PURVMALE - VILIS LACIS

Annotation

VILIS LĀCIS PURVMALE 1939.g. romāns "Purvmale" publicēts tikai laikrakstā "Jaunākās ziņas" "Kopotajos rakstos" padomju laikā nav iekļuvis. 2007. gadā piedzīvo pirmizdevumu grāmatā. PIRMAIS IZDEVUMS Vāka dizainam izmantota Aleksandra Aleksandrova fotogrāfij Makets un iekārtojums Aleksandrs Aleksandrovs Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Pirmā nodaļa OTRĀ NODAĻA Treša nodaļa.

Otra daļa.

Pirmā nodaļa.

Otra nodaļa.

Treša daļa.

Pirmā nodaļa.

Otra nodaļa.

Treša nodala.

Ceturta nodaļa.

Piektā nodaļa.

Sestā nodaļa.

VILIS LĀCIS PURVMALE

Pirmā nodaļa 1.

Tās nu ir klāt… - vecais Čaba nosaka, skatīdamies gaisā uz dzērvju kāsi, kas nu lido zemāk, arvien zemāk un slaidos lokos aplido panīkušām priedītēm apaugušo purvu. Te tās nu paliks līdz rudenim, klaigās nepieejamās purva salās, izperēs bērnus un liks trūkties dažai čūskai. Čaba domīgi sūc pīpi un lēniem soļiem kāpj mājup. Ir tāda ērmoti patīkama sajūta, tāds drošs un mierīgs prāts. Līdz ar dzērvju jautrajām klaigām - tā Čabam šķiet - Purvmalē ir atkal atgriezušās labas dienas. Būs darbs, būs peļņa. Tagad pat: vai viņš var atkauties no kaimiņiem? Atnāc nu, Mikiņ, salabo mājai jumtu! Kad jūs, meistar, nāksiet pie mums šķūni celt? Vienam šis, otram tas - meistars Čaba kā atspole šaudās no vienas sētas uz otru, visiem viņš vajadzīgs. Pusotra rubļa dienā un ēst, tas nemaz nav tik slikti, ja cilvēkam pašam sava saimniecība. Lai arī maza un neiekopta, tomēr sava: savs nams, sava zeme, savi lopi. Miķelis Čaba vis nekarājas kā zara galā un katrs vējiņš to nemaz nevar aizpūst. Lai pamēģina, tad redzēs.

Visu nedēļu viņš ir strādājis pagasta viņā malā. Patīkami sestdienas vakarā pārnākt mājās, pažvadzināt kabatā dažu sudraba rubli un pēc grūtiem pūliņiem stiprināt savu miesu slavenajā veselības baļļā, kuras dēļ Čabu varētu apskaust visi pasaules sirdzēji. Šī baļļa, he, he! Droši vien Liene būs jau sakarsējusi akmeņus, tā, ka pēc vakariņām ģimenes gādnieks varēs tūlīt kāpt virumā.

Viņš ir pusmūža cilvēks, tikai iesirmā bārda viņu taisa vecāku. Plecīgs, salīcis augums, garas rokas varenām ķepām, tādas domīgas pelēkas acis un rāma valoda. Viņš strādā, pa augstiem svētkiem iedzer savu šņabīti, viņam ir sava saimniecība, lopi, ģimene. Uz desmit pūrvietām diez ko lielu nevar iesākt, taču savs atspaids iznāk. Paaug kartupeļi, saknes, kāposti. Var izmitināt divas kazas un āzi - tiem turpat pie istabas līdzās sava pajumte. Kad no āra nāk istabā, Čabu mājiņa ož pēc kūts. Sava piena lāse tiek. Kazām ir veselīgāks piens kā govīm. Ja ar bērniem vēl būtu tā kā vajadzīgs, Čabu Miķeļa dzīvē neatliktu daudz ko vēlēties.

Ar Edu vēl nekas, tā dzīvē tiks cauri saviem spēkiem. Lai nu ļaudis pļāpā kā grib, ka Edai šis un tas neesot kārtībā, skrūves par vaļīgām un visādi, reizēm viņa gluži prātīga. Ko lielu var gribēt no vienkāršu cilvēku bērna? Tikai pāris ziemu skolā gājusi un savu laiku Purvmalē vien nodzīvojusi. Kad izies mācībā, tad redzēs. Rudeni Edai paliks 18 gadu. Bet tas puika, Valters… Viņam 14 gadu, bet aizvien vēl maza bērna prāts. Visu laiku kopjams un uzraugāms; ja nepieskatīs, nodarīs sev un citiem nelaimi. īsts plānprātiņš. Izvadāts pie ārstiem, likts vecenēm appūšļot, bet nekas nepalīdz. Esot iedzimta kaite. Tieci nu gudrs!

Saule jau norietējusi, kad Čaba tuvojas savām mājām. No purva kāpj migla. Mājiņas skurstenis kūp un priekšnamā, padzirdējušas nācēju, sāk mekšķināt un blēt kazas. Miķelis Čaba nodauza kājas un iet iekšā. ** Visu nedēļu viņš bijis prom no mājām, tikpat kā citā pasaulē. Viņa deguns mazliet atradis no pašmāju īpatnējām smaržām, kas tik asi cērtas nāsīs katram svešam atnācējam. Savādi: Čabu Miķelis nu jūt, ka istaba ož pēc vītuša siena, sapuvušiem kartupeļiem vai runkuļiem, drusku arī pēc mēsliem un āža, un vēl pēc kaut kā nenosakāma. Tā ir asa, skābena smaka, nepieradušam cilvēkam to grūti paciest, bet Čabam šis īpatnais ožas kairinājums rada labsajūtu. Veselības toveris, labais mājas ārsts! Glāstošu skatu, kā ilgi neredzētā mīlā draugā meistars noraugās noslēpumainajā kublā, kas, biezu vilnas drēbi pārsegts, stāv istabas kaktā līdzās lielajai krāsnij. Atskaitot šo kublu, istabā nav nekā ievērojama. Vecs, nekrāsots galds, kas no ilgās lietošanas kļuvis šķirbains un bedrains, tāda pati veca gulta, garena kaste Valtera guļvietai,

produktu lāde kaktā un daži ķeblīši - tas ir viss. Vakara gaismā blāvo lielā krāsns ar plīti un siltuma mūrīti. Aizkrāsni tumšs kakts, ko ienākot nemaz nepamana - tur Edas valstība.

Nāc, nu, tēv, pie galda, - Cabiene aicina. Viņai dīvaina rupja balss, taisni kā vīrietim. Tur nu nekā nevar darīt, tāda viņa bija jau toreiz, kad Miķelis precēja Lieni. Dūšīga, stipra meita bija, bet tās pašas vīrieša balss dēļ ilgi nevarēja sagaidīt precētāja… Kad aprada, dzīvot varēja tīri labi. Šad un tad gan derētu vairāk tīrības, muti arī varētu mazgāt biežāk un padomāt par drēbēm, bet… Ko nu mēs, vienkārši cilvēki!

Patīkami smaržo skābie kāposti. Miķelim prāvākais un treknākais cūkas gabals. Viņš skaļi strebj, piekož treknumu un pelnos ceptu kartupeli.

Ar ko tad šomājās tevi mielināja? - Liene apjautājas. - Vai sviestu arī deva?

Kā nu ne, kā nu ne, - Miķelis atņurd. - Man jau pie saimnieka galda. Ko šie paši, to es ar'. Vai tu akmeņus sasildīji?

Ir jau, ir karsti. Ieliku toverī, nosedzu ar drānu, lai neatdziest.

Galvenais, lai labums neizkūp. - Čaba nosaka. - To tu vienmēr uzmani. Katrs piliens ir dārga manta.

Valters, kā paēdis, tā tūliņ ielien savā midzenī un gar pārējiem neliekas ne zinis. Eda paņēmusi bļodiņu klēpi un ēd pie loga, apsēdusies uz zemā ķeblīša. Zem vaļīgās puķainās blūzes var jau manīt meitenīgo plecu un krūšu apaļumu. Noaugusi diezgan dūšīga. Ar savu iegareno seju, brūnajiem sprogainajiem matiem un neparasti spožajām acīm, kurās deg tādas kā drudžainas liesmiņas, izskatās gluži glīta un patīkama. Čaba ēzdams pa laikam uzmet meitenei skatu. Savs prieks un patikšana, un būtu vēl labāk, ja ļaudis nerunātu blēņas. Kas tad Edai trūkst, kādā ziņā viņa sliktāka par citu ļaužu bērniem?

Nepilnīga, padulna… Vai viņa kādam ko dara?

Miķelis beidz ēst, apsēžas uz mūrīša un nosūc vakara dūmu.

Tad nu iešu baļļā, - Miķelis saka. Tas ir mājiens, ka Edai jāpazūd' aizkrāsni. Viņš noģērbjas, atsedz toveri un ar roku aprauga, vai virums nav par karstu. Veselības trauks verd pretim varenu smakas mutuli, tas ir tik skābs un savāds, ka reibina galvu.

Toveris lielā pusē pilns ar ūdeni. Lai zāļu spējas neietu zudumā, tur vienmēr tiek mestas iekšā jaunas saknes un augi. Tur ir kumelītes - tās dara mīkstas dzīslas un locekļus lunkanus. Nakstskāļi - dod labu un veselīgu miegu. Vībotnes - labs līdzeklis pret bāluma kaiti un mazasinību. Driģeņu sēklas — uzjautrina noskumušu prātu. Paštaisīta mušmiru eļļa ar pierīvētu dzērvju aci - līdz pret reimatismu. Arnika drapes pret saraustīšanos. Jāņos plūktas piparmētras, pelašķi, vērmeles - derīgas iekšķīgām kaitēm. Baldrijānis dod mieru. Bet viens no galvenajiem veselības sargiem ir deviņvīru spēks.

Miķelis iemērc roku līdz padusei brūnajā, kafijas biezumiem līdzīgajā virumā. Gadiem ilgi siltā ūdenī puvušie augi sāk smaržot vel asāk. Tīksmīgi viņš nošķaudās, tad iekāpj traukā, ielaižas līdz kaklam veselības sulā un ļauj tai sūkties ķermeņa porās. Silti, lipīgi, labi… Čaba jūtas kā stāds, kas iedēstīts labi mēslotā dobē. Tā, tā, tā, lai tik nu pamirkst, lai miesa piesūcas spēka un spirgtuma. Ne katram tāds kūrorts mājās.

Kad labsajūta sasniegusi vislielākos augstumus, ārā atskan ratu rībēšana. Kāds aptur zirgu. Čabiene pieiet pie loga un paskatās laukā.

Tev, - viņa satraukta saka, - tas ir Tiltnieks. Laikam pie tevis. Saki, ko nu lai dara?

Ak Tiltnieks? - Miķelis paskatās pāri tovera malai. - Ja viņam kāda darīšana, lai tik nāk iekšā. Es tak vēl nevaru kāpt ārā. Jāpasēd kādu jonīti. Cabiene izmetas priekšnamā. Miķelis dzird Tiltnieka vareno balsi. Viņš kaut ko jautā par meistaru un Liene kaut ko atbild. Tad priekšiņā atskan soļi, kāds nodauza kājas. Cabiene ved lielo saimnieku istabā. Miķelis paslien galvu Līdz tovera malai un skatās uz durvīm.

Lielais mājas ārsts neredzamiem pirkstiem knaiba un kutina visu viņa augumu.

2.

Tas ir varena auguma vīrs, liels un plecīgs, pašos labākajos spēka gados. Kuplā dzeltenā bārda sniedzas līdz krūtīm, un kad Tiltnieks runā, tad ir tā, kā kad ērģeles dunētu saviem zemākajiem toņiem.

Cēla, atklāta piere, spēcīgs, viegli liekts deguns un zilas acis, kas raugās tik sapņaini un sirsnīgi kā bērnam. Kad viņš pārkāpj slieksnim, nu tikai kļūst redzams, cik maza ir Čabu istabiņa, cik zemi tai griesti.

Nu tad labvakar! - Tiltnieks saka, veltīgi ar skatu meklēdams kādu dzīvu radību istabā. Viņam sāk raustīties nāsis - te tā savādi ož.

Labvakar, labvakar! - kaut kur no krāsns puses skan vēlīga atbilde. - Piemetieties nu, Tiltnieka tēv, kur jums ērtāk. Es jau drīz būšu gatavs.

Kad acis apradušas ar krēslu, Tiltnieks saskata veselības toveri un kādu spalvainu galvu, kas kā tīklu boja peld duļķainajam virumam pa virsu.

Skaties tik, kur viņš ielīdis,- saimnieks pasmejas un uzmanīgi apsēžas uz ķeblīša. - Vai tu jau atkal ārstējies?

Kā nu citādi. - Čaba priecīgi atbild. - Tāpat vien sestdienas vakars. Ja Tiltnieka tēvam par patikšanu, var izmēģināt manu toveri. Par skādi nebūs.

Mūsmājās šodien kurināja pirti, - viesis atbild. - Un man ari nav laika ilgi kavēties. Viņš sameklē nēzdogu un ilgi rīkojas gar degunu. Sasodīts, kā te smird! Būtu vismaz logu attaisījuši! - Tā nu iznāk, ka man bija jāaprunājas par dažādiem darbiem. Vai meistars jaunnedēļ nevar nākt uz Tiltniekiem?

Ak jaunnedēļ? - Čaba paskatās griestos. - Vai kaut kas steidzams, vai?

Jā, Miķel, man ceļams šķūnis. Taisnību sakot, tas gan būs kaut kas savādāks kā šķūnis, tā kā darbnīca vai tamlīdzīgi. Bet to jau pats vēlāk redzēsi. Līdz siena pļaujai gribas dabūt gatavu. Visi materiāli man jau sagādāti, viņnedēļ iedzina pāļus. Tagad puišiem vairāk vaļas, lai tik iet palīgā.

Vai tad uz pāļiem celsiet? - Čaba brīnās. - Akmeņu pamats vienmēr iztur ilgāk.

Tanī vietā ar akmeņiem nevar, - Tiltnieks pakrata galvu. - Tu jau redzēsi pats. Un kā tad būs? Varēsi nākt?

Hm… Tā pagrūtāk jau būs. Māt, nomet lupatu, es kāpšu laukā. Čabiene noklāj uz grīdas līdzās toverim vecu maisu un pati aiziet aizkrāsni pie Edas. Brūns un melns līdz kaklam Čaba izkāpj no baļļas, ļauj liekajam ūdenim notecēt, tad lūko bikses.

Meistar, kas tad nu? - Tiltnieks brīnās. - Skaloties neiesi? Tev jau mugura kā ar dubļiem. Čaba pašapzinīgi smaida. - Tad jau nebija vērts sutināties, ja tūliņ skalos nost visu labumu. Tajos dublīšos jau ir tas spēks un veselība. Jo ilgāk tie ir pie miesas, jo ilgāk tu drošs pret visādu nelabumu.

Nesteigdamies viņš mauc duļķēm aplipušās kājās bikses, velk mugurā kreklu - tas viss kļūst raibs.

Visur, kur vien viņš pakustas, viņam seko asā, skābenā smaka. Tiltnieks šķauda un šņaukājas.

Ar tiem darbiem, - Miķelis atsāk. - Es gan apsolīju Sīpolam vāgūža durvis salabot, bet ja nu jums steidzamāka vajadzība…

Pavisam steidzama, Miķel, - Tiltnieka acis sāk spīdēt un balss iedrebas kā apvaldītā sajūsmā. Kamēr man tas šķūnis nav gatavs, es nevaru neko iesākt. Bet man ir tāds darbs priekšā… Jūs vēl dabūsiet ko dzirdēt. Kaut kas no mašīnām, meistar, pavisam jauna uzrikte. Atnāc gan. Es tev maksāšu divi rubļi dienā pie visa brīva.

Māt, kā tu domā? - Čaba jautā.

No aizkrāsnes atskan dobjš basa rūciens: - Ja Tiltnieka tēvam tāda note, tad lai Sīpols pagaida.

Nu jā, es jau ari tā domāju, Miķelis piekrīt. - Tātad uz mandagu, saimniek?

Labāk atnāc jau rītvakar. Lietas tu vari iedot man līdzi, es aizvedīšu ar zirgu.

Viņš ceļas augšā un abi ar Čabu iziet priekšnamā. Pēc siltās vannas meistaram jāuzmanās no apsaldēšanās. Viņš iedod Tiltniekam savus amata rīkus un no priekšnamiņa noskatās, kā viesis aizbrauc, tad atgriežas istabā un dzer krūzi karstas tējas. - Tu dzirdēji, māt? Uz pāļiem. Taisīšot jaunu uzrikti, kaut ko no mašīnām.

Liene nopūšas, - tieci nu ar viņu gudrs. Kamēr saimniece nomirusi, nav, nav ar to Tiltnieku viss tā kā

nākas. Vienmēr tādas jocīgas iedomas, te šis, te tas. Bet kas agrāk bija par slavenu cilvēku!

Nesaki vis, - Miķelis krata galvu. Ja viņš ko ieņem prātā, tad ari izdara. Kurš tas bija, kas pirmais nopirka kuļmašīnu un labības pļāvēju? Kas cits kā Tiltnieks. Viņš vienmēr pirmais ķeras klāt, ja ir kas jauns. Gan tu redzēsi, mēs vēl kaut ko dzirdēsim par viņu.

Atsperu rati šūpojas uz nelīdzenā ceļa. Zirgs ir tramīgs un trūkstas no katra krūma vai čakārņa ceļmala. Tiltniekam tas vienmēr iātur stingros grožos, bet viņam vel atliek laika domāt par saviem darbiem nākotnē.

Līdz Jāņiem darbnīcai jābūt gatavai, lai tur vai kas. Siena pļaujā varēs iztikt bez manis. Ja citādi neies, pieņems kādu cilvēku. Bet es tūliņ sākšu. Viens mēnesis, divi, nu… lai būtu visi trīs - tad jau uztaisīšu un mašīna sāks strādāt. Tāda mašīna… Žēl, ka neuztaisīju pērn, bet nekas jau nav vēl nokavēts.

Viņš sapņo un domā, ilgi, spraigi, nemitīgi. Mašīna, kas mūžīgi kustas pati no sevis… Kā palaiž vaļā, tā vairs nekad neapstājas, un nevajag ne ūdens, ne vēja, ne cita dzinējspēka. Brīnums, ka to neviens vēl nav izgudrojis, bet lieta taču tik vienkārša: ta un tā un vēl tā, un iet vaļā. Tiltniekam viss ir izdomāts līdz pēdējam sīkumam, vēl tikai jāuztaisa. Viņš uztaisīs, tā ir vienkārša lieta. Pēc tam lai nāk inženieri un brīnās: - Cilvēks, kā jūs to dabūjāt gatavu? Mēs esam mācīti ļaudis un to nevaram, bet jūs - vienkāršs zemnieks, kur jūs iemācījāties?

Tā būs Perpet… kā viņi to nosauca savās grāmatās?

Tiltnieks to var atļauties, viņš ir turīgs vīrs, viens no lielākajiem saimniekiem apkārtnē. Divsimt pūrvietu zemes, pamatīgas ēkas, astoņpadsmit govju un visādas mašīnas. Lai tikai Griķis ar savu Mālkalnes pusmuižu tiek viņam līdzi. Nu jā, tam gan ir lepna kungu māja, vēja pumpis un lielais augļu dārzs, bet labākie zirgi, labākās govis un kuplākās pļavas pieder Tiltniekam. Un kā bija toreiz, kad viņš atnāca iegātņos? Ne šis, ne tas. Tikai gaiša galva, divas spēcīgas rokas un skaudīgi sievas radi. Nicināja, nievāja, pa tiesām vazāja, bet neko nevarēja padarīt. Uzvarēja viņš - iegātnis, un nu viņam vienam pieder mājas. Anna gan varēja dažu gadu padzīvot, kamēr paaugas bērni, bet Dievs zina, ko dara. Varbūt tā arī labāk, - viņš var mierīgi nodoties saviem darbiem. Tanī ziņā Anna bija pārāk vecmodīga. Tu tikai blēņojies ar tām mašīnām, izdod naudu un tērē laiku, tā viņa rūca. Bet tagad nav neviena, kas varētu rūkt.

Un šoruden mašīna būs gatava.

Viņš pabrauc garām Mālkalnes pusmuižai. Pa ābeļu starpu var redzēt apgaismotos logus. Liela griestu lampa nokarājas virs galda, tur Griķis sēž, mielojas un pļāpā ar mežkungu vai skrīveri. Čiviniet vien, smīniet, gan jums būs garas sejas. Nav liela vajadzība sēdēt pie tava galda, Griķit, spēlē vien kungu…

Tiltnieks uzšauj zirgam un aizbrauc, atpakaļ neskatīdamies. Lepna prieka pielīst sirds, kad priekšā pamirgo upes līcis. Tā ir viņa upe, viņa pļavas un zeme. Kūp migla, mēness lej sudraba gaismu pār Tiltnieku laukiem. Silta, mīlīga nakts. Lielais vīrs raugās lejup uz kūpošām pļavām un mirgojošajiem ūdeņiem un viņam gribas smaidīt. Viņš priecājas un sapņo.

3.

Tiltnieku ļaudīm ir par ko galvas pagrozīt. Saimnieks pats vairs neliekas zinis par mājas darbiem kā puiši grib, tā lai dara. Cīruļu Jēkabs vecāks par citiem un visilgāk strādājis Tiltniekos, tad nu iznāk tā, ka nu viņam paliek noteikšana par visu. Dažreiz viņš gan iet pie saimnieka, aprunājas par lietu un pajautā, kas saimei darāms, bet tas ir nevaļīgs un garās sarunās neielaižas.

Vai tu nu pats neredzi, kas vajadzīgs! Vienmēr kā mazam bērnam viss mutē jāiebāž…

Kad tā, tad Jēkabs viņu arī neapgrūtina. Nemierīgs un rūķīgs, kā daždien vecāks cilvēks, viņš kustas pats no rīta līdz vakaram un gada, lai arī saime nestāvētu dīkā. Būtu labi, ja Tiltnieks ļautu saviem ļaudīm mierīgi strādāt, ja nejauktos vidū ar savām iedomām. Bet kur nu! Pašā karstākajā pavasara darba laikā viņš liek pārtraukt kartupeļu dēstīšanu un ar diviem zirgiem veselu nedēļu vest baļķus un dēļus no pagasta otra gala. Ziemu, kad bija laiks un ceļš, viņam tas nav ienācis prātā, bet tagad deg. Ko tas viss nemaksāja, pirkt no žīda gatavu materiālu un dzīt to pasaules gabalu cauri visam pagastam! Divas govis pārdeva,

birkava vepri ■M. atdeva miesniekam. Jau runā saimnieks, ka šī gada teļus varēšot izpārdot - Tiltniekos lopu ir par daudz.

Un tad tas trakums ar tiem pāļiem! Vienā jaukā dienā pa upi atbrauca tāds kā plosts. Uztaisītas nezin kādas tur stalažas, divi stabi un varens dzelzs gabals tauvā pakarināts. Astoņi vīri ķeras baļķim klāt, slien stāvus un dzen upes dibenā iekšā; tikmēr sit ar dzelzs kluci pa galu, kamēr pālis iedzīts līdz cietam pamatam. Tas ir tur, aiz klēts, kur upes krasts lēzenāks un pienāk vistuvāk mājai. No krasta uz upes vidu sadzen divas rindas pāļu tā kā steķim, bet galā sasit prāvu četrstūri - ik pa pāra pēdām vienu koku. Ne mājas ļaudis, ne pāļu dzinēji to zina, kādam nolūkam visa šī uzrikte. Pats saimnieks neko nestāsta. - Nāks gatavs, tad redzēsiet…

Bet klētī savesti nez kādi tur riteņi, spoles, ķēdes, skrūves un bultas. Tos saimnieks sargā kā savu acuraugu, vienmēr tur zem atslēgas un pat savam dēlēnam, astoņus gadus vecajam Andrejam neļauj ar šiem daiktiem spēlēties. Modre, kas ir četrus gadus vecāka par Andreju un divas ziemas gājusi skolā, reiz bija pajautājusi tēvam, kur viņš likšot tos krāmus. Tad Tiltnieks bija noslēpumaini pasmaidījis un tik daudz pateicis, ka par šiem krāmiem drīz runāšot visa pasaule un tie maksāšot lielu naudu - vairāk nekā Tiltnieku mājas ar Mālkalnes pusmuižu kopā. Jā, jā, gudrojiet nu.

Bet teļi nu ir pārdoti, jaunais bullēns pie miesnieka un saimnieks jau runā, ka esot diezgan, ja mājās divpadsmit govju. Četrus vecākos piena lopus ir jāpārdod.

Viņam kaut kas ir atskrūvējies vaļā, saka Cīruļu Jēkabs. *** Svētdienas vakarā Tiltniekos ierodas Čabu Miķelis. Visu dienu te ir trīti cirvji un vīlēti zāģi. Tagad saimnieks aizved meistaru uz upmalu un parāda jaunās būves vietu. - Te mēs to šķūni celsim.

Miķelis skatās saimniekam acīs un uz pāļu rindām, tad atkal uz saimnieku. Kasa aiz auss un kustina ūsas. - Tas ir kā, Tiltnieka tev? Es lāga nesaprotu…

Kas tur ko nesaprast? Es teicu te, upē. Un to mēs izdarīsim.

Bet kāpēc tad upē, uz ūdeņiem? Vai jums grunts trūkst uz cietas zemes?

Saimnieks viltīgi smīn.

Grunts būtu diezgan, bet es gribu te. Un vai zini, kāpēc?

Nē, to meistars nekādi nevar zināt. Redzi, Miķel, pēc visiem ruļļiem un kartēm ir tā, ka puse upes pieder man. Robeža iet taisni pa upes vidu.

Bet ko tas man līdz, ka savu īpašumu nevaru izmantot? Krastā katrs zemes pleķītis var noderēt ja ne vienādi, tad otrādi. Bet upe stāv dīkā bez kādas nozīmes. Lai veli piesien pie krasta, zivju murdu iebāž kādā līcī, bet pārējais ūdens stāv neizmantots kā kādi purva brikšņi. Un es tak par to maksāju kronim nodokli. Vai tas ir pareizi?

Hm, - Čaba norūc.

Lai tad vienreiz man no tās upes būtu labums, es te uztaisīšu šķūni. Ietaupīsies zeme un neviens nevarēs ložņāt gar pakšķiem, kad es te ārā strādāšu.

Tovakar viņi izvēlas kokus šķūņa skeletam. Meistars mēra pāļu augstumu, ar krītu uzvelk svītras, kur pālis jāapzāģē, izkrauj dēļus steķa laipām.

Pirmdienas rītā sākas rosīgs darbs. Saimnieks ar visiem puišiem iet Miķelim palīgā.

Kartupeļus vajadzētu apart, - saka Jēkabs.

Nekas, lai pastāvas, gan apars vēlāk.

Sievietes pļauj sēku, baro un slauc govis. Viri ceļ šķūni.

Mazais Andrejs ar kaimiņmāju puikām augu dienu nodzīvo pa skaidienu, lasa klucīšus un atdarina lielo būvi. Tās ir jautras dienas. Nedēļa aizskrien kā vējš. Tad Tiltnieks atlaiž puišus mājas darbos, bet pats vēl visu otro nedēļu palīdz Miķelim. Ļaudis jau izdomājuši nosaukumu jaunajai celtnei - tas esot

Noasa šķirsts.

Un notiek tā, kā Tiltnieks gribējis: līdz Jāņiem darbnīca ir gatava, balts nams uz ūdeņiem, ar logu un stiprām durvīm steķa pusē. Riteņus, spoles, zobainos koka un dzelzs krāmus un citus noslēpumainos daiktus no klēts pārnes jaunajā šķūnī. Darbnīcas kaktā novieto skrūvsolu ar ēvelēm, kaltiem un virpojamo ierīci. Sudraba rubļus kabatā žvadzinādams, meistars Čaba kāpj priecīgs mājup, bet Tiltniekos kāds plecīgs vīrs staigā no pagalma uz upi, rosās un smaida. Viņš ir laimīgs, viņa lielā stunda nu ir klāt. Tagad varēs sākt strādāt.

4. Āzis ar abām kazām, valgos piesieti, ganās mežmalā. Lopiņi, labi paēduši, sāk mašķēties, beidzot noguļas un snauž. Silta, saulaina diena.

Eda stāv pie sava ganāmpulka, raugās gar meža stūri uz kaimiņu mājām un domā, vai tas būtu tik slikti, ja viņa uz brītiņu aizietu patriekties ar Zvirgzdu Alvīni, kas šodien gana Purvmales būdinieku govis. Nē, slikti tas nevarēja būt. Alvīne ir laba meiča, vienmēr pastāsta, kas citās mājās jauns. Bet tad Valters paliks viens. Dievs, cik grūti ar to puiku, vairāk jāuzmana, nekā vecais āzis no kāpostu lauka! Tur nu viņš tup uz celma, izdēdējis un noslienājies, īd, muļķīgi smaida un bailēs brēc, ja viņam tuvāk pielido kāds tauriņš. Ja nebūtu Valtera, vai ja viņš būtu vesels un prātīgs kā citi zēni…

Eda, ū — ū! - viņpus priedītēm atskan Alvīnes aicinošais sauciens. - E - da!

Dievs, kā viņa gribētu paklausīt šim aicinājumam! Tikai uz brītiņu aiziet tur, papļāpāt un tad atkal atpakaļ. Mātei bija aptrūcis tabakas, tā no pusdienas bija aizgājusi uz bodi. Agrāk par palaunadzi jau nepārnāks.

Valter, - viņa sauc un apraujas. Tas plānprātiņš ir atradis praula gabaliņu, bāž mutē un kožļā, seja saviebusies raudulīgā smaidā. Hda saņem viņu aiz pleca. - Nāc, iesim. Ņurdēdams kaut ko nesaprotamu, puika pieceļas un seko māsai līdzi uz istabu. Priekšnamā Eda salūko pašu stiprāko āža valgu un paslēpj aiz muguras, lai brālis neredzētu, jo tad viņš vienmēr brēc. Ej iekšā, ej nu, ej, - viņa mudina.

Kaut kā viņai izdodas aizvadīt Valteru līdz vecāku gultai un apguldīt. Tad ar āža valgu to piesien pie gultas, lai viņš nevarētu tikt augšā. - Paliec mierā, - viņa nosaka. - Es drīz būšu atpakaļ.

Puika īd un skatās uz mušām, kas lido viņam apkārt. Nekas, pabrēcies vien, nekas ļauns jau nenotiks.

Eda steidzas laukā un gar kartupeļu lauku pusteciņus dodas uz meža stūri.

Alvīn, ū, ū!

Bet tepat tuvu no meža puses tūliņ skan kāda cita balss: - Eda, kur tu iesi? Nāc tūliņ šurp!

Meitene saraujas, nodreb un apmulsusi griežas atpakaļ. Uz ceļa stāv māte. Cik savādi viņa izskatās vecu kūpošu pīpi mutē. Sūc dūmu pēc dūma un pūš gaisā mazus mākonīšus, taisni kā vīrs. Kādreiz, sen atpakaļ, viņa sākusi pīpēt, lai paglābtos no zobu sāpēm, un pēc tam nav varējusi vairs atmest. Vairāk tabakas petērē nekā tēvs, bet tur nu nelīdz nekas. Edai ienāk prātā: ja māte apģērbtu tēva drānas un ja tad kāds dzirdētu, kā viņa runā savā rupjajā balsī, neviens neteiktu, ka viņa nav vīrietis. Tas ir tik savādi un jocīgi. Bet agrāk tā neesot bijis, kamēr māte agrā jaunībā kritusi pār baļķu grēdu un nolauzusi kaklam "ūku". Toreiz nav bijis neviena cilvēka, kas mācētu "ūku" uzcelt, tā gan sadzijusi, bet mātei balss uz visu mūžu palikusi rupja, tāda kā aizsmakusi.

Kur tu gribēji iet? - Cabiene jautā. - Kur Valters?

Valters istabā. - Eda nomurmina. - Alvīne sauca, lai aizejot.

- Nekur tev nav jāiet, - māte nosaka. - Nāc uz istabu un sagriez tabaku. Tēvs šovakar būs mājās.

Eda labi zina, kas tagad būs, bet tur nekas nav līdzams. Vilcinādamās viņa seko mātei un jau uz sliekšņa ierauj galvu plecos, lai saņemtu pirmo dunku.

Trakā! Negudrā! Vai tev ir prāts vai nav? Brāli gribēji nobendēt? - Cabiene ārdās. Atraisa Valteru no pinekļiem un ar to pašu āža valgu dažas reizes spēcīgi uzslāna Edai. - Sakaunies ari vienreiz. Liela, prātīga meita, mācībā jāiet.

Ja viņš tāds muļķītis, vai tūliņ jāmušī nost?

Rupjais valgs sāpīgi kož plecos, mugurā. Eda ierauj galvu vēl dziļāk plecos un aizklāj seju rokām.

Bet sirds sāp vairāk kā miesa. Dziļš sarūgtinājums pārņem Edu. Kā gan māte nesaprot, cik ļoti tāds slims puika var mocīt? Nekāda labuma no viņa nav, bet viņa dēļ jāatsakās no visa, jāpanes rājieni un sitieni.

Viņa neraud, nesūdzas. Sakņupuši griež tabakas lapas un domā, cik labi būtu, ja Valteru varētu izdziedināt. Visu darītu, nekas nebūtu par grūtu. Bet kur ir tadas zāles, kas cilvēkam atdod prātu? Šī doma nedod Edai mieru. Vakarā pārnāk tēvs, rāda peļņu, stāsta par Tiltnieka šķūni uz ūdeņiem, bet Eda neklausās un nedzird nekā. Vakariņās viņa nemaz neiet pie galda un tāda pati neēdusi ielien savā guļvietā.

Un tad viņa redz brīnišķīgu sapni.

Baltās, mirdzošās drānās pie viņas nāk kāda cēla, pārdabīga būtne. Šai būtnei ir balti spārni, viņas daiļo seju iekļauj kupli zeltaini mati, un kad tā apstājas pie Edas, meitene redz, ka tas ir ercenģelis Gabriels.

Ja tu gribi savu slimo brāli darit veselu, tad dari, ko tev likšu. Sameklē biezo, veco grāmatu, kas glabājas tavas mātes lādē. Uzšķir divisimtiseptiņpadsmito lapaspusi un klusā balsī lasi, kas tur rakstīts, līdz nodaļas beigām. Lasīdama piedomā stingri pie tā, kas tur sacits, lūdz Dievu un tici, tad tavs brālis kļūs vesels.

Eda pamostas. Kūtiņā dzied gailis. Satraukta viņa pieceļas sēdus un klausās, raugās istabas tumšajās sienās - nav nekā. Sēc gulētāju elpa, visapkārt tumsa un klusums. Bridi čurnējusi, Eda aizmieg par jaunu un vēlreiz visos sīkumos redz to pašu sapni. Atkal pamostas, raugās pēc cēlās būtnes, bet tā ir izgaisusi.

Tavs br ā 1 i s būs v e s e 1 s…

Nu Eda saprot, ka tas nav parastais murgojums, kādi miegā atgadās, bet liels brīnums. Mazajā mātes pusbībelē, ko Eda vairākas reizes izlasījusi no viena gala līdz otram, ir teikts, ka tikai izredzētiem cilvēkiem pārādās parādības. Tātad viņa ir izredzētā un ar vecās grāmatas palīdzību varēs dziedināt slimos un darīt brīnumdarbus.

Nākamā rītā viņas acis staro ar neparastu gaišu kvēli, viņas kustības ir kļuvušas cēlas un mierīgas.

Viņa staigā kā gans starp savām avīm. Reiz Cabiene viņai aplūko pieri. Tā ir karsta.

Meistars Čaba pirmdienas rītā aiziet uz visu nedēļu peļņā. Izslaukusi kazas un nosacījusi, lai Eda pierauga mājas un Valteru, Čabiene pavada savu viru līdz muižai, palīdz nest amata rīkus. Pie viena viņa grib veikalā nopirkt šo to no drēbēm un pārtikas.

Kad vecāki nozuduši aiz ceļa līkuma, Eda sameklē mātes lādē veco, smago grāmatu, kas tur aizmirsta gulējusi gadiem ilgi. Biezi koka vāki, aplauztiem stūriem. Šo grāmatu māte dabūjusi no sava tēva, kuram to esot atdāvinājis kāds ģenerālis, pie kā viņš jaunības gados bijis par kučieri.

Mans mīļais brāli, - viņa saka un kā svētīdama liek roku Valteram uz galvas, - tavas ciešanas drīz beigsies. Zvīņas nokritīs no acīm un tavs prāts būs tikpat skaidrs kā visiem veseliem cilvēkiem. Nekad tevi vairs nebūs jāpiesien pie gultas, tu zināsi, kas ir labs un jauns, uguns un ūdens. Tikai pacieties vēl šo dienu, kamēr piepildīsies lielais brīnums.

Plānprātiņš nekā nesaprot, viņš muļķīgi smaida un ņurd. Milzīgā grāmata ir nolikta uz galda. Eda saņem rokas kopā, aizver acis un nodurtu galvu klusi noskaita lūgšanu, tad lēnām atver grāmatas vāku.

Zem koka vākiem ir vēl otri, teļādas, tad tikai nāk pirmā titula lapa. Lēni Eda šķir tālāk. Tur ir lieli veclaiku burti, zīmējumi: Ādams un Ieva pie atzīšanas koka, Noasa šķirsts un pravietis Elija ugunīgajos ratos, Dāvids ar Goliātā galvu un Daniels lauvu bedrē. Zīmējumus viņa saprot, bet kad mēģina izlasīt tekstu, neviens vārds viņai nav pazīstams. Eda kļūst nemierīga. Kā tas var būt? Lasīt taču viņa prot un, lai gan burti ir tādi savādi, lieli un raibi, katru vārdu var skaidri saburtot. Bet kas tie ir par vārdiem?

Satraukta viņa atšķir divisimtseptiņpadsmito lapaspusi, varbūt tur būs atslēga noslēpumam?

Bet tur tas pats. Grāmata nodrukāta svešā valodā un Eda pat nezina, kas tā par valodu. Viņa redz nodaļu sadalījumu, pazīst skaitļus un parādībās minēto vietu, bet ko tas viss līdz, ja nevar izlasīt un

saprast? No tādas burtošanas Valters vesels nekļūs. Viņa pati tagad līdzīga slimajam brālim: izsalcis tas gan zina atrast maizes klaipu, bet neprot nogriezt riecienu. Ja citi nenāk palīgā, viņam jāpaliek neēdušam.

Eda domā. Vajag būt kādam ceļam, kā piekļūt gudrības avotam. - Ja esmu izredzēta darīt brīnumus, tad man jāiemācās tā svešā valoda. Tas ir pārbaudījums manai ticībai un pacietībai. Bet kā lai es to izdaru?

Viņa mulst, maldās no vienas idejas pie otras, meklē izeju no sarežģītā stāvokļa. Un beigās tā ir atrasta, vismaz Edai tā liekas. Viņai jākļūst par sludinātāju, jāskaidro ļaudīm svētie vārdi un jādibina Purvmalē jauna draudze!

Noasa šķirstā rit spraigs, bet noslēpumains darbs. Ik rītus, paēdis azaidu un aprunājies ar Cīruļu Jēkabu par mājas darbiem, Tiltnieks dodas uz šķūni un pavada tur visu dienu. Neviens viņu tur nedrīkst traucēt. Ja saimnieks pats nenāk pusdienās, Vītiņu Jūla, kas pārrauga virtuvi un pieliekamo, nedrīkst viņu pasaukt.

Tā viņš dažreiz nodzīvo visu dienu neēdis. Reiz Jūla bija aizgājusi līdz šķūnim ar ēdiena groziņu, bet durvis bijušas no iekšpuses aizkrampētas un, kad pieklauvēja, saimnieks sāka ārdīties kā traks.

Ko tu te lienies ar savu ēdienu! Jauc tikai cilvēkam domas! Nupat bija tikpat kā rokā, jau gandrīz kustējās, bet viņa nāk un sajauc galvu.

- Saimniek, es jau tikai…

Pazūdi ātrāk un pielūko, lai neviens te neložņā apkārt.

Klaudz āmurs, šņāc zāģis, virpa dūc. Lāgiem viss paliek klusu. Nu saimnieks "ceikina", ļaudis saka.

Rūtains papīrs, lineāls un zīmulis viņam vienmēr pie rokas. Ne viņš mācījies par atslēdznieku, ne galdnieku, bet Noasa šķirstā piekopj visus amatus. Tēš, ēvelē, zāģē, naglo, vīlē, kniedē un lodē ar salmiaku. No bieziem, sausiem dēļiem ir uztaisīts pamatīgs rāmis, tādas kā aužamās stelles. Rāmja vidū veidojas dīvaina mehāniska konstrukcija. Vienā sānā liels koka rats kā ūdensdzirnavām, kas savienots ar vairākiem citiem mazākiem ratiņiem. Ja vienu kustina, sāk kustēties visi pārējie. Pāri mehānismam slejas tādas kā jumta spāres, zem kurām pakārtas trices. Tricēs ievērtas ķēdes ar vecām puspuda svaru bumbām.

Kad ķēdi patecina caur trici, bumba nolaižas zemāk un atmetas pret lielā rata pleznām, rats tūliņ sāk griezties, iekustina pārējos ratus un ar savu kustību uzvelk gaisā svaru bumbu. Tai brīdī lejup noslīd otra bumba, atmetas pret lielā rata pleznām, un mirklī, kad tad gandrīz jau zaudējis inerci, liek griezties tālāk.

Tādā kārtā vienas bumbas svars uzvelk otru un, pārmaiņus uzgulstoties ratam, liek visam mehānismam darboties vairākas minūtes. Viss būtu gandrīz tā kā vajadzīgs, ja tikai pēc katras bumbu maiņas augšup vilktā neapstātos gaisā dažas collas zemāk kā iepriekšējo reizi. Kustības spars, kāds radies, Tiltniekam ar roku iedarbinot mehānismu, pamazām mazinās, un nespēj atjaunoties pats no sevis.

Te vēl kaut kas vajadzīgs, viņš domā. - Varbūt svari ir par viegliem? Varbūt ķēde ķeras tricē un bremzē slīdēšanu? To mēs tūliņ redzēsim.

Tā viņš raujas nervozs, iekaisis, drudžainu spīdumu acīs. Viņš runā pats ar sevi, jautā un atbild, runā ar mašīnu, dažreiz uzslavē, dažreiz bar.

Tu esi viltīga. Tu gribi niķoties. Bet tas neko nelīdzēs. Es tev izdzīšu visus niķus un tu man iesi kā pulkstenis gadu, simts gadu no vjetas. Vēl tikai man jāatrod tas āķis, kas tevi traucē kustēties. Tas mazais, pēdīgais āķītis.

Un to viņš meklē ilgi. Dažreiz liekas, ka nupat jau būs rokā, tad Tiltnieks satraucas, nakts vidū lec laukā no gultas un skrien uz upi. Laternu roka staigā apkārt mašīnai un vēro kādu skrituli vai skrūvi. Bet vienmēr izrādās, ka vaina nav tur. ' Kādu dienu Tiltnieks nojauc spāres un noņem trices ar bumbām. Viņš ir atklājis noslēpumu. Lieta tik vienkārša, ka vai jāsmejas. Lielais rats jāpaceļ augstāk un jāatvieno no mehānisma, viens pats jāuzmauc uz velves un pie rata pleznām sešās vietās jāpiesien vienāda smaguma svara bumbas. Kad nu ratu iekustinās, viena puse ar trim bumbām slīdēs lejup. Tai pašā laikā otra puse ar pārējām bumbām griezīsies augšup, pārslīdēs pāri līdzsvara punktam un ar savu kritiena sparu raus ratu tālāk ap asi. Augšā,

lejā, plezna pēc pleznas. Vajadzētu griezties mūžīgi.

Viņš izdara tā, sakustina ratu un tas griežas labu brīdi. Bet pēc kāda laika kustība kļūst lēnāka, arvien nevarīgāks top lejup slīdošo bumbu spars, beigās rats apstājas. Bet ja laiku pa laikam to drusciņ pabalsta, pagrūž ar pirkstu, tad var griezties vienmēr. Tātad ir vajadzīgs mazs pabalsts no sāna. Nu tikai jāiztaisa tā, lai pašam nebūtu allaž ar pirkstu jāpagrūž, bet lai to izdarītu kāda palīgierīce, kuru iedarbinātu rata kustība. Nu tas ir tikpat kā rokā!

Un atkal viņā vīlē, naglo, skrūvē. Nogurums mainās ar pēkšņiem enerģijas uzplūdiem. Dažreiz viņš sāk šaubīties, bet tādos brīžos prātā vienmēr ienāk kas jauns un atkal viņš tic savai lietai.

Tāds izgudrojums prasa nevien laiku un pūles, bet arī naudu. Tiltnieks to sajūt diezgan drīz. Viņš pats nevar piedalīties lauku darbos - kas tad būvēs mašīnu? ja grib novākt un paturēt visu ražu, tad jāņem kāds cilvēks vairāk. Tam būs jāmaksā alga. Bet Tiltniekam taisni šobrīd nauda vajadzīga citam nolūkam.

Viņš saka Cīruļu Jēkabam tā: Šoziem mums nebūs tik daudz lopu kā citus gadus. Es vēl pārdošu dažas govis. Tad mums nevajadzēs tik daudz siena. Tālo pļavas gabalu izdosim nopļaut būdiniekiem uz pussiena. Tā iznāks lēti un labi. Nebūs jāalgo strādnieki, un nauda par pārdotiem lopiem paliks citām vajadzībām.

- Bet saimniek, tad jau labāk pieņemt pāris cilvēkus un pēcāk lieko sienu pārdot, - Jēkabs iebilst. No tālās pļavas dabūsim birkavus četrdesmit. Strādnieku tiesai aizies lielākais desmit birkavu. Tic trīsdesmit tad būs tīrā peļņa.

- Jā, bet tad man tūliņ jāskaita nauda galdā, - saimnieks saka. - Tas neiet. Nauda man pašam vajadzīga. Apklausies, vai kāds no purvmaliešiem nemeklē pļavas. Nu, ko tu ņurdi, būs tev pašam vieglāk.

-Ja jau saimnieks tā vēlas, - Jēkabs parausta plecus un apspiež nopūtu. Bet čuguna bumbas griež ratu, ar savu svaru velk lejup spieķi pēc spieķa. Noslēpumainā mašīna niķojas, stāj. Sāk niķoties arī dzīves ritms Tiltniekos. Nekas nevar kustēties pats no sevis.

Stāsts par Čabu Edas brīnišķīgo sapni nu staigā no mājas uz māju. Līdz ar to izplatās vēsts, ka Eda pirmajā svētdienā sludināšot Purvmales ļaudīm. Visās mājās nepacietīgi sāk gaidīt ievērojamo notikumu.

Purvmale dūc, spriež un brīnās. No būdas uz būdu klīst jaunā vēsts: Čabu Eda dibinās draudzi!

- Ko tāds Smurgulis jēdz no dievvārdiem! - viens otrs nopukojas. - Vecajam vajadzēja ņemt siksnu un sadot skuķim pa muguru, tad neblēņotos tik daudz.

Bet citi domā, ka nemaz nebūtu tik slikti, ja viņiem te, Purvmalē, būtu pašiem savs mācītājs. - Bērnu nokristīs un nelaiķi apbedīs bez maksas. Taču savs labums.

Un kad pienāk svētdiena, no visām Purvmales būdiņām ļaudis dodas uz Čabu mājeli. Tur ir nopietni vīri, padzīvojušas sievas, jaunas meitenes un nebēdnīgi puiši. Čabu istaba uzposta: grīda apkaisīta baltām smiltīm un smalki sakapātām egļu skujām, kuru smarža mazliet mazina veselības tovera smirdēšanu.

Slavenais toveris pārsegts ar biezu vilnas drānu. Galds apklāts. Valtera guļamkaste izvākta laukā, bet tai vietā uztaisīts paaugstinājums, kas pārklāts ar tumšbrūnu drēbi, - tā ir kancele. Uz galda misiņa lukturos deg sveces, aiz tām uz balta pārklāja nolikts biķeris un bībele ar masīvu krustu uz vāka. Kopā tas rada diezgan svinīgu iespaidu.

Pavisam sarodas cilvēku trīsdesmit. Par kārtību gadā Čabiene, kurai uzticēti ķestera pienākumi.

Kamēr viņa nosēdina jauno draudzi, Eda kazu kūtiņā sāpošās lielajam notikumam. Slikti, ka nav piemērota ģērbkambara, kur sludinātājam apģērbties. Priekšnamam iet cauri visi dievvārdnieki, ārā gaiša diena - cits neatliek, kā meklēt patvērumu kūtiņā pie kazu dzimtas. Tur nu Eda sāpošās, apvelk melno talāru, novieto uz krūtīm krustu un ļauj cirtainajiem matiem kuplā vilnī brīvi izplūst pār pleciem.

Istabā iestājas klusums. Lēni veras durvis. Visu acis raugās Edai pretim. Knaģu Ludis, jauns puisis ar liela "špicbuka" slavu plašā apkārtnē, kāri aplaiza lūpas: sasodīts, tas taču pamatīgs skuķis, kā es agrāk neievēroju? Būs jālūko piecirst.

Svinīgu seju, cēla un daiļa Eda iet uz paaugstinājumu. Nesamulsdama raugās jaunā meiča trīsdesmit acu pāriem pretī, kas veras viņā kā kādā pārdabiskā parādībā, cits ar vienkāršu ziņkāri, cits brīnuma gaidās. Viņa tiešām šai bridi izskatās lieliska, savas lomas cienīga.

Pārlaidusi draudzei starojošu skatu, kas var nozīmēt tikpat labi pateicību kā uzvaras prieku, viņa noslīgst uz ceļiem un pielūdz Dievu. Istabā iestājies dziļš, svinīgs klusums. Knaģu Ludis nenolaiž acis no Edas. Visa viņa būtne pauž padevīgu vēlību, viņš ir tik uzmanīgs un aizgrābts kā neviens. - Es viņu dabūšu, - Ludis domā, klausīdamies meitenes vārdos, kas brīžiem rāmi, brīžiem ar spēcīgu icdegšanos dzirdami istabā.

"Es tevi esmu mīlējis ar mūžīgu mīlestību, tāpēc es tevi žēlīgi esmu vilcis pie sevis."

Eda runā, stāsta par savu mērķi, vietā citē piemērotus bībeles pantus. Viss viņai izdodas gludi un pareizi, gandrīz kā īstā dievkalpojumā. Viņa esot aicināta pareizi tulkot bībeles pantu nozīmi, atklāt gudrības noslēpumu un darīt to saprotamu visiem ļaudīm.

N Un viņa tūliņ arī sāk savu darbu. Nolasa dažus bībeles pantus un izskaidro. Ļaudis pārsteigti par meitenes dziļo saprātu, lai gan Edas izskaidrošana nedara saprotamākus senos praviešu vārdus. Bet viņa tik tekoši runā un viņas izskats ir tik pravietīgi nopietns - klausītājiem liekas, ka tā ir gudrības straume, kas plūst pār Edas lūpām. Viņus aizgrābj priekšnesuma veids, svinīgās manieres, balss noskaņa un viņos mostas noslēpumainas jausmas par kaut ko pārdabisku. Kaut kas - viņi nezina, kas tas ir - viņus pārliecina.

Tad Eda saka priekšā dziesmas vārdus un visi dzied - viscītīgāk Knaģu Ludis. Viņš pelnās, pūlas izpatikt meitenei. Tas nekas, ka viņa tik pārgudri runā. Sieviete, glīts skuķēns…

Dziesmu sākot, ceļas mazs apjukums. Eda nepareizi uzņēmusi meldiņu. Uzbrauc par augstu, ka vai jāspiedz, neviens nevar izdziedāt līdzi.

Tas tāpēc, ka mums nav ērģeles,- viņa saka. - Tēvs, uzsāc tu pirmais. Tu vari labi noturēt meldiņu. Nāc, nostājies te.

Paklausīgi Čabu Miķelis nostājas visiem priekšā un atsāk dziesmu par jaunu. Nu tā skan labi.

Beigu vārdā Eda uzaicina sanākušos iestāties jaunajā draudze. Nu ļaudis kļūst domīgi, sačukstas un gudro. Tas jau viss ir labi un pareizi, ko Eda te runāja, bet stāties iekšā tādā jaunā padarīšanā - ko tad mācītājs teiks?

Viens vienīgs Knaģu Ludis todien pierakstās par jaunās draudzes locekli. Tas nav daudz, bet tomēr liels panākums - ir tapusi Purvmales garigā brālība. Būdelnieku novadam sākas jauni laiki.

- Vai tu nevari šovakar atnākt uz mežmalu? - Ludis jautā Edai. - Es tev gribu pastāstīt, kā jārīkojas, lai ļaudis nāktu uz tavām sapulcēm. Un tu man varētu paskaidrot vienu otru lietu. Mums jāturas kopā, tad tavam darbam būs panākumi.

- Gaidi mani, kad saule rietēs, - Eda saka.

Ludis iet mājās. Viņš smaida un ar patikšanu domā par jaukajiem brīžiem, kas viņa gaida vakarā.

OTRĀ NODAĻA Nu jau trešo dienu Noasa šķirstā neskan āmura klaudzieniun virpas dūkoņa. Domīgs un it kā samulsis Tiltnieku saimnieks no rīta aiziet uz šķūni, apsēžas uz skrūvsola un vēro mašīnu. Viņam liekas, ka viss ir padarīts un mehānisms izveidots taisni tāds, kādu viņš daudzajās bezmiega naktis iecerējis. Bet kāpēc mašīna neklausa? Kur ir tā neredzama roka, kas vienmēr aptur tās kustību? Varbūt galvenais rats nav pareizā svarā? Varbūt vajadzīgi smalkāki materiāli metāla daļām? Varbūt tikai kāds niecīgs sīkumiņš?

Tiltnieks to nezina, viņš tikai redz, ka kaut kā vēl trūkst. Un šis liktenīgais nezināmais "kaut kas" draud pielīdzināt nullei visu viņa lielo darbu, ja viņš to neatradīs un nenovērsīs.

Viņš domā, viņš pēta, viņa smadzenēs uzzib un gaist simtiem jaunu ideju. Vajadzētu gandrīz vai aprunāties ar kādu skolotāku cilvēku. Vajadzētu sapirkties jaunus materiālus - ne krāmu tirdziņā pa vecam, bet jaunu, spīdošu preci. Tas drusciņ maksās. Garumā vilkt nevar, dzelzs jākaļ, kamēr karsta. Kā būtu, ja aizbrauktu uz Mālkalni pie Griķa? Tas ir gājis muižkungu skolā un šo to mācījies no grāmatām.

Tiltniekos pirmais siens tikpat kā novākts, tā vismaz Cīruļu Jēkabs stāsta. Saimnieks pats ne reizi nav bijis pļavā. Nu viņi taisās uz rudzu pļaušanu. Ja grib ko darīt, tad līdz tam laikam jāizbrauc Rīga.

Vēlāk nebūs brīva zirga.

Kādu rītu saimnieks saka: — Jēkab, iejūdz melni atsperu ratos. Es braukšu uz lauku.

- Ber, saimniek, mēs gribējām šodien vest sienu mājās, - vecais puisis bilst. - Tagad sauss kā pulveris. Un ja nu uznāk lietus…

- Es jau driz būšu mājās. Nekur tālu nebraukšu, tepat līdz Mālkalnei.

- Bet tad jau, — Jēkabs iesāk un nepabeidz. Līdz Mālkalnei tikai pāra verstu, tās nu gan saimnieks varētu kājām nostaigāt. Bet ej nu saki to viņam vēl. Padzirdējis, ka tēvs brauks uz Mālkalni, mazais Andrejs viņam apkārt vien grozās.

- Tēt, es gribu redzēt lielās zosis. Tu teici, ka parādīšot.

- Man nebūs laika rādīt. Gan kādu citu reizi.

- Jā, tā tu vienmēr saki. Modre ir redzējusi, bet mani tu nekad neņem līdzi.

Nu, manis pēc. Bet tad tev jāuzvelk jaunās drānas un jānomazgā mute. Mālkalnē tādus ar melnām mutēm nelaiž iekšā.

- Es nomazgāšu, bet tu tikai neaizbrauc.

- Nu labi, labi.

Ir patīkami sēsties spožos, laķētos ratos un turēt rokās zaļos grožus. Melnais ērzelis spīd kā krauklis, prieks noskatīties, kā viņš cilā kājas. Griķīt, ja tev būtu tāds zirgs! Viegla vēsmiņa, kas pūš viņiem pretī, straujajā braucienā kļūst par vēju. Tiltnieka varenā bārda plīvo.

- Saturies, ka neizkrīti no ratiem, viņš saka dēlam.

Pusmuižas gatvē viņiem pretim izskrien Mālkalnes suņi - mazs āpšu taksis tik maigu un spīdīgu spalvu kā kurmim, ziedains putnu suns ar nocirstu asti un vienkāršs lauku krancis. Tic norej savu sveicienu, palēkā zirgam gar purnu un aprimst. Laķētie rati apstājas pusmuižas pagalmā.

Lievenī iznāk pamazs apaļš cilvēks ar ķīļbārdiņu un īsi apcirptiem matiem. Viņam kājās šauri stulmaiņi un tādas kā jātnieka bikses, bet mugurā tikai krekls atrotītām piedurknēm. Tas ir pats Griķis, pusmuižas īpašnieks, tūliņ pēc barona lielākais vīrs visā draudzē. Bet viņš nemaz neizskatās pēc tāda, kas domā par savu ievērojamo stāvokli. Vienkārši un jautri viņš sasveicinās ar kaimiņu, aptausta melnim krūtis un saņem zem zoda mazo Andreju: - Kam tu dēls esi, papam vai mammai?

Kā atvainodamies Tiltnieks paskaidro: - Par varas mākti grib redzēt jūsu lielās zosis. Mums tādu putnu nav. Bija jāņem līdzi.

Tu esi īstā laikā atbraucis, - Griķis saka. - Dabūsi redzēt nevien lielās zosis, bet ari pavisam maziņas. Nupat kā izperēja. - Tad viņš pievēršas Tiltniekam. - Kaimiņš taču ienāks kādu bridi iekšā?

- Tā gandrīz ir. Man tāda maza darīšana.

Melni piesien staļļa nojumē. Andrejs izlec no ratiem un turas tēvam blakus, jo lielais krancis tā savādi apkārt vien staigā.

- Ak, tu jau gribēji redzēt tās zosis, - Griķis atceras. - Pag, pag, tūliņ dabūsim tev pavadoni. Lilij! viņš sauc. - Panāc šurp.

Aiz dzīvojamās mājas stūra parādās gadus astoņus veca meitene baltos lindraciņos. Viņa pakniksē Tiltniekam un no sāniem ziņkārīgi noraugās Andrejā.

- Mazā dāma, tev atbraucis ciemiņš no Tiltniekiem, - jocīgi nopietnā balsī Griķis saka. - Viņš grib apskatīt mūsu zosis. Tu viņam parādi. Dodiet taču roku viens otram un neiztaisieties tik dusmīgi. Nu, drošāk, drošāk.

Lielajiem jāsmejas, kad Andrejs ar Liliju, neuzlūkodami viens otru, vilcinādamies sadodas rokās. - Tagad ejiet uz putnu dīķi, - Griķis mudina. - Un neaizmirsti parādīt ciemiņam mūsu zemeņu dobes.

Bērni paliek vieni. Neuzticīgi tie vēro viens otru un skatās prom. Lilija burza pirkstos sarkano matu lentu, Andrejs kabatā spaida salokāmo nazi. Ko lai ar tādu čirku runā? Viņš domā. Ja būtu kāds puika… *** Vareni jau te ir: mūra staļļi, jaunlaiku kūts, dārzs ar potētiem augļu kokiem un liela bišu drava.

Istabā, kur Griķis ieved viesi, valda tīkama puskrēsla un vēsums. Griesti un sienas krāsotas eļļas krāsā, bet tanī vietā, kur lielais kroņlukturis piestiprināts pie griestiem, iztaisīta liela rozete. Melnā ozola bufete slienas gandrīz līdz griestiem un aiz stikla durtiņām var redzēt visādus bilžainus traukus un dučiem dažādu glāžu. Tā nu ir zināma lieta, ka šādās reizēs Griķis neliek ciemiņam sausā sēdēt pie galda. Viņš izņem pudeli maisīta šņabja un turpat bufetē salūko uzkožamos. Viņi saskandina uz satikšanos.

- Es dzirdēju, kaimiņš esot uzcēlis jaunu ēku, - Griķis ieminas.

- Vai tas tiesa, ka jūs to esot taisījuši uz ūdens?

- Tāpat jau ir. Man bija vajadzīga darbnīca, - Tiltnieks atbild.

- Tur tāda brīvāka vieta. Bet man nu jāprasa kaimiņam padoms kādā lietā. Šovasar es sāku būvēt kādu mašīnu…

Es dzirdēju, - Griķis ar pūlēm apspiež smaidu. - Tādu, kas nekad neapstājas. Vai drīz būs gatava?

Ir jau tikpat kā gatava, bet vēl kaut kas trūkst. Negrib kā nākas strādāt. Vai jūs nezināt kādu cilvēku, kas šādās lietās vairāk jēdz? Gribētos viņam parādīt, lai apskata un pasaka, kur tā vaina. Varbūt jums pašam kādreiz gadījies kaut ko lasīt par tādām mašīnām?

Kaut kur lasījis esmu gan, bet tur nekas prātīgs nebija. Vislabāk būtu, ja jūs aprunātos ar kādu inženieri.

Man ar tādiem vīriem nav bijušas darīšanas. Nevienu nepazīstu. Šinīs dienās gribu aizbraukt uz Rīgu. Ja nu jūs zinātu kādu cilvēku, pie kā griezties?

- Mm, - Griķis brītiņu domā.

Jums derētu aiziet pie Medņa. Tas ir slavens inženieris. Politehnikā viņš lasa studentiem lekcijas.

- Bet vai viņš gribēs ar mani darīties? Bez pazīšanās jau tādas lietas neiet.

- Tas gan. Bet es uzrakstīšu ieteikšanas vēstuli. Mednis man drusku tā ka rada. Prozit!

Viņi saskandina un dzer.

- Esmu ar mieru samaksāt, cik viņam vajadzīgs, - Tiltnieks turpina.

- Vislabāk būtu, ja viņš atbrauktu šurp un apskatītu mašīnu. Tad tūliņ redzēs, kur vaina.

Tas taisnība. Ierakstīšu to vēstulē. Kā citādi veicas pa Tiltniekiem?

Paldies, var iztikt. Jā, starp citu, vai kaimiņš negribētu pirkt pāris brūnās govis? Man dažas pārdodamas.

- Kāpēc jūs gribat pārdot?

- Nauda vajadzīga un turpmāk es gribu šo to iekārtot savādāk. Ar lopiem vien nekas nav.

- Bet jums taču ir labi lopi.

- Nevar žēloties.

Vclreiz viņi iedzer, tad Griķis ieiet blakus istabā un uzraksta ieteikšanas vēstuli.

Veco zēn! Šo vēstuli tev nodos cilvēks, kam vajadzīga ātrā palīdzība. Viņš ir viens no tiem, kas sācis krāmēties ar perpetuum mobile. Tu jau zini, cik šī sērga bīstama un postoša. Esi nu tik labs un lūko šim vīram atvērt acis, lai viņš nedara muļķības. Citādi bojā aizies vienas no labākām mājām mūsu novadā. Šis cilvēks reiz bija priekšzīme savai apkārtnei, spējīgs un darbīgs virs. Tagad viņš sāk jau izpārdot savu skaisto ganāmpulku un būvēt ēkas uz ūdeņiem. Uzklausies viņu un, ja vari, atbrauc viņam līdzi - būsi Mālkalnē mīļi gaidīts ciemiņš. Būtu tiešām žēl, ja šis nelaimīgais perpetuum mobile viņu galīgi izputinātu. Ceru, ka tu pratīsi viņu izārstēt.

Mēs tevi gaidīsim. Pagaidām uz redzēšanos.

Griķu Ernests.

Vēstuli viņš tūliņ ielīmē aploksnē, uzraksta adresi un atdod Tiltniekam.

- Tam vīram jūs varat ticēt, - Griķis saka. - Ko viņš teiks, tā būs patiesība.

- Paldies, kaimiņ, - Tiltnieks tencina. - Laikam jau rīt es braukšu uz Rīgu. Bet kā tad paliek ar tām govīm?

Par to parunāsim, kad atgriezīsieties no Rīgas. Ja jūs tikai naudas dēj steidzaties pārdot, es varētu izpalīdzēt.

To nu Tiltnieks negrib ierādīt. - Nē, paldies, - viņš saka. - Vienkārši man daži lopi par daudz. Bet vēl jau es varu nogaidīt. Tādas govis katrs paņems arī rudenī.

- Noteikti. Jums nemaz nav jāsteidzas pārdot vasarā.

Viņi iedzer vēl. Lai gan skolots cilvēks, Griķis nav ne lepns, ne iedomīgs. Satiksmē ar saviem kaimiņiem viņš ir tikpat vienkāršs kā katrs cits - īsts zemnieks. Tas Tiltniekam patīk. Viņš nenožēlo, ka atbraucis uz Mālkalni pēc padoma.

- Dīķis ir tur, - Lilija saka un rāda uz kūts pusi, veltīgi gaidījusi, ka Andrejs kaut ko jautās. - Filo, si, si! - viņa pasauc mazo āpšu šuneli un iet uz dīķa pusi, Andrejs seko pa gabaliņu. Te nu viņi ir, lielie pelēkbaltie putni cēliem kakliem un sarkaniem knābjiem. Andrejs ir redzējis zosis, bet tik lielas nē kā šīs.

- Kāpēc viņas tik lielas? - viņš jautā.

- Tāpēc, ka tās ir ārzemju zosis,- Lilija paskaidro. - Kad mazie izaugs, tie būs tikpat lieli.

Tur ir prāva saime, četras zosu mātes ar zoslēniem un milzīgs zostēviņš. Galvu uz priekšu izstiepis, spārnus vicinādams un draudīgi šņākdams, tas uzbrūk šunelim. Filo bēg, piespiežas Lilijai pie kājām un bailīgi ņurd. Vecās zosis steidzīgi ar visiem mazuļiem aizpeld uz dīķa vidu.

- Vai te ir dziļš? - Andrejs jautā.

- Man līdz kaklam, bet papum tikai līdz vidum.

- Manam tēvam tad būs tikai līdz ceļiem. Viņš ir lielāks nekā tavs tēvs.

- Bet mans papus ir resnāks, - Lilija lepni atmet galvu.

- Kāpēc tie zoslēni tādi dzelteni? - Andrejs brīnās. - Vai viņi tādi paši paliks?

- Vēlāk viņi būs balti un pelēki.

- Vai viņi var laisties?

- Vienreiz viss pūlis atlaidās mājās no ganībām. Bet viņi nelaižas augstu. Filo, si, si!

Viņa pielabina šuneli, paņem klēpī un iemet dīķī. Uz mirkli tas pazūd zem ūdens. Izniris virspusē, tas neapjēdz, kur mala, un sākumā peld prom uz dīķa vidu. Satrauktās putnu klaigas spiež viņu griezties atpakaļ. Lilija atkāpjas tālāk no krasta, bet Andrejs paliek turpat. Suns izrāpjas malā un pie Andreja kājām sāk purināties, pamatīgi nošķaidot zēna jaunās drānas.

- Nu tu esi tikpat slapjš kā Filo! - Lilija smejas locīdamās. - Ha, ha, ha! Paskaties, kādas tev bikses.

- Un kas tev par daļu? - Andrejs atcērt. - Tas ir manas bikses.

- Kad papus redzēs, tas domās, ka tu…

Viņa pietvīkst aiz smiekliem, acīs izspiežas asaras. Sis puika izskatās jocīgs - tāds dusmīgs un nopietns.

Andrejs uzgriež viņai muguru un nerunā ne vārda.

Vai jums mājās ir zemenes? - Lilija vaicā. - Nāc, es tevi aizvedīšu pie dobēm. Tu varēsi nogaršot.

Man nemaz negribas, - Andrejs attrauc, bet tomēr seko Lilijai. Tur ir vairākas dobes pilnas sarkanām, lielām ogām. Tiltniekos zemeņu nav un Andreja acīs pavīd kārums, kad Lilija citu pēc cita bāž mutē kairi sulīgos augļus. Viņa čāpstina, laiza un ar garšu sūkā saldās ogas. Andrejam mutē saskrien siekalas.

- Kāpēc tu neēd? - meitene jautā. - Te taču ir tik daudz.

- Man negribas.

- Bet pamēģini, tad tu redzēsi, cik labas.

- Pamēģināt jau var.

Viņš noliecas, un starp lapām meklē gatavākās ogas. Bet kamēr viņš tīra norauto zemeni, Lilija ar zīmēm klusi pieaicina Filo un pucinādama rāda uz Andreju. Suns kā ērce uzbrūk zēnam, lēkā apkārt, rej un grasās kost. Un Lilija vēro, ka viņam bail suņa, ka viņš kāpjas atpakaļ un sargā stilbus.

- Ko tu baidies! Filo jau nekodīs.

- Bet ja iekož, ko tad?

- Tad pamēģini. Cui, sunīt, ņem ciet, ņem ciet!

Ko tu pucini? Ja tev žēl zemenes, tad ņem, ēd pati! - apskaities viņš sviež tai savas ogas un spēcīgi iesper sunim pa ribām. Tas iekaucas un piesardzīgi aizvelkas nostāk. Andrejs iet ārā no dobēm, prom uz pagalmu. Lilijai kļūst neomulīgi.

- Tu laikam domāji, ka viņš kodīs? - viņa saka.

- Jā, kā es varu zināt?

- Viņam tikai patīk spēlēties. Bet ja tu negribi, mēs varam aiziet uz šūpuļsolu. Es tev parādīšu savu lejkannu un puķu dobes. Nac te.

Noraizējusies un drusciņ nelaimīga viņa raugās tam acīs, viņas skats ir sirsnīgs un lūdzošs.

- Nu labi, var jau ar', - Andrejs nosaka.

Kādu brīdi tad viss ir labi. Viņi apsēžas uz šūpuļsola un šūpojas, un kamēr Andrejs ir atturīgs, Lilija ar viņu apietas ļoti draudzīgi un sirsnīgi.

- Vai tu jau skolā biji? - viņa jautā.

- Nē, bet šoruden es sākšu iet.

- Es arī. Tad mēs būsim vienā klasē. Cik ir 5 reiz 5?

- Divdesmit pieci.

- Nē, divdesmit četri.

- Tas nav pareizi.

- Ir gan pareizi. Tu tikai neproti rēķināt.

Un veltīgi Andrejs pūlas viņai ieskaidrot, ka 5 reiz 5 ir 25. Viņa paliek pie sava, viņai vienmēr taisnība. Kad šūpošanās apnīk, Lilija aicina Andreju palīgā aplaistīt puķes. Viņam jāiesmeļ ūdens lejkannā no mucas, bet Lilija viņam pašam neļauj liet. - Tu to nemāki.

Un katrreiz, kad viņa saņem no Andreja rokām pilno lejkannu, viņai patīk to sagāzt mazliet uz priekšu, tā ka ūdens strūkliņas ķer viņa kājas. Dažreiz viņa nemaz nelej tam virsū, tikai pabaida un kad viņš atlec atpakaļ, smejas par zēna bailēm. Lilijai patīk viņu drusciņ pamocīt, tas ir tik jocīgi. Bet Andrejs nekad nav drošs par to, ka viņa atkal ko neizdara. Tiklīdz viņš kļūst drošāks, viņa to pārsteidz ar kādu negaidītu soli, bet kad viņš apvainojas un atturas, ir mīļa un glaimīga. Savāda meitene. Andrejam

viņa tomēr patīk, lai gan ir drusku bail no tās.

- Te tak nav tālu, tu vari kādreiz atnākt, - Lilija saka. - Mēs paspēlēsimies.

- Bet tad tev kādreiz jāatnāk arī pie manis.

- Es nezinu, vai papus laidīs.

- Kāpēc viņš nelaidīs?

- Mammai nepatīk, ka es saejos ar kaimiņu bērniem. Bet tagad mamma ir Ķemeros. Tikmēr jau varēs.

Viņi norunā, ka svētdien Andrejs nāks uz Mālkalni, bet pēc tam Kārļu dienā Lilija aizies uz Tiltniekiem apskatīt jauno šķūni upe.

Pēc pusnakts Tiltnieks sajūdz melno ērzeli un sakrauj atsperu ratos auzu tarbu, siena maisu un ceļa kuli sev pašam. - Tu nu pieskati visu kā nākas, - viņš pieteic Gruļu Jēkabam, kas piecēlies nakts vidū izvadīt saimnieku. - Pieraugi, ka neviens nevandās pa šķūni.

- Un kā tad paliek ar darbiem? - Jēkabs ieminas. - Rudzi vairs nevar gaidīt, bet bez cilvēkiem mēs neiztiksim.

- Kamēr es pārbraukšu, iztieciet vien paši. Vēlāk, tad redzēs, kā būs.

Viņš tūliņ sēstas ratos un steidzas aizbraukt, kamēr puisis nav sadomājis vēl kādus jaunus āķīgus jautājumus. Pēdējā laikā Jēkabam tāda nelāga mode uzbāzties ar visādiem sīkumiem. It kā saimniekam tik vien būtu ko domāt kā siens un labība. Traucē tikai domu gājienu, sit laukā no sliedēm.

Perpet… nu jā, tā mašīna … Tak laikam tā nemaz nav, kā viens otrs saka, ka tādu mašīnu nevarot uzbūvēt. Griķis ir skolots cilvēks, bet ne viņš brīnās, ne smej. Pat vēstuli inženierim uzrakstīja.

Tiltnieks iebāž roku azotē un aptausta aploksni. Tur tā ir drošā vietā. Zirgs mierīgi rikšo. Silta, tīkama nakts. Braucējs var mierīgi domāt.

Kā būtu, ja izmēģinātu ar magnētiem? Tiltniekam ir tērauda nazis. Ja smaili pieliek pie rakstāmās spalvas vai adatas, nazis pievelk tos un tad var cclt gaisā. Nemaz nav jāpieduras, mazākais priekšmets pats ceļas uz augšu, it kā neredzamu pirkstu stumts. Ja nu salūkotu vairākus īstus lielus magnētus un piestiprinātu ratam visapkārt, tad tam vajadzētu griezties. Roku pa rokai, viens magnēts pēc otra pievilktu rata metāla izciļņus un tas ripotu kā ratiņa spole.

Jā, bet… un viņam jānospļaujas aiz dusmām: tic magnēti taču būs visapkārt ratam un katrs vilks uz savu pusi. Cik viens būtu pavilcis uz priekšu, tik otrs atpakaļ. Gluži tāpat, ka ja droškai abos galos iejūgtu pa zirgam un reizē liktu vilkt. Zirgi gan vilktu, bet droška paliktu uz vietas. Nē, nē, tā lieta nav tik vienkārša. Jāatron kāds cits āķis.

Reizē ar sakņu un piena vedējiem Tiltnieks no rīta iebrauc Rīgā. Zirgu viņš novieto pazīstamā mājvietā Dzirnavu ielā, paēd azaidu, tad dodas pie inženiera. Labi, ka viņš tik agri atnācis. Mednis vēl nav aizbraucis darbā uz kādu lielu fabriku priekšpilsētā.

- Ar ko varu pakalpot? - tas jautā, ievedis svešo vīru savā darba istabā. - Apsēdieties. Jūs laikam no laukiem?

- Jā, turpat no Purvmales. Mālkalnes Griķis ir mans kaimiņš. Viņš mani sūtīja pie jums.

- Ak tā? Un es gandrīz nodomāju, ka jūs paši kādā lietā.

- Tā jau, kungs, arī ir. Tā darīšana ir mana. Griķis tikai ieteica, lai griežoties pie jums. Jūs no tādām mašīnām vairāk saprotot nekā citi.

- Nu, diez vai tas būs pareizi teikts. Ir dažādas mašīnas. Mana specialitāte ir mehānika.

- Tad ir pareizi. Man taisni mehāniķis vajadzīgs. Redziet, es tur, mājās, sāku taisīt tādu mašīnu, kas pati no sevis bez mitēšanās kust. Bet nav jau tā kā tiem īstajiem amatniekiem. Vai nu tur kāda skrūve nav pareizā vietā, vai kāds klamburis nepasē, vēl vienmēr tā mašīna niķojas.

Mednis piemiedz acis un saprotoši pamāj ar galvu: - Ja, jā, droši vien kāda skrūve nebūs kārtībā.

Tas bieži gadās.

Es arī tā domāju. Redziet, tad nu būtu labi, ja kāds cilvēks atbrauktu līdzi un pārbaudītu. Es samaksāšu visu, cik pienākas. Te jums, kungs, ir vēstule no Griķa. Izlasiet, ko viņš tur raksta, un ja nu varat, tad esiet gan tik labs.

Mednis lasa vēstuli un ar pūlēm apspiež smaidu. Tad viņš kādu bridi domā, visu laiku neuzkrītoši vērodams lielo, plecīgo vīru. - Jā, - viņš saka, - te kaut kas būs jādara. Tā skrūve katrā ziņā stingrāk jāpiegriež, citādi nekas labs neiznāks… Bet man nu ir tā, ka es tikai sestdienas vakaru tikšu brīvs un pirmdienas rītu man jābūt atpakaļ Rīgā. Vai jūs varēsiet gaidīt līdz sestdienai?

Kad jāgaida, tad jāgaida, - Tiltnieks nosaka. - Ja tikai es noteikti zinātu, ka inženiera kungs brauks man līdzi, tad tās divas dienas padzīvotu turpat mājvietā. Uz uteni arī jāaiziet, šis un tas jānopērk.

- Nu labi. Pienāciet sestdien pēc pusdienas ap pulksten diviem. Tad es braukšu jums līdzi. Tikai jums jāapsolās, ka svētdienas vakaru atvedīsiet mani atpakaļ uz Rīgu.

- Bet kā gan citādi! - Tiltniekam acis sāk priekā starot. - Pats atvedīšu. Un par velti arī jums nebūs jābrauc.

- Esmu ar mieru samaksāt pat uz priekšu.

- Nu, tā lieta nemaz nav tik steidzīga, - Mednis pasmaida. - Tātad uz redzēšanos.

Mājvietā Tiltnieks sev aizrunā gultu atsevišķā istabiņā un zirgu ieved stallī. Nav slikti pāris dienas padzīvot pilsētā. Varēs aiziet uz zvēru dārzu, pavandīt veco dzelžu krātuves sarkanajos spīķeros, šo to apskatīt. Rīgā ir ko darīt. Bet sestdien piegriezīs vainīgo skrūvi un mašīna kustēs.

Viņš priecīgi brauka bārdu.

4.

Svārpsti, kalti, zāģi, lielas un mazas važas, atslēgas, skrūves, ūdens krāni… Tiltnieks stāv pie veikala loga un savā nodabā apskata izliktās lietas. Viņam nekur nav jāsteidzas. No rīta izstaigājās pa zvēru dārzu, iepazinās ar dažādo dzīvo radību. Vēlāk dažas stundas pavandījās pa veco dzelžu spīķeriem. Šo to nopirka arī.

Netik vīram sēdēt mājvietā, klausīties iebraucēju pļāpāšanā. Ko tur nīks, ies labāk un pastaigās gar veikalu logiem. Varbūt, ka ierauga kaut ko derīgu. Un tā nu viņš tur stāv Tērbatas ielas galā, brauka bārdu un skatās uz metāla priekšmetiem. Bet ielu krustā pa gabaliņu no Tiltnieka apstājušies trīs jauni puiši politehnikas studentu drēbēs. Tie vēro bārdaino milzi, jautri sačukstas un viltīgi smīn. Tad viens no viņiem tuvojas vīram un sveicinādams paceļ cepuri.

- Labvakar, Tiltnieka kungs. Jūs arī pa Rīgu?

Tiltnieks pagriežas pret runātāju, skatās un nevar pazīt. Tāds kā redzēts liekas šis puisis, bet ej nu meklē, kas viņš tāds. - Labvakar, - viņš neveikli norūc.

Students sniedz roku un steidzas piedāvāt papirosus. - Sapīposim, Tiltnieka kungs. Cik patīkami satikties ar cilvēku no savas puses. Nu, kas Purvmalē jauns?

- Tad jūs arī, jaunskungs, no Purvmales? - Tiltnieks it kā brīnās.

- Kā gan citādi? Vai tad sava kaimiņa Sautiņa dēlu nepazīstat? Aizpērn mēs vēl vedām no jūsu mājām kuļmašīnu.

- Tad jau gan, - Tiltnieks nosaka. - Jā, jā, vecais Sautiņš jau toreiz stāstīja, ka dēls iešot študierēt.

Bet tos jaunos jau nevar tā atcerēties.

- Tas gan. Vai jums, Tiltnieka kungs, kur jāsteidzas?

- Nē, es tāpat iznācu apskatīties. Līdz rītvakaram jāpaliek Rīgā, un ko tur, mājvietā, lai sadara?

- Tas taisnība, mājvietās ir garlaicīgi. Bet ja nu reiz mēs esam satikušies, kā būtu, ja aizietu kaut kur paēst vakariņas? Ļoti gribētos kaut ko dzirdēt par savu pusi.

Hm, - saka Tiltnieks. Sautiņu Jānis slepus pamāj saviem biedriem. Tie nu ir klāt un sākas vispārīga sasveicināšanās un iepazīstināšana.

Bergmanis, viņš studē agronomiju, - Sautiņš stāda priekšā mazu resniti. - Builis, nākamais inženieris, tāpat kā es. Un šis ir Tiltnieka kungs, mūsu kaimiņš uz laukiem un ļoti cienījams lauksaimnieks

ar progresīvu tendenci. Ja kungiem nav nekas pretim, aiziesim tepat aiz stūra pagrabiņā. Ļoti mērenas cenas un smukas apkalpotājas…

- Kā vairākums nolemj, tā es daru, - paziņo Builis.

Neviens nekā neiebilst. Tiltnieks apjucis piebiedrojas studentu trijotnei. Brītiņu vēlāk viņi sēd patumšā, vēsā pagraba krodziņā. Sautiņu Jānis izrīko apkalpotāju un galdā parādās dzērieni, uzkodas, cigāri. Bergmanis pakalpīgi sniedz Tiltniekam uguni. - Labs dūms, vai ne? Kad tādu uzvelk, domas sāk pavisam citādi raisīties. Cik man zināms, tad visi lielie izgudrotāji smēķē cigārus.

Tiltnieka kungs arī ir izgudrotājs, - Sautiņu Jānis pavēsta. - Jā, jā, mēs jau zinām, ka jūs savā jaunajā šķūnī būvējat fantastisko perpetuum mobile. Perpetuum… tad tāds bija tas nosaukums. Bet kā viņi to saoduši? Tiltnieks jūtas reizē pārsteigts un pagodināts. Izrādās, viņa slava atnākusi jau līdz Rīgai.

Varbūt tāpēc Mednis tik viegli solījās atbraukt līdzi?

- Ar to būvēšanu jau nu ir tā, kā jaunskungs saka. Bet kas tur iznāks, to redzēs rītvakar.

- Ak tā? - Un tūliņ ar interesi pievēršas Tiltniekam.

- Tad mēs to mašīnu izmēģināsim, - viņš paskaidro.

- Ak, tad ir jau tik tālu? - brīnās Bergmanis.

- Jā. Un inženieris Mednis brauks man līdzi uz mājām.

- Mednis, - visi sataisa skābas sejas. - Kāpēc jums vajadzēja griezties pie viņa?

- Griķis ieteica.

Nu, tad ir riktīgi! - Sautiņu Jānis iesaucās. - Padomājiet tik, kas te notiks. Mednis pats ir inženieris, šo to mēģina izgudrot, bet viņam nekas lādzīgs vēl nav iznācis… Ja nu viņš redzēs, ka jums ir izgudrota tāda brīnišķīga uzriktc, tas aiz skaudības kļūs zaļš. Viņš jums iestāstīs, ka tā mašīna nekur neder, ka tādu nemaz nevar uztaisīt, bet pats pa klusam nozīmēs jūsu izgudrojuma plānus un vēlāk uzdos par savu. Jūs būsiet veikuši darbu, bet viņam tiks tā slava.

- Un kur vēl tā lielā nauda par patentu! - Builis krata galvu. - Zem simttūkstoš rubļiem jau nebūs.

- Ko, simttūkstoš, - Bergmanis īgni protestē. - Miljons dolāru uz galvošanu. Lai tik dabūs zināt kāds no amerikāņiem, nakts vidū atskries pakaļ.

- Diez* vai tik traki nu būs? - Tiltnieks šaubās.

- Nu redziet, viņš vēl neprot pat novērtēt savu atradumu! - Sautiņu Jānis saka. - Tiltnieka kungs, vai jūs maz saprotat, kādu apvērsumu šis perpetuum mobile ienesīs visā pasaules mehānika? Visas mašīnas būs jāpārbūvē pēc jaunā parauga. Nevienai lietai vairs nevajadzēs dzinējspēka. Ietaupīsies ekspluatācijas izdevumi par degvielām un visi rūpniecības ražojumi kļūs uz pusi lētāki. Tas ir, lētāki tie varbūt nekļūs, bet pašizmaksa samazināsies uz pusi un ražotājiem atkritīs milzīga peļņa. Un kas tad ir viens miljons dolāru par patentu, salīdzinot ar trako peļņu? Es jūsu vietā ar tādiem Medņiem nemaz neielaistos valodās, bet tūliņ grieztos pie patentu valdes.

- Nu jā, bet tagad tas nu tā ir norunāts, - Tiltnieks kasa vaigu. - Atteikt ir neērti.

Tā jūsu darīšana, — Builis norūc. - Bet es jums ieteiktu pieskatīt, lai Mednis neko nenozīmē.

Kad viņš ņem zīmuli rokā, neļaujiet viņam zīmēt. Un ja viņš jums saka, ka tā lieta nekur neder, tad neņemiet to par pilnu. Prozit!

Viņi čakli tukšo glāzes un Sautiņu Jānis gādā, lai Tiltniekam tiktu vairāk nekā citiem. Viņš pats to apkalpo, slepus piejauc alum spirtu un skubina izgudrotāju atspirdzināties.

- Bet es tomēr nesaprotu, kā tāds krāms var maksāt tik lielu naudu, - iereibis Tiltnieks runā. - Tur tak viss tik vienkārši.

Studenti smejas.

Tur jau ir tas āķis, ka visas lielās un ģeniālās lietas ir vienkāršas. Tā vienmēr liekas. Bet kad jāizgudro, tad dažam labam dibens par vieglu. Prozit!

Un Tiltnieks dzer. Pagodināts klausās, kas viņš par lielu vīru, kādu pieminekli viņam cels pateicīgā

cilvēce. Dzer un maksā viens pats. Laiks aiziet nemanot. Gudrā galva kļūst smaga, domas nesakarīgas.

Vēlā nakts stundā, kad viņi pieceļas no galda, milzis ir tā noreibis, ka jaunajiem puišiem viņš jāņem zem rokas. Tie ved viņu cauri kādam parkam un tad pa bulvāri uz Rīgas centru. Reiz Builis uz brītiņu kaut kur nozūd. Vēlāk viņu sastop ar garām kāpnēm padusē.

- Kāpiet augšā, - Sautiņu Jānis čukst Tiltniekam, - Kāpiet vien, tūliņ būsim mājās.

Mākoņaina, patumša nakts. Kaut kur aiz liepām deg laternas. Neviens cilvēks nav manāms tuvumā.

Studentu pieturēts, Tiltnieks raušas augšup pa trepēm, jāteniski nosēstas uz kaut kā cieta un plata, rokām aptver kādu saltu, platu ķermeni.

- Uzgaidiet tepat, mēs tūliņ būsim atpakaļ, - studenti saka. Viņi paņem kāpnes un nozūd tumsā. Bet Tiltnieks paliek sēdam savā vietā, diezgan augstu no zemes. Kas ar viņu notiek? Kur viņš atrodas?

Studenti vairs nenāk atpakaļ.

5.

Tur augšā jūtama diezgan stipra vēja pūsma. Tā purina Tiltniekam matus, dzesē sakarsušo pieri un pamazām atskurbina. Viņš sāk just, ka sēdēšana ir ļoti neērta. Kājas pārāk plati izplestas, cietais sēdeklis spiež. Kas nu būs - vai viņi nāks, vai nenāks atpakaļ?

Kaut kur aiz kokiem skan lēni, vienmērīgi soļi. Tālumā dzirdama kaķu plūkšanās. Tiltnieks sāk grozīties savā sēdeklī, skatās apkārt un pēta apkārtni. Liepu rindas, tramvaja sliedes, ielā starp kokiem viz mierīgais kanāla limenis. Pats viņš atrodas augstā vietā pār ielas bruģi. Tiltniekam priekšā ar muguru pret viņu sēž milzīgs tēvainis savādu cepuri galvā.

- Tu dzirdi, - viņš piegrūž ar dūri savam kaimiņam. - Kur mēs esam? Un kas tu tāds esi?

Svešais neatbild, pat nepakustas, un kad Tiltnieks to mēģina papurināt aiz pleciem, vien sajūt, cik ciets un sastindzis ir svešinieka ķermenis. Kā akmens vai dzelzs. Tikpat ciets un nekustīgs ir milzīgais zirgs, kura mugurā viņi abi uzsēdusies. - Dievs Kungs, tas tak ir lielais Pēteris, - beidzot Tiltnieks sāk atskārst. Nu kā tad: viņš ir apsēdies uz pieminekļa, bronzas zirga mugurā un rokām aptvēris lielā ķeizara ķermeni. Pa kreisi pāri namu jumtiem rītausma blāzmo debesīs.

Neņem nu ļaunā, lielo ķeizar, - milzis murmina. - Tā nav mana vaina, ka es tev uzbāžos.

Nevajadzēja iesākt ar studentiem, tad viss būtu labi. Sātana gabali, vai tu nu redzi, ko viņi izdarījuši?

Viņš sēž un pukojas, un saprot, ka bez citu palīdzības zemē netikt. Pārāk augsta vieta, lekt nedrīkst.

Gaismiņai svīstot, pamostas ielas stūrī snaudušais gorodovojs. Pamet biklu skatu visapkārt un nomierinās: viss kārtībā, neviens nav redzējis, ka viņš snauž. Nu var apskatīt rajonu, patramdīt saulesbrāļus, kas nolīduši kanāla apstādījumos uz nakts guļu. Es jums gan rādīšu! Žāvādamies viņš lēnām iet pa bulvāri uz augšu, skatās apkārt un klausās. Pie Pētera Lielā pieminekļa viņš apstājas un gudro, vai maz ir vērts tālāk iet.

- Čih! - kāds nošķaudās pavisam tuvu. Gorodovojs aši paskatās uz to pusi, bet tur neviena nav. Čih! - skan otrreiz kaut kur no augšas. Izliekas, kā kad pats lielais ķeizars būtu šķaudījis. Gorodovojs samulsis paskatās uz bronzas tēlu, un viņa mute aiz brīnumiem paliek vajā. Kas tad tas - pieminekļa zirgam divi jātnieki.7 Viens sēž mierīgi majestātiskā pozā, bet otrs kustas, groza plecus un neveikli šūpo kājas.

- Vai cilvēks? - gorodovojs iesaucas. Sirds tāda jocīga, mazliet bailes.

- Nu ja ka cilvēks! - no pieminekļa augšas skan atbilde.

- Saki, kā tu tur tiki augšā? - tam tur lejā balss ieskanas bargi.

- Ko tu runā par augšā tikšanu? Labāk pasaki, kā lai es tieku zemē.

- Plenci, nu es tev rādīšu! - gorodovojs ierēcas. - Tūliņ taisies ka tieci zemē! Marš!

- Ak tu gribi, lai es kaklu nolaužu? - vīrs atcērt. - To tu, brālīt, nedomā. Man vēl dzīvība mīla. » - Turi muti! Nevāries pretim, bet dari, ko tev pavēl. Nu, kā būs? Vai man vajadzēs palīdzēt?

Gorodovojs atraisa no jostas nagaiku.

- Labāk jau būtu, ja tu palīdzētu,- Tiltnieks atsaucas.

Ar nagaiku te nekas nav līdzams, to gorodovojs pats saprot, kad apdomā stāvokli. Bet ko lai dara?

Ilgi kavēties nedrīkst. Drīz sāks staigāt tauta, tad skandāls kļus vēl lielāks.

Uzgaidi, kamēr es atnākšu! - gorodovojs uzsauc un teciņus dodas uz iecirkni. - Taisni tā, jūsu labdzimtība, uz posteņa manas dežūras laikā sevišķu notikumu nav bijis, izņemot…

Jā, šis "izņemot" viņam maksā dārgi. Okolodečņiks, turpat uz vietas ņem un mazgā galvu kā negudrs.

Vēlāk pristavs bļauj vērša balsī, sit kāju pie grīdas un dzen ārā no kancelejas: - Von, svoloč, otsjudova!

Ja ķebe pokažu spaķ na postu!

Bet no ugunsdzēsēju depo klusi izbrauc auto ar kāpnēm un apstājas pie pieminekļa. Divi ugunsdzēsēji uzkāpj augšā un pēc visiem glābšanas likumiem noceļ Tiltnieku no zirga. Lejā viņu jau gaida okolodočņiks un vairāki gorodovoji.

- Nāc nu, balodīt, uz iecirkni, - okolodočņiks šņāc dusmās aizsmakušu balsi. - Parunāsimies zem četrām acīm.

Nelīdz Tiltnieka paskaidrojumi, ka vainīgs nav viņš, bet studenti.

- Es pats nezinu, kā tiku tur augšā. Ja būtu sapratis, ko ar mani grib izdarīt, nekad neielaistos uz tādām lietām.

- Muti ciet! - rēc pristavs. - Saki paldies, ka tevi nenodod kara tiesai par ķeizariskās piemiņas zaimošanu! Sāk svilpot nagaikas, ilgi dejo pa Tiltnieka muguru un pleciem, sakapā svārkus un kreklu. Tad viņu palaiž, lai iet.

Stīvs aiz sāpēm, smeldzošiem kamiešiem, Tiltnieks ap pusdienas laiku nonāk mājvietā. Zirgs bubina stallī, prasa auzu. Bet nav laika ēdināt - tūliņ jājūdz ciet un jābrauc pie Medņa. Kad Tiltnieks uz ielas pamana kādu studenta cepuri, sirds viņam sāk vārīties aiz dusmām.

6. Šķūņa durvis ir līdz galam vaļā un rīta saule atspīd visos telpas kaktos. Tiltnieks stāv nomaļus un vēro, kā Mednis pārbauda viņa mašīnu. Viņš ir paskaidrojis savu ideju un parādījis mehānisma galvenās daļas, ja Mednis tiešām ko jēdz no tādām lietām, tad parējais viņam jāsaprot bez teikšanas.

Labu brīdi valda klusums, inženieris liekas iegrimis apcerē: viņš pieliek pirkstu vienam ratam, pakustina un domā. Viņš sparīgi pagriež galveno ratu, vēro, kā tas iedarbina mehānisma pārējās daļas un skatās pulksteni.

- Hm, jā…

Aizturētu elpu Tiltnieks seko katrai Medņa kustībai, cenšas notvert viņa sejas izteiksmi, atminēt, kādas domas mainās viņa smadzenēs. Lāgiem Mednis griež seju sānis un iekož virslūpu zobos. Grūti viņam apvaldīt smaidu. Šis lielais bērns, pat vērpjamais ratiņš vairāk līdzinās perpetuum mobile nekā viņa bērnišķīgais roku darbs. Un tagad viņš gaida, ka viņam parādīs vainīgo skrūvi. Cilvēks, tā skrūve ir acīm redzama, bet to nevar ne piegriezt, ne pataisīt vaļīgāku. To sauc par zemes pievilkšanās spēku un tu viņu pavisam esi aizmirsis savos aprēķinos.

Te nu tiešam nav vērts ilgi galvu lauzīt. Mednis nokremšļojas un pagriežas pret Tiltnieku. Milzis aiz satraukuma nosvīdis.

- Hm, jā, nu es zinu, kā tās lietas stāv.

- Un kā tad ir? - Tiltnieks jautā.

- Tāpat kā visos līdzīgos gadījumos, - Mednis nopūšas. - Priekš jums jau tūkstošiem cilvēku ir kaut ko mēģinājuši panākt šinī virzienā, bet nevienam nekas nav iznācis. Man liekas, nekad nekas arī neiznāks.

- Nu, par to vēl var strīdēties. Bet kas tad manai mašīnai trūkst?

- Tas pats, kas visām citām šādām mašīnām,' - Mednis tomēr nenoturas un viegli pasmīn. - Sakiet, vai ūdens pats no sevis var tecēt pret kalnu?

- Pats no sevis gan ne, bet ja uztaisa pumpi, ko griež vējš…

- Un vai vējdzirnavas var griezties, ja nav vēja?

- Bez vēja ne, bet ja ietaisa aparātu, kas griež asi…

- Vai pulkstenis iet, ja tam nav uzgriezta atspere?

- Nu ja, tad jau neiet. Bet ja nu uztaisītu divas atsperes, kas viena otru uzvelk, tad pulkstenis nekad nenotecētu.

Nē, šis zemnieks nav tik viegli pārliecināms. Katram iebildumam viņš atbild ar jaunām idejām. Ir vajadzīgs kāds uzskatāmāks pārliecināšanas veids.

- Esiet tik labs un nogulieties augšpēdus zemē, - Mednis saka.

- Kam tas vajadzīgs? - Tiltnieks šaubās.

- Tā ir nopietna lieta. Tūliņ redzēsim.

Neērti ir lielam cilvēkam bez sevišķas vajadzības gulties zemē, bet vai nu Mednis tiešām dzītu jokus? Brītiņu stomījies, Tiltnieks dara, kā inženieris licis.

Lieciet vien galvu zemē un izstiepieties taisns, - Mednis pamāca. - Tagad ieķerieties ar abām rokām sev matos, bet labi cieši.

Tiltnieks samulsis paklausa, pamatīgi iekrampē pirkstus kuplajā cekulā.

- Lūk, tā. Un tagad, nelocot muguru un neatpiežoties ar kājām pret grīdu, lūkojiet sevi aiz matiem uzcelt stāvus.

- Ko jūs, kungs, dzenat jokus, - Tiltnieks apvainojas. - To tak nevar izdarīt.

- Tur es jums piekritu. To neviens nevar izdarīt. Ja jūs varētu sevi aiz matiem pacelt augšā, tad jūsu mašīna arī kustētos pati no sevis. Bet tā kā tas nav iespējams, tad skaidrs, ka tā nekad nekustēs.

Visprātīgāk būtu, ja jūs tūliņ šo uzrikti izjauktu un aizmirstu. Nav vērts mocīt galvu ar neiespējamām lietām. Tas ir viss, ko jums varu teikt.

- Bet tad jau man nebija vērts jūs aicināt šurp! - Tiltnieks apskaities uzraušas kājās.

- Protams, ka nebija vērts.

- Nu, redzi, kāds cilvēks! Es domāju, ka viņš ir inženieris, gudrs vīrs - tas kaut ko sapratīs no lietas. Bet izrādās tikpat dumjš kā visi citi. Rīgā, kad es jums visu pastāstīju, jūs vēl runājāt par kādu skrūvi, kas būšot jāpiegriež. Bet nu jūs pat skrūvi neatradāt.

- Atradu gan. Tikai tā skrūve, kas jāpiegriež, nav mašīnā, bet jūsu galvā.

Neapccliet mani! - Tiltnieks iekliedzas. - Es esmu vienkāršs cilvēks, bet ņirgāties par sevi nevienam neļauju. īsi un skaidri: cik jums vajag par šo braucienu? Es gribu norēķināties, un ejiet tad savu ceļu.

Man nekā nevajag, tikai zirgu, kas mani šovakar aizvedīs atpakaļ uz Rīgu. Bet mašīnu jauciet nost un sāciet domāt par kaut ko prātīgāku.

- Mans puisis jūs aizvedīs. Un tagad - lūdzu, atstājiet šo telpu. Es negribu, ka sveši cilvēki spiego.

Ar naidu viņi šķiras. Mednis aiziet uz Mālkalni paciemoties pie Griķa, bet Tiltnieks visu dienu satraukts staigā gar upi.

Ja nu studentiem taisnība? Vai tas bija labi, ka atļāva šim šņakarim visu izošņāt. Izpētīja, noglūnēja katru sīkumiņu un tagad pats taisīs gatavu. Viņiem tur Rīgā visādas ierīces, drcijas, svari, magnēti.

Mugurā sūrst nagaiku atstātās pēdas. Sāk sūrstēt arī sirds. Bet prāts ir nelokāms un griba stipra: - Lai viņi visi muld ko muldēdami, es savu mašīnu tomēr uztaisīšu. Tagad ķersimies pie lietas vēl pamatīgāk, strādāsim smalkāk, ar labāku materiālu un smalkiem instrumentiem. Un kaut man vai pēdējā govs būtu jāpārdod, es to izdarīšu.

Viņš drudžaini smej un slauka sviedrus.

7.

Saule vēl ir labā gabalā, kad Knaģu Ludis pa ganību noru aizlocās uz mežmalu. Viņš izraugās labu novērošanas vietu brikšņos, no kurienes var skaidri pārredzēt Čabu pagalmu un pļavas līkumu, pats palikdams apslēpts ceļa gājēju skatam.

Vai Eda nāk vai nenāk? Un ja nu atnāktu - kā tad savienot draudzes locekļa cieņu pret sludinātāju ar pasaulīgo mīlestību? Vai viņa kaut ko jau zina par tādam lietām?

Ludis satraucas aizvien vairāk, domā tlksmas domas un prāto, kā vislabāk uzvedināt Edu uz tādām valodām. Ar gudrību un atjautību var visu panākt, tikai jāzina, kā ķerties pie lietas. Kaut jel drīzāk viņa nāktu!

Viņa nāk. Taisna kā svece, svinīgu seju, apkārt neskatīdamās viņa tuvojas mežmalai. Gaita, izskats, katra kustība ir pieskaņoti viņas jaunā stāvokļa cieņai.

Ludis māj ar roku un paklusi iesaucas: - Nāc te. Te mierīga vieta.

Bet kad viņa pienāk klāt, viņš runā vēl klusāk: - Iesim dziļāk. Nav labi, ka sveša auss dzird mūsu sarunu.

Viņi paietas soļus trīsdesmit no mežmalas un apsēžas zem kupla bērza. Tajā vietā zeme ir tīra un no ceļa viņus nevar ne redzēt, ne dzirdēt.

- Tu man gribēji kaut ko stāstīt par mūsu nākamām sapulcēm, - Eda saka. - Kas tev sakāms šajā lietā?

Es domāju, ka mums vēl daudz kas vajadzīgs, lai ļaudis ar prieku nāktu klausīties tavu sludināšanu, - Ludis atbild. - Visi nav tādi kā es, kas tūliņ saprot tavu mācīšanu un pierakstās par locekļiem tavā draudzē. Tos jāprot pievilkt nevien ar gudru vārdu, bet visvairāk ar skaistu izdarīšanu. Un tad es domāju, ka jūsu istaba nav īsti piemērota sludināšanai, ka tur pa maz vietas un laba izskata.

Piemēram, kad sāk dziedāt…

- Tas ir taisnība, ar dziedāšanu iet grūti, - Eda piekrīt.

-Jā, Ediņ, - Ludis sirsnīgi skatās viņai acīs un draudzīgi glauda Edas roku. - Bet ja mums būtu ērģeles…

- Ērģeles, - Edas skats kļūst sapņains, aizklīst tālumā. Ludis dzird klusu nopūtu.

- Tas gan izliekas grūti - dabūt ērģeles, bet es zinu, ka to varētu izdarīt. Tikai tad mums abiem visās lietās jāturas kopa.

- Ja tas ir godīgs ceļš, tad runā, - Eda cieši viņu uzlūko.

- Tas ir godīgs ceļš, - Ludis apgalvo un kā nejauši piesēžas viņai cieši blakus, tikpat nejauši viena viņa roka ir aptvērusi Edas plecus. - Bet vai tu būsi man drusciņ pateicīga?

- Tev tas netiks aizmirsts, - skan atbilde.

Es paļaujos uz taviem vārdiem, - Ludis saka. - Redzi, Ediņ, mums vajadzīga nauda, daudz naudas. Nopelnīt mēs to nevaram, neviens mums tik daudz arī negribēs dāvināt. Bet cik man zināms, tad apkārtnē vairākās vietās glabājas apslēpta manta. Kādreiz, kad es vēl biju mazs puika, ļaudis kaut ko runāja par Krievu ozoliem pie Mālkalnes pusmuižas. Kā tur īsti ir, to es nezinu, bet vecais Cīruļu Jēkabs, kas Tiltniekos par puisi, tas to lietu skaidri zinot. Vajadzētu ar viņu aprunāties. Tas nekas, ka tā ir apslēpta nauda. Tu ar saviem vārdiem novērsīsi burvības un visu atradumu taču izlietosim labam nolūkam. Varbūt ka varēs pat uzcelt jaunu saiešanas namu.

- Tas ir labi, ka tu man to pastāstīji, - Eda laipni saka. - Es izrunāšos ar Cīruļu Jēkabu. Un tā kā tu esi pirmais draudzes loceklis, tad saiešanas namā tev došu cienījamu amatu.

- Par to es nemaz tā nerūpējos,- Ludis apgalvo. - Tu esi tik laba, tik jauka, tevis dēļ es visu darītu.

Kā būtu, ja mēs visās lietās turētos kopā? Nevienam jau tas nav jāzina, un ja nu mums būtu labi, vai citiem tādēļ kāds ļaunums tiktu? Kādas tev stingras rokas… tu esi tik skaista un patīkama. Es tak arī neesmu no sliktākajiem un jauniem cilvēkiem vajadzīgs savs prieks vienam pie otra.

- Mans prieks ir pie visiem cilvēkiem.

- Nu jā, bet es tev izpalīdzēšu dabūt ērģeles un visu ko. Tad tak vari but drusciņ mīļāka pret mani nekā pret citiem. Eda, es tak tev drusciņ patīku, vai ne? Un tad jau var…

Viņš sāk rīkoties drošāk un beidzot arī Eda saprot, kas viņam par nodomu.

Skaļa pļauka atskan mežmalā. Sašutumā degošiem vaigiem Eda spēcīgi atgrūž Ludi, lec augšā, viņas

acis zvēro. - Neapgāni mani ar savām nešķīstām rokām un bezdievīgo elpu! Pazūdi no manām acīm tu, blēdīgais kalps! Nekad nemēģini man tuvoties, un zini, ka es visu mūžu palikšu jaunava. Tavas domas ir riebīgas un ļaunas, tāpat kā visiem vīriešiem, bet nevienam no jums es neļaušu man pieskarties. Nekad, nekad! - Kā suņu trenkta viņa metas prom. Ludis viņu panāk pie pēdējiem krūmiem, satver aiz elkoņa.

- Aušīgā, ko tu putro! Neizliecies nu svētāka kā esi. Nāc, iesim, kas tad tur sevišķs?

Eda cērt nagus viņam sejā. Sarkanas svītras krāso Luda vaigus, uz deguna izsprāgst asinis. Apmulsis un noskaities viņš paliek viens un noraugās Edai pakaļ. Viņa aizskrien teciņus, viņas augums kairi locās starp krūmiem.

- Nu, pagaidi tik, dulnā, - Ludis šņāc. - Ja tu tā, tad es arī varu darīt citādi. Es tev rādīšu, svētule!

8.

Cīruļu Jēkabs kūpina pīpi un ērti iegrozās mīkstajā doņu krēslā. Savādi tas iznāk: viņš ienācis saimnieka galā aprunāties par rītdienas darbiem ar Tiltnieku, bet priekšā atrod svešu meitu un saimnieks viņam saka: - Par darbiem parunāsim citu reizi, bet tagad pastāsti kaut ko par apslēptām mantām. Tu tādās lietās vairāk zini.

- Ak par paslēptu naudu? - Jēkabs noņurd un neuzticīgi paskatās Edā. Tiltnieks, kā nopratis puiša šaubas, steidzas paskaidrot: - Tā ir Čabu Miķeļa meita, par viņu tu nebēdā. Mums abiem ir kāds kopīgs nodoms. Varbūt, ka arī tu varēsi tajā piedalīties.

Nu Jēkabs vēl ziņkarigak apskata sprogaino meiču. Tad tāda viņa ir, ta liela sludinātāja. No izskata nemaz nevar teikt, ka skuķim kas liels aiz adas. Bet ej nu, sazini.

- Ir jau dažādi dzirdēts, - viņš saka. - Agrāk tādas lietas vairāk notikušas, tad jau cilvēkiem nebija bankas, kur savu naudu paglabāt. Un razbainieki arī vairāk siroja apkārt. Ja kādam bija sakrāta nauda, tas dabūja pagudrot, kur nu ir tā drošā vieta. Tie paši cilvēki jau arī bija savādāki nekā tagad. Visādi darījās.

Mūsu laikos tādas lietas izliktos jocīgas un negudras, bet toreiz neviens par to nebrīnījās.

Viņš iesūc pāris dūmus un taisa pauzi. Spriegā uzmanība, ar kādu saimnieks un Eda klausās viņa vārdos, vecajam vīram dara patikšanu.

- Bet kā ar tiem Krievu ozoliem? - Tiltnieks jautā. - Vai taisnība, ka tur kaut kas slēpjas?

- Nu, tā ir tīra patiesība, nevis kāda pasaka vai izdomājums. Tur tai mantai vēl šodien vajag gulēt.

- Pastāsti, Jēkab, - Tiltniekam sāk drebēt pirksti un Edas acis iemirdzas spožāk.

Daudz gadus atpakaļ, kad es vēl biju tāds puika kā saimnieka Andrejs, dzīvoja briesmīgs laupītājs, saukts Melnais burlaks. Kādus trakus darbus gan viņš nepastrādāja! Neviens no viņa nebija drošs. Laucinieki nekad nebrauca pa vienam uz Rīgu, bet turējās kopa lielos pulkos. Par laupītāja noķeršanu bija izsolīta godalga, bet viņam nekā nevarēja padarīt. Briesmīgi stiprs tēviņš bija, ar garu zili melnu bārdu, no kā arī dabūjis savu palamu. Arvien viņam bijis klāt līks turku duncis un vairāki šaujamie.

Mātes ar viņu baidīja nerātnus bērnus: iedos tevi Melnajam burlakam, tad tu redzēsi… Laupot bija sakrājis daudz naudas un dārgas lietas, kam vajadzēja drošu paslēptuvi. Slīpēts resgalis gudri atrod drošu vietu - savus dārgumus noglabā Krievu ozolos. Bet kad vadzis pilns, tas lūzt. Melno burlaku pēdīgi saķer un aizsūta uz Sibīriju katorgā. Ilgus gadus glabājis savu noslēpumu, cerēdams pats reiz tikt brīvībā. Priekš nāves sadraudzējies ar kādu katordznieku, kas ari bijis latvietis, un mirdams pastāstījis, kurā vietā noslēpis savu laupījumu. Esot sasējis vairākas pauniņas stiprā zīda drānā un iemetis kāda ozola dobumā.

Iepriekš izmēģinājis ar akmeņiem un asu ķeksīti, vai varēs dabūt laukā. Caurums nelielas dūres lielumā, nevienam nevar ienākt prātā, ka tur kas iekšā.

Bet vīram nebija labuma no grēcīgi iegūtās mantas, nomira turpat katorgā. Otrs katordznieks pēc ilgiem gadiem tiek brīvībā, pārbrauc mājās, un tūliņ sāk meklēt Melnā burlaka zeltu. Neveicas lāgā, pa ilgajiem gadiem piemirsis biedra stāstu, kurā ozolā īsti noglabāts. Ozoli tikmēr izauguši lielāki, radušies jauni dobumi. Šis beidzot it kā atcerējies īsto koku, bet tai vietā nav cauruma. Tas aizaudzis, palikusi tikai rēta. Var jau būt, ka tur iekšā nauda, bet var būt ari citādi.

- Jēkab, kā tu to visu tik labi zini, it kā pats būtu bijis klāt? - Eda ievaicājas.

- Nemaisies starpā, - Jēkabs atrūc. - Tas ir cits stāsts, bet tagad klausies, kā bija tālāk. Bagātībai nevar ļaut koka dobumā gulēt. Vīrs sarīko meklēšanu. Tā kā koks izaudzis lielāks, vajadzīgas trepes. Tās salūko, dabū urbjamos un arī palīgu, un sāk meklēšanu. Pieslien pie ozoliem trepītes, viens tur un novēro apkārtni, otrs, pakāpies uz trepītēm, urbj. Agrāk Mālkalnes pusmuiža piederēja kādam krievu ģenerālim.

Tumšos rudens vakaros tas dzird laukā soļus un no rītiem redz, ka ozoli saurbti. Ģenerālis domā, ka viņu grib aplaupīt, un izsauc no Rīgas zaldātus. Nākamā naktī abus vīrus saķer un aizsūta uz Rīgu cietumā.

Katordznieku aizsūta atpakaļ uz Sibīriju, bet otrs nomira tepat Rīgas cietumā. Priekš nāves viņš izstāstījis savu noslēpumu diviem gultas biedriem un teicis, ja tonakt nebūtu noķerts, manta būtu rokā, jo svārpsts vairākas reizes atduries pret kaut ko cietu un skanošu. Kas cits tur varētu būt kā nauda? Vēlāk par to dabūjuši zināt citi cietumnieki, un nu tas vairs nav nekāds noslēpums. Bet tā nauda vēl šodien ir tur.

Tiltnieks satraukts bungo ar pirkstiem pa galdu. Eda iegrimusi dziļā apcerē.

Hm, jā, - saimnieks domīgi saka. - Vajadzētu pamēģināt. Bet ja nu iziet tāpat kā tiem cietumniekiem?

- Viņi tikai blēņojas, - Eda domu pilna raugās logā. - Vai tad asiņainu naudu var dabūt bez svētiem vārdiem? Tur jāzina, kā rīkoties, bet es to protu. Esmu izlasījusi svētos rakstus un zinu vajadzīgās vietas no galvas. Ar tām var novērst katru burvību. Cik man par tādām lietām zināms, tad vajag notikt tā, ka ap pusnakti, kad es būšu skaitījusi īstos bībeles gabalus, nāks parādība. Kāda tā būs, to nevar zināt, jo tā var pieņemt visdažādākos veidus un izskatīties pat pilnīgi līdzīga miesīgam tēvam vai mātei. Kad parādība būs klāt, nolasīšu vēl īpašu pantu, tad pieskriešu tai klat un ieduršu ribās trīs dienas un trīs naktis svētītā ūdenī turētu dunci. Pēc tam spoks sabruks un skanēdams pārvērtīsies naudas kaudzē.

- Ja tā, tad jau gan tur var kas iznākt, - Jēkabs saka.

Balsis saimnieka istabā kļūst klusākas. Trīs laimes tīkotāji taisa kara plānu. Tam jānotiek pēc trim dienām pusnaktī, taisni tā kā Eda nosacīs. Viņiem līdzi nāks arī Čabu Miķeliš.

Mājupceļā Eda satiek Knaģu Ludi.

- A, tu biji pie Cīruļu Jēkaba, - viņš saka. - Nu, vai man nav taisnība?

-Jā, tev taisnība, - Eda atbild.

- Nu redzi, tad tu zini, ka es esmu kārtīgs cilvēks un nemeloju. Un vispārīgi tā es nekad vairs nedarīšu kā tovakar.

Rātni un pazemīgi Ludis viņu pavada līdz mājām, nemēģina uzmākties un runā par to, cik skaisti skanēs ērģeles jaunajā saiešanas namā. - Kad tu domā iet uz Krievu ozoliem?

Viņa izturēšanās modina uzticību, atkal viņš ir godīgais un paklausīgais puisis, ar visu sirdi pieķēries Edas darbam. Un viņa tam pastāsta par savu nodomu. - Tikai tu nestāsti citiem. No ta atkarājas mūsu draudzes nākotne.

9.

Trešdienas vakarā no Čabu būdiņas ceļā dodas trīs laimes meklētāji - Eda, Čabu Miķelis un kāds dūšīgs pusaudzis, Vilciņu Jurka, Edas brālēns no mātes puses. Mežā netālu no Mālkalnes viņus sagaida Tiltnieks ar Cīruļu Jēkabu. Nu tas ir diezgan prāvs un labi apbruņots pulciņš. Eda zem blūzes paslēpusi apvārdoto tuteni, bet rokā nes mazu grāmatiņu - tur sarakstīti dažādi pūšļošanas un buršanas vārdi. Čabu Miķelis stiepj maišeli ar sveķainu priežu malku. Gadījumā, ja īstajā brīdi Edai piemirstos vajadzīgie burvības vardi, varēs uztaisīt uguni. Tiltnieks padusē pasviedis divzarainas labības dakšas, kurām vēl šodien ielika jaunu garu kātu. Jēkabam rokā asi trīts malkas cirvis, bet Vilciņu Jurka piebāzis kabatas ar gludiem iegareniem oļiem un pirkstos viņš spaida gumijas "kaķeni".

- Galvenā un ievērojamākā persona šajā raibajā sabiedrībā ir Eda. Viņa apvilkusi melno talāru.

Klusu ciešot dīvainais gājiens seko viņai. Sapulcēšanās vietā viņi sagaida pilnīgu tumsu - cik nu tumšs vispār vasaras naktī var būt - tad gar Mālkalnes zirgu aploku dodas uz Krievu ozoliem. Pusnakts stunda ir tuvu…

- Mums jāpaliek pie ceturtā ozola, jo tanī vajag atrasties naudai, - Eda saka.

- Tu to, meit, labāk zini, - klusi piekrīt Čabu Miķelis, un pārējie mēmi pamāj ar galvām.

- Šinī vietā jānāk parādībai, - Eda turpina. - Un ja arī nauda nebūtu tieši šajā ozolā, tad tomēr tai būs jāronas, jo kad es skaitīšu tik stiprus burvības vārdus, kādi man zināmi, tā nevarēs pretoties.

Ozoli atrodas soļus četrsimt no Mālkalnes dzīvojamās mājas, bet no šis puses starpā vēl ir lielais augļu dārzs. Dēkaiņi var justies droši, ka neviens viņus neredzēs. Pēc grūtas darba dienas ļaudis visās mājās jau dus. Nekur nespīd neviena uguntiņa logos, neviens suns nerej. Klusa, valga nakts.

- Vēl piecas minūtes līdz pusnaktij, - Tiltnieks pačukst Edai.

Es sāku, - viņa atbild. Atšķir mazo grāmatiņu un paklusi, bet skaidri un saprotami sāk no atmiņas skaitīt burvības vārdus. Viņa saprot, ka lielais brīdis ir klāt un tūliņ jānotiek kaut kam pārdabiskam. Četriem laimes tīkotājiem sametas gluži nelaba dūša. Nauda jau ir laba lieta, bet kad tā jāiegūst caur spoku… nē, nē, tas nemaz nav tik vienkārši. Viņi rauga ar mugurām piespiesties ozolam, lien kopā ciešā pulciņā un katrs cenšas nokļūt vidū.

Pēkšņi - kas tas? - Edai apraujas valoda! Visi kā pēc pavēles pagriež galvas uz meža pusi, no kurienes vajag nākt tam, ko viņi gaida, bet ko neviens labprāt nevēlas redzēt. Eda rīstās, it kā karstu kartupeli valstīdama pa muti, un labu brītiņu nevar dabūt neviena vārda pār lūpām. Tad kā korķis no pudeles kakla izšaujas vārds un tam seko vesels teikumu birums. Čabu Miķelis steigšus aizdedz skalu un iekurina ugunskuru. Pusnakts ir klāt un ja nu, spokam parādoties, Eda aizmirstu vārdus, tad visam ir beigas. Ugunskura blāzmā viz Edas seja, viņa ber vārdus kā pupas un stingu seju raugās grāmatiņā.

Meža pusē atskan soļi. Iekams laimes meklētāji paguvuši apjaust savu baigo stāvokli, ugunskura gaismas lokā parādās milzīga auguma spocīgs tēls. Uz pleciem tam miroņa galvaskauss. Tukšajos acu dobumos un starp atņirgtajiem zobiem spīd sarkanīga liesma. Rēgs ietinies garā, baltā līķautā, pār plecu tam izkapts.

Nāve! - četras mutes grib saukt vienā balsī, bet pār lūpām nenāk neviena skaņa. Sirdis stāj pukstēt.

Ieraudzījusi parādību, Eda nometas ceļos un turpina skaitīt burvības vārdus. Spoks sāk ērmoti ļodzīties, taisa dažādas draudošas kustības, beidzot noņem savu galvu no pleciem un, izkapti pļaušanai atvēzis, nāk Edai tieši virsū. Viņa pašķielē uz augšu, bet neuztraucas, un turpina savu burvības darbu.

Balss drusku gan dreb, bet ne aiz bailēm.

Cīruļu Jēkabs izbailēs grib lēkt stāvus gaisā un bēgt, bet Čabu Miķelis to pēdējā brīdī notver aiz rokas un nelaiž nekur. - Paliec mierā un neizmaitā darbu. Vai tad tu neredzi, ka viss notiek tā, kā Eda paredzēja?

Spoks sper vēl dažus soļus uz Edas pusi. Nepārtraucot lasīšanu, viņa uzceļas kājās un, grāmatu vienā rokā, bet augsti pacelto tuteni otrā, iet parādībai droši virsū. Rēgs sāk sparīgi vicināt izkapti, bet Edai nenāk ne prātā, ka tas varētu būt īsts cilvēks un īsta izkapts - kad viņai mutē īstie vārdi, ne no kā tad nav jābīstas.

- Velns, dulnā mātīte, - spoka mutei atraujas pakluss lāsts. - Vai traka kļuvusi, ka skrien virsū izkaptij?

Tas kāpjas atpakaļ. Un nu sākas. Pamanījusi spoka vairīšanos, Eda paceļ gaisā tuteni un iesaukdamās: - Laiks nauda, laiks nauda! - metas rēgam klāt un cenšas iedurt sānos.

Knaģu Ludis nomana, ka maskarādes joks vēršas viņam par ļaunu. Saprot, ka Eda rīkosies līdz galam pēc savas pārliecības un, ja tiks klāt, durs, kamēr beigas, lai nokritušo parādību pārvērstu naudas kaudzē.

Viņš sviežas apkārt un ļauj kājām vaļu. Bet, ak negals! Dažus soļus paskrējis, Ludis jūt, ka spoka tērps slīd uz leju un draud sapīties kājās. Laime vēl, ka arī Edai mugurā garais talārs un viņa nav nekāda ātrā skrējēja.

- Papu, Jurka! - Eda sauc. - Skrieniet priekšā, duriet, cērtiet, neļaujiet izbēgt!

Tiltnieks paskrienas pa labi un stiepj spokam pretī dakšas, Cīruļu Jēkaba cirvis baigi atviz nakts

pusgaismā. Čabu Miķelis draudoši vicina ar malkas pagali, bet Jurka steidzīgi ieliek "kaķenē" oli. Ludis ir ielenkts no visām četrām pusēm. Viņu sagrābj šausmas un izmisums. Straujā skrējienā līķauts nobrūk zemē un viņš gandrīz paklūp, bet tepat aiz muguras dip Edas soļi un nejauki laistās garais tutenis.

Rauj velns, lai uzduras, — viņš nikni nošņāc caur zobiem un nosviež izkapti. Eda pakrīt, bet laimīgi, neskarot izkapti. Ludim sirds kļūst mazliet vieglāka, bet tai brīdī viņš pamana Vilciņu Jurku. - Nu ir riktīgi! Arī tas vēl uz kakla… Jurkam pavisam cits skrējiens nekā Edai, ja tas tiks klāt, tad tūliņ gāzīs pa galvu.

Tikai tagad Ludis atskārš, ka viņam uz galvas vēl svešais miroņa galvaskauss. Viņš steigšus aizmet to un atklāj Jurkam savu personību. - Lēnāk, lēnāk, kaimiņ! Vai jūs visi bez prāta palikuši? Es tikai gribēju pajokot, bet jūs bezmaz mani nobendējāt. Jurka, vai tu mani nepazīsti? Es taču esmu Knaģu Ludis.

Jurka viņu pazīst gan, bet tūliņ atceras Edas vārdus, ka parādība var pieņemt visādu izskatu. Viņš vēl šaubās, ko darīt: sist Ludim, vai laist, lai iet? Tikmēr, dakšas dūrienam izstiepis, no labās puses pieskrējis Tiltnieks, ari Jēkabs nāk tuvāk, bet no mugurpuses tuvojas Eda un kliedz: - Jurka, nelaid prom!

Viņš melo! Tas nav Ludis, bet spoks! Cērt viņam! Duriet un sitiet visi!

Kamēr Jurka vēl šaubās, Ludis, nometis zemē savu masku un atbrīvojies no visa liekā un traucējošā, metas uz Mālkalnes zirgu aploka pusi.

Ja tas nav Ludis, bet spoks, tad es būšu vainīgs, ja viņam izdosies izbēgt, Jurka iedomājas. Lai izpirktu savu kļūdu, viņš steidzīgi notēmē ar "kaķeni" un laiž bēglim pakaļ vistas olas lieluma akmeni. Tas trāpa taisni krustos. Ludis aiz sāpēm iebrēcas, tad lādēdamies pārlec pār aploka žogu un nozūd tumsā.

Ko nu? - jautā Tiltnieks, kad laimes meklētāji pēc nesekmīgām spoka medībām sapulcējas pie ozola.

- Tagad viss pagalam, - Eda rūgti nosaka. - Tā bija pati naudas parādiba, bet mēs viņu nemācējām noturēt. Otrreiz tā vairs nenāks. Tur nelīdzēs nekādi vārdi.

Viņi nodzēš ugunskuru un vīlušies izklīst naktī. Visvairāk sarūgtināts Tiltnieks. Tik ļoti noderētu kāds žūksnītis naudas, mašīna jābūvē par jaunu, bet nu nekā.

Kad apkārtnē dabūja zināt par pusnakts dēku pie Krievu ozoliem, lielākie smiekli ļaudīm bija, ka Knaģu Ludim izgājis tik plāni. - Otram bedri raka, bet pats iekrita!

10.

Katru svētdienu Čabu mājiņā uz sludināšanu sapulcējās ļaudis. Edas slava izplatījās tuvu un tālu, notika pat, ka viņu aicināja sludināt Aizpura novadā. Vienā sapulcē ieradās arī Tiltnieks un pēc tam sāka nākt katru svētdienu. Kad par to dabūja zināt Malkalnē, Griķis domīgi grozīja galvu un teica: - Nu tik sākas laiki mūsu pusē. Divi ķerti kopā, tur kaut kas iznāks. - Kas tas ir - ķerts? - jautāja Lilija, kas bija dzirdējusi tēva vārdus.

- Tas ir tāds pustraks cilvēks, - tēvs paskaidroja. - Viņš vēl nav tik traks, ka skrietu virsū citiem cilvēkiem un nezinātu, ko dara un runā, bet diez ko gudri arī nav.

Nu Lilijai ļoti gribas redzēt, kāds izskatās un ko dara pustraks cilvēks.

- Vai es varu aiziet uz Tiltniekiem ciemā? - kādu dienu viņa jautā tēvam. - Andrejs jau trīs reizes bijis pie manis, bet es tikai vienu reizi tur.

- Ej vien, tikai neaizmirsti, ka vakarā jānāk mājās, - tēvs saka. - Un nedzīvo daudz gar upi.

Saimniece saģērbj meiteni kā svētdienā, tās abas saplūc dārzā puķes un uztaisa buķeti. - Tās aiznes Modrei. Viņa būs ļoti priecīga.

Pēcpusdienā, kad kaimiņu ļaudis beiguši gulēt dienasvidu, mazā dāma ierodas Tiltniekos. Modre nosarkst aiz pārsteiguma par skaistajām puķēm un buķeti tūliņ novieto krūzē. Andrejs satraucas aiz prieka un vadā Liliju apkārt pa pagalmu, dārzu, upmalu, rāda savas spēļu lietas un visu, kas te ievērojams.

Viņiem piebiedrojas ari Modre.

- Vai tavs papus mājās? - Lilija jautā.

- Jā, viņš strādā šķūnī, - Andrejs atbild. - Vai tev viņam kas jāpasaka?

- Nē, es tikai domāju, ka viņš varbūt dusmīgs, ka te nāku.

- Mūsu tēvs nekad nav dusmīgs,- Modre saka. - Viņš tikai negrib, ka viņu traucē darbā.

- Ko viņš dara?

- To bērni nevar saprast, - Modre paskaidro.

- Vai drīkstu paskatīties, kā viņš strādā?

- Ja viņš ieraudzīs tevi, tad būs dusmīgs. Labāk neej. Šķūņa durvis ir pusvirus, bet iekšā nav dzirdama neviena skaņa. Kas tas var būt par darbu, ko tik klusi dara? Lilijai nedod mieru ziņkārība.

Es aiziešu līdz durvīm un drusciņ paskatīšos, - viņa saka. - Ja viņš bārsies, tad teikšu, ka nezināju, ka te nedrīks't nākt.

Basām kājām viņa pa steķa laipām aiziet līdz šķūņa durvīm, paskatās atpakaļ un šķelmīgi pasmaida, tad pabāž galvu durvju spraugā. Vienā kaktā viņa redz tādas kā aužamās stelles, bet bez nītīm un paminām.

Telpas stūrī pie skrūvsola, kur pa augsto logu saules stari krīt taisni virsū, sēž lielais sadugušais vīrs, galvu atspiedis dūrēs. Viņš lasa biezu, lielu grāmatu, lasa un iegrimst domās, drusciņ pakasa deniņus, tad lasa tālāk. Saules staros kā zelts spīd kuplā bārda. Tas ir viss. Lilija brītiņu skatās viņā, gaida, ka viņš izdarīs kaut ko savādu un jocīgu, bet viņš tik lasa. Beidzot meitenei apnīk vērot un vīlusies viņa iet atpakaļ pie saviem draugiem.

- Viņš jau neko nedara, tikai lasa grāmatu, - tā saka.

- Jā, bet tā nav vienkārša grāmata, - Modre paskaidro. - Tur iekšā ir visa gudrība, kā cilvēkiem jādzīvo un kas notiks nākotnē.

- Vai traki cilvēki var saprast tādas lietas? - Lilija brīnās.

- Kā tā, traki? - Modre samulst.

Mans papus teica, ka jūsu tēvs esot ķerts un pustraks. Un tagad es zinu, kāds izskatās tāds pustrakais. Nemaz nevar teikt, ka savādāks nekā citi.

- Ak tā! - Modres seja apmācas, viņa grib ko teikt, bet savaldās un tikai cieši sakniebj lūpas. Acīs izsprāgst asaras. - Lai jau runā. Mans tēvs par tādām pļāpām neko neiztaisa.

Tad viņa steidzīgi aiziet.

- Kas viņai uznāca? - Lilija jautā Andrejam. - Kāpēc viņa aizskrēja no mums?

- Iesim labāk uz vāgūzi, - Andrejs atbild. - Es tev parādīšu savu stopu un bultas. Vai tu proti šaut?

Viņi spēlējas divi vien līdz palaunadzim, šauj ar stopu un dzenā mucas stīpu pa pagalmu. Modre vairs nerādās. Priekš aiziešanas Lilija vēlreiz dabū redzēt Tiltnieku un dzird viņu runājam ar saimnieci Vītiņu Jūlu.

Vai mums ir mājās balts linu audekls? — viņš jautā, neievērodams bērnus, kas turpat pagalmā stāv un klausās.

- Kā nu ne! Vēl vesels baķis stāv neaiztikts no saimnieces pēdējā auduma.

- Tad sagriez to un uzšuj man bikses un kreklu.

- Bet jums jau vēl veļas diezgan,—Jūla brīnās.

- Man nav vajadzīga veļa, bet virsbikses un krekls, ko virspusē valkāt. Un dažus autus tu arī vari apvīlēt.

- Vai priekš kājām, vai?

- Jā, bet tādus garākus, - Tiltnieks nosaka.

Tad viņš ieiet ratnīcā un ilgi cilā kādu āža ragu, apskata no visām pusēm un mēģina pūst. - Tas būs labs.

Aža ragu rokā, domās iegrimis, stāv viņš ratnīcas vārtos un skatās kaut kur tālu, tālu … pretim savai nākotnei.

It kā bailes un žēlums zogas Andreja sirdi, raugoties tēvā. Viņš vēl nesaprot, kas notiek, bet nojauš kaut ko drūmu. Gribas viņam ko jautāt, zināt, vai tā ir, kā ļaudis runā, bet viņš to neiedrošinās…

Treša nodaļa.

Uznāca karš un cilvēku dzīvē sākās lielas pārmaiņas. No Purvmales nozuda daudzas sejas. Jaunie puiši un viri aizgāja karā, to vietā ieradās sveši karavīri. 1916. un 1917. g. Purvmales apkārtnē stāvēja XII armijas rezerves daļas - jātnieki un vezumnieki. Knaģu Ludis ar gudru ziņu dabūja balto biļeti un palika mājās. Čabu Eda, vēlīgi izpūlējusies nodibināt savu draudzi un iegiit mācītāja tiesības, izbeidza sludināšanu un pievērsās citām lietām. Naids pret vīriešiem, ko bija radījis Knaģu Ludis ar savu nekautro uzmākšanos nelaikā, pēkšņi izgaisa un pārvērtās spēcīgā pieķērībā visam vīrišķam. Ar lielu mīlestību Eda kopa abus āžus un audzēja veselu pulciņu brašu gaiļu. Bet veltīgi Ludis mēģināja viņas simpātijas pievērst arī sev. Šai ziņā Eda palika nelokāma. Vienīgais vīrieša cilvēks, atskaitot tēvu, ar ko viņa labprāt parunāja un satikās, bija Tiltnieks - šis lielais, staltais vīrs, kas tagad bija kļuvis pārgudrs un staigāja apkārt pa novadu izbrīnēdams cilvēkus.

Brīnuma mašīna no upes šķūņa bija pārvietota uz klētsaugšu, bet izgudrotājs reti kad kavējās pie tās.

Visgarām baltās drānās tērpts, izbalējušu platmali galvā, pastalām kājās un baltiem linu autiem aptītiem stilbiem, viņš staigāja apkārt no draudzes uz draudzi, atspiezdamies uz resnas, zarainas bozes, no kuras ļoti bijās suņi. Kaklā viņam bija pakārta liela kule ar ēdamo, bet pie jostas karājās āža rags. Tuvojoties kādām mājām vai ļaužu pulciņam ciema vidū, viņš pūta āža ragā, vēstot savu ierašanos. Un visi tad pa gabalu zināja, ka Tiltnieku Dāvis ir atkal klāt.

Vismīļāk viņš mēdza ierasties baznīcu pagalmos uz dievkalpojuma laiku. Pakāpies uz kāda augstāka akmens, viņš stāstīja ļaudīm par notikumiem, kas paredzēti Jāņa parādīšanās grāmatā. Neviens viņam nevarēja aizbāzt muti. Purvmales mācītājs reiz bija mēģinājis ar viņu strīdēties par bībeles lietām, bet Tiltnieks tam uzstādījis dažus vientiesīgus jautājumus, kuriem mācītais vīrs nevarēja atrast atbildi. Vispār Tiltniekam patika iesākt strīdu ar ļaudīm. Tad viņš ķēra tos uz vārda un izāzēja, ka bail. Neviens nevarēja pateikt, vai viņš prātā jucis vai gudrs.

Un kamēr saimnieks klejoja apkārt, pasauli lāpīdams, mājās viss gāja uz postu. Nebija vairs ne vēsts no agrākajiem Tiltniekiem. Puse tīrumu gulēja atmatā, ganāmpulks bija sarucis uz sešām septiņām galvām.

Pļavās nenolīdzinātie kurmju badekļi pārvērtās par ciņiem, upmales līči pieauga ar sūnu, kurā parādījās dzērvenes.

- Cilvēks nedzīvo no maizes vien,- teica saimnieks.

Saticis Tiltnieku uz ceļa, Griķis apjautājās: - Kā nu labi sviežas, kaimiņ?

- Puikas dažreiz sviežas ar akmeņiem, - atbild Tiltnieks.

- Ak tā? Bet kā tad klājas?

- Kā klāj, tā klājas. Ko kaimiņš domā - galdautu vai grīdsegu?

Griķis kožļā ūsu galus un pētīdams vēro bārdaino milzi: vai viņš dzen jokus, vai tiešām nesaprot, ko viņam jautā?

- Es gribēju jautāt, kā Tiltnieka tēvam iet?

- Mans tēvs guļ kapos, bet kas iet, tas iet kājām, - Tiltnieks nopietni atbild un soļo tālāk, ar resno bozi grūzdams sakaltušos zemes cinguļus.

Reiz kādās mājās saimnieks viņu bija aicinājis pie galda: - Nāc nu, iekod.

- Tad Tiltnieks bija prasijis: - Kur lai kožu tev - rokā vai degunā?

Tāds viņš tagad bija, ārēji vientiesīgs, viltīgs un pārgudrs. Visu, ko viņam jautāja vai lika darīt, viņš saprata burtiski un tā arī rīkojās. Viņam patika ar savu vientiesību āzēt un kaitināt cilvēkus, bet ja kāds mēģināja viņu pašu izjokot, tad viņš gudriem un āķīgiem jautājumiem iedzina gudrinieku strupceļā, padarīja par muļķi klātesošo acīs. Kas baidījās izsmiekla, tie viņam pa gabalu grieza ceļu. Vienīgi ar saviem bērniem viņš runāja nopietni.

Lielinieku laikā viņam ienāk prātā, ka pa ilgiem gadiem vajadzētu apciemot Rīgu un paskatīties, vai

tas taisnība, ka tā tagad pārkrāsota. Tad mēs viņu redzam cienīgi soļojam pa Marijas ielu. Baltais tērps, auti, pastalas, maizes kule plecā un āža rags pie jostas - pilsētniekiem tas ir neredzēts skats. Visi noraugās savādajā vīrā ar jautru izbrīnu, puikas skrien pakaļ, lielie krata galvas un smaida. Pie kāda skatloga Tiltnieks apstājas un vēro preces. Dažās minūtēs viņam apkārt salasījies pūlis. Viņš mierīgi attaisa ceļa kuli un iekož plāceni, bet paēdis trīs reizes gari pūš ar āža ragu. Tad turpina ceļu. Ziņkārīgo bars viņam seko. Tiem nepietiek telpas, pūlis piepilda ielu, aizšķērso ceļu tramvajam. Bet Tiltnieks nesaka ne vārda un soļo tālāk. Visur, kur viņš nonāk, satiksmei uz brīdi jāapstājas, kamēr pūlis ar savādo balto vīru aizies tālāk. Beidzot lietā iejaucas miliči. Tiltnieku arestē un aizved uz iecirkni. Noskaidro savādnieka personību un uzraksta protokolu par satiksmes traucēšanu. Bet Tiltnieks neparakstās.

- Es nekādu satiksmi neesmu traucējis, ko jūs te grābstāties. Es mierīgi gāju pa trotuāru.

- Jā, bet jūsu dēļ salasījās pūlis, aizsprostoja ielu un kavēja satiksmi.

- Tad rakstiet pūlim protokolu. Es taču viņu nesaucu līdzi. Vai es vainīgs, ka viņš man sekoja?

- Kāpēc jūs tik uzkrītoši ģērbjaties?

Mans apģērbs nevienam nekrīt virsū. Ja es uzģērbju vieglas, baltas drēbes, kas tur citiem par daļu?

- Jā, bet jums tāda gara bārda un vēl tas āža rags, - miliči aizrāda. - Tas modina ziņkārību.

- Parādiet man likuma pantu, kas aizliedz audzēt bārdu un nēsāt āža ragu, - Tiltnieks uzstājas.

Viņam neko nevar padarīt. Nakti paturējuši iecirkņa aresta telpās, miliči otrā rītā Tiltnieku atbrīvo un piekodina, lai viņš tūliņ atstāj Rīgu.

- Ja tu mums otru reizi nāksi rokās, tad dabūsi, - kads nosauc Tiltniekam pakaļ. - Ar mums tu velnu nedzen.

Bet Tiltnieks domā tā: tagad ir brīvi laiki, cilvēks var darīt to, ko ķeizara laikā nedrīkstēja. Kas toreiz bija slikti, tagad ir labi. Par ko toreiz sodīja, to šoreiz godinās.

Taisnā ceļa no iecirkņa viņš dodas uz Aleksandra bulvāri, kur starp liepām un ielu dzelzceļa sliedēm stāv Pētera Lielā pieminekļa augstais postaments. Staltais jātnieks ar zirgu kara sākumā noņemts no pieminekļa pamatiem un guļ kaut kur jūras dibenā pie igauņu salām, bet kailais postaments it kā prasīt prasās pēc kādas staltas cilvēka figūras.

Vēl ir agra rīta stunda, ielās maz gājēju. Nogaidījis izdevīgu brīdi, kad tuvumā nav neviena cilvēka, Tiltnieks ieskrienas, lec un ieķeras ar rokām postamenta augšmalā. Brītiņu vēlāk viņš jau stāv visā augumā izslējies uz pieminekļa pamatiem, pūš āža ragā un visā balsī sauc: - Sanāciet, sanāciet! Saucēja balss tuksnesī! Sataisiet tam Kungam ceļu!

Un atkal āža rags gaudo un baltais tēls pieminekļa augšā pa gabalu saista garāmgājēju skatus. No visām malām steidz ziņkārīgie, piepilda ietves, laukumu, drūzmējas uz ielu dzelzceļa sliedēm. Kamēr miliči sameklē kāpnes un noceļ "saucēja balsi" no postamenta, paiet labs laiciņš. Tikmēr viņš taurē un ļauj sevi apbrīnot. Šoreiz iecirknī Tiltnieku pamielo ar pipkām un miliča uzraudzībā izvada laukā no pilsētas.

- Bet tagad taisies ka tieci un nerādies mums vairs acīs, - pavadonis piekodina.

Baltais vīrs aiziet pa šoseju un nevar saprast vienu: kas tā par brīvību, ja cilvēks nedrikst ģērbties kā viņam tik? Un ar to pieminekli arī - agrāk nedrīkstēja sēsties zirgā ķeizaram aiz muguras, tagad nedrīkst pat nostāties uz pamata. Kas tā par kārtību ?

Pamanījis pretimnācēju, Tiltnieks taurē.

2.

Ziema. Egļu sils. Pa meža ceļu, sniegam gurkstot zem sliecēm, slīd ragaviņas. Tiltnieku Andrejs, tievos grožus aptinis rokai, velk mazo vezumu un vēro varenās egles, kuru zari nolīkuši zem sniega nastas.

Klusu ir mežā, klusi, krēslaini. Vientuļš dzenis knābā nokaltušu stumbru, paurbina ar garo knābi izdobto caurumu un aizlido uz citu koku. Mazi mazi putniņi skraida augšup un lejup pa egļu stumbriem.

Andrejam jau divpadsmit gadu, viņš mācās draudzes skolas pēdējā klasē - gudrs, saprātīgs zēns, bet sila spocīgais klusums viņu tā kā baida. Viņš saprot, ka te nav ne plēsīgu zvēru, ne ļaunu cilvēku, bet savādā sajūta negrib pāriet. Tā vien liekas, ka kaut kur no biezokņa dziļumiem viņu vērotu drūms, naidīgs acu pāris un pa gabalu aiz ragutiņām ložņātu kāda neredzama būtne, cenzdamās viņu panākt, kamēr vēl nav sasniegta meža mala.

Kādi nieki! Andrejs pukojas par savām muļķīgajām iedomām. Nekā te nav un nevar būt. Tas ir tikai sniegs, kas gurkst zem sliecčm, un tās viņa asinis, kuru ritēšana skan ausis kā tāla zvaniņa skaņa. Viņš paātrina soļus un domā kaut ko, pūlas novērst uzmanību no nepatīkamām sajūtām.

Vai tēvs pārnāks mājās uz Ziemassvētkiem? Nu viņš jau otro nedēļu prom. Neapzinīga nopūta izlaužas no zēna krūtīm. Tēvs… Agrāk viņu sauca par saimnieku, par Tiltnieku Dāvidu, tagad saukā par Davku. Eh… Un ragutiņās ir eglīte, zaļākā un kuplākā, kādu vien mežā varēja dabūt. Ja Andrejs neatcerētos, nevienam neienāktu prātā, ka pa Ziemassvētkiem Tiltniekos jādedzina eglīte. Modrei diezgan rūpju gar virtuves darbiem, vecais Jēkabs pat zirgu liedza ņemt, kad Andrejs posās uz mežu. Bet tie visi ir sīkumi, nu mežs izstaigāts un ragutiņās guļ zaļais kociņš. Svētku vakarā divi veci cilvēki un divi pusaudži apsēdīsies saimnieka istabā un skatīsies, kā svecītes deg. Varbūt viņi mēģinās pat dziedāt. Un kad svecītes būs nodegušas, viņi agri ies gulēt. Neviens pie viņiem neatnāks otrā dienā.

Griķu Lilija šogad neaicināja uz eglites dedzināšanu Mālkalnē. Viņiem būšot ciemiņi no pilsētas.

Protams, tad svešiem tur nav ko meklēt. Bet ja Lilijai nebūtu eglītes un ja viņa gribētu tādu kociņu kā Andrejam… Viņam sirds sāk priecīgāk pukstēt. Viņš sapņo, cik labi būtu, ja varētu iepriecināt kādu meiteni, palīdzēt viņai. Viņa ir tik jauka, patīkamākā no visām meitenēm skolā. Zināms, visi viņu pārāk lutina, iztop kā mācēdami, un dažreiz viņa Andreju nemaz neievēro. Tas nekas. Kad es izaugšu liels…

Tajā vietā ceļš ved gar mazu upīti, tad strauji pagriežas pa labi un gar biezu egļu puduri met likumu atpakaļ. Domās iegrimis, Andrejs nedzird slieču čīkstēšanu un zirga sprauslāšanu aiz eglēm. Kad ceļa līkumā pēkšņi parādās strauji traucošais melnis ar vieglām kamanām, viņš nepagūst novilkt ragutiņas sāņus no ceļa. Nav jau arī kur vilkt - abās pusēs iebrauktām sliedēm dziļas kupenas. Zirgs satrūkstas un metas sānis, līdz ceļiem iebrūk sniegā. Kamanas saļodzās uz sāniem un braucēji gandrīz izkrīt laukā.

Tur ir divi cilvēki: jauns puisis zilganpelēkā ģimnāzista mētelī un Griķu Lilija. Kamanām valstoties, viņa abām rokām pieķērusies ģimnāzista elkonim. Puisim aiz dusmām par klizmu seja saviebusies pavisam šķība. Baltām acīm viņš skatās Andrejā un sakniebj lūpas.

Taisies nost no ceļa, Smurguli! - viņš kliedz, tad pēkšņi atvēzējas un cērt Andrejam ar pātagu.

Vijīga ādas sloksne gaisā salocās un asi, sāpīgi kā bites dzēliens skar Andreja vaigu un kaklu. Tajā vietā parādās tumšsārta svītra. Sitiena pārsteigts, Andrejs laikam izskatās ļoti apmulsis un jocīgs. Kad ģimnāzists atskatās uz viņu, tam pasprūk smiekli. Šie smiekli it ka atmodina Andreju, viņš paceļ acis uz augšu un soļus piecus sešus no sevis redz divas jautras sejas, dzird skaļus smieklus. Visskaļāk un līksmāk skan Lilijas dzidrā balsis. Ha, ha, ha!

Un tad ir tā, it kā mežs būtu pēkšņi satumsis. Andrejs vairs neredz neko, tikai dzird smieklus. Viņa smejas! Rūgti un briesmīgi tas ir.

Tu… piesargies! Es to atminēšu! - Andrejs sauc svešajam puisim. Bet tas tik smej. Zirgs ir uzrausies uz ceļa un izvelk kamanas no kupenas. Divi acu pāri raugās atpakaļ uz satracināto zēnu un ziņkārīgi vēro. Bet pēkšņi viņu sejas kļūst nopietnas un smiekli apklust, puisis uzšauj zirgam ar pātagu un sarauj grožus. Andreja rokā pazib cirvis, nemērķēdams viņš met to pakaļ kamanām. Asmens iecērtas kamanu atzveltnē, pašūpojas uz vienu un otru pusi un nokrīt zemē.

Kamanas nozūd aiz meža pudura. Ceļa vidū stāv Andrejs Tiltnieks un sastindzis raugās zemē. Kāpēc viņa smējās?

Kad Griķis ieraudzīja sabojāto kamanu atzveltni, viņš jautāja, kā tas noticis. Tad ģimnāzists Griķa kundzes māsas dēls Arturs Damalts pastāstīja: - Mežā mums kāds zeņķis nedeva ceļu ar ragaviņām. Bet kad mēs braucam garām, viņš svieda ar cirvi.

- Tas bija Tiltnieku Andrejs, - piezīmēja Lilija.

- Ak tā? - Griķis norūca. - Kāpēc viņš to darīja?

- Kas to lai zina, - Arturs samulsis paraustīja plecus.

Tad Griķis neko vairs nejautāja, bet sēdās kamanās un aizbrauca uz Tiltniekiem. Pēc stundas viņš bija atpakaļ, paaicināja Arturu sānis un teica: - Tagad tev atliek viens no diviem: vai nu tūliņ iet uz Tiltniekiem un atvainoties par to pātagas sitienu, vai posties atpakaļ uz Rīgu.

Arturs atteicās iet uz Tiltniekiem un, ja neiejauktos Griķa kundze, puisim būtu jādodas mājupceļā.

Bet Lilijas māte panāca kompromisu tā, ka vēlāk kāds no Mālkalnes ļaudīm atvainosies Artura vietā par notikušo pārpratumu. Nebija taču nekas svarīgs- tikai kādam puišelim iesists. Vai tāpēc lai sanāktu naidā ar radiem?

Otra daÄźa.

Pirmā nodaļa.

Purvmale! - vilciena pavadonis sauca, iedams cauri ļaužu drūzmai pilnajam trešās klases vagonam.

Tiltnieku Andrejs atrāva skatu logam, aiz kura varēja vērot dzimtās puses pazīstamās vietas, un salūkoja sola apakšā nolikto mantu maišeli. Mazais rokas čemodāns ar labākajiem iedzīves sīkumiem bija nolikts plauktā. Maišeli padusē iemiedzis, čemodānu rokā, Andrejs kaut kā aizspraucās līdz durvīm un izgāja uz vagona platformas, bet arī tur nebija neko ērtāks. Visapkārt skanēja krievu un poļu valoda, tic bija laukstrādnieki un jaunās kūdras fabrikas strādnieki, kas brauca uz savām darba vietām. Vispār, kopš uztaisīta šī jaunā dzelzceļa līnija, te redzamas daudzas svešas sejas un Purvmales apkārtnē šis un tas vairs nav kā agrāk. Rīga kļuvusi it kā tuvāka - kas tur vairs ko braukt, viena stunda vilcienā un klat tu esi. Vienā dienā var iztaisīt ceļojumu turp un atpakaļ ar visām darīšanām pilsētā. Jā, laba lieta šis dzelzceļš!

Tiltnieku Andrejs brauca mājās no karadienesta. Diezgan tālu bija dienējis - Daugavpili artilēristos.

Netika mājās kopā ar citiem Purvmales puišiem uz lozi, jo bija virsnieka vietnieks un vajadzēja nodienēt pilnu dienesta laiku. Tas nu nebūtu nekas, pāris mēnešu uz priekšu vai atpakaļ neko nenozīmēja jaunam puisim, kam visa dzīve vēl priekšā, ja tikai mājās viss būtu kārtībā, ja Tiltniekos būtu saimnieks. Tēvs…

Andrejam bija jānopūšas. Zobi sāka neapzinīgi košļāt apakšlūpu un viņa skats, domu pilns, vērās laukā, kur skumjā maiņā garām slīdēja drūmie purvāji, ciņi un kroplo priedīšu audzes.

Divdesmit trīs gadi… Pirms karadienesta Andrejs pabeidza lauksaimniecības vidusskolu, tagad varētu savas zināšanas un jaunības sparu lietā likt. Tiltniekos darāmā netrūkst. Bet tēvs, vecais Davka, kā viņu visi saukā - vai viņam būs tik daudz saprāta nemaisīties pa kājām un ļaut jaunajam strādāt?

Puiša lielais, plecīgais augums saslienas, ar brīvo roku Andrejs ieķeras savu svārku krūtīs un tā sažņaudz dūrē audumu, ka tur paliek krunkas. Nav jau arī ko taupīt - apvalkāts, nobružāts uzvalks, visu dienesta laiku gulējis noliktavā. Pirms mājās braukšanas Andrejs gan bija atrakstījis vēstuli tēvam un lūdzis, lai atsūta citas drēbes, bet neko nesagaidīja. Varbūt tēvs bija atkal kaut kur aizklīdis un vēstule guļ neatplēsta saimnieka istabā uz galda. Tad jau nevar zināt, vai maz būs kāds atbraucis pretim uz staciju.

Līdz mājām astoņi kilometri. Ak, lai jau!

Iekaucās lokomotīve, vilciena gaita kļuva lēnāka. Spalgi sāka čīkstēt bremzes. Vilcienam apstājoties, Andrejs pārlaida skatu stacijas peronam. Nē, tēva nebija, ne arī kāda cita no Tiltnieku ļaudīm. Līdzās dežurantam gan stāvēja kāds apaļš pavecs kungs, bet tas bija Mālkalnes Griķis, un viņa klātbūtne darīja Andreju nemierīgu. Lūk, tur jau viņš steidzas uz otrās klases vagona durvīm un palīdz izkāpt jaunajai dāmai elegantā vasaras tērpā. Tā ir Griķu Lilija. Dievs, cik savādi gan, ka, viņu ieraugot, sirdij jāsāk straujāk pukstēt un bez kāda iemesla asiņu vilnis sveļ sejā - it kā prieks un it kā kauns par kaut ko vārdos neminamu, skaistu.

Tikai īsu mirkli Andrejs raudzījās viņā, ietvēra savā skatā šo slaido stāvu, un salda, tīksmīga smeldze iedrebējās viņa krūtīs. Balts kostīms, sarkana blūzīte, mazas elegantas kurpītes un krāsains saulessargs rokā. Seja viņai jau iedegusi vienmērīgi brūna. Pa gabalu Andrejs dzirdēja viņas balsi, smieklus, viņš vairs neskatījās turpu, bet gara acīm iedomājās, kā smaida šī skaistā, mīļā seja. It kā saulaināka nu bija kļuvusi skumjā apkārtne.

Viņš griezās uz otru pusi un gāja prom no perona. Aiz stacijas ēkas stūra nolika savas mantas zemē un paskatījās stacijas aizmugurē, kur stiepās zirgu slita. Tur bija divi pajūgi - Griķa vieglā droška ar tumšbēro sugas ķēvi aizjūgā un kāds noplucis baltiņš vecas orītes priekšā. No Tiltniekiem neviens nebija atbraucis.

Andrejs salūkoja papirosu un aizpīpoja. Pusdienas saulē žilbinoši vizēja bērzu tāsis garajās malkas grēdās. Peldu biksītēs izmetušies, brūni viri krāva malku vagonos. Varbūt tā bija Griķa malka? Pēc kara viņš diezgan plaši tirgojās ar mežiem. Rosīgs, turīgs vīrs.

Pametis savas mantas turpat stacijas galā, Andrejs lēnām soļoja uz malkas grēdu pusi. Brīdi

uzkavējās, vērojot krāvēju darbu, un pa laikam pameta skatu atpakaļ. Savādi: nekā cita šai brīdī viņš tā nevēlējās kā tuvoties Lilijai, dzirdēt viņas balsi un redzēt viņas seju, to pašu mīļo seju, kuras attēlu glabāja maza ģīmetne Andreja kabatas grāmatiņā, bet tai pašā laikā nekā cita viņš nebaidījās tik ļoti, kā atklāt savu klātbūtni. Tik eleganta un daiļa viņa bija, un tik noplucis izskatījās viņš pats. Protams, tie bija sīkumi, bet Andrejs nevēlējās, ka Lilija viņu redzētu tādu. Ja Griķis viņu pamanītu, tas droši vien nelaistu vaļā un liktu sēsties droškā, aizvestu līdz mājām. Veselu pusstundu viņš tad sēdētu Lilijai blakus un varētu parunāties ar viņu par saviem un viņas pieredzējumiem - tas būtu diezgan jauki. Bet varbūt, ka viņai tas nemaz tā nepatiktu? Nē, nē, lai labāk viņi aizbrauc.

Andrejs nogaidīja, kamēr Lilija apsēdās droškā un Griķis palaida rikšos straujo ķēvi. Kad pajūgs bija nozudis aiz ceļa līkuma, viņš atgriezās pie savām mantām, pārsvieda maisu pār plecu, paņēma čemodānu rokā un lēnām devās viņiem nopakaļis. Drīz tie nemaz vairs nebija redzami. Tad viņš sāka iet pilnu soli, saimnieka dēls, kā tēvam piederēja vienas no lielākām mājām Purvmalē. Pusdienas saule karsēja zemi.

2. Āzis ar abām kazām ganījās ceļmalas pļaviņā. Mājeles priekšā uz sola sēdēja Cabiene un Tiltnieks.

Abi kūpināja pīpes un palaikam paskatījās Edā, kas novietoja grozā pārdošanai domātos cāļus.

- Viņai jau tas gars uz tirdzniecību, - Cabiene ierunājās. - Labāk arī tā nekā mūžīgi ar to zemi vien.

- Vai tad var arī ko nopelnīt? - Tiltnieks jautāja.

- Nu, tik daudz kā iztikšanai jau iznāk. Kamēr vēl tēvs bija dzīvs, varējām paļauties uz viņa peļņu.

Tagad pašām jātiek galā ar visu.

- Tā jau nu ir. Bet meistars gan varēja vēl padzīvot dažu gadu. Nebija nekāds vecais vīrs.

Neviens nezina, kad tā stunda nāks, - Cabiene nopūtās. - Vai tad Miķelis nepeldējās diezgan veselības toverī? Uz beigām katru otro dienu sildīju akmeņus, vēlāk vedu mājās pūšļotāju, bet nekas vairs nelīdzēja. Tā laikam bija lemts. Un tad nu mēs paliekam divas vientuļas sievietes. Tas zemes pleķītis un būda ar nevar uzturēt. Bet ja ies pie citiem dienēt, kas tad notiks ar mājām? Tad labāk patirgoties, pastaigāt apkārt un nopirkt kādu cāli. Kūdras strādnieki atpērk visu beidzamo un maksā, cik prasa.

Edai nu bija jau pāri par trīsdesmit gadiem. Nobriedusi, ražena sieviete, brūna kā čigāniete un tikpat netīra ari. Pēc neveiksmes ar draudzes dibināšanu viņa bija atmetusi savus cildenos jaunības nodomus un beigusi sludināt.

- Būs laikam nākusi pie prāta, - sprieda kaimiņi. - Ir jau ari laiks.

Ar tirdzniecību viņa bija sākusi nodarboties tūliņ, kad lielajā purvā izraka novadgrāvi un ierīkoja kūdras fabriku. Saknes, olas, sviests, biezpiens un citas ēdamas lietas labi noderēja strādniekiem. No Rīgas visu nevarēja atvest un tad bija labi, ja kāds uzņēmīgs cilvēks piegādāja derīgu preci uz vietas.

- Mēs ar Edu tagad domājam tā, vai nebūtu labāk, ja pārdotu nost šo budku un pie kūdras laukiem attaisītu savu bodi, - Cabiene turpināja. - Vieta jau saklausīta, ej kaut vai šodien turpu. Vēl tikai vajadzīgas preces, bet ja to mājeli pārdotu, tad būtu ar ko iesākt.

- Tādam koloniālam mums naudas pietiktu un vēl pāri paliktos, - ieklausījusies sarunā, ierunājās arī Eda. Aizsējusi cāļu grozu, viņa panācās tuvāk, noslaucīja brunčos rokas. - Mājai pircējs jau sarunāts, par bodes papīriem arī apklausījos Rīgā. Un turpat uz Aleksandra ielas man noskatīta vieta lielākam veikalam. Kad kādu gadu patirgosimies pie purva un iedzīvosimies naudā, tad taisīsim vaļā veikalu Rīgā.

Tikai ar andeli cilvēks var tikt pie turības.

- Tas ir taisnība, - piekrita māte.

- Ar prastu darbu neviens nav iedzīvojies mantā.

- Kas mums sākumā liels vajadzīgs?

- Eda turpināja. - Kāds maiss cukura, miltu, kāda muca siļķu. Pašas cepsim rupmaizi. Glaunākas preces kā, piemēram, desas auto atvedīs no Rīgas.

- Vai ratu smērs ari būs? - Tiltnieks jautāja.

- Kā nu ne, - Cabiene steidzās atbildēt. - Bez tādām lietām jau nevar. Tāpat ziepes un naglas būs jātur krājumā.

- Tad būs labi, - Tiltnieks noteica un lika pie mutes āža ragu, bet nepūta.

Cilvēks nevar dzīvot no medībām un zvejas. Nav vairs tie laiki. Bet ja mēs butu piedzimuši pirms simt gadiem… Tagad ļaudis pārāk gudri, uz grāmatām nadzīgi. Bet kas viņiem tiek? Noplēšas, novergojas melnās miesās, un ja kāds ir sarausis mantu, bedrē tikpat nevar paņemt līdzi. Vai gudrais Zālamans neteica: skatieties no putniem gaisā? Prātīgs virs bija. Ja visi viņa padomam sekotu, daudz vieglāka būtu dzīve. Kā, piemēram, es…

Un nu viņš pūta āža ragu, kamēr seja kļuva sarkana un uz pieres piespīlējās dzīslas. Kad viņš beidza taurēt, Cabiene pieklājības dēļ iejautājās: - Kā nu iet pa jūsu mājam?

- Kā iet? - Tiltnieks viltīgi samiedza acis. - Cilvēki uz divām kājām, bet kustoņi uz četrām.

- Vai labība šogad labi padevusies?

- Labība nekad nevienam nepadodas, bet tikai aug, - Tiltnieks attrauca.

- Es ar viņu neesmu lauzties gājis.

Un atkal viņš taurēja, likdams apkārtnei manīt savu klātbūtni. - Tas ir Davka, klau, kā nu ālējas, teica kaimiņi Purvmales būdās. Un kūdras racēji apstājās darbā, atspiedās uz lāpstu kātiem un jautri samirkšķinājās acīm.

- Tas daiļais ir atkal klāt. Būtu nu atnācis pie mums, varētu padzīt velnu.

Taurēšanu dzirdēja arī vientuļais ceļa gājējs, kas, maišeli pār plecu pārsviedis, savā nodabā soļoja aiz krūmiem. Viņa seja saraucās sāpīgā vaibstā, kauna sārtums iesitās vaigos un viņš ciešāk saknieba lupas. Iznākot no krūmiem klajā vietā, kur Čabu kazas mekšķināja ceļmalā, viņš paātrinātu gaitu tiecās drīzāk sasniegt jaunu krūmu puduri.

Aža rags pēkšņi apklusa. Čabu mājeles priekšā no sola piecēlās lielais virs baltajās drānās, pielika roku pie acīm un pētoši noraudzījās garāmgājējā.

- Vai šodien nav pirmdiena? - viņš pēkšņi jautāja.

Kā tad, ka pirmdiena, - Cabiene atbildēja.

Dievs Tēvs, tad jau tas ir Andrejs, - Tiltnieks murmināja. - Viņš bija rakstījis, ka šodien būšot mājās. Un es pavisam aizmirsu, vajadzēja tak aizsūtīt zirgu pretim.

Viņa acīs apdzisa šķelmīgās liesmiņas, viņš vairs neizskatījās viltīgs un nebēdīgs. It kā nokaunējies un samulsis, Tiltnieku saimnieks satvēra zaraino bozi un, neatsveicinājies no Čabu sievietēm, žigli devās uz ceļa pusi, steidzās panākt savu dēlu. Andrejs gāja platiem soļiem neatskatīdamies, un tēvam vajadzēja skriet pusteciņus, lai viņu iedzītu. Tas izskatījās tik jocīgi, ka Edai paspruka smiekli. Bet vēlāk viņa kļuva domīga un, noraudzīdamās aizgājušiem pakaļ, klusi ieteicās: - Glīts puisis tas Tiltnieku Andrejs. Čabienei aiz brīnumiem mute palika pusvirus un pīpe gandrīz nokrita zemē: pirmo reizi Eda kaut ko tādu runāja par vīriešiem.

Izdzirdis soļus aiz muguras, Andrejs paskatījās atpakaļ un apstājās. Ar rokas virspusi noslaucīja slapjo pieri.

- Es jau domāju, ka tas tu, - Tiltnieks aizelsies teica. - Nu tad labdien, dēls. Kā labi pārbrauci?

Viņi sarokojās un abi it kā samulsuši nezināja ko teikt, ko darīt. Andreja skats slīdēja par tēva augumu, mirkli apstājās pie āža raga un maizes kules, tad novērsās. Viņš sāka atkal soļot.

- Nekas, viss iznāca labi. Vai tu ilgi jau, kamēr prom no mājām?

- Tikai trešo dienu, - Tiltnieks atbildēja. - Vakar paciemojos pie Modres. Viņi tur nopirkuši jaunu govi, jaunnedēļ nāks slaucama.

Andreja māsa bija pērn apprecējusies ar kādu namdari Sietiņu Jāni un dzīvoja Aizpuriešos. Cik

Andrejs zināja, tad viņiem klājās diezgan labi. Sietiņu Jānis bija krietns amatnieks, viņam darba netrūka.

Ar mazo saimniecību Modre viena pati tika galā.

- Un kā tagad mūsmājās? - Andrejs jautāja. - Vai šogad siens būs labs?

- Sliktāks nebūs kā agrākus gadus, - Tiltnieks nomurmināja un skatījās sānis.

- Dod, dēls, to maisu man. Man jau rokas tukšas.

- Nekas, gan aiznesīšu.

- Dod vien. Vēl jau labs gabals ko kāpt. Taisnību sakot, varēja gan kāds aizbraukt tev pretim, bet es aiziedams nepieteicu, un tiem tur mājās jau nekas nenāk prātā.

Brītiņu viņi stīvējās gar Andreja nesamiem. Andrejs negribēja ļaut tēvam nest, bet kad tas neatlaidās, iedeva mazo čemodānu. Pa gabalu vērojot, viņi nu izskatījās kā divi klejojoši amatnieki, kas ar visu iedzīvi pārceļas uz jaunu darba vietu. Andrejs gāja pa priekšu, tēvs turējās pāra soļus viņam aizmugurē. Kad Andrejs ko jautāja, viņš neskatījās atpakaļ, arī tēvs runājot nemēģināja viņu panākt.

- Tad nu tas ir cauri, - Tiltnieks sacīja. - Tev nekas vairs nav pa kājām. Izskolojies, izdienējis, nu vari sākt dzīvot.

-Jā, dzīvot un strādāt, - Andrejs it kā nopūtās'.

- Nu, ar to lielo plēšanos nav vērts iesākt. Pietiek, ja cilvēks ir paēdis un sava drēbju lupata mugurā.

Bet Tiltniekos ar gariem nagiem nekas nav padarāms. Ja neķersies pie lietas ar visu krūti, uz priekšu netiks.

Maizītei iznāk, - tēvs piezīmēja. - Tāpat savs aizdars ari tiek. Kas cilvēkam vajadzīgs?

- Mums ir 200 pūrvietu. Tām jābūt labām pūrvietām, tur kaut* kas jādabū ārā. Ēkas, lopi, iedzīve, nekas nav mūžīgs, tēv.

- Manam mūžam pietiks.

- Bet manam ne. Un tad ir laikus jādomā, kā to visu atjaunot. Kamēr Cīruļu Jēkabs miris, nav mums mājās neviena, kas domātu par darbiem un kārtību. Ar tiem ļautiņiem, kādus tu esi savācis Tiltniekos, tālu nevar tikt.

- Kas cilvēkiem vainas? - Tiltnieks pasmaidīja. - Viņi man ēst neprasa, katrs pats savā maizē un katram savs zemes pleķītis. Lai tik sēj un pļauj. Rudenī mana daļa ir droša bez kādām izdošanām un raizēm.

- Bet tā daļa varētu būt daudz lielāka, ja pušelnieku vietā paši vadītu saimniecību. Vai viņiem kāda rūpe, kas notiks ar mājām pēcāk? Izsūc tikai zemi uz pēdējo, bet zemei atpakaļ nedod neko. Un ja ēkas brūk kopā, ja pļavas piesūno, ja grāvji aizaug un zelmeni nomāc nezāles - par to taču viņiem nesāp galva.

- Vajaga dzīvot tā, lai būtu vieglāk. Slimi kauli un sirma galva nevienam nedod laimi.

Nē, tēvs, jādzīvo tā kā labāk. Tiltniekiem atkal jākļūst tādiem, kādi tie kādreiz bijuši, vēl labākiem, turīgākiem un kuplākiem, īstus cilvēkus un īstu darbu, lūk, ko mums vajag. Lai salašņas iet savu ceļu. Nīkuļa lopiņi lai pazūd no mūsu kūts.

- Un tad tev būs labi? - Tiltnieks atkal pasmaidīja. - Lai nu, lai. Parunāt jau var, bet vai nu viss tūliņ jādara. Padzīvosi dažu gadu, pats redzēsi, kas labs. Tikmēr lai nu vēl iet pa vecam. Manam mūžam klapatu pietiek.

Andrejs klusēja un, lūpas sakniebis, skatījās uz Mālkalnes pusi. Staltas, labi uzturētas ēkas, ganāmpulks aplokā… Te dzīvoja viņa. Un tur, lejā pie upes, pletās Tiltnieku lauki - pelēkas atmatas druvu vidū, šķidra, sīka lablbiņa, pušelnieku tīrumu ķīļi.

Paskaties, tēvs, kā tur izskatās, - Andrejs rādīja uz Tiltnieku pusi. - Taisni kā veci, ielāpaini svārki, viens ielāps tāds, otrs tāds.

- Kas tur ļauns?

Tā ir nejēdzība. Šie ielāpi jānoārda, Tiltnieku zemei jādarina jauni veseli svārki.

- Nu, to skrodera šepti labāk izmet no galvas.

- Tad dod man kādu daļu zemes, ļauj rīkoties pēc mana prāta un es tev parādīšu, ka dažos gados Tiltnieku tērps būs jauns.

- Greznība ir netikums. Pieticīgiem būs būt, jo kas daudz grib, tam maz tiek.

- Piecdesmit pūrvietu, tēvs.

- Nē, nē, pēc kā tas izskatīsies!

- Vismaz trīsdesmit tur, pie mājām …

- Nerunā, dēls, niekus. Reiz tu dabūsi visu. Tad manis pēc dari, kā tev tīk. Bet tagad ņem par labu, ko tavs vecais dumais tēvs iekārtojis.

Kāpēc man te bija jāatgriežas, ko es te darīšu? - drūms jautājums smeldza Andreja apziņā. Visam, ko viņš būtu gribējis un varējis darīt, ceļā stāvēja vecā savādnieka ietiepīgais stāvs. Tas nepretojās ar bardzību un asu spēku, bet ar bērnišķīgu vientiesību kavēja strādāt, neļāva radīt, celt. Varbūt viņam tikai patikās kaitināt jauno, paniekoties un jokot, bet šis joks bija pārāk drūms, lai par to priecātos.

Ar tādu drūmu bezcerības sajūtu sirdī Tiltnieku Andrejs pārnāca mājās. Šķūnis upes vidū pa gadiem bija kļuvis pavisam pelēks, kā ķēms tas tur stāvēja uz ūdeņiem un it' kā izsmiedams rēgojās atnācējam pretim. Te mēs esam, mašīnu meistars Davka un viņa murgs - ko tu mums padarīsi? īgnas, neviesmīlīgas sejas pazibēja aiz logiem, aiz ēku stūriem, pētīdamas vēroja pārnācēju, apdraudētas savā mierā un cīņai gatavas. Sakņu dobēs kārpījās vistas, pagalma maurs bija piepļeckāts govju karašām. Durvju priekšā suns laizīja slauceni.

Pāris dienas pēc Andreja pārnākšanas Tiltnieks nodzīvoja mājās, locījās pa šķūni, sāka labot olnīcas žogu un runāja pat par granti, ko vajadzētu atvest no bedrēm un sabērt kūts priekšā lopu izmīdītajās dangās. Tad kādu rītu viņa te vairs nebija. Andrejs nejautāja nevienam, kur palicis tēvs, un neviens neuzskatīja par vajadzīgu viņam kaut ko stāstīt, jo tādas lietas kā Tiltnieku Davkas nozušana un atgriešanās te bija visiem pierastas. Šais pāris dienās Andrejs tomēr paguva iepazīties ar stāvokli mājās un pārliecinājās, ka vismaz līdz rudenim te nekas nav pārveidojams. Visu zemi un pļavas Tiltnieks bija pa lielākiem un mazākiem gabaliem nodevis dažādu ļautiņu ziņā. Tie sēja un pļāva, saņēma no Tiltnieka sēklu un rudenī atdeva viņam pusi ražas, ne jau katrreiz pilnu mēru un ne ikreiz to labāko daļu. Viņi nopļāva sienu, bet nekopa pļavas, un ja kāds gabals bija pavisam slikti audzis, viņi gāja tam apkārt ar savām izkaptīm, bet labāk uzsēja tajā vietā govi vai zirgu, lai nokremt tīru. Divas tādas pušelnieku ģimenes jau otro gadu pastāvīgi dzīvoja Tiltniekos. Par zemes lietām vairāk rūpējās sievas. Vīri braukāja apkārt tirgodamies ar sivēniem, putniem, āboliem, biezpienu un krējumu. Kad Tiltnieka nebija mājās, pušelnieku sievas apkopa viņa abas govis un pabaroja zirgu, par to tad viņām palika izslauktais piens.

Saimniekam pārrodoties, viņam ēdamās reizēs ienesa pa bļodiņai zupas, jo nebija taču, kas vecajam vīram gatavotu ēdienu. Tā viņi dzīvoja. Saimnieka pieliekamais kambaris un klēts stāvēja bez atslēgas, un ja nu saimnieks kādu laiku pavadīja mājās un, kā daždien vīrieša cilvēks, ar virtuves rūpēm negribēja noņemties, izpalīdzīgās pušelnieku sievas varēja iet uz pieliekamo vai klēti un paņemt produktus cik vajadzīgs, lai uztaisītu Tiltniekam maltīti. Davka nebija sīkumains un neskatījās uz pirkstiem. Protams, tad ari maltītes mērs bija pietiekami kupls, lai visa pušelnieku ģimene paēstu.

Tā tas bija gājis jau vairāk kā gadu.

Saticība un pārticība valdīja Tiltniekos un laba saskaņa saimniekam ar saviem ļaudīm, kas nebija ne algādži, ne kalpi, bet brīvi iemītnieki un īrnieki. Vai tā ies arī uz priekšu, par to šiem ļaudīm bija lielas šaubas, jo nu atkal bija mājās saimnieka dēls. Pirmajā dienā tas atteicās no pušelnieka sievas pakalpojumiem un pats pagatavoja sev un tēvam vakariņas. Pēc tam pieliekamais kambaris un klēts dabūja atslēgas un Andrejs - vīrieša cilvēks, turklāt jauns un skolots - pats izslauca abas govis un pienu ņēma savā ziņā. Tāda rīcība varēja modināt tikai īgnumu labajos ļautiņos, kas tik mīļi bija rūpējušies par vecā Tiltnieka labklājību. Viņi arī nekavējās izrādīt, ka šis cilvēks nav izpelnījies viņu mīlestību. Sievas staigāja sapūtušās, vīri grieza Andrejam ceļu un aiz muguras nicīgi spļaudījās. Šādos apstākļos vecajam Tiltniekam šķita prātīgi uz kādu laiku nozust no mājām. Kamēr

nodibināsies tā jaunā kārtība, viņš vēlējās palikt neitrāls, bet šādas pārgrozības nekad nav iespējamas bez naida un cīņas.

Ko darīt te bija milzums, bet pie galvenajām lietām priekš rudens Andrejs nevarēja tikt klāt. Atlika šādi tādi sīkumi. Viņš laboja žogus, saveda kārtībā darba rīkus - arklus, ecēšas, izkaptis, grābekļus, brauca pie kalēja ar nolaistajām mašīnām, iztīrīja pagalmu. Katru viņa soli pavadīja apdraudēto ļaužu smīni, bet par tiem viņš neko neiztaisīja. Bet kad tā nopūloties bija pienācis sestdienas vakars, pārlaižot skatu padarītajam darbam, Andrejs sajuta gandarījumu. Daudz vai maz, bet kaut kas jau bija griezies uz labo pusi. Tad viņš iedomājās Mālkalni un Liliju un pēdējos divus gadus, kopš nebija ar viņu ticies un runājis. Un viņam vairs nebija miera. Cik te nu tālu, tur viņa ir. Pēc atgriešanās no karadienesta pārnācējam tiesības, nē, pienākums apciemot savus kaimiņus.

Viņš nomazgājās nekurinātā pirtī, saģērbās svētdienas drēbēs un devās uz Malkalni.

5.

Viņi sēdēja uz šūpuļsola Mālkalnes dārzā un vēroja, kā pļavas kūp ūdeņiem tuvajās vietās. Šis kūpiens, šī vieglā miglas sega lēnām vēlās uz viņu pusi, bet, aizsniegusi kalna pakāji, augšup nekāpa un kā gausa, balta straume aizplūda pa labi un pa kreisi - visapkārt mājām. No paaugstinājuma skatoties, it kā ezers bija viņiem visapkārt un viņi atradās it kā uz salas. Pāri šim ezeram un šai salai pletās satumsušais debesjums ar pirmajām vakara zvaigznēm. Austošais mēness disks ar apakšmalu vēl pieskārās apvārsnim, tas bija sarkans un liels.

Viņiem apkārt vēsmoja dārza smaržas, ābeles stāvēja pilnos ziedos. Spilgti raibajā ģērbā Lilija pati bija kā dzīva buķete - spilgtākais un skaistākais zieds savā dārzā, un Andreja skats kā apburts kavējās pie tās.

- Cik ilgi tu paliksi te? - Andrejs jautāja.

- Redzēs, kā būs, - Lilija atbildēja. - Ja būs skaista vasara, tad ilgāk, ja auksta un lietaina, tad līdz jūlija vidum. Kadai draudzenei apsolīju vienu nedēļu pavadīt pie viņas jūrmalā. Bet tu, vai tu domā pavisam noenkuroties uz vietas?

Es palikšu Tiltniekos,- Andrejs klusi sacīja. - Tu pati zini, nav pie mums tā, kā vajadzētu būt.

Tēvam nav nekādas intereses gar mājām un ja arī es nelikšos zinis…

Bet vai tas tev atmaksāsies? Šis vienmuļais darbs, sabiedrības te nav nekādas. Un ja nu tu vēl nevari brīvi rīkoties, kad jārēķinās ar tēva gribu - vai tad ir vērts?

- To es nezinu, bet jūtu, ka man tas jādara, ka nedarīt to būtu slikti.

Un jāieslīgst ikdienā, jākļūst tādam pat fiziski un garīgi pelēkam ka visi tie, kas savu mūžu ziedojuši šādai dzīvei? Andrej, tev taču ir tiesības iestāties augstskolā.

-Jā.

- Un tikdaudz Tiltnieki ari spētu ka ļaut tev izstudēt.

- Šaubos, vai viņi to vairs var gaidīt un vai pēc tam es vairs būšu kāds darītājs.

- Tavā vietā es divreiz padomātu, iekams ietu šo ceļu.

- Ilgi esmu par to domājis un nekā labāka nevaru izdomāt.

Protams, tev pašam labāk jāzina. Andrej, vai mēs labāk drusku nepastaigāsim? Tu taču pagaidīsi, kamēr pārbrauks mans tēvs?

Griķis bija aizbraucis uz staciju norēķināties ar stenceļu mizotājiem un vagonu iekrāvējiem par pagājušās nedēļas darbu. Rudeņos viņš uzpirka mežus, ziema un pavasaris pagāja spraigā darbā, kamēr sagatavotos kokmateriālus izveda pie stacijām un pārdeva tālāk. Uzņēmīgais vīrs tagad prātoja par kokzāģētavas būvi.

Andrejs piecēlās reizē ar Liliju. Un reizē ar fiziskā stāvokļa pārmaiņu it kā pārvērtās Lilijas garīgā

stāja. Varbūt viņa aizmirsa, ka tas ir Mālkalnes dārzs, kur tagad pastaigājas bērnības drauga sabiedrībā, varbūt iedomājās šī dārza vietā kaut ko citu - pilsētas lielos parkus, bulvārus, kur vakaros promenēja cita publika - viņas gaita kļuva manierīga, viņa it kā pozēja iedomātiem vērotājiem un viņas sejas izteiksme, ķermeņa kustības un runas veids tagad atgādināja to daudzo sieviešu šablonisko izturēšanos, kas pieradušas defilēt ziņkārīgu acu priekšā. To varētu nosaukt par standartizētu eleganci. Viņa smaidīja vietā un nevietā, pārspīlēja visas emocijas, izbrīnā iesaucās un sarauca uzacis par vienaldzīgām un nenozīmīgām lietām. Tiešām? Ko jūs sakāt? Brīnišķīgi un šausmīgi…

Kad Andrejs salūkoja papirosus, viņa atgādināja: - Vari piedāvāt arī man. Tikai tad mums jāiet vairāk uz dārza malu, lai mājinieki neredz. Tu jau zini, šiem ļautiņiem vel spēkā dažādi aizspriedumi.

Jā, un tad varēja pastāstīt par pagājušo sezonu Rīgā, par ievērojamām izrādēm un ballēm. Un tādā sarunā varēja pieminēt sabiedrībā ievērojamas personas, ar kurām viņa bijusi kopā tur un tur, vai arī mazāk ievērojamus cilvēkus, kuriem bija ievērojams dzīves veids - auto, jabtas, ārzemju ceļojumi. Kādas tālas un svešas pasaules atblāzma atvizēja līdz Andrejam, dzīve ar citādu saturu, mērķiem un piepildījumu. Par visām šīm lietām Lilija runāja vienaldzīgā tonī, kā par kaut ko parastu un ikdienišķu.

Savās noskaņās un priekšstatos par dzīves saturu viņa bija it kā uzkāpusi augstā kalnājā, no kurienes raugoties dzīves pamatsaturs lejā šķiet sīks un nenozīmīgs, bet svarīgas ir tikai ilūzijas un virsotņu dīvainības. Gluži dabīgi, ka no tādas perspektīvas vērojot Andreja nākotnes nodomus, viņai varēja rasties jautājums: Vai ir vērts?

Un Andrejs Tiltnieks jau šodien zināja, ka viņa dzīvi no Lilijas dzīves šķir vesels bezdibens. Viņas sapņi nebija viņējie, un tas, par ko sapņoja viņi, nevarēja valdzināt šo sievieti. Tātad - te nebija nozīmes apstāties, cerēt brīnumu. Bet viņš nespēja aiziet, nevarēja pat domās pielaist, ka Lilija jāsvītro no viņa rītdienas satura. Te bija viņa slimā vieta. Viņam daudz kas nepatika Lilijas jaunajā būtībā, šis tēls nebija harmonisks un nevarēja lolot cerību to kādreiz pārveidot, bet viņu apbūra tās sievišķība, neatvairāmais mūžsenais spēks, kas iedarbojās pāri saprātam un visiem ārējiem apstākļiem no sievietes uz vīrieti.

Nebija nevienas citas kā viņa. Un viņam sāpēja, ka viņa bija tāda.

Andrejs visu vakaru bija diezgan kluss. Viņš neko nejautāja, - …………………… bet tā kā ari viņam maz tika jautāts, jo Lilija lielāko tiesu stāstīja par sevi, viņš varēja tikai klausīties. Lilijas balss, viņas soļu vieglais troksnis, acu iedegšanās, mēnesnīcā kustošais augums - cik labi bija to dzirdēt, redzēt, just. Tā bija tiešamība, laba un pareiza. Viss pārējais, svešais un nepatīkamais bija tikai maldi, abstrakcija, un tam nav nozīmes. Par to varēja nedomāt.

Lūk, viņa aizsviež papirosa galu pār žogu un saka: - Uzgaidi, Andrej. Man jāizber smiltis no kurpes.

Viņa uzliek tev vienu roku uz pleca un pieturas, kamēr ar otru noaun kurpi un izber smiltis. Tā darbojoties, viņa zaudē līdzsvaru, gandrīz nokrīt zemē, bet tu esi laimīgs, ka vari apskaut viņu un turēt savās rokās. Tu viņu turi vēl tad, kad kurpe jau uzmaukta kājā, viņa zina, ka tas vairs nav vajadzīgs, bet neraisās vaļā, nesteidzas atbrīvot savu elkoni, kas tik maigi dus tavos pirkstos. Tad viņa paskatās tevī, draudzīgi pasmaida un nopūšas. Tavās krūtīs nosmok vaids.

Andrejs nesagaidīja Griķa pārbraukšanu. Kad viņš aizgāja, Lilija noskatījās viņam pakaļ un, zinādama, ka neviens to neredz, skatījās ilgāk nekā vajadzīgs. Šis skats bija sapņains un pazemīgs. Un atkal viņa nopūtās, smaidot saglauda matus. * - Viņš ir tik mīļš un patīkams. Bet… nekas vairāk kā rotaļa taču nevar būt. Nē, nekas.

Mēnessgaismā Andrejs Tiltnieks vēroja savas tēva mājas, noplukušās ēkas, nezālēm pieaugušās atmatas, pļavas, domāja par gaudenajiem lopiem kūtī.

Kaut kas sāpēja. Kad, kad te būs kas savādāks? Vai iespējams uzcelt tiltu pāri bezdibenim? Kas ir viņa un kas esmu es?

Tad viņš redzēja baltu tēlu, kas no otras puses tuvojās mājām. Mazliet salīcis, klusi tas slīdēja pār zemi kā spoks. Andrejs nogriezās uz upmalu, lai nebūtu jāsatiek tēvs.

Otra nodaļa.

1.

Jā, nu bija jauns veikals Purvmalē, īsts koloniāls, kā Čabu Eda dēvēja. Tēva mājeli ar zemi bija nopircis kāds amatnieks, bet dabūto naudu māte ar meitu ieguldīja jaunajā tirdzniecības uzņēmumā, jo nav labi kapitālu turēt bez apgrozījuma.

Kamēr te bija iekārtota kūdras rūpniecība, Purvmalē dzīvoja daudz svešu ļaužu, strādnieki un darbu vadītāji, vasaru ar visām ģimenēm. Tādam ļaužu lēvenim vajadzēja arī ko iekšā šķūrēt… Vecais bodnieks Jucis vairāk nezināja kā uzskrūvēt cenas un briedināt naudas maku, tāpēc īsti vietā bija tāda veselīga konkurence, sacensība uz lētumu un preču labumu.

Jā, Edai nu piederēja veikals. Viņai pašai nebija laika visu dienu stāvēt aiz letes, par to rūpējās māte. Tā arī apkopa kazas, kas mitinājās kūtiņā, jo bez kazām Čabas nebūtu Čabas. Eda iepirka preces, braukāja uz Rīgu un apstaigāja apkārtējās zemnieku mājas, kur bija pārdodami kāļi, burkāni, kāposti, olas un sviests.

Kādu dienu ar sālsmaizi atnāca Edas draudzene Zvirgzdu Alvīne. Veikala īpašniece ne bez lepnuma izrādīja tai savu uzņēmumu. Nekas, jūs jau te iekārtojušās itin brangi, - Alvīne sprieda.

Veikala telpas bija gluži labas un piemērotas. Plaukti, lete, kastes, svari. Labs pagrabs. Piebūve ratiem un citām mantām. Prāva virtuve un istaba dzīvošanai. Bet pašā veikalā gan varētu būt mazliet vairāk kartības, Alvīne nodomā. Taisnību sakot, te jau bija īsts juceklis, nemaz nevarēja aptvert, kur katra prece meklējama. Vēstuļu papīrs kopā ar ietinamo. Sāls un cukura maisi cieši blakus. Lielajai burkānu kastei pārlikts garš dēlis - uz tā stāv maize. Ap siļķu mucu uz grīdas mirkst sālījuma peļķīte. Ja plauktos grib atrast vajadzīgo preci, tad jābūt gandrīz vai gaišreģim - viss novietots juku jukām: kanēlis kopā ar pipariem, tabaka ar biskvītiem. Bet pār visām lietām te valda kāda nepanesama pretīga smaka.

Alvīne šņaukājās un apskatījās kaktos, vai kur neredzēs slaveno veselības baļļu. Tās gan nebija, bet tomēr kaut kur kaut kas smirdēja. No Alvīnes sejas Cabiene noprata, kādas domas pamodušās viešņas galvā.

- Ko nu šņaukājies, nevajag būt tik pērlīgai. Es pati visus kaktus iztīrīju. Kas te lai smirdētu?

Bet gaiss tiešām nebija labs. Alvīne steidzās atvadīties un drīz aizgāja. Eda pavadīja to līdz ceļa līkumam un runāja par saviem nākotnes nodomiem.

- Es visu došu lētāk nekā Jucis. Kas pie šī vairs tad ies? Bet man būs liels apgrozījums. Jucis varēs tupēt aiz savas letes tukšā bodē kā zvērs krātiņā, bet es drīz vedīšu preces ar smago furmani veseliem vezumiem. Pēc pāris gadiem kapitāls būs četrkāršots. Tad te pie tiem nabagiem vairs palikšana nav. Rīgā uz Aleksandra ielas …

Bet te nu Alvīnei iegribējās drusciņ mazināt draudzenes iedomību, varbūt, ka skauda. - Ja veikals varētu pastāvēt tikai no runāšanas, tad visi balamutes būtu kungi, - viņa izmeta. - Augstākais pusgadu jūs te ķepurosieties. Tad būs mājas, nauda cauri un miers.

Viņas šķīrās diezgan īdzīgā omā. Un laikam taču Alvīnes mēlei piemita skaudības spēks, jo nebija jāgaida ne pusgads, kad viņas pravietojumi sāka piepildīties. Neveicās mūsu veikalniecēm nepavisam.

No sākuma viens otrs pircējs iegāja veikalā ziņkārības dēļ: apskatīties, kā šis tur raujas. Ka Eda pusdulna, to Purvmalē zināja katrs bērns, bet vecene visās lietās turējās pie principa: tā bija agrāk, tā manos laikos darīja. Ienāk pircējs, prasa kādu preci. Cabiene neatceras, kur vajadzīgā manta nolikta, lēnā garā rakņājas un meklē, bet cilvēks stāv un gaida, beidzot aiziet pie Juča. Gadās reizē vairāki pircēji, un kādai kundzītei maz laika, tā skubina Čabieni, lai rīkojas veiklāk. Bet Cabiene nav tas cilvēks, kam patīk steigties. Labu gribēdama, tomēr sāks arī. Nejauši aizskar siļķu mucas dēli un maizes klaipi iekrīt

sālījumā. Cabiene tos izceļ no mucas un noliek agrākā vietā: - Tas nekas, abas lietas cilvēks ēd, kā maizi, tā siļķi. Ja iekristu ratu smērā, tad būtu slikti. - Sālījumā samērcētās rokas noslauka brunčos un mierīgi ķeras pie citām precēm.

Ko tie cilvēki brēc - neesot svaigas maizes! Noziedējusi taču labāka un veselīgāka.

Kāda dāmiņa apsmādē sviestu tikai tāpēc vien, ka no Cabienes pīpja tam uzbiruši virsū tīri pelni.

Sīpoli esot iepuvuši un kāpostiem notecējusi zupa, kļuvuši glumi.

- Par daudz tie cilvēki izlepuši, - Cabiene sūdzas Edai. - Šī pati, kas saka, ka es esot netīra, riebjoties ēst, ko es ņēmusi rokā, pastāvīgi skurstenis mutē un pa lūpu kaktiņiem tekot slienas - kā tad toreiz bija labi, kad viņai lielinieku laikā kartupeļu miza bija gardums.

Kādu dienu veikalā ienāk kūdras fabrikas meistara Lipstiņa smalkā kundze, nopērk litru piena.

Cabiene pienu lejot pašapzinīgi nosaka: - Tik treknu un labu pienu vēl nekad nebūsiet dzēruši. Vārēsiet likt pie kafijas klāt krējuma vietā.

Lipstiņa kundze arī tā izdarījusi, pielējusi pienu pie kafijas. Pēc azaida atnak kāda draudzene, kas nupat bijusi veikalā. Tā skatās un smīn, beidzot jautā, kā garšojis Cabienes personigi slauktais kazu piens.

Kazu piens! Smalkā Lipstiņa kundze pēc tam divas dienas guļ slimības gultā un nevar neko ēst.Tādos apstākļos veikals patiešām nevarēja plaukt. Ak nē, tas slīdēja uz leju, pretim bankrotam un jau trešajā mēnesī Edas tirdzniecības godībai bija gals.

Kādu dienu veikalniecēm vairs nebija ne naudas, ne preču. — Savādi, kā tas varēja iznākt? - Eda brīnīdamās stāstīja ļaudīm. - Mēs ar māti tik vienkārši dzīvojām. Nepirkām sev nekādās štātes, arī par kārumiem neplakanējāmies, bet nu ir viss cauri.

Tas sliktākais, ka nebija vairs ari savas pajumtes un zemes. Kur nu lai paliek ar visām kazām un citu iedzīvi? Tad notika tā, ka Cabiene ar Edu uz ilgu laiku nozuda no Purvmales. Dzirdēja, tās esot apmetušās kaut kur aizpuriešos pie Cabienes radiem un pelnot uzturu ar dažādiem sezonas darbiem: sēņošanu, ogošanu un slotu pārdošanu. Purvmalē kļuva par pāris savādniekiem nabagāka.

2.

To pavasari studijas beidza Lilijas brālēns Arturs Damalts. Nu viņš bija jauns advokāts un varēja sākt strādāt par prieku savai mātei - atraitnei un Mālkalnes Griķim, kas studiju laikā viņu bija pabalstījis vairāk nekā no trešās pakāpes radinieka var prasīt. Šķiet gan, ka tikai pateicoties Griķa atbalstam jaunais cilvēks bija varējis studēt un studiju laikā pieklājīgi dzīvot. Dabīgi, ka viņam nu vajadzēja justies pateicīgam šī vīra priekšā un kaut kā apliecināt savas jūtas.

To viņš izdarīja, atbraukdams pa Jāņiem ciemā uz Mālkalni un nodzīvodams še divas nedēļas - sava atvaļinājuma pirmo pusi. Otro pusi Arturs bija paredzējis tūrismam un dažu studiju biedru apciemošanai.

Ja Griķa kundze vēl būtu dzīva, Lilijas un Artura draudzīgā sadzīve viņai sagādātu dziļu prieku.

Varbūt viņa tad manītu, cik tuvu piepildījumam viens no viņas lielākajiem mātes sapņiem: redzēt savu vienīgo bērnu laimīgu pie patīkama uu nākotnes izredzēm bagāta vira sāniem. Visu laiku viņa bija sekmējusi Lilijas un Artura draudzību un, šķiroties no dzīves, viņu abu attiecības bija tādā fāzē, ka neatlika ko šaubīties par šīs lietas pareizu un drīzu atrisinājumu.

Jā, bet tagad Griķa kundzes vairs nebija, un Griķis, vienmēr līdz ausīm ieracies veikalos, savu uzmanību veltīja ievērības cienīgākām lietām nekā meitas flirtam ar jauno advokātu. Apkārtne un sabiedrība, kurā tie bija auguši un kurā cerēja dibināt savu eksistenci, bija veidojusi viņu uzskatus un atziņas par pareizu un pilnvērtīgu dzīvi. Šim dzīves veidam vajadzēja visus sīkumos līdzināties redzētiem paraugiem, saskanēt ar standartu un modi, jo viņi bija moderni cilvēki, un materiālie apstākļi viņiem ļāva šo atdarinājumu veikt.

Viņi dūšīgi sauļojās, ņemot palīgā dažādus krēmus, eļļas un ziedes. Ar joda palīdzību tie panāca, ka

viņu āda ieguva nedabīgi tumšbrūnu nokrāsu, radot ilūziju par piederēšanu kādai svešai rasei. Lai gan te nebija kūrorts, viņi vairākas reizes dienā mainīja savu garderobi, noteiktās stundās staigāja peldkostīmos un pidžamās, noteiktā laikā tērpās sporta kostīmos un ap vakariņu laiku sameklēja kaut ko solīdāku promenādei vai brīvdabas koncertam piemērotu. Protams, te nebija tāda vieta, kur šo cenšanos prastu pienācīgi novērtēt. Mālkalnes puiši un meitas, tāpat kaimiņi, zināja tikai brīnīties un ironiski smīnēt, bet jau tas vien liecināja, ka viņu pūles nebija veltīgi šķiestas: tā bija ievērība, kauču negatīva; katrs cilvēks, kas uz ceļa pagriezās atpakaļ un samulsis noraudzījās viņos, ar savu izturēšanos apliecināja, ka viņi to pārsteiguši. Tas bija pareizi.

Slikti tikai, ka Mālkalnē nebija piemērotu apstakļu sportam. Tenisu un kriketu te varēja spēlēt, volejbolā trūka partneru. Cits neatlika, kā mētāt gumijas aplīšus, peldēt, makšķerēt un pastaigāties. Bet ne cik patīkami ari nebija klaiņot apkārt ar fotoaparātu plecā, kad ik uz soļa ļaudis vadīja savas dienas čaklā un grūtā darbā - kauns sametās par savu dīkumu, it kā vainīguma sajūta lika mest likumu apkārt pļavām, kur locījās pļāvēju augumi. Kad Mālkalnē sāka novākt sienu, viņi aizgāja uz pļavu un nofotografēja viens otru dažādās darba pozās: Lilija ar grābekli rokā, Arturs ar dakšām ceļ vezumā siena klēpi, Lilija taisa gubu, Arturs strīķē izkapti un tamlīdzīgi. Tas bija diezgan interesanti un oriģināli, vēlāk varēs parādīt uzņēmumus pilsētas paziņām.

Lietainās dienās viņi sēdēja mājās, lasīja grāmatas, klausījās radio un garlaikojās. Dažreiz krēslas stundās Lilija sēdās pie klavierēm un spēlēja kādu no tiem populārajiem opusiem, ko klavieru stundās bija iemācījusies. Un dažreiz no pagraba uznesa pa pudelei pasbrūvēta vīna un liķiera, vai pameklēja bufetē konjaku, kas labi derēja pie kafijas. Tad vienmēr kļuva jautrāk, kūpēja papirosu dūmi, raisījās asprātības un ķīvēšanās gars. Arturs Damalts tad vairs nebija tik solīds, viņš stāstīja vienu otru piparotu anekdoti un sēdās Lilijai tuvāk. Dažreiz viņi pat skūpstījās. Bija brīži, kad Lilija kļuva kaprīza, kaitināja Arturu un izturējās atvairīgi. Citreiz viņa atgādināja pieglaudīgu kaķeni, kam tīkas rotaļāties un kas prasījās glāstu. Viņas tuvums skurbināja jauno advokātu, lika iedegties, ilgoties, jūsmot. Kad viņas nebija klāt, Arturs domāja savādāk - gudrāk un apdomīgāk. Viņš bija piesardzīgs cilvēks un zināja vērtību visām lietām, ari sev un Lilijai. Tāds nekad nesāks neizdevīgu veikalu.

3.

Kad Mālkalnē bija pavadītas divas nedēļas, Arturs Damalts gribēja sestdienas vakarā aizbraukt, bet Lilija viņu pierunāja palikt līdz pirmdienas rītam un svētdien kopā aiziet uz zaļumballi, kuru rīkoja kāda šejienes biedrība. Šis notikums nevarēja sevišķi interesēt jauno cilvēku; ja viņš tomēr palika še, tad tikai tāpēc, lai sagādātu Lilijai prieku. Acīmredzot viņai gribējās paspīdēt kaimiņu priekšā ar savu ievērojamo pavadoni un parādīt šejienes jauniešiem, kā īsti jādejo fokstrots, tango un bostons. Arturs pazina savas spējas šajā nozarē, tās bija ļoti augstas. Purvmales ļaudīm bija izredzes piedzīvot moderno deju paraugstundu.

Izrīkojuma vieta atradās kilometrus četrus no Mālkalnes. Tas bija krūmu iežogots pļavas līcis upmalā. Visapkārt laukumam bija uztaisīts virvju žogs. Dejas grīda atgādināja boksa ringu, kas apsprausts meijām. Laukuma vienā stūrī atradās bufete ar degvīnu, alu un citiem vieglākiem dzērieniem. Tālāk bija novietoti galdiņi un soli, ap kuriem jau čaloja iereibušo viesu pulciņi.

- Nu jā, mēs esam īstā vietā atnākuši, Arturs sacīja. - Pēc pāris stundām te ies kā pa mazo elli.

Paskaties, Lilij, daudziem jau tagad ir diezgan.

- Tas nekas, - Lilija atbildēja. - Viņiem gar mums nav nekāda daļa. Nevajag tikai viņus aizskart, tad neviens gar mums neliksies zinis.

Arturs nebija no tiem, kas pa gabalu bēg no stiprāka malka, bet viņam derdzās dzērāju pļēgurošana to viņš nekad nebija varējis panest. Streipuļojoši cilvēki, ieskurbušo murdoņa un dziedāšana viņam

modināja riebumu un maitāja garastāvokli. Ierodoties izrīkojuma vietā un pamanot, kādā garā daži viesi piekopa saviesīgo sadzīvi, viņš jau iepriekš zināja, ka šis vakars nesniegs nekāda prieka un labākais būtu tūliņ aiziet. Bet viņš nebija nācis viens. Lilijas dēļ vajadzēja apspiest nepatīkamo sajūtu un pieskaņoties šīs vietas valdošai noskaņai. Viņš godīgi pūlējās to izdarīt, tas bija grūti, šī cenšanās viņu vērta īgnu. Kad orķestris sāka spēlēt fokstrotu, viņš likās neredzam Lilijas aicinošo skatu.

Pēdīgi viņa neizturēja un jautāja: - Mēs neiesim?

Arturs sarauca seju nicīgi sāpīgā vaibstā: - Vai tev neliekas, ka mūsu uzstāšanās iznāks pārāk teatrāla? Neviens pāris vēl nedejo.

- Nevienam nav drosmes pirmajam sākt, - Lilija pasmaidīja. - Mēs varētu dot šiem kautrīgajiem ļautiņiem priekšzīmi.

- Bet ja nu viņiem pietrūktu vēlēšanās sacensties ar mums? Tad mums būs jādejo vieniem pašiem.

- Nu labi, pagaidīsim.

Griķu Liliju daudzi pazina. No visām pusēm viņos raudzījās ziņkārīgi acu pāri, bija manāma klusa sačukstēšanās. Arturs juta, ka nokļuvis šo svešo ļaužu uzmanības centrā, ka viņu novēro, vērtē, aprunā.

Bet Lilija kā par spīti nevēlējās iet laukā no šī uzmanības loka, acīmredzot viņai tas patika.

- Vai neapsēdīsimies kaut kur malā? - Arturs ieminējās un norādīja uz kādu solu savrupā stūrī.

- Tu esi noguris? - Lilija šķelmīgi pavīpsnāja. - Nu labi, iesim atpūsties.

- Viņi aizgāja līdz solam un apsēdās. Deja beidzās un sākās cita. Beidzās arī tā, bet viņi visu laiku sēdēja krūmmalē, gaiņāja knišļus un apmainījās retiem lakoniskiem vārdiem. No malas skatoties, varēja likties, ka viņi garlaiko viens otru. Tā varbūt šķita arī Tiltnieku Andrejam. Viņš stāvēja dejasgrīdas tuvumā, soļus divdesmit no Lilijas, un cauri staigājošo jauniešu drūzmai palaikam paskatījās uz viņas pusi. Reiz viņu skati sastapās, viņš steidzīgi novērsās un sāka runāt ar kaimiņmāju puisi. Bet Lilija jau bija viņu pazinusi un aizvien biežāk viņas skats to uzmeklēja drūzmā. Tas nebija grūti, jo Andrejs bija pusgalvu garāks par publikas vairākumu.

Pēc trim nosēdētām dejām Lilija teica: - Šovakar te tiešām ir savādi. Labāk mēs nemaz nedejosim.

- Vai nebūtu prātīgāk, ja mēs ietu prom? - Arturs piezīmēja. - Redzējuši esam, un ja nu reiz te nav pa mūsu gaumei, tad labāk pastaigāties nekā rit šos putekļus.

- Varēs jau iet, - Lilija teica, bet necēlās augšā.

Tūliņ kāds muzikants sāka taurēt. Skanēja sauciens: - Dāmu valsis!

Lilija iedeva Arturam savu rokas somiņu un piecēlās: - Atvaino mani uz brītiņu.

- Lūdzu, - viņš, drusciņ pārsteigts, atbildēja un noskatījās, kā viņa steidzīgi spraucās cauri pūlim, kā apstājās pie kāda plecīga, gara puiša un kaut ko sacīja tam. Pat pa gabalu varēja manīt, ka puisis nosarka, ka viņam aiz apmierinājuma iemirdzējās acis.

- Vecs numurs, Lilij, - Arturs pasmaidīja. - Ar tādiem stiķiem tu mani neizkustināsi.

Kāpēc tu nekad vairs neatnāc uz Mālkalni? - Lilija runāja, iedejojusi laukuma vidū. Andrejs dejojot paraustīja plecus.

- Maz laika. Viena daļa siena man pašam jāievāc, jo dažiem pusdaļniekiem atteicu.

- Ak tā? Bet vakaros taču tu esi brīvs, visu nakti jau nestrādā.

- Tas gan, - viņš it kā samulsa.

- Nu, tāpēc. Kādēļ tad nenāc?

- Negribējās traucēt. Jums Mālkalnē ir ciemiņi. Ko es, svešs cilvēks, maisīšos pa vidu.

- Mums ir tikai viens ciemiņš un tas pats rīt brauc prom. Tu taču viņu redzēji ballē?

- To, kas tev sēdēja līdzās?

-Jā, to pašu. Bet vai tu zini, kas viņš ir?

- Nē, Lilij.

- Nepazīsti vairs?

- Vai tad es viņu kādreiz esmu pazinis?

- Drusku tomēr, - it ka ko meklējot, Lilijas skats slīdēja pār Andreja vaigu, viņa stomījās dažus mirkļus, tad klusi turpināja: - Atceries, toreiz mežā, tu vilki ragaviņas ar eglīti…

Andrejs pēkšņi notvīka, viņa lūpas sakniebās ciešāk kopā un skats kļuva drūms. Viņš nekā neteica.

- Vai tu nevēlies, lai iepazīstinu ar viņu? - Lilija jautaja. -Nē.

- Nu labi. Tam ari nav nekādas nozīmes. Tu diezgan labi dejo. Vai būsi līdz beigām?

- Nezinu. Nav jau ko darīt.

- Man arī nav. Ja tev nekas nav pretī, mēs varam vēl kādreiz dejot.

- Vai es varēšu lūgt uz nākamo deju, vai pagaidīt vēlāk?

- Kāpēc jāgaida? Es būšu turpat malā. Bet vislabāk pavadi mani atpakaļ uz manu vietu. - To viņa teica tāpēc, ka deja patlaban beidzās. Andrejs viņu pavadīja līdz solam, paklanījās un aizgāja, nepametis Arturā skatu.

- Vai nekļūst labāk? - Arturs jokoja.

- O, jā. Pirmā deja vienmēr raisa noskaņu. Starp citu, Artur, vai tu zini, kas tas bija?

- Tavs partneris?

-Jā.

- Nav tas gods pazīt. Viņš jau ari neatzina par vajadzīgu mani ievērot.

- To es nemanīju. Bet varbūt tu atceries kādu notikumu priekš vairāk kā desmit gadiem? Mēs kamanās vizinājāmies pa mežu. Kādā vietā pretim brauca zēns ar ragaviņām. Tu viņam iesiti ar pātagu un viņš mums svieda pakaļ cirvi.

- Ak tas? - pret paša gribu nicinājums iezagās Artura balsī. - Tad jūs atkal pa draugam?

- Mēs nekad naidā neesam bijuši. Tas bija tikai tāds atsevišķs notikums. Bet viņš vēl atceras to un zina, kas tu esi.

- Diezgan laba atmiņa, - Artura balss mazliet drebēja. Viņš vairs nenīka, negarlaikojās, nejutās visai droši. Šis lielais lauku puisis… toreiz viņam tā zvēroja acis. Ja sadzersies degvīnu, tad bez skandāla neiztiks. - Vai tomēr neiesim prom? - viņš jautāja, cik vien iespējams vienaldzīgi.

- Esmu apsolījusi viņam dažas dejas.

- Tad, protams, vārds jātur.

- Vārds vienmēr jātur.

Viņa paņēma savu rakassomiņu un apskatīja sevi spogulītī. Bet kad orķestris sāka spēlēt un Andrejs Tiltnieks pārādījās itin tuvu viņu solam, Lilija piecēlās un gāja viņam līdzi. Šoreiz viņa neatstāja savu rokassomiņu Artura ziņā. Jaunais advokāts nopriecājās, ka radusies iespēja atkāpties ar cieņu: viņam bija iemesls apvainoties, celties un iet prom no balles, nenogaidot dejas beigas, jo Lilija bija viņu apvainojusi. Tādu atkāpšanos nevarēja saukt par bēgšanu, nē, nē, neviens nevarēja teikt, ka Arturam Damaltam bail tuvojošās krēslas un lielā lauku puiša, kam kādreiz mežā iesists ar pātagu.

Pagaidījis, kamēr Lilija ar savu partneri iejūk dejotāju drūzmā, viņš gar krūmiem aizslīdēja uz to vietu, kur virvju žogā bija atstāti vārti. Bet vēl ilgi sirds viņam nemierīgi drebēja un viņš skatījās atpakaļ, vai kāds neseko. Kulturālam cilvēkam derdzas skandāls, fiziski apvainojumi.

Tikai drusciņ Lilija samulsa, atradusi solu tukšu, tik maz, ka Andrejs to pat nepamanīja.

- Apsēdīsimies, nē, labāk staigāsim, - viņa teica un ielika savu roku Andreja elkonī. Dejojot viņai bija kļuvis silti, viņa nosausinaja deniņus un pieri mutautiņā, kas smaržoja pēc stipra smaržūdeņa. Arī pati viņa smaržoja, viņas vaigi, rokas, mati, viss viņas augums izgaroja saldu, uztraucošu smaržu.

- Vai nepaņemsim galdiņu? - Andrejs ieteicas. - Vakars ir garš. Derētu kaut ko iekost.

Cik tu prozaisks, - Lilija smaidīdama attrauca. - Dejot, sapņot, jūsmot un tai pašā laikā domāt par ēšanu!

Viegli viegli viņas maigais plecs piekļāvās Andreja kamiesim. Viņas tuvums skurbināja puisi. Salds brīnums tas bija - staigāt roku rokā ar šo glezno būtni, kurai piederēja viņa klusie sapņi. Tā bija viņa nākotnes saule, lielā ilūzija, dzīves pilnības atslēga, bet tai pašā laikā kaut kas neaizsniedzams, liegts.

Šovakar viņa dejo ar mani, un Arturs Damalts aizgājis mājās. Bet rītu, parīt, visas daudzās nākamās dienas - tad Arturs vai kāds cits viņam līdzīgais vairs nesamaitās Lilijas garastāvokli un viņa nemeklēs Andreju Tiltnieku, lai spītētu tam otram. Mazu pakalpojumu, lūk, ko tu vari viņai izdarīt, piepildīt viņas iedomu, pakaitināt vainīgo, pēc tam tu būsi lieks. Bet viņš negribēja būt lieks, nevēlējās spēlēt ieroča lomu, ko Lilija vērsa pret tiem, kas bija personības. Viņš pats gribēja viņai kaut kas būt. Ja tas vispār iespējams, tad tikpat labi šodien kā pēc gadiem, bet ja ne - tad labāk tūliņ zināt patiesību nekā mocīties veltās ilgās un pašapmānā. Ja tas, par ko viņš sapņoja, bija tikai gaisa pils, tad lai tā labāk tūliņ sabrūk, kamēr viņam vēl pietiek spēka un laika uzcelt citu īstu dzīves pili.

Vēl viņi dejoja dažas dejas, un visu laiku Lilija bija pārgalvīgi jautra un piekļāviga, īsam tumsas brīdim sekoja dzidra mēnesnīca. Apkārt dejas grīdai dega krāsainie lampioni, skaļaka un drošāka kļuva apskurbušo ļaužu čalošana, šur un tur cēlās pa tracim. Arī muzikanti nebija vairījušies stiprāka malka, klarnetists vairs nevarēja noturēt dejas motīvu, bundzinieks un basists jauca takti.

- Šoreiz pietiks, - Lilija teica. - Vai tu vel paliksi?

- Cik savādi tu jautā, - Andrejs atbildēja.

- Es tikai domāju, varbūt tev ir pazīstamie, norunāts ar kādu. Ja nav, tad mēs varam iet reizē.

Aizgājuši pāra simts metru no izrīkojuma vietas, viņi apstājās. - Zāle ir mitra, - teica Lilija. - Es labāk noaušu kājas.

Viņa apsēdās uz akmens ceļmalā, novilka kurpes un zeķes, tad turpināja ceļu. Kurpes ar purngalos iebāztām zeķēm nesa Andrejs. - Tikai uzmanies tagad, ka neuzmin man uz pirkstiem, - Lilija atgādināja un šķelmīgi pasmaidīja.

- Es uzmanīšos, - apsolījās Andrejs.

- Labi, tad es ņemšu tevi zem rokas.

Brīdi viņi gāja klusēdami, - Kāpēc tu neko nerunā? - Lilija jautāja.

- Es domāju, Lilij.

- Un ko tu domā?

- Par tevi.

- Tiešām? Un vairāk nekā?

- Par sevi arī.

- Vai tas ir noslēpums, drīkstu kaut ko zināt?

- Man gribētos, lai tu to zini.

- Bet tad vajag runāt. Es neesmu telepāte.

- Protams, tad vajag runāt. Bet viņš atkal apklusa un pēc brīža Lilijai vajadzēja viņam atgādināt: Tu neko vēl neesi pateicis.

- Vai tu vēlies, lai es to pasaku? - Andrejs cieši paskatījās viņai acīs. Viņa jautri samiedza acis un piekrītoši pamāja.

Mēness gaismā Andreja seja izskatījās drūma, gandrīz nikna. Kā spītā vai izaicinājumā viņš bija sakniebis lūpas, viņa pirksti asi saspieda Lilijas delmu, elpojot satraukti izpletās un saplaka nāsis.

- Kas tad ir? - Lilija tēloja izbrīnu. - Tu par kaut ko dusmojies?

- Nē, velns lai parauj! - Andrejs izgrūda caur zobiem. - Par ko gan lai es dusmojos, kad… Bet to tev pašai vajadzētu saprast.

Viņš apstājās un apturēja Liliju, ne visai maigi pagrieza viņu ar seju pret sevi, skatījās virsū. Beidzot satrauktā straumē sāka plūst vārdi: - Skaidrība vajadzīga, Lilij. Nevar dzīvot gadiem ilgās šaubās, ilgoties, cerēt un nezināt - par apgrūtinājumu un uzjautrinājumu otram cilvēkam. Es taču mīlu tevi un tu to sen zini, lai gan par to nekas nav runāts. Zinu, kas tu esi, tu zini, kas es esmu. Varbūt mēs vēl tikai nezinām, kas no mums iznāks vēlāk. Lilij, es nevēlos apgrūtināt, bet nevēlos arī nīkt neziņā. Un tev jāpasaka tūliņ, jo tādas lietas vienmēr ir skaidras: vai es tev kaut kas esmu? Vai te kaut kas var iznākt, vai

vislabāk man šīs domas tūliņ un uz visiem laikiem izmest no galvas?

Mierīgi, it kā apdomādamās, viņa tam raudzījās acīs, tad klusi teica: - Un tu to tik vienkārši varētu… izmest no galvas?

Man to vajadzētu varēt. Tik vienkārši… o, nē, tas būtu diezgan grūti, bet ja zobs ir slims un to nevar izārstēt, tad tas jāizrauj, jo nevar taču visu mūžu mocīties ar sāpēm.

Ja viņš nebūtu tik satraukts, Lilija labprāt pasmietos - tik jocīgs bija šis notikums, jocīgs tieši ar savu nopietnību. Andreja nesavaldība un straujums viņai patika, viņa rīcībā bija kaut kas tāds, kas varēja glaimot sievietei. Un viņš pats arī tai patika, bet nemaz nebija tik skaidri zināms, kā būtu labāk, ko solīja rītdiena te un citur. Vēl bija vairāki tilti, pa kuriem vajadzības gadījumā varēja iet, bet šobrīd Lilija nevēlējās sadedzināt nevienu no šiem tiltiem. Atteikt viņam? Nē, labāk vēl ne, bet saistīties ar noteiktiem solījumiem arī bija bīstami. Ja nu iznāk savādāk? Un pēkšņi viņa zināja, kas jādara. Viņa pasmaidīja draudzīgi un mīli un viegli noglāstīja Andreja matus, nesacīdama ne vārda. Un no šī glāsta viņš it kā sagura, zuda viss asums un skarba trauksme. Ar klusu nopūtu, kurā bija jaužamas apklusuša nemiera mokas, viņš nolieca galvu un viegli piespieda Lilijas matiem savas lūpas. Vēlreiz viņas smaržojošie puksti glāstīdami slīdēja pār Andreja pieri, tad viņa viegli atraisījās, uzsmaidīja viņam un sāka iet.

Apburts un savaldīts viņš tai sekoja. Nebija pateikts ne ja, ne nē, ne solījums, ne noliegums. Viņš varēja domāt visu. Un jau par to vien visu viņa būtni pildīja dziļa laime, vārdos neizsakāma pateicība šai meitenei, kuru viņš mīlēja.

Netālu no Mālkalnes viņus uz ceļa panāca kāds steidzīgs gājējs. Andrejs palaida vaļā Lilijas roku, kuras pirksti bija savijusies ar viņējiem, un paskatījās atpakaļ.

- Vai jaunais saimnieks? - nācējs sauca. Pēc balss Andrejs pazina tēva pušelnieku Ūdri.

— Jā, kas ir? Viņš atsaucās.

Nāciet tūliņ uz mājām, - virs aizelsies runāja. - Jūsu tēvam notikusi liela nelaime, nezin, vai celsies vairs. Es jau aizskrēju uz balli, izmeklējos jus, bet bijāt aizgājuši.

- Tad iesim, - Andrejs sacīja. - Atvaino, Lilij, ka nevaru tevi pavadīt līdz mājām.

Nekas, steidzies vien. Es jau tūliņ būšu mājās. Atnāc jaunnedēļ.

Steidzīgs, ciešs rokas spiediens, un viņi gāja katrs savu ceļu.

5.

Reiz Tiltnieku upes šķūnī strādāja kāds izgudrotājs, būvēja mašīnu - to zināja visi ļaudis tuvā un tālā apkaimē. Bet ja kāds domāja, ka šai lietā nekas vairs netiek darīts, tas maldījās. Tiltnieku Dāvids nebija aizmirsis savu lielo ideju, tikai retāk viņam atlika brīva laika nodoties pētījumiem un būvēšanai. Laiku pa laikam, kad apnika klejošana un nogurums lika uzmeklēt mājas, viņš atcerējās savu mašīnu un pavadīja pa stundai dziļā apcerē, apskatot mehānismu un šo to pārkārtojot detaļās. Tagad šī lieta viņu vairs nesatrauca, nelaupīja naktīs miegu. Mierīgi, kā tīkamu laika kavēkli viņš vel piekopa šo garīgo vingrošanu, izmēģināja dažu jaunu ideju un nesarūgtinājās pārlieku, ja tur nekas neiznāca. Kaut kur jau nu tas āķis bija, tā nebūs, ka viņš kādreiz to neuzķers. Ar apdomu un pacietību var vairāk panākt nekā ar strauju putrošanu.

Bet kad gadi gāja cits pēc cita un nekas vēl neliecināja, ka viņš kļuvis tuvāk savam mērķim, izgudrotāju lāgiem pārņēma šaubas, īgnums un neapmierinātība. Tādos brīžos viņā nebija ne vēsts no agrākās mīlestības pret savu smadzeņu darbu. Viņš grūstīja mašīnu, skarbi runāja ar zobratiem un kloķiem, pārmeta, kaunināja un draudēja. Tāds īgnuma jonis viņam bija uznācis ari to svētdien, kad Andrejs aizgāja uz zaļumballi, bet tur nebija vainīga mašīna vien. Visu nedēļu Tiltnieks bija klejojis apkārt pa novadu, bet šoreiz ļaudis, it kā sazvērējušies, visur izturējās pret viņu nelaipni, gandrīz naidīgi.

Kad Tiltnieks mēģināja uz ceļa ievilkt sarunās pretimnācējus, tie vairījās viņa un igni rūca: - Ej vien savu

ceļu un nemaisies pa kājām.

No dažas sētas viņu aizraidīja bez kādām ceremonijām, citur rīdīja virsū suņus un sauca pakaļ nekautras piezīmes, kas nevarēja glaimot Tiltniekam: - Laisks tēviņš! Nevīžo mājās strādāt, tāpēc blandās apkārt!

Viņa gudrība, atjautība bībeles jautājumos nevienu vairs nespēja samulsināt. - Muldies vien, tikai pielūko, ka nedabū ar striķa līkumu!

Piedevām kādā sētā puikas Tiltniekam nemanot bija piesprauduši teļa asti un tāds viņš pārnāca mājās, nevarēdams saprast, kādēļ ļaudis sprauslā un ņirdz. Dabīgi, ka visas šīs neveiksmes maitāja omu.

Saimnieks staigāja apkārt pa pagalmu un kašķējās par visu ko. Sapīcis viņš noskatījās, ka Andrejs aiziet uz balli. Tēvs mājās, bet atļauju neprasa! Ir gan paaudze, ir gan bērni…

Beidzot viņš atcerējās mašīnu un viņa satrauktā enerģija tūliņ vērsās pret to. Pagaidi tikai, kūmiņ, šoreiz es tev rādīšu. Ar labu vai ar ļaunu, bet nu tu vienreiz būsi rokās.

Viņš pieaicināja palīgā pušelnieku Ūdri un pa abiem kaut kā nogādāja perpetuum mobile lejā no klētsaugšas, kur slavenā ierīce bija stāvējusi pēdējos gadus. Rāmi vajadzēja izjaukt un salikt par jaunu.

Kad tas bija padarīts, saimnieks teica pušelniekam: - Tagad tu vari iet. Nu es tikšu viens galā. Ūdris aizgāja uz istabu un kopā ar citiem mājas ļaudīm pa logu noskatījās izgudrotāja rīcībā.

Svētdienas dienā viņiem par velti bija radusies iespēja redzēt kumēdiņus.

- Diezgan tu mani esi nerrojusi, - Tiltnieks runāja savā nodabā.

- Bet nu man pietiek. Šie stiķi tev vairs nepalīdzēs. Tev jākustas, saproti?

Beidzis sastādīt izjauktās mašīnas daļas, Tiltnieks salūkoja prāvu akmeni, pakāpās pa kāpnēm līdz klētsaugšas lūkai un tad svieda akmeni mašīnai virsū. Akmens trāpīja pa galveno ratu, kas sāka neganti griezties, iedarbinādams visus mazākos ratus. Labu bridi skanēja mašīnas dūkoņa un klabēšana, un Tiltnieks, apsēdies pašā kāpņu augšā, apmierināts vēroja savas rīcības panākumu. - Nu ir rokā, nu ies, nu griezīsies! Tikai tas tai bija vajadzīgs!

Viņš berzēja ar plaukstām ceļgalus, viņa bārda drebēja, acīs liesmoja lepnums un prieks. Pēc brīža mašīnas dūkoņa sāka rimt, rati griezās lēnāk. Tad apstājās pavisam.

Prieka spožums Tiltnieka acīs mainījās ar dusmu kvēli, uz pieres viņam piepampa dzīsla. Kuplās uzacis bargi saraucās. Viņš piecēlās kājās, stāvēdams uz kāpņu pulkas, izpleta dūrēs sakniebtās rokas uz sāniem un iekliedzās dusmās aizsmakušu balsi: - Tev jākustas, es piespiedīšu!

Tad viņš lēca zemē, virsū mašīnai. Lūza koks, brīkšķēja rāmis. Brīnuma ierīce sabruka. Uz sava sagrautā sapņa drupām gulēja Dāvids Tiltnieks. Viņš vaidēja un necēlās augšā. Ļaudis ienesa samaņu zaudējušo saimnieku istabā un noguldīja gultā, tad kāds no Ūdra dēliem iejūdza zirgu un aizbrauca pēc ārsta. Vecais Ūdris gāja meklēt Andreju.

6.

Andrejam atnākot, ārsts jau bija apskatījis ievainoto, kas joprojām gulēja bezsamaņā. Pa ceļam Ūdris bija pastāstījis Andrejam, kāda nelaime piemeklējusi veco saimnieku. Satraukts viņš tuvojās ārstam un stādījās priekšā.

- Ārsta kungs, vai lieta ir nopietna?

- Ļoti nopietna, - pavecais lauku mediķis atbildēja. — Jārēķinās ar visļaunāko. Asins izplūdums iekšējos orgānos un stiprs smadzeņu satricinājums. Maz cerību, ka viņš izturēs līdz rītam.

- Vai tiešām neko vairs nevar līdzēt? - Andrejs čukstēja.

- Mājas līdzekļiem nav nozīmes. Un es šaubos, vai ievainotais izturēs pārvietošanos, kratīšanos uz ceļa, citādi varētu izsaukt no Rīgas ātrās palīdzības mašīnu un aizvest uz slimnīcu. Bet kamēr mašīna atbrauks…

- Manam tēvam spēcīgs organisms. Varbūt, ka tomēr …

- Šinī gadījumā organisma raksturam nav tikpat kā nekādas nozīmes. Bet ja vēlaties, mēs varam pamēģināt. Kur te ir tuvākais telefona aparāts?

- Mālkalnē. Pāris kilometru no šejienes.

- Tad izsauksim ātrās palīdzības auto.

Tā bija drūma, trauksmīga nakts. No Tiltniekiem uz dažādām pusēm steidzās cilvēki, nesa ziņu Andreja māsai Modrei un mācītājam, nakts vidū pamodināja aptiekāru un lika pagatavot zāles.

Sazvanījies ar Rīgu, ārsts atgriezās Tiltniekos un gaidīja ierodamies ātrās palīdzības mašīnu.

Bet viss nāca par vēlu. Ne mācītājs, ne Modre, ne palīdzības auto vēl nebija ieradušies, kad Dāvids Tiltnieks - šis lielais savādnieks, kas savā dzīvē bija gādājis par jautrību, rūpēm un brīnumiem tiem, kas viņu pazina - nenācis pie samaņas, nomira. Dēls aizspieda viņa acu plakstus, atglauda atpakaļ sajukušos kuplos matus un pavadīja brīdi klusā apcerē.

Sākās jaunas rūpes par nelaiķa apkopšanu un bērēm.

Modre palika Tiltniekos līdz nākamās dienas vakaram. Visu dienu Andrejs bija prom no mājām, lika nozvanīt baznīcā, paziņoja par notikušo iestādēm un atveda zārku. Mūža pēdējos gados Tiltniekam gan bija bijušas diezgan savādas attiecības ar baznīcu un mācītāju, tā ka ļaudis pat šaubījās, vai viņam sniegs pēdējo pavadīšanu un atvēlēs vietu dzimtas kapu nodalījumā, bet izrādījās, ka Modre, tēvam nezinot, kārtojusi visus maksājumus draudzei, tātad nekādu šķēršļu nevarēja būt.

Pēc iezārkošanas pie nelaiķa šķirsta noturēja aizlūgumu, kurā piedalījās visi mājas ļaudis. Bija atnācis arī Griķis un daži tuvākie kaimiņi.

Mālkalnes saimnieks pirms aiziešanas tuvojās Andrejam un teica: - Tas vienmēr ir rūgti un sāpīgi, kad mēs zaudējam kādu tuvu savējo. Bet palicējiem jādzīvo un jādomā par nākamām dienām. Tavā ziņā nu paliks tēva mājas. Tagad tev būs brīvas rokas un daudz daudz darba. Tad neaizmirsti, ka mēs esam kaimiņi, un ja kur vajadzīga talka, nāc droši uz Mālkalni. Katrā laikā iešu tev palīgā.

- Paldies, - Andrejs saviļņots spieda Griķim roku.

Brīdi vēlāk viņš pavadīja Modri līdz ceļam. Viņa nevēlējās, ka jūdz zirgu, un gāja kājām mājup.

Nezin', vai tēvs testamentu ir rakstījis? - Andrejs ieminējās. -Ja nebūtu, būs lielas klapatas, kamēr nokārtos tālāko stāvokli.

Domāju, par to tev pārāk nevajadzētu rūpēties, - Modre teica. - Mājām ir vajadzīgs saimnieks, un tas var būt tikai viens. Lai nu tēvs būtu noteicis šā vai tā, mēs ar Jāni nepadarīsim tavu dzīvi grūtāku.

Griķim taisnība - tev būs daudz darba.

- Ar to es tikšu galā, - Andrejs sacīja. - Un katrs arī dabūs, kas tam pienākas. Bet tev te pienākas daudz.

Nerunā tagad par to, - Modre viņu norāja. - Vēl tēvs nav zemē. Bet to nelaimes mašīnu gan drīzāk novāc no acīm. Ka neienāk tev pašam prātā sākt ķimerēties.

- Tas nenotiks, - Andrejs purināja galvu. - Man pazīstama kāda cita ierīce, kas ari mūžīgi kustas un dara savu darbu. Tu zini, kas tā ir?

- Jā, Andrej.

Pie lielceļa viņi atvadījās skumjā notikuma nomākti, bet mierīgi un stipri. No pļavām vakara vējš nesa nopļautās zāles smaržas. Druvās skanēja griezes skarbā dziesma. Viss bija tāpat kā ik dienas. Dzīve ritēja un cilvēks gāja savu gaitu, pāri pasaulei slīdēja stari un ēnas.

7.

Tiltnieks tomēr bija atstājis testamentu un divas nedēļas pēc bērēm Andreju un Modri aicināja uz pagasta tiesu. Modrei līdzi atbrauca ari viņas vīrs Sietiņu Jānis. Vasaru viņš reti kad dzīvoja mājās, un

savās darba gaitās, ceļot jaunas un labojot vecās zemnieku ēkas, dažreiz aizklīda diezgan tālu svešos pagastos. Gadus trīsdesmit vecs, spēcīgi noaudzis un nopietns vīrs bija Sietiņu Jānis. Abi ar Modri viņi labi saderēja kopā.

Andrejs no Modres jau zināja par dažiem nākotnes plāniem, kādus loloja šī jaunā ģimene. Jānis gribēja pie savām mājām uzbūvēt galdniecības darbnīcu un ēvelējamo un spundējamo mašīnu, iegādāties motoru un uzsākt mazu rūpniecību. Uzreiz to nevarēja izdarīt, tur vajadzēja naudu. Jaunais amatnieks čakli strādāja un krāja katru nopelnīto latu, nodomātais mērķis tagad varbūt bija labu tiesu tuvāk nekā priekš kāzām.

No Tiltniekiem viņi turpināja ceļu visi kopā Andreja ratos.

- Cik tālu tu esi ar savām lietām.7 - Andrejs apjautājās. - Vai kokus darbnīcas būvei jau izprasīji?

-Jā, un tos man arī piešķīra, - Jānis atbildēja.

- Tad nākamo pavasari varēs taisīt gatavu, - Andrejs piezīmēja.

Redzēs, kā būs. Es domāju, ka vajadzēs vēl vienu gadu pagaidīt, kamēr sanāks nauda mašīnām un visam pārējam. Tikmēr koki izžūs. Zaļu materiālu nav vērts iebūvēt.

- Tas gan. Bet tu jau vari zaļos dēļus apmainīt pret sausiem.

Vienam otram ir krājumā. Piemaksā drusciņ klāt, tad nebūs jāgaida, kamēr izžūs savējie. Taisni tagad, kamēr dzelzceļš uztaisīts, tu ar savu darbnīcu labi nopelnītu. Paskat, cik daudzi sākuši būvēties. Bet logus un durvis uz vietas nevar dabūt, tos vienmēr vēl ved no Rīgas.

-Jā, darba jau tagad netrūktu, - Jānis piekrita. - Bet motors un ierīces maksā naudu. Uz parāda ņemt arī negribas.

Viņš saskatījās ar Modri un apklusa. Līdz pašai pagastmājai par šo lietu tad vairs netika runāts.

Savā testamentā Tiltnieks bija noteicis, ka mājas ar visu kustamo un nekustamo inventāru paliek Andrejam, bet Modrei pienākas 2000 latu naudā, kas izmaksājami gada laikā no testamenta atvēršanas dienas, vai pēc savstarpējas vienošanās. Bez tam, ja kādreiz tas būtu vajadzīgs, Modrei un viņas vīram bija tiesības uz pajumti Tiltniekos. Tādā gadījumā viņiem ierādāmas piecas pūrvietas zemes sakņudārzam un maizes labībai un pļavas gabals vienas govs uzturēšanai. Citādi Andrejam bija atstātas brīvas rokas.

Noklausījušies testamentu un parakstījušies aktā, mantinieki izgāja laukā aprunāties.

Ko tu domā darīt? - Modre jautāja brālim. - Pārdosi Tiltniekus vai vadīsi tālāk?

- Atjaunošu tos, - Andrejs sacīja.

- Izņemot tos divus tūkstošus, kas jāizmaksā tev, uz mājām nav nekādu parādu. Tātad, lai gan Tiltnieki ir nolaisti un paputējuši, tie viegli panesīs tādu obligāciju par pāris tūkstošiem. Ceru, ka pēc pāris mēnešiem jau saņemšu zemes bankas aizdevumu un varēšu izmaksāt tavu daļu.

- Jāni, runā tagad tu, - Modre paskatījās savā vīrā.

Kas tur liels ko runāt, - Jānis paraustīja plecus. - Mēs ar Modri to visu esam pārlikuši un nodomājuši tā, ka tev tagad nevajadzētu steigties ar izmaksu. Mums jau sava iztikšana ir, un darbnīcu dabūsim gatavu saviem spēkiem.

- Bet jums taču pienākas mantojums,- Andrejs teica.

- Tā jau ir. Bet vai nu mēs to saņemam tūliņ vai vēlāk, kad tu būsi ticis pie elpas, tas mums neko negroza. Tu pats redzi, kā ar Tiltniekiem ir. Cik tur nevajadzēs darba un naudas, kamēr savedlsi visu kārtībā un varēsi saimniekot kā pienākas. Pirmajos gados tev katrs santīms būs dārgs.

- Bet jums taču tā nauda pašiem labi noderētu, - Andrejs iebilda.

- Tev tā noderēs vēl vairāk, - Modre attrauca. - Nedomā tagad par mums, bet domā par mājām. Mēs uzgaidīsim, kamēr tu tās pacelsi uz īstā līmeņa.

-Jā, - piekrita Jānis. Tad Andrejs saviļņots spieda viņiem roku. - Paldies, ka jūs man ticat. To es nekad neaizmirsīšu.

- Gan jau satiksim, - Sietiņu Jānis neveikli pasmaidīja. - Un ja tev pie ēkām šis vai tas būtu padarāms, dod man ziņu. Gan kādreiz labākos laikos savilksim galus.

Tā viņi izdarīja.

8.

Pagaidām dzīve Tiltniekos gāja savu agrāko gaitu. Sveši ļaudis pļāva sienu un labību un pusi ražas paturēja sev. Jaunais saimnieks varēja tikai raudzīties, ka pušelnieki neapcērp viņa daļu, un gatavot darbības plānu nākamiem laikiem. Ar saviem līdzekļiem viņš nemaz nevarēja uzreiz pārņemt visas zemes apsaimniekošanu savās rokās, tas bija jādara pakāpeniski.

Pāra dienas pēc testamenta atvēršanas Andrejs pievakarē aizgāja uz Mālkalni. Laiks bija apmācies, pūta dzestrs ziemeļrietenis, varbūt tāpēc Lilija nebija nekur gājusi, bet dzīvoja pa māju. Andrejs viņu atrada ziemas verandā. Viņa lasija grāmatu, atlaidusies atpūtas krēslā. Pelnu trauciņš uz maza galdiņa līdzās krēslam bija pilns papirosu galiem.

Andreja ierašanās viņai nebija ne brīnums, ne pārsteigums. Mierīgi, ar tādu kā jautru ziņkāri viņa raudzījās ciemiņā un tūliņ nolika grāmatu pie malas. - Tas labi, ka tu pa druskai vēl atceries mani. Nu apsēdies, pastāsti, kas Purvmalē jauns.

Andrejs apsēdās viņai iepretim un bridi burzīja cepuri pirkstos, kamēr Lilija atģidās un parādīja naglu sienā, kur pakārt šo tagad lieko apģērba gabalu.

- Nezinu, nav nekā jauna, - beidzot viņš klusi ierunājās.

Tu vari runāt droši, - Lilija pasmaidīja. Tēvs aizbraucis darīšanās, bet mūsu cilvēki visi laukā.

Vai jūsmājās jau sākuši rudzus pļaut?

- Ir jau nopļauti. Drīz būs jādomā par rudens darbiem, par zemes sagatavošanu ziemāju sējai un tamlīdzīgi. Nu jau es tā kā esmu saimnieks Tiltniekos.

- Jā, es dzirdēju - mājas paliekot tev, - Lilija piezīmēja.

Tā ir. Man tagad jādomā par visu, kā būt un kā nebūt. Lai dzīve un darbs ritētu pareizi, jābūt skaidrībā par visām lietām.

Nu, es domāju, šai ziņā tev nekādas grūtības nevar būt. Tu taču mācījies lauksaimniecības vidusskolā, tev nekas nav noslēpums.

- Kas attiecas uz zemes apstrādāšanu un saimniecības vadīšanu, tad tur es zinu, ko darīt. Bet ir vēl citas lietas.

- Piemēram? - Lilija pielaida uguni apdzisušajam papirosam un uzmeta Andrejam īsu, pētošu skatu.

Piemēram, tas, kālab esmu atnācis šeit, - Andrejs cieši paskatījās Lilijā. Tas bija stingrs, nopietns skats, tikai viegli nosarkušie vaigi liecināja, ka puisis mazliet samulsis. - Iekams es ko sāku darīt, man jābūt skaidrībai par savas turpmākās dzīves raksturu, Lilij. - Viņa balss ieskanējās maigāk. - Man jāzina, kā būs ar mums abiem, vai es varu tevi gaidīt? Vienreiz mēs par to jau runājām. Tu zini, ko es jūtu pret tevi, ko ilgojos un ceru. Bet man jāzina ari tavas domas. Kopš mūsu toreizējās sarunas tev bija laika diezgan visu pārdomāt. Es vēlētos dzirdēt tavu atbildi šodien.

Kaut gan sirsnīgi pasacīts, tas bija ultimāts. Nu bija kārta Lilijai samulst, un viņa tiešām jutās ļoti neveikli. Andrejs prasīja skaidrību, jā vai nē. Bet vai viņa maz zināja savas sirds īsto tieksmi? Andrejs viņai patika, bet patīkamas bija arī daudzas citas lietas, ar kurām Andrejam nebija nekāda sakara. Pilsēta, sabiedrība, eiropeiskais dzīves stils… un pelēka ikdiena klusā Purvmales sētā. Ja viņa būtu pārliecināta, ka pirmā varbūtība kļūs par īstenību, tad tagad nemaz nevajadzētu mulst. Gan atrastu vārdus, ar kuriem vissaudzīgāk sagraut šī dedzīgā puiša cerības un atvairīt viņa pieķērību, bet viņa nezināja, cik tālu var paļauties uz Arturu Damaltu un kādas perspektīvas tas vispār varēja pavērt dzīvē ar savam spējām un veiksmi. Sevišķi labu sakaru viņam nebija. Un ja nu Arturs izrādītos tikai viduvējs advokāts, politiska niecība, nē, viss bija vēl miglains un neaprēķināms. Pēc dažiem gadiem tas, protams, būs noskaidrojies, bet šis cilvēks gaidīja atbildi jau šodien. Tās bija pamatīgas sprukas. Lilijai vajadzēja saņemties, lai

godam izturētu šo pārbaudījumu.

Labu brīdi viņa klusēja, ari Andrejs neteica ne vārda. Tad Lilija piecēlās un atvēra verandas durvis.

- Iziesim drusciņ dārzā.

Andrejs viņai sekoja. Viņi aizgāja līdz dārza vidum, no kurienes atklājās kopskats uz Mālkalnes ēkām un laukiem.

- Redzi, tā ir Mālkalnē, - Lilija sacīja.

- Jā, - Andrejs piekrita.

- Tu zini visu, kas te ir un kā te dzīvo, - Lilija turpināja. - Tu saproti, kādos apstākļos esmu augusi un radusi dzīvot. Šie apstākļi man ir nepieciešami, tikai tādos es varu pastāvēt. Protams, ar to nav ko lepoties, drīzāk tā ir vājība, bet tur es neko nevaru darīt. Ja man pēkšņi būtu jāmaina šī dzīve pret kādu savādāku, dažā ziņā grūtāku un skarbāku nekā šī - to es nemaz nespētu. Vai tu vēlētos sev nelaimīgu sievu?

- Kas būtu vajadzīgs, lai tā nebūtu nelaimīga? - Andrejs jautāja.

- Tas, ko tu te redzi. Ja tu varētu man sniegt tādus pašus apstākļus kā manās tēva mājās, un ja tu Tiltniekus padarītu līdzīgus Mālkalnei, tad jā. Piedod, Andrej, ka es tā runāju. Tas izklausās patmīlīgi un bezkaunīgi, bet labāk taču skatīties patiesībai acīs, nekā mānīt sevi ar bīstamiem sapņiem.

- Tu mīli mani?

- Tu man esi mīļš.

Tad ir labi, Lilij, es nekad neesmu domājis prasit no tevis kādus upurus. Tas, ko tu minēji, ir dabīgs priekšnoteikums nākamai dzīvei, un tas arī jāievēro, ja gribam, lai šī dzīve būtu laimīga. Ar dzīves īstenību jārēķinās arī sapņotājiem. Tev vajadzīgi apstākļi, kas līdzinātos Mālkalnes apstākļiem. Labi, tad tā ari jābūt. Un ja nu es to apsolītos izdarīt - pacelt savas tēva mājas līdz Mālkalnes līmenim - vai tu būtu ar mieru gaidīt, kamēr to veicu?

- Jā, tad es gaidītu, - viņa apmulsusi nodūra acis. - Bet tas nedrīkst vilkties pārāk ilgi.

- Trīs gadus tu varētu?

- Jā, Andrej.

- Varbūt četrus?

- Jā, varētu arī četrus.

- Labi. Ilgāk es pats nevēlos gaidīt. Ja es to vispār spēšu, četros gados tas būs padarīts. Ja ne, tad skaidrs, ka šī lieta nav man pa spēkam.

Vēl viņi pavadīja kopā kādu stundu. Andrejs stāstija par saviem plāniem, kas pirmā kārtā jāpiepilda.

Lilija izklaidīgi klausījās, tad viņi atvadījās.

- Kādreiz atnākt es taču drīkstu? - Andrejs jautāja.

- Pats par sevi saprotams. Un vēl ko citu arī…

Viņa šķelmīgi pasmaidīja un mazliet pastiepās viņam pretim. Viņš to noskūpstīja.

Pārgājis mājās, Andrejs atzīmēja kalendārā šo dienu. Bija 14- augusts. - "Pēc četriem gadiem šai pašā dienā man jāiet uz Mālkalni - to neaizmirst," - viņš ierakstīja laika grāmatā. Sirds drusku smeldza.

Kaut kas nebija tā, kā viņš domājis savās sapņu stundās.

Kad Griķis pārbrauca mājās, Lilija pie vakariņu galda pastāstīja tēvam par notikušo. Mārkalnes saimnieks kļuva domīgs.

- Vai tu šo lietu ņem nopietni? - Lilija pasmaidīja. - Tur taču nekas nevar iznākt.

- Bet ja tu to neņem nopietni, tad tas nav labi, - tēvs teica. - Tu šim cilvēkam uzliki grūtu nastu un viņš to nesīs savā spītē sakostiem zobiem. Ko tad, ja viņš piepildītu savu solījumu?

Lilija pasmējās: - Viņš to nemaz nevar piepildīt. Apdomā, tēt, ko viņš uzņēmās - četros gados padarīt Tiltniekus līdzīgus Mālkalnei. Vai cilvēks to maz var izdarīt?

Nē, šai ziņā viņai nebija nekādu rūpju. Un ja Andrejs nespēs pildīt savu solījumu, arī viņai nebūs jāpilda savējais, bet ja dzīvē kaut kas notiktu savādāk, nekā viņa šodien cerēja, tad vēlāk varēs padomāt,

kas darāms.

Tēvs klusēja un izskatījās noraizējies.

Treša daļa.

Pirmā nodaļa. i.

Tiltnieku Andrejs sēdēja savā istabā, tur, kur agrāk bija dzīvojis tēvs, un rēķināja. Vairākas papīra lapas bija jau pierakstītas skaitļiem, piezīmēm un atzinumiem. Šie skaitļi bija ka karavīri, ko jaunais saimnieks savā apcerē mobilizēja cīņai ar postu, ar panīkušo dzīvi Tiltniekos. Visu savu jauno prātu un zināšanas viņš ielika šajā kara plānā, pats apšaubīdams vājos punktus un nepadodamies nekādām ilūzijām. Viņš pazina savu valstību, zināja, ko tā prasa un ko var dot. Šimbrīžam tā prasīja ļoti daudz, vairāk nekā viņš spēja tai sniegt, bet pretim solīja sīkumus. Nekas, tas būs tikai sākums. Vēlāk apstākļi mainīsies un cīņā ieguldītais enerģijas kapitāls nāks atpakaļ ar augļiem. Jā, tā tas būs - tā viņš gribēja un tā vajadzēja būt.

No māju platības pēdējo gadu saimnieks pats bija paturējis savā ziņā apmēram vienu piekto daļu pūrvietas četrdesmit. Viens zirgs un divas govis. Darba inventārs, par laimi, nebija izputināts. Ja savestu kārtībā arklus, ecēšas un pļaujamašīnas, tad pirmos pāra gadus ar tiem vēl iztiktu. Siena un citas lopbarības pietiktu vēl paris lielo kustoņu izmitināšanai.

Tad Andrejs rakstīja tā: 1) Tūliņ jāpārņem savā ziņā puse no visām mājas zemēm un pļavām. Orru pusi vēl vienu vai divus gadus (atkarībā no apstākļiem) jāiznomā, bet uz jauniem noteikumiem, pašam pārraugot iznomāto zemju pienācīgu apstrādāšanu un kopšanu, lai novērstu tālāku zemes noplicināšanu.

2) Jānopērk otrs jauns un vērtīgs darba zirgs, lai tas būtu noderīgs ilgu laiku un paliktu kā pilnvērtīgs piederums arī nākamajā saimniecības iekārtā.

3) Šoruden jāiestrādā un jāapsēj ar ziemājiem visa labākā atpūtinātā zeme, papuves un iemēslotie sakņu lauki.

4) Jāiegādājas ziemājiem labākā un tīrākā sēkla.

5) Pavasarī jāiegādājas trešais zirgs un dažas sugas govis, bez tam pusducis jauno sugas teļu.

6) Arī vasarājiem jāpērk laba sēkla.

7) Jau šoruden jāsāk pļavu sakopšana, bet vissliktākais pļavas gabals, apm. 10 pūrvietu, jāuzar un jākultivē. Pēc gada varēs uzart un kultivēt otras 10 pūrvietas un t. t.

8) Pirmās jāsakopj labākās saimniecības ēkas, kuras varēs arī turpmāk izmantot. Nākamo rudeni jāsāk celt jauna mūra kūts, vadoties no nākotnes prasībām.

9) Šoruden darbus veikt pašam un ar nākamo nomnieku palīdzību, kuru darba algu dzēst no nomas summas. Nākamo pavasari salīgt divus puišus, saimnieci un lielāku ganu meitu. Sevišķu vērību piegriezt cilvēku izlasei, lai tie būtu pilnvērtīgi. Sagādāt viņiem tādus darba un dzīves apstākļus, lai tiem šeit patiktu un lai viņi paliktu Tiltniekos arī turpmāk.

10) Vispārīgi, kaut ko iesākot un darot, vadīties no galamērķa; neko nedarīt un necelt tādu, kam būtu tikai pagaidu raksturs. Katram pasākumam, katram sīkumam jāiekļaujas nākamo atjaunoto Tiltnieku kopplānā.

11) Pieņemot, ka pirmo gadu pārņemšu un apsaimniekošu apm. pusi no visas māju platības, otrā gadā jāpārņem trīs ceturtdaļas, bet trešajā gadā visu. Šiem vadošajiem principiem Andrejs līdztekus izstrādāja sīkus materiālos un saimnieciskos aprēķinus: cik naudas būs jāizdod par sēklām, mēsliem, mājkustoņiem; kādu zemes platību apsēt ar noteiktām labības un sakņu šķirnēm, cik daudz varēs ieņemt par vidēju ražu. Spraigums un pieticība, maksimālais darba temps un minimālas prasības savai dzīvei - tad taču tā nebija gaisa pils, ko viņš gribēja uzcelt nākamajos četros gados. Andrejs necerēja uz laimi, uz sevišķi augstām ražām un cenām,

negaidīja, ka viņam kaut ko dāvinās vai atdos par pusvelti. Vaļējām un skeptiskām acīm viņš raudzījās dzīves īstenībai pretim, un viņa spēks slēpās tajā apstāklī, ka viņš spēja apvienot fantasta dedzību ar vēsu prātu. Drosme, spītība un skaidra galva - šīs lietas varēja gāzt dažu labu kalnu.

2.

Andrejs dabūja valsts zemes bankas ilgtermiņa aizdevumu 3000 latu. Šo naudu viņš uzskatīja kā mājas atjaunošanas fondu un savā ziņā neaizskaramu. No tās nedrīkstēja ņemt ne santīmu ikdienas vajadzībām un tekošajiem saimniecības izdevumiem, tā bija domāta sēklas un kustoņu iegādei un galvenajiem cku remontiem, kā arī strādnieku algām pirmajā vasarā, kamēr varēs pārdot ražas pārpalikumu.

Tad viņš runāja ar saviem pušelniekiem Ūdri un Vītiņu.

- Līgums, ko jūs noslēdzāt ar manu tēvu, izbeidzas nākamo pavasari. Ja esat ar mieru pieņemt manus jaunos noteikumus, mēs varam slēgt līgumu.

Viri kasīja zodus un dziļdomīgi saskatījās. Kaut ko jau nu tas jaunais Tiltnieks bija izperinājis, to varēja saost pa gabalu, bet ja viņš domāja saviem nomniekiem plēst divas ādas, lai pameklē muļķus.

- Ligums paliek līgums, - Ūdris norūca. - Skaidrība vajadzīga, tas tiesa. Es domāju, ja paliek pa vecam, tā lieta var iet.

- Tas tiesa, - piebalsoja Vītiņš. - Nekāds lielais prieks mums te nav. Un ja nu saimnieks domā uzkraut jaunas nastas, tad vairs nav vērts turpināt.

- Nekādas jaunas nastas es negribu jums uzkraut, - Andrejs sacīja. - Mums tikai vajadzīga kārtība un noteiktība visās lietās. Mani noteikumi ir šādi: nākamo gadu jūs varat paturēt un apstrādāt to pašu zemes platību kā līdz šim, tikai lauki un pļavas būs mazliet jāpārdala, lai tā zeme, ko es pats apsaimniekošu, būtu visa vienkopus. Jums jānāk man palīgā apart rudenī visu aramzemi un pie ziemāju sējas. Nostrādātās darba dienas aprēķināsim skaidrā naudā un šo summu atvilksim no jūsu nomas maksas.

Atkal vīri saskatījās, bet jau gaišāk un mierīgāk.

- To jau var, kāpēc ne.

Nomas maksa paliek līdzšinējā, - Andrejs turpināja. - Tikai es prasu, lai arī savu zemi jūs apstrādātu pēc maniem noteikumiem: laikā un pienācīgi apart, mēslot tā, lai zeme saņemtu atpakaļ to, ko mēs no tās ņēmuši, un gādāt tīru, pilnvērtīgu sēklu. Bez tam aizliedzu rudenī ganīt lopus labākajos pļavas gabalos gar upi. Kurmju rakumi, ciņi un krūmu atvases, kas radušās jūsu laikā, jānolīdzina un jāizcērt.

Katram savā daļā jāiztīra grāvji, jāsalabo tiltiņi un jāpielīdzina dziļas ratu grambas mājas ceļos. Tas ir viss. Bet lai man vēlāk nepārmestu nezin ko, jau šodien es jums paskaidroju, ka pēc gada pārņemšu savā ziņā vēl pusi no atlikušām zemēm. Tātad pēcnākamos Jurģos jums būs jāpietiek ar pusi no līdzšinējās zemes vai ari vienam jāiet prom. Ja kādam no jums tas liktos nepieņemami, lai izvēlas pats, ko darīt. Bet kas domā palikt, tas lai iegaumē, ka pēc pāris nedēļām man būs vajadzīgs palīgs pie aršanas. Mani noteikumi netiks grozīti nekādā ziņā.

- Pāris dienu vēlāk Andrejs aizbrauca uz Rīgu un nopirka par 600 latiem otru zirgu - jaunu un spēcīgu. Un kad mājās bija beigušies kulšanas darbi, papuvēs un novāktajos tīrumos devās arāji ar arkliem. Abi divi, Vītiņš un Ūdris, nāca palīgā. Andrejs ara ar divzirgu arklu, bet pušelnieki katrs par sevi. Toruden Andrejs apsēja trīsdesmit pūrvietu ar ziemas rudziem un apara visu zemi pavasara sējai. 10 pūrvietu visnolaistākās pļavas uzara ar traktoru, kas atbrauca no kaimiņu pagasta. Tad Andrejs pieprasīja kokus ēku remontiem un sāka gādāt materiālus jaunajai kūtij.

Tiltniekos bija sācies liels, neredzēts darbs. Ļaudis vēroja to ar izbrīnu un smīnu.

3.

Ziema pagāja ātri. Un kā gan ne, kad Tiltnieku saimniekam darba bija vairāk, nekā viņš ar saviem spēkiem un rocību spēja veikt. Vēl priekš kamanu ceļa iestāšanās nocirta kokus, ko pagasts bija piešķīris būvēm, un ar pirmo sniegu aizveda baļķus uz gateri. Vienu daļu zaļo materiālu ar Sietiņu Jāņa palīdzību izdevās apmainīt pret sausiem. Ziemas vidū, kad amatniekiem laukos vismazāk darba, svainis atnāca uz Tiltniekiem un nostrādāja pie dažādiem namdara un galdnieka darbiem veselu mēnesi. Un kamēr viņš gādāja, lai ēkas būtu kārtībā, Andrejs rūpējās par darba rīkiem un lauksaimniecības mašīnām. Saveda sēklu un mākslīgos mēslus pavasara sējai, aizrunāja pirkšanai trīs jaunas sarkanbrūnās sugas govis un pusduci pavasara teļu. Trešais zirgs bija izraudzīts kādā lielā zirgaudzētavā starp jaunajiem trisgadniekiem, un tās īpašnieks bija ar mieru gaidīt samaksu līdz rudenim.

Tiktālu viss iekārtojās pareizi un pēc programmas. Uz pavasara pusi Andrejs sāka meklēt gājējus.

Puišus viņš atveda no kaimiņu pagasta, bet ganu meitu sarunāja tepat Purvmalē. Saimnieci sameklēja starp mājturības skolas audzēknēm ar sludinājumu laikrakstā. Viņš saņēma vairākas ofertes un viņa uzmanību saistīja šāds piedāvājums: "Esmu beigusi mājturības skolu un divas vasaras strādājusi lauku saimniecībās, lai gan neesmu lauciniece, bet dzimusi rīdziniece. Ja varat piekrist maniem noteikumiem, esmu ar mieru darboties jūsu saimniecībā. Noteikumi ir šādi: dot man kā saimniecei nedalītu noteikšanu par mājas saimniecību, virtuvi, dzīvokļiem un kūti, ļaut izlietot savas zināšanas (jo citādi taču jums nav vērts līgt mājturībnieci, bet varat iztikt ar kaut kuru laukstrādnieci) un līdzekļu un iespējamību robežās piepildīt manus ierosinājumus uztura, komforta un sadzīves jautājumos, neiejaukties manās privātās darīšanās un paradumos, par cik tie nekaitē manam un kopējam darbam, nodrošināt korektas attiecības un pilntiesīgu stāvokli, jo es vēlos, lai mani uzskata par līdzstrādnieci kopīgā darbā un nevis par apakšnieci. Par to no savas puses apsolu nopietnu un rūpīgu savu pienākumu pildīšanu. Ja saimniekam būtu patriarhālas tieksmes, varaskāre un vēlēšanās uzskatīt savus līdzstrādniekus kā kaut ko zemāku, nopirktu darba rīku, pret ko var nesodīti izpaust savu katrreizējo garastāvokli, tad lai labāk man neraksta. Esmu droša, ka spēšu godam pildīt savus pienākumus, bet par to vēlos, lai tiktu nodrošinātas arī manas tiesības. Jā, un vēl kas: par visām lietām es vēlos sev atsevišķu istabu. Lielums nav svarīgs, galvenais, lai būtu kāda telpa, kura piederētu man vienai.

Ja šie noteikumi liekas savienojami ar jūsu uzskatiem un iespējām, varat atbildēt uz klatpielikto adresi, norādot laiku, kad man jāierodas darbā. Ērika Strautiņa." Šis vēstules saturs gan drusku biedēja Andreju, bet tai pašā laikā viņš tajā juta kaut ko tādu, kas atbilda viņa priekšstatam par nākamu dzīves kārtību Tiltniekos. Šai sievietei laikam piemita noteiktība, pašcieņa un pašapziņa. Viņa zināja savu vērtību un prasīja to atzīt, tas bija viss.

Pēc īsām šaubām viņš uzrakstīja viņai atbildi.

"Jūsu noteikumus pieņemu. Būtu vēlams, ka jūs ierastos šeit pāris nedēļas priekš Jurģiem - ne jau pārbaudei vai izmēģinājumam, bet lai laikus varētu ievadīt jauno saimniecības gadu jūsu nozarē pareizā virzienā. Lūdzu paziņot, kad ieradīsieties, tad aizsūtīšu uz staciju pretim zirgu. Ar patiesu cieņu Andrejs Tiltnieks.

4.

Kaimiņi nobrīnījās, kad Tiltniekos jau aprīļa sākumā ieradās jaunie gada puiši. Kur Andrejs tādus bija rāvis un kālab viņam tagad, veselu mēnesi priekš parasta laika, vajadzēja mājās liekus cilvēkus? Tie taču bija jāēdina, viņiem jāmaksā alga, bet tas, ko viņi varēja tagad pastrādāt, nebija nekas svarīgs un neatliekams.

Kamēr zeme nebija atlaidusies, viņi izveda mēslus uz tīrumiem. Vezumus četrdesmit Andrejs bija nopircis patālu kaimiņos kādā saimniecībā, kur nodarbojās ar lopkopību. Sniegam nokūstot, viņi izkaisīja mākslīgos mēslus dažos labākajos pļavas gabalos, kurus varēja uzlabot bez aršanas un jaunu zālāju ierīkošanas. Šai laikā vīrieši paši slauca govis un gatavoja ēdienu, un pušelnieku sievām nu bija viela visādiem brīnumu stāstiem par vīriešu valstību Tiltniekos. Bet ilgi mēļot viņas nedabūja. Ap aprīļa vidu Andrejs saņēma vēstuli no Ērikas Strautiņas, kurā viņa paziņoja, ka ieradīsies nākamo sestdienu ar pēcpusdienas vilcienu.

Saimniecei bija izraudzīta agrākā Andreja istabiņa. To Andrejs bija izlīmējis jaunām tapetēm, izbalsinājis griestus un nokrāsojis grīdu, logu un durvis. Turpat viņš atstāja arī savas istablietas - gultu, galdu, skapi un sīkos piederumus, jo pašam pilnīgi pietika ar tēva atstātām iedzīves lietām.

Andrejs pats aizbrauca viņai pretim uz staciju. Priekš aizbraukšanas viņš pasauca sāņus vienu no puišiem, Lapiņu Arturu, un pačukstēja: - Tev labāk veicas ar virtuves lietām. Tad nu parādi vakariņās, ko proti, lai jaunā saimniece gūst paraugu visam gadam.

Arturs viltīgi pasmīnēja: - Labs ir. Es pacentīšos.

Karadienesta laikā viņš bija strādājis virsnieku klubā kā pavāra palīgs un tāpēc šo to jēdza no kulinārās mākslas noslēpumiem.

Andrejs tīšām brauca uz staciju lēnā riksī, lai nokļūtu tur reizē ar vilciena pienākšanu, tad nebūs daudz jāpļāpā ar citiem purveiemiešiem - vilciena gaidītājiem. Bet šai ziņā viņa rūpes izrādījās veltīgas: stacijā vairāk nebija kā pāris zēnu, kas gaidīja avīzes, un daži malkas laukuma strādnieki. Tie viņam lika mieru. Kad vilciens sāka bremzēt, Andrejs izgāja uz perona. Vilcienam bija tikai trīs vagoni - viens trešās klases, viens otrās un bagāžas vāģis ar pasažieru nodalījumu. Andrejs pagājās lidz trešās klases vāģim un vēroja ārā kāpējus. Bet tie bija vīrieši un tikai viena vecāka sieviņa bez kādiem saiņiem. Vai saimniece būtu nokavējusi vilcienu un brauks ar nākamo vēlu vakarā? Viņš pārlaida skatu peronam, mirkli vēroja kādu jaunu, elegantu sievieti, kas izkāpa no otrās klases vagona ar prāvu modernu čemodānu rokā, tad vēlreiz pievērsās trešās klases vagonam. Nē, tur neviens vairs ārā nekāpa. No bagāžas vāģa vilciena kalpotāji steidzīgi izkrāva dažus saiņus un kastes, dežurants parakstījās par preču saņemšanu un vilciens sāka kustēt.

Perons kļuva atkal tukšs. Stacijas priekšā palika tikai jaunā, elegantā sieviete un Andrejs, abi it kā nervozēja un kaut ko meklēja. Kad Andrejs gāja sievietei garām, viņa nolika čemodānu zemē un drusku panācās viņam pretī.

Es atvainojos, - viņa to uzrunāja. - Vai jūs nevarat man pateikt, vai te ir kāds cilvēks no Tiltnieku mājām?

- Jā, jaunkundz, es pats, - Andrejs apstājās.

- Esmu jaunā saimniece Ērika Strautiņa, - sieviete it kā atdzīvojās.

- Vai saimnieks jūs atsūtīja man pretim?

Jā, - Andrejs teica. Gribēja vēl ko paskaidrot, stādīties priekšā, bet kādas pēkšņas, jautras iedomas dēļ to nedarīja. - Sveiki, jaunkundze. Tātad jūs būsiet mūsu jaunā saimniece? Vai tā jūsu bagāža?

- viņš norādīja uz saiņiem, kas bija sakrauti stacijas ratiņos.

- Viena daļa ir mana, - viņa atbildēja. - Man vēl jāieiet pie dežuranta un tad varbūt jūs būsiet tik laipns un palīdzēsiet manas lietas aiznest uz ratiem.

Bet, protams. Tādēļ taču… saimnieks mani šeit atsūtīja. īsu mirkli viņa vēroja šo lielo puisi jātnieka zābakos un biksēs, tad pēkšņi pasmaidīja - šķelmīgi un draiski - un iegāja stacijā. Rūpju pilns Andrejs noraudzījās viņai pakaļ.

Ko es iesākšu ar tādu dāmu?

Viņa bija jauna, varbūt tikai divdesmit gadu veca, paliela, slaida auguma. Ovāla seja, pareiziem pantiem, tumšiem matiem ar šķirtni pa vidu. Krāsotas lūpiņas, sārti lakoti nagi, smaržas un elegants mētelis ar kaut kāda nezināma zvēriņa ādu apkakli. Ko tāda sieviete varēja meklēt vienkāršās lauku

mājās? Te viņu gaidīja darbs, nopietns un nemitīgs. Ar lakādas kurpītēm kūtī nav ko iesākt. Es esmu iekritis, domāja Andrejs. Mēs abi, tikai aiz pārpratuma viņa atbraukusi šurp.

Ilgi viņam nebija laika apcerēt šo jautājumu, jo Ērika Strautiņa atgriezās uz perona kopā ar dežurantu un viņas mantas tūliņ varēja nest uz ratiem. Bez prāvā čemodāna bija vēl pāris palielu saiņu. Andrejam nācās palauzīt galvu, kā lai tos novieto atsperu ratos tā, lai ari pašiem paliktu vietas kur sēdēt. Beidzot tas tomēr bija atrisināts, viņi iesēdās ratos un jaunais trisgadnieks laida vaļā slaidu riksi.

- Vai mums tālu jābrauc? - Ērika jautāja.

- Pēc pusstundas būsim mājās.

- Ak tā? - viņa atvēra rokassomiņu un pārliecinājās mazajā spogulīti, ka labi koptā daiļā seja nav neko cietusi ceļā. Pāra reizes pieskārusies ar karmīna zīmuli lūpām, viņa aizvēra rokassomiņu, no sāniem pētījoši paskatījās Andrejā, tad novērsās un atkal pasmaidīja savu nebēdīgo, šķelmīgo smaidu. Brītiņu dudināja kādu populāru tango motīvu, pēkšņi aprāva to un jautāja: - Vai Tiltnieki ir lielas mājas?

- Divisimt pūrvietu, - Andrejs atbildēja. - Bet saimnieks pats apsaimnieko tikai pusi.

- Kāpēc tā?

Viņš tikai pagājušo rudeni pārņēma mājas savā valdīšanā. Tēvs bija nolaidis visu un tagad uzreiz nevar nostādīt uz kājām.

- Tātad - paputējusi saimniecība?

- Tā iznāk.

- Un jaunais saimnieks tagad gribēs no savas zemes un ļaudīm izspiest visu beidzamo, lai ātrāk iedzīvotos. Vai viņš jūs stipri izdzen?

- Nekas, strādāt jau dabū pa krietnam.

- Un uzturs - vājpiens, kartupeļi, šķidra putra un sālītas reņģes, vai ne? Šos badakāšus es pazīstu.

- Varbūt, ka jūs varēsiet viņu izmācīt. Tad jau mēs arī dabūsim kādu labāku kumosu. Zināms, ja nu jūs sametaties ar saimnieku uz vienu roku… Līdz šim jau gan mēs ēdām visi kopā.

Uz vienu roku? Ha, ha! Lai tikai viņš pamēģina. Garas ceremonijas es netaisīšu. Ja no cilvēka prasa īstu darbu, viņam jādod īsta pārtika. To es viņam tūliņ pateikšu.

- Dariet gan to, jaunkundz. Bet vai jūs nebaidāties, ka viņš jūs var atlaist, ja sāksiet pārāk stingri uzstāties?

- Lai atlaiž. Gan atradīšu darbu citā vietā.

- Bet vispār jūs liekaties tāda smalka, inteliģenta, vai šis darbs maz būs jums piemērots?

- Cik liela ir Tiltnieku saime? Cik daudz jums lopu?

- Bez saimnieka tagad ir divi puiši un jūs, vēlāk būs vēl ganu meita. No lopiem ir piecas govis un seši teļi, bez tam pusducis cūku.

- Tas ir viss?

- Jā, pagaidām. Ērika iesmējās. - Un ar to jūs gribējāt mani nobaidīt?

- Ne jau nu nobaidīt, bet tāpat vien. Vai tad var zināt, kā jūs iedomājaties savu darbu. Sakņu dārzs taču arī nāks vēl klāt.

Nu protams, protams, - viņa ironizēja. - Un vistas ar cālīšiem, nolaists dārzs bez puķu dobēm, netīrs pagalms, zirnekļu rīkli visos istabas kaktos - mīļā tautiskā nevīžība, kuru veltīgi pūlas noliegt mūsu patrioti. Sakiet, vai jūsu saimnieks valkā pastalas?

- Nē, to gan ne.

- Tas jau izklausās patīkamāk. Man ļoti nepatīk šie pastalu lempji. Un lai tikai viņš pamēģina mani apgrūtināt ar saviem tēvišķīgajiem pātariem, bāzt degunu, kur nav viņa darīšana, tad viņš dabūs.

- Es domāju, ka viņš to nedarīs. Viņš nav tik vecmodīgs. Bet ja ari ko mēģinātu, jūs taču varat sadot pa ragiem un parādīt, kur robeža.

- Protams, to es darīšu. Jā, bet sakiet, ja nu viņš vēl kaujas ar trūkumu un cenšas iedzīvoties, kā tad

būs ar algu? Vai viņš gribēs ko maksāt, jeb domā izkalpināt par pusvelti?

- Nu, es domāju, tur jums gan nevajadzētu nolaisties. Prasiet to, kas jums pienākas, un turieties stingri. Gan jau salīgsiet.

- Vai viņš nav liels ņaudētājs?

- Nē, to nevar teikt. Mums, puišiem, ir labākā alga visā pagastā. Ja nu jūs vēl uzstātos droši un parūpētos par labu uzturu, varētu dzīvot puslīdz labi.

- Ja man te iznāks palikšana, es savu izvedīšu. Tikai jums ari man jānāk palīgā. Kad saime turas kopā, saimniekam ar to jārēķinās.

- Tas ir taisnība. Ērika atkal sāka dudināt kādu dejas motīvu. Kad priekšā parādījās Tiltnieku ēkas, Andrejs mazliet apturēja zirgu un viņi brauca soliem. ♦ - Tūliņ mēs būsim mājās, - Andrejs teica, skatīdamies sānis. - Un lai mums abiem viss būtu galīgi skaidrs, man jums vēl kaut kas jāpasaka.

- Kas tas ir? - viņa ar smīnu pievērsās viņam.

- Piedodiet, ka to nepasacīju pašā sākumā. Man nebija slikta nodoma, un vispār tā ir pirmā lielākā blēdība manā mūžā, bet varbūt, ka varēsiet to piedot.

- Bet kas tad ir? - viņa kļuva nepacietīga.

- Es neesmu Tiltnieku puisis, bet saimnieks.

Viņš mierīgi izturēja viņas nopietno, aso skatu. Uz brītiņu viņa iegrima domās, viņas glītās uzacis saraucās nepatīkamā izbrīnā, viņa izskatījās īgna un apvainota. Beidzot Ērika klusi teica: - Varbūt labāk būtu, ja mēs pie viena brauktu atpakaļ uz staciju.

- Kāpēc tā?

- Tāpēc, ka jūs zināt to, ko jums vēl nevajadzēja zināt.

- Bet man patīk tas, ko zinu. Taisni tāpēc nenožēloju savu blēdību. Esmu pārliecināts, ka mēs labi sapratīsimies.

- Bet jums jāsaprot, ka visu, ko nupat runāju, es patiesi arī gribu piepildīt.

- Taisni to es vēlos.

- Tā? - viņas izbrīna pilnais skats kļuva draudzīgāks. - Labi, tad brauciet uz mājām.

Abi reizē viņi iesmējās gaiši, mierīgi.

5.

Viņiem iebraucot pagalmā, pušelnieku gala logos parādījās sievu ziņkārīgās sejas. Asi un vīpsnājoši tās skatiem iedzēlās atbraucējā, piebukņīja viena otrai ar elkoni un klusi sprauslāja.

- Tad tā nu būs tā laidara bridēja, — Udriene izspurdza.

- Jā, jā, - dziļdomīgi palocīja galvu Vītiņiene. - Saimnieks jau vēl ir puiša cilvēks. Našķē pēc ģīmīša. Paskat, paskat, cik nadzīgi šī šim skatās acīs. Tā ir no īstajām.

- Tad jau nu te būs gan dzīve.

Sievas atvilkās tālāk no loga un, pakrēslī nosēdušas, sāka risināt jauno domu par nākamām dienām Tiltniekos. Jauna, skaista, izmanīga saimniece - tā jau nu akurāt nebūs, ka saimnieks iztiks bez knakstīšanās. Un ja šī būs gudra, tīs to muļķa puiku ap pirkstu. Tad vēl redzēs, kam te būs galvenā noteikšana.

Tāpat vien nejauši iznāca, ka tūliņ pēc saimnieka pārbraukšanas abi puiši, Lapiņu Arturs un Rozīšu Ernests, atradās pagalmā un pakalpīgi grozījās ratnīcas priekšā. Arturs nevarēja acu vien atraut no jaunās saimnieces, Ernests, galvu nodūris, mīņājās apkārt.

- Tā ir Strautiņa jaunkundze, - Andrejs teica. - Un tie mūsu puiši Lapiņu Arturs un Rozīšu Ernests.

Kā redziet, visi jauni cilvēki. Es jūsu vidū pēc gadiem pats vecākais.

- Jā, jūs esat ļoti, ļoti vecs, - Ērika pasmējās. Tad viņa sniedza puišiem roku un veikli izlēca no ratiem. Arturs, kas gribēja palīdzēt viņai izkāpt, piesteidzās par vēlu. Bet viņa gatavību Ērika tomēr bija manījusi. Viņa laipni tam pasmaidīja un teica: - Paldies.

Tu, Ernest, nojūdz zirgu un ievelc ratus vāgūzi, - Andrejs sacīja. - Bet mēs palīdzēsim saimnieces iedzīvi nogādāt istabā.

Par abiem ar Andreju viņi paņēma visus Ērikas saiņus, arī čemodānu, tā kā viņai pašai nekā vairs neatlika. Un atkal no istabas pakrēšļa iznira pušelnieku sievu dziļdomīgās sejas, saspringuši skati pavadīja jauno sievieti pāri visam pagalmam. Sekodama vīriešiem, Ērika veltīja mājas apkaimei vērtējošu skatu. Virtuvē viņiem pretim smaržoja ceptas gaļas izgarojumi un egļu skujas, kurām bija nokaisīta grīda.

Bet kur tad lielais katls lopbarības vārīšanai? - Ērika jautāja, veltīgi raudzīdamās virtuves kaktos. Tur bija tumšzaļā podiņu plīts un maizes krāsns, trauku plaukti un balti noberzts nekrāsots virtuves galds, bet nekur neredzēja lielā katla.

- Lopbarību mēs vārām mazajā namiņā aiz pagraba, - Andrejs paskaidroja.

- Tas nav slikti, - Ērika piezīmēja.

Tieši no virtuves durvis veda Ērikas istabā. - Un te nu jums būtu jādzīvo,- Andrejs teica.

No ārpuses skatoties, nemaz nevar domāt, ka iekšā būtu tik glītas telpas, - Ērika atzinīgi pasmaidīja. - Rīta un pusdienas saule, aiz loga dārzs. Nekas, būs patīkami.

- Un galvenais - ziemā jums te netrūks siltuma, - Andrejs atbildēja. - Es pats te agrāk dzīvoju. Šis ieris silst no plīts.

- Labi. Te jau laikam viss izmazgāts un izslaucīts ?

- Cik nu mēs mācējām, - Arturs noplātīja rokas.

- Tad sākšu iekravāties.

- Ja jums kas vajadzīgs, pasauciet kādu no mums, - Andrejs piebilda. - Par vakariņām ari jums šodien vēl nav jārūpējas. Kā nu mēs, vīrieša cilvēki, protam, tā vārīsim.

- Ak tā? Vāriet vien.

Vīrieši izgāja laukā. Drīz varēja dzirdēt jautru trallināšanu saimnieces istabā. Šis un tas skanēja, klaudzēja, švīkstēja. Pēc kāda laika - pagājusi bija varbūt tikai stunda - Ērika izgāja virtuvē un nozīmīgi iekremšļojās. Pa divām durvīm reizē viņai pretim iznāca trīs vīrieši, saimnieks ar abiem puišiem.

Man jālūdz jūs drusciņ palīgā, - Ērika teica. - Vai nevar dabūt dažas nagliņas un āmuru? Es gribu piestiprināt logam storu.

- Storu? - Andrejs brīnījās. - Jūsu logam taču ir slēģis.

- Jā, bet no ārpuses, - Ērika atbildēja. - Es vēlos tā, lai pati pēc patikas varu aizsegt un atklāt logu.

Nav nekāda prieka katrreiz skriet mājai apkārt pie sleģa. Ziņkārīgs ložņa to var pa kluso arī attaisīt, bet storai neviens bez manas ziņas netiek klāt.

Lapiņu Arturs saskatījās ar Ernestu un nozīmīgi savieba seju. Tad Ernests salūkoja āmuru, Andrejs sameklēja pusotra colla naglas, bet storas latiņu stiprināja visi trīs. Kad tā bija piesista, Ērika demonstrēja storas darbību. Cik veikli tā uzrotījās augšā, kad pavilka aiz zaļās aukliņas! Un cik paklausīgi slīdēja lejā un apstājās vajadzīgā augstumā.

Lampā jau bija iedegta uguns un tās gaismā varēja redzēt lielo pārmaiņu, kāda notikusi Ērikas istabiņā. Gulta bija apklāta pūkainu vilnas segu, galvgali atradās pāris spilvenu sniegbaltos pārvalkos.

Galds bija apsegts izrakstītu galdautu, bet saiņu saturs atradis vietu skapī un uz vadžiem. Pie sienas karājās pāris krāsainu reprodukciju, bet uz galda atradās prāva vēstuļu un fotogrāfiju kaudze. Ērika tās šķiroja, iemeta vienā otrā vēstulē vai ģīmetnē skatu, dažu aplūkoja ilgāk un draudzīgāk.

- Kas tie jums, radi un tuvinieki? - Arturs nenocietās.

Brūtgāni, - viņa vienaldzīgi atbildēja. - Tās ir visas viņu vēstules. Vakar vien saņēmu veselas astoņas. Lūdzu, paskatieties, ko jūs sakāt par šiem puišiem?

Viņa izklāja uz galda citu citai blakus veselu lēveni jaunu vīriešu ģīmetņu. Tur bija dažādi - ūsaini un bezūsaini, civilie un mundierotie, studentu cepurītēs un mākslīgi cirtotas matu kupenas.

- Un jūs sakāt, tie visi… - Arturs stomījās.

-Jā, visi viņi man raksta un grib iepazīties.

- Bet kurš tad būtu tas īstais? - Andrejs pasmīnēja - To vēl nevar zināt, - Ērika attrauca. - Un ja arī zinātu, tad es jau nu ietu jums teikt, ha, ha!

Trim vīriešiem vairs nebija iemesla ilgāk uzkavēties istabiņā. Viņi izgāja laukā un visi kopā iegriezās puišu istabā. Saimnieks izskatijās domīgs, it kā samulsis.

- Traks skuķis, - noņurdēja Ernests. - Vienam pašam tik daudz brūtgānu. Pa kuru laiku šī tiek galā ar visiem?

- Kas tur ko brīnīties, - Arturs lietpratīgi sprieda. - Meitēns jau ir pamatīgs. Tādam nu lai nebūtu piekrišana!

- Jā, pamatīgs meitēns, - klusi noteica saimnieks. - Es baidos, ka tikai nav pārāk pamatīgs.

Tiltnieku Andreju sāka mākt raizes. Jauna, skaista saimniece ar divdesmit brūtgāniem, vai taisni tas bija tas labākais, kas šais mājās derēja?

6.

- Nu jā, tūliņ var redzēt, ka te rīkojušies vīrieši, - Ērika teica, apskatījusi pieliekamo kambari. Ko, un neviena peļu slazda? - viņa sasita rokas.

Andrejs kā atvainodamies paraustīja plecus. - Peļu slazdi mums ir, bet ar to neko nevar līdzēt.

Izturējāmies slazdu vai katru nakti, ēdamais vienmēr bija nograuzts, bet tikai pa retam slazdā atradām peli.

- Bet šīs radības taču jums netrūkst. Paskatieties, visās maliņās atstājušas pēdas. Un to jūs saucat par taupīgu saimniekošanu?

Viņa pameta Andreju uz brītiņu vienu pieliekamā kambarī un iesteidzās savā istabā. Atgriezusies viņa rādīja saimniekam paprāvu, vulkānveida slazdu. - Gribu redzēt, vai ari šim slazdam nebūs panākumu. Nogrieziet gabaliņu speķa! Siera laikam nav mājās?

- Es neparedzēju šādu vajadzību.

- Nekas, iztiksim ar speķi un taukmaizi.

Novietojusi slazdā pelēm tik kārdinošo ēsmu, Ērika to nolika pieliekamā kambara kaktā. - Tagad parādiet man klēti, pagrabu, kūti.

- Es domāju, tas varētu palikt uz rītu. Svētdienas diena …

- Ak tā? Un par katru vismazāko sīkumu lai es meklēju jūs un prasu padomu?

Tad Andrejs salūkoja atslēgas un izrādīja viņai visu, ko viņa vēlējās redzēt. Klēts nebija nekāda bagātā, pagrabs varēja būt drusciņ pilnāks, bet kūtī Ērika izteica pirmo atzinību: - sienas un griesti balsināti. Jūs laikam ļoti mīlat lopus? Tik tīrus kustoņus dabu redzēt tikai retās mājās. Nu, pateicos, šodien pietiks.

Otru atzinību izpelnījās Arturs par labi pagatavotām vakariņām. - Kurš no jums bija tas gudrais? Ērika jautāja.

Andrejs smaidot pamāja uz vainīgā pusi. Arturs aiz lepnuma bija nosarcis, skatījās šķīvī un samulsis smaidīja.

- Ak jūs? - Ērika neslēpa izbrīnu. - Jūsu nākamai sievai būs laba dzīve. Svētdienas rītos cienīgais pats uztaisīs brokastis, lai cienīgā varētu ilgāk pagulēt. Jā, sakiet, cikos šeit ceļas saime un kad ēd azaidu?

Kā pagadās, - Andrejs atbildēja, viltīgi samirkšķinājies ar puišiem. - Kurš pirmais pamostas, tas pamodina citus. Tad mēs aprunājamies, vai celties augšā jeb vēl kādu laiciņu pagulēties, kamēr kļūst gaišāks. Arturs mums tāds nadzīgāks, viņš tad uztaisa brokastis un, kad esam paēduši, tad dodamies pie lopiem. Pa to laiku var pārdomāt, ko dienā darīt. Ļoti nopietnām sejām puiši apstiprinaja saimnieka vārdus. Ērika smīnēja. - Bet kā būtu, ja es palūgtu, lai saimnieks savu modinātāja pulksteni aizdod man?

Man tāds cietāks miegs, bet tas nekā neizskatīsies, ja katru ritu vīriešu cilvēkiem būs jāmodina dāma.

-Jā, to jau var, - Andrejs piekrita.

- Un tagad, kad nu mēs esam tā labi paēduši, es gribētu dzirdēt, kādi ēdieni katram garšo, - Ērika sacija. - Turpmāk te pie trauku skapja karāsies ēdienu saraksts visai nedēļai. Vēlāk mēs to drusku grozīsim, jo tad būs vairāk svaigu sakņu un citu labumu, bet līdz tam laikam mums jāiztiek ar pieejamām lietām.

Nu bija liela un nopietna gudrošana. Izrādījās, ka katram ir savi īpatnie kārumi un katram ari kāds ēdiens nepatīk. Ernests ļoti cienīja gaļu. Artura vājība bija visādas zupas, bet saimniekam nekad neapnika dažādi miltu ēdieni, ķiļķeni, putras un pankūkas. Saldais ēdiens visiem bija diezgan vienaldzīgs.

- Lai viens nepārēstos un citi nenonīktu pusbadā, tiks ievērotas visu prasības, - Ērika paziņoja. Katrs dabūs vienreiz dienā to, kas taisni viņam tīk, un es parūpēšos par to, lai tas, kas vienam tik, patiktu arī citiem. Bet par to jums man jāpalīdz nomazgāt trauki - katram savu dienu. Vasaru, karstā darba laikā, protams, ne. Tad man palīdzēs ganu meita.

Vīrieši saskatījās. Neviens nekā neteica.

Nākamā rītā puspiecos Ērikas istabā tarkšķēja modinātājs. Klusi piecēlās jaunā saimniece, apģērba vienkāršas, glītas drānas, sasukāja matus un drusciņ apkopa seju, tā ka tur vairs neredzēja miega pēdu.

Tad sāka rosīties. Skaidra un mierīga bija viņas rīcība. Viņa sevišķi nesteidzās, neskrēja teciņus, bet rāmi un pareizi padarīja vienu darbu, iekams ķērās pie otra. Un kad saimnieks ar puišiem vēlāk nāca uz kūti, govis jau bija izslauktas, bet virtuvē kurējās uguns. Izkāstais piens smaržoja traukos. Jautri čīkstēja akas vinda, nebēdīgi un draiski skanēja Ērikas trallināšana ka putna rīta dziesma, kas jaunai dienai modina pasauli. Kad pušelnieku sievas, satikušas jauno saimnieci pagalmā, mēģināja viņu ievilkt sarunās un dabūt dažas noderīgas ziņas vai iespaidus, viņa laipni pateica: - Man tagad nav vaļas. Papļāpāsimies vēlāk.

Savu lietu viņa prot, domāja Andrejs. Varbūt, ka nemaz nebūs tik ļauni.

Bet, domājot par daudzajām pielūdzēju ģīmetnēm un vēstulēm un novērtējot šis skaistās meičas brīvo, drošo izturēšanos, Lapiņu Arturam modās patīkamas cerības. Ja viņa ir tāda, es viņai nevarētu būt nepatīkams. Tie uz tām bildēm to nevar teikt, tepat esmu. Šovasar varbūt man būs jauka dzīve.

Viņš izturējās laipni pret Ēriku un izdarīja viņai dažādus sīkus pakalpojumus - ienesa virtuvē ūdeni, malku, iztīrīja plīts pakrāsni no pelniem, palīdzēja aiznest uz kūti lopu dzērienu.

- Paldies, - Ērika teica. - Jūs esat ļoti laipns.

Brīvā brīdī viņa dažreiz pārcilāja vēstules un ģīmetnes un, seju spilvenā iespiedusi, smējās, smējās par tiem, kas šīs vēstules bija sūtījuši, kā arī par to, kas tepat Tiltniekos gribēja, lai viņu pievieno šai pielūdzēju kolekcijai. Cik viņi visi jocīgi!

Bet visvairāk viņai bija jāsmejas, iedomājoties jauno saimnieku: kāda gara, samulsusi, aizdomu un pārmetumu pilna tam bija seja, kad viņi ieraudzīja šīs ģīmetnes. Varbūt viņš jau sacerēja gudru morāles sprediķi, laipnas pamācības, šis jaunais zēns, kam būtu laiks mācīties mīlēt. Nez', ko viņi par mani tagad domā?

Otra nodaļa. i. Ērika ātri nodibināja pareizas attiecības ar abām pušelnieku sievām. Te lielu pakalpojumu izdarīja viņas atvestais peļu slazds, kuram tagad bija gluži vai leģendāra slava visā apkaimē. Pirmajā rītā pēc slazda izmēģināšanas Ērika tūliņ vēl neko neteica, bet ļāva saimniekam un puišiem mierīgi pabrokastot, tad noslēpumaini ieminējās: Vai vīriešiem nebūtu patikšana paskatīties pieliekamā kambarī, kas tur tagad notiek?

- Kas tur tir tik sevišķs? - Ernests jautāja.

- Tad jau redzēsiet, - Ērika atbildēja. Visi saintriģēti cēlās no galda un sekoja saimniecei. Jā, un kad nu tie bija iemetuši skatu pieliekamajā, tad skanēja vispārīgs pārsteiguma sauciens, brīnīšanās un smiekli.

Apžēlojieties, ko nu vecais runcis lai saka! - Andrejs smējās. - Si mašīna viņu pavisam izkonkurēs.

- Ja jūs tāpat gribat turpināt, tad drīz mums peles būs jāieved no ārzemēm, - piezīmēja Arturs.

Ernests tikai ņurdēja un grozīja galvu.

Apaļais vulkānveida slazds bija pilns kā piebāzts pelēm. Visām nepietika vietas uz slazda grīdas, tās bija sablīvējušās vēl otrā stāvā savām nelaimes biedrenēm uz muguras. Pa stiepļu spraugām laukā spraucās mazo dzīvnieciņu astes. Šis dzīvais kamols pīkstēja, kustējās, kāvās, nemitīgi kaut ko meklēja.

Kad vēlāk pārskaitīja pirmās nakts laupījumu, izrādījās, ka slazdā salīdušas pavisam četrpadsmit peles.

Vecais runcis todien pārēdās, tad uzlīda uz kūtsaugšas un gulēja līdz nākamam rītam. Otrā naktī noķēra astoņas peles, trešajā divas un pēc tam lielais biezums saimnieka galā bija izķerts.

Tad Udriene palūdza Ērikai: - Ja nu tas nav par apgrūtināšanu, aizdodiet savu slazdu uz pāris naktīm man. Nemaz jau vairs nevar glābties. Viņnakt divas bija noslīkušas piena bļodā. Ērika nevien aizdeva slazdu, bet palīdzēja to ari sarīkot medībām. Un slazds turpināja savus varoņdarbus pušelnieku galā, gan Ūdrienes, gan Vītiņienes kambarī, vecais runcis piedzīvoja savas dzīves skaistākās dienas, bet peļu cilts baigā ātrumā aizgāja bojā.

Tāds slazds par sevi, protams, bija sīkums: ko tad tas maksāja - kaut kādus piecdesmit vai sešdesmit santīmus, bet jaunā saimniece ar to ieguva cieņu un atzīšanu. Pušelnieces labprāt būtu iesākušas īstu draudzēšanos ar apciemojumiem virtuvē un Ērikas istabā, ar savstarpēju sirds izkratīšanu, tenkām un citām skaistām lietām, bet tik tālu Ērika nelaidās. Laipni un draudzīgi vina novilka robežu starp savu personu un šo sievu ziņkārību, bija izpalīdzīga un vienkārša ikdienas satiksme, bet par tuvu sev nepielaida nevienu. Un tā bija iznācis, ka, neraugoties uz visu Ūdrienes veiklību un Vītiņienes neatlaidību, mēnesi pēc Ērikas ierašanās tās nenieka vēl nezināja par viņas radu rakstiem, vecāku stāvokli, agrāko dzīvi un citiem svarīgiem apstākļiem. Nezināja viņas, nezināja arī citi. Bet ko cilvēks nezina, to viņš cenšas atminēt, izdomāt. Viņas centās.

Andrejs ar puišiem strādāja laukā - pirmo reizi apara kartupeļus tālajā gabalā. Apdarījusi mājas darbus, Ērika viņiem aiznesa launagu. Nu jau viņai bija drusku labāk - šur tur palīdzēja ganu meita. Katru otro dienu tā bija brīva no ganiem, tad kopējo ganāmpulku uzraudzīja pušelnieku bērni.

Zirgiem uzkāruši kaklā auzu tarbas, vīrieši apsēdās tīruma malā un iekoda launagu. Ērika stāstīja saimniekam par lielo, pelēko vistu, kas visu laiku bija nozudusi un tikai šodien parādījusies pagalmā ar četrpadsmit brašiem cālīšiem.

Es vēl tagad nevaru iedomāties, kur viņa tos izperējusi. Kā tāda muļķe. Vai tad mēs viņai nelaistu perēt? Būtu palīdzējuši, pienesuši ēdamo un ūdeni.

Pelēkajai tas ir vecs niķis, - Andrejs pasmaidīja. - Pagājušo pavasari tāpat nozuda un nenāca ātrāk laukā kā ar visiem cāļiem. Laikam nevar aizmirst pārestību, ko tai nodarīja pirmo vasaru, kad šī bija sadomājusi perēt un šo nodomu tai izjauca ar auksta ūdens palīdzību.

- Šo paņēmienu es neatzīstu, - Ērika teica. - Lai gan to māca visiem putnkopjiem, tas ir cietsirdīgs un noziedzas pret dabu.

Pret dabu noziedzas ari cilvēks attiecībā uz sevi, - Andrejs turpināja. - Vai viņš katrreiz piepilda, ko daba viņam uzlikusi par pienākumu? Paskatieties, cik daudz ir jaunu ģimeņu, kurām nav bērnu.

Arturs iespurdzās. Tik jocīgi likās runāt par šādām lietām jaunas meičas klātbūtnē. Ērika kā izbrīnījusies paskatījās puisī un tas apklusa. Bet klusēja arī Andrejs, klusēja un raudzījās uz ceļa pusi, kur kādus simt soļus no viņiem garām gāja jauna sieviete gaišā vasarīgā tērpā. Viņa nesteidzās; ar spilgto saulessargu spēlēdamās, viņa kā pastaigā gāja no upes uz Mālkalnes pusi. Reiz viņa pat paskatījās šurpu, uz mirkli apstājās, tad turpināja savu gaitu. Un Andrejs zināja, ka nu ir atkal vasara un Griķu Lilija mājās.

Aizmirsis pārējos, viņš raudzījās šajā tālajā, gaišajā tēlā un viņa skatā atkal gruzdēja lielās ilgas. Ērika sekoja viņa skatam, redzēja sievieti, redzēja, kā liesmo Andreja acis. Beidzot viņš atjēdzās, novērsa acis no Lilijas un sastapās ar Ērikas kluso, vaicājošo skatu. Andrejs nosarka, piecēlās un piegāja pie sava zirga, kaut ko sakārtoja.

Bet Ērika klusi savaca launaga traukus, salika groza un gāja mājās.

2.

Kā tad šovakar būs ar vakariņām? - Ērika jautāja svētdienas pievakarē. Abi puiši jau bija aizgājuši uz zaļumballi un ari saimnieks šķita saposies iešanai.

-Ja nebūs ēdēju, nav vērts neko gatavot.

- Tas lai paliek jūsu ziņā, - Andrejs sacīja. - Es arī domāju, ka par velti nelon pūlēties.

Un tad arī viņš, tīri kā nemanot, aizslīdēja no mājām. Gāja paraudzīties, ko zirgi dara aplokā, un vairs neatgriezās. Šajā gada laikā tas tā nu bija parasts, ka svētdienas vakaros upes līča birzi skanēja ragu mūzika un jaunajiem ļaudīm radās vēlēšanās būt tur. Mājās palika tikai vecie ļaudis, mazi bērni un tādi, kas nevarēja pamest savu pienākumu. Kā, piemēram, Ērika. Kopš atnākšanas uz Tiltniekiem viņa ne reizi nebija bijusi nevienā sarīkojumā, bet viņas nemierīgā, dzīvā daba nepavisam nebija piemērota vientuļai mājās sēdēšanai. Apskatījis zirgus, Andrejs iedomājās savu saimnieci: varbūt arī viņa klusībā bija domājusi par zaļumballi, gaidījusi, ka viņš par to ierunāsies, vedinās iet? Visi aizgāja, bet viņai vēl jāapkopj lopi un māja, un tad jau būs vēls.

Varētu jau iet reizē, bet nē, varbūt, ka arī Lilija būs atnākusi - lieka izskaidrošanās ar abām.

Tad Andrejs nogriezās uz ganībām un pieaicināja ganu meitu Mirdzu.

- Dzen šovakar lopus mājās agrāk, vari dzīt tūliņ. Un ja nu saimniece gribētu kur iet, tad palīdzi viņai izslaukt govis, lai viņa tiek ātrāk brīva. Citreiz mēs izpalīdzēsim tev.

Labi, saimniek! - skuķis līksmi atsaucās. Aiziedams Andrejs dzirdēja, ka viņa savu ganāmpulku rīko mājupceļam. Pašam kļuva tā kā siltāka sirds - kā kad būtu izlabojis nepatīkamu kļūdu.

Pie vienkāršajiem galdiem jau gāja vaļā jautrība. Degvīna pudeles un alus baterijas liecināja, ka dažs pulciņš pietiekami stiprinājies, lai justos brīvi, droši, runātu skaļi un uzrautu pa dziesmai. Viesi bija sadalījušies vairākās kompānijās, kuru sastāvu noteica viņu sabiedriskais stāvoklis. Tiltnieku puiši bija sametušies kopā ar kaimiņu puišiem, daži saimnieki iedzēra un pļāpāja pie viena galda ar šejienes mežsargu, bet mazliet savrup bija apmetušies labākie ļaudis - ārsts, mežzinis, pagasta darbvedis un rajona agronoms ar savām dāmām. Viņu vidū Andrejs iztālēm pamanīja arī Liliju. Un savādi: viņš personīgi pazina viņus visus un Lilija katrā ziņā bija viņam tuvāka nekā jebkuram no viņiem, bet viņš nespēja

tuvoties šai sabiedrībai, kā kad tas būtu kas aizliegts. Garāmejot viņš pacēla cepuri. Tie, kas to redzēja, atņēma viņa sveicienu, pārējie, sarunās iegrimuši, pat nepacēla galvas. Kāds laikam bija citiem kaut ko teicis par viņu. Lilija paskatījās atpakaļ, bet Andrejs jau bija aizgājis tālāk.

- Saimniek, ja nav par apgrūtinājumu, nāciet barā! - Lapiņu Arturs viņu satvēra aiz piedurknes. Protams, ja jūs to neuzskatāt zem savas cieņas, mēs jau esam tikai tādi kalpa puiši.

Nevajag runāt muļķības, - Andrejs teica. - Ja mēs kopā varam art un pļaut, kopā varam arī priecāties. Bet vai es neapgrūtināšu jūsu biedrus?

- Nekas tamlīdzīgs! - tie cits par citu steidzās apliecināt. - Mēs taču visi esam jauni puiši.

- Pareizi, - Andrejs pasmaidīja. - Visiem viss mūžs vēl priekšā.

Un viņš apsēdās starp savu un kaimiņmāju puišiem - viens no lielākiem gruntniekiem pagastā. Apsēdās, kopā tukšoja glāzi alus un pateica, ka ņemšot ļaunā, ja galda biedri turpināšot atgādināt, ka viņš ir viņš un viņi esot pavisam kas cits - sliktāks un mazāks šai pasaulē.

- Es nevēlos jums pietaisīties, - viņš sacīja. - Jūs paši saprotat, ka man tas nav vajadzīgs, jo ar to nekā neiegūstu.

Viņš lika galdā no savas puses pusduci alus un pēc īsa stomīšanās brīža mazā pulciņa sadzīve ritēja savā dabīgā gaitā, kā bija ritējusi priekš Andreja atnākšanas. Bet laiku pa laikam Andreja skats vērsās uz to pusi, kur ar saviem paziņām sēdēja Lilija. Reizēm viņa cēlās augšā un gāja dejot ar ārstu vai agronomu. Šad un tad Andrejam likās, ka viņa pār sava dejas partnera plecu paskatās uz viņa pusi. Tas bija viss.

Varbūt, ka tā bija pareizi, nevienam nekā nevajadzēja zināt, ja viņam tai kas sakāms, tad taču neviens neliedza aizstaigāt uz Mālkalni. Bet sirds dziļumos kaut kas smeldza, sirds prasīja vairāk tūliņ.

Līdz ar vakara krēslu dejas laukumā Andrejs pamanīja Ēriku. Un likās, ka daudzi tikai viņu vien gaidījuši. Tur viņa dejoja te ar vienu, te otru, trešo. Nebēdīgi, galvu atmetusi, viņa smaidīja, smējās, kaut kas pārgalvīgs un izaicinošs bija viņas priekā. Un tad viņa sēdēja pie blakus galda, viena pati starp četriem puišiem, kas sacentās laipnības parādīšanā savai dāmai. Varbūt viņa kādu no tiem bija jau satikusi veikalā vai pienotavā, varbūt redzēja pirmo reizi - tam laikam nebija nozīmes. Palaikam viņa pameta Andrejā šķelmīgi pētījošu skatu un tūliņ turpināja flirtēt ar saviem galda biedriem.

Tad paklusām no galda nozuda Lapiņu Arturs. Viņš vairs neatgriezās un vēlāk bija redzams Ērikas skaļajā draugu pulkā. Brīdi vēlāk to pašu ceļu aizgāja Rozīšu Ernests. Beidzot pēc īsām diplomātiskam sarunām abus galdus sabīdīja kopā un abas sabiedrības kļuva par vienu.

- Kāpēc saimnieks tik kluss? - Ērika apjautājās.

- Man patīk klausīties, kā citi čalo,- Andrejs teica.

- Kāpēc jūs nedejojat? - viņa turpināja.

- Vēlāk, vēl jau daudz laika.

- Ak tā? - un viņa iesita pa nagiem Arturam, kas bija sācis glāstīt viņas aproci. - Mierā. Ja ir kas sakāms, vari teikt, bet ne aiztikt drēbes.

Piedošanu, es tikai gribēju atgādināt, ka jūs vēl neesat dejojusi ar mani, - Arturs teica. - Nekas sliktāks man nebija padomā.

- Gaidiet, kad spēlēs.

Bet tūliņ izsauca dāmu valsi. - Ja jūs nebūtu pasteigušies mani uzlūgt, tagad būtu dejojusi ar jums,Ērika paskaidroja Arturam. - Bet šoreiz dāmām jālūdz kungi. Lūgt to, kas mani lūdzis, es nevaru, un tāpēc… Tāpēc tīra humora dēļ viņa pameta savus draugus un uzlūdza kādu vecāku bārdainu kungu, vienīgo bārdaini visā ballē. Bet Lilija šo deju dejoja ar mežzini. Bridi vēlāk Andrejs viņu redzēja vienu.

Viņa nāca gar dejas laukuma malu atpakaļ pie sava galda. Tur bija patumšs un tuvumā nebija cilvēku.

Andrejs piecēlās un gāja viņai pretim.

- Labvakar, Lilij.

- Ak, tu tas? - viņa it kā brīnījās.

- Nu, sveiks. Vai tu kādu dienu neatnāksi uz Mālkalni? Es vēl būšu kādu nedēļu, tad man uz dažām dienām jāaizbrauc. Bet vēlāk jau es atkal dzīvošu mājās.

- Labi, es aiziešu.

- Nu, jā. Tagad atvaino - tie tur būs mani pārgaidījušies. Tu taču saproti, te nevar neko…

Nevaļīgi viņa steidzās atvadīties, mulsi un it kā vainīga uzsmaidīja, un Andrejs palika viens.

Kas tā ir par jaunkundzi? - Ērika jautāja Lapiņu Arturam, kas viņu veda atpakaļ no dejas laukuma. Beidzot viņš savu deju tomēr bija sagaidījis. - Tā, kas nupat aizgāja no saimnieka?

- Tā ir Mālkalnes Griķa meita Lilija.Viņa laikam studē. Ļaudis melšas, ka viņai kaut kas esot ar mūsu saimnieku.

- Bet kāpēc tad viņa tā aizskrēja?

- Ej nu sazini.

Samulsis un drūms izskatījās Andrejs. Ērikai uzmācās vēlēšanās tuvoties viņam, pateikt kaut ko draudzīgu, lai viņš nejustos tik pamests. Bet viņš jau gāja prom gar krūmmali uz balles laukuma galu.

- Ej vien pie draugiem, - Ērika mudināja Arturu. - Man drusciņ jāsakārtojas.

Tas bija krietni ieskurbis un tūliņ paklausīja. Bet divi citi puiši viņam pārmeta, ka pazaudējis dāmu.

Tie cēlās no galda un gāja meklēt Ēriku. Viņi to atrada pie vārtiem.

- Kas tad nu? - viens jautāja.

- Šovakar pietiks, - viņa attrauca. - Ja vēlaties, varat mani kādu gabalu pavadīt.

- Bet vēl taču varējāt kādu brītiņu… - Ja vēlaties, palieciet. Es nevēlos.

Viņi tūliņ piekāpās un gāja viņai līdzi.

3.

Lai nesatiktu pazīstamos un izbēgtu no izskaidrošanās par agro aiziešanu - vēl jau bija tikai pusnakts - Andrejs nogāja lejā līdz upmalai un meta krietnu līkumu pa krūmiem. Neviena nemanīts, viņš beidzot sasniedza ceļu labu gabalu prom no balles vietas.

Kāpēc viņam vispār bija vajadzējis nākt šurpu? Vai tas nebija viņa nodoms - cik vien iespējams reti rādīties Lilijai acīs? Pietika, ja zināja, ka viņa ir atkal mājās, ka pastāv noruna, solījums. No tā neviens viņu neatbrīvos, lai nu viņa dejoja ar vienu vai otru. Lilijai tas varēja likties izaicinoši, ka viņš bija visu vakaru pavadījis kopā ar dažādiem sīkiem ļautiņiem. Tie tur pie viņas galda, izņemot mežzini un pagasta darbvedi, varēja nodomāt, ka viņš ir tāds pat zemnieku puisis kā pārējie, ar kuriem viņš dzēra un pļāpāja.

Tas jau būtu taisni smieklīgi, ja Lilija pamestu viņus un paliktu kopā ar Andreju.

Un tomēr…

Viņš mēģināja aizmirst notikušo, domāt par citām lietām, tīšām atmodināja savu rūpju lielo, nepielūdzamo pulku. Kā būs ar saimnieces un puišu algām? Brīvajā starplaikā līdz siena pļaujai derētu vest mājās ķieģeļus jaunās kūts būvei. Nauda, nauda, briesmīgais vērtību spēks, kā viņam nebija, bet bez kā nevarēja neko izdarīt. Tad jau Arturs ar Ernestu bija daudz laimīgāki. Nekādi grūti pildāmi solījumi nenomāca viņu dzivi. Viņiem nevajadzēja īsā laikā - dažos gados - nolaistas mājas padarīt par ziedošu saimniecību. Bezrūpīgi tie naktī izgulēja savu dienas nogurumu, ņēma to, ko šī diena sniedza, un nemocīja savas galvas ar grūti atbildamiem rītdienas jautājumiem.

- Arī es tā būtu varējis dzīvot, - gandrīz ar skaudību iedomājās Andrejs. Jā, kāpēc gan ne. Viņu dzīvē pastāvēja visi priekšnoteikumi mierīgas un pārticīgas eksistences nodrošināšanai. Visvecākās Tiltnieku ēkas kalpotu vēl gadus desmit, piecpadsmit. Pamazām izaugtu jauns ganāmpulks. Bez kādas plēšanās septiņos astoņos gados būtu ielabota visa zeme un pļavas. Tad varētu sākt no viena gala atjaunot ēkas, bez steigas, bez lieliem upuriem. Beigās viss būtu kļuvis tāds, kadu viņš to ieccrejis savā prātā.

Vieglāka un laimīgāka būtu viņa jaunība, vairāk prieka un saules viņam tiktu. Bet Lilijas tad nebūtu. Nē,

nē! viņš atvairīja kārdinātājas iedomas, neļāva sevi mulsināt.

- Visam jābūt tā, kā nodomāts. Un lai arī cik grūti tas nāksies, es to izdarīšu. Jā, jā, jā!

Viņš ļāva dūrē sakniebtai rokai sparīgi krist uz leju, it ka apliecinot kādam neredzamam oponentam savu pārliecību. Un kā atbilde viņa enerģiskajam žestam kaut kur priekšā uz ceļa atskanēja skaļi, nebēdīgi smiekli. Andrejs sarāvās, paskatījās turpu, bet nekā neredzēja.

Brītiņu vēlāk viņš panāca dažus gājējus: tā bija Ērika ar saviem pavadoņiem.

Satikties? - viņa skaļi brīnījās. - Bet kā gan var norunāt satikšanos, kad trešais klausās? Tas trakākais, ka jūs abi gribat satikties. Kā tad es varēšu ar diviem?

- Kāpēc ne, - viens no puišiem atbildēja. - Teiksim tā - vienu vakaru ar mani…

- Un otru vakaru ar mani, - otrs puisis turpināja.

- Un jūs nemaz nebūsiet greizi viens uz otru? - Ērika jautāja.

- Kas tur ko uztraukties - draugu būšana.

Tanī brīdi Ērika pamanīja Andreju.

- Saimnieks! - viņa iesaucās. - Nu man būs ceļabiedrs līdz pašām mājām. Kungi, es jums pateicos un atbrīvoju no tālākas pavadīšanas.

Viņa sniedza puišiem roku.

- Bet kā tad paliek ar to, ko mēs nupat apspriedām? - tie klusi jautāja.

- Man par to vēl jāpadomā, - Ērika runāja skaļi. - Vasara taču ir gara, un es jau tepat vien būšu.

Vēl visu varēs panākt.

- Tu dzirdēji, vēl visu varēs panākt, - viens puisis teica otram, kad Ērika ar Andreju bija aizgājuši.

- Velna skuķis, - otrs atbildēja.

- Žēl, ka mēs šovasar nedzīvojam Tiltniekos.

- Nebūtu slikti, - pirmais nopūtās.

- Ja nebūtu uzkūlies tas Tiltnieku Andrejs…

- Jā, tad jau gan.

Prātodami un tīksminādamies viņi griezās atpakaļ. Līdz balles beigām vēl bija pāris stundu laika.

Klusi, tikpat kā nerunādami, Ērika ar Andreju pārgāja mājās. Ērika trallināja deju motīvus. Andreja sejā bija it kā neizteikts pārmetums.

Pie pašām mājām Ērika pēkšņi ieteicās: - Nebija vērts iet, vai ne?

Un Andrejs klusi atbildēja: -Taisnība, nebija vērts.

Nevajag bēdāties par niekiem, - Ērika turpināja. — Dzīvē nevienas lietas nav tikai pa vienai.

Kas pārāk pieķeras vienai lietai, tam zudumā aiziet visas pārējās. Uz redzēšanos, saimniek!

Andrejs dzirdēja viņas klusos, apspiestos smieklus. Noklaudzēja durvis, nožvakstēja aizbīdnis. Ganu suns žāvādamies staipījās saimniekam priekšā.

- Neiešu, nē, nav vajadzīgs, - viņš teica pirmdienas vakarā, raudzīdamies uz Mālkalnes pusi. Un negāja.

- Ko es tur darīšu? - viņš domāja dienu vēlāk. - Ja jau viņai būtu vēlēšanās mani satikt, viņa būtu atnākusi šeit. - Un ari šoreiz viņš palika mājās, sameklēja kaut kādu darbu un nostrādāja līdz vēlai tumsai.

Bet trešdien viņam visu dienu bija nemierīga sirds un maltīšu laikā viņš tikko pieskārās ēdienam. Es taču nebūšu piededzinājusi? - raizējās Ērika. - Nē, ēdiens ir labs, tikai man nav īstas ēstgribas, Andrejs atbildēja.

- Tas no karsta laika, - Ernests piezīmēja. - Tad jau cilvēks vairāk par dzeršanu vien domā.

Todien drīz pēc launaga Andrejs pārnāca mājās no lauka, noskuvās un apģērba pelēko vasaras uzvalku.

- Vai vakariņas būs jāuzglabā? - Ērika apjautājās, viņam aizejot.

- Nē, es domāju, nebūtu vērts.

It kā nokaunējies viņš klusi aizgāja no mājām un Ērika noskatījās viņam pakaļ dziļu, domīgu skatu.

- Puikiņ, puikiņ, kad tu reiz kļūsi lepnāks? - viņa tad teica un, apakšlūpu zobos iekodusi, sāka enerģiski berzt lielo piena kannu.

Mālkalnes dārzā divas meičas spēlēja ping-pongu. Spēles galds bija tikai šopavasar nopirkts un novietots brīvā dabā tuvu verandai.

A, sveiks! - Lilija sauca un panācās pretim. - Tu laikam pie tēva?

- Viņa zīmīgi pamirkšķināja ar acīm.

- Jā, man drusciņ vajadzēja ar viņu aprunāties, - Andrejs atbildēja.

- Tad tev šodien nekas neiznāks. Viņš ir Rīgā un mājās būs laikam tikai rītu. Bet tu taču vari kādu brītiņu uzkavēties pie mums?

- Taisnību sakot, man nav visai daudz laika, - Andrejs teica. - Es laikam jums iztraucēju spēli?

- Sikums, nav jau nekas svarīgs.

- Lilija pasmējās. - Nāc, es tevi iepazīstināšu ar savu māsīcu. - Viņa paņēma Andreju zem rokas un aizveda pie spēles galda, kur stāvēja gara, izstīdzējusi meiča. Pētījoši un mazliet iedomīgi viņa paskatījās Andrejā.

Esiet pazīstami, — Lilija turpināja. Mans bērnības draugs Tiltnieku Andrejs. Un tā mana māsīca Ausma 'Damalta. Viņas brāli Arturu tu jau pazīsti.

Iestājās pagara, neērta pauze, kurai beidzot tika pāri, kopīgi aizsmēķējot pa papirosam.

- Vai nevēlies, lai mēs tevi iemācam spēlēt ping-pongu? - Lilija jautāja. Diezgan vienkāršā lieta.

Starp citu Ausma šajā sportā uzskatāma par vienu no labākām Latvijā.

No spēles, protams, nekas neiznāca. Kādu brīdi viņi sēdēja uz šūpuļsola un veltīgi pūlējās atrast īsto sarunas pavedienu. Andrejs juta, ka viņš šajā sabiedrībā ir lieks. Varbūt tā bija svešā meiča ar garajām, tievajām rokām un tik gaišiem matiem, ka tie likās neīsti, bet varbūt viņš pats. Ja še nebūtu Ausmas, viņam gan netrūktu ko runāt ar Liliju. Bet Andrejs saprata to, ja viņš aizietu, tad abām meičām ari būtu vairāk ko runāt. Cik viņas abas gleznas, brīvām un drošām kustībām, un cik smags, lācīgs viņš tām līdzās.

Skanēja nedabīgi pieklājības smiekli, kuriem vajadzēja liecināt par omulību. Palaikam Lilija vai Ausma kaut ko jautāja - tam vajadzēja nozīmēt dzīvu interesi. Bet saule vēl bija augstu, putni čivināja un ganībās skanēja lopu māvieni. Šodien nekas neiznāks, Andrejs iedomājās un cēlās augšā.

- Griķa kungu es tik un tā nesagaidīšu, tad jau labāk atnākšu citu reizi.

Viņš sniedza roku vispirms Ausmai, tad Lilijai.

- Varbūt tēvam kas jāpasaka? - Lilija ieminējās. - Tu atvaino, Ausma. Man drusciņ jāaprunājas ar ciemiņu.

Viņa pavadīja Andreju līdz dārza vārtiņiem. Tic atradās aiz mājas gala un Ausma no savas vietas nevarēja viņus redzēt.

- Tu taču nedusmojies, Andrej? Redzi, kā te ir. Viņai ir briesmīgi lokana mēle, tāpēc nedrīkst likt neko manīt.

- Es jau saprotu.

- Tad ir labi. Bet zini ko, atnāc pēc divām nedēļām, tad es būšu atpakaļ un māsīca būs prom. Mēs aizbrauksim abas reizē, bet viņa vairs nenāks atpakaļ.

- Labi, Lilij. Un kā ar mums ir?

- Kā? Tu taču zini, kā ir.

- Viss pa vecam?

- Bet, protams.

- Nu labi.

Samulsis viņš vēlreiz paspieda viņas roku un aizgāja. Lilija atgriezās pie draudzenes.

Ticis uz ceļa, Andrejs ncgaja vis mājup, bet nogriezās pa kādu lauku taku uz meža pusi. Vel bija

pārāk agrs, viņš nevelējās, ka mājnieki redz viņu tik ātri atgriežamies no ciemošanās. Mežā viņš apsēdās uz kāda celma un uzgaidīja, kamēr noriet saule, tad ar līkumu, lai no Mālkalnes viņu nemanītu, atgriezās uz ceļa un lēnu soli gāja mājās.

Tiltniekos saime jau bija paēdusi vakariņas. Ērika ar puišiem sēdēja upmalā un par kaut ko jautri trieca. Pamanījusi saimnieku, Ērika pameta pārējos un atnāca uz istabu.

- Jūs gan teicāt, lai neko neglabaju, bet es tomēr vakariņas noliku plīts krāsniņā. Vai ēdīsiet?

Kad jau nu jūs tā esat parūpējusies, jāēd vien būs, - Andrejs mēģināja pasmaidīt. - Citādi saimniece ņems ļaunā.

Vēlāk viņš redzēja, ka viņa istabā uz galda nolikta krūze ar svaigiem lauku ziediem. Tas viņu aizkustināja, bet reizē viesa dīvainu rūgtumu. Un atkal, tāpat kā pēc zaļumballes, Andrejs teica sev: Nevajadzēja iet. Es neiešu vairāk, kamēr pienāks laiks.

Viņam likās, ka šī diena par neko nosviesta zemē.

5.

Pēc divām nedēļām, kad Lilija bija atgriezusies no sava brauciena uz Rīgu un citur, Andrejs neaizgāja uz Mālkalni. Viņš neaizgāja arī vēlāk, ne rudenī, ne ziemā. Vispār tas bija diezgan savāds gads.

Tiltniekos darīja darbu un šis darbs jau sāka rādīt savus augļus. Andreja pļavā atāls bija labāks par pirmo zāli. Kad novāca ražu, labu tiesu labības un trīssimt pūru kartupeļu varēja pārdot. Saimniecības tekošos izdevumus sedza no tās naudas, ko dabūja par pienotavā nodoto pienu. Rezervējot līdzekļus nodokļiem, parāda maksājumiem, ļaužu algām un mākslīgajiem mēsliem, pāri palika pusotra tūkstoša latu. Pieskaitot tiem pušelnieku tiesu, bija jau kaut kas, lai varētu iesākt šo to jaunu.

Tad atnāca Modres vīrs uz Tiltniekiem un veselu mēnesi nostrādāja pie ēku labošanas. Klētij uzlika jaunu dēlīšu jumtu. Pirti pārbūvēja, ierīkojot labības kalti. Slaveno Noasa šķirstu noplēsa un tai vietā uzcēla putnu kūtiņu simts vistām. Tā bija Ērikas ideja. Puišiem un pašam saimniekam pietika darba ilgam laikam, kamēr sadzina mājās granti un ķieģeļus jaunajai lopu kūtij. Paši nolīdzināja zemi būves vietā, izraka grāvjus pamatiem un vircas bedrēm. Tad ieradās amatnieki un uzmūrēja pamatus.

Strādāja. Laiks ritēja ātri. Un kad pienāca garie ziemas vakari, jaunais saimnieks tos pavadīja kopā ar savu saimi. Kopā šo to pastrādāja pa iekšu, lasīja avīzi, grāmatas, pļāpāja un strīdējās par dzīvi, klausījās radio. Sīvs darbs un jaunekļu nebēdība.

Pašā ziemas vidū Andrejs ar abiem puišiem vienu mēnesi pelnījās ar baļķu vešanu uz staciju. Tā nu bija Lapiņu Artura gudrība, viņš bija saklausījis, ka zirdzinieki nopelnot līdz piecpadsmit latiem dienā un, aprunājies ar Ernestu, uzbilda saimniekam, ka tukšo ziemas vidu varētu gluži labi aizpildīt ar pelņās braukšanu. Lai nebūtu tā, ka viņš izmanto savus puišus, Andrejs norunāja, ka maksās viņiem bez pastāvīgās gada algas vēl ceturto daļu no dienas izpeļņas. Pēc tam viņam pašam nācās ik vakarus apvaldīt puišu darba dedzību. - Vēl vienu reizīti jau nu varējām izbraukt, - tie teica pievakarēs, kad Andrejs grieza zirgu mājup.

Visiem trim viņiem bija jauni, spēcīgi zirgi. Kā brauca mežā iekšā, trijatā vezumus uztaisīja viens divi. Katru dienu veica trīs braucienus līdz stacijai un nopelnīja latu divdesmit uz pajūga - un tā veselu mēnesi. Aprēķinu taisīja pašās beigās, kad braukšana izbeidzās, un tad nu bija tā, ka katrs puisis nopelnījis liekus 150 latus, bet Andreja daļā palika gandrīz pusotra tūkstoša. Bet tā kā šajā laikā Ērikai un ganu meitai, kas bija palikusi arī pa ziemu Tiltniekos, bija nācies vienām tikt galā ar visiem mājas darbiem, arī viņām piešķīra vienu peļņas daļu.

- Tā tu tālu netiksi, - teica kaimiņu saimnieki Andrejam, dabūjuši zināt par viņa savādo ricibu. Kāpčc maksāt puisim lieku naudu, ja tu viņam jau maksā īsto loni? Jāstrādā viņam tik un tā, vai nu mājās, vai mežā. Pietiek, ja vakarā uzsauc kociņu. Un tad vel sievietēm - tām arī! Ne, ne, uz tādu modi nevar

saimniekot.

Bet Andrejs tikai smaidīja. Un kad, deramam laikam tuvojoties, viņš apjautājās saviem ļaudīm, ko tie domā darīt Jurģos, tie atbildēja: - Tas nu atkarājas no tevis. Ja paturēsi, paliksim, ja esam apnikuši, būs jāiet kur citur.

Neviens negribēja iet prom. Dabūjuši zināt, ka Tiltnieku saimnieks no Jurģiem grib paplašināt saimi ar vēl vienu puisi un meitu, ļaudis plēsdamies nāca šurp un pieteicās. Un Andrejs aprunājās ar saviem ļaudīm, ko tie domā par saviem nākamiem darba biedriem. Visi kopā tie nosprieda, kurš būs vislabāks un derīgāks.

Topavasar Andrejs pārņēma savā ziņā vēl pusi no atlikušās pušelnieku zemes, bet Vītiņi aizgāja no Tiltniekiem. Un atkal traktors plēsa jaunu gabalu nolaistas pļavas, ganības sadalījās aplokos un mūrnieki sāka celt jauno kūti.

Tā te tagad gāja.

6.

- Dzirdi, Ernest, tas tak ir savādi, ka Ērikai visā šai laikā, kamēr viņa dzīvo pie mums, atnākušas tikai kādas piecas sešas vēstules, - Arturs ieminējās, taisīdamies līst gultā.

- Bet kad atbrauca, tad bija līdzi vesels lēvenis vēstuļu un fotogrāfiju, - Ernests atrūca. - Brūtgāni, viņa teica.

-Jocīgi iznāk. Tad jau viņai arī te vajadzētu būt nevienam vien brūtgānam. Bet vai kādam ir izdevies tuvoties? Ne velna. Es pats - tu zini, ka man ar meitām veicas labi - cik neesmu izmēģinājies gan šā, gan tā. Bet viņa tikai pajokojas, padzen velnu un stop, brālīt. Saki, Ernest, vai tiešām mēs būtu sliktāki zēni nekā tie uz tām ģīmetnēm?

- Kur nu sliktāki.

- Nu tāpēc!

- Kāpēc tad viņa tā ieturas?

- Pajautā viņai pašai. Ko tu man prasi?

- Un pajautāšu ari. Šis jautājums Arturam jau sen nedeva miera, bet savās domās viņš bija drošāks nekā izdarībā. Ne pēc velna jau tas neizskatījās, kad mājās dzīvoja tāda lieliska meiča, un viņš, mājas puisis, gada laikā nebija paspējis viņu apcelt. Vienīgais apmierinājums, ka nevienam citam arī tas nebija vēl izdevies. Bet sākumā likās, ka tas būs tik viegli. Ērikas brīvā izturēšanās bija daudziem modinājusi cerības. Savāda meiča. *** Tas bija noticis tā. Beigušas mājturības semināru, trīs jaunas meičas sarunāja iztaisīt mazu joku ar precību sludinājumu. Laikrakstā parādījas šādas rindas: Esam jaunas, daiļas un dzīvespriecīgas, materiāli nodrošinātas. Ilgojamies pēc tādiem pat draugiem no 25-35 g. v. Kam sirds prot sapņot un tiekties pēc skaistuma dzīvē, tas var rakstīt Blondīnei, Tumšmatei un Šatenai. Katrā ziņā pievienot ģīmetni, bet tikai savu. Ofertes u. t. t.

Divu nedēļu laikā tumšmate - tā bija Ērika - saņēma vairāk vēstuļu nekā visā savā iepriekšējā mūžā.

Protams, ari pārējās sludinājuma autores nepalika tukšā. Viņas sapulcējās un lasīja viena otrai priekšā šīs vēstules, kur jauni cilvēki sacentās poētisku un samākslotu trāžu sacerēšanā. Dažs savu vēstījumu bija vienkārši izrakstījis no mīlestības vēstulnieka, cits sazadzies asprātīgus izteicienus no vienas vai otras grāmatas, dažs tika galā pats ar savām smadzenēm, visumā tā bija īsta iedomības un nerātnības parāde.

Tie, kas bija vecāki gados, prātīgi apjautājās par pūru, jaunākie interesējās par temperamentu. Ērika nevienam nebija atbildējusi, bet šis vēstuļu un ģīmetņu krājums palika viņas ricībā un turpināja

savus joku darbus citiem cilvēkiem par izbrīnu, bet viņai pašai par jautrību. Dažreiz tas bija diezgan interesanti, kad cilvēki nepareizi sprieda par savu tuvāko.

Patiesībā Ērikas dzīve nemaz nebija tik jautra un viegla. Tēvs nomira, kad viņai bija divpadsmit gadu. Abām ar māti bija jāiztiek no nelielās dzelzceļu ierēdņa pensijas. Elegantais kostīms un citi modernie apģērba piederumi, ar kuriem viņa atbraucot pārsteidza Purvmales ļaudis, bija turigās krustmātes dāvana Ērikai viņas divdesmitajā dzimšanas dienā un ar to nu viņai vajadzēja sākt dzīvi un likt savai nākotnei labus un vērtīgus pamatus. Skaistums, glītas drēbes un krietna dejotprasme - ar šiem trumpjiem, pēc krustmātes ieskata, vajadzēja uzvarēt lielajā dzīves spēlē, kuras lielais laimests bija krietns, turigs vīrs. Bet mīlestības vēstules un pielūdzēju ģīmetnes tad jāpaslēpj, kur citi neredz. Ērika to tīšām nedarīja. Un tagad bija tā, ka Andrejs Tiltnieks rūpju pilns gāja savu ceļu, kurls un akls pret visām dzīves burvībām. Bieži bieži viņa skats pauda pārmetumu un nosodījumu, veroties savā saimniecē, kad viņa atkal bija palaidusi kādu nebēdnību. Bet vakaros, nolaidusi loga aizkaru un aizslēgusi savas istabiņas durvis, Ērika palika viena ar savām domām un jaunības sapņiem. Tad vairs nebija ne vēsts no parastās draiskulības. Sirds savādi smeldza, gribējās pieglausties viņam - šim aklajam, jaukajam zēnam, čukstēt vismaigākos glāstu vārdus un aicinājumu, teikt viņam, cik viņš mīļš un liels ar savu neprātīgo cīņu, bet ne viņas dēļ taču viņš cīnījās. Nē, nē …

Kā vergs viņš bija nostrādājis visu šo gadu, bet vai viņam pašam ari kas tika? Viņš staigāja tais pašās apvalkātās drānās, pīpoja vislētāko tabaku un vairījās iet ļaudīs, jo tas katrreiz maksāja naudu, dažus latus, bet viņam katrs santīms bija dārgs. Zināms, zirgi un ganāmpulks viņam bija skaistāki nekā kaimiņiem, viņa pļavas un druvas iepriecināja katra lietpratēja skatu un jaunā kūts solījās tapt par mājas lepnumu. Bet tā taču vēl nebija visa dzīve. Kur palika cilvēks pats? Ērika viņu apbrīnoja un žēloja. Un ja kādreiz mājās pietrūka cukura, petrolejas vai ziepju, viņa to nopirka par savu naudu, bet saimniekam neteica nekā. Ja viņš jautāja, vai saimniecības izdevumiem nav vajadzīga nauda, viņai vienmēr visa bija diezgan. - Nē, nekas nav vajadzīgs. Ja vajadzēs, tad jau es paprasīšu.

Nekad viņa neprasīja. Bija tik labi viņu mānīt un būtu vēl daudz labāk, ja viņas rīcībā atrastos simtreiz vairāk līdzekļu nekā viņas darba alga. Visu atdotu, bet tā, lai viņš to nezinātu, tāpat kā tagad.

7.

Jauno kūti mūrēja mūrniekmeistars Pūriņš ar vairākiem palīgiem. Starp tiem bija arī meistara dēls Osvalds. Vakaros, beidzis darbu, viņš nomazgājās, noskuvās un apģērba glītas pilsētnieka drānas. Tad viņu visbiežāk varēja redzēt vai nu upmalā, vai sēdam uz sliekšņa saimnieka gala durvīs. Viņš bija glīts un iznesīgs zēns un nevarēja žēloties par piekrišanu pie jaunajām meičām. Tagad pat visā Purvmalē bija tikai viena meiča, ar kuru vērts iesākt, un tā pati tūliņ veltīja viņam savu uzmanību un aicinošo laipnību, kolīdz viņš parādījās Tiltniekos. Mājas puiši un jaunais saimnieks tur nu varēja taisīt tik garas sejas, cik vien tiem patikās, bet katru brīvo brīdi Ērika notērzēja ar viņu. Tā vien likās, ka viņa nenieka neiztaisīja par savu saimnieku. Andreja klātbūtnē viņa nekad nepārtrauca sarunu, lai cik hriva un intīma tā ari būtu.

Taisni otrādi: it kā demonstrēdama savu neatkarību, viņa tad tīšām kļuva vēl laipnāka ar Osvaldu, viņas acīs iemirdzējās sapņains spožums un maigs samulsums pavīdēja viņas smaidā.

Kāpēc jūs vienmēr tā nobarikadējat savu logu? - Osvalds viņai jautāja. - Es kādu vakaru būtu pastaigājies dārzā, mēs varētu papļāpāties un… Bet jūsu cietoksnis vienmēr ir slēgts.

- Papļāpāties mēs varam tāpat kurā katrā vietā, - Ērika jautri attrauca.

- Jā, bet ko tur var runāt, kur klausās tik daudz svešu ausu, - žēlojās Osvalds.

- Vai citur jums būtu vairāk ko runāt?

- O, jā, skaistas un patīkamas lietas.

- Nu labi, tad kādreiz iesim pastaigāties.

- Vai šovakar?

- Nē, kādu citu reizi.

Nu Osvalds allaž viņai atgādināja šo solījumu un ik vakaru apjautājās: - Vai iesim? - Bet viņa vēl vairījās.

Tas bija spāru svētkos, kad saime un darbinieki čaloja līdz vēlai naktij. Visi bija vairāk vai mazāk apskurbuši," un katram šis skurbums raisīja savas noskaņas. Drūmi rauca pieri Arturs, vērodams Osvalda dedzīgos skatus, ar kādiem tas apveltīja Ēriku. Vecākie mūrnieki pļāpāja un lielījās. Sietiņu Jānis, kas bija veicis namdara darbus, tikai klausījās un smaidīja.

Klausoties šajā čalā, Andrejam pēkšņi kļuva smagi, vientulīgi. Arī viņš bija dzēris, un ārā smaržoja silta ziedoņa nakts. Tad viņš klusi izslīdēja no istabas un bez mērķa staigāja apkārt pa pagalmu. Ilgi viņš skatījās pāri laukiem uz Mālkalnes pusi, kāda neprātīga vēlēšanās satrauca viņu. Viņa ir atkal mājās. Kā būtu, ja viņš tagad dotos turp un pieklauvētu pie viņas loga? Nebaidies, es tas esmu, iznāc drusku laukā.

Zināms, tas nav glīti, ka es te dauzos nakts laikā gar tavu logu, bet ko varu iespēt pret savām ilgām? Vai tu nejūti, mīļā, cik ļoti tevis ilgojos? Kāpēc mums jādzīvo tā kā tagad? Esi laba, iznāc un ziedo man mazu laimes mirklīti.

Tā viņš sapņoja un pavisam maz vajadzēja, lai padotos vasaras nakts skurbai. Viņš taču bija pelnījis šo laimes mirkli, viņam bija tiesības uz šo mazumiņu prieka par garajiem grūta darba un vientulības mēnešiem.

Tad viņš dzirdēja klusus smieklus. Tikai dažus soļus no viņa, piespiedušies dārza žogam, stāvēja Ērika un Osvalds. Nakts pustumsā ievizējās viņas gaišais tērps un nervozi viņa kodīja lūpas, sekodama Andreja skatam, kas raudzījās uz Mālkalnes pusi. Atkal jau viņš domā par to.

- Te nevar palikt, - Andrejs dzirdēja viņas balsi. - Aiziesim uz upmalu. Tur neviens nestaigā.

Klusi, noslēpumaini sačukstēdamies, viņi aizslīd gar dārza stūri. Un Andrejs redz, kā jaunā mūrnieka roka apskauj Ērikas plecu. Viņa pat nevairās.

Tad viņš nopurina mīkstulīgās domas un dodas atpakaļ uz istabu. Vīri noguruši, dzērieni izdzerti. Tie žāvājas un cīnās ar snaudu. Drīz Andrejs paliek viens. Viņš attaisa savas istabas logu un caur ābeļu rindām raugās lejā uz upes kūpošo līmeni. Neskaidras balsis, miglaini cilvēku silueti, Ērika un svešais mūrnieks, un nezin kāpēc pēkšņi viņam kļūst vēl skumjāk, rūgtāk, vientuļāk. Muļķības, kada man daļa!

Viņš apskaišas un aiztaisa logu.

- Zinu, jums te ļoti garlaicīga dzīve, - Osvalds sacīja. - Bet kāpēc jūs neatgriežaties pilsētā?

- Ērika demonstratīvi nožāvājas. - Jūs esat tikpat garlaicīgs kā citi. Zināt ko, man nāk miegs. Iešu mājās.

- Zināt ko, kā būtu, ja es šovakar… Atstājiet tikai logu vaļā, neviens nedzirdēs, ka ielienu.

- Kur tad? - viņa vienaldzīgi jautaja.

- Jūsu istabiņā. No rīta atkal to pašu ceļu prom.

- Un tad?

- Tad nebūs garlaicīgi ne jums, ne man.

- Es nemīlu, ka naktī mani kāds traucē. Manā istabā jūs nevarat nākt.

- Tā? Tad varbūt…

Viņš tikai mirkli šaubījās. Pašapzinīgi smaidīdams, pievirzījās viņai tuvāk, apskāva, pievilka sev klāt. - Ja nevar istabā… Ērikas jaunkundze, neesiet cietsirdīga.

- Laidiet mani. Jūs dzirdiet, nesaburziet drēbes.

- Nevajaga aušoties un spēlēt naivo. Neesmu vakarējais.

- Dzirdiet, kas ar jums ir? Ko jūs īsti iedomājaties?

Dzirdiet, jaunkundz, kāpēc tad īsti jūs mani te atvedāt? Nu, nu, neaušojieties, tas vairs nav asprātīgi.

Pļiukt! Nakts klusumā skanēja spēcīgs pliķis. Neatskatīdamās uz samulsušo puisi, Ērika steidzīgiem soļiem aizskrēja prom.

Viņš berzēja vaigu un saīdzis kodīja lūpas.

Trīs cilvēki tonakt nevarēja aizmigt. Bet no rīta Andrejs vairījās Ērikas un atkal viņa skatā tā juta nosodījumu 'un pārmetumu. Tikai to. Tātad viņam nepatika? Kāpēc? Vai kādreiz šis nosodījums varēja pārvērsties par kaut ko aktīvāku, vai viņš reiz mēģinās iejaukties un ietekmet viņas rīcību? Tad viņš vairs nebūs vienaldzīgs. Puikiņ, kļūsti niknāks, runā, sprediķo, cīnies! Dusmām sekos mīla. Vai tiešām tu nejūti, ka es to gaidu?

Treša nodala. i.

Pec aiziešanas no Purvmales Eda nekur nevareja ilgi vienā vietā tverties. Kādu laiciņu mēģināja strādāt pie saimniekiem, novietojās pat tā kā uz ilgāku palikšanu, bet vai tas nu varēja būt piemērots cilvēkam, kas radis patstāvīgu dzīvi.7 Nē, tad jau labāk pietikt ar šauru kaktu kaut kādā būdelē un pašai paturēt noteikšanu par savām gaitām. Ja nepatiks tajā vietā, ies prom, meklēs kaut ko labāku. Vai pasaulē vietas trūkst?

Vecā Cabiene apmetās pie radiem, bet nebija viņas spēkos pierunāt Edu, lai paliek turpat. Tai prāts vilka uz Rīgas pusi, tuvāk pilsētai. Tur esot visādas iespējas, izmanīgs cilvēks ātri tiekot uz augšu.

Jā, te nu viņa dzīvoja gandrīz vai pilsētas pievārtē, pati savā dzīvē un maizē. No mātes Eda bija dabūjusi savu iedzīves daļu vienu kazu. Āzi neņēma līdzi - tas bija vecs lops un vienkāršas sugas, bet Eda sen jau interesējās par dižciltīgiem ārzemju bukiem. Kazai bija savs aizgalds kūtī, īpašniece mitinājās mazā kambarītī vecajās mājās pie Rīgas ceļa. Tā bija dzīva vieta. Pa ceļu garām brauca pajūgi, automobiļi, divriteņi. Necik tālu atradās paprāvs ciemats ar astoņām mājelēm, kur dzīvoja sīkzemnieki sakņu audzētāji un daži amatnieki.

Klājās kā nu kuru reizi. Šajā vietā ar sludināšanu nebija ko iesākt - pārgudri ļaudis bija pilsētas tuvumā. Tad jau labāk ar tirgošanos. Piemēram - cāļi, olas, piens… Ja nu akurāt ar to nevar tikt cauri, tad kādu nedēļu paravē nezāles kaimiņu dārzos, siena laikā pastrādā ar grābekli. Rudens pusē sākās labas dienas, tad varēja ogot un sēņot. Trīsreiz nedēļā Eda nesa uz Rīgu pilnus grozus ar mellenēm un brūklenēm. Pa mežiem staigādama, atrada labas dzērveņu vietas un īstā laikā bija klāt ar grozu. Cik viņai iztikai vajadzēja, tas bija nieks. Dažus pūrus kartupeļu nopelnīja par rakšanu, kaza bija slaucama līdz pašiem Ziemassvētkiem.

Kad mežā sāka cirst kokus, Eda gāja uz cirsmām un lasīja sausos zarus. Viss būtu labi, ja šiem zariem nebūtu vēl citu tīkotāju. Tie nāca ar maziem kukuļiem - kočiņa pudelēm un papirosu paciņām, pielabināja cirtējus un par to dabūja visu labāko preci. To, kas tad vēl palika zemē, nemaz nebija vērts mājās stiept. Nē, ar tādiem gružiem Eda negribēja krāmēties.

Skat, skat, kādi ērmi nu notiek, - cirtēji un zaru vācēji piebukņīja cits citam. - Nūja, kad labāku preci nevar dabūt, tad jāpietiek ar čiekuriem…

Tā bija Eda, kas staigāja pa mežu un lasīja čiekurus. Šīs mantas nevienam nav žēl, ņem, cik tev tik.

Man mājās no krievu laikiem palicis kāds samovars, - Eda paskaidroja ziņkārīgajiem. - Kāds oficieris pameta". Izkaltis čiekurs tādam samovaram vislabākais kurināmais. Nevien tēju, arī zupu dažreiz uzvāru.

Līdz pusdienai viņa salasīja vienu maisu un uz ragaviņām aizvilka mājās. Pēcpusdienā savāca vēl otru maisu. Nedēļas laikā šķūnīša nojumē bija sakrājusies prāva kaudze - nu jau patvārim pietiktu visam gadam. Bet Eda ir nedomā apmierināties ar savākto. Kā sakāmvārds saka - darbs māca darītāju.

Iemanījusies Eda tagad savāca dienā pa četri maisi čiekuru. Ļaudis sāka mēļot, ka Eda būšot audzēt vāveres, bet kaimiņu zobgalības viņu netraucēja. Pagaidiet drusciņ, tad redzēs, kas pēdējais smies.

Kad mežā beidza cirst kokus, Eda aprunājās ar saimnieku un tuvākajiem kaimiņiem: viņai vajadzīgi trīs zirgi uz divām dienām. Kādam nolūkam? Kāpēc ne viens, bet uz reizi veseli trīs zirgi?

Bet Eda nekā nepaskaidroja. Katram vedējam pielika vēl pie algas divi lati un noteica, lai ņem līdzi piecpadsmit maisu uz pajūga. Agrā rīta stundā vedēji sabrauca pagalmā, un nu atklājās lielais noslēpums.

Eda sabēra maisos čiekurus un krāva katrā pajūgā divdesmit pūru, tad paskaidroja, ka jābrauc uz virsmežniecību - tur par čiekuriem maksājot trīs ar pusi latu pūrā. Pēc norēķināšanās ar vedējiem Edai

palika pāri labs žūksnītis naudas - nebija mazāk pelnījusi kā baļķu vedēji ar vislabākajiem zirgiem. Visai ziemai maize nodrošināta.

Uz pavasara pusi Edai šajā vietā bija diezgan. Tās pašas kazas dēļ nevarēja saprasties ar saimnieci.

Zobojās, nicināja nevainīgu lopiņu, par vella ģīmi dēvēja. Tad Eda nolēma, ka visdrošākā dzīve tādam cilvēkam, kas ar cietu algu, piemēram, kungu kalponei. Kā mēnesis apkārt - saņem, kas tev nākas, un darbs arī nav no grūtajiem. Viņa sāka apklausīties, un drīz vien gadījums palīdzēja laimīgā kārtā atrisināt arī šo problēmu. Turpat tuvumā, Susuru ciematā, dzīvoja jauns pāris - Justs Ekmanis ar sievu. Justam un Džustam, kā viņu apkārtnē dēvēja, bija diezgan īpatna slava. Par dažādiem nedarbiem viņš bija pāris gadus nosēdējis cietumā un vaļas brīžos tur mācījies gan likumu, gan citas zinības. Vairākas reizes bija ierosināts viņu izraidīt no Susuru ciemata. Kamēr viņš ārā no cietuma, nebija miera visai apkārtnei. Viena blēdība sekoja otrai, lielas un mazas krāpšanas - Džusts bija visa pagasta posts. Bet viņam neko nevarēja padarīt - gudrs un viltīgs kā lapsa, sita pašam policistam knipi zem deguna. Bet arī sieva nebija zemē metama, un kur divi tādi talanti kopā, tur vienmēr kaut kas iznāca. Kā šoreiz pat. Džusts bija pieņēmis aukli pie saviem diviem bērniem un palicis parādā divu mēnešu algu. Bet ja viņš kādam palicis parādā, tam savu naudu vairs neredzēt - tas jau būtu astotais pasaules brīnums, ja Džusts atdotu. Aukle prasa vienreiz, prasa otrreiz, bet Džusts tikai sola. Beidzot aukle uzstājas stingrāk, draud sūdzēt. Tas Džustam nepatīk. No šā cilvēka jātiek vaļā, kamēr laiks.

Tad kādu nakti susurieši dzird izmisušus kliedzienus. - Palīgā! Pa-lī-gā! - skan vaimanas Džusta mājelē. - Ak tu palaidne, maita, netikle! - tuvākie kaimiņi var izšķirt atsevišķus kliedzienus.

Tur laikam Džusts atkal pārmāca savu sievu, tas jau nav nekāds retums, tie nodomā un guļ tālāk.

Bet šoreiz ir savādāk - ļaudis to dabū zināt no aukles, ko Džusta sieva nakts laikā izdzinusi no mājām. Tonakt Džusts iegājis pie aukles un apsēdies uz gultas malas. Aukle pamodusies un raidījusi viņu prom, bet šis neiet. Tad kliegdama un trakodama istabiņā ielauzusies Džusta sieva, sākusi sunīt aukli: - Tu man ņemsi vīru nost! Še tev, še tev, ielasmeita!

Jā, un tagad pie Ekmaņiem varēja dabūt aukles vietu. Edai šis gadījums šķiet kā radīts jauno nodomu piepildīšanai. Ilgi jau viņa tur nepaliks, tajā blēžu bandā, tikai kamēr atradīs citus kungus. Iesākumam labi diezgan. Divdesmit latu mēnesī pie visa brīva, kazu arī var ņemt līdzi. Darba tikai tik daudz, ka jāpieskata divi bērni un jāapkopj māja, kamēr kungi "darbā". Šajā vietā Eda piedzīvo savas dzīves lielāko dēku.

2.

Ekmaņu Džusts bija glīts un izskatīgs vīrietis. Apģērbties viņš mīlēja labi, un savādāk arī nevarēja: viņa specialitāte bija precību kāro vecmeitu un atraitņu apstrādāšana. Tuvākā apkārtnē šai ziņā neko nevarēja iesākt, bet vai nu greznuma dēļ vien Džusts bija iegādājies labu divriteni! Sieva, cik varēdama, palīdzēja viņam šajos pasākumos - bija taču vērts.

Iznesīgs un stalts Džusts allaž tuvojās naudīgākām sievietēm, ar savu veiklo un glaimīgo mēli apbūra tās un nekad nepalika tukšā. Viņš lietoja parasto paņēmienu: mīlestība būtu, precētu kaut vai tūliņ, bet pietrūkst naudas brūtgāna uzvalkam. Tādu sīkumu dēļ visskopākā vecava nespēja atsacīties no savas dzīves laimes. Cik tev, Džustiņ, vajaga? Še nauda, ņem vairāk, lai iznāk sīkumiem arī.

Simtspiecdesmit, divi simti latu katrā vietā atkrita. Dabūjis naudu "brūtgāna štātei," Džusts tajā pusē vairs acis nerādīja. Izmuļķotās līgavas, negoda bīdamās, nekādu troksni necēla. Vienīgais tracis reiz bija gadījies ar paša sievu. Toreiz Džusts bija apcēlis kādu turīgu atraitni, augļu veikala īpašnieci Rīgā. Viss norunāts - kāzas taisīsim pēc mēneša, vēl tikai jāapspriežas par dažiem praktiskiem jautājumiem: kādus viesus lūgt, kādas mēbeles pirkt, kur rīkot mielastu. Norunātā dienā Džusts ar sievu aizbrauc uz Rīgu.

Kamēr viņš iekšā runājas ar "līgavu", cenzdamies dabūt aizdevumu uzvalka iegādei, sieva pastaigājas pa

ielu. Bet vai nu augļu veikala īpašniece bija pārāk skopa vai gudra, vai arī Džusts savu lietu nepareizi sācis - praktiskā saruna ieilga. Ekmaņa kundzei apnika staigāt pa ielu, nedeva miera arī ziņkārība: kā īsti tas Džusts apietas ar savām pielūdzējām? Aizgāja lidz veikalam, paskatījās apgaismotā logā. Kā tad: tur tirgojas palīdze, bet saimniece ar ciemiņu iegājusi dzīvoklī. Ekmaņa kundze ielavījās pagalmā un apskatījās, kurš logs tas īstais. To atradusi, pievēla pie sienas kādu tukšu mucu un pakāpās augstāk.

Viņi bija apsēdušies uz dīvāna. Džusts, aplicis vecīgajai dāmai roku ap vidu, tik maigi un dedzīgi raudzījās acīs, ka Ekmaņa kundzei sirds apskrējās aiz dusmām. Draņķi tāds, ja tu man kādreiz tā būtu paskatījies acīs! Viņa cietās, klusēja. Ko lai dara - veikals paliek veikals. Viņa neko neteica, kad Džusts noskūpstīja šo bezkaunīgo grezeli, bet kad viņš ņēma un nopūta uguni, tad arī viņai bija par daudz.

- Maita, vazaņķe! Tu man ņemsi vīru nost! - paspruka histēriski kliedzieni un neganti sāka rībēt loga rūtis.

Ar to pašu lieta bija samaitāta uz visiem laikiem. Sapratis, ka te nekas vairs nav darāms, Džusts pasteidzās apvilkt mēteli un bez kādiem paskaidrojumiem izmetās pa durvīm laukā. Pēc tam viņš izšķirošās reizēs nekad vairs nenēma sievu līdzi. »» Tā dzīvoja šī īpatnā ģimene.

Eda drusciņ bija pārrēķinājusies, cerēdama pie Ekmaņiem piedzīvot vieglas dienas. Ar bērniem būtu tas mazākais. Bet Džustam bija govs, tai jāsaplūc zāle. Tuvumā nevarēja - visi uzmanīja savas pļavas un grāvmales. Nācās iet kilometriem tālu uz veco lielceļu, zagšus pieplūkt pilnu paunu un tad stiept līdz mājām. Ekmaņu aka sabrukusi - ūdens jānes no kaimiņiem. Tuvējā purvā Džusts nopircis kaudzi izlauztu celmu; būtu muļķība ņemt zirgu un izdot naudu, ja mājās pašam savs darba cilvēks. Lai tik iet pakaļ un nes uz muguras. Un Eda nesa.

Pirmo mēnešalgu Džusts samaksāja laikā, otru tikai pēc lielas kaulēšanās. Pēc tam viņš vairs nemaksāja. - Man tagad slikti laiki. Uzgaidi, kamēr ko nopelnīšu. Neuztraucies, Ediņ, tava nauda jau zudumā neies.

Paiet viens mēnesis, otrs - no naudas nekā. Tad Eda uzstādīja ultimātu. - Līdz sestdienai vēl gaidīšu.

Ja nesamaksāsiet, iešu pie policijas.

Sestdien abi darbinieki aizbrauca uz Rīgu. Ekmaņa kundze atgriezās jau pēc pusdienas un priecināja Edu: - Šodien tu, Ediņ, dabūsi savu algu, visu, līdz pēdējam santīmam. Džustam vienā vietā ir noguldījums bankā. Viņš to ņems laukā.

Bet pievakarē Džusts pārbrauca mājās kopā ar kādu smalku jaunu kungu. - Tas mans veikala biedrs Vitauts Zemzaris, - Džusts pačukstēja Edai. - Augstu kungu dēls. Tēvam Rīgā divi lieli nami. Ļoti izglītots cilvēks.

Smalkais kungs par kaut ko apspriedās ar Džustu un uzmanīgi vēroja Edu. Tad viņš sāka tai šur un tur gadīties ceļā. Saticis Edu uz ceļa ar ūdens spaiņiem, viņš laipni sacīja: - Atpūties, Ediņ, gan jau aiznesīsi.

Eda drūmi paskatījās Zemzari, nosarka, bet neko neatbildēja.

- Tev vienai par smagu nest, - viņš turpināja. - Dod, es palīdzēšu.

Ej pie velna! - Eda atgrūda viņa rokas, kas jau pakalpīgi sniedzās pēc spaiņiem. - Ko maisies pa kājām, kad cilvēkam jāstrādā!

O, kas tev par temperamentu, - nobrīnījās Zemzaris. - Nevajaga būt tik dusmīgai, nedabūsi labu vīru.

Vakarā Edu agrāk atlaida no darbiem kā citas reizes. Un kad viņa bija mazliet apkopusies, sasukājusi matus un uzbužinājusi gultu, viņas istabiņā ieslīdēja šis savādais, smalkais cilvēks. Pirmo reizi Edas mūžā kāds vīrietis tik stipri interesējās par viņu. Knaģu Ludis arī bija tā darījis, bet ko nu tas - prasts, neaptēsts smurgulis. Turpretim šis… Edai sirds kļuva pavisam savāda, tāda gurda, tīksmīga.

Vitautam Zemzarim esot garlaicīgi, gribot patērzēt ar Edu. Viņš paņēmis līdzi konfektes. Viņi čūpstina tās un Vitauts runā, sapņainu skatu raugās Edā un stāsta par savām jūtām. - Kas no tām jaunajām

meitām ir? Tik vien zina, kā skraidīt apkārt un neko nestrādāt. Tu esi pavisam cits cilvēks, Ediņ. Veselīga, stipra, čakla, strādā kā zirgs. Tādu sievu gribētu sev. Sc, paņem vēl kādu konfekti…

Viņš jūsmo par Edas pirmatnējo skaistumu, glaimo, skurbina. Ir tik patīkami dzirdēt tādus mīļus, laipnus vārdus. Edas skats kļūst aizvien sapņaināks, laipnāks un padevīgāks. Kad Vitauts uzliek savu roku viņējai, viņa ļauj tai tā palikt, cik ilgi viņam tīk. Vitauts runā arī par sevi. - Esmu no augstas kārtas, direktora dēls. Pie Džusta nāku tikai izklaidēties, man patīk spēcīgi pārdzīvojumi. Bet drīz es šim dēkām metīšu mieru.

Tēvs man atvērs kantori ar divpadsmit darbiniekiem. Pietiek trakots, sākšu prātīgu dzīvi un apprecēšos.

Otrā dienā Ekmaņa kundze apjautājās: - Kā tev, Ediņ, patīk tas Zemzaris?

- Ļoti laipns un pieklājīgs cilvēks,- Eda nosarkusi atbildēja.

- Tu viņam ļoti patīc, - Ekmaņa kundzes balss kļuva čukstoša. - Taisni kā galvu pazaudējis tevis dēļ. Ediņ, neesi nu mulķe, ķer ciet, nelaid garām - otrreiz tāda gadījuma tev vairs nebūs. Padomā tikai, kas tā tev būs par dzīvi. Tu būsi cienmāte, madāma. Ar tādiem sīkmaņiem kā mēs pat runāt vairs negribēsi.

Ilgi Eda stāvēja virtuves vidū dziļās domās iegrimusi. Tad spožāk iedegās viņas acis, viņa it kā uzplauka, uzliesmoja kvēlā dzīvības liesmā. Ikdienas drūmajā krēslainē bija atblāzmojusi kādas tālas, pasakainas dzīves gaisma - laimes un sapņu spožums.

Viņa ticēja. Viņa cerēja. Ilgi raudzījās spogulī, tad pirmo reizi mūžā salūkoja pūderi un smiņķi.

Sarkanais papīrs derēja karmīna vietā, uzacis varēja padarīt tumšākas ar ogli.

Tovakar Vitauts Zemzaris atkal iegāja viņas istabiņā un palika līdz rītam.

3. Šis skaistais cerību un lielu nodomu laiks turpinājās divus mēnešus. Katru rītu Eda apģērba savus labākos brunčus, mazgāja muti un izskaistināja seju - nākamā direktora kundze tak nevarēja staigāt kaut kāda. Ikreiz, kad Vitauts Zemzaris ieradās pie Ekmaņiem - un tas notika diezgan bieži - viņš iepriecināja savu līgavu gan ar saldumiem, gan miļu valodu.

Kāzas mēs taisīsim uz rudeni, kad jaunais kantoris būs iekārtots, - Vitauts stāstīja. - Vienā mēbeļu veikalā esmu jau noskatījis skaistu garnitūru visam dzīvoklim. Tu tikmēr vari pastudēt modes žurnālus un izraudzities savai līgavas kleitai paraugus.

Viņš bija atvedis dažas vecas modes lapas. Bet tur bija ari kostīmu un mēteļu paraugi. - Kad apprecēsimies, es taču nevarēšu staigāt savā vecajā mētelī, - Eda teica.

Protams, ka ne, - Vitauts piekrita. - Tev nopirkšu trīs mēteļus un kažoku, katram gadalaikam savu. Kurpju vajadzēs vismaz kādu pusduci.

- Un cepuri arī, - Eda atgādināja.

- Katrā ziņā arī cepure tev būs.

Bet ja nu mēs tik bagāti dzīvosim, kā tas izskatīsies, ja es pati strādāšu visus rupjos mājas darbus?

- Tu? - Vitauts aiz brīnumiem iepleta acis. - Mana kundze lai mazgātu veļu un svīstu virtuvē? Tas ir izslēgts. Mēs pieņemsim kalponi un ķēkšu, bet tev pašai būs tikdaudz, kā viņas jāizrīko. Tas taču tev nebūs par grūtu, manu dārgumiņ?

Tādās brīnumu nojautās dzīvojot, aizmirsās visi ikdienas grūtumi. Tas nekas, ka Džusts jau piekto mēnesi nav maksājis algu - nākamai Zemzara madāmai tādi simts lati bijuši nebijuši. Un ja nu reiz Vitauts viņu ieskatījis taisni čakluma dēļ, tad lai viņš tagad redz, kā viņa ligavai sokas darbi! Pacilāta Eda strādāja kā zirgs.

Bet ari Vitauts strādāja - savu darbu, par ko Edai nebija ne jausmas. Viņš labi prata atdarināt citu cilvēku rokrakstus. Dažreiz gadījās, ka viņš uzrakstīja vekseli un parakstīja apakšā kāda pazīstama bagāta

vīra vārdu. Ja ar tādu papīru aizgāja uz banku, tur pret to varēja saņemt skaidrā naudā simt, divisimt un vēl vairāk latu - kā nu Vitauts kuru reizi bija ierakstījis vekselī. Bet kad pienāca vekseļa izpirkšanas termiņš, Vitauts ļāva, lai maksā tas, kā vārdu viņš bija parakstījis uz papīra. Protams, tad bija vienmēr lielais naids, bet līdz šim Vitautam neviens neko nebija varējis padarīt. Beidzot viņš iekrita. Tad viņš vairs nenāca uz Ekmaņu mājām, un Džusts ar sievu staigāja nobažījušies.

- Tavam brūtgānam atgadījusies liela nelaime, - Džusts paskaidroja Edai.

- Viņš sasaldējies un saslimis ar plevrītu. Guļ slimnīcā un diezin vai vairs celsies. Bet apmeklēt tu viņu nedrīksti, jo pie tik grūti slimiem nevienu nepielaiž.

Ja Eda lasītu avīzes, tad mēnesi vēlāk varētu izlasīt dažas interesantas ziņas par savu draugu: viņu notiesāja uz divi gadiem parmācības namā. Džusta sieva todien apraudādamās pastāstīja Edai: - Slikti nu, Ediņ, ir. Tavs Vitauts vakar miris. Nav varējis izgulēt to grūto slimību. Žēl, žēl, tik apdāvināts un patīkams cilvēks bija. Lūko nu, Ediņ, to kaut kā pārciest. Neesi jau pirmā, kurai tā atgadās.

Un viņas abas bēdājās vairākas dienas.

Jā, nu bija sagruvusi Edas skaistā sapņu pils. Īstenība - skarba un bez kādiem solījumiem - atkal iznira viņas priekšā. Rūpes, smags darbs un trūkums… Sīka nožēlojama dzīvīte. Dievs, kāpēc Vitauts nebija bijis uzmanīgāks? Kā gan viņš varēja tā apsaldēties, vai viņam trūka siltu drēbju?

Bet vēl palika mazs cerības stariņš nākotnei - jaunā dzīvībiņa, ko Eda juta sevī, viņas un Vitauta bērns. Tas nebija kaut kāds bērns, bet augstas kārtas pēcnācējs, un jau tagad, kad viņš vēl nemaz nebija nācis pasaulē, Eda sajuta cieņu un bijāšanu viņa priekšā. Tagad ne, bet vēlāk, kad viņš būs piedzimis, viņa uzmeklēs direktoru Zemzari - tas būs laimīgs, atrodot vedeklu un sava mīļā, apdāvinātā dēla pēcnācēju. Varbūt viņi abi varēs palikt pie tiem tur, Rīgā.

Bet lai nu ar nākotni bija kā būdams, ari tagadnē vajadzēja valdīt taisnībai.

- Saimniek, kā būs ar manu algu? - Eda atgādināja Džustam. - Tu zini, man priekšā stāv lielas izdošanas. Gādā nu šurpu visu, kas man nākas. Esmu diezgan gaidījusi.

- No tās jātaisās vaļā, - Džusts paziņoja sievai. - Tev jānāk palīgā tāpat kā toreiz. Tad mēs viņu dabūsim prom.

Viņš nopirka tāfelīti šokolādes un vakarā ielavījās pie Edas. Pacienāja ar saldumiem, runāja mīļi un dedzīgi. Beidzot izvilka dažus desmit latus un parādīja: - Redzi, naudas man diezgan un tu dabūsi visu, kas tev pienākas, tikai tad nu vienreiz esi laba pret mani…

Kā daždien vecs lietpratējs un siržu lauzējs, viņš sāka glāstīt Edas plecus, mēģināja noskūpstīt. Bet šoreiz tas nelīdzēja - pārāk labi Eda atcerējās notikumu ar iepriekšējo aukli, turklāt vēl šīs rūpes par sava pēcnācēja augsto dzimumu un labo slavu.

- Ej ellē ar savu naudu! - viņa iebrēcās un cirta Džustam spēcīgu pliķi. - Man tās nevajaga.

Džusts, nikni rūkdams, manījās prom.

Nākamā dienā abi Ekmaņi aizbrauca uz Rīgu. Ap pusdienas laiku atnāk pajauna, glīti ģērbusies dāma, meklē Džustu. Edai piekodināts, lai svešiem cilvēkiem neko nestāsta par savu saimnieku darīšanām, un parasti viņa ir klusējusi. Bet pēc vakardienas nolikuma viņai dūša pilna - ko tur slēps, lai tik iet klajā visbeidzamais. Ko, jūs domājat, ka Džusts Ekmanis ir puiša cilvēks? Ha, ha, ha, viņam jau divi bērni. Un tā māja ar zemi nemaz nepieder viņam, bet vecākajam zēnam - viņš to dabūs, kad sasniegs pilngadību. Tā norakstījis Džusta sievastēvs.

Ko jūs sakāt, māja nepieder viņam? - uztraukusies iesaucas dāma un sāk slaucīt pēkšņi nosvīdušo pieri. - Mana naudiņa nu pagalam!

Viņa raud, lai atvieglotu sirdi, izstāsta Edai savu bēdu stāstu. - Mēnesi atpakaļ cs ar viņu iepazinos.

Atstāja vislabāko iespaidu, tāda prātīga, mīļa valoda, solījās precēt. Pašam uz laukiem esot mājiņa, nodrošināts stāvoklis - tikko pensionēts valsts ierēdnis. Esot apnicis vienam dzīvot, vajagot saimnieces.

Aicināja līdzi apskatīties, kā viņš te dzīvojot.

- Vai tad jūs viņa sievu toreiz neredzējāt, kad atnācāt? - Eda brīnās.

- Viņš teica, ka tā esot māsīca, tikai pagaidām uz kādu mēnesi atnākusi no kaimiņu mājām, kuras remontējot. Jā, un tad norunājām drīzi taisīt kāzas. Bet viņš paliek tāds bēdīgs. Kā lai rīkojot kāzas un saucot lepnos radus neuzkoptā mājā? Vajadzētu žogam betona stabus un drāšu pinumu, dzīvojamai ēkai jaunu jumtu. Man savs mazumiņš bija iekrāts. Domāju, tas jau tikpat kā sev pašai dots. Drošības dēļ tomēr liku, lai izraksta vekseli par pilnu summu. Viņš bija ar mieru. Sak, ja neatdošu, paņemsi māju ar visu zemi. Atdevu blēdim visu ietaupījumu sešsimt latu… tikpat kā zemē nomests.

Svešā sieviete šņukst. Kad Eda pastāsta, ka Džustam visas malas pilnas protestētiem vekseļiem, bet no viņa nekā nav ko ņemt, viņa aiz bēdām nevar vairs dēties un tūliņ steidzas prom. Gadās, ka ceļā viņa satiek Ekmaņu laulāto' pāri. Briesmīgs skandāls… Džustam saskrāpēts vaigs, bet vainīgais nav ne viņš, ne lētticīgā naudas devēja - vainīgā ir Eda, kas izpļāpājusi noslēpumu.

- Ārā no manām mājām, tu velna radījums! - tovakar susurieši dzirdēja Džustu brēcam tik zvērīgā balsī kā nekad agrāk. - Ja neiesi ar labu, gabalos sacirtīšu. Sātans tāds, tu mani apmelosi, kaitēsi manam darbam! Prom!

Nakts laikā Eda atrodas uz ceļa ar visām savām paunām un kazu, kas satraukta mekšķina un rausta valgu. Rudenīgi līņā lietus.

Nākamā dienā Eda ar visu kazu ieradās pie mātes. Visu ceļu viņa bija nesusi pār muguru paunu ar savām iedzīves lietām. Un nu dabūja zināt Cabiene, kāda laime uzsmaidījusi viņas meitai, kāda godība nolaidusies pār mazslaveno Čabu cilti. Ja ne tas ļaunais plevrīts, tad Eda tagad būtu direktora vedekla un Zemzarīša kundze.

Meitas stāvoklis nebija apkārtnei vairs noslēpjams, bet Čabiene to nemaz arī nevēlējās. Itin lepni viņa pastāstīja citām sievām jauno vēsti: Eda bijusi saderināta ar augstas kārtas kungu, pirmo reizi uzsaukti baznīcā, kāzu kartes lai sadrukātas, bet brūtgāns taisni priekš kāzām nomiris. Bet tas nekas. Vīra radi ļoti norūpējušies par savas dzimtas nākotni, jo Vitauts Zemzaris bijis vienīgais dēls savam tēvam. Ja Edai būšot puisēns, vīratēvs ņemšot to pie sevis un audzināšot par mantinieku, bet ja meitene, došot naudu audzināšanai un pūram. - Galvenais - nedrīkst "izpušierēt." Bērna augstā kārta prasa, lai par viņu jau gādā tagad.

Un viņas gādāja, abas ar Edu, cik nu viņu apstākļi atļāva. Jau mēnešus trīs priekš priecīgā notikuma Čabiene neļāva Edai neko smagāku strādāt. - Tev jāpietaupās, meit, tu taču zini, kādas cilts pēcnākamo tu nēsā. Ko sacīs vīratēvs un vīramāte, ja parādīsi viņiem gaudenu bērnu?

Pats par sevi saprotams, ka tik ievērojams gadījums prasīja, lai arī viss pārējais notiktu ar pienācīgu spožumu. Nākamais divu māju mantinieks taču nedrīkstēja ieraudzīt pasaules gaismu kaut kādā tumšā aizgaldā. Viņam bija tiesības uz lepnāku dzimšanas vietu. Vislabākā jau nu būtu klīnika, bet tur bija traki sālītas cenas - Čabu rocība to neatļāva. Pēc ilgas gudrošanas māte ar meitu nolēma, ka jāiztiek ar to pašu pagasta vecmāti, bet radībām jānotiek pie viņas - taču kaut kas līdzīgs klīnikai un tuvāk kungu gaumei.

Bet līdz vecmātei bija seši kilometri. Vai kājām iet?

- Nē, par to nemaz nav ko runāt, - Eda teica. - Pēc kā tas izskatīsies? Es neesmu kaut kāda mužika sieva.

- Tad būs jāpalūdz saimniekam, lai iejūdz zirgu orītē, - prātoja Cabiene. - Pārklāsim pār salmu maišelim strīpaino deķi, tad izskatīsies diezgan jauki.

- Ar oriti? Māt, vai tev prāts arī ir? - Eda vai apvainojās. - Savādāk nevaru braukt kā ar limuzīnu.

Pie viņiem tas tā pieņemts, un vai tad es esmu sliktāka? Ja Vitauts būtu dzīvs, viņš mani katrā ziņā aizvestu ar limuzīnu. Tā varbūt būtu mūsu pašu mašīna. Tagad lūkosim iztikt ar svešu.

- Bet kur tu, meit, dabūsi limuzīnu?

- Cabiene samulsa. - Te nevienam nav un no Rīgas izsaukt arī nevarēsim. Apdomā, ko tas maksā. Gan dabūšu. Šis limuzīns bija pamatīgi iesēdies Edas galvā. Un kad pienāca liktenīgā diena, viņa apvilka tīru veļu un savus svētdienas brunčus, izgāja uz lielceļa un gaidīja, kad garām brauks kāds auto. Dažreiz tic te

bizoja vai ik pusstundas, bet gadījās, ka daždien neredzēja neviena. Čabiene sāka jau raizēties: - Ja nu nebrauc neviens, ko tad mēs iesāksim? Tu taču vairs nevari ilgi gaidīt.

Es sagaidīšu, - Eda noteica tik paļāvīgi, ka mātei bija jāapklust.

Un sagaidīja arī. Apmēram pēc stundas aiz meža stūra parādījās lieliska spoža mašīna. Priekšgalā plīvoja mazs karodziņš. Tas bija kādas ārzemju sūtniecības auto.

Eda nostājās ceļa vidū un māja šoferim, lai aptur. Strauji bremzējot, lieliskā mašīna apstājās Edas priekšā. Uniformēts šoferis pabāza galvu durvis. — Kas par lietu?

Limuzīnā nebija citu braucēju.

-Jums jāaizved mani pie vecmātes, - Eda paziņoja. - Tikai seši kilometri no šejienes uz Rīgas pusi. Šoferis - jauns puisis - mirkli kaut ko domāja, tad pasmaidīja un atvēra limuzīna durvis. - Lai notiek.

Sēstieties iekšā. Vai lieta ir steidzama?

- Nu, es domāju, līdz vakaram jau vēl ies, - Eda atbildēja, ierausdamās mašīnā. - Tu, māt, paliec mājās. Tagad iztikšu viena. Rītu atnāc apraudzīt. Šoferim tas bija tikai joks - nupat aizvedis kungus uz medībām, viņš tukšā atgriezās uz pilsētu. Kāpēc humora pēc nepavizināt cilvēku? Bet Edai… Aiz lepnības viņa sarka un smaidīja, ērti iesēdusies mīkstajā sēdeklī. Tāds limuzīns - ar sūtniecības karogu un mundierotu šoferi! Direktoram Zemzarim te nu nebūs ko iebilst ne vārda.

Viņa parādīja šoferim, kur jāaptur. Tas veikli izlēca no auto un iesteidzās vecmātes namā. Vecīgā lauku bērnu saņēmēja aiz pārsteiguma vai sastinga.

Esmu tāda un tāda sūtņa šoferis,- jauneklis paziņoja. - Atvedu jums slimnieci, kurai tūliņ vajadzīga jūsu palīdzība. Vai varat viņu pieņemt?

Dievs, te jau oda pēc visaugstākās romantikas. Kāds grāfs vai firsts, slepena mīla, noslēpumainas radības. Satrauktā vecmāte nezināja ko ķert, ko darīt. Vajadzētu apvilkt kaut ko labāku, uzklāt gultu, salikt puķes krūzē - tik augstu personu tak nevarēja saņemt kaut kā.

- Vai nesēji arī būs vajadzīgi? - viņa ievaicājās.

- Tik ļauni vēl nav, - šoferis pasmīnēja. - Bet labi būtu, ja jūs palīdzētu viņai ienākt.

Viņi izgāja laukā. Šoferis atvēra limuzīna durtiņas, palīdzēja Edai izrausties ārā, tad šķelmīgi pamirkšķināja.

- Savu lietu es izdarīju. Tagad jums pašai jāturpina.

Bet tā tak… ta tak nav nekāda dāma! - viņam aiz muguras atskanēja vecmātes pārsteiguma sauciens. - Mūsu pašu kazu Eda! Jo labāk, - šoferis jautri attrauca. - Tad jau jūs esat pazīstamas. - Skaistā mašīna iedūcās un drīz nozuda aiz ccļa līkuma. Baltām acīm vecmāte raudzījās Edā.

- Kāpēc tu brauci šurp un nepaliki mājās kā citi cilvēki?

Man tā neklājas darīt, - Eda pašapzinīgi noteica. - Jūs nezināt, ar ko jums darīšana. Vai tad jūs neredzējāt sūtņa auto? Tas laikam te bija bez kādas nozīmes?

Un par zīmi, ka nevēlas tālākos paskaidrojumos ielaisties, viņa devās uz istabu. Apjukušai bērnu saņēmējai cits neatlika kā sekot. Limuzīns savu lomu bija tomēr nospēlējis labi.

5.

Direktors Zemzaris nupat kā bija beidzis brokastot. Paņēmis rīta laikrakstus, viņš apsēdās mīkstā klubkrēslā un apskatījās, kas šodien pasaulē jauns. Ārā līņāja silts rudenīgs lietus. Galvas nokāruši, uz ielas stūra stāvēja ormaņu zirgi. Ielāpainos apmetņos ierāvušies, īgni nosaluši viri tupēja uz bukam.

Gari, neatlaidīgi ieskanējās durvju zvans.

Vecīgā, sīkā kalpone nolika atpakaļ uz galda brokasta traukus, noslaucīja dvielī rokas un pukodamās

gāja uz durvīm. - Kas tas par zvanītāju tik agri no rīta? Vai nezina, ka direktora kungs runājams tikai pēc pusdienas?

Durvis atstājusi uz ķēdes, kalpone paskatījās pa spraugu laukā. Koridorā stāvēja kāda liela sieva, tik savādā tērpā, kādus katru dienu vis negadījās redzēt. Tai bija pelēki, ielāpaini vadmalas brunči, vatēta kareivju veste, kājās smagie karavīru tanki ar pakaviem un apkaltiem purngaliem. Laikam lietus dēļ sieviete bija galvā uzmaukusi ielocītu maisu, kas atgādināja bašliku un salijis lipa pie muguras. Ar vienu roku viņa turēja pie krūtīm piespiestu zīdaini, otrā viņai bija paprāvs grozs. Laikam ubadze, nodomāja kalpone un tāda kā līdzjūtība pret šo nožēlojamo radījumu iezagās sirdi.

- Uzgaidiet, nabadzit, - viņa pateica un aizvēra durvis. Virtuvē sameklēja pusklaipiņu apkaltušas maizes, tad vēl parakņājās maciņā un izņēma divdesmit santīmus. Lai nu cilvēkam tiek. Tā ir saprātīga ubadze, paņēmusi grozu līdzi. - Ne visi dod naudu tā kā es, - kalpone laipni nodomāja, otrreiz atverot durvis.

- Ņem, sieviņ, tas no manis, - viņa teica, sniedzot naudu. - Bet tā maizīte gan no kunga galda.

Pa roku galam iesvieda maizes donu grozā un gaidīja, ka ubadze pateiksies un ies prom. Svešā sieviete ir nedomā kustēt. Stāv un brīnās, kā kad kalpones rīcība to būtu pārsteigusi. Nesagaidījusi atbildi, kalpone skumji pakrata galvu.

Nabaga cilvēks, viņa ir kurlmēma. - Aizkustināta vēl paskatās svešniecē, tad atgriežas priekštelpā un grib aizvērt durvis.

Te - kas tas? - svešā pēkšņi nāk uz priekšu un iespraužas durvju starpā, grib iekļūt dzīvokli.

- Kas nu būs? Vai vēl par maz? - gaiņādama ar roku svešo atpakaļ, iesaucas kalpone. - Cik tāds mēms nabags var būt nekaunīgs. Viņam iedod …

- Visi nevar būt tādas klabatas kā tu! - pēkšņi no mēmās mutes atskan īgns sauciens. - Man jātiek pie direktora kunga un jārunā svarīgā personīgā un intīmā lietā.

Nelikdamās zinis par kalpones protestiem, viņa iespraucas priekšnamā un draudoši nostājas sīkās sieveles priekšā.

- Kas tad nu būs? - kalpone paceļ balsi. - No kura laika ubagi sāk dzīvokļos lauzties ar varu?

- Ne es esmu ubadze, ne mēma, - atcērt svešā. - Kā tev nav kauna apsmiet godīgu cilvēku?

- Ejiet ārā, ejiet ārā! - spiedz kalpone. - Citādi gāzīšu ar šo… - Viņa vienā rokā satver saslauku lāpstu, bet ar otru stumj svešnieci atpakaļ uz durvīm.

Nepalaid nagus! - svešā uzkliedz un saslienas ar visu savu spēcīgo, lielo augumu. - Ja tu man piedursies, cs tevi paņemšu aiz cekula, ka vilna vien pajuks! Ar tevi man nekas vairāk nav runājams.

Man darīšanas pie direktora kunga. Ej un pasaki, ka Eda Čaba atnākusi, tad viņš zinās.

- Atvainošanu, - kalpone vīzigi novelk. - Direktora kungs nav agronoms - kur viņš liks putnu biedēkļus?

Grūti pasacīt, ar ko beigtos šis ķīviņš, ja troksnis nebūtu atvilinājis priekštelpā pašu direktoru Zemzari. Slaika auguma, sirmiem kupliem matiem un raga brillēm, iepelēkā, labi pašūtā uzvalkā, viņš parādās uz sliekšņa tik cēls un cienīgs, ka Edai bez teikšanas kļūst skaidrs: tas ir viņš, Vitauta tēvs. Tas pats augums, tā pati seja.

- Klusāk! - viņš rāmi uzsauc iekaisušām sievietēm. - Ko jūs te taisāt par traci?

Uzmetis Edai skatu, viņš it kā saraujas. Droši vien tādu eksemplāru redz pirmo reizi mūžā. Smagie tanki, smailais "bašļiks", salijušās drēbes un bērns uz rokas - tas rada diezgan spēcīgu iespaidu. Bet pārsteiguma mulsa ilgst tikai pāra mirkļus. Tad Zemzaris mierīgi jautā: - Ko kundze vēlas?

- Kas šī par kundzi, tā ir vājprātīga nabadze! - kalponei pasprūk. - Viņa ar varu ielauzās dzīvoklī.

Gribot runāt ar jums intīmā lietā.

- Intīmi, ar mani? - direktoram acis izplešas platākas.

Jā, vīratēv! Es… - Eda grib tūliņ izskaidroties, bet tālāk netiek, jo direktors satrūcies māj ar roku, lai klusē. Viņš kaut ko pačukst kalponei, tā tūliņ salūko mēteli un iziet koridorā - policijas postenis

nav tālu.

- Ienāciet manā kabinetā, - Zemzaris tad griežas pie Edas.

Tur viņa apsēžas mīkstā krēslā, lielo grozu joprojām paturēdama rokā. No salijušiem brunčiem zemē pil duļķains mitrums, uz grīdas driz sakrājusies prāva peļķīte, bet direktors Zemzaris to neliekas redzam.

- Ar ko varu pakalpot? - viņš jautā. - Kādā lietā jūs nākat? - Viņa laipnā, mierīgā balss iedrošina Edu. Ar šo cilvēku var runāt skaidru valodu, viņš ir tik uzmanīgs.

- Esmu godīga un veselīga sieviete. Strādāju darbu un neviena neaiztieku. Bet šis mazais puisītis viņam tikai trīs mēneši…

- To es gribu ticēt, mīļā sieviņa.

- Šis puisītis ir jūsu dēla un es esmu jūsu vedekla.

Direktors Zemzaris uzsprāgst kājās un sāk nemierīgi staigāt līdz logam un atpakaļ. Kur tā kalpone paliek tik ilgi? Būtu jel ātrāk atvedusi kārtībnieku - šī vājprātīgā sieviete sāk krist uz nerviem.

Beidzot Eda sāk noprast, ka direktors pret viņu neizturas kā pret pieaugušu cilvēku, bet kā pret bērnu.

-Jūs laikam domājat, ka es grābstos un muldu nezin ko? - viņa skarbi iesakās. - Tad uzklausieties.

Un nu direktors dabū dzirdēt visu no viena gala līdz otram - par Ekmaņiem, par Vitauta mīlestību un precību solījumiem, par viņa "slimību" un "nāvi". Nu viņš saprot un tic. Rūgtas atmiņu ainas uzpeld viņa apziņā. Vienīgais dēls, tēva cerības, pirmais viltotais vekselis, cietums, nelabojamas noziedzīgas tieksmes, atsacīšanās no dēla.

- Nabaga piemuļķotais cilvēks, - viņš klusi saka- Man nav neviena dēla. Reiz bija, bet tas kļuva nelietis, un man no viņa vajadzēja atsacīties.

- Bet šis puisēns ir viņa, - Eda ierunājas klusāk. - Jūs taču ņemsiet mūs pie sevis? Vitauts teica, ka…

Man ļoti žēl, bet es par viņa darbiem nevaru uzņemties atbildību, - direktors mierīgi rāda uz kabineta durvīm.

- Lūdzu.

Eda apmulsusi raugās vīratēvā un nekust no vietas. - Bet radi taču mēs esam, to varu ar lieciniekiem pierādīt.

Direktors dažus mirkļus domā, tad tver kabatā un izvelk portmoneju. Tagad viņš vairs nevēlas sagaidit kalponi ar kārtibnieku, kamēr šī sieviete te. Tā neklusēs, un tad… nē, diezgan jau bijis neslavas Vitauta dēļ.

Viņš pasniedz Edai dažas papīra naudas zīmes. - Ņemiet to, vairāk jums nevaru līdzēt. Bet tagad prom, ātrāk, ātrāk. Nekad vairs negribu jūs šeit redzēt.

Eda apmulsusi vīsta naudas zīmes - lai nu kā, par velti tomēr nav nākts. Bet kāpēc tas direktors tik nepacietīgs? Vismaz būtu paskatījies, kāds izskatās bērns… paša asinis.

Izmantojot Edas apjukumu, direktors viņu laimīgā kārtā izstumj pa durvīm. Nožvadz važa. Sāk raudāt bērns. Smagajiem tankiem klabot uz kāpnēm, Eda lēnām kāpj lejup, atpakaļ savā ikdienā. Tikai īsu brīdi viņa bija varējusi mājot kādā citā, gaišākā un laimīgākā sapņu pasaulē. Nu tā ir atkal tikai kazu Eda un tādai tai jāpaliek līdz savam mūža galam.

Ceturta nodaļa. i.

Mēdz teikt: laimīgie stundas neskaita. Bet to pašu var sacīt ari par tiem, kas nodevušies kādam lielam darbam, kura veikšanai nepietiek ar nedēļām un mēnešiem, kam vajadzīgi gadi. Tādam cilvēkam šķiet, ka dienas par īsām, ka laiks skrien pārāk ātri. Viņa nodomi vienmēr aizsteidzas tālu priekšā šīsdienas notikumiem.

Tiltnieku Andreja darbības programa bija aprēķināta visos sīkumos par četriem gadiem uz priekšu.

Maksimālais enerģijas patēriņš un viduvējas caurmēra sekmes - ar to viņš bija rēķinājies, iecerot savus plānus. Šajā ziņā viņš mazliet pievīlās: viņam bija laimējies atrast sev labākus darba biedrus nekā cerēts, un līdz ar to jūtami pavairojās darba produktivitāte. Abas pirmās vasaras bija ļoti laba raža. Tas viņam atļāva spert dažus soļus tālāk, nekā paredzēja programa, un tā nu trešās vasaras beigās bija noticis tas, kam vajadzēja piepildīties tikai nākamā gadā: jaunā kūts bija gatava, visas lauksaimniecības mašīnas iegādātas, ganāmpulks sasniedzis paredzēto skaitu. Un kas tas bija par ganāmpulku! Tagad Andrejs pats apsaimniekoja visu zemi, Tiltniekos bija četri puiši, trīs meitas un gans, un visiem pietika darāmā.

- Tas vēl nav viss, - domāja jaunais saimnieks, vērodams to, kas jau bija. Pabeigsim iesākto, tad sāksim kaut ko jaunu.

Viņš jau pētīja speciālo literatūru un gudroja, kā pārvērst šo lielo ekstensīvo saimniecību par intensīvu, lai Tiltnieku pūrvietas varētu uzturēt nevis desmit, hct simt cilvēku. Dārzniecība, sakņu kultūras, bišu drava, plaša putnkopība, siltumnīcas ar vīnogām, tomātiem un citām vērtīgām šķirnēm.

Pašam sava spēkstacija - tuvējā upe aicināt aicināja, lai to izmanto. Jaunas saimniecības ēkas, strādnieku māja ar ērtiem un patīkamiem dzīvokļiem. Tas, protams, nebija padarāms vienā gadā, bet tā nemaz arī nevajadzēja. Tādēļ taču vēl priekšā viss mūžs, paši labākie gadi. Vai lai viņš, piepildījis līdzšinējos nodomus, jau noliktos uz lauriem? Nē, nē, vēl nav laiks atpūsties, vēl jāstrādā, jācīnās un jāiekaro - taisni cīņā un darbā taču slēpjas dzīves jēga un lielākais skaistums. Tad pēc gadiem desmit varēs atvilkt elpu un ļaut dzīvei ritēt tā, kā tā pati grib.

Bet tad jau… Jā, te nu bija tas bet. Ja viņš gribēja turpināt savu saimniecisko karagājienu bez pārtraukuma, tad kaut kam atkal būs jāpaliek nepiepildītam. Dzīvojamo māju, to viņš izbūvēs un uzlabos jau šoziem. Bet Lilijai vajadzēs arī jaunu dzīvokļa iekārtu un nevis kaut kādu, bet labu, gaumīgu, modernu.

Viņa nebūs ar mieru knapināties un upurēt dzīves ērtības visādu prozaisku saimniecības nodomu dēļ.

Siltumnīcas vai spēkstacijas labā viņa neatteiksies no jauniem tērpiem, mēteļiem un visādām kulturālām prasībām. Ziemu viņa gribēs kādu laiku dzīvot pilsētā, ņemt dalību lielās sezonas dzīvē. Vasaru viņa, kā parasts, dažas nedēļas aizbrauks uz jūrmalu vai Ķemeriem. Viņš, Andrejs, taču bija viņai to solījis. Bet kā tad paliks ar pārējo?

Par šo jautājumu bija vērts padomāt. Andrejs domāja, bet tai pašā laikā, it ka tīksminādams sevi, būvēja arī citas gaisa pilis, un grūti bija pateikt, kas viņam mīļāks: iesapņotais priekšstats par laimīgo dzīvi ar Liliju, vai sūrām pūlēm piepildāmā nākamo Tiltnieku perspektīva. Abas šīs lietas savienot bija grūti, nē, tās mazliet runāja viena otrai pretim.

Reti viņš gāja uz Mālkalni - divas trīs reizes gadā, un nekad viņam nebija drosmes aprunāties par šīm lietām ar Liliju. Viņš baidījās, ka viņa varētu sagraut kādu no viņa sapņu celtnēm. Tad būtu grūti dzīvot.

- Vai labāk nebūtu, ja tu tai studēšanai atmestu ar roku? - Griķis ierunājās rudenī, kad Lilija sāka posties aizbraukšanai.

- Jā, bet ko tad es Rīgā darīšu? - viņa atjautāja, izbrīnā saraukdama uzacis. - Visu ziemu nodzīvot

te, kas to lai iztur? Ja tev liekas, ka tas izmaksā par dārgu…

- Par naudu nav runa, - tēvs atbildēja. - Bet es domāju, ka nav racionāli veltīgi mocīt savu galvu un izniekot savus labākos gadus tadā darbībā, no kuras tu pati nekā negaidi. Pieņemsim, ka tu turpinātu studijas un pēc gadiem astoņiem vai desmit pabeigtu augstskolu.

- Kāpēc tik ilgi?

- Ievērojot līdzšinējo studiju gaitu, tik daudz vēl aizies.

- Tik ilgi nemaz nedomāju turpināt! - Bet ātrāk tu nebeigsi.

- Kāpēc man taisni jābeidz?

-Ja tā, kāpēc tu vispār studē?

- Kaut kas taču man jādara.

- Tātad - aiz garlaicības? Nu, ja tev trūkst satura dzīvē, nāc labāk mājās un vadi saimniecību. Tas tev vēlāk labāk noderēs, nekā visas šīs akadēmiskās gudrības, kuras tu pati nedomā kādreiz izmantot.

Piemēram, ko tu iesāksi Tiltniekos ar savām lekciju piezīmēm? Ne mājturībā, ne ģimenes dzīvē, ne sabiedrībā tās tev nederēs.

- Tiltniekos? - Lilija pasmējās. - Kāpēc tu domā, ka man jārēķinās ar Tiltnieku apstākļiem?

Man ir iemesls par to domāt,- Griķis nopietni paskatījās meitai acis.- Tu pati man stāstīji par kādu norunu. Vai varbūt tagad tā vairs nav spēkā?

- Formāli jau tā vēl pastāv, bet faktiski tur nekas nevar iznākt.

- Kāpēc nevar iznākt.'

-Tu taču zini, kādi ir mani noteikumi. Arī Andrejs tos zina, un es no tiem nekad neatsacīšos.

- Kad tu pēdējo reizi biji Tiltniekos?

- Laikam pagājušo vasaru.

- Nu jā. Ja tu būtu aizgājusi un apskatījusies šovasar, tagad, tad tu nerunātu par formālām lietām.

Lilij, man ir lielas rūpes, ka faktiski tur var viss iznākt. Andrejs gandrīz jau padarījis visu solīto. Un kad viņš būs turējis vārdu, laikam arī tev būs jātur savējais. Ar to tev stipri jārēķinās.

- Tu laikam pārspīlē?

- Nenāk ne prātā. Starp Mālkalni un Tiltniekiem drīz vairs nebūs nekādas starpības. Es zinu, ko tas Andrejam maksā. Taisnību sakot, tevis dēļ nemaz nebija vērts to veikt. Un ja tu tad viņu nodosi, man būs jāsarkst tavā vietā.

Lilija saknieba lupas un, apskāvusi savu skaisto celi, šūpoja kāju.

- Tēt, vai tu domā, ka man pašai vairs nav tiesības rūpēties par savu nākotni? Vai tu vari salīdzināt nākamās Tiltnieces dzīvi, piemēram, ar Damalta kundzes dzīvi? Tad tev vajadzēja mani savādāk audzināt.

Es negribu, - viņa kaislīgi uzsvēra, - negribu nodzīvot savu mūžu starp lopu laidariem un bērnu istabu.

Damalts tagad ir materiāli nodrošināts. Divu lielu namu pārvaldnieks, bez tam advokāta prakse un izredzes politiskā laukā - tas taču kaut kas ir.

- Vai arī ar viņu tev kaut kas norunāts?

- Apmēram … droši vien jau šoziem. Ja tu palīdzētu mums iekārtot dzīvokli, mēs nevilcinātos ne mēnesi.

- Kāpēc tu nekad neieminējies, lai palīdzu Andrejam? To taču būtu varējis.

Lilija neatbildēja.

Nākamā dienā viņa aizbrauca uz Rīgu.

Kopš Arturs Damalts bija dabūjis pārvaldnieka vietu Ģigara kundzes lielajos namos, viņam klājās nesalīdzināmi labāk kā priekš tam. Brīvs dzīvoklis (kuru viņš pagaidām nebija izmantojis), solīda alga un samērā maz darba. Retais no jaunajiem juristiem varēja lepoties ar līdzīgiem panākumiem tik drīz pēc studiju beigšanas. Vai tās būtu Damalta spējas, labi sakari, reomendācijas, kas viņam nodrošināja šis izcilās sekmes? Ak nē. Ģigara kundze bija trīsdesmit sešus gadus veca atraitne. Un Damalts bija glīts, izglītots puisis.

Ģigara kundzei bija auto un vasarnīca Dzintaros. Un Damalts prata labi vadīt mašīnu. Viņš prata ari asprātīgi tērzēt, eleganti noskūpstīt precētai dāmai roku un raudzīties Ģigara kundzē mirdzošu skatu, kas vēstīja par spēcīgām jūtām. Viņš tai patika. Viņas nami bija ienesīgi, un Damalts kā pārvaldnieks vislabāk zināja, kādas esistences iespējas atļāva Ģigara kundzes ienākumi.

Vai Ģigara kundze vēl nebija svaiga un daiļa sieviete? Zieds pašā krāšņākā plaukumā. Tas nekas, ka viņai astoņi gadi vairāk nekā Damaltam. Gadus desmit viņa būs vēl ārpus katras kritikas, pēc tam… Mūsu dienās sievietes nenoveco. Jaunību gan par naudu nevar nopirkt, bet skaistumu, vismaz skaistuma ilūziju, katrā laikā.

Damaltam likās, ka viņš varētu mīlēt Ģigara kundzi. Tad viņš sāka vēl dedzīgāk skūpstīt viņas roku, vēl liesmainākus skatus veltīt viņas augumam, šad un tad viņa balss iedrebējās aiz jūtu sprieguma. Un Ģigara kundzes acis kļuva sapņainas, ilgāk un ilgāk viņa aizturēja pārvaldnieku savā istabā, kad viņš atnāca aprunāties par saimniecības lietām.

Griķu Lilijai par šiem notikumiem nebija ne jausmas. Sākumā gan likās neparasti, ka Arturs šoruden kļuvis ļoti nevaļīgs, bet to varēja izskaidrot ar viņa amata pienākumiem. Ari tad viņa neko vēl nemanīja, kad Ģigara kundzi un Damaltu viens otrs bija redzējis kopā kafejnīcās un lokālos.

Negaiss uznāca pēkšņi. Mākoņu sabiezēšana bija notikusi nekur citur kā Ģigara kundzes skaistajā salonā kādu vakaru, pareizāk sakot - kādu rītu pēc tam, kad skaistā namlpašniece bija atgriezusies no intīmām vakariņām naktslokālā divatā ar savu krietno pārvaldnieku. Viņiem abiem vēl ausīs skanēja tvīksmes pilnās tango melodijas, no izdzertā konjaka viņus bija pārņēmis salds, nemierīgs skurbums. Tas raisīja ilgas un drosmi. Un Damalts runāja, glāstīdams savas maizesmātes daiļo roku: - Kundze, jūs esat brīnišķīga. Jūsu tuvums ir bīstams. Ja jūs man tūliņ neļausiet atvadīties, negalvoju par sevi.

No kā jūs baidāties? - Ģigara kundze šķelmīgi pasmaidīja. - Man liekas, ka esmu diezgan ciešams radījums un nevienu neapdraudu.

-Jūsu būtnes burvīgums ir tas, no kā bīstos. To nevar atvairīt. Bet ja es tam ļaušos, tad … tad … Damalts izlikās ļoti satraukts un noskumis.

Tad sieviete viņam draudzīgi uzsmaidīja un mierinādama pieskārās ar saviem vēsajiem pirkstiem Damalta pierei.

- Nu, ļaujieties. Nemociet sevi. Centīšos jūs saprast.

Un viņš ļāvās. Nozibsnīja acīm un spraigi nogrieza zobus, tad gandrīz nikni izgrūda: - Piedodiet, ka man jāatkārto šī banālā frāze, kas jau tūkstošiem gadu lietota, bet vēl nav nodilusi. Es mīlu jūs. Tā, un varbūt tagad jūs teiksiet, lai eju prom.

- Kāpēc? - viņa nopūtās un miglainām acīm raudzījās Damaltā. - Kāpēc prom? Vai jūs tik sliktās domās par sevi? Artur…

Viņas balsī drebēja silts, draudzīgs pamudinājums.

-Betij!..

Tā tas bija noticis.

Nākamā dienā nodeva pasūtījumu saderināšanas kartēm. Bet Damalts bija pietiekami godīgs un drošs pats uzmeklēt Liliju un pastāstīt par pārmaiņām savā dzīvē, kamēr viņa vēl nebija saņēmusi oficiālo paziņojumu.

- Es precos, Lilij, - viņš bez kāda ievada pateica.

Viņa samulsa, neapjauta pirmajā mirklī, vai Arturs joko, vai aiz šiem vārdiem slēpjas norādījums uz viņu pašu attiecību atrisināšanu laulības virzienā.

- Ak tā? - viņa satraukti pasmaidīja. - Drīkstu zināt: kad un ar ko?

- Ar Ģigara kundzi, - viņš mierīgi atbildēja. Tad Lilija kļuva ļoti nopietna un izklaidīga. Tas, ko Arturs vēl varēja pastāstīt, viņu vairs neinteresēja.

- Nu, ko tad… tad jau vēlu laimes. Neko teikt, tu taisi labu partiju. Uz kurieni tad brauksiet kāzu

ceļojumā? - Atbildi nenogaidījusi, viņa tūliņ turpināja: - Zini ko, man pēc stundas jābūt lekcijā un gribu vēl pārlasīt vecās piezīmes.

- Piedod, ka esmu atnācis nelaikā, - Damalts tūliņ piecēlās. - Ja tev nekas nav pretim, pieskriešu rītu.

- Jā, tad es būšu brīvāka. Un tev jau ari tagad pietiek rūpju.

Nākamā dienā viņš neatnāca. Pastnieks atnesa Lilijai skaistu saderināšanās karti. Viņa to saplēsa un iemeta plītī. - Karjerists, pūra mednieks, sekls, patmilīgs cilvēks.

Nenogaidījusi līdz semestra beigām, Lilija aizbrauca mājās uz Mālkalni. Kad tēvs brīnījās par neparedzēto pārbraukšanu, viņa pateica: - Sataisies, tēt, drīz mēs varēsim braukt kāzās. Brālēns Arturs precas ar Ģigara kundzi. Tu zini - to atraitni, pie kuras viņš strādā.

Tad Griķis neko vairs nejautāja.

Ciešāk ka līdz šim Lilijas skats pievērsās Tiltnieku Andrejam. Kad viņas tuvumā kāds pieminēja Andreja vārdu, viņa tūliņ kļuva uzmanīga un ar interesi klausījās, ko citi runā par viņas draugu. Dzirdētais lika viņai daudz ko pārdomāt. Jauno Tiltnieku cienīja visa plašā apkaime. Varbūt tas bija mazliet savādi, ka tik jauns cilvēks ieguvis tādu atzinību, bet taisni tāpēc viņš bija vēl vairāk ievērojams.

Lilija vislabāk zināja, kāpēc Andrejs ar tādu neatlaidību veidoja jaunos Tiltniekus un kam bija vajadzīgi šie apbrīnojamie sasniegumi. Protams, tā bija Andreja cietā, spītīgā griba, bet kas viņam lika gribēt?

Viņa jutās glaimota. Tagad Andreja panākumi viņai vairs nemodināja rūpes. Nē, viņš bija pārāks par visiem citiem, jauks, patīkams cilvēks. Viņa tēls pēdējā laikā bija kļuvis gandrīz romantisks. Ja viņš šad un tad atnāktu uz Mālkalni, Lilija varētu viņam sagādāt patīkamu pārsteigumu. Nebija taču nekādas nozīmes vēl ilgāk izlikties, slēpt apkartnei savas patiesās attiecības. Par savu ilgo pacietību un uzticību Andrejs arī bija pelnījis zināmu gandarījumu. Ja viņš to zinātu, droši vien sen jau būtu atsteidzies šurp.

Bet viņš nenāca. Varbūt viņš nemaz nezināja, ka Lilija ir mājās, bet ja zināja, tad kā gan viņš varēja nojaust, kāda milzīga pārmaiņa notikusi kopš viņu pēdējās tikšanās.

Ikreiz, kad Mālkalnes pagalmā ierējās suņi, Lilija paskatījās uz ceļa pusi: vai tas nav viņš. Sūtīt viņam ziņu, aicināt ciemā? Bet kur tad paliks skaistais pārsteiguma mirklis?

Nelaimējās viņu sastapt ari nejauši pastaigas brīžos, lai gan šīs pastaigas aizvien noveda Liliju Tiltnieku tuvumā. Bet pārāk ilgi gaidīt uz nejaušību bija riskanti. Varēja gadīties, ka avīzēs parādās vēsts par Damalta un Ģigara kundzes laulībām un ja nu Andrejs to izlasītu, viņš katrā ziņā kaut ko domās. Tad lielā pārmaiņa, iecerētās meitenes pēkšņā sirsnība viņu vairs nepārsteigs.

Slikti ir, ja kalns nenāk pie Muhameda. Tad Muhamedam jāiet pie kalna…

Divas nedēļas nodzīvojusi tēva mājās, Lilija beidzot atzina, ka jāsāk rīkoties enerģiskāk. Vai Andrejs diezgan nebija neaicināts nācis uz Mālkalni? Vai viņai nebija iemesls to vienreiz apciemot, redzēt, kā viņš dzīvo, pārliecināties par norunas pildīšanu un sakarā ar to izsniegt viņam mazu mīlas avansu uz nākamā pilnīgā atalgojuma konta?

Viņš drusciņ samulsa un, ievedis viešņu savā istabā, aizmirsa palūgt, lai viņa noliek virsdrēbes.

- Atvaino mani, tu redzi kā te ir, - viņš nosarcis pasmaidīja. - Tūliņ nākšu.

Manis dēļ tev nevajaga rūpēties, - Lilija teica. - Man pašai jālūdz piedošana, ka tevi traucēju tādā laikā.

Palikusi istabā viena, Lilija novilka mēteli, pie spoguļa sakārtoja matus, tad pārliecinājās, vai pa logu viņus varēs kāds redzēt, ja viņi apsēdīsies uz dīvāna. Logs atradās dārza galā, tur tagad neviens nestaigāja.

Piedod, ka rīkojos te kā savās mājās, - viņa teica, kad Andrejs atgriezās. Viņš bija steigā noskalojis seju, sasukājis matus un apģērbies citās drēbēs.

Es domāju, ka tu vēl Rīgā, - Andrejs atbildēja. - Ziemassvētku brīvlaiks taču sāksies tikai pēc

divām nedēļām.

- Vai tu patiešām nezināji, ka es mājās?

- Mūsu ļaudis bija redzējuši tevi viņnedēļ, bet domāju, ka tu tāpat atbraukusi uz kādu dienu.

- Tad tāpēc tu biji tik lepns un neatnāci, - viņa pa jokam izstiepa garas lūpas. - Zini ko, Andrej, tu esi pārāk noslēpumains.

- Kāda ziņā? - viņš pieticīgi apsēdās uz krēsla Lilijai iepretim.

Dīvānā zvilnēdama, viņa ar rokām aptvēra ceļus un raudzījās grīdā. - Tu apgriez visu pasauli otrādi un man nekā nesaki. Ja nezinātu, ka Tiltnieki atrodas taisni šai vietā, pirmīt būtu nodomājusi, ka esmu apmaldījusies un nokļuvusi kādās svešās mājās. - Viņa paskatījās tam acīs spožu, jūsmīgu skatu. - Cilvēkbērns, pa kuru laiku tu to esi izdarījis?

- Vai tev nepatīk šī pārmaiņa? - Andrejs pazemīgi nodūra acis.

- Patīk, ļoti, - Lilija klusi atbildēja.- Bet kāpēc tu sēdi tik tālu no manis? Nezinu, kad tu reiz kļūsi intīmāks?

Viņš piecēlās un rātni apsēdās viņai līdzās uz dīvāna. Un lai gan dīvāna atzveltne bija plata diezgan, Lilijai vajadzēja meklēt balsta pie Andreja sāniem.

- Jā, tu tiešām esi veicis brīnumus,- viņa turpināja. - Tēvs šo to man jau agrāk bija stāstījis, bet negribēju ticēt. Andrej …

- Jā, Lilij…

- Un tu no tiesas domāji, ka viss, ko toreiz tev sarunāju, jāņem nopietni?

- Piemēram?

- Visas tās prasības un noteikumi, šis lielais uzdevums, kuru tu tomēr esi centies piepildīt?

Tavas prasības mani pamudināja strādāt. Esmu tev daudz pateicības parādā. Dievs zina, vai citādi te kas būtu grozījies.

- Nerunā tā, lūdzu, lūdzu. Man neērti, ka tu visu uzņem tik nopietni. Droši vien tu iedomājies, ka gadījumā, ja tev neizdotos visu solīto izpildīt, es atsauktos uz norunu un tevi pamestu?

- Tādas domas man vēl nav ienākušas prātā.

- Tā, tu tomēr ticēji? - viņa tūliņ atdzīvojās. - Cerēji, ka nebūšu tik zema?

Zināju, ka spēšu pildīt solījumu. Tātad atkrita iespēja atsaukties uz norunas nepildīšanu un viss pārējais.

- Un tu nedusmojies uz mani?

- Esmu tev pateicīgs par spēcīgo impulsu, par darba prieku, ko tu man toreiz devi.

- Vai tagad šis darba prieks nav mazinājies?

Pats darbs rada prieku. Katrs sasniegums kāpina vēlēšanos sasniegt vēl vairāk. Šodien vēlos daudz daudz vairāk nekā toreiz. Ar to, kas līdz šim padarits, ir gandrīz piepildīts viss, par ko toreiz bija runa, bet tomēr tas nav viss. Tā ir tikai maza daļa no tā, ko tagad vēlos.

- Kāpēc pēkšņi tāda nepieticība?

- Lilij, tā nav nepieticība. Tikai sausi, prozaiski apsvērumi. Katram cilvēkam jāveic maksimālais, ko viņš spēj. Kāpēc lai es pietiktu ar minimālo? Pirmais etaps tūliņ būs noiets, bet ar to taču dzīve vēl nav galā.

- Jā, protams, dzīve tikai tagad tā īsti varēs sākties, - viņa aiz kautrības ļoti jauki nosarka. - Varēs sākties… Gaidīts ir diezgan ilgi. - Pēkšņi viņa nemierīgi paskatījās logā. - Saki, Andrej, vai mūs kāds nevar novērot?

- Nē, kam gan tagad vaļas ložņāt gar logiem?

- Bet ja nu tomēr, nejauši?

- Tad apsēdīšos uz krēsla.

- Nē, kāpēc, par to nemaz nerūpējos. Lai redz, ja grib. Bet domāju, mums pašiem neērti.

Viņa uzlika savu roku Andreja rokai un atstāja tā. Viņas maigo plecu viņš juta pie sava kamieša.

Viņas mati viegli kutināja Andreja vaigu. Nekad viņa nebija bijusi tik mīļa un valdzinoša kā šodien. Bet viņš savaldījās, viņa rokas netiecās viņu apskaut un lūpas nealka skūpstīt. Triju gadu rūgtums, vientulības un atsacīšanās krēslaine gulēja starp viņu un šo sievieti. Viņas pēkšņā pieglaudība atmodināja šaubas.

- Agrāk viņa tāda nebija. Kāpēc tagad, uzreiz?

Beidzot viņš ieminējās: - Vai tu nevēlies apskatīt manus lopus un jauno kūti?

- Jā, labprāt.

Izejot no istabas, viņi virtuvē satika Ēriku. Andrejs iepazīstināja abas sievietes. - Mūsu saimniece Strautiņa jaunkundze. Griķa jaunkundze.

Lilija uzmeta Ērikai īsu, ziņkārīgu skatu. Par šo saimnieci viņa šo to bija dzirdējusi no Mālkalnes ļaudīm - izlaidīga, draiskulīga sieviete. Vai akurāt tāda bija vajadzīga Tiltniekos? Nu, vēlāk jau arī man šai lietā būs kāds vārds sakāms. Lauku mājās tādas jaunkundzes ir liekas.

Kūts Lilijai ļoti patika un par lopiem viņa taisni jūsmoja.

- Vai tev tas atmaksājas? - viņa jautāja, vērodama modernās barošanas ierīces un apbrīnojamo tīrību. - Tas taču maksāja lielu naudu.

- Jā, bet ir vērts. Labs lopiņš prasa piemērotus apstākļus.

- Tu jau to labāk zini, - viņa pasmaidīja. - Man te vēl viss būs jāmācās.

Andrejs likās nesapratis smalkjūtīgo aizrādījumu. Viņš parādīja Lilijai arī citas ēkas, šo to pastāstīja par rudens sējumiem un tuvākajiem darbiem. Tad ieteicās: - Tu taču paliksi uz vakariņām? Nu esi tik laba, sagādā Ērikai to prieku.

- Ērikai?

- Jā, viņa mūs lieliski ēdina un zinu, ka šodien viņa darīs visu, lai parādītu tev savu mākslu. Žēl, Andrej. Man jāiet mājās. Kādu citu reizi katrā ziņā iepazīšos ar tavas saimnieces brīnumdarbiem. Vai tu mani drusciņ nepavadīsi?

- Labprāt, Lilij.

Viņš to pavadīja līdz lielceļam un vēl gabalu tālāk. Jau krēsloja. Sarunas negribēja veikties.

Slikti, ka nav vairs vasara, - Lilija nopūtās. - Mēs varētu aiziet līdz upmalai un kādu brītiņu pasēdēt smaržīgā zālē. Jā, kad tu atnāksi?

- Nākamo gadu norunātā laikā noteikti, - viņš pasmaidīja.

- Tas par ilgu. Ja tu tā runā, tad braukšu tūliņ atpakaļ uz Rīgu.

- Tad Ziemassvētkos.

- Kāpēc ne rītvakar?

- Diez' vai būšu atpakaļ no dzirnavām.

- Tad kādu citu vakaru, bet līdz Ziemassvētkiem neliec gaidīt.

- Labi, Lilij. Vai drīkstu paņemt līdzi arī Ēriku?

- Kāpēc tā?

- Viņai ļoti noderētu maza atpūta, saruna ar īstu pilsētnieci.

- Andrej, bet mēs, mēs taču tad nebūsim vieni. Nē, to jau var, bet kādu citu reizi. Šoreiz nāc viens, citādi būšu dusmīga.

Tovakar Ērika pēc vakariņām nepalika saimes istabā. Aizbildinādamās ar galvassāpēm, viņa palūdza kādu no meitām apkopt galdu, bet pati ieslēdzās savā istabiņā. Muļķīgi, ka sirds tā varēja sāpēt un tikai tāpēc, ka Tiltniekos bija parādījusies šī skaistā, gaišmatainā lelle. Nu viņa kļūs aktīva, nāks bieži, un Andrejs vakaros staigās uz Mālkalni. Aizmirsīs rūgtumu, aizmirsīs spīti, kļūs vergs. Aklais, vai tiešām tu to vēlies? Ērika sakoda zobus un raudzījās tumsā.

4.

Pēc īsa kailsala uzsniga bieza sniega kārta, tik bieza, ka no ratnīcām tūliņ varēja vilkt laukā ragavas un kamanas. Tiltnieku vīri izmantoja vieglo ceļu, lai savestu mājās no tālākiem pļavu stūriem sienu.

Kūtsaugšu piedzina pilnu. Ērikai ziemas iestāšanās atnesa ipatu prieku. Viņa nuleja slēpot un pagājušo ziemu bija iemācījusi šo mākslu ari Andrejam.

Svētdienas rītā viņa ieminējās: - Vai tu savas slēpes jau iezieķēji? Šodien varētu izmēģināt, kā slīd.

- Tu domā? - Andrejs it kā vērtējot paskatījās pa logu laukā uz apsnigušajiem tīrumiem. Arī tagad nāca sniegs.

Patiesi nebūtu slikti. Parunā ar meitām, lai tās uztaisa pusdienas, un izlaidīsim kādu līkumu.

Stundu vēlāk viņi jau slīdēja lejup pa nokalni uz meža pusi. Pāris kilometru no mājām mežā bija vairāki tīri uzkalni lēzenām nogāzēm. Tie aicināt aicināja izbaudīt ātras kustības prieku. Ērika bija apģērbusi tumšsarkano sporta tērpu. Ziedainās vilnas šalles gali plīvoja vējā, vēsajā gaisā Ērikas vaigi sārtoja. Pārgalvīgi viņa traucās lejup pa visstāvāko nogāzi un ja kādreiz nobrauciens arī beidzās ar kūleni sniegā, tas nekavēja atkārtot bīstamo dēku. Šai ziņā Andrejs bija daudz apdomīgāks, viņš jau tikai otro ziemu slēpoja un vēl nejutās tik drošs šajā sportā kā Ērika, kas ar to bija nodarbojusies kopš skolas laikiem. Bet Ērika bija ļoti iecietīga skolotāja. Par viņa pirmajām neveiklajām kustībām un kritieniem viņa nesmējās. Kad viņam sāka veikties labāk, viņa mudināja to izmēģināt aizvien grūtākus paņēmienus.

Viņu klejojumi kļuva aizvien tālāki un ilgāki. Apkārtējos mežos un laukos nebija vairs nevienas labas slēpošanas vietas, ko viņi jau nebūtu apmeklējuši un izmēģinājuši.

Taisnību sakot, todien Andrejam nebija nodoma aizbraukt tālāk par pirmajiem uzkalniņiem mežā.

Pievakarē viņš gribēja aiziet uz Mālkalni. Lilija droši vien viņu gaidīja jau vakar, aizvakar. Nevar teikt, ka taisni Ērika būtu vainīga, ja viss iznāca savādāk. Diena bija tik skaista, sniegs vizuļoja saulē un tik valdzinošs likās mežs ar apsnigušajiem kokiem un noslēpumainām putnu balsīm biezokņa pakrēslī. Ērika tikai ieteicās: - Vajadzētu aizbraukt līdz meža tornim un uzkāpt augšā… - Un viņš nekā neiebilda.

Bet skatu tornis atradās kilometrus četrus no pirmajiem uzkalniņiem. Pēc stundas viņi bija tur. Slēpes noāvuši, viņi uzkāpa torni, no kura novērošanas būdas atklājās plašs skats uz visām pusēm. Pa labi aiz purviem stiepās dzelzceļa līnija. Tālu ziemeļos varēja saskatīt klaju kūdras purvu ar mazajām fabrikas būdām un kūdras kaudzītēm. No augšas raugoties, Tiltnieku ēku puduris izlikās gluži tuvu, bet Mārkalnes pagalms bija saskatāms kā uz delnas. Domīgi Andrejs raudzījās turpu un, kad tur kaut kas sakustējās, viņa skatā iedegās spraigums. Vai tur kāds neiznāca pagalmā, nespēlējās ar suni? Vai tas cilvēks nav sieviete, kur viņa dodas caur Mālkalnes gatvi?

Viņš drusciņ aizmirsās. Te augšā bija iestājies klusums. Pēkšņi atģidies, Andrejs paskatījās Ērikā un domātā piezīme par jauko skatu palika neizteikta. Arī viņa raudzījās lejā uz Mālkalni. Arī viņa bija aizmirsusies, un viņas drūmi sarauktās uzacis it kā atēnoja tumšo, nicinājuma pilno skatu, kas kā sastindzis bija apstājies pie sievietes auguma tur tālu lejā.

Dažus mirkļus Andrejs viņu vēroja. Tur nebija nekā no draiskulīgās Ērikas. Drūms nemiers, neslēpts nicinājums un apvaldītas sāpes atspoguļojās visā viņas sejā, kas tagad bija varbūt skaistāka kā jebkad.

Un Andrejs sāka kaut ko saprast.

Vēss austrumu vējš šalca pāri meža galotnēm, te augšā tam bija pavisam cits spars nekā koku aizvēnī.

Andrejs aizgrieza seju uz otru pusi un iekremšļojās. Viņam blakus kaut kas sakustējās, viņš dzirdēja dziļu elpas vilcienu. Bet vēl pēc brītiņa, kad viņš atkal pievērsās Ērikai, tās vaigos nebija izzudis tumšais samulsuma sārtums un viņas acīs viņš lasīja nemierīgu vaicājumu: - Vai tu redzēji kaut ko? Vai saprati?

Un viņas samulsums liecināja, ka viņa nevēlētos to. It kā nekas nebūtu bijis, viņš ieteicās: - Vai nekāpsim lejā? Citādi mēs te nosalsim.

- Jā, iesim, - viņa piekrita un nebedigi atmeta galvu. Atkal smaids, kaut kas vieglprātīgs un niķīgs, kāds dejas motīvs bez vārdiem un dejojošas kustības.

Bet tagad Andrejs vairs neticēja šai jautrībai un seklumam. Dažreiz pat zem sniegiem klāta ledus var dzirdēt straumes plūdumu.

Kāpēc tu izliecies? - Viņam gribējās jautāt. Kāpēc gribi, lai tevi nepazīst? Un kālab tu jau trešo gadu dzīvo šajā svešajā pasaulītē, kas prasa tikai darbu un atsacīšanos no visām ērtībām, pie kurām tu esi pieradusi savos bērnības un jaunības gados?

Savāds siltums viņu pārņēma, viņam gribējās noglāstīt šo skaisto galvu un pateikt kaut ko draudzīgu, labu, tā, lai viņai tiktu prieks. Bet viņš prata tikai nomurmināt: - Ja tev nekas nav pretim, apbrauksim purvam apkārt un ieradīsimies mājās no otras puses. Tas gan prasīs daudz laika un priekš krēslas mēs mājās netiksim, bet…

- Ja tev pašam ir laiks, man nekas nav pretim.

Protams, pēc tam bija par vēlu iet uz Mālkalni. Un Andrejs negāja. Tagad viņš arī mazāk raizējās, ko par to sacīs Lilija. Kaut kas jauns, skaistāks un patiesāks par visu agrāko bija tapis Tiltniekos. Bet neviens jau to nezināja, varbūt arī Andrejs ne.

5.

Uz Mālkalni viņš aizgāja nākamā vakarā. Lilija sākumā pārmeta, ka viņš nav turējis vārdu - viņa to gaidījusi vakar visu dienu un tikai tādēļ neesot gājusi uz izrīkojumu skolā. Varbūt Andrejs tur bijis?

- Nē, biju slēpot, un šī lieta man tā iepatikās, ka aizklīdu vai līdz pašam Purvmales galam.

- Redzi, kāds tu esi! - Lilija sataisīja jocīgi pūcīgu seju. - Viņš slēpo un man nesaka ne vārda. Būtu ari gājusi.

- Andrejs gaidīja, ka viņa jautās, vai viņš slēpojis viens vai kopā ar citiem. Šis jautājums viņu nebiedēja, bet labāk bija, ka tas izpalika.

Un tad jau atkal viss bija labi. Lilija viņam laipni piedeva šo neuzmanību un piekodināja nākamā reizē būt pieklājīgākam.

Pirmo reizi Andrejs juta, ka viņu attiecībās ir kaut kas mākslots, neīsts - meli. Taisnību sakot, viņš nejutās diezcik omulīgi un viņam bija diezgan vienaldzīgs viss, ko darīja un runāja šī skaistā sieviete, par kuru viņš bija ieradis domāt ar draudzību un ilgām. Meli viņu attiecībās vienmēr bija bijuši, bet tad Andrejs tos nebija ievērojis. Tagad, kad viņš pats spēlēja neīstu spēli, viņš to tūliņ atskārta, un šī spēle kļuva nepatīkama. Viņš vairs nejuta agrāko kvēlo tiekšanos pēc Lilijas, viņas draudzīgie smaidi un sirsnīgie vārdi viņu nesaviļņoja. Šis tēls bija sācis bālēt. Atskurbis no savas aklās jūsmas, Andrejs redzēja, ka šis tēls vairs nebija tik harmonisks un pilnīgs, kā viņam bija licies visu laiku. Pēc tam, kad viņš kādu vakaru bija izlasījis avīzē piezīmi par Artura Damalta un Ģigara kundzes saderināšanos (tas bija nezināmu draugu un labvēļu apsveikuma sludinājums), viņam vairs nebija noslēpums Lilijas pēkšņā pārbraukšana un negaidītais apciemojums Tiltniekos. Bet arī tad viņš vel nebija sajutis nekā jauna, savāda. Gadiem ilgi viņa domas 1111 vēlēšanās bija vērstas vienā virzienā, šī vienpusīgā koncentrācija noslēpa viņa skatam īstenības aploka lielāko daļu. Bet vairāk nevajadzēja, kā uz mirkli atraut skatu šim tirāniskajam uzmanības objektam, paraudzīties sānis - un visas lietas tūliņ parādījās gluži jaunos samēros.

Lielais vairs nebija tik liels, bet nenozīmīgais izauga lielāks un tur, kur nekā nebija bijis, viņš pēkšņi ieraudzīja veselu pasauli.

- Saki, ko tu īstenībā dari? - viņam neviļus paspruka jautājums.

Nav jau nekā ko darīt, - Lilija atbildēja. - Tēvs gar mani neliekas zinis. Citiem katram savas gaitas un rūpes. Jāmētājas kaut kā. Labi, ka netrūkst grāmatu.

Andrejs iedomājās šo tukšo, dīko dzīvi, pilnu miglainu sapņu, godkārīgu vēlēšanos, kas nekad nepacelās pāri personīgo interešu šaurajam lokam. Nekādu pienākumu, bet arī nekādu pelnītu tiesību.

Kaut kādas cerības, kaut kāds priekšstats par savas esamības ērtu turpinājumu, spekulācija ar sabiedrisko

paradumu nemainīgumu. Tagad par viņu rūpējas tēvs, vēlāk rūpēsies vīrs, vienmēr būs kāds, kas nokārtos viņas eksistences apstākļus. Pasīva, parazītiska dzīve. Uztura cīņas vietā sīkas kaprīzes un ķildas ar tēvu, līgavaini, vīru, bērniem. Lielu kaislību vietā remdena jūsmina un prātīgs aprēķins. Visam tam, ko viņa saņēma un vēlējās saņemt no dzīves, vienīgā pretvērtība bija viņas skaistums - pārejoša fiziska īpašība.

Kāpēc es tā domāju? Andrejs jautāja sev. Un vārdos neronot atbildi, viņa gara acīm notēlojās kāds skats meža tornī. Tur viņš bija saredzējis savas ikdienas jaunu perspektīvu.

Viņš palika Mālkalnē uz vakariņām. Pie galda satikās ar Griķi un nopietnā saruna ar lietpratīgo kaimiņu par vienkāršiem saimnieciskiem jautājumiem viņam sagādāja daudz lielāku apmierinājumu, nekā Lilijas mīlīgā čalošana - tās pašas Lilijas, kas vēl nesen nevēlējās, ka citi zina par viņu draudzību.

Bija vēls vakars, kad Andrejs pārnāca mājās. Visi jau gulēja. Klusi saimnieks vēra durvis, uz pirkstu galiem izgāja cauri virtuvei, it kā baidīdamies atmodināt savus ļaudis. Savādi, viņam bija tā kā kauns par šo vēlo pārnākšanu - it kā kāds viņam varētu ko pārmest, it kā viņš būtu še atbildīgs kāda priekšā.

Piektā nodaļa. i.

To ziemu Eda nodzīvoja pie mātes un laikam gan kādu laiku vēl paliktu tai vietā, ja uz pavasara pusi vecā Cabiene nenoķertu slimību un neaizietu pie tēviem. Ar visai paviršo saimniekošanu Edai pēc mātes bērēm bija vēl pāris simts latu naudas, nu viņa gudroja, kā pamatīgāk iekārtot savu turpmāko dzīvi. Visu mūžu mētāties pie svešiem par gājēju vai vaļenieci nebija necik vilinoši. Turklāt tagad viņai bija dēls, augstas kārtas pēctecis, viņš bija nokristīts tēva vārdā par Vitautu. Uzvārds gan bija mātes, tur neko nevarēja darīt - veltīgi Eda šai lietā pūlējās gan ar mācītāju, gan pagasta vīriem.

Bet ja nevarēja savam dēlam nodrošināt uzvārdu, ko viņš pēc savas izcelšanās un stāvokļa pelnījis, tad audzināšanu viņam vajadzēja baudīt tādu, kā tas pienācās direktora Zemzara mazdēlam. Kopš mazām dienām viņam vajadzēja just, ka viņš neaug kaut kādos sīkos ļautiņos un svešā pajumtē. Pašiem sava saimniecība, sava zeme, lopi, dienestnieki - lūk, par ko tagad sapņoja Eda. Viņa sāka apklausīties. Un drīzi bija dzirdams par kādu mazmājiņu Purvmales pusē, ko varēja no Jurģiem dabūt uz renti. Liels nekas tur gan nebija - trīs pūrvietas visa platība un veca, pussakritusi koka būda ar mazu šķūnīti, bet neko lielāku viņai arī nevajadzēja. Agrākais rentnieks bija kāds amatnieks, tas pārcēlās tuvāk kūdras fabrikai.

Eda norentēja mazmājiņu un pa Jurģiem pārcēlās ar iedzīvi uz turieni, tuvāk savai dzimtenei. Viņa bija nolēmusi nodarboties ar lopkopību. Kopš mātes nāves viņai piederēja divas kazas un āzis.

Iesākumam labi diezgan. Šovasar izaudzēs vistas, lūkos dabūt kādu lielāku piena lopu - gan tiks uz priekšu. Kad mazais Vitauts sāks ko sajēgt, viņš redzēs diezgan pārtikušu saimniecību.

Ierīkojusies jaunajā vietā, ko dēvēja par Cinīšiem, Eda viendien aiznesa mazo Vitautu uz kaimiņiem un lūdza pieskatīt zēnu, kamēr viņa izstaigāšot Rīgu. Jānolīgstot kalpone, citādi Cinīšos nevarot iztikt.

Vēlu vakarā Eda atgriezās mājās kopā ar kādu pusmūža sievieti un paprāvu pelēku kranci - tas bija kalpones suns Cēzars. Lija lietus. Cik kaimiņi varēja spriest, tad Edas kalponei nekas vairāk nebija mugurā kā pagarš vecs rūsgans mētelis. Galva kaila, salijušie mati lipa pie muguras. Pelēcīgi bruņā seja tikpat kā neatšķīrās no mēteļa krāsas. Šī cilvēka īstais vecums bija tik nenosakāms, ka tikpat labi varēja dot 35 kā 60 gadus. Kreisajā rokā viņa turēja pusspaiņa lieluma skārda kanniņu, pie labās saites veda suni.

- Priekš kā Edai tas suns vajadzīgs? - kaimiņi brīnījās. - Pašiem nav ko ēst, šķūrē nu vēl tādam zvēram rīklē. Labāk būtu nobarojusi sivēnu.

- Tad man būtu jāpaliek bez meitas, - Eda paskaidroja. - Citādi nenāca. Suņa uzturs ir visa viņas alga, citu neko tā neprasa.

Pavasara lietū izlijušās, viņas steidzās iekurināt krāsni. Mazais Vitauts drīz aizmiga. Eda uzlika uz riņķiem zupas podu, un, kamēr virums sasila, kalpone žāvējās un lauza zarus ugunij. Visu laiku suns gulēja tai pie kājām, viņa glāstīja to un apveltīja mīļiem vārdiem: - Cēzariņ, draudziņ, vai nu tev ir silti? Nāc tuvāk pie krāsns, mīlulīt, sasildies nu. Tik vien man ir palicis pasaulē mīļa un tuva kā tu. Ja tevis vairs nebūtu, tad arī manai dzīvei gals.

Un viņa apmeta ar rokām ap kaklu īpatnu tinošu kustību, kam vajadzēja nozīmēt pakāršanos.

- Kas tā par muļķīgu valodu pieaugušam cilvēkam, - Eda ierūcās. - Suņa dēļ pakārties! Grieta, vai tev kauns arī ir? Kas no tāda suņa ir? Spalva viņam mugurā, četras kājas un aste - tas ir viss.

- Bet cik viņš saprātīgs, gudrāks par cilvēku! - Grietai sajūsmā mirdzēja acis. - Ak saimniec, ja tu zinātu, suņu dēļ es zaudēju iedzīvi, ģimeni un gandrīz arī pratu. Ja pēdējo dēliņu Cēzaru būtu jāzaudē…. ai, ai… - viņa to nemaz nespēja vārdos izteikt. Saķēra abām rokām galvu un sāka šūpoties no vienas

puses uz otru, tad palika sakņupusi sēdam un ar tādām skumjām raudzījās ugunī, kā kad tur sadegtu pats dārgākais viņas dzīvē.

- Tā, tu saki, suņu dēļ zaudēji visu, - Eda interesējas. - Kā tad tas tā iznāca?

- Ne jau uz reizi, bet pamazām, - Grieta atbildēja un dziļi dziļi iegrima domās. - Un ne jau nu sunīši bija tie vainīgie, bet pavisam kas cits. Bet tad man viss jāstāsta no gala.

- Stāsti vien, - Eda mudināja. Un Grieta sāka stāstīt savas mazās dzīves traģisko stāstu.

- Esmu dzimusi Malienā, tur arī uzaugu. Māti nemaz neatceros, tā nomira mazotnē. Tēvu - lai viņam tagad vieglas smiltis - bez rūgtuma sirdī nevaru pieminēt. Viņš vainīgs pie mana bēdīgā mūža un sapostītās dzīves. Ar sesto dzīvības gadu sāku iet ganos. Citur tik mazu neņemtu, bet tanīs mājās vienmēr bija liels gājēju trūkums, jo briesmīgi skopa bija saimniece. Man ganos citu līdzi nedeva kā sagrūstas kaņepes un sausu maizi. Mājās - mizaini kartupeli, ko pagrāba no cūku katla. Klāt pārmaiņām skābputrā vai siļķu sālījums. Tikai lielajos svētkos dabūju gabaliņu gaļas vai krūzīti piena. Badīga un barga bija saimniece. Par mazāko neuzmanību vai paviršību dabūju ar stibu. Nebija neviena mīļa cilvēka, kam sūdzēt savas bēdas un pie kā meklēt patvērumu. Lielie puiši 1111 meitas vienmēr staigāja dusmīgi un saīguši, jo paši dzīvoja pusbadā. Vienīgais uzticamais draugs un palīgs, ar ko dalījos savās bčdās, bet kam klājās tikpat grūti kā man, bija ganu suns Duksis. Nevarēju noskatīties, ka viņam vēders pierāvies pie muguras, bieži atdevu savu azaida tiesu un pati paliku tukšā. Gudrs suns, viņš mani saprata. Sarunājos kā ar cilvēku. Pēc dabūta pēriena vai barga rājiena sūdzēju viņam savas bēdas, apķēros ap kaklu un raudāju.

Viņš laizīja man seju un rokas un žēli gaudoja līdzi.

Tēvs nelikās par mani zinis. Visu naudiņu, ko nopelnīju ganīdama, viņš paņēma un nodzēra. Visus gana gadus un arī vēlāk, kad biju turpat par meitu, dzīvoju mūžīgi izsalkusi.

- Strebiet, meitiņas, putriņu, strebiet nu dūšīgi! - saimniece vakaros lišķīgi teica. Zilgana, šķidra miežu putra - viens putraims dzenā otru. Aizdaram drusciņ balsināta ar nomalto pienu. Katram iepriekš savā vietā nolikta maizes šķēlīte ar trim sālītām reņģēm. Putru, mazos cūku kartupelīšus un reņģu sālījumu - tos varēja ēst cik grib. Bet klētī labības pārpilnība. Rudenī kāva pa seši septiņi barokļus uz reizi, bet visu gaļu aizveda uz Rīgu. Suņi staigāja izkāmējuši, vējš pūta no kājām - sirds sāpēja skatoties. Paslepšus dažreiz tos pabaroju ar cūku ēdienu. Reiz saimniece mani notvēra un dabūju briesmīgu sutu, pēc tam mani sargāja no barokļu ēdiena kā uguni no pakulām. Laida tikai pie govīm, jo suņi salmus un sienu neēd. Rets gājējs tur nodzīvoja pilnu līguma laiku. Nāca no tādām mājām, kur deva ēst, un aizgāja, kur varēja atkal dabūt pilnu un kārtīgu vēderu. Bet man tēva dēļ nebija iespējams nekur aiziet. Bads un pastāvīgais izsalkums iegāja kaulos un smadzenēs.

Pēc tēva nāves drīz apprecējos ar godīgu cilvēku un pārgājām dzīvot uz apriņķa pilsētu, kur mans vīrs strādāja kādās dzirnavās. Tad sākās nelaime un bēdas. Ļoti mīlēju bērnus, bet no tēva biju mantojusi iedzimtu slimību. No maniem trim bērniem neviens nesasniedza gada vecumu. Ārsts teica, lai vairāk bērnu pasaulē nelaižu - tik un tā nebūs dzīvotāji. Tad atkal pieķēros saviem senajiem mīļajiem draugiem suņiem. Paņēmu smuku kucīti. Tai drīzi radās kucēniņi, pēc kāda laika atkal. Visus audzēju. Vīrs no sākuma neko neteica, bet vēlāk sāka uztraukties: - Vai es spēju tādu baru uzturēt? Man jāiet darbā nelāpītām biksēm un saplēstu mēteli, bet tev nav laika salāpīt. Suņi, tie vienmēr izmazgāti un izsukāti. Tu laikam tos vairāk mīli nekā mani?

Nu, tad viņam atzinos, ka tā tiešām ir un ka bez saviem draudziņiem nevaru un negribu dzīvot. Mājās jau bija sešpadsmit suņu un, kad divām kucītēm vēl pa abām kopā atnāca deviņi kucēniņi, tad vīrs vairs necieta. Trieca dūri galdā un kliedza: - Te cilvēkam trakam jāpaliek! Ausis no trokšņa krīt ciet un bail iekšā nākt, ka neapēd. Smird kā stallis, no blusām nevar glābties. Tos zvērus tev tūliņ jāaizvāc, vai arī vācies pati prom no šejienes.

Tās man bija lielas bēdas. Ļoti kārtīgs cilvēks, labi pelnīja - žēl bija atstāt vīru. Bet šķirties no saviem draudziņiem? Nē, ne par ko uz pasaules. Vienu no vārgākiem kucēniņiem, ko stiprākie grūda nost un neļāva zīst māti, baroju no pudelītes kā bērnu.

Kā šodien atceros to šausmīgo rītu. Pamodos no savādā neparastā klusuma. Ļaunu nojautu pārņemta, piecēlos un saģērbos. Vīrs jau bija aizgājis darbā. Vai, mīļā! - Grieta saķēra galvu rokas un ilgi šūpoja.

Pagāja labs bridis, kamēr viņa nomierinājās un varēja turpināt. - Visi mani draudziņi, mani sunīši gulēja beigti. Noindēti ar strihnīna gaļu. Nav izstāstāms, ko toreiz pārdzīvoju un pārcietu. Gribēju tūliņ iet kārties, bet laika atcerējos, ka mani sunīši godīgi jāapbedī, pēc tam varēšu viņiem sekot. Apstaigāju un savācu savus draudziņus, kur kurais savās mokās bija nokritis. Runāju katram mīļus vārdus, glāstīju nedzīvās galviņas. Pēc tam pāris dienas gulēju murgos un slimoju veselu nedēļu. Kad piecēlos, domāju, ka kļūšu traka. Plēsu matus no galvas, skrēju ar pieri sienā, nakti negulēju. Viss bija kļuvis vienaldzīgs, pret katru darbu jutu nepatiku. Drīz pēc tam es šķiros no vira. Tiesnesim skaidri pateicu, ja neļauj turēt suņus, cik gribu, tad labāk šķiros, jo tie man mīļāki par vīru - sevišķi tagad, kad viņš tos nobendējis. Tā aizgāju pasaulē un kļuvu tāda, kādu jūs mani tagad redzat. Vasaru mitinājos Pestīšanas armijas nakts patversmē. Siltā laikā, kad saulesbrāļi guļ sētmalēs, tur patversmē vietas diezgan, bet rudenī man no turienes bija jāaiziet, jo nebija naudas, ar ko samaksāt par gultu. Uzturu dabūju Torņkalnā pilsētas nabagu virtuvē.

- Nu jau tev būs labi, jums abiem ar Cēzaru, - Eda ieteicās. - Pajumte ir droša un ēdamo jau nu sagādāšu. Bet tad tev man visur jāpaklausa un jādara, kā lieku.

Jā, saimniec, - nomurmina Grieta. Tad viņas abas strebj sāļo virumu. Edai pietiek ar vienu bļodiņu. Grieta izstrebj četras. Izēstu ari piekto, bet jādod draudziņam: sajutis ēdiena smaržu, tas piecēlies kājās, skatās acīs un smilkst, pazemīgi luncina savu kuplo asti. - Ed, Cēzariņ, ēd, mīļo dēliņ. Tik vien jau man esi palicis kā tu, labo draudziņ.

2.

Nu bija laiks izveidot priekšzīmīgu lopkopību, šo seno sapni, kas Edai nelika mieru jau gadiem ilgi.

Cinīšu apkārtnē bija labas kazu ganības, mazajā šķūnītī varēja novietot apmēram piecus ragu lopus. Ar mazāku skaitu arī nebija vērts iesākt tagad, kad Edai bija kalpone.

Viņa aprunājās ar kādu lopu uzpircēju un ķērās pie savas kūts dzīvā inventāra uzlabošanas. Veco, vienkāršo āzi pārdeva prom, bet tā vietā nopirka īstu sugas buku un divas jaunas kazas. Lepnumā staroja Edas seja, kad āzi pārveda mājās. Katram, kas bija ar mieru uzklausīties, viņa labprāt stāstīja dažas svarīgas ziņas par savu jauno mīluli.

Visā Rīgas apriņķī nav otra tāda buka kā manējais. Hamburgas sugas ar melnu spalvu.

Paskatieties, kādi viņam vareni un stalti ragi, kāds slaiks un mīksts kakls, strupa buldoga galva - tā ir dižciltības apliecība. Mugura plata kā sols.

Buks tiešam bija lielisks - liels, spēcīgs, labi barots. Kas Grietai Cēzars, tas Edai āzis. Gar vēdera apakšu gara spalva kā pērnā kūla, bārda kā pirts slota. Bet galvenais - smaka, ai, ai, kas tā bija par smaku! Kam jūtīgāks deguns, tas lai nedomā apstāties vēja pusē - aizraus elpu kā biezos dūmos. Bet taisni šī asā, nepanesami spēcīgā smaka bija Edas lielākais prieks, tā pierādīja sugas patieso lielo vērtību - tas visai kazu ciltij kronis.

- Vajadzētu uzsildīt ūdeni un izmazgāt viņam spalvu, - reiz Grieta neuzmanīgi bija ieminējusies.

- Traks paliek traks! - Eda uztraucās. - Neiešu taču samaitāt sava lopiņa godu un lepnumu. Kas no viņa būs, ja vairs nesmirdēs?

Viss būtu labi: buks kā bilde, slava tuvā un tālā apkārtnē, arī sava peļņa, jo tagad apkārtējo novadu ļaudis visi veda savas kazas pie "hamburģieša" un Eda katrreiz iekasēja pa divi lati. Bet tad - pašā galvenā kazu laikā ar rudens sākumu - buks ņem un saslimst. Grūti bija pateikt, kas āzim vainas. Edai likās, ka viņš par maz ēd.

Nav joks pašā karstākajā siena laikā zaudēt pļāvēju.

- Buks tūliņ jāved pie ārsta, - viņa noteica. - Un nevis pie kaut kāda feldšera, bet uz Rīgu lopu klīnikā. Tik ievērojamu kustoni nevar ļaut kaut kuram nemākulim sanerrot.

Kādu rītu viņa apsēja ap āža ragiem stipru valgu un teica: - Iesim nu, dēls, pie daktera. Āzis pazīst un klausa saimnieci, tūliņ var redzēt, ka izcilas sugas un gudrs radījums. Nav tāds kā vienkāršās kazas, kas pašas neiet, bet vilkšus jāvelk aiz ragiem. Pēc ilgāka laika ticis laukā no kūtiņas, āzis labprāt piedalās šajā pastaigā - iet lepni paceltu galvu, paklausīgi seko savai pavēlniecei.

Bet par agru Eda priecājusies. Driz viņa jūt, ka valgs sāk izstiepties stingrāks un āža gaita kļūst lēnāka. Dižciltīgajam kustonim jau apnikusi vienmuļa pastaiga pa lielceļu.

- Nāc, puisīt, neesi nu tāds muļķis kā kazas, - Eda labinādama papliķē viņam pa kaklu. Bet āzim šai jautājumā pašam savi uzskati - jāattaisno taču priekšzīmīgā ciltstēva slava. - Klausi, draudziņ, nespītējies, - Eda turpina mīlīgā balsī. - Ja neklausīsi, nokavēsim ārstu, būs jāpaliek pa nakti uz akmeņiem.

- Valgs kļuvis pavisam stingrs. Āzis dusmīgi purina galvu. Labi pazīdama kazu dabu, Eda saprot, ka nu vairs labi nav. - Neķemojies, tēviņ! - viņas balss kļūst asāka. - Pielūko, ka nedabū ar šo. - Viņa draudēdama vicina striķa līkumu gar bārdaiņa purnu. Bet nekas nepalīdz. Āzis kāpjas atpakaļ, raujas uz sāniem, un katru mirkli viņa pretestība kļūst stingrāka. Edai sametas dusmas. - Nolādēts lops! - viņa iebrēcas un sāk slānīt āzim ar resno valgu pa skaustu. - Še tev, stūrgalvi, še vēl!

Azis aiz sāpēm un bailēm raustās un mētājas uz visām pusēm, bet uz priekšu nesper ne soli. Viņi it kā sacenšas virves vilkšanā - kurš kuru pavilks. Edai drīzi sirds pilna. - Pintiķi, vella ģīmi tāds, - viņa nogurusi elš. - Bārdainais žīds tu, vai domā, ka es priekš tevis kāds traktors un visu ceļu vilkšu?

- Bē-ē-ē! - āzis saka.

Ak tu vēl mēdīsies! - Eda šņāc un apveltī dižciltīgo "hamburģieti" ar dažiem pamatīgiem zvēlieniem. Redzēdama, ka ar to nekas nav labojams, viņa beigās ķeras pie viltības: sāk vadāt āzi pa lielceļu uz riņķi, met slaidas cilpas, bet ar tādu aprēķinu, lai cilpas lielakais līkums iznāktu Rīgas virzienā. Tas palīdz. Tikai slikti, ka ar tādu rīcību viņa traucē satiksmi un ļoti lēni tiek uz priekšu. Stundas laikā viņi pavirzās apmēram vienu kilometru tuvāk savam ceļa mērķim, bet tad arī gudrais buks atminējis savas vedējas viltu un "riņķa dancis" vairs nelīdz. Nu Eda ķeras pie jaunas viltības: saņem stingri āzim aiz kāda saites tā, kā mēdz darit ar jauniem, straujiem zirgiem, un ved. Kādu laiciņu iet gluži labi, viņi nokļūst tuvāk pilsētai par pāris kilometriem. Bet buks tikmēr atradis jaunu pretošanās veidu. Viņš noliec savu lielo, aso ragu uz sāniem un ar smaili sāpīgi berž Edas elkoni.

- Vilka suns tu, ne āzis! - Eda sāk viņu atkal lamāt. - Lielceļa bandīts, ar ragiem gribi man rokas samaitāt. - Aiz dusmām viņa nevar vairs parunāt. Satver āzi aiz abiem ragiem un groza uz vienu un otru pusi, kamēr "hamburģietis" nokrīt zemē. Tad viņa uzmetas tam ar ceļiem uz muguras, palaiž vaļā ragus un abām rokām ieķeras vilnā. Purina kā maisu un aizelsusies sauc: - Elles prauls! Adu dzīvam noraušu pār acīm un gaļu baļļā! - Aizrāvusies šajā izdarībā, viņa paslid un nejauši sakampj mutē āža netīro bārdu.

Tas mazliet it kā atvēsina iekaisušo sievieti. Viņa palaiž āzi vaļā un slauka muti - neganti nejauka garša ir āža bārdai. Kādu brīdi viņi atpūšas - Eda apsēdusies uz grāvja malas, āzis grāvī. Nu taču laikam viņš klausīs, dabūjis mācību un bijāšanu.

Bet kad viņi turpina ceļu, atkārtojas vecais posts. Eda velk atspērusies, bet "hamburģietis" turas pretī ar tādu sirdibu, kā kad to vestu uz kaušanu. Un kamēr viņa tur priekšā stīvējas, viņas īpatnā poza āzim šķiet izaicinājums. Uz mirkli Eda jūt, ka valgs kļūst vaļīgāks - buks laikam pēdīgi būs apnicis spītēties un nāks godīgi līdzi. Bet, ak vai! viņa rūgti viļas. "Hamburģietis" paceļas uz pakaļkājām gaisā, iebubinās un zveļ Edai pa sēdamvietu briesmīgu spērienu. Bē-ē-ē! viņš vēl nekaunas platīties. Mekšķina un grasās zvelt vēl.

Atžilbusi no sitiena, Eda uzraušas kājās un ilgi brauka sasisto vietu. Nekas laikam šodien neiznāks.

Noiets tikai pusceļš, priekšā vēl Rīga ar savām trokšņainajām ielām. Ej nu meklē, ko tas dulnais tur pilsētā neizdara.

Piesējusi buku ceļmalā, viņa dodas uz tuvākajām mājām un lūdz saimnieku, lai ļauj atstāt ragaini pa

nakti kadā šķūnīti.

Dabūjusi atļauju, viņa novieto "hamburģieti" zem jumta, saplūc zāli un noliek priekšā spītniekam, tad dodas mājup. Visu vakaru viņas abas ar Grietu rosās. Uz nelielajiem rokas ratiņiem, kas palikuši Cinīšos kā inventārs no agrākajiem iemītniekiem, viņas uztaisa redeļu būri. Nākamā rītā Vitautu aiznes uz kaimiņiem, bet pašas ar ratiņiem dodas ceļā. "Hamburģietis" pa nakti labi atpūties. Mājas ļaudīm piepalīdzot, viņu kaut kā iedabū būrī, un nu var daudz mierīgāk turpināt ceļu. Ka daždien slimnieks āzis vairs neiet kājām, bet brauc ratiņos. Bez kādām klizmām dīvainais pajūgs izbrauc cauri priekšpilsētai, tiek pāri tiltam un pa Grēcinieku ielu dodas uz iekšpilsētu.

- Vai neredzējāt braukšanas nolieguma zīmi? - ratiņu vilcējas aiztur kāds sētnieks. - Grieziet labāk atpakaļ, citādi dabūsiet protokolu.

- Kā tad es tikšu uz lopu klīniku? - Eda atbild. Kur gadījusies, kur ne, tai brīdī garām nāk smalka dāmiņa un ved pastaigāties milzīgu bernardinieti. Ieraugot hamburģieti, sunī pamostas senais senču mednieku instinkts, pirmo reizi mūžā viņš redz šādu zvēru. Kā milzīgas kara bungas pēkšņi ielā sāk skanēt suņa rējieni. Āzis nenobīstas, sit kāju pret ratiņu grīdu un mekšķina pretim. Neparasta notikuma savaldzināti, ielas gājēji apstājas uz ietvēm un vēro savādo skatu. Ir jau ari ko redzēt. Divas bubuļiem līdzīgas sievietes, viena ar maisu galvā un koka tupelēm kājās, otra vienīgi garā vecā mētelī, zem kura nav nekādi citi apģērba gabali. Pats vedamais būrī stipri atgādina zooloģiskā dārza iemītnieku.

-Tfi, velns, kā te smird! Bez gāzmaskas nevar garām tikt! - tie, kam vējš uzpūtis virsū āža "aromu", brēkdami mūk prom. Tikuši drošībā otrpus ielai, tie apstājas un gaida, kas notiks. Drīz salasījies liels pūlis ziņkārīgo. No aizmugures vēlāk pienākušie spraucas tuvāk būrim, lai labāk redzētu, bet priekšējie, kas dabūjuši ost, iekliegdamies raujas atpakaļ. Troksnis, grūstīšanās. Eda netiek no vietas. Eda redz, ka ir ievārīta putra. Jātiek prom, kamēr nav par vēlu. - Grieta, taurē nu! - viņa uzsauc savai kalponei. Ilgajos gana gados tā iemācījusies atdarināt visādus trokšņus. Grieta pieliek rokas pie mutes, tūliņ atskan griezīgs auto sirēnas kauciens.

— Trakais, viņš brauc mums virsū! - pūlī dzirdami baiļu saucieni un bars pajūk, pašķirot Edas pajūgam ceļu. Tas nogriežas tuvākajā šķērsielā.

- Tas ir cirkus triks, - Eda dzird ļaudis spriedelējam. - Ar dresētu āzi pa ielām, divas traka izskata sievietes par vedējām, tā ir vislabākā reklāma.

Tālākā ceļā viņām vairs negadās nekādi kavēkļi un apgrūtinājumi, ja neskaita garāmgājēju nikno pukošanos, kam vējš uznesis virsū āža smaku. Tie sprauslā un paātrina soļus. Pārējie skatās, smej un apbrīno cirkus reklāmas triku.

Lopu klīnikā ārsts apskata āzi un atzīst, ka tas drusciņ saguris. Hamburģietim vajadzīga maza atpūta. Ārsts iedod brūnganu pulveri, ko likt pie āža dzēriena, tas ir viss. Un tāda nieka dēļ bija vajadzējis braukt uz Rīgu, mocīties ar ragaini un tracināt pasauli! Velc nu tagad to bārdaino pagānu atpakaļ mājās. Viņš stāv būrī, purina bārdu un saka bē-ē-ē, smejas par savu saimnieci. Bet ko lai dara - naudas pelnītājam jāpiedod.

3.

Eda tomēr nespēja piedot hamburģietim. Divi dienas ar to mocoties, bija sastaipījusi pakrūti un dabūja labu laiciņu staigāt sakņupusi, kamēr nelabums pārgāja. Nostāsts par āža vešanu pie ārsta staigāja no mājas uz māju, kaut kas bija parādījies ari avīzēs. Edai vairs nebija miera no kaimiņu zobgalībām.

Agrāk viņa tādiem sīkumiem nebija pievērsusi uzmanību - lai runā, mēle niez, bet tagad bija savādāk.

Sava augstās kārtas dēla dēļ vajadzēja dzīvē pieturēties pie zināma toņa, kas nodrošinātu cieņu pasaules acīs. Kā tas izklausījās, kad katrs plukata nesodīts pļāpāja: Kazu Eda! Kazas bija gluži patīkami un noderīgi lopiņi, bet cilvēki šeit nebija vēl tik tālu attīstījušies, lai to saprastu.

—Nē, ar to nav vērts turpināt, - viņa nolēma. - Paturēšu to buku līdz Ziemassvētkiem, kamēr beigsies kazu laiks, un pārdošu nost. Pavisam cita lieta, ja mājās īsts sugas bullītis, tāds, kas ievests cilts grāmatās.

Par buku dabū tikai divi lati, bet par bullīti maksā veselus piecus. Tā ir laba nauda.

Par šo lietu viņa aprunājas ar lopu tirgoņiem. Kāds žīds bija ar mieru izpalīdzēt. Lepno Hamburgas āzi pārdeva. Dažas dienas vēlāk lopu uzpircējs griezās Cinīšos un atveda glītu pērno bullēnu, no brūnajiem.

- Oi, Ede, kas tā par suge! - žīds jūsmoja. - Tā nav nekāde pate suge, bet to labāke asinc no visem labākem sugem kopā.

Un viņš nolasīja bullīša radu rakstus līdz piektajam un sestajam augumam. Tur bija gan Dānijas brūnie, gan Holandes melnraibie, gan Zviedrijas un Latvijas izcilāko sugu priešteči. Bet galvenais, ka bullītis bija no ātraudžiem - jau nākamo vasaru varēs lietot. Bez liekas gudrošanas Eda noslēdza šo veikalu. Trīsdesmit latu samaksāja tūliņ, pārējo naudu, četrdesmit latus, žīds bija ar mieru saņemt pa daļām.

Un kamēr bullītis auga, Eda taisīja viņam reklāmu. Stāstīja visiem kaimiņiem, kādas dižciltīgas asinis rit viņas audzēkņa dzīslās. Māte dodot divdesmit pieci litri piena dienā, no pārējām priekštecēm neviena neesot zem divdesmit litriem. Un kas tas par pienu! Tīrais krējums, salds un trekns - katra izstādē pirmā godalga uz galvošanu.

Vienā ziņā žīds nebija melojis, bullītis bija no ātraudžiem. Labi barots, viņš auga tā, ka uz pavasara pusi šķūnīša kakts kļuva par mazu. Eda jau sāka raizēties, vai pavasarī viņu maz varēs izvest pa šķūnīša durvīm laukā. Tad būs jāsauc amatnieks un jāraisa lielākas durvis. Bet vai tas ilgi līdzēs? Dižciltīgais lops jau tagad lika manīt, ka viņam nav pa prātam tādi plebejiski kaimiņi kā kazas. Ar savu mekšķināšanu un smieklīgo izskatu tās ļoti nepatika augsti dzimušam nākamo ragaino cilšu tēvam, reizēm viņš kārpīja ar priekškāju zemi un īgni iebaurojās.

Celt viņam īpašu kūti? To neatļāva Edas rocība, turklāt viņa bija tikai rentniece šajās mājās. Ilgi viņa apcerēja šo sarežģīto jautājumu, kamēr kāds atrisinājums iešāvās prātā.

Istaba! Cinīšos taču bija divas telpas bez virtuves. Tā viena visu laiku stāvēja pa pusei lieka. Grieta gulēja virtuvē, Edai ar Vitautu atlikām pietika vienas istabas, - bet otrā varēja novietot bulli. Vai Čabās tāpat kazas nebija mitinājušās blakus cilvēkiem un vai tādēļ kādam kas notika? Liks iztaisīt īpašas durvis uz āru, lai nebūtu jāvadā govis cauri virtuvei, pie sienas piesitīs redeles un dzēriena sili, un viss būs kārtībā. Vēlāk, kad Vitauts paaugsies lielāks, viņam gan vajadzēs pašam savu istabiņu, tikmēr taču bullis būs nopelnījis līdzekļus nelielai kūtiņai.

Pa Jurģiem Eda atjaunoja rentes līgumu uz nākamo saimniecības gadu. Un kad norā gar krūmmali sāka zaļot jaunā zāle, viņa pirmo reizi izveda savu ganāmpulku ganībās. Kazas piesēja pie mietiem, bet tā kā ragaiņi, visu ziemu kūtiņā nostāvējušies, bija diezgan nemierīgi, Eda noteica Grietai, lai tā paliek laukā un pagana. Un lai Grietai nebūtu garlaicīgi, Eda tai iedeva paauklēt mazo Vitautu - zēnam ļoti patikās ārā.

Tikmēr saimniece devās pārbaudīt savu ilgi loloto panu. Apsēja bullim ap ragiem virvi un veda uz istabu. Tik tikko viņš varēja iziet pa šķūnīša durvīm un tikai pagalmā tā īsti kļuva redzams, kāds lielisks dzīvnieks no viņa izaudzis pa ziemu. Ara gaismas apžilbis, viņš sprauslāja un purināja "galvu" un tāds spēks bija viņa varenajā kaklā, ka saimniece tikai ar mokām varēja to pagrozīt vajadzīgajā virzienā. Reiz viņš jau salēcās, gribēja bizot, bet Edai izdevās viņu pielabināt. Virtuves un istabas durvis viņa bija jau iepriekš atvērusi līdz galam vaļā.

- Nāc nu, draudziņ, nāc, - Eda labināja bulli. - Parādīšu tev, kādā telpā tu turpmāk varēsi dzīvot.

Nākamo ziemu tev būs vissiltākais mājoklis par visiem buļļiem Latvijā.

Tā kā izbrīna pārņemts, jaunais spēkpilnais dzīvnieks lēnām sekoja savai saimniecei. Pie sliekšņa viņš it kā sastomījās, negribēja sekot, bet beidzot padevās un cienīgi iesoļoja pa durvīm. Vēl maza stīvēšanās, un nu viņš stāvēja savā nākamajā mājoklī, pūta elpu caur nāsīm un mirkšķināja acis. Šādi tādi iedzīves atkritumi mētājās buļļa istabā, tos Eda vēl nebija izvākusi. Dzīvnieka skatu tūliņ saistīja kāda

sarkana lupata, vecu katūna brunču atliekas. Viņa elpa kļuva satrauktāka, varenais ķermenis nervozi notrīsēja. Ar priekškāju grīdu kārpīdams, bullis nolieca galvu un sāka šūpoties plecos, tad pēkšņi iebaurojās, baigi un draudoši.

- Draudziņ, manu bullīt, ko tu! - Eda vēl paguva iekliegties. Viņa atradās istabas kaktā. Dzīvnieka milzīgais augums aizsprostoja ceļu uz durvīm, logs atradās tālu.

Un atkal atskanēja baigais baurojiens. Grieta dzirdēja izmisuma kliedzienus istabā. Kamēr no kaimiņiem atskrēja vīri ar valgiem un nūjām, bija jau par vēlu.

Tā beidzās Edas savādā dzīve. Viens otrs viņu nožēloja, citi teica, ka tā esot labāk nekā vēl gadiem klimst virs zemes, kad cilvēkam nav dotas spējas savu dzīvi pareizi iekārtot, jo lielajiem bērniem, kas visu mūžu nevar gūt pieauguša cilvēka saprātu, pasaulē lemts visgrūtākais liktenis.

Mazo Vitautu pēc mātes nāves ievietoja bāriņu patversmē. Grieta ar savu Cēzaru aizklīda atpakaļ uz Rīgu, bet pārējās dzīvās radības, kas bija piepildījušas Edas dzīvi - kazas un bulli - paņēma savā zināšanā sveši ļaudis. Tovasar Cinīši stāvēja tukši.

Sestā nodaļa. i.

Janvāra vidū Lilija tomēr nenocietās un aizbrauca atpakaļ uz Rīgu. Bet nu sāka nākt mazas, skaistas vēstulītes Tiltnieku Andrejam, tās smaržoja un katrreiz saturēja daudz mīļu vārdu un patīkamu aizrādījumu. Tā bija liela pārmaiņa. Agrāk Lilija nekad nebija Andrejam rakstījusi. Viņš varēja justies iedomīgs, viņa akcijas bija strauji cēlušās. Bet cēlusies bija ari Tiltnieku māju vērtība un ienesība, laikam taču abas šīs parādības ietekmēja viena otru.

Nu viss bija kārtībā, sasniegts tas, kas kādreiz iecerēts un vēl vairāk. Neviena pūrvieta Tiltnieku zemes vairs negulēja atmatā, nebija tādas vietas pļavās, kur nevarētu pļaut ar mašīnu. Aeroģenerators ražoja gaismu un enerģiju, dzina ūdeni kalnup, smalcināja lopbarību, zāģēja malku. Jau rudenī Andrejs bija dzēsis daļu parāda māsai un iegādājies sev jaunas drēbes. Viņš varēja atvilkt elpu, atpūsties un padomāt par savas dzīves ērtībām. Varbūt laiks būtu aprunāties ar Liliju par jaunām mēbelēm un traukiem, sastādīt kāzu viesu sarakstu - to nu gan viņš vēl nedarīja. Rudens tālu, gan paspēs.

Brīvas naudas joprojām viņam nebija. Kur lai tā rastos, kad jauni projekti pildīja saimnieka galvu un jauni pasākumi tukšoja viņa maku? Mājas dienvidu galā aiz dārza vīri jau mūrēja pamatus siltumnīcai un ratnīcas kaktā stāvēja stikla kastes un logu rāmju kaudze. Sietiņu Jānim bija ko strādāt visu rudeni un ziemas pirmo pusi, kamēr to visu sataisīja.

Un tad tuvu Jurģiem Ērikai ar Andreju bija nopietna saruna.

- Domāju, ka šogad tev vajadzēs lūkot jaunu saimnieci, - viņa ieteicās kādu vakaru, kad Andrejs atkal bija saņēmis mazu, smaržīgu vēstullti.

Andrejs gluži vai satrūkās: - Kas? Tu domā aiziet?

- Domāju tikai, ka tā būs pareizāk, - Ērika atbildēja. - Vienās mājās divas saimnieces ir par daudz.

Esmu ieradusi rīkoties pa savai modei un, ja nu tas nepatiktu otrai saimniecei, tad būs nesaskaņas. Tad jau labāk aiziet pie laika.

- Bet te taču nav nekādas otras saimnieces. Un es nemaz netaisos tādu meklēt.

- Nedomāju algotu saimnieci, bet, - viņa samulsa un nodūra acis.

- Ak tā, - Andrejs sāka saprast. - Par to nu gan tev nebūtu iemesla uztraukties. Kamēr tu te paliksi, tikmēr tu būsi saimniece un neviens nejauksies tavā darba, jo tas ir pareizs un labs. Ērika, vai mēs kādreiz neesam sapratušies? Vai tavs darbs nav ticis pienācīgi cienīts un novērtēts? Mēs esam tā sastrādājušies, ka tava aiziešana izjauktu visu dzīves saskaņu Tiltniekos.

- Gan jau tas atkal nokārtotos.

Bet, cilvēkbērns, padomā taču, kas te bija agrāk un ko mēs tagad esam iztaisījuši. Tu te esi ielikusi trīs gadus savas dzīves, skaistus un vērtīgus gadus. Nebija viegli, bet visgrūtākais nu ir pārvarēts, nu varētu dzīvot pavisam citos apstākļos. Vai tu tik viegli to vari pamest? Tev nemaz nav žēl aiziet no tā, kā tapšanā esi ielikusi tik daudz sava darba?

- Tik un tā reiz jau man būs jāaiziet. Tad labāk laikus, kamēr vēl nav pārāk pierasts.

Andrejs brītiņu domāja, tad turpināja.

Nav manā varā tevi aizturēt. Un, pat ja tu aizietu, man nebūtu tiesibas tev pārmest. Bet ja tu domā, ka rūpējos tikai par savām interesēm, tad tas ir pārpratums. Esmu domājis daudz tālāk par šodienu un neesmu savos nodomos piemirsis neviena no tiem, kas kopā ar mani veikuši šo nikno cīņu un palīdzējuši uzvarēt. Ko es viens būtu panācis vai panāktu, ja man nebūtu tādi cīņas biedri kā jūs? Vēl šodien mīņātos uz vietas. Un ja nu mēs tomēr esam uzvarējuši, kā gan varētu aizmirst šīs uzvaras talciniekus un viens pats pievākt visu sev?

- Šīs mājas pieder tev. Par savu darbu mēs saņemam nolīgtu algu.

- Formāli tas tā ir, bet būtībā daudz savādāk. Un ja tu vēlies par to pārliecināties, paliec Tiltniekos vismaz līdz rudenim. Ja arī tad tu vēl vēlētos aiziet, es tev apsolu - tu saņemsi algu par visu gadu. Bet varbūt tad tu atzīsi, ka tas vairs nav jādara. Tici man - tev nebūs jānožēlo, ka paliki.

- Labi, palikšu vēl, - beidzot Ērika piekrita.

Visu vasaru viņi tad nepieminēja šo sarunu. Arī tad ne, kad Griķu Lilija pārbrauca mājās no pilsētas un šad tad garāmejot iegriezās Tiltniekos vai kad Andrejs reizi nedēļā gāja uz Mālkalni. Kad sākās karstie vasaras darbi, viņam vairs nebija brīva laika. Pa laikam arī Griķis iegriezās šeit un apskatījās, kā te viss iet un izskatās. Nu jau ļaudīm bija skaidrs, ka Mālkalnei ar Tiltniekiem ir kaut kas kopīgs un ja šodien ne, tad rītu saimnieks liks mucās raugu kāzu alum. Visiem tas likās dabīgi un pareizi.

2.

- Papu, šodien nu gan tu varēji palikt mājās, - Lilija kādu ritu teica tēvam, kad tas, kā parasts, gatavojās kaut kur braukt. Bija tuvu rudens, Mālkalnes dārzā jau dzeltēja lapas.

Tā bija diena, kuras datumu Andrejs priekš vairākiem gadiem pasvītroja kalendārā. Tikpat cieši šis datums bija iespiedies arī Lilijas atmiņā. Šai dienai vajadzēja kļūt par robežstabu viņas un Andreja dzīvē.

- Ko es te darīšu? - Griķis brīnījās. - Nav jau svētdiena, nekādi godi.

- Bet tomēr labāk būtu, ja tu neaizbrauktu, - Lilija mulsi pasmaidīja.

- Tik steidzamas darīšanas taču nav, ka nevarētu atlikt.

Man vajadzēja satikt mežzini, aprunāties par izsolē sagatavotām cirsmām, - tēvs atbildēja.

- Satiksi rītu. Ja citādi nevar, piezvani mežzinim pa tālruni.

- Un kālab man tas būtu jādara?

Lilija mazliet pietvīka un kautri nodūra acis. - Es gaidu kādu ciemiņu. Tu atceries, papu, priekš četriem gadiem mēs ar Andreju taisījām norunu. Tas bija taisni priekš četriem gadiem.

- Un šodien… - beidzot Griķis sāka saprast. - Lūk, kā… Tad jau gan būs jāpaliek mājās. Jāredz, kas te īsti notiek. Bet ja nu Andrejs būtu piemirsis datumu vai tīšām atlicis ciemošanos uz svētdienu?

- Viņš nav aizmirsis un katrā ziņā atnāks šodien. Kā tu domā, vai nevajadzētu aizsūtīt puisi uz traktieri pēc dzērieniem? Mums bufetē nekas kārtīgs vairs nav.

- Rīkojies, kā tu atrodi par labāku, - Griķis pasmējās.

- Tad pateikšu puisim, lai atnes vīnu un konjaku, varbūt arī kaut ko no mīkstajiem šņabjiem. Un kā tev liekas: vai labāk kaut gaili, vai kādu no tītariem?

- Nu, par šīm lietām tev jārunā ar saimnieci. Ko es tur jēdzu! - Griķis atgaiņādamies purināja rokas un gāja prom.

- Visi ļaudis bija aizņemti lauku darbos un Lilijai vajadzēja pašai rūpēties par dzīvokļa uzpošanu.

Bet nekas liels jau nebija ko darīt. Uzklāt tīrus galdautus? Saplūkt puķes un salikt vāzēs?' Salūkot sveces un noslaucīt putekļus svečturiem? Apspriesties ar saimnieci par kaut ko labāku maltītei? Ar to viņa drīz bija galā un varēja visu uzmanību veltīt sev. Tas prasīja daudz vairāk laika.

Nesen ieliktie ilgviļņi vēl ļoti labi turējās, nagu krāsa likās gluži svaiga. Lilija salūkoja tīru veļu, apvilka elegantu mājas kleitu un jaunas kurpes. Lūpu zīmulis, dārgais ārzemju pūderis un smaržas viņu padarīja tik valdzinošu, ka neviens vīrietis nevarētu paiet vienaldzīgi viņai garām. Nu vienreiz Andrejam vajadzēja sajust, kādu dārgumu viņam savā laipnībā piešķīris liktenis, viņam jāapskurbst un jātrīc laimē.

Lepns un pateicīgs par šo laimes balvu viņš lai ieiet savā jaunajā dzīvē.

Bet viņa pati, vai viņa nemaz nebija satraukta, vai līksms gandarījuma prieks par savu uzvaru nelika straujāk pukstēt sirdij? Jā, to nebija vērts noliegt, bet citiem par to nav jāzina. Cik labi, ka Andrejs nav

lutināts ar pārāk lielu laipnību un pieķērību, nav padarīts iedomīgs. Pēdējā laikā… nu, tas jau tīri dabīgi, ka, kļūstot noteiktākām viņu attiecībām, viņa bija pret to bijusi maigāka un piekļāvīgāka kā agrāk. Citādi viņš vēl varētu nodomāt, ka viņai trūkst sirsnības. Vajadzēja viņu mazliet ari iedrošināt, lai viņam pavisam nesaplaktu dūša un savās šaubās lai viņš nesamaitātu visu lietu.

Lēni ritēja laiks. Pusdienā Lilijai nebija ēstgribas. Ar katru mirkli vairāk viņu pārņēma savāda tīksmīga nervozitāte, kas lika sirdij apstāties un tad pukstēt tik strauji, ka kļuva grūti elpot. Viņu māca laimes grūtums.

3.

Līdz pusdienai Andrejs strādāja kopā ar puišiem. Kopā paēda, aprunājās par darāmo, tad teica ļaudīm: - Pēcpusdienā nebūšu mājās. Jums būs jāiztiek bez manis.

Viņš noskuva bārdu, apģērba savu labāko uzvalku un lika izvilkt no ratnīcas drošku. Aizjūdza rudo ērzeli, skaistāko un straujāko no Tiltnieku zirgiem, bet projām brauca tikai tad, kad visi ļaudis bija aizgājuši darbā. Vienīgi Ērika bija palikusi mājās.

Viņa redzēja Andreja sarīkošanos, redzēja un saprata. Un kad viņš iznāca pagalmā, gatavs braukšanai, Ērika paņēma spaiņus un devās pie akas.

- Vai tu tālu brauksi? - viņa vienaldzīgi apjautājās.

- Tepat līdz Mālkalnei, - Andrejs jautri atbildēja.

- Vai tad maz bija vērts jūgt zirgu?

- Taisnību sakot, vērts jau nebija, bet labāk izskatās.

- Ak tā?

Viņa iesmēla ūdeni un aizgāja atpakaļ uz virtuvi. Jā, nu tas ir skaidrs un šovakar būs vēl skaidrāks. Šī uzciršanās, droška, zirgs… gaišmatainā lelle savu lielo dienu sagaidījusi. Tur nu viņš aizbrauc, gatves galā paskatās atpakaļ un pasmīn… To nu gan tu varēji aiztaupīt, Andrej. Un ja tu zinātu, kas te vēl būs, tad tikdaudz arī tu būtu varējis kā atsveicinoties pasniegt roku. Nu, bet varbūt to ari nevajadzēja. Viņa stāv pie loga un raugās uz ceļa pusi, viņas lūpas sāk drebēt. Tad viņa novēršas, ar dziļu nopūtu griežas prom un ieiet savā istabiņā. No kakta tiek izvilkts čemodāns, soma. Viņa noņem gultai segu un palagu, vāc kopā un saiņo savas mantas. Vakarā, kad viņš atgriezīsies, kādas citas rokas viņam pasniegs ēdienu un savā istaba uz galda viņš atradīs vēstuli. Paldies par labo sadzīvošanu, man nav par ko sūdzēties, lai tev labi klājas līdz mūža galam. Un vairāk nekas. Labāk, lai viņš nezina. Neviens lai nezina.

Bet pati viņa zina, un tas nav viegli. Ak nē, todien Tiltniekos nav dzirdama draiskules nebēdīgā dziesma, viņa klusi sāpošās un cenšas visu tā nokārtot, lai viņas aiziešana neradītu traucējumus palicēju dzīvē. Tas ir viss, ko viņa vēl var te darīt.

Agrā rudensvakara krēsla aužas istabu kaktos. Pelēka pusgaisma, kaili lauki un grūta, grūta sirds. Gribas raudat. Ne, ne, esi stipra, tev taču jāpārvar sevi. Neviens nekā nedrīkst zināt. * * - Papu, tu kādu laiciņu nerādies, citādi mums būs neērti runāt, tu jau zini, par ko. - Lilija sacīja tēvam, kad Mālkalnes gatvē aiz kokiem parādījās rudā ērzeļa glāsainais stāvs. - Tikai nenolien kaut kur tālu, lai mēs vēlāk tevi varam atrast.

- Labi labi, - Griķis nosmīnēja un izgāja pagalmā sagaidīt ciemiņu.

Lilija piesteidzās pie spoguļa, pieglauda matus, pārvilka karmīna zīmuli pār lūpām. Vasaras iedegums viņas sejā vēl nebija izbalējis - savāds bija šīs tumši brūnās sejas kontrasts ar dzidri gaišajiem matiem. Paslēpusies aiz loga aizkariem, Lilija redzēja, kā Andrejs izkāpj no droškas un sasveicinās ar tēvu. Tēvs viņam kaut ko jocīgu saka, viņi pasmejas, tad tēvs saņem grožus un aizbrauc zirgu pie ratnīcas.

Gudrais papucis: viņš parūpēsies par zirgu, bet tikmēr mēs varēsim netraucēti pļāpāt! Varbūt viņš pat izjūgs zirgu un novietos stallī - Andrejam taču nekur nav jāsteidzas, nē, nē, lai viņš paliek līdz vakaram.

Bet ja nu viņš tūliņ domā braukt uz mācītāja māju?

Lilijai nav laika turpināt savu domu, jo ārā jau dzirdami Andreja soļi. Viņš klauvē, viņa aicina iekšā un tur nu viņi stāv viens otram pretim. Lilija gaida, ka viņš pasmaidīs, teiks kaut ko mīļu, aicinošu, viņa ir gatava steigties tam pretī, pieglauzties, čivināt. Bet viņš ir tik mierīgs un svinīgs kā baznīcā. Nopietnu seju raugās Lilijā, pasaka: - Labdien, Lilij! - un paspiež viņas roku.

Tad arī viņai cits neatliek kā pielāgoties viņa tonim, lūgt, lai novelk virsdrēbes un nāk dziļāk viesu istabā.

- Šodien ir četrpadsmitais augusts, - Andrejs teica, apsēdies krēslā.

-Ja, es zinu, - Lilija mazliet pietvīka un vairījās Andreja skata. Pagāns, cik tieši un lietišķi viņš to ņem.

- Šai dienai ir kāda īpaša nozīme, - viņš turpināja.

- Zinu, Andrej, ļoti labi atceros, - Lilijai mācās virsū smiekli.

- Un tikai tāpēc es šodien esmu te.

- Es zināju, ka tu būsi. Gaidīju tevi.

Tas ir labi, Lilij, ka tu to neesi aizmirsusi. Tad mēs tūliņ varam runāt par lietu. Reiz tik un tā skaidrībai jābūt.

- Es domāju, Andrej, viss ir diezgan skaidrs, - pirmo reizi kā drošinādama un pamudinādama viņa paskatījās tam acīs. - Mums taču bija laika diezgan visu pārdomāt.

- Jā, četri gadi. Tas bija labi, ka mēs paredzējām šos četrus gadus. Tie mūs pasargāja no kļūdām un pārsteigšanās, ļāva pamatīgi visu novērtēt. Tagad mēs labāk zinām, kas mums der un kas neder, nekā priekš četriem gadiem.

Cieti un bez kaislības skanēja viņa balss - rūgtumos un atstumtībā rūdīta dzelzs.

- Esmu piepildījis visu, ko tu toreiz minēji kā nepieciešamu.

To es zinu, Andrej. - Bet sasniegtais man uzliek pienākumu - neapstāties, turpināt vēl tālāk izveidot to mazo pasauli, kurā dzīvot. Un darboties man lemts. - Patiesi, Andrej, vai tas nav savādi, ka tu tik īsā laikā varēji izlabot visas kļūdas, ko tavs tēvs bija nodarījis ilgos gados?

- Mans tēvs… - uz mirkli viņš apklusa, it kā kavējās atmiņās, tad klusi turpināja: - Mēs abi esam viena lējuma cilvēki. Abiem mums piemīt vienādas tieksmes un rakstura vilcieni. Mēs esam nemierīgi gari, mums patīk kaut ko meklēt, veidot, celt. Mans tēvs būtu varējis daudz vairāk nekā es, ja viņš nebūtu gribējis tik daudz. Viņš bija fantasts, es esmu reālists. Viņš gribēja lielumu, atstādams mazās lietas novārtā, es caur sīkumiem eju uz lielo, īstenībā viņš bija daudz drošāks un dziļāks nekā es. Drusciņ vairāk mēra sajūtas un sausāka apsvēruma - un apsmiekla vietā viņš būtu izpelnījies cieņu un apbrīnošanu.

- Varbūt gan. Bet tu, ko tu vēl gribi darīt? Es domāju, nu jau viss ir kārtībā.

Kārtībā ir jaunās saimniecības pamati, viena trešā daļa no visa. Tagad, kad man ir stabili ienākumi un noteikts atlikums rīcības līdzekļiem, varēšu daudz ērtāk un sekmīgāk turpināt saimniecības izveidošanas darbu. Piecos gados - tas taču nav ilgs laiks - es būšu veicis pusi no nodomātās tālākās programmas un māju ienesību dubultojis. Tad varēšu ķerties pie pēdējā posma. Tā kā man tad būs vēl plašāka rocība, arī ar Šo trešo, visdārgāko un nozīmīgāko posmu ceru tikt galā varbūt piecos gados.

- Tas nozīmē, ka tavi nodomi sniedzas par desmit gadiem uz priekšu. Un tikmēr - tikmēr nāksies dūšīgi strādāt. Strādāt, šo to pieciest un pietikt ar minimālo, bez kā nav iespējama kulturāla dzīve. Tā jau nebūs, ka vajadzēs ciest taisni trūkumu, bet no liekas greznības, personīga komforta un dīkas dzīves baudīšanas būs jāatsakās.

Andrej, man liekas, mūsu toreizējā norunā tas neietilpa. Runa bija par kaut ko citu, un tas nu tagad ir padarīts.

- Taisnība. Tie noteikumi, kurus tu uzstādīji, ir izpildīti. Bet vai tev neliekas, ka vienlīdzības dēļ

arī man savukārt būtu tiesības kaut ko vēlēties?

- Es domāju, ka nav nekādas vajadzības būt tik nepieticīgam.

- Ja jau runā par pieticību, tad nevajadzēja darīt neko. Kāpēc nevarēja pietikt ar to, kas man bija priekš četriem gadiem? Un ja nu tad nevarēja, tad kāpēc tagad jāvar?

- Bet tā taču nav nekāda dzīve. Cilvēks visu mūžu sava darba vergs.

Vai tu zini kādu citu cienījamāku verdzības veidu? Tas, ko tu sauc par verdzību, ir tikai pienākums. Pienākums ir tiesību priekšnoteikums. Katram cilvēkam gribas būt tiesīgam, tātad, viņam arī jāpilda savi pienākumi.

- Protams, bet viņam nav jāpārslodza sevi ar pārāk lieliem pienākumiem.

- Bet no tā taču atkarājas dzīves vērtība. Cilvēks, kas ar mieru dzīvot tukšu, nevērtīgu dzīvi, ir nožēlojams, jo viņam nav progresa instinkta.

- Andrej, šodien ir 14. augusts. Vai taisni tagad būtu jārunā par šiem jautājumiem?

-Jā, Lilij. Mēs esam krustceļā.

- Nē, ceļa galā… Un es gribu zināt, kā tālāk būs.

- Jauns, grūtāks ceļš par iepriekšējo.

- Laidars, virtuve, klēts, bērnu istaba? - Lilija sausi iesmējās.

- No tā tev nav jābaidās, - Andrejs paskatījās viņai acīs.

- Ak tā? Tātad - kaut kāds kompromiss?

- Nē, kompromiss te nav iespējams. Lilij, četrus gadus atpakaļ viss bija savādāk. Mēs abi ari bijām savādāki. To, ko es toreiz vēlējos, šodien vairs nevēlos. Un tā kā arī tu šinī laikā esi vēlējusies daudz ko citu, kam ar mani nav sakara, domāju, mēs esam līdzīgi un varam iztikt bez savstarpējiem pārmetumiem. Ja nenotiktu neparedzētais un Arturs Damalts neatkāptos no ceļa, tu manis negaidītu. Bet es nevēlos būt ielāps un, ja arī vēlētos, tad mani apstākļi neļautu par tādu kļūt. Vārdu sakot - es atbraucu tev pateikt, ka mums abiem nekas kopīgs nevar būt. Nevaru tev piesolīt tādus dzīves apstākļus, pie kuriem tu esi pieradusi, un tu arī neesi tāda, kādai jābūt manai sievai - Tiltnieku saimniecei, drošam draugam un biedram kopīgā, grūtā darbā. Tik bagāts es neesmu, lai varētu atļauties savās mājās tik dārgu greznuma lietu.

Vai tagad beidzot ir viss? - Lilija jautāja, ar pūlēm valdīdamās.

- Man liekas, ka nu ir viss, - Andrejs atbildēja un cēlās augšā.

Papu! Ienāc drusku pie mums! Viņa drūmi smīnēja un skrāpēja dīvāna drānu. Durvīs parādījās Griķis.

- Kas tur ir? Tu mani sauci?

- Ko dara ar cilvēku, kas mūs apvaino mūsu namā? - Lilija iesaucās.

- Vai tādam nerāda durvis, nemet laukā?

- Apvaino? - Griķis samulsis uzlūkoja drīz vienu, drīz otru. Kā jautājot viņa skats apstājās pie Andreja.

- Nupat Lilijai paskaidroju, ka mēs nederam viens otram un tāpēc labāk iesim katrs savu ceļu, Andrejs teica.

Man žēl, ka viņa to iztulko tik slikti. Tad Griķis gāja Andrejam klāt, satvēra viņa roku un ilgi kratīja, pilns izbrīna: - Tad tomēr tu to spēji? Tev bija tik skaidra galva? Pareizi darīts, zēn. Viņa tev neder. Zināju to visu laiku un ja nu tu pats to esi beidzot atskārtis, tad mēs esam vienādās domās. Nemaz nenokaunies, nekā slikta tu neesi darījis, tikai atzinis patiesību. Gan jau viņa arī to kādreiz sapratīs.

Lilija pēkšņi trūkās augšā un iedrāzās blakus istabā, ar sparu aizcirzdama durvis. Griķis pavadīja Andreju pagalmā un atvadoties teica: - Viss pāries. Vēlāk viņa būs vēl pateicīga tev. Bet vienu tu atceries: šis notikums neskar mūsu draudzību, katrā laikā tu būsi mīļi gaidīts viesis manās mājās.

- To neaizmirsīšu, - Andrejs aizkustināts atbildēja. - Mālkalne un Tiltnieki ir tuvākie kaimiņi.

Darīšu visu, lai mēs paliktu arī vislabākie kaimiņi.

Griķa klajā, vīrišķīgā laipnība viņu bija izsitusi no sliedēm. Tas kaut kā nebija parasts, ka cilvēks varēja nostāties šādā viedoklī. Andrejs aizbrauca samulsis.

Bet Lilija visu vakaru nerunāja ar tēvu. Viss, ko viņš teica viņu mierinādams un pārliecinādams, varēja tikai kaitināt un apvainot. To viņš nelikās redzam, ka viņai pēc visa notikušā bija vajadzīgs gandarījums, dalot viņas sašutumu un nosodot krāpnieku, kas četrus gadus bija vazājis aiz deguna Purvmales labāko meitu. Jā, Damalts… Kad Lilija to atcerējās, viņas sašutums vērsās pret Arturu. Daudz bija vainīgo, katrs pa savai modei, tikai viņa nebija vainīga savā priekšā.

5. Ērika beidza rakstīt vēstuli, kurai vajadzēja palikt kā pēdējam sveicienam no viņas tam cilvēkam, kura dēļ viņa trīs ar pusi gadus bija nodzīvojusi šai vietā. Tagad viņa gribēja vel savākt savas pēdējās mantas un tad palūgt Lapiņu Arturu, lai tas viņu aizved uz staciju. Ka puisis paklausīs viņas lūgumam, par to Ērika nešaubījās. Vēl bija drusku laika. Andreja dēļ nevajadzēja steigties. Viņš jau agrāk par tumsu mājās nepārbrauks, varbūt paliks līdz rītam Mālkalnē.

Pagalmā rībēja rati. Laikam Arturs. Tas labi - viņš katrā ziņā ienāks virtuvē, tad varēs pasacīt. Ērika paņēma vēstuli un iegāja saimnieka istabā. Nolika vēstuli uz galda, saviļņota brītiņu vēroja kluso, vienkāršo'telpu, kurā viņš dzīvoja, tad gāja atpakaļ.

Tanī pašā mirklī, kad viņa vēra virtuves durvis, atvērās priekšnama durvis un virtuvē ienāca…

Andrejs. Nebēdnīgs smaids rotājās ap viņa lūpām, jautri un klaji viņš raudzījās Ērikai pretim.

Kā izbilēs viņa sarāvās un pagrīļojās atpakaļ. Skats samulsis maldījās pa telpas krēslainajiem kaktiem. Lūpas kaut ko klusi nomurmināja.

- Atri izbraucu, vai ne? - Andrejs sacīja, tad kā nejauši panācās tuvāk un ieklausījās apkārtējās skaņās. - Visi laikam laukā? Tas labi, jo gribu ar tevi parunāties par kaut ko nopietnu. Ieiesim manā istabā.

Nu Ērika atcerējās vēstuli. Ja Andrejs to ieraudzīs, viņš sapratis visu. - Uzgaidi drusciņ, - viņa lūdzoši un it kā brīdinādama čukstēja. - Paliec vēl brītiņu tepat. Man kaut kas jāsakārto.

Bet durvis uz Andreja istabu stāvēja vaļā un durvju spraugā acis jau bija atradušas to, ko viņam gribēja noslēpt, mazo, zilgano aploksni uz galda. Tāds kā skumjāks un sāpīgāks kļuva viņa skats, viņš nodūra acis un novērsās. - Labi, pagaidīšu.

Un tikai tad viņš atkal paskatījās uz durvīm, kad Ērika bija atgriezusies no viņa istabas un pateikusi: - Tagad tu vari…

Bet viņš bija bezkaunīgs un negāja vis savā istabā, bet ātriem soļiem, lai Ērika viņam neaizsteigtos priekšā un ar savu aizliegumu atkal neaizkavētu, aizgāja līdz viņas istabiņas durvīm, atvēra tās un paskatījās iekšā. Jā, nu viņam tas bija skaidrs.

- Ērika, - viņš klusi teica. - Vai tā nu vajadzēja?

Viņa klusēja. Tad viņš tuvojās tai un tik saudzīgi un maigi saņēma savos pirkstos viņas roku, kā kad baidītos ar savu pieskaršanos nodarīt sāpes. - Tu gribēji aiziet? Tev likās, ka te vairs nav iespējams dzīvot?

Es visu saprotu un man liels prieks, ka tu esi tāda, - viņš turpināja. - Ber tagad iesim iekšā.

Pastāstīšu tev, kas šodien noticis. Nebaidies, tās ir labas lietas. Labas un lielas.

Kā sagurusi viņa tam paklausīja. Viņš aizvēra durvis, aizveda viņu līdz sēdeklim un piespieda apsēsties, pats sāka staigāt pa istabu.

- Es biju Mālkalnē. Runāju ar kādu cilvēku. Tas cilvēks kādreiz man kaut kas bija. Tagad tas vairs nav nekas. Bija laiks, kad šim cilvēkam, sievietei, piederēja visas manas domas un sapņi. Tad viņa kaunējās šīs draudzības un spēlējās ar manu padevību. Šodien viņa vairs nekaunējās un šodien vajadzēja

šo draudzību apliecināt visas pasaules priekšā, bet es vairs to nevēlējos. Tāpēc tik ātri esmu atpakaļ. Tur viss beidzies, jau sen. Kopš pagājušās ziemas - atceries to dienu, kad mēs aizgājām slēpot un uzkāpām skatu tornī - kopš tā brīža jau zināju, kas man šodien būs sakāms Mālkalnē. Tagad to esmu pateicis.

Viņš apstājās un brīdi raudzījās viņā. To, kas vēl sakāms, viņam bija daudz grūtāk pasacīt. Viņš drusku nervozēja un lūkoja jau kabatā papirosus. Beidzot saņēmās un turpināja: - Tur viss nokārtots. Bet ar to iegūta tikai puse vajadzīgās skaidrības. Otra puse man jāiegūst šeit, un tur nu man jārunā ar tevi. Tas, ko šodien izdarīju, dibinājās uz kādām lielām cerībām. Ticēju kādai nojautai. Šī nojauta man teica, ka liktenis bijis briesmīgi labvēlīgs pret mani, piešķirdams man brīnišķīgu un jaunu draugu, kas kluss un nemanīts stāvējis man blakus visus šos grūtos gadus, uzupurējies, palīdzējis lielā darbā un jutis līdzi visām manām nedienām. Ērika, kā tev liekas, vai šis nesalīdzināmais draugs tagad nevarētu noņemt savu masku un atklāt savas dvēseles īsto skaistumu? Tad arī man vairs nevajadzētu izlikties aklam un vienaldzīgam, varbūt tad drīkstētu pastāstīt, cik mīļš viņš man, kādu burvīgu daiļumu viņš piešķīris manai dzīvei. Vai varbūt esmu pārpratis, nojauta mani maldinājusi?

- Nē, nojauta ir pareiza. Es… es…

- Kāpēc tu raudi, mīļā?

- Aiz laimes, mīļais. Cik tur trūka, ka es būtu… nē, tam nu vairs nav nozīmes. Puikiņ, puikiņ, nejautā neko.

Rudais ērzelis stāv pagalmā, piesiets pie slitas, un nevar saprast, kāpēc viņu nejūdz vaļā. Tad viņš iezviedzas. Neviens nenāk. Viņš iezviedzas vēlreiz, skaļi, aicinādams un brīnoties. Tad durvīs parādās saimnieks un vēl otrs cilvēks. Bet viņi nenāk šurpu. Tie aiziet līdz mājas galam upes pusē un raugās pāri Tiltnieku laukiem.

- Te būs tā, - saka saimnieks.

- Un te būs tā, - saka saimniece.

Viņi runā par nākamām dienām, gara acīm skata kādu rītdienas vīziju. Viņu domās tēlojas laipna un čakla dzīve, mūžīgā kustība, perpetuum mobile, par kuru reiz sapņoja kāds pustraks vīrs. Šīs dzīves ainavā kustas laimīgi cilvēki, katram tur pieder sava vieta un neviens nav mazāks par citiem. Tā ir dzīve bez netaisnības un bez skaudības, darbīga bišu saime medus bagātā stropā.

- To mēs izdarīsim visi kopā. Šai darbā katrs ar prieku nāks talkā.

Zirgs zviedz trešo reizi. Tad Andrejs atceras, ka jāiet viņu atjūgt. Lielu sapņu dēļ nedrīkst aizmirst īstenības sīkumus. No sīkumiem lielums top.