sāpētu.

— Es nezinu… — pēc mazas pauzes viņš atsaucās. — Nezinu, vai man vispār vērts to darīt.

Toreiz, kad mēs par to runājām, bija citāds stāvoklis… tagad daudz kas mainījies… Es tiešām nezinu.

— Kas tad ir mainījies, Gunār?

■— Man vairs nav tā, ko cilvēki sauc par savām mājām.

— Es nesaprotu …

Viņi apstājās un nolika smagākos nesamos zemē. Laima pārsteigta, ar dziļu neizpratni raudzījās Gunārā — viņš izskatījās satraukts un nervozi kodīja lūpas.

— Kā tas tā uzreiz varēja notikt? — Laima jautāja.

— Tā iznāca, — Gunārs teica. — Un var būt, ka tā ir labāk. Varbūt arī ne. Es nezinu. Atceries — todien, kad mans patēvs bija te …

— Atceros. Un tad?

— Šķiroties viņš man aizliedza kāpt pār savas mājas slieksni.

— Bet kāpēc?

— Tāpēc, ka es alsacījos melot, tāpēc, ka atteicos atzīt sevi par vainīgu Manfrēda Pusrunča priekšā un izlūgties no viņa piedošanu.

— Un tikai tādēļ tavs patēvs bija ieradies te?

— Tikai tādēļ.

— Bet tu taču neesi vainīgs.

— Paldies, Laima! Man prieks, ka tu tā domā. Viņi domā savādāk. Pusruncis ir piepūtis pilnu Eglaini — vismaz manus mājniekus — ar saviem nostāstiem par to ķīviņu parkā. Esmu pataisīts par īstu razbainieku ļaužu acīs.

— Tev vajadzēja izstāstīt patēvam visu, itin visu, kā īstenībā bija.

— Tam cilvēkam nebija vērts stāstīt, — Gunārs nopūtās. — Viņš man tik un tā neticētu. Tev jāsaprot, Laima, — šis cilvēks mani necieš. Kā lai es tādam visu stāstu? Un tagad…

— Tagad …

— Nav izslēgts, ka man būs jāstājas tiesas priekšā. Ja es neatvainošos un nenolūgšos Pusrunci, viņš mani iesū​dzēs tiesā.

— Nu lai viņš iesūdz! — Laima iesaucās. Gunāru pārsteidza viņas pēkšņais spraigums un acīm redzamais optimisms. — Ja viņam galva sajukusi un nav bail no likuma — lai sūdz, cik patīkas. Tev taču nekas nevar no​tikt.

— Nevar zināt, Laima. Varbūt viens otrs no maniem sitieniem ir bijis mazliet par stipru. Es jau nezinu, kādā stāvoklī atrodas Pusruncis.

— Ne jau tas ir pats galvenais, kā beidzās tas kautiņš. Galvenais ir tas, kāpēc tas sākās un kā tas sākās. Pusruncis taču pirmais uzbruka tev. Un kāpēc uzbruka? Tāpēc, ka tu neļāvi viņam nodarīt pārestību Ērikai.

Laima nosarka pie šiem vārdiem.

— Ja ari tā, tad — kas man ticēs? — Gunārs šaubījās.

— Ja tavam patēvam ir aizspriedums pret tevi un viņš nevēlas tev ticēt, tad citiem cilvēkiem taču tāda aizsprieduma nav, — Laima turpināja. — Viņiem nāksies ticēt. Tu nebiji viens. Tur bija Ērika … tur biju es.

— Tu … tu būtu ar mieru nākt par liecinieci? Tev patiktu, ka tevi vazātu pa tiesām un mietpilsoņi zelētu tavu vārdu savās netīrajās mutēs? Ja tu gribi zināt, tad varu atzīties, ka es par to jau biju domājis… tūliņ pēc sarunas ar patēvu.

— Nu — un? — Laima satraukti pasmaidīja.

— Lai gan Ērikai nekas ļauns nenotika, pats tas notikums ir pārāk neglīts un netīrs… — Gunārs sacīja. — Nevienai meičai nevar būt patīkami, ja viņu iejauc līdzīgā jezgā. Par tādām lietām negribas pat runāt, kur nu vēl sīki, ar visu juridisko precizitāti, analizēt un notēlot. Tāpēc es nolēmu neatsaukties uz lieciniekiem un neievilkt Ēriku un tevi šajā riebīgajā strīdā.

Laima paskatījās viņam acīs ar ilgu, sirsnīgu un reizē pārmetuma pilnu skatienu.

— Vai tiešām tu domā, ka pienākums man atļautu klusēt? Vai tu domā, ka kauns par notikušo ļautu arī Ērikai mierīgi noskatīties, kā tev nodara pārestību? Pārāk slikti, Gunār, tu domā par mums. Tāpēc tevi tiešām vajadzētu nopērt — tu to esi pelnījis. Un tagad apsolies man — ja aizies tik tālu, tu neklusēsi un aicināsi palīgā mani un Ēriku.

— Atļauj man par to mazliet padomāt, — Gunārs it kā vēl svārstījās.

— Tur nav ko domāt. — Laima enerģiski papurināja galvu. — Saki tūliņ — jā vai nē?

Gunārs saņēma viņas roku savējā un cieši paspieda.

Pēc tam viņi pacēla zemē noliktos dzēriena traukus un steidzās ātrāk nokļūt pie saviem biedriem. Tie viņus gaidīja ar nepacietību un tūliņ sakrita apkārt pudelēm un kannām. Drīz atkal sākās darbs.

Stundu vēlāk no kolhoza centra atnāca brigadieris Juris Poga un pateica Gunāram, ka valdes mājā viņu gaidot partijas rajona komitejas sekretārs biedrs Skuja.

— Ej tūliņ, Gunār, priekšniecībai nevar likt gaidīt, — viņš piezīmēja ar labsirdīgu smaidu. — Biedrs Skuja gan ir lāga vīrs, bet ko var zināt…

Gunārs saskatījās ar Laimu.

— Droši vien par to pašu …

— Es ari domāju, ka viņš tikai tāpēc grib satikt tevi, — Laima atsaucās. — Ej droši un izstāsti visu… tā, kā mēs norunājām.

Gunārs apģērba darba blūzi un devās uz kolhoza val​des māju.

«Cik labi, ka mums beidzot izdevās izrunāties par visu,» domāja Laima, noraudzīdamās viņam paka|.

«Citādi viņš atkal izdarītu kādu kjūdu. Tagad Gunārs vairs neklu​sēs un viss būs kārtībā. Viss būs labi…»

2 Emīls Skuja viņu sagaidīja kolhoza priekšsēdētāja darba istabā. Kad Gunārs ienāca, Aleksandrs Irbe, kurš līdz tam bija stāstījis rajona komitejas sekretāram par nākamās kolhoza partijas sapulces dienas kārtību, pēkšņi atģi- dās, ka arī pirmorganizācijas sekretāram Volkovam kaut kas apspriežams ar biedru Skuju.

— Viņam tepat kaut kur tuvumā jābūt, — Irbe teica. — Kamēr jūs aprunāsieties, es sameklēšu Volkovu.

Visi saprata, ka tas ir tikai iegansts, lai varētu atstāt Skuju un Gunāru divatā. Irbe izgāja no istabas un

turpat, vienā no blakustelpām, atrada Volkovu, kurš jau zināja par rajona komitejas sekretāra ierašanos (pagalmā taču stāvēja Skujas gaziks, kuru pazina viss rajons) un kārtoja savas piezīmes nākamajai sarunai ar rajona vadītāju.

— Nu kā, Aleksandr Petrovič, tu viņam pastāstīji par mūsu plāniem? — Volkovs apjautājās.

— Galvenajos vilcienos izstāstīju visu, — Irbe atbil​dēja.

— Un kā viņš skatās?

— Biedrs Skuja apsolīja mūs atbalstīt. Tātad lieta droša, jo viņš ar solījumiem nemēdz mētāties.

— Lieliski! — Volkovs priecājās. — Tad tik jāsāk strādāt pie referāta kolhoznieku pilnsapulcei.

Biedrs Skuja droši vien piedalīsies mūsu partijas sapulcē?

— Nevarēs, Nikolaj Sergejevič, viņam sestdien jābūt Rīgā partijas Centrālajā Komitejā. Bet viņš ieteica sa​pulci neatlikt. Viņa vietā atbrauks otrais sekretārs.

— Nu ko tad — arī tas nav slikti, — Volkovs norūca. — Otrais gan nav pirmais, bet, ja pirmais ir lietas kursā, tad pie galīgā slēdziena viņam būs iespējams teikt savu izšķirošo vārdu.

— Tu jau pats varēsi viņam vēl šodien savas domas izteikt, — Irbe sacīja. — Uzgaidīsim, kamēr viņš izrunājas ar vienu no mūsu praktikantiem. Negribas viņus traucēt. Biedrene Kalniņa pateiks, kad viņi beigs runāties, bet mēs tikmēr apskatīsim, vai neesam kaut ko svarīgu izlaiduši no acīm.

Viņi apsēdās pie galda un nolīka pār savām piezīmēm un uzmetumiem. Tikmēr kolhoza priekšsēdētāja darba istabā risinājās kāda cita saruna.

— Nu zini, puisi, izaudzis tu man esi kā briedis! — Skuja jautri iesaucās, palicis divatā ar Gunāru.

— Cara laikos tādus puišus, kad iesauca karadienestā, iedalīja viņa majestātes leibgvardijā — Preobraženskas vai Izmai- lovas pulkā. Manam tēvam bija tā laime — varbūt arī nelaime — vairākus gadus nomaršēt vienā no tiem pul​kiem un stāvēt sardzē pie ķeizarienes durvīm. Kā tas tev būtu paticis?

Gunārs mulsi pasmaidīja un paraustīja plecus.

— Nav liela prieka stiepties augstprātīgas dāmas priekšā, sevišķi, ja tu vēl zini, ka viņa tevi pat neuzskata par cilvēku, — viņš atbildēja.

— Protams, Gunār, prieka tur nav nekāda, — Skuja iesmējās. — Labi vien ir, ka mums vairs nav jādara tādas lietas. Nu, kā tev vispār klājas? — viņš pēkšņi pārgāja uz citu tematu, bet viņa balss un sejas izteiksme palika tā pati agrākā — jautra un nebēdīga, ap acīm rotājās smaida krunciņas, un viņa skatienā bija atkal kaut kas zēniski šķelmīgs — tieši tas, kas agrāk frontē viņu tik ļoti bija tuvinājis strēlniekiem.

— Vai biedrs Irbe jūs pārāk ne- izkalpina? Vai baro, kā pienākas?

— Nesūdzos, — Gunārs teica. — Tikai plīkstiņš un mem- mes dēliņš varbūt atrastu par ko žēloties.

Bet jūs, biedri Skuja, taču neatbraucāt pie mums savākt sūdzības.

— Protams, ka ne. Bet, ja kādam būtu par ko sūdzēties, es uzklausītu arī to. Tāds nu reiz man ir tas amats. Tātad tu jūties labi un ne par ko nesūdzies. Priecājos dzirdēt, ka tev nekādu rūpju nav un tavā dzīvē viss ir pilnīgā kār​tībā. Varbūt es maldos un spriežu pārāk optimistiski?

Gunārs saprata Skujas aplinko mājienu un nolēma ķerties vērsim pie ragiem, negaidot, kamēr Skuja pats sāks runāt par savas ierašanās īsto iemeslu.

— Biedri Skuja, es redzu, ka jums tas ir jau zināms, — viņš iesāka.

— Kas tad, Gunār? — Skujas seja beidzot kļuva gluži nopietna.

— Pusruncis droši vien ir jau bijis pie jums un visu pastāstījis.

— Es neesmu saticis Pusrunci, bet šis un tas par to notikumu ir sasniedzis arī manas ausis, — Skuja atzinās.

— Tas labi, ka tu pats sāki par to runāt. Tā mēs ātrāk tiksim pie skaidrības. — Viņš dažus mirkļus klusēja, it kā meklēdams piemērotus vārdus, tad turpināja: — Runā jau visādi, bet nevar taisīt secinājumus uz pirmo padzir​dēto baumu pamata. Gunār, es domāju, man nav jāteic, ka esmu tev draugs.

— Es to zinu, biedri Skuja, — Gunārs klusi sacīja.

— Esmu par to jums līdz sirds dziļumiem pateicīgs.

— Un, ja nu reiz mēs esam draugi, tad vajag runāt visu patiesību, — Skuja teica. — Ne tikai to, kas pašam patīkami, bet arī nepatīkamo, ko varbūt gribētos aizmirst un padarīt par nebijušu. Tu esi izaudzis no stipra celma, bet stiprie cilvēki nebīstas patiesības.

— Es saprotu, biedri Skuja, — Gunārs atbildēja. — Jums es izstāstīšu visu.

— Kāpēc tu stāvi, Gunār? — Skuja aizrādīja. — Lielāks taču vairs neaugsi…

— Pateicos… — Gunārs apsēdās uz krēsla otrā pusē galdam un, mazliet pastomījies un sakārtojis domas, sāka stāstīt par incidentu parkā. Viņš neko nenoslēpa un necentās lietas norisi attēlot sev labvēlīgā gaismā. Pastāstīja par pirmo saraušanos ar Pusrunci mājās, kad tas bija mēģinājis mest ēnu uz Ainu Lindi; noraksturoja Ēriku ar visām viņas vājībām un aušībām, kuru dēļ Pusruncis laikam bija uzdrošinājies viņai uzmākties, cerēdams uz vieglu uzvaru. Bet tas tips pievīlās un piedzīvoja fiasko. Tik daudz vesela prāta Pusruncim tomēr trūka, lai samierinātos ar neveiksmi. Ja tuvumā neatrastos Gunārs un Laima, Pusruncis pastrādātu noziegumu, varbūt paļaudamies uz to, ka Ērika kautrēsies stāstīt citiem cilvēkiem par noti​kušo.

— Var jau būt, ka es viņam iesitu par stipru, — Gunārs sacīja. — Varbūt vajadzēja pietikt ar to, ka izjaucu viņa nodomu, un ļaut, lai viņš iet pie visiem deviņiem velniem. Bet viņš pats mani izaicināja… sita pirmais. Pēc tam es aizsvilu, un … un tad tas gāja vaļā. Brīnos, ka Pusruncis nav vēl sūdzējies jums.

Pie mana patēva viņš jau ir bijis un mani nosūdzējis.

— Arī pie Ainas viņš ir bijis — tai pašā vakarā, kad tas jandāls" notika, — Skuja piezīmēja. — Paņēmis izziņu par nodarītiem miesas bojājumiem.

— Tad ir skaidrs, ka viņš mani iesūdzēs tiesā, — Gunārs turpināja. — Nu, lai arī būtu tā, atvainoties un nolūgties es pie viņa neiešu.

— Vai kāds to tev prasa? — Skuja jautāja, neslēpjot savu izbrīnu.

— Prasa un pat kategoriskā veidā, — Gunārs atbildēja. Viņš izstāstīja par Skudras neseno apmeklējumu un to, kā šī satikšanās beigusies.

Skuja neapmierināts pagrozīja galvu. Un tad viņš jautāja tieši to pašu, ko šodien Gunāram jau bija jautājusi Laima: — Kāpēc tu patēvam neizstāstīji visu? Kāpēc noklusēji sadursmes īsto iemeslu? Tad jūsu saruna nebūtu nonākusi līdz tādiem asumiem. Ar savu klusēšanu tu liec uz spēli ja ne visu savu nākotni, tad vismaz pašus labākos jaunības gadus. Kaut kāda iepuvuša tipa dēl sarežģīt savu dzīvi, izpelnīties sabiedrības nosodījumu un ciest bez vainas — zini ko, Gunār, es tevi vairs nesaprotu. Tas vairs neizklau​sās pēc tevis.

— Vai tiešām arī jūs, biedri Skuja, domājat, ka man jāatvainojas Pusruncim? — dziļš rūgtums ieskanējās Gu​nāra balsī. — Tie taču būtu meli.

— Lai Pusruncis aizrijas ar savām pretenzijām! — ar kaismi iesaucās Skuja. — Lai viņš pielūko, ka pats drīzumā nenokļūst aiz restēm. Ilgi mēs šo tēviņu necietīsim savā rajonā — pārāk ilgi viņš te mums maitājis gaisu. Bet tu — tu ar savu neuzņēmību taču lej ūdeni uz Pusrunča dzirnavām, un viņš to izmanto.

Izmanto pret tevi. Ar ģimeni viņš jau paspējis tevi novest konfliktā. Ja viņam atļaus tāpat turpināt, viņš nostādīs pret tevi visus tavus draugus, visu sabiedrību. Kāda velna pēc tu ļauj tam notikt? Kāpēc tu klusēji?

— Tam ir vairāki iemesli.

— Pirmkārt?

— Pirmkārt, mans patēvs nav tas vīrs, pie kura varu iet ar atklātu sirdi. Esmu pārliecināts, ka viņam ir pat prieks, ka viss tā iznācis un ka tagad es dabūšu mācību, ko, pēc viņa domām, esmu sen pelnījis.

— Otrkārt? — Skuja cieši raudzījās Gunāram acīs.

— Otrkārt… es nevēlējos šajā riebīgajā lietā ievilkt abas meitenes, — Gunārs atbildēja. — Ērikai jau tā ir vieglprātīgas meičas slava, lai gan patiesībā viņa, pēc manām domām, ir tikai draiskule un nav vēl pratusi atrast savu vietu dzīvē. Ja viņa tagad nonāktu ļaužu valodās, tas būtu tikpat kā pagrūst viņu vēl

dziļāk muklājā. Bet Laima … viņai te nav nekādas vainas. Iedomājoties vien, ka ļaunas mēles sāktu locīt viņas vārdu sakarā ar šiem notikumiem, esmu gatavs vēlreiz piedauzīt Pusrunci.

Skuja sataisīja drūmu seju, bet viņa acis smējās.

— Tas jau ir ļoti cēli no tavas puses, ka tu vispirms domāji par citu cilvēku labo slavu, bet tev jāsaprot viens: sabiedrībai nevajag tava upura, tā nevēlas, lai tu kļūtu par mocekli bez vainas, — sabiedrībai vajag, lai piepildītos taisnība. Tā tās lietiņas ir, Gunār. Un tagad norunāsim kā vīrs ar vīru, un, ja tu mani mazdrusciņ cieni un uzticies sava tēva draugam, tad dari tā, kā es ieteikšu darīt.

— Biedri Skuja, jūs taču zināt, ka uzticos jums tāpat, kā būtu uzticējies savam tēvam, — Gunāram bija grūti runāt aiz saviļņojuma.

— Ticu tev. Pirmais, kas tev jādara, ir nokārtot savas attiecības ar māti. Ar Skudru tu vari nesatikties, ja tas tev par grūtu, bet no mātes tu nedrīksti novērsties. Viņa taču tevi mīl, tu viņai nozīmē tik daudz, ka pats to vēl pat nevari iedomāties. Tu nedrīksti no viņas novērsties, — viņš atkārtoja, uzsverot katru vārdu.

— Es to nemaz nevēlos darīt, — bet kā lai es eju turp, ja nevaru būt drošs, ka mani nepadzen no durvju sliekšņa?

— Nav tāda cilvēka, kas var aizliegt dēlam satikties ar māti. Bet, ja Skudra izrādītos tāds izņēmums, tad tu vari sastapties ar savu māti manās mājās. Es ar prieku to no​kārtošu.

— Pateicos, biedri Skuja …

— Kas attiecas uz Pusrunci, tad varu likt savu galvu ķīlā, ka viņš vairs neklabinās muti un būs laimīgs, ja pats tiks cauri ar veselu ādu. Es par to parūpēšos, Gunār. Bet, ja tomēr izrādītos, ka vecais dievs tam cilvēkam atņēmis prātu, tad tu nepaliec par jēzuliņu un nosauc visas lietas īstajā vārdā. Tās meitenes — Ērika un Laima — ar prieku nāks tev palīgā. Norunāts?

— Norunāts, biedri Skuja.

— Un tagad galvu augšā un ar jaunu sparu dzīves cīņā iekšā! Eh, Gunār, kas viss tikai mums vēl nav jāizdara. .. Tādi Pusrunči ir nieks, tos mēs ātri novāksim no ceļa. Bet ne tādi vien traucēkļi mētājas komunisma cēlājiem pa kājām. Pasaule vēl ir pilna vecām lauskām un pat īstiem cietokšņiem — kā gan mēs tos iesturmēsim, ja šodien kapitu​lēsim kaut kāda Pusrunča priekšā?

Viņi cieši paspieda viens otram roku.

— Pateicos, biedri Skuja, — Gunārs atvadoties teica. 1 — Es iegaumēšu jūsu padomu.

— Man tagad prāts ir mierīgāks nekā pirms pusstundas, — atzinās Skuja. — Un tātad — kad mēs tevi varam gaidīt ciemā?

— Uz nedējas beigām, — atbildēja Gunārs. — Vai nu sestdienas vakarā, vai svētdien dienas vidū.

— Nāc tieši pie manis mājās, — Skuja teica. — Labāk svētdien, jo sestdien man jābūt Rīgā un es nezinu, kad tikšu atpakaļ. Ar tavu māti es raudzīšu norunāt jau rītu. Bet tagad paskaties,vai tur ārā kaut kur nav manāmi biedrs Irbe un agronoms Volkovs. Ja tu viņus redzi, tad saki, ka es viņus gaidu.

3 Pateicis Irbēm, ka rajona komitejas sekretārs vēlas runāt ar viņu un Volkovu, Gunārs izgāja pagalmā.

Līdz darba beigām vēl bija vairāk nekā stunda laika, un viņš gribēja tūliņ doties atpakaļ uz pļavu pie saviem biedriem. Tieši tai brīdī kolhoza valdes mājas priekšā apstājās kāds motociklets un bārdains vīrs iztālēm māja Gu​nāram sveicienu.

Viņš pazina atbraucēju un tuvojās tam. Šis cilvēks kaut ko zināja par viņa tēvu, tāpēc viņš nevarēja tam vienaldzīgi paiet garām. Bet kāds tas šodien izskatījās! Zundaga sejā Gunārs redzēja tādas kā sāpes, dziļas rūpes un neizprotamu sirsnību.

— Sveicināti, biedri Raiskum! — viņš iesaucās un sniedza atbraucējam roku. — Jūs atkal mūsu pusē?

Zundags notrauca putekļus no sejas un drēbēm un bikli pasmaidīja.

— Tā iznāk, Gunār. Darīšanas atveda. Kā jums klājas?

— Kā kuru reizi, biedri Raiskum. Dažreiz labāk, dažreiz sliktāk. Visumā var iztikt.

— Bet patlaban? — Zundags jautāja, cieši pētījot Gunāra sejas izteiksmi. — Vai jūsu dzīvē viss ir kārtībā?

Gunārs tramīgi paskatījās Zundagā — vai tiešām šis svešais cilvēks ari kaut ko jau zināja?

— Kāpēc jūs tā jautājat? Kāpēc jūs domājat, ka kaut kas varētu nebūt kārtībā?

— Šinīs dienās pie manis bija atbraucis… jūsu patēvs Skudra… — Zundags atbildēja. — Dienesta darīšanās. Viņš man visu pastāstīja.

Gunārs pēkšņā satraukumā un dusmu uzplūdumā no- šņirkstināja zobus.

— Tad tik tālu jau… — viņš īgni ierunājās. — Viņš jau stāsta katram, ko satiek. Drīz par to zinās visa ap​kaime …

— Neraizējieties, Gunār, — Zundags teica, uzlikdams savu roku jauneklim uz pleca. — Es jūs saprotu un neiz​mantošu biedra Skudras vaļsirdību. Turklāt… es neesmu katrs — kā jūs nupat izteicāties.

Gunārs sadrūmis raudzījās zemē.

— Tātad jūs jau zināt, ka mani… padzen no mājām? — viņš sacīja. — Zināt ari iemeslu?

— Par to Skudra man neko nestāstīja, — Zundags atbildēja. — Zinu tikai to, ka jūsu dzīvē radušies lieli sarež​ģījumi. Jums varbūt ir brīnums, kāpēc es tā interesējos par to. Iemesls tam ir ļoti vienkāršs.

Zundags salūkoja papirosu un aizpīpoja. Viņš piedāvāja papirosu arī Gunāram, bet tas atteicās: — Neesmu vēl iemācījies pīpot.

— Tas labi, — Zundags teica. — Es pats jau arī tikai frontē sadraudzējos ar tabaku, un tagad ir grūti atmest. Tātad — kāpēc es par jums interesējos? Tāpēc, Gunār, ka es labi pazinu jūsu tēvu. Mēs iepazināmies frontē, un mūsu ceļi pāris gadu gāja kopā. Roberts Zundags kādreiz man izdarīja svarīgu pakalpojumu — tādu, ko cilvēki neaizmirst visu mūžu. Un tad es viņam devu solījumu: ja kādreiz dzīvē viņam vai viņa piederīgajiem pienāktu grūtas dienas un būtu vajadzīga palīdzība — es darīšu visu, kas manos spēkos, lai viņiem palīdzētu. Tagad tāds brīdis ir pienācis. Ja es kaut kā varētu būt jums noderīgs, rēķinieties ar to, ka esmu pilnīgi jūsu rīcībā.

— Pateicos, biedri Raiskum… — Gunārs sacīja. — Domāju, ka patlaban es pats kaut kā noturēšos uz kājām. Nekas briesmīgs man vairs nedraud. Es runāju ar rajona komitejas sekretāru biedru Skuju. Viņš to lietu ņem savās rokās, un Pusruncim laikam nāksies palikt tukšā.

— Tas jau ir mazliet labāk, — Zundags ieminējās ar redzamu atvieglojumu. — Bet jūs teicāt, ka Skudra jūs padzen no mājām, — vai biedrs Skuja arī to varēs no​kārtot?

— Nav vairs jākārto… es nevēlos, ka to vispār kārto. Ja man reiz ir parādītas durvis, tad nekāda vara mani nepiespiedīs vēlreiz klauvēt pie tām.

— Ja tā, tad uzskatiet, ka Roberta Zundaga dēlam katrā laikā būs mājas — ja ne citur, tad manā pajumtē,— Zundags sacīja. — Neaizmirstiet to nekad. Katra iespēja kaut ko darīt jūsu vai jūsu mātes labā man sagādās prieku.

— Paldies, biedri Raiskum… — Gunārs čukstēja. — Es to atcerēšos.

Dažus mirkļus klusējis, viņš piemetināja: — Kad tā kņada būs aprimusi, es raudzīšu aizbraukt pie jums. Jūs man apsolījāt kaut ko pastāstīt par manu tēvu. Man būtu liels prieks kaut ko vairāk uzzināt par viņu taisni tagad. Pēc dažām nedēļām, biedri Raiskum, mana tēva cīņasbiedri rīko sanāksmi — paies piecpadsmit gadu kopš viņa bojāejas…

Biedri grib to dienu atzīmēt, un man, protams, arī vajadzēs tur piedalīties.

Zundags sarāvās un iegrima domās.

— Piecpadsmit gadi… — viņš klusi, kā pie sevis, ieru​nājās. — Jau pagājuši piecpadsmit gadi…

— Varbūt arī jūs vēlaties piedalīties tajā salido​jumā? — Gunārs ieminējās.

Zundags izskatījās gluži samulsis.

— Es nezinu… — viņš sacīja. — Man par to vēl maz​liet jāpadomā. Tas nāk tik pēkšņi un negaidot.

— Labi, tad es pagaidām nevienam par to neko neteikšu. Galīgi norunāsim, kad aizbraukšu pie

jums.

— Jā, Gunār, tā būs labāk, — Zundags piekrita. — Vai jūs nezināt, vai biedrs Irbe ir vēl te? Man viņam kaut kas pavēstāms.

— Nupat viņš vēl bija šeit, valdes telpās, — Gunārs atbildēja. — Ja vēlaties, es pateikšu biedram Irbēm, ka jūs esat te.

— Nekas, Gunār, es pats viņu atradīšu, — Zundags sacīja.

— Nebūs jau nemaz jāmeklē, tepat jau tas vainīgais ir, — viņiem aiz muguras atskanēja Aleksandra Irbes balss. Kopā ar agronomu Volkovu un Emīlu Skuju viņš nupat bija iznācis no kolhoza valdes mājas un stāvēja lie​venī, — sarunā iegrimuši, Gunārs un Zundags nebija pa​manījuši viņa tuvošanos.

Gunārs tūliņ atvadījās no Zundaga un devās pie saviem biedriem, kas vēl nebija beiguši darbu.

«Savāds cilvēks tas Raiskums…» viņš domāja. «Kas viņam vēl ko domāt par piedalīšanos sanāksmē? Ja viņš bijis tēva draugs un viss ir tā, kā viņš runā, tad viņa piedalīšanās ir pašsaprotama un tur nemaz nav ko gudrot. Bet varbūt viņam ar tiem pārējiem tēva draugiem viss nav tā, kā vajag? Dzīvē dažādi mēdz būt. Tu pats, Gunār … ja sanāksme notiks Skudras mājā — vai tu maz varēsi tur ierasties?

Varbūt arī Raisķumam ir kāds līdzīgs šķērslis? Gan redzēs…»

Irbe ar Skuju un Volkovu tuvojās Zundagam.

— Esiet pazīstami, — Irbe teica. — Tas ir jaunais kaimiņu rajona rūpkombināta direktors biedrs Raiskums. Tā mana labā roka — agronoms Volkovs. Un tas ir mūsu rajona partijas komitejas pirmais sekretārs biedrs Skuja. Varbūt esat jau pazīstami un es par velti pūlos?

— Diemžēl ne… — atsaucās Zundags. — Bet es loti priecājos iepazīties. — Pēc kārtas viņš paspieda visiem roku.

Skuja paturēja Zundaga roku ilgāk savējā un cieši, neslēpjot savu interesi, pētīja viņa seju. Viņš bija dzirdējis Zundaga un Gunāra sarunas pēdējās frāzes; Zundags tai brīdī bija stāvējis ar muguru pret Skuju, un tas nevarēja saredzēt viņa seju, bet viņš dzirdēja balsi, un šī balss viņam likās pazīstama, kaut kur dzirdēta. Tagad, raugoties viņa bārdainajā sejā un dziļajā ievainojuma rētā uz pieres, Skuja centās iedomāties, kāda šī seja varētu izskatīties bez bārdas un bez šīs rētas, bet nekāds noteikts priekšstats neradās.

— Vai jums, biedri Raiskum, neliekas, ka mēs tomēr esam kādreiz jau satikušies? — viņš ierunājās, raudzīdamies Zundagam acīs. — Ļoti pazīstama balss, tikai nevaru atcerēties, kur un kādos apstākļos esmu to dzir​dējis. Varbūt jums ir labāka atmiņa?

Zundags mierīgi izturēja Skujas ciešo skatienu, bet noslēpt pēkšņā sasprindzinājuma pazīmes savā sejā viņam tomēr neizdevās. Skuja redzēja šīs pazīmes un saprata, ka šis cilvēks ir samulsis.

— Tomēr ne, — atbildēja Zundags. — Mana atmiņa neko nesaka. Daudziem cilvēkiem ir līdzīgas balsis. Iespē​jams, kādam cilvēkam tā ir tāda pati kā manējā.

— Iespējams, — piekrita Skuja. Viņš atkāpās mazliet sāņš un turpmākajā Zundaga un Irbes sarunas laikā centās viņus netraucēt. Bet viņš dzirdēja katru vārdu, ko Zundags izrunāja, un viņa balss, izrunas veids un pat aprautie žesti Skujam likās bezgala pazīstami. Kur? Kad? — viņš sev jautāja. Tad viņš atcerējās nupat notikušo Gunāra satikšanos ar šo cilvēku, saspringušo, jūtu pilno skatienu, ar kādu Raiskums bija raudzījies Gunārā, — un pēkšņi bija tā, it kā viņam kāds būtu iesitis pa pieri. Viņš sāka kaut ko nojaust, bet neteica neko, tikai turpināja vērot Raiskumu.

Zundags pastāstīja Irbēm, ka, pārbaudot rūpkombi- nāta līgumus ar pasūtītājiem, atradis kādu, ko Zundaga kolhozs slēdzis pirms pusgada, un nezin kāpēc tas līdz šim palicis neizpildīts. Runa bija par logu rāmjiem vie​nai no kolhoza vecajām sabiedriskajām ēkām, kuru pats kolhozs remontēja saimnieciskā kārtā.

— Rāmji ir tikpat kā gatavi, jaunnedēļ varat sūtīt ma​šīnu un saņemt, — Zundags teica.

— Tūliņ var redzēt, ka jauna slota tīri slauka, — Irbe iesmējās. — Cik reižu es nezvanīju Vilciņam par tiem rāmjiem, cik reižu viņš man nesolīja pasteidzināt izgatavošanu, bet tālāk par solījumiem lieta nepavirzījās. Vaja​dzēja atnākt jums — un viss ir kārtībā.

— Vēl daudz kas nav kārtībā, biedri Irbe, — Zundags noraidoši papurināja galvu. — Augija stalli dažās dienās nevar iztīrīt. Bet gan jau man biedri palīdzēs. Tātad jaun-

PSRS Tautas skatuves mākslinieks J. Osis Hmila Skujas loma un LPSR Tautas skatuves māksliniece O. Lejaskalne Ainas Lindes loma Akadēmiskā drāmas teatra izrādē «Kapteiņa Zundaga atgnesanas» 1963. gadā nedēļ varat sūtīt mašīnu pēc materiāliem. Katram gadījumam es vēl iepriekš piezvanīšu. Uz redzēšanos!

Viņš atvadījās no visiem, sēdās motocikletā un aiz​brauca — tas izskatījās gandrīz pēc bēgšanas.

Arī Skuja vairs neuzkavējās, paspieda Irbēm un Vol- kovam roku, vēlreiz apsolīja atsūtīt sestdien uz partijas sapulci rajona komitejas otro sekretāru un sēdās gazikā.

4 Sasniedzis lielceļu, šoferis gribēja pagriezt mašīnu pa kreisi — uz Eglaines pusi, bet Skuja ar rokas mājienu parādīja viņam citu virzienu.

— Brauksim pa labi. Jūs redzat tur to motociklistu? Es viņam aizmirsu kaut ko pasacīt. Raudzīsim apdzīt un kādā sausākā vietā apturēt. Šoferis — jauns, gaišmatains puisis — pamāja ar galvu par zīmi, ka sapratis uzdevumu. Kā visiem jauniem braucējiem, kuri vēl nav paspējuši pietiekami iztrakoties, viņam šī lieta patika. Braši pagriezis gaziku vajadzīgajā virzienā, viņš enerģiski uzspieda uz gāzes pedāļa, un mašīna palēkdamās traucās pa lielceļu, kurš pēc pēdējās lietavas nebija vēl paguvis pilnīgi apžūt.

Pēc pāris kilometriem viņi panāca Zundagu. Šoferis pataurēja un piesardzīgi pabrauca motocikletam pa kreiso pusi garām, cenzdamies neapšķaidīt to ar dubļiem. Uz pāris mirkļiem Emīla Skujas acis sastapās ar Zundaga mie​rīgo skatienu — tajā nebija ne izbrīna, ne raižu, tikai ap​valdīts spriegums.

Puskilometru tālāk sākās priežu mežs. Kādā vietā, kur no lielceļa nogriezās šaurs meža ceļš, Skuja lika apstādināt mašīnu. Viņš izkāpa laukā un, kad Zundags piebrauca tuvāk, ar pazīstamo žestu, kāds

redzams uz auto​inspekcijas plakātiem, uzaicināja viņu apstāties.

Zundags apturēja motocikletu un, nenokāpdams no tā, ar mēmu jautājumu paskatījās Skujā. Emīls piegāja viņam klāt un teica: 225 — Biedri Raiskum, es vēlos ar jums vēl mazliet aprunāties. Man liekas, ka tagad es atceros, kur esmu redzējis jūs. Ja jums ir laiks — pastaigāsimies mazliet pa mežu. Te ir jauka vieta…

8— iyi9 — Labi, biedri Skuja… — Zundags klusi atsaucās. Viņš novietoja motocikletu gazika aizmugurē un sekoja Skujam. Zundags saprata, ka vecais karabiedrs viņu pazinis un maldu spēlei pienācis gals — daudz agrāk, nekā domāts, un daudz par ātru, nejaujot viņam ne drusciņ sagatavoties šim notikumam.

«Varbūt tā ir pat labāk,» Zundags domāja, lēnām soļodams līdzās Skujam pa meža ceļu. «Tu pats to meklēji, līdi ugunij klāt, vientiesīgi cerēdams, ka tavs svešais vārds tevi noslēps uz visiem laikiem. Bet cilvēki nav akli… tiem ir laba atmiņa — vēl pēc piecpadsmit gadiem viņi nav aizmirsuši tevi.»

Pagājis apmēram simt soļu no lielceļa, Skuja nogriezās no meža ceļa un pēc brītiņa nonāca nelielā izcirtumā. Tur bija daudz jaunu celmu un vairākas malkas grēdas.

— Apsēdīsimies… — Skuja teica.

Viņi apsēdās pāris soļu viens no otra uz priežu celmiem. Skuja aizpīpoja papirosu, ievilka dažus dziļus dūmus, tad paskatījās Zundagā un mazliet skumji pa​smaidīja.

— Robert, ko tas viss nozīmē? — Skuja ierunājās. Lai gan viņš centās to pateikt mierīgi, bez kādām emocijām, balss nodeva saviļņojumu.

Arī Zundags pasmaidīja, bet viņa smaids bija rūgts un, kad viņš sāka runāt, balss skanēja skarbi — it kā ar izai​cinājumu.

— Kāpēc es vēl esmu dzīvs? Un kāpēc mani sauc par Raiskumu — to tu gribēji zināt?

— To un visu pārējo, — Skuja atbildēja. — Pats saproti, kādi jautājumi var rasties taviem draugiem, kad tiem jāsastopas ar tādiem brīnumiem.

— Tu vēl… esi man draugs?

— Neredzu iemesla, kāpēc lai es tas nebūtu.

— Pateicos, Emīl… Var jau būt, ka es vairs neesmu tavas draudzības cienīgs, varbūt tu novērsīsies no manis, kad dabūsi visu zināt… Lai būtu kā būdams — draugam tomēr jāzina patiesība. Tas brīnums, Emīl, nemaz nav tik liels, kā var domāt. Tādu brīnumu karš atstājis tūkstošiem. Mans liktenis nav ne labāks, ne sliktāks kā daudziem citiem. Tikai viegls tas nav, to tu man vari ticēt. Savam niknākajam ienaidniekam — ja tāds man būtu — es to nenovēlu.

Viņš sāka stāstīt. Tas bija trauksmains, sarežģīts stāsts ar atkāpšanos un pārlēcieniem no viena notikuma uz otru, un visam šim stāstam kā sarkans pavediens cauri vijās cilvēka sāpes, šaubas, nemitīga ciņa ar savu sirdsapziņu. Cilvēks cieta un meklēja izeju no savām ciešanām, no savas mokošās garīgās vientulības, jūtu un domu pretrunas viņu plosīja kā ērkšķu dzeloņi uz katra soļa, Viņš nezināja izeju no stāvokļa, kuru pats bija sev izraudzījies, un tas bija visgrūtākais viņa liktenī.

— Viss būtu diezgan vienkārši, ja ap manu vārdu nebūtu radīts tāds nepelnīts oreols,'— viņš runāja. — Karavīrs pārnāk no gūsta un sāk atkal dzīvot pa vecam. Un viss ir kārtībā, viss ir pareizi un dabiski. Tā notiek ar daudziem. Ar mani tā nevarēja notikt. Draugi un svešie ir radījuši leģendu par Robertu Zundagu. Ja viņš, pēc ļaužu domām, būtu palicis dzīvs, tad nebūtu leģendas. Tagad tā ir tapusi un Robertam Zundagam jāatdod sava vieta tai. Abi līdzās tie nevar pastāvēt. Vai tu vari iejusties manā stāvoklī, Emīl?

Varu… — Skuja atbildēja. — Tavs stāvoklis ir sarežģīts un grūts, bet tas nav negrozāms. Nekas nelabo​jams nav noticis.

— Es piecpadsmit gadus esmu melojis visai pasaulei! — Zundags iesaucās. — Esmu krāpis visus

cilvēkus, ar kuriem man šajā laikā nācās sastapties.

— Un tagad šiem meliem jādara gals, — Skuja sacīja. — Citas izejas tev nav.

— Emīl, tu mani stipri nosodi?

— Jā, Robert, nosodu. Bet domāju, ka ari saprotu tevi. Tavā vietā es tā nebūtu rīkojies. Notikušo tomēr nevar padarīt par nebijušu. Lietas jāpieņem tādas, kādas tās ir, un jācenšas labot, kas vēl labojams.

Saki, Robert, — vai tas ir viss, ko tu man nupat pastāstīji? Vai tu nenoslēpi neko tādu, kas tevi varētu nostādīt tavu biedru acīs vēl sliktākā stāvoklī?

— Es saprotu, Emīl… — Zundags čukstēja. — Tev… jums visiem ir iemesls apšaubīt katru manu vārdu. Un man nav tiesību ņemt to ļaunā.

— Bet mums ir tiesības zināt patiesību, jo citādi nav iespējams tev palīdzēt.

6* 227 — Tev taisnība. Krāpniekam nevar palīdzēt. Ja tu to darītu, tad tu apkrāptu pats sevi. Bet vari būt mierīgs — es neko neesmu tev noslēpis. Tu zini visu, kas ir bijis. Vairāk man nekā nav.

— Ticu tev, Robert. Un taisni tāpēc, ka ticu, man ir skaidrs, ka nekā nelabojama tiešām nav.

Brītiņu klusējis, Skuja ierunājās it kā starp citu: — Nupat nesen laikrakstos bija rakstīts par kādu cilvēku, kuru tāpat kā tevi ilgus gadus uzskatīja par bojā gājušu. Pēc nāves viņam bija piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums. Bet viņš nebija aizgājis bojā. Tāpat kā tu viņš ievainots bija kritis gūstā, pēc kara atgriezies dzimtenē un apmeties svešā pusē, un tikai pēc daudziem gadiem iestādes noskaidroja, ka tas cilvēks ir dzīvs. Un kas notika? Vai tu domā, ka lēmums par Padomju Savienības Varoņa nosaukuma piešķiršanu tika anulēts? Nekas tamlīdzīgs: šinīs dienās viņam pasniedza Ļeņina ordeni un Varoņa zvaigzni. Kāpēc? Tāpēc, ka apbalvojums bija piešķirts par varoņdarbu un nevis tāpēc, ka varonis gājis bojā. Varoņdarbs ir un paliek fakts. Arī tavs varoņdarbs ir fakts, un neviens tev to nevar atņemt, tāpat kā tu ne​vari atteikties saņemt savu Ļeņina ordeni, ar kuru tevi pēc šķietamās bojāejas apbalvoja.

— Ļeņina ordenis? — Zundags samulsis čukstēja. — Arī tas vēl… Es to nezināju.

— Tā tas ir, Robert, — Skuja turpināja. — Bet to ordeni var saņemt tikai tas, kam tas pienākas, — nevis Raiskums, bet Roberts Zundags. Jo tu to esi nopelnījis ar savu vīrišķību un ar savām asinīm.

— Es to varbūt biju nopelnījis, bet mana mazdūšība vēlāk dzēsa visus nopelnus, un tagad vairs neesmu cienīgs saņemt šo balvu.

— Tik droši to vēl nevar apgalvot. Viss atkarīgs no tevis paša.

Zundags iespieda galvu dūrēs un raudzījās zemē.

— Robert, nav ko slēpties ilgāk, — Skuja ierunājās atkal. — Pārpratums jāizbeidz. Es saprotu, ka tas tev nenākas viegli. Slimu zobu arī nevar izraut bez sāpēm, bet reiz tas jādara. īsu brītiņu būs nepatīkami, nosāpēs, no- smelgs, bet pēc tam būs labi. ■> — Ja tas būtu tikai zobs… — Zundags pašūpoja galvu. •— Es nesaviebtos, pat ja man amputētu roku vai kāju. Tas ir kaut kas daudz lielāks un sāpīgāks.,. tikpat kā bez narkozes izņemt sirdi no krūtīm.

— Tu pārspīlē, Robert. Tu vēl esi iekšķīgas cīņas un pretrunu varā. Bet būtu laiks beidzot saņemties un… atgūt sevi. Katra nokavēta diena tikai vēl vairāk sarežģī tavu stāvokli. Nelaimīgie meli ir kā akmens pie tavām kājām — ja tu neatbrīvosies no tiem, agri vai vēlu tie novilks tevi dibenā, un tad neviens vairs nespēs tev palīdzēt. Savu sievu tu jau pazaudēji. Vai tu vēlies pazaudēt arī savu dēlu?

Zundags iestenējās.

— Es nedrīkstu sagraut viņa tēva tēlu, to, kuru Gunārs nes savā sirdī. Viņam tas ir paraugs, viņš varbūt lepojas ar to. Kas notiks, ja tas pēkšņi sabruks lauskās?

— Es redzu, Robert, ka patlaban tu mazāk rūpējies par Gunāru, bet vairāk par sevi, — Skujas balss kļuva skarbāka. — Galu galā tev tas oreols laikam diezgan labi patīk, ja nu reiz tu negribi nekā no tā zaudēt pat sava dēla acīs. Esi bez raizēm, Robert, tik daudz jau tu nezaudēsi. Gunārs nav bērns — viņš

sapratīs… tāpat kā es tevi sa​protu.

Viņi turpināja vēl labu brīdi šo dīvaino cīņu, kur viena šaubas mērojās spēkiem ar otra pārliecību.

— Apdomā visu! — Skuja teica. — Apsver visus «par» un «pret»! Es nevēlos, lai tu kaut ko darītu, citu spiests. Tas tev jādara pašam aiz brīvas gribas — nevis tāpēc, ka es to vēlos, bet tādēļ, ka to prasa pati dzīve, lielais taisnības likums, kam visi esam pakļauti. Tikai nevelc to lietu garumā. Es neko neiesākšu bez sazināšanās ar tevi, bet pēc nedējas mums vajadzētu satikties un par visu galīgi no​runāt.

— Labi… pēc nedēļas… •— Zundags piekrita. Abi piecēlās un sāka lēnām iet uz lielceļa pusi.

Pusceļā Zundags apstājās un paskatījās Skujam cieši acīs.

— Emīl, saki man — bet tikai patiesību, lai tā arī būtu, cik rūgta būdama, — vai pēc visa tā, ko nupat dzirdēji, tu vēl varēsi būt man draugs?

Zundaga kaistošais skatiens, kur šai mirklī bija saskatāma visa viņa atkailotā dvēsele ar visām sāpēm, šaubām, nedrošām cerībām, biklu lūgumu un tumšām nojausmām, skaidrāk nekā vārdi pateica Skujam, cik daudz tas sa​gaida no viņa atbildes.

Skuja atbildēja nevilcinoties: — Es esmu tavs draugs tāpat kā agrāk. No tevis paša atkarīgs, vai arī turpmāk varēšu tas palikt.

— Pateicos, Emīl… — Zundags sacīja.

Dažādu jūtu pārņemti, viņi šķīrās un aizbrauca katrs uz savu pusi.

5 Visu ceļu līdz Eglainei Skuja domāja par Zundaga likteņa stāstu. Viņš mēģināja iedomāties sevi Roberta vietā un tādā kārtā dziļāk un pareizāk saprast viņu — viņa sajūtas, domu pasauli un morālo stāvokli. Nepietika ar vērojumiem; dzirdētie vārdi gan izsauca priekšstatus par lietu norisi un kaut kādām miglainām dvēseles kustībām, bet nespēja radīt šo kustību reālu nojausmu un skaidru atspoguļojumu savā paša būtībā. Lai zinātu un saprastu visu, vajadzēja pašam iziet cauri tai morālo ciešanu ellei, kuru bija izstaigājis un kurā vēl šodien atradās Zundags.

«Lāga zēns Roberts…» Skuja domāja. «Viņš ir tik daudz cietis, cik vien cilvēks vispār var izciest veselā mūžā. Kāds tad brīnums, ja ciešanas viņu iedragājušas un uzspiedušas savu neizdzēšamo zīmogu viņa būtībai, visai viņa rīcībai. Bet, lai būtu kā būdams, tik daudz es tomēr saprotu, ka viņa garīgais kodols ir vesels. Viņš nav nolaidies līdz grūtsirdības nespēkam, nav pagrimis un sācis deklasēties, kā to būtu darījis cits — vājāks cilvēks. Viņš vēl ir dzīvs miesīgi un garīgi, tikai viņa dzīvums ir līdzīgs letarģijai, un pats ar saviem spēkiem vien viņš nav spējīgs izrauties no šā stāvokļa. Mums, Roberta draugiem, jāiet viņam palīgā un jāatdzīvina viņš pavisam. Bet kā to izdarīt? Kur ir tā īstā atslēga, ar kuru atslēgt viņa garīgo aktivitāti, atbrīvot viņu no šaubu tirānijas un dot visai viņa dzīvei jaunu jēgu un īstu, apzinīgi izraudzītu mērķi? Līdz šim viņu noturējusi uz kājām stipri iesakņojusies pienākuma apziņa — visas agrākās dzīves varenā inerce. Bet tas ir statisks stāvoklis. Īstam cilvēkam tas par maz. īstam cilvēkam jādzīvo dinamiski, bet, lai tā varētu dzīvot, vajadzīgs avots, kur šo dinamismu smelt.»

Skuja domāja, apsvēra dažādas varbūtības un veidus, kā iedarboties uz Zundagu. Ar gudriem vārdiem vien nepietiks, vajadzīgs kāds spēcīgs faktors, kas cilvēku spēj ietekmēt vairāk un tiešāk nekā visi loģiskie apsvērumi, — tāds faktors, kas iedarbojas jau ar savu pastāvēšanu vien.

Ilgi viņš maldījās kā miglā, viņa domas aizklīda pagātnē un klejoja no viena notikuma pie otra, no viena vērojuma pie otra. Beidzot Skujam likās, ka viņš kaut ko atradis, jo, pieskāries šim «kaut kam», viņš vairs nevarēja domāt par citām lietām un varbūtībām. Var jau būt, ka arī tā ir tikai mirāža un īstenības gaismā izgaisīs tāpat, kā izgaist visi maldu tēli, bet iespējams, ka tas ir vienīgais pareizais veids, kā panākt cilvēka pilnīgu aug​šāmcelšanos.

— Nevienam nekā slikta es ar to nenodarīšu. Pat ja es būtu maldījies, ari tad neviens necietīs.

Kāpēc nepa​mēģināt?

Kad priekšā iemirdzējās strādnieku ciemata pirmie apgaismotie logi, šoferis apjautājās, kur apturēt mašīnu.

— Es izkāpšu pie rajona komitejas, — Skuja atbildēja. — Varat nolikt mašīnu garāžā un līdz rītam būt brīvs.

Eglaini jau sedza vakara krēsla, un ielas bija tikpat kā tukšas no cilvēkiem. Sur un tur pa atvērtiem logiem ska- reju radio. Vientuļajiem pārīšiem, kuriem ar tumsas iestāšanos sākās viņiem vien zināmas noslēpumainas gaitas, nebija nekāda daja gar rajona komitejas sekretāru, kurš šovakar tik vēlu ieradās savā darbavietā.

Skuja pajautāja dežurantam, vai prombūtnes laikā kāds nav viņu meklējis, un iegāja savā kabinetā.

Viņš tūliņ piezvanīja uz slimnīcu un prasīja pēc Ainas Lindes. Šo​vakar slimnīcā dežurēja cits ārsts.

«Tad viņa citur nebūs kā mājās,» Skuja nosprieda. Ainas dzīvoklī telefona nebija. «Vajadzēs piekāpt — nav jau tālu. Kad Aina dabūs zināt, kāpēc viņu traucēju, viņa piedos šo vēlo apciemojumu.»

Pirms aiziešanas viņš piezvanīja uz mājām, pateica sievai, ka viņam steidzami kaut kas jāpaziņo Ainai, lai va​kariņas ēd bez viņa.

Piecas minūtes vēlāk viņš jau sēdēja Ainas istabā un stāstīja viņai par savu sarunu ar Gunāru.

— Tā lieta nav tik slikta, kā sākumā likās, — Skuja teica, pabeidzis savu stāstu. — Pusrunci mēs varam ap​klusināt vienā minūtē, un viņš būs mēms kā kaps.

— Bet vai tas būs pareizi, ja viņu tā palaidis — ar vieglu izbīli? — Aina šaubījās. — Pusruncis ir bīstams sabiedrībai.

Ja viņam ļaus tik viegli izlocīties, viņš var savu nekriet​nību atkārtot.

— Es aprunāšos ar viņu zem četrām acīm un ceru, ka pēc tam viņš kaut ko iegaumēs uz visiem laikiem.

— Tādus neliešus vajag pārmācīt!

— Pusruncim daudz citu grēku, un par tiem viņš saņems, ko pelnījis, — to es tev varu apsolīt.

Atstāsim tos jauniešus mierā, viņiem jau tā nācies daudz pārdzīvot. Kāpēc vēl vazāt pa tiesām?

— Tev taisnība, Emīl, — Aina piekrita. — Patīkami tas nebūtu.

Pirms Skujas ierašanās Aina bija uzvārījusi tēju un sagatavojusies vakariņot. Viņa salūkoja vēl otru tasīti un aicināja Skuju pie galda. Skuja bija izsalcis un neatteicās. Viņa veselīgā ēstgriba sagādāja namamātei prieku, Aina piedāvāja vēl un vēl pa kādam gardākam kumosam un, neprasīdama atļauju, pati uzlika tos uz viņa šķīvja.

— Tu taču mājās otrreiz vakariņas vairs neēdīsi, tāpēc iekod pa īstam, — Aina mudināja Skuju.

— To es arī daru, — Skuja iesmējās. — Jāsacērtas pa krietnam, lai pietiek spēka. Mums šovakar daudz kas vēl pārrunājams — pagaidi tik, kad paēdīšu…

Beidzis vakariņot, Skuja aizpīpoja papirosu un uzgaidīja, kamēr Aina novāca galdu. Beigusi visu, viņa apsē​dās Skujam iepretim otrā pusē galdam un paskatījās viņam acīs.

— Es klausos, Emīl…

Viņš iesāka iztālēm: — Tuvojas Roberta Zundaga piemiņas diena. Visu laiku man likās, ka viss ir kārtībā un sanāksme varēs no​tikt tieši tā, kā mēs to bijām iecerējuši.

— Kas noticis, Emīl? — Aina satraucās. — Tu… ne​varēsi piedalīties?

— Es jau varēšu, bet diezin vai citi varēs. Baidos, ka tagad pavisam var izjukt.

— Kāpēc?

— Gunārs ir saskrējies ar patēvu, tikpat kā padzīts no mājām. Viņš neparko negribēs ierasties Skudras dzīvoklī. Bet kas tā būs par sanāksmi, ja tajā nepiedalīsies Zundaga dēls? Varbūt Skudra pats arī vairs negribēs, ka mēs sapulcējamies viņa mājā.

— Bet viņš taču piekrita…

— Toreiz — jā. Tagad daudz kas ir mainījies.

— Tad rīkosim to sanāksmi citur. Varbūt pie tevis? Tev taču nebūs nekas pretī.

— Man, protams, nebūs iebildumu…

— Un pie tevis taču Gunārs varēs ierasties. Sanāksmei katrā ziņā jānotiek — Roberts Zundags ir to pelnījis.

— Es arī domāju, ka viņš to ir pelnījis, tikai… tikai tā lieta sāk pieņemt citu raksturu, — Skuja teica. — Kaut kas vairs nav tā kā agrāk.

Viņš brīdi klusēja, iegrimis domās. Aina viņu nestei- dzināja.

— Piedod man, ka es varbūt kļūstu nesmalkjūtīgs, — Skuja ierunājās. — Ar citu cilvēku es to nebūtu atļāvies, bet ar draugu taču var. Mēs taču esam draugi, vai ne?

— Tu to zini tikpat labi kā es.

— Tikai tāpēc es uzdrīkstos. — Skuja paskatījās Ainā un turpināja: — Saki taisnību, Aina… Tu taču nebiji vienaldzīga pret Zundagu toreiz… frontē?

— Tev tas nav nekāds noslēpums, — Aina atbildēja. — Citiem gan, arī Zundagam. Viņam par to nebija ne jausmas. Tu kādreiz pat runāji par to ar mani.

Tā bija atzīšanās — vienkārša un dabiska. Ilgais laiks, kas bija pagājis kopš tālajām jūsmas un kluso sapņu pilnajām dienām, deva Ainai tiesības šodien vairs neslēpt to. — Klusībā es viņu mīlēju, bet viņš to nezināja. Un tas jau arī bija tik sen…

— Bet ja viss būtu beidzies savādāk… ja Zundags neaizietu bojā, ja viņš būtu pārnācis no kara — tā, kā pār- nācām mēs un kā pārnāca daudzi citi? Kā tu tad būtu dzī​vojusi?

Aina mazliet samulsa, bet ātri saņēmās, pārvarēja mulsu un atbildēja tikpat mierīgi un dabiski kā pirmīt: — Iespējams, ka es būtu turpinājusi viņu mīlēt. Bet es to darītu slepeni — viņš to nekad nedabūtu zināt. Kāpēc tu man to jautā, Emīl? Roberts taču palika karalaukā, — un kāpēc mums nodarboties ar minējumiem, kas un kā varētu būt?

— Es to jautāju tāpēc, ka tu joprojām esi vientuļa. Tu vēl esi jauna un skaista sieviete, visa dzīve tev vēl priekšā — un kāda dzīve! Tā arī nav, ka neviens nebūtu tevi pamanījis un mēģinājis tuvoties. Bet tu esi vientuļa. Kāpēc?

— Man ir mans darbs, — Aina atbildēja, vairīdamās Skujas skatiena. Viņas lūpas pēkšņi sakniebās ciešāk kopā, veidodamas spītīgu vaibstu.

— Tavs darbs tev neliedz nodibināt ģimeni. Saproti, Aina, ka cilvēks nevar un nedrīkst visu mūžu dzīvot ar nesadzijušu brūci.

— Es neesmu meklējusi biedra. Arī apstākļi sakrita tā.

— Tu nevarēji aizmirst Robertu, saki taisnību.

— Vai tad viņu vispār var aizmirst?

— Es zinu kādu sievieti, kura viņu aizmirsa un appre​cējās otrreiz.

— Es neesmu Astra. Visi cilvēki nav vienādi.

Skuja brītiņu klusēja, tad ierunājās no jauna: — Leģenda par Robertu Zundagu ir skaista, bet dzīvais cilvēks tomēr ir kaut kas vairāk nekā visskaistākā le​ģenda.

Aina samulsusi paskatījās Skujā.

— Ko tu ar to gribi sacīt?

— Tikai to, ka Gunāram nav tēva. Mums jāpalīdz viņam to atgūt… atrast un atgūt.

— Bet tas taču nav iespējams. Emīl, tu runā kā pa sap​ņiem. Mirušie neceļas augšā.

— Mirušie augšā neceļas — mēs, materiālisti, to skaidri zinām. Bet dzīvie var atgriezties, vienalga, kur tie būtu aizklīduši.

Aina neizpratnē raudzījās Skujā. Viņa sāka kaut ko nojaust, viss viņas augums pēkšņi sastrēdza dīvainā spraigumā, pirksti sāka nervozi grābstīt galdautu, it kā ko meklēdami, un satraukti pukstošā sirds sadzina asinis viņas sejā.

— Zundags… — viņa iesāka, bet nespēja turpināt; pārāk neticams, pārāk neiespējams bija tas,

ko viņa šai brīdī vēlējās par visu vairāk pasaulē.

— Es šodien pirms pāris stundām satiku Robertu Zundagu, — Skuja pateica. Drebošā balss nodeva viņa sa​traukumu. — Es runāju ar viņu. Mēs abi pazinām viens otru.

Aina uztrūkās kājās un kā rēgā skatījās Skujā — it kā nevis viņš, bet tas, kuru nupat pieminēja, atrastos viņas priekšā.

— Zundags — dzīvs?

— Jā, Aina, viņš ir tikpat dzīvs kā tu un es. Bet viņš vairs nav tas, kuru tu redzi savās atmiņās. Un mums — tev un man — viņš vēl jāatgriež dzīvē. Tev nāksies man palīdzēt šajā lietā.

— Emīl, vai es esmu nomodā? — Aina čukstēja. — Vai tas nav tikai murgs?

— Nē, Aina, tā ir tiešamība, — Skuja atbildēja. — Murgs ir bijis līdz šim, bet nu tas ir beidzies.

Mazdrus​ciņ vēl tikai pacieties, un tev viss kļūs skaidrs. Es tev visu izstāstīšu.

Aina apsēdās atkal, un Skuja sāka stāstīt. devit5 nodaļa 1 Dzīve kolhozā ritēja savā parastajā gaitā; no malas vērojot, tā varēja likties gausa, smagnēja un flegmātiskā, jo neviens te it kā nekur nesteidzās, neskrēja pa galvu pa kaklu, katrs cilvēks rāmi un ar apdomu darīja savu darāmo, neizrādot ne mazākās trauksmes pazīmes. Tas iekšējais spraigums, kas virzīja un noteica visa kolektīva dzīvi, garāmgājējam varēja palikt neredzēts un nesajusts, tāpat kā neapjausts paliek dabas radošo spēku nerimtīgais veidošanās process mums visapkārt. Pērkona negaisu, plūdus, ugunsgrēku mēs saskatām uzreiz, kad tas notiek, tūliņ kaut ko pārdzīvojam un secinām; labības stiebrs ar graudu pilno, smago vārpu izaug mūsu acu priekšā nemanot, tāpēc ka šim tapšanas procesam trūkst kustības straujuma, dinamikas, pārvērtību pēkšņuma: viss rodas, top, izveidojas un pēc tam beidz pastāvēt it kā pats no sevis, un pasīvais vērotājs tikai fiksē notikušo. Tikai tas, kurš pats ar visām saknēm diendienā dzīvoja šo notikumu vidū un ar savu darbību ietekmēja tos, ik brīdi sajuta šīs dzīves spriegumu un mainošos satura bagātību un daudzveidību. Sensāciju un brīnumu kāram tūristam viss, kas notika kolhozā, varēja likties pelēcīgi vienmuļš un garlaicīgs; tiem, kas paši šo dzīvi dzīvoja un notikumus veidoja, tā dažbrīd gan varbūt šķita grūta un skarba, bet nekad tā nelikās garlaicīga un vienmuļa.

To pamazām sāka saprast pat tāds cilvēks kā Ērika Šunele. Augusi citos apstākļos un savas dzīves ideālus saskatījusi pavisam citās perspektīvās, viņa bez kāda prieka bija atbraukusi te, lai kopā ar saviem studiju biedriem izpildītu kaut kādu obligātu pienākumu, bez kā nebija iespējama tālāka mācīšanās un iegūstams augstskolas diploms. Sis pienākums viņai likās kā klauša, nenovēršams ļaunums, ar ko tomēr kaut kā jātiek galā. Sākumā nekas viņai te nelikās ievērības cienīgs, visi cilvēki šķita aprobežoti un pārāk pieticīgi, un tas, ko viņi darīja un paveica, pēc viņas domām, nebija nekas vairāk kā vienkārša veģetēšana. Gariem zobiem, negribīgi un iekšēja protesta pilna viņa darīja to, ko viņai nācās darīt, centās neatpalikt no saviem biedriem un sapņoja par rudeni, kad varēs atgriezties Rīgā un atkal dzīvot citu — vērtīgāku un interesantāku dzīvi. Tikai patmīlība — tas mazais lepnības velniņš, kurš slēpjas katrā cilvēkā un lāgiem izpilda dzinēja-motora lomu, — palīdzēja Ērikai pārvarēt sākotnējās grūtības un neveiksmes, nekrist izmisumā par darbā iegūtām tulznām un atnadžiem. Vēlāk veiksme un nelielie panākumi sagādāja gandarījumu, radīja pašvērtības apziņu un pamodināja cerības pusgodam izturēt nepatīkamo pārbaudījumu līdz galam. Reizē ar to viņa sāka citām acīm saredzēt pārējo cilvēku nozīmi un viņu darba vērtību. Tie, kurus dēvēja par pirmrindniekiem, Ērikas acīs beidza būt tikai vienkārši rūķi, uzcītīgi strādnieki un karjeristi, kas cenšas izkalpoties un izcelties pārējo acīs un tāpēc gatavi pat pāri darīt sev, — viņa sāka nojaust, ka šajos cilvēkos slēpjas kaut kas skaists, kaut kāda vienkārša, dabiska varonība un ka viņu rīcībai piemīt apzinīga mērķtiecība un jēga, kas nebija iekļaujama karjerisma un egoisma patīgo tieksmju šaurajos rāmjos. Tas bija kaut kas lielāks, kaut kas apgarots un aizraujošs — kaut kas līdzīgs tam, ko varbūt izjūt karavīrs, dodamies triecienā: viņš saprot, ka var aiziet bojā kaujā, tomēr ar visu būtni raujas uz priekšu, pretī briesmām un grūtībām, zinādams, ka tas nepieciešams kaut kā liela un

nemirstīga sasniegšanai. To var saukt, kā grib, par varonību vai patosu, bet kā vienā, tā otrā gadījumā tam piemīt kaut kas cēls un brīnum skaists, kaut kas tāds, ko arī viņai gri​bētos atkārtot.

Tepat Ērikas acu priekšā dzīvoja un strādāja brigadieris Juris Poga un slaucēja Ilze Bērziņa — vienkāršs, kautrīgs jauniešu pārītis. No sākuma Ērika ar klusu ironiju bija vērojusi viņu idillisko draudzību, dažreiz pat pazobojusies par Jura neveiklajām kavalierisma izpausmēm un par Ilzes pirmatnējo, vaļsirdīgo pieķeršanos šim puisim, kurš tik vien zināja kā visu dienu šaudīties no viena lauka uz otru, dot norīkojumus traktoristiem un siena pļāvējiem, bet vakaros — vienmēr it kā darīšanu dēļ vai nejauši — meklēja ceļu uz piena fermu. Viņi abi — Juris un Ilze — neslēpa savas attiecības. Ērikai, kad viņa bija aizrāvusies ar Manfrēdu, arī neviens nelika slēpt savas attiecības ar Pusrunci, bet kāda iekšķīga balss tomēr spieda to darīt. Tagad, pēc nejēdzīgā notikuma ar Manfrēdu, viņa sāka saprast, kāpēc tie divi neslēpa jūtas un kāpēc viņai savējās nācās slēpt; tās bija divas dažādas draudzības, un šo draudzību pamatā bija pavisam dažādi dzinuli. Juris un Ilze bija tīri cilvēki, viņi gāja pa skaidru ceļu pretim savai dzīves laimei; ne Manfrēdam, ne Ērikai nebija tāda tīra mērķa — viņi bija domājuši tikai par dēku, par īslaicīgu satuvināšanos, kurai uz brīdi vajadzēja piešķirt romantisku apgaismojumu pašreizējai šķietami pelēcīgajai dzīvei, lai pēc tam atkal viens otru pamestu un pavisam aizmirstu, kā cilvēks aizmirst trauku, no kura kādreiz dzesējis slāpes.

«Kaut es kādreiz tā varētu …» Ērika domāja par Ilzi un Juri pēc tam, kad Manfrēds ar troksni bija izkūpējis no viņas dzīves un domām. «Tas laikam tiešām ir kaut kas skaists un vienreizīgs. Protams, viņam nav jābūt tādam kā Jurim, viņš katrā ziņā būs intelekta cilvēks ar plašu garīgo apvārsni, bet viņam jābūt arī personībai — tādam cilvēkam, kurš kaut ko var paveikt un kurš pats ir ko vērts. Ar mīkstpēdiņiem nav ko iesākt. Vislabāk būtu, ja viņam būtu tādas pašas stipras rokas kā Jurim un tāds pats trauksmīgs raksturs kā Gunāram, un vēl kaut kas labs un daiļš, kā nav nevienam no viņiem. Kur es tādu atradīšu? Vai vispār ir atrodams taisni tāds, kādu es iedomājos? Varbūt ar meklēšanu viņu nemaz nevar sameklēt — viņam jāierodas pašam, pēkšņi un negaidot, un varbūt ne gluži tādam, kādu es savā prātā iedomājos, bet daudz savādākam. Taisnību sakot, es taču pati vēl nemaz nezinu, kas man īstenībā vajadzīgs, — esmu kā burinieks jūras vidū, kam gan ir uzvilktas buras, bet nav stūres, un katrs nejaušs vēja uzpūtiens to var aiz​dzīt, kur pagadās . ..» Ērika ļoti gribēja uzdāvināt Laimai kaut ko no skaistajām lietiņām, kuras laiku pa laikam tēva sūtītos saiņos atceļoja pāri okeānam. Aizbraucot no Rīgas, viņa bija nosūtījusi tēvam vēstuli un, kā parasts, pielikusi klāt vēlamo mantu sarakstu — tajā sarakstā šoreiz figurēja neilona blūzīte tādā lielumā, kas atbilda tieši Laimas augumam. Agrāk Ringolds Šunelis diezgan ātri atsaucās katram savas sievas un meitas pasūtījumam un uz kārtējo dāvanu saini nelika ilgi gaidīt. Nu bija pagājuši jau vairāki mēneši kopš pēdējā saiņa saņemšanas, un sen butu laiks atkal saņemt kaut ko jaunu, bet tēvs nez kāpēc nesteidzās un pat nepaziņoja par savas vilcināšanās iemesliem. Sliktākais visā šai lietā bija tas, ka Ērika nebija nocietusies un jau paguvusi izpļāpāt Laimai par paredzēto dāvanu.

— Kam tas vajadzīgs? — Laima pabrīnījās, kad dabūja to zināt.

— Man gribas, lai arī tev būtu kaut kas moderns un šiks, — Ērika paskaidroja. — Tu esi tik laba pret mani. Es arī vēlos būt laba pret tevi.

— Vai tad nepietiek ar tavu draudzību?

— Draudzība paliek pati par sevi, bet tā taču nekļūs mazāka, ja tu apģērbsi to blūzīti. Ja tā tev patiks, man būs liels prieks. Slikti tikai, ka tik ilgi jāgaida. Mans cienījamais papiņš tik daudz gan varēja kā drusciņ pasteigties, kamēr nav uznākusi jauna mode.. Nākošajā vēstulē vaja​dzēs viņu mazliet sabārt.

Laiks gāja, Ērika īga un nervozēja, bet drēbniekmeis- tars Šunelis nesteidzās. Māte savā pēdējā vēstulē, kuru Ērika saņēma pirms dienām desmit, ne ar pušplēstu vārdiņu neieminējās, ka no Čikāgas būtu kas saņemts, — viņa jau nu nenociestos un neklusētu, ja būtu ar ko ieprie​cināt savu lolojumu.

— Galu galā tā ir tīrā cūcība, — Ērika pukojās. — Sezona paiet, drīz būs jāsāk domāt par ziemas modēm. Vai viņš tiešām nevar paretam paskatīties kalendārā . ..

Pati nemiera pilna — viņa nevarēja saprast, kā citi cilvēki varēja būt tik mierīgi, it kā viss būtu kārtībā un tie nekā negaidītu no rītdienas. Piemēram, kaut vai tas pats Gunārs… Kamēr viņš bija saticies ar Skuju, ar viņu likās notikusi dīvaina pārmaiņa: izgaisusi agrākā nomāktība un iekšējā satrauksme, viņš izskatījās tā, kā kad pēc niknas vētras būtu nokļuvis mierīgā ostā. Atkal kjuvis biedriskāks, runīgāks, dažreiz mēdza pat pajokot, bet laukā strādāja tā, it kā pasaulē nebūtu nekā skaistāka un līksmāka kā šis grūtais darbs. Un Ilze? Kad republikas laikrakstos publicēja pārskatu par labāko slaucēju panākumiem pirmajā pusgadā, viņas vārds atradās vienā no pirmajām vietām; meičai būtu iemesls uzstarot, samulst aiz prieka un lepnuma, bet viņa izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis: kad no rajona atbrauca laikraksta korespondents, viņa pat negribēja pozēt fotogrāfam un tik skopi atbildēja uz jautājumiem, ka lāga vīram pašam vēlāk nācās ielikt viņas mutē tādus vārdus, kurus viņa nemaz nebija izrunājusi, — citādi no tās intervijas nekas nebūtu iznācis.

Nevarēdama, tomēr gribēdama saprast šo cilvēku izturēšanos, pārlieko savaldību un mierīgumu, Ērika to iz​skaidroja pa savai modei: — Viņiem nav temperamenta! Es viņu vietā būtu skanējusi kā sudraba zvārgulis, un neviens man to prieku nevarētu liegt. īsts sudraba zvārgulis — gan maziņš, bet skanīgs — viņa bija bijusi visu laiku un tāda palika arī tagad, neraugoties uz to, ka nekas izcils viņas dzīvē nebija noticis. Bet, ja notiktu, tad skanētu visai pasaulei par prieku vēl skajāk un jūsmīgāk. Jo viņai taču bija temperaments.

Beidzot tomēr kaut kas notika arī Ērikas dzīvē, bet sudraba zvārgulis neieskanējās spēcīgāk; taisni otrādi — tas pēkšņi noklusa pavisam. Iemesls tam bija kāda vēstule vienkāršā, iezilganā aploksnē, kuru vakarā pēc darba Ērikai nodeva kolhoza rēķinvede Kalniņa. Vēstuli bija rakstījusi Ērikas mātes darbabiedrene Zariņa.

«Mīļais bērns, man Tev jāpaziņo skumja vēsts. Tava māte ir grūti slima un vēlas Tevi redzēt. Ja iespējams — atbrauc. Mēs gaidīsim Tevi…»

Skopais, telegrammai līdzīgais vēstules saturs satrici​nāja Ēriku. .

— Tev jābrauc tūliņ, — teica Laima, kad Ērika viņai parādīja vēstuli. — Varbūt slimība ir nopietna un mātei nepieciešama tava klātbūtne. Jums taču Rīgā nav neviena tuvinieka, kas varētu apkopt māti?

— Neviena nav… — Ērika čukstēja. — Tie, kas bija, visi aizklīduši pasaulē. Divas vien esam palikušas… di​vas vien. Un ja nu māte …

Tālāk viņa nespēja parunāt. Acis pieplūda asarām, un viss meitenes augums sāka raustīties raudu lēkmē, kuru viņa nespēja apvaldīt. Tas ar viņu notika pirmo reizi mūžā. Ērika nekad nebija domājusi par to, kāda kļūtu viņas dzīve, ja viņai nāktos pazaudēt māti un palikt vienai pasaulē. Tagad pats liktenis draudēja ar tādu varbūtību, tas nāca pēkšņi, kā pērkona grāviens, un pārsteidza viņu ne​sagatavojušos.

— Tev jābrauc, — atkārtoja Laima. — Un, ja tu redzi, ka stāvoklis ir smags, tad nesteidzies atpakaļ. Paliec pie mātes, cik ilgi vajadzīgs.

— Bet jūs… kā jūs iztiksiet… — Ērika šņukstēja.

— Nedomā par mums, — Laima atbildēja. — Un nevajag tūliņ arī domāt visļaunāko. Var būt, ka viss beigsies labi. Ne pirmo reizi cilvēki slimo …

— Ja būtu cerības.. . mani neaicinātu uz Rīgu. Mātei bija ļoti vāja sirds. Reiz … pirms trīs gadiem … gandrīz jau…

— Varbūt šoreiz nebūs sliktāk kā toreiz. Galvu augšā, Ērika, tu nedrīksti parādīties savai slimajai mātei nevarīga un satriekta. Tavs možums palīdzēs viņai atgūt spēkus.

— Es saņemšos, Laima mīļā. Māte mani neredzēs tādu kā tagad.

Otrā rītā Ērika ar autobusu aizbrauca uz Rīgu. Vienīgais, ko viņa paņēma ceļā līdz, bija kupls ziedu pušķis, kuru Laima saplūca dārzā.

2

Pilsēta sagaidīja Ēriku ar saviem parastajiem trokšņiem, trauksmaino kustību ielās, raibajiem skatlogiem un cilvēku pilnajiem trotuāriem. Tas viss Ērikai bija pazīstams līdz pēdējam sīkumam, simtiem reižu redzēts, dzirdēts un izjusts, bet — vai nu lauku klusumā pavadītais laiks, vai smagās nojautas, ar kādām viņa šodien ieradās dzimtajā pilsētā, — kaut kas vērta meitenes skatienam šo urbānisko ainu savādāku nekā agrāk. Visa kā viņai te likās par daudz: cilvēku, mašīnu, trokšņa, steigas; viss skanēja it kā ar spiedzīgu pieskaņu — kā radioaparāts, kas noskaņots uz pārāk augstiem toņiem; šis kāpinātais noskaņojums satrauca, nervozēja, pildīja cilvēka dvēseli ar neizskaidrojamu nemieru un dīvainām jausmām. Ērika jutās kā strādnieks iesācējs, kurš pirmo dienu ieradies lielā rūpnīcā, kur visapkārt dun mašīnas, šķind metāls un cilvēku pašu kā sīku skaidu satver savos mutuļos nerimstošais skaņu haoss. Tādam cilvēkam šķiet, ka tas nav izturams, viņš sajūtas sīks un nevarīgs šīs trokšņa un kustību jūras vidū, viņam kļūst baigi. Bet paiet laiks — tikai dažas dienas —, un viņš pierod pie tā, un tas, kas sākumā viņu nospiedis ar savu pārmērību, pamazām top par daļu no viņa būtības. Ērikai nevajadzēja pierast, jo viņa bija uzaugusi šajā pilsētā, ar visu sirdi mīlēja to tādu, kāda tā bija; viņa tikai nevarēja uzreiz pārslēgties no vienas noskaņu pasaules kādā citā — mazlietiņ piemirstā.

Bet var būt, ka tas jaunais, savādākais, kas šodien atnācis viņai līdzi no klusajiem laukiem, neizgaisīs arī tad, kad viņa atkal dzīvos te? Varbūt tas kā zilgana migliņa vienmēr paliks starp viņu un apkārtējo pasauli — kādas citas dzīves siltā elpa, kas iesūcas cilvēka būtībā un paliek tur uz visiem laikiem? Varbūt. Šodien Ērika nedomāja un pat nespēja domāt par to — šo neparastības sajūtu viņa apjauta neapzināti, kā cilvēks sajūt karstumu un aukstumu.

No autostacijas viņa tūliņ devās uz savu dzīvokli Kriš- jāņa Barona ielā. Pa ceļam negadījās neviena pazīstama. Arī nama pagalmā un uz kāpnēm Ērika nesatika neviena, ar kuru vajadzētu sasveicināties un apmainīt dažus vārdus. Tie, kuri nāca viņai pretī, nelikās zinis par viņu, un viņai arī neko nevajadzēja no tiem. Lielā pilsēta kā svešiniece noraudzījās savā bērnā, kad tas pēc neilgas prom- i būtnes pārnāca mājās, — pilsētai viņas pārnākšana bija vienaldzīga.

Uzkāpusi trešajā stāvā, Ērika pa paradumam piezvanīja pie pazīstamajām durvīm, brītiņu veltīgi gaidīja, ka nāks kāds viņu ielaist, un tikai tad apķērās, ka nav ko gaidīt: ja māte ir grūti slima, tad atrodas slimnīcā, un dzīvoklī nav nevienas dzīvas dvēseles. Sapratusi to, viņa salūkoja rokassomiņā atslēgu un atslēdza durvis.

Mazais divistabu dzīvoklītis viņu sagaidīja tikpat vienaldzīgi kā visa pilsēta. Gaiss bija pasmags — dzīvoklis vairākas dienas nebija vēdināts. Saules staros sijājās putekļu miriādes. Ērika izstaigājās pa visām telpām, ielūkojās virtuvē un pieliekamajā kambarītī, pavēra vaļā siltuma krāsniņas durvis. Šādas tādas ēdiena atliekas… sakaltusi maizes doniņa uz virtuves galda … iepelējis desas gabaliņš un puspudele saskābuša piena… Uz naktsgaldiņa līdzās mātes gultai kāda aploksne ar Džordža Vašingtona attēlu uz pastmarkas. Ērika pazina tēva rokrakstu.

«Beidzot tomēr atrakstījis,» viņa vienaldzīgi nodomāja. Apsēdās uz gultas malas un nesteigdamās izvilka no ap​loksnes aprakstīto, iezaļgano papīra lapiņu, sāka lasīt pa​grūti salasāmo, nervozo rokrakstu.

«Mīļā Alvīne!

Sūtu Tev un mūsu mījotajai meitiņai daudz labas dienas. Gribu pastāstīt ar šīm rakstu rindiņām, ka esmu saņēmis Tavu pēdējo vēstuli, ko biji rakstījusi aprīļa sākumā. Agrāk es Tev nevarēju atbildēt, jo saslimu un mani vajadzēja ievietot slimnīcā. Nogulēju divus mēnešus, un tas man izmaksāja daudz naudas, jo Amerikā ārstēšanās, dakteri un zāles — viss jāmaksā no savas kabatas un iznāk briesmīgi dārgi. Nav cilvēkam lielākas nelaimes šajā zemē kā saslimt: ja viņš nav bagātnieks, tad slimība viņu var pilnīgi izputināt. Bet man nācās taisīt vēl operāciju — Tu nemaz nevari iedomāties, ko tas viss izmaksāja. Visa nauda, ko man līdz saslimšanai bija izdevies iekrāt nebaltām dienām, izgāja par ārstēšanos, un, lai norēķinātos ar slimnīcu, man nācās ietaisīt vēl parādus. Kā es tos nolīdzināšu, to nemaz nezinu, jo misters

Harisons, pie kura es agrāk strādāju, mani vairs atpakaļ darbā nepieņēma. Te ir daudz bezdarbnieku, un, ja tu esi pazaudējis darbu, tad briesmīgi grūti tikt kaut kur kādā vietā. Dažs staigā gadiem bez darba un pārtiek no pabalsta un citu cilvēku žēlastības. Tagad es esmu uz ielas un pat nevaru Tev paziņot savu adresi, jo man vajadzēja aiziet no tās istabiņas, kur agrāk dzīvoju. Kā būs tālāk, to es nezinu. Neraksti man, es tikpat nesaņemšu Tavu vēstuli. Ja man palaimēsies atrast kādu džobu un drusciņ nostutēties uz kājām, tad es pats Tev aizrakstīšu. 2ēl tikai, ka nezinu, kad man atkal būs iespējams aizsūtīt jums abām kādu paciņu ar dāvanām. To sarakstu es saņēmu, un visas tās preces te veikalos var dabūt — bet vajadzīgi dolāri, un to, par nožēlošanu, man tagad nav. Piedod, mīļā Alvīne, ka tā nu iznāk. Dzīve ir barga un ne katrreiz tāda, kādu cilvēks to vēlas. Pacietīsimies tad nu visi un gaidīsim labākus laikus. Varbūt tie kādreiz atnāks, varbūt ne — kas to lai zina. Bez cerībām ir grūti dzīvot. Par sevi es jau neko neteiktu, Tu arī kaut kā noturēsies uz kājām; visvairāk žēl Ērikas, jo viņa vēl ir tik jauna un nepiedzīvojusi, — Tev nu vienai pašai tagad nāksies viņu audzināt.

Dzīvojiet abas laimīgi, esiet veselas, un cerēsim, ka lik​tenis par mums kādreiz atkal apžēlosies.

Ar miju skūpstu Ringolds Šunelis.»

Viņš nebija uzrādījis pat savu jauno adresi — tādas viņam laikam vairs nebija. Ērika saprata, ka sakari ar tēvu no šā brīža ir pazaudēti, un diezin vai kādreiz tos izdosies atjaunot. Nebūs vairs sainīšu ar neilona zeķēm, blūzītēm, košļājamo gumiju un citām interesantām lietām … nebūs ar ko paspīdēt savu paziņu acīs. Ringolds Šunelis — pirmklasīgs drēbniekmeistars — ir kļuvis bezdarbnieks un nevar vairs palīdzēt savam vienīgajam bēr​nam.

«No kā viņš tagad pārtiek?» Ērika domāja. «Vai viņam ir pajumte, kur pārgulēt nakti? Varbūt nīkst kādā pažobelē, čokurā sarāvies čurn kaut kur pavārtē vai Mičigana ezera krastā zem krūma, bet dienā klimst pa svešās pilsētas ielām, darbu meklējot. Cilvēks kļūst kustonim līdzīgs, viņam nekas vairs neriebjas. Viņš grib dzīvot…» Ērika iedomājās savu tēvu klaidoņa lomā, notrieptās, stērbeļainās drēbēs, bārdu apaugušu seju, iekritušiem vaigiem, ar glū- nīgu- dzīvniecisku skatienu zaglīgi un bikli apkārt raugāmies, — tādi izskatījās pamesti suņi, nemitīgu baiļu un mūžīga izsalkuma nožēlojamais iemiesojums.

Bet tas taču viņas tēvs, kuram kādreiz piederēja pašam savs ienesīgs uzņēmums, un tā taču bagāta zeme, laimes meklētāju sapņu valsts, kur avīžu pārdevējs varēja kļūt par miljonāru, — tā vismaz daudzi runāja.

Eldorādo un atkritumu kaste ar kartupeļu mizām!

Viņa nodrebēja pretībā; tai pašā laikā viņai bija brīnums, ka šai brīdī tik vienaldzīgi varēja par to domāt un ka tēva varbūtējais liktenis spēja izsaukt viņas apziņā tikai vilšanās sajūtu. Varbūt tāpēc, ka viņa ļoti miglaini atcerējās tēvu — vairāk pēc fotogrāfijām mātes albumā nekā no savas personīgās pieredzes —, varbūt arī tāpēc, ka neviens viņu nebija mācījis kaut ko mīlēt ar visu sirdi. Vienaldzīgs cilvēks ir kā apstādināts pulkstenis — viņš tikai eksistē pats sev un nevienam neko nedod. Ja viņa nebūtu, neviens nesajustu viņa iztrūkumu. Ērika nopūtās, nolika tēva vēstuli agrākajā vietā uz naktsgaldiņa un piecēlās. Salūkoja māla krūzi, pie virtuves krāna piepildīja to līdz pusei ar ūdeni un pēc tam ielika krūzē ziedus, kurus bija atvedusi sev līdzi no laukiem. Istaba tūliņ it kā atdzīvojās. Tad Ērika paraudzījās vēstuļu kastītē un atrada zilganpelēku aploksni — tādu pašu, kādu vakar bija saņēmusi kolhozā. Rakstītāja arī izrādījās tā pati — mātes darbabiedrene Zariņa.

«Mīļā Ērika!

Kad Tu saņemsi šo zīmīti, atnāc tūliņ pie manis uz ateljē, kur es strādāju. Gadījumā ja Tu ierastos vēlāk, pēc darba beigām, tad atnāc pie manis mājās. Adresi pie​lieku klāt. Ļoti gaidīšu Tevi. Ar sveicienu E. Zariņa.» Ērika tūliņ devās uz modes ateljē, kas atradās netālu no viņas dzīvokļa — turpat Krišjāņa Barona ielā. Zariņa — kalsna pusmūža sieviete iesirmiem, sacirtotiem matiem — patlaban beidza uzlaikot kādai klientei vasaras mēteli. Atlaidusi klienti, viņa. ieveda Ēriku tai pašā kabīnē, kur nupat bija notikusi

pielaikošana, aizvilka ieejai priekšā aizkaru un aicināja meiču apsēsties. Zariņa izskatījās samulsusi, vairījās paskatīties Ērikai acīs un nevarēja atrast īstos vārdus sarunas ievadam. Viņa apsēdās Ērikai līdzās, saņēma viņas roku un klusēdama glās​tīja to saviem īsajiem, siltajiem pirkstiem.

— Tas labi, bērns, ka tu atbrauci, — viņa ierunājās, turpinādama glāstīt Ērikas roku. — Šorīt es aizsūtīju tev telegrammu, bet tu jau laikam to nesaņēmi. Māte tevi… ļoti gaidīja.

— Kas ir ar māti? — Ērika jautāja, cieši uzlūkodama sievieti. Viņas balss skanēja skarbi un pavēloši. — Kur viņa atrodas, biedrene Zariņa?

— Tava māte saslima trīs dienas atpakaļ… varbūt arī agrāk, — sieviete stāstīja; visu laiku viņa izskatījās tāda kā vainīga Ērikas priekšā. — Kad viņa todien neieradās darbā, mani pēc pusdienas aizsūtīja pārliecināties, kas noticis. Es piezvanīju pie durvīm, bet neviens mani nelaida iekšā. Sētnieks teica, ka tavai mātei jābūt mājās, jo torīt neviens nebija redzējis, ka viņa kur iziet. Mēs piezvanījājn vēlreiz, pēc tam… sētnieks atmūķēja durvis. Viņa gulēja uz dīvāna neizģērbusies… bez samaņas. Es tūliņ izsaucu ātro palīdzību, un viņu aizveda uz slimnīcu. Asinsizplūdums smadzenēs, mīļais bērns. Insults. Ārsti vēlāk teica, ka neesot vajadzējis vest uz slimnīcu, bet atstāt turpat mājās, jo katrs satricinājums tikai vēl vairāk pasliktinājis slimnieces stāvokli. Laikam jau tā bija kļūda, ka viņu sakustināja, bet vai tad mēs to varējām zināt.

— Kā viņa tagad jūtas? — sausām lūpām Ērika jau​tāja. — Kurā slimnīcā viņa guļ?

— Vakar pulksten desmitos vakarā… nomira… — čukstēja Zariņa. — Pie samaņas tā i nenāca līdz pašām beigām. Tagad viņa atrodas morgā, jo vajadzēja taisīt sekciju. Visas formalitātes un rūpes par apbedīšanu ņem uz sevi tavas mātes darbabiedri… tev nevajadzēs staigāt pa iestādēm.

Tas bija viss. Ērika negribēja raudāt un izrādīt savas sāpes citiem cilvēkiem, bet daba neprasīja, ko viņa grib un ko negrib. Pēkšņā tukšuma sajūta sagrāba viņu savā varā; viņa nedomāja par to, bet jau tai pašā mirklī, kad dabūja zināt par notikušo, līdz galam apzinājās savu vientulību un pamestību — šī apziņa viņu apņēma tik salti un negaidot kā pēkšņa vētras brāzma mierīgā, saulainā dienā. Ērika sakņupa un sāka šņukstēt. Zariņa neizlaida no saviem pirkstiem meitenes roku un visu laiku turpināja to glāstīt. Viņas lūpas čukstēja mierinājuma vārdus, bet Ērika nedzirdēja tos un neko nesaprata.

Pasaule bija pārvērtusies par tuksnesi, un šā tuksneša vidū stāvēja viena vienīga dzīva būtne — Ērika pati.

3 Lai gan visas rūpes par Alvīnes Suneles apbedīšanu bija uzņēmušies nelaiķes darbabiedri un Zariņa kā mācēdama centās pasargāt Ēriku no daudzajiem sīkajiem apgrūtinājumiem, bez kuriem tādos gadījumos neiztiek un kurus visus pat nevar paredzēt, meičai abas dienas līdz mātes bērēm pagāja nemitīgā steigā.

Kurš cits kā viņa gan varēja sameklēt drēbju skapī piemērotas drānas nelaiķes ietērpšanai? Kam piederēja noteicošais vārds, izraugoties Meža kapos pēdējo atdusas vietu mātei? Kā apbedīt — ar mācītāju vai bez tā? Alvīne Sunele līdz pat pēdējam laikam bija bijusi kādas luterāņu draudzes locekle un šad tad pat apmeklējusi dievkalpojumus jaunajā Ģertrūdes baznīcā. Visus šos jautājumus nācās izlemt Ērikai. Satriekta un apmulsusi viņa negribot bija spiesta kustēties no rīta līdz vakaram, un jāsaka — tieši šī neizbēgamā darbība, šis pēdējais pienākums pret mirušo pagaidām pasargāja viņu no kaut. kā vēl grūtāka: viņai vienkārši nebija laika palikt divatā ar savām bēdām un smagajām domām. Vakaros Ērika apgūlās savā gultiņā nogurusi līdz bezspēkam un tūliņ aizmiga.

Zariņa piedāvāja viņai naktsmājas savā dzīvoklī, bet Ērika atteicās: svešo cilvēku klātbūtne viņu pārāk apgrū​tināja, viņai aptrūktu spēka visu laiku koncentrēties un reaģēt uz viņu līdzjūtības izpaudumiem.

Alvīni Šuneli apbedīja sestdienas pievakarē. Beidzot tas nu bija cauri. Meža kapos saulainā nogāzē palika svaigā kapu kopiņa ar pāris vainagiem un daudziem izklaidus izklāstītiem ziedu pušķiem. Tie, kuriem vēl vajadzēja dzīvot, sēdās tramvajā un aizbrauca kur kurais.

Aizbrauca arī Ērika. Un atkal Zariņa viņu aicināja pie sevis, un atkal Ērika atteicās.

— Paēdīsim kopā vakariņas un aprunāsimies par tavu turpmāko dzīvi, — Zariņa teica.

— Man negribas ēst, — atbildēja Ērika. — Turpmākā dzīve? Gan jau kaut kā iekārtošos. Kā tad citi cilvēki dzīvo… Atļaujiet man vispirms pašai par to padomāt. Ja pietrūks padoma — aiziešu pie jums.

— Dari, meitiņ, kā zini, tikai atceries, ka pie mums tu vienmēr būsi gaidīta. Ja tev pietrūks mātes glāsta un ja es tikai drusciņ varētu tev aizvietot tavu mīļo māmuļu… es to darīšu no visas sirds.

— Pateicos.

Pie Vidzemes tirgus viņas izšķīrās. Ērika kādu stundu klīda pa ielām. Daudz svešu cilvēku nāca viņai pretī. Apkārt skanēja sarunu čala, smaidi, skaļi un klusi vārdi; cilvēki dzīvoja katrs ar saviem priekiem un rūpēm, un nevienam no viņiem nebija daļas gar Ēriku. Kā mežā apmaldījies bērns viņa staigāja ļaužu biezoknī un nezināja, kurp vēlas nokļūt. Preču paraugiem izraibinātie veikalu skatlogi raudzījās viņai pretī, bet viņa neuzmeta tiem pat paviršu skatienu. Un pilsēta dunēja saviem parastajiem trokšņiem, pievakara saule spīdēja tikpat spoža un silta kā vienmēr, dūdoja baloži, un čiepstēja mazie, nerātnie zvirbuļi. It kā šodien viss būtu tāpat kā vakar… Ērika — varbūt vienīgā no šiem ļaužu tūkstošiem — zināja, ka tā tas nav, nevar būt un nekad arī nebūs vairs kā agrāk. Beigas bezrūpīgai sapņošanai, beigas visām bērnišķīgajām ilgām un ilūzijām — pati dzīve, nopietnā un skarbā, ir pieklauvējusi pie durvīm.

Nav vairs aizvēņa, nav neviena cilvēka, kas par tevi rūpētos tavā vietā. Tagad tev pašai viss jāizlemj un par visu jāatbild. Ērika nezināja, vai tas ir labāk vai sliktāk nekā agrāk. Viņa saprata tikai, ka tas būs grūtāk, prasīs vairāk spēka nekā līdz šim, un viss būs atkarīgs no viņas pašas. Ērika nogura staigājot un beidzot sajuta izsalkumu, jo miesai nebija daļas gar to, ko šai brīdī pārdzīvoja dvēsele. Viņa iegāja kādā kafejnīcā, pasūtīja tasi kafijas un pēris rožmaizīšu. Pēc ceturtdaļstundas viņa atkal atradās uz ielas, turpināja klaiņāt — it kā ko meklēdama. Pie kinoteātra drūzmējās ļaužu pūlis; afiša vēstīja par jautru franču komēdiju, no reklāmas uzņēmumiem pretī_ raudzījās smaidošas skaistu sieviešu un vīriešu sejas. Ērika neapstājās, pagāja pūlim garām un ar izbrīnu jautāja sev: «Kāpēc šie cilvēki meklē smieklus? Vai tad pasaulē šodien vēl ir kaut kas tik jautrs un gaišs, ka varētu sasmīdināt viņus? Vai tiešām neviens nesaprot, ka noticis ir kaut kas drūms, nelabojams un neatgriežams un ka man ir grūti?»

Un tad viņai kļuva tik smaga sirds un tik žēl kļuva pašai sevis, ka nespēja vairs panest šo svešo cilvēku klātbūtni. Cieši sakniebusi lūpas, uzacis un seju saraukusi drūmā vaibstā, Ērika paātrināja gaitu un steidzās drīzāk nokļūt mājās.

Dzīvoklis bija tikpat piesmacis kā torīt, kad. Ērika ieradās Rīgā. Novītušām ziedlapiņām māla krūzē ņirba mirušās puķes. Meitene atvēra logu līdz galam vaļā un ļāva pilsētas trokšņiem ielauzties šajā pamestajā mītnē. Apsēdās uz gultas malas un klusēja. Viņa neraudāja ne par mirušo, ne sevi, bet domaja atkal par savu stāvokli un turpmāko dzīvi.

«Cilvēks nevar būt vientuļāks un pamestāks kā šodien es. Stipriem cilvēkiem nav bail vientulības, viņi spēj pastāvēt visos apstākļos. Tu neesi stipra. Kas tagad būs? Ko tu darīsi? Ko tu vari iespēt ar savu nevarību? Apkārt viss bango un mutuļo, bet tu neesi iemācījusies peldēt pat rāmā straumē — kā tu noturēsies virs ūdens šajās vēr​petēs?» Ērika saprata, ka neviens viņu nesaudzēs. Māte vēl nebija apbedīta, kad nama sētnieks jau atgādināja, ka dzīvokļa orderis izrakstīts uz nelaiķes vārda un attiecīgā vietā par to jau sākuši interesēties.

Vienu istabiņu varbūt atstās Ērikai, bet varbūt liks pāriet uz citu dzīvokli un šo atdos kādai svešai ģimenei. Un kā būs ar tālāko mācīšanos Lauksaimniecības akadēmijā? «No kā es dzīvošu? Kaut ko tagad varēs pārdot no dzīvokļa iekārtas un mātes drē​bēm, kādam laikam līdzekļu pietiks. Apēdīšu vienā gadā to, ko izdosies saņemt par pārdotām lietām, novalkāšu savas drānas, bet pēc tam? Vēl paies vairāk nekā gads, kamēr sākšu kaut ko pelnīt. Un, lai cik pieticīgi arī es iemācītos dzīvot, iztikt ar mazumiņu, — reiz man nepietiks līdzekļu pat tam mazumiņam. Kas palīdzēs, kas atbalstīs svešu cilvēku? Vai ir maz nozīme runāt ar Zariņu — kādu padomu viņa var man dot?»

Tuksnesis un vientulība… Kails pasaules klajums un bezcerība… Varbūt vislabāk tūliņ pamest mācības un stāties kaut kur darbā — kādā kioskā par pārdevēju, restorānā apkalpot viesus, autobusā par

kasieri vai modes namā par manekeni? «Pat to es vēl neprotu, un vai tad bija vērts beigt vidusskolu un studēt? Un ko tas man sola dzīvē? Tad jau labāk…»

Uz īsu, īsu brītiņu Ērikai ienāca prātā doma par paš- iznīcināšanos, bet viņa tūliņ to noraidīja. Viņa mīlēja dzīvi un dzīvos, lai vai kā. Ja arī lemts aiziet bojā, tad tikai tad, kad nekas cits vairs nepaliks pāri, bet tikmēr jācīnās, jāturas pretī iznīcībai un jāpastāv. Pazust nekad nebūs par vēlu. Ērika domāja gan šā, gan tā, kā sprostā ieslodzīts zvēriņš meklēja izeju no sava bezcerīgā stāvokļa, bet aizvien vairāk pārliecinājās, ka tādas izejas nav — vismaz viņa to nespēja saredzēt. Tad viņu pārņēma baisma un izmisums. Baigi, bezgala grūti būt vienam pasaulē.

Pārlaidusi murgainu bezmiega nakti, Ērika nākamajā dienā pēc mātes bērēm ar autobusu aizbrauca atpakaļ uz kolhozu. Viņa nedomāja tur palikt, bet nevēlējās ari aiziet neatvadījusies no saviem agrākajiem biedriem; turklāt tur bija palikusi daļa no viņas drēbēm — tagad, kad katra kapeika bija svarīga, nevarēja pamest ne vismazāko nie​ciņu.

4 Svētdien — kā bija norunāts ar Skuju — Gunārs aizbrauca uz Eglaini un Skujas dzīvoklī satikās ar māti. Tā bija neparasta satikšanās un nesagādāja prieka ne vienam, ne otram. Emīls Skuja tūliņ pēc Gunāra ierašanās aizgāja kaut kādās (droši vien izdomātās) darīšanās uz rajona komiteju; Milda ar veco Skujas māti izstūma ratiņus ar slimo Guntu dārzā un palika tur visu laiku, kamēr turpinājās mātes un dēla saruna.

Astra Skudra izskatījās samulsusi un nomākta. Ar samocītu smaidu viņa noraudzījās dēlā, un viņas skatienā Gunārs saredzēja tādu kā lūgumu. Lai cik satraukts un iekšķīgi nocietinājies viņš bija šai brīdī, mātes viņam tomēr sametās žēl. Gunārs centās to neizrādīt, jo baidījās, ka māte, redzēdama viņa juteklību, nekavēsies to izmantot un tad viņam nāksies kļūt skarbam, aizstāvot savu viedokli, bet viņš gribēja šodien iztikt bez asumiem.

— Kā tev klājas kolhozā, Gunār? — māte iesāka. — Vai nav par grūtu? Tu jau vēl neesi radis pie tiem smagajiem lauku darbiem.

— Tu pārspīlē, māt… — Gunārs atbildēja. — Agrākos gados mācību praksē darbs nebija vieglāks un es tomēr izturēju. Tagad jau vairs nav tā kā vecos laikos — cilvē​kam palīdz mašīnas.

— Tas jau nu tā, bet gulēt tomēr iznāk par maz. — Māte nopūtās un it kā ar nožēlu pašūpoja galvu.

— Vai nav kauna lieta — mums jāsatiekas kā zagļiem svešās mā​jās. Ja cilvēki dabūtu to zināt…

— Tā nav mana vaina, māt.

— Bet kas tad ir vainīgs? Tu domā — patēvs? Viņš ir labs cilvēks, tikai tu viņu nevēlies pareizi saprast. Viņš taču ir vecāks par tevi, un, ja nu karstumā arī pateica kaut ko aplamu, tev nevajadzēja tūliņ dot lepnumam vaļu.

— Tik vecs viņš nav, ka nevar vairs atbildēt par savu rīcību. Un kas gan ir devis vecākiem ļaudīm tiesības būt netaisniem pret jaunākajiem? No netaisnības neko nevar mācīties, bet, ja to uzspiež, tad tikai pašcieņu zaudējis cil​vēks spēj tam padoties.

— Vai Skudra bija ass pret tevi?

— Es nezinu, kā to novērtēt. Skaidri zinu tikai to, ka viņš bija paštaisns, bet es nevarēju būt akls un pieņemt viņa greizo taisnību.

— Vai tev tik grūti nāktos izlīgt ar Manfrēdu? Tas taču bija gatavs piedot.

— Lai Pusruncis iesāla savu piedošanu un pielūko, ka pašam nav jālūdzas saudzība.

— Gunār, tu taču nedomā vēlreiz viņam ko nodarīt?

— Es savas rokas otrreiz neiešu aptraipīt, — Gunārs attrauca. — Bet viss te nav atkarīgs no manis vien. Vēl ir likums un sabiedriskā kārtība. Nevar pieļaut katram ne​lietim to bradāt ar kājām.

— Bet Manfrēds taču nekā slikta nav izdarījis.

— Viņš gribēja to izdarīt, tikai nepaguva. Es izjaucu viņa nodomu, un viņš to nespēj man piedot.

— Tu viņu pārāk maz pazīsti. Tavs spriedums var būt pārsteidzīgs. Manfrēds ir ļoti kārtīgs cilvēks,

bet kā darbinieks taisni neatsverams. Būvkantorim bez viņa būtu grūti iztikt. Es personīgi varu teikt to, ka bez Manfrēda palīdzības mēs savu māju nekad neuzcelsim.

— Labāk būtu, ja jūs to nemaz nebūtu sākuši celt.

— Kāpēc tā? — māte brīnījās. — Vai mēs ko esam zaguši, ieguvuši netaisnā ceļā? Paši par saviem sūri grūti pelnītiem rubļiem būvējamies. Skudra jau ceturto gadu staigā tai pašā vecajā svētdienas uzvalkā. Man sen vajadzīgs jauns mētelis. Bet mēs paciešam, saknapināmies un kaut kā iztiekam. Vai par to mums kāds var ko pārmest? Skauģu mēles, protams, vienmēr var sarunāt nezin ko. Paši nopļēguro visu, bet, ja ierauga, ka otrs cilvēks kaut ko sasniedzis, tad pieraksta tam visus nāves grēkus. Vai ar tādiem mums vajadzētu rēķināties?

— Ar tādiem ne.

— Bet ar ko tad? Ja man sirds ir tīra, tad pasaule manis dēļ lai runā, ko grib.

— Tava sirds varbūt ir tīra, bet ne jau tu viena esi iejaukta šajā lietā. Tu pati teici, ka bez Pusrunča to māju neuzcelt. Kāpēc? Vai viņš jums palīdz no saviem līdzekļiem? Vai pats kaut vienu ķieģeli palīdzējis iemūrēt? Taču ne. Viņa palīdzība izpaužas savādāk. Sabiedrība nav akla. Ļaudis visu redz.

Pārāk daudz dūmu ir sācis kūpēt ap to jaunceltni, un tas nav uz labu.

— Manfrēdam ir gaiša galva.

— Pusruncis ir afērists. Viņš jūs ievedīs postā un negodā. Ja gribi zināt, māt, tad tikai tāpēc es šodien nācu ar tevi izrunāties. Jo drīzāk jūs atraisīsieties'no tā cilvēka un viņa neatsveramās palīdzības, jo labāk tas būs.

— Tev ir aizspriedums pret Manfrēdu, naids par to notikumu, — māte skumji papurināja galvu. — Ar cilvēkiem tā nevar spēlēties. Un galu galā kas tur slikts, ja mēs uzcelsim sev ģimenes māju?

Sabiedrība neko nezaudēs. Taisni otrādi: mēs atdosim savu tagadējo dzīvokli ciematam, un kāda ģimene tiks pie labas mītnes. Tas taču ir valstiski.

— Tas būtu valstiski, ja tā lieta nebūtu savienota ar tik daudz netīra un apšaubāma. Būvmateriāli, darbaspēks, pat naudas līdzekļi… Visi zina, cik Skudra nopelna būv- lcantorī. Ar viņa algu vien nav iespējams uzcelt māju, vismaz tik ātri ne. Tātad ir kāds nezināms blakus avots, kur iegūst līdzekļus.

Varbūt viņš saņem būvmateriālus par pusvelti, varbūt strādniekiem apmaksā no valsts līdzekļiem, varbūt vēl kaut kas. Bet tīra tā lieta nav. Un, ja tev ir kaut mazākais iespaids uz Skudru, tad laid to darbā. Es tevi lūdzu, māt, runā ar viņu, brīdini, atturi no tādām lietām, kas taisnā ceļā ved purvā iekšā. Labāk lai tā māja ir gatava pēc dažiem gadiem, bet ar godu un taisnību nekā tagad ar visādiem blēžu stiķiem. Tev tas jādara, māt…

Astra Skudra iegrima domās. Rokas klēpī saņēmusi, viņa ar izklaidīgu skatienu raudzījās pa logu laukā un ilgi klusēja. Beidzot nopūtās, paskatījās dēlā un teica: — Tu pārspīlē, Gunār. Tevi ir samulsinājušas ļaužu valodas. Skudra ir goda vīrs, un es viņam ticu.

Ja viņš uzticas Manfrēdam, kuru pazīst labāk nekā mēs visi, tad es neredzu iemesla apšaubīt viņa rīcības pareizību.

— Tad man vairs nav ko runāt, — Gunārs sacīja un piecēlās no krēsla. — Ja arī tu man šai brīdī netici, tomēr padomā par to, ko es tev teicu. Es nevēlu sliktu ne tev, ne… patēvam. Man gribas, lai jums dzīvē vienmēr labi klātos. Tevi, māt, es mīlēšu tāpat kā līdz šim un palīdzēšu, cik būs manos spēkos, kamēr vien būšu dzīvs. Bet ir tādas lietas, ar kurām nekad nesamierināšos un kompromisos neielaidīšos.

— Tātad… tu tomēr aiziesi no manis? — Astras Skudras balss iedrebējās un acis kļuva valgas. — Pametīsi savu māti, Gunār?

— Es nepametīšu tevi, bet to svešo namu, kur man ierasties liegts. Vienu es tev palūgšu, māt. Esi tik laba un savāc manas mantasl Pirms aizbraukšanas atpakaļ uz Rīgu es tās paņemšu pie sevis.

— Un tas ir viss, ko tu man vari pasacīt?

— Pasveicini no manis mazo Vizmu… noskūpsti viņu manā vietā.

— Kāpēc tu tā izturies, Gunār? — Astra Skudra iešņukstējās. — Vai tiešām tev nav žēl savas

mātes?

— Ir žēl, — Gunārs čukstēja. — Es tevi žēlošu vienmēr. Bet aiz žēlastības nevar upurēt taisnību.

Gan jau kādreiz arī tu, māt, to sapratīsi.

— Dēls, vai tā nu vajadzēja… Es taču tevi esmu tā mīlējusi. Nevaru nemīlēt arī tagad, bet tik daudz tev tomēr vajadzētu saprast, ka man ir ģimene, ka man ir vēl kāds cits tuvs un dārgs cilvēks, kurš man jāmīl tāpat kā tu. Es nevaru viņu ignorēt… arī viņam kaut kas jāatstāj no manas sirds siltuma. Tu nevari prasīt visu tikai sev.

— Es to saprotu un neprasu neko vairāk kā tikai to, ko tu pali vēlies man dot. Nevēlos arī, lai tu vienmēr atrastos it kā starp divām ugunīm. Spārni man ir izauguši, lidot esmu iemācījies, — aizlidojot no ligzdas, es nenokri- tīšu zemē un neaiziešu bojā. Dzīvo laimīga, māt…

Gunārs noskūpstīja māti uz vaiga un izgāja no istabas. Astra Skudra salūkoja rokas spogulīti, noslaucīja asaru pēdas no vaigiem un pārlaida ar pūdera slotiņu sejai. Brītiņu vēlāk viņa izgāja dārzā pie pārējiem un uz Mildas Skujas vaicājošo skatienu atbildēja mierīgi, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis: — Mēs izrunājāmies. Gan jau viss būs labi…

— Bet kur tad Gunārs? — Milda iejautājās. — Mēs domājām, ka viņš paliks pie mums uz pusdienām.

— Gunārs aizbrauca atpakaļ uz kolhozu, — Astra pa​skaidroja.

Tad Milda saprata, ka tomēr kaut kas nav tik labi, kā Astra centās iestāstīt. Bet viņa nemēģināja to izprašņāt.

Brītiņu patērzējusi ar Mildu un Guntu, Astra Skudra atvadījās un aizgāja mājās: Jānis Skudra mēdza laikā paēst pusdienas, bet nekas vēl nebija gatavots. Prasīt, lai viņš svētdienas dienā pats stātos pie plīts, būtu tomēr tā kā par daudz.

Izgājis no Skuju dzīvokļa, Gunārs sēdās velosipēdā un brauca mājup uz kolhozu — citu māju viņam tagad vairs nebija. Braukdams viņš domāja par neseno sarunu ar māti. Viņam bija žēl mātes, un mazliet mocīja sirdsapziņa, jo viņa dēļ māte bija nokļuvusi starp divām ugunīm. Ar sāpēm Gunārs redzēja, ka māte attālinās no viņa un ka viņš tai kļuvis svešinieks. Kad nepielūdzamais dzīves likums sievietei lika izlemt, kurš tuvāks — vīrs vai dēls? — viņa izlēma par labu tam, ar kuru nāksies savu mūžu nodzīvot kopā. Varbūt tas arī bija pareizi: viņš pats, Gunārs, taču bija salīdzinājis sevi ar putnu, kam izauguši spārni un jāaizlido no ligzdas, — kāpēc gan ligzdai jāpa​liek tukšai?

Pārbraucis pār tiltu, Gunārs nokāpa no velosipēda un gabaliņu soļoja kājām, kamēr sasniedza otrā krasta muguru. Tad viņš atkal sēdās velosipēdā un kādu puskilometru brauca īstā sacīkšu ātrumā. Priekšā pa ceļu soļoja kāda meiča. Brīdinot pastrinkšķinājis zvanu, Gunārs pabrauca tai pa kreiso pusi garām, uzmeta gājējai paviršu skatienu, bet tūliņ nobremzēja velosipēdu, nokāpa zemē un uzgaidīja, kamēr meiča pienāca viņam klāt.

Tā bija Ērika.

5 Viņi sasveicinājās un lēnām gāja tālāk — katrs savā pusē divritenim.

— Tu jau atpakaļ… — konstatēja Gunārs. — Vai mā​tei labāk?

— Māti vakar apbedīja ..; — Ērika atbildēja. — Es viņu vairs nesastapu dzīvu. Ērikas sadrūmušais izskats liecināja, ka viņa nevēlas ielaisties sarunā. Cieši sakniebusi krāsotās lūpas, vienā virzienā taisni uz priekšu skatīdamās, iekšķīgi nocietinājusies, meiča soļoja pa grantēto ceļu un klusēja.

Labu brīdi klusēja ari Gunārs. Tas laikam ari bija vislabākais, ko viņš šai brīdī varēja darīt, — parastie nodrāztie līdzjūtības vārdi nespētu izraut Ēriku no smagās jūtoņas, kādā viņa bija ieslīgusi.

Cilvēka dzīvē ir brīži, kad tas par visu vairāk vēlas būt viens ar sevi.

— Es saprotu — tev ir grūti… — Gunārs ieminējās mazliet vēlāk. — Kas pats neko nav pazaudējis, tas ne​maz nevar iedomāties, cik grūti ir, kad jāpazaudē vistu​vākais cilvēks pasaulē.

— Es… es tagad esmu palikusi pavisam viena pasaulē, — Ērikas balss iedrebējās sāpēs. — Neviens mani vairs nekur negaida. Man vairs nav mājas.

— Tāpat kā man… — čukstēja Gunārs. — Tagad nav. Bet es tās atkal atradīšu. Un tu tāpat. Nākotni mums ne​viens nevar atņemt.

— Es to esmu jau pazaudējusi. Visam, par ko kādreiz sapņoju, nu ir pārvilkts krusts. Mana dzīve ir nonākusi strupceļā, tagad ir vienalga, kādu ceļu es izraugos. Pa vecam vairs dzīvot nevar, bet, kā jādzīvo tālāk, to es ne​zinu.

— Šodien tu to nezini, bet gan jau drīz zināsi. Tu ļoti mīlēji savu māti?

— Nezinu, Gunār. Varbūt tā bija mīlestība, varbūt tikai pieradums.

— Viņa taču mīlēja tevi?

— Jā, protams. Bet labāk būtu bijis, ja viņa mani mazāk mīlētu… mazāk lutinātu un saudzētu. Tad vismaz es šodien nebūtu tik nesagatavota dzīves cīņai. Man nav ne mazākā rūdījuma, Gunār. Grēks, protams, par to pār​mest mirušai mātei, bet tā tas ir. Ja es būtu grūtāk augusi, man šodien būtu vieglāk.

— Rūdījums nekur nepaliks. Tas nāks, un tu izturēsi visu. Tev tikai jāsaglabā drosme un ticība dzīvei. Tur​klāt tu nekad nebūsi viena.

— Jau šodien esmu viena…

— Tā nav taisnība. Tev ir draugi, labi biedri — tie tevi nepametīs. Un tu taču dzīvo padomju sabiedrībā, tādā valstī, kur cilvēks ir pati dārgākā manta pasaulē. Vai tiešām tu domā, ka mēs tev ļausim pazust?

— Es nedrīkstu kļūt par nastu sabiedrībai un saviem biedriem. Katram cilvēkam pietiek pašam savu rūpju — kā lai tie ņem uz saviem pleciem vēl svešu nastu? Nē, nē… man pašai jātiek galā ar savu turpmāko dzīvi. Neviens nav vainīgs, ka ar mani tā noticis, nevienam nav nekāda pienākuma pret mani. Un es ari nevēlos, ka citi cilvēki sāktu rūpēties par mani.

— Ko tu domā darīt?

— Savākšu savas lietas un braukšu prom… uz Rīgu.

— Un tālāk?

— Meklēšu darbu. Gan jau kaut ko atradīšu.

— Bet studijas? Ērika negaidot skarbi iesmējās.

— Studijas? Vai tagad vairs var būt runa par mācīšanos? Tagad jādomā par maizes kumosu.

Man pašai sevi jāuztur.

— Ērika, vai tu maz saproti, ko runā? Pamest akadēmiju, kad ceļš tikpat kā noiets! Vēl tikai pēdējais gads, viens kārtīgs piespiediens — un tev būs pamats zem kājām visai dzīvei.

— Cilvēks nevar mācīties un pārtikt no svētā gara. Tādi brīnumi pasaulē nenotiek.

— Tādi brīnumi, protams, nenotiek. Bet notiek daudz kas cits, un tie nemaz nav brīnumi.

— Proti? — Ērika pirmo reizi paskatījās Gunāram acīs.

— Tev jāmācās — jāmācās un jāpabeidz studijas.

— Bet tu taču zini, ka esmu viduvējība. Bez stipendijas. Nekas vērtīgs no manis neiznāks.

— Es zinu, ka tu vari mācīties daudz labāk nekā līdz šim. Tev pašai tikai jāgrib. Grūtākajos priekšmetos mēs tev palīdzēsim. Tu vēl līdz rudenim vari daudz ko panākt. Mēs ar Laimu iesim talkā.

— Es neticu, Gunār, ka tur kas iznāks. No krama var izšķilt dzirksteli un dabūt uguni, bet ne no mīkstas māla pikas.

— Mēs palīdzēsim tev kļūt par kramu. Tev pašai tikai jāgrib un mazliet vairāk jātic sev. Un pirmais, kas tev jādara — jāizmet no galvas domas par kaut kādu vientulību un pamestību. Tu pārāk slikti domā par saviem biedriem un par mūsu dzīves īstenību. Mēs tev pierādīsim, ka tā ir daudz labāka, nekā tu to iztēlo savā prātā. Ērika rezignēti pasmaidīja un paraustīja plecus. Gunārs saprata, ka viņa sākusi šaubīties, un tas jau

bija kaut kas tāds, kas modināja cerības uz lūzumu. Pārāk strauji liekt zaļo kociņu būtu negudri — šai reizei pietiks. Viņš pār​trauca iesākto sarunu un apstājās ceļa vidū.

— Sēdies uz bagāžnieka, un brauksim! Tā mēs ātrāk tiksim mājās.

— Mājās… — Ērika rūgti pasmaidīja, tomēr paklausīja Gunāram un apsēdās viņam aiz muguras uz velosi​pēda. Līdz pašam kolhoza centram viņi vairs nerunāja ne vārda. Tur Gunārs tūliņ uzmeklēja Laimu.

— Ar Ēriku ir slikti. Māte nomirusi, un meitene pazaudējusi galvu. Grib aiziet no mums un pamest akadēmiju. Mēs to nedrīkstam pieļaut. Cik pratu, tik pūlējos, bet šaubos, vai man būs izdevies viņu pārliecināt. Esi tik laba un papūlies arī tu. Varbūt tev būs labāki panākumi. Ja mēs viņu tā palaidīsim, viņa pazudīs pavisam.

— Saprotu, Gunār, — Laima atsaucās.

Viņa tūliņ devās pie Ērikas. Brītiņu vēlāk Gunārs redzēja, ka viņas abas aizgāja uz dārzu un nozuda starp kupli sazēlušajiem ogulāju krūmiem un krāšņajām puķu dobēm.

Laimas klātbūtnē Ērika jutās un izturējās brīvāk nekā pirmīt Gunāra sabiedrībā: viņa nekautrējās pašņukstēt, nobirdināt dažu asaru un, stāstot draudzenei par pēdējo dienu notikumiem, atļauties pa kādam drūmākam izteicienam. Viņai bija žēl sevis un gribējās, lai arī citi viņu mazliet pažēlo. Pastāstījusi visu, Ērika piespieda mitro nēzdogu lūpām un nevarīgā balsī iejautājās: — Ko tu būtu darījusi manā vietā?

Lpima iegrima domās, atcerējās savas tālās bērnības skarbās dienas — to laiku, kad viņa vienu pēc otra bija pazaudējusi tēvu un māti un pēkšņi nokļuvusi starp pilnīgi svešiem ļaudīm. Viņa pati un pusaudzis brālis toreiz vēl nespēja pat apjaust notikušās nelaimes lielumu: apmulsuši un satriekti viņi stāvēja it kā apmaldījušies tūmša biezokņa vidū, kam pāri brāzās baisīga vētra. Bet viņi nebija pamesti un nepazuda, par viņiem parūpējās Padomju valsts. Bērnu namā visi bija vienādi, vienīgais, kā viņiem tur trūka, bija vecāku mīlestība — to nekas nespēja aizvietot. Viņi uzauga bez tuvinieku glāsta un tomēr kļuva par īstiem savas zemes pilsoņiem. Laima izrādījās laimīgāka par savu brāli: viņai bija lemts sagaidīt tēva pārnākšanu. Vecāku mīlestības siltumu, kas bija nolaupīts bērnībā, viņa atguva tagad, savas agrās jaunības

LPSR Tautas skatuves mākslinieks G. Cilinskis Manfrēda Pusrunča lomā un aktrise B. Indriksone Ērikas Suneles lomā Akadēmiska drāmas teātra izrādē «Kapteiņa Zundaga atgriešanās» 1963. gada dienās. Viņa saprata Ēriku, spēja iejusties tās pārdzīvojumos, bet, neraugoties uz to, arī viņai grūti nācās atbil​dēt uz Ērikas jautājumu.

— Ko es būtu darījusi tavā vietā? Mīļo meitenīt, vai tad pasaulē ir tāds cilvēks, kurš var skaidri pateikt, ko viņš būtu varējis darīt kāda cita vietā? To neviens nezina. Mēs varam tikai iedomāties, minēt un censties atrast vienu vai otru ceļu, ja pašiem nāktos izlemt, kurš no tiem ceļiem ir vienīgi pareizais, tad varbūt izraudzītos pavisam citu nekā to, ko būtu ieteikuši otram cilvēkam. Jo katrs mēs tikai ar savām acīm varam saredzēt dzīvi un pasauli un katrs to redzam mazliet savādāku nekā pā​rējie.

— Un tomēr — kā tu darītu? — Ērika neatlaidās.

— Es nesteigtos. Mazliet nogaidītu, ļautu satrauktajam prātam norimt un censtos aprast ar jauno stāvokli. Tādos dzīves brīžos vajadzīga pacietība un izturība. Steigā pieņemts lēmums reti kad vēlāk izrādās vispareizākais. Tiltus nodedzināt ir samērā viegli, bet jaunus uzcelt daudz grū​tāk.

— Tu taču saproti, ka man nav laika ilgi domāt.

— Nekas tevi nespiež jau šodien izlemt visu. Tu to paspēsi arī pēc nedēļas, pēc mēneša. Tu neatrodies uz ielas bezizejas stāvoklī.

— Ja es ilgi gudrošu, tad agri vai vēlu nokļūšu tādā stāvoklī. Varbūt tad man būs vēl mazāka iespēja kaut ko izvēlēties nekā šodien. Tagad man vēl ir labi biedri, tagad vēl esi tu… Jūs taču nevarēsiet mūžīgi ķēpāties ar mani — katram cilvēkam jādzīvo sava dzīve. Es jums apnikšu ar savām neveiksmēm un untumiem.

— Tu nekad nebūsi viena, — Laima turpināja. — Padomju ļaudis nepamet savējos. Māti zaudēt, protams, ir smagi, bet arī tad tu nepaliec vientuļa. Tev ir liela, draudzīga ģimene — simtiem brāļu un māsu, tie nenovērsīsies no tevis. Tu pati tikai neatraujies no mums, jo neviens nespēj uzspiest savu draudzību un mīlestību otram, ja tas nevēlas to pieņemt.

— Es negribu būt saviem biedriem par nastu.

— Vai kāds jau licis to sajust?

— Līdz šim vēl ne…

257 — Tad kāpēc tu ar saviem secinājumiem steidzies priekšā notikumiem?

9 — 1319 — Piedod, Laima, es to nezīmēju uz tevi. Par tavu sir​snību es nešaubos.

— Tev nav iemesla šaubīties arī par citiem.

— Pieņemsim, ka es maldos un domās daru pāri saviem biedriem, — bet ko tas dos, ja es pārvarēšu visas šaubas? Kas izmainīsies tad?

— Tu ticēsi cilvēkiem, tāpat kā mēs ticam tev.

— Bet kā es to varu pierādīt — tā, lai jūs man tiešām ticētu? Jūs visi taču zināt, kāda esmu — vējagrābsle, un​tumu pilns radījums.

— Ja tu būtu tikai vējagrābsle, tad tev nenāktu prātā sevi tā novērtēt. Jau tas vien, ka tu to varēji pasacīt, liecina, ka tevī ir vēl kas cits… labs un vērtīgs. Kuram no mums nav savas vājības, kurš no mums kādreiz nav aušojies? Tie ir sīkumi, kurus dzīves vējš aizpūš kā pelavas, bet graudi paliek, un no tiem var izaugt jauna raža.

— Un tu man… tici? — Ērika paskatījās Laimai acīs.

— Ticu, — tā atbildēja bez vilcināšanās.

— Pateicos, mīlā! Ja es pati tā varētu sev ticēt…

— Tu to varēsi, tikai nesteidzies neko sabojāt. Tu jautāji, kas tev jādara, lai mēs tev ticētu. Tev jāturpina tas, ko esi sākusi: jāstrādā kopā ar mums, kopā jāatgriežas pilsētā un jāpabeidz studijas. Tu nedrīksti palikt puscejā. Un, kad šis ceja posms — bet tas varbūt ir vissvarīgākais visā tavā dzīvē — būs veikts, pati dzīve tev parādīs tālāko ceļu. Sapurinies, Ērika, galvu augšā!

— Apmēram to pašu man teica Gunārs.

— To pašu tu dzirdēsi no visiem, kas tev vēl labu. Ērika piekļāva savu vaigu Laimas plecam un kā bērns, kas kautrējas atzīties par izdarītu nerātnību vai iekārotu lolojumu, zemē raudzīdamās, čukstēja: — Es pamēģināšu… Centīšos būt laba un derīga. Es nevēlos palikt pusceļā. Bet es nezinu, vai man pietiks spēka uņ izturības. Jums būs vēl daudz, daudz jāpaciešas ar mani.

Laima noglāstīja Ērikas pieri un klusēja.

Todien un arī visu turpmāko laiku, kamēr studenti turpināja strādāt kolhozā, visi cilvēki izturējās pret Ēriku ar dziļu sirsnību. Gunārs rūpējās par viņu kā par mazāko māsiņu. Ilze, brigadieris Juris Poga, agronoms Volkovs — visi it kā ņēma viņu savā aizgādniecībā, palīdzēja un uz​ mundrināja. Kolhoza priekšsēdētājs Irbe nekad nepagāja viņai garām neapjautājies, kā meitenei klājas, un nepateicis viņai dažus vienkāršus, bet tik draudzīgus vārdus, ka Ērikai visa diena pēc tam likās saules un siltuma pilna. Viss, ko šie cilvēki darīja un teica, tika darīts un pateikts tik smalkjūtīgi un neuzbāzīgi, it kā savādāk nemaz to nevarētu izdarīt. Viņi nerakņājās pa Ērikas dvēseles kaktiem, līdzjūtīgi nenopūtās un neatgādināja ne ar pušplēstu vārdu smago triecienu, kas bija sašķobījis viņas dzīves pamatus; viņi palīdzēja Ērikai nedomāt par bijušo un skaidrāk, pilnīgāk saredzēt šodienas skaistumu.

Nevienu dienu viņa nejutās vientuļa un pamesta.

Un nenovēršami sākās dabiskais lūzums Ērikas attieksmē pret citiem cilvēkiem un pašu dzīvi. Tas nenotika uzreiz, bet pamazām, jo cilvēks nevar vienā dienā piedzimt par jaunu. Viņa kļuva nopietnāka, sākumā gan vēl tāda ka aizlauzta, bet uz bridi pazaudētā ticība dzīvei atkal atgriezās, un līdz ar to visa pasaule viņas uztverē kļuva gaišāka. Lai gan neviens neatgādināja Ērikai vieglprātīgo dēku ar Manfrēdu, viņa pati to nespēja aizmirst, un katr​reiz, kad to atcerējās, viņu pārņēma kauns. e*

259 Par aiziešanu no 1.auksaimniecības akadēmijas Ērika vairs nedomāja.

DESMITA NODAĻA 1 To nakti pēc sarunas ar Skuju Aina Linde nespēja aizmigt. Skujas stāsts bija uzvandījis viņas atmiņā visus senos notikumus; kā bišu spiets viņai apkārt riņķoja pa pusei izbalējuši, pa pusei aizmirsti seno dienu tēli, un katrs no tiem gribēja kaut ko pastāstīt, atgādināt, likt atsaukties un domāt. Un, jo vairāk Aina domāja par pagātni un šodienu, jo vairāk viņa samulsa. Vēsts par to, ka Roberts Zundags ir dzīvs, pildīja viņas sirdi ar dziļu, gavilējošu prieku; tas bija kaut kas līdzīgs gaišai atmodai pēc garas, melnas, drūmos murgos pavadītas nakts. Viņš ir, viņa esamība visai pasaulei piešķir jaunu saturu un visai dzīvei dod jaunu jēgu. Tā bija līksma, saulaina sajūta, tāda, kādu sajūt cilvēks, kurš ilgus gadus pavadījis trimdā tālā, svešā un naidīgā zemes malā un kuram pēkšņi pavēries sen ilgotais ceļš atpakaļ uz dzimto pusi: visa viņa būtne gavilē, skan un vibrē priekā, viņš ir gatavs skūpstīt zemi uz savas dzimtenes sliekšņa un kā brāli apkampt pirmo nejaušo pretimnācēju tāpēc vien, ka tas ir daļa no viņa dzimtās pasaules.

Bet, kad norima pirmais vētras brāzmai līdzīgais skurbums un Aina atguva spēju domāt par radušos jauno stāvokli, viņu pārņēma dziļš satraukums. Kas tagad būs? Kā viņa dzīvos tālāk? Kā Roberts Zundags atgūs savu vietu dzīvē, un kā sabiedrība viņu uzņems? Piecpadsmit gadu laikā viņam bijusi iespēja visu simtreiz pārdomāt un apsvērt, un, ja viņš vēl tagad pats nav skaidrībā ar sevi un mocās šaubās, tad tas liecina, ka atgriešanās īstenībā, pāreja no viena stāvokļa otrā, nebūt nav tik vienkārša, kā tas pirmajā mirklī var likties citiem cilvēkiem. Starp toreizējo Robertu Zundagu un to Zundagu, kuram tagad vajadzētu atsākt savu dzīvi par jaunu, bija iespraucies Voldemārs Raiskums un piesavinājies piecpadsmit gadus no viņa mūža — dzīvojis un darbojies viņa vietā. To nevarēja iznīcināt ar vienkāršu spalvas vilcienu, ar parastu juridisku aktu. Viena dokumenta vietā cilvēks var iegūt otru, bet juridiskais akts nav spējīgs padarīt par nebijušu to sarežģīto morālo kompleksu, kura pinekļos Roberts Zundags smacis visus šos piecpadsmit gadus. Viņš ir melojis, un, lai gan ar saviem meliem nevienam nekā slikta nav nodarījis, pats šis notikums tagad kā lāsts guļ pār viņa dzīvi. Tas ir kā smags mākonis, kas neļauj saules stariem nokļūt līdz viņam, tāpēc viņa dzīve visu laiku ir krēslas apņemta — bez saules un siltuma —, bet tikai vētra spēj aiztraukt to mākoni. Grūta, draudoša vētra, tāds negaiss, kas spēj izkliedēt tumsu, bet var arī daudz ko iznīcināt.

Viegli tas nav. Aina iedomājās sevi Zundaga vietā, un viņai likās, ka viņa saprot, kā šis cilvēks var justies.

Tā bija viena lieta, par kuru domājot viņa tonakt nespēja aizmigt. Bet bija vēl kas cits, par ko viņai pietrūka drosmes pat domāt: viņas attiecības ar Zundagu. Viņa bija mīlējusi šo cilvēku toreiz, kad nebija tiesību to darīt, un tāpēc slēpusi savas jūtas no visiem. Šovakar, vēl nezinādama par notikušo, viņa bija atzinusies Emīlam Skujam par savām jūtām pret bojā gājušo. Skuja, protams, pratīs klusēt un neizmantos viņas vaļsirdību ne viņai pašai, ne kādam citam par ļaunu, bet viņš tagad zināja to, ko viņam vēl nevajadzēja zināt. Kāpēc Skuja pats viņu pamudināja uz vaļsirdību, ievilka tādā sarunā? Kāpēc sarunas sākumā tūliņ nepateica, ka Zundags ir dzīvs, un tādā kārtā nedeva viņai iespēju aprast ar jauno stāvokli un atkarībā no tā apliecināt savu viedokli? Ja Aina nepazītu Skuju tik labi, kā viija to pazina, un nezinātu, cik šis cilvēks ir godīgs un principiāls, tad varētu Skujas rīcību iztulkot kā nekorektu, pat negodīgu. Tāds viņš nebija un nevarēja būt. Bet kāpēc viņš tomēr atļāvās to? Varbūt tikai aiz neapdomības — viņš pats taču tikai pirms stundas bija dabūjis zināt patiesību par Zundagu un tik īsā laikā nepaguva apsvērt visu un izraudzīties vispareizāko un korektāko taktiku. Bet varbūt tas bija dziļi pārdomāts solis, mēģinājums iedarbināt tādus spēkus, bez kuriem Zundaga likteņa mezgls nav atrisināms un kuru Skujas paša rīcībā nebija? Skujam arī agrāk nebija noslēpums Ainas attiecības pret Zundagu, tāpēc viņas vēlais savu īsto jūtu apliecinājums patiesībā maz ko grozīja, bet kādu svarīgu sarežģītās spēles figūru tas tomēr varēja aktivizēt. Droši vien tāds bija Skujas apsvērums. Runa taču bija *par cilvēku, kurš viņiem abiem bija tuvs un dārgs. Varēja jau dusmoties uz Skuju par viņa rīcību, bet, ja padomāja par iemeslu, kurš viņu

mudinājis tā da​rīt, tad nācās to kaut vai daļēji attaisnot.

«Zundags jāatgriež dzīvē… Gunāram jāatdod tēvs… tev jāpalīdz man šajā lietā…» — apmēram tā bija teicis Skuja. Šie vārdi visu nakti neizgāja Ainai no prāta. Domādama par tiem, viņa no rīta aizgāja darbā. Darbabiedri neatcerējās tāda gadījuma, kad Aina Linde būtu bijusi tik izklaidīga un iegrimusi sevī kā todien, — dažreiz viņiem nācās atkārtot pat vienkāršu jautājumu, un tikai tad Aina it kā atjēdzās, izraisījās no savu uzmācīgo domu pinekļiem un samulsusi atbildēja jautātājam.

— Biedreni Lindi kaut kas nospiež… — kolēģi sačukstējās viņai aiz muguras un centās viņu pēc iespējas mazāk traucēt.

Slimnīcas galvenais ārsts tomēr nenocietās un pēc rīta apgaitas, palicis uz brītiņu divatā ar Ainu, delikāti ap​jautājās: — Jūs laikam nejūtaties īsti vesela?

— Nē… kāpēc? — Aina sarauca izbrīnā uzacis. — Esmu pilnīgi vesela.

— Jūs izskatāties tāda kā sagurusi.

— Pagājušo nakti mocījos ar bezmiegu, tas ir viss.

Galvenais ārsts, it kā sapratis Ainas bezmiega cēloni, noraizējies pašūpoja galvu.

— Tādas tās lietiņas dažreiz mēdz būt. Cienījamā kolēģe, ja nemaldos, tad nākošu nakti jums jādežurē slim​nīcā?

— Jā, protams… — Aina atsaucās. — Bet tas nekas — gan nodežurēšu. Frontē dažreiz nācās iztikt bez miega vairākas naktis no vietas.

— Frontē bija citādi. Tagad mēs dzīvojam miera laika apstākļos. Kāpēc bez vajadzības darīt sev pāri?

Aina kā neizpratnē paskatījās galvenā ārsta sejā — ko viņš domāja ar saviem vārdiem? It kā atbildēdams uz viņas neizteikto jautājumu, galvenais ārsts turpināja: — Šodien, kā var spriest, būs klusa diena. Savus slimniekus jūs jau esat apskatījusi, nekā kritiska nav. Ejiet tagad mājās un raugiet dažas stundas nogulēt. Mēs iztiksim, bet, ja radīsies nepieciešamība, māsa aizies pēc jums. Norunāts?

Aina gribēja iebilst, bet galvenais ārsts pasteidzās nozust savā kabinetā, likdams saprast, ka jautājums izšķirts.

Pusstundu vēlāk Aina aizgāja mājās. Iekšķīgais saspringums tomēr bija pārāk liels, un viņa ilgi nespēja aizmigt. Beigās nācās ņemt palīgā miega zāles. Pēc tam viņa nogulēja dziļā miegā vairākas stundas un pamodās tikai pašā vakarā, kad vajadzēja jau doties uz nakts dežūru. Galva bija skaidra, un likās, ka miegs izklīdinājis arī grūto, satraukto domu miglu, — Aina saprata, kas viņai darāms.

Viņa pavadīja slimnīcā visu nakti un tūliņ pēc dežūras nodošanas devās uz savu dzīvokli — todien viņai bija brīvdiena. Pabrokastojusi viņa apvilka savu gaišzilo kostīmu, mazdrusciņ uzkrāsoja lūpas un vēl laikā nonāca autobusa pieturā. Tur viņa sēdās jaunajā, ērtajā autobusā, kurš no Rīgas cauri Eglainei devās uz kaimiņu ra​jona centru.

«Ko es viņam teikšu?» Aina domāja. «Kā izskaidrošu savu ierašanos? Vai viņš maz atcerēsies vairs mani un gribēs pazīt?»

Viņa saprata, ka tas, ko viņa tagad dara, ir kaut kas dēkains, bet tai pašā laikā ārkārtīgi nopietns un svarīgs. Tikai izdomāt kaut ko noteiktu — ko un kā viņa darīs, kad atradīsies aci pret aci ar Robertu Zundagu, — Aina nespēja, bet sevišķi arī necentās to iedomāties.

«Pie joda visus kara plānus — vadīšos pēc intuīcijas,» viņa nolēma. Bet, jo tuvāks kļuva ceļa mērķis, jo lielāks vērtās viņas satraukums un nemierīgāka tapa sirds.

2 Pēc sarunas ar Emīlu Skuju Roberts Zundags nekur vairs nevarēja atrast mieru. Pārbraucis mājās, viņš ieslēdzās savā numurā rajona pilsētas vienīgajā viesnīcā, kur bija apmeties pagaidām — līdz

pastāvīga dzīvokļa saņemšanai, un domāja, domāja… Jaunie laikrakstu numuri gulēja nelasīti uz galda: nebija šodien pasaulē tādu notikumu, kas spētu piesaistīt sev satrauktā cilvēka uzmanību. Pasaulē plosījās vētra, un Roberta Zundaga liktenis atradās tās centrā. Viņam — Robertam Zundagam — likās, ka visi cilvēki raugās viņā ar vaicājumu un gaidām: «Ko tu darīsi? Ko tu vēl vilcinies — tu taču zini, ka tev vairs neizdosies mūs apmānīt, bet turpināt agrākos melus mēs tev neļausim. Šodien tavs noslēpums vairs nepieder tev vienam; ja tu gribēji to saglabāt, tad tev nevajadzēja ierasties te, bet palikt turpat, kur tu nodzīvoji visus šos gadus. Tava sirds neizturēja, tu izrādījies par vāju, un tāpēc tagad dzīve pasludinās savu taisnīgo spriedumu par tavu kļūdu.»

Cik vienkārši viss notiktu, ja viņš nebūtu Roberts Zundags, ap kura vārdu ļaudis sacēluši tādu kņadu, bet viens no tiem parastajiem, vienkāršajiem cilvēkiem, kādu ir vairākums pasaulē. Lielais karš ir sarežģījis daudzu cilvēku likteņus, pazudinājis miljonus, bet tūkstošus paslēpis neziņas krēslainē. Roberts Zundags nav vienīgais, kuru draugi un svešie sen apbedījuši tumšā kapā un kurš pēc gadiem piecēlies no miroņiem un atgriezies dzīvē. Bet viņu atgriešanās nav saistīta ne ar kādiem smagiem sarežģījumiem: sabiedrība pabrīnās par pārpratumu, draugi nopriecājas, ka viss tik labi beidzies, un dzīve rit tālāk. Ar daudziem tā ir jau bijis. Viņu priekšrocība ir tā, ka viņiem nenākas noārdīt nekā tāda, kas tapis pārpratuma laikā, jo ap viņu personām nav radītas nekādas leģendas, nav celti pieminekļi nevienā no tiem daudzajiem veidiem, kādus sabiedrība mēdz izmantot. Viņš, Roberts Zundags, ir pataisīts par leģendas objektu, un cil​vēki nepiedos, ka viņš ļāvis tiem kļūdīties. Un tiem būs tiesības nepiedot.

Zundags domāja par to, kādu dvēseles satricinājumu pārdzīvos Astra, viņa bijusī sieva, kad uzzinās patiesību: lai nu viņa bija kāda būdama — lāgiem pasekla un pa- tīga, lāgiem pat īsta mietpilsone ar visām sīkajām mietpilsones alkām un dzīves mērķiem —, viņa tomēr bija dzīvs cilvēks ar noteiktu pašlepnumu un vēlēšanos izskatīties pēc iespējas ja ne taisni labi, tad vismaz iespaidīgi apkārtējās sabiedrības acīs. Tagad viņa nokļūs ļaužu valodās un slimīga, negatīva ziņkāre pavadīs Astru uz katra soļa. Vainīgs pie tā atkal būs tikai viņš, Roberts Zundags.

Un Gunārs, kuram vēl visa dzīve priekšā un kurš nav līdz šim vēl atradis cita sekošanas cienīga parauga savai jaunajai dzīvei kā sava tēva tēlu — tādu, kādu viņa apziņā to izveidojis vispārējais sabiedrības priekšstats un vērtējums. Tai stundā, kad Gunārs dabūs zināt patiesību, viņš būs vīlies un sarūgtināts, viņa dzīves pamati sāks grīļoties, un neviens nevar paredzēt, ar ko tas beigsies: varbūt viņš spēs pārvarēt sākotnējo apmulsumu, pratīs saprast un attaisnot sava tēva rīcību, bet varbūt arī ne. Un kas būs vainīgs pie tā? Tikai viņš, Roberts Zundags — visas nelaimes un visu sarežģījumu vienīgais cēlonis.

Ne visiem piemīt tādas īpašības kā Emīlam Skujam. Tas saprata, un tam pietika spēka notikušo uztvert bez pārspīlējuma; Skuja neattaisnoja sava drauga rīcību, bet arī nenosodīja tādā mērā, ka izslēgtu iespēju to izlabot. Skuja pats taču mudināja Zundagu spert izšķirošo soli un vīrišķīgi novērst pārpratumu — tātad viņš ticēja, ka Zundagam vērts to darīt un ka vēl iespējama jauna, patiesāka par tagadējo dzīve.

Zundags nešaubījās, ka Skuja viņam vēl labu un gatavs palīdzēt, — sirds dziļumos viņš bija pateicīgs Emīlam par šo gatavību.

Un vēl Zundags domāja par kādu cilvēku, kura spriedums viņam nevarēja būt vienaldzīgs, jo viņš šo cilvēku kādreiz bija klusībā mīlējis… vairāk nekā cīņasbiedru un vairāk, nekā brālis mīl savu māsu, bet slēptāk un ārēji atturīgāk nekā viens vai otrs no tiem, jo toreiz viņš nebija brīvs: kaut kur Pievolgas kolhozā viņu gaidīja sieva un mazais dēlēns, un viņam pietika spēka palikt uzticīgam savam pienākumam, bet mostošās jūtas viņš savaldīja un pārvērta par skaistu, nepiepildāmu sapni. Var būt, ka tāds sapnis pats par sevi vien jau bija pārkāpums un radīja plaisu viņa paša būtībā, bet nesapņot viņš nespēja un vēl šodien, mocīdamies šaubās un pretrunās, garā atgriezās pie tā un jautāja sev: «Ko par to domātu Aina… jaukā, skaidrā meitene, kura kādreiz tev līdzās staigāja pa skar​bajām kara takām?» Šodien, kad Zundags zināja, ka Astra atteikusies no viņa, bija vieglāk domāt par to; tajā nepiepildāmajā sapnī viņš vairs nesajuta nekā grēcīga un apkaunojoša. Droši vien Ainai Lindei pašai ir ģimene, sava atrasta dzīves laime, un tieši tāpēc viņas spriedums par Zundagu varēja būt pilnīgi

objektīvs, bet, neraugoties uz visu, viņam Ainas attieksme pat tagad nozīmēja ārkārtīgi daudz. Aina toreiz bija tik labi un sirsnīgi izturējusies pret viņu — kā mazā māsiņa, kas meklē patvērumu lielā, stiprā brāļa draudzīgajā aizvēnī. Vai tagad viņa nebūtu vīlusies un ar sarūgtinājumu nenovērstos no kādreizējā cīņasbiedra? Viņas spriedums varēja būt pat skarbs un iznīcinošs. «Tu, Zun- dag, esi piekrāpis savus draugus — tu neesi tas, par kādu mēs tevi uzskatījām.» Un, ja Aina tā sacītu, arī viņai būtu taisnība.

Visiem būtu taisnība, un pat pašu bargāko no​sodījumu viņam nāktos atzīt par pelnītu.

Bet Zundags pat necentās meklēt sev attaisnojumu, nevēlējās sevi nostādīt labvēlīgā gaismā. Fakti palika fakti, tos noliegt vai padarīt savādākus, nekā tie bija, nav viņa spēkos. Laika nav daudz — Emīls Skuja gatavs gaidīt tikai vienu nedēļu. Pēc tam būs jāizlemj par visu tālāko dzīvi.

— Rīts gudrāks nekā vakars, — Zundags teica sev pusnaktī un likās gulēt. Bet pat miegā viņu neatstāja mierā sakustinātie iedomu rēgi; no rīta pamodies, viņš tūliņ atkal domāja par tiem.

Todien darbā Zundagam neatlika laika nekādai apcerei, un visas personīgās lietas uz brīdi atvirzījās otrā plānā. Darba bija daudz. Cits pēc cita nāca kombināta darbinieki ar saviem jautājumiem un priekšlikumiem, un Zundagam vajadzēja visur pateikt izšķirošo vārdu. Lai gan viņš kombinātā bija nostrādājis tikai dažas nedēļas, visiem darbiniekiem jau bija skaidrs, kāds raksturs un darba stils piemīt jaunajam direktoram. Dažiem viņš patika tāds, kāds bija, un tie pie viņa nāca ar atklātu sirdi, droši runāja par trūkumiem un nebūšanām, kādas ieviesušās agrākā direktora Vilciņa laikā, un, saņemdami Zundaga atbalstu, palīdzēja viņam šos trūkumus un šīs nebūšanas novērst. No viena otra darbinieka nācās atvadīties uz visiem laikiem. Bet bija vēl arī tādi, kuriem nepatika jaunie vēji kombināta dzīvē; tas svaigais gaiss, tas caurvējš, kuru Zundags izlaida caur visiem uzņēmumiem, tiem izsauca iesnas, un viņi šķaudījās: — Tā vairs nav nekāda dzīve. Par kreisajiem ienākumiem un smalkām šeptītēm nu vairs nav ko domāt.

Nebija mazums to, kuri klusībā sapņoja, ka Raiskums ar visu savu principialitāti un pasvītroto godīgumu reiz lauzīs kaklu, un viņi no sirds vēlējās, kaut tas notiktu drīzāk.

Darbvedei Vallijai šis bija sarežģīts laiks: agrāk, pie Vilciņa, viņai bija bijis liels svars visās lietās; ja viņa aizlika vārdu, tad Vilciņš tūliņ darīja visu, kā viņa vēlējās, jo Vallija bija jauna un skaista un praktiskā prāta arī viņai netrūka, bet Vilciņam patika skaistas sievietes, jo pats viņš vairs nebija ne jauns, ne skaists, bet joprojām ļoti mīlēja dzīvi. Kad ieradās Raiskums, Vallija centās noturēt savas iekarotās pozīcijas, pierādīt, ka ir neatvietojama darbiniece, kura ar savu izdarību un visu jautājumu priekšzīmīgu pārzināšanu spējīga atvieglot šefa smago pienākumu nastu. Bet Raiskums visur pats bāza degunu iekšā, pats centās būt lietas kursā par katru sīkumu un savos spriedumos un lēmumos mazāk vadījās pēc Vallijas Zirnītes konsultācijām nekā pēc savas per​sonīgās intuīcijas.

Vallija apzinājās savu sievišķīgo pievilcību un laida to darbā: ieejot direktora kabinetā un izejot no tā, koķeti gorījās, izstādīdama un veikli pasvītrodama savus daiļumus, viņas balss skanēja saldi, un viņas skatienos slēpās tāda aicinājuma burvība, ka tikai aklais vai galīgs koka gabals varēja to nesaredzēt un neatsaukties. Voldemārs Raiskums izrādījās šajā ziņā pavisam akls, lai gan dzīvoja neprecējies, gluži vientuļš un pēc saviem gadiem vēl labi varēja noderēt ģimenes dzīvei. Viņš likās neredzam Vallijas jaukumus un neatsaucās uz viņas flirta mēģinājumiem. Tāda šefa izturēšanās aizvainoja Valliju, un diezgan drīz viņā radās antagonisms pret direktoru.

«Svētulis… pasaules lāpītājs…» viņa domās novērtēja Raiskumu. «Viņš pats nezina, ko vēlas un kas viņam vajadzīgs. Es jau nu iztikšu arī bez viņa — pasaulē netrūkst interesantu vīriešu —, bet lai šis bārdainais pielūko, ka nepaliek pavisam tukšā. Kam viņš tāds var patikt?»

Taču diezgan drīz viņai nācās mainīt savus uzskatus jautājumā par Raiskuma vīrišķīgo pievilcību.

Tas notika trešajā dienā pēc Raiskuma brauciena uz Zundaga kolhozu un satikšanās ar Skuju. Dienas pirmajā pusē, kad direktors bija jau paveicis visus rīta cēliena darbus, apspriedies ar tuvākajiem līdzstrādniekiem un viens pats atradās savā kabinetā, rūpkombināta kantorī ieradās kāda pajauna, eleganti

ģērbusies sieviete un izteica vēlēšanos runāt ar biedru Raiskumu. Vallijai nācās atzīt, ka šī sieviete ir vēl pietiekami skaista un šarmanta, lai vīrieši vienaldzīgi nepaietu viņai garām. Šis apstāklis tūliņ noteica Vallijas izturēšanos pret atnācēju: viņa kļuva atturīga un dzestra, lika pagaidīt ilgāk, nekā parasts, un nesteidzās pieteikt direktoram. Vispār Vallija laipnāk mēdza izturēties pret vīriešiem (sevišķi, ja tie bija izskatīgi) nekā pret sievietēm, un, ja tās vēl izrādījās jaunas un skaistas, tad viņa tās nevarēja ieredzēt ne acu galā. Ainai Lindei to nācās izbaudīt pilnā mērā.

— Kā jūs sauc? — Vallija noprasīja, kad apmeklētājai ilgāk vairs nevarēja likt gaidīt, — ja Raiskums dabūs zināt, ka viņa to noturējusi pusstundu, brāziens būtu ne​izbēgams.

Aina nenosauca savu vārdu, bet tikai pateica: — Esmu ārste no Eglaines rajona slimnīcas.

— Kādā lietā? — sekoja paskarbs jautājums.

— Dienesta darīšanās, sakarā ar kādu pasūtījumu, — sekoja mierīga atbilde.

— Vēlaties nodot pasūtījumu?

— Tas ir jau nodots.

— Ja jūs interesē, kādā stāvoklī atrodas pasūtījuma izpilde, tad to varat uzzināt pie galvenā inženiera.

— Man jārunā personīgi, — Aina uzsvēra vārdu «personīgi», — ar biedru Raiskumu. Ja jums te ir tāda kārtība, ka direktors personīgi nepieņem apmeklētājus, tad man nāksies meklēt citu veidu, kā viņu satikt.

Tagad Vallija taisni ienīda šo neatlaidīgo sievieti, bet saprata arī to, ka bīstami vēl ilgāk tielēties ar viņu. Lūpas sakniebusi, viņa iegāja direktora kabinetā, ļoti drīz atgriezās un, nepaskatīdamās uz apmeklētājas pusi, īsi pamāja ar galvu durvju virzienā. Tikko Aina bija nozudusi aiz šīm durvīm, kuras darbvede apsargāja kā nez kādu svētumu, Vallija tuvojās tām un saspringusi mēģināja saklausīt, ko viņa tur runā ar Raiskumu. Bet viņai izdevās noklausīties tikai pirmās parastās sasveicināšanās frāzes, kad nācās pārtraukt šo interesanto, bezgala kairinošo nodarbošanos un ar skubu atgriezties pie sava galda: kantorī ienāca kāds cilvēks.

Pazinusi Manfrēdu Pusrunci, Vallija tūliņ atplauka: viņa nebija vienaldzīga pret šo cilvēku, Manfrēda negaidītais apciemojums viņai sagādāja prieku.

3 Kad Aina iegāja rūpkombināta direktora kabinetā, svešais bārdainais vīrietis piecēlās un panācās viņai dažus soļus pretī. Ja Aina nezinātu, kas ir šis cilvēks, viņa to nepazītu — vismaz pirmajā brīdī ne: piecpadsmit gadu laikā likteņa zīmulis bija ievilcis daudzas jaunas līnijas šajā iedegušajā sejā, tās vaibsti kļuvuši asāki un skarbāki; zilo acu skatiens tapis ciešāks un neatlaidīgāks — gandrīz uzmācīgi šīs acis vērās ienācējā un it kā jautāja: «Kas tu esi — draugs vai ienaidnieks? Un ko tev no manis vajag?» Viss šis cilvēks bija pilns piesardzīga spraiguma kā lēcie​nam sagatavojies zvērs.

— Raiskums… — viņš nosauca savu vārdu un sniedza Ainai_roku.

— Ārste Linde … — viņa atsaucās, mierīgi raudzīdamās Zundaga acīs. Ja viņš zinātu, ko Ainai maksāja šis ārējais miers, kādu paškontroli un gribas sasprindzinājumu prasīja viņas vaļsirdīgās intereses pilnais, pētījošais ska​tiens …

Abi kaut ko domāja — ne par to, kas patlaban notika, bet par kaut ko tālu un sen bijušu —, tāpēc rokas spiediens iznāca ilgstošāks, nekā pieņemts divu svešu cilvēku iepazīšanās brīdī. Bet tā arī nebija iepazīšanās — tā bija atkalredze, un viņi abi to zināja, tikai nevēlējās to izrā​dīt viens otram.

Zundaga sejā nepakustējās neviens vaibsts, kad Aina nosauca savu vārdu, viņš tikai vēl ciešāk un vērīgāk pa​skatījās viņai acīs, bet tūliņ atkal novērsa savu skatienu un beidzot palaida vaļā viņas roku.

— Jūs no Eglaines slimnīcas? — Zundags ierunājās.

— Jā, no Eglaines… — Aina atbildēja. — Bet kā jūs … vai tad jūs mani pazīstat?

— Darbvede pastāstīja, kad pieteica jūs, — Zundags paskaidroja.

— Saprotu … biedri Raiskum.

— Apsēdieties, lūdzu, — Zundags piebīdīja Ainai tuvāk vienkāršo krēslu un, kad viņa apsēdās, pats atgriezās savā vietā aiz galda. — Krieviem ir tāds sakāmvārds: kājās nav patiesības. Trāpīgi teikts, vai ne?

Viņš piespiesti pasmaidīja un atkal paskatījās Ainā.

— Labi būtu, ja tas sakāmvārds vienmēr sevi attaisnotu, — Aina mēģināja pielāgoties Zundaga pusnopiet- najam tonim. — Ne katrreiz tā notiek, un ne visi cilvēki mēdz runāt patiesību, kad tie apsēžas.

— Notiek jau arī tā, ka viens otrs no mums runā vienu, bet domā pavisam ko citu.

«Kāda viņa jauka … īsta sieviete,» domāja Zundags. «Bet kādreiz tu biji trausla meitene… trausla un tomēr sīksta — sārts ziediņš frontes drūmajā peklē. Nu tu esi uzplaukusi un kļuvusi vēl daiļāka, un frontes vairs nav, bet tās drūmā elpa joprojām dvesmo mums apkārt. Mīļā, labā Aina …»

Un vēl viņš domāja, ka nedrīkst turpināt maldu spēli un melot šai sievietei, kas šodien atnākusi pie viņa kā tālās pagātnes draudzīgais sūtnis, kuru viņš visu laiku gaidījis, pats varbūt neapzinādamies to, — tagad, kad viņa bija te, viņš to saprata. Ja ilgie, grūtie vientulības gadi nebūtu Zundagu tik daudz rūdījuši, ka viņš spēja valdīt pār savas dvēseles kustībām, tad tagad viņu pārņemtu skumjas un sirds iesmelgtos skaudrās sāpēs. Bet viņš zināja, ka tas būs kaut kas bezgala grūts, kā katrs bezcerīgs ilgojums, tāpēc apspieda savas jūtas un aizliedza sev domāt par to. Varbūt tas bija tikai pašaizsardzības instinkta kārtējais izpaudums: cilvēks grib sevi pasargāt no liekām ciešanām.

Varbūt ari kas cits… Viņš nezināja, kāpēc tā darīja, bet savādāk darīt nevarēja. Arī tie laikam bija meli, bet šiem meliem cilvēks spēja atrast attaisnojumu — tāpēc tie viņu nenospieda.

Bet Aina? Viņai vienkārši bija Zundaga žēl. Viņa redzēja dzīves saplosītu un tomēr vēl stipru cilvēku; viss jaunais un svešais, ko viņa agrākajam tēlam pievienojuši grūto pārdzīvojumu ilgie gadi, gan bija viņu stipri pārvērtis, bet arī tas nebija spējis pārveidot viņa pirmatnējo kodolu: vēl šodien viņš ir Roberts Zundags — tas, par kuru sapņojusi trauslā frontes meitene, un tas, pēc kura pavēlošās dabas balss lika tiekties sievietei. Aina saprata, ka viņa joprojām mīl šo cilvēku, bet nezināja — un pat nemēģināja to noskaidrot sev —, vai tas ir labi vai slikti.

Atbildot uz Zundaga pēdējiem vārdiem, Aina pārtrauca ieilgušo pauzi: — Mēs taču to nedarīsim. Mēs runāsim tikai to, ko do​mājam. Vai ne tā … Robert Zundag?

Viņš piekrizdams pamāja ar galvu.

— Skuja tev visu pastāstīja, vai ne? — Zundags jau​tāja.

— Viņš runāja ar mani, — atbildēja Aina. — Vai tu domā, ka tas nebija pareizi?

— Es nezināju, ka tu dzīvo šajā pusē… es viņam ne​liedzu to darīt.

— Bet ja tu būtu to zinājis?

— Arī tad neliegtu. Viņš darīja pareizi, visu pastāstīdams tev. Vienreiz tam tik un tā vajadzēja notikt. Vai Emīls tevi… sūtīja pie manis?

— Nē, Robert, viņš nezina, ka esmu tevi uzmeklējusi. Es to darīju pati pēc savas ierosmes. Vai tev tas nepa​tīk… tu jūties apgrūtināts?

— Nē, Aina… — Zundags skumji pasmaidīja. — Tas labi, ka tu neesi vēl aizmirsusi mani. — Viņš dažus mirkļus klusēja, tad paskatījās Ainā un pēkšņi ievaicājās: —Vai tu ļoti mani nosodi? Saki taisnību, nesaudzē mani!

Aina nopūtās un iegrima domās. Viņa saprata, ka no tā, ko atbildēs Zundagam, daudz kas būs atkarīgs šā cilvēka tālākajā rīcībā: viens neapdomāts vārds, līdz galam neapsvērts secinājums viņu varēja pamudināt uz tādu soli, no kura visi Zundaga īstie draugi (sevi un Skuju Aina pieskaitīja pie tiem) gribēja viņu atturēt.

Bet tikpat labi viņa saprata, ka nekāda izlikšanās un noklusēšana nespēs maldināt Zundagu, — viņš atšķirs viltojumu no patiesības, viņš nemeklēja saudzību un pažē- lošanu, bet tikai to, ko sabiedrība pēc visa notikušā vēl varēja viņam dot. Sastrutojušu augoni nevar izārstēt ar saldenām pilēm — tās uz brīdi

gan spēj apklusināt sāpes, bet nespēj likvidēt infekcijas perēkli: vajadzīgs nesaudzīgs grieziens, jālaiž darbā ķirurga skalpelis.

— Neviens mani nav iecēlis par tavu tiesnesi, — Aina sacīja. — Nosodīt vai attaisnot — tas atkarīgs no soģa rakstura un attieksmes pret to, kuru apsūdz, pat no viņa temperamenta un gaumes. Tāpēc spriedums var dažreiz būt diezgan subjektīvs. Lai pareizi saprastu otru cilvēku, visu to, kas viņu pamudinājis rīkoties tā, kā viņš rīkojies, vajag spēt pilnīgi iejusties viņa stāvoklī, būt pārdzīvojušam to pašu vai kaut ko līdzīgu tam, ko pārdzīvojis tas otrais. Vārdu sakot, vajag spēt saredzēt viņā nevis pretinieku, ienaidnieku, ar kuru jācīnās, bet sevi pašu — cik nu tas vispār iespējams.

— Kāds ir tavs spriedums? — Zundags jautāja.

— Es nenosodu tevi, — atbildēja Aina. — Ja tavā rīcībā arī bijis kaut kas nepareizs un nosodāms, tad tu pats ar savu labprātīgo atteikšanos no sevis, ar tiem piecpadsmit vientulības gadiem, esi sodījis sevi bargāk, nekā sabiedrība būtu varējusi to darīt. Būtībā tu esi izpircis savu nodarījumu. Tev tikai atliek to vēl izpirkt for​māli — saskaņā ar likuma burtu.

— Tu tomēr nevēlies būt pilnīgi vaļsirdīga pret mani, — Zundags teica. — Tu runā kā advokāts, kurš meklē attaisnojumu vai vismaz vainu mīkstinošus apstākļus savam aizstāvamam, bet neatklāj savu personīgo, pa​tieso viedokli. Ne to es no tevis gaidu, Aina. Es gribu zināt patiesību.

— Labi, Robert, es tev pateikšu arī to, — Ainas balss kļuva klusāka. Viņa atradās it kā uz sliekšņa tumšas telpas priekšā un stomījās šaubās: vai pārkāpt šo slieksni un pēkšņi ieraudzīt visu, ko pagaidām viņas gara skatienam slēpa neziņas tumsa, vai palikt ārpusē, pasargājot sevi un to otru cilvēku no patiesības nesaudzīgās gaismas, kas spēja visu padarīt kailu un ar savu nežēlīgo spožumu apžilbināt cilvēku tā, ka tas pēc tam vairs nespētu atgūt redzi. Zundags visu laiku nenolaida acis no viņas sejas, tiekdamies izlasīt patiesību Ainas acīs un mainošās sejas vaibstu kustībās. Jo ilgāk viņa klusēs, jo vairāk viņš izlasīs viņas sejā, bet ne viss būs pareizi sa​prasts.

— Robert Zundag, ar tevī runā draugs, — Aina turpināja, — cilvēks, kas tev vēlējis un vienmēr vēlēs tikai labu un paliks tavs draugs vienmēr, lai arī notiktu kas notikdams. Līdz aizvakardienas vakaram šī draudzība, kas bija radusies manas dzīves visgrūtākajās dienās… toreiz frontē … man nozīmēja kaut ko līdzīgu skaistai atmiņu balvai, kādu dzīve dažreiz uzdāvina cilvēkam, lai viņš to saglabātu visam mūžam.

Tas ir kā jauks, vienmēr smaržojošs un mūžam nenovīstošs ziedu klēpis …

— Un aizvakar, kad tu dabūji zināt patiesību, ziedu klēpis pēkšņi novīta un beidza smaržot… kā salnas no​kosts, — Zundags teica.

— Nē, Robert, nenovīta, tikai smarža kļuva rūgtāka, — Aina atzinās. — Tai piejaucās vilšanās sūrums. Tāpat kā kurš katrs cilvēks, es nevarēju paredzēt, ka tavs liktenis izveidosies tāds, kāds tas ir kļuvis… nebiju pasargāta no pārsteiguma pēkšņuma. Un, kad es visu dabūju zināt, man likās, ka tas neesi tu, ar kuru tā noticis. Man šķita, ka tu tā nevarēji rīkoties. Es tevi iedomājos kā milzi, visstiprāko un nesalaužamāko cilvēku pasaulē, bet tu izrādījies… vienkāršāks un reizē cilvēcīgāks, mazāk līdzīgs manu iedomu uzburtajam pārspīlētajam atmiņu tēlam un tuvāks cilvēku vairākuma līdzībai.

— Elks nokrīt no pjedestāla, un leģendai pienāk beigas, — Zundags rūgti pasmīnēja. — Tas ir taisni tas, ko es paredzēju. Mans vienīgais attaisnojums ir tikai tas, ka es pats to pjedestālu un elku neesmu uzcēlis, tāpat kā neesmu radījis leģendu. To izdarīja citi. Būtu daudz labāk, ja viņi nebūtu steigušies to izdarīt, jo atbildēt par to nāksies man vienam.

— Tanī leģendā nebija melu, — atkal ierunājās Aina. — Mēs neko neizdomājām, nepiedzejojām tev. Viss, par ko tevi slavēja un apbrīnoja, ar ko lepojās tavi draugi un visa sabiedrība, — viss bija patiesība, tu visu to biji veicis.

— Tikai vienu ne, un tas ir pats galvenais, — Zundags iesmējās.

Aina samulsusi paskatījās viņā, bet neko nejautāja.

Viņa saprata, ko Zundags grib sacīt, un viņš to arī pa​teica.

— Es nebiju papūlējies aiziet bojā, lai gan man bija tik daudz iespēju to izdarīt. Nemaz jau

nevajadzēja krist kaujā — es varēju nomirt aiz bada gūstekņu nometnē, mani varēja pakārt par bēgšanas mēģinājumu, galu galā man pašam varēja būt tik daudz goda prāta un vīrišķības, lai iznīcinātu sevi un tādā kārtā vienkāršotu visu. Bet cilvēks ir un paliek dīvains radījums: viņš uzskata, ka nomirt nekad nebūs par vēlu, un turpina dzīvot par spīti visam. Vai nav tiesa, Aina?

— Tas ir dabiski un pareizi, Robert. Ja cilvēkiem nebūtu dzīvotgribas, tad nebūtu cilvēces. Visu izšķir tikai tas — kā un par kādu cenu dzīvot. Ja tu savu dzīvību būtu nopircis ar negodu, kļūdams nodevējs un samīdīdams dubļos savu cilvēcisko pašcieņu, tad tavai esībai tiešām vairs nebūtu attaisnojuma. Tu nepagrimi, neap- triepi sevi, tevi saglabāja dažu apstākļu sagadīšanās. Kad ienaidnieks tevi atrada kaujas laukā smagi ievainotu, viņam ļoti bija vajadzīga «mēle», un viņi neiznīcināja tevi.

Tāpēc tevi pat ārstēja.

— Nevis viņi mani izārstēja un salāpīja, bet padomju ķirurgs — tāds pats karagūsteknis kā es, — Zundags pie​zīmēja. — Bez tam fašistiem toreiz jau sāka trūkt cilvēku un svarīgs bija katrs roku pāris, kuru varēja izmantot piefrontes un aizmugures smagajos darbos. Bada laikā velns ēdot mušas, tā tauta runā. Arī es biju tāda muša un iekārojos fašistu velnam, tāpēc ka tas bija izbadojies. 1942. gadā viņiem prātā nenāktu ķēpāties ar mani — viens durkļa dūriens, un visam būtu pielikts punkts. Saki, Aina, — kurš man būtu ticējis, ka taisni tā viss noticis, ja es to pastāstītu pirms piecpadsmit vai desmit gadiem?

— Tagad daudz kas ir mainījies, tagad tev ticēs. Pat savu Ļeņina ordeni tu saņemsi — tavi draugi parūpēsies par to. Ilgāk vilcināties tu vairs nedrīksti, jo ir daudz tādu lietu, kas nav tikai tava personīga darīšana, bet ku​rās ieinteresēta sabiedrība un valsts.

— Piemēram?

— Tu biji komunists ar pagrīdes stāžu. Šodien visi tevi uzskata par bezpartejisko. Vai tas ir pareizi, ja piedzī​vojis un rūdīts komunists paliek ārpus partijas rindām?

— Man nav partijas biedra kartes, bet tas man neliedz dzīvot un strādāt kā komunistam. Un es to daru. Nevienu dienu neesmu sevi uzskatījis par bezpartejisko — pat sa​vas dzīves visgrūtākajā laikā.

— Tev atliek to atklāti apliecināt reizē ar atgriešanos savā īstajā dzīvē. To, protams, nevarēs nokārtot vienā dienā. Vajadzēs sākt visu no gala, atrast ieteicējus, bet tie tev nebūs jāmeklē, — jāiziet kandidāta stāžs un pēc tam…

— Par to vēl pārāk agri domāt.

— Bet tā ir dabiska perspektīva.

— Var jau būt, bet, kamēr es nonākšu līdz tam, man jātiek galā ar daudzām citām lietām. Tikai pēc tam va​rēšu sākt sapņot par atgriešanos partijā.

— Tās pārējās lietas neprasīs daudz laika.

— Skatoties — kādas. Piemēram, pensija. Mani uzskatīja par kritušu, un mana bijušā sieva un dēls saņēma pensiju par mani. Man jāatmaksā tā valstij līdz pēdējai kapeikai. Uzreiz es to nevarēšu izdarīt, pat ja pārdotu pēdējo grabažu.

Aina pēkšņi saprata, ka Zundags ir izlēmis, un viņu pārņēma dziļš prieks. Ja jau viņš tagad tā runāja par saviem jaunajiem, konkrētajiem pienākumiem, tad tas nozīmēja, ka pēc sarunas ar Skuju viņš daudz ko pār​domājis un sācis pierast pie domām par neizbēgamo pār​maiņu savā dzīvē. Viss šis dialogs tātad nemaz nebija vairs vajadzīgs Zundaga pārliecināšanai un ietekmēšanai, jo viņš pats zināja, kas viņam darāms, — tas bija tikai pašpārbaudīšanas mēģinājums, pēdējais izlūkošanas reids pirms izšķirošā soļa. Aizvakar ar Skuju Zundags tā vēl nevarēja runāt, jo bija pārāk satraukts un apmulsis. Šodien viņš jau zināja, ka ejams tikai viens ceļš un ka draugi nejaus viņam palikt vecajā stāvoklī. Šīs apziņas iedrošināta, Aina atjāvās jautāt Zundagam: — Vai par Raiskuma piederīgajiem tu neesi domājis? Tie droši vien nesaņēma pensiju par kritušo tuvinieku.

— Raisķumam nepalika neviena piederīgā. Es to no- noskaidroju. Viena māsa viņam bijusi, bet tā aizgājusi bojā kara laikā Salaspils nometnē. Ja tomēr izrādītos, ka palicis vēl kāds Raiskuma piederīgais

un ka tam va​jadzīgs atbalsts, — es palīdzēšu viņam.

— Robert… — Aina sirsnīgi paskatījās Zundagā. — Man ir prieks, ka tu esi gatavs tam. Un labi, ka tas notiks tagad… Drīzumā mēs gribējām atzīmēt tavu piec​padsmito nāves dienu …

— Emīls man par to jau stāstīja.

— Tas labi, ka tu to jau zini. Sapulcēsies visi tavi cīņasbiedri, kas vēl palikuši dzīvi.

— Nu jau vairs nesapulcēsies, — Zundags nopūtās. — Nav vairs iemesla, un nav jau arī vērts.

— Nē, Robert, es domāju, ka mums tomēr jāsanāk kopā, — Aina pasmaidīja. — Sanāksmei jānotiek, tikai tās raksturs tagad būs savādāks, nekā līdz šim bijām iedomājušies. Tā vairs nebūs piemiņas diena, bet tava augšāmcelšanās. Taviem draugiem un biedriem tā būs priecīga diena.

— Tu tā domā?

— Es ticu, ka tā tas būs.

— Atjauj man vismaz par to vēl padomāt.

— Tur vairs nav ko domāt. Viss ir jau norunāts, un visi sanāksmes dalībnieki apziņoti.

Zundags paraustīja plecus un norūca kaut ko nesaprotamu, tad par zīmi, ka šis temats ir izsmelts, jautāja Ai​nai: — Un kā tev pašai gājis visu šo laiku? Pastāsti kaut ko par savu dzīvi. Es taču neko nezinu.

Un sākās cits stāsts par kādu citu — pareizu un mērķ​tiecīgu dzīvi, kur visas lietas bija savā vietā.

Pusstundu vēlāk viņi atvadījās. Zundags cieši paspieda Ainai roku un sacīja: — Es tev loti pateicos, ka tu atradi laiku apmeklēt mani. Pašam man nepietiktu drosmes tevi uzmeklēt. Tu nemaz nevari iedomāties, ko man nozīmē tavs apciemo​jums.

— Un tagad tev pietiks drosmes apciemot mani? — Aina pasmaidīja.

— Ja tu to atjauj …

— Tu vari nākt katrā laikā. Vienmēr būsi gaidīts. Varbūt arī tu nemaz nevari iedomāties, ko man nozīmē šī satikšanās…

Kad Aina iznāca no direktora kabineta, darbvede Vallija pameta uz viņas pusi asu, degošas ziņkāres pilnu skatienu: ko šī sieviete tik ilgi varēja sadarīt pie Raiskuma, un kāpēc viņai tik starojošs izskats — it kā būtu panā​kusi uzvaru svarīgā cīņā?

Aina atsveicinādamās pamāja ar galvu darbvedei un tikai tad pamanīja, ka istabā ir vēl viens cilvēks. Abus — Ainu un Manfrēdu Pusrunci — tā pārsteidza šī negaidītā satikšanās, ka viņi aizmirsa pat sasveicināties.

4 Iepriekšējā dienā Manfrēdam ceļā uz darbavietu bija gadījies atrasties pie partijas rajona komitejas tieši tai brīdī, kad pirmais sekretārs Skuja ieradās darbā. Skuja jau grasījās nospiest durvju kliņķi, un Manfrēds būtu varējis paiet rajona komitejai garām neievērots, bet, kā par nelaimi, ieraduma varā viņš skaļi pasveicināja sek​retāru: — Labrīt!

Skuja pagrieza galvu uz sveicinātāja pusi, atņēma sveicienu un jau taisījās ieiet rajona komitejā, bet pēkšņi it kā ko atcerējās un pievērsās Manfrēdam par jaunu.

— Biedri Pusrunci, cik labi, ka es jūs satiku. Man ar jums jārunā par kādu svarīgu lietu. Ienāciet pie manis!

— Man tūliņ jābūt darbā, biedri Skuja, — Manfrēds mēģināja aizbildināties.

— Es jūs ilgi neaizturēšu, — Skuja teica, — ja noka​vēsiet darbu — atsaucieties uz mani.

Manfrēdam nebija nekādas vēlēšanās sekot Skujam viņa kabinetā un palikt divatā ar šo stingro cilvēku, no kura visi rajona negatīvie elementi baidījās kā velns no krusta. Kas vainīgs, tas bailīgs — tā mēdz sacīt. Manfrēds nebūt nejutās bez vainas, un par ko baidīties viņam iemeslu bija atlikām; viņš tikai nezināja, kuri no viņa nedarbiem kļuvuši zināmi Skujam un uz ko viņam jābūt gatavam. Priekšā stāvošā saruna nesolīja nekā patīkama, bet izvairīties no tās vairs nebija iespējams: kā,nekā pats pirmais

sekretārs taču aicināja. Saskābis un noraizējies Manfrēds sekoja Skujam, uzkāpa otrā stāvā un drīz vien atradās divatā ar pirmo sekretāru viņa iegare​najā kabinetā.

Nojauta nebija vīlusi Manfrēdu: saruna iznāca ļoti nopietna un nepatīkama. Pakāris lietus mēteli un cepuri sienā iebūvētā skapī, Skuja apsēdās aiz rakstāmgalda, ar rokas mājienu uzaicināja apsēsties arī Pusrunci, pēc tam ilgi ar tādu kā izbrīnu raudzījās viņā.

— Es brīnos, biedri Pusrunci, — beidzot Skuja ieru​nājās. — Taisnību sakot, esmu pat pārsteigts.

— Vai drīkstu zināt — par ko? — Manfrēds samulsis nomurmināja.

— Un jūs vēl nevarat iedomāties — par ko? — Skuja drūmi sarauca uzacis un tik cieši raudzījās Manfrēdam tieši virsū, ka puisim kļuva neomulīgi.

— Es brīnos par to, ka jūs vēl atrodaties uz brīvām kājām.

Ja Manfrēdam kāds agrāk būtu teicis, ka daži vārdi var cilvēkam dūšu iedzīt papēžos un padarīt rūdītu nelieti līdzīgu slapjai lupatai, viņš tam nebūtu ticējis. Tagad viņš no savas personīgās pieredzes pārliecinājās, ka tādā apgalvojumā nav nekā pārspīlēta. Viņš nosvīda aiz bailēm, bet viņa garie, tievie pirksti sāka drebēt tā, it kā viņam saltu, lai gan rīts bija gluži silts. Ar pūlēm viņam izdevās izspiest caur lūpām: — Es nesaprotu, biedri sekretār… Nekā slikta neap​zinos darījis.

— Var jau būt, ka neapzināties. Iespējams, ka jums tādas lietas nozīmē tikai joku, mazu nerātnību vai tamlīdzīgi. Bet padomju likums skan savādāk, un tas ir viens gudrs un taisnīgs likums. Un, kad tas jums ķersies klāt, tad grūti, ak, cik grūti būs atbildēt. Vēl nesaprotat?

— Patiešām ne . .. — Manfrēds čukstēja.

— 2ēl, ka jums tik vāja atmiņa, pilsoni Pusrunci.

Vārds pilsonis skanēja draudīgi un vēl vairāk pastiprināja Manfrēda drūmās nojautas: ja oficiāla persona tevi uzrunā par pilsoni un nevis par biedru, tad tas nozīmē, ka uz tevi skatās kā uz apsūdzēto un nākamo notiesāto. Skuja bija oficiāla persona, un par sevi Manfrēds zināja pilnīgi noteikti, ka likuma priekšā viņš nav bez vainas. Jā, to viņš skaidri zināja. Nezināja tikai, kurš no viņa nedarbiem kjuvis zināms Skujam: varbūt viņš kaut ko uzodis par tām mahinācijām ar būvmateriāliem un salmu vīriem algu sarakstos, varbūt par braucieniem uz Ļeņingradu spekulatīvos nolūkos, varbūt tur ir vēl kas cits tikpat nelabs un nosodāms. Galvu ilgi lauzīt nebija laika, un, ja arī būtu, viņš nekad neiedomātos, ka melnais draudu mākonis viņam uzglūn no tās puses, kur viņš jutās visdrošāk un uzskatīja sevi par stāvokļa no​teicēju.

— Labi, pilsoni Pusrunci, cits man neatliek kā mazliet palīdzēt jūsu vājajai atmiņai, — Skuja turpināja. — Kriminālkodeksā ir tāds pants, kas dažus nodarījumus kvalificē kā smagu noziegumu. Nesen atpakaļ jūs Zundaga kolhoza parkā mēģinājāt pastrādāt varas darbus. Atcerieties vien mazo studenti praktikanti! Jūsu laime, ka kāds drošsirdīgs puisis iejaucās un neļāva jums piepildīt nekrietno nodomu.

Stāviet klusu un noklausieties līdz galam! — Skuja iesaucās, redzēdams, ka Manfrēds sakustas un grib kaut ko iebilst. — Viss ir zināms, viss ir noskaidrots. Trīs cilvēki ar zvērestu var apliecināt, ka tieši tā bijis. Zināms ir ari tas, ka jūs, pilsoni Pusrunci, gribējāt izsist sev kapitālu no tiem pāris zilumiem, kurus tovakar jūsu sejai uztaisīja Gunārs Zundags. Jūs šantažējāt viņa piederīgos un caur tiem arī viņu pašu. Tas jūsu vainu padara vēl smagāku. Vai tagad jums ir skaidrs, kāpēc cietums raud pēc jums?

Visu ko, tikai ne to bija gaidījis Manfrēds. «Nu ir ziepes,» viņš domāja, «nu man ir kriška …»

Medījums, kuru viņš bija lencis sava pārākuma stingrajā apziņā, pats pārgājis uzbrukumā. Kas to būtu varējis gaidīt, ka tai mazajai spindzelei Ērikai pietiks drosmes un bezkaunības vilkt dienas gaismā šo notikumu, kurš taču šokēja un kompromitēja arī viņu pašu. «Man liecinieku nav, bet viņu ir trīs — trīs pret vienu,» viņš satraukts domāja. «Nu ir beigas… un uz ātrāko jāpazūd no šejienes. Bet kur, Manfred, ir tā drošā vieta? Un vai viss jau nav nokavēts? Varbūt aiz Skujas kabineta durvīm jau gaida milicis ar prokuratūras aresta orderi.»

Sašļucis un nožēlojams viņš murmināja kaut kādus paskaidrojuma un taisnošanās vārdus, dievojās un

nožēloja visu, atsaucās uz savu jaunību un dzīves pieredzes trūkumu un solījās laboties. Un — prieks, kur tu rodies! — izrādījās, ka Skuja nemaz nav tik plēsīgs, kā varēja domāt, viņš netiecās iznīcināt Manfrēdu, bet gribēja tikai brīdināt, uzvest uz pareizā ceļa un ar to šai lietai pielikt punktu. Pamatīgi nostrostējis un iebaidījis Pusrunci, viņš pateica: — Šoreiz mēs vēl necelsim traci. Bet, ja jūs nelabosieties, ja izdarīsiet vēl kādu pārkāpumu, — jums nāksies atbildēt arī par šo gadījumu. Tad ar jums vairs nerunāšu es, bet runās prokurors.

Kāpēc Skuja galu galā izturējās tik iecietīgi pret Manfrēdu? Ka puisis ir iepuvis un atrodas uz slidena ceļa — tas viņam bija pilnīgi skaidrs. Kāpēc viņš to saudzēja? Tikai tāpēc, ka Manfrēds, pēc Skujas domām, vēl bija pārāk jauns, lai viņu pilnīgi norakstītu zaudējumos; tāpēc, ka viņam gribējās ticēt cilvēkam: varbūt tomēr pat no tāda — slima un sakropļota — vēl var iznākt derīgs sabiedrības loceklis.

Atstumt un pazudināt var viegli; daudz grūtāk saglabāt kādu, kurš vēl nav pavisam aizgājis bojā, bet ar kuru tas var notikt, ja no viņa novērsīsies. Kaut ko pavisam nelabojamu Manfrēds vēl nebija izdarījis — varbūt viņš to neizdarīs ar turpmāk. Vajag pamēģināt, vajag pacīnīties par cilvēku: ja tomēr izrādītos, ka viņš pats negrib sevi glābt un pieņemt sabiedrības palīdzību, tad būs jāatzīst, ka mēģinājums nav izdevies, un jāsamierinās ar neveiksmi. Bet tikai tad.

Kā nopērts suns Manfrēda izgāja no Skujas kabineta, likās, ka pat viņa garais augums šai brīdī kļuvis manāmi mazāks. Par sarunu ar rajona komitejas pirmo sekretāru viņš nevienam neko nestāstīja. Tagad viņš vairs nesapņoja par to, ka Gunārs nāks un atvainosies viņa priekšā, taču piedot savu izgāšanos Manfrēds nespēja ne sev, ne Gunāram — vismazāk viņam. Bet kā viņš alka pēc atmaksas! Kā viņam gribējās redzēt savu pretinieku pazemotu, nožēlojamu, apkaunotā stāvoklī! Ja tāds gadījums rastos, tas būtu laimīgākais mirklis Manfrēda dzīvē. Bet kad tas būs, un vai vispār viņš to kādreiz sagaidīs? To Manfrēdam pat zīlniece nebūtu varējusi pasacīt. Atlika apbruņoties ar pacietību un gaidīt.

Ja Manfrēdu šai brīdī varēja salīdzināt ar nopērtu suni, tad viņš bija tāds suns, kurš pēc dabūtā pēriena nopurinās, aplaiza sāpošās vietas un atkal jau glūn visapkārt, draudoši rūc, ņirdz baltos zobus un pilina sieka​las, gatavs uzbrukt katram, no kura, pēc viņa domām, nav jābaidās.

Pārliecinājies, ka viņa dienesta stāvoklis pagaidām nav vēl apdraudēts, Manfrēds nosprieda, ka viņam tas vēl vairāk jānostiprina, atkārtoti demonstrējot savai priekšniecībai, ko viņš spēj, ja ķeras kādai lietai klāt. Nākamajā dienā pēc sarunas ar Skuju viņš devās uz kaimiņu rajona rūpkombinātu pie Raiskuma. Skudra ar to nebija pratis tikt galā — tagad vajadzēja pierādīt, ka viņa — Manfrēda Pusrunča zobiem arī šis cietais rieksts ir pa spēkam.

Vallija viņu sagaidīja silti un vēlīgi kā pavasara saulīte, un tūliņ sākās flirts. Manfrēds zināja, ka meiča nav vienaldzīga pret viņu (kura īsta sieviete gan varēja būt vienaldzīga pret tik ievērojamu cilvēku un izcilu dejotāju!), bet viņš zināja arī to, kāda palīdzība viņam vajadzīga no šīs sievietes, tāpēc laida darbā visu siržu lauzēja mākslu un taisni vai apbūra Valliju ar galantiem komplimentiem un iztapīgu uzmanību.

— Vallij, tev lieliski piestāv jaunais matu sasukā- jums, — Manfrēds izteicās. — Kur tu to taisīji — tepat vai Rīgā?

— Protams, ka Rīgā, — Vallija atbildēja, viegli piesar​kusi aiz prieka. — Vai tad te prot tā uztaisīt!

— Sapīposim, Vallij … — Manfrēds atsita vajā sudraba etviju un piedāvāja meičai cigareti. — Tas ir «Čes- terfīlds» — to kādreiz smēķēja Spānijas karaliene.

Vallija bija tikai tāda svētdienas smēķētāja: kompānijas dēļ retumis nosūca pa kādam vieglākam dūmam, bet, ja neradās piemērots gadījums, varēja veselu nedēļu iztikt bez smēķa. Tagad tāds piemērots gadījums bija radies, un viņa bez tielēšanās paņēma vienu no tām cigaretēm, kuras pīpojusi karaliene.

Manfrēds efektīgi atvēra misiņa šķiltavas (made in France) un pasniedza uguni.

— Jauks dūms, vai ne?

— Mazliet skurbina.

— Tāpat kā vīns un gandrīz tāpat kā tavu acu laip​nais skatiens, kad tu esi labā prātā.

Viņi kūla tukšus salmus, jokoja un kaitējās kā samīlējušies pusaudži. Kad Manfrēdam beidzot likās, ka ka- valierisma pienākums izpildīts un laiks ķerties pie darba, viņš it kā tikai tagad atcerējās, kāpēc te ieradies, un ap​jautājās, vai šodien ir izredzes sastapt Raiskumu.

— Man pie viņa dienesta darīšanas.

— Raiskums ir uz vietas, bet viņš aizņemts — tev va​jadzēs mazliet uzgaidīt, — Vallija teica.

— Kāds apmeklētājs?

— Nevis apmeklētājs, bet apmeklētāja. Un arī no Eglaines — tāpat kā tu. Kas jums šodien noticis, ka visi laužaties pie Raiskuma? It kā Eglainē nevarētu savas da​rīšanas nokārtot.

— Es nevarēju palaist garām izdevību atkal uz brītiņu redzēt tevi. Kas tā tāda ir? — Manfrēds pamāja ar galvu uz direktora kabineta pusi.

— Uzvārdu nezinu, bet tu viņu droši vien pazīsti.

— Jauna vai veca? Interesanta vai šāda tāda?

— Pēc manām domām, taisni tavā gaumē, protams, ja tu pēdējā laikā neesi izmainījis savu gaumi.

— Manas gaumes kvintesence esi tu — tu to zini.

— Pateicos par pagodinājumu.

— Tas nav kompliments, bet fakta konstatējums. Vai viņa tur jau ilgi sēž?

— Tāds brītiņš ir. Laikam tās darīšanas diezgan sva​rīgas.

— Un kā tavs jaunais šefs? Var iztikt?

Vallija paraustīja plecus un sašķieba muti nenoteiktā grimasē.

— Tāds ir, kā ir. Diezgan pasauss. Bet gan jau tu pats redzēsi. Vienam otram viņš nepatīk.

— Bet tev, Vallij?

— Ar Vilciņu bija vieglāk strādāt — viņš nebija tik … sarežģīts.

— Kādā ziņā? Vai viņam ir untumi?

— Grūti tā uzreiz pasacīt. Skaidrs tikai tas, ka es bieži nezinu, kā viņam pieiet. Rupjš viņš nav, bet neprot būt arī laipns. Līdz šim ne reizi neesmu redzējusi, ka viņš mēģinātu pajokot. Viņa klātbūtnē es jūtos tā, it kā ru​nātu ar stingru skolotāju. Tādas attiecības ar laiku no​gurdina.

— Jā, protams, es to saprotu, — Manfrēds sacīja. — Man pašam tā ir gadījies. Bet dažreiz izrādās, ka tas ir tikai pirmais iespaids — paviršs un maldinošs. Ja izdodas atrast to īsto mūķīzeri, tad var atmūķēt pat vissa​režģītāko seifu.

— Liela vajadzība man mūķēties gar viņu! — Vallija pavīpsnāja.

— Tev varbūt nav tādas vajadzības, bet ne tā citiem. Piemēram — man.

Vairāk Manfrēds par šo lietu neizteicās, bet viņu briesmīgi intriģēja neziņa: kas tā par sievieti no Eglaines, kura šai brīdī atradās pie Raiskuma? Kas viņai vajadzīgs? Un vai es viņu pazīstu?

Tie'tur iekšā nesteidzās pabeigt savu sarunu, un Manfrēdam cits neatlika kā turpināt vieglo tērzēšanu, kavēt Vallijai laiku un nervozēt. Kad beidzot pavēras direktora kabineta durvis un Manfrēds ieraudzīja uz sliekšņa Ainu Lindi, viņš aiz pārsteiguma kļuva mēms. Ainas klātbūtne šajā vietā bija pilnīgi necerēta un neizskaidrojama un tā sakairināja viņa ziņkārību, ka viņš labprāt atdotu veselu mēnešalgu, ja varētu uzzināt, kas tur runāts un noticis. Savāds putns tomēr tas Raiskums: nesen kā uzradies, bet pie viņa jau ierodas ap​meklētāji pat no Eglaines… pat Aina Linde. Mīklaini notikumi, savādi ļaudis …

— Ej, Manfred, viņš tevi gaida, — Vallija pateica, atgriezusies no Raiskuma kabineta. — Lai tev laba veik​sme! Tikai neaizmirsti, ka arī es tevi gaidu, un nepaliec tur iekšā tikpat ilgi kā tā …

Zundags, vēl pilnīgi iepriekšējās sarunas iespaidā, ļoti izklaidīgi sagaidīja Pusrunci, palūdza apsēsties un pavirši klausījās, ko apmeklētājs viņam stāsta. Tikai tad, kad Manfrēds nosauca savu vārdu, Zundags sainteresēts paskatījās viņā un sāka uzmanīgāk klausīties.

— Kā jūs teicāt, biedri? Piedodiet, es laikam skaidri nesaklausīju.

— Mani sauc par Manfrēdu Pusrunci, — apmeklētājs atkārtoja. — Esmu būvkantora darbinieks. Šinīs dienās mans priekšnieks biedrs Skudra bija pie jums…

— Atceros, biedri Pusrunci! — Zundags iesaucās. — Viņš man stāstīja par jums — teica, ka jūs pie manis atbraukšot norunāt par dažiem pasūtījumiem. Lieliski, ka jūs atbraucāt. Man ļoti gribējās personīgi iepazīties ar jums. Es klausos, biedri Pusrunci.

Un, kamēr Manfrēds izklāstīja savas darīšanas, kuru dēļ bija ieradies te, Zundags ( vēroja viņu un atcerējās visu, ko bija dzirdējis par šo cilvēku — sava dēla ienaidnieku. Tad tāds viņš bija, šis tips, kuru Gunārs piekāvis, — ciešāk ieskatoties, vēl varēja samanīt, ka Pusrunča virslūpa ir mazliet biezāka, nekā tai vajadzētu būt, un viena uzacs drusku piepampusi, lai gan zilumi jau paguvuši izzust. Jo ilgāk šis cilvēks runāja, jo vairāk Zundags pārliecinājās, ka tas ir taisni tāds, kādu viņš to bija iedomājies pēc Gunāra un Skujas nostāstiem: tukšs un sīks, garīgs kroplis un nezāle sabiedrībā. «Un tāds cilvēks Uzdrošinājās pacelt roku pret manu dēlu, tīkoja viņa pazemot,» domāja Zundags. «Viņš sarežģīja Gunāra dzīvi, lentās un droši vien vēl tagad cenšas sapostīt viņa nākotni. Lielisks darbinieks — tā par " viņu atsaucās Skudra. Lielisks šeptmanis'un mahinators, pirmā numura blēdis un intrigants — lūk, kas tu esi, godātais lieliskais cilvēk …»

Tā Zundags domāja par Manfrēdu. Un, lai gan dienests paliek dienests un Pusruncis bija ieradies dienesta darīšanās, Zundags nespēja apspiest nepatiku pret šo cilvēku un izturējās asāk, pat skarbāk, nekā to prasīja viņu oficiālās attiecības. Manfrēds viņam piedāvāja cigareti, Zundags noraidoši papurināja galvu un strupi pa​teica: — Pateicos! Es pieturos pats pie savas ierastās markas … — un aizpīpoja papirosu. Tikpat strupi, pat neslēpjot savu antipātiju, viņš reaģēja uz visiem pārējiem Manfrēda priekšlikumiem. Kad Pusruncis ieminējās, ka savstarpēji pakalpojumi esot labi un pat nepieciešami un ka Zundagam pagrūti nākšoties iekārtoties uz dzīvi jaunajā vietā (dzīvokļa remonts, jaunas mēbeles un tā tālāk), bet zināmos apstākļos Eglaines būvkantoris varētu viņam atvieglot šīs lietas materiālo pusi — tā, ka neviens par to nedabūtu zināt, — Zundags paskatījās viņam acīs un noprasīja: — Ko jūs ar to domājat? Kas tie par zināmiem apstākļiem? Un kāpēc tas būtu jāslēpj no sabiedrības?

Tad Manfrēds saprata, ka ar šo cilvēku nav ko iesākt: kamēr Raiskums vadīs rūpkombinātu, par kreisajām «šep- tēm» jāaizmirst. Raiskuma tonis viņu aizvainoja un laupīja drosmi turpināt sarunu agrākajā virzienā. Viņš saprata, ka nedrīkst pat ieminēties par kaut kādām melnās kases operācijām un citām veiklām mahinācijām, kas savā laikā bija sagādājušas krietnu ienākumu Vilciņam un viņam pašam — Manfrēdam Pusruncim. Tagad šo ienākumu vairs nebūs, bet tas bija pietiekams iemesls, lai Manfrēds tūliņ uz vietas ienīstu Raiskumu. Viņam izdevās nokārtot tikai dažas sīkas lietas par agrākajiem pasūtījumiem, bet ne jau tā, kā bija parasts Vilciņa laikā. Tad Zundags jautāja: — Vai tas ir viss?

— Jā, pagaidām viss… — bez kādas sajūsmas atbildēja Manfrēds. Viņš saprata, no kuras puses pūš vējš (tas pats nelāgais caurvējš, kas dažam rūpkombināta darbiniekam jau paspējis izsaukt iesnas), un atzina par labāku neriskēt.

Viņi atvadījās, vēsi paspieda viens otram roku, un Manfrēds izgāja no kabineta.

— Nu — kā? — blakusistabā ar jautājumu viņu sagai​dīja Vallija.

Manfrēds sataisīja noslēpumainu seju.

— Gan jau es ar viņu tikšu galā. Ne tādi vien ir redzēti. Pienāks laiks — un es šo vīreli atmaskošu.

Vai- lij…

— Jā, Manfred …

— Man ar tevi jārunā. Bet tikai bez lieciniekiem. Kad Raiskums iet pusdienot?

— Parasti pulksten vienos. Dažreiz viņš nemaz neiet uz ēdnīcu. Kaut ko iekož tepat.

— Bet, ja viņš aiziet, vai kantori slēdz līdz pusdie​nas pārtraukuma beigām?

— Nē, Manfred, kāds no darbiniekiem vienmēr dežurē pārtraukuma laikā. Visbiežāk es — tad es vakarā varu beigt darbu stundu agrāk. Kāpēc tu par to interesējies?

Manfrēda seja palika tikpat noslēpumaina, kā iznākot no direktora kabineta. Viņš piegāja Vallijai pavisam klāt, brītiņu raudzījās viņā, it kā apsvērdams, vai ir vērts viņai uzticēties, tad klusu ierunājās: — Ja Raiskums šodien ies pusdienot, tu paliec kantorī. Man ar tevi jānorunā par kādu svarīgu lietu.

Pagaidām es paklaiņošu tepat pa pilsētu. Piecas minūtes pēc pulksten vieniem atgriezīšos, un tad mēs izrunāsimies par visu.

Viņš neprasīja pēc Vallijas piekrišanas, bet pašpārliecināti diktēja savu gribu — tā, it kā meiča būtu viņam padota darbiniece. Tāda uzstāšanās ietekmēja Valliju: viņa saprata, ka lieta ir patiešām svarīga un viņai pašai tās tālākā risinājumā paredzama noteikta loma. Tas viņu satrauca, bet tai pašā laikā briesmīgi intriģēja.

— Labi, Manfred, es visu laiku būšu te, — Vallija čukstēja.

— Tātad — uz redzēšanos! — Manfrēds pateica un izgāja laukā.

Kaut kā vajadzēja nosist laiku līdz pulksten vieniem — mazliet vairāk nekā stundu. Viņš nolēma nerēgot daudz uz ielām, tāpēc iesēdās «Moskvičā» un izbrauca pilsētai cauri līdz senās ordeņa pils drupām. Kā tūrists ložņāja pa vecās laupītāju ligzdas paliekām, likās pētījam varenos laukakmeņus, ko vergi kādreiz bija uzvēluši te augšā, pār visu apkārtni valdošajā pilskalnā; ar celtnieka lietpratīgo skatienu vēroja gadsimtus izturējušos kaļķa sacietējumus, kas vienoja akmens bluķus ciešāk nekā vislabākais dzelzsbetons. Bet Manfrēds nedomāja par sendienu celtniecības brīnumiem un necentās atminēt tās sirmos noslēpumus. Viņa prātu nodarbināja pavisam citas problēmas; Voldemāru Raiskumu vajadzēja dabūt prom no šejienes. Ja izdotos viņu aizvākt, viņa vietā nāks kāds cits vīrs, kurš varbūt būs pieļāvīgāks un atsaucīgāks nekā Raiskums un ar kuru varēs atkal nostrādāt dažu ienesīgu lietu — tāpat kā agrāk ar Vilciņu. Nedrīkst pieļaut, ka tāds sausiņš kā Raiskums te nogruntējas uz ilgu laiku, bet, lai viņu dabūtu prom, nepieciešams viņu sakompromitēt. Tāda svētuļa pasaulē nemaz nav, kuram nebūtu nekādu vājību, kaut kā tāda, ko ikviens slēpj no saviem līdzcilvēkiem. Arī Raiskums ir tikai cilvēks, bet katram cilvēkam ir sava uts. Un, ja nu izdotos notvert to Raiskuma uti, tad bārdainim pašam nāktos likties zem naga. Diez vai viņš to gribētu darīt — nemaz nav izslēgts, ka tad viņš kļūtu runīgāks un sāktu saprast, ka arī citi cilvēki grib dzīvot. Manfrēds lauzīja galvu, kā tikt viņam klāt, viņa smadzenēs jau veidojās kāds asprātīgs plāns.

Pietiekami apbrīnojis senās celtnes atliekas, Manfrēds pulksten vienos sēdās savā mašīnā un brauca atpakaļ uz rūpniecības kombināta kantori. Atstājis «Moskviču» pie blakusmājas, viņš pārlaida neuzkrītošu detektīva skatienu apkārtnei un pārliecinājās, ka retie cilvēki, kuri šajā stundā atradās uz ielas, viņam nepievērš sevišķu uzmanību. Tikai tad viņš devās uz kantori.

— Nu, kā ir? — Manfrēds jautāja Vallijai. — Vai gaiss ir tīrs?

— Raiskums aizgāja uz ēdnīcu, — Vallija teica.

— Okei! — atsaucās Manfrēds. — Tad mēs varam ķerties pie lietas. Vairāk neviena cilvēka te nav?

— Šai bridi nav, bet kāds var uznākt.

— Labi, Vallij. Laiks ir nauda.

Manfrēds atkal sataisīja noslēpumainu seju, vēl akmeņaināku nekā pirmīt, un, apsēdies Vallijai iepretim pie galda, sāka runāt.

— Man tev jāatklāj liels noslēpums, Vallij. Pagaidām neviens par to nedrīkst neko zināt. Tev jāapsolās, ka tu būsi mēma kā kaps. Ne tēvam, ne mātei, ne vislabākajam draugam vai draudzenei tu nedrīksti pat iečukstē​ties par to. Saproti, mīļā?

— Saprotu… — čukstēja Vallija. — Tu taču zini, ka es neesmu pļāpa.

— Jautājums grozās ap valsts noslēpumu. Tev jāzina, kas par to draud, ja palaiž muti.

— Neesmu jau mazais bērns, Manfred… — Vallija sāka apvainoties.

— Ja es to nezinātu, tad neuzticētu tev tādu lietu. Vispirms, lai būtu skaidrs, tev jāzina, ar ko tu patlaban runā. Pēc tavām domām, es esmu Eglaines būvkantora darbinieks Manfrēds Pusruncis — un tikai. Jā, tas es esmu. Bet es neesmu tas vien. Es strādāju… orgānos.

Viņš neteica, kādos orgānos strādā, jo zināja, ka ar vārdu «orgāni» apzīmē galvenokārt kādu noteiktu valsts iestādi, no kuras kā no uguns baidās visi tie, kam sirdsapziņa valsts un sabiedrības priekšā nav gluži tīra. Pēc Vallijas sejas izteiksmes Manfrēds redzēja, ka viņai pilnīgi skaidrs, par kādiem orgāniem ir runa: vienā mirklī viņš bija kļuvis ārkārtīgi svarīgs šīs sievietes acīs.

— Saprotu, Manfred… — viņas balsī skanēja bijāšana un dziļš respekts.

Manfrēds nepaskaidroja neko tuvāk, tikai viegli pa​māja ar galvu un turpināja: — Jā, orgānos. Un man ir kāds svarīgs uzdevums veicams, un tur būs vajadzīga tava aktīva palīdzība. Tev nekas nedraud par to. Taisni otrādi: ja palīdzēsi man veikt šo lietu, tu saņemsi pateicību.

— Vai es to spēšu, Manfred? — Vallija šaubījās. — Man šajā ziņā nav ne mazākās pieredzes…

— Bet man turpretim ir un vēl tik daudz, ka pietiks mums abiem, — Manfrēds apgalvoja. — Tu darīsi tikai to, ko es tev likšu darīt. Ja tev kaut kas neskaidrs, tu katrreiz griezīsies pie manis pēc padoma.

— Un kas man būs jādara?

Manfrēds brītiņu klusēja, Jaudams Vallijai iejusties jaunajā lomā un apjaust savas nākamās atbildības val​stisko svarīgumu.

— Raiskums ir aizdomīga persona, — viņš beidzot pavēstīja. — Mēs kaut ko zinām par viņu. Vēl tikai jāpārbauda daži fakti. Tas uzdots man. Jānoskaidro, kādi ir Raiskuma sakari, ar kādiem cilvēkiem viņš satiekas un par kādām lietām viņš ar tiem runā. Visvieglāk to izdarīt tieši tev, jo tu diendienā atrodies viņam līdzās. Caur tavām rokām iet visa korespondence. Tev iespējams izlasīt visas vēstules, kādas viņš saņem un kādas viņš pats sūta citiem, — es tev iemācīšu, kā to izdarīt. Tev jānoklausās telefona sarunas, tāpat sarunas ar apmeklētājiem un par visu dzirdēto un novēroto jāziņo man. Kā redzi, Vallij, nav taču nekā grūta un neiespējama.

— Cik ilgi man to nāksies darīt?

— Kamēr noskaidrosim, kāds īstenībā ir šis cilvēks. Es domāju, ka tas neprasīs daudz laika.

Raiskums rīkojas diezgan pavirši un nepiesardzīgi. Par to varējām pārliecināties šodien pat, kad te ieradās tā sieviete… tā ārste no Eglaines. Tas nebija nekāds parastais apmeklējums, jo ārstei dienesta dēļ te nebija ko meklēt. Tur ir kaut kāds sakars, konspirācija un tā tālāk.

— Varbūt tīri privāta lieta, kaut kas intīms… — Val​lija ieminējās.

— Arī par tādām lietām mums ārkārtīgi svarīgi zināt, — aizrādīja Manfrēds. — Dažreiz šķietami niecīgs sīkums var uzvest uz pēdām veselai sazvērestībai.

— Tu domā, ka Raiskums…

— Es neko nedomāju — vispirms gribu sadabūt faktus un pēc tam domāšu. Bet tagad ar tavu atļauju mazliet sīkāk aplūkošu Raiskuma kabinetu un paskatīšos, kas te darāms, lai tev atvieglotu uzdevuma veikšanu.

Manfrēds izstaigājās pa Raiskuma darba istabu, pētīja rakstāmgalda attālumu no durvīm un iekšējās sienas biezumu, pēc tam lika Vallijai iziet blakustelpā un, aizvēris durvis, iztālēm sarunājās ar viņu.

Izrādījās, ka, uzmanīgi ieklausoties, var diezgan labi saprast, ko otrā istaba runā.

— Okei! — teica Manfrēds. — Var iztikt bez mikrofona. Bet vēl labāk būs, ja tu savu rakstāmgaldu pārvietosi tuvāk durvīm. Te kaktā vieta ir taisni kā radīta. Saki, ka vecajā vietā no loga velk vējš un tu esi uzņēmīga pret iesnām. Galu galā tev ir tiesības iekārtot savu darba vietu pēc savas gaumes, neprasot atļauju priekšniecībai. Un nemulsti, Vallij, nemoki savu galviņu ne ar kādām šaubām. Tu darīsi valstij un tautai nepiecie​šamu darbu.

— To es saprotu, Manfred, — atbildēja meiča. — Tikai tāpēc esmu ar mieru to darīt. Tas taču katra apzi​nīga pilsoņa pienākums — palīdzēt tev un taviem bied​riem.

— Tas ir vārds vietā, mīļā. Tu esi īsts zelta gabals, meitenīt.

Manfrēds vēl drusku painstruēja Valliju, norunāja pēc dažām dienām satikties vecajās pilsdrupās, bet ārkārtīgi svarīgos gadījumos atļāva Vallijai zvanīt pa telefonu uz Eglaines būvkantori. Tad viņš steidzās pazust no šejienes, kamēr Raiskums vēl nebija atgriezies no ēdnīcas. Atvadoties Manfrēds bija tik mīļš, ka kvēli noskūpstīja meiču uz lūpām, sagādādams ar to Vallijai neaizmirstamu prieka un laimes mirkli.

VIENPADSMITĀ NODAĻA 1 Ceturtdienas vakarā Zundaga kolhozā ieradās Lauksaimniecības akadēmijas docents Jansons. Viņš bija atbraucis pārbaudīt, kā norit studentu ražošanas prakse. Jansons pats tikai pirms dažiem gadiem bija aizstāvējis kandidāta disertāciju, ieguvis zinātnisko grādu un piederēja pie jaunās zinātnieku paaudzes.

Kara laikā Jansons bija cīnījies Latviešu strēlnieku divīzijas rindās, bet pēc smaga ievainojuma Ziemeļrietumu frontē viņam nācās atstāt ierindu. Tad viņš iestājās Timirjazeva Lauksaimniecības akadēmijā un 1947. gadā beidza to ar izcilību. Vēlāk Jansons bija dažus gadus strādājis mašīnu un traktoru stacijā par agronomu un pēc tam par direk​toru, kā neklātnieks beidzis aspirantūru un beidzot pii-

LPSR Nopelniem bagātie skatuves mākslinieki M. Zemdega Laimas Irbes lomā un J. Lejaskalns Gunāra Zundaga lomā Akadēmiskā drāmas teātra izrādē «Kapteipa Zundaga atgriešanās» 1963. gadā nīgi pārgājis uz zinātnisko darbu. Studenti viņu mīlēja, viņa lekcijās auditorija vienmēr sanāca klausītāju pilna. Jansona personā laimīgā kārtā bija apvienota dziļa erudīcija ar svaigu praktiskā darba pieredzi — studenti to tūliņ sajuta, un katru, kas patiešām tiecās pēc jaunām atziņām, docents Jansons pievilka kā magnēts.

Ieradies kolhozā, Jansons iepazinās ar studentu dzīves un darba apstākļiem, izrunājās ar visiem un pirmo vakaru nosēdēja kopā ar saviem audzēkņiem līdz vēlai naktij brīvās, biedriskās sarunās, kas dažreiz vairāk nekā visstingrākais eksāmens spēja noskaidrot, kādas zināšanas un cik daudz pieredzes viens vai otrs šai laikā ieguvis. Nākamajā dienā viņš izrunājās ar agronomu Volkovu un kolhoza priekšsēdētāju Irbi. Saņemtās atsauksmes un personīgie novērojumi acīmredzot_ apmierināja docentu.

Sevišķi sīki viņš interesējās par Ēriku Šuneli: kā viņa izturas pret saviem biedriem, kā veic savus pienākumus, kādu interesi izrāda par visu to, ar ko šeit nācās sastapties diendienā. Volkovs un Irbe vaļsirdīgi pastās​tīja par saviem vērojumiem un visumā novērtēja mei​čas rīcību diezgan pozitīvi.

— Sākumā viņa te jutās mazliet neērti, it kā viņai kaut kā trūktu, — teica Irbe. — Strādāja bez prieka un uguntiņas. Pēdējā laikā ir noticis acīm redzams lūzums. Varbūt par to var pateikties biedru ietekmei — kolektīvs ir ļoti labs un biedrisks, varbūt viss jaunais, ko viņa te redz, beidzot sācis aizraut, bet to var teikt droši, ka tagad viņa strādā un mācās no sirds.

— Mātes nāve droši vien būs atstājusi savu iespaidu, — piezīmēja Volkovs. — Tagad viņa palikusi pilnīgi bez piederīgiem — tas kuram katram līdzīgā stāvoklī liek padomāt un kaut ko pārvērtēt.

289 — Protams, — sacīja Jansons. — Jums varbūt brīnums, ka es tik sīki interesējos tieši par Ēriku Šuneli. Atzīšos, ka mums bija lielas šaubas, vai no viņas vispār kas nopietns iznāks. Viņa pārāk vieglprātīgi uztvēra visu, neko neņēma pie sirds un pat neslēpa, ka pēc akadēmijas beigšanas nedomā strādāt savā specialitātē. Varēja iznākt tā, ka agronoma vietā izaudzinām saldējuma vai gāzētā ūdens pārdevēju, kuru jau tā ir vairāk, nekā vajadzīgs. Man ir liels prieks, ka esmu maldījies. Par pārējiem prāts bija mierīgs visu laiku, un viss labais, ko 10 — 1319 dzirdēju par viņiem, mani nepārsteidz. Bet tāpēc jo vairāk prieks par Ēriku. Ja tāpat ies tālāk, tad ir pamats cerēt, ka mūsu pūles nebūs veltas. Bet, ja tā notiks, tad liels nopelns pie tā būs ari jums, biedri.

Pēc tam viņi aprunājās par kolhoza lietām vispār. Dabūjis zināt, ka sestdien notiks partijas sapulce un tiks apspriesti kolhoza tālākās attīstības ceļi, Jansons izteica vēlēšanos iepazīties ar Volkova un Irbes plāniem.

— Brīnišķīgi! — iesaucās Irbe. — Nekādu kara noslēpumu mums nav. Jūsu padoms var mums daudz pa​līdzēt.

— Man jau klusībā bija tāds slepens nodoms — lūgt jūs ieskatīties mūsu projektos, — atzinās Volkovs. — Ti​kai nezināju, kā jums ar laiku, tāpēc neuzdrošinājos ieminēties par to.

— Varu palikt te līdz svētdienas vakaram, — sacīja Jansons. — Pirmdien man Jānokļūst sovhozā «Mier- kalne», kur praksē atrodas liela studentu grupa. Tātad esmu jūsu rīcībā līdz svētdienas vakaram.

Visu piektdienu Jansons nosēdēja kopā ar Irbi un Volkovu kolhoza priekšsēdētāja dzīvoklī, iepazinās ar viņu projektiem un aprēķiniem, sīki noskaidroja lielās saimniecības ekonomiskās iespējas; par vienu otru jautājumu pastrīdējās un šo strīdu rezultātā šo un to koriģēja pašos plānos. Nedrīkst pārspīlēt ne uz vienu, ne otru pusi — tas bija galvenais noteikums, pie kā viņi pieturējās, apsvērdami kolhoza tālākās attīstības ceļus. Vērtībām jārada jaunas vērtības un nevis pašu vērtību dēļ, bet cilvēka — darba darītāja interesēs. Slikti būs, ja visu iegūto apēdis, taču vēl sliktāk, ja liks cilvēkiem dzīvot ar tukšu vēderu un ienākumu lielāko daļu ieguldīs jaunās celtnēs, dārgos pasākumos, kurus agri vai vēlu vajadzēs veikt, bet bez kuriem šodien vēl varēja iztikt: cilvēks nevar dzīvot no cerībām un solījumiem vien — viņš grib labi apģērbties un paēst jau šodien.

— Entuziasms ir laba lieta, — aizrādīja Jansons, — bet nenāk par ļaunu, ja to pastiprina ar biezāku maizes riecienu un gaļas šķēli. Ja cilvēks pārliecinās, ka viņam tiek kaut kas taustāms par viņa godīgajām pūlēm, tad viņš vairāk tic sāktajam un viņam prieks strādāt vēl vairāk un labāk. Tas ir elementārs priekšnoteikums, un, ignorējot to, nevar uzcelt komunismu.

— Visiem gribas komunismu drīzāk ieraudzīt īstenībā un pašiem tajā padzīvot, — ierunājās Volkovs, sapratis, ka Jansona vārdi attiecas uz viņu: tempi, kurus viņš bija paredzējis vienas otras lielākas lietas veikšanai, šur un tur bija par straujiem un uzdevumi pārslodzīti — lai visu veiktu paredzētajā laikā, kolhoza kolektīvam nāktos strādāt melnās miesās un no pārāk daudz kā gadiem ilgi atteikties. — Bet var jau arī to darīt mazliet rāmāk.

— Tikai ne bruņurupuča tempos, — piezīmēja Irbe. — Tik, cik ir pa spēkam, strādājot ar pilnu

jaudu, bet ne vairāk.

— Pilnīgi pareizi, — pasmaidīja Jansons. — Pilnu jaudu, bet ne vairāk. Ne katrs rekords sevi attaisno.

Tā viņi izņēma cauri visus plānus — punktu pēc punkta. Pēc tam viss kļuva manāmi reālāks un reizē ar to ar„ī pārliecinošāks.

Sestdienu Jansons pavadīja kopā ar studentiem uz lauka, vēroja viņu darba iemaņas, vēlreiz aprunājās ar katru atsevišķi un palika apmierināts — pat ar Ēriku, ar kuru runājās visilgāk. Meiča likās ieguvusi zināmu pašapziņu un ticību sev; docenta klātbūtne viņu vairs nespēja samulsināt.

Sestdienas vakarā notika kolhoza partijas organizācijas sapulce, kurā piedalījās arī docents Jansons un rajona komitejas otrais sekretārs Gončarovs. Tovakar Juri Pogu uzņēma partijā, bet Ilzi Bērziņu partijas kandidātos. Tūliņ pēc tam, kad sapulce bija nobalsojusi par Ilzes uzņemšanu partijas kandidātos, meiča lūdza atļauju aiziet no sapulces — govis nevarēja gaidīt līdz pusnaktij savu slaucēju. Ilzei atļāva aiziet, bet, kad sapulce pārgāja pie nākamā dienas kārtības punkta, Irbe, kurš ziņoja par šo jautājumu, savas runas ievadījumā izman​toja Ilzes aiziešanu paša jautājuma uzskatāmai pamato​šanai.

10' 29!

— Mūsu kolhozs skaitās starp pirmrindniekiem, to bieži stāda par paraugu citām kolektīvām saimniecībām, — viņš runāja. — Un laikam taču kāds pamats tam ir. Viens otrs no mums var iedomāties, ka sasniegts ir daudz, nu var likties uz auss un kādu laiku mierīgi pagaidīt, kamēr tie atpalikušie mūs iedzīs. Bet ko mēs redzam? Mēs nupat uzņēmām partijas kandidātos mūsu labāko slaucēju Ilzi Bērziņu — jaunu, krietnu biedreni, kuras pašaizliedzīgais darbs visiem labi zināms un par kuru mēs uz galvošanu vēl dzirdēsim daudz cildinošu vārdu. Šim jaunajam biedram būtu ļoti interesanti un pamācoši palikt kopā ar mums līdz sapulces beigām, noklausīties, ko un kā mēs te spriedīsim par savas saimniecības nākotni. Varbūt viņai būtu arī ko pasacīt un ierosināt sapulcei — kaut kas tāds, ko mēs pārējie, no malas raugoties, neesam varējuši saskatīt, bet ko viņai diendienā nākas izbaudīt uz savas muguras. Ja cilvēks ierauj pirkstā skabargu, tad tikai viņam pašam sāp. Citi var tikai to redzēt un just līdzi, bet ir taču starpība starp sāpēm un līdzjušanu. Nu lūk — un viņa nevarēja palikt, darba apstākļi, pienākums lika aiziet no sapulces, jo drīz būs jāslauc brūnaļas. Jāslauc pašai ar saviem desmit pirkstiem. Vai tas ir normāli? Vai tas ir kaut kas nenovēršams vai tāds, ar ko gribot negribot jāsamierinās? Ja jau mūsu mātes un vecmāmuļas ir tāpat vien iztikušas, tad jālūko iztikt arī mums vēl kādas paaudzes mūžu, vai ne? Nē, tomēr ne. Cilvēks ir par vērtīgu, lai viņam liktu darīt to, ko var paveikt mehānisms. Cilvēka prāts un rokas vajadzīgas daudz sarežģītākām un svarīgākām lietām, kuras mašīna nespēj veikt, bet bez kurām vissmalkākā tehnika nevar iztikt. Cilvēks jāpataupa tam sarežģītajam un svarīgajam, ar cilvēka spēkiem un iespējām nedrīkst rīkoties izšķērdīgi. Šis piemērs ar Ilzi Bērziņu ir tikai viens no daudziem, kādus šodien varētu minēt, un tas nebūt nav pats raksturīgākais, jo visiem mums ir zināms, ka līdz gada beigām piena fermā visi darbi tiks mehanizēti un čaklās slaucējas varēs vieglāk uzelpot, viņām atliks laika kulturālo vajadzību apmierināšanai, bērnu audzināšanai un visam pārējam, bez kā nav iedomājama pilnvērtīga padomju cilvēka dzīve. Tā būs. Mēs to izdarīsim. Bet ar to būs veikts tikai viens no neatliekamiem soļiem. Atliks ko paveikt vēl ļoti daudz. Un viss jau šodien klauvē pie durvīm, negrib un nevar gaidīt desmitiem gadu.

Arī mēs negribam gaidīt — jāsāk domāt un darīt tūliņ. Tāpēc mēs šovakar esam sanākuši kopā, lai apsvērtu visu un vienotos par darāmo.

Viņš iepazīstināja sapulces dalībniekus ar kolhoza saimniecības attīstības izredzēm un tuvāko piecu gadu laikā veicamiem pasākumiem. Kad Irbe beidza savu ziņojumu un sapulce sāka to apspriest, notika tas, ko bija paredzējis docents Jansons: pirmais jautājums, kuru uzstādīja Irbēm, bija — cik tas viss izmaksās un cik pēc tam paliks kolhozniekiem par viņu darbu? Neviens neapstrīdēja, ka darbi jāmehanizē un kolhoza saimniecība jāizveido daudzpusīga un intensīva; nevienam nebija iebildumu arī pret skolas,

bērnudārza un ambulances celšanu, tāpat pret telefona un radio tīkla paplašināšanu, sporta laukuma un jauna kluba izbūvi. — Cik tas izmaksās? Vai tempi nav par straujiem? Vai viens otrs pasākums nav pāragrs? Vai tas viss mums būs pa spēkam? — par to jautāja, un uz to nācās atbildēt Irbēm un Volkovam.

Rajona komitejas sekretārs Gončarovs un docents Jansons gāja viņiem palīgā. Pēc ilgām, lietišķām debatēm sapulce atzina, ka Irbes izstrādātos priekšlikumus var pieņemt par pamatu jaunajam plānam, un nolēma rekomendēt tos kolhoza locekļu pilnsapulcei. Protams, daudz ko vēl nāksies izstrādāt sīkāk, šur un tui grozīt atsevišķu pasākumu secību, bet pamatos projektu atzina par pareizu un reālu.

Sapulces beigās docents Jansons lūdza vārdu kādam priekšlikumam.

— Patlaban jūsu kolhozā ražošanas praksē strādā neliela grupa Lauksaimniecības akadēmijas studentu, — viņš sacīja. — Pēc gada tie būs jauni speciālisti ar augstāko izglītību, un viens otrs no viņiem varbūt pēc tam pat strādās te, kopā ar jums. Būtu lietderīgi, ja viņus piesaistītu jau tagad kolhoza jaunā plāna izstrādāšanā. Detalizējot plānu, būs jāizdara daudzi sīki aprēķini, un mani audzēkņi to varētu veikt bez grūtībām. Viņiem pašiem tas būtu kā pamats diplomdarbam. Es nešaubos, ka tādu pieredzes bagātu darbinieku kā biedru Irbes un Volkova vadībā viņi to veiktu ar labām sekmēm. No savas puses apsolu arī pats viņiem personīgi palīdzēt. Atbraukšu pie jums šovasar un nākošu rudeni ne vienu reizi vien. Kā jūs skatāties uz to, biedri?

— Tas ir labs priekšlikums! — iesaucās Irbe. — 2ēl, ka mēs neuzaicinājām studentus piedalīties šajā sa​pulcē, — viņiem tas lieti noderētu.

— Nokavēto var vēl labot, — ierunājās agronoms Volkovs. — Es iepazīstināšu praktikantus ar šīs sapulces materiāliem, bet uz kolhoza locekļu pilnsapulci mēs vi​ņus uzaicināsim.

Pret to neviens neiebilda.

Svētdienu Jansons pavadīja kopā ar studentiem. Ziņu, ka viņiem atļaus piedalīties kolhoza tālākas attīstības plāna izstrādāšanā, jaunieši uzņēma ar dzīvu interesi. Jansons palīdzēja viņiem pareizi sadalīt spēkus un izraudzīties katram kādu noteiktu plāna nodalījumu — tādu, kas ikvienam likās vistuvāks un interesantāks. Nu visiem bija iespējams radoši pastrādāt, un viņi tūliņ sāka apdomāt, kā vislabāk veikt jauno uzdevumu. Akadēmijā iegūtās teorētiskās zināšanas te daudz varēja palīdzēt, kaut ko nozīmēja arī praktiskās iemaņas, bet, ja kaut kas vēl nebija pietiekami skaidrs, tad šo robu varēja aizpildīt, izlasot vienu otru brošūru, kuru bija liels daudzums kolhoza bibliotēkā.

Pievakarē docents Jansons aizbrauca uz sovhozu, kur viņu gaidīja cita praktikantu grupa. Drīz pēc viņa aizbraukšanas Laima pastāstīja Gunāram, ka sestdien pirms partijas sapulces Raiskums piezvanījis no rūpkombināta un paziņojis, ka kolhoza pasūtījums izpildīts un pirmdien varot sūtīt smago mašīnu pēc materiāliem.

— Vai tavs tēvs jau norīkoja, kam braukt uz kombinātu? — Gunārs apjautājās. No viņa izskata Laima no​prata, ka Gunāru šī vēsts nez kāpēc sainteresējusi.

— Varbūt tu pats gribi aizbraukt uz turieni? — viņa jautāja.

— Jā, Laima, gribu. Pat ļoti. Raiskums ir pazinis Robertu Zundagu, kopā bijis ar viņu frontē. Tu saproti, cik ļoti tas mani interesē.

— Saprotu, Gunār. Parunā ar tēvu. Es jau pati varētu parunāt ar viņu, bet tas būtu «blats», un es zinu, ka tā​das lietas tev nepatīk.

— Tā tas ir, — Gunārs iesmējās. — Bet, ja nu izrādītos, ka tavs papiņš mani negrib atlaist tik tālu, tad tev tomēr būs jānāk man palīgā. Bet mēs to nesauksim par «blatu» — tas ir pārāk neglīts vārds.

— Kā tad? — Laima pasmaidīja.

— Teiksim, ka tā ir biedriska izpalīdzēšana.

— Var arī tā.

Izrādījās, ka šoreiz var iztikt i bez «blata», i bez biedriskas izpalīdzēšanas: Irbe vēl nebija norīkojis braucējus un bez kādiem izjautājumiem izpildīja Gunāra lūgumu.

— Pasveicini biedru Raiskumu, — viņš vēl piekodināja. — Ja viņam kādreiz iznāk braukt uz šo

pusi, lai iegriežas pie mums. Tu jau zini, ka mēs te taisāmies uz lieliem darbiem, — mums ari turpmāk būs vajadzīga rūpkombināta palīdzība, tāpēc neskādēs, ja es laikus ap​runāšos ar Raiskumu.

2 Zundagam neizgāja no prāta saruna ar Ainu Lindi. Tā viņu bija dziļi saviļņojusi, bet reizē ar to atnesusi ari nomierinājumu: tagad viņš skaidri zināja, kas viņam darāms, un ne vien zināja, bet bija pārliecināts, ka tiešām to izdarīs. Zundagam visu laiku ausīs skanēja vārdi, kurus Aina bija pateikusi pirms aiziešanas.

— Tev jāsāk no Gunāra. Viņam jāuzzina visa patiesība no tevis paša un nevis no svešiem cilvēkiem. Svešie var visu iztēlot pēc savas patikas — kā nu kurš to uztvēris un spējis iztulkot —, bet Gunāram jāzina īstā patiesība, bez noklusējumiem un piedomājumiem. Tikai tad viņš spēs pareizi secināt.

Tu vari būt drošs, ka tavs dēls nenodarīs kļūdu: viņš ir pilnīgi nobriedis dzīvei un tevi pareizi sapratīs — tik daudz es varu apgalvot, jo pietiekami' pazīstu Gunāru.

— Labi, Aina, es sākšu no Gunāra, — Zundags bija apsolījis. — Nākošu reizi, kad viņu satikšu, es viņam visu izstāstīšu.

Viņš nolēma nevilcināties, jo tagad, kad viņa noslēpums tik īsā laikā jau bija kļuvis zināms diviem cilvēkiem — Skujam un Ainai, nevarēja būt drošs, ka šādā vai tādā ceļā tas nekļūs zināms vēl kādam citam, un tas cits varēja būt viens no tiem, kas nevēl labu viņam, nejutīs viņam līdz, bet centīsies no dzirdētā iztaisīt netīru sensāciju.

Ko darīt — braukt tūliņ uz kolhozu un uzmeklēt Gunāru? To nevar: tas būs kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm; pati situācija, kādā varbūt nāksies risināt sarunu ar dēlu, var sagadīties pārāk sarežģīta — nevaļas brīdī, citu cilvēku klātbūtnē vai tamlīdzīgi. Bet sarunai jānotiek mierīgos apstākļos un tā, lai jauneklim pēc tam būtu iespējams vienatnē visu apcerēt, nesteidzoties ar tūlītēju izlemšanu. Viņš, Zundags, protams, liks Gunāram priekšā pārnākt pie sevis, aiziet no svešās ģimenes, kur tas bija kļuvis par nastu, — bet vai varēja galvot, ka Gunārs viņu uzskatīs par mazāk svešu nekā tos citus un gribēs pieņemt tāda cilvēka aicinājumu, kurš gan skaitījās viņa tēvs, bet kurš nav viņu uzaudzinājis? Šajā lietā viss ir pārāk sarežģīts, šos režģus nevar pārcirst kā Gordija mezglu ar pēkšņu, bravūrīgu cirtienu — tie pacietīgi jāatrežģī, neko nesaraujot un nesapostot, bet tam vajadzīgs laiks un piemēroti apstākļi. Bez afekta, bez steigas, bez kaislībām…

Zundags rūgti pasmīnēja par savām domām. Bez steigas, bez kaislībām, ha, ha! Viņš pats bija viena vienīga nepacietība un steiga, visa viņa būtne mutuļoja trauksmē, ilgās un mīlestībā — kā viņš varēja gaidīt no Gunāra, lai tam tanī izšķirošajā mirklī būtu zivs asinis un vēsa galva. Tie, kas pazina Gunāru, visi apgalvoja, ka viņš visās lietās līdzinoties savam tēvam, un, ja tas ir taisnība, tad sagaidāmo notikumu viņš nepārdzīvos viegli. Ko darīt, Robert Zundag? Vilcināties tu nedrīksti, bet kaut ko iesākt jau šodien tu vēl neesi gatavs.

Visādi izdomājies, Zundags nolēma vēl pāris dienu nogaidīt un tad, ja nekas vēl nebūs noticis, spert izšķirošo soli — vienalga, kur un kādos apstākļos, jo citas izejas viņam tik un tā nebūs.

Lāgiem, noguris domāt par šo jautājumu, kas tagad bija pats svarīgākais viņa dzīvē, viņš mēģināja pievērsties kaut kam citam cerībā, ka tā viņam izdosies mazliet aizmirst smago īstenības nastu, kura spieda viņu vai zemē iekšā. Tad katrreiz viņa gara acu priekšā iezīmējās Ainas Lindes tēls — tāds, kādu viņš to bija redzējis sen atpakaļ frontē, un tāds, kāds tas bija kļuvis šodien, īsts, harmoniski izveidojies cilvēks… Kopā ar tādu cilvēku dzīve būtu pilnvērtīga un laimīga. Domājot par to, nez no kurienes sirdī iezagās dīvainas jūtas — skumīgas un saldas kā sapnis. Zundags neticēja šīm jūtām, pat domās nepieļāva varbūtību, ka varētu kaut kas tāds piepildīties īstenībā, un atgaiņāja šīs domas. Bet viņš bija dzīvs, ar visām dzīva cilvēka īpašībām, ar visām tā vājībām un tieksmēm, tāpēc nespēja nedomāt un aizliegt sev sapņot. Tas bija grūts un ārkārtīgi sarežģīts stāvoklis.

Vienīgā iespēja izrauties no šā stāvokļa bija darbs. Darba Zundagam bija daudz, un tajā viņš atrada aizmiršanos — vismaz uz laiku. Viņš neskaitīja stundas un dažreiz nostrādāja kantorī līdz vēlam vakaram,

kad pārējie darbinieki jau sen bija aizgājuši mājās; vienīgi Vallija Zirnīte, uzticīgi izpildīdama Manfrēda Pusrunča norādījumus, turēja savam šefam līdzi: kamēr viņš nebija aizgājis mājās, arī viņa palika kantorī.

Ja Zundags nebūtu tik pārāk aizņemts ar savas personīgās dzīves sarežģījumiem, viņš droši vien ievērotu vienu otru dīvainību Vallijas rīcībā — piemēram, to, ka viņas rakstāmgalds nākamajā rītā pēc Ainas Lindes apciemojuma nez kāpēc bija pārvietojies uz kaktu līdzās direktora kabineta durvīm. Ja Zundags kādreiz pēkšņi būtu iznācis no sava kabineta, viņš varbūt pārsteigtu Valliju neparastā stāvoklī, cieši piespiedušu ausi istabas sienai. Katrreiz, kad Zundags parādījās darbvedes istabā, Vallija viņu sagaidīja ar spraigu, pētījošu skatienu, un likās, ka viņa tūliņ kaut ko jautās savam šefam. Bet Zundags visu laiku bija pārāk pilns savu domu un tāpēc pārāk izklaidīgs. Viņš nepamanīja nekā dīvaina un aizdomīga Vallijas rīcībā. Spriežot pēc tā, kā meiča strādāja un izpildīja katru sava priekšnieka norādījumu, viņa bija pieredzējusi un krietna darbiniece — tā Zundags viņu arī novērtēja. Kā gan viņam varēja nākt prātā doma, ka Vallijai pavisam nesen uzradies jauns priekšnieks un ka tam viņa cenšas kalpot un izpatikt vēl vairāk nekā rūp​kombināta direktoram.

Pirmdienas rītā, drīz pēc tam, kad Zundags bija beidzis kārtējo nedēļas ievadījuma apspriedi ar galveno inže​nieri un citiem tuvākajiem līdzstrādniekiem, Vallija ienāca viņa kabinetā un pateica: — No Zundaga kolhoza ir atbraukusi mašīna pēc materiāliem. Viens no atbraucējiem vēlas runāt ar jums. Es jau paskaidroju viņam, ka norēķini kolhozam jākārto pārskaitījuma veidā uz mūsu tekošo rēķinu, bet viņš par katru cenu grib tikt pie jums. Jūs esot apsolījis viņu pieņemt.

— Kā viņu sauc? — Zundags jautāja.

— Viņš sevi nosauca par Gunāru Zundagu.

Vallijas asajam skatienam nepalika apslēpta pēkšņā pārmaiņa Zundaga sejā. Viss viņš it kā atplauka, vaigi mazliet pat piesarka, acīs iedzirkstījās neparasts možums, kad viņš ierunājās, balsī bija jūtams viegls satrau​kums.

— Laidiet viņu iekšāl — Zundags teica. — Un esiet tik laba un parūpējieties, lai neviens mani netraucē, ka​mēr tas puisis būs te. Vai tur vēl kāds mani gaida?

— Pagaidām nav neviena, bet, ja kāds atnāks, likšu pagaidīt, — Vallija atbildēja. Aiziedama viņa uzmeta Zundagam pētījošu skatienu, un šā cilvēka acīm redzamais satraukums viņu pārsteidza. «Te kaut kas slēpjas,» meiča nodomāja. «Kāpēc Raiskums tā satraucās, kad dabūja zināt, kas viņu gaida? Nav izslēgts, ka tam ir sakars ar tām noslēpumainajām lietām, par kurām runāja Manfrēds. Ja tā, tad šodien es varēšu viņam pavēstīt kaut ko interesantu un svarīgu.»

Kad Vallija atgriezās savā istabā, Gunārs ar jautājošu skatienu raudzījās viņai pretī. Vallijai patika šis glītais puisis, bet vēl vairāk viņai patika Manfrēds Pusruncis, kas bija svarīga persona un ne bez siltām jūtām pret viņu pašu. Varbūt, ja viņa labi izpildīs Manfrēda uzdevumu, viņš to padarīs par savu dzīvesbiedri, tāpēc, neļaudama iesakņoties pēkšņajai simpātijai pret svešo puisi, viņa to ielaida pie Zundaga, bet pati tūliņ pievir- zīja savu krēslu tuvāk sienai, lai būtu ērtāk noklausīties, ko tie abi tur kabinetā runās.

3 Ar sirsnīgu smaidu Zundags sagaidīja Gunāru, cieši paspieda viņam roku, bet nesteidzās apsēdināt.

— Darīšanās atbraucāt? — viņš apjautājās.

— Jā, biedri Raiskum, — Gunārs atbildēja. — Es jau paspēju visu nokārtot, bet biedrs Irbe man atļāva kādu stundu ilgāk uzkavēties te. Jūs man solījāt kaut ko pa​stāstīt …

— Jā, Gunār, par jūsu tēvu… — Zundags teica. — Solījumu atceros, un nekas cits neatliks kā izpildīt to.

Viņš piegāja pie loga un brītiņu skatījās laukā, kaut ko pārdomādams, tad pagriezās pret Gunāru un viegli nopūtās.

— Solījums jāpilda. Bet dažreiz tā nav viegla lieta.

— Taču ne šinī gadījumā, — aizrādīja Gunārs.

— Kā to ņem, — atbildēja Zundags. — Ja klausītājs gaida kaut ko noteiktu, bet stāstītājs zina, ka viņam pastāstāms pavisam kas cits… kaut kas tāds, ko neviens no viņa negaida un kas klausītājam var sagādāt vilšanos, tad tas nav viegli.

— Biedri Raiskum, man ir tikai viens lūgums, — Gunārs dedzīgi ierunājās. — Stāstiet man visu — itin visu, lai tas būtu kas būdams. Un nedomājiet par to, vai man patiks vai nepatiks dzirdētais. Es vairs neesmu mazais bērns, un, domāju, arī jūs piekritīsiet, ka man ir tiesības visu zināt par savu tēvu.

— Ja visā pasaulē kādam cilvēkam ir tādas tiesības, tad tas esat jūs, — piekrita Zundags. — Jūs visu dabūsiet zināt. Bet, iekams sākšu, es vēlētos dabūt jūsu piekrišanu kādam priekšlikumam un lūgumam.

— Klusēt par dzirdēto? To es apsolu, biedri Raiskum.

— Ne to es gribēju lūgt. Klusēt vai neklusēt — tā ir jūsu personīga darīšana. Jūs darīsiet to, ko jums pavēlēs darīt jūsu sirdsapziņa.

— Es klausos, biedri Raiskum. Kāds ir jūsu priekšli​kums?

— Uzrunāsim viens otru ar «tu». Atmetīsim to oficiālo, vēso «jūs». Es biju uz «tu» ar Robertu Zundagu, un man ļoti gribētos būt tādās pašās attiecībās ar viņa dēlu. Ar mieru, Gunār?

— Ar mieru, biedri Raiskum.

— Jauki. Un tagad par to lūgumu. Apsoli man, ka tu nesteigsies ar secinājumiem, kamēr nebūsi noklausījies mani līdz galam .. .ļun arī pēc tam — vismaz dažas dienas. Vienalga, vai tev patiks vai nepatiks dzirdētais, nesteidzies uz vietas pieņemt galīgo lēmumu, bet atceries veco, gudro tautas parunu, ka rīts gudrāks nekā vakars.

Gunārs samulsa un sadrūma.

— Vai tiešām tas ir tik sarežģīts un slikts… tas, ko jūs… ko tu gribi man pastāstīt?

— Man grūti par to spriest. Tu varēsi pats visu vēr​tēt. Tikai nesteidzies. Vai tu vari man to apsolīt?

— Apsolu… — Gunārs čukstēja, samulsdams aizvien vairāk.

— Labi, Gunār. Un tagad apsēdīsimies. Tas stāstāmais ir diezgan garš.

Zundags neatgriezās savā parastajā vietā aiz rakstāmgalda, bet paņēma vienu no apmeklētājiem domātajiem krēsliem un apsēdās Gunāram iepretim. Saņēmis rokas kopā un savijis pirkstus dubultdūrē, viņš brītiņu klusēja, salīcis ar pleciem uz priekšu. Gunārs neuzdrošinājās pat skaļāk paelpot. Caur aizvērto logu atlidoja klusināti ielas trokšņi: gājēju rāmie soļi, zirga pakavu klaudzieni uz bruģa, suņa ieriešanās kaimiņu pagalmā, zāģa griezīgā šņirkstoņa tuvējā gaterī. Bet Zundags un Gunārs to ne​dzirdēja.

— Karš … — beidzot ierunājās Zundags. — Kāds briesmīgs vārds — pats briesmīgākais un drūmākais no visiem vārdiem, kādus cilvēks pazīst. Pat nāve nav tik drūms jēdziens, jo tā ir dabisks noslēgums dzīvībai, neizbēgama un tāpēc pašsaprotama. Karš ir kaut kas nedabisks, ārprātam līdzīgs. Ja cilvēki gribētu — viņi varētu iztikt bez tā. Un jāsaka — viņi arī negrib kara, bet tie, kas to uzspiež tautām, nav cienīgi nest cilvēka vārdu. Daži saka, ka karam piemītot arī kaut kas pozitīvs, ka tā esot veselu tautu morāla pārbaude: cik katrs no mums stiprs vai vājš, cildens vai sīks. Protams, to jau tādos laikos dabū redzēt, tad mēs visi kļūstam caurspīdīgi kā dzidrs stikls. Bet par kādu cenu! Miljoniem cilvēku aiziet bojā, miljoni pārnāk no kara sakropļoti — cits fiziski, cits garīgi. Tiek izpostītas pilsētas un ciemati — tautu saprātīgā, godīgā darba rezultāts. Tiek sapostītas neskaitāmas dzīves, sakropļoti atsevišķu cilvēku likteņi. Kur bija laimīga ģimene, tur bieži vien paliek izdedzis tuksnesis, krāsmata, posta un neklusināmu sāpju drūmais mājoklis. Un par ko tas viss? Par kādiem ideāliem, par kādu taisnību? Tikai par to, ka dažiem cilvēkiem — tādu nav maz — ienācis prātā, ka pasaule ir viņu īpašums un viņi var darīt ar to, ko vēlas, laupīt, izpostīt, nokaut, paverdzināt citas tautas, vārdu sakot, pastrādāt noziegumu un pasludināt to par augstākās taisnības aktu tāpēc vien, ka tas noziegums ir tik pārmērīgi liels un nav iekļaujama nekādos morāles un tiesu kodeksos.

Viņš brītiņu klusēja, it kā gara acīm skatīdams paša tēlotās ainas, tad saslējās taisnāk un turpināja, neuzlū​kodams Gunāru:

— Lielajā karā, kura dalībnieki un aculiecinieki esam bijuši, ir notikušas tik daudzas drāmas, ka tās nemaz nevar uzskaitīt. Daudzas no šīm cilvēcisko likteņu drāmām turpinās vēl šodien. Saņēmusi ziņu, ka varoņa nāvē kritis viņas dēls, daža māte nespēja ticēt drūmajai vēstij, viņas sirds nespēja samierināties ar domu, ka tas, kara viņa devusi dzīvību un kas viņai bijis pats dārgākais, vairs nedzīvo, neelpo zemes gaisu, ir kļuvis par upuri cietsirdīgai nejaušībai. Viņa mēģina sevi apmānīt, izmisīgi cer uz brīnumu un gatava gaidīt līdz mūža galam: varbūt tas ir pārpratums, varbūt viņš tomēr pārnāks, jo, lūk, vienam otram tā jau gadījies. Un tāpat kā šī vientuļā māte turpina cerēt uz brīnumu daudzas citas mātes, daudzas sievas, kas zaudējušas karā savus vīrus, daudzi bērni, kuru tēvs nav atgriezies no frontes. Un jāsaka — dažos gadījumos šīs cerības ir piepildījušās, brīnums ir noticis un ilgi gaidītais pārnācis mājās.

— Daži sagaidīja, — klusi atsaucās Gunārs. — Mēs ne​sagaidījām.

— Bet varbūt tomēr cerējāt… tāpat kā daudzi? — Zundags paskatījās Gunārā — pirmo reizi sava stāstī​juma laikā.

Gunārs papurināja galvu.

— Māte varbūt uz kaut ko cerēja kādu laiku. Es ne. Laikam tāpēc, ka biju toreiz vēl mazs un pārāk miglaini stādījos sev priekšā tēva tēlu. Iespējams, ka taisni tādēļ uzreiz pieradu pie domas, ka tēva vairs nav un ka nekad vairs nebūs. Tā īsti viņš taču nemaz nebija paspējis ieaugt manā apziņā arī pirms tam.

— Droši vien tā tas būs bijis, — piezīmēja Zundags. — Bet, ja nu tomēr notiktu brīnums un vienā jaukā dienā tu dabūtu zināt, ka tavs tēvs ir dzīvs, — kā tu uz to ska​tītos, Gunār?

Gunārs skumji pakratīja galvu.

— Tas nav iespējams. Tāpēc nav nozīmes nopūlēt prātu un sirdi ar minējumiem, ko es domātu un justu tādā gadījumā. Biedri Raiskum, pastāstiet… pastāsti labāk kaut ko īstu, reālu par manu tēvu. Kad tu viņu pēdējo reizi redzēji?

— Tai dienā, kad viņš gāja bojā, — atbildēja Zundags( uzsvērdams vārdu gāja.

— Tu biji kopā ar viņu?

— Biju kopā ar Robertu Zundagu… toreiz un arī pēc tam. Visu laiku biju kopā ar viņu.

Gunārs samulsis paskatījās Zundagā.

— Ko tu ar to gribi teikt?

Zundags piecēlās kājās un uzlika roku Gunāram uz pleca.

— Tikai to, Gunār, ka tavs tēvs tomēr ir dzīvs… — Zundaga balss šķita pēkšņi aizsmakusi. — Jā, Gunār, viņš ir dzīvs, un tu patlaban runā ar viņu.

— Jūs… tu? — Gunārs uztrūkās augšā un atrāvās mazliet tālāk no Zundaga un, it kā nupat tikai pirmo reizi ieraudzījis to, ar kāpinātu interesi apskatīja no gal​vas līdz kājām.

— Jā, mans dēls, — čukstēja Zundags. — Es esmu Roberts Zundags, tavs tēvs …

Blakusistabā atskanēja pakluss troksnis, laikam kāds priekšmets nokrita uz grīdas, bet Gunārs un Zundags tam nepiegrieza vērību.

Gunārs bija tā apmulsis, ka nezināja, ko darīt. Viņam likās, ka dzirdētais ir murgs, sapņa uzburta vīzija, kaut kas nereāls; tā, kā viņš jutās šai brīdī, laikam varēja justies alkohola apskurbināts vai apdullinošu sitienu saņēmis cilvēks. Viss ņirba un griezās, un šīs ņirboņas vidū izdalījās kāda seja ar gaišu bārdu un divām pārmērīgā spriegumā sastingušām acīm, bet Gunāram šī seja bija sveša — viņš to nepazina un neatcerējās kādreiz redzējis: tai sejai, kuru viņš pazina no sava tēva ģīmetnēm, bija citi vaibsti, cita izteiksme — maigāka un gai​šāka nekā šim bārdainajam vīram ar dziļo rētu pierē.

— Biedri Raiskum… — viņš iesāka un, nezinādams, ko tālāk runāt, apklusa.

— Nesauc mani par Raiskumu! —# Zundags atgādināja. — Tu tagad zini, kā mani īstenībā dēvēt.

Raiskums esmu un kādu laiciņu vēl būšu svešajiem, bet ne tev.

— Bet kā es varu to zināt? Ar ko jūs varat pierādīt, ka viss' ir patiešām tā, kā apgalvojat man? Vai ir kāds cilvēks, kas to var apstiprināt?

— Tu man netici?

— Es vēlos ticēt, bet jums jāsaprot… tev jāsaprot, ja viss ir tā, kā tu saki, tad tas ir vesels apvērsums un, lai noticētu tam, ar vārdiem ir par maz. Jums ir bārda — agrāk tās neesot bijis. Kāpēc uzaudzinājāt to? Lai pār​vērstu savu izskatu?

Zundags tik smagi nopūtās, ka šo nopūtu varēja sadzirdēt pat Vallija Zirnīte, kura saspringusi klausījās aiz sienas un pūlējās nepalaist garām neviena vārda no viņu sarunas.

— Agrāk man nebija bārdas, bet tad man nebija arī šīs nejaukās rētas uz pieres, — Zundags teica.

— Un tad es biju daudz jaunāks. Kāpēc es uzaudzināju bārdu? Pirmajā laikā man vienkārši nebija iespējams to noskūt. Vēlāk, kad tāda iespēja radās, es to vairs negribēju darīt, bet ne jau tādēļ, lai tīšām pārvērstu savu izskatu un kāds nejauši satikts pazīstamais nevarētu mani uzzīmēt. Bārda apslēpj kādu citu rētu kreisajā žoklī — tas ir tā sakropļots, ka kauns cilvēkiem rādīt. Ja šaubies — nāc un pārliecinies. Nav tāda friziera pasaulē, kas šo vietu varētu noskūt nesagraizot. Es pats arī to neprotu izdarīt.

Gunārs klusēja.

— Tu jautāji, vai kāds var apstiprināt, ka es esmu es, — Zundags turpināja. — Jā, Gunār, ir tāds cilvēks un nevis viens, bet pagaidām jau divi. Tu vari šodien pat aizbraukt uz Eglaines slimnīcu pie Ainas Lindes un pajautāt viņai.

— Aina zina? — Gunāra balsī skanēja pārsteigums.

— Jā, zina. Pirms dažām dienām viņa bija te, un mēs par visu izrunājāmies. Viņa pazina mani, lai gan nebija redzējusi piecpadsmit gadus.

Brīdi valdīja dziļš, satraukuma pilns klusums. Gunārs bija piecēlies kājās un atkāpies dažus soļus no Zundaga. Arī Zundags bija piecēlies no krēsla.

— Apsēdīsimies, Gunār, — viņš pirmais pārtrauca klusumu. — Es tev pastāstīšu, kā tas neticamais noticis. Noklausies visu līdz galam un pēc tam… spried pats. Tikai pēc tam.

Viņi apsēdās, un Zundags sāka stāstīt.

Un, kā par spīti, taisni tagad, kad vajadzēja sākties visinteresantākajam, kad Vallija Zirnīte taisni vai plīsa aiz ziņkārības, viņai nācās pārtraukt noklausīšanos un ar skubu atvirzīties tālāk no blakusistabas sienas — istabā ienāca kāds apmeklētājs un prasīja pēc rūpniecī​bas kombināta direktora.

— Biedrs Raiskums ir aizņemts, — Vallija paziņoja. — Iespējams, ka viņš tik drīz neatbrīvosies.

Varbūt pie​nāciet vēlāk… pēc stundas vai pusotras.

— Es uzgaidīšu, — pateica apmeklētājs. — Man nav kur steigties.

— Kā vēlaties, — atsaucās Vallija, ar pūlēm noslēpdama savu neapmierinātību. «Kā tāds ķēms — uznāca nelaikā,» viņa saīgusi nodomāja. «Tagad tupēs un gaidīs, varbūt mēģinās pat ievilkt sarunā, un es vairs nedzirdēšu neviena vārda, ko tie tur iekšā runās. Bet varbūt taisni tagad nāks tas svarīgākais… tas, kas visvairāk interesē Manfrēdu … un mani ar.»

Likdama saprast apmeklētājam, ka viņa ir pārāk aizņemts cilvēks un nekādās sarunās neielaidīsies, Vallija, pievilka sev tuvāk mapi ar dienesta papīriem un likās iegrimstam lasīšanā. Bet nekā tāda, ko viņa jau nezinātu, tajos papīros nebija: acis gan skraidīja pa rindiņām, bet neredzēja neko. Direktora kabinetā skanēja Raiskuma balss, bet neviena vārda nevarēja vairs saprast.

Reiz nelūgtais viesis nožāvājās un piecēlās kājās, un Vallija jau sāka cerēt, ka viņam būs apnicis sēdēt un ka viņš izies pastaigāties pa ielu. Bet nē — viņš it kā pārdomāja, atkal apsēdās un nekustēja no vietas līdz tara brīdim, kamēr atvērās direktora kabineta durvis un Gu​nārs iznāca pa tām.

Puisis izskatījās satraukts un samulsis. Pateicis Vallijai sveiki, viņš izgāja no kantora. Darbvede tūliņ iesteidzās direktora kabinetā, lai uz karstām pēdām pārbaudītu «notikuma» vietu un vismaz redzētu, kāds šai brīdī izskatās viņas uzraugāmais cilvēks, — Manfrēdam varbūt svarīgi ari to zināt. Nekā zīmīga viņai neizdevās pamanīt. Zundags bija iegrimis domās, bet, Vallijai ienākot, tūliņ pievērsās viņai ar savu parasto neatšifrējamo izteiksmi.

— Ko pateiksiet? — viņš jautāja.

— Jūs gaida kāds apmeklētājs, — Vallija paziņoja.

— Lai viņš nāk iekšā.

Un tas bija viss. Bet, lai nu kā viņš spēja savaldīties, Vallijai nepalika apslēpts viņa iekšķīgais satraukums. Zundaga pirksti nervozi ņurdzīja svārku atlokus, acis vai​rījās Vallijas skatiena.

Pēc tam Vallijai vajadzēja pavadīt vēl veselu mokpilnu stundu, kamēr apmeklētājs izrunājās ar direktoru un aizgāja un kamēr Zundags pats devās uz mēbeļu darbnīcu pārbaudīt darbus. Visu laiku viņa sēdēja kā uz karstām oglēm. Kad beidzot Zundags bija prom, viņa tūliņ nocēla telefona klausuli, lika savienot ar Eglaines celtniecības kantori un palūdza pieaicināt pie aparāta Manfrēdu Pusrunci. Kā par laimi, viņš tai bridi atradās kantori.

— Tu, Manfred? — Vallija ierunājās, pazinusi sava sapņu prinča balsi. — Cik labi, ka man izdevās tevi notvert uz vietas. Atbrauc šovakar, Manfred! Tavas aizdomas izrādījušās pareizas. Es nupat dabūju zināt kaut ko tādu, kas tev ļoti noderēs. Gaidīšu tevi pulksten astoņos vakarā pilskalnā. Tu būsi?

Varēsi tikt?

— Paldies par labo vēsti, — atbildēja Manfrēds. — Būšu šovakar. Vai tev vairāk nekā nav ko teikt?

— Pa telefonu neērti.

— Saprotu. Uz redzēšanos!

Manfrēds nolika klausuli. Vallijai sirds pēc tam palika mierīgāka — svarīgais pienākums bija izpildīts ļoti operatīvi. Manfrēds būs apmierināts. Tas labi, ka satikšanos norunāja uz pulksten astoņiem vakarā, — viņa paspēs pēc darba mierīgi saposties un parādīsies Manfrēda acu priekšā visā godībā un neatvairāmībā. Tas būs brī​nišķīgs vakars.

4 Smagā mašīna ripoja pa izžuvušo lielceļu, saceldama gaiši pelēku putekļu mākoni. Bedrainās vietās, saudzēdams kravu, šoferis samazināja ātrumu un centās apbraukt katru lielāku nelīdzenumu. Diena bija skaidra, saulaina un silta. Laukos rosījās ļaudis, krāva āboliņu zārdos; kaut kur jau pļāva ziemājus. Kaut kas gaišs, dzīvotpriecīgs dvesa pretī no šīs vasarīgās ainavas, pilns skaistuma un spēka.

Gunārs sēdēja līdzās šoferim un domāja. Visu ceļu viņš neapmainīja ar savu ceļabiedru neviena vārda; tas, redzēdams, ka Gunārs nav noskaņots sarunām, neko viņam arī nejautāja.

«Cik skaista ir vasara, un cik gaiša dzīve.. .» Gunārs domāja. «Spīd saule, un silti vēji slīd pāri zemei un cilvēkiem, nejautājot, ko tie jūt un domā. Kāda daļa putnam, kas čivinādams aiztraucas tev pāri, par tavām rūpēm, šaubām, priekiem un bēdām — tas vienkārši dzīvo, sajūt savu esību un kā mācēdams izgavilē visai pasaulei savu jūsmu, nedomādams par to, kas viņu sagaida rīt, parīt, pēc mēneša, un neko neiztaisīdams par to, ko citi putni var par viņu domāt. Kāpēc tu nevari būt tikpat bezbēdīgs, ar tādu pat pirmatnēju vientiesību staigāt pa dzīvi un nešaubīdamies ņemt no tās visu, ko spējīgs sniegt pārdzīvojamais mirklis? Cīrulis un strazds varbūt nekad nav pazinis un nekad arī nepazīs īstas laimes dziļumu tā, kā to var pazīt tikai cilvēks, bet tiem vienmēr paliek svešs un nezināms arī šaubu un apzināta izmisuma mocošais smagums, ko nākas pārdzīvot cilvēkam. Un tā ir maksa par viņa cilvēcīgumu — par velti nekas cilvēkam nav dots. Kam ir labāk — putnam vai cilvēkam? Un kas vispār ir labs? Ja vienmēr viss būtu tikai labi, ja nekad neviens skumju un sāpju mākonītis neaizsegtu tavas dzīves debesjumu — vai tā būtu laime? Un vai nemitīga, nepārtraukta laime ir pats labākais, ko cilvēks var vēlēties savas īsās esības laikā? Kas nekad nav grūti pūlējies, tam paliek nezināms pelnītas atpū​tas saldums, un, kas nav salis ziemas negaisā, tas nevar iedomāties, kāds jaukums piemīt siltam pavardam. īstai, pilnskanīgai dzīvei vajadzīgs viss — arī grūtums un sāpes.» Šodien Gunārs bija piedzīvojis brīnumu. Nekad nekas tāds vēl nav bijis viņa dzīvē, un laikam gan neko tamlīdzīgu pēc sava iedarbības pēkšņuma un dziļuma viņam nenāksies piedzīvot. Šis notikums vienā mirklī pilnīgi pārvērta visu, radās jauns stāvoklis, jauns, necerēts saturs dzīvē, jaunas iespējas un jauni pienākumi. Vai tagad būs labāk nekā līdz šim? Ja cilvēks kaut ko iegūst, tad reizē ar to viņam kaut kas jāzaudē — to prasa līdzsvara likums. Tā tam jābūt, un tā tas ir visur, jo tikai tā var saglabāt taisnības un

taisnīguma principu. Līdzsvaram jābūt pat tiesībās un pienākumos, vienalga, vai jautājums grozās ap atsevišķu cilvēku, kolektīvu vai veselu valsti: cik kādam dotas tiesības, tikpat liels viņam uzlikts arī pienākuma apjoms — svaros un atsvaros jāatrodas vienādā daudzumā kā vienam, tā otram; tiesības bez pienākuma ir kaut kas netikumisks un netaisns, bet pienākums bez tiesībām — pārestība. Līdzsvara neievērošana noved pie apspiestības no vienas puses un varmācības no otras puses.

Vēl šorīt Gunāram nebija tēva — bija tikai atmiņas (un arī ne savas, bet citu ļaužu) par kādreiz bijušu cilvēku. Tagad viņam bija tēvs un reizē ar to vajadzēja atvadīties no atmiņām par viņu. Leģenda ir sabrukusi, Roberts Zundags zaudējis savu pēcnāves oreolu, bet atgriezies ir dzīvais cilvēks, un viņam jāatdod sava vieta īstenībā. Zēl šķirties no leģendas, bet dzīvais cilvēks ii vairāk nekā leģenda, un šis dzīvais cilvēks ir tavs tēvs, Gunār; un, lai gan uz viņu krīt tumša ēna, jo viņš ir krāpis sabiedrību, tēvs tomēr paliek tēvs — viens vienīgs tev visā pasaulē. Pēc tam kad viņš bija visu darījis zināmu, viņš tev pateica: «Nesteidzies izlemt savu attieksmi pret mani! Tā jāizlemj vienreiz par visām reizēm, tāpēc jāizlemj galīgi un pareizi — tā, kā to liks darīt tava sirdsapziņa. Iekams atbildēsi man, jautā un atbildi pats sev — es pratu gaidīt piecpadsmit gadus, spēšu pagaidīt vēl dažas dienas.»

Viņš, Roberts Zundags, nebija uzstādījis nekādus noteikumus, neko nebija aizliedzis un neko arī ieteicis — viņš ļāva rīkoties, vadoties pēc tā, ko sacīs Gunāra paša sirdsbalss. Vienīgais viņa ieteikums bija nesteigties un visu mierīgi apsvērt. Bet vai tad Gunārs varēja vilcināties, stiept garumā un gaidīt, uzticēties senajai tautas pārliecībai, ka rīts ir gudrāks nekā vakars? Viņš vēl nebija veicis pusi ceļa līdz mājām, kad viņam viss jau bija skaidrs un viņš gribēja griezties atpakaļ un pateikt tēvam, ka gatavs stāties viņam blakus un kopā ar viņu sagaidīt visu, ko nesīs jaunais stāvoklis, jaunā īstenība, — gatavs dalīt uz pusēm visu pārbaudījumu nastu, visu gaišo un tumšo, visus priekus un rūgtumu. Un viņš to šodien nedarīja tikai tāpēc, ka bija apsolījis tēvam nesteigties, lai gan šai brīdī jau saprata, ka katra vilcināšanās un nogaidīšana ir gluži formāla un neko vairs nespēs grozīt un ievirzīt kādās citās sliedēs kā tās, kuras bija ieraudzījis tai mirklī, kad viņam pateica: «Jā, mans dēls. Es esmu Roberts Zundags, tavs tēvs…»

Viņš bija mīlējis šo cilvēku, kad viņu uzskatīja par mirušu. Viņš nevarēja to nemīlēt, tagad, kad tas bija atgriezies dzīvajo vidū. Tikai šīm jūtām tagad bija radies cits saturs nekā agrāk, un pie tā vajadzēja pierast: ja visu līdzšinējo dzīvi un visas sajūtas, kas saistījās ar priekšstatu par tēvu, varēja pielīdzināt sapnim, tad pašreizējo stāvokli varēja nosaukt par atmodas brīdi: Gunārs nupat kā bija atvēris acis, un tās žilba pēkšņi ieraudzītās īstenības spožajā gaismā, bet sapņu tēli vēl nebija paspējuši izgaist un, daļēji aizķērušies viņa apziņā, turpināja pastāvēt. Vajadzīgs laiks, kamēr tie izgaisīs pavisam un īstenība visā savā nedalāmībā un uzskatāmībā pavērsies viņa priekšā. Var būt, ka tieši tāpēc tēvs bija devis padomu nesteigties: savos ilgajos vientulības gados viņam bija laika diezgan visu apcerēt un izdomāties par visiem varbūtējiem stāvokļiem, kādos kādreiz varētu nokļūt viņš pats un citi — viņam tuvi cilvēki.

Pārbraucis kolhozā, Gunārs palīdzēja šoferim izkraut atvestos materiālus, pēc tam uzmeklēja savus biedrus, kuri strādāja laukā, un kopā ar viņiem pavadīja atlikušo laiku līdz vakaram. Par savu braucienu uz rūplcombinātu viņš nevienam neko nestāstīja, bet vakarā pa ceļam uz kolhoza centru, citiem nedzirdot, jautāja Laimai: — Vai tu nevarētu pēc vakariņām ziedot kādu stundu man? Manā dzīvē ir notikusi milzīga pārmaiņa, un man gribas, lai tu to zinātu.

— Labi, Gunār… — Laima atbildēja. — Raiskums tev pastāstīja kaut ko svarīgu?

— Ārkārtīgi svarīgu.

— Tad uzgaidi mani vēlāk gatves galā pie lielceļa.

Viņiem nebija iemesla slēpt savu draudzību: visiem, kam bija acis pierē, tā sen vairs nebija noslēpums. Ja Laima pati nolika satikšanos ārpus mājām, tad tikai tādēļ, lai Ērika vai kāds cits netraucētu Gunāram mierīgi pastāstīt to, kas tam uz sirds, — viņš pats taču teica, ka noticis kaut kas ārkārtīgi svarīgs. Laimu nepārsteidza arī tas, ka Gunārs vēlējās tieši viņai to

pastāstīt, — līdz šim tā vienmēr bija noticis, ka grūtos un sarežģītos brīžos viņš katrreiz meklēja viņas sabiedrību, uzticējās un gaidīja atbalstu. Laima bija pateicīga Gunāram par šo uzticēšanos, bet viņas atturīgais un mazliet noslēgtais raksturs neļāva to atklāti izrādīt, tāpat kā neļāva izmantot šo apstākli un nelūgtai spiesties iekšā drauga dvē​selē.

Viņi satikās, kā norunāts, gatves galā pie lielceļa. Aleksandrs Irbe tai brīdī ar motocikletu atgriezās mājās no pašas tālākās kolhoza brigādes, kur bija pārbaudījis, kā norit ziemāju pļauja. Viņš atņēma Gunāra sveicienu, apjautājās, vai no rūpkombināta visus materiālus izdevies atvest, un mierīgi brauca tālāk: šī satikšanās viņam nesagādāja nekādu pārsteigumu. Gunāram ienāca prātā, ka varbūt labāk būtu, ja viņš uz brītiņu aizturētu Irbi un pie vienas reizes darītu arī tam zināmu, kas šodien noticis viņa dzīvē: Laimas tēvam varēja uzticēties tāpat kā viņai pašai, jo liktenis to bija dragājis un rūdījis ne mazāk kā Robertu Zundagu, — tāds cilvēks spēja saprast savus līdzcilvēkus. Bet Gunārs nepaspēja to izdarīt, motociklets jau ripoja pa gatvi, un neērti bija saukt, lai Irbe uzgaida. Gan jau Laima viņam visu izstāstīs, un, ja Irbe atradīs par vajadzīgu, tad pats uzmeklēs Gunāru un izrunāsies ar viņu.

Palicis divatā ar Laimu, Gunārs apstājās pie ceļa rā​dītāja.

Lauksaimniecības artelis Zundags — 0,7 kilometri — vēstīja uzraksts uz dzeltena dēļa.

— Drīz to vajadzēs nomainīt, — viņš ierunājās.

— Kāpēc tā? — Laima brīnījās. — Stabs vēl ir labs un tikai šopavasar krāsots.

— Kolhozam nāksies mainīt nosaukumu, — Gunārs atbildēja. — Vēl šis un tas būs jāpārdēvē citā vārdā.

— Bet kāpēc?

— Tāpēc, ka kopš partijas 20. kongresa dzīvu cilvēku vārdos neko vairs nenosauc. Tie laiki ir pagājuši.

Laima pārsteigta paskatījās Gunārā. Brītiņu viņa klusēja, pūlēdamās saprast dzirdētā jēgu, un viņas sejā at​spoguļojās dziļš izbrīns un samulsums.

— Tavs tēvs taču aizgāja bojā 1943. gadā…

Gunārs papurināja galvu un nodūra acis, it kā par kaut ko kaunēdamies.

— Tā mēs visi domājām, — viņš teica. — Izrādās, ka esam maldījušies. Roberts Zundags ir dzīvs.

— Vai tas ir tas, ko tu uzzināji no Raiskuma? — Laima jautāja.

— Jā … — klusi atbildēja Gunārs.

— Bet tas taču brīnišķīgi! — Laima pēkšņi satraucās un satvēra Gunāra roku. — Tu redzēsi savu tēvu!

— Es viņu jau redzēju. Šodien es ar viņu runāju.

— Gunār, bet tā taču liela laime! Man prieks, ka tā noticis.

— Nesteidzies priecāties! Ja notiek skandāls, tad nepriecājas. Tad draugi izsaka līdzjūtību, bet svešie… kā nu kurš. Dažs tikai parausta plecus, dažs nosoda un nicina.

— Kāpēc nosodīt? Vai tikai par to, ka cilvēks palicis dzīvs? Vai dzīvam būt ir noziegums? Vai varbūt… — Laima sadurstījās un ar vaicājošu skatienu pievērsās Gunāram — viņš vairījās šā skatiena.

— Vai varbūt viņš izdarījis kaut ko sliktu, kaut ko tādu, kas apkauno un pazemo cilvēku?

— Man liekas, ka ne. Bet, ja cilvēks atteicies no sevis, no savas personības un dzīvo ar svešu vārdu, tad neko nevar spriest, kamēr nekļūst zināms, kas viņš īstenībā ir. Manu tēvu jau piecpadsmit gadus nesauc par Robertu Zundagu. Šodien viņš visiem ir Voldemārs Raiskums. Bet šinīs dienās viņš atkal kļūs Zundags… un tad tas skan​dāls ies vaļā.

— Raiskums … — Laima čukstēja. — Vienreiz es viņu redzēju. Viņš likās patīkams cilvēks.

— Viņš arī ir patīkams, vismaz man. — Gunārs beidzot paskatījās Laimai acīs. — Bet tas negroza notikušā būtību. Viss viņa pārkāpums sabiedrības priekšā ir tas, ka viņš atteicies no sevis. Par pārējo…

par pārējo viņam nav jāsarkst.

Laima kļuva aktīva. Viņa saprata, ka tieši tagad Gu​nāram vajadzīgs īstas draudzības atbalsts un viņas pienākums sniegt to, jo vairāk tāpēc, ka tieši pie viņas viņš šo atbalstu meklēja. Gunārs šai mirklī bija kļuvis viņai daudz tuvāks nekā līdz šim: viņu darīja tuvu abu likteņu radniecība, tas, ka viņam šodien nācās pārdzīvot tādu pašu nežēlīgu dzīves satricinājumu, kādu viņai bija nācies pārdzīvot savā agrajā bērnībā. Godīgais, krietnais Gunārs — kā gan viņš nesaprata, ka tā ir laime, kas viņu šodien mulsina, ka viņam jāpriecājas par notikušo un mazāk jādomā par dažām neizbēgamām, sīkām nepatikšanām, ar kurām vajadzēs samaksāt par šo laimi.

Viņa paņēma Gunāru zem rokas, piespiedās viņam, un viņi lēnām soļoja pa lielceļu uz Eglaines pusi.

— Pastāsti, Gunār, kā tas ir noticis.

Kamēr Gunārs stāstīja, Laima nepārtrauca viņu ne ar vienu piezīmi vai jautājumu. Jo ilgāk viņš stāstīja, jo skaidrāk Laima saprata, ko viņš šai stundā jūt un pārdzīvo, un jo vieglāks viņai pašai kjuva prāts: nekas briesmīgs un nelabojams nebija noticis. Bija tikai kāda liktenīga kļūda, kas vēlāk nenovēršami izsauca citas kļūdas, bet cilvēka labā būtība nebija sakropļota vai gājusi bojā. Visu vēl varēja labot. Mākoņi izklīdīs, un atkal spīdēs saule, tikpat spoži un silti Gunāram un viņa tēvam kā visiem pārējiem cilvēkiem.

Viņa to pateica Gunāram, kad viņš beidza stāstīt.

— Viss būs labi, Gunār. Labi tāpēc, ka tavs tēvs ir nolēmis darīt galu līdzšinējam stāvoklim. Ja viņš to nedarītu, bet gribētu turpināt savu dzīvi pa vecam, tad būtu slikti un man nāktos tevi nožēlot. Tagad es varu priecāties kopā ar tevi.

Un vēl viņa runāja par savu bērnību un par sava tēva skarbo likteni, par to, kā viņai bija nācies uzaugt starp svešiem ļaudīm.

— Manu tēvu nepatiesi notiesāja kāda nelieša mēlnesības dēļ, bet to zināja tikai tas zemiskais cilvēks, un to zināja mans tēvs. Pārējie noticēja nelietim, un sabiedrībai cits neatlika kā skatīties uz viņu kā uz noziedznieku, bet uz viņa bērniem kā uz noziedznieka atvasēm. Dabiski, ka tas radīja neuzticību. Bet vai beidzot nav piepildījusies taisnība? Vai šodien kāds var rādīt uz mani ar pirkstu? Vai mans tēvs atkal nebauda sabied​rības uzticību un cieņu? Galvu augšā, Gunār! Tavs ceļš taču tev ir skaidrs.

— Es gribu stāvēt līdzās savam tēvam tad, kad tas viss sāksies, — Gunārs sacīja. — Vienalga, lai nāktu kas nākdams, es būšu kopā ar viņu. Un būs jau arī ko izturēt. Un lai arī būtu tā! Bet tu, Laima, vai tu vēl varēsi palikt man draugs arī tad, kad tā elle ies vaļā? Tu ne- novērsīsies no manis?

Laima paskatījās viņā ar sirsnīgu, bet reizē pārmetošu skatienu.

— Vai tiešām tev tas vēl jājautā? Vispirms tā elle varbūt nemaz nebūs tik karsta, kā tu iedomājies.

Bet, ja arī būtu, — jo grūtāk tev klāsies, jo tuvāks tu būsi man.

Gunāram kaklā iemetās tāds kā kamols. Viņš sameklēja Laimas roku un cieši paspieda.

— Labā Laima …

— Vai tu atjauj man visu dzirdēto pastāstīt tēvam? — Laima jautāja.

— Es pats gribēju runāt ar viņu, — Gunārs sacīja. — Bet labāk būs, ja to izdarīsi tu — mans labais… mans īstais draugs … divpadsmitā nodaļa 1 Saruna zem četrām acīm ar Emīlu Skuju partijas rajona komitejā bija stipri satraukusi Manfrēdu.

Skujas aplinku mājieni lika domāt, ka viņam kļuvis kaut kas zināms par Manfrēda nedarbiem, bet, kas īsti, par to varēja tikai minēt. Tā kā Pusruncim nedarbu bija daudz, briesmas varēja uzglūnēt no visām pusēm, bet, no kuras puses sagaidāms trieciens un kurā virzienā jākoncentrē savi spēki un jāsagatavojas atsist uzbrukumu, to pat Manfrēda gudrā galva nespēja uzminēt. Drošības dēļ viņš brīdināja vienu otru no saviem partneriem, saziņā ar kuriem bija veikts dažs ienesīgs darījums, lika pārbaudīt, vai visas pēdas pietiekami noslēptas, un būt gataviem uz nepatīkamiem pārsteigumiem. Par savstarpēju klusēšanu nebija vajadzības rūpēties — tāds noteikums bija saskaņots pašā sākumā. Manfrēds zināja, ar kādiem vīriem

viņam darīšana, un paļāvās uz tiem. Vienīgi par būvkantora vadītāju Skudru viņš nevarēja galvot — Skudrām viņš līdz šim bija pakalpojis bez noteikumiem un norunām. Ja attiecīgas iestādes sāktu interesēties, par kādiem līdzekļiem un ar kādiem materiāliem un darbaspēku tiek celta Skudras savrupmāja, tas lēnais domātājs varēja sabīties un savā neatjautībā saputrot visu. Patiesībā Skudrām pat nebija īstas skaidrības par daudziem avotiem, no kuriem saplūda kopā piemīlīgais materiālo vērtību koncentrāts — jaunā māja. Vēl mazāk šai ziņā kaut ko sajēdza viņa sieva. Vienīgi Manfrēds zināja visu, bet viņš neredzēja ne mazāko vajadzību bez pietiekama iemesla iepazīstināt savu šefu ar visiem šīs kutelīgās lietas sīkumiem. Ja apstākļi sarežģītos un rastos vajadzība atbildēt par izdarīto, tad, protams, nāksies informēt arī Skudru un parūpēties, lai viņš runā to, ko prasīs apstākļi un veselais prāts: Manfrēdam nebija ne mazākās vēlēšanās kļūt par grēkāzi un ar savu ādu samaksāt par citu cilvēku nedarbiem — apzinātiem un neapzi​nātiem.

«Tad ar jums runās prokurors…» Manfrēdam saltas trīsas skrēja pa muguru, atceroties Emīla Skujas vārdus. Bez pietiekama pamata rajona komitejas sekretārs nebūtu sācis mētāties ar tik stipriem izteicieniem. Var jau būt, ka viņš ar to bija domājis tikai notikumu ar Ēriku un negribēja panākt neko vairāk kā Manfrēda klusēšanu, bet nevarēja arī galvot, ka Skujam nav paziņā vēl kas cits.

Vajadzēja būt gatavam cīņai visās frontēs.

Ka Skujas drauds nav zīmējies tikai uz gadījumu ar mazo studenti, Manfrēdam kļuva skaidrs jau otrā dienā pēc dramatiskās sarunas — Eglainē ieradās ministrijas revidenti un iesāka būvkantora darbības pārbaudi.

«Citādi nav — tas ir Skujas darbs…» Manfrēds nosprieda. «Tagad viņi urķēs un urdīs visu līdz pamatu pamatiem. Nu ir laiks runāt atklātu valodu ar Skudru un pielikt punktu kādam plānam.»

Skudras savrupmājas pamatos vēl nebija iemūrēts pirmais ķieģelis, kad Manfrēds jau sapņoja par ienesīgu darījumu un vienīgi tāpēc līda no ādas laukā, sekmējot un steidzinot jaunās ēkas uzcelšanu. Kāds darbinieks Rīgā sen ilgojās pēc omulīgas ģimenes mītnes tuvāk pie dabas krūts; tam darbiniekam nebija liela alga, bet solīdi ienākumi un vēlēšanās, pensijā aizejot, vienu daļu no saviem uzkrājumiem ieguldīt paliekamā vērtībā. Pašam ķēpāties ar mājas celšanu viņam nepatika un nebija arī izdevīgi, jo viņš darbojās tādā nozarē, kurai ciešs sakars ar celtniecības materiāliem un autotransportu, — daudz ērtāk tad bija nopirkt gatavu objektu un mazliet pārmaksāt tam, kas to cēlis, atlīdzināt starpniekam par viņa nesavtīgo palīdzību nekustamā īpašuma iegūšanā un bez kādām klapatām vienā jaukā dienā okupēt omulīgo ligzdiņu. Sis vīrs jau sen gaidīja signālu, ka auglis ir nogatavojies un to var noplūkt, un Manfrēds Pusruncis bija tas, kurš šo signālu varēja dot. Protams, vēl bija nepieciešama Jāņa Skudras un viņa sievas piekrišana, bet tagad, kad būvkantorī pa visiem papīriem vandījās revidenti, Manfrēds nešaubījās, ka šī piekrišana tiks dota; atliks nokārtot tikai nelielu juridisku formalitāti, kas neprasīs daudz laika, — pirkšanas-pārdošanas līguma projekts jau bija sagatavots.

Viņš nolēma runāt vispirms ar Skudru un tikai pēc tam, pienācīgi apstrādājis lēno domātāju, darīt visu zināmu arī Astrai, un laikam gan šī diskrētā saruna būtu notikusi jau pirmdien, tūliņ pēc darba beigām, ja dienas vidū neatskanētu Vallijas Zīmītes zvans. Kantorī citu cilvēku klātbūtnē Manfrēds nevarēja sīkāk iztaujāt meiču, bet viņš saprata, ka atgadījies kaut kas sevišķi svarīgs, tāpēc atlika sarunu ar Skudru uz nākamo dienu, pievakarē sēdās savā «Moskvičā» un aizbrauca uz sa​tikšanos ar Valliju.

Vallija viņu jau gaidīja pilskalnā. Svētdien te bija notikusi zaļumballe — par to liecināja daudzie papirosu gali, konfekšu papīri un viena otra krūmos pamesta alus un degvīna pudele. Šīs vietas saimnieki nebija steigušies sakopt dejas grīdu un apkārtējo teritoriju, jo nākamais sarīkojums notiks pēc divām nedēļām — gan pa​spēs.

Manfrēdam likās, ka Vallija šovakar mazliet pārcentušies ar tērpu un kosmētiskajiem līdzekļiem, — cilvēks, kurš dodas uz konspiratīvu satikšanos, nedrīkst ģērbties tik spilgti un uzkrītoši. Pats lielākais vientiesis, ieraudzījis meičas uzpūderēto seju ar kvēli sarkanajām lūpām un valdzinoši nokrāsotajām melnajām skropstām, uz vietas saprata, ka viņa dodas uz randiņu. Un, ja nu to redzēja kāds atjautīgāks un

ziņkārīgāks gars, tam varēja rasties vēlēšanās pasekot skaistulei, uz brīdi uzņemties fauna lomu un ar savu nelūgto klātbūtni laupīt notiku​mam visu romantisko būtību.

Manfrēds neslēpa savu neapmierinātību.

— Kas noder ballei un atklātām svinībām, tas neder konspiratīvās gaitās, — viņš aizrādīja. — Es arī mīlu eleganti ģērbties un dažreiz uzcērtos tā, lai skauģiem aiz nenovīdības acis lec no pieres laukā, bet, ja es dodos svarīgās valsts darīšanās, tad cenšos neizdalīties no vispārīgā fona. Vai tu domā, ka man šovakar nebūtu paticis apvilkt izejamo uzvalku un apsiet vismodernāko kaklasaiti? Bet es atbraucu darba drēbēs, un neviens cilvēks man neskatās pakaļ, kur es eju un ko daru.

— Es vēlējos sagādāt tev prieku, — Vallija taisnojās.

— Tā ir slavējama vēlēšanās, bet šinī gadījumā mazliet nevietā. Tu man patīc jebkurā ietērpā — nav vajadzīgs ne zīds, ne neilons. Kad pienāks laiks, mēs uzcir- tīsimies uz to labāko un ļausim ļaudīm pabrīnīties, bet, kamēr tā stunda vēl nav situsi un lielais uzdevums nav veikts, mums jāprot atsacīties no dažiem estētiskiem kārdinājumiem. Tu to ņem vērā.

— Es domāju, ka tā stunda vairs nav tālu, — Vallija noslēpumaini pasmaidīja. — Var būt, ka tu jau vari sākt gludināt savām biksēm vīles.

— Tu domā? — arī Manfrēds pasmaidīja. — Tātad tiešām kaut kas ārkārtīgs?

— Es nezinu, vai tu to atzīsi par kaut ko ārkārtīgu, — Vallija atbildēja. — Bet neparasta tā lieta ir katrā ziņā. Un, ja nu tas būtu tas, kas tevi interesē, tad šodien tu esi tuvu sava uzdevuma piepildījumam.

Viņi bija apsēdušies uz sola atklātā vietā netālu no dejas grīdas. Ja kāds cilvēks uzkāptu pilskalnā pa vienīgo uzeju no ceļa puses, viņi to ieraudzītu pa gabalu. Slepus piezagties un noklausīties viņu sarunu nebija iespējams, jo pāris soļu aiz muguras — tūliņ aiz ievu krūmiem — lejup krita pilskalna stāvā, gandrīz vertikālā nogāze, kuras pakājē rēgoja platais aizsarggrāvis, kas vecos laikos bijis pilns ar ūdeni, bet tagad aizaudzis krū​miem.

— Runā, Vallij … — Manfrēds skubināja meiču.

— Stāsti visu pēc kārtas un bez komentāriem — par tiem mēs padomāsim vēlāk.

Vallija jau bija tiktāl iejutusies konspiratora lomā, ka Manfrēdam pat nenācās aizrādīt, lai viņa runā klusā balsī.

— Visapkārt mums ir noslēpumi, — meiča iesāka.

— Mēs dzīvojam kā tumšā mežā. Dažreiz mums liekas, ka tas, ko mēs redzam, ir kaut kas reāls, bet vēlāk izrādās, ka tā bijusi tikai iedoma, bet īstenība ir citāda. Piemēram — Raiskums, mans tiešais priekšnieks… Izrā​dās, ka viņš nemaz nav Raiskums… ka viņam ir pavi​sam cits vārds.

Manfrēds salēcās aiz pārsteiguma.

— Ko? — viņš iesaucās. — Vai tu nesapņo, meitēn? Raiskums nav Raiskums?

Bet tūliņ viņš apķērās, ka ar savu klajo izbrīnu atklāj Vallijai kaut ko tādu, ko viņai nenākas zināt, — to, ka viņam šai lietā nav nekas zināms; ja meiča to saprastu, tas nenāktu par labu viņa prestižam. Tāpēc viņš apvaldīja savas emocijas, sataisīja mierīgu, vienaldzīgu seju un pāris reižu palocīja galvu, it kā visu sapratis.

— Tā jau domāju, — Manfrēds teica. — Manas aizdomas izrādījušās pareizas. Stāsti tālāk, Vallij.

Ja Raiskums nav Raiskums, tad viņam jābūt kaut kam citam — tas ir skaidrs kā diena. Mūsu uzdevums tagad ir kļuvis daudz vienkāršāks. Vēl atliek tikai noskaidrot šā subjekta īsto personību, un lieta būs darīta. Par abiem mēs to viegli veiksim.

— Tur vairs nekas nav jāveic — arī tas jau ir skaidrs, — Vallija tīksminājās ar saviem panākumiem, kuru nozīmi viņa varēja skaidri izlasīt Manfrēda acīs, sejas izteiksmē, pēkšņi saspringušā ķermeņa neapzinīgās kustībās: lai nu Manfrēds centās spēlēt teātri kā mācēdams, tik daudz iemaņu viņam vēl nebija, lai spētu noslēpt meičas šķelmīgajam skatienam savu satraukumu, bezgalīgo prieku un trako nepacietību drīzāk uzzināt visu.

— Kā tu to dabūji zināt? — viņš jautāja.

— Es noklausījos kādu sarunu, — Vallija turpināja. — Šorīt no Zundaga kolhoza bija atbraukusi mašīna pēc logu rāmjiem un durvīm. Viens no atbraucējiem ienāca kantorī un prasījās pie Raiskuma. Tāds simpātisks puisis gaišiem matiem. Kad viņš iegāja Raiskuma kabinetā, es noklausījos viņu sarunu… tā, kā tu mani mācīji darīt.

— Pareizi, Vallij, tu esi malacis… — Manfrēds pie​zīmēja.

— Vārds pa vārdam, par šādām un tādām lietām, un pēkšņi izrādījās, ka tas puisis ir Raiskuma dēls, bet pats līdz šim to nav pat nojautis, jo uzskatījis savu tēvu par karā kritušu.

— Kā sauc to puisi? — Manfrēds nenocietās.

— Tas ir Gunārs Zundags, — Vallija atbildēja. — Kolhozs, kur viņš strādā, nosaukts viņa tēva vārdā.

— Tā jau domāju, ■— Manfrēds dziļdomīgi izpūta gaisu caur nāsīm un ar pirkstu paberzēja uzacis. — Viss izrādās taisni tā, kā es paredzēju. Rūpkombinātā direktora amatā ietaisījies blēdis un krāpnieks, kurš dzīvo ar viltotiem dokumentiem. Roberts Zundags… jā, jā. Nu viņš beidzot ir manās rokās un kopā ar viņu visi tie, kas zināja par šo viltojumu, bet klusēja. Es viņus izvilkšu dienas gaismā, un arī tu, zelta gabaliņ, netiksi aizmirsta. Tiem, kas mums godīgi palīdz, mēs nepaliekam pateicību parādā.

Viņš lika Vallijai visos sīkumos pastāstīt par noklausītās sarunas norisi un laiku pa laikam kaut ko piezīmēja savā kabatas grāmatiņā. Ainas Lindes vārdu viņš pasvītroja un līdzās tam uzzīmēja treknu izsaukuma zīmi. Aina zinājusi par Zundaga noslēpumu, un vēl vienam cilvēkam tas ir zināms. Bet kurš ir tas otrais? Cik žēl, ka Vallijai nebija izdevies noklausīties sarunu līdz galam.

— Tev vajadzēja izdomāt kādu ieganstu un dabūt prom to nelūgto apmeklētāju, — Manfrēds aizrādīja. — Viņa klātbūtnē tu, protams, nevarēji noklausīties caur sienu, bet, ja tas tips tev nemaisītu, mēs tagad zinātu daudzus svarīgus sīkumus.

— Es nevarēju viņam strupi pateikt, lai viņš aiziet.

— To tu nevarēji, Vallij, bet pasacīt, ka Raiskums kaut kur izbraucis un būs atpakaļ tikai vakarā, neviens tev neliedza.

— Un ja nu Raiskums pats iznāktu no kabineta un atklātos, ka esmu melojusi apmeklētājam?

— Labāk paciest tās mazās nepatikšanas, bet par to dabūt zināt kaut ko tādu, ko neviens labprātīgi tev ne​stāstīs. Tagad mums vēl nāksies pastrādāt.

— Vai ar to, ko tu tagad zini par Raiskumu, tev vēl nepietiek?

— Lai viņu atmaskotu, protams, pietiek arī ar to, bet nekad nenāk par sliktu, ja zina visus sīkumus.

Mēs taču vēl nezinām nekā par Raiskuma… pareizāk sakot, Zundaga gaitām laikā pēc viņa šķietamās bojāejas, bet viņš droši vien tieši par to stāstīja savam dēlam.

— Tu neesi apmierināts ar mani? — Vallija bija tuvu raudām. — Bet es tā pūlējos, darīju visu iespējamo.

— Tu neesi vainīga, meitenīt, — Manfrēds viņu mierināja. — Tu tiešām esi darījusi visu iespējamo. Lielais paldies tev par to. Bet dažreiz jāprot izdarīt pat šķietami neiespējamo. Tā nu iznāk, ka mums vēl nāksies kādu laiciņu pastrādāt. Turpini novērot Zundagu. Tikai neko negrozi savā attieksmē pret viņu — viņš nedrīkst manīt, ka tev kaut kas zināms. Esi tikpat laipna un izdarīga kā līdz šim. Un, ja uzzināsi kaut ko jaunu un svarīgu, padod man ziņu. Bet tagad šķirsimies un dosimies katrs uz savām mājām. Nebūtu labi, ja kāds mūs redzētu kopā.

Manfrēds noskūpstīja meiču, pateica vēl dažus atzinības un uzmundrinājuma vārdus un devās prom.

Vallijai likās, ka viņa gan pelnījusi mazliet vairāk nekā to vie​nīgo skūpstu, bet pašai kārties vīrietim kaklā nebija viņas dabā, lai arī tas vīrietis būtu kāds būdams — kaut vai pats Manfrēds Pusruncis.

2 Manfrēds Pusruncis tovakar bija līdzīgs tvaika pilnam kuģa katlam, kas dreb un raustās uzkrātās enerģijas pārpilnībā. Ilgi tāds stāvoklis nevarēja turpināties: ja šo sakāpināto enerģiju nelaidīs darbā vai nepavērsies vaļā drošības vārstulis, tā varēja novest līdz eksplozijai un uzspert pašu katlu gaisā.

«Visa tā lielīgā banda tagad ir manās rokās, un es ar to varu rīkoties pēc savas patikas,» Manfrēds domāja, ierastām kustībām grozīdams «Moskvičā» stūri. Drīz pēc izbraukšanas no pilsētas nācās ieslēgt ugunis, jo pievakarē debesis sāka aizvilkt mākoņi un krēsla sabiezēja agrāk nekā parasts. «Roberts Zundags, valdonīgā Astra, tas kauslis Gunārs un iedomīgā Aina Linde — visi viņi nu ir maiios nagos un dancos pēc manas stabules. Pat rokenrolu — ja es tā gribēšu. Cienījamais Raiskum alias Zundag, kur tu tagad tversies ar savu uzpūtīgo principialitāti? Tu darīsi visu, ko es tev likšu darīt, un mēs taisīsim tādas šeptes, ka galva reibs skatoties. Astra Skudra man bučos roku un būs laimīga, ja palīdzēšu viņai tikt vaļā no jaunās mājas. Bet Gunārs… tas uzpūtīgais smurgulis visu mūžu atcerēsies un nolādēs nelaimīgo dienu, kad viņš atļāvās pacelt roku pret Manfrēdu Pusrunci. Kas zīmējas uz Ainu Lindi, tad notiks viens no diviem: vai nu viņa kļūs piemīlīga un pretimnācīga pret mani, vai saiņos čemodānus un pārcelsies uz kādu tālāku un aizmirstāku kaktu Latvijā — tuvāk pie vilkiem, lapsām un meža cūkām, jo cilvēkam, kurš iejaukts tādās nesmukās lietās, palikšana šajā pusē vairs nebūs iespējama. Bet Jānis Skudra, mans godājamais tūļīgais šefs, dos revidentiem tikai tādus paskaidrojumus, kādus es viņam diktēšu. Lai pamēģina pīkstēt, lai paprovē spirināties — tad es viņu nolaidīšu dibenā kā suni ar akmeni kaklā. Viņš pats to akmeni jau pagādājis, man tikai jā​salūko valgs, jāpiesien Skudrām pie kakla un jāiegrūž ūdeni.»

Viņš tīksminājās ar savu paredzamo triumfu; apziņa par milzīgo varu, kādu Vallijas atklājums ielicis viņa rokās, skurbināja viņu kā Aizkaukāza konjaks. Būdams cilvēks ar teatrālām tieksmēm, Manfrēds nevarēja sev lau​pīt šo vienreizīgo iespēju līdz galam izbaudīt uzvaras prieku.

Dažus izmantot, citus pazemot! Manfrēda smadzenēs dzima visādi atriebības plāni, bet viņš neapstājās ne pie viena no tiem, jo sakāpinātā fantāzija uzbūra aizvien jaunas — vēl valdzinošākas gandarījuma ainas. Tāds gadījums nāk tikai reizi cilvēka mūžā, un, ja viņš to nepacenšas izmantot visā pilnībā, līdz pēdējam krikumiņam, tad tā ir gara nabadzība un kretīnisms. Manfrēds sevi neuzskatīja par kretīnu, drīzāk gan par vienu no tām intelekta bagātām, privileģētām un izredzētām būtnēm, kurām lemts valdīt pār pelēko masu.

«Cik dīvaini dažreiz ir likteņa pagriezieni,» viņš domāja. «Vēl vakar man sirdi nospieda raizes un drūma paredze, bet šodien es varu iesaukties: «Prieks, kur tu rodies!» Nav nekā labāka cilvēkam kā apzināties savu spēku. Un, ja viņš ir stiprs savās jaunības dienās, tad var būt drošs, ka brieduma gados nekas viņam nebūs par grūtu.»

Filozofiski noskaņots, Manfrēds tomēr neaizmirsa apcerēt arī dzīves praktiskos jautājumus.

Paredzamais darījums ar Skudras jauno māju solīja glītu pelņu — atlīdzību par starpniecību viņš saņems kā no vienas, tā otras puses. Atrazdamies satrauktā stāvoklī, revīzijas draudos, Skudra nekaulēsies un savus tukstošus desmit ar prieku atdos Manfrēdam. Tikpat daudz, bet varbūt vēl vairāk viņš cerēja saņemt no tā kaunīgā biedra, kurš vēlējās bez liekām klapatām tikt pie gandrīz gatava nekustama īpašuma. Pēc tam «Moskviču» varēs pārdot un vietā iegādāties «Volgu», jo tā ir ietilpīgāka mašīna — tajā var iekraut daudz vairāk labu preču, pēc kurām vēl arvien ir pieprasījums Ļeņingradā un dažā citā mūsu Dzimtenes pilsētā. Ka Skudras māju izdosies pārdot bez grūtībām, par to Manfrēds nešaubījās: bez tā kaunīgā biedra Rīgā viņš zināja vairākus citus pilsoņus gan Komi Autonomajā Republikā, gan Ļvovā, gan Kišiņevā, kuriem turienes klimats vairs nepatīk un kuri ļoti ilgojas elpot Padomju Latvijas gaisu.

Pusceļā līdz Eglainei Manfrēds mainīja savu agrāko nodomu runāt ar Skudru un Astru tikai nākamajā dienā.

«Nav ko atlikt līdz rītam. Katra stunda ir dārga. Vēl nav tik vēls, ka nevarētu traucēt godājamo šefu un viņa laulāto draudzeni.» . Viņš sāka braukt ātrāk un pēc pusstundas jau zvanīja pie Skudras dzīvokļa durvīm. Pulkstenis rādīja bez pie​cām minūtēm desmit — vasaras laikā to nevarēja uzska​tīt par pārāk vēlu stundu.

Laulātie draugi bija jau beiguši vakariņot un mazā Vizma apguldīta. Palikuši divatā, Skudra un Astra ap​runājās par pēkšņo revīziju, kas patlaban bija pats sva​rīgākais jautājums viņu dzīvē.

— Kāpēc viņi tā uznāca — uzreiz un bez brīdinā​juma? — gudroja Astra.

— Revīzija vienmēr uznāk pēkšņi un bez brīdinājuma, — paskaidroja Skudra. — Droši vien kāds būs uz​rakstījis iestādēm. Ej nu meklē, ko cilvēki visu var izdo​māt. Dažam visur rādās spoki.

— Varbūt tomēr ir kāds pamats? Tu taču visu nevari zināt, kas notiek tev aiz muguras.

— Tik lielā saimniecībā daudz kas var notikt, — Skudra nopūtās.

— Kļūdas var gadīties vislabākajam darbiniekam, — piezīmēja Astra. — Bet, ja kļūdu izdara bez slikta no​doma, tad revidentam to jāprot pareizi novērtēt.

— No viņiem vēl neko nevar saprast. Varbūt tā ir parastā plānveidīgā pārbaude, kādas ik gadus notiek visos uzņēmumos, bet varbūt kas cits. Kad dzīvosim, tad re​dzēsim.

Tai brīdī viņus pārtrauca Manfrēda ierašanās.

— Skat, kāds vēls ciemiņš… — konstatēja Skudra, ielaizdams Manfrēdu dzīvoklī.

— Piedodiet par iztraucēšanu, — Manfrēds teica. — Ļaudis gan runā, ka rīts esot gudrāks nekā vakars, bet es atrodu, ka dažos gadījumos labāk negaidīt rītu.

LPSR Tautas skatuves mākslinieks E. Zīle Robertā Zundaga lomā un LPSR Nopelniem bagatais skatuves mākslinieks J. Lejaskalns Gunāra Zundaga lomā Akadēmiskā drāmas teātra izrādē «Kapteiņa Zundaga atgriešanas» 1963. gada — Vai kaut kas noticis? — Astra tūliņ satraucās.

— Sēdieties, Manfred! Varbūt izdzersiet glāzi tējas?

— Pateicos, cienītā… — Manfrēds atsaucās. — Ir tādi brīži cilvēka dzīvē, kad aizmirstas izsalkums un slā​pes … tad, kad jādomā par sarežģītām dzīves problē​mām.

Astrai likās, ka parasti iztapīgais un pieglaimīgais Manfrēds šovakar izturas pret viņu nevērīgi — viņā bija kaut kas vēss un ciets.

— Jūs domājat par revīziju? — Astra ieminējās.

— Mēs ar vīru nupat par to runājām.

— Un pareizi darījāt, — Manfrēds teica. — Mums visiem par to tagad jādomā. Un ne vien jādomā,

bet kaut kas arī jādara, kamēr notikumi nav aizsteigušies mums priekšā.

— Jūs domājat, ka … — Skudra iesāka, bet nepabei​dza un satraukts ilgi skatījās Manfrēdam acīs.

— Viss kas var gadīties, — Manfrēds turpināja. — Tā nav parastā revīzija. Tie urķi vandīs augšā visu, ko tik var.

— Bet ja viss ir kārtībā? — iesprauda Astra.

Manfrēds dzestri iesmējās.

— Nevienā uzņēmumā nav tā, ka vienmēr itin viss būtu kārtībā, — viņš teica. — Burta kalps katrā vietā atradīs kaut ko tādu, kam var pieķerties. Formālistiem neinteresē lietu būtība, bet forma, un katrs revidents pēc savas dabas ir vairāk vai mazāk formālists. Viņš ir kā ieskātājs, kas meklē utis, bet kuram no mums gan nav sava uts. Par sevi esmu puslīdz drošs. Kantora labā, lai sekmētu savlaicīgu plānu izpildi, es gan esmu vienā otrā vietā atkāpies no likuma burta, bet tam nav savtīga rakstura. To var nosaukt par savstarpēju izpalīdzēšanos, neoficiālu kooperēšanos vai tamlīdzīgi, bet valsts no tā neko nav zaudējusi un es pats personīgi nekā neesmu ieguvis. Cita lieta, ja ir kāds pierādījums, ka tev pašam kas atlēcis… piemēram, kaut vai jaunas dzīvojamās mājas veidā.

— Manfred, jūs taču zināt, ka mēs to ceļam par sa​viem līdzekļiem! — Astra iesaucās.

321 — Bet tikai daļēji, — Manfrēds mierīgi atbildēja. — Ja nāktos atšifrēt, kas tie par līdzekļiem un kur tie radušies, 11 — 1319 tad vienā otrā gadījumā būtu nepatīkami paskaidrot. Nebūsim naivi un vientiesīgi: jaunas mājas neaug kā sēnes tikai ar dieva palīdzību. Visi zina, cik liela ir biedra Skudras alga un cik no tās — pat skopi dzīvojot — var atlicināt. Nav arī noslēpums, ka pie dažiem materiāliem šodien vēl grūti tikt. Bet jūš tikāt. Kāpēc? Tāpēc, ka Manfrēds Pusruncis līda no ādas laukā un sadabūja visu. Pakalpojums pret pakalpojumu, vienā vietā tā, otrā citādi — un tas jaukais namiņš nu ir zem jumta, tur ir parkets un moderna virtuve, un eļļas krāsām iz​mālētas sienas un griesti, viss, kas nepieciešams kultu​rālam mājoklim.

— Man ir kvītis par visiem pirkumiem, — sarunā iejaucās Skudra. — Es varu pierādīt, cik esmu samak​sājis par katru naglu vai finiera plāksni.

— Bet kam jūs esat maksājis? — smīnēja Manfrēds. — Visvairāk privātiem piegādātājiem. To jūs izdarījāt ar manu starpniecību. Kā man tur nācās locīties, to jūs pat sapņos nevarat iedomāties.

— Mahinācijas? — jautāja Skudra. Viņa seja satumsa aizvien vairāk.

— Sauciet to, kā gribat, — Manfrēds attrauca. — Darīts paliek darīts. Mēs visi esam iejaukti tajā lietā, un nekas cits neatliek kā palauzīt galvu un lūkot kopīgiem spēkiem tikt laukā no šīs ķezas.

— Tātad tomēr mahinācijas? — Skudra nerimās.

— Bez tām nekas nebūtu iznācis, — Manfrēds paskaidroja. — Nav tādi laiki, kad ceptas pīles krīt no gaisa mutē, bet gatavas savrupmājas uz paplātes pienes klāt. To jums vajadzēja saprast bez gariem paskaidrojumiem.

Skudra iespieda galvu dūrēs un iestenējās: — Nelaimīga tā diena, kad es tev paklausīju, Astra, un sāku celt to būdu!

— Laba jums būda, — piezīmēja Manfrēds. — Tūkstošus sešdesmit var dabūt katrā laikā. Jūsu vietā es to pārdotu uz ātrāko, kamēr revidenti nav sākuši interesēties par jūsu personīgajiem īpašumiem.

Tas būtu visprā​tīgākais, ko jūs pašreiz varētu darīt. Tikai pasteidzie​ties — drīz būs par vēlu.

— Un ja nu mēs to nedarītu? — Astra saslējās. Manfrēda kategoriskais tonis viņu sāka kaitināt. — Gadiem ilgi par to vien esam domājuši kā tikt pie sava mājokļa, sapņojuši, knapinājušies un situšies kā pliki pa nātrēm—» un tagad, kad atlicis vēl tikai šo to piepucēt, lai pārdo​dam nost. Nē, Manfred, jūs to nerunājāt nopietni.

— Ticiet man, cienītā, nopietnāk vairs nevar runāt, — Manfrēds teica.

— Māju mēs nepārdosim! — saskaitusies iesaucās Astra.

— Pārdosiet gan, — smīnēja Manfrēds. — Un vēl daudz ko darīsiet, kas jums nepatīk.

— Kāpēc mums tas būtu jādara?

— Pirmkārt tāpēc, ka tas ir jūsu interesēs. Un vēl tā​pēc, ka es to prasu no jums.

— Manfred! — Astra sašutusi pielēca kājās un pa​skatījās Pusruncī iznīcinošu skatienu.

— Tā mani dēvē jau trīsdesmit gadus, — tas mierīgi aizrādīja. — Varbūt dēvēs vēl otrus trīsdesmit, ja būs laime nodzīvot tik ilgi.

— Vai jūs neesat dūšā?

— Nav tas gods…

— Bet kas tas par toni? Jūs aizmirstat, ar ko runājat.

— Es runāju ar cilvēkiem, kas man daudz pateicība? parādā. Domāju, ka par savām pašaizliedzīgajām pūlēm varu tik daudz prasīt, lai mani uzklausa un rēķinās ar maniem saprātīgajiem priekšlikumiem.

— Pārdot māju — tas ir idiotisks priekšlikums, — Astra atcirta. — Tāds priekšlikums mums nav pieņe​mams. To jūs, Manfred, no mums neceriet.

Manfrēds ar smīnu pašūpoja galvu un sacīja: — Es tomēr atļaujos cerēt, jo zinu, ka jūs darīsiet visu, ko likšu jums darīt.

Tagad arī Skudrām likās, ka Manfrēds pārāk daudz sev atļaujas. Šis cinisms, šī izaicinošā drosme viņu pārsteidza un kaitināja, bet, labi pazīdams Pusrunča dabu, viņš saprata, ka gluži bez pamata tas neatļautos tādu vaļību. Tāpēc Skudra apspieda dusmas un neteica neko.

— Tas izklausās pēc šantāžas, — Astra izšņāca. ii* 323 — Sauciet to, kā gribat, bet fakts nu vienreiz ir tāds, ka jums nāksies rēķināties ar mani, — Manfrēds turpināja. — Ja revīzija atklās vienu otru peļamu lietu, es nevēlos, ka man vienam piesies visas bumbas. Man, tāpat kā jums, gribas dzīvot. Un, kad pienāks laiks atbildēt uz dažiem nepatīkamiem jautājumiem, kurus uzstādīs revidenti, biedram Skudrām vajadzēs atbildēt tā, kā es viņam likšu.

— Melot es neiešu, — Skudra sacīja.

— Bet es nejaušu sevi gremdēt, — teica Manfrēds. — Ja jūs mēģināsiet visu novelt uz mani, es netēlošu upura jēru jums par prieku. Es jūs ieraušu līdz. Ja jau slīksim, tad slīksim abi.

Viņš brītiņu staigāja no viena istabas kakta līdz otram, drūms un ņirdzīgs vienā laikā. Beidzot apstājās un cieši paskatījās Astrā.

— Beigsim spēlēt vistiņas un sauksim lietas vārdā.

Par zīmi, ka viņai vienaldzīgi, ko Manfrēds vēl var sarunāt, Astra demonstratīvi apsēdās un skatījās uz is​tabas kaktu.

Un Manfrēds turpināja: — Jūsu dzīvē briest skandāls, bet tam nav nekāda sakara ar revīziju. Es vienīgais varu novērst šo skandālu. Ja es klusēšu, viss paliks pa vecam, bet, ja es darīšu šo un to zināmu sabiedrībai, attiecīgām iestādēm, tad jau rīt par to runās visā Eglainē un vēl vienā otrā apdzīvotā vietā. Būšu spiests to darīt, ja uz vietas netaisīsieties vaļā no savas mājas un ja biedrs Skudra atsacīsies dot revidentiem tādus paskaidrojumus, kādus es diktēšu.

Tas bija nepārprotams ultimāts. Astra spītīgi likās nedzirdējusi Manfrēda draudus. Skudra atļāvās tikai aiz​rādīt: — Cūku maisā nepērk. Man jāzina, ap ko lieta gro​zās.

— Tā ir prātīga valoda, — piezīmēja Manfrēds. — Un, ja nu reiz jums tā gribas zināt, ap ko lieta grozās, tad varu apmierināt jūsu ziņkārību. Lieta grozās ap Robertu Zundagu.

— Manfred, jūs esat traks! — Astra iesaucās. — Atstājiet Zundagu mierā! Viņš jau piecpadsmit

gadus guļ savā kapā un nevienu netraucē.

— Es neesmu vairāk traks kā jūs pati, — Manfrēds aizrādīja. — Bet, kas zīmējas uz Robertu Zundagu, tad viņš nav atradis par vajadzīgu gulēt kapā. Šodien viņš ir tikpat dzīvs kā es un jūs.

Pateicis to, viņš apklusa, ļaudams, lai satricinošā vēsts aizietu līdz viņa klausītāju apziņas dziļumiem.

Kad vajadzīgā pauze bija izturēta un Manfrēds pietiekami iztīksminājies par Astras satriekto izskatu un Skudras samulsumu, viņš turpināja: — Iznāk tā, ka jūs, cienītā biedrene Skudra, esat dzīva vīra atraitne, bet jūsu dēls līdz astoņpadsmitam dzīves gadam saņēmis pensiju par savu karā kritušo tēvu, kuram pat prātā nav nācis mirt.

Jaukas lietiņas, vai ne? Bet rūpniecības kombinātā direktora krēslā sēž Voldemārs Raiskums, un visi viņu uzskata par goda vīru.

— Raiskums? — satrūcies izdvesa Skudra.

— Protams, ka Raiskums, — Manfrēds atklāti priecājās par Skudras apjukumu. — Jūs satikāties ar viņu, pusstundu sarunājāties zem četrām acīm un nesapratāt, ka jūsu priekšā sēž blēdis un krāpnieks, negodīgs afērists un valsts apzadzējs. Bet man pietika vienreiz redzēt, un tūliņ sapratu, ka tur kaut kas nav tīrs. Pat kuplā bārda, ko viņš uzaudzinājis, nespēja noslēpt viņa īsto būtību.

— Varbūt… jūs maldāties? — izmocīja Astra. — Jūs nekad neesat redzējis Robertu Zundagu.

— Toties es viņu satiku pēc viņa augšāmcelšanās. Bet šodien, pirms pusotras stundas, saņēmu neapgāžamus pierādījumus, ka Voldemārs Raiskums ir Roberts Zundags. Šorīt jūsu krietnais dēls Gunārs ir bijis pie viņa, un mīlošā tēva sirds nav izturējusi: viņš atzinies tam par visu. Tagad viņi abi — tēvs un dēls — ir manos pirkstos un es viņus varu dancināt kā ērmus.

— Ko jūs gribat iesākt, Manfred? — čukstēja Astra.

— Jūs taču nebūsiet tik mazisks un neatriebsieties Gu​nāram.

— Es neko neesmu aizmirsis, — Manfrēds atbildēja.

— Mana uzacs deg kā ugunīs, kad atceros, kā tas zeņķis man uzbruka tovakar. Tādas lietas ir grūti aizmirst. Bet es neesmu no koka, man ir sirds, un es spēju saprast citus cilvēkus. Viss atkarīgs no jums pašiem. Ja pieņemsiet manus priekšlikumus — es varu noklusēt šo skandalozo lietu. Ja atteiksieties — man nāksies rīkoties sa​skaņā ar savām interesēm.

— Astra, kā tu domā? — pēc neilgām pārdomām ierunājās Skudra.

— Bet kā tu pats domā? — atjautāja Astra. — Kāpēc man vienmēr jādomā par visu? Tu ievārīji šo putru — tev pašam jāzina, kā to izstrēbt.

— Ievārījām jau abi, un abi arī strēbsim, — Skudra nopūtās. — Ja tā labi padomā, tad es tiešām nesaprotu, kāpēc mēs nevaram iztikt bez tās budkas. Pajumte mums ir, pie tam labu labā. Un kur tas ir teikts, ka mēs visu mūžu nodzīvosim Eglainē? Ja mani pārceļ darbā uz citu rajonu, to māju līdz paņemt nevarēs. Tik un tā nāksies pārdot.

— Ja tev tā būda nav vajadzīga, tad man vēl mazāk, — Astra sacīja. — Pārdod nost, un dzīvosim kā līdz šim.

— Bet kas to pirks? — Skudru māca šaubas. — Piemērotu pircēju, kas uz vietas var samaksāt skaidrā naudā, vienā dienā nesaķert.

Nu Manfrēds saprata, ka lieta ievirzījusies vēlamā gultnē un pienācis laiks viņam iejaukties sarunā.

— Jums taisnība, biedri Skudra, tādi pircēji nemētājas gar ceļmalām, — viņš ierunājās. — Mums vajadzīgs tāds pircējs, kas var tūliņ likt naudu galdā. Uz pakāpenisku izmaksu mēs nevaram ielaisties. Kā par laimi, viens tāds pilsonis man ir zināms. Starp citu, viņš ir jau apskatījis objektu un tas viņu pilnīgi apmierina. Tūksto​šus sešdesmit mēs viņam izplēsīsim.

— Bet Manfred! — Astra atkal nespēja savaldīties. — Bez mūsu ziņas jūs izrādījāt svešam cilvēkam to, kas jums nepieder!

— Sakiet paldies, ka esmu bijis tik tālredzīgs, — Manfrēds atbildēja. — Vai būtu labāk, ja mums

vēl tikai tagad nāktos meklēt to naudīgo biedru?

— Bet jūs rīkojaties ar mūsu mantu kā ar savējo, — Astra nerimās. — Tas nav… korekti.

— Toties tālredzīgi, — Manfrēds aizrādīja. — Turklāt es loloju cerības, ka man pašam arī kaut kas atlēks no tā darījuma. Tādus pakalpojumus neviens par velti nedara. Es neesmu tik bagāts, lai atteiktos no iespējas no​pelnīt savus… desmit tūkstošus.

— Jūs prasāt desmit tūkstošus? — Astra likās pār​steigta.

— Tieši tā. Citādi nav vērts pūlēties. Bet jums taču paliks piecdesmit tūkstoši — tas ir tik daudz, cik biedrs Skudra nopelna vairākos gados ar visām prēmijām. Tas nav maz.

— Vai nepietiks ar pieciem tūkstošiem? — ieminējās Skudra.

— Nepietiks, šef… — Manfrēds papurināja galvu. — Desmit tūkstoši un ne kapeikas mazāk. Bet, ja nu jums pašiem būtu zināms kāds pircējs, labāks un devīgāks par to, kuru es jums iesaku, tad es nevēlos uzbāzties. Dariet, kā zināt. Tikai neaizmirstiet, ka laika nav daudz. Tā lieta jānokārto tuvākajās pāris dienās.

Skudra saskatījās ar Astru.

— Nu labi, lai jau viņam tiek… — Astra teica.

Ar to svarīgais jautājums bija izlemts. Manfrēds apsolījās nekavējoties sazvanīties ar naudīgo pircēju un kār​tot visu tālāko.

— Par citu mēs norunāsim vēlāk, — viņš teica pirms aiziešanas. — Kamēr mums neko nejautā, mēs neuzbāzīsimies ne ar kādiem paskaidrojumiem. Bet, kas attiecas uz Zundagu… par to es vēl padomāšu.

Var būt, ka tagad viņš vairs nebūs tik prin-ci-pi-āls un nāks mums pretī, neatteiksies izdarīt dažu labu pakalpojumu.

— Zundagu vajag atstāt mierā, — Astra ierunājās lūdzošā balsī. — Viņš ir godīgs cilvēks, un nevajag vi​ņam uzspiest to, ko viņš pats nevēlas darīt.

Manfrēds pasmaidīja.

— Jūs gribējāt teikt, ka Zundags kādreiz bijis godīgs. Cilvēks, kurš piecpadsmit gadus krāpis sabiedrību, nevar būt vairs godīgs. Pie šīs domas jums, cienītā, vajadzētu sākt pierast. Uz redzēšanos!

Viņš galanti paklanījās, uzmauca galvā bereti un aiz​gāja.

Istabā ilgi valdīja klusums. Abi — Skudra un Astra — domāja vienu domu un baidījās atzīties par to otram. Abiem likās, ka kopā ar viņiem istabā atrodas vēl kāds trešais, Roberts Zundags, un gaida no viņiem atbildi uz kādu grūtu jautājumu.

«Ko jūs darīsiet? Kas tagad notiks? Kādu vietu jūs ierādīsiet man savā turpmākajā dzīvē?» — tā viņš, nere​dzamais, vēlīnais ciemiņš, jautāja.

«Es esmu. Un man vairs nepietiek ar to ģīmetni sēru ierāmējumā, kas karājas pie sienas Gunāra istabā. Ko jūs darīsiet?»

Astra sāka šņukstēt. Skudra ņurdēja kaut ko nesapro​tamu un nemēģināja mierināt sievu.

No grūtajām pārdomām viņus iztraucēja pakluss troksnis blakusistabā. Iečīkstējās gultiņa — mazā Vizma laikam pa miegam bija sakustējusies. Astra piecēlās un lēniem, klusiem soļiem iegāja blakusistabā. Skudra neaicināts sekoja viņai. Apstājušies līdzās gultiņai, viņi klusēdami raudzījās mazajā cilvēkbērnā, kas bezrūpīgi gulēja viņu priekšā, sapņodams savus skaidros bērna sapņus. Un, jo ilgāk viņi noraudzījās savā bērnā, jo skaidrāka kļuva atbilde uz smago un sarežģīto jautājumu, kuru šovakar bija uzstādījusi pati dzīve.

«Mums jāturas kopā…» viņi izlasīja viens otra acīs. «Lai notiktu kas notikdams — mums ir tikai viens ceļš. To mēs nostaigāsim kopā līdz galam, jo to no mums prasa mūsu bērns.»

4 Pāris dienu Manfrēdam pagāja drudžainā rosmē. Jau nākamajā dienā, paklausīdams Pusrunča

trauksmīgajam telefona zvanam, naudīgais pilsonis ieradās Eglainē. Iekams veda to pie Skudras, Manfrēds izrunājās ar viņu zem četrām acīm un nodrošināja sev iecerētos desmit tūkstošus rubļu par starpniecību. Pēc tam viņš pircēju aizveda uz Skudras jaunceltni, un tur tad arī notika izšķirošā saruna.

Objekta apskatei bija gluži formāla nozīme, jo pircējs to jau agrāk bija redzējis. Izskata dēļ viņš vēl pakaulējās ar Skudru, beidzot vienojās par sešdesmit tūkstošiem rubļu, un viņi sita viens otram saujā.

Dienu vēlāk darījumu oficiāli nokārtoja attiecīgā iestādē un varēja dzert magaričas. Visi bija apmierināti.

Skudra jutās tā, it kā viņam no krūtīm būtu novēlies akmens; naudīgais biedrs aizbrauca atpakaļ uz Rīgu priecīgā noskaņā, jo beidzot bija piepildījies viņa sen lolotais sapnis par omulīgu ligzdiņu, kur pavadīt vecumdienas; savs prieks tika arī Manfrēdam: divdesmit tūkstoši rubļu, ko viņš ieguva šajā darījumā, nebija ne par maz, ne par daudz par viņa gudrajām pūlēm.

Vienīgais cilvēks, kuram varbūt sāpēja sirds, bija Astra, bet viņai tagad pietika daudz citu — vēl grūtāku rūpju, par kurām domājot aizmirsās skumt par izputējušo sapni. Lai gan savu tālāko dzīves ceju viņa jau bija cieši izraudzījusies, apziņa, ka viņai agri vai vēlu nāksies skatīties Robertam Zundagam acīs, biedēja samulsušo sievieti. Ja kāds Astrai jautātu, kā viņa uztver Zundaga atgriešanos un vai šis notikums viņai sagādā prieku vai tikai rūpes, viņai būtu grūti atbildēt: pie agrākā stāvokļa bija pierasts, zaudējuma sāpes izsāpējušas un dzīvē atrasts jauns saturs, kas likās pareizs un labs. Kā viņa pieradīs pie tagadējā stāvokļa un kāds būs sabiedrības spriedums šai lietā, to Astra nezināja un pat vairījās par to domāt.

«Kaut man nepietrūktu spēka to izturēt…» viņa do​māja. «Kaut Zundagam pietiktu augstsirdības…»

Aizvadījis mājas pircēju atpakaļ uz Rīgu, Manfrēds vakarā ieslēdzās savā istabā un ķērās pie rakstu darbiem. Pēc viņa domām, tagad bija pienācis laiks parunāt ar Robertu Zundagu īstā vīru valodā.

Taustīšanas, aplinku mājienu laiks bija beidzies — tagad var prasīt un diktēt. Lai diktāts iznāktu ietekmīgs un nosistu Zundagam katru vēlēšanos tielēties, vajadzēja sagādāt tādu ieroci, kas šim cilvēkam dūšu iedzītu papēžos. Manfrēds zināja, kāds ierocis vispiemērotāks šim nolūkam.

Viņš sēdās pie galdu un rakstīja ziņojumu iestādēm par Robertu Zundagu. Ar patiesu baudu viņš izmeklējās katru vārdu, un ikviens no tiem bija kā spļāviens sejā tam, kuru viņš apsūdzēja. Puse nakts pagāja šajā radošajā darbā. Kad ziņojuma teksts beidzot bija gatavs un noslīpēts visos sīkumos, Manfrēds to pārrakstīja četros eksemplāros: vienu partijas rajona komitejai, otru valsts drošības orgāniem, trešo laikraksta redakcijai, bet ceturto kopiju nolēma paturēt sev — tas būs tas bargais ierocis, kura priekšā kapitulēs Zundags.

No rīta, pārliecinājies, ka revidenti nav vēl izteikuši vēlēšanos runāt ar viņu, Manfrēds pateica Skudrām, ka dosies uz rūpkombinātu pie Zundaga, un saņēma sava šefa svētību šim pasākumam.

— Lieciet, lai viņš padanco, kā nākas, — Skudra ieteica.

— Es viņu spiedīšu kā citronu, — apgalvoja Manfrēds. — No šitiem nagiem viņš vairs neizlocīsies. — Un viņš sažņaudza dūrēs savus garos, plēsīgos pirkstus.

— Tikai nesakiet manai sievai neko, — Skudra piezīmēja. — Jūs saprotat, Manfred… sievietes dažreiz ne​vēlas saprast vienkāršas lietas.

— Saprotu, šef. Kāpēc lai mēs iepinām sievietes vīru darīšanās? No tā nekad nav nekāda labuma.

Rūpniecības kombinātā Manfrēdam nācās kādu pusstundu uzgaidīt, jo, kad viņš tur ieradās, Zundags no​turēja savā kabinetā ražošanas apspriedi.

— Kā ar jaunumiem? — Pusruncis apjautājās Vallijai.

— Viss pa vecam, — meiča atbildēja. — Kopš tās reizes nekas jauns vairs nav nācis klāt.

Parastās lietas ar parastiem ļaudīm.

— Vai ārste Linde nav te bijusi?

— Nē, Manfred. Tikai to vienu reizi.

— Un Gunārs… Zundaga dēls?

— Arī vairs nav rādījies. Iespējams, ka viņi satiekas kaut kur citur, — Zundags pa vakariem dažreiz izbrauc ar motociklu ārpus pilsētas, bet viņš jau nemēdz stāstīt par saviem braucieniem.

— Slīpēts, bestija. Bet nu viņam tas vairs nelīdzēs. Šodien viņš man dziedās jaunā meldiņā.

Manfrēds nozīmīgi pasmīnēja. Vallija pētījoši paskatī​jās viņam acīs.

— Tu … kaut ko darīsi?

— Izšķirošais brīdis ir klāt, — Manfrēds teica, izslie- dams muguru taisnāk. — Šodien es Zundagu likšu zem naga.

— Manfred… — Vallijas balsī ieskanējās tādas kā rūpes. — Viņš taču nedabūs zināt, ka esmu iejaukta šajā lietā?

— To neviens nedabūs zināt, — Manfrēds apgalvoja. — Tava maigā sirsniņa var būt mierīga.

Paļaujies uz mani!

— Vai man turpināt pa vecam?

— To es tev pateikšu pēc sarunas ar Zundagu.

Kad ražošanas apspriede beidzās un tās dalībnieki iz​klīda. Vallija iegāja pie direktora.

— Biedrs Pusruncis vēlas runāt ar jums, — viņa pa​vēstīja.

— Kas? Pusruncis? — Zundags it kā brīnījās. — Ak tas… Nu labi, lai ienāk.

Kad Manfrēds ienāca, Zundags ar galvas mājienu atņēma viņa sveicienu, bet roku aizmirsa sniegt.

Manfrēda plauksta brītiņu palika karājamies gaisā, tad lēnām, it kā vilcinoties noslīdēja gar sāniem.

— Biedri Pusrunci, esmu spiests jūs brīdināt, ka šoreiz man maz laika. Man jābrauc uz kokzāģētavu.

— Saprotu, biedri… Raiskum, — Manfrēds atsaucās.

— Es arī pacentīšos runāt īsi. Vai atjauts apsēsties?

— Lūdzu.

— Esmu pārliecināts, ka šai sarunai jums laika tomēr pietiks, — Manfrēds teica, apsēzdamies uz krēsla. — Jūs pats izlemsiet, kas ir svarīgāk — izrunāties ar mani līdz galam vai steigties uz kokzāģētavu.

— Ak tā? — Zundags izbrīnā sarauca uzacis. — Nu labi, biedri Pusrunci. Gan jau redzēsim. Ko jūs man gri​bat teikt?

Manfrēds izvilka no svārku iekšējās kabatas sava ziņojuma kopiju un nolika Zundagam priekšā uz galda.

— Es domāju, ka tā būs racionālāk, — viņš aizrādīja.

— Izlasiet to, un tad aprunāsimies.

— Var arī tā, — teica Zundags. Viņš iekārtojās ērtāk sēdeklī, jo lasāmā bija daudz. Manfrēds nenolaida acis no viņa sejas, tvēra katru vaibstu, katru mazāko kustību. Bet veltīgi viņš gaidīja, ka Zundags nosarks vai nobālēs, ka viņa acis parādīsies nenoslēpjamais pārsteiguma un baiļu spulgojums.

Tikai vienreiz — kad Zundags bija izlasījis pirmo lappusi līdz vidum — viņš it kā izbrīnā sarauca uzacis uz augšu un uzmeta Manfrēdam īsu, neko neizteicošu skatienu. Pēc tam viņš mierīgi izlasīja visu ziņojumu līdz galam. Un, jo tālāk lasīja Zundags, jo brīvāk un pašpārliecinātāk sāka justies Manfrēds; viņš pārlika vienu kāju pāri otrai, apkampa celi un lēnām šūpoja kāju, tad atcerējās, ka ilgi nav smēķējis, un, neprasī​dams Zundagam atļauju, salūkoja cigareti.

Zundags neteica neko, kad istabā aizsmaržoja tabakas dūmi. Beidzis lasīt, viņš iegrima domās, it kā cīnījās sevī, it kā grasījās piecelties, bet beigās laikam apspieda savu vēlēšanos un turpināja brītiņu klusēt. Tad pabīdīja ziņojumu uz Manfrēda pusi un klusā balsī ierunājās: — Viss skaidrs, biedri Pusrunci.

— Es arī domāju, ka tagad viss ir skaidrs, — atsaucās Manfrēds. — Jūs taču nemēģināsiet noliegt, ka ziņojumā minētie fakti atbilst patiesībai?

— Galvenie fakti atbilst patiesībai, tikai to novērtējums ir patvarīgs un neobjektīvs, — Zundags teica.

— Būtību tas negroza, — sacīja Manfrēds. — Un ko jūs tagad teiksiet par šo lietu?

— Atjaujiet man atbildēt ar pretjautājumu — ko jūs, biedri Pusrunci, darītu manā vietā?

— Es paklausītu savam veselajam prātam un pacenstos kaut kā saglabāt savu stāvokli.

— Tātad, pēc jūsu domām, es kaut ko vēl varu sa glabāt?

— Protams, un pat diezgan daudz. Nevajag tikai skriet ar pieri mūrī. Ziņojums vēl nav iesniegts adresātiem, tātad viņi par skandalozajiem faktiem vēl neko nezina. Tie, kas kaut ko zina, klusēs un nogaidīs jūsu atbildi. Jūs taču piekritīsiet, ka es rīkojos pareizi, nesteigdamies ar ziņojuma iesniegšanu, bet vispirms aprunādamies ar jums.

— Es tur neredzu nekā slikta. Bet, tā kā laika man patiešām ļoti maz, tad runāsim īsi un skaidri — ko jūs gribat no manis?

Zundaga jautājums skanēja strupi un mazliet aizkai​tināja Manfrēdu.

— Pakalpojumu pret pakalpojumu, — viņš atbildēja. — Šādās lietās par velti neviens neklusē.

Pieņemsim, ka es tuvākajā laikā gribu svinēt kāzas un pārvest sievu mājās. Man būs vajadzīga jauna, moderna dzīvokļa iekārta. Kombinātam ir laba mēbeļu darbnīca — ko tai maksā uztaisīt skaistu guļamistabas un viesistabas garnitūru un rēķinu piesūtīt nevis man, bet kādam citam pilsonim, kurš to nokārtotu no saviem ilggadīgajiem iekrā​jumiem?

— Un tas būtu viss?

— Tas vēl būtu tā kā par maz. Būvkantorim, kur es darbojos, bieži ir vajadzība pēc visādiem izstrādājumiem, un man nākas tos sagādāt. Rūpkombināts varētu tos izgatavot ārpus kārtas un nocenot pēc viszemākās tak​ses — kaut vai kā brāķi. Peļņu varētu sadalīt uz galvi​ņām. Jūs pats arī nepaliktu tukšā.

— Saprotu… — Zundags pamāja ar galvu. — Un vēl kas?

— Visu uzreiz nevar paredzēt. Par pārējām lietām mēs varam vienoties katrā konkrētā gadījumā.

— Apetīte jums nav no mazajam, — piezīmēja Zun​dags.

— Jūsu nodarījums ari nav no mazajiem, — aizrādīja Manfrēds. — Un, ja vēl ņem vērā, ka jums nav iz​vēles, tad kāpēc gan man vajadzētu būt pārāk pieticīgam? Altruisms, starp citu, nav manā dabā.

— To var redzēt, — teica Zundags. Viņš piecēlās kājās un sāka staigāt otrā pusē rakstāmgaldam — no ista​bas kakta līdz logam un atpakaļ, tad pēkšņi apstājās un paskatījās Manfrēdam acīs.

— Vai jūs sevi uzskatāt par padomju cilvēku, biedri Pusrunci? — viņš jautāja.

— Tas taču ir fakts! — mazliet apmulsis atsaucās Manfrēds. — Man ir padomju pase, un es strādāju pa​domju saimnieciskā uzņēmumā …

— Un tomēr jūsu būtībā nav ne smakas no padomju cilvēka… — viņa vietā frāzi nobeidza Zundags.

— Paskatieties uz mani! Pēc jūsu domām, es esmu kaktā iedzīts vilks un man nav izvēles: atliek vai nu pieņemt jūsu cinisko priekšlikumu, vai zaudēt visu, kas man ir. Un tomēr es bez iedomības uzskatu sevi par padomju cilvēku. Zinu, ka tāds esmu bijis un ka tāds palikšu līdz mūža galam. Jūs jautāsiet — kāpēc?

Tāpēc, ka esmu cīnījies par šo iekārtu, lējis savus sviedrus un asinis un tā man ir svēta — mokās un upuros izcīnīta. Bet jūs… jūs esat svešinieks, alkatīgs vilks, plēsoņa un izdzimums. Jūsu vieta kaut kur džungļos vai Čikāgā starp gang​steriem. Lūk, ko es par jums domāju.

— Šis morāles sprediķis jums nepalīdzēs, biedri Zun- dag, — Manfrēds ierunājās skarbāk. — Manis pēc varat domāt par mani, ko gribat. Jūsu spriedelējumi mani nespēj ietekmēt. Beidziet pļāpāt, Zundag, es gaidu jūsu atbildi.

— Labi, pilsoni Pusrunci, tūliņ jūs to saņemsiet.

Zundags piegāja pie seifa, atslēdza to un izņēma dažas kopā saspraustas papīra loksnes, tad tuvojās Manfrēdam un, neizlaizdams loksnes no rokām, turēja tās viņam acu priekšā tādā attālumā, ka varēja salasīt skaidro rok​rakstu.

— Lasiet! — Zundags pavēlēja.

Manfrēds pielieca seju tuvāk papīram un lasīja. Tas bija Roberta Zundaga iesniegums partijas vadībai, vaļsirdīga atzīšanās savas kļūdās un neļodzīgi izteikta gatavība uzņemties atbildību par visu

izdarīto.

Jau pēc dažām rindiņām Manfrēda seja pastiepās garāka, un tajā izdzisa pašapzinīgā izteiksme. Kad viņš bija izlasījis pirmo lappusi, Zundags viņam vairs nerādīja otro, pameta Manfrēdu un ieslēdza dokumentu seifā.

— Tā ir kopija, — viņš paskaidroja. — Pirmais eksemplārs ir jau iesniegts tur, kur nākas. Jūs esat nokavējies ar savu denunciāciju, pilsoni Pusrunci. Un tā ir mana atbilde jums. Tagad man tiešām vairāk nav laika un jums nekas cits neatliks kā atstāt šīs telpas.

Manfrēds sadrūmis piecēlās.

— Es tomēr ziņošu, — viņš teica.

— Skrieniet un ziņojiet! — Zundags iesaucās. — Bet tagad papūlieties ātrāk pazust no manām acīm un aiz​mirstiet ceļu uz šejieni!

Viņš izraidīja Manfrēdu no kabineta un sekoja tam darbvedes istabā. Redzēdams, ka Pusruncis mīņājas un netaisās aiziet, Zundags pateica Vallijai: — Ja šis cilvēks vēl kādreiz te parādās, tad raidiet to prom. Viņu es nekad vairs nepieņemšu un arī jums, biedrene Zirnīte, neieteiktu tērēt savu laiku ar viņu.

Manfrēds izgāja no kantora, ar troksni aizcirzdams durvis. Apmulsusi Vallija neko citu labāku nezināja, ko darīt, kā pateikt: — Saprotu… — lai gan viņa nekā nesaprata no tā, kas notika viņas acu priekšā.

Ceturtdaļstundu vēlāk Zundags aizslēdza sava rakstāmgalda atvilktni, pateica Vallijai, ka aizbrauc uz kokzāģētavu, un izgāja no kantora. Uz ielas viņš vēlreiz ieraudzīja Manfrēdu. Pamanījis Zundagu, tas sāka darboties gar «Moskviču» — it kā mēģināja un it kā nevarēja iedarbināt motoru. Zundags apstājās un iztālēm novēroja Pusrunča nesekmīgās pūles. Pārliecinājies, ka Zundags ātrāk neies prom, kamēr viņš nebūs aizbraucis, Manfrēds beidzot iedarbināja saniķojušos motoru un, atpakaļ neatskatīdamies, aiztraucās uz Eglaines pusi, nepaguvis vēl​reiz divatā izrunāties ar Vallij u.

Drīz pēc tam arī Zundags sēdās savā motocikletā un aizbrauca.

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA Revīzija turpinājās. Cits pēc cita būvkantora darbinieki stājās komisijas priekšā un atbildēja uz jautājumiem, kuri kļuva jo dienas jo konkrētāki un vienam otram nepatīkamāki. Revidenti uztaustīja vienu pavedienu pēc otra. Notikumu aina tapa ar katru dienu skaidrāka. Kad tā beidzot bija kļuvusi pilnīgi pārskatāma un nodarījumu raksturs vairs neatstāja vietu nekādām šaubām, komisijas locekļiem radās kāds jautājums: kurš te visu laiku bijis būvkantora faktiskais vadītājs — Jānis Skudra vai Manfrēds Pusruncis?

Vīzas un paraksti uz dokumentiem gan piederēja Skudrām, bet tas, kurš visas lietas ierosināja un vēlāk realizēja, bija Pusruncis — viņu varēja nosaukt par visu pasākumu dvēseli, visi mahināciju pavedieni nepārprotami noveda pie viņa.

Tad kādu dienu Manfrēdu aicināja pie komisijas un viņam lika dot paskaidrojumus uz daudziem āķīgiem un ļoti apgrūtinošiem jautājumiem. Saruna — tā atgādināja oficiālu nopratināšanu — turpinājās vairākas stundas un sagādāja Manfrēdam daudz nepatīkamu brīžu. Pēc katra jauna jautājuma, ko uzstādīja komisijas locekļi, viņam kļuva aizvien skaidrāks, ka viss ir uztaustīts un nav ne mazāko cerību izlocīties no atbildības. Būs tiesas darbi, būs spriedums, un pēc tam nāksies sēdēt aiz restēm — labu daļu skaisto jaunības gadu vaja​dzēs pavadīt ieslodzījumā.

Manfrēds locījās kā zutis, skaidroja un sapinās savos paskaidrojumos, un, lai gan diena nebija sevišķi karsta, viņš svīda kā pirtī. Viņu atlaida tikai pašā vakarā ar noteikumu, ka viņš nākamajā dienā piegādās komisijai attaisnojošus dokumentus par vairākiem prāviem, bet apšaubāmiem maksājumiem, kurus Manfrēds teicās iz​darījis būvkantora uzdevumā.

— Dodam jums laiku rīt līdz pulksten divpadsmi​tiem, — teica komisijas vadītājs.

— Tieši rīt divpadsmitos visi dokumenti būs te uz galda, — apgalvoja Manfrēds. — Un, ja kāda arī iztrūks, tad es varēšu jums skaidri norādīt, kur tas meklējams. No galvas visu uzreiz nevar atcerēties, bet,

kad es pa- studēšu savu dienesta piezīmju grāmatiņu, viss kļūs skaidrs. Kāda laime, ka es vedu tādas piezīmes.

Kad viņš aizgaja, viens no komisijas locekļiem ietei​cās: — Pierādījumu par Pusrunča noziedzīgo rīcību ir vairāk, nekā vajadzīgs, lai viņu līdz tiesai paturētu drošī​bas ieslodzījumā. Vajadzētu sazināties ar rajona proku​roru.

— Pareizi, — piekrita komisijas vadītājs. — Es rīt iepazīstināšu prokuroru ar revīzijas materiāliem un lūgšu sankciju Pusrunča arestam.

— Vēl labāk būtu, ja mēs to izdarītu jau šodien, — piezīmēja komisijas loceklis.

— Kā gan mēs to varējām darīt, nenoklaušinājuši Pusrunci? — komisijas vadītājs aizrādīja. — Cita lieta, ja darīšana būtu ar slepkavu vai recidīvistu.

Manfrēdam prātā nenāca studēt piezīmju grāmatiņu, meklēt attaisnojošus dokumentus, kuru nebija un nevarēja būt, un sagaidīt Eglainē jaunu dienu. Mājās pārgājis, viņš aizslēdza dažus jau agrāk sakravātos čemodānus, sabāza kabatās naudu un dokumentus un pacietīgi sagaidīja tumsas iestāšanos. Un, kad pār Eglaini nolaidās nakts, kāda vieglā mašīna ar izslēgtām ugunīm klusi aizripoja pa satumsušo ciemata ielu.

Kurp? Kas to lai zina! Varbūt uz kaimiņu rajonu pie skaistās Vallijas, varbūt uz Rīgu, bet varbūt kaut kur tālāk prom no Latvijas — uz tādu vietu, kur dzīvo kāds no tiem, ar kuriem Manfrēdam Pusruncim bijuši ienesīgi sakari, un kur varēja cerēt uz mierīgu paslēptuvi līdz tam laikam, kamēr izdosies sagādāt viltotus dokumentus. Padomju zemes plašumi ir milzīgi. Manfrēds cerēja, ka tie paslēps viņu, kā mūžamežs paslēpj savos biezokņos vajātu zvēru. Un, ja arī nepaslēps, ja nepielūdzamā Taisnība tomēr atnāks pa viņa pēdām un liks saņemt pelnīto, tad viņš vismaz būs paildzinājis par kādām nedēļām, mēnešiem, varbūt pat gadiem savas noziedzīgās brīves dienas un paguvis vēl kaut ko baudīt no dzīves labumiem. Tādam kā viņam, kam dzīvē nebija citu mērķu un ide​ālu, arī tas nozīmēja daudz.

«Paliec sveika, Eglaine!» viņš domās teica aizbraucot. «Es kādu laiku nebūšu šajā pusē. Var iznākt pat, ka mēs nekad vairs neredzēsimies, jo nav labi cilvēkam būt tur, kur viņu neciena un nemīl.» ♦** Izgājis no kantora, Jānis Skudra apstājās uz ielas un brītiņu stāvēja it kā neziņā — uz kuru pusi doties? Tur, no kurienes viņš iznāca, nupat bija notikusi tā smaga, izšķirošā saruna, kuru Skudra bija gaidījis visas pēdējās dienas. Neziņas un minējumu laiks nu ir beidzies, tagad viss ir skaidrs un mulso nojausmu ilgi mocītais cilvēks zina, kas viņam gaidāms. Kopš šā brīža Jānis Skudra nav vairs būvkantora vadītājs — līdz lietas galīgai izmeklēšanai un tiesas spriedumam viņš ir atstādināts no amata. Un viņš zina, ka nekad tajā amatā vairs neatgriezīsies, jo tur ir vajadzīgs cits vīrs ar skaidrāku skatienu un stingrāku mugurkaulu — tāds vīrs, kurš spēj noturēties pretī sīkiem kārdinājumiem un attiecīgā brīdī pateikt ciešu «nē!».

Viņš to nav spējis pasacīt. Kā mīkstu mālu viņu ir spaidījuši un viļājuši citu cilvēku cietie pirksti, un viņš ir ļāvis to darīt. Viņam nav bijuši ļauni nolūki, bet viņš nav sapratis, ka tas, ko viņš darījis un ļāvis citiem darīt, ir kaut kas negodīgs un nosodāms. Tagad viņš to saprot, un nu ir tā, ka pietrūkst spēka paskatīties citiem cilvēkiem acīs, jo katrā skatienā viņš izlasa spriedumu sev: «Tad tāds tu esi, Jāni Skudra! Mēs tevi uzskatījām par goda vīru, bet tu mūs piekrāpi un izrādījies sīks, vājš cilvēciņš.

Sabiedrība paļāvās uz tevi, bet tu domāji tikai par sevi un par savām personīgajām interesēm. Ko tagad iesākt ar tevi?»

Skudra lēnām soļo pa ielu prom no kantora un domā. Viņa ceļš neved mājup, kur viņu gaida rūpēs un neziņā satrauktā sieva. Viņš gribēja pasargāt to no visām rūpēm un nedienām, bet nav spējis to izdarīt, jo arī te viņam ir pietrūcis spēka īstā brīdī pateikt «nē!». Astrai bija vairāk gribasspēka, viņa vienmēr panāca savu. Pa- kļāvies vienreiz, viņš nevarēja nepakļauties citreiz, un kļūdas — ja tās vispār varēja nosaukt tikai par kļūdām — virknējās cita pēc citas un izveidoja cilpu, kas tagad tiecās nožņaugt viņa dzīvi. Kas vainīgs? Varbūt Manfrēds? Varbūt Astra?

«Nē, Jāni Skudra, vainīgs esi tu pats un vienīgi tu — nemeklē citus vainīgos. Par visu, kas te noticis,

jāatbild tev.»

Viņš nogriežas no ciemata galvenās ielas šaurā sān- ieliņā un turpina savu gauso gaitu. Tur nav citu cil​vēku, un neviens netraucē Skudrām domāt. Viņš var mie​rīgi ieskatīties īstenībai acīs.

Kas tagad būs? Varbūt tiesa pasaudzēs viņu, ņemot vērā, ka viņš nekad agrāk nav sodīts, un aprobežosies ar to, ka liks atlīdzināt valstij nodarītos zaudējumus, — varbūt pietiks ar tiem piecdesmit tūkstošiem rubļu, ko saņēma par pārdoto māju, bet var būt, ka ar to vien nebūs diezgan un nāksies gadiem ilgi strādāt un knapināties, kamēr atmaksās visu. Un nav izslēgts, ka ar to vien nepietiks, ka viņu uz laiku izslēgs no sabiedrības. Visādi var būt. Bet, lai arī notiktu kas notikdams, skaidrs ir viens: Jānim Skudrām dzīve jāsāk no gala — jaunā, labākā veidā. Viegli tas nebūs, bet šodien ir par vēlu izbēgt no grūtuma. Par to vajadzēja domāt agrāk.

Ieliņa izbeidzas strupceļā. Skudra griežas atpakaļ un lēnām soļo uz ciemata centra pusi. Pamazām viņa sirdī briest kāda apņemšanās, kāds stingrs lēmums. Reizē ar to viņa soļi kļūst ciešāki un steidzīgāki.

Viņš sasniedz galveno ielu un dodas uz partijas rajona komiteju.

Rajona komitejā patlaban maz cilvēku — darbinieku vairums izbraukuši uz vietām un palīdz kolhoziem ražas novākšanā. Pirmais sekretārs cieši un it kā izbrīnījies paskatās ienācējā, atņem viņa sveicienu un aicina apsēsties. Bet Skudra neapsēžas. Viņš izvelk no svārku iekšējās kabatas mazu grāmatiņu sarkanos vākos un noliek Skujam priekšā uz galda.

— Biedri sekretār, te ir mana partijas biedra karte. Lai tā paliek pie jums līdz tiesas dienai. Es neesmu cie​nīgs to paturēt. Jūs taču zināt, kas noticis?

— Zinu… — atbild Skuja, paņem Skudras partijas biedra karti un tur pirkstos, it kā nezinādams, ko iesākt ar to. — Bet kāpēc tā vajadzēja notikt?

Skudra nopūšas, pašūpo galvu un klusē. Un tad viņš pagriežas un lēnām iziet no kabineta. Emīls Skuja ne​mēģina viņu aizturēt. Viņš ilgi noraugās mazajā grā​matiņā ar sarkanajiem vākiem un domā.

«Viens no tiem, kas neizturēja pārbaudi… Nespēja nokratīt pagātnes pinekļus un domāja, ka tanī jaunajā pasaulē, kuru ceļ padomju tauta, var ieiet, saglabājot vecās pasaules drūmo mantojumu. Nevar, Jāni Skudra.

Negodīgums un komunisms nav savienojami. Tas bija pārpratums, ka tevi uzņēma partijā. Tagad pārpratums būs novērsts, bet par kādu cenu…» *#* Visiem ir zināms viss. Nav vairs noslēpuma, un līdz ar to ir pagaisis drūmais slogs, kas kā smags rudens mākonis pēdējā laikā nospieda dažus cilvēkus, kuriem bija kļuvis zināms Roberta Zundaga patiesais liktenis. Lielceļa malā, kur nogriežas ceļš uz kolhoza centru, ir nozudis rādītājs ar uzrakstu «L/a Roberts Zundags». Tā vietā pie staba pienaglots cits dēlis ar citu uzrakstu. «L/a Atmoda» — garāmgājēji var izlasīt, un katram, kas to izlasa pirmo reizi, prātā ienāk nesen dzirdētais stāsts par kāda cilvēka sarežģīto dzīvi, un katrs kaut ko nodomā sevī — ko nu kurš. Kolhoza priekšsēdētāja darba istabā no sienas ir nozudusi Roberta Zundaga ģīmetne: tā savu lomu ir nospēlējusi, un tai te vairs nav ko darīt.

Aleksandrs Irbe nav to ne sadedzinājis, nedz nometis kaut kur starp bēniņu sīkumiem; viņš to ir atdevis Zundaga dēlam, un tagad tā karājas praktikantu istabā pie sienas līdzās Gunāra gultiņai — Gunāra biedri neredz šajā apstāklī nekā piedauzīga vai izaicinoša. Tāpat kā citiem šejienes ļaudīm, arī studentiem ir zināms viss par notikušo, un viņi neapgrūtina Gunāru ar liekiem jautājumiem un spriedelējumiem. Noticis ir kaut kas dabisks un pareizs: kāds cilvēks ir atgriezies mājās no tāla, grūta ceļa un atkal ieņēmis savu vietu dzīvē — to vietu, kuru neviens cits cilvēks viņa vietā nevar ieņemt. Nav bijusi viegla šī atgriešanās, un nebūs viegli pārnācēja pirmie soļi jaunajā dzīvē, bet vai gan pasaulē kādu upuri vai cenu varētu teikt pārāk lielu, kad cilvēks par to atgūst pats sevi.

— Tu esi laimīgs, Gunār, — saka mazā Ērika. — Tev atkal ir tēvs. Tu esi laimīgāks par mani, jo man vairs nav nekā. Bet es tevi neskaužu, ak nē. Es priecājos par tavu laimi.

Kāda cita meitene, kuras tuvumā Gunāra sirds vienmēr iepukstas straujāk un domas kļūst gaišākas,

nemēdz vārdos apliecināt savas jūtas un pārdzīvojumus, bet, ko nepasaka vārdi, to pauž viņas acu mierīgais spožums un tas skaidrais, glāstošais draudzības siltums, kuru Gunārs sajūt katrā viņas skatienā, kustībā, elpas vilcienā. Tas ir draugs — tavs draugs virs zemes, tikai viens tāds cilvēkam var būt visā pasaulē. Tāpēc pasaule ir skaista un labi tajā dzīvot to vienu vienīgo reizi, kas cilvēkam lemta.

Tad pienāk kāda svētdiena — tāda pati kā daudzas citas svētdienas: ne pārāk saulaina, ne pārāk drūma. Atsevišķas, izkaisītas mākoņu salas slīd pāri zemei no rietumiem uz austrumiem, bet cauri mākoņiem spraucas saules stari, un, kur tie saskaras ar zemi, tur viss, kas līdz tam bijis pelēks un zaļš, pēkšņi kļūst it kā apzeltīts. Zeme smaida — mierīgi un laipni.

Gunāram un vēl vienam otram tā nav parastā svētdiena: todien Eglainē Emīla Skujas dzīvoklī sapulcējas Roberta Zundaga karabiedri un arī viņam, Gunāram, jābūt kopā ar tiem. Viņš ir sarunājis ar tēvu, ka viņi kopā ieradīsies tur, — noteiktā laikā tēvs sagaidīs viņu gatves galā uz lielceļa. Kad Gunārs labu brīdi pirms norunātās stundas torīt iziet no mājām, pagalmā viņu sagaida Aleksandrs Irbe un Laima.

Paspiedis Gunāram roku, Irbe saka: — Pasveicini savu tēvu no manis. Un pasaki biedram Zundagam, ka, gadījumā, ja viņam nāktos aiziet no rūpkombināta un nekā cita piemērotāka tuvākajā laikā nerastos, kolhozā «Atmoda» viņu gaida darbs. Kolhoza mehāniskajai darbnīcai jau sen vajadzīgs kvalificēts vadītājs, jo tam, kas to pagaidām vada, rudenī jābrauc uz institūtu un dažus gadus vēl jāmācās.

— Pateicos, biedri Irbe! — Gunārs atsaucas. — Es pateikšu tēvam.

Laima viņu pavada līdz lielceļam.

— Viss būs labi, Gunār, — viņa saka, kad uz ceļa parādās motociklets ar pazīstamo braucēju. — Tu re​dzēsi — viss nokārtosies pareizi un labi. Tu taču tici dzīvei, tās gaišajai īstenībai?

— Ticu, Laima. Un, ja tā arī nav vēl tik gaiša, kā gribētos to redzēt, mēs to padarīsim tādu. Tu un es… visi kopā.

Motociklets beidz sprakšķēt un apstājas viņiem līdzās. Roberts Zundags saņem dēla roku un ar laipnu, it kā vaicājošu skatienu noraugās meičā, kura stāv Gunāram līdzās uz ceļa.

— Tā ir Laima… — Gunārs paskaidro un nez kāpēc nosarkst.

Zundags pamāj ar galvu un paspiež roku ari Laimai, Viņš ir sapratis visu, katrs jautājums šķiet lieks.

Un viss ir pareizi, un nav par ko brīnīties: Roberts Zundags šai brīdī pirmo reizi tā īsteni saprot, ka viņam ir pieau​dzis dēls. Sī apziņa tam sagādā dziļu prieku.

«Mēs esam divi,» Zundags domā. «Tas ir jau spēks.»

Viņš pēkšņi sajūt sevi daudz stiprāku nekā līdz šim.

— Brauksim, Gunār, — tēvs saka. — Šodien ir kara​vīru diena, bet karavīri nemēdz neko nokavēt.

Viņš pamāj Laimai ar galvu, uzmundrinoši pasmaida tai un iedarbina motoru. Laima brīdi paliek stāvam turpat ceļa malā un domu pilna noraugās pakaļ aizbraucējiem. To vienu viņa visu dienu gaidīs pārnākam. Varbūt viņai dzīvē vēl daudzreiz nāksies to gaidīt mājās un varbūt dažreiz būs ilgi jāgaida, bet viņai pietiks spēka un pacietības sagaidīt, vienalga, no kādām gaitām arī tas atgrieztos, jo tikai viens ir tāds kā viņš un bez viņa visa pasaule būtu tukša. ^ viņu vidū, un, kad vērotājs pārlaiž vērtējošu skatienu visiem, kas te sapulcējušies, tad liekas, ka Ainu Lindi vismazāk skāris aizgājušais laiks: pati siltā dzīvība staro pretī no viņas būtības, viņa ir kā zaļš, koši uzplaucis krūms vētras aplauzītu koku vidū, un tikai daža dziļāka rieva ap mutes kaktiņiem liecina, ka arī viņu nav pa​saudzējis pārdzīvojumu skarbums.

Mazais dārziņš pie Emīla Skujas mītnes ir cilvēku pilns. Kamēr nav atnācis tas, kura dēļ viņi šodien te sapulcējušies, viņi kavējas atmiņās par kopā aizvadītiem kara gadiem un stāsta viens otram par savu tagadējo dzīvi. Atmiņu ir daudz, bet vēl vairāk ir tā jaunā, ko katrs pieredzējis, staigājot savās savrupās pēckara gaitās. Gandrīz visiem viņiem ir ģimenes, daudzi ir izaudzinājuši jaunu paaudzi, bet cīnītāji viņi ir palikuši visi: novelkot pelēko karavīra šineli, viņi nav pārstājuši būt gvardi, tikai savus vecos ieročus viņi apmainījuši pret jauniem un šodien cīnās citā frontē, kur cilvēka vīrišķība un varonība var izpausties

tikpat spilgti un vienreizīgi kā toreiz pie Maskavas un līmeņa ezera. Viņu pretinieks šodien ir pati vecā dzīve, pareizāk sakot, tas, kas palicis pāri no tās un kā sagruvušas celtnes gruveši pielūžņojis zemi.

Viņi kavējas atmiņās, runā par šodienu un gaida. Un, kad uz ielas atskan un tepat aiz dārza žoga pēkšņi aprimst kāda motocikla skaudrie sparkšķi, viņi apklust un pagriež sejas uz to pusi, no kurienes vajag ierasties tam, kuru viņi gaida. Viņi sadzird un pazīst raksturīgos karavīra soļus, bet, kad parādās nācējs, daudzi no viņiem pirmajā brīdī to nepazīst un ar mulsu vaicājumu paskatās cits citā — vai tiešām tas ir viņš? Bet, kad tie uzmet skatienu jauneklim, kurš ieradies kopā ar šo vīru, sākotnējā mulsa pāriet, un viņi vairs nešaubās, ka tas tie​šām ir viņš.

Viņš nostājas pamatstājā, salutē un, kā kādreiz frontē, ziņo: — Kapteinis Zundags uz veterānu sanāksmi iera​dies …

Cits pēc cita — dažs raitā solī, dažs klibodams un balstīdamies uz kruķiem — vecie karabiedri tuvojas Robertam Zundagam, cieši ieskatās tam acīs un spiež roku. Katrs no viņiem cenšas paturēt Zundaga roku ilgāk savējā un ielikt savā rokas spiedienā kaut ko izteiksmīgu — kaut ko tādu, kas bez vārdiem izsaka viņu attieksmi pret atnācēju. Dažs varbūt kaut ko neattaisno viņa iepriekšējā dzīvē, dažam vienkārši kauns izrādīt savas pēkšņi uzplūdušās jūtas, un, tās slēpdams, tas pūlas apvaldīt jūtelību un izlikties mierīgs un atturīgs, dažs ne​slēpj neko. Robertam Zundagam šie skatieni un rokas spiedieni pasaka visu. Viņš saprot, ka viņam tic, — lai kas arī ir noticis, vecie karabiedri nav pazaudējuši ticību pārnācējam. Senā draudzība nav sadegusi šaubu un aizspriedumu sīvajā liesmā. Roberts Zundags netiek izstumts no seno biedru vidus — ar to ir izšķirts viss.

Pārnācējs ir daudz domājis par šo brīdi, bet nav varējis iedomāties, ka tas var notikt tik vienkārši un ka šajā vienkāršībā varētu slēpties tāds satricinošs spēks. Tā ir atklāsme, un, kad Roberts Zundags beidzot ir sapratis notikušo līdz galam, viņam kaklā iemetas kamols un viņš atgūst spēju runāt. Un tad viņš saka: — Es jūs nepievilšu, biedri…

Roberts Zundags zina, ka atkal drīkst izrunāt šo vienkāršo, cēlo vārdu. Biedri… Un tie, kuriem viņš to saka, netaisās apstrīdēt viņa tiesību uz šo uzrunu. Kad uz īsu mirkli Zundaga acis sastopas ar Ainas Lindes starojošo skatienu, viņam liekas, ka viņš tajā saredzējis ne tikai prieku par to, ka lielais garīgais sastrēgums nu ir beidzies, bet vēl kaut ko vairāk — kaut ko tadu, kas pieder nākotnei.

Tad dārzā atskan Emīla Skujas balss i — Šodien mums ir tik daudz, par ko runāt, ka līdz pat rītam nepagūsim visu izrunāt. Tāpēc neaizskarsim vakardienu — padarīt to savādāku, nekā tā bijusi, mēs tik un tā nespējam. Parunāsim labāk par nākotni, par to, ko mēs darīsim un kādi būsim rīt.

— Pareizi, Emīl… — atsaucas viņa biedri. — Mums visiem ir nākotne, un visiem dzīvē vēl daudz kas jāpa​veic. Katram par sevi un visiem kopā…

«Arī man ir nākotne…» domā Roberts Zundags. «Savu daļu es paveikšu — jūs to redzēsiet, biedri…

Kopā ar jums tas vairs nebūs grūti.»

KOMENTĀRI Kad 1959. gada 29. novembri Tautas rakstnieks Vilis Lācis lūdza LPSR Augstāko Padomi atbrīvot viņu no republikas Ministru Padomes priekšsēdētāja pienākumiem, viņš to darīja, vēlēdamies mūža atlikušo daļu veltīt vienīgi literatūrai — sen iecerētu un ilgi iznēsātu darīju uzrakstīšanai. Lūgumu ievēroja, un rakstnieks, daudz nekavēdamies, ķērās pie spalvas — pie romāna, kas pašlaik pazīstams ar virsrakstu «Pēc negaisa», bet sākotnējos variantos nosaukts par «Leģendu». Sim darbam vajadzēja kļūt par pirmo mūža noslēguma posmā. Patiesībā tas iznāca pēdējais rakstnieka dzīvē. Viņš gan vēl iesāka «Cīņu ar īstenību», bet, slimības mākts, pārtrauca rakstīšanu, neticis ne līdz pusei.

Par jaunā romāna rašanos I. Sokolova raksta: «Sastapis šī varoņa prototipu un uzklausījis viņa traģisko dzīves stāstu, rakstnieks vēl ilgus gadus pirms romāna tapšanas uzrakstīja viencēlienu.»[1] citā sa​karībā rakstnieks par savu jauno darbu kritiķei izteicies: «Jau 1948. gadā es uzrakstīju viencēlienu, kura centrā bija padomju cilvēks, kas «izgājis caur uguni un ūdeni». Taču varoņa dzīves stāsts neiekļāvās tik šaurās robežās, un man kļuva skaidrs, ka par to ir jārunā plašāk, ka asām situācijām piesātinātais materiāls prasa citu formu. Tomēr iesākto darbu nācās atlikt uz daudziem gadiem: personības kulta apstākļos nebija iespējams risināt bijušā karagūstekņa likteni, kuru atdod dzīvei partijas uzticība. Bez tam man gribējās, lai «paaugtos» jaunatne, kuras liktenis savijies ar tēvu likteni.»[2] Jaunā romāna tapšanas gaita sīki fiksēta dienasgrāmatā, kas glabājas rakstnieka arhīvā. No tās iegūstam pilnīgu skaidrību ne tikai par darba sākšanas un pabeigšanas datumiem, bet ari par atsevišķu darba cēlienu ilgumu un norisi.

1961. gada 9. janvārī dienasgrāmatā ierakstīts: «…Pēcpusdienā izskatīju konspektu «Leģendai» un… sāku iedegties. Gribas ķerties pie spalvas un sākt rakstīt.» 1961. gada 9. janvāris tad ari jāuzskata par darba sākšanas brīdi.

«Iedegšanās» Lācim vienmēr nozīmē to, ka spalva vairs netiks nolikta malā, kamēr sacerējumam nebūs pielikts punkts. Tā notiek arī šoreiz. Ar objektīvu apstākļu izsauktiem ilgākiem un īslaicīgākiem pārtraukumiem darbs turpinās līdz 15. decembrim, kad dienasgrāmatā lasāms: «Ar visu slimo aci beidzu lasīt «Negaisa» tīrrakstu un sakārtot manuskripta eksemplārus.» Tas tad ir darba pabeigšanas datums.

Dienasgrāmatā īpaši atzīmētas dienas, kad rakstnieks strādājis pie «Negaisa». Norādīts arī «piesēdiena» (tā Lācis sauca vienu darba cēlienu) ilgums un paveiktā apjoms, norādot uzrakstīto rindu skaitu. Izrādās, ka Lācis rakstījis priekšpusdienās, darbs ildzis ne mazāk kā 2 un ne vairāk kā 4 stundas un stundā caurmērā uzrakstīts 30 līdz 40 rindu.

Ar šo atzīmju palīdzību viegli izsekojams arī viss darba process, kas sadalās vairākos atšķirīgos posmos. 10. jūlijā, piemēram, rakstnieks atzimē: «.. .dažas stundas strādāju pie «Leģendas» un taktiski pabeidzu melnrakstu.» Ar to noslēdzas pirmais posms, kurā bijuši 107 «piesēdieni».

Līdzko melnraksts uzrakstīts, notiek tā pārlasīšana un pirmie labojumi, kas aizņem 6 «piesēdienus».

Tad seko vairāk nekā mēnesi ilgs pārtraukums. Bet no 1. septembra līdz 27. novembrim, paša vārdiem runājot, viņš «gludina, pārstrādā, izlabo uzrakstīto» (19 «piesēdieni»). Tad vēl 10 dienas paņem tīrraksta pārlasīšana un mašīnrakstīšanas kļūdu izlabošana, un manuskripts ceļo uz redakcijām un pie tulko​tājas.

Darba gaitā bijuši trīs garāki pārtraukumi: no 1. līdz 27. jūnijam — slimības dēļ; no 11. jūlija līdz 28. augustam pārtraukums acīmredzot bijis vajadzīgs, lai darbs «nogulētos», un no 7. oktobra līdz 2. novembrim, kad V. Lācis piedalās PSKP 22. kongresā Maskavā, īslaicīgākus pārtraukumus darbā pie romāna izsauc apsveikuma vēstuļu rakstīšana Maija un Oktobra svētkos, kā ari publicistisku rakstu pa​sūtījumi, no kuriem nav iespējams atteikties.

Darba pilnveidošanas gaitā autors izdarījis interesantus pārkārtojumus. 2. martā dienasgrāmatā

lasāms: « .. .romāna rokrakstā visur pār​dēvēju Jēkabu Melnzobu par Manfrēdu Pusrunci.»

15. augustā: «Bija pie manis lauksaimniecības ministrs Vanags, konsultējos ar viņu par studentu vasaras praksi — sakarā ar «Leģendu». Dabūju zināt daudz interesanta.»

15. septembrī: «Vairākas stundas strādāju pie «Leģendas» (romā​nam briest cits nosaukums) …»

20. septembrī: «No rīta strādāju pie «Leģendas» (domāju to no​saukt par «Negaisa atbalsi»).»

Sākot ar 22. septembri, dienasgrāmatā romāns saucas «Negaisa at​balss» vai vienkārši «Negaiss».

Krasi mainījies arī rakstnieka paša vērtējums par uzrakstīto. 26. jūnijā viņš raksta: «Izlasīju «Leģendas» trešo nodaļu. Tāda nu ir, kā ir. Varēja būt labāk.» Savukārt 1. jūlijā atrodam atzīmi: «Izlasīju «Leģendas» septīto un astoto nodaļu: sāk izklausīties diezgan labi un interesanti — laikam esmu ierakstījies un ielasījies.» Turpretim 28. augustā manāmas pavisam citas noskaņas: «Mani sāk mākt šaubas par «Leģendu»: vai nenāksies visu pārrakstīt pilnīgi no jauna — kā savā laikā «Zvejnieka dēlu»?

Vai pietiks spēka un veselības?»

Novembrī un decembri gandrīz ik dienas dienasgrāmatā ir atzīmes «jūtos slikti» vai «jūtos ļoti slikti». Tomēr darbs turpinās.

Romāna pirmpublicējums atrodams žurnāla «Karogs» 1962. gada 3., 4., 5. un 6. numurā, kur arī norādīts, ka romāns sacerēts 1961. gadā. Vienlaikus citi manuskripta eksemplāri nodoti I. Sokolovai tulkošanai un Latvijas Valsts izdevniecībai izdošanai atsevišķā grāmatā. Romāns nodots salikšanai 1962. gada 15. jūnijā, tātad pirms «Karoga» 6. numurs ar «Pēc negaisa» pēdējo turpinājumu bija nonācis pie lasī​tāja. Krievu valodā tulkojums parādās žurnāla «Družba narodov» 1963. gada 1. un 2. numurā.

Atsevišķā grāmatā romānu latviešu valodā izdod Latvijas Valsts Izdevniecība 1962. gadā (mākslinieks iekārtotājs V. Valdmanis). Krievu valodā atsevišķā grāmatā romāns «Pēc negaisa» iznāk 1964. gadā (izdevniecība «Molodaja gvardija») ar P. Pinkiseviča ilustrācijām. Tas tulkots arī igauņu, lietuviešu, bulgāru un rumāņu valodā.

Salīdzinot pirmtekstu ar pirmpublicējumu un grāmatas variantu, jākonstatē, ka šoreiz autors aprobežojies ar stilistiskiem labojumiem un arī to ir samērā nedaudz. Sie labojumi nerada jaunas satura nianses un neizraisa vērā ņemamas pārmaiņas ne personu raksturojumā, ne arī darba sižetiskajā risinājumā. Tādēļ šajos komentāros tie ne​tiek uzrādīti.

KRITIKA

Plašāki vērtējumi par romānu «Pēc negaisa» atrodami laikraksta «Cīņa» 1963. gada 8. februāra numurā (K. Krauliņš, «Romāna izraisītas pārdomas»), laikraksta «Literatūra un Māksla» 1962. gada 15. septembra numurā (I. Muižnieks, «Cīņa par cilvēku»), laikraksta «Padomju Jaunatne» 1962. gada 27. oktobra numurā (S. Sirsone, «Dzīves patiesības vārdā»), žurnāla «Padomju Latvijas Komunists» 1963. gada 5. numurā (I. Sokolova, «Negaiss un cilvēks») un žurnāla «Karogs» 1963. gada 4. numurā (E. Damburs, «Roberta Zundaga likteņstāsts»). Literatūrkritiskus vērtējumus par romāna dramatizējuma izrādi LPSR Akadēmiskajā drāmas teātrī savās apcerēs ietvēruši arī J. Pabērzs un M. Grēviņš. Romāns «Pēc negaisa» un tā dramatizējuma izrāde īsāk apskatīti ari citos apskatos un recenzijās.

Vērtētāji ir vienis pratis, ka romānā APēc negaisa» V. Lācis skāris aktuālu un svarīgu tēmu. Tiek norādīts, ka viņš atkal gājis pa notikumu karstām pēdām un 1958. gadā notikušo jau 1962. gadā novedis līdz lasītājiem. Bez tam rakstnieks romānā «Pēc negaisa» ir jaunas, svarīgas tēmas aizsācējs latviešu padomju literatūrā. «. . .ar Roberta Zundaga tēlu latviešu padomju literatūrā nopietnā tvērienā ienāk tēma par «personības kulta» laika smagajām, sāpīgi un ilgstoši traumējošajām sekām cilvēku attiecībās un atsevišķa indivīda dvēselē,» raksta J. Pabērzs.1 «Viļā Lāča romāns «Pēc negaisa» ir viens no tiem nedaudzajiem darbiem latviešu padomju literatūrā, kurā tautas dzīve pēc partijas XX kongresa attēlota plašā politiskā skatījumā,» atzīst M. Grēviņš.'1 No saviļņojošas, politiski svarīgas un aktuālas tematikas kā loģiska nepieciešamība izriet lielā interese, ko romāns un arī tā dra​matizējums izraisījuši sabiedrībā.

«Romāns saviļņo visplašāko lasītāju masu sirdis,» konstatē I. Muiž​nieks.1 «To, ka rakstnieks ar savu darbu ieinteresējis, liecina pārpildītās dramatizējuma izrādes Akadēmiskajā drāmas teātri,» domā E. Dam- burs.2 «Vēl arvien teātra sludinājumos laikrakstos blakus šim nosaukumam («Kapteiņa Zundaga atgriešanās» — V. K.) lasām piezīmi — biļetes izpārdotas,» paziņo J. Pabērzs.[3] Vairums jaunā darba vērtētāju pievērš uzmanību arī tam, ka romāns «Pēc negaisa» turpina Viļā Lāča daiļradē agrāk iezīmējušos motīvus. Vispirms visi norāda uz Manfrēda Pusrunča «gara radniecību» ar «Zvejnieka dēla» Meņģeļu Fredi. I. Sokolova un K. Krauliņš atrod romānam «Pēc negaisa» pēctecību ar lugu «Uzvara».

«Pēc savas būtibas Roberts Zundags pieder pie Andreja Silenieka, Kārļa Žubura, Jāņa Līduma tipa cilvēkiem,» secina K. Krauliņš, tūdaļ gan piebilzdams, ka dažu apstākļu dēļ lasītājs nevar «pieskaitīt viņu pie tiem».[4] Tādējādi iezīmējas viena no galvenajām domstarpībām kritiķu atzinumos par romānu. K. Krauliņam, piemēram, grūti iedomāties, ka «tik taisnīga, cildena un spēcīga rakstura cilvēks, kāds ir Zundags, būtu varējis tik daudzus gadus nodzīvot mazdūšīgi pazemojošos melos»[5]. Pēc kritiķa domām, nrī autors neatrod tam pārliecinošu izskaid​rojumu, tā iedragādams šī svarīgā tēla garīgo satvaru.

Atšķirīgus uzskatus pauž I. Sokolova: «Pats viņš (Zundags — V. K.) bija pieradis pie ciešanām, bija pat gatavs jaunām pārbaudēm, — bet kādēļ gan pakļaut likstām un bēdām pilnīgi nevainīgos sievu un dēlēnu? Un tā viņš veselus 15 gadus nodzīvo ar svešu vārdu tālu no ģimenes.»[6] Zundaga nostāju izprot un attaisno arī S. Sirsone: «Sākumā atklāt sevi viņu kavējis nepareizais uzskats, ka krist gūstā un pēc tam palikt dzīvam ir tas pats, kas nodot Dzimteni. Vēlāk tā ir leģendārā slava, kas apvīta ap viņa šķietami varoņa nāvē bojā gājušo personību. Un vēl klāt nāk tīri personiskas dabas iegansts, jo sievai pa šiem gadiem izveidojusies jauna ģimene.»[7] Vislabākajās domās par tēlu, arī par Zundaga tēla zīmējumu ir M. Grēviņš, ko apliecina slēdziens:

«Vilis Lācis ar tīri pedantisku precizitāti ir atrisinājis katru sīkāko no daudzajām romāna sižeta līnijām, katrai pielikdams galā īsto punktu.»[8]

Savukārt I. Sokolova tieši šai faktā saskata oriģināla tēlošanas paņēmiena lietojumu. Viņa norāda: «Zīmīgi ir Zundaga raksturošanai izmantotie paņēmieni. Lasītājs ar viņu iepazīstas ilgi pirms Zundaga «augšāmcelšanās», iepazīstas pēc viņa tuvinieku un clņasbiedru atmiņām, pēc tautā vēl dzīvajiem nestāstiem par varonīgo cīnītāju. Un pat ar viņa ārējo tēlu — kara laika fotogrāfiju, kas precīzi atveido atklāto, apņēmīgo, patīkamo seju.»[11] Citiem vārdiem: ir lasītāji, kuriem pilnīgi pietiek ar to, ka romāna sākumā rakstnieks Zundagu atstājis trešajā plānā.

Tomēr vairumam vērtētāju ir dibftāti iebildumi pret Roberta Zundaga, Ainas Lindes, Gunāra Zundaga, Enila Skujas, Laimas Irbes un citu pozitīvo varoņu tēlu atveidojumu. tēlu zināmu epizodiskumu, nepabeigtību, vienkrāsainlbu E. Damburs izskaidro tādējādi: «Samērā īsajā romānā rakstnieks ieguldījis veselas epopejas vielu, stāstījis par daudzu un dažādu cilvēku likteņiem. Tādēļ ari neizbēgamais epizodiskums; darbs sadalās atsevišķos stāstos, kuri katrs par sevi var būt materiāls romānam.»[12] Par pilnībā izdevu9& kritika vienprātīgi atzīst vienīgi Manfrēda Pusrunča tēlu.

«Tas, var teikt bez pārspīlējuma, ir loti dzīva, krāsaina, uzskatāma figūra,» īsi un lakoniski savu domu formulē K. Krauliņš.[13] 1963. gada 7. februārī Akadēmiskajā drāmas teātri notiek romāna «Pēc negaisa» dramatizējuma pirmizrāde. Programmās lasām: Latvijas PSR Tautas rakstnieks Vilis Lācis «Kapteiņa Zundaga atgriešanās» («Pēc negaisa») V. Sauleskalna dramatizējums 3 cēlienos, 7 ainās Roberts Zundags — PSRS Valsts prēmijas laureāts, LPSR Tautas mākslinieks E. Zīle, Astra Skudra, Zundaga bijušā sieva, — I. Mača, Jānis Skudra, Astras otrais vīrs, celtniecības kantora priekšnieks, — P. Cepurnieks, Gunārs Zundags, Roberta Zundaga dēls, students, — J. Lejaskalns, Emīls Skuja, partijas rajona komitejas sekretārs, — PSRS Valsts prēmijas laureāts, PSRS Tautas mākslinieks J. Osis vai V. Gruziņš, Aina Linde, ārste, — PSRS Valsts prēmijas laureāte, LPSR Tautas māksliniece O. Lejaskalne, Aleksandrs Irbe, kolhoza priekšsēdētājs, — V. Zenbergs (J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes students), Laima, viņa meita, studente, — M. Zemdega, Ērika Sunele, studente, — B. Indriksone, Manfrēds Pusruncis, sagādes priekšnieks, — G. Cilinskis, Vallija, rūpkombināta direktora sekretāre, — V, Vārna, Volkovs, kolhoza agronoms, — O. Šalkonis, vecīga kolhozniece — LPSR Nopelniem bagātā māksliniece S. Grisle, māsa slimnīcā — V. Selga.

Režisors — PSRS Valsts prēmijas laureāts, PSRS Tautas mākslinieks A. Amtmanis-Briedītis.

Skatuves gleznotājs — K. Sprands.

Kritikas uzmanības centrā atkal ir dramatizējuma problēmas. Vērtētāji ir vienis prātis," ka V. Sauleskalnam nav izdevies radīt dramaturģijas un skatuves likumībām atbils^šu darbu. Tā vietā tiek rādīta romāna ilustrācija, kurā «nospiedoši valda atmaskojošais motīvs, bet īstajai dzīvei paliek tikai egjeodu loma»[14]. m. Grēviņš savukārt domā, ka, salīdzinot iespējas, kādas dod romāns, ar to, kā tās realizētas te​ātri, rodas atzinums, ka galvenais iebildums ir dramaturģiskā materi​āla ilustratīvā daba.

Runājot par Emīla Skujas, Ainas Lindes, Aleksandra Irbes, viņa meitas Laimas, agronoma Volkova ua^tirī Gunāra Zundaga lomu atveidojumiem, J. Pabērzs secina, ka IMamaturģija tos padarījusi par «statiskiem statistiem». Apmēram to pašu saka M. Grēviņš, rakstīdams: «Zundaga dēla Gunāra psiholoģiskā dziļuma atklāsmei lugā vairs nepaliek vietas. Nepaliek pietiekamas vietas ari Ainas Lindes klusajām un skaistajām jaunības dienu jūtām, ko šī lieliskā sieviete tik ilgi glabājusi savā sirdi, Zundaga drauga un frontes biedra Skujas izjūtām, kādā svešiniekā pēkšņi pazTstot sev pazudušo, dārgo cilvēku.»[15]

Dalītas jūtas izraisa Roberta Zundaga lomas atveidotājs, kuram tomēr nav iespējams pārvarēt dramaturģijas vājumu.

Toties lugā un arī izrādē priekšplānā izvirzās afērists Pusruncis, kuram ir vesels arsenāls iespēju izcelties un kurš «vienīgais no ro​māna tēliem dramatizējumā vispusīgi izpētīts no sākuma līdz galam»1 .

Aktieris G. Cilinskis pilnībā izmantojis šīs iespējas. Manfrēda Pusrunča tēls izrādē «Kapteiņa Zundaga atgriešanās» Akadēmiskajā drāmās teātri kļuva par notikumu. Vēl pēc vairākiem gadiem R. Melnace konstatē: « . . .celtniecības kantora sagādes lietu vadītāja Manfrēda Pusrunča tēls ar savu neparasto spilgtumu pārsteidza un pārsniedza visu gai​dīto.»'

Viņas domas it kā rezumē citus — iepriekš izteiktus vērtējumus.

V. Kalpiņi **# Un tur nu viņi ir visi kopā — cilvēku piecpadsmit. Vecie karabiedri, kuru draudzība kara kalvē saliedēta par monolītu… Visiem pie krūtīm vizmo ordeņu un medaļu lentītes. Vienam ir tukša labās rokas svārku piedurkne, vēl vienam kreisā acs pārsieta ar melnu saiti, kādam citam kāja amputēta augšpus ceļa, un savās rokās tas tur alumīnija kruķus. Tie nav veci vīri, pašam vecākajam no viņiem nebūs vēl pilni piecdesmit gadi, bet dažam galva jau pilnīgi sirma, un gandrīz visiem pārējiem deniņus rotā agrā rudens sarma. Kaut ko no sava skarbuma lielais karš ir uzspiedis ikvienam no viņiem, un viņi nes savā būtībā šīs veterānu pēdas ar pieticīgu lepnumu. Viņi bija tie, kas nosargāja Tēvzemi, kad tai draudēja nāves briesmas; viņi ir tie, kas šodien ceļ jauno komunisma pasauli un ar savu kluso darba varonību rāda priekšzīmi tai paaudzei, kura nav pieredzējusi lik​tenīgo vēstures negaisu. Tikai viena sieviete šodien ir 'Pabērzs J. Iespēju bija vairāk. — «Lit. un Māksla», 1963, 4. maijā, 3. lpp.

'Muižnieks I. Cīņa par cilvēku. — «Lit. un Māksla», 1363, 4. maijā, 2. lpp. ! Damburs E. Roberta Zundaga likteņstāsts. — «Karogs», 1963, 4, 134. lpp.

3 Turpat.

1 Melnace R. Par aktieri Gunāru Cilinski. — «Teātris un dzīve», 1966, 10, 214. lpp. 'sokolova i. vilis lācis un teātris. — «Teātris un dzīve», 1966, 10, 110. lpp.

[2] sokolova i. negaiss un cilvēks. — «Pad. Latv. Komunists», 1963, N? 5, 85. lpp.

[3] pabērzs j. iespēju bija vairāk. — «Lit. un Māksla», 1963, 4. maijā, 3. lpp.

[4] krauliņš k. romāna izraisītas pārdomas. — «Cīņa», 1963, 8. febr.

[5] turpat. 'sokolova i, negaiss un cilvēks. — «Pad. Latv. Komunists», 1963, 5, 84. lpp.

[7] sirsone s. dzīves patiesības vārdā. — «Pad. Jaunatne», 1962, 27. okt. 'grēviņš m. viena sezona akadēmiskajā drāmas teātri. — «Teātris un dzīve», 1964, 8, 33. lpp.

[9] damburs e. roberta zundaga likteņstāsts. — «Karogs», 1963, Ns 4, 135. lpp.

[10] turpat, 134. lpp.

[11] sokolova i. negaiss un cilvēks. — «pad. Latv. Komunists», 1963, K» 5, 84. lpp.

[12] damburs e. roberta zundaga likteņstāsts. — «Karogs», 1963, Ws 4, 135. lpp.

[13] k r a u 1 i ņ š k. romāna izraisītas pārdomas. — «Cīņa», 1963, 8. febr. 'pabērzs j. iespēju bija vairāk. — «lit. un Māksla», 1963, 4. maijā, 3. Ipp. [15] grēviņš m. viena sezona Akadēmiskajā drāmas teātrī. — «Teātris un dzīve», 1964, 8. 34. Ipp.