Sartais mals maris linde

Annotation Māris Linde Sārtais māls Jebkurš laikmets ir ļaužu radīts un nosaka mūžus, tos ceļot vai graujot.

Tāpēc vienmēr atrodas cilvēki, kuri spēj pārmainīt arī pašu laikmetu, un mūsu paaudze tam ir lieciniece. Darbs radies tālajā 1981. gadā laikā, kas tagadējai jaunatnei šķiet sens un nesaprotams.

Tas attēlo notikumus neizskaistinātā veidā, un tieši tādēļ bija nolemts atvilknei. Cerības, darbs, mīlestība katra cilvēka dzīves neatņemamas sastāvdaļas arī toreiz izrādījās tās, kas ļaudis veda uz nākotni, bet laikmetu pretī iznīcībai. Māris Linde Fotomākslinieks Visvaldis Avotiņš Vāka autors Imants Liepiņš Izdots Liepājas Pedagoģijas akadēmijas izdevniecībā LiePA Reģistrācijas apliecība Nr. 2-0463 © Māris Linde, 2008 © Imants Liepiņš. vāka mākslinieciskais noformējums. 200S © LiePA. izdevējs. 2008 Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis LiePA 2008

PIRMĀ DAĻA OTRĀ DAĻA Māris Linde Sārtais māls

.

.

PIRMĀ DAĻA i Saimniecība atradās blakus pilsētai. Tikai trīs kilometrus pa šoseju, un sākās tās centrs.

Izklaidus māju puduris, kas iezīmēja ciematu, jaunā divstāvu māja ar kantori vienā galā. Aug|u kociņi un piemājas dārziņi, aiz tiem darbnīcas. Vecās vēl no ķieģe|iem celtas, bet jaunās skārda angāros.

Ce|a pusē darbnīcu sētu noslēdza noliktavas, arī nesen celtas, bet otrā pusē apkopes punkts. Turpat, tikai nedaudz tālāk, gateris un klēts. Viss kopā, bet aiz tiem jau sākās purvs un mežs. Pats sētas vidus daļēji asfaltēts, gar malām betona plāksnes, bet vidus pilns ar tehniku. Šeit glabājās lielākā daļa no lauksaimniecības mašīnām, traktoriem un kombainiem. Arkli un sējmašīnas atradās citur, aiz meža loka.

Jānis Liepiņš soļoja pa šoseju un ar interesi vēroja apkārtni. Šeit, aiz pilsētas robežstaba, sākās saimniecības lauki. Cik reizes viņš te nebija gan gājis, gan braucis! Viņš, Jānis Liepiņš, šīs saimniecības jaunais inženieris mehāniķis! Kopš vakardienas. Vakar viņu valdes sēdē stādīja priekšā saimniecības ļaudīm. Jānis, stāvēdams cilvēku priekšā, vēroja svešās sejas. Taču no jau otro dienu visi šie nepazīstamie cilvēki bija viņa darba biedri, bet šī zeme, pa kuru soļoja arī viņa zeme. Lūk, pretī brauc traktors, un pēc emblēmas var redzēt, ka tas ir no saimniecības. „Arītas ir tavs!" Jānis nodomāja. Bija neparasti un satraucoši tik pēkšņi kļūt atbildīgam par veselas saimniecības tehniku. Kad viņš par savu nodomu pateica vecākiem, tie bija pārsteigti, bet neko neiebilda. Tikai māte, paliekot divatā, uztraukti ieprasījās: - Bet vai tu spēsi?

- Spēšu! Jānis apņēmīgi atbildēja. Izglītība man ir un mehānismus es pazīstu.

- Bet tur būs zeme un cilvēki! Tas ir pavisam, kas cits!

Neuztraucies, māmiņ! Man, galvenais, ir jāorganizē, bez tam tur vēl ir vesela rinda citu mehāniķu, kas palīdzēs. Redzēsi, gan viss būs labi!

Māte neko neatbildēja, bet Jānis juta, ka viņa joprojām ir uztraukusies.

Būs labi! viņš vēlreiz atkārtoja, apņemdams mātes plecus.

Darbnīcas jaunas un plašas, arī apkopes punkts jauns viens no labākajiem republikā.

Vienīgi īstas kārtības nav. Bet gan tā arī būs!

Jānis paraudzījās pulkstenī. Viņš soļoja jau gandrīz pusstundu un darbnīcās ieradīsies brīdi pirms darba sākuma. Un tā tagad katru rītu.

Jānim ieejot darbnīcu sētā, tur jau valdīja rosība. Sasveicinājies ar priekšsēdētāju, viņš piegāja iepriekšējam mehāniķim. Šodien es tevi izvadāšu pa saimniecību, mehāniķis, sniegdams roku, sacīja. Es te vēl būšu, kamēr pārvalde pieņems kombainus, tur kāda nedēļa aizies. Es tūlīt vēl šo to nokārtošu un tad braucam! un nozuda darbnīcu durvīs.

Jānis stāvēja un skatījās cilvēku drūzmā. Šeit, veco darbnīcu vienā galā, bija novietojušies dispečeri un likās, ka pašreiz ir sapulcējusies visa saimniecība. Viens otrs Jāni pasveicināja, pāris vīru pienāca aprunāties. Taču vairums pagāja garām kā svešiniekam. Vēss, vienaldzīgs skatiens pāri, it kā viņš te būtu iegriezies tikai nejauši. Tomēr, visvairāk bija ziņkārīgo. Jānis juta uz sevi vērstus skatienus, kas pētīja no visām pusēm. „Vērtē!" Jānis nodomāja un pagāja aiz darbnīcu stūra. Šeit cilvēku bija mazāk, toties varēja redzēt ceļu. Traktori, izmēzdami dūmu grīsti, viens pēc otra aizlīgoja pa to.

Iepazīstieties? blakus atskanēja mehāniķa balss. Viņš bija pienācis nemanot.

Ilgi jūs taisāties pie darba! Jānis pamāja uz traktoriem, kas joprojām vēl rūca pie dispečeru logiem.

- Tā te iet katru rītu, mehāniķis sacīja, atmezdams ar roku.

Citreiz, kamēr visus dabū laukā, vai puse dienas paiet! un, ievērojis Jāņa izbrīnīto skatienu, piebilda: Nu jau es tev varu stāstīt visu, nu tu esi pašu cilvēks! un atplauka smaidā.

Viņi iesēdās āzītl un aizcirta durvis. Mašīna nobrauca no asfalta un sagrīļojās bedrēs.

Tagad tā! Klausies! mehāniķis sacīja. Nedaudz tev apskaidrošu.

Viņš izvilka no kabatas cigarešu paciņu, saspieda to un asi pameta uz augšu. Dažas cigaretes palīda ārā un viņš pacēla roku tuvāk Jānim. Pēc tam pats ar lūpām paņēma vienu un atlika paciņu atpakaļ krūšu kabatiņā. Dziļi ievilcis dūmu. mehāniķis turpināja: - Vispirms priekšsēdētājs. Galvenā nelaime zem sievu tupeles. Klausa visam, ko pienes, tāpēc jau arī man ir jāaiziet. Bet citādi nekas, strādāt ļauj. Tu tikai uzreiz visu noliec savās vietās, uz galvas kāpt neļauj. Vīri darbnīcās nav slikti, tikai jāpievalda, kad sāk dzert. Algu maksā piektdienās, citādi pāris dienas nav kas strādā.

Mašīna ripoja pa smilšaino ceļu, savērpdama putekļu grīsti, kuru vējš nesa pāri laukiem. Jānis juta, ka mehāniķis tajā pazīst katru bedrīti.

- Traktoru mehāniķis savu darbu prot, tikai nemīl ar vīriem karot un arī, ka pašam ko teic. Bet tā parūc, parūc un beigās izdara. Laukuma pārzinis atbild arī par lauksaimniecības mašīnām, tam tu iedod kādus vīrus palīgā, tur tev kreņķu nebūs. Darbnīcu vadītājs tam gan ir bieza āda. Staigā kā mēnessērdzīgs, vairāk mīl būt mājās nekā darbnīcās. To tu maini nost tiklīdz tik vari. Smago darbu mehāniķis, gudrāks par visiem, bet, kad kas jādara nekas nesanāk. Tur tev nāksies pacīnīties, bet tanī darbā labāku grūti dabūt. Brigāde arī nodzērusies, bet tāpēc, kad vajag cauri mēslu bedrei izlīdīs! Nu, tie pārējie, tos jau tu pats redzēsi! viņš paskatījās uz smēķa galu, pēdējo reizi vēl ievilka dūmu un izsvieda pa atvērto lodziņu.

Nav jau tik traki! viņš pēc brīža piebilda, uzmetis ašu skatienu sadrūvušajam Jānim, it kā gribēdams mīkstināt savus vārdus.

- Bet agronoms?

Vecs buks. Tikai vairs nekas daudz neinteresē, velk līdz pensijai. Bet uz šņabi traks!

- Zootehniķe?

- Ā! Mūsu Raspuķīte! Meitene tā nekas! Sestā numura krūtis! Gan pats redzēsi!

- Tā viņu arī sauc?

Nē, tā mēs viņu esam iesaukuši. Ar sievām arī mums vesela anekdote, bet gan tu pats to jutīsi.

Viņi brauca un pieturēja pie kūtīm un siena šķūņiem. Piebrauca kādreiz pievienotās saimniecības bijušajam centram.

- Šeit kādreiz bija garāžas, mehāniķis rādīja uz garu ķieģeļu ēku, kuras sienas vietām jau bija izdrupušas. Tagad te glabā minerālmēslus un vēl nezin ko.

Pašreiz visapkārt valdīja liela nekārtība. Bijušajā sētsvidū kaudzē sabērta pakaišu kūdra, kādreizējie šķūnīši un nojumes sagruvuši. Bet visapkārt, arī saplaisājušā pagalma betona spraugās, kupli za|oja nezāles.

- Skaties, cik te vēl ir materiālu! mehāniķis aizveda Jāni aiz bijušo darbnīcu stūra. Tur nātrēs un vībotnēs, pa pusei apbērti ar gružiem, mētājās gan apa|i, gan seškantīgi stieņi.

- Te taču ir vesela bagātība! Jānis iesaucās.

- Te ne tas vien vēl ir! mehāniķis atbildēja. Es jau daudz ko esmu savilcis jaunajās. Redzi, vecās kolonkas, svari, celtnis, viss salauzts. Pārvietojamais graudu tīrītājs vācu, pusotra tūkstoša.

Viņi piegāja koši dzeltenajam agregātam. Tas stāvēja netālu no šķūņa sienas. Stūres tam vairs nebija, vieni sāni vaļā un tajos karājās krāsaini vadu gali.

- Kas tad viņu te nometa?

- Agronomi! Kad atbraucu un ieraudzīju, bija jau aplaupīts un iesalis ledū.

- Bet kāds taču ir atbildīgs?

- Protams! Klētnieks. Bet tas viņu pat acīs nav redzējis un nezina kur meklēt.

Viņi aizkratījās līdz tālākajai kūtij. Mehāniķis mašīnu piebrauca pie pašām durvīm. Kaut bija vasaras vidus un sauss laiks, te bija dziļi dubļi. Laipodami viņi iegāja kūtī. Tā bija tukša, tikai vienmuļi čīkstēja mēslu lente. Divas govis stāvēja pie zāles klēpjiem.

- Slimas? Jānis ievaicājās rādīdams uz tām.

- Droši vien! mehāniķis nikni atbildēja un izslēdza lenti. Tā viņi tās rauj! viņš iesaucās. Dzen visu dienu pa tukšo un pēc tam brēc!

Viņi apskatīja piena dzesētāju, arī tas pašreiz bija tukšs.

- Tur ārā ir vecais, to tu aizved lūžņos! Un visādas citas drazas, cik tik nevajag! Un tā pie katras kūts gan vecās lentas, gan dzirdnes, ved tik prom!

Izgājuši ārā, viņi piegāja vecajai mēslu bedrei. Tur pussapuvuši stabu turētajā sliedē joprojām karājās apgāzta vagonete.

Izstumts ar buldozeru! mehāniķis sacīja, pamādams uz zaļajām g|otām aizvilktā ūdens pusi.

Cīnies, lai aizber! Un arī par citām kūtīm cīnies, lai var ielikt slīpās lentes. Tās mēslus dzen uzreiz piekabēs un atliek tikai izvest.

Jānis ar izbrīnu skatījās, vai tādā dīķī vispār ir varēts kaut ko darīt.

Buldozers brīžiem pazuda līdz kabīnei! Bet tu tikai nenokar galvu! mehāniķis mierināja. Tik traki jau vairs nav! Tikai skaties, lai no otra gala kāds padarīto neposta nost, un viņš ar galvu pameta uz lentes pusi.

Kad bija izbraukta visa saimniecība, Jānim jau sāka jukt, kur kas ir darāms.

- Nekas, pēc laiciņa tev viss būs skaidrs. Es te varu aizsietām acīm visus kaktus izbraukt.

-Cik ilgi tu te nostrādāji? Jānis jautāja.

- Par mehāniķi? Trīs gadus. Bet pirms tam par traktoristu. Kopā visi divdesmit sanāks.

- Un tu ej prom?

- Tā nu sanāca. Tur man dod Līvānu mājiņu, bērnudārzs arī ir. Sieva varēs iet strādāt un alga arī lielāka. Mehāniķa balss kļuva klusāka. Jānis viņam vairs neko nejautāja.

Paraut tevi līdz pilsētai? mehāniķis piedāvāja, iekāpdams mašīnā. Darbs beidzies un darbnīcās vairs neviens nebūs.

Jānis pamāja ar galvu. Viņš izkāpa pie pilsētas robežas.

- To gabaliņu es noiešu kājām! viņš aizcirta durvis. Paldies!

- Tad līdz rītam! un mehāniķis, apgriezis mašīnu, vēl pamāja ar roku.

Māti Jānis satika dārzā. Viņa nāca pretī pa celiņu it kā nejauši gadījusies, taču Jānis saprata, ka ir gaidīts.

- Kā tev gāja? mātei šis jautājums nav devis mieru visu dienu.

Labi! Šodien apbraukājām saimniecību. Vecais mehāniķis vadāja.

Jānim, redzot rūpes mātes sejā, gribējās pateikt kaut ko nomierinošu. Mātes radi dzīvoja laukos.

Kopš bērnības Jānis atcerējās stāstus par dzīvi tajos, bet tagad viņš pats labprātīgi tur atgriezās. Māte sagurusi stāvēja ceļa vidū un klausoties rūpju ēna pagaisa no sejas.

- Tēvs tevi gaida iekšā.

Jānis iegāja virtuvē. Šeit, nokrāvis sev priekšā krietnu kaudzi laikrakstu, sēdēja tēvs.

Tagad tev būs stingrs kontrolieris! māte iesmējās. Tēvs vairs neko citu nedara, kā pēta rajona laikrakstu. Pat pagājušo gadu atnesis!

- Atpaliekat! tēvs, uzmetis ašu skatienu, sacīja. Redzi, kur sākumā jūs esat bijuši pat trešie, bet tagad jau desmitie. Kas tur ir par lietu?

Pirmkārt, jau vēlu izbrauc uz lauka. Šodien viens otrs vēl stundu pēc darba sākuma grozījās pa sētu.

- Tad tā ir tava vaina!

Vairāk gan agronomu un dispečeru. Mans uzdevums ir, lai tehnika ietu.

- Tik un tā, tev arījāatbild!

Jānis to saprata. Tikai tagad, kad bija redzēta visa saimniecība, viņš apjēdza kādu darbu un atbildību ir uzņēmies. No vecākiem pārgājis mājās, Jānis ilgi nosēdēja atspiedis galvu rokās. Brīžiem piecēlās, iegāja no vienas istabas otrā. Kāpēc gan tagad, kad katra minūte ir dārga, vīri vēl ilgi nostāv pie rūcoša traktora pļāpājot, kaut kopš dienām jau zināms, kas jādara? Pastiepis roku, paņēma grāmatu, taču pašķīris tādu pašu nelasītu nolika atpakaļ. Jā, kāpēc? Un kāpēc tā tiek nosvaidīta un lauzta tehnika? Atbildīgie ir, tikai neviens neatbild. Kāds no tā kādam labums? Kāds vispār var būt labums no nepadarīta darba? No salauztas un nomestas tehnikas? Vienīgi, ja nu tāds, ka kāds var paslinkot. Vai cilvēki to nesaprot? Jānis nespēja rast atbildi. Bet, kamēr viņš to nezinās, viņš nezinās arī ko darīt. Jānis juta, ka viņā mostas nemiers.

Turpmākajās dienās vecais mehāniķis parādījās tikai no rītiem. Izskrējis caur darbnīcām, brīdi parunājās ar Jāni un pazudis vairs nerādījās. Siena laiks gāja uz beigām, bet Jāni neviens nelikās redzam. Ja kam ko vajadzēja, tas runāja ar pārējiem mehāniķiem un Jānim jau sāka likties, ka šāds miers būs vienmēr. Viņš vairākkārt izstaigāja visas darbnīcas, izpētīja katru kaktiņu. Piestājis pie vīriem, sapīpēja, aprunājās. Tagad viņš tos jau pazina, vismaz pēc izskata, ja arī katram vēl nezināja vārdu.

Kad tā bija pagājušas vairākas dienas, atbrauca pārvaldes inspektors. Vecais mehāniķis to sētā jau gaidīja. Izkāpjot no mašīnas, mehāniķis tam stādīja priekšā Jāni.

Priecīgs iepazīties! atbraukušais cītīgi kratīja Jāņa roku. Tad turpmāk mums būs jāsastrādājas, un, izņēmis no mašīnas mapi, pasita to padusē.

- Rādi nu redzēt, kas tev tur ir ar tiem kombainiem!

Viņi aizgāja uz sētas otru galu, kur kombaini stāvēja sabraukti rindiņā.

- Tev viss ir kārtībā? inspektors iejautājās balsī, it kā pašam tos vajadzētu.

- Kārtībā gan, kā nebūs! Citādi jau es netieku vaļā un jaunais pie šeptes! mehāniķis piemiedza Jānim ar aci.

Paskatīsimies, paskatīsimies! inspektors iebāza roku kabatā un izvilka mašīnas atslēgas.

Iebrauc apkopes punktā, lai puikas apmaina eļļu un uzpilda, viņš tās sniedza mehāniķim. Bet mēs tikām paskatīsimies.

Mehāniķis pazuda aiz kombainiem, bet inspektors gāja tiem apkārt, piedauzīja ar dūrīti pie sāniem, uzkāpa augšā. Atvēra bunkurus, apskatīja motorus. Viņš kustējās ātri un viegli. Jānis nevarēja saprast, kā viņš tik lielā ātrumā pagūst visu apskatīt un noteikt, kurš ir darba kārtībā, kurš nav. Vismaz visu šo laiku, kopš Jānis atradās saimniecībā, tikai pāris reizes kāds tiem bija piegājis klāt.

- Kārtībā! inspektors iesaucās nolēkdams no pēdējā kombaina. Arī mehāniķis bija atgriezies.

Viss būs kā nākas, viņš sacīja. Arī degvielu ielies. Un kā jums te?

- Kas ir ar tiem diviem? inspektors ar zīmuli norādīja uz malā noliktajiem kombainiem. Tie arī ir kārtībā?

- Ā! Tie tur! Tie mums ir vālotāji, tos lietos, kad pļaus ar dalīto paņēmienu. Tiem nebūs jākuļ,

bet ritošā daļa ir kārtībā.

Viņi iegāja kantorītī, inspektors apsēdies kaut ko ierakstīja papīros. Tad pasita mapīti padusē un atvadījās no Jāņa. Mehāniķis aizgāja viņu pavadīt. Pēc brīža atgriezies, smaidot sniedza Jānim roku.

Nu ko, mana misija ir beigusies! Rīt es vairs nebūšu, Tad nu turies, galvenais inženieri! un durvīs neatskatījies, aizgāja.

II Darbnīcu vadītājs rādījās esam tīri prātīgs vīrs. Jau nākošajā dienā pēc vecā mehāniķa aiziešanas viņš nāca ar vairākiem priekšlikumiem, kā varētu uzlabot darba uzskaiti darbnīcās.

Pārveda materiālus no vecajām darbnīcām. Agrāk, kad vajadzēja un nevarēja dabūt, iepriekšējais atveda no turienes un visi brīnījās! viņš zināja teikt. Pretēji teiktajam, arī darba laikā viņš nekur nepazuda, vienmēr atradās pie rokas. Jānis pēc iespējas izkustējās no darbnīcām, tās jau bija pazīstamas. Aizbrauca uz kūti, kur sabojājās barības maisītājs. Aprunājās ar kopējām. Un visur varēja just, ka no viņa kaut ko gaida. Ko, to neviens neteica, bet ļaudis cerēja. Taču visvairāk Jānis mācījās. Nolicis priekšā grāmatu vai agregāta pasi, viņš to smalki izpētīja. Visa pamatā atradās mehānika, tieši tas, ko viņš vislabāk pārzināja. No rītiem priekšsēdētājs allaž apjautājās, ko viņš darot.

- Iepazīstos. Gan ar cilvēkiem, gan tehniku.

- Tas ir labi! Uz reizi jau tā nevar. Un labi, ka tev cilvēki pirmajā vietā! Tagad tāds klusāks brīdis. Bet tūlīt ies vaļā pļaušana un rudens aršana. Tur galvenā būs tehnika, un tad tik mierīgi vairs neies!

Parasti, viņiem runājot, pienāca arī galvenais dispečers. Tas bija enerģisks vīrs, pie reizes arī partijas sekretārs. Pašķidriem pelnu pelēkiem matiem uz cauri spīdošā pakauša, no kā nevarēja saprast, vai tas ir agrs sirmums, vai arī krāsa.

- Mehāniķi mums ir kārtīgi puiši! Nu, protams, jāpieskata ir, viņš piemetināja. Ja kaut kas nav skaidrs, paprasi! un atkal aizsteidzās kaut ko kārtot. Taču drūzma rītos joprojām vēl grozījās pa sētu un bez stundas nevarēja izkustēties. Jānis gāja gar traktoriem, skatījās, bet, pieejot vīru pulciņam, balsis ierasti apklusa. Pasveicinājuši vīri palika klusu stāvot, līdz Jānis aizgāja tālāk.

Neuzticas! Jānis saprata. Bet kas tad viņš bija šiem cilvēkiem? Svešs cilvēks, atnācējs.

Varbūt viens no visparastākajiem laimes meklētājiem, kādi jau desmitiem ir nākuši un gājuši.

Priekšnieks, protams. Bet tādus viņi ķer un ēd. Nekas tāds vēl nav izdarīts, lai viņam pienāktu un aprunātos. Kur nu vēl prasīt padomu! Un pašam arī nav kam pieiet. Nogrimis domās, Jānis iegāja savā kantorītī un apsēdās pie galda. Iezvanījās tālrunis. Paceltajā klausulē skanēja dispečera balss.

Es uziešu augšā! Jānis sacīja, pagriezies pret darbnīcas vadītāju, kura galds atradās iepretim. Mani tur kāds gaidot.

Jāni pie dispečerpunkta apturēja priekšsēdētājs.

- Es jūs saucu! viņš sacīja. Iepazīstieties, šī skaistā sieviete mums ir priekšniece par lūžņiem! viņš smaidot turpināja. Tieciet nu galā!

Arī sieviete smaidīja un sniedza Jānim smalku roku.

Jūs nepildāt lūžņu plānu! sieviete turpināja smaidīt, atvērusi somiņu un izņemdama no tās salocītu papīru. Jūs laikam esat jaunais, neesmu nekad agrāk redzējusi.

Jānis pamāja ar galvu.

- Pirmais mēnesis.

Tad jau jūs vēl nezināsiet, bet jums ir parāds. Man te jums ir tāds papīrs, un sniedza to Jānim. Viņš izbrīnīts pastiepa roku. Nepildīt lūžņu plānu, kad visas malas pilnas. Ne tikai kūtīs, bet arī tepat darbnīcās!

- Cik tad mēs neesam aizveduši?

No pagājušā ceturkšņa vēl piecas tonnas un šajā piecpadsmit. Atvedīsiet? sievietes balsī ieskanējās lūgums. Citādi mums nāksies jūs sodīt, paši saprotiet! Tikai nevediet pēdējās dienās, tad garas rindas. Nu, kā, jūs man apsolāt?

- To, kas mums pienākas, aizvedīsim! Jānis atbildēja. Ko citu gan varēja teikt?

Parakstieties un es skriešu. Man šodien vēl tik daudz vietās jāpagūst! Viņa atlika papīru somiņā. Tad nu pacentieties, tad es jūs vairāk netraucēšu! un prom bija.

- Ko tad sarunājāt? priekšsēdētājs atkal bija uzradies.

Esam parādā vēl no pagājušā ceturkšņa. Labi, ka laicīgi pateica!

- Ar lūžņu vešanu mums nodarbojas darbnīcu vadītājs, ir valdes lēmums. Bet tas nenoņem no jums atbildību. Ir jākontrolē. Lai aizvestu. Lūžņi taču mums ir?

- Tur var vest un vest!

Jāņa acu priekšā pavīdēja vecais mehāniķis un tā teiktais. Neaizvest lūžņus, kad jāskatās, lai uz tiem nepakluptu! Jānis nikns gāja uz laju. Būtu viņš to zinājis! Mašīnas bieži brauca uz Liepāju bez kravas, tas bija grēks tā pa tukšo dzīties!

Darbnīcu vadītājs sēdēja savā vietā. Uzlicis acenes un tālu sev priekšā nolicis papīru, viņš kaut ko cītīgi rakstīja.

Jānis uzreiz nemetās viņam virsū, bet brīdi pārdomāja.

Cik mums šogad ir aizvesti lūžņi? Jānis jautāja, apsēzdamies pretī. Darbnīcu vadītājs nobeidza rakstīt teikumu, nočāpstināja ar lūpām un tad, pacēlis galvu, pāri acenēm veltīja Jānim jautājošu smaidu.

- Šogad? Tas ir pēc jaunā gada?

- Nu jā! Kad tad citreiz? Jānim saskrēja asinis sejā.

- Es tā no galvas nezinu, tad jāpaskatās.

- Paskatīsimies!

Tūlīt? izbrīns nomainīja smaidu, bet ieraudzījis, ka Jānis ir nopietns, vadītājs nolika pildspalvu. „Sākas!" Jānim izskrēja caur galvu. Viņš atkal atcerējās mehāniķa teikto: „Cietādains, kad iespītējas, kaut uz galvas mietu tēs!"

Darbnīcu vadītājs rakņājās atvilktnēs. Kaut ko pie sevis murminot, cilāja nosmērētus aktu vākus un kustināja līdzi lūpas, kad, turot tos sev priekšā, lasīja uzrakstus.

- Te ir! uzvarošs smaids atplauka sejā, sniedzot Jānim vākus.

- Es jums neprasīju vākus! Es jums lūdzu pateikt man, cik šogad mums ir aizvesti lūžņi! Jānis katru vārdu izrunāja pēc iespējas skaidrāk.

- Tad jāpaskatās.

- Esiet tik laipni!

Un, kamēr vadītājs klikšķināja uz skaitīkļiem, Jānis sacīja: Vai jūs zināt, ka saimniecībai var iznākt maksāt soda naudu?

Ak, to jau mēs maksājam katru gadu! vadītājs atviegloti nopūtās, bet es domāju, nezin kas…

Taču Jānis viņam neļāva pabeigt.

- Un jūs katru gadu nepildiet plānu?

- Kas tad to var izpildīt? Ja uzliek turpat simts tonnas!

- Bet mums visi kakti pilni!

- Kas tad tur ir? Ja visu aplasīs, labi ja dažas kravas sanāks.

- Bet tur pie kūtīm? Un zvēru dārzā? Tur ir kā pēc tanku kaujas!

- To viņa nezina! darbnīcu vadītājs ātri iesaucās. Tur viņa nav bijusi! Jāni pārsteidza ātrums, ar kādu šis lēnīgais cilvēks spēja izrunāt vārdus.

- Un tad var nevest? Rīt pat, lai pirmā krava būtu aizvesta!

Labi, labi, to mēs izdarīsim, un darbnīcu vadītājs tā arī nebeidzis skaitīt, atlika vākus atpakaļ. „Vismaz tas būtu padarīts!" Jānis nodomāja. Viņu vairs nepameta sajūta, ka apkārtējais miers nav vis padarīta darba iznākums, bet tikai šķietams klusums pirms nelaimes. Tūlīt, tūlīt atkal pienāks brīdis, kad viņš nožēlos, ka to nav zinājis mirkli ātrāk.

Jānis piecēlās un izgāja darbnīcā. Tur ritēja parastā darba diena. Remontdarbos nozīmētie vīri, sapulcējušies bariņā, kaut ko sprieda. Jānis pārlaida skatienu telpai un, neko īpaši negribēdams, piegāja tuvāk.

Ko jūs šodien darāt? Jānis reizē griezās pie visiem un neviena. Ja vīri kā parasti neko noteiktu neatbildētu, bet tikai noņurdējuši zem deguna izklīstu, viņš arī ietu tālāk. Taču viens no tiem iejautājās: Vai es? un ar īkšķi parādīja uz sevi. Man vajadzīgs divsimt septītais gultnis!

- Kad iedos! melnais vīriņš braši atbildēja.

- Kam jūs prasījāt?

- Kā kam? Darbnīcu vadītājam!

- Kad? nelaba nojauta lika Jānim prašņāt tālāk.

- Vakar.

- Un visu šo laiku jūs stāviet un gaidiet gultni?

- Ko es citu varu darīt, ja nav ko likt iekšā?

- Cita nekā nav, tikai tas gultnis? Viss cits ir kārtībā?

- Man vajag gultni, šoreiz vīriņš atbildēja jau klusāk.

- Iesim pie darbnīcu vadītāja! Jānis sacīja. Pārējie vīri pa šo laiku bija nozuduši, tikai garām ejot uzmeta gājējiem ašu skatienu.

Ieejot kantorī, darbnīcu vadītājs tikai noplātīja rokas.

- Cik tad tur ilgi pēc gultņa aiziet! viņš tūlīt arī cēlās un gāja.

- Bet es jums jau vakar teicu! melnais vīriņš bruka virsū.

Es esmu tikai viens, bet jūs vesels bars, varēji atgādināt! viņš sacīja nikni zibinot briļļu stiklus, un bāza pildspalvu kabatā.

- Un jūs viņam pierakstīsiet visas stundas, it kā būtu strādāts? Jānis saprata, ka šoreiz vadītājs nav vainīgs, jo vienkārši aizmirsis prasīto. Bet vīriņš bez kautrēšanās to ir izmantojis.

- Es darbā esmu bijis visu laiku! vīriņš iekrita starpā. Man maksā uz stundām!

- Vai es varu katram blakus izstāvēt? vadītājs noplātīja rokas. Tā mums te iet.

-Tad kur ir jūsu jaunā daibu uzskaites sistēma? Kur ir defektu akts?

- Tos jau mēs katram sīkumam nerakstām.

- Divas dienas neko nedarīt tas nav sīkums!

- Kāpēc tad tā? darbnīcu vadītājs palika dusmīgs. Viņš taču varēja atgādināt.

Varēja, bet nedarīja! Kamēr mēs par neko nedarīšanu maksāsim tikpat cik strādājot, būs kas rokas nenosmērēs!

Acīm redzot tā te bija gājis visu laiku. Arī viņš neko nebija darījis, lai to novērstu, un līdzšinējā klātbūtne neko netika izmainījusi.

Viņi taču paši ieinteresēti tikt ātrāk uz lauka, tur vairāk nopelna. Mazais vīriņš redzēdams, ka priekšnieki sāk ecēties savā starpā, klusi nozuda durvīs.

Jūs taču redzat, ka tā nav! Cilvēks visu dienu noslaistās pa darbnīcām, rīko disputus un traucē citiem, bet jūs ar mierīgu sirdi maksājat!

- Ja jums nepatīk, kā es daru, variet pameklēt citu manā vietā! Es te neesmu piesiets! Viņš ļoti labi zināja, ka cita nav kur ņemt. Jau trešo gadu nebija tikts pat atvaļinājumā.

Ne es, bet valde jūs pieņēma un tā arī atlaidīs, Jānis atbildēja. Šī bija pirmā reize, kad jaunajā darba vietā jutās atklāts pretspēks. Taču darbnīcu vadītājs vairs neklausījās. Stenderes vien nolīgojās, izejot aizcērtot durvis. „Tad, lūk, kā!" Staigājot pa darbnīcām viss liekas labākajā kārtībā, vīri strādā. Un pats neredz, ka notiek tādas lietas! Arī Jānis piecēlās, pāris reizes pagājās pa kabinetu, tad izgāja kalvē. Tur strādāja četri vīri kalējs, divi metinātāji un atslēdznieks. Jānis aši pārlaida skatienu vīriem. Katrs kaut ko darīja. „Vismaz te strādā!" viņš jau sācis nomierināties, devās tālāk. Augšas darbnīcas bija tukšas.

Tikai viens vīrs ņēmās gar traktora motoru.

- Kā veicas? Jānis piegājis apvaicājās.

Līdz vakaram būs kārtībā, vīrs slaucīja eļļainās rokas lupatu vīkšķi. Viņš runāja lēni un prātīgi, kā cilvēks, kuram nav par ko uztraukties.

- Vēl tikai jāpieregulē vārsti un varēs mēģināt.

- Nekas netrūkst?

Vīrs noliedzoši pakratīja ar galvu. Iet kā zvērs! un paplikšķināja motoru pa sāniem, it kā tas būtu dzīvs. Nu jau drīzi uz kapitālo, taisni žēl, labs motors bija Traktorista vārdi Jāni nomierināja galīgi. Taču vīrs gribēja parunāties ilgāk.

- Jūs apskatāties, kā iet remonti? Kas jau kopj savu tehniku, tam l;i iet, bet kas nevīžo, un viņš atmeta ar roku, brīžiem žēl skatīties, kā cilvēks nomokās!

- Bet te taču ir mehāniķi, var paprasīt tiem.

- Kur tad viņi ir? vīrs iesmējās. Katram mājās kāda gotiņa un tagad siena laiks. Tik tiešām, ejot cauri darbnīcām, neviens no mehāniķiem nebija redzams.

Varbūt apkopes punktā, Jānis sacīja un devās uz durvīm. Arī siita, kurā no rīta nevarēja apgriezties, tagad šķita izmirusi.

Apkopes punkta šajā galā atradās traktors, bet tālāk pusizjauktas mašīnas. No to aizmugures atskanēja skaļas vīru balsis. Apkopju meistars pašreiz mazgāja filtru.

- Kam tas ir? Jānis uzprasīja, piegājis mazgāšanas vannai.

- Sešdesmit ceturtajam.

- Apkopju žurnālā ir ierakstīts?

- Ir, ir, to es sarakstu.

- Paskatīsimies!

Meistars pamāja ar galvu. Beidzis mazgāt, noslaucīja rokas un piegāja galdam. Žurnāls atradās atvilktnē. Nosmulēts, eļļām notraipīts, tas gulēja starp dažādiem papīriem. Pēdējā mēnesī bija likai trīs ieraksti.

- Visā šajā laikā tikai trīs apkopes? Jānis iepleta acis.

- Siena laikā jau brauc, kamēr var!

- Bet tas taču ir pret visiem noteikumiem! Un jūs neko nesakāt?

Jā, ko es tur varu teikt? Dispečers nozīmē un viss. Cik reižu nav runāts, kā nekā esmu uz izpeļņu. Tagad jau atkal darbs būs, vīri gaidīs pat rindā viņš taisnodamies piebilda.

Tīšu prātu bendē traktorus, kaut mums skaitās viens no modernākajiem apkopes punktiem republikā!

Tagad jau tas vairs nav apkopes punkts, bet automašīnu remontdarbnīca.

Tiešām, augšas darbnīcās bija tikai viena bedre, un šoferi brauca remontēties šeit, apkopes punktā. Viena mašīna pēc otras, līdz beidzot punkts bija līdz galam pilns. Tomēr pašreiz augšas darbnīcas bija tukšas, tad kāpēc mašīnas atradās šeit? Viņi devās tālāk, kur skanēja vīru balsis. Jānis uzkrita tiem kā sniegsgi^a^as^ nrvac /0

…pēkšņi atjedzies āliņģī, kuru slēpis nevainīgs sniegs…

Uz sola atradās nupat aizsākta pudele, l ai blakus no avīzes iztīta pusdienu maize. Ieraudzījuši Jāni. vīri acumirklī apklusa. Pēc pirmā pārsteiguma viens no viņiem piecēlās un ierunājās: - Ā, priekšniek! Tu nedusmo, mēs te tā drusku… Kamēr traktors apkopē un nekur nav jābrauc, viss pie vietas, un viņš, pielējis glāzi, sniedza Jānim.

- No tik mazām nedzeru! Kur ir jūsu darba vadītājs?

-Nu, priekšniek! Mēs tikai šo pudelīti! Nerājies! Ludim vienmēr viss ir vislabākajā kārtībā! Kad jābrauc, Ludis ne piliena! Neesi nu lepns, paņem! un viņš nedroši un lūdzoši pastiepa roku ar glāzi.

- Šodien jūs varat iet mājās, dzērušiem darbnīcās nav ko meklēt.

- Bet, priekšniek!

- Un jūs, meistar, sekojiet, lai jūsu telpās nedzer!

- Es jau viņiem teicu…

- Labi, bet tagad dariet, jo ar teikšanu vien ir par maz.

Vīri apklusa. Viņi jau bija pieraduši, ka jaunais mehāniķis no rītiem apstaigā darbnīcas un tad pazūd…

Ejot mājās, Jānis jutās kā no laivas izsviests. īsinot laiku, viņš pārdomāja dienā notikušo un izplānoja, ko darīs rīt. Taču šoreiz viņš jutās kā cilvēks, kurš mierīgi un pārliecināti gājis pa ledu un pēkšņi atjēdzies āliņģī, kuru slēpis nevainīgs sniegs… Pārāk atšķirīgs izrādījās tas, ko viņš ieraudzīja zem baltās, bet pārāk plānās sniega kārtiņas, un tas, ko viņš līdz šim tika domājis. Galvenais atskārta nāca nejauši. Ja ne vīrelis ar nedabūto gultni, varbūt viņš vēl ilgi staigātu neko neredzēdams. Rūpnīcā bija citādi. Tur katram bija sava vieta un, ja kāds ko nedarīja, varēja uzreiz redzēt. Bet ko varēja kolhozā, kur cilvēki strādāja uz lauka. Kā te varēja izkontrolēt, ja pat acu priekš notika šādas lietas?

Un vai tad kontrole bija galvenais? Katru pie rokas nenoturēsi, jābūt kam citam. Bet nav neviens, ar ko aprunāties, pašam ar visu jātiek galā. Viņa pienākums ir padarīt darbu artiem cilvēkiem, kādi ir.

Viņš visu laiku vēlējās un mēģināja iejusties un kļūt tāds kā šie cilvēki. Nē, tāds kā bija šie, viņš

nekļūs nekad!

Nākošajā dienā ziņa par notikušo jau bija apskrējusi visu saimniecību. Daži piekrītoši māja ar galvu, pienāca aprunāties. Sen bija laiks ieviest darbnīcās kārtību, sievu acīs atspīdēja cerības. Taču vīru vairākums centās netrāpīties pa kājām. Bet Jānis vairs nekautrējās. Vairākas reizes dienā apstaigāja darbnīcas. Vīri, pamanījuši nācēju, steidzīgi ķērās pie darba vai devās prom. Bet, pienākot algas dienai, dzērāji nedabūja piemaksu un nāca sūdzēties. Tiem reizē ienākot telpā, mirkli valdīja neparasts klusums. Pats dūšīgākais runātājs izrādījās Ludis.

Par vienu pudeli uz visiem noņemt tādu naudu! sašutums pārņēma mazo vīriņu līdz sirds dziļumiem. Tad mēs arī tā! Darīsim visu, kā vajag! Lai apkopes būtu laikā, lai rezerves daļas netrūktu! smalkā balss izskanēja šaurajā telpā.

- Tikai tā un nekādi citādi! Jānis atbildēja. Dariet tā, un prēmija jums būs garantēta! Un nemaz neceriet, ka varēsiet braukt ar nesakārtotu traktoru!

Bet, ja liek? Ludis cirta galdā lielāko trumpi. Ja vajag braukt? Un viņš enerģiski atmeta ar roku. Redzēs, redzēs, ko par to vēl teiks dispečers ar priekšsēdētāju. Es vairs nebraukšu un cauri!

Varēs lūgties, cik grib!

Kas tad tev var būt par vainu? Jānis tīšuprāt savilka seju neizpratnē. Tu taču teici, ka tev vienmēr viss ir kārtībā!

Man kārtībā? Luda seja pauda vislielāko izbrīnu. No elektrovadiem palikušas vienas peņauckas, brīnums, kā vēl nodedzis neesmu!

- Un ekspluatācijas mehāniķis tev paraksta ceļazīmi?

- Paraksta? Vai tad viņš nāk paskatīties?

Jānis piecēlās. Ja tāds tās lietas, tad jārunā aci pret aci! Tūlīt pasauksim mehāniķi!

Kāpēc tad tā? Ludis ieslēdza atpakaļgaitu. Es nevienam nesūdzos viņa balss pēkšņi kļuva rāma un mierīga. Es tikai gribēju parunāt, lai to prēmiju dod atpakaļ…

- Ja runā tādas lietas, tad tikai cilvēka klātbūtnē!

- Es jau nesūdzos, Bet tos procentus gan jūs varējāt atstāt, Luda balss atkal kļuva pieglaimīgi lūdzoša, tāpat kā toreiz apkopes punktā. Es jums gan sieniņu nopļaušu, gan kartupeļus atrušināšu. Uz mani jūs varat paļauties…

Nav man ne kaziņas, ne kartupeļu, Jānis atbildēja. Jūsu traktoru es pārbaudīšu, un prēmiju jūs saņemsiet, tiklīdz nopelnīsiet. Bet tas, kas ir nodzerts tas ir nodzerts. Tā nu tas tagad būs!

Vīri nošļukuši devās ārā. Durvīm aizkrītot, darbnīcu vadītājs pēc klusuma mirkļa ierunājās: Uzreiz jau tik bargi nevajadzēja. Tagad, ja vajadzēs ko darīt, nevarēs sarunāt. Un vēl pēc brīža: Sāksies ražas laiks, vajadzēs palikt pēc darba, neviens negribēs!

- Vīri nav apvainojušies! Jānis atbildēja. Ja cilvēks zina par ko, tas saprot.

Skatoties vīru melnajos stāvos ejot ārā, arī Jānim palika žēl un iešāvās prātā: Bet varbūt nevajadzēja? Taču brīdi vēlāk jau saprata, ka runājot vienu un darot citu, kārtības nebūs nekad.

Mehāniķu sapulcē vīri iesākumā sēdēja klusu. Telpa virmoja zili piesmēķēta, taču drīz sarunas atdzīvojās. Daudz kas bija sakrājies pa šo laiku, daudz ko vajadzēja. Vīri aizsvilās. Vajadzēja iekārot mezglu noliktavu, citādi pat deficīts noklīda nezin kur. Viens otra par pudeli atdeva citiem, dažreiz pat kaimiņu saimniecībā. Vajadzēja rūpīgāk remontēt mašīnas, bez apskates neizlaist traktorus. Laikā veikt apkopes, kopt akumulatorus, savākt remontam augstspiediena šļūtenes. Katram vajadzēja būt saimniekam. Ja kāds nedarīja savu darbu un traucēja otram nopelnīt, tādu vajadzēja mācīt ar mērcētu koku, un pareizi vien jaunais rīkojās… Jānis sēdēja un neticēja savām ausīm!

Tagad atliek tikai darīt to, ko kopā nolēmām! viņš nobeigumā sacīja.

Nākošajā dienā sākās lielais apvērsums. Tas ilga tieši veselu nedēļu, kad viss atkal gāja savās

vecajās sliedēs.

III Jānis atvēra durvis uz skabūzi un, piegājis galdam, apsēdās. Viņš atkal kļuva nemierīgs. Drīz apritēs otrais mēnesis, kopš šeit strādāja, bet problēmas nemazinājās. Gluži otrādi, to saradās aizvien vairāk. Sen viņš nebija šeit tā mierīgi sēdējis. Sen? Tikai dažas dienas pēc tam, kad nolēma ienākt tikai vislielākajā nepieciešamības gadījumā, jo vajadzēja taču paveikt nolemto. Nu tāda reize bija klāt. Jānis sēdēja atspiedis galvu rokās. Līdz šim visu ko vajadzēja, varēja paturēt galvā, taču nupat jau gāja par traku! Roka atvilka augšējo atvilni. Jā, to var atbrīvot un iekārtot sev kartotēku. Lapiņu pie lapiņas un uz katras uzrakstīt jautājumu, kuru vajag atrisināt. Un sarindot svarīguma kārtībā. Katru rītu viņš lapiņas pārcilās.

Galvenais, tā varēs sekot un neviens jautājums nepaliks piemirsts. Varbūt pēc gada, kad viss būs skaidrs, varēs citādi. Bet pašreiz tikai tā. Jautājumu simti ir jāsakārto un jāatrisina. Pašam un nevienam citam. Pirms pāris dienām Jānis iegāja pie priekšsēdētāja. Tas viens sēdēja kabinetā, jaunās mājas tuvākajā galā.

- Jā, lauksaimniecība nav nekāda joka lieta! priekšsēdis sacīja, atgāzdamies krēslā. Lūk, viņa priekša stāv šis cilvēks. Centīgs. Vispār varēja justies apmierināts. Iepriekšējais vairāk dauzījās pa māju, pārāk liela saimniecība, tā prasīja darbu. Bet šis skrien nepagurdams, tramda vīrus un degunu svešas lietās arī nebāž. Atskrēja pat sūdzēties. Nekas, lai ievieš drusku kārtību. Citādi galīgi nekaunīgi palikuši, dzer vienā dzeršanā tepat acu priekša, sievas drīz pašu noēdīs! It kā krūmos tagad nevarētu! Bet tomēr pārāk nemierīgs, kaut ko prāto. Tādam der drusku radziņus aplauzt, citādi skaties sāks vēl badīties!

Jānis pacēla acis. Priekšsēdētājs aizdomājies un apklusis.

Piesēdiet! viņš beidzot sacīja, ar roku norādīdams uz krēslu pie sienas. Jūs tur pilsētā esat iedomājušies: kas tad tur parušinās zemē un, raug, kartupelis! Parausta gotiņu aiz pupiem un ir pieniņš! Bet jāstrādā! Cikos slaucējas ceļas un kādi dubļi jāizbrien! Arī jums. Priekš tam jūs esiet.

Galvenais, lai padotie strādā, tas jums ir jāpanāk, viens jūs neko neiespēsiet!

- Ja nav kārtības? Ja sola, sola, bet nepilda?

- Tik un tā jāstrādā! Pie visa gatava nav grūti. Bet, ja kāds galīgi izlaidies, rakstiet uz valdes sēdi. Mēs tiksim galā!

Rakstīt uz valdes sēdi! Atkal kaut ko rakstīt, atkal runāt! Tā jau sēdēs stundām runāja, nu runās vēl ilgāk. Nē, tas nebija īstais ceļš. Nejau runas liks vīriem strādāt!

- Nevar taču par katru cūcību tūdaļ sūdzēties! Jānis iesaucās. -Tad jau tas vien būs jādara!

Bet jūs nesūdzieties! Strādājiet! un priekšsēdētājs, krūtīm uzgūlis galda malai, vēlreiz atkārtoja: Strādājiet!

Tāpēc Jānis tagad cītīgi rakstīja savas kartiņas. Saruna ar priekšsēdētāju palika, neatrisinot nevienu jautājumu, nekļūdama ne lietišķa, ne rosinoša. Iznāca, ka viņš ir gribējis tikai pavaimanāt, un Jānis vēl tagad atceroties juta kaunu. Otrreiz viņš vairs nemēģinās. Patiesībā, ar ko gan kāds varēja līdzēt? Kur ņems labos, nadzīgos? Jāiztiek ar tādiem kādi ir. Un iztiks!

Pēc dažām dienām Jānis sev par brīnumu ieraudzīja, ka grūto lautājumu nemaz tik daudz nav. Tie ātri vien sāka atkārtoties, un katrs atrisinātais pavirzīja uz priekšu arī kādu citu. Viņš sajutās drošs, ka tagad vairs nekādi pārsteigumi nav iespējams. Tāpēc jutās divtik pārsteigts, kad nākošajā valdes sēdē priekšsēdētājs nolasīja paziņojumu par soda naudu lūžņu plāna neizpildes dēļ.

Kam tad liksim maksāt? priekšsēdētāja skats tīšuprāt klīda pāri agronomiem un zootehniķiem, kam gar to nebija daļas. Beidzot skatiens pārslīdēja arī mehāniķiem un apstājās pie Jāņa. Jānis atcerējās visu, ko toreiz, kad atbrauca sieviete, solīja. Un šo jautājumu kā atrisinātu viņš nemaz netika ierakstījis kartītēs! Sēdošie sekoja priekšsēdētāja skatienam.

- Lai tik maksā ciet! zootehniķe iesaucās. Cik reizes par to nav runāts un katrreiz no kolhoza kabatas! Vienreiz samaksās, tad redzēs!

Nu, kurš uzņemsies vainu? priekšsēdētājs atkārtoja jautājumu.

- Pastāstiet, kāpēc lūžņi nav aizvesti? Jānis pagriezās pret darbnīcu vadītāju.

- Ko? tas it kā nupat tikai apjēdza notiekošo, izsaukdams smieklu šalti. Bet mēs taču vedām!

- Vai tas raksts būtu nepareizi atnācis? priekšsēdētājs papīru grozīja uz abām pusēm. Bet te melns uz balta rakstīts, ka pietrūkušas trīs tonnas.

Kas tad to daudzumu var aizvest? Tad vesela brigāde ir vajadzīga! Un kur viņi ņem tās tonnas?

Man jūs kādreiz minējāt citu iemeslu! Jānis sacīja atcerēdamies vadītāja vārdus. Toreiz, kad nolēma nerakstīt kartīti, viņi par lūžņiem izrunājās.

-Nu, jā. Nebija jau mašīnas.

Tagad galvu pacēla dispečers.

- Kā nebija mašīnas? Mēs taču toreiz jums iedevām!

- Ar vienu reizi jau nepietiek, tur labi ja kādas pāris tonnas sanāk!

- Tad vajadzēja prasīt vēl!

- Es jau sacīju, ka vajag katru dienu līdz mēneša beigām.

- Kur nu katru dienu! dispečers atmeta ar roku. Mums taču citas kravas arī jāved.

Viens nav prasījis, otrs nav devis, trešajam vēl nezin kas! Jūs tur beidzot ievediet kārtību! priekšsēdētājs sacīja Jānim un nolika papīru uz galda. „Šitā izgāzties!" Jānis domaja pec sapulces ejot uz dispečeriem. „Un es kā pēdējais naivulis noticēju, nepārbaudīju pēdējo kravu!" Iegājis dispečeros, atšķīra transporta pieprasījumu žurnālu.

Tur, izņemot paša izdarīto ierakstu, neviena cita nebija. Jānis devās lejā. Darbnīcu vadītājs jau kārtoja galdu.

Tātad jūs neesiet izpildījis ne manu rīkojumu, ne valdes lēmumu! viņš ar rokām atspiedās uz galda malas. Es jums lielu darīt, jūs apsolāt un nedarāt!

Kā tad es varēju, ja nedeva mašīnu? darbnīcu vadītājs saglabāja mieru.

- Un jūs to tā atstājāt. Prasījāt, jums nedeva un viss labi? Tā?

- Man nepatīk sūdzēties!

- Sūdzēties? Bet savu pienākumu neizpildīt jums patīk?

- Kāpēc tas ir mans pienākums?

- Tāds ir valdes lēmums. Un jūs to ļoti labi ziniet!

Atraduši vienu muļķi, ko apcelt! darbnīcu vadītājs sāka kliegt, niknumā drebinot rokas. Viņš norāva acenes un sāka tās tīrīt. Tad atcirta atpakaļ uz deguna: Man par to neviens nemaksā, un es to nedarīšu! Vediet pats savus lūžņus, ja jums tas tik ļoti vajadzīgs!

- Es jūsu darbu nedarīšu! Jānis sacīja stingri uzsvērdams katru vārdu. Es uz rītdienu pieteicu mašīnu, un turpmāk jūs par katru aizvesto kravu man ziņosiet! Lūk, tā!

Jums tik patīk komandēt un rakstīt papīrīšus, bet pats jūs neko nedariet! Knapi degunu apsildījis, bet jau neviens jūs neieredz!

Vai nu jums tas patiks, vai nē, bet mēs katrs pildīsim savus pienākumus! Jānis sacīja. Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet vadītājs jau izskrēja pa durvīm. Jānis jutās saspringts, bet mierīgs.

Taču, kad attapās pa īstam, tad juta, ka cigaretes gals izdegot jau dedzina pirkstus.

Nākošajā dienā atbraucot no Grobiņas, dispečeros gāja vaļā lielais tracis.

- Es jūsu pasūtījumus vairs neņemšu vērā! dispečers ārdījās. Šorīt iedevu mašīnu lūžņiem, bet pēc pāris stundām skatos, ka vēl stāv. Prasu šoferim neesot kas krauj. Man pietiek! Tagad vediet kaut ar zirgu!

Kas tur atkal par lietu? priekšsēdētājs jautāja Jānim, kurš, likko kā ienācis, uzreiz nok|uva krustugunīs. Kaut viņš no paša rīta .uzbrauca, ko zināja gan dispečers, gan priekšsēdētājs.

- To gan labāk zinās tas, kam bija jāved! Jānis atbildēja, labi saprazdams, ka atgādinājums par braucienu būtu lieks.

- Bet jums tas ir jāzina! Tā ir jūsu saimniecība! Un, ja nevariet piespiest strādāt padotos, tad strādājiet pats!

Tur nav nekā nezināma, Jānis saglabāja mieru. Bet, ja valdei uz galda ir dokuments par tās lēmuma nepildi un tā neko nedara, tad par notiekošo nav jābrīnās!

Dispečeros iestājās klusums.

Jūs likāt priekšā kādu sodīt? priekšsēdētājs palika sarkans. Lūk, kur bija tie radziņi, kurus vajadzēja aplauzt!

Vai tad vēl kāds raksts vajadzīgs? Jānis mirkli pagaidīja un klusuma pavadīts izgāja ārā. „Spēlējas kā bērni!" Viņš juta, ka var sarunāt aplamības. Brīdi pastāvēja sētā un aizsmēķēja. Tad devās uz leju, vēl mirkli pagaidīja un vēra durvis. Darbnīcu vadītājs sēdēja un ierasti cilāja papīrus.

-Jums šodien tika izdalīta mašīna lūžņiem, kāpēc neaizvedāt?

- To taču jūs bijāt pieprasījis. Tad es domāju, ka jūs…

Es atlikšu braucienu un iekraušu lūžņus jūsu vietā? Man arī vajag mācību! Nav ko līst cita darbā! Bet jums, es redzu, runas vien ir par maz!

Darbnīcu vadītāja ievilka elpu, lai sāktu kliegt, bet tad ātri ierunājās: Kur tad tā mašīna bija? Ap pusdienas laiku te viens šoferis parādījās, bet nebija kas krauj.

Tos lielos dzelžus jau ar rokām nevar!

- Man vajadzēja atskriet no Grobiņas, lai pasauktu iekrāvēju?

Tie abi taču prom fermās. Kāda jēga prasīt?

Fermās? Katru rītu viņi te rūcina logu priekšā un šorīt arī bija! Un galu galā, ko es te jūs mācu! Jūs visu ziniet tik pat labi kā es!

Nākošajā valdes sēdē vadītājam izteica piezīmi.

Kādreiz, kad maksāja prēmijas, tad jau mēs vedām vēl virs plāna! darbnīcu vadītājs pēc lielās bļaušanas sēdē gribēja izlīgt.

- Bet ātrāk arī prēmijas nepienākas, Jānis atbildēja. Un par to laiku, ko mēs zaudējām tukšās pļāpās, vēl virsplānu varēja aizvest! Piecēlies Jānis izgāja. Taisnība vien bija priekšsēdētājam sakot: „Nu jau algu saņem par ierašanos darba. Ja grib, lai strādā, ir jamaksa klāt!" „Cik maz tu vēl pazīsti cilvēkus!" Jānis domāja, ejot savā ikdienas darbnīcu apgaitā. Lūk, šeit, apkopes punkta galā, dubļos izsvaidītas atradās eļļas mucas. Augsne tik stipri samirkusi ar eļļu, ka pat biezi uzbērtās smiltis to nevarēja noslēpt. Vairāki spaiņi nosviesti turpat, viens līdz pusei pilns ar eļļu, bet no slikti aizskrūvētās mucas sūcās sīka eļļas stīdziņa. Cik par to nebija runāts! Cik nebija solīts novērst! „Spainim apakšā droši vien ir ūdens!" Jānis nodomāja apstājies blakus mucām. „Un, kad nāks nākošais, tas to vienkārši izlies. Un ņems jaunu. Pēc acumēra." Par to jau vairākas reizes tika teikts apkopju meistaram, bet nekas nemainījās. Tikai šīs svaigi uzbērtās smiltis, kas neko nespēja noslēpt. Jānis brīdi pagaidīja, līdz nāca pats saimnieks. Tas piegāja mucai, tad otrai, beidzot noteica: Sī būs īstā! un atskrūvēja korķi.

- Es paturēšu! Jānis iesaucās, redzot kā meistars, turot spaini ar otru roku, cenšas pavelt mucu.

Dzeltenzaļa eļļa plūda spainī.

Pietiks! meistars pavēla mucu atpakaļ. Taču, lai kā Jānis centās ar spaiņa malu uztvert tekošo eļļu, daļa no tās tomēr notecēja gar mucu.

Tā mums te cauri vien iet! redzēdams notiekošo, meistars nopūtās. -Tāpēc jau te tā ir nolaistīts. Redziet, cik daudz smilšu sabēru, bet tik un tā netīrs!

- Ne jau smiltis ir galvenais. Kas jums tur ir tajā vecajā spainī?

Meistars iemērca eļļā pirkstu un ļāva lai tek.

Dīzelis. Tā viņi te atstāj un ja vēl izlietu vecajā, bet nē! Slinkums iet un izšļāc tepat!

- Vai mēs iztiksim līdz jaunajai eļļai?

Kur nu! Tagad, kopš sākuši nākt apkopēs, eļļa iet pa sviedienam. Būs atkal jālūdzas papildus.

- Jums eļļas kolonnas ir kārtībā?

- Kārtībā!

- Kāpēc eļļu neizsniedziet ar tām?

- Mums vienas markas eļļu nedod uzreiz tik daudz, lai atvestu ar cisternu. Ko tur var sūknēt, ja viss vedums caurulēs saiet? Tāpēc mokāmies ar mucām, un viņš ar roku pamāja uz izsvaidīto mucu pusi.

- Bet ko saka bāzē?

- Bāzē? Tas tādēļ, lai taupītu eļļu!

- Tad vismaz iegrieziet krānu mucai korķī. Paliksiet spaini un ietecināsiet cik vajag.

- To gan varētu! Bet kas vītni iegriezīs?

- Jūs taču ziniet, kur ir darbnīcu vadītājs?

Meistars pamāja.

- Te vispār derētu uzcelt estakādi. Piebrauc ar mašīnu un izveļ pa taisno.

-Nu, lūk! Atkristu svaidīšana uz riepas un velšana.

Jānis jau sen bija ievērojis, ka gandrīz katram ir skaidrs, kas būtu jādara, bet tikai retais kāds to uzsāka, bet vēl retāk noveda līdz galam. Viņš lēnām gāja pāri pagalmam un sajuta apmierinājumu, ka šajā nekārtībā nevajadzēja kliegt, lamāties, bet pietika ar vienkāršu sarunu. Traktori viens pēc otra atgriezās stāvvietās pēc darba. „Ja visu šo izlaistīto eļļu, veltīgi nosvilināto degvielu un pazaudēto ražu pārvērstu naudā un nosviestu tur, kur tas mētājās, tad soli nevarētu paspert, lai neuzkāptu rublim!" * Harijs Zemītis, saimniecības galvenais dispečers un reizē arī partijas pirmorganizācijas sekretārs, sagrozījās gultā un laiski izstaipījās. Blakus ierasti šņāca sieva. Gulēt vairs negribējās, slāpa. Piecēlās un tāpat pa tumsu aiztaustījās līdz ledusskapim. Atvēra durvis, spuldzītes gaismā blāvi iespīdējās alus pudeles. ,,Parūpējusies!" viņš ar patiku nodomāja. Apsēdās turpat, pret galda malu atrāva korķi. Alus vēsums patīkami veldzēja. Skaļi atraugājās. Jā, vakar atkal iznāca uzkāpt uz korķa. Bet nekāda vaina!

Ja ir aliņš, to visu var pārdzīvot. Kaut kur sīca muša. Atvilka logam aizkaru, atspīdēja rīta blāvums.

Laiks rādījās nomācies, acīm redzot taisījās uz lietu. Emīlijai bija taisnība, vajadzēs pārvest sienu.

Atceroties sievu, sirdī ielija atmiņas.

Emīlija! Eh, kas no tevis tagad atlicis? Bet bija… Pirkstiņus varēja aplaizīt! Cik netaisījās pielūdzēju, bet dabūja viņš. Tāpēc, ka bija izmanīgāks, tāpēc, ka prata. Nosmēla krējumu no deguna daudz izskatīgākiem. To vajadzēja prast, un viņš prata. Visu mūžu. Nosmelt krējumu! Tur, kur citi vēl

tikai gatavojās, viņam viss jau sen izdomāts. Tas ir galvenais. Būt pirmajam un laikā.

Aizgalda rukšķēja vepnši, vistas dēja. Dīķi zoslēni un piles Vesela saimniecība.

Pacēla pudeli pie lūpām. Stikls virtuves siltajā gaisā norasojis valgs. Noguldzināja rīklē pēdējo lāsi un nolika uz galda. Noskurinājās. Aukstais alus uzdzina drebuli, teciņus vien aiztipināja līdz gultai un pielīda blakus sievai. Tā pat nepamodās, tikai noņurdēja kaut ko un šņāca tālāk.

Siltā gulta uzjundīja atmiņas. Harijs tumsā pasmaidīja. Acu priekšā atausa Melnā jūra. Silti viļņi, palmas, dedzinošā saule. Un tad vēl viņa… Iepazinās nejauši, sēžot restorānā virs jūras baltos režģa krēslos. Gadījās pie blakus galdiņiem, meta kaijām ēdamo, tās to ķera gaisā, neļaujot nokrist līdz ūdenim. Sastūma galdiņus kopā, pasūtīja vēl dzeramo. Likās, vilnis pacēlis augstu galotnē un tur savās līganajās skavās. Līgojās viļņi, līgojās baltās kaijas, līgojās palmas krastmalā. Kā no turienes aizgāja, neatcerējās. Bet tad… Saldi iekņudējās pakrūtē. Aši pameta skatienu uz sievas pusi, it kā tāpat aizmigusi varētu kaut ko nojaust. Nomierinājās un pasmaidīja. Tā tik bija sieviete! Nu, bet toties arī nauda aizgāja! Vesels tūkstotis nepilnā mēnesī. Galvenais, tāds tūkstotis, ko Emīlija nezināja. Bet nekas, tas bija to vērts! Dzīvo taču tikai vienu reizi. Bet naudiņas bija. Pavasarī vien cik naudiņas neienāca par puķēm. Augšā viss otrā stāva dzīvoklis pilns ar narcisēm un tulpēm. Bet Emīlija ķeneris, ja nebūtu viņa, daudz kas notiktu citādāk. Emīlija prata, mācēja iedvesmot. Mācēja laikā satvert un laicīgi atlaist. Tas dzīvoklis pat. Apsolīja tēvu ņemt sev tuvumā, tikai tad atstāja. Nebūtu viņai tas ienācis prātā, būtu ielikts traktorists. Ko tad ar puķēm iesāktu? Bet tēvs varēja dzīvot savā būcenī.

Pāris reižu nedēļā aizveda maizi, kādreiz izdzēra pa pusstopam. Večuks katru dienu iemeta pa čarkai, lai asinis labāk riņķo. Aizgaldā rukšķēja veprīši, vistas dēja. Dīķī zoslēni un pīles. Vesela saimniecība. Rudenī to visu uz tirgu, tur dzīva naudiņa nāca. Večukam pašam neko daudz nevajadzēja, mājele nan taisījās grūt, vajadzētu paremontēt, bet nebija vērts naudu tērēt. Neba jau saules mūžu vilks. Vajadzēs vien vest šurp, citādi ļaudis irin mēles. Negribējās par to domāt. Šosvētdien vajadzētu atbraukt dēlam. Arī ķeneris. Pēc gada nobeigs akadēmiju, nāks strādāt.

Jādabū par galveno inženieri. Tad lik viņi celtos! Un, ja viņš vēl būtu priekšsēdētājs! Sirdī iesmeldzās. Ar ko viņš ir sliktāks par pašreizējo? Nolaidis kolhozu. Tomēr kaut kur iekšā urdīja nemiers. Kas tad tagad trūka? Tie pāris desmit rubļu pie algas? Naudas dēļ viņš vispār varēja nestrādāt. Tāpat visa pa pilnam, aizvējš. Bet čiekuri birst uz priekšsēdētāja galvas. Tomēr… Tad viņš būtu īsts saimnieks. Nenāktos braukāt tajā vecajā Volgā, kuru nespēj vien remontēt.

Sagribējās uzpīpēt. Šoreiz ar kājām sameklēja čības, atvēra virtuves logu. Ārā jau bija gandrīz gaišs. „Laikam tomēr lietus nebūs!" nodomāja. Sieva drīz celsies un ies pie lopiem. Ienāca prātā jaunais mehāniķis. Noslēpumains. Pa šo laiku ne reizi nebija manīts iedzēris, bet pēc svētuļa arī neizskatījās. Gan jau, varbūt baidās, ienācējs taču. Vajadzētu iepazīties tuvāk. Pazondēt. Būtu prāta cilvēks, varētu sadzīvot. Tad dēls varētu iet kaut vai uz blakus saimniecību. Citādi uzkrītoši tēvs un dēls. Viens otrs jau tā mēli kulsta. Dispečers ciešāk sažņaudza cigareti pirkstos un pa atvērto logu

nospļāvās puķēs. Lūpas pašas savilkās šķībā smīnā.

Dzēra toreiz kopā. Braucot no Liepājas, piestāja vecās saimniecības centrā. Iegāja pie zootehniķes. Mašīnas atstāja turpat sētā. Kur, velns, uzradās tā kandža! Ar to sadzērās pilnīgi. Sāka kašķēties ar mehāniķi, labi, ka nomierināja. Izgāja ārā, un kā vadātājs piesitās! Acis zibenīgi pašķielēja uz visām pusēm. Tumsā neviens nebija. Roka pati sataustīja kabatā nazi. Nošvīkstēja vien, kad no pārgrieztajām riepām iznāca gaiss. Iegāja atpakaļ, salīga mieru. Sadzēra uz draudzību, nevarēja noturēties nesmaidot. Roka, turot glāzi, vēl juta naža spalu. Pēc tam gan vairs neko neatcerējās. No rīta atmodās gultā. Zootehniķe jau bija pamodusies. Nodzērās sūkalas, uzmeta pa virsu.

- Kur tad inženieris?

- Tas aizbrauca pa tumsu.

Mirkli neko nesaprata. Tad sirdī kaut kas iedzēla, atmiņā spēji atausa gumijas čirkstoņa.

- Kā tā, aizbrauca?

Brīdi nosnaudās un prom bija! viņa veltīgi izrieza kuplo krūtežu.

Piemetās pie loga, atrāva aizkarā spraugu. Sētsvidū uz tiltiem noslīgusi, sagrieztām riepām zvilnēja paša mašīna…

Tas arī izglāba. Pastāstīja Emīlijai visu godīgi līdz riepu griešanai. Nebija ticis mājās.

Nenosauca nevienu konkrēti, bet tur Emīlija nebija jāmāca. Vārds pa vārdam, un visi jau zināja, ka vainīgais ir vecais mehāniķis. Lūk, tā pat neveiksmi vajag mācēt pagriezt sev par labu!

Cigarete bija izdegusi, ar knipi aizsvieda to pa logu rasainajā /ālē. Mehāniķis dabūja aiziet, bet zootehniķe… Lūk, tāds cilvēks ir derīgs. Ne jau daudz, bet pa retam viena otra cūciņa aizceļoja uz lirgu. Uz pusēm. Nē, viņi nezaga. Nopirka par pašizmaksu no ■ aiinniecības. Un tā tas tūkstotis sanāca. Galvenais ar prātu, tā, lai neviens neko. Bija drusku žēl Emīlijas. Ja viņa to visu dabūtu zināt! liet pati vainīga. Nevar noturēties, nepieēdusies līdz acīm, un tad svīst. Atceroties bijušo, negribas rokas pielikt. Tagad vasarā, kad karsts, derētu pagulēt atsevišķi, bet nedrīkst. Tā ierasts un kļūs ai/domīgi.

Izdzirdēja, kā noskanēja tahtai atsperes. Emīlija piecēlās sēdus un tusnīja. Sausi sprakšķēja āda, kad ņēmās kasīt kājas.

- Hari, ko tu dari? viņa žāvādamās ieprasījās.

- Neko, uzpīpēju.

- Ledusskapī alus. Tev jau šorīt derēs!

Siltums ielija krūtīs. Lai nu kas, bet slikta sieva viņa nebija! Un īlispečers pagriezās, lai izņemtu no aukstuma nākošo pudeli.

IV „Kārtības trūkums!" Jānis iedams mājās, apkopoja savu pieredzi. Kāds kolosāls atklājums!" viņš pats par sevi nosmējās. Bet ko darīt? Sasaukt sapulci, piedraudēt ar pirkstu? Tā ir darīt desmitiem reižu! I. ātru aiz rokas nenoķersi. Paša piemērs? To vajadzēja, bet tas nebija nsinājums. Galvenais, neviena acīs nekas traks nenotika. Tur litrs i ||as, te graudu sauja, šeit viena skrūve. Bet kopā viss vairojas, milzt, ••kuties, jau vesela kaudze! Cik tajā pašā sētsvidū nebija lieku mehānismu, agregātu?

Tie paši divi vālotāji. Tagad viņš zināja, ka tos tikai ar traktoru varētu izkustināt, braukt viņi nebija spējīgi. Taču kaitījās! Taisnība vien bija Ludim: „Mēs aizlaižam postā pa rublim, !>ct jūs uzreiz tūkstošus!" Varēja simts reizes teikt, ka tas noticis l>lrms, bet tagad viņš ir atbildīgs un neviens cits.

Jānis attapās no riepu švīkstoņas. Zaļš žigulis strauji nobremzēja viņam blakus.

- Uz mājām? dispečers, pārliecies tukšajam sēdeklim, pavēra durvis. Sēdies iekšā, pavedīšu!

- Kāpēc nebrauci ar autobusu? Nokavēji?

- Cik te tālu! Laiks labs, sporta pēc vien noeju tos trīs kilometrus kājām!

Asfalts dziedāja zem mašīnas riteņiem.

- Kur tevi izlaist?

Man vienalga, kur pa ceļam iznāk. Es dzīvoju augšā pie veikala.

- Arī es uz turieni, jānopērk maize.

Mašīna nogriezās no galvenā ceļa un uzbrauca kalnā. Šeit, pilsētas nomalē, slējās daudzstāvu ēku puduris. Tā vidū atradās veikals un ēdnīca. Arī jaunais klubs dārza vidū spīdināja stiklu un sarkanos ķieģeļus.

Veikalā tirgoja visu. Sākot no apģērba, pārtikas un rūpniecības precēm. Šobrīd, pēc darba, tas bija ļaužu pilns.

Aizņem vietu! dispečers pamāja Jānim, redzot, ka tas nostājas rindā pie kases. Pēc brīža viņš bija klāt, piekrāvis pilnu groziņu. Viņi samaksāja un izgāja laukā.

Jāaizved rukšiem! dispečers sacīja pacēlis bagāžnieka vāku. Tu tepat kaut kur dzīvo? viņš pagriezis galvu krāva kukuļus mašīnā.

- Tanī nākošajā mājā, no sarkanajiem ķieģeļiem.

- Pagaidi! dispečers aizcirta bagāžnieku. Es atdošu groziņu un tūliņ būšu atpakaļ!

Sēdies iekšā! viņš pēc brīža, iznācis no veikala, sacīja. Es vienu paņēmu, iedzersim uz sapazīšanos!

Jānim šodien nebija paredzēts dzert, bet dispečers aicinājumu pateica tik neuzkrītoši laipni un vēl atveda mājās, ka neērti bija atteikt.

Piebraucis mājai, dispečers aizslēdza mašīnu. Uzkāpis ceturtajā stāvā, Jānis ciemiņu palaida pa priekšu.

- Te nu ir mana pils!

- Tā nekas, esi iekārtojies. Mēbeles arījaunas!

- Kaut kāds midzenis pa to mūžu ir savilkts.

Iesim tik virtuvē! dispečers sacīja, redzot, ka Jānis istabā atceļ galdam krēslus. Mudīgi ierausim, un es laidīšos!

Nē! Jānis nepiekrita. Ko tad es aicināšu istabā, ja ne viesus? viņš ātri uzlika šķīvīšus un uzgrieza konservus.

- Kas nu tādam neprecētam ir, viņš taisnodamies sacīja.

- Pietiek, ko tad daudz vajag! dispečers dega nepacietībā, Ka lik ir ko klāt pieost!

Es esmu mācīts uzkožamā vietā ar kāju nepiespert! Viņi npsēdās.

Nu, tad lai iet uz iepazīšanos! dispečers pacēla glāzi un (neskandināja. Ar vienu kustību iešļācis mutē glāzes saturu, noskurinājās un, pieodis maizes šķēli, nokoda gabaliņu.

- Esi apradis jaunajā vietā? viņš ieprasījās, kad arī Jānis tika Hiilā ar savu glāzi.

Vēl īsti neesmu, Jānis atbildēja. Laukos vismaz gads vajadzīgs, lai viss dabū kaut reizi nākt priekšā. Gan sēja, gan pļauja. I nd tik īsti var just kā tās lietas notiek!

- Tas tiesa, bet dzīvot var! dispečers sacīja. Vajag tik mācēt! Viņš pašreiz bāza mutē kūpinātu reņģi, un zeltains eļļas piliens notecēja gar zodu. Viņš to notrausa tāpat ar delnu.

- Garšīgas zivtiņas! Ielej vēl! un turpināja neizēstu muti: Mācies no manis! bet roka jau cēla pretī glāzi.

Man, dispečers sacīja, pieskandinot un izdzerto glāzi pēc mirkļa noliekot atpakaļ. Uff, kā nosila!

Man, piemēram, katru i'iivasari vismaz pusotra tūkstoša par puķēm vien ienāk. Narcises, lulpītes!

Visjaunākās šķirnes! Ja tev vajag uz sieviešu dienu lūdzu, vienmēr vari dabūt! Viss kolhozs nāk pie manis!

- Puķes jau tagad modē.

Ne tikai puķes. Tām vajag jau ko vairāk. Bet var sākt, teiksim, ii ķiplokiem. Vai arī mārrutkiem. Zini, cik priekšsēdētājs par tiem liipem?

Jānis nezināja.

- Vismaz tūkstoti! dispečers skaļi nočāpstināja. Un kas tur liidara? Pāris reizes jāparušina un rudenī jānokrata. Protams, saknes (flnotīra, darbs ir. Bet bez darba nekas nenāk. Domā, puķes maz ļiiisa? Un kā vēl! Bet toties čaukstošais nav jāskaita! Viņš atraugājās. Iesilstot un jūtot, ka uzmanīgi klausās, viņš nevarēja iiiiiirēties no tīksmās sajūtas iebāzt roku kabatā, sajust un izvilkt iiiiju nevīžīgi saņukātu naudas zīmju. Jānis redzēja, ka tur ir juku jukām saņemti gan desmitnieki, gan piecnieki. Kāds rublis atdalījās no visas tās bagātības un nokrita uz grīdas. Jānis pieliecās un pacēla.

- E, ko tur! dispečers to nevērīgi iebāza kabatā. Turies pie manis, tad tu nepazudīsi!

- Bet tad jau uz tirgus arī jāsēž?

Nu un tad? Tev nepatīk? Var sarunāt arī kādu tantiņu, lai iztirgo. Bet tas nav tas. Tirgus smaka pašam jāpaosta, tā jā!

Runājot bija tikts līdz pudeles beigām.

- Tagad mana kārta! Jānis sacīja, izliedams pudeli tukšu.

Uzliec vienu! dispečers sajutās omulīgi. Viņam vairs nekur nevajadzēja steigties. Veikals taču vaļā.

Jānis uzmeta žaketi un noskrēja lejā. „Jā!" viņš iedams domāja. „Šis vīrs naudu neskaita." Bet tomēr kaut kas nepatīkams mājoja šajā cilvēkā. Varbūt tas bija dispečera lielīgums, pārākuma sajūta vai tēvišķīgi pamācošais tonis, kad mācīja kā pareizi jādzīvo. Vai vienkārši blāvo acu pētījošais skatiens?

Vareni ātri esi atpakaļ! Nemaz nedabūju nogarlaikoties, dispečers sacīja, Jānim pēc brīža nākot.

- Rinda jau noskrējusi, pie gabalprecēm ātri iet. Tikai tagad, ienākot no lauka, viņš pamanīja, ka istaba kļuvusi zila no tabakas dūmiem.

Nu, pastāsti, kāpēc atnāci uz kolhozu? Es tevi visu laiku vēroju un nevaru saprast. No laukiem taču tu neesi?

- Kā lai pasaka, Jānis brīdi apklusa. Strādāju rūpnīcā, tur bija daudz tādu kā es.

- Sapratu. Institūts un pēc tam sēdi par simt divdesmit.

Ne gluži, savi pāris simtiņi iznāca, darbs arī kaulu nelauza, bet… vai viņš varēja svešam cilvēkam dažos vārdos izteikt, ko toreiz juta?

- Saēdies ar priekšniekiem? Arī tā gadās. Man tu droši vari teikt visu! dispečers nāca palīgā.

Atplēsis jaunu Elitas paciņu, izņēma cigareti un nolika paciņu Jānim priekšā. Uzsmēķē labu mantu, es jau to varu dabūt!

Nē, nesaēdos. Bet kaut kas tur pietrūka. Varbūt par daudz viss jau bija zināms, katru gadu viens un tas pats. Bet, ja viss jau iepriekš ir citu noteikts, tad tu jūties kā skrūvīte, kurai jāgriežas kā griež!

- Sagribējās teikšanas? dispečers iesmējās un, piemiedzis acis, palūkojās Jānī. Jeb stāsti man pekstiņus? Par tām skrūvītēm tu man I'oul/, tik un tā neticēšu! Tev vajag būt kaut kam vairāk aiz ādas, es iik.n nevaru saprast, kas.

Jānim kļuva savādi no izprašņāšanas. Ne par kādiem taustāmiem labumiem sev viņš nekad netika domājis.

Tur es biju viens no desmitiem, bet te, tomēr, galvenais speciālists. Šeit daudz kas ir atkarīgs no manis, pašam ir jādomā, kā likt galā.

Jā, tas jau ir kaut kas reālāks, dispečers sacīja, un Jānis nevarēja saprast, vai dispečers domā tāpat kā viņš vai iztulko pa nivam. Nu, lūk! Tev taču savas mašīnas nav? Nav. Bet vari braukt ai kolhoza. Nopirksi savu eļļas, benzīnu nav uz bodi jāskrien. Es i>mi tā domāju, ka tev galva stādā! dispečers uzlika Jānim roku uz pleca. Tā bija smaga un silta. Jānis juta, kā miesa zem rokas vienā mirklī kļūst mitra. . Neesmu par to domājis.

Dispečers pameta ar galvu.

- Viltnieks! Nav jau tev uzreiz man viss jāizstāsta. Bet salej vēl, tu man patīc! Muļķim nevajag būt! Atnāk tantiņa, zemīte jāapar. Nu, lu ātrāk traktoru nedod, lai izvelk piecīti! Vai traktoristam vienam liipelna? Un kad kas salūzt? Kas skraida? Tu! Cits lai pelna, bet tu tik •ikriet! Vai arī siens jāatved. Neatvedīs sālīs un pagalam. Ne velti •■aka diena gadu baro!

Dispečers bija iereibis un savā elementā.

- Uzminēju? Nu, lūk! Es tev teicu, turies pie manis! viņš ērti aimetās sēdeklī un pacēla pie lūpām smēķi. Dūmu mutulis uz brīdi ai/sedza pretī sēdošā seju. Šis nu bija apstrādāts. Kā piemājas lauciņš! Lai jau savāc tos tantiņu trinīšus un piecīšus, nav taču paša nauda. Ko tādam vieniniekam daudz vajag, neliels, bet noturīgs ienākums. Un, ja kāds skries sūdzēties, arī neko nekait. Kas to vēl var zināt, varbūt tas kādreiz noder.

Jānis sēdēja kā uz oglēm. Vai tiešām šādas lietas saimniecībā notiek? Dispečers, redzēdams viņu domīgu, paskatījās pulkstenī un i olās iešanai. Sēžoties mašīnā, vēl paskatījās uz augšu un atvadām pamāja ar roku. Mašīna norūcās un, aizķērusi ar riteni puķu dobi, nozuda aiz stūra.

V Smago darbu mehāniķis, jeb kā paklusām cilvēki to sauca kūšu mehāniķis, ar savu brigādi saimniekoja vecajā kalvē. Tā atradās pāri ceļam iepretim gaterim un bija vienīgā vieta, kuru Jānis vēl nebija pamatīgi izpētījis. Mehāniķis allaž izrādījās ļoti aizņemts un arī valdes sēdēs ne reizi neieradās laikā, un neviens nespēja tādu gadījumu pat atcerēties. Nē, viņš neienāca klusi un nokavējies necentās sarauties pēc iespējas mazāks. Viņš ieradās, skaļi aiztaisot durvis, it kā baidīdamies, ka balsu jūklī kāds viņu varētu arī nepamanīt. Viņš nāca ar kūts smaku un mēslainēm kājām. Kad ļaudis pagrieza galvas, viņš skaļi atvainojās. Ne par nokavēšanos, nē. Par to parasti atvainojās citi, tie, kuriem neizdevās paklusām nosēsties solā. Mehāniķis atvainojās pavisam citādi.

Atvainojiet, es tikko no kūts! viņš skaļi paziņoja, lai gan jau labu brīdi bija redzēts lokāmies pa sētu. Reiz kāda sieva, arī no kūts, kļūdījās un aizrādīja, lai taču vismaz noslauka kājas. Tad, vēl neapsēdies, mehāniķis nolasīja niknu lekciju par to, ka kādam jābrien arī pa mēsliem un visi nevar smaržot pēc Rīgas ceriņieml Kopš tā laika viņš vienmēr pirms apsēšanās pārlaida rindām niknu un pētījošu skatienu, it kā meklēdams, vai kāds kaut ko neteiks. Bet visi cieta klusu un viņš pamazām nomierinājās.

Patiesību sakot, šis vīrs, tāpat kā vecākais elektriķis, bija pakļauts Jānim. Bet uz mehāniķu sapulcēm viņš vispār nenāca, darbnīcās iegriezās maz, un šo vīru vairāk nācās redzēt garāmejot.

Vienīgi tad, kad vajadzēja parakstīt algas, tad gan viņš bija klāt ar visiem papīriem. Neviens par

mehāniķi Jānim nesūdzējās. Bet tas, ka viņš ir nesaticīgs, bija vispārzināms un tāpēc dzīvoja it kā atšķirtu dzīvi.

Jānis nogāja no asfalta un iebrida dubļos. Asfaltēts bija tikai sētsvidus, gar malām noklātas betona plāksnes, pa kurām brauca kāpurnieki, lai nebojātu asfaltu. Pārējā sētas daļā kājas stiga riteņu samaltos dubļos. Neliels varžu dīķis ar zaļu ūdeni atradās turpat pirms vecās kalves. Ja pasita nost ūdenslēcas, uzvirmoja varavīksnes krāsas. Nez vai tur kādu kurkstētāju vispār vairs varēja atrast.

Vecā kalve bija celta no akmeņiem, tikai ēkas stūri un logu ailes no ķieģeļiem. Vietām tie vīdēja koši sarkani. Zvirbuļi ziemā, neatrazdami granti, tos izknābāja pat ar dobumu. Ēka gan drīzāk atgādināja vecu ceļmalas krogu nekā kalvi, un tas nebūtu brīnums, jo blakus atradās ceļu krustojums. Šeit bija cauruļu un dažādu dzelžu valstība. Tie mētājās visur. Čuguna dzirdnes gar sienu pat nokrautas grēdā. Arī pie ārdurvīm /.emē iegrimis radiators. Kādreiz nolikts kāju slaucīšanai, tas jau gandrīz pazuda dubļos, vienīgi spožās ribas liecināja, ka to diendienā min cilvēku kājas.

Jānis pagrūda durvis. Tās žēli iečīkstējās, un priekšā pavērās liunša telpa. Likās, te laiks ir apstājies kopš brīža, kad vēl dobji dunēja hidrauliskais veseris un kvēloja ēze. Pat lielais urbis stāvēja turpat, vienīgi katrā iespējamā vietā atradās kas nolikts. Vai nu sarūsējis caurules gals, vai kāds cits dzelzis. Bet visvairāk izjaukti ventiļi. Tic atradās visur. Uz loga biezajā mūrī, uz laktas un pat ēzē. Šajā telpā neviens nestrādāja, tikai kaut kur dziļāk varēja dzirdēt balsis. Mušu noķēzīta spuldze, iekārta vītā vadā. likās pat nogurusi no veltajām pūlēm apgaismot postažu. „Te jau velns var kāju izlauzt!" Jānis nolamājās pie sevis, aizķerdamies aiz kāda nepamanīta caurules gala. Viņš pārgāja telpai līdz apkvēpušajam logam. Tam blakus atradās durvis, aiz kurām skanēja balsis. Jānis atvēra durvis un iegāja. Balsis mirklī aprāvās. Vīri laikam nevienu netika gaidījuši, vismaz Jāni ne.

- Kur tad priekšnieks? Jānis pārtrauca klusumu.

Aizbrauca pēc metināmā! atbildēja liels dūšīgs vīrs. Tas kādreiz arī strādāja rūpnīcā un izrādījās vienīgais, kuru Jānis pazina. Senāk rūpnīcā nodzēries, tas miera ostu atrada šeit.

- Kur tad ir metināmais? Jānis iejautājās klusumā. Vīri viens pēc otra manījās uz durvīm.

Vakar palika fermā, vēlu beidzām un neatvedām, Zigis, kuru Jānis pazina, vienīgais palika sēžot. Viņš ar nazi no gumijas loksnes grieza blīves. Gumijā stiepās zem atgrieztā asmens, un Zigis tam uzspļāva, lai vieglāk slīd.

-Jāsataisa, šodien vajadzēs. Bērzos mainīs ventili.

Kā jums ar tiem iet? Jānis zināja, ka tie pat jauni bez remonta nav derīgi, par ko liecināja izjauktās bagātība smēdē.

Grūti ir, bet no diviem vienu salasām, Zigis pieliecās, lai uzceltu uz galda ventili. Tam vidus bija izskrūvēts, un Zigis pielaikoja gumiju. Jānis to paņēma rokās. Sēžā rūsas izgrauzti robi, pārvelkot ar pirkstu, tos varēja just.

- Un tādus jūs liekat iekšā?

Zigis paraustīja plecus.

Labs būs! Ko lai dara, ja citādu nav? Pārmeklēju visu kaudzi! Ar jaunu gumiju kādu laiku ies.

Jānis mirkli pasvārstīja ventili rokās.

- Pagaidi, es to pēc brīža atnesīšu!

Viņam ejot ārā, kāds no vīriem rakņājās dzelžos, pārējie piesaulē smēķēja. Uzgājis augšas darbnīcās, Jānis brīdi pagaidīja, kamēr virpotājs nobeidz skaidu un palūdza gala kaltu.

- Ko tu ar to gribi darīt? virpotājs kaltu nelaida no rokām ārā.

- Jānoņem dažas skaidas uz lielās virpas.

-

Es labāk pats, man tas ir vienīgais! virpotājs izslēdza virpu. Viņi nogāja lejas angārā, kura malā atradās lielā virpa. To lietoja reti, neviens to nekopa. Kādreiz atvesta no pievienotās saimniecības, bet ar četriem žokļiem, tāpēc to neviens netaisījās vest lūžņos. Žokļi sākumā negribēja kustēties, bet Jānim tos izdevās iekustināt.

- Tu to gribi virpot? virpotājs neticīgi ieprasījās.

- Jānoņem pāris skaidas, lai robi pazūd.

- Nez, vai tur kas iznāks!

Iznāks, nav jau pirmā reize, Jānis ar atslēgu dažas reizes uzsita pa ventiļa malu, lai nemet.

Jānim atgriežoties ar izvirpoto ventili, mehāniķis pašreiz kāpa no kabīnes. Uzmetis skatienu ventilim, ieprasījās: - Vajag sataisīt?

Tas ir kārtībā! Jānis atbildēja, atdodams ventili Zigim. Sataisīt vajag tos tur! un viņš pameta ar galvu uz izjaukto ventiļu pusi.

Tagad vīri vairs nesmēķēja, bet kustējās visi. Viens nesa caurules galu, otrs skrūves, trešais kārtoja instrumentus. Valdīja neparasta rosība, taču Jānis pamanīja, ka pirmīt iekrauto caurules galu kāds cits patlaban nesa atpakaļ…

Ja jums ko vajag, sakiet ātri! mehāniķis atkal griezās pie Jāņa. Man ir maz laika, jāskrien novērst avārija.

- Kas tad nu? Man neviens neko nav teicis.

Tā jau ir! Kā kaut kas, tā zvana tikai man, un mēs skrienam! viņš pirmo reizi ierunājās daudzskaitlī. Neviens cits nekā nezina, viss uz maniem pleciem! Pakāpies uz mašīnas kāpnēm, pabāza būdā galvu.

Brauciet un apmainiet to izpuvušo gabalu! Un pie reizes ventili! Es pēc brīža būšu ar motociklu.

Mehāniķis veikli nolēca zemē, vadītājs aizcirta durvis. Mašīna sakustējās un, šļakstinot dubļus, aizbrauca.

Tagad mēs mirkli varam parunāt, mehāniķis sacīja, paskatīdamies pulkstenī. Kamēr viņi aizbrauks un pietaisīsies, es arī būšu klāt, un ar galvu pamāja uz motocikla pusi.

- Tas ir jūsējais?

Jā, braucu ar savu! Tā mums te iet. Telpu kārtīgu nav, pa dubļiem un mēsliem līdz kaklam!

Bet vai tad kāds to māk novērtēt?

- Vai tam darbam vajadzēja visu brigādi? Tur pietika ar pāris vīriem.

- Sadalīt? Kas tad notiks! Kā no acīm nost, tā vīri pudelē iekšā! Vai tad var kādam uzticēties?

Un kur ņems transportu, ja viena mašīna uz visiem?

Viņi iegāja kalvē. Spuldze joprojām dega, tikai tagad tās gaisma likās vēl nemanāmāka. Šķita, ka Iļjiča spuldzīte ir sakaunējusies no bezcerīgā uzdevuma padarīt telpu gaišu un tāpēc spīd tikai pienākuma pēc.

- Nevīžo nodzēst! mehāniķis pastiepa roku pie stenderes. Tā mēs te dzīvojam. Kad tad te ir?

Ne kur nolikties, nekā.

- Vai jums visi tie lūžņi ir vajadzīgi? Jānis pacēla salauztu zobratu. Sakraujiet ārā kaudzi, mēs aizvedīsim! Būs vismaz kur apgriezties.

Tā tikai liekas, ka nevajag! Šodien izsvied ārā, bet rīt meklē rokā! mehāniķis atklāja savu kredo. Cik daudz labu mantu jau ir aizvests lūžņos! Vai tad kāds skatās? Kad vajag plānu, tad ved, mehāniķis atrāva atvilni un izņēma Belomor paciņu.

Mūsu darbā citādus nevar. Rokas cauri vien netīras. Viņš smēķēja, dīvaini turot papirosu

stīvi izstieptos pirkstos, un tas izskatījās tā, it kā viņš smēķi būtu pirmo reizi paņēmis rokās un baidītos apdedzināties. Jānis nebija ieradis smēķēt papirosus, dūms šķita rūgts un kasīja kaklā.

Runā, ka jūs esat beidzis politehnisko? mehāniķis pēkšņi mainīja tematu. Jānis pamāja ar galvu. Sākumā, priekšsēdētājam viņu stādot ļaudīm priekšā, to pateica visiem.

Knābji jau uz leju! viņš priecīgi saka.

Es taču arī esmu tur mācījies! mehāniķis smaidot turpināja. tā ka mēs esam kolēģi! un lepni piebilda: Sāku mācīties, bet nepabeidzu. Nomira tēvs un nācās braukt atpakaļ uz laukiem pie mātes.

Drīz vien jau Jānis zināja visu mehāniķa dzīves gājumu. Viņam bija sieva un divi bērni.

Strādājis gan VEF, gan metalurgā. Kad mehāniķis beidza stāstīt, pusdienu laiks jau bija beidzies, un nuimniece varēja ieliet tikai atdzisušu zupu.

Pirms mehāniķis ierūcināja savu motociklu, Jānis noteica: Liec izārdīt ventiļus un sanest pie lejas virpas. Turpmāk tos mainīsim tikai pēc revīzijas un sēžas izvirpošanas. Arī jauniem. Citādus vari neuzskaitīt, tie netiks apmaksāti.

VI Kombaini stāv sakārtoti divās rindās, un motoru rūkoņā jaužams kas svinīgs. Rīt pirmā pļaujas diena. Izlases veidā kuls agros miežus. to saimniecībā nav daudz un arī sēti tikai pirmo gadu. Bet druvā i/ies astoņi kombaini, tie, kuri pārbaudīti zālājos. Diviem kombainiem braucējus sadabūja tikai pēdējā mirklī, tagad jāsteidz darīt ko var.

Rīts pienāca silts un saulains. Viss ir kārtībā, jāpagaida tik vien, lai rasa nokrīt. Sētsvidū ieripo gaziks, un izkāpj agronoms. Viņš ntgriezies no lauka un tur rokās dažas vārpas.

Knābji jau uz leju! viņš priecīgi saka, rādīdams vīriem vflrpas. -Tūlīt brauksim un varēsim kult! Ļaudis apstāj agronomu, burza vārpas saujā un tīra graudus. Liek Kun uz naga, gan zoba. Tos var kult!

Cik tad tu gribi iebirdināt? Jānis prasīja, ar nagu knibinādams grauda dzelteno čaumalu.

Savus trīsdesmit piecus centnerus! Kārlis lepni atbild.

Paauguši dikti vareni!

Kombaini rūc sētā, bet cilvēki, sastājušies gar malu, gaida kad nnronoms dos zīmi braukt. Kārlis paceļ roku un māj, kombaini norēcas, sakustas un kārtojas rindā. Izbraucot no sētas, nolīgojas ceļa

hedrēs, vēl brīdi ir redzami, līdz nozūd aiz meža stūra. Tikai rūkoņa vēl dzirdama un gaisā virmo saceltie putekli.

Pēc brīža pa to pašu ceļu aizbrauc graudu vedējas mašīnas. Jānim ir sarunāts ar agronomu, un viņš ielec tā mašīnā.

Sāksim tepat aiz meža, Kārlis saka. Tur ir visgatavākie un arī vistuvāk. Ja kas gadās, līdz darbnīcām nav tālu.

Par šo gadīšanos Jānis uztraucas visvairāk.

- Būda ar metināmo jau aizbrauca.

- Vai tad tas ir kārtībā?

Kāpēc ne? Šorīt darbnīcās metināja, speciāli sataisījām uz pļauju.

- Var jau būt.

Viņi apbrauc meža stūri. Tur, blakus grāvmalai, stāvēja atpalicis kombains. Jānis izlēca no mašīnas.

- Kas tev notika?

- Siksna pušu!

- Cita ir?

- Ir, ir! Uzliksim un brauksim! „Sākas!" Jānim karsts izskrēja cauri. Visas nesenās dienas gaisā valdīja dīvains nemiers, tagad to varēja sajust pat fiziski. Viņš bija atbildīgs, lai šī metāla kolonna strādātu, lai ne grauds nepaliktu uz lauka. Taču pārliecības nebija. Mācas tāds nemiers, ka pat kombaina apstāšanās, neparasts troksnis jau likās kā zīme, ka kaut kas ir noticis. Un bija skaidri zināms, ka tikai puse no kombainiem kuls līdz pēdējai vārpai, bet otra puse salūzīs kaut kur pa vidu.

Tā esot gājis katru gadu, un nekas netika izdarīts, lai neatkārtotos šogad. Vismaz tā teica Kārlis.

- Kāpēc? agronomam Jāņa jautājums šķita naivs.

- Nav iekšā! Tu esi piedalījies masu krosā?

Jānis neizpratnē pamāja ar galvu.

Nu, lūk! No starta visi metas uz priekšu. Bet tad jau kāds sāk atpalikt, iet soļos, atelšas.

Mēģina skriet atkal, līdz beidzot noiet malā. Te tāpat. Nav iekšā! Kārlis runāja tik pārliecinoši, ka Jānim nebija ko iebilst.

- Gan jau pats redzēsi, ja netici. Tev šī ir tikai pirmā pļauja, bet man pāri par trīsdesmit! Tā, lūk!

Ik pēc brīža kāds kombains apstājas un sāk signalizēt. Tūlīt viena no mašīnām, kas gaida ceļa malā, sakustas un piebrauc uzņemt graudus.

Pēkšņi viens kombains pakalnē noraustījās un apstājās. Līdz viņiem atlidoja ass troksnis.

- Pirmais! agronoms iesaucās. Paskatīsimies, kas tur noticis!

Viņi ielēca mašīnā un piebraukuši ieraudzīja bēdīgu skatu.

Kombaina liēderis bija ietriecies akmenī, tītavas salauztas, priekšējā sliede saliekta.

- Lai velns parauj tos akmeņus! kombainieris skaļi lamājās, viņiem izkāpjot no mašīnas.

- Vai tu neredzi, kur brauc? Kārlis kliedza pretī. Izgulēties varēji mājās, bet te ir jāskatās!

- Nāc pabrauc tu, ja tik gudrs esi! kombainieris cirta pretī. Akmens bija pelēks un šķautņains.

Tikai tagad, trieciena izceltu no /emes, varēja redzēt, cik tas ir liels. Visi sastājās ap salauzto hēderu, taustīja to, it kā tādējādi varētu ko līdzēt. Iestājās drūms klusums.

Jābrauc mājās! kombainieris nospļāvās un iemeta atslēgu kastē: Bet man gāja jau ceturtais bunkurs!

Ko tu padarīsi! Kārlis atkal noplātīja rokas. Likās, ka nekas vairs nav palicis pāri no

pirmītējā brašā vīra, pēc kura rokas mājiena kombaini izbrauca pļaujā. Tagad tas bija vecs, sašļucis vīrs lielos zābakos, pār kuru galiem ļengani karājās bikses.

Darbnīcās viņi pārbrauca tikai tumsā. Viens pēc otra sētā pārlīgoja arī kombaini. Vīri nosvīduši un noguruši izslēdza motorus, lāču mājās neviens nesteidzās. Viņi sagāja kopā un sprieda. Jānis piegāja pie katra un aprunājās. Gandrīz katram kaut kas bija noticis, bet ātri salabojams. Tie bija sīkumi, salīdzinot ar salauzto hēderu. Darbnīcas vīri pašreiz ņēmās ap to. Tie bija nozīmēti darbā pēc pusdienas, lai vajadzības gadījumā paliktu līdz vēlai naktij.

Būs labi! redzot Jāņa norūpējušos seju, sacīja Arvīds.

Mums šī nav pirmā reize, uzpīpēsim un turpināsim, un pieliecies, pavilka uz priekšu kabeli. Pa plaši atvērtajām angāra durvīm uz hēderi krita gaisma. Kamēr rīt nokritīs rasa un izbrauks uz lauka, mēs arī būsim kārtībā.

Viņš vēl pāris reizes ievilka dūmu, nomina smēķa galu un apmainīja turētājā elektrodu. Vēl brīdi pastāvējis, Jānis devās uz kalti. Pāri egļu galotnēm vēl jaudās sārta vakarblāzma, kombaini sētā izstaroja siltumu un likās kā dzīvi.

Pie kaltes spīdēja gaišums un skanēja troksnis. Priekštīrītāji strādāja ar pilnu jaudu.

Pieņemšanas bedre piegāzta pilna ar graudiem. Jānis pieliecās un paņēma tos saujā. Taču graudi nebija kā no rīta, cieti un smagi, bet gan kaut kādi dīvaini. Atliecot pirkst pēc saspiešanas saujā, graudi neizjuka, bet palika salipuši pikucī.

- Tīrā zaļbarība! sacīja sieviete, kura ar lāpstu dzina graudus lejāk pie priekštīrītāja.

Kur tāda zupa varēja rasties? Jānis pie sevis noteica. Arī no citas vietas pagrābtie graudi nebija labāki. Uz lauka taču bija sausi, stingri graudi!

Sieviete neko neatbildēja. Viņa basām kājām brida pa graudiem. Tie lipa pie pēdām un kājas šķita apautas graudu pazolēm. Blakus nospīdēja starmešu gaisma. Tur vēl divas mašīnas gaidīja uz izkraušanos. Pienāca šoferis un ieraudzīja graudu piku Jāņa rokas.

Kas tur ko brīnīties! viņš iesaucās, kaut Jānis neteica ne vārda. Vietām āboliņš izaudzis cauri miežiem, tur jau jākuļ dzīva sula! Knapi no bunkura var dabūt ārā!

Jānis nokāpa pie priekštīrītājiem. Tur viss bija kārtībā. Viens no vīriem laiku pa laikam katru apturēja un iztīrīja nezāles no velces caurulēm. Ventilatori nespēja tās nepārtraukti atsūkt.

Jānis iznāca no pieņemšanas punkta tumsā. Pāri ceļam eglēs šalca vējš, tumšās galotnes melnoja pret debesīm. Kaut kur pa labi pie uzbrauktuves, kur stāvēja neizkrautās mašīnas, atskanēja balsis. Ārpusē mašīnu dunoņa punktā nebija tik skaļa, toties aizgūdamies gaudoja ventilators.

Jānis gāja uz gaismu. Tur viens no šoferiem jau skaļā balsī sūdzējās, ka tik ilgi jāgaida.

Ieraudzījis nācēju, apklusa. Bet Jānim nozūdot tumsā, skaļā balss atskanēja no jauna Lejā pie darbnīcām spilgti uzliesmoja un dzisa metināšanas loks. Brīžiem tikai raustīga atblāzma liecināja, ka Arvīds pašreiz liek garu šuvi. Augšas darbnīcu logos Jānis pamanīja gaismu. Varbūt tur kāds strādāja, varbūt vienkārši bija aizmirsts izslēgt. Dažreiz tur uguns dega arī gaišā dienas laikā.

Jānis negribēja iet ātrāk mājās, iekams visi neatliekamie darbi nav padarīti, bet bija neērti maisīties vīriem pa kājām vai skatīties uz pirkstiem. Viņš pavēra darbnīcu durvis un iegāja. Taču arī sapulču telpa nebija tukša. Trīs vīri sēdēja pie galda. Agronoms un vēl divi, viens no tiem izrādījās Pēteris. Ā, galvenais! Kārlis iesaucās ieraudzījis nācēju. Nāc nu tu arī, atzīmē pirmo kūlumu! un pagriezās pret Pēteri. Ielej! un ar pasmakri norādīja uz glāzi, kura atradās starp uzkodām galda vidū.

Pēteris nedroši paskatījās, tad pacēlis aiz galda kājas noglabāto pudeli, ielēja. Kārlis, acīm redzot, tikko bija dzēris un tagad, sēkdams ar priekšzobiem, skrubināja gabaliņu sagrieztās skumbrijas ildas.

Tev arī šovakar nav miera? Kārlis, ticis galā ar ādu, ievaicājās. Jānis neatbildēja, tikai pamāja ar galvu. Nolicis ādu uz avīzes malas, Kārlis atraugājās. Jāņa smadzenēs uzplaiksnīja doma: „Ņemt vai neņemt?" Viņa darba laiks bija beidzies. Bet šis bija pļaujas laiks. Rīt jākuļ atkal. Viņš varēja atteikties, neņemt, neviens nespieda. Bet Jānis zināja, ka tikko viņš atteiksies un izies, vīri saskatīsies, bet agronoms, laizdams starp zobiem sīksto zivs ādu, atmetis ar roku, nošmakstinās taukainās lūpas un piebildīs: „Ko tur! Vēl nav apošņājies, bet jau lien regulēt!" Un zināja, ka šie vīri turpmāk izvairīsies no viņa un Kārlis nekad vairs neteiks: „Tas ir mūsējais!" Un tam vajadzēja notikt tieši šovakar, kad viņš pirmo reizi saimniecībā sajutās kā pašu cilvēks, viens no visiem grūtajā kulšanas laikā! Glāze bija pilna līdz malām un Pēteris to pabīdīja uz Jāņa pusi.

- Ieņem! Kārlis vēlreiz sacīja.

Un Jānis pacēla glāzi, juzdams saujā tās vēso šķautņainumu. Pirmo reizi mūžā paņemdams tik pilnu glāzi, Jānis juta, ka Kārlis neskatās, bet redz katru kustību. Pēteris raudzījās atklāti, pat nenolicis pudeli. Pacēlis glāzi pie lūpām, Jānis aizvēra acis un izdzēra.

- Tas uz pirmo pļauju! Kārlis pabīdīja tuvāk papīru ar sagriezto zivi. Un lai rīt visi atkal būtu uz lauka!

To es saprotu! Pēteris iesaucās, redzot Jāņa nolikto tukšo glāzi. Pastiepis roku, lai ielietu citiem, Pēteris ierunājās ātri bērdams vārdus: - Par kombainiem tu, priekšniek, neuztraucies! Ies kā pulksteņi! Ja tikai būs ko likt iekšā.

Avārijas dežūras būšot līdz vēlam vakaram, Jānis atbildēja. Divdesmit četru stundu laikā atvedīs kaut vai no Rīgas!

- Tad jau nav ko, ierunājās arī otrs vīrs, kurš visu šo laiku stāvēja klusu. Ja tik tā būs kā sola.

Jānim iekšā sāka silt. Vakariņas nebija ēstas un tagad vienīgā uzkoda tikai zivs un aplauzītais maizes gabals.

Vīri sāka runāt aizvien skaļāk un Jāni vairs neievēroja. Viņš klusēja un klausījās. Daudz ko no stāstītā nācās dzirdēt pirmo reizi mūžā, it sevišķi par pirmajiem kolhoza gadiem. Reizēs, kad kāds griezās pie Jāņa, viņš māja ar galvu, īsti nesaprazdams, kas būtu jāatbild, taču arī tas pilnīgi pietika, lai saruna neaizķeroties ritētu tālāk. Nākošā pudele jau nāca uz beigām. Runātāji vairs viens otrā neklausījās. Jānis piecēlās.

- Iešu paskatīties, kā iet ar hēderu, Arvīds palika metinot.

- Nāc atpakaļ! viņš dzirdēja Kārli sakām. Mums vēl ir!

Izejot no gaismas tumsā, Jānis pirmajā mirklī neko neredzēja, tikai lejā spoži zibsnījošo gaismu. Tā atspīdēja angāra skārdā un izrāva no tumsas melno durvju kvadrātu. Jānis aizvēra acis un brīdi pastāvēja. Lejā gaisma nodzisa, atskanēja vesera sitieni. Arvīds laikam mainīja šuvi. Vējš pieklusis, vakars bija lēns un silts. No tumsas iznira mašīnu kontūras. Viss te viņam tagad bija pazīstams pat naktī!

- Tu vēl te? Arvīds iejautājās, noņēmis masku. Gaisma no augšā piekārtās spuldzītes krita uz melno stāvu, un tās pievilināti dejā griezās naktstauriņi. Netālu sisināja sienāzis. Kāds velns tevi dzenā? Arvīds mainīja elektrodu turētājā. Redzi, kā citi kungi jau sen guļ!

-Nācu paskatīties, kā jums te iet.

Kas mums vainas! Pēc stundas man būs gatavs! Uzmetis vērīgu mirkli Jānim, Arvīds piebilda: Mēs jau te arī neguļam!

VII

Nākošajā dienā Jānis darbnīcās ieradās agrāk, taču Arvīds jau bija priekšā. Par viņu nenācās uztraukties. Retu reizi kāds ieradās agrāk par viņu. Agronoms? Tas vispār varēja neatnākt, pļauja turpinātos tik un tā. Galvenais bija Pēteris. Kas būs ar to?

Taču Kārlis nekur nebija pazudis. Dusmīgs, sasārtušu seju, ar bloknotu rokās tas staigāja pa dispečeriem. Pie sienas karājās izlikts katra kombainiera veikums.

Cik tad iekults? sasveicinājies Jānis iejautājās. Kārlis nikni nozibināja acis un atmeta ar roku.

- Eh! Puse paliek uz lauka! Un nekā nevar izdarīt, nevar dabūt no tās putras ārā! un izmetās pa durvīm. „Trīsdesmit pieci centneri!" Jānim skanēja ausīs agronoma lepnie vārdi. Bet, kad nožāvēs, būs atkal tās pašas parastās tonnas. Kad citas saimniecības iekūla rekordražas!

Kombainiem izbraucot uz lauka, Jānis devās līdz. Tā viņš jutās drošāk. Taču visvairāk uztrauca, ka vīri iesāks dzert. Ciema veikalā neko nedabūs, tur bija aizliegts tirgot. Bet cik te tālu līdz pilsētai?

Arī privātie lauciņi būs jānokuļ. Ja vajadzēs, vīri pudeli izraus kaut no elles, to Jānis zināja labi.

Pēteris turējās dūšīgi, neviens no kombainiem uz lauka sīkumu dēļ neapstājās. Taču nelaime pienāca no citas puses. Kombains pacēla kārtējo akmeni, un Jānim nācās izmantot rāciju. Viņš aizdrāzās uz dispečeriem. Ēterā sprakšķēja, skanēja svešas balsis un neko nevarēja saprast. Veltīgi izpūlējies, aizdrāzās uz Grobiņu pats.

Jānis atgriezās jau vēlā pēcpusdienā. Piebraucot iesāktais lauks jau bija nokults. Salūzušais kombains vientulīgi rēgojās lauka vidū. Blakus tam starp tukšajām pudelēm krāca Pēteris.

Nolūzis kā ecēšu tapa! šoferis sacīja papurinājis Pēteri. Taču tas tikai ņurdēja un gulēja tālāk.

- Saplīsis vairāk nekā kombains! Kur, diez, ir pats kombainieris?

Viņi izmeklējās un izsaucās visapkārt, taču nekur neviens nebija.

Kombainieris uzradās pēc laba laika vēlāk, jo krūmos bija riekstojis rudzu lazdās. Jau pa gabalu varēja dzirdēt viņa lamāšanos.

- Nav nekādas kārtības! kombainieris sauca, negaidot, lai kāds sāk ko prasīt.

- Sametināja? Kāpēc neliec kopā?

-Nupat jau tikai pabeidza. Kamēr atbrauca, trīs stundas pagāja.

- Kas par trīs stundām? Metinātājs ar agregātu bija uz lauka!

- Būt jau bija, tikai nevarēja pielaist, veci akumulatori.

Nu pienāca kārta brīnīties Jānim.

-Veci akumulatori? Nupat kā iedevu divus jaunus kombaina akumulatorus!

Tur bija tikai veci, kombainieris atbildēja. Pats apskatījos, un, ar zobiem pārkodis riekstu, lupināja jau piebriedušo kodolu. Dabūja vilkt uz darbnīcām, pielaist un tad vest atpakaļ.

- Un pa kuru laiku šis tā piesūcās? Kur dabūja dzeramo, nebija vērts jautāt. Tik un tā neteiks.

- Nebija ko darīt. Tikmēr lāpījās, kamēr nolūza. Te nu gulēja tas vīrs, kurš vēl vakar sita pie krūtīm: „Priekšniek, neuztraucies! Viss būs kārtībā!" Pēteris gulēdams brīžiem ievaidējās un nodrebēja. Viņš gulēja smagā dzērāja miegā.

Palīdzējuši kombainierim uzlikt transportieri, viņi aizbrauca uz darbnīcām. Vadītāju Jānis noķēra pēdējā brīdī, kad tas jau grasījās slēgt durvis un iet mājās.

- Kur tu liki akumulatorus? Jānis juta vēlēšanos nogrābt vīru pie apkakles un sapurināt tā, lai galva ar plato smaidu kratītos acu priekšā. Kur tu tos liki?

Akumulatorus? darbnīcu vadītājs izbrīnā ātri mirkšķināja acis.

Jā, tos pašus, kurus es ar tādām grūtībām sadabūju. Un kombaina vietā iedevu tev!

- Kāpēc tad man? darbnīcu vadītājs beidzot sajuta zemi apakš kājām. Es taču nemetinu! Un pat pacēla balsi.

- Klausies! Tu patiešām esi muļķis, jeb tikai izliecies?

Ko tu te bļausties! Izbraukājas visu dienu un tad bļauj! Man par virsstundām neviens nemaksā! Es eju mājās!

- Atbildi, kur tu liki akumulatorus?

-Nezinu, pazuduši. Ieliku metināmajā, bet no rīta bija pazuduši.

Kam tu viņus atdevi? Jāņa balss palika klusa. Viņš nākdams metināmo bija apskatījis.

Klemmes bija nosūbējušas, un neviens tās ilgu laiku nebija aizticis.

- Es? Kam man tie būtu jāatdod? Tev melnie nāk virsū, vai?

Vai nu tu, nelieti, rīt atgādāsi akumulatorus atpakaļ, vai arī pazudīsi no šejienes! Vai saprati?

- Kur tad es tos ņemšu?

- Tu saprati? Jānis vēlreiz atkārtoja un ļāva vadītājam iet. Tad noguris apsēdās, bet angārā vēl labu laiku varēja dzirdēt vadītāja skaļi balsi, kas sašutumā lamāja zagļus, kuri zog aci no pieres ārā.

Taču, ja Jānim kāds tagad pajautātu, kurš ir lielākais nelietis saimniecībā, tad bez kavēšanās dzirdētu nevis Pētera, bet gan vadītāja vārdu.

Tobrīd, kad Jānis iegāja augšas darbnīcās un Pēteris viņam piebīdīja tuvāk pilno glāzi, viņš domāja, kā šiem vīriem kļūt savējais. Bet vai tas līdzēja? Tagad Pēteris piedzēries, kombains gandrīz visu dienu nostāvējis dīkā. Un tad vēl šis nolādētais darbnīcu vadītājs ar I .'ka pauri! Akumulatori nebija ielikti, un tas nozīmēja, ka arī torīt viņi metināmo pielaida no otra. Jau toreiz! Un tas netika pārbaudīts, la bija vienota ķēde. Saimniecība ļaudīm laukus apstrādāja negribīgi, daudz kas no tehnikas stāvēja sētās. Tai vajadzēja rezerves daļas, kuras grūti nācās dabūt pat kolhozam. Tāpēc zaga. Arī šoreiz iikumulatori aizgāja garo ceļu un vadītājs zināja kur.

Kaut Jānis otrā dienā nejuta vajadzību lāpīties, gluži otrādi, •.ņabis šķita tik riebīgs, ka nevarēja virsū skatīties, tomēr visiem tā nebija. Vīriem drebēja rokas un mocīja nelaba dūša. Nebija labi brīnīties par tiem, kuri spēja turēt mazāk, vēl vairāk, stiprākajam nenācās pārmest vājākajam, bet gan atbildēt arī par to. Viņš gribēja kļūt savējais, bet nejau šādā ceļā!

Gribējās uzsmēķēt. Jānis iebāza roku kabatā. Tās bija saņurcītas un daļēji izbirušas.

Tomēr kas notiktu, ja viņš atteiktos? Vīri piedzeros tik un tā, varbūt pat vairāk. Taču viņš grib būt tīrs, nevainīgs. Ja būtu zināms, ka ar žūpošanas tikt galā, sievas viņu uz rokām nēsātu! Jānis pēkšņi apstājās. Darbnīcu vadītājs taču nebija ne piliena ņēmis mutē, bet vai sekas neradās vēl sliktākas?

Viņš maldījās, bet kas gan tas bija?

Jānis paskatījās pulkstenī. Bija jau vēls. Logā jaudās tumsa. Kombaini beiguši kult vai arī pašreiz beidz. Aizslēdzis skabūzi, devās augšā uz dispečeriem. Mašīnas pie to logiem bija nobrauktas no asfalta, un Jānis izbrīnā apstājās. Pašā dispečeru logu priekšā uz asfalta bija nobērta izplūdusi graudu kaudze. Pašreiz piebrauca vēl viena mašīna. Apgriezušies, atmuguriski piestūmās klāt un šoferis atrāva bortu.

Vai kalte saplīsusi? Jānis, nelabu juzdams, iejautājās. Jaunā kalte jau otro gadu stāvēja neuzstādīta, bet veco tikai ar pūlēm izdevās sakārtot.

Tur iet kā ellē, nespēj tikt galā, bet man vēl viens reiss jāiztaisa!

Jānis zināja, ka šonakt kombaini paliks uz lauka. Nebija jēgas dzīt tos šo gabalu šurp un turp.

Pieliecies, iebāza roku graudos. Tie bija sausi un silti.

- Bet, ja sāks līt?

- Nesāks, bet, ja vajadzēs, sardze kaut ko uzklās.

- Ko te var uzklāt? Un tā naktssardze, kurai bez Mušas tumsā pačurāt bail aiziet?

Nezinu! šoferis atmeta. Man lika te bērt un es beru! un ielēca mašīnas kabīnē. Man maksā par tonnām! Braukdams vēl uzkliedza caur nolaisto logu.

Jānis aizsteidzās uz kalti. Ieejot gaismas lokā, pavērās neparasts skats. Priekšsēdētājs un viena no agronomēm pašreiz lāpstoja graudus. No abiem priekštīrītājiem darbojās tikai viens. Mašīnas stāvēja rindā, bet šoferi sēdēja uz betona apmales un skatījās neparasto strādnieku darbā. Ieraudzījuši Jāni, sēdošie to saņēma ar līksmiem saucieniem.

Re, kur vēl viens palīgs ieradies! balsis skanēja cita cauri citai. Ķeries tik klāt!

- Kas noticis? Jānis jautāja priekšsēdētājam.

Noticis tas, ka vīri gulēja graudos nolūzuši. Brīnums, kā vēl nenotika nelaime!

Jānis novilka žaketi.

Dod man! viņš pastiepa roku pēc lāpstas, taču agronome nedeva.

Tu esi mehāniķis, ej labāk palaid to tur! un ar lāpstas kātu parādīja uz klusējošo priekštīrītāju.

Kas tam notika?

Droši vien nosprūda. Paskaties un palaid. Ar vienu mēs te galā netiksim. Viņa noliecās un sāka sparīgi lāpstot graudus. Jānis nokāpa aiz bunkura. Strādājošais priekštīrītājs piepūlē kratījās, otrs stāvēja mierīgs un kluss. Kur te varētu būt vaina? Jānis drudžaini domāja. Viņš saprata, ka priekštīrītājs noteikti ir jāpalaiž, bet viņš ne reizes nebija pie tāda strādājis. Jānis pārlaida skatienu agregāta mezgliem. Uz priekštīrītāja sāniem atradās shēma, to viņš ievēroja jau vakar. Pieliecies pustumsā sāka to pētīt, kad no augšas atskanēja agronomes balss: - Tas tur, tur lejā! un, pacēlusi lāpstu pāri bunkura malai, rādīja uz vainīgo vietu.

Tūlīt! Jānis atsaucās. Pagaidi mazliet! viņš taču nedrīkstēja izrādīt savu nezināšanu un tūlīt mesties tur, kur rādīja šī skuķe!

Bet vaina tiešām slēpās norādītajā vietā. Gliemezis, kas padeva nezāles un ušņu poga|as no priekštīrītāja, izrādījās tā nosprūdis, ka to pat nevarēja pagriezt ar rokām. Jānis plūca cieši saspiestās nezāles un centās pagriezt gliemezi atpakaļ. Ventilators kāri uzsūca gružus, bet gliemezis nepadevās.

Ik pa brīdim Jānis ar visu spēku ieķērās ritenī, līdz beidzot tas izkustējās. Nebija brīnums, ka priekštīrītāju pameta neieslēgtu, gliemezim sākot griezties, krekls lipa pie Jāņa muguras.

- Neslēdz visu uzreiz! atkal atskanēja agronomes balss. Jānis l>.it nemanīja, ka tiek novērots.

Agronome stāvēja, ar elkoņiem iespiedusies pret barjeras malu. Uztvērusi Jāņa skatienu, viņa atkal lesmējusies nozuda. „Spīgana tāda! Sasējusi matus zem lakatiņa un tad komandē!" Iilnis gribēja dusmoties, taču nespēja. Tomēr, ķeneris! Laikam nav pirmo reizi. Viņš juta pateicību, ka bija pareizi pateikts priekšā.

Jānis nospieda slēdzi. Tīrītājs atdzīvojās, sāka drebēt. Pēc brīža ieslēdzot elevatoru, graudi sāka plūst norijā.

Kārtībā! viņš sauca, pakāpies pa bunkura malai pieslietajām kāpnītēm. Pašreiz viena no mašīnām izbēra graudus un priekšsēdētājs ar agronomi palīdzēja birt ar lāpstu.

- Izslēdz palaikam, lai neņem klāt, priekšsēdētājs, pagriezies sacīja. Citādi nepagūst nosūkt un sprūst.

Jānis nokāpa atpakaļ. Labība tiešām bija ļoti netīra, taču šoreiz vismaz nelipa. Bet, lai kā viņš sekoja tīrītāja darbam, tas tomēr sprūda. Ik pa laikam nācās griezt gliemezi ar visu spēku vai arī kāpt augšā uz ļodzīgās mašīnas un, ieķeroties ķīļsiksnā, griezt nekustīgo elevatoru. Šeit no augšas, kā gailim stāvot uz laktas, labi varēja icdzēt, ko bunkurā dara agronome. Tā smiedamās pustumsā spīdināja /obus un, nekautrēdamās Jāņa skatiena, lāpstoja graudus. Priekšsēdētājs nelikās neko

redzot. Ķeneris priekšsēdētājs! Jānis nodomāja. Viņš nebija gaidījis, ka tas pats ņems rokās lāpstu un strādās līdzi. Jānis paskatījās pulkstenī, rādīja pāri pusnaktij. No nemitīgās laušanās ar mašīnu smeldza plaukstas. Gaisā nošalca graudu sauja.

Ei! Neaizraujies! Laiks beigt! atskanēja agronomes balss.

Paliksi viens pats!

Jānis izslēdza tīrītāju un devās augšā. Tur pārējie jau ģērbās. Munkurā vairs vīdēja tikai nieks.

- Tie līdz rītam nesadegs! priekšsēdētājs sacīja. Paldies, ka palīdzējāt!

-Nav par ko! Tāds jau mūsu darbs ir gādāt par maizīti.

Es tevi varu paraut līdz mājām, priekšsēdētājs Jāni pirmo reizi uzrunāja uz tu, jeb vai iesi pie meitenēm?

Jānis pasmaidīja. Šai pie meitenēm viņš pat lāgā vārdu nezināja. Nupat nozūdot tumsā, viņa droši vien teikto bija dzirdējusi jo atskanēja smiekli un soļu dipoņa. „Pēc tāda vakara ar lāpstu rokās!" Jānis pameta tumsā skatienu, bet tur neko nevarēja redzēt.

Kādu gabalu var! viņš atbildēja priekšsēdētājam. Kamēr iznāk pa ceļam.

IX Pēc dažām dienām savilkās lietus. Vīri izbrauca no darbnīcām, bet uz lauka netika. Rudenīgi smagi mākoņi zemu skrēja virs egļu galotnēm, ik pa brīdim nošļācot aukstu šļāci. Vārpas no zeltainām kļuva pelēkas un smagi liecās lejup.

No rīta, ejot pāri pagalmam, Jānim sametās jocīgi. Vēsajā gaisā no dispečeru logu priekšā sabērtās graudu kaudzes cēlās balti garaiņi. Dega graudi. Bet tie taču bija jaunā šķirne, no kuras katru sauju vajadzēja sēklai!

Kad lietus pierima un graudus pārlāpstoja, tie vietām jau bija sapelējuši balti.

- Labi, ka vēl lopiem derēs! vīri sprieda, vērodami sabojāto labību. Agronoms stāvēja blakus kaudzei un vaimanāja: Re, kā ir! Kalte nespēj ņemt pretī un nu viss ir pagalam!

Kāpēc kalte nestrādā divās maiņās? Kāpēc no sausiem graudiem iznāca zaļbarība? Jānis vaicāja, noklausījies Kārļa tirādi.

- Kur tad ņems cilvēkus, kas tur strādās?

Kur ņēma, kad dzērājus pārcēla uz lauku brigādi? Kad tie apdzērās, mēs nostrādājām pāri pusnaktij un nevienu kravu vairs sētā neizgāza!

- Kurš tad gribēs pa naktīm strādāt?

- Bet mums bija jāgrib? Tad nevaimanā, ka graudi iet postā!

Bet agronoms tikai ierasti atmeta ar roku.

X Akumulatori atradās drīz vien. Darbnīcu vadītājs Jānim nāca pretī plati smaidīdams.

- Rokā ir! Man te viens prasīja akumulatorus, izrādījās šis veco vietā paņēmis jaunos.

Jānis neklausījās turpmākos runas plūdus. Sadegušie graudi, dīkā nostāvējušais kombains, sūrstošās rokas pēc graudu nakts. Un smaidīgais vīrs, viens no tiem, kuru dēļ tā notika.

- Es viņam… darbnīcu vadītājs joprojām neatlaidās, bet Jānis neļāva nobeigt. Viņam derdzās

dzirdētais un paša bezspēcība.

Aizejot pie vecākiem, tēvs ik reizi nolika priekšā rajona laikrakstu.

- Jūs taču nemaz vairs neejiet uz priekšu! un bakstīja ar pirkstu skaitļos. Citas saimniecības kaut procentu, bet nokuļ!

- Mums pamanās sapūdēt pat savākto!

- Triekt tādus ratā! tēvs bija kategorisks. Jānis kratīja galvu.

Un citur tādi der? Domā, cilvēki strādāt nemāk? Viens kuļ tonnas, otrs ved kravas, trešais strādā stundas un par to maksā. Bet kam maksā par graudiem klētī?

- Kas tad liedz to nokārtot?

Jānis nemierīgi sagrozījās krēslā. Tas bija tāpat kā darbnīcās. „Vislabākie ir slinkie," viņš atcerējās kaut kur dzirdēto. „Tie slinkuma dēļ vienmēr izdomā, kā darbu padarīt vieglāk un ātrāk!" Ja tiešām katram izsniegtu lapiņu ar paveiktā darba uzskaiti un apmaksātu tikai to, tad vīri, gribot nopelnīt, paši meklētu darbu. Ja lauku brigādē maksātu par graudiem klētī, tie pie dispečeru logiem nesadegtu. Bet tagad pietiek izbraukt no darbnīcām, lai vadītājs nozustu uz otru pusi. Tāpēc jauno metodi nekādi nav iespējams ieviest, tā neinteresē nevienu citu, jo liks vairāk strādāt. Un remonti velkas, vīri pļēguro pa stūriem, bet skriet un ošņāt nebija Jāņa dabā. Viens no skatiem atmiņā iespiedās uz mūžu. Paslēpies darbnīcu stūrī, Pēteris mēģināja pielikt lūpām Taizeļa pudeli, taču nekādi nevarēja. Nometies ceļos, viņš iespieda abas rokas stūrī un lieca pudeli, kamēr stiprinātais vīns nokļuva ari mutē. Vīri, notiekošo vērodami, smīnēja. Taču Pēteris citādi nevarēja. Bet smīnētāji bija tie paši, kuri ar viņu stiķēja un pat pienesa klāt!

Lietus novilkās veselu nedēļu.

.starp kokiem pavīdēja pamestas mājas ar ielūzušu jumtu, vientuļš stikls vēl spīdēja logā…

Vai nevajag likt kāpurķēdes? Jānis jautāja agronomam. Kārlis tagad staigāja drūms. Labību vajadzēja pļaut masveidā, bet uz lauka nevarēja tikt! Cerētā raža gāja bojā acu priekšā.

- Es ar vīriem runāju, neviens negrib. Ar tām taču neiet tik ātri kā uz riteņiem.

- Bet citās saimniecībās liek! Pats braucot apskatījos!

Tomēr vīri nebija pierunājami. Viņi laboja plīsumus un vēroja debesis. Tajās brīžiem paspīdēja

saule, uz mirkli apzeltīdama apkārni stariem, un tad pazuda atkal. Taču kādurīt mākoņi izgaisa, kļuva silts un šķita, ka drūmās nedēļas dienas nemaz nav bijušas.

XI Pauguros mazi lauciņi, līdz pašam mežam cieši krūmos ieskauti, kas plešas kalnu kraujās. Ieleju purviņos starp vilku vālītēm un zaļajām ūdenslēcām zili atspīd vēl neaizaugusī ūdens acs. Traktoru izvandīti ceļi un nezālēs ieaugušas māju drupas. Pamestajos dārzos Ābeles spīdina bagāto ražu. Tāds bija Buļļu gals, un tas devās visgrūtāk.

Jānis kratījās pašizgāzējā un brīžiem atsitās ar galvu pret kabīnes griestiem. Pie stūres sēdēja dispečera dēls, kuram gāja prakses laiks. Viņi jau labu laiku kratījās izdangātā ceļa bedrēs. Pāris reizes iemaldījās nepareizos ceļgalos. Beidzot ceļš kļuva labāks, un viņi jau nopriecājās, ka izkļuvuši malā. Gar ceļu parādījās izlauzīti ceriņi, dubļi beidzās, vienādi noaugusī zālīte sedza kādreizējo ceļa vietu. Maura kumelītes sazēlušas tik kupli, ka gribējās tajās atlaisties un atpūsties no trakā brauciena.

Taču pēc mirkļa starp kokiem pavīdēja pamestas mājas ar ielūzušu jumtu, vientuļš stikls vēl spīdēja logā. Viņi apgrieza mašīnu un izkāpa. Aiz mājas kuplajās nātrēs ieaugušie lāņogu krūmi, kvēloja ogu pilni. Kājām pieminuši nātres, viņi saujām plūca ogas un bēra mutē.

Tikuši uz pareizā ceļa, viņi atkal kratījās bedrēs.

Vajadzēja braukt no otras puses, tur ceļš droši vien labāks, Guntis sacīja. Viņam gāja labāk nekā Jānim, vismaz varēja turēties pie stūres. Dziļajās bedrēs ūdens atspīdēja tīrs, tātad mašīnas šeit sen nebija braukušas.

Mašīna iestiga šķietami nevainīgā vietā. Motors rēca un varēja just, kā riteņi sāk slīdēt. Guntis pārslēdza ātrumu, taču jau par vēlu. Riteņi kūla sarkano mālu, bet mašīna palika uz vietas.

Tā, klāt esam! Guntis iesaucās un sāka smieties. Notikušais viņam bija tikai jautrs piedzīvojums. Atvēris durvis, Jānis pārlēca peļķei. Mašīna sēdēja uz tilta.

Jāpako apakšā, citādi ārā netiksim! Guntis sacīja. Viņi lauza alkšņus, taču tie nelīdzēja.

Riteņi samala zarus, bet mašīna palika uz vietas. Pēc laika sameklēja un sanesa akmeņus. Mašīna nodrebēja un sakustējās. Guntis brauca, kamēr izkļuva sausākā vietā un Jānis varēja iekāpt.

Kārlis gulēja koka ēnā un grauza ābolu.

- No kurienes tad tu? viņš brīnījās, redzot Jāni izkāpjam. Vai tad pa to pusi arī var tikt cauri?

- Ar mokām tikām, Jānis apsēdās blakus. Zālē nobērta spīdēja vesela ābolu kaudze.

- Uzkod, tepat dārzā salasīju.

Viņi atradās pašā kraujas malā. Labi varēja redzēt pāri purvam iebraukto ceļu. Vīri izvandītajā zemē bija sametuši dēļu galus, pat veselas durvis un krūmus, bet ar visu to bez traktora cauri netika.

Jaunais aizbrauca mājās, liks kāpurķēdes, Kārlis sacīja, kad Jānis pārskaitīja pļaujošos kombainus.

- Kā tad tā? Kamēr lija, nelika. Nu saule ripo pa zemes virsu un liks!

- Jāizpļauj lejas, tur ar riteņiem netiek cauri.

- Atkal pāris dienas kombains pagalam!

Taču Kārlis bija atklāts.

- Vīri negrib likt. Kuram ir ķēdes, tam jābrauc pa slīkšņām, bet tur biruma nav!

- Bet kā tad jaunais?

Kārlis paraustīja plecus.

- Tā vīri nolēma. Viņš taču vēl neko nesaprot!

Jaunais bija tas pats pļāvējs, kuram toreiz graudi palika vārpās. Viņš kūla pirmo gadu un turēja vecajiem līdzi. Bet tagad tik vienkārši tika nobīdīts malā. Lai nemaisās!

- Ja viņš to dabūs zināt?

- Nedari muļķības! Gribi salaist ragos? Kārlis jau nožēloja, ka pateica Jānim.

- Viņu šmauc, bet viņš domā, ka palīdz!

Kādam taču tās lejas arī ir jāizpļauj! Kārlis paskaidroja. Un nerunā par godīgumu! Mēs vismaz nekuļam un nerakstām uz vienu, l .i to dara citur. Gan jau viņš pagūs dabūt arī pirmās vietas.

- Es domāju, ka tagad jau visiem vajadzētu likt, Jānis atbildēja.

Paskaties, kā mākoņi skrien! Vēl kādu šļācienu, un ar riteņiem vairs neies.

Visi cer uz to labāko. To jau vīri paši jūt, kad jāliek. Spiest eilvēkus pret pašu gribu, tur nekas labs nevar sanākt.

Labās dienas arī šoreiz nevilkās ilgi. Atkal sāka līt, un jaunais ar kapurķēdēm vairs nepaguva atgriezties Buļļu galā. Zemās vietas tā arī palika neizpļautas.

Kad lietus pierima, Edžus, saimniecības labākais kombainieris, iebrauca sētā, ķēdes žvadzinādams. Viņš slikto laiku nebija velti zaudējis.

Nerunā par Edžu! Kārlis sacīja Jānim. Vienreiz vēl vecajās darbnīcās vīri sadomāja viņu piešmaukt. Sabrauca kombainus cieši klāt, Edžus klāt netiek. Domā, kurš pirmais izbrauca? Taču jau Edžus! Viņš nolika savu tā, ka pārējie nevarēja tikt ārā, kamēr nesaremontēja viņam, un Edžus lepni aizlīgoja pa priekšu!

Kamēr vīri stiga un lamājās, Edžus visiem aizgāja tālu priekšā. Arf jaunais turējās. Pārējie lika kāpurķēdes bez kādas audzināšanas. I aču labais laiks negaidīja, un vēl divas saimniecības aizgāja viņiem priekšā. Satiekot Jāni, Kārlis par kombainiem centās nerunāt, pats staigādams melnāks par zemi. Labību aizvien vairāk sagāza veldrē. Vietām likās, ka milzu veltnis tai būtu pārripojis pāri, atlikušo paveica lietus. Vārpas, sagūlušas mālā, sāka dīgt. Ražība lēni, bet tad aizvien straujāk, slīdēja uz leju.

XII Tiklīdz laukos novāca salmus, sākās rudens aršana. Jānis tagad bieži brauca uz Grobiņu.

Sagādnieks ar savu mašīnu veda graudus. Loka mašīna ne katrreiz varēja līdzēt. Kulšanas tempi kļuva aizvien lēnāki. Viens pēc otra kombaini pārbrauca mājās. Beigu beigās palika tikai tie četri, kurus agronoms noskaitīja, sākot pļauju. Un vēl jaunais.

Dispečerstundās Jānis nesekmīgi cīnījās par kombainieriem. Tiem vajadzēja kombainus iztīrīt, nomazgāt un nolikt vietā. Taču neviens par to negribēja ne dzirdēt.

Visi kartupeļos! priekšsēdētājs norīkoja. Likās, viņš nemaz nedzird Jāņa balsi. Taviem dzelžiem nekas nenotiks, ja nomazgās vēlāk! Šeit nelīdzēja nekāda atsaukšanās uz noteikumiem un skaidro saprātu. „Vispirms jādomā par ražu!" Šis teiciens aizstāja visu, arī to, ka vīri vairākas dienas vēl nogulšņāja pa darbnīcām, neko tā arī nepadarot. Tomēr pa šo laiku kartupeļu vākšana pamazām uzņēma tempu. Tur, kur vēl nesen atradās graudu kaudze, tagad izauga kartupeļu kalns. Šķirošanas punkts strādāja cik jaudas.

Brauca arī talcinieki. Satuntuļojušies vecās drēbēs, zābakos, ar groziem un spaiņiem, no rītiem viņi ieradās ar saimniecības autobusu. Pienākot vakaram, viens otrs tajā nespēja tikt atpakaļ. Sāka braukt arī pilsētnieki. Tie strādāja par desmito tiesu un brauca gadu no gada. Vakaros Rūdis svēra

viņu guvumu un blakus svariem izauga atlasīto kartupeļu kaudze. Sievas lamājās, taču no rīta bija klāt atkal.

XIII Jānim tagad visvairāk raizes sagādāja arāji. Braucot mājās no Grobiņas, viņš katrreiz nobrauca tiem garām, jo akmeņos lūza lemeši. Arī korpusi tika aplauzti virs katras normas.

Pēc kārtējās rajona mēroga sapulces, ieejot noliktavā, viņam par lielu prieku izrakstīja korpusus.

Viens no arkliem jau otro dienu ara ar trim korpusiem, taču loka mašīnas atvestais nederēja nebija pareizā garuma. Tāpēc, braucot mājās, viņš laicīgi nogriezās no šosejas, kur aiz meža sākās saimniecības lauki. Stirpās savāktie salmi vietām no dzelteniem jau bija kļuvuši pelēki. Cauri rugājiem spilgti zaļš zēla izkaisīto graudu zelmenis. Piebraucot arājiem, tie no sešiem bija atlikuši tikai trīs.

Kur tad pārējie? Saplīsa vai? Jānis uzprasīja, kad traktori viens pēc otra piebraucot lauka galā apstājās.

- Tos agronoms aizsūtīja uz otru galu!

- Uz meliorācijas objektu! viņam paskaidroja.

Vīri aizsmēķēja. Laiks, kā jau ierasts, pieturējās ļoti mainīgs. I'nšreiz mākoņi pašķīrās un parādījās saule, spoži atmirdzot meža dzeltenajās lapās.

- Jau īsts rudens! Jānis skaļi noteica. Tikai tagad, redzot savā priekšā apvērsto rugaini, viņš tā pa īstam apjēdza teikto vārdu īsto nozīmi. Cik nesen viņi te kūla, cik nesen vēl te viļņoja labība, bet tagad tikai vietām kādā vagā ieķērusies nenovākta salmu grīste. Lauks bija kļuvis krāsains. Tur kur lemesis ieķēris dziļāk, spīdēja uzvērstais sarkanums.

Re, Andrej, kur tev korpusi! Jānis izdzirdēja balsi no mašīnas. Vīri zināja, ka viņš nekad neatbrauc tukšā, tāpēc viens bija n/.kāps augšā. Pašā laikā! Svied tik zemē! Andrejs atsaucās. Nu mēs dzīvosim!

Atstāj tos pārējos arī, vīri sacīja. Gan noderēs. Veco māju pamatu vietās vienmēr kāds nolūzt.

- Bet šis taču arī ir meliorēts lauks! Jānis iesaucās. Kad noliktavās pateicu, ka aram nieliorētā laukā, solīja vairs neko nedot. I aukam jābūt tīram!

- Kas tad tos pamatus novāca? Tur velns kāju var izlauzt, bet mums ir jāar!

Pārējie vēl smēķēja, kad Andrejs sāka ņemties ar arklu. „Cenšas!" Jānis nodomāja. Laiks palika aizvien sliktāks, taču vīri rāvās līdz pēdējai iespējai.

- Norma šodien būs? Jānis vaicāja, iemīdāms cigaretes galu zemē.

- Nez vai, ik uz brīdi jāmaina lemeši. Andrejs arī no paša rīta ar trim korpusiem.

Jānis pārlaida skatu neuzartajai lauka daļai. Un vēl no kulšanas laikiem atcerējās, cik ir hektāru.

Kaut tikai noturētos simt piecdesmitnieki! Kaut tikai dažas dieniņas. Tad atlikušo varētu piebeigt ar kāpurniekiem vien. Bet lielie traktori deva aizvien mazāk. Brīnumi tur nebija, traktori grima, vilka viens otru ārā. Ja vienam kas notika, arī otram uz lauka vairs nebija ko darīt. Pēc brīža tas nogrimtu, un tad vēl nāktos traucēt kāpurniekus. Tad viena salauztā vietā stāvēja trīs…

Salauzto korpusu vīri iesvieda automašīnā ar visu vērstuvi.

- Plāna kā papīrs! Andrejs atmeta ar roku. Ved, lai darbnīcās pārmetina.

Andrejs bija pensionārs, sauss izšuvis vecītis, grumbainu seju. Traktors viņam vienmēr bija kārtībā, un Jānis atcerējās vīrus spriežot, ko gan viņš vēl plēšoties? Bērni sen izauguši un aizgājuši uz

pilsētu. Andrejs gan plēsās tikai tad, kad saimniecībai gāja grūti laiki. Kā tagad rudens aršanā. Viņa sieva sargāja darbnīcas un mīlēja iedzert. Stāstīja, ka Andrejs visu naudu atdodot sievai, tā to iedzina pudelē, bet Andrejs staigāja nosmērētā vatenī, izļurušiem zābakiem kājās. Sieva nupat bija nodzērusies tā, ka nācās atbrīvot no darba. Tagad viņa sēdēja mājās, nedarīja neko, bet dzēra vēl vairāk. Andrejs kļuva vēl melnāks un grumbaināks. Naudas pašam nebija, bet iedzert gribējās tāpat kā sievai. Taču tā atrada risinājumu, Andreju cieši uzmanot. Ja Andrejs dzers, kas tad pelnīs?

Izbraucot uz šosejas, no zemes ceļa labu gabalu stiepās dubļi. Tos asfaltam bija uznesuši traktoru riteņi. Jānim esot vēl pusceļā, viņš ieraudzīja visus trīs bēdubrāļus braucam lauka malā.

Jānis piebremzēja, un arī traktori apstājās.

- Kārtībā! pirmais traktorists izlēca no kabīnes, kura motoram strādājot trīcēja un klabēja un līdzi tai drebēja arī uz starmeša pakārtais sabuktētais spainis. Jānis sekoja traktoristam pie arkla.

Divi korpusi izrādījās nolauzti un ar visām vērstuvēm nolikti uz arkla.

- Kā tas tev gadījās?

Kā gadījās? traktorists izbrīnā pārjautāja. Atstājuši zemē ozola celmu ar visām saknēm! Es jau tā braucu uzmanīgi, bet nekā, aizķērās un abi nost!

Jānis piegāja nākošajam.

Man sajūgs čupā! tas atbildēja. Labi, ja tikšu līdz darbnīcām.

- Un tev? viņš jautāja trešajam, kurš arī izkāpis no kabīnes, pienāca klāt.

- Man nekas, bet ko es tur viens darīšu? Ja nogrims, kas izvilks?

- Cik jūs aparāt?

- Ko tur apars! Kamēr šito gabalu nobraucām un tajās dangās jau neko nevar paart. Tik vien bija kā vilkām viens otru. Tur to sajūgu arī sasvi lināju. Šajā brīdī Jānis saprata, ka visi viņa aprēķini par rudens aršanas nobeigšanu laikā ir nogrimuši meliorācijas objekta dubļos. Un vai tagad vispār pagūs apart? Viņš labi atcerējās lauku ar ozolu, par kuru runāja traktorists. Acu priekšā atausa simtgadīgais ozols. Bez žuburainā milzeņa lauku vairs nevarēja pazīt. Gadu simtiem tas auga nevienam netraucēdams, bet tagad gulēja ar traktoriem ievilkts blakus gravā. Kam tas maisīja, kam bija kāds labums no koka bezjēdzīgās nāves? Turpat blakus ozolam pletās ūdens lāma, kura ar visu jauno drenāžu neizžuva pat vasarā un kurā stiga arāji. Tur tāpat nekas neaugs! Varbūt ozols pēc krišanas vēl ar savām saknēm atriebās saviem slepkavām, kuriem tikai vārdos šī zeme bija svēta. Ja zeme ir svēta, tad svētam ir jābūt visam, ko tā uz sevis ir audzējusi!

- Kas jums lika tur art? Jānis jautāja, jau zinādams atbildi.

- Agronoms. No rīta atskrēja kā sadedzis bobītī un aizsūtīja.

- Nu viņš man dabūs! Tagad, kad no svara katrs hektārs! Jānis ielēca mašīnā un aizdrāzās uz centru. Priekšsēdētājs runājās dispečeros.

- Priekšsēdētāj! Jānis pat nedzirdēja aiz muguras ar troksni aizkrītošās durvis. Cilvēku balsis apklusa, visi pagrieza galvas.

Viens traktors galīgi beigts, otram arkls vicē. Trīs traktori šodien nav aparuši ne hektāru! Un tas viss melioratoru dēļ! Tiem mums lauks jānodod sagatavots sējai. Kas agronomam devis tiesības tur dzīt mūsu traktorus un noraut aršanu?

Priekšsēdētājam seja kļuva sarkana. ,,Beidzot taču būs kārtība!" Jānim iešāvās prātā. Šitā nokaut tehniku!

Taču priekšsēdētājs pateica pavisam ko citu.

- Nebāz savu degunu, kur nevajag! Priekš tam tu esi mehāniķis un gādā, lai traktori ietu!

- Kā? Es esmu atbildīgs, lai zeme ir aparta! Bet kas to apars, ja cits maisīsies pa vidu un bez

jēgas lauzīs tehniku?

Priekšsēdētājs piecēlās. Lūk, kur ir tas garais deguns, tic neaplauztie radziņi!

Es te tagad komandēju, ne tu! Kad komandēsi pats, tad varēsi darīt kā gribi, bet pagaidām noteicējs esmu es! un pagriezies turpināja pārtraukto sarunu ar dispečeri.

Jānis palika kā ar ūdeni apliets. Pārlaidis skatienu ļaudīm, redzēja kā viens otrs slēpj smīnu saujā. Te viņam vairs nebija ko darīt. Jānis apgriezās un izgāja ārā. „Dabūji, ko gribēji!" viņš sevi nolamāja. Atradies pasaules lāpītājs! Bet nē! Saruna vēl nebija nobeigta. Galu galā šoreiz viņš bija atbildīgais, un nevienam tīšu prātu neļaus postīt tik grūti paveikto!

Atbraukušie traktori stāvēja pie lejas darbnīcām. Arkls vairs nebija izlabojams, neviens nevarēja iztaisnot vicē sagriezto rāmi. Otrs arkls arī izrādījās cietis, bet to Arvīds apņēmās salabot, kamēr remontēs traktoru. Otrajam iedos jau salaboto arklu. Tiesa, tas pazudīs no remontu atskaites, bet tas ir sīkums, zeme jāapar. Taču, ja rīt dzīs atkal, nevienam viņš to neatļaus. Ne priekšsēdētājam, ne agronomam!

Skabūzī bija vēss. Palika aizvien tumšāks. Loga augšdaļā, kuru neaizsedza angāra skārda mugura, peldēja pelēki mākoņi. Lietus lāses iebungojās rūtīs. Darba laiks sen kā beidzies, bet Jānis joprojām vēl sēdēja. Kāds pavēra durvis. Jānis pagrieza galvu. Arvīds stāvēja, paliecies durvju spraugā.

Iedod uzpīpēt! viņš sacīja, ienākdams skabūzī. Mans sagādnieks vēl nav no pilsētas mājās.

Smēķē! Jānis izvilka cigaretes un, nolicis uz galda, pastūma tuvāk. Līdz šim Arvīds vēl ne reizi nebija tā ienācis. Vai nu vienam palika garlaicīgi, jeb tiešām gribēja uzsmēķēt?

Arvīds saspieda paciņu un melniem pirkstiem izņēmis cigareti, savirpināja. Klusējot pagrabināja sērkociņus, aizsmēķēja. Pagrieza krēslu ar atzveltni uz priekšu, apsēdās un uzmetās uz tās ar krūtīm. Varēja just, ka Arvīds ir iereibis.

Tu, priekšniek, nepārdzīvo! Pie mums cauri vien tā iet, Arvīds sacīja, un Jānis saprata, ka viņš visu zina. Jānis uzmeta ašu skatienu.

- Tu neņem galvā, ka es esmu iešāvis! Nu jau darbs ir beidzies, bet es ņemos ar to arklu. Es tikai tā drusciņ uzmetu, lai štīmis nenokrīt!

Vai tiešām šis cilvēks būtu sapratis, kā Jānis pašreiz jūtas un tāpēc ienācis aprunāties?

Es to agronomu varētu uz mēnesi uzšaut! Jānis ierunājās. Sašutums spieda kādam izteikt sakrājušos vārdus.

- Tur nebūs agronoms vainīgs! Arvīds ievilka dziļu dūmu.

- Kas tad?

Gan jau kāds augstāk! Arvīda pirksti bija nosmērējuši arī cigareti. Viņš brīdi paklusēja kā apsvērdams, teikt vai klusēt.

- Melioratori ir mūsu šefi, jāpalīdz. Šiem deg plāni un prēmijas, objekts jānodod. Nu, un tad mēs palīdzam un viņi nodod!

- Tādu ar celmiem un akmeņiem? Un pēc tam mēs gadu gadiem mokāmies?

Kāds nu ir, tādu nodod! Arvīds piecēlās. Saburzīja izdegušo cigareti pirkstos. Tu jau tūlīt mājās neskriesi? Es tūlīt, tikai paskatīšos! un izgāja pa durvīm. Pēc brīža metinātājs atgriezās.

- Kārtībā! Arvīds noteica un atkal apsēdās. Viņi sapīpēja.

Man vēl drusku jāpasilda un jāpataisno, tad pāris šuves un darīts! viņš ērtāk iesēdās krēslā, atkal uzmezdamies ar krūtīm atzveltnei.

Es te esmu jau divdesmit gadus. Esmu pieredzējis sešus priekšsēdētājus, un skaitīdams pielieca resnos pirkstus. Šis ir septītais. Brangi gan turas. Bet cik ilgi? Nemāk vairs ar cilvēkiem

sadzīvot. Kādreiz, ja vajadzēja ko, atnāca, nolika cēneri uz galda un Arvīds strādāja. Nebaidījās ar vīriem glāzi izdzert. Bet tagad? Kuņģis esot čupā! Arvīds greizi nosmīnēja. Ja nevar pats, kas liedz otram uzlikt? Es esot dzērājs! Jā, es iedzeru, bet kurš dzīvo tepat blakus? Kuru ceļ nakts vidū augšā?

Un nekad vēl es neesmu atteicis! Tagad pat, vai es nevarēju mierīgi gulēt mājās? Rīt arī ir diena, strādātu kā pienākas, priekš tam ir darba laiks. Bet nē, redzi, es dauzos pa nakti, bet esmu slikts!

Arvīds apklusa. Jānis juta, ka arī Arvīdu kaut kas dziļi apvaino. „Neesi jau slikts, neesi!" gribējās mierināt, bet vārdi palika neizteikti.

- Es tev rīt par to arklu lielu paldies pateikšu!

Tu, jā! Bet tas murmulis darbnīcu vadītājs? Viņš man pagājušo mēnesi procentus noņēma!

Par ko? Es esot dzēris! Ja vajag, varu arī nestrādāt! Varu iet mājās un iedzert tur. Saņemtu visus procentus! Ja nevis tu, bet viņš lūgtu, nudien, es te nebūtu!

Kāds pavēra durvis un parāvās atpakaļ, bet Arvīds nācēju jau gaidīja: - Nāc tik iekšā! Darba laiks ir beidzies, un mēs varam darīt ko gribam!

Ienāca viens no traktoristiem. Paskatījies uz Jāni, sekoja Arvīda rokas vēzienam un pienāca galdam.

Tas ir savs puika! nevarēja saprast, par kuru tas teikts, taču tad Arvīds ierakās sainī, ko traktorists bija atnesis.

- Rādi redzēt, ka tev tur ir?

Tur izrādījās kukulis maizes un konservu kārbas, bet no vateņa apakšas vīrs izvilka pudeli.

Jānim viss palika skaidrs. Un ne tādēļ, ka gribētos noslīcināt bēdas, vai tādēļ, ka tas nebūtu citur kur izdarīt, bet vienkārši tāpēc, ka vīri atnāca atklāti un neko sev neprasot, Jānis pastiepa roku atvērtās atvilktnes dziļumā.

Neej nekur, Arvīd! viņš sacīja rakņādamies papīros. Glāzītei tepat kaut kur vajag būt!

Tā atradās pašā atvilktnes galā, vēl no iepriekšējā mehāniķa laikiem. Viņi dzēra, piekozdami salauzto maizi un ar naža galu ņemdami brētliņas tomātu mērcē. Pēc izdzeršanas pielēja glāzi un pastūma nākošajam. Beidzoties pirmajai pudelei, uzradās otrā. Bet Arvīds visu laiku stāstīja. Kā gājis pirmajos gados, kā cēluši darbnīcas, kā strādājuši vecajās. Daudz kas no tā, par ko Jānis lauzīja galvu, tagad kļuva skaidrs. Cilvēki, ar kuriem nu jau bija nostrādāts kopā vairākus mēnešus, ieguva citādu vērtējumu.

Nobeidza viņi ar dziesmu. Arvīds aicināja Jāni sev līdzi uz mājām. Viņš dzīvoja turpat aiz darbnīcām.

- Nāc! Ietaisīsim vēl vienu pie manis, lai mādziņa pilna! viņš ceļa galā mudināja Jāni. Taču Jānis atteicās. Jau iedams pa šoseju, varēja dzirdēt, kā sieva sagaidīja Arvīdu pie lieveņa.

Maita tāds! Vai tā tu cūkām draņķi ielēji? spalgā balss skanēja nakts klusumā, bet Arvīds par atbildi kaut ko skaidri murmināja, ne uz pusi tik braši kā pirmīt darbnīcās.

XIV Nākošajā valdes sēdē izskatīja rudens aršanas gaitu saimniecībā. Atbrauca arī rajona pārstāvis.

Jānis sēdēja savā ierastajā vietā sānos. No turienes vienlīdz labi varēja redzēt gan galdu, gan pārējos.

Pirmais runāja agronoms. Par sliktajiem laika apstākļiem, akmeņiem, cilvēku trūkumu. Sakarā ar apstākļu pasliktināšanos arājiem noteica jaunu, paaugstinātu apmaksu.

Tā tas ir katru gadu, apspriešanas laikā Jānis dzirdēja runājam rindu aizmugurē. Kad dubļi līdz kaklam, tad sāk maksāt!

Arī Jānim deva vārdu. Viņš piecēlās un izņēma piezīmju grāmatiņu. Tur bija sarakstīti visi traktori, cik dienas kurš strādājis un veikums pa dienām.

- Mums ir palikuši neuzarti divi simti hektāri, bet pašreiz vairs ar tikai četri kāpurnieki un divi lieljaudas. Tie dienā vairs nespēj normu i/pildīt, laiks paliek aizvien sliktāks. Kārlis klausīdamies piekrītoši māja ar noliekto galvu Jāņa vārdu ritmā. Bet zeme varēja būt jau aparta. Organizējot rudens aršanu, mēs esam pielaiduši vairākas kļūdas. Vajadzēja iesaistīt visus lieljaudas traktorus, arī kāpurnieku remonts mums neiet kā varētu. Jānis atvilka elpu, bet Kārlis partrauca šūpoties.

Kas jums traucē kāpurnieku remontu? rajona pārstāvis ieprasījās. Rezerves daļas, trūkst cilvēku?

Rezerves daļas ir atvestas, Jānis atbildēja. Bet cilvēks, kurš vislabāk māk remontēt kāpurniekus, tiek nozīmēts citos darbos.

Zāles klusums pēc šiem vārdiem pajuka. Atkal, tāpat kā pirmīt apspriežot samaksu, atskanēja balsis.

- Kāpēc near ar emtēzēl kāds sauca no pēdējā sola. Citur ar, ka šņakst vien!

Biedri, ievērosim kārtību! dispečers pielēca kājās un apklusināja runātājus. Vispirms uzstājas viens, pēc tam kas gribēs varēs izteikties. Viņš pagriezās pret rajona pārstāvi: Semjons, kurš mums remontē kāpurniekus, divas dienas tika nozīmēts vilkt mašīnas pie kūtīm. Vai tad tādēļ kavējas rudens aršana? un neizpratnē paskatījās apkārt, gaidīdams piekrītošu atbildi no sēdošajiem. Bet simts piecdesmitniekus varēja iesaistīt aršanā, būtu brigāde, neviens viņus nekur citur neliktu,un apsēdās.

- Nevis divas dienas, bet divas nedēļas! Jānis joprojām stāvēja un, pacēlis blociņu, nosauca dienas, kurās Semjons remontēja.

Tajās dienās es Semjonam liku tikai aizskriet, izvilkt un tūlīt būt atpakaļ! dispečers sauca no vietas. Tādēļ taču varēja remontēt! Bet nav jau kas organizē!

- Tāpēc, ka tas aizskriet nozīmē ar kāpurnieku aizbraukt desmit kilometrus līdz Eglīšu fermai un atbraukt atpakaļ! Un tas viss tikai tādēļ, ka vasarā tajās bedrēs nav vīžots iebērt daži vezumi grants! Jums tas ir aizskriet, bet man neuzarti hektāri!

Vajadzēja teikt, ka viņš ir neaizvietojams, būtu sūtījuši citu! dispečers sauca atkal, nemaz neievērodams pirmītējo aicinājumu ļaut izteikties. Rajona pārstāvis pacēla roku.

Biedri! viņš sacīja pieceldamies kājās. Es skatos, ka jums te vienkārši trūkst kārtība!

Remonta laikā ne man, ne kādam citam nav tiesības noraut cilvēku no darbnīcām, tas viss kavē tagad galveno rudens aršanu. Bet jums taču nekur ne deg, ne plūst! Taisni otrādi, jums deg rudens aršana, tas, no kā atkarīga nākošā gada raža. Ne velti tautā saka tikko artā zemē arī vārpa čagana. Ja jau jūs tik tiešām nevariet tās bedres laicīgi aizbērt, nolieciet traktoru pie kūts, lai kopēji paši izvelk. Sargs taču jums tur ir? viņš pagriezās pret priekšsēdētāju. Tas piekrītoši pamāja ar galvu.

Nu, lūk! Bet dzīt katru dienu to gabalu kāpurnieku, tas nav prāta darbs!

Nu, jā! priekšsēdētājs piekrita. To visu taču tik viegli var nokārtot, vajag tik izvirzīt jautājumu. Citādi jūs tur nevariet saprasties, bet cieš saimniecība! un uzmetis ašu skatienu Jānim, pagriezās pret rajona pārstāvi. Mēs sacīto ņemsim vērā!

Taču Jānis turpināja stāvēt. Viņš saprata, ka priekšsēdētājs ir devis mājienu, ka saruna ir izsmelta. Visu pagājušo nedēļu nācās cīnīties Semjona dēļ, bet tagad iznāca tā, ka viņš pats vainīgs.

Nav izvirzījis jautājumu un viss!

Reizē ar to, ka šis traktors near, mēs esam zaudējuši ceturto daļu no neuzartā. Un cik sestdienu un svētdienu ir arts? Tikai vienu. Iemesls tiek minēts sliktie laika apstākļi, lai gan piemājas dārziņos ara. It kā to nevarētu pie reizes, kad ar blakus saimniecībai. Šis darbs netiek organizēts, tāpēc to dara kolhoznieki paši ar pudeli rokās.

- Privātajiem arī jāuzar! kāds atkal sauca no aizmugures. Vai tad tiem nevajag?

Vajag! Un tieši tāpēc! Jānis atbildēja. Mums ir četri trīskorpusu arkli, riteņnieki var skriet pa visu saimniecību un pēc kārtas, nevis kā tagad. Vispirms tiem, kuri vairāk maksā. Un pēc pirmās pudeles tālāk netiek!

Labi, par to citreiz! dispečers metās starpā. Tur jūs varat vienoties ar agronomu un nokārtot! un enerģiski vicinājās ar roku. Zeme ir jāapar un viss!

Lai to izdarītu, Jānis neklausīja rokas mājienam, es gribu pateikt, ka ļoti traucē sliktie meliorācijas objekti. Nodotajos laukos vien nolauzām trīs korpusus māju pamatos. Jaunajā laukā viens traktors nokauts un arkls pagalam. Bet, ja artu melioratori paši, tad vis neatstātu ne celmus, ne akmeņus! tikai tagad, pateicis visu kas sakrājies uz sirds, Jānis apsēdās. Šoreiz no zāles neviens neko nesauca, tikai balsu dūkoņa kā vēja pūsma pārskrēja sēdošo rindām. „Lūk, kā!" priekšsēdētājs ciešāk sakoda žokļus. Divas reizes saruna jau tika izbeigta, bet nē!

Spītīgs! Un, pagriezies pret rajona (mi slāvi, izmocīdams smaidu, teica: Redziet, melioratori mums ir leti. Mēs noslēdzām ar viņiem līgumu, tāpēc līdzam apart. Bet viņi |mi to mums maksā! un priekšsēdētājs, kurš pirmos vārdus izrunāja klusi, tagad, pieminot līgumu atkal sajuta drošību. Jā, mēs palīdzam uzart! viņa balss kļuva skaļa un vārdi krita smagi. Bet uņi mums palīdz ar krānu, rezerves daļām, materiāliem! un Ieskatījās uz Jāni. "Būtu atnācis, kad neviena nav, visu apskaidrotu. I iii agronoms arī muļķis, iedzina tur, kur tik tiešām nevarēja art!" I'iiekšsēdētājs piecēlās.

Biedri! pielikdams kopsaucēju viņš skaļi teica. Mums ir labi sasniegumi un konkrēti arī rudens aršanā. Ja mēs piespiedīsimies un noorganizēsim darbus tā, lai tie ritētu raiti, un, paskatījies uz lltni, pasmaidīja, tad ar visiem sliktajiem laika apstākļiem uparsimies ātrāk nekā pagājušajā gadā.

Protams, mums vēl ir li likumi, tagad priekšsēdētājs griezās tieši pie zāles. Bet nekļūdās |;ui tikai tas, kurš neko nedara! Šķita, ka zālei pārskrien atvieglojuma nopūta. Mums vēl ir daudz neizmantotu rezervju, liksim tās lietā! Pagriezies pret rajona pārstāvi, viņš paklanījās: Atļaujiet man visu mūsu vārdā pateikt jums paldies par piedalīšanos sapulcē un apsolīt, ka atlikušo mēs paveiksim ātri un labā kvalitātē! Zālē noskanēja šķidri aplausi un līdz ar to sapulce beidzās.

Visi izbira darbnīcās. Vīri taustījās gar kabatām, meklējot smēķus, lai gan šeit smēķēt bija stingri aizliegts. Tagad to neviens vairs neatcerējās. Cilvēki apstāja Jāni, katrs gribēja ko pateikt. Arī dispečers ar agronomu pienāca un piedāvāja uzsmēķēt.

- Tā viš iet! Kārlis nogurušā balsī sacīja. Ko tur var darīt!

- Ja kas, nāc un prasi! dispečers pamācīja, bāzdams cigaretes kabatā. Viņš nesaprata Jāni. Cik sen, kā tika izdarīts tā, kā toreiz norunāja. Aizsūtīja tantiņas ar aršanu pie Jāņa, bet viņš atlika tām saņurcīto trinīti atpakaļ saujā pat tad, ja iebāza pa kluso kabatā. Ko tad viņš gribēja? Ja cilvēks neņem naudu, ko tam dod, tad kaut kas vairs nav kārtībā. Ar tādu jāsāk uzmanīties!

Jānis pats sev likās smieklīgs. Viņš, ienācējs pilsētnieks, gribēja mācīt lauciniekus kā dzīvot! Uz visu, ko viņš domāja, kā dēļ naktīs bezmiegā vārtījās, varēja atbildēt ar pāris nevērīgi izmestiem vārdiem. Kurš tad nezināja, ka zemē nedrīkst atstāt celmus un akmeņus? Zināja, bet atstāja. Kam no tā kāds labums? Un tad viņš atcerējās Arvīdu. Tik tiešām, lauks nodots, prēmijas sadalītas! Tāpēc viņš sarieba visiem. Dispečers arī dabūja, bet tomēr neapvainojās. Bet ko tad viņš īsti pateica? Ka traktors salūza, arkls vicē? Nu un tad? Cik nav lūzuši un cik vēl nelūzīs! Tur tiešām varēja pasmaidīt!

Taču notikušais patiesībā nebija vis nolauzts korpuss vai saplīsis traktors. Patiesība bija Sašas vārdi, kad atliecies no arkla, viss zemēs un nosmērējies līdz nepazīšanai tas kliedza Jānim tieši sejā: Kas mēs esam par tādiem muļķiem, ka citi rullē pa šoseju un saņem vairāk, bet mēs vārtāmies dubļos kā nosodīti! Cilvēks, kurš visu mūžu aris zemi, tagad to nosauc par dubļiem un aršanu par sodu!

Bet varbūt viss bija daudz vienkāršāk? Viņš uzstājās, bija gan kritika, gan paškritika. Runāja, cilvēki klausījās, vērodami pulksteni. Pēc tam, protams, var arī sapīpēt. Nekas taču netika pateikts tāds, kas izsistu no ierastā ritma, kas liktu darboties. Nekas nemainīsies, ir tikai runāts. Ar to starpību, ka radies jauns runātājs. Un tas ir viņš Jānis.

Tovakar Jānis atkal ilgi nevarēja aizmigt. Viņa domās valdes sēde turpinājās. Daudz kas agrāk likās sarežģīts, tagad atrisinājās pavisam viegli un gluži citādāk, nekā agrāk bija iedomājies.

Saimniecība strādāja ar zaudējumiem. Bet, lai kaut ko ieņemtu par graudiem, vajadzēja iekult vismaz divdesmit centnerus no hektāra. Šogad iekūla sešpadsmit. Nokaltējot palika vēl mazāk.

Sarēķinot kopā zudumus lūzumu, neizdarību un citu vainu dēļ, tomēr iznāca krietna raža. Kas jādara, lai visu ražu dabūtu klētī? Neviens taču tīšu prātu graudus zemē nekaisīja! Katrs darīja, kas pienākas.

Arājā ara un ecēja, sējējs sēja, kombainieris kūla. Taču graudi klētī nebija! Kaut kur slēpās vaina.

Tikai kur? Kļūdīties varēja pavisam vienkārši. Edžus izrādījās iekūlis par visiem vairāk un jau kurto gadu. Arī Jānis viņam tika spiedis roku. Ielika rajona avīzē, iedeva dārgu dāvanu. Bet trakākais izrādījās tas, ka tieši Edža ņemtajā spailē pēc tam uzdīga visvairāk zaļo asnu. Sākumā Jānis tam negribēja ticēt, taču skaidri atcerējās vairākas vietas, kurās Edžus kūla. Tur visur zēla spilgti zaļš asnu klājums, biezāks nekā sējā! Kārlis atzina uzreiz: Nūjā, viņš ir kūlis par ātru! Ātrums deva Edžum bunkuru skaitu un viņu laida labākajos laukos! Viņš gan iekūla vairāk par visiem, bet vairāk arī izbārstīja. Un kāpēc ne, ja par to spiež roku un maksā?

Jānis pagriezās uz muguras un salika rokas aiz galvas. No loga ļiluda vēsums. Vējš gaudoja un dzinās katrā šķirbā tā, ka pat aizkari kustējās. Ārā trakoja Baltijas rudens vētra.

Priekšsēdētājs toreiz skaidri un gaiši pateica: „Edžus ir viens no labākajiem rajonā!" Protams, saimniecībai izkārtni vajadzēja. Bet, ja labie bija tādi, kādi gan bija sliktie? Kaut gan… Apkopju meistars laistīja eļļas, grēkoja ar dokumentiem, bet, kad pārsēdās uz degvielas vedēja, pārbrauca no lauka to traktoros neielējis.

Es tiem degvielu nedošu! viņš bija kategorisks.

Paskaties, ko viņi dara! Viss lauks balts no kartupeļiem, bet viņi tos disko kopā!

Jānim aizbraucot, traktori klusēja nobraukti laika malā. Iraktoristi sēdēja un smēķēdami greizi smīnēja. Lietus pieblīvētais lauks blāvi spīdēja, bet kartupeļi te laikam nemaz nebija lasīti. Tic gulēja uz lauka lietus noskaloti, cits saulē jau zaļš, cits pirmajās salnās mīksts palicis. Jānis dažus pacēla.

Zemē palika gluds nospiedums, bet smagais bumbulis vēss iegūla plaukstā. Bet tur, kur laukam pāri gājuši diski, kartupeļi bija sagriezti šķēlītēs…

Ko var darīt? agronoms noplātīja rokas. Tāds talcinieks labāk ar papēdi kartupeli iemin dziļāk zemē, nevis paceļ!

Arī Jānis kādreiz no rūpnīcas brauca kartupeļu talkās. Mugura neierasti lokoties, neganti sāpēja.

Beigās viens otrs no lasītājiem vairs pacēla tikai pašus lielākos un arī tad, ja tas nokrita tieši priekšā.

Met šķārdītājs negaidīja. Tas tikai brauca un brauca, melni izārdītajai zemei gulstoties pāri nenovāktajai ražai.

Lauku nolasīja mednieki. Viņiem vajadzēja ziemai zvēriem. Bet vainīgo nebija.

Lai arī cik tas likās neticami, vienas bažas Jānim tomēr izrādījās veltīgas. Kaut laiks neuzlabojās nemaz, bet gan kļuva aizvien rudenīgāks, pēc nedēļas Kārlis, berzēdams rokas, teica: Nu, galvenais, gatavo kabatu prēmijai! aizsmakusī balss trīcēja sen nedzirdētā sajūsmā.

- Kas tad nu? Par ko prēmija? Jānis neizpratnē atvaicāja.

- Zemīte taču aparta! Šodien pēdējie hektāri un viss!

- Ko? Uzpūt elpu! Tik agri no rīta jau ķēmā? Jeb vēl no vakara turas?

Pats pēdējais no lielajiem rudens darbiem bija padarīts…

Paskaties pats! Kārlis rādīja nosmulēto blociņu. Visi lauki aparti, simts piecdesmitnieki brauc mājās un kāpurnieki arī vakarā beigs!

Tiešām pēc Kārļa datiem izstrāde uz vienu traktoru pēdējā nedēļā krasi pieauga.

Tu nemānies? Jānis, drošības labad, pārprasīja. Tāda i/.strāde nav bijusi pat pašā labākajā laikā!

- Lūk, ko var, ja grib! Ja ar cilvēkiem māk apieties!

Smaidīja arī priekšsēdētājs. Priecīgi bija visi. Pats pēdējais no lielajiem rudens darbiem bija padarīts un ātrāk nekā iepriekšējos ļļados. Jānis nesāka izprašņāt. Šajā priecīgajā noskaņā jebkuras Šaubas būtu nevietā, it sevišķi pašam esot atbildīgajam par aršanu, l āču pa īstam viņš noticēja tikai nākošajā dienā, kad tēvs atvēra rajona laikrakstu. Rudens aršanu viņi bija beiguši kā piektie rajonā.

Kur jums šādā laikā izdevās tik varens izrāviens? tēvs brīnījās vēl vairāk nekā vakar Jānis.

Tagad viņš atplauka smaidā.

- Uzliec par to labāk vienu pudeli! Jānis smiedamies atbildēja.

Tev taču rezervē ir?

Tēvs pārsteigumā neticīgi pavērās pretī. Nekad vēl Jānis viņam neko tādu nebija prasījis.

- Nu, ir taču?

- Ir gan, bet vai tev vajag?

Tad nē jel! Bet saproti, arī arājiem kaut kas ir rezervē. Tam gadījumam, kad paliek slikts laiks un sāk vairāk maksāt!

XV Pēc lielās skriešanas Jānim beidzot iestājās vieglāki brīži. Pirmajās dienās likās, ka nav ko darīt. Sāka strādāt jaunais sagādnieks. Tas izrādījās izdarīgs un tagad uz Grobiņu nācās braukt retāk, galvenokārt uz rajona sapulcēm. Agrāk braucis garajos reisos, sabeidzis muguru, sagādnieks tagad gribēja padzīvot vieglākas dienas. Pāris gadus vecāks par Jāni, bet pēc izskata nenosakāmā vecumā, viņš no rītiem ieradās skabūzī. Roka nedaudz pacēla pelēko ūtīti, galva veikli izlīda no apakšas un nostājās tai blakus.

- Vispatiesākā cieņa! smaids atplauka sagādnieka sejā, un viņš bija ieradies.

Miers nevilkās ilgi. Jau pēc pāris dienām Jāni pārņēma satraukums. Ar katru miesas audu varēja just, ka klusums ir mānīgs. Kaut kur kaut kam vajadzēja notikt, kaut kas atkal tika palaists garām. To Jānis tagad zināja pēc pieredzes. Tāds miers šajā darbu jūklī nedrīkstēja būt!

Pēc lielajiem vasaras darbiem vīri drūzmējās darbnīcās. Ko remontēt bija daudz. Gan augšas darbnīcas, gan lejas angārs ar tehniku piedzīts pilnīgi. Kombainieri ārā lamādamies ņēmās gar kombainiem. Kā toreiz nolikti, tā visu laiku netīrīti nostāvējuši. Pelavās palikušie graudi kupli sazēluši. Vīri sēkdami plūca ārā savēlušos velēnu, notašķīdamies ar duļķainu žurgu un lamāja visus pēc kārtas. Sala rokas. Rītos peļķes pārklājās ar pirmo plāno ledus kārtiņu.

Pēc jaunās kārtības katram vīram, kurš strādāja remontā, tagad tika izrakstīts darba uzdevums.

Vakarā tajā atzīmēja padarīto un ieskaitītās stundas. Darbnīcu vadītājs staroja sajūsmā. Smaidā spīdinādams lielos zobus, viņš stundām cilāja baltos papīrīšus gan salikdams kaudzītēs, gan izkārtodams rindās.

- Tā nav nekāda joka lieta! vadītājs palika nopietns. Kārtībai jābūt!

Jānim darba pietika. Viņu apstiprināja par inventarizācijas komisijas priekšnieku un grāmatvedībā nācās iepazīties ar inventāra kartītēm. Tikai tagad pa īstam kļuva redzams, cik daudz un dažāda tehnika atrodas saimniecībā. Arī tādi agregāti, kuri pat nebija redzēti un neviens nezināja kur tie atrodas.

- Te viss ir rakstīts! grāmatvede nolika Jānim priekšā vākus ar sarakstiem. Te ir pagājušā gada inventarizācija un redzams, par ko katrs atbild.

Lai kļūtu skaidrāks, Jānis priekš sevis sastādīja apkopojošus sarakstus par tehnikas pirkšanas un norakstīšanas gadiem. Skaitļi kļuva taustāmāki. Pirkts pa gadiem bija dažādi. Gan pa vienam agregātam, gan vairākiem reizē. Akmeņainajā augsnē tehnika nolietojās ātri. Tikai arkli vien skaitījās astoņpadsmit, bet jau tagad no tiem trīs ar locītiem rāmjiem, kurus nevarēja iztaisnot. Nākošgad uzreiz jānoraksta seši bez cerībām, ka tie kalpos ilgāk. Tašu šogad pasūtīti bija tikai divi un viens no tiem jau saņemts. „Jā, nav nekas spīdošs!" Jānis iesaucās. Atradās arī pāris vienādi numuri, nemaz jau nerunājot par markām un nosaukumiem. < irāmatvede par to ļoti uztraucās.

Nav jau neviena, kurš kaut ko zinātu! viņa nervozi cilāja lapu iii Jāņa svītrojumiem un labojumiem. Cik reižu nav tā pienāk iiiķins, bet mēs neko nezinām. Ne kas tehniku ir pieņēmis, ne kura nibildībā tā atrodas.

Ir valdes lēmums, ka tehniku pieņem laukuma pārzinis, i/ņemot to, kas nāk kūtīm. To pieņem smago darbu mehāniķis.

- Es jau viņiem esmu teikusi, bet vai tad viņi klausa?

Jānis pacēla klausuli un uzgrieza dispečeru numuru. Taču tur ļiflrzini nevarēja atrast.

Es viņu sameklēšu, pagriezdamies pret grāmatvedi, Jānis sacīja. Viņa bija jauna un dzīvoja šīs pašas mājas otrā pusē un ik pa laikam gāja apskatīties, ko dara mazais. Jānis ar saviem jautājumiem jau sāka apnikt. Viņa bija paradusi netraucēti iet un nākt.

- Man kopējā summa sakrīt, un tas nozīmē, ka viss ir kārtībā! viņa sapīkusi uzmeta lūpu.

Jānis ar laukuma pārzini atgriezās pēc pusdienām. Pārzinis turēja padusē pasistu nobružātu kladi.

Pārbaudīsim, ko mēs šogad norakstīsim, Jānis paņēma papīrus un apsēdās.

- Labi, man te viss ir sarakstīts!

Jānis pēc kārtas sauca norakstāmo tehniku, pārzinis nosauca numurus, un tie sakrita.

- Es katru tehniku, kas atnāk, tūlīt ierakstu žurnālā, pārzinis paskaidroja.

- Bet kur atrodas šī tehnika? Jānis nolika priekšā citu sarakstu.

Pēc dokumentiem tā skaitās jūsu glabāšanā, un tai ir jāatrodas uz laukuma. Taču tās tur nav! Šī? pārzinis brīdi pētīja sarakstu. To sējmašīnu ar dzelzs riteņiem mēs jau pagājušajā gadā aizvilkām uz zvēru dārzu, tā nevienam vairs nav vajadzīga. No kultivatoriem palikuši tikai rāmji.

Pārzinis /ināja atbildēt par visu.

Mēs pašreiz esam saremontējuši tikai vienu kultivatoru. Kur ņemsim rezerves daļas, atkal skriesim uz Grobiņu? Kas viņus ir apskrūvējis?

Pārzinis paraustīja plecus.

- Nezinu, bet tur nekā vairs nav.

- Kur ir kombains?

- To pēc kulšanas aizbrauca pie vienām mājām. Mežā.

- Kāpēc tā? Tam taču ir kapitāli remontēts motors!

- Mēs tā darām katru reizi. Tur vismaz neaplaupīs. Būs pašiem rezerves daļas.

- Bet tad to vajag atbraukt šurp un izkomplcktēt.

- Tas vairs nevar pabraukt. Kad desmitajam salūza, tam noņēma tiltu.

Arī Jānis atcerējās gadījumu, kad vīri neticami ātri saremontēja saplīsušo kombainu. Toreiz visi bija priecīgi.

Bet kā tad tagad nocelsim motoru? To taču var tikai zem telfera!

Būs jāvelk šurp pārzinis zināja. Ar norakstāmo tehniku sekmīgi bija tikts galā, un vairāk viņu nekas neinteresēja.

Jānis brīdi padomāja.

- Darīsim tā. Norakstīto tehniku pievilksim pie smēdes. Tur lai katrs mehāniķis noņem, ko vēl var izmantot, pēc tam izgriezīsim materiālus, bet kas neder uzreiz lūžņos.

Pārzinis neizrādīja diez kādu prieku.

- Bet ko darīsim ar to, kas jau ir zvēru dārzā?

Tāds zvēru dārzs vairāk nebūs. Likvidējam. Un to, kas tur ir, jāsavelk atpakaļ un jāizkomplektē. Jūs būsiet atbildīgs, lai tas notiktu.

Man jau nekas, pārzinis aizvēra kladi. Pielaidīšu traktoru un gatavs. Bet kas tad to izkomplektēs? Tā jau nav kas remontē, un tad vēl tādu darbu!

Būs! Jānis atbildēja. Velc tik tādu, kādu vīri pašreiz remontē, gan apskrūvēs.

Var jau būt. Jā, tas nemaz nebūtu slikti! pārzinis pēkšņi iesaucās, un Jānis saprata, ka tam tikai tagad ir kļuvis skaidrs, par ko īsi ir runāts. Priekš kam man to vilkt tādu gabalu prom, ja var tepat?

Vakarā, apstaigājot darbnīcas, pie smēdes savilkta slējās vesela kaudze. Vīri ap to locījās bez skubināšanas. Arī darbnīcu vadītājs nespēja vien slavēt jauno kārtību, neaizmirsdams slavināt Jāni.

Tam beidzot apnika.

- Labi, labi, to visu mēs jau zinām. Saki ātrāk, ko gribi, es jūtu, ka tev kaut kas ir aiz ādas!

- Es nu gribētu iet atvaļinājumā, vadītājs kautrīgi ierunājās.

- Tagad, remontu laikā?

- Nūjā, vasarā taču nav kad! „Tad nu gan atradis laiku!" Jānis nodomāja. Bet tad, brīdi klusējis, piebilda: Kāpēc ne?

Sagādnieks tagad ir, man nekur nav jāskrien, lietas kursā esmu. Vari iet arī, raksti tik augšā.

Man jau tā veselība, vadītājs noteica. Atvēris atvilni, sniedza jau laikus uzrakstīto iesniegumu. Nebūtu es slims, ne minūti te nesēdētu. Bet ko lai dara? un grūtu nopūtās.

XVI Sākumā valde atvaļinājumam nepiekrita. Bet, kad dispečers pateica: Mehāniķis apņemas un sola. ka viss būs kārtībā, tad lai (aču iet! un iebildumu vairāk nebija. Jānis pat jutās pārsteigts. Tik nopietnam darbam pietika ar pliku apņemšanos, un neviens pat neuzprasīja, kā ir domāts lielos remontus dabūt gatavus? Cilvēkiem bija vienalga, vai arī ticēja? Tikai kam viņam vai dispečera vārdiem?

- Ir tikai viena prasība, lai netiktu izjaukti remontu posmi, viņš skaļi sacīja. Bet ļaudis jau cēlās no vietām un neviens neklausījās.

Tagad Jānis pret sevi palika vēl stingrāks. Ieviesa žurnālu, kurā mehāniķi ierakstīja katru trūkstošo detaļu. Vakaros ar sagādnieku to izskatīja cauri, katrai pierakstot klāt, kas darīts un kad dabūts. Turpat atzīmēja arī apmainītos mezglus, kam un kad tie iedoti. Drīz vien viņi jau zināja visu, kas nepieciešams katram agregātam.

No rītiem Jānis ieradās agrāk. Sadevis darbus, atzīmēja nepieciešamo. Pēc tam skrēja uz kantori. Izpētījis inventarizācijas sarakstus, ieprasījās grāmatvedei: Kā tad jūs galu galā ziniet par inventāru? Te atbildīgajiem ir sarakstītas tādas lietas, gar kurām dažam nav nekādas darīšanas.

- Saraksti ir pārrakstīti pēc iepriekšējiem. Pēc tam kam vajag, tas parakstās.

- Es skatos, ka visiem sarakstiem ir viens un tas pats rokraksts. Vai tas nav jūsu?

- Mans, grāmatvede paņēma aktus rokās. Bet es jau tikai pārrakstīju.

- Laba sirds! Tas taču jādara komisijai.

- Jā, bet vai viņi raksta? Nogaida līdz pēdējam brīdim un tad atnāk ar konfektēm. Zina jau, ka es izlīdzēšu, bet ko lai dara?

Un kādas konfektes jums garšo? Jānis iesmējās. Bet šoreiz darīsim citādāk. Es pārdalīšu atbildīgos tā, lai galdnieks atbild par ēveli, bet kalējs par laktu.

Redzēsim, kā jums tas izdosies! grāmatvede devās uz durvīm. Vaļā tikt gribēs visi, bet klāt ņemt neviens. Gan jūs to redzēsiet!

Pārbaudīsim dabā un nodosim kā pienākas. Tāpēc jau inventarizācijas ir, lai visu sakārtotu.

Grāmatvede smaidot aizvēra durvis. Viņa šeit strādāja trešo gadu un pazina ļaudis.

Kopš Jānis tieši strādāja ar remontniekiem, ļaudis parādījās it kā no jauna. Viens otrs līdz šim redzēts tikai garām ejot vai uz lauka, tagad tika satikts katru dienu. īstu sliņķu patiesībā nebija. Pie jaunās kārtības pierada ātri, tāpēc reizēm traucēja Jāni pat kantorī. Iekrāvējs katru nedēļu viegli tika galā ar smagākiem lūžņiem, bet sīkos meta piekabē pa taisno. Darbnīcās vairs neredzēja nosvaidītus dzelžus un, ja kas tur stāvēja, to kādam arī vajadzēja. Šķita, ka kārtība sapurina arī pašus darītājus.

Arī apkārtējie uzzinājuši, ka vedīs lūžņus, nāca pieteikties, lai vienreiz iztīrītu sētas. Kā tik tur nebija!

Sarūsējušas mucas, atsperecēšas un gultas, katli un plīts riņķi. Pat vairāki sarūsējuši lielgabalu šāviņi, ar gredzenā ievilktām rievām. Nevarēja vien nobrīnīties, kā lūžņi gadiem bija krājušies un ieauguši nātrēs. „Kārtība ir puse no padarāmā darba!" Jānis domāja, vakaros atzīmēdams paveikto. Laicīgi uzsāktais remonts nozīmēja rezerves daļas. Bieži vien sagādnieks atveda gandrīz visu, kas bija domāts rajonam, bet ko citi vēl neattapās izņemt. Arī žūpošana pierāvās. Jānis zināja visas slepenās vietas, kurās vīri salasījās pēc algas dienām un vajadzības reizēs. Tomēr, kad pēc kārtējās algas viņš pirmdien ieradās darbā, priekšā gaidīja pārsteigums.

Smago darbu mehāniķis jau pašā rīta agrumā ienāca skabūzī un, jocīgi smaidīdams, padeva labdienu.

- Aiziesim līdz elektriķiem, parādīšu tev kaut ko interesantu! viņš noslēpumaini sacīja Jānim.

- Kas tad tur noticis, vai kas slikts? Jānis pārvaicāja.

- Nāc mudīgi, citādi vairs nebūs!

Jānis piecēlās. Viņi pārgāja sētai. Pa nakti uzsnigušajā sniegā tikai tagad sāka krāties pēdas.

Mehāniķis nogriezās uz elektriķu pusi. Izvilka no kabatas atslēgu saišķi un atvēra durvis.

-Nāc paskaties!

No telpas plūda siltums un kaut kāda nenosakāma smaka. Tumsā spoži kvēloja paštaisīta elektriskā sildītāja spirāle. Mehāniķis iededza gaismu. Uz grīdas, apsegušies ar netīru segu, gulēja divi cilvēki. Vienā Jānis pazina vecāko elektriķi, otrs bija nepazīstams, bet pēc nomestajām drēbēm, kuru pašā virspusē greznojās netīras mežģīņotas biksītes, varēja spriest, ka tā ir sieviete. Pagaldē mētājās izdzertas pudeles. Uz nolaistītā galda maizes druskas un konservu kārbas. Smēķu gali juku jukām ar sīpolu mizām, un pāri visam virmoja neaprakstāma smirdoņa, kas sagaidīja jau pie durvīm.

Mehāniķis bez kautrēšanās norāva gulētājiem segu.

Pietiks cūkoties! viņš, palicis nopietns, iesaucās. Laiks vienreiz izbeigt šo prieka māju!

Pirmā atjēdzās sieviete. Izbrīnā blisināja apžilbušās acis, un Jānim palika neērti redzēt viņas neapsegto kailumu.

Ko maisās? sieviete dusmīgi iesaucās, nemaz necenzdamās aizsegties. Beidzot parāva segu un likās, ka viņa liksies uz auss un gulēs tālāk.

Celies, celies! Kamēr vēl neesiet uz atskurbtuvi aizvesti! mehāniķis purināja elektriķi. Tas lika gaismai roku priekšā un tusnīdams slējās sēdus.

Pēc brīža lai jūs būtu saģērbušies! Jānis sacīja, aizvērdams durvis. Viņi ar mehāniķi stāvēja priekšiņā un gaidīja. Iekšā skanēja balsis un pudeļu šķindoņa. Laikam meklēja, vai nav kas atlicis salāpīties. Šis pārītis te nav pirmo reizi! mehāniķis atkal smaidīja kā cilvēks, kurš apzinās labu darbu padarījis. Šai mājās divi bērni, arī elektriķis precējies, viņš stāstīja tālāk. Kauna nav! Labi, ka māsa kaimiņos, tā vismaz mazos savāc.

- Šādu skatu es redzu pirmo reizi!

Varbūt nepamanītu, bet fermā nodzisa uguns, un dežurants piezvanīja man. Nācu pēc drošinātājiem un skatos šie priekšā. Dzinu mājās, bet negāja. Cik ilgi tad es viņa vietā strādāšu?

- Nemaz nezināju, ka elektriķis tā dzer.

- Viņš jau vairākas reizes ir nodzēries. Tad, kad pāriet, nosolās un kādu laiku nedzer. Bet tad liek atkal vaļā!

- Un ko valde?

Pārceļ par vienkāršu elektriķi, bet pēc mēneša ir atpakaļ savā vietā. Nav kas tos papīrus kārto, un tā tas iet.

Jānis paskatījās pulkstenī. Bija pagājušas desmit minūtes, taču ārā neviens nenāca.

Viņus vajag aizvest mājās, lai nemaisās pa sētu. Kamēr vēl pilnā, nav jēgas runāt. Tik un tā nesapratīs!

Vizinās vēl velnus! mehāniķis nikni iesaucās. Aizvest labu gabalu mežā un palaist, lai iet kājām! un atrāva durvis. Jūs tur vēl ilgi?

Pirmā iznāca sieviete, pogādama ap kaklu lapsādu. Sārti spīdēja tikko krāsotās lūpas. Uzmeta Jānim valšķīgu skatienu un nīgri pasmaidīja. Elektriķis iznāca ar cigareti mutē.

- Aizrauj līdz pilsētai! viņš šūpodamies sacīja. Tādas paģiras, ka kukainīši raud!

Es tev rādīšu uz pilsētu! mehāniķis mēdījās netaupīdams balss saites. Varbūt vēl pievest klāt vai rubli aizdot?

- To es saprotu, tas tik ir cilvēks! elektriķis pastiepa roku. Dod šurp!

Nerunā ar šitiem, ko tu runā ar viņiem? sieviete iejaucās starpā. Tu taču redzi, ka viņi nav kodēji! un izaicinoši ieskatījās Jānim acīs.

Būtu labāk vākusies pie bērniem! mehāniķis sacīja, bet sieviete tikai šķībi smaidīja un viebās.

Nu aizrauj! elektriķis lūdzās, it kā mehāniķis vispār neko nebūtu teicis. No Jāņa gaidītā kauna, vēlēšanās ko labot, vismaz klusuma nekā nebija. Viņš pacēla roku ar pulksteni.

- Piecas minūtes, lai jūs te vairs nebūtu! Un devās pāri sētai.

Pēc brīža elektriķu telpas bija tukšas. Gaisā joprojām virmoja riebīgā smaka. Uz ceļa nevienu neredzēja. Elektriķis pazuda uz veselu nedēļu, un, kad ieradās darbā, dzērums vēl nebija izgājis. Viņš stāvēja plāna vidū un sūca cigareti. No viņa joprojām plūda tā pati nenosakāmā smaka.

Mjā! elektriķis novilka. Es laikam nebūšu bijis darbā. Es tā vairs nedarīšu! Tas man tā gadījās.

- Jūsu vietā strādāja smago darbu mehāniķis.

- Ko tas! Tas jau no elektrības neko nesaprot, elektriķis greizi nosmīnēja.

- Un jūs saprotat?

Protams! Esmu beidzis tehnikumu un visu laiku strādāju. Bez manis jūs te sen būtu apstājušies!

Jānim gribējās izprast runātāju. Tam nebija ne mazākās līdzības ar Pēteri. Rokas netrīcēja, acis neasaroja, bet pats vai plīsa no veselības. Viņš nebija alkoholiķis.

Satiku draugu un tam izrādījās vārda diena. Pats ziniet, kā tas ir. Elektriķis jutās kā mājās.

No līgojošā stāva tā vien plūda pārliecība un rāms miers.

- Vārdadiena ir katrā datumā, Jānis sacīja. Pat vairākas.

Elektriķis klusēja. Viņš nemaz šodien neierastos, taču pilsētā veikals bija ciet. Gadījās saimniecības mašīna, un viņš iesēdās, lai aizskrietu līdz ciemam. Tā veikalā strādāja pazīstama pārdevēja, un tur varēja dabūt katrā laikā. Pastiepis roku, atvilka piedurkni un paskatījās pulkstenī. Ja inženieris noturēs vēl kādu laiku, tad nebija nozīmes triekties šurp, atvērs arī pilsētā. Viņš grūši nopūtās. Šādi sarunāties taču varēja kaut pusi dienas. Ko tas inženierītis varēja padarīt? Viņš te pazina katru un visus. Parās un pasunīs. Tā ir bijis un būs, jo kas tad strādās? Pēc nedējas jau paši lūgsies!

- Jums patīk jokot! elektriķis nožagojās. Nodzisušais smēķis saslapis turējās pie lūpas. Tagad jau skaidri redzams, ka nevajadzēja kulties to gabalu uz priekšu un atpaka|.

- Var jau būt! Bet šoreiz tas joks turpināsies vismaz līdz valdes sēdei?

- Man ir jāierodas? elektriķis ierasti apjautājās. Arī tur bez manis nevar! un noplātīja rokas.

- Zināms jums tas tagad ir.

- Es varu būt brīvs? elektriķis strāvoja pieklājībā.

-Noteikti!

Galanti pacēlis cepuri, elektriķis atvadījās. „Uz valdes sēdi!" viņš smaidīdams pie sevis nodomāja. Tad viņu pārņēma dusmas. „Būtu vismaz kaut ko jaunu izdomājis!

Vakarā Jānis elektriķi satika pilsētā. Viņš nāca pretī jau galīgi mīksts, pa gabalu saukdams: Sveiks, priekšniek! Nāc, ierauj vienu š|uku, es šodien maksāju! Ejot garām Jānim, varēja dzirdēt, kā

elektriķis skaidro saviem līdzbiedriem: „Mes šorīt sarunajām, ka es tagad darbā neiešu. Lāga dvēsele!"

XVII Priekšsēdētājs iekārtojās ērtāk krēslā un pārlaida skatienu valdes locek|iem. Visi jau zināja nākošo dienas kārtības punktu. Vecākais elektriķis stāvēja aizmugurē un ņurcīja rokās cepuri.

- Varbūt panāksiet priekšā? priekšsēdētājs aicināja.

Es tepat! gandrīz nedzirdami atbildēja elektriķis, nodurdams galvu. Sagumušais augums pauda padevību liktenim, bet lūpas tikko valdīja uzmācīgo smaidu.

Es jums nolasīšu, ko par šo lietu raksta pats vainīgais! priekšsēdētājs pacēla uz galda nolikto lapu. „Par saviem darba kavējumiem paskaidroju sekojošo. Saņēmu algu un, ejot mājās, satiku draugu.

Viņam bija vārda diena. Mēs to atzīmējām un punkts 1. es piedzēros. Nākošā dienā man sāpēja galva: punkts 2. lāpīju paģiras un pārlāpījos. Svētdien man pazvanīja, ka kūtī nav elektrības. Kad ierados, mehāniķis jau bija aizbraucis un netiku mājās. Pirmdien nevarēju darbā ierasties, skat. paskaidrojuma 1. punktu. Otrdien nejutos vesels: skat. paskaidrojuma 2. punktu. Trešdien skat. 1. punktu, ceturtdien skat. 2. punktu. Un tā līdz šai dienai. Savu vainu apzinos un solos tā vairs nedarīt. Paraksts."

Priekšsēdētājs apklusa. Sievietes aizmugurē spurdza. Vīri smīnēja. Arī elektriķis vairs nespēja noturēt smaidu. Uzmeta mirkli Jānim, tikai tā dēļ viņš tik ļoti bija centies. Lai vienreiz saprot, ko ir un ko nav vērts darīt! Šito paskaidrojumu vajadzētu publicēt Dadzī\ priekšsēdētājs kratīja balto lapu visu acu priekšā. Ko mēs ar viņu iesāksim?

Uz lauku brigādi! viena no zootehniķēm sauca. Lai pamācās drusku ar dakšām pastrādāt!

- Nost visas piemaksas! cita balss sauca. Jānis vēroja zāli. Elektriķis atkal palika nopietns un nodūra galvu.

Te ir vēl viens raksts, priekšsēdētājs sacīja, paņemdams nākošo lapu. Autors gan ir tas pats. „Lūdzu atbrīvot mani no darba uz paša vēlēšanos." Nu, biedri, ko darīsim?

- Lai tik iet, nav ko glaudīt!

- Lai tik staigā! Laimīgu taciņu!

- Nav ko baidīt mūs ar iešanu!

Elektriķis ņurcījās no vienas kājas uz otru.

Es jūs, biedri, nebaidu! Es saprotu, ka esmu izdarījis slikti un tāpēc nevaru vairs atrasties jūsu vidū. Viņš centās piedot balsij pēc iespējas lielāku izprastas vainas nokrāsu. Vajadzēja atskanēt kaut pāris, kaut tikai vienai balsij, kura mēģinātu pierunāt palikt.

Kurā reize šī jau ir? Vai nav piektā? priekšsēdētājs jautāja. Nepaiet daži mēneši, un sākas atkal tas pats!

- Es turos! Vai tad es labi nestrādāju, kad nedzeru? Bet vienmēr kaut kas gadās! viņš noplātīja rokas, parādīdams, ka notiekošais stāv pāri cilvēka spēkiem. Satiku draugu, bet tam vārda diena. Un tā sākās.

Kad tam draugam būs nākošā vārdadiena? kāds iejautājās. Elektriķis sajuta, ka galvenās briesmas ir garām. Ja sāk runāt par nākotni, tad atliek tikai nospicēt. Viņš paraustīja plecus.

Es jau cenšos. Ja vajag, es strādāšu arī pa svētdienām un sestdienām! Atstrādāšu stundu stundā. Ja biedri man uzticas, un, pacēlis galvu, paskatījās visapkārt.

Jānis aizvēra acis un, atzvēlies pret sienu, klausījās ļaužu balsīs. Varēja just, kā mainās cilvēku noskaņojums. Visi, kuri bija gribējuši izteikt nopēlumu, to bija izteikuši. Viņu rokās atradās elektriķa liktenis, un bija tik patīkami apzināties savu spēku. Vainīgais stāvēja visu priekšā un nožēloja notikušo. Tagad bija pienācis lielais piedošanas mirklis. Tas bija svēts. Cilvēki nebija ļauni, un, ja kāds tagad teiktu, ka elektriķis pēc izteiktajiem solījumiem ir jāatlaiž, tas jau skanētu kā zaimi.

- Ko par to teiks viņa tiešais priekšnieks? arī priekšsēdētājs jau bija piedevis. Jānis atvēra acis un lēnām piecēlās. Kāda vara gan spēs ieviest kārtību, kad tik ļoti trūkst darbaroku un notiek šādas lietas? Elektriķis žigli nolaida galvu.

- Es teikšu tā lai viņš iznāk te visu acu priekšā, tad redzēsim!

Cilvēki pagrieza galvas. Elektriķis sāji pasmaidīja. Sāniski izspraucās starp sēdošo rindām, zālē valdīja klusums.

Bet viņu vēl tagad šūpo! priekšsēdētājs iesaucās. Pēkšņi to ieraudzīja visi. Zālē sacēlās troksnis.

•sezonā nokūla labības lielāko daļu..

Viņš taču ņirgājas par mums! galvenā zootehniķe pielēca kājās. Un mēs vēl te ņemamies!

Elektriķis vairs nesmaidīja. Viņš juta, ka ir pārrēķinājies. Tos pašus cilvēkus, kuri pirms mirkļa bija gatavi piedot visu, vairs nevarēja pazīt.

Saskaitot paceltās rokas, elektriķis bija atlaists vienbalsīgi.

XVIII Saimniecībā skaitījās vienpadsmit kombaini, trīs dažādas markas. No tiem seši sezonā nokūla labības lielāko daļu. Tās tonnas, kuras iekūla pārējie, varēja iekult viens kārtīgs kombainieris. Trīs no pārējiem pieciem, kaut toreiz steigā un ar pūlēm sakārtoti, jau atkal stāvēja bez saimnieka, taču remontu prasīja pamatīgu.

Te nu jūs esat! Jānis iesaucās, sarakstījis katram pretī tā veikumu pa gadiem un izmaksas.

Remontam izlietotie līdzekļi tiem izrādījās pat lielāki, nekā pārējiem. Patiesībā tie pļaušanas laikā kalpoja par slepenu rezerves daļu noliktavu. Tajā katrs, kuram radās vajadzība, ņēma visu neko neatlikdams atpakaļ. Ņēma nevienam neredzot, ņēma visiem redzot ar priekšniecības atļauju, kaut aplaupīt tehniku skaitījās stingri aizliegts.

Ar simts piecdesmitniekiem negāja citādi. Brauca tikai četri, piektais stāvēja ieputināts. Liels,

apskrūvēts un bēdīgs.

Vēl pēc nedēļas darba Jānis neticēja savām acīm. Neizmantotā tehnika bez pārējiem izdevumiem maksāja vairāk nekā simts tūkstošus! Ja šāda nauda tiktu ieguldīta kur pienākas, vismaz ražas novākšanā un sējā grūtību nebūtu! Taču Jānis uzreiz negāja pie priekšsēdētāja. Kā tāds stāvoklis radās? Kur slēpās iemesls? Pārāk ilgi nācās meklēt atbildes uz jautājumiem, kam vajadzēja būt vienkāršām. Tas, kas viņam šķita skaidrs un saprotams, citiem likās aplams un apstrīdams. Brīžiem likās, ka darbojas kāds slepens pretspēks, kurš katra atrisināta jautājuma vietā nekavējoties pasniedza vēl grūtāku. Pie tam pretspēks izrādījās labāk sagatavots. Notiekošais sadalījās divās daļās. Vienā, par kuru drīkstēja runāt un otrā, kuru nedrīkstēja aizskart. Tāpēc šoreiz Jānis nolēma rūpīgi sagatavoties. Katram sacītajam vārdam vajadzēja būt kā līdz galam iedzītai naglai, kuru ar kailām rokām neizvilkt.

Vīri tagad sāka Jāni saukt pie katra agregāta, un viņš gāja ar prieku. It sevišķi, ja vajadzēja izdomāt ko jaunu. Nadzīgākais uz šādiem darbiem izrādījās tas pats Arvīds. Arī pašreiz viņš beidza pārtaisīt kombaina tiltu. Patiesībā tas bija uztaisīts no jauna, ar lielajiem riteņiem un krietni platāks.

- Ar šauro krantīs krīt gandrīz apkārt un stieg vienā stigšanā, kombainieris taisnojās.

Tā taču ir racionalizācija! Jānis iesaucās, vērodams, cik viegli kombains brauc pa dziļo sniegu. Man blankas ir, rakstiet tik augšā!

- Es aprunāšos ar Arvīdu, viņš jau tas taisītājs, kombainieris sacīja. Taču Arvīds bija citādās domās.

- Tādas racionalizācijas mums te ir bez sava gala! Cik nav solīts! un atmeta ar roku. Lai tik samaksā to, kas pienākas par darbu!

- Nāciet līdz! Jānis devās uz skabūzi. Sameklēja galdā papīrus un nolika vīriem priekšā. Tie apjukuši minstinājās un skatījās viens uz otru.

Priekšniek! Arvīds beidzot izdabūja. Liec darīt, ko gribi, tikai neliec rakstīt! Mums tādas lietas nevedas! Brīdi padomājis piebilda: Zini ko, priekšniek! Uzraksti labāk tu. Ja kas sanāks, mēs tevi neaizmirsīsim!

- Kā var nesanākt. Ir jāsanāk! Labi, es pa kādu brīdi uzrakstīšu.

Nesanākšot! Jānis vēlreiz atkārtoja, vīriem izejot un skaitot soļus pa skabūzi uz priekšu un atpakaļ. Pieci soļi turp, pieci atpakaļ, vairāk neatradās vietas. Pie griestiem dūca siltā gaisa caurule, citas apkures nebija, izņemot paštaisītu elektrisko sildītāju. Taču to Jānis nelietoja.

Jānim kniesa nagi kaut ko pastrādāt ar zīmuli. Izgājis pie kombaina, visu vēlreiz apskatīja. Roka pati slīdēja pāri papīram. Līdz pusdienām viss bija kārtībā. Pasaucis vīrus, nolasīja uzrakstīto un parādīja zīmējumus. Pierakstīja datus un ar pirkstu parādīja kur jāparakstās.

Tas ir viss? Arvīds ievaicājās. Tai zīmējumā jau tev ir sanācis kā fotogrāfijā! no parakstoties uzliktās rokas uz papīra rēgojās melns plankums.

- Viss, Jānis atbildēja. Tagad atliek vienīgi pagaidīt!

- Mēs tevi neaizmirsīsim! Arvīds vēl durvīs atkārtoja.

- Nav vajadzīgs, tas ir mans pienākums.

- Gan jau gan! Bet kad būs nauda?

-To es uzreiz nevaru pateikt. Vispirms vēl rēķinās.

Vīri nozuda durvīs un likās, ka grīda liecas zem viņu smagajiem soļiem.

XIX

Ziema nevarēja un nevarēja iesākties. Sasniga daudz, dažreiz ceļus aizpūta tā, ka mašīnas nevarēja cauri tikt. Bet tad atkal sals pielaidās, lietus dažās dienās pieveica sniegu, un vairs tikai kupenas, lielas un netīras, atgādināja neseno ziemas krāšņumu.

Reizēm piesala krietnāk, taču sals neturējās ilgi. Jānis rītos joprojām gāja kājām. Dažreiz zābaki šļakstēja slapjajā sniegā, dažreiz zem kājām sausi krakšķēja apsalušie grubuļi.

Iegājis skabūzī, Jānis sajuta neparastu sutoņu. Pretī virmoja silts un mitrs gaiss. No kvēlojošā sildītāja plūda karstums.

Tev jau te varēja nosalt! darbnīcu vadītājs sparīgi kratīja pasniegto roku. Viņš bija atgriezies ziedošs un smaidīgs.

- Es te reti uzturējos, vairāk darbnīcās vai kantorī.

- Jūs elektriķi esot atlaiduši?

Jā, nodzērās. Tagad kūts mehāniķis viņa vietā. Pārkrustīja par galveno enerģētiķi un tagad komandē gan vienus, gan otrus.

Darbnīcu vadītājs aizdomīgi pavērās Jānī.

- Man atkal teica, ka esot ar jums salēcies, tāpēc atlaists.

Tas Jānim bija kas jauns.

-Cik mums nav iznācis salekties? Vai tādēļ kādam jāaiziet?

Nu, jā, un plati uzsmaidīja, it kā būtu lielākais Jāņa draugs. Tad jau viņam tagad arī vairāk maksā?

- Galvenā speciālista algu.

- Tad jau var strādāt!

Sals atnāca negaidot. Sākumā šķita, ka būs tā kā līdz šim, nedaudz pasals, uzkritīs sniegs un atkal nokusīs. Bet sniegs nekusa. Vakarā noskaidrojās. Likās, kāda milzu roka ar neredzamu delnu notrauc mākoņus no debesīm. Tās rieta saulē iekvēlojās sarkanas. Pie debesīm skaudri iedzalkstījās zvaigznes. No rīta viss bija dziļi sasalis. Vīri, sanākuši kalvē, sildījās pie uguns un gaidīja, kad iesils angārs.

Fermās sākās panika. Sasala barība, aizsala ūdensvadi. Tos atkausēja ar lodlampām. Kaut uz visstingrāko aizliegts, tomēr citas izejas nebija. īsā brīdī atklājās viss nepadarīto darbu kopums. Sals kontrolēja stingrāk par visacīgāko rajona pārstāvi. Naktī, iegaudojoties sirēnai, Jānis ilgi nosēdēja gultā sēdus, kaut pēc signāla zināja tas nav uz laukiem.

Valdes sēde bija vētraina. Sals izrādījās stiprs un negaidīts. Bet kā gan varēja negaidīt salu pašā ziemas vidū?

Galvenais enerģētiķis uzvedās skaļāk par visiem. Spalgā balss sūdzējās, ka nekā neesot. Trūka gan cilvēku, gan materiālu. Visa kā. Zāle apklususi klausījās. Arī priekšsēdētājs sēdēja domīgs. Kopš šis cilvēks tika iecelts saulītē, visi gaidīja izmaiņas uz labo pusi. Bet tagad tāda nelaime, cilvēki jutās apkrāpti. Zālē cēlās sašutums, tā iesāka murdēt. Beidzot zootehniķe neizturēja: - Pirms mēneša tev viss bija, trūka tikai pielikums algai!

Algu viņai nevajadzēja pieminēt!

- Ja es strādāju par diviem? Man nepienākas lielāka alga? runa vairs negāja par salstošajiem lopiem.

- Tās rores stāv plikas visu vasaru, kas traucēja noizolēt?

Ak, tā? Bet kad mēslu lentes iet visu dienu un neviens neizslēdz? Kas tad ir?

- Mēslu lenšu dēļ caurules neaizsalst!

- Bet cik tur laika neaiziet? Kas to var pagūt, ja viens taisa, bet otrs tūlīt posta nost!

Kas tev nopostīja sivēnmāšu kūti gaisa sildītāju? zootehniķe piecēlusies izriesa krūtis. To

jauno, ko tikai nesen atveda?

Viņa labi pazina enerģētiķi. Tas strīdā nekad nepadevās, ja nu vienīgi viņu varētu pārsteigt ar kaut ko pilnīgi negaidītu, bet arī tādam gadījumam tam atradās sagatavota atbilde, proti, tā pati, kas citos gadījumos ar daļu taisnības. Lentes tiešām reizēm gāja tukšā. Mēslos sameta visu ko, beigtos sivēnus ieskaitot. Durvis pameta pusvirus, un caurules sala ciet. Jebkurš pārmetums tika atsists vai nu ar pārtrūkušajām mēslu lentēm vai vaļējām durvīm. Pats pēdējais trumpis izrādījās neparastāks kā citiem. Viņš nesolīja iet prom, nē! Taisni otrādi atskanēja skaļš sauciens: „Nāc, nāc, gudriniek, pastrādā manā vietā! Ls gribu redzēt, kā tev ies!" Nobeidzis sakāmo, enerģētiķis sāka skaļi smieties, raugoties sev visapkārt, bet gribētāju neatradās. Taču šoreiz zootehniķe bija droša. Sivēnmāšu jauno kūti nodeva viņam jau speciālista godā esot. un pats viņš piedalījās pieņemšanā.

Tu te runā par mēslu lentēm, bet man jaunajā kūtī sivēni sprāgst nost! Ūdens spainī sasalis ar visām aizvērtajām durvīm!

Brīdi enerģētiķis velti plātīja muti, cerēdams, ka no tās iznāks kaut skaņa. Ļaudis pacēla galvas vai tiešām pirmo reizi viņš paliks neatbildējis? Bet nē! Pēkšņi aizture pārtrūka, un sacītais atskanēja kā bumbas sprādziens, vēl iespaidīgāks, jo necerēts.

Manis dēļ? Es esmu vainīgs, ka rūpnīca atsūtījusi brāķi? Es, ko?-enerģētika sašutumam nebija robežu. Tomēr, zibenīgi pārcilājis galvā visu, ko vien varētu pārmest šai dūšīgajai sievai, neko nespēja atrast. Jaunajā kūtī nebija noticis nekas, nu galīgi nekas, pat kopējas nebija piedzērušās!

Priekšsēdētājs sēdēja un neiejaucās. Viņš ļāva, lai abi plēšas. Paies brīdis un būs jāsaka galavārds, kaut ko vajadzēja izdomāt. Viņš toreiz ieteica iecelt jauno enerģētiķi, tanī kļūmajā valdes sēdē. Tāpēc jutās vēl vairāk piekrāpts kā pārējie. Enerģētiķim vajadzēja justies pagodinātam, skriet, kājiņas klapējot, un kļūt pielaidīgākam. Taču nē, tieši otrādi. Tas kļuva vēl bļaustīgāks. Viņi kļūdījās, bet atzīt to iznāktu tikpat kā atzīties muļķībā. Priekšsēdētājs juta, ka cilvēki gaida kādu vārdu, pie kam tādu, kas noņemtu šo pašatzīšanos muļķībā. Tomēr ne tikai vārdu veiklību, bet arī izeju no stāvokļa.

Brīdi prātā ienāca āzis, kas iecelts par dārznieku. Kā viņi tā kļūdījās? Priekšsēdētājs apziņā jau bija izdzēsis patiesību, ka valde dara tikai to, ko atbalstīja viņš. Tas bija ilgos gados rūpīgi veikts pasākums, atbrīvojoties no nepaklausīgajiem. Tagad šī paklausība uzdzina īgnumu. Galu galā katram taču ir jāatbild par saviem lēmumiem! Priekšsēdētājs pašķielēja uz Jāni. Toreiz vispārējās sajūsmas vilnī, kad atlaida elektriķi un par jauno nobalsoja visi arī tie, kuru paceltās rokas netika ņemtas vērā, tas sēdēja pat nepakustējies… Atmiņas sāpīgi iedzēla. Tomēr enerģētiķis, kaut formāli, skaitījās inženiera pakļautībā. Priekšsēdētājs sagrozījās krēslā. Lai taču atbild par savu padoto!

Paklausīsimies, ko mums paskaidros galvenais inženieris! viņš teica un juta, ka atradis pareizo ceļu. Kā nekā viņam ir jāzina, kas notiek saimniecībā!

Zālē iestājās klusums. Jānis piecēlās. Šis īsais mirklis bija vienīgais, kas viņam atlika, lai apdomātos.

Ja mēs gribam, lai kādreiz stāvoklis kļūst labāks, kūtis ziemai ir jāsāk gatavot laicīgi un ar garantiju. Otrkārt, vīri nedrīkst sēdēt un gaidīt, kamēr kaut kur kas saplīsīs. Un, ja ķeras klāt, darbs jāpadara līdz galam, lai vismaz kādu laiku pietiek!

Kas jums liedz darbu tā organizēt? priekšsēdētājs viņu pārtrauca. Vārdos jau jūs esat gudri, bet kas darīs? Viss iegrozījās labāk nekā cerēts. Zālei pārskrēja atvieglojuma nopūta. Viņi savā enerģētiķa izvēlē nebija kļūdījušies, vainīgais atradās citur!

Kas strādās ir skaidrs. Priekš tam ir vesela brigāde ar visu speciālistu priekšgalā!

Re, re, kā kratās vaļā! enerģētiķis mirklī uztvēra domu. Zibeņi sāka iet viņam garām, bet priekšsēdētājs pameta ar roku, lai nomierinās.

- Jums vajag vairāk palīdzēt! Jūs taču ziniet, kāds stāvoklis ir kūtīs!

Smago darbu brigādē ir divi vīri vairāk nekā darbnīcās, bet mēs saremontējam visu saimniecības tehniku! Jānis teica un zināja, ka tas sēdošajiem nav noslēpums. Bez tam mēs viņiem izdarām visus nepieciešamos mašīndarbus! Vaina ir citur, darba organizācijā uz vietas!

- Tad organizējiet! dispečers iekrita starpā.

Līdz šim katrs mēģinājums to izdarīt ir beidzies tāpat kā runāšana šeit bez rezultātiem.

Kamēr darīs viens, bet atbildēs otrs, kārtības nebūs!

Jūs gribiet tikt vaļā no atbildības? priekšsēdētājs iesaucās. Zāle bija saviļņojusies. Lai arī kas, tomēr ļaudis vainas zināja labi.

- Es uzskatu, ka smago darbu brigāde var tikt ar visu galā pilnā apjomā. Protams, ja strādā kā nākas un dara ko vajag.

Tas nu enerģētiķim bija par daudz. Pielēcis kājās, viņš ar pirkstu bakstīja Jāņa virzienā un bļāva: Lai viņš parāda, lai parāda, kā to dara! Tad, nokritis krēslā, raustīja blakus sēdošo aiz piedurknes un, indīgi smīnēdams, skaidroja. Redzēs, redzēs, kā kājas noaus!

Sēde pajuka. Ļaudis runāja cits caur citu, strīdējās un sacēla tādu troksni, ka neko vairs nevarēja saprast. Pirmītējā vienotība zālē bija pazudusi. Ļaudis pārāk labi pazina gan enerģētiķi, gan tā vīrus, lai zinātu, kur slēpjas vaina. Viņi jutās nespējīgi esošajā kaut ko mainīt un nezināja izeju. Taču jau tas vien, ka Jānis vismaz nekautrējās pateikt skaļi arī viņu domas, ļāva just, ka vēl mazliet, un neuzvaramie enerģētiķa saukļi tūlīt tiks pieveikti.

- Man sivēni salst nost! Vajag likt sataisīt un iedot termiņu. Ja nē, lai maksā! zootehniķe nāca talkā.

Labi! priekšsēdētājs juta, ka laiks ņemt notikumu gaitu atkal savās rokās. Uzdosim galvenajam mehāniķim lietu nokārtot!

Zāle apklusa. Galu galā, tā vajadzēja būt. Jānis redzēja, ka cilvēki vairs nedomā par strīda būtību. Visi raudzījās viņā kā pēdējā glābiņā, jo sivēni tā bija saimniecības nauda. Te vairs nebija nekā cita, vienīgi uzticēšanās, iespēja ko glābt. Tikai enerģētiķis viens, it kā nemanīdams iestājušos klusumu, vēl joprojām pie sevis atkārtoja: „Jā, jā, lai pamēģina! Es gribu redzēt, kas tur iznāks! Es esmu noskrējies līdz melnai tumsai, bet citi nekā!"

- Turi muti! kāds uzsauca un tik tiešām, balss apklusa!

Lieta kūtī izrādījās nopietna. Lai cik enerģētiķis noskrējās, nekas labāks nepalika. Karstā gaisa ražotājs nestrādāja jau vairākas dienas. Nebija prātīgi skriet lāpīt to, ko cits nepadarīja, pie tam jaunai iekārtai, taču nebija izejas. Zaudētu tikai saimniecība. Jānis atcerējās zālē sēdošo sejas un cerīgo uzticību ļaužu acīs. Neviens no viņiem nezināja, ko iesākt ar šo nolādēto agregātu, bet sivēni gāja bojā. Gaidīja priekšsēdētājs, gaidīja zootehniķe, gaidīja agronomi un visi pārējie. Gaidīja ar cerībām un paļāvību…

Labi! viņš klusumā pateica, un sēde pajuka. Cilvēki cēlās kājās, kāds Jānim sita uz pleca. Ķeneris, tu tik esi ķeneris! būvdarbu vadītājs smaidot kratīja satverto Jāņa roku, it kā sildītājs jau būtu salabots. Arī zootehniķe pienākusi klāt, burzmā piespiedās savām kuplajām krūtīm un skaidroja: - Tu jau sen varēji atbraukt un salabot! Nemaz nemāki meitenēm izpatikt! Mēs tevi uz rokām nēsātu!

XX

Sivēnmāšu kūts atradās vienā rindā ar vecajām. Šeit tika veidots vesels komplekss. Kūti nodeva uz Jauno gadu. Zeme visapkārt joprojām bija izvandīta, pirms izsala gandrīz nevarēja piebraukt. Bet tagad mašīna, izkratījusies sasalušajās grambās, apstājās pie pašām durvīm. Jānis izlēca no kabīnes.

Blakus jaunajai kūtij slējās silikātķieģeļu piebūve, kurā atradās nelaimīgais gaisa sildītājs. Turpat arī degvielas mucas. Durvis no ārpuses atspiestas ar mietiņu.

Jānis atvēra durvis un iegāja. Karstā gaisa ražotājs stāvēja uz paliktņa. Tas bija jauns izlaidums, pilnīgi automatizēts. Temperatūrai kūtī krītoties līdz pieļaujamai, tas ieslēdzās un strādāja, kamēr sasniedza nepieciešamo. Jānis paplikšķināja pa tā aukstajiem, sudrabotajiem sāniem. Oda pēc krāsām un solāreļļas. Šādu sildītāju Jānis redzēja pirmo reizi. Ieradies vēl sēdes iespaidā, viņš pat nezināja, pie kura gala ķerties. Taču siltumu vajadzēja…

Jānis pārlaida skatienu telpai. Vienā stūrī nolikta kartupeļu kaste, bet uz mazā lodziņa atradās tas, ko viņš steigā pat nepaprasīja agregāta pase. Pašķirstījis to, Jānis nomierinājās. Shēmā nebija nekā tāda, ko nevarētu saprast. Kur slēpās vaina? Vai tiešām rūpnīcas brāķis? Ja speciālisti noņēmušies vairākas dienas un neko nevarējuši atrast? Ārā atskanēja soļi. Nočīkstēja durvis, reizē ar saltuma vilni ienāca šoferis un kopēja.

Labdien! viņa priecīgi smaidīdama sveicināja. Man jau stāstīja, ka jūs atbrauksiet un salabosiet. Mēs te esam galīgi nosaluši! „Par kuru laiku?" Jānis nodomāja, bet visvairāk satrauca neslēptā pārliecība kopējas balsī. It kā viņš būtu kāda garantija!

- Kāpēc tad mežā sivēni nenosalst? Jānis uzprasīja. Dzimst pašā spelgonī un nekas nekaiš!

- Nu, tie jau ir pieraduši! kopēja uzreiz nevarēja saprast, vai Jānis runā nopietni, vai joko. Es jums parādīšu, kā tas strādā! un par pārsteigumu Jānim, droši sāka darboties gar sildītāju.

Ventilators ierūcās. Pēc brīža nosprakšķēja aizdedze un agregāts ierūcās. Brīdi pastrādājis, tas sāka raustīties, nodrebēja un izslēdzās. Pēc tam viss sākās no jauna.

- Tā mums te iet cauri vien! Pastrādā, pastrādā un cauri!

- Bet pašā sākumā, kā tad viņš jums gāja?

-Nebija nekādas vainas!

- Vai jums tālrunis ir?

- Ir, ir! Kā nu bez telefona! Tepat blakus kūtī.

Ja agregāts darbojās un izslēdzās, tad vainu vajadzēja meklēt kādā no devējiem. Taču ar tukšām rokām atrazdamies pie agregāta, Jānis skaidri apzinājās savu bezspēcību. Ausīs skanēja enerģētiķa indīgā balss: „Nu jau viss būs kārtībā! Nu jau viss ies!" Šis darbs bija pārvērsts par abu goda lietu.

Jebkura viņa veiksme būs sāls enerģētiķa vātīs, jebkura neveiksme balzāms. Jānis ar roku noslaucīja seju. Pie velna! Tagad nav laika domāt par to!

Jānis piezvanīja uz rūpnīcu. Viņš būtu varējis braukt pats, taču saticis vecos darba biedrus, tik drīz vaļā netiktu. Kavēties nedrīkstēja, nāca jau pret vakaru. Saule zemu spīdēja pār koku galotnēm, un sniegs auksti dzirkstīja slīpajos staros. Naktī nokritīsies uz visiem divdesmit.

Aizbrauc uz rūpnīcu! Jānis sacīja šoferim, nolikdams klausuli. Pie caurlaides tevi gaidīs cilvēks, viņš jau zina. Atved to šurp!

Mašīna ierūcās un, riteņiem maldama sniegu, izbrauca uz šosejas. Jānis ar kopēju atgriezās kūtī. Šeit viss bija jauns. Aizgaldi sametināti no armatūras dzelzs. Zem līdz grīdai nolaistajām lampām sildījās sivēni. Tie grūstīja viens otru un neapmierināti rukšķēja, lampas bija vienīgais siltuma avots.

Pamanījušas nācējus, cūkas sacēla traci.

- Redziet kādi smukiņi! kopēja sacīja, pārliekusies aizgaldam un paņēmusi vienu rokās. Tikai auksts mazuļiem. Bet nekas, drīz jums būs silts! viņa sacīja rukšķošajam sivēnam. Tas kustināja

deguna ripiņu, raukdams šņukuru krokās. Sataisīsim to velna sildītāju, un jums būs pavisam labi! palaistais sivēns iekviecies pazuda barā. Taču citos aizgaldos atradās arī pa beigtam.

- Tas no aukstuma? Jānis vaicāja kopējai.

- Visādi gadās. Citreiz māte noguļ, citreiz tāpat kaut kas notiek. Dzeramtrauki arī tek, dabūjām atslēgt. Citādi skaidas slapjas.

Mašīnai atgriežoties no pilsētas, Jānis atbraucēju pazina uzreiz.

Sveiks, priekšniek! elektriķis nāca pretī jau pa gabalu sniegdams roku. Negaidīji? Ivaram nebija laika! un smiedamies sasveicinājās. Kas jums noticis? Salstat nost?

- Redzi, kā te ir, gandrīz kā laukā!

- Redzu, redzu. Nu, iesim paskatīties!

Elektriķim runājot vienā laidā, Jānim likās, ka tas nemaz nav bijis prom, vienkārši kādas dienas nav satikts. Noņēmis no pleca somu, viņš vispirms apskatīja agregātu, tad pārbaudīja devējus.

Vienam izrādījās caursista izolācija. To nācās nomainīt ar polietilēna plēvi.

- Kas jums te gar viņu ir ņēmies? elektriķis jautāja, tīrīdams magnētisko ventili un grozīdams galvu. Tajā iekļuvušie gruži neļāva noslēgt degvielu.

- Enerģētiķis ar saviem vīriem. Vairākas dienas.

Es jums jau toreiz teicu, ka tas ir auns! elektriķis beidza tīrīšanu. Viņi izskaloja vadus un caur filtra vati izkāsa degvielu. Tajā palika rūsas un netīrumu kārta.

Lai nu saimniece rīkojas! elektriķis slaucīja rokas. Kopēja uzmeta jautājošu skatienu un piegāja agregātam. Šoreiz viņa rīkojās daudz nedrošāk. Lēnām pagrieza slēdzi, pat sarāvās, sildītājam ierūcoties. Pagāja viena minūte, otra. Sildītājs darbojās.

- Tas iet, tas iet! kopēja pēkšņi skaļi iesaucās, turot roku siltajā gaisa plūsmā. Izstieptā roka vējā drebēja, un tai līdzi drebēja kopējas smaidošā seja.

- Tas būs gājējs! elektriķis pēc brīža noteica un sāka kārtot instrumentus. Vēl tik pārbaudīsim režīmu.

Temperatūra kūtī kāpa strauji. Agregāts strādāja teicami. Siltumam pietiekot, tas noraustīdamies apstājās. Pieliekot devējam sniega piku, agregāts paklausīgi ieslēdzās. Kopēja skatījās abos kā brīnumā.

- Tik vienkārši?

Neļaujiet liet netīru degvielu, Jānis sacīja, rādīdams netīro filtru. Ja tādi gruži saiet iekšā, tad agregāts stop! Un nestrādā!

- Pateikšu, pateikšu, noteikti pateikšu! kopēja paņēma filtru pie sevis. Bet tagad, lūdzu, drusku ienāciet blakus.

Kopēja viņus ieveda atpūtas telpā. Tā atradās kūts galā. Ne pārāk plaša, taču mājīga. Dega elektriskais sildītājs, uz galda vāzē priedes zari ar čiekuriem. Blakus spēlēja vefiņš.

- Te jums kā klubā! elektriķis iesaucās. Nemaz nedomāju, ka tik labi izskatīsies.

Mums te visa kā gana! kopēja atsaucās, un, pabāzusi roku zem galda, izvilka pudeli.

- Es nē! elektriķis iesmējās. Edvīns vairs ne mutē! Man ar to lietu ir cauri! Un padodamies pacēla rokas.

Kas tad nu! kopēja uzmeta ašu skatienu Jānim, it kā viņš ar savu klātbūtni traucētu. Šitādā gadījumā taču var, speciāli nopirku!

- Jūs variet, bet es nē! Kā toreiz beidzu, tā vairs nelietoju!

- Ko tad nu? kopēja nesapratnē nolaida pudeli. Un jūs, jūs arī nē? viņa griezās pie Jāņa.

- Es arī!

Tad vismaz uzēdiet! kopēja atkal atdzīvojās. Man taču somā ir līdzi, un steidzīgi sāka celt

uz galda burciņas un bļodiņas.

- Sataisīju, lai turas silts. Bet kā tad tā sausā?

Uzēst varētu. elektriķis noteica, ar to skriešanu nemaz nepaguvu uzkost.

Jūs taču arī neesat ēdis? kopēja sniedza Jānim dakšiņu.

- Uzēdiet, bet es aizskriešu atnest kafiju, to taču jūs taču dzersit?

Kopēja nozuda durvīs. Palikuši vieni, viņi klusēdami ēda, vienīgi dakšiņas šķindēja piesizdamās traukiem.

Jums varbūt liekas jocīgi, ka es atbraucu? elektriķis pārtrauca klusumu. Jānis pamāja, jo tiešām nebija to gaidījis.

Gribējās redzēt, kas noticis. Es taču te visu savilku un sataisīju! viņš pacēla galvu.

Nedomājiet, ka es esmu uz jums dusmīgs! elektriķis iesmējās. Toreiz gan jūs mani iznesāt cauri! un iesāka raiti stāstīt. Jautri gan gāja! Saprotiet, es nevaru nociesties, ja redzu kādu, kurš ļaujas sevi ap stūri apvest! Ne jau tādu, kas ļaujas naivuma dēļ, bet tādu, kas ir pārāk gudrs, kam der mācība. Un vēl nevaru ciest, ja kāds auers mani māca. Pats neko nejēdz, bet blāzē\ viņš ar troksni nolika dakšiņu uz šķīvja malas.

Es tāpat būtu gājis prom, elektriķis atsāka ēšanu. Te es nodzertos galīgi. Bet kā nedzersi?

Kā kas, tā pudele. Eh! viņš nopūtās. Būtu mēs satikušies agrāk, varbūt iegrozītos citādāk. Bet es domāju, ka viss ies pa vecam. Nedomājiet, ka es te nestrādāju. Ja saskaitītu, cik esmu strādājis pēc darba, man ne viena nedēļa vien sanāktu! Un kad pēc tam mani sāk mācīt un koriģēt, ciest nevaru! viņa žokļi sakodās tā, ka kļuva redzami vaigu muskuļi. Mirkli apklusa un domās atradās kaut kur tālu prom. Tad pasmaidīja.

Tomēr cilvēki šeit nav slikti! Galvenais, nav ļauni. Vai esat ievērojis, cik viegli tos noskaņot un tīt ap pirkstu? pacēlis galvu, viņš palūkojās Jānī. Toreiz mani taču ar ierakstu vajadzēja, es to biju pelnījis! Un atkal palicis nopietns, piebilda: Ja man būtu teikšana, neviens dzērājs, neviens loderis te nebūtu! Vai redzējāt, arī šodien piedāvāja pudeli un brīnījās, ka neņem. Tā ir ierasts, bez trauka nekust! Ir vīri, kuri tīšām novelk, lai tik maksā. Jā, visus aiztriektu!

Atpaka) braucot, izkāpis pie pilsētas robežas, elektriķis Jāņa desmitnieku atdeva atpakaļ.

Ne jau tā dēļ es braucu! viņš atvairīja Jāņa roku. Iedams vēl reizi pagriezās atpakaļ. Ja saplīst televizors vai kas, zvaniet. Es sataisīšu!

Jums taču nevajadzēja pašam skrūvēt! nākošajā dienā priekšsēdētājs sacīja, Jānim ieejot dispečeros. Briesmām esot garām, viņš jutās apmierināts, ka lieta tik ātri atrisināta. Elektriķa vārds pat netika pieminēts.

- Kūtī jau sasala ūdens, Jānis atbildēja.

- Kas tad bija noticis? šajā brīdī ienāca enerģētiķis.

Devējs caursists, netīra degviela. No visa pa druskai. Enerģētiķis saspringa un sarāvās maziņš. Jānis neko vairāk neteica, bet stūrī atskanēja klusa murmināšana.

- Nu, jā! Mēs tur nomocījāmies vairākas dienas, pie gatava visi gudri! Taču tad balss apklusa.

Priekšsēdētājs sēdēja un smaidīja. Redzot šo smaidu, sāka smaidīt visi, kuri atradās dispečeros.

XXI Taču remontu gaita pa šo laiku kļuva aizvien gausāka. Nezin no kurienes uzradās neatliekami darbi, un remonta brigādes sāka jukt. Darbnīcu vadītājs uz Jāņa jautājumiem tik vien varēja atbildēt,

kā noplātot rokas.

- Šodien atkal divus paņēma uz mežu!

- Kāpēc tieši no remonta?

- Citiem neesot tiesības strādāt ar motorzāģi!

No augšas darbnīcām trīs vīri aizgāja vest barību. Nekādi Jāņa iebildumi nelīdzēja. Cilvēki slimoja, bet lopiem vajadzēja ēst. Vēl kāds saslima pašās darbnīcās, un strādāt atlika tikai Arvīds ar Pēteri. Jānis staigāja sadrūmis. Katram atradās kāds attaisnojums. Vēl nesen saimniecība atradās rajona priekšgalā, bet tagad visi grafiki bija pajukuši. Jānis domās pārcilāja katru vīru, bet neko nevarēja atrast. Vien varēja sevi lamāt par piekāpību rudenī. Vai tiešām citi nesaprata, ka sīkais remonts ir jāizdara tūlīt pēc darbu pabeigšanas? Tad nebūtu jāvelk angārā iesalušās sējmašīnas, dienu jāatkausē. Vīri nosmērējās ar konservēšanas smēri. Lipa gan rokas, gan instrumenti. Šādi ķēpājoties garastāvoklis visiem uz nulles. Un tikai tādēļ, ka toreiz neatradās kāda diena, dažreiz pat stunda, lai remontu paveiktu normālos apstākļos! Laiks, kuru tik un tā pazaudēja pļāpājot un mudoties darbnīcās! Bet tagad Andreja traktors saremontēts stāv darbnīcu vidū, bet nevar izbraukt, jo abās pusēs izjauktā tehnika, kurai jau nedēļu neviens nav pieskāries. Stāv, sildās, bet nākošo iebraukt nav iespējams!

Par ko priekšnieks tā domā? Jānis izdzirdēja kādu sakām. Pagriezis galvu, ieraudzīja Arvīdu.

- Ir ko padomāt! Pilns angārs, bet nav kas remontē.

- Tā jau tas katru gadu ir. Pienāks pavasaris un tad raus dienu un nakti.

- Un atkal visi termiņi būs cauri, noliktavas tukšas un tehnika plīsīs līdz laukam neaizbraukusi.

Jānis turpināja Arvīda domu. Vainīgie, protams, būs mehāniķi!

Arvīds ieklepojās.

- Kur tad vīri palikuši? Jānis juta, ka pateicis ko aplam.

- Divi mežā, trīs ved barību, ceturtajam kucīte atnesusies!

- Pavasarī nebūs barība jāved? Arvīds ievaicājās un, ierasti apgriezis krēslu otrādi, apsēdās.

Tad zāle būs līdz ceļiem? Bet cilvēki būs!

- Kur tad tie radīsies?

Pats redzēsi vajadzēs un būs! Arvīds atbildēja un aizsmēķēja. Tad, nolicis paciņu uz galda, pabīdīja tuvāk Jānim. -Pīpē!

Mirkli valdīja klusums.

- Man te kaut kas nepatīk! Jānis ierunājās. Liekas, viss tā kā būtu. Arī mežā jāiet, gan barība jāved, taču nejau uz remontu rēķina!

Es par to pašu darbu ienācu, Arvīds sacīja. Man nav vairs ko darīt! Ja tā ies, ko tad es nopelnīšu?

Pie darbnīcu vadītāja biji? Jānim paspruka, kaut gan labi zināja, ka tas nav līdzētājs. Bez remontniekiem arī metinātājam nebija ko darīt.

- Ko tas! Tikai plāta rokas.

- Nav spīdoši. Tāpēc jau es te sēdu un smadzeņoju.

Arvīds sadīdījās krēslā. Jānis juta, ka viņam kas ir aiz ādas, taču neuzbāzās.

Mēs te ar Aleksi kaut ko izdomājām, Arvīds beidzot ierunājās. Es aiziešu viņu pasaukt?

Jānis pamāja ar galvu. Arvīds ceļoties nočīkstināja krēslu un pēc brīža nāca atpakaļ. Aleksis slāja no muguras.

Redzi! Aleksis skaidroja. Ziemā manam simts piecdesmitniekam nav ko darīt. Ja nu granti vest vai kūdrā, bet arī tas nav katru dienu. Bet sniegu stumj divi kāpurnieki. Kamēr tie vienu galu

izstumj, otrs jau aizpūsts ciet.

Jānis piekrītoši māja ar galvu. To visu viņš zināja. Dažreiz kāpurniekiem devās palīgā arī riteņnieks, bet tas ar savu mazo lāpstiņu varēja tikai bakstīties. Taču ko tur varēja līdzēt?

- Tad nu izdomāju, ka es viens varētu to padarīt. Man taču ir cits spēks un ātrums. Kā nekā uz riteņiem!

- Tas skan jauki. Bet lāpsta? Kur tu ņemsi lāpstu?

- Man ar Arvīdu sarunāts. Uztaisīsim!

- Uztaisīsiet? Jānis pārsteigumā izmeta.

Nu jā! Mums tā lieta skaidra. Materiāls noskatīts, tikai vajadzēs lielo cauruli. To uz pusi, nazi dabūsim no ceļiniekiem un aiziet!

Jānis brīdi padomāja.

- Bet kur dabūsiet cauruli?

- Es zinu. Cēsīs. Iedod līdzi sagādnieku ar mašīnu un mājās būs!

- Tas taču būtu lieliski! Jānis iesaucās. Gan divi vīri brīvi, gan nenotriektu traktorus! Tā tik būs racionalizācija!

Taču Arvīds tik atmeta ar roku.

Es toreiz teicu, ka nekas nesanāks! Un taisnība vien ir. Veča aizgāja pēc naudas, bet nekā.

Alga vien!

Jānim saskrēja asinis sejā. Par racionalizāciju tika runāts gan rajonā, gan valdes sēdē. Visam vajadzēja būt kārtībā!

Es to kantori uzspridzināšu! viņš iesaucās. Naudai vajadzēja būt!

- Man ir mats matā, kas aprēķināts. Ne kapeikas vairāk, Arvīds atbildēja. Es jau pats nekad naudai pakaļ neeju, to man savās vecene. Bet tā nu tas ir!

To es, vīri, pārbaudīšu! Jānis gluži kā darbnīcu vadītājs noplātīja rokas. Es to nebiju gaidījis!

Tad es varu braukt iekšā lejas galā? Aleksis prasīja. Kamēr dabūsim cauruli, Arvīds jau varēs sākt likt balstu.

Jānis pamāja ar galvu. Bet rīt tev jau jābrauc! Sagādnieks tavā rīcībā un bez rores mājās nerādies!

Jānis atgrūda krēslu. Viņš bija saniknots. Šādi izgāzties vīru priekšā! Viņš solīja, kārtoja un atradās pilnā pārliecībā, ka nekas vairs nevar notikt un še tev! Vairākas reizes roka jau pastiepās pēc klausules, taču katru reizi atrāvās atpakaļ. Nezinot, kurš ir vainīgs, varēja sarunāt muļķības.

Pagaidījis vēl brīdi un nomierinājies, piezvanīja grāmatvedei.

Mums viss ir kārtībā un vairāk neko nezinām! saērcināta balss atbildēja klausulē.

- Bet tad taču naudai ir jābūt, bet tā nav!

- Nezinu, es visu izdarīju! otrā galā nolika klausuli.

Atkal kāda putra! Jānis nopukojās un vilka mugurā jaku. Taču vēl netiekot līdz durvīm, iezvanījās tālrunis. Kāda balss vaicāja pēc darbnīcu vadītāja.

Izgājis, Jānis nepacietīgi atbildēja. Varbūt pateikt, lai piezvana?

- Bet kas runā?

- Mehāniķis.

- Tad jūs arī varētu. Redziet, man tas pirmo reizi. Speciāli noliku atsevišķi, un tā arī aizmirsu.

Tas ir par tām racionalizāciju. Vai jūs nevarētu pateikt… bet Jānis jau lika uz galda klausuli.

- Arvīd! balss noskan angārā. Pie telefona!

- Kas tad nu? Vai vecene?

- Nāc tik, tad jau redzēsi! Jānis izejot atmeta. Pēc brīža viņš redzēja, kā Arvīda melnais stāvs pa taisno aizbrida uz kantori.

Atgriežoties no augšas darbnīcām, Arvīds viņu jau gaidīja.

Redzi, tomēr dabūju! un rādīja saujā sažņaugto naudu. Nākot no kantora, viņš to tā arī bija atnesis, neiebāžot kabatā. Jānis viņu pirmo reizi redzēja tik apjukušu. Kā to mana vecene nav novākusi, nudien, nesaprotu! Varbūt apslimusi? un, neizpratnē pavēries Jānim, viņš pamirkšķināja.

Tieši šis notikums Arvīdu pārsteidza visvairāk.

- Kasiere atlikusi sarakstu sāņus un piemirsusi. Kā nekā tas viņai pirmo reizi.

Es jau arī tur gadiem nebiju gājis. Bet es savu vārdu turēšu! Arvīds iesaucās. Es tūliņ visu nokārtošu!

…klusēdams radīja ceļu, iedams pa sniega iemīto taku…

Pagaidi! Jānis viņi apturēja. Paklausies, Arvīd! Darbnīcās nē! Ja ko gribi, tad pēc darba mājās. Pasēdēsim, parunāsim, liet te, bariem apkārt! Jānis zināja ko saka. Arvīds uz mirkli ievilka elpu. Iedomājoties vien, ka tādā reizē salasīsies visi, kam nav slinkums, bet maksātājs būs viņš, Arvīda roka sažņaudzās ciešāk. Ar steigu viņš ieņukāja naudu bikšu kabatā.

- Labi, darīsim tā, citādi no runām neatkauties!

Darbam beidzoties, Arvīds sameklēja Jāni. Noslēpumaini pamājis ar galvu, klusēdams rādīja ceļu, iedams pa sniegā iemīto taku. Suns sētā sāka riet un raustīt ķēdi.

Tas neko nedara, tikai bļaustās, Arvīds sacīja, atvērdams ārdurvis. Kas rej, tas nekož!

- Labi, ja arī suns to zina…

Viņi iegāja nelielā priekštelpā. Gar sienām saliktie spaiņi un darbarīki atstāja brīvas brūni krāsotas kāpnes uz otro stāvu un ceļu uz virtuvi. Emma, Arvīda sieva, ciemiņu jau gaidīja. Jānis pazina šo sievieti, viņa pa naktīm sargāja darbnīcas.

- Nāciet, nomazgājiet rokas un pie galda!

Vannas istaba nesen bija svaigi izlikta ar baltām flīzēm. Atgriežoties, galdā jau kūpēja kartupeļu bļoda. Šķīvī sagriezti skābētie gurķi, smaržoja šķiņķis. Arvīds sameklēja glāzes un izņēma no ledusskapja pudeli. Emma uz gāzes plīts cepa olas.

- Lai būtu karstas, viņa sacīja, nolikdama kūpošo bļodu galda vidū.

Nekavējies tik ilgi! Arvīds mudināja, pieliedams glāzes. Lai būtu aukstas!

Lai tad nu arī iet uz to jūsu racionalizāciju! Emma pieskandināja Jāņa glāzei. Viņi reizē izdzēra un klusēdami uzkoda.

- Arvīds jau vienmēr tur kaut ko izdomā un uztaisa, Emma pēc klusuma brīža ierunājās. Tikai neticējās, ka kaut kas būs.

- Nav tik traki. Vienīgi papīri jānokārto, tas gan. Jānis sacīja. Tagad nesenie uztraukumi šķita tāli un aizmirsti.

- Tik vienkārši jau nav, tad arī agrāk būtu maksāts! Emma nepiekrita.

- Kaut ko maksāja gan. Sarunāja, par cik, un taisījām, Arvīds ieviesa skaidrību.

- Jūs nekautrējieties, bet lieciet kārtīgi. Tā, lai iznāk vakariņas, Emma mudināja. Es jau cauri vien esmu Arvīdam sacījusi ja gribi iedzert, paņem pudeli un nāc mājās. Bet nemaisies pa darbnīcām.

- Tā tik tu smaidīsi, kad sākšu vīrus vest mājās!

Neved katru, kas pagadās. Man tās nodzertās nelaimes nav vajadzīgas. Te nav nekāds krogs! Emma palika dusmīga. Var taču cilvēcīgā modē ar!

Arvīds salēja no jauna. Jānis atcerējās, cik daudz jauna Arvīds pastāstīja pagājušajā reizē, viņš bija vienīgais cilvēks saimniecībā, ar kuru varēja izrunāties no sirds. Taču Jānis atcerējās Emmas saniknoto balsi toreiz tumsā un līdz šim izvairījās ienākt. Taču tagad izrādījās, ka Emma arī iedzer un pie tam glāzi iztukšo līdz galam. Kaut viebjas un skurinājās. Viņi bija iegrimuši dzīvā sarunā, kad pavērās durvis un virtuvē ienāca kāda meitene. Pasveicinājusi Jāni, viņa uzmeta ašu skatienu sēdošajiem un iegāja istabā.

- Tā ir mūsu vidējā meita, Emmas balsī varēja just lepnumu.

- Strādās pie mums par agronomi.

Jānis par jauno darbinieci bija dzirdējis, bet nebija redzējis un nezināja, ka tā ir Arvīda meita.

- Kad tad sāks strādāt?

-Nu jau drīz. Ar nākošo pirmdienu.

Tagad Jānis sajutās neērti. Pirmo reizi neredzētam cilvēkam parādīties ar glāzi rokās tā nebija domāts.

Emma pamanīja Jāņa apjukumu un metās mierināt.

Jūs neuztraucieties, ka viņa tāda dusmīga. Inga tikai nevar ciest, ka Arvīds dzer, bet, ja tā pie galda, neko nesaka. Uzēdiet vēl, viņa piebīdīja šķīvi ar ceptajām olām tuvāk Jānim. Ēdiet droši, es uzcepšu vēl, mums nekā netrūkst. Arī šķiņķis ir pašu kūpināts. Šķiņķis tik tiešām garšoja lieliski. Brūns un smaržojošs pēc dūmiem, tas šķita nupat kā no āķa noņemts.

Saruna grasījās pārtrūkt, it kā būtu ieslēgts televizors, reizē ar Ingu virtuvē ienāca neērtums.

Jānis beidzot pārtrauca ieilgušo nerunāšanu.

- Kur tad viņa mācījās?

Kazdangas tehnikumā, Emma uztvēra sarunas pavedienu.

Pirms diviem gadiem beidza, bet jūs nebaidieties, pēc dabas viņa ir laba. Tikai necieš, ka vecais dzer.

- Izbeidz! Arvīds uzsauca. Jums jau tas vien rēgojas, ka es esmu pillā. Kur tad varu dabūt ko dzert, ja tu visu naudu novāc?

- Vai tad draugu trūkst, kas izmaksā?

- Cik ilgi tad maksās, ja neliek pretī? Arvīds sāka runāt skaļāk, bet, ienākot Ingai, aprāvās.

Tēvs, tu atkal būsi pilnā! viņa pārmetoši iesaucās. Tagad Jānis viņu redzēja tuvāk. Inga bija īsta Emmas meita. Tikai nedaudz garāka un tumšajiem tēva matiem. Arvīds ielēja glāzē un sniedza Ingai.

Paņem tu arī vienu un nerājies! Iepazīsties ar mūsu jauno inženieri!

Man māsīca jau stāstīja, Inga uzmeta mirkli Jānim. Pavilcinājusies, pielika glāzi lūpām un saviebās.

- Kā jūs tādu draņķi varat dzert? un nolika glāzi atpakaļ.

Redzi nu, kā mums ir jāmokās, bet tu vēl rājies! Arvīds pamirkšķināja Jānim.

- Dzer pats savu šņabi! Inga iesaucās.

Nu, ja tu liec! Arvīds iesaucies, izdzēra Ingas glāzi līdz galam.

- Mums Inga nekad nedzer! Emma sacīja. Nav tāda, kā citas!

Beidz, mammu, iedod labāk kaut ko uzēst, Inga sacīja, cilādama plīts katliņu vākus.

- Paņem pati, tu taču zini, kur kas ir, Emma atbildēja. Mācies būt saimniece!

- Es jau zinu, bet pirmīt tik garšīgi smaržoja! Taisni siekalas tek!

- Tas ciemiņam. Ja gribi nāc pie galda!

Inga nogrozījās, bet palika stāvam. Uzsmērēja sev maizi, un Emma, vērojot smaidīja, pametusi skatu gan uz Jāni, gan Ingu. Ārā nočīkstēja durvis. Kāds priekšnamā dauzīja sniegu no kājām un tad pieklauvēja.

Tā jau es domāju! Inga iesaucās. Drīz te būs pus kolhozs! un, uzlikusi maizi uz šķīvīša, nozuda istabā.

Sveiki, vīri! atvērtajās durvīs parādījās Rūdis, viens no kolhoza agronomiem. Un sievas! viņš piebilda, paklanījies uz Emmas pusi. Vai ciemiņus gaidījāt? Cimdotā roka pastiepās un nolika uz galda kannu.

- Nāc manā vietā, man jau to prieku pietiek, Emma cēlās un apmainīja šķīvjus. Arvīds steidza ieliet un sniedza Rūdim.

- Lai nu iet, esmu nosalis, Rūdis ar to pašu smaidu sejā satvēra glāzi. Kamēr atbraucu pa to elles sniegu, galīgi nosalu.

Izdzēris, Rūdis noņēma kannai vāku. Dabū kādu lielāku glāzi, ieliešu aliņu!

- No kurienes tad tas? Jānis iejautājās, ieraudzījis pilno kannu. Zem vāka Rūdis bija palicis salocītu marli.

No Piltenes! Rūdis lepni atbildēja. Savcdu barību un aizskrēju.

Alus tiešām bija labs. Jānis pēc sātīgajām vakariņām labprāt izdzēra pāris glāzes.

Rūdis saimniecībā atbildēja par kartupeļu audzēšanu, bet ziemā kārtoja barības pievešanu kūtīm.

Arvīds pacēlās un no slepenas vietas izņēma nākošo pudeli.

Te ies jautri! Rūdis saberzēja plaukstas. Redzi, kā zināju atnākt! Vīri sacīja, ka tu esot prēmiju dabūjis. Taisnība vien ir!

Balsis virtuvē palika aizvien skaļākas. Kaut Inga nerādījās, Jānis saprata, ka viņa aiz sienas visu dzird. Arvīds bija iesilis. Rūdim sāka pasprukt pa stiprākam vārdam. No sarunas šovakar nekas nevarēja iznākt. Jānis sāka domāt, ar kādu iemeslu viņš varētu pazust. Bet pa to laiku sētā no jauna ierējās suns, noklaudzēja ārdurvis un priekšnamā grabēdams apgāzās spainis. Kāds nolamājās, un šoreiz durvis atvērās bez klauvēšanas. Nācējs izrādījās dispečers. Piesārtušu seju, pelēkais mētelis sapogāts ar vienu pogu, to pašu nepareizā caurumā. Šalles gals kuļājās uz krūtīm. Viņš jau bija krietni iesilis.

- Ls arī esmu klāt! balss gavilējot iedziedājās, it kā būtu ļoti gaidīts, bet nokavējies. Domāju, kur tas Rūdis pazuda, nekur uz ceļa neredzēju. Dispečers bez kautrēšanās piegāja galdam, paņēma Emmas glāzi un, braši pastiepis roku uz priekšu, iesaucās: Priekā! Šīs dispečera izrīcības notika, pārējiem klusējot. Jānis saprata, ka laiks beigt. Klusēdams piecēlās, taču dispečers viņu nelaida iet.

Tu, Jāni, neskrej nekur! Un viņš palaida ērzelisku smējienu. Nāc, sadzersim, mums taču nekas nav jādala. Tu esi jauns un daudz ko nesaproti!

Jānis neatbildēja. Bet dispečers, paņēmis pudeli, notašķīdams galdu, salēja glāzēs. Arvīds sastingušu seju sēdēja nekustēdamies, it kā notiekošais būtu tam atņēmis rīcības spēju.

Tu, Arvīd, paļaujies uz mani! dispečers sacīja, paceldams glāzi. Ja ko vajag prasi, viss būs kārtībā! Sadzersim, puiši! un atkal braši izmeta, kaut neviena cita roka pat nepakustējās.

Man no tevis neko nevajag! Arvīds pēkšņi iebrēcās, ieraudzījis, ka šņabis jau otro reizi bez mazākās aizķeršanās nozūd dispečera atvērtajā rīklē. Man pašam ir ko dzert un uzkost! Nav jāvazājas pa svešām mājām ar tukšām kabatām!

Pašu ļaudis! dispečers neklausījās. Viņš ar plaukstu sita Arvīdam pa plecu, runādams vienā runāšanā. Rūdis bija piecēlies un bļaustījās pa vidu. Jānis, izmantojot jezgu, izgāja ārā.

Laukā valdīja tumsa. Aiz darbnīcām spoži mirdzēja gaisma. Šķūņa ēna tādēļ šķita vēl melnāka.

Jānis brida pa riteņu samalto ceļa sniegu, acīm kapuci dziļi pārmaucis un sagriezies pret vēju. Domas neatlaidīgi urbās smadzenēs. Acīs pavīdēja Inga un Emmas smaidošais skatiens. Vajadzēja arī tam dispečeram uzrasties! Uz Arvīda šņabi un Piltenes aliņu par velti!

Pārnācis mājās, Jānis ilgi nevarēja aizmigt. Galvā jaucās šovakar piedzīvotais. Kaut kur zemapziņā varēja just, ka viņš ir pieskāries kaut kam ilgi meklētam. Atrodas tikai soli no atrisinājuma, bet nemāk apjaust, nemāk atvērt acis un ieraudzīt.

Jānis ilgi mētājās pa gultu. Gaiss istabā bija sauss un karsts. Centrālapkures konvektori izstaroja svelmi. Jānis piecēlās un atvilka aizkarus. Uzplūda patīkams vēsums. Pastiepis roku, pavēra logā spraugu. Lejā uz ielas blāvi spīdēja laternas. Baltais sniegs meta atspulgu logā. Ja nebūtu aizkari, varētu pat lasīt. Jānis pārlaida mēli, sausajām lūpām. „Tagad derētu vēss Piltenes aliņš!" viņš nodomāja un līdzīgi laternu mestajai gaismai apziņā pamirdzēja ilgi nesaprastais. Acīs pavīdēja kanna un Rūda apmierinātais smaids. „Savedām barību un aizskrējām pakaļ!" It kā Piltene atrastos tepat blakus! Tur pusi dienas vajadzēja, kamēr pārskrien Kurzemei turp un atpakaļ! Jānim tagad slāpa jau neatturami. Iegājis vannas istabā un atgriezis krānu, pagaidīja, līdz noskrien sasilušais ūdens. Kad viņš padzēries atliecās, krāns elpā bija sīki norasojis.

Ieejot darbnīcās, durvis izrādījās atslēgtas. Kāds angārā strādāja. Elektriskais loks uzliesmodams svaidīja melnās kolonnu ēnas. Arvīds metināja it kā vakar nemaz nebūtu beidzis.

Atvilkās tas lops un visu izcūkoja! viņš sacīja, apsēzdamies uz sijas un nolikdams blakus masku. Nedomā, ka es viņam biju ko teicis. Knapi ar labu dabūjām ārā.

- Es jau manīju. Kur Aleksis?

- Tas man te nevar līdzēt. Viss jau saķerts, atliek tikai švātēt! un, piesitis elektrodu buldozera lāpstai, aizsmēķēja no gailošās oglītes. Jānis zināja šo metinātāju niķi un paguva aizvērt acis.

Tas pamanījās ieskriet vēl no paša rīta! Arvīds nevarēja rimties. Dispečers viņam bija pamatīgi sabojājis nervus. It kā man viņam speciāli būtu kas jāpataupa! Redzēsi, drīz vien būs klāt!

- Valdē cauri vien brēc, ka darbnīcās dzer.

- Pamēģini viņam neieliet, tad tu redzēsi, kas par ašumu! Izošņās visas vietas. Slēp cik gribi, tik un tā atradīs! Un, ja neviens nebūs klāt, nodzers krietnu šļuku!

- Tad tik turies! Pēc nedēļas valdes sēde!

Pus pudeli silta ūdens, to viņš man dabūs! Arvīds piecēlās kājās. Nevis vēsu alu. Šonedēļ mēģināsim!

- Pasteidzies. Kamēr sniegs nenokūst!

- Šoreiz nebūs tik ilgi jāgaida? Arvīdam naudas saņemšana ir iepatikusies.

Droši vien, nu jau taciņa iestaigāta. Bet man tev būs jauns darbs!

- Vai kungiem darba trūkst, vai ellē vietas? Kas jādara?

- Šoreiz tas kungs būšu es.

- Ko tad nu? Dod šurp, man tā lieta patīk!

- Pabeidz iesākto, man vēl drusku jāpadomā.

- Domā ātri, pats redzi, cik te vairs atlicis.

-Nekas, pametināsi remontiem.

- Kur tad vīri radīsies?

- Radīsies! No Piltenes!

- Prāģeri?

- Būs visādi, kādus tik vajadzēs!

XXII Dispečers lēnām pavēra angāra durvis un uzmanīgi palūkojās. Angārs bija tehnikas pilns. Kaut kur tālajā galā skanēja balsis.

Iegājis, izspraucās starp sējmašīnu un Andreja traktoru, ar mēte|a stūri aizķerdams dzelžus.

Skabūzim durvis va|ā. Jānis pašreiz kārtoja papīrus.

Uh, kā piekniebj! dispečers pastiepa rokas pret sildītāju. Nu, ielej visiem vienādi, bet man drusku vairāk! Citādi galva plīst pušu!

- Nav man nekā ko ieliet, Jānis pacēla acis no papīriem.

- Ko tu saki? Jau stunda no darba sākuma, varēji kādu aizsūtīt pakaļ!

- Es otrā dienā nelietoju, Jānis atmeta ar roku. Man nelabi paliek jau no tās smakas vien!

Dispečers saviebās. Par Jāni viņš īsti neticēja, bet varbūt. Taču Arvīdam nekāda smaka netraucēja, tas bija zināms skaidri. Vakar viņš speciāli tur atstāja šalli, lai būtu iemesls ieiet, taču šorīt dabūja tikai pusi glāzes atšāvušos siltu alu!

Dzeršanu jau tā nevar nocirst kā ar cirvi! dispečers neveiksmīgo nācienu centās pārvērst jokā. Tā vēl var piena trieku dabūt. Jānospicē slaidi kā peles astīte!

Drošības pēc pagājās pa skabūzi. Tiešām, ne zem galda, ne aiz tā neko nemanīja. Izgājis ielūkojās kalvē. Kalējs kaut ko cītīgi dauzīja uz laktas, tam ne gar ko nebija daļas. Pavēra durvis uz instrumentu noliktavu, tur neviens nebija. Ātri pārlaida skatienu plauktiem, roka pārcilāja tukšās pudeles. Bet nu kā izslaucīts! Vienā kaut kas skalojās, bet tur peldēja beigtas mušas un strīpaina spindzele. Tā stāvēja jau kopš vasaras, to viņš atcerējās skaidri. Ar dusmām aizcirta durvis. To lai tikai nestāsta! Šie vīri nebija tie, kuri otrā dienā darba dēļ nocietīsies. Lai tikai pagaida! Nākošajā valdes sēdē tie man dabūs! Bet ko tas līdzēja tagad, kad jādabū pašam? Galva plīsa pušu. Izlīda angārā starp sējmašīnām. Arvīds pašreiz ar lielo frici dauzīja lāpstu. Ja šitā galva sāp un slikta dūša!

Nē, te viss bija skaidrs! Miedzas, maitas! Roka ielīda kabatā, izvilka Astru, atbāza atpakaļ. Pirksti atrada Elitu.

-Nāc, sapīpēsim!

Arvīds atlieca muguru. Ar delnu notrausa sviedrus no pieres. Melniem pirkstiem grābājās gar paciņu.

- Tev jau darīts?

- Jā. Vēl kāda diena un būs cauri.

- Es ne par to! dispečers veikli pasita knipi pazodē. Uzmeti?

Arvīds vilka dūmu un smaidīja. Kas tādam nekait!

Kur tad ņems, vēl jau bode ciet! Un mums tagad stingri, Arvīds atlieca resno īkšķi skabūža virzienā.

- Nu, jā! Tad tu tos dzelžus vis tā neklapētu!

- Var jau būt, ka vīriem kas ir, es nezinu, Arvīds uzšķīla cerību dzirksti. Dūms mirklī vairs

negaršoja, dispečers nometa puspīpēto cigareti. Arvīds nozibināja ar elektrodu. Tā jau acis var pazaudēt! Dzelteni plankumi peldēja acu priekšā. Uzgāja augšas darbnīcās. Pat Pēteris skaidrā, arī apkopes punkts kā izslaucīts. Ne velti inženieris katru dienu brēc pēc cilvēkiem. Bet kur gan teikts, ka visam jābūt kā viņš grib? Atradies komandieris! Nē, te arī nekā nebija. Neveiksme uzrāva dusmas.

Tas alus galīgi nederēja pa virsu. Bet kā tu nedzersi, ne jau katru dienu tādu dabū! Slāja atpaka| uz lejas angāru. Arvīds nāca no kalves puses un svilpoja, svaigs kā gurķītis! Droši vien nupat ierāvis, kas tādam ko nesvilpot! Ko viņš te vazājās, varēja taču dauzīt savus dzelžus. Kalvē neviena nebija.

Domas darbojās drudžaini. Kalvē nebija ko meklēt, tur savu mūžu nekas nebija atrasts. Atkal pavēra noliktavas durvis. Uz galda avīzē aizkosta sviestmaize, blakus iekosts gurķis. Jābūt! Roka pati aizslīdēja plaukta otrā pusē, Pirksti nogrāba pudeli, pirmīt tur bija tukšs! Ausis saspringa, bet neko nedzirdēja, tikai angārā dobji skanēja sitieni. Arvīds atradās tur. Pudeles svaru roka juta uzreiz.

Neatlika laika meklēt glāzi. Vēl šķībi raugoties uz durvīm ieņēma lielu malku…

Dispečers todien vēl vairākas reizes izgāja cauri lejas angāram. Piegājis buldozeram ar roku paplikšķināja pa aukstajiem sāniem. Kalvē papļāpāja ar ienākušajiem vīriem. Kaut kas tam bija aiz ādas, pārāk salda balstiņa un ložņīgs skatiens. Vīri rāvās prom zinot, ka dispečers ošņā. Tad jau kādam prēmija būs nost. Iegāja un pagrozījās pie Jāņa. Atcēlis krēslu, atgāzās atzveltnē. Arvīds pavēra durvis, pabāza galvu ar izspūrušajiein matiem.

Drīkst? nesagaidījis atbildi, Arvīds ienāca skabūzī. Rokā skalojās pustukša pudeli.

- Nu gan ir laiki pienākuši! viņš svētā sašutumā kratīja to abu acu priekšā. Paskatieties, kas notiek mūsu darbnīcās! Man jānes dakterim urīns, mājās mūžīgi aizmirstu, domāju darbā. Noglabāju visneiedomājamākajā vietā, bet še tev! Viens ņēmis un izvilcis! Traks var palikt! Arvīda stāvs pauda visdziļāko sašutumu, un viņš tā sāka lamāt nezināmo vainīgo, it kā būtu nozagts visdārgākais. Cūkas, tādi. lopi! viņš nespēja vien atrast īstos vārdus.

Dispečers kā apburts raudzījās uz pudeli Arvīda rokās. Mute vēl juta urīna garšu. Automātiski norija siekalas. Šitā piešmaukt! Šobrīd viņš varētu šo vīru uz vietas nosist, bet Arvīds cilāja pudeli tieši viņa deguna priekšā un vēl bakstīja ar melno pirkstu: - Līdz šai vietai bija pilna, līdz šai! Un tagad nekā! Jūs variet iedomāties?

Likās, ka dispečers tūlīt pārplīsīs. Viņa seja kļuva sarkanāka par vārītu vēzi.

Nu, ir gan lops, nu, ir gan! tas izrādījās vienīgais, ko dispečers spēja izdabūt pār lūpām.

Es saku to pašu — īsts lops! Arvīds ar baudu atkārtoja dispečera vārdus. Bet ko tas līdz?

Man taču ar šo autobusu bija jābrauc!

Pašauj govij! dispečers pēkšņi iebrēcās un izmetās no skabūža. Aizcērtot durvis, ievērās pelēkā mēteļa stūris. Nostīrkšķēja vien, kad tos atrāva, lai tiktu vaļā. Arvīds joprojām plātīja rokas.

XXIII Šoreiz laiks līdz valdes sēdei Jānim vilkās pavisam lēni. Viņš vēl un vēlreiz rūpīgi pārliecinājās, vai nav kaut kur kļūdījies. Bet nē, kļūdu nebija.

Sēde sākās kā parasti. Zootehniķe ar būvdarbu vadītāju strīdējās, kurš vainīgs pie cūku izgrauztajām grīdām barība vai sliktās grīdas. Pārējie klausījās un žāvājās. Beigās nolēma savest egļu zarus no cirsmām. Neilgā laikā cūkas tos nograuza baltus…

Jānis žņaudzīja saujā papīru un gaidīja savu kārtu. Pašreiz runas pārsviedās uz šķūņiem. Durvis atstātas vaļā un vēja izlauztas. Skābsiens vienā bedrē beidzies, bet tam tur vēl vajadzēja būt.

Slaucējas apdzērušās, un govis palikušas neslauktas, kāds piens pēc tam vairs varēja būt? Inga sēdēja

kopā ar citām agronomēm aizmugurē un klusiņām sarunājās.

Pienākot Jāņa kārtai, viņš noziņoja remonta procentus un turpināja: - Lai laikā un labi saremontētu tehniku, turpmāk remontētājus nedrīkst nozīmēt citos darbos. It sevišķi tos, kuriem tehnika izjaukta.

Viņš vēl nepaguva ievilkt elpu, kad dispečers iekrita starpā: Vajag gādāt, lai darbnīcās nedzer, tad jums remonti ies! Šis teiciens vienmēr deva panākumus. Taču šoreiz dispečers to izmeta ar tādu dedzību, ka balsis zālē apklusa. Pateiktais bija tik zināms, ka katrs mēģinājums strīdēties izsauktu tikai smieklus, kaut pēdējā mēnesī nekas tāds nenotika. Jānis pasmaidīja. Jā! pats velns viņu dīdīja runāt tālāk. Kas tik negadās! un turpināja dispečera domu.

- Pagājušajā nedē|ā pat izdzēra… bet dispečers tūliņ viņu pārtrauca: - Nav ko te cūcības stāstīt, runājiet par remontiem!

Jā, par remontiem. Pēdējās sējmašīnas otro nedēļu stāv izjauktas, un mēs neko citu vairs nevaram uzsākt. Un tikai tādēļ, ka cilvēki, kuriem ir jāremontē, tiek nozīmēti barības vešanā.

Zootehniķe, kura jau tobrīd bija atpūtusies no lielajiem strīdiem ar celtniekiem, izriesa krūtis un iesaucās: - Kas tad nu? Vai tad lopiem būs jāpaliek neēdušiem?

Jānis tīšuprāt izsauca uguni uz sevi. Viņš jau zināja, ka panāks kaut ko tikai tad, ja aizskars pēc iespējas vairāk ļaužu, kas sevi sargādami palīdzēs arī viņam.

Lopiem, protams, ir jāēd, viņš iepriekšējā mierīgajā balsī turpināja. Bet barības vedēji tāpat kā citi arī var strādāt pilnu darba dienu, nevis beigt pusdienlaikā. Tad gan lopi būs paēduši, gan tehnika saremontēta. Un nenāksies pierakstīt nenostrādātās stundas.

Balsis zālē aprāvās. Klusums pēkšņi kļuva gandrīz taustāms. Varēja pat dzirdēt, kā no lāstekām aiz loga pil saules atkausētais ūdens. Rūdis pacēla galvu.

Kā tad vedīs barību? agronoma balss pārtrauca klusumu.

- Kas tad to var pagūt? Te ceļš aizputināts, te kaut kas salūzt!

- Es pārbaudīju, Jānis sacīja. Pagājušo nedēļu barība vesta tikai līdz pusdienām. Visu pārējo laiku traktori rūca pie mājām. Jānis juta, ka iekarst. Uzmetis acis zālei, viņš redzēja, ka teiktais visiem ir zināms un, pieturas punktu meklēdams, paskatījās Ingā.

Jā, pie mājām. Svilināja degvielu par baltu velti. Ja neskaita tās reizes, kad aizskrēja līdz veikalam!

Zālē sacēlās troksnis. Dispečers pielēca kājās.

Klusu, biedri! viņš uzsauca zālei. Es pateikšu, kāpēc neiet remonti! Nav nekādas darba organizācijas. Šonedēļ pat. Traktoriem trūkst rezerves daļas, nav kas metina, Arvīds… viņa balss aizlūza, Arvīds… tas dara nezin ko!

Bet galvenais mehāniķis sēž urāmatvedībā vai braukā apkārt! Es domāju, viņš pacirtās uz Jāņa pusi, ka mehāniķim krasi ir jāuzlabo darba stils, citādi vienmēr citi vainīgi! un, ar enerģisku rokas mājienu nobeidzis runu, apsēdās.

Tagad ļaužu skatieni atkal pievērsās Jānim. Arī priekšsēdētājs jautājoši raudzījās, gaidot atbildi.

Arvīdam vajadzēja braukt pie ārsta, dispečers, dzirdot Jāņa vārdus, dziļi ierāva elpu krūtīs, ar analīzēm, Jānis piebilda, to redzēdams. Ko viņš metina, katrs var redzēt lejas angārā. Bet man joprojām nav skaidrs, kā turpmāk strādās barības vedēji joprojām līdz pusdienām, jeb nāks arī remontēt? Šoreiz dispečers jau lēkšus pielēca kājās.

- Ja cilvēki savu darbu paveic apzinīgi un ātrāk beidz, tas nav nekas slikts. Es tā domāju!

Zāle mirklī sašķēlās divās daļās. Strīdnieki iekaisa, un priekšsēdētājs veltīgi mēģināja ieviest kārtību.

Lai tik ved pa diviem! būvdarbu vadītājs sauca skaļāk par citiem. Tad nebūs laika dzert un gāzt durvis ārā!

- Cik sen salikām jaunas, tur jābrīnās, ka var tik ātri izgāzt! arī agronomiem bija ko sacīt. Bet šodien pasaka, ka šķūņi vaļā, siens izvazāts. Cik ilgi tā ies? Un tā ir taisnība, ka pusdienlaikā beidz.

Bet pēc tam dzer ar slaucējām!

Un jūsu būvnieki nedzer? zootehniķe deva pretī, kājās pielēkusi un krūtīm līgojoties straujajā elpā. Un darbnīcās? Ja kaut ko vajag, bez pudeles nerādies!

Arī Rūdis runāja pilnā kaklā.

Kas tad tur pie šķūņiem grib nīkt līdz vēlam vakaram, ja var savest laicīgi? viņam uztraukumā slikti klausīja liekie zobi. Atverot muti, tie reizēm palika cieši sakosti, vai ar sausu klakšķi aizcirtās brīdī, kad mute atvērās visplatāk.

- Prasiet kam gribiet, bet neviens nebūs ar mieru!

Beidzot neizturēja arī priekšnieks. Balsis aprāvās.

Es skatos, ka te tiešām nav kārtības. Visiem ir jāstrādā pilna darba diena, arī barības vedējiem. Bet jūs, mehāniķi, vairāk sastrādājieties ar dispečeru. Tā taču nevar. Remonti apstājušies, bet jūs neko nedariet! Šoreiz pēc sēdes ar Jāni vairs neviens nesapīpēja. īsā brīdī ļaudis izklīda. Vienīgi celtnieks un darbnīcu vadītājs pienāca klāt.

To tu pareizi pateici! tas aizrautīgā balsī stāstīja. Mēs raujamies melnās miesās, bet viņi slaistās apkārt!

- Kur tu biji valdes sēdē? Vajadzēja tad nākt palīgā!

- Es jau būtu ko piebildis, varēji brīdināt…

Bet tavs tiešais pienākums ir valdei ziņot par stāvokli remontos!

- Es domāju…

Kā redzat, ar domāšanu vien ir par maz, jādara arī. Labi, Jānis juta, ka palicis nevajadzīgi ass. Vēl jau tie vīri mums ir jādabū!

Ejot mājās, Jānis nevarēja noturēties, neiegājis pie Arvīda. Pirmīt tas palika piebeigt pēdējās šuves, taču nākot angārs jau bija aizslēgts. Ja viss veiksies labi, atbrīvosies divi traktoristi. Viens remontēs, otrs paliks pie fermām. Mazs, bet tomēr panākums, kas šobrīd svarīgāks par desmit visskaistākajiem plāniem.

Jānis pieklauvēja un iegāja. Arvīds pašreiz beidza mazgāties.

- Man viss ir kārtībā, rīt varēs mēģināt, Arvīds berza seju dvielī. Rokas joprojām bija melnas kā nemazgātas. To melnumu tik lēti nevarēja dabūt nost.

Zini, kurā vietā mēģināsim? Tieši pretī dispečeru logiem, lai visi redz! Jānis sacīja atceroties valdes sēdi.

Kas jums tur atkal par sazvērestību? — Emma ieprasījās. Nāciet tik pie galda, jums jau autobuss atkal aizgājis. Būs jāiet kājām.

Gāzīsim to kantori apkārt! Arvīds atbildēja. Lai tie dispečeri turas!

- Trakais, tur taču Inga arī ir! Emma smējās.

-Nu, ja viņa taisīs vienu, tad padomāsim!

Kā par brīnumu Jānis starp šiem cilvēkiem vairs nejutās svešs. Pavisam negaidot bija radusies vieta, kur varēja izrunāties, kur domāja par to pašu, ko viņš. Šeit pret viņu izturējās kā savējo un aicināja ienākt.

- Zootehniķi brēc, ka nevarot izbraukt ar barību, ceļi aizputināti. Taisnība vien ir, tāpēc tik daudz traktoru vešanā. Bet tagad būs tāds stumjamais, lai tikai spēj snigt!

- Jūs tikai saēdīsieties ar priekšniecību, un tas būs viss!

Zootehniķi man nav nekāda priekšniecība, Arvīds skaļi iebilda. Un dispečeram nav ko maisīties, kur vīriem jāstrādā. Vai tad nebrēca valdes sēdē?

- Vienīgi pats dispečers.

- Vai tad mums jāstāv klusu? Arvīds piebalsoja. Lai neložņā pa kaktiem un nemeklē! Es daru to, ko inženieris liek, un cauri. Es taisu viņš maksā, un tā lieta iet!

Taču Jānim arī bija savs sakāmais.

- Tagad, kad šis darbs galā, es gribētu sarunāt vēl vienu.

- Dod tik šurp! Ja ir darbs, manis dēļ tas nestāvēs.

Jā! Jānis paskatījās Arvīdā. Tu taču zini E grupas pļāvējus?

- Tos zilos? Brīvībā arī tādi ir.

- Jā. Tikai es domāju paštaisītos, no kombainiem.

- Zinu arī tos. Gribi taisīt augšā?

Kāpēc nē? Mums divi ir, kuri vairs nav kūlēji. Stāv un miezerē acis. Es pārvaldē dabūju atļauju pārtaisīt. Esi ar mieru?

Arvīds mirkli padomāja. Ēdot muskuļi staigāja viņa vaigos.

- Ko dosi palīgos?

- Pēteri.

Tas varētu iet! Tikai ne tos puišeļus, kas pa diviem vienu skrūvi skrūvē! Un tad pie citiem darbiem nē!

Sarunāts! Jānis priecīgi iesaucās. Viņš bija pārliecināts, ka Arvīds neatteiks.

- Un lai darbnīcu vadītājs nemaisās pa vidu. Es to vīru nevaru ciest!

Emma iemetās starpā. Viņam savs darbs jādara, bet tu viņu lamā!

- Es darbnīcās nedzeru. Ko viņš man var padarīt?

Tu nu gan esi kārtīgs palicis! Emma cēlās no galda. Iešu pasaukšu Ingu. Citādi tai savā paradīzē paliks neēdusi.

Jānis arī cēlās, taču Arvīds ar smago roku atspieda viņu atpakaļ.

Sēdi! viņš aši pameta skatienu pakaļ aizejošajai Emmai. Vēl jāparunā!

Varēja dzirdēt, kā čīkstēja kāpnes, Emmai kāpjot augšā. Kad troksnis apklusa, Arvīds ātri iejautājās: - Racionalizācija taču arī būs?

- Būs! Te tikai vajadzēs vairāk pazīmēt, bet to es ņemu uz sevi.

- Bet par darbu atsevišķi!

- Viss būs kā pienākas. Vai es kādreiz esmu piemānījis?

- Ko tu, priekšniek! Es arī savu neaizmirsīšu. Kopīgi nopelnīsim, kopīgi nodzersim.

Arvīds pasmaidīja un pamirkšķināja ar aci. Viņš no visas sirds ticēja, ka nākošā nauda atkal nokļūs paša, ne Emmas rokās. Jānis gan nebija tik pārliecināts.

XXIV Vēlāk atsveicinoties un Jānim ejot mājās, Inga nāca viņu izvadīt. Priekštelpā valdīja tumsa, tikai kāpņu augšā varēja manīt vāru gaismas atspīdumu. Viņi pirmo reizi palika divatā un mirkli iestājās saspringts klusums.

- Tur augšā ir tava paradīze? Jānis iejautājās, atceroties Emmas vārdus. No tiem viņš zināja,

ka otrā stāvā atrodas istabiņa ar nelielu virtuvi, kurā saimnieko Inga. Dažreiz virtuvē varēja dzirdēt, kā tur spēlē mūzika vai skan radio.

- Jā, Inga atbildēja. Gribi, es tev parādīšu?

Jānis mirkli palika kluss. Nāc droši, tikai kāpnes dažreiz čīkst!

- Tev te tiešām jākāpj kā uz debesīm! Jāni pārņēma dīvaina sajūta. Tiekot gandrīz līdz augšai, viens no pakāpieniem žēli ieskanējās, un viņi sajutās kā sazvērnieki. Inga, aizlikusi mutei priekšā roku, centās noslāpēt smieklus, un, ja ne tā, Jānis tālāk nekāptu.

- Tev savi spoki te arī mājo? uzsvērti uzmanīgi cilādams kājas, Jānis jautāja.

-Nē, bet vajadzēs iegādāties!

Viņi uzkāpa priekštelpā. Tai divas sienas bija apsistas ar ēvelētiem dēlīšiem.

Vēl jau tētis nav visu paguvis, Inga sacīja, atvilkdama aizklāju no durvīm. Te visu apšūs un tad nolakos.

Jānis pārlaida skatienu bēniņiem. Pustumsā blāvu baloja ar flīzītēm izliktā plīts. Pie sienas plauktā sakārtoti trauki.

- Tā ir mana virtuve!

- Tev ir vesela saimniecība! Vai iekurt arī ir iespējams? Jānis kaitināja.

- Istaba jau ir kārtībā! viņa mēļoja tālāk. Jānis novilka kurpes un pārkāpa slieksnim. Istabiņa tiešām nebija liela. Logs aizvilkts ar tautisku aizkaru, pie sienas dega lampiņa. Sekcija ar grāmatām un suvenīriem. Dīvāns un gumijkoks pie loga.

Te nu ir tā mana paradīze! Inga čukstus iesaucās. Viņa mirkli pastāvēja, tad ieslēdza televizoru. Novelc mēteli, dod es pakabināšu.

Jānis apsēdās uz dīvāna. No sienas plūda siltums. Patiesībā tā bija krāsns, ko kurināja no otras puses, lai nepiegružo istabu.

Tūlīt būs koncerts, Inga sacīja, apsēdusies uz dīvāna un pavilka zem sevis kājas. Kā tev patīk?

Jānis acumirklī neatbildēja, saprazdams, cik svarīga Ingai ir šī atbilde. Viņa gaidīja, lai pasaka kaut ko labu.

To tev visu tēvs uztaisīja? Jānim bija jocīgi Arvīdu nosaukt šajā vārdā. Taču teikt ko slavinošu, šobrīd nozīmētu nepateikt neko. Varēja just, ka strādāts tiešām ir ar patiku.

- Lielos darbus jā, bet krāsoju un tīrīju es pati. Tev patīk?

Jānis pamāja ar galvu. Te bija ko norauties!

- Nebūtu tēvs dzēris, sen jau būtu gatavs. Bet gan jau! Nopirkšu lielo paklāju, tādu pa visu istabu. Lai var staigāt basām kājām.

Jānis klausījās un iztēlojās Ingas istabu nākotnē. Inga bija aizsapņojusies, stāstīdama, ko vēl nodomājusi darīt. Tad aprāvās, laikam pārsteigta no tā, ka uzticējusies mazpazīstamam cilvēkam.

- Māsīca arī solīja atnākt, viņa uzmeta ašu skatienu Jānim. Tikai nekad neatnāk.

Tikai nesen Jānis uzzināja, ka tā agronome, kura toreiz lāpstoja graudus, ir Ingas māsīca. Viņš pamanīja Ingas ašo skatienu. Jaungada ballē viņš māsīcu izdancināja un vairāk nebija saticis. Tik cik valdes sēdēs, vai gaidot priekšsēdētāju dispečeros. Tas arī viss, bet cik ciemā vajadzēja? Te nebija pilsēta, kurā Jānis nepazina pat savu kāpņu iemītniekus!

- Ko tu domā? Inga pēkšņi iejautājās.

- Es?-Jānis attapās. Es tāpat…

Man patīk šādi sēdēt, kad skan mūzika, Inga sacīja. Dažreiz, kad ārā gaudo vējš, es visu vakaru varu tā nosēdēt un klausīties.

- Tu esi romantiķe! Jānis klusi atbildēja.

- Bet man tā patīk! Un kas tur slikts?

-Nekas! Silti un mājīgi. Bet vai tev vienai nav garlaicīgi?

- Garlaicīgi? Inga pārvaicāja. Es daudz lasu. Ņemu grāmatas no bibliotēkas.

Kaut kur lejā noklaudzēja durvis. Jānis pagrieza galvu.

- Tā nav māsīca. Tur staigā mamma.

Tikai tagad Jānim ienāca prātā, ka neviens nezina, ka viņš ir uznācis augšā pie Ingas. Patiesībā uzlavījies slepus, lai neviens nedzird. Ja tagad uznāktu Emma un ieraudzītu viņus sēžam… Jānis pacēla acis.

- Mamma nenāks, Inga pasmaidīja, uzminējusi Jāņa domas. Pacēlusi rokas un izņēmusi adatas, viņa |āva matiem melnā vilnī nolīt pār pleciem. Jānis nespēja novērst acis, kaut jutās kā nedarbos pieķerts.

Beidzoties koncertam, viņi vēl ilgi nosēdēja klusumā. Jānim ce|oties iešanai, viņi gāja, atkal uzmanīgi likdami soļus un ik reizes ieklausīdamies, vai neuzmīs nodevīgi čīkstošajam pakāpienam.

- Uz redzi! Jānis čukstēja priekšnama tumsā.

Uz redzi! Inga atbildēja. Jānis klusu brida pa čirkstošo sniegu. Suns, iznācis no būdas, paluncināja asti un nerēja.

XXV Emīlija juta uzreiz, ka Māris nav omā. Ja jau priekšnamā apgāž spaini, nepaceļ, bet iesper stūrī un lamājas, tad viss ir skaidrs. Vai nu nesalāpījies, vai pārlāpījies, bet garastāvoklis zem nulles. Viņa bija pieradusi.

Dispečers ienāca un, ne vārda neteicis, novilka mēteli. Sniegainās kājas atstāja baltas pēdas.

Tik daudz nevarēji, kā laukā nodauzīt! arī Emīlijai uzliesmoja dusmas. Viņa slinkuma dēļ atkal jāņem lupata rokas!

Klusēt! Haris uzbļāva. Nosviedis mēteli uz krēsla, sāka grābstīties gar plīti. Tātad šī nebija dzeršanas vaina.

Vai kas darbā gadījies? Emīlija uzprasīja. Viņai ar slotu izdevās pārslaucīt vēl neizkusušo sniegu slieksnim, un dūša atmaiga. Kāda nozīme omu maitāt?

- Kas man tur var notikt? Haris atcirta. Viņš kartupeļus uz plīts jau bija atradis.

Negrābājies, ja nemāki paņemt! Emīlija atspēlējās par pirmītējo uzbrēcienu. Uzklāšu galdu, pati arī neesmu ēdusi! un, nolikusi slotu atpakaļ, pāršļūca plānam. Haris nokrita galda galā. Tā bija viņa iemīļotā vieta, no turienes varēja redzēt ceļu.

Iegrāba kūpošos kartupeļus, bļodu nolika galda vidū. Gaļa cepeškrāsnī glabājās karsta. Tā nebija nekāda liesā, bet apcepta ar brūnu garoziņu. Ja pamērcēja mārrutkos un piekoda kraukšķīgu gurķīti, noēsties vien nevarēja.

Brīdi abi ēda klusēdami. Haris skaļi čamstināja. Pagrābis mārrutkus, skaļi izpūta dvašu. Stipri maitas! Emīlija pasmīnēja. Nav jau nekādi veikala prauli etiķī, bet pašas taisīti! Tagad bija skaidrs, ka paliks runājams.

- Tev nav ko ieliet? Haris jautāja, un Emīlija redzēja, ka no pirmītējās bravūras nekas vairs nav atlicis. Tādi nu reiz tie vīrieši ir. Vispirms sabļauj un pēc tam lien lūgties. Emīlija gribēja to pateikt, taču noklusēja. Tik un tā nelabosies, nav vērts, tomēr lai brīdi paciešas.

Dispečers paēdis izlaida skaļu atraugu. Emīlija klusēja, un tas nozīmēja, ka ir. Kaut tikai nebūtu salds, viņa tādus pārlieku mīlēja. Arī Emīlija beidza ēst un nosūkāja pirkstus. Ilarim nepatika šī viņas

ieraša, nevajadzētu tagad gaidīt, būtu ko pateicis.

Emīlija izgāja priekšnamā. Dzeramo viņa glabāja katru reizi citā vietā. Smieklīgi, bet darbnīcās bija zināmas visas glabāšanas vietas, taču pats savās mājās nevarēja atrast! Redzot kā sieva, šļūkājot kājas, aiziet, atkal sanāca dusmas. Zootehniķei ciči divreiz lielāki, bet iet kā uz atsperēm! Pastiepa roku ar cigareti, pelni nobira uz galda. Emīlijas soļi tuvojās. Tepat tuvumā ir bijis. Ar delnu notrauca pelnus uz grīdu, lai neierauga.

Dispečers juta, kā pudeles kakls drebēdams sitas pret glāzes malu. Pielējis pilnu, nekavējoties izmeta. Svildams nogāja uz leju, piecdesmit sešcollīgais! Palika silti. Pielēja no jauna pusi un pabīdīja tuvāk Emīlijai. Arī tā izsūca sīkiem malciņiem, lūpas uz priekšu izstiepusi.

- Jaunais tomēr būs jāmāca, dispečers ierunājās, atzveldamies krēslā. Nāvīgi liels palicis!

Emīlija klusēja. Maisam gals bija vaļā, tagad lieki jautājumi tikai traucētu.

Iedomājies saimniekot pa visu kolhozu! Nu jau pat barības vedējiem ķeras klāt!

- Ko tad zootehniķe?

- Ko tā! Tai neko vairāk nevajag, ka tikai savests. Bet tas viss uz maniem pleciem! It kā man vajadzētu!

- Šis šodien atkal dzīvojās pa kantori.

Kura tad šim ir? dispečers juta iedegamies ziņkāri. Tādēļ jau tur cauri vien grozās.

- Neko nevar saprast, vairāk pie grāmatvedēm.

Nenogūli, to taču uzreiz var manīt! Haris ielēja otrreiz. Pudele siltumā bija paguvusi norasot. Emīlija to sniegā turēja, vai? Šim remonti neejot, cilvēki trūkstot. Kas man par to? Es atbildu par savu, man viss iet. Lai gādā!

- Šis ko sēdē teica?

- Kā tad! Sūdzējās. Bet es viņam parādīšu! Kāpēc visam jābūt, kā viņš grib? Man pašam sava galva uz pleciem!

Tu par puiku esi padomājis? Emīlijas vārdi aizskāra visvārīgāko. Cik tālu līdz rudenim, vietu vajadzēs!

To es nokārtošu! Redzēji, kā vecais aiztinās? Un bija tik ilgi nostrādājis. Šim nav ne aizmugures, nekā. Aizies kā satīta grāmata, gan redzēsi!

Dispečers juta sevī augam niknumu. Acu priekšā pazibēja Arvīds ar pudeli rokās. Neizturēja un nospļāvās turpat uz grīdas, izberzēja ar kāju. Neliešu banda! Visi pār vienu kārti metami. Ar Arvīdu ātri vien tiks galā, bet tas puišelis izmanīgāks, nekā domāts. Nevar būt, ka neiekritīs. Paies laiks un rokās būs! Lēni un neatlaidīgi, tā viņš to zaru zāģēs. Tā bija paša ideja līdz dēla atnākšanai pieņemt svešinieku, nemākuli. Tas nebija kavēklis, gluži otrādi.

Emīlija vāca netīros traukus. Pienākusi piegrūdās ar apaļo cisku. Roka pievilka stāvu cieši klāt.

- Dullais, kas tev nāk prātā! Emīlija atgaiņājās ar tuklo roku, bet palika piespiedusies.

- Nāc, mazais! dispečers atcerējās sen aizmirsto mīļvārdiņu. Pudelīte tiešām izrādījās svētīga, Emīlija bija pelnījusi.

- Nedauzies, ļauj nomazgāt traukus! laulene gražojās.

Smagiem soļiem aizgāja līdz gultai. No mūrīša plūda siltums.

Apgūlās ar visām drēbēm. Kad nāks Emīlija, pamodinās. Un pēc brīža visā mājā atskanēja sulīga krākšana.

XXVI

Nākošajā dienā visi, kas vien atradās darbnīcās, sapulcējās ap jauno buldozeru. Vīri atstūma lielās durvis, Aleksis pielaida motoru. Iztraucētais baložu bars no pajumtes uzspurdza gaisā, brīdi riņķoja virs angāra, līdz nolaidās pie augšas darbnīcām. Aleksis izcilāja lāpstu, atmuguriski izbrauca ārā. Vispirms nostūma sniegu pie ieejas angārā, tad gar kombainiem. Ar nolaistu lāpstu uzbrauca augšā pie dispečeriem. Vīri, skaļi sarunādamies, sekoja traktoram. Arī Arvīds un Jānis gāja pa notīrīto sliedi. Sniegs sētā riteņu samalts bija kļuvis netīrs. Vietām zem lāpstas griezuma tagad atspīdēja baltums. Sniegs lielā vālā vērpās lāpstas priekšā, cēlās pa to, līdz beidzot nogriezās gar lāpstas galu. Labajā pusē palika saveltā sniega valnis. Dispečeri pielipa logiem. Aleksis apturēja traktoru un izkāpa no kabīnes. Viņš pat ņēma sniegu saujās, saspieda to un cilāja rokās. Vīri sekoja viņa piemēram un skaļi sprieda. Arvīds nerunādams stāvēja blakus. Pat vaicāts, viņš atbildei tikai īsi norūca vai pamāja ar galvu. Taču lepni izriestais vēders, viss stāvs līdz pēdējai kustībai liecināja, cik ļoti viņš ir apmierināts. Jānis nejaucās šajā ceremonijā. Arī viņš jutās uzvarētājs.

Kas tad to izdomāja? dispečera balss negaidīti atskanēja aizmugurē. Viņš bija pienācis neviena nemanīts, un sīks smaidiņš rotāja plānās lūpas. Līdz šim nevienam prātā nenāca izdomāšanas godu atdot kādam vienam. Arvīds taisīja, vīri sprieda un deva padomus. Mirklī iestājās klusums.

Zaļais skaudības velniņš acumirklī pacēla galvu, un dispečers bija tā pravietis. Ja teiksi visi apvainosies viens, ja teiksi viens, apvainosies pārējie!

- Viņi ne to vien izdarīs! Jānis pamāja ar galvu uz vīru pusi. Pagriezies pret dispečeru, aizlika roku mutei un nožāvājās. Viens kāpurnieks rīt ies remontā, otrs pēc tam. Vakarā pateikšu kurš, un, pagriezis dispečeram muguru, neatskatīdamies devās uz lejas angāru.

Kaut gan valdes sēdē par barības vedējiem nekas noteikti netika nolemts, vienu no vedējiem Jānim atļāva ņemt uz remontiem tūlīt. Visi bija pārliecināti, ka tagad, kad ceļus tīrīja jaunais buldozers, barību var savest viens vedējs. Taču notikumi atdūrās kā pret sienu. Nozīmētajam vedējam sāka plīst traktors. Allaž gadījās kāda ķibele. Dispečers kā solījis nozīmēja vienu traktoru, bet pēc tam visiem dzirdot atvainojās: No labākās sirds, bet redzi pats. Atkal saplīsis. Bet lopi nedrīkst palikt neēduši!

Traktori plīsa visur kur pie kūts vai ceļā. Piebraucot Jānim, kļūmes jau bija novērstas, vedējs sēdās kabīnē un ducināja tālāk. Kāda sērga piemeklēja traktorus, neviens nespēja saprast.

Pēc dažām dienām Jānis braucējus sagaidīja pie traktoriem sētā. Laikus pielaisti, tie pukšķināja rīta vēsumā, nekādi neliecinādami par drīzo saplīšanu. Vīri nāca no dispečeriem skaļi sarunādamies un ceļazīmēm rokās.

- Ivar, pagaidi! Jānis sacīja. Es skatos, ka tev tiešām kaut kas nav kārtībā! un pastiepa roku pēc ceļazīmēm. Tām trūka mehāniķa paraksts. Lai cik par to netika runāts, daudzi joprojām to meklēja tikai ceļazīmes nododot. Atspiedies pret piekabes sāniem, Jānis otram ceļazīmi parakstīja, uz traktoru pat nepaskatījies, un pastiepa traktoristam. -Vari braukt! Ivars sataisīs un tevi panāks. Otru ceļazīmi Jānis iebāza kabatā.

Es tūlīt, tikai pievilkšu un braukšu! Ivars pamāja ar roku aizbraucējam. Taču Jānis gar traktoru noņēmās līdz pēcpusdienai. Tam atradās simtām sīku vainu, un dispečers aizvien biežāk nostaigāja garām. Arī priekšsēdētājs pienāca apskatīties.

- Atkal saplīsis? dispečers novaidējās. Tā viņi te plīst katru dienu, kā lai strādā?

Jānis tikai bezpalīdzīgi iepleta rokas. Šo žestu viņš bija noskatījies no Kārļa un apguvis nevainojami. Vispirms īkšķi uz augšu, tad rokas nedaudz uz priekšu un sāniski. Tā iznāca visiespaidīgāk.

Tur jau tā lieta! Būtu jālaiž remontā, bet kā tu laidīsi barība jāved! Ivars jau cenšas, taču labāk te, nekā uz lauka!

Tūlīt jau būs kārtībā! Ivars uzmeta ašu skatienu priekšsēdētāja platajai mugurai. Taču Jānis viņu atlaida tikai tad, kad kaut kur braukt jau vairs nebija jēgas.

- Ko tu tur baksties! nākošā dienā sēzdamies kabīnē, pārinieks uzsauca Ivaram. Vakar viņu neatlaida, kamēr neizveda visas sešas kravas. Bet šorīt tas nolādētais mehāniķis atkal neatdeva Ivaram ceļazīmi! Ivars pat paguva iekāpt kabīnē, kad tas lika spīdināt uguņus, un kā par spīti viena lampiņa nedega! Ivars to apmainīja pāris minūtēs, bet Jānis jau bija atskrūvējis akumulatoram korķus.

- Kad tu pēdējo reizi uzlēji? viņš jautāja dispečeram, nākot no augšas. Gribi nokaut?

- Kas tad nu atkal?

Ivars enerģiski plātīja rokas.

Atbildi, kad prasa! Jānis metās dispečeram palīgā. Vakar visu dienu darbnīcās, bet akumulators sauss! Skrien pēc elektriķa, lai atliek visu citu un nāk šurp. Saki, ka es tā liku!

Pēc akumulatora sakārtošanas, elektriķis pārvilka vēl ar izolācijas lentu notīto vadu, lai nenodeg, bet Jānis nez kur nozuda. Ivars skraidīja meklēdams un lamādamies. Mehāniķis pēc brīža bija klāt un tūdaļ lika labot ko citu. Netūļājies, laiks iet, bet tu vēl te! Sataisi kā nākas, citādi grāvī iebrauksi!

Ivars grāvī savu mūžu nebija iebraucis, vismaz tā, ka nespētu izkļūt. Taču tagad viņš tajā bija iekšā līdz ausīm cauri vien sūdzējies, ka plīst, bet tagad šī kavēšanās un pat apsildīties nevarēja ieskriet, tur viņu gaiņāja dispečers!

- Beidzot būs kārtībā? Jānis ieprasījās, pienācis pirms darba beigām.

- Kārtībā! Kaut uz tehnisko apskati! Ivars novilka. Viņš zināja, ka otrs būs niknāks par niknu un tā traktors bija daudz sliktākā stāvoklī.

Barības vedējs atgriezās, kad ļaudis jau pulcējās ap autobusu.

- Kur ir Ivars? viņš nikni iesaucās, izlēcis no kabīnes. Traktors rūkdams drebēja un likās tik pat dusmīgs kā saimnieks.

Ivars jau labu laiku kā aizgāja, kāds no vīriem atbildēja. Redzi, kur traktors rindā stāv!

Izskaidrošanās notika no rīta. Pirms Jānis vēl paguva uziet augšā, tur atskanēja kņada pie traktoriem. Abi vedēji stāvēja piesarkušām sejām un grasījās klupt matos. Vīri dabūja lēkt starpā.

Stāvēdami viens pret otru un juzdami, ka pārējie neļaus nekam notikt, tie plāja vaļā, ko viens par otru domā. Netika taupīts ne tēvs, ne māte. Sadzirdējis troksni, no dispečeriem iznāca priekšsēdētājs.

- Kas te notiek? viņš iesaucās un piegāja vīriem. Sadzērušies esiet, vai?

- Man traktors sliktāks nekā tam tur! vedējs kliedza. Bet viņš sēd darbnīcās, un es viens rukāju!

- Cilvēkam taisnība! Jānis paskaidroja priekšsēdētājam. Vīri noskaidro, ka tās sešas kravas bez pūlēm var izvest arī viens. Bet tevi, viņš norādīja uz vedēju: mēs tūlīt nozīmēsim remontā! Tu to esi pelnījis!

XXVII Jānis turēja sev doto vārdu paņēmis aprēķinus, aizgāja uz kantori. Padevis labdienu, nolika aprēķinus priekšsēdētājam uz galda.

Jums kādreiz sūdzējās, ka es bieži sēžot grāmatvedībā, Jānis sacīja, atvērdams vākus.

Pārmetums pilnīgi vietā! Tāpēc es gribētu jūs iepazīstināt ar to, ko es tur atradu.

Priekšsēdētājs sarauca uzacis. Vienmēr, kad šis vīrs cēlās kājās valdes sēdēs, tam bija sagatavots kas nepatīkams. Līdz šim neviens no mehāniķiem papīros netika racies. Ko tas nozīmēja?

Arī šoreiz priekšsēdētājs nojauta ko sliktu.

- Kas jums tur ir? priekšsēdētājs paņēma vākus rokās.

- Redziet, tā ir mūsu tehnika. Te ir tās skaits, un te pretī cik tā ir strādājusi.

Priekšsēdētājs pārlaida skatu lapai.

- Es tehniku zinu! viņš atbildēja, joprojām nesaprazdams, kur te varēja būt kas apslēpts. Viņš tiešām zināja, kāda tehnika ir saimniecībā. Tad Jānis nolika priekšā atsevišķu lapu. Uz tās bija neizmantotās tehnikas cenas un kopsumma.

Ja pievienojam vēl sīko inventāru un nevajadzīgās izmaksas, tad tehnika, kas nestrādā, bet rūsē pa sētām, izmaksā vairāk nekā simts tūkstošus, jeb pusi no mūsu iztrūkuma bilancē!

Tas nevar būt! priekšsēdētājam paspruka. Kaut, Jānim ienākot, viņš iekšēji bija sagatavojies, tomēr strauji paliecās uz priekšu un skatienu ieurbās lapā.

- Lūdzu, te viss ir aprēķināts, to var viegli pārbaudīt!

Priekšsēdētājs sēdēja klusu, līdz viņam it kā no tālienes atnāca Jāņa vārdu: Un tas viss, kad saimniecība strādā ar ceturdaļmiljonu zaudējumiem gadā!

Visu laiku priekšsēdētājs bija atbalstījis tehnikas pirkšanu. Tā bija viņa balsts, kuru neviens nevarēja apstrīdēt. Ja saimniecība izpildītu plānu, saražotu pietiekami labību, pienu un gaļu, neviens nekad neko nepārmestu, pat ja viņš tā dēļ nokautu visu tehniku. Šo dzelžu netrūka, bet par cūkām smējās, ka tās vairs nekaujot, bet spridzinot. Veikalā varēja atrast tikai galvas un kājas! Trūkstošās darba rokas vajadzēja aizstāt mehānismiem. Raža izauga, bet to traucēja novākt laika apstākļi. Arī tagad viens kartupeļu kapsis beigts brieži esot izkašņājuši un kartupeļi sasaluši. Taču viņš zināja, cik patiesībā tajā tika ielikts. Vai līdzšinējā tehnikas pirkšana nebija tāds pats kapsis? Līdz šim tās trūkums bija stabils pamats, uz kura stāvēt. Stingrs un nesatricināms. Bet tagad tas sāka šķobīties un brukt. Tehnika izrādījās tikai dekorācija, dārga un neattaisnojama.

Ko jūs gribiet? priekšsēdētāja balss skanēja klusi. Viņš pārlaida mēli sausajām lūpām. Viņš bija pieradis pie lieliem skaitļiem, saimniecības parādi bija pārāk lieli, lai šos simts tūkstošus varētu vainot. Briesmas slēpās citur. Ja vien dispečers jeb kāds cits būtu tik gudrs un parakņātos tāpat, tās būtu vislielākās briesmas tieši pašam. Skauģu un nelabvēļu, kas labprāt iesēstos viņa krēslā, netrūka.

Vienīgos labos vārdus viņš tika dzirdējis toreiz, kad nometa iepriekšējo priekšnieku. Un tieši šogad pirmo reizi viņu nelamāja. Tiesa, arī neslavēja. Saimniecība bija pārkāpusi to slieksni, kas nodrošināja mieru. Ne bez šī mehāniķa. To nekur skaļi neteica, taču tā bija.

- Pirmkārt, atteiksim tehniku, kas mums nav vajadzīga, bet ir pasūtīta. Divus vecos kombainus pārtaisīsim par pļāvējiem. Pārvaldē es jau atļauju dabūju. Divas sējmašīnas norakstīsim uz pusgadu, lai lieki neskaitās. Bet noliktavā izdarīsim rezerves daļu revīziju, tur daudz kas ir lieks un nevajadzīgs.

Klausoties Jāņa noteiktajā balsī, priekšsēdētājs lēnām atguvās. Nē, mehāniķis tomēr vispirms atnāca aprunāties, nevis bļaustījās valdes sēdē vai rajonā. Viņš zibenīgi aptvēra, ka tas šeit ir nostrādājis pārāk īsu laiku, lai pašam varētu ko piesiet, bet tieši tik, cik nepieciešams, lai droši varētu uzvelt vainu priekšgājējiem. Un tad vēl cīņa ar dispečeri. Ja tā, un tas ar prātu darīts gudrs!

Labi, priekšsēdētājs deva piekrišanu. Bet kas taisīs tos pļāvējus? viņa balsī skanēja atgriezusies noteiktība.

- Arvīds un vēl Pēteris, viņi jau ir sākuši.

Priekšsēdētājs saviebās.

Divi dzērāji kopā! Un tad vēl pie remontiem viņi nemaz netiks. Dispečers visas ausis piedziedājis traktori neiet, kā izbrauc tā saplīst!

- Pēc vakardienas vairs neplīst, Jānis pasmaidīja. Remontiem vīru pašreiz pietiek.

Priekšsēdētājs Jāņa balsī saklausīja zemtekstu. Viņš atcerējās tā vārdus valdes sēdēs. Kaut tikko

degunu apsildījis, bet jau rīkojas abām rokām! Tas iesvēla negantu niknumu. Atnāk no malas un sāk komandēt! Tagad, kad viņš bija lietas kursā, par visu vairāk gribējās to nolikt pie vietas. Acu priekšā pavīdēja gadījums ar meliorācijas objektu, kartupeļu lauku. Valdīdamies priekšsēdētājs pavērās Jānī.

Lai arī viņš lauzās ar dispečeru, gribēja ievest savu kārtību, tas vēl nenozīmēja, ka viņi atrodas vienos ierakumos. Kopš rudens koši zilais vatenis tagad eļļās nosmērēts, pats lien visur kur nevajag.

Dusmas auga, un tikai gribas spēks līdzēja noturēties. Galu galā, kurš te ir noteicējs?

- Cik tālu jūs esiet tikuši ar remontiem? priekšsēdētājs jautāja uzsvērdams vārdu jūs.

Kopš vairs nevar noraut vīrus, esam krietni pagājuši uz priekšu. Pēc pēdējām ziņām mēs vairs negrimstam uz leju.

Kopš nevar noraut! priekšsēdētājs tagad ļāva vaļu pilnām dusmām. Bez vajadzības neviens neko nenorauj! ,.Protams, sava vajadzība ir!" Jānis gribēja teikt, neatlaidīgi atkārtodams pie sevis: ..Valdies, lamāšanās neko nedos!"

- Bet ne uz remonta rēķina!

- Vajag vairāk sekot, kas notiek darbnīcās! Vīri slaistās apkārt, nav kas metina! Lai strādā tie kas ir, tad prasiet jaunus!

Ja Jānis nezinātu katru soli darbnīcās, tad varbūt neizturētu, taču tagad saprata, ka priekšsēdētājam nav ko teikt un viņš vienkārši izgāž dusmas.

Jums vairāk vajag kontrolēt! priekšsēdētājs pielika punktu atjēgdamies, ka atkārto dispečera iemīļotos vārdus.

- Es kontrolēju! Jānis klusi atbildēja. Un priekšsēdētājs pēkšņi attapās. Šis vārds dziļi iegūla apziņā kā nelaimes vēstnesis. Tas, kas šeit tika teikts, bija brīdinājums. Par briesmām, kuras neradīja mehāniķis, bet kuras klīda apkārt kā no būra izsprucis zvērs.

- Paldies! priekšsēdētājs pēkšņi nomierinājies sacīja. Jūs esat veicis lielu un vajadzīgu darbu.

Sen nokavētu darbu! Te jau traks var palikt! piemetinājis iepleta rokas. Nu ko, jums viss ir skaidrs un atliek tikai strādāt! Ja kas, nāciet vēl, labprāt palīdzēšu!

Tikai tagad Jānis juta, ka paveiktais darbs tiešām nav veltīgs.

XXVIII Kad kombainu ievilka angārā. tas izrādījās bēdīgākā stāvoklī nekā domāts. Gadiem nostāvējis bez darba un kustināšanas, remontēts tikai atskaišu dēļ, tas praktiski nekur vairs nebija liekams. Te nu lieti noderēja jaunais buldozers. Arvīds bez gaidīšanas sarunāja ar Aleksi, un tas izstūma ceļu līdz meža mājai un atvilka kombainu.

- Varbūt ka no abiem kaut kas sanāks, Arvīds galvu vien nokratīja.

- Ko tu runā! Motors nostrādājis tikai pāris dienas!

Tā nu ir! Palikuši tikai pliku dzelži, viss aptīrīts līdz beidzamajam.

Jānis sameklēja laukuma pārzini.

Tu sacīji, ka tur neaplaupīšot! viņš pavēra gazika durvis. Sēžamies un braucam. Es gribu redzēt, kas tur vēl ir par brīnumiem!

Viņi izbrauca uz šosejas un pēc kilometra nogriezās. Varēja redzēt, kā strādājis Alekša tīrītājs.

Mājas atradās kalna galā meža ielokā un, lai tiktu līdz galam, vajadzēja izbraukt cauri sētai. Ciemiņus pamanījis, ķēdē, nikni riedams, sāka raustīties suns. Iebraukuši meža ielokā, viņi nokļuva īstā tehnikas kapsētā. Bez nupat aizvilktā, tur atradās vēl viens vecā izlaiduma kombains. Vairāki traktori cits bez

tiltiem, bet cits ar visiem riteņiem ieputināti sniegā. Sējmašīnas ar dzelzs riteņiem, salauzti kultivatori, arkli, uz viena matracis ar sarūsējušām atsperēm pārplīsušajā vēderā. Brūni norūsējušas un arī jaunas mucas sasviestas šķērsu šķērsām. Tikai uzmetot acis vien, varēja redzēt, ka te rūsē vairāki desmiti tonnu metāla. Šī kapsēta ne ar ko neatšķīrās no tās. kuru nesen likvidēja. Ja nu vienīgi ar to, ka izskatījās vecāka.

Neliela auguma vīriņš parādījās aiz šķūņa stūra un nāca šurp.

- Redz kur pats saimnieks! pārzinis iesaucās.

Labdien, labdien! tas smaidot sveicināja. Vai tad nu vedīsiet prom?

- Jāsāk pamazām apvākties. Jānis atbildēja. Jūs dzīvojat šajā mājā?

- Tepat. dēls. tepat! Vai tad jūs arī no šī kolhoza jeb kaimiņš?

- No šī paša. Kur tad te no cita gadīsies?

Aizejot aiz šķūnīša, Jānis ieraudzīja sniega ieputinatu četrdesmitnieku…

- Kā nu ne! Te jau, kad vajadzēja, brauca un skrūvēja gan no Druvas, gan Draudzības.

- Kad tas notika?

- Tā viņi te brauc cauri vien, vairāk nekā pašu ļaudis. Nesen pat. Gribēja ķerties arī mūsu traktoram klāt. Knapi nosargāju.

- Kur tad jūsu traktors ir? Jānis pavērās apkārt. Vajadzēja vismaz šķūnī iebraukt.

- Tur nav vietas, dēliņ! Kur tad sienu liksim? viņi soļoja pa Alekša izstumto ceļu.

- Jā, paldies! Mēs parādā nepaliksim!

Aizejot aiz šķūnīša, Jānis ieraudzīja sniegā ieputinātu četrdesmitnieku. Tas atspīdēja koši zils, it kā nupat tikai būtu krāsots. Tikai pieejot tuvāk, varēja redzēt, ka krāsa vietām nodevīgi atlupusi un cauri tai spiežas rūsains brūnums. Bet citādi traktors likās vislabākajā kārtībā. Jānis ar roku notrausa sniegu no riteņiem. Rievas bija dziļas. Varēja just, ka par traktoru ir gādājušas rūpīgas rokas.

To man visu dēls! večuks izrādījās runīgs. Redziet, tur ir arkls un kultivators. Jā! viņš iesaucās. Tagad jau vairs nav tā kā senāk! Ar zirgu. Tagad bez traktora nekust!

Kultivatoram zari bija sarūsējuši brūni, taču daži vēl gluži melni. Acīm redzot nomainīti pēc darbiem rudenī.

- Tad jau jums pļaujmašīnai arī vajadzētu būt! Jānis ieminējās. Sienu ar rokām taču jūs vairs nepļaujiet.

Kur nu ar rokām! Ar tām tikai dārzā starp ābelēm trušiem sakapā!

Var just, ka kārtīgs saimnieks mājās! Jānis uzslavēja. Un kas tajās divās mucās. Degviela, vai ne?

Bez tās tagad nevar. Tā jau traktoram tas pats, kas zirgam auzas.

Aiz šķūņa varēja dzirdēt rūcam traktoru, un Jānim šķita, ka tūlīt ieraudzīs visas šīs bagātības savilcēju. Taču nē, tur brauca Aleksis. Jānis vēlreiz pārlaida skatienu traktoram un ieraudzīja to, ko aizmirsa pirmīt apskatīties. Uz durvīm nolupis, bet vēl skaidri salasāms, vīdēja traktora numurs.

Piebraucis Aleksis izlēca sniegā.

- Pētiet to MTS? viņš ar galvu pamāja uz traktora pusi.

- Kas tad mums te ir? večuks iesmējās. Paskatieties, kas ir citiem!

Bet arī te tas nebija viss. Dārzā uz statņa pacelta piectonnīgā tvertne laistīšanai. Nokrāsota melna, lai vasarā sasilst ūdens. Sētā pie akas atradās nerūsējošā tērauda vanna lopu dzirdināšanai.

Ap puķu dārziņu, kurā vēl varēja manīt sniega nenolauztus ziedkātus, stiepās zaļi krāsots armatūras dzelzs žogs. Tā vārtiņi bija īsts mākslas darbs viļņu vidū austošas saules staros kaijas.

Atgriezušies pie mašīnas, viņi palīdzēja Aleksim piekabināt vienu no traktoriem. Tam kabīne atradās nomesta blakus, bet viņiem vajadzēja tikai priekšējo tiltu.

Viņi brauca Aleksim no muguras, un Jānis nožēloja, ka neatbrauca te rudenī.

Kā tur toreiz palika? Mēs taču sarunājām, ka atvilksim kombainu pie darbnīcām?

Laukuma pārzinis atcerējās visu.

- Bet toreiz jau nebija, ar ko atvilkt, viņš taisnojās.

Kopš pļāvēja gatavošanas lejas angārā bieži iegriezās gan dispečers, gan priekšsēdētājs.

Ar pēdējo Arvīds, atliekdams muguru, aprunājās, bet, pienākot dispečeram, metināja, ka dzirksteles vien šķīda.

Aizvāc to spiegu! Arvīds sacīja Jānim. Ko tas te meklē? Ja viņš man vēl ilgi odīs pie pakaļas, es viņu izsviedīšu ārā! Lai gana savas dispečeres, ne mani!

Jāni šie apmeklējumi neuztrauca. Jo vairāk kāds redzēja, kas tiek darīts, jo grūtāk bija viņus nomelnot.

- Tu jau viņam arī pamatīgi iekārtoji! Jānis atcerējās gadījumu ar pudeli.

Sitas konjaks neko nekait! Arvīds priecājās. Ja tas derēja virsleitnantam Lūkasam, tad mūsējam arī labs diezgan!

OTRĀ DAĻA I avasaris atnāca nemanot. Dienas palika garākas, nogriezās cīruļputeņi. Naktīs vēl reizēm piesala, bet tās jau bija pēdējās salnas.

Jānis ar nepacietību gaidīja sēju. Tehnika bija saremontēta. Šī būs pirmā pavasara sēja viņa mūžā! Vai tur, kur viss liekas kārtībā, kārtējo reizi neslēpjas kāds zemūdens akmens? Tāpēc Jaunā gada naktī pēc gadu mijas viņš no vecākiem devās uz ciemu. Vējš dzina sejā aukstas lietus lāses, lija kā pa Jāņiem. Tālu priekšā darbnīcu pagalmā spoži dega lielais starmetis. Klubs atradās aiz darbnīcām, netālu no šosejas, vecu liepu gatves galā. Jānim ierodoties, jautrība jau bija sasniegusi kalngalus. Kārli Jānis satika pie garderobes. Krietni iereibis, viņš bija iznācis atvēsināties un uzsmēķēt. Agronoms Jāni ievilka pie sava galdiņa. Jānis ne ar vienu nebija sarunājis un tāpēc ar prieku sekoja aicinājumam. Apsēdušies viņi saskandināja. Kārlis bija kļuvis runīgs, un arī Jānis neklusēja.

- Un tu tiešām, Kārli, domā, ka cilvēks var gadu, divus un vairāk remontēt tehniku un skriet līdz vēlam vakaram, lai galu galā rudenī iekultu no lauka desmit, nu labi, piecpadsmit centnerus graudu? Kā viduslaikos! Bet ir saimniecības, kurās visus četrdesmit iekuj!

Kārlis skatījās pretī un, pacēlis pirkstu, skaidroja: Tā raža jau mums arī izaug! Tikai paliek uz lauka. Otras miežus pats redzēji, bet kas tur beigās iznāca? Puse aizgāja bojā!

- Ko tad tas dod? Es negribu tikai noskatīties. Remontēt tehniku vien tādēļ, lai to salauztu, bet raža paliktu uz lauka. Vai tad tu tiešām nevari simts, nu kaut tikai piecdesmit hektāros izaudzēt tādu ražu, lai vīriem rokas niezētu nokult līdz pēdējam graudiņam? Lai paši nebrauktu par ātru, tev negribas?

Kārlis sašļuka. Negaidītā saruna Jaungada naktī viņu sāpīgi aizskāra.

- Tad tur vajag darīt citādi. Nevar bez jēgas kaisīt tikai slāpekli vien. Izaugt jau izaug, bet pēc tam sakrīt veldrē un pagalam. Tur tas āķis! viņš uz brīdi apklusa. Šogad vairāk jākaisa uz zālājiem.

Citādi visas platības nopļautas, bet siena nav ne puse!

Kārlis gribēja pārtraukt sarunu, bet Jānis tikai iedegās. Viņš savās acīs redzēja lauku, kurš dzeltens līgojās vējā. Šķita, ka atliek tikai pastiept roku, un tā sajutīs vārpu bezgalīgo viļņojumu.

Kārli, bet kaut vienu lauku, lai tur būtu vismaz četrdesmit centneru, lai tu varētu teikt lūk, ko mēs varam! Gribi, sarunāsim? Nevienam nekas nav jāzina. Paņemsim lauku un izdarīsim visu uz to labāko. Laikā apsēsim, mēslosim kā vajag un nokulsim tā, lai neviena vārpiņa nepaliek!

Kārlis kratīja galvu.

- Nekas tur nesanāks! viņš nepiekrita, un viņa seja atkal kļuva nogurusi.

- Tu gribi sacīt, ka kāds būs pretī tādai ražai? Jānis nesaprata.

Pagaidi! Kārlis sasparojās. Pastiepis roku, salēja glāzēs. Jānis juta, ka Kārlis grib kaut ko teikt, bet nevar sasparoties. Tādēļ ir vajadzīga pilnā glāze.

- Atceries Krastiņu laukus? Kārlis uzkodis ierunājās. Tur aiz meža stūra, kur bija mieži?

- Zinu.

Tad tur mums vienu gadu izauga tādi kartupeļi, ka balts. Paši nezinām kāpēc! Trīs simti centneru no hektāra! Tajā laukā vien visu plānu izpildījām!

- Trīs simti? Jānis iesaucās. Tad jau tev ordeni vajadzēja!

Taču Kārlis atkal pacēla pirkstu.

- Nu, lūk! Tad skaties. Nevienā atskaitē mēs to neparādījām. Tu prasīsi kāpēc? Ļoti vienkārši.

Būtu mēs iekrituši acīs, brauktu visādas ekskursijas, pieredzes apmaiņas. Vaļā netiktu. Bet ko gan mēs rādītu, ko teiktu? Pats atceries, kāds šogad izskatījās kartupeļu lauks. Pagalam būtu!

- Un tā arī viss palika?

- Palika! un, pastiepis roku, Kārlis ielēja nākošo.

Atcerēdamies sarunu, Jānis saprata, ka pastāv kāds apburtais loks, kuru nav iespējams pārraut. Ražu izaudzē, nevienam neko nevar pārmest. Un arī kombainierim nevar ko nokulsi, ja vārpas ieaugušas zemē? Ja gribēja ko mainīt, tas viss ir jāiznīcina.

Viņš gribēja sākt ar sēju. Kārlis neko neslēpa, bet tik atklāts kā Jaungada nakti, nekad vairs nekļuva.

Toties Ingā Jānis atrada visatsaucīgāko klausītāju. Augšas istabiņā viņi bieži vien norunāja vairākas stundas. Jānis sēdēja savā ierastajā vietā, bet Inga ņēmās gar radio vai magnetofonu. Jānis zināja, ka viņam kopš iestāšanās saimniecībā pienākas gabaliņš zemes. Vēl rudenī viņš par to nedomāja, jo dažus maisus vajadzīgos kartupeļus vecāki nopirka no pazīstamiem. Taču, jo tuvāk nāca pavasara sēja, jo vairāk viņam gribējās pamēģināt pašam. Un stādītu viņš nevis kartupeļus, bet gan iesētu miežus. Arvīds, par to padzirdis, nespēja vien nobrīnīties?

Kur tu liksi zemi? Ne tev lopi, nekā! Dari kā citi kantorī saņem samaksu par zemes nelietošanu un miers!

- Domāju, ka vajadzētu sēt miežus, Jānis neatlaidās.

To var gan, mirkli padomājis, piekrita Arvīds. Rudenī nokul, aizved uz dzirnavām un nogrūbē. Redzēsi, kas par naudu iznāks! arī viņam kļuva skaidrs.

Taču Jānis par naudu šobrīd nedomāja. Zeme būs viņa izmēģinājuma lauks, kurā viņš varēs visu izdarīt kā pienākas. Viņš tikai nezināja kā. Bet tāpēc bija Inga, un Kārlis arī neatteiks. Ja gribēja novākt četrdesmit centnerus, tad vispirms to vajadzēja izdarīt uz sava lauka. Tāpat kā saimniecībā neviens neturēja govi, kas nedotu četrus tūkstošus. Un, ja viņam izdosies, tad varēs ar pilnām tiesībām teikt, ka zina, kā ir jādara. Viņš atcerējās Kārli lauka malā, bezpalīdzīgi plātot rokas. Tur, tur tā raža ir! viņš rādīja uz nokulto lauku. Un tiešām, pēc kāda laika lauks sazēla koši zaļš.

Vismaz pāris sēklas tiesas! vīri sprieda, braukdami garām. Bet tur, kur atradās sabirušās pelavas, graudi sazēla vēl vairāk. Jānis, izkāpis no mašīnas, piegāja sadīgušajām strīpām, izcilāja tās.

Zaļie asni visi kā viens vīrs bija nostājušies blakus, un saknes veidoja blīvu velēnu. Vietām nenovākto salmu paliekas bija kļuvušas par zaļām kaudzēm. Bieži vien, braucot pa ceļu, varēja redzēt zelmenī ganāmies stirnas. Varbūt graudi bija izbiruši jau pirms kulšanas? Bet laicīgi nokultie lauki nebija labāki.

Arī Kārlis neko noteiktu nevarēja pateikt.

- Nenonākas vienlaicīgi, viņš beidzot atzina. Sagāžam virsū to amonjaku, paskaties, kāds lauks paliek. Vienās strīpās. Kad aug, tad jau var redzēt, kur ķerts un kur nav. Bet kad iestrādā, neko nevar pateikt!

- Kā man darīt? Gribu arī sev paņemt zemi un iesēt miežus.

Aizej un piesakies pie Rūda, viņš mums ir atbildīgs par privātajiem lauciņiem. Tur aiz ābeļdārza vēl ir vairākas brīvas strīpas, apskaties, kura labāk patīk. Kantorī samaksā par sēklu un pie reizes apsēs arī tev. Nebūs lieki jāķēpājas.

Inga bija stāvā sajūsmā par Jāņa teikto. Man taču arī pienākas savs gabaliņš! viņa iedegusies iesaucās. Paprasīšu es Rūdim arī!

Lai viņš tev ierāda blakus manējam, aiz ābeļdārza. Tad es tevi izsaukšu uz sacensību, kam

vairāk izaugs!

- Tu tur jau biji un redzēji?

- Jā, tur vietas pietiek. Tikai pāris gadus nekas nav darīts, un viss aizaudzis ar nezālēm.

- Tas nekas. Lauks būs dabūjis atpūsties. Ja grib, lai labība aug, vispirms jāielabo ar zālāju!

- Žēl, ka lauks rudenī nav aparts.

- Kad pārars kartupeļiem, pie reizes uzars arī mums. Es ar vīriem sarunāšu.

Kārlis teica, ka pie reizes arī apsēšot. Vajag tikai kantorī samaksāt.

- To gan nē! Inga pēkšņi palika nopietna. Par to es visvairāk baidos.

Tagad kārta bija brīnīties Jānim.

- Kas tur ko baidīties? Kāda sēkla būs citiem, tāda arī mums. Tas būs tikai taisnīgi!

- Tur jau tā lieta! Tu zini kāda dīgstība ir vienā otrā apcirknī?

- Tai jābūt labai. Lauks pēc kulšanas taču sadīga kā viens!

Jānis bija dzirdējis valdes sēdēs, ka runā par dīgstību, bet sēdēja neiedziļinājies. Mēģinot kaut ko atcerēties par minētajām tonnām un procentiem, viņš tomēr skaidrībā netika. Tāpēc nesaprašanā paskatījās Ingā.

Dažā pat trešā daļa nedīgst! Inga paskaidroja, redzot kā izstiepjas Jāņa seja.

Kā tā? Jānis rēķināja galvā. Tad jau mums arī trešā daļa vairāk jāizsēj!

- Bet no tās trešā daļa atkal nedīgst! Bet rajonam to teikt nevar, tāpēc rezerve jānoslēpj!

- Tas taču ir trakums!

Vecā šahtas kalte ir vienīgā, ar kuru var izkaltēt graudus sēklai. Pārējās tikai sadedzina.

Kamēr grauds iziet cauri, tas jau ir beigts.

Jānim palika neomulīgi. Viņš bieži bija paņēmis graudus saujā. Gan izberzis no vārpām, gan pagrābis tos no vezuma, bēris saujā pēc kaltēšanas. Vienmēr bija šķitis, ka saujā guļ veselīgi, dzīvotspējīgi graudi, kas gaida tikai nokļūšanu zemē. Tāpat kā uz tikko nokultā lauka. Taču trešā daļa no tiem izrādījās beigti. Miruši. Kā cilvēki!

- Pastāsti man vēl kaut ko! Jānis lūdza. Es tik maz zinu par notiekošo!

- Ko lai es tev vēl pastāstu? Tev pašam jāredz un jāsaprot.

- Nu, kaut vai kā tikt galā ar visu to. Citur taču tā nav?

Ir jau ir arī citādi. Kaut vai Priekulē. Paskaties, kāds tur ir žāvējamais šķūnis! Grauds kalti vispār neredz!

Mums taču arī kaut kas ir jādara! Tehniku pērkam pat lieku, bet sēklu iegūt nemākam!

- Būs jau. Blakus klētij pamatus redzēji? Tur ceļ līdzīgu šķūni.

- Pie mums? Kā tad es nezinu?

Tev jau nav laika skatīties. Tu tikai sēdi savās darbnīcās vai skrien uz Grobiņu!

Jānis smaidīja. Ingai bija taisnība, viņš nekur šajā pavasarī citur arī neatradās. Taču jokoja pretī.

- Un tu? Tu atkal neizej no kantora!

Bet pats? Kad tu nāc un iebāz galvu pie agronomiem, lai ieraudzītu māsīcu? Kur tu esi, uz lauka vai? Inga zobgalīgi pavērās Jānī. Taču Jānis nejutās neērti. Nesen viņš tiešām ieskatījās agronomos, bet gluži otrādi meklēdams Ingu. Un viņa to zināja!

Tu smejies par mani? Jānis iesaucās un, paķēris Ingu uz rokām, uzcēla to augstu gaisā. Es tevi nolikšu uz plaukta un ātrāk neņemšu nost, kamēr tu nepalūgsi!

Trakais! Laid taču vaļā, Inga smējās, matiem kutinot Jāņa seju. Es tūliņ kliegšu!

- Kliedz! Uznāks mamma, un tad mēs pa abiem uzskaitīsim tev par palaidnībām!

Taču Inga nekliedza, tikai smējās un spārdījās kājām. Jānis juta savās rokās silto ķermeni, Ingas

miesas smaržu un apsēdies piekļāva viņu sev. Pēkšņi iestājās dziļš klusums, vienīgi abu straujā elpa pāršalca istabai. Kā apreibuši viņi palika dažus mirkļus cieši kopā, līdz Inga izraisījās no Jāņa rokām un apsēdās savā vietā.

- Tā nedari…

Klusējot abi nosēdēja labu laiku. Jānis iesāņus paskatījās Ingā. Viņa tina uz pirksta matu cirtu un stingi raudzījās sev priekšā.

Tev taču ir māsīca, Inga beidzot pārtrauca klusumu, drebošiem pirkstiem aizpogādama blūzītei atsprāgušās podziņas. Māsīca! Ar to viņš bija izdejojis dažas dejas Jaungada ballē, un tas arī viss! Vai tāpēc viņš ir vainīgs Ingas priekšā? Jānis gribēja kaut ko teikt, paskaidrot. Kur ņemt vārdus, kas skanētu pārliecinoši, kas būtu citādi nekā tie, kurus lieto ikviens gribot otru pārliecināt? Kā skanētu viņa vārdi tagad, kad tikai mirkli atpakaļ lūpas juta Ingas kaklu un krūtis? Kad starp viņiem jau bija noticis bezgala vairāk nekā ar māsīcu?

Inga attapās pirmā.

Zini! viņa sacīja, ar rokām saņemdama matus uz pakauša. Par miežu sēklu es nokārtošu. Mēs drīz brauksim uz Draudzību pakaļ. Bet tu nokārtosi zemes sastrādāšanu. Labi?

II Turpmākajās dienās Jānis ar bažām atšķīra rajona laikrakstu. Kuru katru dienu varēja parādīties ziņas par pirmajiem apsētajiem hektāriem Nīcas pusē. Darbā viņš vairs nedeva mieru Kārlim, taču tas neko noteiktu pateikt nespēja.

Vēl netiek uz lauka virsū! bija viss, ko no viņa varēja izdabūt. Aizgājis līdz savam lauciņam aiz ābeļdārza, Jānis sprieda citādi. Sarkanīgā māla strēle jau bija apžuvuši, jo, lasot akmeņus gan pirms, gan pēc aršanas, kājas vairs nestiga. Drīz vien kāds šeit iesēs labību, cits iestādīs kartupeļus, un zeme atdzīvosies. Atmiņā atausa bērnība. Toreiz, pilsētas nomalē, vecāki arī iesēja labību. Uz lauka vienādos attālumos jau bija sastādītas ābelītes. Nezin kāpēc visspilgtāk Jānis atcerējās tieši jaunās ābelītes. Kociņu pelēkā miza spīdēja pavasara saulē. Toreiz bija tāds pats laiks, tikai tēvs, vēl neparasti jauns, gāja pa uzarto zemi gar ābelītēm, aplūkodams jau piebriedušos pumpurus. Pienākot rudenim, kvieši palika dzelteni. Pļāva ar rokām un sēja kūlīšos. Jānis atcerējās mātes smaidošo seju.

Viņi, bērni, gāja pa nogrābto lauku un lasīja vārpas. Būdams pats mazākais, viņš vēl nemācēja šļūkt pa rugājiem un sāka raudāt. Māte iedeva pašam savu groziņu, un viņam vairs nevajadzēja skriet citiem līdzi. Kūla kaimiņu šķūnī ar kuļmašīnu. Pēc tam veda uz pilsētas dzirnavām malt. Māte pati cepa maizi. Tā bija neparasti garšīga.

Jānis notikušo redzēja it kā no jauna, tikai ar sevi vecāku vietā. Vai patiešām viņš visu atcerējās, jeb vai citu stāstītais sajaucies ar atmiņām, veidoja pārdzīvoto?

Lauks gadiem netika mēslots, tāpēc vispirms tam vajadzēja uzsēt minerālmēslus. Jānis iegrāba saujā granulas. Pirmās saujas nevienādi izslīdēja starp pirkstiem un izbira gandrīz uzreiz. Kamēr tika līdz lauka galam, piere jau metās slapja. Atpakaļ nākot, jau veicās labāk. Pabeidzis darbu, Jānis pieliecies noberzēja ar zemi rokas. Augsne bija silta. Kāpēc gan nevarēja sēt?

Pirms lielā darba sākuma visu nepieciešamo tehniku vajadzēja sakārtot un nolikt pilnīgā gatavībā. Katram agregātam jābūt pārbaudītam, lai sējā strādātu bez kļūmēm. Valdes sēdē Jānis atskaitījās par gatavību sējai, un viņš tehnikas sakārošanu lika priekšā kā galveno uzdevumu.

Dispečers sēdēja klusu, bet izdzirdējis sacīto, pacēla galvu: - Tehnika saremontēta, kas nu tur vairs var notikt? Piekabina tik un brauc!

Nākošais runāja galvenais agronoms.

Pie tehnikas vīri šoziem pastrādājuši krietni, viņš slavēja. Un sēsim jau arī ne vairāk kā ar četrām sējmašīnām. Vairāk nespēsim zemi sagatavot. Un arī tad pagūsim laikā. Automašīnas sēklas vešanai kārtībā. Klāt vedīsim ar divām, lai nav jāgaida.

- Ar šo tehniku jums viss būs kārtībā, es tā skatos. Bet ko jūs kabināsiet klāt pie sējmašīnām?

Ecēšas vai ruļļus? Un vai tie ir kārtībā? priekšsēdētājs griezās pie abiem. Parasti jau tos sīkumus aizmirst, un, kad jābrauc sēt, tad tikai apķeras, ka nav ko kabināt klāt!

Ecēšas ir visām sējmašīnām ar rezervi, Kārlis atbildēja. Ar ruļļiem gan tā švakāk, un paskatījās uz Jāni. Ruļļi, kas atradās uz tehnikas laukuma, bija saremontēti, agronoms neko vairāk arī neprasīja. Tiesa, vakar vīri atvilka vēl dažus, kuri bija mētājušies kādā laukmalē, un nez vai Kārlis par tiem pat zināja.

- Pēdējiem pietūka čuguns buksēm. Sagādnieks šodien atvedīs, un būs kārtībā, Jānis pateica.

Visu ziemu jūs neesiet varējuši ruļļus sagatavot! priekšsēdētājs pacēla balsi. Un vienmēr tā suni pārkāpj, bet aste paliek!

- Tos ruļļus zem sniega nevarēja redzēt un tikai vakar atvilka no lauka. Tie tur gulēja kopš neatminamiem laikiem!

Vajag vākt inventāru, nevis to nomētāt! dispečers iekrita starpā. -Tad nebūs pēdējā brīdījāatrod!

Par pamestajiem ruļļiem Jānis uzzināja nejauši. Pats aizbrauca pārbaudīt un lika atvilkt. Neviens nezināja, cik ilgi tie tur mētājušies un kas tos pametis.

Pareizi! Jānis piekrita dispečeram, saņemdams pretī aši uzmestu mirkli. Tāpēc tehniku turpmāk no laukuma izdos tikai pret parakstu un pēc saraksta saņems atpakaļ. Citādi vienmēr atrodas kāds svarīgāks darbs, un tehnika paliek grāvmalā!

- Par tehniku ir jāatbild mehāniķiem, un nav ko te vainu velt uz citiem! dispečers neatlaidās.

Tieši tāpēc! Mēs atbildam un prasām, lai atliek atpakaļ. Pienākums dod tiesības. Vai kādam kas iebilstams?

Organizējiet to! priekšsēdētājs noslēdza runāšanu. Kas jums neļauj? un pārgāja pie nākošā jautājuma.

Jānis apsēdās. Visiem bija labi zināms, kas notika ar tehniku, kad darbi sāka degt. Tiklīdz mainījās laiks, vai sākās cits darbs, to atkabināja un pameta kur pagadās. Lauka malā vai pie kādām mājām, ar labiem nodomiem pirmajā brīvajā brīdī to nolikt kur pienākas. Bet vai lauku darbos kāds brīvs brīdis gadījās? Tā radās bezsaimnieka agregāti, kuri pēc laika, pārvelkot mājās, izrādījās aplaupīti un apskrūvēti, jo bija vienīgais rezerves daļu avots, lai uzturētu tehniku lauku sētās. Kaut saviem ļaudīm saimniecība tehniku neliedza. Dažreiz par pudeli tā tika izlīdzēts pat kaimiņu ļaudīm…

- Tehnika ir priekš tam, lai to izmantotu! Jānis allaž saņēma zināmo atbildi. Bet mehāniķi, lai gādātu, ka tā iet!

- Ja vajag, lai skrūvē laukuma pārzinis, mehāniķis, kas zina ko paņem un māk atlikt atpakaļ!

Nevar darīt viens, bet atbildēt otrs! savukārt atbildēja Jānis.

Vīri tikai raustīja plecus. Visvairāk apskrūvēja tie, kuri vismazāk rūpējās par savu tehniku.

Parasti slepus, bet bieži vien ar dispečera vai pat priekšsēdētāja atļauju. Izsaimniekotais apmaiņas fonds ne reti atriebās nelaikā un nežēlīgi.

Pārnācis mājās, Jānis izlasīja par pirmajiem apsētajiem hektāriem Nīcas pusē. Taču arī nākamajā dienā Kārlis, pārbraucis no lauka, neatrada nevienu, kurā varētu sēt. Viņš gan zvanīja uz rajonu, gan sprieda ar priekšsēdētāju. Tomēr Jānis pieprasīja visus četrus sējējus, lai laikus piekabinātu sējmašīnas. Iedeva tikai vienu. Vakarā izmēģinot viņi apsēja Jāņa un Ingas laukus.

Pēc pāris dienām drūzma sākās arī saimniecības sētā. Šodien sēsim! Kārlis berzēja rokas. Vīri brauca pēc sējmašīnām, kabināja kultivatorus.

- Sākumam pietiks ar divām, nespēsim gatavot zemi, Kārlis to atkārtoja jau kuru reizi.

Pagalms bija cilvēku pilns. Arī darbnīcu vīri sanāca sētā. Cilvēki drūzmējās ap traktoriem, līdzēja piekabināt, pārbaudīt un maisījās viens otram pa kājām. Graudu mašīnas piebērtas jau gaidīja.

Arī sējēji aizbrauca, ka putekļi vien nogriezās. Priekšsēdētājs staigāja starp vīriem un vēroja notiekošo. Arī dispečers ik pa laikam noskrēja lejā, raudzījās pulkstenī un kratīja galvu. Ik pa brīdim viņš it kā pie sevis, bet pietiekoši skaļi, lai visi dzirdētu, murmināja: Vēl nav kārtībā, kad tad nu izbrauks?

Vajadzēja laicīgi atmosties! Aleksis, ar veseri nikni dauzīdams kultivatoru, iesaucās. -Tad nebūtu jāvaimanā!

- Mehāniķis teica, ka viss esot saremontēts! dispečers nu jau runāja skaļā balsī. Aleksis atmeta ar roku. Šodien būs jākultivē līdz vēlai naktij. Bet, ja naktī uzlīs, viss padarītais darbs izrādīsies veltīgs.

Agronoms atbrauca no lauka un uztraucies skraidīja no viena vīra pie otra.

- Ko jūs čammājieties, ka nevar sagaidīt? Jābrauc taču ārā, sējēji jau uz strīpas!

- Mazāk būtu bļaustījies, bet līdzējis piekabināt! Aleksis viņam iespieda rokās lauzni. Pieturi tā, citādi nevar dabū iekšā!

Nemanot pienāca pusdienas. Vīri vairs nesteidzās. Kāda jēga tagad izskriet uz lauka un pusdienās iestrēbt atdzisušu zupu, kurai tauki sitas gar bļodas malu? Pirmā sajūsma bija noplakusi, un kultivētāji izbrauca tikai pēcpusdienā.

Dispečers grieza zemi ar debesīm kopā.

- Tehnika esot sagatavota! viņš kliedza piesarkušu seju. Kad jābrauc uz lauka, tad tik sākas lielie darbi!

Saremontēta, nevis pielikta! Jānis, nepaceļot balsi, viņu pārtrauca. Tur ir liela starpība.

Vajadzēja vīriem ļaut laikus sakārtot.

.vilka ārā no grāvjiem un akmens kaudzēm.

Priekšsēdētājs sēdēja un klusēja. Visu pagājušo nedēļu mehāniķis prasīja cilvēkus. Viņam ir viegli prasa nedod, paši vainīgi. Bet nevar taču pastāvīgi lekt dispečeram acīs un aizstāvēt mehāniķi!

Ja citur jau sēj. arī viņi varēja, bet kavējās. Jo viņiem taču bija grūtāki apstākļi, tas reizēm izrādījās

vienīgais glābiņš. Viņš redzēja, kā apsēja Jāņa lauku, un labi vēl, ka tā. Krastiņa laukos jau nu varēja sēt noteikti, vismaz izlases veidā. Un tiktu sēts, ja vajadzētu! Priekšsēdētājs nopūtās. Tāda bija dzīve.

Ja gribēja izdzīvot.

Viņš [āva, lai vīri vēl brīdi svētī viens otru. Līdz kaulam iekoda vārdi par kārtību saimniecībā.

Priekšsēdētājs ar plaukstu uzsita pa galdu.

Beidziet pļāpāt! Jāsāk strādāt! Rīt visi vīri, kuri vien nepieciešami sējai, lai būtu savās vietās!

Lauki apžuva strauji. Laikus apartā zeme ļāva ātri gatavot augsni.

Redzi, ko nozīmē kārtība! Jānis sacīja Arvīdam, vēl vēlu vakarā ņemoties gar salauztajiem kultivatoriem. Būtu tagad kaut pāris simti hektāru jāapar, kāpurnieki vispār pie kultivēšanas netiktu.

- Ar lielajiem kārtīgs saimnieks vispār nekultivē!

- Kā tā? Bez tiem mēs nepagūtu zemi sagatavot!

Tu esi paskatījies, kāda aiz tiem paliek zeme? Noskrāpē pa virsu, kur uzkalns, tur ķer, pārējais paliek kā bijis. Agrāk sakultivēja irdenu kā pūku! Nolaidis sejas masku, Arvīds iesaucās: Aizsedz acis! Jānis ar lauzni turēja piespiestu siju, lai varētu metināt. Šuve gailēja, kamēr palika melna, un Arvīds ar veseri nodauzīja pļāvu.

- Tu esi redzējis, ka kāds savu lauku ar lielo kultivē? Tā ir pirmā pazīme ko nedara savā laukā, tas neder!

Tiešām arī Jāņa lauku nokultivēja kāpurnieks. Bet viņš bija iecerējis izprast, kā būtu pareizi jādara visos laukos!

Kāpēc tā? Jānim paspruka, bet Arvīds, paliecis lauzni, iesaucās: Turi! un šoreiz piešāva elektrodu šuvei nebrīdinot.

Aiz viņiem angārā dobji nodunēja soļi. Tur nāca priekšsēdētājs. Sējas laikā vīri strādāja maiņās, un arī Jānis palika līdz vēlai naktij. Nekas remontējams netika atstāts uz rītu, vienīgi bezcerīgi salauztais.

Kas to velnu dzenā! Arvīds rūca, kad priekšsēdētājs aizgāja tālāk. Nāk pārbaudīt, it kā nezinātu, ka mēs rukājam!

- Nez vai, Jānis iebilda. Ka metina, var redzēt arī augšā.

- Ko tad? Arvīds nospļāvās uz karstās šuves. Kopš viņš bija nokāpis no korķa, viņa dēļ varēja nākt kaut komisija.

Sējas laiks taču, sirds nemierīga! arī Jānis juta, ka kļūst aizvien grūtāk visu sagatavot nākošajai dienai.

Visgrūtāk gāja ar ecēšām. Tās lūza nenolasītajos akmeņos, kuri kā uz burvja mājiena izauga vietās, kurās līdz tam nebija. Visbiežāk tās derēja tikai izārdīšanai. Vīri pa kluso piemetināja uzgriežņus, lai nav jākāpj pievilkt, bet tad ecēšas vairs nevarēja izjaukt. Ecēšu sāka trūkt. Tās izmeklējās un arī atrada visur. Pērnās zāles cauraugušas vilka ārā no grāvjiem un akmens kaudzēm.

Sarūsējušas, salauztas, bet dažas vēl gluži jaunas. Viens vīrs to tik darīja, kā laboja ecēšas, un arī tad nekas nepalika pāri. Likās, ka nupat, nupat uzsākto tempu vairs nevarēs noturēt. Ar katru dienu remonts ievilkās ilgāk.

III Bija tikts sējai līdz pusei, kad debesis negaidot apmācās. Sāka līt un likās, ka pati daba ir iedevusi atelpu cilvēkiem. Tikai tagad Jānis pamanīja, dzelteniem pūpoliem pilnos kārklus, bet mežs

aiz darbnīcām, tur kur agrāk atradās zvēru dārzs, kļuvis zaļi balts no vizbulītēm. Laiks atmetās vēss.

Zemi mākoņi gluži kā rudenī šķita tūlīt, tūlīt ķers tumšo egļu galotnes. Nogriezās sniegs. Taču nē, tas nebija rudens! Mākoņi pašķīrās, spoži atmirdzēja saule, un pāri atplaukušajai zemei uzvaroši ietrīcējās cīruļa dziesma.

Draņķa laiks! Jānis sacīja, iegājis darbnīcās un nopurinājis slapjo sniegu. Viņš nāca bez cepures, un viss pilēja.

- Laiks ir labs! Arvīds atņēma. Vajag tik pašam veiklāk izmanīties!

Būt vēl nedēļu noturējies, Jānis turpināja. Darbnīcas sliktajā laikā bija vīru pilnas. Pēc trakās steigas darbi pieklusuši, lielie kultivatori angārā nevarēja iebraukt, bet ārā trakoja nešķīstenis.

Jānis saprata vīrus. Cik ilgi un atkal vajadzēs strādāt galvu nepacēlušiem. Bet remontniekiem atelpas nevarēja būt. Tieši otrādi! Vajadzēja pagūt visu salabot un radīt kaut nelielu rezervi.

Sējas laikā Jānis Ingu satika tikai pāris reizes. Viņai darbs bija uz lauka, kamēr Jānis ņēmās pa darbnīcām. Tikai nejauši iznāca saskrieties augšas darbnīcās. Inga gaidīdama apstājās, un Jānis viņu it kā ieraudzīja no jauna. Visapkārt drūzmējās cilvēki, bet tiem gar viņiem nebija daļas. Arī Jānim tagad likās neticami, ka ir turējis šo trauslo stāvu savās rokās.

- Kur tu esi pazudis? Inga ievaicājās, pievērusi aiz sevi durvis uz sapulču zāli. Vairākas reizes Jānis bija gribējis ieiet, taču izrādījās pārāk vēls. Taču tagad, atrodoties Ingai tuvumā, bažas kļuva naivas.

Atceries vecos draugus! Inga iesmējās un izgāja atpakaļ darbnīcās. Jānis palika viens un piesarcis. Šķita, ka tikšanās nemaz nav notikusi, tik ātri viss izgaisa. Šī diena darbnīcās iznāca grūta. Sākumā darbs gāja raiti, bet pēcpusdienā vīri palika nemierīgi.

Pietika paiet sāņus, lai uzsāktais darbs pārtrūktu. Vīri pulcējās bariņos, skaidri varēja just, ka stiķē.

Jānis iegāja pie Arvīda.

- Neaizmirsti mūsu norunu!

- Priekšniek! Par mani tu vari neuztraukties. Arvīds pēc slimības nī un nī, vairs ne mutē! arī viņam notiekošais bija skaidrs, Bet par pārējiem neko nezinu, tur man nav daļas!

Kā nav daļas? Jānis atbildēja. Kopā strādājot savai daļai jātiek!

- Ja es nestiķēju? Arvīds saprata. Šādās reizēs vīri vismazāk gribēja dzirdēt gudras pamācības un labāk redzēja Jāni ejam nekā nākam. Kamēr viņš atradās angārā, viss bars sagāja kalvē. Ieejot tur, balsu murdoņa apklusa.

- Vīri, neaizmirstiet! Jānis sacīja klusumā. Sējas laikā ne mutē!

- Vai tad šodien kaut kur sēj? kāds zobgalīgi iejautājās. Vīri iesmējās.

- Mēs nemaz ir nedomājam! sacīja kalējs. Par kuru laiku tad varam, ja darba pilnas rokas?

Dzirdējāt? Kas neremontē visi no angāra ārā! Ejiet pie dispečera un prasiet, lai dod darbu!

Vīri klusēdami nozuda.

Viņi jau būs tūdaļ pa otru pusi atpakaļ! darbnīcu vadītājs sacīja.

Jūs te esat saimnieks. Ja vajag, aizslēdziet! Uzejiet pie dispečera, lai dod cilvēkiem darbu vai laiž mājās. Nav ko kaitināt tos, kam jāstrādā!

Arvīds pēc slimības tiešām vairs nedzēra. Jānis slimību atcerējās ar smaidu. Arvīds darbnīcu caurvējā bija apaukstējies, kaut gan parasti viņu neņēma ne sals, ne slapjums. Taču Jānis nebija vienīgais, kurš Arvīdu apciemoja. Atnāca arī draugi ar pudelēm. To pēc notikušā pastāstīja Emma.

Pārnākot mājās, Arvīds jau bija krietni piesūcies. ,,Es atveru durvis un skatos viens brālis nolūzis uz dīvāna Arvīda vietā, otrs guļ pie galda, bet pats Arvīds četrrāpus. Lien pa grīdu, trāpījis ar galvu manā vērpjamā ratiņā. Tas karājas kaklā, bet pats dzied!"

Stāstot viņa jau smējās, bet toreiz smiekli nenāca, Arvīds atkrita slimībā atpakaļ un vēl nogulēja labu laiku. Kad Jānis atnācis apsēdās uz gultas malas un Emma izgāja. Arvīds, nezaudējis dūšu, sacīja: - Tu taču pati teici, ka tev nekas nav pretī, ja iedzer kulturāli! Slimu un gulošu Emma viņu neaiztika.

Es tev rādīšu! viņa izlikās dusmīga. Es tos bēdu brāļus izsviedu ārā kā pelavmaisus! viņa piebilda, un Jānim bija skaidrs, ka Emmai var ticēt.

Tajā reizē Arvīds arī nosolījās vairāk nedzert. „Vairāk nē!" Jānim šķita, ka viņš tikai atkārto zināmo teicienu, tomēr nē. Arvīds piecēlās gultā pussēdus un pieliecās Jāņa ausij.

- Man kaulainā nogrābstījās! Emma nemaz nezina! acis vēroja durvis. Nav nekas patīkams! un apgūlies aizbāza roku gultai. Sākumā degu nost, ieņēmu pa ripiņai. Bet neko nejutu. Tad iebēru mutē visu bundžiņu un domāju, ka atdzisīšu pavisam! Paskaties! Arvīds izvilka no pagultes litra burku gandrīz pilnu ar zālēm. Ja es visu to būtu iedzēris, kas ar mani notiktu? un steidzīgi noglabāja burku atpakaļ. Zāles taču nav šņabis, tās ir jādzer ar mēru! Atlaidies slīpi, savilka segu līdz zodam. Līdz nākamai reizei vairs ne mutē! viņš vēl noteica, bet tad jau nāca Emma. Līdz šim Arvīds vārdu bija turējis.

Jānim iznākot no darbnīcām, laiks nebija ne par mata tiesu uzlabojies. Viņš uzreiz negāja pie Arvīda, bet vispirms uz mežu aiz darbnīcām, kur kādreiz atradās zvēru dārzs. Tur starp kokiem vēju nejuta, toties zari pilēja pilni mitruma. Jānis salasīja pušķi balto vizbulīšu. Ejot atpakaļ, Arvīds pašreiz gāja mājās. Gribējās uzsaukt, taču apķērās un ļāva lai nozūd aiz stūra. Labi, ka Arvīds pārradās, ciemā nevarēja iet un nākt kā iepatīkas. Tieši Ingas dēļ. Iznāktu tā, it kā viņš jau būtu kas vairāk nekā draugs. Mirkli pamīņājies un saņēmis dūšu. Jānis pielika soli. Atvēris durvis, iegāja priekšnamā. Lūk, kur kāpnes uz augšu. Neviens vēl viņu nemanīja nākam. Ja zinātu, ka Inga ir istabā, varētu uzreiz doties augšā. Bet kamēr Jānis neizlēmībā stāvēja, pavērās virtuves durvis un parādījās Emma.

- Sveiks! viņa sveicināja pirmā. Domāju jau. ka lepns esi palicis, ja tik ilgi neienāc!

Sēja! Jānis nomurmināja. Arī viņam tagad šķita, ka veltīgi nav iegriezies mājā. kurā tika gaidīts.

Tos tu atnesi Ingai? Emma ieraudzīja ziedus Jāņa rokā. Viņa ir mājās, kāp tik augšā! Šķita, ka Lmnia lasa Jāņa domas un viņš pat piesarka.

Ej droši! Emma mudināja. Citādi nosēdēs tur visu vakaru. Pasaki, ka vakariņas drīz būs gatavas, un ar roku parādīja uz kāpnēm.

Jānis uzgāja pa kāpnēm un apstājās. Viņam šķita, ka Emma joprojām stāv lejā un skatās. Tikai izdzirdējis Emmas balsi sētā runājamies ar suni, viņš pieklauvēja.

- Tu? Inga izbrīnā iesaucās. Kāds tu esi salijis! Nāc iekšā!

Jānis paspēra soli un atradās gaismā. Mamma teica, ka drīz būšot vakariņas! Jānim paspruka. Viņš pirmo reizi nosauca Emmu par mammu.

- Tu tikai tāpēc atnāci? Inga zobgalīgi iespurdzās, bet tad, ieraudzījusi pušķi, iesaucās: - To tu man?

- Salasīju aiz darbnīcām! Vai nav skaists?

- Tad tāpēc tu esi tik izmircis! Velc nost, tu taču esi cauri slapjš!

Viņa iegremdēja seju slapjajos ziedos un. nolikusi uz galda, paņēma Jāņa jaku. Pakāršu pie mūrīša, lai žūst! un pavērusi skapja durvis, izņēma dvieli.

Nāc, no tevis taču pil! Inga pamācošā balsī sacīja un piedraudēja ar pirkstu. Tev ir jāsēž mierīgi un rātni!

Inga nosēdināja Jāni uz. dīvāna un berzēja slapjos matus. Viņas ķermeņa siltums dedzināja Jāni, un viņš lādēja sevi par laiku, kuru nebija atnācis. Šobrīd, atrodoties kopā. visas šaubas par vēlo laiku, ciema baumām un visu, kas kavēja atnākt, šķita maznozīmīgas. Inga beidzot viņu slaucīt, smieklos atkrita dīvānā.

Nē, es miršu! viņa vaidēja. Kāds tu izskaties! Un paņēmusi spoguli, turēja Jāņa priekšā.

Tiešām, skats bija briesmīgs. Mati sajukuši un savēlušies īstā ērkulī. Jānis izvilka ķemmi, taču Inga to izņēma no rokām.

- Es pati! un sāka kārtot matus pēc savas patikas. Ik pa brīdim viņa atliecās un smiedamās vēroja savu darbu.

Turi galvu tā! Inga iekārtojās ērtāk un nolieca Jāņa galvu savā klēpī. Viņš dzirdēja Ingas straujos sirds pukstus un juta, ka viņas rokas paliek arvien maigākas.

- Nu, kāpēc tu tā? Inga čukstēja. Nevajag! un nevarīgām rokām centās savaldīt Jāni, taču viņš neklausīja.

Mīļā! vārajā gaismā rožaini atmirdzēja kailo krūšu baltums. Pasaule nogrima kaut kur tālu, tikai mūzika klusi skanēja viņiem pāri. Ingas rokas glāstīja Jāņa slapjos matus, bet lūpas joprojām čukstēja: Kāpēc tu tā? Es taču tev nekas neesmu… Tev tas būs mirklis un tu atkal mani aizmirsīsi…

Ingas balss aprāvās elsās. Pasaudzē mani…

Pēc laika, kas šķita kā mirklis, lejā atskanēja Emmas balss, kas sauca vakariņās. Viņi attapās kā no sapņa. Inga steidzīgi pārbrauca rokām drēbes, sakārtodamās un mirkli pieglaudušies Jānim, nočukstēja: - Es mudīgi noskriešu lejā un tūliņ būšu atpakaļ!

Viņa nozuda durvīs, un Jānis piecēlās. Pasaule bija pārvērtusies. Viņš sapņoja vai tiešām atradās šeit, Ingas istabiņā, nespēdams noticēt notikušajam. Bija pazudušas visas negulētās naktis, rūpes par sēju, nogurums izgaisa kā nebijis. Nezinādams kur likties, Jānis paskatījās spogulī un ieraudzītais viņu atgrieza īstenībā. Mati cieši pieglausti un sānos iespiesta liela cirta. Jā, tā bija Inga!

Viņš pacēla roku un sajauca matus. Jā, nupat viņa te bija, un lejā skan Ingas balss. Palaikam ierunājas arī Emma ar Arvīdu. Tad noskan soļi, kurus Jānis atšķirtu starp visiem citiem.

Inga ienāca, nesot tējas kannu un maizi.

Es tevi tagad ārstēšu! viņa sacīja, nolikdama nesamo uz galda. Citādi tu saslimsi, un man būs jāatbild! Te ir liepziedu tēja un medus. viņa kārtoja krūzītes. Piecelsim galdu dīvānam, man ir tikai viens krēsls.

Jānis viņai neļāva celt. un viens pats pārlika galdu.

Es skatos, ka viens liels lācis jau paguvis nogrēkoties un sajaucis savu frizūru. Par to tas saņems sodu! Inga lēja zeltaino tēju tasītēs. Smaržo?

Jānis pamāja ar galvu. Viņi uzmanīgi dzēra karsto tēju, ziezdami medu uz maizes. Nezin par ko nāca smiekli. Jānis aizmirsa, ka ir jau vēls. Lietus trieca logā lietus lāses, un nevienam ne prātā nenāca, ka vajadzētu kaut kur iet. Nemanot pagāja laiks, un kā nebijis pazuda svešums. Viņi viens otru jau pazina visu mūžu, bezgalīgi. Juta viens otra siltumu un nemanīja, kā atkal tuvinājās. Inga nezin kuro reizi kārtoja Jāņa matus, un viņš nevairījās. Cik labi, ja tā būtu visu laiku! Jānis turēja Ingu apskautu rokās, un viņi atkal kļuva viens vesels, paši nepamanīdami kā.

Bija jau vēls, kad viņi līdz nespēkam noguruši, nedaudz attapās. Lejā noklaudzēja durvis. Soļi skanēja kāpnēs, bet viņi vēl nesaprata, ka tur kāds nāk. Tikai soļiem atskanot priekšiņā, abi atrāvās viens no otra. Viņi vairs nekautrējās sevis, un tikai soļu tuvums tos atgrieza dzīvē, kura nezin kāpēc negribēja viņus atstāt mierā.

Durvis bez klauvēšanas atvērās, un līdz ar drēgnuma vilni ienāca māsīca.

- Kāds omulīgs pārītis! viņa skaļi iesaucās, skatienam aši un pētījoši pārskrienot istabai. Būtu ienācis Arvīds vai Emma, Jānis pat nenoņemtu roku Ingai no pleciem, bet māsīca šeit bija visnevajadzīgākā. Neprasīdama viņa ielēja Ingas krūzītē jau atdzisušo tēju un, paņēmusi pilnu karoti medus, lēnām laida to starp koši sarkanajām lūpām.

- Dūdojat?

Jānis klusēja. Ko varēja teikt šim svešajam cilvēkam, kurš, atzvēlies vienīgajā krēslā, ērti iekārtojās tieši pretī? Jau tas vien, ka viņi abi sēdēja uz dīvāna, tika uzskatīts par nepārprotamu noziegumu. Māsīca čaloja, tēju dzerdama, viena pati piepildīdama kluso istabiņu ar savu skaļumu.

Kad māsīca cēlās, arī Jānis uzvilka savu jaku. Viņš notvēra Ingas skatienu, gribēdams vēl brīdi pakavēties, taču Inga ātri novērsa skatienu un piecēlās atvadīties.

- Mēs tad nu iesim! māsīca sacīja par abiem, un Jānis šajā brīdī viņu ienīda par visu vairāk pasaulē.

IV Pēc dažām dienām laiks uzlabojās. Palika silts. Kultivatori un sējmašīnas sakārtotas, un visas četras strādāja uz lauka. Taču pēc pāris stundām Jānis izdzirdēja troksni dispečeros. Viņš tam nepievērsa uzmanību nebija pirmā reize, kad tur lamājās. Taču pēc brīža jau meklēja arī viņu. Ieejot gaitenī, jau caur durvīm varēja dzirdēt, ka dispečers trako. Šādā laikā, kad saule ripo pa zemes virsu!

Noraut sēju! Es par to neklusēšu, es ziņošu rajonam!

- Kas par lietu? Jānis uzprasīja, pavērdams durvis. Kāpēc norauta sēja? Kas noticis?

- Kā, kas nolicis? Divas sējmašīnas neiet, brauc un kārto, kas pa ziemu nav izdarīts!

- Vai tad pirmo reizi saplīst? Kāds tam sakars ar ziemu?

- Nekas nav kārtībā! Divas sējmašīnas šodien nav apsējušas ne hektāru!

Jānis nesāka strīdēties. Iesēdies gazikā, aizbrauca uz lauka. Piebraucot sējmašīnām, pulkstenis jau rādīja pusdienu laiku.

- Ventiļus atvedi? vīri nāca pretī.

- Kādus ventiļus? Jānis nesaprata.

- Ko tad tu brauci? Tev dispečers nepateica? Mēs taču viņam zvanījām!

Jānis iepleta rokas.

- Zinu tik, ka divas sējmašīnas neiet.

- Kā tās var iet, ja ventiļi izskrūvēti. Paskat, kā apstrādātas!

Jānis piegāja sējmašīnām. To, ka riteņos nav gaisa, varēja redzēt jau pa gabalu. Viņš atcerējās abus vīrus. Tie bija divi no tiem, kuri lietus laikā klīda pa angāru.

- Bet ko jūs man toreiz teicāt? Jānis ar dubļaino kāju iespēra pa tukšo riepu. Ka viss kārtībā un bez kavēšanās varēsit sēt!

Bija arī! Mās nemelojam. Kāda mums interese, ka nevar nopelnīt?

- Kas jums atļāva pamest sējmašīnas ceļa malā?

Kas tad varēja iedomāties, ka tā aptīrīs? Todien, kad sāka līt, nobraucām malā. Domājām, varbūt pāries. Bet tad novilkās, un piebrauca dispečers. Aizsūtīja mūs vest mēslus, vedējs bija saplīsis un piekabes pilnas.

Jānis neatcerējās, ka mēslu vedēja traktors atrastos remontā, arī neviena rezerves daļa netika izņemta. Droši vien kaut kas būs gadījies pašam vedējam. Un tad tukšā vieta aizbāzta ar sējējiem.

Kaut ko tādu Jānis jau bija gaidījis. Vai dispečers tāds bija pēc dabas, vai arī palicis pēc gadījuma ar

Arvīdu? Lai kā viņš grozījās pa darbnīcām, cenzdamies pieķert Arvīdu, nekas nesanāca. Muļķības! Šeit notikušajam ar Arvīdu taču nebija nekāda sakara. Ja vīri pamanītu, ka dispečers slepus lien pie pudeles un pa kluso atdzer, tad dabūtu pa ādu uz vietas un neviens nesūdzētos! Par tādām lietām pieņemts klusēt. Varbūt tā bija pretdarbība viņa mēģinājumiem ieviest kārtību tur, kur gadiem darīja kā pagadās?

- Ko jūs darījāt pēc tam? Jānis saprata, kas jājautā.

- Bijām remontā.

Kurā vietā? Ko jūs remontējāt, ja viss bija kārtībā? Es zinu katru, kas remontējās, bet jūs viņu starpā nebijāt!

Kā neremontējām? viens no vīriem iebāza roku kabatā un izvilka nosmulētu kabatas grāmatiņu. Man te katra diena pierakstīta!

- Kad pārbrauksim mājās, pārbaudīsim! Bet tagad brauksiet man līdz. Pie reizes paēdīsiet, un šoferis ar ziliņu jūs atraus atpakaļ.

Darbnīcu vadītājs par vīriem neko negribēja dzirdēt.

- Nekādā remontā viņi nav bijuši! Es viņus gan vairākas reizes aizdzinu, lai nemaisās pa kājā, bet remontējuši viņi nav!

- Kā nebijām remontā? Ko tad mums samaksās par tām dienām? vīri neslēpa sašutumu.

- Jūs neviens remontā nav nozīmējis. Ja jūs kaut kur pa pakšiem dzērāt, tad tā nav mana daļa! darbnīcu vadītājs palika nelokāms.

- Mēs ne mutē nebijām ņēmuši!

Kā nu nē! darbnīcu vadītājs atplauka plašā smaidā. Jau no paša rīta nāca tāda smaka, ka uzkost prasījās! Bet kad aizdzinu, noenkurojāties sapulču telpā.

- Mēs to tā neatstāsim! Mēs iesim pie priekšsēdētāja!

- Jums vajadzētu zināt, ka tagad remontā katram tiek dots darba uzdevums, Jānis paskaidroja.

Vīri klusēdami izgāja ārā.

V Saimniecība sēju nobeidza laicīgi. Iesākto tempu izdevās noturēt, kaut sējas brigāde bija tā pati, kas iepriekšējos gados. Tiem dažiem hektāriem, kurus apsēja ar vislielākajām pūlēm, izrādījās vislielākā vērtība, kas neļāva atslābt. Sējēji mina uz papēžiem zemes gatavotājiem. Tie dažreiz pārbrauca mājās kā no kaujas lauka. Likās, kultivators nekur citur vairs neder kā lūžņiem. Tāda bija cena, ko prasīja akmeņainā augsne. Tomēr nākamajā dienas rītā sētā stāvēja brīnums. Kaut vienos ielāpos, bet kultivators bija salabots.

Valdes sēdē sējas gaita bija galvenais jautājums. Kamēr Kārlis atskaitījās valdei, Jānis, atspiedis galvu rokās, klausījās, Viņš dzirdēja agronoma nosauktos skaitļus. Vai viņi nemānīja paši sevi? Kāds būs lauks, kas pusi dienas ir kultivēts ar nolūzušiem zariem? Varbūt vajadzēja palielināt kultivatoru skaitu? Bet akmeņi augsnē bija tūkstošiem, tad jau vajadzētu arī tūkstošiem kultivatoru!

Toties akmeņu lasītājs ir tikai viens, un to pašu izdevās saglābt tikai no diviem norakstītiem, pie kam otru atvilka no kaimiņiem. Kur tādus ņemt, ja vairs neražoja? Veidojās jauns apburtais loks. Bet tikmēr Kārlis pacilātā balsī beidza savu runu.

Cerams, ka šogad mums izdosies novākt divdesmit centnerus no hektāra! viņš smaidīdams apsēdās. Smaidīja arī priekšsēdētājs, un zāle smaidīja līdzi. Vēl neizjusta kopības sajūta pārņēma sēdošos cilvēkus, cīņu un nesaskaņu vietā dzirdot cerīgus vārdus. Tā būtu zaimošana, šādā brīdī

atcerēties slikto. Varbūt tomēr vajadzētu pateikt par trūkumiem, par akmeņos slikti sakultivēto zemi, par neizdarībām? Vai viņu tad neuzskatīs par īgņu, vai pārāk centīgu, kam nekad nekas nav labs? Taču Jānim ilgi neiznāca šaubīties. Neviens nesteidzās pāriet pie nākošā dienas kārtības jautājuma, zālē valdīja jautra čaloņa. Cilvēki, cenšoties paildzināt prieka mirkli, pusbalsī sarunājās, un neviens viņus neapsauca. Taču dispečers nenocietās. Jānis redzēja, kā viņš mīņājas, ķerdams izdevīgu mirkli, līdz nenocietās.

Būtu jau vēl iespējuši kādu dienu ātrāk, bet nebija sējmašīnas kārtībā. Saulīte ripoja pa zemes virsu, bet vajadzēja remontēt!

Tas tika pateikts vienkārši, it kā starp citu. Balsī pat nejuta nosodījumu. Viss taču beidzās labi.

Iesēts laikā, agrāk nekā citu gadu. Atlikuši kartupeļi. Bet vārdi aizsniedza katra ausis, iespiedās atmiņā. Pateikti reizē, kad uzsākt strīdu likās nepieklājīga, sīkumaina taisnības meklēšana. Tomēr pēc laika, kad būs aizmirsies, kurš un kad vārdus ir sacījis, cilvēku apziņā paliks viens mehāniķi ir slikti strādājuši. Tas noskanēs arī līdz darbnīcu vīriem, un sirdīs paliks apslēpts rūgtums. Taču viņi bija tie, kuri naktīs strādāja visilgāk!

Jānis neapjauta, no kurienes radās apskaidrība, kā rīkoties. Taču piecēlās un, nepazīdams pats savu balsi, dispečera tonī turpināja: Šodien tāda priecīga diena! Tiešām, strādāts dūšīgi! un pārlaida skatienu cilvēkiem.

Neviens sacītajam nepievērsa īpašu uzmanību. Te biedrs dispečers teica, ka varējām kādu dienu ātrāk apsēties. Tas ir pilnīgi pareizi! Jānis redzēja, ka cilvēki viņu dzird, bet vēl neseko domai. Arī priekšsēdētājs sarunājās.

- Ja atceramies, kā noritēja sēja, tad pēc lietus divas sējmašīnas nevarēja sēt. Un tikai tādēļ, ka tās atradās pamestas ceļa malā. Ar visiem graudiem. Bet, kad vajadzēja sēt, nebija ne graudu, ne ventiļu. Izrādījās, ka tik steidzīgi vajadzēja vest mēslus, ka sējmašīnas nevarēja nolikt vietā. Bet, ja nu nelītu, ko ar mēsliem tad? Stāvētu neizvesti? Bet sējmašīnas, ja kādam vajag, velkam pāri visam kolhozam!

Zālē iestājās klusums.

Joprojām nav cilvēka, kurš organizētu sēju, lai būtu labi gan saimniecībai, gan cilvēkiem.

Lai labotu notikušo, no laukuma bez pārziņa atļaujas tika noņemta jaunā sējmašīna, salauzta, bet tā maksā gandrīz tūkstoti!

Lauks taču nevarēja palikt neapsēts! Kārlis pielēca kājās. Priecīgais noskaņojums kaut kur pagaisa. Un kas tur vainīgs, ja mums tie lauki tik akmeņaini?

Kas vainīgs? Kad akmeņu lasītājs trīs dienas stāvēja pie mājām? Taisni tur, kur sējmašīna salūza! Kāpēc neprasīja pārzinim?

- Kas tur būtu mainījies? dispečers brīnījās. Sējmašīna paliek sējmašīna!

Mainījies būtu tas, ka salauzta tiktu vecā, kura šogad jānoraksta.

- Tā ir jūsu darīšana, ko jūs dariet ar tehniku. Remontējiet vai norakstiet! dispečers atmeta ar roku. To dzirdot, pirmā nenocietās zootehniķe.

Lai katrs dara savu darbu, nav ko jaukties! viņa iesaucās. Priekš tam ir mehāniķi, lai zinātu, kuru sējmašīnu ņemt, kuru atstāt! Viņa zināja, ja būs graudi, tad būs spēkbarība, un tas nozīmēja pienu un gaļu. To, no kā saimniecība dzīvoja. Kas tam traucēja, bija nevajadzīgs un nepieļaujams. Cik daudzreiz viņas darbā jaucās no malas un vajadzēja turēt muti. Kad rajonam dega plāns, vai kāds skatījās, kas izdevīgi? Lika vest uz kombinātu, un bija jāved vēl nenobarotus! Šis nebija viņas lauciņš, te varēja runāt pretī.

Jānis nebija gaidījis šādu zootehniķes atbalstu.

Kas jums tur bija ar tām sējmašīnām? — priekšsēdētājs pienākuma pēc ieprasījās.

- Plīsa vienā plīšanā! dispečers pasteidzās pirmais. Tagad, kā parasti, meklē vainīgos.

Graudi arī saplīsa? Jānis iejautājās. Es varu pasaukt sējējus, lai runā uz aci! un atbildi negaidot, devās uz durvīm. Caur pievērtajām durvīm darbnīcās runāto varēja dzirdēt, un tās bija cilvēku pilnas.

Jānim ienākot atpakaļ, sējēji palika pie durvīm stāvot. Neviens no sēdošajiem nebija gaidījis šādu notikumu pavērsienu, visu acis vēroja, kas notiks tālāk.

- Saņemot sējmašīnas, jums lika tās pēc darba novietot laukumā. Kāpēc jūs tā nedarījāt?

- Kā! Atbrauca dispečers un nosūtīja braukt mēslos. Un mēs to darījām!

- Kur palika sējmašīnas?

- Turpat lauka malā.

- Ar visiem graudiem?

-Nu, jā!

- Kur graudi palika pēc tam?

-Nezinām. Kad aizbraucām sēt, tur nebija ne graudu, ne ventiļu.

Nu, lūk! Un vienīgais, ko no tā tiek secināts, ir tas, ka remontnieki ir slikti strādājuši! Jānis apsēdās.

Kāpēc man par to nekas nav zināms? priekšsēdētājs pacēla balsi. Viņš pārlaida runātājiem skatienu un Jānis nodomāja: „Tūlīt, tūlīt viņš teiks kāpēc es neziņoju?" Priekšsēdētāja skatiens jau apstājās pie Jāņa, bet dispečers pasteidzās pirmais.

- Es neko nezinu! viņš paraustīja plecus. Lija lietus, vīri neko nedarīja, un es viņiem liku izvest mēslus. Tas arī viss. Un pagriezies pret vīriem, uzprasīja: Kāpēc nenolikāt sējmašīnas laukumā, kā mehāniķis lika?

- Par kuru laiku tad? Ja tūlīt bija jābrauc?

Mēslus vajadzēja izvest, un to es jums liku. Bet par sējmašīnām jums pašiem jāatbild, ne es ar tām strādāju!

Kam tad galu galā jāklausa? vīri sašutuši runāja viens caur otru.

- Jūs taču savu mantu neatstājat ceļa malā? Un kur tie graudi palikuši?

Vīri apmulsuši klusēja.

- Graudi bija kodināti, Kārlis sacīja. Lopiem taču tādi neder!

Gan jau iesēja, nekur nepalika! kāds no vietas zālē noteica. Brīnums, taču šie vārdi visus nomierināja. Ja graudi iesēti, tad viss ir kārtībā. Vīriem atļāva iet.

Kā vienmēr pēc šādām sapulcēm Jānis uzreiz nevarēja nomierināties. Viņš vēl un vēlreiz notikušo pārcilāja atmiņā. Domās strīdējās pats ar sevi, meklējot vajadzīgos vārdus un atklāja, ka būtu varēts pateikt daudz skaidrāk un saprotamāk. Kaut sapulce beigusies un viss sen par vēlu, tomēr pārdomas nepalika bez sekām. Tajās daudz kas atkārtojās un varēja just, cik dažreiz ļoti noder šaubās izsvērtie vārdi.

Vēl nepārgājušā satraukumā Jānis vēra Arvīda durvis. Inga jau bija uzgājusi augšā, bet, kad pēc stundas Jānis nāca no virtuves, sagaidīja viņu kāpņu galā.

- Man tev kaut kas jāpasaka!

Jānis priecājās, ka Inga viņu ir gaidījusi un aicināja uziet. Pēdējā laikā viņa šķita noslēgusies sevī. Uz darbnīcām vienmēr nāca kopā ar māsīcu. Viņas bija kļuvušas nešķiramas draudzenes un staigāja burtiski rokās sadevušās. Satiekoties Jānis nevarēja pateikt ne vārda, māsīca Ingu vienkārši aizvilka prom. Radās tā pati muļķīgā situācija, kas pirms lietus. Vēlu vakarā beidzot darbu, Arvīds aizslēdza darbnīcas, un viņi kopā aizgāja līdz ceļa galam. Mājas logi jau bija tumši, Inga gulēja, un Jānis, lādot visu, devās garajā ceļā uz mājām. Arī pašreiz kāpņu galā likās, ka viņi nav divi vien, bet

tūlīt uzradīsies trešais, un tā būs māsīca.

- Tu šodien atkal sarāvies ar dispečeri! Inga sacīja, apsēzdamās uz dīvāna maliņas.

Nevaru saprast. Brīžiem liekas, ka viņam ne par ko nav daļas. Ka tik darbs no kakla nost.

Jānis stāstīja ko domā. Vēl nesen bija tāds draugs, kopīgi pat iedzērām. Bet tagad par katru cenu grib mehāniķiem samazgu spaini uzliet! Nudien nesaprotu!

- Bet es saprotu!

Jānis izbrīnījies paskatījās Ingā. Viņa brīdi klusēja, domās pārlikdama vārdus. Tev ies vēl trakāk!

- Kāpēc?

- Dispečeram dēls beidz akadēmiju. Arī mehāniķis. Viņš to grib dabūt tavā vietā.

Jānis izbrīnā iepleta acis. Viņš zināja, ka cilvēki cīnās dēļ vietas, dara visu, lai tiktu uz augšu.

Taču tas varēja notikt kur citur, bet ne ar viņu!

- Nevar būt! Kā tad tā? Kāpēc tad mani vispār pieņēma?

- Jā, es pati dzirdēju, kā viņš runāja kantorī. Atnākšot dēls, un tad viss iešot daudz labāk. Viņš laikam nezināja, ka mēs esam… Ingai pietrūka vārdi ko nosaukt: Pazīstami…

- Kāpēc tu tā? Jānis iesaucās, nedomādams vairs par dispečeri, bet gan par pauzi Ingas vārdos.

Kas noticis?

-Noticis? Nekas! Inga piespiesti pasmaidīja. Viss ir labi!

- Nē, nav! Tu kaut ko slēp no manis!

- Es? Inga paraustīja plecus. Ko gan lai es slēpju?

- Nezinu, bet tu vairs neesi tāda kā agrāk. Darbā arī tu staigā tikai ar māsīcu!

- Kas tur slikts?

- Es tev nevaru vairs pat vārdu pateikt!

- Mēs jau tāpat par visu ko izrunājamies.

-Nē, Inga! Tu visu ļoti labi saproti!

Jānis juta, ka Ingu kaut kas ir aizskāris. Bet viņš neapzinājās neko tādu izdarījis, kas Ingu varētu apvainot. Varbūt vainīga bija māsīca? Viņa tagad pārņēmusi Ingu pilnīgi savā aizsardzībā, sekoja kā ēna. Bet Ingai taču pašai arī sava galva, un ko gan māsīca tādu varētu izdarīt?

Uzliec kādu mūziku! Jānis lūdza. Viņš juta, ka Inga neko neteiks, pārāk liels sasprindzinājums valdīja abos. Iztaujāšana tikai bojāja tikšanos. Un tiešām, kad ieskanējās mūzika, drīz vien jau bija aizmirsta gan māsīca, gan dispečers. Šeit vairs neatlika vietas nevienam citam, tikai mūzikai un viņiem.

VI Pavasaris, it kā gribēdams atgūt nokavēto, strauji atdeva vietu vasarai. Rīti kļuva gaiši, un, Jānim ejot uz darbu, saule atradās gabalā. Iestājās sauss laiks. Nemanot sazaļoja koki. Baltās vizbulītes noziedēja, tikai to lapas, cieši saspiedušās kopā, veidoja nepārtrauktu zaļu paklāju. Ja pa to gāja, palika dziļas, vairs nelabojamas pēdas.

Labība auga strauji. Jānis bieži aizgāja pie sava un Ingas lauka. Sējums zēla vienādi. Arī braucot gar saimniecības laukiem, viņš vēroja zelmeni. Skaidri varēja redzēt, kur labība sadīga vienlaidus un kur stiepās brīvas svītras. Vietās, kur ilgi gulēja ūdens, māls saplaisājis saules staros, veidoja brūnu atlobījušos garozu.

Jānis, izkāpis no mašīnas, tukšajās vietās ar rokām pārmeklēja zemi. Vietām graudi nemaz

neatradās, starp sējmašīnu lokiem bija palikušas neapsētas joslas. Citur varēja salasīt neuzdīgušus graudus. Savācis saujā, Jānis tos rādīja Kārlim.

Es jau zinu! Kārlis bārstīja graudus no vienas saujas otrā. Veca vaina, nosmakuši!

- Un tā katru gadu?

Ko lai dara? Paskaties kāda kārtība klētī! Graudi miltiem iet garām sēklas apcirkņiem.

Pavasarī tiem putekļu kārta virsū. Tā viņi nosmok, Kārļa balss skanēja bez emocijām.

- Tas taču ārprāts! Rudenī lauki zaļi un tad vēl pavasarī nedīgst!

Vienīgā cerība uz ventilācijas šķūni! Atceries, ko stāstīja, kad bijām Priekulē? Kārlis pameta mirušos graudus gaisā un tie, nobiruši uz asfalta, aizdancoja katrs uz savu pusi.

- Mums taču arī ceļ. Vīri jau vienā galā liek jumtu.

Celt ceļ, bet vai pagūs? Pats redzi, cik lēni iet, Kārlis iebāza roku kabatā un izvilka cigaretes. Aiziesim paskatīsimies?

Viņi apgāja darbnīcas un devās pa asfaltu tālāk. Pērn uzliets līdz pašai klētij, taču riteņi no lauka jau sanesuši dubļu kārtu. Saulē izkaltušus, riepas tos samala druskās un vēja brāzmas dzina putekļu mākoņus, mezdamas sejā dzelkstīgus gružus.

- Zāle atkal izdegs, bet kad varēs pļaut, pūdētājs būs klāt!

- Tādā šķūnī taču var arī sienu žāvēt, Jānis atbildēja, ar roku aizsegdams seju pret putekļu vērpeti.

Nemanot sazaļoja koki.

Maza, vēja sagriezta smilšu piltuvīte, sagriezusies kā sīks virpuļviesulis, aizskrēja pa ceļu un izgaisa kārklu krūmā. Nelielo dīķi blakus ceļam klāja smalka, pelēku putekļu kārta.

Ja tik varētu graudus un zālāju sēklas, arī tad būtu labi. Pagājušo rudeni sapelēja ar visu ventilēšanu, Kārlis tik daudz necerēja.

Ventilācijas šķūnī atradās pāris celtnieku, un tie paši pašreiz smēķēja.

- Kā iet, vīri? Kārlis vaicāja, sniegdams abiem pēc kārtas roku.

- Kā var iet? Muļļājam!

Kas tad nu? Tā jau jūs līdz rudenim nepabeigsiet! Kārļa cigarete bija nodzisusi, un viņš to atkal aizsmēķēja, slēpdams sērkociņa liesmiņu no vēja.

- Nav materiālu. Gateris nespēj sazāģēt, un tā mēs te nīkstam.

- Kas tam par vainu? Jānis iejautājās. Saplīsis?

Gateris Jānim vēl bija noslēpums. Kādreiz bērnībā, kad zāģēja dēļus mājai, viņš tika paņemts līdzi, un kopš tā laika gateris viņa atmiņā bija kaut kas šņācošs un pēc skaidām smaržojošs.

Nezinu, viens no vīriem paraustīja plecus. To, ko viņi tur sagatavo, mums pus dienai nepietiek!

Nav spoži! Kāris nosvieda cigaretes galu zemē un nomina ar zābaku. Es tev teicu nekas te laikā nesanāks!

Viņi aizgāja uz otru šķūņa galu. Tajā šahtas jau bija sāktas betonēt, taču pilnas ar skaidām un visādām drazām. Ieraudzījuši nācējus, trīs vīri iznāca no ēnas un sāka locīties.

- Izlaiž nagus no villas! Kārlis iesaucās. Līdz rudenim jādabū gatavs!

- Gaidām betonu, nu jau drīz vajadzētu būt klāt.

Betonu saimniecībā paši negatavoja, bet veda no šefiem. Tiem pašiem, kuri pagājušajā gadā nodeva nepabeigto objektu. Arī te līdz pusdienas laikam bija iestrādāta tikai viena krava. Šim šķūņa galam pāri slējās jumts, putekļu nebija, bet vējš vilka vēl negantāk.

Tā nu te ir! Kārlis noteica, izejot atpakaļ saulē. Varēja just, ka viņam nav ne vismazākās pārliecības, ka šķūnis līdz pļaujai būs gatavs. Bet tas nozīmēja, ka tā pat domā arī pārējie.

- Dedzināsim un pūdēsim graudus atkal! viņš nošņauca degunu un nikni noslaucīja pirkstus pie biksēm.

Nākot atpakaļ, Jānis iegāja gaterī. Tur smaržoja pēc sveķiem un satrūdējušām skaidām. Gateris pašreiz klusēja. ,,Reiters un dēli. Cēsīs" Jānis izlasīja ķetā atlietos vārdus. Gadsimta sākums. Rajons katru gadu saņēma pa gaterim, taču saimniecības rinda vēl bija tālu. Agrāk tai piederēja pat divi gateri, otrais no pievienotās saimniecības. No diviem saķīlēja vienu, bet tagad vairs negāja arī šis.

Vīri līkājās tam apkārt.

- Kas noticis? Kāpēc neiet?

- Vecā lamata! zāģeris nospļāvās. Sen jau vajadzēja lūžņos nodot!

Pirms šodienas Jānis gaterī bija ienācis tikai vienu reizi. Arī tad tikai ziņkāres dzīts, jo gar koku zāģēšanu viņam nebija daļas. Redzot, kā vīri mēģina gateri iekustināt, viņš ar interesi pētīja tā uzbūvi.

Tā bija tīrā mehānika, viņa specialitāte. Jānis ar pirkstu pārvilka pie sienas atslietajiem zāģiem, kuri spīdināja zili nosvilušos sānus.

Te kaut kas nav kārtībā! liecināja apkārt valdošā nekārtība. Arī paši zāģētāji gateri vairāk izmantoja, lai pieturētos, nevis darbam. Nevajadzēja ilgi vērot, lai aptveru, ka tiem par darāmo nav arī lielas saprašanas.

Kurš no jums ir speciālists, kurš zina, kas par vainu? Jānis iejautājās, atcerējies vīrus vēl nesen redzējis lauku brigādē.

-Neiet un viss! Tā mēs te mokāmies, tā arī atbilde nesekoja.

-Jūsu dēļ būvbrigāde stāv!

- Lai maksā kā nākas! vecākais no vīriem ierunājās. Par šo naudu priekšsēdētājs pats var nākt zāģēt!

- Neesmu dzirdējis, ka gaterī nevarētu nopelnīt! Jānis iebilda pārliecināts, ka šeit ir viena no labākajām vietām saimniecībā.

- Ja jau tā lamata ietu! vīrs atbildēja. Bet tā kā tagad stundu strādā, divas ķīlē!

Pieliecies zemajās durtiņās, Jānis izgāja dienas gaismā. Redzētais viņu pārsteidza. Bija jau

pierasts, ka Kārlis daudz kas rēgojas pelēkās krāsās, taču šoreiz viņš nepārspīlēja. Laiks skrien ātri, cik sen vēl sēja, tagad jāsavāc siens un tad sāksies labība. Un atkal kaudzē degs graudi, rīta vēsumā kūpēs baltiem garaiņiem, un roka graudos svils no karstuma.

Jānis pārgāja sētai un ielūkojās dispečeros. Tur valdīja klusums, tikai darbnīcās skanēja retas vīru balsis. Bijis šeit priekšsēdētājs, Jānis tūliņ aprunātos. Taču nebija, tikai kāda sieva sēdēja pie galda un kaut ko rakstīja.

- Ko tu tāds noskumis? Arvīds viņam uzprasīja, Jānim ieejot kalvē. Nāc labāk sapīpēsim!

Neiet ne vella! Saki, vai tu ko saproti no gateriem? Vīri nezāģē, bet to vien dara, ka remontē.

- Remontē, tu saki? Arvīds aizsmēķēja un uzmetās ar vienu cisku galdam. Ja jau remontē, tad jāiet!

- Tur tā lieta, ka neiet. Cik skatos, tad viņiem tur nav dižas jēgas, kas jādara.

Man priekš citiem maize nav jāpelna! Arvīds pēkšņi nikni iesaucās. Jānis pārsteigts par negaidīto atbildi, pacēla acis. Tādu viņš Arvīdu redzēja pirmo reizi.

Es tur esmu nostrādājis vairākus gadus. Bet kā vecais Jēpis aizgāja pensijā, tā arī es pēc laika notinos. Viņš izpūta kuplu dūmu. Iedeva veselus divus sprukstiņus vietā. Nemāk ne baļķi pacelt, ne paķīlēt. Bet maksā uz galviņām. Cik ilgi tad es tur viens pats lauzīšos?

- Vīri saka, ka nevarot nopelnīt.

- Nopelnīt? Visus trīs simtus var un vēl atliek laiks šņabi iedzert!

Brīdis pagāja klusējot.

- Smērēt vajag un uzpasēt! Ko tad viņi iedomājas, dzīt kamēr iet un kad jāremontē, tad cits?

- Es skatījos zāģi gluži zili nosviluši.

Kā nenosvils, ja nevīžo pieskatīt? Arvīds aizsmēķēja nodzisušo cigareti. Es viņiem simtām reižu esmu sacījis, vajag eļļu uzliet, tad ies kā zelts. Kas tad tiem dzelžiem var notikt?

Nākošajā dienā, Jānim sēžot skabūzī, Arvīds vispirms pabāza galvu. Tad ienāca, pēc ieradumam sagrieza krēslu ar atzveltni uz otru pusi un uzmetās tai ar krūtīm. Jānis no Kārļa jau bija uzzinājis, ka Arvīds tiešām ilgu laiku ir nostrādājis gaterī. Bet tad tur kaut kas sagājis aplam, Arvīds atmetis ar roku un atnācis uz darbnīcām. Neviens neko neprašņājis. Gateris gājis kā agrāk, tikai vīri sākuši mainīties, un beidzot viss sagājis grīstē.

- Ko tad priekšsēdētājs? Tā arī atstāja?

Tas nevienu nelūdzas, Kārlis atbildēja. Ja grib, lai strādā darbnīcās, tur tāds vīrs ir vajadzīgs.

Bet tagad Arvīds atnāca pats. Tāpat kā toreiz, kad sāka taisīt buldozeru. Viņš sēdēja un dīdījās krēslā, kamēr Jānis turpināja rakstīt, ļaudams, lai Arvīds ierunājas pats.

Redz kāds sauss laiciņš atmeties, Arvīds sarunu iesāka no citas puses. Labi, ka agri apsējies.

Izdevās! Salīdzināju ar saimniecības, nekādas vainas! Tagad sauss, bet pa Jāņiem līs kā pa Jāņiem!

Arvīds iesmējās un vēl mirkli klusēja.

Ko tu pats Jāņos darīsi? Es sarunāju ar Rūdi, tas dabūs alu. Sievas saceps speķa raušus un sasies sieru. Ja neesi neko citu sadomājis, ienāc!

Jānis juta, ka pietvīkst. Vai viņi mājās būtu ko sarunājuši, jeb vai Arvīds aicināja tāpat vien, par cik pieminēja Jāņus? Lai arī kā būtu, tas nozīmēja, ka Jāņos varēs būt kopā ar Ingu.

- Būs mums pašiem savs Jānis! Arvīds turpināja.

- Tu Emmai esi teicis? Uzkritīšu kā sniegs uz galvas! Jānis gaidīja atbildi.

Tur viss ir kārtībā! Jānis saprata, ka uzaicinājums mājās laikus apspriests. Pats zini, viņa jau man ļauna nav, bet kad par daudz ļurbā, tad gan rājas. Bet tas jau nevienai nepatīk.

- Nu tad paldies! Jānis pieņēma ielūgumu, bet Arvīds turpināja sēdēt.

- Es tur biju aizgājis, viņš turpināja bez nekāda paskaidrojuma, un Jānis saprata, ka runa iet par gateri.

- Nu kā?

-Tas nav gājējs! Viena bukse pušu, lāgi izdiluši. Jāuztrin zāģi.

Tagad brīdi klusēja Jānis. Te steiga nederēja.

To var sataisīt, viņš norūca, jo arī Arvīds saprata no pusvārda.

- Cik reižu nav darīts! Bet tā nolaists savu mūžu nav bijis!

- Ko tu prasi par to?

Es? Man nekā lieka nevajag! Tik cik tas maksā un viss! Vienīgi bukse kaut kur jāapstrādā, mums te nevar apfrēzēt.

- Buksi es ņemšu uz sevi.

- Babītu es atnesu no mājām. Tik daudz man vēl ir saglabājies. Bet lai tie vīri skrūvē paši, es viņiem par piestrādnieku neiešu! Lai mācās, Arvīds piecēlās un devās uz durvīm.

- Pagaidi, cik ilgi tas ies?

Arvīds paraustīja plecus.

- Es jau esmu par vecu ar baļķiem lauzties!

- Atkal kādu laiku ies, pie tam pa sauso un viss čupā!

- Lai tik strādā! Tie jau tie labie! Arvīds norūca un izgāja.

Jānis piecēlās. Atgrūdis krēslu, ar rokām atspiedās pret galdu.

Tik tālu nu būtu padarīts. Ja Arvīds jau paguvis atnest babītu un pats uzprasījās, tad viņam kaut kas ir aiz ādas. Lai arī kas, bet nedrīkstēja kavēties. Pret vakaru, iegājis kalvē, Arvīds, neko nebija gaidījis un bukses jau atlējis.

- Savāc visu, viņš pieteica Jānim. Visu līdz pēdējai skaidiņai! To mantu tagad grūti dabūt!

Baļķu grēdas gulēja nokrautas visgarām gaterim, bet šķūņa būve kokmateriālu dēļ gandrīz apstājusies. Gatera remonts ne ar vienu netika saskaņots. Jānis to vienkārši nepaguva izdarīt, kad Arvīds gateri jau bija izjaucis. Visi klusējot vēroja notiekošo, tikai dispečers sev zem deguna kaut ko murmināja par patvaļu, bet arī drīz apklusa. Pārāk krasi varēja just celtniecības atpalikšanu. Pašreiz, kamēr gateris negāja, daži vīri vairs tikai betonēja. Bet tagad vismaz parādījās cerības.

Kopā ar brigadieri Jānis izrunājās ar gatera vīriem. Neviens no tiem nebija zinātājs un labprāt piekrita darīt, ko liks Arvīds. Arī viņiem bija apnicis bez sajēgas lauzties un pie tam pa tukšo.

Saņēmis šādas pilnvaras, Arvīds rāvās melnās miesās. Sākumā nemaz tik gludi negāja. Vīri pukstēja un rūca, bet tomēr strādāja. Pārāk ilgi bija pierasts vairāk pīpēt, nekā kustēties. Taču Arvīds slinkot neļāva. Strādāja pats un netaupīja sulīgāku vārdu. Jānis pat nezināja, ka to viņam ir tik bagātīgs krājums. Trešās dienas vakarā Arvīds vīru priekšā vienu aizdzina pie visiem velniem.

Tu man apsolīji, ka es varu rīkoties! Arvīds uzmeta Jānim ašu skatienu, kad vainīgais atskrēja sūdzēties. Un tad es tam sprukstiņam pateicu, lai iet mājās pie sievas te nav ko… un viņš sulīgi nolamājās. Pārējie tagad rukā kā vajag!

- Te tu esi īsts saimnieks! Jānis apstiprināja Arvīda rīcību.

- Nav ko žāvāties, ja rauj. tad rauj!

Tagad līdz pļaujai darbnīcās nedaudz mierīgāk, Jānis sacīja, atcerēdamies pagājušo gadu.

Varbūt sagriezīsi tos baļķīšus?

Arvīds neatbildēja. Pārcēla ar mēli cigareti otrā mutes kaktā un, pametis skatienu apkārt, kā

kaitinādams ierunājās: - Paskaties, kas par baļķīšiem! Pirkstus var aplaizīt! Un gateris ies kā pulkstenis!

Pagriezis galvu, Arvīds pasmaidīja un piemiedza ar aci: - Dievs, dod muļķus lieliem bariem, gudriem viegla dzīvošana! Tu tikai nokārto visu ar kungu, un vairāk nevienu te nevajag! Savi pāris sarkanie pa dienu būs kā likts!

Vakarā, cilvēkiem pulcējoties pie dispečeriem uz mājās braukšanu, gaterī joprojām skaļi dziedāja zāģi. Jānis nenoturējās un aizgāja apskatīties. Arvīds stāvēja blakus gaterim un smaidīja.

- Ko es teicu?

Viņi runāja gatera troksnī un nemaz nemanīja, ka pienācis priekšsēdētājs.

- Kārtībā?

Kāpēc ne? Arvīds, pagrābis saujā svaigās skaidas, berzēja ar tām eļļainās rokas.

Priekšsēdētājs apgāja apkārt gaterim un atkal apstājās blakus Arvīdam.

Tad jau tev vajadzētu kādu laiku pazāģēt! viņš smaidīdams piedāvāja. Arvīds paraustīja plecus kāda viņam tur daļa?

Te jau vīru pietiek, viņš vienaldzīgā balsī atbildēja. Tad pamāja ar galvu: Re, kur mans priekšnieks. Ko liks, to Arvīds darīs.

- Ar mehāniķi mēs to lietu nokārtosim!

Bet tad lai paliek tie paši vīri, kas tagad. Un kādas kravas nomales malkai. Kauns gaterī strādāt un bez malkas palikt!

- Labs ir, bet lai gateris iet!

- Nu, par to, priekšniek, vari neuztraukties! Ja Arvīds ko dara, tad pakaļ nav jāskatās!

VII Jāņu diena atnāca necerēti saulaina. Nekādi darbi saimniecībā nenotika. Cilvēki sanākuši pulcējās bariņos, lai sagaidītu tos, kuri nevarēja nestrādāt. Darbnīcās vīri uzmeta gaisā Jāni un kronēja viņu ar ozollapu vaiņagu. Visur smaržoja meijas un dīķi saplūktās kalmes. Arī telpas bija izpušķotas. Pie traktoriem un aiz mašīnu logu tīrītājiem saspraustas puķes un citi zaļumi. Vīri kopā ar dispečeru sievām pazuda aiz darbnīcām, lauza ozolu zarus un pina vainagus.

Saimniecībā nebija Jāņu trūkums, viens otrs jau dižojās ar diviem vainagiem galvā. Visur valdīja pacilāta svētku noskaņa. Pusdienas šodien neveda. Gandrīz katram atnests līdzi kāds mājās gatavots gardums.

Kad lielā drūzma augšā sāka izklīst, arī Jānis devās uz kalvi. Šeit uz skrūvspīļu galda noklātais papīrs bija jau alus saslapis. Blakus trīslitru burkai atradās sagriezts siers un maizītes.

- Priekšniek, nāc nogaršo alu! kalējs lēja glāzē. Pats mājās darīju. Nu, kāds ir?

Alus bija vēss. Brīnums, kā tik siltā laikā tādu varēja saglabāt! Jānis izdzēra glāzi un paņēma siera gabaliņu.

Labs! varēja just, ka alum ir likts klāt cukurs stiprumam. Ja tādam vēl piedzēra klāt balto, vakaru nebija iespējams sagaidīt. Pēc vīru runīguma Jānis juta, ka pudelei kaut kur arī vajadzēja būt.

- Cik ilgi šodien jāstrādā?

Nekur nekāda avārija nav, ejiet vien mājās, Jānis atļāva. Citādi jūs te sadzersieties un neatradīsiet papardes ziedu!

Ar aliņu jau nevar sadzerties! kalējs atbildēja. Taču vīri labprāt devās prom. Laukā saule un silts. Kāda gan jēga sēdēt piekvēpušajās telpās?

Arvīds darbnīcās vairs nebija, bet Jānis dzirdēja viņu skaļi runājam sētā. Nogriezies gar angāru, arī Jānis devās prom. Sētā darbs jau ritēja pilnā sparā. Arvīds viņu sagaidīja sētsvidū.

Tu nāc kā saukts! Ķeries tik galdam otrā galā, nesīsim uz dārzu!

Dārza veco ābeļu malā, kur sākās neliela lēzena graviņa, auga ķeburains ozols. Ne viena vien paaudze zem tā zariem bija pavadījusi Jāņu nakti. Zālē uz dārzu veda svaigi izpļauta taka, bet zem ozola un graviņā jau auga attāls. Vairāki zārdi stāvēja gravas malā, smaržoja pēc vīstošās zāles un jasmīniem.

- Tev jau te kā pasakā! Jānis slavēja. Viņi nolika galdu zem ozola un devās pēc soliem.

- Tur ir labi, Arvīds paskaidroja. Ja sāk līt, uzmetam zaros lielo brezentu un sēžam kā istabā.

Pie mājas lieveņa Arvīds pamāja Jānim ar roku. Viņi iegāja virtuvē. Šeit Emma ar Ingu ņēmās gar cepeškrāsni. Arvīds izcēla no vannas kannu un ielēja lielajā krūzē alu.

- Pamēģini tīru miezīti. Tas kalējam bija īsts cukuralus!

Jau pēc pirmā malka Jānis pazina, ka alus brūvēts mājās. Inga atsedza bļodai dvieli. Zem tā zeltaini brūni smaržoja vēl karstie speķa rauši.

- Tas ir ko vērts! Jānis slavēja.

- Pacienā ar Jāņu sieru! Emma mudināja. To jau Inga pati sēja!

Mammu, kāpēc tev tas jāstāsta? Inga pukojās, taču Jānis redzēja, cik ļoti viņai patīk mātes vārdi.

Paņemiet līdzi ārā, Emma sacīja, liekot ēdamo uz šķīvja.

- Mums vēl jāsacep plātsmaizes.

Inga pašreiz grieza rabarberu kātus. Arvīds pielēja krūzi pilnu, un viņi devās ārā. Jānis nesa katrā padusē pa solam. Tīri noberzti līdz koka baltumam tie saulē jau bija apžuvuši.

Arvīds nolika nesamo uz galda un piegāja ozolam. Pastiepies izvilka no dobuma aizsāktu pudeli un glāzi.

- Sito sievas nezin! viņš sacīja, sniegdams pilno glāzi Jānim.

- Iemet pa fīkso, un tad mums vēl jāsanes malka.

Viņš noglabāja pudeli atpakaļ un brīdi pasēdēja. Smaržoja vīstošā zāle, kaut kur aizsanēja bites.

Jānis ar roku gaiņāja odus. Šķita, ka visas rūpes nogrimušas tālu, tālu. Šeit, šajā vietā, Jānis pēc ilgiem laikiem sajuta, ka nekur nav jāsteidzas. Tas bija mirklis, kad zemnieks pēc pavasara darbu cēliena var atliekt muguru un paraudzīties apkārt, kā aug iesētais, kāda solās būt raža. Laiks, kad čaklākajiem jau savākts pirmais siens zem jumta, kur izgulēties pilsētas ciemiņiem, vai vismaz sakrauts zārdā. Tūkstošiem gadu tika svinēti šie saulgriežu svētki, un visas pārmaiņas bija bezspēcīgas to priekšā. Pat baznīca tiem nevarēja neko izdarīt. Vīri darīja alu, sievas sēja sieru.

Visslinkākais puisis un meita ņēma izkapti un kapli, lai nopļautu nātres sētmalā un izravētu dobes.

Nedod Dievs, atnāks līgotāji un vēl aplīgos!

Vasaras vidus. Pēc nedēļas paies apaļš gads, kopš viņš ir ienācis šajos ļaudīs. Vai toreiz maz varēja iedomāties, ka tik daudz notiks gada laikā? Toreiz viss likās viegls un šķita vienkāršs. Bet vēl tagad tā pa īstam nebija iepazīti cilvēki, vienīgi ja nu Arvīds, kura mājas kļuvušas pazīstamas un tuvas.

Man tur ir vairāki zaraini kluči, Arvīda balss atgrieza Jāni īstenībā. -Tos es tīšām atstāju Jāņiem. Tie ilgi degs un nav jālaužas skaldot. Ar tām riepām nav nekādas jēgas, nākošā rītā viens otru vairs pazīt nevar! Viņi cēlās kājās.

- Ieņemsim vēl vienu! Arvīds paslējās pie ozola. Un tad tikai aliņu, lai tvaiks turas. Citādi vēl manējā pamanīs.

Kad viņi sanesa klučus, atnāca Inga ar Emmu un saklāja galdu. Tas dižojās kā lielos godos.

Gan kāds vēl atnāks. Nekad jau vieni neesam. Tur tajās jaunajās mājās ir tik pliks un klajš.

Inga staigāja uzposusies un izlikās mazliet svešāda. Arī Jānis bija pilnīgā svētku iespaidā.

Pret vakaru atnāca māsīca. Viņas abas ar Ingu sabāza galvas kopā un smiedamās aizskrēja. Šoreiz Jāni viņa netraucēja. Jāņos varēja nākt jebkurš, un katrs bija gaidīts viesis. Kad viņas atgriezās, katram tika pa vainagam. Arī govij nopušķoja ragus un sunim būdu. Viņi sēdās pie galda, un Arvīds aizkurināja ugunskuru. Vispirms pacēlās tieva dūmu strūkliņa, tad uguns sāka laizīt pagales.

Arvīds iekuram nebija žēlojis klēpi sausās malkas. Gan šur, gan tur tālumā jau atskanēja līgošana.

Sētā sāka riet suns.

Klāt ir! Iesim nu saņemt ciemiņus! Emma sacīja un piecēlās. Tiešām, pa izpļauto taku, kā vietu zinādami, skaļi līgodami nāca cilvēki. Arvīds ar alus krūzi un Inga ar kausiem gāja pretī.

Ciemiņi izrādījās Ingas māsa ar vīru un bērniem. Pārējos Jānis nepazina.

Te jau var kāzas nosvinēt! skaļas balsis lielīja saimnieces, kad apsveicināšanās kņada norima.

- Jāņi paliek Jāņi! Arvīds sacīja. Redz, kur mums tagad pašiem savs! Šajā brīdī Jāni apstāja viss bars un nosēdināja krēslā. Tad svieda gaisā jau otro reizi šajā dienā.

Vainīgā izrādījās Inga, kura atnesa krēslu un pirmā ņēmās sēdināt Jāni tajā. Jānis juta viņas rokas un cilvēku skatienus, bet vairs nekautrējās. Visiem sasēžoties pie galda, māsīca apsēdās Ingai blakus.

Bez kautrēšanās skatījās Jānī un smaidīja. Pārējiem paklīstot ap ugunskuru, vīri palika pie galda iedzert. Māsīca, liecoties Jānim pāri pēc ēdamā, uzgūla viņam ar krūtīm un smējās it kā nekas nebūtu noticis. Jānis saprata, ka Inga visu redz un sadrūma. Vislabāk tagad būtu paņemt Ingu pie rokas un aiziet. Vienalga kur, bet kur nebūtu tā spīgana!

Upes leja grima tumsa, bet ari pretējais krasts laistijas ugunis. wmm Saule lēnām rietēja. Kā govs tesmenis pierietot ar pienu, tā saule kļuva aizvien lielāka, līdz pēdējie tās stari noglāstīja pamali. Taču joprojām palika gaišs. Šī bija gada garākā diena. Arvīds saguris sēdēja pie ugunskura. Māsa ar bērniem jau aizgājusi. Kaut kur pie jaunajām mājām izšāva raķeti, Tās zaļā uguntiņa uzvijās gaišajās debesīs un trīsuļodama krita lejā. Šķita, ka tā lido tieši šurp, līdz kļuva aizvien mazāka izzuzdama pavisam. Sētā ierūcās mašīna un sāka trakot suns. Kāds nāca šurp.

- Sveiks! Jānis pazina sagādnieku. Viņš turēja rokā iesāktu pudeli un dziedāja pilnā rīklē.

- Ko tu, Arvīd! Saule vēl augstu, pusstops tik pusē, bet tu jau dusē!

Stāvi rāms, Jākop! Arvīds ir pilns kā poļu lielgabals! viņš sagurušā balsī atbildēja. Visu dienu uz kātiem, Arvīds stiepa roku pēc alus. Glāze bija pielieta līdz malām un ņemot tecēja pāri.

Taču sagādnieks bija spara pilns.

- Aizskriesim līdz pilsētai, tur parkā nu tikai iet īsti vaļā! viņš aicināja. Tikko biju uz bufeti pakaļ, viņš pacēla pudeli. Parks pilns, ka lūzt!

Meitenes priekšlikumu uzņēma ar skaļu sajūsmu. Arī Jānis piekrita. Tur drūzmā viņi ar Ingu aizmuks no māsīcas, kura pat pie ugunskura sēdēja blakus Ingai, uzsegusi tai uz pleciem jaciņas stūri.

- Grāvī neiebrauksi?

- Kur nu! Es tik pilns nemaz neesmu. Brauksim no šīs puses, te neviens nebūs.

Arvīds palika snaužam pie ugunskura. Sētā viņi sasēdās mašīnā, un tā nolīgojās vien, no šosejas iegriežoties lauku ceļā. Jānis ar Ingu sēdēja aizmugurē, māsīca grozījās priekšas sēdeklī. Jānis paņēma saujā Ingas roku, tā bija auksta.

- Tu nosali?

Tagad, atkal esot kopā, Jānim atgriezās svētku prieks. Līkumā mašīna nolīgojās, un Jānis, sargādams Ingu, aplika roku tās pleciem.

Viņi piebrauca parka malai un apgrieza mašīnu. Aiz kokiem skanēja mūzika un cilvēku kņada.

Viss kalns bija ugunīm nosēts. Upes leja grima tumsā, bet arī pretējais krasts laistījās ugunīs. Pāri pilsētai cēlās neskaitāmi dūmu stabi. Augstu virs jumtiem vējš tos nolieca, un melnie riepu dūmi kā plīvurs pārklāja apkārtni. Jo viņi nāca tuvāk deju laukumam, jo ļaužu kļuva vairāk. Šķita, vai visa pilsēta ir pametusi mājas un sapulcējusies parkā.

Viņi apstājās laukuma malā. Visapkārt viļņoja ļaužu jūra. Deju laukuma malā uz skatītāju soliem pie noklātiem cienastiem sēdēja iekārtojušās ģimenes. Zem kokiem valdīja tumsa, netālu šāva raķetes.

Jānis, cieši apķēris, Ingu turēja sev priekšā. Ieskanoties mūzikai, cilvēki devās uz laukumu.

Visapkārt grūstījās, locījās dejotāji, bet viņi grieza savu pirmo valsi. Viņi atkal bija kopā, divi vien milzīgajā ļaužu pūlī.

Pēc dejas, lai tiktu malā, nācās spraukties cauri pūlim. Sagādnieks ar māsīcu jau gaidīja. Māsīca ieķērās Ingai elkonī un kaut kur aizvilka.

Būs labi! sagādnieks pamirkšķināja Jānim, cenšoties drūzmā saskatīt, kur abas palika.

Skaļrunī uzsauca dāmu deju, un muzikanti atkal rāva vaļā.

- Iesim dejot! aiz muguras atskanēja māsīcas balss. Saņēmusi Jāni aiz rokas, viņa to vilka sev līdz. Nebūtu dāmu deja, Jānis pat nepakustētos. Māsīca bija karsta un dejotāju grūstīta cieši piespiedās Jānim. Brīžiem atmetusi galvu, smaidā spīdināja baltos zobus. Svešas un pazīstamas sejas līgoja visapkārt. Jānis ar acīm meklēja Ingu. Vai viņa nepazibēja aiz dejotāju stāviem? Bet tas bija tikai mirklis, ko no tumsas izrāva aiz apstādījumu loka liesmojošais ugunskurs. Liesmu nestas dzirksteles uzvijās līdz bērzu galotnēm. Mūzika apklusa. Māsīca spraucās pa priekšu, viņi iznāca labu gabalu no savas vietas. Muzikanti atkal sāka spēlēt. Nokļūstot vecajā vietā, tur nebija ne Ingas, ne sagādnieka.

- Kur viņi varēja palikt? Jānis bažījās.

- Te tajā drūzmā nav viegli atrast! arī māsīca snaikstīja galvu. Jānis devās gar laukuma malu.

Sagādnieks atradās ātri, tas bija piesēdis pazīstamai kompānijai, bet arī nezināja, kur ir Inga. Jānis apgāja apkārt laukumam. Māsīca kaut kur atpalika, bet viņš neapstājās. Arī pie ugunskura Inga nebija.

Jānis turpināja klīst, un, kad atgriezās pie laukuma, lielā burzma jau sāka izklīst.

Muzikanti nesaskanīgi beidza spēlēt. Cilvēki vācās un gāja mājās. Šur tur kāds gulēja aizmidzis uz soliņa vai nokritis pie ugunskura. Nakts kļuva vēsa. Jānis juta aukstumu lienam no visām pusēm.

Kur palika Inga?

Jānis aizgāja līdz parka malai. Mašīnas tur vairs nebija. Varbūt Inga aizbraukusi mājās? Pamalē jaudās rīta gaišums. Jāņu nakts bija pagājusi. Jānis sāka soļot. Aizmugurē palika tumšie koki. Šur tur vēl kūpēja neizdedzis ugunskurs un atskanēja nogurusi dziesma.

Jānis gāja pa to pašu ceļu, pa kuru atbrauca, tomēr iedams taisni pāri pļavām. Zāle bija pilna rasas, taču viņš nevairījās. Nonākot pie Arvīda mājas, bija jau kļuvis gaišs. Zem ozola izplēnēja pēdējās ugunskura ogles. Tieva dūmu strūkliņa cēlās rāmajā gaisā, tad sāka locīties, līdz beidzot savijusies pazuda ozola zaros. Galds stāvēja kā vakar palicis.

Arvīdu Jānis atrada virtuvē.

Tu? tas priecīgi iesaucās. Es tevi gaidīju kā saulīti uzlecam! Nāc, nebūs man vienam jāmokās! un pielēja pilnu glāzi.

- Inga pārnāca?

- Vai tad jūs nebijāt kopā? Līdz šim vēl nav.

Jānim izskrēja karsts cauri. Viņš nedomājot pacēla glāzi un izdzēra. Degvīns istabā bija sasilis un pretīgs. Jānis noskurinājās.

- Tas nekas, ka tik turas iekšā, Arvīds mierināja.

- Sākumā bijām, bet tad viņa man pazuda.

- Gan jau atradīsies, varbūt pie māsīcas.

Tagad tas ienāca prātā arī Jānim. Kā viņš to neiedomājās ātrāk?

- Tu jau iesi? Arvīds ielēja arī sev.

- Aizskriešu un paskatīšos. Varbūt viņa tiešam ir tur!

- Nāc ātri atpakaļ! Tad izplēsīsim Emmai vēl vienu!

Jānis izgāja sētā. Saule jau spīdēja augstu debesīs. Suns slinki piecēlās un žāvādamies izstaipījās. Pazinis nācēju nerāja, bet, ķēdi vilkdams, ielīda atpakaļ būdā. Blakus tai nevienam nevajadzīgs mētājās apvītušais vainags.

VIII Līdz jaunajai mājai, kurā dzīvoja māsīca, nebija tālu. Jānis iegāja pa izlauztajām durvīm un uzkāpa otrajā stāvā. Viņš zināja, kur māsīca dzīvo, taču ne reizes vēl nebija iegājis un saminstinājās kāpņu galā. Kas viņu gaidīja aiz brūnajām durvīm? Nospiestā zvana poga nedarbojās, viss palika kluss. Pieklauvējis mirkli pagaidīja, tad piesita vēlreiz. Paraudzīja durvis, tās bija vaļā. Pavērtajā spraugā iesitās silts gaiss. Jānis iegāja priekštelpā. Pustumsā nosviestas mētājās izsvaidītas kurpes.

Vai arī Ingas? ,,Mājās," Jānis nodomāja. Viņš tīšuprāt skaļi aiztaisīja durvis, taču nekas nemainījās. Caur durvju stiklu varēja manīt kādu stāvu balsnījam uz dīvāna. Jānis iegāja istabā. Tur gulēja māsīca.

Uzvirmoja sveša dzīvokļa nepazīstamā smaka. Māsīca gulēja uz neuzklātā dīvāna, pāri galvai atmetusi roku. Jānis pārlaida istabai acis, Ingas nekur nebija. Pa atvērto logu vējš noplivināja aizkarus. Jānis pieskārās māsīcas plecam Viņa pagriezās, bet nepamodās. Viņa bija pārģērbusies halātā, veļa nomesta turpat blakus uz krēsla, un rīta gaismā atspīdēja māsīcas baltā miesa. Jānis nodrebēja, tik negaidīti atrodoties kopā ar puskailo sievieti, kura viņu nemaz nemanīja. Mirkli šaubījās modināt vai nē. Bet viņš taču meklēja Ingu! Jānis sapurināja māsīcu stiprāk. Viņa beidzot pamodās.

- Tu? viņa satrūkusies iesaucās, ar roku savildama halātu. Kā tu te gadījies?

Uznācu paprasīt… Jānis meklēja vārdus. Man pazuda Inga! Siltumā no pirmīt izdzertā viņu sāka viegli šūpot.

Ka tu mani nobaidīji! māsīca neatbildēja. Durvis laikam palika vaļā, un, aizlikusi rokas pakausim, nožāvājās. Savilktais halāts atkal pavērās atsedzot kailo miesu. Viņa notvēra Jāņa skatienu,

bet neaizsedzās.

Piesēdi, cik pulkstenis? viņa piedāvāja. Kur tu vakar aizskrēji?

- Meklēju Ingu! Tu varbūt zini, kur viņa ir?

Māsīca paraustīja plecus un uzmeta Jānim ašu skatu.

- Kaut kur jau ir, nezinu! Sailgojies? Bet kāpēc tad tu atnāci pie manis?

- Domāju, varbūt viņa ir te!

- Ko viņa pie manis meklēs Jāņu naktī? Te taču neaug papardes! Šie vārdi dzēla tieši sirdī. Māsīca smīnot pieliecās tuvāk.

Ko tu Ingā esi atradis? viņa pēkšņi iečukstējās, un Jānis sajuta sejā viņas karsto elpu. Tā dedzināja. Māsīca juta viņa apmulsumu. Tu domā, ka viņa ir dievgosniņa? māsīca pieliecās pavisam klāt. Halāts tagad vairs neko neaizsedza. Tad kāpēc viņa nozuda? Apķērusi abām rokām Jāņa kaklu, viņa pielieca tā galvu kailajām krūtīm. Muļķīt, ko tu vēl gaidi, vai es esmu sliktāka?

Uz brīdi Jānim sagriezās apziņa. Kāpēc Inga pazuda? Asi iedzēla greizsirdība un spīts. Bet varbūt viņa nav vainīga, viss noskaidrosies. Kas gan notiek?

Ingai tevis nevajag! Es zinu! māsīca čukstēja. Viņas lūpas bija sausas un karstas kā elpa.

Nemoki mani!

Jānis juta, ka siltajā gaisā zūd apziņa un istaba sagriežas. Tā riņķoja līdzi māsīcas saraustītajai elpai, bet varbūt tā bija Inga? Karsts vilnis satvēra Jāni un nesa savās skavās. Viņš nemanīja, cik ilgi tas nesa mirkli vai mūžību. Pēkšņā apziņas atplaiksnījumā viņš ieraudzīja savā priekšā māsīcas pavērto muti un aizvērtās acis. Viņa vairs nevaldīja pār sevi. Blakus tumšajiem krūšu galiem sārti vīdēja svaigu kodumu pēdas. Jāņa acu priekša viss sagriezās. Nē, tas nebija viņš! Viņa lūpas nebija pieskārušās baltajai miesai. Līdzšinējā plaisa pēkšņi pavērās bezdibenī. Nelabums kāpa augšā, un, turēdamies pie sienas, Jānis iegāja tualetē.

Kad viņš atgriezās, māsīca jau bija uzklājusi gultu. Aptvērusi ceļgalus rokām, viņa naktskreklā sēdēja un gaidīja. Jāni kratīja drebuļi. Viņam sala pat šajā sutīgajā istabā.

Tev palika nelabi? māsīca čukstus ievaicājās. Jānis pamāja ar galvu, juzdams, ka nespēj pārvarēt uznākušo drudzi.

- Nabadziņš! māsīcas roka bija maiga un silta. Tu par daudz esi sadzēries. Gribi, es tev ko ieliešu? un, izlēkusi no dīvāna, basām kājām aizdipināja uz virtuvi. Izņēmusi no ledusskapja pudeli, ar zobiem izvilka korķi.

- Šis būs labs, auksts kā ledus!

Taču Jānis nevarēja pielikt pat pie lūpām.

Es iešu, viņš arvien vēl trīcēja. Māsīca vairs neko neteica. Aiz muguras noskrapstēja atslēga. Soļi dobji dunēja ejot lejā tukšajā kāpņu telpā. Nekad vēl līdz šim līdz mājām nebija iets tik ilgi.

IX Es skatos, ka tu cauri vien grozies ap to jauno šķūni! priekšsēdētājs smaidīdams ar roku norādīja uz krēslu iepretī. Piesēdi, parunāsim!

Pirms brīža viņš piezvanīja Jānim uz darbnīcām, lai atnāk. Jānis nezināja, par ko būs runa.

Priekšsēdētājam uzreiz bez aplinkiem ierunājoties par šķūni, vairs galīgi nesaprata. Viņam gar to nebija nekādas daļas. Viņš pie būvdarbu vadītāja kādu laiku atpakaļ izpētīja zīmējumus. Tāpat, intereses dēļ.

Nemaz neskaties! būvdarbu vadītājs toreiz sacīja. Visi dzelži nāk šurp gatavi, bet montāžas darbus veiks līgumorganizācijas. Tā ka šķūnis šoreiz tev ir no kakla nost!

Priekšsēdētājs pārlaida skatienu Jānim, tad pagriezās un parakņājās plauktā.

Redzi, te nu ir tas ventilācijas šķūnis. Tev nu tur arī būs jāpieliek savs pirksts.

Priekšsēdētājs nolika vāku paku uz galda un sāka šķir lapu pēc lapas.

- Esmu redzējis pie celtniekiem, Jānis atbildēja.

Tur viņiem nav viss! priekšsēdētājs nolika pirmos vākus malā. Viņiem tur ir pliki mūri, bet tie dzelži, tie ir pa tavu līniju! viņš beidzot atrada meklēto. Lūk, paskaties! Ventilatori, kabeļi un lentes ir jau atvesti. Nav vienīgi sieti, ko likt uz šahtām!

Priekšsēdētājs ar interesi vēroja mehāniķi. Viņam nekas nebija pret šo cilvēku. Tas, ko viņš darīja, brīžiem kaitināja, bet galu galā deva saimniecībai labumu. Un panākumi bija. Viņš bieži izstaigāja darbnīcas un redzēja, kas tajās notiek. Trakā steiga un šturmēšana sezonas laikā bija krietni noplakusi. Saimniecība tagad rajonā skaitījās vidēja, bet tāda, kas pamazām iet uz augšu. Šogad ventilācijas šķūnis, nākošgad broileru kūts! Tas viss nāca kā balva, kā atzinība par paveikto. Tās saimniecības, kas audzēja broilerus, tās gāja uz augšu! Putni ienesa labu peļņu, un kur nu vēl pa marinētam un nokūpinātam cālītim tāds atvēra durvis, kas citādi nebija kustināmas! Rudeņos armijas daļa līdzēja novākt kartupeļus. To ražu uzreiz ieskaitīja plānā. Zaldātiņi mēnesi dzīvoja pa laukiem.

Vārīja kolhoza virtuvē, bet paredzētie konservi, cukurs un citi labumi tika sadalīti. Šodienas deficītā tā bija zelta ādere! Diemžēl iekārojama. Dispečers rajonā jau raka. Paldies Dievam, saimniecība gāja uz augšu, un tas palīdzēja. Bet mehāniķim bija jāiet. Šobrīd pat viņa sametās žēl. Tomēr jokus dzīt nevarēja. Viena kļūda, viena neveiksme un bedrē iekšā! Bet tagad dispečers būs apmierināts. Šis uzdevums, kurš tūlīt tiks uzdots, vairs nebija izpildāms. Līdz masveida pļaujai mazāk par diviem mēnešiem. Ventilācijas šķūnis bija trešais rajonā viņa, priekšsēdētāja panākums un lepnums. Ne ar vienu viņš negribēja dalīties, pat ne niekā. Un nekad arī to nedarītu, ja nolādētie liepājnieki nebūtu tā piešmaukuši! Viss tika laicīgi norunāts un izdarīts. Kartupeļi un cūka, vai tas nebija pietiekoši? Bet pēdējā brīdī viņam patiesībā atteica. Pateikt, ka sieti būs gatavi tikai oktobrī, nozīmēja izgāšanos. Ar viņa un tikai viņa vārdu un spējām rajons saistīja šo šķūni! Sen zināms, ka, ja augšā par kādu pateica labu vārdu, tad to atkārtoja visi un visur. Bet, ja patiks ko sliktu glābiņa nebūs… Raža šogad solījās laba. Skaidrs, to varētu sasaistīt ar jauno šķūni un tomēr tas nebūs gatavs! Slikto atcerējās desmitreiz ilgāk nekā labo. Vai viņam jau tā kreņķu netrūka? Gan anonīmas sūdzības, gan tāpat lamāšanās. Tāpēc visam tā ir jānotiek. Mehāniķa vaina bija tā, ka neatradās neviens cits cilvēks, kam vainu varētu uzlikt. Priekšsēdētājs meklēja iemeslu, kas sadusmotu un atvieglinātu priekšā stāvošo. Bija muļķīgi taisnoties pašam sev. Lēnām auga īgnums. Lai! Nupat jau tādi laiki pienākuši, ka pat benzīnu vairs nevarēja ieliet, vispirms nepaskatoties apkārt!

Priekšsēdētājs lapu ar sietu zīmējumiem nolika Jāņa priekšā: Tādi tie ir un tie tev jādabū gatavi!

Jānis paņēma lapu rokās. „Bet, ja nu mehāniķis atsakās?" priekšsēdētājam ieskrēja prātā. „Tikpat likšu!" viņš nodomāja.

Pārvaldē neviens neskaidros, kas un kā. Galvenais, lai vainīgais atrasts! Taču Jānis joprojām pētīja lapu. Nekas sarežģīts tur nebija. Skārda loksnes ar garenām spraugām, kuras uzklāj gaisa ejām un virs kurām saber graudus. Pa tām plūst gaiss un graudi žūst. Spraugas ir tik lielas, lai graudi nebirst cauri.

Taču šādu lokšņu vajag simtiem. Ne velti Liepājā ātri nesolīja. Ja jau būtu tik vienkārši, tad neatteiktu un nenāktos nervozēt. Priekšsēdētājs juta augam niknumu. Par to, ka piekrāpts, ka tagad jāgaida atbilde, ka nebija dūšas skaidri un gaiši uzdot darbu. Viss daudz par vēlu, un vienīgā iespēja atkratīties tagad pati karājas mata galā!

- Nu? priekšsēdētājs neizturēja spriedzi. Tu taču tādu nieku varēsi uztaisīt? Pašam par nepatiku

balsī ieskanējās pat lūgums.

- Kad jābūt gataviem? Jānis iejautājās.

No šī jautājuma priekšsēdētājs baidījās visvairāk. Neviens nopietns cilvēks, kuram bija kāda jēga par sietu štancēm, atlikušo laiku neņemtu nopietni. Vai tad kāds nezināja, kad sāks kult? To viņam paskaidroja Liepājā, un sacītajam varēja ticēt. Neko tiešu viņš nedrīkstēja teikt!

- Pēc iespējas ātrāk!

Jānis nezināja, ko šajā brīdī jūt priekšsēdētājs. Viņš atmiņā pārcilāja rūpnīcas cilvēkus. Ja būtu laiks! Bet laika nebija. Graudu šogad būs vairāk nekā jebkad, tam Jānis ticēja. Taču iespēja bija nokavēta. Lūk, kur sēd cilvēks, kurš bija pārāk daudz ņēmis uz sevi. Tas bija skaidrs. Taču graudi degs, viss lielais darbs atkal vējā!

- Jādabū gatavs! Jānis sacīja pie sevis, nevis priekšsēdētājam. Un kā ar materiālu?

Tas arī jādabū! nopūta izlauzās priekšsēdētājam no krūtīm. Šis inženierītis tūlīt, tūlīt sadedzinās visus tiltus aiz sevis, vai tomēr ne?

- Es paņemšu zīmējumus uz. mājām!

Priekšsēdētājs pirmajā mirklī apjuka. Tā nebija paredzētā atbilde, taču prāts lika piekrist.

- Labi! un viņš pasniedza visu paku. Tad es uz tevi paļaujos! Ņemot paku, viņu skatieni sastapās.

Jānim aizverot durvis, priekšsēdētājs izņēma no paciņas cigareti un saburzīja pirkstos. Gaitenī vēl skanēja mehāniķa soļi, tad aizkrita durvis. Uzvelkot sērkociņu, viņš pamanīja, ka uguntiņa viegli trīc pirkstos. Prātā uz mirkli pazibēja doma bet ja nu viņš tiešām dabū gatavu, ko tad? Nē, tas nevarēja būt! Priekšsēdētājs atlaidās krēslā un izpūta dūmu gredzenu. Tas iznāca ideāli apaļš un vērpdamies kļuva aizvien lielāks un bālāks. Nemanāmas gaisa plūsmas satvēra dūmus un pacēla pret griestiem. Viņš mēģināja izpūst gredzenu vēlreiz, taču neiznāca.

X Pārnācis mājās, Jānis nolika sev priekša sietu zīmējumu un atspieda galvu rokās. Pārcilāja atmiņā katru priekšsēdētāja vārdu, balss izmaiņu. Kaut kas darīja uzmanīgu. Metāls paliek metāls, bet kas slēpjas cilvēkā?

Taču prātot neiznāca ilgi. Domas neatlaidīgi atgriezās pie sietiem. Parastais risinājums, kas ienāca prātā, bija soļu štance ar desmitiem adatu, kuras caurumotu sietu. Taču zemapziņa jau kantorī, kamēr priekšnieks gaidīja atbildi, bija pateikusi priekšā citu risinājumu, un tikai tā dēļ viņš vākus paņēma uz mājām. Noslēpums slēpās pašos pamatos. Viņš šo risinājumu jau bija redzējis citur.

Nekādas sarežģītas štances! Viss pats vienkāršākais! Lai cauri graudiem plūstu žāvējošais gaiss, spraugas formai nebija nozīmes. Siets tas bija tikai ierasts vārds. Vai caur sala pārplēsto spraugu netecēja ūdens? Beidzot atmiņa atrada meklēto. Sietam nevajadzēja cirst caurumus, bet tos tikai aizcirst. Neko caurejošu ar precīzi piestrādātu griezošo spraugu, lūstošām adatām! Jānis paņēma zīmuli un sāka zīmēt. Roka netika domai līdzi. Beidzot kļuva skaidrs. Tikai divas rūdāmas detaļas.

Saņurcījis pirmo uzmetumu, Jānis sāka zīmēt atkal. Tikai mašīndarbs un neko ar rokām! Izfrēzēt rievas, norūdīt un slīpēt kopā. Viena detaļa augšā, otra apakšā. Tas viss pie turētājiem un štance gatava! Izfrēzēt var vienā dienā. Otrā norūdīt un pārslīpēt. Tas arī viss. Pat atstarpes nav jāpiestrādā, augša pilnībā atbilst apakšai.

Nākošā dienā iegājis rūpnīcā, Jānis pa tiešo devās pie darba biedriem. Tie viņu sagaidīja ar skaļiem saucieniem un lika stāstīt, kā iet, ko dara. Pakavējies, Jānis devās uz instrumentu iecirkni.

Nav ko domāt! skanēja atbilde, vēl lāgā nenoklausoties. Šo ceturksni esam noslogoti! iecirkņa priekšnieks izteiksmīgi ar plaukstas malu novilka pa kaklu. Līdz šai vietai!

- Biju pie direktora, priekšsēdētājs uzrakstīja vēstuli.

- Ko līdz vēstule! Plāns deg!

- Te nav nekas sarežģīts, tikai mašīndarbs.

- Kamēr izgriezīs sagataves, apfrēzēs, noslīpēs. Pats zini cik ilgi tas iet.

- Labība jau metas dzeltena. Man zīmējumi ir gatavi.

Labība! Kur jūs visu laiku bijāt? Pagājušo mēnesi vīriem nebija ko darīt!

Mēs kartupeļus arī audzējam! Jānis cēla galdā pēdējo argumentu.

Un olas jūs tur nedējat! iecirkņa priekšnieks sāka smaidīt. Smagi nopūties, novaidējās: Nebūtu jūsu saimniecībā mūsu medību objekts! Labi, aiziesim, paskatīsimies, varbūt griezējs vēl nebūs beidzis.

Pie griezējiem bija tukšs, bet Jānim laimējās. Autogēns izrādījās uzlādēts. Priekšnieks parakstījās uz papīra malas.

- Tu to vīru pazīsti ,un tev viņu vajag, ne man. Pameklē!

Jānim, vakarā izejot no rūpnīcas, sagataves jau bija atdotas frēzētājam.

Jānis juta, ka šīs šovasar ir pēdējās mierīgās dienas. Viņš ātri apskrējis kolhoza darbus, ieradās rūpnīcā un pats nesa gabalus no viena meistara pie otra.

- Nāc atpakaļ! vīri smējās. Tu jau te esi vairāk nekā tai savā kolhozā!

- No štances atkarīga visa gada raža! Jānis pārāk nopietni paskaidroja. Paņēmis no slīpēšanas vēl siltās puses, viņš pats tās iestiprināja blokā un pārbaudīja spraugu.

Ap izmēģināšanas presi nekavējoties salasījās ziņkārīgo bars. Katrs teica kādu vārdu, dažu indīgāku par otru, jo neviens īsti neticēja, ka šāda štance var darboties bez aizķeršanās. Viņi palīdzēja noregulēt presei gājienu. Pirmais gājiens dobji noklikšķēja tukšgaitā. Jānis pats ielika štancē loksni un nostājās pie ciršanas. Nospieda pedāli un loksne nodrebēja. Šajā brīdī viņš atcerējās, ka kopš sarunas ar priekšsēdētāju ir pagājušas tieši četras dienas.

Sākums bija grūts un neierasts. Pārcelta uz priekšu, loksne nekādi negribēja viegli iegult vajadzīgajā vietā. Tā vadījās tikai ar rokām jo vienkāršības dēļ nekas to nesaturēja. Apmierinājuši ziņkārību, vīri izklīda. Labi, ka tā. Nebija nekāda prieka klausīties zobgalīgajās piezīmēs. Pēc pāris loksnēm Jānis juta, ka sviedri tek pār muguru…

Pie izmēģinājuma preses Jānis ilgi nevarēja palikt. Taču lai arī kā viņš centās pierunāt kādu no štancētavas, pamēģinājuši pirmo loksni, visi atteicās. Tas bija kas cits, nekā stumt loksni neskatoties un neprātojot. Galvenais štancētava šturmēja mēneša plānu, un neviena ejoša prese brīva neizrādījās.

Ceha priekšnieks kratīja galvu. Būtu jau labi palīdzēt: Bet tu pats redzi, kā mums te iet! Ja nevarēsi kādu sarunāt pats, nevarēšu līdzēt!

Jānis sēdēja priekšnieka kabinetā un klausījās, kā apakšā skanēja cehs. Ātri un smalki strādāja „Klammer" preses, lēni un cienīgi simttonnieces. Pa vidu vesels jūklis citu skaņu. Brīžiem pat nošķindēja logu rūtis. Ko līdzēja pazīšanās, ja ceham darbu pāri galvai?

- Saimniecība samaksās! Noslēgsim līgumu, varēsiet nopelnīt!

- Sarunā kādu, ja vari. Cilvēku trūkst, un kuram var likt strādāt divas maiņas?

Es saprotu, sacītais Jānim bija tik pat skaidrs kā priekšniekam.

Piebrauc parīt, tad mainīsim produkciju. Varbūt kaut ko izdomāsim.

Tas nozīmēja zaudēt vēl divas dienas. Un nezināt, kas notiks. Nē, tas nederēja. Jānis pacēla acis un paskatījās tieši priekšniekā.

- Vīru, kurš cirtīs, es atradu. Tagad vajag tikai presi!

- Kuru tad? priekšnieka izbrīns bija neviltots.

- Es pats.

Priekšnieks paskatījās Jānī, it kā to redzētu pirmo reizi.

- Tu tāds paliki kolhozā? viņš iejautājās, bet sapratis, ka Jānis nejoko, palika nopietns. l'ikai pa nakti! Starp maiņām! Pats uzliksi un noņemsi, lai nekavē! Tas ir vienīgais, kā es tev varu palīdzēt!

- Uziešu pie direktora un dabūšu caurlaidi, Jānis sacīja.

Un neaizmirsti, ka jānokārto drošības tehnika! priekšnieks cēlās no galda. Visam jābūt kārtībā! Viņš atvainodamies iepleta rokas…

Jānis pameta skatu uz logu. Ārā vēl bija tumšs, tikai vienā pusē varēja manīt gaismas bālumu.

Miegs ar neatvairāmu spēku spieda pie gultas. Apakšējā dzīvoklī pulkstenis nepielūdzami nosita stundas. Vajadzēja celties. īsais atpūtas mirklis bija beidzies.

Pirmā nakts pagāja kaut cik ciešami, bet nākošās jau daudz grūtāk. Pēcpusdienā, ejot gulēt pirms maiņas, miegs nenāca. Kādreiz pamodies, Jānis ar prieku klausījās kaimiņu pulksteņa melodiskajos sitienos. Toreiz varēja gulēt līdz rītam apzinoties, ka vēl ir dziļa nakts. Tagad pulksteņa sitieni nozīmēja celšanos un darba nakts sākumu. Bija nedroši vēlreiz laisties miegā. īsais miega mirklis varēja izvērsties bezatmiņas miegā līdz pašam rītam.

Piecēlies Jānis nomazgājās aukstā ūdeni. Kafiju viņš nelietoja, nebija laika medīt pa veikaliem un stāvēt rindā. Arī ēst negribējās. Bikses, kuras vēl nesen uzspīlētas spieda, tagad vaļīgi nokarājās.

Pēdējās reizēs viņš ņēma līdzi sasmērētu maizi. To viņš uzēdīs tad, kad ceha siltumā acis lips ciet un strādāt pie štances kļūs pārāk bīstami. Viņš bija redzējis, kads izskatās cilvēks, kad neuzmanās strādājot… Un ar visu to vairākas reizes sevi noķēra, ka strādā pusaizmidzis. Rokas kustējās automātiski. Pirmajā reizē to atskārstot, viņš nosvīda aukstus sviedrus. Taču robi loksnē izrādījās precīzi vajadzīgajās vietās, un nobīlis pārvērtās priekā. Neskatoties rokas loksni tomēr bija nolikušas tieši vietā!

Reizēs, kad miegs neatturami lieca galvu uz leju, viņš at|āvās apsēsties uz salauzta krēsla un iegrima mirkļa miegā. Zaudējot līdzsvaru, viņš apkrita, bet īsais mirklis pietika, lai, nomazgājot muti aukstā ūdeni, varētu nostrādāt līdz rītam. Domas neatlaidīgi jaucās pa galvu.

Pēc Jāņiem šķita, ka Inga ar māsīcu ir kļuvušas vēl nešķiramākas. Tikai retu reizi, ierodoties dispečeros, Jānim izdevās Ingu satikt vienu. Viņi varēja runāt par visu, bet tiklīdz saruna novirzījās uz Jāņu nakts pusi, Inga neļāva tālāk runāt. Kaut kas bija nostājies viņu starpā. Jānis mēģināja rast skaidrojumu tajā, ka bija tonakt meklējis Ingu pie māsīcas. Pie tā, kas tur notika, viņš sevi nespēja vainot. Māsīca? Varbūt viņa bija ko sastāstījusi? Ja Inga nebūtu nozudusi, visa nakts piederētu viņai vienai! Inga par to tikai smējās un lika plaukstu viņam mutei priekšā. Kāpēc Inga negribēja skaidrību?

Atkal pamodās greizsirdība. Bet māsīca uzvedās neciešami. Viņš aizvēra acis un atkal skaidri ieraudzīja kailās krūtis ar sārtajiem plankumiem. Kurš gan tas varētu būt? Vai viņam nebija vienalga?

Māsīca varēja darīt ko grib, bet lai nejaucas viņa un Ingas starpā! Māsīca taču zina, ka viņi satiekas.

Varbūt tā cerēja, ka viņš paliks līdz rītam un, panākusi savu, liktos mierā? Jānis noskurinājās. Tad viņš būtu kļuvis netīrs Ingas priekšā, un viss beigtos. Kaut Inga arī notikušo nekad neuzzinātu.

Cērtot sietus, Jānis darbā bija palicis nerunīgs. Dienas šķita bezgala garas, bet atpūtas mirkļi nežēlīgi īsi. Pusdienu laikā viņš aizslēdza durvis un nosnaudās, nokritis turpat skabūzī uz galda.

Bet sietu kaudze auga. Nupat jau mēnesis apkārt, kopš pirmās loksnes ieklāja šķūnī, un pavisam drīz sāksies pļauja. Tad gan viņš izgulēsies par visam šīm naktīm! Ja atliks laiks…

XII Bija svētdienas rīts, kad Jānis iegāja pie Arvīda. Visu sestdienu, kamēr saimniecībā svinēja ventilācijas šķūņa nodošanu, viņš nogulēja ciešā miegā. Arvīds cītīgi strādāja sētsvidū.

Ar sienu salauzu pāris krabiķus, viņš tusnīdams nometās uz ceļiem un dzina naglas kokā.

Jāsataisa, kur žāvēt miežus.

- Tu nepļausi ar kombainu?

- Tu gribi pusi ražas zemē izbērt? Vispirms ar izkapti no kāta un tad karbiķī, lai žūst. Pēc tam nokuls.

- Sienu es esmu pļāvis, miežus gan nē.

- Tad tev ir izdevība pamēģināt. Jeb vai iesi uz darbnīcām?

Biju jau aizgājis. Tur viss ir kluss un tukšs. Tev ir vēl otra izkapts?

Iedošu tev Emmas, tā gan tāda paīsa, Arvīds iegāja šķūnī un izvilka aiz spāres aizbāzto izkapti. Ar resno pirkstu pārbaudīja zobu.

- Nupat kā kāpināju, bet jāuzlaiž drusku. Viņa dārzā būs atkapājusi. Ņem labāk manu, tā būs garāka. Arvīds iebāza galodu kabatā.

- Pateikšu sievām, ka ejam. Lai gatavo pusdienas.

Arvīds iegāja mājā. Cērtot sietus, Jānis veselu mēnesi nebija varējis ienākt pakavēties. Taču šķita, ka pagājusi vesela mūžība. Pa atvērto logu varēja dzirdēt runāšanos iekšā. Reizēm varēja pazīt Ingas balsi. Arvīds nezin par ko rājās. Beidzot viņš iznāca un pamāja Jānim: Ejam!

Jāiet nebija tālu. Pārsvieduši izkaptis plecam, viņi izgāja uz šosejas, un turpat jau aiz tās atradās Arvīda miežu lauks. Tas bija dzeltens. Vējš, skriedams pāri, meta vārpas klusi sanošā vilnī. Tikai vietām kupli saaugusī ciesa veidoja zaļi raibu paklāju, un ušņas kaisīja vējā savas zīdainās sēklu pūkas.

Sāksim te! Arvīds apstājās, nolūkojis laukam vienu stūri.

- Redzi, te ir sagāzts veldrē. Jāskatās, lai ar izkapti var labi aizķert!

Arvīds nostājās plati iepletis kājas un atvēza izkapti. Ieskanoties nopļautā labība sāka krāties vālā. Jānis pagaidīja, kamēr Arvīds aizkļuva dažus soļus priekšā, tad arī pats sparīgi cirta izkapti miežos. Otrs vāls sāka krāties un apstājās tikai tad, kad Arvīds pagriezies slaucīja pieri.

- Tev jau iet tīri labi! viņš pameta skatu atpakaļ. Jānis nebija atpalicis ne par soli. Izvilcis no kabatas strīķi, Arvīds trina izkapti.

Saule sildīja, tikai reta mākoņu plekstere meta pari laukam skrejošu ēnu.

Arī Jānis iesprauda kāta galu zemē un, iespiedis izkapti padusē, laida strīķi pāri skanošajam asmenim. Arvīda vāls bija līdzens, bet Jānim mieži vietām bija sastumti stāvus.

Neņem tik plati, Arvīds pamācīja. Tā nav zāle. Vēl viss lauks priekšā! un iebāza strīķi atpakaļ kabatā.

Pēc brīža viņi jau pļāva, izmetušies kaili līdz jostas vietai. Saule sildīja, tikai reta mākoņu plēkstere meta pāri laukam skrejošu ēnu. Jānis ilgi nebija bijis saulē.

- Būs laba diena. Es tā baidījos, ka nesāk līt! Arvīds sacīja un iesprauda asmeni zemē. Nāc, atvilksim elpu un sapīpēsim. Paskat, kādu gabalu jau esam nogriezuši!

Viņi apsēdās nopļautajā labībā. Jānim sūrstēja roka. Izkapts kāts to bija noberzis sarkanu.

Plaukstas neko nejuta, lokšņu asās malas tās bija norūdījušas.

- Neesi noguris?

- Nē, bet var sākt manīt. Izkapts nedaudz par īsu. No sākuma likās, ka nekas, bet nu jau var sākt just.

Kādreiz mēs visus laukus tā tikai ar izkapti. Sievas sēja, bet bērni lasīja vārpas. Arvīds pagrieza galvu. Tu savējo vēl nepļausi?

- Es uzreiz ar kombainu, tāpat kā saimniecībā.

- Būtu tev palīdzējis. Tu man, es tev.

- Kāds labums, ja tā nopļauj.

- Nu, vispirms neizbirst. Lietus arī netraucē. Paskaties, kā jau tagad sagāzts veldrē! Pēc kārtīga lietus vārpas noslīgst, daļa pat ieaug zemē. Un tad pļauj tikai to kūkumu, bet graudu nav.

Jānis par to bija runājis arī ar agronomu. Kārlis teica to pašu. Un kur tad vēl zaļā zāle, kurai jāizžūst. Bet kas tos hektārus vairs pļaus ar rokām?

Taču Arvīds vēl nebija beidzis stāstīt.

- Tu pēti, kāpēc lauki pēc kulšanas zaļi. Es kuļot kombainam apakšā noklāju brezentu to lielo, ko Jāņos. Atnāc un paskaties, tad tu redzēsi, cik daudz izbirst no tāda maza lauciņa!

Viņi cēlās un pļāva tālāk. Tikuši pāri pusei, Arvīds pamāja uz ceļa pusi, Paskaties, kur guļavas arī nāk! Mēs jau slaukām septītos sviedrus, bet viņas nevar no sētas izkustēt!

Jānis atskatījās Emma ar Ingu nāca pār nopļauto lauku, nesdamas aizsaiņus. Pa šoseju aizdrāzās

motocikls.

Tev ir dūšīgs palīgs! Emma sauca pa gabalu, neļaudama Arvīdam ierunāties pirmajam.

Ar tādiem palīgiem kā jūs, es vēl nebūtu īsti sācis!

Viņi nogāja lauka malā un apsēdās ābeles ēnā. Tās gar šosejas malu auga līdz pašai pilsētai.

Inga izklāja dvieli, un Emma sakārtoja ēdamo.

Varēji jau atnest kādu aliņu! Arvīds sacīja, liedams dzeramo no kannas glāzē. Tas bija iekrāsots sarkans no jāņogu sulas.

To tik jums vēl vajadzēja! Emma atbildēja. Tad jums pļaušana būtu otrā vietā!

Ka tik jūs nepaliekat pēdējās, Arvīds tik viegli nepadevās. Nekas, vakarā mēs jūs piespiedīsim pie sienas!

Kamēr viņi ēda, sievietes sāka kraut, ņemdamas labību klēpjos un likdamas zārdos.

- Līdz vakaram mums būs kārtībā! Arvīds uzsauca, atsākdams pļaut. Tad jūs varēsiet palikt, bet mēs iesim mājās!

- Mums arī būs! Inga sauca pretī. Nemaz nelielies!

Blakus laukos strādāja arī citi. Šad tad kāds pienāca aprunāties. Pļāvēji iesprauda izkaptis zemē un atpūtās. Jānim no neierastā darba sāka gurt rokas. Taču pļaut atlika aizvien mazāk, arī sievietes strādāja dūšīgi. Saulei slīgstot aiz meža, lauks bija gan nopļauts, gan sakrauts. Tagad tas izskatījās pavisam citāds nekā no rīta.

Iesim nu uz sētu, Emma sacīja. Nomazgāsimies un paēdīsim.

Viņi gāja bariņā. Jānis, pārmetis kreklu pār plecu, ceļa malā vēlreiz atskatījās uz paveikto. No tuvējā purva jau vilkās pelēkas miglas strēles.

Sētā Inga iznesa ūdeni un stāvēja, turēdama dvieli, kamēr Jānis sprauslādams šķaidījās ar ūdeni.

Sūrstēja ašķu noskrāpētās vietas, augums juta saules starus. Slaucīdamies dvielī, Jānis sajuta to pašu smaržu, ko toreiz pavasarī. Tātad dvielis no Ingas skapja. Kaut kur sētmalē nedroši iečirkstējās sienāzis.

Pēc vakariņām Jānis sēdēja uz dīvāna un vēroja Ingu.

- Tev rokas nesūrst? viņa, paņēmusi tūbiņu, vaicāja. Man no tiem ašķiem visas rokas sarkanas!

Dod, es tev iesmērēšu!

Neesmu radis smērēties, Jānis atbildēja, tomēr apsēzdamies blakus uz dīvāna un pasniegdams rokas. Ne tikai akoti, bet arī izkapts kāts bija krietni noberzis labo roku.

Rādi šurp! Es nevaru ciest skatīties, tev taču sāp! Inga paņēma Jāņa roku savējā. Klausi! Te es esmu saimniece! Arī Ingas rokas bija kļuvušas asas.

- Tev nesāp? viņa pārlaida plaukstu Jāņa rokai. -Nē! Tu mani kutini!

- Tas nekas! Te augstāk arī, viņa rūpīgi iezieda Jāņa rokas. Nolikusi tūbiņu, Inga apklusa.

Tev ir labi? viņa pēkšņi ievaicājās. Jānis nesaprata, par ko Inga vaicā, bet balss lika nodrebēt.

- Man vairs nesūrst, palika silti un pārgāja.

- Es ne par rokām, Inga pacēla acis. Es tev prasu par māsīcu. Jānis juta pietvīkstam seju. Inga bija sākusi runāt par to, no kā visu laiku vairījās.

- Kāpēc tu man tā prasi? Man ar viņu nekas nav bijis un nebūs! Inga skumji pasmaidīja. Viņa neticēja, un kura sieviete gan ticētu, ja vīrietis vienkārši taisnojas?

- Es tevi Jāņu naktī meklēju! Jānis ātri ierunājās. Tu pazudi, un es izstaigāju visu parku, tu nekur nebiji. Atnācu mājās, bet arī te tu nebiji… Arvīds teica, ka varbūt esi pie māsīcas. Es aizgāju,

bet…

- Es iegāju pie otras māsas. Kad atgriezos parkā, tur viss bija beidzies.

Jānis juta smagumu noveļamies no pleciem. Tik vienkārši! Ar Ingu viss bija kārtībā. Bet viņš tik muļķīgi izdomājās!

- Tu varēji kādu vārdu pateikt! Es tevi pagaidītu.

- Nevajag, Jānīt!

- Kas noticis? Jānis juta pārmaiņu Ingas balsī. Kas noticis? Vai es esmu izdarījis ko sliktu?

Nē! Tu esi ļoti labs! Inga sāka kodīt lūpas. Jānis viņu pievilka klāt un apskāva ap pleciem.

Inga mēģināja atvirzīties: Nevajag!

- Es tevi vairs vaļā nelaidīšu! Pietiek vienmēr runāt tikai par māsīcu, es par viņu neko negribu dzirdēt!

Tomēr Inga neklausījās Jāņa vārdos.

- Es visu zinu… viņa čukstēja. Visu…

Nekas nav tāds, ko tu nedrīkstētu zināt! Jānis iesmējās un, atliecis Ingas galvu, sāka viņu skūpstīt. Nav nekā!

Inga klusēja. Kā vienmēr, brīdi pavadot kopā, viņi pamazām aizmirsa visu, kas ikdienā traucēja.

Laiks pārtrūka, pārraudams līdzi arī pārējo. Jau nogurusi Inga attapās pirmā.

- Jānīt, man tev kas jāsaka!

- Saki, man tu vari teikt visu! Inga piederēja viņam, un nekas vairs nelikās bīstams.

Pastiepusi rokas, Inga atglauda matus no pieres. Jānim patika tā gulēt, Ingai nogurušai sēžot blakus un raugoties pretī no augšas.

- Tu nesaproti, man tev ir jāsaka kas ļoti nopietns.

- Saki, Inguci. Ko tu man tādu vari pateikt?

Inga nolieca galvu uz Jāņa krūtīm, un viņas mati kā melns lietus pārlija Jānim. Viņš ieelpoja matu smaržu un juta Ingas sirdi strauji sitamies.

- Es visu šo laiku cīnījos, bēgu no tevis… viņa strauji ierunājās, kā baidīdamās apstāties un nepateikt visu. Es domāju, ka tas ilgs tikai brīdi, pietiks man kādu laiku tevi neredzēt, un viss ies pa vecam. Bet tiklīdz tu neesi, es tevi atkal gaidu… Domāju, ja tu satiktos ar māsīcu, es tevi aizmirstu, bet tikko mēs esam kopā, viss sākas no gala!

-Negribu tavu māsīcu! Kur es viņu likšu? Man esi tu!

Inga strauji pacēla galvu.

- Bet mēs nedrīkstam satikties!

- Kādēļ?

- Man jau ir draugs… Inga klusi pateica, it kā runājot pati ar sevi. Mums būs bērns!

Kaut Ingas balss skanēja klusi, Jānim likās, ka viņa kliedz. Istabā iestājās pilnīgs klusums.

Es jau zināju, ka tā notiks! Inga ierunājās. Jūs, vīrieši, vienmēr esiet tie svētie! Bet tiklīdz kas gadās sievietei, tā viņa ir slikta!

- Nerunā, Inga!

Tad tādēļ viņa bija tik nepieejama! Tikai tagad Ingas vārdi aizgāja līdz Jāņa apziņai.

- Es baidījos to tev sacīt, bet cik ilgi es tevi mocīšu? viņa pacēla saraudāto seju. Tagad es tev vairs neesmu vajadzīga, jā? ….. " .- : Simtām visnegaidītāko domu un izjūtu plosīja Jāni. Notiekošais un sacītais šķita nesavienojams un nereāls. Inga taču atradās viņam blakus, un tomēr visam beigas! Kā gan kas tāds varētu notikt, ja viņi bija kopā?

Vai Emma jau zina? Jānis beidzot izmocīja. Viņš nespēja izteikt vārdu „māte", kā to nesen bija iesācis darīt.

- Es nevienam vēl neko neesmu sacījusi.

Tātad viņš bija pirmais.

- Viņš te ir bijis? Jānis juta, ka balss tikko skan, bet nespēja parunāt skaļāk.

Inga neatbildēja. Varbūt tikai pamāja ar galvu, bet Jānis neredzēja. Viņš juta, ka Inga dreb. Vai tiešām viss. ko tagad runāja, bija par viņiem? Jānis aplika roku Ingas pleciem.

Es viņu pazinu jau pirms tevis, Inga čukstēja. Gribu, lai tu zinātu es tevi ar viņu neesmu krāpusi! Ingas balss skanēja kā no bezgalīga tāluma. Jānis atcerējās visu kopš sākuma, tomēr neko nenožēloja.

- Neraudi, Inguci! viņš mierināja. Nevajag, gan viss būs labi! Jā, bet kas?

- Man brīžiem bail! Kāpēc tu esi tik labs?

- Es labs? Jānis juta, ka balss atkal ir kļuvusi paklausīga. To man neviens vēl nav teicis.

- Tu esi! Es to jūtu!

Citreiz Jānis būtu pasmaidījis. Bet kāda tam vairs nozīme? Ārā sāka krēslot, varēja dzirdēt kā dārzā sisina sienāži. No atvērtā loga uzvēdīja rūgtena smarža, dobē ziedēja flokši. Neatturami tuvojās rudens.

XIII Lietus uznāca negaidot. Tas nebija ilgstošs, bet straujš pērkona lietus ar vēju un negaisu. Vējš trieca lietus lāses un likās, ka tās grab visur. Uz angāra skārda jumta, uz pļaujai nostādītajiem kombainiem, koku plīvojošajās galotnēs. Baloži satraukti spiedās pažobelēs.

Zālāju sēkla bija nobērta ventilācijas šķūnī. Trīs sievas ar spaiņiem to bēra vecajā „Triumfa", kas uz sāniem spīdināja jau rūsas saēstās izstāžu medaļas. Blakus tam izaugušas divas atpuču kaudzes.

Sarauj, sarauj, sieviņas! Kārlis bāza roku sēklu maisā un raudzīja mitrumu. Tiklīdz uzspīdēs saule, tā nāks graudi! Jānis stāvēja agronomam blakus un vēroja viņa rosīšanos.

Paskaties, kas par mantu! Tā vairs nesapelēs! Kārlis bārstīja sēklas no saujas saujā. Jānis paraustīja plecus. Kopš sarunas ar Ingu viņu bija pārņēmusi dīvaina vienaldzība. Visas šīs rūpes un skriešana pirms pļaujas bija kļuvusi tāla, un viņš kustējās vairs tikai pēc ieraduma.

Atceries pagājušo gadu? Kad sākām, tad putēja, Kārlis atcerējās, ejot pa dubļaino asfaltu atpakaļ.

- Pļausim ar dalīto? Jānim likās, ka ir ieradies no citurienes un notiekošo vēro no malas.

Ja solīsies būt labs laiks. Kaut dažas dienas saule un vējš. Citādi bail, ka nepaliek uz lauka.

- Pa radio solīja, ka turpmākajās dienās skaidrosies.

- Es vairāk ticu savam reimatismam. Un tas saka, ka rīt spīdēs saule! Un, ja tā, tad aiziet!

Nākošā diena viņus tiešām sagaidīja ar sauli un vēju. Šajā retajā reizē Kārļa reimatisms un laika prognoze solīja vienu un to pašu. Seši kombaini gaidīja pļauju, tomēr nevarēja izbraukt. Māls vēl bija pārāk jēls. Aizbrauca vienīgi vālotāji.

Gan priekšsēdētājs, gan dispečers ar agronomu un Jāni bija sapulcējušies lauka malā. Vālotāji vēl rūca ieplakā.

Cik centneru te varētu būt? Jānis uzprasīja Kārlim, kurš berza vārpu saujā. Tās vējā paguvušas apžūt smagi liecās uz leju.

- Eh! Visi trīsdesmit sanāktu! Ja tik izdotos savākt!

- Tā būs, Inga? tie bija pirmie vārdi, ko Jānis viņai pateica pēc pēdējās tikšanās.

Būs gan, es pat rēķinu dažus vairāk. Par sēklas laukiem atbildēja tieši Inga.

Vālotāji sabrauca lauka malā un apstājās. Vīri nolēca un nāca šurp.

- Ko jūs vēl gaidiet? Vajag pļaut! priekšsēdētājs neapmierināts sacīja.

Jāapskatās, kā var sākt. pirmais nācējs atbildēja. Tajos pauguros nekas, bet lejās elles ķēpa, derēja vēl kādas dienas pagaidīt. Tiešām viņa zābaki nākot bija māliem nolipuši.

- Pagaidīt? agronoms pārjautāja. Jau tagad vārpas līdz zemei, bet pēc nedēļas atkal sola lietu.

Gaidīt nedrīkst ne dienu!

Ne stundu! priekšsēdētājs pārlaboja Kārli. Viņš zināja, ka pārvalde jau gaida ziņojumu par pirmajiem hektāriem. Sāciet tik pļaut!

- Nu ko, galvenais? Kārlis paskatījās Jānī. Pagājušais gads nedrīkst atkārtoties! Aiziet!

- Kurš tad brauks pirmais? pļāvējs iejautājās.

Lai brauc Ņivas, priekšsēdētājs izlēma. Kādā kārtībā atbrauca, tādā lai pļauj! „Netic!" Jānim iešāvās galvā. Viņu pļāvējs, zems un plats, stāvēja abām Ņivām aizmugurē. „Izturēs!"

Motori ierēcās, bet tad pieklusa. Kombaini lēnām līda pāri lēzenajam grāvim. Pārbraukuši, mirkli apstājās, ieskanējās izkapts, atkal norēcās motors, un labība sāka gulties vālā. Pirmajā, otrajā, trešajā.

Pirmo reizi tā vālojam, Kārlis sacīja, un priekšnieks piekrizdams māja ar galvu.

Kombaini rindiņā uzrāpās pakalnē un lēnām nozuda aiz tās. Tagad tos vairs nevarēja redzēt, arī zilais paštaisītais pazuda skatienam, tikai dūmu grīstes un motoru rūkoņa norādīja, kur tie ir. Kārlis pakāpās uz mašīnas kāpšļa.

- Neko nevar redzēt! viņš pielika roku virs acīm.

- Tūlīt jau līdīs nākoša pakalnē! priekšsēdētājs mierināja. Viņi saspringti lūkojās pāri vēja viļņotajam labības laukam. Tad aiz pakalna kaut kas sakustējās, šūpojošajās vārpās bija grūti saskatīt.

Jā, tur jau kombaini brauca, bet kāpēc pa priekšu zilais? Tas tagad pļāva pirmo vālu, nobraucis lauka malā un apliecis meža stūri, atkal nozuda skatam.

- Kas tur noticis? priekšsēdētājs iesaucās. Braucam skatīties!

Re, kur nāk! Kārlis pamanīja pirmais pirms iekāpšanas mašīnā, uzmetis skatienu laukam.

Viņi pabrauca pretī nācējiem.

- Iekšā līdz asīm! vīri plātīja rokas. Te nu ir!

- Bet kā tad zilais?

- Tas jau lien kā krabis, ar lielajām riepām un vieglāks!

Nakošaja diena saka pļaut arī pārejie kombaini.

Jābrauc pēc traktora, Jānis izkāpis līdz ar visiem, salika rokas aiz muguras un novērsās.

Pavilcis uz augšu piedurkni, paskatījās pulkstenī, slēpdams smaidu. Pēc piecām minūtēm tas krabis būs klāt!

Nākošajā dienā sāka pļaut arī pārējie kombaini. Bet sēklas laukus krabis nopļāva viens pats. Ar vieglu roku palaistais nosaukums tam pielipa cieši un nemaināmi.

Kalte strādāja pilnā sparā, taču tajā žāvēja tikai nododamo labību. Sēklas graudus bēra šķūnī. Ar Ingu Jānis tagad satikās katru dienu. Uz lauka viņu varēja atrast pavisam viegli, vajadzēja tikai paskatīties, kur stāv motocikls.

Bunkurus saskaitīji? Jānis ieprasījās, apsēzdamies viņai iepretī uz salmu ķīpas. Sanāks kā rēķinājām?

Inga pamāja ar galvu. Vienīgi tagad, kad graudi mitri, bunkuriem nebūs tas svars, - Kombaini iet labi?

- Tā nekas. Sēklas miežus jau nopļāva zilais viens pats. Inga košļāja salmu. Ja tu zinātu, kā dispečers bija ārdījies, kad šoferis piebrauca pēc traktora! Tik daudz naudas izdots par velti un neiet.

Nekautrējies pat mātes klātbūtnē, Arvīds taču taisīja, Inga iesmējās. Viņš bija iedomājies, ka iestidzis zilais!

- Iestigtu un izvilktu tāpat kā Ņivas. Vai tādēļ mēs tās lūžņos nodosim?

Viņam no tā ne silts, ne auksts, maļ savu. No malas liekas, ka tu un tēvs esat vislielākie muļķi!

Ciemā klīda dažādas runas. Dispečera dēls pabeidz akadēmiju, bet vēl nekur nestrādā.

Jānis atlaidās salmos. Augstu gaisā mierīgi un klusi peldēja balti mākoņi. To apakšas krāsojās tumši zilas, katrs tāds varēja nošļākt vēsu lietus šļāci. Bet pagaidām vēl silts, kaut saule jau slīd uz rietu. Šķita nereāli, ka tepat blakus kādam var skaust, var rakstīt pat anonīmas vēstules, un ļaunums klīst zem šīm mierīgajām, saules pielietajām debesīm.

-Jā, ja vienmēr kas netraucētu! Jānis ierunājās.

- Tu domā par ražu?

Jānis pakratīja galvu. Kāda tam vairs nozīme?

Pēc nedēļas labā laika savilkās mākoņi. Graudi atradās drošībā, arī salmi savākti. Jaunā ruļļu prese viena pati tika galā ar neparasti lielām platībām. Dzeltenie kamoli kā milzu rotaļlietas rēgojās izsvaidīti pa lauku. Lietus tiem vairs neko nevarēja nodarīt. Pat pēc kārtīgas gāzes, kad apkārt nebija neviena sausa stiebriņa, tāds rullis nesaslapa vairāk par pirksta tiesu.

Jānis iegāja ventilācijas šķūnī un paskatījās apkārt. Tur neviena nebija. Iebāza roku graudos un, pacēlis sauju gaisā, ļāva lai birst. Graudi krita vēsi un smagi, bažas bija veltīgas. Jānis izgāja cauri šķūnim un ieraudzīja māsīcu. Viņai tika uzticēta jaunā saimniecība un, iznākusi aizvējā, viņa sildījās saulainajos mirkļos. Jānis negribēja ar viņu runāt, bet bija jau par vēlu griezties apkārt.

- Kā žūst? viņš neapstādamies izmeta.

- Kā žūst? māsīca nikni atvaicāja. Es tevi redzēt negribu!

- Pagriez muguru un tad runā! arī Jāni neurdīja vēlme tērgāt. Būtu zinājis, aizietu gar otru pusi.

Taču māsīcas niknais skatiens iesvēla dusmas.

- Ko es tev esmu izdarījis? Pat tagad tu nevari likties mierā!

- Ko esi izdarījis? Un tu nezini? māsīca iesaucās. Jānis redzēja, ka viņai acīs sasprāgst asaras.

Te kaut kas patiesi nebija labi.

- Kas noticis?

- Sabojā cilvēkam dzīvi un tad vēl prasa, kas noticis? māsīca apcirtās un aizskrēja.

Jānis palika kā ar ūdeni apliets. Kam sabojājis dzīvi? Māsīcai? Viņai, kam durvis katram atvērtas? Kā tādai dzīvi varēja sabojāt? Jānis aizgāja līdz darbnīcām, pēc tam iegāja dispečeros.

Dispečers sēdēja un smīnēja. Jānis devās lejā uz skabūzi.

- Tu uz leju? sagādnieks viņu apturēja darbnīcu durvīs.

- Jā. Tev kaut kas sakāms?

- Es tev noiešu līdzi, baigie podi!

Jānim neinteresēja, kas tie par podiem un kādēļ tie ir baigi. Bet sagādnieks dega nepacietībā pateikt.

Es šodien nācu no kantora un satiku Emmu. Tu jau zini, kāds es esmu. Saku: „Sveika. mīļā sievasmāt! Kā iet, vai kartupeļi šogad miltaini?" Un tad tev vajadzēja dzirdēt, kas nāca pār manu galvu! sagādnieks pat tagad ierāva galvu plecos.

- Kas tad?

Es domāju, ka viņa man acis izskrāpēs! Es esot pēdējais lops! Es šitādu neslavu celšot!

Sagādnieks pieliecās tuvāk un pameta uz durvīm bažīgu skatienu. Es tavā uzdevumā esot znotiņu aizdzinis!

- viņš iespurcās.

- Ko? Jānis neticēja ausīm. Ko tu teici?

- Jā! Ingai būšot bērns, bet nu, kad jāprecas, mēs znotiņu esot aizdzinuši. Es viņu esot saticis un pateicis, lai tinas, un viņš tagad baidoties nākt!

- Tu? Tu viņu esi redzējis?

- Nu, nē taču. Nevienā acī! Es šai saku, vai tu traka! Man mājās sieva un divi bērni. Man tava Inga nav vajadzīga un vēl tik traka sievasmāte piedevām!

Tagad Jānim kļuva skaidri māsīcas vārdi. Viņš to bija pārpratis. Bet sagādnieks aizrāvies turpināja: Un tad tikai sākās! Viņa arī manu dzīvi izpostīšot, tāpat kā mēs viņas meitai! Es viņai saku, paklau, Emmiņ, te kaut kas nav kārtībā! Nezinu nekādu znotiņu. Bet viņa man saka, tu esot tas licējs!

Saprati?

Jānis saprata gan.

- Bet mēs tādu pat pieminējuši neesam!

- Nu ja! sagādnieks atbildēja. Es viņai saku tā iet, ja mīlē puišus un laikus nemazgājas!

No visa dzirdētā Jānis saprata tikai vienu ar Ingu kaut kas nebija labi. Kas varēja notikt, kamēr lija lietus un Jānis viņu nevarēja satikt? Kādam taču to vajadzēja zināt!

Tu varētu aprunāties ar māsīcu! Jānis attapās. Es pats nevaru, man tur ir īsais!

Traks esi! sagādnieks atkal uzmeta ašu skatienu durvīm.

Tai es nedrīkstu tuvumā rādīties! Ja sieva dabūs zināt, tad šķiršanās uz vietas! Un atkal paliecās uz priekšu. Es taču pie viņas paliku Jāņu naktī! Saproti? Piens un asinis! sagādnieks aplaizīja sausās lūpas.

Arī tas nu bija skaidrs! Atmiņā pazibēja māsīcas pārsteigums viņu ieraugot, pavīdēja brūnie krūšu gali un sārtās pēdas baltajā miesā. Bet kas noticis ar Ingu?

Pirmais, kas Jānim iešāvās prātā, bija aiziet pie Emmas un visu izrunāt. Bet, ja viņa domāja tā, kā stāstīja sagādnieks, tur nebija ko meklēt. Ko viņš sacīs? Taisnosies, sitīs pie krūtīm? Taču kaut ko vajadzēja darīt! Jānis piecēlās un izgāja angārā. Nogaidījis brīdi, kad Arvīds paliek viens, Jānis iejautājās: Kas noticis, Arvīd? Arvīds nolika sāņus masku un izvilcis „Prīmas" paciņu, apsēdās. Kas ir ar Ingu?

Vai tad es zinu? Velns tās sievas nevar saprast! viņš sniedza Jānim cigaretes. Salien kopā, brīžiem čukstas, brīžiem raud. Man jau viņas neko nesaka!

Mēs ar sagādnieku esot aizdzinuši! Jānis neizteica vārdu „znotiņš".

- Tu jau nē. Sagādnieks. Esot piebraucis ar zilinu un pateicis, lai lasoties. Ja nē, tad pa purnu.

Un tādēļ vairs nebraucot.

- Neesam pat runājuši par tādām lietām!

Es jau Emmai teicu, ka tas puišelis nekas nebūs! Būtu vīrs, paņemtu pudeli un aprunātos kā nākas. Bet nē, klusi un pa trepēm augšā! it kā mēs neredzētu.

- Kur ir Inga?

Sēd mājās un brēc! Bet tur tu tagad neej! Arvīds ievilka dūmu. Vai viņš nevarēja kā cilvēks? Tu vari atnākt palīgā miežus nopļaut, bet viņš nē. Esot kautrīgs.

- Vai tad viņš todien arī bija? Jānim iekšā viss sažņaudzās.

Kā nu nē. Abi augšā tupēja. Tāpēc jau tik vēlu izvilkās uz lauka, Arvīds nopūtās. Tu neesi vainīgs, neņem galvā. Ja tev kas būtu sakāms, pats pateiktu. Es tam jau visu laiku neticēju! un, paņēmis jaunu elektrodu, nikni piegrūda šuvei.

XIV Tālākais norisa pavisam negaidīti. Satiekoties sētā, māsīca katrreiz pielika soli, lai viņi nesatiktos, bet šoreiz pati atnāca un ielūkojās skabūzī. Jānis juta apkārtējo cilvēku skatienus, klusās piezīmes un smīnus. Ciemā klīda baumas. Taču apklusināt tās, nozīmēja pieliet eļļu ugunij. Tāpēc Jānis bija tik pārsteigts, kad ieraudzīja māsīcu ne tikai pabāžam galvu, bet pēc tam arī ienākot.

Māsīca mirkli klusēja. Tad saņēmusies izmeta: Inga lūdza, lai tu ieejot pie viņas.

Jānis izbrīnā pacēla galvu. Jebkuram prātīgam cilvēkam bija skaidrs, ka ne jau draudēšana var aizdzīt vērtu vīru. Tikai puišelis varēja izbīties un aizlaisties. Jānis ticēja, ka arī Inga to saprot. Bet ja nu nē?

- Kad? - Šodien. Kad vari… māsīca uzmeta lūpu.

- Viņa pašreiz ir mājās? Jānis drošības pēc pārjautāja.

- Jā! Ja gribi, vari skriet kaut tūlīt! un apcirtusies izmetās ārā.

Jānis piecēlās. Izgājis caur angāru, iegāja pazīstamajā sētā. No tā tagad pretī vēdīja neparasts svešums.

Jānis pieklauvēja, bet neviens neaicināja iekšā. Durvis kā parasti nebija aizslēgtas, taču gan virtuvē, gan istabā tukšs. Jānis uzkāpa pa kāpnēm un pavēra durvis. Inga bija savā istabā. Viņa gulēja uz dīvāna, mati sajukuši pār spilvenu. Likās, ka viņa ir aizmigusi. Bet nē, Inga sakustējās un pacēla galvu.

Tu atnāci? viņa neticēdama iejautājās, un Jānis redzēja, cik ļoti svešāda viņa ir palikusi.

Skaudrs žēlums sažņaudza krūtis. Viņš gribēja apsēsties līdzās uz dīvāna, taču neuzdrošinājās.

Paņēmis krēslu, pievirzījās tuvāk.

Inga pacēlās un atspiedās uz elkoņa. Otra roka burzīja saraudātu kabatas lakatiņu. Vienu mirkli Jānim pat likās, ka Inga nav sapratusi, ka viņš ir atnācis, vai arī vienkārši nav ko teikt. Māsīca varbūt tikai pajokoja. Taču tad Inga vairākas reizes dziļi ievilka elpu, šķita, ka viņa nopūšas, bet Jānis saprata, ka viņa vienkārši nevar uzsākt runāt.

- Tu satiki Andri? viņa beidzot izdabūja pār lūpām. Jānis pakratīja galvu. Tātad Andris ir viņa vārds.

- Sagādnieks esot piedraudējis, lai viņš te nerādoties!

- Es runāju ar sagādnieku. Arī viņš tādu Andri nepazīst!

- Bet kāds taču ir teicis!

- Teicis? Jānis iesaucās. Inga, vai tiešām tu tici, ka cilvēkam var garāmbraucot piedraudēt, un pazūd viss, gan mīlestība, gan pienākums?

Inga iekrita ar seju spilvenā. Jānis redzēja, kā elsās raustījās viņas pleci, viss augums. Viņa bija sarāvusies čokurā un likās pavisam maziņa. Jānis pārsēdās un uzlika roku viņas plecam. Ingas augums trīcēja.

- Neraudi, Ingucīt, nomierinies! labāki vārdi neatradās, ko gan viņš varēja teikt? Viņš gribēja pievilkt Ingu sev klāt un apmīļot, bet viņa vēl dziļāk ierakās spilvenā.

Pēc brīža, kaut cik nomierinājusies, Inga piecēlās sēdus.

Paskaties, kāda es esmu palikusi! viņa caur asarām sacīja, uzticēdama sevi Jānim. Pirmo reizi viņš pamanīja, cik liels jau ir viņas vēders.

- Ārsts man teica, ka esot kādi sarežģījumi. Viņš man netic. Bērns esot pārāk mazs. Viņš grib runāt arī ar tēvu. Man nav neviena, ko palūgt, tikai tu. Uz vēstulēm viņš neatbild, Inga atkal iesāka kodīt lūpas.

- Inga, neraudi! Jānis stingri noteica. -Tu tagad nedrīksti! Tev sevi ir jāsaudzē. Sevi un maziņo!

- Piedzims tāds pats gļēvulis kā viņš!

- Inga, nerunā tā! Bērns ne pie kā nav vainīgs!

- Es jau zinu, bet nevaru… Naktīs man ir bail. bet nav neviens, ar ko pat parunāt… Māte, tā nesaprot, tik vien zina kā rāties.

- Es jau vairs nedrīkstu nākt. Baumas klīst pa visu ciemu.

Inga palocīja galvu.

Es saprotu. Kam es tāda esmu vajadzīga?

- Kāpēc tu tā runā?

- Apsoli man, ka palīdzēsi! Inga skatījās Jānī. Viņš pamāja ar galvu.

- Izdarīšu visu, ko gribēsi!

- Aizbrauc pie Andra uz darbu! Pasaki viņam, ka tu neko neesi licis. Tad viņš varbūt ticēs. Lai atbrauc, mums abiem kopīgi ir jāaiziet pie ārsta.

Jānis sakoda zobus. Nolādēts! Šis cilvēks bija sabojājis Ingas dzīvi, sapostījis arī visu, kas bija viņam ar Ingu. Bet nu viņam vajadzēja braukt un mēģināt vērst notikušo par labu! Tur, kur neko vairs nevar salabot!

- Nejau manis dēļ, bet bērna. Tu man taču apsolīji!

Jānis dziļi ievilka elpu.

- Kā es pazīšu? Es viņu pat redzējis neesmu!

- Tāds, neliela auguma ar ūsiņām.

- Tev fotogrāfija nav?

Kaut kur vajag būt, Inga piecēlās un basām kājām piegāja grāmatu plauktam. Parakņājās pa grāmatām, līdz beidzot atrada. Jau ar pirmo acu uzmetienu Jānis juta, ka neieredz šo cilvēku. Kā gan Inga varēja tādam piederēt?

- Tu aizbrauksi? viņa atkal apsēdās uz dīvāna.

- Kad tev vajag?

- Pēc iespējas ātrāk!

- Labi! Jānis juta, ka nespēj vairs ilgāk izturēt. Uz ko gan Inga cerēja? Uz bērnu? Tad viņu gaida vēl viens trieciens, un to Ingai būs spiests atvest viņš. Tādi vīri, kāds redzams attēlā, nekur šādos gadījumos nebrauc.

Jānis piecēlās iešanai. Viņš mirkli tomēr pakavējās uz vietas.

- Inga! viņš klusi iejautājās. Pasakai, tu viņu mīli?

Inga nepacēla acis: Viņš ir mana bērna tēvs.

XV Jānis pavēra darbnīcu durvis un iegāja. Šeit kaut kur strādāja Andris. Darbnīcu grīda bija eļļu nolaistīta, telpas vidus pilns ar pusizjauktām mašīnām. Pagājis dziļāk, Jānis Andri pazina uzreiz. Viņš stāvēja vīru bariņa vidū un kaut stāstīja kaut ko jautru. Vīri apkārt smējās. Jānis brīdi pagaidīja. Vīru bariņš pajuka, katrs aizgāja uz savu pusi.

Man ar jums ir jārunā! Jānis ieraudzīja Andra sejā izbrīnu. Viņš vēlreiz uzmeta Jānim jautājošu skatu, un acīs pazibēja aizdomas.

- Es jūs nepazīstu! viņš sāka slaucīt rokas eļļainā lupatā.

- Es jūs arī! Bet man ar jums jārunā par Ingu! Viņu jūs pazīstat?

Andra sejā vispirms atspoguļojās pārsteigums, tad pavīdēja bailes, bet beigās tajā atgriezās visparastākā nekaunība. Sīks smīniņš paslēpās lūpu kaktiņos.

Kas jūs viņai tāds esat? Cik zinu, tad brāļu viņai nav! Andra balsī varēja just zemtekstu.

Piemiegtais acu skatiens ātri pārslīdēja Jānim un darbnīcām. Vīri atradās turpat netālu.

- Tas nebūtu svarīgi! Jānis notvēra šaudīgo skatienu. Svarīgi ir, ka ārsts grib runāt ar viņas bērna tēvu!

- Ā! Es jau lasīju par to! Bet kas viņai traucē? Lai ņem bērna tēvu un iet!

- Lieta tāda, ka jūs esat bērna tēvs!

- Es? Mani mājās gaida sieva, un es zinu kā meitās iet! viņš zibināja Jāņa acu priekšā laulības gredzenu, it kā tādējādi piedodot sacītajam vairāk ticamības. Es nevaru uzņemties būt par tēvu katram bērnam, ko kāda skuķe saķer jūsu ciemā!

Kāda skuķe? Jānis nemanot bija nostājies vīriem priekšā. Andris tūlīt pamanīja notikušās pārmaiņas. Darbnīcu vīri atradās pārāk tālu, daudz tālāk nekā negaidītais ciemiņš. Viņš pēkšņi pieliecās tuvāk un pamirkšķināja Jānim.

- Nu, pajokojos kādu reizi, pats saproti! Cik zinu, tad tu arī tur piestaigāji! viņš skaļi norija siekalas un sīki iesmējās. Jānis paspēra soli tuvāk, bet Andris ar neticamu veiklību pazuda bedrē zem mašīnas.

Nu, nu! viņš sajuties drošībā iesaucās tā, lai dzirdētu arī pārējie vīri. Te tev nav dzimtais ciemats!

Jānis iebāza rokas kabatās un turēja sažņaugtās dūres. Traka vēlēšanās iebraukt ar dūri šajās šķidrajās ūsiņās viņu pārņēma tik ļoti, ka nācās turēties pēdējiem spēkiem. Beidzot izdevās savaldīties, un Jānis nospļāvās. Te nebija vērts rokas smērēt!

Tu jau tik ātri? šoferis izbrīnījies iesaucās, kad Jānis iekāpis pamāja, lai brauc. Jānis, atzvēlies sēdeklī, vēroja, kā zib asfalts zem mašīnas. Viņš atmiņā atkārtoja nupat dzirdēto. Kā notikušais varēja gadīties, kur bija kļūda? Domas, viena par otru smagākas, jaucās galvā. Kā Inga tagad dzīvos?

- Ko priekšnieks tā domā? šoferis, īsinot ceļu, pagrieza galvu. Kas nomāc sirsniņu?

- Tāpat vien, par dzīvi, Jānis nosēdās taisnāk. Kā tagad ripo pēc remonta?

- Nav nekādas vainas. Daudz labāk, nekā ar to nodzīti sagādes gaziku.

Jānis sarāvās. Vienā mirklī notikušais nostājās savā vietā. Viņš taču sēdēja Zilā, un šoferis bija

vecais sagādnieks!

- Tu pazīsti tādu Andri? Viņš strādā šajās darbnīcās?

- Andri? To sprukstiņu? To es pazīstu tīri labi! Mēs taču esam no viena ciema!

- Tu ar viņu tagad neesi runājis?

- Nē. Kāpēc tevi tas interesē? šoferis pagrieza galvu. Lika sveicināt?

- Nē, bet padomā! Kad tu viņu pēdējo reizi satiki?

Atceros gan! Viņš gaidīja autobusu un nobalsoja mani. Es braucu tepat netālu un pateicu, lai tik stampā kājām. Nav ko laizīties gar mūsu meitām, ja pat sievai neder! un šoferis strauji sacirta stūri, lai izvairītos no bedres izlauzītajā asfaltā.

XVI Iedams pāri sētai pie Ingas, Jānis zināja, ka nenes viņai ne vismazākās cerības. Viņš bija dažādi izdomājies, meklēdams vissaudzīgākos vārdus. Beidzot nolēma runāt, kā iznāks. Vai šādā reizē vispār varēja būt kādi saudzīgi vārdi?

Inga kā parasti atradās augšā. Likās, ka pa šo laiku viņa gultā nav pat pakustējusies. Kad Jānis viņu ieraudzīja, tad saprata, ka viņa nojauš, kāda ziņa ir atnesta.

Es runāju, visi Jāņa sagatavotie vārdi izrādījās lieki. Viņš nebrauks.

- Ko es tagad darīšu?

- Dzīvosi! Un, pirmkārt, tu nedrīksti uztraukties!

- Atstāj mani vienu!

Jānis pamāja ar galvu. Viņš te bija lieks. Lieks un svešs. Aizgājis līdz durvīm, pēdējo reizi pameta skatienu atpakaļ. Tur gulēja Inga. Vēl pavisam nesen viņa bija smējusies, vasara likās pati skaistākā mūžā. Jānis kavējās un apzinājās, ka tūlīt atvērs durvis un noies pa kāpnēm. Nočīkstēs tas nolādētais pakāpiens, un Inga paliks viena. Viena savā paradīzē, kas tagad pārvērtusies par elli. Jānis paspēra soli atpakaļ. Inga pacēla galvu.

- Man bail! viņa iesaucās. Pieskrējis Jānis viņu paslēpa rokās.

- Nebaidies, te taču esmu es! Inga trīcēja kā nosalusi siltajā istabā.

- Cik es esmu pretīga! viņa iečukstējās. Kā tu vēl vari izturēt un nemūc prom?

-Neatceries neko! Viss ir pagājis, viss ir garām.

- Kamdēļ tā vajadzēja notikt? Inga gandrīz iekliedzās.

Varbūt kādreiz mēs to sapratīsim, Jānis viņu paglabāja rokās kā mazu bērnu. Inga apklusa.

Arī mājā valdīja klusums. Varēja dzirdēt, kā pārnāk Arvīds. Atskanēja Emmas balss, bet augšā neviens neuznāca.

Jānis juta, ka pamazām Inga nomierinās. Tagad, kad viss bija pilnīgi skaidrs, viņai reizē uzgūla gan negulēto nakšu smagums, gan izmisums. Tā viņa arī aizmiga pussēdus Jāņa rokās. Viņš turēja, kamēr vairs nejuta rokas, tad uzmanīgi noguldīja un apsedza. Vairākas reizes Inga gandrīz pamodās, bet, sajutusi blakus cilvēku, aizmiga. Tā Jānis nosēdēja visu nakti.

Nākošajā dienā Jānis uzrakstīja atlūgumu. Priekšsēdētājs to brīdi pagrozīja rokās, tad nolika pie citiem papīriem. Viss nokārtojās pats no sevis. Viņš nebija radis nevienu lūgties.

Valdes sēdē Jānis vairs nerunāja, bet pa ausu galam klausījās pārējos. Kas viņam vairs daļas? Šo cilvēku rūpes vairs nebija viņējās. Cilvēkiem viņš tagad bija tikai nelietis, Ingas laimes jaucējs.

Ciemā ar to tika izteikts viss. Par darbu varēja neuztraukties. Vietnieks jau bija atrasts. Arī pašreiz runāja par kārtību darbnīcās. Jānis izdzirdēja savu vārdu un saausījās. Kāda gan varēja būt kārtība, ja pats inženieris aizslēdz durvis un nosnaužas darba laikā? Ja kavēja vairākas dienas? Taču Jānis sēdēja it kā nesaprastu, par ko ir runa. Beidzot viņam piebakstīja būvdarbu vadītājs.

- Dzirdi kā vālē? Saki kaut ko! Tu taču tajā laikā cirti sietus!

Jānis atmeta ar roku. Lai cilvēkam tiek!

- Ja tu nekā neteiksi, tad es runāšu! vadītājs vairs nevarēja izturēt. Jānis paskatījās pulkstenī.

Darba laiks bija beidzies, un viņš klusu izgāja ārā.

Ierodoties pie vecākiem, tur valdīja neparasta noskaņa. Māte klusējot uzlika galdā vakariņas.

Viņa tās glabāja ik dienu, arī tajās reizēs, kad Jānis neatnāca. Viņš klusēdams ēda. Arī vecīši klusēja.

Kad Jānis to pamanīja, tad saprata, ka vārdi vairs nav vajadzīgi. Pirms gada viņš varonīgs un spara pilns bija gājis uz saimniecību. Tagad viss beidzies, kādi vārdi varēja līdzēt? Vienreiz būtu jāpasaka šā vai tā. Jānis pacēla acis uz māti un nolaida. Jau toreiz, kad sāka strādāt, viņa uztraucās, tagad tikai klusi sēdēja un smaidīja. Sastrādātās rokas klēpī salikusi, skatījās, kā Jānis ēd. Kā gan viņa notikušo dabūjusi zināt? Varbūt satikusi kādu no saimniecības? Nu jā, daudzi taču pazīstami, un tādas ziņas jau varēja arī atskriet un pateikt speciāli. Nav labi, ka to uzzina no svešas mutes. Arī tēvs šoreiz neko neprasa ne par pļauju, ne remontiem, sēd pavisam kluss.

Jānis strauji pacēla galvu. Tēvs un māte, acu nenolaiduši, raudzījās viņā.

- Jānīt, es tev gribu kaut ko pavaicāt! māte bija gaidījusi, kamēr viņš ēda.

- Es jau pats arī būtu teicis, Jānis atbildēja. Smaids mātes sejā atplauka vēl platāks. Kas te bija tik smieklīgs? Arī tēvs smaidīja. Vai tiešam viņi tik ļoti būtu baidījušies no jaunā darba, ka tagad jutās atviegloti?

- Mums ar tēvu jau nav nekas pretī! Un kad tas notiks?

Jānis paraustīja plecus.

- Droši vien līdz jaunajam gadam.

Māte brīdi klusēja.

- Un ko tad jūs gaidāt?

Jānis izbrīnā paskatījās vecākos. Kas tas par jautājumu?

- Mums jau ar tēvu vienalga. Ka tikai mazbērniņš!

Ja Jāņa priekšā pavērtos zeme, viņš izbrīnītos mazāk, nekā pēc mātes vārdiem.

Mēs visu zinām! Ingas māte esot stāstījusi kaimiņienei, ka tu rītos nākot no tās jumta istabiņas!

Jānis nolieca galvu pār šķīvi, cenšoties apjēgt mātes vārdus. Viņš juta, ka tūdaļ sāks nevaldāmi smieties. Ingas māte! Emma! Vai varēja izdomāt vēl kaut ko trakāku, nekā viņa izdomājusi? Tad, lūk. kas! Tēvs nolika uz galda visu laiku rokās turēto laikrakstu.

- Kas tev tur bija ar to konkurentu? Tu viņam tā kārtīgi sadevi, lai nemaisās?

Un to teica tēvs, kurš savu mūžu nebija kūdījis kauties!

Ja vajag, ir jāturas, tēvs turpināja. Kā vīram! Padoties nedrīkst!

Jānis juta, ka vairs nav spēka nosēdēt. Viņš atstūma šķīvi un piecēlās.

- Es iešu! Paldies!

- Tu jau paēdi? Tik maz?

Bet Jānis vairs nevarēja. Ko viņš atbildēs, ja pavaicās vairāk? Izgājis dārzā, mirkli pakavējās.

Dālijas jau pilnos ziedos. Zili brīnumi! Bet Emma to varēja dabūt gatavu! Jānis lēni gāja pa ceļu.

Tādi brīnumi notiek tikai vienreiz mūžā. Viņš apstājās un mirkli padomāja. Pēkšņā apskaidrībā ieraudzīja sevi no malas. Kopš ziemas viņš neslēpdamies gāja pie Arvīda, bet tur bija Inga. Patiesībā viņš sāka ieiet tikai tad, kad viņa atnāca dzīvot pie vecākiem. Viņš tur sēdēja līdz vēlai naktij, bija līdzējis pļaut miežus. Ar izkapti pār plecu visi kopā nāca no lauka Inga visiem pa priekšu, Emma, Arvīds un tad viņš. Pat graudus no sava lauka viņš atdeva Arvīdam! Un tas viss notika ciema acu priekšā! Vēl nupat viņš no Ingas bija devies pa tiešo uz darbu, ak mūžs! Tajā laikā viss ciems sen jau

kā augšā! Jānis iedams pagrieza galvu un ieraudzīja kaimiņieni. Tā, apstājusies dārzā, raudzījās viņā kā kādā brīnumā. Pa kuru laiku viņa bija runājusi ar māti? Jānis nogriezās uz saimniecības pusi. Lai skatās, lai vēro. To prieku viņš var sagādāt!

Jānis gāja un domāja. Šeit nebija nekā smieklīga, jautra vēl mazāk. Ja tiešām paklīdušas baumas, ka Ingai gaida viņa bērnu, nebūs tāda spēka, kas varētu pierādīt pretējo. Varbūt jau šodien par to runā viss ciems? Viņš bija nonācis krustcelēs. Kārtējo reizi dzīve lika risināt jautājumu, kas šķita neatrisināms. Un tomēr Jānis juta, ka kaut kur dziļi dvēselē atrodas risinājums. Negaidīts, neticams, tāds, kas nevienam nevar ienākt pat prātā un nebija ienācis arī pašam. Taču tas prieks, kas staroja no vecākiem, bija pielipis arī viņam. Cilvēki nevar būt tik laimīgi kļūdas dēļ! Jāni pārņēma sajūta, ka viņš visu šo laiku ir meklējis atrisinājumu visgrūtākajam uzdevumam savā dzīvē un pašreiz stāv tā priekšā.

Jānis mirkli apstājās un pārdomāja. Tad pielika soli. Viņš gāja kā cilvēks, kurš zina kurp iet un kādēļ.

Iegājis Arvīda sētā, Jānis satika Emmu.

- Inga mājās? viņš skaļi uzprasīja.

- Augšā, Emma nomurmināja un nolika spaiņus, kurus nesa no kūts.

Jānis kāpa pa diviem pakāpieniem un tīšu prātu uzmina čīkstošajam. Bet tas šoreiz palika sazvērnieciski kluss.

Inga skatījās Jānī lielām acīm Kopš tās nakts viņa bija attapusies. Jānis smaidīja, līdz beidzot apsēdās ierastajā vietā un pagrieza viņu pret sevi.

Inga, šoreiz man tev ir kas jāsaka! Jānis beidzot varēja izrunāt. -Tev māte neko nav teikusi?

- Nē! Viņa te neuznāk.

- Zini, ko tagad ciems runā? Ka tev esot mūsu mazais!

- Mūsu?

- Jā! Es taču visu gadu esmu redzēts nākam un vēl nesen aizgāju no rīta!

Tikai tagad sacīto saprata arī Inga. Viņa bija tik pat pārsteigta, kāds pirmīt pie vecākiem Jānis.

Un tad viņai pielipa Jāņa smiekli. Viņi abi divi smējās aizelsdamies, līdz asarām. Lejā Emma stāvēja priekšnamā un, pagriezusi galvu, klausījās. Pusdegusī cigarete Arvīda pirkstos vēl brīdi kūpēja un tad apvainojusies izmeta zilu dūmu un apdzisa.

Taču Inga pēkšņi palika nopietna.

- Tas taču nevar būt!

Tātad arī viņa šaubījās!

- Var būt gan! Tāpēc jau tev ārsts neticēja, atceries?

Inga sastinga.

- Tu gribi teikt?

Taču Jānis viņai neļāva turpināt.

- Jā, tieši to! Atceries baltās vizbulītes? Un tad paskaiti! Es neesmu ārsts, bet varu galvot, ka laiks sakritīs!

Mirkli valdīja klusums.

- Inguci! Jānis viņu sev pievilka cieši klāt. Es tevi iemīlēju jau toreiz, tajā pirmajā vakarā! Es tikai vēl nesapratu, ka tā ir mīlestība, es baidījos, ka tu mani negribēsi…

Inga sarāvās.

- Bet kāpēc tad tu tik ilgi nenāci? Kāpēc tu baidījies, kad māsīca bija tuvumā?

Es baidījos? Kur tu to ņēmi? Viņa man vienkārši krita uz nerviem!

- Kāpēc tad tu… Inga noliekusi galvu sacīja. Es zinu visu. Es viņai aizgāju līdz. Viņa teica, ka

tas ir no tevis.

- No manis? Jānis pārjautāja juzdams, ka vēl viens pārsteigums šovakar būs par daudz. Un droši vien Jāņu naktī?

Inga pamāja ar galvu.

- Viņa gribēja, lai es daru tāpat.

Jānis palika nopietns.

- Inga! Vai tiešām arī šoreiz mūsu ceļā nostāsies svešs cilvēks? Es zinu, kas toreiz bija pie māsīcas! Taču Inga ar roku viņam aizspieda muti.

- Nerunā! Māsīca tevi mīl. Viņa man to pati pateica. Un tur viņa aizgāja tikai tāpēc, lai nekas nestāvētu jūsu ceļā.

Taču Jānis atņēma no mutes Ingas roku un sacīja: Šai zemei vajadzīgi kopēji, un pienācis laiks mums par to atbildēt. Kad mums piedzims dēls, mēs viņu iznesīsim zem Jāņu ozola un svētīsim ar rasas lāsi no raspodiņa, un viņš izaugs liels un stiprs kā ozols. Tāds, kāds šai zemei ir vajadzīgs.

Inga apklusa. Dīvains svinīgums skanēja Jāņa vārdos.

- Bet, ja mums būs meitas? Kā tēvam?

- Daudz meitu! Bet pirmais būs dēls. Tā mūsu dzimtā pieņemts jau vairākās paaudzēs. Un visi viņi būs laimīgāki nekā mēs!

Es jau tagad esmu laimīga! Inga piekļāvās Jānim, strauji čukstēdama vārdus: Es zināju, ka tu atnāksi, es tevi gaidīju! Tu nevarēji neatnākt! Es tev būšu laba sieva. Vislabākā! I'u redzēsi!

Jānis aplika roku Ingas pleciem.

- Te tu ilgāk nepaliksi, tu nāksi man līdz!

Jā! Inga atbildēja. Es neko neņemšu, lai tas viss paliek! un vēl reizi pārlaida skatienu istabai, kā gribēdama to ieslēgt atmiņā. Beidzot viņas skatiens noslīdēja uz grīdas, kura tā arī bija palikusi neapklāta.

- Man mājās tepiķis ir, es tev to nopirku.

Viņi nokāpa pa kāpnēm un izgāja sētsvidū. Arī Arvīds ar Emmu pēkšņi uzradās.

- Kur jūs iesiet? Emma iejautājās.

- Mājās, Inga atbildēja. Emma ņurcīja rokā priekšauta stūri, tad piedūra to acīm.

- Tā viņa aizgāja! Emma vairs nevarēja novaldīties.

- Beidz! Arvīds sacīja. Tā tam ir jābūt! Vai tad tu neredzi, ka tur viss ir kārtībā?

XVII Nogaidījis mirkli, kad mākoņi pašķiras un lietus vairs tik traki nekapā, Jānis devās uz kantori.

Priekšsēdētājs sēdēja kabinetā un viņu gaidīja.

Jūs tik klusi aizgājāt no sēdes, ka es pat nepamanīju! priekšsēdētājs saliecās uz priekšu.

Viņš joprojām vēl nespēja aizmirst valdes sēdē dzirdēto. Dispečera teiktais noslēpa pārējo balsīs.

Vai par viņu kāds tā karotu, un kāpēc ir tāda dīvaina sajūta? Priekšsēdētājs iedīdījās dziļāk krēslā.

Sēdes gars šķita atnācis līdzi un joprojām virmoja gaisā.

Būvdarbu vadītājs mums visu paskaidroja! priekšsēdētājs ar rokām atspiedās pret galdu.

Valde nepiekrita jūsu lūgumam! un dziļi ievilka elpu. Bez tam mums ir jāceļ jauna katlu māja, kartupeļu šķirošanas punkts. Tā ka arī jums tur nāksies pielikt savu roku, viņš atkārtoja iemīļoto teicienu.

Jā, gandrīz aizmirsu! priekšsēdētājs, pavilcis atvilktni, sniedza papīra lapu. Jānis pazina

savu atlūgumu.

Tas man te mētājas galdā.

Izgājis ārā, Jānis lapu saplēsa sīkās driskās. Brīdi pakavējies atmiņās, paturēja tās saujā.

Mākoņi bija pašķīrusies. Zemā saule atspīdēja no apakšas un šķita, ka pati zeme met sārto atblāzmu mākoņu zilumā. Vējš joprojām trakoja ar pirmītējo spēku tas bija tikai īss atelpas mirklis. Jānis pagriezās un, pacēlis roku, atvēra plaukstu. Vēja brāzma kā rotaļādamās satvēra baltās driskas, mirkli pacēla gaisā un ietrieca sarkanajā mālā. Tajā mālā, kurā tik bieži neizturēja pat tērauds.

Aizpute, 1981. gads.