Ragana janis maulins

Annotation

JĀNIS MAULIŅŠ RAGANA Interesanti uzrakstītā romāna pamatā Ir attiecības ģimenē atbildība vienam par otru sarežģītās dzīves situācijās, bet galvenais — lasītājam būs iespēja ieskatīties sarežģītajā zinātniskā darba atmosfēra, kas dažkārt piesātināta ar ikdienas grūtībām, pat vilšanos, dažkārt paceļas emocionālā spriegumā, kas vainago panākumus un rada gandarījumu.

Romāns RIGA «LIESMA» 1981 Māksliniece Antonija Lutere © «Liesma», 1981 Recenzenti G Feldmane un V. Kaijaks Pateicos Mikrobioloģijas institūta un Organiskās sintēzes institūta darbiniekiem par palīdzību un dzīves materiālu. Autors Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

KĀZĀS BŪŠOT JAUNĀ RAGANA STARP PAUGURIEM UN BIRZTALAM ZEMNIEKU UN ZINĀTNIEKU DISKUSIJA PAR RAGANAM RAGANU GRĒKSŪDZE TELEFONA SARUNA PUSNAKTI IZZIŅAS AMOKSKRĒJiENS MĪLESTĪBA FANTĀZIJA UN FAKTI DRŪMIE ZIBŠŅOJUMI VENDAS MOKU CEĻI BEIGU ZVANS BALTO VIRSVALKU PASAULĒ ATGRIESANAS ĪSTENĪBA REZIGNĀCIJA SATURS JĀNIS MAULIŅŠ RAGANA

KĀZĀS BŪŠOT JAUNĀ RAGANA Darbs laboratorijā Valdim Dzenim patlaban bija iegājies, tā teikt, īsti robā. Trīs starpprodukti stāvēja uz kristalizāciju, vienu viņš patlaban ielika eksikatorā papildu žāvēšanai un ķērās pie jauna maisījuma sagatavošanas. Nopietni ņemot, tāda rīcība nebija prāta darbs, jo varēja novest pie kļūmēm, sastrēgumiem un pārsteigumiem, bet, tā kā Valdim lielos vilcienos līdz šim viss bija beidzies labi, viņš nebaidījās riska. Reakciju viņš bija izdomājis pirms trijām dienām, pareizāk sakot, pirms divām — rīta agrumā. Viņš pamodās ap diviem naktī, kad ar vareniem blīkšķiem pārnāca blakusdzīvoklī Aijas Krūzes civilvīrs Koja. Aizmigt nevarēja, un Valdis sāka domāt par peptīdiem.

Radās ideja trešos savienojumus šķirot pēc izturības pret karstumu un sāļiem. Dzīvība, kāda tā pastāvēja uz mūsu planētas, nebūt nezināja visus ķīmijas noslēpumus, bet ķīmiķi savukārt zināja tikai niecīgu da|u dzīvības noslēpumu. Valdis atcerējās kaut kur lasījis par sīkbūtnēm, kas spēj dzīvot un vairoties plus 70—80 grādu temperatūrā. Vai tām bija citāds olbaltums — savdabīgs analogs, kam siltumjūtība pavisam cita? Viņš to nezināja, jo, gluži tāpat kā jebkurš labs speciālists, interesējās galvenokārt par savu priekšmetu — par peptīdu grupu. Pat par simt aminoskābju ķēdi un lielākiem olbaltuma veidojumiem viņš ne velna nemācēja pateikt. Mūsdienu informācijas gāzmu apstākļos citādi nebija iespējams. Katrs, kas mēģināja interesēties par blakusnozarēm, k|uva mazāk informēts savā nozarē. Svarcēlājs labus rezultātus varēja gūt tikai tad, ja necentās reizē būt ari labs augstlēcējs vai volej​bolists. Specializācija. Jā, šis drūmais šaurfanātisma dievs — specializācija bija visur klāt. Ārā spīdēja spoža maija saule. Uz brūnā velkmes skapja malas klusi tikšķēja vecmodīgs galda hronometrs ar spožu zvana galvu, ko ķīmiķi bija iesaukuši par laboratorijas sinhrorobotu. Valdis nolika apaļkolbu statīvā uz plauktiņa, izstaipīja rokas virs galvas un nožāvājās. Viņam bija divdesmit septiņi gadi un velnišķīgi daudz enerģijas. Visu to gribējās atdot plašajam pētniecības laukam — organiskās sintēzes ķīmijai, kas diemžēl sadalījās tūkstoš mazākās apakšnozarēs, kuras katra aprija desmitiem un simtiem pētnieku smadzeņu. Valdis saprata: lai ziedotos eksperimentam, šim līdz trakumam akurātajam, reizēm šausmīgi piņķerīgajam un savā ziņā notrulinošajam darbam, vajadzēja atteikties no daudz kā. Daļēji arī no mākslas, literatūras un vispār no kultūras. Jā, viņš to nekautrējās godīgi atzīt, kaut gan par to kaunējās. Valdis apzinā- jas, ka visu reizē nespēj neviens. Un tomēr bija nepatīkami iedomāties, ka fabrikā kāds tur pirmšķirīgs virpotājs saņem krietni lielāku algu nekā viņš, jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks bez grāda, turklāt tam atliek vēl krietni laika teātru un izstāžu apmeklēšanai. Un ne tikai tas. Piemēram, santehniķis Edžus, kas dzīvoja viņam kaimiņos, zināja par kibernētikas jaunumiem vairāk nekā viņš, bet pašvakais žurnālistiņš Viktors savukārt par remantadīna — šī rīdzinieku radītā pretgripas līdzekļa izmēģinājumiem krietni pilnīgāk nekā Valdis Dzenis, institūta darbinieks. Šādas pārdomas pēdējā laikā Valdi apsēda aizvien biežāk. Viņš bija pietiekoši daudz sakrājis eksperimenta darbu, lai varētu sastatīt disertāciju zinātņu kandidāta grāda iegūšanai. Laboratorijā visi izteicās īsāk — ĶZK dabūšanai. Imants mēdza pamudināt: «Lipini tik kopā tos savus uzsintezētos analogus, būs viens ķēzēkā vairāk.»

Diemžēl tieši šī lipināšana Valdim nepatika. Pat vienkāršu publikāciju viņš rakstīja ar piespiešanos. Vadītājam nācās vairākas reizes atgādināt un izskaidrot, kālab publikācijas nepieciešamas. Proti, lai citi citā pasaules nostūrī nedarītu to, kas te Rīgas institūtā jau izdarīts. Nāca ziņas, ka jau tāpat pasaulē notiek visādu smalkumu divkārtēja, trīskārtēja un pat četrkārtēja atklāšana.

Svarīgs bija arī laboratorijas prestižs. Publikācijas — visskaidrākais viņu darba intensitātes rādī​tājs.

— Tu patlaban izskaties pēc tāda, kas nokodis gabalu skāba gurķa un tur mutē. Norīt bail, bet ārā spļaut žēl, — Imants runāja kā parasti lēni, pārdomājot for​mulējumu.

— Pie vella! — Valdis nolādējās. — Es to disertā​ciju tomēr vēl netaisīšu.

Sajā brīdī durvīs parādījās Larisa.

— Jūs, Valdi, aicina pie telefona. Vai varat? — Larisa šos vārdus izrunāja ar savdabīgu glāstošu cieņas izjūtu. Valdis mierinoši un piekrītoši pamāja ar galvu un nesteigdamies gāja uz telpu, kur bija pilsētas telefons, visu laiku raudzīdamies uz Larisas kājām, kas no mugurpuses izskatījās sevišķi jaukas.

Larisa atskatījās, pasmaidīja un teica: — Jēkabs.

— Mhm, — Valdis atbildēja, nedaudz sapīcis, ka Larisa pazinusi viņa drauga balsi.

— Es jau domāju, ka tu pats esi izšķīdis aminoskābē. — Jēkabs smīnēja klausulē. — Tautā runā, ka esot tāda viela, ar kuru varot vannā izšķīdināt cilvēku un iztecināt kanalizācijā. Vai tā ir vai nav?

— Nezinu, nezinu, — Valdis atbildēja. — Nu, ko teiksi?

— Tā diena ir pienākusi. Tā stunda ir situsi. Kauliņi ir mesti. Rubikona pārieta. Vārdu sakot, es precos. Ko tu par to saki?

Valdis mirkli neattapa, ko atbildēt. Jēkabs bija bioloģijas zinātņu kandidāts, gandrīz desmit gadus par viņu vecāks, galīgi iesīkstējis vecpuisis. No viņa Valdis aizguva teoriju, ka zinātnieka darbs nav savienojams ar ģimeni. Lai to pierādītu, Jēkabs savās runās sauca palīgā daudzus dižgarus, arī Ņūtonu un Kantu.

— Un vai tu zini, kas manās kāzās vēl būs?

— Nu? — īsta, dzīva ragana. Turklāt skaista. Tu prātu zaudēsi. Varbūt ij viņas māti, ij vecomāti redzēsi.

— Kas vēl?

— Tev ragana neinteresē? Nesen teici, ka gribot viņu redzēt.

— Tā, kuru vīrs pameta?

— Jā.

Jēkabs pirms paris nedējam bija parādījis viņam šīs meitenes fotogrāfiju. Pareizāk sakot, nofotografēta bija cilvēku grupa un tās malā — Vendīga Šiliņa. No meitenes acīm, vaibstiem, matu kārtojuma un baltās apkaklītes dvesmoja, jā, pat ar fotopapīra starpniecību staroja savdabīga pievilcība.

— Nu, ko teiksi? — Jēkabs jautaja, pārtraukdams telefonsarunai nepiedienīgo apklusumu.

— Man ir saplānoti eksperimenti. Pa vakariem un brīvdienām es tos pārskatu, koriģēju tālāko rīcību …

— Kāpēc tik ilgi prāto? — Jēkabs pārtrauca viņu. — Precos pirmo un pēdējo reizi.

— Labi. — Valdis nopūtās. — Braukšu, ja vien apso​lies iepazīstināt ar raganu.

— Nesāc tik gudrot par precēšanos, — Jēkabs iebilda. — Viņa pa īstam ir ragana. Tas var beigties bēdīgi.

Valdis iesmējās.

— Nu gan norunāji kā tumsonīga vecene.

— Nesmej pirms laika! Kad visu uzzināsi, nobīsies.

— Un tu kā zinātnieks?

— Redzi, katrā pētniekā blakus analītiskam prātam sēž baigs tumsonis, kas šaubās par visu

un pieļauj visādu brīnumu iespējas. To, protams, neņem pārāk nopietni. Vispār tādas lietas pa telefonu nevar izdeba​tēt. Atbrauc, pēc tam varēsi papūlēt savu loģisko pa​kausi. Vai brauksi?

— Braukšu.

Otrā dienā viņš saņēma pa pastu oficiālu ielūgumu- Domas par raganu bija pagaisušas. Viņš apzinājās: kāzās jāierodas tāpēc, ka solījies. Ne prātā nenāca, ka šis brauciens viņa dzīvē varētu ienest kaut ko likte​nīgu un baismu. Viņš taču māņiem neticēja.

Trīs nedēļas pagāja ātri. Valdis strādāja pa desmit,, divpadsmit stundām dienā. Pirksti nogura, acis žilba, un pakrūtē no neregulāras ēšanas un sasprindzinājuma spieda šķērms pliekanums. Kā jau aizvien bijis ierindas zinātniekam, izstrādātajā plānā un nodomos eksperimentu rezultāti ienesa mazāk brīnumu un pārsteigumu, nekā bija gaidīts, toties savairojās strupceļi. Kā uzminēt tāda un tāda savienojuma klātbūtni, ja par tā īpašībām neviens vēl nekā nezināja? Kā atraut tādas un tādas molekulas? Kā uzminēt izdevīgāko amino​skābju apmaiņas paņēmienu?

— Mēģini ar stipru, asu žileti nogriezt kādu gabaliņu, — Imants zobojās, kad Valdis vaļsirdības brīžos viņam uzticēja savas likstas un neveiksmes.

Piektdien viņš nekādus mēģinājumus neuzsāka. Nedaudz piesarcis par savu nekaunību, atdeva Larisai ek​sperimentu pierakstus, lai meitene kaut ko izloba un uz​raksta norisi visiem saprotamā veidā.

Larisa pierakstus labprāt paņēma. Varēja būt, ka viņa, eksperimenta žurnālu pārskatot, mācījās «taisīt zinātni». Diemžēl Valdim pašam šķita, ka tur vēl nekādas īpašas zinātnes nav. Tas bija melns ikdienas darbs ar rūpīgu trauku mazgāšanu, svēršanu, sildīšanu un rēķināšanu. Atšķirībā no restorāna galvenā pavāra te viņam pašam visu vajadzēja «cept un vārīt». Turklāt ražošanā šīs receptes parasti nederēja.

Rūpnieciskai tehnoloģijai vajadzēja meklēt citus ce|us.

— Larisa! Laikam es jūs nekaunīgi apgrūtinu, — Valdis teica, kad inženiere ienāca pēc stundas. Viņš tobrīd stāvēja dīkā pozā un centās iedomāties, kādi katalizatori varētu derēt vienai no divdesmit skābēm. Līdzīgas domas viņš parasti risināja mājās, te tās izskatījās pēc slinkošanas.

— Nē, — Larisa priecīgi atsaucās. — Es labprāt. Pakstu un sekoju jūsu darba ceļam un domai.

— Mjā, — Valdis novilka. — Šoreiz strupceļu vairāk nekā ideju.

Inženiere vērīgi palūkojās viņam sejā. Valdis nespēja kā citkārt viņai uzsmaidīt. Larisa bija izslīdējusi no sirds stūrīša. Viņa, šķiet, to nojauta.

— Tas labi, ka strupceļi izzināti, — viņa teica. — Kad es tikšu pie saviem mēģinājumiem, skaidri sa​pratīšu, kādi tie izskatās.

— Strādāsim kopā! — viņš pēkšņi uzaicināja, bū​dams pārliecināts, ka pasniedz balvu.

— Kāpēc? — Larisa paraustīja plecus. — Tur taču diviem nepietiks vietas.

— Pietiks, meitenīti — Valdis iesmējās. «Labi, ka es viņu neapprecēju,» viņš nodomāja. «Diez cik omulīgi mājās nejutīsies, ja sieva zinātņu kandidāte.» Bija skaidrs, ka Larisa nopietni tēmē uz zinātni, turklāt Valdis pat «ar pakausi» juta, ka domas analītiskumā viņa neko daudz neatpaliek no Imanta, bet dažās vietās pat pārspēj to. Vai taisnība tiem, kas teica, ka te institūtā «peļu nav, ir tikai zebiekstes, kas kārtīgus runčus ne​var interesēt»?

— Es nevēlos ganīties tavu medību lauku tuvumā. — Larisa koķeti pavīpsnāja. — Vēlāk teiksi, ka zogu ide​jas. Kad vīriešiem nākot pāri trīsdesmitiem, viņi kļūs​tot aizdomīgi un pikti.

Valdis gribēja aizrādīt, ka viņam ir tikai divdesmit septiņi, bet pēkšņi apjēdza, ka no trīsdesmit šķir tikai nepilni trīs.

— Ti strannij čelovek, Valdis Janovič, — Larisa ierunājās krievu valodā un piebilda: — Skatos un ne​kādi nesaprotu … Varbūt tevi ragana nobūrusi? — Un viņa savādi iesmējās.

— Blēņas! — Valdis atmāja ar roku kā atvairīdams. Larisai, kas smuidra, smalka un inteliģenta stāvēja baltās kurpītēs ar vienādi iebrūnējušām kājām, puspa- vērtām lūpām un gudrām, lēnīgām

acīm, taču nevarēja būt nopietna konkurente padrukna lauku meita ar vidējo izglītību un raganas iesauku. Galīgs absurds!

— Tu viņu esi redzējis? — Larisa jautāja.

— Nē taču! — Valdis neiecietīgi attrauca.

Larisas lūpas savilkās smīnā. Viņa pazina Valdi. Noskaņu cilvēks. No viņa varēja sagaidīt visu.

Un pats trakākais, ka viņš to neapzinājās. Viss viņa prāts bija atdots «putrai mēģenēs». Pašanalīzei un sevis saprašanai nepalika nekā. Dīvaina pretruna: cilvēks skaitījās zinātnieks, bet paša dzīves nokārtošanā bija krietni vājāks par… Viņa meklēja, bet neatrada salīdzinājumu, jo kautrējās pat domās apvainot savus tuvinie​kus, kuri neviens nebija zinātnieki.

STARP PAUGURIEM UN BIRZTALAM Galvenā kāzinieku grupa brauca ar lielo autobusu «Ikaruss». Pa šoseju gāja līdzeni. Skanēja dziesmas, anekdotes un azartisku kāršu spēlmaņu profesionālie izsaucieni no aizmugures galdiņa. Kad nogriezās uz lielceļa, kas locīdamies ievijās Strīčavai tuvējos pakalnos, omulība pierima, snaudēji pavēra acis un šoferis, tērpies ietekmīgā ādas jakā, piecēlās no sēdekļa un tālāk auto vadīja, stāvot kājās. Lielceļa vienā pusē slējās kalns, otrā lejup sniedzās stāva krauja, priekšā šaurs kolhoza traktoru un pašizkrāvēju vajadzībām būvēts tiltiņš, aiz tā kraujš kāpums pa akmeņainu, lietus izskalotu Ceļu. Tur masīvajam autobusam neatlika vietas manevriem: no vienas puses logus slaucīja raženas alkšņu lapas, no otras sniedzās simtgadīgu egļu platie zari, kas paijāja autobusa muguru ar apsūnojušām skuju plaukstām. Tālāk dižs akmens vaļojās pašā ceļa malā, bet pamalē — kalns, apaudzis ar tumšu mežu.

— Gluži kā Karpatos! — kāds nosēcās.

— Taisni tā, ja vien nebūtu savādāk, — cits skep​tiski piebilda.

Kad lielais autovāģis iegrozījās kāzu māju pagalmā, tam gar degunu aizspurdza dažas izbiedētas vistas un no palejas uz atbraucējiem nolūkojās brūna un pēc izskata ļoti labsirdīga govs.

Sākās parastais kāzu karuselis, kurā grūti saskatīt jaunas krāsas, kādas vēl nekur nebūtu redzētas un aprakstītas. Bija goda vārti, kārtis, virves, muzikanti ar ragiem, kuru pūtiens starp mežiem un pauguriem aizskanēja kilometriem tālu. Bija iepazīšanās, apskatīšanās, iekārtošanās. Bija gaidīšana un minēšana, līgavas un līgavaiņa darba spēju pārbaude un, beidzot, sēšanās pie galda, uz kura, kā Valdis, pie sevis smīnēdams, vērtēja, trūka tikai ceptu ziloņa ausu. Vārdu sakot, Jēkaba vecāki un viņš pats bija sagatavojuši pamatīgu izrādi, kura būtu apmulsinājusi ij rūdītāku ballē- tāju nekā Valdis, kam gandrīz* vai kopš studiju laikiem līdzīgos «kultpasākumos» nebija izdevies piedalīties, ja par tādiem neuzskata dzimumdienu svinības kolēģu lokā. Ar Jēkabu viņš nedabūja pārmīt neviena vārda, jo kāzu vakarā jaunlaulātie ir dieviem līdzīgi: visi par viņiem runā, bet klāt nevar tikt. Ir viņu griba, kurai visi iztop, bet vārdus dzird maz.

Pēc mielasta sākās dejas. Valdis,«nedaudz iereibis un sameties kopā ar kādu labu dziedātāju, Jēkaba kolēģi importa acenēs, izgāja galaistabā, no kurienes plūda vietējās kapelas robustās, sulīgās skaņas. Biologam bija līdzi sieva. Ar to vīrs aizgāja dejot, un Valdis palika viens. Kad tuvumā pazibēja kāda jauna sieviete bez pavadoņa, viņš to uzlūdza uz deju. Muzikanti spēlēja tik dedzīgi, ka no sienām dzirkstīja ugunis, tās reizēm nozibsnīja arī bundzinieka pakausī. Un Valdim ļoti gribējās savai dejas partnerei teikt, ka no instrumentiem plūst priecīgas vaimanas. Viņš reizes piecas domās atkārtoja šo vārdu savienojumu «priecīgas vaimanas», bet skaļi pateikt tā arī neiedrošinājās, jo meitene izskatījās atturīga un, šķiet, nebija vietējā, tālab, kas zin, varēja viņa jūsmu par lauku kapelas dedzīgo spēli nesaprast, tikai noturēt viņu pašu par naivu lauķi. Kad partnere, aši galvu pagriežot, nejauši uzpūta elpu, viņš ar nelielu izbrīnu pārliecinājās, ka elpā nejautās alkohols. Dvaša smaržoja nedaudz rūg- teni — it kā pēc purva vaivariņiem un kaut kādām mež​malas puķītēm.

Absolūta nedzērāja šķita šim vakaram nepiemērota partnere, jo viņam nebija nekas pret īsu mīlas piedzīvojumu vai — kā Jēkabs teica — vienas nakts laulībām. Nesmuki jau tas skanēja un izskatījās, bet Valdim, aizņemtam «zinātnes moceklim», nebija pastāvīgas draudzenes. Viņš — kā pats pieticīgi apgalvoja — pārtika no drupačām ne aiz izlaidības, bet aiz pašaizliedzības. Biologs bija uzminējis Valda bēdīgo stāvokli un paskubināja: — Pameklē starp Strīčavas daiļavām piemērotu peli, tad uz rīta pusi raudzīsim visi četri kaut kur atpūtas vajadzībā nolīst.

Pateikt tā varēja. Bet viens no dzīves pamatlikumiem ir, ka plāni un teorijas nebūt neīstenojas dzīvē tik precīzi. Turklāt apzināta meklēšana Valdi saistīja, mulsināja. Viņš dejoja te ar vienu, te ar otru, bet tālāk par dažu pabanālu frāžu apmaiņu netika. Ai, viņš zināja, ka ne jau runāšana dažkārt svarīga. Viņš nebija naivs puišelis. Garīgais darbs izsmēlis kaut kādas smadzeņu akas, viņš pārāk daudz runājis un domājis par ķīmiju. Bijusi šeit Larisa, viņš ar to tērzētu vareni, saprātīgi, bet te grozījās sveši cilvēki, kāzu līksmības pārņemti, kuriem par Valda peptīdiem un analogiem nebija ne mazākās intereses. Šis faktors radīja mazvērtības kompleksu. Jā, jā, īstu mazvērtības apziņu. Varētu izlīst no tās, iedomājoties, ka tie vīri, kam nav ar zinātni sakara, ir niecības. Diemžēl šovakar šāda augstprātība nebija iespējama, jo visi viesi taču zinātņu kandidāta (bezmaz doktora) Jēkaba Mellezera paziņas, radi un draugi un līdz ar viņu kļuva šobrīd cienījami un neaizskarami. Tā un šitā domājot^ savdabīgais, gandrīz sli​mīgais biklums tā arī nepārgāja.

— Uzlūdz zeltenes! — vecais vijolnieks nokliedzās un plaši, labsirdīgi pamāja ar roku. Telpa tūlīt pielija ar priecīgi kaislām vaimanām. Valdis grasījās atkāpties gaitenī, kad viņam pretī nostājās meitene, kuru bija uzlūdzis pašu pirmo. Nu viņš partneri labāk apskatīja. Gaišajos matos spurdza divi balti pušķi, spīdēja balta apkaklīte, vizēja sārtas krelles, oranža kleita. Uzacis šķita nedaudz krāsotas, bet lūpas bērnišķīgi tīras. Val​dis pasmaidīja.

— Lūdzu! — viņa bikli čukstēja, redzēdama, ka Val​dis kavējas.

Puiša drūmums pēkšņi izgaisa kā nebijis. Acīmredzot kāda no bioloģijas studentēm. Jā, viņa varēja būt vienīgi bioloģijas studente. Par to Valdis vairs nešaubījās. Viņš brīnījās, kā, pirmo reizi dejojot, nebija pamanījis šīs meitenes savdabīgo skaistumu. Patiešām kā ar aklumu sists! Viņš vēlreiz sajuta tikko jaušamu purva vaivariņu un piemeža zilpuķīšu smaržu, tūlīt saprazdams, ka tā dvesmo viņas elpa. Un pēkšņi Valdi dīvaini sentimentāli saviļņoja šis atklājums: starp mūsdienu meitenēm atrodas tādas, kas pat kāzās nelieto alkoholu. Viņš piekļāva sev tuvāk jaunās sievietes augumu. Šoreiz, nedaudz pretodamās, viņa to ļāva. Un, lai gan tā bija darījis bieži, viņš pēkšņi samulsa, jutās vainīgs. Dejot vedās ļoti viegli. Savādi kļuva, iedomājoties, ka viņi pēc šī vakara vairs viens otru nesatiks, tālab, vēlēdamies meiteni šajā paša domu skumjajā mirklī kaut kā iepriecināt, viņš teica: — Cik labi ar jums!

Viņi mīļi saskatījās. Valdis — pateicīgi smaidīdams, viņa — sērīgi un piesardzīgi.

«Viņa ir balts brīnums,» Valdis nodomāja.

— Vai jūs esat bioloģe?

— Nē.

Valdis vēlējas vēlreiz ieskatīties viņas acīs, bet tas neizdevās. Meitene turēja galvu noliektu.

Un, tā kā viņa bija pusgalvu mazāka, piere atradās Valda zoda augstumā. Vēlēšanās uzzināt meitenes nodarbošanos bija tik asa, ka Valdis paslepus aplūkoja viņas pirkstus. Tie bija slaidi, nagi ar lieliem baltuma lokiem, āda, šķiet, nedaudz izmirkuši, tikko jaušami iepelēka. Ķīmiķēm eksperimentatorēm nereti pirkstu gali k|uva iedzelteni.

— Jūs esat Jēkaba radiniece?

— Nē.

Pēc balss skaņas Valdis noprata, ka viņai šada iztaujāšana nepatīk. Samierinājās un apklusa.

Negaidot ierunājās viņa: — Jūs daudzus no viesiem pazīstat?

— Nē. — Valdis pasmaidīja un piebilda: — Izrādās, ka man uz jūsu jautājumu tāda pati atbilde kā jums uz manējiem.

— Jā. Kā pasakā. — Viņa pacēla galvu. Pelēkrai- bās, brīnumu pilnās acis iemeta Valdim

sejā vasaru.

— Kas tā par pasaku?

— Neprasiet! Skumja pasaka.

— Vai tāpēc jūs esat bēdīga?

— Es izskatos bēdīga? — viņa satrūkās.

—Jā. Bet tādas zilganas romantiskas skumjas jau​nībā piestāv.

Viņa dziļi ievilka elpu. Krūtis pacēlās. Valdis nodrebēja no tikko jaušamās fiziskās pieskaršanās. Nekad agrāk viņu nebija satraucis sievietes krūšu pieskāriens.

— Lūdzu, jautājiet man kaut ko! — Valdis ierunā​jās. — Atbildēšu visu, visu un neko nemelošu.

Atkal viņa palūkojās ar savām mulsinoši skumjajām un reizē tveicīgajām acīm, sapratusi viņa savdabīgo atzīšanos, pateicīgi to pieņemdama. Seju apmirdzēja cerību pilns smaids, padarīdams to divkārt skaistu.

— Labi, — viņa klusi teica.

— Klausos! — Valdis atsaucās, priecādamies, ka uzsācis šo rotaļu, kuras noslēgums slēpās sārtā miglā, neskaidros un neizdibināmos laimes solījumu tālumos. Viņa brīdi klusēja, acīmredzot apdomāja, ko teikt.

— Vai jūs esat zinātnieks?

— Jā, tā var sacīt, — Valdis ātri atbildēja un samulsa. Viņam taču nebija nekāda zinātniskā grāda.

— Ļoti interesanti, — viņa izdvesa ar atvieglinā​jumu balsī. — Kādā nozarē?

— Ķīmiķis.

— Cik jums gadu?

— Divdesmit septiņi.

— Neprecējies?

— Neprecējies.

Viņa saknieba lūpas.

— Tas jums nepatīk? — viņš bažīgi jautāja.

Viņa dziļi ievilka elpu, acīs pamirdzēja skumjas. Izskatījās kā briesmu priekšā neaizsargāts bērns, un tajā pašā laikā kustībās jautās pilnvērtīga, tvanīga sie​viete, no kuras tuvuma aizraujas elpa.

— Jums nepatīk, ka esmu brīvs? — viņš atkārtoja jautājumu.

— Patīk, — viņa sacīja. Valdim tomēr šķita, ka viņa jūtas apbēdināta.

— Piedodiet, — Valdis nomurmināja.

— Ai, nekas, — viņa atbildēja, it kā no dziļām domām iztraucēta, it kā šī runa būtu sīka un gluži neno​zīmīga.

— Kāpēc jūsu balsī tādas skumjas? — Valdim atkal paspruka jautājums.

— Ich weifi nicht, was soli es bedeutcn… — viņa ļoti skaidri un viegli izrunāja vācu vārdus.

— Piedodiet! Man taču nav tiesību jautāt. Vai ne?

— Jā. — Viņa atzinīgi pasmaidīja.

Beidzās deja. Valdis lūdza atļauju palikt kopā. Viņa klusēdama pavirzījās sāņus.

— Iztaujājiet mani vēl! — viņš lūdzās.

Viņa pasmaidīja brīvi, drastiski, it kā atbrīvojusies no smaguma, it kā ko grūtu izlēmusi un līdz ar to no​metusi neskaidrības slogu.

— Vai jūs ticat spokiem?

— Noteikti! — Valdis smējās. — Pats esmu bijis spoks, baidījis skolā meitenes. Kā lai netic paša eksis​tencei?

Kapela atsāka spēlēt, un viņi atkal dejoja. Valdim vairs runāt negribējās. Viņš juta, ka iestājusies pirmā biklā noskaņa, kas aizvien savdabīgi skaista un neatkārtojama ar saviem klusajiem pirmsausmas mijkrēšļa pustoņiem. Viņš vēl tikai noskaidroja, ka jaunā sieviete, kuras vārdu arvien vēl nezināja, ne šodien, ne rīt nepazudīs, un nomierinājās.

Tuvojās pusnakts. Apkārt klaiņoja glūnīgi līgavu zagļi zaļām mednieku platmalēm galvā. Lielajā istabā uz galda uzkāpis, puslatīnisku; puskrievisku un puslat- visku «svētrunu» teica nez no kurienes uzradies viltus mācītājs gandrīz īstā svētvīra talārā, bībeles vietā rokā turēdams avīzē ievīkstītu skatu albumu. Pēc katra viņa teikuma klausītāji smējās. No stūra kāds sauca: «Jā,

jā, tā ir īsta runa, es patiesi reiz biju pareizticīgo baznīcā.» Otrā stāvā sievas gatavojās jaunā pāra mičoša​nai, izdalīja uz rakstāmmašīnas pavairotus dziesmu tekstus.

Kad sarežģītās pusnakts procedūras bija nodarītas un jaunais pāris aizvadīts uz guļvietu, Valdis atminējās svešo draudzeni. Viņa pie mičošanas nebija redzama. Izstaigājis visas istabas un neatradis, Valdis izgāja pagalmā. Vasaras nakts bija pagaisa, bet drēgna. No ziemeļu puses lēni līda tumši mākoņu strēķi, debesis aiz tiem blāvoja zaļgandzeltenas un saltas. Savādu izjūtu satraukts, viņš bažīgi vērās tālumos. Tad devās pa dārza taciņu lejup un apstājās pie tīrummalas ceriņkrumiem. Paugura galā viņpus strauta tirkšķēja zemesvēzis.

Valdis stāvēja kā sastindzis, klausīdamies nakts skaņās, ko reizēm noslāpēja mūzil<a un pavairāk iedzērušo kāzu viesu klaigas, pārdzīvoja savu vientulību. «Melnais nolādētais», negaidīti uzradies, žņaudza alkohola satraukto dvēseli.

Blakus eeriņkrūmam nočabēja zāle. Valdis pagriezās, lai ietu atpakaļ uz kāzu māju, bet nu gaidās sa​stinga.

— Tepat, — teica sievietes balss.

— Jā, — otra atbildēja.

Redzes lokā parādījās divas jaunas kāzinieces, nostājās abas blakus un, raudzīdamās uz rītausmas iesārto pamali, veikli parāva uz augšu kleitas un nesteigdamās noslidināja uz leju biksītes… Valdis stāvēja soļus četrus no viņām, baidīdamies pat paelpot. Brīdis, kad drīkstēja dot

ziņu par savu klātbūtni, bija neglābjami nokavēts, un atlika vienīgi cerēt uz brīnumu, ka viņas tādu nevērību pret tuvāko apkārtni saglabās līdz galam. Tā arī notika. Kad viņas gāja projām, līdz Valda ausīm atskanēja pusneskaidra frāze: — Ragana neatnāca … vaicāju …

Valdis atcerējās, ka Jēkabs bija apsolījis viņam parādīt dzīvu raganu. Atcerējās un tūlīt aizmirsa. Cilvēks, kuru skārusi lielas mīlas vēsma, par citnozīmes ikdienas parādībām vairs neinteresējas. Pie mājas durvīm Valdis saskrējās ar svešinieci.

— Venda! — kāds sauca. Viņa atskatījās, pavirši pamāja ar roku un tūlīt uzsmaidīja Valdim.

Viņš atkār​toja vārdu, ko tik nejauši bija uzzinājis, un brīnījās, ka nav pajautājis agrāk.

— Skaists vārds!

Viņa neatbildēja. Tikai bažīgi atskatījās. Šķiet, nevēlējās, ka viņš seko. Bet Valdis neatkāpās.

Kolēģis Imants, kam «sievieškopībā» bija krietni vairāk zināšanu nekā Valdim, mēdza uzsvērt: «Ja tev kāda patīk — ej virsū! Cita nekā nevajag — ej tik virsū! Tas ir vīrieša svēts pienākums. Ja to neizmantosi, paliksi tukšā.» Šoreiz Valdis tukšā negribēja palikt. Pats jaunākais no mūziķiem spēlēja akordeonu, bet vecākie biedri pie pustukšā galda iestiprinājās. Viņiem blakus sēdēja pirmītējais «garīdznieks», aizvien vēl tērpies gandrīz īstā mācītāja talārā, un, galvu klanīdams, gvelza inu|ķības.

Venda, nedaudz ieinteresēta, palūkojās uz viņu un gāja tālāk.

— Iesim dejot! — Valdis lūdzās. Viņa dzirkstoši, pa​teicīgi pasmaidīja. Valdis juta, ka Venda ir satraukta, spraiga kā nostiepta stīga. — Meitene! — Viņš ielika balsī visas savas apskurbušās sirds skaņas.

Viņa Sastinga. Vaibsti kļuva cieti. Balss skanēja dzestri: — Ar jums ir bēdīgi.

Tāda nepiedzīvota nopietnība Valdi sasmīdināja. Viņš atguva rotaļīgumu, kas aizvien bija nesis panā​kumus sarunās ar sievietēm.

— Šausmīgi bēdīgil — viņš priecīgi sauca. — Vēl mazliet — un es aiz bēdām nomiršu.

Viņa palūkojās vēlreiz ar smagu satumsumu skatienā, novaibstīja lūpas ironiskā smaidā.

— Ne jau aiz bēdām. Aiz laimes.

Savā negarajā donžuāna mūžā Valdis bija dzirdējis diezgan dažādas sieviešu atbildes. Viena, kad viņš neatlaidīgi uzmācās, bija pamācījusi izdzert glāzi auksta ūdens un pabāzt galvu zem krāna.

Bet šāda veida pretestību piedzīvoja pirmo reizi. Turklāt viņš šoreiz bija krūmu mednieka nodomus atmetis, ieturēja distanci, nepārkāpa nevainīgas sarunas etiķeti. Ja jāatrod kāds pārkāpējs, tad tā bija viņa, pieminēdama nomiršanu aiz laimes. Un tajā pašā laikā Valdis nojauta, ka Venda ar šiem vārdiem nekoķetē, kā to dažkārt dara atraidošās sievietes, bet runā no pilnas sirds. Tikai nebija saprotams, ko šī sirds glabā. Tas bija lielais noslēpums, kas varētu satracināt arī mazāk pētnieciski noskaņotu garu, pat katru puslīdz ziņkārīgu un vīrišķīgu būtni.

— Venda, esmu jūsu rīcībā!

— Redzu, — viņa atbildēja, un lūpas atkal tikko jaušami sāpīgi noraustījās.

Viņi apstājās mazajā istabā pie krāsns. Tā, protams, bija auksta. Venda atspiedās pret mūri, atlieca galvu un aizvēra acis.

— Ak dievsf — Viņas nāsis, it kā kaut ko baigu ska​tot, iepletās.

— Es tev neko ļaunu nedarīšu, — Valdis solīja. — Vai tu tam netici?

— Ticu, — viņa mierīgi atbildēja, un skaidri bija redzams, ka viņa tā domā..

— Es tikai vēlos pabūt jūsu tuvumā, lūk, tā te. Vai tas ir tik … grūti?

Viņa neatbildēja. Sasprindzināti domāja. Pēc brīža jautāja: — Jēkabs ir jūsu draugs?

— Jā.

— Es kaut ko nesaprotu, — viņa mulsi atzinās.

— Mans vārds ir Valdis.

— Valdis? — Viņa dzīvi palūkojās viņam sejā, tad pārlaida skatienu pleciem, augumam.

Grasījās runāt, bet tūlīt it kā norija vārdus un nopūtās.

Valdim pēkšņi radās apskaidrība. Nu jā, kā tad savādāk. Tik elementāra lieta, un viņš kā apdullis stūra buks. Kauns!

— Jūs esat precējusies, vai ne? — Viņš pat paspēra pussoli atpakaļ. \ — Nē.

— Jus esat skaista, — Valdis pavēstīja sausi, lietišķi, kā citkārt stāstīdams par dicikloheksilkarbo- diimīda iedarbību.

Venda piekrītoši pamāja ar galvu. Viņas acīs ne uz mirkli nepamirdzēja prieks par komplimentu, drīzāk pavīdēja bažas. Un pēkšņi Valdis ievēroja, ka tajās sāk krāties asaras. Lēni pacēlās rokas, aizklādamas seju. Viņa neraustījās raudu spazmās, nešņukstēja, ne- trīsuļoja, viņa raudāja klusi, kā raud aizcirsti koki pavasarī. Valdis stāvēja sastindzis un nesaprata, ko iesākt. Pie galda sēdošās tantes atskatījās. Divreiz no​skanēja vārds «raud». Šķiet, viņas par to nebija sevišķi izbrīnītas.

— Labāk nebūtu nākusi uz kāzām, — no Vendas lūpām tikko jaušami raisījās vārdi.

— Neko nesaprotu. Galīgi nesaprotu, — Valdis ru​nāja.

— Rītdien sapratīsi. — Venda slaucīja acis. Vaigus nebija nokrāsojusi skropstu tuša, acis kļuvušas vēl pie​vilcīgākas, valgas un gurdenas.

— Neko nesapratīšu, — viņš nikni apstrīdēja.

— No tā nekļūs labāk.

Valdis iesmējās. Šķiet, saruna ievirzījās aizprāta sfērās, kad viens aiz vārdiem varēja domāt citu nekā otrs. Dzirdot Valda līksmos smieklus, Vendas seja no​skaidrojās, viņa pasmaidīja.

— Raudāt, protams, ir muļķīgi. Asaras neko nelīdz.

— Pilnīgi pareizil — Valdis priecīgi piekrita.

Viņi izgāja pagalmā. Valdis veda viņu aiz rokas pa taciņu uz upītes krastu. Pie ceriņkrūmiem nogriezās. Venda bija kļuvusi pieļāvīgāka, priecīgāka. Arī saspringums izzudis. Viņa izskatījās pavisam citāda nekā dejojot. Sapņaini rāma. Tikai ap lūpām vēl rotājās sāpju vaibsts. Valdis rāva ceriņu lapas un sita tās ar plaukstu, taisīdams plaukšķus. Mežmalā uzstājās kāds iesilis solists. Venda iesmējās. Valdis parāva viņu aiz rokas sev tuvāk, sajuta viņas elpu un, muļķīgi nočukstējis: «Piedod!» — piekļāvās viņas lūpām kā izslāpis, kā pirmo reizi apjēdzis. Un, lai gan Venda viņu neatgrūda, pat atbildēja skūpstam, viņš nespēja atbrīvoties no ne​ērtības sajūtas.

Sievietes ķermenis bija tvirts un dzīvīgs. No tā lēkāja elektriskās dzirksteles, kas reibināja galvu. Bet garīgais satraukums, estētiskais prieks, kas radās no sarunas, no skatīšanās uz viņu, bija uzlicis žņaugus fiziskajām iekārēm.

— Pavadi mani uz māju! — Venda lūdza. — Es par to priecāšos.

Viņi gāja klusēdami. Viņa neļāva turēt aiz rokas. Bija kļuvusi vēl biklāka. Gāja pa priekšu.

Valdis vēroja viņas stingrās kājas. Bija drēgns rīts, bet viņa, šķiet, nejuta aukstumu. Baltās kurpes rasā k|uva mitras, smilgas skārās pie pagarās kleitas malas. Viņa noāva kurpes, iepriekš nočukstējusi atvainošanos, un pavilka uz augšu kleitas malu. Un pēkšņi atskatījās smaidīga un līksma.

— Pasaulē taču brīnumi notiek, vai ne?

— Tūkstošiem brīnumu… — Valdis steigšus atbildēja. Viņš nojauta, ka tādu atbildi viņa ļoti gaida. Viņa pateicīgi pasmaidīja. Pēc brīža, kurpes ar kreiso roku pret debesīm pacēlusi, lai ar elkoni varētu aizdzīt no pieres odu, jautāja:

— Jūs esat īsts zinātnieks?

— Pats tā domāju. Nezinu, kā izskatās no malas.

Venda brīdi vēroja viņa seju, tālab zaudēja virzienu un nokāpa no taciņas. Smilgas samērcēja ceļgalus.

— Piedodiet, — viņa teica, paceldama kleitu vēl aug​stāk.

Rīta blāzmas spīdumā kailās, rasainās kājas mirdzēja zeltainas, un, lai arī tās nebija tik tievas, kā to prasīja skaistuma standarts, Valdim tās šķita savā neatkārtojamā savdabībā pati pilnība. Uz šīs zaļok​snējās takas neviena cita skaistule tik labi neiederētos kā Venda.

— Vai jūs sirdī esat īsts zinātnieks?

Valdi jautājuma atkārtojums nemulsināja. Viņš jau bija sapratis, ka no Vendas parastību nevajag gaidīt. Viņa dabiski un viegli stāvēja pāri ikdienībai, pati to nemaz nepamanīdama.

— Jā. Sirdī īsts, — Valdis atbildēja, jo redzēja, ka to gaida Venda. Pats vēl šaubījās, bet mierināja sevi ar domu, ka tieši šī nedrošība ir vislabākais īstuma rādītājs.

— Tomēr tici brīnumiem? — viņa bažījās. t— Ticu, — viņš apstiprināja.

Viņa smagi nopūtās un novērsās. Kalna kokus apspīdēja uzlecošā saule. Pie ceļa likuma abi apstājās.

— Tur ir manas mājas, — viņa pamāja ar roku.

— Vai rīt atnāksi? — Valdis jautāja.

— Nezinu.

— Lūdzu atnāc! Izgulies un atnāc!

Viņas acīs nozibsnīja tumsa.

— No kā tu baidies, mana … — Valdis maigi pacēla roku un aprāvās, lai nekļūtu pārlieku sentimentāls. Viņš dzīvē bija guvis pārliecību, ka sentimentalitāte ir ļaunāka par nelietību. — Apsoli, ka atnāksi! Izgulēsies un atnāksi. Šodien.

— Arī tad, ja jūs mani vairs negaidīsiet? — viņa salti jautāja.

— Jā, arī tad, ja es būšu kļuvis vājprātīgs un tevi vairs negaidīšu. Tad jo sevišķi. Atnāksi, papīiķēsi man ar plaukstu pa kreiso vaigu un trīs reizes uzsauksi: «Atgriezies, prātiņ! Atgriezies, prātiņ! Atgriezies, prā- tiņ!» Jā? Darīsi tā?

— Nedarīšu! — viņa skarbi teica.

Valdis sadrūma.

— Es tev nepatīku? — viņš jautāja, pats saprazdams, ka jautājums ir krietni liekulīgs un viņam kā zinātniekam godu nedara.

— Ai, nerunā, nerunā! — viņa iesaucās, ar kurpēm aizsegusi seju. Labāku atzīšanos mīlestībā nemaz neva​rēja iedomāties.

— Piedod! — viņš nokaunējies nomurmināja.

Un tad viņi klusēja. Stāvēja un neteica ne vārda. Tikai reizumis viens uz otru palūkojās. Tā stāvēt bija šausmīgi labi. Neiedomājami, neticami patīkami. Viņš redzēja viņas spēcīgo vidukli, gurnus, ko cieši apņēma kleita, un pēkšņi iedomājās par dēliem. 5ī sieviete varētu viņam dzemdēt sešus septiņus bērnus, bet viņš, panākumiem bagāts zinātnieks, ar savu algu visus uzturētu. Tā būtu dzīvīga, plauksmes pilna cilts. Spēks mutuļotu uz visām pusēm kā ūdens no ražena avota. Spēks, gudrība un jaunība. Viņa būtu lieliska, iejūtīga mājasmāte, gudra bērnu audzinātāja, pret vīru pazemīga un kautra. Kur mūsdienās ņemsi labāku sievu!

— Labi. Ej izgulies! — viņš mīļi teica. — Man arī kaut kur jāatrod vieta.

Venda samulsa, acīmredzot pārmeta sev, ka nav iedo​mājusies par drauga atpūtu. Viņas vaibsti šo

pašpār​metumu pauda tik izteiksmīgi, ka Valdis iesmējās.

Nebēdājies! Gan es pratīšu nolīst kādā mierīgā kaktā.

— Re, tur šķūnītī vajag būt sienam, — viņa priecīgi iesaucās.

— Ar labu nakti! — Valdis pamāja ar roku.

Saule apspīdēja kalna galotnē sakuplojošo auzu lauku. Viņš uzlocīja bikšu staras un brida pa zāli uz pirmskara laikos cdto šķūnīti, kura sānu baļķi vietām izpuvuši cauri. Vienā kaktā tur bija sadzīts tikko sapļauts un izžāvēts siens. Viņš nolocīja bikses un ar kājām pa to pačamdījās. Nadziņus skrapstinādama, pa sienas baļķi aizskrēja brūna ķirzaka. «Nu, vellu, ka neuzgulstos odzes kundzei,» viņš miegaini nodomāja, neizjuzdams ne pretīguma, ne baiļu. Krūtis pildīja gaišs rāmums. Viņš zināja, kur ir Vendas mājas, zināja, ka viņu mīl. Nekas ļauns vairs nevarēja notikt. Pirms iemigšanas vēl apsvēra, ka eksperimentu materiāli tomēr būs jāapkopo, eksāmeni jānokārto, citādi Vendu uzturēt būs grūti. Zinātniekam ar grādu arī vieglāk dabūt dzīvokli. «Nopietna ģimene taču negulēs, kā pašlaik to daru, purva malas siena šķūnītī kopā ar brūnpelēkām ķirzaciņām,» viņš nodomāja.

ZEMNIEKU UN ZINĀTNIEKU DISKUSIJA PAR RAGANAM Miegs bija ciešs un bez sapņiem. Pamodās viņš 110 saules stara, kas caur šķūnīša gala šķirbu iespiedās tieši acīs. Atminējās, ka rīta agrumā salis, bet pēc tam palēnām sasilis. Kaut kur aiz kalna stūra māva govs. Tālumā dziedāja gaiļi, rēja suņi, trimšķināja putni.

Valdis uzlēca kājās, nopurināja gružus no uzvalka. Elāna drēbei gulēšana sienā nekaitēja. Siena zāles viegli nokrita, krokas iztaisnojās, it kā to nemaz nebūtu bijis. Viņš izsukāja matus un atvēra šķūnīša durvis. Pretī vērās skaists iesilušas vasaras priekšpusdienas mirdzums. Jaunais vīrietis izstaipījās, norozījās un pataustīja kaklu, kas bija kļuvis sāpīgs. Acīmredzot salšana nebija palikusi bez sekām. Pār miesu pārskrēja viegli drebuļi. Viņš devās atpakaļ uz dzīru māju. Pie strautiņa nomazgājās un padzērās. Paģiru sajūta mazinājās, arī kakls kļuva brīvāks. Viņš atminējās Vendu, meitenes tīro, smaržīgo elpu un nodomāja, ka alkohola lietošana tomēr ir traki stulba padarīšana.

Jaunlaulātie bija piecēlušies jau pirms stundas. Val​dis pagalmā saskrējās ar Jēkabu.

— Nu? Tev neviens pāri nedara? — jaunais vīrs pus- nenopietnā rūpju balsī apjautājās.

— Turos, biedri priekšniek, — Valdis, papēžus sasiz​dams, braši atbildēja. — Kur tava sieva?

— Ģērbjas.

— Tevi izdzina no gultas?

•— Jā. Jau vakarā.

— Kāpēc?

— Tā norunājām. Atsevišķas istabas mums nebija.

— Pareizi! — Valdis ātri piekrita. Viņš saprata, ka Jēkabs pats vēlējies, lai kāzu naktī viņiem nebūtu atsevišķas istabas. Iebrukšana no rīta Jaunā pāra vientu.- iibā un visas tam sekojošās izdarības Valdim nepatika. Šķita, ka te tautas tradīcija grēko pati pret sevi, pret saviem ētikas principiem. Bet Valdim gan nebūtu ienā​cis prātā pret to sacelties vai protestēt.

— Man tava sieva patīk, — Valdis teica.

— Traks! — Jēkabs uzsauca. — Izmet no galvas! Viņa nevienam citam vairs nedrīkst patikt.

— Neprasi neiespējamo! — draugs atsmēja. Jēkabu aizsauca saimnieces. Valdis iegāja lielajā istabā, kurā jau dūktin dūca viesu balsis.

— Nāc šurp, pazudušais grasi! — viņu dedzīgi aici​nāja biologs.

Valdis piesēda. Biologa sieva teica: — Viņš jūs sauc par… Kā tu teici?

— Ķīmīzers, — vīrs piepalīdzēja.

— Ķīnīzers? — iejautājās pretī sēdošais laucinieks. — Tas ir pekinietis, hunveibiņš. Sito es skaidri zinu. Ja taisies mani ķert, tad ķer uz citu. Sito es zinu. — Viņš acīm redzami bija krietni burās. Lai novērstu pa- muļķīgo sarunu, Valdis teica: — Kakls sāp. Gribi — negribi, jāizskalo ar šņabīti.

— Ko? — pretīsēdētājs atkal iejaucās. — Kakls? Būsi vakar ar raganu bučojies. Jā, jā!

Biologs ielēja Valdim glāzē dzeramo. Valdis pacēla trauku. Pretīsēdētājs raudzījās uz viņu miglainām acīm un ietiepīgi atkārtoja: — Tu ar raganu esi bučojies. Vot! Valdis atcerējās vecmāmiņu. Kad puikas gados notvīcis grasījās dzert no avota aukstu ūdeni, vecmāmiņa allaž atgādināja: «Nebučojies ar raganu!» Citkārt, kad viņam sāpēja kakls, viņa pārmeta: «Kā lai nesāp, ja allaž bučojies ar raganu!» Jā, zemnieku ļaudīm bija savdabīga, tēlaina valoda.

— Ragana nav vainīga! Sāpēja jau pirms bučoša​nās, — viņš teica.

Pretīsēdētājs saviebās un neteica vairs neko.

Pienāca Jēkabs. Valdis parāvās tālāk, lai gaviļnieks ar savu klātbūtni varētu pagodināt viņu kompāniju.

Brīdi pamētājušies ar parastajām patukšajām iztei​cienu bumbiņām, reizē apklusa.

Nesenais raganas pieminējums Valdim izraisīja atmi​ņas. Viņš pavīpsnāja.

— Tu apsolīji parādīt dzīvu raganu, bet vēl līdz šim brīdim neesi parādījis.

— Ko? — Jēkabs pārjautāja, lai gan bija skaidrs, ka viņš teikto sadzirdējis. Jautājums liecināja par apju​kumu. Valdim kļuva neērti. Viņš bija iemīlējies, laimīgs un miermīlīgs.

— Dzirdēju jau, dzirdēju. Neesot atnākusi. Tur pa​tiesi nav tava vaina.

Jēkabs palūkojās uz draugu, tad uz savu kolēģi biologu, viņa sievu un vispēdīgi, kā glābiņu meklēdams, uz viņpus galda sēdošajiem tēva kaimiņiem. Noskaidrojis, ka neviens par viņu smieties netaisās, teica: — Tu tak ar viņu visu vakaru dejoji…

— Es? — Valdis jautāja tik naivi, ka visi apklusa, it kā sastinga.

— Tu,— Jēkabs nežēlīgi atkārtoja. — Varbūt ij bu​čojies. Ko? — Jā, jā, viņš nupat atzinās, ka esot bučojies, — biologs Iestarpināja.

— Nēē… Jā… — Valdis teica un iesmējās. Viņa smiekli izskanēja klusumā. Vairākums pie galda sēdošo bija pieklusuši un uzmanīgi klausījās. No šī skata dvesa kluss, vārdos neaprakstāms draudīgums.

— Venda ir ragana? — Valdis jautāja izaicinoši skaļi.

— Jā, — Jēkabs apstiprināja, — viņas pilnais vārds, kā tu zini, ir Vendīga. Vendlga Šiliņa, dzimusi Rakupa, — Fotogrāfijā viņa izskatījās pavisam citāda, — Valdis mulsi iebilda.

— Es jau teicu, ka dzīvē viņa tāda neizskatās.

— Jo, mojo! — Valdis līksmi iesaucās. — Es tak ar viņu precēšos!

Valdis saprata, ka tik banāli pasludināt savu precību nodomu nav pieņemts, bet šobrīd citādi nevarēja. Šķita, ka, šo jautājumu noklusēdams, viņš Vendas priekšā būtu gļēvulīgs nodevējs. Viņš nedzirdēja iestājušos klusumu, pareizāk sakot, dzirdēja, un taisni tas viņu vēl vairāk iekarsēja un saniknoja. Nu viņš skaidri apjēdza, kāpēc Venda izturējusies tik dīvaini, apjauta visu bezjēdzīgo, stulbo smagumu, kas gūlās uz meitenes trauslajiem pleciem. Brīnumainā, tīrā būtne vienā mirklī šķita kļuvusi daudz tuvāka un mīļāka. Bet tie visi mūsdienu, tas ir, divdesmitā gadsimta septiņdesmito gadu tumsoņi, kas te sēdēja apkārt galdam un omulīgā mierā tīksminājās par pikanto tēmu, par cilvēka mokām, par…

— Nepārsteidzies, Valdi! — viņš izdzirda Jēkaba nopietno balsi. — Ne jau pirmais būsi, kas visas runas tur par tukšu tumsonību. Vispirms noklausies…

Valdis apvaldīja piktumu, ironiski pasmaidīja.

— Lūdzu! Klausos!

— Ļoti patīkami! — Jēkabs neviltoti nopriecājās. — īstam zinātniekam jāspēj noklausīties fakti, kas…

— Atvaino! — Valdis viņu asi pārtrauca. — Vai tu sekoji «Ļitgazetā» notikušai diskusijai par to, kas ir zinātne un kas ir viltuszinātne?

— Lasīju. Visu izlasīju, — Jēkabs rāmi atbildēja.

— Nu un?

— «Ne «un», ne «nu». — Jēkaba balsī ieskanējās ironija. — Katram savs viedoklis. Turklāt

nebūt ne vienmēr prātīgākās domas izsaka tie, kuriem augstāks grāds.

— Ko jūs par grādiem, — rāmi aizrādīja biologs. — Grādi šodien ir pudelē. Stāsti par raganu!

— Jā. Baigi gribas dzirdēt, — blondā sieva piebal​soja, bažīgi atskatīdamās uz durvīm.

Arī Valdim ļoti gribējās uzzināt par raganas grēka darbiem, bet viņš klusēja, jo baidījās sagaidīt kaut ko iznīcinošu, neatgriežamu. Sirdi māca sāpju pilns drūmums. Kā tad tā? Viņš te klausīsies Vendas — nelaimīgās, biklās un savā nelaimē lieliskās meitenes publisku aprunāšanu, pasmiešanos par viņu? Rāmi vēros viduslaiku uzskatus? Vai tiešām arī Jēkabs dziedās viņiem līdzi? Ja nu šajā mirklī ienāk viņa… Viņš atcerējās meitenes saspringto, apgaroto seju, sāpju vaibstus lūpās, viņas moku pilno turēšanos pretī savām jūtām, savām alkām izrauties no apburtā loka… Jā. Vakar dažos mirkļos viņas izturēšanās Valdim bija šķitusi pārspīlēta un savā neatlaidībā neskaidra un nedaudz vai kaitinoša, tagad, uzdzirdot, ka viņa tiek uzskatīta par raganu, ka viņai uzvelts šis viduslaiku stulbenības lāsts, Valdis pēkšņi visu saprata, piedeva. Venda viņa acīs it kā pacēlās augšup, nostājās uz pjedestāla ne vien kā skaista sieviete, bet arī kā apbrīnojama personība, apveltīta ar izturību, lielisku takta izjūtu, labu sirdi un vēl daudz ko vairāk. Viņa taču bija nesalīdzināmi pārāka par savu apkārtni… Un Valdis pēkšņi asi palūkojās uz Jēkabu Mellezeru. Vai arī viņa draugs nostāsies Vendas apmelotāju pusē? Viņa draugs Jēkabs, par kura plašajām zināšanām, lielisko filozofēšanas prasmi viņš sajūsminājās jau studiju laikā, kad Jēkabs bija pasniedzējs bioķīmijā. Mell- ezers nolasīja tikai dažas lekcijas un novadīja vienu semināru, bet ar Valdi paspēja iedraudzēties. Viņi gāja viens otram pretī kā iemīlējušies no pirmā acu uzmetiena, jo viņi abi bija iemīlējušies zinātnes nebeidzamajā atklāsmē, jaunu skatienu meklējumos… Nevīla viņu draudzība ne vienu, ne otru. Vai tiešām šajā brīdī tai būs jāpārvelk krusts?

— Aleksi, — Jēkabs uzrunāja vienu no pretīsēdē- tājiem, — pastāsti tu par raganām! Lai fakti nāk no pirmavotiem.

— Runā, Aleksi! — viņam pie sāniem piegrūda apskurbušais, kas bija Valdim uztiepis bučošanās grēku. — Runā, lai dzird!

— Viņa var ienākt, — bažīgi bilda biologa sieva.

— Lai nāk! — atmeta ar jļoku apskurbušais. — Viņa visu zin labāk nekā mēs.

Valdis juta pienākumu iejaukties, bet vēlēšanās uzzināt tos muļķīgos faktus, kas radījuši zemniekos iedomu par šīs sievietes raganību, bija spēcīgāka. Galu galā viņam vajadzēja zināt. Jo ātrāk, jo labāk, lai bez žēlastības visu atspēkotu, noniecinātu, iznīcinātu. Jo labāk, ja tas notiks, lielākam klausītāju pulkam dzirdot. Vēl labāk, ja dusmu pilnos vārdus skaidri uzzinās viņa pati — Venda. Valdis saprata, ka cīnīsies par savu mīlu un tajā pašā reizē par kaut ko daudz lielāku, cēlāku.

Viņš bija gatavs. Ass kā bulta un tvirts kā tērauda atspere. Jā, viņš bija skūpstījis raganas smaržīgās lūpas. Un tas de'va viņam divkāršu spēku.

Aleksis nolieca galvu, Valda kareivīgās stājas un saspringtās sejas nobaidīts. Iesāka lēnīgi: — Kādā… piecdesmitajā gadā vai vēlāk, kad pa kolhozu gāja ļuru-ļaru, kad viņas māte Valla savu otro vīru bija aizvadījusi kapā, atbrauca viens gudrs lektors no Rīgas, teicās, esot speciālists raganu lietās …

— Raganu lietās! — Valdis ironiski uzķēra un iesmē​jās. Neviens viņam nepiebalsoja.

— Nūja, — Aleksis turpināja. — Sis visu Izskaidroja ar tumsonību, ka vīri mirstot ne raganu dēļ, bet no gadījuma. Ka aiz tumsonības Sakristīne ar meitu pa​dzīta no Tarzas pagasta …

— No Tirzas? — Valdis iejautāja.

— Nē, no Tarzas, — Aleksis sacīja un sarauca pieri.

Valdis palūkojās uz Jēkabu. Drauga seja bija neiz​dibināma.

— Redzi, — izlīdzinoši teica J«kabs. — Es nemāku spriest ne tā, ne tā, bet Vallas otrais vīrs

Rakupu Alberts bija bullis, ne tēviņš. Pēc kāzu nakts ar vienu roku pacēlis Fordsona traktoru aiz pakaļgala. Nebija ne reizi mūžā slimojis …

— Jā, jā, — Aleksis piekrita. — Bija tāds pusprivāts traktorīts, ar ko tajos gados Stīpnieks visiem apkār​tējiem skaidas plēsa. Tas nevienam citam neklausīja kā vien vecajam Stīpniekam …

— Pag, par raganu vajag, — atgādināja biologa sieva. — Kas ar to Tarzas pagastu?

— Nu, Rakupu Alberts, šitais spēka mitriķis, kas lielījās, ka nav savu mūžu ārstu redzējis, nomira devītajā mēnesī pēc apprecēšanās, — Jēkabs turpināja. — Viņš bija trešais zināmais mirušais …

— Ar kādu slimību viņi mira? — Valdis jautāja.

— Nu, Ulluk, stāsti tu, lai zinātnieki iepazīstas ar faktiem. — Jēkabs pamāja piesarkušajam Alekša kai​miņam.

Tas ievilka dziļi elpu, izdzēra pustukšo šņabja glāzi līdz dibenam un teica: — Vecāsmātes Sakristīnes vīrs Riepnieks nomira pamazām. Izdēdēja, sašļuka, acis iekrita dobuļos. Vietē​jais ārsts nemācēja skaidri nekā pateikt. Minēja ātro diloni. Tā kā tas bija pirmais gadījums, neviens paka] neskatījās, smējās, ka vecpuisis (šim, redz, precību dienā pašam bija pilni trīsdesmit septiņi gadi) esot vienkārši bijis par švaku jaunās sievas tuvumā… Atminos, bija pie manis atnācis ceturtajā mēnesī pēc kāzām. Ne vairs jokojās, ne smēja, tik īdēja un pūta kā aizdusas samocīta vecene. Prasīju, kāda tad naktīs pēc garšas ir tā skaistā Sakristīne? Redz, es pats uz viņu biju metis acis, kad sastrīdējos ar savu veceni, gribēju zināt, vai daudz esmu palaidis garām. Sis tā gaudeni pasmaidīja un pacēla uz augšu īkšķi. Vot, taisni toreiz es nodomāju, ka ar Riepnieku ir cauri. Un tā tas arī bija … Var jau būt, ka Sakristīne Riepnieku, iesīkstējušu vecpuisi, kam, tā teikt, tas dzīvības zariņš aiz dēdēšanas tukšā bija aīzkaltis, nokārdināja līdz nāvei. Neviens par to nebūtu licies ne zinis, ja viņa murgos (redz, kādu laiku pēc bērēm viņa dzemdēja beigtu bērnu), pa karstuma cisām vārtīdamās, nebūtu, re, manai Olgai dzirdot, izmetusi tādus vārdus: «Kā piedzimu ragana, tā nomiršu ragana.»

Sirmā sieviete, kas sēdēja blakus Ullukam, piekrītoši pamāja ar galvu. Valdis to ievēroja, un viņam ap sirdi kļuva baisi, pakrūtē iekņudējās smagums. Tātad tumsonības lāsts šo ģimeni smacēja jau vismaz trīs paaudzes.

— Jums pietika ar šo bezsamaņā teikto vārdu, lai noticētu? — Valdis jautāja.

— Redzi, jaunais cilvēk, — Ulluks nu vērsās pie Valda, — kaut kur ir tāda strīpa, aiz kuras tam, ko tu redzi un dzirdi, jāsāk ticēt, jo ausis un acis tāpēc ir dotas, lai saskatītu to, kas ir.

— Kaut arī redzamais runātu saprātam pretī? — Valdis asi atcirta.

— Tu nekliedz uz manu labāko kaimiņu! — Jēkabs pusjokodams, pusmierinādams apsauca draugu.

Valdis nikni uz viņu palūkojās, bet savaldījās.

- Redzi, jaunekli, — Ulluks turpināja gluži labsirdīgi, — kad Vendas vecāmāte Sakristīne ar divgadīgo Vallu, Vendas māti, pikupaunā šeit ieradās, nevienam ne prātā nenāca viņas taisīt par raganām. Bet, kad viens vai otrs iejautājās, no kurienes šīs ieradušās, viņa aizvien atbildēja vienādi: «Ai, tas ir gaužām tālu, ij izstāstīt nezinu.»

Reizēm ar roku rādīja uz ziemeļiem — uz igauņu pusi, citreiz uz dienvidiem. Ļaudis sāka spicēt ausis.

«Būs ko ļaunu izdarījusi, ja tā slēpjas.» Cits runātāju apsauca, jo Sakristīne pēc vaiga izskatījās tāda, kas ij mušai pāri nenodarīs. Dēls, ne jau tik ātri mēs par raganu noticējām. Ij tagad es brīžam pielaižu domu, ka tur nekādas mošķības nav, bet baltai patiesībai skatīties garām arī nevar … Viņa Riepnieka bērēs neuzaicināja nevienu savu radinieku, it kā būtu viena pasaulē. Un tad pēc kara, kad ļaudis maisījās gan šur, gan tur, atklīda ziņa, ka divdesmit astotā gadā no Tarzas pagasta padzītas raganas,

kas dzīvojušas mežmalas būdā uz valsts zemes un mērdējušas savus vīrus. Galvenā apsūdzība vērsusies pret jauno, tas ir, Vendas vecmāmiņu Sakristīni, kurai nomiris jau trešais vīrs. Vīriešu pagastā trūcis, bet, tā kā ragana bijusi skaista un laiki, tā teikt, demokrātiski un apgaismoti, atradies ij ceturtais, kas bijis ar mieru viņu precēt. Tad nu šī apsēstā puiša piederīgie, bagāti saimnieki, uzpirkuši pagasta vecāko un policistu, lai varasvīri raganas padzen uz visiem laikiem. Vietējā valdīšana devusi raganām divas nedēļas laika būdas un mantu pārdošanai. Bet pēc trijām dienām būda jau bijusi tukša. Jaunā ar mazo bērnu aizgājusi, bet vecā pakārusies cilpā pie būdas durvīm — nav spējusi šķir​ties no dzimtās vietas …

— Un tagad jūsu visu kārta novest Vendu un viņas māti līdz tādam pašam liktenim? — Valdis izaicinoši pārlaida acis viesiem, arī Jēkabam, un, nozibsnījis nīgru, niknu skatienu, asi saknieba lūpas.

Uz mirkli iestājās klusums. Biologa sieva slaucīja asaras. Viņa vakar bija ievērojusi Vendu, un viņai jaunā sieviete bija iepatikusies.

Ulluks smagi nopūtās. Valdis ievēroja, ka apskurbušais, kas bija uzmācies ar runām par raganas bučošanu, pēkšņi izskatījās gluži atskurbis.

— Nesodi mūs, jaunekli, noklausies! — Ulluks vēlreiz rāmi aizrādīja Valdim. — Nostāstu uzdzirduši, daudzi tam, protams, neticēja, nevarēja saprast, kālab raganai, nešķīstību zinātājai, vajadzēja beigt dzīvi paš​nāvībā, pie tam tik prastā.

— Vai jūs pats tam nostāstam ticat? Kas apgalvos, ka tā nav tukša izdoma? — Vāldis skarbi jautāja. Viņš saprata, ka jāpieņem tikai neapgāžami fakti, jo visliktenīgākās kļūdas zinātnē sākas ar aplamiem pirmfak- tiem. Turklāt bija jārada ļaudis šaubas pašā sākotnē.

— Valodas skalojās, skalojās, — Ulluks turpināja it kā nedzirdējis, — līdz atradās drošinieces, kas, < skaidri un vērīgi acīs skatīdamās, noprasīja pašai Val- las mātei, vecajai Sakristīnei, vai ir taisnība runām, ko ļaudis melš. Ragana, protams, sarunā izlikās, ka neko nezina, bet viņas sejs un drebošās rokas rādīja citu, tāpēc sievas tincināja tālāk, līdz vecā neizturēja, paķēra no plītspriekšas cirvi, pacēla virs galvas un kliedza: «Atkāpieties, nolādētās! Atkāpieties, mocītājas!»

— To nu viņai nevajadzēja darīt, — biologa sieva noelsās.

— Bet tincināt un spīdzināt drīkstēja? — Valdis asi jautāja. * — Zinātniska pieeja. — Biologs pavīpsnāja. — Kā citādi uzzināsi patiesību? Re, jūs pats izteicāt šaubas.

Ierunājās Aleksis.

— Tu te pārāk nesamudžini, — viņš teica Ullukam. — Ļaužu runām dažkārt liels spēks.

Atceries, kā raganas skatīties sāka braukt no kaimiņpagastiem. Kad Valla vai vecā ieradās veikalā, pastā vai kolhoza kantorī, ļaudis uz viņām grieza tādas acis un tā čukstējās, ka pati baltākā sieva vienā rāvienā bīitu tapusi par burvi un mūdzeni. Cilvēks, uz kuru ar aizdomām skatās, nevar palikt mierīgs, kļūst tramīgs, sāk izskatīties vainīgs, dažkārt beigās ij pats notic savai vainai, kā par to kviešu zagšanu bija ar Lejaskalniņu … Atceries pats!

— Pareizi! — Valdis dedzīgi piekrita. — Ļaužu lāsts var katru no mums padarīt par nolādēto.

Ulluks rāmi pavīpsnāja. Apskurbušais sarauca pieri un iesaucās: — Nepūt nu pīlītes! Ja nebūs redzamu lietu, nekādi vārdi neko neizdarīs.

— Tā nu īsti nav, — rāmi iebilda Aleksis. — Gadās — apmelo cilvēku par neko, un cilvēks beigts.

— Tikai tad, ja ir štrunta tiesa, — skurbušais strī​dējās pretī.

— Pag, — Jēkabs pacēla roku, — vajag pasacīt visus faktus, lai varam spriest.

Vārds «spriest» noskanēja Valdim galvā kā likteņa zvans.

Te viņi, paģiraini nelgas, pie nolaistīta dzīru galda izlems Vendas likteni! Ar kādām tiesībām?

Viņš nešaubīgi ticēja, ka var būt tikai viens lēmums: vesela saprāta un cilvēcības lēmums — divdesmitā gadsimta cienīgs lēmums. Un tas skanēja: ne Venda, ne viņas māte Valla, ne vecmāmiņa Sakristīne nebija raganas. Viņas bija likteņa skartas nelaimīgas sievietes. Ko šie likteņa taisītāji vēl te mēģināja tirgoties ar it kā attais​nojošiem faktiem?

— Kā par cilvēkiem par viņām nevaru teikt neviena ļauna vārda, — ierunājās Ulluka sieva. — Reizēm pabrīnos, kā viņas vēl spēj turēties visām tām nelaimēm pretī un nezaudē skaidru sirdi un prātu.

Valdis atvieglots uzelpoja. Viņa intuitīvā nojauta, ka Venda ir labs cilvēks (šī pārliecība dīvainā kārtā tomēr jau bija sākusi šķobīties), pēkšņi guva necerētu atbalstu. Viņš nosarka, iekšēji pārdzīvodams savu gļē​vulīgās nodevības domu, un nozvērējās vairs vājumu nepieļaut.

Istabā bija ienākuši vēl kādi pieci seši klausītāji, starp tiem otrs Jēkaba kolēģis. Lai viņš saprastu, Jēkabs, uz pirkstiem uzskaitīdams, izskaidroja: — Tātad Sakristīne nodzīvoja četrus vīrus (par trīs pirmajiem ziņas gūtas no valodām), viņas meita Valla — divus un vēl piedevām otrā vīra tēvu un māti. No mazmeitas Vendas Šiliņš aizgāja tikai tāpēc, ka viņam bija pietiekoši skaidrs prāts un viņš laikus ap​jēdza, ka nāve trin izkapti…

— Par maz faktu, — teica ienācējs.

— Pareizi! — Valdis steigšus viņam piekrita.

— Kāpēc par maz? — Jēkabs jautāja.

— Vispirms tāpēc, ka latviešu sievietes principā pārdzīvo vīrus, tas ir, dzīvo par astoņiem, desmit gadiem ilgāk nekā vīrieši. Otrkārt, tāpēc, ka Polijā viena tantiņa loterijā trīs reizes pēc kārtas vinnējusi automašīnu, kas, protams, ir nesalīdzināmi mazāk iespējams nekā sagaidīt vīra nāvi jaunības plaukumā. Tomēr, redz, viņa augstība gadījums tādu joku nospēlējis.

— Kas tas par zvēru — gadījums? — pēkšņi negaidīti asi iejautājās Ulluks. — Varbūt gadījumos ir tāda kārtība, kad Jaunums, piecreiz vienā vietā kritis, tur krīt arī sesto un septīto reizi?

Ko? Kā vecais Stīpiņš smējās — sak, uz tīruma šim esot simt deviņdesmit divi akmeņi, bet kāju pret tiem šis ne reizi neesot atsitis, vien tikai pret to, kas guļot pretī durvīm uz pagalma pusi.

Iebildējs uz mirkli apjuka. Biologs un Jēkabs iesmējās. Biologa sieva un Jēkaba jaunā sieva Inga, kas bija pienākusi un stāvēja, ar zodu atspiedusies viņam uz pleca, draiski smaidīja. Jēkabs iesaucās: — Un tas nabaga pagalma akmens nesaprot, kāpēc viņu dauza, toties tīruma brāļus ne …

— Vai tīruma akmeņi nesāk šo par tādu lietu ļauni aprunāt? — biologs viņa domu papildināja.

Valdis klusēja. Kārtoja domas. Kaut kā velnišķīgi viltīgi no kājapakšas bija izsists argumentējuina pamats. Tas trakākais, ka viņš pats nevarēja aptvert, kā tas noticis. Tur, protams, vainīgs bija vakardienas jautrais gars un pienācīgas atpūtas trūkums naktī, bet ne tikai tas. Viņš bija eksperimentu vīrs. Eksakts, strups, spekulatīvas pārdomas nepieļaujošs. Ja redzama problēma — viņš to noskaidroja. Ja nevarēja noskaidrot — norobežojās, lai veltīgi nejauktu galvu. Tikai tā varēja gūt spožus panākumus zinātnē. Toties šie laucinieki, staigādami pa saviem tīrumiem, varēja vingrināties spekulatīvā prātošanā cauru mūžu un vēl senču aforismus prātā paturēt. Turklāt viņi zināja visus fak​tus.

— Labi. Kādi vēl ir fakti? — Valdis spraigi jautāja, pievērsdamies Jēkabam. — Tu teici, ka Valla vainīga pie Rakupa vecāku nāves. Kādi tam pierādījumi?

— Tu te jautā kā prokurors, — Jēkabs pasmēja. — Skaidru pierādījumu nav. Kad no dūšīgā

Rakupu Alberta bija palikuši tikai kauli un āda, vecāki viņu aizveda pie sevis. Tur Valla sāka piestaigāt. Alberts nomira un pēc dažām nedēļām ari vecīši.

— Viss?

— Viss. — Jēkabs pavīpsnāja. — Ko tev vel vairāk vajaga?

— Cēloņsakarību! — Valdis skaļi sauca. — Kur ir cēloņsakarība?

Jēkabs samulsa. Gan laucinieki, gan zinātnieki skatījās uz viņiem ar aizturētu elpu. Bija saņēmušies divi sprigani prātvēderi. Kurā pusē nokritīs taisnības zizlis? Tā bija zinātnieka kāzu cienīga izrāde, kurā piedalījās pats jaunais vīrs.

— Redzi, — Jēkabs teica un nobraucīja bārdu. — Kad Vallas pirmais vīrs Ainis slimoja, tad varēja novērot šādu faktu: līdzko viņš uz ilgāku laiku aizbrauca, neuzturējās Vallas tuvumā, tūlīt atlaba, kā atgriezās no sanatorijas vai slimnīcas atpakaļ pie sie​vas, tā atkal kļuva sliktāk.

— Vai vari galvot, ka šāda sakarība bija? Vai to varbūt iztēlojās tendenciozi ieskaņotas ļaužu smadze​nes?

— Visi to redzēja.

— Kas? — Ulluks, Aleksis, Olga …

Vīri par piekrišanu paklanīja galvas. Ulluka sieva Olga nepakustējās.

— Vai to atzina arī pašas raganas? — Valdis spalgi jautāja.

— Diez vai tādu atzīšanu no viņām var prasīt. — Jēkabs pasmaidīja. — Kad Rakupu Alberta māsa un brālis viņas neaicināja uz vecāku bērēm, viņas neko neiebilda.

— Ar kādu slimību Alberts nomira?

— It kā ar vēzi.

— Pagaidi! — Valdis pacēla roku. — Vai šie tā saucamie raganu upuri mira visi ar vienādām kaitēm? Ar ko mira Riepnieks?

— Riepnieks mira ar plaušu kaiti, — Ulluks teica.

— Viņam kā ēveļsola amatniekam krūtis jau no laika gala bija pavārgas. Pēdējā mēnesī aizvien spļāvis asi​nis…

— Ļoti skaisti! — Valdis triumfēja, nojauzdams, ka katrs no iedomātajiem raganu upuriem miris savādāk.

— Kā nākošais?

— Ainis, Vallas pirmais vīrs? — Ulluks jautāja.

— Jā.

— Ar meningītu — smadzeņu iekaisumu.

— Ha! — Valdis līksmi izgrūda. — Un jūs ticat, ka gan vienu, gan otru slimību uzsūtījušas šīs vientuļās sievietes?

— Pag, — Ulluks pacēla roku, — lieta tāda, ka Ainis pēc divu mēnešu ārstēšanās sanatorijā bija kļuvis gandrīz vesels. Kā atbrauca pie Vallas, tā sāka atkal nīkt. Pa mežu staigādams, vēl apsaldējās, dabūja iesnas, kas nepārgāja ne dienu, ne nakti, dzēra aveņu, kumelīšu un biškrēsliņu tēju ar medu, bet nekāda labuma. Ārsts ieteica braukt uz dienvidiem, bet tolaik jau tas nebija tik viegli izdarāms. Pēc pusotra mēneša iesnas esot pēkšņi rimušās, bet to vietā cēlies drudzis. Paspējuši aizvest līdz slimnīcai. Tur pēc divām stun​dām beidzis elpot…

— Stafilokoku infekcija smadzeņu plēvē, — Jēkabs piebilda. — To man teica ārsts.

— Un trešais? — Valdis jautāja, acīm zibot.

— Alberts Rakups, — Ulluks precizēja. — Par to grūti pateikt. Viņš mira mājās. Uz āru

nekas neesot parādījies…

— Kā ne, — iebilda vīņa sieva. — Tak vemšana bijusi.

— Ak jā. — Ulluks, par aizmāršību vainīgs juzdamies, ķēra pie pieres. — Par daudz laikam dzerts… Jā. Viņam bija māgā kāda vaina. Domā, ka vēzis. Visas locītavas beigās uzpampušas.

Skaidrību nevar zināt, jo Alberts ārstus neļāva saukt. Valla vēl nāca pie manas Olgas, raudāja un lūdzās, lai es pierunājot, bet Alberts nebija pielaužams. Viņš, redz, savu mūžu nebija slimojis ne reizi un iedomājās, ka pats paliks' vesels, ja vien ārsts miesu nesamaitās ar zālēm.

— Tomēr nomira? — biologa sieva jautāja.

— Nomira, — Ulluks apstiprināja. — Un pēc tam viņa vecīši ar līdzīgu neskaidru māgas kaiti un locekļu tūkumiem aizgāja kapā.

— Nu, patiešām, tur ir kāds noslēpums, — biologa sieva noelsās.

— Kāds? — Valdis skarbi jautāja. — Katrs taču miris ar citādu vainu. Kāds noslēpums te var būt? Izdoma. Fantāzija. Un tās rezultātā no sabiedrības tiek izstumti cilvēki. Par spīti saprātam …

— Kāpēc tev šorīt sāp kakls? — apskurbušais pēkšņi jautāja Valdim.

Sis pamuļķīgais, seklais jautājums izjauca noskaņu, ko bija radījuši pēdējie labvēlīgie fakti.

Vajadzēja to atspēkot.

— Kakls sāpēja tāpēc, ka guļot apaukstējos.

— Man arī bija auksti, kāpēc man nesāp? — vīrs neatkāpās.

— Tādā veidā gan neko nevar pierādīt, — Valdis ne​vērīgi attrauca.

— Kāpēc? Visiem, kas bučojuši raganu, tūlīt sāp kakli, — vīrs iekaisa. — Visiem!

Valdis pasmējās.

— Kā jūs tik labi zināt? Varbūt pašam ari tā gadī​jies? Ko? Vīrs saslējās.

— Vot, es teikšu — jā. Ir gadījies. Ir. — Ej nu ej, — Ulluka sieva viņu klusināja. — Kam tad tu, precēts vīrs, līdi pie raganas?

Nemāni cilvēku!

— Vot, ij līdu, ij dabūju, — vīrs palika pie sava, — Ne jau pie jaunās, tā mani, vecu sakārni, tuvumā nelaidīs, bet pie viņas mātes Vallas.

Valdim tāda runāšana šķita apgānoša.

— Jūs esat par daudz iedzēris, — viņš salti aizrādīja un novērsās. — Kādi vēl ir fakti? — jautāja Jēka​bam.

— Par to kakla sāpēšanu ir pamats runāt, — Jēkabs klusu teica. — Kad Vallai nomira otrais vīrs, viņa vairs neprecējās — baidījās. Bet sieviete ziedoša. Sāka vienu otru pieņemt, tā teikt… Un tad sāpēja kakli.

— Pag, viņa var ienākt un dzirdēt! — Inga paraus​tīja vīru aiz elkoņa.

— Nē, tik agri nenāks, — Jēkabs atbildēja. — Redz, toreiz izplatījās teiciens: kakls sāp — ar raganu esi bučojies. Tā kā tur ir kāda patiesība. Tikai nesaprotu, kāda. Ārsta pārbaudēs noskaidrots, ka viņas esot vese​līgas — ne mandeļu iekaisuma, ne bojātu zobu.

— Vai šīs runas nevarēja rasties no iedomām? — Valdis šaubījās.

Jēkabs brīdi domāja, tad papurināja galvu.

— Nē. Tām ir pamats.

— Kāds?

— Nezinu.

— Ak nezini? Tas nav arguments.

— Paklau, ko tu ecējies? Vai, būdams jauns, daudzsološs zinātnes druvas arājs, apgalvosi,

ka neatzīsti vārdu «nezinu»?

Valdis samulsa. Par nezināšanu, protams, Jēkabam bija taisnība. Galu galā draugs neapvainoja Vendu, tikai atzinās, ka nezin viņas noslēpumus. Tā varēja būt.

— Tu uzskati, ka viņas to dara tīšām?

Jēkabs paraustīja plecus.

-— Domāju, ka ne, — viņš teica. Gribēja piebilst, ka, pēc viņa domām, Venda, viņas māte un vecmāmiņa nav slikti cilvēki. Izpalīdzīgas, līdzjūtīgas, godīgas. Bet sirdi pēkšņi sažņaudza bailes: ja nu šie vārdi būs izšķirošie, kas noskaņos Valdi izpildīt savu karstumā izmesto solījumu precēties ar Vendu? Kaut kur dvēseles dziļumos aiz visiem zinātnisko spriedumu un faktu gudrajiem tīmekļiem rosījās gandrīz nešaubīga pārliecība, ka tādā veidā draugs pakļaus sevi nāves briesmām, turklāt tik reālām, ka labāk par to nedomāt.

— Nu, saki man godīgi acīs, ļ— Valdis vēlreiz griezās pie Jēkaba, — vai tu arī tici Vendas raganībai?

— Redzi, jautājums ir tāds… — Jēkabs diplomā​tiski iesāka.

— Saki jā vai nē! — Valdis viņu paskarbi pārtrauca.

Gan zemnieki, gan zinātnieki raudzījās uz jaunā vīra lūpām. Kāda būs atbilde?

Jēkabs brīdi šaubījās. Tad apņēmīgi, pikti, sev ne​raksturīgi sarauca pieri un atzinās: — Ticu!

Valdis apjuka. Lai nu ko, bet no Jēkaba viņš to nebija gaidījis. Viņš zināja, ka Jēkabs mēdz intelektuāli paflirtēt, aizstāvēdams vienu otru savdabīgu filozofisku uzskatu, ko izteicis vai nu Cc Gevara, vai kāds prātniecisks eksistenciālists, bet nekad viņš nebija aizstāvējis māņticību, jāsaka — pat nebija flirtējis ar līdzīgu domu. Lai gan paša uzskats no drauga apgalvojuma nemainījās, Valdis pēkšņi izjuta, ka elpot kļu​vis grūtāk.

— Vai tici māņticībai? — viņš nikni jautāja.

Valdis apjēdza, ka satraukumā nepareizi formulējis jautājumu, bet nedzīrās pārlabot, jo īstā doma tāpat bija skaidra. Viņš spīvi palūkojās draugam acīs. Draugs, kā vienmēr, izskatījās rāms un labsirdīgs.

— Faktus, kurus nespējam izskaidrot, nav nekādas tiesības ignorēt, — viņš teica. — Man šķiet — pat vēl vairāk: tieši neizskaidrotie fakti sevišķi jāuzmana, tie jāapdveš ar teiksmainību, lai pievilktu pētniekus. Mūsdienās zinātne kjūst šļaugana ne aiz māņticības pārpilnības, bet aiz māņticības trūkuma.

To sakot, Jēkaba acīs lēkāja smieklu velniņi.

— Pareizi! — sauca biologa sieva.

— Principā pareizi, — pirmo reizi ierunājās bioloģijas zinātņu doktors Rolands Sūna, kas visu laiku bija klusēdams klausījies. — Tikai atklājumus gan nekad nav devuši fantazējumi, vienīgi darbietilpīgi, kon​krēti mēģinājumi un pārbaudes.

— Vai līdz mēģinājumiem tiksi, ja visu atgrūdīsi nost? — iebilda biologs. — Strādāsi pēc plāna un no pretrunu velna ragiem ar skubu atgaiņāsies? Vai tā tu domā?

— Nē, kolēģi! — Doktors sarauca pieri. — Tikai jārēķinās ar pastāvošo. Ja tu taisies eksperimentēt ar šo Mellezera kaimiņieni — lūdzu! Izvirzi hipotēzes, versijas! Strādā! Bet, ja runā bez faktiem, tad izplati māņ​ticību un neko vairāk.

— Izklausās, ka tu gluži apzināti grasies aizvērt acis pretrunīgu faktu priekšā, — kolēģis aizrādīja.

— Par faktiem es nedodu daudz. Tie izskatās nepārliecinoši. Pareizi viņus ārdīja biedrs

ķīmiķis. — Doktors pamāja uz Valda pusi. — Puisim iepatikusies meitene, bet jūs viņu baidāt ar raganību. Saki godīgi — vai tev nav žēl? Vai nav greizsirdības vaina? Jo meitēns tiešam brašs, es arī viņu pavēroju ar skaudību.

Dažs iesmējās.

Pēkšņi piecēlās kājās Ulluks, svinīgi sakrustoja sa​vas raupjās zemnieka rokas uz krūtīm.

— Četrdesmit astotā vai kādā gadā, kā jau teica Aleksis, bija pie mums atbraucis raganu speciālists no Rīgas, — viņš svarīgi iesāka. — Runāja aumaļ gudri — tāpat kā jūs. Sak, fakti, loģika, šķiru cīņa, psiholoģija un citi svešvārdi ripot ripoja. Bet kas no tā iznāca? Rakupu Alberts, lektora iedrošināts, apprecēja Vallu un… atstiepa kājas. Ij viņa vecāki galvas nolika. Lektors gan skaidroja, ka no Tarzas šīs abas padzītas šķiru cīņas dēj, it kā pagastveciin, lūk, esot sagribējies raganu būdas, tāpēc izplatītas ļaunas runas. Bet, kad es paprasīju, kāpēc viņas meitai tāds šermu- līgs vārds Valla, tā ij neko skaidru pateikt nemācēja … Kad pajautāju, kāpēc manu vai Alekša sievu ne reizi neviens nav saucis par raganām un nav no pagasta ārā dzinis, šis atkal ņēma palīgā to savādo zvēru, ko jūs saucat par gadījumu. Gadījums šur, gadījums tur. Aleksis pareizi toreiz pateica, ka tā jau drīz aiz gadījuma vien ar rudzu bisi zagli varēs nošaut. Gudriem vīriem ta vislabāk saprast, ka no plika gaisa nekas nekrīt, ka kaut kur ir tā strīpa, aiz kuras nekādi gadījumi neko nevar grozīt. Nu, sakat kaut vai par piemēru — kāpēc nevienai no raganām, dzīvojot ar četriem likumīgiem vīriem, nav piedzimis neviens dzīvs bērns? Ko? Varbūt tas arī ir vēlreiz gadījums? Ko? Iestājās apjukuma pilns klusums. Valdis paskatījās uz pirmās istabas pusi, baidīdamies tur ieraudzīt Vendas skumjās un satrauktās acis. Visi it kā saguma, gaisā smagi izplatījās bēdu noskaņa. Šķita, ka Ulluks, šis vienkāršais zemnieks, ir pateicis pēdējo vārdu, pie reizes pazobodams zinātniekus par viņu vājību uz svešvārdiem, kas gan šajā sarunā acīs nelēca, tomēr vainas sajūtu radīja, — turklāt pats ar vienkāršiem vārdiem pateicis visu neapstrīdami zinātniski pareizi.

Patiešām, arī gadījuma izskaidrošanai bija savas robežas, tālāka iešana būtu mistifikācija. Pat vārda Valla nozīmi, kuru, atsevišķi uzklausot, nevarētu ņemt īsti nopietni, kopējais stāstījums savilka grodā mezglā.

Valdis sajuta krūtīs liktenīgu tukšumu. Šķita, ka visi tūlit nosvērsies Ulluka un māņticības pusē un viņam uzgulsies viss šī uzskata smagums, vientulība, bailes par sevi un par Vendu. Turklāt — un tas Valdi aizskāra ne mazāk — zemnieki bija izrādījušies gudrāki runātāji par zinātniekiem. Protams, viņu pusē bija atkal un atkal jaunu faktu zināšanas, gadiem ilgā domāšana par šo problēmu, bet vai tāpēc zinātniekiem jāpadodas?

Viņš palūkojās uz doktoru, pret kuru galvenokārt vērsās Ulluka uzbrukums un no kura Valdis bija gaidījis izšķirošo pretsparu. Tas stāvēja norūpējies, šķiet, slēpdams apjukumu aiz tikko jaušama smīniņa. Valdis pats no spraigām domām, no negaidītiem runu pagriezieniem jutās noguris, nespējīgs vēl ko teikt. Faktus viņš neņēmās apstrīdēt, jo zināja, ka Venda patiesi nav ne Vallas pirmā, ne otrā vīra meita. Valla meiteni bija sadzīvojusi kaut kur pilsētā, bet par to viņš skaļi runāt nevēlējās, pat domāt negribēja, tāpēc lūdzoši raudzījās uz doktoru, domās viņu dedzīgi skubinādams neklusēt, atbildēt, aizbāzt muti bravūrīgajam vecim Ullukam, tajā pašā laikā pats vairs īsti neticēdams uz labu iznākumu. Viņš saknieba lūpas un ar saldu sūrumu sirdī iedomājās, ka savās bēdās, kuras nu dalīja ar Vendu, tapai izskatā un žestos kļūst viņai līdzīgs: skumjām, tramīgām acīm un ar nelaimes vaibstu sejā, sevī noslē​dzies.

Pēkšņi doktors izrieza krūtis, sakrustoja rokas uz krūtīm tāpat, kā to bija darījis Ulluks, un teica ar smieklu pieskaņu balsī: — Jūs sakāt — no četriem vīriem nav neviena dzīva bērna? Vai jums zināms, ka vismaz katra sestā septītā latviete šajā gadusimtā ir vispār bez bērniem? Drīz neviens nebrīnīsies par tāin, kurām

nav bērnu, bet brīnīsies par tām, kuras vēl dzemdē… Vai pārējās visas lai būtu raganas? Vai tā to saprast?

Nošalcās atvieglinājuma smiekli. Arguments nebija pārliecinošs, toties radīja to noskaņu, kas šāda veida publiskās diskusijās ne mazāk svarīga, — izklaidēja nevēlamo emocionālo gaisotni, pārsvēra to pretējā nometnē. Jēkabs, kuru acīmredzot arī bija sabaidījis iespējamais zinātnieku zaudējums, pēkšņi metās doktoram palīgā, turklāt tādā formā cenzdamies pateikt kutelīgo faktu, lai Vendu neapvainotu. Viņš sauca: — Venda tak Vallai tomēr piedzima. Ja vien būtu īsti vīri, tad bērnu netrūktu ij raganām. Nav vīru, tur visa vaina!

Apkārtējie vēlreiz atviegloti iesmējās.

Valdis grasījās kliegt: «Pareizi!» — bet laikā attapās. Savas pretenzijas kļūt par raganas vīru viņš jau reizi bija izteicis.

— Pareizi! — doktors pārķēra domu. — Jaunā ragana taču ir Vallas meita, ja es pareizi saprotu. Un tai savukārt arī ir māte.

— Ehē! — apskurbušais Alekša kaimiņš noelsās un pietrūkās kājās. — Bet vai tu, priekšniek, zini, — viņš rādīja ar pirkstu uz doktoru, — kas ir viņas tēvs?

— Nezinu, —- doktors smaidīdams atbildēja. Sādā diskusijā viņš savā mūžā piedalījās pirmo reizi, un tas viņu uzjautrināja. — Nezinu, biedri, nezinu, — viņš atkārtoja, vērodams, kā viņa pretinieks ilgi un satraukti ievelk elpu.

— Bet es zinu! — skurbušais sauca. — Tas ir bijis īsts ragantēviņš! Saproti? Raganu sugas.

No godīgiem cilvēkiem viņām bērni nav dzimuši un nedzims. Sa​prati?

— Kādi tam ir pierādījumi? — doktors mierīgi, ar neslēptu ziņkāri balsī prasīja.

— Pierādījumi? — zemnieks pārjautāja. — Pierādījumi? — Šķita — viņš tūlīt atzīs jautājumu par neat- bildāmu.

— Jā, — doktors pārgāja uzbrukumā. — Vai ir pierādījumi, ka šiem laulātajiem raganu vīriem ar citām sievām būtu bijuši bērni? Varbūt viņi ir neauglīgi.

— Hm! — Oponents pēkšņi ironiski iesmējās. — Kā ne, izgāšgad Šiliņš apprecējās. Viņiem būšot… Olga, — viņš pievērsās Ulluka sievai, — kā tu teici?

— Jā, — sieviete apstiprināja. — Man gan piekodināja nevienam neteikt, bet ja nu šitā …

Viņa sieva esot ceturtajā mēnesī…

— Vot, tev pierādījums, priekšniek! — līksmi sauca apskurbušais. — Ar citu ir. Ar raganu nebija.

— Kas tas par Šiliņu? — doktors pusčukstus jautāja Jēkabam.

— Vendas bijušais vīrs, kas no viņas pirms gada šķīrās, — Jēkabs paskaidroja. — Viņš tagad dzīvo Alūksnē.

— Vēl jau bērns nav piedzimis, — doktors aizrādīja.

— Tā nevajag runāt! — biologa sieva iesaucās.

— Es atvainojos! — Doktors galanti paklanījās. — Būtu zinājis, ka šodien gaidāma tāda spraiga zināt​niska konference, būtu vakar dzēris pāris mēriņu mazāk.

Dzer yai nedzer, melnu par baltu nepataisīsi, — apskurbušais nikni apgalvoja. Varēja redzēt, ka uz dok​toru viņam zobs.

— Neviens te netaisa baltu par melnu, kaimiņ, — doktors pieņēma izaicinājumu. — Republikā ik gadus šķir desmitiem laulību tikai tāpēc, ka sievas vai vīra dēļ nevar būt bērnu. Kad apprecas ar citu, abiem rodas pēc​nācēji …

— Bez kaimiņa piepalīdzības? — Aleksis iestarpināja jautājumu.

Nošalcās smiekli. Doktors piedodoši pasmaidīja. Gaisā jautās atvieglojums. Raganības uzskats bija dabūjis krietnu triecienu. Lai to sasistu galīgi, doktors turpināja, izrunādams vārdus kā lekcijā — pašapzinīgi un mierīgi: — Dzirdēju, ka meitenes skaistums arī tiek pieskaitīts pie raganības pazīmēm. Ja viņai būtu greizas acis vai kumpa mugura, tad, bez šaubām, šīs pazīmes jūs uzskatītu par raganības pierādījumiem. Acis, paldies dievam, viņai kā visiem mums. Bet ja būtu melnas? Nu, īsta ragana!

Mati arī viņai nav melni. Kas tā par raganu bez melniem matiem? Jūs tak, biedri, nezināt, kādai jābūt īstai raganai.

Atskanēja smiekli. Doktora runa izrādījās graujoša. Kāds no aizmugures nokliedzās: — Doktoram Rolandam — urā!

Atkal nošalcās smiekli.

— Vai viņas nodarbojas ar dziedniecību un bur​šanu? — biologs jautāja Ullukam.

— Nē, — zemnieks purināja galvu.

Pēkšņi Valdim šķita, ka gadiem ilgi viss šis raganu mīts bijis nereāls, sapņveidīgs, ka beidzot cilvēkiem atgriezusies skaidrā, baltā patiesība. Kā varēja neredzēt, ka raganām nepiemita paši svarīgākie, tautas folklorā skaidri izceltie raganu atribūti? Viņas nebija ļaunas, neglītas, tumšas, ncbūra un nezāļojās. Iegūto gara uzvaru pār māņticību vajadzēja nostiprināt.

— Ja viņas būtu būrušas, ārstējušas, bijušas ar gariem, līkiem deguniem, tad tak jūs viņas nolin- čotu, — Valdis iesaucās skumju pilnā balsī. — Taisni neticami, ka mūsdienās var būt vēl tik satriecoša māņ​ticība.

Dīvainā kārtā gaidītais uzvaras drošuma efekts neradās. Apskurbušais iezīdās Valdim sejā ar savām pelēk- raibajām acīm, it kā pūlēdamies kaut ko svarīgu izdibināt. Citi kā apkaunējušies novērsās. Neatskanēja neviens piekrišanas sauciens, pat ne mājiens, kas liecinātu, ka vēl kāds domā tāpat kā viņš. Valdis pēkšņi ar šausmām saprata, ka izdarījis kļūdu. Ļaudis — šī neviendabīgā masa, šis kāzu viesu bars bija vienā ziņā šausmīgi vienoti: viņi labāk pieņēma neskaidrību nekā skaidru, tvirtu kādas patiesības galējību. Tā bija mīksta bezveida viela, nespējīga pacelties līdz skaidrai domāšanai. Kā glābiņu meklēdams, viņš palūkojās uz doktoru. Bet arī tas izskatījās tāds kā nedrošs.

Novērsās arī apskurbušais — novērsās, lai Aleksim iečukstētu ausī vārdus, kurus čuksta skaļuma dēļ dzirdēja lielākā daļa klātesošo: — Tas jaunais laikam būs īstais ragantēviņš. Pēc smakas jūtu.

Vīrs to teica kā joku, bet neviens nesmējās. Gaisā atkal samilza šaubas, kas pēc doktora runas bija pa​slēpušās aizkrāsnē, sabēgušas grīdas un logu šķirbās.

Jēkabs nobraucīja bārdu, paberzēja pieri un teica: — Man jāsaka tāpat kā Rolandam — zinājis, ka šodien jāuzstājas zinātniskā kolokvijā, būtu vakar mazāk rijis to velna dziru. — Viņš pacēla glāzi. — Tāpēc… Pag, ko es gribēju teikt? A! Atbildēšu jums abiem: Val- dirn un Rolandam. Jūs te, kā saka, maniem cienījamiem vecāku kaimiņiem, — viņš pamāja uz Alekša 1111 Ulluka pusi, — taisāties piekārt tumsoņu goda nosaukumu, apvainot māņticībā. Lietojat spēcīgus izteicienus. Cīnāties it kā par skaidriem un slavējamiem zinātnes apvāršņiem. Bet man, redz, galvā pa to laiku (protams, paģiru pilnā galvā) radās šitāda' doma: ja nu mēs zinātniskajā spriedelēšanā esam ielaiduši un nepamanām kādu ne mazāk bīstamu māņticību? Piemēram, uzskatīdami, ka katra ticēšana raganām, par spīti daudziem pierādījumiem, aizvien ir aplama, mēs taču atbalstām kaut ko tādu, ko zinātnieks nekādi nedrīkstētu atbalstīt: proti, iepriekšpieņēmuma neaizskaramību. Ticēšana tā saucamajam veselajam saprātam, par spīti neskaidrībai un pretrunīgiem faktiem, var būt ir savdabīga zinātnieku māņticība, kas ne mazāk bīstama

par zemnieku māņticību. Pašam savu māņticību aizvien grūtāk redzēt. Varbūt Ulluktēvs ar saviem piekritējiem redz mūsu vājās vietas un brīnās, tāpat kā mēs brīnāmies par viņiem. Ulluks labi pateica, ka faktus, kas iet šķērsām skaidrajam saprātam, var ignorēt tikai lidz zināmai robežai, pēc tam tie jāņem vērā, lai arī tie baidītu mūs ar pašu tumsonīgāko un mums nepieņema- māko uzskatu… Un vēl es gribu piebilst, ka mana tēva kaimiņi ir godam turējušies pretī jums, kaulainajiem zinātnes vilkiem, un jūs savukārt esat pratuši viņiem, šiem lauku lauvām, labi un prātu pacilājoši atbildēt. Par to pacelsim glāzes!

— O! Viņš ir lielisks mājastēvs! — iesaucās biologa sieva.

— Viltīgs pēc velna, — viņas vīrs piebilda.

— Lai dzīvo jaunais vīrs!

— Lai dzīvo jaunais pāris! — skanēja saucieni.

— Lai dzīvo zinātne! — sauca Ulluks.

Valdim gribējās kliegt: «Lai dzīvo raganas!» — bet viņš, protams, to nedarīja. Galvā bija pārāk daudz ie​spaidu, pārāk daudz pretrunu.

Saimnieces, kas diskusijas beigu pusē ari bija nostājušās klausītāju barā, steidzās pārservēt galdus. Viesi izklīda blakustelpā, kur instrumentus cilāja muzi​kanti.

Venda arvien vēl nerādījās.

Pagāja stunda, tuvojās dienasvidus. Galaistabā atkal dejoja. Mūzikas instrumenti vaimanāja.

Daja viesu aizklīda līdz upītei. Debesjums, kas no rīta bija skaidrs, pamazām pieblīvējās mākoņiem.

Jo ilgāk Valdis gaidīja, jo vairāk atcerējās viņas kustības, mī]o biklumu, skumjos lūpu kaktiņus, dzīvo seju.

Viņš nepamanīja, ka tie, ar kuriem kopā bija disku​tējis, kuriem dzirdot sparīgi aizstāvējis Vendu, tikko jaušami no viņa izvairās.

RAGANU GRĒKSŪDZE Valdis vēroja celiņu, pa kuru Venda rītausmā bija aizgājusi. Vēroja un prātoja, vai neaiziet pretī līdz pat viņas mājām kalna ziemeju pusē. Ziemā kalns acīmredzot aizsedza sauli. Arī vasarās valdīja drēgnums, jo nogāzes zieme|us saule katrā ziņā apsildīja mazāk. Māja, bez šaubām, atradās neveselīgā vietā. Varbūt ar to izskaidrojuma vīru slimošana. Pirmais šīs mājas īpašnieks Riepnieks bija slimojis ar krūtīm jau pirms precēšanās, jau pirms Sakristīnes ierašanās. Visi saslimušie vīri dzīvojuši šajā būdā. Varbūt zem tās tecēja pazemes ūdens, kas pēc ķīniešu ticējumiem varēja radīt slimības un nāvi.

Valdis ar saviem apsvērumiem bija aizrāvies tik sparīgi, ka aizmirsa apkārtni.

Pēkšņi Venda parādījās pie šķūņa stūra. Savāda, nepazīstama, skolnieciski vienkārša, ar p|avas ziedu pušķīti rokā. Viņa bija tik ļoti pārvērtusies, ka Valdis brīnījās, kā vēl viņu pazīst. Viņš stāvēja, gaidīdams, ka viņa paskatīsies, lai varētu sveicināt, mīļi pieskarties, kā bija iztēlojies domās, bet viņa aizgāja garām.

Valdis dzīrās līdzi. Bet pēkšņi apstājās. Ausīs no- žvankstēja vārdi: «Re, šis skrien pakaļ raganai!» Viņš aplaida skatienu, lai pārliecinātos, vai kāds viņa drūmo brīdi redzējis. Divas meitenes pie akas smēla ar krūzīti ūdeni no spaiņa un dzēra. Mauriņā apmetušies trīs kolhoznieki, starp tiem Ulluks, bet neviens neskatījās uz šo pusi. Valdis devās Vendai pa pēdām. Centra istabā pie galda sēdēja jaunais pāris. Inga rokās turēja pļavas ziedu pušķīti, ko bija nesusi Venda. Šķita, ka jaunā sieva vairāk samulsusi, nekā tas pienāktos, saņemot šādu iepriecinošu mīļumu.

Venda sēdēja pie galda blakus Ulluka sievai. Divas vietas tur vēl bija brīvas.

— Labdien, Venda, — Valdis sveicināja. Pašam šķita, ka mēle pa muti kustas šausmīgi lēni un grūti.

— Labdien, — ragana atņēma, joprojām uz viņu nepaskatīdamās.

«Kāpēc viņa man nepalīdz?» Viņš skumji prātoja. «Vai es viņai nemaz vairs neesmu vajadzīgs?»

— Es gaidīju, — Valdis teica. Grasījās teikt «tevi», bet nobijās. Varbūt Vendai tāda tuvības uzsvēršana nepatiks? Viņš nebija nekāds donžuāns, bet kā jau ieildzis vecpuisis bija tuvojies ne vienai vien sievietei, bez sevišķa drebuļa sapraties gan ar kādu aktrisi, gan ar spriganu zinātņu kandidāti. Bet te pēkšņi viņa priekšā atradās šī nolādētā, apburtā un nelaimīgā Venda, un viņam trūka elpas, svīda rokas, un viņš baiļojās izda​rīt ko nepareizu, netaktisku.

— Mamma mani negribēja laist, — viņa pēc brītiņa klusi atbildēja.

«Ak, Valla, vecā ragana,» Valdim nozibēja prātā. Viņš dziļi ievilka elpu, domās sevi lādēdams par nespēju savaldīt savu fantāziju. Atmiņā nozibsnīja «Dadzī» lasīts aforisms, ka zinātnieki vēl neesot noskaidrojuši, vai cilvēks vada domas, vai domas vada cilvēku. «Patiešām, patiešām tas nav noskaidrots,» viņš nopietni sprieda.

— Es taisījos iet… pakaļ, — Valdis teica, joprojām nezinādams, vai drīkst Vendu uzrunāt ar naktī lietoto «tu».

Venda brīdi klusēja. Tad palūkojās priecīgi un maigi. Šķita, ka no viņas uzpūš silts, maigs vējš kā no pasa​kainas, mūžam zaļas tropu zemes.

— Tu esi ļoti skaista! — Valdis čukstēja.

Venda sniedzās pāri galdam, paņēma tīru šķīvi un nolika Valdim priekšā. Viņš ievēroja, ka meitenes pirksti vairs nav pelēki, kādi bija vai vismaz šķita vakar. Roku āda viedās sārta, tīra. Un pēkšņi viņš visā pilnībā aptvēra, cik suģestējošs spēks ir misticiskai māņticības domai, jo pat šī roku pārvēršanās pirmajā mirklī atgādināja raganību, tas ir, sveša, nepazīstama spēka klātbūtni. Cik milzīga loma bija domas ievirzei! Par spīti prāta apsvērumiem. Viņš raudzījās uz Vendas roku

kustībām, pirkstiem, nagiem, nespēdams sevi pārvarēt. Viss bija normāli, labi, bet viņš vēl arvien skatījās sting​dams un bālēdams.

— Lūdzu! — viņa piedāvāja galertu.

— O! Jā! Piedod! — viņš skaļi atbildēja, lūkodams ar bravūrīgajiem izsaucieniem slēpt apmulsumu. Venda neskatījās uz viņu, un viņš cerēja, ka viņa neko nemana.

Viņi sēdēja blakus un ēda. Augumi un drēbes nesaskaras, bet Valdis tomēr juta Vendas tuvumu gluži fiziski. No viņas staroja lielas cerības un kaut kāds dīvains, bērnu dienās izjusts gaišums.

Līdzīgi kā tautas dziesmā teikts: «Kad ienāca māmuliņa, tūdaļ gaiša istabiņa.» Tikai šī bija nevis māmuliņa, bet līgaviņa. Un tāpēc viss šķita vēl daudz dīvaināk.

— Tu būsi mana līgaviņa, — viņš iečukstēja Vendai ausī.

Viņa saspringa. Pēc brīža klusi atbildēja: — Ārā parunāsim.

Valdis pacēla galvu. No otras istabas šurp raudzījās apskurbušais. Vīrs klanīja galvu, un viņa acīs glumēja nosodošs ņirdzīgums. Arī citi pa reizei uzmeta viņiem skatienus, kuros jautās salts stingums. Jā, ne tik daudz nosodījums kā baiguma pilns izbrīns, nelaimes gaidas.

Venda piecēlās. Valdis devās viņai līdzi. Ejot soli aiz viņas, jaunajam zinātniekam gauži gribējās atskatīties, lai redzētu, kā to uztvēruši pie galda sēdošie. Viņš juta, ka līdz ar tuvošanos Vendai ticis it kā atšķirts no pārējiem. Ar viņu vairs neuzsāka sarunas, pie galda izrunātie vārdi it kā sagriezās un aizslīdēja uz citu pusi.

Venda gāja, it kā viņš nenāktu aiz muguras. īstu draudzeņu, šķiet, viņai nebija. Laikam viņas tuvums vienmēr stindzināja. Viņš atcerējās, ka jau vakar ievērojis: no viņas nevairījās, tikai viņas klātbūtnē izturē​jās savādāk — rezervēti, uzmanīgi.

— Venda, — viņš uzrunāja, — iesim blakus!

— Labi, — viņa atbildēja un nopūtās.

Viņi gāja gar šķūņa galu uz upmalas taciņu. No pļavas malas aiz lazdu krūmiem nāca viesu čala.

Kļuva redzami daži ar puķu vainagiem galvās. Līdz Līgo svētkiem bija palikusi nepilna nedēļa. Viņi nogriezās pa takas atzaru, kas veda uz raganas mājām. Pāri laipai Venda steidzās pirmā. Viņas kājas šobrīd izskatījās daudz trauslākas nekā rīta agrumā, augums tievāks, bet, tāpat kā no rīta, ķermenis šķita piepildīts ar virmojošu dzīvības spēku, kas saista pretējo dzimumu vairāk par formu nevainojamību. Naktī Valdis bija viņu skūpstījis, bet tagad pat pieskarties neiedrošinājās. Grasījās pateikt pēc paša izpratnes augstāko apbrīnu un komplimentu, proti, ka viņa ir burve, bet laikus attapa.

Vendai šādi vārdi diez vai patiktu. Viņš sekoja nedrošs un kluss. Jaunā sieviete pļavas stūrī nogriezās no taciņas, devās augšup pa kalna kranti starp strauta krastu un tīrumu. No lazdu krūmiem viņpus strauta skanēja līgošana.

— Apsēdīsimies šeit! — Venda teica.

No saules viņus pasargāja savvaļas ķiršu koka lapotne, no ļaužu acīm rudzu lauks un gravas krūmu galotnes. Valdis nojauta, ko Venda gaida. To pašu ilgojās arī viņš. Bet iesākt bija grūti. Ar šo sarunu vai nerunāšanu viņu attiecībās viss varēja liktenīgi un neatgriežami izmainīties. Tajā pašā laikā viņš apzinājās, ka no Vendas atbildēm atkarīgs viņa galīgais lēmums, lai gan brīžiem šķita, ka tāds ir jau pieņemts. Viss zināmais un nezināmais gulēja uz viņa pleciem kā slogs. Viņš labi redzēja, ka Vendu tas spiež vēl daudz smagāk. Sadomātie vieglie vārdi, atraisošais smaids, ar ko viņš bija nesen plānojis pārliecināt Vendu, pēkšņi šķita muļķīgi lēti. Tomēr vajadzēja atrast veidu, kā atvairīt pārlieku nopietnību, zem kuras tukšsvara vien jau draudīgi ieliecās katras sakarīgas domas mugur​kauls.

— Cik lab'i, ka tu esi ragana! — pēkšņi viņš dzirdēja sevi runājam. — Citādi tu tagad būtu

precēta sieva un mēs nesatiktos .,.

Venda pat nepakustējās, raudzījās mākoņu blft- ķos, un Valdis bez kautrēšanās varēja vērot viņas atsegto kaklu, stāvās krūtis un spraigo augumu.

— Vai tu pati tici, ka esi ragana? — viņš jautāja.

— Kā lai netic… — viņa nočukstēja.

— Oi, meitene! — Valdis noelsās. — Tu pali neapzi​nies, cik lieliska esi…

— Lūdzu, neslavē mani! — viņa saslējās pretestībā.

— Kāpēc?

— Tas ir sāpīgi. Tā visi slavējuši raganas. Un pēc tam nomiruši.

— Ko ļaužu runas ar jums izdarījušas! — Valdis nikni iesaucās. — Cilvēkam var iestāstīt visu. Tur tā nelaime.

— Viņi nav vainīgi, — Venda pretojās.

— Kas tad?

— Musu pašu liktenis.

— Venda, lūdzu, tā nerunā! Tev taču ir vidējā izglī​tība.

— Kada nozīme te izglītībai? Vien skaidrāk visu redzu.

— Venda, atzīsties, ka tu mani tīšām satrauci — Jā. Tīšām. — Viņa iesmējās.

— Kāpēc?

— Lai pašai kļūtu vieglāk. Piedod!

Viņš piecēlās uz ceļgaliem. Viņa pagriezās pret Valdi un pasmaidīja. Un viņš neviļus nodomāja, ka tik skaistas sievietes smaidu redz pirmo un… pēdējo reizi. Kā viņa spējusi saglabāt šo nesadalāmo dvēseles mirdzumu, šķita vislielākais brīnums,.jo no sabiedrības izstumtie parasti pret savu gribu kļūst drūmi, nesa​biedriski, ļauni.

Bet tad pēkšņi it kā ausīs ieskanējās baiļu zvans. Pareizāk — tas bija dunējis visu laiku, bet viņš to centies nedzirdēt. Nu skaņas izlauzās virspusē, lika rīkoties, kaut ko darīt arī savas drošības labā.

Vajadzēja pārbaudīt pašu galveno, noskaidrot, kā Venda stāstīs par sevi, kā izskaidros visu šo teiksmu. Vai lūkos kaut ko slēpt, vai pateiks vēl vairāk, nekā zina zemnieki. Galu galā viņas stāsts būs arī viņas īsto jūtu aplieci​nātājs.

— Labi, — viņš teica. — Pastāsti par sevi, savu māti, vecmāmiņu! Kāpēc galu galā jūs sauc par raga​nām?

— Vai tad viņi visu nepateica? — viņa skumji jau​tāja.

— Nezinu. Katrā ziņā tas mani ne par matu nepār​liecināja.

— Ko viņi stāstīja?

— Muļķības. Tavai vecmāmiņai vīrs nomiris ar diloni. Tavai mātei pirmais ar stafilokoku meningītu, otrais ar kuņģa vēzi. Katram citāda slimība, bet šie velk uz vienu cēloni — raganas nobendējušas …

— Tik vien? — Venda žirgti iejautājās.

— Visi pārējie «pierādījumi» bija vēl vājāki. Piemēram, tava māte esot vainīga arī Alberta vecāku nāvē… Vai tu tam tici?

— Tā var būt, — Venda bikli atzinās.

— Kādā veidā tad viņa šos galējusi? —Valdis ironi​zēja.

— Nezinu … Tomēr …

— Ak, mana mīļā nabaga meitene! — Valdis grasī​jās celties kājās un viņai pieskarties.

— Nenāc! — Venda saspringa. — Vai tev šodien ne​sāp kakls?

Viņš atslīga atpakaļ un nopūtās.

— Tu nu gan esi muļķel — Nē, — Venda bērnišķīgi strīdējās pretī. — Es esmu gudra. Par daudz gudra.

Valdis līksmi iesmejas. Pats viņš taču nesen bija domājis, ka Venda ir ne vien skaista, bet arī ļoti gudra. Cik bērnišķīgi mīļi izskanēja šī pašaizstāvēšanās no viņas lūpām!

— Kakls man iesāpējās tāpēc, ka guļot krietni salu, — viņš paskaidroja.

Venda palūkojās uz viņu bikli, satraukti, kā bieži bija raudzījušies vakardien.

•— Ko vēl viņi sacīja? — viņa jautāja.

— Tava vecmāmiņa esot izdzīta no kāda tāla pa​gasta. Tur viņai nomiruši četri vīri…

— Divi vīri un divi bērni, — Venda sausi pārla​boja.

Valdis jautājoši palūkojās viņai sejā.

— Tad tomēr taisnība? — viņš jautāja.

— Jā, — Venda pamāja ar galvu. — Viens vīrs nomiris ar tūsku, otrs ar … caureju.

— Un bērni? Tie bija tavi brāļi? Nē! Tie bija mātes brāļi?

•— Nē. Pieņemti. Bārenīši. Slimību nezinu. Esot apsaldējušies un nonīkuši. Vecmamma saka — gaiss mūsu tuvumā kļūstot indīgs, tāpēc cilvēki nespējot turēties sli​mībai pretī.

— No cik tāliem senčiem jūs vajā šis lāsts?

— Vecmamma saka — viņas vecmāmiņas vecāki esot bijuši turīgi saimnieki. Vecmammas vecmammai bijuši divi brāļi, bet meita — viņa vienīgā. Aiz mīlestības viņa aizgājusi par sievu pie dzērāja muzikanta un saņēmusi vecāku lāstu. Vecmamma par to reiz runāja ar mācītāju. Tas teica, ka grēki tiekot piemeklēti līdz ceturtajam augumam. Iznāk, ka mana māte varbūt būs pēdējā nolādētā. — Venda priecīgi pasmaidīja, un Valdis saprata, ka viņa tomēr tic šai reliģiozai pasakai. Tic ne aiz saprāta trūkuma, bet aiz garīgā noguruma, aiz bez​cerības.

— Kur tas muzikants?

— Viņš miris tūlīt pēc manas vecmammas mātes piedzimšanas. Bet tā nolādētā nomirusi, kad vecmammas mātei bijuši trīspadsmit gadi. Pēc tam viņu kopuši dažādi ļaudis. Sešpadsmit gadu

vecumā meitene sākusi dzīvot viena meža būdā.

— Kāpēc viena?

— Nu, kā jau nolādēta, kas nes postu tuviniekiem.

— Kādu postu?

•— Laikam jau slimības.

— Kāpēc tu skaidri nesaki, kādu vēl postu?

— Nezinu. Kad reiz vecmammai prasīju, viņa kļuva dusmīga.

— Piedod!

Valdis pēkšņi aptvēra, ka sācis Vendai neuzticēties.

— Piedod! — viņš atkārtoja vēlreiz.

— Nekas. — Viņa mierinoši pasmaidīja. — Reizēm jau man arī gribas kaut ko noslēpt, lai cilvēkiem zustu iedoma, ka esmu ragana. Bet tev es stāstīšu visu.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tu esi zinātnieks.

— Tikai tāpēc?

— Nē, ne tikai tāpēc.

— Es tevi mīlu, Venda.

— Jā, — viņa lietišķi piekrita. Varēja redzēt, ka viņas domas pie šī jautājuma nesaistās.

Sākumā Valdim bija licies: līdzko pateiks, ka māņiem netic, viņa aiz sajūsmas metīsies ap kaklu, pateiksies par skaidr- prātību. Vakar viņa izskatījās pēc tādas, kas meklē izeju, tagad izrādījās, ka viņa pati par raganas lāstu daudz vairāk pārliecināta nekā zemnieki. No kā viņa gribēja atbrīvoties, nākdama uz kāzām? Uz ko cerēja? Uz brīnumu?… Viņš iespieda pieri plaukstās. Saprata: šādi jautājumi ir mu]ķīgi. Viņa vienkārši bija jauna sieviete, normāla, laimes alkstoša. Ne jau prāts viņu dzina. Ne jau prāts viņu glābs …

— Piedod! Vai es drīkstu tev uzdot arī bezkaunīgus jautājumus?

— Jā, — viņa lietišķi atsaucās.

— Kas ir tavs tēvs?

— Mamma saka — laikam esot tikusies vienu vienīgu reizi. Neatceras.

«Ak dievs!» Valdis nodomāja. «Vienam otram mūžs šķiet grūts tāpēc, ka nezin savu tēvu, bet viņai lielās nelaimes priekšā tas šķiet nenozīmīgs sīkums. Kaut nu viens otrs vaimanājošs nelga saprastu, cik viņš ir nepateicīgs liktenim!»

— Kāpēc viņa toreiz sāka … tā dzīvot?

— Gribējusi bērnu. Tā sailgojusies mazu, siltu dzīvību spiest pie krūtīm, ka baidījusies bez tā sajukt prātā.

— Varēja paņemt no bērnunama.

— Nu, nevarēja taču. — Venda sabozās. — Viņš nomirtu, elpodams raganu mājas gaisu.

Saproti?

— Bet tu taču izdzīvoji, nenomiri.

•— Tāpēc ka es esmu tāda pati.

— Ak, pareizi! — Valdis pasmējās. — Aizmirsu, ka tu arī esi ragana ar tīru, pēc meža vijolītēm smaržo​jošu elpu. Jocīga ragana. Mīlestībai un dzīvei radīta ragana.

Venda saslējās.

— Lūdzu, nerunā tā! Lūdzu, nesatrauc mani! Es mammai apsolījos, ka vairs neprecēšos.

Esmu devusi solījumu. Citādi viņa mani nebūtu šodien laidusi šurp.

Valdis grasījās lietot parastos vīrietiskos argumentus — sak, tu esi pieaugusi un tā tālāk, bet

mute nevērās. Viņš saprata, ka Vendai māte ir svēta, pret Vallas gribu viņa nekad neko nepasāks. Un, nopietni runājot, arī viņš, būdams divdesmit septiņus gadus vecs, pret īsti sirsnīgu mātes lūgumu būtu bezspēcīgs.

— Bet ko tu iesāksi, ja tev, tāpat kā tavai mātei, divdesmit trīs vai divdesmit piecu gadu vecumā pēkšņi uznāks trakums, gribēsies piespiest pie krūtīm kaut ko mazu, siltu? Ko? — Lai tad notiek kas notikdams, — viņa skumji teica. — Liktenim neizbēgsi.

— Venda, Venda, vai tad liktenis nav uzlicis pietiekoši aizliegumu un moku, lai tu vēl atteiktos? Tu esi bijusi sieva, zini, kā mēs varētu… Venda! — Valdis šos vārdus runāja kā pustranšā.

Iedoma, ka viņam varētu piederēt šī savaldīgā, skaistā, tropu tveices piesātinātā sieviete, radīja tādu svelošu gaidu baudas izjūtu, kurai līdzvērtīgu viņš vēl nekad nebija piedzīvojis.

— Nē, nē! — Venda teica aizžņaugtā balsī un piecēlās kājās. — Māmiņa man nepiedos, es pali sev nepiedošu. Tu esi labs. Es nedrīkstu tevi nonāvēt. Mamma teica — tu nomiršot, bet neatstāšot mani. Viņa uzmin, pazīst cilvēkus. Tevi es nekādā ziņā nedrīkstu… Nē, nē!

Valdis skatījās un klausījās mēms aiz sajūsmas un brīnumiem. Cik viņa lieliski raganiski nomotivēja savu atteikšanos! Diez kā viss būtu tālāk norisinājies nomaļākā vietā, jo viņas viegli drebošais stāvs, pašai to neapzinoties, bija aicinājumu un gaidu pilns. Bet viņi atradās uz saules apmirdzēta paugura, no kurienes bija redzams kāzu mājas pagalms. Valdim sirdī pēkšņi ielija kaut kas līdzīgs svētumam. Viņš līksmi iesmējās.

— Tādas raganas dēļ kā tu ir vērts nomirt!

Venda aizvēra acis, saknieba lūpas. Lūpu kaktiņi atkal sāpīgi noslīdēja lejup. Viņa ierunājās žirgti, bez​kaislīgi: — Re, ka mammai taisnība! Nokritīsi tu kā rudens lapa. Bet visas sirds mokas būs jāizcieš man.

Tad viņa lēni pacēla rokas pie acīm. Pāri vaigiem ritēja asaras. No pļavmalas skanēja kāzinieku kora dziesma: Melnas jo melnas ir visas manas lentītes, Melns ir viss mans jaunib's laiks. Tāpēc es milu visu, kas ir melns, Jo mans mīļais ir pats velns.

Muļķīgā dziesmiņa ar triviālajiem vārdiem Valdim pēkšņi šķita dziļnozīmīga. Tur taču dziedāja par Ven​das likteni.

— Es vēlos redzēt tavu māti un vecomāti, — viņš teica.

Venda klusēja.

— Venda! — viņš iesāka.

Viņa rāmi un gandrīz vienaldzīgi palūkojās uz Valdi.

— Venda, es taču esmu tavā rīcībā, velns parāvis! Ja kaut drusciņ tici dzīvei, nedzen mani projām! Esmu zinātnieks. Izpētīšu un noskaidrošu, kas tas par lāstu, kāpēc jūs ciešat. Tici, ka mūsdienu zinātnei ir daudz kas pa spēkam. Tici!

— Bet vēl daudz vairāk ir tā, ko zinātne nespēj, — Venda klusu atbildēja.

Valdis apjuka. Taisni tādas bija arī viņa domas. Viņš vēl labāk redzēja, cik niecīgs ir zinātnes apgaismotais laukumiņš un cik nebeidzami plaša neizzinātā pasaule. Ne jau tikai ķīmijā vai bioloģijā.

Arī fizikā, astrono- nomijā, kibernētikā, pat matemātikā. Varbūtības aprēķini, kā viņš vēl nesen pārliecinājās, konsultēdamies ar kolēģiem, bija tik nevarīgi, ka nespēja aprēķināt noteiktā laikā ķīmiskā reakcijā izveidojušos sastāvu attiecības ar vajadzīgo drošības pakāpi. Izrādījās, ka paši formulējumi šādam konkrētam uzdevumam vēl nav nekad lietoti, iespējams, vispār nebija meklēti.

— Tas taisnība, Venda, — viņš atzinās. — Bet galu galā jums citas izejas nav. Vienīgā cerība — zinātne. Nekāda māneklīga ticēšana, pasīva pakļaušanās liktenim vai reliģijas piesaukšana neko

nelīdzēs, tikai sarež​ģīs dzīvi…

Valdis aprāvās. Viņš zināja, ka vienam otram apziņas aptumšošana ar māņiem dzīvē devusi lielu mierinājumu. Acu aizvēršanu nelabojama ļaunuma priekšā kā morāliski pieļaujamu atzina arī zinātne, piemēram, medicīna. Pastāvēja ārsta meli — kaut kas gaišs un dziedinošs. Viņš raudzījās uz Vendu: vai viņa sapra​tusi, uzminējusi viņa šaubas? Viņa pasmaidīja. Teica: — Es mammai pastāstīju, ka tu esi zinātnieks un acīmredzot vēlies pētīt mūs, ka es tev patīku, bet nekad mani neiemīlēsi, jo esi pārlieku noņēmies ar zinātni, ka pētniecības nolūkos tu šodien varbūt atnāksi pie mums mājās, lai šo to apskatītu, novērotu. Saprati? Tikai tā.

— Tu mammai meloji?

— Nē. Tādam tev jābūt, un tāds tu būsi: sauss un pedantisks 2ila Verna profesors. Būsi? Jā?

— Labi, — Valdis piekrita. — Ejam tūlīt!

Viņš piecēlās, pasmaidīja, paņēma viņu aiz rokas. Meitene pakļāvās.

— Pag! — Viņš pēkšņi apstājās. — Mēs nenorunā​jām par maksu. Mūsdienās zinātne ir dārga.

Venda raudzījās viņam sejā ar savām skaistajām, pelēkraibajām acīm. Teica: — Mums ir iekrāta nauda …

— Daudz?

— Diezgan daudz.

— Nē, par naudu tomēr nestrādāšu. — Valdis smaidīja. — Tur, alksnājā, tu atjausi… savām lūpām…

— Nē, — Venda teica. — Nē!

— Kāpēc?

— Man pēc tam būs grūti… Un tev sāpēs kakls.

— Kāpēc grūti?

— Neprasi, lūdzu! Esi profesors! Tu taču pirmo reizi ieiesi raganu mājās. No visiem stūriem uzglūnēs jau​nums. Vai tad tevi tas neaizraus vairāk par visu citu?

— Laikam aizraus gan, — Valdis atzinās.

Pienāca alksnājs. Pagāja. Valdis pat nepaskatījās uz Vendu. Viņš ziņkāri raudzījās uz priekšu, kur cauri lapām vīdēja raganu mājas kontūras. «Pirmo reizi redzēšu īstas raganas, kas pašas lūdz izpētīt viņu noslēpumu,» Valdis prātoja, nepamanīdams, ka savā spriedumā pieļāvis rupju aplamību, proti, viņš līdz šim nebija vispār nevienu raganu redzējis, par tām bija dzirdējis tikai nostāstos un grāmatās. «Pirmo reizi!» viņš satraukti domāja un ziņkāri palūkojās uz Vcndīgu, precīzāk — uz Vendīgu Šiliņu, dzimušu Rakupu, kas meitas uzvārdu bija mantojusi no Alberta Rakupa, ar kuru viņu nesaistīja ne juridiskas, ne bioloģiskas saites. Vendīgai bija paplati vaigi, šķiet, galvas veidolā kaut kas mongolisks, pareizāk — somugrisks. Vai varbūt lībisks? Valdis nožēloja, ka nebija pietiekoši uzmanīgi izlasījis nesen iznākušo baltu antropoloģiju.

Varbūt tur starp rindiņām … Kaut gan diez vai tas iespējams. Un tomēr. Jau no skolas laikiem viņam igauņi, somi un lībieši bija likušies krietni noslēpumainākas tautas nekā, teiksim, krievi, vācieši, poļi, zviedri vai lietuvieši. Kas zin … Sameklēt raganu lāsta cēloni antropoloģiskās nekonkrētības biezokņos gan laikam būtu praktiski neiespējami. Skumji. Valdis labi zināja veco anekdoti, kas ieteica pazudušo mantu meklēt ne tur, kur tā pazu​dusi, bet tur, kur gaišāks.

Krūmāja otrā malā viņš apstājās. Izrādījās, ka aizdomas par mājas atrašanos kalna ēnā bija pareizas. Te, ziemeļu nogāzē, zāle vēl nebija īsti sazēlusi, šķiet, vēl nesen gulējušas kupenas.

Neticami. Rīgā sniegs pa​zuda jau aprīļa sākumā.

— Vai jūsu senčos nav lībieši vai igauņi? — Valdis jautāja, raudzīdamies uz divām lielām

eglēm, kuras slējās šķūņa galā un kuru zaros čumēja vējslotu če​muri.

— Nēē, — Venda domīgi atbildēja.

— Labi, — Valdis piekrītoši pamāja ar galvu, pūlēdamies atcerēties, kā rodas vējslotas.

Kas bija savādie sīkaugi, kuri dažkārt mājoja uz lielo koku zariem? Doma, ka ar Vendas likteni varētu būt saistītas vējslotas, kļuva aizvien uzmācīgāka. Kādu faktoru ietekmē rodas vējslotas? Koki ar vējslotām varbūt citu koku vidū arī tiek uzskatīti par raganīgiem? Varbūt infekcija no kokiem pa zinātnei nezināmiem ceļiem pāriet uz cil​vēkiem?

— Vai šajās eglēs vējslotas ir no seniem laikiem?

— Laikam. Bet… — Nu? — Starp vējslotām ir arī āmuļi.

— Pareizi. — Valdis samulsa. — Biju aizmirsis šo vārdu. Un tie arī ilgi?

— Jā.

— Kur tu uzzināji par āmuļiem?

— Izlasīju grāmatā. Es patlaban strādāju par meža uzraudzi.

Patiesi, viņš taču līdz šim nebija painteresējies, kur viņa strādā.

Venda grasījās iet tālāk.

— Pagaidil Kad no tās pakalnes pazūd pēdējais sniegs?

— Parasti tā ap maija vidu.

Vendas acīs pazibēja izbailes.

— Kāpēc tu baidies? — Valdis jautāja.

Viņas lūpas tikko jaušami notrīsēja.

— Tu esi kļuvis tik savāds. Noslēpumains un baigs.

— Tu pavēlēji man kļūt par pētnieku. Pētniekam jā​būt aizdomīgam un noslēpumainam.

— Šausmīgi, — Venda teica un, sevi iedrošinā​dama, iesmējās.

— Iespējams, ka visas raganības nelaimes ir āmu- ļos vai vējslotās. Varbūt uz tiem parazitē kāds mikro​organisms un izdala kādu organisko vielu, kas kaitīga nepieradušam cilvēkam.

— Nēē, — Venda domīgi papurināja galvu.

— Kāpēc?

— Nezinu. Es tā domāju.

— Vai zem mājas netek ūdens? Tur, pļavmalā, šķiet, ir avotteces.

— Nē. Vispār slapjš ir. Par āmuļiem rakstīts, ka uz skuju kokiem tie esot retums.

— Hm, — Valdis atbildēja. — Vai tu zini, kādas baktērijas vai ērcītes dzīvo vējslotās?

— Nezinu.

— Redzi, cik tā tumsonība tomēr pamatīga.

Venda neatbildēja.

— Vai jūs pašas kādreiz slimojat ar kādu slimību?

— Jā. Šķiet, tāpat kā visi. Pagājušo nedēļu man bija iesnas.

— Skaidrs. Vai jūs āmuļus nesat istabā?

— Nē.

— Skaidrs. Vai ārstējat cilvēkus ar lauku zālēm?.

— Nē.

— Neviens jūsu dzimtā to nav darījis?

— Iesim, — Venda teica. — Vecmamma visu labāk zinās.

Valdim sirds sāka satraukti dauzīties. Viņš taču pārkāps raganu mājas slieksni, redzēs istabas,

kurās gulējuši slimie raganu vīri, stāvējuši viņu zārki, redzēs pašu pirmo pagasta raganu veco Sakristīni, viņas meitu Vallu, kuras dēj savā laikā puiši bijuši kā traki. Viņš neticīgi, kā sapnī palūkojās uz Vendu: vai šī būtu vecās mazmeita, viņa mīļotā?

No klētspriekšas izlēca melns, neliels suns un metās riet.

— Mierā, Zuti! — Venda uzsauca. Suns paklausīja, kaunīgi nolaida ausis un asti._ Valdis palūkojās uz piebūves slīpo jumtu, kas bija klāts ar pelēku darvas papi. Uz papes vīdēja dzeltenpelēki putraimiņi. Tās varēja būt āmuļu sēklas vai ziedu bārstis. Ticamāk, ka ziedu bārstis, jo bija taču tikai jūnija vidus. Bet varbūt ne viens, ne otrs.

No klētiņas iznāca pakumpa sieviete ar glītu seju. Valdis uzmeta viņai acis. «Jā, vēl gluži laba,» viņš no​domāja un sveicināja.

— Labdien, labdien, labais cilvēk! — sieviete at​ņēma. Balss viņai bija vecišķa.

— Vecmāmiņ, tas ir Valdis, par kuru stāstīju, — Venda teica.

«Oho, vecmāmiņa Sakristīne!» Valdis izbrīnījies nodomāja. «Viņai tak jābūt saviem septiņdesmit pieciem vai vairāk gadiem.»

— Labi, meitenīt, ka man viņu parādīji, nenobi- jies, — vecā teica, un viņas skatienā pamirdzēja tumsa.

— Kur mamma? — Venda jautāja. Valdis nodomāja, ka jautājums skan šausmīgi normāli, it kā viņas māte nebūtu nolādētā. Raganu savstarpējās attiecībās, šķiet, nekādu noslēpumu nebija. Sis fakts daudz ko at​viegloja. Viņš bija gatavojies uz smagu psiholoģisku cīņu, negaidītiem pagriezieniem.

No istabas iznāca Valla — ziedoša sieviete ar siltu, pat tveicīgu smaidu sejā. Tādu pašu kā Vendīgai. Viņa sniedza Valdim roku. Lai gan viņš bija pārslēdzies uz saltu zinātniskumu, tomēr izjuta sievietes pievilcību. Tā plūda kā silts, smaržīgs vilnis no viņas sejas, no brūnajām, līdz elkoņiem kailajām rokām, no ķermeņa kus​tībām. Viņš iesmējās.

— Tam jābūt trakam, kas jūs spēj nosaukt par raga​nām.

Vallai acīs pazibēja bailes. Vecā pacēla priekšauta stūri pie deguna, bez trokšņa noslaucījās un teica: — Esi vien acīgs, dēliņ! Nelaime uz tevi jau glūn.

— Labi, māmulīt, — Valdis atbildēja. — Darīšu visu iespējamo, lai šo nelaimi iesprostotu krātiņā.

— Lai dieviņš tev palīdz! — Sakristīne novēlēja un pārmeta krustu. «Ha! Ragana tic dievam!»

Valdim galvā iespurdzās muļķis.

— Viņš jautā, vai kāds mūsu dzimtā nodarbojies ar buršanu, riebšanu un zāļošanu, — Venda iejaucās sa​runā.

Vecā palūkojās uz Valdi ar savām izbalējušajām acīm un, pāris soļu atkāpusies, atsēdās uz soliņa.

— Tā bija mana māmuliņa, — viņa teica. — Pirms nāves viņa lūdza nekad vairs to nedarīt. Un mēs esam viņai klausījušas. Arī Venda ir zvērējusi.

Valdis pasmaidīja.

— 2ēl. Tad jau laikam Vendīga nedrīkstēs strādāt mūsu laboratorijā par laboranti, jo pie mums ir daudz visādu vielu, tā teikt, zāļu maisīšana ir galvenais darbs.

Vecā brīdi lūkojās uz jauno vīrieti.

— Jā, to nu labāk ne! No tā labāk tālāk!

— Bet vecmamm! — Venda ierunājās. — Tur taču strādā zinātnieki. īsti zinātnieki.

Vecā neteica neko. Šķita, ka mazmeitas dedzīgos vārdus nemaz nav dzirdējusi.

Tad Valla viņus aicināja istabā, pie reizes piekodinā​dama ilgi neuzturēties.

— Ara gaiss tomēr labāks, — viņa kautri aizrādīja.

Virtuve bija parasta — kā jau visās vecās lauku mājās. Sī bija celta pirms piecdesmit gadiem, bet vēl turējās labi. Tikai jumts divas reizes nomainīts. Valdis pētīja sienas, grīdas, griestus, krāsns mūrus, mēbeles. Lielākajā istabā lepns televizors — labāks nekā viņam Rīgā. Plauktos grāmatas.

Valdis pārlaida acis. Jā, tur stāvēja Jēkaba Mellezera grāmata «Ģenētika». «Diez vai dāvināta ar ierakstu?» Valdis ziņkāri nodomāja, tomēr neskatījās titullapā un nejautāja. Sirdī iesvēla neliela greizsirdība: vai tik Jēkabs nav kādreiz metis skatus uz savu skaisto kaimiņieni? Popularitātes ziņā viņi sacensties nevarēja. Jēkabs bija vairāku intere​santu grāmatu autors.

Mazajā istabiņā kļuva pavēsi. Te, šķiet, maz iespīdēja saule. Smaržoja pēc putekļiem. Kaktā aiz skapja mitinājās Sakristīne. Pie sienas karājās senlaicīgs kokdzelums ar uzrakstu latīņu burtiem «Valonia».

— Skaidrs, — Valdis teica.

Venda uz viņu palūkojās.

— Kas ir zem apmetuma? — Valdis piedūra ar pirk​stiem pie sienas.

— Skaliņi, — Valla atbildēja.

— No turienes jūsu vārds, vai ne? — Viņš pamāja ar roku uz kokdzeluma pusi.

— Jā, — Valla pasmaidīja.

Meita uz viņu jautājoši palūkojās. So skatienu pre​cīzi fiksēja Valda saspringtā uztvere.

— Piedodiet, — Valdis teica. — Nu es jautāšu kaut ko nelādzīgu.

— Lūdzu!

— Kur gulēja visi tie nelaimīgie vīri?

Valla pavēra durvis uz lielo istabu.

— Tur pie loga gulēja mans patēvs. Turpat, kur bija gulējis visus savus vecpuiša gadus.

Negribēja mainīties, lai gan ziemu no loga pūta vējš. Mana gultiņa stāvēja te, aiz krāsns. Atceros, ka rītos gar krāsns stūri viņu bailīgi vēroju. Viņš mozdamies sp|āva asi​nis…

— Un citi?

— Viņi gulēja šajā mazajā istabiņā… Gulta stā​vēja tāpat kā tagad.

— Skaidrs.

Venda iesmējās.

— Kam tu smej? — Valla pagriezās pret meitu. Vi​ņas balsī jautās nosodījums.

— Ai, māmiņ! Iedomājos, ka Valdis ir Serloks Holmss. Viņam viss tūlīt skaidrs.

— Serloks Holmss? — Valdis jautāja un piebilda: — Noziedzniekus, kurus meklēja viņš, bija simtreiz vieglāk atklāt nekā jūsu slepeno, nodevīgo un mocošo ienaidnieku. — Tad pievērsās Vallai: — Sakiet, lūdzu, no tīras sirds — vai jūsu raganības lāsts nav tikai tukšs, ļaužu runu uzspiests mīts?

Lūdzu, nekļūdieties! Apsveriet visu! Kad šurp nācu, arī es uz saviem pleciem nesu savādās iedomas smagmi. Ļoti iespējams, taisni tālab gan jūs, gan jūsu māte man tūlīt šķitāt un vēl šobrīd šķietat ar kaut ko būtisku atšķirīgas no citiem cilvēkiem. Turpretī Venda liekas normāla lauku meitene, vienīgi nedaudz gudrāka, interesantāka un skaistāka. Citādi tiešām nekādi neatšķirama no pārējiem.

Savdabīgais stāvoklis viņu grūstin izgrūž no citu vidus. Vārdu sakot, iepriekšpīeņemtam uzskatam sabiedrības vērtējumā ir milzīga nozīme. Tāpēc, lūdzu, visu to ņemot vērā, izspriediet pēc iespējas pareizi — vai jums ir pamats ticēt savai nolādētībai?

Valla atspiedās pret durvju stenderi. Krūtis strauji pacēlās un nolaidās. Viņa uz mirkli aizvēra acis. Lū​pas klusi pavērās, un Valdis ievēroja, ka viņas zobi, cik vien varēja redzēt, bija skaisti, balti.

— Jā. Ir pamats.

— Skaidrs, — Valdim atkal izslīdēja šis vārdiņš, kas aizvien mēdza pasprukt neskaidrības un

pār​steiguma brīžos.

— Skaidrs, — viņš atkārtoja. Un pēkšņi asi jautāja: — Kāpēc jūs, Valla, mani mānījāt? Jūsu vārds, Valla, radies pavisam citā sakarībā. Kāpēc melojāt?

Viņi raudzījās viens otrā sērīgi un spīvl. Beidzot Valla pasmaidīja un atviegloti nopūtās.

— Paldies dievam! Jūtu, ka sākšu jums pa īstam uzticēties.

— Ai, cik labi! — Vallai aiz muguras čukstus iesau​cās nosarkusī Venda.

— To grebumu es atvedu no Rīgas, lai aizbāztu mutes ļautiņiem, kas manu vārdu saistīja ar velnu.

— Un veltīgi, — Venda piebilda.

— Veltīgi, — Valla piekrita. — īstenībā mana māte patiešām mani tā nosaukusi par godu velnam, lai gan igauņiem tāds vārds ir parasts. Viņa, bērnu gribēdama, bija trīs gadus bez panākumiem lūgusi dievu. Tad zaudējusi pacietību un sākusi piesaukt velnu. Tas līdzējis. Un man par to vajadzēja saņemt šo vārdu kā velnam apsolīto samaksu.

— Labāk būtu bijis velnu apkrāpt, — Valdis smaidī​dams aizrādīja.

— Jā. Bet viņa taču bija vienkārša un bēdu nomākta sieviete. — Vallai balsī ieskanējās skumjas.

— Tātad velnam jūs neticat? — Valdis jautāja. — Bet savai nolādētībai joprojām ticat?

•— Ticu, — Valla apstiprināja.

— Un savai meitai arī to esat iestāstījusi?

— Patiesību nedrīkst slēpt.

— Varbūt tomēr vajadzētu slēpt?

— Nē. Būs tikai grūtāka vilšanās. Ir jau slēpts diezgan.

— Varbūt, — Valdis šaubīdamies piekrita.

Mākoņi bija izklīduši, un ārā spīdēja silta pēcpus​dienas saule. Pagalmā pastaigājās vistas.

— Vai dzīvnieki jūsu mājās nenobeidzas? — Valdis jautāja. — Lāsts tos neķer?

— Nē.

Valdis apskatīja kuti, aku, pirtiņu, klētiņu, šķūni. Nekur nekas aizdomīgs nekrita acīs. Beidzot viņi iegāja Riepnieka bijušajā galdniekdarbnīcā, kuras vienā galā aiz dēļu sienas atradās neliela smēde. Uz dzelzs tapām pie sienas stāvēja liels čuguna gabals. Apkārt tam rindojās mazāki dzelzs gabali. Valdis jau grasījās iet ārā, kad pēkšņi apstājās. Kāda zemapziņas dzirkstele radīja sajūtu, ka te viss nav tā, kā vajadzētu būt.

— Vai šī smēde saglabājusies no vectēva laikiem? — viņš jautāja Vendai.

Venda paraustīja plecus un atskatījās uz māti.

— Pirmajos kolhoza gados mēs te slēpām salmus, ar ko barot govi. Citādi nevarēja. Pārējā laikā smēde stāvējusi neaiztikta. Mammai tā ir svētums.

— Tātad saglabājusies nekustināta? — Valdis jautāja, taustīdams čuguna gabalu. — Arī šis milzīgais magnēts nav pārvietots?

— Laikam gan, — Valla atsaucās.

— Skaidrs, — Valdis teica, prātā drudžaini aplēsdams, cik tālu varētu sniegties šāda magnēta iedarbība. Viņš atrāva no milzeņa vienu dzelzs gabalu apmēram puskilograma smagumā. Tas nebūt nenācās viegli. Tik spēcīgu dabisko magnētu viņš vēl nebija redzējis. «Pirmo reizi redzu dzīvas raganas un pirmo reizi šādu magnētu,» viņš domāja. «Tā vien gribas vilkt tiešu sa​karību.»

— Skaidrs, — viņš atkārtoja. — Cik tālu no šejienes līdz mazās istabiņas stūrim, līdz tai liktenīgai gultai?

Valla piemiedza acis.

— Pag, — viņa teica un izgāja ārā. — Jā. Sis stūris ir vistuvāk mājai. Soļi četri.

— Tiešām tik tuvu? — Valdis gandrīz vai neticēja.

— Jā, — Valla apliecināja. Valdis redzēja, ka sieviešu acīs deg kaisla vēlēšanās vainu novelt uz šo magnētu. Tā bija visu mūžu glabāta vēlēšanās, kas spēja pāraugt ticēšanā brīnumiem.

— Zinātnieki uzskata, ka Zemes magnētiskā lauka izmaiņas var būt par cēloni visa dzīvā iznīkšanai uz zemes. Vai jūs kaut ko tādu zināt?

— Pa televizoru runāja par magnētiem, — Valla piekrita. — Man tikai neienāca prātā mūsu monstrs.

— Kas? — Monstrs. Sis dzelzsgabals. Tā viņu esot saucis… tētis.

— Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. — Valdis pavīpsnāja. Viņam radās pārliecība, ka tāds magnēts, attiecīgi nostādīts, var ievērojami sagrozīt magnētisko spēka līniju izvietojumu. Tikai šajā teorijā bija viens neaizpildāms vājais punkts, proti — ja lauks būtu kaitējis vTViem, tad tam bija jākaitē arī sievām.

— Es lasīju par magnētisko ārstēšanu, — Venda ieminējās.

— Kādas slimības pazīmes bija Šiliņam? — viņš drūmi jautāja.

— Smaga gripa. Un pēc tam aknu uztūkums, — Valla atbildēja.

Valdis apsēdās pretī vecajai Sakristīnei, raudzījās uz viņu, nespēdams un nespēdams atvairīt domu, ka viņa tomēr izskatās krietni atšķirīga no citām zemnieku sievām. Kas tā par drūmu atšķirības pazīmi, nespēja ar prātu izlobīt. Vai patiešām tikai iedomas? Viņš sāka veco iztaujāt par māti un mātes māti.

— Kam tev, dēliņ, tas vajadzīgs? — vecā pretojās. — Lai guļ zem zemes, miers viņu pīš|iem!

— Vai tur, viņpagastā, pie jūsu meža būdas neauga egles ar vējslotām? — Valdis jautāja. — Lūk, tādām kā te.

Vecā pacēla acis.

— Neatminu, dēls. Bij ij egles, ij priedes. Bet, vai tādi čemuri auga, nezinu.

— Skaidrs. — Valdis nopūtās. — Ar ko nomira jūsu vecmāmiņa? Nu, tā, kas bija aiz mīlestības precējusies ar dzērāju?

— Nolādētā? — vecā pārjautāja.

— Jā.

— Nezinu, dēls. Manai māmiņai toreiz bijuši tikai kādi trīspadsmit gadi. Viņa pārnākusi sestdienā no skolas un redzējusi, ka māte guļ un nevar piecelties. Nākošā dienā nomirusi. Ļaudis vēlāk stāstīja, ka no rūgtuma vai, kā tagad saka, ar žulti, bet, kā bija īstenībā, neviens vairs nezin.

Tovasar viņa bijusi |oti veselīga un stipra, taisījusies otrreiz precēties, bet rudenī…

— Viņas virs bija dzērājs?

— Jā, dēliņ, pavisam nešpetns. Ļaudis runājuši, ka viņš to piedzirdījis un tā pievīlis sev. Ar vijoļspēli un brandavu. Pats dzērumā nosalis, kad mana māte vēl nebijusi pasaulē.

— Tātad bērns var būt ieņemts dzērumā?

— Ko?… Jā, jā. Sapratu. Jā. Tā tas būs bijis, jo viņš tik retu dienu sauli redzējis. Tēva māju izpostījis, visiem apnicis.

— Vai skaists?

— Laikam jau, ja tā … Vai citādi pret vecāku gribu gājusi…

— Tātad pieriebšana un piedzirdīšana nebūs bijusi galvenā?

— Nezinu, dēls, kas bija galvenais. Toreiz, redz, tak ij mana māte vēl nebija pasaulē nākusi.

— No kura brīža sāka darboties lāsts?

— Nu, es jau teicu: kad manai mātei bija trīspadsmit gadu.

— Ko jūsu māte vēl atcerējās no šī laika? Kas viņus apmeklēja, ar ko viņas nodarbojās?

— Mētra saimniekojusi tajās mājās diezgan- grūti. Kungs draudējis izdzīt, ja otrreiz neprecēsies. Jauns rentnieks nerādies. Vīra vecāki aizgājuši pie meitas vīra, vēlāk pārcēlušies uz pilsētu.

— Kāda izskatījusies māja pirms nelaimes?

— Nu, māja droši vien kā māja. Jā. Māte stāstīja kaut ko par čigāniem. Tas bijis čigānu gads. Viņi no pavasara istabā turējuši divus kovārņus. Cigānpuika vienu nozadzis. Kad māte par to raudājusi, vecāmāte teikusi, ka labi būtu bijis, ja abus nozagtu, jo putni piedraņķojuši istabas. Otrs drīz vien pēc tam nobei​dzies… Dēliņ, vai tad kāda nozīme tādām lietām?

— Kas to zin, — Valdis teica. — Putni, piemēram, dažkārt izplata ļaunas slimības.

Vecā neticīgi grozīja galvu.

— Nūja, — viņa teica. — Tas tomēr ir lāsts. Citādi es nevaru izprast.

Valdis saviebās. Patiešām — putnu slimība pirms simt gadiem un tagadējās nelaimes laikam ir nesavie​nojamas lietas. Aplam runādams un spriezdams, viņš varēja zaudēt uzticību.

— Tātad lāsts tomēr sākās tikai ar mātes, tas ir, jūsu vecāsmātes nāvi?

— Jā gan, — Sakristīne apstiprināja. — Bērnu, tas ir, manu māti, pieņēmusi mātesmāsa audzināšanā. Pēc gada pati nomirusi ar kādu iekšēju kaiti, lai gan pirms tam bjusi vesela …

To teikdama, Sakristīne palūkojās uz Vendīgu, it kā prasīdama atļauju. Venda klusēdama pamāja ar galvu.

— To, vek, rnēs vēl nevienam svešam neesam stāstījušas, tāpat kā par Vallas vārdu. Bet, ja jau jūs tā nopietni, ja Vendas dēļ, tad … Ja vērīga acs un prāts, varbūt… kas zin… Redz, pēc gada nomirusi arī otra audžumāte. Neviens pagastā viņu tad vairs negribējis pieņemt. Nodota uz kaimiņu draudzi. Tur pēc nepilna gada nomiruši divi saimes ļaudis, kas gulējuši ar meiteni vienā istabā…

Saimnieks nodusmojies un padzinis viņu no mājas. Bijis lāsteku mēnesis, naktis vēl krietni aukstas.

Līdz vasarai viņa kā zvērēns slapstī- jusies pa rijām un kūtīm. Vasarā atradusi mežā tukšu būdu, iekārtojusies tajā. Nākošā ziemā, kas zin, būtu nomirusi badā, bet žēlīgi ļaudis ik nedēļu nesuši ēst, apgādājuši ar drēbēm. Kāda zāļusieva iemācījusi savu amatu.

«Patiešām likumsakarīgi notikumi,» Valdis nodomāja. «Vispirms izdzīšana, pēc tam raganošana pa mežu.

Šāda pūš|ošana būtībā bija tīri ārējs atribūts, īstā cēloņa radītais eksistences veidols, kura pētīšanai šinī gadījumā laikam gan nav nekādas nozīmes.»

— Jūs zināt savu tēvu?

— Nē, dēls. — Vecā nopūtās. — Uz meža būdu pie pūšjotājas nākuši daudzi, arī pats muižkungs.

«Varbūt te vainīga kāda jauna, neizpētīta venēriska slimība?» Valdim pazibēja prātā.

— Jā. — Sakristīne piekrita. — Tas jau ari ir mūsu lāsts, ka nevienu cilvēku nevaram pieturēt.

Valdim uz mirkli šķita, ka atrisinājums patiešām ir šajā savdabīgajā mezglā: uzspiestajā netikumībā, kas lika dzimt meitām bez tēva. Te vajadzēja būt kaut kādai likumsakarībai. Bet prāts diemžēl to nespēja uzminēt. Bērnībā viņam dažkārt bija šķitis, ka atliek aiziet uz mežu, uzkāpt eglē, virs kuras norietēja saule, lai aizsniegtu ugunsbumbu ar roku. Vai varēja galvot, ka šobrīd viņu nemulsina līdzīgi kļūdaina iedoma? Cilvēka spriedumi par nezināmo bija pārlieku sažņaugti iepriekšiedomātā aprobežotajās spīlēs.

Viņš pajautāja vecajai vēl par dažām neskaidrībām, klausījās viņas rāmajā balsī, bet galvā spiedās skeptiskās domas, kas bieži bija viņu mocījušas. Kas gan viņš par zinātnieku? Vienas organisko vielu grupas labs pārzinātājs. Šaurs, aprobežots speciālists, kuram skaļais vārds «zinātnieks» faktiski pienācās ļoti nosacīti. Par āmuļiem Venda zināja vairāk, par slimībām — katrs lauku feldšeris, par vējslotām — katrs vidusskolēns. Viņš izrādījās absolūti nevarīgs nopietnas kompleksas neskaidrības priekšā. Vienīgais… vienīgais… jā, vienīgais viņa pārākums bija ticība zinātnes spējām un nebaidīšanās tūlīt sākt nezināmā noskaidrošanu. Un, ja nopietni padomā, tas tomēr bija ļoti daudz. Jā, vēl arī spriešanas iemaņas. Arī tās kaut ko nozīmēja.

Pēc stundām trim viņš atvadījās no Vallas un Sakris- tīnes. Abi ar Vendu gāja pa apkārtceļu caur mežu. Kad bija palikuši divatā, Valdis ierunājās: — Viņas izturējās pret mani apbrīnojami uzticīgi un nepiespiesti.

— Tikai tas mums palīdz nepalikt vientuļām, —> Venda atbildēja.

— Jā. To jūs protat, — Valdis uzslavēja. —- Man radusies sajūta, ka tur, kalna malā, paliek

manas mājas.

— Viņas patiesi ir ļoti labas, — Venda sirsnīgi ap​galvoja.

— Labas raganas. — Valdis pavīpsnāja. — Šausmīgi nesavienojami jēdzieni.

— Jā, tā tas iegājies, — Venda piekrita.

— Mums tomēr būs jāprecas, — Valdis teica. — Citādi nopietna pētniecība nav iespējama. Tu dzīvosi Rīgā. Amuļi, vējslotas, kalna nogāzes saltums, ūdensteces un tas čuguna monstrs — lai visi ar vienu rāvienu tiek izslēgti no spētes. Kāpēc visu pārbaudīt, ja var iztikt bez tā?

— Bet… varbūt es esmu no viņiem kaut ko … uzsūkusi, — Venda domīgi bilda. — Un to vairs nevar pa​darīt nebijušu.

— Mm. Izklausās drusciņ pēc fantastikas. — Valdi3 pasmaidīja. — Vai tev tā nešķiet?

— Varbūt, — Venda piekrita.

Aicināt Vendu uz Rīgu katrā ziņā bija saprātīgi. Vispirms jau tāpēc, ka viņš laikam taču nespēja no viņa3 atteikties. Tur viņa sievu neviens neturētu par raganu, par ļaunuma nesēju. Valdis pieļāva pusfantastisku domu, ka nepārtrauktais sasprindzinājums, ko raganas sava stāvokļa dēļ izjuta, nolemtīgi gaidot kārtējo nelaimi, bija par cēloni vīru slimībām. Blakus esošais cilvēks lielā mērā ietekmējās no otra nervu stāvokļa, bet nervi, kā to zinātne arvien vairāk atzina, bija pats galvenais organisma regulators. Aiz vientulības mira skudras, bet aiz nepiepildītas mīlas, aiz nepārtrauktām bailēm — cilvēki. Raganas, pēc Valda vērojumiem, atšķīrās no citiem tieši ar izsmalcinātu spēju radīt noskaņu, iedvest simpātijas. Viņas bija savdabīgi gudri nervu kamoli. Iespējams, ka tieši ar to viņas nomāca vīrus, radot priekšnoteikumus saslimšanai. Protams, šos apsvērumus Valdis bija nolēmis Vendai neteikt, tikai1 noskaņojās nepazaudēt pret tiem modrību.

— Mēs apprecēsimies, — viņš teica. — Un mums būs trīs dēli. Divi gudri, trešais muļķītis.

— Nē. Nebūs. — Venda skumji purināja galvu.

Valdi viņas stūrgalvīgā neticiba jau sāka mazliet kai​tināt.

— Redzēji, cik nopietni es jūs vēroju? — viņš jau​tāja.

Venda pamāja ar galvu.

— Neko jaunu, nekādas slēptas briesmas es nespēju saskatīt. Man šķita, ka pati bīstamākā ir šī jūsu apbrī​nojami neatlaidīgā ticība savam lāstam. Tā pati par sevi, goda vārds, var atnest nelaimi.

Venda nolieca galvu un klusēja.

— Piedod, — viņš mīļi piebilda, nobijies no sava asuma.

Viņa uzsmaidīja.

— Pēc divām nedējām es atbraukšu tev pakaj. Kāzas nerīkosim. Sareģistrēsimies klusu. Jā?

— Jā, — Venda tikko dzirdami izdvesa.

Valdis nebija iedomājies, ka Vendas jāvārds radīs tik skaudru laimes sajūtu. Šķita, ka viss mežs tūlīt salīgojās. Viņš apstājās. Arī viņa stāvēja. Noliektu galvu. Smaržoja skujas, sveķi, sūnas. Nu šī sieviete piedereja viņam. Un cik Joti viņš par to bija baiļojies!

— Tu esi mana meža princese, — viņš teica.

Venda klusēja. Valdim mirkļa izjūta bija tik nedabīgi spilgta, ka šķila nereāla un bīstama. It kā to apliecinādama, tālumā griezīgi iekliedzās dzilna vai kāds cits skaļš putns. «Karsta mīlestība nekad nenes īstu dzīves laimi,» Valdis atcerējās savas vecmāmiņas vārdus. Mīļās, labās vecmāmiņas, kura jau atdusējās smil​tīs.

TELEFONA SARUNA PUSNAKTI Kad Valdis atgriezās kāzu mājā, lielais autobuss jau gatavojās prombraukšanai. Jaunais pāris posās līdzi.

Lai kā Valdim gribējās parunāt ar Jēkabu par Ven- dīgu, tādu sarunu nācās atlikt. Sevišķi tālab, ka pavirša vārdu apmaiņa nederēja. Valdis pats jutās ap- guris, kaut arī laimes pārpilns. Viņš atspiedās pret pagalma ozolu, aizvēra acis un izbaudīja nesenās tikšanās gaistošos atmiņu tēlus.

Venda, Venda. Savdabīga un tajā pašā laikā skaidra, saprotama un ļoti saprātīga. Varēja teikt: viņas īpatnība bija saprāta pārākumā. Vendas dvēselē nebija vietas sīkai pārgudrībai un negodīgumam, kas sākās ar uzpūtīgu klusēšanu vai melīgu sīkpļāpāšanu. Viņas māte un vecmāmiņa arī labi saprata ļaužu vājības un no tām norobežojās. Tikai godprātība, atklātība un sirsnība spēja atvairīt smago izstumtības lāstu, ko viņām bija uzkrāvis liktenis.

Lāsts nelaimīgās sievietes varēja padarīt galīgi drūmas, noslēgtas. Tas būtu dabiski. Acīmredzot tādā veidā tapa visas «raganas». Viņu psihe tādā gadījumā būtu saprotama un izskaidrojama. Valdis pats no savas pieredzes zināja, cik cilvēkam nereti grūti ar otru saprasties. Kaut vai mīlas lietās. Cik nelaimīgu mīlētāju nav atteikušies no iecerētās vai iecerētā, nespēdami pārvarēt savstarpējās izskaidrošanās grūtības! Tā skaitījās gluži ikdienišķa parādība.

Pēc visa spriežot, Sakristīne bija radusi pie vientulības un izstumtības. Tad kāpēc tomēr viņa spējusi šo smagumu nopurināt? Valdis atcerējās, kā vecās acīs reižu reizēm painirdza tumsa. Vai tā liecināja par bijušā atspulgu? Grūti pateikt. Katram cilvēkam šad tad acīs iezibas līdzīgs dzelmīgs jūtu plaiksnojums.

Valdis vēl būtu ilgi prātojis, bet šoferis jau iedarbi​nāja motoru.

— Nu? — doktors it kā starp citu jautāja, kad ab! ar sievu bija iekārtojušies viņam aizmugurē.

— Vai sa- pratāties?

— Apmēram, — Valdis negribīgi atbildēja.

Importa aceņu īpašnieks brīdi vērīgi raudzījās uz Valdi, bet sarunu neuzsāka. Valdis saprata, ka visi zin viņa ilgās prombūtnes iemeslus. Viņš iestāstīja sev, ka klusēšana nozīmē Vendas atzīšanu. Tomēr, domājot par gaidāmo viņas vešanu uz Rīgu, sirdī ielija bažas. «Laikam vislabāk to izdarīt pilnīgā slepenībā, nevienam neko nesakot,» viņš nosprieda.

Pāri Juglas tiltam autobuss pārjoņoja deviņos vakarā. Sarkanos divpadsmitstāvu namus apmirdzēja rieta saulstari. Iebraucējus apņēma savdabīgais pilsētas aroms, ko labi izjūt katrs, kas atgriežas no laukiem. Valdim uz mirkli viss Strīčavā notikušais aizpeldēja tālumā, šķita kā satrauktā miegā noredzēts sapnis, kam ar realitāti nav nekā kopēja. Pilsēta, jā. Tā bija labi pazīstama un skaidra. Vidzemes nostūris, kur dzīvoja Jēkaba Mellezera vecāki, bija palicis gandrīz divi simti kilometru attālumā. Pazibsnīja dīvaina doma: vai tikai skaistā lauku meitene ar Jēkaba un kaimiņu piepalīdzību nav nospēlējusi ar viņu, darba apsēstu zinātnieku, savdabīgu teātra gabalu no lielās dzīves joku lugas, ar neapšaubāmu talantu tēlodama noburtu raganu? Jēkabs allaž bija visādu niķu un iedomu pilns. Bet vai viņš tā mu|ķotu draugu? Kādā diskusijas vakarā gan viņš bija apgalvojis, ka ir fanātisks Ce Geva- ras piekritējs, un tikai pašās beigās atzinies jokā, bet tas tomēr bija daudz vienkāršāk, nevienu neaizvai​noja …

«Pie velna! Kādas glupjības te fantazēju!» Valdis pats sevi aprāja. «Paģiru un noguruma sekas, vairāk nekas!»

Nokļuvis savā vecmodīgajā vienistabas dzīvoklī, kuru bija mantojis no attālas mātes radinieces,

viņš noģērba dzīru drēbes, nomazgājās, padzērās ieskābušu plūmju kompotu un tūlīt sāķa vandīties pa grāmatu plauktu. Izvilka no tantiņas grāmatu krājuma sējumu «Istabas augi». Pāršķirstīja. Te par āmuļiem nebija ne vārda. Toties radās jauna doma: varbūt nelaimē vainīgs kāds istabas augs. Raganu lielajā istabā bija divi miršu podi, mazajā vēl kaut kādas podu puķes, bet viņš tām nebija pievērsis vērību. Viņš pāršķirstīja grā​matu un nolika atpakaļ plauktā. Atgūlās uz tahtas.

Domas nemierīgi drūzmējās. Nācās atzīties, ka viņš ir absolūti nesagatavots šāda praktiska zinātniska jautājuma risināšanai. Vai Jēkabs, būdams biologs ģenē- tiķis, spētu to labāk? Labāk, protams, jo cilvēki, šīs problēmas izraisītāji, bija bioloģiskas būtnes. «Pag, varbūt avots, kas baro raganu aku, tek cauri svinu vai kādu citu indīgu ķīmisku vielu saturošam slānim? Raganu organisms veidots tā, ka šīs vielas palielināta koncentrācija tām nekaitē, toties citiem kaitē,» viņš sprieda. Šķita, ka mutē no raganu mājā izdzertā ūdens vēl jūtama svina garša. Viņš iesmējās, jo, taisnību sakot, nemaz nezināja, kā garšo svins. Tomēr galvā palika praktiska un vērtīga atziņa: raganas no pārējiem ļaudīm šķīra kaut kāda bioloģiska savdabība. Pretējā gadījumā nederēja ne ķīmisku, ne botānisku, ne magnētisku, ne klimatisku un citu cēloņu meklēšana. Tie būtu vienlīdz kaitīgi gan sievai, gan vīram.

Vai varbūt svarīga atšķirība dzimumā? «Velns parāvis!» Valdis domās nolādējās. Problēma bija tik plaša, sazarota tik nebeidzamu variantu iespējās, ka radās aizdomas: ij Jēkabs nespēs skaidri atbildēt, vai visu iespējamo vielu miljardi (nu, labi, miljoni!) uz sievietes un vīrieša organismu iedarbojas vienādi. Viņš bija pieļāvis paviršību raganu iztaujāšanā. Vai audzināšanā pieņemtie bērni bijuši meitenes vai puikas? Vai kakls sāpēja arī sievietēm, kas saskārās ar raganām? Kaut gan no šiem gadījumiem tik un tā drošus secinājumus neva​rētu taisīt. Jēkaba kolēģim taisnība: pārāk maz faktu.

Doma vēlreiz atgriezās pie bioloģisko atšķirību īpatnībām. Vai tādas patiešām bija obligātas? Ja nu vaina ir fizioloģiskajā mehānismā, psihē? Piemēram, ja cēlonis ir bioritms? Pierādīts, ka infraskaņa rada bioritmu traucējumus un noved cilvēku nāvē. Ja nu šādu kaitīgu infraskaņas fonu dod paši raganu bioritmi? Varbūt viņu skaistums, šarms, viņu saspringums ir bioritmu savdabības rezultāts? Viņas patiešām — sevišķi vecā — atšķirīgas no citiem cilvēkiem …

Valdis vēlreiz pārlaida acis savam un tantiņas grāmatu plauktam. Par bioritmiem nopietna apcerējuma nebija. Viņš palūkojās pulkstenī. Pat darbdienās tik vēlu visas bibliotēkas bija slēgtas, bet šodien svētdiena.

Viņš pacēla telefona klausuli.

— Jēkab, piedod!

— Nu, nu!

— Sitā problēma mani padarīs traku.

— Kāda?

— Nu, raganu gadījums.

— O! Tas man patīk! Tad tu tomēr esi atmetis pre​cēšanos un sācis pārdomāt?

— Nēē. Taisni tāpēc mums noteikti jāprecas. Jēkabs klusēja.

— Kāpēc neatbildi?

— Gaidu, ko vēl teiksi.

— Tu joprojām tici briesmām? Negribi, ka precos?

— Ticu. Negribu.

— Kāpēc?

— Nav nekāda patika teikt runu pie bedres.

— Kādas bedres?

— Tavas kapa bedres.

— Tu zini, kas ir āmuļi?

— Šķiet, kaut kādi augi.

— Biologs ar tik vājām zināšanām botānikā! Venda zināja vairāk.

— Esmu ģenētiķis. Viņa — mežu tehniķe.

— Vai tu esi viņu … bučojis?

— Neprasi! Inga stāv man aiz muguras.

— Pasaki jā vai nē!

— Nē taču! Vai tu smejies?

— Kāpēc?

— Tu esi apjucis, Valdi.

— Laikam gan.

— Izmet viņu no galvas un šuj vākos savu kandi​dāta disertāciju!

— Saki — vai kaitīgais svins uz sievietes un vīrieša organismu iedarbojas vienādi?

Pareizāk — vai visas kaitīgās vielas uz sievieti un vīrieti iedarbojas vienādi?

— Svins? Šķiet, vienādi.

— Skaidri nezini?

— Nē.

— Kas tu par biologu, velns ar ārā!

— Par ko tu mani lamā?

— Par neskaidro atbildi.

— Iegaumē, draudziņ, bieži ir tā: jo skaidrāka un viennozīmīgāka atbilde, jo tā aplamāka un kaitīgāka. Tu taču vēlies maniem vārdiem uzticēties?

— Jā.

— Tad nepiespied mani runāt to, ko nezinu! Esmu ģenētiķis, un interese par vides piesārņošanu ar kai​tīgām vielām ir tikai mans hobijs.

— Labi. Kā ir ar citu vielu iedarbības atšķirību uz sievietes un vīrieša organismu?

— Sarežģīts jautājums. Polinēzijā kādā tur salā esot cilvēku cilts, kurai nekaitīgs esot pat simt reižu lielāks radiācijas fons nekā eiropietim. Ari starp tēvu un meitu var būt lielas atšķirības jūtīgumā. Sievietes, šķiet, vispār ir izturīgākas pret saindēšanos.

— Tava nekonkrētība ir vērā ņemama.

— Ņem vērā! Noteikti ņem vērā!

— Vai tu pieļauj, ka šīs nelaimes varētu būt saistī​tas ar radiāciju?

— Raganām?

— Jā.

— Ar Geigera skaitītaju neesmu pa viņu istabas kaktiem izstaigājis. Un, cik zinu, neviens mirušais uz pa​augstinātu radiāciju nav pārbaudīts.

— Bet par raganām viņas nosauci, acis nepamirkšķi​nājis.

— Valdi, man tavs dedzīgums patīk.

— Tomēr esi pret precēšanos? Es taču viņu pētīšu — to skaisto raganu.

— Tu? Ķīmiķis? Kas strādās laboratorijā?

— Tu palīdzēsi?

— Jā. Sapratu. Tātad uzskati, ka mana disertācija jāatliek uz nezināmu laiku?

— Jēkab, ja atklāsi sito, ar vienu rāvienu kļūsi aka​dēmiķis.

— Vispirms, Valdi, es neko neatklāšu. Tad man būtu jākļūst cita profila darbiniekam. Otrkārt, tāda pēt​niecība nav ieslēgta mūsu institūta plānos, treškārt, nekas…

— Es tomēr precēšos.

— Pacentīšos par briesmām informēt tavus vecīšus.

— Paldies! To izdarīšu pats. Labāk pasaki — vai tev ir pazīstams kāds radioaktivitātes speciālists?

— Ej uz civilās aizsardzības štābu! Viņi tur nīkst bezdarbībā. Būs priecīgi palīdzētāji. Tikai, manuprāt, nevajadzētu sākt šaut ar lielgabaliem, pirms neesi pastrādājis ar kniepadatu. Varbūtība, ka vainīga radiācija, ir ļoti niecīga — kāda biljondaļa. Sāc kaut vai ar to, vai viņas blusu indēšanai pārāk daudz neplūc papardes, kodēm nelieto vaivariņus vai kā garšvielu nepiepilina velnarutku sulu, plūmju kauliņos esošo zil- skābi un citas indi saturošas vielas. Tu taču zini, ka pie indēm var pierast.

Ja nesmēķētājs nosūkās desmit papirosus dienā, viņš būs beigts, toties trenēts vīrs tiks galā ar trīsdesmit un jutīsies labāk nekā bez nikotīna. Ņem vērā, ka Sakristīnes māte bijusi mācīta zāļusieva un Sakristīne šo amatu pilnībā apguvusi. Tautas folklora stāsta, ka raganas ir spriganas, ar lielu spēku apveltītas. Kas zin, vai šis spēks neceļas no kāda stimulatora, ko viņas lieto vēl joprojām, turklāt, kā jau pieradušas, lieto lielākās devās, nekā spēj panest nepieradis organisms. Vai nezini triviālo patiesību, ka mazās devās inde ir ārstējoša? Un otrādi: lielās devās zāles ir kaitīgas… Vai tu neievēroji, ka Sakristīnes seja izskatās krietni gludāka un jaunāka nekā citām tik vecām lauku vecām?

— Jā, — Valdis izdvesa. Viņš pēkšņi aptvēra to, ko nebija sapratis, vērojot veco viņas sētā, proti, kāpēc viņa tik ļoti atšķīrās no citiem cilvēkiem. Jā. Tā bija viņas jaunā bezgrumbu seja. Pasaku grāmatās raganas tika zīmētas parasti vecišķas un ļoti neglītas, šī bija pilnīgs pretstats. — Jā, — viņš vēlreiz atkārtoja. — Pareizi gan. To es ievēroju tūlīt… Kaut gan …

— Viņas pašas apgalvo, ka nekādas zāles nelieto, — Jēkabs turpināja. — Bet diez vai tam var ticēt. Turklāt ņem vērā subjektīvo faktoru: varbūt viņas pie šīm zālēm — šīm garšvielām tā pieradušas, ka neuzskata par zālēm, liek pie ēdiena, nevienam neko nesakot, tā kā mēs lietojam piparus, kanēli, sāli…

— Pag! — Valdis iesaucās. — Ja tā ir inde lielās devās, tad tiem tēvaiņiem vajadzēja tak notirināt kājas uzreiz — pirmajā dienā. Ko? Te nu kaut kas neklapē.

— Kāpēc? — Jēkabs rāmi atbildēja. — Daudz ir tādu vielu, kas indīgas, tas ir, kaitīgas, kļūst tikai pēc ilgākas uzkrāšanās. Par dustu esi dzirdējis? Turklāt inde dažkārt var rasties tikai sadalīšanās produktos.

— Labi. Kāpēc tad viņām pašām nekas neuzkrājas? Kāpēc viņām nav kaitīgi sadalīšanās produkti?

Valdis domāja, ka nu būs aizbāzis Jēkabam muti. Bet tas nemaz neapmulsa.

— Kā lai to tev vienkāršāk pasaka? — viņš prātoja. —• Redzi, ir tāds iekšējs šūnu regulēšanas mehānisms ar fermentu stimulētāju un bremzētāju klātbūtni. Tu tak zini ķīmisko reakciju sarežģītību?

— Zinu.

— Redzi, pakāpeniska pierašana pie vielas nozīmē šī sarežģītā mehānisma izmainīšanu.

Izmaiņas dažkārt var būt neatgriezeniskas. Piemēram, cukurslimības gadījumā. Ja mehānisms ar pakāpeniskām dozām nnv izmainīts, vielu sadale lielu dozu gadījumā būs pavisam citāda un pēcprodukts arī cits, vienā gadījumā notiks kaitīgā produkta izvadīšana, otrā gadījumā —• uzkrāšanās. Pirmajā gadījumā regulācijas mehānisms piemērosies, bet nesabruks, otrā gadījumā šāds vai tāds cikls tiks traucēts, nobloķēts vai sagrauts. Tu zini, ka, pārmērīgi vitamīnus lietojot, var nobloķēties šo vitamīnu ražošanas cikls organismā, izsaucot mākslīgu avitaminozi. Līdzīgu procesu ir vismaz tūkstošiem.

— Skaidrs, — Valdis teica, saprazdams, ka viss kļuvis vēl daudz sarežģītāks un neskaidrāks.

— Un ko tu saki par vējslotām?

— Zini, es par tām esmu domājis, — Jēkabs atzinās. — To ērcītēs varētu mājot kaut kādas

riketsijas. Varbūt tāds celms, kuru zinātne vēl nepazīst. Esmu domājis arī par imunitātes zudumu šādu vai tādu mikroorganismu, kā arī ķīmisku, fizisku vai psiholoģisku kairinātāju ietekmē. Redzi, visi tie slimotāji šajā ziņā ir kaut kā vienādi — viņi zaudē pretestību slimībām līdzīgi bērniem ar iedzimtiem imunitātes defektiem. Sajā līdzībā ir kaut kas aizdomīgs. Kaut gan tā var būt tikai šķietama līdzība. Tu zini, ka vēl šobrīd bez speciālas pārbaudes plaušu vēzi var noturēt par tuberkulozi? Slimību ārējās pazīmes bieži sakrīt, tāpēc diagnosticēšana ir pats grūtākais punkts medicīnā. Ar kādām kaitēm īsti miruši raganu vīri, precīzi zin tikai viņa augstība elles ķēniņš Belcebuls, ar kuru, kā pats labi zini, pēc ateisma izplatīšanās krietni pavājināju​sies informācijas apmaiņa …

— Skaisti! — Valdis priecīgi sauca klausulē. — Tu tomēr esi lāga vīrs, ja par visu esi domājis …

— Redzi, — Jēkabs viņu pārtrauca. — Nelaime tā, ka imunitātes zušanas cēloņi var būt ļoti dažādi — arī fā pati radioktivitāte. Veidu, kā uz šo mehānismu netieši iedarboties, ir ļoti daudz…

— Un bioritmi? — Valdis jautāja.

— Mjā, — Jēkabs teica. — Tu domā, ka raganām piemīt otra dzīvību apdraudoši bioritmi?

— Varētu tā būt?

— Principā, šķiet, jā. Tikai, redzi, kāpēc šie bioritmi atšķirīgi? Kāpēc kļuvuši ļauni? Kādu faktoru ietekmē? Kā notiek pārmantošana? Arēji vai iekšēji? Tur atkal simtiem neskaidrību.

— Jā. — Valdis nopūtās. — Man pamazām rodas skaidrība.

— Kāda?

— Ka šī lieta ir šausmīgi neskaidra.

— Tāda nu viņa ir.

— Varbūt tomēr tagad tu beidzot pieļauj iespēju, ka raganu vīru miršana var būt arī vienkārši gadījuma spēle?

Jēkabs brīdi domāja.

— Nēē, — viņš novilka.

— Tomēr es precēšos ar viņu, — Valdis teica.

— Redzu jau, redzu. Ja man nebūtu jādomā par tās runas sacerēšanu, es tevi apskaustu.

— Kādas runas?

Jēkabs nopūtās.

— Tu esi galīgi apmāts. Par runu pie tavas bedres es vēlreiz atcerējos. Saproti?

Valdis iesmējās.

— To tu vari sacerēt īsu, lai vairāk par dažām minūtēm laika neatņem. Tikai viens lūgums: Vendai, kad viņa būs Rīgā, tu šīs briesmas ne ar vienu žestu neizpaud! Un varbūt labāk arī mani nebaidi. Kas zin, vai taisni šīs bailes nav par cēloni nāvei. Ir gadījumi, kad cilvēki nāves draudu ēnā nonīkst kā nomākta zāle.

Atzīsti taču, ka šādu draudu spiedienā var zust arī imu​nitāte.

— Var. Principā var, — Jēkabs atbildēja. — Tikai šoreiz tas tā nebūs.

— Vai tu tici velnam?

— Velns ir cilvēku izgudrojums. Un, manuprāt, ne tas neveiksmīgākais.

— Piedod, ka tevi traucēju!

Notrinkšķēja telefona zvaniņš. Dzīvs, skanīgs un sīks. «Galu galā arī telefons ir raganīgs izgudrojums,» Valdis nodomāja. Istaba pēkšņi likās klusa un drūma, gaiss sasmacis. Saprašanas apvāršņa rnalā bija parādījies bezveida masīvs — smags, liels, necaurskatāms. Valdis apzinājās, ka tas nāks aizvien tuvāk, aizvien vairāk apņems viņa prātu, visu viņa dzīvi un, kas zin, nosmacēs. Ar

katru mirkli št bezveida masa piemilza lielāka, bet nekļuva caurskatāmāka. Tas bija viņa lik​tenis.

Viņš nodrebēja lielu briesmu priekšnojautā. Un tajā pašā laikā kaunējās par savām bailēm. Ak dievs, cik pasaulē bija daudz brašu vārdu par varonību un drosmi un cik ļoti no īstenās varonības sargājās visi ļaudis, šķiet, ari Jēkabs! Pat Jēkabs, viņa ideāls, zinātnieka paraugs un ceļazvaigzne…

Venda, viņas māte un vecmāmiņa tika atstātas vienas savā nelaimē. Vienas! Vēl ar raganu iesauku apveltītas! Lūk, cilvēku cēlā cil​vēcība!

Viņš pacēla vēlreiz telefona klausuli.

— Piedod, Jēkab! Tu taču strādā pie elektronu mik​roskopa?

— Jā.

— Tu, pie šī aparata strādādams, cik sapratu, esi pat zināmā mērā redzi sabojājis? Vai ne?

— Jā, tā var teikt.

— Vai tu esi paņēmis no raganam kaut ko analīzei, lai apskatītu elektronu mikroskopā?

— Nē.

— Patiešām ne? Bet viņas taču ir tava tēva kaimi​ņienes. Kāpēc to nedarīji?

Jēkabs dziļi ievilka elpu. To Valdis dzirdēja klausulē.

— Neesmu uz to specializējies. Pētu leikēmiju, tur​klāt ne cilvēkiem, bet govīm.

— Skaidrs. Specializācijas barjera, — Valdis ironi​zēja.

— Ne tikai tas, — Jēkabs atbildēja mierīgi, it kā apvainojumu nebūtu sapratis. — Man, starp citu, tas neienāca prātā. Pie tam, ja es būtu sācis, tad būtu jāiet arī tālāk. Viena analīze neko nopietnu nedotu…

— Varbūt dotu. Varbūt tūlīt viss kļūtu skaidrs.

— Nē.

— Ja nu tomēr…

— Man, Valdi, ir sava nojauta, sava hipotēze…

— Vai tā atņem tev cilvēcīgas jūtas, vēlēšanos palīdzēt nelaimīgiem cilvēkiem?

— Saprotu tevi, Valdi…

— īsts zinātnieks tavā vietā nespētu tik ignorējoši izturēties, — Valdis sauca. — Un vēl vēsi paziņot kolē​ģim, ka tavās kāzās būs arī ragana …

— Laikam jau neesmu īsts zinātnieks, — Jēkabs klusi atbildēja. — No desmitiem tūkstošu kandidātu un doktoru, kas zin, tādu varbūt ir viens, divi…

— Piedod! — Valdis iesaucās. Pēkšņi viņu sagrāba milzīgs kauns. Tik aukstasinīgi un mierīgi piekrist, ka viņš nav īsts zinātnieks, varēja tikai… patiešām īsts zinātnieks… un vēl kaut kas vairāk. — Piedod, Jēkab! Es laikam kļūstu cūcīgs.

— Var būt, ka uz to pusi mazliet velk, — Jēkabs tikpat mierīgi atzina. Valdis iedomājās drauga seju, bārdas piesegtu, nedaudz mulsu, viņa pelēkās, labsirdīgās acis un nelielo bālumu, kas rādīja satraukumu. Nekas cits nekad nenodeva Jēkaba jūtas, tālab daudzi viņu uzskatīja par naivu. īstenībā tas bija spēks, vareni koncentrēts zinātnieka domu klusums. Ak dievs, viņu, Valdi, bija ķēris mūžsenais cilvēces lāsts: gudro un labo noturēt par muļķīti! Kā šīs domas apstiprinādami, atskanēja Jēkaba vārdi: — Varbūt dažu apstākļu dēļ arī tev nevajadzētu pie šīs pētniecības ķerties. Ne jau tikai aiz nāves bailēm. Skaidri redzu un ticu, ka no nāves nebaidies. Bet varbūt ir vēl citi apsvērumi. Tu neremdināmi tici labam iznākumam, un par to es tevi apskaužu. Man diemžēl šādas ticības nav…

— Kādi apsvērumi? Kāpēc nav ticības?

— Ļaunais liktenis varbūt i(av grozāms. Tāpēc zūd ticība. Sādu pesimismu, protams, man nav tiesību tev uzspiest. Tu esi jaunāks, tev patīk Vendīga, tev ir cits raksturs. Un galu galā mana iedoma

ir tikai mana iedoma, tā var izrādīties aplama.

— Tomēr tu atsakies…

— Jā. Teicu jau, ka laikam neesmu īsts zinātnieks.

— To, lūdzu, vairs nepiemini! — Valdis satrau​cās. — Man bija uznācis prāta aptumsums.

— Nu tu atkal bišķiņ pārsālīji.

— Nē. Šoreiz vairs ne.

— Labi, labi. Liecies gulēt! Jā? Citādi vēl tapsi, kā saka, prātā vieglāks. Pie tāda diez vai Venda par sievu ies.

— Pareizi, — Valdis piekrita.

Atkal notinkšķēja tālruņa zvaniņš. Istaba iegrima klusumā. Skatiens apstājās pie skapja. Tur bija Latvijas Mazā enciklopēdija. Varbūt bez Latvijas pagastiem, ciematiem, upēm, ezeriem un dažāda lieluma darbiniekiem tur būs arī kaut kas par āmuļiem. Valdis paņēma pirmo sējumu. «Āmuļi (viscum) — daudzg. pusparazī- tiski, ziemzali krūmi ar neīsti dihotomisku zarojumu. Ģintī apm. 60 sugu. LPSR tikai baltie A. (v. albutn) — uz kļavām, liepām, ābelēm, apsēm, sērmūkšļiem, vītoliem, priedēm un eglēm. Sastopami rep. D. daļā, g. k. Liepājas, Preiļu, Jēkabpils, Daugavpils rajonā. Kā dabas retums aizsargāti ar likumu.»

Vendas piemājas egles katrā ziņā atradās Latvijas ziemeļos. Un, ja vien uz tām patiešām bija āmuļi, tad tie varēja būt pavisam citi, par kuriem informācija līdz autoram nebija nonākusi.

Valdis vēl pašķirstīja enciklopēdiju. Par radiāciju un bioritmiēm neatrada neko. Liekot atpakaļ skapī pēdējo sējumu, pamanīja «Populāro medicīnas enciklopēdiju». Tajā par āmuļiem nebija ne vārda, toties par imunitāti, indīgām vielām un vēl viena otra ziņa, kas lieku reizi pārliecināja jauno zinātnieku par problēmas mulsinošo sarežģītību. Jau pats imunitātes izskaidrojums lika šo to pārdomāt. «Imunitāte — organisma neuzņēmība pret noteiktu inf. slimības ieros. mikroorganismu, toksīnu, indi vai cita rakstura antigēnu, kas satur svešu ģenētisko informāciju.» Maisam, tā teikt, gals bija atstāts vaļā: toksīns, inde u. c. Tālāk apgal- vois, ka vienas sugas atsevišķiem indivīdiem pret vienu un to pašu slimību var būt dažāda izturība, ko nosaka iedzimtas īpatnības.

Imunoloģija sadalījās daudzās patstāvīgās zinātņu nozarēs: imūnmorfoloģijā, imūnķīmijā, imūnpatoloģijā un citās. Vai viņam būtu jāapgūst visas šīs nozares? «Gandrīz katra ķīmiska viela pārmērīgās devās var radīt saindēšanos,» stāvēja rakstīts. «Tomēr par indēm pieņemts saukt tikai tās vielas, kas rada saindēšanos no mazām devām.» Tātad raganu nelaimē varēja būt vainīga ari viela, kas nemaz nav indīgu vielu sarakstā^ Un vai vispār tāds pilnīgs saraksts iespējams? Ja tāds būtu, pārlieku ilgtu tā pārlapošana. «Inžu iedarbībai pamatā parasti ir to ietekme uz šūnu un audu bioķīmiskajiem procesiem. Dažas indes iedarbojas tikai uz noteiktām šūnām, audiem, orgāniem un organis​miem.»

Indīgie augi: zilā kurpīte (Aconitum napellus). Tl taču auga Vendas puķu dārzā, ari pie Jēkaba vecāku mājām! «Saindēšanās pazīmes… Lieto ari grauzēju iznīcināšanai.»

«Uz zemeslodes sastopamas apm. 10 000 indīgu augu sugas.» Saindēties varēja arī, ieelpojot, piemēram, vai​variņu smaržu…

Valdis sastinga. Vai tajā patīkamajā svaigumā, kas nāca no Vendas mutes, nebija ,arī vaivariņu smarža? Varbūt viņas ķermenis, viņas plaušas izdalīja vaivariņu vielas garojumus?

Bīstamas izrādījās ari vizbulītes, lupina, biškrēsliņi. Enciklopēdijas izklāstiem bija viens būtisks trūkumsj neviena vārda par indīgo vielu lēno iedarbību, tām pamazām uzkrājoties organismā, tāpat nebija runāts par indēm, kas tādas kļūst pēc ķīmiskās pārvēršanās, saskaroties ar citu organismā ievadītu atsevišķi nekaitīgu vielu, un līdzīgos vairāk vai mazāk sarežģītos sakaros. Bet Valdi tieši tas interesēja, jo raganu liga, pēc viņa domām, liecināja par kaut ko nedaudz sarežģītāku nekā vienkārša

saindēšanās.

Kad viņš salasījās par infekcijas perēkļiem dabā, domas par saindēšanos ar vielām pārgāja uz pastiprinātām aizdomām par pārmantotas infekcijas klātbūtnL Slimības ierosinātājus vīrusus, baktērijas, sēnītes u. c. varēja pārnest blusas, ērces, blaktis, prusaki, circenī —» viss cilvēka personīgais zooloģiskais dārzs. Tos varēja no tālā pagasta kopā ar mazo Vallu atnest vecā Sakristīne, padarot nolādētības lāstu nepārtrauktu. «Ja perēklī iekļūst cilvēks, kam nav imunitātes pret attiecīgo slimību, un tam iekož inficēts kukainis vai ērce, cilvēks var saslimt un tādējādi infekcijas perēklis dabā tiek atklāts,» grāmatā stāvēja rakstīts. Valdis dusmīgi nošņācās.

Muļķīgs teiciens! Iekož kukainis, un tūlīt perēklis atklāts. Tik skaisti un gludi gan laikam nenotiek.

«Infekcijas perēkļi dabā,» tālāk bija teikts, «konstatēti šādām slimībām: ērču encefalītam, Japānas encefalītam, ērču spirohctozei, mērim, tularēmijai, toksoplaz- mozei, leptospirozei, ādas leišmaniozei, dzeltenajam drudzim, malārijai u. c.» Arī te bija atstāts maisam gals vaļā, un laikam gan vienīgi dievs vai — kā Jēkabs teica — viņa augstība Belcebuls zināja, kas un cik tajā maisā vēl iederējās. Viņš domīgi raudzījās uz uzskaitītajiem slimību nosaukumiem un lēnām cēla roku, lai piezvanītu pazīstamai ārstei, kas pirms dažiem gadiem bija beigusi institūtu. Vai viņa zinās? Vairāk neko. Vai viņa zinās šos nosaukumus? Sāka griezt numuru, tad palūkojās pulkstenī, kas rādīja dažas minūtes pāri pusnaktij. Nolika klausuli. Viņš praksē bija pārliecinājies, ka ķīmijas skolotāji aizmirst daudzas augstskolā izzinātās ķīmiskās vielas. Aizmirst, it kā nekad par tām nebūtu dzirdējuši. Vai mediķiem ar reti sastopamām slimībām nebūs tāpat?

Viņš pašķīra attiecīgu burtu, lai izlasītu par ērču spirobetozi. Diemžēl bija rakstīts gan par ērcēm, gan par spirohetām, bet par ērču spirohetozi ne vārda. Lielais ērču sugu skaits — 15 000 viņu kārtējo reizi nomāca un satrauca. Ērces izplatīja meningīta ierosinātājus. Viņš atcerējās, ka ar meningītu bija miris viens no raganu vīriem. Uz cilvēkiem mājoja arī mājputnu un žurku ērces. Ko tās varētu pārnēsāt, acīm​redzot zinātne vēl nezināja.

Un tad vfņš atšķīra rakstu par toksoplazmozL Lasīja un sāka nervozi trīties uz krēsla.

«Saslimšanas forma atkarīga no toksoplazmu celma virulences, infekciozās dozas lieluma, parazītu iekļūšanas vietas un lokalizācijas… orgānos rodas dziļas patoloģiskas pārmaiņas… var beigties ar nāvi… diagnosticē tikai ar imti- noloģiskām metodēm… var būt iedzimta vai iegūta… plaušu karsonis, miokardīts.., var izpausties meningo- encefalīta, zarnu slimību… formā… izsauc abortus … izšķirīga nozīme laboratoriskai izmeklēšanai.» Šķiet, īstais vainīgais bija atrasts. Turklāt neticami viegli. Sis vieglums padarīja Valdi uzmanīgu. Viņš atšķīra citu nodaļu: lcptospirozes.

Izplata mājdzīvnieki. Bojā nieres, aknas, asinsvadus; muskuļu sāpes, izsitumi uz ādas.

Komplikācija: menin​gīts…

Principā arī šī slimība it kā derēja. Turklāt ja vēl radies kāds jauns mikroorganisma celms.

Tāpat tularē- mijai bija pietiekoši daudz formu, lai tūlīt to neatmestu. Turpretī radiācijas un riketsiju izraisītās slimības pēc šajā enciklopēdijā pieejamās informācijas šķila atme​tams kā neatbilstošas.

Beidzot sākās intereses atslābums. Gari un nomierinoši žāvādamies, viņš izlasīja par vīrusiem.

Tāpat kā visur, arī te bija vēl atstāts maisam gals vaļā: «u.c.». Vīrusi izraisīja ļoti daudzas slimības.

Bet nevienai no tām, šķiet, nebija tik daudz veidu un tik tuva līdzība ar raganas vīru likstām kā toksoplazmozci vai lepto- spirozei. Turklāt šīm slimībām bija vēl cita svarīga īpašība — tās uzturēja infekcijas perēkļi, tās varēja pār​mantot ārēji, bet toksoplazmozi pat iekšēji, iedziinša- nas ceļā.

Par vīrusiem gan arī bija teikts: «Pierādīts, ka vīrusu nēsāšana ir apslēpta bezsimptomu slimības forma — latentā infekcija.» Un tālāk nedroši piemetināts: «Domā, ka vīrusu nēsāšana ir visbiežāk

sastopamā un visvairāk izplatītā vīrusu un šūnas mijiedarbības forma, turpretim akūtā vīrusu infekcija — šīs mijiedarbības līdzsvara traucējums.» Sāds fakts izskaidroja, kāpēc saslimst apsaldējies cilvēks.

Nolicis grāmatu plauktā, Valdis vēlreiz nomazgāja seju virtuvē pie krāna un, paņēmis sakaltušu maizes riku, nosprieda, ka vainīga būs kāda maza ērcīte, kas iznēsā infekciju, vai noteiktā vietā mītošs toksoplazmai līdzīgs sīkveidojums, pret kuru raganām radusies imunitāte tieši šīs ilgstošās kopdzīves dēļ. Vienīgi… Jā… Viņš pārtrauca grauzt maizi. Doma nozibsnīja tik spilgti un skaidri, ka pašu izbrīnīja. Sajā teorijā bija viena gaužām vāja vieta. Proti, nebija atrodams izskaidrojums tam, kāpēc šī sīkbūtne nepārvietojās projām no raganu mājām. Kāpēc tā allaž palika tur, it kā būtu piesieta pie zemē iedzīta dzelzs mieta? Tā nesekoja savam upurim. Vai varbūt ērce nespēja citur vairoties kā vien raganu kaķa spalvās, viņu gultas maisā vai varbūt uz viņu ādas?

Valdis izņēma no galda atvilktnes jaunu piezīmju grāmatiņu. Tai bija jākļūst par šīs problēmas risinājumu meklēšanas pamatdomu ki"ātuvi. Viņš ierakstīja: «Infekcija ir nekustīga. Tā pārvietojas vienīgi telpā kopā (?) ar raganām. Laikā cauri paaudzēm arī tikai kopā ar viņām. Jālieto izslēgšanas metode!»

Valdis uzklāja gultu un atcerējās, ka viņa vecāki vēl nesen bija runājuši: no tāda un tāda nedrīkst ņemt sivēnu, sivēns nesīs līdzi nelabumu, ko pēc tam no mājām nevarēs izdzīt. Tāds apgalvojums skanēja kā interesants «gabaliņš iz folkloras». Bet ja nu līdzīgām bažām bija pamats? Raganu kaimiņi piesargājās, tāpēc infekcija neizplatījās. Bet imunitāte? Kāpēc raganas tik šaušalīgi imūnas? Toties cits neviens. Un ko nozīmē sejas jauneklīgums? Kur tas rodas?

Valdis atkal iecirta zobus sausajā maizes donā.

Pulkstenis rādīja trešo nakts stundu. Pilsēta gulēja ciešā pirmdienas nakts miegā. «Vasarīgā krēsla droši vien jau pamazām vēršas gaišāka,» Valdis nodomāja. Uzstādīja modinātāju, nodzēsa uguni un pārvilka pāri galvai segu.

IZZIŅAS AMOKSKRĒJiENS Skaļš pulksteņa zvans rautin izrāva no sapņa. Viņš nebija no tiem, kas aizguļas. Ljdz ar zvana pirmajām skaņām trūkās kājās, steidzās nospiest pogu, lai ņerk- stoņa pārāk netraucētu kaimiņus.

Valdis pats bija nervu kamols. Arī Venda bija tāda, tālab tuva un mīļa.

Laboratorijā todien viņš paveica agrāk ieplānoto un kāzu dēļ atlikto palīgprocesa noskaidrošanu, bet pierakstot ielaida divas paviršības kļūdas un tikko nesajauca pudelītes. Reakcija deva labvēlīgu rezultātu, par kuru citkārt būtu priecājies kā bērns, draudējis Larisu nobučot un Imantu apdzirdīt, bet šoreiz klusēja.

— Smagas paģiras? — Imants iejautājās.

— Mjā, — Valdis nenoteikti atbildēja. Larisa rau​dzījās stīvi un nosodoši.

Pēcpusdienā viņš izlēma, ka tupēt laboratorijā ilgāk nav jēgas. Apziņa bija it kā sadalījusies divās daļās. Izklaidība tik uzmācīga, ka varēja vienā rāvienā sabo​jāt mēneša darbu.

— Eju uz bibliotēku palasīties, — viņš paziņoja Imantam.

Ceļā ļoti steidzās. Pika par trolejbusa kavēšanos, par sarkano signālu krustojumos, par tērzētāju, kas traucēja vadītājai darbu. Viņš jutās ka alkoholiķis, kuru gaida atvieglojoša, nomierinoša dzēriena deva.

Pasūtījis dažādas grāmatas, lasīja tās līdz desmi​tiem vakarā.

Noskaidroja, ka āmuļi zied martā un aprīlī. Ziedi ir viendzimuma, sīki. Augļi — baltas ogas, kuru mīkstā masa lipīga. Augļus iznēsā putni. Augs ir ziemzaļš ar 3—7 cm garām, pabiezām lapām.

Uzzināja, ka zirgs un suns pacieš 10, balodis — 100, varde — 1000 reižu lielāku morfīna devu nekā cilvēks, ka šobrīd atklāti apmēram 500 vīrusi, ka zinātnieki vēl līdz šai dienai nav noskaidrojuši ožas uztveršanas principus un nezina, kādā veidā ķīmiskā viela izraisa receptoros un nervos ožas sajūtu.

Valdis izšķirstīja lielo medicīnas enciklopēdiju krievu valodā. Diemžēl daudzi dati par slimībām, par bioloģis​kām parādībām te bija vismaz astoņi vai desmit gadu veci.

Vajadzēja dabūt jaunākus. Medicīnas žurnālos informācija bija nesistematizēta, turklāt pasniegta pagrūti saprotamā valodā ar svešvārdiem, bez izskaidrojumiem, bez problēmas sākotnes izklāsta. Tā bija paredzēta zinošam, kā saka, attiecīgi tezaurētam indivīdam. Arī viņa, Valda Dzeņa, publikācijas ķīmijā bija sapro​tamas tikai speciālistam.

Un ne tikai tas. Lielajā informācijas jūrā nebija kompasa. Kad viņš citā dienā neveiksmīgās meklēšanas sūro bēdu izsūdzēja dežurējošai bibliogrāfei, tā apvainojās, apgalvoja, ka sistēma, pēc kuras tiekot klasificētas grāmatas un raksti, esot moderna un bibliotēkas darbinieki to skrupulozi ievērojot. Tā taisni viņa teica: skrupulozi.

— Kas jums, lūdzu, īsti vajadzīgs? — bibliogrāfe jautāja, iepriekš palūkojusies Valda kartītē un pēc tās šifra pārliecinājusies, ka klients, lai arī prasa kaut ko haotisku un murgainu, tomēr ir zinātnisks darbinieks, strādā kādā no Zinātņu akadēmijas institūtiem. Ja dokuments rādītu, ka lasītājs pieskaitāms «pārējiem», viņa diez vai būtu lietojusi vārdiņu «lūdzu» un balss skanētu citādi.

Valdis apjauta, ka noformulēt problēmu ir pats grūtākais. Ja precīzi paskaidrotu, tas nozīmētu pusi atrisi​nājuma.

— Vai tas ir bioloģisks jautājums? — bibliogrāfe centās palīdzēt.

— Bioloģisks noteikti, — Valdis apliecināja. Un piebilda: — Tomēr visu bioloģiju tāpēc netaisos apgūt. Sajā zinātnē, kā runā, esot pavisam simt divdesmit septiņas apakšnozares. — Viņš nosauca pirmo skaitli, kas iešāvās prātā.

— Ak tā? — bibliogrāfe pārjautāja, brīnīdamās gan par Valda precīzajām zināšanām, gan par skaitļa aiz​domīgo nesakritību ar savu priekšstatu. — Kāda no​zare jums vajadzīga?

— Redzat, — Valdis sarauca pieri, — man vajadzīga bioloģija, fizika, psiholoģija. Visas kopā.

— Kādā aspektā?

— Kādā šķērsgriezumā? — Valdis gluži neapzināti pārtulkoja.

— Jā, — bibliogrāfe piekrita.

— Redzat, man jāuzzin faktori, kas izraisa neizskaidrojamu saslimšanu, mīklainu slimību un nāvi.

— Mīklainu slimību? — bibliogrāfe ieinteresējās. — Vai tā var būt infekcijas slimība?

— Var būt un var nebūt.

— Pagaidiet! — Viņa aizgāja pie dežūrgaldiņa. Kaut ko runāja ar kolēģi. Nāca atpakaļ.

— Jums taču jāmeklē medicīniskā literatūrā.

— Nē, — Valdis pakratīja galvu. — Medicīniskie raksti ir bez problēmu … serdeņiem, bez jēgsakara. Tie vairāk samulsina un nomāc nekā atklāj iespējas saskatīt domu, likumsakarīgās varbūtības… Es laikam ne​skaidri izteicos?

— Nē, nē, — bibliogrāfe enerģiski pakratīja galvu. — Tādā šķērsgriezumā, protams, mums sistēmas nav, bet… Es jums varu ieteikt: par mīklainu slimību ir rakstīts žurnāla «Nauka i žizņ» šā gada pirmajā nu​murā. Esot kaut kādi vīrusi — desmit reižu mazāki par līdz šim zināmajiem …

Valdis pierakstīja numuru un pateicās.

— Es vēl padomāšu, konsultēšos, — bibliogrāfe so​līja.

— Nekur nevaru noskaidrot, kādi mikroorganismi rada vējslotas, — Valdis sūdzējās. — It kā esot vainī​gas ērcītes. Varbūt tās vai, pareizāk, to pārnestie vīrusi ir īstie saslimšanas vaininieki?

— Istabas staipekņaugi arī pārnēsājot cilvēkiem bīs​tamu infekciju, — viņa teica.

— Kur šis fakts atrodams?

— Nezinu … Dzirdēju televīzijā … vai…

— Nekas, — Valdis atmāja ar roku. Viņš zināja, ka meklēt ko kaut kur uz baumu pamata bija visneauglī​gākā un grūtsirdīgākā nodarbošanās.

Viņš pasūtīja visus populāros attiecīga satura žurnālus no gada sākuma. Pirmo atšķīra minēto «Nauka i žizņ» numuru. Rakstīts bija par «smieklu slimību» Jaungvinejas aborigēnu fori ciltī. Viens faktors ļoti uzkrītošs: visi saslimušie nomira deviņus mēnešus pēc saslimšanas. Diemžēl vairāk cieta sievietes. Un pazīmes nebija raganu vīriem raksturīgas — mirēji smējās. Vietējie šo slimību sauca par «kuru» un uzskatīja par burvības radītu. Visi medikamenti, pat paši modernākie, izrādījās absolūti bezspēcīgi.

Jo tālāk viņš lasīja, jo interese pieauga. Daudzas mirušo galvas smadzenes tika aplūkotas elektronu mikroskopā; atklāja nervu šūnu sabrukumu, bet izmaiņu izraisītāju neuzgāja. Pats savādākais: asinīs nebija antivielu, kā tas novērojams citu infekcijas slimību ga​dījumos.

Ja šo rakstu Valdis būtu lasījis tūlīt pēc atbraukšanas Rīgā, viņš būtu svēti noticējis, ka Vendas nelaimei ir kaut kāds sakars ar «smieklu slimību», bet šoreiz skepse ņēma virsroku. Tomēr saltas skudriņas noskrai- dīja pa muguru, kad uzzināja tālāko: infekcija tika ievadīta tikai ar slimā asinīrņ un parādījās uz āru pēc gada vai ilgāka laika. Vīruss, kas to izsauca, pēc pētnieku domām, bija desmit reižu mazāks par parasto, tā sauktais «lēnais», kas nedevās uzbrukumā organismam strauji, bet sagrāva to pakāpeniski. Un vēl: vīrusu slimību speciālisti saskaitīja vairāk par divdesmit līdzīgu slimību, starp tām — skleroze un Pār- kinsona slimība — mīklainā roku un kāju trīcēšana, kuru līdz pēdējam laikam uzskatīja par parastu galvas un muguras nervu ceļu sabrukumu aiz nolietošanās. Bija pat izteikta doma, ka «lēnie» vīrusi rada arī reimatismu, ka varbūt pat parastā novecošanās ir kaut kas

līdzīgs vīrusu infekcijai.

Tālāk bija norādīts: «Patlaban zinātnieki vēl nezina, kā pretoties «lēno» vīrusu infekcijai.

Amerikas Veselības aizsardzības nacionālais institūts pieņēmis plašu pētījumu programmu. Eiropas un Amerikas laboratorijas sagrābis azarts. Virusologs Klauss Mannveilers, Hamburgas Ilenriha Pettes institūta profesors, nosauc jauno slimības ierosinātāju par «pašu mīklaināko un uztraucošāko mūsdienu medicīnas objektu».»

Pārdomas izraisīja šī raksta komentētāja medicīnas doktora V. Zujeva paskaidrojums, ka līdzīgās slimībās vainojami parastie infekciozie vīrusi, kas kaut kādā veidā pārvērtušies par «lēnajiem» vai, pareizāk sakot, nav pārvērtušies par «lēnajiem», tomēr darbojas kā «lēnās» infekcijas ierosinātāji.

Jautājums palika neskaidrs. Vai raganas būtu super- izturīgas un vīri vāji? Labi. Raganas ir infekciozas, glabā šo baigo vīrusu. Bet kas šo sīkbūtni aizkavē doties tālāk tautā? Visiem kāzu viesiem tad vajadzēja kļūt par upuriem. Tomēr nekas tamlīdzīgs nebija novērots. Šiliņš izšķīrās ar Vendu, jauno raganu, un dzīvo tālāk sveiks un vesels, ij bērnus, kā stāstīja, vēl piedzīvošot. Jā.

Notikums ar Šiliņu Valdim šobrīd vareni gāja pie sirds, jo, salasījies par «lēnajiem» vīrusiem, viņš jau bija iekšēji sastindzis iespējamā neatvairāmā likteņa cirtiena priekšā: infekcija lēni attīstīsies, būs neatvairāma un nāvīga, jo pret to visi medikamenti bezspēcīgi. Patīkami bija atjēgt, ka raganu gadījumā vienkāršai saskarei liktenīgo seku tomēr nebija. Bet tas padarīja šo lietu jo mīklaināku no virusoloģijas un citu infekciju viedokļa, spieda atkal domāt par indēm, dabiskiem kaitējumiem un par jaunu visu sarežģīja.

Protams, sava loma varēja būt arī inficēšanās veidam. Jaungvinejas aborigēni ar «kuru» vīrusu inficējās tālab, ka ēda cilvēkus — šo vīrusu nēsātājus. Infekcija bija iespējama tikai pēc vīrusa iekļūšanas asinīs. Ierosinātājs izrādījās izturīgs pret karsēšanu un apstarošanu. Raganu gadījumā arī svarīgs inficēšanās veids. Bet, ja tas tā, tad taču… Nē! Velns parāvis! Šiliņš būtu inficējies. Viņš, Valdis, arī. Kakls sāpēja. Tomēr nomira tikai tie, kas palika pie raganām. Ne īsti līdz nāvei, bet līdz kaut kādam brīdim, kad vairs aiziešana nepalīdz. Ja arī raganas būtu kaut kādā veidā infekcio- zas, tad (brīnums, ak, brīnums, kā šī infekcija neizplatās tālāk!) piedevām šai infekcijai jābūt vēl papildu faktoram, kas to padara nāvīgu. Un šis faktors atrodas tikai pie raganām. Jāmeklē tas. Tad infekcijai (ja tāda ir) zudīs zobi, tā zaudēs jebkādu līktenību. Tātad svarīgs šis papildu faktors. Un tikai tas.

Stop! Kāpēc tādā gadījumā vispār vēl vajadzīga kaut kāda infekcija, ja ir izšķirošs papildu faktors, kas vieglu slimošanu padara par nāvīgu? Tas tikpat labi var sekmēt jebkuru no daudzajām, kas pašas staigā pa pasauli apkārt. Pats faktors ir izņēmums, rets, neizprotams gadījums, pus- brīnums. Kāpēc vēl pielikt blakus otru brīnumu? Tā nemēdz būt. Tātad infekcijas raganām nav. Diviem brīnumiem nav nekādas vajadzības stāvēt blakus.

Viņš ar zināmu lepnumu un prieku konstatēja, ka ar katru dienu un pat stundu pieņemas spēkā spriešanas spējas. Pēc pirmā apjukuma smadzenes bija attapušās. Doma darbojās pētnieciski un analizējoši, tā izslēdza Jaungvincjas variantu kā neatbilstošu faktiem tāpat, kā bija izslēgusi daudzus citus variantus.

Izslēgšana, protams, labs paņēmiens, tas samazināja pētniecības loku, minējumu plašumu, bet diemžēl skaidrību par īsteno risinājumu tomēr nedeva. Ja pirmajās dienās risinājums dažkārt šķita vai ar roku aizsnie​dzams, tad, ejot uz priekšu, šādu gaišu brīžu kļuva arvien mazāk.

Kad viņš raganu likstas cēloņus sāka meklēt psihiskajās parādībās, psihisko noviržu pazīmes pētnieku samulsināja. Viņam pašam neapšaubāmi piemita izteikta neiroze un maniakālas dziņas.

Attiecībā uz pētīšanu viņu vajāja uzmācīga ideja. Bija arī dažas šizofrēniķa pazīmes. Piemēram, reizēm uznāca nespēja orientēties

laikā un telpā. Kādreiz laboratorijā viņš minūtes piecas prātoja, kāds ārā gadalaiks — ziema vai vasara. Likās, ka tas liecina par lielo spēju koncentrēties darba domām, bet nu viņš uzzināja, ka tāda parādība ir psihiskās slimības vēstnesis. «Labi, ka Venda vēl nav pie manis,» viņš domāja. «Citādi šādās reizēs sāktu nepa​matoti vainot viņu.»

Kādu dienu viņš ziņkāres dēļ piezvanīja pazīstamajai mediķei. Ko šī dāma atbildēs, kā izskaidros un pa​skaidros?

— Vēsma?

— Klausos.

— Valdis Dzenis.

— Lūdzul — Viņas balsī skanēja neslēpts izbrīns.

— Man medicīniska konsultācija.

— Nu, lūdzu! — Balss kļuva lietišķa.

— Mūsu pusē dzīvo raganas: māte, meita un vecmāmiņa. Ļaudis no viņām vairās, jo visām vārguļojuši un miruši vīri. Ar nesaprotamu slimību .

— Tu jokus stāsti? Gribi uzjautrināt?

— Nē taču! — Valdis iesaucās. — Tā ir balta patiesība. Es nejokoju. Viņas ir nelaimīgi cilvēki…

— Cik tad to vīru nomiruši?

— Vecmāmiņai viens. Meitai divi. Mazmeitas vīrs sācis nīkuļot, bet laikā aizgājis no viņas.

Tā palicis dzīvs. Saki — kas tā varētu būt par slimību?

— Tāda slimība nevar būt.

— Kāpēc tad viņi mirst? Arī abi bērni, kurus viņas pieņēmušas audzināšanā.

— Ar ko viņi miruši?

— Viens it kā ar meningītu. Otrs — ar plaušām. Trešais… piemirsu… ar… vemšanu.

Novājējis.

— Un ko par viņu nāvi saka ārsti?

— Zemnieki saka: raganu lāsts, raganas nomocot. Ārsti neinteresējas.

— Vai viņas nelieto kādas zāles?

— Nnēl Viņu vecmamma lietojusi. Tagad to vairs nedara.

— Tur var būt vainīgas tomēr kādas zālītes.

Valdim Vēsmas izturēšanās un runa uzticību neradīja, bet zāļu pieminēšana patika. Arī viņš pats vis​pirms bija domājis par zālēm. Sis variants solīja viņam Vendu veselu un laimīgu.

— Kuras no istabas puķēm ir indīgas?

— Indīgs esot gumijkoks.

— Gumijkoks?

— Jā. Kādā veidā, to es nezinu.

— Vai tu zini, kādi mikroorganismi mīt vējslotās un āmuļos?

— Kur? — Vējslotās. >— Kas tas tāds?

— Tāds uzaugums uz koka. It kā to veidojot ērcites, bet ērcītes var izplatīt vīrusus …

— Encefalīta ērces mīt mežos, — Vēsma viņu pārtrauca. Viņas balss izmainījās. Zinoša cilvēka pašap​ziņā viņa sāka stāstīt par ērču incefalītu.

— Zinu … zinu … — Valdis centās viņu apturēt. — Saki labāk — kas ir toksoplazmoze?

— Tā ir slimība, ar kuru saslimst no dzīvniekiem, no apkārtējās vides. Parasti tikai

sievietes.

— Kādas pazīmes?

— Bērnus nevar iznēsāt. Visos gadījumos grūtniecība beidzas ar abortu… Un nekādi tur nevar līdzēt, nevar novērst…

— Kā inficējas?

'— No dzīvniekiem. Saskaroties vien, nevar inficē​ties …

— Bet kā tad?

— Nu, to es … nezinu.

«Paldies dievam!» Valdis nodomāja. «Vēsma reiz atzinās, ka kaut ko nezina.» Gribējās pateikt priekšā, ka inficēšanās notiek no urīna, asinīm, piena, olām. Bet vai viņa mērķis ir izglītot šo pašapzinīgo diplomēto ārsti. Jau tā viņa pārspēja sevi ar zināšanām par tok- soplaztnozi.

— Kā diagnosticēt? — viņš jautāja.

— Sievietes grūtnieces noteikti abortējas, tas ir skaidrs pierādījums …

Viņa vēl skaidroja, ka bērns ir nedzīvs un ka pēcnācēju nevar būt, bet Valdis vairs neklausījās, jo tā bija nevis ārsta atbilde slimniekam, bet studenta pūlēšanās ar vienu prātā paturētu faktu izžonglēt ciešamu atbildi.

— Vēsma, mīļā! — Valdis viņu pārtrauca. — Cik esmu dzirdējis, šo slimību var īsti noteikt tikai labora- toriski.

— Nē. Tā nu nav… — Vēsma turējās pretī. Runāja vēlreiz par abortiem un šo to.

— Saki — kas tas par vīrusu «visna»? — Valdis jautāja. — Un kas tā par slimību «kuru», ko sauc arī par «smieklu slimību»?

— Kāds vīruss?

— Visna.

— Nezinu. Šķiet, tu kaut ko izdomā.

Valdis pasmaidīja. Vēsmai taisnība. Tas nebija cil​vēku vīruss.

— Un «smieklu slimība»? Esot atklāta Jaungvinejā.

— Tā pie mums neizplatās.

— Jā, laikam gan. Vai tu zini kaut ko par «lēna​jām» infekcijām?

— Kādām?

— Vai skleroze var būt infekcijas slimība?

— Nekādā gadījumā.

— Vai Pārkinsona slimība — roku un kāju trīcēšana ir infekcijas radīta?

— Nē. Tai pavisam citi cēloņi.

— Kāpēc tomēr šo sieviešu vīri mirst?

— Tur var būt vainīga kāda veneriskā slimība.

— Viņi kopā ar šīm sievām nodzīvo ne ilgāk par astoņiem deviņiem mēnešiem.

— Tik ātri nevar. Sifiliss attīstās …

— Venērisko slimību tur nav! — Valdis asi pār​trauca.

— Tad kaut kāds absurds.

— Kaut nu tā būtu!

— Tu, Valdi, zini, ka es neesmu speciāliste infekcijas slimībās.

— Zinu. Skaidrs.

— Tā nu tas ir. Kāpēc šīs sievietes apprecēdamās neaiziet no savas mājas?

— Vienreiz viņas jau gājušas. Nekas nav mainījies.

— Tad nekas tur nevar būt. Nav tādas slimības.

— Labi. Paldies! Piedod, ka tevi traucēju!

— Es tev varu pateikt telefonu speciālistei, zināt​niecei.

— Paldies! Mani šobrīd interesēja, ko teiksi tu, vidu​vējs speciālists.

— Kāpēc tā?

— To sieviešu vīrus ārstēja normāli praktizējoši ārsti. Gribējās zināt, kāpēc viņi neko nav pamanījuši. Tagad sapratu.

— Nu? — Vēsmas balsi ieskanējās kareivīgums.

— Vainīga mūsdienu vidējā inteliģenta māņticība, kas tiek izteikta frāzē: tas nevar būt, jo tas nekur un nekad nav bijis, un par to mēs neko nezinām.

— Atkal producē savas pārgudrības, — Vēsma ironi​zēja.

— Tu nezini, cik ļoti vēlos, lai tev būtu taisnība. Bet pēc visa, ko dzirdēju, nespēju ticēt.

— Zvanīji, lai izkašķētos?

— Piedod! Tā iznāca. Bet nevēlējos. Goda vārds.

— Dzīvo neprecējies?

— Pēc nedēļas precēšos.

— Ak tā? Kas viņa ir, ja nav noslēpums?

— Sieviete ar vidējo izglītību. Nebaidās no bērniem. Neizliekas gudrāka, nekā ir.

— Skaista?

Valdim vēlreiz kļuva skumīgi ap sirdi. Ko lai viņš atbild? Labāk melot.

— Pēc izskata apmēram tāda kā tu.

— Interesanti! — Vēsmas balss atlaba.

— Jā. Tas ir interesanti, — Valdis piekrita, atvadī​jās un nolika klausuli.

Valdis atlaidās gultā. Galvu spieda smagums. Šķita, it kā kaut kur sadurtos tērauds. Bet viņam nebija zināms, kur un kāpēc tas notiek. Noteikti vajadzēja zvanīt vēl kādam ārstam. Nāca prātā agrāko laiku paziņas sieva. Tas bija zinātnieks, ari viņa sieva šķita zinātniski noskaņota. Diemžēl Valdis viņus pavāji pazina. Varbūt neizskatīsies pieklājīgi tā zvanīt, taujāt? Viņš raudzījās pa logu uz pretējo māju. Vēroja, kā uz palodzes uzkāpj jauna sieviete kailām rokām un kājām un mazgā logus. Domas noklīda neceļos… Vajadzēja piezvanīt vēl kā​dam ārstam. Varbūt viņai, kuras vārdu viņš neatcerējās.

— Esmu Valdis Dzenis. Toreiz, kad jūsu virs bija aizstāvējis kandidāta disertāciju, es ciemojos pie jums…

— Šķiet, atceros. Bet vai tas tik svarīgi?

— Principā nav svarīgi. Jūs esat mediķe?

— Jā.

— Varbūt strādājāt zinātnisko darbu?

— Un kā vēl! Esmu uzrakstījusi trīs disertācijas. Taisnība, tās vel nav pabeigtas, bet…

— Nesapratu.

— Tā jau domāju, ka nesapratīsiet. Man ir trīs bērni. Tās ir tās ietilpīgās disertācijas.

— Ak tā! — Valdis samulsa. Un neveikli piebilda: — Laikam tie prasa vairāk pūļu nekā disertācija.

— Pareizi, jaunais cilvēk! Jūsu gados un vēl neprecētam tādas domas dara godu. Vēl taču neesat pre​cējies?

— Nē. Kā jūs tik labi zināt?

— Mūs iepazīstināja. Un man taču vēl nav skleroze. Sievietes, kas dzīvo normālu dzīvi, noveco lēnāk.

— Bet skleroze esot infekcijas slimība. — Valdis izmantoja gadījumu, lai sarunu ievirzītu

vajadzīgā gultnē.

— Jā. Tā tas var izrādīties. — Viņa bija informēta. — Tikai, kamēr nav galīgi pierādīts, turos pie vecā skaidrojuma. Kārtīgs ierindas ārsts pārlieku svai​dīties līdzi jaunumiem nedrīkst.

— Saprotu. — Valdis izslējās. — Man medicīniska rakstura jautājums.

— Lūdzu!

Viņš īsi izstāstīja par raganu problēmu, pieminēdams mirušos vīrus, slimošanas ilgumu.

— Neticami! Krietni neticami, — viņa teica. — Par tādu gadījumu medicīnas aprindās, šķiet, nemaz nav zināms. Bet medicīnā viss iespējams…

— Protams, — Valdis steidzās piekrist, lai viņa nepajautātu, kurā apvidū šis gadījums novērots. — Protams, ka neviens nezina. Vietējie ārsti nepievērš uzmanību. Turklāt ārsti mainās.

Viņiem par māti un vec​māmiņu ziņu nav …

— Varbūt šie vīri bija predisponēti, jau slimi ar šīm kaitēm? Viņu miršana — gadījuma sakritība.

— Nē. Viens bijis absolūti vesels, ne reizi mūžā ne​esot slimojis. Un bērni…

— Jā, jā. Es domāju …

— Ļaudis smejas, ka raganas vīrus vienkārši… nomocot.

— Nomoca. Noteikti nomoca! — Viņas balsī atkal ieskanējās jautrība.

— Interesanti, ka nomirst tikai tie, kas paliek pie viņām mājā.

— Redzat, medicīnā viss iespējams. To iegaumējiet, pirms tālāk uzklausāt mani…

— Jā.

— Šķiet, ka šīs sievietes ir infekcijas nesatajas.

— Kādas?

— Piemēram, meningokoku. Ir cilvēki, kuriem infekcija nav kaitīga, bet ierosinātājus viņi nēsā. Menin- gokoki atrodas kaklā. Pārnešana notiek ar saskari, kas iespējama tikai sievai un vīram.

Valdim šķita, ka apstājas sirds.

— Vai infekcijas nēsātāju var atbrīvot no šī lāsta?

— Nu, zināt, daudz drošāk, ka nevar.

Sī ārste, zinātnieka sieva, nebija nekādi salīdzināma ar Vēsmu. Viņa virzījās kā torpēda — ātri, precīzi un neatvairāmi. Pirmais mērķis bija sasniegts. Un Valdis ar savu zinātnieka intuīciju juta, ka tas ir pareizi trā​pīts. Vismaz viņš patlaban nekādus iebildumus nespēja rast. Tas bija tik negaidīti ātri, turklāt zinot gaužām maz pieturas punktu. Viņam šķita, ka šī ārste uzmin viņa domas, apjauš visu. Tas radīja baiguma sajūtu.

— Vai nevarētu būt kāda indīga zāle, puķe? — viņš gandrīz lūdzoši iebilda.

— Nē, — skanēja skarbs noliegums. Torpēda bija trā​pījusi mērķi un tur palika.

— Un kāpēc viņām ar vīriem nav bērnu?

— Tās ir sekas. Atkarīgas no organisma īpatnībām.

— Kas ir leptospirobetoze?

— Kaut kāda infekcijas slimība.

— Kāda?

— Nejautajiet! Nevienu tādu neesmu ārstējusi. Toties varu jums iedot pilnīgu grāmatu par infekcijas slimī​bām. Izskatiet pats! Tad jūs šajā jomā kļūsiet desmit reižu gudrāks par mani.

— Jūs esat lieliska!

— Protams! — Viņas balss atkal smējās. — Lieliska zinātniece bez grāda.

— Nesmejieties! Tā tas patiešām ir.

— Nepārspīlējiet! Beigās droši vien izrādīsies, ka vainīgi ir nevis meningokoki, bet kaut kādi citi koki vai kaut kas aptuvens. Es tos minēju piemēra dēļ.

— Varbūt šīs sievietes psiholoģiski nomāc savus vīrus? — viņš jautāja, lai glābtos pats no sevis.

— Protams, — viņa dedzīgi piekrita, un viņas balss vēlreiz iesmējās. — Raganas aizvien ir rīkojušās kom​pleksi.

Valdis to saprata taisni tā, kā bija domāts: papildus var būt vēl citi veicinoši apstākļi. Un dīvainā kārtā šoreiz šie papildu apstākļi nešķita lieki. Raganu stāvoklis un ar to saistītā saspringtība bija nevis gadījuma, bet likumsakarīgas parādības neizbēgamas sekas pirmajam ļaunumam.

— Paldies! Jūs man daudz pateicāt, — Valdis sacīja.

— Centos. Mans Roberts teiktu: prieks censties.

Gaišums viņas balsī bija uzturējis Valdī mundrumu.

Kad notinkšķēja klausule uz turekļa, saite pārtrūka. Tikai aiz sienas tālumā rēca tarkšķošs motors, un bija dzirdama pāri pilsētai lidojošas lidmašīnas dūkoņa.

— Daudz drošāk, ka nevar, — viņš klusi atkārtoja ārstes vārdus.

Pakrūtē sāpīgā tīksmē notrīsēja nervu kamols. Viņš saprata, ka ļoti iespējama bezcerīga nostāšanās ne​pārejamas dzīvības aizas priekšā.

Lūpas nervozi noraustījās, un no acīm sāka birt asaras. Nervi, nervi bija čupā. Izsmelti nepilnās divās nedēļās. Kaut gan — nē! Viņš taču visu pavasari bija strādājis laboratorijā kā apsēsts. Uz volejbola treniņiem neiedams, svētdienās sev atpūtu nedodams, svešu domu galvā neielaizdams. Tā varēja palikt traks, ne vien sievišķīgi appinkšķēties. Dažādu nervu slimību pazīmes tak jau bija.

Viņš lēni noslaucīja vaigus. Un pēkšņi galvu apgaismoja spoža doma: meningokoki? Ko? Vai tad kāds to nēsātājs būtu nosaukts par raganu? Nē! Desmitkārt — nē! Neviens šo koku nēsātājs taču nav tā izstumts no dzīves kā Venda, Valla un Sakristīne. Par to visu zin medicīna. Pret meningokokiem ir ļoti atšķirīga organismu reakcija. Toties visi raganu vīri pagaisa 8—12 mēnešu laikā. Kā pēc pulksteņa.

Nē! Viņa vienkārši apbūra mani ar savu domu gaitu. Nē! Nē! Venda dzemdēs bērnus! Uzrakstīs tāpat savas trīs četras dzīvības disertācijas kā šī zinātnieka sieva ārste, kuras vārdu viņš neatcerējās. Un pēkšņi viņš vairāk nekā jebkad vēlējās dēlus, kurus gudra, jūtu apgarota māte izveidotu par nākamās paaudzes zinātniekiem. «Dzeņu cilts zinātnieki, — ļaudis runās,» viņš lepni domāja, «Viens katrā ziņā būs pētošs mediķis.»

Pēkšņi atskanēja telefona zvans.

— Nu? — Jēkabs jautāja. — Neesi aizmirsis, ka rit jābrauc uz atkāzām?

— Nē, neesmu… Paklau, Jēkab! Tu teici, ka… raganām zobi un kakls esot veseli. Atceries?

— Atceros.

— Vai pārbaude izdarīta laboratorijā?

— Jā.

— Kur to izdarīja?

— Rajonā.

— Tātad meningokoki viņām kaklā nevar slēpties?

— Tu, Valdi, mani nebaidi. Pēc balss un runas tu izskaties pēc tāda, kas grasās atdot galus.

— Kā bija ar meningokokiem?

— Nu, nebija droši vien …

— Tu dusmojies?

— Esmu nobijies. Tas ir trakāk par dusmām. Valdis atcerējās ārstes vārdus: «Beigās droši vien

izrādīsies, ka vainīgi nav meningokoki.» Jā. Viņa tomēr bija dzelzs torpēda ar elektronisko mērķa mek​lētāju.

— Hallo! Ko tu apklusi? — Jēkabs jautāja.

— Domāju.

— Te mums ir viens kolēģis: kā sāk uz ielas domāt, tā apstājas. Kājas traucējot galvai.

— Lai viņš iet… pupās!

— Labi, ka neizteicies rupjāk. Telefons atslēgtos.

— Un tu domā, ka Vendai nav nekādu koku?

— Domāju.

— Bet kas tad?

— Nezinu.

— Tu kaut ko slēp no manis …

— Neslēpju. Vienkārši nezinu.

— Es arī domāju, ka koku dēļ sievietes par raganām nesauktu.

— Protams. Zemnieki par kokiem, izņemot tos, kas aug mežā, neko nezin.

— Vedīšu Vendu uz Rīgu.

— Tomēr precēsies?

— Jā… Un, lūdzu, papūlies, lai tava Inga un citi zinātāji nepalaiž raganas pasaku! Lai te viņa jūtas kā normāls cilvēks! Varbūt tas būs izšķiroši.

— Labi. Tikai atceries, ka Sakristīne jau reizi bēga.

— Viņa paņēma līdzi bērnu.

— Kāda atšķirība?

— Es viņu mīlu. Nespēju k]ūt oar nodevēju.

— Tātad brauksi?

— Jā. Atpakaļ ar Vendu.

Atkal istabā ienāca klusums. Valdim gribējās vēlreiz piezvanīt, bet viņš nezināja, kam. Šķita, ka pasaulē tiek kaut kas nonāvēts, neglābjami sabojāts, ka viņu gaida kaut kas baigs, ka vajadzētu rīkoties, bet galvu spieda smags nogurums.

Pēc neparastā informēšanās amokskrējiena bija sākušies atplūdi. Viņš uzklāja gultu, palīda zem segas un aizmiga dziļā, nebūtībai līdzīgā miegā.

Nakts otrā pusē atmiņā sāka cirkulēt fantastiskas, sagrozītas īstenības ainas.

Priekšā slējās ledus kalns. Aiz muguras uzplūduši, ar ledus gabaliem pieblīvēta upe. Viņš stāvēja, ieķēries krasta kārklos, skaidri saprazdams, ka ūdens drīz strauji celsies un kārklus pārsegs vai pat izraus ar visām saknēm. Lai glābtos, bija jāiet uz priekšu, jāķeras ar kailām rokām sēršņa sniegā, jāvelk ķermenis augšup pa nogāzi… Viņš šaubījās, neticēja. Bet tālumā jau atskanēja ledus brakšķi, un ūdens strauji sakustējās. Viņš izmisīgi lēca un laimīgi nokļuva kraujas virsotnē. Pa to laiku ūdens upē cēlās vēl un vēl. Balsis runāja, ka drīz tas applūdinās arī šauro līdzenumu. Cilvēku nebija, tikai cilvēku balsis.

Valdis ievēroja, ka no kalna virsotnes pa sniegu lejā uz upi pie ūdens ved šaura taciņa. Balsis pastāstīja, ka pa šo taku ciemata ļaudis ar nēšiem nes ūdeni. Tas izklausījās absolūti neticami, jo nogāze bija ļoti stāva, virsotnē kļuva pārkarena, turklāt sasalusi zilganā ledū, cietā, tvirtā, Viņš mēģināja rāpties, bet jau no pusceļa sāka slīdēt atpakaļ. Sirdi viesās bezcerība. Bet atkāpties nedrīkstēja, jo kļuva salti. Bija saprotams, ka, nenonācis ciematā, kas atradās augšā aiz nepārvaramās ledus pārkaru karnīzes, viņš šeit lejā ledos nosals. Tāpēc kāpa vēlreiz. Pretī nāca sieviete ar nēšiem.

Jauna un enerģiska. Viņa ziņkāri palūkojās uz rāpotāju. «Tur ir ciemats,» viņa teica krieviski, un

Valdis saprata, ka atrodas nevis Latvijā, bet pie lielas upes Tālajos Austrumos.

Sieviete ar nēšiem aizgāja pēc ūdens, viņš pūlējās rāpties. Pakāpās, nokļuva jau karnīzes tuvumā, palūkojās un saprata, ka nekad to nepārvarēs. No baiguma un šaubām zuda spēki. Rokas atlaidās, un viņš slīdēja lejup. Prātā pavīdēja mutuļojošā straume, baiguins sa​saldēja krūtis.

Viņu apturēja ūdensnesēja. Viņa ar nēšiem nāca lēnām, droši, nebaidīdamās no slīduma. Tagad viņa izskatījās enerģiskāka nekā iepriekš. «Ejiet kalnā! Tur taču ir celiņš ūdensnesējiem,» viņa teica.

Valdis raudzījās viņas sejā, kurā viedās kaut kas mongolisks. Paplatā piere, izcilnie vaigukauli, pilnīgās lūpas harmonēja ar pelēkraibajām acīm. «Ejiet! Man jāpiesmeļ vēlreiz.» Viņa pamāja ar galvu.

Valdis gāja. Pa pakāpieniem. Nesaprotams spēks viņu bīdīt bīdīja no mugurpuses. Kā tas viss notika, nebija saprotams, vien redzēja, ka nokļuvis kraujas virsotnē, kur baloja ciemata lēzenjumtu mājiņas. Krēsloja vakars. Kļuva arvien tumšāks… Izrādījās, ka arī šeit viņam draud briesmas. Viņu apvainoja slepkavībā, īstais vainīgais pēkšņi nometa asiņainu dunci un atzinās noziegumā. «Svešais nav vainīgs. Svešais ir labs,» skanēja balsis.

Kaut kur iedegās lāpa. Nāca melni dūmi un sarkans spīdums. Un pēkšņi kāds viņam slepeni iedūra ar nazi mugurā.

Viņš pamodās. «Dūrums mugurā» vēl sūrstēja. Viņš ar īkšķi aptaustīja sāpīgo vietu. Šķiet, tas bija nervs pie lāpstiņas. So nerva iekaisumu viņš bija dabūjis vidusskolā. Reizēm tas sevi atgādināja.

Dīvaina kārtā pēc pamošanās sapņa Jaunums un bēdas neizgaisa, palika karājoties gaisā kā dūmi. Bet ķermenis bija jauns un stiprs, tas pārvarēja šo drūmumu. Viņš centās izprast sapņa simbolisko nozīmi, jo ticēja nevis sapņiem, bet zemapziņas tēlu rotaļas loģikai. Ko tā te solīja?

Uzvaru? Zaudējumu? Šķiet, ne vienu, ne otru. Naža dūriens vēl nebija nāves aplie​cinājums.

Kalnā viņš bija uzkāpis, nezināma spēka nests. Pa​nācis slepkavas atzīšanos. Tomēr vēlāk tā paša slepkavas nonāvēts. Vai varbūt tikai ievainots? Nervu gali pie kreisās lāpstiņas vēl sūrstēja. Velns!

Kreisā bija sirds puse.

MĪLESTĪBA Valdis gāja pa to pašu taciņu, kur bija gājis pirms divām nedēļām. Pļava nopļauta. Vecais šķūnītis piebāzts līdz korei ar sausu pļavas sienu. Rudzu lauks smaržoja. Celiņa malā vizēja sarkanas zemenes.

Divas nedēļas viņš bija dedzis kaislē pēc Vendas, visu kvēli ielikdams nesaprotamās slimības cēloņa meklējumos, un šobrīd gluži kā Gētes doktors Fausts gāja te pa kalnmalas taciņu tikpat gudrs kā pirms divām nedēļām. Daudzas ilūzijas radušās un atmestas, nemainīga palikusi vienīgi vēlēšanās iegūt Vendu. Viņš baiļojās, ka aiz kautrības nespēs runāt. Tagad bija citādi nekā kāzu dienās. Aiz uztraukuma ķermenis viegli drebēja, un sirdī viļņojās nekad agrāk neizjusts biklums. Venda viņa acīs bija noslēpumaina princese, karaliene, viņš — ubags.

Lai pārlieku nesatrauktos, viņš centās domāt par ko citu. Par viļņu vāliem piekalnes pclēkzilgajā rudzu laukā, par savu neatlaidību.

Nekad Valdis nebija samierinājies ar sakāvi, spēja brīvi elpot tikai tad, ja zināja: nav šķēršļu, pastāv tikai viņa personiskā nevēlēšanās. Viņam stipri vienaldzīgas bija atzīmes, bet ļoti dārgs savu spēju precīzs pašno​vērtējums. Un, protams, arī palepošanās citu priekšā.

Viņš gāja kā apreibis. Sirdi sažņaudza bažas. Vai Venda būs mājās? Ko viņa teiks? Vai nav kļuvusi citāda? Vai šī trakā mīla nav pārlieku riskants pasā​kums?

Venda saules pusē pretī šķūnim ar grābekli uzcirta sienu. Brūni iedegusi, zilbaltās peldbiksītēs un baltā krūšturī. Ieraudzījusi nācēju, uz mirkli paslēpās aiz ķiršu krūma un parādījās, jau ģērbusies vieglā kokvilnas kleitiņā. Seja šķita nedaudz nogurusi, labajā lūpu kaktiņā herpesvīrusa iekaisums, ko tautā sauc par iesnām jeb sametumu uz lūpas. Viņa nostājās Valda priekšā pazemīga un bikla kā parādniece.

Valdi pārņēma agrāk neizjusta pašapziņa. Tā iesvē- lās sirdi kā salts vējš, lika domāt dzedri un skarbi. Venda īstenībā taču nebija nekāda skaistule, tāda kā saburzīta, ar iekaisumu uz lūpas, vienkārša lauku meitene, pareizāk — šķirtene, kas varbūt gan brīžiem diez ko par sevi iedomājās, tāpēc izturējās kā karaliene, bet īstenībā nekas sevišķs nebija.

Viņi stāvēja klusēdami. Venda — galvu noliekusi, raudzīdamās uz Valda kājām, Valdis — pētīdams viņas augumu. Kāds tas varētu būt zem plānās kleitiņas? Kā​pēc viņa tik klīrīgi to apslēpa?

— Kāpēc uzģērbi kleitu? — viņš jautāja.

— Nezinu … Nobijos … — viņa atbildēja, arvien vēl acis nepaceldama. Sieviete izskatījās tik padevīga, ka Valdis, pats nesaprazdams, kāpēc, jautāja: — Tu novilksi, ja es to vēlēšos?

— Mhm, — viņa priecīgi māja ar galvu.

— Tu mani gaidīji?

Venda brīdi klusēja.

— Necerēju, — viņa teica.

«Ak dievs!» Valdis nodomāja. «Un es vēl prātoju, ka viņa ir iedomīga.» Viņam atgriezās drosme. Viņš piegāja klāt un klusēdams piekļāva sievietes galvu sev pie krūtīm. Raganas mati bija smaržīgi kā vasaras ziedi un dienvidus tvans. Ķermenis viegli drebēja. Pamazām satraukuma trīsas pārgāja uz vīrieti. Viņi tā stāvēja labu laiku kā apmāti, izbaudīdami viens otra tuvumu ar tādu smeldzīgu laimes izjūtu, kas pārdzīvojuma spilgtuma ziņā pārspēja visu agrāk izjusto.

— Tu brauksi man līdzi, — Valdis teica.

— Esmu mājās viena, — viņa atbildēja.

— Cik ilgi?

— Līdz pievakaram.

— Brauksim rīt.

— Jā, —viņa piekrita.

Un atkal viņi klusēdami stāvēja, izjuzdatni sanošas laimes trīsas visā ķermenī. Šķita, ka šis satikšanās brī- nurņs nekad nebeigsies. Tas bija milzīgs, vārdos nepasakāms un ne ar ko nesalīdzināms. Kaislības pilns un lajā pašā laikā svēts, tīrs, mirdzoši balts.

— Kāds sapnis! — vina teica un soli atkāpās.

— Kas? — Tu vel arvien tā doma par mani?

— Un tu?

— Es … Kas tad es …

— Tu esi burve.

Vendas galva notrīsēja asā noliegumā.

— Nē! Nē! — viņa klusi lūdzās.

— Ojo! — Valdis iesmējās. — Tu pārprati mani. Pirmo reizi pārprati. Vienkārši tu esi apburoša sieviete.

Venda atviegloti uzelpoja. Bet viņas acīs joprojām mirdzēja neuzticība.

— Tu domā, ka es tevi… Valdis smējās. — Tu, mana lieliskā meža princese! — Un noskūpstīja viņu uz pieres.

Viņi brīdi atkal stāvēja klusēdami. Sisināja sienāži. Dārzā čiepstēja cāļi. Tālumā kārca vārna.

No debesīm gāzās saules svelme. Te starp mežu un kalnu vēja tikpat kā nejuta. Valdis saprata, ka Venda ļoti baidījusies viņu pazaudēt. Lai sevi mierinātu, atmetusi cerības. Viņš pazina šāda atvieglojuma meklēšanu. Dažkārt necerēt bija krietni vieglāk nekā mazcerīgi cerēt. Uz mirkli viņš iedomājās sevi viņas vietā. Apkārt meži, kalns, vientulība, galva pilna šaubu. Nav, kas mierina. Māte un vecāmāte piesūkušās skepses un neticības, kas spiež jauno asnu, jauno augumiņu. Kā pacelts zobens virs galvas rēgojas ļaužu ļaunās domas, nežēlīgas un bezjūtīgas. Patiešām, te varēja sajukt prātā! Viens vīrietis no viņas jau aizgājis, jo nobijies no lāsta. Kas zin, varbūt sevi suģestējis, tāpēc saslimis. Cik nav gadījumu, kad cilvēks sev iestāstījis slimību. Ak dievs! Sīs divas nedēļas viņa tikai par to vien domājusi. Iereibis inte- liģentiņš jūtu uzplūdos sasolīja, vai tādam var ticēt.,.

— Tu man neticēji?

— Ticēju. Bet dabas spēki ir stiprāki par cilvēku.

— Kādi dabas spēki?

— Tu varēji uzzināt, ka labs nekas nav gaidāms, un nolemt mani netraucēt…

— Tā tu domāji?

— Jā. Toreiz es pret tevi izturējos tā… Paklausīju mātei… Viņa teica: «Citādi nebūs labi ne tev, ne viņam.» Viņa domāja, ka tu nenoticēsi… Redzi, mēs esam spiestas patikt cilvēkiem, uzminēt viņu domas, citādi — vientulība un naids. Cilvēku pazīšana ir vienīgais glābiņš. Tāpēc es tūlīt tevi sapratu, tu esi tāds … Pats tu sevi neredzi… Piedod, es laikam runāju kā miegā …

— Jā, tu esi uztraukta…. un ļoti skaista.

Venda aizklāja ar rokām seju. Valdis ar saldu līdzjūtību sirdī raudzījās uz viņas stāvu. Viņa klātbūtnē šī meža meita bija pārvērtusies. Vai gan kas cits varēja skaidrāk izteikt viņas jūtas?

— Ko tu noskaidroji? — Venda klusi jautāja.

— Es, Venda, nekā nenoskaidroju. Tā vien šķiet, ka viss ir ļauna sagadīšanās. Citiem vārdiem, tā nav medicīnas, bet gan sausa matemātikas problēma. Tu zini, ka Polijā pirms gadiem piecpadsmit

kāda večiņa loterijā trīs reizes pēc kārtas vinnēja pa automašīnai. Kad ceturto Teizi dabūja tikai elektrisko patvāri, sacēla pārāko traci par krāpšanos. Brīnumaino sakritību dēļ dažkārt cilvēki vienkārši citādi nespēj domāt, rodas māņticība, aplami zinātniski meklējumi. Tāds, lūk, ir šis dabas likums.

Venda lēnām šūpoja galvu. Viņa neticēja.

— Ari tava neticība ir izskaidrojama. Patiesībā šādos apstākļos jābrīnās, ja tevi pašu nebūtu skārusi aplamību psihoze. Tas ir dabiski un normāli. Padomā pati: loterijā vinnēt mašīnu var vienā gadījumā no miljona. Ka jauns vīrs nomirst gada laikā pēc apprecēšanās, ir simtreiz ticamāka varbūtība. Palūkojies vien statistikā, un skaidri pārliecināsies. Nu, labi, pieņemsim, ka šāda varbūtība notiek no 10 000 gadījumiem reizi. Jā? Tā tomēr ir 100 reižu ticamāka nekā auto vinnēšana loterijā, 10 000 reižu ticamāka nekā divu auto vinnēšana pēc kārtas, un miljons reižu ticamāka ir trīs šādu gadījumu atkārtošanās nekā trīs automašīnu vinnēšana. Ievēro: trīs miršanas ir miljons reižu ticamākas par trīs auto vinnēšanu. Tici, ka poļu tantiņai nekas raganīgs nepiemita, spēlējās tikai lielais jokdaris gadījums. Kā​pēc jums te nesalīdzināmi niecīgāku gadījumu uzskatīt par kaut ko ļaunu?

— Mira cilvēki vairāk nekā trīs reizes… — Venda bažīgi iebilda. Valdis pēc viņas balss jauta, ka tomēr sākusies lielā ledus sakustēšanās. Venda vairs nebija cieti pārliecināta par sava likteņa neizbēgarnību.

— Cik? Četri. Pirmo sagrabējušo vecpuisi neskaitīsim. Tam otrajam pēc kara arī plaušas nebija kārtībā. Pārmaiņas dzīvē saasina šādas slēptas slimības… Katrs no viņiem, mīļā Venda, miris ar citādu kaiti. Vai tas nav vislabākais pierādījums, ka cēlonis nav un nevar būt viens un tas pats?

Pieredzējusi ārste, kad es par šo jautājumu viņai stāstīju, uzskatīja, ka es stāstu pasakas. Gadījums.

Tikai gadījums.

Venda sakustējās, augums saspringa. No žūstošā siena viegla vēsma uzpūta reibinošu smārdu.

Valdis pēkšņi sajuta visu vasaras dienas burvīgumu, jūlija tveici un dzīvību.

— Mirušo ir daudz vairāk, — Venda teica. — Nomira divas vecmāmiņas mātes kopējas, divi viņu bērni. Vecmāmiņa pati bija pieņēmusi divus bērnus, ari tie nomira …

— Ar kādām slimībām? — Valdis paasi jautāja. Jaunie fakti viņu kaitināja. Viņš bija noguris, viņa priekšā stāvēja lieliska mīloša sieviete. Vīrieti varēja saprast.

— Nezinu, — Venda nedroši atbildēja, un viņas lūpas iedrebējās. — Viens no bērniem esot vienkārši izdē​dējis, otram beigas uz ādas uzmetušies jēlumi. Sieviete mirusi ar sāpēm pakrūtē …

— Ļoti labi! — Valdis iesaucās. — Pietiek! Nevie​nas līdzīgas slimības!

— Un tomēr viņi nomira, — Venda stūrgalvīgi at​gādināja.

Valdis iesmējās. Viņš juta, ka, par spīti visam, ledus ir lauzts. Venda vairs īsti neticēja nelaimei.

— Visi ir mirstīgi. — Viņš pavīpsnāja.

Venda par jaunu saspringa.

— Tā nav zinātniska atbilde, — viņa nopietni teica.

Taisnība. Bet siens smaržoja tik reibinoši!

— Piedod! — Venda lūdzās. Viņa bija attapusies un uzminējusi Valda domas. Viņa bija mājasmāte, Valdis — viņas ciemiņš. Turklāt vai šādā brīdī drīkstēja pratināt mīļu cilvēku, runāt par smagām lietām, kad no aizprāta tālumiem nāca dzidras zvanu skaņas par neticamā piepildīšanos, par mūžsenā baiguma, neizmē​rojami smagā dzīves sloga apbedīšanu. Reizē ticamas un neticamas domas.

— Vai esi braukšanai sakravājusi mantas? — Val​dis jautāja.

— Nē.

— Kāpēc?.

— Esmu māņticīga. — Venda līksmi pasmaidīja. — Iepriekš nedrīkst kravāties.

— Ņem līdzi pēc iespējas mazāk mantu! Uzmanīties tomēr vajag. Piemēram, spalvu spilvenos mītot sīkas, neredzamas ērcites, kas radot neizskaidrojamu niezi. Tās varot pārnēsāt arī infekciju.

Visskaistāk būtu, ja tu uz Rīgu atbrauktu pilnīgi kaila, bet laikam tevi pie​runāt neizdosies … Piedod!

Venda izskatījās apjukusi.

— Piedod, laikam kļuvu rupjš, — Valdis teica. — Bet tu taču solījies noģērbties.

— Tev, ne citiem, — Venda mulsi nomurmināja.

«Viņa ir gudra un tīra kā mazs bērns,» Valdis nodomāja. Garajās biksēs svīda kājas, arī mugura metās mitra, bet viņš kautrējās izģērbties un domāt par kopīgu sauļošanos un siena kaltēšanu. Dziņas bija apmetušas kūleni. Vai varbūt viss notika ne īstenībā, bet mulsinošā sapnī? Pagājušajā nedēļā viņš vairākkārt bija izjutis, ka, mostoties no miega, it kā no īstenības atgriežas sapņa pasaulē. Sapņos viss jautās drošāks un pierastāks, toties nezināmo Vendas slimību cēloņu meklēšana īstenajā dzīvē uzvandīja galvā kādu smalki sanošu ārprātības apjausmu, ķēmīgu piesaistības un bezizejas sajūtu, ko agrāk viņš bija pārdzīvojis tikai murgainos sapņos.

— Vai tev ir peldbiksītes? — it kā no tālienes ska​nēja Vendas balss.

— Jā.

— Tev sviedri uz pieres… — viņa piebilda kā atvainodamās. Un Valdis saprata, ka arī viņa tikko spēj pārvarēt mulsumu. Sirdi pēkšņi sagrāba bailes, ka viņi tā arī nesapratīsies, kā nesapratušies daudzi jūtām pārlieku piesātināti mīlētāji, vienā mirklī Venda pārvērtīsies, gaisā noskanēs skarbi vārdi, kas atbrīvos no smagajām nesasniegtās tuvības mokām, viņš ies projām, un ap viņa muti kā bišu spietā dejos skābekļa molekulas … Kāpēc tikai skābekļa? Arī slāpekļa_, ūdens molekulas un ķēmīga vīrusu gēnu virtene … Ārprāts!

— Tev slikti? — Venda pieskārās viņa rokai. — Atģērbies! Esi pārkarsis. Iesim ēnā!

Noskalosies pie akas aukstā ūdenī.

Pēc brīža, viņš sēdēja uz soliņa un Venda mērcēja viņam galvu. Kauna lieta! Un tomēr šausmīgi labi. Vendas roku pieskārieni bija vēsi un maigi.

— P'ar visu to … nolādētību šodien vairs nerunāsim, Venda, jā?

— Vai tev kļuva slikti?

— Pa daļai… Tas jo sevišķi rāda, ka šajā noslēpumā ir krietna daļa suģestijas. Jāizmet no prāta, ja gribam kļūt laimīgi. Man nebūs grūti, bet tev gan. Toties tu esi ļoti pašsavaldīga. Tev izdosies. Noteikti izdosies. Tikai ar visu dvēseli jānododas šim uzdevu​mam …

— Bet ja nu… tu kļūdies? Ja tomēr ir vaina?

— Nu, ļoti jauki. Tad tā nekur neizspruks. Nopētīsim visas iekšas līdz molekulu līmenim. No zinātnieku kopīgajām pūlēm nekāds viltīgs zvērs nepaglābsies. Visgrūtāk būtu precīzi sataustīt psihiskas, iedarbes. Tā​pēc tās jāizslēdz. Nelaimes suģestijai jāpazūd.

— Jā. Bet mēs atkal runājam par to pašu.

— Pareizi Pēdējo reizi jāizrunā.

— Var neizrunātas lietas arvien neradīsies no jauna?

— Jānoved līdz minimumam.

— Labi.

— Kādi tev vēl ir jautājumi?

Venda smagi nopūtās.

— Ko darīsim, ja saslimsi?

— Atstāj to manā un Jēkaba ziņā. Par to pati ne​domā ne mirkli. Jā?

— Labi.

— Ko vēl teiksi?

— Vai pie mammas atbraukt drīkstēšu?

— Tikai ar vīra ziņu.

— Labi.

— Taisni brīnums, ka mēs nesatikāmies agrāk.

— Kāpēc brīnums?

— Esmu iemīlējies tevī kā muļķis. Un nevaru iedo​māties, ka vēl kādreiz varēja būt citādi…

— Nebaidi mani!

— Kāpēc baidies?

— Visi… tie runājuši par ārprātīgi karstu mīles​tību.

— Un kas par to? Lai noķertu vainīgo, jārada tipiska, parasta situācija. Mēģinājuma noteikumiem jā​būt absolūti tādiem pašiem. Obligāti!

— Tā tu runā savā laboratorijā?

— Jā.

— Bet tad var iznākt tada pati…. suģestija.

— O! Tev ir asa doma. — Valdis pasmaidīja un piebilda: — Sievietēm vienmēr esot taisnība. Varētu eksperimentēt ari tā: sareģistrējamies, pasē iesitām zīmogu, bet pēc tam guļam katrs savā istabā un nemaz nesatiekamies. Tādā veidā varētu precīzi noskaidrot, vai dokumentu nokārtošana ietekmē manu veselību vai ne.

— Tu joko.

— Varētu arī otrādi: nesareģistrējamies, bet dzīvojam kopā. Tikai tad tevi pie manis nepierakstīs. r— Tu nebaidies no manis?.

— Vai tad tu pa īstam tici, ka ragana var kādu vīrieti nomīlēt par beigtu?

— Zinātniekam tomēr jāpārbauda viss.

— Ir. Ejam!

— Kur? — Pārbaudīt.

— Ai! Piedod!

— Par ko?

— Sarunāju laikam nepareizi…

— Nē, ļoti pareizi.

— Man kauns.

— Par ko?

— Nezinu.

— Tu dusmojies?

— Nē.

— Kad runāju grāmatu vārdos par mīluļ tu baidīji mani ar nomiršanu. Kas cits atlika kā pāriet uz rupjībām. Pirms mirkļa, starp citu, šausmīgi kautrējos, un tad pēkšņi šī vaļība. Dīvaini, vai ne? Galējības sasto​pas. Vai varbūt jau iedarbojas raganības fenomens?

— Nezinu.

Viņi gāja garām āmuļainajai eglei, garām ķiršu kokam, pāri vecam baļķu tiltiņam. Drīz virs galvām prie​des sakļāva savas paretās zaru vēdas. Tālumā tark​šķēja dzenis. Vēl tālāk rūca traktors.

No meža klajumiņa pretī dvesa versmīga dienvidus svelme. Valdis pieskārās ar roku Vendas plecam. Sie​viete nodrebēja un palūkojās uz viņu glāsmīgām, ap​miglotām acīm.

«Sāda mirkļa dčļ ir vērts riskēt ar dzīvību,» viņš nodomāja un sniedzās pēc viņas otra pleca.

Viņu vaigi saskārās. Sajā saskares zibsnī viņš atcerējās mirkli tāl- tālā bērnības vasarā, kas izplauka liels, salds un žilbinoši spožs, nodzēsdams visu pārējo. Vēl tikai pazibēja doma: «šī saskare ir tik elektrizējoša. No tās patiešām var palikt liktenīgas pēdas smadzenēs vai veidoties savdabīgs magnētiskais lauks.» ārprātīgo sabats Nāca septembra vidus. Pāri pilsētai klājās dūmakaina diena, kas atvasaras siltumam Rīgā piešķir abstraktu ilgu pilnu burvību. Sajās ilgās nav nekā sāpīga, bezcerīga, tās ir alkas pēc darba un domām, pēc smadzeņu nogurdināšanas. Septembrī sākas mācības skolās un augstskolās, pēc vasaras nenopietnībām sabiedrisko darbošanos uzsāk teātri, cirks, rakstnieki, komponisti, gleznotāji un citi mākslinieki. Ar pilnu jaudu atkal pie darba ķeras pētniecisko institūtu zinātnieki. Protams, no šī vispārējā likuma aizvien ir izņēmumi. šoreiz izņēmums attiecās uz Valdi Dzeni, kas, par spīti medusmēnesim, bija nevis vaļojies, bet vēl niknāk strādājis. Vajadzēja iedzīt divās trakajās nedēļās iekavēto, kā arī sakārtot materiālus disertācijai. Larisa viņam šajā darbā vairs nepalīdzēja. Valdis, protams, saprata, ka viņai nodarījis pāri. Bet pasaule nu tā ir iekārtota, ka cilvēks reizēm spiests būt ļauns. Viņš ar šo nepatīkamo stāvokli un apziņu filozofiski samierinājās. Pārskatot visu paveikto, šķita, ka eksperimenti bijuši pārlieku haotiski, tāpēc viņš centās robus aizpildīt ar jauniem darbiem, kas ļāva radīt no​beigtu kopējās izpētes ainu, kam disertācijā bija savs svars.

Septembra dienās disertācija galvenos vilcienos bija gatava, un Valdis patlaban pārlūkoja materiālus, lai tos vakarpusē atdotu mašīnrakstītājai. Noskanēja zvans. Larisa viņu aicināja pie pilsētas telefona.

— Jēkabs runā. Vai jūs šovakar nepaciemotos? Ir tāda sanakšana, ko mēs saucam par ārprātīgo sabatu.

— No kura laika tu manī uzrunā ar «jūs»?

— Es domāju jūs abus ar Vendu. Vīru no sievas ne​drīkstot šķirt, tas esot netikumīgi.

— Bet… Ceru, ka tu saproti manu «bet»?

— Saprotu. Redzi, kopš tu apprecējies, izziņas amokskriešanu esmu pārņēmis es. Inga puspajokam veido neticamo medicīnisko gadījumu kartotēku. Palīdz vēl viens otrs. Mikrobiologiem, kā vari iedomāties, šī nezināmā noziedznieka meklēšanā ir galvenā loma.

— Piedod, Jēkab! Es par to vairs nedomāju. Pret māņticību radusies alerģija. Labāk nefilozofēsim šajā virzienā.

— Piekrītu. Taisi savu ķīmiju! Tomēr ceru, ka man neaizliegsi šo problēmu pētīt?

— Aizliegt nav manos spēkos, — Valdis negribīgi atsaucās. — Vari tērēt savu dārgo laiku …

— Saprotu. Tu esi noskaņojies ģimenes mieram.

— Un Venda tāpat.

— Tas vispār labi, — Jēkabs piekrita. — Bet cilvē​kiem taču viņu parādīt vaTi? Valdis brīdi šaubījās. Jēkabs klausījās viņa elpu un klausules nošvīkstēšanu delnā.

— Vai tur to nerunās?

— Par konkrēto gadījumu nerunās. Bet par mikrobioloģijas lietām, protams, viens otrs šo to papļāpās. Būs fiziķi, matemātiķi, viens kibernētiķis. Atceries no kāzām Rolandu? Viņš būs. Arī Ivars un viņa simpātiskā sieva. Atceries, kuru kāzās visi bija sākuši saukāt par bioloģi. īstenībā viņa ir vēsturniece …

— Kā tam doktoram bija uzvārds?

— Sūna. Rolands Sūna. Virusologs.

— No tava institūta?

— Jā.

— Un viņš zin visu par vīrusiem?

— Visu jau nu īsti nezin, bet šo to saprot.

— Vai viņš pateiks, cik pavisam ir vīrusu pasaulē?

— Nezinu. Vakarā varēsi pajautāt un pārliecināties.

— Vai tu pazīsti vīrusu «phi X 174»?

— Tas laikam bakteriālais. Vai atnāksi?

— Labi. Tikai pasaki vēl — vai no dzīvesvietas var būt atkarīga saslimstība ar vēzi vai leikozi? Kaut kur lasīju, ka govis ar leikozi saslimstot tikai noteiktās fermās ūdeņu tuvumā ne augstāk par 200 metru virs jū​ras līmeņa. Vai tas iespējams?

— Jā. Tā var būt.

Valdis pēdējās nedē|ās tīšām bija izvairījies no tikšanās ar Jēkabu. Viņu sarunas allaž iegriezās par saslimstības tēmām. Bet, ja arī nerunāja, problēma tomēr dedzināja smadzenes kā nokaitēta nagla.

Vendas klātbūtnē bija jāklusē, ja nevēlējās nevilšus atgādināt melno ēnu, kas nāca viņai līdzi.

Klusēšanas nepieciešamība izrādījās daudz sarežģītāka, nekā sākumā likās. Tomēr Valdis savu soli nenožēloja. Venda kā sieva bija lieliska. Viņai nepiemita nekādas raganīgas pārdabī- bas. Normāla, pievilcīga sieviete pašā plaukumā. Saspringta, jūtīga un kaisles pilna. Turklāt ļoti taktiska un saprotoša savstarpējo attiecību kārtotāja. Viņā harmoniski savienojās bērna vienkāršība un atklātība ar nobriedušas sievietes jūtām un prātu. Sievas tuvumā Valdis it kā nogrima laimes cauraustā miglā.

Laiks pagāja nemanot. Naktīs nomods sajuka kopā ar sapni. No rīta viņš cēlās atpūties, jaunas garīgās enerģijas pārplūdis. Vientulibas brīži, salīdzinot ar šiem sārtās miglas aizplīvurotiem mēnešiem, likās nožēlojami pelēki un auksti. Venda pēc sava prāta iekārtoja istabu, iegādājās spoguli, klubkrēslu, mazu galdiņu, virtuves skapīti un vēl šo to. Viņa bijušo neiznīdēja, tikai papildināja. Darbu arī atrada bez Valda ziņas. Pateica, kad jau bija vienu dienu nostrādājusi. Tas notika pēc sare- ģistrēšanās, kad tikko bija saņemta jaunā pase ar jauno uzvārdu.

Saviesīgais vakars, kā izrādījās, notika pie paša Rolanda Sūnas. Doktors bija lūdzis Jēkabu uzaicināt abus Dzeņus. Kāzas Valdis un Venda bija nosvinējuši divatā, pat Jēkabu un Ingu neielūgdami. Pareizāk sakot, kāzu vispār nebija. Tajā dienā Valdis sakārtoja disertācijas otro nodaļu, ja tā varētu nosaukt eksperimentu dalījumu grupas. Viņi neizdzēra ne krūzi kafijas, ne lāsi vīna.

Abiem tāpat bija reibuma pilna galva. Un šī lieliskā brīvības sajūta, ka neviens netraucē ar «obligātajām» kāzu izdarībām un pienākumiem. Viņi divatā sēdēja uz tahtas, klausījās Artura Rinnes balsi un sarunājās apmēram tā.

Venda: — Vai Ļeņina iela beidzas pie Daugavas vai iet pāri tiltam?

Valdis: — Iela turpinās aiz tilta, bet saucas citādi.

Venda: — Kāpēc tai baznīcai Komunāru laukumā no​ņēmuši krustus?

Valdis: — Tāpēc, ka tur tagad ir planetārijs.

Venda: — Bet kāpēc noņēma krustus? Bez tiem vēs​tures piemineklis nav īsts.

Valdis: — Tādā gadījumā es uz šo jautājumu atbildi nezinu.

Venda: — Kāpēc to kājnieku tuneli pie stacijas būvē tikai tagad?

Valdis: — Kad tad lai būvētu?

Venda: — Reizē ar staciju.

Valdis: — Toreiz vēl nevajadzēja, jo Rīgā mita par trīs simti septiņdesmit četriem tūkstošiem četri simti divdesmit deviņiem iedzīvotājiem mazāk nekā šobrīd.

— Venda: — Tavas zināšanas ir joti precīzas un pārliecinošas.

Valdis: — Cenšos.

Viņi paņēma no šķīvja izmērcētus zirņus un reizi pa reizei iemeta mutē. Doma par zirņiem pirmajai prātā bija ienākusi Vendai. Viņa pajautāja Valdim. Abi jutās kā bērni zirņu zārdā …

Jēkabs ar Ingu gaidīja pie trolejbusa pieturas. Inga ziņkāri nopētīja Vendas apģērbu. Dzeltenas platfor- menes. Kailas kājas? Nē. Tomēr zeķes. Kleita ar lielām dzeltcnza|melnbaltām rūtīm, bez piedurknēm, zem tās balta blūzīte ar garām rokām, galvā dzeltenīga saules cepure. Eleganta pilsētniece ar savas īpatnības pieskaņu. Cepure siltajai dienai un šimbrīžam šķita it kā nepiemērota, bet ļoti labi piestāvēja viņas iedeguša- jai sejai. Jā. Šobrīd viņa izskatījās karaliska. Tomēr apskaust un komplimentus teikt šķita lieki. Viņas stājā jautās neatkarība. Smaidoša un tomēr it kā neaizsniedzami tāla un sveša. Ja Inga nezinātu, ka tā ir tā pati Venda,- kas kāzās pasniedza viņai pļavas ziedu pušķīti, noteikti nepazītu. Pat zinot bija grūti noticēt.

— O! Jūs izskatāties kā franti, — Jēkabs aizrādīja.

Ari Valdim mugurā bija rūtots uzvalks. Venda patie​sībā bija tikai piemērojusies viņam.

Durvis atvēra divpadsmit gadus vecs zēns baltā kreklā ar melnu taurenīti pie kakla.

— Lūdzu!

Gaitenis bija šaurs, māja celta pirms desmit gadiem.

— Lūdzu! — zēns vēlreiz teica, tikko jaušami pamādams ar roku uz nākamo durvju pusi. No turienes plūda balsu troksnis. Durvis atvērās. Viņi nokļuva lielā istabā. Pie zema galdiņa sēdēja vairāki vīrieši un sievietes. Tālāk stāvēja doktors Rolands ar kafijas krūzīti rokās. Desmitgadīga meitene ar balti sastērķelētu viesu apkalpotājas vainadziņu matos turēja nelielu paplāti ar kafijas kannu.

Ieraudzījis ienācējus, Rolands paklanījās, atvainojās un teica: — Iepazīsimies! Divi jaunie pāri: Inga un Jēkabs Mellezeri. Un … — viņš pieliecās pretī, — Valdis un Venda Dzeņi. — Tad pievērsās Jēkabam: — Iepazīstini ar visiem! Es vēl mazliet paklausīšos par kvarkiem.

Viņš atkal nostājās pretī sēdošai grupai.

— Supcrelastī'gas sadursmes notiek arī, neitrīno' izkliedējoties ar nukloniem. Eksperimentos atklājās, ka adroniem ir kvarku veidota struktūra… — runāja blonds, jauns vīrietis,, elementārdaļiņu vājo mijiedarbību teorētiķis. Valdis uzzināja, ka simpātiskais vtirS\ kas Jēkaba kāzās tika saukts vienkārši par biologu, ir Ivars Klaustiņš, «pats dziļākais leikēmijas speciālists republikā», un viņa simpātiskā sieva — Leontīne Klaus- tiņa, muzeja darbiniece, vairāku diskutablu rakstu, autore.

Fiziķis teorētiķis turpināja populārzinātniskā manierē klāstīt savu teoriju. Kad viņš samulsa, nemācēja, kā pats teica, cilvēcīgi izteikties, Rolands ar saimnieka tiesībām viņu mierināja: — Burā tik tālāk! Visu tik un tā nesapratīsim. Gal​venais ir apjēgt, ka arī citi kaut ko zin, ne vien tikai biologi.

Valdis ieklausījās.

— Tātad var apgalvot, ka kvarki tiešām pastāv, bet adronus izjaukt atsevišķos kvarkos nav iespējams. Si situācija principā atšķiras no situācijas atomu un kodolu fizikā. Acīmredzot šeit sastopamies ar kvalitatīvi jaunu uzbūves principu. Salikto daļiņu hierarhijā mēs esam nonākuši līdz tādam līmenim, ka vairs nav iespējams sistēmu tālāk izjaukt pa sastāvdaļām, kā tas bija molekulu, atomu un kodolu gadījumā. Vai tas nozīmē, ka būtu nonākuši līdz mūsu laika «Dēmokrita pirmdaļiņām»? Tas nu jāizlemj…

— Vai ar balsošanu? — kāds iemeta starpā.

Nošalca smiekli.

— Nekādu pirmdaļiņu nav un nebūs! — pēkšņi Valdis dzirdēja sevi saucam. Un tūlīt atvainojās: — Pie​došanu! Esmu nejēga šajā jautājumā.

—

Pasaki, lai viņš veltīgi neatvainojas, — kāds deva padomu. Pretī uzsmaidīja Jēkaba paplatā

seja.

— Ko tu runā, ka fizikā nekā nejēdz, — Jēkabs smēja. — Man fizikā viss ir skaidrs. Lūk, bioloģijā, jo sevišķi mikrobioloģijā apvārsnis tumsā tīts. Kā tu pateiksi, vai var būt vīruss ar vienu pašu gēnu vai ne​var?

Valdis pasmaidīja. Tā bija ačgārna loģika, bet varen skaidra: cilvēks īsti izjuta savu nezināšanu tur, kur viņš rakās. Citur skolā gūtās zināšanas radīja pabeig​tības ainu.

— Par pirmdaļiņām, biedri, tā īsti nevar teikt, — fiziķis iebilda. — Ja pieļaujam, ka no nezināmā patiešām nezinām neko, tad jāpieļauj arī absolūti nedalāmā pastāvēšana kā viena no nezināmā nezināmajām for​mām.

Valdis papurināja galvu.

— Nē. Tā var aizrunāties līdz domai, ka arī māņticība, gluži tāpat kā nedalāma elementārdaļiņa, tiek uzskatīta par neizskaidrojamu, tātad nedalāmu.

Fiziķis bridi domāja. Teica: — Sapratu. Arī māņticībai var būt tik nopietni un dziļi pamati, ka tos neizzinās ne mūsu, ne nākošās pa​audzes. Un varbūt vispār cilvēku cilts.

— Agnosticisms! — noskanēja sievietes balss.

— Lūdzu, dāmas, bez skaļiem vārdiem! — cita sievietes balss apsauca. — Citādi mūs iznīcinās.

— Ak, tādā nozīmē nedalāma? — Valdis apjuka.

— Tad jau tas būtu ne dabas, bet cilvēka ierobežoto spēju dēj.

— Nē. Tas nebūtu tomēr subjektīvisms, — fiziķis iebilda. — Runa ir par dabas līmeni, par nedalāmību, kas var kļūt dalāma, tikai izbeidzoties mūsu realitātei. Kaut kur jābūt vielas pašreizējās celtnes pamatak​meņiem.

Meitenīte oficiantes tērpā uz paplātes pasniedza jaun pienācējiem sviestmaizes ar šķiņķi, kā dziesmiņu no​skaitīdama: — Vispirms jums jāieēd, jo visi esat nākuši no darba.

Jēkabs pieliecās Valdim.

— Neuztraucies! Es brīdināju: te ir vājprātīgo sa- bats. Ja turēsies pie iepriekš pieņemtas domas, tevi sitīs kā boksa maisu.

— Vai es izskatos uztraucies? — Valdis attrauca.

Jāsaka — viņš jutās priecīgi pārsteigts. Nākot šurp, neticēja, ka nebūs klātu galdu, dzērienu, tostu un citu pliekanību. Ārprātīgo sabats? Nē! Te kopā atpūtās visprātīgākie un miermīlīgākie cilvēki. Un Valdis izjuta lepnumu, ka pieder pie šīs domājošo cilts.

Līdz viņa ausīm atpeldēja fiziķa vārdi: — Cits līmenis jeb cita realitāte mūsdienās jau ir saskatāma. Iespējams, ka vielu tālāk dalīt varēs tikai kolapsa stāvoklī…

— … un kolapsa gadījumā savukārt cilvēka eksistēšana kļūst problemātiska, — kāds pārtvēra viņa domu.

— Problemātiska! — Fiziķa balsī jautās sašutums.

— Absolūti neiespējama.

Valdis grasījās protestēt pret šādu kategoriskumu, bet iedomājās, ka viņš ķīmijā pats atzīst dažas absolūtas patiesības. Bez ticības absolūtai skaidrībai zinātniekam grūti, pat neiespējami raženi strādāt.

— Bariona kvarku modelis taču ir pretrunā ar Pauli principu? — cita balss jautāja.

— Jā, — teorētiķis atbildēja. — Pretruna uzskatāmi parādās attiecībā uz omega mīnus hiperonu. Lai rastos daļiņa, kuras dīvainība būtu mīnus trīs un spins trīs otrās, visiem trim kvarkiem, kas to veido, jābūt ar paralēliem spiniem …

Uz mirkli balss pieklusa, līdz Valda ausīm atlidoja tikai atsevišķas frāzes: — … mīnus hiperons ir balts, jo sastāv no trim dažādas krāsas kvarkiem un apmierina Pauli principu…

— … ja patiešām eksistē šarmantie kvarki ar plus un mīnus šarmu, tad noteikti jāeksistē arī šarmantajiem mežoņiem un barioniem… Nē, nē! Kvarks ir punktveida … No adrona var izlidot tikai adroni…

Valdis paskatījās uz Vendu.

— Kaut ko līdzīgu lasīju žurnālā «Zinātne un Teh​nika», — viņa teica.

— Par kvarkiem?

— Jā. Tikai par kolapsu nebija.

— Tu zini, kas ir kolapss?

— Jā. Vielas sabrukšana smagumspēka iespaidā.

— Laikam tā var teikt.

— Tas būs cilvēces liktenis: aiziet līdz šai iespēju barjerai un pēc tam skumjās nomirt.

Valdis palūkojās uz sievu. Venda bija nobālusi. Sejas iedegums pārvērties neveselīgā pelēkumā, ko sārtāku nevērta arī iedegtās stāvlampas gaisma. Valdim no pakauša līdz pat papēžiem aizskrēja tūkstošiem skudru.

— Kosmisko gamma starojumu pētījumi pierā​dīs… — no tāluma skanēja balss.

Valdis saspringti raudzījās uz sievu. Seja viņai joprojām bija pelēkbāla, bet vaibsti kļuvuši spraigāki, ne tik nevarīgi un samocīti kā pirms brīža. Drīz tie atguva cēlo lepnumu un apgarotību, bet svešatnības zīmogs palika. Prātā iešāvās pusārprātīga doma: «Viņa nav no mūsu planētas.» Pirms dažiem gadiem viņš bija skatījies filmu, kurā citplanētas sievietes tēlotāja kaut kādā veidā atgādināja Vendu. Jocīgi, Valdis pārbrauca ar plaukstu pār seju, ar gribas piepūli cenzdamies atvairīt ārprātīgās domas. Venda teica: — Laikam arī man ir tāds pats negrozāms liktenis — tā arī palikt aiz mūsu paaudzes zinātnieku izpētes ro​bežām.

Valdis piecēlās kājās.

— Venda! Tu visu laiku par to domāji?

— Nē. — Viņa mīļi pasmaidīja. — Nupat ienāca prātā. Un galvā viss apgriezās otrādi. Piedod!

Tas vairs neatkārtosies.

Pārmest Vendai par nesavaldību šķita necilvēcīgi. Viņa jau tā bija nosodīta ar aizliegumu par sevi domāt. Bet kā var nedomāt par savu likteni?

Pirms pāris dienām viņiem bija šāda saruna: — Vai tu esi pamanījusi man kādas slimības pazīmes? — viņš klusi jautāja. Taisni šajos mēnešos viņš ne reizi nebija dabūjis pat iesnas, ne reizi nebija iesāpējusies galva. Šķiet, arī darba spējas paaugstinājušās. Ja varēja runāt par novirzi, tad tikai uz labo pusi.

— Nē. Pati sev, —Venda atbildēja.

Valdis nesapratnē pacēla acis.

— Mēs dzīvojam vairāk nekā divarpus mēnešus, bet… Es apskaužu Leontīni. Viņas dēlu dēļ.

— Dažkārt tā gadās, — viņš teica uzspēlētā bezrūpībā. — Pašlaik ar mazo tik un tā nebūtu laika no​ņemties, man jādabū tas ķēzēkā.

— Mazais klusi augtu deviņus mēnešus, — Venda bikli aizrādīja.

— Labi. Ja pēc pusgada nebūs, aiziesi pie ārsta. Jā?

Jēkabs aicināja viņus ar rokas mājienu.

Venda piekrītoši palocīja galvu. Valdis nolūkojās uz viņu ar satrauktu sirdi. Viņa bija mīļa un saprotoša un reizē ļoti tāla. Iespējams, ka tieši šādā veidā sieviete spēj visu mūžu vīra acīs saglabāt pievilcību. Viņš joprojām vēlējās viņu tuvāku. Viņa atsaucās, nāca, bet distance palika, saglabājās neizzinātas smaržas, jūtas, domas. Varēja tikai nojaust, ka tādas viņā mīt.

Jēkabs pieskārās Vendas elkonim.

— Nāc dāmu pulciņā! Viņas uzskata, ka vēsture un morāle interesantākas par fiziku.

Venda atskatījās uz vīru. Skatienā bija pateikts tik daudz, ka vārdi kļuva lieki. Vaļldis līksmu sirdi vēroja viņas soļus, augumu. Tad pievērsās Jēkabam.

— Tu kaut ko minēji par šausmīgi mazu vīrusu. Vai tad tiem, kas šādus sīkmaņus uzskatīja par «lēno» infekciju izraisītājiem, būtu taisnība?

— Laikam gan. Tas pats vīruss, ko tu rītā pa telefonu nosauci, iztiek tikai ar deviņiem gēniem.

Nesatur pat parasto divkāršo spirāli. Izrādās, ka reizēm vienā DNS iecirknī, lai veidotu dažādus olbaltumus, informācijas kods tiek tikai dažādi nolasīts. Ir, vārdu sakot, divas dažādas instrukcijas divu olbaltumvielu radīšanai. Vairoties palīdz pusgatavais būvmateriāls, kas sastopams šūnā, un šūnas ģenētiskais aparāts, kuru vīruss iedarbina savām vajadzībām …

— Jā. To es apmēram zinu, — Valdis atvairījās. Joprojām nepatika atcerēties, ko bija lasījis tajās divās trakajās nedēļās. Smadzenēs acīmredzot kaut kas pār- dedzis, savainots, pieskaroties sāpēja.

— Runā, ka Pārkinsona silmībai esot atrastas zāles. Galīgu invalīdu varot atgriezt spēkā un veselībā.

— Kā tas iespējams? — Valdis izklaidīgi jautāja. Viņam šī slimība bija gluži vienaldzīga.

— Tāda iespēja ļoti labi saskan ar slimības infek- ciozo dabu, — Jēkabs turpināja. — Vīrusi darbojas kā kairinātāji. Uzbudinātās nervu šūnas pēc vīrusu iznīcināšanas atgūst normālo darba režīmu.

— Paklausies, Jēkab, nolīdīsim vientulīgā stūrītī!

Viņi sameklēja saimnieku, izgāja cauri citai istabai mājas pretējā pusē uz balkona. Tas atradās ziemeļrietumu virzienā. Pamalē sarka vēlīna vakarblāzma. Pa Ļeņina ielu traucās vieglās automašīnas, aizšalca auto​busi.

Doktors ar pirkstu pabīdīja acenes un atspiedās pret lodžijas margu.

— Venda nepaliek stāvoklī, — Valdis teica.

— Tipiska latviešu sieviete, — doktors atsaucās.

Jēkabs palūkojās Rolandam sejā. Jautāja: — Saprati?

— Protams, sapratu.

Viņi reizē palūkojās uz Valdi.

— Kā ap dūšu? — Jēkabs jautāja.

Valdis ievilka elpu un saknieba lūpas. So vīru klātbūtnē nevajadzēja izlikties. Viņš pievēra acis un brīdi caur skropstām vēroja blāvo vakarblāzmu virs Sarkan- daugavas, uz kuras fona jau mirdzēja tālās, sārtās sig- nālspuldzes, kas sargāja dūmeņus no lidmašīnām.

— Es zināju, ko daru, — viņš atbildēja.

— Zinātni uz priekšu virza neprātīgie, — Sūna kon​statēja.

— Jūtos patlaban ļoti labi, — Valdis aizrādīja.

— Kā visi, — Jēkabs piemetināja.

— Man ir tikai viens lūgums jums. — Valdis pacēla acis. — Neizplatiet informāciju! Un vēl…

— Nu? — Tas noladetais slepkava. Viņš šoreiz jānoķer. Esmu domājis visādi. Laikam visgrūtāk būtu atrast vīrusu? Vai ne?

Jēkabs un Rolands saskatījās.

Rolands pacilāja acenes.

— Vai augu vīrusi var būt bīstami cilvēkam? — Val​dis jautāja.

Jēkabs palūkojās uz Rolandu.

— Šķiet, līdz šim tiešas pārejas gadījums nav atklāts.

— Galvot nevar?

— Lai dies pas' šobrīd virusoloģijā kaut ko galvot! Te verd atklājumi kā tvaika katlā. Vai nepietiek, ka pa​gātnē esam pārlieku daudz galvojuši un tālab daudz zaudējuši.

— Galvojumi dažkārt šausmīgi nomierina, — Valdis aizrādīja.

— Pētījumos psihoterapijai pamaz vietas, — Rolands skarbi atbildēja.

Valdis lūkojās grīdā. Lodžijas betona pamatne bija pārklāta ar pelēkbrūnu kartonu. Galvā uzmācīgi lauzās aizmirsta doma. Mocošs stāvoklis. Viņš aizvien bija lepojies ar lielisko atmiņu. Ķīmijas fakti un šī nolādētā problēma galvā savstarpēji karoja. Viņš piespieda pirkstus pie pieres, krampjaini centās atcerēties, atminē​dams ik soli atpakaļ sarunas ķēdē… Ak jā!

— Venda čemodānā no laukiem atveda mazu puķīti ar pētersīļa lapām. Viņa to sauc par svēto. Ja pie​skaras, lapas asi smaržo.

— Kāda smarža? — Rolands jautāja.

— Nevaru izstāstīt. Nekad un nekur līdzīgu neesmu jutis. Varbūt kaut kas ozonam līdzīgs…

Un tad man ienāca prāta: ozons taču dažos gadījumos ir indīgs. — Vrņš mulsi pasmaidīja par ērcīgo domu.

— Kāpēc veda līdzi? — Jēkabs sapīka. — Tu teici, ka esat norunājuši neko lieku neņemt.

— Ar tās puķes smaržu varot izārstēt galvas sāpes.

— Vai viņai sāpēja galva?

— Nezinu. Viņa nekad par sevi nesūdzas.

— Grūtniecības spontānas izbeigšanās cēloņi piecdesmit procentos gadījumu ir ģenētiskas dabas, — Ro​lands sacīja.

— Četri procenti cilvēku visā pasaulē cieš no iedzimtām slimībām, — Jēkabs papildināja.

— Desmit pro​centiem ir iedzimti defekti.

— Vai jums ir kāds pieņēmums? Aizdomas? — Valdis jautāja, raudzīdamies grīdas kartona segumā. Viņš vēl nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka viņa galva saspiesta spīlēs, tālab domas sadalījušās divās daļās.

Rolands un Jēkabs saskatījās.

•— Ar versiju grūti. — Rolands nopūtās. — Variantu šausmīgi daudz.

— Viens no tiem? — Valdis skarbi, gandrīz nikni jautāja.

— Transdukcija, — Rolands teica. — Tā ir ļoti plaši izplatīta mikroorganismos. Baktērijas ģenētiskā materiāla apmaiņa ar vīrusu, tā saucamo fāgu starpniecību var radīt baktērijas ar savdabīgām īpašībām, kuras bez dzīvības briesmām nēsā kāds īpatnis, kamēr citiem tās kaitīgas.

— Kur tās var atrasties? Uz ādas, asinīs?

— Visur.

— Ari mutē?

— Protams.

— Vēl kāda hipotēze?

— Hmm …

— ]r daudz. Var būt, piemēram, ģenētiski traumēts kāds no labdabīgajiem mikrofloras sikorganismiem. Un šī īpatnība var dot dažādus negatīvus efektus, ja mikroorganismi nonāk cita īpatņa gremošanas traktā vai asinīs. Jā, var būt arī asinīs. Tās var būt ari citādi visādi nekaitīgas riketsijas vai sēnītes, kas klusi mājo piemērotā vidē, bet svešā kļūst agresīvas. Tāpat var būt iejaukta imūnsistēmas īpatnība, kas atšķirīga katram cilvēkam un, kā jūs droši vien zināt, uzceļ tā saucamo audu nesaderības barjeru, ar ko mokās un nespēj tikt galā orgānu pārstādītāji. Varbūt kāds ikdienišķs mikroorganisms izdala olbaltumu, kas ir labs un derīgs saimnieka imūnsistēmā, bet agresīvs jebkuram citam īpatnim. Ja vien ir kāds ceļš, kā svešā organismā veidojusies olbaltumviela nokļūst asinīs, imunoloģisks konflikts neizbēgams. Atsevišķos gadījumos šāds pārnēsātājs var būt sīkbūtne. Es, protams, izsakos visai neprecīzi un nosacīti. Iedarbības ceļš var būt ļoti sarežģīts. Asinīs esot vielas, pēc kurām varot noteikt cilvēka rak​sturu, pat viņa izturēšanos konkrētos apstākļos.

Neatklāto mīklu ir vismaz simtreiz vairāk. Tikai pēdējos gados atrasti savienojumi, kas spēj aizkavēt vīrusu attīstību. Līdz šim taču nekādu līdzekļu nebija. Ja ar gripu saslimušam cilvēkam jau pirmajā dienā ārsti paraksta antibiotiķus, tas tikai rāda ārstu nezināšanu, īstenībā antibiotiķi apgrūtina organisma aizsargsistē- mai cīņu ar gripas vīrusiem, traucē veidoties antivie​lām …

— Kāpēc jūs visu būvējat uz iedzimtām īpatnībām, citiem vārdiem, uz iedzimtiem defektiem?

— Valdis jau​tāja.

— Ja zināmais fenomens objektīvi pastāv, tā cēloni' meklēšana ģenētikā ir gaužām loģiska. Ārējā īpatnība ir saistīta ar iekšējo īpatnību. Piemēram, pasaulē konstatēti tikai daži gadījumi, kad piedzimst bērns ar zvīņām ādas vietā. Pamatos — ģenētiska novirze. Citāds šī retā gadījuma izskaidrojums būtu bezjēdzīgs, katrā ziņā |oti apšaubāms.

Valdis kodīja lūpas. 5o faktu viņš bija izlasījis Jēkaba sarakstītajā ģenētikas grāmatā. Un vēl citus, kas lika domāt par iedzimtības — šīs likteņrīkstes nežēlību un cietsirdību. Cilvēkam iedzimst uzņēmība pret vēzi, tuberkulozi, iedzimst cukurslimība, aklums, vājprāts. Visus dabas nolādētības veidus neuzskaitīt. Neviena nelaime nebija tik baisma kā iedzimtības nelaime, jo tā nesolīja neko labu arī bērniem un mazbērniem. Tas, lūk, bija liktenis. Negrozāms… Jā, patlaban vēl negro​zāms.

— Katram mums ir iedzimtas īpatnības, — Rolands turpināja. — Sev saskaitīju piecas. No tūkstoš iedzim​tiem vielmaiņas traucējumiem simt gadījumos jau zināms konkrētais bojātais gēns.

— Kāpēc jums tā puķīte neinteresē? — Valdis jautāja. īstenībā tikai šīs puķes dēļ viņš bija aicinājis bio​logus uz sarunu.

— Pag! Padomāsim! — Rolands pabakstīja acenes.

Valdis lūkojās uz draugiem ticīgi. Droši vien senatnē mirstīgie tā raudzījušies uz magiem un pareģiem. Ķīmiķis nespēja izsekot viņu domu gaitai, viņu prāta zibšņiem. Tas, ko biologi runāja, šķiet, bija tikai ārējā čaula. Viņu smadzenēs fakti konfrontējās ar daudzām citām sarežģītām atziņām un ziņām, kuras Valdis ne​spēja apjēgt.

— Pēc Vendas stāstiem spriežot, bīstama apkārtnei Sakristīnes māte kļuvusi trīspadsmit gadu vecumā.

— Pag! — teica doktors.

— Jā, — Jēkabs pamāja ar galvu.

— Tieši tā! — Rolands pabakstīja acenes. — Ģenē​tiskajā gadījumā tā jābūt, tikai…

— Jā. Kāpēc līdz trīspadsmit gadu vecumam viņa nebija bīstama? — Jēkabs sarauca pieri.

— Te nu varētu būt vairāki cēloņi, — Rolands lēnīgi sprieda. — Pubertātes pacēlumā organisms pārkār​tojas… Vai ir ziņas, ka agrīnā bērnībā viņas bijušas citiem bīstamas? — viņš jautāja Valdim.

— Nezinu, — Valdis purināja galvu.

— To svarīgi zināt, — Rolands teica.

— Ja nu vecums neko nemaina? — Valdis jautāja.

— Tad pubertātes mehānisms nav iejaukts, — Rolands attrauca. Runas par raganu seksualitāti bija viņu noskaņojušas uz domām, ka varētu būt kādā veidā vainīgi īpatni dzimumhormoni. Bīstamības rašanās trīs​padsmit gadu vecumā šīs aizdomas būtu pastiprināju​šas.

— Vispār viņas laikam ir bīstamas jau no mazotnes, — Jēkabs domāja. — Pagastā, šķiet, par to tā arvien runāja.

— Hm. Tādā gadījumā iznāk, ka vienīgi Sakristīnes māte infekciozitāti ieguvusi pusaudzes vecumā, — Ro​lands sprieda. — Tas nozīmē… Ko tas nozīmē? — viņš pievērsās Jēkabam.

— Ka infekcija sākotnēji nākusi no ārienes, — Jē​kabs sausi secināja.

— Kopā ar svēto pētersiļpuķīti, — Valdis piemeti​nāja.

Rolands uz viņu pārbaudoši palūkojās. Valdis pasmaidīja. Nezināmā tvarstīšanas spēle viņam liktos skaista un aizraujoša, ja vien liktenīgi iejaukti nebūtu Venda un viņš.

— Vai tā puķīte toreiz sākta audzēt? — Jēkabs jau​tāja.

— Nezinu.

— Puķīte nebūs vainīga. Pret puķēm ir alerģija vienam, otram, trešam, bet ne visiem pēc kārtas. No tā nemirst vīri, — Rolands sprieda.

— Venda ir laboratoriski jāpārbauda, — Jēkabs aizrādīja. — Es jau pirms dažiem gadiem par to domāju, bet nokautrējos …

— Noteikti, — Rolands piekrita.

— Tā nu iznāk, ka ar prātošanu neesam tikuši ne soli tālāk, — Jēkabs secināja. — Palika tikpat variantu, cik sakumā.

— Pārvietojušies uzsvari, — Rolands teica. — Izskatās, ka ģenētiskās novirzes ir cilvēkā.

Vai arī reta pre- adaptācija, ko uzgājis rets mikroorganisms …

— Nesaprotu, — Valdis bilda. — Cilvēki taču ļoti dažādi, kā jūs sakāt, ar absolūti individuālu olbaltumvielu bāzi, kas rada audu nesaderības problēmu, tad kāpēc domāt, ka jābūt ģenētiskai novirzei?

— Viss, ko mēs runājam, ir abstrakta taustīšanās pa hipotēzēm ar tūkstoš nezināmiem, — Rolands pa​skaidroja.

— Kāpēc infekcija neizplatās sabiedrībā? — Valdis jautāja. Viņš pats sev kādreiz bija šo jautājumu uzde​vis un ar to sagrāvis visu iepriekš uzcelto.

— Tā paša iemesla dēļ, kāpēc katrs diloņslimnieka apmeklētājs nesaslimst ar diloni. Toties ilgāks kontakts daudzos gadījumos ir liktenīgs.

— Un kāda tad būtu šī slimība? — Valdis iekšēji sa- bozās.

Rolands noplātīja rokas.

— Nezinu. Lai dievs mani sargā: nezinu.

— Vai iespējama slimība ar tik dažādiem simpto​miem? — Valdis neatlaidās.

— Iespējama, — Rolands apstiprināja. — Ir plaušu tuberkuloze, kaulu tuberkuloze, tuberkulozais meningīts un vēl citas formas. Arī stafilokoki, kas citādi nekaitīgi, sit cauri novājinātās vietās. Cik mēs ar Jēkabu spriedām, taisni šādā veidā vīru slimošana norisējusi: slimība taustījusies, meklējot vājās vietas.

— Bet kas tad galu galā ir tas novājinātājs? — Valdis nepacietīgi jautāja.

— Nav noskaidrots, — Rolands rāmi atbildēja.

— Redzat, biedri Sūna, — Valdis saslējās, — arī es pats līdzīgi izspriedu. Un beigās nācās atzīt, ka organisma novājinātāju tā arī nezinu, ka uzminēšana ne soli tuvāk nav pienākusi īstenībai.

Vajadzētu vien griezt atpakaļ skatienu uz kaut ko vienkāršāku nekā šādi vai tādi supersiīnbioziski brīnumi, kas, cik saprotu, prasa dubultu ģenētisku mutāciju sakritību.

— Nē. Dubulta mutācija nav vajadzīga, — Jēkabs iebilda. — Mikroorganisms vienkārši atradis piemērotu mājvietu. Tas nekādas grūtības dabai nesagādāja, jo, kā zini, vienā lietus lāsē čum un mudž …

— Kāpēc vajadzīgs šis jocīgais mutācijas gadījums un atsaucīgais mikroorganisms, ja vaina var būt vienkāršāka? Parasta sīkbūtne vai sēnīte, kas mīt āmuļos, puķēs, ērcītēs spilvenā. Vai arī vainīga ūdens dzīsla, magnēts, psiholoģiska iedarbe, — Valdis dedzīgi iebilda. — Psiholoģiska iedarbe un suģestija taču spēlē lielu lomu organisma novājēšanā. Tie ticīgie, kam Jēzus naglu vietās rodas brūces, panāk to ar koncentrētu iedomu. Hipnozes laikā vēss priekšmets apdedzina ādu.

Piemēru ir bez gala. Šobrīd jūs zināmā mērā arī ietekmējat manu psihi ne uz organisma pretestības nostip​rināšanas pusi. Vai tā nav?

— Noliegt to grūti. — Jēkabs pasmaidīja. — Katrs garīgs saspringums cilvēku nomoca. Tomēr galīgi bez bēdām un darba arī nav patīkami.

— Bet nāves draudu priekšā cilvēks dažkārt nopietni izkāmējot, — Valdis iebilda.

— Protams, Valdi, mūsu domas tev nav jāņem nopietni. Kaut ko īsti noskaidrot var tikai eksperimentāli pētījumi, — Jēkabs mierināja.

— Nebaro mani ar cukurūdentiņu! — Valdis attrauca. — Nobijies esmu, bet tas nav galvenais.

Ilgu laiku pastāvēja tāda kā puszinātne par lidojošiem šķīvīšiem, kas izskaidroja neviena skaidri neredzētos fenomenus ar citplanētu būtņu tuvumu, izskaidroja Dienvidamerikas inku astronomiju un tamlīdzīgi. Vienmēr šādos gadījumos atklājies, ka sarežģītākās, neticamākās hipotēzes izrādījušās aplamas. Inkiem gudrību devusi Ēģiptes un Feniķijas kultūra, bet lidojošiem šķīvīšiem vispār trūkst ticamības. Vai jūsu izvirzītā hipotēze par mutācijām nav no šī viedokļa līdzīgā veidā nedaudz nereāla? Vai nevar vienkāršāk?

— Jāsagatavojas uz ļaunāko, — Jēkabs iebilda. — Ja izrādīsies, ka tev nedraud «sarežģītās» briesmas, par teorijas sabrukšanu tikai priecāšos.

— Par šķīvīšu un inku hipotēzēm nezinu faktus, — Rolands nopietni sacīja. — Bet noliegt hipotēzi par spīti faktiem tikai tālab, ka tā šķiet brīnumaina un vienreizēja, nozīmē, kā Jēkabs mēdz teikt, pārlieku pie- turēšanos pie zinātniskās māņticības. Sāda veida strīds starp zinātniekiem atklājējiem un zinātniekiem ceļu no- blietētājiem velkas jau gadsimtiem ilgi. Taisnība ir abiem: vienreiz tiem, otrreiz tiem, — bet atklājēju pusē taisnība tomēr svarīgāka, kā krievi saka — «vesistaja».

— Mēs paliekam pārāk ilgi projām no citiem, — Jēkabs atminējās. Un, Valdim pievērsies, piebilda: — Rū​dītās zilzeķes tavu sieviņu pa šo laiku būs samaitājušas ar visatļautības morāli.

— Lai turas pretī! — Valdis attrauca.

Lielajā istabā bija iedegtas lustras. Kristāla šķautnī- tes meta uz sienām pusotra tūkstoša gaismas zaķīšu, padarot tās raibas un nereālas. Fiziķis un kibernētiķis lasīja viesu grāmatas ierakstus.

«Eksaktās zinātnes šo to dara, bet humanitārajās ir tik daudz sajukuma, ka diez vai līdz gadsimta beigām tām izdosies apjēgt, ka ne ar kibernētikas, ne socioloģijas palīdzību nav iespējams radīt kaut ko pilnīgāku par to, kas cilvēcei bijis zināms pirms tūkstoš, divtūkstoš, trīstūkstoš gadiem. Paraksts: Fantomass.»

Viesu vairākums sēdēja ap avīžu galdiņu. Arī Rolanda sieva un Venda, kā arī kibernētiķis un dzej​nieks.

Valdim galvā pēkšņi iesitās reibonis. Krēsli, galds un lustra nosvērās uz sāniem un atsvērās atpakaļ. Viņš palūkojās uz Vendu, palūkojās Jēkaba platajā mugurā un ar atvieglinājumu konstatēja, ka ne viens, ne otrs nav kļuvis viņa vājumam par liecinieku.

Viņš apsēdās uz tā paša krēsla, pie kura turējās, un atcerējās, ka līdzīgi reiboņi reizēm uznākuši vidusskolas laikā. Pazīstams ārsts tos izskaidroja kā pubertātes mazasinību. Valdis atspieda galvu pret plaukstām.

— Un ko jūs sakāt par laimi? — sveša vīrieša balss jautāja.

Valdis pacēla galvu. Dzejnieks — šķiet, ka tas bija dzejnieks, — to jautāja kādai no sievietēm.

— Te bez vispārējām un ļoti pareizām frāzēm neiz​tiksim. — Leontīne iesmējās.

— Arī frāžu lietošana dod zināmu informāciju par runātāju, — kibernētiķis aizrādīja, šķiet, pats nepama​nīdams, cik satīriski skan viņa sausais konstatējums.

— Pareizi! — Leontīne piekrita. Tad pievērsās Vendai: — Glābiet, lūdzu, mūs vēlreiz no vīriešu uzbruku​miem!

Venda lēni pašūpoja galvu. Valdis dzīvi iztēlojās sievas seju. Sirdi sarosījās bažas: vai viņa pratīs atbildēt šiem prātvēderiem pa prātam? Laime. Laime? Par to var gvelzt gandrīz visu. Katrs cilvēks iet uz to pa savu ceļu. Jautāt nozīmēja izzināt par cilvēku daudz ko intīmu.

— Laimīgs ir tas, kurš par laimi nedomā, kam par to nav jādomā, kurš sevi un savas iespējas sapratis un ticis ar nepiepildāmām iegribām galā … — skanēja sulīgais Vendas alts. Viņa bija satraukta, tāpēc balss trī​cēja surdinēti.

— Vareni! — kāds no vīriešiem iesaucās. Valdis sievas atbildē gan nekā sevišķa nesaskatīja.

Parasta va​loda. Pierasta.

— Jūs esat kādreiz bijusi laimīga? — fiziķis pain​teresējās.

— Šobrīd arī esmu laimīga, — Venda atbildēja rotaļīgā vieglumā, kas Valdim ļoti patika. — Turklāt vairākas nedēļas bez pārtraukuma. — Tad pēkšņi citādā — lietišķā balsī piebilda: — Laime turpināsies vēl mēnesi vai divus …

— Kas pēc tam? — Leontīne jautāja.

— Sāksies sīkas ģimenes nesaskaņas. — Vendas balss atkal kļuva rotaļīga. — Vai tā nemēdz būt?

«Nu, ragana, goda vārds, ragana!» Valdis ne bez lepnuma domāja. «Tin viņus ap pirkstu kā diedziņus.»

— Diez vai jums medicīnā būtu īstā vieta? — dzej​nieks šaubījās.

— Nezinu. — Venda paraustīja plecus un atskatījās uz Valdi.

— Valdi! Vīrieši mums dara pāri. Kopš Venda sāka runāt, viņi uz mūsu pusi neskatās. Vai jums kā vīram te nav ko piebilst? — Leontīne sūdzējās, — Nē. Atzīstu sievietes līdztiesību.

— Uz ko? — Leontīnes acis iezibējās.

— Uz visu.

— Venda tā nedomā.

— Nezināju. Tagad zināšu.

Venda piecēlās. Atvainojās.

— īesim mājās! — viņa teica Valdim.

Nākamajā dienā Jēkabs pavēstīja, ka Rolanda viesi vienbalsīgi atzinuši Vendu par interesantāko līdz šim satikto personību un par neatvairāmu sievieti.

— Tev tur bija grūti? — Valdis smiedamies jautāja, kad šo faktu bija atreferējis sievai.

— Grūti, — Venda nopietni atzinās.

— Kāpēc?

— Viņu jūsma man atgādināja, ka esmu… nolā​dēta.

— Ko tu viņiem īsti pateici?

— Nezinu. Centos atbildēt un izturēties pieklājīgi, kā mācīja mamma un vecmamma.

— Ko tu īsti darīji?

— Nezinu. Klausījos. Kad kaut ko prasīja, pūlējos atbildot nevienu neapvainot. Manas domas bija skarbas.

— Tu esot izvirzījusi jaunas kosmiskas teorijas?

— Nē. Es atkārtoju, ko teicu tev: cilvēces liktenis ir aiziet līdz kolapsa barjerai un skumjās nomirt. Visi par to runāja. Es tikai vēl par nomiršanu.

— Tavā klātbūtnē vīrieši k|ūst bīstami neobjektīvi. — Valda balsī ieskanējās sveši toņi.

— Labi būtu, ja līdz t.am brīdim tu pārstātu mani mīlēt. Es varētu mierīgi aiziet… — Venda atbildēja un nolieca galvu.

Valdis atspiedās ar roku pret skapi, aizvēra acis un atkal atvēra.

— Tu runā par saslimšanu?

— Jā.

— Labi, ka atgādināji. Rīt tev jāiet uz Mikrobioloģi​jas institūtu nodot analīzes.

Kāds pretējā mājā vēra logu. Viņiem abiem pār sejām pārskrēja sārtens norietošās saules zaķītis. Aiz sienām dūca astoņsimttūkstošu pilsēta. «Kur te paglāb​ties raganai?» Valdis nodomāja.

PIRMĀ ZINĀTNISKĀ PĀRBAUDE Jēkabs Mellezers pētīja lopu leikozi; klāja uz stikliņiem liellopu asins paraugus, pakļāva tos mehāniskai un citādai apstrādei. Hipotēze, ka vēzi izraisa vīrusi, attiecībā uz dzīvniekiem principā bija pierādīta. Pētniecības un informācijas apmaiņas gaitā atklājās daudzas interesantas sakarības, radās jauni viedokļi, veidojās jauni minējumi par vīrusu ģenētisko dabu, par simbiozi ar veselām šūnām, par dažādu olbaltumu sarežģītām mijiedarbībām šūnu informācijas apmaiņas aparātā. Darbs, kā parasti, notika labā zinātnieku kolek​tīvā, aizvien aktivējās saskarsmē ar mīklām un neskaid​rībām.

Ar doktoru Rolandu Sūnu Jēkabs vai ik dienas ap- mainījas jaunākām atziņām. Sūna ieteica sākt raganas fenomena pētniecību. Te jautās ne tikai interesants gadījums no zinātniskā viedokļa, bet arī ētiska pro​blēma.

Kad Jēkabs virusoloģijas laboratorijā ieveda Valdi un Vendu, Sūna patlaban ar vecāko laboranti strādāja pie polarogrāfa ar zirņu olbaltumvielu. Pašrakstītāja violetajā tintē mērcētā adatiņa slīdēja pa oranžsvītrotu milimetru papīru, vilkdama glitus zigzagus.

— Tu esi aizņemts? — Jēkabs jautāja.

— Nē, nekas. — Doktors paklanījās pret Valdi un Vendu. — Tāda aizņemtība ir ikdiena.

Glutations ir oksidēts un reducēts. Patlaban noskaidrojam iedarbību uz superoksidismutāzi. Nāciet atģērbties!

Valdis bija pieradis laboratoriski pārbaudīt vielas, bet pirmo reizi mūžā nāca uz laboratoriju, lai pārbau​dei pakļautu pats sevi.

Venda, šķiet, jutās labāk. Viņa uz aparātiem raudzī​jās ar uzticīga cilvēka brīnu.

— Ko tu esi nolēmis? — Jēkabs jautāja.

— Pamazām jāizcilā hipotēzes, — Sūna atbildēja. — Vispirms ņemsim tās, kas vieglāk pārbaudāmas un prasa mazāk ciešanu. — Viņš uzsmaidīja Vendai.

Laborante klusu kaut ko doktoram jautāja. Sūna atbildēja ātri un skarbi:

— Jā. Iespējams. Pie glutationa oksidētāja var veidoties, var arī neveidoties reducētājs …

Piedošanu! — Viņš atkal pievērsās Jēkabam un pacientiem.

Uz blakusgalda stāvēja pipešu turētājs, kolba ar destilētu ūdeni, otra kolba ar sārmu. Pie sienas karājās Mendeļejeva periodiskā sistēma ar Mendeļejeva ģīmetni. Tabula bija darbam, ne dekorācijai, lai varētu ērti paskatīties, kad jāaprēķina molekulsvars. Skapī glabājās divas biezas rokasgrāmatas ar ķīmiskām formulām biologa darba vajadzībām. Uz cita plaukta gluži kā guļus sapakotas grāmatas ar melnām mugurām gu​lēja ultratermostati. Laborante, mainīdama kivetes, jautāja: — So vēl tajā pašā diapazonā?

— Jā, jā. Uz ekstrakciju, — Sūna atbildēja. Bija redzams, ka viņa smadzenes līksmi uzņēmušas dubult- slodzi.

— Piedodiet, ka ieradāmies, iepriekš nebrīdinājuši,— Valdis atvainojās.

— Nekas, nekas, — doktors viņu pārtrauca. — Man visas dienas vienādas. Tūlīt ar jums kaut ko darīsim. Pirmā darba hipotēze tātad liek meklēt vīrusu, kurš iedarbojas no atstatuma. Tikai šobrīd mums nav agara- gara. Turklāt tā man pasveša lieta. Tāda iedarbība tomēr varētu būt… Piedodiet! — Viņš pievērsās labo​rantei: — Noskalojiet pipetītes!

— Vienreiz izskalojot pietiks? — laborante vaicāja.

— Jā, jā, — doktors sapīcis atsaucās.

Valdis raudzījās uz viņu un klausījās aparātu sīkoņā.

— Otru hipotēzi šodien pat pārbaudīsim, — doktors teica. — Noteiksim tā saucamo pentožu šuntti, kas ir glukozes izmantošanas ceļš. Pentožu šunts intensificē- jas atjaunošanās procesos, pie vīrusu sintēzes, aktivizē​joties leikocītu aizsargfunkcijām. Nosakot pentožu šunta intensitāti ar iezīmētu oglekli, noskaidrosim, vai procesā nav neraksturīgas novirzes. Bet vispirms katram gadījumam pirms glukozes ievadīšanas izdarīsim kontrolpārbaudi ar jonometru … Piedodiet! — Doktors atkal pār​trauca domu un pievērsās laborantei: — Vārīt ilgi ne​vajag, tikai lai uzburbuļo.

— Jā, tā es darīju, — laborante atsaucās.

Doktors pabakstīja ar pirkstu acenes, brīdi klusēja un vēlreiz pievērsās spektrofotometram. Teica: — Vilksim uz vienas lapas vārīto un nevārīto, gais​moto un negaismoto.

— Jā, — laborante atsaucās.

— Trešā hipotēze, — doktors turpināja, pagriezies pret Jēkabu, Valdi un Vendu. — Kaut kādā veidā tiek izmainīta šūnas membrāna un līdz ar to traucēta informācijas apmaiņa starp šūnām.

Kraudinga efekts, domājams, nemainīsies. Varbūt rodas sevišķi apstākļi, kas veicina lipīdu veidošanos. Ja leikocītu membrānas ne- apmaina informāciju, zūd spēja iznīcināt mikrobus.

— Kāds tam varētu būt cēlonis? — Jēkabs jautāja.

— Daudz cēloņu. — Doktors pasmaidīja. —Simts,— viņš teica un palūkojās uz Vendu. — Vai ar simtu pie​tiks?

— Nezinu. — Venda papurināja matus.

— Varbūt trūkst organismā silīcija, kas nepieciešams membrānām. Tā ir hipotēzes hipotēze.

Aristokrātu bērni agrāk smagi saslima ar poliomielītu, bet vienkāršu ļaužu bērni dažkārt neslimoja, kaut gan viņu asinīs tāpat bija poliomielīta antigēns. Tas varēja notikt tāpēc, ka aristokrātu bērni dzīyoja tīrībā, viņi ne caur muti, ne caur ādu neuzņēma pietiekoši daudz silīcija, tas ir, smilšu …

— Vareni! — Valdis iesaucās. — Mūsdienās uzplaukstošais tīrības un smalkuma kults tātad jāuzskata par savdabīgu apkārtējās vides piesārņošanu.

— Jā. Siltumnīcas apstākļu radīšana. Pats galvenais, ka supertīribā auguši bērni nav pieradinājuši organismu mikroflorai. Kaut ne tikai tas …

— Institūtā runā, — Jēkabs ieminējās, — ka vecais labais Augusts Kirhenšteins zemē nokritušu maizi ne​kautrējies bāzt mutē, vēl piebilzdams: «Jāpapildina mikroflora.»

Sūna aizgāja atkal pie laborantes, kaut ko skaidroja. Valdis ar plecu pieskārās polarogrāfam. Uz tā skalas stāvēja cipars -j-0006. Augšpusē sarkana bultiņa pret nulli, pa kreisi cipari ar pluszīmi, pa labi cipari ar mīnuszīmi. Otrādi nekā matemātikā. «Dīvaini,» Valdis nodomāja.

Doktors atgriezās. Teica: — 5ī hipotēze ir visplašākā. Silīcija trūkums mūsu gadījumā nevarētu būt, lai gan pilnīgi izslēgt nevar. Varbūt citi apstākļi rada komponentus, kas veicina silīcija izdalīšanos no membrānām. Tomēr galvenā uzmanība jāpievērš vielām, kas membrānās šķīst, — korti- zonam līdzīgiem imunodepresantiem.

Var būt traucēta arī makrofāgu un polimorfonukleāru jeb neitrofilu informācijas apmaiņa, tāpat kā vēža šū​nām trūkst kontaktinhibīcijas.

— To varētu izraisīt vīruss? — Valdis jautāja.

— Ne tikai. Arī ķīmiskas vielas, svešs olbaltums, jebkurš antigēns, tāpat «lēno» infekciju ierosinātāji. Jūs taču zināt, — doktors pievērsās Valdim, — ka šarlaka jeb skarlatīnas izraisītājs ir parastais streptokoks, ko nekādi nevar atšķirt no citiem. Vienreiz šie streptokoki neizraisa slimību, citreiz izraisa. Pie visa tā skarla- tīna ir skaidri epidēmiska slimība. Tad, lūk, iespējams, ka skarlatīnu izraisošajā streptokokā, kas nekādi neatšķiras no parastā, ir iemontēts dažus gēnus liels vīruss vai kāds cits ģenētiska rakstura veidojums, ko līdz šim nav gadījies saskatīt. Nespēja saskatīt ir dažkārt likte​nīga un kurioza… Vai jūs patlaban jūtaties vesels?

— Jā, — Valdis piekrītoši pamāja ar galvu.

— Vienalga, pārbaude jāsāk, — doktors izlēma. — Pie vajadzības atliksim citus darbus.

Jaunatklājums gandrīz vienmēr sākas ar kaut ko muļķīgu un nesa​protamu.

Viņi aizgāja citā telpā, kur stāvēja jonometrs jeb aerojonu spektrofotometrs.

— Te rezultātu redzēsim tūlīt, — doktors teica, iestādīdams iekārtu darba režīmam. — Domājams, ka tas izrādīsies negatīvs.

— Vai pārbaude būs ilgstoša? — Valdis jautāja.

Sūna pabakstīja acenes.

— Domāju, ka ar nepilnu stundu pietiks.

— Aiziešu Jēkabam līdzi uz viņa laboratoriju, — Valdis teica Vendai. — Pēc stundas ienākšu.

Venda klusēdama pamāja ar galvu. Viņa izskatījās koncentrējusies kā dievlūdzējs kulta vietas tiešā tuvumā. Valdi šī Vendas pārspīlētā ticība zinātnieku visvarenībai satrauca. Viņš nesaprata, kā rīkoties. Pastāstīt Vendai, ka zinātnieki nezināmajā gandrīz vienmēr taustās kā tumsā, kā mazi bērni?

Tas nozīmētu sagraut viņas ticību, padarīt viņu skumjāku un nelaimīgāku. Neteikt viņai patiesību par zinātnes ierobežotajām iespējām savukārt šķita ne visai godīgi. Tādi meli varētu graujoši iedarboties neveiksmīga iznākuma gadījumā. Nesagatavots cilvēks aizvien ir neaizsargātāks par zinošo. Vēl aizvien viņš nebija izšķīries, vai dot viņai neticības balzamu, jo pats sirds dziļumos ticēja labam iznākumam. Cilvēks tā programmēts, ka ticība labajam prātā aizvien ņem virsroku. Sī ticība dažkārt slēpjas aiz bēduligām runām, aiz skumjām sejām, pat aiz asarām, bet paliek aizvien kā neizdzēšama dzirk- stelīte, paslēpusies no lieliem ziemeļvējiem zem ārējās izlikšanās bruņām. Ja ticības nav, cilvēks ātri fiziski nonīkst, pat izdara pašnāvību. Valdis bija dzīves ticī​gais vairāk nekā citi.

— Tu tomēr esi malacis, — Jēkabs sacīja, kad viņi palika vieni.

— Kāpēc?

— Tu kaut ko dari viņas labā, lai gan par iznākumu neko nevar zināt.

— Es neko nedaru. To darāt jūs: tu un Sūna.

Viņi iegāja palielā laboratorijas telpā. Pašlaik darba dziesmu uzņēma lielā centrifūga. Tā stāvēja laboratorijas stūri. Elektromotori, automātu vadīti, lēnām un vienmērīgi uzņemot ātrumu, lika griezties pašai atbildīgākajai centrifūgas daļai — galvai, kura bija brīvi piestiprināta tievai supertērauda asij. Tāda uzkare ļāva galvai pašai rotācijas laikā ieņemt pareizu centrējumu. Ass pievadīja ātrumu. Pamazām pieņēmās rūkoņa, mainījās toņi. Apkārtējais gaiss laboratorijā sāka zuzēt no tikko jūtamas smalktrīces. Lai gan rotors bija super- precīzi centrēts, vibrēšanu pilnīgi novērst nebija iespējams. Un vispār grūti pateikt, vai vibrācija cēlās nepietiekoša centrējuma dēļ vai rotora superātrumam saskaroties ar apkārtējo vidi.

Valdis līksmi vēroja varenā aparāta spraigo, pārliecināto ieiešanu darba režīmā. Arī Jēkabs apstājās pretī centrifūgai. Viņš zināja, ka temperatūras regulētājs, lai pazeminātu speciālo šķīdumu temperatūru līdz nūnus desmit grādiem, nepārtraukti plūdina iekšā atdzesētāju, jo centrbēdzes spiediena ietekmē radās karstums. Valdis raudzījās, kā apgriezienu rādītāja bulta lēni slīd pa skalu: 5000 apgriezienu, 6000 apgriezienu… Skaņa vēlreiz mainījās. Centrifūgas korpuss tikko jaušami vibrēja. Sajā varenajā iekārtā bija ievietoti dzīvas vielas paraugi, bet ne veselas šūnas. Sūnas vai mikroorganismi šādus apgriezienus neizturēja. Arī leikocīti sabruka jau pie 1000 apgriezieniem minūtē. Bet šeit bija — 9000. Ātrums pieauga apbrīnojami vienmērīgi.

Valdi pārņēma sajūsma par varenā laboratorijas apa​rāta darbu, par tehnisko spēku, kas palīdzēja lauzt ceļu nezināmajā. Stāvot līdzīgu modernu iekārtu tuvumā, viņu allaž apstaroja ticība cilvēka prāta neierobežo- tībai, cerība uz zinātnes ikdienas brīnumu.

Apgriezieni jau pārsniedza desmit tūkstošu robežu, bet rotora dziesma liecināja, ka ātrums aizvien vēl tikpat vienmērīgi aug. Iekārtai bija dots uzdevums realizēt sedimenlācijas gradientā milohondriālo frakciju, tas ir, izdalīt vajadzīgo šūnas sastāvdaļu.

Pretī sešpadsmit tūkstošu atzīmei stāvēja sarkanā svītra. Te rādītājs apstājās un dūkoņa izlīdzinājās.

— Pie trīsdesmittūkstoš apgriezieniem, — Jēkabs teica, — iegūst mikrosomālo vai lizosomālo frakciju. Tas vajadzīgs, lai pavērotu lizosomālos fermentus.

Valdis klusēdams māja ar galvu. Viņam nebija skaidrs, vai centrifūga ar savu centrbēdzes zvērisko smagumu saplosa šūnu līdz tādām sīkām daļām vai ari šūnas sastāvdaļas centrifūga tikai sašķiro, tas ir, realizē sedimentāciju gradientā. Viņš nosprieda, ka šobrīd tas nav svarīgi. Pēkšņi radās pacilāts noskaņojums. Kā sārta migla uzpeldēja ticība, ka šādas izpētes tehnikas priekšā nenoturēsies raganas noslēpums. Sūnas, asinis, mikroorganismi te ar vienu vēzienu tika sadalīti, sagru​pēti, izdalīti. Kur te noslēpties ļaunajam nezināmajam?

Jēkabs izskatījās norūpējies, gandrīz vai vainīgs. Viņa domas rosījās pilnīgi pretēji Valda vieglajai pacilātībai. Centrifūga bija viņa ikdiena. Tā izdalīja vēlamo sastāvdaļu, ne vairāk, izdalīja pēc svara, kā piena mašīna atdala krējumu no piena. Robusts darbs. Viņam šķita, ka doktors ar savām hipotēzēm ķēra pārāk tālu, pārāk zinātniski, pārāk fantastiski. Pēc viņa domām, vajadzētu sākt ar lielāku mikroorganismu meklēšanu. Nesen eksistences tiesības bija ieguvuši savdabīgi mikrobioloģiski lielorganismi — mikoplazmas, anaerobi, tas ir, bezskābekļa videi piemēroti veidojumi, tālab ļoti grūti kultivējami speciālās barotnēs sevišķos apstākļos. Cik rādīja ziņojumi, šie mikroorganismi gandrīz visur bija klāt, kur notika nenoskaidrojama rakstura saslimšanas. Tikai viens nopietns faktors liecināja, ka raganu gadījumā šie mikroorganismi diez vai būs vainīgi: ar mikoplazmām parasti inficējas pēc vienreizējas saskares. Turklāt uzskatīja, ka mikoplazmoze ir «progresa slimība», radusies pēc vētrainas antibiotiķu lietošanas. Vai agrāk tā bija? Mikoplazmoze radīja neauglību. Nez kāpēc Jēkabam šobrīd likās, ka tieši savdabīgs mikoplazmu celms ir raganu nelaimes cēlonis. Mikoplazmu pasaule bija gandrīz balts plankums mikrobioloģijas kartē. Pirms nedaudz gadiem par mikoplazmām republikāniskā simpozijā bija paredzējis ziņot asins laboratorijas vadītājs Petraškēvics. Viņa referātu atteica kā nepareizi noformētu. īstā vaina bija, ka viņa atklājumus uzskatīja par fantastiskiem, neticamiem. Sī iemesla dēļ vēlāk tika dots mājiens atbrīvot viņu no laboratorijas vadītāja pienākumiem. Kārtējo reizi zinātnē triumfēja «veselais saprāts», un mikoplazmu pētīšana republikā aizkavējās par vairākiem gadiem… Ja Vendai asinīs būtu savdabīgas mikoplazmas, praktiski nebūtu cilvēka, kas tās spētu atklāt. Tikai nebiologs varēja iedomāties, ka tik liela sīkbūtne ir viegli ieraugāma. īstenībā vispirms bija jāuzmin, uz kādām šūnām iedomātā mikoplazma parazitē. Un atkal tās pašas kultivēšanas grūtības. Viena no vadošajām zinātniecēm šajā jomā

mēdza teikt: «Es gan par mikoplazmām neko nezinu. Tās ir mistiskas.» Raganas bija mistiskas, mikoplazmas arī mistiskas. Tā kā abas savā ziņā labi saderējās kopā. Visticamāka tomēr šķita hipotēze par vairāku mikroorganismu sadarbību.

Iespējams, ka vispirms vīruss bojā šūnu un tikai tad tajā mikoplazma spēj attīstīties, tāpēc inficēšanās notiek nevis katrā gadījumā, bet tikai pie ilgstošas saskares, kura dod laiku vīrusam parādīties un attīrīt ceļu. Tomēr …

— Saki… Ret tu jau laikam nezināsi vairāk nekā es, — Jēkabs pievērsās Valdim, kas, pie galda apsēdies, lasīja viņa kārtējā populārzinātniskā raksta manuskriptu. — Vai īsa saskare ar… viņām tomēr kādam nav bijusi par nāves cēloni?

— Hm. — Valdis pasmaidīja. — To es Vendai jautāju. Viņa teica, ka gada laikā pēc salikšanās katrā ziņā jaudis miruši ne reizi vien, jo viņas satikušās ar daudziem. Nupat miris viens večuks, kas bijis tavās kāzās, tā māte rakstījusi.

— Jāā, — Jēkabs domīgi novilka. Tādā veidā kaut ko noteikt bija neiespējami. Ļaudis mira gan pēc satikšanās ar raganām, gan ne reizi tās neredzējuši. Citi savukārt salikās vai ik dienas, bet mirt netaisījās. Gal​venais tātad tomēr bija sistemātiskā klātbūtne.

Valdis turpināja lasīt Jēkaba rakstu.

— Vai tu esi dzirdējis par mikoplazmām? — Jēkabs jautāja.

— Jā, — Valdis atbildēja. — Tās dabūjot no lopiem, vai ne?

— Arī citādā ceļā. Te pirms dažiem gadiem bija atbraukusi amerikāniete, lasīja lekciju, teica, ka ar mikoplazmozi varot inficēties vienā vakarā, dzerot kopā šņabīti.

— Tad tev arī jābūt slimam.

— Var būt simtiem variantu, kāpēc citi tik ātri ne​saslimst.

— Simtiem?

— Jā.

Valdis pasmaidīja.

— Skatos: jums drīz būs desmittūkstoš hipotēžu un tikpat daudz neskaidru nojausmu. Bet īstenais risinājums tomēr beigās izrādīsies neaptverts, tas atnāks no ārpuses un pieteiks sevi kā svešinieks.

— Varbūt, — Jēkabs piekrita un piemetināja: — Tas tā labākajā gadījumā. Baidos, ka visticamākais va​riants — neatrast neko.

— Kāpēc? — Valda acīs pamirdzēja bažas.

— Gada laikā visas pasaules virusologi atklāj maz sensacionālu jaunumu. Mēs te esam maza, ne sevišķi slavena tūkstošdaļiņa no viņiem, — Jēkabs teica.

— Tu netici? — Valdis jautāja, it kā nebūtu dzir​dējis drauga vārdus.

— Vai tev vajadzīgi medicīniskie meli? — Jēkabs atbildēja ar pretjautājumu.

•— Nē. — Valdis novērsās.

— Es arī tā domāju. Tu esi zinātnieks.

— Gars gan ir stiprs, bet miesas vājas, — Valdis paironizēja par sevi.

— Viss iespējams. Var gadīties, ka trāpām mērķī ar pirmo šāvienu. Viss iespējams, — Jēkabs mēģināja mīkstināt iepriekš teikto.

— Hm. — Valdis vīpsnājaļ — Tas nozīmē, ka dok​tors jau zin par pozitīvu iznākumu.

— Nav ko smīnēt, — Jēkabs rāmi sacīja. — Prin​cipā tas var būt, ka …

Noskanēja telefona zvans. Jēkabs gāja pie tālruņa, Valdis turpināja lasīt rakstu.

— Valdi! — Jēkabs sauca savādā balsī. — Ejam lejā!

— Kāpēc? — Viņš palūkojās pulkstenī. Bija paga- jušas tikai četrdesmit minūtes.

— Rolands apgalvo, ka Venda izelpojot pozitīvos jonus. Jonometrs nekad nav melojis.

Valdim šķita, ka nav spēka piecelties. Viņš ar rokām pieķērās galdam un lēnām stutējās augšup.

Gribēja Jēkabam kaut ko teikt, bet domu drūzma noslāpēja sakāmo, balss saites šķita sakaltušas.

— Tur var būt kāda kļūda, — Jēkabs savā nodabā prātoja. — Parasti pirmajā reizē atklājumi klēpī ne​krīt. Būs kāda kļūda ,,.

— Zinātniskā māņticība! — Valdis teica skaļi, triumfējoši. — Vai pirmā reize sliktāka par citām?

Jēkabs neatbildēja, tikai neticīgi grozīja galvu. Viņi izgāja cauri daudziem gaiteņiem un nokāpa lejup pa trepēm.

Venda stāvēja pie jonometra un elpoja caurulē. Patiešām, šautriņa nobīdījās uz pluszīmju pusi.

To nu viņi redzēja visi trīs. Aparāta bojājuma iespēja atkrita, jo tad tas nedarbotos vai darbotos pretēji, kas būtu tikpat dīvaini, jo negatīvo jonu klātbūtne parasta cilvēka elpā bija tikpat neticama kā pozitīvo jonu emisija.

— Daudz nav, — Jēkabs secināja.

— Manuprāt, taisni tas liecina par ticamību, — Valdis aizrādīja. Viņa balss viegli trīsuļoja.

Viņš palūkojās uz doktoru. Rolanda Sūnas sejā jautās slēpta pacilātība, viņa pirksti, pieskardamies panelim, manāmi dre​bēja. Pierē — rūpju rieva.

— Jūs rītdien varēsiet atnākt? — viņš jautāja Vendai. Viņa balsī skanēja tādas kā mīlētāja bažas: satrau​kums un nepacietība.

Venda pamāja ar galvu.

— Tātad jūrascūciņas vajadzīgas no rīta? — labo​rante jautāja.

— Jā, — doktors nepacietīgi pamāja ar galvu. Viņš pētīja ierakstus žurnālā. Pievilka jautātāju kādam ciparam, kas izlēca ārā no vienmuļās rindas. Pierē iegulās rieva. — Labi, — viņš teica. — Fakti jāņem tādi, kādi ir. — Tad pievērsās Jēkabam un Valdim. — Sajā hipotēzē ir viena pretrunīga parādība, — viņš domīgi teica. — Pozitīvajiem joniem piemīt enerģētiskā metabolisma efekts, oksidācijā un fosforilācijā notiek enerģijas uzkrāšanās. Skābeklis tiek izmantots ar lielāku lietderību.

Ja ATF līmenis palielināts, vispārējas aktivizācijas rezultātā varētu rasties pat jaunas šūnas…

— Es īsti nesapratu, — Valdis teica, iekšēji juzdams tuvojamies kaut ko vēl neticamāku. — Ko fizioloģiski nozīmē šī enerģijas uzkrāšanās?

Doktors dzīli ieelpoja.

— Tas nozīmē, ka sākotnēji, kamēr vēl pozitīvo jonu radītais efekts neuzkrājas kā postoša iedarbe uz imu- noloģisko sistēmu, indivīda muskuļu enerģijai un vispārējam šūnu tonusam vajadzētu pieaugt. Tas no sākuma pat varētu paaugstināt imunoloģisko aktivitāti, jo interferona veidošanās bremzējums diez vai tik ātri parādīsies, tālab ka organismam piemīt, kā šoferi saka, stūres brīvgājiens, kas amortizē ārējās iedarbības…

— Piedodiet! — Valdis viņu pārtrauca. — Cik sapratu, tad man sākotnēji vajadzētu justies enerģētiski uzlādētam, aktīvākam? Vai pareizi sapratu?

— Jā. Taisni tā, — doktors atsaucās. — Sākumā jā​saņem enerģijas pieplūdums.

— Sis apstāklis neapšaubāmi sakrīt, — Valdis teica asi un cieti.

— Bet kā joni rodas? — Jēkabs jautāja.

— Es par to domāju, — Sūna atbildēja. — Netieku skaidrībā. Ir dzīvnieki un pat krūmi, kas ražo elektrību. Vajadzēs visu palēnām un pēc kārtas …

— Neticami, — Jēkabs domīgi teica.

Par spīti šaubām, laboratorijā bija ienācis priecīgs satraukums. Kaut vai tādēļ, ka zinātnē nereti,

meklējot Indiju, atklāj Ameriku. Vienīgi Vendas acis pielija ar skumjām. Viņa pielieca galvu Valdim pie pleca.

— Tātad es tomēr esmu vainīga.

FANTĀZIJA UN FAKTI Venda strādāja milicijā, precīzāk — Iekšlietu ministrijas resoru grupā. Darbu viņai piedāvāja negaidīti, tā teikt, uz ielas. Meklēdama uzņēmumu, kur pēc avīzē ievietotā ziņojuma bija vajadzīgas komplektētājas un strādnieces cehā, Venda aizbrauca ar trolejbusu līdz kādai nomales pieturai un raudzījās pēc fabrikas, bet nevienu garāku dūmeni neredzēja. Kāds sirms onkulī- tis iepriekšējā dienā bija pamācījis: «Meitiņ, ja meklē fabriku, tad paskaties vien, kur garāks skurstenis, uz to pusi ej.»

Todien viņai neveicās, jo fabrikā ar skursteni darbs bija trijās, labākajā gadījumā — divās maiņās.

Bet šodien, skaties, kur gribi, skursteņa neredzēja. Venda nezināja, ka sirmā vīra pamācība labi derējusi viņa jaunības laikos, bet šobrīd daudzām fabrikām skursteņa nebija, jo enerģiju tām piegādāja pa vadiem un caurulēm. Sieviete pagājās uz vienu pusi, uz otru. Tālumā gan bija aizdomīga jauna ēka, kas izskatījās pēc skolas vai kluba ar lieliem logiem, bet skursteņa tai nemanīja. Tā skatīdamās, viņa ievēroja vīrieti milicijas virsnieka formā. Ta kā, no laukiem prom braucot, vecāmāte viņai bija pieteikusi katram uz ielas ceļu neprasīt, bet gan griezties pie miliča, jo šiem cilvēkiem dienesta pienākums esot citiem rādīt ceļu, Venda, ne​daudz šaubīdamās, tuvojās.

— Piedodiet! — viņa teica. — Man vajag no​kļūt … — Viņa nosauca uzņēmuma adresi.

— Meklējat darbu? — kapteinis savukārt jautāja.

— Jā.

— Cik jums tur sola?

— Nezinu.

— Kādā amatā?

— Nezinu. Dažādi darbi.

— Nāciet pie mums!

— Kur? Kapteinis pasmaidīja un parādīja uz saviem uzple​čiem.

— Mums taisni tādas meitenes vajadzīgas.

— Kāpēc?

— Lai pozitīvi ietekmētu apmeklētājus.

— Esmu nesen precējusies, — Venda teica.

— Ļoti labi, — milicijas darbinieks atsaucās.

Viņa vēl šaubījās. Darbs — divdesmit četras stundas, pēc tam četras dienas brīvas. Ko teiks Valdis, ja viņa no piecām dienām vienu vakaru un nakti nebūs mājās? Arī sestdienas un svētdienas dažkārt aizņemtas. Bet, no otras puses, kā to gudri aizrādīja kapteinis, varbūt taisni labi vīram dot atelpu, lai laulība tam pārāk «neiesit pa galvu». Par nepārtrauktās tuvības bīstamību Venda pati jau bija sākusi domāt.

Mikrobioloģijas institūtā viņa bija ieradusies trešajā brīvdienā. Vēl atlika viena diena, bet pēc tam jābūt darbā. Pēc pozitīvā rezultāta Sūnām gribējās nekavējoties turpināt pētījumus, pārbaudīt, kādu iespaidu uz citas dzīvas būtnes asinsainu atstāj šādu pozitīvo jonu īslaicīga iedarbe. Visai interesanti būtu arī zināt, kādas izmaiņas notikušas laulātā drauga asinīs, bet, tā kā sākumā Sūna bija atteicies no asiņu ņemšanas, arī vēlāk viņš negribēja lēmumu grozīt. Galu galā darba patlaban tāpat bija pietiekoši. Šķita, ka pozitīvie joni nebūt nav viss, ko izdala Vendas plaušas. Ļoti iespējams, ka tie ir tikai pavadoņi kādam citam procesam. Kāds tas varētu būt, nenāca ne prātā. Nesenā mikoplazmu totālā nepamanīšana Rolandam Sūnām kaut kur smadzeņu dzīlēs bija radījusi savdabīgu dežūr- logu, ticību neredzamām mirāžām, kuras mēs negribam redzēt, jo meklējam ko citu. Svešo

mirāžu signālus nereti uzņemam ne kā ziņojumus par jauno, bet kā nevēlamas blakusparādibas, kā haotisku un nevajadzīgu informāciju. īstenībā tā ir liela alošanās, jo bioloģiskajās struktūrās, kā pētījumi aizvien no jauna apliecināja, nekas nebija tāpat vien, katrai parādībai bija sava loma kopējā ainā, sava nozīme, savi signāli un pazīmes. Daba bija šaušalīgi racionāla un neliekvārdīga. Liekvāržus apēda lielais pūķis — dabiskā izlase.

Vārdu sakot, bioloģijas zinātņu doktors Rolands Sūna šobrīd bija noskaņojies nedaudz sapņaini.

Varbūt atklāsies jauns organisma enerģētisko līmeņu risinājums? Varbūt kļūs saprotama līdz šim nezināma informācijas pārraide? Galu galā problēma par tā saukto attālo iedzimtību arī vēl nebija galīgi atrisināta.

Rolands Sūna bija vilies vismaz tūkstoš reižu, tikpat kā ne reizi nejutās īsti gandarīts. Materiālie atlikumi no lielā sapņa, kuri daļēji ietilpa viņa disertācijā, bija tikai nelieli precizējumi jau zināmajā mikrobiolo​ģiskajā ainavā. Protams, arī tie bija nozīmīgi.

Pārbraucis mājās, Sūna nebeidza domāt. Viņš rakņājās pa grāmatām, pa katalogiem. Prāts kādu brīdi neatlaidīgi pieķērās idejai par alergēniem. Kopā ar pozitīvajiem joniem elpā varēja būt kāda no šīm vielām. Vīri reizēm šķīrās no sievām, kuru matu izdalījumi bija tiem kaitīgi. Alergēnu iedarbes mehānisms maz pētīts. Alerģiju varēja radīt arī otra cilvēka siekalas, saskaršanās ar ādu. Varbūt kairinātājs un pozitīvie joni summējās? Faktoru summēšanās dažkārt dod negaidīti spēcīgu rezultātu.

Noteikti jāpārbauda leikocīti — vai tie spēs ražot interferonu?

Palūdzis sievu, lai kādu laiku neviens viņu netraucē, Rolands Sūna iegāja savā kabinetā un atlaidās uz tah​tas, rokas sakrustojis uz pakauša. …Tātad limfocīti pāraktivēti, šī pāraktivitāte uzkrājas lēnām, pēc ilgstoša alerģiska stāvokļa.

Augsts bist- amīnu līmenis. Polimorfonukleārie… Jā. Dcgranulācija notiek. Reaģē pārāk ātri.

Rezultātā — hiporeaktivitāte, pazemināta reakcija … Sveša antigēna niecīgākā daļiņa … Jā, jā. Jo niecīgāka deva, jo uzkrāšanās ilgāka… Kamēr trauks pilns… Sākotnēji uzbudinošā efekta dēļ vajadzētu būt enerģētiskam un imunitātes pacēlumam … Jā, jā. Tāds tas arī īstenībā esot… Ko nozīmē šī sakritība? Laikam tomēr tikai vispārēju likumsakarību. Pirmais kairinājums aizvien rada aktivitātes pacēlumu. Tātad tas nav pierādījums tieši šim faktoram. Izslēgt? Stop! Valda Dzeņa asinīs vajadzētu būt palielinātam limfocītu daudzumam. Bet arī tas var rasties daudzos gadījumos. Tomēr ne visos. Pēc Klonu selekcijas teorijas … Determinantu grupas … Embrionālās attīstības laikā šie jūtīgje leikocīti iet bojā, asinis it kā attīrās. Bet kāpēc visi raganu vīri ir jūtīgi? Patlaban izskaidrojuma nav. Nezināms faktors… Uzdevumu bez viena nezināmā šoreiz laikam nesagaidīt…

Atsevišķas olbaltumvielas, tuvā kontaktā saņemtas, var kaitēt kā antigēns. Citādi ne, tikai tuvā kontaktā. Vai tāpēc bučojoties sāpēja kakls? Principā tā varētu būt. Laikam Jēkabam taisnība, ka bez ģenētisko noviržu pieļattšanas grūti te ko izskaidrot… Arī pozitīvo jonu gadījums prasa ģenētisku savdabību… Skaidrs. Asinis būs jānoņem pašam ar heparinizčtu šļirci. Arī pie slāņošanas laboranti nevarēs pielaist. Varbūt veidot vairākas fikola koncentrācijas? Kon​troli … Centrifūgā …

Durvīs pavērās sprauga.

— Kādreiz teici, ka tevi reizēm tomēr derot patraucēt, citādi varot sajukt prātā … — sieva ierunājās.

— Paldies! — Rolands pamāja ar galvu un pabak​stīja ar pirkstu acenes.

Lai gan viņš naktī gulēja labi, bez sapņiem, rītā jutās krietni zinošāks nekā vakarā. Smadzenes bija acīmredzot darbojušās. Saspringtos brīžos allaž kāda smadzeņu daļa strādāja visas divdesmit četras stundas.

Darbā viņš ieradās pusseptiņos. Laborantes, protams, vēl nebija. Pats sagatavoja vajadzīgo aparatūru, izskaloja kolbas, menzūras, atnesa destilēto ūdeni, pievienoja kamerai plastmasas

caurules.

Astoņos piezvanīja no sagādes un atnesa jūrascūci- ņas. Baltie dzīvnieciņi ar rožainiem purniņiem ostīja stikla sprosta sienas. Varbūt viņas neostīja, tikai satraukti elpoja. Kāpēc šos spalvaiņus sauca par cūciņām un vēl jūras? Ar cūku mīkstajam, mazajam, trusim līdzīgajam dzīvniekam nebija nekādas līdzības.

Veicot sagatavošanas darbus, Rolands nepārtraukti domāja. Kā pozitivie joni varētu vēl ietekmēt šunu membrānas? Negatīvi jonizēts gaiss zināmās dozās kļūst indīgs. Jā. Kvantums ļoti svarīgs! Par gēnu de- represiju mēs tikpat kā neko nezinām. Tātad: organismā milzum milzīgā daļa gēnu atrodas nedarbīgā stāvoklī. Katrā šūnā pilns gēnu komplekts, bet vairums gēnu klusē. Gēnu derepresiju veicina kodola membrānas labilizējošie faktori. Pēc Todora un Hūbnera hipotēzes mums piemīt vai, pareizāk, mūsos iemīt daudzi iedzimti vīrusi kā genoma sastāvdaļa. Histonu fosfori- lācijas rezultātā gēni derepresējas, un tā atbrīvojas iedzimtais vīruss. Varbūt organisms izstrādā olbaltumvielu — savdabīgu informatīvu antigēnu, kas pēc vairākām pārvērtībām kļūst par kāda bīstama iedzimta vīrusa atbrīvotāju? Varbūt šī atslēdziņa ir vēl vienkāršāka — tā ir pozitīvo jonu plūsma, kas ilgstoši iedarbojas uz organismu. Raganām pašām šī plūsma nekaitīga, jo, iespējams, pats pozitīvo jonu izstrādes mehānisms darbojas kā depresants, kas kaitīgo informāciju nomāc, neļauj nokļūt līdz gēniem. Var būt arī citāda barjera. Varbūt raganām šo bīstamo vīrusu ge- nomā nav, to vietā ir pats jonu producents? Kas gan varētu producēt pozitīvos jonus?

Raganas nedzer šņabi. Viņu organismi tātad ir jūtīgi pret histamīna klātbūtni. Antihistamīniķi ir interferona stimulētāji. Tas nozīmē, ka organismiem labu ārstēšanas efektu dotu, piemēram, dimedrols — ne kā nomierinošs līdzeklis, bet kā antihistamīniķis, kā interferona līmeņa cēlājs. Hm. Vajadzētu būt cilvēku grupai, kuriem dimedrols noder par universālu ārstniecības līdzekli… Diez vai mediķi šajā jautājumā kaut ko eksperimentē? Bet tā ir cita dziesma …

Ienāca laborante. Dažas minūtes pēc viņas — Venda Dzene, un līdz ar viņu telpā ieplūda burvība.

— Jūs paņēmāt līdzi grāmatu? — doktors jautāja.

— Jā. — Venda pasmaidīja un parādīja vākus. Uz tiem bija rakstīts: «Andromedas celms».

— Sim momentam ļoti piemērota lasāmviela, — Rolands uzslavēja. — Kas jums to ieteica?

Valdis?

— Nē. Reiz jau esmu lasījusi.

— Šoreiz būs grūtāk elpot, — doktors aizrādīja. — Aiz «trušu būdas» vēl pieslēgšu jonometru, lai viss būtu drošs un skaidrs.

— Jā, — Venda piekrita. Viņa bija gatava uz visu.

— Kādā krāsā mati jūsu vecmāmiņai?

— Tumši. Nedaudz sirmi. Jaunībā bijuši taisni tādi kā man.

— Cik viņai gadu?

— Septiņdesmit astoņi.

— Šoreiz jums būs jāsēž trīs stundas.

— Jā.

— Nebūs par grutu?

— Nē.

Kad Venda bija nosēdināta un aparāti noregulēti, Rolands devās palīgā laborantei. Tajā pašā laikā viņš sagatavoja šļirces, bet laborante atnesa sintētisku polimēru, ar kura palīdzību centrifūgā bija jāatšķir T un B limfocīti, pasūtīja timidīnu un uridīnu ar radioaktīvi iezīmētām molekulām, barotni ar fitohemaglutinīnu, zimozānu, digitonīnu un sagatavoja visu citu gaidāmajai asins sastāvdaļu

pārbaudei. Katrā ziņā vajadzēja noskaidrot šūnas metabolismu, tas ir, vielmaiņu. Lai šūna sintezētu antivielas, tai jāsintezē RNS. Rolands paraudzījās jonometrā, atzīmēja rezultātus. Šodien fotospektromelrs rādīja mazāk pozitīvo jonu nekā vakar. Daudzums sarucis apmēram par ceturto daļu. Tas bija ļoti ticami. Izelpotais gaiss vispirms izgāja cauri jūrascūciņu miteklim, izdzina no tā tur saglabājušos tīro gaisu, daļu jonu absorbēja jūrascū​ciņu plaušas.

Laborante ziņkārīgi vēroja eksperimentu. Viņa nezi​nāja pārbaudes dziļāko cēloni.

— Vēlāk jonu skaits pieaugs? — viņa jautāja.

— Vajadzētu, — doktors nelabprāt atbildēja.

— Cūciņas atdos atpakaļ?

— Jā.

— Vai var arī tā nebūt?

— Var. — Kāpēc?

Doktors neatbildēja. Laborantes klātbūtne šobrīd viņu traucēja. Pēc desmit minūtēm Sūna piedāvāja viņai iet mājās.

Trešās stundas vidū pozitīvo jonu skaits gaisā, kas plūda caur jonometru, pieauga līdz 1500 joniem kubikcentimetrā, pārsniedzot vakardienas augstāko rādītāju par 300 un jonizācijas līmeni parastajā gaisā 15 reižu.

Jūrascūciņas slējās pie stikla sienām, skrāpējās ar nadziņiem. «Vai tādā veidā nerodas joni?» doktoram iešāvās galvā. Iepriekš dzīvnieki bija mierīgi gulējuši. Tagad kļuvuši aktīvi. Vai tas būtu jonu ietekmē? Ticamāk, ka viņām sagribējies dzert. Stikla sprostā bija karsti.

Rolands Sūna jūrascūciņu izturēšanos aprakstīja žur​nālā. Tad jautāja Vendai: — Vai palīdzēsiet pieturēt tos zvērus, kamēr noņemu asinis?

— Viņi paliks dzīvi?

— Jā.

Mazā dzivībiņa spirinājās viņas plaukstās. Nāves baiļu izraisītās kustības dūrās dziļi dvēselē, šķita kā nevarīga bērna kunksti. Pēc trešā dzīvnieciņa apstrādes Venda bija kļuvusi pelēka kā zeme.

Pēc brīža atgu​vās, nomazgāja rokas, uzsmaidīja.

Nākamajā dienā Sūna bioloģiski pārbaudīja interferona klātbūtni. Vīrusu replikācija bija nedaudz aizturēta. Titra skaitlis rādīja attiecību 1:50. Tātad traucējums neliels, kā varēja iedomāties.

Redzēt piepildāmies savus pareģojumus ir patīkami iesācējam, bet ne pieredzējušam zinātniekam, kas meklē kaut ko sevišķu, nezināmu. Šādās reizēs neskaidrība parasti paliek ārpus kadra, atvirzās tumsā, tajos procesos, kuru izpētei cilvēks vēl nespēja piekļūt. Līdzīgos viltus skaidrības brīžos Rolands Sūna sevišķi spilgti izjuta pētniecības paņēmienu nepietiekamību. Pozitīvie joni bremzēja interferona un līdz ar to pretvielas rašanos. To viņš bija pārbaudījis. Bet tas principā bija zināms. Titra skaitlis rādija, ka šāds pazeminājums nepavisam nav dzīvībai bīstams. Vai pozitīvo jonu ilgstoša atrašanās gaisā tādā daudzumā ir dzīvībai liktenīga, šobrīd praktiski nebija iespējams izdibināt.

Kā jau nopietnam zinātniekam Sūnām vispirms interesēja negatīvie iznākumi — tādi risinājumi, kas draudēja ar pētījuma izmešanu sēklī. Raganas uz saviem vīriem iedarbojās mēnešiem ilgi. Kā to modelēt laboratorijā? Katrā ziņā Valdim Dzenim pētījumu rezultāti nederēs, nāks par vēlu. Nav iespējams likt Vendai katru dienu te pūst savu elpu. Varēja būt runa tikai par mākslīgi apstrādāta gaisa ieplūdināšanu. Bet… doktors pats īsti nesaprata, kas viņu pēkšņi satrauc. Mēģinājumi bija norisējuši gludi, visi rezultāti pozitīvi, ko vēl vairāk vajadzētu vēlēties. Bet kaut kāds zemapziņas zibsnis padarīja viņu nemierīgu.

Piezvanīja Jēkabs.

— Klausies! Viens mācīts fiziķis man apgalvo, ka ideja par pozitīvo jonu izelpošanu esot vistīrākā fan​tastika.

— Nu, nu? Tos taču rādīja jonometrs.

— Viņš netic. Plaušās nevarot būt «ietaises», kas ražo tik augstu enerģiju.

— Vai viņš netic arī elektrizētiem dzīvniekiem tin augiem?

— Tic. Tiem esot cita struktūra un tamlīdzīgi.

— Ko tad viņš ieteic?

— Lai Venda izmazgā matus šampūnā, kas no​ņem statisko elektrību, un noģērbjas plika.

— Vispār tāda lieta man ienāca prātā ,..

— Par izģērbšanos?

— Nē… Viņai, šķiet, bija mugurā kaut kas sintētisks. Abas reizes vienāds. Bet nekustoties taču …

— Tagad diemžēl arī sieviešu vēju ražo no sintēti​kas. Pēc apprecēšanās to skaidri uzzināju.

— Lai viņa atnāk linu drānās, — Sūna ierosināja. — Piezvani Valdim! Jā?

Sai pārbaudei Sūna sagatavojās nopietni. Izvēdināja laboratoriju un pats, nākot uz darbu, neilona vējjakas vietā Uzģērba rudens mēteli. Nolēma telpā nesukāt matus. Arī laboranti lūdza izvairīties no gaisa elektri- zēšanas. Venda bija ģērbusies kokvilnas un vilnas drē​bēs un mainījusi frizūru.

Rezultāti patiešām tūlīt parādījās pārliecinoši negatīvi. Aerojonu spektrofotometra šautriņa, kā bijusi, tā palika stāvam uz nulles. Pat ne reizi neietrīsējās. Tad Rolands ļāva Vendai izķemmēt matus un atkal nosēdināja pie caurules. Aparāta šautriņa nedaudz nosvērās uz mīnuszīmju pusi. Elektriskā izlādēšanās, matus sukājot, bija radījusi negatīvos jonus gluži tāpat, kā tos rada pērkona negaiss. Tie gaisu nesaindēja, bet gan padarīja svaigāku.

— Tu nemanot esi pacēlis smagu problēmu, — Jē​kabs teica.

— Kādu?

— Par civilizācijas radīto apkārtējās vides piesārņo​šanu ar pozitīvajiem joniem.

— Tas nav nekas jauns, — doktors aizrādīja. — Fabrikās bieži aizvada debešos pozitīvi jonizēto gaisu, lai to neieelpotu strādnieki.

Viņi ēda pusdienas.

Kafija bija vārīta destilētā ūdenī. Bez ka|ķa, sāļiem, silīcija, kadmija un daudziem jo daudziem organismam nepieciešamiem mikroelementiem.

— Kafija arī «piesārņota», — Sūna teica.

— Ar ko?

— Ar vajadzīgā iztrūkumu.

— Jā gan. Kobalta nepietiekamība lopbarībā piejūras apgabalos radot lopiem ļaundabīgo mazasinību, — Jē​kabs piekrita.

— Kādā veidā? — laborante painteresējās.

— Kobalta trūkums neļauj dzelzij mobilizēties eritrocītos. Kobalts ietilpst vitamīnā B|2 , ja trūkst kobalta, seko avitaminoze.

— Nekas. — Rolands pasmaidīja. — Lai lopiņi paciešas līdz atomkaram. Pēc tā kobalts visur būs pietie​koši.

— Jā, — Jēkabs piekrita. — Vecu cilvēku teicienos vienmēr ir patiesība: nav ļaunuma bez labuma. Pcc atomkara vismaz govis ēdīs augstvērtīgu barību.

— Ja kobalta sanāks par daudz, varbūt radīsies cita ļaundabīga novirze, — doktors aizrādīja.

— Jā, tas var gadīties, — Jēkabs piekrita. — Derētu norunāt tā: pirms bumbu nometīs, vajag

jautājumu izpētīt. Jā?

— Labi. Balsojam! — Rolands iesmējās un pacēla roku. Plaukstu pacēla arī laborante. Sī muļķošanās atbrīvoja no saspringuma.

Uz blakusgalda stāvēdama, ar savām iešķībajām, baltajām loga atspulga acīm viņos uzmanīgi un aizdomīgi nolūkojās lielā destilētā ūdens pudele. Šķita, ka tā brīnās par cilvēkiem. Un, kas zin, varbūt pa īstam brīnī​jās, jo pati stresus un jokus nepazina.

PIRMAIS NOKDAUNS Pagāja nedēļa, divas. Pagāja mēnesis. Doktors Rolands Sūna pētīja Vendas un Valda asinis un epitēlija šūnas, meklēja vīrusus. Reizēm darbā iesaistījās arī Jēkabs un medicīnas laboratorija Jūrmalā.

Pretstatā pirmai sākotnēji šķietami veiksmīgai pozitīvo jonu atrašanai turpmākie meklējumi nedeva neko.

Ja bija kādas novirzes no normas, tam atrada citu izskaidrojumu. Reizēm pētniekus pārņēma šaubas, vai pati raganu leģenda nav tīrā izdoma. Daudz kas tajā bija saklausīts no trešam un ceturtām personām, apstākļi sīkumos palika nezināmi, skaidrojumi tendenciozi. Valda organismā tika novērota antivielu klātbūtne, bet tās izraisīja parasts, bieži sastopams vīrusa celms, tāpēc tālākam pētījumam šajā virzienā nebija pamata. Pietika ar pirmo kļūdu par pozitīvo jonu klātbūtni, lai turpmāk līdzīgas vairs nepieļautu.

Oktobra sākumā Venda konstatēja grūtniecību, par ko Valdis tūlīt pateica Jēkabam. Visi apstākļi tā vien rādīja, ka jaunajam pārim nav nekādu anormālu bioloģisku noviržu. Valdis intensīvi strādāja laboratorijā. Sieva neslēpa, cik priecīga īit par jaunās dzīvības aizmetni savās miesās. Pati gan vēl šaubījās. Būdama viena mājās, nereti noģērbās kaila un aplūkoja sevi spogulī, lai pārliecinātos, kā viduklis pieņemas. Diemžēl process norisinājās ļoti lēnām. Reizēm likās kaut ko manām, citreiz nekādas pārmaiņas nesaskatīja.

Decembra vidū viņa ievēroja pirmās tikko jūtamās augļa kustības. Par izjusto baidījās stāstīt vīram, jo sevī nebija pārliecināta, ka sajutusi pareizi. Sirds drebēja, ka tā varētu būt bijusi tikai iedoma. Viņa bija kaut kur lasījusi, ka grūtniecei nav ieteicams koncentrēties uz augļa stāvokli, ka tāda suģestīva rīcība var traucēt augļa attīstību. Vai nu tīši radītās paviršības, vai gadījuma dēļ viņa veselu nedēļu nekādu kustību nemanīja. Tad pēkšņi darbā, sēžot pie caurlaižu dežurantes galda, viņa jaunās dzīvības grūdienu sajuta tik skaidri, ka šaubu vairs nepalika.

Grūtniecības iestāšanās zināmā mērā traucēja pētniecību. Katrai analīzēs novērotai novirzei varēja būt par cēloni augļa attīstība. Tomēr pārbaudes netika pārtrauktas. Sūna pasūtīja materiālus no Maskavas un Kijevas, dažas barotnes no ārzemēm, konsultējās ar citu republiku speciālistiem.

Darbi prasīja laiku. Piemēram, lai sagatavotu šūnu elektromikroskopa caurskatei, pagāja divas dienas. Lai pieprasītu un saņemtu vajadzīgo barotni no Vašingtonas, pagāja vismaz desmit dienas. Pa to laiku doma mainījās, cits aspekts likās svarīgāks. Dažkārt kolēģe bija ļoti aizņemta citos darbos, viņa gatavoja paraugus caurskatei, un Sūnām nācās pagaidīt. Tā ritēja stun​das un dienas.

Valdis Dzenis kārtoja materiālus disertācijai. Patiesību sakot, disertācija bija gatava, tikai Valdis bija iecerējis to vēl papildināt ar diviem īpatnējiem analogiem. Tiem vajadzēja izcelties ar vērā ņemamu aktivitāti. Jauno zinātnieku tirdīja godkārīga vēlēšanās uztaisīt kandidāta darbu doktora disertācijas līmenī. Darboties dzina ne tikai atklājuma alkas, vēlēšanās paspīdēt, bet kaut kāds iekšējs nemiers. Viņš eksperimentēja un reizē gatavojās minimuma eksāmeniem. Turklāt nepalaida garām gadījumu, lai iepazītos ar jaunāko informāciju bioloģijā. Katram bija skaidri redzams, ka viņš strādā pāri saviem spēkiem, tikai viņš pats un Venda to nesaprata. Ja saprastu, diez vai kas būtu grozījies.

Valdi dzina neizskaidrojama apsēstība. Tā nāca no iekšienes.

Kopš Vendas atbraukšanas uz Rīgu bija pagājuši nepilni seši mēneši. Aplūkojot šķīdumu, kas pirms nedēļas bija nolikts kristalizācijai, Valdis konstatēja, ka tas kļuvis eļļains. Negaidīta neveiksme! Pierē iesitās karsts vilnis. Viņš nokāpa no soliņa un palūkojās uz logu. Pēkšņi uznāca galvas reibonis. Ne tik ass kā pirms nedēļas uz ielas, bet pietiekošs, lai rastos šaubas par savām spējām noturēties kājās. Ar kolbu pirkstos viņš tvēra pie plaukta stūra un neviļus trāpīja garām.

Atsizdamās pret sienu, kolba saplīsa.

Spējš baiļu vilnis aizslaucīja vājumu. «Ka tikai kāds nepamana, nepiezvana uz mājām, nepasaka Vendai!» iešāvās prātā. Viņš steigšus aiznesa saplēstā trauka šķembas uz atkritumu bunduli. Galvā atkal, šķiet, viss bija kārtībā, tikai kakls likās tāds kā stīvs un pakrūtē tūka nelabums.

Aiz loga pelēkoja trūcīga ziemas gaisma. Visas spuldzes telpā dega. Otrā pusē skapjiem saimniekoja La​risa, jaunākā zinātniskā līdzstrādniece. Kopš vasaras zobgalīga un salta.

Valdis apsēdās pie galda. Vēl vajadzēja Bunzena kolbā nofiltrēt divus šķīdumus, tad varētu beigt. Viņš izstiepa plaukstas un palūkojās uz tām. Pirksti neparasti stipri trīcēja. Vai nu eksperimenta neveiksmes, vai cita iemesla dēļ. Ari ķermenim pārskrēja drudzim līdzīgi drebuļi kā biedinošs pirmsvētras pūtiens. Pēkšņi ļoti iegribējās dzert. Lai padzertos, vajadzēja piecelties un aiziet līdz izlietnei piecu soļu attālumā, bet jutekļus māca vājums, it kā pirmsmiega transs. Pēc brīža dīvainā kārtā dzert vairs negribējās. Valdis sēdēja un raudzījās logā. Aiz tā cauri spuldžu radītam atspulgekrānam bija redzama pelēka puskrēsla ar retu snieg​pārslu tuksnesi. Jā, tuksnesi…

«Varbūt es esmu kaut ko indīgu ieelpojis? Noķēpājies ar to DCC? Varbūt filtrējamam savienojumam ir jauna blakusipašība, varbūt kaut kur izdalās nāvējoša gāze?» viņš domāja, tajā pašā laikā skaidri apjauzdams, ka tas nevar būt, ka vājumam nav nekāda sakara ar saindēšanos. Vēlreiz ķermeni pāršalca baiļu vilnis. Pēkšņi viņš vairāk nekā jebkad ticēja, ka neizbēgs raganas lāstam. Sī apzināšanās šķita baismīga. Kopš Venda palika stāvoklī, viņš jutās kā uzvarētājs.

Viss gāja labi. Vienīgi pirms nedējas gadījās tas nelielais sarežģījums. Bet to viņš jau bija aizmirsis.

Notika tā. Viņš nāca uz mājām. Izkāpa no trolejbusa. Pēkšņi uzmācās nelabums. Kuņģi sarāva spazma. Viņš nebija ēdis kopš rīta, tāpēc rīstīšanās mutē dzina tikai siekalas. Nelabums pārgāja tikpat ātri, kā uznācis. Pēc sojiem piecdesmit pakausī kaut kas it kā iedžinkstējās, acu priekšā nozibēja balta migla un viņš juta, ka noslīd zemē, pret trotuāru sasizdams kreiso ceļgalu.

— Kas jums? Slikti palika? — Kāds pieskārās pie pleca.

Valdis neatbildēja. Pašos spēka gados skaidrā prātā vāļāties uz ielas nebija nekāda slavas lieta.

— Pasakiet adresi, es jums palīdzēšu aiziet, — sve​šais teica.

— Vai jūs katram iereibušam tādā veidā sienaties klāt? — Valdis ironiski jautāja, balsī un vaibstos tēlo​dams reibumu, kas izdevās gluži viegli, jo viņš patiesi jutās kā alkohola nomocīts.

— Jūs taču neesat dzēris, — svešais teica. Daži ziņkārīgie stāvēja pāris soļu tālāk. Muļķīgi būtu viņiem ko skaidrot. Viņš aizgāja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. «Tā ir vaina galvā,» viņš nodomāja. «Esmu vien​kārši noguris.»

Mājās Vendai neko nestāstīja, paēda un agrāk nekā parasti devās gulēt. Rītā cēlās absolūti vesels un spirgts.

— Esmu jūtīgs pret negulēšanu, — viņš paskaidroja sievai. Tā patiešām bija taisnība. Jau no mazotnes viņš ļoti grūti panesa miega badu. Studiju laikā citi istabā vakaros spēlēja kārtis, bļaustījās, reiz bija pat izkāvu​šies, bet viņš gulēja.

Nu nācās visu to atcerēties un pārdomāt. Pirmais «mazasinības» reibonis viņam šoruden bija uznācis «ārprātīgo sabatā». Pēc tam vairākkārt it kā ne no šā, ne no tā skatienam no abām pusēm uzmācās tāda kā tumsa, tad galvā kaut kas it kā noskanēja un nelabums pārsviedās uz kuņģi. Savādi.

Kuņģis un galva spēlēja kopējā orķestrī, ko diriģēja viens diriģents. Tādi nela- bumiņi tomēr drīz pārgāja. «Tiem nevar būt nekas kopējs ar raganu infekciju, ja tāda patiešām pastāv,» viņš domās sevi mierināja. «Vaina ir senāka.»

Valdis vēlreiz izstiepa rokas. Pirksti, šķiet, drebēja mazāk, bet nespēks joprojām lija visos locekļos kā silts, netīrs ūdens. Taisni šīs siltās netīrības dēļ bija vislielākās bažas. Ar prātu to nevarēja aptvert, bet netīrība radīja baismu. «Es piesārņošos,» viņš bikli domāja un pēkšņi attapa, ka atrodas kādā nenormālā psihiskā stāvoklī. Viņš piecēlās, novietoja menzūras plauktos un pārlaida plaukstu sejai. Piere un plaukstas bija sausas. Galvā iedunējās doma: «Slimība ir bīstama, ja slimnieks nesvīst.» Vai tā bija kaut kur lasīta vai paša izdomāta gudrība, šobrīd nespēja aptvert.

Apziņā atkal valdīja tikai viena vēlēšanās: kaut neviens nepamanītu un Venda neuzzinātu! Viņš saprata, ka Venda par slimību ļoti uztrauksies. Un viņu jo sevišķi pašreiz nedrīkstēja satraukt. Labi, ka sieva šodien darbā. Līdz pat rītam nebūs mājās. Viņš cerēja, ka līdz tam laikam atkal viss būs kārtībā.

Ceļā uz mājām kā nemanot piesējās drudzis. Galva sāpēja tikai drusku, bet pašam pēkšņi kļuva auksti. Trolejbuss šķila salts kā ledusskapis, ar vatelīnu izoderētais mētelis — plāns kā siets. Bija jāatzīst, ka līdzīgu drudzi viņš piedzīvo pirmo reizi mūžā. Visam tam pa virsu gadījās pavisam dīvaina ķibele: vajadzēja skriet uz tualeti. Šķita, ka viss organismā esošais ūdens pēkšņi satek vēdera lejasgalā un spiež. Likās, ka līdz mājām neizturēs. Par citu vairs neatlika laika domāt kā vien par šķidruma pārpilnību, kas jāsavalda, ja negribi kļūt citiem un sev par apsmieklu. Aiz bažām un spiedošām sāpēm pat drudzis aizmirsās. Viņš steigšus klunkurēja pa ieliņu, steidza augšup pa kāpnēm, drudžaini žņaugdams kabatā sataustīto durvju atslēgu. Pēkšņi prātā iešāvās dīvaina doma, ka viņš nespēs atslēgt durvis, būs aizmirsis, kā pareizi jāslēdz, vai arī cits nepārvarams traucēklis nostāsies ceļā.

Par laimi un brīnumu, durvis atslēdzās ātri. Viņš ieskrēja un dažās minūtēs izbaudīja atvieglinājuma svētlaimi. Bet drīz atgriezās drudzis. Valdis novilka mēteli, un pēkšņi žokļi sāka kustēties kā paisīklas, zobi klaudzēdami sitās kopā, pastieptās rokas raustījās uz augšu, uz leju kā spēļu ķiparam, drebēja arī gurnu muskuļi, tālab bija grūti nostāvēt kājās. Kaut ko tamlīdzīgu Valdis nebija varējis pat iedomāties. Par īstu drudzi līdz šim lasījis tikai grāmatās un bija pārliecināts, ka vārdā «drudzis» filoloģiskas dažādības dēļ tiek dēvēta parasta augsta ķermeņa temperatūra. Bet šitais nu patiešām bija drudzis. Turklāt temperatūras kāpumu nejuta. Gluži otrādi: viņam ļoti sala, pa muguru skraidīja zosādas radītās skudriņas, bet rokas, žokļi un pat galva aizvien vēl raustījās kā diegā uzvērti. Viņš vēroja šo savādo refleksīvo kustību un smaidīja. Tas izskatījās gaužām jocīgi un no zinātniskā viedokļa bija ļoti interesanti. «Ļaušu, lai kratās, cik ilgi iespējams,» viņš nodomāja.

«Redzēs, kā beigsies.» Nebija viņš šo apņemšanos vēl īsti apjēdzis, kad galvā atkal iesitās sāpe un ķermeni pāršalca smags, grēmu pilns nogurums. Šaus​mīgi gribējās dzert.

Uz plīts stāvēja tējkanna ar ābolu kompotu. Valdis ielēja vienu krūzi, otru. Lai gan dzēra tikai šķidrumu, ābolus atstādams traukā, kompots vēl likās par biezu. Viņš ielēja litra pudelē ūdeni, izdzēra tūlīt dažas glāzes un vēl divas glāzes ar ūdeni atšķaidīta kompota. Kopā, šķiet, sanāca apmēram pusotra litra dzeramā. Bet ķermeņa dziļumos vēl arvien trula vālodze sauca pēc valgmes.

Valdis piepildīja litra pudeli un ienesa istabā. Pats atlaidās gultā, apsedzās ar zaļo vilnas segu, kas bija paredzēta aukstām naktīm, kādas viņam ar Vendu vēl nebija pienākušas. Pieskaršanās aukstajai tahtas drēbei un vēsajai segai izsauca jaunu drudža lēkmi. Jo sevišķi tāpēc, ka viņš bija novilcis žaketi un kurpes. Elāna bikses, kas neburzījās, viņš tālredzīgi atstāja kājās. Tikmēr drudzis kļuva ellišķīgs. Pleci, kurus sedza divi krekli un biezā sega, skaidri jūtami sala, gar ķermeni staigāja

saltas vēsmas, un muskuļi raustījās baismīgā krampju ārprātā. Ļaunākais, ka šī raustīšanās traucēja sasilt gaisam zem segas. Sega plivinājās kā vējpūtī. Un smadzenēs dzima baiga nojauta, ka tuvojas kaut kāda pašam dievam nezināma cilvēka organisma spēju robeža, aiz kuras sākas smilšu bedres un skeletu valstība. Vēlreiz spējas bailes kā dīvains klīsteris salipināja kaut ko izšķīdušu, muskuļu konvulsijas beidzās tikpat strauji, kā sākušās.

Valdis ar mēli aptaustīja nolūzušu zoba stūrīti, kas bija atdauzīts, zobiem nežēlīgi sitoties kopā.

Krūšu dziļumā iespurdzās smiekli. «Diez ko nabaga kaimiņi domā par šitādu traku klabēšanu!» Un negaidot apziņu apgaismoja cerība. «Ja jau smieties spēju, tad laikam vēl netaisos mirt.» Sirdī ieplūda lepnums un kopā ar to gribasspēks. Viņš izkāpa no gultas. Paņēma .no skapja visas iespējamās lupatas, kuras varētu salšanas gadījumā uzkraut sev virsū, un sakrāva blakus tahtai uz krēsla. Nolika uz galdiņa termometru, izrakņāja atvilktni, meklēdams askorbīnskābi. Galvā nezin kāpēc bija iesitnsies doma, ka viņam nepieciešams C vitamīns. Atradās dažas tabletes penicilīna. Viņš pielika ripiņu pie deguna.

Antibiotiķa smaka radīja spēju nelabumu. «Ko organisms pats nevēlas, to tam arī nelon dot,» Valdis pie sevis cieti nolēma. Viņš pameklēja vēl. Bija viena paciņa norsulfazola. Valdis to pacilāja. Parasti viņam norsulfazols līdzēja, bet šoreiz nezin kāpēc atbaidīja. «Eh, ja būtu pieticis spēka izkurināt istabu,» viņš sūri nodomāja. Zināja, ka ar gribasspēku prastu sevi aizdzīt uz pagrabu pēc malkas, iekurt, tupēt un kurināt, bet apzinājās, ka tāda pašmocība šobrīd var kļūt liktenīga. Arā aukstumā atkal varēja sākties drudzis, viņš nogāztos zemē ar visu malkas maisu un vairs nespētu savākt kopā savus kauliņus. Tāds iznākums šķita ļoti reāls. Un, ja ne, pārpūle izsmeltu pēdējo organisma pretestību, ko istabas sasilums vairs nespētu atsvērt.

Viņš krāsni neiekūra. Uzvilka virs krekla mīksto džemperi un, apkrāvies ar trīs biezām segām un mēteli, ieritinājās gultā. Atkal no drēbju saltajiem pieskārieniem sākās neapvaldāmas muskuļu konvulsijas. Visbaigākā bija džempera uzvilkšana. Sis drēbes gabals bija neiedomājami auksts un ilgi nesasila. Raustījās ne tikai ārējie muskuļi, bet, šķiet, arī visi diafragmas un zarnu saturētāji. Pa galvu staigāja spazmatiskas sāpes. Ja vien smadzenēm bija muskuļi, arī tie droši vien raustījās. Pakrūtē kalta. Valdis palūkojās uz naktsgaldiņu. Vienas pašas ūdens pudeles visai naktij katrā ziņā bija par maz. Šausmīgi par maz. Vajadzētu celties un atnest otru, bet uz tādu varoņdarbu viņš šobrīd nejutās spējīgs. Drebuļi bija puslīdz aprimuši, un no segām sāka nākt tikko jaušams mīļš siltums. Tādā brīdī iet atkal saltumā būtu vājprāts.

Siltums nāca. Nāca un atkal kaut kur izplēnēja. Valdis pastiepa roku un paņēma termometru.

«Vai ir kāds grāds uz augšu vai varbūt zem normas,» viņš nodomāja un iebāza termometru padusē. No nelielās vējoša- nas un stikla priekšmeta pieskāriena drudzis atsākās par jaunu.

Termometrs rādīja 39,6°. Tādu temperatūru Valdis nebija pieredzējis kopš studiju gadiem.

Slaucīja stiklu un lūkojās vairākkārt. Šķiet, termometrs tomēr rādīja pareizi.

Viņš nodzēra lielāko daļu ūdens no litra pudeles. Nelielā plivināšanās, sniedzoties pēc trauka, dzerot un noliekot to atpakaļ, atkal izsauca aukstuma trīsas. Pa barības vadu augšup kāpa nelabums …

Kad drudzis mitējās un uz dažiem mirkļiem iestājās patīkams aprimums, īsta miera tomēr nebija, visā ķermenī joprojām valdīja satraukums, lai gan slimnieks centās par to nedomāt. Pulkstenis rādija astoto vakara stundu. Vajadzēja aizmigt un nogulēt līdz rītam, tad viss būtu labi, bet prātu māca nākamās rūpes. Nebija ne dzeramā, ne tukša trauka.

Tikko slimnieks laidās miegā, skaļi kā Jērikas bazūne nožvankstēja tālruņa zvans. Viņš sakustējās, lai ietu, bet pēkšņi atjēdzās, ka, stāvot pie telefona, var stipri salt, ka tas var būt izšķiroši.

Zvans noskanēja reizes sešas un apklusa. Pakrūtē palika tālai atbalsij līdzīga viegla dreboņa.

Miegs bija iztraucēts. «Kaut nu vairs nezvanītu!» viņš klusībā vēlējās. Spalgais troksnis pārlieku

dze​ļoši cirtās slimības satrauktajos nervos.

Tā prātojot un cerot, viņš iesnaudās. Atmodās no vienmuļa, sāpīga trokšņa aiz sienas. «Ak dievs! Pārtrauc, lūdzu!» viņš pusnemaņā lūdzās, bet troksnis nerimās. Viņš modās lēni un grūti, īsti nesaprazdams, kāpēc gul šeit, nevis gaiši dzeltenajā gultiņā savu vecāku mājās. Pasvešā istaba un apkārtējā esamība šķita kā drūmā sapnī pieredzēti murgi, kas vilkušies gadiem ilgi. Tikai tad, kad smagais spiediens vēdera lejasgalā atgādināja par sevi, Valdis pa īstam aptvēra notikumus un pēkšņi skaudri bērnišķīgi nobēdājās: «Kāpēc man bija precēties ar raganu?» Tajā pašā mirklī viņš sevi aprāja un atmodās pilnīgi.

— Atkailināti nervi, — viņš pusbalsī teica pats sev, it kā noformulēdams kādu neskaidru, no iekšienes nā​košu stāvokli.

Aiz sienas knābāja dzenis, un katrs knaukšķiens atbalsojās viņa galvā kā sāpīga pieskaršanās. Uz griestiem atspīdēja ugunis no ielas. Tādas nekad nebija bijušas. Arī tāds klabstinātājs aiz sienas agrāk nebija novērots. Kāpēc viss ārējais ļaunums tieši sakoncentrēts viņa sāpju un moku mirklī?

Viņš palūkojās pulkstenī. Vēl nebija deviņi vakarā. Stundas laikā viņš kļuvis sev tik svešs kā nekad agrāk.

Aptinies ar segu, viņš izrausās no gultas. Miegs bija darījis savu. Zobi vairs neklabēja, un viņš jutās gluži ciešami. «Būtu bijuši mājās C vitamīni! Būtu bijuši šie nolāpītie vitamīni!» viņš nikni domāja.

Garā, baltā segā viņš stāvēja virtuves vidū kā pasaules gala pravietis un prātoja, kas vēl darāms, kas vēl būtu vajadzīgs. Guļot skaidri zināja, bet tagad tas nenāca prātā, kaut vai mirsti.

— Vajadzētu par dauzīšanos piekaut kaimiņu, — viņš skaļi runāja, — bet šobrīd nav laika un iedves​mas.

Atdzisusi guļvieta saņēma ķermeni aukstās skavās. Elpa aizrāvās. Cauri galvai izskrēja mirklīgas, asas sāpes. Atkal sākās locekļu kratīšanās.

Un tad viņš atcerējās pašu galveno: vajadzēja taču telefonu nolikt uz grīdas un apkraut ar drēbēm. Vecmodīgā aparāta zvanu klusāku noregulēt nebija iespējams. Reizēm naktīs, ja centrālē nepareizi savienojās, telefons ārdījās kā negudrs. Kaut kādiem naktsputniem acīmredzot bija līdzīgi numuri. Valdis raudzījās, ko varētu uzmest aparātam, neizkāpjot no gultas, bet drudža nogurums bija visos locekļos iedzinis taisni vai mironīgu stīvumu.

Viņš lēnām iegrima snaudā.

Cauri miegam dzirdēja, kā aiz sienas vēl kāds dauzās, tad sāk šaut un bļaut. No bļāvieniem satrūkās. Likās, ka sācies nogruvums, par kuru visi sen jau bija informēti. Pamodies un pārliecinājies, ka trokšņi nāk nevis no draudošā nobrukuma, bet no televizora, viņš iemiga par jaunu.

— Vstavai! Vstavai! — aiz sienas atkal kliedza. Kliedzēja balsī ieliktais izmisums, pirmsnāves baigums viņu raušus uzrāva pussēdus. Pirmā apzinīgā doma bija, ka nokavējies, uzlēcis par vēlu, jo aiz sienas jau risinājās citi notikumi. «Tas tak ir tas pats televizors,» viņš beidzot saprata un paskatījās pulkstenī. Tas rādīja pusdesmit. Vēl krietni jāpagaida līdz raidījuma beigām. Vai viņa nervi tik ilgi izturēs? Viņš laikam saslimis ar nerviem. Nekādas infekcijas! Parasts nervu iekaisums, kas radies no pārmērīgā darba. Vakar viņš bija mazgājies pirtī, pēc lāvas ilgi skalojies zem aukstas dušas un pēkšņi sajutis nepatīkamu, agrāk nepiedzīvotu drebuli. Jā, jā. Pārkarsis un pēc tam strauji atdzesējies. Tā un tikai tā varēja sabojāt nervus. Kaimiņš aiz sienas televizoru laida uz skaļāko.

Agrāk Valdis nebija tam pievērsis uzmanību, jo nervi bija veseli. Kauns! Tagad tie slimi. Kauns! Iet pie kaimiņa un lūgt, lai nogriež klusāk aparātu, būtu tīrais izsmiekls. To varētu prasīt kaprīza dāmiņa.

Valdis par jaunu icrosījās cisās, juzdams galvā un visā ķermenī spiedošu vājumu un nogurumu. Šoreiz drebuļi pakratīja pavisam nedaudz. No segas apakšas nāca sauss, karsts gaiss. Nebija ne

mazāko svīšanas pazīmju. «Ja vairs nesvīst, tad mirst,» viņš dzirdēja it kā svešu balsi sakām. Istabā trūka gaisa. Ja sejā pūstu svaigs vējš, kļūtu krietni vieglāk. Diemžēl gaiss ellišķīgi sasmacis.

Vajadzēja atstāt durvis uz virtuvi vaļā, bet nu par vēlu.

Kādu brīdi viņš gulēja mierīgi, sevī ieklausīdamies. Atkal šķita, ka galvā un asinīs, plaušās un visā ķermenī ieplūdis kaut kas netīrs. Pielipis pie sieniņām, pie miesas ar sīkiem piesūcekņiem.

Nebija cerību, ka līdz rītam — līdz astoņiem un trīsdesmit minūtēm slimība izzudīs. Pirmo reizi Valdis apjauta, ka līdz sievas atnākšanai viņš var arī nekļūt vesels. Tā būtu traģēdija. No parastas gripas viņš līdz šim ārstējās ļoti savdabīgi: dzēra ūdeni un vingroja. Nosvīda slapjš. Tad likās gultā un pamodās otrā rītā vesels, ar tīksmi sāpošiem muskuļiem un rāmu domu. «Kā būtu, ja tagad ietu vingrot?» viņš prātoja un klausījās sevī. Nē, slimība bija pārāk nopietna.

Nākamreiz viņš pamodās, kad māja un pilsēta bija puslīdz iegrimusi miegā. Iespējams, ka pamodās tieši no klusuma. Švīkstēdams aizšalca vientuļš taksometrs. Kaut kur tālumā noklapstēja.

Tas bija ļoti tālu, iespējams, otra trepju telpā vai kādā no attālākiem stāviem. Agrāk viņš nebūtu iedomājies, cik tālu skaņas aiznes savu vēsti.

Gaisma no ielas bija pazudusi. Kaimiņa televizors klusēja. Istaba grima dziļā krēslā, izstarodama pār gulētāju bezveida pelēcību. Nāca miegs. Bet gulēt bija grūti. Ūdens riņķošana šķita pierimusi, un laikam taisni tālab grūtums uzmācās sirdij. «Kas tā par dīvainu slimību?» Valdis domāja. «Nekad ne ar ko līdzīgu neesmu slimojis. Nesāp ne kakls, ne vēders, ne arī kaulus lauž. Tikai galvā reizēm asi ieduras un kaut kāds svešāds spēks to tur kā spīlēs. Vai šī varētu būt Vendas radīta nelaime? Neviens no raganu vīriem taču, šķiet, nebija līdzīgu apokaliptisku drudzi piedzīvojis.»

Valdis ar mēli vēl pataustīja aso zoba šķautni, kas bija radusies pēc stūrīša nolaušanas, un pārliecinājās, ka zoba bojājums nav izdomāts. Viņam jābūt uzmanīgam un slimības norise rūpīgi jānovēro. Vēl nekad taču dīvaino saslimšanu nebija precīzi izsekojis zinātniski organizēts prāts.

Valdis ticēja, ka spēs izjūtas pareizi atstāstit, bet ar pārējo tiks galā gudrs, pieredzējis ārsts. Viņš iedomājās tādu pavecāku vīru brūnās acenēs, ar nelielu koferīti rokās. Protams, neteiks dakterim, ka domā par raganu sērgu, tikai precīzi noskaid​ros visas pazīmes…

Viņš pagriezās uz vēdera. Kaut kur no organisma dzīlēm nāca neskaidrs signāls, ka viņš nedrīkst gulēt uz muguras. No ķermeņa stāvokļa maiņas kļuva vieglāk. «Dīvaini,» viņš domāja. «Ko tas nozīmē?»

Nakts klusumā miegs kļuva cietāks. Viņš atmodās vairākkārt un, izdarījis visu, kas jādara, atkal aizmiga. Apziņu klāja pelēka, miegainības pārpilna vienaldzība.

Rīta pusē iestājās tāds kā pusapziņas stāvoklis. Viņš ik mirkli izjuta smagumu sevī, tahtas atsperes, rievas, segu spiedienu, spilvena stūrus, savas savīkstītās ausis un straujos sirdspukstus. Jā, sirds gan strādāja velniš​ķīgi ātri. Un it kā pa tukšo.

Kad no rīta aiz sienām un durvīm atkal sāka trokšņot kaimiņi, Valdis pamodās pilnīgi un atminējās Vendu. Labāk nebija kļuvis, tāpēc zuda pēdējās cerības noslēpt slimību no sievas. Viņš gulēja uz sāniem izmisis un satriekts, Iepriekš nebūtu spējis iedomāties, ka šim atzīšanās mirklim tik šausmīgs svars. Tad, apak​šējo segu uz pleciem turēdams, izgāja virtuvē.

Kustoties k|uva labāk. Drudzi nemanīja. Vienīgi sarkanīgais elektrības spīdums nepatīkami cirta acīs. Dedzot virtuvē gaismu, viņš spieda slēdzi, šausmu pārņemts, it kā sprūdīdams pret sevi pavērstu lielgabalu. «Luksofobija,» nesaprazdams, kāpēc, nodomāja svešvārdā. «Sito es aprakstīšu, lai raganu fenomena pēt​niekiem beidzot tiek precīza informācija.»

Un tad pēkšņi uzklupa drēgnums. Istaba un virtuve bija aukstākas nekā vakar un tāda plivināšanās ar segu ap pleciem — pārlieku riskanta izdarība. Drudzis sākās tik spēji, ka Valdis ar pūlēm aiznesa līdz istabai pudeli ar ūdeni. Raustījās visi muskuļi, arī kāju tricepsi un kvadricepsi,

tālab gājiens izskatījās pēc ļo- dzīgas dejošanas. Virtuves durvis palika vaļā, jo bija jāizšķiras: tām palikt vaļā vai pudelei nokrist uz grīdas.

Atdzisušajā gultā viņu sažņaudza vēl mežonīgākas muskuļu spazmas. «Te nu v-vairs ar gri-i-i-bbas spēku neko nevar līdzēt,» viņš neskaidri nomurmināja, pārvilkdams segu pāri galvai un cenzdamies sakārtot paputējušo segu murskuli. «Ak dievs! Ak dievs!» viņš domās teica. Skaļi runāt nebija spēka, kaut arī to nezin kāpēc gribējās darīt. Lai neveiksmes sajūta kļūtu pilnīgāka, viņš atminējās, ka drīz vien — apmēram pec pusstundas — par viņa nožēlojamo, bezpalīdzīgo stāvokli uzzinās Venda.

«Ak, jūs, kandidāti, ak, jūs, doktori ar angļu lordu manierēm!» viņš naidīgi domāja par biologiem, kļū​dams neobjektīvs un netaisnīgs. «Trīs mēnešus jūs tit- rējāt un centrifugējāt, strādājāt ar mikromanipulato- riem un kaut kādām stulbām pf barotnēm, bet nekā nemanījāt. Nekā! Nekā! Ak dievs!» Viņš piespieda rokas pie sejas un iekšēji ieraudājās, jo ārēji raudāt neatlika spēka un laika.

Organisms bija pārlieku aizņemts ar pašaizsardzības refleksu: kratīt visus kauliņus, cik nu vien bija iespējams pakratīt.

Nakts klusums tomēr bija kaut ko devis vai arī organisms bija piemērojies jaunajam stāvoklim.

Drebuļi pārgāja, un Valdis uz mirkli jutās gandrīz vai labi. Viņš, ziņkāres dzīts, iebāza azotē termometru un no​dzēsa naktslampiņu.

Uz ārdurvju roktura uzgūlās droša plauksta, durvis noņerkstējās. Pēc mirkļa skrapstēdama ieslīdēja at​slēga. Nobūkšķēja. Noskanēja ass pagrieziens kā žokļu sacirtiens, un durvis vērās.

Venda iededza virtuvē gaismu. Nolika tīkliņu ar pirkumiem. «Vajadzētu pavērot, kāda viņa izskatās, kad domājas esam viena,» galvā iešāvās ar savādu bai- gumu caurausta doma. Viņš sarāvās no domas nemotivētā, slēptā ļaunuma. Bet nespēja sevi apvaldīt. Doma ritinājās tālāk vēl baismīgāka un nesakarīgāka. Pavasara pusē darbā viņi bija sprieduši par indēm. Kurš tas bija, Valdis neatcerējās, jo par šo jautājumu toreiz neinteresējās. Kāds atnesa uz darbu kriminālistikas vēsturi un pierādīja, ka mūsdienās vai pavisam nesen kāda ļauna sieviete ar vecum veco indi arsēnu noindējusi vienpadsmit cilvēkus: radiniekus un kaimiņus, pie tam neviena ekspertīze nespēja noteikt viņas vainu.

Cilvēka pārdabīgais, grūti aptveramais ļaunums un šī traģiskā nespēja to pierādīt…

Valdis turēja acis aizvērtas. Viņš negribēja neko redzēt. Mirklīgā neticība Vendai uzgūlās krūtīm, smacēja un žņaudza. «Redz, cik viegli grūtā brīdī es kļūstu par nelieti,» viņš domāja, un viņa seja savilkās dziļā nožēlas un sāpju vaibstā.

Istabā iedegās lustra. Valdis pacēla plakstus. Venda stāvēja pie virtuves durvīm atpogātā mētelī.

Stalta un skaista. Viņas acīs atspoguļojās salti, pelēki pelni. Acis pārstaigāja guļvietu, naktsgaldiņu, spilvenu un Valda seju.

— Temperatūra? — viņa jautāja rāmi un lietišķi.

Valdis klusēdams izvilka no azotes termometru. Ru​nāt nebija spēka, atbildēt nebija spēka.

— Četrdesmit un viena iedaļa, — viņa teica.

Viņš gribēja runāt, bet bija bail izdzirdēt savu balsi. Ja nu tā kļuvusi vārga un čīkstoša?

— Es aiziešu pēc malkas, — Venda čukstēja. Viņa aizpogāja mēteli, paņēma maisu un izgāja.

Steidzās, nepārmainīja drēbes. Venda noteikti nebija vainīga. Drūmās aizdomas spēja rasties tikai krietni nomocīta cilvēka prātā. Viņš sāka rēķināt, kāds procents bažu, ka slimība ir liktenīgais raganu lāsts, un cik mierīgu ceribu, ka tā ir parasta gripa vai kaut kas tamlīdzīgs. Diemžēl galva rēķinus neņēma pretī. Gribējās gulēt bez domāšanas, bez piepūles, ļauties notikumu plūdumam bez pretestības. «Ak dievs, cik labi, ka atnāca Venda!» viņš nodomāja. Katrā sievas kustībā bija rūpes, vēlēšanās palīdzēt. Viņš aizvēra acis un klausījās, vai viņa jau nenāk atpakaļ. Jā, nāca. Valdis mēģināja saskatīt viņas seju, bet tas neizdevās. Viņa bija iecirtuši zodu krūtīs, noliekusi galvu.

Steidzās kurt uguni. Sprakšķēdamas lūza sausās skambas. Nošņācās sērkociņš. Trokšņi bija spalgi un asi.

— Ārstu neaicināji? — Venda jautāja.

— Nē.

— Kas sap?

— Drusciņ galva.

— Kā piezvanīt poliklīnikai?

Valdis grasījās teikt, ka savā mūžā nav ne reizi sau​cis ārstu uz mājām, bet laikā attapās.

— Vairs neatceros, — viņš atbildēja.

— Jēkabs zinās? — Venda jautāja. Viņa bija pilna lietišķas darbības dziņas. «Neapmulsis karavīrs grūtā kaujas iecirknī,» Valdim nezin kāpēc galvā iešāvās mili​tārs salīdzinājums.

— Jēkabam ir cita poliklīnika.

Venda piezvanīja kolēģei uz darbu. Pēc tam uz poli​klīniku.

— Lustra nespīd acīs? — viņa jautāja.

— Spīd, — viņš teica.

Uguns nodzisa. Krāsnī sprakšķēdama dega malka. Venda rīkojās pie gāzes plīts, ienāca, izlēja kompota atliekas glāzē.

— Ko ēdīsi?

— Tējkarotē sāli, — viņš lūdza.

Viņa nebrīnīdamās izpildīja lūgumu un klusi nolūkojās, kā Valdis ar mēli laiza no karotes kristālisko vielu.

— Vislabākās zāles. — Viņš piemiedza aci. Venda pasmaidīja un izgāja. Nezin kāpēc gribējās raudāt. Viņš nolika pusizēsto karoti uz galda un, acis aizvēris, brīdi mierīgi gulēja. Sirds raudāja, tikai asaru ne​bija. Raudāja aiz prieka par Vendu un aiz bēdām par Vendu.

Drīz Venda ienesa ceptu, krietni sasālītu gāju un pankūkas.

Pēc iebaudīšanas uznāca nelabums. Tomēr viss .norītais palika kuņģī. Tad viņš atcerējās, ka Venda strādājusi divdesmit četras stundas un naktī nav gulējusi. Kur lai viņa paliek? Kamēr prātoja, Venda virtuvē jau izstiepa saliekamo gultu. No atvērtās krāsns mutes nāca tīkams siltums. Venda vēl uzmeta malku. No- smaržoja sveķu dūmi kā zils sveiciens no mežu tālu​miem.

— Man teica, ka ārsts būšot tikai pēc vieniem, — viņa ierunājās. — Tikmēr mazliet pasnaudīšu.

— Labi, — Valdis sausi atbildēja. Viņš prātoja, kā izmantot tukšo pudeli, lai Venda šo mirkli neiztrau​cētu. Dīvainā kārtā viņš nespēja atbrīvoties no kautrī​bas.

— Ja ko vajag, pasauc, — Venda teica, čīkstinādama saliekamās gultas atsperes. — Pēc divdesmit minūtēm zvanīs modinātājs, tad aiztaisīšu krāsni un izvēdināšu istabu. Tu guli un neuztraucies.

— Jā, — Valdis atsaucās un sakoda zobus.

Bija pagājusi stunda kopš Vendas atnākšanas. Lēnām un kūtri ausa blāva dienas gaisma. Valdis to pamanīja caur puspievērtiem plakstiņiem un nosprieda: «Naktī nenomiru, izvilku līdz jaunai dienai.» Tomēr prieka par tādu iznākumu nebija nekāda. «Acīmredzot lietiņa ir nopietna, ja jau man viss tik vienaldzīgs.» Prātu saistīja vairāk zinātniska interese nekā bažas par savu likteni. No virtuves puses bija dzirdama Ven​das pasmagā elpa. Viņa gulēja saldā miegā. Skaistā, labā, nelaimīgā …

Pēc pulksteņa tinkšķa Venda tūlīt piecēlās un, grīļodamās no miega, aptaustīja krāsns sānus.

Atvēra logu. Pāri palodzei sāka velties pelēcīga piejūras migla, de​cembra gaiss.

— Nav auksti? — viņa jautāja, apmainīdama pie gul​tas stāvošo pudeli pret citu — tukšu.

Valdis purināja galvu.

Venda aizvēra logu, aiztaisīja krāsni un atkal izgāja virtuvē. Viņa gulēja. Valdis nevarēja aizmigt. Visu laiku atradās agrāk nepiedzīvotā savādā pusmoda stāvoklī. Acis aizvērtas, domas sasaistītas, ausis šo to uztvēra, ķermenis juta gan sevi, gan apkārtni, bet visas izjūtas klāja pelēcīga, mīksta plēve, kas šķita silta un netīra. Atmodas mirkļos nevēlēšanās kustēties bija tik izteikta, ka viņš nejaudāja pakustināt roku, lai palū​kotos pulkstenī.

Kad pulksteņa zvans izrāva Vendu no miega, viņa palūkojās istabā un klusi jautāja: — Tu guli?

Valdim negribējās atbildēt.

— Varbūt pateikt Jēkabam?

— Vēl ne. Ārste atnāca pievakarē, kad jau sāka krēslot. Valdis dzirdēja, kā viņa virtuvē paīgnā balsī jautāja Vendai: — Vai jūs esat tā slimniece?

Venda klusēdama pavēra istabas durvis. Valdis bikli lūkojās uz mediķi, cenzdamies izskatīties žirgtāks. Viņa acīs ārste bija svešs cilvēks, viesis, sieviete.

— Slimotajiem jāiet uz poliklīniku, — sieviete teica, nolikdama portfeli uz krēsla. Viņas balsī ieskanējās naidīgums. Valdis grasījās skaidrot, ka uz poliklīniku nav varējis aiziet drebuļu dēļ, bet tik gara runa šķita par grūtu. Turklāt uzaicinājums uz mājām pats par sevi rādīja, ka viņš nevar staigāt.

— Kas jums kait? — ārste jautāja. Un ne visai iecie​tīgi paskubināja: — Runājiet!

— Nedaudz sāp galva. Salst pēc velna. Un tempera​tūra trīsdesmit deviņi ar pusi.

— Kad sākās? — ārste jautāja, steidzīgi rakstīdama papīrus.

— Vakar pēcpusdienā. Spēka traki maz. Šitāds numurs man pirmo reizi. Tas ir, ne nu īsti pirmo, bet kādu gadu nebiju slimojis …

— Parādiet kaklu!

— Ūdens daudz,.. Dzert gribas, — Valdis mulsi skaidroja, cenzdamies piecelties sēdus, lai ārstei parā​dītu kaklu. Viņa bažīgi palūkojās uz slimnieku, — Jums ir caureja?

— Nē.

— Neesat kaut ko sliktu ieēdis?

— Nevar būt.

— Labi atceraties?

— Nevar būt.

Valdis bija dzirdējis, ka ārsti dažkārt kļūdīdamies aizsūta veselu cilvēku uz dizentērijas nodaļu, kur tas patiešām dabū izslimoties pa īstam.

— Cik temperatūra?

— Šorīt četrdesmit komā viens, — teica Venda. Ārste pārbaudoši palūkojās uz sievu un bažīgi pa​šūpoja galvu.

— Atģērbieties! — viņa uzaicināja, acīmredzot izlēmusi, ka slimība ir nopietna un stāvoklis bīstams.

— Baidos, — Valdis iebilda. — Mani tūlīt sāks kra​tīt drebuļi.

— Paceliet uz augšu kreklu! Jūs esat pārāk satun​tuļojies. Kur strādājat?

— Organiskās sintēzes institūtā …

— Darba nespējas lapa vajadzīga?

— Jā.

Viņa pabāza stetoskopu zem džempera un krekliem. Tas, kā par brīnumu, drebuļus neradīja. Tad viņa atvilka acu plakstiņus, paspaidīja pie ausīm.

— Redze nav traucēta?

— Nē. Bet gaisma nepatīk. Ārste apsēdās un atkal sāka rakstīt. Valdim šķita, ka izmeklēšana tikai sākusies. Viņš taču nebija pateicis, cik reizēm grūti, cik šaušalīgas ir bailes no drebuļiem, kāda bezcerība māca naktī. Bet ārste sēdēja un tikai steidzīgi rakstīja, līdz slimniekam radās iespaids, ka viņa zin visu no sākuma līdz galam, jo sapratusi no pusvārda gluži kā doktors Sūna, tālab nav jēgas kaut ko vēl teikt, jo galu galā viņam nekā nopietna nebija ko pavēstīt. Par grūtu miegu un bažām par sevi gvelž katrs nervozāks slimnieks.

— Kuņģis kārtībā?

— Jā.

Viņa beidza rakstīt, sniedza Vendai receptes un darba nespējas lapu un runāja.

— Sulfadimetoksīnu pa tabletei rītā un vakarā. Ole- tetrīnu pa divām tabletēm trīsreiz dienā.

Parīt es atnākšu vēlreiz.

Kad ārste izgāja, Venda uzģērba mēteli un devās uz aptieku. Valdim iešāvās prātā doma par C vitamīniem, bet viņš nespēja pārsist vienaldzības čaulu. Galu galā ārste par vitamīniem neko nebija teikusi. Vai nu viņš zin labāk par ārstu? Specializācijas barjera. Pati pajaušanās citu rūpēm bija gauži laba, ārstējoša. Viņš nemaz nejuta, ka pazudusi parastā uzņēmība un lemt- spēja.

Venda atgriezās drīz. Viņa bija skrējusi. Krūtis cilājās, vaigos plauka sārtums, ap lūpām viedās bālums.

Valdis paņēma oletetrīna ripiņas. Tās bija spīdīgas un gludas, iekapsulētas. Sulfadiinetoksīns — bez gar​šas. Uzdzēra ūdeni.

— No šiliem labāk nekļūs. Man mikrobu nav. Kā tu domā?

Venda viņā lūkojās lielām, izbiedētām acīm. Valdis turpināja: — Jēkabs teica, ka gripas reizē antibiotiķi jāsāk lietot ne agrāk kā trešajā dienā, kad krītas temperatūra un dažādi koki sāk rīkoties …

— Kāpēc tad tu dzēri? — Venda jautāja.

— Jēkabs nav ārsts.

Venda stāvēja nesapratnē. Valdis vārgi pasmaidīja.

— Pakļauties rīkojumam ir vieglāk. Vairs neticu savas rīcības un domu nemaldībai. Galvā kaut kas sagā​jis čupā.

Venda vakarā zvanīja Jēkabam, bet nesazvanīja. Zāļu deva acīmredzot pasliktināja slimnieka stāvokli. Galvas sāpes pieņēmās, un jūtamāka kļuva žņaudzošā spazma. Šķita, ka dzīvība uzvērta uz smalkas tērauda drātiņas, kas vibrēja arvien vairāk. Nepārtraukti un uzmācīgi galvā spiedās doma, ka šoreiz var nomirt. Trosīte pār​trūks, un iestāsies miers. Baigs miers, tomēr miers. Ārste bija ieteikusi vakarā pirms aizmigšanas iedzert vēl, bet Venda nedeva. Slimnieks nekā nejautāja. Viņam bija viss apkārtējais vienaldzīgs, viņš koncentrējās uz iekšu, cīnījās ar pēdējiem spēkiem par savu dzīvību.

Istaba tagad bija ļoti silta. Venda virtuvē gulēja gan​drīz kaila. Valdis zem trim segām sala.

Naktī viņam uznāca dīvaina baiļu lēkme. Šķita — ja vēl kādu brīdi pavadīs horizontālā stāvoklī, neizbēgami pienāks nāve. Viņš ieslēja spilvenu stūrī, atspieda pret to muguru un sēdēja transam līdzīgā pusmiegā. Visus locekļus, sirdi un pakrūti māca smagums, kam neredzēja ne gala, ne malas.

Sāda poza tomēr nedaudz līdzēja, bailes par drošu nāvi kļuva mazākas, krūtīs atbrīvojās vieta elpai.

Viņš piemiga. Atmodās no trieciena pa pieri. Miegā viņš bija pakustējies un gāzies pret tahtas gala

aso šķautni. «Labi, ka netriepos ar degunu, tad sāktu tecēt asinis, būtu jāmodina Venda,» viņš priecīgi nodomāja un ierīkojās kaktā pamatīgāk. Apspaidīja apkārt segas stūrus, spilvenu nolika tahtas gala pusē, pats iegriezās šķērseniski. Tomēr pēc aizmigšanas atkal gāzās. Tikai šoreiz nokrita mikstā vietā un vairs nejutās pārsteigts. Bailes no jauna kritiena traucēja miegu, kas mācās virsu apziņai biezs un ķēpīgs kā cukurbiešu sīrups.

Viņš vēl vairākas reizes pa miegam sevi balstīja un gāzās.

Nākamajā rītā temperatūra sakāpa līdz 40,5°. Vakarā pacēlās līdz 41,1°.

— Laikam mājās nav otra termometra, — viņš teica.

Venda lūkojās uz viņu platām acīm. Valdis klusēja.

Domās viņš bija iecerējis pajokot — sak, viens termometrs drīz būs līdz galam pilns un varbūt sanāks vēl otrs pusē, bet doma nojuka. Venda vīra apziņā vairākkārt novēroja līdzīgus domas pārtrūkumus un pama​zām zaudēja mieru, ko pali sļsv bija iedvesusi.

Viņa piezvanīja Jēkabam un Rolandam. Vakarā atnāca cits ārsts. Paliela augums vīrietis, simpātisks, uzmanīgs. Viņš iztaujāja vispirms sievu — ilgi un pa​cietīgi.

— Saindēšanās laikam gan tā nav, — ārsts sprieda. — Diencefaliskais sindroms. Vai nav cukurslimība?

— Nē, — Venda purināja galvu.

— Labi, ka nedevāt zāles, — ārsts teica.

Tad viņš apskatīja Valdi. Aptaustīja rokas, ilgi lūko​jās acīs.

— Nevarējāt gulēt līmeniski? —jautāja.

— Jā, — Valdis piekrita.

— Tas ir dabiski. Par to esat pelnījis uzslavu. Cēlonis slimībai acīmredzot cits, bet plaušas jums ir noār​dīšanās produktu pilnas. Tādā pozā būtu radušies likte​nīgi sastrēgumi.

— Kas par slimību? — Valdis jautāja.

— Jūs esat zinātnieks?

— Jā.

— Šādai saslimšanai var būt savs simts vai divsimts cēloņu. Vēl vairāk. Skaidrs, ka ļoti satraukta regulāci​jas sistēma. Kas bijis kairinātājs, šobrīd grūti pateikt. Jums nepiemīt alerģija?

— Domāju, ka ne.

— Nebija kāds aizdomīgs ķimikāts?

— Šķiet, ka ne.

— Nebraucāt komandējumā?

— Nē.

— Neapmīļojat, neglāstījāt kādu dzīvnieku, putnu?

— Nē.

— Iepriekš nejūtat kādas pazīmes? Pirms nedēļas, divām?

— Jāā! Reiz uznāca reibonis. Pirms nedēļas.

— Jūs, šķiet, intensīvi strādājāt?

— Jā.

— Injicēšu jums nomierinošo antihistamīniķi. Jūs kā ķīmiķis organiķis taču zināt, kāda nozīme histamīna līmeņa pazemināšanai organismā?

— Nē.

— Pastav hipotēze, ka antihistamīniķi palielina interferona līmeni, līdz ar to antivielu daudzumu. Tempera​tūrai vajadzētu nokristies. Ilgi tik augstu to saglabāt riskanti.

— Pietiks ar vienu injekciju?

— Domāju. Tur vesela buķetīte. Arī sirdij. Un askor- blnskābe…

— Vai būtu pārgājusi slimība, ja es no sākuma būtu dzēris daudz askorbīnskābes?

— Ļoti iespējams. Pēc brīža mēģiniet atsegties!

— Neticu, vai izdosies, — Tas jādara!

Pēc pusstundas Valdis izgāja virtuvē un atnāca atpakaļ. Nevar teikt, ka vēsums būtu patīkams, bet drebuļi vairs neradās. Vienīgi spēka nebija. Viņš kustē​jās lēni un piesardzīgi.

DRŪMIE ZIBŠŅOJUMI Trešajā dienā ieradās Jēkabs. Slimnieks pats atvēra durvis. Tikko bija aizgājis ārsts, pārbaudījis elpošanu un asinsspiedienu, paņēmis analīzei asinis, urīnu un siekalas. Valdis vienaldzīgi pakļāvās ārsta gribai nebrīnīdamies un nejautādams, tomēr jutās jau krietni labāk. Galva šķita gluži skaidra.

Tikai soļi bija nedroši, kustības lēnīgas un raksturs neticami pārvērties. No agrakās emocionalitātes, kas Jēkabu saistīja, nebija palicis ne miņas. Turklāt kaut kāda drūma nāves zīme jautās viņa sejā.

Citādi to nevarēja nosaukt kā par nāves zīmi. Seja kļuvusi sausa, it kā atkailinājusies, āda sarāvusies, sažuvusi, tapusi plāna.

Venda Jēkaba priekšā kaunīgi slēpa acis. Istabas gaiss oda tā kā pēc dzelzs sodrējiem. Jēkabs, lēni risinādams sarunu ar draugu, prātā drudžaini pārcilāja vielas, kuru tvaiki varētu radīt «dzelzs smaržu». Kaut kur bija it kā lasīts, ko nozīmē šī savdabīgā smarža, bet atmiņa no savām dzīlēm nedeva vajadzīgo infor​māciju.

Pēc nepilnas stundas Jēkabs aizgāja. Valdis nebija tik vesels, lai ar viņu runātu par nopietniem jautājumiem un jo sevišķi tādiem, kas attiecās uz viņa slimību un Vendas nelaimi. Jēkabs toties apzinājās, ka šobrīd pienācis pēdējais laiks nopietni sagatavot draugu domai par šķiršanos no Vendas. Diemžēl par to vēl runāt nebija iespējams. Toties klusēt varēja. Un klusēšana darīja savu.

Draugs izjuta attālināšanos, vientulības palielināšanos.

Jēkabam acu priekšā atainojās institūta elektron- mikroskops ar nemitīgi slīdošo spožo gaismas svītriņu uz mazā ekrāniņa, tā klusā, vienmērīgā dūkoņa. Viņš vēl pagājušā nedēļā pats sekoja Vendas ādas un asins šūnu paraugu sagatavošanai. Tie bija noņemti slimnīcā pēc viņa lūguma. Fiksatorā ievietotos parau​gus viņš pats mazgāja ar fosfāta buferi, pēc tam fiksēja ar osmija tetraoksīda šķīdumu, atkal ievietoja fosfāta buferī, tad kontrastēja uranilacetāta un ūdens šķīdumā, pakāpeniski atūdeņoja un beidzot galīgi izžāvēja absolūtā acetonā. Tā gāja stundas, pusstundas, minūtes. Procesu nedrīkstēja pārtraukt. Asins šūnā, ko uz smalka sietiņa izvietoja divsimt daļās sagrieztu, dažās dienās, dažos seansos taču nevarēja atrast vajadzīgo, īsto nelaimes vaininieku, par kuru praktiski nebija nekādas iepriekšējas informācijas, par kura pazīšanas zīmēm nebija nekādas nojausmas. Bieži gadījas, ka pētnieks zem elektronmikroskopa nepazīst pat sen atklātus un zināmus objektus. Jēkabs grūto neprāta darbu uzņēmās tikai tālab, ka stāvoklis bija ārkārtējs: briesmas draudēja viņa draugam. Bija jāuzvar Vendas drū​mais liktenis.

Ilgos un bezauglīgos dažādu šūnu pētījumus atcerēdamies, Jēkabs paberzēja acis, kas, ilgstoši lūkojoties ekrāna nedzīvajā gaismā, bija sākušas žirbēt un sāpēt.

Redzes nervi bija tā satraukti, ka pat naktīs miegā uz sapņu ekrāniem nemitīgā plūsmā slīdēja mikromanipulatora virzītās monotonās, epoksīda sveķos iecietinātās, ultratomā ar spoguļstikla nažiem sagrieztās un svina citrātā kontrastētās atsevišķu šūnu un to daļu caurspīdīgās 550 angstrēmu biezās šķēlītes, kas sapnī izskatījās nevis melnbaltas kā īstenībā, bet dzidri dzeltenas, kādas bija griešanas laikā difLi​zās gaismas mirgā zem binokulārās lupas.

Vairākas dienas nopūlējies, Jēkabs beidzot attapa iecerētā darba neauglību. Viedās citas aizdomīgas šūnas, paspīda daži savdabīgi veidojumi, kas beigu beigās tomēr neko jaunu neatklāja.

Elektronmikroskops bija viens no labākajiem valstī. Sis ierīces dēļ šurp dzirās braukt pat Maskavas zinātnieki, tomēr tas nespēja palīdzēt. Viss, kas, populārzinātniskos rakstos un grāmatās lasot, šķiet skaidrs un it kā ar zinātnieku acīm no visām pusēm aplūkots, parasti bija netiešu pierādījumu sarežģītā kompleksā iegūtā atziņa, ko pat otrreiz atklāt nācās ļoti grūti.

Jēkabs bija pārliecināts, ka Valdis vairāk vai mazāk apjēdz pētījumu sarežģītību un vienīgi dzīvā

personīgā ieinteresētība neļauj viņam toļ objektīvi vērtēt.

Pie elektronmikroskopa strādāja arī jauns fiziķis, metālu (vara, svina, dzelzs un kobalta) adhēzijas pētnieks. Viņi strādāja uz maiņām, pa reizei acis atpūtinādami. Jēkabs apskauda fiziķi. Sī vīra uzdevums bija skaidrs, var teikt, pat ļoti vienkāršs. Toties viņam, Jēkabam Mellezeram, vajadzēja meklēt adatu desmit siena kaudzēs, turklāt nezinot ne šīs adatas formu, ne krāsu. Vēl vairāk: viņš nezinaja, vai šāda adata vis​pār siena kaudzē ir.

Jēkabs centās atcerēties, kāds bija Valdis pirms slimības uzliesmojuma. Šķiet, novirzes psihē patiešām jau parādījās. Viņš kādudien no rīta piezvanīja. Drauga balss bija kā parasti droša un skaidra, tikai neparasti vienaldzīga.

— Vai neatnāksi uz biologu sapulci? — Jēkabs jau​tāja.

— Par ko runās?

— Par plazmīdām.

— Kas tās?

— Atnāc, tad dzirdēsi.

— Vai tās attiecas uz Vendas fenomenu?

— Ļoti iespējams.

Valdis atnāca, kā pats teicās, cerībā satikt doktoru Sūnu, bet diemžēl sanāksmē Sūna neieradās.

Valdis jau grasījās iet projām, kad durvis tika aizvērtas un nodzēsta gaisma. Sanāksme notika kādā no Bioloģijas fakultātes auditorijām ar aizklātiem logiem, lai varētu rādīt diapozitīvus. Referēja bioloģijas zinātņu kandi​dāte, republikā labi pazīstamā magnetobidrodlnamiķa sieva.

Valdis izlobīja no viņas stāstītā, ka pasaules mikrobiologu uzmanība šobrīd piesaistīta šūnām un starp šūnām samērā brīvi klīstošiem gēnu fragmentiem, kurus sauc par plazmīdām. So par vīrusu mazāku sīkveido- jumu ietekme uz organismu bija ievērojama. Plazmīdas iekjuva šūnā pa parastiem vielmaiņas ceļiem, tāpat izplatījās uz citām blakus esošām šūnām, no organisma uz organismu pārgāja, saskaroties ķermeņiem, ar sie​kalām u. tml.

Referāta beigās Valdis pēkšņi Jēkabam apgalvoja: viņš esot. pārliecināts, ka Vendas fenomenā vainojamas plazmīdas. Sī atziņa viņu acīmredzot spārnoja. Plazmīdas samērā jūtīgi reaģēja uz noteiktu ķīmisku vielu klātbūtni citiem vārdiem — no tām bija cerība izārstēties. Uz Jēkaba iebildumiem viņš atbildēja tik tiepīgā, neiecietīgā tonī, kas parasti agrāk viņam nebija raksturīgs.

Jēkabs centās pievērst viņa domu pro​blēmas plašumam.

— Ja nu izrādās, ka šādas citiem kaitīgas plazmīdas ir Vendas pašas organismam dzīvības jautājums?

Valdis sadrūma.

Jā, viss izrādījās gaužām sarežģīti. Nelaime tomēr atnākusi.

Pēc Jēkaba aiziešanas, tas ir, trešās slimības dienas vakarā, Valdis juta spēku pieplūdumu.

Smagums bija pazudis. Uztvere un domas tik asas un modras kā nekad. Tikai no prāta drudžainās darbības neradās prieks un apmierinājuma sajūta, kā tas bija citu reizi. Šķita, ka galvā nepārtraukti vārīgi džinkst un plaisā smalks stikls. Venda bija aizgājusi vai nu uz poliklīniku, vai kur citur. Valdis atgūlās, sakrustoja rokas zem pakauša uz spilvena un raudzījās griestos. Pāri redzes laukam pārlidoja kožu tauriņš — pelēks, drebelīgs un sīks. Kodes lidojumā jautās kaut kas nervozs. Kukainim spārnus klāja pelēcīgi eļļaina zvīņa. Pag! Kur tā kode radusies? Līdz šim viņš savā dzīvoklī ne reizi nebija to redzējis. Vendas mājās gan ievēroja. Venda stāstīja, ka pret kodēm lieto vaivariņus, tāpēc viņas drēbes smaržo pēc šī auga. No viņas mājām atnestā kode varbūt glabā sevī parastu stafilokoku kopā ar bīstamu plazmīdu, kas vairojas, teiksim, spārnu zvīņās. Zvīņas nokūp kā putekļi, tos ieelpo telpā esošie, un slimība ierodas mājās ne saukta, ne manīta. «Jā, jā, kodes vainīgas!» Valdis triumfēja.

Galvā viņam smalki šķindēja un sāpīgi plaisāja trausls stikla veido​jums.

Slimnieks piecēlās, mēģināja noķert pelēko taurenīti, bet tas, savus neveiklos un kaitinošos zigzagus taisīdams, veikli noslēpās aiz skapja. Valdis grasījās atvilkt skapi no sienas, bet kode jau laidās tālāk, nervozi dre- buļodama un klibodama. Valdis paķēra krēslu, lai pakāptos, bet mazais lidonis pa to laiku jau bija noslēpies un vairs nerādījās.

Atnāca gudrais ārsts. Pārbaudīja asinsspiedienu un elpošanu. Noņēma asinis analīzei, lika sakrāt trauciņā siekalas. Valdis truli paklausīja, nejautādams, kādam nolūkam tas viss tiek darīts.

Kad ārsts aizgāja, viņš apsēdās pie galda, šķirstīja žurnālus, lasīja: «Vientulības un bezcerības nomāktība rada stresu, kas izsauc adrenalīna hormona — septiņpadsmitā hidroksikortikosteroīda (17.

OMCS) daudzuma palielināšanos, bet hormoni, kā zinām, var būt vēzi izraisoši faktori…» — «Bīstamas hormonālas novirzes bezcerības un bezizejas noskaņā radās cilvēkos otrā pasaules kara laikā. Starp tiem, kas cēlās aktīvai cīņai, kaitīgās novirzes zuda, rādītāji krasi uzlabojās.» — «Noskaidrots, ka līdzīgs stress var iznīcinoši iedarboties uz timusu — galveno imūnsistēmas sekrētētāju.»

Pēkšņi viņš neizturēja un meta pabiezo populārzinātnisko žurnālu pret skapi. Žurnāls bija ņemts no biblio​tēkas, bet šobrīd viņu šis fakts nesavaldīja. Vajadzēja atbrīvoties no stresa …

Krītošās grāmatas trokšņa izbaidīts, gaisā atkal uz- virpuļoja pelēkbāls kodes tauriņš. «Varbūt visa cēlonis ir, teiksim, kāds ferments, nevis plazmīda,» Valdis nikni prātoja. «Kāpēc gan tāds variants lai nebūtu iespējams? Organiskā pasaulē viss iespējams. Nesen par plazmīdām neko vēl nezināja. Kāda garantija, ka raganas fenomens neslēpjas kādā pavisam svešā, līdz šim neatklātā fantomā? Nekādas!»

Valda slimības trešajā dienā, tas ir, šajā pašā laikā, sēdēdams laboratorijā un, kā parasti, ar vienu aci sekodams laborantes darbam, bioloģijas zinātņu doktors Rolands Sūna rakstīja referāta tēzēs šādas frāzes: «Vīrusiem dzīvības attīstībā un evolūcijā, domājams, ir daudz lielāka nozīme nekā mutācijām un rekombinācijām, jo vīrusi kā ģenētiski parazīti un vidutāji var veikt starp sugām ģenētiskā materiāla, tas ir, atsevišķu gēnu vai pat vesela genoma daļu apmainu. Daudziem vīrusiem, kas inficē baktērijas un augstākos dzīvniekus un tāpat, domājams, arī augus, piemīt svarīga spēja inkorporē- ties šūnas genomā un «izgriezt» gēnus, lai tos pārnestu uz citām šūnām un organismiem, kas nereti atrodas tālu evolūcijas kāpnēs viens no otra. Būdami stingri organizēti, šūnu iekšējie parazīti vīrusi, domājams, inficē visas pastāvošās sugas, līdz ar to izšķiroši ietekmē visas biosfēras evolūciju.»

To rakstot, doktors Sūna atcerējās dzimtās mājas, kas bija baltzaļu bērzu birzes ieskautas, iedomājās zilā debesjuma nebeidzamību un tajā valdošo dzīvības atjaunotnes neizsmeļamo spēku, kuru sargāja dažādu vīrusu sugu un celmu simti. Būdams kaislīgs zinātnieks, viņš tajā pašā reizē ļoti mīlēja šo dabas stihisko spēku, tās neizsīkstošās, it kā Rotaļīgās kombinācijas, kuru priekšā cilvēka robustais, smagnējais un glud- domu sagandētais organizatoriskums un sistemātiskums reizēm šķita gluži vai kā naidīgs svešķermenis. Un tomēr viņš pats bija šīs cilvēkdomas daļa. Gadījums ar Vendu viņam likās reizē sāpīgs un mīklains, tomēr no dabas spēka viedokļa skaidrs, skaists un tīrs. Viņš par deviņdesmit procentiem bija pārliecināts, ka Vendas nelaimē vainojams vīruss. Pieļāva domu, ka tas varētu būt pat pazīstams celms. Kāpēc tieši vīruss? Tāpēc, ka vienīgi vīrusi spēj tik konsekventi ģenētiski pārmanto- ties no paaudzes uz paaudzi, neaizklīstot projām no savas cilts, no sava upura.

Tāpēc viņš labprāt atbalstīja Jēkaba ieceri pētīt Vendas epitēlija šūnas. Visām raganām bija aizdomīgi jaunavīga āda. Saskaršanās ar ādu un gļotādu deva visplašākās iespējas vīrusiem pāriet uz otru organismu. Tas izskaidroja arī faktu, kālab pēc skūpstiem vīriešiem sāpēja kakli. Sāpēja, pirmo reizi saskaroties, vēlāk nesāpēja, jo izveidojās parastā imunitāte. Pēc ilgāka laika, vīrusiem

neatlaidīgi ieplūstot elpošanas ceļos, imunitāte zināmu regulācijas īpatnību dēļ samazinājās, jo aizsargsistēma, kā zināms, nav paredzēta šādam neatlaidīgam, ilgstošam vīrusu uzbrukumam.

Organisma vājākajās vielās tālab radās iekaisumi, kurus, protams, tūlīt izmantoja visa bagātīgā baktēriju mikroflora, kas aizvien atradās apkārtējā gaisā vai jau mitinājās organismā. Sis apstāklis labi izskaidroja faktu, kālab raganu vīri gandrīz katrs bija miris ar citādu slimību. Bojāejas veidā izšķirošās ir viņu organisma individuālās īpatnības. Vienam vājākas bija plaušas, citam — kuņģis, vēl citam — sma​dzenes.

Uzdzirdis par Valda savdabīgo aso nervu drudzi, doktors nesteidzās ņemt analīzei paraugus.

Valda organisms pēc reibinošā karsoņa varēja būt pilnīgi tīrs no infekcijas izraisītāja. Analīzēs parādīsies parastās pēc- karsoņa pazīmes, parastās novirzes… Ja visas pasaules laboratorijas gadu desmitiem neatlaidīgi un grūti dzina pēdas vēža izraisītājam un vēl līdz šim nebija noskaidrojušas, kāds vīruss un vai vispār vīruss izšķiroši vainojams šī audzēja tapšanā, tad kāda gan ticība, ka viņi te dažu haotisku pētījumu rezultātā ātri noskaidros mulsinošo noslēpumu, ko izaicinošā kārtā zinātnei sejā metušas Strīčavas raganas? Tālāk paplašināt pētījumus bija gandrīz neiespējami. Atklājumam varētu būt liela zinātniska nozīme, bet praktiskā vajadzība ierobežojās tikai ar dažiem cilvēkiem. Vai raganu nelaimi va​rēja salīdzināt ar vēža upuru miljonu traģēdiju?

Doktors tāpat labi apzinājās, ka viņa pētījumiem šobrīd trūkst paša galvenā — laika, jo, pēc Jēkaba vār​diem, Valdim sejā bija jau iegravēta nāves zīme.

Apmēram pēc nedēļas notika šāda saruna: — Cik ilgi viņam vēl var ļaut dzīvot kopā ar to skaistuli? — Rolands jautāja.

— Nezinu. — Jēkabs nervozi sabāza rokas kabatās un piecēlās.

— Nākošo lēkmi nedrīkst pieļaut.

— Hm. Iespējams, ka līdzīgas lēkmes vairs nebūs.

— Jā. Tā gan, — doktors piekrita.

— Venda tikpat kā nedzīvo mājās. Pārguļ virtuvē.

— Tātad saprot.

— Saprot. Manuprāt, tu netaisnīgi ironizēji par viņu kā par skaistuli.

— Es domāju par cpitēlija šūnām.

— Jā.

— Varbūt vīrusa gēni atjaunina ādas šūnu gēnus, tālab šūnas nenoveco?

— Jā. No zinātniskā viedokļa gadījums ļoti vērtīgs.

— Bet vīrusu nav.

— Un zināmie?

— Es nupat pasūtīju barotnes no Vašingtonas.

— Mjā. Laika vajag, bet laika trūkst.

Doktors vērtējoši palūkojās uz Jēkabu. Teica: — Var nomirt.

— Var, — Jēkabs piekrita.

— Jā. Iedomājies pats: jaunā sieva stāvoklī un guļ virtuvē. — Doktors sakoda zobus. Sis drūmais cilvēcis​kais aspekts traucēja viņu koncentrēties. Jautāja: — Vai tev ir labs mediķis?

— Jā. No klīnikas. Varbūt vēl kādu …

Doktors izstiepa plaukstu. Teica: — Nolāpīts! Dreb pirksti.

— Viņš saka: liekoties, it kā nervu vados būtu sabērti smalki stikli.

— Nervi var būt veseli. Tas ir kāds kairinātājs.

— Varbūt parasta novirze kā sekas.

— Ko ārsts saka?

— Brīnās.

— Hm! Tas nav sliktākais variants.

— Izstāstīju par raganām. Iesaka likt slimnīcā.

— Un Valdis pats?

— Strādā.

— Kad būs barotnes?

— Ne ātrāk kā nākamnedēļ.

— Es arī pasūtīšu.

— Ko darīsim ar Vendu? — Jēkabs jautāja.

Doktors jautājoši uz viņu palūkojās. Viņa domas bija koncentrētas atkal tikai uz zinātnisko problēmu.

— Redzi, — Jēkabs turpināja, — Venda ir stāvoklī, bez draugiem, viena pati. Valdis ieguls slimnīcā. Kā tu justos viņas vietā?

— Grūti pateikt. Savā mūžā vēl ne reizi neesmu bijis stāvoklī.

— Nu! — Jēkabs sabozās.

— Ko lai atbildu, — doktors sapīka. — Viens neirons satur tūkstoš dažādu fermentu.

Galveno imūnsis- tēmas sekretētāju timusu var iznīcināt tūkstoš dažādu cēloņu. Visus tos savukārt var izsaukt citi tūkstoši citu cēloņu. Varbūt vēl piebilst, ka visas pasaules laboratorijas dažu mēnešu laikā neveiktu pat tūkstošo daļu no vajadzīgajiem pētījumiem. Tu vēlies, lai vēl ko uz​skaitu.

— Nē.

Doktors pabakstīja acenes.

— Valdis jāizolē no Vendas bez sentimentāliem pa- vadrituāliem, — viņš teica.

— Tas, protams. Bet kā to izdarīt?

— Nezinu. — Doktors paraustīja plecus.

— Es, redz, arī nezinu.

Doktors pasmaidīja.

— Jā. Visspēcīgākais faktors, kas vieno zinātniekus, ir nezināšana.

— Biedrs izteica filozofisku atziņu, kas ieies vēsturē kā doktora Sūnas faktors, — Jēkabs aizrādīja.

VENDAS MOKU CEĻI Lai gan Valda drudzis bija ļoti atšķirīgs no tām slimībām, ar kurām savā laikā bija miruši Vendas mātes un vecāsmātes vīri, Venda saprata, ka raganības melnais dēmons atkal papletis spārnus pār viņas dzīvi. Būdama pēc dabas darbīga un saprātīga, jau otrā dienā pati devās uz poliklīniku, vēl skaidri nezinādama, ko varētu tur iesākt. Pēc viņas domām, galvenais — pašai turēties, cik iespējams, informēt mediķus par viņas klātbūtnes saindējošo iedarbību uz vīru un lūgt kaut ko ieteikt vai darīt, lai novērstu briesmas. Te nebija lauki. Katrā poliklīnikas laboratorijā strādāja labi speciālisti, bija jūtams pētniecisko iestāžu tuvums, un galvenais, par ko Venda bija naivi pārliecināta, ka neviens mediķis viņas atklātajos faktos nesaskatīs neko vairāk kā vien interesantu problēmu, kuras risināšana galu galā varēja būt aizraujoša un noderīga. Zinātnieku interesēšanās viņai to apliecināja. Ne prātā nenāca, ka māņticība vai cita veida aiztures te radītu šķērš|us viņas nodomam ļaut izmeklēt sevi, tā teikt, no kāju pēdām līdz matu galiem.

Sniga rāms sniedziņš. Venda soļoja pa ielu lēni un uzmanīgi. Elpoja ar pilnu krūti. Apkārt vējojās daudz gaisa. Tas brīvi plūda padebešos, un viņai nebija jābaidās, ka ar savu elpu sagandēs kāda cita veselību. Poliklīnika atradās savrupā mājā starp kokiem. To ieraugot, Venda izjuta pašpārmetumus, ka šurp nav atnākusi daudz agrāk. Doktors Sūna vairākas reizes bija ieminējies par parasto medicīnisko pārbaudi. Viņi tur institūtā nenodarbojās ar bakterioloģisko analīzi. Doktors, protams, šaubījās, ka Venda varētu būt parastas infekcijas nēsātāja, tomēr, tomēr… Poliklīnikas ēkas smaržas, plašie un spožie gaiteņi atstāja uz lauku meiteni suģestējošu iespaidu. Sūnas laboratorijā viss bija daudz pelēkāks, vienkāršāks un pat netīrāks. Turklāt absolūti nekādu medicīnisku smaržu. Te tās virpuļoja vien. Venda pārliecinājās, ka arī citā ziņā zinātnieki ne tuvu nestāvēja poliklīnikas ārstiem, proti, pirmajiem nebija drošas pārliecības par savu darbu, nebija pašapzinīgas stājas, toties poliklīnikas darbinie​kiem baltajos virsvalkos visa tā jautās vairāk nekā pietiekoši.

Venda apstājās vestibila vidū. Valda slimība bija viņu satraukusi, tālab viņa jutās nedrošāka nekā parasti. Ievēroja, ka no aizletes uz viņu bargi nolūkojas cienīga veca kundze ar sirmiem matiem.

Tā bija garde- robiste. Venda noģērba mēteli. Palūkojās spogulī. Tante viņu vērīgi nopētīja.

— Kur te jāgriežas? — ienācēja jautāja.

Cienījamai kundzei tāds jautājums bija pa prātam.

Viņa kļuva vēl nopietnāka un cienīgāka.

— Uz konsultāciju?

— Jā, — Venda atbildēja, jo patiešām uzskatīja savu nākumu konsultācijai līdzīgu. Katrā ziņā pati nebija slima un darba nespējas lapa viņai nebija vajadzīga.

— Ejiet pie lodziņa! — Sieviete pavirši pamāja ar roku.

Pie iecirkņa ārsta, kā izrādījās, vairs numuriņu nebija. Jāizlemj, vai nu gaidīt līdz septiņiem pusastoņiem vakarā, kad «dakteris varbūt pieņems bez numura», vai arī nākt rīt. Beigās izrādījās, ka pie ginekologa izņēintīma kārtā konsultēties bija iespējams tūlit. Pārvarējusi nepatiku pret tāda veida pārbaudi, Venda devās migšup pa kāpnēm. Kabineti, laboratorija, procedūras. ,To visu vērojot, īsti varēja izjust, ko nozīmēja dzīvot republikas galvaspilsētā. Pretī nāca pacienti un paretam kāds medicīnas darbinieks, nesdams līdzi savdabīgu smaržu, kā arī grūti formulējamu fiziskas atkaili- nātības gaisotni. Vendai jau no bērnības bija licies, ka ārstu rokas aiz tīrības ir nedaudz sāpošas, it kā tām būtu novilkta ādas virsējā kārta.

Pie kabineta durvīm nācās minūtes piecpadsmit pagaidīt. Venda atcerējās, ka Valdis viens pats

mājās guļ, un nodrebēja bezspēcībā. Vientulība viņam bija labāka par sievas tuvumu. Ak, par to labāk nedomāt, nedomāt…

Ginekoloģe jauno grūtnieci izskatīja un iztaujāja pamatīgi. Visu pierakstīja. Piereģistrēja arī vīra darba​vietu un telefonu. Beidzot pienāca mirklis, kad paciente iedrošinājās teikt: — Man šķiet, ka esmu infekcijas nēsātāja.

— Kādas infekcijas?

— Nezinu. To varbūt varētu noskaidrot nopietnās Jaboratoriskās pārbaudēs. Ar tām, kuras jūs nozīmējat, droši vien nepietiks.

— Kā jums tāda doma ienāca prātā? Vai ir kādas pazīmes?

Venda nosarka. Sis pašpārliecinātās un šķietami gudrās sievietes klātbūtne viņu mulsināja. Kopš Venda atradās Rīgā un bija sākusi ticēt likteņa labvēlībai, viņa bija kļuvusi nedrošāka un biklāka.

— Ilgstoši uzturēdamies mūsu, tas ir manā, manas mātes un vecmāmiņas tuvumā, daudzi cilvēki ir sasli​muši un nomiruši. Ārste brīdi uzmanīgi vēroja Vendu. Jautājas — Ar kādu slimību?

— Ar dažādām. Mēs esam kaut kādā ziņā indīgas, — Venda atbildēja nedaudz mulsi. Viņai šķita, ka gudrā sieviete viņu pietiekoši uzmanīgi neuzklausa un varbūt pat netic teiktajam. Pa to laiku ārste ieskatījās pacien​tes pasē.

— Jūs nesen Rīgā?

— Jā.

— No laukiem?

— Jā.

— Aiziesiet uz piecpadsmito kabinetu.

— Jā.

— Palūkojieties man acīs! — ārste pēkšņi skarbi pavēlēja.

Venda lūkojās viņas zajpelēkajās varavīksnenēs pilna neizpratnes un izbrīna. Ārste vēlreiz lika lūkoties uz logu un pēc tam uz viņas pirkstu. Venda paklausīgi izpildīja prasīto.

Uz piecpadsmitā kabineta durvīm stāvēja uzraksts: «Psihiatrs». Blakus tām sēdēja pusmūža sieviete ar dzērājas seju un dzelteniem pirkstu galiem.

— Jūs pie psihiatra? — brīdi pētījusi Vendu, sieviete pazemā, skarbā balsī noprasīja, vārdu «psihiatrs» izrunādama ar kaut kādu sevišķu pacilājošu šarmu, kas lika domāt, ka psihiatru uzskata vismaz par pašu aug​stāko priekšnieku starp ārstiem.

— Jā, — Venda atbildēja.

— Pie citiem ārstiem iet tikai idioti. Ja ir īsta vaina un prātiņš vēl mājās, tad meklē psihiatru.

Venda izlikās, ka nav dzirdējusi. Sieviete viņu uzkrī​toši pētīja, beidzot izdvesa: — Tu, meitenīt, tālu tiksi.

Venda pasmaidīja. Smaida iedrošināta, kaimiņiene viņai pietuvojās un acīmredzot gatavojās uz garu sa​runu. Sajā brīdī durvis atvērās un vīrieša balss sauca: — Nākamais!

Venda palika viena. «Māņticība,» viņa domāja. «Cik sarežģīts un neskaidrs vārds! Kuru apvainot šinī gadī​jumā māņticībā?»

Sieviete pēc minūtēm piecām iznāca no kabineta ap​mierināta un smaidoša.

Venda iegāja.

— Es jūs laikam veltīgi traucēšu, — viņa klusi iesāka.

— Nekas. Jo labāk. — Vīrietis piecēlās un nāca viņai pretī. No viņa staroja miers.

«Personības radīta psihoterapija,» Venda nodomāja, pēkšņi zaudēdama biklumu un kaunu par nevajadzīgo vizīti. Ārsts apsēdi​nāja viņu un apsēdās pats. Raudzījās sejā ar līksmu ziņkāri. Teica: — Patiešām, jums taisnība. Pie manis te reizēm sūta tikai tādēļ, ka paši nevīžo strādāt. Ko jūs tādā ga​dījumā iesāktu manā vietā?

— Nezinu. — Venda paraustīja plecus.

— Jā. Bet ārsts tā atbildēt nedrīkst. — Psihiatrs pasmaidīja.

— Saprotu. — Venda pamāja ar galvu.

— Kas tad bija par cēloni norīkojumam? Te rakstīts: iespējama uzmācīga ideja. Kāda tad ir tā jūsu savādā ginekologus mulsinošā ideja? — Ārsts runāja mierīgi, pilns uzticības un nelielas zobgalības pret kolēģiem.

«Laikam tāda ir visu psihiatru taktika,» Venda no​domāja. Teica: — Esmu no raganu dzimtas. Un pati arī esmu ra​gana.

Psihiatrs uzmeta viņai ātru skatienu un tūlīt nover-, sās. Mulsums bija mirklīgs, gandrīz nepamanāms.

— Tas ir interesanti. Ceru, ka jūs visiem to nestās​tāt?

— Nē.

— Ļoti labi. Ir patiesības, kuras drīkst teikt tikai pašiem tuvākajiem cilvēkiem un, protams, ari ārstiem. Kas vēl zin, ka jūs esat ragana?

Venda klusēdama raudzījās psihiatram pierē. Sievieti pēkšņi satrauca nojauta, ka atkal notiks vilšanās.

— Kāpēc jūs neinteresē šīs murgu idejas rašanās? — viņa jautāja.

Psihiatrs nosarka. Viņa redzēja, ka sārtums izplatās vīrieša pierē un tajā galvas daļā, kur mati jau bija kļuvuši retāki. Viņš joprojām vērās galdā, saspringti domāja. Tad strauji palūkojās Vendai acīs un teica: — Piedodiet! Stāstiet, lūdzu!

Venda nopūtās. Iesāka: — Cik labi būtu, ja šī neticamā fakta nebūtu! Jūs mani izārstētu, un viss beigtos …

— Jums ir kaut kas ļaunāks?

— Manas mātes un vecmāmiņas vīri ir miruši tālab, ka atradušies ilgstoši sievu tuvumā. Kad mans pirmais vīrs saslima, es izšķīros. Pēc tam cerību uzplūdā apprecējos ar zinātnieku ķīmiķi, kam draugi biologi, cerēju, ka viņi kaut ko izpētīs, noskaidros. Diemžēl vīrs ir atkal smagi slims, bet pētījumi vēl neko nav devuši.

— Kas un ko jums pētīja?

— Mikrobiologi. Pārbaudīja izelpoto gaisu, asins paraugus, epitēlija šūnas, siekalas. Neko aizdomīgu ne​atrada.

— Nosauciet zinātnieku uzvārdus!

— Doktors Sūna, zinātņu kandidāts Mellezers.

— Mellezers? Cilvēka ģenētikas autors?

— Jā.

— Kāpēc jus pilnīgi neuzticējāties viņiem, nācāt uz poliklīniku? Pareizāk sakot: kāpēc stāstījāt ginekoloģei par savu nelaimi?

Venda pasmaidīja.

— Jūs pats sarunas sākumā teicāt, ka ārstiem jā​stāsta viss.

— Mjā. Tā nu tas bija. Un tomēr: kāpēc jūs viņai teicāt?

Venda bridi domāja.

— Dažkārt grūti savu rīcību novērtēt, — viņa atbil- 'dēja. — Sī jaunā poliklīnika un ārstu nosvērtā, viszinošā stāja atstāja uz mani iespaidu. Šķita: katrs tūlīt spēs pateikt, kas man par nelaimi.

Saprotu: tā bija mirk]a apmātība. PiedodietI — Nav ko piedot, — ārsts attrauca. — Iznāk, ka jūs atvainojaties par uzticēšanos. Vai ne?

— Jā, — Venda piekrita.

— Cik liela ticamība, ka patiešām jūsu māte, vecmāmiņa un jūs pati vainojamas pie vīru saslimšanas un nāves?

— Ļoti liela, — Venda klusi atbildēja.

— Vai jums nebūtu ērtāk šādu sakritību noliegt?

— Ir jau liegts un neticēts pietiekoši. Sev tikai par ļaunu.

— Skaidrs.

— Piedodiet…

— Lūdzu!

— Dodiet padomu, ko darīt.

— Kāpēc jūs neuzticējāties mikrobiologiem?

— Viņi tomēr nav ārsti. Turklāt Sūna pats ieteica griezties medicīniskās laboratorijās, lai pārbaudītu vienkāršākas versijas. Man citi teica, ka uz laboratorijas pārbaudi varot norīkot tikai iecirkņa ārsts.

— Jūs pie tā, cik saprotu, vēl neesat bijusi, — Neesmu.

— Hml — Psihiatrs domīgi sarauca pieri. —• Baidos, ka viņa jūs nosūtīs atkal pie manis. .Vai jums tā ne​liekas?

— Liekas, — Venda piekrita.

— Labi. Es ierakstīšu kartiņā savu atzinumu. Ja tomēr vēl sūtīs, tad runāšu personīgi. Vai tas jūs apmie​rina?

— Jā. Kā jūs tomēr iesakāt rīkoties tālāk?

— Jāgriežas kādā medicīniskā pētniecības iestādēs institūtā, specializētā klīnikā.

— Mani tur pieņems?

— Bez iecirkņa ārsta norīkojuma laikam nevarēs iztikt.

— Skaidrs. Paldies.

Venda no psihiatra kabineta izgāja gandrīz vai priecīga. Vēl nekas nebija noskaidrots, pat šis noskaidrošanas ceļš nebija zināms, bet viņai kļuva vieglāk ap sirdi, jo runātājs izrādīja rūpes par cilvēka prātu. Viņa apsēdās pie iecirkņa ārsta durvīm un bez kurnēšanas nogaidīja vairāk nekā divas stundas līdz pieņemšanas laika beigām. Izrādījās, ka tādu gaidītāju bez numu​riem ir veseli pieci. Ārste izskatījās iesācēja un pēc tā, cik rūpīgi aizpildīja ierakstus individuālajā kartītē, atgādināja biklu skolnieci. Šķita, ka viņai ne prātā nevar ienākt doma pārtraukt darbu, pirms nav pieņemti visi pacienti. Numuriņus reģistratūrā nedeva vairāk ne tāpēc, ka ārste atteiktos pieņemt, bet tālab, ka pēc noteikumiem vairāk nebija atļauts.

Nolikusi sāņus iepriekšējā slimnieka slimību pierakstu grāmatiņu, viņa ar nedaudz nedrošu skatienu pie​vērsās pacientei.

— Lūdzu! — teica un paņēma kartīti.

— Man vajadzīgs norīkojums laboratoriskiem izmek​lējumiem … — Venda iesāka.

— Pirmo reizi? — ārste jautāja.

— Jā.

— No kuras poliklīnikas?

Venda nosauca rajonu un piebilda: — Poliklīnikā tur tikai reizi esmu bijusi. Skolas laikā. Laukos ārstēja vietējais ārsts.

— Labi, — ārste pamāja ar galvu. — Par ko jūs sūdzaties?

Venda sastinga. Jaunā ārste bija tik bikla, ka paciente nespēja atrast piemērotus vārdus, lai pateiktu savu smago sakāmo.

— Pati esmu vesela, bet bīstama saviem tuviniekiem, — viņa iesāka. — Tāpai bīstamas bija mana māte un vecmāmiņa. Acīmredzot kāda iedzimta novirze, kuras dēļ organisms izdala citiem kaitīgus veidojumus.

Ienāca paveca māsa. Ārste bažīgi uz viņu atskatījās.

— Mātes un vecmāmiņas klātbūtnē miruši vīri, arī bērni, tālab viņas un līdz ar to arī es tikām iedēvētas par raganām. Es nevēlējos piedzīvot vīra nāvi, tāpēc ar pirmo vīru šķīros, līdzko viņš sāka slimot. Šobrīd smagi slims ir mans otrais vīrs. Nezinu, ko iesākt. Bail iet mājās. Mēs esam novērojušas, ka vainīga ir mūsu elpa, mūsu tuvums …

— Kur tad jūs līdz šim dzīvojāt? — sarunā paskarbi iejaucās māsa. — Vai mežā?

— Strīčavā.

— Jūs tur ārstējāties? Vai vietējais ārsts zin?

— Ārstējos, bet ārsts nezin. Domāju, ka nezin.

— Hm. — Māsa ironiski pavīpsnāja un paraustīja plecus.

Jaunās ārstes acīs pavīdēja bailes un lūgums piedot. Vendai viņa arvien vairāk iepatikās.

— Lūdzu, atnesiet Valda Dzeņa kartiņu! — ārste teica medmāsai.

— Kas tas par pacientu? — tā sapīka.

— Sīs pacientes vīrs.

Norīkotā paklausīja nelabprāt. Izejot vēl atgriezās un pamācīja.

— Būs jānosūta uz piecpadsmito.

— Viņa no turienes nāk, — ārste spītīgi atbildēja.

Kad māsa izgāja, Venda turpināja stāstīt. Ārste klausījās uzmanīgi, šo to precizēja. Māsa ienesa lapiņu ar ziņām par Valda Dzeņa slimību.

Dati vēl nebija ierakstīti kartītē.

— Gripa, — ārste teica. — Kopā ar paaugstinātu organisma jūtību. — Tad, palūkojusies Vendai sejā, piebilda: — Saaukstēšanās slimība.

— Kāds vīruss? — Venda jautāja.

— To mēs nezinām, — ārste atbildēja.

— Tātad nevar galvot, vai vispār tā ir gripa?

— Galvot nevar, — ārste vilcinādamās atzina. — Daudzām slimībām ir līdzīgi simptomi.

— Vai jūs varat uzrakstīt norīkojumu uz laborato​riju?

— Ko jums tas dos? — ārste šaubījās. — Savā laikā skolā un citur jums taču līdzīgas analīzes ir ņemtas?

— Jā, —Venda piekrita.

— Jums jāgriežas kādā pētnieciskā laboratorijā, — ārste ieteica.

— Jā, — Venda pamāja ar galvu. — Lūdzu, uzrak​stiet norīkojumu uz šādu laboratoriju! Ārste jautājoši palūkojās uz māsiņu. Tā paraustīja plecus. Teica: — Bez galvenā ārsta akcepta nevar. Ārste paskatījās pulkstenī,

— Šķiet, ka viņš vēl ir.

— Jūs gaida pieci cilvēki, — māsa atgādināja. — Es ilgāk par astoņiem nestrādāšu.

— Pagaidiet! — ārste teica Vendai, piecēlās un izgāja.

Atgriezās pēc minūtēm piecām.

— Norīkojumu mēs varam dot, bet vislabāk, ja jūs pati vispirms aizietu uz kādu eksperimentāla institūta vai klīnisko laboratoriju un sarunātu ar viņiem. Mēs šobrīd nezinām, kas īsti būtu jāpārbauda.

Lai viņi pa​saka, tad uzrakstīšu norīkojumu.

Venda piekrītoši pamāja ar galvu.

Nākamā dienā viņa apstaigāja dažas piemērotas pētnieciskās iestādes, kuru adreses atrada telefonu grāmatā. Iepriekš nezvanīja un neiztaujāja, jo nevēlējās, ka par viņas gaitām uzzina Valdis.

Vīrs nejautāja, kurp viņa dodas. Viena laboratorija neatbilda «tēmai», otra nodarbojās tikai ar akūtām infekcijas slimībām. Lai staigāšana nepārvērstos par garu, mazauglīgu procedūru, Venda devās uz Centrālo zinātniskās pētniecības institūtu, pārvarēja kautrību un pieklauvēja pie zinātniskā sekretāra durvīm. Viņu saņēma laipni un tikpat laipni nodeva pusmūža sievietes ziņā. Cik varēja saprast, tā bija pētniecisko uzdevumu koordinatore vai kas tamlīdzīgs.

Staigādama un izlūkodama iespējas nodot savu smago likteņa lāstu piemērotu sapratēju ziņā, Venda bija jau apguvusi zināmas praktiskas gudrības. Tas, ko teica viens, nebūt nenozīmēja absolūtu patiesību. Otrs dažkārt sacīja pavisam citu. Pašu problēmu — šo neticamo iedzimtā «indīguma» faktu labāk bija sākumā nemaz neatklāt, jo tas, ja arī vienmēr neradīja šaubas par viņas garīgo līdzsvaru, katrā ziņā izraisīja savdabīgu pretestību, aizkaitinājumu un neticību ar visiem no tā izrietošajiem sarežģījumiem. Pat labvēlīgi un saprotoši noskaņotie darbinieki sāka uz viņu raudzīties satraukti, ar baiguma zibšņiem acīs. Sādi baiļu uzplaiksnījumi bija šad tad manīti arī viņas dzimtā pagasta zemnieku acīs, bet viņa pie tiem toreiz bija pieradusi. Tagad šeit, svešumā, no inteliģentu sejām šī «raganības tuvuma dvesma» blāzmoja daudz nepatīkamāk, asāk un nežēlīgāk. Vainojami bija varbūt arī nedaudzie laimes mēneši, kad Venda šādus skatienus ne reizi nebija jutusi un tālab no tiem atradinājusies.

Katrā ziņā arī no praktiskā viedokļa labāk šķita pašu galveno pēc iespējas neakcentēt, noslēpt, jo tas pra​sīja garu skaidrojumu, radīja daudzus liekus jautāju​mus, bet Vendai bija maz laika.

Pētījumu koordinatore, zinātņu kandidāte, bija no tām, kas pieradusi runāt vairāk pati nekā uzklausīt otru.

— Vai jūsu pētījuma pieprasījums ir ieslēgts pētījumu tematiskajā plānā? — viņa tūlīt asi jautāja, steidzīgi paskaidrodama, ka institūtā ir stingri noteikts tematiskais plāns, kas sadalīts pa nodaļām, laboratorijām un tēmām, ka tā grozīšana, pēc vairākuma un autoritatīvu personu domām, pieļaujama tikai sevišķos nepieciešamības gadījumos. Viņa paguva apliecināt arī to, ka pati pilnīgi piekrīt šādai kārtībai, jo «tāda kārtība veicina kompleksus, mērķtiecīgus problēmu risinājumus, ļauj līdzstrādniekiem izstrādāt nopietnas disertācijas». Viņa laikam būtu šādā garā vēl ilgi skaidrojusi, ja Venda nebūtu viņu pārtraukusi ar piezīmi, ka, lūk, viņa pati, Vendīga Dzene, ir pētījuma objekts.

— Kā to saprast? — koordinatore nedaudz apjukusi iejautājās.

— Manī ir savdabīgs vīruss, kas pāriet tikai uz tiem, kas ilgstoši ar mani kopā dzīvo, — Venda teica, cenzdamās ieinteresēt darbinieci, atraut to no pārlieku vispārinātām administratīva rakstura patiesībām, — Vīruss? — koordinatore jautāja, — Jā.

— Vīrusus galvenokārt pēta Mikrobioloģijas insti​tūts .,.

Sieviete jau pavēra muti, lai sniegtu pamatīgāku informāciju par šo institūtu, bet Venda

pasteidzās ar paskaidrojumu: — Viņi jau nodarbojas ar mani.

— Ko tad jūs vēl gribat? — mediķe izbrīnīta jautāja. Un Vendai bija jāatzīst, ka jautājums ir ļoti lo​ģisks, tikai balss skaņa, kādā tas pateikts, domu defor​mēja.

— Viņi saka: tāda vīrusa darbībai var būt tūkstoš seku, kuras labāk spētu izsekot jūs, mediķi, — Venda paskaidroja.

— Tas jā, — sieviete labprāt piekrita. — Biologi, neorientēdamies elementāros medicīnas jautājumos, daž​kārt sarunā zilus brīnumus… Jūs skaidri zināt, ka tas ir vīruss?

— Varbūt ari nav vīruss, — Venda šaubījās.

— Kā jūs zināt, ka jūsos vispār ir kaut kas in- fekciozs? Vai viņi to atklāja?

Nu vairs nevarēja izvairīties no stāstījuma par raganas likteni. Un galu galā — kam citam to lai stās​tītu, ja ne pētījumu koordinatorei?

Venda ilgi runāt nedabūja. Viņu pārtrauca jautā​jumu lavīna, kas mijās ar paskaidrojumiem.

— Kādā rajonā tas notika? Neticami! Ne Veselības aizsardzības ministrijā, ne institūtā datu par šo parādību nav. Visas savdabīgas saslimšanas tiek rūpīgi reģistrētas, un par tām mēs esam labi informēti. Jūs taču saprotat, ka mēs esam zinātniski pētnieciska iestāde, kurā šāda informācija nokļūst pirmām kārtām. Piedodiet, bet jūsu stāstījums izklausās pēc pasakas, pēc folkloras. Varbūt kādā tumšākā nostūrī, lai gan tam negribas ticēt, pastāv teika par sievām raganām, kas nomoka vīrus, bet…

— Mans vīrs patlaban ir ļoti slims, — Venda viņu paasi pārtrauca. — Katra minūte dārga.

Darbiniece izskatījās nepatīkami iztraucēta. Bet, palūkojusies Vendas mierīgajā, labsirdīgajā sejā, norima un turpināja izteikt savas domas par ticēšanu raganām. Venda bija lasījusi avīzē par obstrukciju Anglijas parlamentā un pēc tam svešvārdu vārdnīcā noskaidrojusi vārda nozīmi. Viņai šķita, ka šoreiz pret viņu tiek rīkota obstrukcija: gāž virsū nemērķtiecīgas, tukšas runas blāķus, lai tikai īstā doma neizspruktu cauri.

— Sakiet, lūdzu, — viņa pārtrauca vēlreiz, — vai pie jums ir kāds, kas interesētos par šādu grūti noti​camu, tomēr patiesu īstenības faktu?

Darbiniece vērtējoši palūkojās uz Vendu. Teica: — Zināt, pie mums te nāk dažādi cilvēki. Viens piedāvā dzīvības ūdeni, ar ko ārstēt visas kaites, otrs gatavo savā personīgajā laboratorijā universālas zāles pret vēzi un diedelē, lai mēs dodam par tām savu oficiālu pozitīvu atsauksmi… — Viņa vēl brīdi turpināja brīnumdaru uzskaiti, bet tikmēr Venda sasprindzināti domāja, kādiem vārdiem pārliecināt zinātnieci par savu gara spēju skaidrību.

— Piedodiet! — Venda viņu atkal pārtrauca. — Kur ir laboratorija, kas strādā ar vīrusiem, fermentiem, he​moglobīnu?

— Tādas tēmas, kā jums vajag, nevienam no viņiem nav, — darbiniece atbildēja.

— Varbūt kāds labprātīgi uzņemas, — Venda mi​nēja.

— Kas uzņemsies? Tēmas izstrādātas un apstiprinātas. Jums nav nekāda priekšstata par zinātnisko darbu. Noteiktu tēmu dažkārt izstrādā veseli zinātnieku kolektīvi. Katrs ieinteresēts pabeigt savu tēmu. Neviens, kas grib dzīvē ko sasniegt, neņems tādu neskaidru un fantastisku pētījumu.

Turklāt, cik saprotu, tur nekas skaidri nav zināms, viss balstās uz iedomām. Pat noformulēt tēmu nav iespējams. Kā lai tādu uzņem plānā?

— Varbūt var ārpus plāna? — Venda jautāja, juzdama, ka krūšu dziļumā sāk vibrēt līdz šim nekad nedzirdēta drūma nepacietības stīga. Māte un vecāmāte bija viņai mācījušas iecietību un pacietību kā galveno panākumu ķīlu nežēlīgajā un bezcerīgajā cīņā par cil​vēku sirdīm. Nu šī pacietība draudēja beigties, jo tai bija zudusi jēga. Ja aizies bojā Valdis, tad …

— Ārpus plāna? — sieviete pārjautāja. — Mēs ne​varam ij ar plāna darbiem tikt galā …

— Vai zinātnē drīkst tik cieti plānot? — Venda tur​pināja uzbrukt.

— Cieti plānot nedrīkst, — sieviete piekrita. — Mēs plānojam dinamiski. Tikai jūsu gadījumā, kā jau teicu, pat tēmu nav iespējams noformulēt. Viss miglā tīts…

— Ak dievs! — Venda saķēra seju rokās. — Vai tiešām nevienu tas neinteresē? — Viņa kodīja lūpas, lai novaldītu asaras.

Koordinatore atmaiga.

— Griezieties pie mikrobiologiem, kas jūs pazīst! — viņa deva padomu. — Lai viņi oficiāli pieteic pētījuma nepieciešamību. Tad mēs šo tēmu varēsim noformēt.

Venda juta, ka, dzirdot daudzkārt atkārtoto vārdu «tēma», spalgi iesāpas galva. «Laikam ari vārdi var nonāvēt,» prātā iesitās tramīga doma, «ja vien tos pietiekoši bieži atkārto.» Viņa bija kaut kur lasījusi, ka daudz atkārtoti vārdi un domas, sevišķi, ja tos izsaka brīžos, kad cilvēks gaida kaut ko citu — līksmāku, ne​apzināti kļūst par pašu niknāko negatīvo emociju izrai​sītājiem.

Viņa tā arī šķirtos no koordinatores, nekā nepanākusi, ari nesaprazdama, kāpēc tiek neatlaidīgi noraidīta, ja kā brīnumu nedzirdētu viņas beigu vārdus: — Ieejiet tepat laboratorijā, varbūt kāds tiešām par jums ieinteresēsies. — To pateikusi, viņa brīdi stā​vēja klusēdama, tad piebilda: — Labāk gan nesakiet, ka es jūs sūtīju.

Venda lēni pavēra laboratorijas durvis, domādama, ka tā iekārtota tāpat kā doktoram Sūnām — vispirms garu garie gaiteņi un tikai pēc tam telpas, kurās notiek praktiskie pētniecības darbi. Pretī viņai tūlīt rau​dzījās vērīgas pelēkas acis.

— Piedodiet! — viņa teica.

— Lūdzu, lūdzu! — Vīrietis piecēlās un paklanījās.

— Nāciet droši!

Tas bija pelēkā uzvalkā ģērbies, ap gadiem piecdes​mit.

— Ar ko varu pakalpot? — viņš jautāja un sniedza Vendai veclaicīgu pelēku krēslu, iepriekš noslaucīdams to ar dvieli. — Lūdzu, sēdieties!

Venda apsēdās un smagi nopūtās. Tā bija atviegli​nājuma nopūta.

— Esmu Vendīga Dzene … — iesāka.

— Jānis Savickis. — Zinātnieks paklanījās.

— Mans vīrs, Valdis Dzenis, — Venda turpināja, — ir smagi slims. Ar deviņdesmit deviņu procentu dro- sību varu apgalvot, ka viņa slimību izraisījusi mana klātbūtne. Es, mana māte, vecmāmiņa esam savdabīgi ģenētiski fenomeni, kas nēsā citiem cilvēkiem bīstamu slimības izraisītāju …

— Piedodiet! — Zinātnieks piecēlās. — Es paņemšu papīru un rakstāmo. — Pēc brīža viņš atgriezās un teica: — Lūdzu, turpiniet!

Medicīnas zinātņu doktors Savickis pirms četriem mēnešiem bija «pārvests uz pusslodzes algu» «par ne- iekļaušanos institūta plānos». Strādāja viņš, protams, tāpat kā agrāk — cauru darba dienu.

Likteņa ironija bija likusi viņam tieši šajā laikā atklāt efektīvu metodi, kā atšķirt veselās šūnas no vēža šūnām, kurai bija nenovērtējama nozīme ne tikai medicīnā. Par atklājumu viņš bija ziņojis kādā sanāksmē Maskavā, bet līdz šim tas vēl nebija patentēts.

Venda izstāstīja par saviem senčiem, viņu likteņiem, par vīru un bērnu nāvi, par sieviešu neauglību. Zinātnieks steidzīgi pierakstīja, šķiet, stenografēja, reizēm uzdodams papildu jautājumus, precizēdams. No viņa dvesa absolūta uzticēšanās un degoša ziņkāre. Pēkšņi viņš it kā sastinga.

Zīmulis apstājās pusrakstā, seja kļuva neizteiksmīga.

— Jūs esat bijusi pie psihiatra? — viņš jautāja.

— Jā, — Venda atbildēja.

Zinātnieka sejā atspoguļojās apjukums, vilšanās.

— Nebaidieties! — Venda iesaucās. — Neesmu traka. Mans vīrs ir ķīmiķis. Paraugus no manas elpas, ādas un asins jau pētīja Jēkabs Mellezers un Rolands Sūna no bioloģijas institūta. Es jums pateikšu doktora Sūnas telefonu, piezvaniet tūlīt un noskaidrojiet, lai jūs netraucē šaubas.

— Lūdzu! Kāds telefons? — Savickis teica un izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu.

Venda nosauca telefona numuru.

Savickis tomēr to nepierakstīja. Salīdzināja tikai ar numuru, kas bija viņam jau zināms. Venda turpināja: — Ar Sūnu jums noteikti jāsazinās, lai varētu pētīt saskaņoti. Piedodiet, ka es tā jūs pamācu, bet laika ir ļoti maz.

— Noteikti runāšu ar Sūnu, — Savickis piekrita.

— Paldiesl — Ko jūs tagad vēlaties?

— Lai jūs noņemtu paraugus.

— Līdz rītdienai nevarat pagaidīt?

— Rīt visu dienu man jābūt darbā.

Zinātnieks jautājoši palūkojās uz viņu.

— Piedodiet! — Venda attapās. — Es darba lietas nokārtošu, sarunāšu ar draudzeni.

— Redzat, — Savickis teica kā atvainodamies, — šobrīd man nav skaidrs, kādus darbus sākt pirmām kārtām, ko paveikuši mikrobiologi, kādas versijas viņi izvirza. Steigšanās tādējādi var kļūt par kavēšanās cēloni. Arī dzīvē reizēm tā gadās, vai ne?

— Jā, — Venda piekrita. Sirds sarāvās no domas, ka atkal tukšā paies vesela diena. Laiks šausmīgi ātri kusa — kā sniegs siltā ūdenī. Rīt piektdiena. Tai sekos divas baigas un tukšas izejamās dienas, kad cilvēciskie darbi sastings uz vietas, vien atomi neapstāsies riņķot un mikrobūtnes veiks savu ieplānoto neģēlību.

— Nebaidieties, — Savickis teica, it kā būtu nolasījis viņas domas. — Ja būs vajadzība un tehniskas iespējas, strādāšu sestdien un svētdien. Tikai, redzat, ne vienmēr var dabūt barotnes, indikatorus un citus nepieciešamos materiālus. Un ne jau birokrātijas dcļ. Praktiski viena diena laika ziņā neko nevar izšķirt. Teo​rētiski — jā. Ceru, ka jau šovakar varēšu pasūtīt daļu materiālu.

Venda sēdēja un klusā izbrīnā vēroja, kā zinātnieks taisnojās.

— Vai norīkojums no poliklīnikas nav vajadzīgs? — viņa jautāja.

— Kāds norīkojums? — Savickis nesaprata.

— Nu, tāds kā oficiāls lūgums, lai jūs mani pie​ņemtu un pētītu, — viņa paskaidroja.

— Nezinu, — Savickis atbildēja un piebilda: — Sajā ziņā es daudz ko nezinu.

Vendai ienāca prātā iepriekšējā saruna ar koordinatori par tēmām un tikšanu dzīvē uz priekšu.

Viņa palūkojās uz zinātnieku un tikko jaušami pasmaidīja. Skaidri bija redzams, ka šis cilvēks nezin ne vien par norīkojumiem, bet arī par tikšanu dzīvē uz priekšu. «Cik dīvaina simbioze!» viņa nodomāja.

— Lai nebūtu lieku runu un liekas ziņkāres, došu (jums laboratorisko indeksu B-l, jūsu vīram — B-2, — Savickis paskaidroja. — Vai piekrītat?

— Jā, — Venda pamāja ar galvu.

— Ceru, ka šos indeksus pieņems arī Sūna.

•— Jā, — Venda vēlreiz pamāja.

Kad viņa izgāja uz ielas, viņai joti gribējās raudāt. Par visu, visu.

BEIGU ZVANS Kamēr zinātnieki mainīja barotnes un indikatorus, graizīja šķēlītēs Vendas epitēlija un izkaltēto asins šūnu paraugus, gaidīja jaunas speciālas barotnes no citām laboratorijām, saskaņoja savstarpējus pētījumus, urbās cauri citās valodās publicētajai jaunākajai informācijai par mazmolekulāru informatīvo olbaltumvielu pārvietošanās ceļiem no viena organisma otrā, gāja laiks, gāja dienas, nedēļas. Vajadzēja sastingt pacietībā, pētīt un pakļaut lielām nāves briesmām pacientu vai arī, pakļaujot to mazākām nāves briesmām, ar savu autoritāti panākt asiņu pārliešanu, tādējādi daudzējādā ziņā pārvelkot svītru līdzšinējiem pētījumiem.

Diskusijas. Domstarpības. Domu haoss. Zinātniski auglīgs haoss, bet kaitinošs nezinātājam, satraucošs visiem, tomēr visbaigāks tiem, kas prot atšķirt tikai baltu un melnu.

Pa to laiku, tas ir, pēc atgriešanās darbā, Valdis savā laboratorijā mēģināja glābt slimības laikā pār​lieku ilgi nostāvējušos sintēzes starpproduktus. Vien​kāršāk būtu mest tos ārā, bet pati nostāvēšanās bija interesants blakusfaktors, ko gribējās izpētīt.

Viena pudelīte bija kaut kā palikusi bez uzraksta, Valdis nespēja atcerēties, kas tajā iepildīts.

Acīmredzot slimības tuvošanās jau dažas dienas iepriekš padarījusi viņu izklaidīgu, jo nekad līdz šim nebija gadījies tāds brāķis.

Imants vairākkārt vērīgi nopētīja kolēģi un beidzot, pazīdams Valda spontāno raksturu, nedroši ierunājās: — Tu izskaties kā nāvei caur zobiem izvilkts.

Citkārt uz tādu apgalvojumu Valdis būtu reaģējis ar pāris puslīdz asprātīgām dzēlībām. Šoreiz tikai ilgi, pētoši palūkojās Imantam acīs un nopūtās.

Prātā pašam tūlīt iesitās doma par Sakristīnes mirušo vīru Riepnieku, kurš arī kādreiz pūtis un dvesis kā nodzenāts auns.

— Nolādētā aizmāršība! — viņš teica. — Pusotra mēneša darbs pagalam.

— Es domāju, ka tu vispār mierīgi vari iztikt bez šiem papildu darbiem, bez šī analoga, — Imants aizrā​dīja. — Nospļaujies un velc disertācijai apakšā svītru!

Taisīdams to tik resnu, tu tikai pret citiem paaugstini prasības. Par to no kolēģiem nesaņemsi pateicību.

Valdis pavēra muti, lai strīdētos pretī, bet nebija spēka un gribas. Dīvainā kārtā viņš šajā brīdī it kā patiešām iejutās citu ādā, to cilvēku stāvoklī, kuriem nekad nebija tik daudz enerģijas kā viņam.

No šī viedokļa Imanta vārdi ieguva citu jēgu. Patiešām, visiem taču vajadzēja iegūt grādu, lai varētu nodibināt ģimeni un bez materiālo rūpju spiedīguma strādāt šo pašu tautai vajadzīgo zinātnisko darbu, kurš, pārlieku paaugstinot prasības, varēja radīt efektu, pretēju gaidītajam. «Ja augstlēkšanas sektorā laidīs tikai tādus, kas var tūlīt pārlēkt, teiksim, 1,4 metru augstumu, sektors aizaugs ar zāli,» viņš domāja. Fiziskais sagurums mai​nīja viņa dzīves uzskatu, pasaules skatījumu.

— Tu nedomā, ka es taisos akurāt savu disertāciju iešmugulēt, — Imants teica. — Prasības jau sen paaugstināja, tikai nezinu, kas no tāda gājiena ieguva vairāk. Zinātnes melnstrādnieki vai veiklie noformētāji.

Valdis vēlreiz gurdeni palūkojās uz kolēģi. Līdz šim līdzīgas problēmas viņu nebija interesējušas. Viņš jutās pārlieku stiprs un enerģijas pilns, lai bēdātos par tādiem šķietamiem sīkumiem. Pēc viņa domām, īsts zinātnieks izgāja cauri visiem režģiem un garām visiem «noformētājiem», uz tiem pat nepalūkodamies. Tagad viņš pēkšņi sāka domāt citādi.

— Tev kaut kas pil, — Imants aizrādīja.

— O, paldies! — Valdis teica un saviebās. Novērsa sarunu uz ikdienas rūpēm: — Cik dekapeptīdu. esi uz​taisījis?

— Divarpus.

— Ko runāja kolokvijā?

— Amerikāņi esot sintezējuši jaunu angiotensina analogu.

— Kādā aktivitātē?

— Nekāda sevišķā. Ja būtu sevišķa, tad žurnālā ne​publicētu, steigtos patentēt.

— Jā, pēdējā laikā mēs uz šito ari esam apguvuši pieredzi.

— Ir savi dabas likumi. Patīkami vai nepatīkami, labi vai slikti, bet jāpakļaujas.

— Tev radusies filozofiska noslieksme, — Valdis teica.

Imants sēdēja uz ķeblīša velkmes skapja priekšā un cītīgi ar stikla nūjiņu apaļkolbā maisīja brūnpelēku šķidrumu.

Pa iekšējo translāciju sievietes balss trešo reizi atkārtoja: «Biedru Dīcmani lūdzu ierasties savā istabā.»

— Larisa teica, — Imants ierunājās, — ka emancipācija pilnīga būšot tikai tad, ja katra sieva savu vīru jebkurā laikā varēšot izsaukt pa šādu skaļruni.

— Neapmelo Larisu! — Valdis strupi atbildēja. Viņš turēja atvērtu ētera pudeli un ar baudu ieelpoja gaistošos garaiņus. Nekad agrāk viņam nebija patikusi ētera smarža. Bet šobrīd pat nevarēja pateikt, kālab atvēris ētera pudeli, jo darbs prasīja pavisam ko citu. Uz galda stāvēja kušanas punkta aparāts. Vajadzēja kapilārā stikla caurulītē uzņemt vajadzīgo vielu, ielikt aparāta zābakā un ieslēgt apsildi, bet pašam caur pavairojamo stiklu vienlaicīgi vērot procesu un termometru. Valdis palūkojās uz aparātu un saprata: viņš tīši vēlējās attālināt sasprindzināto darba mirkli, jo būtnes dziļumos rosījās bažas, ka šo darbu šodien veiks neprecīzi.

Kādu brīdi klusumu pārtrauca tikai stikla un šķid​rumu trokšņi un krēslā čīkstoņa.

— Paklausies! Kurš atstājis vaļā ledusskapja dur​vis? — Imants pēkšņi jautāja un aiztaisīja tās.

Valdis savilka pieri īgnuma grumbās un klusēja, tēloja aizņemto. Imants tīši izklaidīgā balsī teica: — Laikam Larisa.

— Larisa nav vainīga, — Valdis drūmi attrauca.

— Kā ne? No rīta ņēma DCC. — Larisa nav vainīga, — Valdis atkārtoja.

— Slikti.

— Kāpēc?

— Tev ir zudusi humora izjūta … Un atmiņa.

— Varbūt, — Valdis vēsi piekrita.

Lai gan diena šķita grūta un darbs nepavisam neveicās, pārnācis vakarā mājās, Valdis jutās labi.

Ven- das, kā vienmēr pēdējās dienās, nebija. Valdis paēda un atlaidās tahtā ar avīzi rokās. Pēc piecām minūtēm viņš jjau bija aizmidzis. Atmodās, kad pārnāca Venda.

— Piedod! — viņš teica sievai, noģērbās un likās gulēt par jaunu. Iepriekšējās naktīs viņš bija mocījies ar bezmiegu, nu, pēc dienas darba noguris, iegrima dziļā bezsapņu miegā. Rītā mostoties, tomēr atkal ne​daudz sāpēja galva.

Venda vēl aizvien pārnakšņoja saliekamā gultā vir​tuvē.

Valdis gan šad tad ierunājās par nākšanu uz istabu, bet sieva atbildēja tik neparasti cieti, ka viņš baidījās vēlreiz atgādināt.

Nākamā dienā viņš nespēja strādāt. Svēršana, tvaicēšana, filtrēšana un kristalizācija šķita

kļuvušas ne​nozīmīgas, bezjēdzīgas un pat kaitīgas viņa dzīvei.

Pusdienlaikā viņš satikās ar kolēģi no organiskās sintēzes laboratorijas, kurā pētīja organiskās lielstruk- tūras un genoma daļas, to skaitā plazmīdas. Izdzirdis par plazmīdārn, Valdis kļuva uzmanīgs. Diemžēl kolē​ģis neatzina visiem saprotamus izklāstus. Kad Valdis ieminējās par rakstu žurnālā «Znaņije — sila», kolēģis augstprātīgi pavīpsnāja un paskaidroja, ka jau vismaz desmit gadus nelasot populārzinātniskos žurnāliņus. Un tad ar Valdi notika kaut kas sen nepiedzīvots. Viņā strauji sāka briest mazvērtības sajūta, kas sajaucās kopā ar domu par sievas nolādētību. Tas bija baigi, bet savaldīt savas izjūtas viņš nespēja. Redzēdams pārvērtību Valda sejā, kolēģis aizbildinājās ar nevaļu un steidzīgi devās pāri plašajam vestibilam garām platlapai- najai palmai četrstūrainā koka podā. «Informatīvās olbaltumvielas! Informatīvās olbaltumvielas!» galvā kliedza muļķīga, apjukusi prāta dzilna. šī saruna par jaunu ierosināja vēlēšanos pašam noskaidrot patiesību. Tas, protams, bija naivi, muļķīgi, bet Valdis nespēja palikt mierā. Nelaime acīmredzot tuvojās. Gaidīt to nolaistām rokām šķita pārlieku mocoši.

Pēcpusdienā viņš devās uz bibliotēku. Nu jau bija zināmas iemaņas literatūras caurskatē.

Izrādījās, ka kopš vasaras nākusi klāt krietna deva informācijas, kas vēlreiz apstiprināja iepriekš zināmo un to papildināja ar jaunām atziņām. Svarīgākās domas un faktus viņš izrakstīja: «Provīrusi, tas ir, šūna ieaugušie vīrusi, dod imunitāti pret līdzīgu vīrusu infekcijām.» Zem tā pats piezīmēja: «Ir cilvēki, kas imūni pret gandrīz visām slimībām. Vai tiem būtu iedzimti visi attiecīgie provīrusi? Mūsu pusē bija vecis, kas ne reizi mūžā nebija slimojis. Kā pirmo reizi saslima, tā nomira. Tas varētu izskaidrot, kāpēc raganas pašas nesaslimst.» Izraksts: «Iespējama ģenētiskās informācijas apmaiņa arī tad, ja vīruss ir bakteriāls, bet šūna — cilvēka.» Komentārs: «Tātad vainīgas var būt ne tikai ādas šūnas, bet arī sīkbūtnes, kas mitinās uz ādas, gļotādas, arī informatīvās olbaltumvielas.» — «Mikroorganismos ir speciāls mehānisms apkārtējā vidē esošo genomu (DNS) uztveršanai.»

Komentārs: «Skaidrs. DNS informācijas nodošana tuviniekiem nav nekāda problēma. Varbūt tāpēc virs un sieva mūža beigās izskatās tik ļoti līdzīgi.»

Bezcerīgi izviļājis domas, veltīgā bezjēgā izlauzījis galvu, viņš vēlu vakarā satraukts un drūms pārradās mājās, paēda vakariņas un tūlīt likās gultā. Miegs bēga. Galvā sanēja smeldzošs modrums.

Kaut kur dziļi iekšienē nemanot bija sācis griezties turbīnas rats. Griezdamās skanēja un vibrēja turbīnas lāpstiņas. Valdis klausījās briesmas vēstošajā troksnī izmisis un bezspēcīgs. Piemiga rīta pusē, kad aiz loga jau kļuva dzirdami jaunā rīta trokšņi.

Pamodās dienas vidū. Bija sestdiena. Ārā spīdēja spalga janvāra saule. Debesis bija zilas un skaidras kā acetonā nomazgātas. Viss esošais uz mirkli šķita mīļš un skaists kā dzīves aina augsti profesionālā kinofilmā, kurai nav īstenības jēgas un satvara. Viņi abi ar Vendu rokās sadevušies gāja pa balto, naktī uzkritušo sniegu, ne viens, ne otrs neapjauzdami, ka tā ir pēdējā kopējā pastaiga viņu mūžā. Valdis jutās labi, vienīgi mugurā nedaudz augstāk par krustiem biezēja stīvums un no dienas spalguma tikko jaušami sūrstēja acis. Venda līdz šim bija centusies izvairīties no Valda tuvuma gan dienās, gan naktīs. Gulēja saliekamā gultā virtuvē, apgalvodama, ka tā jūtas ļoti labi, pat romantiski skaisti. Valdis paļāvās sievai, gaidīdams brīdi, kad atgriezīsies zudušais, vārdos neizsakāmais noskaņojums, kas dzīvei lika mirdzēt krāsu varavīksnēs, ļāva droši spriest un lemt. Reiz viņš bija noķēris sevi pie domas, ka iet sakņupis, pussaliecis muguru. Tūlīt aizsteidzās pie spoguļa un rūpīgi nopētīja augumu. Stājai nebija nekādas vainas, tomēr sajūta, ka mugura ir uzkumpusi, palika. Šķiet, tas bija kaut kāds garīgs sakumpums, ko fiziska muguras taisnošana negrozīja. Šķita, ka pēc šīs pastaigas rēnajā ziemas dienā vaja​dzētu kaut kam mainīties uz labo pusi.

Naktī Valdis pamodās no trulām sāpēm vēderā un mugurā. Viņš tās jau izjuta miegā. Pamazām

pieņemoties sparā, sāpes izdzenāja miegu un iedunējās gulētāja galvā kā baigs draudu zvans. Valdis pagrozījās gu|vietā, cerēdams, ka pozas maiņa palīdzēs, izkliedēs spiedienu. Diemžēl nekāda atvieglotība nenotika. Sāpes bija neatlaidīgas un, šķiet, pilnīgi neatkarīgas no ķermeņa stāvokļa.

Nesen laboratorijā Valdis strādāja ar dažiem radioaktīviem elementiem, tālab pirmā doma bija, ka viņš cietis no apstarojuma. Tā bija fantastiska prātošana. «Bet sajūta taisni tāda, it kā es būtu stāvējis neitronu bumbas C zonā,» viņš domāja. Bija zināms, ka apstarotajiem arī prātiņš sabojājas. Pēkšņi viņš noķēra sevi pie aizdomām, ka Venda — tieši Venda ar savu ķermeni ir visīstākais radioaktivitātes ģenerators. Par laimi, vēl pietika gribasspēka, lai šo trako domu puslīdz izdzītu no galvas.

Pusstundu nomocījies, viņš beidzot nolēma aicināt ātro palīdzību. Sāpes bija krietni trakākas par zobu sāpēm, kuras viņš līdz šim uzskatīja par pašām bries​mīgākajām.

Pēc desmit minūtēm auto bija klāt. Valdis saģērbies dirnēja uz krēsla. Izskatījās bāls un sapīcis, bet citādi it kā gluži vesels. Venda, kā parasti, bija lietišķa un spraiga.

Viņam kaut ko injicēja. Iedeva tableti nošpas.

— Nekas cits nevar būt kā nieru spazma, — ārsts domīgi sprieda. — Ja pēc dažām stundām nepāriet, brauciet uz slimnīcul — Viņš pirms divām nedēļām pārdzīvoja grūtu drudža lēkmi, — Venda ierunājās. — Vediet, lūdzu, tūlīt līdzi! Man bail.

Pulkstenis rādīja bez dažām minūtēm seši.

Venda pavadīja vīru līdz slimnīcai.

Valdis pārģērbās slimnieka drānās, sanitāre piedāvāja sievai vīra drēbes, paskaidrodama, ka noliktavā tās saburzoties un piesūcoties ar sliktu smaku. Venda atteicās. Sanitāre paraustīja plecus.

Ejot uz palātu, Valdis jutās gandrīz labi, nožēloja, ka ļāvies palikt slimnīcā. Tikai apguldamies slimnīcas gultā, apjauta, ka būtībā nekas nav mainījies. Mugura sāpēja tāpat, un pakrūtē brieda jauns nelabums.

Pēc pusstundas viņš aizvilkās uz tualeti un izvēmās. Uz pieres izsprāga sviedri. Kļuva vieglāk. īsi pirms pusdienas viņš atkal jutās tik labi, ka griezās pie ārsta, lai laiž uz mājām. Galvā bija neparasts vieglums un visā ķermenī — vēlēšanās darboties. Viņš jokoja un smējās. Ārsts apsolīja, ka pēc apskates vakarpusē viņu atlaidīs.

Divas stundas vēlāk, kad Valdis atkārtoti griezās pie mediķiem ar lūgumu izsniegt drēbes, viņam paziņoja, ka rīt tiks noņemti paraugi veselai rindai analīžu, ka par to jau brīdināta laboratorija un par to zin slim​nīcas galvenais ārsts.

— Kāpēc? — Valdis pusneapzināti protestēja.

— Mums paskaidroja, ka to jūs pats vislabāk sapra​tīšot.

— Skaidrs, — Valdis teica. Nebija šaubu, ka sākuši darboties Jēkabs un Rolands.

— Labi. — Ārsts pasmaidīja un piebilda: — Jums ir dots pētnieciskais indekss B-2.

Atcerieties, lai neiznāk pārpratumi!

BALTO VIRSVALKU PASAULĒ Valdis gulēja četrvietīgā palātā — istabā ar augstiem griestiem. Pirmo dienu nācās pavadīt gaitenī, jo slimnīca bija pārpildīta. Pēc tam viņu pārvietoja palātā, kur puse gulētāju bija smagi slimi, Pie to gultām cauru nakti dega naktslampiņas.

Zinādami, ka Valdis ir zinātnieks un par viņu interesējas mikrobiologi, kā arī pētnieciskā klīnikas laboratorija, ārsti pret viņu izturējās ar savdabīgu godbijību. Dežūrārste vairākkārt atvainojās, ka viņš ievietots palātā, kur naktī dega gaisma un slimie vaimanāja. Būdams pirmo reizi slimnīcā, Valdis šo apkārtni uztvēra kā tipisku un normālu, un viņam pat prātā neienāca protestēt pret kaimiņu vaidēšanu un gaismu naktī. Te bija slimnīca, un te, pēc viņa domām, varēja no slimniekiem sagaidīt visu un redzēt visu, kas vien iespējams, sāpju un pirmsnāves brīžos cīnoties ar kaulaino sievu.

Kad pēc pusotras diennakts «pētniecisko objektu B-2» pārcēla uz ērto četrvietīgo istabu, viņš nejutās par pārmaiņu ne priecīgs, ne pacilāts. Astoņvietīgajā viņš bija iepazinies ar autokrāna šoferi, kam izoperēta niere. Tas šķita pacietīgs vīrs, trīs dienas pēc operācijas bija nogulējis uz muguras bez pakustēšanās; kad atkal drīkstēja grozīties, pārdzīvoja baltus svētlaimes mirkļus, savu labsajūtu izstarodams uz visiem apkārtējiem kā dziedinošu veselības eliksīru. Valdi šī cilvēka žesti, runas veids, rāmums un prieks mīļi sildīja kā nogurušu cejinieku priežu zaru ugunskurs. Tajā pašā laikā zinātnieks baidījās no šofera pārlieku uzsvērtās pieticības, kura apcirpa mērķiem un gribai spārnus.

Bažas un rāmuma valdzinājums savstarpēji strīdējās. Tomēr vīra tuvumā Valdis jutās labi, šķita — kļūst vieglāk elpot.

Kad viņu aicināja pārcelties uz devīto palātu, Valdim vispirms prātā iešāvās, ka tur nebūs šofera, kas stāsta par saviem bērniem, pārgudro sievasmāti un neveiklo darbabiedru, kurš trīs reizes pieteicies dzimtsa​rakstu nodaļā, bet ne reizi neticis līdz kāzām.

— Jums tur būs klusāk, — teica vecākā medmāsa, «Man klusums nav vajadzīgs,» Valdis domāja.

Devītajā palātā viņam blakus gulēja pašapzinīgs rūsganmatis, izkāmējis un nervozs. Pirmajā dienā ar Valdi pārmija tikai dažus vārdus. Arī pārējie izskatījās pavisam citādi nekā astotajā.

Noslēgti un nedaudz augstprātīgi. Viens nepārtraukti lasīja grāmatas, avīzes un žurnālus vai ari ar austiņām klausījās sporta ziņas un koncertus.

Lai netraucētu palātā iegājušos ritmu, padevīgi pa- kļaudamies pieredzējušāko biedru rīcībai, Valdis noslēdzās sevī. Tas nenācās grūti, jo galva aizvien vēl bija pilna domām par disertāciju un analogu problē​mām, kā ari par veltīgi šeit pavadītām minūtēm, stun​dām un dienām.

Apmeklētāju reizē Venda viņam atsūtīja apelsīnus, ābolus un vēstulītes. Vēstulēs Venda jautāja, ko viņam vēl atnest, un paskaidroja, ka ārsts liedzis personīgi satikties ar vīru. Viņa piekrita ārsta prasībām un lūdza, lai Valdis par to nebēdājas un saprot mediķu pūles un nodomus. Valdis, protams, saprata. Protestu radīja tikai uzspiestā bezdarbība. Viņš jutās gandrīz pilnīgi vesels. Nepierastais stāvoklis savdabīgi asi uzbudināja. Joprojām šķita, ka dziļi ķermenī griežas smagi riteņi, radīdami iekšēju dreboņu. «Gluži kā elek​trostacijas turbīnu zālē,» viņš atkal un atkal domāja.

Todien dīvainā kārtā bija cēlusies temperatūra. Valdis izbrīnījies vēroja zilo svītriņu stikla stobriņā, nesa​prazdams, kāpēc tā stāv pretī atzīmei 37,6°.

Viņš pacēla izstieptu roku. Pirksti viegli drebēja. «Ar tādu režīmu var nobendēt cilvēku,» viņš nodomāja, pats skaidri nezinādams, kāda rīcība šobrīd būtu vēlamāka. Kopš drudža lēkmes paša dzīvokļa sienas viņam šķita kļuvušas pretīgas. Domas par laboratoriju arī vairs ne- izstaroja to

prieku, ko agrāk. Vēl nesen kolbu un skapju atcerēšanās vien viesa sirdī sulīgu darba laimes apjausmu, toties šobrīd viņš jau uztvēra visu savādāk. Kaut kur prieka āderēs bija iebirzuši stikli — smalkas, griezīgas lauskas.

Naktī nenāca miegs. Kaimiņš, tas lielais grāmatu un koncertu tārps, bija kaut kā greizi atgūlies un paskaji elpoja. Ieelpoja klusi, bet izpūzdams pakšķināja kā motoriņš: «Pu, pu, pu, pu!» Valdis ieklausījās sevī. Kaut kur iekšienē — pakrūtē, galvā un mugurkaulā joprojām, aiz piepūles trīsēdama, griezās turbīna. Viņš atkal izstiepa abas rokas virs segas. Puskrēslā bija grūti saredzēt, vai pirksti dreb vai nedreb. Pašam šķita, ka nedreb. Bet iekšienē tik un tā griezās dzirnavas. Viņš pārvilka segu pāri galvai, bet miegs kavējās. Sirdi māca grēmas par veltīgi pavadītajiem bezmiega mirkļiem.

Grēmas paātrināja drūmās turbīnas gaitu, un miegs kļuva vēl nesasniedzamāks. īsi pirms septiņiem viņš nedaudz iesnaudās, bet tad jau māsiņa nesa termometrus, un par ilgāku gulēšanu vairs nebija ko domāt.

Valdis aptaustīja vēderu. Tas bija tāds kā ciets un sāpīgs. «Velns parāvis! It kā dzelžus būtu saēdies!» viņš nodomāja.

Vienu brīdi iedomājās, ka varbūt prātīgi būtu lūgt, lai viņu pārvieto atpakaļ uz trešo palātu pie autokrāna vadītāja. Ja jau viņš bija kaut kāds speciāls objekts B-2, tad viņa lūgumus vajadzēja ievērot. Kādu laiku viņš gluži nopietni apsvēra šādas prasības iespējas. Beigās uzvarēja dabiskais biklums un skepse. īsi pirms pusdienām Valdis sadomāja pavingrot, jo šķita, ka nelabā sajūta vēderā radusies bezkustības dēļ.

Diemžēl vingrošana neizdevās.

— Dižs sportsmenis, — cītīgais grāmatu lasītājs ironiski teica savam kaimiņam tā, lai dzirdētu arī Valdis. Vingrotāja locīgā ēna acīmredzot traucēja grāmatniekam raudzīties uz burtiem.

Valdis vēl pāris reižu pavē- zēja rokām un līda atpakaļ cisās. Iekšējā turbīna turpināja drebināt ķermeni tāpat kā iepriekš.

«Vajadzētu izdarīt kaut ko ārkārtēju,» Valdis prātoja. «Noskriet kilometrus trīs vai izkauties ar to smī- nīgo grāmattārpu.»

— Kas jums ir? — vaicāja rūsganmatis.

Pirmajā brīdī Valdis neattapās, ko jautātājs vēlas. Varbūt interesējas par viņa pašreizējām domām. Re​dzēdams Valda apjukušo seju, kaimiņš piebilda: — Kāda slimība?

— Velns viņu zin! — Valdis nicīgi izmeta, cenzdamies izkliedēt istabas saspringto gaisotni.

— Kaut kāds nieru iekaisums vai spazma.

— Ko tad viņi te jūs ielikuši? — rūsganmatis brīnī​jās ar zinoša cilvēka pārākumu.

— Nezinu, — Valdis attrauca. — Un jūs?

Kaimiņš pavīpsnāja un nopūtās.

— Operācija? — Valdis jautāja vēlreiz. Viņš nebija no pļāpīgajiem, bet šobrīd gribējās dzirdēt kaut ko no citu rūpēm, lai galva atbrīvotos no savējām.

— Nē! Pietiek! To man pietiek! — rūsganmatis pikti atbildēja. Šoreiz bija skaidri redzams, ka viņš dusmojas uz slimību, sliktākajā gadījumā uz ārstiem, bet ne uz jautātāju. Tas Valdi iedrošināja. .— Jums ir bijušas daudzas operācijas?, Ieturējis cienības pauzi, kaimiņš atbildēja uzsvērtā balsī: — Piecas.

«Dies pas'l» Valdis nodomāja. «Tad taču viņš ir īsta nelaimes čupiņa, tā teikt, slimnieks

profesionālis.»

Pēcpusdienā profesionālis pastāstīja, ka viņa sieva esot kādas lauku rajona slimnīcas galvenā ārste. Pēc visa spriežot, viņš ar sievas stāvokli šausmīgi lepojās. Viņam vairākkārt un dažādās vietās bija operēti limfmezgli, izgrieztas no tiem vēža metastāzes. Viņš rādīja Valdim nelielas rētiņas uz pieres, padusēs, pie kakla, cirkšņos un citur.

— Piedevām vēl ķīmija un apstarošana, — viņš stāstīja. — Nervi netur. Labāk nomirt. Ja nebūtu ārstējies, jau piecus gadus trūdētu ,,.

Valdim gribējās aizbāzt ausis. No šī cilvēka staroja tāds nervu stress, ka, skatoties viņa nervozajā, nelaimīgajā un reizē uzpūtīgajā sejā, Valdi sāka kratīt drebuļi. Diemžēl apturēt iedarbināto pašatklāsmi nebija iespējams.

Vakarā Valdim temperatūra sakāpa līdz 38,3°. Ārsts pirmo reizi pēc ienākšanas iedeva kaut kādas zāles, šķiet, aspirīnu. Prātu atkal pārņēma vienaldzība.

Naktī viņš nedaudz svīda. Rītā termometrs rādīja 35,6°. Turbīnas dreboņa bija it kā mitējusies, bet pazu​dis arī spēks. Viņš tikko spēja piecelties no gultas un apsēsties. Negāja mazgāties, Pusdienās tikpat kā neko neieēda. Jau karotes vai dakšiņas pieskaršanās lūpām radīja nelabumu.

Atnāca ārsts.

— Kā jūtaties?

— Labi.

— Asinsaina slikta. Uzmanieties no sasaldēšanās!

Viņu sāka apmeklēt vairāki ārsti. Iztaujāja, pierakstīja. Pēdējie Vendas apelsīni palika neapēsti, jo ēšana kļuva aizvien mocošāka. Reizēm kaklu aizžņaudza tāda spazma, ka nebija iespējams norit nevienu kumosu. Reizē ar spēku zudumu pazuda rūpju sajūta par darbu. Tas atvieglināja. Izkāmējis, ar iekritušiem acu dobu​miem viņš jutās dīvainā kārtā vieglāk nekā iepriekš.

— Tu izskaties pēc tāda, kas jautā pēc Pētera, — rūsganmatis viņam dienā vairākkārt aizrādīja.

Valdis nervozajam kaimiņam neticēja, tomēr teiktais iedarbo​jās, līdz izveda no pacietības.

— Jūs esat fenilalanīna benzilestera tuluolsullo- nāts, — viņš teica.

— Koa? — kaimiņš izbrīnījies jautāja. Turpmāk viņš nāvi un trūdus vairs nepieminēja.

Kad atnāca Jēkabs, Valdis drauga sejā diemžēl izlasīja to pašu sava stāvokļa sevišķo nopietnību. Jautāja pēc Vendas.

— Tagad tev par Vendu nekas nav jāzina, — Jēkabs atbildēja. — Kad izveseļosies, varēsi iztaujāt pēc sirds patikas.

— Labi,—Valdis piekrita.

Pēc dažām dienām viņš nonāca tādā kā pusne- maņas stāvoklī. Temperatūra visu laiku bija zem nor​mas. Stimulatori neiedarbojās, it kā to vietā injekcijas tilpnītē būtu iepildīts destilēts ūdens.

Pēkšņi un bez ievada sākās cīņa «pēdējos ieraku​mos».

Divreiz pārlēja asinis.

Neilgā laikā no pārlietām asinīm, kā vēlāk noskaid​rojās, bija pazudušas ievadītās antivielas.

Vēlāk sarežģītā un garā pārbaudes procesā noskaidrojās, ka šajā krīzes laikā, ļoti iespējams, bijuši ķīmiski bloķēti nervu gali. Katrā ziņā slimnieka limfā atradās viela, kas deaktivizēja nervu signālu ceļus. Pašu vielu izdalīt neizdevās. Pēc zinātnieku vairākuma domām, tā varēja būt sekundāra olbaltumviela, kas izstrādājusies organisma aizsargreakcijā pret pastiprinātu kairinājumu, kādu iepriekš bija pārdzīvojusi slimnieka nervu sistēma. Kas bija šis nervu sistēmas primārais kairinātājs, tā arī neatklājās.

Doktors Rolands Sūna kopā ar Jēkabu Mellezeru ievadīja no Valda Dzeņa slimajām asinīm iegūtos ekstraktus jūrascūciņām. No desmit viena sešu stundu laikā nobeidzās. Pārējās izturējās tā, it

kā neko nebūtu saņēmušas.

Slimnieka limfas, asins un siekalu laboratoriskie pētījumi nekādas būtiskas novirzes nerādīja, izņemot tās, kas vienmēr raksturīgas novājinājuma gadījumā.

Vairāk nekā nedēju vesela ārstu grupa cīnījās par Valda Dzeņa dzīvību. Izšķiroša uzlabošanās sākās pēc atkārtotas aktivētā skābekļa ievadīšanas. Neviens skaidri neņēmās apgalvot, vai šis faktors bijis izšķirošs vai tas tikai sagadījies kā pēdējais nepieciešamo pasākumu virknē, kas izrāva jauno zinātnieku no mū​žīgā visu problēmu atrisinājuma.

Pats Valdis Dzenis vēl ilgi pēc tam nebija spējīgs spriest līdzi. Murgu sapņu līmenī viņš vienreiz bija pārdzīvojis vārdos neaprakstāmu baigumu. Grasījās apstāties sirds. Divreiz izjuta mocošu, ilgu elpas trū​kumu, kad viņam noņēma skābekļa masku.

Tikai vairākas nedēļas pēc krīzes, kad gaisos jau mirdzēja modinoša marta saule, viņš pa īstam apjēdza, kas norisinājies un cik tuvu nāvei piebraukuši viņa dzī​vības rati.

Viss kļūmais notikums ar Vendu šķita noslēpies aiz balta šķidrauta, šķita labāk to nepacelt, lai neizsauktu bīstamos pagātnes garus. Vairākkārt nāca prātā doma pajautāt Jēkabam (kurš viņu bieži apciemoja), kur atrodas Venda, kā viņai klājas, bet katrreiz no sma​dzeņu dzīlēm kāpjošais saltums lika klusēt.

— Vai autokrāna vadītājs jau aizgāja? — viņš kādu dienu vaicāja apkopējai, kas slaucīja grīdu.

— Kas par vadītāju? — sieviete brīnījās.

— Autokrāna šoferis no trešās istabas, — Valdis atkārtoja. — Vai viņš sen projām?

— Šoferis?

— Jā.

— Kāds viņš izskatās?

— Neliela auguma, paresns, labsirdīgs, ar tumšu bārdu.

— Nēē, — sieviete domīgi nogrozīja galvu. — Ka​mēr es strādāju, tāds te nav bijis.

— Cik ilgi jūs strādājat?

— Nu jau būs vairāk par mēnesi. Es jūs labi atminos. Kad ienācu, jūs vadāja uz tām pusmirušo proce​dūrām …

— Skaidrs, — Valdis pamāja ar galvu.

— Vai jums šis palika parādā, vai kas cits?

— Es paliku viņam parādā. — Valdis pasmaidīja.

— Nu, tad nekas. Atnāks, ja vajadzēs, — sieviete viņu mierināja.

— Nenāks, — Valdis teica.

Apkopēja paraustīja plecus un vilka tālāk lupatu pa grīdu. Viņai nebija laika tukši pļāpāt.

Citi slimnieki žēlojās par garlaicību, sapņoja par ātrāku tikšanu ārā no slimnīcas. Sev par izbrīnu, Valdis tādu vēlēšanos vairs nepazina. Gluži otrādi: viņš baidījās no brīža, kad vajadzēs pārkāpt slimnīcas sliek​sni, uzvilkt mugurā civila ikdienas pilsoņa drēbes, sākt domāt, ko tālāk darīt.

Palātas biedri, kuru sastāvs pēc Valda ievešanas bija vairākkārt apmainījies, vairs nejautāja par slimību, kas nomocījusi jauno zinātnieku. Valdis izvairījās kaut ko stāstīt, jo atmiņa radīja galvas sāpes. Kādā naktī murgu sapnī galvā reproducējās notikušais, it kā tiktu rādīta filma par viņa saslimšanu. No rīta pēc tam viņš jutās ļoti slikti. Māca fizisks nelabums, un sirdi sažņaudza bailes, ka viss var atkārtoties. Šķita, ka tālumā reizēm ieskanas briesmīgās turbīnas rūkoņa.

Atnākušie ārsti satraukti apspriedās. Līdz Valda ausīm nonāca neko neizsakoši, neskaidri vārdi vai vārdu daļas: oksiuridīns … ferons …

Tie atgādināja ķīmiju, atgādināja viņa kādreizējo specializācijas barjeras pārvarošo izziņas

amokskrē- jienu.

No izsauktām izjūtām galvā atkal sagriezās drūms domu karuselis. Ko viņš iesāks tālāk? Kā dzīvos? Vai spēs vēl strādāt laboratorijā? Šķita, ka zudusi jebkura zinātniska interese par peptīdiem.

Vēl vairāk: tie šķita pretīgi. «Ko es darīšu?» viņš izmisīgi domāja. «Vai citā darbā kāds ķīmiķi pieņems? Citas specialitātes man nav. Būšu kā sēklī izmesta zivs.»

Atveseļošanās vilkās ilgi. Gadījums ar murgu sapni padarīja ārstus uzmanīgus, lika pagarināt Valda uztu​rēšanos slimnīcā vēl par divām nedēļām.

— Kāda diagnoze man uzrakstīta? — Valdis jautāja Jēkabam.

— Dažādas, — Jēkabs atbildēja. — Nieru iekaisums. Nervu iekaisums. Deguna blakusdobuma iekaisums. Aizkuņģa dziedzera darbības traucējumi…

— Kas vēl?

— Vispārīgs novājinājums. Vairāk neatceros, tad jā« skatās kartiņā.

— Kāpēc tu smīni?

— Tu tak zini, ka man ar mediķiem bieži domas ne​saskan.

— Bet šeit, cik saprotu, ir piedalījušies gudri vīri.

— Tas gan. Tikai diagnozes viņi raksta kā jau me​diķi.

— Kāda ir tava diagnoze?

— Pētnieki diagnozes neuzstāda. Viņi izvirza hipo​tēzes.

— Tā ir atšķirība nosaukumā, ne vairāk.., — Nē. Nieres tev patiešām bija iekaisušas. Nervi tāpat. Tā ir absolūta patiesība. Toties manas domas…

— Kādas?

— Vai zini to anekdoti par namu pārvaldes tehniķi, kurš nevarēja dzimtsarakstu nodaļā iesniegt laulības pieteikumu?

— Nu? — Nevareja tāpēc, ka dzimtsarakstu nodaļas darbiniece stāvēja rindā, gaidīdama krājkases darbinieces atnākšanu, kura savukārt bija aizgājusi uz pastu un gaidīja izgājušo pasta darbinieci, bet pasta darbiniece sēdēja namu pārvaldē un gaidīja tehniķi, kurš bija aiz​gājis uz dzimtsarakstu nodaļu.

— Skaidrs.

— Informāciju nesošās olbaltumvielas, šķiet, tavā organismā spēlēja līdzīgu disciplīnas sabrukšanas spē​līti, tikai daudz sarežģītākos lokos.

— Hm, — Valdis iesmējās. — Kā tad es spēju iziet no šī burvju gredzena?

— Domā, ka esi vesels? — Jēkabs uz viņu pārbau​doši palūkojās.

— Kā Vendai? Vai viņa …

— Par Vendu tu nedrīksti domāti

ATGRIESANAS ĪSTENĪBA Venda pirmajā mirklī visvairāk pārdzīvoja to, ka slimnīcā nebija pieņemti viņas āboli un apelsīni. Pa​šas klātbūtne varbūt uztrauktu Valdi. Bet kāpēc aiz​liedza pieņemt augļus?

Viņa neatcerējās, kā atbrauca mājās. Pa ceļam tro​lejbusā kāda sieviete viņu par kaut ko uzmācīgi lamāja. Venda dzirdēja un saprata, bet neatskārta, kāpēc. Varbūt viņa, trolejbusam bremzējot, bijusi neuzmanīga un uzkāpusi sievietei uz kājas? Tas bija drausmīgs sīkums, salīdzinot ar visu, par ko viņai šobrīd jādomā. Vai vispār tamlīdzīgus faktus drīkstēja salī​dzināt?

— Labi, labi, — Venda beidzot teica. — Esmu govs. Tikai, lūdzu, pārtrauciet runāt!

Savā mūžā Venda nekad nebija bijusi tik rupja.

Sieviete nošņācās un apklusa.

Mājās pārnākusi, Venda nolika tīkliņu ar plastmasas maisiņā iepakotajiem augļiem un minūtes piecpadsmit nekustīgi stāvēja un raudzījās logā, tikai sejas izteiksme mainījās, atspoguļodama iekšējo vētru. Te vaibsti kļuva cieti, te pauda bezpalīdzību, te dziļu izmisumu, naidu, maigumu …

Tad viņa, mēteli nenovilkusi, piezvanīja Jēkabam. Valda drauga nebija mājās. Pulkstenis rādīja pieci pēcpusdienā. Zvanīja doktoram Sūnām uz darbu. Meitene, kas gāja saukt doktoru, paziņoja, ka viņa laboratorija aizslēgta. Venda noģērba mēteli, apsēdās uz tahtas. Sameklēja telefongrāmatu, telefonēja Sūnām uz mā​jām.

— Labdien! Lūdzu paaiciniet Rolandu Sūnu!

— Venda? Mēs gaidījām… Esmu Rolanda Sūnas sieva. Kā jums klājas?

— Pamazām atgriezīšos īstenībā.

— Kā to saprast?

— Vairākus mēnešus sapņoju, ka neesmu nolādēta. Tagad tas beidzies. Vien vēlos dzirdēt dažu patiesu vārdu no doktora.

•— Labi. Pasaukšu.

Pagāja vēl kāds brīdis, pirms atskanēja doktora balss. Venda rūgti pasmaidīja.

— Gaidīju. Jūs nebijāt mājās, — doktors taisnojās.

— Jums taču pateica, kas vainojams aizliegumā?

— Jā. Mikrobiologi.

— To, ko es stāstīšu, neuzņemiet par baltu patiesību. Daudz kas vēl ir miglā tīts…

— Arī šie jūsu vāfdi ir patiesība. — Venda pavīp​snāja.

— Jā. — Doktors samulsa.

— Sakiet man šo balto patiesību! — Venda lūdza.

— Dariet to aiz cieņas pret manu likteni!

— Paklausīšu, — doktors apsolīja. Viņa balss iedrebējās. — Diemžēl viss tomēr tikai hipotēze… Domājams, ka jūsu organisma šūnās vairojas kāds vīruss, domājams, putnu vīrusa savdabīgs celms. Līdz šim nav izdevies to precīzi noteikt, bet, pēc visa spriežot, tas ir nedaudz modificēts. Vai viņš ir Valda slimības cēlonis, arī nav droši noskaidrots. Varam tikai minēt iedarbības mehānismu. Vakar izdevās pārliecināties, ka da|a antivielu, kuras bija Valda asinīs, radušās, domājams, šī vīrusa klātbūtnē. Turklāt dažas pazīmes liek domāt, ka šūnu informācijas apmaiņas mehānisms viņam ir traumēts. Tāds stāvoklis kļūst bīstams, un jaunas vīrusu partijas ieplūdināšana saistīta ar risku dzīvībai. Organisma pretošanās novirzēm ir ļoti spēcīga, bet nekad droši nevar pateikt, kurā brīdī un vietā sākas neatgrie​zeniskās izmaiņas.

— Saprotu, biedri Sūna. Ticiet vai neticiet, pirms precēšanās ar Valdi es kaut ko tamlīdzīgu

paredzēju. Domāju par slepeniem vīrusiem.

— Atgādinu, ka tā ir tikai darba hipotēze. Šoreiz, protams, ticamāka nekā citas iepriekšējās.

Starp citu, viens jautājums.

— Lūdzu!

— Vai jūsu māte, vecmāmiņa, vecvecmāmiņa nav kādreiz daudz lietojušas alkoholu?

— Nnē!

— Noteikti ne?

— Pagaidiet! Vai tas nevarēja būt… vīrietis?

— Tēvs?

— Vecvecvectēvs.

— Jā. Ja pareizi atceros, lāsts sākās ar iziešanu pie dzērāja muzikanta. To jūs domājat?

— Jā.

Doktors kādu brīdi klusēja.

— Redzat, mana teorija tāda: alkohols kā histāmī- niķis palīdz principā nekaitīgiem vīrusu celmiem iekļūt dziļākos slāņos. Ar to pietiek, lai īstenotos parastos apstākļos neiespējamais. Vai nu alkohols pats pēc mijiedarbību virknes, vai tā sabrukšanas produkti, vai kairinājuma rezultātā radušās organisma reaktīvvielaš galarezultātā iedarbojas līdzīgi informatīvām olbaltum​vielām.

— Jā. To es zinu. Viss skaidrs. Lāsts sācies dzērāja dēļ, — Venda skumji piekrita.

— Tas var būt. Tikai viena maza neskaidrība. Kāpēc pirmās mātes organisms nav attīrījis embrija asinis no vīrusa? Viņas imūnsistēma noteikti vīrusu atgrūda.

— Zinu arī, kāpēc šī pretruna, — Venda teica.

— Kāpēc?

— Manas vecmāmiņas māte bīstama citiem, arī savai mātei kļuva tikai trīspadsmit gadu vecumā, kad bija no ārpuses saņēmusi šo vīrusu.

— Pareizi! Jēkabs man stāstīja. Ļoti jauki! Nu tā aina kļūst skaidrāka. Bet… Jā …

— Ļoti jauki, — Venda skumji atkārtoja.

— Piedodiet!

— Nekas. Jo labāk. Tā rodas drošāka pārliecība, ka jūs sakāt patiesību.

— Vai nerodas arī cita pārliecība, ka zinātnieki ir bezjūtīgi briesmoņi?

— Nē. Nekādā gadījumā!

— Turieties, Venda! Ja sieva neklausītos, es laikam atzītos mīlestībā. Visi, kas jūs pazīst, jūs mīl. Goda vārds!

— Labais cilvēki Mīlestības man ir par daudz. Man pietrūkst dzīves.

— Tas taisnība. Zēl, ka jūs to uztverat tik traģiski. Mūsdienu latviešu sievietes parasti ķer tukšu mīlestību un bēg no dzīves. Vai jās neesat pamanījusi?

— Esmu. Tas sirdi padara vēl smagāku. Uz redzē​šanos!

Viņa nolika klausuli un pati sev teica: «Viss ir skaidrs.» Tad pacēla rokas pie sejas, kā bija darījusi tajā tālajā, gaišajā naktī, kad iepazinās ar Valdi. Pār vaigiem ritēja asaras. Zem sirds sakustējās bērns.

— Arī tu! Arī tu! Arī tu! — viņa čukstēja.

— Arī tu! Arī tu! — aiz sienas atkārtoja radio vai televizors.

Viņa apsēdās virtuvē uz saliekamās gultas, kurā gulēja arī pēc Valda aizvešanas uz slimnīcu, un ilgi nekustīgi vērās logā. Prātā nāca visa bezcerīgā īstenība, no kuras viņa bija gribējusi aizbēgt, noticēdama Valda iedomai par raganas lāsta aplamību. Nu svešā sapņa veidols bija sabrucis. Saldie, dzīves smaržu pilnie mēneši bija aizdejojuši gar acīm kā

skurbinoša vīzija. Viņa bija gandrīz iejutusies normālas sievietes lomā, izsapņojusi siltus, krāsainus vasaras sapņus par četriem dēliem, brūni iedegušicm puikām, kas spēlē bumbu baltās pludmales smiltīs, izskatās pēc Valda, ir tikpat dedzīgi, tikpat enerģiski, godīgi un līdzjūtīgi. No savas algas bija sākusi krāt naudu nākotnei.

Viņa bija pieradusi būt savaldīga un atturīga. Atkal zuda lielā, skaistā īstās dzīves rotaļa, kas vērās kā burvīga teiksma, senlaiku pasaka, — šī neticamā citu ļaužu ikdiena, vienkāršā dzīve, kuru tik daudzi pavirši turēja savās rokās, izniekoja, pat nicināja, neapzinādamies tās vērtību, jo viņi nekad nebija nonākuši nolādēto pasaulē, tāpēc nespēja saprast, kāds brīnišķīgs mirdzums dots viņu dienām un naktīm, viņu vasarām un ziemām, viņu sīkajām bēdām, sīkajām sāpēm un sīkajam izmisumam.

Venda nespēja citādi saukt visas viņu parastās likstas kā par sīkām. Pat karus un badu un citu lielu postu, tāpat mīļu cilvēku normālu nāvi un neliešu uzvaras. Tas viss bija sīks ļaunums, jo piederēja dzīvei. Viņa, Venda, jaunā ragana, bija ārpus tā visa, karājās virs melna tukšuma, likteņa apzīmogota un reizē karstu ilgu pilna, ceroša un alkstoša sagaidīt lāsta beigas.

— Bībele ir meli! — viņa pēkšņi skaļi iesaucās. — Kāpēc lāsts izplatās uz piekto paaudzi? Es esmu piektā paaudze! Arī bībelē nav patiesības! Lāsts drīkstēja skart tikai ceturto augumu! Kāpēc skāra piekto?

Viņai atbildēja dziedātājas uzspēlētā balss aiz sie​nas: — Arī tu! Ari tu!

Venda piecēlās un palūkojās spogulī. Pretī raudzījās skaistā Strīčavas ragana — jaunā ragana, kura apprecējās ar zinātnieku, lai izbēgtu no zemnieku māņticības loka, no it kā pašsuģestētās māņticības iedomas…

— Ha! Ha! Smiekli noskanēja dobji. Viņa pamanīja savas sejas pareizajos vaibstos pirmo reizi mūžā pavīdam kaut ko īsti raganisku. Maza būdama, viņa reizēm bija paslepeni vērojusi vecomāti, kad tā, domādamās esam viena, prātojumos nogrimusi, klusi ar sevi sarunājās. Tolaik Vendai bija tik baigi un reizē tīkami redzēt vecāsmātes vaigā šo atblāzmu, ko parasti viņa slēpa. Skatiens pauda ļaunumu un liecināja par kaut kādu tumšu aiz- prāta dzelmi, par kuru mazā Venda sirds dziļumos lepojās. Jā, viņas vecāmāte patiešām bija īsta ragana. Nu šie raganības vaibsti bija izplaukuši viņas vaigā.

— Esmu atgriezusies īstenībā, — viņa teica pati sev un aizklāja plaukstām vaigus. Ritēja asaras. «Kāpēc ragana raud?» viņa domās sev jautāja. Un pati atbildēja: «Sasapņojusies, muļķīte, sasapņojusies par cilvēcisku dzīvi.» Tad viņa pēkšņi palūkojās uz savu vidukli. Pieskārās ar rokām vēderam. Tas bija kļuvis jūtami apaļāks.

Viņa piecēlās un sakārtojās. Kustības pēkšņi bija kļuvušas drošas un lietišķas. Sameklēja krājgrāmatiņu. Tajā bija ierakstīti divi simti desmit rubļi. Maciņā slēpās sešdesmit septiņi. Vēl bija neizņemtā alga. Varētu būt pavisam kopā ap trīs ar pusi simta. Pietiekoši, lai sāktu jaunu ceļu.

Viņa izgaja no dzīvokļa, raiti noskrēja pa kāpnēm. Kaimiņš no piektā stāva, kas nāca pretī, apstājās un kairi noskatījās viņai pakaļ.

Viņa iekāpa tramvajā, izknieba biļeti, uzsmaidīja sievietei, kura nejauši viņu pagrūda, un sastinga ar sapņa atblāzmu lūpās un acīs. Neviens, neviens nespēja pateikt, ko viņa pārdzīvo, jo viņa bija ragana, no bērnības mācīta patikt cilvēkiem, censties pārraut tumšo loku, kas šķīra viņu no cilvēces.

Pēc minūtēm divdesmit Venda Dzene rakstīja iesniegumu: «No Dzenes Vendīgas Jāņa meitas.

Lūdzu atbrī​vot no darba sakarā ar dzīvesvietas maiņu.»

Kāpnēs sēdēja pelēkbalts kaķis un laizīja ķepas. Viņa acis stinga vērībā pret svešo nācēju, ķepa un mēle ap​stājās pusdarbā.

— Pinka! Kaķi, mans kaķi! — Venda viņu mīlīgi uzrunāja un noglāstīja pūkaino muguru. Kaķis nomur- rājās un uzmeta kūkumu. «Sajā mājā dzīvo labi cilvēki,» Venda nosprieda. «Kur dzīvo [auni ļaudis, kaķi ir bikli un tramīgi.»

Vestibilā viņa sastapa draudzeni un darbabiedreni Ritu, kurai pēkšņi bez jebkāda ievada sacīja: — Manās šūnās aug vīruss, kas kļūst nāvīgs visiem, kuri ilgstoši ar mani kopā uzturas. Vīrs tuvu nāvei. Vai es pareizi darīšu, ja braukšu projām no cilvēkiem uz visiem laikiem?

Rita raudzījās uz Vendu, acis iepletusi.

— Atbildi — braukt vai nebraukt? — Venda uzstāja. Viņas skatiens, kā parasti, bija laipns, acīs dzirkstīja smaids.

— Nesaprotu, — Rita atbildēja. Sejā atspoguļojās bailes.

— Esmu ragana, — Venda nopietni teica. — Nolādētā. Visi manas mātes un vecmāmiņu vīri miruši no vīrusa, kas vairojas mūsu ādas šūnās. Saproti? Visi bez izņēmuma gada laikā aizgājuši viņsaulē. Tāpēc es no sava vīra braukšu projām. Saprati? Vai pareizi darīšu?

— Kāpēc tu tik jocīgi runā? — Rita lūdzoši sažņau​dza rokas.

— Es saku baltu patiesību.

Meitene apjukusi raudzījās Vendīgas satrauktajā sejā.

— Kā tu to zini? — beidzot viņa jautāja.

— To atklāja mikrobiologi.

— Ak dievs! — Rita klusi izdvesa.

— Vai pareizi darīšu, ja braukšu projām? — Ven- dīga neatlaidās. — Dod padomu!

— Mhm, — Rita izdvesa un piekrītoši pamāja ar galvu.

— Katram, kas pēc tam mani meklēs, ieteic to ne​darīt.

— Mhm! — Rita vēlreiz paklanīja galvu.

— Es tevi šķiroties noskūpstīšu uz pieres. Vai drīk​stu?

— Mhm! Vendas lūpas nodrebēja. Viņa izskatījās taisni tāda kā toreiz vasaras naktī: saspringta kā līdz galam sa- ļ vilkta stīga. Viņa pieskārās ar lūpām draudzenes pierei.

Pasmaidīja.

— Tavu pieri skūpstīja īsta, zinātniski atzīta ragana. Re, mans lūgums atbrīvot no darba.

— Mhm! — Rita vēlreiz piekrītoši pamāja ar galvu, un viņai no acīm sāka birt asaras.

— Veltīgi raudi, — Venda salti teica. Saslējās un pasmaidīja. — Dzīvo laimīga! > — Pagaidi! — Rita sauca.

Venda apstājās.

— Varbūt tu esi zaudējusi prātu? — draudzene bikli bilda.

— Biju. — Venda pamāja un pasmaidīja savu burvīgo smaidu. — Biju. Tagad atkal galva kārtībā. Ai! Nevajadzēja tev neko teikt. Sāksi par mani stāstīt citiem, un tevi noturēs par vājprāti vai māņticīgu idioti. Dzīvo laimīgai Aizkrita āra durvis, spalgi un cieti noklapstēdamas. Rita vēl arvien nesaprata: ticēt vai neticēt.

Venda aizvien bija vienkārša, mīja un atklāta … Venda — nolādētā? Venda — ārprātīgā? Kas noticis? Neko nevarēja saprast. Un meitenei aiz uztraukuma atkal lija asaras. Cilvēki gāja garām un brīnījās.

Venda steidzās, stīvi raudzīdamies uz savu dzelteno zābaciņu purngaliem. Ritas izturēšanās viņai līdz ga​lam atvēra acis. Sī nebija pasaule, kurā varēja dzīvot viņa. Absolūti nepiemērota. Ha! Zem zābaciņiem klapstēja ar plānu sniega kārtiņu segtais trotuārs. Dūšīga, pajauna sētniece darbojās ar platu, tēraudā apkaltu sniega lāpstu. Dzelzi pret dzelzi (

maldams, garām lēni aizripoja tramvajs. Noskanēja dzidra bērna balstiņa: «Mām, es gribu hokeja nūju!»

Debesīs klīda iesārti ziemas padebeši. Novakara gaišums klājās pār pilsētu. «Ak, šī sārtā, spožā māņu gaisma!» Vendīga rūgti domāja. «Tās vērošana nes ( tikai mokas. Vai nebūtu bijis labāk visu laiku dzīvot piemēroti savam lāstam, ierauties raganas čaulā, apvīt sevi ar zāļuvecenes un burves baigo slavu? Ak dievs! Kas ar mani izdarīts! Bērnībā, lasot Cerniševski, es sapratu, ka gaismu nedrīkst rādīt tam, kas nespēj gaismā tikt. Ko esmu ar sevi izdarījusi! Briesmīga kļūda! Nelabojama! Nekas vairs neatgriezīs manu sirdsmieru, jo šī informācija dvēselē atstājusi savas neizdedzināmās j pēdas. Kaut cilvēki saprastu, cik naivums un nezināšana ir neatsverams dārgums un bagātība!

Būtu to sa​pratušas mana māte un vecmāmiņa!»

Domas riņķoja ap vienu un to pašu. Viņām, nolādētām, katra cenšanās ielauzties dzīvē nesa tikai jaunas mokas, atvēra jaunus sāpju avotus. Kāpēc gan māte un vecmāmiņa tik ļoti tiecās pēc pasaules ļaužu atzinības, kāpēc audzināja un mācīja viņai gudrību un spēju patikt cilvēkiem, ja robeža tik un tā nebija pārejama? Kāpēc šī mocošā tiekšanās pēc neiespējamā? Vai nolādētības nasta nebija pietiekoši liela, lai tai vēl uzkrautu papildu likstas un rūpes? Venda, kuras prāts šajā pusapzinātajā cilts cīņā par savu vietu zem sabiedrības smaidu saules bija rādījies un nobriedis tvirts, pēkšņi ļoti skaidri redzēja savas cienījamās mātes un vecmāmiņas mūžilgo pūļu un domu mērķa otru pusi, ko acīmredzot viņas kaut kāda gaisos lidojoša sabiedriska noskaņojuma dēļ nebija pamanījušas vai vismaz novērtējušas.

Sirdī brieda rūgta nožēla un paļas pret māti un veco- māti. Tās mijās ar bijīgu apbrīnu. Viņa neiedrošinājās vecās nosodīt, jo tās bija cīnījušās, cik spēja un prata, par meitas dzīvi. Šobrīd izglītotā un talantīgā Venda vēl nezināja, kā būtu īsti pareizi. Vai savam bērnam (Venda kā visas raganas iedomājās, ka tas būs zēns) aizklāt svešā, nepieejamā apvāršņa spožumu? Vai tikai brīdināt par iespēju robežām? Viņas prātam bija pavēries jauns izziņas lauks, un tas glāba viņu no sastinguma un grūtsirdības — paša briesmīgākā apziņas lāsta. Pati šo prāta gaišumu nenovērtēja, pat neapzi​nājās.

Kā pa miglu viņa nopirka autobusa biļeti uz Strīčavu. Tad ar tramvaju aizbrauca mājās. Kāpa pa trepēm, nespēdama iedomāties, ka to dara pēdējo reizi. Kāpņu laukumiņā stāvēja mazas bērnu kamaniņas, kuras viņa bija vērojusi vairākkārt un klusībā solījusies tieši tādas iegādāties savam puikam.

Klusi iečīkstēdamās, vērās dzīvokļa durvis. Uzvēdīja pazīstama smarža.

Novilkusi mēteli, ragana piegāja pie virtuves skapja, paņēma piena pudeli un tāpat no kakla izdzēra vairā​kus malkus. Pakrūtē nelabums mitējās. Viņa stājās pie čemodāna kravāšanas. Izņēma drēbes no skapja, sakrāva uz tahtas, nometās uz grīdas ceļos un sāka izci​lāt. Gaisā, nervozus zigzagus taisīdama, uzlidoja kode.

Noskanēja telefona zvans.

— Biedre Dzene?

— Jā.

— Saņēmu jūsu iesniegumu.

— Jā.

— Tātad nākamajā dežūrā vairs nebūsiet?

— Nē.

— Pec naudas un darba grāmatiņas atnāciet parīti — Piedodietl Vai jūs neatsūtitu pa pastu?

— Uz kurieni?

Venda pateica adresi.

— Jūs esat noslēpumaina. It kā no citas planētas, — teica kapteinis, un viņa balsī trīsēja mīlestība.

— Jā, — Venda piekrita.

— Palīdzība nav vajadzīga?

— Nē.

— Uz redzēšanos!

— Ardievu!

Viņa turpināja kravāt čemodānu. Puķīti, ko vasarā bija atvedusi, atstāja uz loga malas.

Apkārtējos dzīvokļos drīz sākās parastās darbdienas vakara skaņas. Venda iestūma piepildīto ceļa saini kaktā un apsēdās pie rakstāmgalda. Jāraksta vēstule! Viņa sēdēja pusstundu, līdz pārvarēja kūtrumu. Kad Valdis atgriezīsies no slimnīcas, nebija zināms. Pareizāk sakot, nebija zināms, vai viņš vispār atgriezīsies. Venda sēdēja pie rakstāmgalda un kodīja lūpas, apzinājās savu vainu Valda liktenī un pārmeta sev, ka tik vēlu izlēmusi par aizbraukšanu.

Vēstuli rūpīgi salocīja un iebāza aploksnē. Uzrakstīja: «Zinātniekam Valdim Dzenim,» — ielikdama šajā

formulējumā mīlu, vilšanos un ironiju. Nebija spēka piecelties no krēsla. Lai Valdim būtu vieglāk viņu aizmirst, viņa bija centusies rakstīt ļaunāk nekā domāja. Tas prasīja d^udz spēka. Viņa sēdēja puspievērtām acīm, roka truli šķirstīja Valda žurnālus, kuriem blakus bija nolikta pavēste ar atgādinājumu nogādāt tos pēc piederības LPSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālajā bibliotēkā.

Pēkšņi skatiens apstājās pie teikuma: «Ir pierādīts, ka bezcerības noskaņa var iznīcinoši iedarboties uz timusu — galveno imūnsistēmas sekretētāju.» Viņa nepamanīja, ka izlaiž vārdus un teikumus, ka lasa starp rindiņām sev vajadzīgo, brīdinošo informāciju par gaidāmām skumju briesmām, par stindzinošām dienām un naktīm, kas viņu sveicināja no tālumiem visā pārskatāmajā nākotnē.

REZIGNĀCIJA No slimnīcas Valdis iznāca maija sākumā. Vēl divas nedēļas tika iedotas atpūtai. Viņš dīki klaiņoja pn ielām, lasīja daiļliteratūru, skatījās kinofilmas, gāja uz teātra izrādēm, uz cirku. Saulainā laikā mēreni sauļo​jās Vecāku jūrmalā.

Diemžēl viņš nespēja atbrīvoties no domas, ka vairs nav tas, kas bija agrāk. Kaut kur nezināmos prāta apvidos tumsa melns izslēgums, smirdēja gruzdums, un nerosījās cerība, ka biklie zaļie asni spēs to kādreiz pārklāt.

Agrāk tik dārgo laiku viņš nu šķieda bez mēra un bez nožēlas. Joprojām baidīja brīdis, kad vajadzēs stāties pie kolbām un domāt par peptīdu kombinācijām. Bet, tikko doma grasījās pievērsties Vendai, no orga​nisma dzīlēm izpeldēja tumšs sapņu rēgs. Cilvēks pa​devīgi grieza tam ceļu.

Pēkšņi kādā litā Saulkrastu vilcienā viņš ieraudzīja Vendas dubultnieci. Vispirms noturēja par pašu Vendu. Tādi paši mati, lūpas, augums, sejā smagnējs jūtu tvans. Viņa bija kopā ar jaunu, glītu vīrieti. Valdis pirmajā mirkli grasījās aiziet, lai neiznāktu nepatīkama satikšanās, neciešami mocoša izskaidrošanās un vēl daudz kas nepatīkamāks. Viņš izgāja priekštelpā un jau atvēra durvis uz otru vagonu, kad pēkšņi dārdošo riteņu troksnī atausa gaisma: Venda taču palika gaidām bērnu, viņa dēlu!

So saiti pēkšņi viņš apjauta daudz nopietnāku par muļķīgas satikšanās grēmām. Tajā pašā mirklī apziņā noplaiksnīja rūgta patiesība: šī sieviete neizskatījās pēc grūtnieces.

Bažīgi un uzmanīgi Valdis virzījās tuvāk stāvētājiem, cenzdamies nerādīt savu seju un ar ausīm ķerdams katru balss skaņu, kas plūda no pārpilnā vagona. Šķita, ka pēc balss viņš sievu pazītu vislabāk. Viņš bija nonācis četru piecu soļu attālumā, kad sieviete pēkšņi strauji pagrieza galvu. Viņš nepaspēja novērsties. Šķita, ka sirds apstāsies.

Vendas dubultniece raudzījās viņam acīs. Raudzījās vienaldzīgi un sveši. Tā nebija viņa sieva.

Sievietes acis bija zili pelēkas, pie acīm krunciņas, piere šau​rāka un ne tik skaista.

Tomēr viņš nespēja tūlīt novērsties, raudzījās tik uzkrītoši un stulbi, ka sieviete samulsa un nosarka. Valdim ar to vēl nebija diezgan. Viņš grasījās iet tuvāk un jautāt, vai tiešām viņa neko nezina par viņa sievu, kurai vārds Vendīga un kura ļoti līdzīga viņai. Šķita, ka tik līdzīgi cilvēki nevar būt savstarpēji nepazīstami.

Tikai cīnoties ar stiprām šaubām, viņam izdevās pār​varēt apmātību.

Nākamajā dienā vajadzēja iet darbā, bet viņš to ne​spēja. Aizbrauca uz Mikrobioloģijas institūtu.

— Kur ir Venda? — viņš nikni jautāja Jēkabam.

Draugs viņu uzmanīgi nopētīja.

— Vēlies satikties?

Draugs klusēja.

— Gribi izlasīt viņas atvadu vēstuli?

— Jā, to es gribētu, — Valdis atbildēja.

Jēkabs izvilka kabatas portfeli, izņēma četrkārt salocītu papīra lapu, atlocīja, izgludināja un pasniedza.

Valdis lasīja: «Ja paliksi dzīvs, piedod man! Vajadzēja saprast pašai un attapties ātrāk. Diemžēl tas baltās saules laiks bija atņēmis prātu un gribu. Tagad saprotu, ka vismo- cošāko ļaunumu cilvēkam (ja mani var uzskatīt par cilvēku) nodara nepiepildāmi sapņi. Sīs dvēseles sāpes nav vārdos izsakāmas, otram izstāstāmas. Diemžēl tās mēs dāvinām saviem draugiem.

Pārvarēju sevi. Atgriežos īstenībā. Nemeklē! Pārvelc man krustu! Paldies par… Vārdu trūkst.

Klaiņošu pa pasauli, tad neviens neuzzinās, ka esmu nolādēta. Tā vislabāk slēpties» Varbūt visi dzīvesvietas mainītāji ir līdzīgi ļaunuma nēsātāji. Kas to pateiks?

Tava skaistā ragana Vendīga.»

Viss Vendīgas aroms, kas jautās katrā viņas kustībā, vārdos un ķermeņa līnijās, nostājās Valda priekšā dzīvs un pārliecinošs, it kā viņa atrastos tepat laboratorijas vidū un jautājoši, nedaudz sapņaini raudzītos uz vīrie​šiem.

— Vai viņa ir pie mātes? — Valdis jautāja.

— Vai izlasīji līdz galam? — Jēkabs atbildēja ar pretjautājumu.

— Izlasīju.

— Viņa lūdz nemeklēt, — Saprotu.

— Labi būtu, ja tu saprastu. Vii.ia ir ļoti bīstams bioloģisks eksemplārs …

— Kā tu izsakies par cilvēku! — Valdis nikni ieklie​dzās.

Jēkabs novērsās un klusēja.

— Piedod! — Valdis attapās. — Tikai, lūdzu, tā ne​kad vairs nesaki!

— Tu neesi īsti vesels. Tev nervi streiko, — Jēkabs rāmi konstatēja.

Ienāca doktors Sūna.

— Viņš grasās meklēt Vendu, — Jēkabs teica sū​dzošā balsī.

Sūna savilka kreiso vaigu savādā, it kā zobu sāpju vaibstā un nobrīnījās: — Ak tā?

— So vēstuli es paturēšu, — Valdis paziņoja.

— Tā tev adresēta. — Jēkabs piekrītoši pamāja ar galvu.

— Tu dzīvs paliki, tikai pateicoties mūsdienu medicī​nai un brīnumam, — Sūna sacīja.

— Vainīga viņa?

— Šķiet, ka šaubu vairs tikpat kā nav. — Sūnas acīs pamirdza tumsa — ļoti līdzīga tai, ko Valdis kādreiz bija redzējis Sakristīnes redzokļos.

— Kas tas galu galā ir?

— Konkrētais skaidrojums gan vēl ir tikai hipotē​zes līmenī.

— Joprojām hipotēzes, — Valdis izdvesa, tikko pa​kustinādams lūpas.

— Pat atoma uzbūve vēl ir tikai hipotētisks modelis.

— Varbūt vainīga mana nervu sistēma, — Valdis iesaucās. — Es biju ļoti pārpūlējies, noguris.

— Tas, protams, veicināja, — Sūna rāmi piekrita.

— Tomēr īstais cēlonis cits?

— Noteikti.

— Kas tas ir? Sakiet, lūdzu!

— Kāds vīrusa celms.

— Nu? Tālāk! Vai tas droši zināms?

— Nē. Nepavisam nav droši. Zināms tikai tas, ka tev kritiskā brīdī palīdzēja pieci-jod-divi dczoksiuridīns, kas kavē herpesvīrusa attīstību. Varbūt tā ir herpes- vīrusa modulācija. Varbūt novājinātā organismā tavi herpesvīrusi aktivizējās … — Sūna runāja.

— Pēdējais, starp citu, ir ticamāks variants, — Jēkabs piebilda. — Novājinātā organismā aktivizējas visi ļaunumi.

— Valda organisma reakcija neatklāj ierosinātāju, tikai parāda savu īpatnību attiecībā uz ierosinātāju, — Sūna teica un sarauca pieri. — Interferona inducētāji var būt arī citas —

vienkāršākas vielas. Turklāt indika​tors netika lietots … Varbūt inhibējošie limfocīti…

— Lūdzu, runājiet man saprotamā valodā! — Valdis satraucās. — Vai interferons tika injicēts?

— Tika, bet pazuda bez pēdām: sadalījās vai dezak- tivējās, — Jēkabs paskaidroja.

— Varbūt informatīvais mehānisms to nepazina, — Sūna piebilda. — Protams, varēja būt ari vēl citi iemesli. Kaut kāds medikamentu sabrukšanas produkts un tamlīdzīgi. Sūnai daloties, katrreiz tiek nodota informācija vairāku enciklopēdijas sējumu apjomā. Kur šajā procesu milzumā postoši iedarbojusies kaitētāja radīta kļūme, nevar noskaidrot dažu mēnešu laikā.

— Cik saprotu, Vendas klātbūtne jums tālākajos pētniecības darbos būtu vēlama, — Valdis ieminējās.

— Protams, — Sūna piekrita.

Jēkabs samulsa.

— Ja viņš tik ļoti vēlas, lai meklē, — Sūna teica.

— Kur man viņu meklēt? — Valdis jautāja.

Sūna par atbildi noplātīja rokas.

— Atceries tomēr, ko viņa lūdz, — Jēkabs atgādināja. — Viņa nav no sievietēm, kas kaut ko lūdz klīrē​damās.

— Tāpat derētu ņemt vērā, ka viņa šajā atveseļoša​nās stadijā var būt tev vēl krietni bīstama, — Sūna piebilda. — Viņa acīmredzot nēsā vīrusa celmu, kas spēj īsti attīstīties tikai pašas organismā, bet, iekļuvis svešā organismā, ražo informatīvās olbaltumvielas, kuras postoši iedarbojas uz vielmaiņas regulācijas procesiem un imunitātes sistēmu. Vīrusam un šīm svešajām vielām organisms sākotnēji pretojas, bet ar laiku nogurst, līdz iestājas krīzes situācija. Ļoti ticams, ka ar šo procesu kombinējas citi blakusfaktori, no kuriem viens varētu būt nervu sistēmas nogurdinājums, tā teikt, seksuālpsiholoģiskā aspektā, kam nebūt nav maza loma.

— Katrā ziņā mīlēt skaistuli ir krietni nogurdinošāk nekā dzīvot ar viduvēju sievieti, — Jēkabs papildināja. •— Katrs guvums prasa savu velna artavu, vai ne?

— Jā, — Valdis negribīgi piekrita. — Tātad izrādās, ka zemnieku ticējumi bijuši nekļūdīgi?

— Diemžēl. — Sūna rezignēti pasmaidīja.

— Zemnieks ir urķis. Nekādā gadījumā muļķis, — Jēkabs sacīja. — Viņš domā lēni, bet pamatīgi un no māņticības birkām nebaidās.

— Es aizbraukšu pie Vendas mātes un vecmāmiņas, — Valdis teica. — Vai jums pret to ir kādi iebil​dumi?

Jēkabs klusēja.

— Lai brauc, — Sūna teica. — Lai apskatās un ap* klaušinās, tas nekādu ļaunumu nevienam neradīs.

— Varbūt, — Jēkabs domīgi piekrita un, pievērsies Valdim, piebilda: — Tu izskaties jau atkal pietiekoši ņiprs. Varēsi par jaunu uzņemt zināmu dozu «B-2».

Valdis jau iepriekš bija cieti nolēmis apciemot Ven- das māti un vecmāmiņu. To vajadzēja darīt ne jau tikai Vendas dēļ, ne jau tikai ziņkāres, ne jau tikai… Viņam šķita, ka Valla un Sakristine vieglāk panesīs nelaimi, ja zinās, ka Valdis Dzenis joprojām labi domā par Ven- dīgu, vēlas zināt par viņas likteni. Venda bija lūgusi nemeklēt, to viņš izpildīs, bet viņai jāzin, ka viņš labprāt meklētu, ja vien būtu atļauja.

Valdis bija pārliecināts, ka vientuļās sievietes priecāsies par viņa apciemojumu, turklāt viņam pašam gribējās izstaigāt tās takas, kur viņš kopā ar Vendu bija gājis, slēptā kaislē un laimē drebēdams, kur bija ritēr jušas pašas pilnskanīgākās viņa dzīves minūtes, romantikas un Vendas

klātbūtnes apgarotas. • No autobusa viņš izkāpa pusvienos. Bija saulaina maija diena. Ziedēja ievas un ābeles. Autobuss aizripoja tālāk pa grantēto lielceļu, raudams augšup balt- pelēkus putekļu kamolus. Grāvmalā mirdzēja pieneņ- ziedu zvaigznāji. No meža puses pūta viegls vējiņš, atnesdams purva rāvas smaržu. Taisni tādu smaržu toreiz Jēkaba kāzu reizē viņš bija saodis nākam no Dzelzs kalna ziemeļu puses, kur atradās raganu mājas. Toreiz viņš vēl nepazina ne Vendu, ne viņas piederīgās. Viņš neko vēl toreiz nezināja. Bija brīvs un viegls kā putns gaisā, pat nedaudz nomākts no sava viegluma, kas dažkārt atgādināja sēnalīgu tukšumu. Jā, toreiz viņš laikam bija nobriedis uzņemt uz saviem pleciem visu zemes smagumu. Kaut kur viņš bija lasījis, ka daļa stipras gribas vīriešu uzņemoties ģimenes nastu, taisni šādu izjūtu tirdīti.

Cauri purvam veda taciņa. Tur viņš bija gājis tikai vienu reizi, kad viņi kopā ar Vendu devās uz Rīgu. Viņš soļoja pa lielceļa malu, vērdamies dzeltenīgi svaigajā bērzu lapotnē un paretajā ceļmalas zālē, ar acīm meklēdams taciņas sākumu. Venda toreiz teica, ka viņa ik dienas te staigājusi. Ja ne uz darbu, tad uz veikalu vai pastu.

Pretī nāca vīrietis pelēkās džinsa biksēs un pelēkā cepurē ar melnu nagu, uzkrītoši spriegi raudzīdamies uz atbraucēju. Skatienā atspoguļojās kaut kas nomācošs un lipīgs, sejā jautās pazīstami vaibsti. Valdis ar plaukstas virspusi ātri noslaucīja nosvīdušo pieri un atcerējās. Tas taču bija reibulīgais vīrs, kas Jēkaba kāzās nosauca viņu par ragantēviņu. Valdis pasmaidīja, grasījās sveicināt, bet vīrieša sejā pēkšņi atmirdza šausmas, kas sastindzināja Valdim balss saites.

Atbraucējs nolieca galvu un devās tālāk. Drīz pamanīja taciņu, kas ielocījās mežā. Tā bija krietni mazāk nomīta nekā pagājušā gadā. «Nu jā, tagad Venda te nestaigā,» viņš nodomāja un atskatījās uz lielceļu. Vīrietis ar pelēko cepuri un melno nagu vēl stāvēja kā sastindzis lielceļa vidū. Ap sirdi kļuva kaut kā nepatīkami drēgni.

Sirmās egles, starp kurām šur tur mirdzēja nelielu bērziņu dzeltenīgā lapotne, pamazām nomierināja prātu. Valdis gāja pa meža ceļu, nedomādams, vai iet pareizi vai maldās. Agrāk, cik bija nojaušams, te stiepies īsts, daudz lietots ratu ceļš. Vēl bija redzamas apsūnojušas ratu rices un nobrāzumi uz tuvākajiem egļu stumbriem.

Tālumā sāka kūkot dzeguze. Kūkoja ilgi un neaizrī- dāmās, solīdama ilgu un laimīgu mūžu. «Cik tomēr mānīga tāda_ ticēšana putnam!» Valdis nodomāja un pēkšņi attapās, ka stāv meža malā. Aiz pjaviņas atradās Vendas mājas, kuras Sakristīne bija ieguvusi, apprecē​dama kokamatnieku Riepnieku.

Tāpat kā pagājuš.ī gadā, slējās ar vējslotām un āmuļiem izrotātā egle. Valdis pavērās sāņus. Nūja, tepat no alkšņiem iztecējn kājceliņš, pa kuru viņš bija no Jēkaba vecāku mājām nācis šurp pirmo reizi pilns ziņkāres un pētniecības alku.

Valdis paspēra dažus soļus un centās saskatīt brūno govi, kura aizvien atradās mājas tuvumā un kuru allaž varēja pamanīt pašu pirmo. Pēkšņi viņš apstājās. Kaut kas mājas veidolā radīja bažas un svešatnības sajūtu. Viņš aizvēra un atvēra acis. Kaut kas nebija tā kā citreiz, bet atšķirības zīmi neizdevās tūlīt uztvert. Viņš gāja uz priekšu, spīvi vērodams ceļu, domādams par vārdiem, kādi jāsaka apsveicināšanās brīdī, un pēkšņi saprata, kas radījis svešatnības sajūtu. Mājas sānu logos nemanīja stiklus, bet gala logā, kas pamazām vērās viņa skatam, nebija pat rāmju. Pretī raudzījās nevis rūšu bālais atspīdums, bet gan melna, netraucēta telpas dzīļu tumsa.

Kājās ielija smagums. Viņš kustējās uz priekšu, bet soļi izdevās īsi, īsi. Līdz pavisam apstājās.

«Tagad es saprotu, kāpēc tas tā noskatījās,» viņš nodomāja, un ap sirdi kļuva baismi. «Kāpēc, kāpēc viņas aizgājušas?» viņš čukstēja, lēni tuvodamies durvīm. «Šoreiz taču neviens viņas nedzina. Viņas te varēja dzīvot līdz mūža galam.»

Valdis pieskārās durvju stenderei, kas bija pelēka un gluda. Pa vaļējām durvīm ārā raudzījās nezināmais. Viņš atcerējās stāstu par Sakristīnes māti, kas, nespēdama atstāt savu meža būdu,

pakārusies pie durvju stenderes. Sakristīne, domājams, nebija atkārtojusi savas mātes kjūmo soli.

Valdis pagriezās. Dārziņš šopavasar nekopts, pagalmā nebija redzama neviena cilvēka pēda. Tātad aiziešana notikusi jau sen, varbūt sniega laikā.

«Ja jau raganu lāsts slēpjas vīrusos, tad varu iet droši iekšā,» viņš spītīgi nodomāja un spēra kāju pāri slieksnim. Virtuvē no plīts bija izlauztas durtiņas un pelnu restes, trūka virsas riņķu. Uz grīdas bija akmeņi, sprunguļi un māla pikas. Istabā stāvēja gulta ar visu maisu un lupatu segu. Kaktā — «svētā puķe», nokaltusi un salīkusi. Tālākajā mazajā istabiņā, kur bija miruši raganu vīri, arī stāvēja gultas ar visiem pārsegiem, vien virsū uzmesti daži mālu kunkuļi un sprunguļi. Pēkšņi prātā iešāvās dīvaina doma, ka Venda viņam kaut kur te ir atstājusi vēstuli vai kādu citu atvadīšanās zīmi.

Viņš pavilka atlupušo tapetes stūri, palūkojās uz skapja, pacēla gultassegu. Nē, nekādas zīmes nebija, un, patiesību sakot, muļķīgi uz to cerēt. Valdis palūkojās uz logu. No sakustinātajām drēbēm izlidoja divas kodes. Pelēkiem zvīņu spārniem mirdzot, kroplīgus zig- zagus mezdamas, tās izspruka pa logu brīvā dabā. «Kodes pārnēsā plazmīdas — gēnu drumslas,» Valdis nodomāja. «Veltīgi zinātnieku pētījumi. Mīklas atrisinā​jums ir kodēs.»

Pēc istabu apskates Valdis aizgāja uz šķūni. Tur, tāpat kā agrāk, visā savā godībā stāvēja lielais magnētiskais dzelzs gabals, ko vecpuisis Riepnieks saucis par monstru. Nākot atpakaļ, Valdis tikko neuzmina odzei. Rāpulis, saulē apžilbis, akli galvu slaistīdams, dzīrās pretī ēnas taisītājam. Valdis paņēma pie šķūņa sienas pieslieto koku, grasījās sist, bet pārdomāja. Varbūt odze bija mājas sargs.

Un galu galā tā tomēr bija dzīvība. Kaut bīstama cilvēkam, tomēr dzīva būtne. Čūskas allaž ieperinājās pamestās mājās. Tāds acīm​redzot viņu pienākums.

Apgājis loku ap pamestajām mājām, Valdis apstājās pie ābelēm. Ābeles bija jaunas, droši vien raganu stā​dītas. Viņš dziļi ieelpoja savdabīgo ābeļziedu svai​guma dvesmu un noslaucīja acis, kas bija sākušas asarot. Atstātas mājas aizvien rada bēdu un nomāktī​bas sajūtu.

Prātā nāca Jēkaba teiktais par zinātnisko māņticību, kas mūsdienās daudz bīstamāka par īsto māņticību — galvenokārt tāpēc, ka tā ir augstprātīga un pašpaļā​vīga.

Sakristīnes māti, Sakristīni un mazo Vallu bija izdzinuši uzpirkti, nežēlīgi varaskalpi, neslēpdami nevienam savus nolūkus un domas. Vai viņš, Valdis Dzenis, bija tāpat izdzinis no mājām Vendu un reizē arī viņas māti un vecmāmiņu?

Viņš apstājās un pārlaida skatienu apkārtnei. Nebija nekāda priekšstata, kur viņas varētu šobrīd atrasties. Veltīgi prasīt kaimiņiem. Turklāt bija jātur vērā Vendas pēdējais lūgums. Jau pirmo reizi viņu satikusi, Venda bija lūgusi kaut ko līdzīgu. Toreiz viņš neklausīja. Viņš vēlreiz palūkojās uz vējslotu pilnajām pagalma eglēm un devās pāri tiltiņam uz mežu. Te viņi ar Vendu reiz bija gājuši dabas skurbuma pilni.

— Venda! — viņš skaļi iesaucās.

Mežā noskanēja divas atbalsis. Viņš atskatījās.

Lūk, kalna nogāzē pret debesīm slējās tumšzaļās egles, viļņojās labības lauks. Nē — tur šogad āboliņš. Melnām logu acīm stāvēja vecās raganu mājas — vecpuiša Riepnieka mājas, kurās pirms piecdesmit gadiem siltu pavardu, siltu slēptuvi atrada nolādētā un vajātā Vendīgas vecmāmiņa Sakristīne. Mājas nu atkal bija tukšas, jo atkal notikusi izdzīšana, tikai šoreiz to izdarījis mācīts vīrs, smalks un šķietami godīgs jauneklis Valdis Dzenis. Dzinēja palīgi nebija uzpirkti kā toreiz Tarzas pagastā. Jēkabs, Rolands un viņš, Vendas pašas atrastais, — visi rīkojušies, cēlu jūtu vadīti, bet rezultāts tas pats. No dvēseliskā viedokļa pat graujošāks, jo šīm sievietēm atņemtas pēdējās cerības.

Smago vainu atsver vienīgi tas, ka nekas pie stenderes nekarājas. Toreiz karājās Ilga. Tā laikam sauca Sakristīnes māti.

Jā. Vendai piederēja skaistuma dvēsele, tautas daiļuma atslēdziņa, lieliskais dabiskā reibuma

noslēpums… Kā? Raganas pūrā tautas daile? Vai tā nav pasaku tēma? Ja patiešām tā, vai tad mums nebūtu jāsaglabā savas raganas? Arī viņas taču ir un paliek tautas daļa, bez kuras kaut kas izšķiroši zūd.

Valdis apstājās laukumiņā, kur viņi ar Vendu pirmo reizi bija mīlējušies. Pretī eglīšu pudurim viedās sa​mērā svaigs dzeltenu smilšu uzbērums. Tā vienā galā baloja krusts.

— Nu, Valdi Dzeni! — viņš pēkšņi dzirdēja sevi skaļi runājam. — Liktenis tomēr atkārtojies precīzi. Tas būs Sakristīnes kaps. Netici? Paņem lāpstu, atroc! Tu taču esi zinātnieks, tev nepieciešams precīzi noskaidrot. Atroc, idiot, patausti kaulus!

Viņš saprata, ka neraks un netaujās.

Pietiek.

Tajā pašā dienā, tajā pašā stundā kaut kur tālu svešā līdzenumā, no kura varēja redzēt sniegiem klātas kalnu grēdas, tveicīgas pavasara saules apmirdzētas, ieradās divas simpātiskas sievietes, kas runāja krieviski ar jūtamu latviešu akcentu. Jaunākā bija tik valdzinoša, ka Jau pirmajā tikšanās reizē kolhoza agronoms, kas patlaban izpildīja kolhoza priekšsēdētāja pienākumus, nespēja novērst acis.

Medību kuce, tupēdama zem galda, nez kāpēc savādi ošņājās, bozās un rūca, kā ne​bija darījusi ne pret vienu svešinieku. Agronoms aprāja satraukto kustoni un laipni pasmaidīja. Nodomāja: «Laikam, mujķe, greizsirdīga. Citādi nekādi tas nav izskaidrojams.»

SATURS

Kāzās būšot jaunā ragana … i Starp pauguriem un birztalām Zemnieku un zinātnieku diskusija par raganām……………………………………….

Raganu grēksūdze………………………………

Telefona saruna pusnaktī………………………

Izziņas amokskrējiens …………………………

Mīlestība ………………………………………. Ārprātīgo sabats………………………………..

Pirmā zinātniskā pārbaude……………………..

Fantāzija un fakti………………………………

Pirmais nokdauns …….

Drūmie zibšņojumī……………………………..

Vendas moku celi………………………………

Beigu zvans…………………………………….

Balto virsvalku pasaulē……………………

Atgriešanās īstenībā……………………………

Rezignācija……………………………………..

Jānis M a uli ņš RAGANA Redaktore A. Smlte. Māksliniec. redaktors A. Jēgers. Tehniskā redaktore M. Mūrmane, Korektore M. Ņikitina.

Nodota salikšanai 18.08.80. Parakstīta iespie- šanai 12.03.81. JT 22049. Formāts 70X108/32.

Tipogrāfijas papīrs N» 1. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 12,25 uzsk. iespiedi.; 13,65 uzsk. kr novllk.; 12,66 Izdevn. I. Metifins 45 000 eks. Pašūt. Ns 1735. Cena.-Sr'kap. (30 000 eks ). 7. tipa Iesēj. — 1 rbl. 10 kap. (15 000 eks.). Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā. Padomju bulv. 24.

Izdevn Ni 54/30816/ Do-1295. Iespiesta Latvijas PSR Valsts Izdevniecību. poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Mauliņš J. Ma 904 Ragana: Romāns / Māksi. A. Lutere. — R.j Liesma, 1981. — 277 lpp., il.