Ruzu kristine aida niedra

Annotation

AĪDA NIEDRA RŪŽU KRISTĪNE Romāns Rīga «LITTA» 1992 Aīda Niedra Rūžu Kristī Romāns Rīga J. Kadiļa apgāds 1943. Aīdas Niedras romāns «Rūžu Kristīne» ataino trīsdesmito gadu Latvijas lauku dzīvi. Lauku ļaužu ikdienas darbiem caurvijas jauniešu Kristīnes, Marijas un Jāņa mīlestības samezglojumi. Palsu kalna un Liepu pakalnes lauku sētu saimnieku un kalpu attiecības vieno darba tikums, savstarpēja sapratne un godīgu cilvēcisko vērtību kopums. Tēlaini aprakstītajai dabai līdztekus risinās spraigi, reizēm dramatiski notikumi. Romānā nav politisko problēmu risinājumu, autore notikumus un ļaudis attēlo viena pagasta sadzīves norisēs, kurās galvenais ir krietns darbs un paaudžu tradīcijas. Šis ir romāna trešais izdevums. © Didzis Puriņš, noformējums, 1992. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

PIRMĀ DALA OTRĀ DAĻA AĪDA NIEDRA RŪŽU KRISTĪNE

PIRMĀ DALA Saules zelts izlija pāri laukiem, mežiem un tīrumiem, birzīm, dārziem un zemnieku sētām, un šī zelta gaismā viss likās cēls un labs, visa rudens pasaule, visa zeme krāšņajā un pilnajā briedumā.

Bija silts un sauss laiks,kad labības vezumi, milzīgi un smaržās kūpēdami, lēni nāca pa olnīcu ceļiem un ielīgoja plašajos šķūņos, veclaicīgo riju un piedarbu piejumēs.

Sakņu dārzos smaržoja kupli diļļu un pētersīļu lauki, vēlā saule apspīdēja sarkano tomātu rindas, lāsoja zaļganie gurķi, uz āru pavēlušies auga dzeltenie kāļi, cietās un labās galvās iegriezušies ņēmās kāposti, viegli līgojās smaržīgo sakņu lauki, un viss tas vēra acīm varenu un labvēlīgu skatu.

Palsu kalna dienvidu nogāzē pletās liels augļu dārzs. Kad rudeņos pūta vēji, tie vēlās no piekalnes lejā un, šalkdami pāri dārzam, nolieca ābeles tik pazemīgi kā ūdens grīšļus, bet koki tūliņ atkal atliecās un nu varēja redzēt,ka vējš tiem neko nevarēja padarīt, tie bija lokani un stingri.

Rudenī no ābeļu zariem augļi lēni krita pilnajā zālē. Vēlīnā baltā un sarkanā āboliņā tie dusēja saldas un skābenas veldzes pilni, sārti, dzelteni, zaļgani un smaržīgT saaicināja bites no tuvajiem mājokļiem.

Caur kokiem vizēja dzelteni un zili bišu stropi, vairs nebija veco liepas vai ozolu dobuļu, bija jaunas bišu mājiņas. Medus, augļu, zāles un ziedu smarža vilnīja pāri Palsu kalnam un gājējs pakalnes ceļā to juta bagātu un labvēlīgu.

Zemnieku paaudzes, kas bija še cīnījušās un kam bija patikusi dižā cīņa Palsu kalna dēļ, tagad atdusējās pilnā mierā savā mežainā kapsētā.

Laimīgā lepnībā atstājuši pilnas klētis un pilnus laidarus, viņi bija padarījuši un piepildījuši savu darbu, tagad viņus apņēma mūžīgais un labais miegs. Ēkas kalna galā turējās stingras un cietas no ilga laika, baļķi gan, vasaras saulēs izbalojuši un rudeņu un ziemas vētrās appūsti, zibēja kā patumšs sudrabs. Tā māja stāvēja un svētīja savu gājumu.

Lejā, kur kalns izbeidzās līdzenumā, tecēja mazs, skaidrs avots. Tam ļaudis neļāva aizsērēt — šinī ūdenī mazgājoties, acis kļuva spožas un gaišas. Ūdens dziedināja. Pie avota nāca ļaudis arī no tālienes, un iemītā teka nekad neaizauga zālēm, ļaužu kājas to mīdīja gadu no gada. Augstāk pret kalnu tvērās pirts, rudens saule laipni apspīdēja melnos baļķus, pagozējās uz māla kula caur atvērtajām durvīm, tas bija iesarkans un cieti nomīdīts, apspīdēja pirts slotas,smaržīgas un lapainas. Te dvesa savāds, salds sūrums no bērzu lapām, no kaitētiem akmeņiem, no vecām sienām, sausa, apkūpējuša koka, no biškrēsliņu saiņiem un pelašķu buntēm, kas karājās pie griestu čokura.

Dzīvojamo māju, pelēku, lielu, senlaicīgu, dienvidu pusē apņēma dārzs, tad nams vērās pretim platajam pagalmam, bet rītos pret tīrumiem, tālu projām.

No darbīgās Rūžu dzimtas Palsu kalnā bija palikusi vienīgi jaunā saimniece Kristīne.

Garajos pasaules kara un juku laikos citi bērni un dzimtas piederīgie aizgāja bojā, un nu viņa viena pati valdīja lielo zemes platību, turēdama kopā bagātību, neļaudama lai izzust, jo manta turējās tikai gudrā apcirknī.

Mirstot viņas tēva' vaigu bija apēnojusi tikai viena raize par savas dzimtas iznīkšanu, jo Kristīnes bērniem vairs nepienāksies viņas vectēvu vārds, tas jau būs svešs vējš pāri Palsu kalnam, kam pretī turēties vecais zemnieks vairs nebija spējis.

Nu viņa bija viena pati, nu vajadzēja dzīvot un visu gudri vadīt, gluži tāpat, kā to būtu darījis kāds Rūžu vīrs, un viņa arī tā darīja, rosīdamās košajā un bagātajā dzīvē latviešu zemē, kad vairs nebija karu un tautu ķildu.

Kristīnei patika Palsu kalns un viņa zināja, ka visā novadā un arī pašā eglēniešu pagastā jaunekļi

meklēs šurp ceļu. Vai tad atkal nedižosies vecajā sētā Kristīnes dēlu pulks, vai neplauks Palsu kalna arājs? Viņa bija paturējusi drošu sirdi un prātu, šī jaunā, spēcīgā zemniece liesmainiem, sarkaniem matiem, gaišu seju un pelēkām, gudrām acīm. Viņa gan nebija skaista — drukna un pazema, bet vesela viņa bija, spēcīga un darbā sīksta, sirdī un vārdos glabādama dzimtas labos tikumus un lepno godu.

Arvien viņa apzinājās sava Palsu kalna bagāto svaru un varbūt, ka par cietu viņa bija, mīlēdama un saprazdama tikai savu nemaldīgo tiesu.

Viņa prata vadīt darba soli, un Palsu kalna sētā nekad neredzēja svešiniekus tīrumu gaitās, saimniece turējās pie pašu zemes jaudīm, cieši pildīdama norunas, atļaudama precētam kalpam turēt dažu savu lopu viņas laidaros, dodama pa linu kodeļai vai vilnas saujai gaitu sievām un jauneklēm un mudinādama audzēt un kopt aitas, ļaudama Palsu kalna ganībās labi'izganīties, lai gaitniecēm rastos vadmala tukšo pūru dibenos. Ļaudis atzina savu saimnieci, izmanīdami viņas skaudro prātu, un tā Kristīnei nepietrūka eglēniešu gājēju, kaut arī ļaudis plūda uz pilsētām un pagastā zemnieku sētās visur skanēja svešo poļu vai krievu balsis, kuri izsalkuši meklēja maizi latviešu zemē. Šie gaitnieki labu līdz sev nenesa, viņiem bija svaidīgs prāts un gauss solis, un Palsu kalna vārti viņiem neatvērās.

Rudzu mēneša vakars izplēnēja zilgans un silts.

Kristīne gāja pa savu ēnaino dārzu un raudzījās uz dzīvojamās mājas apgaismotiem logiem.

Lielajā kambarī varēja dzirdēt vīru balsis, tās plūda stipras, sulīgas un varenu smieklu pilnas.

Labības pļāvēji un vācēji sarunājās, pārspriezdami dienas gaitu, pa vidu viņi zobojās arī par saviem gausajiem kaimiņiem, kas spējuši mazāk padarīt. Viņi turējās savrupībā, jo zināja to saimniecei patīkam.

Vīrū balsis spēji norima, kad uz sliekšņa parādījās Kristīne. Viņas baltais saimnieces priekšauts zibēja, saturēts platā jostā, un viņa ienāca jautra, mezdama šautru skatu pāri galdam, ap kuru sēdēja ēdēji.

— Visi no tīruma? Svētvakaru vērojiet cieši, šī nedēļa bija grūta, jau bez dienvidiem, bez atpūtas…, — viņa sacīja un redzēja, ka visi pārnākuši.

Pret griestiem cēlās zili tabakas dūmi, jo bez smēķēšanas nevarēja iztikt, ja vīriem rokas vaļīgi gulēja klēpī.

— Vai Palsu kalnā svētvakaru vairāk cienī kā birstošas vārpas tīrumā? Šī balss bija droša, skaļa un izbiedēja Kristīni, viņa žigli pavērās pustumsā un ieraudzīja pret galda malu atspiedušos jaunu puisi. Viņš stāvēja loga ielokā un nebija pamanīts.

— Tu? Viņa pieskrēja klāt un izvilka runātāju gaismā, puisis nepretojās un nāca mierīgs, rokas kabatās sabāzis, zibsnīdams savām zilajām, dziļajām acīm, celdams kājas stipros, augstos ūdenszābakos.

Viņš bija liels augumā un plats plecos, bet Kristīne bija maza, spītēdama viņa pārākumam savā veselībā un modrā jaunībā.

Likās, ka bija tālu ceļu gājis, jo drēbes viscauri vizēja biezā putekļu kārtā un vaigs bija noguris, bet, iznācis kambara vidū, puisis nokratīja nogurumu un, uzlicis jaunajai saimniecei abas rokas uz pleciem, draudzīgi un jautri ieskatījās acīs.

Kristīne bija priecīga un skaļi iesmējās, purinādama puisi nost. Viņa prasīja, kā viņš gadījies ļaužu kambarī un kādēļ nenācis pie viņas.

— Nāku no tālā tirgus, mēs braucām zirgu meklēt. Citi mājnieki aizbrauca, es iegriezos Palsu kalnā un atnesu Pikuma Ādamam bišu sietu, tēvs sen bija solījis.

Pikuma Ādams pacēla gaisā uz sola nolikto sietu un nu visi sāka smieties, plati un brīvi, atgriezuši tukšām ēdiena bļodām muguru.

— Labi, ka esi atnācis, bet saki, viņgalietis būdams, vai zini, kādi mūsu tīrumi?

Viņas balss bija paklusa, bet patīkami skarba.

— Neesmu tos redzējis, bet zinu, ka tik agri zemes ļaudis pie maizes nelasās, ja viņus spiež pļaujas un sila mēneša dienas un nekur saimniece darbiniekus neskubina pie miera doties, kā tu to dari, Kristiņ!

Pikuma Ādams gardi sūca savu smēķi un smīnēja, tad viņš paraudzījās uz Kristīni, uz bišu sietu un uz pārējiem palskalniešiem un papurināja .galvu.

— Mūsu laukos birstošu vārpu nav, visas ienākušās ir nopļautas, un pēdējie vezumi ievēlās šodien šķūnī, Tīļu Jāni!

Nu atkal ļaudīm bija vaļa smieties, viņi smējās, ņemdami līdzi Tīļu puisi un pašu Kristīni un priecādamies par savu darbu labo iznākumu.

— Tad paļaujiet man iet, palskalnieši, ja esat tik vareni un lepni, citiem veiksmi paņemdami.

Man jāsteidzas, Tīļu tīrumā vēl viens otrs stūris pļaujams un vezumi stāv nedarīti, — puisis lika galvā savu cepuri un gribēja iet.

— Nav taisnība, Tīļu sēta slinkumam nav draugs, tu mūs gribi pievilt! — sauca vīri, kad puisis jau gāja. Arī Kristīne neatļāva pacelt durvju vērekli.

— Tu neesi manos kambaros bijis, paliec vēl kādu brīdi…

Viņa turēja tīlenieka roku savās abās un juta, cik šī roka bija varena un mierīga. Viņa tomēr neatlaidās un turpināja lūgties, puisis tikai pakratīja galvu un negribēja palikt. Tad Kristīne palaida viņu, atvēra durvis un abi izgāja priekšnama tumsā.

— Tu pats zini, kā jādara, — viņa tagad mierīgi sacīja, saprazdama, ka tīlenieks nebija atturams.

Kādu gabalu viņa gāja līdzi caur dārzu līdz nogāzes tekai pie nopļautā āboliņa lauka un redzēja, ka pakalnē spoži dega kaimiņu sētas logu uguns un silti māja.

— Cik spoža Liepu pakalne…

Viņa apstājās un paraudzījās u/ uguni, tad padeva puisim savu cieto, sastrādāto roku un klusi pasmējās, klusināti, kā viņa mēdza darīt.

— Palsu kalna tīrumos graudi nav izbiruši, bet Liepu pakalnes saimniekam birst ikgadus un drīz visi lauki pāraugs nezālēm, arkls vairs pāri nestaigā!

— Tālāk nenāc, Kristiņ!

Viņš paraudzījās augšup uz pakalni, tad klusēdams pagriezās un gāja projām. Vēlreiz viņš pagriezās atpakaļ, paskatījās uz kluso stāvētāju, kurai bija savs prāts un savas iekārotās domas, un tad viņš pazuda vakara tumsā.

Jau labi tālu uz tekas skanēja viņa soļi, un Palsu kalna saimniece pagriezās dārza ceļā. Tumsā nekā nevarēja manīt, kāds raudzījās viņas vaigs.

Liepu pakalne un Palsu kalns bija tuvākās kaimiņu sētas, bet līdzc- nieces abas nebija. Liepu saimnieks bija kāju pamesls Kristīnei, viņa aizdeva katru pavasari sēklas labību, viņa izlīdzēja bieži ar naudu un ar visādu mantu, turēdama pakalnu savā paēnā, cerēdama ar laiku iemantot par savu, jo Liepām nepatika zemes darbs, viņš aizlaida savu meitu augstā skolā un gribēja sētu pārdot.

Sētai bija liela zemes platība, gandrīz tikpat liela kā Palsu kalnam. Kristīne zināja, ka viņa tur kādā dienā redzēs labi iestrādātus laukus.

Bija silta rudens nakts, viņa domīga gāja caur tumšo dārzu un dzirdēja, kā zālē paukšķēdami krita sulīgie āboli, to smarža bija jūtama visapkārt, turējās viegla rasa un laiks bija patīkams un labs.

Pagalmā pie akas, kur kļavu koku zari pletās bagāti un koši, gājējs zem kājām sataustīja biezu,

mīkstu smilšu kārtu, tur bija pakaisīta oļainā upes grants. Pie laidariem balsis nebija dzirdamas, varēja sadzirdēt lopu mierīgo elpošanu, gremošanas troksni un ka zirgi smagi mīdījās, palikdami atkal klusi.

Svaigu mēslu smaka pacēlās gaisā no lopu mājokļiem, izklīda un izzuda, kad attālinājās no laidariem un nāca tuvāk dzīvojamai mājai.

Kaut gan bija^ dziļa tumsa, tālumu varēja sajust labi, tālums valdīja visapkārt Palsu kalnam, visa bezgalība ietina šo sētu un turēja savā varā.

Caur dārza lieveni Kristīne iegāja savā kambarī.

Izģērbusies viņa tūliņ izdzēsa uguni un likās gulēt, palaidusi vaļā savas sarkanās bizes un juzdama, cik labi un smaržīgi plaka svaigie gultas salmi zem auguma.

Visu apņēma nakts mierīgā tumsa, un gulētāja iegrima labā miegā, Palsu kalns klusi snauda rudens briedumā, puķu laukā greznojās sarkanās un dzeltenās dālijas, ziedēja krāšņās asteres un neļķes, un visu nakti logi stāvēja atvērti pret puķu lauku.

Palsu kalna jaunajā saimniecē brīžiem dega savāda, nikna kvēle, bet šī kvēle nevarēja viņu izbiedēt, viņa viegli neļāvās karstiem vējiem.

Rīta saule spoži dzirkstīja telpā, kad Kristīne atvēra acis.

Viņa bija aizgulējusi saules lēktu, tik salds un mierīgs bijis viņas miegs. Lielajā kopas kambarī jau skanēja ļaužu balsis un bērnu smiekli, tur agrajā svētdienas rītā visi pulcējās pie ēdiena.

Kaut gan saule dzirkstīja kā vasarā un stari slīdēja pāri vaigiem, glauda atsegtās, pilnās krūtis un lika plakstiņiem aizvērties, Kristīne neļāvās un izkāpa no gultas, pēkšņi iedomādamās, ka ļaudis domā viņu, nakts klejoni, kopā ar jauno tīlenieku nogurušu esam.

Sārtums ielija viņas gaišajā sejā, jo par Palsu kalna saimnieci tā nedrīkstēja melst, viņa nekad nestaigāja aizliegtus ceļus.

Kristīne apvilka sarkano vilnas apģērbu un apmāvās ar balto saimnieces priekšautu, tad viņa gāja kopas kambarī pie rītišķa galda, kur jau visi sēdēja un īsināja laiku sarunās, gaidīdami viņu, jo Kristīne rītos cēlās kopā ar saimi un kopā arī paēda ēdienu reizēs.

— Paldies, Anna, ka ļāvi man pagulēties, tev gan pienācās vienai pašai visu izvadīt laidarā, — saimniece vainīgi noglauda vecākās gaitnieces plecu, tad nosēdās savā vietā un paņēma maizes gabalu.

Platā, lēzenā bļodā laistījās labs gaļas receklis, apkaisīts zaļām pētersīļu lapām. Saberzto mārrutku trauks, maize un piena krūzes pildīja bagātīgo galdu, un ļaudis labprāt ķērās pie visiem šiem gardumiem. Ēdēji klusēdami cienīja Dieva dāvanu, un ikviens jauns ienācējs šinī namā pierada labajā klusēšanas tikumā.

Kad bļodas bija iztukšotas un krūzes izdzertas, Kristīne pacēla acis un noraudzījās savos gaitu ļaudīs, svētdienas rītos arī mazie bērni sēdēja pie galda un viņu paēdušie, sārtie, apaļie vaigi bija līksma prieka apstaroti, viņi vairs nevarēja novaldīties, kārodami tikt brīvībā, saulainās norās un mežā.

— Rudens darbs mums visiem kož kaulā, tādēļ, saimniece, šorīt aizgulējies un vakarā tik agri ielīdi gultā. Es vēl piegāju pie loga, bet tu jau gulēji ciešu miegu, — sacīja vecākā gaitnicce, izstiepdama rokas pēc tukšajiem traukiem un vākdama tos kopā.

Kristīne viņai pateicīgi uzsmaidīja, tad visi cēlās, domādami par svētdienas brīvo jaukumu, kādu bija iemantojuši čakli strādājot. Sētā palika tikai dažas sievas, kopdamas vajadzīgo ikdienas soli.

Kļuva klusi un vientulīgi, kad ļaudis paklīda katrs uz savu pusi, pat mazos bērnus mātes paņēma līdz, lai viņi varētu izbaudīt tālā ciema priekus.

Pļavā aiz gaišajiem vītoliem mierīgi kustējās lielais ganāmais pulks, govis plūca zāli, ņirbēdamas savām brūnām, spīdīgām mugurām, ganīdamās kārtīm aplingotā laukā. Kaimiņu pļavās un norās skanēja ganu dziesmas, tur nebija aploku un lopi bez uzrauga nebija valdāmi. Ganu dziesmas bija skumjas, rudeni aicinošas, dažas izskanēja augstas un tālas, dažas smeldza vientuļas un tumšas.

Olnīcu ceļi piebārstīti nokritušiem salmiem un labības vārpām, vīri labprāt vadīja bagātos vezumus un straujos zirgus, kas, no rītiem atspirguši, drāzās tīrumos, bet vakaros noguruši smagi cilāja kājas, dziļāk iemīdami pakavus smilšainajā grambā. Vairs tikai dažas dienas, un vārpas vairs nelīgosies uz vezumu kaudzēm, viss būs savākts šķūnī. Arī auzas jau bija nopļautas, vajadzēja sākties ziemas sējai.

Palsu kalna lauki bija gandrīz jau aparti, viss bija darīts ar gudru ziņu un apdomu. Šur un tur kaimiņu laukos redzēja kustamies pļāvējus, viņi nelika svētdienai mieru un tādēļ Palsu kalna vīru platās mutes kļuva vēl platākas un nekaunīgākas, kad viņi zobojās par šiem svētdienas traucētājiem. Pals- kalnieši gan labi saprata, ka garajā nedēļā savus kaulus daudz vairāk lauzījuši un savu prātu daudz vairāk pie darba likuši kā gurdenie un īdzīgie līdzinieki, bet par to viņu darba gaita arvien bija skaidra un viņi saņēma nopelnīto atpūtu.

Kristīnei laimējās ar ļaudīm, to viņa atzina, staigādama klusajā svētdienā un vērodama savas ēkas, kuru stiprajās durvīs netrūka nevienas naglas, kas labi turējās virās un sargāja klētis, šķūņus un laidarus.

Kristīne apstājās dārza malā un raudzījās projām pa teku, kas vijās gar avotu, apaugusi ar spirgto, jauno atālu.

Te viņi vakar tumsā bija gājuši.

Tīlenieks bija aizgājis pret pakalnu, īsu brīdi paturēdams Kristīnes roku savās plaukstās, it kā viņam būtu daudz svarīgāka Tīļu sēta, nevis kavēšanās Palsu kalnā, un tomēr Kristīne saprata, jo jau otro reizi puisis bija atnācis viņas .ciemā, rādīdams, cik labi patika Kristīnes paskarbais, savrupais lepnums.

Viņa to nevilka sev klāt un nepieglaudās karsta un kārīga, bet gaidīja, ļaudama brīvi izšķirties, pa kādu ceļu viņš ies.

Kaut kas kavēja puisi še palikt, varbūt viņa nebija iemīlama, bija par viņu skaistākas un tīkamākas jaunekles?

Kristīnes sarkanie, dzirkstošie mati liesmoja, vērsdami pabālu seju, bet viņai bija daiļa, sārta mute. Pati viņa bija spēcīga un vesela, un tīra taisnība, ka viņa negribēja citāda būt, kādu Dievs bija radījis un atdevis zemes dzīvei.

Visu atsvēra Palsu kalns un viņas pašas lepnais prāts, viņa drīkstēja gaidīt puisi ierodamies trešo reizi, viņa drīkstēja ļauties slepenai liesmai, kādā pati dega, domādama par tīlenieku. Ļaudis runāja, ka puisis gaužām iemīlējis tēva sētu, kaut arī vecākā brāļa mantojumu, viņš arvien strādāja Tīļu tīrumos kā pats savos, lai gan vidējais brālis jau aizgājis pelnīt maizi citā novadā.

— Tīlenieks pazīst skaidras domas, — sacīja Kristīne, un grumbas iegūlās jaunajā pierē. Viņa saprata, ka puisis nāca un kāroja Palsu kalnu, Palsu kalna zemi pilnīgi sev.

Varenās darba rokas gribēja strādāt pašas savā tīrumā, viņš negribēja būt svešs ienācējs, iegātnis, kam jāturas malā un jādod īstenai saimniecei gods.

Un viņa domāja par saviem radiem, kuri bija spēcīgi un lepni, par savu stingro mātes brāli Zvejniekos, krietnā sētā, un saprata, ka no mātes brāļa jāizlūdzas padoms, kā saņemt tīlenieku un ko viņam solīt. Dārza zālē gulēja sārts, dzidrs ābols, viņa pieliecās, lai paceltu, kad pēkšņi iedimējās uz tekas soļi un ābeļu vidū parādījās kāda jaunekle, viņa skrēja un māja Kristīnei, pūlēdamās saukt, bet

nevarēdama.

Turēdama ābolu cieši plaukstā, Kristīne izbrīnījusies raudzījās kaimiņienē, kura elsodama apstājās viņas priekšā, plaši ieplestām, gaišu skropstu apēnotām, dzidrām un skaidrām acīm. Liepu pakalnes Marija sen nebija rādījusies Palsu kalna skaistajā dārzā.

Viņas iegarenā seja bija saules nobrūnēta, gaišie un viļņainie mati īsi apcirpti, ķermenis slaids un jauns, pelēkā, skopā linauduma apģērbā, kājas viņai bija kailas un brūnas.

Kristīne vēroja kaimiņienes izbailes.

— Kurp tu steidzies, Marija?

Viņa paņēma otru ābolu no zemes, noslaucīja spožu un tīru savā priekšautā un pasniedza Marijai.

— Ņem un ēd, trīs gadus tevi nebiju redzējusi, kopš aizbrauci uz pilsētu…

Kristīnes balss bija mierīga izsmiekla pilna, viņa nemeklēja nekādu draudzību ar nabadzīgo pakalni.

Jaunekle ābolu neņēma, viņa purināja galvu un nemierīga lūkojās apkārt, Kristīne ļāva ābolam nokrist zemē un pagaidīja.

— Kristiņ, mūsu sētā notikusi liela nelaime! Krustiņu Anetes vairs nav, tīlenieka tēva brālis…

— viņa ieraudzīja gaitu sievu uz dūmainās virtuves sliekšņa un metās pie gaitnieces, nepabeigdama savu iesākto stāstu. Kristīne lēni gāja uz dūmaino vasaras virtuvi dārza malā un klausījās Liepu Marijas uztrauktajā balsī. Viņa klusi apvaldījās, slēpdama pati savas jaunās izbailes, dzirdot tīlenieka vārdu.

— Krustiņu māt, nāc pie Anetes… — sievas notašķījušās rokas lēni noslīga uz leju, viņa pārvērtās, saruka mazāka un žēli paraudzījās Marijā, nespēdama pārvarēt baiļu mēmumu. Tad viņa metās prom caur dārzu, klusēdama, steigdamās, dzīdama pati savu nelaimi.

— Tu jau zini, Kristiņ, kāda Anete bija?

— Jā, — īsi atbildēja Kristīne, sarauktu un smagu pieri.

— Neviens nevarēja viņu novaldīt, staigāja pati savus ceļus. No Tīļu saimnieka brāļa viņa nebija atrunājama. Jau sirmam esot, viņam vēl arvien bija skaists vaigs, vingrs augums un mīlīga valoda.

— Vai Anete ielēca akā?

Marija zobodamās paraudzījās Kristīnē un pakratīja galvu.

— Nē. Jēkabs Tīle viņu nosmacēja pūra lādē, uzvāza smago vāku un turēja ciet. Mani viņš nogrūda gar zemi vienā vēzienā, kad es stājos pretī… Neviena cita mājās nebija, tēvs ienāca vēlāk.

— Būtu tā gadījies ar mani, — klusi, bet cieti sacīja Kristīne, juzdama spēku, kas varēja mēroties ar vīru ļaunajām iedomām. Viņa pievēra acis un nodrebinājās.

— Jau no pavasara Jēkabs nāca mūsu sētā, viņš neatstājās no Anetes, un dažs jauneklis nebija viņam līdzinieks. Viņa apģērbs bija tīrs, un viņš skaisti dziedāja. Valoda bija gludena, ka Anete nevarēja paglābties, viņa pielipa uz mūžīgiem laikiem. Vēlāk gan Jēkabs smējās un brīnījās, kas gan domājot, ka viņš Aneti precēšot, viņš labi pazīstot dzīvi un zinot, ka ar Aneti nevarot ne gadu kopā nodzīvot… Saka, ka Tīļu vīri pildot visas savas iegribas. Es pazīstu vien Jēkabu un nezinu citus tiesāt.

— Kādēļ viņš Aneti nosmacēja?

— Kādēļ, Kristiņ? Kā lai to zinu? Cilvēka dvēsele ir apslēpta, bet domāju, ka Anete Jēkabam bija apnikusi un apnikusi viņam bija arī pati dzīve, citādi viņš nebūtu tik drošs ienācis mūsu pakalnē… Un Aneti viņš vairs negribēja redzēt, kad tēvs viņu bija noguldījis gultā, es pārsedzu lielo lakatu un viņa palika guļot. Uz galda vēl stāvēja rītišķa maize, pie tās gribēja ķerties Jēkabs, bet apdomājās, ka savu roku maizei nepieduršot, lai es viņam iedodot ēdienu. Es nogriezu maizi un ielēju

pienu, viņš paēda, un tēvs aizgāja pie aizsargiem, bet Jēkabs vēl solījās atvadīties no savējiem. Es dzirdēju, ka aiz kalna viņš dziedāja vienu savu skaistāko dziesmu, Kristiņ! Tā ir savāda dzimta, šie tīlenieki, viņiem ir pilni apcirkņi, bet vēja sirds krūtis… — viņa apklusa. Kristīne vērās rudens debesīs, tās bija augstas un tālas, un tad viņa vairs nesadzirdēja Marijas balsi un saīgusi pavērās kaimiņienē.

— Paliec vēl, Marij, stāsti tālāk.

— Nē, Kristiņ.

— Sveika, Marij.

Marija steidzās caur dārzu, viņa sajuta Palsu kalna svešo elpu un bēga no tās, viņa gāja caur šo lielisko, labo dārzu, kura koki bija bagāti augļiem un kur ogu krūmos vēl varēja redzēt sarkanos ogu ķekarus, bumbierēs karājās dzeltenie un zaļie augļi, tur bija zelta un zaļu lapu krāsas. Vietvietām dārza zālē mazos uzkalniņos izpleta savas zaļās lapotās stīgas ķirbji, šie putras āboli, kurus cienīja latviešu zemnieku sētās. Saulainā mālā auga dzeltenām bārkstīm piebērtais apiņu puduris, un dārzs izsmaržoja visu savu augļu burvību, tīdamics ap gājēju un mulsinādams.

Marija gāja un pamazām pildījās dusmām, nu viņas piekalnē nemierīga klejos Anetes dvēsele, nekad nebūs miera. Viņa klejos sētā, kuru Marija apņēmusies neatstāt un palikt par tās kopēju.

Jā, Palsu kalns raudzīsies, kā Marija saimniekos, viņa vairs neatļaus tīrumus atstāt atmatā, viņa mudinās tēvu sākt no jauna un iznīdēs sirdī gauso un slinko vienaldzību, viņš vairs nedomās par sētas pārdošanu, ja Marija apsolīs palikt uz visiem laikiem.

Pret pakalni celdamās, viņa vēroja savu sētu, un sirds Marijai pildījās skaudrām bailēm, viņa redzēja vecās, pusgruvušās ēkas un redzēja lopu baru, kas ganījās uz papuves. Tur bija tikai trīs govis un pāra aitas.

Augstajā Palsu kalnā mājoja bezrūpīgs laiks, iedalīts atpūtai un darbam, un neviens nesajauca šo laiku, lai neaizdzītu labklājību no goda vietas lielajā sētā.

Marija iedama glaudīja sausās, birstošās vārpas lauka malā un solījās atdot Liepu pakalnei bijušo, labo tikumu un skaidrību, kad tēva tēvs bija strādājis sviedriem vaigā un atstājis briestošas druvas savam neuzticīgajam dēlam.

Eglēnieši aizsūtīja tīlenieka tēvbrāli uz pilsētu, kur važas smagākas un spriedumi bargi, bet, kad viņi pētīja, kā gan Jēkabs Tīle varējis visu mūžu viņu vidū nodzīvot un ēst pie viņu galda, neparādīdams ļaunu sirdi, tad viņiem pietrūka atbildes un viņi domāja par cilvēku neizdibināmām tieksmēm, kad labsirdība pārvēršas nežēlībā…

— Jā, par Jēkabu nepūtīs pat vējš, vīram ir izskanējusi dziesma! Ļaudis žēloja abus, gan Jēkabu, gan Aneti, kā Eglienas ļaudis, tuviniekus, bet pēkšņi viņus aizmirsa: darbs nāca virsū kā melni mākoņi, zemnieki nule svīda šķūņos un riju priekšās, kur dūca kuļammašīnas, un skaitīja graudu maisus, vērtēdami pagājušās vasaras devīgumu.

Tīļu pui§is Palsu kalpā nerādījās, viņš bija kluss un nekur vairs ne​dzirdēja valodu par viņu. Viņš nenāca ārā no savas sētas kā lācis no ziemas migas, lai ļaudis velti nekaitinātu un neizsmietu, jo tagad viņiem bija vara, bet viņš nedrīkstēja pretoties.

Lauki ap Palsu kalnu kļuva tīri un kaili, koki nometa savas lapas, tikai ozoli vēl turējās un naktīs zaros šalca rudens vēji. Tie šalca skumji un vientulīgi, ka viņu skumjo šalkšanu pamanīja un sajuta arī ļaudis, sēdēdami kambaros tumšā vakarā un raudzīdamies krāsns liesmā vai spuldzes mierīgā un apslāpētā gaismā, un darīdami savu darbu vai klusi atpūzdamies.

Kristīne negribēja atšķirties savrup, viņa no agra rīta līdz vēlam vakaram gāja līdz visos darbos, bet likās, ka šinī rudenī viņa nepriecājās par bagāto graudu birumu, kas pildīja viņas klētis, nepriecājās par brangajiem lopu bariem laidaros, par audeklu, kas izbalināts tinās viņas skapjos.

Viņa gan negribēja atklāti parādīt savu nemieru, bet ļaudis viņu saprata un arī zināja, ka Kristīnē auga neskaidras bailes savas nākotnes dēļ, ka viņa kaunējās, mīlēdama Tīļu puisi un nevarēdama no viņa atteikties. No vakara, kad otrā rītā bija gadījies notikums Liepu sētā, viņš vairs Palsu kalnā nerādījās, viņš nenāca un viņai sāka likties, ka nenāks nekad, tik ļoti ievainots bija viņa lepnums, kaut gan viņš glabāja drošu sirdi.

Un tūliņ viņa saprata, kaut gan puiša tēvs bija saimnieks un viņa brālis vien kalps, viņus vienoja mūžīgas un nesaraujamas saites, puisim bija jāpieņem tēvbrāļa noziegums kā visas dzimtas izdarīts, vienas un tās pašas asinis ritēja šo Tīļu vīru dzīslās.

Un kā gan lai viņš te nāktu, ja Palsu kalnā dzīvoja gaitnieka Krustiņa ģimene: nosmacētā Anete bija gaitnieka bērns. Kāda klusa un ļauna neiecietība zagās tuvāk divām sievietēm, arvien biežāk gaitniece sajuta slepenu ienaidu, saprazdama, ka saimniece vēl turas pie Tīļu puiša, viņa sajuta ienaidu, saprazdama, ka atnāks laiks, kad ļaudis būs aizmirsuši viņas meitas nāvi un par to runās bez uztraukuma un asarām, kad Tīļu dzimta dzīvos savā bagātā sētā joprojām un neviens viņus nevainos, ne​biedēs un negānīs, vienīgi viņa viena pati nesīs meitas kaunu un naidu caur visu dzīvi.

Kristīne zināja, ka labais un godīgais Krustiņš viņas maizi vairs ilgi negribēs ēst un labi bija, ka tagad jau rudens, darbi apstāsies un iznāks laiks apraudzīties pēc jauna kalpa.

Kristīni kaitināja slepeno domu minēšana, viņa negribēja ļaut nevienam varu pār sevi, kaut arī nekas nenotiktu, kaut arī Tīļu puisis vairs šurp nenāktu un nekad nekļūtu Palsu kalna saimnieks, viņa nevienam cilvēkam nebija teikusi, ka vēlas šo puisi, neviens arī nedrīkstēja ar viņas slepenām domām dzīvot patvaļīgi.

Kartupeļus Palsu kalna ļaudis bija jau novākuši un sabēruši pagraba lielajos apcirkņos, nule sievas darināja kāpostus un viens vīrs stāvēja pie sasmalcināmās mašīnas, kādu daļu gan sakapāja kubulā, kā senāk darījuši, jo tad kāpostiem bija pavisam cila garša un tādus ļoti mīlēja pati Kristīne.

Izkulto graudu maisus vezumos veda uz dzirnavām. Un gaitnieks apmierināts vadīja zirgus, kūpinādams vasarā un rudenī izaudzēto tabaku, likdams svarīgu un gausu soli, juzdams tuvās ziemas tuvumu, mierīgāku laiku.

Kādā salnas rītā, kad arī ozolam lapas bija nobirušas un nekur vairs neredzēja zaļumu, vienīgi kailu, sudraba sarmā klātu zemi, kad no sētu dūmekļiem uz augšu pacēlās agri dūmi un ļaudis rosījās žigli, saldami un mazliet īgni, Palsu kalna dzīvojamā nama durvis vēra kāds vīrs vieglos pelēkos vadmalas svārkos, tumšu zīda autu ap kaklu un augstiem ūdenszābakiem kājās. Viņam nesala, jo viņš neberzēja rokas vienu pret otru un nemīdījās kājām, viņš izskatījās, it kā nāktu no silta kambara un acis zobgalīgi raudzījās mājas vieglajā pustumsā, griestu spuldzes spīdeklī.

Tāds bija Tīļu puisis.

Kristīne nebija lielajā kambarī, viņa, uzmetusi plecos sarkano kažociņu, atradās laidaros pie govju slaucējām. Kambarī vēl pussnaudā pie galda bija pievilkusies ganu māte, kurai arī ziemā Kristīne kaktu neliedza, un viņa sēdēja, klusi adīdama un lāgiem iedzerdama no ūdens krūzītes, kurā peldēja brūkleņu zaļās lapiņas. Gaitu vīri bija pie zirgiem un gatavojās doties mežā, pacēluši savus darba cirvjus un zāģus, ziemā viņi pelnīja mazāk, nule darbs bija rotaļa, salīdzinot ar pavasara un rudens darbiem. Bērni vēl gulēja, un sānu kambarī, kur mita Krustiņa ģimene, bija vāja rīta ģaisma, nedega spuldze, tikai pati gaitniece, parādījusies uz sliekšņa, ilgi raudzījās puisī, neteikdama ne vārda.

Tagad viņš padeva labrītu un aiztaisīja durvis. Krustiņa sieva klusi atvilkās atpakaļ, un viņu vairs nevarēja redzēt telpas pustumsā.

Ganu māte pacēla sirmo galvu un nolika adīkli uz galda malas.

— Labrīt, dēls, apsēsties, pagaidi, iešu paraudzīties, kur ļaudis, gribēsi satikties, izklīduši pie

rīta darbiem… laiks ir auksts, bet mūriņš silts, ej, apsēsties uz mūriņa, puisi!

— Man nesalst, neesmu no aukstuma nobijies, vēl jau tikai veļu mēnesis. Atnākot īstenam salam, apkritīsit kā zvirbuļi, — puisis smējās jo augsti platajā kambarī, un tad ganu māte paraudzījās uz viņu un redzēja, ka viņam nebija mēteļa, tikai svārki mugurā, un viņa pakratīja galvu, pieceldamās un garāmejot pasniegdama puisim savu savītušo, grum​baino roku.

— Ilgi nebiju tevi redzējusi, — viņa labvēlīgi pasmaidīja, vērodama puiša platos plecus,muguru un visu viņa lielo un stipro augumu. Puisis palika viens, viņš zināja, ka kaktā, tumsā ierāvusies, stāv Anetes māte un valdās, slāpdama niknumā, ka nevar viņu aizdzīt. Viņš neapsēdās, bet brīdi stāvēja uz vietas kā stāvējis, sabāzis rokas kabatās, bet tad apdomājās un, pašūpojis galvu, stingru soli likdams, devās pie Kristīnes durvīm, atvēra un iegāja kambarī.

Nu viņš bija iekšā, gaitniece iznāca no sava kambarīša, apmāvusies ar vecu, austu lakatu, pastalām kājās, un devās pie govs un savām aitām. Ganu māte vēl kavējās laukā, un kambaris ar vientuļo spuldzi pie griestiem palika kluss un snaudas pilns. Rīts ausa lēns, un visapkārt klīda pelēka krēsla, savienodamās ar sarmoto zemi.

Vai te kāds bija? Nekā cita nedzirdēja, kā vien aizmigušo bērnu kluso elpošanu. Klusums sanēja.

Zemnieka sētas vientuļais klusums.

Pagalmā ieskanējās valoda. Balsis pietuvojās, nočīkstēja mežinieku rati, un zirgs apstājās pie durvīm, vīri ienāca pēc saviem darba rīkiem un lai paņemtu maizi, bet no virtuves ganu māte ienesa bļodu ar ceptu gaļu, un viņai padusē bija maizes klaips. Viņa uzsauca vīriem, lai paēdot. Nometusi laidara apavus, ienāca pati Kristīne, viņa paraudzījās visapkārt kambarī, noraisīja galvas autu, atklādama savītās, spožās bizes.

Viņa novilka kažociņu un palika pelēkajā ikdienas ģērbā. Pasniegusies pie vadža, viņa paņēma balto priekšautu un apmāvās. Nu viņa paraudzījās uz solu, aiz skapja, pie loga, bet tur neviens nesēdēja un neviens negaidīja.

— Kur gaidītājs palicis? — Kristīne jautāja visapkārt, bet neviens nezināja pateikt. Nu viņa iegāja savā kambarī pēc šuvekļa, jo vienatni Kristīne jau labu laiku nepacieta un no tās baidījās.

Atvērusi durvis, viņa saprata, kas ir bijis gaidītājs, jo sēdeklī pie galda, uz kura atradās piemiņas grāmata ar vecāku, radu un draugu ģīmetnēm un mazā, skaistā Dieva grāmata, sēdēja Tīļu Jānis un raudzījās pretī, kad Kristīne ienāca un pārsteigta apstājās. Viņa gan skaļi neiekliedzās, ne arī iesmējās visiem dzirdot, nē, viņa nāca klāt, un arī puisis piecēlās. Nu viņi skatījās viens otrā.

— Esi atnācis? Sāku domāt, ka vairs nesagaidīšu…

Viņi juta, ka rokas saskārās un palika cieši kopā, bet vēl arvien viņi raudzījās viens otrā, gribēdami izpētīt apslēptas domas sirdī un izpētīt nodomus, kas slēpjas prātā.

— Vai tu gaidīji?

— Tu jau gan pats zini, ka esmu gaidījusi.

— Vai zināsi savu īsteno ceļu, Kristiņ?

Nule viņa meklēja izvairīties, viņa baidījās no drošās un stingrās valodas un drošā skata, jo nebija sagatavojusies, nevarēja nekā skaidri pateikt, nebija vēl runājusi ar radiem, varēja piedāvāt iegātņa vietu sev blakus, nevis pilntiesīga saimnieka godu, un tādēļ kaunā un rūgtumā klusēja. Varbūt, ka puisis nesaprata viņas domu un tiešām Jānis Tīle nezināja, ko domāja šinī brīdī Palsu kalna saimniece, un tā nu bija viņas laime, citādi viņš būtu apgriezies un devies projām, vairs neatsaucams un neiekārdināms.

— Vai tu gribi mani ņemt?

Viņa vaicāja savā paskarbajā, klusinātajā balsī un manīja, ka izvairīties un apslēpties vairs nespēs, ka laiks bija pienācis un viņai pašai jāizšķiras un jādarās bez svešu prāta, pašai savā ziņā.

Viņa smagi elpoja, un vaigs kļuva bālāks, viņa baidījās sevi nodot, jo tīlenieka tuvums Kristīni mulsināja, viņš varēja viņu iznīcināt un pazemot, ja vien gribēja, viņa bija pilnīgi viņa varā, lēni slīkdama šinī varā visus pēdējos mēnešus, dienu un nakti domādama par vienu un to pašu.

— Es tev atnācu pateikt, Kristiņ, ka esmu tevi izvēlējies.

Viņš lepni runāja. Viņa nevarēja atraut savu roku. Jāatdod viss Palsu kalns ar sakrāto mantu, visa viņas skaistā zeme gluži bez atlikuma un varbūt, ka tas bija vairāk, varbūt, ka tas svēra vairāk par viņas sarkaniem matiem, par viņas druknās zemnieku meitas stāvu un viņas lepno sirdi.

— Kas tev noticis, Kristiņ?

Viņš turēja jauno saimnieci savās rokās, un viņa vērās pretī, redzēdama smaidošo, drošo muti un zilās acis, kurās dega nopietna solījuma uguns, tad viņa sajuta, cik viņa lūpas bija karstas, un Kristīne klusi iekliedzās, kad viņš pirmoreiz noskūpstīja.

Viņš skūpstīja straujš, priecīgs, skardams drošām rokām, jo zināja, ka Kristīne viņu iemīlējusi, iemīlējusi dziļi un aizliegdamās, kā viņa to spēja, jā, nu viņš varēja droši ņemt Palsu kalnu, šī zeme bija pati Kristīne un nekas cits, tas bija ciešs savienojums, nešķirams un labs.

Un tad Kristīne stāvēja viņa priekšā, viņš ievēroja, ka sarkanie mati bija bagāti un kupli un vijās mīksti un glaudīgi ap galvu, ka viņas gaišā āda bija tīra un acis apslēpa sevī tumšu mirdzumu, pelēku, dziļu vizmu.

Kristīnes pazemais augums bija spēcīgs, to viņš juta, cik viņas ķermenis bija vingrs un vesels.

Viņa nebija gan skaista, bet tīkama viņa bija un varēja cilvēku pie sevis atsaukt no tāluma, viņai nebija maigu, glaudīgu roku un glaudīgas valodas, bet viņas paskarbajā, klusajā balsī slēpās kvēle un, kaut gan viņa nekā nesolīja un arī neuzdrošinājās solīt, viņa varēja dot, viņa likās bagāta, viņai nebija tukšas rokas un tukša sirds.

Mazajos kambaros jaunās dienas gaisma viegli apstaroja ikvienu lietu. Lielo spoguli Kristīne bija atvedusi no pilsētas. Greznodamās, iedama tālu ļaudīs, rādīdama savu jaunību un Palsu kalna bagātību, Kristīne bieži stāvēja šī spoguļa priekšā.

Puisis redzēja, ka saimnieces telpās visapkārt vizēja sarkans izrakstīts audekls, kā ziedi kailā rudens laikā. Viņš negribēja neko citu redzēt, kā vien viņu pašu, par māju un zemi viņi runāšot vēlāk, gan Kristīne dzirdēšot viņa nopietno arāja valodu.

— Pirms es atnāku ar saviem tuviniekiem, tu nevienam nekā nepavēstī par mūsu šī rīta norunu, Kristiņ…

Viņš bija gaužām apdomīgs, jā, to viņa bija vērojusi jau agrāk, un viņa padoms apkaunoja Kristīni. Viņš bija par visu domājis un nekā negribēja ņemt straujš un iekārdināms, nē, viņš gribēja kļūt saimnieks, un to vajadzēja dzirdēt un zināt arī viņas radiem, viņš neko negribēja darīt slēpdamies.

— Lai notiek viss, kā tu saki.

— Bet tagad es iešu. Sveika, Kristiņ, dzīvo sveika, mēs nu abi paliksim kopā, un es ticu, ka tā būs varena dzīve, te jau darba netrūks un arī atslēgu glabātāja man būs laba un… arī manu dēlu māte…

Atkal viņš Kristīni apskāva un noskūpstīja. Nu viņi abi sajuta, cik karstas asinis bangoja viņu rokās, cik spēcīga bija šī atmodinātā kvēle, ka viņi nespēja turēties pretī slāpdami, reibdami un grūti valdīdamies.

— Laid mani, Kristiņ! — viņš klusi un smagi, ar pūlēm izteica šos vārdus, un viņa lēni izraisījās no rokām, aizsegdama acis ar karsto plaukstu, neredzēdama, kā viņš izsteidzās no kambara, tikai manīdama smagos un ātros soļus.

Veļu mēneša tālā saule izlauzās caur miglu un mākoņiem un uz īsu brīdi apstaroja Kristīni, kā

viņa tur stāvēja un nekustējās, un it kā klausījās savas sirds neapvaldāmos pukstos, spiezdama rokas pret krūtīm kā jaunas dūjas, kas cilāja spārnus, gribēdamas atsvabināties no sava sprosta. Tad viņa ieklausījās mājas klusajās balsīs, ārā, gaitnieku kambarī gurdeni čīkstēja šūpuļa līksts un māte dziedāja savam bērnam šūpuļa dziesmu. Kristīne līgodamās piegāja sienmalā pie ūdens krūzes un iemērca savus pirkstus ledainajā ūdenī, tad nomazgāja seju un sajuta, ka aukstais ūdens atveldzēja un atspirdzināja. Nu viņa sakārtoja savus matus, savas sarkanās, viļņainās bizes, sajauktas un izirušas.

No spoguļa gludenās un spožās virsmas pretī raudzījās mirdzošas, jaunas acis, viņa iesmējās, ļaudama smiekliem izskanēt savos kambaros, celdama rokas augstu un vīdama ap galvu matu pīnes.

Un tad viņa apgriezās un steigšus izskrēja kambarī, kur jau ieskanējās bērnu balsis un sāka staigāt ļaudis, atnākuši no lauka darbiem.

— Vīri ir mežā, — atbildēja Kristīnei Anna, kad saimniece vēlējās, lai sajūdzot zirgu goda ratos. To teikdama, viņa skatījās Kristīnei acīs, lūkodama izdibināt, kas gan Tīļu puisim te meklējams un ko viņš panācis.

— Tad esi laba un iejūdz pati, es gribu jau posties, jo rudens dienas gaišums ir viltīgs, kā parādās, te arī tūliņ pazūd, bet manu radu sēta ir aiz kalniem, un es gribu pirms nakts tumsas atgriezties.

Gaitniece pamāja. Te bija kaut kas noticis, bet viņa nesaprata, kā gan lepnā palskalniete bija padevusies tik ātri.

Jā, tādi jau bija šie Tīļu vīri, viņiem viss līdz laikam pašķīrās. Beigu galā pašu taisītās lamatas viņus tomēr aprija.

Gaitniece izgāja pagalmā un vēroja, ka saule bija pazudusi mākoņos, stiprs vējš plēsa un raustīja kokus, un augļu dārzs vaidēdams liecās zem stiprajiem brāzieniem, viss bija kails un tukšs, nokopts un visur varēja tālu redzēt pakalnus un lejas sētas, un visus ceļus.

Nopūzdamās viņa izveda zirgu no staļļa un icstatīja ratu priekšā, žigli un veikli sajūgdama, pārlaizdama ar plaukstu pār bēra slaido un gludeno muguru. Viņai nevajadzēja iet un saukt saimnieci, Kristīne pati nāca, nesdama pasmagu aizsaini un gaiši smaidīdama.

— Vadi sētu manā vietā, Anna, kā jau arvien, kad manis nav, es steigšos atpakaļ, cik ātri spēšu!

Drīz atstās Palsu kalnu šis gaitnieku pāris, Kristīne vēlējās, kaut aiziešana ātrāk notiktu, viņa nevarēja paciest Annas skumjo skatu.

Rati viegli slīdēja pāri sasalušajam ceļam, viņa brauca garām Liepu sētai, kura dūmekļa siltie dūmi sitās lejup, un viņa saprata, ka Marija kļuvusi tēvam laba palīdze, viņa liedza aizņemties gan naudu, gan mantas Palsu kalnā, Kristīnei nule Liepu pakalne šķita vienaldzīgāka, viņa nesajuta savā sirdī nekādu pretestību, viņai neuznāca domas nomākt kaimiņu. Šie ļaudis varēja celties, ja spēja, viņa nemaz negribēja tos aizsegt ar savu dižumu.

Lielais ceļš izplētās tāls, kluss un vientuļš, un viņa satika tikai vezumus un vezumus, kuros zemnieki uz dzirnavām veda savus izkultos graudus.

Aiz baznīcas un aptiekas ļaudis rosījās dzīvāk, Kristīne redzēja brašos aizsargus steidzamies uz savu sanāksmes vietu. Kalna skolā skolēni bariem pulcējās plašajā pagalmā, no turienes atskanēja skaļas bērnu balsis un smiekli. Ļaudis brauca uz kapsētu, zaļo meža mētru vidū kurvjos vezdami kambaros izaudzēto puķu ziedus, lai ar to vēlīno krāšņumu greznotu savai piederīgo kapus. No pienotavas brauca piena vedēji, atvezdami sētām atpakaļ lielās piena kannas, gadījās ceļā arī rati ar jauntaisītiem koka sprostiem, kur labi varēja aizvest pārdodamos mājkustoņus, un te visur šinī līdzenumā bija rosīgāka dzīve nekā Palsu kalna apvidū.

Palsu kalns bija gan vientuļāks, un arī viņa apkaimē ļaudis dzīvoja klusi un nošķirti, bet lauki tur

deva bagātu ražu un nebija sliktāki kā līdzenumos.

No lielā ceļa Kristīne nogriezās šaurā, eglāja aizsargātā māju ceļā, tā viņa atkal nokļuva klusumā un vēl arvien līdz mātes brāļa sētai, līdz Zvejniekiem bija diezgan tāluma. Šur un tur ganījās lopi, kaut gan labi nebija tos turēt uz lauka, tie bija nevērīgi zemnieki, kas ļāva lopiem salt aukstajā vējā un gausi plūkt cieto, sasalušo zāli. Viņiem jau bagātā ražas rītā rādījās tukšie apcirkņi un niecīgais,' iegūtais labums aizgāja nelietīgu ceļu — dzertuvē.

Zvejniekos ap lielo galdu ļaudis ēda pusdienu, kad Kristīnes zirgs parādījās pie kailajām liepām, un viņa, galvu paliekusi, raudzījās pēc kāda cilvēka. Tad viņa ieraudzīja pretī steidzamies pašu saimnieku. Tas izņēma viņai grožus no rokām un vadīja zirgu līdz laidariem pie ratnīcas nojumes, un tur Kristīne izkāpa, sirsnīgi apsveikdama radu. Viņa lika izcelt no ratiem aizsaini, jo tur esot kāda sīka dāvana.

— Paldies, nu mēs redzam, ka ir jau vaļas laiks, sāk mūsu olnīcā kustēt radu zirgi, un arī paši jau esam bijuši gan kapsētā, gan biedrības namā, un nākošās dienās tēvs domāja apciemot tevi, viņš visu rudeni nemitējās pieminēt Palsu kalnu, it kā tev kāda liksta draudētu. Darba visiem pilnas rokas, tēvs vēl tika pļāvis, uz mašīnas sēdēdams, un bija gaužām spirgts, un tā mēs norunājām vien, bet aizkļuvuši pie tevis ne​tikām, līdz nu pati- esi atbraukusi.

Zvejnieks bija pusmūža vīrs, jo mātes brālis Kristīnes mātes ģimenē bijis vecākais dēls, tā nu māsīca un brālēns stipri atšķīrās viens no otra, viņa ziedēja jauna, bet viņš nesa nopietnu vīra nastu, un arī sirdī tam vairs nebija jaunības domu.

Kad Kristīne ienāca lielajā kambarī, no galda piecēlās vienīgi jaunā saimniece un palīdzēja Kristīnei atvilkt biezo un silto mēteli, tad veda pie ēdējiem. Viņa gāja visapkārt un padeva katram roku, atrazdama visus veselus, neviens neiztrūka, pal mazie bērni, saimnieka Kārļa Iris dēli, sēdēja pie galda uz augstiem sēdekļiem un nopietni raudzījās savās putras bļodiņās.

Nu viņa beidzot apsēdās norādītā vietā pie mātes brāļa galda galā un Kristīne klusībā atzinās, ka te viņai sirds kļuva pavisam viegla, te bija nopietni ievadīta, neviena netraucēta mājas un ģimenes dzīve, un ļaudis cerēja, ka arī Palsu kalnā tā ar laiku būs, arī viņa tagad tam licēja, pazaudējusi bailīgo nemieru, ka mātes brālis pretosies Kristīnes nodomiem.

Uz pusdienas galda kūpēja karsta un smaržīga svaigas cūkgaļas zupa, skābu kāpostu un labu putraimu iedarā, tur bija brūna, laba rudzu maize, saimnieki un gaitnieki sēdēja kopā, bērni ēda baltu putru, un viņiem priekšā vēl bija šķīvis ar saceptām, dzeltenām olām.

— Sveika, māsas meita, sveika, biju dzirdējis par tavu bagāto gadu, kūlēji stāstīja brīnīdamies, cik ciets un smags grauds kritis tavos apcirkņos, un tiem jau nu laikam gan būs taisnība, Kristiņ?

— Jā, mātes brāli, gads ir gaužām labs, mēs nodosim valdībai graudus par krietnu naudu un laidaros mums šinī rudenī bija daudz pārdodamu kustoņu, bišu stropos daudz medus pilsētas kārajām mutēm, bija daudz vilnas un arī lini būs spoži un labi, kā to saka vīri, kas redzējuši Palsu kalna linus.

Kristīne stāstīja, kāri ēzdama gardo ēdienu, viņa izprasīja gaitniekiem, kā klājas viņu bērniem un vai viņu govis un dažas aitas labi turējušās pretī ziemai, vai bērniem tiks jauns, silts apģērbs uz kauliem, jo skolas gaitas jau bija iesākušās.

— Paldies, Palsu kalna saimniece, bērni ir apģērbti, un ja mēs lietā • liekam katru grasi, tad dzīvot varam, precētie ir nošķirti savā kambarī, mums nu ir katram sava dzīve, un lai Dievs dod nākamos gados mieru un visu to pašu, kas mums tagad ir, tad jau izaugs bērni un mūsu pašu prāts būs pilnā mierā, — atbildēja sirmā gaitniece, lasīdama maizes dru​patas un iebērdama savā šķīvī.

Kad visi bija paēduši, vecais saimnieks pa paradumam piecēlās pirmais, tad Kristīne gāja viņa

kambarī, viņš tūliņ bija sapratis, ka tai kaut kas runājams, un veda pie sevis.

Gaišā istabiņā bija stipri silts gaiss, no sakarsētā mūriņa pacēlās apiņu tvaiks, tur mātes brālis siekā glabāja dažas saujas apiņu un miežu graudu. Pie sienām karājās sausi, dzelteni vārpu vainagi un bez maza galda, sēdekļa un platās gultas, kur tas senāk gulēja ar savu mirušo saimnieci, kambarī vairāk nekā nebija.

— Sēdi, Kristiņ, — viņš tai piestūma zemo sēdekli, bet pats atsēdās uz mūriņa, domīgi šķirstīdams sirmo, kuplo bārdu un vērdamies māsas meitā, kad viņa, jauna un tīkama, pašaurā sarkanas vilnas apģērbā, apsēdās pie galdiņa, ļaudama platajām, stiprajām gūžām ērti un cieši atspiesties uz sīkā sakņu pinuma koka sēdeklī.

Nu vajadzēja sākt runāt un Kristīne no jauna sajuta nemieru, jauzdama mātes brāļa- pretestību, viņa sevi rāja un, savilkusi pieri grumbās, īgni vērās savā priekšā, it kā meklēdama kādu iekšķīgu mudinājumu.

Vecais saimnieks kāsēja, tad viņš paliecās un iebāza roku ierē, izvilkdams tabakas pūsli un savu koka pīpi, nu viņš varēja gaidīt, ja runāšana tik ātri negribēja veikties, kaut gan Kristīne parasti nestostījās, viņa savus nodomus arvien pateica skaidra un apņēmīga, ja nu tagad neveicās, tad lieta bija gaužām nopietna.

— Tev laikam rūpes savu gaitnieku dēļ, es dzirdēju, Kristiņ, ka Krustiņu ļaudis vairs pie tevis nepalikšot, viņi meklē sev saimnieku un mūsu sābris Dzērbenis labprāt solās ņemt savā darbā tik raženu darbinieku kā Krustiņu…

Mātes brālis runāja rāmi un lēni, viņš iešķīla sērkociņā uguni, pielikdams pīpes galviņai un cieši piespiezdams ar pirkstiem smaržīgo tabaku.

— Jā, ir taisnība. Krustiņš grib aiziet, bet es viņu nedzenu, man žēl sava gaitnieka, kurš vairs nav un nebūs aizturams.

Iesāktā saruna tagad varēja viegli velties uz priekšu, mātes brālis nezinādams bija pavēris ceļu, un Kristīnes bālie vaigi bija strauji nosarkuši, viņa sēdēja kā sarkana puķe savā sēdeklī un gatavojās cīņai. ’ - Tā?

— Palsu kalnam būs jauns saimnieks, mātes brāl…

— Jauns saimnieks?

Viņš atkal gaidīja, un zili dūmu mutuļi vēlās ap viņa sirmo galvu, viņš bija pievēris acis un labi ieklausījās, ko gan meitene būs izdomājusi un vai visam varēja jel cik ticēt.

— Tu pazīsti Tīļu dzimtu, mātes brāl…

Nē, tālāk viņš neļāva runāt, kājās uztrūcies, viņš pieskrēja klāt un, saķēris Kristīnes roku, kratīja stipri, ka viņai no rokas izkrita mutautiņš un noslīdēja zemē. Mātes brālis neredzēdams to samīdīja ar saviem zā​bakiem, nemitēdamies purināt māsas meitas elkoni.

— Klusē, klusē! Neprāts runā no tevis, nevis godīga un laba dzīves izlemšana, Kristiņ!

Tagad viņa atrāvās atpakaļ, atgrūda savu sēdekli un arī piecēlās kājās.

— Cik savādi! Visu laiku es domāju, ka, ieņemdama Tīļu Jāni Palsu kalnā, es darīšu tev un arī citiem radiem prieku, bet tagad redzu, ka tu dusmojies. Kādēļ, mātes brāli?

— Neprasi, Kristiņ, cik ilgi atpakaļ, kad viens Tīle nosita cilvēku, un nu tu, Palsu kalna saimniece, gribi saradoties ar neģēļiem.

— Mātes brāl, Tīles ir bagāta sēta, bagātāka par Zvejniekiem, un tikai Palsu kalns ir dižāks.

— Lai! Tā dzimta iznīks, bez laba pamata, nevienu bērnu tu nedzemdēsi no šī puiša, viņš jau ir apgānīts, es negribu, ka tu viņa vārdu savā mutē ņem, Kristiņ!

— Viņš ir krietns un mīl zemi, vai tu man vari atrast pagastā otru, kam vairāk rūp tīrumu likteņi?

Viņš pasargās Palsu kalnu, un es uzaudzināšu jaunus arājus, tev nevajaga tādas bēdas turēt, mātes brāl.

— Nē, un es vēlreiz saku nē, Kristiņ!

— Bet es tev pretojos, es viņu gribu un esmu jau apsolījusies, savu vārdu vairs neatņemšu!

— Kristiņ!

— Jā, mātes brāl, es viņam apsolījos, bet par zemi un mantu neesmu vēl neko spriedusi, to gribēju izlemt kopā ar tevi. Tagad redzu, ka mani gribi atstumt, vai tiešām mani atstumsi, mātes brāl?

Kas man paliek, ja tu novērsīsies, apdomājies labi, cik vientuļu tu mani padarīsi.

Viņa lūgdamās gribēja apskaut veco vīru, bet viņš atstūma Kristīni, drebēdams apvaldītā dusmu spēkā.

— Ja tu atdosi Tīļu puisim Palsu kalnu, tavi vecāki viņā saulē neatradīs miera un, kad tu nāksi vēlāk mani lūgties, Kristiņ, es savas durvis neatvēršu, arī mans dēls darīs tāpat. Ej vien, Kristiņ, tu nu tagad zini manas domas un manu prātu, bet varbūt tu vēl gribi atsacīties.

Viņš gaidīja un bija izmisis, drūms un neatlaidīgs, un Kristīne redzēja, ka, durvis pavēris, šurp iekšā raudzījās jaunais saimnieks. Tad viņa apgriezās un devās projām, samulsusi, nespēdama parunāt, meklēdama savu mēteli un silto lakatu lielajā kambarī uz vadža.

— Kristiņ, — bailīgi ierunājās jaunā saimniece, turēdama pie krūtīm zīdāmo bērnu, bet Kristīne viņu atstūma, tad pienāca, noglaudīja mazajam bērnam galviņu, un viņai klusi tecēja asaras, krizdamas bērna linu autiņā.

Apvilkusi mēteli, viņa it kā nesaprazdama paraudzījās visapkārt, te, šinī sētā, bija daudz radu un ar viņiem Kristīne nebija pārmijusi vēl ne vārda, vai tad tiešām būs jāaizbrauc bez labām valodām un draudzības? Vecā Zvejnieka draudīgā balss bija pārskanējusi visu māju, to sajuta arī gaitnieki, Kristīnei vaigos no jauna iegūlās kauna sārtums, viņa vairs negribēja ilgāk gaidīt un gāja. Ārā klusi un lēni no gaisa lidoja baltas pārslas. Tās vēstīja ziemu un atnesa zemei miega un miera apsegu, krizdamas uz kokiem, uz zemes, uz ēku jumtiem, birdamas neatlaidīgi, vērsdamas dienas gaismu klusā, mierīgā puskrēslā.

Jaunais Zvejnieks padeva Kristīnei grožus un pātagu, un viņš sniedza roku, cieši un stingri paspiezdams, dodams pajūgam ceļu cauri kailajām liepām un kļavām.

— Tēvs sacīja taisnu vārdu, tā nevajadzēja darīt Palsu kalna saimniecei, domā par saviem bērniem, kādas netīras asinis tu sajauc ar savām, Kristiņ, bet dzīvo vesela!

Nu viņas zirgs rikšoja pa olnīcu un Kristīne tam iesita, strauji cirzdama un kapādama muguru,gribēdama ātrāk nokļūt lielajā ceļā, svešos ļaudīs, citās domās un uz brīdi piemirst mātes brāļa rūgto apvainojumu.

Un tomēr vecais Zvejnieks bija vēlējis viņai tikai labu, viņš negribēja, ka netīras asinis sajaucas ar viņa dzimtas asinīm, un viņš bija brīdinājis, lūdzis un draudējis, sacīdams, lai Kristīne paņemot Palsu kalnā kaut grāvraci, kaut pēdējo nabagu, viņš nepretošoties, tikai lai neatdodoties Tīļu puisim.

Nu viss bija garām. Viņa dzina zirgu un domāja, ka drīz pagastā zinās par viņu un Tīļu puisi, un Kristīnē bija vairs tikai viena vēlēšanās, kaut ātrāk pienāktu laiks, kad viņš stāvēs Palsu kalnā un raudzīsies lejup uz saviem tīrumiem, kā saimnieks un vadītājs. , Un pirmo reizi viņas cietajā zemnieces prātā ieplaiksnījās domas par ļaužu šaursirdību un par viņu bargo vienaldzību līdzcilvēka likteņos.

Sniega pārslas krita joprojām, krita uz sasalušās zemes un tur palika, krādamas un auzdamas vieglu pūku segu, baltajā krēslā vairs nevarēja saredzēt ēkas, tikai iedzirkstījās reta uguns un atkal apdzisa…

Kristīne brauca atpakaļ uz savu sētu Palsu kalnā.

Nebija vairs tālu Ziemassvētki. Vētras plosījās varenas un ilgas, un sniega bija tik daudz, ka ļaudis nespēja atrakt aizputinātos māju ceļus, viņi nu bija ieslēgti savās sētās un nesagaidīja neviena apciemojuma no ārpuses. Tad sāka palikt siltāks un pūla maigāki vēji, sniegs kusa un saplaka, un dzīve sāka rosīties, meži gan vēl arvien bija pilni bagāta sniega, un malkas cirtēji un vedēji nevarēja tur iekļūt pie sava darba, bet citādi jau gluži labi varēja iztikt un posties lielo svētku sagaidīšanai.

Kādā siltā, saulainā dienā Palsu kalnā atnāca jaunās saimnieces tāls radinieks Pēteris Krims, kurš dzīvoja mazā būdā un pelnījās kā amatnieks.

Viņš bija kalējs, bet citi bagātie radi ar viņu nedraudzējās, neaicināja godos un neturēja par līdzinieku, kaut gan viņš bija goda vīrs un viņa bērni, pabeiguši augstu skolu, strādāja svešos novados.

Kristīne bija īgna, viņa saņēma Krima Pēteri prātīga un neko nestāstīja par sevi, lika padot cieņu pie kopīgā galda un maz klausījās, kad viņš stāstīja par savu bērnu dzīvi, kuri labi pelnot un krājot naudu, lai varētu nopirkt māju ar lielu un labu zemi, kur nodzīvot savu mūžu un audzināt bērnus veselīgā dzīvē. Meita viņam esot apprecējusies ar jaunu mežzini, un dēls vadot lielu skolu svešā pagastā.

— Tas viss ir labi, bet ko gan tu no manis gribi, Pēteri Krim, jo es nekad neesmu mīlējusi pasaules cilvēkus, man tie arvien sveši, kuriem nav savu senču zemes pamata zem kājām un kuri staigā no sētas sētā, bet grib būt augstāki par gaitniekiem.

Viņa gan šīs savas domas neizsacīja vārdos, klusēdama un gaidīdama, kad aizies svešais rads, tikai pats Pēteris Krims domāja citādi. Viņš sacīja, ka gribot ar Kristīni parunāties, viņai jāatlicinot mazliet laika sarunai.

Tie iegāja saimnieces kambaros, jo gaitnieki kļuva pārāk ziņkāri, un nu radinieks varēja pateikt, kādēļ viņš atnācis un atjaunojis savu tuvību ar Palsu kalnu.

- Tu esi Rūžu Kristīne, tavs vārds nu izzudīs līdz ar tevi, bet es atnācu tev pateikt, ka Tīļu dzimtas vārdam skaņa nav ļauna, tie ir darbīgi un dzīvi ļaudis un ir labi sapratuši savus līdzcilvēkus visos laikos, lai gan manta viņu sētā turas no sena gājuma un neviens Tīle nav bijis izšķērdētājs, pat Jēkabs labu tiesu naudas sakrājis savā mūžā un ir bijis prāta cilvēks, netiesāsim viņa dzimtu viena vienīga cilvēka dēļ un nebūsim pārāk augstprātīgi, jo ikvienam mūžā var gadīties nelaime, lai Dievs nedod tādu likteni kā Jēkabam, lai ir viņam žēlīgs, tikai viņa dēļ dzimta nevar bojā iet un tu, Kristiņ, nebīsties, bet turies droša, taviem bērniem būs vesels prāts un jautra sirds, Tīļu asinis nes sev līdzi dzīves prieku. Visi nu ir no tevis atkrituši, es to zinu un tādēļ atnācu, varbūt, ka tev vajadzīga palīdzība, dažā vietā es varētu tev stāvēt klāt, ja vien tu gribi.

Kristīne uzlūkoja šo pasvešo radinieku, un viņai bija savādi ap sirdi, jau labu laiku viņu spārnoja spītīga vienaldzība pret ļaužu runām un radinieka gudrību viņa klausījās un klusībā pārlika, ko lai atbild Pēterim Krimam.

Tur nu viņš sēdēja savās labajās goda drēbēs, un viņam bija pieauguši bērni, mācīti ļaudis, kas labi prata pelnīt savu maizi un dzīvē bija tikuši uz priekšu, un viņš bija godīgs un saprata Kristīnes nodomus, vai ar tādu Palsu kalna saimniece nevarētu runāt?

Viņa gribēja runāt un varēja redzēt, ka Kristīnes vaigs bija noskaidrojies un viņa laipni smaidīja, sniegdama radiniekam pāri galdam roku, pateikdamās par viņa labo prātu.

— Tā jau nu ir, radiniek Krim, gan jau visiem atkal ar laiku piemir- sīsies, bet paldies tev, ja vien gribi, tad tev būs jāatnāk Ziemassvētkos pie mūsu galīgās norunas, kad vajadzēs spriest par Palsu kalnu ūn kam tas paliks.

— Palsu kalns paliks tev, tikai noraksti kādu daļu Jānim, un gan jau ar laiku visu mantos tavs dēls vai meita, — mierīgi sacīja kalējs, paraudzīdamies pa logu ārā, kur varēja ieraudzīt plašos

tīrumus, sniegā klāto zemi.

Kristīne neko neatbildēja, bet viņš juta, ka tai kaut kas cits nodomā, kaut gan visi pazina viņas cieto zemnieces prātu, kas turējās pie vecām atziņām un nepieķērās nedrošam, nezināmam pamalahi.

Viņa tagad izstaigāja ar Krima Pēteri pa laidariem, pa klētīm, pagrabiem un rads redzēja, ka divdesmit divus gadus vecā jaunekle saprata, kā turēt Palsu kalna atslēgas, lai tās neizšļuktu vieglprātīgā un neziņas valdīšanā.

— Nekas nav mainījies, Kristiņ, no tā laika, kad es ar tavu tēvu tāpat izstaigājām Palsu kalna ēkas, bet es domāju, ka ir…

— Nācis vēl klāt! — viņa skaļi smiedamās pabeidza, un rads pameta ar galvu. Viņa to vēlreiz ieveda klētī, kur glabājās bišu medus un paņēma vienu kāri no plaukta, labām šūnām, smaržīgu un smagu, un ielika sev priekšautā, tad viņa paņēma no apcirkņa veselu cūkas šķiņķi, kas glabājās graudos un palūdza, lai pats Krims to aiznestu līdz kambarim.

Tur viņa sataisīja saini, dāvanu saini radinieka mājai, un Pēteris Krims paņēma, kaut gan pašam mājās bija diezgan ēdamā, bija gaļa, sviests un arī medus, bet šī bija radinieces dāvana, atjaunojot radu rakstu, ceļot godā veco tikumu.

— Nāc otrajos svētkos jau no paša rīta, diena ir gaužām īsa…

— Es iejūgšu zirgu un būšu laikā, — viņš solījās, un Kristīne klausījās, ka Pēterim Krimam bija arī zirgs, laba un stipra ķēve, ar kuru viņš apstrādāja būdas mazo zemes gabalu.

Kad radinieks izgāja pa durvīm, nodzisa ari dienas gaisma, un vakara krēslā Kristīne sēdēja atkal savu ļaužu kambarī un vērpa. Gaitniece uzlika uz galda vakariņas, brūni ceptā gaļa un labās putraimu desas iekārdināja visus, un tie būtu labprāt sākuši ēst, ja vien Kristīne celtos no sava ratiņa un mudinātu ēdējus, bet viņa bija aizmirsusi ēdienu un vērpa joprojām.

— Nāc, ņem kādu kumosu, saimniece, nu jau tu paliec vājāka no vaiga, neviens nezina, kas ar tevi noticis…, — pienāca vecā ganu māte, un tad Kristīne ļaužu dēļ cēlās, lai tie paēstu. Bija jauni ļaudis, kam palika Palsu kalna labais ēdiens, un viņiem arī nebija nekādas daļas gar saimnieces kluso un nemierīgo prātu. Ļaudis nebija redzējuši Tīļu puisi Kristīnes sētā, viņš velti nenāca, tikai šad un tad sūtīja ziņu, un arī Kristīne varēja tam uzrakstīt vēstuli, bet viņa to darīja ne labprāt, jo roka tikai smagi un neveikli vilka burtus un viņai nepatika rakstīt, gluži tāpat, kā viņa nemīlēja grāmatas lasīt un laikraksts arvien nokļuva ļaužu rokās, viņa tanī pat nepaskatījās, tik vienaldzīgs viņai tas šķita.

Bet Tīļu puisis rakstīja labi, Kristīnei likās tik svešas šīs straujās un gleznās rindas uz baltā papīra, viņa ilgi turēja vēstuli rokās, un tad viņa zināja rakstīto no galvas un vairs vēstuli tai nevajadzēja, viņa iemeta ugunī, lai izplēn šis nevajadzīgais papīrs.

Laiks vilkās gausi, šis ziemas tumšais laiks, un zemnieku sēta atpūtās laika gausumā, vienīgi Kristīnei tas likās smags un pārāk ilgs, viņa gaidīja pavasari, gaidīdama jaunā Palsu kalna zemes arāju. Pie galda sēdēja mazāk ļaužu, trūka Krustiņu pāra, bet Kristīnei jau padomā bija precēts gaitnieks, ■ tagad gan no kaimiņu pagasta, tālumnieks, bet roba viņas gājēju vidū nebija, un darbu šis gaitnieks strādāja labu, tā viņa dzirdēja no zinātājiem.

Vakars satumsa klusā naktī, bez vēja, mierīgā un aukstā, jo aukstums sāka atkal pieņemties. Gar mājas durvīm berzējās suņi, neviens tos neielaida, jo gan jau tie atrada paši patvērumu, vēl jau nebija tik auksts, ka kustoņi jāglābj ļaužu mītnē.

Nu atlika dažas dienas pirms svētkiem, un Kristīne vēlēja gaitniekam jūgt bēro zirgu lielajās kamanās. Viņa pati un jaunā gaitniece Jūlija apmāvās siltiem mēteļiem un spožiem galvas lakatiem, un Kristīne mājas ļaudīm sacīja, ka braukšot uz pagasta lielo veikalu. Viņa gribēja nopirkt dāvanas, jo nauda, kuru Kristīne izdeva gājēju dāvanās, atnāca divkārtīgi atpakaļ centīgā gada laiku darbā.

Tagad kamanu priekšā stāvēja nolikti grozi un ganu māte aizpogāja silto kažokādu abās pusēs, lai braucējām nesaltu, un bēris viņas strauji izvilka olnīcā, kur laistījās gluds, labi iebraukts ceļš.

Lielajā pagasta veikalā drūzmējās ļaudis, viņi pirka saldo cukuru un sīrupu, dažādas smaržīgas zāles raušiem, svētku sveces un spīdīgus niekus un neskaitāmas citas lietas, kādas bija vajadzīgas saimniecēm, sagaidot svētku vakaru un daudzos viesus, gan no kaimiņiem, gan radu tālienes.

Kad Kristīne iegāja, viņa redzēja, ka pārdevējs sagatavoja saiņus divām sievietēm, viena bija veca, bet vēl žirgta, un otra — jaunāka tai arvien prasīja padomu. Ļaudis viņām apkārt drūzmējās un spiedās, cenzdamies drīzāk tikt pie teikšanas, svētku laiks bija steigas pilns, un nevienam negribējās kavēties.

— Liekas, ka tu visu veikalu gribi līdzi aiznest, Tīļu māt, — kāds kaimiņš ierunājās, redzēdams, ka vecā vēl arvien nedomā atlaisties un dot viņam vietu, kaut gan viņš jau savu stundu dēd viņai aiz muguras.

— Man, dēls, vecas acis, nevaru visu tik ātri izšķirt un ātri par labu atzīt, bet nezūdies, tūliņ beigsies tavas mokas, un kas zin, cik ilgi pats okšķerēsi labāko kumosu, — vecā viņu pamācīja un beidzot pielaida pie garā galda, aiz kura stāvēja pārdevēji. Ļaudis smējās, jo pazina vecās Tīļu saimnieces jautros vārdus, ar kuriem viņa nekad neskopojās, un ļaudis zināja, ka pat vislielākās bēdās viņa cenšoties paturēt savu vieglo un mierīgo prātu.

Palsu kalna gaitniece spiedās tuvāk galdam, un ari Kristīne gribēja viņai sekot, bet tad viņa sastapās skatā ar veco saimnieci un apstājās. Ļaudis pagriezās pret abām līdziniecēm un skatījās, veikalā norima balsu troksnis, jo visi jau zināja, kaut gan tikai paslepeni, ka Palsu kalnam ar Tīļu sētu jāsavienojas uz visiem laikiem.

Tīļu saimniece nāca tuvāk un piespiedās Kristīnei, viņa bija jautra, par ļaudīm nevēroja, redzēja tikai Kristīni un gribēja viņai pateikt dažus labus vārdus.

Kristīne noliecās un noskūpstīja vecās saimnieces roku un par to vecā viņai noglāstīja vaigus, viegli apskaudama un tad tūliņ atlaizdama.

— Sveika, vesela, meit, vai svētku vakarā nabagus arī atminēsi? Es vedīšu Jēkaba tiesu, lai viņam Dieva saulē labāk klātos, nu jau ir uz visu mūžu ieslodzīts, bet ilgi neizturēs…, — pēdējos vārdus viņa sacīja pavisam klusi un vēl piemetināja, ka Jēkabs guļot uz nāvi slims un varbūt šinī brīdī jau atdodot dvēseli Dievam, un vai Kristīne nabaga cilvēkam nevarot piedot?

Tas nu gan bija pārsteidzīgi runāts, viņa tādas lietas no Kristīnes nevarēja prasīt un vēl burzmā, kur ļaudis noklausījās ik vārdu no viņu lūpām, un tādēļ Kristīne sacīja, ka viņa nabagiem vedīšot dāvanas, kā jau katru svētku vakaru, bet par Jēkabu viņa lūgšot Dievu, jo Viņš zināšot, kā ļaužu prātus grozīt.

— Labi, meit.

Cik viņa tagad skopi runāja, un atkal viņas viegli apskāvās, tad Tīļu saimniece izgāja pa durvīm, jo ārā pie kamanām viņu gaidīja radiniece un zirgs zviegdams kapāja cieto sniegu, ilgodamies ašā skrējiena.

Tā, Kristīne bija noliekusi galvu vecās priekšā, ļaudīm nu kļuva skaidrs, ka visas klīstošās valodas bija tīra taisnība un nākotnē varēja gaidīt lepnas kāzas.

— Tīļu Jēkabs, Tīļu Jēkabs… — ļaudis atkal sāka runāt, un drīz vien veikals no jauna pildījās skaļām valodām. Kristīne aizspiedās pie galda, un kāds jauns puisis viņu palaida priekšā, tas bija jo laips un sniedza roku, skatīdamies acīs, mēģinādams iegūt viņas labvēlību, un nu Kristīne bija atkal tāda pati kā senās dienās, viņa skaļi smējās, teica vienu otru skopu joku un ēda puiša piedāvātās konfektes un saldos pilsētas cepumus.

Viņa jokojās, pirka un apskatīja gludenās, skaistās drēbes un labās kurpes dāvanu tiesai, lika vienu un

otru mantu iesaiņot, un Maldoņu Augustam viņa patika gaužām labi. Viņš pats bija savs kungs, viņa zemes tiesa gan nebija liela, bet puisis to turēja bez parādiem, un vai viņš arī nevarēja tīkot Kristīni, kas par to, ka ļaudis melsa viņu Tīles Jāņa līgavu esam? Vēl nekas nebija noticis, ne vārds nebija bilsts par šo lietu, un ko gan varēja zināt?

— Klau, Kristiņ, ceļā es tevi izvizināšu savā sirmī! Tad tu redzēsi, kādu zirgu esmu uzaudzējis!

— Kristiņ, neklausies viņā, tam tēvs vēl grožus rokā nedod, tu man labāk apsoli, ka abi Ziemassvētkos dejosim tepat augšā, svētku namā!

— Kristiņ, Kristiņ!

Nu viņi sauca viens pār otru un veikalā kļuva īsti līksmi, ļaudis smējās, viņi nāca un gāja, Kristīnei piebiedrojās viņas līdzinieces, jaunās sētu meitas, bet viņa bija izvairīga, neko nestāstīja par sevi, tikai paklausījās līksmajā triekšanā.

No augstajiem plauktiem telpā raudzījās smaržīgas tabakas saiņi, tie bija sarkanos, brūnos un dzeltenos papīros, no tiem izplūda smaga smarža un sajaucās ar Kalifornijas rozīņu smaržu, ar baltajiem angļu rīsiem no tālajām koloniju zemēm, ar Amerikas kviešiem latviešu bagātajā maizes zemē, ar latvju saldā cukura smaržu, Itālijas citroniem un apelsīniem un galvaspilsētas fabrikās pagatavotām šokolādēm un dažādām konfektēm. Visām tām pievienojās viegla, ziedaina smaržūdeņu elpa, audumu smaržas, ādu un metāla smarža, un ļaudis sev līdzi ienesa kūstošā sniega gaisu, kas sajaucās ar viņu pašu miesas un vilnas apģērba dvesmu.

— Dodiet man šo mazo lādīti, kurā snauž skaista, tīra zelta pudelīte, es nopirkšu Kristīnei dāvanu, — lūdzās jaunais eglēnietis.

Veikalā iededzināja augsto griestu spuldzi, bet ārā sāka griezties vējputenis, laiks atkal kļuva siltāks. Kristīne brauca pāri augstajiem līdzenumiem, atslējusi gurdeno galvu pret kamanu zvilni un klusi snauda. Gaitniece tagad turēja aprimušā zirga grožus un raudzījās, kā visapkārt vēja brāzienos dejoja sniegs, un viņai negribējās modināt Kristīni no snaudas. Rokas Kristīne turēja zem siltās segas, jo viņai nebija cimdu, tos viņa bija atdevusi kādam eglēniešu puisim kā samierināšanās ķīlu, un tā bija labi. Atmodusies viņa lēni izvilka no somiņas mazo lādīti ar smaržūdens pudelīti,attaisīja un vējš iznēsāja visapkārt ziedu smaržu. Kris​ tīne smaidīdama izlēja ūdeni sev uz rokām un pudelīte nokrita sniegā tukša, bet zirgs ai/joņoja, vējš pūta un dzina sniegu, un, kad saimniece būs Palsu kalnā, tad no ziedu smaržas vairs nebūs ne miņas, ne vēsts, vējš to būs aizpūtis, un viņa nebūs vainīga, ka smarža tik nepastāvīga.

Palsu kalna lielajā maizes krāsnī gailēja varenas ogles, un tām pa virsu šaudījās liesmu mēles, pagales jau bija izdegušas, un maizes cepēja ņēma smago dzelzs urķi, izrausa ogles no krāsns un piebēra pilnas abas ieres, kuras nu tagad kvēloja krāsns malās kā divas zeltainas, degošas acis.

Kristīne pati cepa maizi, visu šiem svētkiem viņa gatavoja pati, un rokas nekad nebija rosījušās tik žiglas un vieglas kā tagad, kad vajadzēja padarīt daudz, lai nekas neaizmirstos, lai bļodas un kausi būtu pilni, lai devēja varētu atvērt savas pilnās un labās rokas un nekā nepietrūktu.

Maizes muldā cēlās un rūga maize raušiem, vēl bija tikai agrs rīts, Kristīne paraudzījās uz otru maizes trauku, tur tūliņ piestājās gaitniece un savām stiprajām rokām samīcīja rudzu iejavu, tad viņa gāja virtuvē un sakūra varenu uguni, traukos kapādama gaļu, kā Kristīne bija vēlējusi. Kad rauši bija jau uz pannas un gozējās krāsns karstumā, Kristīne ienāca virtuvē un stājās pie gaļas vārīšanas un dažādu salātu gatavošanas, viņa tā ņēmās visu dienu, pārmaiņus virtuvē un pārmaiņus kambarī pie maizes krāsns. Pašā vakarā viss bija gatavs, gaitniece izmēza telpas, nomazgāja skaidrus galdus un solus, viņas ienesa kambaros zaļos egļu un priežu zarus un paeglīšus, mātes apkopa bērnus tīrus un baltus un ieģērba viņus svētku drēbēs, un, kad svētku eglē bija apdzisušas gaišās sveces un visi Palsu kalna ļaudis apsēdušies ap balti apklāto vakariņu galdu, Kristīne ienesa un uzlika uz galda varenu

sivēna cepeti ar brūniem kartupeļiem, un Pikuma Ādams, smīnēdams savās kuplajās ūsās, ķērās pie putojošā miestiņa krūzes, iegremdēdams tanī lūpas, viņš jau sen bija gaidījis šo vakaru, jo Kristīne nekad neskopojās ar cieņu.

— Lai tev veselība un laime, Kristiņ, saimniece!

— Lai tev veselība un laime!

Citu viņi nezināja vēlēt, un Kristīne smaidīdama dzēra kopā, nosarkušiem vaigiem, laimīga un mazliet gurdena no dienas darba. Pēc vakariņām viņa ar ļaudīm apskatīja dāvanas un priecājās, ka viss bija derīgs, ko viņa savā prātā izlēmusi.

Pēc pusnakts saimniece aizgāja savā kambari, bet gaitnieki vēl palika pie pilnā galda, un viņu galvas reiba no saldā miestiņa, viņus apreibināja ari meža un ēdienu smaržas un tīras vilnas smarža, kāda cēlās no labajām, jaunajām segām uz gultām, no jauno linu audumiem un ābolu sieta ar sārtajiem, gardajiem āboliem.

Aiz logiem kauca sniega vētra, un šinī vētrā apkārt klejoja mirušo zemnieku dvēseles, viņiem pie galda bija atstāta goda vieta, tie varēja nākt un mieloties, tas viss bija viņu mantojums, un tie bija gaidīti.

Varēja dzirdēt, kā vētra kauca ozolu zaros, bet brīžiem tā bija tik stipra, ka saplūda kopā vienā varenā aukā, vienā pašā varenā skaņā.

Tīļu zirgiem nebija tāda skrējēju goda kā palskalniešiem, tie bija stipri un izturīgi darbā, labi arkla vilcēji, arī goda ratos tos varēja jūgt, bet rikšoja mierīgi un lēni, jo straujumu bija paņēmušas stingrās un grūtās darba gailas.

Smagi likdams soli pie soļa, apstājās Palsu kalna māja? durvju priekšā Tīļu augstais un platais melnis, un no kamanām izkāpa trīs vīri. Viens gan vēl turēja grožus rokās, it kā gribēdams zirgu tālāk vadīt, bet tad ārā izsteidzās jaunais gaitnieks un, iemeties kamanu malā, aizbrauca līdz laidariem, kur melni izjūdza un arī kamanas ievilka pajumtē.

Kristīne rosījās virtuvē, gaitniece skriešus iemetās pie viņas un pateica, ka atbraukuši ciemiņi.

Saimniece tūliņ atstāja savu darbu, viņa jau bija sakārtojusi cepešu gabalus uz pannām, tās stāvēja uz platā galda un gaidīja savu kārtu. Nomazgājusi rokas un nometusi savu priekšautu, viņa izsteidzās pretī viesiem, un viņas jaunais, sarkanais apģērbs dzirkstīja patumšajā ziemas dienā. Ap kaklu viņa bija apšuvusi pašas pagatavotās baltās, vieglās mežģīnes, uz kurām nu krita sarkano matu viļņi un mierīgi laistījās.

Jānis Tīle bija palaidis priekšā savu sirmo tēvu, tas ienāca pirmais, un viņa skaļā valoda jautri atskanēja lielajā kambarī, aiz viņa stāvēja abi dēli, un, kad ienāca Kristīne, viņa mirkli apstājās lielā pārdomā, jo tur stāvēja Tīļu dzimtas vīri, bet viņa bija viena pati…

Pēteris Krims vēl nebija atbraucis, varēja jau būt, ka šis kalējs nemaz neturēja savu doto vārdu, Kristīne tuvojās vecajam Tīlēm, un saimnieks rādīja labsirdīgu un jautru vaigu, ka viņa atplauka un priecīga saņēma skūpstu, brīdi paturēdama savas abas rokas viņa cietajās plaukstās.

— Labrīt, meit!

— Labrīt, Kristiņ!

Viņa saņēma puiša roku un, paraudzījusies acīs, tumši nosarka, tik karsti sabangojās asinis, pieskaroties vienam pie otra, un viņa juta, ka bija it kā jauna zeme, kas gaida sēklas, lai ziedētu un nestu augļus un lai nenovīstu velti. Viņas mute palika cieši sakniebta, un viņa lielās mokās apvaldīja nemieru, kas plēsa krūtis un smacēja elpu.

— Sveika, Kristiņ, — viņa dzirdēja vecākā brāļa balsi un ieraudzīja, ka tas, izstiepis roku, plati smejas, viltīgi piemiedzis acis, gribēdams Kristīni atbrīvot no viņas domām un satraukuma.

» — Sveiks! — viņa satvēra to aiz rokas un vilka iekšā mazajā priekšnamā, kur vīri atģērbās siltajā, pustumsā, bet pa to laiku kalēja aizjūgs bija jau piestājies durvju priekšā un viņš pats nāca, kājas dauzīdams un rokas sizdams vienu pret otru, jautrs un priecīgs.

— Krima Pēteris?

— Sveiki, Tīļu vīri, ilgi neredzēti, bet bieži pieminēti, kā jau tas parasts, ka vecumā pieminam tos, ar kuriem jaunībā tekas kopā minuši.

— Taisnība, Krim, kopā mēs turējāmies un bijām labi biedri, kaut gan tu nebiji no manu radu celma un tavam tēvam nebija graša, lai tevi nodotu amatā, tu pats nopelnīji un pats iestājies savā vagā, un vai dzīve nav ritējusi kā tev, tā man?

Kristīne neko nebija dzirdējusi par Krima draudzību ar Tīļu sētu, un viņa klausījās apmierināta, bija labi, ka atļāvusi radiniekam atnākt tik nopietnā dienā, kad bija sagaidāmas svarīgas sarunas. Viņa veda savus viesus mazajos kambarīšos pie balta galda, ap kuru stāvēja koka sēdekļi un vecais ādas zvilnis, plats un mīksts. Kaktā uz mazā, balti noberztā sola stāvēja alus muciņa, varēja just alus smaržu, un vīri smīnēdami uzlūkoja šo dzēriena trauku. Jaunā saimniece saprata, ka tiem gribējās atveldzēt mutes bagātīgos svētku mielastos, un bija par to jau gādājusi.

Tas bija skaists koka darbs, šī muca, apaļa un īsa, gaišām svītrām, no labiem ozola dēļiem gatavota, spožām metāla stīpām apjozta, kāda eglēniešu amata vīra darināta, kurš to atnesis Palsu kalna saimniecei, pateikdamies par viņas labo sirdi, jo Kristīne nopirkusi viņa meitai šujam- mašīnu, kad tā gribēja iesākt pelnīties un palīdzēt ģimenei, bet naudas darba rīka iegādei viņai nebija.

Kristīne to pazina, viņa bija čakla un klusa meitene, dažas vasaras Palsu kalna ganes gaitas pildīdama, un tā nu viņas kambarī stāvēja šis skaistais trauks, kuru galdnieks vēlējis nā​kamajam Palsu kalna saimniekam. Četri vīri apsēdās ap galdu, un arī Kristīne palika kādu brīdi, viņai patika skaļās valodas, kad iesāka runāt par tīrumiem, par zemnieku darbiem, bet, kad valodas ritēja par valsts lietām, kurām zemnieks nevarot paiet garām vienaldzīgs, viņa piecēlās un izgāja virtuvē, zinādama, ka gaitnieces gaidīja padomu, neprazdamas, kas liekams galdā no visa bagātā krājuma.

Viņa iesūtīja kambarī vīriem paplāti ar alus krūzēm, laiks ritēšot ātrāk un viņa paspēšot sakārtot mielastu. Sānu kambarī Kristīne aplūkoja gludeno krusta galdu un apklāja ar visskaistāko linu galdautu, auts bija tik liels, ka sniedzās līdz grīdai, un raksts zaigoja kā sudrabs. Palsu kalna mājā netrūka labu trauku, tur bija gan porcelāns, gan baltais un krāsainais māls, trauki no jauna bijuma un ari pavisam veca gājuma, un Kristīne galdā lika vislabāko. Mazajā kambarī gludenās balta kaļķa sienas, brūnie, laikā apkūpējušie griesti un klusās koka grīdas patīkami atspoguļoja balti apklāto galdu, vidū jaunā saimniece vēl uzlika augstu stikla trauku ar ziedošu miršu zariem, mirtes bija kā nobērtas baltiem, sīkiem ziediem un, tikko nogrieztas, lieliski smaržoja.

Viņa steidzās, seja kvēloja kā uguni, bet rokas darīja visu lielākajā mierā, nekā viņa neizmeta un nesaplēsa, viss pašķīrās un, kad ēdiens jau kūpēja galdā, viņa sajutās atvieglota, jautra un nāca pie saviem viesiem.

Ciemiņu krūzēs vareni plaka alus, jo bija gaužām labs, tīrs miestiņš, tikai graudu un apiņu dāvana.

Nu viņi gāja mieloties. Ciemiņiem apžilba acis, raugoties uz galdu, kur lēzenās bļodās kūpēja putnu un cūkas cepeši, kartupeļi un citas saknes, kur spirgti un veldzējoši salātu trauki, sarkanie tomāti, zaļie zirņi, skābētie gurķi, ķirbji zeltlāsainās šķēlēs, sārtās bietes, bumbieri un āboli.

Gaitniece ienesa bļodu ar brūniem, trekniem kāpostiem, un vīri sēdās klāt, sacīdami, ka pirms desmit

gadiem latviešu zemē sievietes galdus neklājušas kā tagad. Viņas kļūstot gadu no gada gudrākas un protot vīrus pieturēt, jo kurš gan tādu laimīgu vietu atstāšot, kur sieva prot ēdienu vārīt.

Kristīne smaidīja un dzēra no alus krūzes, viņai slāpa un bija karsti, viņa atbalstīja savu galvu rokā un mazliet atpūtās.

Vecais Tīle pievērsās Kristīnei, ierunādamies, purinādams savu balto bārdu un raudzīdamies acīs: — Meit, dēls stāstīja par tavu doto vārdu, un es zinu, ja tu reiz vārdu esi devusi, tu solīto turi, kaut gan tavu radu valodas nevēsta neko labu, tu nu ienāksi mūsu dzimtā vientule, bez brāļiem un citiem līdziniekiem. Nemaz neatceros tādu pāri, visi mēs bijām miera ļaudis, un neviens no mums nav kaunējies, arī Zvejnieks pirms gada turēja mani augstā cieņā, bet tagad Jēkaba vainā viņš man sper ar kāju un aizmirst savu ilgā mūžā krāto prātu. Es savu brāli nevaru pamest, man viņš jāžēlo sirdī un to ari pildu, jo pārestību viņam tiku nodarījis savā laikā, nepiespiezdams pie zemes, ļaudams brīvi iet un nākt, nepieturēdams savas ģimenes vidū, atstādams bāru, bet viņš bija mīksts savā dabā un lokans kā lokana priede, tam vajadzēja arvien laba uzmudinājuma un mazas atzinības, bet es nesaudzēju, es ļāvu dzīvot, kā viņam patika, un dzivoju pats savu dzīvi… Tu esi cieta, Kristiņ, jā, tāda viņa ir, es labāk pazīstu viņu, dēls, gan pats atmanīsi, bet tu esi krietna, un es no sirds priecājos par tevi, un arī māte ir pilnā mierā, tagad Jānim piederēs zemes plašumi un viņš tos valdīs gudri, šis dēls ir mans labākais arājs… Novēlu tev visu labu, Kristiņ, manu meit.

Kristīnes roka drebēja vecā zemnieka plaukstā, bet tad viņa manīja, ka Krima Pēteris raugās cieši un grib runāt par zemi un par visu mantu, ka tā piederēšot pašai Kristīnei un viņas bērniem, ka citādi nebūšot nekādas taisnības un svara, gan dzīve visu rādīšot, jo tā esot darījuši visi, kam bijuši tādi likteņi, kā šiem diviem cilvēkiem, kas te sēdēja kopā un tik ļoti vēlējās viens otru.

Bet Kristīne negribēja dzirdēt radinieka valodu, viņa aši piecēlās un, uzlikusi roku savai platajai alus krūzei, pārliekusies pār galdu, jautāja Tīles Jānim, vai viņam nekas neesot sakāms, viņa gaidot jau tik ilgi, viņš to atstājot neziņā un ļaujot citiem runāt.

— Es gaidu jau sen, un es zinu, ka tev ir pavisam citāds nodoms nekā tavam tēvam, manam radiniekam, un visai tavai dzimtai, bet kādēļ tu man apslēp un neatklājies?

— Tu jau zini, Kristiņ, tad nejautā.

— Labi, — viņa izslējās taisna un tad pacēla savu krūzi un sniedza viņam pretī, kārodama paturēt viņa acu skatu savējā un priecādamās pati par saviem vārdiem.

— Labi, lai tad sveiks Palsu kalna jaunais un mūžīgais saimnieks, saimnieks uz laiku laikiem, un lai pāriet Palsu kalns Tīļu dzimtai, tā es tagad vēlos, viss tiks norakstīts tev un tad vēlāk, tad tu pats apdāvināsi savus bērnus un pratīsi taisnīgi izšķirt pēc goda prāta, man vairs tur nebūs daļas, jo es nevaru ciest tevi sev blakus, zinādama, ka tev jākaunas sava tukšuma dēļ. Saimnieks nav nekāds saimnieks, ja viņa rokās nav visa vara.

Viņu krūzes sastapās, un viņu acis neatlaidās, tie svinēja uzvaru, savu nodomu piepildīšanos un savas jaunās dzīves ausmu, un Kristīne redzēja, ka viņa ir tikai izpildījusi vēlēšanos, kāda cēlusies viņa sirdī un ka tas viņai par to ir gaužām pateicīgs un neaizmirsīs nekad.

— Palsu kalna saimniece, vai tāda ir tava nopietnā griba, vai mēs te vairs nekā nespējam bilst, ja esam kopā sanākuši un varam apskatīties skaidrām acīm, kā "nākamā dzīve kārtojama, — iebilda Krima Pēteris, atstādamies no sulīgā un gardā ēdiena un pārlaizdams acis klātesošajiem.

Vecais Tīle sēdēja domīgs un šūpoja sirmo galvu, viņš nopūtās un iegrima krūzē, gremdēdams raizes un šaubas. Tad viņš pacēla balsi: — Liec tiem mieru, Pēter, tagad ir savādi laiki, zemnieku meitenēm sirds ir atmodusies, un viņas grib būt pārākas par mums, savas dāvanas dod izšķērdīgas, bet prasīt viņas prasa par to vairāk, kā

mūsu dzīves līdzinieces prasīja, jā, to tu ievēro, dēls, un tagad mēs varam svinēt Palsu kalna un Tīļu sētas savienošanos, lai sveika tāda saderība, pacelsim savas krūzes un ļausim viņiem dzīvot. Esiet sveicināti, esiet sveicināti!

Diena satumsa, gaitnieces aizdedzināja griestu spuldzes, gaiss telpā bija karsts, vajadzēja atvērt logus, pa tiem iekšā raudzījās vakara krēslā zūdošais kalns ar saviem kailajiem kokiem un sniegainā zeme bija klusa, vējš vairs netrakoja laiiķā; kā bija trakojis svētku vakarā.

Pēteris Krims pietraucās kājās un izgāja no kambara. Pēc kāda brīža varēja dzirdēt čalošanu lielajā pusē, dimdēja soļi un atvērās durvis. Tajās parādījās visi Palsu kalna mājas ļaudis, satraukti, svinīgi. Tos veda Krima Pēteris, turēdams augsti savu dzēriena trauku un saukdams augstas laimes abiem jaunajiem — Kristīnei un Tīļu Jānim.

Kristīne pamāja, un tūliņ aizsteidzās divi gaitu vīri, pēc brīža atnesdami varenus alus traukus, pieliedami ikvienam pilnu krūzi, un ļaudis bija priecīgi, ka nu drīkstēja runāt par šo lietu atklāti un varēja priecāties, un gaidīt kāzas, lielus svētkus Palsu kalnā, kādi nāk tikai reizi mūžā.

Labi viņiem bija klājies, un viņi domāja, ka labāk neklāsies, vadība Kristīnes rokās bija gudra un laba vadība, bet viņai pašai vajadzēja zināt, ka jaunai sievietei nepienācās vienai nodzīvot mūžu, to neviens no viņas nevarēja prasīt. Šis bija jautrs vakars, durvis uz lielo kambari atvērās, un kambara gludenais akmens kuls vizēja un aicināja dejas kāros. Kristīne ļāva atnest vijoli, visi metās pāros, un līksmodamies viņi dejoja kā negudri. Tie taču bija svētki, un viņi varēja svinēt derības Palsu kalnā.

Smiedamās Kristīne izraisījās no stiprajām un kārajām rokām, un nemanot viņa izslīdēja ārā, kambarī, kur troksnis nelikās tik stipri dzirdams, bet tīlenieks viņu atrada un viņa bailīgi klusēja tumsā, kad tas ienāca un klusi prasīja, vai viņa te esot.

— Es jūtu tavu elpu, Kristiņ, tev drēbes smaržo pēc apiņiem, es jūtu apiņu smaržu, neslēpies, lūk, te jau tu 'esi…

Viņa klusi iekliedzās, kad viņš apskāva, kārs un stingrs, bet, kad viņa juta mīksto, sarkano ģērbu noslīdam pār pleciem, viņa pēkšņi to atgrūda. Viņa varēja mēroties spēkā ar viņu un negribēja, ka šinī vakarā, visu ļaužu acu priekšā tai nodarītu pārestību.

Ak nē, ak nē!

Viņš smējās un palaida Kristīni, tad viegli noglauda tās karsto roku no pleca līdz elkonim un atkal no jauna. Viņš zināja, ka Kristīnes sirds un jaunās asinis karsti alka pēc viņa, bet viņš arī juta spēcīgo pretestību, kura likās salda un laba esam, un viņu kārdināja vēl jo vairāk Kristīnes pirmās bailes, kurās viņa tomēr sauca un aicināja.

— Es atnākšu Lieldienās, Kristiņ, lai nebūtu par vēlu…

— Par vēlu?

Viņa laikam to izsmēja, gudrā sētas valdītāja un zinātāja, tai gan viņa saimnieka prāts likās gluži lieks esam, puisim iezibsnījās acis, un viņš cieši saspieda Kristīnes elkoni un tad tūliņ atlaida, pats pieceldamies, plats un liels.

— Gan jau redzēsim, — viņš teica.

Viņi abi iegāja pie dzīrotājiem, un puisis sūtīja gaitnieku aizjūgt zirgu, nāca jau laiks aizbraukšanai, bija iestājusies nakts, un pagājusi svētku diena, steidzīga, pēkšņa un laimīga prieka pilna.

Gaitnieks piebrauca arī Pētera Krima kamanas pie durvīm, un kalējs sāka meklēt savu kažoku, arī Tīļu vīri ģērbās, dziedādami, noreibuši, dauzīdami grīdu savām smagām, reibuma pilnām kājām.

— Lieldienas…

— Lieldienās sanāks pilns Palsu kalns dzīrotājiem, Kristiņ, gaidi līdz tam laikam kā balta puķe, kā ieviņa, jo dziesma teic pavasari, kad meita iziet pie arāja…

— Citas meitas ntden’ gāja, Es aizgāju pavasarī, Kā ieviņu ziedēdama, Kā saulīte mirdzēdama…

Vecajam Tīļu saimniekam bija vēl skanīga balss, viņš turēja rokās savu ādas ziemas cepuri un tikai dziedāja, viņš dziedāja, sēzdamies kamanās, pievilcis sev klāt jauno līgavu, viņš to neatdeva arī dēlam un tad pēkšņi palaida vaļā, izņēmis puisim no rokas pātagu un uzsizdams zirgam, ļāva kamanām slīdēt, dziedot pazuzdams ar saviem abiem dēliem nakts tumsā.

Palsu kalna gaitnieki atbalsoja dziesmas, labu brīdi tie stāvēja pagalmā, kad vēl varēja dzirdēt tālo dziedāšanu, un viņi uzsāka arvien no jauna, sildīdami ar savu prieku aukstās ziemas nakts stindzinošo gaisu: — Kam tie zirgi, kam tie rati, Kas tie tādi sabraukuši, Vēja zirgi, vēja rati, Saules meitas precinieki.

Jaunā saimniece stāvēja ārā un klau Ijās, sals vilka ass un nesaudzīgs, bet viņa nemanīja, tāpat kā visi citi. Tit n bija dziesmas, sirdī un reibums galvā, bet viņai skanēja ausis savādi vārdi un neizgaisa, un skanēja atkal no jauna, līdz Kristīne gluži pagura, noliekusi kluso galvu.

— …Vēja zirgi, vēja rati, Saules meitas precinieki…

Vai tas bija vējš, kas sajaucis Palsu kalna nemainīgo, kluso laiku, un vai braucējs, kurš pazuda, dziesmām skanot un dzirkstot, bija tiešām vēja braucējs?

Un pēkšņi apreibušo cilvēku barā, dziesmai pārtrūkstot, iejoņoja kādas kamanas un no tām izlēca divi jaunekļi, mezdamies pie palsukalniešiem, jautri, bet nesaprazdami, kas notiek un kādēļ ļaudis stāv atsegtām galvām, dziedādami, it kā vēl ko gaidīdami vai arī pavadīdami.

— Priecīgus svētkus!

— Priecīgus svētkus, vai jums ausis aizkritušas, ka nedzirdat ļaudis piebraucam un ar jums runājam, Palsu kalna ļaudis! Ļaudis atmanījās, redzēdami Maldoņu Augustu ar kādu kaimiņu savā vidū, un viņi, nekā neprasīdami, rāva abus sev līdzi kambari un deva padzerties saldo, labo alu, piepildīdami māju no jauna savām jautrām balsīm.

— Kas te notiek, Pikuma Ādam? Kur pati saimniece?

— Saimniece? Ādams bija satrūcies, viņš apskatījās visapkārt, nē, saimnieces te neredzēja, kur gan viņa bija palikusi, te viņa klausījās dziesmās, te nu atkal viņas vairs nebija…

Bet Kristīne jau stāvēja uz sliekšņa, platām acīm vēroja abus jaunekļus, viņas pierē pamazām iegūlās grumbas, viņa nebija laipna, tās atrisušie mati tumši kvēloja uz baltās apkakles, un viņa likās pat dusmīga esam.

— Tik vēli viesi? Nu, alus mums netrūkst, August, ja esi nācis mani apciemot vēlā naktī, tad dzīro kopā ar manu saimi, paliec vesels, priecīgus svētkus tev un ar labu nakti!

Viņa nepietuvojās sveicienam, bet pagāja garām un aiz sevis aizvēra kambara durvis, varēja dzirdēt, ka viņa pagrieza atslēgu un tās noslēdza.

— Kristiņ!

Vienā lēcienā Maldoņu Augusts bija pie durvīm, viņš sita spēcīgi ar dūri, tad iesāka lūgties: — Kristiņ, tu apsolījies šovakar svētku namā dejot ar mani, es nevarēju sagaidīt un atbraucu šurp, nedusmojies, Kristiņ, ģērbies un nāc man līdzi, vēl ir agra stunda, un svētki nule sākušies.

Kristīne bija stāvējusi aiz durvīm, un viņa nekavēdamās atbildēja.

— Brauc atpakaļ, August, un meklē sev citu dejotāju. Šinī vakarā Palsu kalnā nodzēra manas derības ar Tīļu jaunāko dēlu.

Tagad viss palika kluss, dzīrotāji bija apklusuši, un jauneklis stāvēja, nesaprazdams un apmulsis, bet tad viņš spītīgs un apvainots saslējās un iesmējās pilnā kaklā: — Kristiņ, paklausies vien, Kristiņ, vēl mūsu eglēniešos ir meita, kas nestāv zemāk par tevi, un tā neietu pie Tīļu puiša, kuru tu esi sev izraudzījusi, tā ir Liepu Marija! Dzīvo vesela, Kristiņ, mans sirmis var uzkāpt arī Liepu kalnā!

Nu viņš metās prom ar savu līdzinieku, bet palsukalnieši tagad smējās, viņi apsmējās šim puisim, kurš bija cerējis viegli iemantot Rūžu Kristīni un nu atraidīts zvīļoja dusmās un pārsteigumā.

— Vēja zirgi, vēja rati, Saules meitas precinieki…

Ziemas sniegi sāka kust baložu mēneša saulē, vēji iegriezās no dienvidiem, atnesa zilas miglas un smeldzošus vakarus, līdzi atnāca brāzmains pavasara lietus, siltums, mainīdamies ar īsu aukstumu, līdz atsvabināja zemi no sniega un ledus, un zeme sāka žūt.

Sērsnu mēneša vidū gadījās dažas tik saulainas un dzīvības pilnas dienas, ka zemes klēpis sāka apaugļoties. Visur jau redzēja asnus lienam no brūnā, treknā dziļuma, saulainās kraujās uzziedēja vizbuļu ziedi, tur bija arī baltās anemones, visapkārt vēl balēja rudenī kritušo lapu klāsts, tur apses, vītoli un alkšņi bija birdinājuši savas lapas, un to bija krietna kārta, jo sulīgā zaļā zāle vēl nebija pārņēmusi laukumus un kraujas, vien dīga, auga un bija koši maiga un jauna, gluži tāpat kā brūnie un dzeltenie pumpuri pie kokiem, kuri nākošā rītā jau bija izplaukuši gleznās lapās.

Zeme tīrumos gaidīja arklu un arāju, tā bija ilgu miegu gulējusi, gaidījusi un nu vairs ilgāk nekavējās, atvērās cilvēkiem rūgdama, kāri tverdama saules starus, vēja pūtes un lietus veldzi, nu tās klēpis gaidīja sēklas un bija kārs bez sāta, un tās mudinājums lika ļaudīm sadrebēties nemierā, vairs nebija miera ne dienu, ne nakti, jo dienā rokas čakli kustējās tīrumos un laukos, bet naktīs zemes nemiers bangoja viņu asinīs, tad viņi saskārās, glaudās viens pie otra, bija noreibuši, kā pavasara vēju smaržās apreibināti, un šinī laikā sievas sajuta savu vīru mīlestību un jaunas meitas atrada savus draugus un nākamos līdziniekus.

Tas bija skaists laiks, naktīs dzirkstīja spožs un gaišs pavasara mēness, viss tad kļuva gaišs un dzidrs sudrabainā mirdzumā, dzirkstīja jaunās lapas un baltās ievas, un dziedāja lakstīgalas, un ļaužu mājokļi bija apņemti siltām, mirgojošām ēnām, kuras radīja izplaukušo koku zari! Dienās ceļu smiltis bija kļuvušas glaudīgas un dzeltenas, māju platajos pagalmos varēja dzirdēt jēru un aitu blēšanu un govju maušanu, jo lopi kāroja brīvā gaisa, zālaino ganību. Dārzos uz zaļiem mauriem gozējās linu audumi, baloja košajā saulē, un šie audumi bija tik skaisti un labi austi, ka putni nolaidās koku zaros un tos aplūkoja, un viņi nolaidās arī uz šiem audekliem un no to smaržas saprata, ka audums austs no zilziedainiem, bagātiem liniem, kuru lauki redzēti līgojam pagājušo gadu laikos.

Kādā saulainā rītā no Palsu kalna strauji izbrauca lepns pajūgs, tur sēdēja jaunā saimniece, un Pikuma Ādams vadīja brāzmaino bēri. Kristīne sev blakus turēja palielu ceļa somu. Viņa bija apvilkusi dzeltenas, mīkstas drēbes mēteli un ap galvu apsējusi gaišu zīda autu, varēja redzēt, ka viņa sataisījusies tālam ceļam.

— Krima būda nav pa ceļam, tev būs daži kilometri sānis līkumā jāpamet, saimniece, dzelzceļa piestātne iet taisni, lūk, tur, — viņš rādīja un tad iegriezās no lielā ceļa šaurajā olnīcā, garām linu mārkam un nule uzartiem tīrumiem, bet nedabūja aizbraukt līdz nākošam pakalnam, kad saslapa Krima Pēteri. Viņš jau nāca un iesēdās ratos pie Kristīnes.

— Šī ir trešā reize, kad braucu uz galvaspilsētu, Pēter.

— Tu esi mierīga zemniece, Kristiņ.

Pievakarē viņi iebrauca pilsētā. Visa šī ļaužu drūzma un nemitīgā steiga, automobiļu skrējieni, ielas un nami, skopais zaļums mulsināja Kristīni. Viņa še sajutās sveša, un viņas modrā un līdzenā gaita kļuva uz ielas gludeniem akmeņiem stūraina un neveikla. Viņas galvas auts nebija skaists. Tādu te neviens nenēsāja, bet viņai tomēr nebija paticis uzlikt cepuri, tā vērta viņas vaigu nedaiļu, varbūt, ka bija atrodama kāda labāka, greznāka?

Viesnīcas istabā bija gulta, galds, sēdeklis un mazs, raibs zvilnis. Kris​tīne nolika savu ceļa somu un apskatījās visapkārt, pa logu bija redzama iela, pretī namos rādās lieli veikali, audumu un apavu tirgotavas, un viņa redzēja arī kādu lielu grāmatnīcu, zelta burtiem uz loga stikla bija iespiests īpašnieka vārds. Ļaudis kustējās ielā nemitīgi, viņi nāca un gāja, un ikvienam bija steidzīgs solis, viņi pameta acis skatlogos un gāja atkal tālāk. To bija garlaicīgi raudzīties uz ielu un uz šiem ļaudīm vienā virzienā, viņa nopūtās, atcerēdamās, ka nakts bija jāpavada pilsētā, lai rīt, darba stundās satiktu notāru viņa birojā.

Bet tad Krima Pēteris pavēra durvis un ienāca, viņam mugurā bija mētelis un rokā tas turēja cepuri.

— Klau, Krisliņ, tu ilgi neesi bijusi pilsētā, iesim paraudzīties, kāda izskatās mūsu Rīga, tu vēl neesi redzējusi vareno pieminekli.

— Labi, Pēter.

Viņi gāja pa daudzām ielām, meklēja bulvāri un tad apstājās latvju lielā un daiļi celtā tautas Brīvības pieminekļa priekšā, un Kristīnei patika, ka ap pieminekli bija brīva vieta, tur varēja atvilkt elpu, tur cilvēks jutās aizsargāts, jo piemineklis sargāja.

Un kad viņi jau bija projām un apstājās (Kaļķu ielas sākumā, tie atskatījās uz pieminekli un redzēja to starojam ugunī, kā tas stāvēja savā vietā, radīdams visskaistāko pilsētas stūri. Kristīne nenovērsās, klusi ap​brīnodama un celdama to savās domās.

— Šis piemineklis ir mūsu tautas lepnums, tēlnieka Kārļa Zāles veidots, viņa vārdu nekad neaizmirsīsim, — kāds gājējs skaļi teica, raudzī​damies Kristīnē.

Rīgas uguņi bija spožāki, celtnes plētās augstākas un jaunas, un vecajā pilsētas daļā atradās jauni laukumi. Bija uzceltas mājas, apkārtne kļuvusi spodrāka un dzidrāka.

Vakariņas ceļotāji ēda Romas viesnīcas apakšējā ēdamzālē, te Pēteri Krimu dažas reizes bija ievedis viņa dēls, un te arī nebija daudz dārgāk kā citur, bet Kristīnei patika balti klātais galds un pati telpa, te bija mājīgi un arī diezgan klusi.

— Nākošajā svētdienā manas kāzas, — viņa nodomāja. Viņa prasīja radiniekam, vai. tas negribot kādu malku degvīna vai arī konjaka, viņa pati gan nedzeršot, bet radinieks lai neaizliedzoties.

— Labi, Kristiņ.

Viņam atnesa zeltaino, rūgto dzērienu, un, kad bija paēduši, viņi taisījās projām, jo dzelzceļa brauciens bija nogurdinājis un viņi te nedzīvoja, lai izpriecātos.

Nākdama caur Vērmanes dārzu, kur ziedēja puķes, Kristīne atkal juta zemes smaržu.

— Lai Dievs nedod, ka man būtu jāatstāj savs lauks. Kļūst skumja sirds, tādu likteni

iedomājoties.

— Tev tas arī nav jādara, bet gluži taisni tavi vārdi nav, Krisliņ, jo cilvēks dzīvo tur, kur tam jāpelna sava maize, kur viņa paša ceļš to aizvedis.

— Mēs Palsu kalnu turēsim stingri rokās, te uz akmeņiem neaug nekādi zelta kvieši.

— Jā, tas jums jādara, nu jau gan vairs tavās rokās nebūs groži, (īlenieks skatās diezgan augsti, viņam būs tagad krietni jāsaņemas, lai Palsu kalns ziedētu un plauktu kā arvien.

— Radiniek, kā tu runā, pats man lielīji Tīļu puisi, bet tagad šaubies… . — Tiesa, Kristiņ, — labsirdīgi smējās kalējs un atvēra viesnīcas durvis, ielaizdams viņu, — tiesa, Kristiņ, viņš ir labs cilvēks, tikai man nepatīk, ka tu viņam atdāvini Palsu kalnu, atdāvini pavisam, uz visiem laikiem, sev nepaturēdama nekādu daļu.

— Viņam es nevaru aizliegt.

Nākošā rītā notāra birojā Palsu kalna saimniece lūdza uzrakstīt Palsu kalna sētas dāvināšanas līgumu un nokārtoja visas nākamās saistības un pārrakstus, viņa samaksāja notāram, abi ar Krimu deva savus parakstus, un, kad Kristīne iznāca no biroja, priekšā atkal bija drūzmainā iela, viņai likās, ka sirds lūzīs, tik smagi un grūti tā iesmeldzās. Kristīne apstājās, bet viņa negribēja rādīt Pēterim Krimam savu vājumu un teica, ka viņi varot mazliet atpūsties uz sola zem glezni salapojušām liepām.

Tur nu viņi apsēdās un parunājās par dūcošiem tramvajiem, par automobiļiem un par šīm greznām un izkrāsotām sievietēm, kādas te rādījās un klīda visapkārt.

— Jā, radiniek, — Kristīne teica un piecēlās, — mums nu vairs nav daudz laika.

Vilcienā iekāpjot, Kristīnes seja bija skaidra un laimīga, viņa brauca atpakaļ, nevajadzēja ilgāk kavēties, visu viņa bija izdarījusi, ceļš bija jāstaigā uz priekšu, bet, paldies Dievam, viņa staigās Palsu kalnā, nevis svešā pilsētā, kaut šī pilsēta bija pašu zemē.

Pēteris Krims līdzās savai radiniecei sēdēja kluss, viņš gan pazina Tīļu vīrus, bet pārāk neprātīga likās iedoma atdot Palsu kalnu tīleniekam, nu, tādas jau bija sievietes, pat gudrākās no viņām zināmos brīžos izdarīja visu ačgārni.

Pikuma Ādams viņus sagaidīja noteiktajā stundā, un Kristīne apmīļoja savai brāzmaino bēri, pieglauzdama galvu un pakratīdama krēpes. Krima Pēteri viņa aizveda trakā joņojumā, bērim kājas pie zemes nepieskārās.

— Paldies, radiniek, mēs tevi gaidīsim svētdien!

■Zirgs pakaviem kapāja ceļu, mēness dzirkstīja gaisā, bet viņi laidās no pakalna lejā un no lejas atkal jaunā pakalnā, līdz pēkšņi acu priekšā parādījās Liepu pakalne un uzmirdzēja tās ugunis. Tur atkal kāds dziedāja, pārgalvīgi, augsti, kārdinoši, tā kā jaunībā dzied, tik dzidri un saucoši.

Un šī jaunā dziesma pavadīja viņus līdz Palsu kalna krustceļam, tur apdzisa un noklusa, varēja dzirdēt tikai bēri smagi elsojam, un viņiem pretī metās mājas suņi, līksmi riedami un dzīdamies pulkā.

Kristīne atvilkās savā savrupā mierā, viņa negribēja nevienu cilvēku savā tuvumā, tik nogurusi un savas sirdsapziņas pārmākta bija, šinī naktī viņa svaidījās no vienas atziņas otrā, no laba miera pēkšņā nemierā un izbailēs, izmisumā un naidā, gurdenā nespēkā un atkal jaunā cerību uzliesmojumā un dzīvības alkā.

Viņa gulēja savā gultā smaga un nevarēdama kustēties, un visas viņas dvēseles mokas norisa nekustošā ķermenī. Viņas vienkāršajā zemnieces sirdī tās bija briesmīgas.

Viņa piecēlās, aiztaustījās līdz mazajām durvīm, kas veda dārzā, un tad izgāja, staigādama pa vasaras zemes vēsajām tekām, iedama cauri dārzam, glauzdama kokus un raudzīdamās visapkārt, meklēdama acīm visas pazīstamās vietas, noliekdamās, aptaustīdama jaunizplaukušos krūmus un vērsdama pār tiem savu seju, veldzēdamās vēsajās lapās, mēness bālajā, sudrabainajā gaismā.

— Kas es esmu? Kas es te esmu? Varbūt, ka mani noturēs par iemaldījušos klaidoni, kura

atdevusi savu zemi un savu labumu vējam un tagad pati staigā tukšām rokām un tukšu sirdi, kurā tikai nevaldāma kāre, bet cita nekā nav… Kas es te esmu?

Slēpdamās viņa iezagās atpakaļ mājā. Pavasara nakts bija gaiša un smeldzē grūta.

Lieldienu rīts atausa dzidrs un krāšņs, nu jau bija svētku otrais rīts, kad ļaudis sāka kustēties ārā no savām sētām, ļaujoties priekam, pavadījuši pirmos svētkus cēlā bijīgumā, nopietnā svinēšanā. Šūpoles kaimiņi bija uzkāruši sila malā pie olnīcu ceļa, tās šūpojās starp divām lielām priedēm, stipru siekstu savilktas ap vareno augšas koku, un, tanīs iekāpuši, jau kopš sestdienas vingrinājās bērni. No paša rīta pie šūpolēm plūda ļaudis, viņi nāca pīnēm vien, čalodami un dziedādami, bija labi apģērbušies, kā jau svētkos. Jauneklēm bija plāni apģērbi, viņas nāca īsi apgrieztiem matiem, vieglajā vējā kupli ziedēdamas, pilniem, sārtiem vaigiem. Viņas bija labi greznojušās, dažai redzēja plānu zīdu, zemniekiem naudas bija diezgan, arī gaitnieces ģērbās labi, un viņu kājas ņirbēja skaistās kurpēs un vieglās, gaišās zeķēs.

Ko es došu metējam, Ko šūpoļu kārējam, Olu došu metējam, Olas čaulu kārējam.

No visas apkaimes sanāca ļaudis, kas varēja, tie nāca jau no rīta, daži ap pusdienu, un tā arvien netrūka šūpotāju, jau pa gabalu manīja, ka viņi vilnīja uz noras. Vecas sievas un sirmgalvji vilkās līdzi jaunajiem, viņi vēroja jaunos izaugam un tikpat cieši un labi aptveram koka lingas, kā viņi to darījuši savas jaunības un spēka gados.

No Palsu kalna bija atnākuši jaunākie, pārējiem bija darba pilnas rokas, jo rit svinēja saimnieces un Tīļu puiša kāzas. Vajadzēja gādāt par zirgiem un ratiem, par lepniem goda vārtiem, kuplām meijām un alus mucām, kas rūga nevaldāmas un bija salda miestiņa pilnas.

No Liepu pakalnes bija atnākusi Marija, un Marija bija jautrāka kā jebkad. Viņas kabatā atradās krāšņas olas, viņa tās izdāvāja saviem krietnajiem metējiem, un puiši sacentās šūpošanā. Viņai nereiba galva, ar vingrajām, lokanajām rokām viņa labprāt turējās šūpoļu lingās un smiedamās lidoja augstumos, gandrīz līdz pašam siekstu kokam.

Pievakarē viņa manīja pie šūpolēm Palsu kalna saimnieci. Tai blakus stāvēja varens, jauns puisis, glītā, melnā apģērbā, pats gaišs no vaiga. Kristīne viņam sniedzās tikai līdz pleciem, zema, drukna, saviem sarkaniem, liesmojošiem matiem. Marija pamanīja Kristīnes skatu un novērsās, nodomādama, ka puisis ir kāds jaunā Palsu kalna saimnieka draugs, rītdienas kāzu viesis.

Vēsts par Kristīnes kāzām turējās visā pagastā, un arī savus tuvākos kaimiņus Kristīne bija aicinājusi, arī Mariju un tās vecākus, tik lielā goda dienā kaimiņš kaimiņu nevarēja noliegt un aizmirst.

Pāra reizes Kristīne iekāpa šūpolēs, tad viņa smiedamās metās uz mājas pusi, pienākdama pie Marijas, to strauji apkampdama un noskūpstīdama. Viņa bija sarkanajās drēbēs ar mežģīņoto apkakli, likās uztraukta un laimīga esam.

— Tu atnāc, Marij, tu neaizmirsti, mēs dejosim lielajā kambarī, man ir laba vijole, un tā būs mana diena, Marij, tad priecāsimies visi. Tu jau zini, ka es draudzenes nekad neesmu meklējusi un man tādas arī nav bijušas, bet tu man esi tuvākā, esam izaugušas uz tuviem pakalniem un gribot negribot mums abām ir jāpaliek kopā līdz mūža galam, tev Liepās un man Palsu kalnā!

Marija apbrīnoja Kristīnes straujo valodu, tā šī savrupā un lepnā jaunekle nekad nebija runājusi.

Viņa mīlēja klusēt, un, ja viņa r- nāja, tad vārdi ievainoja to, kurš šos vārdus klausījās. Nu viņa likās atnujgusi un brīvāka kļuvusi, tas bija labi, ja cilvēks pats labprātīgi atdarīja savas dvēseles cietuma

durvis un ielaida šinī cietumā spirgtu vēsmu.

— Paldies, Kristiņ, mēs, Liepu ļaudis, nāksim, arī uz dievnamu aiz​brauksim.

— Tad es tevi gaidīšu, Marij.

Jā, tagad jau viņa bija diezgan vientuļa, šī Kristīne. Lielākā daļa radu no viņas atkrita, gan jau tie ar laiku atkal pievērsīsies, kad redzēs Palsu kalna dzīvi kuplojam. Nu viņai vajadzēja paciesties rūgtu sirdi, pašai savā atbalstā.

Diena bija karsta, vēl tagad saule sildīja labi, un Marija apsēdās uz liela celma, Viņa bija atdevusi visas olas, tikai viena vēl gulēja plaukstā, zelta svītrām, zaļu lapu bārkstīm apjozta. Pēkšņi viņa juta, ka sveši pirksti satver šo raibo olu un paceļ, atstādami Marijas plaukstu tukšu. Viņa pavērās atpakaļ un aiz muguras ieraudzīja to pašu gaišmataino puisi, kurš nesen stāvēja kopā ar Kristīni un raudzījās šūpolēs.

— Tu gribi olu par velti paņemt?

— Nē, ja tev nav bailes, nāc līdzi, pašūpošu, nopelnīšu skaisto olu!

— Labi!

Viņi metās šūpolēs, un ļaudis pašķīra ceļu, viņi gan savādi noskatījās jaunajā pārī, bet Marija nemanīja, viņa jautri aptvēra lingas abām rokām un juta, ka šūpoles strauji ceļas gaisā. Pēc kāda brīža apakšā atskanēja saucieni, lai puisis apstājoties, varot notikt nelaime, jo tik augsti neviens vēl nebija meties, tas bija bīstami un pārdroši.

Marija, aizvērusi acis un atbalstījusi galvu pret tievo lingu, zem sevis un visapkārt juta bezdibeni, un, kad puisis čukstēja, vai viņa tagad padodoties, viņa apstiprināja, un šūpoles tūliņ atslāba, viņi sāka tuvoties zemei, un, kad Marija atkal paskatījās, viņai pretī raudzījās gaiša seja un zilas, pelēku vizmu acis, tanīs dzirkstīja smiekli, viņš smaidīja un, satvēris Marijas roku, cieši saspieda un palaida vaļā.

— No kurienes tu esi?

— No Liepu pakalnes. Esmu Liepu Marija.

— Tu esi Marija?

— Jā.

— Tā… Nu es tevi beidzot satieku un redzu…

— Vai tu mani gribēji redzēt?

— Ļoti…, bet nekad neizdevās, stāstīja, ka tu tikai kopš viena gada dzīvojot Liepu sētā, un es, lūk, šinī gada laikā tevi nesastapu…

— Tā…, bet tagad tu mani esi sastapis, ko tu man gribi pateikt, varbūt tu tikai aiz laipnības mani bildināji?

— Nē, tā nav, bet…, nu, lūk, mēs esam atkal zemē un paldies tev par raibo olu, tā ir varena, vai ne, kaimiņi?

Viņš nu vairs nerunāja ar Mariju vien, viņš tūliņ griezās pie apkārtējiem ļaudīm un palika ar tiem sarunādamies, viņš meklēja savai cepuri un teica, ka jāejot mājās, viņš šinīs Lieldienās < sot labi šūpojies un alu dzēris.

Marija gribēja prasīt puiša vārdu, bet tad viņa apgriezās un gāja mājup. Saule jau slīka debess malā, no siltām koku mizām plūda asa, tveicējoša smarža, viņa noplūca sauju baltu anemoņu un raudzījās vieglajās, dzeltenajās ēnās, kādas, saulei rietot, klīda mežā un vilināja savā pirmajā pavasara burvībā.

Tā viņu panāca puisis.

— Mums nav viens ceļš, bet, lūk, esam sākuši kopā iet — Nē, es eju pavisam uz citu pusi, te ceļš ved mežā, projām no sētām un lielā ceļa. Man vēl

svētku brīvība atļauta, gribu paskatīties, kā mežs plaukst, bet jums jāiet gar lauka malu, tad nokļūsit uz ceļa…, — Marija rādīja, tagad viņa vairs nelietoja «tu» vārdu, bet sacīja «jūs», un tā arī bija pareizi.

— Nē, tur es neiešu, parādiet man, Marijas jaunkundze, savu mežu, es to nepazīstu, un man nav arī nekur jāsteidzas.

Viņš bija klusāks, bija pavisam rāms, gāja, savu cepuri nesdams rokās, un no sāniem arvien palūkodamies Marijā. Tai likās, ka būtu jau sen redzējusi tādu acu skatu, viņa smagi nodrebēja un cieši paraudzījās puisī, bet viņš mierīgi smaidīja, nenovērsās un gaidīja, lēni iedams tai blakus.

— Manis pēc, iesim kopā, — viņa piekāpās, bet tad apklusa. Šur un tur ziedēja baltās anemones un zilās vijolītes, viņa pieliecās, plūca tās un krāja pušķos, piespiezdama sev pie krūtīm. Viņi raudzījās viegli ēnainajā ceļā, tur pazibēja balti bērzu koki, kuru zari nokārās uz leju kā zaļi, caurspīdīgi šķidrauti, starp drūmajām eglēm un sārtajām priedēm viss izskatījās brīnišķīgi, tik jauki, ka gribējās sumināt pavasari, jo dvēsele atplauka jaunajā dzīvībā.

— Vai te vēl nenāk klajumi?

— Nē, te klajumu nav, mēs tikai nonāksim stigā, un tas ir mazs pakalna izcirtums, visapkārt ir sils.

— Mēs varētu turp aiziet.

— Mēs jau turp ejam, — viņa īsi atbildēja.

Atkal palika kluss, saules staru vairs nebija, bet zemi vēl apspīdēja viegla vakara gaisma, drīz parādīsies mēness un tad šinī noslēpumainajā, siltajā pavasara naktī kļūs pavisam gaišs… Smaržoja dienā sakarsusī sūna un koku sveķi, teka bija sausa, un sīki zari lūza zem viņu kājām, gareni ciekurži vēlās projām, kad viņi tiem uzmina, un putnu spārni švīkstēja gaisā, laižoties pāri silam uz savām ligzdām.

— Te jau ir stiga un, lūk, tur augšā, tur ir izcirtums.

— Iesim turp, Marijas jaunkundze, tur būs celmi, mēs apsēdīsimies un parunāsimies, ja esam kopā.

Vairs nevarēja skaidri saredzēt puiša vaigu, viņš runāja mierīgs un siltas labvēlības pilns.

Marija juta šo labvēlību. Celmi bija saulē sasiluši, un viņi apsēdās viens otram blakus, raudzīdamies vakara tumsā.

— Kā jūs gadījāties pie mūsu šūpolēm?

— Es atnācu no Palsu kalna.

— Jā, bet jūs nepazīstat mūsu silu, mūsu ceļu un lauku…

— Tos gan es nepazīstu, es te nekad neesmu dzīvojis.

Viņš runāja gaužām skopi, un Marija vairījās izjautāt svešu cilvēku, viņa ļāva noslīdēt puķēm zemē un, galvu rokās saņēmusi, raudzījās, kā uzlēkušā mēness gaismas sudrabā atmirdzēja koku zaru maigais zaļums un stigas tālais vijums pārklājās ar noslēpumainu, sudrabainu ēnu.

— Tāds ir pavasaris, un tagad man vajadzēja jūs satikt, Marijas jaunkundze, nožēloju, ka neesmu uzkāpis jūsu pakalnā un iegājis pa jūsu vārtiem, bet' arvien aizgājis garām…

Lai viņš runā, tādiem vārdiem nebija pamata, un tādus katrs varēja teikt, kaut gan šī valoda vijās arvien augstāk un augstāk, līdz apvijās cilvēkam kā apiņi un tas jutās sagūstīts.

Marija klusēja.

— Neviens nezināja, ka jūs paliksit savā sētā, tagad sievietēm vairs nepatīk zemnieces darbs, un, ja viņai uzliek visu mājas valdīšanu, viņa apnicīgi nomet važas un dodas uz pilsētu. Jums jau bija izvēle, nu es redzu, ka esat palikusi.

Viņa klusēja joprojām, un, kaut gan viņš ļāva vārdiem krist mierīgi, tie bija smeldzes pilni, un Marijai sadrebējās sirds, bet viņa vēl arvien nesaprata, ko šī valoda nozīmēja.

— Jums mans liktenis nav jānes, un manā liktenī jūs nekādas rūpes neesat dalījuši, labāk klausīsimies pavasarī, tam ir lielākas tiesības mūsu sirdīs, nekā svešiem likteņiem, — Marija gribēja izbeigt savādo sarunu, viņa paķēra no sūnas izirušās anemones un dažus ziedus iemeta puisim sejā.

— Tā atmiņa par augstajām šūpolēm, — viņa smējās. , Sēdētājs nekā neatbildēja, viņš tikai vārīgi paņēma puķes sev pirkstos un tām pāri klusi nolieca vaigu, te nu vairs nevarēja pazīt jautro puisi.

Iekaisusi viņa uzsvieda tam visas atlikušās puķes, bet pēdējais zieds vēl nebija izslīdējis no jaunekles rokām, kad puisis pēkšņi pietrūkās kājās un viņa sajuta sevi apskautu un svešu kvēlojošu muti uz lūpām, viss notika tik ātri, viņa nespēja atvairīties, un viņš skūpstīja, viņa nevarēja kustēties, tik cieši sajutās viņa rokās un varā.

Marija aizvēra acis, viņa negribēja raudzīties svešinieka acu dzīlēs, mēness gaismā tās likās vēl dziļākas esam, šis kvēlais pārspēks viņu gurdināja un izbailēs viņa saprata, ka uguns, kas kvēloja no svešā, dega arī viņā pašā, tā bija līksma un varena, un Marija noreiba šīs līksmās uguns apkampienā un paļāvās tai.

Viņa bija kā tauriņš, ko satvēris aiz spārniem meža tumšais viltīgums un vairs nepalaiž vaļā, tauriņš tumsā meklē mirdzošo ausekli un neatrod ceļu atpakaļ. Marija klausījās, kā pukstēja un dauzījās svešā sirds, viņa jutās ar šo sirdi vienota, tas bija brāzmains un īss stāsts par nejaustu un negaidītu mīlestību, tā pati atnākusi, palika un neļāvās iebaidīties. Meitenes gaišie mati savās īsajās cirtās bija viņam apvijušies ap rokām, viņš pēkšņi nedarīja tai vairs sāpes, viņa vairs nejuta asiņu sūrumu savā mutē. Viņš bija kļuvis maigs un noreibis, uzlicis savu galvu uz viņas krūtīm. Viņas vingrais un slaidais augums trīsēja tā rokās, kā trīs jauno bērzu .zari saules glaudīgajā liesmā, un, kad viņš lēni skūpstīja plaukstošās krūtis, viņa pēkšņi atvēra savas acis un ieskatījās viņā, un tad Marija padevīgi ļāvās šai kvēlei, kas bija rada zemes mūžīgiem auglības un iekāres svēt​kiem.

Dienā sakaitusi, sūna smaržoja, sīkā meža zāle bija jauna un maiga, silā bija klusums un sudrabaina mēness gaisma, varēja sadzirdēt viņu abu straujo elpu, tā bija kā pavasara vējš, kas atnes zemei gaidītās sēklas.

— Marij…

Viņa bija piecēlusies un stāvēja tā priekšā, aiz muguras viņai auga priede, sārtu, lokanu stumbru, meitene atslējās pret to un lūkojās mēness klusajā gaitā, viņa klausījās runātāja ieviļņotā balsī un atkal pievēra acis.

— Kas tu esi? — viņa pēkšņi saliecās uz priekšu un izbailēs meklēja tā acis, bet viņš bija novērsies, un viņa redzēja tikai puiša platos plecus, viņa gaišos, bagātos matus, kas krita pāri pierei, un visu viņa lielo, sagurušo augumu… Tad viņš pasniedzās uz augšu un lēni novilka viņu sev blakus sūnās.

— Marij, mana mīļā, saldā, ko lai es saku? Nekā es nevaru pateikt, bet tici, ka ļoti ātri tu dabūsi zināt, kas es esmu, Marij… Viņa balss skanēja gurdena, bet viņš saņēmās, kaut ko apslēpis sevī, viņš runāja atkal, un Marijai negribējās taujāt, viņa juta, ka šī taujāšana būtu bijusi velta, ka šis notikums vairs nebija izdzēšams ne no viņas atmiņas, ne dvēseles, gan jau rītdiena atnesīs savu patiesību, tā nekad nebija slinka, šī žiglā rītdiena!

— Marij…

— Es klausos…

— Marij, vai tu mani pazīsti?

— Es domāju, ka es tevi pazīstu, es klausījos tavā elpā, tavos sirdspukstos, tavu asiņu valodā, tavu roku glāstā, tava auguma valdonīgā spēkā un tava vārda mierīgā skaidrībā, un man likās, ka es tevi pazīstu.

— Tad ir labi, Marij, es tikai to gribēju zināt.

Un tad tīleniekam pēkšņi ienāca prātā, kā viņš bija uzbrucis Kristīnei, bet kā bija viņu saudzējis, un viņa rokas savilkās dūrēs, viss viņš iesila cietā naidā pret sevi, bet viņš savaldījās, tikai skats, kvēloja kā ievainotam, kad ir jācieš rūgtas sāpes.

— Iesim, ir nakts un mājās mani gaida, ļaudis stāstīs, ka esmu pazudis, labāk, ka mēs šķiramies.

— Labi.

Marija juta, šis cilvēks bija nezināms, kas gan varēja ticēt, ka viņu vēl sastaps. Tas pazudīs, kā pēkšņs nakts vējš, neatstādams aiz sevis pēdu, viņa nesaprata pati savu mierīgo valodu, viņa tikai gāja un redzēja, ka puisis iet līdzās, ka viņi jau ir iznākuši uz ceļa, kur tuvumā karājas šūpoles, bet pakalnā spīd Liepu sētas ugunis.

— Sveika, Marij!

Viņa gaidīja, bet viņš vairāk nekā neteica, tikai, aizgriezies projām, raudzījās uz augstāko pakalnu, uz Palsu kalnu, un viņa velti izgaidījās tā vārdus.

— Kad es tevi satikšu?

Nakts klusums valdīja visapkārt, ceļmalā auga ieva, viņas zaros bija daudz ziedu un mēness sudrabs kaisījās pāri tiem, šis koks izskatījās kā viena milzīga puķe, gaidīdama, lai to kāds nolauž šinī krāšņajā naktī.

— Drīz, Marij.

Marijas gaišais un lokanais stāvs mirdzēja mēness gaismā, viņai bija sajaukti cirtainie mati, un kakls trīsēja zem puiša skata, tik ļoti viņš atkal viņu vēlējās, viņa to skaidri juta, bet tad viņš pēkšņi apgriezās un negāja uz Palsu kalnu, bet gan uz lielā ceļa pusi, steigdamies, atpakaļ neskatīdamies, kā bēglis.

Viņa stāvēja un raudzījās aizgājējā.

Palsu kalns. Nu bija ievu un bērzu laiks, tie pirmie plauka un ziedēja, un šinī gadā, kad Lieldienas bija tik vēlu, sulu mēneša beigās, zeme un koki siltā laika dēļ kļuvuši zaļi, rādījās pilns pavasaris, atnācis agrs un labvēlīgs.

Palsu kalna klēts galā auga kupla ieva, tai gan vēl nebija ziedu, tā stāvēja ēnā, bet pumpuros bija un gaidīja atraisāmies. Pie viņas šinī agrajā rītā, savu kāzu rītā, stāvēja Rūžu Kristīne, un viņas sarkanās bizes tai vēl karājās pāri pleciem, viņa stāvēja un skatījās, kā pa dārza tekām skraidīja gaitnieccs un bērni, visi kaut ko darīja un bija priecīgas steigas pilni. Pie laidariem zviedza zirgi un skanēja vīru balsis, pa olnīcas ceļu brauca kādi rati, tie iegriezās Palsu kalnā, un tad Kristīne atjēdzas no savām domām un saprata, ka agrie braucēji ir viņas tālīnie mātes radi, negaidīti, tomēr atbraukuši. Kristīne bija aicinājusi visus radus, neraugoties uz viņu pretestību, un, ja nu viņa redzēja kādu no tiem ierodamies, viņa gaužām priecājās.

Kristīne steidzās saņemt viesus, mājas galā redzēja mātes māsu izkāpjam no ratiem, līdzi bija divas jaunas meitas, un, kad mātes māsa pagrieza savu vējos aprauto seju pret Kristīni un viņas acis labsirdīgi un mīlīgi ieplētās, redzot māsas meitu, tad Kristīne neizturēja un raudādama pie- plaka vecai klāt, it kā glābdamās viņas aizvējā.

— Neraudi, meil, šodien tev vairs nevajaga raudāt, ved mūs iekšā!

Māja bija uzposta, lielā kambara akmens kuls smaržoja, pakaisīts sakapātiem, zaļiem bērzu zariem, logu aizkari krila vieglās, tīrās krokās, lielie galdi, apklāti spožām, jaunām linu segām, glabāja cieņas bagātību, te atbraukušie radi varēja sēsties pie rītišķa un ēst, kas tiem palikās, par visu bija gādājusi laipnā saimniece.

— Tu esi kalpiem atdevusi mājas lielo daļu, nu tev pašai vairs tikai trīs mazi kambarīši, — brīnījās mātes māsa, iedama un apraudzīdama svētku telpas.

— Mēs izkārtosim augšas slāvu, tad pietiks, ja gājējam nedošu savrupu stūri, nebūs neviens, kas manus tīrumus ars.

— Jā, jā, tagad ir tādi laiki, Kristiņ.

Kambarī, kura durvis veda tieši dārzā, Kristīne bija ielikusi jaunu, platu galdu, tur stāvēja tintnīca un kaudze papīra, bija ērts un liels sēdeklis un grāmatu plaukts, bet plauktā neredzēja nevienas grāmatas.

— Kur tu esi likusi grāmatas, Kristiņ? — ievaicājās māsīca studente, kad viņa redzēja tukšo plauktu, bet Kristīne nekā neatbildēja, domīgi raudzīdamās šinī kambari, vērodama spožo grīdu, tumšos logu aizkarus un zemo zvilni, kas gulēja tik aicinošs un skaists.

Viņas gāja tālāk, vidus kambarītī Kristīne bija atstājusi un savākusi visas lietas, kādas palikušas no vecākiem, un te mirdzēja arī viņas sarkanie audumi, sarkanie grīdas paklāji, vārpu vainagi pie sienām un ģīmetnes. Guļamistabā vairs nebija mazās, šaurās cisu vietas, te greznojās plata, ļoti plata, gaiša koka jauna gulta, pārsegta košu sarkanu segu, lieliem platiem spilveniem. Te vēl stāvēja spogulis, milzīgs spogulis, daži mazi galdiņi un kaklā mazgājamais galds ar pakārtu, krāšņi izšūtu dvieli.

— Vai Palsu kalnā elektrība? — pārsteigta vaicāja mātes māsa, un Kristīne pameta ar galvu, jā, te visur pie griestiem bija spuldzes, te plūda laba gaisma un vairs nevajadzēja pūlēties ar petroleju.

Viņas vēl nebija apskatījušas lielo drēbju skapi guļamistabas kaktā, tas bija labi iekārtots, gludeni nopulēts un spīdēja kā upes oļi pavasara saulē.

Nu viņas bija visu redzējušas, nu Kristīnei vajadzēja ģērbties, lielajā kambarī dzirdēja svešas, augstas balsis, mātes māsa izgāja un saņēma viesus, pēc brīža viņa atnāca un pateica, ka atbraukuši viņgaliešu Kristīnes tēva radi, atbraucis arī Krima Pēteris un viņa bērni un laikam vairāk neviens nebūšot. Mātes māsa lika gaitniekam sagatavot aizjūgu, viesi steigā sēdās pie rītišķa, bet Kristīne savā kambarī ģērbās. Viņa izsukāja un sapina matus, likdama bagātās bizes ap galvu, un, kad ieskatījās spogulī, redzēja matu brīnišķīgo, sārto rotu zvīļojam kā vēl nekad, tad viņa gāja un atnesa balto tērpu, gatavotu no smalkas, vieglas vilnas un rotātu mežģīnēm.

Kad Kristīne to uzvilka, viņa likās it kā pieaugusi un slaidāka kļuvusi, ģērbs viegli glauda viņas ķermeni, tam nebija jostas, bija pavisam gludens, segts ar krāšņo plīvuru. Ģērbs mugurā izplūda vieglās krokās, to bija labi pašuvusi kaimiņu pilsētiņas šuvēja, un Kristīne priecājās.

Jaunās radinieces palīdzēja apņemt lielo sagšu un vieglu zīda autu, un tad Kristīne gāja caur lielo kambari, vecākie gaitnieki gāja tai pretī un sniedza rokas, un Pikuma Ādamam ar ganu māti mirdzēja asaras acīs, tik ilgi Palsu kalnā dzīvojušiem, viņiem šķita, ka Kristīne bija no viņu ģints.

Viesi apsveicināja jauno līgavu un apbrīnoja bagāto tērpu, tad viņi steidzās pie aizjūgiem, laiks vairs negaidīja.

Kristīne bija ļāvusi gaitniekiem doties uz dievnamu, mājās palika tikai mielasta vīkšēja, tekatnes un gans. Palsu kalna zirgi priecīgi traucās līdzi savai saimniecei, tas bija straujš brauciens garām visām pakalnēm, līdz nokļuva uz lielā ceļa.

No visām pusēm plūda kaimiņi un labvēļi, Kristīnes bērie zirgi joņoja kā negudri, un tos labi vadīja Pikuma Ādams, un Kristīne bija savrupa un lepna kā arvien.

Dievnama laukumā viņa pamanīja Liepu Mariju un pagāja garām, viegli pamādama ar galvu.

Tīlenieks vēl nebija atbraucis, viņa tuvinieki un lielie radi jau drūzmējās sāntelpā.

Dievkalpojums bija pulcējis dievnamu pilnu ļaudīm, tie tagad dziedāja un kāziniekiem bija vēl labs brīdis laika.

— Jaunajam zirgam ievainots kakls, Jānis palika, kamēr ārsts apskata vainu, bet viņš būs klāt, man liekas, ka jau nāk, — sacīja vecais Tīle,

pamādams Kristīnei un lūkodamies ārā. Jā, Tīļu Jānis nāca; viņš nesa sarvu cepuri rokās, līgavaiņa melnie svārki lieliski turējās plecos, viņam bija balti cimdi, viņš raudzījās bezbēdīgs un lepns kā arvien.

— Sveika, Kristiņ, — jokodamies viņš to aptvēra ap vidu un likās nemaz neredzam baltās rotas, kaut gan īstenībā viņš ļoti labi redzēja šo balto greznumu, sarkano, bagāto matu ielokā, kas viņā iezvēla jo dedzīgāku nemiera uguni, tik labi apslēptu un liesmaini kvēlojošu savā dzīlē.

Un tomēr, viņš likās mierīgs un laipns šo ļaužu priekšā, viņš pārredzēja visus kāzu viesus, stāvēja blakus Kristīnei un pukojās, ka mācītājs esot gauss un liekot viņiem ilgi gaidīt.

Te, mazajā kambarī, viņš neredzēja Mariju, viņš nebija redzējis arī pār laukumu pārejot, droši vien viņa sēdēja dievnamā un gaidīja Kristīni pie altāra pienākam.

Jā, nebūs tev ilgi jāgaida, Marij!

Bija karsts. Jaunās kāzinieces vēdināja vieglus autiņus, iesmaržotus un krāsainus, viņu rokas somiņās glabājās smaržūdeņu pudelītes, tur bija arī lūpu zīmuļi un pūdera kārbiņas, kaut gan zemniecēm šīs lietas nederēja, vaigi meitenēm ziedēja sārti, arī lūpas bija košas, saulē viņu āda bija nobrūnējusi, un kas gan to spēja vēl daiļāku vērst?

Līdzās mākslīgam smaržūdenim plēnēja senlaicīgais biškrēsliņš un saldie apiņu viss sajaucās ar dievnama vecā mūra un koka dvesmu un dīvaini iekvēlināja ļaudis nepacietīgās gaidās.

Beidzot ieskanējās zvans, dievkalpojums bija galā, atvērās durvis, un pa šīm durvīm dievnamā iegāja Kristīne un viņas līgavainis.

Jānis Tīle raudzījās uz altāri, kur stāvēja mācītājs, viņš nenovērsa skatu, visapkārt līgojās klusums, mācītājs varēja labi runāt, un šinī klusumā Kristīne un puisis apsolījās viens otram uz mūžu.

Tad mācītājs pacēla rokas un svētīja vīru un sievu.

Tagad viņi varēja iet. Ļaudis sakustējās, viņu čaukstošās balsis icsanējās un dūca kā varens bišu pulks, radi spiedās ap jaunajiem un vēlēja laimi, drūzma bija tik liela, ka Kristīni atšķīra no vīra un spieda uz priekšu, ārā pa durvīm, saulainajā pagalmā. Šinī laikā palskalnietis sev blakus pamanīja gaišu meitenes stāvu, Marija viņu neievēroja, viņa spiedās klāt un smējās, viņš sajuta tās miesas smaržīgo siltumu un nodrebēja. Marija pacēla roku un jautri māja Kristīnei, kad viņa beidzot nokļuva pie kaimiņienes un pasniedza kambarī audzēto rožu pušķi, viņa prasīja, kur tad esot Kristīnes jaunais saimnieks.

— Viņš stāv tev blakus, — Kristīne smējās un pagrieza Mariju pret savu vīru.

— Krisliņ!

Palskalnietis stāvēja mierīgs un raudzījās Marijā, viņas nobālušajā sejā un plati ieplestās acīs.Viņa juta, ka tam patika raudzīties uz viņu, patika redzēt Mariju, kaut ari nelaimē un kaunā…

— Kristiņ, piedod, es nobijos, tu mani pēkšņi… — bet Kristīne smējās un nevarēja aprimties, viņa varēja tagad smieties par mazāko nieku, tik laimīga viņa bija un lādēļ viņa arī smējās par Marijas izbailēm, apskāva to un noskūpstīja, palskalnietis redzēja, ka meitenes gaišās cirtas sajaucās ar jaunās sievas sarkanajiem matiem. Un viņš atkal sakoda zobus un grūti valdījās.

— Apsveicini manu kaimiņieni, Jāni, es redzu, ka jūs abi esat svešinieki, kaut arī vienā pagastā uzauguši un dzīvojuši, bet tagad līdzenā Tīļu sēta saradojusies ar pakalniem, un mēs visi pazīsim viens otru! Nāc, Marij, zirgi jau gaida!

Palskalnietis klusēja, viņš ļāva Kristīnei steigties, saņēma Marijas roku un mirkli paturēja savā.

— Sveika, Marij! Tu solīji labi domāt par mani, neaizmirsti savu solījumu nekad.

Viņš nevarēja ilgāk kavēties, tagad kopā ar māli un radiem steidzās pa to pašu ceļu, kur aizgāja Kristīne, bet Marija stāvēja, viņa bija ļāvusi abiem runāt, nu viņi bija projām un arī viņa varēja iet, kurp vien patikās. Jā, vajadzēja iet, eglēnieši ziņkāri raudzījās stāvētājā, gandrīz visi bija saplūduši

lejā pie zirgiem, Liepu saimnieks gaidīja savu meitu.

Zvans vēl arvien zvanīja un likās, ka gaišā debess atdun pretim un pa klajumiem izlīst tālas un līksmas skaņas. Augstajos dievnama logos laistījās saules stari, slīdēja pāri jaunajām, gleznajām koku lapām, apglāstīja vecos mūrus, durvju dziedrus un labvēlīgi palika tur, gribēdami sasildīt un atjaunot visu uz zemes.

Maldoņu sētas ļaudis, iedami lejup, paņēma līdzi Liepu Mariju. Augusta māte bija sirsnīga un izvaicāja meiteni, kā klājoties viņas sētā, vai sēklas pielikšot jaunajai sējai un vai tēvs ļaušot Marijai valdīt pēc sava prāta, viņam negribēšoties jūgties smagajā darbā, visus gadus lūkojis art maz, lai tik nebūtu jāvada lielie darbi, un arī mātei visā viņas laikā.. Liepu atslēgu glabāšana likusies par smagu.

— Neņem ļaunā, Marij, es tev vēlu visu labu, bet taisnība tā ir.

— Zinu pati, gan viss veiksies, Maldoņu māt.

— Neaizmirsti mūsu sētu. Marij!

— Paldies!

Tēvs un māte gaidīja. Jau bija aizjoņojuši Palsu kalna zirgi, viņa sacīja, ka nule augšā reibusi galva, viņa kavējusies un nākusi lēnām.

— Vai tu brauksi mums līdz, meit?

— Nē.

Labi, kāp piekalnē un ej mājās, atpūties, pavasara laikā tāda liksta var gadīties, jo viss nelabums, visa dvinga ceļas uz augšu. Lai gan saule spīd, tvaiks vēl nav izzudis.

Marija izkāpa piekalnē un noskatījās, kā vecāki aizbrauca pa Palsu kalna olnīcu, iegriezās turpat, kur visa šī līksmā kāzu brauciena rinda, aiz kļavām, aiz pumpurotā augļu dārza.

Viņa gausi kāpa kalnā, kājas bija gurdenas, tik gurdenas, ka katrs solis bija grūts un smags, gribējās apsēsties uz pelēkā akmens piekalnes vidū, salikt rokas un klusi sēdēt bez domām un rūgtuma. Viņa kāpa uz augšu, un no acīm lēnām krita asaras, tās bija tik klusas, ka viņa pati nemanīja.

Liepu dzīvojamais nams bija gaužām vecs, lielajā kambarī mitinājās saime un vienīgajā mazajā istabiņā paši saimnieki. Kad Marija ienāca sētsvidū, viņa redzēja pie loga sēdām jauno gaitnieci, un rokās tai bija adīklis.

Zelma bija krietna meita, tā neskraidīja projām no sētas, pat svētku dienā viņai bija adīklis rokās, un, kad kambarī ienāca Marija, viņa izbrīnījusies jautāja, kādēļ jaunkundze tik agri pārnākusi no lielajām svinībām, tur būšot jautrības un prieka diezgan, reti tādas kāzas piedzīvojot.

— Jā, Zelma, bet es tomēr neaizgāju.

Tad viņa jautāja gaitniecei, vai laidarā streijas izkaisītas un lopiem gādāts par barību, mazajiem kustoņiem arī vajagot savas devas, vai Zelma par visu esot gādājusi?

— Govis aplokā, tur viņām maz graužamā, vienīgi pagājušās vasaras kūla, šī pavasara zāle vēl gaužām sīka, nevar tai piedurt purnu, un barības klēpji man ir tik mazi, ka žēl ar tādiem kūlī iet un lopus kārdināt, vajadzēja aizņemties barību no Palsu kalna, rudenī atdosit, tagad būs vairāk sēts, izaugs arī vairāk graudu un stiebru.

— No Palsu kalna es vairāk nekā neaizņemšos, — Marija cieši noteica un iegāja kambarī, bet durvis viņa atstāja vaļā.

— Tad lai Dievs ir žēlīgs un uztur tik labu laiku kā šodien, zāle ņemsies un augs, un lopi paēdīs, bet, ja atpakaļ nāks sniegs un sals, jums vajadzēs meklēt kādu vezumu barības, — gaitniece nosauca, salocīdama adīkli un pieceldamās.

— Dievs arvien ir žēlīgs, — skanēja atbilde. Gaitniece satrūkās no Marijas balss, tā bija cieta un atbaidoša, meitene tā nerunāja, laikam bija kaut kas ļauns gadījies, gaitniece izgāja no kambara un iegāja virtuvē, tur viņa sāka strādāt, paklusi pie sevis dziedādama.

Pāri sētsvidum nāca jaunais kalps, latgalietis, Marija izgāja pretī uz sliekšņa, viņa bija pārģērbusies tanī pat pelēkā audekla bruncī, kādā viņu Kristīne redzēja Palsu kalna dārzā.

— Pēter, vai tu esi bijis Palsu kalnā?

— Nekad, saimniece, bet, ja vajaga, es aiziešu.

— Raugi, sēta augstā kalnā, tas ir Palsu kalns, tur tagad atrodas mani vecāki. Aizej un atbrauc mūsu pajūgu mājās, tā pieklājas darīt tuviem kaimiņiem, tēvs un māte vēlāk atnāks kājām, nav jau tāls gabals.

— Labi, saimniece.

Marija noskatījās, kā puisis aizgāja, bet tad viņa vēl nosauca pakaļ, lai neaizmirstot pavēli un nesākot dzīrot svešā sētā un nedarot viņai kaunu, lai Pēteris braucot mājās nekavēdamies.

— Es nekavēšos.

Aplokā ganījās vājas govis, tās steidzīgi un kāri plūca pelēko kūlu, un Marija vēroja, ka jaunā zāle visur bija saasnojusi, bet nebija tik augsti saņēmusies, ka lopi no tās varētu pilnam paēsties, gaitniecei bija taisnība, viņa stūrgalvīgi pretojās tēvam un negribēja izlūgties no kaimiņiem pa​līdzību, bet ko gan darīs, ja tiešām vēl uznāks sals un sniegs?

Marija skatījās zilajās debesīs, spožajā saulē, un sirds kļuva vieglāka, nē, sala vairs nebūs, zeme bija atvērusies, šur un tur čaklākie zemnieki jau sēja savos laukos, un Liepu apcirkņos arī gulēja sēklai atstātie graudi, skopi iedalīti, Marijas acu sargāti. Ļaužu uzturam rudzu vairs nebija, vienīgi putraimi putrai, pagrabā no sēklas kartupeļiem atšķirta rādījās maza kaudze, bet citas saknes šinī laikā zemnieka aizgādā jau trūka.

Izmisusi Marija salika rokas un atkal izšķīra, tā viņa darīja vairākas reizes, nevarēdama saņemties un nevarēdama atrast izeju. Šis ārējais posts pilnīgi iznīcināja viņas iekšējo nemieru, un jaunekle saprata, ka jāatrod palīdzība un jāsaņem palīgs, bet tikai balstoties uz pašu Liepu zemi, neviens cits nevarēja palīdzēt, un neviena cita palīdzību viņa arī negribēja pieņemt.

Zeme…

Visapkārt bija plašums, labi tīrumi un labas pļavas, bet vietvietām pletās krūmi agrākajā vagā, un tos vajadzēja izskaust, visu zemi vajadzēja dabūt 7.cm arkla, no katras pēdas vajadzēja saņemt labumu, ko tā spēja dot.

Marija paskatījās savās tukšajās delnās un domāja par naudu, tēvs nekad nebija taisījis parādus, bet viņš arī nebija strādājis. Senāk gaitnieks viņam visu pašaizliedzīgi padarīja, tagad vairs tādu ļaužu nebija, un zeme pamazām aizauga krūmiem, varbūt, ka viņa tagad drīkstēja saukt parādu par savu draugu? Tam bija jānotiek, darba rokām vajadzēja sāki kustēties, tēvam vajadzēja piekāpties un dot viņai vaļu vai arī ļaut aiziet pasaulē, tad viņš vairs Mariju neredzētu, viņa nespētu noskatīties sētas postā.

Viņa apraudzīja arkliem lemešus, ecēšas, ratus, riteņus un visur atrada dažu sīku vainu, te kalējam bija darbs, un daudz spožiem latiem vajadzēja ieslīdēt viņa plaukstā. Viņa izdzirda, ka gaitnieks nojumē iebrauca zirgu un gāja turp.

— Paldies, Pēter.

— Mani negribēja atlaist, iedeva varenu krūzi degvīna, es saku krūzi, saimniec, un, raugi, rokā man cepeša gabals!

Viņš rādīja brūno cepeti, to saņēmis savā platajā rokā, un, mazliet iereibis, viņš koda no šī gabala, tā ka baltie zobi vien spīdēja.

Marijai bija jāsmejas. viņa glaudīja zirga galvu un teica, lai Pēteris zirgu pabarojot, tam jādodot sava miltu daļa, nākot smagie un lielie darbi, bet bēris novājējis, kā gan tas izturēšot, viņa baidoties, ka nespēšot zemi apstrādāt, kā pienākas.

— Zemi es aparšu, zirgs nav vārgs, izdarīšu to laikā, saimnieks būs man līdzinieks ar otru zirgu, rudenī jau esat aruši, bet brīnumus izdarīt man nav pa spēkam, te jau velns ar savu arklu plēsies, krūmu pa laukiem diezgan.

Viņš vēl kaut ko runāja, bet jau diezgan nesaprotami, Palsu kalna degvīna krūze bija padarījusi viņa mēli neskaidru, tad nāca Zelma un skatījās tam uz pirkstiem, lai zirgi tiktu pabaroti, kā pienākas.

Marija priecājās par šo gaitnieci, tai bija skaidra sirdsapziņa, un viņa darbu darīja ar prieku.

Kad lopi bija jau laidarā, cūkas rukšēja savos aizgaldos un aitas blēja savā kaktā, Marija palīdzēja pabarot visus, un viņa arī palīdzēja izslaukt govis, piena bija ļoti maz, bet viņi tomēr neatsacījās n6 pienotavas, tas pagaidām bija vienīgais ienākums, atskaitot olas un dažus mājputnus, kad Marija tos pārdeva tuvākās pilsētiņas tirgū.

Gaitnieks jau bija nolicies savās cisās, viņu vairs nemodināja, un Marija, apsēdušies līdzās gaitniecei pie vientulīgā vakariņu galda, ar pūlēm norija dažus kumosus plāceņa, mudinādama Zelmu ēst, laipni ar to ru​ nādama un brīnīdamās pati par sevi, ka nekas negaršojot, pat svētku maize nē.

— Tā ir pavasara slimība, jaunkundze.

— Jā, Zelma.

Marija aizgāja savā kambarī un iededzināja spuldzi. Mātes un tēva gulta bija aiz lielā aizkara, viņa aptaustīja spilvenu un labi izpurināto salmu maisu, tie droši vien vēlu pārnāks, bet Marijai bija ciets jaunības miegs, trokšņa izbiedēta, viņa nemodās. Uz galda gulēja atvērta grāmata, un spuldzes gaišā ēna krita uz Lāgerlēvas bērnu romāna lappusēm, kur Nils Holgersons ceļoja pa savu dzimto zemi ar meža zosīm. Šo romānu varēja lasīt arī pieaugušie, tur kvēloja īsta un dziļa savas zemes mīlestība, brīnišķīgi aprakstītā Zviedrija ar pakalniem un lejām, līdzenumiem un mežainiem apgabaliem, klintīm un fjordiem.

Marija lasīja savo* vaļas brīžos, tagad viņa nolika grāmatu malā un apsēdās pie atvērtā loga, nu bija klusums, miers un vientulība, un viņa varēja domāt savas domas. Šī bija izmisuma pilna diena, sētā posts un tukšums, dvēselē un miesā posts un tukšums. Viņa atcerējās pagājušo saulaino vakaru un tvīkstošo nakti, jā, tur ceļa malā, saules sildīta, jau ziedēja balta ieva, viņa bija lūkojusies sudrabainos ziedos, un viņš bija aizgājis.

Tīļu Jēkabs un Anete…

Laikam šiem Tīļu vīriem mežonīga iekāre bija asinīs, ka tie nebaidījās likteni un uzbruka pēkšņi, tā bija vakar darījis Kristīnes līgavainis, apkaunojis, pievīlis un vienaldzīgi aizgājis, viņš bija kā trauks, kas piepildījies līdz malām, kā putns, kas padzēries aizlaižas debesu augstumos, un viņa spārni vairs neskar atstāto vietu nekad.

Lēnām viņas dvēselē slīdēja sēras, ilgu pilnas smagi smcldza, kā ievu ziediem apbērta pavasara nakts, kā apbēdinātas lakstīgalas dziesma upes krastā, un Marija sēdēja klusa, ļaudamās šīm sērām.

Viņai bija mīļš šis draugs un pirmais iemīlētais. Viņa nenīda to.

Palsu kalns un Liepu piekalne, šīs divas vietas vienām ežām vienotas, divas sētas, nespēdamas nogriezt savus skatus viena no otras, kā nu še ritēs dzīve, ja valdīs ienaids?

Vecais lupstāju krūms aiz loga asi smaržoja, tas jau bija saaudzis kupls, nemaz nevarēja saprast, kā viņš pāris naktīs tik augstu pacēlies, ka Marijas roka to aizsniedza un noglauda robainās lapas.

Auga asā smarža kliedēja skumjās domas, un tās kļuva tikpat asas un biedējošas kā lupstāju krūms. Ja zemju ežas sanāca kopā, tām tā bija jāpaliek, ja diviem cilvēkiem jādzīvo kopā. tam tā jā būt. ne citādi, jo savas vieglās mīlestības dēļ nedrīkstēja postīt Liepu sētas jauno d/īvi.

Marija zināja, ka palskalnietis nesmiesies par viņu, viņš ļaudīm neteiks ne vārda, un tikai viņai pašai jātiek ar sevi galā, jākļūst veselai, viņa bija slima un apzinājās to. lln klusi sirdī pilēja asa un rūgta ienaida inde. apkaunotā, atgrūstā un apsmietā jaunekle klusi cīnījās par savu spēku, meklēdama sevī kādu atbalstu, bet viegli tas nebija.

No paša pirmā acumirkļa viņa bija gājusi kopā ar puisi, bija ļāvusi nākt līdzi un mežā kaitējusies, varbūt, tas viņu pavedināja? Nē, nē, tā bija pēkšņas mīlestības elpa, skurbinoša un smaržu pilna, viņa vārdos, nē, tā nebija meliem nomākta nakts, meli mājoja kaut kur citā vietā… Palsu kalnā?

Un atkal Mariju dzēla rūgtā atziņa: īstam vīram neklājas tā darīt, viņa godu un sirdsapziņu nevar nopirkt arī Palsu kalna bagātības. Bet. ja vārds jau bija dots un tikai viena nakts šķīra devēju no pildīšanas, kā lai tas citādi būtu varējis darīt?

— Es par tevi domāju jau sen… — Jā, tam bija vajadzējis notikt un tas bija arī noticis!

Pēkšņi Marija izlēca ārā pa logu un metās skriet caur dārzu krūmainajās ganībās. Noslāpējusi kliedzienus, viņa nokrita pie zemes un gulēja tur. piespiedusi savas lūpas zemei, it kā iesūkdama labvēlīgo mieru, glauzdamās pie tās. neatlaizdamās un nepaceldamās, bailēs, ka to kāds neatrauj šai zemei, šai vienīgajai mierinātājai un atbalstam.

Viņa gulēja un nemanīja, cik ilgi vēsā, vēl pilnīgi neizbriedusī zeme saldēja viņas ķermeni, un viņa ari nejuta, ka gaitniece viņu cēla, tēvs paņēma savās rokās un aiznesa mājās, ielika gultā, karstumā drebošu, nemaņā un slimu.

Gaitnieks atveda ārstu, viņai bija drudzis.

Gaišās nakts mirdzumā augšup cēlās dzīru dziesmas, ap galdiem sēdēja kāzinieki un nemitējās savā līksmībā, tur bagātie Tīļu radi svinēja savas dzimtas plaukšanu, viņu priekā bija maz Rūžu balsu, nedaudzie Kristīnes radi apvaldīja savu reibumu un turējās malā, viņi pulcējās ap Kristīni, runāja par veciem laikiem, par kapos gulošiem un pieminēja viņas skaisto zemi, cildināja Rūžu sieviešu labo darbošanos un viņu skaidro prātu.

Kad daļa viesu izklīda un sāka skanēt vijole, Kristīne pasauca pals-1 kalnieti sev līdzi mazajā dārza kambarī un, atslēgusi galda atvilktni, izņēma no tās salocītu papīra gabalu un pasniedza vīram: — Tas tev darīs prieku, — viņa sacīja un skatījās acīs, gaidīdama atbildi.

— Ļauj man izlasīt…, — viņš lasīja, un viņa nevarēja sagaidīt, tik ilgi viņš vērās papīrā.

— Paldies, Kristiņ.

Papīrs uz galda viegli iečaukstējās, bet viņi abi stāvēja klusēdami un tiem nebija vārdu, viņi vairs neprata viens ar otru sarunāties.

— Paldies, Kristiņ, — vīrs saņēma savas sievas rokas, viņš neraudzījās acīs, viņš raudzījās sarkanajos, cirtainajos matos, viņas baltajā kaklā, spēcīgajā augumā, viņas košajā, jaunajā miesā, kura bija tik balta, kāda parasti mēdz būt sarkanmatainām sievietēm. Viņš pieglauda galvu pilnajām, jaunavīgajām krūtīm un, acis aizvēris, sāka glaudīt, arvien niknāk un mežonīgāk, nesaudzēdams, bargs un svešs, bet tad viņš pēkšņi sarāvās un atlaidās.

— Nāc, iesim pie viesiem, Kristiņ!

Viņa paklausīja, iedama steigā, kārtodama savus sajauktos matus, apmulsusi, bet laimīga, viņa nezināja, ka palskalnietis skūpstījis kā svešinieks, kā vīrs, kurš steigā paņem pirmo sievu, redzēdams, ka tā patīkama un gaida viņa laipnību, kā mūžīgs ienaidnieks, kura skūpsti beigās atnes postu, un kā nelaimīgs cilvēks, meklēdams apreibināties, lai nebūtu jādzird neapslāpējamā sirdsbalss.

Pēteris Krims redzēja, ka Kristīne bija nodevusi vīram labo dāvanu, bet viņš neredzēja palskalnieša acīs nekādu apmierinājumu, nekādu lepnu piepildījumu, un kalējam bija jābrīnās, viņš atcerējās, cik noteikti un stingri ziemā palskalnietis bija pastāvējis uz sētas atdošanu, cik daudz labuma no šīs sētas viņš cerēja savam arāja mūžam.

Pēteris Krims noliecās pār miestiņa krūzi, un viņa kaimiņš iejautājās, ko viņš kūkojot, pliki meži neskanot, lai dzerot, Palsu kalnam miežu netrūkšot, ja arī Kristīnei vara no rokām pašļukusi, raugi, Tīļu vīri darot, kā tiem patīkot, viņi apstājoties, un ikvieni vārti tiem atdaroties, tā esot Dieva tiesa!

— Jā, jā, tā ir sievu daļa palocīties līdz zemei, bet var gadīties, ka kādai apnīk tāda locīšanās…

— Ha, ha, — kaimiņš smējās, asaras sprauslādams un miestiņu rīdams, — ha, tā, tu esi traks, radiniek, tāda reize Tīļu vīriem vēl nav bijusi, iedzersim, raugi, jaunai sievai ir tik sarkani mali, kā…

— viņš klusi kaut ko sevī nošļupstēja un, aptvēris Krima plecu, pacēla savu alus krūzi pie mutes, garšīgi izdzerdams līdz dibenam.

— Viņai ir sarkani mati, bet tev ir melni, negodīgi vārdi, un tāds grib par manu radu saukties, kaut arī tev liela zemes platība un man ir tikai mana kalēja būda, — iekliedzās Pēteris Krims, nogrūzdams roku no pleca un uzguldamies ar abiem elkoņiem uz galda. Elektriskās spuldzes gaiši dega un skaidri varēja saskatīt viņa piesarkušo ģīmi un pietūkušās dzīslas deniņu pusē.

— Kas tur ir?

Palskalnietis bija pacēlis savu balsi, un, kad Kristīne paraudzījās pāri galdam, viņa redzēja dusmīgo Krima Pēteri un saprata, ka tas viņu aizstāvējis, turpretim citi viņas radi, kaut arī mazā skaitā, nelikās par tīlnieka zobgalībām dzirdot un laida tās sev garām kā uzmācīgu vēju.

— Krima Pēteris ir piedzēris, — skaļi teica jaunais saimnieks, — aizvediet viņu gulēt, alus ir stiprs, un Krims ir vecs vīrs.

Kalējs redzēja Kristīnes lūdzošo skatu un palika mierā, viņš bija piedzēries, kaimiņš aiz muguras izlīdzinādamies noglaudīja galvu, bet viņa dēls un meita pārmezdami nopūtās, redzēdami tēvu pieceļamies no galda un aizejam līdzi Pikuma Ādamam uz miera vietu.

No galdiem novāca cepešu atliekas, un drīz parādījās cukuroti augļi un dažādi sacepumi ar ogu mērcēm. Vīri smējās, nebaudīja ne kumosa, bet jaunieši, sievietes un bērni labprāt no saldumu bļodām ņēma savu daļu. Kamēr viņi ēda, lielajā kambarī vijole beidza skanēt un tur no jauna uzklāja galdus.

Mājas virtuvē podi nebeidza šņākt un uz pannām lika sulīgas gaļas gabalus, arvien pildījās miestiņa trauki, un krāsnī cepās svaiga maize. Mielasta vīkšēja, piesārtusi un priecīga savas mākslas rādītāja, gāja no podiem pie pannām, pie iejaviem uz galda un stumdīja čaklās tekatnes.

Podos no jauna čurkstēja cāļi, gozēdamies sviestā un smaržīgu sakņu piedevā, vāks piegula labi un nelaida ārā brīnišķīgo tvaiku, lai cepetis kļūtu maigs un smaržīgs. Lielā šķīvī gulēja kaudze zaļo sīpolu lakstu, tie bija tik sulīgi, ka savā bagātībā plīsa pušu, un vīkšēja paņēma tos, sakapāja sīkos gabaliņos un apbēra izvārīto, kūpošo kartupeļu bļodas, tad tekatnes sasita rokas un iesaucās, ka viņām pietiktu no šiem smaržīgiem kartu​peļiem, tie liekoties acij gardāki par visiem cepešiem.

— Niekalbes, ņemiet un ēdiet! — vīkšēja aši piebēra lekatnēm pilnas bļodiņas, un viņas tvēra karstos kartupeļus pirkstiem, bāza mutē un ēda, aplipušus zaļajiem lakstiem, kas lika atminēt rudens bagātos sakņu dārzus, kad zemnieka mutei no zemes augļiem nekā netrūkst.

Sīpolus Kristīne bija izaudzējusi lecektīs, un, pēdējo saules dienu sasildīti, tie saņēmās kupli un augsti, noderēdami kāzu galdam kā patīkami pavasara un saules vēstneši.

— Ņemiet traukus, beidziet ēst, mūsu prieki un atpūta nāks pec dzīrēm, — mudināja vīkšēja un tekatnes atkal devās gaitās.

Jaunā sieva pēc pusnakts piecēlās no sava sēdekļa, viņa bija nogurusi un raudzījās visapkārt, bet dejotāju burzmā un dzīrotāju pulkā pie galdiem savu vīru nevarēja ieraudzīt.

— Ko tu meklē, meit? — nemierīgi prasīja vecā Tīļu saimniece, glaudīdama sirmās bizes ap galvu un dusmodamās par nejēgas dēlu, kurš liek sievai kāzu naktī klīst apkārt.

— Lūk, jau viņš nāk, — rādīja Kristīne, redzēdama, ka palskalnietis ienāca no lauka, un viņa

nobijās, kad paraudzījās viņa vaigā.

— Vai kas noticis?

— Nekas, Krisliņ, kaimiņu gaitnieks, polis, gribēdams alu, atklīdis pie mums un sācis ķildu ar Pikuma Ādamu, izrāvis nazi, es viņu pievārēju…

— No Liepām?

— Jā, lava Marija guļot slima, pēkšņi saslimusi, varbūt, ka necelšoties vairs… Iesim, Kristiņ, laiks ir jau vēls, iesim te, lai dzīrotāji mūs nepamana.

Viņi izgāja caur tumšo gaitenīti un redzēja, ka guļamistabā dega spuldze un bija gaišs. Kristīne gāja domīga un sarāvusi pieri, viņa, klusēdama, slēpdamās aiz skapja platajām durvīm, novilka savas drēbes, un, kad mugurā viegli pieglaudās vēsais naktskrekls, garš, līdz pat kāju potītēm, ap vidu apjozts šauru, sarkanu jostu, viņa pienāca pie vīra, kas vēl arvien stāvēja pie tumšā loga, raudzīdamies nakts tumsā, pieskārās tam pie pleca.

— Kristiņ?

— Viņiem iet ļoti grūti, tiem Liepu pakalnē, protams, ne citu vainas, bet gan pašu slinkuma dēļ, tomēr Marijas man žēl, nesaprotu, kā Liepa samaksās ārstam, kaut gan šinī pavasarī viņš gribēja būt lepns, sēklu un maizi man vairs nelūdza, nu tam ies slikti, Marija gribēja visu labi pavaldīt, un ar laiku tas viņai arī būtu izdevies.

— Vai tu domā, Kristiņ, ka viņiem nav naudas pat ārstam? — gluži klusu prasīja palskalnietis.

— Brīvas naudas viņiem nav, padomā pats, pavasaris, jauni gaitnieki, sēkla un pašiem vēl maize jāpērk, bet gan jau ārsts sapratīs, tie ir lielas /emes gruntnieki, parādu viņiem nav.

— Kā nu var visu novelt uz jaunās meitenes pleciem?

— Neviens jau to nedarīja, Marija pati nāca un ienāca šinī dzīvē, vecais Liepa būtu taisījis parādus un ļāvis viņai studēt, viņam esot apnikusi sava zeme, gan meita tam vēlāk došot citu dzīvi, bet neiznāca tā, Marija pagudroja citādi… Rīt es nosūtīšu viņai kādu palīdzību, slepenu, ja viņa negribēs atklātu pieņemt, kaut gan man patīk, ja ļaudis paši izkuļas cauri visām savām likstām.

— Tā? Tev ir jaukas vēlēšanās, Kristiņ… — viņš bija pievilcis to sev klāt un glauda viņas balto kaklu, pats raudzīdamies projām.

— Ej gulēt…

Kristīnes basās kājas klusi slīdēja pāri šaurajam, sarkanajam paklājam pie gultas, viņa paliecās un atlaida savus matus vaļā. Kā vareni viļņi tie izplūda pāri viņas mugurai un laistījās spuldzes gaismā, tad, kad iekāpa gultā, viņa klusi iekliedzās un sev pie ādas sajuta aukstos, gludenos palagus, iekliedzās un pasmējās kā bērns, kad tam nu beidzot ir labi un tīkami. Šī saruna viņu bija padarījusi miegainu, viņa aizvēra acis un dzirdēja, ka vīrs izdzēsa spuldzi.

Nu viņa skatījās platām acīm tumsā un nekā neredzēja. Gaišā nakts bija pārvērtusies tumsā, sabiezēja mākoņi, varēja gaidīt lietu.

Visā mājā skanēja dzīru gaviles, un Kristīne klausījās, kā dziedāja kādu vecu dziesmu, kuru viņa sen dzirdējusi un nekad neaizmirsa, par aizmirstu mīlestību.

Aizlikusi rokas aiz galvas, tīkami izstiepusies zem mīkstās segas, viņa klusi dziedāja līdzi…

— Nedziedi, Kristiņ!

— Kādēļ lai es nedziedu, vai tev nepatīk mana balss?

— Tev ir gaužām jauka balss, mazliet skarbi un zemu viņa skan un ir sulīga kā vīna ābols, bet labāk nedziedi, mūsu naktij tā neder.

Palskalnietis pēdējos vārdus izteica zobodamies un īsi, bet Kristīne tumsā nosarka, viņai kļuva karsti, un viņa manīja, ka tas pienācis, un nākošajā mirklī juta sevi apskautu, tikai pašā Kristīnē pēkšņi auga kāds dīvains spēks, un viņa pūlējās atgrūst, atsvabināties. Viņas spēcīgās kājas

atbalstījās gultas koka sienās, un viņa savus elkoņus spieda vīram krūtīs no visa spēka.

— Kristiņ, tu taču esi mana sieva!

— Laid mani!

Viņa trakoja un nepadevās, bet palskalnietis rāva viņu aiz garajiem, brīnišķīgajiem matiem, gribēdams nokausēt un padarīt rāmu.

— Kristiņ!

— Laid mani!

Pēkšņi viņš to svieda no visa spēka, viņa klusi ievaidējās un palika guļot, tad palskalnietis apgūlās viņai blakus, un juta, ka Kristīne elsoja kā mednieka dzīts zvērs, nekustīga, un rāmi viņa gulēja un nepretojās, kad tas uzlika savas rokas uz viņas krūtīm.

Nu viņš to paņēma klusēdams, pievērtiem acu plakstiem, karsts un aizmirsis visu, gribēdams izdzēst savā sirdi kādu tālu liesmu.

Viņi atmodās jaunā darba rītā, viņi juta šo ritu, atverot acis, kad plakstiņi viegli vēl raustījās miega trīsās un kad locekļos gulēja salds, apmāts reibums.

Vienā lēcienā saimnieks bija no gultas ārā, Kristīne sarāva pieri grumbās, bet nesacīja ne vārda.

Viņa redzēja, ka vīrs atrada noliktās darba drēbes, pelēkas vadmalas uzvalku, līdzņemtu no Tīlēm, ka viņš apģērbās un, plati likdams soļus, izgāja pa durvīm dārzā, nevis lielajā kambarī pie saimes.

Tam arvien bija prātā kaut kas savs, kāda savrupkustēšanās, un te Kristīne nebija vajadzīga, to viņa saprata, tas viņu darīja nemierīgu un domīgu, viņa ierakās līdz kaklam segā, palika guļot un domāja.

Viņa gulēja, platām acīm raudzījās kaut kur sienā un domāja, viņai nepatika palskalnieša savrupā gaita, ai, kā nepatika! Kristīnei derdzās svešais lepnums, šī sēta neaicināja svešiniekus, viņa bija aicinājusi mūža draugu un vadītāju, uzticīgi dodama tam rokās it visu, kas tai bija.

Vai kaut kas noticis? Vai te nebangoja viņas saimnieces lepnums, apzinoties, ka nekas tai vairs nepiederēja? Bet vai Kristīne bija aizmirsusi, ka viņa tagad sieva? Un palskalnietis bija vīrs, kurš neizlikās, nesdams savu godīgo sirdi un lepno prātu atklātu un neapslēptu. Viņš staigāja savā ierastajā dienā, nepūlēdamies uzlikt važas, viņš jau no pirmās dienas jutās te saimnieks, vai Kristīnei nenācās lepoties ar to?

Sega noslīdēja no viņas sakaisušiem pleciem, Kristīne cēlās, un viņai bija kauns lūkoties spožajā saulē, lūpas tai sāpēja un dega, viss ķermenis šķita savādas uguns pilns, viņa bija laimīga, un tomēr viņas smadzenēs mājoja nelabas domas, viņa bija glausta, apmīļota un dedzīgi iekvēlināta, bet šaubas viņu nebija atstājušas.

Ai, viņa ļoti kaunējās un sirds dziļumos solījās ticēt vīram tā, kā ticējusi pirms laulībām un pirms mājas atdāvināšanas, gaidīt viņu tāpat, kā gaidījusi līdz šim, kad puisis vēl kavējās pats savā dzīvē.

Viņa apģērbās, bizes tai vēl karājās pāri pleciem, aplika ap vidu plato balto priekšautu, kā parasti mēdza darīt, un izgāja saimes kambarī.

Tur neviena nebija, tikai precētā gaitnieka daļā vecā māte kustināja šūpuli un klusi, vienmuļi dziedāja mazajam bērnam miega dziesmu. Visi kustējās laukā, katrs zināja savu soli, tā bija pierasts šinī plašajā sētā, un Pikuma Ādams mācēja visu labi i/vadīt, ja nebija cila vadītāja, kas viņu pašu grozītu.

Kristīne taisnā ccļā gāja uz laidariem, viņa paspēja saņemt pienu un redzēja, kā gaitnieces to nolaiž dziļajā akā, vēsumā glabādamas rītam, šodien neviena īstena braucēja nebija, pienotavas ceļš palika aizmirsts, viens puisis vēl nebija atgriezies no kāzinieku izvadīšanas, darbs vēl negāja tā, kā vajadzēja, bet Kristīne nerājās, viņa pameta ar galvu un bija laipna, ja Pikums sūrojās, ka dzīrodami

esot gluži no darba atraduši.

— Gan jau, Ādam, vai tu saimnieku neredzēji?

— Redzēju dārzā pie ābelēm, zāģis rokā, pilna zeme zaru, vecām ābeiēm viena puse pumpuros, otra puse pavisam nokaltusi, un pie jaunajiem kociņiem arī daudz kas darāms. Tu gribēji dārznieku aicināt, saimniece, bet rādās, ka pats saimnieks izdarīs bez dārznieka, viņš meklēja podu, taisīja ziedi, bez zināšanas viņš nav.

— Tas ir labi, Ādam.

Kristīne vispirms izstaigāja savus pagrabus un klētis, tur vairs nebija ierastās, glītās kārtības, mielasta vīkšēja gan pūlējās visu kārtodama, bet maizes kalni, cepumi, dzērienu pudeles, dažādu kautu mājputnu kaudze, gaļas bagātība, kāzinieku atnestās dāvanas kopā ar pašu aizgādu bija tik varenas, ka vajadzēja apdoma visa labuma nolikšanai savā vietā, kaltēšanai, sālīšanai, žāvēšanai un steidzīgai ēdienu gatavošanai, lai labā manta ne​aizietu postā.

— Palieciet vēl pāra dienas Palsu kalnā, nokārtojiet pagrabu un klēti, — sacīja Kristīne vīkšējai.

Eglēnieši pa laikam mīlēja nest savos godos gan labu maizi, kūkas, mājputnus, svaigu gaļu, sviestu un dažādus dzērienus, mazāk viņi sev līdzi veda sudraba un zelta lietas vai skaistus, dārgus traukus, viņi pietika ar pašu sētas labumiem, un tas viņiem arī darīja prieku.

— Kur to visu lai liek? Labāk tad kādu saini sudraba karošu, Palsu kalna saimniec, maizes un gaļas jums pašai netrūkst, — pukojās vīkšēja, kraudama kubulā gaļu, turēdama sev blakus sāļā ūdens toveri.

— Nē, sudraba karošu arī man netrūkst. Vai tu atdevi autu ikvienam un autā ieliki cieņas ziedu?

— Visiem! Un tomēr te ir labumu kalni.

— Paldies Dievam, — Kristīne smējās, paceldama dzeltenbrūnu cepumu un ar to kāpdama uz augšu pa pagraba kāpnēm.

Klētī lielajos, vecajos sietos bija samestas raibas jostas, tik krāšņi izaustas un zvīļojošas, ka Kristīnei dega pirksti, tās savās rokās turot un apskalot. Jaunās radinieces bija tās audušas un minējušas, kā Kristīnei patika, un tur bija ari sarkanā rakstā izšūti paklāji, bija viena zvaigžņaina sagša, tik mīksta un viegla, tāda pati, kādu Kristīne bija redzējusi savai mātes mātei. Šinī reizē tā bija nākusi no mātes māsas, to Kristīne zināja. Vēl bija liels gabals lieliskas, baltas, gluži plānas vadmalas apģērbiem un vieglas, skaista raksta mežģīnes, viss čaklu un veiklu roku darināts, dots Palsu kalna saimniecei cieņā un mīlestībā.

Mazajā ēdamistabā Kristīne uzlika uz galda pagrabā paņemto cepumu, tur jau vīkšēja bija uzlikusi krietnu rītišķi un virtuvē uz pavarda zem vāka kūpēja brūni cepta gaļa, vajadzēja tikai pasaukt ēdēju, kurš tik uzcītīgi strādāja dārzā.

Palskalnietis bija iekāpis ābelē un grieza augšējo zaru, kad pienāca Kristīne, viņa vaicāja, vai tad rītišķī nenīkšot? Viņa jau gaidot.

— Tā? Tu gaidi, Kristiņ? Nu, tad jau man vajadzēs iet, kaut gan pēc dzīrošanas ābelē patīk gluži labi, darbs skaidro galvu, un galva man pavisam smaga… Piesargies, es nāku lejup!

Vecā ābele nolīgojās, viņš jau bija nolēcis un tagad, nometis zāģi zālē, nāca līdzi Kristīnei kambarī.

Kad uz galda kūpēja siltais ēdiens, jaunais saimnieks nemaz nelikās esam tik nospiests, viņš jokodamies ēda kā lācis, viņam viss labi garšoja, viņš raudzījās savā jaunajā sievā un smaidīja, bija tik brīnišķīgs un saulains pavasara rīts.Pie durvīm lēni piedauzīja smaga, neveikla roka, paklusiem, vērīgiem sitieniem.

— Nāc iekšā! — pasauca Kristīne.

Ienāca jaunā gaitniece, smaidīdama viņa nāca pāri visai istabai un palika stāvam galda galā tieši pie pašas Kristīnes, skardamās ar savām karstajām, pilnajām rokām pie viņas plaukstām uz galda.

— Nu, Jūlija?

— Biju Liepu pakalnē…

— Stāsti vien tālāk.

— Jaunā vēl slima, guļot brīžiem bez atmaņas, ārstu viņi ved katru dienu, bet tas nezinot pateikt, vai būs nāve, vai dzīvošana… Visā mājā vairāk, kā pati Liepu māte pie gultas, neviena nav, bet ko nu trīs cilvēki var iesākt uz tik lielas zemes?

— Vai tu iedevi nastiņu?

— Iedevu gan un teicu, lai saimniece pie vakara atnāk mūsu sētā. Viņa atplauka, tādu valodu dzirdot, un solījās atnākt, tiklīdz vīrieši parādīšoties no tīruma. Tagad iešu uz ratnīcu, tur sāku tīrīt, viss ir pajucis netīrumos un gružos, ne par velti tik daudz svešu ratu stāvējuši un stumdījušies.

Jūlija aizgāja, šad un tad atpakaļ paskatīdamās, viņai gribējās redzēt, kādi gan izskatās šie divi cilvēki, kuri nupat iesāka jauno ceļu un kuriem piederēja tāda liela manta, tiem gan vajadzēja būt laimīgiem, viņa nospieda durvju turekli un izgāja ārā. Pagalmā Jūlija stāstīja sievām, ka saimnieks ar saimnieci sēdot viens otram pretī kā jau vīrs un sieva, viņi runājot par ikdienišķām lietām, un tad nu gan mīlestība nekāda lielā nevarot būt.

— Muļķe, muļķe, Jūlija, kā tu vari domāt, ka saimniece ik dienas karāsies kaklā savam jaunajam vīram? Tad vis viņa nebūtu pieturējusi Palsu kalnu pēc veco nāves, sen būtu jauni puiši paņēmuši gan Palsu kalnu, gan viņu pašu, — rājās Pikuma Ādams, nākdams gar sievām un dzirdēdams viņu valodu.

— Runā vien, kā gribi, bet, ja tādam vīram kā mūsu jaunajam saimniekam nevar pielipt, tad tāds cilvēks ir bezjūtīgs, to es saku!

Meita bija gluži sarkana un turējās pretī 'visiem apsaucējiem, viņa pilnā kaklā stāstīja, ka ļaudīm visā mūžā tik vien esot laimīgākā laika, kā šie pirmie mēneši, to viņa pati esot redzējusi, un viņai arī daudz par to stāstīts.

— Paliec mierā, Jūlija!

Kā tad, vajadzēja palikt mierā, saimnieks nāca no kambara un paaurēja Pikuma Ādamu, tad viņš piemānīja sev klāt karsto Jūliju un lika, lai meita ejot un sagrābjot nederīgos zarus no dārza, lai sienot nastās un nesot skaidienā, varēšot sadedzināt.

— Labi, es paņemšu dārza ratiņus, — solījās Jūlija un pietvīkusi aizsteidzās projām. Te viņi nezāles un zarus vairs nesaistīja nastās un nelieca muguras, bet gan dzina divriteņu ratos.

— Pikum, es pabeigšu tīrīt vecās ābeles, tad tu mani aizvedīsi uz sējamiem laukiem.

— Jā, saimniek, puiši ņemas ar sēšanu, nu vairs nevarējām pēc sējas nedēļām skatīties, sējam auzas un kviešus.

— Labi, Pikum.

— Ja visu nedēļu turēsies sauss un silts, mēs panāksim nokavēto, mums ir mašīnas un traktors, mums ir aparta zeme, ne pēda nestāv dīkā, viss izirdināts, — stāstīja gaitnieks un pēkšņi viņam vēl iegribējās gardā miestiņa, kaut vienu kausu vēl, Pikuma Ādams tik nemierīgi sagrozījās uz vietas, ka palskalnietis tūliņ saprata viņa vajadzību.

— Labi, Pikum, ej tagad pagrabā, tur vīkšējai būs krūze alus, izdzer kādu kausu un tad projām uz. tīrumu!

— Paldies, saimniek!

Gariem soļiem viņš acumirkli bija pie pagraba, un pēc brīža apakšā sākās sīka kņada, Pikums

smējās, dzēra un pakutināja vīkšēju, tad viņš devās atkal augšup un viņu vairs neredzēja ne pagalmā, ne piejumēs.

— Vai ..es pati lai tev mūsu zemi parādu? — vaicāja Kristīne, kad saimnieks atgriezās no dārza un nolika spožo zāģi ļaužu kambarī uz galda. Viņa darījās virtuvē, nosārtusi, žigla, un labprāt apmetās pie viņa uz šaurā sēdekļa.

— Nē, Pikums mani gaida pie kurpnieka būdas, tur viņam labojams olnīcas žogs, mēs abi aiziesim pie sējējiem, diendienā iestaigāsies ceļš, es gribu zināt, vai viņiem taisnība, ka rudenī un agrā pavasarī jums visa zeme bijusi zem arkla.

— Zemi uzplēsām ar traktoru.

— Parādi man traktoru, Kristiņ, un pastāsti, kā tu izdomāji mašīnu mājā vest.

Viņa piecēlās laimīga un žigla, un šī diena sāka likties jauka un laba, viņa saprata palskalnieša lielo prieku, kaut gan saimnieks bija apslēpies vienaldzīgā mierā.

Lielajā labības šķūnī, kur šķorēs augstu laistījās saules stari, traktors stāvēja smags un nekustināms savā vietā, un saimnieks ietvēra ciešā skatā šo godīgo palīgu zemnieka nerimstošajos pūliņos. Viņš satraukts apskatīja to no visām pusēm, šo cieto metālu, taustīja un lūkoja izpazīt spēcīgo dabu, jā, mašīna noderēja milzīgajam Palsu kalna laukam, to Kristīne bija labi darījusi, ievezdama sētā derīgo ieroci.

— Kas tev mašīnu vada?

— Pikums, nu jau otro gadu strādājam un izdotā nauda man nāk atpakaļ.

— Jā, Tīļu laukos tam nebūtu platības, tur mēs dzenam zirgus un ļaudis.

— Tev taisnība.

— Paldies, Kristiņ, nu es iešu.

Viņa noraudzījās pakaļ, kā vīrs pārgāja pāri olnīcas krustceļam un pagriezās uz kurpnieka būdas pusi. Viņš gāja lieliem, platiem soļiem, kājas iemāvis vieglās pastalās, auklas savilcis līdz vidum, kā eglēnieši darīja, pastalas valkādami. Atpakaļ viņš neskatījās, nē, to viņš nekad nav darījis… Pie kurpnieka būdas atskanēja cirvja klaudzieni, Pikums vēl laboja žogu, drīz tas nāca gatavs, un viņi tūliņ varēja doties līdzenajos laukos, kur pašlaik sēja. Tad nāca pakalnes un lejas, tur darbs ritēja grūtāks, atstāts vēlākam laikam ar gudru ziņu.

— Nu, tagad iesim abi, — sacīja saimnieks, un Pikuma Ādams gāja, cepuri vicinādams, rādīja visapkārt, minēja kaimiņu ežas, stāstīja, ko savos laukos Kristīne sējusi pagājušajos gados, kā viņa nolēmusi pirkt traktoru, mašīnas un rūpējusies par zejni labāk kā dažs vīrs.

— Pakalnēs sējām gaužām agri, un reti vien mums gadās tukšāks lauks, arvien tiekam cauri sausumam un citām likstām, zemei saimniece neatrauj it nekā, viņa pati gan nelasa grāmatas, bet tic agronomam, tas te mūs vada un dod padomu, bet, ja saimniece atrod padomu par labu, viņa otru reizi to vairs neprasa, visu patur galvā un zina. Mani iemācīja par traktora vadoni, tagad arī kaimiņiem dažu reizi esmu izpalīdzējis, ja tiem vajadzība…

— Tiem piekalnē?

— Piekalnē?

— Jā, Liepu sētā?

— Ak tā, nē, tur es neesmu bijis, jaunā saimniece vairs palīgus negaida.

Viņi staigāja pāri Palsu kalna zemei, un Jānis Tīle visur redzēja labu kārtību, uzirdinātu, iestrādātu lauku, kurā varēja kaisīt sēklu. Viņš skatījās uz šo zemi, un viņš nevarēja apslēpt prieku, jā, tiešām šī zeme viņu mierināja un solīja visu labot, piepildīt dzīvi nerimstošā darbā un sasniegumā, labot, ko viņš noziedzies pret ļaudīm Liepu pakalnē.

Viņi redzēja, ka Jānis Tīle nebūs viegls vīrs, viņš paliks uz vietas un dzīvos savu dzīvi, viņš

nekustēsies kā milzīgs akmens no šīs vietas un tad Marija kaimiņu pakalnē sāks viņu saprast un ļaus dzīvot, kārtodama pati savu dzīvi, izšķirtu un nākotnes pilnu.

Un tomēr, šinī mirklī, kad smadzenēs veidojās mierīgās un stingrās domas, acu priekšā viņam rādījās gaišā meitene, iemīlētā un neaizmir​stamā.

— Vai pie sējējiem nepiestāsim?

Tā bija Pikuma Ādama valoda, viņš gāja palskalnietim blakus un iztraucēja nelietīgos rēgus, tā bija labi, Jānis Tīle spēra platus soļus pāri laukam.

Viņi nāca atpakaļ.

Pa olnīcu ceļiem, visur uz savām sētām kustējās darba ļaudis, jo iestājās pusdienas laiks.

Garāmgājēji sveicināja palskalnieti, daži apstājās un deva roku, priecīgi, ka Palsu kalnā tagad valdīs vīrs.

— Esi sveiks, vai kāzu reibums jau izmiglojis?

— Kā redzi, kaimiņ!

— Par agru, kaimiņ, tu esi par daudz rosīgs, liec lēnāku soli, Dievam dienu diezgan, un dienas vis tevi nesaudzēs.

— Es pats tās valgā piesaistīšu savam gājumam, iešu vēl ātrāk par laiku, tad mati agri nenosirmos, kājas un rokas paliks jaunas.

— Lai Dievs tev palīdz, kaimiņ, varens vīrs tu esi!

— Neaizmirstiet vaļas svētdienās Palsu kalna miestiņa, es māku miežus audzēt un alu darīt, kaimiņi!

Vīri meta gaisā cepures, un palskalnietis smējās lielus smieklus, rādīdams, ka viņš līdzās darbam mīl arī priecīgu atpūtu. Viņi nāca atpakaļ no otras puses, izgājuši bija ziemeļos, tagad viņi nāca atpakaļ no rītiem un sētu savā priekšā ieraudzīja kailāku. Te bija kūtis un lejup stiepās līdzenie sakņu dārzi, sīka aka, vecie šķūņi un aploki.

— Bagātais Palsu kalns, — sacīja Pikums, norausdams no pieres sviedrus, jo diena bija karsta.

— Laba maizes klēts, — īsi atbildēja palskalnietis.

Vīri bija staigājuši krietnu gabalu, un palskalnietis atzina, ka labāk tam apsedlot zirgu, kad viņš nākamā dienā viens pats dosies savā valstībā, jājienā ietaupīsies laiks un arī spēks, bet viņš gribēja visu redzēt, visas tālās meža pļavas un ielokus.

Lielajā kambarī jau bija apklāts pusdienu galds un pie tā sēdēja ļaudis. Palskalnietis un Pikums apsēdās savās vietās, un nu visi redzēja, ka arī jaunais saimnieks ēdīs kopā ar saviem gaitniekiem, kā to bija darījusi Kristīne, un neievedīs nekādu jaunu kārtību.

Saimniece kavējās savā mazajā kambarī un pie savrupa viesu galda mieloja viešņu, Liepu saimnieci, klausīdamās, kā sagrauztā sieva stāstīja par savu nelaimi.

— Marijai ir plaušu karsonis, un pats Dievs zina, kā viņa pārcietīs.

— Stāstīja, ka naktī pacēluši no zemes ganībās, Liepu māt… Tas man liekas savādi, vai tu neesi dzirdējusi, ka viņai kāda nelaime notikusi? Nu, es domāju, vai viņa nebija kādu iecerējusi?

— Nevienu, Kristiņ, Marija no mums neatgāja ne soli bez vajadzības un tikai kopas sarīkojumos vai aizsardžu vakaros, vai mazpulcēnu lietā aizgāja, citur viņai nebija nekādas piestājas, to es nomanīju un varu sev droši ticēt.

— Ja tu tā saki, tad tā arī būs, Liepu māt.

— Grūti mūsu zemei, viņa sāka savu ceļu, Marija, mēs ar tēvu norunājām, ka nevaram palaisties, ja viņa celsies un redzēs, ka nekas nav darīts un rudens atkal gaidāms tukšs un nabags, meitene ieslīks tādās bēdās, ka varam viņu pazaudēt vēl niknākā slimībā.

— Ko tad jūs darīsit?

— Tēvs aizņemsies naudu, māja ir tīra no parādiem, mēs pirksim vēl vienu zirgu un ņemsim vēl divus gaitniekus klāt, sievu un vīru.

— Kādēļ to ātrāk nedarīji, Liepu māt? — Kristīne prasīja bez kaut​rēšanās un atklāta.

Liepu saimniece sastomījās, viņa savilka pieri grumbās, jo viņai nekad nepatika, ja kāds aizskāra sētas dzīvi, viņas saimnieces gaitas un pienā​kumus.

— Mēs domājām, ka Marija apprecēsies ar studētu vīru un tad jau viņai sēta nebūs vajadzīga.

Mums pašiem arī vairs negribējās jūgties smagajā zemes darbā.

— Tā?

Ko tur Kristīne varēja teikt. Viņai patika sēdēt savā bagātajā ligzdā, te neviens nekad nebija domājis par darba nevērtību un tādēļ viņas bļodas bija pilnas, bet kaimiņienei tukšas.

— Ņem maizi, Liepu māt, tā ir salda…

— Paldies, meit, katrs kumoss man spiežas kaklā.

Jā, bēdu smaga bija sieva, jaunā saimniece to sajuta un pārdomādama klusēja, tad viņa kaut ko apņēmās un pagriezusies uzlika savu roku kaimiņienes plecam.

— Mēs palīdzēsim ar traktoru, nepērc zirgu pirms rudens un neņem gaitniekus klāt. Pikuma Ādams paveiks ātri, mēs te esam daudzi un nemanīsim, ka viņš trūks darbā.

— Krisliņ!

Liepu saimnieces acis pieplūda asarām, un kaut gan viņa zināja, ka Marija lielā neuzticībā atraida ikvienu Palsu kalna lepno palīdzību, viņa atzina, ka Kristīnes palīdzība tagadējā acumirklī bija gaužām vērtīga un arī pieņemama.

— Paldies, meit, bet parunā ar saimnieku, Dievs zina, kāda viņam sirds, jo tā nav nieka lieta, ko tu man tagad soli, Kristiņ.

— Labi, es parunāšu ar viņu, — Kristīne pavēra durvis un redzēja, ka ļaudis beidza pusdienu.

Viņa pamāja vīram, un palskalnietis ienāca kambarī, ieraudzīdams Marijas māti.

Kādēļ viņa te atnākusi?

— Solīju kaimiņienei palīdzēt, pats zini, kā tagad Liepu pakalnē… Solīju traktoru.

— Labi. esmu ar mieru, lai Ādams rīt stājas uz lauka, tagad pēdējais laiks… Uzplēsīsim arī zālaino atmatu, tikai, kaimiņicn, vai sēkla tādam laukam tev būs?

— Nē, sēkla mums tikai mazai tiesai.

— Tad sēklu arī dabūsi.

Kristīne pārsteigta pacēla acis un saīga, nē, viņš nezināja, ka graudi bija it kā vēja mesli, kas tos spēs atdot?

— Vai tev paliks vasaras aizgāds, ja lādu daudzumu atdosi projām, Jāni?

— Jā, mums pietiks, Kristiņ, palīdzēsim kaimiņam nelaimē.

Vīra balss skanēja silta un gādīga, Kristīne apmulsa, bet viņa tomēr palika nemierīga, nē, tik viegli Palsu kalnā pilnām rokām nesēja dāvanas, tas nebija pierasts, te cienīja panākumus darbā un nepabalstīja panīkušu vieglprātību. Šinī reizē saimniece necēla ierunas, viņa klusēja, paļāvās laikam un savai cietai gribai, kura gan vēlāk vienosies ar Jāņa Tīles gudro tālredzību un saimnieka prātu, gan viņš klausīs Kristīnes vārdam, sapratīs viņas labās aizgāda rūpes.

Tagad viņa atļāva palīdzēt kaimiņam, redzēs, ko leiks Marija, ja viņas lauki galu galā tomēr būs izauguši Palsu kalna pavēnī un vārpas līgos Palsu kalna audzētas.

— Paldies, Kristiņ, paldies, jaunais kaimiņ, steigšos pavēstīt tēvam labo ziņu, viņš solījās iet un naudu meklēt, tirgi nāk tuvumā, lūkotu zirgu…

— Sveika, kaimiņien, lai Dievs jo ātri novērš nelaimi un meita kļūst vesela, gan tad jums

veiksies!

Kristīne izvadīja viešņu dārzā, un viņa pa dārza teku aizgāja uz Liepu piekalni, pelēkā sagša nozibēja gar ābelēm un gurdenā, līganā gaita Kris​tīnei bija pazīstama jau no bērnu dienām.

Saimnieks stāvēja savā kambarī tukšā grāmatu plaukta priekšā, kad ienāca saimniece, un viņa pietvīka, raudzīdamās, kā viņš smīnēdams grozīja galvu.

— Tu liec plauktā savas grāmatas, bet, ja esi atstājis Tīlēs, tad nopērc, kādas vien pats gribi.

— Paldies par atļauju!

Kristīne brīnījās, un viņas asais prāts tūliņ uztvēra, ka vīrs zobojas.

— Dari, kā tev patīk, es grāmatas nelasu.

— Bet traktoru un citas zemes mašīnas tu zināji iegādāties?

— Es rūpējos par zemi. Palsu kalns arvien gājis citiem priekšgalā, nevar atļaut, ka kļūtu citādi, izmēģināju, vai agronoms runā taisnību, un, kad pārliecinājos, tad mierīga un droša pirku.

— Vai ari laikraksta nav, Kristiņ?

— Zemnieku laikraksts ir, es nelasu, ļauju, lai ļaudis lasa vakaros, kad kopā sēž, tas viņiem patīk. Es staigāju pa laukiem un savā sētas solī, man ir gana, vīrs, tici man.

— Laikam tā ir, Kristiņ, lai tad arī paliek, es lasīšu grāmatu, laikrakstu, un Palsu kalnam varbūt ies vēl labāk.

— Cik lepni vārdi!

Viņš pasmējās un apskāva savu sievu, šo sārto spēcinieci, savrupo un gudro Kristīni, kurai no bērna dienām palīdzēja asinātā pieredze un vadīja cauri jaunam, svešam laikam.

— Ienesīsim tagad manu grāmatu nastu, tā ir pasmaga, tavs plaukts būs pilns.

Tiešām, kad izkravāja Jāņa Tīles aizgādu, plaukts piepildījās un Kristīne redzēja, ka tur bija grāmatas, žurnāli un laikraksti, saimnieks teica, ka tās visas lauksaimnieka zinības, maz viņam esot laika kavēkļa grāmatu. Kristīne pacēla vienu un izlasīja virsrakstu «Kaugurieši», tas bija kāds biezs romāns, jauna grāmata. Šķūņa atslēgas, dažādu mājas lēšu kaudzi Kristīne atnesa un uzlika uz galda, un palskalnietis mierīgi pievāca un noglabāja galda atvilktnē, viņam nebija viegli visu pārskatīt, bet viņš bija vēlējies grožus savās rokās un gribēja vadīt svešo sētu tikpat pašapziņas un paļāvības pilns, kā tēva sētu Tīlēs.

Jūlija ienāca un apkopa piemētāto kambari, viņa izmēza to un iznesa kasti ārā, bet pa tam saimnieks sedloja zirgu un Kristīne bija pie saviem mājputniem un pagrabā, viņa kārtoja, apsvēra un atšķīra pārdošanai nolemto no mājas tēriņa, gāja un vadīja sētā palikušās gaitnieces, līdzinādama nopietnu, ierastu darbu.

Palskalnieša sirsnīgais miers dzēsa jaunās saimnieces kvēli, viņai pašķīrās darbs, viņa neklīda apmātas mīlestības pilna, un, kaut gan klusībā Kristīne brīnījās, cik mierīga varēja būt vīra dienas gaita, viņa valoda un- darbs, viņš necentās to noskūpstīt, kad viņi palika vieni, viņš nemeklēja tās roku un viņas skatu, kopš pagājušās, bargās kāzu nakts viņš bija skops glāstos, bet sirsnīgs un savu domu pilns.

Jā, jaunā dzīve sākās, Kristīnē zuda nemiera pēdas, viņa sajuta vīra stingro klātbūtni, kas viņas zemei solīja tikai labu un viņai pašai mierīgu un laimīgu dzīvi, bērnus un uzticību.

Vīkšēja un gaitnieces vēroja, cik viegli slīdēja saimnieces soļi, kā viņai žigli cilājās un klausīja rokas, kā Kristīne dziedāja senās mīlestības dziesmas, kādas dzied tauta un netiek nekad aizmirstas.

Viņa bija laimīga, to varēja redzēt.

Dziesmas viņa meta kā ziedošas puķes savā ceļā, un pati dzīvība līksmojās, izskanēdama augsti un smeldzoši šinī jaunajā laikā, jaunajā saulē un jaunajā mīlestības priekā, kādā elpoja visa

atmodusies zeme.

Otrā rītā Pikuma Ādams vadīja savu milzeni projām uz Liepu laukiem, gaitnieki labvēlīgi māja un priecājās, mazliet brīnīdamies par saimnieces nepierasto piekāpību, bet viņi vēl arvien aizmirsa, ka Palsu kalnā visas lietas kārtoja jaunais saimnieks, kuram cita sirds un draudzīgāka roka.

Trīs dienas Pikuma Ādams ņēmās svešos laukos, tad viņš atgriezās un aizbrauca ar sējammašīnu, cits gaitnieks aizveda sēklas vezumu un pārbrauca tukšiem ratiem. Nu viss bija izdarīts, solījumu palskalnietis turējis, Liepu saimnieks varēja tam pateikties.

Tiešām, kādā siltā vakarā, kad lietus mērcēja jauno zemi, kaimiņš ienāca Palsu kalna mājas kambarī un pateicās saimniekam, viņš esot tagad miera vīrs līdz rudenim, sienu viņš appļaušot bez atlikuma, ja vien Dievs uzturēšot veselas viņa darba rokas, un rudenī viņš mēģināšot meklēt gaitu ļaudis un pirkt vēl trešo zirgu.

— Marija šodien atvēra skaidras acis, pirmoreiz pēc grūtiem karstuma murgiem, iet uz labo pusi, kaimiņi, ārsts tagad ir priecīgs un cer, viņš bija gādīgs, laipns un ar naudu pagaidīs līdz rudenim, kad es varēšu atvilkt elpu.

— Cik laimīgs tu vari būt, Liepu tēv, Dievs visu nelaimi ir griezis sāņus, bet tas tev jāatzīst, kaimiņ, ka bez Palsu kalna palīdzības tavs ceļš vītos smagi ērkšķains, — Kristīnes valoda bija mazliet skarba, tikai Liepa nevēroja, viņš bija laipns un apmierināts pamāja ar galvu, bet Kristīne nevarēja iznīdēt sevī sīko pārākumu un nenovīdības jūtas, kādas viņa arvien sajuta, kad vien nācās sadurties ar kaimiņu piekalni.

Palskalnietis pārmezdams paraudzījās Kristīnē, un viņa atkal notvīka, bet sirds dziļumos nepiekāpās, spītīgi pasmaidīdama un atmezdama galvu.

— Ardievu, kaimiņi, un vēlreiz no sirds saku paldies par sniegto palīgu!

— Neaizmirsti, kaimiņ, ka to darīju kā līdzcilvēks!

Palskalnietis spieda Liepām roku, un viņš redzēja, ka vīram bija Ma​rijas gaišās, skaidrās acis.

Silti vasaras vēji lidoja pāri vecajai sētai, saules stari sildīja to un rotaļājās uz jumtiem kā zeltaini, jautri kukaiņi, dejojošās spāres un sienāži, plīvodami spārniem un aizķerdamies zeltainām kājām. Bija uzziedējis sīko, balto rožu krūms, smarža pildīja Marijas kambari, krūms auga netālu no loga, un, gulēdama savās cisās, viņa varēja to redzēt, viņa ieelpoja smaržu, redzēja zilo, spožo debesi, saules vareno kvēli, zaļos laukus, un krūtis cēlās vieglas un augstas, atgriezās veselā diena un meklēja savu jauno līdzinieci, žiglām kājām un modro, jautro sirdi.

Vasaras riti modās rasaini un gaiši, vasaras dienas tvīka starojošas un kvēlas, vasaras naktis aijāja saldās un dusošās puķes, kaisīja mēness sapņus pāri dārziem un laukiem, mežiem un putnu ligzdām, cilvēku mājokļiem un klusēja noslēpumainas un kāras.

Marija runāja maz, viņa nebija apvaicājusies par darbiem, klusēdama vadīja laiku, ļaudama jaunības spēkam atgriezties savā slimības novārdzinātajā ķermenī. Viņa apsveica ikkatru jaunu rītu, kad atvērās logs, rādīdams viņai krāšņo Dieva pasauli, viņa gulēja mierīga, izdzēra zāles, ja tās pasniedza tēvs vai māte, un nekad nesūdzējās par smago vientulību un dīkā aizejošām dienām.

Viņa manīja, ka drīz varēs celties, un pildījās ar prieku, viņa vēroja savas slaidās, bālās rokas, izstiepa uz priekšu elkoņus un juta, ka rokas vairs nebija vārgas, tās jau klausīja viņai un bija atspirgušas. Kādu rītu pie slimnieces ienāca gaitniece Zelma, viņa ienesa sauju balto ccriņziedu un apsēdās uz gultas malas.

— Kad jūs celsities, jaunkundze?

— Rīt, Zelma.

— Redzu,ka esat jau vesela, vaigs sārts un acis skaidras kā agrā pavasari, kad pie jums atnācu.

Ceļieties un nāciet raudzīt, kā mēs dzīvojam.

Marija apmācās un klusēja, viņu baidīja tīrumi un lauki, viņa nekā nezināja par aršanu un sēju, un Zelma manīja, ka neviens nav stāstījis par Palsu kalna palīdzību.

— Mēs strādājām, Marijas jaunkundze, mēs nestāvējām nevienu dienu dīkā, tagad Pēteris rok grāvjus, kamēr nāks siena pļauja, bet pats saimnieks vēl apsēj pēdīgos miežu laukus.

— Tēvs gaužām reti ienāk pie manis, laikam darbs viņu liec uz leju, Zelma?

— Visi strādā, tikai nākamajos gados manīsit, ko mēs šinī pavasarī esam veikuši.

Marija priecīgi satvēra gaitnieces rokas, tad viņa atlaidās gultā un satraukta domāja par savu sētu un nākamām dienām, bet par sevi pašu viņa nedomāja nemaz.

Nu jau bija pagājis lapu mēnesis, atnāca ziedu mēnesis, un viņa vēl arvien gulēja. Palskalnieša kāzu naktī pametusi visam ar roku, visu aizmirsusi, domādama tikai par sevi, nespēcīga un salauzta, nespēdama atrast balstu un noslīgdama iznīcībā, pazemodama sevi Dieva un cilvēku priekšā.

Tagad Marija iemīlēja dzīvi no jauna, viņa smaidīja jaunā dienā spirgta, pārcietusi un izkliedējusi dvēseles tumsu.

Kad ienāca tēvs, nolicis sētuvi, pabeidzis savu darbu, viņš redzēja, ka Marija gulēja labā un ciešā miegā, palikusi plaukstu zem vaiga, mierīga un vesela. Nu viņš zināja, ka rīt vajadzēs meitai izstāstīt, kā veicis visu lielo darbu, vajadzēs lūkot apvaldīt Marijas lepnumu. Liepu pakalne bez palīdzības nebija varējusi iztikt.

— Marija guļ, māt.

— Nu drīz celsies, tēv, pašā ziedu laikā, kad vēl pļavas vilnī, Jāņu dienu gaidīdamas.

— Tas ir labi, bet neaizmirsti, māt, ka tev jāved gudra valoda, Marijai vajaga saprasties ar Palsu kalnu.

— Jā, jā, gan jau viņa sapratīs.

— Tik viegli viņa nepalaidīsies, māt…

Mazajā kambarī stāvēja divi cilvēki un raudzījās uz savu gulošo meitu, tad māte noslaucīja priekšauta stūrī acis un klusiem soļiem izgāja no istabas, viņai sekoja saimnieks, un tagad viņi bija laimīgi, tādi, kā vēl nekad savā dzīvē, pavadītā še Liepās, jo nu dzīve zēla un pats galvenais bija tas, ka gribējās dzīvot un strādāt, viņi, vieglās dzīves kārotāji, bija atgriezušies atpakaļ pie apnicinātās zemes.

Nākošajā rītā Marija uzcēlās, bet viņai tūlīt bija jāapsēžas, kājas grīļojās un neklausīja, galvā dunēja reibums, un acis nesaredzēja mazās telpas sienu, viņa bija kā apmāta, ārā ziedu ķekaros dūca bites, viegli šalca vasaras vējš, un viss gaiss bija vieglas dūkoņas pilns. Marija cēlās no jauna, apģērbās un, likdama lēnu soli, izgāja saimes kambarī. Tur neviena nebija, arī pagalmā viņa neredzēja ļaudis. Gausa un laimīga viņa gāja uz laidaru un tur atrada gaitnieci, streijas kaisot un lopu siles tīrot, kubuls ar tīro ūdeni jau stāvēja pilns līdz malām.

— Marijas jaunkundze?

— Jā, Zelma.

— Māte ir sakņu dārzā, mēs abas ravējām, es tikai atnācu kūti apskatīt, līdz lopu sadzīšanai iešu vēl atpakaļ, jo mums vienām pašām jāizravē visi stādi un sējumi, nāciet, apskataties, kā aug un ko mēs esam padarījušas.

Marija gāja līdz, un viņa redzēja, ka aiz laidara, vecajā dārza daļā labi saņēmušies auga kāposti, kāļi un gurķi, tālāk, kur agrāk bija zaļojis kartupeļu lauks, tagad uz lopu burkānu un kālu vagām tupēja māte un \ ravēja. Viņām tukšajā vasaras laikā nebija naudas, ne arī pavalgas, lai algotu svešus ravētājus.

Viss bija vairāk sēts un stādīts kā iepriekšējos gados, ja labi augtu, tad Liepu plašie apcirkņi atkal pildītos un varētu pavairot lopu skaitu, jo nu vairs netrūktu barības.

— Marija!

Māte steidzās pie meitas un apsēdināja viņu uz saulē sasiluša akmens, viņai bija smiltīm apbirušas drēbes un rokas biezi aplipušas ar smilšainu virzu, bet viņa vairs nesūdzējās, to nu redzēja Marija, un viņa pateicībā apskāva savu māti, viegli noglaudīdama skarbās rokas.

— Te ir varenas saknes, māt, bet kur kartupeļu lauks?

— Lejā, meit, viss lielais tīrums.

— Viss lielais tīrums, māt?

— Jā, Marij…

— Mums nebija tik daudz kartupeļu, kas tev deva sēklu?

Saimniece neatbildēja, viņa noskatījās, kā gaitniece nometās savā vagā un tikai tad piegriezās Marijai.

— Prasi, cik mēs zemes apstrādājām un cik mēs apsējām?

— Nu, māt?

— Labu daļu aizaugušās atmatas un papuves ņēmām klāt, visu apsējām, un viss aug un zaļo, tikai lietus veldzes varēja būt vairāk.

— Ar diviem zirgiem jūs visu paveicāt? Kur jūs sēklu ņēmāt?

— No Palsu kalna.

— Māt, māt!

— Tu gulēji uz gultas, lauki bija nearti, puisis labs dzērājs, nemaz galvu augšup necēla pēc Kristīnes kāzām. Ko tēvs viens pats iespētu, gaitnieku pavasara laikā nekur dabūt nevar, sēklas bija mazums, saki pati, meit, kā mums bija nepieņemt Palsu kalna palīdzīgo roku?

Marija klusēja, viņa saprata, ka dusmas un pretestība veltīgas, Liepu pakalne nebija varējusi noraidīt Palsu kalnu.

— Pikuma Ādams atbrauca ar traktoru, un mirklī zeme bija uzirdināta, tad viņi apsēja lielo daļu ar savu sēklu un vairāk nekā mēs neesam ņēmuši. Tēvs aizgāja un pateicās kaimiņiem, solīdamies rudenī sēklu atdot un pēc iespējas līdzināt arī aruma tiesu.

— Vai Liepu pakalnei daudz mazāk zemes kā Kristīnei?

— Mazāka ir mūsu pakalne, meit, bet daudz šķirt nevar vienu no otras, ja mēs būtu ņēmuši mājā rentnieku, tad visa zeme stāvētu zem arkla un būtu liela platība. Rentniekam nebija dzīvokļa, tādēļ arī vairī​jāmies no sveša cilvēka visus šos gadus…

— Nu es esmu vesela, — Marija pēkšņi sacīja un strauji uzcēlās, viņai gribējās strādāt, iet blakus citiem iesāktajā vagā. Viņa aizgāja uz kambari un paņēma plato pakulu skoteli, aizsēja sev priekšā un nāca atpakaļ uz sakņu dārzu. Viņas ravēja lielo lauku, saule karsēja un spieda, māte bēdājās, ka Marija saslimšot vēl grūtāk, ja tūliņ likusies darbā, bet meitene zināja, ka viņa ir vesela, viņa ļāva saulei dedzināt savu slimībā izvārgušo ķermeni, rokām urbties siltajā smiltī un sulīgajā virzā, tā viņa sasila savā dvēselē un no ārienes, pat nepatīkamā mātes ziņa vairs nespēja sabiedēt, visam viņa varēja pāri tikt, visu viņa varēja ciest, jo zināja, ka spēs par labu griezt.

Vakarā, kad mājas darbi bija apdarīti, kad Marija bija noslaucījusi tīru pagalmu un ļaudis paēduši vakariņas, viņa nāca palejā pie lielā, pelēkā akmens, apsēdās uz tā un raudzījās lejā uz saviem laukiem, kas plētās tālu, labi aparti un apsēti, un kas piederēja viņai. Vasaras zilganais vakars bija saldas laimes pilns, zālē dziedāja sienāži. Tie vēl tagad nerimās, zeme bija silta, nespēja atdzist, pat vakaram uznākot, visapkārt ziedēja puķes, tās pacēlās augstas, bija izaugušas kuplas un līgojās.

Kājas apbira smalkiem ziedu putekļiem, meitene sēdēja vasaras krāšņajā burvībā, ļāvās maigajam

vakaram un ziedošajām ēnām.

Augstu Palsu kalnā skanēja dziesmas, jā, tur jau bija daudz ļaužu, viņi varēja dziedāt vasaras vakarā, kaut gan agrāk Marija reti bija dzirdējusi Kristīnes sētā dziedot…

Viņa bija miera pilna un klausījās dziedāšanā, nekustīga, labvēlīga, klusi,salikusi rokas klēpī, nedomādama, ka kalnā mājoja cilvēks, kas viņai tagad devis jaunas domas. Viņa bija to aizmirsusi, kā zeme aizmirst pagājušās vasaras vēju, kas nekad vairs neatgriežas, jo nākošajam, jaunajam ir arvien cita skaņa.

Vakara zilganums kļuva tumšāks, ziedu sarkanums kļuva tumšs, baltās maranas kļuva glaudīgākas, Marija piecēlās un gāja tās saplūkt. Viņa pieplūca pilnas rokas ar šīm ziedošām, baltām vijām, liecās un cēlās, un juta, ka debess sāk smaržot pēc ziediem un siltās zāles.

Pēkšņi viņa sagrīļojās, tā nebija aizgājušās slimības ēna, tas bija kas cits, kāds cits spēks, kas viņu piespieda pie zemes, un Marija raudzījās, kā maranas, izbirušas zemē, vāji zibēja tumsā, bet viņa pati spieda rokas pret krūtīm un nekustīga, platām acīm skatījās tumšajā tālē un juta, ka sirds neprātīgi pukstēja un dauzījās.

Kas gan bija nolicis, ja viņa atkal nolaidās atpakaļ uz pelēkā akmens un raudzījās projām uz Palsu kalnu, kur tagad atskanēja kāda augsta vīrieša balss, viņš dziedāja dārza galā netālu no avota un dziedāšana nāca arvien luvāk, dziedātājs laikam meklēja ceļu gar Liepu piekalni, viņam vajadzēja nākt garām.

Nu Marija piecēlās un kāpa augšā. Viņa spieda rokas pie krūtīm, puķes palika zālē, viņa aizgāja bez tām. Sētā visi gulēja.

Ko gan šie ļaudis iesāks, kad rudenī briedušās druvas līgos un gaidīs pļāvējus un vācējus? Viņi nespēja šos laukus nokopt, nebija mašīnu, vienīgi nedaudzas darba rokas, un, varbūt, tādēļ Kristīne bija atļāvusi apstrādāt zemi, zinādama, ka rudenī graudi izbirs nenovākti un pamesti.

Citiem kaimiņiem nebija lielu lauku, tie iztika ar savu darbaspēku, un nedaudziem bija mašīnas, tic nevarēja patapināt otram, ja pašam vajadzēja tīrumus novākt. Gaitniekus rudenī nevarēja sameklēt, bet dienas darbiniekus nevarēja ņemt, nebija naudas algošanai.

Dievs bija i/plētis savas sargājošās rokas pār visu pasauli, tās dusēja arī pār Liepu pakalni, un, ja vien ļaudīm sētā būs diezgan pacietības un darba spara, varbūt, ka viņi izturēs.

Marija stāvēja uz vecā dzirnavu akmens durvju priekšā, nolaidusi rokas gar sāniem, un šinī acumirklī viņa nemaz nezināja, vai apkārt zib gaiša diena, vai tumst melna nakts. Viņa nejuta nakts silto gaisu, gluži tāpat, kā viņa nebūtu jutusi ziemas svilinošo augkustu.

Marija Liepa gaidīja bērnu, viņa to bija sajutusi zem savas sirds.

Pļavās vairs nelīgojās zāle, zemnieki sienu nopļāva labā laikā, tiem gadījās tikai dažas lietainas dienas, bet spirgtais un sausais vējš sienu žigli izžāvēja, un tas šķūņos nogūlās labs un smaržīgs.

Tagad gan, kad vēl rudzi auga un brieda un tāpat kvieši nebija pļaujami, šinī brīvajā laikā lietus lija nepārtraukti, gan ne brāzmīgs, ar pērkona negaisu, bet mierīgs un vēss.

Zāles atāls pļavās norasoja sudrabains un cēlās uz augšu, lopu bari ganījās, trīcēdami lietainajās dienās, un zemnieki jau sāka gudrot, ka pārliecīgā veldze sabojāšot visu nākamo ražu.

Tad kādā dienā lietus apstājās un atkal atspīdēja karstā saule, spīdēja vairākas dienas, un zeme kļuva no jauna sausa un savu miklumu paglabāja dziļumā.

Liepu ļaudis sienu bija savākuši, nu vairs nededzināja pērnējo kūlu, tā rudenī bija nopļauta un visa zāle glabājās gan meža šķūņos, gan bija pārvesta mājās.

Naktis negulēja liepēnieši, viņi tikai četri bija visu pļavu apkopēji, un, kad aizbrauca tālajās pļavās, tad vairākas dienas vecā saimniece viena vadīja sētu, līdz siens bija nopļauts un savākts.

— Kā mēs tiksim galā ar rudziem un kviešiem, nāks lini un vasarājs, ziemas sēja un aramā tiesa?

Vai Pēteris visu turēs Ildzi, un, ja viņš turētu, mums nepietiks roku!

Visi klusēja, saimnieka vārdiem bija taisnība, nu pagasta ļaudis apsmiesies pārliekai centībai, kurai smilšu pamats, sākts uz liela, bet nonākts strupceļā.

Pēc nedēļas, kad bija appļāvuši āboliņa laukus, gaitniecei atnāca māte un Zelma varēja pavēstīt priecīgu vēsti, ja saimnieks gribot, viņš varot salīgt viņas precēto brāli, tiem gan esot viens bērns, bet, ja pieticīgi būšot, varēšot arī kādu laiku izliki šaurajās telpās Liepu kambarī, jo Zelma tikai labu teikšot par saviem saimniekiem un brālis viņai klausīšot.

— Dari to, Zelma, es paņemšu bērnu pie sevis mazajā kambarī, izguldināšu tur, pēc ražas novākšanas celsim jaunu dzīvojamo māju un veco pārtaisīsim par kalpu mājokļiem, — dedzīgi solījās Marija, sajuzdama tuvo palīgu.

— Kādēļ, meit, tavs brālis atstājis savu saimnieku, varbūt es viņu nedrīkstu pieturēt, ņems vēl mani tiesā, — ievaicājās Liepa, bet Zelma purināja galvu.

— Nē, viņš pavasarī salīga pie Rijaskalna, tas solīja lielāku naudu kā citi un precētiem ļaudīm katrs santīms vērtīgs, kas nāk klāt pie algas.

— Pie Rijaskalna? Tad es saprotu, viņš pats jau atkal sēd cietumā, neviena nebūs, kas gājējam atlīdzina viņa darbu, tad gan, meit, laid ziņu bfālim, lai atnāk, mēs lūkosim līgt.

Liepu saimnieks vairs neapredzēja saviem darbiem gala, bet viņu ikdienas dzina Marijas vārdi, ka tie nedrīkst palikt ļaudīm zem kājām, ka Palsu kalnam jāaldod parāds un viņiem jāuztur sēta un darbi, līdzīgi zemes vērtīgai platībai. īstenībā viņam pašam jau bija apnikusi vienmuļā bezdarbība, kura tikai kausēja cilvēku, un tagad viņš rosījās varens, stāstīdams visiem kaimiņiem savus nākotnes nodomus un lepodamies pats ar savu darbu. Marijai gan tas viss nepalika, bet viņa paļāvās, reti jau tēvs izkļuva no sētas, darbs turēja tīrumos varenos grožos.

Jaunais gaitnieku pāris atnāca drīz vien, Marija paņēma-mazo, dažus mēnešus veco bērnu pie sevis, un, kad uznāca pļaujas laiks, tad pati Liepu saimniece auklēja meiteni, visi darbojās tīrumā, un viņai sētas solis nebija liels, tikai govis aplokā un pļāvēju ēdiens.

Liepu ļaudis pļāva kviešu lauku, lielu kviešu lauku pie braucamā ceļa. Te pavisam netālu šalca sils, kura priedēs bija kārtas Lieldienu šūpoles, un no sila šurp atklīda smaga sveķu smarža, smarža no koku mizām un sakarsušās sūnas.

— Aizteci, meit, atnes ēdienu, mātei bērns uz rokas, viņa nevar mums, tādam daudzumam nēšus atnest un bērnu pamest, — vēlēja saimnieks Zelmai, bet žigli aiztraucās pati meitenes māte, nomezdama kviešu kūli un teciņiem mezdamās kalnā. Liepu saimniece kopa viņas bērnu sirsnīgi un labi, un gaitniece manījās izkalpot visās vietās, lūkodama atmaksāt laba darījumu.

Kad viņa parādījās ar nēšiem, ļaudis nometa darbu un saspiedās vienā kopā pie labības kūļiem, kur nu tika izklāts auts, nolikta bļoda ar miežu putru un blakus gaļas bļodiņa. Tad vēl maize un liela krūze piena, sūkalaina, skāba piena, kas karstajā tveicē atveldzēja.

Uz ceļa iedārdējās rati, Pēteris teica, ka braucot palskalnietis, jā, viņš piebrauca pavisam klāt, pieturēja savu zirgu un pļāvējiem deva dievpalīgu. Mariju viņš neredzēja, tā sēdēja kūļa pavēnī un raudzījās viņā.

Viņa raudzījās un gandrīz nevarēja pazīt šinī svešajā vīrā to bezbēdīgo puisi, kurš šūpojās Lieldienu šūpolēs un kurš viņu apbūra pavasara naktī mežā, kura bērnu viņa tagad nesa, un viņš to nezināja.

Jā, palskalnietis bija kļuvis svešs, viņa augums turējās smagāks, un viņa seja bija plata un nekopta, acis dzirkstīja nedrošas un labvēlīgas, un viņš jautāja, vai graudi esot smagi, kādu Dievs devis vasaru?

— Kvieši auguši labi, kaimiņ, šis jau ir viens no maniem labākiem tīrumiem, — atbildēja

saimnieks un piegāja pie ratiem, kuros gulēja daži maisi un citi saiņi.

— Ko tu ved, kaimiņ?

— Cukuru, dārza ogas mūs pavisam nomākušas, saimniece vāra urt pūlējās ikdienas, bet mums arī liela saime. Tev uz lauka redzu vairākus pļāvējus, kur nolīgi gaitniekus, ja tas tev izdevies, tad esi uz kājām, kaimiņ? » — Jā, man tagad uz lauka ir divi vīri un trīs sievietes, ieskaitot arī Mariju, kopā mēs esam septiņi, bet māte vadās tikai pa māju, rudenī visus laidīšu projām, paturēšu tikai precēto gaitnieku, Marija un māte izvadīs sētu, cik ziemā darba, mums maz lopu.

— Tad viss ir labi, tev pašķirsies laiks, un, kas var zināt, ar gadiem, kad meita ieņems iegātni mājās, Liepu pakalne līdzināsies Palsu kalnam…

— Tas var gan būt, — piekrita jautrais Liepa, un viņi abi pasmējās, tad deva viens otram roku un palskalnietis aizbrauca, viņš nebija redzējis. Mariju. Tad viņš uzsita zirgam ar pātagu un pazuda Palsu kalna kļavu un liepu ielokā. Pļāvēji nostrādāja līdz vēlam vakaram, kad jau pie debesīm parādījās mēness. Marija kalnā kāpa pēdējā, viņa bija gurdena, bet turējās visiem līdzi, un neviens nezināja, cik gurdena viņa bija. Bieži vien, nometusi drēbes, stāvēja šaurā spoguļa priekšā, bet ķermenī nekas nebija manāms, šinī slaidajā, vingrajā augumā, kas ziedēja kā atvēries maigs pumpurs.

Nekad viņa nebija izskatījusies tik daiļa kā šinī vasarā, viņas sejā nebija nekādu slimības pēdu, košs sārtums vizēja vaigos, un viņas āda bija tik maiga un tīra kā ziedu lapas. Brīžiem viņai likās, ka viss ir tikai iedomas un viņa maldījusies, bet tad pēkšņi viņa juta siltus pukstus, kādu dzīvību sevī, kas klusi runāja ar viņu, un Marija klusi padevās šiem čukstiem, viņa iemīlēja savādās pārvērtības, viņa glaudīja savas krūtis un, krītot vai citādi ievainojot, tās rūpīgi sargāja no sitiena. Viņa strādāja daudz un neatvilkās savrup, bet viņa arī saudzēja sevi un izvairījās no ipārliecīga smaguma un liekšanās. Neviens nekā nezināja, un nevienam arī nekas nebija jāzina. Marija gribēja sagaidīt bagāto rudeni, atdot Palsu kalnam viņa tiesu, norunāt ar tēvu visu tālāko dzīvi un tad pateikt mātei, kādi notikumi gaidāmi ziemā.

No tīrumiem gaisā plūda graudu dvaša, Marija iebāza mutē jaunos graudus un saviem spēcīgiem, baltiem zobiem tos sakoda, tie bija saldi un sulīgi.

Kambarī, Marijas gultā baltos linu audekla autos gulēja gaitnieku mazais bērns. Marija nomazgājās, apvilka savu tīro naktskreklu un klusi apgūlās blakus meitenītei. Viņa nekad nepamodās pati, un Marija nakts vidū to izcilājās vieglu kā balodi. Tā viņas abas labprāt gulēja kopā, un Marija mācījās saprast bērna visagrāko dzīves laiku, saprast viņa priecīgo smaidu, un rūgtās asaras.

Rožu krūms aiz loga bija noziedējis, tagad ziedēja dzeltenās puķes, vesels ziedu mežs pie dārza sētas, tās bija dzeltenās rudens rozes, bez smaržas, bet laipnas kā pati saule.

Liepu mēneša ežās jau varēja samanīt tuvojamies rudzu mēnesi.

Pūta rudens vēji, veļu mēneša vēji, un kailos, atstātos laukos tie varēja brīvi izplosīties, nodoties savām rotaļām, pārvērsties brāzmīgās vētrās, noraut pēdējās lapas un aiznest sev līdz, bargi glaust koku varenos stumbrus, atmodināt vasarā aizmirstās skumjas, dziedādami klejoņu dziesmas, mulsinādami mierīgos zemniekus, kad tie savā sētā atpūtās pie pilna kausa un pie pilnas bļodas.

Tumšās, sarkanās Sērmūkšu ogas bija gandrīz nobirušas, klāja zemi, un Migtā sula savienojās ar zemes atstātību. Tā bija rudens dāvana zemei, zeme apglāstīja un uzsūca sevī pēdējās sulas. Drīz tā būs piepildījusies un aizmigs.

Smags un drūms lietus sitās pa māju jumtiem un logiem, skaņas bija vienmuļas un asas, tās bija vienādas gan dienā, gan naktī, kad pie vecajām

rijām nemitējās savādi saucieni un soļi. Tur veļi apraudzīja savu mantojumu, viņi meklēja mielastus, jo rudens bijis bagāts, bet tiem vajadzēja aiziet tukšiem un dusmu pilniem, un ari skumjiem.

Viņu mantinieki bija aizmirsuši labo paradumu — atstāt tiem jauno maizi un jauno aizdaru, un tikai reta sēta atminējās rudens skumjos ceļiniekus, pārējie aizgāja pa gadu simteņa jauno ceļu un tanī vairs nesastapa savus senčus viņu tīrumos un ticējumos.

Kad aprima lietus, debesis noskaidrojās un kļuva pavisam dzidras, tās raudzījās ļaudīs tālām, bezgalīgi tālām acīm un saule bija gan spoža, bet neaizsniedzama un auksta.

Vienā no šīm dzidrajām un aukstajām veļu mēneša dienām Liepu gaitnieks jūdza ratos abus zirgus un piebrauca pajūgus «pie klētīm, tur vaļējās durvis stāvēja pats saimnieks un gaidīja. Viņi izvēla sagatavotos labības maisus no klēts un ievēla ratos, līdz pilna bija tā sēklas tiesa, kuru Liepa aizņēmies no palskalnieša.

Marija sagaidīja tēvu pie olnīcas vārtiem.

— Aizved Kristīnei viņas daļu un pajautā, cik maksā mūsu zemes apstrādāšana, tev ir nauda un tu vari samaksāt.

Viņa noskatījās, kā tēvs aizbrauca, tad prieka pilna viņa iegāja klētī un apraudzīja apcirkņus, kuros gulēja labo graudu kaudzes. Tēvs bija atdevis dažus vezumus labības valdībai, un viņam bija nauda gaitnieku algām, arī Palsu kalnam tas varēja atdot. Viņš gan bija aizņēmies naudu no pagasta krājkases un nopircis klāt trīs labas govis, dažus sivēnus un aitas, bet tas viss tikai vairoja nākamības cerības un nepostīja viņus. Vēl neizkulstīti lini gulēja, tie bija labi auguši un padevušies, tā tēva plaukstā krājās grasis visām vajadzībām, kādas uzmācās atzēlušai sētai.

— Māt, ārstam jāatdod parāds, laid mani šodien aiziet pie viņa, nu ir kluss laiks un manis te nevajaga…

Liepu saimniece bailīgi paraudzījās Marijā, bet meitas sejā nekā nevarēja vērot, tā bija gaiša un laba kā arvien, viņa nule bija ienākusi no lauka sārtiem, ziedošiem vaigiem.

— Ej, meit, sen vajadzēja to darīt, laika mums nebija.

— Es vēl uziešu augšā, pagasta namā, apjautāšos par gaitnieka mītni, tāda pavasarī jādabū zem jumta, kur mēs savus ļaudis liksim, un arī pašiem ir pārāk grūti.

— Tu jau pati zini, kas jādara.

Marija aizgāja, rudens diena bija īsa un ceļš projām, līdzenumos patāls. Viņa gāja pa cieto zemi, soļi skanīgi cēlās un gūlās, zeme bija apslēpusi mitrumu. Ārsta uzgaidāmās telpas bija pilnas ļaudīm. Kad viņa iegāja, tur dūca valodas kā bites, ļaudis skraidīja pa durvīm iekšā un ārā, viņus bija apsēdis savāds nemiers. Tie bija braukuši no tāliem pagastiem, gan sīkā, gan lielā un nedziedējamā vainā, bet zemnieks labi prata apslēpt kaiti, viņš sīksti turējās pie vecā ieraduma parunāties ar saviem pazīstamiem un tikai tad rūpēties par sevi pašu, tagad viņš galu galā bija nonācis pie ārsta, kaite varēja kādu brīdi atstāt viņu mierā un pagaidīt, un tā iznāca, ka viņi aizmirsa patiesi briesmīgās sāpes un runājās par saviem bērniem, par savu sētu un visiem radu likteņiem.

— Liepu Marija, kas tev kait?

Viņa ieraudzīja Maldoņu māti, aiztītu galvu, gluži sarkanu sejā un nomocītu. Tad viņa dabūja zināt, ka saimniecei sāpot zobi, bet nezinot, kad tikšot pie zoba izraušanas, priekšā gara gaidītāju rinda, tie stāvot kā klints un nekustoties.

Marija piecēlās un paraudzījās uz gaidītājiem, tur nebija nevienas mātes ar maziem bērniem, gandrīz vienīgi pusmūža ļaudis un vecīši, un tad viņa pajautāja, vai tie nevarētu Maldoņu saimnieci laist pie ārsta pirmo, viņa ciešot lielas mokas.

— Jūs zināt gaužo zobu sāpi, laidiet Maldonieti tūliņ iekšā, viņa pacietusies un nav jums nekā

teikusi, bet cik ilgi gan cietīs? Ļaudis pamīņājās un greizi pasmīnēja, bet tomēr palaida vājinieci pirmo un drīz vien uzgaidāmā kambarī varēja sadzirdēt varenu kliedzienu, bet pēc tam iestājās labdarīgs miers. Ļaudis bija apmierināti, ka izdarījuši labu darbu, viņi apsveica Maldoņu māti, kad tā iznāca atbrīvota un atkususi, un Marija viņai nosolījās pa Ziemassvētkiem aizbraukt ciemā, tad izmeklēšoties sugas teliņu, kādu Augusta mātei netrūka.

— Tu jau ziedi koša, meit, otras tādas mūsu pagastā es nezinu.

Viņa aizgāja, un Marija gaidīja, līdz pamazām iztukšojās kambaris, un, kad beidzot viņa vēra ārsta durvis, aiz viņas palika vēl pāris gaidītāju, citi jau bija izklīduši.

— Liepu Marija?

— Lapu mēnesī jūs mani ārstējāt, tas ir ļoti sen atpakaļ, un tagad es jums atnesu parādu. Lūdzu piedodiet, ka nespējām samaksāt, kā pie​nācās, un jums bija tik ilgi jāgaida.

Viņa nolika naudu uz galda ārstam priekšā, un viņš to izklaidīgi pievāca, vēl arvien šķirstīdams grāmatā un kaut ko meklēdams.

— Liepu Marija? Nu es atceros, veca sēta piekalnē, netālu no Palsu kalna… Tanīs nedēļās jums klājās ļoti grūti, es labi atminu.

— Pateicos. Man tomēr ir vēl kāds lūgums, ārsta kungs… Izmeklēji mani…

— Jūs?

Viņš brīnīdamies raudzījās Marijas ziedošajā sejā, bet pēkšņi tā bij kļuvusi bāla, tad ārsts piecēlās un lika viņai izģērbties. Viņš vēl bija ja ^ un noskatījās, kā Marija pazuda aiz aizkariem.

Viņa iznāca gandrīz kaila, tikai vieglais krekls trīsēja uz viņas miesa bet Marija nevairījās, viņa paklausīgi nostājās un ļāvās izmeklēties.

— Apģērbieties.

Tagad viņa zobus sakodusi ģērbās un klusi valdījās, viņai mazliet sžH un viņa trīsēja, drēbju gabali slīdēja ārā no rokām, bet, kad viņa atkal sēdēja uz cietā sēdekļa un raudzījās pētošajās ārsta acīs, viņa bija apval​dījusies un varēja mierīgi runāt.

— Jums ir brīnišķīgs ķermenis, jo jūsu stāvoklis to nemaz vēl nav izkropļojis… Pēc trim mēnešiem jūs dzemdēsit, viss ir kārtībā, jūs esat vesela, un jums nav jābaidās.

— Paldies.

— Vai jūs negribat man vēl kaut ko teikt?

— Vai palīdzēsit man grūtajā stundā, ārsta kungs?

— Es to labprāt darīšu.

Marija kāpa kalnā, kur izplētās līdzenumi.

Pagasta namā viņa labi iepazinās ar visiem celtņu noteikumiem, tur bija vēl daži zemnieki, kuri gribēja sev tādas pat mājas celt, viņiem nebija, kur mitināt savus ļaudis, jaunais laiks mācās virsū, un, kaut arī vīri negribēja padoties, tas viņus piespieda darīt nolikto un nekurnēt.

Senos laikos visi bija kopā dzīvojuši biezā pulkā, tagad katrs gribēja sev ērtu kambari. To nevarēja liegt, ka vecākajiem zemniekiem tādas lietas nepatika un viņi nesaprata jaunos un labos nodomus.

Jau bija satumsis.

Marija gāja pa zināmo ceļu, te viņa bija staigājusi skolas gados, te viņa nāca arī tagad un bija palikusi uzticīga savam Eglienes ceļam. Tumša migla klāja apkārtni, bet viņas kājas pazina teku.

Aiz muguras brauca pajūgi, tie paskrēja viņai garām, un atkal viss kļuva kluss un tukšs. Sētu logos mirdzēja vientuļas ugunis, kad viņa gāja tām garām, un gatves koku zaros šalca smagi vēji.

Pēkšņi krustceļos kāds braucējs pagrieza savu zirgu uz Marijas pusi, un, kad tas piebrauca klāt,

viņš valdīja grožus un raudzījās viņā, it kā gribēdams kaut ko sacīt, tad atlaidās un ļāva zirgam iet.

Marija zināja, tas bija palskalnietis.

Viņš brauca no kādas aizsargu sapulces.

Tagad zirgs sāka rikšot, rati pazuda vakara tumsā un atstāja uz ceļa vientulīgo gājēju. Viņai nepatika palskalnieša svārstīgā rīcība, tas varēja pabraukt garām lēkšus un viņu neievērot, ko tas līdzēja, ja viņš bailīgi vairījās, tomēr gribēdams sastapties, tas bija skaidri redzams, ka viņš būtu labprāt ar viņu runājis. Marijas kājas ciešāk mina zemi, tā, tas gribētu gan ar viņu runāt, bet nekad tas nenotiks, viņa nesa un gaidīja viņa bērnu, atstātu bez tēva, tagad viņai par šo atstājēju, šo svešo cilvēku vairs nebija nekāda daļa…

Marija ienāca mājās drošāka un mierīgāka kā jebkad. Lielajā kambarī kurējās vecā krāsns, uz mūriņa sēdēja māte un vērpa vilnu, gaitniece pie sava galda šuva, bet vīri lasīja laikrakstu. Kambarī bija silti un gaišs, lielā spuldze uz galda staroja laipna un spoža, krāsnī liesmoja varena uguns.

— Tēvs gribēja iet tev pretī, Marij, palika tumšs un nemīlīgs, vējš pūš un auro kā negudrs, bet tu kavējies tik ilgi, — māte cēlās un iegāja virtuvē atnest Marijai ēdienu.

— Rudens laiks.

Kad Marija, iznākusi no sava kambarīša, piesēdās pie vakariņām, viņa tūliņ jautāja tēvam, kā viņš nokārtojies Palsu kalnā.

— Labi, meit, arī par traktoru salīgām un es samaksāju, cik palskal​nietis prasīja.

— Vai Kristīne vairs saimnieces valodas neved?

Nē, viņa stāvēja malā.

Tēvs savos vārdos bija gaužām skops, ar kaimiņiem tas nekad negribēja ķildas celt, ari tad, kad Palsu kalns viņu pazemoja slinkumā un sētas nevadīšanā, viņš negriezās pret kaimiņu, tas varēja darīt, kā vien tam patika, Liepu pakalne neuztvēra šīs runas ar naidu.

— Paldies Dievam, tēv, ka nu mums ar Palsu kalnu vairs nav parāda, tagad mēs esam tikai kaimiņi un vēl tādi kaimiņi, kuri cenšas padarīt savu darbu labi un neapgrūtināt ļaudis viņpus ežas.

— Tev būs jābrauc uz galvaspilsētu, pavasarī mēs celsim jaunu māju, tēv.

— Labi, Marij. Es nokārtošu mājas pārrakstīšanu, tad tu pati varēsi rīkoties, tev ir izglītība, man vairs nav nekāda prieka darboties ārpus sētas.

— Baidies, tēv, es domāju, ka tā būs labāk, tu jau mani pazīsti.

Gaitnieku mazā meitene vērās Marijas ēdiena bļodā, viņa pacēla bērnu savās rokās un noglaudīja galviņu, tad viņa ielēja krūzē lāsi piena un deva meitenei iedzert.

Bērns smējās un lalinādams apķērās Marijai ap kaklu, gaitniece pienāca un paņēma viņu projām, bet bērns negribēja atrauties no Marijas, viņš bija to iemīlējis.

— Mūsu dēļ jums nevajaga atsevišķu mājokli celt, mēs redzam, ka dzīvojam pie labiem un godīgiem ļaudīm, kas mūs pieņēmuši kā savējos un palīdzējuši audzināt bērnu labāk, kā mēs to paši iespējam. Tad jau vēl vienu gadu pacietieties, ieaudzējiet lopus un iegādājiet mašīnas, aiztaupīsies ari kāds gaitnieks, iztiksim bez vasaras meitas, — runāja kalps, atmetis laikrakstu pie malas un vērdamies saimniekā.

— Tā gan saki tu, bet nāks citi un nopaļās tumšo kopas kambari, bez jaunas mājas mēs nevaram iztikt, bet, varbūt, ka tev taisnība, ja jūs paciešaties, mēs vēl varam kādu gadu iztikt vecajā un tad jau mums klāsies labāk, — atbildēja Marija, domādama jaunas domas un iepriecināta par gaitnieka labvēlību.

Krāsnī vairs kvēloja tikai sarkanas ogles, bērnu apguldīja miegainu un nogurušu, un ļaudis cēlās, lai dotos pie miera. Aiz logiem vēl arvien kauca vēji un plosīja vecā nama jumtu, kaukdami un strauji.

Lielajā kambarī nodzisa uguns, bet mazajā Marija saņēma mātes roku un sacīja, ka viņa gribot izrunāties, lai māte paciešoties un noklausoties mierīgi, jo tas, ko viņa mātei pateikšot, nebūšot vairs atsaucams un labojams.

— Ko tu man teiksi, meit?

Tēvs stāvēja pie tumšā loga, viņš tagad apgriezās un paraudzījās uz Mariju, viņa seja kļuva nopietna un arī bailīga, jo Marija nekad veltīgas un nieka valodas nerunāja.

— Māt, ziemas mēnesī es gaidu bērnu…

— Marij!

— Marij!

Kambari klusēja laiks, liela un smaga nelaime plētās pāri vecajai mājai. ' Tēvs un māte neatrada vārdus, viņi bija satriekti un vērsās projām, un • pirmās domas tiem nāca prātā, kādēļ gan Marija tik sīksti turējās pretī Liepu pakalnes nabadzībai un paviršai saimniekošanai, kādēļ viņa te nometās uz dzīvi, ja viņu sagaidīja tāds liktenis un apkaunoja uz visiem laikiem?

Un kā gan tas bija noticis?

Vai viņiem bija jātiesā sava meita, tā pati, kura tik daudz izturējusi sūrā darbā, kura iemīlējusi savu pakalni un palīdzējusi arī saviem vecākiem atgriezties pie pamestās zemes?

— Meit, pavasari, kad tu saaukstējies, tas laikam notika tavas nelaimes dēļ?

Marija pamāja ar galvu.

— Vai tēvs ļaus atkal aizaugt papuvēm un atmatas zels mūsu zemē, ja viņš, mani pārmācīt gribēdams, neatdos sētu un nenorakstīs manā daļā?

Neviens viņai neatbildēja, Marija juta, ka starp viņu un tiem diviem nebija tilta, kuri stāvēja un raudzījās projām, trenkti viņas asajiem un pārmetošajiem vārdiem.

Vai viņa drīkstēja pārmest?

Svaru kausos viņi nu bija līdzīgi, nē, Marijas svēra smagāk, viņa izstiepa roku ījn pieskārās mātei.

— Māt…

Viņa pacēlās un piegāja pie tēva, saņēma tā roku un paraudzījās viņam acīs, gaidīdama un grūti apvaldīdamās.

— Tēv, vai tu negribi zināt, kurš tas bija?

— Saki, Marij!

— Tas bija palskalnietis!

Liepu saimnieks plati ieplestām acīm raudzījās savā meitā, viņa galva trīsēja, un viņš atbalstījās pret palodzi, tik nevarīgs viņš pēkšņi sajutās.

— Un tu ar viņu turēji draudzību, zinādama, ka viņš Kristīnes sade​rētais?

— Nē, es viņu nekad nebiju redzējusi un pirmoreiz ieraudzīju Lieldienās pie šūpolēm, tas notika svētku naktī…

— Ak Dievs, otrā dienā viņam bija kāzas, — ievaidējās māte un apklusa.

— Tev nav ne vējainas dabas, ne arī netikumīgas iekāres, kā tad tu varēji, meit, ar svešu, nepazīstamu cilvēku?..

— Es nezinu, tēv, tā bija, un viņš man arī nekā nesolīja, ne arī teica savu vārdu… Bet beidz, tēv, ja gribi, dzen mani projām, es esmu vainīga un to smagi sajūtu, tikai aizdzīdams tu nevienam nepalīdzēsi… Labāk turēsimies kopā un pacelsim Liepu pakalni, varbūt, ka mana dēla druvas kādā dienā zaļos varenākas kā viņa tēvam, kurš to atgrūdis…

— Tik ilgi tu nebildi ne vārda!

— Jā, vajadzēja novākt ražu, atdot Palsu kalnam parādu, izlīdzināties ar gaitniekiem, novadīt

lielo darba cēlienu.

Vai tie nebija gaiši vārdi, kā lai atstumj šo meitu? Māte klusi pienāca un noglauda Marijas pieri, un tad viņa veda to pie tēva, stāvēdama līdzās mierīgāka, lūgdamās.

Vīrs klusēja smagu domu pilns, bet 1ās nevērsās pret Mariju. Tagad, kad tīrumi no jauna stāvēja zem arkla un klētis vairs nebija tukšas, tīlenieka dēls gribēja izpostīt viņa labo darbošanās prieku.

Tas laikam bija ļauns liktenis, kas vajāja šo dzimtu, kaul gan Liepa nekad nebija uzklausījis ļaužu runas un tām nebija ticējis. Nu viņš sajuta svelošu naidu un viņam gribējās palīdzēt meitai, jo tēvs juta, ka Marija nav bijusi tīlenieka draugaļa, kaut ari tā nesa viņa bērnu zem savas sirds.

— Un es runāju ar to cilvēku kā ar brāli, es klausījos viņa padomā un turēju viņu par goda cilvēku, labāk es roku piķī iegrūdīšu, ne vairs palskalnietim sniegšu! Marij, saņemies, meit, nedarīsim vairs zemei kaunu, pieņemsim Dieva dāvanu vai ari Dieva sodu un celsim tavam dēlam jaunu sētu pretī Palsu kalnam, es tev neaizliegšu it nekā, vai tu saprati, Marij?

— Jā, tēv, kaut gan mūsu plaukstās ir gaužām maz un pats sākums bija Palsu kalna padoms…

— Būs labi, — sacīja vecais Liepa un likās, ka runātu Marijas vectēvs, zem kura stingrās rokas bija uzaudzis gļēvais dēls, tagad, atmanīdams, ka gausumam vairs nebija vietas ifti viņam pret* saules rietu sākās neizstai​gāts, nokavēts ceļš.

— Iesim pie miera.

Veļu mēneša naktī Liepu pakalne bija pamodusies jaunam rītam un varbūt tādēļ vējš trakoja augstāk, vētra šalca un nerimās. Visā šinī joņojošā un bezbēdīgā skaņā līgojās Marijas Liepas jaunā dzīve.

OTRĀ DAĻA Šinī vasarā saimniece brauca līdz uz tālajām pļavām. Viņas košo, sarkano galvas autu varēja pamanīt tālu, kad Palsu kalna zirgi, smagi un spēcīgi vilkdami, cilāja kājas sētu olnīcās un pļavu ceļos.

Zāle bija nopļauta, vāli izārdīti un pārmētāti, ļaudis tagad brauca bāzt sienu šķūņos, likās, ka nākamā dienā vairs nebūs saules, tveice bija nežēlīga, debesu pamalē cēlās iesārti, dzelteni mākoņi, vēl gan tie bija mazi, vien draudēja, un ļaudis saprata, ka der pasteigties.

Tālās pļavās bija plaši zāles klajumi, zāle bija augusi augsta un laba, palskalnieši varēja piebāzt visus četrus šķūņus un vēl mājās aizvest ve​zumus.

Viņi brauca caur maziem siliem, gar griķu laukiem, pāri pļavu upītei, kuras vecie tilti nograbēja zem zirgu kājām, un, sēdēdami platajos ratos, viņi juta, ka saule dedzina muguras un nogurdina viņus jau pirms darba. Vēja nebija nemaz, koku zari un lapas nekustējās, gaišā diena laistījās daudzkrāsaina, zvīļodama puķēs, debesu zilumā, saules zeltā, zāles un koku zaļumā, savrupo sētu pelēkajos, dzeltenajos un sarkanajos jumtos, sīko upju dzidrā tecēšanā.

Nu viņu acu priekšā atklājās pļavas, siena vāli gulēja zemē un smaržoja, nekur vairs nelīgojās zāle un puķes. Viss tas bija pārvērties labajā sienā un gaidīja, lai pievāktu.

Saimniece izkāpa pirmā, pašā pļavas sākumā, viņa pārstaigāja malas un krūmus un apraudzīja, vai viss, kur nebija piekļuvusi mašīna, labi izpļauts ar izkaptīm.

Kristīne juta zem kājām čaukstam labi izkaltušu zāli, šķirdama alkšņu zarus, viņa iemaldījās biezumā, izlikās, ka iemaldījusies, bet īstenībā viņa pati tā gribēja. Šur un tur parādījās celmi, Kristīne nolaidās uz viena celma, noraisīja savu sarkano autu un atviegloti nopūtās. Visapkārt zibēja zaļganas ēnas, saule rotājās gaišiem plankumiem, ziedēdanļ^ kā dzeltenas rozes un sildīdama kluso vietu.

Pie šķūņiem skanēja balsis un smiekli, Kristīne negribēja trokšņa, viņa aizspieda ausis un pašūpoja galvu, gribēdama nokratīt troksni kā uzmācīgu kukaini. Viņa bija kļuvusi smagāka, piebriedusi, krūtis tai dusēja zem plānā auduma pilnas un baltas kā pienāboli, kad tie tūkst lapainās ābelēs.

Viņa sēdēja savā klusumā un lēni klausījās, nē, neviens nenāca šurp, balsis vairs nedzirdēja, tie tagad strādāja pie siena un gaidīja viņu.

Nu jau bija aizritējuši trīs gadi, bet nevienu reizi Kristīne nebija izgājusi meža klusumā vai tīrumu plašumā viena pati. Viņa tinās ap cilvēkiem, dzīvoja savā sētā, pūlēdamās un cenzdamās, iedama ar vīru dievnamā, kapsētā un ļaužu kopās un nesajuzdama nekādu prieku vientulībā. Nu viņa meklēja šo vientulību un viņai bija kauns, ka dažu brīdi gribējās nobēgt klusumā un apsēsties savās domās.

Kristīne noglauda savus apaļos gurnus. Viņa ar seju ierakās atplestajās rokās un klusi šūpojās, viegli gāzelēdamās, kaut ko čukstēdama, tad viņa atņēma rokas no sejas un uzcēlās, izstaipīdama pasmago, ziedošo augumu. Viņa pacēla uz augšu savus krūšu ābolus un brīdi paturēja rokās, īgni un rūpīgi domādama, ļaudama atkal rokām noslīgt gar sāniem, sākdama iet, steidzīga un vienaldzīga.

Viņa parādījās pļavas malā un vēroja, kā siena grābēji strādāja pie paša galējā šķūņa alkšņu ielokā.

Sarkanais auts no jauna kļāvās pie palskalnietes bagātajiem matiem. Viņa gāja pāri pļavai vienaldzīga, bet apslēpusies. Sirds dzīlē viņa bija paslēpusi kādas bailīgas šaubas, kas to nebeidza šaust un mocīt, kaut arī ļaudis nekā nenojauta un nezināja.

Palskalniete gaidīja bērnu, bet gadi gāja un klēpis palika tukšs. Izskatījās tā, ka viņa nedzīvotu

kopā ar savu spēcīgo un veselo vīru, ka viņa būtu neauglīga atraitne, no kuras jau nošķīrusies pilnā dzīve.

Vecā Zvejnieka vārdi, Kristīnes mātes brāļa vārdi sāka piepildīties.

Palsu kalns piederēja tīleniekam, viņš to bija paņēmis uz visiem laikiem un gribēja arī paturēt, nu vairs Kristīnei te nebija daļas, ja viņa tam nespēja dzemdēt bērnus.

— Es neticu, ka esmu neauglīga, kas apzin manu spēku un sulīgo veselību, tas nešaubīsies par Palsu kalna pēcnākamiem, gan tie vēl nāks, es esmu jauna!

Kristīne kļuva spītīgāka un vairāk vilkās malā, viņa ģērbās bagātīgāk kā senāk un. ja viņa nāca ļaudīs, netaupīja rotas lietas. Viņas baltajos pirkstos laistījās gred/eni, zelta saktas un aproces dusēja pie krūtīm un ap rokām, un viņa labprāt apvilka smaga zīda apģērbus, spītēdama kādam ārējam ienaidniekam, cīnīdamās apslēpt to.

Pa gaisu dejoja zilas, gaisīgas spāres un dunduri, kā putni laidās tuvāk zemei, un Kristīnes kailo rokas stilbu bieži noglauda kukaiņu zibošie spārni. Viņa sāka iet vēl steidzīgāk, redzēdama, ka no pārējiem darbiniekiem atdalījušies divi turējās vienkopus, ka viņi bieži sadūrās saviem grābekļiem un kopā stūma kuplās gubas uz kaudzes vietu.

Tic bija palskalnietis un jaunā gaitniece Jūlija, viņi smējās un draišķējās un nemaz neapmulsa, kad pienāca Kristīne, tie nebija nekādā noziegumā pieķerti. Viņi plosījās skaistajā siena laikā, tas jau nebija nekāds grēks.

— Ņem, saimniec, — Jūlija viņai padeva savu grābekli un pati žigli aizskrēja pie šķūņa pēc cita grābekļa, nošķirdamās tuvākā kopā, neatnāk​dama vairs atpakaļ.

— Kur tu biji. Kristi? — palskalnietis rāmi jautāja, un Kristīne juta, ka viņam pietrūcis smieklu un ka vīrs apmācies, kaut ari neizrāda.

— Paraudzījos ganībās, tur tagad mežs, vai tu nedomā, ka šos krūmus vajadzētu iznīdēt, mums pazūd skaists ganību lauks, — vienaldzīgi, bez jebkādām domām atbildēja saimniece, spiezdama ar grābekļa zariem va​reno siena lēkšu gubas,,-virsmā.

— Kur mēs labos" aplokus liksim?

Kristīne paraudzījās vīram acīs un pēkšņi izbrīnā iegribējās smieties, viņa bija aušīgi runājusi, viņi abi smējās un jutās draudzīgāki.

— Nākošā pavasarī nocirtīsim kokus un krūmus, izlauzīsim celmus, iearsim zemi un atkal klāt būs milzīgs lauks, būs varens tīrums.

Palskalnietes acis iespīdējās lepnumā, nē, viņas radi nevarēja teikt, ka tīlenieks izpostījis sētu, viņš to glabāja kā acu raugu, vēl bargāk kā viņa pati, un ražas tam bija vairojušās, kad tas, pārskatījis platību, pielika roku un prātu zemei.

Vai šai centībai bija nolikta robeža?

Kas gan varēja apdzēst prieku un zīlēt nākotni citādu, ja viņiem nepietrūka ilgu ieguvumiem un kāres sasniegt to, ko nebija sasniegusi paaudze pirms viņiem, dzīvodama šinī pašā zemē, bet barodamās trūcīgāk un pazemīgāk.

Laikam palskalnietis domāja šīs pašas domas, jo, nosviedis grābekli, rokās turēdams virvi, pienāca pie Kristīnes un pirms gubas apjošanas nostājās priekšā sajucis, bet kaut ko apņēmies un neatlaidīgs.

— Kristiņ, mums nebūs bērnu?

Palskalnictci likās, ka šie vira vārdi iesistu pa pieri, tik smagi tie noskanēja un pēkšņi apklusa, vairs neatkārtodamies.

— Kristiņ, ko tu domā darīt?

— Ko es domāju darīt? Kā tu iedrošinies tā runāt ar mani? Vai tu nesaņēmi lielu sētu, tā ir tik

bagāta alga, ka tu nedrīksti runāt ar mani par tādām lietām? Vai visos pagājušos laikos manas kārtas sievietes nedzīvoja mierīgi, ja viņām arī trūka pēcnākamo? Viņas dzīvoja mierīgi, tām mantas un bagātības pavēnī bija aizmirstas citas rūpes!

— Kādēļ tu neatbildi, Kristiņ?

Viņa mierīgi uzlika siena lēkšu augšā un paraustīja plecus.

— Es nezinu, kas mums jādara… bet liekas, ka mums nav jāspriež par to, tas viss ir Dieva ziņā. un, ja Dievs tā ir nolēmis, tad tā arī būs!

Palskalnietis nu gabanai apmeta virvi, bet viņš vēl nebija pabeidzis runāt.

— Mēs varam pieņemt svešas mātes bērnu…

Sieva īgni klusēja. Šis klusums vēlās pāri kā pēkšņa vētras pūte, un viņi abi nu sajutās brīvāki, viņi kļuva naidīgi un spēja pateikt tādus vārdus, kādus paslēpuši glabāja jau sen un sargājās no tiem.

— Jūlija ir jauna un vesela, viņa dzemdēs bērnu un atdos tev. Tad viņa pati ies projām, mēs viņai dosim naudu, Kristiņ…

Kristīne stāvēja un klusēja, pēkšņi kliegt un plosīties viņai nenāca ne prātā, to varēja darīt gaitnieces, ne viņa, saimniece. Viņa stāvēja un pildījās ar klusu naidu un augstprātīgu nicību, nē, lādas lietas nevarēja acīs teikt, nē, tā viņš nedrīkstēja!

— Neģēli! — viņa sacīja pavisam klusi, bet palskalnietis dzirdēja un nodrebēja. Viņa rokas spēcīgi rāva virvi, un tad Kristīne tūliņ gāja projām, aizgāja un piestājās pie pārējiem, jo siens, kur viņa bija stāvējusi, nu bija sadzīts gubā.

Jūlija no šķūņa priekšas atnesa un gādīgi pasniedza saimniecei rūgušpiena krūzi, paņemdama projām sviedros samirkušo sarkano galvas autu, izklādama zemē, lai saulē izžūst.

— Man acis apžilbst, kādi tev mati, saimniec, laistās kā uguns! — viņa sacīja, līksmi vērodama Kristīnes biezās bizes, bet palskalnicte vēsi novērsās, iedama darbā un atstādama gaitnicci bez mīlīgas atbildes. Pikuma Ādams iegrūda Jūlijai .sānos, un meita ņēma grābekli, nokratīdama apmulsumu un bailes, viņa nebija ar palskalnieli kaitējusies, saimnieks pirmo reizi bija viņu uzrunājis laipnāk un vaļīgāk, un viņa bija pasmējusies savu bezbēdīgo, vieglo smieklu, to pašu smieklu, kad puiši šķūnī viņu ķerstīja savām karstajām, kārajām rokām.

Jūlijai skaitījās divdesmit ceturtais gads, viņa bija mazliet jaunāka par saimnieci, bet izskatījās kā meitene, sarkaniem vaigiem, apgrieztiem, paīsiem matiem, spēcīga un pasmaga, laba darba liecēja un smieklu zvanītāja.

Pikuma Ādamam patika meitene, viņam gan jau metās sirmi deniņi, bet laika vēl pietika, viņš varēja apprecēties un iegūt kādu zemes gabaliņu, kopā ar Jūliju pašķirsies darbs, un viņam bija iekrāta nauda.

Pēc saules rieta palskalnieši sanāca kopā, nu darbs bija padarīts, viņi vērās plašajos klajumos, kur bija tik līdzens un gluds, ka varēja pat sienāzi ieraudzīt.

— Līdz nākamam gadam, līdz nākamam gadam!

Piedarītie vezumi, viegli līgodamies pa olnīcu ceļiem, nāk mājās, vienu vada pats saimnieks, un tas ir pirmais, aiz viņa nāk vēl citi, un tad aiz vezumiem čalodami nāk paši darbinieki un viņu vidū saimniece.

Ceļā viņi sastapās ar kaimiņiem, ar tādiem pat vezumiem un nācējiem, kuri gāja ar sienu piebirušās drēbēs, žiglām kājām un līksmām balsīm.

— Palsu kalns visiem priekšā, jau tālās pļavas pievāktas agrāk par citiem gadiem!

Siena saldā smarža izkūpēja visapkārt, zirgi dižojās, visu dienu brīvā vaļā viegli dzīvodami, likās, ka ļaudis ietu pretī kādiem svētkiem, tik pacilāti viņi sajutās.

— Kādi ziedi vasarā, Tādi manā vainagā, Zirņu ziedi, pupu ziedi, Pelēkie rudzu ziedi!

Tā dziedāja Jūlija.

Pikuma Ādams viņai bija apķēries ap vidu, un viņi abi gāja dziedādami, laimīgi un nebēdādami par citiem.

Palskalniete redzēja, ka viņas grūtajām domām nebija nekāda pamata, tā vienīgi bija vārdu rotaļa, ar kādu vīrs viņu bija apveltījis un kādā viņš to ievilcis, gaidīdams atbildi. Kristīne gāja steigdamās, viņa sajutās atvieglota, kad parādījās mājas vārti un vezumi iebrauca pie šķūņa nojumes.

Nu bija beigusies diena, viņa iegāja mājā un devās tūliņ savā kambarī, aizmirsusi visus saimnieces pienākumus. Ēnas bija iegūlušās logos, viņa bija pateicīga šīm ēnām, tās nomierināja un bija labākas par nemierīgo dienu.

Kristīne nometa savu darba apģērbu, viņai riebās šīs drēbes, pie kurām bija pieskārušās vīra rokas tanī brīdī, kad viņš bija to zobojis un pazemojis, atstumdams uz visiem laikiem no savas sirds…

Viņa paņēma drēbes, iesēja tās baltā linautā un nastiņu ielika skapja dziļākajā kaktā, tad viņa uzvilka kreklu un, piegājusi pie spoguļa, izsukāja matus, sapīdama garā, bagātā pīnē pāri pleciem.

Spoguļa stiklā atvizēja nobālusi seja, viņa bija kā sastingusi, rokas kustējās un cēlās, bet Kristīne pati nejuta, tik cieta un smaga viņa bija.

Kristīne neiededzināja spuldzes, kā bēgle viņa apgūlās savā gultā un nodrebēja, te apgulsies saimnieks, tas pats, kurš viņu bija pievīlis, atstādams vienu un gurdenu, bez mājas, kā pamestu klaidoni…

Galva šķita tik smaga, ka Kristīne nepūlējās to pacelt no spilvena, naids klusi un dziļi apslēpās viņas dvēselē un darīja viņu pacietīgu, aizsar​gādams pret līdzcietību un pazemojumiem.

Neviens nenāca, sen apklusa dzīvība visā mājā, un Kristīne aizmiga, klusi un mierīgi elpodama, miegā aizmirsdama dienas nelaimi. Viņa nedzirdēja, ka ienāca palskalnietis un apgūlās viņai blakus, un tikai tad, kad viņš pārlika savu nakts gaisā izvēsušo roku pāri viņas krūtīm, viņa pamodās un pirmā mirkli piespiedās tam klāt, kā arvien bija darījusi, aizmirsusi, kas noticis. Tad viņa pēkšņi atcerējās un rāvās projām, strauji aizgriezdamās un nevēlēdamās vīra tuvumu.

Palskalnietis mierīgi pagrieza viņu atpakaļ, viņa rokas bija stiprākas par Kristīni, viņš to apskāva cieši, un brīdi viņi tā gulēja naidīgi un sveši. Tad viņš, mierīgs un visu pārdomājis, sāka runāt.

— Kristiņ, vai tu domā, ka cilvēkam viss ir iedots, ja viņš saņēmis no tevis lielu sētu?

Viņa neatbildēja, un viņš varēja turpināt, ko gan līdzēja viņa runāšana, ja tanī cita nekā nebija, kā vien izsmiekls un kaila atzīšanās, Kristīnes nostumšana malā. Varbūt, ka viņš tai atņems arī saimnieces atslēgas un viņas vietā pacels kādu savu draugaļu?

— Nē, — tagad palskalnietis smējās, viņš atkal saprata un uzminēja Kristīnes domas.

— Nē, sētu es tev neatņemšu. Tanī dienā, kad es vairs nespēšu te dzīvot, es aiziedams atstāšu tev sētu veselu, un neviena cita tavā vietā man blakus nestāvēs un nevaldīs pār Palsu kalnu. Palsu kalns ir tavs, un, tev viņu atņemdams, es biju nodomājis atdot atpakaļ taviem bērniem. Nu tas vairs nenoliks, varbūt, ka tu pati viņā valdīsi, viena pali, kā jau līdz tai dienai, kad es atnācu! Redzi, Kristiņ, tu aizgriezies no manis, kad es runāju par sveša bērna pieņemšanu, tavai cietai un negudrai lepnībai pretī es nostādīju Jūliju, kaut gan viņa man nav paļāvusies un es arī viņu neesmu aicinājis, bet viņa

nebūtu nogriezusies, viņa' saprastu, ka grūti dzīvol kalna galā un valdīt pār mantu, ja nezina, kādēļ cilvēks to dara, ja nezina, ka aiz viņa stāv jaunā audze un lūkojas uz tēva plato ceļu, cik varenu tas ieminis sev teku un cik labi būtu darīt tāpat un veidot sevi stipru un derīgu dzīvei, un tā mēs, Kristiņ, redzētu, ka mūsu darbs nav bijis velts!..

Nu viņa neļāva tam vairs runāt, naidu pārspēja mīlestība, tā pati mīlestība, kura Kristīni aizveda pie tīlenieka, un elsodama sieva neļāva vīram runāt, spiezdamās klāt, raudādama, nožēlodama un gauzdamās, gluži kā mazs bērns, kam vairs nav aizstāvja un neviena atbalsta.

— Neraudi, Kristiņ, kaut gan aizliegt es nevaru, citu atvieglojumu nespēdams dot. Redzi, Palsu kalns un tu bez bērniem sveriet man par maz, es runāju godīgi un to tev pasaku, un, ja mēs uz priekšu dzīvosim kopā, tu man ceļā nestājies, es labprāt negribētu tevi atstāt un visu to darbu, ko esmu iesācis. Es negribētu tevi atstāt, Kristiņ, tādēļ ļauj man dzīvot tā, kā man pašam patiks.

Kristīnes ķermenis bija smags un ļengans, viņas miesas novīta, dzirdot Šos vārdus, bet viņa neatrāvās no vīra, viņa juta savu likteni vareni bangojam, un viņa negribēja ļauties šīm bangām, lūkodamās pēc miera un apdoma, svelošais naids gruzdēdams izdega, viņa pacēlās atstumta, bet apskaidrojusies, domādama tikai par saimnieku, kuram jādzīvo Palsu kalnā un kuru viņa bija izraudzījusi.

— Tu pats zināsi, kā tev jādara, — viņa teica, gluži tāpat kā toreiz, kad viņa šos vārdus bija dzirdējusi no tīlenieka kā uzmudinājumu un apliecinājumu visai tālākai dzīvei.

— Tu pats zināsi, kā tev jādara, — viņa atkārtoja un pieglaudās, atspiezdama savu galvu blakus viņa galvai uz vieglā dūnu spilvena.

— Kristiņ, mana sieva, es nedomāju, ka tā būs, Dieva vārds, es nezināju, ka tā iznāks ar mums…

— Neatstāj Palsu kalna zemes, tai patīk saimnieks, un es lūkošu kļūt tāda, kāda tev patiks.

— Labi, Kristiņ, ja vien tu varēsi.

Palsu kalnu ieskāva vasaras nakts, tanī elpoja kalnu un ieleju zeme, sīkie krūmi un retie, augstie koki, tālumā zibēja mežs, tumšs un biedēdams, dārzos smaržoja sarkanas ogas un ziedēja puķes, un visur snauda ziedi, lapas un zāle, siltās saules sasildīti, ieslīguši īsajā nakts dusā.

— Piedod man, Kristiņ, mana sieva.

Rudzu mēneša vidū, kad Palsu kalna tīrumos skanēja lūztošo vārpu troksnis un mašīnas staigāja pāri laukiem, palskalnietis kādu dienu atgriezes mājās, atvezdams Krima Pēteri, kurš brauca pie Kristīnes no sava dēla tālās sētas, nevarēdams aizmirst dzimto pagastu.

— Vai tie ir Liepu lauki?

— Jā, Krim.

— Tas man ir brīnums, ka cilvēks no pilnīga posta varējis pacelties varenā sētā, pat jaunu dzīvojamo māju uzcēlis, sētu aptīrījis, dārzus dēstījis un tīrumus kopis.

— Tas ir centīgs kaimiņš.

— Liepa?

— Tā jau viņu sauc, Krim.

— Tu esi joku vedējs, radiniek, Liepām nekad nav paticis darbs, kaut gan izšķērdētājs viņš arī nebija, turēdamies uz savas zemes, roku nepielikdams pie darba, iztikdams ar niecīgu daļu, zemi atdodams atpakaļ mežam.

— Tas laiks aiz kalniem, nu tu pats redzi viņa centību.

— Redzu, bet saki, vai viņam nebija skolots dēls?

— Nē, Krim, meita.

— Jā, nu es saprotu, iegātnis apgriezis dzīvi uz otru pusi.

— Nav vēl iegātņa, Liepu Marija saimnieko bez tāda palīga.

— Tad viņai ir vīra prāts, — Krims īsi apbrīnoja.

Kad viņi brauca garām Liepu pakalnei, no grāvja malas uz ceļa pēkšņi iztuntuļojās mazs zēns, viņš žigli metās pretī zirgam un braucējs ar pūlēm to apvaldīja, jo Palsu kalna bēris bija ļoti straujš un traucās uz priekšu.

— Bērns atstāts viens pats bez uzraudzības, lūk, piekalnē ļaudis pļauj rudzus, viņš būs atklīdis lejā un meties mums pretī, — gudroja Krims, bet palskalnietis, pasviedis grožus, pacēla zēnu un, pārlēcis pār grāvi, gāja pa tīrumu augšup.

— Kā tevi sauc?

— Par Jāni, — zēns atbildēja skaidri un nebaidīdamies, viņš bija ieraudzījis sīko zelta pulksteņa saiti un nu ņēmās apbrīnodams un aptaustīdams. Palskalnietis vērās zēna sejiņā, un viņam pretī raudzījās Marijas pazīstamās acis, zēns likās tik pazīstams un redzēts, ka viņam kļuva karsti un viņš nesaprata pats savu domu.

Vai tas nebija Marijas bērns?

Neviens nekā nebija dzirdējis par viņas vīru, varbūt, ka tas dzīvoja pilsētā un viņa viena pati vadīja Liepu saimniecību?

— Kur tava māte, dēliņ?

— Augšā, viņa pļauj rudzus, — mazais atbildēja, ar rociņu rādīja augšup, un palskalnietis ievēroja, ka uz leju steidzās kāda sieviete, viņa sāka skriet un neapstājās, līdz bija nokļuvusi pie nācējiem.

Tā bija Marija.

Smagi elpodama, nobālusi, rudzu rogām aplipušām drēbēm, viņa stāvēja palskalnieša priekšā un raudzījās viņā izbiedēta, tverdama bērna rociņas, kuras vēl arvien darbojās ap zelta saiti.

— Vai viņam kaut kas noticis?

— Nē, Marij, bet varēja notikt, — un palskalnietis, īsi atstāstīja, kā zēns izvēlies uz ceļa un meties pie straujā zirga.

— Viņam .patīk zirgi, — atbildēja Marija, tagad viņa sniedzās pēc bērna, un viņš atkal nogriezās, neļaudams ņemt sev nastu no rokām, iekams viņa nebūs dažus vārdus pārmijusi.

— Kam pieder šis puika, Marij?

— Viņš pieder man.

Palskalnietis pacēla bērnu augstāk un vēlreiz paraudzījās viņa sejiņā, tad vīrs iedrebējās un piespieda bērna galvu sev klāt, mazu brīdi viņš tā turēja un tad pasniedza bērnu Marijai.

Ja es to būtu zinājis, Palsu kalnam būtu cits saimnieks!

— Mēs tev neticam!

— Gan tu dzirdēsi to, Marij, Palsu kalns ir nabags, bet tava piekalne ir bagāta…

— Mēs tev neticam, kaut arī mums grūti vieniem pašiem.

Viņa pagriezās un ar bērnu kāpa kalnā, vīrs raudzījās pakaļ un šinī mirklī viņam gribējās pamest visu, nākt pie sava bērna, viņa mātes un strādāt kopā, iet pretī gaišai un neaptraipītai dienai, atrast to dzīvi, kādu viņš bija cerējis atrast Palsu kalnā, pirms salikšanās ar Mariju.

Ja Kristīne būtu viņam dzemdējusi bērnus, palskalnietis, aizliegdams sevi, būtu palicis, bet tagad viņu nevarēja piespiest neviens, ja Kristīne nespēja izpildīt savu pienākumu! Pēteris Krims gaidīja uz ceļa, palskalnietis pēdējo reiz pagrieza skatu pret pakalni, un viņš ievēroja, ka mazais zēns vicināja lejup sīku zaru, kā sveicinādams.

Palskalnietis uzmeta savu cepuri gaisā, un tad viņš sēdās ratos, blakus Krima Pēterim.

— Saki, kad beidzot sagaidīsim tavu mantinieku?

— Prasi Kristīnei, viņai labāk jāzina, — īsi atbildēja Palsu kalna saimnieks, iegriezdams bēri

zaļajā gatvē. • — Ak tā, tad nu gan nav labi.

Nu viņi bija atbraukuši un Kristīne iznāca savam radiniekam pretī, viņa bija jautra un braša, sarkanais, vieglais apģērbs gaisīgi plīvoja ap pleciem.

— Trīs gadus tevi nebiju redzējis, — sacīja Pēteris Krims, turēdams rokās mazo ceļa somu un apsveikdams radinieci, lūkodamies viņas smaidīgajā un laipnajā sejā. Viņš nemanīja nekādas rūpju pēdas viņas pierē, kaut gan palskalnietis nule bija runājis sūri un gauži.

Saimnieks apgrieza zirgu un aizbrauca pie ralnīcas, bet Kristīne veda Krimu pa kāpnēm augšup, jaunajā lievenī dārza pusē, kur palskalnietis bija iekārtojis arī piebraucamo ceļu, skaisti apēnotu bieziem, cirptiem krūmiem un kļavām.

Palskalnieša kambarī tagad bija vairāki plaukti, pilni žurnāliem, laik- ļ rakstiem un grāmatām, viņa galds bija apkrauts papīriem un varēja redzēt, ka viņš savos brīvajos brīžos te bieži sēdēja un darbojās.

Pārējās telpās viss bija gluži tāpat, kā Kristīnes kāzu laikā, un nu varēja redzēt, ka viņi bija nodalījušies katrs savā pusē, katrs savā istabā.

Iesēdēta" māja, — sacīja Krims, nākdams un pakārdams mēteli priekšnamā.

Kristīne viņu ievilka mazajā ēdamkambarī, kur gaidīja uzklāts galds, un radinieks varēja iebaudīt viņas pašas pagatavotos gardos ēdienus.

— Pagaidīsim, līdz atnāks saimnieks, — un Krims atstūma šķīvi, uz kura Kristīne nupat gatavojās uzliki jēra cepeša gabalu. Viņa pasmējās un sacīja, ka viņš ilgi neatnākšot, gaļa atdzisīšot.

— Ēd, radiniek, ēdīsim mēs abi un tad iesim apraudzīt sētu, tev būs ļ prieks redzēt, ka mēs esam kāpuši kalnā.

— Kur tad paliek saimnieks?

Palskalnietis jau nāca, viņš tiešām nāca atpakaļ un laipns apsēdās pie ! mielasta. Kristīne ilgi nebija redzējusi vīru tik jautru un labvēlīgu, viņš i lielīja ēdienu un paglaudīja saimnieces roku, viņš apvaicājās Krimam, kā tas izlavījies no mājas pļāves laikā un cik ilgi varēšot te palikt, vai neesot vienalga, kur cilvēks dzīvojot, ja tikai viņam esot zeme un darba miers.

— Es uzaugu līdzenumā, bet tagad dzīvoju kalnā un visur man ir labi, Krim, — palskalnietis piecēlās un atnesa ābolu vīnu, labi nogulējušos dzērienu, un tagad Kristīne redzēja, ka vīrs iedzēra lieliem malkiem, liedams alus glāzē, lai tiktu pamatīgāks malks. Viņš izdzēra piecas glāzes no vietas, gandrīz neatņemdamies, un Krims pabrīnījās par tādu varenu kāri.

Vai nebūs par daudz dienas laikā, tev jau vēl jāiet uz tīrumu?

— Vai tu mani par puiku turi?

— Dzer, cik tev patīk.

Krims arī pacēla vīna trauku un, kad viņš izdzēra, tad juta karstu un dzīvinošu veldzi un pasmējās, piekrizdams palskalnietim. Viņš dzēra vēl vienu un tad beidza ēst, pateikdamies radiniecei un piegriezdamies saim​niekam, turēdams rokā papirosu kārbu.

— Man tabaka nepatīk, es iedzeru sava dārza augļu sulu. sajaucu miežus un apiņus, bet tabaka man nav draugs.

Ienāca Jūlija un novāca galdu, Kristīne sēdēja dziļajā sēdeklī, un viņas gaišā seja spilgti atvizēja pret sarkano apģērbu, viņa turēja rokām apskautus ceļgalus un runāja te par vienu, te otru lietu, bet visas šīs lietas grozījās ap Palsu kalnu. Viņas domas auga un veidojās te, un nekā cita viņai nevajadzēja, visu mūžu viņa varēja pētīt savu sētu, zemes platību un ļaudis ap to. Kas tad bija labāks?

Viņa necieta svešas sejas un svešas valodas, un, šinī kalnā ienākot, visiem vajadzēja pamest aiz sevis citu domu izklaidību un troksni. Jūlija gāja paklusi, tā bija pieradinājusi Kristīne, un viņa ģērbās tīri,

jo arvien vajadzēja strādāt saimnieku kambaros.

— Jūlija, še iedzer vīnu, — saimnieks pasniedza glāzi gaitniecei, viņa nosarka un paņēmusi izdzēra, tad nolika tukšo trauku atpakaļ un brīdi pastāvēja pie galda, nezinādama, ko darīt, iet vai arī palikt un klausīties, ko dzīrotāji runā.

Kristīne viņu neaizraidīja, bet tikai skatījās, cik ilgi Jūlija stāvē^-viņa slepus smīnēja, vērodama gaitnieces sarkanās rokas un sviedros norasoto pieri, un palskalnietis pamanīja, cik nicības pilna bija viņa sieva, paslēp​damās gudrā un vienaldzīgā mierā.

Jā, ko viņa citu varēja darīt?

— Ej nu savā darbā, — viņš viegli iesita meitai pa pilnajām gūžām, Jūlija iesmējās pilnā kaklā un muka projām uz durvīm, turēdama rokās traukus.

Pēteris Krims paraudzījās savā priekšā, un viņš redzēja, ka Kristīne sēdēja atmetusi rokas aiz galvas, pilna, skaista un ziedoša sieva, klusas spīts un labu cerību dvesta, bet palskalnietis zvilnēja pie galda, reibuma pilnām acīm, vēl arvien liedams vīnu savā glāzē.

Tiem diviem bija nemierīga dzīve, to nu kalējs redzēja gaužām skaidri, un viņam vairs negribējās sēdēt un klausīties neīstās valodās, redzēt, kā palskalnietis glaužas ap savu gaitnieci.

Viņš cēlās, un saimnieks paraudzījās viņā izbrīnījies un nedrošs.

— Kur tu iesi?

— Ārā, gribu redzēt, kā tu dzīvo.

— Labi, iesim, Krim, vai tu negribi sēdēt zirga mugurā? Man šodien ir divi brīvi kumeļi, tad apskatīsim visu platību, — piedāvājās palskalnietis, un Kristīne piebalsoja, tā Krims visu labi apskatīšot.

— Nebūs slikti, iešu tikai pārģērbties.

Pagalmā gaidīja divi apsegloti zirgi, pats saimnieks jāja labprāt, un viņam segli glabājās mājās, viņš tos turēja kārtībā ikvienai vajadzībai. Krims rāpās zirgā, un viņi abi aizjāja apskatīt Palsu kalna laukus, viņa diezgan bagāto neaizskarto mežu.

— Apskati labi visu zemi, kuru man palīdzēji iegūt, iegalvodams Kristīnei, ka esmu labs cilvēks, ka visi tīlenieki ir droši darba darītāji un nepalaidīs sētu. Tad nu apskati labi, ko esmu ar zemi izdarījis, varēsi neticīgajiem radiem laist ziņu, citādi tie mani jau sen nolādējuši. Varbūt, ka viņiem taisnība, kur es likšu Palsu kalnu, viņš man uzgūlies uz pleciem un spiež, kā bagātnieku spiež netaisni iegūtā nabaga tiesa.

— Tīle!

— Ko tu kliedz, Krima Pēteri, visi nevar būt tik godīgi kā tu, visiem nav tādu centīgu bērnu kā tev, un tic nevar atstiept savas muguras bērnu pavēnī!

Krims stingri saturēja pavadu un jāja blakus palskalnietim, viņš gan vērīgi raudzījās visapkārt un redzēja viļņainos tīrumus, kur vietām šalca pļaujammašīnas un skanēja ļaužu balsis, bet viņš gribēja arī izrunāties, uzmundrināts palskalnieša sīkiem un zobgalīgiem vārdiem.

— Vai tev Palsu kalns jau par nastu kļuvis?

Tā kā neviens Krima Pēterim neatbildēja, tad viņš neatlaidās un jautāja atkal, noturēdams zirgu un nelaizdams rikšiem. Diena tuvojās saulrietam, viņi jāja krustām šķērsām un visu labi apredzēja.

— Ja Kristīnei nebūs bērnu, vai tev nepietiks bagātības, kurā mūža vakars salds un mierīgs, un jūs abi viens otram blakus, savā mājā mierīgi un savu dzīvi izdzīvojuši, pateikdamies Dievam par savu likteni.

— Nē, tā gluži nav, — palskalnietis atbildēja.

— Tad tev nevajadzēja Kristīni precēt.

— Jā gan.

— Tad man jāsāk šaubīties par tavu goda prātu, Jāni Tīle, citi tavi ļaudis nebija tādi, viņi apņēma sievas un dzīvoja ar tām savu gājumu, bet tu atnāci, paņēmi Palsu kalnu, neesi to nemaz nopelnījis un nu gribi padzīt Kristīni, kurai īstenībā viss pieder.

— Es tev varu laist ar pātagas kātu ģīmī, Krim, bet nedarīšu tā, nobeigšu ķildu miera vārdiem, un tu apklusīsi, par to es galvoju.

— Nelgas valoda!

— Ja es iešu no šejienes, tad tāds pats kā ienācu, visa manta paliks te, arī tā, kuru savā prātā iemantoju!

— Viegli pateikt, kad darīsi, tad redzēsim! Vai Kristīne zina, kā tu domā par viņu un ko gudro nākamai dienai?

— Jā.

— Tad gan viņa tik mierīgi nesēdētu, — neticīgs zobojās Krims, palaizdams pavadu vaļīgi. Nu viņi bija nokļuvuši klusā apvidū, kur sākās Palsu kalna mežs.

— Kristīne cer, ka zemes varenība un Palsu kalna apcirkņi mani neatlaidīs.

— Tā būs, tu plāties, bagātā maizē iesēdies, gluži tāpat kā tavs rads, kuram kāzās es gribēju iedauzīt pakausi par nekrietnu un negodīgu valodu, tu mani tad nosauci par piedzērušu!

— Atminu, Krim, atminu, tev ir skaidra galva…

Krims brīnīdamies klausījās palskalnieša rūgtajā valodā, bet viņš vēl arvien nesaprata viņa negudro prātu, un viņam nepatika bagātā zemnieka izlaidīgās domas.

— No sākuma viņa tev patika…

— Jā, patika, es Kristīni iekāroju, un tā nebija mīlestība, bet ar tādu ļaudis nodzīvo visu mūžu kopā un nešķiras. Iekāre ir spēcīga un laba, dzen ļaudis uz priekšu, viņi rada bērnus, viņiem patīk mainīgie prieki un bēdas, un tā paiet mūži, ja Kristīne būtu auglīga, es pie viņas paliktu!

— Tev laikam kāda cita iecerēta?

— Jā, Krim…

— Vai tu viņu pazini pirms Kristīnes?

— Jā un nē.

— Kas tie par vārdiem?

— Es viņu iepazinu dienu pirms mūsu kāzām…

— Tad gan tavs prāts ir bijis svārstīgs, īstens vēja precinieks tu esi bijis, — dusmīgi zobojās Krims, pieminēdams Kristīnes mātes brāļa, vecā Zvejnieka, drūmo zīlējumu.

— Nē, mans prāts tāds nebija, bet es esmu tikai cilvēks un par šo meiteni biju jau agrāk domājis, pirms Kristīnes, domājis, viņu nepazīdams, un, tikai ļaužu valodām ticēdams, viņu metis pie malas.

Tanī dienā es viņu satiku un redzēju, ka biju nepareizi darījis… Bet savu doto vārdu es izpildīju un būtu pildījis arī līdz galam, ja vien Kristīnei… Tagad tai otrai no manis ir bērns, Krim, un tam bērnam nav tēva! Viņa māte man mīļāka par visu pasaulē, un tomēr es viņu būtu aizliedzis, to viņa zina, tagad es nezinu, kā nu būs.

Krims pieturēja zirgu, un arī palskalnietis darīja to pašu.

— Vai tu man nevari pateikt, kas viņa tāda?

Jānis Tīle raudzījās Kristīnes radiniekā, kurš, aizstāvēdams Rūžu dzimtu, bija pieslējies Kristīnei un bija godīgs cilvēks. Bijušais kalējs arvien bija pratis izvadīt savu likteni un tagad viņa bērniem piederēja plaša sēta tālā pagastā, viņš valdīja pār šo sētu, nebija sīks un varēja spriest par nopietnām lietām.

— Tu man prasi?

— Ja tu vari atbildēt, es tev došu padomu, kad dzirdēšu viņas vārdu.

— Tā ir Liepu Marija, Krim.

Nu viņi atkal sakustināja pavadas un zirgi sāka iet sīku soli.

— Es redzēju, ka panīkusi sēta piekalnē atzēlusi, bet varbūt tu devi naudu un visādi atbalstīji savu draugaļu, tad viņai nebija grūti pacelties…

— Viņa man nav nekāda draugaļa, no tās Lieldienu nakts es viņu vairs netiku redzējis, tici man, Krim, un šodien es viņu atkal ieraudzīju, kad izglābu pats savu dēlu, nemaz nezinādams, ka tas ir mans zēns. Viņa aizgriezās un paņēma projām bērnu, bet zēnam ir mana līdzība un viņš labprāt man pielipa… Visus šos gadus viņa cīnījās kā slīkdama, bet nu tu pats redzi, Liepu pakalne zeļ!

Jo ilgāk palskalnietis runāja, jo nedrošāks kļuva Krima Pēteris. Nule viņš skaidri redzēja, ka Palsu kalns saimnieku nenoturēs un Kristīnei nebija nekādu cerību. Vienīgi Krimam nebija ticības, ka palskalnietis pildīs savu vārdu un atdos Kristīnei visu atpakaļ, tam viņš neticēja, ievests saimnieka maldīgajā atziņu juceklī.

— Kur tu paliksi? Vai viņa tevi sagaidīs, ja šodien aizgriezās un ja tu taisnību runāji?

— Tam visam vēl daudz laika, neaizmirsti Kristīni, es lūkošu kādu dienu ar viņu runāt, kad būšu atkal sētu atdāvinājis viņai atpakaļ un palicis kā gājēja puisis, tad tu varēsi apliecināt, Krim, ka man var ticēt.

— Nē, ticēt tev nevar.

Palskalnietis nokāra galvu, un tad viņš uzsita zirgam ar pātagu un sāka lēkšot. Krims aiz muguras jāja lēni un pēc brīža auļotājs apstājās, tagad viņi iejāja pagalmā katrs par sevi un Jūlija, skalodama piena traukus, abos vīros noskatījās izbrīnījusies un ziņkārīga.

Garām iedams, palskalnietis uzsita ar pātagu viņai pa plato muguru, un meita izslējās taisna un jautra.

Krims iegāja laidarā, kur piesiets mīdījās milzīgs vērsis, tas iebaurojās, svešinieku redzēdams, un nāsis viņam izplētās platas un niknas, lops raustīja savu dzelzs saiti un gribēja norauties. Kad ciemiņš pagriezās, viņš uz sliekšņa ieraudzīja Kristīni. Viņa stāvēja rieta blāzmas apspīdēta un likās izbiedēta.

— Kur tu paliki, vai jūs abi saķildojāties?

— Nē, Kristiņ, kādēļ lai mēs ķildojamies? Palskalnietis ir jaunāks par mani un viņam dažās lietās citas domas, bet tas jau nenozīmē, ka mēs ķildojamies.

— Tad ir labi, nāc man līdzi, pasēdēsim atkal kopā, nezinu, kad tevi sagaidīšu, radiniek.

— Iesim, Kristiņ.

Viņi sēdēja pie vakariņu galda, aiz logiem varēja dzirdēt, kā pagalmā smējās Pikuma Ādams ar Jūliju, viņi klaigāja pa visu sēļu, un Kristīne sacīja, ka Ādams rudenī ņemšot Jūliju pie sevis.

— Jūlijai pašķiras darbs, bet tad mums būs jāmeklē divi jauni gaitnieki. Ādams meklēs sev zemi, viņš vairs negribēs pūlēties priekš otra, ja tam būs Jūlija, — domāja palskalnietis, klausīdamies kņadā un smieklos.

— Tad gan.

Pēteris Krims brīnījās, viņi sēdēja trijatā, runāja mierīgi un laipni, nemaz neatgādinādami, cik ēnaina īstenībā šī māja un cik viņā daudz posta tukšuma un posta bezcerības.

Viņam gribējās pārtraukt nelabo mieru un izrunāties ar abiem, vest viņus pie prāta un pasargāt Palsu kalnu no bojāejas. Jau neskaidri viņš nojauta, ka no šīs sētas nepaliks akmens uz akmeņa, ja viņas cilvēki negrozīs savas domas un neapgaismos savas sirds neskaidrību.

Krima Pēteris sevī nolādēja to dienu, kad viņš bija atnācis pie Kristīnes un aizrunājis par tīlenieku, viņš jutās līdzvainīgs šinī tumšajā likteņa rotaļā.

Bet, kad Krims pacēla acis un gribēja sākt runāt, .viņš redzēja pals- kālttieša brīdinošp, ciešo'

Skatu un āpklūsa sevī. Varbūt, ka tiešām nebija pienācis, laiks, uņ ļar nu "šis laiks izklīdifia Saimnieka ļaunās domas?

Laiks iespēja visu.

— Tavai meitai ir bērni, radiniek, saki, vai viņa nedotu mums vienu no saviem dēliem vai meitām uz Palsu kalnu? Bērns būtu mums labs, tad mēs nesēdētu vakaros vieni paši, — pēkšņi sacīja Kristīne, vērīgi ielūkodamās radiniekā.

— Nē, Kristīn, māte savus bērnus neatdod.

— Bet Palsu kalnā viņiem būtu labāka dzīve!

— Es tā nedomāju, tavas rokas un tava sirds nav pieradušas pie bērniem, un mana meita mazos audzina savā ieskatā. Viņa dod lielu brīvību, mātes mīlestību, labu ēdienu, apģērbu un nekā neaizliedzas tiem.

Kristīne kļuva īgna un nevarēja vairs apvaldīties, palskalnietis lūkojās viņas piesarkušajā sejā tin dusmīgajās acīs un kratīja galvu, bet viņa vairs nenorimās.

— Kā tu runā radiniek? Vai tu pats saproti, kā tu mani vaino?

— Nē, es tevi nevainoju, Kristīn, — mīksti sacīja Pēteris Krims, glaudīdams viņas roku un mierinādams.

— Tu esi laba, bet tik laba tu neesi, ka tev varētu dot mūsu bērnu, kaut arī viņš kļūtu par Palsu kalna mantinieku. Tā nebūtu tava miesa un asins, un tu esi vēl pārāk lepna, lai aizliegtos bērna dēļ…

Kristīne raudādama noliecās pār galdu, un viņas sarkanie mati viļņaini noplūda uz baltā auta, skaisti mirdzēdami. Viņa raudāja sirsnīgi un klusi, sevī valdīdamās un slēpdamās.

— Radiniek, es esmu tik nelaimīga!

Palskalnietis klusēja, aizgriezies pret logu.

Tanī vakarā viņš vairs nepārmija ne vārda.

Jūlija un Pikuma Ādams bija nozuduši no pagalma, un pēc brīža jaunā gaitniece ienāca pateikt, ka ciemiņam viņa cisu vietu esot uzklājusi jaunajā sienā šķūnī, kā ciemiņš gribējis.

— Paldies, meit!

Viņš tūliņ piecēlās un gāja, bet kambarī palika divi sveši cilvēki.

Pāri Palsu kalnam mirdzēja mēness.

Koku lapas viegli trīsēja gandrīz nemanāmā nakts vējā, un no Kristīnes puķu dārziem cēlās stipras vasaras smaržas, sajaukdamās ar nopļautā siena un labības smaržām. Graudi un ziedi svētīja aizejošo vasaru, rudeni un darīja ļaudis laimīgus.

Pēteris Krims saņēma rokas un domāja par izmirstošās Rūžu dzimtas likteni.

No tās rudens dienas Jānis Tīle neaizmirsa lūkoties uz Liepu pakalni, bet nekad viņš vairs tur neredzēja ne Mariju, ne puisēnu.

Pagasta namā un visur citur, kur viņam nācās iet un sastapties ar eglēniešiem, viņš vēroja, ka Liepu pakalna saimnieks bēg no ceļa un vairās no viņa kā no neskaidra blēža.

Palskalnietis saprata, ka Marija izstāstījusi liepkalnietim, kas viņas bērna tēvs, un šī zināšana padarīja viņu laimīgu, viņš juta, ka tā gribējusi tikai labu un skaidrību, lai viņas dēls varētu dzīvot Liepu pakalnē un tēvs visur pašķirtu ceļu, saprazdams, ka Marija nav lēta prieka meklētāja.

Palskalnietis gaidīja, viņš jau tagad bija mācījies gaidīt, un šī gaidīšana neapnika. Vīrs zināja, ka viņam aug dēls un cerēja, ka viņš iegūs atpakaļ tā māti, iekāms viņa nebūs paspējusi bērna sirdī iedēstīt ļaunu naidu pret savu īsteno tēvu.

Pagastā eglēnieši nerunāja par Liepu ' Marijas likstu, jo neviens to nezināja. Pati vecā saimniece stāstīja, ka bērns esot atvests no tālajiem radiem, kam visai grūta dzīve, un Marija viņu kopjot, viņa mīlot katru bērnu un visus pievācot, kam grūti klājoties.

Gaitnieces mazā meitiņa jau skraidīja pa Liepu pagalmu, rotaļājās pļavās un nopļautajos tīrumos, viņa Mariju turēja par savu otro māti un labi satika ar puisēnu.

Tā mazais Jānis auga paša lielā darba vidū, kad auga Liepu pakalne un kad zeme uzņēma visas lielās sējas un rudenī tās atdeva atpakaļ bagātīgi un neskopodamās. Viņš redzēja paceļamies jaunas ēkas un redzēja, ka māte vakaros ir mierīgāka un priecīgāka, solīdama daudz labu lietu, kad pienākšot ziema un viņa šīs lietas atvedīšot no tālās pilsētas.

— Atved man tādu. pat saiti, kā redzēju krusttēvam pie krūtīm, kurš mani sagrāba uz lielceļa…

— Vai tu zini, kas tas krusttēvs bija?

— Nezinu…

— Vai viņš bija labs?

— Ļoti labs, viņš mani nesa šūpodams, māmiņ…

Marija pacēla bērnu uz augšu un piespieda sev klāt, viņa nevarēja aizmirst, kā palskalnietis vārīgi bija piespiedis bērna galviņu sev pie krūtīm, viņš bija to darījis gluži tā, kā senajā svētku naktī, kad turēja Mariju savās rokās kā lielu, iegūlu dārgumu.

Kopš tā laika, kad pie viņas bija bērns, Marija bija pazaudējusi savu stingro un cietsirdīgo apņemšanos nekad vairs nerunāt ar palskalnieti, viņa bija kļuvusi maigāka, atspirgusi un nekad vēl nebija metusi zēnā ienaida dzirksteli pret Palsu kalnu. Gadījās, ka vecais Liepa rādīja puisēnam māju kalna galā un stāstīja, ka tur dzīvojot ļaudis, vēl ļaunāki kā ērgļi, lai no tiem baidoties un lai ar viņiem nerunājot, ja satiekot ceļā. Tad Marija izlīdzināja plaisu un viņa sacīja, ka tā bijis senos laikos, tā esot veca pasaka, tagad tur vairs neesot apburtas pils, bet gan Rūžu Kristīnes māja, un tur mitinoties labi ļaudis.

— Kādēļ tā dari, meit?

— Neaudzē naidu, tu pats tāds neesi, tēv, puisēnam nav jāzina naids un nav tas jānēsā savā bērna sirdī.

— Es nevaru aizmirst, meit!

— Nevajaga aizmirst, bet neaizmirsti arī to, ka mēs strādājam, drīz vien ļaudis mūs pieminēs godbijībā un rādīs uz mūsu sētu, kā mēs esam to uzcēluši, tad viņi vairs nedrīkstēs nicināt mani, kad uzzinās par manu bērnu.

Liepu saimnieks palocīja galvu, viņš pazina eglēniešus un zināja, ka mantas priekšā tie arvien locīja ceļus un bagātniekiem piedeva visu, ko nebūtu nabagajam atlaiduši. Varbūt, ka tas slēpās visu ļaužu sirdīs, viņi citādi nevarēja?

No Palsu kalna nenāca nekādas ziņas, gaitnieki savā starpā satikās reti, jo Liepu pakalnē dzīvoja tikai precēti kalpi un tiem nerūpēja apkārt- klīšana un jautrības meklēšana.

Viņi dzīvoja tik tuvu un tomēr gluži atšķirti un nekad nesatikās ne pļavās, ne ari tīrumos, katram bija citādi iedalīts darba laiks un gājums.

Liepu dārzā nebija daudz augļu koku, un jaunus kociņus Marija bija dēstījusi tikai pagājušā gadā, tie labi auga un pēc dažiem gadiem varēja gaidīt pirmos ziedus. Mazajam /ēnām trūka sulīgo ābolu, plūmju, bumbieru, un Marija bēdājās, ka nevarēja pasniegt bērnam gardos augļus.

Kādu dienu gaitniece u/ muguras u/ncsa palielu maisiņu ar āboliem, plūmēm un bumbieriem, viņa Marijai stāstīja, ka dāvanu sūtījis ma/ā puisēna krusttēvs, gan jau bērns pats atcerēšoties ēzdams un pieminēšot devēju.

— Krusttēvs? Kur tu viņu satiki?

— Lejā pie ceļa, viņš brauca no krustceļu puses, apturēja zirgu, kad ieraudzīja mani. un tūliņ

iedeva ābolu maisu. Ņem vien, tak jau laikam pazīsti devēju?

— Paldies. Jānis jau kož ābolā.

Puisēns bija pieskrējis un paņēmis sarkano, mīksto ābolu, viņš to ēda, un acis bērnam mirdzēja priekā, tik gards viņam likās ābols. Marija iegāja virtuvē, iznesa balto skalu grozu un ūdens spaini.

Viņa nomazgāja augļus un tos iebēra gro/ā, tad, paņēmusi puisēnu pie vienas rokas un grozu pie otras, Marija iegāja istabā.

— Kur tu ņēmi ābolus, māmiņ?

— Krusttēvs atsūtījis.

— Krusttēvs, krusttēvs! — mazais lēkāja pa kambari un kliedza pilnā kaklā, tad viņš apklusa un kaut ko pie sevis zīlēja, slepus pamezdams skatu uz māti. Viņš nāca un ēda ābolu no groza, bet bija kluss un necēla troksni.

Marija devās pie darba, nu jau viņas laidarā bija desmit slaucamo govju, pulks teļu un aitu, cūku kūtī barojās daudz cūku, un sētā bija Dieva svētība mājputnu. Viņa un māte kopa sētas soli, un, kad vien jaunajai saimniecei atlika brīvāks brīdis, viņa steidzās uz lauku.

Liepu pakalne nu piederēja viņai, tēvs pilnā norakstā bija māju atdevis meitai uz visiem laikiem, Marija varēja darīt, kas tai patikās un kā viņa to labāk prata.

Neskaitāmas reizes viņa bija glaudījusi tēva roku un pateikusies, ka viņš sētu paglābis no parādiem, tagad pakalne cēlās vieglāk, vajadzēja tikai strādāt un neaizmirst, ka ikvienā dienā gaidīja jauns darbs.

Viņa nekad neaizmirsa darbu un savu puisēnu.

Bija jau sila mēneša beigas, sakņu dārzos nācās noņemt saknes, varēja gadīties salnas, Marija ar māti darbojās dārzā pie lielajām sakņu gubām, bet zēns klīda apkārt pa savu mīļo sētu, visur atrazdams jaukas rotaļas un laika kavēkli.

Kad Marija apskatījās apkārt, vairākkārtīgi saukdama puisēnu, viņa nedabūja atbildi, viņš bija pazudis.

— Gan atnāks, būs aizskrējis pie govju aploka, — mierīgi noteica māte un rāva runkuļus, mezdama kaudzē. Marija vēl paklausījās, bet tad arī viņa ķērās pie darba.

Diena bija silta, tikai pret vakaru laiks parasti kļuva vēss, un naktis bija aukstas, zālē jau visur metās un trīsēja tīmekļi, tie sudrabaini glaudās un tinās pār lapām un pēdējiem ziediem.

Kamēr sievietes strādāja sakņu dārzā, mazais puisēns žigli notecēja lejup pa šauro taciņu un tecēja prom uz ceļa pusi, viņš neskatījās nemaz atpakaļ, tikai steidzās uz priekšu, kaut gan dzirdēja mātes saucienus. Viņš sevi mierināja, domādams, ka tūliņ griezīsies atpakaļ, tiklīdz būs parunājies ar krusttēvu un izlūdzies no viņa skaisto zelta saiti, un tas noliks tūliņ, tepat jau bija ceļa līkums, kur viņš sastapa krusttēvu kādu laiku atpakaļ.

Nokļuvis uz ceļa, bērns apskatījās visapkārt, bet nekur neredzēja neviena cilvēka ne staigājam, ne braucam. Augstu kalnā, kur stāvēja Palsu kalna sēta, viņš ievēroja, ka tīrumā pie avota kustējās ļaudis. Varbūt, ka tur bija arī krusttēvs?

Zēns tecēja pa ceļu augšup, arvien tuvāk kalnam, tad viņš pārrāpās pāri grāvim un iekūleņoja pļavā, nu vairs tālu nebija tīrums.

Viņš jau bija pavisam nokusis, kad pienāca pie cukurbiešu vilcējiem, tie krāva izrautās bietes lielās kaudzēs un, kad ieraudzīja puisēnu, ie​kliedzās, un sāka māt rokām, aicinādami nākt vēl tuvāk.

— Kam tas bērns pieder, kur tāds gadījies? — ieprasījās Palskalnu Jūlija, noslaucīdama smilšainās rokas gar sāniem un tuvodamās puisēnam.

— No kurienes tu nāc, dēliņ?

— No Liepām…

— Ak, no Liepām? Ko tu mums teiksi? Raugait, ļaudis, tas ir nabaga puika, vecākiem neesot ko grauzt, Liepu saimnieki paņēmuši pie sevis. Vai tu savu māti atmini?

Tā Jūlija bērnu apbēra ātriem jautājumiem, un viņš nekā nesaprata tās valodā, raudzījās pēc krusttēva, pieskrēja pie vīriem, bet krusttēva starp tiem nebija.

— Ko tu meklē?

— Krusttēvu.

— Kāds tad tavs krusttēvs bija? — smējās Jūlija, pūlēdamās zēnu saķert, bet tas no ņiprās meitas bēga projām, viņam Jūlija nepatika.

— Viņam zelta saite pie svārkiem un skaists, liels bēris, baltu laukumu pierē…

— Tas jau ir mūsu saimnieks, — iekliedzās Jūlija, sasizdama rokas un palikdama stāvot, bet pārējie tikai smējās un skatījās, ko bērns darīšot, neatradis savu krusttēvu.

— Saimnieks un saimniece nāk, — iclcicās Pikuma Ādams, pavēries pret kalnu un redzēdams gar avotu nākam divus cilvēkus.

— Krusttēv, krusttēv!

Bērns tūliņ pazina palskalnieli un steidzās tam klāt, klupdams un atkal celdamies, viņa sīkā sejiņa staroja, ar rociņām tas pinās vīra drēbēs un glaudās pie tā sejas, kad palskalnietis pacēla bērnu uz augšu un piespieda sev klāt.

Kristīne stāvēja un ziņkārīga raudzījās, kā palskalnietis sarunājas ar svešo puisēnu, viņai samācās ģīmis, redzot, ka vīrs noņēma savu zelta saiti un to atdeva bērnam, viņš to apmeta zēnam ap kaklu, lai nepazustu un glaudīja bērna vaigus, paijāja viņu un nemaz negribēja izlaist no rokām.

— Bērns pazaudēs dārgo saiti, ņem viņu atkal prom, — mācīja Kristīne, izstiepdama roku, gribēdama paņemt saiti, bet viņa saiti nedabūja, jo zēns metās pie palskalnieša un glābās pie viņa, negribēdams savu iegūto mantu atdot.

— Krusttēv, ved mani projām pie māmiņas!

— Sēdi gluži mierīgi un atpūties, Janci, raugies, tava sēta pakalnē, nav jābaidās, un, kad būsi atpūties, es pavadīšu, aiziesim abi.

Kristīne pienāca klāt un paraudzījās puisēnā.

— Jā, tas ir Marijas radu bērns, var jau manīt līdzību, tam ir Liepu asinis, — viņa teica un izvilka no groza gabalu baltmaizes, kurā smaržoja ieceptas rozīnes.

— Ņem, — bet zēns neņēma, platām acīm raudzījās Kristīnē un slēpās aiz. saimnieka, raudzīdamies arī uz savu piekalni un domādams par māti.

Tagad maizi ņēma pats saimnieks, pārlauza uz. pusēm un iedeva zēnam, vienu pusi paturēdams pats sev un gardi ēzdams. Nu ēda arī puisēns un pasmaidīja, drošs un apmierināts.Ļaudis bija pavirzījušies tālāk tīrumā un uz pelēkā akmens pie avota sēdēja vienīgi palskalnietis ar zēnu, bet Kristīne stāvēja tiem blakus, un viņas plcci bija nošļukuši kā lielā nogurumā, viņa nelaida arī grozu zemē un netaisījās iet pie darbiniekiem.

— Vai tu neiesi pie viņiem? — palskalnietis pameta ar galvu, un tad viņa atmanījās.

— Ak, jā, — viņa pacēla grozu ar maizi, sieru un gāja garām kaudzēm, kas slējās uz augšu sulīgām, zaļām biešu lapām un kātiem, bet bieži viņa paskatījās atpakaļ.

Jā, Marija ļāva klaiņot apkārt bērnam, viņa laikam daudz par to nebēdāja, dzīdama lielo darbu un celdama sētu. Kristīne paraudzījās uz jauno dzīvojamo māju un šķūni, kuru gaišās sienas baloja vēlajā rudens saulē, un viņa sajuta smagu dūrienu savā sirdī. Tur piekalnē nu bija laimīgāka dzīve kā Palsu kalnā. Tur gan nebija tās bagātības, kas Palsu kalnā, un varbūt, ka Marijai neizdosies tikt pie pilnības, tomēr mierā viņa dzīvoja un apcirkņi vairs nekad nestāvēja tukši.

Kad Kristīne griezās atpakaļ, palskalnietis, nesdams zēnu, gāja uz piekalni, jo varēja dzirdēt

Marijas baiļu pilno balsi, kad viņa meklēja bērnu.

— Nu viņa klaigā, bet, kad jātur bērns acīs, tad to nedara, — atsaucās Kristīne, klausīdamās Marijas saukšanā. Palskalnietis neatbildēja, viņš pārlēca pāri grāvim un tad, ticis uz ceļa, ieaurējās skaļi un augsti. Nu piekalnē parādījās sieviete un gluži tāpat kā pagājušā reizē viņa steidzās pretī vīram, kurš nesa viņas bērnu. Kristīne stāvēja pie avota un redzēja, kā Marija, paņēmusi bērnu, vēl brīdi runājās ar palskalnieti. Viņa gan laikam bija dusmīga, jo runāja skaļi, it kā kliegdama un vairīdamās, kaut arī negāja projām. Saimniece griezās uz Palsu kalna pusi, viņai nerūpēja Marijas valoda.

Bet divi cilvēki uz ceļa stāvēja atkal viens otram pretī, un Marija bija vainojusi viņu bērna pievilkšanā, viņš pretojās, kratīdams galvu un lēni smiedamies, raudzījās bērnā, kuram ap kaklu vizēja zelta saite.

— Es gāju meklēt krusttēvu, māmiņ…

Marija satrūkās, un sejā tai ielija pēkšņs sārtums, viņa ieraudzīja ari zelta saiti, un tad palskalnietis pacēla roku un neļāva saiti aizmest.

— Nedari bērnam pāri, Marij, bērns meklēja mani pa tīrumiem, un es viņu tev atvedu atpakaļ, ļauj, lai viņš patur saiti.

Brīdi viņa domāja, tad klusi pamāja ar galvu.

— Labi, lai viņš patur…

Palskalnietis raudzījās Marijas skaidrajās acīs, un viņa redzēja, ka tā seja kļuvusi gaišāka, ka viņš ir iepriecināts un kļuvis mierīgs, it kā viņa to būtu bagātīgi apdāvinājusi.

— Marij, ziemai uznākot, kad visi sētas darbi būs pabeigti un zemniekiem piešķirsies miers, es Kristīnei atdošu atpakaļ Palsu kalnu…

— Mēs tev neticam!

— Gan jau, Marij… — viņš noglaudīja bērna galviņu un tad ļāva viņam aiziet.

Likās, ka jauna dzīvība būtu atgriezusies stiprajā vīrā, viņš nāca vingriem un spēcīgiem soļiem atpakaļ pie saviem darbiniekiem un palika pie tiem līdz pašai krēslas stundai, kad biešu lauks gulēja gar zemi, novākt un noposts.

Uz māju ejot, Pikuma Ādams apskāva Jūliju, un palskalnietis viņus vēroja smaidīdams, viņš vairs neaizskāra Jūliju, un viņā vairs nebangoja postīgs izmisums, bet jautrs un labsirdīgs prāts.

— Nu, kā būs, Ādam? Kad es jūs abus vizināšu? Pikums pasmējās un, apķēris meitu, nobučoja viņu uz lūpām, lepns un draišķīgs, līdzīgs jauneklim. Tad viņš sacīja, ka Ziemassvētkos dzeršot kāzas un saimniekam viņi būšot jātur līdz pavasarim, tad iešot paši savā vietā.

— Jūle ir auša, kā tu viņu valdīsi?

— Ar grožas galu!

Nu visi smējās un klaigāja, un tādu jautru pulku Kristīne ieraudzīja iebrūkam pagalmā, viņa zināja, ka ēdiens tiem jau uz galda, lielais kambaris silts un gaišs, un viņa nāca pati un raudzījās, kā tie apsēdās, kā palskalnietis ieņēma savu parasto vietu, un viņa varēja sēsties tam blakus, jo sen vairs viņi abi neēda vakariņas atsevišķā kambarī, bet bija laimīgi, ja varēja sēdēt pulkā, tad tiem atradās ari draudzīgi vārdi vienam priekš otra, kurpretim vientulībā tādu pietrūka.

Bietes vareni augušas, nu saimniekam būs grasis makā, kad nāksies izdalīt algu tiesas!

— Apcirkņi pilni graudiem!

— Laidari labi ņēmušies, nav nekāda liksta notikusi, slaucenes kūp pilnas katru dienu!

— Linu un vilnas klētī netrūkst…

Palskalnietis lika Jūlijai atnest no pagraba miestiņa krūzi, viņam tur glabājās aizgāds labām dienām, bet vai šī diena nebija laba?

Viņi iedzēra un godināja savu saimnieci, Kristīnei bija pietvīkuši vaigi, un viņa droši atbalstījās uz vīra pleca, iedrošināta un ieviļņota vispārīgā jautrībā.

— Lai plaukst un zeļ Palsu kalns un Kristīne, parādiet mums novadā līdzīgu sētu! Tādas nav!

Palskalnietis sita dūri uz galda un apgalvoja, ka tā esot taisnība.

— Tik auglīgas un siltas zemes nav vairs nekur, te es atnācu, zinādams to esam labu!

Bet tad saimnieks nenogaidīja līdz krūze kļuva sausa, viņš piecēlās, izgāja un vairs atpakaļ neatnāca, saime varēja līksmoties, tālāk, viņš jau bija atvilcies savrup, un drīz no lielā kambara izgāja arī Kristīne.

Viņa zināja, ka vīrs sēd savā kambarī un tur kaut ko dara, viņa apņēmās ieiet pie viņa, bet vispirms viņa gāja, novilka savu dienas apģērbu un uzmeta uz pleciem silto, mīksto naklstērpu, kādu viņš bija nopircis pilsētā un atvedis kā dāvanu.

Viegliem un klusiem soļiem Kristīne iegāja pie vīra.

Palskalnietis sēdēja pie sava rakstāmgalda un rakstīja, viņš lūkojās dokumentos un saimniecības grāmatā un kaut ko salīdzināja, aplēsdams un minēdams.

— Vai tu man gribi pavēstīt labas ziņas, Kristiņ?

— Es atnācu pasēdēt pie tevis, te ir labi.

Viņa seja kļuva nopietna, un viņš neatrāvās no saviem papīriem, Kristīne novietojās uz platā zviļņa un ierāvās tanī kaktā, kas bija pavisam tuvu krāsnij un izstaroja siltumu. Tad viņa paliecās, paņēma no mazā galdiņa atvilktnes papirosu kārbiņu un sērkociņus un sāka smēķēt.

— Ko tu dari?

Viņš bija uztrūcies kājās un izmētājis papīrus uz grīdas, Kristīne vainīgi novērsās un tad spītīgi pasmaidīja, spiezdama šaurās cigaretes galu savos pirkstos.

— Tu zini, Kristiņ, ka tabaka man nepatīk, un jo vairāk man netīk redzēt sievietes smēķējam! No kura laika Palsu kalna saimniece rij cigarešu dūmus? Vai tas piestāv tavam augumam un veselai dabai? Met nost, Kristiņ!

Viņš gribēja paņemt kārbu un iemest krāsnī, jo tur kvēloja pēdējās sarkanās ogles, tomēr Kristīne nedeva.

— Mātes māsa kurina pīpi, viņa pati audzē savu tabaku, un neviens viņai neliedz, bet tu gribi man aizliegt, kaut gan pirms mēneša, kad bijām pie mūsu skolotāja viesībās, tur redzēju, ka smēķēja visas vieses, man likās, ka tas nav labi, bet viņas pasmējās un deva arī man… Te ir tik labi, man paliek vieglāks prāts, ja smēķēju, ej, strādā un ļauj man pasēdēt!

Palskalnietis satvēra kārbu un, atvēris logu, cigaretes izmeta dārzā, tad viņš drūms nosēdās atkal pie sava galda, bet Kristīne klusēdama lūkojās dziestošajās oglēs.

— Atmet muļķības, sieva… — viņš pēkšņi ierunājās un tad vienā rāvienā sarausa visus papīrus atvilktnē un, to aizslēdzis, smagi atbalstījās ar elkoni pret galda malu, raudzīdamies klusajā Kristīnē.

— Ja es no tevis aiziešu, tev paliks bagāta sēta, visu ļaužu cienība un godbijība, bet man tikai pazemojums un nicīgi vārdi. Tu pa šo laiku esi uzziedējusi un kļuvusi vēl tīkamāka, tev netrūks kārotāju, bet man varbūt vairs nebūs vietas, kur piemesties… Kādēļ tu dari tāpat kā šī ārsta sieva, kurai mutē nekad nenodziest cigarete, un tāpat kā melnā skolotāja, kura pļāpā par izpostītām laulībām un vīriešu neuzticību?

— Tu jau mani iepazīstināji ar viņām, es nekad pirms mūsu laika nebiju viņu pulkā.

— Ak, tiesa, tiesa, nevar jau nodzīvot Palsu kalnā un nerādīties ļaudīs, bet vai mums jāķēmojas gluži tāpat kā viņām?

— Tagad tu sāc mani mācīt!

— Lūk, tā, Kristiņ, parādi savu seno saimnieces veri!

Kristīnes pleci trīsēja, viņa valdījās, un viņai pašai palika bail no savām pēkšņām dusmām, kuras vareni lauzās uz āru un bija nicības pilnas. Cik ilgi viņai nāksies klausīties neprātīgā tīlenieka gaisīgajās iedomās un ne​tikumīgajā valodā?

Bet ari vīram bija gana, viņš sēdēja ienaida pilns un klusēdams gaidīja.

— Vai tu zini, ka mazais zēns ir Liepu Marijas bērns?

Kristīne pacēla galvu un sastinga, ko gan viņš teiks?

— Tas ir Marijas un mans dēls, Kristiņ.

Gluži tāpat kā vasarā pļavā platām, neprātīgām acīm Kristīne skatījās savā vīrā, un katrs loceklis viņai bija stings, viņa nevarēja pakustēties, nevarēja nekā atbildēt.

Pēc brīža viņa sāka runāt un balss skanēja cieta, neskanīga, ļauna un svešāda, viņa bija gluži pārvērtusies un likās, ka vairs neredz savā priekšā draugu, bet palaidnīgu klaidoni, kādu palaidnīgu ubagu.

— Man aiz muguras tu palīdzēji Marijai uzcelt Liepu pakalni, nu es saprotu, ko tā ubadze spētu izdarīt, ja viņai nebūtu mana manta!

Aiz loga klusi šalca rudens vējš.

— Slepus tu dzīvoji ar Mariju un manām gaitniecēm, šķiezdams manu mantu, tu, tīleniek, pilns netikuma, kā visi vīri tavā dzimtā!

Rudens vēji veļu ceļos kaisīja pēdējās lapas, tie neaizmirsa Palsu kalnu nekad, bet šinī rudenī tie bija klusāki un saudzīgāki, un viņu pavēni vēl slēpās ugunīgās puķes dārza malā, tumšas un mazliet gurdenas.

Kristīne kliedza rūgtus un cietus vārdus, bet ļaunākais bija tas, ka viņa neticēja palskalnieša dvēseles tumsai. Viņa zināja, ka vīrs bija skaidrs un ka šī skaidrība viņu aizved. Viņa neticēja tīlenieku dzimtas netikumam arī tagad, gluži tāpat, kā viņa nebija ticējusi tenkām pirms viņu derībām.

Viņa pazina savu vīru, bet, dzirdot Marijas vārdu, Kristīni pārņēma dusmas, viņa saprata, ka nekas vairs neatgriezis palskalnieti pie viņas, tāds viņš bija, ja ir iemīlējis Mariju.

— Es Mariju ieguvu jau pirms tevis, Kristiņ, un mūsu laikā neesmu ar viņu saticies, kaut arī esmu to vēlējies.

Kristīne vairs nesēdēja, viņa stāvēja istabas vidū un turēja savas sažņaugtās rokas pie krūtīm.

Viņa bija bāla un satrauktu skatu, viņa bija gandrīz sveša, liesmodama un gribēdama iznīcināt visu šo ļauno sēklu, kas tagad mājoja viņas mājā un plauka kā nezāle, ķērās pie rokām un kājām, stiepās augšup kā lipīgi staipekņi un neļāva staigāt, brīvi kustēties.

— Kad tu to izdarīji?

— Naktī pirms mūsu kāzām!

— Nerunā vairāk! Nerunā vairāk, nerunā vairāk! Es negribu tevi dzirdēt, ne arī redzēt, ne sajust!

Kā lai es to izdaru, kā lai tieku no tevis vaļā?! * — Nekliedz, Kristiņ!

Palskalnietis strauji satvēra savas sievas rokas un pēdējo reiz piespieda viņu paklausīt, viņš gribēja, lai tā aprimst. Ļaudīm nenācās dzirdēt šo nejauko ķildu un grūto atzīšanos, Kristīnei vajadzēja klusēt un paciest.

— Es nekliegšu, bet laid mani vaļā, man riebjas tavu roku pieskāriens, — viņa klusi sacīja, pūlēdamās raudzīties sānis un nodrebēdama, kā auksta vēja pārņemta.

Viņš to palaida un Kristīne gāja lēni grīļodamās kā akla uz durvju pusi, pie sliekšņa viņa vēl apstājās un pavērās atpakaļ.

— Saki man, ja tu tagad gribi būt tik godīgs un skaidrs, kādēļ tu viņā rītā nebiji tāds? Tu varēji

atteikties no manis…

Palskalnietis bija bāls un gurdens.

— Es gribēju pildīt tev doto vārdu.

— Tu jau biji viņu lauzis.

— Es nezinu, Kristiņ!

— Tu nezini?

— Es gribēju dzīvot ar tevi kopā…

— Bet Liepu pakalne mānīja, un tev iepatikās arī tur iegriezties!

— Tu runā naidā, Kristiņ.

— Jā, naidā.

Pēkšņi viņa metās atpakaļ, apskāva viņa ceļus un palika guļot tā priekšā, noliekusi galvu, karstām rokām un lūgdamās, bizes bija atrisušas un smagas gulēja pāri pleciem. Kurš gan varēja teikt, ka viņa nebija tīkama?

— Kristiņ!

— Paļauj man, paļauj! Tevis dēļ atrāvos no savas dzimtas, bārene un vientule, un nodevos pilnīgi tavās rokās, domādama par mūsu labo dzīvi, bet tu mani esi krāpis jau no pašas pirmās mūsu dienas! Kā gan tu to varēji darīt? Vai viņa labāka par mani? Ja man nebūs bērnu, tad tev tiek atmaksāts bagātīgi, tu valdi manu lielo sētu, un tavs mūžs ir bezrūpīgs! Ko gan tev vairāk vajaga? Tu vari viņu mīlēt, ja tev patīk tā darīt un ja viņa paļaujas katram vējam, bet tev jāpaliek pie manis!

Palsu kalns un es, nekur tev nebūs tik labi, neviens tev nevar dot tik bagātīgi kā es, tu pats zini, ka smagās naudas tev netrūkst, mēs esam lepni un pāri visiem, tev jāpaliek pie manis!

— Kristiņ!

— Tev jāpaliek pie manis!

Viņš to piecēla un aiznesa guļamā kambarī, un Kristīne ļāvās noguldīties kā mazs bērns. Viņa aizvēra acis, tad nodzisa spuldze un palskalnietis izgāja pa durvīm.

Nu viņš ķērās pie darba, viņš sakārtoja visus saimniecības papīrus, visu savu naudu, kāda vien atradās rokās, un labi ieslēd/a atvilktnē, tad viņš cēlās, manīdams, ka ir jau pusnakts, un vēlreiz iegāja guļamā telpā.

No skapja viņš izņēma savu goda apģērbu, kādā bija atnācis no Tīlēm un kurš stāvēja nelietots, kā veca piemiņa. Kristīne gulēja, smagi elpodama, bet cieši aizmigusi, un \iņš varēja netraucēts aiziet.

Savā kambarī nu palskalnietis pārģērbās un sagatavojās ceļam.

Kad \iņš izgāja no mājas, pulkstenis rādīja jau trešo rīla stundu.

Debesis bija tumšas, lija sīks lietus, gurdens un vienmuļīgs, un tumsā nebija nekas redzams, bet palskalnietis pazina savu ccļu, viņa spieķis cieši balstījās pret auksto zemi, un viņš zināja, kur tas gāja.

Cik tas bija savādi, ka nakts tumsā nogrima visa pasaule, kļuva tik maza un loks ap to tik šaurs, ka smacēja gājējam elpu.

Kur nu bija palikuši augstie pakalni un dziļās lejas, viss bija gludens un vienāds, klusa, šalcoša lietus apdvests un ieaijāts, aizmirsts un vien​tulīgs…

Viņš gāja gar Liepu pakalni un gar silu, kaut gan neredzēja, tikai juta šīs abas vietas, un soļi viņam kļuva stingrāki un žiglāki, vēl tāla bija tēva sēta, kurp viņš atgriezās, lai kopā ar visiem pārrunātu, kā iegrozāms nākamais ceļš.

Dienas gaisma sāka aust, kad gājējs atradās gaužām netālu no Tīlēm, viņš bija atnācis pa d/iļu tumsu, bet nu jau ausa rīts.

Kur nu bija taisnība viņa nemaldīgajam prātam, kad tīlenieks aizgāja uz Palsu kalnu un domāja,

ka labi dara? Viņš bija izmeklējis sev visbagātāko zemnieka sētu ar patīkamu saimnieci, bet ko tas viss līdzēja, ja viņš sa\ns labos nodomus pārdeva un nodeva pēkšņam priekam, kurš likās tik varens, ka tam varēja ziedot doto vīra vārdu.

Vai tas bija liktenis?

Vīrs uz ceļa sažņaudza roku dūrē, nē, tik mazdūšīgs viņš nebija, ka ļautos no likteņa vadīties, un tādēļ viņš atkal bija iznācis uz ceļa, lai cīnītos ar šo likteni.

Nē, Palsu kalnā viņš nevarēja palikt, zinādams, ka Liepu pakalnē aug viņam dēls, zinādams, ka dzīvē ir mērķis, par ko varēja lauzties un spēkoties ar ļaunām dienām.

Palikdams Palsu kalnā, viņš būtu izpildījis Kristīnei doto vārdu, būtu visu mūžu cīnījies ar sevi, tā būtu bijusi neauglīga cīņa, ja turpat blakus viņa dēlam trūktu tēva atbalsta.

Nu viņš bija izšķīries un vēra Tīļu sētas vārtus.

Krēslā ierējās suņi un metās nācējam pretī, bet tūliņ tie apklusa, sajuzdami pazīstamu cilvēku.

Visā mājā vēl neviens nepamodās, un pals​kalnietis, piegājis pie logiem dārza pusē, klusi pieklauvēja.

Pēc brīža viņš dzirdēja, ka atvērās durvis un gāja turp, vērējs bija vecais Tīle, un, kad viņš ieraudzīja savu jaunāko dēlu, viņš mazliet atkāpās, nesaprazdams, kādēļ palskalnietis atnācis tik agrā stundā, tik klusi un noslēpumaini pieklauvēdams, it kā gribētu ienākt neviena nepamanīts.

Klusēdami viņi sadevās rokās, un dēls iegāja līdzi tēvam, nogriezdamies pa šauro eju, garām ļaužu kambariem. Māte bija piecēlusies un nāca pretī, bet brālis gulēja gultā un žāvājās, mēģinādams nokratīt saldo snaudu.

— Vai kāda nelaime gadījusies?

— Nē.

— Lai nu kā, labi, ka nelaimi nepavēstīji, sēdi uz mūriņa, vēl ir silts, un atģērbies! Klausies, dēls, tev manas pelēkās vadmalas apģērbs mugurā, vai tik ilgi vēl to glabāji?

Māte aptaustīja labo drēbi un palskalnietis, viņas žiglo un pētošo acu skata traucēts, klusi novērsās, viņa piedūrās savām siltajām un gādīgajām rokām un sacīja, lai viņš paļaujot, viņa novilkšot zābakus, tad kājas jutīšot istabas gaisu.

— Paļauj vien, dēls, tēvam un brālim es arvien noauju kājas, kad viņi ienāk no aukstuma un tāla ceļa.

— Es pats noaušu, māt, paldies tev.

Viņa izgāja virtuvē, klusa, nemanāma, nojauzdama, ka palskalnietim patika neuzkrītošais miers, kādā viņu saņēma piederīgie.

Palskalnietis novilka zābakus un atkal apsēdās uz mūriņa, tad visi trīs vīri brīdi klusēja, it kā nezinādami, ko lai saka. Brālis piecēlās, apģērbās un, pienācis pie jaunākā, padeva tam roku.

— Atbrauci?

— Nē, kājām atnācu.

— Laikam tev kas atgadījies, citādi nebūtu pa nakti nācis?

— Es vairs atpakaļ neiešu uz Palsu kalnu.

Varēja dzirdēt, ka ļaudis cēlās un sāka virināt savā pusē durvis, mājā radās dzīvība, uzsāka ikdienas gaitas.

Tēvs un dēli vēl arvien klusēja, likās, ka Tīļu sētai nepagāja garām neviena nelaime, tās bija iemīlējušas šo sētu. Vecais Tīle bija vēl tikai linu kreklā, vadmalas biksēs un viņa basās kājas, krampjainas un savilktas, nekustējās no grīdas, viņš domīgi plūkāja savu sirmo bārdu, brīdi pa brīdim paraudzīdamies vecākajā dēlā, kas sēdēja uz gultas malas, salicis rokas, pārsteigts jaunās vēsts brīnumā.

— Bet tu esi Palsu kalna saimnieks, neviens tevi nevarēja padzīt!

— Brāl, neviens mani nepadzina, es pats atnācu, sieva tikai no rīta dabūs zināt, ka manis vairs nav!

— Ar visām atslēgām un visu naudu?

— Bez atslēgām un bez naudas.

Palskalnietis izvērta savas tukšās kabatas un parādīja vīriem, tie vēl arvien raudzījās un nekā nesaprata. Tad palskalnietis sāka stāstīt, viņš dzirdēja, ka ienāca māte un klausījās stāstā līdzi, un, kad viņš pabeidza, mātei acis bija pilnas asarām. Viņa gan tās žigli noslaucīja, bet vīri bija asaras redzējuši.

— Un ko tu gribi iesākt?

— Es domāju, man jāatrod darbs.

— Tīļu zemē darba diezgan; brāl, man tavu roku pietrūka, un zeme tūliņ manīja tavu aiziešanu, paliec tepat!

— Paldies, bet labāk būtu, ja cs aizietu tālāk…

— Es arī tāpat domāju, — sacīja tēvs.

— Redziet, dēli, Palsu kalns ir ievērojamākā eglēnicšu vieta, ja kāds to nonicina un turas savrup, tādam daudz kas jāpanes no ļaudīm, būs tev jādzird, dēls, ka svaidīga prāta valdnieks esi, bet lādam puisim kā tev tādu valodu grūti klausīties…

— Un Liepu Marija?

— Redzēsim, māt, gan viņa apdomāsies, jo tāda, kāda ir Marija, tāda man neatraus dēla mīlestību.

Vecajam Tīlēm vēl arvien bija noliekta galva, viņš pārdomāja, ka pēdējos gados dzimtai nācās piedzīvot dažādas grūtas likstas, kādas līdz šim tīlenieki nebija pazinuši. Viņiem bija gan straujš prāts, un viņi bija dziesmu un prieka mīlētāji, bet no uzņemtā zemnieku dzīves ceļa neviens nenogriezās.

Jēkabs bija izdarījis noziegumu, un viņa paša dēls nevarēja turēt doto vārdu.

Bet tad vecais saimnieks saslējās un parādīja, ka viņš ir Tīļu vīrs un negrib nokārt galvu, ja vēl ir jaunas dienas priekšā un paša dzīvojamā dzīve.

— Palskalnietim taisnība, ja viņš atdeva Kristīnei visu atpakaļ un vēl ar uzviju, sev nekā nepaturēdams, tad cilvēka sirds taisnība paliek viņa pusē un viņam jāļauj dzīvot, ja vēl pasaulē dzīvo paša bērns un bērna māte, — tēvam bija skaļa un spītīga balss, un dēli smīnēja, viņā klausoties.

— Zemes ceļi ir nepārredzami, jāiet pa to, kāds pašķīries, nezūdies velti, turēsimies visi kopā, — piegāja pie sava jaunākā Tīļu saimniece, un viņas skalā ied/.irkslījās prieka spožums, viņa priecājās, ka dēla dvēsele bija notīrījusies no sārņiem.

— Domāju par vidējo brāli, jādod viņam ziņa, varbūt atradīsies darbs, es labi saprotu viņa amatu… — teica palskalnietis.

— Jā, tur atradīsi darbu, aizmirsu teikt, ka šinī rudenī viņš nopircis pats savu kuļammašīnu ;in automobili, un tu viņam nāktu kā aicināts, — uztraukts un priecīgs iesaucās Tīļu saimnieks un palskalnietim apskaidrojās seja.

— Tad būs labi, bet nu iešu savā kambarī un krietni izgulēšos, man nāk miegs.

— Ej, dēls, tavas cisas stāv pataisītas, un kambaris ir silts.

PalskalnietLs piecēlās smags un gurdens, un, kad viņš lika soli, vecā dēļu grīda čīkstēja un ieliecās, jā, viņš bija spēcīgs kā lācis, tikai nolādētās domas pēdējā laikā bija mocījušas un šautušas bez mēra, nu varēja gulēt un aizmirst visu, noslaucīt no sevis putekļus un raudzīties paša skaidrām acīm nākamā dienā.

Viņš aizvēra kambara durvis aiz sevis un, ieraudzījis gultu, tūliņ likās tanī ar visām drēbēm, un,

kad pēc brīža māte paraudzījās kambarī, viņa redzēja dēlu cieši aizmigušu.

Neviena sieviete nebija Tīļu sētā, kura uzmanītu vecās saimnieces soli, viņa te bija ienākusi, nodzīvojusi savu mūžu, dzemdējusi un uzaudzinājusi savus dēlus, un vēl arvien nebija ieradusies viņas pēcnācēja, bet saimniece zināja, ka sieva varēja būt gaužām laba un arī gaužām ļauna, daudz ļaunāka par vīru nesaderīgā kopdzīvē.

Nu viens viņas dēls bija sadedzinājis savus pirkstus, bet kam varēja pieskaitīt vainu?

Vecā sieva nopūtās un uzlika roku vieglajam vārpu vainagam, kas karājās virs galda uz sienā iedzītas naglas. Vārpas čaukstēja un bija siltas, kad viņa tām pieglaudās.

— Dēli, ja jūsu rokas locīsies krietnā, ikdienišķā darbā, tad ziniet, ka sirdis arī būs tīras un skaidras.

Varens veļu mēneša vējš pūla skaidrā un aukstā dienā, vairs nekas neturējās pretī, tas visu jau bija aizpūtis projām, visi ceļi bija saredzami un skaidri. Nebija vairs slēpjošā koku zaļuma un augstās zāles.

Mājokļi kalnu galos drebēja vēja rokās, bet, ja vien sienas bija celtas no laba koka un jumti turējās cieši, vējš nekā nevarēja padarīt. Ļaudis aukstumu aizdzina, kurinādami karstas krāsnis un piepildīdami ar siltumu vēja izpūstos kambarus.

Vējš svilpa un kauca, un trakoja kā negudrs, tam pašam patika sava dziesma, tik joņojoša un brāzmīga tā bija, tur bija smiekli un kliedzieni, gaviles un trakas raudas, tas nelikās mierā un nedeva arī citiem miera. Tādā dienā Rūžu Kristīne pavēra durvis Liepu pakalnes jaunajā dzīvojamā mājā un bija labi, ka tur sastapa tikai Mariju un viņas bērnu.

Marija sēdēja pie galda un zēnam mizoja ābolu, bet, ienākot Kristīnei, viņa strauji uztrūkās kājās, pati nezinādama, kādēļ tā dara.

Kristīne padeva labdienu, un, pirms viņa pienāca pie Marijas, viņa apskatījās visapkārt, cieši acīs paturēdama gaišās, gludenās sienas, lielos, augstos logus un glītās istabas lietas, stāvošas savās vietās un izdalītas ar labu saprātu.

Viņa Liepu saimniecei nesniedza roku, un Marija nojauti, ka Kristīne nav atnākusi draudzīga, bet gan ērkšķu pilna. Viņa ļāva mazajam zēnam ar ābolu ieskriet blakuskambarī un tad jautāja Kristīnei, kā viņa spējusi tik nemierīgā vējā uzkāpt piekalnē, šī rudens diena esot vētraina.

— Visas dienas ir labas, Marij…, bet saki, kādēļ tu man noslēp, ka šis bērns tevis dzemdēts un ka tu viņu esi ieņēmusi no mana vīra?

Kristīne neapsēdās, viņas sarkanā kažociņa apkakle bija atrauta plati vaļā, un acis dega kvēlas un niknas, viņa vairs nevaldījās un neklusēja, bet prasīja no Marijas atbildi, viņu smagi vainodama un apsūdzēdama.

— Ja tas arī tā būtu, Kristiņ, tad tev gar to nav nekāda daļa, viņš manam bērnam nav devis savu vārdu un ko tu vairāk gribi?

— Ko es gribu? No manas naudas tu esi uzcēlusi jaunas celtnes un izvilkusi sētu no posta, viņš tevi pabalstījis, devis smagu un labu tiesu, un tu vēl iedrošinies, ubadze, smieties man acīs!

— Kristiņ!

— Jā gan, kliedz vien, es tevi labi saprotu, tu domā mierīgi nodzīvot savā pakalnē, lai es Palsu kalnā eju bojā, izsmieklā un kaunā, atstāta no sava vīra, kurš slēpjas pie tevis, bailīgs muļķis, nelga un melis! Ļauj man ar viņu runāt, ļauj man runāt ar jums abiem, tu redzēsi pati, cik viņš labi prot melot, un arī no Liepu pakalnes viņš tāpat aizies, kā aizgāja no Palsu kalna! Kur viņš ir, Marij?

Marija dzirdēja, ka ārā noskanēja tēva soļi, bailēs viņa uzlūkoja Kristīni un tad redzēja, ka tēvs ienāca, nesdams rokā jauno, izkulstīto linu bunti. Viņš apstājās, bet, ieraudzījis kaimiņieni, saviebās un gribēja atkal pazust, tikai Kristīne viņu nelaida.

— Kaimiņ, vai tu palskalnietim esi tēva vietā, ka viņu, dzenātu suni, slēp savā mājā?

— Kaimiņien!

— Tev arī nav daudz vārdu, — Kristīne zobojās, bet Marija redzēja, ka tēvam pietvīkusi seja un viņš, nometis linu sauju, nāca abām ķildniecēm klāt, likdams atskanēt savam vīra vārdam.

— Vai palskalnietis pazudis?

Kristīne smējās viņam sejā.

— Te viņa nav! Pār manu slieksni viņš necels kāju, aizmirsis savu bērnu, atdevis visas pasaules kaunam, un tu man vēl pārmet, kaimiņien! Vai tev vairs nav tik salda dzīve?

— Vai palskalnieša te nav? Tu esi vecs vīrs, saki man patiesību!

— Te palskalnieša nav!

— Labi, tad viņš ir jau aizgājis!

Viņa pagriezās un strauji meklēja durvis, bet tad vēlreiz atskatījās.

— Nekas? kaimiņ, varenu sētu esi uzcēlis par manu naudu!

Vecais Liepa metās klāt, bet tad viņa paceltā roka aprimās, viņš apkaunējās un tikai atrāva Kristīnes priekšā durvis.

— Ja tu nebūtu sieva, es tev parādītu, kā Liepu pakalnes saimnieks atmaksā par neģēlīgu vārdu, bet gan tev, kaimiņien, atmaksās pasaule un tavas pašas dzīve! Ej prom un nenāc vairs manā sētā meklēties taisnību, to es tev nevaru iedot!

Kristīne aizgāja, un Marija redzēja, ka vējš raustīja un plosīja tās galvas autu un apģērbu, viņa skrēja žigli un atpakaļ vairs neskatījās.

Vecais saimnieks spieda pie sevis bailīgo zēnu un pārmetoši raudzījās meitā, viņam likās, ka arī Marija kaut ko zina par notikumiem Palsu kalnā.

— Nē, es nekā nezinu, — viņa klusi atbildēja tēvam un ausīs viņai vēl arvien skanēja Kristīnes vārdi, ka Liepu pakalne cēlusies svešā pavēnī, ka palskalnietis viņai devis naudu un visādu pabalstu, un visu to viņi darījuši Kristīnei nezinot, slēpdamies.

— Marij, tur vairs nav labi.

— Jā, — viņa sacīja un apklusa, ieskauta asā un dzēlīgā sāpē, grūtsirdīga un apvainota, likās, ka viss viņas lielais un smagais darbs būtu darīts velti, ja Kristīne varēja viņu apmētāt savām aizdomām.

Un rādījās, ka palskalnietis bija sievai visu pateicis, nekā vairs nebija noslēpis, atgrūzdams Kristīni no sevis…

Marija juta, ka kopā ar nežēlīgo smagumu dvēselē krājas prieka mirdzums un skaidra atziņa, pazibēja domas, ka palskalnietis bija izpildījis Marijai doto solījumu un aizgājis, nenoslīkdams pieticīgajā, bagātajā Palsu kalnā.

— Kur nu viņš ir?

Vecais Liepa stāvēja pie loga un raudzījās lejup uz ceļu, un viņa teiktie vārdi klusi izgaisa istabā, atnesdami mieru un izbeigdami ienaidu, kura rūsa jau gadiem ilgi ēda viņa sirdi.

— Ja viņš atnāks, es pavēršu «platākas durvis.

Bet viņi ari daudz nepriecājās, jo nekā nezināja. Marija vakarā sēdēja stāvos un auda audeklu, bieži viņa nolika šautuvi pie malas un nogrima domās. Bērns jau bija aizmidzis, un arī vecāki devušies pie miera.

Viņa domāja par Kristīni, un aukstas trīsas viņai skrēja pār muguru, ar roku glaudot sanitīto audeklu, tad likās, ka viņš nekad vairs neatnāks, jo Liepu pakalne bija par tuvu Palsu kalnam, kā viņš te varētu dzīvot?

Slāvos sēdēja jaunekle, tāda viņa bija no vaiga, gaiša un slaida, spirgtām un skaidrām acīm, gan ne gluži tāda, kā pagājušā Lieldienu naktī, mazliet gausāka un gurdenāka kā toreiz, bet skaista viņa

bija.

Un likās, ka Marija sāka apzināties sava ķermeņa vijīgo slaidumu un sejas skaidro daiļumu, viņa raudzījās uz savām rokām, kā tās žigli skraidīja ar šautuvi, bija slaidas un šauras, kaut gan darbā nocietējušas, un tad viņa domāja, ka nu ir pienācis laiks, kad viss kļūs citādi un viņai tiks atmaksātas visas sāpes, kādas izcietusi šajos garajos gados, tiks noņemta nasta, un viņa varēs mazo pacelt uz rokām un parādīt visiem kā savu dēlu, lai viņam nebūtu jākaunas mātes dēļ.

Neviens viņai nebija teicis, ka viss tā būs, bet Marija juta, ka kaut kam jānotiek šinī garajā ziemā, kad zeme atpūšas un ļaudīm vaļa domāt par citām lietām.

Bet Kristīne?

Sieva Palsu kalnā nevarēja paciest savu vientulību, un izmisums viņu bija atdzinis šurp, viņa izrunāja rūgtu nepatiesību, bet vai tad viņa zināja, ka tas viss ir meli?

Marija pēkšņi nobāla un izlaida šautuvi no rokām, neviens nezināja, kādu viņš bija atstājis Palsu kalnu! Varbūt kailu un nabagu, varbūt vēl arvien viņš bija šīs sētas saimnieks un Kristīnei nebija atstāts nekas, tas bija gājis uz neatgriešanos un sievu atstājis viņas liktenim? Šautuve atkal lēni cilājās, liesma krāsnī gurdeni saplaka, un audēja kaunējās no savām domām, tā viņš nebija darījis, Kristīnes rūgtais prāts lika tai mutē arī rūgtus vārdus. Šis kambaris bija lielākais, te Marija auda un strādāja savus rokdarbus, te rotaļājās mazais zēns, piemetās arī viņas vecāki savā sīkajā darbā, un kambaris Marijai patika. Tas bija gaišs, augstiem griestiem, platiem logiem, vidū viņa bija nolikusi garu krusta galdu, un pie tā varēja sēdēt visi mājas ļaudis, nevajadzēja līst kaktos un dalīties savrup. Spuldze pie griestiem gaiši dega, kā arvien Liepu pakalnē, jo pat tanīs laikos, kad viņiem grūti gāja, spuldze bija laistījusies gaiša un spoža.

Ap galdu pulcējās jauni koka sēdekļi, bet pie abām sienām, viens otram pretī nostādīti, stāvēja ērti, vienkārši zviļņi, tos Marija bija likusi pagatavot pašu pagasta galdniekam un labi pārklājusi ar skaistām, izaustām segām. « Tāds nu bija jaunais, iemīļotais kambaris, kur uzturējās Liepu pakalnes saimnieku kopa.

Gaitniekiem viņi bija atdevuši pārtaisīto veco mājokli, bet pa ziemu tur mita vienīgi precētā kalpa ģimene, Marija neatteicās no laidara darbiem, un tā viņi ietaupīja gaitniekus, velti neizdodami naudu.

Lielā kambara kaktā veļu mēneša sākumā novietoja stāvus, māte atnesa arī ratiņu un adīkli.

Viņas auda, vērpa un adīja vai arī šuva, kad vien bija brīvs brīdis, un Marija pūlējās izlikt ar pašu mājās pagatavoto apģērbu ari vasarā, jo viņa prata izaust smalku linaudeklu, greznotu svītrām un ziediem.

Nu viņa auda audeklā savas nākotnes priecīgās šaubas.

— Veļu mēnesis vēl grozās pagalmā un ir nosaldējis visas tavas puķes, Marij, tas ir brālis salnu mēnesim, nav vairs aiz kalniem, visas jaunas meitas, kuras palikušas sēdot, no šī mēneša bīstas, — sacīja Maldoņu Augusts, pārkāpdams pār Liepu slieksni un sveicinādams audēju.

Viņš rokās nesa pātagu, un viņa redzēja pie mājas stūra sirma zirga galvu. Augusts laikam bija gaužām nevaļīgs, ka ietraucās kambarī kā piebaldzēns — teļu tirgonis un nenāca vis kā viesis.

— Kāp ārā no stāviem, nāc man līdzi, — viņš mudināja saimnieci ar noslēpumainu vaigu.

Marija pasmējās un, atstājusi audeklu, izgāja kopā ar puisi pagalmā.

Ratos gulēja tele, pinekļos sasaistītais lopiņš grozīja galvu un gribēja piecelties, bet Augusts vēl neļāva, viņš gribēja zināt, kā Marijai patīkot, māte esot sūtījusi jaunajai saimniecei ziedu par prātīgu saimniekošanu, tā jau sen nodomājusi, gaidīdama pašu Mariju, bet nevarējusi sagaidīt.

— Ja tev spalva nepatīk, es vedīšu citu.

— Ļoti patīk, tā ir dārga tele, August, man būs izmeklēta govs, tūliņ nomanu, un, ja nu esi atvedis, tad sien vaļā, — priecājās Marija, glaudīdama telītes gludeno spalvu un skatīdamās, kā

puisis atsēja teli.

— Palīdzēšu tev ievest laidarā…

Puisis redzēja, ka Liepu pakalnes kūts varēja lepoties ar savu kārtību un sausām vietām, un, lai gan te nebija jaunlaiku laidara, lopi mita labi un tīri un varēja manīt rūpīgas saimnieces roku.

— Paldies, August, ko lai nu sūtu tavai mātei, kā lai viņai pateicos?

— Atnāc ciemos, mātei visa ir diezgan, tev vēl jātaupa, viņa dod ar platu roku un tevi labprāt ierauga, grib tikai valodas un ļaužu tuvuma, — sacīja puisis, lūkodamies Marijā un nenovērsdams no viņas acu.

— Es aizbraukšu Ziemassvētkos, man nebija laika, pats redzi, ko esam paveikuši.

Puisis pameta ar galvu, tad viņš pamāja uz Palsu kalna pusi un pierē tam iegūlās dziļas grumbas.

— Vai tu zini, kas tur notiek?

— Nē, — viņa izlikās nezinoša un piegāja pie Augusta sirmja, gribēdama izbēgt tālākai valodai, bet puisis neatlaidās un gāja viņai līdz, stās​tīdams par Kristīnes likstām.

— Tu esi dusmīgs, August, viņa tevis nepieņēma un nu tu dusmojies, Kristīne nema/ nav tik ļauna un zemē metama, ko varēja darīt, ja tu nāci pēdējais, ja tīlenieks jau bija pasteidzies pirmais?

— atrunāja Marija, glaudīdama zirga purnu un novērodama arī puisi, kurš nemaz tik nevērtīgs nebija, cik nevērtīgu to vērta viņa paša neapdomīgie vārdi.

Maldoņu Augusts bija brašs un liels drošinieks, viņš arī labprāt strādāja, to visu Marija zināja, un viņa redzēja, ka puisis Kristīni tik lēti nevarēja piemirst, vēl arvien tā viņam gulēja sirdī, kā dziļa brūce, un tagad viņš plosīja šo brūci, sakaitināts un arī priecīgs, vērodams spītnieces necerēto likteni.

Māte viņam bija ieteikusi Mariju, bet, kad viņi tagad abi stāvēja pie sirmja, tuvu viens pie otra piespiedušies, viņi juta, ka nekādas vēlēšanās tos nesagrāba, vienīgi laba draudzība mājoja viņu prātos, Marija pasmiedamās norāva puisim cepuri un apsedza ar viņu sirmja ausis, ļaudama, lai vējš pašķirsta puiša biezos matus.

— Tā laikam ir, Marij, man Kristīne gaužām labi patika.

Bet tad, kad bija jau iesēdies ratos un gatavojās aizbraukt, viņš purināja galvu, nē, labāk viņš dzīvojot savā sētā, Kristīnei tomēr esot ļauna sirds.

— Vai tu zini, ko viņa par tevi saka?

— Klusē, August!

— Nē, pateikšu! Tu esot palskalnieša draugaļa un mazais puika esot viņa bērns, Marij… Vai zini, kur tagad palskalnietis?

— Es nezinu, August.

— Palskalnietis strādājot pie brāļa pārnovadā, viņš braucot ar kuļam- mašīnu un labi pelnot. Tā bija stāstījis pats vecais Tīle. Ardievu, Marij, tās visas ir «tenkas, es neticu!

— Paldies Dievam!

Maldoņu Augusts aizbrauca, un Marija juta, cik viegla sitas sirds, gluži kā putns ar veseliem spārniem. Nu viņa zināja, ka tas aizgājis un atstājis Kristīnei visu mantu bez atlikuma.

Kambarī viņa skūpstīja puisēnu un vaicāja, vai viņš vēl pieminot vasaras krusttēvu un vai viņš to gribot satikt un ko viņš darītu, ja to satiktu?

— Es palūgtu, lai krusttēvs man izstāsta pasaku, tad viņš nevarētu tik ātri aiziet no mums, — mazais teica un, piegājis pie loga, paraudzījās lejā uz ceļu, kur bija sastapies ar palskalnieti.

Marija priecājās un nedomāja par ļaužu valodām, par māju Palsu kalnā un par Kristīni, viņa jutās laimīga, un viņu nesa uz saviem spārniem laiks.

Palsu kalna gurdenajās dienās smagi tvīka sētas ļaudis. Viņi visi vēl turējās kopā un katrs darīja savu darbu, kā līdz šim, bet Kristīne reti vairs rādījās. Pikuma Ādamam vienam pašam vajadzēja

parīkot vīrus, un vecākā gaitu sieva turēja kopā kalpones.

Nu sāka braukt Kristīnes radi, viņi ieradās viens pēc otra, bet vēl nebija rādījies vecais Zvejnieks, kaut gan viņš labi zināja, ka ienīstā tīlenieka vairs mājās nebija un Kristīne visu bija saņēmusi atpakaļ, gluži visu, sēta un manta atkal piederēja viņai. Tā bija jauna un varēja izmeklēties citu vīru.

Radi nāca un uzstājās, ka tagad viņai neļaušot savā prātā dzīvot, viņi atbalstīšot Kristīni, lai nesabrūkot viņas dzimta un manta neizputot vējā kā pelavas.

Kādu dienu Palsu kalnā iebrauca arī mācītājs, un, kaut gan Kristīne viņu ne labprāt saņēma, tai vajadzēja noklausīties mierinājuma vārdos, mācītājs reizēm jauca latviešu valodu, skaidrodams viņai laulības svētumu un neaizskartību.

Viņš braukāja no mājas uz māju, ja vien kaut kur padzirdēja kādu notikumu, viņš tiesāja īsi un žigli un neprasīja cilvēka domas, viņam spriedums jau iepriekš bija gatavs, un šo spriedumu mācītājs nekad ne​atcēla, viņam bija savi likumi.

Zemnieka dzīvē bija daudz pārmaiņu, bet mācītājs šīs pārmaiņas neredzēja, tā nu viņš bija ieradies pie Kristīnes, pabalstīdams un tuvinādams sev, lai gan Kristīne nekad nebija no baznīcā iešanas atteikusies.

— Kur tagad uzturas jūsu neuzticīgais vīrs, es labprāt bēgli uzmeklētu un mēģinātu jūs samierināt, varbūt man izdosies viņu pārliecināt, — taujāja mācītājs, bet Kristīne purināja galvu un sacīja, ka par palskalnieti viņa nekā nezinot un viņa arī negribot, ka mācītājs uzņemoties šo lietu.

— Atstājiet manu vīru mierīgi malā, tas neklausīsies, ko jūs viņam sacīsit, es viņu labi pazīstu.

— Jā, pie dievgalda es viņu neesmu redzējis nekad, kopš esmu ienācis šinī draudzē…, — mācītājs domīgi piebilda un tad viņš arī cēlās un taisījās projām, viņa labvēlība bija zudusi, te nemājoja labi ļaudis, pat saimniece bija vienaldzīga un, redzams, nebēdāja par savu likteni.

Mācītāja vienkāršais pajūgs sadūrās ceļā, šaurajā olnīcas ceļā, ar vecā Zvejnieka lepnajiem ratiem un lepnais vecis, nepazīdams mācītāju, vilka ar savu pātagu pa otra kaulainā skrējēja muguru rik strauji, ka tas salēcās un rati atrāvās viens no otra, ļaudami brīvu sliedi.

Tikai nu vecais Žv'ejnieks redzēja, ka aizbraucējs bijis mācītājs, viņš gan vēl pacēla cepuri un lūdza piedošanu, ka tā sadauzījis viņa zirgu, bet varbūt, ka mācītājs nedzirdēja viņa, steigā izkliegtos, vārdus, un tā viņi abi izšķīrās, daudz nedomādami par notikumu.

Vecais Zvejnieks iebrauca Palsu kalnā.

Labu bridi viņš stāvēja skaistā lieveņa priekšā un nekā pavārā no ratiem, kaut ari pūta vilku mēneša asais vējš,sniega vēl nebija un valdīja stindzinošs sals. Viņš dusmqjās, ka Kristīne nenāca sagaidīt un saņemt viņu, tā gan varēja pateikties Dievam, ka mātes brālis atkal bija atjaunojis savu labvēlību un atnāca pie viņas.

No sava vidus kambara Kristīne nebija redzējusi piebraucam viesi, bet tad nāca Jūlija un viņai pateica. Mātes brālis! Nu viņš bija ieradies un Palsu kalna saimniecei sita sirds, viņa steidzās ieviļņota un cerību pilna. Mātes brālis prata iekārtot visu labi, viņa vecajam un sīkstajam zemnieka prātam bija lepna un droša gaita. Tas neļāvās, ja kāds viņu apsmēja un noniecināja, un ikviens viņa vārds nebija velti teikts, viņš labi apsvēra, tad gāja un darīja.

— Mātes brāl!

— Cik ilgi es sēdēšu un gaidīšu tavas mājas priekšā, domāju tev nav nekāda goda mani saņemt?

— viņš rājās.

— No kambara logiem nevarēju redzēt, un gaitniece nule pateica…

— Labi! ( Viņš svieda grožus Pikumam un rausās ārā no augstajiem ratiem.

Tāds viņš stāvēja Kristīnes priekšā, zems un plats, kā uz ziemas guļu sataisījies, un viņa paņēma to aiz rokas un veda iekšā, palīdzēdama uzkāpt pa augstajām lieveņa kāpēm.

Viesim galvā bija ādas cepure krāšņā brūnā spalvā, viņš bija apjozies ar raibu, platu jostu ap silto un biezo kažoku, gluži kā arvien, kā senos laikos, kad brauca sērst Palsu kalnā.

Viņa to ieveda mazajā ēdamistabā, karsti sakurinātā un tīkamā, un pēc brīža Jūlija atnesa karstu ziedu tēju un medu. Vecais saimnieks izdzēra krietnu krūzi un atplauka.

— Vedīsim zirgu pie miera, mātes brāl, tu paliksi līdz rītam pie manis? — vaicāja Kristīne, vākdama kopā cieņu, jo bija pēcpusdiena un viesim droši vien gribējās ēst. Viņa uzlika krietnu gabalu jēra gaļas, mārrutku bļodu un vārītus kartupeļus, neaizmirsdama miestiņa krūzi.

— Es palikšu līdz ritam, agrāk jau te netikšu galā, — vecais norūca un piepildīja sev šķīvi, viņam vēl arvien bija laba veselība, un viņš neaizmirsa gardo ēdienu, pateikdamies Dievam par labvēlību.

Kristīne klusēja un gaidīja, kad mātes brālis būs paēdis, viņš ēda domīgs, gauss un laiku pa laikam vērās jaunajā sievā, beidzot viņš neizturēja un, pacēlis roku ar maizes gabalu, sirms un pietvīcis sāka rāties.

— Kādēļ tu ļaudīs nes savu kaunu, māsas meit? Kas tev vēlēja eglēniešiem stāstīt par palskalnicti, Liepu Mariju un Marijas bērnu?

Kristīne nolieca galvu, viņa pati kaunējās un atzina to, ko nu varēja atbildēt, ja vārdu pietrūka, nebija un dedzināja vienīgi kauns.

— Tādu Kristīni es nepazinu!

Viņa neatbildēja. Ārā sāka krist lēnas sniega pārslas, un Zvejnieku bērim būs jājņdzas Palsu kalna kamanās, ja sniegs nāks līdz rītvakaram. Zeme bija labi sasalusi un varēja sniega segu paturēt.

— Tādai Kristīnei jāpazūd, Palsu kalns ir augstāks par Liepu pakalni un tagad tam jāceļas jo augstākam, ieņem manus vārdus sirdī, māsas meit, un paturi tos! Skraida apkārt pa pagastu kā padauza, nevis bagātniece, un stāsta ļaudīm savu nelaimi. Ļaudis stāsta tevi redzējuši Liepu pakalnē, vai tā ir taisnība? Ja tu varēji atdot savu mantu pienācējam un neklausīt manam padomam, tad man jāsāk ticēt, ka tu esi Liepu pakalnē ložņājusi un no tiem nabagiem žēlastību izlūgusies!

Kristīne vēl arvien nebija pacēlusi savu galvu, viņas rokas gulēja klēpī kā nedzīvas, un viņa brīžiem raudzījās nodrebēdama. Vecais bija atsviedis no sevis šķīvi, un bieži viņš sita ar smago roku uz galda, iekšējo dusmu un pazemojumu iedvesmots, viņam kaisa prāts, raugoties šinī pēdējā Palsu kalna sievietē, kura nemācēja dzīvot, vezdama uz postu tēva mantojumu.

— Vai tā ir taisnība, ka tev bērnu nav un nebūs?

— Jā, mātes brāl…

— Tad tu esi nolādēta, kas tevi ir nolādējis? Kas tā par sievu, kurai nav bērnu? Mūsu dzimtā visām ir bērni!

— Es zinu, bet man nav.

Mātes brālis apklusa, tad viņš lika Kristīnei, lai viņa parādot palskalnieša atstātos papīrus, tas esot vedis saimniecību uz papīra, redzēšot, ko papīrs teikšot.

— Rīt paraudzīsimies klētīs.

Visu vakaru vecais Zvejnieks rakās palskalnieša atvilktnēs un pārskaitīja viņa atstāto naudu, tad otrā rītā viņš apstaigāja visu sētu, ieskatījās klētīs, laidaros, šķūņos un piebūvēs. Viņš visu redzēja un apsvēra, lai varētu pateikt Kristīnei galīgo vārdu.

Pie pusdienu galda viņi atkal sastapās, un mātes brālis bija kluss un apmierināts. Viņš labvēlīgi lauza maizi un strēba savu virumu, viņam vairs nekāpa vārdi kaklā, un viņš nedzēla māsas meitu nikniem skatiem.

— Kristiņ…

Viņa pagaidīja un brīnījās, cik mīksti un nomierinoši skanēja balss.

— Kristiņ, tas puisis ir visu pilnībā atstājis, nekā tev netrūkst un man jāsaka, ka līdzi viņš nekā nav paņēmis.

— Nekā nav paņēmis? Tas nav labi, mātes brāl!

— Tas ir gaužam labi, Kristiņ, tādu cilvēku pasaulē ir maz, un man viņam jāsaka paldies, ka viņš tāds muļķis bijis un zeltu atstājis, nepiclikdams tam pirkstus, kā nozūmētam. Strādājis tas puisis ir labi, sētā nav nekāda tukšuma, viņš varēja paņemt līdzi darba algu par visiem gadiem, bet arī to viņš nav darījis.

Kristīnei vērtās ļauna seja, viņas acis kvēloja gluži tāpat kā Marijas un viņas tēva priekšā, kad tā stāvēja Liepu pakalnes jaunajā kambarī.

Zvejnieks brīnīdamies raudzījās viņā, un tad viņš nodūra acis, viņam nepalika sievietes ļaunās domas, tagad Kristīnei vajadzēja saņemties un rādīt ļaudīm, ka nekas nebija noticis un viņa spēj dzīvot uz priekšu vēl labāk kā līdz šim. Viņai vajadzēja meklēt vīru un tādu, kurš aizēnotu palskalnicti un vairs neatgādinātu pagājušo laiku, bet Kristīne šaubījās un nebeidza žēloties, viņai vairs nebija nekāda prieka, un viņu viegli varēja sakaitināt, viņa varbūt domāja arī par lētu atriebību.

— Es te velti nesēdēšu, tev nevajaga nolaisties gaitnieces kārtā, saņem savu prātu un atspirgsti, ja jau tas cilvēks tevis negribēja, ko tu no viņa vēl gribi? Jā, saki, kādu gudrību tev iedeva Krimu kalējs? Tu viņu pieņēmi kā līdzgaitnieku, mūs atgrūzdama, bet kur nu viņš ir?

— Krima Pēteris nav vainīgs, viņš man vēlēja tikai labu.

— Lai paliek, kalējam tagad pašam sava sēta, dēls nopircis. Nu viņš nav vairs nieka vīrs, bet vieglprātis viņš brīžiem mēdz būt, viņam gājputna daba, kā jau visiem tiem, kam jācilājas un nav savas mantotas Zemes zem kājām! Tev jāsaņem padoms no tādiem radiem, kuru dzīve un gaita iegrozīta pašu vaļā un noteikšanā, tie zinās īsteni pateikt.

— Tad viss ir labi, mātes brāl?

— Labi, Kristiņ, paldies Dievam, viss labi!

— Un nu tu atkal aizbrauksi?

— Pie tevis jau nevaru palikt un arī negribu to darīt, tev pašai sava galva uz pleciem, nu jau savu vārdu esmu teicis, māsas meit. Jā, arī mācītājs pieķēries tavai nelaimei, vai tu viņu aicināji?

— Es nevienu neesmu aicinājusi, mātes brāl. Man patiktos gan, ka tu paliktu Palsu kalnā, tavā sētā ir jaunā audze, viņiem tevis vairs nevajaga, bet man tevis ļoti vajaga!

— Bērna valoda, Rūžu Kristīnei ir Palsu kalns, atceries, meit, senāk tu man to bieži sacīji un lepojies ar savrupību, un tev bija liela taisnība. Saki gaitniekam, lai iejūdz manu bēri, laiks doties ceļā!

Viņš nebija atturāms, un atkal Kristīne apjoza plato jostu smagajam, platajam augumam un padeva zvērādas cepuri, stāvēdama vēl labu laiku uz lieveņa, kad pajūgs jau bija pazudis aiz gatves ieloka.

Nu viņa atgriezās tukšajā mājā, ēdamkambarī Jūlija no galda novāca traukus, Kristīne paraudzījās viņas košajā, jaunajā stāvā un pēkšņi viņa kļuva nelaipna, pārkāpdama robežu, kādu viņa pati bija Uzcēlusi starp sevi un gaitniekiem, nekad nepaceldama balsi un neapvainodama ļaudis bez vajadzības un iemesla.

— Cik ilgi tu vēl paliksi manā sētā, Jūlij?

Gaitniece nespēja atbildēt, viņa nesaprata, kas saimniecei ienācis prātā, ka tā viņu padzen, varbūt viņa kādu nedarbu izdarījusi, kādu pavisam nezināmu pārkāpumu?

— Tu man nepatīc, tu piesmej pilnu visu dienu, bet darbs varbūt tā nesteidzas kā tavi smiekli, labāk meklē sev citu saimnieku!

Jūlija pietvīkusi cilāja traukus un klusi izgāja no kambara, neceldama nekādu ierunu, viņa tūliņ uzmeklēja Pikuma Ādamu un apraudājās. Nu vairs te nevarēja dzīvot, kaut gan Kristīne bija apsolījusi savīkšt Ziemas​svētkos viņu kāzas un izvadīt jaunsaimnieku ceļā, dodama līdz sēklu un dažus lopus.

— Viņa ir sajukusi, Jūlīt, viņa vairs nezina, ko dara, neliecies dzirdot viņas vārdus, sirds tai nemaz tā nedomā, bet mute vairs nevar valdīties. Kur mēs tagad iesim, jo svētki aiz durvīm un mācītājs zina mūs saderētus, bet jaunā sēta atvērsies tikai pavasarī. Paliksim un strādāsim, tu redzēsi, ka viņa vairs neatminēs, ko neprātā tev pateikusi.

Jūlija nomierinājās un pildīja savu soli joprojām, arī Kristīne viņu vairs neaizskāra, sēdēdama palskalnieša kambarī no rīta līdz vakaram un pārgulēdama neizģērbusies turpat uz lielā zviļņa, izjauktiem un saveltiem matiem, bez barības un rūpēm par savu sētu.

Viņa koda cietā maizes gabalā, kas mētājās uz galda, kad sāka mocīt izsalkums, un tā viņa ieslēpusies nodzīvoja četras dienas pēc mātes brāļa aizbraukšanas.

Viņš tai nebija nekā palīdzējis, gudrais mātes brālis, laikam kādi sveši spēki bija pārvērtuši Palsu kalna saimnieci, viņa tiem nevarēja pretī turēties, viņa domāja par palskalnieša lielo lepnību, ka tas bija aizgājis, nepaņemdams no viņas ne savas algas tiesu, jo ēdienu un dzērienu, pa daļai arī drēbes viņa deva ikvienam savam kalpam. Viņš bija turējies kalpa kārtā, un viņa tam nevarēja nekā padarīt.

Arī Marijai nebija nekas dots, bet viņa bija vēlējusies Liepu pakalni redzēt ļaužu valodās, viņa vēlējās, kaut vīrs būtu izšķiedis labo naudu, dodams savai draugaļai, nevis aizliegdams tās priekšā.

Viņa vēlējās, kaut ļaudis apsmietos tai, kura dzemdējusi ārlaulības bērnu un visu laiku slēpusi, teikdama par svešu.

Kristīnē trakoja nespēcīgas dusmas, tās gan bija varenas, bet nespēja nevienu citu ievainot, kā vien viņu pašu un viņas ļaudis, un tā viņa metās atkal pret Jūliju, kad viņu ieraudzīja lielajā kambarī sēdām pie galda un šujam vasarai zāļu panaras.

— Tu vēl esi tepat, es izmaksāšu šodien algu, un tu vari iet.

— Saimniec, bez Pikuma Ādama es nekur rrevaru iet, bet vai bez viņa varēsit iztikt?

— Labi, ja viņš grib iet, es neaizturēšu.

Nu gāja pats Pikums pie Kristīnes, bet viņa neklausījās kalpa valodā par kāzām un jauno sētu pavasarī. Ja viņš gribot spītēties, lai ejot līdzi Jūlijai, viņa neaizturēšot.

— Tu esi Palsu kalnā ilgi nodzīvojis un ieguvis saimnieka prātu, bet, ja tu man runā pretī, es tevī neklausīšos, Ādam! Jūlija tev neder, viņa bija diezgan laba palskalnietim, tagad tu ēdīsi aizpuvušu ābolu!

Pikuma Ādams apstulba, Kristīne runāja smagi un izaicinādama, viņai gribējās ļauno sēklu izskaust no savas mājas, tas viņai darīja prieku, un viņa nelūkojās sev apkārt, viņa nejautāja, cik tas godīgi bija, ka Jūliju apvainoja esam par palskalnieša otro draugaļu, viņa tikai slaucīja šos ļaudis projām no sava galda, visus tos, kuri bija redzējuši viņas laimīgos gadus ar palskalnicti un redzējuši arī viņa aiziešanu.

Pikums atsauca Jūliju, viņš ataicināja visus ļaudis, bet Jūlija raudādama liedzās un ļaudis apliecināja, ka nekad tie nav redzējuši saimnieku pieķeramies Jūlijai un to vajājam, ne arī tie būtu redzējuši viņus abus kopā esam. Saimnieks gan brīžiem bijis jautrs un draiskojies, kā katrs jauneklis, jo viņam bijuši jaunekļa gadi, taču nekad viņš neesot izdarījis tādu grēka darbu.

— Pāris reizes viņš tai noglaudījis muguru ar pātagu, tas ir viss, ko mēs esam redzējuši!

Pikuma Ādams aizveda Jūliju pie sava brāļa jaunsaimnieka pagasta vidū, kur muižas laukos

pacēlās jaunas ēkas, un Kristīne palika bez sava uzticamā palīga.

Viņa neklausījās vairs mātes brāļa brīdinājumos un gāja savu ceļu, līgdama jaunus gaitniekus, nešķirodama ļaudis, ņemdama pirmos un nevaicādama, kāds tam spēks rokās un kāda darba apziņa krūtīs.

Sniegs apklāja kalnus un līdzenumus, un atkal putenis aizputināja ceļus, lai ļaudis nevarētu pa tiem braukt un kustēties, lai tie paliktu mierā no savas nerimstošās darbošanās.

Kristīne bija pieņēmusi četrus jaunus kalpus, jo līdz ar Pikumu vēl aizgāja precētais kalps, negribēdams palikt bīstamajā sētā, kur neviens vairs nevarēja zināt, kad pazaudēs darbu un paliks uz ceļa.

Vēl bija trīs gaitnieces un viens puisis no vecā gājuma, bet jau varēja manīt, ka Palsu kalnā dažs darbs palika nedarīts, un saimniece ļāva visam tā notikt, viņa rītos vairs negāja uz saviem laidariem un neparaudzīja piena slaukumu, viņai vairs nerūpēja smagās govis, kuras gaidīja teļus, un viņa atmeta ar roku, ja atlēkušie teļi un jēri nekopās kā agrāk, ja daži no tiem nobeidzās un viņai piešķīra zaudējumus. Viss Kristīnei šķita vienalga, viņa barojās tikai ar naidu un lielām aizdomām.

Ik vakaru viņa raudzījās lejup uz ceļu, domādama, ka viņš nāks atpakaļ, liels un spēcīgs, žigliem un drošiem soļiem kāpdams augšup savā Palsu kalnā, īstenais Palsu kalna saimnieks.

Kristīne zināja, ka reiz viņam būs jānāk, jo palskalnietis cīnījās kluss un neatlaidīgs, viņš gāja uz priekšu bez naida un bez skaļas valodas. Viņam netikās savu kaunu ļaudīs celt, viņš mēģināja mezglu atraisīt klusēdams, negribēdams apvainot Kristīni.

Viņš raudzījās uz. ceļu un savilka savas stiprās rokas dūrēs, lūk, tanī pakalnā viņa negribēja atļaut tam uzkāpt, kā gan viņš atbrīvosies no Palsu kalna, ja negribēs viņai padoties?

Ziemassvētku vakarā, pūkainam, mīkstam sniegam birstot, siltā un tumšā laikā Kristīne atkal sēdēja pie loga viduskambarī un raudzījās projām uz ceļu, lai gan tur bija tikai tumsa un nemirgoja neviena uguns. Gaitnieces bija uzkopušas mājokli, izcepušas svētku maizi un gaļas cepešus. Viņas darīja pēc sava prāta, neviens tām nelika klāt mielasta galdu, bet arī nekā neliedza, un tā ļaudis paši sev meklēja svētkus. Izkurinātā un labajā kambarī smaržoja paegļu zari, lielā klēpī nolikti uz zemes, un vecā gaitniece Kristīnei uz galda bija uzlikusi mazu eglīti, iesprauzdama tanī sveces un iekārdama sarkanus ābolus. Sievai nobira asaras eglītes zaros, viņa vēl neatstājās no savas saimnieces, kaut gan par to nesaņēma laipnu atzinību. Viņa bija pievērusi kambara durvis, un tagad Kristīne sēdēja domīga un klusa, gaidīdama atnākam viesus.

Viņa cerēja sagaidīt savus radus, tie arvien iegriezās viņas ceļā, balstīdami Kristīnes saīgušo prātu, bet nu jau tuvojās sestā stunda, un vēl arvien neviens nenāca, vēl arvien nevarēja sagaidīt svešus zirgus pagalmā iezviedzamies.

Tad ienāca gaitniece un klusi pieliecās Kristīnei, noglaudīdama viņas plecu, gribēdama kaut ko pateikt un it kā vēl gaidīdama.

— Saimnieks atnācis…

— Saimnieks?

Vienā mirklī Kristīne izskrēja lielajā kambarī un tad apstājās, raudzīdamās uz galdu, pie kura sēdēja palskalnietis un sarunājās ar kalpiem. Jaunie viņu nepazina un ziņkārīgi no sāniem aplūkoja šo spēcīgo, vienkāršo puisi, kuru tie sauca par saimnieku.

— Labvakar, Kristiņ, klusi jūs gaidāt svētkus!

— Paldies, ka esi atnācis… — viņa nāca klāt, un viņš tai deva roku, stingri un mierīgi paraudzīdamies acīs. Viņš tūliņ redzēja, kā tā pārvēr​ tusies, cik viņas seja kļuvusi šaura un nobālējusi, cik ļodzīgi viņa gāja un steidzīgi runāja, un

visapkārt, visā šinī lielajā mājā, tagad bija nepatīkams klusums, it kā ļaudis spiestu kāds grūts un smags slogs.

Nē, ilgi viņš te nevarēja izturēt, kā gan viņš bija varējis iedomāties, ka tc būs labi un ļaudis jautri gaidīs svētkus, ja pats viņiem sitis sejā un aizgājis projām?!

— Nāc, — Kristīne aicināja, un viņš arī tūliņ gāja. Viņi aizgāja gala kambarī, kur viss vēl arvien bija tāpat, kad viņš tc mājoja, un palskalnietis apsēdās pie sava galda.

Krāsnī kvēloja liesma, viss bija tā, kā liktenīgajā naktī.

— Es atnācu pie tevis, Kristiņ…

— Paldies, ka atnāci, — viņa izņēma no sienas skapja sārta vīna pudeli, pielēja glāzi un sniedza viņam, bet palskalnietis atvairīja dzērienu.

— Es nedzeršu, Kristiņ…

— Dzer, saimniek, ir svētku vakars, miers virs zemes, varbūt, ka mēs salīgsim un ļausim naidam izklīst.

Palskalnietis satvēra glāzi un izdzēra, tas bija viņa paša guldītais vīns, izmeklēta ogu sula, saulē briedusi un ienākusies.

Lielajā kambarī dziedāja ļaudis, viņi dziedāja svētku nakts dziesmas svinīgi, bet drūmi, šīm dziesmām trūka gaiša, pacilājoša prieka, un palskalnietis jautāja, vai Kristīne svētku koku nededzināšot.

— Nē, — viņa vienaldzīgi atbildēja, bet tad pēkšņi nosarka un parau​dzījās virā.

— Vai tu paliksi šeit?

Palskalnietis pasniedzās pēc pudeles, lēni ielēja sev dzērienu, tad viņš nometa uz galda savu cepuri, kuru līdz šim bija turējis uz ceļiem, un stingri pagriezās pret Kristīni.

— Nekad.

Viņa juta, ka elpu tai aizžņaudz asa un cicla sāpe un nekas cits vairs nesaviļņo sirdi, kā vienīgi smagas un neprātīgas dusmas, bet viņš neļāva tai iekvēloties vārdos un nejaukā pretestībā.

— Tu jautāsi, kādēļ es te atnācu? Tu zini, sieva, ka mēs vēl neesam brīvi ļaudis un mūsu brīvība mums pašiem ir jāatrod… Vai tu esi mierā labprātīgi izšķirties, Kristiņ?

Nu viņa zināja, kādēļ tas atnācis, un pēkšņās dusmas nomainīja auksta, izmisusi bezcerība, viņa vēl arvien neatrada vārdus atbildei un klusēja, vērdamās grīdā, uz kuras viegli vizēja kurošās krāsns atspīdums.

— Vai tu būsi mierā?

— Nē!

— Tas ir ļauni, Kristiņ, manā pusē ir taisnība, un es savu tiesu dabūšu arī bez tavas atļaujas, tomēr es negribēju, ka izceļas veltas un nevajadzīgas ļaužu valodas. Piekrizdama man, tu būtu mūs abus atsvabinājusi no nejaukām tenkām.

— Kāda tev taisnība?

— Tev nav bērnu, Kristiņ, un nebūs bērnu! Tiesneši šķirs mūsu laulību.

— Ak! ' Abām rokām viņa ieķērās galdautā un norāva to zemē, nokrita sarkanā vīna pudele un glāzes, bet uz mīkstā paklāja palika guļot nesadauzītas. Kristīne plosīja smago autu, pārraudama biezo vilnas audumu, un tad vina aprimās ar driskām rokās un pārvērstu, nekustīgu seju. ’ - Ej! — Vai tas ir tavs pēdējais vārds? — un viņa sarāvās un izstiepa roku.

— Es esmu ar mieru, bet tu vairs nekad nesper savas kājas pār manu slieksni un nerunā par saviem bērniem, es tevi aizdzīšu kā suni!

— Tā ir pēdējā reize! Še, sieva, te ir mūsu abu šķiršanās lūgums, paraksti to…

Zem palskalnieša plaukstām uz galda gulēja papīra gabals, viņš atgāja dažus soļus no galda un ļāva Kristīnei pieiet. Viņa ķēra pēc spalvas un parakstīja savu vārdu.

— Paldies, sieva!

Nu viņi stāvēja viens otram pretī klusajā un mājīgajā kambarī, tad palskalnietis sniedza roku un Kristīne novērsās.

— Ej! Lielajā kambarī apklusa dziesma, palskalnietis gāja caur telpu un ļaudis raudzījās viņā, kā tas aizvēra aiz sevis durvis un pazuda siltajā putenī.

Vecā gaitniece klusi piecēlās un iegāja pie Kristīnes, pēc laba brīža viņa atkal iznāca un devās virtuvē, uzvārīja ziedu tēju, paņēma medu un iegāja atpakaļ.

Viņa palika pie saimnieces visu nakti, rīta gaismā piegāja pie tālruņa un sarunājās, un saimes ļaudis nodomāja, ka Kristīne saslimusi.

Ap pusdienas laiku atbrauca vecais Zvejnieks, un vedējs, apgriezis zirgu, brauca mājup, atstādams veco saimnieku radu sētā.

Mātes brālis Palsu kalnā pārlaida visus svētkus, viņš palika arī ziemas mēnesī un turēja Palsu kalna atslēgas savās rokās, modri raudzīdamies visos darbos, it kā viņš pats būtu īstenais saimnieks.

Pagāja sveču mēnesis, un atnāca sērsnu mēneša mijas, atspīdēja jauna saule, un vakaros, kad Palsu kalna saimniece iznāca uz mājas ceļu pret silu, viņa vēroja zilganu pamali, pavasara siltā dūmakā tītu, gaistošā sniega pēdās un jutās spirgta, jauna vēja apdvesta.

Kādu dienu viņa saņēma tiesas vēsti un saprata, ka palskalnietis nebija kavējies, mātes brālim šī ziņa šķita labvēlīga.

— Jo ātrāk, jo labāk, Krisliņ!

Domīga viņa raudzījās uz Liepu pakalni, vēl arvien nebija nekādu ziņu, ka viņš tur būtu ieradies,, arī Tīļu sētā tas nekavējās, un ļaudis jau bija pieraduši pie jaunajām domām, ka Kristīne vedīs Palsu kalnam citu saimnieku, kuram būs vairāk pieķeršanās labai, laicīgai mantai. Sērsnu mēneša vidū sāka līt varens lietus, gan apsīka dažas dienas, un plāna ledus garoza pārvilkās pāri tērcēm, grāvjiem, sīkām upēm un ceļu strautiem, tomēr atkal atspīdēja saule un ledus izkusa, sniegs plaka ātri, un, kad sulu mēneša vēji pūta pāri zemei, vairs nebija sniega lejās un pakalnos, vienīgi dziļā meža biezoknī tas vēl slēpdamies saldēja zemi. Kalnainā apvidū zemnieki šinī pavasarī izgāja sēt sulu mēneša beigās, zeme bija rudenī apstrādāta, viņi izbrauca ar savām mašīnām jaunā un ātrā sējā.

Tagad mātes brālis taisījās projām no Palsu kalna.

— Zeme atvērusies, man pašam jāredz. savi lauki. Tu, Kristiņ, tagad esi brīva, nav vairs jānes sveša nasta uz muguras, vadi savu dzīvi, kā pirms tīlenicka ienākšanas, tad Palsu kalns sniegsies augsti un tava miņa nezudīs.

— Paldies, mātes brāl!

Bet. nelabais spīdums Kristīnes acīs nenozuda, un, kad Zvejnieks aizbrauca, viņa dzīvoja savrupa, nemetās kopā ar gaitniekiem, tie gāja un darīja, kā paši par labu atzina,daži tīrumi palika neapsēti, viņi bija tos piemirsuši, un, kaut gan laidaros vecā gaitniecc pūlējās uzturēt kārtību, Palsu kalna pienam vairs nebija labās slavas un pienotavā ienākumi mazinājās.

Rūpju ēnas smagi nogūlās pār bagāto sētu.

Dzirkstošā, saulainā Lieldienu rītā Palsu kalna dārza malā stāvēja vientulīga sieviete un raudzījās uz. šūpoļu ceļu. Viņa redzēja, ka ļaudis pulciņos plūda pie divām lielajām priedēm, gluži tāpat, kā viņi to bija darījuši pirms daudziem gadiem.

Kristīne bija uzvilkusi svītraino tautas tērpu, viņas baltā krekla apkakle bija krāšņi izrakstīta un

zvīļoja saulē.

Lēni, kā kavēdamās, viņa kāpa lejup pie avota, tur treknajā zālē zeltaini lāsoja pureni, kad viņa gāja tiem garām.

— Palsu kalna ‘Kristīne, Palsu kalna Kristīne! Ļaudis brīnīdamies raudzījās Kristīnē, bet viņa likās izbrīnu neredzam, jautri smējās, deva roku vecākām sievām, meta ar galvu savām līdziniecēm un taisījās līdzi viņu pulkā. ' — Nu tu atkal esi jauna meita, Kristiņ, — pārgalvīgi kliedza kāda jauna kaimiņiene, plīvodama ar savu zaļā zīda plecu lakatu un ar vienu roku apskaudama Kristīnes vidu.

Kristīnes vaigs arvien bija laipns, viņa labprāt ieredzēja Ērgļu Alīdi, un īsti pēdējos gados Alīdes tēvs bija daudz iemantojis, rūpīgi kopdams savu saimniecību. Kristīne laipni pamāja jauneklei, un viņas abas palika kopā, kārodamas ieraudzīt šūpoles un jautro kņadu pie tām.

— Vai tu jau esi aizmirsusi? — jautāja Alīde.

Kristīnei samācās seja, viņa labprāt būtu klusējusi, bet tad apvaldījās un viegli pamāja ar galvu.

— Negudrs cilvēks, pamezdams Palsu kalnu, jo visā pasaulē labākas zemnieku sētas nevar būt, Kristiņ! Labi, ka esi viņu aizmirsusi, kas gan par to, ka viņš skaists un tīkams, tik daudz ir puišu, kuri gaidīt gaida uz tevi!

— Paliec klusu, Alīde! — smējās Kristīne, jo viņa vēroja, ka Maldoņu Augusts cieši un neticēdams raudzījās šurp un nesaprata, vai nākt, vai turēties malā.

Beidzot tomēr viņš nāca.

— Kristiņ! » — Kas ir, August? Gaidu, kad mani izšūposi!

Viņš uztraukts satvēra jauno saimnieci aiz rokas un tagad viņu uzlūkoja, vērodams, kādas pēdas vaigā atstājis pagājušais laiks. Kristīne ļāva tam lūkoties un visu laiku viegli smaidīja.

— Tāda pati, Kristiņ!

— Tad ved mani šūpolēs! Ļaudis noskatījās, kā Maldonis ar Palsu kalna Kristīni iemetās šūpolēs, viņi likās esam labi draugi, plosījās un smējās līdzīgi visiem tiem, kas bija ieradušies papriecāties Lieldienu rotaļās.

Pēkšņi Kristīne meta mieru un apmācās, viņa pagrieza muguru visai jautrajai kopai un sacīja, ka iešot sētā, lai Alīde nākot līdzi, viņa tai parādīšot savu putnu kūti.

— Žēl, mēs vēl varējām palikt, saule pašā pusdienas laikā, Kristiņ, bet, ja tu gribi iet, tad iešu tev līdz, — apņēmās līdziniece, un puisis apjucis lūkojās abās.

— Sveiks, August!

— Pagaidi, Kristiņ, es iešu tevi pavadīt!

— Nenāc! — viņa uzzibsnīja skaudrām acīm, un viņš aprima, noraudzīdamies, kā pa šauro māju ceļu aizgāja Kristīne, klusi līgodamās, lepni nesdama pīnēm apvīto galvu, pazema, kupla un slēpdamās, grūti valdāma un kārdinoša.

Puisis vēl arvien neapnicis raudzījās, kad jau sievietes bija nozudušas Palsu gatvē, un viņš iztrūcies apskatījās apkārt, kad izdzirda smieklus aiz sevis.

— Ko domā, August? Ka nepasprūk cielava, nu viņa būs gudrāka, tik viegli nedosies rokās, ir jau cilpas labumus izbaudījusi!

Puisis saslējās augsts un iedomīgs, rokas pacēlās pie pierēs, lai atglaustu kuplās matu sprogas.

Viņš noraudzījās smējējos, kas drūzmējās apkārt, un pār seju viņam pārlaidās plats un gaišs smaids.

— Šoreiz vairs vaļā nelaidīšu!

— Tīlenieka pamestuvi ņemsi?

Jā, kāds viņam teica šos nejaukos un atriebīgos vārdus, bet kurš gan tas bija? Puisis raudzījās, bet nevienu nesaredzēja, kas viņam vēlētu ļaunu. Vienīgi Pikuma Ādams stāvēja īgns, un viņa Jūlija smīnēja greizi un svešniecīgi.

Jā, tie bija vecie Kristīnes gājēji, viņas atgrūsti un nebalstīti. Puisis raudzījās Pikumā un draudīgi vērsa acis, viņš pievirzījās tam klāt, taču Pikums neatkāpās, un Augusts negribēja iesākt ķildu, jo Palsu kalna saimniece jau pārāk stāvēja ļaužu valodās.

— Muļķis, pats izstaigājies Palsu kalna ceļos un, kad vārti aizvērušies deguna priekšā, tad tev ir slikti, un saimniece ir tīlenieka pamestuve! Bet piesargies, Pikum, daudz es tevī neklausīšos, manu nagu neviens vēl nav saliecis!

Jūlija aizvilka vīru projām, kad viņš bargi saslējās pret jauno Maldoni, un Augustam vairs netikās iet pie šūpolēm, kaut gan labu ceļa strēķi viņš bija nācis ar citiem no pagasta vidus un varēja palikt līdz saules rietam.

— Mājās iesi?

— Jā.

— Labi zinām, ka Maldo'nim miestiņa gana un tu atļausi svētkus nosvētīt, August! Iesim līdzi, draugi!

Puiši sametās kopā, un visi aizgāja, jauncklcs pie šūpolēm, skumjas un ziņkāras, viņiem noraudzījās pakaļ. Palsu kalnā Kristīne ieveda Alīdi savos kambaros, tur gan nebija viss uzkopts tik labi kā agrākos gados, bet jaunekle brīnījās par visu bagāto iekārtu, kādu viņa tur redzēja.

— Mani brāļi gan runā, ka arī mūsu sētā vajagot gaišāku uguni gādāt, bet vēl nav paspējuši pie tādas tikt, un lu vienīgā mūsu apkaimē vari lepoties ar elektrības gaismu.

— Mūsu kalnos citiem šīs gaismas nav, bet līdzenumos ir daudz sētu, kur netrūkst visādu labu lietu. Nāc, es tev parādīšu manus laidarus!

Pietvīkusī kaimiņiene raudzījās Paisu kalna lielajā mājlopu pulkā, kur govju platās un gludenās muguras cilājās kā nemierīgi viļņi, un viņai acis zibēja priekā un labpatikā.

Vecā gaitniece atplauka, redzēdama saimnieces žirgto prātu, viņa gan nevarēja saprast, kas Kristīnei noticis, ka viņa atguvusies un izgājusi ļaudīs. Viņa tecēja žigla, rādīja teļus un jaunos jērus, slepus pie sevis nopūzdamās, ka pieaugums mazāks kā citiem gadiem saimnieces nevērības dēļ.

Bet Ērgļa meita šo trūkumu neredzēja, viņai Palsu kalna bagātība sitās acīs un reibināja, jaunekle bija laba sētas kopēja, un tāds lopu pulks viņu ielīksmoja vairāk kā cita manta.

— Mums nav tik daudz!

Kristīne smējās laimīga, viņai patika dzirdēt, ka tās lauki plašāki kā citiem, viņā pamodās bijusī godkārība un centība, un, sakrustojusi rokas uz krūtīm, viņa stāvēja smaidīdama un atžirgusi. Ērgļa meitu viņa pavadīja līdz krustceļiem un nāca atpakaļ. Viņas dziedāšanu varēja dzirdēt tālu, un jaunajiem gaitniekiem viņas rosība labi nepatika, tie bija dzirdējuši par Kristīnes labo un stingro saimniekošanu un baidījās, ka šis laiks varētu atkal pienākt.

Svētku pievakare bija gaiša, bet līdz saule laidās uz. rietu, gaiss kļuva vēss un drēgns, vēl trūka maigā ziedoņa siltuma.

Kristīne atvēra savus logus un pilniem malkiem elpoja auksto vakara gaisu, viņai skaidrojās prāts un sila sirds šinī spirgtajā pavasara vakarā, un vairs nebiedēja ēnas, kad tās klusi laidās pār augsto Palsu kalnu un ietina sētu vieglā dūmakā.

Jānis Tīle kāpa augšup stāvajā piegāzē, viņš nāca rāms un nesteidzīgs, un katrs viņa gausais solis to vadīja tuvāk Liepu mājai, kur logos jau zvīļoja vakara uguns.

Lieldienu svētki. Pirms četriem gadiem viņš bija stāvējis šīs takas galā un raudzījies uz jauno

meiteni, kā viņa stāvēja pie ziedošās ievas. Viņš paraudzījās lejā, nē, ieva bija tikai pumpuros, ziedi nebija vēl plaukuši, laiks nebija tik maigs kā tajā, pagājušā gadā.

Viņš kāpa augšā, nu viņš bija pie sētas vārtiem, un suņi jau sāka kļūt modri, kad vēra vārtu kokus. Viņi metās pretī skaļi riedami un nepalika mierā.

Kāds pavēra mājas durvis un uzkliedza rējējiem, cilvēks nokāpa pa lieveņa kāpnēm un nāca pretī Jānim Tīlēm. Viņš aprāja suņus un pavērās viesī.

Tas bija Marijas tēvs.

Liepas mati šajos gados bija kļuvuši gluži balti. Šinī laikā viņš bija pārcietis vairāk kā visā savā dzīvē un viņa gauso rāmumu bija nomainījis centīgs sīkstums, vingrā izturība un modrs prāts.

Viņš tūliņ pazina nācēju.

— Vai tu esi? — viņš prasīja un pavērās dziļāk viesa vaigā, bet krēsla bija nespodra, un viņš nekā nesaredzēja. Tad vecais Liepa sniedza atnācējam roku un abi vīri stāvēja viens otram pretī klusēdami, neatlaizdami sveicienam pasniegtās rokas un izbaudīdami jauko salikšanās prieku.

— Vai Marija un puisēns veseli?

— Jā.

— Tad man jāiet pie viņiem…

— Nāc vien, dēls!

Pie lieveņa kāpnēm vecais saimnieks nošķīrās, viņš ļāva tam ieiet vienam pašam. Nekavēdamies un stingrs Jānis Tīle nospieda durvju turekli un pārkāpa pāri slieksnim.

Māja bija nesen celta un no iekšas telpām atdalījās liels priekšnams, caur pievērtām durvīm spīdēja gaismas svītra.

Viņš gan nāca klusi, bet Marija bija pamanījusi un steidzās lūkoties, jo nācēja soļi nelīdzinājās tēva soļiem.

— Marij!

Viņa stāvēja uz sliekšņa un raudzījās platām acīm, viņa nevarēja pakustēties, redzēdama viņu savā priekšā, un pati nesaprata, vai prieks apmājis prātu vai arī saldējošas bailes. No kambara atskanēja zēna smiekli un lēkāšana, viņš ķēra kaķi un plosījās savā bērna bezbēdībā.

— Vai tu mani gaidīji, Marij?

Viņš pienāca gluži klāt, un nu viņa redzēja izvājējušo, skaisto vaigu. Viņa redzēja, ka tas bija gaidījis šo vakaru un gaidīšana bija satraukusi, kaut gan viņš turējās rāms un apvaldījies. Tad viņš izstiepa rokas un apskāva viņu, un apskaudams juta, ka viņa pakļaujas. Dzirkstošām un karstām acīm Marija vērās svešiniekā, kas beidzot atnācis viņas mājā, un šinī acumirklī viņa zināja, ka tas viņu nebija aizmirsis nekad.

Viņš bija izpildījis savu solījumu un bija atnācis, visas rūgtās atziņas bija aizklīdušas projām un vairs nevajāja, nesolīja un neatrāva, kā kārdi​nošā atriebība.

— Marij!

Pēkšņi viņš to atvirzīja mazliet nost no sevis, bet arvien vēl turēja apskautu, un nu viņa varēja vērties vīrā, kas Mariju bija atgrūdis, otrai doto vārdu pildīdams, viņa varēja lūkoties viņa vaigā un pētīt, vai tas nedomā kādu jaunu viltību, vai viņa mainīgais un kārais prāts apmierināsies viņas jaunības spirgtajā un košajā gaismā?

Nē, bija taisnība, ka viņš bija atnācis pavisam, nekas viņu vairs nevarēja aizsaukt no šīs pakalnes, kaut arī tā bija tik tuvu Palsu kalnam.

Viņš bija apņēmies panest pazemojuma un kauna nastu, izcīnīties kopā ar jauno sievu un bērnu citā dzīvē, kas viņu aicināja ar gaišu mieru, ar skaidrām dienām. Tā bija.

— Marij!

— Jā, nu tu esi pie mums, — viņa klusi sacīja un atvērās viņa priekšā, viņš redzēja tās jauno, sārto muti, kas apbēdināta garajos gados bija vientulīgi tvīkusi, drebošām rokām vīrs viņu pievilka sev klāt un meklēja Marijas lūpas.

Viņi sajuta viens otru, bet tas bija citādi kā svētku naktī pirms četriem gadiem, viņi bija bikli un tiem trūka pārgalvīgās, pārdrošās kaisles spēka, viņi nedroši tvēra laimīgo laiku un paši ienīda savas bailes.

— Es gribu visu par labu griezt!

Marija izraisījās no viņa rokām un atvēra durvis plati, mazais zēns steidzās šurp, tas nāca lūkot, kur palikusi māte.

Priekšnams kļuva pavisam gaišs, viņš stāvēja un raudzījās savā puisēnā, kurš pieskrējis pirmajā mirklī apmulsa, bet tad metās viņam tūliņ klāt un rāpās uz augšu, ķerdamies rociņām vīra biezajos vadmalas svārkos.

— Krusttēv, krusttēv!

Tīle pacēla savu bērnu uz augšu, un tad viņš iegāja kambarī, tanī lielajā un labajā kambarī, kurš tā patika pašai Marijai. Pārsteigts viņš vērās visapkārt, turēdams zēnu uz rokām, Marija līksmi skatījās un redzēja, ka viņam viss likās labs un derīgs esam.

Viņi izstaigāja visus jaunos kambarus, tur bija pavisam četri, bet pats lielākais bija pirmais, tur viņi atgriezās atpakaļ, un vīrs nosēdās ar puisēnu kurošās krāsns priekšā, jo ārā vēl bija stipri dzestrs.

— Tā ir liela māja, Marij, te pietiks telpas visiem taviem bērniem un mums pašiem, tu visu esi tik labi izdomājusi un iekārtojusi!

Viņa nosarka, vērsdama skatu projām tumšajā logā, kas meta laimīgu atblāzmu un rādīja vīru ar bērnu, abus smaidošus un abus kopā esošus.

— Vai tu šovakar vēl gribi iet projām?

— Jā, es atnācu pēc tavas atbildes, kad nu to esmu dabūjis, es iešu atpakaļ uz Tīlēm un tad pēc dažām nedēļām mūs salaulās, Marij!

Līksmi iekliegdamās, Marija pieliecās viņam klāt, un mazais puisēns nu atradās vidū starp šiem abiem cilvēkiem, kuri viņu glaudīja un sauca mīļos vārdos un nevarēja vien beigt.

— Tas ir tētiņš, — Marija stāstīja puisēnam un brīnījās, ka mazais atvilkās nost no tēva, viņš bija paradis veco saimnieku saukt par tētiņu un tagad pretojās mātes vārdiem.

— Nē, tas ir krusttēvs! — viņš tiepās un meklēja, vai krusttēvam nebūšot vēl otras zeltītas pulksteņa saites. Tādas vairs nebija, jo tīlenieks, atdevis saiti bērnam, nēsāja savu pulksteni kabatā.

— Tas ir tētiņš, — māte atkārtoja stingrāk, bet vīrs purināja galvu un neļāva bērnu pierunāt.

— Gan mēs dzīvosim, Marij, gan viņš pats mani sauks par tēvu bez jebkādas piespiešanas.

Zēns bija noguris, un Marija aiznesa viņu guļamā telpā, pēc kāda laika viņa nāca atpakaļ, jo mazais jau gulēja. Pa to laiku vecā saimniece bija ienesusi vakariņas, viņas acis labpatikā raudzījās spēcīgajā vīrā, kurš gan bija Liepu pakalnei devis daudz bēdu, bet nu viņš stāvēja tc un solījās visu par labu griezt un lūdza piedošanu.

Vecā saimniece apklāja baltu galdautu, uzlika sautētu kāpostu bļodu, kurā slēpās brūni ceptā gaļa, atnesa raušus, piena un miestiņa krūzes un aicināja savus ļaudis pie mielasta. Tad ienāca arī Marija, un nu viņi četri sēdēja lielajā kambarī pie spožā galda un baudīja Dieva dāvanu. Tīlenieks ar veco saimnieku pacēla savas miestiņa glāzes uz jauno, labo pavasari. Viņi dzēra sātīgi, bet bija jautri, un valoda neaprimās līdz tam laikam, kad viesis cēlās un sacīja, ka nu viņam esot jāiet.

— Ej, dēls, atvieglini arī savējiem sirdi un zini, ka tagad mēs tevi gaidīsim kā Liepu pakalnes īsteno saimnieku un mūsu dzīves zinātāju, — nopietni sacīja vecais Liepa, sniegdams tīleniekam roku

un ieskatīdamies viņam smagi un dziļi acīs.

Marija uzmeta silto sagšu plecos un izgāja pavadīt. Ap saviem smaržīgiem, gaišiem matiem viņa nebija apsējusi lakatu. Dzidrais, bet aukstais nakts gaiss darīja vienīgi labu.

Viņi kāpa lejup no pakalnes, gāja pa ceļu līdz silam, nu vairs nebija tālu lielais ceļš, pa kuru atnācējs varēja nogriezties uz Tīlēm.

Viņi bija pagājuši garām ievai, garām krustceļam, lēns vējš pūta sila priedēs, un tās klusi šalca.

Viņi apstājās un ilgi raudzījās viens otrā.

Nē, viņi nebija vairs tie paši, kā pirms četriem gadiem. Nule augšā, Liepu pakalnē tie bija bijuši bikli un kādas savas klusas, bel grūtas vainas mocīti, kas neļāva viņu lūpām un viņu apskāvieniem runāt. Tagad, sila priežu apšalkoti, nakts klusuma un pavasara tvīkstošās un gaišās vientulības apdvesti, viņi kļuva drošāki un kļāvās viens pie otra.

— Marij…

Viņu abu mutes bija karstas un dedzināja viena otru, viņi bija pilni salda un kaisla norcibuma un sajuta, cik ļoti viens otra kāroja. Nu viņi bija brīvi un ļāvās iekārei, kā uzvarētājs ieguvumam, turot to rokās un baudot kā krāšņu un sulīgu augli, dzerot bagāto veldzi un vairs neatrau​joties no tās.

Viņš bija Mariju skūpstījis un skāvis, un viņa bija tam ļāvusies, pati atbildēdama un kvēlodama, bet tad tīlcnieks atkāpās un viņi sāka atkal iet, turēdami viens otru pie rokas un nevarēdami izšķirties.

— Tu vēl esi kā meitene, tik slaida un jaunavīga, tāda pati, kādu es viņā naktī sastapu silā. Es esmu kļuvis smags un gurdens, Marij…

— Nē, nē!

Nu viņi stāvēja pie lielā ceļa un tīlenieks lika iet atpakaļ.

— Nu jau otro reizi es redzēšu tevi aizejam.

— Zemnieka sieva māk pacietīgi gaidīt, — viņš teica, un tad viņi izšķīrās, laiks bija pāri pusnaktij. Tumsā nevarēja saredzēt gājēju, Marija žigli nāca atpakaļ, viņu biedēja lielais klusums un tuvais Palsu kalns.

Viņa nāca atpakaļ un nemaz nejuta ceļu zem savām kājām, tik vareni viņu spārnoja liels prieks.

Viņa domāja par savu guļošo bērnu, ka tas brīvi varēs stāties ļaužu priekšā, nu tam bija tēvs un viņai līdzgaitnieks lielajās darba dienās.

Viņa domāja, ka nu tai bija īstens draugs, tas pats, kura sirdi viņa bija jutusi pukstam un kuram viņa bija ticējusi svešā ceļā, nezinādama, kā viņu sauc un no kurienes viņš nāca.

Lēns vējš klusi laidās pār pavasara atmodināto zemi, kļuva siltāks, un spirgtajā naktī dusēja zemnieku sētas kā pelēki, aprimuši baloži, sa​kļautiem, miega pilniem spārniem.

— Jūs gribat doties laulībā ar Mariju Liepu?

— Jā, — īsi un strupi atbildēja tīlenieks, vienaldzīgi vērdamies mācītāja ģīmī un nebīdamies sodošā skata, kādu viņš veltīja vīram, kurš nule bija šķīries no Palsu kalna Kristīnes.

— Tik ātri?

— Nesaprotu, mācītāja kungs!

— Nesen atstājāt pirmo sievu…

— Manai sirdsapziņai jāpanes šis grēks!

Tīlenieks runāja nepieklājīgi, viņš pats to juta, bet mācītāja runas veids nebija labāks, tas sacēla cilvēku pret viņu, ja šis cilvēks negribēja ļauties, lai izprašņā.

— Žēl gan, godīga un mācīta jaunekle, — mācītājs noņurdēja, bet sāka rakstīt un arī tīlenieks negribēja ķildu turpināt.

Tad mācītājs atkal pacēla galvu un paraudzījās lūdzējā, viņš atbalstījās elkoņiem uz vecā rakstāmgalda, un četras pelēkas, putekļainas, biezo mūru sienas meta atblāzmu uz viņa sejas.

— Marijai Liepai ir bērns, es to pacietu klusībā un ari pagastā netiek daudz par šo bērnu runāts…

— Tad jau viņa nav godīga un mēs būsim līdzīgi, mācītāja kungs, — pēkšņi pārtrauca tīlenieks, bet mācītājs purināja galvu.

— Es domāju, vai jūs neesat šī bērna tēvs?

— Pareizi, tas es esmu!

Mācītājs trauksmaini sakustējās, bet tad viņa seja noskaidrojās, nu viss bija skaidrs un ticams, vairs nevajadzēja velti pūlēties ap ļaužu kaitīgajām dēkām. Bērnam galu galā atradās īstie vecāki, tie sagāja kopā, kaut arī Liepu pakalne atradās gaužām tuvu Palsu kalnam un nekad nevarēja paredzēt, vai šo divu sētu starpā valdīs miers, vai ari kūsās nesaticība.

— Vai es tagad varu iet, mācītāja kungs?

— Lūdzu…, bet biežāk iegriezieties baznīcā, neesmu jūs pie dievgalda redzējis…

Tīlenieks pasmaidīja, bet nekā neatbildēja, viņš izgāja mācītāja mājas pagalmā un dziļi uzelpoja, redzēdams zaļo mauru un augstos, kuplos kokus, veco gatvi, pa kuru bija šurp nācis. Tas nu bija padarīts, tīlenieks gāja atpakaļ uz Liepu pakalni, kur viņš bija apmeties, un palīdzēja zemes darbos, kārtodams jauno sētu pēc sava prāta un ieskata.

Viņš vairs nebija vēlējies sētas pilnīgu pāriešanu savās rokās, tā varēja palikt viņa dēlam. Viņš tikai gribēja strādāt un gādāt par pilnīgu un laimīgu nākotni.

Vecais Liepa un Marija piekrita viņa nodomam, bija vienalga, kā vārdā saucas sēta, viņi visi gādāja par Liepu zemi, viņiem visiem bija tikai viena godīga cenšanās.

Gatves galā, kur sākās lielais ceļš, tīlenieks salika divus pajūgus, vienā sēdēja Maldoņu Augusts un pamāja gājējam, aicinādams pie sevis ratos.

Tīlenieks arī iekāpa, jo ar Maldoņu Augustu viņi abi bija brašākie šāvēji aizsargu kopā un labi sapratās. Puisis šodien bija savāds, un viņam valoda negribēja lāga veikties.

— Kurp tu brauc?

— Varēšu tevi aizvest līdz. pašai Liepu pakalnei.

— Tā? — brīnījās tīlenieks un domāja, ka Augusts braukšot uz. Ērgļiem, tiem sētā bija jaunie lauksaimniecības mācekļi, un Ērgļu puiši zināja labus gaitniekus, varbūt, ka Augustam bija tāda vajadzība.

— Nē, draugs, es piestāšu tuvāk. Braukšu uz Palsu kalnu.

Tīlenieks sarāva pieri grumbās, bet tūliņ atkal izlīdzināja, un viņš sāka runāt par pavasara sēju, kāda rādoties zeme un kāds vēršoties laiks.

— Esam jau gandrīz visu apsējuši, Jāni… Man tagad ir citas domas prātā, tādas lietas jau gan ļaudis parasti dara rudenī vai ap Jurģiem, bet es gribu sev sievu mājās vest Jāņu dienā…

— Palsu kalnā tak tu sievu nemeklēsi, August?

Tīlenieka balsī izskanēja klusas un apslēptas rūpes, un šīs rūpju izskaņas puisis nesadzirdēja, viņu kaitināja drauga klusie vārdi, tā viņam nevajadzēja runāt, tas varēja šķelt draudzību abu sētu starpā.

— Kāpēc?

— Tu jau zini, August…, — tikpat rāmi atbildēja tīlenieks un vēlējās, kaut nebūtu sastapis Maldoni, tik pēkšņas un nepatīkamas ziņas viņš vēstīja, lai gan Kristīnes otrā apprecēšanās varēja atnest vairāk miera visai Palsu kalna apkaimei, un viņam ziņa varbūt bija jāapsveic ar prieku.

— Man Kristīne patīk, tu man viņu paņēmi, un es biju gaužām ļauns. Tagad viss ir aizmirsts, es zinu, ka tu un Marija abi labi saderat, es paņemšu Kristīni, un sētas dzīvos pilnā mierā. Vai tā nebūs labi?

Tīlenieks paspieda puiša roku, bet nekā nesacīja, viņš savu acu priekšā vēl redzēja Kristīni un pazina viņas smago un nekustināmo prātu. Viņam negribējās ticēt, ka Kristīne spēs ar kādu citu cilvēku mierā nodzīvot mūža garos gadus, bet draugam savas domas viņš neizteica, Augusts bija straujš un tagad varēja nesaprast labos padomus, ja Kristīne stāvēja tik tuvu un bija iegūstama.

Liepu pakalnes tekas galā viņi abi šķīrās, Maldoņu Augusta sirmis strauji un lepni rāva sava jaunā saimnieka ratus kalnā, pretī šim brīnišķam, skaistam lapu koku mežam, kurš ieslēdza Palsu kalnu.

Tīlenieks noliektu galvu kāpa piekalnē. Viņš juta, ka sakrātais dvēseles smagums vēl arvien negribēja izklīst, kaut gan Liepu sētas jaunie jumti saulē zvīļoja un uzartā, jaunā zeme kūpēja auglības pilna.

Darba viļņos aiztecēja laiks, bija pagājusi arī svētdiena, kad jaunais Liepu saimnieks ar Mariju pārbrauca no dievnama kā vīrs un sieva. Mazais puisēns sauca neseno krusttēvu par savu tēvu, un viņam ļoti patika mīļais un gādīgais tētiņš, kurš neaizmirsa viņu paņemt sev līdzi tīrumā vai ziedošā pļavā, kur tagad dūca un zuzēja bites un ņēmās zāle, gaidīdama siena laiku.

Mācītājs baznīcā jau otro reizi bija uzsaucis Maldoņu Augustu ar Palsu kalna Kristīni. Viņa nu bija solījusies puisim, bet māju paturējusi pati savā ziņā, vairs neizlaizdama no rokām laukā. Viņa bija paspējusi nokārtot saimniecību, cik nu vairs tas bija iespējams vēlajā laikā, un atkal valdīja atslēgas, kopdama labo prieku par laidariem un visu citu mantu.

Līksmajos Jāņos Palsu kalnam gaidīja jauno saimnieku, un Liepu pakalnes ļaudis tagad bieži dzirdēja Kristīnes dziedāšanu un redzēja viņas sarkano galvas autu pie avota, kur viņa nāca smelt ūdeni.

Liepu pakalnē ļaudis klusēdami saņēma jaunās ziņas un nebilda ne vārda par Palsu kalnu. Viņi jau sāka ķerties pie kuplāko pļavu nopļaušanas. Zāle bija laba, un viņi stājās pļavā pirmie, neviens no kaimiņiem vēl nekustējās. , Tīle aizbrauca ar pļaujamo mašīnu uz meža līčiem. Tur jau bija tik gludens un silts, ka varēja slāt virsū, visos pagājušos gados bija labi rakti grāvji un zemes mitrais miklums mazināts, vietvietām skanēja līgo dziesmas, tur līgoja gani un jaunās meitas, savos pagalmos strādādamas. Balsis sasaucās no ciema uz ciemu, no ganībām uz ganībām un pildīja gaišo dienu svētku gavilēm.

Sēdēdams uz paaugstās pļaujam mašīnas un braukdams pa dziesmām piebārstīto ceļu, Liepu saimnieks juta sirdi viegli ietrīcamies, tā atkal atvērās vieglam priekam, un arī viņš pacēla balsi, skandinādams līdzi ciliem jautrās un nebēdīgās melodijas: Jāņu nakti nezināju, Kura sieva, kura meita, Vai bij sieva, vai bij meita, Zaļš ozola vainadziņš!

— Līgo, līgo!

Nu vairs apkārt nebija plašo tīrumu, bet vienīgi alksnājs, un sākās arī Palsu kalna sils, viņš brauca dziedādams un nogriezās pa šauro ceļu uz savas pļavas pusi. Te nu bija kluss, neņirbēja gani un ganāmie pulki, vajadzēja izbraukt cauri Palsu kalna valstībai.

Un pēkšņi ceļa galā, kur jau caur koku lapām varēja saredzēt saules pielijušo pļavas laukumu, viņš ieraudzīja Kristīni.

Viņa stāvēja uz pelēkā akmens, un viņas tumšsarkanais galvas auts spilgti mirdzēja zāles un koku zaļumā, netālu, krūmos iebraukts, zāli plūca zirgs un atradās plati rati, bet vēl tālāk skanēja cirvju troksnis un gāzās kociņi, sulīgi nopūzdamies un nolīkdami pie zemes. Palsu kalna ļaudis bija atbraukuši pēc meijām, viņiem to vajadzēja daudz, lai izpušķotu kāzu māju, un pati saimniece prieka

dēļ bija devusies līdzi.

Liepu saimnieka balss aptrūka, viņš vairs neuzņēma nākošo dziesmu, bel klusēdams pamāja bijušajai sievai ar galvu. Kristīne sakustējās un nolēca no akmens. Viņas vieglais, sarkanais apģērbs vizmoja un līgojās, kad viņa sāka iet un apstājās braucējam ceļā.

— Vēli man laimi, tas ir tavs draugs, kurš stājas tavā vietā!

— Es tev vēlu priecīgas un gaišas dienas, Kristiņ, — viņš atbildēja neskanīgā balsī, un groži viņa rokās lēni slīdēja vaļā, zirgs to manīja, bet nevarēja nekur pagriezties, Kristīne stāvēja un negāja sāņus.

— Vai tev iet labi?

— Paldies, man iet labi, bet tev?

— Man neiet labi, man šodien ir. tik smaga sirds, it kā visi Palsu kalna lauku akmeņi gāztos virsū un gribētu nosmacēt.

— Augusts tevi jau sen gribēja, viņš rfekā.ro Palsu kalna zemi, viņš ir krietns un godīgs, Kristiņ!

Tu vari viņam uzticēties.

Nu viņa deva ceļu. Zirgs atkal sāka soļot, un liepkalnietis pamāja, zuzdams pļavas alkšņos.

Kristīne raudzījās viņam pakaļ, un tad viņai noraustījās seja, viņa iesāka raudāt kā mazs bērns, skumji līgodamās plecos un nevaldīdamās. Nokrizdama sulīgajā zālē, viņa piespiedās sīkam, zemam kociņam un palika pie tā, līdz aprimās asaras un viņa varēja celties, lai gaitnieki nepamanītu, ka viņa raudājusi.

Kur nu bija visa vieglā gaita, darbošanās un svešais, bet līksmais spītības prieks, kas to bija nesis dažus garus mēnešus? Viņa pašķīra alkšņu zarus un noraudzījās Liepu pļavā, kur mašīna jau bija sākusi dūkt.

— Saimniec! — Kristīne izbijās un steidzās atpakaļ, uz ceļa stāvēja meiju vezums, milzīgs, augsts un kupls, un puiši smējās, rādīdami un bēdādamies, ka Kristīnei vieta augšā neliekot, esot par augstu un par līganu.

— Es iešu kājām.

Viņai kļuva vieglāk, ejot kopā ar jautrajiem puišiem, kuriem sirds gavilēja, rītdienas priekus gaidot. No sāniem viņi lūkojās saimniecē un sprieda, ka viņa esot jauna un glīta, Maldonis bez. bagātības dabūšot vēl arī patīkamu sievu.

Palsu kalna pagalmā ņirbēja ļaudis, viņi steidza svētku un kāzu darbus, un atkal virtuvē darījās pazīstamā mielasta vīkšēja, kura bija vīkšus; arī tīlenieka un Kristīnes kāzās. Viņai bija vienalga, kas šinī mājā notika, ja vien varēja dabūt labu un ienesīgu darbu. Viņa smaidīja un rīkoja savas tekatnes, un visā plašajā sētā nebija nevienas vietas, kura neapsveiktu Kristīni.

Mājas palodas mirdzēja, grīdas, griesti un sienas bija tīrīti un māju pildīja tīrības smarža, cēla un viegla, izkūpēdama uz galdiem noliktos ziedos un bērzu meijās visos kaktos un stūros.

Pievakarē uz skrejriteņa atbrauca līgavainis, Kristīni viņš pārsteidza dārza kambarī, kur atradās lielie plaukti ar grāmatām. Viņa domīgi stāvēja pie loga, un viņš, piezagdamies no muguras puses un aizklādams acis, cieši apskāva un noskūpstīja viņu.

Viņa ļāvās aizvērtām acīm, bet šinī reizē pietrūka jautro smieklu un vieglās nebēdības, kā arvien, kad viņa runāja ar Augustu.

Kristīne noņēma sarkano autu un krāšņie, viļņainie mati tagad brīvi izplūda pār kaklu un uzgūlās arī pierei. Nē, viņa bija kārojama, un viņš uzmācās karsts un neapvaldāms.

— Kristiņ, — viņš čukstēja, pievilcis viņu sev klāt, — Kristiņ, tu tagad esi pilnīgi brīva no visiem pagājušiem māņiem, mēs dzīvosim paši savu dzīvi, un tu redzēsi, cik mēs labi viens otru sapratīsim un mīlēsim.

— Jā, jā, — viņa bija dīvaini nepacietīga un raisījās vaļā no viņa rokām, aizbēgdama pie grāmatu plaukta un sākdama šķirstīt kādu grāmatu. Augusts pienāca un paraudzījās grāmatās, tīlenieks tepat bija pametis savu krājumu.

Varbūt, ka vēlāk viņš pieprasīs atpakaļ, Kristīne bieži te sēdēja un lasīja, viņa lasīja ikvienu grāmatu, un brīvais laiks ritēja nemanīts, nebija vairs drūms un nepaciešams.

— Tik daudz grāmatu, vai tu viņas lasi, Kristiņ?

Puisis izbrīnījies raudzījās visapkārt, jo viņš pirmoreiz kavējās dārza kambarī un pats nebija nekāds grāmatnieks, lasīdams vienīgi laikrakstus un dažu zemnieku žurnālu.

— Lasu.

Nu viņam ienāca prātā, ka tās būs tīlenieka grāmatas, tas bija grāmatnieks, un Palsu kalns vēl glabāja vecu piemiņu.

— Es zinu, ka tu neesi nekāda lasītāja un tev tāda dīkā sēdēšana nepatīk, sakrausim papīrus lādē un aizsūtīsim uz Liepu pakalni, saimnie​kam būs prieks. Es zinu, ka viņš priecāsies! Gan jau vēlāk paši iesim kopā, mums nav nekāds naids jātur, viss ir iznācis gludi un labi, un katrs nu esam savā novēlētā pusē.

Kristīne klausījās puiša vārdos un brīnījās, cik viegli viņam viss pašķīrās, cik noteikts un pašapzinīgs viņš bija. Jā, kopā ar Maldoņu Augustu dzīve ies viegla un droša, to viņa redzēja un saprata, un kvēlas dusmas iesitās Kristīnei vaigos, domājot par vīru pļavā, kura dēļ viņa bija raudājusi smagas asaras, nevarēdama aizmirst un aizliegdama otro, kurš tagad stāvēja pie viņas un nekā nenojauta šaubīgās domas, kas plosījās viņas dvēselē.

— Vēlāk, August, tagad man jādomā, kā rīt ieiešu dievnamā, sirds nav tik viegla…, — viņa nepabeidza, jo puisis atkal brīnījās, nevarēdams saprast Kristīnes bažas.

— Ko tu bēdājies? Tev jau pierasts ceļš pie altāra, es to mērošu pirmoreiz, man jāskatās, ka nenoklīstu kaut kur sāņus!

Nu viņi abi smējās, puisis bija tik nebēdīgi taisnīgs un drošs, ka bēdas viņa tuvumā neglābās, tās viņš ar rokas vēzienu prata noslaucīt pie malas un par tām pasmējās.

Krēslā puisis aizbrauca. Kristīne redzēja, ka las satikās ar kādu jaunu sievieti pie Liepu pakalnes, viņa nāca lejā, un Augusts apstājies metās pie grāvja, kur auga krāšņas maranas, pieplūca pilnas saujas un, aplīgodams nācēju, apvija viņai maranas ap pleciem un galvu, pilnā kaklā dainodams un smiedamies.

Nē, viņš neturēja nekādu naidu un negribēja nekādu naidu turēt. Viņš bija aplīgojis Mariju un tagad jau atkal sēdēja savā ritenī, un brauca projām, viegli mādams ardievas.

Marija nāca ar krūzi pie avota, viņa gāja steidzīgi un neskatīdamās, laikam Liepu pakalnē kāds sirga, viņa meklēja dziedinošo ūdeni.

Kristīne atvilkās atpakaļ koku paēnā un noskatījās, kā Marija atkal aizgāja, ziedēdama caur zilo novakari kā gaiša pienenes pūka, viegla un vijīga. Kristīne zināja, ka Augustam Marija bija it kā māsa, viņš cildināja viņas labo saimniekošanu, bet nekad vēl nebija ieminējies, ka Liepas meita skaista un visā apkaimē labāka par citām. Kristīne arī zināja, ka Augusts vienīgi viņu bija iemīlējis un tagad viņa prieks bija liels, kad tas redzēja to dienu pienākam, kurā viņa kļūs tā sieva.

Nopūzdamās Kristīne nāca cauri dārzam, redzēja savu izpušķoto māju un līksmu troksni tanī, bet viņai pašai likās, ka bija izplēnējusi visa pretestības spīts un vairs nebija vērts uzņemties lielo nastu visai dzīvei.

Bet ko gan līdzēja visa viņas domāšana, ja apkārt kalnos un palejās vareni līksmoja Jāņu dziesmas, ja pacēlās Jāņu ugunis un līgotāji sāka klīst no sētas sētā.

Liepu pakalnē gan vecajam, gan jaunajam saimniekam bija Jānis vārdā, tur šinī nakti ļaudis

dosies vērpetēm vien.

Ai, Jāniti, Dieva dēls, Apjāj manu tīmmiņu, Izmin usnes, izmin dadžus, Lai aug tīra labībiņa!

Līgo, līgo!

Liepu pakalnē sākās svētki, varēja dzirdēt, kā tur līgoja atnācēju pulks, aicinādams arī citus, kuri piemetās apkārtējās sētās.

— Saimniec, es jau piegriezu sietus ar dzelteno un saldo maizi, nāks dziesminieki tevi izvadīt un novēlēt laimi jaunā kārtā. Man liekas, ka nāk jau no otrā gala, no Ērgļu puses, tie piestās pie mums, Liepu pakalne jau ir pilna!

— Labi, gaidīsim līgotājus!

Kristīnei bija tas pats sarkanais dienas apģērbs mugurā. Viņa nesteidzās rotāties un palika pie gaitniekiem, kuri bija viņas atvēlēto miestiņa mucu izvēluši pagalmā un uzstādījuši uz steķiem, apvijuši ar ozola lapu vainagiem, un tagad paši, nometušies zaļajā, mīkstajā zālē, līgoja līksmi un sacenzdamies, izdomādami un atcerēdamies arvien jaunas dziesmas, ap​līgodami meitas un puišus, laukus un visu labo zemnieka dzīvi.

Līgotāji nāca no visām pusēm, līdz dziesmas sajuka vienā kamolā, visas balsis saskanēja kopā un dūca varenā, vienā pašā dziesmā, kura slavēja šo jaunas dzīvības nakti, cilvēka sulīgo spēku un priecīgo aizmir​šanos.

— Līgo, Palsu kalns, līgo! Līgo, jaunā saimniece, līgo!

Tur bija Ērgļu un Kalniešu sētu ļaudis, tur nāca Leškūtu un Brantu saime, un bija pavisam nezināmi, tādi, kuri šinī naktī labprāt klīst pa Dieva pasauli un visur atrod priecīgu cieņu. Kristīnei galvā bija uzmests sarkanu rožu vainags, to uzmeta jaunākais Ērgļu dēls, un viņa tam uzdzēra ar savu miestiņa krūzi, pievienodama augsto un paskarbo balsi un līgodama pulkā, kā to darīja šinī naktī visa latviešu tauta. Ļaudis metās pie zemes, stāvēja pūlī, daži dejoja un plosījās, bet neviens neaizmirsa dziedāt un tīties savā ziedu un vainagu rotā, juzdami, ka drēbēs iesūcas stiprās smaržas un lēni reibina.

— Līgo, Palsu kalns, līgo! Līgo, jaunā saimniece, līgo!

Marija ienesa mātei ūdeni, bet atrada veco saimnieci pie loga, viņa bija apģērbusies, ap galvu aptinusi siltu lakatu un vēlējās Jāņu vakaru sagaidīt kopā ar citiem. Dienā viņa gurdena bija nolikusies savās cisās un sūdzējās par sāpēm, nu viņa atkal visu bija aizmirsusi un gribēja redzēt, kādi līgotāji atnāks šinī gadā uz Liepu pakalni.

Tagad mājas gods bija tīrs un te valdīja spēcīgs saimnieks, varbūt ļaudis visu to būs vērojuši un nāks viņus apsveikt, no visas sirds vecā sieva vēlējās izdzirdēt līgo dziesmas savā pagalmā un ieraudzīt lielo līgotāju pulku.

— Jau ir bieza krēsla, meit, ļaudis sāks staigāt, vai tu nejūti dziesmas?

— Visapkārt dzied.

Māte izgāja sava ciema pagalmā, un viņa ilgi klausījās, kā kāpa uz augšu līgošana, kā sasaucās pakalnes, līdz viņa pamanīja pie lielās liepas, kur dega Liepu jāņuguns, ļaužu vērpeti, tā vijās uz augšu un piedūca vecajai ausis ar līksmo un skaļo dziedāšanu.

Tie nāca šurp, vecā saimniece sauca Mariju un abus vīrus, gaitnieki steidzās ārā no saviem kambariem, saimnieks nesa miestiņa krūzi, un Marija nāca ar siera sietu, un tad arī līgotāji bija klāt.

— Jauno Jāni, jauno Jāni! — tā viņi kliedza un meklēja Marijas vīru, un, kad bija lo ieraudzījuši, tad cēla gaisā, cilāja vairākas reizes un uzspieda tam galvā ozollapu vainagu, un viņi

veda tam klāt Mariju, vidū paglāba mazo zēnu un tad sākās aplīgošana.

Arvien vēl klāt pienāca līgotāji, vēl nebija Palsu kalnā neviens ieradies, kad jau Liepu pakalne vareni līgoja.

Marija aizsteidzās uz savu jauno šķūni, te varēja ievilkt garos galdus, kā kulšanas laikos, un ļaudīm pasniegt Jāņu vakara mielastu. Viņai visa cieņa bija pie rokas. Kamēr ļaudis pagalmā līgoja, viņa žigli apklāja galdus un uzlika uz tiem ēdienu. No Liepu pakalnes tagad neviens neaizies, nebaudījis gardu kumosu.

Neviens nezināja, ka viņa te rosījās, beigās Marija iededzināja spožos gaismekļus pie sienām, piestūma solus tuvāk un varēja aicināt līgotājus mieloties.

— Līgo, līgo! — viņi visi brāzās uz šķūni, pārsteigti un ielīksmoti, jaunās saimnieces viesmīlības un laipnības pacilāti.

Visu nakti, līdz pat rītausmai, kad uzlēca saule, nešķīrās jautrā kopa no Liepu pakalnes, tad viņi noguruši, klupdami krizdami devās lejup pa šauro taku, un saule apspīdēja pagājušās svētku nakts jautros klīdējus, viņa tos atkal atdzīvināja, padarīja mundrus un rosīgus.

Palsu kalns snauda mierīgs un kluss, zeltaino saules lēktu bija sagaidījusi Liepu pakalne viena pati.

Kad līgotāji bija aizgājuši un lejā uz ceļa skanēja viņu atbalss, augšā, jaunā dārza malā stāvēja vīrs un sieva. Liepkalnietis raudzījās Marijas gaišajā sejā, un viņš reiba, raudzīdamies tās acīs, grimdams šinī gaišajā atvarā, no kura nebija varējis izvairīties.

— Marij, mana mīļā sieva!

Saule glauda viņus abus, kad tie stāvēja un ļāvās stariem, un viņu acu uguns sakusa kopā ar saules uguni. Tie bija Jāņu nakts bērni, atraduši savu meklēto papardes ziedu. Marija klusi gāja uz jauno māju, un viņš tai sekoja.Tad pēkšņi acis vērās pret Palsu kalnu un pleci vīram nolīka, viņš atcerējās Kristīnes vārdus pļavas malā un juta, ka Palsu kalnā nebija gaidāma nekāda laba dzīve.

Viņš juta un saprata, ka Kristīnes liktenis posta viņa dzīvi un ka viss kļūst citādi, nekā viņš no sākuma bija domājis.

Tad liepkalnietis saslējās un savilka dūres, viņa vaigs raudzījās ciešas apņemšanās pilns, kad viņš vēra sava nama durvis.

Kristīnes baltais līgavas apģērbs bija krāšņāks un kuplāks kā tanī reizē, kad viņa stājās pie altāra ar tīlenieku. Tagad mirdzēja zeltainas zīda svītras audumā, viņas sarkanie, dzirkstošie mati bija saņemti augstā vainagā, un tos gandrīz nemaz nesedza uz leju krītošais plīvurs, tikai mazliet skardams matus pakauša siltumā.

Viņas bērie zirgi bija piebraukuši tikai dažas desmit minūtes pirms dievvārdu beigām, un nu jau viņa gāja. Augusta balstīta, pa kāpņu pa​kāpieniem lejup plašajā dievkalpojuma zālē.

Tagad viņi nostājās pie altāra, un Augusts palaida vaļā Kristīnes elkoni. Ļaudis sačukstējās, un, izstiepuši kaklus uz priekšu, cītīgi vēroja jauno pāri, aiz logiem, lejā pie slitas zviedza un kārpīja zemi Kristīnes varenie bērie, bet viņa stāvēja nobālušu seju un vērās altāra gleznā, nekā nesa​manīdama un nesajēgdama.

Mācītājs ievēroja šo Kristīnes stingo skatu un steidzināja laulāšanu, viņam bija bailes no šīs sievietes, kura nemaz, neprata pār sevi valdīt un kura nebija labāka par viņas bijušo vīru. Tikai Maldoņu Augusta mierīgajā un skaidrajā skatā svētnieks it kā atplauka, viņam vārdi nesametās un nepalika pusceļā.

Līgava nedzirdēja, ka mācītājs griezās pie viņas ar parasto jautājumu, vai viņa ar mieru kļūt Augusta Maldoņa sieva, viņa nedzirdēja arī tad, kad mācītājs jautājumu atkārtoja otro reizi. Tad

Augusts pats viņai piedūra viegli savu roku un pasauca: — Kristiņ!

Tagad viņa paraudzījās uz tiem abiem, mācītājs klusā balsī atkārtoja trešo reizi savu jautājumu, un nu Kristīne satrūkās. Viņa tik ļoti satrūkās, ka spēji nodrebēja un ar pūlēm apvaldīja kliedzienu.

Tad viņa, galvu noliekusi, stāvēja mierīga un kaut ko klusi teica.

— Nē… — tas bija gan tik klusi teikts, ka bija grūti saprotams, bet mācītājs saprata un tumši piesarka, viņam bija kauns stāvēf še altārī un klausīties vieglprātīgas sievietes vieglajā valodā.

— Tu neesi ar mieru, Rūžu Kristīne? — mācītājs pacēla savu balsi, un viņa skats klīda pāri ziņkārīgajiem dievlūdzējiem, kuri, elpu aizturējuši, klausījās neparastajā notikumā.

— Nē, un vēlreiz nē!

Kristīne izteica skaļi un skaidri šos vārdus, tad steidzīgi apgriezās un gribēja doties projām, bet mātes brālis viņu aizturēja un nelaida.

— Es te nepalikšu, neved pats sevi kaunā… — viņa lūdzās un stūma viņu pie malas, atbrīvodama sev brīvu ceļu cauri ļaužu pūlim.

Viņa izgāja pirmā, kad baznīcā valdīja smags un nemierīgs klusums un kad ļaudis spiezdamies un drūzmēdamies atstāja dievnamu. Palsu kalna bērie jau traucās pa plašo gatvi, viņus vadīja pali Kristīne.

Viņa bēga no šiem ļaudīm, kuri viņu tagad nicināja, bēga no puiša, kurš bija traks no dusmām un apvainots savā dziļajā nopietnībā, izsmiets visa pagasta priekšā, nesaprazdams, kādēļ Kristīne tā darījusi.

Baznīcas laukumā grozījās Palsu kalna gaitnieks, kuru Kristīne bija atstājusi kājotnē, bet tur vēl bija arī viņas tālīnie radi, vesels pulks radu, jo neviens tagad nebija atrāvies, dzirdēdams par Maldoņu Augusta izvēli.

Radi spiedās ap saviem pajūgiem, un daudzi aizbrauca uz. saviem ciemiem tūliņ no dievnama, bel daudziem nācās vēl atgriezties Palsu kalnā, kur viņi bija atstājuši savas ceļa somas ar kāzu apģērbiem un cilām lielām.

Laukumā ļaudis mudžēja kā bites stropā, tur skanēja dzēlīgas valodas, smiekli, pa vidu jaucās arī asaras un nopūlas, un viņi ncaprimās arī tad, kad mācītājs, pikts un cēls, steidzās tiem garām.

Kristīnes mātes brālis pagrieza pajūgu uz savas sētas pusi, viņam trīcēja galva un rokas rāva grožus kā negudras, jo tādu kaunu no Kristīnes viņš nebija cerējis sagaidīt.

— Tur vairs nepaliks akmens uz akmeņa, dēls, — tā viņš kliedza ceļā, pagriezies pret rāmo dēlu, un dzina zirgu aulēkšiem, nevērodams, ka gājēji skaļi smējās, rādīdami un vērtēdami veča dusmas.

Maldoņu Augusts ar saviem tuviniekiem un radiem aizbrauca pēdējie, jo Kristīnes radi kā vainīgie steidzās ātrāk projām.

— Pie visa vainīgs ir tīlenieks, tikai viņš viens pats ir vainīgs!

— Vai tā būs, dēls? — iebilda gudrā māte, un viņas sakniebtā mute rūgti pasmaidīja. Kaut gan viņa bija ļoli satraukta, Augusts dzirdēja, ka viņa atviegloti nopūtās.

— Vai tā domā, dēls? Varēja vēl ļaunāk iznākt, ja viņa šodien būtu tev apsolījusies uz mūžu, jo es domāju, ka Kristīne vairs nespētu vadīt dzīvi, viņa šodien pati to apzinājās…

— Kādēļ viņa agrāk nepadomāja, ievezdama mūs un sevi kaunā?

— Tādam cilvēkam kā Kristīne nav skaidras rītdienas, dēls, viņa dara, tiklīdz, izdomā kādu lietu, un tā bija arī šodien. Paldies Dievam, dēls!

Labu brīdi Maldoņu ļaudis brauca klusēdami, tad atkal māte iesāka, smagi likdama vārdus un glaudīdama nemierīgā dēla roku: — Bagātība cilvēku padara dažreiz .par nejēgu, nesaprašu un ļaundari, bagātība bija iemācījusi

Kristīni dzīvot savrupai un lemt par savu un cita dzīvi, nemaz neprasot, ko viņas līdzinieks teiks. Tā nu viņa izdarīja šodien arī ar tevi!

Augusts iekaisa dusmās un atgrūda m^tes roku. Viņa nekā neteica, tikai lēni pagriezās projām, ļaudama viņam kvēlot brāzmīgā ienaidā.

— Tu runā tikai par Kristīni, īstenc vainīgo nemaz nepiemini! Tīle​nieks, tīlenieks!

— Dēls, dēls…

Vecā saimniece purināja galvu un nepiekrita Augusta vārdiem, viņa tagad ienīda Kristīni un nicināja viņu, no visas sirds priecādamās, ka dēls atbrīvojies un nav uzņēmies sev tādu lāstu visai dzīvei, kā šo bezbērnu Palsu kalna saimnieci, kurai nebija arī stingra prāta un skata.

Viņa gan saprata, ka Liepu Marijas vīrs savu tiesu bija vainīgs Kristīnes nelaimē, bel Maldoņu saimniece, kā jau sieviete, neturēja tīlenieka vainu par tik smagu, ka tās dēļ Kristīne varēja šodien viņas dēlu iegrūst kaunā.

— Gan es ar viņu izrunāšos, māt, mēs abi satiksimies, es nevaru atstāt šīs dienas kaunu, māt, tas mani pārāk spiež!

— Viss norimsies, dēls, laiks tev parādīs, ka man ir bijusi taisnība.

— Nē, māt.

Ari Maldoņu sētā piestāja daudzi radu pajūgi, tālinicki. Viņi nevarēja aizbraukt bez atpūtas, un vecā saimniece gaužām priecājās.

— Palieciet, mīļie radiņi, liku gaitniekam izjūgt zirgus un palaist ganībā, bet pašiem došu mielastu, tad sirds atvērsies mieram, kad visi kopā pasēdēsim un apspriedīsim bijušo, — aicināja maldoniete, vezdama radus piemīlīgajos kambaros un sēdinādama viņus atpūsties.

— Taisnība, izlietu ūdeni vairs sasmelt nevaram.

Saimniece gāja virtuvē, pagrabā un sagādāja radiem labu cieņu, uz galda smaržoja viņas dzeltenie un kuplie rauši, bija cepta un vārīta gaļa, sakņu bļodas, saldi krējuma un augļu trauki.

No sākuma radi bija nospiesti, bet vēlāk labais ēdiens un sarunas viņus sasildīja, un tad saulainajā un plašajā Maldoņu sētas goda kambarī sāka skanēt labvēlīga un diezgan jautra valoda, dodot padomu pamestajam puisim, jo drīz meklēt īsteno saimnieci.

Augusts gan nesmējās, viņu vēl arvien slepeni tirdīja svelošs kauns, viņš piecēlās un izgāja ārā, aizgāja pa olnīcu pavisam projām no sētas, kur sākās priežu sils un bija vientulība.

— Kristiņ, Kristiņ!

Viņam vajadzēja satiki Kristīni, viņš nojauta, ka tagad tīlenieka šķirtā sieva viņam pateiktu visu patiesību, kādēļ tā izdarījusi un ļāvusi ļaudīm pasmieties.

Nē, Kristīni viņš nevarēja apvainot, viņš nevarēja atteikties no tās un aizmirst, ja vēl dažas stundas atpakaļ bija ticējis viņas vārdam un gaidījis viņu.

Saulē priedes stipri smaržoja, un pūta karsts vējš, bez veldzes un miera. Tādā vasaras dienā bija grūti mierīgi un rāmi domāt, apdomāties un aprimt.

Puisis gāja tālāk meža ceļā, bet svelme nekur nebeidzās, visapkārt vējš nēsāja uztraucošās koka un sveķu smaržas, un tās padarīja smagu galvu.

Augstu gaisā, zilajā debesī, klusi laidās vanags.

Kristīnes bērie zirgi strauji lēkšoja garām Liepu pakalnei, augšā sētā stāvēja ļaudis un raudzījās lejup. Viņi gan tūliņ atvilkās, bet bija redzējuši tās vientulīgo braucienu.

— Kas noticis?

Jaunais saimnieks drūmi raudzījās Marijā, un viņa saprata, ka ļaužu tenkas atkal vīsies ap viņiem kā ļauni staipekņu augi, ka atkal būs jāgaida laiks, visa apklusinātājs.

— Kas gan to būtu domājis! Viņa tomēr ir labāka, kā es to vērtēju, — klusi un domīgi sacīja

Marija, tad viņa ieraudzīja, ka lejā uz ceļa no sveša pajūga izkāpa Liepu mazā lekatne un skriešus devās augšā pakalnē.

— Palsu kalna saimniece nedeva vārdu, ak, kas tic gan bija par jokiem! — aizelsusies sauca meitene, un Marija palocīja galvu.

Jānis Tīle sarāja nebēdīgo meiteni, un viņa nokaunējusies aizlīda klētī, nesaprazdama saimnieka bardzību, jo viss taču bija tik jocīgi skanējis, visi ļaudis ziņkārībā bija smējušies un ālējušies.

— Viņa ir labāka, kā es to biju vērojusi…

— Cilvēks mācās no pārdzīvotā laika…

Vai tas bija tā? Palsu kalnā slēpās tumšas dienas arī Liepu pakalnes ļaudīm. Vecais Liepa, galvu nokāris, sēdēja mājas priekšā un raudzījās uz līgotāju sanestām vainagu kaudzēm, kuras vēl arvien vīta karstajā ziedu mēneša saulē mājas pagalmā un izplatīja brīnišķīgu vītuma smaržu. Viņš domāja par Palsu kalna Rūžiem un nevarēja atcerēties, ka kāds no viņiem būtu jebkad tā izdarījis kā nule Kristīne.

Jā, tanīs laikos bija barga tiesa, ļaudis nevarēja daudz ļauties savas sirds tieksmēm un prāta vieglam skrējienam. Visur bija nosprausta eža, un pāri lai ļaudis gandrīz nekad negāja. Palsu kalna Rūži savā kalnā dzīvoja kopš piecām paaudzēm. Tie arvien bija sevī noslēgušies, darbīgi, skopi un gāja klupdami krizdami, lai tikai vairotos manta un Palsu kalna svars celtos ļaužu acīs. Ne par ko citu nebija domājuši Rūži, kā vien par mantu, un tās nu viņiem arī nelrūka. Rūži nebija ne ķildīgi, ne ari ļauni un ienaidīgi, pret saviem kaimiņiem viņi izturējās vienaldzīgi, nekā no viņiem neprasīja, izlika paši ar sevi un reti vien lie gāja talkās, neaici​nādami arī citus pie sevis.

Dievnamā ejot, Rūži sveicināja savus kaimiņus, novēlēja tiem dievpalīgu un apvaicājās par sētas zelšanu, viņi nepacēla galvu lepnībā, to visu darīja gudrā prātā, lai nekas netiktu piemests. Un tiešām eglēnieši aprada ar šo kalna sētu, un, kad Kristīnes tēvs mirdams bija Palsu kalnu atstājis pilnu kā sietu zelta graudiem, eglēnieši cienīja Palsu kalnu augstāk par visu savā pagastā.

No kā Kristīnē cēlās kvēlais spīts un negudra dzīves tēlošana? Vecais Liepa domāja par viņas māti, šo kluso, ļoti darbīgo sievu, kura pat uz dievnamu nebija gribējusi braukt, lai tikai par velti neizšķiestu laiku.

Tai trūka sievietes niķīgā prāta, bet varbūt, ka viņas dzimtā kādam bija tik nemierīgas asinis, nevarēja jau zināt, kāda šī dzimta bija, Rūžs savu sievu atvedis no pārnovada, tā pirmo reizi pārkāpdams veco noli​kumu — precēt tikai cglēnieti un vairāk no savu radu pulka.

Tagad Palsu kalna pamati sāka šķobīties un, ja vien Kristīne nenāks pie prāta un neatdos savai sētu beigu galā vecā mātes brāļa dēlam, kuram bija ciets prāts un stingra roka, tad viņai pašai būs jānoskatās, kā labklājība panīks.

Tā domāja vecais Liepa savā saulainajā pagalmā, un viņa sirdi pildīja pateicība Dievam, ka viņam atļauts palikt savā īstenā solī tad, kad jau bija gribējis nogriezties svešā dzīvē, gribēdams atdot Liepu pakalni svešiem ļaudīm par lēcu virumu.

Nu viņš varēja labi un mierīgi sagaidīt savas pēdējās dienas, te rosījās jauna, spēcīga audze, kura gan zinās, kā savu dzīvi vadīt.

Vecajam zemniekam sirdi nespieda tīlenieka un Kristīnes pagājusī dzīve. Viņš mierīgi raudzījās citu cilvēku gailās un saprata, ka tīleniekam Kristīne nepatika, ja viņš spēja atstāt milzīgo sētu ar visiem labumiem. Viņš saprata, ka tīleniekam nepatika sieva, kura nespēja dzemdēt bērnus, un tādēļ viņš arī bija atnācis un nogriezies.

Kas viņam to varēja liegt? Viņš Palsu kalnu godīgi bija atdevis atpakaļ, nekā līdzi nepaņemdams, un viņš bija atnācis pie sava puisēna, kā to arī pienācās darīt.

Neviens nevarēja tīlenieku vainot, jo gadījās, ka vīriem dzīvē pašā sākumā dažbrīd neizdevās tik

gludeni, kā vajadzētu, viņi bija brīvāki par sievietēm un pinekļus nokratīja vieglāk.

Paldies Dievam, tagad viss bija labi, domāja vecais Liepa, un viņš pasauca sev klāt mazo zēnu, kurš vāļājās zāļu kaudzē un klaigāja pilnā kaklā.

— Nāc līdzi, Janci, iesim pie zirgiem ganībās, tur es pamācīšu kamenes atrast.

Puisēns un vecais saimnieks abi aizgāja no sētsvidus, gaitnieki arī bija paklīduši, un jaunajā kambarī palika Marija ar vīru.

— Marij…

— Nebīsties, mēs abi esam kopā, ja viņa negribēja ļauties mierīgai dzīvei ar Augustu, viņa ļausies mierīgai dzīvei viena pati, gluži tā kā bija pirms tevis.

— Es viņu satiku vakar, Marij…

Marija izbrīnījusies raudzījās vīrā, bet seja neapmācās, viņas garu vairs nekas nespēja aptumšot.

Viņa zināja, ka šaubas nevarēja mājot šinī skai​drajā mīlestībā un atkarotā dzīvē.

— Vai tu ar viņu runāji?

— Jā, Kristīne sūdzējās, ka viņa baidoties no savas kāzu dienas, tā viņu velkot kā smags akmens dibenā.

— Vai tu viņai palīdzēji gausties?

Nu vīrs sāka smieties, Marija prata gaiši un vienkārši runāt, un, viņas valodu klausoties, aizmirsās uzmācīgās rūpes, kas lodāja ap Liepu pakalni.

— To gan cs nedarīju, Marij, man nebija daudz laika, es braucu tālāk, un Kristīne palika uz ceļa, krūmos palskalnieši cirta meijas.

— Gaidīsim, ja Kristīnes sirds skaidrosies, viņa atradīs ceļu arī pie mums, še augšā.

Viņš laimīgs paraudzījās savā sievā, tāda diena viņam būtu īstena Dieva dāvana, ja viņš redzētu Kristīni mierīgu un viņas dzīvi jauna spara pilnu, bet likās, ka šī diena bija tālu un varbūt arī nemaz neatsaucama.

Viņa stāvēja gluži klāt, glaudīja viņa gaišos, viļņainos matus un raudzījās uz viņa stiprajām zemnieka rokām, uz viņa vareno augumu, kad viņš salīcis sēdēja koka sēdeklī, un zināja, ka vīra jaunā sirds bija tvīkusi lielā darba, kuru spēja celt viņa platā mugura, un viņš bija tvīcis arī prieka, varena, aizraujoša prieka, kāds nolemts ļaudīm, kuru dzīslās tecēja karstas asinis.

Visu viņš bija ieguvis, vareno darbu un vareno prieku, bet bija dārgi samaksājis, un nu Jāņa Tīles gars nevarēja atspirgt. Likās, ka viņš bija izbridis tumšu un dziļu purvu, kad biedē atziņas un gaisma vairs neliekas gaisma, tikai murgaina krēsla un vakardienas rūgtums.

Viņš bija tvēris pēc dzīves, kā tver jaunu sievieti, un tagad viņa rokas bija tukšas, lai gan viņa stāvēja tepat un vīrs to zināja.

Izpirkšanas laiks gaidīja, nu vajadzēja panest šī laika pazemojumu un rūgto nopietnību.

Gaišā saule apmirdzēja lieveņa augstos sliekšņus, viņi izgāja šinī svētku dienā savas sētas mierā.

— Raugi, kā apiņi apņēmuši maikstes un tiecas u/ augšu, tāpat visa dzīve ceļas, ja vien mums pašiem būs spēks.

— Būs, Marij, būs, piedod man, ka tev jāredz viss šis mans cīniņš un manas šaubas, es esmu tā iesācis, un iesāktais nu jāved galā.

— Tev ir dēls.

— Jā, man ir dēls… — vīra balsī pavīdēja silts, sirsnīgs prieks.

Palsu kalnā pie lielā šķūņa bēros zirgus apturēja liels, spēcīgs gaitnieks, jo Kristīne zirgus bija pametusi pie dārza malas un caur dārzu iesteigusies mājā.

Viņa ienāca dārza kambarī un pukstošu sirdi apstājās klusajā telpā, varēja dzirdēt, ka lielajā

istabā un blakustclpās skanēja jautras balsis un šķindēja trauki.

Tur, viņu gaidīdami, dzīroja labvēlīgie radi.

Kristīne bija atjēgusies no bezgalīgā satraukuma, viņa klusi pavēra durvis un paraudzījās, kas sēd mazajā viesu kambarī. Tur nebija neviena. Viņa žigli nokļuva guļamtelpā un sāka novilkt grezno kāzu apģērbu.

Kristīne steidzās un nepacietīgi raustīja plīvuri, kad nevarēja tik ātri noņemt, kā gribēja. Beidzot viņa to norāva un nometa gultā.

Kad viņai mugurā atkal sila vieglais, pasarkanais vasaras svētdienu tērps, Kristīne no prieka klusi smējās, un, it kā gribēdama no citu acīm paslēpt novilktās krāšņās drēbes, viņa tās steigā salocīja un iemeta skapja tumšajā kaktā.

— Kas tur ir?

Durvīs pabāza galvai vecā tēva māsa un apstulba. Ieraudzījusi Kristīni, viņa atvēra durvis līdz. galam vaļā un ienāca iekšā, čaukstinādama savas platās zīda drēbes un (risinādama drebošo, sirmo galvu.

— Vai jau atpakaļ? Kur tad Augusts un citi? Nevienu neesmu ma​nījusi…

— Nebūs neviena.

— Kā nebūs? Kur viņi palika? Nejoko, meit, ar mani, vecu cilvēku!

— Es Augustam vārda nedevu, nevarēju, pie altāra stāvēdama skaidri apzinājos, ka nebūšu ar viņu kopā dzīvotāja. No sava pirmā vīra atkāpties nevaru un nevienam citam roku nesniegšu, un vārda nedošu, tēva mās!

— Tā?

Vecā saimniece dusmās tikai dzirkstīja apvainotām acīm, bet parunāt nekā nevarēja.

— Iešu, tēva māsa, un pateikšu visiem radiem, tad visus lūgšu palikt Palsu kalnā un palīgot Jāņu dienā, man izsieti sieri un sacepti rauši, kur los liksim, vajaga apēst pašu ļaudīm! Ak, mīļā, mīļā tēva māsa! — Kristīne pēkšņi noliecās pie vecās, noskūpstīja viņas galvu, rokas un padevīgi ieskatījās acīs.

— Tēva māsa, tu redzi, ka es neesmu bēdīga un sagrauzta. Es būšu jums agrākā Kristīne, kas vadīja Palsu kalnu, es atstāšu jūsu bērniem savu mantu, tikai ļaujiet man dzīvot vienai pašai un kopt savu zemi, kā to biju darījusi ar prieku un lepnumu, tad nevajadzēs Eglicnei novērsties no manis, gan es pratīšu iemantot cieņu, kuru šodien aizmetu vējā. Nedusmojies, tēva māsa!

Bet vecā saimniece rāvās projām no Kristīnes, viņa gan nekā nesacīja, vienīgi skatījās platām acīm, bet sirds viņai kūsāja pāri, un viņa palika atpakaļ, kad Kristīne iegāja pie dzīrotājiem. Ienākot viņa redzēja, ka istabas vidū stāvēja puisis un stāstīja par vaļā palaistiem kāzu bēriem, kurus saņēmis pie lielā šķūņa.

Ieraudzījis Kristīni, puisis izbrīnā aprāva balsi, un nu visi skatījās Palsu kalna saimniecē kā spokā, kurš uzklīdis gaišā dienas laikā.

— Kristiņ?

— Paldies, Anci, ka saņēmi zirgus, bet nestāsti veltus brīnumus, jo es pati pie dārza stūra palaidu kumeļus, zinādama, ka tie nekur nepaklīdīs, — sacīja Kristīne un izvadīja puisi. Nu viņa pagriezās pret radiem un ašos vārdos izstāstīja, kā izjukušas viņas laulības ar Maldoņu Augustu un ka pārējie kāzinieki, kuri saradušies pie dievnama, droši vien vairs atpakaļ nebraukšot uz Palsu kalnu, bet radi, sēdošie ap viņas galdu, gan varētu palikt, esot Jāņu diena, un mājās sagādāts daudz kāzu labumu.

— Palīdziet man aizlīgot šo dienu, — Kristīne jautra palūdza, bel radi viņā raudzījās kā spitālīgā un sāka celties no sēdekļiem. Nu ienāca arī sirmā tēva māsa un, piegājusi pie sava dēla,

skubināja jo drīzi viņu posties.

Kristīne vēroja savus radus un redzēja, ka bagāto zemnieku sejās nebija nekādas laipnības un izlīguma ēnas. Viņi nicināja viņu līdz sirds dziļumiem.

— Tad brauciet arī, un, kad atbrauksit uz manām bērēm, nebūs jums nekāda mantojuma, to gan apsolu. Es zināšu, kā savu Palsu kalnu padalīt, man viņš pieder, un teikšana būs mana!

Cik strupi un skarbi viņa tos izvadīja, vairs neatkārtodama lūgumu, tagad radi gāja gausi un atpakaļ vērdamies, savā starpā klusi sačukstēdamies. Kristīne aizcirta durvis, un ļaudis palika pagalmā, gaidīdami, kamēr gaitnieki sajūdza zirgus.

— Kristiņ, — viņa dzirdēja, kāds pavēra durvis, un viņa ieraudzīja savu brālēnu, kurš bija bēdzis pirmais, bet tagad atgriezās un gribēja salabt.

— Kristiņ, ar mūsu sētu nekādu naidu neturi. Gan satiksimies un dzīvosim arī uz priekšu kā radi, — viņš klusi un bailīgi ieteicās un tad kāpās atpakaļ, kad Kristīne smiedamās gribēja viņu ieraut kambarī.

Nē, viņš labāk gāja atpakaļ pie citiem, gan kādu reizi atbrauks Palsu kalnā, lai Kristīne netur ļaunu prātu, viņas skarbais solījums bija negants un saldēja jaunekļa domas. Tāda Palsu kalna manta nedrīkstēja izšļukt no radu rokām, bija par daudz kārdinoša.

Saimniece nepacietīgi gaidīja aizbraucējus pazūdam, viņa slepus raudzījās, kā stumdījās un grūstījās pagalmā. Nekas viņiem nešķita labs, zirgiem galvas bija par daudz tuvu pierautas ilksīm, groži sapiņķējušies, sēdekļi greizi un par augstiem, beidzot viņu pietrūka un Kristīne varēja iziet lielajā saimes kambarī, kur atradās dzīrotāju galdi.

Tur vēl gozējās ēdiens, sēdekļi bija izmētāti uz visām pusēm, dažas dzērienu pudeles nokritušas zemē un saplīsušas, bet dzīrotāja neviena.

Kristīne pavērās virtuvē. Pie saviem podiem un pannām pavarda priekšā izbijusies stāvēja mielasta vīkšēja, tekatnes un bailīgas, nesaprašanā vērās Kristīnē.

— Kas būs? Nekas, vīkšējmāt, vāri un cep, ko esi sākusi, gan nāks līgotāji no malu malām!

Vīkšēja slaucīja asaras savas skoteles stūrī un pienāca pie Kristīnes, cerēdama, ka saimniece pateiks visu taisnību. Bija tik apkaunojoši redzēt visus viesus aizbēgam nezināma iemesla dēļ…

— Kāzu nebūs, un jauna saimnieka nebūs, bet tu savu algu saņemsi, kā pienākas! Ej tik un posies līgotāju sagaidīšanai!

Viņa lika tekatnei pasaukt veco gaitnieci un brīdi domīgi stāvēja dzīru kambari, tad viņa bija izdomājusi sakāmo un lika gaitniecei aicināt Ērgļu sētu un visus tuvākos kaimiņus pie sevis, lai neaizmirstot nākt, Palsu kalns gaidot un cieņas pietikšot.

— Ej, Anna, sūti vēl kādu tekatni un cieši piekodini pievakarē visiem atnākt.

Tad viņa kopā ar jaunajām gaitniecēm novāca izpostīto galdu, salika visu kārtīgi, arī dārzā Kristīne uzklāja jaunus linautus galdiem, uzlika traukus un dzēriena krūzes. Viņa bija līksma, ka vīkšēja un citi gaitnieki brīnījās, raudzīdamies saimniecē, kura rosījās, it kā atbrīvota no smaga sloga.

— Pati vārda nepadevusi? Tad jau saprotams, otru reizi vairs negribēja līst cilpā, vēl pie laika atmanījās. Lai katrs dzīvo, kā grib, mums šinī sētā dzīve ir laba! — sprieda gaitnieki, pārrunādami dievnama notikumus un priecādamies, ka Kristīne ir mundra.

Vakars lēni klājās pār zemi, sarkanie jumti ēnās mirdzēja kā klusināta ugunskura ogļu atspīdums, Palsu kalna lielajos puķu laukos smaržoja puķes, spodrajā svētku mājoklī ielija silts mirdzums, likdams klusām ēnām staigāt pa vaskainām grīdām, slīdēt pāri gaišām, sausām sienām un zemajiem zemnieka mājas griestiem.

Likās, ka viņa no jauna spēja dzīvot šinī namā, kuru cēluši viņas senči. Viņa ieelpoja mājas kluso mieru, viņa juta zemes, graudu un ziedu smaržu un mīlēja to, un beidzot Kristīne juta, ka viņai te

patika, ka te bija viss, ko kāroja viņas atmodinātā dvēsele.

Vai neviens nenāks? Un ja arī neviens nenāktu, Kristīnei bija labi, viņas palskalnieši līksmotos pie pilnajiem galdiem un te, dārza kambarī, varēja klausīties līgošanā, klausīties, kā lēni un mierīgi pukstēja sirds, pukstēja saldā un mierīgā priekā. Tā pārvērtās cilvēks.

Nekas vēl nebija pazaudēts, šī zeme, kura elpoja vasaras vakarā ap Palsu kalnu, tā piederēja viņai, velti viņa to bija pasniegusi dāvanai, zeme atgriezās atpakaļ un vēlējās Kristīnes gādīgo roku.

Un zeme tās atkal jutīs, viņa auklēs, kops un dzīvos ar to līdz laikam, kad acis būs kļuvušas tumšas, rokas un kājas gurdenas un saimniecei būs jāaizmieg mūžīgā mierā. Te viņa paliks. Kristīnei likās, ka dārza koki un zāle elpoja kopā ar viņu, visam bija viena elpa, tie pieņēma sievieti tādēļ, ka tā ļoti mīlēja koka un visu zemes augu dzīvību. Viņa vēl bija jauna, bet skaudību, nenovīdību un rupju augstprātību tā bija iznīdējusi ar sakni no savas sirds. Tagad viņa pateicās Dievam par to.

Krēsla kļuva tumšāka, tālākajā laukā vairs nevarēja atšķirt puķu krāsas, un Kristīne izdzirda tuvu līgošanu. Viņa piecēlās un viegliem soļiem atstāja kluso kambari.

Vārtu galā, jautra un laimīga, viņa sagaidīja savus kaimiņus. Ērgļu Alīde gan bažīgi raudzījās Kristīnei vaigā, bet nekā neprasīja un locīja savu augsto dziesmu, kopā ar citiem iedama Palsu kalna pagalmā. Atnāca visi kaimiņi. Viņi apsēdās ap galdiem gan kambarī, gan dārzā un tekatnēm bija daudz soļi liekami, līdz visus apkalpoja, pasniegdamas ēdie​nus un dzērienus.

Kristīne sēdēja pie galda jasmīnu malā, tur bija Alīde, viņas brāļi un Brantu ciema ļaudis, un viņi visi nu zināja, ka šī bija pirmā reize kaimiņiem Palsu kalna dārzā sēdot. Nekad Palsu kalns nebija biedrojies ar tiem, meklējis tikai savus radus, palicis lepns un savrups.

Pa satumsušo dārza teku šurp nāca kāds vīrs ceļa mētelī un kūju rokās, tas bija kalējs, viņš gan bija atnācis īstajā laikā, kad Kristīne atkal stāvēja savas dzīves krustceļos viena pati. Viņš bija vēlīnais kāzu viesis.

— Radiniek, sēsties pie mūsu galda!

Labvakar, Jāņu māte, Vai gaidīji Jāņu bērnus?

Jāņu bērni nosaluši, Jāņu zāles lasīdami.'

Līgo, līgo!

— Radiniek, sēsties!

Kalējs novilka savu mēteli, pārmeta pāri pacerei, nolika kūju un apsēdās. Nu viņš varēja labi saredzēt, kādi ļaudis tc dzīroja.

Jau kambarī viņi tam likās savādi, bet te viņi bija tādi paši, un nekur kalēja skats nevarēja ieraudzīt Maldoņu Augustu.

Kristīne bija pārvērtusies, tā izdzēra savu miestiņa krūzi līdz dibenam un, aplikusi Ērgļa meitai savas kuplās rokas ap pleciem, līgoja skanīgi un skarbi, kāda jau viņas balss bija. Nē, te neizskatījās pēc kāzām.

— Radiniek, tu esi izsalcis, ņem un ēd, Palsu kalnā pirmo gadu svin Jāņus kopā ar saviem kaimiņiem, priecājies, radiniek!

Brants, sirmais, viltīgais un gudrais vecis, pamirkšķināja kalējam ar acīm. Viņš jau zināja, ka tas tagad valda dēla māju un kopj zemi gluži tāpat kā viņš.

— Klau, līdziniek, Kristīnei šodien melns kaķis pār ceļu pārskrējis, bel, raugi, viņa negaužas…

Brants pieliecās tuvāk kalējam un klusi, tīksmīgi un lēni veldams vārdus, kustinādams savu gludi noskūto seju un galvu, izstāstīja, kas šodien noticis baznīcā.

— Brant, Brant, vai tu saki taisnību?

— Taisnību gan, — jautri, siera gabalu gremodams, atsaucās Brants, un kalējs saprata, ka viņa vārdiem jātic.

— Man pietrūkst prāta, Palsu kalna brīnumos klausoties!

— Par ko? Lai viņa dzīvo, kā pašai labāk vedas. Ja negrib sieties, lai dzīvo brīva, mantu viņa māk novaldīt.

— Bet ko teiks Augusts?

— Nu, par to gluži maza bēda, puisis patrakos un aprims, nav šim nekas paņemts!

Vecais Brants bija jautrs un labā omā, viņam te. kaimiņu pulkā, patika sēdēt, uz galda bija kāzu ēdieni. Viņš labprāt meklēja kādu saldāku kumosu un, atbalstījies uz kalēja pleca, piecēlās, un devās uz kambari, cerēdams, ka vīkšēja būs i/nesusi kādu gardu cepumu. Viss dārzs bija ļaužu pilns, visur skanēja smiekli, dziesmas un valodas.

Kalējam negribējās ēst, kaut gan viņš visu dienu nebija ēdis, kopš izbraucis rīta agrumā no savas sētas. Kad Kristīne pagriezās uz otru pusi, viņš steidzīgs piecēlās un iegāja dziļāk dārzā, aizgāja līdz pašai malai, kur Liepu pakalnē zvīļoja ugunis.

Tekā atskanēja klusi soļi, un tā bija Kristīne, kura nāca meklēt radinieku. Viņa bija tik laba un jautra, kādu kalējs vēl nekad nebija redzējis.

— Radiniek, es apdomājos par vēlu, bet, kad biju apdomājusies, tad vairs neatkāpos, gan Augusts man piedos, kad būs sev cilu sievu pārvedis. Viņš gan ir straujš un bardzīgs, bel mani viņš sapratīs, ja gribēs nākt ar mani izrunāties.

— Tad jau laikam atkal man būs jāiet pie viņa, Krisliņ…

Kristīne pasmējās un noglauda radinieka roku.

— Iesim atpakaļ, neatstāsim labos kaimiņus vienus pašus, es gribu ar viņiem dzīvot saderīgi un draudzībā, un, ja tu šinī vakarā nevari man ticēt, tad nāc pēc dažiem gadiem un paraugies, kā es dzīvoju. Tad tu redzēsi, ka es Palsu kalna zemi nebūšu atdevusi apsmieklam.

Klusēdami viņi nāca atpakaļ, jo solījumi bija lauzti un vārdi vairs neiedvesa nekādu ticību, gan jau dzīve pierādīs, kam bijusi taisnība.

— Tas ir labi, ka tu aicināji kaimiņus, gan tiksim galā ar Augustu, bet tu esi parādījusi veselu un jautru prātu, Kristiņ, nu tas mani priecina. Vecais Zvejnieks pirmajā laikā būs dusmīgs, tikai viena lieta nav jāaizmirst, viņiem visiem patīk tava manta un palēnām viņi virzīsies atpakaļ.

— Nē, es radiem vairs nekā nedošu!

Vecais Brants bija atgriezies pie galda. Viņš bija piepildījis vēderu ar visādiem saldiem kārumiem un tagad tikai dzēra skābo dzērienu, veldzēdams savai saldo sirdi. Viņš dusmīgs paraudzījās uz Ērgļu Alīdi, kura smējās kā negudra un grūstījās ar elkoņiem, rādīdama uz viņu.

— Ko tu aisi zobus?

— Vai tev pret manām bultām nav nekāda aizsarga? — ņirgājās Alīde, zinādama, ka Brantam ļoti patīk jaunas meitas un ka viņš kaimiņu olnīcā nekad neaizmirsa viņai iekniebt sānos, par ko jaunie Ērgļi solījās Brantam dot pērienu, bet arvien aizmirsa šo bīstamo nodomu, saprazdami vecā Branta nelabojamo jauno prātu.

Leškūtu vīri nāca šurp no kambara, jaunie Ērgļi devās viņu vietās, tie apmainījās un nemaz nedomāja par projāmiešanu, jo rīt, svētdiena, gaidīja ļaudis un siena pļava varēja cicst līdz pirmdienai, ja Palsu kalnā valdīja tik viesmīlīga saimniece.

Nakts bija ļoti silta, viņi nekustējās projām no dārza, un pēc pusnakts atnāca pati vīkšēja, nesdama uz milzīgas, lēzenas bļodas brūnu, kūpošu cuk.v copeti, tam gar sāniem bija salikti sulīgi cāļi un pīļu cepeša gabali. Viņai no muguras nāca

tekatnes ar kartupeļu bļodām un mērces traukiem.

Jāņu māte sieru sēja Deviņiem stūrīšiem…

Līgo, līgo!

Leškūtu vīri apsveica resno vīkšēju un uzgavilēja viņas cieņai. Visapkārt izplatījās salda un stipra gaļas smarža, steidzīgi pildījās šķīvji, nakts klusumā ai skanēja skaļi lūpu čāpstieni, norijot un sagremojot labo ēdienu.

P ļījās jaunas miestiņa krūzes, un ēdāji tās izdzēra sausas, paļaudamies vienīgi ēšanai, atmezdami jokus un dziedāšanu. Ērgļu Alīde pievirzījās tuvāk Brantam un uzlika uz viņa šķīvja veselu cāli. T; , tik labi smaržoja, bija tik sulīgs un mīksts, ka lūza zem dakšiņu vēzie-na. Vecais gardēdis pateicīgi uzlūkoja meitu, tad cāli un tūliņ ķērās pie pirmā kumosa.

Ai, cālis bija sinepēs un sālī pārliecīgi mērcēts, pārgalvīgā Alīde to bija iz…! -rijusi paslepeni un Brantu atkal piejokojusi. Viņš piesarcis rīstījās un pameta neēdamo gaļu sunim, kurš stāvēja tam blakus, luncinādams asti, un gaidīja kādu kaulu.

— Gan tev vīrs muguru mizos, Alīde, — vecais rūca un nadzīgi meklēja citu cāli, lai nepaliktu tukšā, bet apkārt visi smējās, slaucīdami mutes un lielīdami galu, piemezdami savām sievām, ka tās nemākot cepetim vajadzīgo aizdaru pielikt un barojot vīrus pa vecam, sausi un sīksti.

— Vai jūs kāzu cepešus gribat katru dienu ēst? — turējās saimnieces, bet klusībā atzina, ka cepetis garšoja pārāk labi, viņas tādu māku nezināja.

Pēc gaļas vīkšēja parādījās ar karstas kafijas krūzēm un saldu cepumu bļodām, un Kristīne pamācīja vīrus, lai tie arī dzerot, tad miegs nenākšot, varēšot palikt kopā līdz jaunai saulei. Kafijas dzeršanu viņa bija novērojusi viesībās pie skolotāja, bet pati nevarēja pierast pie šī stiprā dzēriena un deva to uz galda tikai viesu dēļ.

Tiešam, vīriem karstā kafija gāja pie sirds, kaut gan viņi pa paradumam lielīja vienīgi miestiņu.

Palsu kalna miestiņš bija no tīriem graudiem, biezs un mazliet rūgts. Šis dzēriens vīriem galvas nemaitāja, un visi joprojām bija labā un jautrā prātā.

Vecais Brants nebija vēl lāgā savu cāli pabeidzis, kad parādījās kafija. Nopūzdamies viņš atsacījās no gaļas paliekām un apmierināts sāka sūkt karsto dzērienu un bāzt mutē kūkas gabalu.

— Tu esi tievs kā ods. Es nesaprotu, kur tie visi labumi paliek, kurus tu patērē, — brīnījās Alīde, un Leškūtu vīri viņai piebalsoja, ka Brants esot viegls un saldens kā pats dieviņš.

— Ko jūs domājat, mans vēders no pasaules valodas nepiepildīsies, un jūs to man nenāksit pildīt!

Uz gludajiem dārza celiņiem daži pāri sāka dejot, Kristīne lika atnest vijoli, un viens no Ērgļa dēliem spēlēja. Jau uzplauka gaisma, īsā vasaras nakts bija pagājusi, un Kristīne gaužām priecājās, ka kaimiņi tik ilgi kavējās Palsu kalnā.

Vēl reizi vīkšēja ēdājiem nesa labu rītišķi, un tad viņi sāka posties ceļā. Līgodami viņi devās projām pa zaļo gatvi, pa olnīcām un izklīda pa savām sētām, bet dziedāšana un sasaukšanās bija dzirdama ilgi un dzīrotāji nevarēja aprimties.

— Radiniek, tās bija manas otrās kāzas, nu es esmu pielaulāta Palsu kalnam uz mūžu!

— Lai Dievs dod, Kristiņ!

Viegli vēji pūta no upēm un viļņoja gaisā, un apvējotie, siltie pumpuri Palsu kalna dārzā vērās vaļā un izplauka jaukos ziedos. Lieli plašumi un smaržīgi sili piederēja šai sētai, vasaras vēji apmaldījās silā un nevarēja no tā izkļūt. Tur tos sagūstīja miers un neļāva lidot kā agriem putniem, kuri modās jau pirms saules lēkta un kā debesu ziedi viegli spārnoja pāri koku galotnēm.

Platajā, bagātajā gultā, saules apspīdēta un auklēta, gulēja Palsu kalna saimniece un ciešajā miegā laimīgi smaidīja. Daži jasmīnkoka zari bija pārliekušies palodzei un ielīka istabā. Tie smaržoja un bija dzīvi, jo Kristīne mīlēja nenorautus ziedus.

Viņa piecēlās pēc pusdienas, kad saule dedzināja viskarstāk un pūta nemanāms vējš. Kā senās dienās pāri apģērbam plētās balts saimnieces priekšauts, kad Kristīne pāri sētsvidum steidzās uz laidariem. Gaitnieki vēl kavējās kambaros vai arī atlaidušies dusēja dārza zaļajā zālē. Garāmiedama viņa tos domīgi uzlūkoja un saprata, ka nebūs viegli vadīt saimnieces soli, ja sētā ir gaitnieki, kuriem svešs viņas mājas vecais darba tikums un kuri arī pazaudējuši bijību. Nu vajadzēja turēties līdz rudenim, ļaudis Kristīne tik viegli kā agrāk vairs neatradīs. Tiem bija zudusi paļāvība uz viņu.

Neviens vairs neticēja, ka Palsu kalnā darbs tiks stumts uz priekšu senākajā centībā.

Saimniece domīga vēra laidara durvis, tur nu gremoja viņas varenās govis, izslauktas un pabarotas, bet laidara ejas bija piemēslotas un arī pašas govis nebija sausi pastreijātas, un gaiss tc bija smacīgs un mušu pilns.

Kristīne atvēra durvis un gāja meklēt veco gaitnicci. tā jau nāca no vasaras virtuves un bažīgi kustināja galvu, kad saimniece stāstīja par laidara nekārtībām.

— Ko es varu iesākt pret visu pulku? Nav vairs Pikuma Ādama, nav vairs to ļaužu, kuri tc bija vēl saimnieka laikā. Pati zini, saimniec, ka nekad nepieturēji poļus, bet nu jau mums ir viens poļu puisis un viena poļu meita.

Kristīne apņēmīgi palocīja galvu.

— Būs labi, vecomāt, ja citādi nevarēs, lūgšu kaimiņus talkās, bet visam jātiek padarītam, tad pa ziemu līgsim ļaudis un sāksim nākošo pavasari vecajā gaitā. Pati iešu visur līdzi, celšos tumsā un gulšos tumsā un, kas strādā, tam Dievs palīdz! , — Lai Viņš tev palīdz, saimniece!

Kristīne gāja uz piena vēsinātavu, tur bija tas pats nevīžības posts, kas laidaros. Viņa nekā nesacīja, tikai klusēdama staigāja pa savu sētu, pa pagrabiem, šķūņiem un klētīm, raudzījās un vēroja, kas noticis pa viņas svešniecības laiku.

To visu vēl varēja labot. Šodien bija svētdiena, un vēl nekad svētdienās Kristīne nebija traucējusi savus ļaudis, arī tagad viņa tā nedarīja, un nopietnās pārrunas atstāja vēlākam laikam.

Viņa mierīgi aicināja gaitniekus launagā un bija laipna, sēdēdama kopā ar tiem, kalvis bija apstaigājis laukus un ienāca nosvīdis.

— Tev šogad, radiniece, aizmirsies apsēt sila tīrumus?

Viņš bija šķelmīgs un skatījās griestos, it kā tur būtu ieraudzījis kādu bīstamu plaisu. Kristīne izbrīnījās, bet laikā apvaldījās, tikai seja tai kļuva nopietnāka un viņa dzirdēja, kā puiši sparīgāk uzsita ar savu nažu spaliem uz galda, iesmējās nevietā plati un skaļi.

Kalvis atbildi nesagaidīja, un viņš to arī nevēlējās dzirdēt. Bija tik saprotams, kādēļ lauki neapsēti, tagad vajadzēja zemi uzirdināt un iesēt kādu zaļbarību, lai lauki nestāvētu dīkā.

— Jā, rīt pat uzarsim, — vienaldzīgi teica Kristīne, un viņas valoda bija tāda kā senāk, kad neviens pretī nerunāja, tā skanēja paskarbi un noteikti.

Gaitnieki paraudzījās viens uz otru un spītīgi ievilkās sevī, bet Kristīne un kalvis jautri sarunājās savā starpā un nelikās esam nekādi ienaidnieki, ēdiens bija gards, jo Palsu kalns atkal varēja nedēļām baroties no visiem savāktajiem gardumiem.

— Ja kārtīga saimnieka sētā nav, tad arī strādnieks nezina, kas viņam darāms, kas ne, — naidīgi ieteicās lielais, spēcīgais Baldoņu Kārlis, vīk​stīdams pilnu muti maizes.

Kalvis satrūkās un gaidīja Kristīnes balsi, lahu laiku viņa nekā neteica, bija gluži nobālusi,

turēja acis nodurtas un viļāja sīko maizes gabaliņu rokās, to spiezdama un cilādama, tad viņa pacēla acis un paraudzījās puisī.

Jā, tikai uz viņu vienu pašu tā skatījās, un puisis savukārt ieplēta acis, viņš tās izbolīja platas, dzeltenā uguntiņā degošas, stūrgalvīgas un niknas, un gribēja izbiedēt saimnieci.

Viņa nepadevās un, nolikusi maizes gabalu pie malas, pasmaidīja, zinādama, kas jādara.

— Tev, Kārli, nepatīk dzīve Palsu kalnā? — viņa mierīgi jautāja.

Viņš iecirta galvu plecos, tad atkal to izslēja uz priekšu un teica, ka* muļķa sievietei jau neklausīšot, kam no zemes darba neesot nekādas jēgas.

— Tu nezini ne rīta, ne vakara savā mājā, vējam pakaļ es nedzīšos!

— Tad celies no galda, lasi kopā savas mantas un ej projām! Algu izmaksāšu tādu, kāda tev pienākas pēc likuma.

Puisis rūkdams un iekliegdamies uzlēca kājās, viņš satvēra miestiņa krūzi un likās, ka tas uzbruks Kristīnei, bet tad, ātri nolaidis krūzi uz leju, viņš atgrūda sēdekli un izskrēja ārā.

— Tad jau laikam mums visiem kārta pienāks? — izsmiedams jautāja precētais gaitnieks, un visi tam piebalsoja. Viņi bija kā sakustinātas bites, kas metas virsū vajātājam un pūlas iedzelt.

— Vai jums tāda valoda kā Baldonim? Ļaudis klusēja, tikai viena no jaunajām gaitniccēm piecēlās un izgāja laukā, arī tai Kristīne sagatavoja algas tiesu.

Atlaistajiem kalpiem naudu iedeva kalvis. Kristīne vairs neiznāca ārā. Puisim un meitai viņa bija labi samaksājusi, iedodama mēneša algu uz priekšu, apsolītos linus un apavu pāri. Meitai noraustījās seja', kad viņa paraudzījās uz naudu un liniem. Viņa labprāt būtu griezusies atpakaļ, bet viņa bija Baldoņa draugaļa un sekoja tam, citādi viņš varēja to pamest.

Ne vārda neteikdams, puisis paņēma savu daļu un taisījās projām. Viņš nebija cerējis, ka šī Rūžu Kristīne būs tik stingra un saņems grožus atkal savās rokās, jo nule viņa bija tik neapdomīgi darījusies visas pasaules priekšā.

— Tā, Kristiņ, divi nu jau tev ir projām un pašā pļāves laikā, tas nav labi.

— Izliksim, pārējiem būs vairāk jāpicspiežas. Man ir mašīnas, —’ viņa īsi atbildēja un tad vairs negribēja runāt par sētu un darbiem. Rīt no rīta kalvis devās atpakaļ, ilgāk viņš nevarēja palikt, vajadzēja nokārtoties ar Augustu, kamēr vēl radinieks bija te.

Kristīne paņēma tālruņa klausuli, kalvis sēdēja galdam iepretim un bija salicis savas darbā norepējušās rokas uz pulētās, gludās galda malas.

— Te Kristīne… — viņa dziļi ievilka elpu un klausījās.

— Jā, es runāju ar tevi, August. Saki, vai tu neatnāktu šovakar uz Palsu kalnu, mēs izrunāsimies par visu, August, un es tev visu pateikšu! Nāksi? Cik labi, ka tu neesi ļauns un mani paklausi… — Viņa nolika klausuli un pagriezās pret kalvi, kurš atkal smīnēja.

— Tas puisis ir gatavs visu piedot, lai gan es vi pazīstu un zinu, ka viņš gaužām neiecietīgs un straujš, Kristiņ.

— Viņs būtu Palsu kalnam labs saimnieks, — Kristīne teica, un tad viņa pārvilka ar roku pāri pierei, it kā gribēdama aizdzīt nejaušas do​mas, — nedomā vairāk par to, esmu jau visam garām.

Viņi apsēdās lieveņa kambarī un sāka gaidīt Augustu. Kalvis atcerējās, ka pagājušā vasarā viņš sēdējis te kopā ar tīlenieku un tīlenieks bija teicis bargus un rūgtus vārdus. Nu vairs šī cilvēka tc nebija un viņš gaidīja kādu citu.

Uz galda mazā stikla krūzē laistījās tumšbrūns ķiršu liķieris, gaitniece atnesa melnu kafiju.

Kalvis dzēra kafiju viens pats, bet Kristīne raudzījās uz ēnaino ceļu, pa kuru vajadzēja nākt Augustam.

— Gan atnāks.

Un tiešām, pēc maza brīža viņš bija klāt uz sava skrcjriteņa. Kristīne žigli izgāja pretī, lai puisi nesakaitinātu par daudz.

— Labvakar, August, — viņa klusi teica ur liedza roku, viņš noskatījās un steidzīgi uzkāpa augšā, iedams lieveņa kambarī.

— Ko tu man gribēji teikt? — nu viņš ieraudzīja kalvi un pārsteigts atkāpās.

— Tas laikam tavs vakardienas kāzinieks? — puisis zobojās, tad paņēma sēdekli un apsēdās kalvim pretim.

Kristīne nāca, ielēja kafiju un liķieri.

— Dzer, August.

— Labi, labi, ja tu esi tik laipna un mīlīga, tad kāpēc vakar mani pievīli un apsmēji?

— Es tevi būtu pievīlusi un apsmējusi, ja padotu vārdu, jo nevaru vairs dzīvot kopā ar otru vīru.

Augusts nikni iesmējās pilnā kaklā.

— Nesmejies, tā ir, kad es tevi Lieldienās ieraud/Iju pie šūpolēm, viss man likās tik labs un vajadzīgs, ka es nemaz citādi nevarēju, kā tev apsolīties, kad tu biji atnācis un runāji ar mani… Pēc tam es sāku šaubīties, nekas man nepatika, ne Palsu kalna darbi, ne arī mana nākamā dzīve ar tevi. Es domāju, ka varbūt apradīšu, lu sāksi te saimniekot, un saimniecība atkal uzplauks, es kļūšu mierīgāka, un man būs labi. Jā, tā es domāju, bet tad aizvakar es dvēselē sajutu tādu smagumu, tieši tad, kad tu biji atbraucis, un man palika bail no savas kāzu dienas…, bet joprojām es vēl kavējos. Un kā tad bija dievnamā? Tu jau zini, tad es skaidri sajutu, ka tu man esi svešs un es lev nevarēšu nekāda sieva būt.

Tad es arī pateicu mācītājam. Un tagad es gribētu, kaut tu uz mani nedusmotos, Augusi! Nekad neviens cits te neienāks, es būšu viena pali Palsu kalnā līdz. mūža galam. Nedusmojies, Augusi, piedod man un paliec draudzīgs manai sētai, es jau tā esmu pagasta apsmieklā!

— Cik jauki un tekoši tu runā! Tās gudrības laikam lu būsi smēlusies no līlenieka?

— Nē.

— Vai tavs saprāts tā saka?

— Gan mans saprāts, gan mana sirds.

— Arī tava sirds, Kristiņ?

— Jā.

— Nolādētais tīlenieks! — puisis uzlēca kājās un sāka skraidīt pa kambari. Kalvis viņā raudzījās nopietni un līdzjūtīgi, bet Kristīne izbijās, jo viņai nepalika, ka puisis pieminēja Jāni Tīli.

— Liepu pakalnei gar mani nav nekāda daļa, — viņa cieši noteica, un Augusts apstājās. • — Tad saki, kāpēc tā darīji?

— Es jau tev teicu, sirds man ir tukša, un tukšu sirdi nevienam nevar dot.

— Un tev nav kauna man acīs leikt, ka vēl arvien mīli savu pirmo vīru?

— Es to nesaku.

— Tu melo, Kristiņ!

— Nē, es nemeloju. Es Jāni Tīli vairs nemīlu, kā kādreiz mīlēju, es tikai biju gaužām nelaimīga un nezināju, kā sev palīdzēt… August, es viņu nemīlu kopš vakardienas!

Brīdi viņi visi klusēja.

Kopš vakardienas? Tu jau man acīs smejies, Kristiņ!

— Tā ir, August, un, ja viņš nāktu atpakaļ un gribētu strādāt savā Palsu kalnā, kā viņš to reiz tik ļoti gribēja, es viņam atdotu šo zemi, bet pati es aizietu projām, viņš man ir tikpat svešs kā tu!

— Nu, gluži tā nav, — kalvis pārlaboja, — gluži lā nav, jo Augustu tu labprāt redzētu savā mājā,

kā jau agrāk, jūs varat būt labi kaimiņi un saticīgi draugi joprojām.

— Tā gan, August, — sirsnīgi sacīja Kristīne un raudzījās puisī, kurš vēl arvien šķita bargs un nepieejams.

— Ak, kaut tu man ticētu, August!

— Ko? Tādas lietas vairs nav labojamas!

— Klausies, kaimiņ, sievietes prāts nav vīra prāts, ņem to vērā, un, ja vien tu pats skaidri un īsteni zini, kā bija ar Kristīni, tad ar ļaužu valodām drīz tiksi galā. Izlietu ūdeni vairs atpakaļ ncsasmelsi, un vai sirdī naidu pret Kristīni turēsi?

— Pie visa vainīgs ir tīlenieks! — puisis stūrgalvīgi pretojās. Bet viņš redzēja, ka Kristīne kļūst nemierīga un samācas. Viņš redzēja, ka viņa purināja galvu un novēršas no viņa, skumji atmezdama ar roku.

— Es uzkāpšu Liepu pakalnē, — puisis solījās.

— Tad es ar tevi ne vārda vairs negribu runāt. Es jau tev sacīju, ka man ar ļaudīm Liepu pakalnē nav nekāda daļa. Ja tu negribi ar mani izlīgt un negribi mani saprast, tad ej, August, gan tu vēlāk redzēsi, cik uzticīga es palikšu saviem vārdiem!

— Tā, vakar visu cilvēku priekšā tu mani izsmēji un šodien arī padzen no Palsu kalna.

— Esi prātīgs, August, nāc pie prāta! — kalvis stingri satvēra puisi aiz rokas un novilka uz sēdekļa, tad viņš pasniedza kafiju ar piedevai un puisis paņēma savu krūzi.

Tagad pienāca Kristīne un nosēdās pretī vīriem. Viņa klusēdama dzēra un tad pēkšņi sniedza roku pāri galdam un lūgdamās gaidīja.

— Neatstum, Augusi…

Vilcinādamies viņš ielika savu spēcīgo roku viņas pašaurajā plaukstā, un nu tiešām bija noslēgts miers. Puisis bija padevies, viņš nespēja Kristīni nicināt un ienīdēt, viņa tam vēl arvien bija mīļa.

— Un nākošā svētdienā abi kopā aizbrauciet dievnamā, tad ļaužu runas apklusīs jo ātri, tikai mācītājs nesaprašanā ilgi gudros, ka no Palsu kalna ceļas visa ļauna sēkla, — smējās kalvis, dodams labu padomu.

— Kas te šonakt noticis? — aizdomīgi vaicāja puisis, vērdamies dārza izmīdītajā zālē, nomestajos vainagos, kuri vēl arvien nebija salasīti.

Kristīne pasmējās.

— Es svinēju savas kāzas, savas otrās kāzas ar Palsu kalnu uz laiku laikiem, — viņa jautri paskaidroja.

— Te bija visi kaimiņi, no malu malām pirmo reizi Palsu kalnā. Kristīne gribēja rādīt, ka viņa ar liem grib dzīvot labā saderībā, nevis savrupa, kā līdz šim visi Rūži to darījuši, — sacīja kalvis, un puiša vaigs noskaidrojās. — Arī par tevi es domāju, gribēju saukt, bet neuzdrošinājos, un tomēr varbūt labāk būtu bijis, ja būtu pasaukusi, — Kristīne atzinās, valdīdama savus kuplos matus, kuri tai lauzās pāri pleciem.

Es būtu nācis, — Augusts vienkārši teica, un Kristīne priekā nosarka.

— Varens cilvēks, — kalvis nenoturējās, un savās domās viņš atzina, ka Augusta skaidrā sirds un drošā prāta gaita viņam bija tuvākas nekā tīlenieka aizraujošā neapdomība un vēlākā lāpīšanās.

— Es Palsu kalnā ienācu vakarā, kambarī pie galdiem sēdēja savādi ļaudis, dārzā pie galdiem tādi paši un vidū Kristīne, viena pali. Kad labāk apskatījos, tad ievēroju Ērgļu ļaudis, branteniekus, Leškūtus un vēl cilus, bet skaidrības nebija… Vēlāk Kristīne visu izstāstīja un tad mēs norunājām, ka šodien lūgsim tevi atnākt… Tā nu tas ir noticis, August.

Kalvis raudzījās puiša vaigā labvēlīgām acīm, un Augusts sajuta, ka Palsu kalna ļaudis viņu neviļ. Sirds viņam kļuva vieglāka, bet tad atkal iedūrās kā ērkšķi, nu lu zini, ka Kristīni nekad

neiegūsi!

— Klausies, ar Palsu kalnu Kristīnei būs daudz rūpju, viņa aizlaidusi vecos gaitniekus, un jaunie neklausa, daži lauki neapsēti, laidari un klētis patukšas.

— Tā runāja ļaudis, bet vai tas taisnība, Kristiņ? Tad man vajadzēs tev palīdzēt.

— Ak nē, Augusi, man palīdzēdams, tu pats savu dzīvi sapostītu. Sievietes nepiedos, ja tu bieži raudzīsies pāri ielejai uz Palsu kalnu, kaut gan te viņām nav skauģu, bet ļaudis jau to nezina.

— Tā lev nevajaga runāt.

— Tā lomēr ir taisnība, kā viņa saka. Tev jāzina, puisi, ka tavs ceļš nu iet garām šai vietai un māki nu tad ar gudru ziņu turēties Kristīnes draugos, bel tā, lai ļaudīm nevajadzētu lenkot.

Tā nu viņi runājās kopš vakara ēnām, bet tagad jau bija nakts, visi palskalnieši gulēja, likai viņi trīs te sēdēja un nevarēja šķirties.

Lieveņa durvis bija vaļā, nakts bija tik silla un smaržīga, un klusums tik labdarīgs.

Kalvis stāstīja par sava dēla sēļu, viņi klausījās šinī mierīgajā stāstā, un abiem bija labi Palsu kalna lielās mājas pavēnī.

— Nu es braukšu, — puisis pēkšņi pārtrauca Kristīnes radinieka stāstu, un kalvis pamāja ar galvu. Viņi visi trīs aizgāja līdz gatvei, un tad puisis aizbrauca. Nevarēja dzirdēt, kā viņš brauca, jo ritenis ļoti viegli un klusi slīdēja.

— Tā, Kristiņ, nu tu būsi viena pali, kā to vēlējies, — teica kalvis, kad viņi gāja atpakaļ pa kluso pagalmu, kur lievenī māja gaiša ,uguns.

— Jā, radiniek, un paldies Dievam, ka tā!

Lievenī ugunis izdzisa, bet atkal atspīdēja Kristīnes guļamtelpā un dārza kambarī, kur gulēja kalvis. Viņi abi bija apmierināti ar šo dienu un tagad klausījās, kā nakts balsis mīlīgi un klusi runājās ar veco māju.

Pirmajā svētdienā pēc Jāņu dienas laiks bija silts, bet bez saules. Visapkārt vizēja zaļas ēnas un pūta spirdzinošs vējš, nu bija siena pļāve, laiks bija spīdējis saulains, arī tagad vēl nelija, tomēr debesis turējās mīkstas un nevarēja zināt, kurā dienā uznāks lietus. Ļaudis pļāva arī svētdienā. Viņi steidza savu darbu un cerēja iegūt sausu zāli, sausā laika dēļ šinī vasarā pļavas nebija sevišķi kuplas un arī druvas panīka, bet vēl jau viss varēja uzplaukt.

Gaidīdami uz lielāku zāli, eglēnieši bija palaiduši garām īsto laiku, un nu šodien dievnams bija patukšs, zemniekam vairāk rūpēja darbs pļavā, nevis viņa dvēseles pestīšana vien.

Palsu kalna saimniece kāpa baznīckalnā mierīga. Jau pa gabalu viņa vēroja Maldoņu sirmi, un Augusts jau pusceļā nāca pretī.

— Sveika, saki, vai sienu esi appļāvusi?

— Kauns, August, bet vēl visas pļavas nav zem asmeņa bijušas. Šinī laikā tas nav labi, — viņa nemierīgi atbildēja un saīgusi noņēma karsējošo zīda autu no galvas.

— Tad gan tas pirmoreiz tev gadās, — viņš lēni noteica, un viņi gāja pāri dievnama pagalmam uz durvīm starp ļaudīm, kuri bezgalīgā izbrīnā skatījās abos nācējos.

— Jā gan, pirmoreiz, — Kristīne sacīja jau dievnama durvīs un pa vecam paradumam viņi nošķīrās katrs par sevi, Kristīne sieviešu pusē un Augusts aizgāja vīru pusē. Palsu kalna saimniecei blakus sēdēja gailu sievas no Tīļu gala. Savos pelēkajos vilnas brunčos viņas bija kuplas un cieši saspiedās kopā, kad Kristīne ienāca solā, tā ka palika vēl plata vieta starp viņām un Kristīni. Bet Kristīne bija piemirsusi mājās dziesmu grāmatu, un nu viņa sāka raudzīties uz svešās grāmatas lapām, kuras, plati atšķirtas, gulēja uz galda.

Kad sievas pamanīja Kristīnes skatu, viņas ar visu grāmatu pievirzījās tuvāk un, dunot ērģelēm patukšajā telpā, visas dziedāja augstu dziesmu, kurā nebija gaudīgas meldijas.

Ļaudis visu laiku staigāja gan iekšā, gan ārā. Likās, ka tiem nebija nekādas godbijības pret svētnieku, kurš stāvēja uz paaugstinājuma un runāja. Visur kā klusi viļņi cēlās un cilājās ļaužu čuksti, nemaz nevarēja saprast, kas viņiem tik steidzami runājams.

Mācītājs jau sen, skaļi rādamies, cīnījās pret šo nelietību, bet neviens viņam neklausīja, un viss palika pa vecam.

Vēlāk Kristīne un Augusts salikās dievnama pagalmā, un tur nu pie viņiem pienāca daži vecā Zvejnieka kaimiņi. Viņus bija pārvarējusi ziņkārība, tie nu gribēja apvaicāties, vai taisnība, ko ļaudis melšot, jo viņi paši dievnamā nebija bijuši un savām ausīm nekā nebija dzirdējuši.

— Jā, tā ir taisnība, Kristīnei bailes no dzīves kopā ar jaunu vīru, viņa jau diezgan pieredzējusi no pirmā, — labsirdīgi smiedamies, atbildēja puisis, un Kristīne palocīja galvu, piekrizdama un vērodama izbrīnījušos zemniekus, kam puiša vārdi nekādu skaidrību neiedeva.

— Vai sienu appļāvuši?

— Vēl ne…

— Tad steigsimies mājup, mums visiem viena bēda!

Nu viņi sēdēja katrs savos ratos un brauca lejā pa kalnu, Kristīne valdīja savu bēri, pie pelēkā krustceļa akmens tie vēlreiz apturēja un pārmija dažus vārdus. Šinī brīdī garām pabrauca Liepu pakalnes pajūgs. Tur sēdēja Jānis Tīle, un viņš sveicinādams pacēla savu cepuri, tik bāls un sagrauzts, ka puisis aizmirsa visu ienaidu un laidās līdzi. Kristīne vēroja viņus aizbraucam pa līdzenumiem un mierīgu sirdi grieza bēri mājup. Arī no tīlcnieka puisis nerāvās ienaidā.

Viņa nezināja, kāda nelaime bija uzbrukusi Marijas sētai un, kādas likstas dzīts, jaunais saimnieks izbraucis, meklēdams ārslu mazajam zēnam, kurš gulēja Liepu pakalnes gaišajā kambarī, drudža sagrābts saulainā vasaras laikā.

— Kā viņš saslima? — vaicāja puisis, kad Liepu pakalnes saimnieks bija izstāstījis savu nelaimi.

— Nezinām, vakar atnāca no ganiem, bija klusāks, bet neviens ne​bēdājām, bērna sajūlas ne kairu reizi var izzināt, bel nule mans dēls guļ murgodams.

— Pasteidzies, ārsts palīdz, ja meklē pie laika.

Tīlenieks turpināja savu ceļu, bet Maldoņu puisis uzbrauca kalnā. Ārsta pieņemamā istabā bija ļaudis, bet tie ātri izsijājās, un Liepu saimnieks aizveda dziednieku uz Liepu pakalni, dzīdams zirgu, cik jaudas. Ārsts bija noguris un zvilnēja ratu stūrī.

Bērns gulēja nemaņā, un ārsts, viņu izmeklējis, pacēla acis prel Mariju, kura gulēja ceļos pie gultiņas. Viņš vērīgi palūkojās un tad jautāja, kur gan viņi esot satikušies, viņš gluži labi atceroties viņas vaigu, bet neat​ceroties sastapšanās brīdi.

— Toreiz bērns vēl nebija dzimis, kad aizgāju pie jums. Nu jau pagājuši četri gadi, — Marija nočukstēja, un galva viņai atkal noslīdēja uz leju, rokas piesardzīgi un viegli apkampa mazo gulētāju, un v iņa palika nekustīga un mēma, vērdamās bērna bālajā vaidziņā.

— Tā? Ārsts paraudzījās uz vīru, kas viņam stāvēja blakus, un viņš saprata, ka šiem diviem cilvēkiem viņu bērns bija dārgākā manta pasaulē.

— Vai jūs esat šī bērna tēvs?

— Jā, tas ir mans dēls.

— Veselīgi un stipri vecāki. Bet bērns ir gaužām slims…

Marija palika uz ceļiem.

Lija sīks lielus, ārsts ievilkās savā apkaklē, un saimnieks izvadīja bēri no sētas.

Liepkalnictis aiAeda ārstu un paņēma aptiekā zāles. Nu viņš devās mājup.

Marija vēl arvien atradās ccļos pie bērna gultas. Viņa pacēla gurdenās acis un izstiepa pretī roku.

— Dod, — viņa teica un kārīgi satvēra zāļu pudelītes.

Pievakarē zēns atguvās un novārdzis uzlūkoja savus vecākus.

Nu viņam deva izdzert zāles. Zēns labprāt paklausīja. Viņš nespēja pacelt gurdenās rociņas.

— Tētiņ, māmiņ, vai es kļūšu vesels?

— Jā. dēls, guli mierīgi, tu kļūsi vesels, un mēs abi iesim pļaut rudzus… Guli mierīgs, dēls…

Maža bērna nevarīgā skatā vairāk lūguma un baiļu kā pieaugušiem, jo pieaugušie spēj cīnīties ar nāvi un nenovēršamo saņemt mierīgā apziņā. Bērns, kā maiga, aizlauzta puķe, bailēs trīsēdams turas pie sava aizstāvja, lai paliktu dzīvs un varētu dzīvot skaisto, vēl neredzēto dzīvi.

Viņi abi smaidīja savam zēnam, saņemdamies un drošinādami, aiz loga klusi lija un pūta silts vējš. Vakars bija skumjš un baiļu pilns.

Sākās atkal nežēlīgais karsonis, purināja zēnu visu nakti, un tikai pret rītu viņš aizmiga nemierīgā miegā. Ārsts atbrauca un aizbrauca, bet slimība nemainījās.

Tā viņi mocījās sešas dienas. Septītajā ārsts teica, ka viņš nevarot bērnu glābt.

— Sagatavojieties šai nelaimei — tā vairs nav novēršama, zēns mirs.

Laiks tecēja gausi, nakts vērpa savu sirmo ratiņu, Marija klusi raudzījās vīrā un redzēja, kā viņu bija sagrauzusi rūpe un baiļu nemiers.

— Marij, mīļā Marij…

Puisēnam bija grūti. Viņš smagi elpoja un cīnījās pēc elpas, vīrs raudzījās bērna cīņā, acis nenolaidis, viņš gribēja visas mokas izdzert kopā ar bērnu, nekā sev neapslēpa un neaizliedza, atklādamies līdz pašiem dvēseles dziļumiem.

Puisēns mētājās niknākajā drudzī. Marija turēja viņa rokas un mierinādama glaudīja, tad viņa pēkšņi pagriezās un sacīja: — Lūgsim Dievu.

Nokrituši ceļos, viņi lūdzās no visas sirds, bet sirds viņiem kļuva gurdena, un viņi nemanīja, kā gāja laiks. Pēkšņi liepkalnietis pacēla galvu, un viņš ieraudzīja, ka puisēns gulēja, atmetis galviņu un nekustīgi rociņas gar sāniem. Viņš vairs neelpoja.

Liepkalnietis klusi piecēlās un aizspieda savam bērnam acis. Viņš redzēja, ka Marija vēl arvien lūdza Dievu.

— Marij…

Viņa iztrūkās un tad paskatījās uz gultiņu, klusi, bez kliedziena viņa nogūlās savam bērnam blakus, apskāva to mīlīgi un labi, kā pagājušās dienās, kad tas vēl bija dzīvs.

— Marij, Dievs nepieņēma mūsu lūgšanas, mēs abi bijām grēkojuši, un puisēns nu bija ķīla, kurš mums jāatdod, jāatdod par mūžīgo taisnību! Es nezinu, vai Dievs vairs pievērsīs mums savu labvēlību, vai šinī sētā kādreiz vēl skanēs bērnu valoda.

Viņa nekā neatbildēja, viņa gulēja kopā ar savu bērnu, kura miesa vēl nebija atdzisusi un glabāja siltumu. Viņa negribēja ļaut izzust šim siltumam, viņa to auklēja un sargāja.

— Marij, vai sods nav par smagu?

Viņa vēl arvien neklausījās.

— Marij, kāda nu plauks mūsu dzīve, vai tev būs diezgan spēka stāvēt man blakus, jo es biju vainīgs pie tava negoda un manis dēļ vajadzēja mirt arī mūsu bērnam?

— Tu esi vainīgs arī Kristīnes nelaimē! Ak nē, mēs abi, mēs abi! — un viņa bija pacēlusi galvu un raudzījās uz viņu, bet vēl arvien neatlaidās no puisēna.

— Jā, tu un es…

— Lūgsim Dievu…

Nu apklusa balsis, klusi tikšķēja pulkstenis, aiz loga lēni pūta vējš un ausa gaisma.

— Ak, mans dēls, mans dēls! — Marija raudāja, asaras krita uz nomirušā vaidziņa un stāstīja tam par mātes rūgtajām ciešanām.

Durvis lēni nodrebēja, ienāca vecaistēvs un māte. Viņi bija nojautuši ļauno galu un nāca lūkoties sava meitas dēla likteni.

— Meit, saņemies, es aizvadīju viņā saulē trīs dēlus. Tu paliki viena, bet lai slavēts ir Viņa vārds, es nekad nepacelšu savu balsi pret Viņu, gan Viņš pats zina, ko dara un kā šķiet labāk.

Marijai no rokām izņēma nedzīvo bērnu un aiznesa, vecajā, vēsajā rijā nolika svaigu, izraktu velēnu kārtu, uz. tās uzklāja autu un tur noguldīja tīri nomazgāto un labās drēbēs ietērpto puisēnu.

Vecāmāte savāca visas bērna lietas, glīti sakārtoja lielā sainī un ieslēdza skapī. Viņa darīja to pilnā mierā, ļāva Marijai kliegt un neprātīgi raudāt, saukt un nesagaidīt nekādu atbildi.

Vīrs bija ārā un grozīja lāpstu, ar kuru viņš nule bija racis vēso velēnu. Viņš to nolika malā un raudzījās uz Palsu kalna zaļo koku kuplumu.

— Tagad mana māja ir tukša, gluži tāpat kā tavējā, nu tu vari būt pilnā mierā, Kristiņ…

Bet no mājas skanēja- skaļas raudas. Tur viņa jaunā sieva sita galvu pret sienu, jo viņa bija mācījusies mīlēt savu bērnu kā nelaimē un grūtā laikā, tā tagad, kad viņa tēvs bija atgriezies un apsolījies viņu sargāt mazās un nevarīgās dienās, būt tam īstens draugs jaunībā un līdz laikam, kad nāve aizsauks viņu no šīs pasaules.

Nu bērns bija aizgājis pirmais un māte viņu apraudāja, nevarēdama aprimties. Vīrs sajuta, cik šinī brīdī viņš bija vientuļš, viens pats ar savu vainu.

Un kas gan varēja pateikt, kāda būs nākotne, līdz šim viņš pats bija gājis savus ceļus, nu par to viņam nāca atmaksa. Vai gan uz priekšu būs jāmaldās kā tumsā un viņš nedrīkstēs klausīt savam prātam, kas tagad bija kļuvis ass, redzīgs un saprata visu.

Vīrs stāvēja un žņaudza savas rokas, drūmas un bargas domas plosīja viņa sirdi. Viņš sevi ienīda, bet tanī pat laikā cēlās kāda droša un neapslāpējama dzirkstele no pelniem, un viņš juta, ka tā bija jauna dzīvība, kurai jāļaujas, no kuras nedrīkstēja atteikties.

Viņš vēl nebija galā, viņš drīkstēja stāvēt uz šīs zemes, augstu pakalnē, ja tam kvēloja jaunā cerība krūtīs. Tā bija pazemība un galvas noliekšana, saņemot savu sodu, un tā bija iešana uz priekšu, ar jaunu dvēseli krūtīs, cerība un ticība skaidram laikam, kurš vairs nebīsies no Palsu kalna, bet pildīs savu uzdevumu, nesīs savu piedošanu un izlīguma tiesu.

Liepkalnietis pagriezās uz rijas pusi, smagiem, bet mierīgiem soļiem viņš atvēra durvis un tumsā aiztaustījās pie mazā gulētāja.

Tur viņš salika rokas un lūdza Dievu, viņš apsolījās, pie sava mirušā bērna stāvēdams, ka dziļi nožēlo savu pārkāpumu un ka viņš meklēs ceļu izlīgšanai ar Kristīni, lai abas sētas varētu dzīvot mierā, jo citādi tās nevarēja pastāvēt, tumšā un apslēptā naidā te nevarēja plaukt viņa dzimta, ja arī Dievs tam piešķirtu vēl citus bērnus.

Vīrs ap sevi sajuta bargo klusumu, bet viņš nu bija sava iekšējā spēka iedrošināts un vairs savās domās neatkāpās, un tad viņš pēkšņi sajuta žēlumu, žēlumu, kas tomēr atvieglināja viņa dvēseli.

Liepkalnietis nometās pie puisēna, un tumšā rija dzirdēja, kā vīrs raudāja, mežonīgi elsodams un ciezdams rūgto bēdu.

— Vai tu zini, kas Liepu pakalnē noticis? — jautāja vecā gaitniece, kad Kristīne'nule bija pārnākusi no pļavas kopā ar darbiniekiem un bija iegājusi dārza kambari bridi atpūsties.

— Nu?

— Mazais puika nomiris.

Kristīne sajuta dīvainas trīsas savā ķermenī. Viņai likās, ka viņa smok, viņai bija bailes no šīs ziņas, un viņa sāka raudāt.

— Vai tev jāraud, saimniec? Šī bērna dēļ viņš tevi atstāja, nu Dievs vainīgo ir sodījis.

— Nē! — Kristīne bargi uzkliedza vecajai sievietei, kurai bija savi droši un nesatricināmi uzskati visās lietās un kura domāja, ka viņa nekad veltīgi nezaimo cilvēkus.

— Tu esi par daudz laba.

— Nē, es neesmu vis laba.

Gaitniece devās projām. Viņa redzēja, ka nāves ziņa Kristīni bija gluži uztraukusi, un nesaprata, kas gan Palsu kalnam labs varētu likties Liepu pakalnē, kura stāvēja kā mūžīgs izsmiekls Kristīnes priekšā un nebija nostumjama malā.

Kristīne izgāja dārzā.’ Viņa lēni gāja līdz malai, kur varēja redzēt klajumu un teku pie avota, bet augšā Liepu pakalni.

Ak, šis smagais laiks, kas gan vēl notiks, ja ari tur māja paliks tukša un liepkalnietis sāks baidīties? Nu viņa griezās atpakaļ un pavaicāja vecajai, kad Liepu pakalnes zēnu apglabāšot kapsētā, vai viņa skaidri zinot šo dienu?

— Jā, apglabās rīt. Laiks ir silts, un puika jau sesto dionu guļot Liepu rijā. Klau, dzirdi, zvana, tur zvans skan tam bērnam! Vai tu nebiji ievē​rojusi, ka katru vakaru skanēja zvans?

Nē. Kristīne nebija ievērojusi. Viņa no agra rīta līdz vēlam vakaram strādāja, viņi bija sienu novākuši, salikuši šķūņos un tagad varēja mierīgi raudzīties pretī citiem darbiem, kuri jau nāca pretī un bija jau pavisam tuvu.

— Rīt, vecomāt?

— Jā, jau saaicināti radi un kaimiņi, un Liepu pakalnē ievesti egļu vezumi, vakarā nospraudīs visu ceļu eglītēm, bagāta saimnieka dēls vedams uz dusas vietu.

Bargi un cieti skanēja vecās gaitnieces balss, un Kristīne atkal sadrebēja, nesaprazdama, ko iesākt un kā vislabāk savas domas novadīt mierā un pacietībā.

Bet vakarā viņa vairs nenovaldījās. Viņa izņēma no skapja savu melno apģērbu, dārgo zīda rudens galvas aulu un tos rūpīgi nolika uz sēdekļa. Tad viņa gāja un pateica gaitniekam, lai rīt ap pusdienas laiku goda ratos iejūdz bēri, viņa braukšot uz kapsētu.

Labi, gaitnieks to solījās izdarīt, saimniece nāca atpakaļ un apskatīja savas puķes. Viņa iznesa dzirkles un nogrieza pilnu klēpi visskaistāko ziedu un zaļu lapu.

Lieveņa kambarī, uz grīdas sēdēdama, viņa novija vainagu, brīnišķu vainagu un apšļāca to ar aukstu ūdeni tā, ka dzidrās lāses palika ziedu kausos un malās, un tad viņa vainagu novietoja pagrabā.

Cik laimīga viņa jutās, atvieglojusi sirdi, un cik labi bija domāt, ka rīt viņa pati noliks šo vainagu uz mazā kapa! Viņa nenāks kā ienaidniece un svešiniece, bet nāks labdarīga un cilvēcības apstarota.

Varbūt, ka tā bija labāk. Tas bija jauns pamudinājums, ka jāaizmirst savrupā dzīve. Viņa gulēja savā skaistajā gultā un raudzījās visapkārt, kur vizēja (īrā grīda un labās istabas lietas, un domāja par savu jauno rudzu pļauju, par briestošām druvām, kas jau pēc pāris nedēļām pļaujamas. Tad atkal šķūņi pildīsies ar vezumiem un labības smarža kūpēs visā sētā, šī smarža, kuru viņa tā mīlēja un nevarēja aizmirst visu garo ziemu.

Jā, bija labi dzīvot uz savas zemes, ievākt augļus un strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram, nogurumā apgulties ar smagiem kauliem, vieglu sirdi un piecelties vingrai un darba prieka pilnu prātu.

Un tad viņa atkal domāja par Liepu pakalni un par mirušo bērnu. Jā, tagad nu arī Marija zina, kā

ir dzīvot tukšā mājā… Bet vai viņa šo atstātību nav izjutusi jau pirms četriem gadiem? Mīļais Dievs, domāja Kristīne un salika rokas virs krūtīm, mīļais Dievs, kas gan te vainīgs?

Un tūliņ viņa zināja šo vainīgo.

Jā, rit viņi satiksies un tad redzēs, kāda iznāks valoda un kā pretī sniegsies rokas. Varbūt, ka viņas gājienam nebūs panākuma un viņas sirds būs velti plaukusi.

Visā mājā apdzisa ugunis. Ļaudis gāja pie miera, viņus pie zemes lieca grūtais dienas darbs.

Silta vasaras nakts apņēma kalna sētu.

No rīta lija kluss lietus. Tas apsudraboja kokus, zāli, ziedus un ļaudīm iedvesa mierīgas skumjas. Liepu pakalnē šinī lietainajā rītā sāka lasīties bērinieku zirgi un kambari pildījās ar klusiem, bijīgiem cilvēkiem.

Ceļš no dzīvojamās mājas uz riju bija nokaisīts zaļām, sakapātām egļu skujām, un ceļš no piekalnes līdz olnīcai tāpat. Rija klusēja mēma un glabāja mazo, jautro puisēnu, kurš neapnikdams bija skraidījis tās priekšā, cēlis savas augstās pasaku celtnes un piepildījis visu māju ar jautro čalošanu un vieglo valodiņu. Rija labi paglabāja savu mīluli uz vēsajām velēnām. Viņš vēl varēja tur dusēt, tik labi viņš bija nolikts, bet nu bija pienācis laiks un vajadzēja doties projām uz to vietu, kur visi aiziet un apguļas it kā vienā kopīgā kapā, uz to vietu, kuru sauca par kapsētu un kuru zēns nekad nebija mīlējis.

— Vai vectēvu nevar aprakt mūsu pašu zemes kalniņā, kādēļ viņam jāceļo tik liels gabals projām no mums? — tā viņš bija teicis, kad runāja par vecu ļaužu miršanu, bet nu puisēns bija nomiris pirmais, un vecaistēvs glaudīja viņa mitro, norasojušo vaidziņu un slaucīja lielas asaru lāses, jo bija ļoti mīlējis Marijas bērnu.

Nākuši bija arī kaimiņi, visi, kurus aicinājis vecais Liepa, jo viņš vēlējās, ka puisēnam svinamas lielas bēres, bērnam dodama viņa tiesa līdzi. Tas nebija atlaižams kails, jo Liepu pakalne bija bijusi viņa neat​ņemama daļa.

Tad ari Marija un vīrs bija piekrituši tēva gribai un nu šodien saņēma lielo bērinieku pulku, kaut gan labprāt būtu aprakuši savu puisēnu klusībā, neviena netraucēti, savu bēdu vientulīgajā mulsumā.

Garie galdi kambaros pildījās ēdējiem, bet Marija nedarbojās virtuvē. Viņa ļāva vīkšt un rūpēties mātei vienai pašai un staigāja savrupa, retu vārdu pārmīdama ar radiniekiem. Viņa baidījās no tā acumirkļa, kad ļaudis nāks uz riju un paņems viņas mazo, lai vairs nekad neatdotu atpakaļ.

Bēru gaitu vadīja liepkalnietis. Viņš runājās ar vīriem par pasaules lietām, viņam vajadzēja valdīties un turēt mieru, jo zemnieki nemīl redzēt asaras vīru acīs arī tad, ja tie pavada savu vienīgo bērnu uz kapsētu. Viņš gāja un nāca, sēdās gan še, gan tur, un viņam pienācās klausīties svarīgos nostāstos par senbijušām lietām, par mājas darbiem, par gaitnieku trūkumu, par mašīnu uzvarām zemnieku laukos un ka viens bērns esot lielākais posts un nelaime. No prāva bērnu pulciņa dažus aizvadīt neesot tik grūti un bīstami, jo citi vēl paliekot pāri un mājā esot dzīvības spirgtums.

— Tu nezūdies, — sacīja kāda veca tīleniece un mierīgi noglaudīja liepkalnieša roku, — tu nezūdies, dēls, abi vēl esat jauni, bērnu būs diezgan un mazam nomirt viegli, viņam nav nekāda dzīve atstājama. Jā, par mazu bērnu nav ko skumt, gan Dievs svētīs Mariju, un mēs nākamajā gadā brauksim kristībās, tad tev vaigs noskaidrosies un tu pats redzēsi, ka viss būs par labu griezies.

Arī Tīļu māte daudz nebēdājās. Viņa gan staigāja klusa un domīga, bel valoda viņai bija tāda pati vienaldzīga un miera pilna. Viņa teica, ka Dievs labi un mīļi pieņēmis puisēna dvēseli un ka, ja tā Viņš vēlējis, tad, puisēnam pieaugot, nekāda labā dzīve nebūtu bijusi, labi, ka aizgājis no šīs pasaules.

— Bērns bija saaukstējies, slimība viņu pārņēma cieši un vairs neatlaida. Marija arvien par viņu rūpējās. Nevaru leikt, ka sieva būtu atstājusi puisēnu bez uzraudzības un kopšanas. Viņa to darīja

ar prieku un mīlestību, un bērns auga labi, bija spēcīgs un mundrs. Varbūt, ka šinī reizē bija lielo ļaužu vaina, ka viņi nepievāca* zēnu, kad tas pārradās mājās slapjš, jo bija iekritis mārkā, bet bija silts laiks, un mēs domājām, ka puisēnam nekas ļauns nenotiks, — stāstīja liepkalnictis, kad viņam skolotie pilsētas radi jautāja par dēla slimību.

V'iņi kratīja galvu un teica, ka arī zemnieku bērniem vajagot glabāt veselību, kaut viņi esot izturīgāki par pilsētniekiem, un Marijai vajagol būt saprašanai tādās lietās, jo viņa esot vidusskolu beigusi. Tā vīram vajadzēja sarunāties ar bēriniekiem, jo viņš bija namatēvs un viens pats. Marija staigāja savrupa un nelaidās valodās. Ļaudis cēlās un sēdās pie galdiem. Beidzot viņi bija izmielojušies, atpūtušies un diezgan risinājuši savas valodas cēlā un bijīgā gailā. Tagad sievām vajadzēja meklēt mēteļus, galvas autus un vīriem cepures, vajadzēja sākt puisēna izvadīšanu pēdējā ceļā.

Pirmais gāja vectēvs, tad aiz viņa liepkalnictis un pārējie tuvinieki, bet Mariju neredzēja nekur.

— Kur gan Marija?

Kad atvēra rijas durvis, viņi ieraudzīja Mariju, nometušos ceļos pie bērna. Viņa gulēja klusa un nepagrieza galvu uz ienācējiem, klusi, bez steigas viņi atcēla šķidrautu no mazā vaidziņa un nostājās visapkārt zār- ciņam. Atskanēja klusas sievu raudas.

Iesākās apbedīšanas dziesma, tā izskanēja nespodra, sveša un pildīja vecāku sirdis ar bailēm.

Liepkalnietis vēroja Mariju, kā viņa necēlās augšā un it kā nedzirdēja ne dziesmu, ne radinieku kluso raudāšanu.

Nu dziesma izbeidzās. Piegāja vectēvs un no jauna apsedza mirušā vaidziņu ar šķidrautu, tad viņš lēni paņēma vāku un gribēja to uzvāst, bet tagad Marija cēlās un grūda tēvu projām.

— Ko tu gribi darīt, tēt? Kā tu vari tik cietsirdīgs būt, tēt? Vai tu manu dēlu nemīlēji?

Vecais Liepa klausījās un brīdi stāvēja, ļaudams Marijai vēl reizi noliekties pār savu puisēnu, tad pienāca arī liepkalnietis un atvadījās no sava dēla.

Nu pa otram lāgam nāca vectēvs un Marijai vajadzēja piekāpties. Viņš klusi uzlika vāku un cieši piespieda, tad liepkalnietis viens pats to paņēma uz savām rokām un iznesa ārā skumjajā, lietainajā dienā.

Māte aplika Marijai ap pleciem mēteli un ap galvu apsēja melnu autu. Viņa ļāva mātei darboties, arvien raudzīdamās, kur palika vīrs ar mazo zārku rokās. Tad māte stūma viņu un rādīja uz augstajiem ratiem. Marija paklausīgi iekāpa. Viņai līdzās sēdēja vīrs un turēja zārciņu, bet priekšā, grožus saņēmis, mitinājās jaunais gaitnieks.

Nu viņi varēja braukt. Lejup no pakalnes nolocījās gara bērinieku rinda. Viņi brauca lēni un svinīgi, kaut ari smidzināja lietus. Ceļa vidū no sāniem piesteidzās klāt Marijas māte un steigšus iedeva biezu segu, lai uzklāj baltajam zārciņam, tad viņa no jauna sēdās savā zirgā, kuru vadīja vecais Liepa un veda sīko krustu.

Visu ceļu Marija nerunāja ne vārda. Viņa bija laimīga, zinādama savu bērnu esam tik tuvu. Viņa spieda vīra roku un neatlaidīgi raudzījās, lai viņš labi un viegli turētu un apsegtu, kad lietus piles sāka krist biežākas un rupjākas.

— Nu ir klāt kapsēta, Marij, mīļā! Pacieties, domā par to, ka viņš ir pie Dieva un viņam tagad ir labi…

Vēl viņa nekā nesacīja, izkāpa uz. mīkstā meža ceļa pie mazās kapličas un kopā ar visiem gāja pa ceļu augšup, pa plato teku gar ziedošiem kapiem, gar zaļiem, kupliem kļavu un liepu kokiem, kuriem pa vidu pazibēja pa ķirsim un ābelei.

Kapsēta bija ziedu un zaļumu pilna, ziedēja kupla un apsveica visus, šinī dienā atnākušos, miermīlīgi un gaiši mādama.

Augšā, vientuļā klajumā, kur liecās mazs, zems ķiršu koks, stāvēja atvērts kaps un gaidīja savu mazo ceļinieku.

Mācītājs pienāca reizē ar bēriniekiem. Viņa mazās un dzeļošās acis urbās Marijas un liepkalnieša sejā, bet viņi nogriezās sānis. Viņi negribēja ļauties ienaida vējam, ja bēdas bija tik varenas, ka viņu priekšā cilvēku šaurās domas nobālēja.

Nu kapsētā atskanēja pēdējā dziesma un līdzi dziedāja arī tie daudzie ļaudis, kas bija atnākuši noraudzīties, kā aprok Liepu pakalnes bērnu.

Tad mācītājs cieti un steidzīgi sacīja īsu runu, viņš runāja par cilvēku likteņiem, Dieva gribu un teica, ka Dieva griba esot mūžīga. Viņš atļāva nolaist zārku dziļumā, un vīri to darīja. Mazā puisēna kaps bija iesvētīts, un viņš varēja tur dusēt.

Marija nometās ceļos pie kapa malas un raudzījās, kā baltais, košais zārks aplipa ar smiltīm, kā pazuda krēslā, un viņa sabruka raudādama, bet pa to laiku sāka klaudzēt lāpstas, lejup krist smiltis vienādos vēzienos, sāka pildīties kaps, līdz pacēlās kopiņa, aplīdzināta un gludi apmesta.

Nu nāca Marijas māte un iesprauda krustu, bet tie, kuriem rokās bija ziedi un vainagi, apklāja kapu ar veltēm, un nu kaps bija kā ziedošs puķu lauks. Tik grezns un košs pat lietainajā dienā staroja jauns un dzīvības pilns.

— Marij, celies, Marij…

Bet viņa necēlās, un tad liepkalnietis pamanīja, ka ļaudis pēkšņi pašķīrās un deva ceļu kādai sievietei, kura nesa milzīgu rožu vainagu un kurai zem melnā zīda auta bija gaužām bāla seja. Tur nāca Palsu kalna Kristīne.

Viņa pienāca pie kapa, nolika vainagu galvgalī, brīdi pastāvēja, klusi lūgdamās, rokas salikusi, un tad pacēla acis pret liepkalnicti.

Viņa nāca klāt, un Tīļu māte jau gribēja mesties starpā, kad dēls viņai bargi pamāja ar roku un Kristīne varēja tuvoties.

— Kristiņ…

Palsu kalna saimniece redzēja pie kapa sabrukušo Mariju, viņa noliecās pie tās un pavērta viņas seju uz augšu.

— Marij, es atnācu pavadīt tavu dēlu, vai tu man nesniegsi roku, Marij?

Marija cēlās, un viņas smagajā gurdenumā spilgti strāvoja kāda liela patiesība: Palsu kalna Kristīne bija atnākusi! Viņa stāvēja un raudzījās Kristīnes vaigā un redzēja, ka tā saprata viņas bēdas un bija nākusi mieru meklēt. Vai tas nebija brīnums?

— Paliec, Kristiņ, — viņa klusi sacīja un tad rādīja uz kapu, piegriezās tam, pieslēja galvu pie krusta un palika tur.

Liepkalnietis turēja Kristīnes roku savējā un lielajā nemierā nevarēja parunāt. Viņš tai pateicās, juzdams, ka puisēna nāve bija izkausējusi rūgtā naida ledu triju cilvēku dvēselēs un ka bērns savu dzīvību bija atdevis par abu sētu un to ļaužu laimīgāku un miera pilnu nākotni.

— Paldies tev, Kristiņ, tu mani iepriecināji un ari Mariju. Nekas mūs tik ļoti nevarētu iepriecināt, kā tava atnākšana pie puisēna kapa. Paldies tev, Kristiņ!

— Tad viss ir labi, — viņa atbildēja, — tad viss ir labi, un es tev kādreiz varēšu pastāstīt, kāpēc paliku viena pati un kāpēc atnācu šodien, lai meklētu mieru, jo nemierā mēs visi aiziesim bojā…

— Jā, nemierā mēs visi aizietu bojā.

Bērinieki bija pa daļai izklīduši. Viņi uzmeklēja savus pajūgus, kad bija diezgan brīnījušies, ka kapsētā atnākusi Palsu kalna saimniece un draudzīgi sarunājas ar Liepu ļaudīm, rādīdama, ka viņa aizmirsusi ienaidu un vairs nemeklē naidīgu svešumu.

— Marij…

Abas mātes vēl arvien stāvēja pie kapa un naidīgi vērās Kristīnē, bet Kristīne neievēroja, viņa zināja, ka vecajām sievietēm bija taisnība. Tās savas domas bija vērtējušas citos ceļos, viņām nepatika Palsu kalns un pagātnes ēna.

— Marij, celies…, — liepkalnietis vārīgi saņēma sievu aiz elkoņa, un tagad tiešām viņa arī nāca, cēlās un nopūzdamās sekoja vakara krēslā, iedama pa veco teku uz kapličas pusi.

— Lai Dievs tev palīdz, Marij, — Kristīne sirsnīgi sacīja, klusi noslaucīdama asaras un viegli noglauzdama Marijas roku. Tad viņa pie vārtiem atvadījās un, pati vadīdama stalto bēri, aizbrauca krēslā, šūpoda​mās savos augstajos ratos.

Kapsētas koki kļuva tumši un lietainajā vakarā vairs nevarēja saredzēt gaišo ziedu laukus. Viss saplūda pelēkā, gurdenā tumsā.

— Tur nu viņš palika, mūsu puisēns, vientuļš un pamests. Es labprāt gribētu, kaut tu mani būtu apracis kopā ar viņu, tad viņam nevajadzētu gulēt tik vientuļam…, — gaudās Marija, un nekas viņu nevarēja nomierināt.

— Kur Kristīne? — viņa pēkšņi vaicāja un aši pavērās visapkārt, kur skanēja zirgu pakavi, vēlās riteņi un ļaudis uzmudinoši dzina zirgus uz priekšu.

— Palsu kalnā, — īsi atbildēja liepkalnietis.

— Palsu kalnā? Vai viņa neatnāks šinī vakarā, es gribētu labprāt ar viņu runāt?

— Nezinu, Marij. Es viņu neaicināju. Es nezināju, vai tas tev patiks.

— Kā tu varēji tā domāt, vīrs?

Viņi atkal klusēja. Lietus mērcēja zirga muguru, ceļa smiltis pārvērtās dubļos, un mazi strauti tecēja pa grambām, tik biezs un ražens bija lietus.

Nu jau parādījās Liepu pakalnes ugunis. Tur augšā varēja sadzirdēt zviedzam zirgus, sasaucamies cilvēkus, soļu dunoņu un pakavu troksni.

— Es negribu ieiet savā mājā. Virs, ko es tur darīšu? Man vairs nepatiks neviena jauna diena, neviens darbs, neviens prieks, neviens ie​guvums… Ko es darīšu mūsu sētā, vīrs?

— Nē, Marij, — liepkalnietis klusi, bet stingri atbildēja, — nē, tā tu nedarīsi, jo tavs puisēns tad būtu velti cietis. Viņa dēļ tev ir jāsaņemas un jāsāk mūsu dzīve no jauna! Domā par saviem bērniem, Marij, par tiem, kuriem mūsu puisēns ir sataisījis ceļu…

Nedroši, bikli, šaubīdamās, izmocīta, nelaimīga, bet tverdamās vīra pavēnī, Marija glaudās pie viņa un klusi raudāja.

Lietus dziedāja sēru atvadīšanās dziesmu. Tas klusi ieaijāja aizmigušos un mēģināja slēpt visas bēdas, tas tumšā naktī dzirdināja koku saknes un mazgāja ziedu kātus. Tas padzirdināja visu zemi, lai ļaudis no rīta sajustu zemes spirgto dzīvību un auglības starošanu.

Zirgs kāpa kalnā, un viņi tuvojās savai sētai, lai pildītu senos tikumus, godam pieminēdami savus aizgājušos, kā pienācās lieliem zemniekiem.

Zvejnieku sētas dižajā kambarī ap galdiem sēdēja viesu pulks.

Bija Lieldienu laiks un dzidra, saulaina diena.

Vecajam saimniekam tagad bija smagi jāatspiežas uz kruķa, kad viņš piecēlās no galda. Viņš atkal atslīga atpakaļ, juzdams, ka citkārt tik spēcīgajam ķermenim trūka veselības.

— Tu kļūsti.vecs…, — ieminējās kāds no radiem, cilādams miestiņa krūzi un raudzīdamies uz mājas tēva īgno vaigu un viņa roku nemierīgo drebēšanu.

— Vēl pirms gada nekā nemanīju. Vecums pienāk kā zaglis!

— Nezūdies, radiniek, laiks pienāk un nav vairs aizdzenams!

— Kauli sāp, tur viegli līdzams, karstā pirtī atņems kā ar roku, kad vien sākšu pērties, un nāk arī

vasara.

Radinieki paraudzījās Zvejniekā.

Jā, viņš bija sīksts un gribēja turēties jo ilgi. Tam nepatika atstāt šīs zemes dzīvi, te bija labi un viņam te patika.

— Kā tu vari nokārtoties pagastā, ja esi tik vārgs un sētu dēlam vēl neatdod? - vaicāja kāds no jaunākiem, un vecie saimnieki tūliņ greizi noraudzījās runātājā un savādi iekāsējās, gribēdami sajaukt nepatīkamo sarunu, kas bija velta un kavēja vecu, labu ieradumu: kamēr pašam kāds spēks kaulos, lai tura mantu saujā, bet lai neatlaižas no tās, paša bērns varēja pievilt.

— Kā varu nokārtoties? Gluži labi, Kārlis iejūdz zirgu un mani aizved. Visu pats izdaru, kā nākas, man jau nav nekādu amatu, es nebāžos pagasta valdīšanā, bet valdu pats savu zemi, nevienam neatļauju sevi vadīt, maksāju naudu, ja nelaiž vaļā, bet pats no sevis tagadējā jaunā laika skrējējiem nedodu ne grasi! Lai viņi saka, ko grib, es dzīvoju savos Zvejniekos, un aiz maniem vārtiem neviens nedrīkst mani apsmiet!

Jā, tāds viņš bija. Dzīvoja pats savā taisnībā un pats savā laikā, drošinādams dēlu, ka pēc viņa nāves dēls varēs valdīt Zvejniekus, kā viņam patiksies. Tagad vēl viss bija tēva vaļā, un saviem bērniem viņš deva maizi tepat, neļaudams klīst pa pasauli.

— Labi, ka tev visi tik padevīgi. Ar spītīgiem tu nekā nebūtu izdarījis…

— Vai labāk, ka viņi blandītos apkārt, strādātu sveša darbu, ja manos tīrumos darba diezgan un gaitnieki vējā izbiruši?

— Nē, nē, šinī ziņā tu esi labākais tēvs un arī kārtīgākais saimnieks visā pagastā, un bērnu bijība un saderība ir gaužām cildināma, tomēr tev vajaga arī bērnus ievērot, viņiem savas prasības, un tās tu nevari atstāt novārtā!

Runātājam dēls bija agronoms, nobeidzis augstskolu, negāja ne valsts darbā, ne citur, nemeklēja nekādu ienesīgu amatu, bet tūliņ bija nācis atpakaļ uz mājām un tagad tēva lauki plauka labāk kā kaimiņam. Dēls rādīja savu veiksmi, savu jauno prātu, un pagājušā gadā tēvs pilnīgi bija atdevis māju dēlam, nenožēlodams un apmierināts.

— Nu, nu, vēl nevar zināt, kā tev pašam ies, vēl tev nav visas dienas vakarā, — nicīgi norūca vecais Zvejnieks, kaut gan acis nemierīgi šaudījās, jo klusībā viņš bija atzinis, ka māja jau pie laika atdodama dēlam un arī cita manta padalāma, dzīvam esot, citādi varēja celties nesaderība. Visi bērni bija savas dzīves kārotāji un spēja tādu arī turēt, ja vien viņš atlaistu brīvībā.

— Kā nu pats gribi.

— Radi, vai zināt, kas notiek Palsu kalnā? Kristīne atkal ar tīlenieku sadraudzējusies, pametusi visu kaunu un radojas ar Liepu pakalni! Kas var galvot, ka manta nepaput? Mums būtu jātur bēda…

Es esmu divas reizes braucis un visu griezis par labu, nu gan vairs to negribu darīt, tagad gādājiet jūs.

Viņa bez bērniem, vairs neapprecēsies, bet pasaules klīdējam var padalīt savu lielo daļu, tad Palsu kalns zaudēs visu un viņas dzimtai pāri nepaliks nekas.

Radi klusēja. Viņi visi zināja Palsu kalna notikumus, bet ko tur varēja darīt, saimniecei pašai bija noteikšana, un nevienu padomu viņa nepie​ņēma.

— Ja viņa tevi neklausa, kā gan klausīs citus? Viņa tevi klausīja visās lietās un raudzīja darīt tāpat, kā tu esi ievadījis savu sēļu…

— Nezinu, vai tā ir, Zvejnieks ar mašīnām daudz nenopūlas. Viņam paša gājēju diezgan, bet Kristīne, kur jau tic gadi, kopj zemi ar mašīnām, tā rādīdama pati savu prātu, — ieminējās šaubīgais jaunā laika aizstāvis.

— Jā, bet kur nu viņas prāts ir aizvedis? — drebošu balsi jautāja vecais saimnieks.

— Kas kaiš? Nederīgos gaitniekus esot atlaidusi, vienu otru robu vēl vajadzēs pieciest, bet

darbi Palsu kalnā kārtojas labi, un Kristīne sekojot ikvienam darbam, ejot katru dienu tīrumā, ceļoties agri un ejot pie miera pēdējā…

— Vai tad jūs visi tā domājat?

Nē, visi tā nedomāja. Cik gan lādu bija, kam tik mierīgas domas sila sirdī? Lielākā daļa zemnieku bija sašutuši.

— Kristīne ir netikle, palaidne un vārda neturētāja!

— Krislīne pieņem tikai tādus ļaudis, no kuriem citi vairās, un kalvis viņai ir padomdevējs!

— Rūžu godu viņa saminusi kājām un Palsu kalnu palaidusi svešā vējā. Tur nu ejot ikviens no kaimiņiem, un katram viņa dodot savas mašīnas, ja vien kādam laukos vajadzība!

— Vajaga apspriesties pagastā ar rakstvedi. Viņš likumus zina labāk!

— Nē, rakstvedis tik labi nezinās pateikt, jābrauc uz galvaspilsētu un jālūko sarunāties ar kādu lielāku advokātu, tas mums varētu palīdzēt Kristīni apvaldīt!

Viens radinieks piecēlās un gausi atstūma savu sēdekli. Tas bija agronoma tēvs, viņš taisījās doties projām.

— Kur steigsies?

— Tādās valodās nevaru piedalīties, kur spriež par veselu un gudru cilvēku kā par traku.

— Nu, vai tad nav traka?

— Nē, Kristīnei pagadījies nelabs liktenis. Nu viņa daudz mācījusies no pašas nelaimēm un ir atgriezusies pie zemes, liciet, radi, viņa tagad dzīvos labu dzīvi, tādu, kāda patīkama tik varenai zemei. Ari tīlenieks varbūt nebūtu no viņas nogriezies, ja viņas sirdī nerūgtu vecais Rūžu raugs.

Neviens nekā neatbildēja, un gājējs varēja mierīgi paņemt savu mēteli, cepuri un iet pameklēt ratnīcas priekšā pajūgu.

— Veseli, radi!

— Vesels!

— Neskaidrs cilvēks, šis Komsārs! Ilgi nebiju viņu redzējis, bet valodu viņš ved tādu pašu kā senos laikos.

Vecais Zvejnieks bija nikns. Ienāca vedekla un atnesa ēdienu.

— Anna, vai tev gaužām gribas saimnieces godu? — rūgti ieprasījās saimnieks, cieši vērodams sievas seju. Bet viņš nepamanīja sīko, viltīgo rieviņu, kura klājās ap saimnieces muti, kad viņa vienaldzīgi papurināja galvu.

— Pazīstu tevi! Esi man godīga un lēna, sava soļa minēja un gādātāja, un vai tev maizes trūkst?

Līdz vēlam vakaram vecais Zvejnieks dzīvoja ar saviem radiem, bet vairāk viņi nekā nerunāja par Palsu kalnu. Bija jau izrunāts, tagad tikai vajadzēja darīt.

Vecais mātes brālis nevarēja aizmirst, kā Kristīne viņu bija pazemojusi dievnamā, atšķirdamās no Maldoņu Augusta, kā viņa visu laiku nebija klausījusi tā padomam. Nu viņš domāja, ka uzspiestā aizbildniecībā Palsu kalna saimniece saliekšoties maza un bijīga.

— Un arī mācītājs var dot savu liecību, — izvadot radus, sacīja Zvejnieks, balstīdamies uz savas paegļa kūjas un palaizdams radus pagalmā, kur jau rindā stāvēja iejūgtie zirgi un gaitnieki turēja grožus.

— Labi, labi, to mēs visu redzēsim nākotnē.

Mājās braucamam ceļam abās malās bija iedēstītas ābeles. Nu jau brieda jaunie āboli, riezdami sarkanos vaigus pret sauli.

Kuplās ābeles gan aizsedza kambaru logus, bet jaukas tās bija un izdvesa augļu smaržu, kad atnāca vēls un bagāts rudens.

No laidariem šurp atskanēja govju māvieni un aitu blēšana, ganāmpulks vēlu nāca mājās,

smagiem, pilniem vēderiem, līgodamies, piena un vilnas smaržas gaisā kaisīdams.

— Mana sēta, mana sēta, — dziļi nopūtās vecais saimnieks, un dusmu rieva viņa pierē ncizlldzinājās. Viņš bija apņēmies Kristīni pārmācīt.

Bet tad pienāca dēls.

— Tēt, Kristīni neaiztiec.

— Ko tu teici, dēls9 — Neaiztiec Kristīni, mācītāja balsij laicīgajā tiesā nav nekāda teikšana un pārdomā pats skaidri, ko gan viņa ir izdarījusi. Pirmais vīrs no viņas atšķīrās neauglības dēļ, bet otrajam viņa vairs neapsolījās, kaut gan bija gribējusi sev aizstāvi. Un kādēļ? Sirds neatļāva, beidzamā brīdī neatļāva, un nu viņa skaidri saprot, ka jāpaliek vientulei un jāvada savs Palsu kalns. Vai viņa ir izšķērdīga?

Neviens nezina pateikt. Nu, ko tad jūs panāksit? Kaunu un negodu celsiet un man galu galā būs jāmaksā par jūsu aizkaitinātiem prātiem.

Zvejnieks stāvēja, klausījās un neticēja savām ausīm. Pirmo reizi dēls sacēlās pret viņu un drīkstēja runāt tādus vārdus. Tēvs nemaz nebija zinājis, ka klusajam dēlam pašam savas domas un savs apgaismots prāts, kas prata izšķirt lietas, redzēja cilvēkus un viņu dzīvi.

— Vai tu saproti, ko runā?

— Protams.

Aši pagriezies, ar pūlēm likdams soļus, vecais gāja atpakaļ. Tad uz sliekšņa viņš vēl pagriezās pret dēlu un pakratīja roku.

— Kārli, nekaitini mani. Zini, kam ši sēta vēl pieder!

Tēv, tas tev nav jāatgādinā. Mans centīgais darbs sen ir pierādījis, kam viņa pieder.

Dēls!

Bet jaunais saimnieks, kura deniņos jau metās sudraba sarma, pa rijas ceļu aizgriezās projām.

Viņš vairs negribēja ķildoties un lika tēvu mierā.

Viņš cerēja,ka šodien dzirdētie vārdi liks tēvam apdomāties, un bija ari pēdējais laiks, jo visi pārējie bērni klusēdami gaidīja savas daļas.

Rati grabēdami aizbrauci uz tīrumiem. Kaut kur skanēja jautra pļāvēju dziesma.

Bija pagājuši divi gadi, kopš Liepu pakalnē vairs nebija mazā zēna.

Marija bija kļuvusi nopietnāka un klusāka, bet tagad viņa bija mierīga. Sēta bija klusa, un dunēja tikai atbalss no lauku un tīrumu darbiem, pašā sētā ļaudis vairs nestaigāja un nerosījās senajā sparā.

Viņi vairījās no liekiem vārdiem, no viegliem smiekliem un dziesmām.

Liepu pakalnē vairojās turība. Ēkās jau dega elektrības ugunis, virtuvē un laidaros darbojās sūkņi, un viņi bija uzcēluši mazu siltumnīcu, kur liepkalnietis audzēja vīnogas, tomālus un gurķus.

Siltumnīca nebija liela, uzcelta pamazām pašu spēkiem un nemaksāja dārgi, bet labumu tā atnesa lielu, jo, kad nevienam galdā vēl nebija labie zemes augļi, Liepu pakalnes ļaudis jau tos ēda, un viņu ēdiens nebija vienmuļš, bet bagāts.

Uz savām sviestmaizēm viņi krāva redīsus, agros rutkus un zaļumu lapiņas. Tas viss ļaudīs vērsa lielu pateicību un labvēlību pret saimnieku, jo liepkalnietis siltumnīcā neko neaudzēja pārdošanai.

Viņš tikai bija gādājis par labāku iztiku, un šī gādība atnesa peļņu citās vietās, jo gaitnieki strādāja labi un ar prieku. Šinī laikā Liepu pakalne bija pavadījusi vēl vienu tās piederīgo. Bija nomirusi Marijas māte. Un tagad Marija bija mācījusies izprast dzīves

lielo vientulību, kad cilvēks galā kļūst vientuļš un nobirst ka nobālusi lapa kokam.

Ap dzīvojamo māju šinī rudenī tumši /iedēja augstās ģeorģīnes, liesmainie un tumšie ziedi mijās ar gaišzilām puķēm, ar košām, dzeltenām dālijām, un tie bija bez smaržas. Marija vakaros vēroja šīs puķes, un sirds viņai drebēja dīvainās ilgās.

Likās, ka viņa gaidītu kaut ko, un likās, ka brīžiem tā aizmirsa savu gaidīšanu.

Nu viņi atkal bija vieni paši. Vectēvs d/īvoja mājas augšas kambarī, un viņš vakaros jau agri devās pie miera, ja sētā bija tāds piesardzīgs un vērīgs saimnieks kā Marijas vīrs.

Viņi bija nopļāvuši rud/us, vas::rāju. noplūkusi linus un kaņepes. Viņi bija nopļāvuši ari otro pļavu zāli un dažādo zaļbarību, un tagad drīz vajadzēja sākties sakņu novākšanai, cukurbiešu vilkšanai un novietošanai.

Marija raudzījās savās slaidajās rokās un redzēja, ka plaukstas bija asās rievās un cietas, bet viņa neskuma. Rokas bija darījušas cietu un labu darbu, tās noderēja un viņu sabojātā izskata dēļ nevajadzēja kaunēties.

— Marij, iesim un novāksim apiņus, — kādu vakaru aicināja liepkal- nietis, gribēdams Marijā izkliedēt savādās domas, kādās viņa pēdējās dienās bija nogrimusi.

Viņa nāca un palīdzēja vākt smaržīgās g.ilviņas, kuras bija jau dzeltenas. Viņi bija par vēlu ķērušies pie tām, palaizdami garām īsto noņemšanas laiku — rud/u mēnesi.

Nu jau bija sila mēnesis.

— Ko tu domā, Marij?

— Es nemaz nedomāju, — viņa pasmaidīja, un vīrs ievēroja, ka viņas mute šinī vakarā bija sārta un aicinoša, un viņas vaigā bija atvizējis tas pats smaids, kādu viņš bija redzējis dienā, kad viņu satika pirmo rei/i.

Viņi novāca pirmo apiņu dār/u, bet vēl palika otrs. Ēnas bija sabiezējušas, viņi atlika darbu rītdienai un savāktos apiņus paņēma līdz, novietodami uz. lieveņa, kur labi vilka vējš un grīda bija sausa. Marija uzklāja vakariņu galdu. Viņi ēda rūgušpienu, siļķi ar tomātu, sīpolu un gurķu piedevām, un vecaistēvs apsēdās savā ierastajā vietā, kad ierējās suņi un ciemiņš bija klāt.

Tas bija Maldoņu Augusts, nākdams no Palsu kalna un iegriezdamies Liepu pakalnē.

Nu viņi sēdēja četri un klusajā rudens vakarā, mazliet skumjajā telpā valodas bija tik patīkamas.

Dega gaiša uguns, un viņi palika vēl brīdi kopā, kad Marija iznesa traukus un nokopa galdu.

— Tu paliec jaunāka, — sacīja puisis un smīnēdams lūkojās Marijā, kad viņa bija atsčdusies vīriešiem pretim un tie varēja viņu labi apskatīt.

Marija nosarka. Viņas slaidais, jaunavīgais augums pelēkajās linaudu- ma drēbēs patiesi bija skaists un jauns. Viņa vēl arvien cirtoja savus matus, tie vijās sprogās un krita uz kakla un, kaut gan zilās, dzidrās acis bija sērīgas, tanīs vīdēja dīvainas dzīvības alkas.

— Marija ir skaista, — sacīja liepkalnietis.

Viņa laimīgi smējās, tad viņa atkal kļuva nopietna, atnesa vīriem pudeli ābolu vīna un pati izgāja satumsušajā pagalmā, vēl reizi aplūkot laidarus.

Liepu pakalnē vēl arvien dzīvoja Zelma, un, kaut gan viņa bija krietna meita, neviens nenāca un neveda tautās. Marijai viņa bija kā labā roka, uzticīga un arvien labvēlīga.

Zelma rokās turēja kādu mazu jēru, kad pienāca Marija. Viņa izstāstīja, ka govs to sabadījusi.

Viņa gan vēl gribējusi jēru uzturēt pie dzīvības, bet nevarējusi, nu tas esot beigts.

— Tas ir viens no mazākajiem, — sacīja Marija un novērsās.

Zelma aiznesa beigto jēru.

Marija negāja laidarā. Viņa griezās atpakaļ pie vīriem un brīdi klausījās, kā viņi runāja par skolu, par jaunceļamo ēku un par ļaužu atsaucību skolas celšanā. Tad viņa dzirdēja,kā Augusts

stāstīja par veco Zvejnieku, kurš gribējis Kristīni nolikt zem aizbildņa.

— Kristīni? — liepkalnietis bija uztraucies.

— Jā, un Kristīne to bija dabūjusi zināt. Viņa tūliņ bija aizbraukusi pie mātes brāļa, nemaz nebaidīdamās, un jaunais Zvejnieks bija viņu aizstāvējis. Un vecais ir nolicis karoti pie malas.

— Kā?

— Jā, vakar vēstīja, ka nomiris. Pēkšņi.

Viņi klusēja. Sāka pūst vējš. Koku zari trīsēja vējā, un ap rudenīgo māju cēlās vieglas skaņas.

Vējš pūta pāri sērīgai un piepildītai zemei.

Kad Augusts aizgāja, viņi palika vieni. Tēvs jau bija nolicies gulēt.

Sieva pieglaudās savam vīram. Jaunavīgā pārgalvībā viņa satvēra tā galvu un raudzījās viņam acīs.

— Tu laikam mani vairs nemaz nemīli?

Viņš smaidīja.

— Tu laikam esi mani gluži aizmirsis?

Vīrs mazliet pārvērtās. Viņa mute kļuva nopietnāka un ciešāka, kaut gan acis vēl arvien smaidīja.

Tad viņš pēkšņi atsvabinājās no Marijas rokām un satvēra viņu.

— Tā es tevi mīlēju, Marij…

Viņa iekliedzās un sajuta sāļo asiņu garšu uz lūpām. Vīrs vēl arvien to turēja cieši, juzdams slaido ķermeni, karstu un tvīkstošu, kurš liecās pēc viņa apkampieniem un meklēja viņu. Viņš nodzēsa spožo uguni, un siltajā tumsā, kad aiz logiem pūta vējš, vīrs strauji un nesavaldīgi norāva Marijas apģērbu, un viņa uz kailajām krūtīm sajuta tā karsto muti un straujo elpu.

— Marij, nu tu esi atkal mana, ilgi es gaidīju, kad tu atvērsies un es varēšu tevi apskaut… Šinī naktī kvēloja pēdējās rudens puķes, bet tās bija spožākas un kvēlākas par pavasara ziediem.

Palsu kalna saimniece savas gatves galā, kur nogriezās ceļš uz citām sētām, ieraudzīja divus cilvēkus, kuri jau labu brīdi kūkoja ap ratiem un nevarēja tikt no vietas.

— Kas tie tādi? Varbūt viņiem vajaga palīga? — un vecā gaitniece aiztecēja paraudzīties. Bet viņa nenāca atpakaļ, runādamās un palikdama ceļa galā, it kā braucēji būtu kādi tuvi pazīstami.

— Tas ir Pikuma Ādams ar savu Jūliju, viņiem nelaime notikusi, ratu ritenis sabojājies, vajadzēs dot no mūsu krājuma, kaut gan Ādams negrib pie tevis nākt. Viņš tura lielu ienaidu un negrib tavu vārdu dzirdēt, — stāstīja vecā, kad bija atnākusi atpakaļ.

— Ādams? Tad iešu pati, ar Ādamu man vajaga izrunāties, — iesaucās Kristīne un viņa steidzīgi metās pa gatvi, lai sastaptu savus bijušos gait​niekus.

— Labdien, Ādam, — viņa sauca jau pa gabalu, bet Ādams labdienu neatņēma, viņš ievilka galvu plecos un rīkojās ap saviem ratiem. Arī Jūlija nogriezās savrup, kaut gan ar saimnieci būtu runājusi, ja nebaidītos no vīra. Kristīne grāvja malā apsēdās uz akmens un noraudzījās, kā Pikums velti pūlējās. Tad viņa piecēlās un pavērās ratos. Tur gulēja sasaistītas divas aitas un maisā rūca sivēns.

— Tu nekur nevari tikt, Ādam, pats redzi, ar kustoņiem tā nevar lepnā sirdī palikt un atraidīt tavu Palsu kalna saimnieci, ja viņa grib palīdzēt… Es tev esmu pateicību un solījumu parādā, tas man jāatlīdzina, un tad es varēšu braukt apskatīties tavu jauno sētu.

— Tā? — Pikums lepni atlieca savu muguru un nicinoši paraudzījās uz Kristīni.

— Tā? Tu mani domā uzlasīt no ceļmalas, tur, kur aizmeti, kad mums ar Jūliju nebija kur iet un savas kāzas nosvinēt? Nē, tagad es tev līdz neiešu.

— Nāksi gan, — Kristīne cieši un slingri noteica, tad pagriezās pret Jūliju un teica, lai viņa paliekot pie saviem ratiem, sargādama kustoņus, kamēr viņi atnākšot atpakaļ.

Jūlija paraudzījās Pikumā, un viņš kļuva laipnāks, kaut gan saīdzis kasīja pakausi un stumdīja cepuri no vienas auss uz otru, vēl nekustē​damies uz priekšu.

— Nāc, Ādam, — Kristīne sāka iet, un tad gāja arī viņš.

Slepus viņš meta acis uz visām pusēm, lai redzētu, vai ļaudīm taisnība, ka viņi apsmējās Palsu kalna panīkumam. Nē, tā nebija, visur bija sēts un pļauts, glītas ežas un kārtīgs tīruma darbs. Pagalmā bija vecā spodrība un kārtība, nekas nemētājās apkārt, malka bija veselām, austām ielām, tur bija arī sausu žagaru kaudzes un saušņa koki.

— Jēkab, — Kristīne pasauca jauno puisi, kurš ratnīcā tīrīja goda ratus, — Jēkab, iejūdz, dzelzsasniekos balto zirgu, ieliec ratos āboliņu, sienu un aizbrauc līdz mūsu gatves galam, tur redzēsi saplīsušos ratus, izcel no tiem kustoņus un atved šurp kopā ar vecajiem ratiem.

— Labi, — puisis tūliņ devās pēc zirga.

Kristīne Pikuma Ādamu ieveda lieveņa kambarī, bet tur viņiem nešķita tik mājīgi un labi kā lielajā, un tad nu viņi aizgāja tur un Kristīne apsēdināja Ādamu un gāja meklēt cieņu. Vienīgi vecā gaitniece vēl pazina Pikumu, visi citi bija jauna gājuma, un viņš apvaicājās gaitniccei, vai ļaudis Kristīnei klausot.

— Jā, klausa labi, un arī darbs tiem pašķiras. Viss ir tāpat kā senāk un, ja Kristiņai tīras naudas ir palicis mazāk, tad cita manta vēl ir nākusi klāt. Viņa māk dzīvot ar cilvēkiem un tagad pati ar prieku strādā, visur iet līdzi, ne no viena darba neatraujas.

Pikuma Ādamam kļuva viegla sirds, jau sen viņam bija gribējies redzēt Palsu kalnu, bet to bija mākušas vecās dusmas, un viņš nezināja, kā Kristīne te saimniekoja un kāda viņa bija sirdī kļuvusi.

Kambarī ienāca arī Jūlija, viņa priecīga apskatīja visas vietas, bija iegājusi arī laidaros, kas stāvēja tukši, jo lopi bija ganībās, un tagad sacīja, ka ļaužu mēlēm vairs nekad neticēšot, atkal viss esot tik labi.

Nu viņi sēdās pie galda un iebaudīja Palsu kalna gardo šķiņķi, kad tas vēsām, rožainām šķēlēm gūlās uz šķīvjiem, lauza brūno un tīro rudzu maizi un ēda pie gaļas, paņemdamies no mārrutku trauka šo spirgto un veselīgo sakni.

— Vai jums bērni ir? — vaicāja Kristīne.

— Jā, — atbildēja Jūlija, — viena meitene.

Tad Kristīne redzēja, ka Jūlija gaida otro bērnu, tik pilna un smaga viņa bija.

— Tas ir labi, Ādam.

Pikums apmierināts pameta ar galvu. Jā, ar Jūliju varēja būt mierā, viņa strādāja dziedādama, viņu labi apkopa un paēdināja, un jaunajā sētā arī bērni viņiem radās.

Viņi bija paēduši un atkal varēja doties ceļā. Kristīne aizveda Jūliju uz govju aploku, izmeklēja divas labas piena devējas, un, katrā rokā pa valgam iedevusi, viņa lika Jūlijai tās vest un siet sev pie ratiem.

— Saimniec!

— Nē, nē, ņem tik un ved, sen jau tā biju nodomājusi. Ādams bija iegājis pie zirgiem, un ari viņu Kristīne neatlaida tukšā. Par ilgo un uzticīgo kalpošanu viņa tam dāvināja melnas spalvas zirgu, kuru Pikums aizejot bija atstājis kā pavisam jaunu kumeļu.

— Man liels prieks, ka varu tev kādu lopu piešķirt, un gan vēl arī uz priekšu mēs labi sadzīvosim, Ādam, ļauj tikai man pilnīgi iegriezties vecajā sliedē. Ādams bija aizkustināts. Kristīne nekā nebija aizmirsusi. Apmātā brīdī viņa bija aizdzinusi Jūliju un tagad ļoti nožēloja savu tumšo pārsteidzību. Viņa gribēja, lai Pikums pilnīgi aizmirstu nodarīto netaisnību, tā viņai sāpēja sirdī kā ļauns augonis.

Kristīne iedeva vadmalas gabalu meitenei. No tā varēja šūdināt ziemai derīgu un siltu'apģērbu, jo droši vien Jūlijai nebija daudz laika sēdēt stāvos, bet pirkta drēbe zemniekam nederēja.

Sabojātos ratus piesēja pie Pikuma Ādama ratu režģiem, un nu viņi aizbrauca kā čigāni. Gar abām pusēm ratiem kustējās govis, bet, pie ilksīm piesiets, zirgam brālīgi līdzi tecēja Palsu kalna melnis.

— Ratus atpakaļ nesūti, tos lu vari paturēt sev, Ādam, — vēl nokliedza Kristīne, kad pajūgs jau bija izkustējies no pagalma.

— Vai tu redzi, kā viņa pavada savus vecos gaitniekus? — klusi čukstēja viens otrs Palsu kalna kalps, redzēdams Pikuma Ādama laimi.

— Jā, tā jau par viņu stāstīja, ka pirms pirmā vīra saimniece bijusi ļoti taisna un labsirdīga…

— Vai mēs tagad varam sūdzēties?

Nē, to viņi nevarēja.

— Drīz sāksies salnas. Nokodīs visus skaistos ziedus. Šinī vakarā, cik spēšu, apsegšu puķes, nu jau vīnstīgas pie palieveņa kļuvušas pavisam sārtas, — domīgi runāja Kristīne. Pēkšņi viņa bija sajutusi rudeni. No kokiem krita lapas, un tās bez trokšņa šķīrās no zariem, palikdamas guļot vēsajā, tumšajā zālē.

Kad bērni kustināja vecās akas vindu, tā čīkstēja tik skaļi un žēli, ka visi tūliņ zināja — rudens ir klāt. Naktis bija gaišas un aukstas, bez vēja.

Nu viss bija ievākts, un viņi skatījās pretī ziemai. Kristīne sāka pārskatīt savas vilnas un linu dzijas, domāt par jauno vadmalu un jauniem audekliem. Garajos ziemas vakaros kopas kambarī tā bija patīkama nodarbošanās, kad visi gaitnieki iznāca no saviem kambariem un salasījās kopā. Tā viņiem bija jautrāk un viņi arī neizklīda projām. Kristīne deva laikrakstus un grāmatas, un ļaudis pamazām pierada pie šī derīgā laika kavēkļa.

Ko tagad darīja Liepu pakalnes ļaudis? Viņa nebija redzējusi ne Mariju, ne liepkalmeti kopš smagās dienas kapsētā.

Viņi katrs nesa savu likstu, bet Kristīne juta, ka Liepu pakalnē nebija laba dzīve, kaut viņi abi nu bija kopā un vēl arvien nebija dzirdēts, ka Marija būtu dzemdējusi otro bērnu.

Kādēļ viņi nerādījās? Nu taču viņi to varēja darīt, Palsu kalns vārtus bija atvēris, bet tic kavējās. Jā, viņi nenāca, tādēļ ka tiem bija smaga sirds un viņiem nebija vārdu, kādus varētu veltīt Kristīnei.

Lai viņi nenāk.

Nāca dienas, kad vējš plosījās straujš un auksts, un atnāca dienas, kad visa zeme bija kļuvusi balta, visas upes un ezeri aizsaluši un milzīgajos plašumos apklusuši cilvēku mājokļi. Sniegs. Sniegs.

Lapu mēneša saulē atplauka cilvēku dienas, un tie, kas šinīs dienās nāca pasaulē, bija laimīgi.

Saulei austot, agrā rīta stundā, Marija dzemdēja savu otro dēlu.

Viņa pavērās spirgtajā saulē un pasmaidīja, un bija tik bezgala laimīga, ka viņai asaras spiedās acīs un viņa tās apslēpa, cicši aizvērdama plakstiņus.

— Tas ir mūsu otrais dēls, Marij, paldies tev par viņu, — viņa dzirdēja viru sakām, un tad viņa atcerējās to kvēlo rudens nakti, kurā šis bērns bija ticis ieņemts, un cerēja, ka tas būs laimīgs, laimē audzis un gaidīts šinī pasaulē.

Vakarā viņa sajuta silto bērna miesu sev pie krūtīm, pateicībā Dievam viņa noskūpstīja tā pieri un piespieda sev klāt.

— Mans dēls, mans atgūtais mīļais'dēls…

Marija nebija tik vesela, ka spēja piecelties pēc dažam dienām, kā tas bija noticis ar pirmo zēnu.

Nu viņa gulēja ilgāk, bet varbūt, ka tā bija tikai piesardzība, viņa pati īsti nezināja, jo nekādu sāpju

nebija. Sestdienas vakarā, kad pēc smagā nedēļas darba ļaudis bija devušies uz pirti un kad neviens pie Marijas gultas nesēdēja, viņa sagaidīja ciemiņu.

Pie Marijas atnāca Palsu kalna Kristīne un atnesa bērnam velti. Marijas kambarī iestūma jaunus, skaistus bērna ratiņus un, kad uz otru kambari plaši atvēra durvis, tur varēja redzēt bērna gultu, pārklātu spožiem linu palagiem un mīkstu, siltu vilnas segu. Šo segu Kristīne ziemā bija pati audusi, un tā bija iznākusi tik mīksta un viegla kā dūnas.

— Tu nedrīksti noraidīt, Marij, es labprāt pūlējos, lai bērnam būtu labi, — Kristīne teica, un Marija raudzījās viņā tik spožām un pateicīgām acīm, ka vientuļā sieviete nodrebēja līdz sirds dziļumiem…

Vecmāte bērnu apguldīja Kristīnes gultiņā, tiklīdz tā bija sasilusi, un piestūma Marijas tuvumā.

Kristīne apsēdās, tad ienāca ari liepkalnietis un mazu brīdi viņi palika pie slimnieces.

— Es neesmu slima, — Marija vērsās projām un teica, ka rīt celšoties augšā. Viņa esot gluži spirgta.

— Ak, paldies, Kristiņ, ka tu atnāci un iedomāji manu puisēnu, gulēdama domāju par tevi, gulēju un domāju, vai tu atnāksi.

— Tā? Un es gaidīju Liepu pakalnes ļaudis pie sevis, gaidīju un domāju… Nu man bija jānāk.

Lai aug dēls, tad varēs atkal nākt un meklēt krustmāti, kā viņš meklēja krusttēvu.

— Kristiņ!

— Ir jau labi, ir jau labi. Es tiešām gaidīšu tavu dēlu, viņam Palsu kalns būs otra māja, ja tik vien jūs abi ļausiet! — Kristīnes gaišā seja zem sarkanā auta bija piesarkusi. Viņa atkal ir apsējusi savu iemīļoto sarkano autu un sēd plati un smagi, kā dūšīga saimniece. Viņa negrib nevienam patikt un nevienu negaida, viņa negrib atdot savas valdīšanas tiesības un grib dzīvot pati savu dzīvi, kaut arī šī dzīve būtu vientuļa.

Liepkalnietis raugās viņā, un tad viņš ceļas un kopā ar Kristīni iziet no Marijas istabas, jo gulētāja ir pievērusi acis un ieslīgusi mierīgā snaudā.

Kambarī liepkalnietis labdarīgi sajuta Kristīnes mieru. Nu Liepu pakalnē atkal bija bērni, Dievs nebija novērsis savu vaigu no cilvēkiem, kaut arī viņu ceļi nebija taisni un tic bija veduši maldīgās patvaļas pavēnī.

Sētā stāvēja Kristīnes bēris un rati. Liepkalnietis paņēma grožus un apsēdās blakus Kristīnei, tad viņš vadīja zirgu pa nogāzi lejup un groži viņa rokās bija arī vēl tad, kad zirgs jau stāvēja ratnīcas priekšā. Vīrs apraudzīja vietu, kur bija pavadījis vairākus gadus.

Palsu kalna vecā gaitniece stāvēja malā un vēroja dīvaino draudzību.

— Labvakar, Anna.

— Labvakar, saimniek, labvakar, pēc ilga laika!

Kristīne redzēja, kā viņš ātriem soļiem pārgāja pāri pagalmam un caur dārza lieveni iegāja savā bijušā kambarī. Tur vēl arvien vecajā kārtībā stāvēja grāmatu plaukti.

Viņa nāca līdzi un apstājās pie grāmatām apkrautā galda.

— Atstāj man grāmatas, — Kristīne lūdzās, un liepkalnietis izbrīnījies paraudzījās savā bijušajā sievā.

— Vai tev tās vajadzīgas?

— Es labprāt lasu, — viņa klusi atbildēja un atšķīra grāmatu, slēpdama savas acis, tik uztraukta viņa bija.

— Paturi tās.

Kristīne noglauda ar roku grāmatas lapas.

— Man maz laika lasīšanai vasarā. Viss man krājas ziemai, kad es palieku viena, tad grāmata

kļūst labs draugs.

— Jā, laikam gan tā ir patiesība, kā tu saki. Nu tu esi mācījusies daudzas svešas lietas saprast, Kristiņ, — viņš klusi atbildēja un tad steidzās ārā.

Dārzs bija plaukstošas dzīvības pilns, visapkārt ziedēja puķes un, smaržas pavadīts, liepkalnictis nokāpa lejā pa taku pie avota. No pretējās pakalnes pretī mirdzēja gaiša uguns.

— Paliec sveika, Kristiņ!

— Ej laimīgs!

Saimniece atgriezās savā sētā. Māja bija tīta zilā dūmakā, viss cēlās uz augšu, kāroja laimes un prieka, viņa vēroja savas sētas un zemes rosību pavasarī un bija laimīga, dzīvodama šīs mūžīgās augšāmcelšanās sirdī, kad aizvien rokām nepietrūka darba un prātam gudras dedzības. Kristīne salika rokas un priecājās, ka darbs šinī kalnā pietiks visam viņas mūžam, ka viņa nekad nevarēs atstāt un aiziet no šī darba un ka tas bija viņas dzīvības pavēnis. No kalpu kambara pa atvērto logu atskanēja maza bērna raudas.

Jurģos ienākusī gaitniece bija jauna, bet viņai jau bija trīs bērni, visi veseli un mazi, vismazākais gulēja šūpulī. Kad Kristīne iegāja apraudzīt mazo brēcēju, viņš raudāja aizvilkdamies un māte viņu strauji šūpoja, cerēdama apklusināt.

— Nedari tā, — sacīja Kristīne un, piesēdusies pie šūpuļa, atsedza karsējošo segu, viegli uzlika roku bērnam uz celīšiem un, klusi dungodama dziesmiņu, nosēdēja pie viņa, līdz tas iemiga. Neviens Kristīni nebija mācījis tā rīkoties, viņa to darīja neapjauzdama un zināja, ka tas ir labi.

— Bērnam karsti, tādēļ viņš brēc… Rīt es tev iedošu gultu, tad tu šūpuli varēsi mest projām.

Jaunā māte pateicīgi uzlūkoja saimnieci, jo, kaut gan viņa bija vientule, viņai bija sirds un tā saprata mātes un bērna likstas.

— Turi atvērtu logu un neliedz bērnam svaigo gaisu, kambaris tev ir liels un plašs. Turi kambari tīru, tad bērniem klāsies labi!

Gaitniece pienāca klāt un pieglauda savu plecu pie Kristīnes.

— Paldies Dievam, tavā sētā es izaudzināšu savus mazos.

Kristīne redzēja, ka sieva jau gaidīja ceturto bērnu.

Palsu kalna saldie kļavu koki smaržoja nakts siltajā gaisā, visas zāles un ziedi smaržoja, un saimniece klusi gāja gar sava dārza stūri, elpodama labdarīgo gaisu, vērdamās nakts tumšajā debesī.

Tad viņa devās pie miera.

Jāņu dienā kristīja Liepu pakalnes puisēnu. Marija viņu bija nosaukusi par Tālivaldi.

— Mēs dzīvojam senās Tālavas daļā, lai puisēns uzaug par īstu latvieti, — viņa teica, vērdamās vīrā un turēdama rokās bērnu.

— Tā būs, Marij.

Kad līksmie kristībnieki atgriezās no baznīcas, sākās mazās dzīres. Atnāca arī Palsu kalna Kristīne, un ļaudis redzēja, ka vēl arvien abu sētu starpā pastāvēja labā draudzība. Viņa gan pakavējās mazu brīdi un drīz gāja projām, bet visi zināja, ka Kristīne atradusi savu labo prātu un ka dziļā un iumšā plaisa aizvērusies.

Nakts bija klusa un silta, un tā bija arī gaiša. Kristīne gāja gar avotu, noliecās pie lā, piesmēla pilnas plaukstas aukstā ūdens un atveldzēja savu seju.

Likās, ka zeme svin savas kāzas, šinī naktī viss atgādināja kāzu dzīres. Balto, ziedošo maranu klēpji kā plīvuri plētās visapkārt, sarkanas un baltas rozes greznoja dārzu, zāles un citi ziedi izšķērdīgi ietina zemi, un tā bija noreibusi šajos apkampienos. No Liepu pakalnes skanēja vijoles un līgo dziesmu skaņas. Tā bija brīnišķīga saskaņa zemes un cilvēku priekā.

Jaunā saimniece atgriezās savā mājā. Uz visiem laikiem. Viņa zināja, ka kādā dienā viņa iznīks

un nobirs, tāpat kā nobirsi puķes zieds, kā nokrīt koka lapa, bet tas viņu neapbēdināja, jo lāds bija augsts un labs Dieva nolikums, un viņa bija mācījusies to cienīt.

Aīda Niedra Rūžu Kristīne Rīga «LITTA» 1992 Reģistrācijas apliecība Nr.2 —0256. 50000 eks. Pasūt. Nr. 987 —3c. «LITTA», 226470 Rīgā, Brīvības ielā 85.

Iespiesta tipogrāfijā «Rota», 226424 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.