Princeses fenomens regina ezera

Annotation Regīna Ezera Princeses fenomens Krājumā ievietotos darbus pati rakstniece žanriski raksturojusi kā «raibus stāstus».

Augusts, ābolu mēnesis . Pirmā uzstāšanās televīzijā . Mazi portreti . Seja . Māte . Puķe . Dvēsele . Sākās ar lapsas kāju . Upuris jeb Apses stāsts . Pudele jeb Bramberģa stāsts , Savedējs jeb Cīlīša stāsts . Diēta jeb Dembovica stāsts .

Svece jeb Eizengrauda stāsts .

Zooloģiskās noveles . Govs acs . Rodžers, pelēks kaķītis . Princeses fenomens RIGA «LIESMA» 1985 Noskannējis grāmatu un failu

izveidojis Imants Ločmelis Recenzents Broņislavs Tabūns Mākslinieks Viesturs Grants <g> Izdevniecība «LIESMA 1985

AUGUSTS, ĀBOLU MĒNESIS PIRMĀ UZSTĀŠANĀS TELEVĪZIJĀ MAZI PORTRETI SEJA MATE PUĶE DVĒSELE SĀKĀS AR LAPSAS KĀJU UPURIS JEB APSES STĀSTS PUDELE JEB BRAMBERĢA STĀSTS

SAVEDĒJS JEB CĪLĪŠA STĀSTS DIĒTA JEB DEMBOVICA STĀSTS SVECE JEB EIZENGRAUDA STĀSTS ZOOLOĢISKĀS NOVELES GOVS ACS RODŽERS, PELĒKS KAĶĪTIS PRINCESES FENOMENS JEB KĀDA ŽILBINOŠA KARJERA UN TAS GALS SATURS Regīna Ezera Princeses fenomens RAIBI STĀSTI

AUGUSTS, ĀBOLU MĒNESIS

Nepazīstamas

ceļabiedres

stāsts

(nedaudz literarizētā pierakstā) Ar klusu izbīli aptvēru, ka esmu nomaldījusies. Tur, kur pēc maniem aprēķiniem vajadzēja būt šosejai, meža ielokā pavērās novakara gaismas pieliets četrstūris, pilns slīpu ēnu un dzirkstījošas saules. Telefona stabu rinda, gar kuru visu laiku biju turējusies, veda mani tieši sētsvidū. Brītiņu vēl cerēju, ka cauri vai garām zemajām būvēm ar pelēkajiem skaidu jumtiem ceļš atkal izvedīs ārā no pagalma.

Bet tālāk ceļa nebija, un vienīgi alkšņos sazin uz kurieni aizlocījās maza taciņa.

Manā redzes lokā pletās sveša sēta ar rēpuļainu, droši vien simtgadīgu bērzu, kura galotni saule izgaismoja mirdzoši zeltainu, radot rudenīgi nodzeltējuša lapu vainaga ilūziju, lai gan bija vēl tikai

augusts. Visapkārt valdīja dziļš klusums.

No atvērtā loga un vaļējām durvīm līdz manim neatlidoja ne balsis, ne mūzika, ne arī kāda cita skaņa, no skursteņa necēlās dūmi, un māja tik tiešām varētu likties atstāta, ja daudzas pazīmes tomēr neliecinātu par cilvēku klātbūtni.

Pažobelēs kā lieli sikspārņi ar galvām uz leju karājās ķimeņu kūļi, dārzā uz auklas žāvējās veļa, uz soliņa mājas priekšā stāvēja kāstuve, otrādi apgāzts alumīnija katls un bļodiņa ar samizotiem āboliem.

Nez no kurienes mani beidzot ieraudzīja un pieskrēja klāt suns, lai aprietu, — melns taksis, kas ātri sazvanīja citus šo mēmo māju iemītniekus.

Vispirms atjoza vēl viens suns, arī taksis, kā ūdens pile līdzīgs pirmajam. Tad parādījās divi puišeļi. Viņiem varēja būt

gadi četri vai, augstākais, pieci, un līdzīgi viņi bija viens otram tāpat kā abi suņi — vienādiem augumiem un sejām un vienādi violetām melleņu mutēm.

— Zēni, sakiet: kur te var tikt uz staciju?

Puišeļi īsi saskatījās un neteica neko, tikai raudzījās uz mani ar vienādi zilām, pa pusei biklām, pa pusei šķelmīgām acīm.

— Vai no lielajiem neviena nav mājās?

Bērni no jauna paraudzījās viens otrā un tad metās uz kūts pusi. Sekodama viņiem, izdzirdu, ka iekšā kāds slauca govi. Zēni pārrāpās pāri augstajam slieksnim un nozuda pustumsā.

— Kas tur tāds ir? — no turienes vaicāja sievietes balss.

— Gribēju pajautāt ceju.

— Ko, ko?… Tūlīt beigšu, — sieviete atsaucās, nezinu, dzirdējusi manu jautājumu vai ne, drīzāk jādomā, ka ne.

Kūtī mīksti čurkstēja piena strūklas.

Apkārt vēsmoja pēc mēsliem un svaiga siena. Kaut kur kala dzenis, skaitīdams vienmuļi un ritmiski kā metronoms. Dziļš miers skalojās ap zemajām ēkām kā gurds ūdens. Kamēr stāvēju gaidīdama, pulksteņa stundu rādītājs sasniedza astoņus. Bet viss šajās mājās grima nesteidzībā, it kā pasaulē nekur un neko nevarētu nokavēt. Bija skaisti un skumīgi.

Galu galā čurkstēšana tomēr mitējās un no kūts dzīlēm iznira sieviete ar slauktuvi rokā.

— Nu, ko tad jums tur vajadzēja? — viņa uzrunāja mani.

— Cik tālu no šejienes ir stacija?

— Pa taisno būs kilometri seši.

Bet pa ceļu — pēc spidometra — sanāks drusku vairāk.

— Tiešām?!

— Jūs esat kājām vai ar mašīnu?

— viņa apprasījās, pārlaizdama man skatienu.

— Es būtu laimīga, ja ar mašīnu… — žēli atzinos, jo līdz vilciena atiešanai, kā to redzēju pēc pulksteņa, bija palikušas vairs tikai divdesmit piecas minūtes.

— Un manējais, taisni kā par spīti, sagājis čupā, velns tāds! — sieviete izsaucās. — Blīves laiž garām, kaut viņas jupis!

Sapratu, ka viņa runāja par

motociklu.

Nelolodama cerības, apjautājos, vai šovakar neiet vēl kāds vilciens uz Rīgu bez tā, uz kuru biju nākusi, divdesmitos trīs​desmit septiņās.

— Vienīgi tālais. Bet tālie jau pie mums nepietur, tikai Raudavā, — sieviete atbildēja un sāka iet uz mājas pusi.

Bērni gandrīz bez mitas atskatījās, taču viņus, kā šķita, es vairs neinteresēju.

Vai tas bija mājiens, ka saruna izbeigta? Tā varēja būt, jo ko gan lai es viņai vēl jautātu? Man neatlika nekas cits kā griezties atpaka|.

— No kurienes tad jūs uzradāties? — sieviete atskatīdamās iejautājās, kā uzminējusi manas domas.

— No «Sūpu|niekiem». Esat dzirdējusi?

Sieviete iesmējās, jo tas viņai laikam likās jocīgi, ka vina varētu nebūt dzirdējusi «šūpuļniekus».

No Matildes?

— No Matildes.

— Rada? — viņa vēl gribēja zināt.

— Puslīdz, — nenoteikti atbildēju, lai arī radniecības mums nekādas nebija. Tante Matilde gluži vienkārši skaitījās manas mātes jaunības dienu draudzene. Beidzamajā laikā biju pasākusi katru gadu braukāt pie viņas pa vasarām un parasti nodzīvoju nedējas trīs.

Atskaitot šo reizi — šajā vasarā tikai divas.

— Bet līdz «Sūpuļniekiem» taču ir veseli divpadsmit kilometri, — sieviete atkal iesaucās, ieplezdama acis tā, ka

visapkārt tumšajām varavīksnenēm valgi iespīdējās baltumi.

— Vai izskatos tik nīkulīga, ka brīnāties? — paironizēju, slēpdama apjukumu. Divpadsmit kilometru?! Un līdz stacijai vēl sešil Kā tad es biju gājusi, ja no «5ūpuļniekiem» līdz dzelzceļam vispār ir tikai nedaudz pāri desmitam — deviņi ar pusi cauri mežam un vēl apmēram kilometrs pa šoseju.

— Nīkulīga ne nīkulīga, bet pēc lielas kājnieces jau nu neizskatāties, — viņa atklāti teica un, nolikusi slauktuvi zālē, ar rokām uzvilka gaisā ne visai skaidru kaut kāda tieva un taisna priekšmeta apveidu, kas droši vien, viņasprāt, bija mans siluets. Viņai pašai cieši ap augumu apžmiegtais tumšais ķitelītis uz krūtīm nedevās lāgā ciet. — Un

vēl ar čemodānu un kaznagiem!… Jūs esat nošāvusi greizi ce|krusfos, kur sākas stabi I Droši vien sieviete nekļūdījās un tā patiešām arī bija, kā viņa sacīja. Citādi jau es nebūtu atkļuvusi šurp, uz šīm vientuļajām meža mājām.

— Nu, neaizbraucāt šodien, aizbrauksiet rīt, — viņa piebilda.

Loģiski, tā arī droši vien būs. Lai gan patlaban tas nevarēja man derēt par diez kādu mierinājumu.

— Pārlaidīsiet nakti — un no rīta deviņos piecās. Ar svaigu galvu.

Istabaugšā ir siens. Iedošu, ko pamest apakšā un ko uzsviest virsū.

— Seit pat? Pie jums?

— Vai jūs redzat labāku izeju?

Labāku izeju es neredzēju. Man

atlika būt mierā ar to, ko man piedāvāja.

Divpadsmit noietie kilometri gulēja kaulos. Mērot tos vēlreiz nejutu vilinājumu un se​koju sievietei.

Diezgan tipiskajā lauku virtuvē ar zemām, gadu gaitā nobrūnējušām sijām un nelielu sīkrūšu logu dega gāzes pavards.

Telpas vidū vīrs jau labi gados, sēdot uz zema soliņa, mizoja rožainus, gludus kartupeļus.

Padevu labvakaru. Vienaldzīgi paskatījies uz mani, viņš sveicienu atņēma un cītīgi skrāpēja tālāk bumbuļa plāno, maigo mizu.

— Sēdiet nost, — sacīja sieviete, norādīdama uz Vīnes krēslu.

Es apsēdos un uzreiz itin kā iegrimu cietajā krēslā, jo nogurums uzkrita smags un dziļš.

— Liesma, paraugi nu, vai nebūs gana! — pavecais vīrs jautāja, domādams kartupeļus.

— Met mieru, tēv, pietiks.

Un liec vārīt, lai tiekam pie vakariņām.

Sieviete atkal izgāja ārā, bet vīrietis piecēlās, nedaudz pieklibojot, devās pie gāzes un sāka rīkoties ap pavardu. Kreisā kāja viņam bija ar pelēcīgu, jau savazātu marli pabiezi nosaitēta un iemaukta galošā. Vairāk par vienu paviršo skatienu viņš tā arī man neuzmeta un ņēmās pa virtuvi, it kā būtu viens. Arī es nebiju noskaņota uz sarunām, taču tradīcija, manuprāt, prasīja, lai mājā ievestam nepazīstamam cilvēkam pasacītu vismaz pāris nenozīmīgu teikumu. Bet vīrietis klusēja kā saskaities un — kas zina? — iespējams, ka bija arī. Varbūt tieši mana

klātbūtne darīja viņu īdzīgu. Biju te uzkritusi svētdienas vakarā šiem ļaudīm kā sniegs uz galvas.

Liesma nerādījās, un, sēdot neomulīgajā divatnē, pamazām man sagribējās smēķēt. Taču nerunīgā un drūmā cilvēka klātbūtnē neiedrošinājos izvilkt cigaretes un nezin kāpēc neuzdrīkstējos piecelties, lai izietu un uzpīpotu laukā.

Katliņš sāka mutuļot. Gaisā izplatījās kartupeļu smarža. Droši vien mani aicinās arī vakariņās, reiz biju ievesta virtuvē.

Varbūt vajadzētu atsacīties? Ēdamā līdzi gan nekāda nebija. Tantes Matildes ciema kukuli — litra burku ar kazas pienu, polietilēna kulīti ar āboliem un olu desmitu — atstāju «Sūpuļniekos», kad nokavēju autobusu, jo negribējās stiept uz

staciju lieku smagumu. Un piens jau tik un tā drīz saskābtu, ar āboliem bija stāvgrūdām pilns viss Centrālais kolhozu tirgus, bet olas, kaut arī savīstītas avīzē, bīstami apdraudēja manas somas saturu, sevišķi jau manus pa​pīrus.

Jā, autobusu es biju nokavējusi, turklāt muļķīgi — nevis savas vainas pēc, bet tantes Matildes dēļ. Par visu vari viņa sadomāja mani pavadīt uz pieturu. No pieredzes jau zināju, ka šādas vadīšanas neganti ievelkas, necerēju neko labu un centos atrunāt, bet viņa vecišķā tiepībā palika pie sava. Autobuss aizgāja mūsu acu priekšā. Kādu simt metru atstatumā no mums tas neglābjami aizripoja, lai cik izmisīgi tante Matilde vicināja rokām.

Man bija dusmas uz viņu un žēlums par viņu, jo autobuss aizgāja kā viņas dzīve,

pamazām sarukdams un visbeidzot sazīmējams vienīgi pēc putekļu grīstes.

Tad viņa attapās un nemāja vairs, tikai stāvēja un noskatījās pakaļ. «Nu, nekas,» viņa beidzot teica, «pārgulēsi «šūpuļniekos» vēl vienu nakti.» Taču atgriezties man negribējās. Ar visām domām biju jau attauvojusies no «Šūpuļnieku» krasta. Ilgojos pēc savas istabas, kur ar visu komunālā dzīvokļa jezgu neviens vismaz negāzās iekšā bez īstas vajadzības un bez pieklauvēšanas.

Kāroju pēc tālruņa un it īpaši vannas, jo abas ar tanti bijām mazgājušās pirms veselas nedējas un to pašu reizi virtuvē tādā kā skārda silē. Man stūrgalvīgi vajadzēja tikt uz Rīgu par katru cenu un vēl šovakar pat, un es nolēmu doties cauri mežam uz vilcienu. Un, jo vairāk

attālinājos no «šūpuļniekiem», jo dziļāks kļuva atvieglinājums un uznāca pat brīvestības sajūta, no kuras sirds dziļumos bija kauns, tāpēc ka tante Matilde gribēja un darīja man tikai labu, kaut arī pēc sava prāta un saprašanas, un es biju viņai vienīgais tuvākais cilvēks. Taču neko ne​spēju ar sevi padarīt…

Virtuves logā staroja sārtena vakara gaisma. Saule vēl nevarēja būt nogājusi.

Bet augstās, tumšās meža sienas, kas šeit slija apkārt no visām četrām debespusēm, spīdekļa spožo ripu jau bija aizsegušas un apdzēsušas un ar melniem galotņu zobiem tagad iegrauzās rieta pamalē.

Paraudzījos pulkstenī. Tieši šajā minūtē aizgāja mans vilciens.

Atgriezās Liesma ar bērniem, nesot rokās dilles un nupat no dobes rautus, jau

drusku rasainus gurķus.

— Aizrībināja bānis, — viņa man sacīja to, par ko nule biju domājusi pati.

— Tik tālu var dzirdēt?

— Bezvējā var.

— Un šoseju?

— Paretam, — Liesma teica un sāka mizot gurķus. Vīrietis nokāsa kartupeļus, sagrieza virsū dilles un uzlika sausēt.

— Un ziemā?

Viņa pacēla pret mani savas tumšās acis, kas atgā​dināja gatavas plūmes.

— Kas — ziemā?

— Un kā jūs te dzīvojat ziemā? Tik dziļā un vien​tuļā nostūrīl Viņa pasmaidīja.

— Tāpat kā vasarā.

— Viss droši vien aizsnieg.

— Aizsnieg… Bet te jau katrreiz atbrauc un atšķūrē.

Virtuvi piepildīja diļļu un gurķu svaigās smaržas.

— Es taču pat nezinu, kur īsti esmu nokļuvusi.

— Kur? Pie meža meistara, — viņa atbildēja. — Vari, Andri, klājiet galdul Nul Stiepiet šurp šķīvjus! Un krūzītes pienam!

— Tantei arī?

— Arī. Tikai atkal nesaplēsiet! Vari, nu, kas tad būs?

Negrūstieties!

— Dvīņi? — es apjautājos.

Liesma pamāja.

— Jums arī ir?

— Kas?

— Bērni.

— Nē.

Liesmas tēvs uzlika galdā kūpošos kartupeļus. Viņa pati ienesa pienu.

— Sēstieties klāt!

Sasēdāmies visi ap galdu. Vīrietis apmetās sienmalī un, nez ko savā nodabā purpinot, uzcēla apsieto kāju uz sola.

— Kas tad vainas? — iedrošinājos painteresēties.

— Uz izkapts, — viņš atrūca. — Tāds kā lācis, gaišā dienas laikāl Tagad pašam jāauklējas kā ar pupa bērnu.

— Vēl sāp? — apjautājās Liesma.

— Tā. Pa vidām.

— Es taču redzu, ka sāp! Dabūtu to velna moci kārtībā, aizrautu pie feldšerienes.

— Pēc kā es tur braukšu? Pēc utīm? Zieķis ir. Tepē tik virsū!

— Tas smērs ir jau vecs, tēv.

— Es pats arī esmu vecs.

— Posts man ar tevi! — Liesma pagaudās. — Tu nemaz vairs neklausi.

— Ed, ēd tupeņus, neēd cilvēku!

— vīrietis atsaucās bez dusmām un, pats rādīdams piemēru, krāva kartupejus šķīvī.

— Un ko jūs tā sēdat? — Liesma atcerējās arī mani. — Ņemiet un lieciet kartupeļiem trūkties! Pēc tāda gara ceļa jau gribas, ka traks. Un visa nakts priekšā. Ēst man patiesi stipri gribējās.

Kartupeļi bija miltaini, balti un smaržīgi un plaisājuma vietās atvērās kā ūdensrozes.

Kamēr vakariņojām, pa atvērtajām

durvīm ietipināja abi takšeļi un pielipa pie zēniem, man vairs nepievērsdami uzmanību un laikam samierinājušies ar manu klātbūtni šajās mājās. Bērni atkal kļuva nemierīgi, grozījās un trinās, knosījās un gorījās krēslos, paslepen sviezdami zemē suņiem ēdamo — kartupeļus un pat gurķus — un piemētādami pagaldē grīdu. Vecais saimnieks visām šīm blēņām neveltīja ne mazāko vērību, toties Liesmas acis satumsa arvien vairāk. Pat skopajā gaismā es redzēju, kā tās pārvērtās par divām melnām oglēm, kurās kvēloja dusmas un pat kaut kāda spīva negantība. Un piepeši viņa uzsita ar plaukstu pa galda malu tā, ka palēcās trauki un man gandrīz izkrita no rokas dakšiņa.

— Mierā, dldekļi! — viņa

uzkliedza.

Saucienam bija tūlītējas sekas. Zēni uzreiz sarāvās mazāki un vienā mirklī norima. Bet Liesma ar pārme​tumu sacīja: — Esi gan tu viņus izlaidis kā teļus, tēv!

Vīrietis pacēla acis un, kā man likās, gribēja ko sacīt, tomēr nepateica, iespējams, bērnu, iespē​jams, manis dēļ.

— Sirmu viņi mani padarīs, — Liesma nopūtās.

Paraudzījos uz viņas matiem. Tie bija gludi, bet biezi. Vienādajā brūnumā neredzēju nevienu sirmu pavedienu. Taču arī gadu viņai varēja būt ne vairāk par trīsdesmit.

Spoži brūnās, nedaudz ieslīpās acis un paplatie vaigu kauli darīja viņas izskatu lībisku, bet tum​šais iedegums un jo sevišķi

biezās un, tāpat kā zēniem, no mellenēm zilganās lūpas piešķīra ārienei pat kaut ko no mulates. Savdabīgajā sejā jautās spēcīgs un kaisls, taču, kā likās, arī valdonīgs raksturs. Ausīs man vēl skanēja viņas uzkliedziens. Viņa, domājams, bija tā, kas valdīja šajās mājās. Lai gan te nebija nekā īpaša, pār ko valdīt: jau laika zoba apdeldētas ēkas, vecs dārzs, divi delverīgi smuļi un mazrunīgs tēvs. No mājinieku skopajām valodām nevarēju neko izsecināt, kur bija pats meža meistars. Nelikās arī, ka vispār vēl kāds tiktu gaidīts …

Kad bijām galā ar kartupeļiem, Liesma ienesa melleņu groziņu un uzcēla galda vidū. Nedz trauciņus, nedz karotes viņa neuzlika, un mēs saujām grābām ogas visi no viena kurvīša un ēdām mēļām

mutēm, kamēr mazpamazāmaptrulām no sāta un samiegojāmies, it sevišķi zēni.

Smags nogurums saistīja arī manas rokas un kājas kā važās. Negribējās pat kustē​ties. Nevilšus nožāvājos.

— Jau rāpsieties augšā vai vēl pasēdēsiet? — Liesma apvaicājās.

— Gribētos vispirms nomazgāties.

— Pagalmā, rau, aka. Ziepes un dvielis… Andri, tu ienesi? Tā jau es domāju, caurā galvai — Neraizējieties, man somā ir pašai savējie.

— Lejā, pa alkšņiem, tur tek arī tāda maza upelīte. Bet sāk jau krēslot, neatradīsiet. Un diezgan pavēss pret vakaru atmeties. Nav vairs vasara . ..

To sacīdama, Liesma paraudzījās

logā. Viņas balsī ieskanējās skumjas. Arī es palūkojos turpat, kur viņa. Aiz loga pret dziesnas debesīm vīdēja tumšzilas koku aprises. Augusta otra puse vēl piederēja un jau nepiederēja pie vasaras. Uznāks lītavas, un paliks vienīgi atmiņas. Liesma pasēdēja nerunīga, atkal nopūtās, tad piecēlās un sāka novākt traukus.

Es izgāju ārā. Saule jau bija norietējusi. Sisināja sienāži. Vakars bija kā liels, ar skaidru un vēsu ūdeni pildīts trauks, kurā šīs maigās skaņas šaudījās kā ma​zas, žiglas zivtiņas.

Atcerējos Liesmas vārdus, ka bezvējā dažkārt varot sadzirdēt lielceļa troksni. Ieklausījos. Nebija nekā.

Vēl nebija apdzisusi blāzma, bet jau rāmi uzmirdzēja pirmās zvaigznes. No alkšņiem nāca svaiga elpa. Kaut kur aiz

krūmiem neredzama tecēja upīte. Labi būtu izpeldēties vai vismaz iebrist un apslacīties, lai noskalotu nogurumu un sviedrus. Bet bija bail apmaldīties, un es devos pie akas. Bļodas nekādas nebija, vienīgi koka sile, no kuras pa dienu droši vien tika dzirdināta govs. Uzvilku ūdeni un nomazgājos turpat silē.

Kad atgriezos virtuvē, Liesma tur bija vairs tikai viena.

— Salūkoju palagus un segu, — viņa teica. — Tur priekšā spilvens jau ir un arī viens tāds vecs kažoķelis.

Sametīsies auksti, varēsiet paņemt virsū.

Tas gan ir tēva kažoks, smird pēc tabakas.

Bet, kad vēsums ķersies klāt, smaku nemanīsiet.

— Es arī pati smirdu pēc tabakas.

— — —

Smēķējat?

Jā.

Tikai tur augšā nepīpojiet

gan!

Viņa pasita padusē palagus un segu un veda mani pie redeļu trepēm mājas galā, kur guļbūves pelēkumā tumsa atvērtas lūkas taisnstūris. Kāpnes bija vecas, čīkstošas un drusku ļodzīgas, bet viņa rāpās augšā pierasti un droši. Ar somu rokā es ne visai veikli sekoju viņai.

Istabas augša apņēma mūs ar siena smaržu un pajumtes gaisa smacīgo siltumu. Pēc āra dzedrā mijkrēšļa mēs abas te iekritām kā maisā.

— Redzēsiet saklāt vietu?

— Liesma apvaicājās ar mazām šaubām.

— Pieradīs acis, redzēšu.

— Te ir tas kažoks.

Es sačamdīju tikai sienu.

— šeit! šitel Nu, kur jūs grābstāties? Vairāk pa kreisi. Nu! Mani pirksti skāra kaut ko gludenu un siltu. Tā bija viņas roka.

— Un te būs sega. Nu, ņemiet ciet!

— Tūlīt. Nolikšu tikai somu.

Centos novietot somu tā, lai vēlāk varētu sameklēt, jo iekšā man bija pidžama.

— Nu, un tagad ar labu nakti! — Liesma man teica, taču projām vēl negāja un klausījās, kā es čaukstinājos, vadīdamās vairāk pēc taustes nekā ar redzi. Biju nokļuvusi sazin kādā pa pusei iedobumā, pa pusei spraugā. Visapkārt čabēja un dūrās siens. — Dodiet nu man!

Jums tur nekas neiznāk. Pinaties kā vista.

Tas neizklausījās pārlieku laipni.

Tomēr es labprāt šķīros no palaga, kurā patiesi, vārda vistiešākajā nozīmē pinos, tur nu viņai bija taisnība. Kamēr Liesma klāja man vietu, tumsā dzirdēju tikai viņas elpu un siena čaukstēšanu.

— Vai kažoku arī segt?

— Kažoku? Domāju, pagaidām ne.

— Tagad varat nākt un likties slīpi.

— Paldies par visu. Un ar labu nakti. Ak jā, kaut nu neaizgulētos vieni — Nebīstieties, uzbungošu augšā, kad būs jāce|as.

Liesma nočīkstinājās pa kāpnēm atkal lejā. Pēc tam viss aprima.

Brīdi pastāvēju pie lūkas. Apkārt

pelēkā notumsā grima dārzs. Uz šķietami plakanajām, kā no finiera izzāģētajām lapotnēm manu acu augstumā blāvoja āboli. Bet tālāk, kur laukmale jau saskārās ar mežu, izplūdinot dimensiju šķirtni kā ar akvareļkrāsām, klājās balta migla.

«Sūpuļniekos» nekad nebija tāda klusuma.

Pat dziļā vakarā vai bālā pirmsausmas stundā iedārdējās kāda automašīna, noklaudzēja kādas durvis, iečīkstējās akas grieztuve. Bet šeit… man šķita, ka saklausu savu dvašu un dzirdu pulsu.

Apkārtnes dīvainais, mierīgais skaistums ieviļņoja prātu un žņaudza sirdi ar smagu smeldzi un neskaidrām ilgām.

Iespējams, ka tieši šī bija tā vieta, pēc kādas es ilgojos. Te droši vien es varētu pastrādāt, šajā klusumā. Bet varbūt tie izrādītos atkal maldi, tāpat kā ar

«Sūpuļniekiem». Jāšaubās, vai es spētu iestāstīt šim drūmajam vīram un it sevišķi abiem puišeļiem to, ko nevarēju ieskaidrot tantei Matildei. Ne velti aizbraucu, nenodzīvojusi pat ieplānotās trīs nedēļas.

Viņa neatstāja mani vienu ilgāk par stundu un parādījās durvīs visbiežāk tad, kad tik tikko sāku kaut cik iejusties: te kaza bija norāvusies, te bites spietoja, te kaimiņiene gribēja samainīt desmitnieku … Sā vai tā, bet viņa atrada ieganstu, lai ienāktu pie manis. Taču arī iegansta trūkums neatturēja viņu no ierašanās. Ja nebija citas vajadzības, tad ienesa kaut vai bļodiņu ar vēlīnām avenēm vai skaistu tomātu, pastāvēja, nenovērsdama acu no manis, šī, viņasprāt, brīnumputna, kas darīja kaut ko tik vienreizēju un neparastu kā rakstīja disertāciju. Pastāvējusi tante

Matilde atkal aizgāja. Nekādus iebildumus viņa neuzklausīja un nesaprata. Viņa taču esot ienākusi tikai uz mazu mirklīti un pavisam klusītiņām, viņa taču neesot pasacījusi pat nevienu vārdiņu … Katrā ziņā «šūpuļnieki» man lika vilties. Tā nebija miera osta, kur es varētu netraucēti nodoties darbam. Dīki pavaļoties saulē, to jā, padzert siltu pienu, to arī, pieēsties ābolus, pamēļot, izvēdināt smadzenes. Bet līdz Jaungadam man katrā ziņā bija jātiek galā ar savu tēmu …

Uzvilku pidžamu un palīdu zem segas. Nebiju radusi gulēt sienā. Sausie stiebri dūrās cauri drēbēm un, kad griezos no sāna uz sānu, līda uz palaga. Taču varbūt nevis siena stiebri, bet šis neierastais lielais klusums neļāva iegrimt miegā? Lejā nez kas īsi un dobji nodunēja.

Pacēlu galvu no spilvena. Kas tas bija?

Ak, nekas, laikam nokrita ābols.

Somā starp citiem niekiem stikla pudelītē man bija vēl dažas tabletes tazepama. Pasniedzos līdz somai, atvilku rāvējslēdzi. Bet tumsā roka uzdūrās cigarešu kārbiņai. Tad sameklēju arī sērkociņus, uztaustīju kurpes, kas jau bija piebirušas ar siena smalkni, un nočīkstinājos pa trepēm lejā.

Visos logos valdīja tumsa, un rūtis tikai blāvi lāsoja. Māja bija ieslīgusi miegā. Smaržoja pēc āboliem. Tie bālgani vīdēja ap mani — zālē un zaros — un arī atstaroja nakts gaismu. Bija rāmi un dzestri. No sasilušās zemes migla cēlās aizvien augstāk, pamazām aizvilkdama apkārtni. Pienainajā baltumā peldēja tikai ēkas. Pāri visam bija uzvāztas augstas,

zvaigžņotas augusta debesis.

Uzrāvu sērkociņu un aizsmēķēju. Un piepeši ieraudzīju, ka neesmu šeit viena.

Uz soliņa kā nekustīgs tēls sēdēja cilvēks tumšās drēbēs, un gaiši atspīdēja tikai kailās kājas. Tā bija Liesma. Nezināju, vai arī viņa bija mani pamanījusi. Jādomā, ka bija. Viņai va​ jadzēja dzirdēt čikstam trepes un sajust cigaretes dūmus. Bet ne ar vārdu, ne kustību viņa nenodeva savu klātbūtni. Tā pagāja varbūt minūte, varbūt divas. No Liesmas dvesa vienatne un ilgas. Viņa sēdēja ar seju pret ceļu un ieklausījās pašai vien dzirdamās skaņās, kuras neuztvēra mana auss.

Atskārtu, ka Liesma kādu gaida. Ko varēja gaidīt šajā stingajā un dzedrajā pusnakts stundas klusumā, kurā retumis

krita tikai āboli un augusta zvaigznes?

Cilvēku? Vai ilūziju? Un sagaidīt tā varēja tikai rītausmu. Tomēr es neiedrošinājos Liesmu uzrunāt. Jau grasījos atkal atstāt viņu vienu un kāpt atpakaļ istabas augšā, kad mani saoda takši, atskrēja un pie​skandināja nakti ar spalgām rejām.

— Ripsi! Repsi! — es abus uzrunāju. Bet suņi vairs negribēja mani pazīt.

Tad Liesma strauji sakustējās.

— Mierā! — viņa uzsauca savā pavēlošajā balsī. — Nu kas tad būs? Šurp!

Suņi apklusa, negribīgi atstājās no manis un apsē​dās pie viņas kājām.

— Nenāk miegs? — viņa man jautāja.

To pašu ar pilnām tiesībām es varētu

vaicāt arī viņai.

— Sveša vieta. Un vispār… Te ir tik dziļš klu​sums, ka nevar aizmigt.

Viņa, neskaidri vīdot tumsā, vērīgi un rāmi ieklau​sījās manī.

— Atbraucēji saka — te esot skaisti, — beidzot viņa atkal teica, kā vaicājot pati sev: ir skaisti vai nav skaisti?

Piekritu.

— Tikai šeit ir kaut kāds dīvains … liels, bet grūt​sirdīgs skaistums.

— Kāds? Grūtsirdīgs? — Liesma iespurdzās. — Jūs nudien runājat kā mans dārgais aizgājējs!

— Vai tad jūsu vfrs .. . ?

— Aizgājis pie Pētera? Tā jūs gribējāt sacīt? Ne, maķenīt tuvāk. Kā dzird, pagaidām ticis tikai līdz Rīgai.

Iezīmējot ugunīgu svītru, krita meteorīts.

— Sen? — Būs apkārt divi pilni gadi. Bet liekas — sen … Un jūs? Vai jums ir vīrs?

— Nē.

— Šķīrusies?

— Vecmeita, — es sacīju.

— Un kāpēc?

— Tā iznāca. Filoloģijas fakultātē gandrīz nemaz nebija puišu.

Tagad institūtā tāpat. Vīriešus uz pirkstiem var saskaitīt, un tie paši aizņemti.

— Un ko jūs tur darāt, tanī institūtā?

— Pašlaik rakstu par deminutīviem.

Liesma brīdi klusēja. Mana disertācijas tēma viņai, iespējams, bija ne visai saprotama un, kā likās, nemodināja arī īpašu interesi.

Pēkšņi viņa atkal dzīvi sakustējās.

— Nāciet strādāt pie mumsl Šite vīriešu papilnam. Gluži otrādi nekā pie jums. Mežā te ir gandrīz puisieši vien.

Tikai ar tiem saviem … Kā jūs sacījāt?

— Deminutīviem.

— Ar tiem jūs šeit tālu netiksietl Viņa smējās. Šoreiz savukārt kādu mirkli klusēju es. Jutos mazliet aizskarta, ka par manu darbu un aicinājumu viņa runā bez nopietnības un gandrīz vai ar nievām. Varēju atkosties, ka arī te viņa taču dzīvo viena. Taču padomājusi, es to nesacīju. Dzēliena saldums nevilināja.

Pārliecināt viņu par savu taisnību man

bija tikpat maz izredžu kā viņai pierunāt mani, lai aizeju no institūta.

— Un jums tas patīk un nemaz neapnīk — visu laiku tikai rakstīt un rakstīt?! — viņa brīnījās.

Es paraustīju plecus.

Liesmas acis mani vēroja no tumsas.

— Sadusmojāties?

Neņemiet nu ļaunāl No visa tā es tiešām nesaprotu nenieka… Un vai par to labi maksā?

— Nē.

— Nu, cik tad?

— Simt divdesmit, — atbildēju. Izklāstīt, ka pēc disertācijas aizstāvēšanas saņemšu vairāk, man šķita lieki.

— Nopietni? Bet es vienmēr domāju, ka tur naudu čupām rauš —i visos

tajos institūtos. Maķenīt pāri simtam?!

Tad jau necik vairāk nekā man.

— Un par ko strādājat jūs?

— Es jau sacīju, par meža meistaru, — viņa atbildēja, kaut arī to nemaz nebija teikusi.

Tātad viņa pati šeit ir meža meistare!

Bet es visu laiku biju nešaubīgā pārliecībā, ka tam katrā ziņā jābūt vīrietim.

— Kādreiz jau biju gan uzdomājusi citādi. Gribējās kļūt par skolotāju, — pēc maza brīža Liesma piebilda. — Bet tēvs atrunāja. Ko nu ganīšot visu mūžu tos knauķus un bendēšot kopā nervus! Tēvs man ir mežstrādnieks.

Un «mežsargs», kā viņš vēl pa vecam saukā, bija, varētu teikt, viņa dzīves sapnis.

— Un tagad? Vai jūs esat apmierināta?

— Bērnu vietā tagad tramdu tos tēviņus un nervus beidzu ar šiem.

— Piedodiet, kādus tēviņus?

— Man, domājat, ne par ko te nav nekāda bēda un rūpe? Viss darās, domājat, pats no sevis?… Nu labi, nav jau tā, ka brigādē būtu tikai slaisti un dienaszagļi. Kad rauj, tad rauj, nevis gurķojas. Nelaizījušies vien, pagāni, ap to pudeli! Bet, kā nauda zobos, tā šņabis vien prātā. Taču plāns jāpilda un kārtībai iecirknī arī jābūt. Ej un kārto, ej un zini par visu un albildi par visu. Un dažudien tā nočīksties, ka — tfū! — gribas visam uzspļaut. Pērn uzrakstīju pat atlūgumu. Bet atbrauca šurp vesela delegācija … Pats priekšnieks pie

ruļļiem. Vārdoja, atrunāja, kamēr pielauza palikt. Es esot viņiem labākais kadrs. Un kur es iešu? Te esmu pieradusi. Pazīstams katrs kvartāls un katrs cilvēks. Visi savējie. Izbaries — un atkal salīgsti. Ej nu sazini, kā būtu citā vietā.

Spožu švīku debesīs atkal uzvilka meteorīts.

— Grūti, — es sacīju.

— Viegli jau nav… Bet ir bijis arī smagāk. Egons pameta. Mamma nomira. Paliku ar tiem abiem zeļļiem un veco. Ne darbā gājēja, ne mājā sēdētāja.

Kaut kas jāliek arī uz zoba.

— Un alimenti?

— Lai viņš iet ellē ar saviem alimentiem! — Liesma izsaucās nakts klusumā.

— Tss! Visi jau guļ.

— Jā, visi jau guļ, — viņa, uzreiz atslābusi, atbildēja kā atbalss un ieklausījās pati savos vārdos. — Bērni, vecais … Bez tēva man ietu sūri.

Piedabūju, lai iet pensijā. Tagad paveic man mājas darbus. Skābst un pukst, ka netiekot vairs mežā, — tur jau viņš celtos un gultos. Bet darāmo nodara. Izvāra ēst, pieskata bērnus. Un ko nu vairs? Puikas jau lieli. Nemanot izauguši kā brieži.

Novembrī būs pa pieci gadi katram. Iet kā kumeļi, veseli kā suņuki, grēks žēloties.

To sacīdama, Liesma atcerējās suņus, kas sēdēja viņai abpus kājām.

Noliecās, pārvilka plaukstas pāri gludajām mugurām, kuru spalva gandrīz saplūda ar nakts melnumu, iesmējās krūšu balsī.

— Tie arī jums divi, — es

sacīju. — Tāpat kā zēni.

— Es jau iesākumā ne traks negribēju veselus di​vus liekēžus. Vienu — un basta! Bet tas pats tēvs ņēma un pierunāja: lai nu skaitoties katram puikam pa vienam. Esot no krietniem dzinējiem, brangi ejot pa pēdām. Izauga un iet arī, nevar sūdzēties. Malačil Medībās strādā kā pulksteņi. Dzen, kā saka, ja ne pa sniega virsu, tad kaut vai pa apakšu.

— Vai jūs ejat arī medībās?

— Nu kā tad citādi? Un, vai es gribu vai negribu, dziedu vai raudu, man ir jāiet. Kad atbrauc mednieki no Rīgas, jābūt klāt kā štikam! Tāds amats.

— Un jūs pati šaujat arī?

— Zināms.

— Vai nav … žēl?

Tagad savukārt paraustīja plecus

Liesma.

— Kad tā ambrāža iet vaļā, tad neviens par to nelauza galvu. Ticiet man! Viņš tev nāk virsū kā nelabais. Un tu vienkārši svied bisi pie pleca un bliez.

Nedo​mājot.

Man likās, ka viņas acis iezibējās un ka tajās iedegās uguns. Taču iespējams, ka maldījos. Tumsa bija pārāk dziļa.

— Nu, bet pēc tam?

— Kad — pēc tam?

— Vēlāk. Kad jūs redzat nošautu dzīvnieku un apzināties, ka esat nogalinājusi.

— Jums to nesaprast! — Liesma strupi atteica.

Viņa droši vien nekļūdījās. Bijām pārlieku dažādas, lai izprastu viena otru līdz galam. Un

nedz uztiept savu taisnību, nedz pielāgoties, nedz izlikties mums nebija nekādas vajadzības. Mēs mierīgi varējām palikt tādas, kādas bijām. Mums nācās zem šī jumta kopā pavadīt tikai dažas stundas — līdz rītam. Tas bija pārāk maz, lai otrā cilvēkā varētu atstāt kādas pēdas.

Cigareti biju izsmēķējusi, un man nebija nekāda iemesla vēl kavēties naksnīgajā dārzā. Domāju, ka viņa piecelsies un arī ies gulēt. Bet tas nenotika. Un, kad es no kāpņu gala atskatījos, viņa atkal sēdēja kā nekustīgs tēls. Tumsā balsnīja tikai viņas ceļgali.

Atlaidos vēlreiz un apsedzos, centos nedomāt ne par ko un iemigt. Pa lūku iekšā raudzījās za|ganas augusta zvaigznes. Četrstūri pārsvītroja meteorīts, piepildot klusumu ar augošu zumzēšanu. Krītošais

spīgulis nozuda no mana redzes loka, taču skaņa palika un trīsēja gaisā. Es paslēju galvu: kas tas atkal bija? Tiešamība vai dzirdes māns? Bet tie nebija maldi. Mežā parkšķēja motocikls. Dzirdēju, kā troksnis pieņēmās, urbdamies naktī kā svārpsts. Un pēkšņi lejā aprima. Toties ievaukšķējās suņi. Bet jau brīdi vēlāk rejas aizlūza augstākajā tonī un pārgāja smilkstoņā, kas apliecināja, ka atbraucējs ir paziņa.

Atskanēja apslāpēta dudināšana. Ko cilvēki teica viens otram, nevarēju dzirdēt. Bija saklausāmas tikai balsis.

Kaut kas sīks un neredzams sāka lēkāt man pa seju. Un doma par blusu klātbūtni piepildīja manu pilsētnieces sirdi ar riebumu un izbailēm. Ar roku ķerstīju, mēģinādama notvert, taču tas neizdevās. Čaukstinādamās pa sienu,

tvarstīju kā akla. Bet apakšā, dārzā, kā zobojoties par maniem veltīgajiem pūliņiem, smējās zema, glāsmaina vīrieša balss.

Tad es no jauna sameklēju sērkociņus un pretēji Liesmas aizliegumam uzšvirkstināju. Pa manu palagu aizlēca zaļgans un gandrīz caurspīdīgs pļavu vaguliņš.

Ar atvieglinājuma nopūtu no jauna atslīgu spilvenā. Balsis lejā likās apklusušas.

Neviļus ieklausījos: bija vēl vai vairs nebija? Attapos: kāda gan man tur daļa?

Atkal nokrita ābols.

Cik varēja būt pulkstenis? Rādītājus nespēju saskatīt. Taču degt sērkociņu pa otram lāgam negribējās. Stunda šurp, stunda turp, no tā nemainījās nekas.

Sienāži sisināja bez rimas. Agrāk nezin

kāpēc biju domājusi, ka pēc pusnakts tie stājas. Izrādījās, ka ne, nestājās, zvanīja kā mazi zvārguļi.

Lejā zema un samtaina atkal smējās vīrieša baUs. Varbūt vajadzētu piecelties un aizvērt lūku? Bet nebija pārliecības, ka neiečīkstēsies viras. To man negribētos.

Nevēlējos nevienu traucēt un nevienam atgādināt par savu tuvumu. Pagriezos uz sāniem un uzvilku segu pāri ausij. Un nu sita tikai sirds, dimdot kā dobjš zvans. Pa asinsvadiem riņķoja mana dzīvība, un es dzirdēju to skanam ausīs.

Vēlreiz pasniedzos pēc somas, sataustīju pazīstamo zā|u pudelīti un iekratīju saujā tableti. Gribēju ņemt tikai vienu, taču mutē sajutu, ka tumsā izbirušas divas. Nu labi, lai būtu divas.

Dārzā bija iestājies miers. Tikai sienāži joprojām čīgāja kā aizrāvušies mūziķi. Un varbūt tabletes, bet varbūt šī sisināšana, šī aizejošās vasaras maigā, rimtā skanēšana mani beidzot tomēr iemidzināja — jau |oti vēlā stundā, droši vien uz rīta pusi …

Kad pamodos, lūkā staroja ausmas sārtums.

Nezināju, kas mani uzcēlis: gaisma?

Skaņa? Sienāži bija rimušies. Tā arī neuzzināju, cikos tie apklusa. Ap​slāpēti — laikam vēl kūtī — nodziedāja gailis. Un piepeši es samanīju ļoti pazīstamu aromātu. Līdz manim atplūda tabakas dūmi. Iespējams, ka taisni tie bija mani pamodinājuši, tāpat kā iesnaudušos suni uzrauj kājās ga|as smarža. Lejā kāds smēķēja. Tas varēja būt saimnieks vai arī

otrs — atbraucējs. Un mana roka pati no sevis pasniedzās pēc cigarešu kārbiņas, kaut gan tik agri parasti nemēdzu kūpināt.

Uzslējos. Naktī nebiju gulējusi mierīgi.

Palags izskatījās pavisam saburzīts, visgarām apbiris ar sienu. Atsevišķi stiebri pielipuši arī pie pidžamas un pat iepinusies matos, kā es atklāju aptaustot.

Piegāju pie lūkas, taču nepaguvu uzraut sērkociņu, kad apakšā atskanēja balsis.

Zem manis bija atvērts logs, un cilvēki, cik varēja dzirdēt, stāvēja zem tā.

Saklausīju atsevišķus vārdus un atkal tos pašus samtainos, glāsmainos vīrieša smieklus.

Dārzs bija pieliets ar neredzamā lēkta starojumu, ko migla darīja matētu, apduļķojot saulainā rīta spozmi. Zālē blāvi no rasas veselā klājienā gulēja naktī

nokritušie āboli. Turpretim tie, kas vēl turējās zaros, šķietami nevis atspulgoja gaismu, bet mirdzēja paši kā mazi spīdekļi. Lejā kaut kas nošvīkstēja un nodunēja, un es ieraudzīju Liesmu. Viņa parādījās manā redzes lokā un sāka uzlasīt no zāles ābolus. Pacēla dažus, bet atkal nometa zemē un rāva no koka lielākos un skaistākos. No sakustinātajiem zariem viņai pāri bira rasa. Saplūkuši kādus desmit, divpadsmit, viņa pavērās atpakaļ un pasauca pusbalsī: — Aivari Tad augļu pilnām rokām atkal tuvojās logam. Viņa pati bija gluži kā ābols, apaļa, tvirta un svaiga, un, tāpat kā ābols, viņas seja izstrāvoja gaismu. Tas bija brīnumaini. Un es lūkojos un nespēju novērst acu. Liesmai vajadzēja tikai

pacelt skatienu, lai lūkā ieraudzītu mani.

Taču skatienu viņa nepacēla. Viņa bija aizmirsusi mani. Viņas pasaulē manis nebija. Un pamazām viņa savukārt izzuda no manām acīm.

Stāvēdama pie lūkas, turpat aizsmēķēju. Augšā atkal bija dzirdamas tikai klusinātas balsis. No sarunām līdz manim atlidoja vienīgi atsevišķi vārdi.

Bet nekādu sakarību starp tiem nepūlējos nodibināt.

Nebiju tikusi ar cigareti vēl īsti galā, kad kāpnes nočīkstēja un augšup pa tām pie manis uzrāpās Liesma.

— Kā gulējāt? Domāju, ka no rīta rīdziniecei būs pats lielu lielais miegs, bet — tavu brīnumu! — jau kājās, — viņa mani mundri uzrunāja. — Nu, brauksiet uz Rīgu? Vai varbūt esat

pārdomājusi?

Un istabaugšā atskanēja viņas dziļie, guldzošie smiekli. Likās, viņai nebija īsti kur likt savu laimi, un viņa izšķērdīgi ar to apstaroja visu un visus kā saule.

— Vēl gan uz vilcienu tā kā paagri. Bet, ja būtu luste auties tūlītās, Aivars apmestu līkumu un līdz stacijai aizrautu. Nevajadzētu vilkties kājām. Un piedevām ar somu un šitādiem pakaviem!

— Liesma teica un pašķielēja uz manām kurpēm, kas stāvēja sienā pie lūkas malas.

Tās bija uz platformām.

— Nepatīk? — apjautājos.

— Kāpēc ne? Patīk. Izdevīgi kājavi. Ar tādiem es varētu ne tikai šaut uz ballēm, bet arī brist kūtī pie savas ragainās. Un nekad virca neiesmeltos iekšā, tur nu es varētu būt droša.

Un viņa no jauna strauji pavērās manī smejošām acīm un nozibināja zobus, kas šorīt vairs nebija zilgani no ogām, bet balti un spoži.

Lejā kāds nopīkstināja motocikla signālu.

— Kā tad būs? Taisīsieties tūlīt vai paliksiet uz bro​kastīm?

— Paldies. Labāk tomēr braukšu.

— Tad es sacīšu, lai gaida, — Liesma teica, pa​kliedza lūkā: — Braukšot!

Tu dzirdi? — atkal sāka rāpties lejā un jau no pašas apakšas uzsauca man: — Tikai aši!

Saposos, cik ātri vien varēdama, un arī nokāpu.

Dārza galā ap motociklu līkņājās vīrietis gaišā kreklā. Viņam blakus stāvēja

Liesma. Pa gabalu ieraudzīju arī veco saimnieku. Ar to pašu nelaimīgo izkapti, ar kuru bija savainojis kāju, viņš, aizvien attālinādamies, kliboja pāri nelielai p[aviņai, un rasā aiz viņa palika sliede.

Pieklājība prasīja atvadīties. Taču viņš atradās jau stipri patālu un ne reizes neatskatījās. Viņa mugura bija vienaldzīgi un varbūt pat izaicinoši pavērsta pret pagalmu. Man neradās vēlēšanās dzīties viņam pakaļ, vēl jo vairāk tāpēc, ka trūka pārliecības, vai viņš vispār gribētu mani redzēt. Nu, bet bērni? Bērni jau laikam vēl gulēja.

Un es, vēlreiz pārlaidusi acis pāri mājas galā pieslietajām kāpnēm, atvērtajam logam un vaļējai lūkai, devos pie motocikla.

— Labrīt!

Motociklists izslējās un atņēma sveicienu. Attapos, ka pēc dzirdētās balss un it sevišķi pēc smiekliem biju iztēlojusies jau noteiktu veidolu. Sulīgais, skaistais baritons likās piederam lielam un staltam, izskatīgam un nez kāpēc katrā ziņā tumšmatainam vīrietim. Bet manā priekšā stāvēja pajauns cilvēks, kas augumā sniedzās man tik tikko pāri, plecīgs pikniķis ar labi attīstītu krūšu kurvi un stiprām, īsām kājām. Lai gan matus sedza dzeltena plastmasas ķivere, darot apaļo, labsirdīgo seju vēl apaļāku un gandrīz vai naivu, gaišās acis un uzacis lika nojaust izteiktu blondīnu. Tas nekādā gadījumā nebija intelektuāļa tips. Un es sajutu tādu kā vilšanos. Apķēros: kas tad man par bēdu un daļu?

— Kasku mauksiet galvā? —

viņš man apprasījās.

Es pamāju. Ķiveri viņš jau bija sagatavojis un uzkāris uz stūres, kur tā karājās zila un jau apbružāta, domājams, izvilkta no Liesmas krājumiem.

— Te, mežā, gan nav neviena, kas uzglūn no krūma, izleq uz ceļa kā zaķis un nostrāpē, — viņš teica, sniegdams to man, — bet kārtība paliek kārtība, vai ne? īsti nesapratu, vai viņš runāja nopietni vai ar mazu zobgalību, vismaz viņa acis viltīgi iemirdzējās. Bet šā vai tā, tur nebija daudz ko domāt, un es ķiveri liku galvā. Ievēroju, ka Liesmai rokās bija daži izcili skaisti āboli, vaskaini un glezni, droši vien no tiem pašiem, ko viņa tika plūkusi dārzā saullēktā. Pie daža kātiņa vēl spurojās nesavītusi tumšzaļa

lapa.

Domāju, ka Liesma tos atnesusi Aivaram, taču viņa pastiepa visus piecus man.

— Sējiet! Pa ceļam sagribēsies ēst. Ņemiet!

Viņa sniedza tos man kā talismanus, šos mīlas nakts rītausmā rautos ābolus, daļiņu no savas pāriplūstošās laimes, kuru viņa izstaroja sev apkārt. Man nebija nekā, ko viņai dot pretim. Somā bija tikai lietotas un valkātas mantas, ko nevarēja dāvināt otram. Bet piedāvāt naudu par šiem āboliem man likās neērti.

— Nu, braukuši? — apprasījās Aivars.

— Es jums ļoti pateicos par visu, — iesāku uz atvadām un pati jutu, ka iznāca oficiāli un sausi. Un Liesma

pārtrauca manus pateicības vārdus, piepeši iesaukdamās: — Vai, Aivar, gandrīz piemirsu!

Blīves! Izrauj priekš manis kaut kur blīves, nu, esi tik labiņš! Mocis rūsē piedarbā, bet es kopš ceturtdienas sitos nost. Nav jaudas mīties ar to velna riteni.

Un cik tālu es tā varu tikt?!

— Jāpaskatās, vai nav man pašam.

— Jā? Neesi nu slinks, pavandies pa savām graba​žām, pameklē!

— Lūkošu atcerēties, — Aivars apsolījās Liesmai, bet man uzsauca: — Sēžas nu zirgā, cienītā! Drasējam prom.

Man atkal uzmācās sajūta, ka es viņam neliekos ņemama īsti par pilnu.

Varbūt viņš mani, tāpat kā es viņu, bija iedomājies pavisam citādu. Bet varbūt arī

ne. Iespējams, ka, gluži otrādi, es visnotaļ atbildu viņa priekšstatiem par klīrīgu lielpilsētas zilzeķi. 5ā vai tā, bet man patiesi neatlika nekas cits kā sēsties uz motocikla. Un es savā ziņā varēju būt laimīga, ka tika piedāvāta iespēja no šejienes tikt projām braukšus, nevis kājām, kas pēc vakardienas gājuma vēl nedaudz smeldza.

Ar spēcīgu rāvienu startējām no pagalma, notraucāmies lejup no piekalnes un iebrāzāmies mežā. Gribēju paraudzīties atpakaļ, lai vēlreiz pārlaistu skatienu pāri zemajām ēkām četrstūra ielocē. Taču tas man neizdevās. Kamēr atguvos, abpus mums jau bija saslēgušies koki un aizmugurē aizvēruši ciet meža vārtus. Bet mēs nesamies un rāvāmies tālāk un uz priekšu. Ceļš tagad rādījās daudz

nelīdzenāks, nekā šķita vakar, kājām ejot.

Klusībā visu laiku baidījos novelties. Biju sasprindzinājusi kājas un ar vienu roku iekrampējušies tureklī. Soma trinās un berzās gar kreiso stilbu, ar kaut kādu grumbuli grauzdamās miesā. Nebija ne jausmas, kur un kā īsti Aivars mani ved — pa taisno vai apkārtceļu. Motocikls lēkāja uz saknēm un svaidījās gram​bās.

Pazibēja dzeltena plāksnīte ar uzrakstu: «Uzmanību!

Iet un braukt aizliegts!

Gāž kokus!»

— Te gāž kokus! — iebrēcu Aivaram ausī.

— Neko te negāž! — viņš man atkliedza. — Turas stingrāk! Nokritīsiet!

Tad es palaidu vaļā metāla tverekli

un ar brīvo roku apķēros Aivaram ap vidu, uzreiz sajuzdama viņa vēdera saspriegtos muskuļus. Piepūties kā bura, man sejā plandījās viņa krekls. Un es saodu benzīna un jauna, stipra un veselīga vīrieša sviedrus.

Vai viņš tik ļoti steidzās, ka mums bija tā jātriecas pa galvu pa kaklu? Vai arī kārojaf tīšām pabiedēt mani? Vai varbūt, pārtapdama ātrumā, Aivaru dzina uz priekšu traka, pārgalvīga līksme?

Izbraucām uz šosejas, un motocikls uzreiz sāka ri​pot līdzeni un ritmiski. Mums garām abās pusēs slīdēja dārzu ieskautas baltas un pasteļkrāsu mājiņas, pāri kurām jau iztālēm spīdēja stacijas augstais jumts.

Viņš mani pievizināja pie pašas ēkas.

Uz atvadām pasniedzu viņam roku un beidzamajā acumirklī atcerējos, ka nezinu

taču, kā sauc mājas, kurās biju nakšņojusi.

— Mežapantersīļi, — Aivars teica.

— Kā? — pabrīnījos. — Mežapanter… ?

— … sīļi, — viņš pabeidza un nozibināja baltu, zobgalīgu smaidu. — Jums nepatīk?

— Nē, kāpēc gan nepatīk?

Nosaukums paliek no​saukums.

— Nu, zināms, — Aivars man piekrita.

Noskatījos, kā viņš aizbrauca, un tad iegriezos stacijas ēkā. Sienas pulkstenis īsti nesakrita ar manējo. Vai nu viens steidzās, vai otrs kavējās par apmēram divām minūtēm. Bet būtībā tas neko nemainīja. Līdz vilciena atiešanai atlika gandrīz pusotras stundas. Biļešu kase vēl

bija ciet. Izgāju uz tukšā perona, apsēdos uz soliņa, noliku somu sev līdzās, šepat blakus dobē ziedēja lauvmutītes, flokši un asteres — augusta puķes. Liepās neredzēja vēl nevienas dzeltenas lapas, bet zaļums jau bija kļuvis gurds.

Otrpus dzelzceļa dārzā blāvoja un sārtojās āboli. Atcerējos savējos. Atvēru somu un izņēmu vienu. Tas izskatījās tik skaists, ar tik tīru un vaskainu vaigu, ka likās žēl kost. Tomēr, drusku paturējusi to rokā, es iekodu. Ābols bija vēl ciets, bet pilns saldskābas, vēsas sulas. Atlikušos četrus gribēju aizvest uz Rīgu piemiņai par meža mājās pavadīto nakti. Taču, kamēr sagaidīju vilcienu, pati nemaz nemanot, apēdu tos citu pēc cita. Atģidos, kad mutē bija palikusi tikai beidzamā ābola spirgtā, svaigā garša. Bet šā vai tā

— vasaras āboli jau tikpat ilgi neglabājas.

1976

PIRMĀ UZSTĀŠANĀS TELEVĪZIJĀ Stāsts iz dzīves

Ja man aizvien paticis teātris, tad pirmām un galvenām kārtām ar savu suverēno nosacītību. Kad lugas autoram kādas ainas darbība paredzēta mežā, tad nav vajadzīgs pat neviens vienīgs koks un

pietiek ar paprāvāku zaļa kartona vai saplākšņa gabalu, uz kura ar eļļas krāsu skaidri salasāmiem burtiem uzrakstīts vārds ME2S, — un izrāde var iet vaļā.

Lai celtu priekšā slaveno Hamleta monologu BŪT VAI NEBŪT, aktierim nepavisam nevajag cilvēka galvaskausu. Tikpat labi kā bālgani zalgojošu kaulu viņš mierīgi var turēt rokā arī melnu 42. izmēra kreisās kājas vīrieša kurpi — un notikuma dramatisms no tā nemazinās ne par mata tiesu. Tālab, kad pirmajai televīzijas pārraidei man piedāvāja ideju, ka viss būšot it kā viesībās, lai gan īstenībā nebūšot viesību, ka viss notikšot it kā manā mājā, lai gan nenotikšot pie manis mājās, — es, juzdama vājību uz nosacītībām, uzreiz devu jūsmīgu

pie​krišanu.

Tā kā viss nozīmīgākais mūsdienu latvieša dzīvē, sākot ar laulības noslēgšanu un beidzot ar laulības pārkāpšanu, lielākoties norisinās somu pirtīs, arī mana BENEFICE notika somu pirtī.

Televīzijā biju iesācēja, vēl vairāk, vāji iztēlojos, kas vispār ir televīzija.

Protams, zināju, ka televīziju dēvē par ZILO BRIESMONI, kas izklausās diezgan biedinoši, taču neskaitāmi mani kolēģi pēc saskares ar to bija tomēr saglabājuši dzīvību, veselību un saprašanu. 5im faktam uz mani vajadzēja iedarboties nomierinoši, taču es neko nespēju ar sevi padarīt — visu iepriekšējo nakti mani kratīja lampu drudzis un es neaizvēru ne acu. No rīta jutos kā salauzta. Bet jau ap

sešiem slējos augšā, lai sapostos līdz pulksten deviņiem, kad bija solīts atbraukt man paka|.

Pulksten deviņos, būdama gatava uz visu, vienā kleitā izgāju uz ce|a, lai paklausītos, vai nebrauc. Nebrauca. Starp deviņiem un pusdesmitiem izgāju laukā vēl vairākas reizes, ārā uzkavēdamās katru reizi ilgāk. Ausa balts decembra rīts.

Valdīja tāds klusums, ka brīdi pa brīdim varēja saklausīt, kā ar tik tikko sa​dzirdamu sanoņu no kokiem bira sarma.

Pusdesmitos, galīgi nosalusi, nolēmu, ka jāuzvelk mētelis un jāuzliek cepure, lai manis dēļ, diespas, neiznāk aizkavēšanās.

Es uzvilku mēteli un uzliku cepuri, atgriezos uz ce|a un stāvēju tur, kamēr nosalu ar visu mēteli un cepuri. īsi pēc desmitiem es atkal novilku mēteli un

noņēmu cepuri. Pusvienpadsmitos novilku arī kleitu, uzģērbu naktskreklu un palīdu zem segas. Mani pārņēma atbrīvotības, miera un pat kaut kāda savāda dziļas laimes sajūta, un es pamazām jau sāku laisties snaudienā, kad, kā attapīgs lasītājs to jau būs noskārtis, piebrauca televīzijas autobusiņš.

Tā kā somu pirts NOSACĪTI skaitījās mana māja, tad divām televīzijas dāmām ļāvu izstaigāt cauri telpām, lai viņas aplūkotu interjeru un izraudzītos dažus sadzīves priekšmetus, ar kuriem pirtī, kā tika sacīts, «radīt rakstnieces mājas atmosfēru». Atraut no sienām kādu no grāmatplauktiem, kas izsenis uzskatīti par literātu mājokļa neatņemamu sastāvdaļu, pat ar kopīgiem saliedētiem pūliņiem mums nekādi neizdevās. Kad

mēģinājām nokabināt gleznu, izkustinājām naglu, sāka birt apmetums, un mēs steigšus atteicāmies arī no šā pasākuma. Beidzot viņu abu skatieni apstājās pie meža kuiļa ādas, kas bija paklāta pie tahtas.

Zinādama, ka āda ir saplēsta, dedzīgi pūlējos novērst viņu uzmanību no tās, bet viņas bija un palika kā uzburtas uz ādu un, neklausīdamās manos iebildumos, sāka to ritināt kopā un stiept uz ārdurvīm.

Viņas gāja pa priekšu, es viņām sekoju. Un šādi mēs droši vien būtu sekmīgi tikušas līdz autobusiņam, ja pašā beidzamajā brīdī pa kājām nepatrāpījusies Lesija. Dāmas vispirms paraudzījās uz kucēnu, pēc tam viena uz otru, un es, jau pazīdama šo skatienu un bīdamās, ka nepilnus četrus mēnešus vecā kokerspanielu sunene ar savu uzvedību

varētu graut mūsu ģimenes prestižu radošās inteliģences aprindās, metos viņas atrunāt no ieceres, pie kuras abas savukārt dzelžaini turējās, skaidri saprazdamas, ka RAKSTNIECES MAJAS ATMOSFĒRAS RADĪŠANAI mums acīm redzami nepietiek rekvizītu. Krietnu brīdi ar mainīgām sekmēm j'o sīvi cīkstējāmies. Bet, fā kā man nekad nav piemitusi nedz spēja vienus aizkavēt, lai tie nedarītu, ko nolēmuši darīt, nedz prasme piedabūt pie darīšanas citus, kuri nolēmuši kaut ko nedarīt, tad, izmantojot skaitlisko pārspēku, dāmas galu galā mani pielauza.

Cenšoties nedomāt, kas no visa tā varētu iznākt, pasitu Lesiju padusē, un mēs devāmies pretim nezināmajai nākotnei.

Ieraudzījusi saunas pagalmā stāvam

vairākas automašīnas un aiz logiem zibam daudzus cilvēku stāvus, sapratu, ka tūlīt viss sāksies. Protams, es maldījos. Vēl nesākās gluži nekas, lai gan sacīt GLU2I NEKAS varbūt nav īsti pareizi, jo tie, kas atbildēja par šļaukām, staipīja šļaukas, tie, kas atbildēja par gaismām, uzstādīja gaismas, tie, kas atbildēja par rekvizītiem, ņēmās ar rekvizītiem, starp citu, arī manu saplēsto kuiļa ādu uzreiz piestiprinādami pie sienas tik prasmīgi, itin kā nekad tā vispār nebūtu bijusi saplēsta. Un vienīgi kaktā bezdarbīgi nīka pulciņš literātu un aktieru, mēteļos satinušies un cieši kopā saspiedušies, jo somu pirtī valdīja zvērīgs aukstums, atskaitot līdz 130° sakurināto lāvas telpu, kur es pēc tam ik pa pusstundai iemuku, lai, sakarsējusies līdz baltkvēlei, atkal mestos atpakaļ

priekštelpas aukstumā, ielecot tur kā ledainā ūdenī.

Notikumi neattīstījās.

Nespēdama nosēdēt, dīki noskatoties, kā garām aizrit dzīve, visu laiku kritu citiem un pati sev uz nerviem. Mokoši gaidīju gluži kā nāves spriedumu, kura izpildīšana kavējas vienīgi tālab, ka vēl nav uzasināts giljotīnas nazis. Ja raidījums nebūtu par mani, es būtu Lesiju atkal pasitusi padusē un kājām devusies uz māju. Bet, tā kā raidījums BIJA par mani, jutos dziļi vainīga savu likteņa biedru priekšā, un šī apziņa vēl pastip​rinājās, kad manam pārsalušajam kolēģim, brālim iekš prozas, sāka klabēt zobi, mežģīties mēle un raustīties bārda. Vēlāk avīzē izlasīju, ka to pamanījis arī pārraides kritiķis. Ar

nesatricināmu mieru visu uzņēma vienīgi divas personas: ļoti slavena aktrise, kas ne tikai to jau bija piedzīvojusi kinogaitās, un jauna, cerīga prozaiķe, kura vairākus gadus nodzīvojusi čukču zemē un kuru vēlāk, kā atklājās, daži skatītāji bija no​turējuši par manu dēlu.

Ap vieniem pie djrba ķērās grimētāja. Vērdamās manī ar kaut kādu īpatnēju profesionālu skatienu, kas redzēja tikai manu ārējo apvalku, bet neredzēja mani pašu, viņa ar elektriskajām lokšķērēm un dažādiem krāšļiem piekoriģēja manu izskatu atbilstoši televīzijas prasībām. Paraudzījusies spogulī, tūlīt atklāju, ka esmu kļuvusi par 50—60 procentiem skaistāka, taču pat šī apziņa, kas parasti ielīksmo ikvienas normālas sievietes sirdi, šoreiz atstāja

mani gandrīz vienaldzīgu, itin kā arī es spogulī redzētu vienīgi savu ārējo apvalku, kam bija visai aptuvens sakars ar mani pašu.

Ap pulksten diviem mani beidzot piesprādzēja pie mikrofona. Ar šo brīdi oficiāli sākās mana pirmā uzstāšanās televīzijā. Tāpat kā Iraklijs Androņņikovs pirmoreiz uzstājoties filharmonijā, atrados nervu šoka stāvoklī. Man kaltēja mutē un raustījās kreisā kāja, kas, par laimi, zem galda nebija redzama. Pavisam kļūmīgi sagadījās vēl tas, ka arī persona, kuras upuris es biju, proti, intervētāja alias redaktore, kura NOSACĪTI, protams, skaitījās mana viešņa, šādu pārraidi vadīja pirmoreiz mūžā. Mani ne uz mirkli neatstāja apziņa, ka arī viņai raustās kreisā kāja, lai gan zem galda to saredzēt

nevarēja. Katrā ziņā viņa neprata mani nomierināt, gluži otrādi, viņa mani vēl uzbudināja. Ievēro​jusi, ka es uztraucos, arī viņa neslēpa uztraukumu, un, savukārt ieraudzījusi, ka uztraucas PAT VIŅA, es galīgi vairs nevaldīju pār sevi un ar šaušalām sajutu, ka trīc ne tikai kreisā — neredzamā kāja, bet sāk trīcēt arī labā — saredzamā roka. Un šis drudzis vēl pastip​ rinājās, kad pamanīju, ka arī viņai trīc labā saredzamā roka ar krampjaini sažņaugto lapiņu, uz kuras bija sarakstīti āķīgi jautājumi un lasītāju sūdzības.

Taisnību sakot, viena otru mēs sanervozējām jau iepriekš: es — ar paziņojumu, ka NOTEIKTI izgāzīšos un ka, BEZ ŠAUBĀM, sarunāšu kādas muļķības, par ko viņa uzreiz bažīgi saausījās. Un, kad īsi pirms ieraksta

mēģināju par viņas jautājumiem druscītiņ paimprovizēt, lai, tā teikt, iesildītos, un mazpamazām stāstījumā pat iekarsu, ar gandarījumu sajuzdama, ka beidzot esmu vīrā, viņa sāka ik pa brīdim izbiedētā balsī iesaukties: — Tikai, dieva dēļ, nesakiet «krūtis»!

— Tikai, dieva dēļ, nesakiet «duncis»!

— Tikai, dieva dēļ, nesakiet «rīkle»!

— Tikai, dieva dēļ, nesakiet «pakārties»! — kamēr sekmīgi dabūja mani tiktāl, ka es vairāk domāju nevis par to, ko saku, bet kā izsakos, paniski bīdamās pateikt KRŪTIS, DUNCIS, RĪKLE, PAKĀRTIES un tamlīdzīgas nepieklājības, proti, ar savu intervētāju

alias redaktori alias viešņu mēs atgādinājām divus nepieredzējušus mīlētājus, kas īsti nezina, ko vienam ar otru uzsākt, un visu laiku tikai bažījas par iespēja​mām sekām.

Vienīgi pa ausu galam dzirdēju, ko runāja citi, jo tajos brīžos, kad nerunāju pati, viscaur saspringusi, vērīgi ieklausījos, cik bīstami tuvu kamīna ugunīgajā mutē sprakst malkas šķilas, jo mugurā man bija sintētiska auduma un tātad, iespējams, viegli uzliesmojoša kleita. Vēlāk avīzē izlasīju, ka manu ļoti vērīgo ieklausīšanos uztvēris arī televīzijas kritiķis, kas par to visnotaļ atzinīgi izteicās recenzijā.

Garīgo spēku lielu atdevi no manis prasīja arī Lesijas klātbūtne. Par laimi, manu roku un kāju trīce ar savām

vibrācijām viņu ietekmēja nomierinoši, un ierak​ sta sākumā viņa uz maniem ceļiem saldi aizmiga. Taču es labi zināju, ka tas neturpināsies ilgi un ka agri vai vēlu viņa piepeši pamodīsies un sāks uzstājīgi prasīties ārā neatliekamās suniskās darīšanās. Kaut kādā smadzeņu daļā man bija automātiski ieslēdzies trauksmes signāls, kas laiku pa laikam deva impulsus, kuri kā augstsprieguma strāva ikreiz izplūda pa visu nervu sistēmu.

Apmēram pēc stundas viņa atvēra plakstus un, lūkodamās man sejā ar acu kvēlojošajām oglītēm, sāka laipni kustināt melnās astes strupuli. Nezinu, ko domāja viņa, taču es vēl nekad savā līdzšinējā mūžā nebiju tik stipri pārbijusies no suņa, kā pārbijos toreiz, vienā rāvienā

sapratusi, ka tagad neizbēgami notiks tas, par ko nojauta mani bija iepriekš brīdinājusi, proti, tūlīt mēs izgāzīsimies.

Kādas pāris minūtes redzējām tikai viena otru. Pēc tam es aplaidu apkārt bezpalīdzīgu skatienu, un laipnas rokas izkampa Lesiju man no klēpja.

Negaidot atguvusi dzirdi, atvieglota saklausīju, ka šķilas vairs nesprakst un ka kvēlojošā kamīna mute man mugurā dveš tikai klusu svelmi. Uzreiz sajutos kā norāvusies no važas, kaut gan mikrofona vads, ierobežojot manas kustības, nemitīgi atgādināja, ka vārda tiešajā nozīmē pagaidām neesmu norāvusies, bet varu to vēl izdarīt vārda pārnestajā nozīmē. Taču es nebaidījos vairs ne no kā. Mani bija pārņēmusi līksma ticība sev. Mani bija sagrābis entuziasms. Manas smadzenes

darbojās kā ESM. Mana mēle locījās kā ieeļļota. Es biju uz neparastas drosmes viļņa, kas nesa mani savā putainajā galotnē. Un, ja vēl joprojām jutos saspringusi, tad tas jau bija pavisam cits — tas bija savilktas atsperes spriegums.

Dzēlīgi atbildējusi uz trim dzēlīgiem jautājumiem, jutos gatava vēl indīgāk atbildēt uz veseliem divdesmit trim un vēl daudz indīgākiem jautājumiem. Manu daiļrunības lēkmi pārtrauca saērcināta vīrieša balss, pavēstījot, ka jau septiņas vai astoņas minūtes lente esot beigusies un es praktiski runājot pa tukšo.

Atgriezusies mājā, es atkal izklāju zemē pie tahtas savu veco meža kuiļa ādu, kam vēl pašā mūža nogalē bija izdevies uzrāplies uz sienas. Adas viducī saritinājās Lesija, kurai jau pašā mūža

rītausmā bija izdevies taisīt spožu karjeru.

Bet es pati uz tahtas atkal uzsedzu gultas veļu, noģērbos, palīdu zem segas un, nodomājusi, cik maz vajag cilvēkam, lai viņš justos laimīgs, laidos snaudienā.

Klusītēm tikšķēja pulkstenis, skaitīdams laiku, bet uz mani tas neattiecās, uz mani neattiecās gluži nekas — es biju ārpus laika.

Aizmigu un nogulēju veselas astoņpadsmit stundas no vietas. Piederīgie vēlāk man stāstīja, ka vairākkārt nākuši taustīt, vai esmu vēl silta. Taču es vēl aizvien esot bijusi silta. Un tā šis dramatiskais notikums galu galā beidzās bez nopietnām sekām, ja par NOPIETNAM SEKĀM neuzskata televīzijas pārraidi.

1983

MAZI PORTRETI ..

SEJA

Viņi spēlēja Mocartu, opuss tāds un tāds, do ma​žorā.

Vijolnieks bija starptautisku konkursu laureāts, trīsdesmit piecus gadus vecs, glītu seju, glezniem vaibstiem, ripsa taureni pazodē un gaišbrūniem zīda matiem. Kad viņš spēlēja ALLEGRO vai VIVACE, viena no šķipsnām atdalījās no pārējām un drusku palēcās galvvidū. Tam vajadzēja izskatīties smieklīgi, taču tas neizskatījās smieklīgi. Vijolnieks nesajuta publiku, savas būtības vāros audus paslēpis aiz smago plakstu gliemežvākiem. Uz paaugstinājuma bija tikai esamības čaula melnā uzvalkā. Ik pa brīdim uzzibsnīja aproces poga, satraukti signalizējot no Visuma. Uz viņa roku kā uz pilnību cilvēce bija gājusi veselu miljonu gadu. Locītavās vijīgie, stiprie un maigie pirksti nepazina gredzenus un pazina vienīgi darbu. Un tagad viņš saņēma

gandarījumu. Viņš dziedāja kā putns, nemanīdams neko sev apkārt un ar sevi piepildīdams pasauli.

Bet, ja ap vijolnieku valdīja bezgaisa telpa, tad pianists spēlēja publikai. Simt acu skatienus viņš sajuta kā simt pieskārienus. Viņš bija augumā garāks un gados jaunāks par vijolnieku un nevienā konkursā vēl nebija ieguvis nevienu diplomu. Arī viņam bija melns uzvalks un taurenis pazode, bet uz galvas sīkcirtainu matu gabana, tik rūpīgi sasukāta, ka neviena šķipsna neatdalījās no pārējām, kad viņš spēlēja Al.LEGRO vai VIVACE. Viņa pirksti šķita desmit uz klaviatūras taustiņiem palaisti baltie pelēni, kas skraidīja un lēkāja sastapdamies un izšķirdamies. Pianista acis visu laiku bija tik plaši vajā, ka likās pavisam apaļas un

staroja kā prožektori. No viņa lūpām ne mirkli nenozuda smaids, lai gan neviens nezināja, kāpēc un kam viņš smaida, un to nezināja arī viņš pats. Un tikai retais skatījās uz viņu, jo visi skatījās uz vijolnieku.

Trešais pāršķīra pianistam notis.

Viņš bija pats vecākais no trim, platiem pleciem un jau pabiezu vidukli, bet, tāpat kā abi pārējie, ģērbies melnā uzvalkā un stīvinātā virskreklā, kuru rotāja ripsa taurenis. Arī viņam pasaulē neeksistēja neviens un nekas, atskaitot notis, kuras viņš laiku pa laikam pāršķīra. Reizumis tas notika arī ALLEGRO un VIVACE vietās, kad vijolnieka matu zīdainā šķipsna galvvidū salēcās, kamēr pianista desmit pirksti uz klaviatūras sarīkoja orģiju. Bet arī tad nošu pāršķīrēja baltajā

ģipša sejā nesakustējās ne vaibsts. Tikai roka pastiepās, lai atšķirtu nākamo lapu.

Kad viņi pabeidza Mocartu, vijolnieka acis atvērās un palūkojās zālē ar sirsnīgu izbrīnu par publikas klātbūtni.

Pianists attapās, ka visu laiku smaidījis, un kļuva nopietns. Nošu pāršķīrējs atkāpās aiz viņiem abiem, patverdamies flīģeļa ēnā. Vispirms pustumsā iegrima viņa cietinātā krūteža un pēc tam arī seja.

Aplausiem skanot, visi trīs devās prom. Pirmais aizsoļoja vijolnieks, nesdams vijoli. Izlīdis no flīģeļa mutes atieztajiem melnbaltajiem zobiem, viņam sekoja koncertmeistars, padusē nesdams notis. Pēdējais gāja nošu pāršķīrējs, nenesdams neko. Kad abi pirmie bija nozuduši, viņš izdarīja neveiklu kustību ar roku, it kā tverdams gaisā lidojošu

kukaini, noņēma savu ģipša seju, un visi ieraudzīja viņa asaras. Viņa ģipša sejai bija arī šņorīte, ar kuru to varēja piesiet pie ausīm. Un, kad viņš gāja projām, seju vilkdams šņorītē, atskanēja tādi pērkondārdoši aplausi, ka vijolnieks nolēma iznākt un paklanīties vēlreiz. Un, kamēr viņš klanījās, aplausi granda tādā skaļumā, ka neviens nesadzirdēja, kā pret grīdas dēļiem sausi skrapstēja nošu pāršķīrēja seja, kuru viņš tā arī aizvilka šņorītē, pazuzdams kaut kur kulisēs.

MATE

Viņa sēdēja pirmajā rindā, un viņas dēls spēlēja Paganīni. Rokas viņai gulēja

klēpī, apskāvušās jutīgiem mūziķes pirkstiem. Viņa strādāja grāmatvedībā.

Kādreiz viņa bija mācījusies arī mūziku, taču neilgi un nesekmīgi. Viņa bija dzemdējusi tikai vienu bērnu un nebija noturējusi pat vienu vīru. Četrus gadus pēc kāzām viņa palika viena ar bālu zēniņu šauriem pleciem, kuram vajadzēja attaisnot ne tikai savu, bet arī viņas esamību. Izlasījusi par kādu brīnumbērnu, kas Nikolo Paganīni «Kampanellu» atskaņojis bez īsinājumiem, tā, kā šo gadsimta šedevru savulaik spēlējis pats dižais Ma​estro, viņa nopirka mazu vijolīti arī savam dēlam.

Zēnam bija absolūtā d/irde, bet absolūti trūka neatlaidības, kuras toties netrūka mātei. Viņa ļoli ticēja savam dēlam. Viņa dēlam ticēja, kad tas vēl neticēja pats sev,

un ticēja, kad tas vairs pats sev neticēja.

Ticības viņai bija par diviem. Viņas ticība kā saule saudzīgi uzplaucēja ziedus un kā saule nežēlīgi izdedzināja zemi p.ir tuksnesi, kuru veldzēja tikai viņas dēla asaras.

Un tagad viņa sēdēja pirmajā rindā un viņas dēls spēlēja «Kampanellu». šo brīdi viņa bija tik daudzkārt iztēlojusies, ka iztēlē jau pazina šī brīža svētlaimi.

Taču tagad viņu nez kāpēc kratīja drudzis, it kā viņa būtu sastapusies ar kaut ko pārdabisku. Lai cik rimti arī gulēja viņai klēpī rokas, viņas pirkstgalos satraukti kņudēja sāpīgi saldas trīsas, it kā tas nebūtu viņas dēls, bet viņa pati, kas spēlēja «Kampanellu», no kuras nedzirdēja ne skaņas, piepeši kļuvusi kurla. Viņa baidījās elpot, it kā no viņas

dvašas varētu pārtrūkt stīga. Un, lai gan viņa labi zināja, ka ar sātaniskajām spējām apveltītais dievišķais Maestro spēlējis pat uz vienas vienīgas stīgas, viņa nejaudāja apvaldīt augošo trauksmes sajūtu, kas pārņēma viņu kā priekšnojauta.

Viņa redzēja, cik bāls ir viņas dēls, un raizējās par tā bālumu. Viņa bažījās, vai dēlam nespiež jaunās, melni lakotās kurpes. Viņa smeldzīgi domāja, ka tam nekad nav bijis bērnības. Un, kad, pabeidzis «Kampanellu», tas smaidīdams palocījās, viņa negaidot atklāja pāragras plikgaivības pirmo vēstnesi. Un dēla smaids viņu nevis mierināja, bet drīzāk biedēja, it kā viņa sajustu draudošu briesmu tuvumu. Viņai nebija nedz mūziķes dotību, nedz mūziķes diploma. Ar prātu viņa neaptvēra un nemācētu vārdiem

izstāstīt, ka dēla svešajā sejā ieraudzījusi pašpārliecinātību, kas ir mākslas nāve.

Taču viņa to nemaldīgi saprata ar sirdi un, atsvešināti raudzīdamās it kā jau miruša cilvēka vaigā, ar klusām skumjām brī​nījās par sevi, ka ir dzīva. (

PUĶE

Viņš atgādināja ierēdni. Viņā bija kaut kas sauss. Viņš varēja izsniegt izziņas

un pieņemt sūdzības. Viņa āriene, sākot ar līdzeni apgriezto sirmo matu vainadziņu, kas apaļiski apņēma kailo galvvidu, un beidzot ar melno kurpju saitēm, iedvesa pārliecību, ka izziņa tiks izsniegta laikā un sūdzība izskatīta pēc būtības. Notis viņš nesa kā skaitāmos kauliņus. Viņa rokas likās pārāk koptas, lai būtu stipras, un pārāk kantainas, lai būtu veiklas. Ar publiku viņš sasveicinājās, īsi un kokaini palocīdamies. Viņa lūpas neskāra smaida atblāzma. Viņa seja nepauda nekādas izjūtas. Viņa skatienu kā aizvērti slēģi sedza brilles bieziem stikliem raga ietvarā. Nebija pasakāms, vai viņā dega gaisma vai viņš bija nolaidies pats sevī kā akā.

Viņš lietišķi apsēdās pie flīģeļa, atšķīra notis, pacēla rokas pār klaviatūru

un piepeši saspringa kā lauva pirms lēciena. Gaiss uzreiz sarecēja tik biezs, ka zālē kļuva grūti elpot. Ar pirmo Bēthovena akordu klusums pārplīsa kā pērkona debesis. Viņa roku straujās kustības sacēla tādu vēju, ka sudraba matu apdārzā sāka virmot katrs mats un ap viņa četrstūraino ģēnija galvu uzstaroja nimbs.

Viņam jau bija vislepnākie tituli, visdižākās prēmijas un visaugstākie ordeņi. Augstāk viņam vairs nebija kur kāpt. Viņš jau bija tik augstu, ka varēja dzīvot acumirklim. Viņš jau zināja, ka pasaulē mūžīgs ir tikai acumirklis, taču necentās to noturēt un ļāva aizplūst cauri pirkstiem. Un visi, kas viņu dzirdēja, skaidri sajuta, kā aizplūst laiks balti krācošā straumē.

Pianistam blakus sēdēja jauna

sieviete, kas viņam varēja būt mazmeita, un, ar rāmu vērību sekojot notīm, brīdi pa brīdim piecēlās, lai tās pāršķirtu. Viņai bija augstu sasukāti tumši mati un augstu atsegtas kailas rokas, bronzas krāsas kleita un puķes kustības. Ikreiz, kad viņa sniedzās pēc notīm, visu skatieni pievērsās viņai, bet viņa ne reizi nepalūkojās zālē. Viņas liegais daiļums bija tāda pati vērtība kā Bēthovena mūzika, vienīgi ātri pārejoša. No viņas sejas nevarēja pateikt, vai viņa to apzinājās, šķita, ka drīzāk ne. Viņa paļāvās uz savu skaistumu kā uz Bēthovena mūziku, kurai lemts pastāvēt, cik ilgi pastāvēs cilvēce. Un tas piešķīra viņai valdzinošu traģismu, kas apbūra vairāk nekā viņas neparastais skaistums.

Pabeidzis Bēthovenu, pianists uzreiz

nespēja apdzist. Viņa galvvidus joprojām lēja gaismu pāri visiem un visam.

Vairākas sekundes viņš palika nekustīgi sēžam. Aplausu bangās viņš sēdēja ļoti viens. Beidzot viņš piecēlās un stīvi palocījās, pateikdamies publikai. Viņa seja nepauda neko. Viņa acis slēpās aiz stikla aizvirtņiem. Viņa lūpas neskāra smaids. Viņam uznesa buķeti. Viņš izņēma vienu puķi un pasniedza nošu pāršķīrējai.

Viņa uzstaroja, tuvināja ziedu jutīgajām nāsīm un ieelpoja smaržu. Un visi, ko pianista māksla bija uznesusi reibinošajā augstumā, kur jumās vienīgi zvī|a debess un dzirkstīja balti ledi, ar izbrīnu atcerējās, ka ziedam ir smarža.

Viņa nebija ģēnijs. Pasaulē ir pārāk maz ģēniju, lai viņai jebkad nākotnē būtu lemts par to kļūt. Viņa bija īslaicīga un mirstīga

kā puķe. Bet, kad viņa ieelpoja zieda smaržu, viņa apstādināja acumirkli. Taču arī viņa nespēja to apturēt pavisam. Viņa vēl nebija nolaidusi roku, kad laiks jau atkal plūda prom, brāzdamies ar krācošu straumi. Un iespējams, ka nekad viņai vairs neizdevās mirkli apstādināt, jo pasaulē tas notiek pārāk reti, lai viena cilvēka mūžā atkārtotos divreiz.

DVĒSELE

So slaveno koncertzāli es biju

vienīgi redzējusi, bet nekad netiku tajā bijusi. Šo slaveno pianistu es tiku vienīgi dzirdējusi, taču nekad nebiju viņu redzējusi. Jutos provinciāle galvaspilsētā un visādi centos to noslēpt, turoties pretim kārdinājumam aplūkot majestātisko telpu, kur biju nokļuvusi un atģidusies tik negaidīti un brīnumaini, kā mirstīgais nokļūst vēl tikai sapnī un atgūstas paradīzē. Izgājusi no viesnīcas, lai vakara stundā pastaigātu pa Maskavu, nepavisam nenojautu, ka nokjūšu koncertā, kur spēlēs pianists, kas bija pārāk slavens, lai jebkad mūžā es būtu lolojusi cerību dzirdēt viņa dzīvo un nevis ierakstos konservēto spēli.

Man uzsmaidīja dīvaina nejaušība.

Kad spraucos cauri pūlim, kas drūzmējās pie koncertzāles ieejas, kāda sieviete

piedāvāja biļeti. Nezinu, kāpēc viņa izraudzījās mani. Iespējams, tādēļ, ka biju viena, jo arī biļete bija viena, bet uz koncertiem parasti iet divatā.

Un tā nu es sēdēju greznajā zālē, kuras akustiku pazina pasaule. Man trūka zināšanu, lai visu uztvertu speciālista ausīm. Uz visu es raudzījos bērna acīm, un iztēle manī ņēma pārsvaru pār pieredzi.

Vēlāk atklājās, ka tas radījis vairākus kļūdainus priekšstatus, bet, tā kā nebija mazinājis mākslas baudījumu, nebūt nenožēloju, ka tiku ļāvusies fantāzijai, nevis centusies visu saprast pareizi. Ja es būtu centusies saprast pareizi, man vajadzēja vairāk klausīties nekā skatīties, taču es darīju drīzāk otrādi. Mūzika manī ieplūda kā pavasarī cīruļa treļļi. Es to vienlaikus dzirdēju un nedzirdēju, ar visu

būtību pārtapusi redzē.

No manas vietas nebija saskatāmas pianista rokas. Toties seja zem flīģeļa melnā spārna vīdēja gandrīz iepretim.

Flīģelis atgādināja lielu putnu, kas nolaidies neilona pļavā. Iesākumā arī pianists atgādināja putnu. Viņš uznāca kovārņa cēlajā gaitā. Viņa svārkiem bija bezdelīgas šķeltā aste. Viņa stāvam piemita medņa cienīgums. Taču, tuvodamies klavierēm, viņš kļuva, jo mirklis, jo savādāks, un galu galā pie flīģeļa piesēdās padzīvojis zemnieks, kura veidolā nebija nekā no mākslinieka un kura smagnējību vēl izcēla frakas izsmalcinātā elegance. Ar Šūmaņa jauneklīgo mūziku nebija nekā nesaderīgāka par šo raupjo zemnieka seju, ko krustu un šķērsu vagoja krunkas un

krunciņas, ar kurām tajā bija ierakstīts viņa mūžs, viņa centieni un viņa kais​ lības. Viņa pierē bija ierakstīts bezmiegs. Viņa lupu kaktiņos bija ierakstīta nojauta. Viņa zodā bija ierakstīta griba. Viņa dubultzodā bija ierakstīta vilšanās.

Viņa sejā bija ierakstīti arī citu mūži, citu laimes un ciešanu atspulgi.

Viņa sejā bija ierakstīti krusta kari, mēra gadi un brā|u kapi.

Viņa sejā bija ierakstīta pērtiķa tapšana par cilvēku un cilvēka pārtapšana par pīšļiem.

Viņa vecajā sejā bija ierakstīta iznīcība un augšām​celšanās.

Brīdī, kad viņa roka pieskārās klavieru taustiņiem, par cilvēku viņš zināja visu. Taču no tā viņam nekļuva

vieglāk. Gluži otrādi, viņš pat nedaudz nobāla no at​bildības nastas.

Viņš spēlēja bez notīm. Viņa skatiens brīvi klīda apkārt, redzēdams to, ko redzēja visi, un redzēdams to, ko neredzēja neviens.

Viņš redzēja cauri sienām, cauri gadiem un cauri miesām.

Viņš redzēja to, ko iespējams redzēt, un redzēja to, ko nav iespējams redzēt.

Viņš redzēja, ko domā vizbulīte un kā granīta krū​tīs pukst akmens sirds.

Viņš redzēja, ko čukst putna ēna un kā miroņi no​pūšas apakš zemes.

Pasaulē viņš redzēja visu. Taču tas nedarīja viņu laimīgāku. Gluži otrādi, pamazām viņš pārplūda sviedriem. Viņš tos nenoslaucīja, tikai laiku pa laikam nolaizīja no lūpām ar īsu, nevilšu mēles

kustību, atkal ļoti atgādinādams zemnieku vasaras pilnbriedā. Pat kaklasaites taurenis viņam bija gaišs, nopalsis kveldā saulē, kura cēlmetāla tonī bija izbalinājusi arī viņa vēl pakuplos matus un aprāvusi seju, kas izskatījās pēc liela, saulē savītuša augļa.

Cik ļoti viņa veidols atšķīrās no viņa mākslas! Bet varbūt tas atšķīrās tikai no vienpusīga priekšstata par mākslu? Jo zemes virsū nav nekā pretrunīgāka par mākslu. Vai tad mākslā svarīgas tikai smadzenes? Ne mazāk svarīga mākslā ir liesa. Mākslā var vaicāt ne tikai ar balsi un rokām, bet arī ar asarām un atmiņu.

Mākslā ir būtiski nepazaudēt dvēseli, bet tikpat būtiski ir to neturēt iespundētu un reižu reizumis izlaist saostīties ar citām dvēselēm.

Kamēr viņš spēlēja, arī mūsu dvēseles bija izklīdušas kur kurā un, pamazām apsnigdamas, klaiņoja apkārt pa ugunīs mirdzošiem prospektiem un ēnās grimstošiem ūķiem. Bet tūlīt pēc koncerta mēs uzreiz attapāmies un ķērām pēc kabatas portfeļiem, naudasmakiem un garderobes numuriem, ātrumā nesaprazdami, kas īsti pazudis. Portfeļi, maki un numuri bija tur, kur tiem jābūt, un, kamēr gaidījām mēteļus, dvēseles cita pēc citas atkal pārradās un katra ielīda īstajā azotē.

Tikai vēlāk es sāku šaubīties, vai manējā toreiz atrada mani trakajā ģērbtuves burzgulī, kur noklīda īpašnieki pat cepurēm, galošām un vienam spieķim.

Un tagad ikreiz, kad uztveru kādu mokošu jufoņu, bažīgi ieklausos sevī: vai tā nav

sveša dvēsele? Taču vienreiz tie ir tikai sirds pārsitieni, un otrreiz tā ir tikai poga, kas spiež. Tomēr nepāriet sajūta, ka dzīvoju ar citam nomaldījušos dvēseli, kurai par šauru manī un kura tālabad cieš, jo manējā bija silta kā pelēns, bet šī ir kantaina un sāpīgi iesprūdusi starp ribām.

1987—1983

SĀKĀS AR LAPSAS KĀJU Pieci dulli stāsti

Viss patiešām iesākās ar lapsas kāju, un šī kāja nāca vēl no pagājušā gadsimta, tā nāca no Alfrēda Brēma «Dzīvnieku valsts» piektā sējuma, kur ar melnu uz balta ir aprakstīta septiņdesmitajā lappusē

pēc kāda pieredzējuša mednieka vārdiem, kurš medībās «bija ar lodi pāršāvis lapsai kāju cieši zem lāpstiņas. Bēgot kāja viņai sitās ap galvu; par to noskaitusies, viņa grozīja purnu uz vienu un ofru pusi, tad ātri nokoda ievainoto kāju un skrēja tālāk tikpat izveicīgi, it kā nekas nekaitētu.» Šis citāts izraisīja strīdu, jo arī visi klātesošie uzskatīja sevi par pieredzējušiem medniekiem, tāpēc ka daži bija nošāvuši lapsas, bet citi vismaz šāvuši uz lapsām, taču neviens nekad netika redzējis, ka ievainotas lapsas būtu sev kodušas nost kājas.

Sabiedrība sadalījās divās grupās, sašķēlās skeptiķos un fantastos, pie tam skeptiķi runāja par pīlīšu pūšanu un par lētticību, par papīru, kas panes visu, un par caurcaurēm naiviem indivīdiem, kuri

noskaņoti ņemt par pilnu visu, kas uz papīra uzdrukāts, un, gan vārda tiešajā, gan pārnestajā nozīmē smīkņādami ūsās un bārdās, viņi teica, ka esot interesanti, kāpēc gan šis dižmednieks un šis šaušanas lielmeistars no augšminētā citāta bliezis pa lapsu ar lodi, nevis ar četru milimetru skrotīm, kā to darītu ikviens no viņiem un vispār kurš katrs mirstīgais, kam visi desmit mājās un nav izkritusi kāda skrūve; sak, varbūt šauts nemaz nav kūmiņš, bet pavisam cits zvērs, sak, varbūt tas bijis bullis, kazi, pats zaķubullis, ko? Savukārt fantasti tikpat vētraini nepiekrita, saukdami, ka pasaulē nedrīkstot tikai šaubīties vien un ka vajagot arī kaut kam ticēt, ka, visam ticot, varbūt patiesi varot par muļķi kļūt, bet, visu apšaubot, atkal varot par muļķi palikt, tas esot tikpat

neapstrīdami kā divreiz divi — četri, jo neviens no klātesošajiem, piemēram, Āfrikā nav bijis un tātad nav un nevar būt redzējis melno kontinentu tāpat kā sazēvelēto lapsu ar visu viņas nelaimes kāju, bet kas esot gudrāk: vai galu galā Āfrikas pastāvēšanai tomēr ticēt jeb vai tās esamību noliegt, ko? Tā turējās pretim fantasti, vēl piebilzdami, sak — kurš no godājamajiem oponentiem labprātīgi atzīšoties, ka sirds dziļumos apšauba, teiksim, «laika relativitāti» vai, sacīsim, «antivielu», jo prātiņš, raugi, nespēj to aptvert un sagremot? Ak, neesot jau nemaz ko cerēt, bez spīdzināšanas neatzīšoties neviens, lai ar gara nabadzību neizgāztos citu priekšā kā no eņģēm izļodzījušies vārtil Bet tai pašā laikā dīvainā kārtā dažs visnota| samanīgs medību kolēģis un

ceļabiedrs nemaz nekaunoties pilnā balsī plātīties, ka neizprot pašu vienkāršāko patiesību zemes virsū — ka brīvestība stāv pāri visam un ka brīvestības dēļ var upurēt ne tikai kāju.

Strīds, attīstīdamies plašumā un dziļumā, kā jau varēja gaidīt un paredzēt, tomēr nenoveda pie vienprātības un uzskatu saskaņas, bet šī jau nebija ne tā vieta, ne tā reize, kad pretēju domu apmaiņai noteikti jānoslēdzas ar kopīgu rezolūciju. Katrs varēja palikt pie saviem ieskatiem. Pasaulē no tā nekas nemainījās.

Taču nervu uzbudinājums veicināja pastiprinātu adrenalīna izdalīšanos no virsnieru dziedzera, palielināja cukura saturu asinīs, paātrināja elpošanu un sirdsdarbību.

Organisma enerģija likumsakarīgi tiecās pēc izlādēšanās, bet

dūmkoki vēl nebija izšķīlušies no zaļajiem brezenta kokoniem, autobusiņš vēl mīcījās cauri novembra rītam, taustot ceļu ar starmešu ūsām, tā ka izlādēties nebija kur, ja vien negribēja gluži plūkties, bet, stingri ņemot, plūkties jau nebija par ko.

Tāda bija situācija, un tādi bija psiholoģiskie un fizioloģiskie cēloņi tam, ka pieci vīri pa ceļam uz medību objektu izstāstīja piecus stāstus. Skaidrības labad piebildīsim, ka šie vīri saucās Apse, Bramberģis, Cīlītis, Dembovics un Eizengrauds, kurš augšminētajā sabiedrībā piederēja pie fantastu spārna. Taisni šis apstāklis lielā mērā noteica vēstījuma visai augsto emocionālo līmeni un ne pārāk augsto ticamības pakāpi. Un pirmais iesāka Apse un nebūt ne tāpēc, ka viņa uzvārdu ievadīja burts «A», taču tālab, ka

viņa stāstam bija kaut arī patāls, tomčr sakars ar nesenā strīda objeklu, kamēr pārējie aizrunājās aizvien tālāk un tālāk projām. Bet galvenais šajos stāstos jau arī nebija lapsas kāja un pat ne kāja vispār, galvenā bija viņa — saldā tūkstošveide brīvestība.

UPURIS JEB APSES STĀSTS

Tam, ko tagad stāstīšu, jūs varat ticēt, varat neticēt, kā vēlaties. Tā ir, kā saka, jūsu dziji privāta darīšana. Bet manā mūžā — un pavisam neilgi atpakaļ — bija piedzīvojums, kas ļoti atgādina notikumu, kuru te nule pieminēja, nu, par lapsas kāju.

Un lai gan tas man neatgadījās ar lapsu, bet… — Te Eizengrauds vaicā: «Vai arī ar medījamu zvēru?» — Hm, kā to ņem, Eižengraud, un no kuras puses. Var sacīt, ka ar med'ījamd. Katru gadu viņus izmedī un apkauj tūkstošiem, desmitiem tūkstošu un simtiem tūkstošu, taču kaut kur žurnālā lasīju, ka viņu uz zemeslodes joprojām dzīvojot tikpat daudz, cik cilvēku. Un cik tad mēs, divkāji, uz šo brīdi pa zemes virsu drūzmējamies? Kā ir pēc statistikas? Kaut kas pie četriem

miljardiem, vai ne? Ko, jau pāri, Bramberģi? Nu, tad pāri četriem miljardiem ir arī viņu. Un savā ziņā viņš patiesi ir «brīnumzvērs», kā man Dembovics, ņirga tāds, te čukst priekšā.

Vai tu nerimsies, Dembovic? Nojauca. Ak jā, pa dažiem gadsimtiem, kā raksta, esot iznīdēta vesela buķete zīdītāju un putnu sugu, bet šitai sugai gals vēl nav nedz redzams, nedz paredzams un droši vien nebūs tik ilgi, cik vien ilgi uz mūsu planētas kustēsies un elpos jel kāda dzīvība. Un es nemaz nestiepju, Dembovic, garumā un it nemaz nekacinu cienījamo sabiedrību ar tīšu noslēpumainību, nepavisam, jo tūlīt arī pateikšu, par kādu zvēru ir runa. Tā ir žurka, godā​jamie!

Bā, lielie smiekli! Par ko jūs

smejaties? Vai bijāt iztēlojušies, ka manā pagrabā dzīvoja ziloņi? Ko, vai es nebūtu pateicis, ka viss notika pagrabā? Jā, un itin nesen, vēl šajā rudenī. Tāpēc man bilde stāv acu priekšā kā dzīva.

Nezinu, kas šoruden bija ar tām žurkām, nekāda glābiņa… Jā, Dembovic, jā, saules aktivitātes gads — kā tas manāms arī pēc tevis, jo tu visu laiku dīdies kā uz eža muguras. Vai varbūt esi paslepen ieķēris kādu graķīti, lai acs, kā saka, redzīgāka un roka drošāka, ko?…

Nu, es jau stāstu! Bet vai es varu, Cīlīt, normāli stāstīt, ja man jānokaujas ar to velna Dembovicu, kas bāžas vidū? Vai tu nerimsies, Dembovic? Atkal nojauca…

Jā, nu par tām žurkām. Varētu jau izsaukt deratizatoru, lai saliek indi. Bet ar indi, zināt, diez kas nav. Sī sarijas, nosprāgst

kaut kur pagrīdē, un vismaz uz nedēļām divām tev morga smaka nodrošināta.

Kāpēc es sacīju «tev»? Nu, tas ir tāds izteiksmes veids. Kad teicu «tev», es domāju sevi un nepavisam ne Dembovicu, lai gan, atklāti sakot, viņam nebūtu par skādi līķa dvingu drusku arī paostīt. Kālab «ieēdies»? Nemaz neesmu uz tevi ieēdies.

Ja vien tu uz piecām minūtēm varētu apstādināt savu tarkšķi… Labs ir, stāstīšu jau, stāstīšu pavisam nopietni un vienā laidā.

Tikai savaldiet, lūdzami, Dembovicu, lai nevārās kā putras katls, nelec starpā un nekrīt uz nervieml Man pagrabā — kā jau rudens pusē — tur kartupeļi, tur šis tas no saknēm, tur atkal, kā saka, kundze šo to samarinējusi.

Nu, un iesāka šīs apcelt pagrabu un saimniekot uz velna paraušanu. Kam

iznākusi saskriešanās ar šitām mātītēm, varēs labi priekšā stādīties, kas par sērgu mājā ir žurkas. Sanāca iekšā ar pirmajām lielajām salnām septembra nogalē, kad laukā metās auksti un šīm atkal sākās tas lielais ceļošanas laiks. Tik sevišķi daudz viņu manā pagrabā tobrīd jau nemaz nevarēja būt, varbūt kāds pusducis. Bet vai žurka nezināma! Saposta un apķēza desmitkārt vairāk nekā noēd.

Vienreiz nonesām lejā veselu lielo mutes bļodu ar tomātiem. Vēl gudrojām, vai neaizvest uz tirgu, jo tomāti mums ekstrāklases. Paši vienmēr sēklu audzējam, lai šķirne neizput. Es te reizīti biju paņēmis arī līdzi. Uz kartupeļu rakšanu. Varbūt atceraties? Par «vēršu sirdīm» sauc. Un pēc paskata tiešām ir kā sirdis. Šitentādi kā mana dūre un dažs vēl

lielāks, konusveidīgi un asinskrāsā… Jā, un nepagāja ne divi dienas, kā mazgājamā bļoda bija beigta. Neviena vesela tomāta!

Viss sacūkots. Kurā nav iekosts, tajā ir ar kāju iemīts, kur nav iemīts, tur ar spirām nokaisīts, tfū! Kādi septiņi astoņi kilogrami augstākā labuma preces neskaitās! Jā, un par tām marinādēm. Ja bleķa vāciņš virsū, tad vēl nekas. Bet tos jau nekur nevar dabūt. Vairums ar plastmasas vākiem aiztaisīts. Galīgi nav skaidrs, vai arī plastmasa viņām iet pie sirds vai varbūt līdušas pie burku satura, taču kādai pusei vāki apkrimsti un saskrotēti, un, kur vāks beigts, tur arī konservs čupā. Tā ka darbs un manta vējāl Bez kārtīga aiztaisāmā neglabājas ne gurķis, ne sēne.

Sāku meklēt pa veikaliem slazdus.

Un beigu beigās sadzinu rokā arī. Lēti, par diviem nepilns rubulis, nu, bet tik vareni dzelži, ka sieva katrreiz skrēja no virtuves laukā un spieda ausis ciet, kad es uzvilku atsperi. Ja spruka pederc vaļā, šāviens bija kā no bisesl Ko? Uz sieru, Cīlītl Uz gabaliņu siera, vislabāk sakaltuša, lai nevar tik viegli nomakarēt nost. Jā, viens no slazdiem žurkām sazin kāpēc nepatika, un es neesmu ar to noķēris nevienu pašu plikasti. Bet uz otru nāca kā mīļās. Biju dabūjis jau trīs gabalas; kad vienvakar pāreju mājās no darba, veros — mana kundze tada sanervozējusies.

Prasu, kas un kāpēc.

— Arvīd, — sieva saka, — apakšā, pagrabā, sēž viena žurka.

Es uzreiz neapķeru, kas par lietu.

Brīnos:

—

Kāpēc tu domā, ka viņa tur

sēž?

— Tāpēc, ka pati redzēju. Biju nogājusi lejā jau vairākas reizes, bet viņa sēž un sēž, — sieva man stāsta. — Viņa sēž tur kopš paša rīta, jo viņa ir dzīva.

Slazdā viņai ir tikai viena kāja. Kad es nokāpju, viņa skatās man acīs. Nevaru viņai neko padarīt. Nespēju viņu ne palaist vaļā, ne nosist. Ej un izdomā kaut ko!

Nokāpu arī. Viens slazds, kā arvien, bija neskarts, otrs stāvēja aizcirties, taču nekur nekāda žurka nesēdēja. Redzēšana tur, zināt, tāda pavāja, jo nav ievilkta elektrība. Pa dienu gaišums krīt no lodziņa, bet vakarā … nu, cik iespīd pa vaļējām durvīm no trepēm. Tāpēc valdīja tik dziļa pakrēsla, ka iesākumā

nesaredzēju nekā savāda. Par žurku vēl nodomāju: nu, bija un izbija, — sevišķi neapcerēdams, kādā veidā viņa «izbija».

Pacēlu slazdu — nu, to, kas aizcirties, — lai uznestu augšā un uzvilktu par jaunu. Un tikai tad ierau​dzīju, ka ādas |erpatā karājas asiņaina žurkas pakaļkāja. Tas, es jums teikšu, nepiederēja pie pašiem skaistākajiem skatiem, ko esmu savā mūzā redzējis. Mana laulene nobāla tik stipri kā… jā, vēl stiprāk nekā mūsu Dembovics. Vienbrīd man likās, ka viņa novelsies gar zemi. Bet, kad viņa kaut cik atguvās, acīs viņai bija asaras.

— Nabadzīte, — sieva sacīja, — pati nograuzusi sev kāju, lai tiktu brīvībai Varu jums atzīties, ka personiski biju citādās domās, kuras viņai gan neteicu, jo sieviešu nerviem tas varēja būt par stipru.

Redzat, es pilnīgi pieļāvu, ka savu gūstā kritušo un savainoto draudzeni pārējās žurkas gluži vienkārši bija ar gardu muti apēdušas.

Tuvākajās dienās slazdiem par upuri nekrita neviena pelēce. Abi stāvēja ar uzvilktām atsperēm tikpat kā divi sagatavoti ešafoti. Cik nokāpu lejā, tik redzēju, ka siera gabaliņi uz drātiņām nav aizskarti.

Pagraba miklumā tie mazpamazām sāka pelēt un drīz vien neizskatījās vairs dzelteni. Jā, nevarēja manīt, ka būtu aiztikts kas no produktiem.

Pagāja kāda nedēļa vai varbūt drusku vairāk. Jau sākām tā kā gudrot, kā ne, vai slazdus vispār nevākt nost. Pareizāk sakot, gudroja mana kundze, jo viņai tostarp uzdāvināja tādu mazu Angoras pincīti, kurš visiem pinās pa kājām un visur bāzās

iekšā. Mikiņš un Mikiņš, un kaut tik Mikiņš neielīstu pagrabā un kaut tik nepieietu pie lamatām. Bail esot pat iztēloties, kas varētu notikt. Tā sieva mūžīgi bažījās. Man turpretim prāts bija vēl drusku pastiept garumā. Lai mazliet pastāv, spriedu pie sevis, aizvākt varēs vienmēr. Sapelēs sieri pavisam, tad sākšu domāt.

Taču sieri nepaguva pilnīgi sazaļēt, kad kādu rītu slazdu atradu atkal aizkritušu. Iekšā gulēja žurka. Trieciens bija nācis tieši pa sprandu, nogalinādams viņu droši vien sekundes desmitdaļā. Bet ne jau tas bija pats interesantākais. Es ieraudzīju, ka žurkai trūka vienas pakaļkājas. Kāja bija, kā saka, amputēta un pirms nedēļas vai varbūt drusku senāk, turklāt ar nelīdzenu, robainu rīku. Nu, jūs

paši saprotat, par kādu rīku es runāju.

Skatījos uz beigto, jau auksto un stīvo žurku, un mani, kā saka, plosīja pretrunas.

Ja gribat, varat smieties, taču nevarēju nesajust pret viņu apbrīnu un vaicāju sev: vai nebaltā brīdī man būtu tik daudz vīrišķības, cik viņai? Vai man pietiktu pulvera, lai es pats sev nograuztu kāju, ja tikai tā varētu izkļūt brīvībā? Vai es labprātīgi uzņemtos un izturētu tādas draus​mīgas sāpes?

Nevarēju pasacīt noteiktu atbildi.

Bet kā to iespēja viņa? Un vai viņa to darīja instinktīvi, vienkārši aizvācot šķērsli, kas viņai neļāva aiziet? Vai arī, sēdot augu dienu pagrabā, viņa galu galā izdomāja, kā aizbēgt? Izdomāja vienīgo iespē​jamo veidu, kā tikt brīvībā, Labi saprotu, ka «izdomāja» jau nu

nepavisam nav īstais vārds, ja runa ir par žurku, un ka neticīgie Tomi tūlīt sāks iebilst un pukstēt. Bet kā lai citādi izskaidro to, kas notika? Un kā žurkas rīcību izskaidro cienī​jamā sabiedrība?

Jā, un vēl par pretrunām .., Vienlaikus ar apbrīnu es izjutu arī nicināšanu. Viņa taču nebija mācījusies neko! Vēl nedēļu atpakaļ viņa bija turējusies varonīgi, pārcietusi neiedomājamas sāpes, labprātīgi nesusi lielu upuri — un nebija no tā guvusi gluži nekādu pieredzi. Un tas, es jums teikšu, mani satrieca.

Pagrabā, ko ēst, bija papilnam, tikai siera, protams, tur nebija. Taču viņai, lūdzu, savajadzējās taisni siera. No visas bagātības viņa izvēlējas tieši niecīgu un turklāt jau krietni appelējušu siera

gabaliņu. Un art tas iet pāri manai saprašanai. Izskaidrojiet, ja esat gudrāki!

Kā var tik liela varonība sadzīvot ar tādu aklu stulbību? Nu, ko jūs klusējat?

Brīnums, pat mūžīgais viszinis Dembovics nesaka neko . ..

PUDELE JEB BRAMBERĢA STĀSTS

Ja es tagad, kā mēdz teikt, ņemu vārdu, tad nepavisam ne tādēļ, lai ienestu skaidrību Apses žurkas lietā. Tāda nodoma man nav. Apses stāsts tikai sauca atmiņā vienu citu atgadījumu, kur nav

iejauktas ne kājas, ne žurkas. Bet tur tāpat zināmu lomu spēlē grauzēji un pat veseli trīs, kaut arī galvenais varonis neapšaubāmi ir cilvēks, viens no maniem pirmajiem pacientiem, kuru dēvēsim … Kā mēs viņu varētu iekristīt? Teiksim, par Zani Plataci. Nav iebildumu? Vai tas kādam kaitētu, ja viņu sauktu īstajā vārdā? Nē, nekaitētu nevienam un vismazāk jau nu viņam pašam. Bet arī mums tas šobrīd nedotu nekādu praktisku la​bumu.

Pēc institūta mani aizsūtīja uz Druvu ambulanci. Jūsu zināšanai, ciema padome tikai nesen bija dabūjusi «Druvu» vārdu pēc enerģisko vietējo estētu karagājiena, kurus dziļi aizskāra iepriekšējais jautrais nosaukums «Vecsunīši», kas «radot nenopietnību svinīgos un oficiālos

gadījumos», kā tika pamatota pārdēvēšana. Lai būtu tā. Dokumentos tagad visur stāvēja — «Druvas», bet dzīves praksē «Vecsunīši» joprojām bija un palika «Vecsunīši». Arī es tāpēc skailījos «Vecsunīšu jaunais dakteris». Un tagad, atceroties pagātni, katrreiz pieķeru sevi, ka arī domās lietoju seno, mīļi komisko vielvārdu, nevis stercolipās, daudztiražētas «Druvas».

Tātad viss notika Vecsunīšos, un Žanis Platacis tur ieradās pie manis kā viens no pirmajiem pacientiem. Pēc papīriem es uzreiz redzēju, ka viņš nepiederēja pie tiem, kas pārāk bieži pagodina eskulapus ar savam vizītēm, un iesācēja naivajā lepnumā nospriedu, ka Platacim varen imponē mana augstākā izglītība, jo pirms manis ambulancē

strādāja vienīgi feldšeris, roku iesitis praktiķis. Sis pieņēmums, bez šaubām, bija aplams. Manu augstskolas diplomu, uz kura, kā mēdz teikt, vēl nebija nožuvusi tinte, Žanis Platacis droši vien nevērtēja necik augstu. Viņam, kā vēlāk nopratu, daudz svarīgāk likās tas, ka biju jaunatnācējs, viņa acīs «vispār dakteris» un «apmēram dakteris», kaut kas līdzīgs attiecīgi ieprogrammētai ESM, mediķis — robots, kamēr feldšeris skaitījās savs cilvēks, kurš, kā mēdz teikt, «par visiem zināja visu». Svešam daudz ko ir vieglāk izstāstīt nekā paziņam vai kaimiņam.

Bet, runājot konkrēti par Zani Plataci, jāatzīmē, ka pirmajā tikšanās reizē, kaut gan ieradies labprātīgi, viņš neizcēlās ar sevišķu runīgumu. Stingri turēju iniciatīvu savās rokās, taču atbildes

no viņa nāca ar grūtībām. Varēja jaust, ka prāts viņam nebija pie tā, ko es jautāju, un ka domāja viņš pavisam par ko citu.

Pēc izskata Platacim varēja dot ap piecdesmit. Taču dzimšanas gads liecināja, ka viņam bija tikai četrdesmit seši. Vispirms apvērtēju viņa dotumus, kā mēdz teikt, vizuāli. Augums vidējs.

Barojums arī. Sejas āda bāla. Lūpas tāpat un ar viegli cianotisku nokrāsu. Acu āboliem nedaudz dzeltenīgs tonis. Arī nepieredzējušam ārstam, kāds biju es, katra no šīm pazīmēm kaut ko izteica.

Neglītenis? Nebūt ne, tāds iespaids jums var rasties varbūt tālab, ka ar savu nešķīsto mediķa mēli īpaši kavējos pie novirzēm pacienta ārienē. Par neglītu viņu nevarēja saukt nekādā ziņā. Vaibsti tīri un pareizi veidoti. Mati, lai gan nosirmojuši,

bet vēl kupli un cirtaini. Apģērbs spodrs.

Tā ka viņš uz mani atstāja drīzāk pievilcīgu nekā nepatīkamu iespaidu.

Sāku izmeklēšanu. Asinsspiediens — norma. Simt četrdesmit un astoņdesmit.

Sirds — retas ekstrasistoles. Plaušas — nekādu trokšņu. Bet, kā ķēros pie aknu rajona, tā abi neviļus izdvesām pa neartikulētai skaņai.

Ahā, aknas palielinātas un palpējot sāpīgas!

— Alkoholu lietojat? — apjautājos.

— Neesmu ņēmis mutē jau turpat trīs nedēļas, — Platacis atteica.

Toreiz biju vēl zaļš un nezināju, ka šāda atbilde gandrīz bez izņēmuma nozīmē to, ka jautātais pirms tam dzēris katru dienu. Dvēseles naivumā biju noskaņots Plataci uzskatīt bezmaz par atturībnieku.

Jau tvēru pēc recepšu veidlapām, kad viņš ierunājās — un pirmoreiz, kā mēdz teikt, pats uz savu iniciatīvu.

— Dakter, — Žanis Platacis teica, — tas nav tas, kāpēc es pie jums atnācu.

— Un kas tad ir tas, — jautāju, — kāpēc jūs pie manis atnācāt?

Platacis paminstinājās.

— Redzat, — pēc tam viņš sacīja, — man bieži trūkst elpas.

— Vai sen? — vaicāju.

— Kas — sen? — viņš precizēja.

— Vai jau sen jums ir elpošanas grūtības? — pajau​tāju.

— Kopš aprīļa, — Platacis atbildēja.

— Aiziesiet uz rentgena

caurskati, — es teicu. — Neesat bijis vairāk nekā trīs gadus.

— Tas nav tas, dakter, — viņš atkal sacīja.

— Kas nav tas? — šoreiz pabrīnījos es.

— Tās nav tādas elpošanas grūtības, kādas jūs domājat, dakter, — viņš paskaidroja. — Tās ir pavisam citādas.

— Un kādas tad tās ir? — es painteresējos.

Taču Platacis stomījās un nekādi nespēja man izstāstīt, kā tad īsteni izpaudās šīs grūtības, tā ka man bija jāsāk šķetināt pašam.

— Tātad tas iesākās aprīlī, jā?

— taujāju.

Platacis piekrītoši pamāja.

— Jā, aprīlī, — viņš sacīja. — Taisni sulu laikā.

— Vai jūs pārcietāt gripu?

— prašņāju. — Varbūt saaukstējāties?

Viņš pakratīja galvu un teica: — Nē, dakter. Ne uz to pusi.

Es biju vesels kā rutks. Bet tas man iesākās tanī dienā, nē, īstenībā nākamajā dienā pēc tam, kad sieva parādīja pudeli ar pelēm.

Viegli varat iztēloties, ka šie Platača vārdi, kā mēdz teikt, neienesa lietas būtībā nekādu skaidrību. Kāda pudele? Kādas peles? Un kāds tam sakars ar elpošanas traucējumiem?

Lūdzu, lai Platacis man apgaismo notikušo tuvāk.

Un viņš, atgriezdamies pie iepriekš teiktā, atkārtoja,

ka viss sācies aprīlī, sulu laikā, ka abi ar sievu ieurbuši bērzā, ka ielikuši tā saucamo «pīpi», ka pietecējis cik tur to spaiņu un nebijis galīgi kur likt, ka nolēmuši liet pudelēs, ka sieva no klēts un no pagraba savākusi dažnedažādu tukšo taru un sākusi mazgāt un gatavot traukus pildīšanai, bet pēc tam atnākusi pie viņa, tas ir, Zaņa Platača, un parādījusi vienu pudeli. Cauri zaļajam stiklam varējis saredzēt trīs, kā viņš sacīja, «pelēkus, sausus kumšķus», pēc skata ne īsti putekļu kamolus, ne īsti vatelīna šķipsnas, un tās bijušas peles. Sai vietā es izbrīnā iesaucos, kā gan peles varēja tikt pudelē iekšā. Un Žanis Platacis man paskaidroja, ka peles ielīdušas tur pa kakliņu, pēc tam pa stāvajām, gludajām virsmām nav spējušas vairs izrāpties brīvībā un vēlāk

noslīkušas vai nosmakušas, vai varbūt stikla cietumā nobeigušās aiz bada.

Pudeles dibenā laikam bijusi vēl kāda druska pašdarinātā vīna, un tas tad peles acīm redzami iekārdinājis. Arī pēc nāves peles neesot bijušas pa kakliņu izkratāmas, tāpēc viņi pudeli aizmetuši atkritumos. Un kopš tās reizes Platacim sākušās elpošanas grūtības, par kurām man jau zināms. Viņam esot tāda sajūta, ka viņš smokot nost. Cik necik ciešami viņš jūtoties tikai tad, kad mājā stāvot vaļā logi. Viņš turot tos atvērtus gan dienu, gan nakti, tādēļ pat ar mājiniekiem esot saskrējies, jo tie kurnot par mūžīgo caurvēju, kuru viņš taisot. Drīz būšot ziema, un viņam metoties bail, ko viņš sala laikā iesākšot un kā pie atvērtiem logiem dzīvošot.

«Klaustrotobija,» es uzreiz nodomāju. Nezinātājiem varu paskaidrot, ka tās ir bailes atrasties slēgtā telpā.

Vēlāk atklājās, ka Žanis Platacis tajā reizē man šo to bija tomēr noklusējis. Taču tur, Vecsunīšos, gandrīz nekas noslēpumā paturams nebija, vismaz pārāk ilgi ne.

Pagāja samērā īss laiks, un atkal sastapos ar Zani Plataci. Droši vien es viņu nepazītu, ja viņš nebūtu mani uzrunājis. Taču viņš mani uzrunāja un vēl uz «tu». Jau sacīju, ka tad — ambulancē — viņš atstāja gluži patīkamu iespaidu, likās pieklājīgs un atturīgs, varētu pat sacīt, inteliģents. Bet tagad… Jūs, bez šaubām, esat uzminējuši.

Viņš bija piedzēries un tik stipri, ka ar grūtībām stāvēja kājās. Mana mēteļa poga, kuru viņš satvēra, bija viņam galvenais

pieturas un atbalsta punkts. Man sejā viņš dvesa gluži neiedomājamu dvingu. Es neviļus saviebos un tūlīt dabūju dzirdēt kri​tiku.

— Ko šaipies? — Platacis uzrūca.

— Un necel degunu nemaz tik augstul Paskat, kāds kungs! Nu labi, tu esi dakteris, bet es toties esmu alkoholiķis!

Ceļa vidū man nācās noklausīties garu un smirdīgu monologu, kurā es ne pārāk droši un, jāsaka, arī veltīgi mēģināju iestarpināt pa replikai vai vismaz pa vārdam. Platacis nebija noskaņots neko dzirdēt. Viņš gribēja runāt.

Tā bija tipiska dzērāja muldēšana — no sākuma plātīgos toņos. Atceros, piemēram, vienu teikumu. Aizrunājies līdz tam, ka visiem esot automašīnas, viņš sacīja, ka arī viņam varētu būt un ne viena

vien, jo — šeit precīzi atkārtoju Platača vārdus: «Cik es savā mūžā tādus žiguļus neesmu izvēmis!» Pēc tam ar pļēgura dzelžaino loģiku un konsekvenci kādās pāris minūtēs viņš noslīdēja uz gaudulīgu intonāciju, darīja man zināmu, ka svētdien apbedījis savu beidzamo draugu, žēlojās, ka pasaulē tagad esot viens kā pirksts…

Un šajā vietā man beidzot izdevās iz​rauties.

Visā drīzumā pie manis ambulancē ieradās Platača sieva, lai parunātos, kā viņa sacīja, «par savu Žani». Vizītes laikā šis un tas tika precizēts un atklājās jaunā gaismā. Apmeklējuma galvenais iemesls bija tas, ka viņa lūdza man izrakstīt «līdzekli pret dzeršanu», par kuru viņa lasījusi vai dzirdējusi. Cik sapratu, lasījusi vai dzirdējusi viņa bija par

antabusu. Sieva «savam 2anim» visā nopietnībā taisījās to paslepen likt klāt pie ēdiena, lai radītu riebumu pret šņabi. Diezgan kategoriskā formā es viņu brīdināju no pašdarbības, īsumā izskaidrodams šādas rīcības iespējamās sekas.

— Varbūt jūs gribat kļūt par atraitni?

— es viņai sacīju.

Platace sabijusies paraudzījās manī platām acīm: nē, par atraitni kļūt viņa negribēja. Vārds pa vārdam, un es dabūju dzirdēt par Zani Plataci papildziņas.

Sieva apstiprināja, ka viņš patiesi «dzīvojot tikai pie atvērtiem logiem» un esot «noriebies ar savu mūžīgo vēdināšanu kā miegs». Kad ieminējos, kopš kura laika tas sācies, arī sieva, mazliet padomājusi, teica, ka — liekoties

— kopš pavasara, lai gan, cik varēja jaust, viņa nesaistīja vīra dīvainību ar pašdarinātā vīna pudelē atrastajām pelēm.

Kad atgādināju šo notikumu, viņa vispirms izbrīnā sarauca uzacis un īsi iesmējās: kāpēc es to saucot par pašdarinātu vīnu?

Ja pudelē bijis kas pašdarināts, tad ar dedzinātu cukuru saldināta kandža. Pēc tam viņa kļuva nopietna, pat sadrūma un noteica: lai būtu kā būdams, tomēr viņai nevajadzējis tā sacīt, jo Žanis ļoti satraucies par šiem vārdiem, Žanis pat esot «palicis ne savā ģīmī», kā viņa apzīmēja.

Es, protams, painteresējos, ko gan Platace šajā sakarībā sacījusi. Un viņa man atbildēja, ka «savam Žanim» teikusi: «Paskaties labi, tie esat jūs trīs, kas netiekat laukā no pudeles: tu, Jānis un

Krišjānis.» Un Žanis nobālis kā palags, jo ar visu lielo dzeršanu tomēr esot ļoti jūtīgs cilvēks, kas, pēc viņas vārdiem, «laižot tuvu pie sirds un pārdzīvojot visvisādus mēslus». Jānis un Krišjānis esot Zaņa draugi un darbabiedri no SCO, tagad gan esot jāsaka «bijušie darbabiedri un draugi», tāpēc ka Jānis vasarā noslīcis, bet uz Krišjāņa bērēm viņi, tas ir, abi Platači, dabūjuši braukt nule aizviņnedēļ. «Žanis», kā viņa sacīja, «bija sācis jau tik smuki nedzert», bet tas neturpinājies ilgi, drīz vien «atkritis atkal atpakaļ» un tagad, pēc bērēm, nespējot vairs apstāties un nevienu pašu dienu neesot skaidrā prātā, tāpēc Platace arī ieradusies pie manis, lai es izrakstot «zāles pret dzeršanu». Es jau teicu, ka nekādas zāles šajā situācijā parakstīt nevarēju. Devu viņai tikai dažus

padomus un skubināju, lai viņa atved pie manis pašu 2ani.

Pagāja, šķiet, kāds mēnesis, un Žanis Platacis patiešām atnāca pie manis uz ambulanci. Gluži atvests viņš, kā likās, nebija, atsūtīts gan, jo atsaucās uz manu sa​runu ar viņa sievu.

— Kā jūtamies? — es apvaicājos.

— Neesmu ņēmis mutē jau turpat trīs nedēļas, — viņš atteica precīzi tāpat kā iepriekšējā reizē, nodeklamēdams savu pantiņu.

Nezinu, vai tā bija vai ne, kā viņš man sacīja, taču nudien nekādas pazīmes neliecināja, ka viņš nesen būtu lietojis alkoholu. Skatiens raudzījās nesaduļķots.

Atbildes nāca sakarīgas. Rokas uz ceļgaliem gulēja rāmi. Tomēr aiz ārējā

miera varēja jaust sasprindzinājumu un iekšēju nedrošību. Pēc sejas viņš, kā mēdz teikt, izskatījās slikti. Zem apakšējiem plakstiņiem āda bija ļengana, nokarājās tā saucamie maisiņi. Acu āboli spīdēja dzeltenīgi. Sausās lūpas atsita zilganu nokrāsu. Ne uz laboratoriju, ne uz rentgena caurskati, kā tiku sūtījis, Platacis nebija aizgājis.

— Kāpēc negribat ārstēties? — es viņam pārmetu.

Manu aizrādījumu Žanis Platacis saprata tikai vienā nozīmē un uzreiz ļoti satraucās.

— Kāpēc gan, dakter? — viņš nervozi sacīja. — Es taču vairs nedzeru ne piles!

Platacis vēlreiz atkārtoja vārdus par tām «turpat trim nedēļām», kuras neesot

ņēmis mutē alkoholu. Taču šoreiz viņš neaprobežojās ar šo deklarāciju vien, bet, iekšējam uzbudinājumam acīmredzot pieaugot, apzvērēja man, ka pēc Jāņa un it sevišķi Krišjāņa nāves kļu​vis pavisam cits cilvēks. Viņi taču bija pilnīgi nešķi​rami un ne velti darbā saukti par «trīnīšiem».

Tagad viņš jūtoties «viens kā vilks mežā».

Viņš esot ar mieru sazin ko ziedot, lai notikušo padarītu par nenotikušu, 1 bet no miroņiem diemžēl nevarot uzcelt nevienu.

Ja nu Platacis pats bija par to ierunājies, tad painteresējos par abu draugu nāves cēloņiem. Un Žanis Platacis man pastāstīja: Jānis gājis bojā pats savā vārdadienā un viņa acu priekšā. Viņi, tas ir, Krišjānis ar sievu un Platacis atkal ar savējo, aizbraukuši pie Jāņa uz Jāņiem.

Kā Platacis izteicās, visi bijuši «lielā

štīmē», tomēr sadomājuši iet Daugavā peldēties. Un Jānis, viņam redzot, pēkšņi pagājis zem ūdens. Neesot ne palīgā saucis, ne kaut vai iekliedzies, tikai klusu nogrimis varbūt metrus četrus, varbūt piecus no viņa, tas ir, Zaņa Platača, tā ka pirmajā brīdī viņš vienīgi skatījies «raibām acīm, neaptverot, kas notiek, kas ne». Pēc divdesmit minūtēm Jānis izvilkts.

Taču atdzīvināt nav spējusi pat «ātrā palīdzība». «Sirds», kā Platacis sacīja.

Bet Krišjānis nupat rudenī nosities avārijā. Taisni tovakar viņš vēl atvedis Plataci līdz mājām, pusstundiņu pasēdējuši kopā un atpakaļceļā Krišjānis «nožāvies lejā pa ceļa uzbērumu un atrasts beigts».

Par šo nelaimes gadījumu es jau zināju, jo tas izraisīja lielu vietējā mēroga

troksni. SCO kravas mašīna tajā vakarā nebija atradusies tur, kur tai atbilstoši ceļa zīmei vajadzēja atrasties, bet pavisam citā vietā, bojā gājušajam šoferim konstatēta vidēja alkohola reibuma pakāpe, un vispār atklājušās dažādas nekārtības ne tikai ar transportu, bet arī ar materiāliem.

Un, klausoties pacientā, mani piepeši, kā mēdz teikt, ķēra atskārsme, ka Jāņa un Krišjāņa nāvē vainīga ne tikai sagadīšanās, neuzmanība, kļūme un alkohols, bet ka vairāk vai mazāk vainīgs bija arī šis cilvēks, kurš sēdēja manā priekšā un kurš to tikai neapzinājās.

Bet varbūt es maldījos?

Raudzījos viņā un pūlējos izdibināt, vai viņš nožēlo tikai Jāņa un Krišjāņa nāves faktu kā tādu vai arī varbūt mokās slepenā vainas apziņā? Atminējos, cik

dziļi viņu bija satricinājuši sievas vārdi par trim kandžas pudelē mumificētajām pelēm. Taču atbildi tas nedeva, jo gadījums ar pelēm bija noticis, kā jums varbūt palicis prātā, vēl aprīlī — pirms abiem traģiskās nāves gadījumiem. Vai šī pudele bija brīdinājums, no kura viņš gan notrūkās, bet neko nemācījās? Vai arī tas bija biedinājums, no kura viņš pūlējās un tā arī nespēja aizbēgt?

Apjautājos Platacim, vai viņš vēl aizvien sajūt «elpošanas grūtības». Viņš palocīja galvu. Jā, viņš sacīja, sajūtot un pēdējā laikā pat stiprāk, jo aukstuma dēļ nevarot logus turēt vaļā, kā turējis līdz šim. Naktīs viņš pieceļoties no gultas, izvēdinot istabu, bet tad jau diemžēl logi atkal jātaisot ciet.

Izrakstīju viņam nervus nomierinošas

tabletes un vēl piedevām efedrīnu, vairāk gan, kā mēdz teikt, pro forma, jo bija jāšaubās, vai efedrīns viņam varēja daudz līdzēt. Un vai līdzēja, to nezinu sacīt, tāpēc ka ambulancē pie manis viņš vairs neparādījās.

Sastapāmies vēl divkārt, taču abas reizes pilnīgi nejauši. Pirmajā reizē netālu no veikala, un Žanis Platacis atkal bija, kā Vecsunīšos sacīja, «smagi lādēts». Ar viņu bija grūti ko sarunāt. No jauna satvēris mana mēteļa pogu, ne īsti cenzdamies noturēt līdzsvaru, ne īsti neveikli dejodams taktī, Žanis Platacis aizsmakušā balsī man nodziedāja: «Iekšā mēs esam Un ārā neliekam.

Stipram vaj'g būt, Arā vaj'g k|ūt.»

Kā visiem zināms, tā ir tāda banāla dziesmiņa, kas var arī nenozīmēt gluži

neko. Tomēr es intuitīvi noskārtu, ka šai dziedāšanai bija, kā mēdz teikt, zemteksts un ka viņš domāja par trim pelēm, kas netika ārā no pudeles.

— Atkal esat uzsēdies uz korķa, Plataci? — sacīju viņam.

— Stabili, dakter! — viņš atsaucās bez mazākās nožēlas, taisni pretēji, gandrīz vai triumfējošā balsī.

— Jūs taču dedzināt savu dzīvības sveci no abiem galiem, — teicu.

— Ar ko tas beigsies? Nekad neesat padomājis, Plataci?

— Ar ko beigsies, jūs prasāt, dakter? — viņš atjautāja un smiedamies pārvilka ar plaukstu pār rīkli.

Es nogrozīju galvu.

Un Žanis Platacis filozofiskā mierā, ar mazu demagoģijas pieskaņu jautāja, vai

es varbūt esot redzējis cilvēku, kam atvēlēts dzīvot mūžīgi, viņam personiski neesot bijis «tas gods tādu putnu sastapt».

Un, joprojām žņaudzīdams un raustīdams manu pogu un atkal mīņādamies kaut kādā neveiklā dejā, Platacis atsāka dziedāšanu.

Viņš tikai bija nedaudz mainījis repertuāru un tricināja savu čērkstošo balsi man tieši sejā: «Dzīvē daudz ir ce|u, Kafris ce|š ir labs, Ej, pa kuru gribi. Visur priekšā … šnaps.»

Man nebija vērts, kā Vecsunīšos mēdza teikt, «dzisināt muti». Žanim Platacim domāšana tobrīd nebija stiprā puse.

Pagāja vēl kāds laiciņš, un es izdzirdu, ka Platači pārdodot māju un ceļoties projām no Vecsunīšiem kaut kur

uz Rīgas rajonu. Un drīz pēc tam atkal satiku Zani Plataci. Viņš pamanījās mani pasveicināt pirmais, izskatījās spodrs un turējās ar cieņu un pašcieņu.

— Atkal neesat ņēmis mutē turpat trīs nedēļas? — es apjautājos.

Viņš svēti pabrīnījās: — Kā jūs to zināt, dakter?

— Braucat projām? — vaicāju.

— Jā, esmu nolēmis sākt jaunu dzīvi, — Platacis apņēmīgi sacīja un uz atvadām sniedza man roku. — Iekārtošos, atrakstīšu. Varbūt kādreiz sadomāsiet un at​šausiet ciemos?

Atbildēju, ka tas tiešām nav izslēgts, lai gan jau toreiz sirdī šaubījos, vai man jebkad radīsies vēlēšanās pie Platačiem viesoties. Un nekādos ciemos es patiesi neaizbraucu un kaut vai tādē| vien, ka

Žanis Platacis man neafrakstīja. Nezinu, vai viņš vispār uz Vecsunīšiem rakstīja kādam un vai kāds saņēma viņa vēstules, vismaz šādas tādas ziņas par viņu. Līdz manim nekāda informācija par Platačiem nenonāca, un drīz vien viņi izgaisa man no miņas.

Aizritēja apmēram gads. Joprojām strādāju Druvu ambulancē, tikai biju iebraucis Rīgā darīšanās un pavēlu pēcpusdienā atkal ierados stacijā, lai dotos atpakaļ. Lejā pie kioska lodziņa nopirku «Rīgas Balsi», uzgāju augšā uz perona, iekāpu vilcienā, apsēdos, atšķīru avīzi un piepeši atdūros pret pazīstamu uzvārdu.

«Dziļās sērās paziņojam, ka mūža miegā aizmidzis mūsu mīļais Žanis Platacis.» Dzimis tad un tad. Par

apbedīšanu uzzināt pa telefonu numurs tāds un tāds. Mazliet apsvēris, es nodomāju, ka varbūt pasaulē dzīvojuši divi Zaņi Platači un šis — sēru sludinājumā — nemaz nav «mans Žanis Platacis», bet viņa vārda un uzvārda brālis. Taču, atzīšos, jutos visai saintriģēts. Brīdi svārstījies, sameklēju divkapeiku monētu un nokāpu atkal lejā uzgaidāmajā telpā pie telefona automāta, lai gan tādējādi riskēju nokavēt vilcienu.

Uzgriezu numuru. Atsaucās sievietes balss. Stādījos priekšā un uzreiz tiku pazīts. Tā bija Zaņa Platača sieva jeb, pareizāk sakot, atraitne, kas tūlīt mani pazina un ielūdza uz bērēm, ar šņukstu piebilzdama, ka «viņas nelaiķis» esot mani dažkārt pieminējis. Es gan nebiju Zani Plataci pat paguvis kārtīgi izmeklēt a

capite ad calcem, tā teikt, no galvas līdz papēžiem, bet oficiāli skaitījos viņu ārstējis, kaut arī epizodiski un bez sevišķiem panākumiem.

Tādēļ iedrošinājos pavaicāt, ar ko mans kādreizējais pacients miris, savā pieņēmumā svērdamies visdrīzāk uz aknu cirozes pusi. Manam jautājumam sekoja tik gara pauze, ka es Platača sievu jau sāku turēt aizdomās, vai viņa «savu Zani» tomēr nav noindējusi ar antabusu un nu steidzīgi nemeklē iespējami maigākus formulējumus, lai man darītu to zināmu.

Jau likās, ka nekādu atbildi nesagaidīšu, kad beidzot viņa ierunājās, un es dabūju tikpat kā ar rungu pa galvu. Žanis Platacis bija pa​kāries.

SAVEDĒJS JEB CĪLĪŠA STĀSTS

Kā dzirdu, biedri šodien varen sasparojušies par grauzējiem stāstīt. Ja par grauzēju varētu uzskatīt suni, šo to pastāstītu arī es. Kādas šajā jautājumā ir domas? Varam vai nevaram viņu saukt par grauzēju? Vismaz par piecdesmit procentiem, ko? Liekam uz balsošanu, vai? Desmit — par… desmit — pret… četri — atturējušies… jā, un trīs, vai zin, atturējušies pat no atturēšanās. Hei, jūs tur, zoles spēlmaņi, dzirdat? Tas ir mājiens ar mietu uz jūsu pusil Ak galvenais nav grauzēji, bet brīvestība? Tad vēl jo vairāk. Ja galvenais ir brīvestība, tad mans stāsts šeit der kā kulaks uz aci, lai gan tanī viss būs otrādi nekā Bramberģim. Dakterim bija trīs grauzēji un viens cilvēks. Manējā, pavisam pretēji, darbosies trīs cilvēki un

viens, ar jūsu atļauju, grauzējs. Un tie ir Lita, Litasjānis, Valija un Amors. Jūs prasāt, vai īsts Amors? Nu, atkarībā no tā, ko biedri sauc par īstu. Vai to puiku ar spārniņiem, šaujamo rīku un pliku pēcpusi, to viltnieku un resgali, kas trāpa cilvēkam sirdī ar kādu no savām bultām un padara viņu beigtu un dullu? Manam Amoram nebija nedz spārnu, ar ko lidot, nedz loka, ar ko šaut. Tomēr prātus viņš sajauca, kā Amoram pieklājas, un, vai zin, diezgan pamatīgi pamudžināja likteņus.

Divus viņš padarīja laimīgus, vienu atstāja pie tukšas siles, bet arī pats palika ar asti bluķī, jo nevienam nav vēlēts kā dievam tam kungam nesodīti regulēt svešas dzīves, un, kurš to atļaujas, smagi noraujas. Un norāvās arī Amors — gan vārda tiešajā, gan pārnestajā nozīmē.

Kā esat jau uzminējuši, Amors bija suns. Bet viņš nebija parasts lauku krancis vai duksis ar riteni uz muguras. Viņš bija caurcaurēm dižciltīgs lops ar spalvām galīgi aizaugušām acīm un tādiem, vai zin, radurakstiem kā firstam vai grāfam. Viņš atgādināja kaut ko vidēju starp rūsganmelnu teķi un nesen apcirptu košumkrūmu, saucās par erdelterjeru un piederēja Litai un Jānim.

Tie abi bija neseni atnācēji no citurienes, kā dzirdēju, no Kurzemes puses, no Sabiles vai Kabiles, skaidri nepateikšu, un nav jau arī tik svarīgi, nav, vai zin, krimināllieta. Par smuku naudiņu — tūkstošiem deviņiem vai desmit — viņi iepirkās vienā no kaimiņmājām, tādos Robežniekos, tikai puskilometru no manis, tā ka viss notika, var sacīt, kā uz

delnas, jo līdz Kannām man ir vēl tuvāk nekā līdz Robežniekiem, simt metru, daudz, ja simt piecdesmit, un ceļš iet cieši gar logiem.

Vēl par to Litu un viņas Jāni. Kā jau par atnācējiem, par viņiem mūspusē daudzi trina un deldēja mēles. Nepateikšu, vai bija kas strikti zināms, vai arī iedzimto sievas vairāk grābstījās pa gaisu.

Bet dikti jau runāja, kas ir, tas ir, ka šiem tur, Kurzemē, esot kas svilis vai piededzis un ka tāpēc steidzīgi laidusies patālāk prom, kur gaiss svaigāks un tīrāks gan vārda tiešajā, gan pārnestajā nozīmē. Man domāt, izslēgts nav. Tur, Kabilē vai Sabilē, Lita strādājusi par veikalvedi, un tādā vietā, vai zin, kāja viegli uz rubļa slīd un roka netīšām aiz preces aizķeras.

5ā vai tā, bet Robežnieki nopirkti uz Litas

mātes vārda, kaut gan neviens no mums nekādu māti nekad nedabūja redzēt ne acīs un sazin kur šai bija gals. Tāpat skaidrāks par skaidru, ka veseli deviņi vai visi desmit taukšķi neba no plikas aldziņas bija sakrāti. Gan jau skanošais vairāk vai mazāk tika pa ķēķa durvīm nācis. Ar vārdu sakot, ūdeņi nebija gluži skaidri. Taču kaimiņiem tālab nedz kāds labums atlēca, nedz kāds ļaunums cēlās.

Jānis sāka strādāt «Lauktehnikā».

Lita uzoda robu savā branžā un atkal iekārtojās veikalā, šoreiz par vienkāršu pārdevēju. Mani sievieši par Litu teica, ka šī nesot degunu aplam augstu. Kaut kas skaistaiam dzimumam savā starpā nesapasēja. Es pats neko sliktu nevaru teikt. Cik man gadījās bodē iegriezties, tik viņa netēloja svešu un neturējās stīvi.

Pavisam otrādi, manīiās apkalpot bez rindas, godāja par «kaimiņu» un «Cīlīšonkuli». Tā ka no savas puses par lepnu vinu nenosaukšu, kas nav, tas nav.

Par smuku qan. No vaiga apaļa un sārta.

Kupli, smagi mati. Daudz jau laikam netrūka no četrdesmit, bet sievišķītis vēl itin svaigs un… Kāpēc laizos? Nemaz nelaižos. Bet, kas ir, tas ir. Un ko nu lielu vairs pielaizīsies, vai zin, tiklab vārda tiešajā, kā pārnestajā nozīmē? Būtu pirms gadiem desmit, nav izslēgts, varbūt pieslīpētos arī un piesistu kanti, jo viņas Jānis, lai gan jaunāks nekā pati, nebija nekur liekams. Viņš bija stumjams un bīdāms, tāds tuntulis un vīksts, ka ne velti tika nevis vārdā un uz​vārdā, bet vairāk par Litasjāni saukts. Lita viņu regu​lēja dūšīgāk nekā māte dēlu. Dažu labu reizīti, vai zin,

mazgājām abu kauliņus, sak, bez Litas viņš būtu pazudis cilvēks. Bez Litas viņš nedz cēlās, nedz gūtās, un prasi, vai, nesaskaņojis ar savu priekšniecību, Jānis drīkstēja pat degunu noslaucīt un uz mazeni aiziet.

Smalks mehāniķis, zelta rokas, bet neizšķirīgs un neuzņēmīgs kā briesmas.

Dažam savajagas kādu verķi vai knibuli sarunāt, lai izvirpo priekš mašīnas vai motocikleta, sak: Jān, tu nevarētu? šis: jāaprunājoties ar Litu. Tāds bija Jānis, i dusmas, i smiekls. Neviens viņu lāgā negribēja ņemt par pilnu, sak, ko nu tas memmis, tas jau tikai Litai brunčos turas kā pupabērns.

Kā redzat, pat pasaules priekšā Jānis netēloja ģimenes galvu un nemaz neslēpa, ka krietni vien pažmiegts zem tupeles.

Atceros, reiz viņš pat šitā izteicās, sak — kad Lita viņu apprecējusi. Nopietni! Bez jokiem! Tieši tā: «Kad Lita mani apprecēja…» Un tādā padevīgā balsī, itin kā Lita būtu viņa liktenis, un ko tu, cilvēks, vai zin, vari iesākt pret savu likteni? Gudrāk ir samierināties nekā spārdīties pret dzeloņiem.

No auguma viņš bija vidējs. Pēc ģīmja drīzāk glīts nekā neglīts. Ja labi ieskatījās, pat tīri smuks, kā vismaz mani sievieši apgalvoja. Bet ko, vai zin, līdz deguns, ja nav mugurkaula? Atminos, kad iegrozījās runa par bērniem, es Jānim zem četrām acīm apprasījos, klau, kāpēc viņiem ar Litu nav nevienas atvases. Sis atbildēja — Lita negribot. Un ko tad pats?

Jānis paraustīja plecus: ko šis varot gribēt, ja Lita ne? Tā jau tas ir gan: ja

sieva ne, tad tu, puisietis būdams, paliec ar visu savu gribēšanu bešā. Taču no tāda čammas varēja sagaidīt, ka viņš vispār nejaudāja ķiparu uz​taisīt.

Tā es toreiz nospriedu, lai arī balsī neko nesacīju. Un tā domājām mēs visi, darbabiedri un kaimiņi. Un neviens no mums ne aks negaidīja, ka Jānis varētu nostrādāt to, ko viņš pēcgalā nostrādāja, atstājot mūs ar vaļā mutēm, jo sirdī tomēr bija īsts vīrietis.

Tagad, kad esat dzirdējuši gan par Amoru, gan Litu ar visu viņas Jāni, pienākusi kārta pastāstīt par Valiju. Valija dzīvoja Kannās, kuras es jau pieminēju.

Taču šīs, biedri, nebija tās Kannas, kurās notiek filmu festivāli. Un Vālīte nebija nekāda kinoaktrise, bet meža meistare jeb, kā viņu sauca, mežsardze. Tāpat kā Litu un

Jāni, arī Valiju nevarēja saukt par iedzimto. No Piebalgas apkārtnes viņa pārcēlās uz mūspusi gadus divus vai trīs pirms notikumiem, par kuriem te stāstu.

Mežniecība viņai ierādīja Kannas. Māju nosaukums vedina domāt, ka šeit istabām vajag būt plašām un skanīgām, vai zin, kā piena kannām. Bet tā tas nepavisam nav.

Kannās ir viena vienīga istabele ar ieeju caur ķēķi. Bet Valijai neko vairāk nevajadzēja, jo viņa dzīvoja viena. Tikai pa svētkiem Kannās parādījās viņas dēls, pusaugu zēns, kas Priekuļos mācījās par traktoristu. Par Valiju bija zināms, ka arī Piebalgas pusē strādājusi par meža meistari un tur pametusi vīru. Tieši tā mani sievieši sacīja, taisni «pametusi vīru», nevis «šķīrusies no vīra», un tas, vai zin, saderējās ar Valijas lepno,

neatkarīgo raksturu. Viņa bija meitietis ar stingru tikumu, nevis kaut kāda švirkstele ar vieglo priekšu, kura dod pa labi un pa kreisi. Kad viennakt pie viņas Kannās lūkoja līst tāds Ozoliņš, treilētājs, tas izgāzās pa logu ar visiem rāmjiem tiklab vārda pārnestajā, kā tiešajā nozīmē. Un, man domāt, neba Ozoliņš vien pie Valijas aplauza ragus. Ne velti klīda valodās, ka Valija esot, vai zin, neieņemams cietoksnis. Un varbūt tā būtu bijis un palicis līdz Valijas mūža beidzamajai stundai, ja neiejauktos, kā es jau pašā sā​kumā teicu, Amors.

Te biedri prasa — vai dikti smuka?

Akurāt par smuku Valiju nosaukt nevarēja, kaut gan par neglītu arī ne. Augumā stingri garāka par vidēju, bet ne par tievu, ne par resnu. Deguns pastrups. Mati pelēki. Viss

pie viņas bija, vai zin, dabiskajā izskatā.

Par pomādēm un smiņķiem, manikīriem un pedikīriem kā Litai viņai nebija vaļas domāt. Un, kad Valija ar ķiveri galvā, brezenta jaku mugurā un biksēm kājās drāza uz sava motocikleta, labi neieskatoties, viņu varēja noturēt drīzāk par vīrišķi nekā sievieša cilvēku. Jānis par Valiju bija pusgalvas tiesu īsāks. Nē, es nepārteicos, biedri, nepavisam! Par Valiju, nevis par Litu. Kāds sakars Valijai ar Jāni? Tūlīt dzirdēsiet — kāds.

Galīgi nav skaidrs, kādam jodam Litai savajadzējās suni un vēl to pusteķi par astoņdesmit rubļiem. Vai viņa kāroja citus pārtrumpot, tāpēc ka tāda bārdaina sproga nebija visā apvidū? Vai arī ar Jāni viņai sametās garš laiks? «Amoram ir ideālas proporcijas,» Lita lielījās, kad

savu erdelperdeli bija rādījusi kaut kur izstādē. Varbūt šim bija proporcijas, neapstrīdu, bet kas priekš laukiem proporcijas? Galvenais, lai būtu kārtīgs mājas sargs. No Amora mājas sarga gan nebija galīgi nekāda. Tad jau mans rudais gailis, vai zin, ir labāks mājas sargs!

Amors vairāk apkārt jaucās un maisījās nekā stāvēja pie vietas. Katram garāmgājējam un pretimnācējam viņš bija biedrs un draugs. Un sevišķi stipri pieķērās Valijai. Nezinu, ko suņa sirds atrada mūsu mežsardzē un kas trūka pārējiem, Litu un Jāni ieskaitot. Tikai no visiem cilvēkiem Amors priekšroku deva Vālītei. Kolīdz viņa vakarā pārradās no meža, arī viņš bija Kannās, it kā tur, vai zin, viņu barotu ar medus maizēm. Un tikai pavisam vēlu, daž​

reiz mēnesnīca, redzu — lek gar maniem logiem atpakaļ uz Robežniekiem.

Es gan sacīju «tek», tomēr biežāk Amors nevis tecēja, bet drīzāk vilkšus vilkās, it kā viņam sasodīti negribētos iet turp, uz kurieni viņš gāja. Reižu reizumis Kannās viņš palika pat pa nakti, vai zin, tikpat kā brūtgānsl Lita spēra gaisā zemi. Un bija jau arī pamats. Tad nu liela luste nopirkt suni par veseliem astoņdesmit rubļiem ar ciltsgrāmatu un proporcijām un to vien redzēt kā viņa asti! Nu, paldiesl Tāpēc Lita sūtīja Jāni Amoram pakaļ. Pašai doties pie Valijas bija zem viņas goda.

Amora izdarības viņai aplam ķērās pie sirds, jo pats dzirdēju, kā viņa to lamāja par nodevēju un Kangaru. Savuties Jānis jau nebūtu Jānis, ja neietu turp, kurp viņu

sūtīja Lita. Tāpēc viņš nekurnēdams gāja arī uz Kannām, lai vestu klaidoni mājās, no kurienes pat līdz mums pēc tam skanēja kaukšana.

Sukas bija pelnītas, kas ir, tas ir.

Tikai ņemiet un iestāstiet to Amoram.

Sunim bija suņa prāts un suņa domāšana.

Jo ilgāk viņš dauzījās prom, jo sirsnīgāk viņu tesa, un, jo stiprāk viņu sukāja, jo nadzīgāk viņš manījās atkal uz Kannām.

Tā ka iznāca apburtais loks, par ko maksāja Amora āda. Kas sprogaino blandoni pašrocīgi pēra, nemāku strikti pateikt. Man domāt, Lita. Taisni Amora dēļ — un varbūt pirmoreiz pa kopdzīves astoņiem gadiem — Jānis saskrējās ar Litu, pareizāk sakot, nepaklausīja Litai.

Pat mūsmājās varēja sadzirdēt, kā Lita braņīja Jāni. Kas abiem tur bijis par

jampadraci, es Jānim apvaicājos, kad viņš atkal gāja uz Kannām pēc Amora. Necik plaši sirdi kratīt Jānis nesāka, tikai noburkšķēja, sak, viņš jau neesot nekāds eses rīkļurāvējs vai imperiālistu algotnis, ka ar ādas pīcku spīdzināšot dzīvu radību, sak, to lai neviens no viņa negaidot un neprasot, kaut arī tā būtu Lita vai pats velns, sak, lai tad viņš simt un tūkstoškārt esot un paliekot «ķīselis» un «klīsteris».

Pēc tam Lita lūkoja Amoru siet.

Redzēju, kā viņš aizjoza garām mūsmājām, vilkdams pa ceļu sev pakaļ sazin kādu zilu šņori ne šņori, banti ne banti, un ar visu pazuda Kannu vējtverī.

Un drīz vien uz to pašu pusi aizlīgoja Jānis. Sī bija pirmā reize, kad es ievēroju, ka viņš Kannās kavējās ilgāk, nekā nepieciešams, lai paņemtu suni. Bija

pagājušas jau stundas divas. Domāju, ka Jānis jau sen senis ir atpakaļ Robežniekos, kad ieraudzīju, kā viņš iznāca no Kannām, vezdams Amoru tai pašā zilajā šņorē ne šņorē, bantē ne bantē. Nenojauzdams, ka viņu kāds redz, Jānis pusbalsī kaut ko bubināja rudajam grēkāzim. Viņa balss skanēja, vai zin, sasodīti laipni un nevēstīja neko ļaunu. Taču pēc minūtēm desmit no Robežnieku puses atkal atlidoja žēlabaina kaukoņa. Tur par bēgšanu bleķoja Amora āda.

Vienu dienu pie autobusa pieturas mani sievieši bija sastapušies ar Litu. Un Lita žēlojusies, ka «tas mērkaķis» sarāvis pat kakla siksnu. Viņa prasījusi, vai mums neesot kāda lieka — no Džeka. Tas, ka Lita pret maniem meitiešiem vairs neiznesās stīvi un nedižojās, vai zin, ar

«proporcijām», bet, gluži otrādi, runāja par «to mērkaķi», tikai rādīja, cik apjukusi un nelaimīga viņa jutās. Četrkājainais firsts un grāfs bija viņu padarījis bezmaz par apsmieklu ļaužu acīs. Otras suņa siksnas mums nebija. Sieva ieteikusi, ka stingri turot arī kaprona zeķe, ka daudzi tā sienot savus suņus un ar labām sekmēm.

Kaprona zeķe jau nu tur stingri, kas ir, tas ir, taču, vai zin, ne tādu bulli. Un tanī pašā vakarā Amors bija Kannās ar visu zeķi.

Nezinu, vai Lita ar sievietes jausmu jau turēja Valiju aizdomās vai arī kāds ko pienesa un paklačoja. Taču šajā reizē izņēmuma kārtā Lita meta augstprātību pie malas un uz Kannām devās pati, nevis sūtīja Jāni. Ko abas spriedušas un pārrunājušas, tā visiem palika mīkla. Un ausīs nāca kaut kas pavisam neticams:

Amors esot ņirdzis uz Litu zobus! Vai zin, tālāk vairs nebija kur iet. Un Lita nebūtu Lita, ja ar to samierinātos un nespertu soļus, lai reizi par visām reizēm izbeigtu suņa māžošanos. Viņa paņēma brīvdienu, aizbrauca uz Rīgu, mednieku veikalā nopirka visstiprāko un dārgāko suņa kakla siksnu, pēc tam saimniecības preču bodē sameklēja īstu govs ķēdi un ķēdē pietaisīja Amoru pie mājas.

Tagad viņš vairs nenorāvās. Viņš tupēja, galvu nokāris kā dzelžos saslēgts vergs, vai bez iemesla stun​dām ilgi rēja un vankšķēja. Viņa acis kļuva blāvas un spalva vairs nespīdēja. Ar katru dienu aizvien vairāk un stiprāk viņš sāka atgādināt lauku kranci, nevis dižciltīgu terjeru. Pa naktīm viņš kauca žēli un

augstos toņos. Viņš gaudoja uz mēnesnīcu, vai zin, tikpat kā vilks.

Tagad Jānim vairs nebija iemesla iet uz Kannām. Bet, par spīti tam, pēc kādām pāra dienām viņš atkal aizslāja uz Kannu pusi. Es vēl savā prātā nospriedu: paskat vien, Amors tomēr sprucis vaļā un aizlicies pie Vālītes! Bet tad es izdzirdu, ka suns rēja Robežniekos. Tātad Jānis negāja Amora dēļ. Bet vai tad kaimiņam pie kaimiņa tik vien darīšanu kā suni ganīt? Varbūt Lita sūtīja Jāni, lai sarunā malku? Varbūt viņam vajadzēja piezvanīt, un Valijai bija telefons. Tā ka es nedz galvu lauzīju, nedz — vēl jo mazāk — pakaļ glūnēju: lai Jānis iet, kur viņam jāiet, un dara, kas viņam jādara!

Bet liktenim labpatika mani padarīt par aculiecinieku, kas redzēja Jāni nākam

atpakaļ no Kannām. Un tas, biedri, notika otrajā rītā. Taisni biju pagalmā pie akas un vilku ūdeni. Veros un neticu savām acīm: Jānis! Pasveicināja. Un nedz apjucis, nedz nokaunējies, taisni otrādi, vai zin, gluži smaidīgs. Piestāja pārmīt kādu vārdu — kā jau kaimiņš ar kaimiņu.

Bet es skatos uz viņu, skatos un izskatu visas acis, tomēr netieku gudrs, kas viņā pārvērties un kļuvis citāds.

Un piepeši attopos, ka Jānis ir izaudzis garāks . . . Cik viņam toreiz bija gadu? Tā ap trīsdesmit pieci. Ūjā, kā «neiespējami»?

Kāpēc tad «neiespējami»? Es taču to redzēju pats savām acīm, būdams skaidrā prātā un pie pilnas saprašanas! Un vispār es jums teikšu, biedri, ka smiekla vērta būtu brīvestība, ja no tās cilvēks nejaudātu ne

tik daudz kā pastiepties, vai zin, garumā par nieka pussprīdi.

Drīz vien Jānis pārcēlās uz Kannām ar visu čemodānu un kļuva man par pašu tuvāko kaimiņu. Pavasarī Jānim ar Valiju bija ģimenes pieaugums un, vai zin, ar šturmēšanu: nepilnus četrus mēnešus pēc kāzām un divi gabali uzreiz! Dvīnīši, kā tad. Zeperis un meitene. Četratā Kannās kļuva stipri par šauru. Tāpēc priekšniecība ierādīja viņiem citu pajumti.

No manis patālu — būs septiņi astoņi kilometri, meža pretējā malā. Tāpēc nemāku sacīt, kā Jānis ar Vālīti satiek.

Tikai vienu varu teikt pilnīgi droši, ka Valijai, vai zin, vienmēr ir laime apmesties mājās, kas nes tādus aplam skanīgus vārdus. Tagad viņa dzīvo Zvanos.

DIĒTA JEB DEMBOVICA STĀSTS

Neņemiet ļaunā, bet es skaidri zinu, ka jums par mani nav ilūziju. Ka nebūšu izteicis vēl ne vienkāršu nepaplašinātu teikumu, kad visi (ar Apsi priekšgalā) uzreiz iesauksies: «Ja jau Dembovics

vēris muti un saspārnojies runāt, tad noteikti klās vaļā par kaut kādu liktenīgu mīlestību. Tas nu ir fakts ar simtprocentīgu garantiju, ko mēs varam apzvērēt, turot personiskos kaklus zem bendes cirvjiem un giljotīnu nažiem. Jo par ko gan citu var stāstīt šis vieglprātis, kam pa galvu staigā mūžīgs caurvējš, šis nekauņa un rakaris, kas mālē plikus sieviešus, nevis pieklājīgus saulrietus!» Un es būtu īsts nekrietnelis, ja liktu jums vilties, jo klausītājus, skatītājus un lasītājus nedrīkst vilt, kā to zina ikviens mākslinieks (un kā to var apstiprināt arī Eizengrauds).

Patērētājam jādod tas, ko viņš grib patērēt. Citādi viņš kļūst agresīvs. Bet, pasarg dievs, modināt jūsos agresīvas tieksmes es nevēlos, tāpēc mans stāsts

patiesi būs par mīlestību, pie tam par liktenīgu.

Mūžā man nezin cik reižu nācies vērot, kā cilvēks top nelaimīgs, ja pārkāpj savus principus. Un tikai vienu vienīgu reizi esmu dabūjis redzēt, ka cilvēks kļuva nelaimīgs tieši tādēļ, ka nespēja savus principus pārkāpt. Tas izklausās pēc paradoksa (bet ir īstens gadījums iz dzīves realitātes). Un šis paša dzelžaino principu dēļ cietušais ir mans dzīvokļa kaimiņš Visvaldis Apogs, pēc izglītības mediķis, tāpat kā mūsu Bramberģis, tikai pavisam cita profila darbonis, uzturnieks, zinātniskās novirzes censonis, kurš tieši tolaik sacerēja disertāciju. Visvaldis Apogs, kā raksta avīzēs, «nebija gadījuma cilvēks savā jomā». Viņš bija entuziasts.

Uzturs bija viņa dzīves saturs. Par to viņš

varēja runāt jebkurā koplietošanas telpā un ikvienā diennakts stundā. Un, stāstot par ogļhidrātiem un proteīniem, viņš uzstaroja kā saule un uzziedēja kā puķe.

No viņa sejas sāka plūst fascinējoša gaisma kā no senajām krievu ikonām. Vāji saklausīju viņa vārdus, tikai vēroju vaibstu spēli, acu zīlīšu maģisko sašaurināšanos un paplašināšanos, kas atgādināja šifrētu signalizāciju, ar kādu iekšējās pasaules impulsi tika raidīti izplatījumā. Arī mani, tāpat kā Visvaldi Apogu, sagrāba entuziasms. Tikai šīs degsmes objekts nebija viņa karsti mīļotā uzfurzinātne, bet viņa paša persona. Mani pārņēma vēlēšanās dabūt uz audekla šo noslēpumaino «kaut ko», kas strāvoja no viņa.

Es (jāteic, ar lielām grūtībām)

pievārdoju viņu man pozēt. Viņš ilgi stīvējās pretim un nekādi un neparko nebija ar mieru, aizvien no jauna apgalvodams, ka mums tikpat nekas neiznākšot un mēs abi vienīgi nositīšot laiku. Pūlējos pārliecināt viņu par pretējo.

Bet taisnība izrādījās viņam. Nekas prātīgs patiesi neiznāca, lai gan nostrādāju sešus vai septiņus seansus. Nespējām atraisīties nedz viens, nedz otrs. Viņš sēdēja kā pie provinces fotogrāfa (rociņas saņēmis, pleciņus uzrāvis) un raudzījās ar tādu izteiksmi, it kā ar augošām bažām ieklausītos sava kuņģa darbībā.

Turpretim es neuztvēru viņa acīs nekādu gaismu un visu laiku redzēju tikai viņa atkarenās ausis. «Es taču jūs brīdināju,» noslēgumā viņš sacīja kā atvainodamies, ka nav atbildis manām prasībām. Tomēr

vīlies neizskatījās, drīzāk likās pat apmierināts, ka bez sadursmes laimīgi ticis no manis vajā, tā ka mūsu mierīgo līdzāspastāvēšanu komunālā dzīvokļa sienās arī tur​pmāk neaptumšoja nekas. Šī epizode, kaut nepieder pie mana stāsta būtības, tomēr zināmā mērā raksturo Visvaldi Apogu, vai ne? Savā ziņā tā izskaidro, kālab viņš saistīja manu uzmanību. Vēl vairāk, tā apgaismo turpmākos notikumus, ļaujot saprast, kā gan šajā (no malas raugoties) sausiņā, kam eksistēja vienīgi zinātne, šajā neizskatīgajā lutausī varēja iemīlēties tāda sieviete kā Zina, pie tam tik stipri, ka Visvaldis Apogs kļuva viņai, kā jau sākumā teicu, liktenīgs. Zina, tāpat kā Visvaldis Apogs, bija mana kaimiņiene pa dzīvokļa līniju un strādāja viesnīcā par

administratori, stāva dežuranti vai kaut ko tamlīdzīgu.

Viņa piederēja pie tām sievietēm, kas ir tikai vienā eksemplārā. Gluda āda — ziemā ar melnīgsnēji zeltainu, vasarā ar indiāniski sarkanīgu toni. Grieķu mezglā saņemti melni, spoži mati ar vieglu dabisku cirtojumu. Mazas, gleznas rokas ar bedrītēm elkoņos. Zobi kā graudi kukurūzas vālītē — gludi, līdzeni un cieši.

Taču visneparastākās bija acis. Vārdiem tās grūti attēlot. Ja no klātesošajiem kāds (vismaz reprodukcijās) redzējis Modiljani portretus, tad tur tās ir — Zinas acis, aprikozes krāsas sejā tik pārsteidzoši gaišas, ka skatiens likās uz iekšu vērsts.

Ne mazumu esmu strādājis ar dzīvu modeli, kur aiz mīmikas jātver garīgais noskaņojums. Taču Zinas dvēsele man

vienmēr palika mīkla. Zina bija visgrūtāk izprotamā sieviete pasaulē. Saskarē nekad ne par ko nejutos pārliecināts un drošs (kas parasti man nemaz nav raksturīgi).

Ilgi netiku gudrs, vai dauzos pret degmūri vai laužos vaļējās durvīs. Viņa vienlaikus vilka klāt un stūma nost, vienlaikus modināja ilūzijas un grāva cerības. Un nekad nebija nosakāms, ko viņa darīja ar apzinātu nolūku un ko viņas būtība pauda gluži patvaļīgi. Viņa ļoti labi apzinājās savas noslēpumainības varu, jo ne velti dažkārt sacīja: — Esmu Zina, kas visu zina.

Kad viņa to teica, reizē raudzīdamās un neraudzīdamās virsū ar savām Modiljani acīm, man pār kauliem skrēja tirpas, it kā es būtu izģērbts kails un viņa patiesi par mani zinātu vairāk, nekā par

sevi zināju es pats.

Kā viegli noskāršams, nebiju pret viņu vienaldzīgs. Taču Zina aizvien saglabāja distanci.

— Dembovic, lūdzu, aizvāciet rokas. Starp vīrieti un sievieti atzīstu tikai platoniskas attiecības, — viņa teica un lūkojās ar savu neizdibināmo skatienu (kamēr atlasa āda, gludais kakls, apaļie ceļgali un elkoņu bedrītes izstrāvoja tādus fluīdus, ka varēja kļūt traks!).

Ar vislielāko nopietnību viņa par mani smējās un, kad nebiju noskaņots atkāpties, atkal skaisti atsēdi​nāja: — Ļoti žēl, bet jūs neesat mans tips, Dem'jovic!

Kā jau atraidīts (un tāpēc nāvīgā vietā ķēris un vīrišķīgajā neatvairāmībā sāpīgi

ievainots) stiprā dzimuma pārstāvis, gribēju drusku iedzelt arī viņai. Un, starp kopīgajiem paziņām ātrumā izraudzījies pašu ne​cilāko īpatni, pazobojos: — Varbūt jūsu tips ir… dietologs?

— Jūs nekļūdāties, Dembovic, — Zina (kā aizvien mīklaini) atbildēja.

Man nebija ne jausmas, ka ar savu minējumu nejauši esmu trāpījis desmitniekā.

Ilgi pūlējos Zinu pierunāt, lai viņa man pozē. Bet arī šeit dabūju kurvīti.

— Nē, Dembovic, — viņa stingri sacīja un nelokāmi palika pie sava.

Mēģināju iekārdināt; — Padarīšu jūs nemirstīgu, Zina.

Viņa atbildēja: — Es tāpat kļūšu nemirstīga.

Un, lai cik neticami izklausījās, arī tas (kā vēlāk izrādījās) bija ļoti tuvu patiesībai.

Ka Zinai un Visvaldim Apogam modušās savstarpējas simpātijas, atklāju pēc viņas kvēlās intereses par uzturzinātni. Neapnikusi viņa varēja klausīties stāstus par vitamīniem un aminoskābēm. Visvaldis Apogs atkal nebūtu tas, kas viņš bija, ja Zinas neatslābstošā interese par dietoloģiju viņu nespārnotu. Ak, viņš izklāstīja teorijas un izvirzīja hipotēzes, viņš analizēja kļūdas un grāva maldus, viņš atklāja sakarības un izskaidroja formulējumus. Un viņa acis izstaroja to vārdos neizsakāmo gaismu, ko nemācēju izvilināt no viņa sešos vai pat veselos septiņos neveiksmīgos seansos.

Drusku vēlāk es piepeši ievēroju, ka

Visvaldis Apogs ar tikpat jūsmīgu skatienu raugās uz Zinu arī tad, kad nerunā par savu uzturzinātni. (Un tas bija ļoti zīmīgs simptoms!) Zina kopīgajā virtuvē atkal uzkrītoši ilgi kavējās katrreiz, kad Visvaldis Apogs no neaizstājamajām olbaltumvielām tur gatavoja sev maltītes ar ideālu kalorāžu, kuras viņam pašam (kā man sāka likties) vairs diez kā negāja pie sirds. Redzēju, kā viņš mulsa, skatīdamies uz Zinas apaļajiem ceļgaliem, un kā ugunīgi kvēloja viņa atkarenās ausis.

Naktī cauri sienai bija dzirdams, ka vēl ilgi viņš staigāja pa savu istabu, klaudzināja rakstāmgalda atvilktnes, čīkstināja krēslu un nespēja aizmigt.

Tomēr ar Zinu viņš joprojām palika uz «jūs».

Neizprotami, kas manā uzvedībā vai

fizionomijā modināja Visvalža Apoga paļāvību, taču veselas divas reizes par tādu kā uzticības personu viņam kļuvu es (kuru savā ziņā varēja uzskatīt par potenciālu sāncensi). Iespējams, pirmajā reizē viņa augstspriegums bija jau sasniedzis to pakāpi, kad nepieciešams ar kādu padalīties (un ir pilnīgi vienalga, ar ko). Bet tikpat labi iespējams, ka, strādājot pie portreta, bijām nemanot satuvinājušies vairāk, nekā paši nojautām.

Vai arī vainīga bija tikai nejaušība?

Tovakar virtuvē pagadījos tieši es. Durvīs saskrējos ar Zinu, kura devās uz savu istabu. Un Visvalža Apoga liesmojošās acis un aveņkrāsā degošās ausis norādīja uz emocionālā dinamīta lādiņu, kas jau tuvākajās sekundēs draudēja viņu uzspridzināt. Ieraudzījis mani, viņš acīm

redzami saguma, izdvesa aizlauztu līdz nāvei nomocīta cilvēka nopūtu un teica: — Un tomēr… Ak dievs, cik viņa resna!

Te man jāatzīstas, ka esmu klausītājiem noslēpis kādu būtisku detaļu.

Zina svēra tuvu pie simt kilogramiem.

Noklusēju šo faktu tīšuprāt, taču (ticiet man!) ne tādēļ, lai jūs mānītu. Gribēju, lai jūs vispirms iejūtaties Zinas neatvairāmajā burvībā. Deviņdesmit deviņi dzīvsvara kilogrami parasti izslēdz priekšstatu par skaistumu. Uzsveru — «parasti», tāpēc ka Zina ne pēc kādiem rādītājiem neietilpa normas robežās. Viņa bija vienlaikus sasodīti resna un neizsakāmi skaista. Vīrietis, kas mita Visvaldī Apogā, alka tieši pēc tādas sievietes, kāda bija Zina, kamēr savai

zinātnei līdz nāvei uzticams uzturnieks redzēja viņā tikai liekos taukus. Instinkts cīnījās ar intelektu kā līdzvērtīgi partneri, un šīs šekspīriskās pretrunas plosīja nabaga Visvaldi Apogu. Viņš nespēja ļauties savai kaislībai, nejuzdamies nodevējs pret to, kas viņam bija svēts.

— Man ir kauns pašam par sevi, Dembovic, — viņš izmocīja dziļi nelaimīgs par šīm pretišķībām, kurās bija iekļuvis un kuras viņu pazemoja paša acīs.

Taču Visvaldis Apogs nebūtu zinātnieks, tātad analītiķis, cilvēks ar eksaktu prāta ievirzi, ja neatrastu izeju no apburtā loka. Un, tā kā tālākie notikumi attīstījās kopīgajā virtuvē, kur uzturēs problēmas tiek risinātas gluži praktiski, tad nevienam neko nevarēja noslēpt (pat ja to kāds būtu gribējis). Taču slēpts

nekas netika. Un, kad es (pretendēdams uz gāzes plīts riņķi) reiz Zinai apvaicājos, vai viņa pusdienas jau pagatavojusi, saņēmu atbildi: — šodien man ir biezpiena diena.

Es zināju pirmdienu, otrdienu, trešdienu un visas pārējās nedēļas dienas, taču par «biezpiena dienu» man bija pirmā dzirdēšana.

Viņa pasmējās un teica, ka runa esot par diētu, ko speciāli viņai izstrādājis Valdis un kas nodrošinot ļoti efektīvu ķrišanos svarā. Pirmajā brīdī neattapos.

Kāds Valdis? Bet tad atskārtu, ka Visvaldis Apogs. Jā, Zina sacīja un piebilda, ka tas tieši atbilstot viņa disertācijas tēmai.

Nākamajā rītā, kad sastapāmies pie

vannas istabas durvīm, es puspajokam apjautājos: — Ko, vai atkal biezpiena diena?

— Nē, sulu diena, Dembovic, — Zina man atbildēja.

Viņa bija dzīvespriecīga un moža vēl ābolu, paniņu un seleriju dienā, taču nekādu efektīvu krišanos svarā pie viņas novērot nevarēja. Piena dienā es viņu uztvēru kāpņu telpā. Lifts nedarbojās. Es gāju augšā. Viņa nāca lejā. Un piepeši sagrīļojās. Es saķēru viņu, viņa pieķērās pie manis, un viss beidzās bez sadzīves traumas. Domāju, ka Zina paslīdējusi uz pakāpiena. Bet tad ievēroju, ka viņa bija ļoti bāla.

— Apreiba galva, — viņa man

teica.

— Varbūt jūs pavadīt, Zina? — piedāvāju.

— Paldies, nevajag, Dembovic.

Pārgāja, — viņa at​bildēja.

Visvaldis Apogs ar attaukošanās norisi rādījās ļoti apmierināts. Visas šīs salātu, augļu, kartupeļu un citas atslodzes dienas viņš staigāja priecīgā uzbudinājumā kā loterijas biļetes īpašnieks īsi pirms izlozes. Viņš man pastāstīja, ka pēc aptuveniem aprēķiniem Zinai esot izredzes pusgadā atbrīvoties no apmēram piecpadsmit kilogramiem. Tā kā biju redzējis, kā Zina tik tikko nepaģība, tad ar mazu dzēlību apvaicājos, vai viņš gadījumā nav aprēķinājis arī to, pēc cik ilga laika Zina izzudīs pavisam.

Visvaldis Apogs paraudzījās uz mani

ar pārmetumu un nožēlu.

— No jums, Dembovic, gan biju gaidījis dziļāku izpratni, — viņš teica.

Drīzumā saņēmu paprāvu honorāru un (atbilstoši tradīcijai) pārrados mājās ar «Vecrīgas» torti un pussaldo šampanieti, lai pacienātu dzīvokļa kaimiņus. Taču Zina atsacījās gan no viena, gan otra.

— Vismaz niecīgu kūkas gabaliņu! — es lūgšus lūdzos. — No tā, ticiet man, nenotiks nekas briesmīgsl — Nav svarīgs gabaliņš, — viņa atbildēja. — Svarīgs ir princips. Es nedrīkstu pārkāpt principu.

Tikpat noteikti Zina noraidīja arī glāzi šampanieša.

— Viens mililitrs alkohola satur veselas septiņas kalorijas, — Zina sacīja.

(Viņai jau bija Visvalža Apoga principi

un Visvalža Apoga domāšana.)

Un tad es aizbraucu uz veselu pusgadu. Garā (un tā saucamajā radošajā) komandējumā uz Bamu. Atgriezos, iepriekš neko nepaziņojis, jo ne pret vienu man nebija nekādu īpašu pienākumu.

Uzbraucu ar liftu augšā, bet nevarēju uzreiz sameklēt dzīvokļa atslēgas, tāpēc piezvanīju — varbūt kāds apžēlosies un atvērs? Atvēra. Kāpņu telpa (tāpat kā Apses pagrabs) mums ir patumša, tāpēc pirmajā brīdī man likās, ka durvis attaisījusi sveša sieviete. Bet tad viņa iesaucās: — DembovicI Un es beidzot ieraudzīju, ka tā ir Zina, tikai ne​iedomājami pārvērtusies.

— Ko jūs brīnāties, Dembovic?

— viņa teica, kad bija ielaidusi mani

iekšā. — Esmu atbrīvojusies no veseliem divdesmit sešiem kilogramieml Noburkšķēju dažus pasīva izbrīna vārdus — «ak tā?» vai tamlīdzīgi —, vienlaikus nodomādams, ka viņa atbrīvojusies arī no kaut kā cita. Uzreiz tikai nespēju formulēt — no kā īsti. Un tikai pēc dažām minūtēm aptvēru, ka ar straujo novājēšanu Zina zaudējusi arī savu burvību. Viņa atgādināja vasaras ābolu, kas ilgi vāļājies aizkritis, nav laikus apēsts un ir paguvis savīst. Zina bija tā novecojusi, it kā mēs nebūtu redzējušies nevis sešus mēnešus, bet sešus gadus.

Deguns izskatījās izstiepies (par garu viņas sejai). Mute kļuvusi platāka un ieguvusi alkatīgu izteiksmi (kā plēsīgai zivij). Lūpu kaktiņos ievilkušās divas asas, rūgtas rieviņas (kā iegrebtas ar

skulptora kaltu). Sejas āda izbalojusi par toni gaišāka, taču ar vaskainu nokrāsu (kā cilvēkam, kas ilgi uzturējies slēgtās tel​pās).

— Vai esat slimojusi, Zina? — jautāju, nekādi nespēdams noslēpt pārsteigumu.

— Mazlietiņ, Dembovic. Ar nerviem. Labāk runāsim par ko citu.

Pastāstiet, kā jums gāja Sibīrijā!

Izvilku cigareti, lai aizpīpotu. Viņa pacēla acis.

— Un man, Dembovic? — viņa sacīja.

— Piedodiet, nezināju, ka tagad smēķējat, — es teicu un piedāvāju arī viņai.

Kamēr mēs kūpinājām, virtuvē ienāca Visvaldis Apogs un ar izmocītu

skatienu palūkojās uz mums. Zināju, cik ļoti viņš necieš tabaku. Taču viņš nekā neteica, tikai diezgan demonstratīvi atvēra logu. Kamēr viņš gāja pie loga un nāca atpakaļ, Zina, raudzīdamās iesāņus, neveikli, toties izaicinoši smēķēja.

Virtuvē Visvaldis Apogs nekavējās. Kad viņš devās ārā, Zina beidzot uzmeta viņam skatienu. Gaišajās acīs noplaiksnīja melna uguns. Ļoti drīz ievēroju, ka Visvaldis Apogs Zinu joprojām uzrunāja ar «jūs».

Kas gan šeit noticis manā prombūtnē? īpaši ievākt ziņas un bāzt degunu citu darīšanās man negribējās.

Domāju, gan jau laiks rādīs. Un laiks (pie tam visā drī​zumā) rādīja arī.

Jau tanī pašā vakarā manā istabā pie divām pudelēm lieliska portugāļu vīna sapulcējās kaimiņi (viss saskanīgais un

saliedētais mūsu komunālā dzīvokļa kolektīvs), lai ar patiesu (vai mazlietiņ pieliekuļotu) interesi paklausītos manus piedzīvojumus un apskatītos, ko Sibīrijā esmu uzmālējis. Klātesošo vidū, protams, bija arī Visvaldis Apogs un Zina. Es piepildīju glāzes un ar paplātīti piedāvāju visiem pēc kārtas. Zina paņēma, nesākdama noskaidrot jautājumu, cik kaloriju satur mililitrs madeiras. Vispirms viņa domīgi un skumji zvāroja asinskrāsas vīnu stikla pokālā. Bet, kad pastiepu paplāti uz Visvalža Apoga pusi, viņa pacēla acis un ar raganīgu smīnu raudzījās tam cieši sejā.

No pieredzes labi zināju, ka Visvaldis Apogs atteiksies, jo bija zvērināts atturībnieks, kas nelietoja neko stiprāku par kefīru un maizes kvasu. Taču

apiet viņu, protams, nekādi nevarēju un piedāvāju viņam tāpat kā pārējiem. Un tad atgadījās kas pilnīgi negaidīts. Uzmetis ātru mirkli Zinai, Visvaldis Apogs manāmi nobāla, vispirms saknieba lūpas tā, ka asi izspiedās vaigu muskuļi, pēc tam vienā paņēmienā izdzēra glāzi līdz dibenam un kļuva vēl bālāks.

Būtu naivi cerēt, lai uz tik vājas bāzes kā divas pudeles vīna, ducis dažādas kvalitātes bilžu un žūksnītis skiču saviesīgā dzīve varētu nezin cik ieilgt (ko, noguris ceļā, es nemaz arī nekāroju). Pēc pāris stundām visi izklīda. Palika vienīgi Visvaldis Apogs. Viņam bija pacilāts noskaņojums un gribējās parunāties.

Nezinu, vai eiforijas cēlonis bija (pretēji principiem) izdzertie simt, simt piecdesmit gramu vīna vai panākumi

darbā, jo viņš pastāstīja, ka, man promesot, disertācija strauji pavirzījusies uz priekšu un praktiski ir tikpat kā gatava.

Dabūju dzirdēt, ka viņš aprakstījis arī gadījumu ar Zinu (Zina viņam bija jau «gadījums»!), ka tas esot viens no spožākajiem piemēriem disertācijā un ka par Zinas nepilnos sešos mēnešos zaudētajiem vairāk nekā divdesmit sešiem kilogramiem un par viņa izstrādāto diētu izrādījis interesi pat kaut kāds Vissavienības mēroga spīdeklis, kura uzvārdu viņš man nosauca (tikai es atkal aizmirsu).

Pēc tam Visvaldim Apogam iestājās tas, ko mūsu Bramberģis raksturotu kā paģiru sindromu. Latviski izsakoties, viņš strauji saskāba un sāka uz dzīvi raudzīties drūmi. Tad, no jauna izvēlējies mani par

savu uzticības personu, viņš atzinās, ka pats nesaprotot, kas ar viņu noticis, tikai Zina viņu vairs nevaldzinot. Viņš pūlējies tikt skaidrībā par savām izjūtām un nonācis pie slēdziena, ka Zina viņam kļuvusi tikai par medicīniskas izpētes objektu, vienīgi par pacienti, pret kuru jebkuras jutekliskas tieksmes (un pat domas) ir tabu. Par šādu negaidītu iznākumu viņš esot dziļi nelaimīgs, tomēr ar sevi neko nevarot padarīt. Zina kā sieviete viņam vairs neeksistējot. Viņš jūtoties vainīgs Zinas priekšā, apzinoties, ka tā viņu ienīstot, tomēr neesot spējīgs neko par labu vērst.

Tad es ar novēlošanos sapratu, kas bija melnā uguns, ko es pirmīt redzēju Zinas acīs, kad viņa skatījās uz Visvaldi Apogu. Un tas, cik dziļi viņa Visvaldi

Apogu ienīda, tikai rādīja, cik stipri bija to agrāk mīlējusi. Viņa bija to mīlējusi tik karsti, ka viņas jūtas nespēja atdzist par remdenu vienaldzību, bet vienīgi pārtapt tikpat spilgtā pretmetā. Neguvusi baudu no mīlestības, viņa tagad tiecās gūt baudu no naida.

Tomēr arī viņa pati laikam nespēja ilgstoši panest šīs nīšanas augstspriegumu, jo drīzumā samainīja savu dzīvojamo platību pret citu, pie tam neizdevīgi (uz Pārdaugavu un ar krāsns apkuri).

Tagad dzīvojam tālu viens no otra, un, tā kā arī darbojamies dažādās sfērās, tad abiem neiznāca tikties apmēram gadu.

Bet viendien man piezvanīja no Mākslinieku savienības: esot iebraukuši divi biedri, gleznotāji no Taškenfas, vai es nevarētu pavadīt uz viesnīcu un vispār

mazliet parūpēties, parādīt Rīgu un tamlīdzīgi.

Piekritu.

Aizvedu uz viesnīcu. Uzbraucām ar liftu pie stāva dežurantes. Sāku sniegt paskaidrojumus, bet viņa tikai skatījās uz mani un smaidīja.

Un piepeši teica: — Vairs nevarat pazīt, Dembovic?

Portretistam tas ir nepiedodami.

Debesu tēvs, Zina! Un patiesi atkal izmainījusies, ka ne pazīt! Neticami, bet Zina no jauna bija kļuvusi resna, vēl resnāka nekā senāk, droši vien simt kilogramiem jau pāri. Tikai bez sārtuma sejā, uzburbusi, apdzisusi. Droši vien viņa smēķēja, kā toreiz sākusi. Un piedevām apgriezusi «sasonu», kas ir katrai trešajai sievietei un kas viņai nemaz nepiestāvēja.

No agrākās Zinas bija tikai acis. Tās bija tās pašas — burvīgās, neparastās, ar noslēpumaino, it kā uz iekšu pavērsto skatienu. īsu brīdi (tāpat kā senāk) manī kaut kas saviļņojās, bet tūlīt pat atkal novadējās un aprima, jo daudz par maz, ja sievietei ir tikai acis, pat ja tās ir Amadeo Modiljani dievišķīgās acis.

Taču nemirstīga Zina tomēr palika — Visvalža Apoga disertācijā, kuru viņš šoruden aizstāvēja.

71576

SVECE JEB EIZENGRAUDA STĀSTS

Mans vēstījums laikam gan būs pats fantastiskākais, bet dziļi maldīsies visi, kas šo stāstu uzskatīs par literāta iztēles augli. Dažu labu reizi man pašam gribējies, lai tas tiešām tā būtu un lai galu

galā izrādītos, ka notikušais ir tikai šķitums, ko esmu izdomājis vai nosapņojis. Taču tas nav māns. Par nožēlošanu — nav ilūzija? Vai, par laimi, nav maldi? Nevaru dot noteiktu atbildi. Vai stāvoklis, kādā atrodos, ir gūsts jeb vai brīvība? Vai esmu nelaimes piemeklēts? Jeb vai — pretēji — liktenīgas nejaušības aplaimots? Arī grūti viennozīmīgi atbildēt. Ir jā, ir nē.

Nereti esmu juties apmierināts un «dziļi gandarīts, ka ar mani atgadījies tas, ko gribu jums pastāstīt. Bet citreiz ieklausos sava organisma mīklainajās norisēs, ko īsti nespēj izskaidrot pat visvarenā medicīna, un man uzmācas nāves bailes.

Tie, kas mani reizumis saukuši par «apdauzītu» — ka esmu nepiedodami nopūdelējis no pārdesmit metru atstatuma

—, pārliecināsies, ka nav veltīgi lietojuši šo apzīmējumu. Tie, kas šausminājušies, cik strauji beidzamajos gados esmu nosirmojis un sakrities, dabūs dzirdēt novecošanās iemeslus. Tie, kas brīnījušies par manu ražīgumu, uzzinās noslēpumu, kuru es atklāšu ar pilnīgu vaļsirdību, jo man nav sevišķi daudz, ko zaudēt.

Tātad — es patiesi esmu «apdauzīts cilvēks», Oļģerta Cīlīša vārdiem izsakoties, «tiklab vārda tiešajā, kā pārnestajā nozīmē».

Pirmoreiz tas notika priekš vairāk nekā deviņiem gadiem brāļa vasarnīcā Vecākos — 24. jūlijā. Datumu tik precīzi atceros tādēļ, ka — tālāko notikumu dēļ — ir nācies vairākkārt šo dienu atvedināt prātā. Brālis bija nolēmis paša spēkiem paremontēt savu jau diezgan paplukušo

mitekli. Un es apsolījos spēku un iespēju robežās viņam nedaudz piepalīdzēt. Mājai ir visai stāvs jumts, un piekļūšanu korei apgrūtina veranda. Lai ar krāsu otu tomēr varētu tikt līdz pašai augšai, izdomājām principā ļoti vienkāršu konstrukciju, kas visnotaļ atrisināja problēmu. Abos mansarda logos nostiprinājām divus biezus dēļus, tā saucamās plankas. Uz to galiem no ārpuses vajadzēja tikai piesiet vēl trešo dēli, un tādējādi izveidotos pietiekami droša platforma, uz kuras un pa kuru varētu puslīdz brīvi pārvietoties.

Brālis sāka rāpties pa pieslietnēm, nesot šo trešo dēli, ko, stāvot uz zemes, es no apakšas izstieptās rokās pieturēju.

Bijām visu labi izgudrojuši un aprēķinājuši, atskaitot kādu sīkumu: ka, sasniedzis zināmu augstumu, dēlis

neizbēgami zaudēs manu roku atbalstu un sāks bīstami zvāroties. Ja brālim nebūtu izdevies planku noturēt, tā ar savu svaru, iespējams, būtu mani nogalinājusi. Tagad saņēmu sitienu tikai ar vienu dēļa galu, kas ar pirmo triecienspēku ķēra galvu. Pēc tam, ar nelīdzeno virsmu apskrambājis ausi, dēlis no​slīdēja man uz pleca.

Apmēram tā tas bija vai varēja būt, jo brālis trieciena brīdī stāvēja uz kāpnēm ar muguru pret mani. Savukārt es nekādu triecienu nesajutu. Kā caur miglu mana dzirde uztvēra aprautus vārdus: — … Raimi… nokrita … ūdeni… mudīgi…

«Kāds Raimis? Kas nokrita? Kas par ūdeni? Kāpēc mudīgi?» sāka plaiksnīties neskaidras domas.

Atvēru plakstus un acu priekšā

ieraudzīju apaļu, milzīgu, līdz apžilbumam zili mirdzošu ezeru ar izplūdušām aprisēm.

«Kāds ezers? Kas par ezeru? Kāpēc ezers?» atkal nodomāju un atģidos, ka guļu uz muguras un man pāri plešas vasaras debesis.

Vēlāk poliklīnikā man jautāja, vai es esot zaudējis samaņu. Uz to bija grūti atbildēt. Jau sacīju, ka triecienu nemanīju vai, pareizāk sakot, neatcerējos. Tļču — kaut arī uzreiz neaptverdams teiktā jēgu — es tomēr tiku dzirdējis, ko brālis uzsauca dēlam Raimondam. Tā kā, mums abiem stīvējoties ap planku, Raimonds bija turpat tuvumā, tad skaidrs, ka vārdus par ūdeni brālis sacīja, burtiski, divas trīs sekundes pēc mana kritiena. Tādējādi bezsamaņa varēja ilgt, augstākais, trīs

sekundes. Un lai dakteris Bramberģis izšķir, vai šādā gadījumā var runāt par samaņas zaudēšanu. Mana neiropatoloģe nebija par to droši pārliecināta. Viņa nopētīja manas acu zīlītes, aptaustīja man pakausi, palocīja manu galvu augšup, lejup: vai nesāpot? Nekādas sevišķas sāpes nesajutu, tikai ļoti dziļu nogurumu.

Neko negribējās darīt. Visu laiku māca miegainība, un brīžiem uznāca viegls reibonis. Ārste apgalvoja, ka pēc šādas traumas tas tiešām varot tā būt, ieteica atpūsties, nenogurdināt sevi ar garīgām un fiziskām slodzēm un domāja, ka traucējumi nevarētu turpināties ilgāk par kādām trim četrām nedēļām.

Bet viss ievilkās krietni pāri četrām nedēļām un turpinājās gandrīz četrus gadus. Dažbrīd jau likās, ka tam vispār

nekad nepienāks gals. Nejutos slims, taču nebiju arī īsti vesels. Reiboņi pārgāja.

Galvas sāpes nemocīja. Nevarēju ne par ko sūdzēties, atskaitot vienu — mani bija, burtiski, apsēdis miegs. Varēju iemigt jebkurā vietā un jebkurā laikā. Turklāt tas būtu vēl diezgan aptuveni un ne pārāk precīzi teikts. Es nevis varēju aizmigt, bet migu ciet kurā katrā laikā un vietā, arī tad un tur, kad un kur tas nav pieņemts.

Pavadījis gultā no desmitiem vakarā līdz desmitiem no rīta, jau ap divpadsmitiem uztrūkos pie rakstāmgalda pats no saviem krācieniem. Atlaidos uz dīvāna gan pirms, gan pēc pusdienām, lai palasītu. Bet, apsedzies ar laikrakstu, tanī pašā acumirklī iegrimu miegā. Teātrī es iemigu, tiklīdz zālē nodzisa gaisma, un starpbrīžos staigāju pa foajē kā apdullis,

itin kā būtu uzrauts kājās nakts vidū. Ja vakarā notika sapulce, nogulēju arī sapulci, un blakussēdētāji man pi^-( bikstīja, kad vajadzēja balsot par rezolūciju. Reiz mani ievēlēja par protokolistu, taču es iesnaudos arī protokolējot un laimīgā kārtā tikai nesāku krākt, tā ka apkaunojošo un brēcošo faktu pamanīja ne vairāk kā divas personas.

Vēlāk ģērbtuvē tās pienāca man klāt, sāka valodas par pavasara nogurumu un vitamīnu trūkumu un draudzīgi mudināja mani vairāk uzturēties svaigā gaisā.

Pateicos par labajiem padomiem un nosolījos dzert dekamevitu un braukt pastaigās uz ārpilsētu, kaut gan skaidri zināju, ka tik un tā nekur nekustēšu. Biju jau mēģinājis, bet, braukdams uz Dzintariem, nonācu Tukumā un, dodamies

uz Ogri, atģidos Jelgavā. Jūs jau saprotat, ka ceļā es, protams, aizmigu un izkāpšanas brīdi nogulēju.

Mēģināju sevi uzmundrināt ar pupiņu kafiju un aukstu dušu. Taču kofeīns un ūdens zemā temperatūra uz mani atstāja nevis uzbudinošu, bet — tāpat kā viss cits — nomierinošu iespaidu. Atvēsinājies zem dušas līdz tirpuļiem, es no karstās kafijas atkal sasilu, tīkami atslābu, likos gultā un saldi iemigu, itin kā paveicis kādu lielu, grūtu un svarīgu darbu. Es gulēju kā dievs pēc pasaules radīšanas.

No malas raugoties, tas, zināms, izskatās diezgan uzjautrinoši, taču nomoda brīžos mani kremta bažas. Laikam aizvien ejot un stāvoklim joprojām nemainoties, nākotne sāka iezīmēties visai biedējoša.

Gāja nedēļas, un gāja mēneši, bet es

nestrādāju. Galva pastāvīgi bija miega pilna, pieblīvēta kā ar slapju vati, kurā noslāpa jebkura iztēles dzirkstelīte.

Varonīgi cīksfēdamies ar snaudienu, uzmocīju pāris īsu opusu. Pārlasot mašīnrakstu, iemigu jau pie pirmās rindkopas un, smagi noliecis lejup galvu kā novītusi puķe, nogulēju — ja varēja ticēt pulkstenim — veselas trīs stundas.

Sis fakts mani notrūcināja daudz vairāk par gulēšanu sapulcēs, teātrī un satiksmes līdzekļos. Kā nekā es tomēr biju literāts.

Izmeklēšana poliklīnikā neatklāja nekādas novirzes no normas. Viss bija bez slimīgām izmaiņām — asinsspiediens un asinsgrimšana, sirds, kuņģis, plaušas. Pat galvaskausa rentgena uzņēmums un encefalogramma nedeva nekādus pieturas punktus. Arī par apetītes trūkumu

nesūdzējos. Gluži otrādi. Varēju ēst daudz un ar baudu. Un sāta sajūta tūdaļ darīja gurdenu. Do​mājams, tieši ilgstošais miegs, izlīdzinot grumbas, vērta mani izskatā jaunāku. Kad ielūkojos spogulī, pretim auma|ām plūda veselība. Daudzi, kas nebija mani kādu laiku redzējuši, apvaicājās, vai neesmu atgriezies no kūrorta. Bet, par spīti visam, es biju invalīds.

Taču tā bija jautājuma tikai viena — medicīniskā — puse, bez kuras pastāvēja vēl otra — finansiālā — puse. Ātri notērēju vispirms darba nespējas pabalstu, tad honorārus, ko saņēmu par vecajiem darbiem, pēc tam sāku plicināt ne pārāk lielo ietaupījumu. Lai arī centos nešķiesties, nauda strauji kusa. Neko vairs nespēju nopelnīt kā brīvmākslinieks, tāpēc

vajadzēja meklēt kādu citu iztikas avotu.

Iekārtojos žurnāla redakcijā, bet — objektīvi jāatzīst — tur no manis bija maz labuma. Pastāvīgi kaudamies ar miegu, seboju no rītiem, nogulēju ražošanas apspriedes, laikā nenodevu materiālus, rakstus rediģēju, pa pusei aizmidzis, visu vienmēr nokavēju un aizkavēju.

Redaktore bija |oti neapmierināta.

Vispirms viņa centās mani audzināt, pēc tam pāraudzināt, taču ar vienlīdz vājām sekmēm. Vai es nevarot saņemt sevi rokās? Un kas ar mani vispār esot noticis?

Kādreiz taču man iezīmējies diezgan spilgts talants. Ne sevišķi aizplīvuroti viņa (āva noprast, ka pieņēmusi mani darbā par vecajiem nopelniem. Viņai bija pilnīgas tiesības kritizēt. Taču šādi mājieni mani dziļi aizskāra, un es nespēju

redaktorei kā cilvēks cilvēkam izstāstīt par savu uzbrukušo likstu un neatvairāmo miegu. Un droši vien viņa arī neticētu nevienam manam vārdam, paskaidrojumus uztverot tikai par caurcaurēm feminizēta vīrieša nemotivētajām gaudām, jo skeptiski noskaņota cilvēka ausīs viss patiesi izklausītos ļoti fantastiski — pārāk fantastiski, lai varētu būt īstenība. Drīz vien nojautu, ka viņai nebūtu sevišķi lielu iebildumu, ja mans uzvārds nerēgotos redakcijas darbinieku sarakstos. Viņai bija pilnīgs pamats to vēlēties, taču es neprātos. Skaidri apzinājos, ka citā vietā man neklāsies ne par mata tiesu labāk. Cik spēdams tiešām centos saņemties un parādīt sevi no pievilcīgākās puses, bet dīvainā — taisni vai velnišķīgā kārtā tieši

viņas klātbūtnē mani aizvien sagrāba nevaldāmu žāvu iēkme, un viņa tik tikko cietās, lai publiski nepasacītu kādu rupjību.

Kā darbabiedri darīja man zināmu, redaktore mani indīgi saukājot par «šo pilnīgi neciešamo un mūžīgi paģiraino vīrieti». Ja par izteiciena pirmo daļu vēl varēja strīdēties, tad otro nebiju pelnījis nekādā ziņā, jo alkoholu nelietoju un tātad paģirains būt nevarēju.

Tā tas turpinājās tik ilgi, kamēr manas vainas dēļ žurnālā ieviesās rupja kļūda. Redaktore izsauca mani uz savu kabinetu un pastūma baltu papīra lapu.

Jautāju, kas man, viņasprāt, uz tās būtu jāraksta. Viņa atjautāja, vai tiešām es pats nesaprotot. Tad es sapratu un uzrakstīju savu pašu lakoniskāko un izteiksmē

precīzāko sacerējumu — atlūgumu.

Nenostrādājis ne tikai likumā paredzētās divas nedēļas, bet pat to pašu dienu līdz vakaram, tūdaļ uzvilku mēteli, paņēmu portfeli un devos uz mājām. Mājās es uzreiz likos gultā un — itin kā pēc pārciestas smagas slimības — nogulēju veselas divdesmit četras stundas, ar to pašu uzstādīdams personisko rekordu un pārbiedēdams sievu, kas jau taisījās saukt ātro medicīnisko palīdzību.

Beigu beigās pamodies, es apņēmīgi sacīju kaut ko līdzīgu tam, ko Žanis Platacis teica daktera Bramberģa stāstā, — es svinīgi paziņoju, ka sākšu jaunu dzīvi. Un, tieši tāpat kā Žanim Platacim, arī man no šī cildenā nodoma nekas neiznāca. Nekādu jaunu dzīvi es neuzsāku.

Apstākļi — respektīvi, miegs — bija

stiprāki par mani. Jau pēc pāris dienām viss iegāja vecajās sliedēs. Apātiski kvernēju pie tukšas papīra lapas vai bezdarbīgi gulšņāju. Tā no jauna gāja nedēļas un mēneši, un es joprojām neuzrakstīju ne rindu.

Drīz vien manu dīkstāvi ievēroja arī tie, kas aicināti acīgi sekot literārajam procesam. Klukstes tipa kritiķi saudzīgi ieminējās par «jaunas kvalitātes uzkrāšanu», kamēr kritikas vilki sauca lietas īstajā vārdā un runāja par «radošo strupce|u». Nomoda brīžos šie izteikumi viesa manī mazvērtības kompleksus un tumšu draudošas nelaimes nojautu. Bet pat tie nekādus miega traucējumus neradīja.

Tāpat kā agrāk, iemigu ātri un gulēju ilgi un cieši.

Visbeidzot uz «kafiju» jeb radošo

atskaiti mani uzaicināja Rakstnieku savienības sekretariāts. Man jautāja, ko esmu uzrakstījis pēdējo četru gadu laikā.

Es atbildēju, ka uzrakstījis neesmu neko un ka praktiski veselus četrus gadus no savas dzīves esmu nogulējis. Šie vārdi — kā klausītājiem saprotams — mats matā atbilda patiesībai vistiešākajā nozīmē.

Taču sekretariāta locekļi tos uztvēra kā metaforu ar paškritisku zemtekstu. Pāri telpai pārskanēja saprotoša un piedodoša šalkoņa, un es viegli tiku cauri — kā cilvēks, kas vaļsirdīgi atzinis savu vainu.

Bet arī pēc tam nekas nemainījās.

Nīkulīgi vilku dzīvību. Vecie naudas krājumi bija izsīkuši, no jauna nekas nenāca klāt. Pārtiku no sievas algas, jau laimīgi noslīdējis līdz alfonsa stāvoklim.

Tālāk grimt man vairs nebija kur. Ja agrāk

— kaut gan lielākoties neveiksmīgi — biju turējies miegam pretim, tad tagad aizvien biežāk pieķēru sevi, ka — tieši otrādi — kāroju miegam ļauties. Slīgu tajā kā alkoholiķis degvīnā. Neatrisinot nevienu problēmu, kas mani nomāca, tas tomēr sniedza — lai arī īslaicīgu — atvieglinājumu un aizmiršanos.

Tagad, protams, ir grūti pateikt, cik ilgi tā būtu turpinājies un ar ko galu galā beidzies, ja nebūtu nākusi kāda nejaušība, kas strauji pavērsa manu dzīvi par simt astoņdesmit grādiem. Un, tāpat kā Litas, Litasjāņa un Valijas likteņos no Cīlīša stāsta, arī manā liktenī iejaucās suns, bez kura droši vien neatgadītos tas, kas atgadījās.

Ar savu miega sērgu jau tik daudz un bieži biju biedējis sievu, ka viņa — kā

pati atzinās — jau reizumis bažījās, vai pavisam drīz nepienākšot reize, kad iemidzis es vispār vairs nepamodīšoties.

Tāpēc, vēlēdamās mani ierosināt uz kaut jel kādām dzīvības izpausmēm un zinādama manu vājību pret medībām un medību suņiem, viņa uzdāvināja spanielu kucēnu — kuru klātesošie tagad pazīst kā «veco Lēdiju». Es uzreiz ļoti pieķēros sunim — vienā rāvienā un no pirmā acu uzmetiena. Taču ar pieķeršanos vien bija par maz. Vajadzēja barot, apmācīt, vest pastaigās. No rītiem kucēns izrāva mani no gultas agrāk, nekā es jebkad biju cēlies. Gluži apreibis, uzslējos kājās, kā sapīts uzvilku pašus nepieciešamākos apģērba gabalus, pavirši aizmetināju pogas un, gandrīz vai grīļodamies, — tik ļoti nāca miegs — vedu Lēdiju pa kāpnēm

lejup.

Apmēram tā tas notika arī pirms piecarpus gadiem, 2. aprīlī. 5o datumu labi iegaumēju, jo vēlāk to daudzkārt atcerējos. Ausa agrs pavasara rīts.

Debesis metās rožainas. Valdīja vēl svētdienīgs klusums un tukšums. Vienīgi otrpus ielas pie tramvaja pieturas gaidīja divi cilvēki. Pa nakti bija uzsalis, peļķes pārvilkušās ar ledu, kuru klāja rīta pusē uzkritis mazs sniedziņš, augstākais, milimetra biezumā. Zem sniega kārtiņas nesaskatījis apledojumu, iepretim pieturai piepeši paslīdēju un sāku krist.

Sasprindzināju augumu, pūlēdamies tomēr noturēties kājās. Taču mani veltīgie centieni kritienu padarīja tikai vēl smagāku. Nostiepos visā garumā un ar galvu triecos pret ledu un asfaltu ar tādu

spēku, ka, likās, nobrīkšķēja kauli. Acu priekšā — kā to attēlo karikatūrās — vispirms nošķīda dzirksteles, pēc tam viss apdzisa. Neveikli uzrausos, ļenganajā rokā nevarīgi turot suņa pavadu. Ar otru pieķēros pie žoga un atgūdamies kādu brīdi stāvēju.

Vēlāk poliklīnikā man atkal jautāja, vai biju zaudējis samaņu. Un arī šajā reizē es nevarēju noteikti atbildēt. Atcerējos dzirksteļošanu un satumsumu. Bet tas droši vien ilga tikai dažas sekundes, jo, pēc kritiena piecēlies un palūkojies uz ielas pretējo pusi, es vēl aizvien redzēju pie tramvaja pieturas abus cilvēkus, kuri, raudzīdamies savukārt uz mani, smaidīja un vēl nebija beiguši smaidīšanu par manu gāšanos, kas viņiem likās ļoti jocīga.

Uzminēju, ka viņi uzskata mani par

iereibušu. Arī pats pavēros uz sevi itin kā no malas un nospriedu, ka tādam ieskatam pamata netrūka. Cepure šķībi uz vienas auss. šalle vaļā. Mētelis aizmetināts ar vienu pogu. Kreisās kājas zābaks nesasprādzēts. Es tiešām atgādināju ne tikai ieskurbušu, bet pat stipri nodzērušos tipu. Taču iespaids, kādu atstāju uz citiem, mani tobrīd interesēja mazāk nekā jebkad.

Biju jau piedzīvojis galvas traumas briesmīgās sekas un nu, pēc šī kritiena, vārgi turēdamies pie žoga latiņas, domāju vienīgi par to, ka tagad acīmredzot esmu pagalam.

Pienāca tramvajs. Cilvēki aizbrauca.

Sakustējos arī es. Līdz mājām man bija minūtes septiņas astoņas, ko iet, bet es torīt vilkos vairāk par divdesmit. Pa ceļam ievēroju kaut ko gaužām savādu.

Arvien tik ērtā platmale man sāka spiest un spieda ar katru minūti vairāk. Beidzot es to noņēmu un aptaustīju sev galvu. Bija radies milzīgs — izplestas plaukstas lieluma — puns, kas joprojām pieņēmās apmēros. Zināt, radās tāds iespaids, itin kā dīgtu otra galva. Nekad nebiju nedz redzējis, nedz dzirdējis, ka ir iespējams tik liels puns! Un nu es varēju to aptaustīt un nedaudz vēlāk arī apskatīt spogulī.

Puns darīja nesimetrisku ne tikai manu galvu, bet bija izšķobījis arī seju, tādējādi vēršot izskatu diezgan ērmotu. Paša āriene nekad nebija diez kā nodarbinājusi man prātu, taču, protams, būt smieklīgam nevienam īpaši nekārojās. Bet bažas izrādījās veltīgas. Puns nebija noturīgs un no etiķūdens kompreses atkal noplaka pāris stundās.

Tik ilgi — aptuveni nedēļu —, kamēr biju trieciena iespaidā un cīnījos ar galvas sāpēm un reiboņiem, vēl neapjautu, ka kritiens izraisījis arī tālāk ejošas sekas.

Bet otrās nedēļas sākumā pēkšņi atjēdzos, ka neesmu taču gulējis jau veselas astoņas diennaktis. Likās neiespējami un pat neticami, un tomēr tā tas bija — man nenāca miegs!

Kad nebiju aizvēris acu vēl vairākas naktis, aizgāju uz poliklīniku. Manus paskaidrojumus, ka neesmu gulējis divpadsmit diennaktis, ārste, kā likās, nopietni neņēma, uzskatot to par māksliniecisku hiperbolu, tomēr miegazāles izrakstīja. Vakaros es tās dzēru, iesākumā — pēc norādījumiem — pa vienai tabletei, vēlāk pa divām un pat pa trim, taču nekādu rezultātu nebija. Es

neaizmigu. Pēc nedēļas uz poliklīniku devos otrreiz. Paskaidrojumus, ka neesmu gulējis jau deviņpadsmit dienu, ārste uzklausīja vērīgi, taču bez sevišķas ticības maniem vārdiem un noslēgumā piebilda: reizumis esot tā, ka cilvēks vienkārši neapzinoties, ka bijis iemidzis, sūdzoties par pilnīgu bezmiegu, tomēr naktī noguļot apmēram trīs četras stundas. Visbeidzot viņa izrakstīja man citas — daudz iedarbīgākas zāles, kas deva tādu pašu iznākumu kā iepriekšējās. Es tās dzēru un joprojām neaizmigu.

Atcerējies ārstes novērojumus, gribēju pārliecināties, vai tiešām neguļu vai tikai neapzinos, ka guļu. Veselas divas diennaktis pat neatlaidos garšļaukus, šo četrdesmit astoņu stundu laikā vairākas reizes itin kā aizmirsos un atslēdzos no

apkārtnes. Tas ilga acumirkli. Pieļaudams, ka varbūt kļūdos un īstenībā patiesi — kā sacīja ārste — noguļu dažas stundas, pārbaudīju ar pulksteni. Es nekļūdījos.

Acumirklis tiešām bija acu​mirklis.

To pašu apgalvoja arī mana sieva.

Viņa teicās ievērojusi, ka mans skatiens sastingstot un iegūstot atsvešinātu izteiksmi. Taču viņa nepagūstot domās izskaitīt līdz desmit, kad manas acis atkal atdzīvojoties un es darot un runājot tālāk to, ko esot darījis un runājis pirms tam.

Tikpat pastāvīgi un augstākajā mērā mīklaini kā agrāk miegs mani tagad bija apstājis bezmiegs. Taču pats dīvainākais likās fakts, ka miega nepieciešamību un tā trūkumu es apzinājos tikai ar prātu — teorētiski, bet praktiski — kā fizioloģisku nepieciešamību to nekādi neizjutu. Gluži

tāpat es neizjutu arī nekādas bezmiega izraisītas neērtības. Pavisam pretēji.

Tagad, kad smadzeņu šūnas vairs nebija piestrēdzinātas ar miegu kā ar biezu, valkanu sīrupu, tās sāka piepildīt smaržas, krāsas, skaņas. Ja četrus gadus biju veģetējis, aizslēģots pret ārpasauli, tad tagad dzīvoju ar pastāvīgi līdz galam atvērtiem logiem, pa kuriem iespaidi plūda, lauzās un gāzās manī kopā ar āra plūsmām, sijājās ar lietu, ieplīvoja ar sniegu, cirtās iekšā ar krusu. Un viss notika neatkarīgi no manas gribas un bez manas piepūles. Es ieelpoju dzīvi tikpat nepatvaļīgi, kā ievilku plaušās gaisu. Un no ārpasaules iespaidiem, rūsaini čīkstot, sakustējās un pamazām atkal sāka griezties manas fantāzijas dzirnavu spārni. Un, ja savā mūžā jebkad esmu juties laimīgs, tad

tas bija toreiz. Pēc četriem gadiem atkal varēju strādāt, un tas man nozīmēja visu — vai gandrīz visu —, jo es kā nekā tomēr esmu literāts.

Ja agrāk mētājos apkārt, apreibis no miega, tad tagad staigāju, apskurbis no visavarēšanas apziņas. Pietika nokāpt uz veikalu pēc trīssimt gramiem Kostromas siera un puskilo piena cīsiņu, izstāvēt desmit minūšu rindu pie letes, lai pagūtu dzirdēt notikumu, kurš kalpoja par protosižetu stāstam, ko uzrakstīju jau nākamajā naktī, starp vakara dziesnu un gaismas svīdumu.

Diezgan bija nobraukt divas trīs pieturas ar tramvaju, lai paspētu redzēt tik daudz savdabīgu, neatkārtojamu seju, ka pārrados mājās ar vismaz viena jauna varoņa fotonegafīvu. Tautas valoda man

apkārt skanēja daudzbalsīgi un pilnskanīgi kā Doma ērģeles ar rokas resnuma un pirksta tievuma stabulēm.

Es varēju būt sieviete. Es varēju būt lauva. Es varēju būt gailis. Es varēju iztēloties sevi par zīmuli un iztēlojies tūdaļ sajust savas koka šķiedras, sava grafīta smaržu, savas taisnās līnijas, savus apļus un savus deviņdesmit grādu leņķus.

Kad rakstīju par cilvēku, kurš sirga ar jūras slimību, arī pats sāku vemt. Kad rakstīju par puķi, tā izšāvās manā priekšā, švirkstēdama kā raķete, un ar plaukšķošu troksni atvēra ziedlapas. Kad rakstīju par mironi, man no rokas izkrita pildspalva, jo locītavas kļuva nekustīgas, elpa sastinga lūpās un ribu velvē es sajutu pats savu sirdi kā svešķermeni — tā bija ledaini auksta un cieta kā lāsteka. Ja man uz galda

kāds uzliktu dzēšgumiju un liktu uzrakstīt stāstu par dzēšamgumiju, es desmit, augstākais, piecpadsmit minūtēs savu atmiņu priekškambaros un kambaros atrastu atbilstošu fabulu un tipus, kompozīciju un intonāciju un uzrakstītu stāstu arī par dzēšamgumiju.

Tagad, kad vairs negulēju, rīta nomaiņa ar dienu un vakara nomaiņa ar nakti bija man vairs tikai gluži astronomiski nojēgumi, kas neietvēra itin nekādus bioloģiskus faktorus. Tāpēc, apvienojis sevī gan «cīruļa», gan «pūces» tipa cilvēku, spēju vienlīdz ražīgi strādāt jebkurā diennakts stundā. Mani vienlīdz iedvesmoja tiklab dienas mundrā grandoņa, kā nakts rimtais miers, tiklab sārti sniegains ziemas rīts, kā vasaras vakara citronkrāsas padebeši, jo pasaulē

nav brīnišķīgāka iedvesmas avota par pašu pasauli.

Uz poliklīniku — pats par sevi saprotams — es vairs negāju un miegazāles sensenis biju izmetis atkritumu bundžā. Varētu domāt, ka manas dienas un naktis ritēja pilnīgi bez ēnas pusēm. Bet tā jau tas nekad nemēdz būt. Ēnas bija arī manai tagadējai dzīvei. Es ne tikai rakstīju, es arī uzrakstīju. Uzrakstīju vairāk, nekā pieņemts uzrakstīt, tādējādi lauzdams paražas un izaicinādams normas.

Visai drīz noskārfu, ka izdevniecībā uz mani sāk raudzīties greizi un vairīties no manis. Ja pirmo pēc garā pārtraukuma iesniegto ma​nuskriptu tur sagaidīja ar lielu labvēlību, pozitīvi novērtēja un apsolīja iespēju robežās izdot pat ārpus plāna, tad otrais jau tika uzņemts nesalīdzināmi

vēsāk un iebāzts drošā vietā vienā no milzīgajiem, putekļainajiem skapjiem.

Taču, kad gada laikā ierados ar trešo rokrakstu, dabūju dzirdēt, ka ar mani esot izveidojies kaut kāds paradoksāls stāvoklis — es gaidot ne vairs kopīgajā izdošanas rindā, bet sākot stāvēt rindā jau pats aiz sevis.

Es mājienu sapratu. Tomēr kautrīgi ieminējos, vai mani jaunākie darbi ir sliktāki nekā iepriekšējie. Nē, nepavisam, man atbildēja, tie esot labāki un pat ievērojami labāki nekā iepriekšējie, esot vērojama visai jūtama talanta atraisīšanās, taču tie varētu būt pat ģeniāli un tomēr — kā es labi saprotot — izdevniecība nevarot laist klajā tikai un vienīgi manus ražojumus. Sapratu, ka man jāpievaldās un jāiegrožo sava rakstītgriba kā jebkura

grēcīga bauda, ja tā sāk kaitēt sabiedrības interesēm. Bet bija vieglāk apņemties nekā apņemšanos izpildīt. Un jau pēc nepilniem četriem mēnešiem es ar smagu portfeli un smagu sirdi atkal devos augšup pa labi pazīstamajām, iestaigātajām kāpnēm. Ieraudzījusi mani un manu pieblīdušo portfeli, jaunākā redaktore aizsteidzās man priekšā, ar laimīgu smaidu paziņojot, ka vadītājs esot slims.

Nedēļu vēlāk vadītājs bija komandējumā un vēl pēc divām nedēļām apspriedē pie direktora. Man sasodīti nelaimējās.

Pēc šiem kļūmīgajiem notikumiem atkal mēģināju saņemt sevi rokās, un arī šoreiz nekas neiznāca — jau pēc dažiem mēnešiem bija gatavs jauns sacerējums.

Tā tas turpinās joprojām. Tāpēc mans liktenis nemaz nav tik salds, kā var likties

no malas. Un, ja vismaz daļēji esmu pelnījis tādus apzīmējumus kā «fanātiķis Eizengrauds» un «manuskriptu lielindustrija», tad ar izteikumu «literārais kanibālisms» — kā reiz labpatika izsacīties kādam mazāk ražīgam kolēģim, kurš jutās apdraudēts, — man ir nodarīts pāri. Nevienu amatabrāli apēst vai citādi iznīcināt nevēlos un negrasos. Tāpat ar savu literāro darbību nevienu negribu izspiest vai apspiest. Rakstīšana gluži vienkārši man ir esamības forma.

Bet tā ir tikai viena no manām nelaimēm.

Bija pagājis divarpus gadu. Un kādu dienu sieva ieminējās, vai es tomēr nestrādāju pārāk daudz. Pabrīnījos un jautāju, vai tas kādam traucē, jo labi zizināju, cik sieva priecīga par manu —

kā viņa apzīmēja — atdzimšanu un cik labprāt klausās to, ko reižu reizumis lasu priekšā. Viņa skumji pasmaidīja un jautāja pretim, vai es kādreiz paskatoties arī spogulī.

Protams, ka spogulī es skatījos, turklāt vairākas reizes dienā. Bārdu skūdams. Matus sukādams. Kaklasaiti siedams. Taču tad — pēc sievas sacītā — palūkojos nevis pavirši, kā parasts, bet labi ielūkojoties savā attēlā. Neviļus man sažņaudzās sirds. Kā es biju pārvērties!

Es biju pārmainījies gandrīz līdz nepazīšanai. Novecojis vismaz par desmit, divpadsmit gadiem. Gribēdams sevi uzmundrināt, uzsmaidīju pats sev — un ieraudzīju, ka man steidzami vajadzīgi zobārsta pa​kalpojumi.

Zobi piespieda mani atkal apmeklēt

poliklīniku, kuras laipnos ielūgumus uz tehnisko apskati un profilaktisko remontu līdz šim biju vieglprātīgi ignorējis. Bet pietika pastiept velnam mazo pirkstiņu, un uzreiz rokā nokļuva vesels žūksnis dažnedažādu norīkojumu: uz rentgena caurskati, urīna analīzi un kardiogrammu, pie acu ārsta, ķirurga un terapeita.

Staigādams uz zobu urbšanu un raušanu, pie viena iegriezos arī citos kabinetos. Un tad atklājās, ka mana vēl nesen tik teicamā veselība sākusi stipri klibot un šķobīties. Asins​ spiediens paaugstināts, asinsgrimšana palielināta, kuņģa skābums pazemināts, redze pavājināta. Sirdī saklausāmi trokšņi, un plaušās saskatāmas ēnas. Kā koku mani bija sākusi ārdīt mīklaina trupe.

Bet vai tas nebija likumsakarīgi? Vai turpat trīs gadus nebiju dedzis kā svece vējā — ar lielu, spožu, plandošu liesmu, alkaini rīdams pats savu stearīnu? Un tas nevarēja palikt un arī nepalika bez sekām.

Slimības vēsturē izlasījis agrākos ierakstus, terapeits nobrīnījās vien un — pa pusei man, pa pusei retoriski pats sev — jautāja, kāds gan visam tam varētu būt cēlonis un izskaidrojums. Un es, iekams paguvu iekost mēlē, izpļāpājos, ka vairāk nekā divarpus gadu neesmu gulējis.

Sākumā ārsts manis teikto uztvēra par joku un pasmējās, sacīdams, ka tas tā jau nenotiekot un nemaz nevarot notikt, ka dzīva būtne bez miega tik ilgi nevarot iztikt un ka, piemēram, suns — lai es tikai te neuztverot nekādas paralēles — nobeidzoties jau pēc trim bezmiega

naktīm. Varbūt viņš pārklausījies un īstenībā runa esot nevis par gadiem, bet par dienām, kas būtu nesalīdzināmi tuvāk dzīves realitātei. Sacīju, ka viņš nebūt nav pārklausījies un ka runa nepavisam nav par dienām, jo beidzamo reizi gulēju pirms turpat trim gadiem, naktī no pirmā uz otro aprīli.

Viņa acis iemirdzējās, un viņš lūdza, lai pastāstu tuvāk. Un es, cenzdamies pārlieku neizplūst plašumā, izstāstīju. Kad biju beidzis, ārsts iesaucās, ka abu traumu rezultātā man, jādomā, bojāta smadzeņu daļa, kas kontrolē miegu. Un, kaut gan vēl nupat pirms desmit minūtēm tika apgalvojis, ka tā nenotiekot un nemaz nevarot notikt, viņš tagad pēkšņi atcerējās un minēja vairākus līdzīgus gadījumus no pasaules medicīnas prakses. Sevišķi viņš

pakavējās pie kāda Irānas ierēdņa, kurš — tāpat kā es — pēc galvas traumas neguļot nu jau veselus divdesmit trīs gadus un joprojām jūtoties vesels un možs. Esmu iegaumējis pat sava «bezmiega brāļa» vārdu un uzvārdu — Madžids Zandi.

Visbeidzot ārsts ar smaidu piebilda, vai mani nevilinot izredzes Madžida Zandi rekordu pārspēt.

Kad viņš teica «gadījums», spulgām acīm vērdamies manī, es neviļus nodrebēju. Lai arī vēl nebiju dzirdējis Dembovica stāstu, intuitīvi sajutu draudošas briesmas. Man sametās bail kļūt par «medicīnisku gadījumu» — kā daiļajai Zinai. Biju literāts, kas brīnumaini atguvis spēju rakstīt. Gribēju atstāt aiz sevis — kaut varbūt desmitkārt

neģeniālās — grāmatas, nevis — lai ar simtkārt ģeniālo — bezmiegu. Varbūt es kļūdījos, varbūt biju egoists, neizdarīdams zinātnei pakalpojumu. Bet vajag saprast arī mani. Jau veselus četrus gadus no sava mūža biju izsvītrojis. Un dibināti bažījos, ka tagad dažnedažādi pētnieki, nerēķinoties ne ar manu laiku, ne ar manu dzīvi, atkal gadiem ilgi sāks izzināt manu bezmiegu. Man gribējās tikai vienu — rakstīt. Un es nebūtu nekāds literāts, ja to neuzskatītu par pašu galveno pasaulē.

Piecarpus gados man ir izrauti septiņpadsmit zobi. Aizvien pieaugošā izklaidība sadzīvē vedina uz domām par strauji progresējošu sklerozi. Esmu — kā jūs jau paši redzat — kļuvis par veci.

Aizvakar biju iegājis krājkasē. Izrakstīju orderi, pasniedzu kopā ar grāmatiņu.

Meiča aiz lodziņa sameklēja kartīti, pēc tam palūkojās manī un prasīja pilnvaru.

Sacīju, ka tas ir mans paša rēķins. Viņa pārsteigta iesaucās, vai tad es esot dzimis… Un nosauca dzimšanas gadskaitli. Apstiprināju, ka tā tas tiešām ir, un atjautāju, vai viņa mani noturējusi par jaunāku. Operacioniste saprata, piesarka, atvainojās un pasniedza man kases žetonu. Šorīt, kāpjot pa trepēm lejā, lai dotos uz tramvaju, es ievēroju, cik stīvas man jau ir ceļgalu locītavas. Abi ar Lēdiju izgājām uz ielas. Bija apmēram tā pati stunda kā otrajā aprīlī pirms piecarpus gadiem. Bet, kā jau vēlā rudenī, gaisma vēl neausa un debesmala nek|uva rožaina.

Tikai peļķes naktī bija pārvilkušās ar ledu, ko sedza mazs rīta pusē uzkritis

sniedziņš milimetra biezumā. Nekur neredzēja neviena cilvēka. Apstājos pie tramvaja pieturas. Lēdija apsēdās man blakus. Pacēlu skatienu un augstu pār sevi ieraudzīju zvaigznes. Reti kad pilsētā var redzēt tik skaidras un spožas zvaigznes.

Tās likās kā debesu audumā izgriezti lielāki un mazāki lodziņi, pa kuriem no gaismas gadu tāluma sūcās noslēpumains mirdzums. Un, kamēr es stāvēju, galvu atgāzis, augšup vērdamies, piepeši uzliesmoja, pārsvītroja debesis ar kvēlojošu svītru un atkal apdzisa meteorīts. Nodomāju, ka gluži tāpat apdziest arī izdegusi svece. Un man ienāca prātā, ka es neizvēlējos savu likteni un ka drīzāk liktenis izvēlējās mani. Vai tas mani piemeklējis? Vai aplaimojis? Grūti atbildēt ar vienu vārdu.

Bet ja es būtu varējis izraudzīties apzināti? Ko būtu izvēlējies pats? Vai dīku pašsaglabāšanos, kas man nodrošinātu garu un mierīgu mūžu? Vai pašsadedzināšanos darba aizgūtnē, kas ilga tikai piecarpus īsus gadus? Laikam taču pēdējo. Laikam tomēr to, jo ir briesmīgi par agru nomirt, bet vēl briesmīgāk ir par ilgu nodzīvot. *** Tādi bija šie Apses, Bramberģa, Cīlīša, Dembovica un Eizengrauda stāsti — tie bija drusku dulli un gandrīz fantastiski. Un šajā vietā lasītājs skeptiķis iesauksies: «Stāsti patiesi ir dulli un ne drusku vien, jo tas būtu pārāk maigi teikts, tie ir dullāki par dulliem, jānudien, un tāpēc dibināti atļauts jautāt, kur gan autore tos ķērusi un grābusi, kad nosapņojusi un

no kura — piedošanul — pirksta izzīdusi?» Tā sacīs skeptiķis, tāpēc ka pasaulē vajadzīgi arī skeptiķi, citādi fantasti pat zemeslodi izspertu no orbītas un mūsu planēta aizietu pa Visumu kūleņu kūleņiem. Bet, kas zīmējas uz stāstiem, tad autore tos personiski dzirdēja autobusiņā kādā rudens svētdienas rītā pa ceļam uz medību objektu, Vēl vairāk, viņa bija tā, kas cienījamo sabiedrību sašķēla divās pretējās nometnēs ar citātu par lapsas kāju no Alfrēda Brēma «Dzīvnieku valsts» piektā sējuma septiņdesmitās lappuses, kaut arī nedarīja to tīšuprāt, lai savtīgā nolūkā pavedinātu kādu uz stāstīšanu un — vēl jo mazāk — ar zemisku nodomu ceļabiedrus salaistu matos. Tālākais notika jau bez viņas ziņas. Un vēlāk, pierakstīdama Apses, Bramberģa, Cīlīša,

Dembovica un Eizengrauda vēstījumus, viņa vienīgi salika pareizajās vietās komatus, pēdiņas, semikolus un pārējās pieturas zīmes, tālab šie stāsti, lai cik neticami izklausītos, tomēr jāuzskata par visno​taļ dokumentāliem.

1978

ZOOLOĢISKĀS NOVELES ...

GOVS ACS

— Bet par ko tu mani mīli? — Agnese vaicāja Gaujai, taču Gauja ar

raupju mēli tikai laizīja viņas piedurkni, lai gan ar pilnām tiesībām viņai varēja vaicāt tieši to pašu. Un, taisnību sakot, tas jau nemaz nebija jautājums, tikai jautājuma formā izteikts apstiprinājums, ka mīlēt var arī ne par ko. Ka par mīlestību vienmēr ar kaut ko jāmaksā, labi zina pieauguši cilvēki, bet to nezina nedz bērni, nedz dzīvnieki.

Viņi mīl bez pienākuma mīlēt, tikpat dabiski, kā dzīvo un aug, izaug vai nomirst. Viņas bija viengadnieces. Vienai bija nedaudz pāri pieciem gadiem — un nekad nebūs vairāk. Otrai drusku trūka no pieciem gadiem — un arī nekad nebūs vairāk. Bet viņas nedz viena, nedz otra to nenojauta.

Pa pusaizmigušu lodziņu kūtī iespīdēja mēness. Kad govs kustināja

galvu, vienā acī iezaigojās gaismas stars, un tad acs uzmirdzēja kā aizdegts lukturis.

— Tu brauksi uz Rīgu? — Agnese atkal jautāja, apskaudama Gaujas kaklu un piekļaudamās klāt, un Gauja viņu apdvesa ar smaržīgu govs elpu. Arī tas nebija jautājums, tikai jautājuma formā izteikts apstiprinājums. Kopš vakardienas Agnese zināja, ka Gauju vedīs uz Rīgu. Viņa vēl apprasījās, vai vedīs saitē, un vecāmamma pasmējās un atbildēja, ka ne — ka vedīšot ar mašīnu. Jau tik daudzkārt Agnese bija vecomammu kaitinājusi ar savu mūžīgo čīkstēšanu pēc Rīgas, ka sargājās pat pieminēt Rīgas vārdu un tikai aplinkiem ieteicās, lai arī viņu vedot turpat, kur Gauju. Bet arī par to vecāmamma saskaitās: lai taču nepaliekot dumja, — un paskatījās gandrīz vai

izbi​jusies.

Agnese zināja, kur ir Rīga. Tiesa, pa dienu viņa to zināja ne pārāk skaidri, toties vakaros zināja pavisam droši. Rīga bija tur, kur nozuda saule. Kad pavasarī mamma viņu atveda uz Šiliņiem un atstāja šeit, sākumā Agnese pa vakariem raudāja pēc Rīgas. Un tad vecāmamma viņai parādīja rieta pamali: rau, kur ir tava Rīgai Pa gabalu Rīga izskatījās pavisam citāda nekā tuvumā — tā dega sarkanās ugunīs. Tādās ugunīs nemaz nevarēja dzīvot. Bet mamma dzīvoja — Avotu ielā, kur pie durvīm bija zaļš zvans, lai šīs durvis Ag​nese nesajauktu ar citām.

Un tagad uz Rīgu vedīs arī Gauju ,..

— Tu brauksi ar mašīnu, — Agnese teica un iešņukstējās.

Gauja raudzījās uz viņu, un vienā acī

tai atkal dega mēness stars. Agnese savējās izberzēja ar dūrēm, kas oda pēc govs, pamīņājās, gari nopūtās un izlīda no kūts pa to pašu ceļu, pa kuru bija ielīdusi, — pa vistu lūciņu, tāpēc ka naktī durvis bija aizslēgtas.

Apkārt zvī|oja sniegs. Agnese paraudzījās uz to pusi, kur vajadzēja būt Rīgai, bet Rīga bija jau apdzisusi, un pamalē mirdzēja tikai trīs zvaigznes.

Agnesei bija stāstīts, ka debesīs katram esot sava zvaigzne. Un, lūkodamās uz tām trim, viņa domāja, ka viena ir viņas zvaigzne, viena — mammas zvaigzne, un viena — Gaujas zvaigzne. Mēness spožuma pabalinātas, zvaigznes spīdēja nemirgodamas. Valdīja ziemas nakts klusums, kas būtu gluži mēms, ja, lauzdamās cauri lediem, pusbalsī

nemurdētu Urdze. Agnese pa​vērās arī turp, bet tur jau nebija ko redzēt. Krastā starp tumšām, stāvām egļu galotnēm tāds pats tumšs un stāvs slējās tikai saunas jumts.

Jaciņā Agnesei jau sala. Un, pametusi vēl vienu skatienu uz tālajām zvaigznēm, viņa atgriezās priekšnamā, aizšāva durvju bultu, tumsā gandrīz uzgrūzdamās maisam ar tukšajām pudelēm, klusītēm iegāja istabā un ielīda gultā. Aiz sienas krāca vecaistēvs, un siltumā zem segas samiegojās arī Agnese.

Aizvērto acu priekšā atkal atspīdēja mēness un sāka izrakstīt sniegu ar vizuļiem un ēnām. Egļu galotnes auga augumā un stiepās augstumā, un nez kāpēc vieglītēm līgojās. Toties trīs zvaigznes nāca aizvien tuvāk. Tik lielā tuvumā bija saredzams, ka pie debesīm tās piesietas

baltā spolīšdiegā un arī mazlietiņ šūpojas.

Piepeši diegi pārtrūka, zvaigznes nogāzās, un palika tikai plašs klajums, kam nebija ne gala, ne malas. Pāri klajumam vecāmamma veda Gauju uz Rīgu, un saule rietēja tieši uz Gaujas ragiem. Pa gabalu izskatījās, ka Gauja nes sauli uz ragiem. Abas ar vecomammu attālinājās. Agnese skrēja pakaļ un sauca, lai pagaida arī viņu, jo arī viņa grib uz Rīgu. Viņa sauca, cik spēka, un skrēja, cik jaudas. Bet tās abas gāja un aizgāja, un pazuda aiz apvāršņa. Tomēr viņa skrēja un skrēja, kamēr paklupa un sāka krist. Viņa krita tālu un dziļi — un vēl kritienā pamodās.

Cauri sienai joprojām bija saklausāma vienīgi vecātēva krākšana.

Taču Agnese gulēja, bailēs sarāvusies,

nesaprazdama, kas kliedzis un pēc kā saucis mājas klusumā. Savu sapni viņa neatminējās. Tikai kliedziena atbalss skanēja viņā. Viņa izdvesa krampjainu nopūtu un atkal izberzēja acis ar dūrēm, kas oda pēc govs. Bet šī smarža bija tik pierasta, ka neatvedināja prātā nedz sapni, nedz gājienu uz kūti, kuram, atskaitot debesu spīdekļus, bija tikai viena lieciniece un kurš tāpat jau šķita sapnis.

Mēnesnīca vairs nespīdēja. No āra blāvi staroja sniega atgaisma. Viss bija rimts un pierasts, tomēr Agnese brīdi pa brīdim saspringa ieklausīdamās un vēl ilgi gaidīja kaut ko bries​mīgu.

Kad viņa pamodās nākamreiz, bija jau rīts. Virtuves durvis stāvēja pusvirā.

Aiz tām grāvējās vecāmamma un pusbalsī dziedāja bez vārdiem, ne īsti dudinot, ne

īsti lalinot. Agnese gulēja un klausījās.

Beidzot vecāmamma mitējās dziedāt un ielūkojās istabā — vai Agnese vēl guļ — un, ieraudzījusi, ka neguļ vis, apsēdās uz dīvāna malas un brītiņu klusēja.

— Aizveda mūsu gočiņu, — viņa sacīja. Kad vecāmamma runāja, elpa viņai oda pēc šņabja. Un negaidot viņas acīs sariesās asaras. Agnese klusi skatījās. Dziedāšana, šņabja smaka, asaras — tas viss vāji saderējās kopā, bet Agnese jau arī bija vēl ļoti jauna.

— Ieķērām pa čarkai, lai vieglāk ap sirdi, — vecāmamma atzinās. — Govs jau vien ir. Un lopam agri vai vēlu viens ceļš. Bet vai tikpat nav drusku žēl?

Tas nebija jautājums, bet jautājuma formā izteikts apstiprinājums.

Vecāmamma runāja ar Agnesi tā, kā naktī

Agnese bija runājusi ar Gauju. Tā runā ar dzīv​niekiem vai ar sevi.

Vēl mazliet pasēdējusi, vecāmamma atkal aizgāja uz virtuvi un tur kādu laiciņu grāvējās. Istabā varēja dzirdēt, ka skaļāk nekā parasti noblarkšķēja plīts durtiņas un spalgāk nekā citkārt nošķinda katla vāks.

Pēc tam viņa ienāca vēlreiz, teica, lai Agnese ceļoties augšā, mazgājoties un nākot brokastīs, bet pati no jauna piemetās uz dīvāna malas un pēc šņabja oda vēl stiprāk. Iekšējs nemiers viņu urdīja uz runāšanu. Viņa nespēja rimties kādam neizstāstījusi visu, kas bija uz sirds. Bet mājā nebija neviena, kam izstāstīt, tikai Agnese, kura nezināja, ko atbildēt, un no kuras atbildi viņa nemaz negaidīja.

— Kas tā bija par govi! — viņa teica, runādama par Gauju jau pagātnē. —

Skaistule! Plānu ādu, smalkiem ragiem, tesmenis kā ābols, astes galā sproga…

Vēl tikai otrā piena, bet jau divdesmit litri dienā! Un vasarnieki būtu izķēruši ij visus trīsdesmit… Viens piesolīja pat rubli litrā. Esot mazs bērns. Un kur te tuvumā lai ķer? Līdz Vecvietām pilns kilometrs, un tur pārslaucene, pašiem tikko pietiek…

Bet šo Erna man saka: es pati esot Gauju samaitājusi. Barojusi kā cūku, lai tikai vairāk dabūtu laukā. Es šai: kad krietni dod iekšā, tad arī krietni dod laukā, nav jau tava ālavnīca! Bet šī tikai savu: nu, nu, nul Vai no tiem somu pirts labumiem mēs drīz nesākšot govij celt priekšā arī pupiņu kafiju ar konjaku? Pie tām tortēm un rasoliem derētu pa tasei. Ganībās būtu jestrāka, izlaistu pa dancim… varētu ij arklā jūgt un izvagot kartupeļus…

Skaudība, ka mums no pirts kaut kas atlec, kamēr šī pati stāv fermas teļiem pie astes… Un it sevišķi jau nu zobs par tām pudelēm. Autobusā teikusi: cik tad mēs tai taras punktā ieņemot? Vairāk vai .mazāk nekā aigās? Katru nedēļu braukājot uz Ogri pilniem maisiem. Nebaidies, rastos robs, tūlīt savu Arturu te ietaisītu par kurinātāju — un sovhoza traktors lai rūs aiz stūra! Un pati palēkdamās nāktu manā vietā par sargu … Bet piga!

Agnese klausījās un domāja par Gauju, kas bija aizbraukusi. Arī tagad savu sapni viņa neatcerējās. Tas bija iekritis kā nazis akā. Bet nakts gājiens mēnesnīcā atausa viņas atmiņā — ar trim zvaigznēm pamalē, ar govs silto dvašu un acī zvīgojošo gaismu, kas likās nākam no iekšpuses. Visu to Agnese redzēja,

lūkodamās vecāsmammas sejā, kurai viņa raudzījās cauri, it kā seja būtu no stikla.

— čūskas skatiens, — vecāmamma sacīja. — Līdzko ienāk, deguns visur iekšā. Pamanīs ne tikai, kas galdā, bet arī — kas spainī un skapī, ja vien atslēga nebūs priekšā. Ieraudzīs ne tikai, kas mugurā, bet arī — kas vēderā, ja kaut uz sekundi atvērsi muti. Un visu zina labāk par citiem! §ī mani mācīs govi kopt… Un ko nu runāt par mani? Izrakstīja feldšeris vitamīnus, šī uzreiz: par velti mēs izgrūžot naudu. Tikai barībā vaina, ja piens rūgtējot. Kā padzirda, ka mums piens rūgtē, uzreiz klāt kā nagla: pamācīt… papriecāties…

Agnese brīnījās par vecāsmammas niknumu, tāpat kā bija brīnījusies par dziedāšanu. Viņa bija vēl pārāk jauna, lai

saprastu, cik smiekli ir tuvi asarām un cik viegli žēlums pārtop dusmās. Vēlāk viņa būtu to sapratusi. Bet tagad viņa lūkojās vecāsmammas sejā kā loga rūtī.

Vecāmamma sēdēja pati aiz savas sejas un jocīgi kustināja lūpas.

— Par ko tu smaidi? — vecāsmammas īgnums no Vecvietu Ernas pārsviedās uz Agnesi. — Gauju aizveda likvidēt, bet tev, ko, smiekli nāk? Te nu bija lielās draudzenes!

— Kas tas ir — «likvidēt»? — vaicāja Agnese.

— Liecies mierā!… — vecāmamma teica. — Un ko tu vēl guli un neslienies augšā? Vai sen jau nesacīju, lai tu celies un nāc ēst?

Tas nebija jautājums, bet jautājuma formā izsacīts piktums, kas neprasīja

atbildi. Agnese uzslējās un gausi saģērbās, pa treji lāgi pārvilkdama zeķbikses, jo stilbi pinās un divas reizes papēži pagadījās priekšpusē. Viņa apsēdās pie galda. Bet ēst viņai negribējās. Viņa viļāja kumosu pa muti un nespēja norīt.

— Nu, kas tad būs? — vecāmamma sapīka vēl vairāk. — Pa veselu pusstundu tā arī nenomocīsi?… Ir gan ņerga! Vai tikai atkal nebūsi slima?

Rādi šurp galvul Kā tad: atkal karsta! Ak kungs, kā apnicis! Ko tu vari mūžīgi slimot un slimot?! Kam vaļas tevi apdienēt?

Tāpat jau raujos vai pušu… Prasi, cikos vecaistēvs būs atpakaļ. Ja nebūs līdz puspieciem, pašai jākurina pirts.

Jāaizskrien baseinā nomainīt ūdeni. Veļa iemērkta, ēst jātaisa… Un tagad vēl tu!

Kāpēc tu esi man uzkārta kaklā?… Kādēļ

man ar tevi jāmokās?… Kālab tieši man?!

Agnese valstīja pa muti maizi un neatbildēja neko, jo arī tas nebija jautājums, bet jautājuma formā izkliegts apnikums.

— Skraidi apkārt pusplika, iekšā — ārā … — vecāmamma piebilda vēl aizvien pārmetošā balsī, bet jau ar atslābstošām dusmām. — Nu, ja nevari, neēd. Liecies atpakaļ gultā, iedošu aspirīnu. Un, kad ej uz poda, uzauj čības!

Dzirdi? Nestaigā basa!

Agnese paklausīgi ielīda gultā, rija aspirīnu un, iedama uz podiņa, katrreiz uzāva čības. Viņa nedarīja neko, kas bija aizliegts. Viņa darīja vienīgi to, kas nebija aizliegts. Kad vecaistēvs līdz puspieciem tā arī nebija pārradies un vecāmamma devās uz pirti, lai pati ķertos

pie kurināšanas, viņa saģērbās un izgāja laukā. Sniegs dzirkstīja zemajā decembra saulē, jau mezdamies rožains. Agnese atvēra kūts durvis. Viņa skaidri zināja, ka Gauja aizvesta, taču bija vēl tik ļoti jauna, ka iepriekš nebija iztēlojusies tukšo stāvvietu. Silē mētājās nedaudz siena, bet apkārt jau plūsmoja vēsas strāvas, jo govs apkurina kūti, tāpat kā māju apkurina krāsns.

Tikai tagad Agnese beidzot aptvēra, ka noticis kaut kas nelabojams un baigs, un viņu spēji sagrāba tā pati zaudējuma sāpe, ko viņa bija izjutusi sapnī, kuru neatcerējās un kurā skrēja, veltīgi cenzdamās panākt aizejošo. Tā brieda jo mirklis jo lielāka, kamēr sāka plēst pušu viņas šaurās krūtis, it kā arī tagad, tāpat kā sapnī, viņa no visa spēka skrietu pakaļ

tam, kas aizgāja uz neatgriešanos.

Neatminēdamās pašu sapni, viņa jopro​jām sajuta šī sapņa melnās drausmas, kuras vēl bija dzīvas viņā un dzīšus dzina viņu bēgt un patverties pie kāda vai kaut kā.

Un piepeši, atbrīvojot viņu ne tikai no šodienas, bet arī no garu mēnešu ciešanām, atklājums nāca tik vienkāršs un viegls, ka viņa iesmējās. Uz Rīgul Viņai nebija bail no tāluma. Starp viņu un zaļo zvanu Avotu ielā tas pletās kā rāma ūdens virsma, zem kuras nebija jaušama dzelme un kurai pāri varēja pāriet kā salijušam asfaltam. Viņai bija bail tikai no vilkiem, tāpēc viņa atgriezās istabā un sameklēja kabatas lukturīti, jo tad vilki neaiztiekot.

Un nu viņa varēja justies pavisam droša, ka viņai nedraudēja gluži nekas …

Valdīja dziļš bezvējš. Klusumā vienmuļi murdēja vienīgi Urdze. Rietošā saule jau bija nolaidusies pavisam zemu un kvēloja starp stumbriem. Un Rīga, tāpat kā ik vakaru, dega sarkanās ugunīs. Ceļš uz turieni, ar mašīnu labi iebraukts, veda gar Vecvietām, kur Agnesi pamanīja Dadzis, vecs būdas krancis. Būtu ierējies, varbūt laukā iznāktu Erna vai Arturs un sāktu brīnīties, ka Agnese dodas uz Rīgu.

Bet suns tikai laipni māja ar asti Agnesei atvadas. Savā garajā suņa mūžā tas jau bija redzējis visu un nebrīnījās vairs ne par ko.

Diemžēl aiz Vecvietām ceļš aizlocījās sāņus un vairs neveda uz Rīgu.

Un Agnese nogriezās pa mežcirtēju taciņu, joprojām turēdamās uz rieta debesīm, lai nepaietu Rīgai garām. Viņa gāja tikai un

vienīgi uz Rīgu, kuras ugunis pamazām aizsedza kāpjoši sniega mākoņi. Sāka krist pirmās pārslas. Strauji sabiezēja krēsla, kurai cauri vēl aizvien spīdēja oranža gaismas strēle, nākdama tuvāk un tuvāk, tāpat kā tuvāk un tuvāk bija nākušas zvaigznes sapnī, kuru viņa neatcerējās.

Tik lielā tuvumā beidzot kļuva redzams, ka tas ir mežinieku pamests un jau pusapdzisis ugunskurs, kas gurdi mirkšķināja savu dziestošo kvēli, ar bālu atspīdu starp gaismu un tumsu iezīmējot virmojošu robežu, aiz kuras bija vienīgi snigšana. Viss apkārt ņirbēja, un viņa iededza lukturīti, lai gan no vilkiem viņai vairs nebija bail. Viņai nebija bail ne no kā. Viņa brida cauri pārslu juceklim kā cauri karstai miglai. Viņai ļoti gribējās atgulties, bet viņa zināja, ka atgulties

nedrīkst, jo ir jātiek uz Rīgu, uz Rīgu jātiek, uz Rīgu …

Lukturītis izslīdēja no rokas, novēlās pie kājām un lūkojās augšup Agneses sejā.

Un viņa ieraudzīja, ka tā bija govs acs, kurā zvīļoja mēness stars. Sniegam krītot, acs pamazām apduļķojās un zaudēja dzīvo izteiksmi, pārtapdama par mēnesnīcas nedaudz izbalinātu zvaigzni, kas karājās pie debesīm baltā spolīšdiegā. Piepeši diegs pārtrūka un zvaigzne nogāzās. Un, tāpat kā sapnī, palika tikai plašums bez gala un malas, kuram pāri Agnese nez kāpēc skrēja, sazin ko saukdama, kamēr sāka krist. Viņa krita tālu un dziļi, un tikai pašas kliedziena atbalss kādu brīdi vēl trīsēja viņā.

1984

RODŽERS, PELĒKS KAĶĪTIS

Vai jūs zināt tādu teicienu: «Arī pelēks kaķītis ir smuks.» Kur es šo gudrību ķēru? Manu dieniņ, protams, ka literātu aprindās! Taču nekādi nesaprotu, no kā un kur to bija dzirdējis Rodžers, jo nemaz nešaubos, ka dzirdējis viņš bija.

Citādi nav izskaidrojamas viņa straujās pārvērtības. Viņam nebija galīgi nekā, par ko celt gaisā degunu, bet viņš kļuva tik liels savā garā, ka bail, Kas attiecas uz mani, varu apzvērēt, ka es jau nu noteikti nebiju Rodžeram izpļāpājusies, tāpēc ka vispār nemīlu pelēkus kaķus ne četrkāju, ne divkāju pa​saulē … Aizspriedums? Ja jums tīk! Vai tad man nav tiesību uz vienu nieka aizspriedumu?! Starp citu, ja jūs paredzētu tālākos notikumus, bez šaubām, atkal izsauktos: kādēļ gan es pievācu Rodžeru,

ja pelēki kaķi man nepatīk? Tādēļ vispirms, lūdzu, noklausieties nelielu un, iespējams, mazliet sentimentālu atkāpi par to, kā Rodžers nokļuva manās mājās. Ak, ko es te pļāpāju?! Kā viņš nokļuva manās mājās, stingri ņemot, nemaz nezinu.

Nekādi nav pierādīts, ka viņš būtu izliktenis, kaut arī šim pieļāvumam netrūkst loģikas. Nevienam no maniem kaimiņiem neviens kaķis nebija pazudis, bet, tā kā Rodžers, protams, no debesīm nenokrita, tad droši vien bija viens no tiem nelaimes putniem, ar kuriem mūsu sādžu ik palaikam aplaimo šosejas tuvums. Ja, no likteņa sitiena zaudējis galvu, šāds bēdulis uzreiz iedrāžas mežā, uz mūžīgiem laikiem tur arī pazūd, tiešā ceļā ielēcis kādā atplestā rīklē. Bet, ja pirmajā mulsumā neiekrīt panikā, tad drīz

vien sāk trīties ap kādām mājām un tikmēr maisās un slīpējas apkārt, kamēr no pameteņa kļūst par atradeni. Tomēr, ja runājam tieši par Rodžeru, nekādi nevaru apzvērēt, ka ar viņu noticis taisni tā. Es nezinu, no kurienes viņš bija uzradies. Es nezinu pat to, cik ilgi viņš jau bija mitis zem mana jumta, iekams viņu atklāju.

Tādēļ ar pilnu pārliecību varu sacīt, ka viņa atnākšana bija tik​pat noslēpumaina kā viņa aiziešana.

Un, kad vēlāk nereti vaicāju sev, kādam jodam viņu pieņēmu, tad nekad nespēju skaidri un gaiši atbildēt — kādēļ īsti. Varbūt tāpēc, ka bija peļu gads? Ak, tas patiesi bija viens traks peļu gads! Un nekur citur kvantitāte tik acīm redzami nepārtop jaunā kvalitātē, kā tas notiek ar pelēm. Viena atsevišķa pele ir viens no

pašiem burvīgākajiem radījumiem zemes virsū. Bet jau desmit līdz divdesmit atsevišķas peles kļūst par vienu no pašām lielākajām sodībām zemes virsū. Nu ko es jums stāstu?!… Un toruden dažāda kalibra plikastes taisni lauztin lauzās iekšā pa ceļiem un neceļiem. Taču man teicami darbojās veseli divi slazdi un neteikšu vis, ka būtu spiedīga vajadzība pēc kaķa.

Bet varbūt nevis es pievācu Rodžeru, bet Rodžers pievāca mani — ej nu sazini.

Katrā ziņā arī šāds pieņēmums nav gluži bez pamata …

Bet viss iesākās tā. Es jau te nupat sacīju, ka man bija slazdi. Pa nakti slazdos noķertās peles no rīta izsviedu uz kompostkaudzes, no kurienes tās vienmēr apbrīnojami ātri pazuda. Turpat tuvumā, eglē, bieži knosījās nenosakāma dzimuma

vārna, tādēļ varēja domāt, ka peļu jautājumu tālāk sekmīgi risina viņa.

Tomēr jo drīz vecais aitusuns Aza man pastāstīja, ka, šādi domādama, dziļi kļūdos. Viņš mani bezmaz raušus aizrāva uz šķūni, tad, ošņādams zemi, devās uz kompostkaudzi, kādu brīdi tur cītīgi šņukāja un pēc tam uzstājīgi vilka atpakaļ uz šķūni. Tas bija pārāk daiļrunīgi, lai es nesaprastu, ka būtne, kas pievāc peles, nevis lido, bet staigā kājām un turklāt piemājo šķūnī. Atrast Rodžeru tad vairs nebija māksla. Starp citu, man ir aizdomas, ka arī Rodžers bija nobriedis šādai notikumu attīstībai. Vakarā, kad iegāju pēc malkas, otrpus grēdas viņš izdeva savādu skaņu. Izlūdzos piedošanu par neliterāro teicienu «izdeva skaņu».

Taču, ticiet man, neko piemērotāku nevaru

izdomāt, jo šī skaņa tikpat lielā mērā atgādināja kaķa ņaudēšanu, cik cilvēka pur​pināšanu savā nodabā. Tovakar viņš no manis vairs neslēpās. Bet arī tad, kad viņš neslēpās, es viņu neieraudzīju uzreiz. Viņa spalvas pelēkums pilnīgi saplūda ar mijkrēsli, es pat sacītu, izšķīda tajā. Uz viņa ķermeņa nebija neviena gaiša lāsumiņa. Tad viņš ieņaudējās vēlreiz un šoreiz īstā kaķa balsī, lai gan stipri aizsmakušā. Dzīvojot šķūnī bez komforta, viņš droši vien bija drusku apaukstējies.

Aizgāju uz māju urt atnesu bļodiņā siltu pienu. Kamēr viņš laka, noglāstīju viņam muguru. Viņš uzmeta kūkumu, un es sajutu skriemeļu asos izciļņus. Viņa mugurkauls atgādināja apkrimstu zivs asaku. Un, kad cauri spalvai sataustīju šos izciļņus, mana

sirds sažņaudzās.

— Rodžer… — es viņam sacīju. — Rodžer!

Kāpēc «Rodžer»? Prasiet ko vieglākul Tas nāca kaut kā pats no sevis, bez domāšanas. Un, ziniet, viņš pusbalsī uzreiz atsaucās, it kā jānudien visu mūžu tikai par Rodžeru būtu dēvēts! Par to, protams, jāšaubās. Taču nevilšais vārds viņam uzreiz liptin pielipa: Rodžers — un cauri! Lakdams pienu, viņš visu laiku ņurrāja, un es, raudzīdamās lejup uz viņu, ar klusu smeldzi domāju, ka lāga zēnam dzīvē nav veicies, ka droši vien viņš nekad nav pazinis mīlestību vai arī vienā nežēlīgi īsā brīdī to zaudējis, ka… Nu apmēram kaut ko tādā garā. Dažas dienas Rodžeru baroju turpat šķūnī, bet, kad uzkrita pirmās salnas, bija jāizšķiras par

turpmāko rīcību. Nolēmu ienest viņu virtuves siltumā. Kamēr stiepu uz māju, padusē viņš mala tik maigi, ka man dvēseli pārņēma svētku sajūta.

«Ak, tu nabaga velns!» es domāju, ne ar pašu prāta maliņu nenoskārzdama, cik tuvu patiesībai esmu, jo azotē nesu sātanu.

Bet vai dzīvē tā nesākas daudzas nelaimes? Tur nemaz nav ko runāt! Katrs no savas sūrās pieredzes mēs varētu pastāstīt dučiem piemēru.

Taču nenovirzīsimies no Rodžera.

Tātad ar manu palīdzību Rodžers laimīgi pārcēlās no šķūņa uz māju. Un, ziniet, jau pirmajā svētdienā viņš apjēdza, kurš ir mūsu ģimenes galvenais divkājis un kuram tālabad pienākas atbilstošs gods.

Kā jau kaķis, paslepen turēdams greizu prātu uz Azu, viņš tomēr saprata arī to, ka

Azam ir augstāks sabiedriskais stāvoklis, ar ko gribot negribot jārēķinās. Turpretim ar mani Rodžeram bija diezgan sarežģītas attiecības.

Viņš izturējās uzpērkoši mīļi, ja viņam izdabāju, taču ne par mata tiesu nepiekāpās nevienā jautājumā, kur mūsu intereses nesaskanēja. Kad, piemēram, nepārprotami liku Rodžeram pie sirds, ka peles ķert tagad būs viņa pienākums, viņš man deva tikpat nepārprotamu mājienu, ka viņam tas nenāk ne prātā. Pret pelēm principā viņš neiebilda. Gluži otrādi, peles ar gardu muti viņš varēja locīt iekšā dučiem. Viņš vienīgi vēlējās, lai tās papriekš noķeru viņam ar slazdu. Ar slazdā notvertu peli viņš varēja ilgi un tvīksmīgi mocīties. Viņš vārtījās pa grīdu, meta kūleņus un locījās tādiem čūskas

līkumiem, it kā viņa ķermenī nebūtu neviena vienīga kaula, un, atalgodams mani par pūliņiem, ik pa brīdim ielūkojās sejā ar smaidīgu aci. Tam vajadzēja mani uzpirkt. Un tas mani arī uzpirka — es kusu ārā kā mīloša mātei Tikai kad pele bija notiesāta, ikreiz atguvos, ka rīkojos nepedagoģiski. Cieši apņēmos Rodžeru izglītot mednieka amatā. Un viendien šāda izdevība arī radās. Noliku viņam priekšā pienā iekritušu un jau pusdzīvu peli. Taču Rodžers palika uzticīgs sev. Gandrīz vai bakstīdams pelei pēcpusi ar savu pēr|aini sārto purngalu, viņš lēni kā līķratus pavadīja to pāri virtuvei un, es jums sacīšu, bezmaz ar gandarījumu noskatījās, kā pa durvju apakšu tā uz laiku laikiem pazuda patrepes tumsībā.

Tas nu bija par daudz! Nemaz

neslēpšu, ka noskaitos — un ne pa jokam.

Vakarā Rodžeru ieslodzīju pieliekamajā, atstājot aci pret aci ar divām grauzēju alām. Mani pamodināja plīstoši stikli.

Uztrūkusies no miega, lūkoju aptvert, kur un kas sadauzīts. Tostarp šķindoņa atkārtojās. Un šoreiz vairs nebija šaubu, ka troksnis nāca no pieliekamā. Kad es tur iesteidzos vienā naktskreklā, Rodžers lūkojās uz mani no augšējā plaukta. Viņš bija nogāzis bundžu ar sīpoliem, saplēsis divus šķīvīšus un izēdis aknu pastēti, taču raudzījās uz mani — sasodīts! — drīzāk šķelmīgi nekā vainīgi.

— Ak, Rodžer! — es izsaucos.

Izdzirdis savu vārdu, Rodžers no trešā plaukta norāpās uz otro, tādējādi nokļūdams tieši pret manu seju, pēc kuras uzreiz sāka snaikstīties ar rožaino purniņu.

Tas bija aizkustinoši. Tomēr nojauta man teica, ka tā nebūt nav atvainošanās. Viņš izskatījās pārāk pašapmierināts, lai viņam varētu ienākt prātā doma lūgt piedošanu.

Pavisam pretēji, pāris reižu viņš pat diezgan nekaunīgi pamirkšķināja man ar aci, kā sacīdams: «Mēs taču abi esam vienlīdz lieli blēži!» Bija skaidrāk par skaidru redzams, ka viņš sāk atļauties par daudz, tomēr — fakts paliek fakts — slodzīt pieliekamajā viņu vairs neuzdrīkstējos un arī turpmāk katru dienu noķēru viņam vismaz vienu peli. Pēc kārtējās izālēšanās — šīs rituāla dejas, kas pauda ekstāzi par nomedīto upuri,— Rodžers gardi ieturējās un pēc tam izrādīja karstu vēlēšanos ierāpties pie manis klēpī. Bet, ja jūs domājat, ka, palaidis dzirnavu gaņģi, viņš tur omulīgi

čučēja, kā dara citi kaķi, tad ļoti un ļoti maldāties. Klēpī viņš nekad negulēja, bet mīdījās, cauri drēbēm sāpīgi žmaudzīdams nagus man miesā un purnu glauzdams gar manu seju tik sirsnīgi, ka es sajutu viņa asos ilkņus. Tas izskatījās pēc vētrainas pateicības uzplūdiem. Bet nojausma teica priekšā, ka tā ir tikai uzstājīga prasība pēc jauniem varoņdarbiem. Un es cēlos un gāju skatīties, vai arī otrajā slazdā nav iekļuvusi pele. Vai viņš mani kādu drusku arī mīlēja vai sirds dziļumos nicināja? Un es? Vai, viņu žēlodama, arī es sirds dziļumos viņu drusku nenicināju? Nu, tas tā, starp citu…

Pa vienu mēnesi Rodžers atkopās, ka ne pazīt. Viņa spalva sāka spīdēt, viņa aste kļuva kupla, viņa ķepas padevās garumā. Redzot, cik strauji viņš auga,

puslīdz droši varēja paredzēt, ka spēka gados Rodžers būs liels un varbūt pat neparasts runcis. Un ļoti iespējams, ka tā arī notika, ja vien viņu nepiemeklēja kāda liktenīga ķeza, jo viņš, kā tūlīt dzirdēsiet, piederēja pie tiem voluntāristiem, kam drīz vien sagribas ne tikai ēst citu peles, bet noteikt arī citu dzīves, pie tiem avantūristiem, kuri nespēj ilgstoši nodzīvot mierā un saskaņā ar pasauli un tikai gaida izdevību, lai šo mieru un saskaņu uzlaistu gaisā.

Sādu izdevību viņam pavēra Lustiņš, ienākdams manā mājā pa to pašu ceļu kā Rodžers — ja ar vārdu «ceļš» šauri nesaprotam tikai šoseju. Grūti pateikt, cik ilgi, meklēdams savus saimniekus, viņš jau bija noklaiņojis apkārt un ko šajos apkārtklaiņojumos pieredzējis, taču saldi

klājies viņam nebija. Viņš izskatījās vājš pēc ērma un ēdienam uzklupa ar tādu mežonīgu alkatību, ka bija pat derdzīgi skatīties. Uzmetis asu kūkumu, viņš kampa un rija kā vilks. Bet jau tuvākās dienas pilnām pierādīja, ka nekas nav tik svešs Lustiņa būtībai kā apzīmējumi «vilks», «rīma», «mežonīgs» un tamlīdzīgi. Grūti iedomāties labsirdīgāku un inteliģentāku radījumu par Lustiņu. Nebija vārda, kas viņam piederētos labāk par iesauku Lustiņš! Viņš bija vai nu jauktenis, vai atbilstoši šķirnes prasībām savlaikus «nenofrizēts» sešus līdz astoņus mēnešus vecs bokseris — ar cīkstoņa kājām, Cērčila pazodi, japānietes acīm, pa pusei stāvām ausīm noļukušiem galiņiem un resnu asti, kas atgādināja sardeli. Taču ērmīgo ārieni pārpārēm atsvēra brīnum

jaukā iedaba. Lustiņš apbūra visus un drīz vien atbruņoja pat Azu, kas iesākumā par Lustiņu negribēja ne dzirdēt. Viņš nepatika vienīgi Rodžeram. Rodžera un Lustiņa attiecībās ar skumju skaidrību es ieraudzīju uzskatāmu piemēru, ka pat viscildenākais raksturs nevienu būtni pasaulē nepasargā no ienaida.

Arī šoreiz ar neizdibināmu sesto vai septīto kaķa prātu Rodžers jau pirmajā nedēļā bija aptvēris, ka Lustiņš atrodas uz sabiedriskās hierarhijas paša zemākā pakāpiena, jo pieņemts aiz žēlastības. Ko jūs neteiksiet?! It kā pats nebūtu pieņemts aiz žēlastības! Brīžam man likās, ka vienīgi ar Lustiņa ierašanos Rodžers pa īstam sācis izjust dzīves garšu. Pat vairāk, ja nebūtu runa par kaķi, es sacītu, ka beidzot viņš bija apjēdzis savu sūtību

zemes virsū. Ja līdz šim, atskaitot brīžus, kad dzēra manis ielieto pienu, ēda manis no​ķertās peles vai pa galdu ripināja manus zīmuļus, viņš lielākoties stundām ilgi dīki valstījās pa dīvānu, neizrādīdams īpašu interesi par pasaules norisēm, tad tagad, nepazīdams miera un nedodams mieru, viņš neapnicis varēja gan morāli, gan fiziski spīdzināt Lustiņu, kas, no savas puses, vienmēr un visur Rodžeram grieza ceļu. No šīs smalkjūtīgās piekāpības nemainījās gluži nekas. Rodžers kā bija, tā palika pūslis, jo dzīves misija ir augstāka par visu. Turklāt Lustiņš nespēja izpildīt Rodžera pamatprasību, tāpēc ka Rodžers lika skaidri un gaiši saprast, lai šis iet, no kurienes nācis, un tas nu nekādi nebija Lustiņa spēkos. Galu galā viņš ilgi, veltīgi un izmisīgi to jau bija izmēģinājies.

Gribēdama darīt teroram galu, apveltīju Rodžeru ar pāris gandrīz nesāpīgiem sitieniem. Protams, par to var būt dažādi ieskati, jo sitieni, ko saņem cits, vienmēr ir nesāpīgi vai vismaz gandrīz nesāpīgi. Taču, ja biju cerējusi, ka beidzot Rodžers dabūjis labu mācību priekšdienām, tad no šī atgadījuma viņš smēlās tikai vienu atziņu un Lustiņu neaiztika manā klātbūtnē. Tas nekavēja viņam zaudēto atgūt manā prombūtnē, un Lustiņš joprojām staigāja vai nu ar saplēstu ausi, asiņainu purnu, vai asarojošu aci, kamēr Rodžers, kaut ķur pakāpies, cītīgi mazgājās, it kā būtu paveicis bezgala pretīgu, bet visnotaļ nepieciešamu un derīgu darbu.

Tas neturpinājās un arī nevarēja turpināties mūžīgi. Un šī naida baismīgās

sekas es redzēju savām acīm. Ar ko un kā viss bija iesācies, nezinu un neuzzināšu nekad. Vai suns neizturēja un parādīja zobus — vai arī viņa piekāpība jau pārtapa par gļēvulību? Vai kaķis aizstāvējās — vai arī viņa neprāts pēkšņi kļuva jau stiprāks par viņu pašu? Viņiem nebija gluži nekā, ko abi nevarētu pa godam sadalīt. Abiem pietika pajumtes un pārtikas. Un viens ar savu esamību neapdraudēja otram dzīvi zemes virsū.

Tad kāpēc tas notika?!

Un tas notika tā. Biju pagalmā, kad pa vējtvera durvīm izsprāga kaut kas ērmots ar suņa kājām un kaķa galvu.

Pirmajā brīdī neaptvēru, kas tas ir. Taču, kad hibrīds aulēkšoja man garām, ieraudzīju, ka tie ir Rodžers ar Lustiņu.

Rodžers tupēja uz Lustiņa, nagiem ieķēries

mugurā un zobiem iekodies skaustā. Abi lielā ātrumā aizdrāzās gar mežmalu. Un skats, kā Lustiņš stiepieniem akli auļoja uz priekšu, neko neredzēdams sev priekšā, kamēr Rodžers sēdēja uz viņa jāšus, atgādināja kaut ko no raganu sabata, ko vēl murgaināku darīja pilnīgais klusums.

Bet vai par to jābrīnās? Vai tad visbriesmīgākās izdarības bieži vien nenotiek visdziļākajā klusumā?

Kā viss beidzās? Ar jauko Lustiņu nekad vairs neesmu redzējusies. Bet Rodžeru vienreiz redzēju gan, liekas, sapnī… Ak, ko es te atkal melšu! Sapnī!

Kad pati neskaitāmas reizes esmu jautājusi sev: vai tas bija un varēja būt sapnis? Atgadījums ir pārlieku dī​vains, lai to varētu nosaukt citādi kā par sapni, tomēr kāds apstāklis atkal un atkal man

licis šaubīties… Un, noklausījušies līdz galam, arī jūs būsiet spiesti atzīt, ka šaubas nav bez pamata.

Tas atgadījās pāris gadu vēlāk rudens pusē, augusta naktī. Pulkstenis varēja būt ap divpadsmitiem. Ilgi biju nosēdējusi pie darba. Gribējās pabeigt jauno stāstu. Galu galā punktu arī pieliku.

Labā noskaņojumā savācu tagad vairs nevajadzīgos uzmetumus, iemetu krāsniņā un pielaidu uguni. Un tad aizdegās ne tikai papīri, bet arī sazin kādas vēl pavasarī kurtuvē sabāztas un nu jau galīgi sakaltušas skujas. Uzreiz saldi uzvēsmoja pēc dūmiem. Tiem nav gluži nekāda sakara ar turpmāko, Taču joprojām visu atminos ļoti dzīvi: kā atlaidos, nodzēsu naktslampiņu un, nespēdama užreiz aizmigt, nogurusi, gandarīta un laimīga

vaļējām acīm gulēju skuju smaržā.

Vēlāk ne vienreiz vien sev vaicāju, biju vai nebiju aizmigusi, kad pa durvīm bez klauvējiena ienāca jauns liela auguma vīrietis pelēkiem matiem un pelēkās drānās. Neviens gaišs plankumiņš neatvīdēja viņa stāvā, kas saplūda ar nakts notumsu, es pat sacītu, izšķīda tajā. Mājā biju viena, un man vajadzēja izbīties.

Tomēr nezin kāpēc bailes nesajutu. Pie sevis pat nobrī​nījos, kāpēc man nemaz nav bail, taču bail man nebija. Kad viņš ienāca, Aza pacēla galvu un uzlūkoja viņu, bet nepietrūkās kājās un nesāka riet, kā būtu rējis uz svešinieku, un nemetās arī luncināties, kā būtu luncinājies ap draugu, tikai raudzījās ar neizdibināmu skatienu.

Vīrietis pienāca pie manis un, lūkodamies no saviem augstumiem, pavērās manī. Arī

viņa skatienu es nesapratu. Viņš neteica neko, bet, droši vien domādams, ka esmu viņu pazinusi, uzsmaidīja man. Kad viņš smaidīja, ieraudzīju viņa ilkņus. Ak tētīt!

Tad tāpēc Aza uz viņu nerēja un tādēļ man no viņa nebija bail. Tas bija Rodžers!

— Rodžer?! — es viņu uzrunāju, neticēdama savām acīm.

Viņš kaut ko īsi atņurdēja, ko varēja uztvert gan kā «jā», gan kā «nē», lai gan, šķiet, ka šeit atkal vislabāk derētu neliterārais apzīmējums — «izdeva savādu skaņu». Kamēr viņš stāvēja pie manas tahtas, mokoši domāju, ka gribu viņam kaut ko uzprasīt, bet nespēju atcerēties, ko. Sazin kāpēc man likās, ka arī viņš grib kaut ko pavaicāt vai varbūt gaida jautājumu no manis. Viņš pat nedaudz noliecās man pāri un saspringa

gaidās.

Raudzījāmies viens otrā klusēdami. Nezinu, ko viņš izlasīja manā sejā, bet viņa skatienu es vēl joprojām nesapratu.

Pulkstenis nosita pusvienu.

Rodžers strauji pacēla galvu, pagriezās un klusiem kaķa soļiem izgāja blakusistabā. Pa vaļējām durvīm bija saklausāms, kā nograbof uz grīdas novēlās papriekš viens, pēc tam otrs un visupēc trešais zīmulis. Pavīpsnādama nodomāju, ka Rodžers nav atmetis veco niķi ripināt pa galdu zīmuļus. Vairāk viņš pie manis neienāca. Arī soļus uz trepēm nesaklausīju. Tikai pēc brīža ārdurvīs noskrapstēja atslēga. Man negribējās kāpt lejā. Nolēmu durvis līdz rītam atstāt vaļā.

Bet liels bija mans pārsteigums, kad no rīta durvis atradu aizslēgtas, turklāt no

iekšpuses. Tad es nospriedu, ka esmu redzējusi sapni. Bet nedaudz vēlāk, iegājusi otrajā istabā, uzreiz sāku par to šaubīties, jo visi zīmuļi mētājās pa grīdu.

Un — pats galvenais — uz rakstāmgalda nebija manuskripta! Aizvien vairāk izsamisdama, visur to izmeklējos. Par velti! Un ziniet, kur un kad es stāstu galu galā atradu? Ak, nepūlieties, tikpat neuzminēsiet! Jau krietni uz pavasara pusi — iespiestu žur​nālā ar svešu vārdu…

Es spēru zemes gaisā. Atzīšos, es pat apraudājos, ka esmu iznīcinājusi uzmetumus un tālab nevaru un nekad nevarēšu pierādīt savu autorību. Taču vēlāk, mazliet atvēsusi, skaidrāk par skaidru sapratu, ka nekur neskrietu sūdzēties arī tad, ja uzmetumus nebūtu sadedzinājusi, un ka visprātīgākais ir

daudz neplātī​ties un ciest klusu.

Un tikai tagad, kad apritējusi jau apaļa desmitgade, beidzot esmu sadūšojusies par šo notikumu kādam pastāstīt, tā ka jūs esat pirmie, kas par to uzzina.

1983

PRINCESES FENOMENS JEB KĀDA ŽILBINOŠA KARJERA UN TAS GALS

Veltīts Merilīnai Monro Viņas liktenis bija tik pretrunīgs, ka par piemēru savas pasaules uztveres pamatojumam to varētu izmantot tiklab optimisti, kā pesimisti, pie tam optimisti

sacītu, ka viņa ir gaišs pierādījums iespējai augstu uzlidot arī no paša dziļākā posta un pat eksistenci apdraudošos apstākļos izķepuroties uz zaļa zara, tādējādi apliecinot labā triumfu pār ļauno un dzīvības uzvaru pār nolemtību, savuiies pesimisti tikpat dibināti iebilstu, ka viņas dzīves stāsts — jā gan! — patiesi ļauj izdarīt zināmus secinājumus, taču pavisam atšķirīgus, nekā šķiet lētticīgajiem optimistiem, kuriem ilūzija aizvien aizēno tiešamību, tāpēc ka viņas biogrāfija tikai apstiprina kopš senlaikiem zināmo patiesību, cik nepilnīgs un plūstošs ir itin viss zem saules un cik untumaina un nenoturīga ir it sevišķi laime pat šķietami viscerīgākajās situācijās, jo vai tad viņas augšuplidojums galu galā nebeidzas ar

lielu čiku un vai beigu beigās viņa neņēma nožēlojamu galu?

Tas var izklausīties drusku izaicinoši un varbūt pat neloģiski, tomēr, par spīti loģikai, taisnība būtu abiem viedokļiem, jo viņas karjera sākās ar to brīdi, kad likumsakarīgi vajadzēja sākties viņas bojāejai, un tikai nieka sprīža viņai pietrūka no slavas apmirdzēta kalngala, kur viņa būtu ierindojusies starp savas sugas redzamākajām spīdeklēm, bagātinot zinātni ar jaunām atziņām un varbūt iemantojot pat nemirstību. Viņa jau bija tikusi ļoti augstu, taču tikt pašā augšā viņai tā arī neizdevās. Vēl vairāk, par dziļu nožēlošanu — viņai neizdevās saglabāt arī status quo, un viņa sāka strauji šļūkt uz leju, kamēr noslīdēja līdz nožēlojamajai apakšai, kur jau pirms viņas bija

noslīdējuši daudzi, kas netika attaisnojuši cerības (un kur ne viens vien ir noslīdējis arī pēc viņas).

Izrauti no konteksta, šie vārdi var izklausīties mazliet neizprotami un, pasarg dies, pat ķecerīgi, tālab varbūtēju pārpratumu novēršanai tūlīt jāpaskaidro, ka stāstā vēstīts nevis par cilvēku cilts sieviešu dzimuma pārstāves dēkām un dramatiskām peripetijām pilnu likteni, bet par pelēksvītrotu kaķeni. Kā sugas pārstāve viņa nepārdzīvoja nekādas pārvērtības un autores gribas vai untumu dēļ nepārfapa ne par kādu citu dzīvu būtni, līdz mūža beidzamajai dienai būdama un pa​likdama tikai kaķene.

Ka norāda jau virsraksts, oficiāli viņa saucās «Princese» — ja nolemjam turēties pie ieskata, ka galīgo vārdu viņai

bija tiesīgs dot vienīgi Imants K. un vēlākie nebūtu ņemami vērā, jo jaunībā viņa gāja pa rokām kā samaitāta sieviete (kaut arī nedarīja to labprātīgi) un katrs, kam viņa ilgāku vai īsāku laiku piederēja, iedēvēja viņu pa savam, tā ka iesaukas gan ar sieviešu kārtas, gan vīriešu dzimtes, gan pavisam nelokāmu galotni viņai kopumā sanāca vairākas. To uzskaitījums paspilgtinātu vēstījumu, emocionālāk izgaismojot viņas dzīves pretišķīgos līkločus, taču diemžēl stāstā radītu arī nevajadzīgu jucekli. Tādēļ tekstā viscaur aprobežosimies ar vārdu «Princese».

Viņa piedzima Daugavas sovhoza pensionāru Cecīlijas un Jāņa A. ģimenē vai, pareizāk sakot, klētsaugšā, kur apbērnojās viņas māte, tipiska Latvijas

lauku raibene ar vienu melnu un vienu baltu ausi. Metienā bez viņas bija vēl trīs brāļi un viena māsa. Ja vien nesirgstam ar priekšstatu naivitāti, skaidri sapratīsim, ka šādā konkurencē viņai nepavērās diezin cik lielas izredzes izdzīvot. Taču, par spīti tam, svērta uz likteņsvariem, viņa palika starp dzīvajiem. Kamēr brāļi un māsa stingra auduma kulītē ceļoja uz labākajām peļu vietām, viņa ar garšīgu un siltu muti zīda māti. Visu izšķīra tas, kas arī vēlāk, darot viņu iekārojamu, ne reizi vien nospēlēja lomu viņas mūžā, proti, viņas skaistums. Bez pārspīlējuma varētu pat sacīt, ka viņas dzīvību izglāba viņas āda.

Tikai dies vien zina, no kurienes viņai dzīslās bija radušās Angoras kaķu asinis, kuras tur nepārprotami ritēja, par ko liecināja spalvas neparastais kuplums

un, kad atvērās acis, arī debeszilās varavīksnenes. Šo acu un spalvas dēļ Cecīlija A. dažudien nokavēja gan govs slaukšanu, gan ēstvārīšanu, jo varēja stundām ilgi vērot, kā (viņas vārdiem) «debešķīgais radījums jārējas pats ar savu asti».

— Tagad mums nevajag art televizoru, — viņa teica Jānim.

— Varbūt drīz mums nevajadzēs arī radio, — puspajokam atbildēja Jānis.

Jau nākamajā naktī viņi par to pārliecinājās. Cecīlija no miega uztrūkās pirmā un, tā kā Jānis vēl krāca, uzsauca viņam: — Tssl Kas tās par vaimanām?

Vai tur kādu nežmiedz nost?

Un, kad pamodās arī Jānis un vairs nekrāca, viņi abi dzirdēja, ka radio viņiem

patiesi nav vajadzīgs, jo no āra plūda popmūzikas skaņas.

— Mjā… — grūtsirdīgi novilka Cecīlija, nezin kāpēc atcerēdamās jaunību.

— Mjā! — sirdīgi noburkšķēja Jānis, ieklausīdamies, kā nakts klusumu piepildīja runču saldkaislie saksofoni.

— Un nu mums vēl piedevām būs veselas divas kaķenes, — teica Cecīlija un, padodamās liktenim, tikai nopūtās, jo bija fatāliste.

— Pie velna! — atbildēja Jānis.

— Nedod vairs pat pa naktīm gulēt! — Un, uzsizdams ar dūri pa segu, viņš pieminēja kādu māju, kurai nebija sevišķi laba slava.

— Nu, Jāān… — Cecīlija žēlīgi ieteicās.

Taču, būdams gribas cilvēks, Jānis nepiekāpās, gluži pretēji, kareivīgi noskaņojās (kā pats teica) «spert soļus», kamēr (atkal viņa vārdiem) «nams nav galīgi pievaislots ar šiem utēm», jo viņam esot «līdz kaklam noriebies te būt par mūžīgo bendi».

— Nu Jāāān … — Cecīlija teica vēl žēlīgāk.

Tā kā lērums aiz loga ieilga un iemigt tik un tā nevarēja, laulātie draugi sāka apspriesties un pārrunāt ceļus un līdzekļus, kā bez vardarbības novērst stāvokli, kas ne pārāk tālā nākotnē draudēja ar vēl lielāku nemieru un klapatām. Pret rītu abi vienojās Princesi (ko tobrīd vēi iā nesauca) kādam atdāvināt, turkiāf personai ar dzīvnieka daiļumam atbilstošu sabiedrisko stāvokli

un (kā sacīja Cecīlija) «sirds cilvēkam». Šīm prasībām atbilda Imants K., jo viņš, pirmkārt, strādāja zinātniskā institūtā un, otrkārt, kvēli mīlēdams dabu, vasaru pavadīja abu A. mājās, kur īrēja istabu, lai (kā pats izteicās) «lauku klusumā cīnītos pret stresu».

Dāvināšanai vajadzēja iegansta, tādēļ pēc brokastīm Cecīlija atnesa «Tautas kalendāru» un sāka šķirstīt, meklējot piemērotu datumu.

— Padomju jaunatnes diena, — viņa balsī lasīja Jānim priekšā, — Viesturs, Pēteris, — vai tu arī klausies, Jān? — Pauls, Tālivaldis, — neguli, Jāni — Jūras un upju flotes darbinieku diena, Imants, — ahā, rokā ir, Jān! — pirmajā jūlijā akurāt ir Imanti!

Un tā ar debeszilu (acu krāsā) lenti

ap kaklu 1. jūlijā kaķēns kļuva par Imanta K, likumīgo īpašumu un tad arī tika iedēvēts par Princesi. Starp citu, savu vārdadienu Imants K. vēlāk atcerējās miglaini. Iesākumā viņš it kā bija kļuvis sentimentāls un juties aizkustināts gan par sirsnīgo gaisotni, gan par burvīgo kaķēnu (un nepavisam ne tikai tāpēc, ka mīlēt dzīvniekus tagad ir modē), vēlāk saimniekus (vispirms Cecīliju, pēc tam arī Jāni) galīgi nokausējis gan ar zinātnisko prognozēšanu, gan atomu un molekulu polarizāciju magnētiskā lauka ietekmē, gan vēl kaut kādām teorijām un hipotēzēm, kuras mēģināja pierādīt un kuras vēlāk neatminējās. Visbeidzot viņš, kā šķita, dziedāja franciski un bučoja kaķēnu, bet, vai tā bija vai nebija, arī to viņš vairs nevarēja pateikt ar simtprocentīgu

pārliecību. Otrā rītā, atvēris acis īrētās istabas vientulībā, viņš nevis izdarīja rīta rosmi kā citām reizēm, bet gurdi ļāvās depresijai un, ieraudzījis gultas kājgalī Princesi (kas jau laimīgi bija atbrīvojusies no debeszilās lentes), sajuta pirmās neskaidrās bažas par nākotni, kurām nolēma vīrišķīgi nepadoties vismaz līdz atvaļinājuma beigām, tādēļ sasparojies nomazgājās, aizņēmās no saimnieka divriteni un aizbrauca uz veikalu pēc alus.

5is vārdadienas apraksts var vedināt uz domām, ka Imanta K. personā mums ir darīšana ar vieglprātīga un nenosvērta rakstura cilvēku un, kas zina, varbūt pat uzdzīvotāju, kas, nododamies alkoholam un miesas kārībām, dedzina sveci no abiem galiem. Taču, pasarg dievs, tā tas

nav! Nosaukt viņu par žūpu un (vēl jo vairāk) par donžuānu būtu dziļa kļūda.

Viņš dzēra reti (un abi šajā stāstā minētie smagākie reibuma gadījumi bija gandrīz vai vienīgie aptuveni četru gadu laikā).

Arī abas bezbērnu laulības bija šķirtas vienīgi «raksturu nesaderības» (nevis nepiedienīgas uzvedības) dēļ. Institūtā viņu uzskatīja par kārtīgu darbinieku, kaut gan aiz muguras dēvēja par «cilvēku bez nākotnes», jo tanī vecumā, kad citi ir jau zinātņu kandidāti un vada laboratorijas, Imants K. joprojām bija tikai laborants.

— Es neesmu karjerists! — viņš bieži atkārtoja, un tas izklausījās tik cildeni, ka, izrunādams šos vārdus, viņš pats tiem ticēja, un tiem ticēt bija saldi, jo dažs labs kolēģis tad nolaida acis, neviļus inventarizēdams dvēseli. Savu nicinājumu

pret (kā viņš izteicās) «rāpšanos uz augšu» Imants K. nēsāja iespraustu svārku pogcaurumā, kā cits nēsā sārtu neļķi. Un tikai vienatnē viņš aizsvieda šo papīra butaforiju, noņēma grimu un palika aci pret aci ar sevi un savu viduvējību, juzdamies tikai nožēlojams statists lielajā Dzīves izrādē.

— Ak, es neesmu nekas! — izmisis viņš pūta vājuma brīžos, plūkdams jau šķetros matus, cauri kuriem sāka iezīmēties galvvidus apveids.

Ja vīrietis četrdesmit piecu gadu vecumā gaužas, ka nekas neesot, tad tā ir ne tikai psiholoģiska, bet arī sociāla parādība, jo mazvērtības komplekss kritiskā brīdī var eksplodēt, apdraudot laikabiedrus un apkārtējo vidi. Uz Imantu K. tas, protams, neattiecas. Viņa turpmākā

rīcība, lai arī mums varētu šķist drusku neparasta, nevienu mirkli tomēr nekļuva antisabiedriska. Un, iekams zobojamies par viņa centieniem vai nosodām viņa uzvedību, papūlēsimies viņu gluži cilvēciski saprast. Kad Princese negaidot pavēra viņam iespēju izcelties, viņš iedegās tik karstās alkās apliecināt sevi, ka …

Bet neaizsteigsimies priekšā notikumiem, Stāstā vēl nav beigusies vasara, kuru Imants K, nodzīvoja pie Cecīlijas un Jāņa A. un kura bija pati pirmā Princeses trakajā — reibinošas ievērības un šķebinošas lejupslīdes — mūžā.

Taisnību sakot, par pašu vasaru nav sevišķi daudz, ko stāstīt, un, stingri ņemot, sižetiska nozīme ir vienīgi tās izskaņai

(pie kuras pakavēsimies tuvāk). Par pašu vasaru vērts pavēstīt vienīgi tik daudz, ka tad, kad Imantam K. beidzās atvaļinājums un mājās Daugavas krastā viņš sāka uzturēties tikai sestdienās un svētdienās, Princese pagaidām vēl palika pie Cecīlijas un Jāņa A. (jo Rīgā viņam piederēja viena istaba komunālajā dzīvoklī un bija nolemts līdz rudenim Princesi uz pilsētu līdzi neņemt). Toties nedēļas nogali abi joprojām pavadīja kopā. Apbrīnojami ātri Princese ielāgoja dienu un stundu, kad Imants K. ierodas no Rīgas, un savlaicīgi tupēja ceļmalas krūmos, lai viņu sagaidītu un jūsmīgi apsveiktu. Kamēr viņš makšķerēja, tā, sēdēdama ar viņu sāns pie sāna, pacietīgi gaidīja kādu mazu zivi, taču neizrādīja sarūgtinājumu, ja viņš neizvilka neko, bet,

nesdama kuplo asti kā karogu, tecēja pa priekšu uz mājām. Kad viņš atlaidās uz tahtas, tā, saritinājusies viņam uz krūtīm, palaida vaļā pašus rupjākos maļamos gaņģus un gulēja viegla kā putns. Un tad viņu pārņēma dziļš miers un pat tāda kā laimes sajūta, jo dzīvē viņš maz bija lutināts ar mīlestību.

Līdzīgi notika arī beidzamajā svētdienā. Bija jau septembra beigas, un Imants K. taisījās pārcelties uz Rīgu pavisam. Viņš pamodās jau pirms rītsvīda. Debesis bija pilnas rudens zvaigžņu, un Princese klusi gulēja viņam uz krūtīm. Viņš gandrīz nemanīja tās svaru. Kaķes spalva smaržoja kā sievietes mati. No viņa pieskāriena Princese sāka murrāt.

Taču negaidot Imants K. saklausīja

ne īsti pērkona ducināšanu, ne īsti plīstoša ledus dimdoņu. Viņš pacēla galvu no spilvena un ieklausījās, bet tumsa bija dzestra un rimta. Viņš nesaprata, ka dzirdējis tuvās nākotnes dunu, kas bija a'vēlusies cauri laika atstatumam nakts klusumā, kad citas skaņas dusēja. Viņš to nezināja, tomēr viņā ietrīsējās nemiers un sāka vibrēt nervos ar aizvien lielāku amplitūdu.

Un piepeši viņu ķēra drīzas šķiršanās jausma. Apziņas virspusē uznira tas, kas visu laiku bija paslepen mitis dvēseles mijkrēslī. Ar lielu skaidrību viņš saprata, ka Princesi līdzi neņems. Kur lai viņš to liek? Kam tā Rīgā vajadzīga? Ja viņam būtu ģimene un bērni, viņš šodien apsietu Princesei gaišzilu lenti un aizvestu savai meitai. Pārsteigts viņš nodomāja, ka

viņam nav pat tik tuvas sievietes, kas būtu ar mieru pieņemt viņa mīluli. Pasaulē nebija būtnes, kas viņa labā vēlētos nest pat tik mazu upuri. Un, juzdamies vientuļš kā reti kad, viņš apskāva Princesi un sāka skūpstīt. Viņš burzīja to rokās, čukstēdams nesakarīgus vārdus, kas bija un nebija domāti tai, viņš zvērēja mūžīgu mīlestību un pazemīgi lūdzās piedošanu, saukdams sevi par grēcinieku un nelieti, un Princese, nenojaušot likteni, tikai mala un mala savas dzirnaviņas.

Bet cilvēka nervi jau ilgstoši nespēj izturēt afekta stāvokli. Atskurba arī Imants K. un atguvies sāka pārdomāt (kā pats to nosauca) «rīcības plānu». Protams, viņš varēja vienkārši aizbēgt un šeit vairs nerādīties. Vai tādā gadījumā nebija visviens, ko par viņu domās

Cecīlija un Jānis A.? Jā, teorētiski tā tas bija. Tomēr praktiski nevienam nav vienaldzīgi, ko par viņu domā — un pat pēc nāves! Un arī Imants K. aizbrau​cot par sevi gribēja atstāt pozitīvas atmiņas (jo tas taču bija tik cilvēciski!). Tādēļ, problēmu pārlikdams gan šitā, gan tā, viņš visupēc nolēma (citēju domas) «tikt vaļā no viņas jau šovakar» un vēlāk šā nodoma īstenošanai veica arī vairākus orgpasākumus.

Vakarā viņš nogaidīja, kamēr saimnieki aizgāja gulēt, un pat lieku reizi aizstaigāja uz sirsniņmāju, lai pats savām acīm pārliecinātos, ka logi jau tumši. Pēc tam, nedaudz grozīdams pirmējo ieceri, Princesi nebāza maisā uzreiz, lai tā neceltu troliņu, bet paņēma uz rokas, piekļāva pie krūtīm, maisu pasita padusē,

pārcēla kājas pār palodzi un nošļūca ārpusē.

Pilnā spožumā laistījās mēness. Tajā brīdī, kad Imants K. mīksti nolēca dārzā, spīdeklis, protams, nebija vēlams, taču lieti noderēja pēc tam, jo labi apgaismoja meža ceļu. Līdz pirmajām kolhoza «Liepzieds» mājām bija kilometri pieci vai mazlietiņ vairāk, tātad vesela stunda gājuma. Stunda turp, stunda atpakaļ. Un tad ir jūtama starpība, vai var soļot pa puslīdz redzamu apkārtni vai jākuļas pa apaļu tumsu, kur uz koku saknēm nav māksla paklupt, nokrist un, pasarg dies, salauzt vēl kādu kāju.

Princese tupēja viņam uz rokas un brīdi pa brīdim murināja. Tomēr, nokļuvis mežā, Imants K. nosprieda, ka drošāka nešana maisā, un lūkoja Princesi tur

ieburzīt. Te arī sākās domstarpības. Savā mūžā kaķe vēl nebija piedzīvojusi fiziskus spaidus un iesākumā pat nesaprata, ko īsti vēlas Imants K. Taču sapratusi tā apskaitās, sašutumā ieplestiem nagiem ieķērās maisa audumā un iekšā nelīda.

Tad apskaitās savukārt Imants K., jo kaķene varēja izsprukt un aizmukt. Un dibinātā sašutumā viņš sagrāba Princesi aiz skausta un spieda uz leju. Bet, jo vairāk viņš to spieda uz leju, jo stiprāk tā lauzās uz augšu, kjūdama jo mirklis jo mežonīgāka, un pirmoreiz parādīja rakstura negantību, kura līdz šim slepeni bija mitusi glāsmainajā un skais​tajā ķermenī.

Vairākas minūtes abi klusējot cīkstējās mēness gaismā, taču spēki bija pārlieku dažādi, lai cīņa beigtos citādi,

nekā tā noslēdzās, proti, ar Princeses vaimanām maisā, kuru Imants K. stiepa aiz gala, turēdams atstatu nost no stilbiem (itin kā nestu dzeloņcūku). Laiku pa laikam viņš cēla pie mutes un sūkāja pirkstu, kopā ar asinīm izspļaudams arī pa stiprākam vārdam abās valodās (kādus parasti nelietoja, jo dibināti uzskatīja sevi par inteliģentu). Tā bija pirmā reize, kad Princese dzirdēja barbarismus. Līdz šim viņa bija dzirdējusi deminutīvus.

Nav īsti skaidrs, vai Princese tikai nogura ņaudēt vai sāka jau samierināties ar likteni, taču pa ceļam viņa mazpamazām aprima un klusi tupēja maisa dibenā. Imantam K. aizvien vairāk un biežāk likās, ka viņš stiepj bezveidīgu un nedzīvu priekšmetu. Un tikai tad, kad viņš apstājās un pacēla nastu pret mēnesi, uz

spīdekļa spožā fona maisā kā grūtnieces vēderā atkal vāri sa​kustējās dzīvība.

Beidzot Imants K. sasniedza meža otro malu un ieraudzīja ēku puduri, kas bija viņa ceļamērķis. Rūtīs blāvoja vienīgi nakts debesu atspīdums. Viņš atraisīja maisa galu, bet Princese ārā nerāpās. Tad viņš kaķeni izpurināja, izvilka no kabatas un nolika tai priekšā divus asarīšus, kurus abi pirms dažām stundām bija izmakšķerējuši, sāns pie sāna sēdot Daugavas krastā. Princese zivis neaiztika, tikai sēdēja un skatījās, un viņas milzīgās acis mēnesnīcā spīdēja kā miglas lukturi. Tas turpinājās vairākas minūtes.

Princese neuzsāka neko, un, zaudējis pacietību, Imants K. strauji savicināja maisu viņai gar pašu degungalu. Viņa pārbīlī nošķaudījās, ar vijīgu lēcienu

pasviedās sāņš un no​ zuda ēnā. Tad arī imanfs K. nez kāpēc sāka skriet. Jau pēc pirmajiem pārdesmit metriem pilnatnes nakts gaišumā viņš rodzēja, ka Princese viņam neseko, taču, joprojām atskatīdamies, skrēja un skrēja, itin kā būtu ko nozadzis.

Kad nākamajā rītā viņš posās uz Rīgu, Princese ne​bija atrodama.

— Būs runčos, vairāk nekas, — nosprieda Jānis A. — Tu dumjš esi?! — iesaucās Cecīlija. — Viņa taču vēl pusaudzīfe!

— Akcelerācija! — teica Jānis, jo nesen par to bija lasījis avīzē un tāpēc zināja, ka tagad viss esot citādi nekā viņu abu jaunībā.

Tā kā autobusā nelabprāt veda dzīvniekus, iepriekš bija jau nolemts un

norunāts, ka Imantam K. (pēc Jāņa A. vārdiem) «jāiziet uz šosejas un jānobalso kāds vāģis», ar kuru varētu tikt uz vilcienu. Tagad nekas viņu nekavēja braukt arī ar autobusu, taču ar čemodānu izgājis šosejas malā un ieraudzījis smago mašīnu, viņš to apturēja. Šoferim bija tieši pa ceļam, tikai ka​bīnē vietas nebija.

— Ja nav bail nosalt, — šoferis viņam uzsauca, — rāpies augšā un sēdi uz savām pekelēm!

Kā visus cilvēkus, kuri dzīvē nav sasnieguši to, pēc kā ilgojušies, Imantu K. sāpīgi skāra tiklab uzruna uz «tu», kā apzīmējums «pekeles», taču šī nebija īstā reize izrādīt aizvainojumu, un viņš to norija, iecēla mantas kravas kastē, ierāpās pats, apsēdās uz kofera ar muguru pret kabīni un sāka braukt.

Bija jau liela gaisma. Debesīs kvēloja saullēkta sārtums. Visu laiku līdzās jautās Daugava. No kravas kastes augstumiem brīdi pa brīdim viņš to arī ieraudzīja. Viņš neredzēja ūdeni, tikai baltu miglu, kas cēlās un strāvoja, un rīta bezvējā vērpās pati ar savu iekšēju kustību kā atmiņas. Pāri salnas nobalsinātajām ārēm austrumu pamale laistījās ar tādu spožumu, ka viņam iesūrstējās plaksti.

Tūlīt vajadzēja iznirt saulei.

Neatņemdamies viņš skatījās tik cieši, ka acīs sariesās asaras un divas nolāsoja arī pār seju. Viņš tās nenoslaucīja. Saule jau skāra apvārsni, kad mašīna pagriezās līkumā, un lēktam atplestais staru vēdeklis strauji savāzās un nogrima aiz meža, uzreiz itin kā attālinādamies. Viņš

joprojām skatījās turp, taču saule neparādījās. Pāri vaigiem, kuros laika pirksts jau bija ievilcis rievas, noritēja vēl divas asaras. Arī tās viņš nenoslau​cīja.

Iekams kravas mašīna sasniedza staciju, asaras paguva nožūt. Nu vairs nekas neliecināja par vājuma brīdi. Tomēr viņš iegāja tualetē un sakopās, un vilcienā iekāpa tik nosvērts un līdzsvarots, ka ar mierīgu prātu varam viņu uz laiciņu atstāt, lai pakavētos pie Prince​ses gaitām.

Tieši tanī laikā, kad Imants K. iekāpa vagonā un vilciens sāka ripot, no mājas kolhoza «Liepzieds» teritorijā iznāca jaunlopu kopējas Ainas Z. astoņgadīgais dēlēns Gunārs un devās uz autobusa pieturu, lai savukārt brauktu uz skolu, kur mācījās otrajā klasē. Zēnu pavadīja šuneļi

Džipa un Tobis, kuri pusceļā viņu pameta un riedami sāka pāri rugainei dzīties paka] kaut kādam sprauslojošam un šņācošam kamolam, kas lielā ātrumā vēlās pa priekšu. Gunārs ieraudzīja, ka tas ir pelēks pusauga kaķis, kurš nopļautajā tīrumā, jādomā, bija peļojis. Vajātāji, trenkdami upuri, sasniedza lauka malu, un trijotne nozuda Gunāra skatienam.

Kad viņš no skolas pārradās, kaķēns sēdēja bērzā netālu no mājas un ņaudēja.

No aukstuma spalva tarn bija uzbozta (un tāpēc likās vēl kuplāka), no izsalkuma acis ieplestas (un tālab šķita vēl lielākas), ar vārdu sakot, tas apbūra Gunāru ar savu skaistumu, un viņš aicinoši pasauca: «Minc, minc, minc!» Taču mincis tikai vēkšķēja un lejā nekāpa. Kad arī atkārtoti pūliņi to dabūt zemē nevainagojās

sekmēm, Gunārs aizjoza uz fermu.

— Mammu, kokā tup viens kaķītis un netiek lejā! — viņš pavēstīja.

— Nu, lai viņš tup, — atbildēja Aina Z. — Bet viņš gauži ņaud, — Gunārs žēli sacīja.

— Nu, lai viņš ņaud, — atteica Aina Z. — Bet viņš ir dikti smuks, — Gunārs sacīja vēl žēlāk.

— Nu, lai viņš ir smuks, — atcirta Aina Z. Tad Gunārs sāka brēkt.

— Vai tu neturēsi muti?! — uzkliedza Aina Z. Taču Gunārs brēca vēl skaļāk. Viņš brēca jo brīdis jo stiprāk, viņš brēca tikām, kamēr

Aina Z. bija ar mieru iet vismaz līdzi un palūkoties, Un, kad arī viņa ieraudzīja kaķēnu, tad sajūsmā izdvesa: — Bet viņš taču ir dikti smuks!

— Un ko es tev teicu?! — gavilējoši iebļāvās Gu​nārs.

Tomēr kaķēns nekāpa lejā arī uz Ainas Z. aicinājuma saucieniem, tādēļ viņa atnesa pieslienamās redeles un dzīvnieku no koka nocēla.

— Paturēsim viņu! — starodams sacīja Gunārs un nepacietīgām rokām sniedzās pēc kaķēna.

Aina Z. nopūtās. Pirmkārt, tāpēc, ka nemaz negribēja turēt kaķi (un jo sevišķi kaķeni). Otrkārt, tāpēc, ka labi zināja, cik ātri Gunāram viss apnīk («Tēvs kas tēvs!» viņa nodomāja) un cik ātri apniks arī šis atradenis. Bet viņa nespēja Gunāram

atsacīt, jo savu dēlu mīlēja tik stipri un karsti, cik stipri un karsti savus dēlus mīl tikai šķirtenes. Ak, lai jau puika pamīca un pastaipa, nav jau diezin kāda manta, šitādus inčus katru pavasari taču apslīcina dučiem!

Vakarā kaķīte dabūja vārdu. Tas, protams, nebija «Princese», un viņas turpmākajā mūžā tam arī nebija nekādas nozīmes. Vēlāk viņa to pat neatcerējās, tā ka no dzīves pie Ainas un Gunāra Z. viņai palika tikai trūce. Kad Aina Z. uz kaķenes vēdera safausfīja šo dēla kvēlās mīlēšanas augli, viņa no jauna nopūtās un atkal nodomāja: «Nu, tēvs kas tēvs, jānudien!»

— bet par bruku aprunājās ar kolhoza veterināro feldšeri, kad tas atbrauca uz fermu ārstēt teļiem dispepsiju. Un feldšeris sacīja, ka mazvērtīgus

dzīvniekus ar trūcēm likvidējot, bet vērtīgajiem varot izdarīt operāciju.

— Vai par to būtu arī kas jāmaksā? — Aina Z. pa​bailīgi apjautājās.

— Un kā tad tu domā, Ainīt?

Nav jau kolhoza teļš, kas man jādakterē par algu, — veterinārs atbildēja.

— Un vai dārgi? — Aina Z. vaicāja vēl bailīgāk.

— Esi gan tu badīga! Un pati raus naudu čupām! — veterinārs izsaucās.

— Es vēl apsvēršu, — viņa sacīja.

Mājās viņa patiesi sāka apsvērt, ko lai dara, kamēr kaķene, tupēdama viņai iepretim un nekādi neietekmēdama viņas domu virzienu, tikai lūkojās, līdz sāka murrāt zem viņas ciešā skatiena. Vai tā bija vai nebija vērtīgs dzīvnieks? Bet kāds

ir vērtības mērs? Taču rublis, kas gan cits!

«Un tas gnīda jau nu noplēsīs kārtīgi!» Aina Z. piepeši nodomāja, ar augošām dusmām atcerēdamās sarunu ar feldšeri, un nez kāpēc īpaši ļaunu vēstījošs viņai šķita teikums: «Pati raus naudu čupām!» Jo vairāk viņa par to gudroja, jo trakāk skaitās uz veterināru, itin kā tas (tieši un tikai tas) būtu vainīgs, ka viņai tagad jālauza galva par šo brucinieci. «Pigu viņš man dabūs!» visbeidzot strikti izlēma Aina Z. «Likvidēšu — un beigta balle!»

Bet, kad viņa atkal uzlūkoja Princesi, kas joprojām pusbalsī mala, laiku pa laikam paceldama pret viņu milzīgās acis ar pārsteidzoši zilajām varavīksnenēm, Ainā Z. salūza visa apņēmība. Savā mūžā viņa bija kāvusi trušus un vistas un reiz

(kad tuvumā negadījās vīrišķis) pārgriezusi dziesmu arī jēram. Taču tagad viņa saprata, ka nogalināt šo brīnišķīgo dzīvnieku iet pāri viņas spēkiem, ka viņa to sev nekad nepiedos, ka līdz kapa malai tā paliks slepkavība un ka jāmeklē cita izeja, lai saskaņoiu jūtas ar prāta interesēm.

— Gunāriņ, — viņa teica savam dēlam, — apklausies skolā, vai kāds negrib Angoras incītil — Okeil — atbildēja Gunārs, jo (visnotaļ attaisnojot mātes paredzējumu) pret kaķēnu bija jau atdzisis.

Divās dienās (saprātīgi gan paceļot, gan nolaižot cenu) viņš Princesi, uzdodams par runci, iztirgoja klases biedrenei Inārai R. par trim rub|iem naudā

un piecām paciņām košļājamās gumijas (divas paciņas saņemdams iepriekš kā rokasnaudu).

— Bet tikai pats man viņu atved! — savu vēlē​šanos izteica Ināra.

«Par piegādi mājās» (kā apzīmēja Gunārs) viņš no tās izkaulēja (arī viņa vārdiem) «vienu importa lodenes ķišku».

— Viss būs okei! — pēc tam viņš apsolīja.

Vakarā abi ar māti viņi istabaugšā sameklēja jau vecu brezenta somu ar vēl pietiekami stingru rāvējslēdzi un otrajā rītā kopīgiem spēkiem tajā ieslodzīja Princesi.

— Tikai nebrēcini viņu! — piekodināja Aina Z. — Vai es kāds jīpis?! — aizskarts atbildēja Gunārs. — Redz, cik

rāmi tup!

Princese patiešām tupēja mierīgi.

Ainas Z. sirds gluži tik mierīga nebija.

— Nu, tad ar dievpalīgu! — viņa uz atvadām sa​cīja.

— Cau! — optimistiski atbildēja Gunārs un pa​meta mātei ar aci.

Tomēr Aina Z. izgāja mājas galā un kādu laiciņu lūkojās paka| dēlam, bet, cik tālu vien sniedza skatiens, nenotika nekas, par ko vajadzētu uztraukties.

«Gan izies labi. Aizvedīs kā ogu,» viņa nodomāja.

Par nožēlošanu, tas nepiepildījās.

Daļēji vainīgs tur bija Gunārs, daļēji pati Princese. Kaut arī viņas garī​gās spējas (kā rādīs nākotne) acīmredzot vērtējamas augstāk nekā sugas māsu vairākumam, viņa bija un palika tikai kaķene un, tāpat

kā sugas māsu vairākums, baidījās no skaļa trokšņa. Jau tad, kad autobuss vēl tikai tuvojās, Gunārs sajuta, ka soma viņa rokā sakustas un sāk svārstīties, un, jo tuvāk nāca autobuss, jo stiprāk tā svārstījās. Bet, kad viņš iekāpa un šoferis piedeva gāzi, kaķene neaprobežojās ar somas svārstīšanu un brezenta cietumā ieņaudējās. Princese ņaudēja pietiekami klusi, lai to nedzirdētu pasažieru lielākā daļa, tomēr pietiekami skaļi, lai to sadzirdētu Gunāra klases biedrene Baiba Z., kurai viņš apsēdās blakus.

— Es zinu, ko tu ved, es zinu, ko tu ved, es zinu! — Baiba iesaucās un valšķīgi ieķiķinājās.

— Kuššš! — Gunārs viņai uzšņāca, ar mēteļa stērbelēm maskēdams dzīvo somu, jo savukārt zināja, ka

autobusā kaķus vest aizliegts.

— Vai viņš ir glīts? — Baiba vaicāja tikai ar lūpu kustībām.

— Dievīgs! — palielījās Gunārs. — Tīrsugas angorītis!

— Parāāādi! — Baiba sāka dīkt.

— Nemaz neprasi! — Gunārs atbildēja.

— Un kas tad būs, ja parādīsi?

Gabals nokritīs? — Baiba ķircinoši teica.

— Var pasprukt, — Gunārs svarīgi sacīja. — Man ir sarunāts ar Ināru.

— Ak tagad tikai Ināra, jā? Un es tev neesmu nekas, jā? Redzu tev cauri kā stiklam: tu mani vairs nemīli! — Baiba aizskarta izsaucās (jo klasē oficiāli skaitījās Gunāra brūte).

— Es, protams, tevi mīlu, bet ja nu viņš aizbēg? — Gunārs vēl bažījās, jau

sākdams pa druskai šaubīties (jo pat skaistākajai mantai nav nekādas vērtības, ja to neviens neredz).

— Kur viņš te var aizbēgt?

Aiztaisītā autobusā! Ja izmuks, tūlīt noķersim. Nu, pataisi mazu spraudziņu!

Nu šitentādīgu! Nu, lūdzu . . . nu, lūūdzu .. . nu, lūūūdzu … Man tik šausmīgi gribas redzēt! Parādi kaut vai vienu austiņu . . . vienu ķepiņu! Nu, lūūūūdzu! — Baiba tielējās apkārt, izmēģinādama mūžseno Ievas varu pār Ādamu.

Un Gunārs padevās. Viņš mazliet pavilka vaļā rāvējslēdzi. Princese izbāza no somas galvu un izbrīnījusies aplaida apkārt zili starojošu skatienu.

— Cik dievīgs! — Baiba noelsās.

— Un ko es teicu?! — Gunārs

atbildēja.

Princesi pamanīja arī sieviete blakussēdeklī.

— Paskatieties, kāds puikam kaķītis! — viņa izsaucās, tādējādi pievērsdama Princesei arī citu pasažieru uzmanību. — Ir gan koša dieva radībiņa!

Ko tu viņu žņaugi pa to tarbu? Ņem ārā un smuki turi klēpī!

Un, kad Gunārs redzēja, ka neviens viņu ar kaķi negrasās izmest no autobusa un ka, gluži otrādi, viss salons sāk staipīt kaklus un turēt smaidīgas acis uz viņu un Princesi, arī viņš sāka smaidīt, izņēma gūstekni no somas un lepni turēja klēpī, ļaudams to aplūkot ikvienam, kas aplūkot vēlējās, un tādējādi izbaudīdams bezgalīgas piecas minūtes triumfa.

Ar Princesi uz rokām Gunārs arī

izkāpa, kamēr Baiba stiepa visas trīs somas. Un šādā veidā kaķēns droši vien būtu laimīgi sasniedzis jauno saimnieci, proti, Ināru R., ja šoferim nebūtu ienācis prātā uztaurēt. Viņš nebija domājis ļauni, bet gribējis tikai pajokot, taču tādus jokus Princese nesaprata. Viņa taisīja spēju rāvienu, pārlēca Gunāram pār plecu, dažiem stiepieniem sasniedza eglīšu dzīvžogu un no​zuda svešā dārzā.

— Minc, rninc, minci — Gunārs ar Baibu sāka saukt, bet Princese nedz rādījās, nedz atsaucās.

— Te nu bija tava gudrība! — Gunārs sapīcis sacīja. — Tā ir, kad ļaujas sieviešiem, tfū!

— Kā tad! Mana gudrība?! Vai es tev liku viņu ņemt ārā no somas?! — Baiba atcirta.

— Labi, nesāksim kašķi!

Izķemmēsim masīvu! — Gunārs ierosināja (jo bija lasījis grāmatas par karu un zināja arī atbilstošu terminoloģiju).

Cauri dzīvžogam viņi ielīda dārzā un izložņāja to krustu un šķērsu, ielūkodamies pat malkas šķūnītī, taču no Princeses nebija ne vēsts.

— Tagad izmēģināsim ar aplenkšanas metodi! Tu ej gar vienu pusi, es iešu gar otru! — vēl nezaudēdams cerības, Gunārs lika priekšā.

Pēc brīža viņu aizsniedza Baibas kliedzieni: — Nāc žiglāk! Viņš šausmīgi skrāpējas! Es viņu turu jau ciet! Gunāāār, viņš raujas laukā!

Bet, pieskrējis klāt, Gunārs redzēja, ka Baiba noķērusi gan drusku līdzīgu, taču

daudz lielāku, ar vārdu sakot, pavisam nepazīstamu kaķi. Viņi izstaigājās šurpu turpu, izsaucās līdz aizsmakumam, nokavēja pirmo stundu, tomēr bēgli tā arī neatrada. Princese bija izgaisusi.

Sis atgadījums viņu aizveda pie Klaudijas H. Atkal aizsteidzoties priekšā notikumiem, tā jānosauc par laimīgu sagadīšanos, jo Klaudija bija labsirdīga sieviete, vēl vairāk, viņa strādāja kafejnīcā, un (kā ikvienam normālam sabiedriskās ēdināšanas darbiniekam), atgriežoties no darba, soma viņai nekad nebija tukša. Tai liktenīgajā vakarā, kad Princese kļuva par Klaudijas īpašumu, šī soma ar visu Klaudiju jau bija nozudusi aiz mājas durvīm, bet gaisā vēl vēsmoja tik kārdinošas un garšīgas smaržas, ka Princese sāka kliegšus kliegt, jo visu

dienu nebija ēdusi.

«Kas klauvē, tam tiks atvērts,» ir sacīts jau bībelē, un senā atziņa (ja vien to neņem burtiski) nav zaudējusi patiesīgumu vēl arī šodien, proti, Princese ņaudēja, un tai tika atvērts. Pat vairāk, kad Klaudija kaķīti ieraudzīja, viņu pārņēma ekstāze, uz kādu spē​jīgi tikai gaiši cilvēki.

— Bože moi! — viņa skaļi iesaucās un grasījās Princesi slēgt apkampienos.

Taču pēc Gunāra Z. kaut īslaicīgās, toties temperamentīgās mīlas Princese pret glāstiem bija kļuvusi vēsāka un lielāku vērību nekā pašas Klaudijas personai veltīja viņas somai.

— Ti golodna, rodnaja? — atskārta Klaudijs, un viņas acīs saskrēja līdzcietības asaras, jo viņas profesija un

viņas aicinājums bija barot izsalkušos.

Tālab viņa cēla Princesei priekšā ne tikai to, kas bija somā, bet arī sava saldējamā skapja un pieliekamā kambara saturu. Princeses mūžā tas izvērtās par vienu no lepnākajiem mielastiem. Kamēr kaķe, labpatikā tricinot astes galu, ēda un ēda kā bez sāta, Klaudija smaidīdama skatījās un gudroja, kādā vārdā nosaukt šo bezgala jauko kustoni. Beidzot viņa arī izdomāja (taču šis vārds atbilstoši augšminētajiem apsvērumiem lai paliek ārpus stāsta ietvariem).

Ar vārdu sakot, pie Klaudijas Princesei bija paradīze. Kā zināms, pat klasiskā Ēdene neesot iztikusi bez čūskas.

Un Klaudijas paradīzē šī čūska bija Emiliāns U. Princese (vismaz sākumā), protams, nezināja, ka viņš ir čūska, tāpat

kā to nezināja Klaudija, vēl vairāk (un šajā gadījumā tas ir visdīvainākais), par to nebija ne jausmas arī pašam Emiliānam, kas sevi uzskatīja tikai par neatvairāmu vīrieti un bija sācis lenkt Klaudiju, atzīdams to (kā draugu pulkā reiz izteicās) par «vērtīgu sievieti».

Iesākumā Princese pret Emiliānu izturējās vienaldzīgi un nepievērsa tam vairāk uzmanības kā pastniecei, kas Klaudijai nesa vēstules no citiem brūtgāniem. Diemžēl to pašu nevarēja sacīt par Emiliānu. Jau no pašām pirmajām dienām pret Princesi viņš izturējās aizspriedumaini, un vēlāk viņa nelabvēlība auga augumā, kad viņš plaši ieplestiem, ogļmelniem redzokļiem vēroja, kā Klaudija apskāva un glāstīja Princesi, čukstēdama tai mīļus vārdus un

tādējādi izšķiezdama bagātības, uz kurām kā radības kronim pirmā roka bija Emiliānam, nevis «šai padauzai» (kā viņš domās kaķeni apsaukāja). Princeses intuīcija bija attīstīta pietiekami labi, lai viņa jo drīz manītu Emiliāna nedraudzīgumu, un abu attiecībās radās augstspriegums, kam agri vai vēlu vajadzēja novest pie īssavienojuma.

Beidzot tas arī notika.

Emiliāns U. pie Princeses saimnieces ieradās maķenīt iereibis un pēc nelielas vārdu izmaiņas (kuras saturu un raksturu kaķene nesaprata) nogāza Klaudiju uz tahtas un sāka bučot kaklu un burzīt drēbes, kamēr Klaudija tikai spārdījās un spiedza. Princesei bija tumša lieta, ko tas nozīmē cilvēku attieksmēs. Viņa piederēja pie Felidae dzimtas (kaķveidīgajiem

plēsējiem), bet visiem šīs dzimtas pārstāvjiem šāds uzklupiens ar ķeršanos pie rīkles nozīmē vienu, proti, upura dzīvību apdraudošu uzbrukumu. Tādēļ, gatava maizes mātes aizstāvībai, Princese ar zalgojošām acīm sāka no mugurpuses lavīties klāt Emiliānam, kurš diemiēl to neredzēja, jo šajā brīdī (kā pats vēlāk dzejiski taisnojās) bija «sapinies sevī» un «izgājis no sevis» (kā vēlāk šo dvēseles stāvokli apzīmēja Klaudija), kad kaķene bija uzlēkusi viņam kamiešos un iekodusies kaklā netālu no miega artērijas.

— Jēzusl — izdvesa Emiliāns (ne īsti latviešu, ne īsti krievu valodā), pietrūkās kājās un sāka lēkāt pa istabu, cenzdamies nokratīt vellatu, kamēr Klaudija, atgāzusies uz tahtas, tikai uzvaroši smējās, pirmajā mirklī

neaftapdamās ne tik daudz, kā sakārtot uzrautos svārkus, lai izaicinoši nerēgojas zeķturi, un sapogāt blūzi, lai apslēptu nepieklājīgi baltās krūtis. Taču, redzot, ka Emiliāns paša spēkiem netiek nekādā galā, Klaudija apžēlojās, piesteidzās talkā un, palīdzējusi atbrīvoties no kaķes, tikmēr ņēmās ar joda tinktūru, vati un sterilu marles saiti, kamēr viņš varēja kāpt pār slieksni izskatā, kas neaizskāra stiprā dzimuma cieņu.

Bet, par spīti tam, viņš aizgāja, jūtami sapīcis, vēl vairāk, noskaņots visai naidīgi.

— Nu, paga, nu, paga, nu, paga… — uz atvadām viņš atkārtoja ar tik melnu atriebes kāri, uz kādu vien spējīgs neapmierināts vīrietis.

— Ko tu man vari padarīt?! —

attrauca Klaudija un atkal visai vieglprātīgi smējās.

Protams, Klaudiju aizsargāja konstitūcija un kriminālkodekss. Tomēr arī viņai varēja atrast Ahilleja papēdi, un tā bija mīļotā Princese, kuru, atskaitot nagus un zobus, neaizsargāja nekas.

Emiliāns lauzīja galvu, kā (citēju domas) «ar šo vampīru atrast kopīgu valodu».

Nebija viegli izgudrot, kā varētu kaķeni iekārdināt, jo pie Klaudijas tai nekā netrūka. Beidzot Emiliāna nojauta, kas nebija pratusi atrast ceļu uz Klaudijas sirdi, uztaustīja ceļu uz Princeses vēderu.

Viņš sēdās mugurā mopēdam un aizplirkšķināja uz Daugavu, kur no kāda večuka izkauca trīs nupat izmakšķerētus pavisam dzīvus un spriganus zirgzobus, nokaulēdams par vienu «Taizeli», ko

nopirka turpat upmalā «pie Ādolfa» (kā bodīti sauca pēc veikalveža vārda). Ja Emiliāns būtu zinājis to, ko zinām mēs, proti, ka Daugavas asari Princesei saistās ar neaizmirstamām izjūtām, viņš vecim «pie Ādolfa» būtu nopircis veselu «Russkaja vodkas» pusstopu.

Kad Princese piedūra purngalu zivs svītrotajam un stingrajam sānam, pazīstamā smarža viņu ķēra kā lode un kā pulvera dūmi apņēma atmiņas. Un viņa pat gurdi pievēra acis, neapzināti tiekdamās pavilkt garumā mirkli, kad zobi vēl nebija skāruši zivs stingro un sulīgo miesu, bet arī piepildījumam vairs nebija šķēršļu.

Sis brīdis viņai dārgi maksāja. Kā vēl pirms dažām dienām viņa tika lavījusies Emiliāna arjergardā, tā tagad Emiliāns līda viņai klāt no aizmugures, un

gluži tāpat, kā Emiliāns nebija sajutis viņas tuvošanos, tā tagad viņa nemanīja Emiliāna zagšanos, kamēr kļuva par vardarbības akta upuri, proti, Emiliāns satvēra viņu aiz skausta, slaidi ielidināja maisā un gariem stiepieniem metās prom (iekams kaķenes kliedzienus nebija izdzirduši Klaudijas kaimiņi). Emiliāns devās tieši uz upīti, kur gulēja slepenā pasākuma veikšanai piemēroti, ekspluatācijā parocīgi vidēja lieluma laukakmeņi. Un ceļa posms starp Klaudijas jāņogu krūmiem un mazās upītes gleznaino krastu Princesei būtu palicis beidzamais zem šīs saules, ja tanī brīdī, kad Emiliāns, smagi elsdams, no skriešiem pārgāja soļos, viņam prātā nebūtu iešāvies Augusts O. — Hā, velns un ellei — priecīgi

iesaucās Emiliāns provinces vakara klusumā un, uzreiz mainījis virzienu, no upītes nogriezās uz lielceļu, kur apturēja automašīnu, kas brauca vajadzīgajā virzienā. Maisā iespundēto kaķeni viņš nolika sev pie kājām uz kabīnes grīdas, kas visu laiku kratījās un lēkāja no motora vibrācijām un rēkoņas, tā ka Princese, kļūdama jo brīdis jo tramīgāka, vēkšķēja aizvien skaļāk un zemāk, līdz pārgāja uz baritonu, bendējot nervus Emiliānam, kurš savuties kļuva jo brīdis jo niknāks, domās dažnedažādi lamādams papriekš Princesi, bet pēc tam arī Augustu O., vispirms apsaukādams to tikai par «stukaču» un «Jūdasu», bet pēc tam par «bendesmaisu» un «līķu vilku», starp citu, lietodams arī tādus apzīmējumus (piemēram, «revanšists»), kādus drīzāk

bija pelnījis pats nekā izbijušais darbabiedrs.

Pēc Emiliāna U. špetnajām dusmām nav grūti noskārst, ka starp viņu un Augustu O. pastāvēja dziļas pretrunas.

Jānudien, pasaulē nebija būtnes, ko Emiliāns ienīstu tā, kā ienīda Augustu, kurš, būdams sabiedriskais autoinspektors, bija notvēris Emiliānu vadām patērētāju biedrības kravas mašīnu «tādā pavisam nelielā šmigā» (kā apzīmēja pats Emiliāns), kas milicijā (par spīti protestiem) tika hiperbolizēta par «vidēju reibuma pakāpi», ar vārdu sakot, Emiliāns uz veselu gadu zaudēja tiesības un bija (kā visiem sūdzējās) «šī svoloča dēļ pazemināts par gruščiku». Tālab Emiliāns draugu pulkā tika svinīgi zvērējis par katru cenu atmaksāt Augustam

— «un kaut vai pašam, jedritvaikociņ, būtu jānoliek galva» (kā viņš iekarsis dievojās).

Sie vārdi izklausās liktenīgi un baismi, tie sāji ož pēc asinīm un uzdzen saltus tirpuļus. Tādēļ, veltīgi nešausminot tos, kurus biedē asinsizliešana, tūlīt jāpaskaidro, ka pasākums, uz kuru devās Emiliāns ar Princesi maisā, nevarēja apdraudēt nedz Augusta, nedz viņa paša galvu, jo, ticis līdz Augusta mājai, viņš atraisīja maisu, izlaida kaķeni, pavērās gaišajos logos ar tumšu skatienu un atgriezās uz lielceļa, sagādājot vilšanos savukārt tiem, kas, gluži otrādi, asinsdarbu tieši bija gaidījuši. Taču atmosfēra, kas valdīja aiz abiem apgaismotajiem logiem, aiz kuriem dzīvoja Mudīte un Augusts O., bija ļaunāka nekā slepkavība, jo

slepkavībai (lai cik tā briesmīga) ir sākums un ir beigas, kamēr laulāto kašķēšanās ir nebeidzama.

No sākuma viņi bija plūkušies tāpat, jo viņiem nesaderēja tikai bioritmi, proti, kad viens cēlās, otrs gūlās, bet vēlāk sāka nesaderēt arī barometri, proti, kad vienam cēlās, otram kritās, kad vienam rādīja skaidru laiku, otram lauza kaulus uz lietu.

Viss beidzās ar to, ka tad, kad viens ēda, otrs gāja uz mazomāju. Un, tikuši tiktāl, viņi saprata, ka jāšķiras, jo dzīvot kopā nav iespējams. Taču, to izlēmuši, viņi tūlīt pat apķērās, ka šķirties ir vēl neiespējamāk, un nosprieda tomēr dzīvot kopā.

Pēc tam Mudīte sāka turēt kaķus. Tai laikā, kad Emiliāns U. viņas durvju priekšā no maisa izkratīja Princesi, viņai

jau piederēja trīs runči (Miksis, Pēcis un Festivāls), kurus viņa mīlēja ar sirdi un dvēseli —> jo viņai nebija neviena cita, ko mīlēt, — un kurus Augusts nevarēja ciest ne acu galā, apzīmēdams par «izlaistajiem zeļļiem, kas spējīgi uz visu», un it sevišķi ieēzdamies pēc tam, kad Mudīte bija pateikusi: — Viņi ir vienīgais prieks, kas man vēl atlicis mūsu laulības dzīvē.

Un to, ka taisnība ir Augustam un ka runči patiesi bija spējīgi uz visu, apliecināja nākamais rīts, kad Mudīte sadzirda žēlus saucienus pēc palīdzības un, izskrējusi laukā, ieraudzīja, ka viņas trīs lunkanie mīluļi ir aplenkuši jauniņu, aizkustinoši nevainīgu kaķenīti un vēro zalgojošiem, baudkāriem skatieniem.

— Vai neiesiet nost, izvirtuļi?!

— Mudīte runčiem uzkliedza, notvēra Princesi, silti piekļāva pie krūtīm un ienesa mājā.

Kad vakarā Augusts O. pārnāca no garāžas, Mudīte teica savam vīram: — Tu tikai nebaidies, Gust, es tavā istabā ielaidu mazu, mīļu kaķenīti.

Citur man viņu nebija kur likt. Miksis, Pēcis un Festivāls viņai dara pāri. Lai viņa kādu laiciņu padzīvo pie tevis, kamēr visi četri cik necik saradīs.

— Nu, vai zin, — ērcīgi norūca Augusts (kā teica aizvien, kad viņam pietrūka vārdu) un tūlīt gāja uz savu istabu. Viņa pirmais skatiens krita uz Princesi, kas garšļaukus zvilnēja gultā, bet otrais — uz apaļu peļķīti telpas vidū. — Nu, vai zin! — viņš atkārtoja vēl piktāk un, bez cieņas satvēris Princesi aiz ādas,

ar riebumu izsvieda virtuvē. — Liec savus kaķus, kur gribi! — Augusts sacīja Mudītei.

— Tie, ielāgo, ir arī tavi kaķi, — Mudīte vēsi atbildēja. — Pagaidām tu vēl esi mans vīrs.

— Ko nozīmē «pagaidām»? — Augusts grīni pār​vaicāja.

— Tikai to, ka tu neesi vienīgais vīrietis visā pa​saulē, — viņa atcirta.

— Jāsmejas! — Augusts izgrūda un tik tiešām nelabi iesmējās. — Antikvariātā tu deri, nevis vīrietim gultā.

Tagad iesmējās arī Mudīte (un vēl nelabāk).

— Un to man saka šis sagrabējušais lūznis, kam sen laiks uz utiļu?! — viņa izsaucās.

— Te traks var kļūt! — izsaucās

arī Augusts O. un atkal devās uz savu istabu, turklāt uzsvērti stingrā solī, lai skaidri parādītu, kurš šeit ir noteicējs.

— Traks tu esi jau sen! — viņam pakaļ nokliedza Mudīte.

Sai uzskatu apmaiņai laulātie draugi pielika punktu tādējādi, ka Augusts demonstratīvi negāja ēst, bet Mudīte vēlu vakarā, kad viņš bija jau cieši aizmidzis, pa durvju spraugu vīra istabā tomēr ielaida kaķeni (kas jau bija iedēvēta vārdā, kurš, starp citu, kļuva pats īslaicīgākais Princeses mūžā).

Augusts O. strādāja par šoferi un, pieradis celties agri, nereti pamodās, iekams vēl bija zvanījis modinātājpulkstenis. Tā tas notika arī torīt. Viņš gulēja atvērtām acīm, izbaudīdams tīksmu laiskuma jonīti, un

bez noteikta nolūka raudzījās istabas mijkrēslī. Pavisam nejauši viņa skatiens pievērsās sekcijai pie pretējās sienas. Un pēkšņi viņš ieraudzīja, ka no sekcijas apakšas izlīda tāds kā resns, tumšs tārps un locījās projām pa grīdu. Vispirms Augusts tikai izbrīnā lūkojās, kamēr attapās uzdegt naktslampiņu. Un gaisma viņš ieraudzīja, ka tas, kas bija šķitis tārps, īstenībā ir strautiņš.

— Nu, vai zini — Augusts kārtējo reizi noelsās un, izgrūdis kaujas saucienu: — Kur ir tā maita?! — pielēca no gultas un vienās apakšbiksēs metās uz sekcijas pusi, ātrās dusmās vainīgajai jau piespriedis augstāko soda mēru, jo bija karstas dabas cilvēks.

Taču tā (kā viņš atļāvās izteikties) «maita», jauzdama draudus, bija jau

pārmukusi uz pagulti un no pustumsas raudzījās plaši ieplestām acīm, kurās dzalkstīja nāves bailes.

— Kis, kis, kis! — nometies rāpus, Augusts labināja un snaikstījās kaķenei pakaļ, taču Princese ārā nelīda, ierāvās kaktiņā un tupēja tur kā pelēka ēna.

— Velns tevi rāvis! — beidzot viņš nospļāvās un ķērās pie virsbiksēm, bet ģērbdamies palēnām atdzisa un sāka jau šaubīties, vai kaķene pelnījusi akurāt nāvi, jo viņš bija gan karstas, taču arī taisnīgas dabas cilvēks un nolēma aprobežoties ar pērienu. Taču, iegājis virtuvē, lai uz gāzes plītiņas uzliktu tējkannu, viņš atmeta arī šo nodomu, jo ļoti loģiski nosprieda, ka problēmu tas neatrisinās. No kaķenes vajadzēja tikt vaļā

— un uz visiem laikiem! Bet, tā kā viņam (citēju domas) «rokas ar asinīm smērēt negribējās», viņš izgudroja izeju, kas pašam šķita oriģināla, un paspārnē sameklēja izturīga auduma maisu, kurā kaķenei vajadzēja (atkal citēju domas) «doties meklēt laimi».

Augusts O., protams, nezināja, ka šādējādi Princese bija jau divas reizes pārvietojusies, un vēl jo mazāk viņš varēja paredzēt, ka arī trešā reize tās mūžā nebūs beidzamā. Ja Augusts torīt to zinātu, ļoti iespējams, ka viņš kaķeni būtu apžēlojis un galu galā samierinājies ar Princeses eksistenci zem kopēja jumta, tāpat kā pamazām bija samierinājies ar Mikša, Pēča un Festivāla esamību. Vēlāk viņš izdarīto no sirds nožēloja, ar mokošiem

pašpārmetumiem atcerēdamies notikuma detaļas, kuras, atskaitot viņu pašu un Princesi, nekad neuzzināja neviens visā pasaulē un par kurām viņš tomēr kaunējās.

Atkal un atkal ar kremtošu pašmocību viņš atvedināja prātā, kā sēkdams bija ķeksējis kaķeni no pagultes ar grīdas birsti, iepriekš ieslēdzis radio, kā (citēju domas) «spīdzināšanas ainās itāļu filmās». Kurā mirklī īsti viņu sagrāba nožēla? Kad viņš ar maisu rokā teciņus metās pa vārtiņiem un pār plecu atskatījās uz sievas tumšo logu (jo Mudīte, protams, vēl gulēja)? Nē, tobrīd vēl ne — tad viņā mutuļoja uzvaras triumfs. Vai garāžā, kad viņš atslēdza mašīnu un iecēla iekšā maisu? Nē, arī tad vēl ne — tad viņā gruzdēja bailes, lai neierauga kāds kolēģis un nesāk izvaicāt.

Jā, tas sākās uz šosejas, kad notikušo

vairs nevarēja vērst par nenotikušu un kad katra minūte viņu attālināja no mājām par veselu kilometru. Reižu reizumis pametis skatienu sev blakus uz sēdekli, viņš redzēja maisā ovālu kūkumu, kas mazlietiņ kustējās. Un liega kaķes balstiņa lāgiem ieņaudējās, bikli vaicājot liktenim, kas viņu sagaida nākotnē. Un savāds maigums piepildīja arī Augusta O. sirdi. Viņš nodomāja, ka (citēju) «nabaga lopiņš jāizlaiž vismaz tādā vietā, kur tam būtu lielākas šanses sameklēt labu saimnieku».

Tālab pa ceļam, uzstādīdams aizvien augstākas prasības, viņš citu pēc citas noraidīja vairākas apdzīvotas vietas un izbrauca tām cauri, kamēr pamalē uznira jau pašas Rīgas ugunis. Un tad viņš nodomāja, ka uz būvmateriālu bāzi kaķēnu nevar vest un ka no tā jāšķiras kādā no

pilsētas nomales mikrorajoniem, taču drīz vien izbrāķēja arī šo variantu, nolēmis (viņa vārdiem) «atrast ko zolīdāku».

Beidzot viņš piegrieza mašīnu kāda klusa skvēriņa malā un izkāpa no kabīnes.

Stunda bija vēl agra. Rudens diena nebija aususi. Vairākos logos dega gaisma, un, kamēr viņš stāvēja, zilganas, oranžas un sārtas iegaismojās vēl vairākas taisnstūra ailes kā blāvi apspīdētas alas namu pelēkajās klintīs.

Atgāzis galvu, viņš pārlaida tām jautājošu skatienu, veltīgi pūlēdamies ielūkoties logos, un nopūtās. Pēc tam iekāpa kabīnē atpakaļ, atsēja vaļā maisu un ļāva Princesei izlīst.

Viņa izrāpās ārā, nolēca uz ietves, patecēja dažus soļus un nezin kāpēc palūkojās atpakaļ uz Augustu. Maisā viņa

bija sagumzījusies. Kuplais kažoks izskatījās savēlies un nolešķējis. Un, kad viņa atskatījās, gaisma krita tik dīvaini, ka Augustam piepeši likās, itin kā viņai būtu tikai viena acs. Viņš aizcirta durtiņas un, ierāvis galvu plecos, aizbrauca.

Kad Imants K. laikā starp pulksten astoņiem un deviņiem izgāja no komunālā dzīvokļa nama ceturtajā stāvā un, noskrējis pa kāpnēm, steidzās uz trolejbusa pieturu, lai dotos tālāk uz institūtu, netālu no skvēra viņam piesitās klāt jauns kaķis ar kuplu spalvu un ņaudēdams gabaliņu vilkās arī līdzi, kamēr, satrūcies no garāmbraucoša žiguļa, taisīja lēcienu sāņš un izčibēja. Vakara pusē atgriezdamies no darba, Imants kaķi ieraudzīja atkal, un tas no jauna piebiedrojās viņam, turklāt sāka glausties

ap stilbiem, nejauki nospalvojot bikses.

Un piepeši Imantu K. trāpīja atskārsme un sagrāba savāda jutoņa (kaut kas vidējs starp izbailēm un gavilēm), jo tā bija Princese! Un viņi abi, aizmirsuši kopīgajā pagātnē to, ko negribēja atminēties, un spilgti atcerēdamies to, ko nespēja aizmirst, turpat uz ielas slēdza viens otru apkampienos.

— Kas noticis? Vai kas atgadījies? — garāmgājēji apstādamies jautāja Imantam.

— Viņa mani sameklējusi vairāk nekā piecdesmit kilometru atstatumā, — Imants saviļņots sacīja.

— Sī mazā kaķenīte?! — brīnījās cilvēki, kas stāvēja viņiem apkārt (un klāt nāca aizvien jauni).

— Neticami, bet tā ir! —

atbildēja Imants K., un viņa rīkli aizžņaudza aizkustinājuma kamols. — De​bess, kā viņa atradusi ceļu?

— Mīlestība aizvien atrod ceļu, Imant Indrikovič! — pūlī sacīja dzīvokļa kaimiņiene Olga S., jo tieši tobrīd Princese, nepievērsdama uzmanību nevienam un nekam, murrādama badīja viņa zodu. — Ko jūs stāvat uz ielas?

Nāciet abi augšā. Es kā zinādama gastronomā izstāvēju svaigas reņģes.

Gospodi, tas ir kaut kas unikāls! Vai drīkstu viņu paglaudīt? Kāda smukiņa!

Viņa ir skaistākais kaķis, kādu esmu redzējusi savā mūžā, Imant Indrikovič!

Nemaz nekratiet galvu, goda vārds!

— Nu, nu, nu! — kautrīgi iebilda Imants K., starodams pār visu seju. — Pie tam bīstos, ka mūsu kaimiņiem viņa nebūs

pa prātam, Olga Dmitrijevna. Daži, cik zinu, neieredz dzīvniekus.

— Ko jūs runājat, Imant Indrikovič! — iekliedzās Olga S. — Mūsu kaimiņi taču ir dabas draugi.

Simtprocentīgi, dzirdat? Visi būs apburti no viņas, Un viņa taču arī nav parasts dzīvnieks. Viņa ir brīnum​bērns, jā!

— Nu, nu, nu! — atkal bikli iepurpinājās Imants K., pirmoreiz mūžā baudīdams tik plašu publisku ievē​rību.

Trijatā viņi uzkāpa ceturtajā stāvā, un Princesei tas bija kāpiens augšup tiklab vārda fiziskajā, kā filozo​fiskajā nozīmē, jo viņa devās pretim apogejam, proti, augstākajam punktam savā dzīvē.

Nākamajā vakarā pie komunālā dzīvokļa durvīm piezvanīja nepazīstams vīrietis, kas, neizdibināmā kārtā jau

noskaidrojis Imanta K. uzvārdu un vārdu, prasīja tieši pēc viņa. Kad Imants iznāca priekšnamā, svešinieks stādījās priekšā kā žurnālists Ilgonis O., kas avīzē gatavojot «Sestdienas raibumu» lappusi.

Iepriekšējā vakarā (kā avīžnieks izteicās) «laimīgas nejaušības dēļ», jo dzīvojot tikai divas ielas tālāk, viņš bija dzirdējis par kādu neparastu kaķeni, kas, veikdama vairāk nekā piecdesmit kilometrus, sameklējusi savu saimnieku. Šis fakts mūsdienās, kad (Ilgona O. vārdiem) «plašus sabiedrības slāņus satraukusi ekoloģiskā krīze un dabas aizsardzības problēmas», varētu modināt lasītāju interesi. Tālab viņš lūgtu, lai Imants K. atbild uz dažiem jautājumiem, atļauj nofotografēt kaķeni, vārdā Princese, un neceļ iebildumus, ka redakcija

informāciju lūgs komentēt speciālistam, kas, pats par sevi saprotams, nepieciešams nevis tādēļ, lai Imanta K. izteikumus apšaubītu, bet lai (citēju) «piešķirtu tiem zinātnisku svaru».

Rakstiņš kopā ar Princeses fotogrāfiju parādījās avīzes «Sestdienas raibumu» lappusē, un to komentēja zinātņu kandidāts Osvalds 2., paskaidrodams, ka dažiem domesticētajiem — tas ir, mājas dzīvniekiem bez plašāk pazīstamajiem — tas ir, dzīvības uzturēšanas un sugas saglabāšanas instinktiem vēl piemītot arī tādi, kas populāri tiekot saukti par «mājas instinktu» un «saimnieka instinktu».

«Mājas instinkts», tas ir, mājas virziena sajūta, piemītot gan suņiem, gan kaķiem, gan zirgiem, kuri distancē, kas izslēdz maņu orgānu sniegtu informāciju, «sajūt»

virzienu, kādā jāpārvietojas, lai atgrieztos mājās. Tā saucamais «saimnieka instinkts» gan dzīves praksē, gan eksperimentāli līdz šim konstatēts vienīgi sunim, kurš «sajūt» sava saimnieka atrašanās vietu un atrod viņu tik lielā attālumā, kas nepieļauj iespēju, ka orientēties telpā palīdzējusi pat izcilā oža. Ļoti iespējams, ka atgadījums ar kaķeni, vārdā Princese (kā rakstīja zinātņu kandidāts), «liks jaunām acīm paskatīties uz dažu vecu patiesību, jo fakts, ka viņa meklējusi un četrdesmit divās dienās atradusi nevis līdzšinējās mājas Daugavas sovhoza teritorijā, bet tieši savu saimnieku, vedina uz pieļāvumu, ka arī mājas kaķiem — ja ne sugai kopumā, tad vismaz atsevišķiem īpatņiem — varētu šī spēja piemist».

Laikrakstā ievietotais Princeses portrets apliecināja vēl ko citu. Viņai piemita arī tas, kas nepieciešams, lai taisītu karjeru, proti, viņa bija fotogēniska. Jau dzīvē, kā labi zināms, viņa bija apveltīta ar uzkrītošu skaistumu, taču avīzē viņa izskatījās apburoša un vienkārši neatvairāma. Viņas apraksts un jo sevišķi attēls sacēla sabiedrībā veselu vētru, kurā uzskati krasi šķīrās, pie tam viena daļa, padzirdusi, ka Princesei esot melnas pēdu apakšas (kādas kopš Alfrēda Brēma laikiem skaitās Kipras kaķu pazīme), izteica viedokli, ka (citēju) «vēl joprojām viss labākais nāk no ārzemēm», kamēr otra daļa dibināti bažījās (atkal citēju), «vai šī ažiotāža nelej ūdeni uz mūsu idejisko pretinieku dzirnavām».

Tas bija pirmais gadījums, kad

Imanta K. vārds parādījās iespiests presē daudzu tūkstošu eksemplāru metienā. Kā populārās kaķenes īpašnieks viņš ar redakcijas starpniecību sāka saņemt vēstules no kaķu mīļotājiem, sevišķi sievietēm, neviļus arī pats kļuvis populārs. Ļoti iespējams, ka šī slava bija kā smieklīga dāmu cepure, kas vāji sildīja galvu, toties daudzus uzjautrināja, taču neapstrīdami saistīja sabiedrības uz​manību (un vai galu galā tas nav cepures galvenais uzdevums?).

Vēstuļu sanāca tuvu pie trim desmitiem.

Lielākoties tie bija piedāvājumi pirkt Princeses kaķēnu. Taču dziļāko gandarījumu Imantam K. sagādāja tās rakstītājas, kuru sūtījumiem bija romantiska ievirze. Tā, piemēram, kāda aizputiete Ausma B. piedāvāja savu

Angoras runci Heklberiju (citēju) «jaunas un visnotaļ ģeniālas kaķu līnijas izveidošanai», savukārt Nadīna D. no Ķemeriem rakstīja, ka (atkal citēju) «vīrieti, kuru tik ļoti mīl kaķene, vēl jo lielāks pamats ir mīlēt sievietei». Sī, cik Imants K. atminējās, bija pati skaistākā vēstule viņa mūžā un atstāja uz viņu neizdzēšamu iespaidu, jo dvēselē viņš jutās sapņotājs.

Un tomēr visvairāk viņu satrauca kāds telefona zvans. Zvanīja topošais zinātnieks Dzintars I., kas taisījās ķerties pie disertācijas par instinktiem un izrādīja dzīvu interesi (kā klausulē izteicās) par «Princeses fenomenu». Ar jūsmīgu intonāciju viņš Imantam K. darīja zināmu, ka Princesei nolēmis veltīt atsevišķu disertācijas nodaļu, lūdza atļauju traucēt

vēlreiz, tiklīdz radīsies nepieciešamība pēc (viņa vārdiem) «papildu materiāla», un katram gadījumam nosauca arī savu numuru.

Tagad Princese bija sava mūža kalngalā un valstījās uz dīvāna starp dekoratīviem spilveniem. Taču dažu labu reizi Imants K. notvēra viņas acīs dziļas skumjas, itin kā tur atspoguļotos kaut kādas jau neizdzēšamas un tikai viņam neizdibināmas ciešanas.

— Kur tu biji, un ko tu darīji? — viņš tai pusbalsī vaicāja, tiekdamies kļūt par līdzzinātāju viņas ar klusēšanas zieģeļiem aizzīmogotajā noslēpumā.

Bet Princese nolaida smagos plakstus, aizsegdama ar tiem savas acis un savu dvēseli.

Viņam uz krūtīm tā vairs negulēja.

Glaudot Princesi, Imants K. diezgan drīz uztaustīja kunkuli uz viņas vēdera un, notrūcies, ka tas varētu būt (kā viņš izteicās) «jaunveidojums», kaķeni steigšus parādīja veterināriem. Dakteri viņu nomierināja, sacīdami, ka tā esot tikai frūce, un viens no republikas labākajiem ķirurgiem to arī izoperēja, ar augstu meistarību uzlikdams rūpīgu un gludu šuvi, kas vēlāk gandrīz nebija redzama, nekad un nekādi Princesi netraucēja un nevarētu būt viņas nāves cēlonis pat tad, ja viņa būtu nodzīvojusi ilgi.

Pēc tam Princesei tika sameklēts (kā tagad pieņemts sacīt) «dzimumpartneris» ar izcilām sugas un kārtas pazīmēm, un šī sakara rezultātā pēc diviem mēnešiem pasaulē nāca četri minči, divi

gludspalvaini un divi kupli, kuri stingri pēc saraksta tika sadalīti tīkotājiem, kas savlaikus bija pieteikušies rindā un ar nepacietību gaidījuši radības.

Pieprasījums, protams, pārsniedza piedāvājumu, jo daudzi ilgojās dabūt atvasi no kaķes, kurai piemita kaut kāds gluži neparasts un nekaķisks instinkts.

Acīm redzamais deficīts vēl vairāk cēla kaķēnu vērtību. Tika piedāvātas visai solīdas summas, jo dažs labs šajā pirkumā saskatīja vilinošu iespēju brīvo līdzekļu ieguldīšanai, kur risks nebija lielāks, kā iegādājoties nepazīstama mākslinieka gleznu.

Par godu Imantam K. jāteic, ka naudu viņš neņēma, aizbildinoties ar ētiskajiem principiem, kuri (viņa formulējumā) «liedz pārdot dzīvu radību, — un lai tā

simtkārt būtu neldzība». Augstākais, ko Imants bija ar mieru pieņemt, nepārsniedza (kā viņš pats apzīmēja) «armēņu konjaka pudeli un divas biļetes uz Raimondu Paulu». Un tikai vienā gadījumā viņš krita kārdināšanā ar elegantām itāļu kurpēm, kādas nevienā veikalā neverēja dabūt, taču vēlāk pārdzīvoja (kā arīdzan pats apzīmēja) savu «pragmatisko klupienu». Dziļā nožēla uzskatāmi apliecina, ka tā saucamajā «Princeses fenomenā» viņš neredzēja zemisku biznesu, bet ka tā viņam drīzāk bija māksla.

Pēc pusgada vēstules ar redakcijas starpniecību viņam vairs nepienāca, un, kad zuda plašākas sabiedrības interese par Princesi, cieņu pret viņu un pašu Imantu K. zaudēja arī komunālā dzīvokļa

kaimiņi. Piemēram, jau minētā Olga Š., gan nelietojot aizskarošus apzīmējumus, toties ar indes piedevu izteica vēlējumies, «lai uz galda atstātu desu būtu iespēja turpat uz galda arī atrast», bet bļodu ar smiltīm virtuves kaktā nosauca par «sadzīves nekulturālību», kas esot «brēcošā pretrunā ar higiēnas normām».

Kad Imants K. smalkjūtīgi atgādināja, ka «Princeses personā mums ir darīšana nevis ar parasfu dzīvnieku, bet ar īpatni, kas modina zinātnieku interesi», Olga Š. tikai iespurdzās un ar skaidri saklausāmu zemtekstu notral​lināja: — Olalāl Tad Imants K. apķērās, ka joprojām nav zvanījis Dzintars I., nolēma vairs negaidīt un telefonēt tam. Klausuli pacēla pats pētnieks, teicās atceramies sarunu,

taču pavēsi darīja zināmu, ka mainījis disertācijas tēmu, jo iepriekšējā neesot bijusi perspektīva.

— Kā?! — iesaucās Imants K. — Nav perspektīva?I Mūsu dienās, kad visā pasaulē instinkti ir modē!

Uz to Dzintars I. ar atbruņojošu laipnību aizrādīja, ka viņš bīstoties, vai Imants K. šajos jautājumos esot pietiekami kompetents, pēc tam ļoti pieklājīgi atvadījās un klausuli nolika. Kad, nosviedis trubiņu, Imants K. pagriezās, Princese, gulšņādama uz dīvāna starp dekoratīviem spilveniem, raudzījās viņam pretim. Kaķenes acīs bija ironija.

— škic! — nodzīdams Princesi no dīvāna, viņš iekliedzās ar tik griezīgu niknumu, ka iztrūcināja ne tikai kaķi, bet iztrūkās arī pats.

Princese nolēca zemē, patvērās pagaldē un no turienes nogaidoši glūnēja uz Imantu K., vēl nesaprazdama, kas atgadījies un ka viņas dinastija ir kritusi.

Kopš šīs dienas viņš nelabprāt to laida istabā, bet, tā kā kaimiņu dēļ nevarēja turēt arī virtuvē, tad bieži vien izsvieda vienkārši kāpņu telpā, kur Princese iepinās gadījuma sakarā un pēc tam apbērnojās ar veseliem sešiem kaķēniem, kuri visi bija gludspalvaini un visi sieviešu dzimuma. Kad tas nāca zināms, Imants K. kļuva par nebeidzamu zobgalības objektu, no spīdekļa jau pārvērties par nerru.

Ar vārdu sakot, gaisotne kļuva neciešama.

Imantam K. kā jebkuram cilvēkam, protams, piemita vairāki trūkumi, taču

nekādā ziņā viņu nevarēja saukt par personu ar sliecību uz konfliktiem. Tādēļ, padzirdis, ka par viņu jau uzrakstīta sūdzība izpildkomitejai, viņš, nedaudz variējot kādreizējo dēkaino pasākumu, Princesi ar tās pēdējo metienu pa nakts melnumu maisā aiznesa uz kaimiņu mikrorajonu un tur izlaida kādā drūmā pagalmā. Te jāpiebilst, ka viņš nebija domājis aprobežoties ar to vien, bet, upurējot kaut vai visu nakti, gribējis aizgādāt visus septiņus daudz tālāk, taču maisa saturs pīkstēja un ņerkstēja tādā skaļumā, ka viņš sāka raizēties, vai nepievērsīs kārtības sargu uzmanību, un iegriezās pirmajos cik necik piemērotos vārtos.

Sešas jaunules tovakar viņš redzēja beidzamo reizi, bet sastapties ar Princesi

viņam bija lemts. Rudens pusē tā no jauna piesitās viņam netālu no skvēra, un atkal iesākumā viņš to nemaz nepazina.

Princeses kažoks izskatījās savēlies un noskretis, un tanī vietā, kur vēl nesen bija zili starojusi kreisā acs, salipušajā spalvā pūžņoja tikai caurums. Kad kaķe sāka mēmi glausties gar Imanta K. stilbiem, atkal notraipot bikses, viņš atsprāga nost kā no murga, jo sirdī bija estēts.

— Kur tu biji, un ko tu darīji? — viņš jautāja, ar šausmām uzlūkodams to, ko pats reiz tika iedēvējis par Princesi.

Bet plaksts nenolaidās pār kaķes vienīgo aci, sargājot viņas pagātni un viņas pasauli. Skatiens smīnīgi vērās Imantam K. tieši sejā.

Viņš atkāpās vēl vairāk nost un ātri gāja prom. Viņa tecēja pakaļ līdz parādes

durvīm, kuras tas viņai aizcirta degungalā, un, ņemdams pa divi pakāpieni uzreiz, stiepieniem devās augšup, taču, sasniedzis trešo stāvu, aizelsās un, atņemdams elpu, palūkojās pa kāpņu telpas logu. Princese tupēja apakšā un lūsinājās uz augšu. Pat atstatums nedarīja viņas izskatu ciešamāku. Tad jau drīzāk otrādi. Tur dziļi, dziļi lejā viņa šķita vēl nožēlojamāka.

Tik kupla spalva kā viņai bija piemērota vienīgi kaķim, kas uzturas spodrā dzīvoklī, rūpīgi kopjot sevi un reizumis sporta pēc noķerot kadu sevišķi tīrīgu poli. Tas nederēja radījumam, kas dienas pārlaida akmeņogļu bunkuros un naktīs barojās ar atkritumiem. Kažoks, kas reiz bija viņas rota, tagad kļuva par viņas postu, jo viņa no tā nejaudāja iztīrīt nedz

gružus, nedz sodrējus, nedz blusas, ar kurām viņu aplipināja savvaļas dzīve civilizācijas mēslainē. Starp citu, kamēr strutodama sāpēja izmaitātā acs, viņa nemazgājās nemaz un sāka pat smirdēt. Ja agrāk viņu uzlūkoja ar sajūsmu, tad tagad viņa iedvesa riebumu.

— Paskatieties, kāda drausmone! — par Princesi sacīja garāmgājēji, kad viņa kaut ko aizgūtnēm rija starp atkritumu konteineriem, tāpat kā agrāk tricinādama astes galu, taču bez mitas draudīgi rūkdama (itin kā visa pasaule grasītos izraut kumosu no mutes), vai klusi tupēja pagalmā, lūrēdama uz ceturtā stāva malējo logu, pa kuru Imants K. iesākumā šo to arī nometa, cenzdamies atpirkties no glūnīgā skatiena.

Taču drīz vien viņš saprata, ka

(citēju domas) «tā ir pašā principā aplama politika», jo Princese sāka vakaros sagaidīt viņu no darba un no rītiem vilkās pakaļ pa ielu līdz pat trolejbusa pieturai, kompromitējot Imantu K. ar publiskiem atgādinājumiem par kādreizējo tuvību, par kuru viņš tagad kaunējās, kā būtu kaunējies par sakaru ar ielasmeitu, dziļā nepatikā atcerēdamies, ka senāk tā bija gulējusi viņam uz krūtīm, un ar derdzīgumu domādams, ka divkārt to bija pat skūpstījis.

Tad viņš pārtrauca Princesei mest ēdamo. Pirmajās dienās kaķe nesaprata, kas mainījies un kāpēc. Stundām ilgi tā skatījās uz ceturtā stāva malējo logu un pacietīgi gaidīja. Un Imants K., zagšus palūkojies pār palodzes malu, katrreiz sastapās ar augšup pavērsto aci. Pēc

nedēļas Princese saprata, ka gaida veltīgi, un pamazām atsala pret Imantu. Iedams garām atkritumu bundžām, viņš daždien redzēja, kā Princese, nelabi vēkšķot, kāvās ar citiem pretendentiem uz pūstošajām drazām.

Viņa nodzīvoja vēl trīs gadus, katru gadu apbērnodamās vismaz divas reizes, viņas bērni bija tādi paši pagrabu sušķi un pagalmu salašņas kā viņa, un lielākā daļa krita par upuri sanepidstacijas kārtējām atkaķošanas kampaņām, no kurām viņa pati (lieku reizi apliecinot prāta spējas) ikreiz izkļuva sveikā. Arī Imants K. šo triju gadu laikā pārdzīvoja divas pārmaiņas, proti, tika paaugstināts par vecāko laborantu un apprecējās trešoreiz — ar to pašu ķemerieti Nadīnu D., kura viņam bija atsūtījusi vēstuli pēc tā

saucamā «Princeses fenomena» publikācijas presē un ar kuru Imantam bija aizsākusies vispirms sarakste, bet pēc tam arī romāns. Taču tūlīt pat jāteic, ka nedz viena, nedz otra no šīm pārvērtībām Imantam diemžēl nesagādāja īstu gandarījumu. Paaugstināšana amatā nevis cēla viņa pašapziņu, bet, pavisam pretēji, atgādināja viņa niecīgumu (jo talantīgie viņa gados bija jau zinātņu doktori un vadīja katedras). Saņēmis pirmo vecākā laboranta algu, viņš nopirka pusstopu, smagi piedzērās un pēc tam, nicinādams pats sevi un plūkdams matus, kas bija kļuvuši vēl retāki, vaidēja kā fiziskās sāpēs: — Ak, es neesmu nekasi Arī laulība ar Nadīnu nebija ilgstoša un pēc četrpadsmit mēnešiem tika

paklusām šķirta. Bijušie dzīvesbiedri vēlāk par to runāja nelabprāt, nekad nepakavējās pie detaļām un pat atminējās tikai retumis, pie tam Nadīna zobgalīgi, bet Imants — manāmi ieskābis.

Kad Princese gāja bojā, viņš jau atkal bija viens. Liktenim — šim šķelmim, kas jau divkārt pajokoja, savezdams abus kopā (kad likās, redzēties vairs nebija nekāda pamata), — labpatika pajokot arī vēl trešo reizi, proti, Princesi atrada tieši Imants, svētdienas rītā ar tukšo taru steigdamies uz piena veikalu, lai dabūtu svaigu kefīru (jo pēdējā laikā sirga ar aizcietējumiem).

Pa ceļam Imantam K. negaidot likās, ka uz viņu kāds skatās. Viņš paraudzījās uz vienu pusi un pēc tam uz otru. Bet ieliņa bija tukša no viena gala līdz otram.

Viņš pamanīja vienīgi sabrauktu kaķi. Pēc tā, cik stipri ķermenis bija pieplacināts pie asfalta, vajadzēja domāt, ka vainīga ir kravas automašīna. Galva nebija skarta.

Austošā rīta sārtums atstarojās vienīgajā acī, kurā vēl viedās stingas drausmas un apsūdzība. Bet par ko gan viņa varēja žēloties? Viņa bija nodzīvojusi pietiekami ilgi, turklāt viņas mūžā bijis viss, ko no mūža var vēlēties, — ceļojumi un dēkas, slava un apbrīna, izcils skaistums un romantiska noslēpumainība. Viņas dzīve nebija viegla. Taču ar pašu galveno viņai vajadzēja būt apmierinātai — viņas dzīve bija spilgta. Un vai tas nav galvenais, ko var gribēt no dzīves?

Imants K. stāvēja ar savām tukšajām pudelēm tīk​liņā un skatījās. Austrumu pusē kvēloja ugunīgs staru vēdeklis. Aiz

namiem jau lēca saule. Un tad viņš to ieraudzīja. Spīdeklis dzirkstīja ar tādu spožumu, ka Princeses acs atdzīvojās un sāka kvēlot, bet Imantam K. iesūrkstējās plaksti un pār vaigiem noritēja divas asaras. Viņš tās nenoslaucīja.

«Vai tas nav jau kādreiz bijis?» piepeši viņš nodomāja, taustīdamies pa atmiņu miglu uz kaut kādām neskaidri vīdošām aprisēm, tomēr nespēja atcerēties, vai un kad tas varētu būt jau bijis.

1979

SATURS

Augusts, ābolu mēnesis Pirmā uzstāšanās televīzijā Mazi portreti…………………………………

Seja …………………………………..

Māte……………………………………

Puķe…………………………………..

Dvēsele ………………………………

Sākās ar lapsas kāju Upuris jeb Apses stāsts Pudele jeb Bramberģa stāsts Savedējs jeb Cīlīša stāsts Diēta jeb Dembovica stāsts .

Svece jeb Eizengrauda stāsts

Zooloģiskās noveles Govs acs……………………………..

Rodžers, pelēks kaķītis Princeses fenomens Регина Эзера ФЕНОМЕН ПРИНЦЕССЫ Пестрые рассказы Рига «Лиесма» 1985 На латышском языке Художник Виестурс Гранте M6 № 4287 Regīna Ezera PRINCESES FENOMENS Redaktore A. Smite Mākslinieciskais redaktors D. Breikšs Tehniskā redaktore S. Balode Korektore L. Smilga Nodota salikšanai 24.10.84.

Parakstīta iespiešanai 11.04.85. JT 01297. Formāts 70X100 32. Tipogrāfijas papīrs № 1.

2urnālu cirsta garnitūra. Augstspiedums.

7,09 uzsk. iespiedi., 7,33 uzsk. krāsu nov.; 7,60 izdevn. I. Metiens 80 000 eks. Pašūt. № 1576-5. Cena 55 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv.

24. Izdevn. № 91.32023/Do-1528.

Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības liotu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Ezera R. Ez 350 Princeses fenomens : Raibi stāsti / II. V. Grants. — R.: Liesma, 1985.

— 175 Ipp., il.

Un paliesi — te ietverti miniatūrstāstiņi («Mazi portreti»), komiskie stāsti no «dullo stāstu» cikla («Sākās ar lapsas kāju»), parasti stāsti («Augusts, ābolu mēnesis») un noveles no

«zooloģisko nove|u» cikla («Govs acs», «Rodžers, pelgks kaķītis» un «Princeses fenomens»), 4702340200—91 E M801111)—85 61—85 84L7