Sfinksu sindroms - Valters Jergs Langbeins by firmaartcom

Annotation

Valters Jergs Langbeins Sfinksu sindroms AVOTS 1997 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Grāmatas autors ir pārliecināts - pirms daudziem gadu tūkstošiem citplanētieši no Visuma ieradās uz Zemes, eksperimentu rezultātā radīja cilvēku un spokainus monstrus. Dievi astronauti tagad ir atgriezušies uz Zemes. Un aktuālāks nekā jebkad agrāk ir jautājums - kā tie izturēsies pret mums turpmāk - kā pret inteliģentām būtnēm, kas uztveramas nopietni, vai kā pret materiālu, kuru pētī, ar kuru eksperimentē, bet ar kuru nedibina kontaktus? Lūk, dažas no grāmatā aplūkotajām tēmām: • Ādams un Ieva eksistējuši pirms vairāk nekā 100 000 gadu, pie tam par «pirmo» jāuzskata vismaz 500-10 000 indivīdu. ■ Lieldienu sala - Visuma dievu izmēģinājumu poligons, kurā par sasniegto gēnu inženierijā liecina milzu figūras. • Ēģipte - vieta, kur dievi astronauti nebija nevaļīgi atnācēji, bet gan valdīja turpat 25 000 gadu. • Dogonu cilts (Rietumāfrika) jau kopš mūžseniem laikiem par Siriusu A un B zina vairāk, nekā 20 gs. izdevās atklāt zvaigžņu pētniekiem. • Tunguskas eksplozija 1908. gadā - ar kodoldzinēju apgādāta lidojoša objekta bojāeja. • NLO, eņģeļi un atombumbas - liecības Bībelē, Vecajā Derībā, senebreju un senajos indiešu rakstos. Atombumbas izpostīja Mohendžodaro, Sodomu un Gomoru. Kritušā eņģeļa Lucifera atgriešanās 20. gs. ■ Solomons, Sābas ķēniņiene un… uzdāvinātais lidaparāts. ■ Runājošās statujas, svētītie akmens apļi, telepātija, maiju impērija un mesijas. ■ Dievu astronautu atgriešanās - versijas, pierādījumi, atziņas. Milzu figūras Lieldienu salā un Ēģiptē, mistiskie zvēru un cilvēka hibrīdu attēli, liecības senebreju un indiešu svētajos rokrakstos, Rietumāfrikas cilšu pārsteidzošās zināšanas, rūpīga Bībeles tekstu analīze, iedziļināšanās Tunguskas eksplozijas un maiju impērijas noslēpumos, liecības par NLO invāziju autoram ļauj apgalvot, ka pirms daudziem gadu tūkstošiem citplanētieši no Visuma ieradās uz Zemes. Viņi radīja cilvēku «izmēģinājumu laboratorijā Zeme» un eksperimentēja arī ar spokainiem monstriem, kurus radīja mākslīgi. Šie dievi astronauti ir atgriezušies uz Zemes. Visuma dievi savas kārtis neatklāj. Cilvēce atrodas sava izšķirošā pārbaudījuma priekšā. Un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kā Visuma dievi, kuri atgriezušies uz Zemes, pret mums izturēsies turpmāk - kā pret inteliģentām būtnēm, kas uztveramas nopietni, vai kā pret materiālu, kuru pētī, ar kuru eksperimentē, bet ar kuru nedibina kontaktus. Valters Jergs Langbeins dzimis 1954. gadā Koburgā. Ir teologs, studējis protestantismu. Pārtulkojis apjomīgas nodaļas no senebreju valodā sarakstītās Vecās Derības un arī Kumranas rokrakstus. Pēc šī lielā darba 1979. gadā iznāk autora pirmā grāmata «Dievi astronauti», kas iegūst starptautisku apbalvojumu. Seko apjomīgi raksti: «Jauni pierādījumi par aizvēstures astronautiku» (1979), «No Visuma dzīlēm» (1985), «Kosmosa pēdas» (1989), «Jaunas pēdas no kosmosa» (1992) , grāmatas «Pēdējo 2500 gadu lielās mīklas» (1993) , «Sfinksas sindroms» (1995) un daudzi citi raksti, kā arī rakstu sērijas. Starptautiskajās speciālistu aprindās autoru uzskata par ekspertu aizvēsturiskās astronautikas jomā. kombinējot dažadu sugu ģenētisko māterialu, iespejams radīt jaunas, līdz šim nepazīstamas būtnes. eksperimentetajiem no visuma dzīlēm, šķiet, tas izdevies jau sensenos aizlaikos. monstri lieldienu salā un ēģiptē, sfinksas, cilvekveida būtnes ar putnu un zvēru galvām- mīts vai vēstures liecība? vai atnaceji no visuma gatavojas sakt jaunu radīšanas procesu? un, ja radīsies jauni «ādami» un «ievas», kas tad notiks ar pirmā radīšanas procesa materiālu cilvēkiem? Veltīts manai dzīvesbiedrei BARBARAI KERNAI No vācu valodas tulkojusi Larisa Vjatere Ilzes Dušeles vāk noformējums Vāka noformējumam izmantots foto no V. ļ. Langbeina arhīva Saturs Ievadam…………………………………………………………………………………………. 9 Priekšvārds «Lielā māmuļa» jeb Džeks Uzšķērdējs no Visuma?… 13 I daļa Genesis - viņi radīja cilvēkus un monstrus 1. Eksperimentālā laboratorija Zeme - TOC \o "1-3" \h \z eksperimenta produkts Cilvēks …………………………………………………….. 20 Iesākumā…………………………………………………………………………….. 20 Ādams un viņa bērni……………………………………………………….. 23 Laboratorijas eksperimenta II posms…………………………………. 25 Ādams ir

dzīvojis…………………………………………………………….. 27 Ekskurss tagadnē: cīņa par planētu Zeme…………………………. 28 2. Dienvidjūras Atlantīda…………………………………………………………….. 30 Kas bija pirmais? …………………………………………………………… … .. 30 Dienvidjūras Atlantīda………………………………………………………… 33 Monstri Lieldienu salā………………………………………………………… 37 3. Monstri Ēģiptē………………………………………………………………………… 41 Sfinksa un pārējie…………………………………………………………….. 41 Monstri no laboratorijas…………………………………………………….. 43 Ekskurss tagadnē: Frankenšteins 1994……………………………… 47 4. Eksperiments «Tuksnesis dievu manna»………………………………… 50 Pirmais ekskurss tagadnē: Kur mannas aparāts ir pašreiz? ………………………………………… 56 Otrais ekskurss tagadnē: Mannas aparāta 1994. gada modelis……………………………….. 58 5. Dogonu noslēpums (Atnācēji no Sīriusa, I) …………………………….. 59 Mazā Dievu mācība……………………………………………………………. 59 Citplanētieši pie dogoniem……………………………………………….. 61 6. Akmens disku noslēpums (Atnācēji no Sīriusa, II)…………………… 66 Planēta! ……………………………………………………………………………… 72 7. Taigas noslēpums (Atnācēji no Sīriusa, III)……………………………… 77 Tas bija NLO! …………………………………………………………………….. 81 II daļa Exodus - ceļojums telpā un laikā 8. Ādams, Ābrahāms un citplanētieši………………………………………….. 86 Ābrahāma apokalipse………………………………………………………… 91 9. NLO, eņģeļi un atombumbas…………………………………………………… 94 Atombumbas izpostīja Sodomu un Gomoru…………………… 100 Ekskurss 20. gadsimtā - Lucifera atgriešanās?……………… 104 10. Ezekiēls, divi inženieri un templis……………………………………….. 113 Ezekiēla kosmosa kuģis…………………………………………………… 117 Tehniskās apkopes templis…………………………………………….. 121 11. Salomons, Sābas ķēniņiene un lidaparāts…………………………… 124 Derības šķirsta meklējumi……………………………………………….. 128 12. Tempļi, kosmosa kuģi un atombumbas………………………………. 133 Svētie teksti……………………………………………………………………… 137 Dievu ieroči……………………………………………………………………… 143 13. Runājošās statujas, svētie akmens apļi, telepātija…………………………………………………………………………………….. 148 Komunikācija? ………………………………………………………………… 156 14. Maiji, mesijas un gaismas čūska…………………………………………. 159 Maiju observatorijā…………………………………………………………. 165 III daļa Atklāsme - Visuma dievu atgriešanās 15. Kontakts - NLO radara ekrānā…………………………………………….. 170 Discovery un NLO…………………………………………………………… 170 Radarkontakti………………………………………………………………….. 173 16. Rozvela punduri no Visuma………………………………………………. 181 Militāristi iejaucas…………………………………………………………… 183 17. Dzīvnieku eksekūcija murgaina īstenība……………………………. 191 NLO un dzīvnieku sakropļošanas gadījumi…………………….. 194 Svešie Aliens………………………………………………………………… 202 18. Mazās būtnes - lielie slepkavas… no Visuma!…………………….. 206 Zvaigžņu cilvēki un dzīvnieku sakropļošana………………….. 216 19. Missing time nozagtais

laiks……………………………………………… 219 Gadījums ar Doretiju………………………………………………………. 220 Gadījums ar Voltonu……………………………………………………….. 225 Gadījums ar Deivu…………………………………………………………… 229 Ekskurss pagātnē……………………………………………………………. 234 20. Genesis II - otrais radīšanas akts………………………………………… 236 Gadījums ar Ketiju Deivisu……………………………………………… 238 Gadījums ar Ketrīnu………………………………………………………… 240 21. Milžu atgriešanās…………………………………………………………………. 247 Milži no Visuma………………………………………………………………. 250 Pēcvārds Visuma dievu atgriešanās……………………………………………….. 255 Literatūras saraksts……………………………………………………………………. 263

VALTERS JERGS LANGBEINS Ievadam Priekšvārds I daļa genesis 1. Eksperimentāla laboratorija Zeme - eksperimenta produkts Cilvēks 2. Dienvidjūras Atlantīda 3. Monstri Ēģiptē 4. Eksperiments «Tuksnesis - dievu manna» 5. Dogonu noslēpums (Atnācēji no Sīriusa, I) 6. Akmens disku noslēpums (Atnācēji no Sīriusa, II) 7. Taigas noslēpums (Atnācēji no Sīriusa, III) II dala 8. Ādams, Ābrahams un citplanētieši 9. NLO, eņģeļi un atombumbas 10. Ezekiels, divi inženieri un templis 11. Salomons, Sābas ķēniņiene un lidaparāts 12. Tempļi, kosmosa kuģi un atombumbas 13. Runājošās statujas, svētie akmens apļi, telepātija 14. Maiji, mesijas un gaismas čūska III dala Atklāsme 15. Kontakts - NLO radara ekranā 16. Rozvela - punduri no Visuma 17. Dzīvnieku eksekūcija - murgaina īstenība 18. Mazās būtnes - lielie slepkavas … no Visuma! 19. missing time - nozagtais laiks 20. genesis II - otrais radīšanas akts 21. Milžu atgriešanās Pēcvārds TAVAM GRĀMATU plauktam paskaidrojumi

VALTERS JERGS LANGBEINS SFINKSU SINDROMS AVOTS

Ievadam Heopsa piramīdas pakājē, izcirsta viengabala klintī, majestātiski atdusas lielā sfinksa - mīklainākais cilvēka roku darinājums. Pirms pieciem tūkstošiem gadu atveidota būtne, kas šķiet radusies no aizlaiku mītiem, - lauva ar cilvēka galvu. Ilgus gadsimtus sfinksu uzskatīja tikai par teiksmainu pasaku tēlu. Taču jau 18. gadsimta beigās Gētes draugs mediķis Karls Gustavs Kārs izteica domu, ka šī mīklainā būtne norādot «uz zudumā gājušu aizlaiku zinātni». Uz kādu «zudumā gājušu zinātni»? Lai gan 57 m garā un 20 m augstā sfinksa ir savas sugas lielākais eksemplārs, tomēr tā nebūt nav vienīgā. Pirms gadu tūkstošiem Ēģiptē akmenī tika iemūžinātas neskaitāmas sfinksas. Mūsdienās gadu tūkstošiem senus sfinksveidīgu būtņu veidojumus var aplūkot Bagdādes Arheoloģijas muzejā. Tur ir arī kāda savāda figūriņa: trausls sievietes ķermenis ar gleznām krūtīm un monstra galvu. Arī Ištaras tempļa ieeju Babilonā pirms gadu tūkstošiem greznoja sfinksas-noslēpumaini teiksmaini dzīvnieki, kas it kā salikti no dažādu dzīvnieku ķermeņa daļām. Luvrā ir citas sfinksveidīgas būtnes. Piemēram, ap 4000 gadus veco «Gudeas kausu» rotā gravīra, kurā attēlotā būtne ir putna, čūskas un cilvēka hibrīds. Gandrīz vai ik dienas masu informācijas līdzekļi vēsta par zinātnieku sasniegumiem gēnu inženierijas jomā. Tas varētu būt tikai laika jautājums, līdz mūsdienu Franken- šteini spēs kombinēt dažādu sugu ģenētisko materiālu un radīt jaunas, līdz šim nepazīstamas būtnes. Un tad jau iespējama arī sfinksa - kā cilvēka un dzīvnieka kombinācija. Ko Zemes zinātnieki varētu paveikt nākotnē, tas citplanētiešu eksperimentētājiem laikam iespējams jau šodien. Gandrīz vai katru dienu no ASV pienāk ziņas par šausmīgiem dzīvnieku sakropļošanas gadījumiem. Daudzi zinātnieki asiņainos slaktiņus mēģina noklusēt, tomēr rodas arvien vairāk drosmīgu pētnieku, kuri izmeklē šīs baismās slepkavības. Pētījumu rezultāti liecina, ka dzīvniekiem ar supermoderniem instrumentiem izgriezti iekšējie orgāni, reizēm ķirurģiski precīzi atdalītas veselas ķermeņa daļas, no līķiem bieži nezināmā veidā ekstrahētas visas asinis. Izmantoti instrumenti, kas Zemes zinātnieku rīcībā varētu būt tikai (tālā?) nākotnē. Čerokī indiāņi par šiem gadījumiem saka: «To dara zvaigžņu cilvēki!» Vai citplanētieši rīkojas kā Džeks Uzšķērdējs no Visuma? Gandrīz ik dienas tiek nolaupīti cilvēki. Viņus nogādā uz NLO, un tie redz, kā mazie citplanētieši izdara Zemes dzīvnieku sekciju. Taču eksperimenti notiek arī ar nolaupītajiem cilvēkiem. Vīriešiem tiek ņemti spermas paraugi, sievietes tiek mākslīgi apaugļotas, pēc vairākiem mēnešiem atkal nolaupītas un embriji izoperēti. Citplanētieši gatavojas sākt jaunu radīšanas procesu. Viņi rada baismīgus hibrīdus, būtnes, kas veidotas no dažādu sugu gēniem. Viņi kombinē citplanētiešu, cilvēku un dzīvnieku gēnus. Viņi rada, piemēram, milžus, kurus mūsdienās bieži vien piemin sakarā ar novērotajiem NLO. Tas, kas te notiek, nav nekas jauns. Jau sirmos aizlaikos citplanētieši ieradās uz Zemes un sajauca savu un cilvēku ģenētisko materiālu. Radās milži, jau pirms gadu tūkstošiem atnācēji no Visuma radīja monstrus, piemēram, Ēģiptē un Lieldienu salā. Un, kā vēstīts senās vēstures grāmatās, no svešinieku gēnu laboratorijām nākušas arī sfinksas. Nav nekāds brīnums, ka sirmos aizlaikos svešinieki no Visuma viņu spēka un varas dēļ tika godāti par dieviem. Šie aizlaiku Visuma dievi [1] ir atgriezušies uz Zemes. Ir sācies jauns radīšanas process, kas gan vairāk atgādina ļaunu murgu. Mēs zinām no senseniem, svētiem nostāstiem, ka Visuma dievi ar brutālu spēku izmantojuši modernākos ieročus (kodolieročus?), inscenējuši baismīgu iznīcināšanu tad, kad bijuši neapmierināti ar savu eksperimentu rezultātiem. Kā viņi izturēsies pret mums, cilvēkiem, turpmāk? Ja radīsies jauni

«Ādami un Ievas», kas tad notiks ar pirmā radīšanas procesa materiālu - ar mums, cilvēkiem? «Sfinksas sindroms» veido saikni starp sirmiem aizlaikiem un tagadni. Tas fiksē saprātīgā cilvēka Homo sapieris - vēsturi. Tikai tad, ja mēs zinām savu - cilvēces - izcelšanās vēsturi, mums ir izredzes uz nākotni. Visiem faktiem jākļūst atklātiem, lai cik tie būtu nepatīkami. Valters Jergs Langbeins

Priekšvārds «Lielā māmuļa» jeb Džeks Uzšķērdējs no Visuma? 1977. gada 31. marts. Ap pulksten 22 Stērlingu Kolo- rādo štatā, ASV, pārklāj bieza mākoņu sega. Debesīs nemirgo neviena zvaigzne, nav redzams arī mēness. Zemie mākoņi slīgst vēl zemāk, šķiet nomācoši smagi, baigi, pat draudīgi. Pēkšņi parādās NLO. Tas liekas gandrīz sasniedzams. Milzīgs četrstūris, kura malas garums ir aptuveni 100 metru, lēni slīd zem padebešiem. Tas staro silti oranžos toņos, pulsē kā dzīva būtne un ik brīdi maina krāsu, kļūdams te sarkans, te pēc mirkļa zaļš. No NLO nav sadzirdama ne skaņa. Tā apakšpusē parādās mazi gaismas punkti, kuri rotē un atdalās no lielā objekta. Tie tiecas uz visām debess pusēm, aizdrāžas elpu aizraujošā ātrumā, arī augšup, kur izlaužas cauri mākoņu segai un izzūd skatienam. Pēc dažām minūtēm tie atkal parādās un ienirst galvenajā objektā. Stērlingas iedzīvotāju lielākā daļa šai grandiozajai izrādei debesīs virs pilsētas pat nepievērš vairs uzmanību. Tas, kas notika 1977. gada 31. martā, tais dienās bija kļuvis jau gandrīz par ikdienišķu parādību, par kaut ko parastu. Tas sākās 1976. gada novembrī un ilga līdz 1977. gada pavasarim. Milzu NLO un tā pavadoņi parādījās gandrīz vai katru nakti. Vairākums iedzīvotāju drīz vien tikai paraustīja plecus un turpināja savus ikdienas darbus. Vienīgi Stērlingas un tās apkaimes fermeri bija saniknoti un sašutuši. Daudzi no viņiem bija pārliecināti, ka šis lidojošais objekts ir milzīgs kosmosa kuģis un ka no tā lidaparātos nolaižas būtnes no Visuma, tādas kā Džeks Uzšķērdējs [2] , kas nokauj viņu lopus. Fermeru bailes ir visnotaļ pamatotas. Dažu nedēļu laikā viņi ganībās atraduši 72 beigtus liellopus, visus nežēlīgi sakropļotus. Neviens nevar pateikt, kā dzīvnieki nogalināti. Beigtie dzīvnieki gandrīz vienmēr ir bez asinīm, un zemnieki nesaprot, kā no dzīvniekiem tās izsūknētas, kas ar tiem noticis. Neviens nezina arī, kā dzīvniekiem radušās šausmīgās brūces. Te nevar vainot nedz plēsīgos zvērus, nedz perversus vai jukušus dzīvnieku mocītājus. Dzīvnieku brūces ir ķirurģiski precīzas. Prasmīgi ķirurgi nogriezuši dažādas ķermeņa daļas, reizēm izgriezti iekšējie orgāni, reizēm - dzimumorgāni, tesmenis, acis, mēle, arī zarnu daļas. Reizēm gaļa rūpīgi notīrīta no kauliem. Un tas izdarīts ar nepārprotami augstākās tehnoloģijas instrumentiem. ' Nekad nav manītas pat niecīgākās asins pēdas. Bet ar tādām milzīgām, šausmīgām brūcēm nabaga lopiņiem taču vajadzēja burtiski slīkt savās asinīs. Kas to izdarījis? «Tie bija Džeki Uzšķērdēji no Visuma!» fermeri uzskata. «To varēja izdarīt tikai būtnes no NLO!» Šerifs Lū Džirodo, kas apgabala prokurora uzdevumā izmeklē nežēlīgos dzīvnieku sakropļošanas gadījumus, viņiem piekrīt: «Patiesi, ir ļoti ticams, ka šais notikumos ar dzīvniekiem vainojami radījumi no Visuma!» Šerifa pieņēmums var šķist pārdrošs, taču tā nav tikai tukša runāšana, kam trūktu pamata. Visos gadījumos netālu no vietām, kur atrasti sakropļotie dzīvnieki, manīti mīklaini apaļi, dažus centimetrus dziļi iespiedumi. It kā tur būtu nolaidušies objekti, kas ar stīvām (metāla?) kājām balstījušies uz plāksnēm, līdzīgi kā kosmosa kuģis, kurš pirmos cilvēkus nogādāja uz mūsu Zemes pavadoni Mēnesi. Divi fermas strādnieki pastāstīja par baismu sastapšanos, kas apstiprina tēzi par NLO. Viņu fermā dienvidrietumos no Stērlingas liellopi vairākkārt nogalināti šādā baigā veidā. Cilvēki stāvēja sardzē visu diennakti. Arī pie fermas labības noliktavas. Ap pulksten četriem no rīta parādījās NLO. Spoži starodams, tas pārplūdināja apkārtni ar baisu gaismu. Kļuva redzamas trīs būtnes. Vēlāk aculiecinieki tās aprakstīja kā cilvēkveidīgas, taču tās neesot kustējušās kā cilvēki. «Viņi negāja un neskrēja, viņi planēja virs zemes.»

Tika izsaukta policija, taču būtnes bija kā caur zemi izkritušas, pazudis arī NLO. Laikā starp 1976. gada novembri un 1977. gada februāri plašā teritorijā ap Stērlingu gandrīz katru nakti tika novērots milzīgs NLO un tā pavadoņi. Tūkstošiem cilvēku atkal un atkal redzēja atnācējus no Visuma. Tāpēc savādā parādība drīz vairs nepiesaistīja uzmanību. Milzīgais aculiecinieku skaits neļauj apšaubīt novērojumu patiesumu. Turklāt ir arī citi būtiski pierādījumi. Šo lietu izmeklēt uzdots policijas ierēdnim Kītam Vol- fertonam no Greitfolsas šerifa biroja Montānā. «Lielā māmuļa un viņas mazuļi» - tā vietējie iedzīvotāji dēvē milzu NLO un tā pavadoņus. Tas ir pārāk maigs, nepiemēroti izskaistinošs apzīmējums, ja atceras nežēlīgos dzīvnieku sakropļošanas gadījumus. Kīts Volfertons: «Mums radara ekrānā ir skaidrs attēls. «Lielā māmuļa» nopeilēta 7000 metru augstumā. Trīsarpus sekundēs objekts pacēlās vēl par 8000 metriem.» Neviens no zināmajiem Zemes lidaparātiem nespēj to izdarīt. Baisa sastapšanās ar «Lielo māmuļu» bija rančo īpašniekam Petam Makgairam un viņa brālēnam Markam Mēr- fijam. Nakts medībās viņi savu ieroču optiskajos tēmēkļos aptuveni trīs kilometru attālumā pamanīja milzīgu lidojošu objektu. Tas planēja zemā lidojumā slīpi pār stāvu kalna kori, gandrīz skardams zemi. Abi aculiecinieki stāsta, ka sarkanas, dzeltenas, zilas un baltas gaismas rotējušas gan objekta virspusē, gan tā apakšpusē. Pets Makgairs: «Tas planēja virs aploka, kur atradās govs ar teļu. Vispirms mēs sadzirdējām dzīvnieku maušanu un baurošanu, kas pārauga baiļpilnos izmisīgos brēcienos. Tad pēkšņi viss kļuva baisi, pat rēgaini kluss. Kad mēs pēc vairākām stundām aploku apskatījām, tur bija tikai teļš. Govs bija pazudusi bez pēdām.» ' Vai to bija nolaupījis NLO? Šerifs Tekss Greivss no Stērlingas: «Tas ir pilnīgi iespējams! »Likuma sargam izmeklēšanas gaitā nācies redzēt simtiem sakropļotu dzīvnieku. «Dzīvnieki nogalināti tādā veidā, ka tas nav aprakstāms. Vēl tagad mani naktīs moka murgi!» Vienmēr katrā notikuma vietā novērota «Lielā māmuļa» un tās pavadoņi. Šerifam Teksam Greivsam ir pilota tiesības. Ik reizi, kad parādījās «Lielā māmuļa», viņš kāpa savā sporta lidmašīnā un mēģināja milzīgajam lidojošajam objektam piekļūt tuvāk. «Taču velti! Tas vienmēr ieturēja distanci! Nekad man neizdevās tam piekļūt tuvāk par piecām jūdzēm!» Galvenais izmeklētājs Lū Džirodo: «Kas ir atbildīgs par šiem dzīvnieku sakropļošanas gadījumiem? Pilnīgi iespējams, ka būtnes, kas nākušas nevis no mūsu Zemes, bet gan no Visuma!» Jau kopš gadu tūkstošiem ir zināms par būtnēm, kas no citām planētām ieradušās uz Zemes. Mīti, svētie raksti un reliģijas saglabājušas atmiņas par tām kā par dieviem. Sīs būtnes attēlotas gan alu zīmējumos, gan kā reliģisku kultu objekti. Viss norāda, ka šie aizlaiku dievi tagad ir atgriezušies uz Zemes. Cilvēks ir radies sirmā senatnē kā citplanētiešu zinātnisko eksperimentu mākslīgs produkts. Šie svešinieki, šie Visuma dievi, ir atgriezušies uz Zemes, lai novērotu, kā attīstījies viņu projekts «Izmēģinājumu laboratorija Zeme». Mēs, cilvēki, - patīk tas mums vai ne - šai spēlē esam tikai viņu «izmēģinājumu trusīši».

I daļa genesis viņi radīja cilvēkus un monstrus «Cilvēce, kāda tā ir šodien, ir rezultāts tiem zinātniskiem eksperimentiem, kurus sirmos aizlaikos izdarījuši citplanētieši.» Ērihs fon Dēnikens

1. Eksperimentāla laboratorija Zeme - eksperimenta produkts Cilvēks Sirmos aizlaikos Visuma dievi ierīkoja eksperimentālo laboratoriju jūras dibenā. Mērķis: saprātīga cilvēka radīšana. Tas, kas atgādina mūsdienu zinātnisko fantastiku, jau pirms gadu tūkstošiem aprakstīts Bībelē. Šis teksts mums gan laikam visiem ir zināms - protams, stipri sakropļotā, sagrozītā veidā. Tas ir Genesis - radīšanas procesa apraksts Vecajā Derībā. [3]

Iesākumā… Lai Genesis tekstu patiesi saprastu, tas jālasa ebreju oriģinālā, vārds vārdā jāpārtulko par jaunu. To es teoloģijas studiju laikā esmu pietiekami daudz darījis. Droši vien pats pazīstamākais Bībeles teikums ir: «Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.» Diemžēl šai teikumā, kas mums pazīstams pēcpašreizējiem Bībeles izdevumiem, ir vairākas tulkojuma kļūdas, kas teksta sākotnējo jēgu stipri sagroza un pat pilnīgi apslēpj. Tā, piemēram, «Iesākumā» būtu precīzāk jātulko: «No tā, kas iesākumā bija». Tas nozīmē, ka te netiek aprakstīta mūsu pasaules radīšana no nekā. Drīzāk gan kaut kas tiek izgatavots no kaut kā jau esoša, pastāvoša. Kas to darījis? Dievs - tā apgalvo mūsdienu tulkojumi. Taču oriģināltekstā nav runāts par Dievu vienskaitlī, bet gan par elohīm - par dieviem daudzskaitlī. Ko šie elohīmi (dievi) radīja no jau esošā un kur? 1. Mozus grāmatas 1 .n. 2.p. mēs uzzinām, ka Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Arī šeit čaklie tulkotāji, kas jutuši pienākumu pret vienvie- nīgā Dieva ticību, no elohīmiem - dieviem pārveidojuši Dievu vienskaitlī. Grūtības radās ar to, kas lidinājās pār ūdeņiem. Ja lasa oriģināltekstu, tad viss izklausās pilnīgi citādi: «Un dievu šņākoņa (vai šalkoņa) lidinājās pār ūdeņiem.» Vai ar to būtu domāts Visuma dievu kosmosa kuģis, kas uzmutuļoja jūras dzīles? Tā varētu domāt! 1. Mozus gr. 1 .n. 6. un 7.p. jau kļūst interesanti: dievi kaut ko būvē, un proti - ūdenī. Precīzāk - zem ūdens, jūras dibenā. Viņi ierīkoja kupolu, mākslīgu velvi. Burtiski tas skan: «Un dievi ūdeņu vidū izveidoja cietu kupolu un atšķīra ūdeņus, kas bija zem kupola, no ūdeņiem virs kupola.» Diemžēl Bībeles tekstā nav nedz ģeogrāfiskas norādes, nedz tuvāku ziņu par šo kupolu. Viens no pazīstamākajiem ebreju mītu un svēto tekstu kolekcionāriem Lūiss Ginz- bergs atradis, ka ļoti skaidras norādes par pieminēto kupolu atrodamas Bībelē neietvertajos, mūžsenajos tekstos. Tais tekstos, kurus Senās Izraēlas ebreji gan uzskatīja par svētiem, taču kuri nav iekļauti Vecajā Derībā. Tur teikts, ka kupols bijis caurspīdīgs, no ārkārtīgi cieta materiāla un tikai «trīs pirkstus biezs». Lai varētu izturēt ūdens masas spiedienu, tas rūdīts ar «uguns spēku». Šo kupolu jūras dibenā ierīkoja dievi. Sākumā ūdens bija gan zem, gan virs velves. Tas joti precīzi aprakstīts 1. Mozus gr. 1.n. 7.p.: «Un Dievs izveidoja izplatījumu, lai tas šķirtu ūdeņus, kas bija zem izplatījuma, no ūdeņiem virs izplatījuma.» Pēc tam ūdens tika izsūknēts no kupola (1. Mozus gr.1:9), «lai sausa zeme tiktu redzama». Šo sauso zemi - jūras dibenu - Visuma dievi apstrādāja un kultivēja. 1. Mozus gr. 1 .n. 11 .p.: «Tad Dievs sacīja: «Lai zeme izdod zaļu zāli, stādus, kas nobriedina sēklu, un augļu kokus, kas nes katrs savus augļus ar savu sēklu.»» Visbeidzot dievi pie kupola piestiprināja «spīdekļus» (starmešus) - «tie lai atšķir dienu no nakts

un lai ir par zīmēm, kas sadala laiku dienās un gados». 1. Mozus gr. 1.n. 26.p. vēsta, kas dieviem bijis padomā ar zemūdens staciju. Atkal burtisks tulkojums no oriģināla: «Un dievi sacīja: «Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības..»» Interesanti, ka mūsdienu tulkojumos 26. pantā palikusi dievu daudzskaitļa forma: «Darīsim cilvēku!» Acīmredzot šeit līdz pat mūsdienām saglabājies fragments no precīzā sākotnējā tulkojuma. Lai atvairītu iebildes, paskaidrosim, ka tā dēvētais pluralis majestatis - daudzskaitļa forma, kuru lietoja aizritējušo laiku ķeizari un karaļi un kuru vēl šobaltdien lieto daži grāmatu kritiķi, lai norobežotos no zemākās tautas, - Bībeles laikos bija pilnīgi nezināma. Arī tāds iebildums, ka runa tāpēc esot par «mums», ka ar to domāts Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Svētais Gars, tātad tā dēvētā trijādība, ir tikai vēlāks dievbijīgs iztulkojums. Kristīgā mācība par trīsvienību Bībeles Vecās Derības laikos bija pilnīgi nepazīstama. Atgriezīsimies pie Vecās Derības teksta. Dievi jūras dibenā uzbūvēja eksperimentālo laboratoriju mazu, pārskatāmu un kontrolējamu pasaulīti. Līdzīgi rīkojas mūsdienu gēnu inženieri. Arī viņu radītās būtnes top nevis brīvā dabā, bet gan izmēģinājumu laboratorijās, kur eksperimentētāji pēc patikas var izmēģināt visas iespējamās ietekmes. Spriežot pēc radīšanas procesa apraksta, šī pasaule radusies tikai dažu dienu laikā. Bībeles kritiķi vienmēr ir iebilduši: neesot iedomājams, ka mūsu pasaule vienas nedēļas laikā radīta no nekā. Tomēr citplanētiešu zinātniekiem laikam visnotaļ bijis iespējams nedaudzu dienu laikā jūras dibenā uzbūvēt izmēģinājumu laboratoriju.

Ādams un vina bērni

Pēc Genesis (1. Mozus gr.2:21), dievi radīja Ievu no Ādama ribas. Šis izteikums Bībeles pētniekiem vēl šobaltdien sagādā galvassāpes, bet ateistiem izraisa nepiedienīgu smīkņāšanu. Iespējams šāds skaidrojums: Bībeles teksts pamatojas uz senākiem šumeru tekstiem. Šumeru ķīļraksta zīme ribas apzīmēšanai ir ti. Taču ti zīmei ir arī cita nozīme - «dzīvības spēks». Vai šai gadījumā nerodas jauns, gēnu inženierijas laikmetam piemērotāks skaidrojums - «dievi ņēma no Ādama dzīvības spēka»? Dzīvības spēks atrodas šūnā. Gēns ir iedzimtības informācijas nesējs. Pamatinformācija jau atrodas DNS molekulā. Ja tiek pārveidota bāzes secība DNS molekulā, tad šās mākslīgās mutācijas rezultātā tiek radīts gēns ar citiem iedzimtības faktoriem. Tā, piemēram, no «muļķīga pērtiķa», kuram nav valodas centra, rodas saprātīgs cilvēks, kam piemīt artikulētas runas spēja. Taču, lai šādi pārveidota būtne nepaliktu vienīgais eksemplārs, lai tā attīstītos tālāk un vairotos, tad mutanto, pārveidoto hromosomu komplektu vajadzētu im- plantēt arī sievišķajam eksemplāram. Tieši tas - mākslīga apaugļošana - ir aprakstīts Bībelē, 1. Mozus gr. 4.n. 25.p. Mūsdienu tulkojumā tas nav pat nojaušams. Tur teikts pavisam īsi: «Un Ādams vēlreiz atzina savu sievu, un tā viņam dzemdēja dēlu, to viņa nosauca vārdā Sets, jo: «Dievs man ir devis citu dēlu pēc Ābela, jo to nokāva Kains.»» Tikai burtisks tulkojums dara saprotamu, kas ar to domāts. Sets jeb Šets nozīmē «dēsts» jeb «iedēstītais». 25.pants burtiskā tulkojumā: «Un Ādams vēlreiz atzina savu sievu, un tā dzemdēja dēlu un nosauca viņu vārdā Dēsts (jeb Iedēstītais), jo: dievi man iedēstīja svešu seklu Ābela vietā, kuru nokāva Kains.» Oriģinālteksta rūpīga izpēte atklāj, ka šai pantā acīmredzot apvienoti divi dažādi teikumi. Viens teikums rakstīts trešajā personā: «Un Ādams vēlreiz atzina., un tā viņam dzemdēja.» Otrs teikums, kas laikam pārņemts no senāka avota, ir pirmajā personā. Te Ieva pati stāsta: «jo dievi man iedēstīja svešu sēklu Ābela vietā, kuru nokāva Kains.»

Senindiešu eposā «Mahābhārata», kas neatkarīgi no Vecās Derības radies gadu tūkstošus agrāk, nodaļā «Nali un Damajanti» aprakstīts līdzīgs notikums. Mēs uzzinām, ka sava laika varenajam valdniekam Bhimam bijusi viena vienīga liela vēlēšanās, kas līdz tam palikusi nepiepildīta. Viņš gribējis pēcteci un pēc tam vēl citus bērnus. To uzzinājis Rsi, starpnieks starp debesu dieviem un cilvēkiem. Kad Rsi kādu laiku bija pavadījis kopā ar karalisko laulāto pāri, viņš saņēmis no tiem sarakstu, kurā sīki un precīzi bijis aprakstīts, kā bērniem vajadzētu izskatīties. Rsi šo informāciju nodevis tālāk dievam Dhamanam. Tas licis izgatavot «trīs zēnu un trīs meiteņu pērlītes». Tās implan- tētas karalienei, Bhimas sievai, un viņa kļuvusi grūta. Vēlamā secībā viņa dzemdējusi trīs zēnus un trīs meitenes, kuri visi bijuši tieši tādi, kādus valdnieku pāris bija vēlējies. Pēc Mahābhāratas pievērsīsimies droši vien vecākajam tekstam pasaules vēsturē - Gilgameša eposam. Šās seno šumeru svētās grāmatas pirmajā plāksnītē apgalvots, ka Gil- gamešs tikai par vienu trešdaļu bijis cilvēks, pārējās divas trešdaļas viņā bijušas no dieva. Tāpat kā Bībelē, arī Gilgamešam vajadzīgs līdzgaitnieks, lai kliedētu varoņa skumjo vientulību. Eposa varonis to neatlaidīgi prasa, viņš žēlojas dievībai Aruru: «Aruru, radi man tēlu, būtni, bet lai tas nav tikai tuksneša dzīvnieks.» Tiek radīts Enkidu, turklāt noteikti uzsvērts, ka viņš sākotnēji bijis «kā dzīvnieks», dzēris «kopā ar dzīvniekiem dzirdināšanas vietā» un arī nakšņojis pie dzīvniekiem. Tikai dievišķās manipulācijas viņu pārveido no mežonīgas dzīvnieciskas būtnes par saprātīgu cilvēku. Šās grāmatas autors neapšauba, ka notikusi nepārtraukta attīstība no primitīva vienšūnas organisma līdz cilvēka pēr- tiķveidīgajam sencim. Tas nav apstrīdams. Galvenais jautājums attiecas tikai uz lēcienu šai attīstībā, kura iznākumā radās saprātīga būtne - Homo sapiens. Pēc seniem nostāstiem, par šo «lēcienu» ir atbildīgi dievi no Visuma.

Laboratorijas eksperimenta II posms Kur īsti jūras dibenā atradusies dievu izmēģinājumu laboratorija, Vecajā Derībā diemžēl nav norādīts. Toties Bībelē precīzi aprakstīts, kā dievi paši šo iekārtu sagrāvuši, - laboratorijas eksperimenta I posma beigas. 1. Mozus gr. (6:11-12) dievi nolemj savā izmēģinājumu laboratorijā iznīcināt lielāko daļu dzīvo būtņu. Tikai dažiem izredzētajiem lemts izdzīvot. Noahs [4] saņem uzdevumu uzbūvēt šķirstu (1. Mozus gr. 6:14-16). Dievi viņam dod precīzus norādījumus. Tā tiek uzbūvēts kastei līdzīgs kuģis (133,5 m garš, 22 m plats un 13,4 m augsts), kas kravnesības ziņā salīdzināms ar leģendāro «Titāniku». Vērīgi izlasot šķirsta aprakstu - un tas pilnīgi iespējams pēc pašreizējiem Bībeles tulkojumiem -, redzams, ka tas bijis līdzīgs drīzāk zemūdenei nekā parastam kuģim. Tas būvēts viscaur ūdensnecaurlaidīgs - tātad tas viss varēja atrasties zem ūdens. («Taisi sev šķirstu no sveķainiem skuju kokiem; ar nodalījumiem tev to šķirstu būs taisīt, un no iekšpuses un no ārpuses tev to būs iztriept ar darvu.» 1. Mozus gr. 6:14) Tikai tad, kad šķirstā ievietotas visas glābšanai paredzētās dzīvās būtnes, dievi atver «kupola slūžas». (1. Mozus gr. 7:11 - burtisks tulkojums!) Izmēģinājumu laboratorija jūras dibenā tiek applūdināta. Ūdens masas ieplūst no augšas (!) un atkal applūdina kādreiz nosusināto zemi. Ški rsts vēl atrodas sausumā, taču drīz vien tas ceļas un ceļas, arvien augstāk un augstāk. Uz neilgu laiku šķirsts kļūst par «zemūdeni», to apņem ūdens, tomēr drīz vien šķirsts atkal šūpojas uz ūdens. Dievu izraudzītie dzīvnieki un cilvēki ir glābti, visas pārējās dzīvās būtnes noslīkst. Noahs bija plūdus pārdzīvojušo cilvēku vidū. Taču, kā stāstīts Lamehas tīstoklī (apokrifs Bībeles teksts), viņš bijis «debesu sargu» veidojums. Izmēģinājumu laboratorijā radītie cilvēki no ierobežotās pasaulītes jūras dibenā ir izlaisti «brīvībā»

. Varēja sākties Zemes apgūšana un arī dievu plāna II posms. Dievi jeb «debesu dēli» mūsdienu skatījumā nebūt nav pozitīvi tēli. Tie bija eksperimentētāji, kas radīja dzīvas būtnes, novēroja tās un tad bez kaut kāda pamatota iemesla izlēma, kuri eksemplāri drīkstēja izdzīvot un kuri bija jānogalina. Viņu rīcība ir līdzīga mūsdienu zinātnieku rīcībai, kuri pret saviem izmēģinājumu trusīšiem arī neko nejūt. Cilveces vēsturēs gaita Visuma dievi atkal un atkal ir iejaukušies cilvēku dzīvē. Parasti viņi izraudzījās mazas, pārskatāmas grupas, kuras izolēja no pārējās pasaules.

Ādams ir dzīvojis Tiem, kas tic, ka «Ādams un Ieva» ir patiesi dzīvojuši kā reāli indivīdi, arī mūsu šķietami tik izglītotajā pasaulē nākas saskarties ar ņirdzīgu zobošanos. Bet pašreizējie pētījumi liecina, ka Ādams un Ieva nekādā gadījumā nav bijuši izdomāti tēli. Strīdīgs ir tikai jautājums, cik daudzus «pirmos cilvēkus» mēs varam uzskatīt par saviem priekštečiem. 1986. gadā amerikāņu ģenētiķis Daglass Voliss no Emo- ri universitātes Atlantā ar savu darba grupu pētīja mito- hondrijus - cilvēku iedzimtības materiāla sastāvdaļas. Rezultāts: visas šobaltdien dzīvojošās sievietes radušās no «Ievām» - sievietēm, kuras pirms 100 000 gadiem dzīvojušas Āfrikā. Daglass Voliss zinātnes pasaulē nav vienpatis. Ģenēti- ķi Dž.Džonss un S.Ruhani no Londonas Universitātes koledžas, kā arī Džims Veinskots un viņa grupa no Oksfordas universitātes izpētīja cilvēka asins sastāvdaļas (beta globulīna) paveidu ģeogrāfisko sadalījumu un izdarīja secinājumu, ka aptuveni pirms 100 000 gadiem Āfrikā dzīvojušas sešas sievietes, kas būtu uzskatāmas par mūsdienu cilvēces «Ievām». 1994. gada pavasarī imūnģenētikas profesors Dr.Jans Kleins no Tībingenes publicēja pētījumu, kas veikts kopā ar kolēģiem no Japānas un ASV. Pēc tā, mūsdienu cilvēce attīstījusies aptuveni mazākais no 500, bet varbūt no 10 000 indivīdiem. Pēc senseniem svētajiem nostāstiem, «Ādami un Ievas» nav radušies nejauši. Par saprātīgām būtnēm tos izveidoja citplanētieši, kuri te uz Zemes veica dažādus eksperimentus. Mūsdienu izpratnē tā bija gēnu inženierija. «Nekas nav neticamāks par īstenību!» (F.Dostojevskis.)

Ekskurss tagadnē: cīņa par planētu Zeme Jau vairākus gadus Amerikas Savienotajās Valstīs notiek tiesas prāvas pret militārām iestādēm un slepenajiem dienestiem. Tā kā konstitūcija katram pilsonim garantē brīvu pieeju informācijai - tā pamato sūdzētāji -, tad dienesta dokumenti par NLO un citplanētiešu ierašanos uz Zemes nekādā gadījumā nedrīkst tikt turēti slepenībā. Šādas tiesas prāvas reizēm norit ilgi, toties bieži vien tām ir sekmīgs iznākums. Tā pēdējos gados ar tiesas spriedumu izdevies padarīt pieejamas atklātībai tūkstošiem lappušu no slepenajiem dokumentiem par NLO. Tomēr vadošie NLO eksperti ir pārliecināti, ka sabiedrībai nodota tikai niecīga daļiņa no slepenajiem materiāliem. Kopš astoņdesmito gadu vidus es veicu interesantu pētījumu. Runa ir par dokumentiem, kurus sagatavojušas augsta ranga militāras iestādes. Pēc tiem, jau aptuveni 50 gadus uz Zemes ierodas citplanētieši. NLO pētniekam un rakstniekam Robertam Džirardam no Ņujorkas ir veicies vairāk nekā man. Viņam kāds «augsta ranga ASV militārais darbinieks» ļāvis ieskatīties dažās no meklētajām lietām.

Pēc šiem dokumentiem, uz Zemes kopš mūsu gadsimta četrdesmitajiem gadiem ierodas divas savstarpēji naidīgas citplanētiešu grupas, kas nāk no Retikula Zetas (Zeta Reticuli). Pirmā grupa tiek aprakstīta šādi: tās ir maza auguma būtnes ar lielām acīm un pelēku ādas krāsu. Šīs būtnes apgalvo, ka viņu priekšteči pirms 30 000 gadiem esot ieradušies uz Zemes un gēnu eksperimentu ceļā radījuši cilvēku. Tagad viņi esot ieradušies, lai pavērotu, kā viņu eksperiments attīstījies. Tiek apgalvots, ka mazie citplanētieši jau vairākus gadu desmitus ASV valdības pārstāvjiem izsakot brīdinājumus par otro grupu. Tās pārstāvji - liela auguma būtnes ar gaišu ādas krāsu - apdraudot Zemi un cilvēkus. It kā starp abām citplanētiešu grupām esot gaidāms karš par to, kam piederēs planēta Zeme kopā ar visu dzīvo un nedzīvo inventāru. Mazie svešinieki mūsu Zemi uzskata par savu eksperimentālo laboratoriju. Un mūs - cilvēkus - par viņu eksperimentu objektu pēctečiem. «Diena izaug no dienas, gadsimts no iepriekšējā gadsimta. Darbi un notikumi, kas varbūt nav saprotami, slēpj savas saknes dziļi pagātnē.» (Karls Majs.)

2. Dienvidjūras Atlantīda Laikam gan pats vientuļākais Zemes nostūris ir Lieldienu sala [5] . Šo 180 kvadrātkilometrus mazo salu no visām pusēm ieskauj nomācošs, milzīgs ūdens tuksnesis. 3600 kilometru to šķir no Čiles krastiem, 3200 - no Peru, 6200 - no Jaunzēlandes piekrastes. Esmu pārliecināts: pirms gadu tūkstošiem Visuma dievi šo mazo saliņu izmantoja kā izmēģinājumu laboratoriju un radīja noslēpumainus monstrus. Salas izolētais stāvoklis bija gandrīz vai ideāli piemērots šādam mērķim.

Kas bija pirmais? Es Lieldienu salā pavadīju vairāk nekā nedēļu, braukādams apkārt ar džipu. Dienām ilgi es kavējos viens pats Rano Raraku krāterī, kur no vulkāniskā ieža tikuši izcirsti Lieldienu salas milži. Akmeņlauztuves rada iespaidu, it kā kāds burvis ar savām burvestībām nupat būtu licis pazust simtiem, varbūt tūkstošiem strādnieku. Vēl nupat nupat viņi bijuši šeit, pēkšņi pārtraukuši darbu - un pazuduši. Akmeņlauztuvju malā ir jau gatavas milžu figūras, kas šķiet gaidām tikai to, lai kāds tās nogādātu vajadzīgajā vietā kaut kur uz salas. Citas figūras ir nepabeigtas. Priekšpuse jau izcirsta akmenī, bet no mugurpuses tās vēl saistītas ar sastingušo lavu. Izskatās, it kā figūras augtu ārā no akmens, it kā tās nāktu pasaulē. Es apstaigāju kādu pusgatavu figūru. Tā ir 23 metrus gara. Pārsteidzoši, ka akmeņkaļi ir izcirtusi milzīgas akmens masas starp figūru un «pamatu». Es izmērīju - 1,82 metri, - un tas 23 metru garumā! Dažu labu stundu es nosēdēju akmeņlauztuvēs un nejustos pārsteigts, ja strādnieki pēkšņi atgrieztos. Varbūt pēc kārtējā atpūtas brīža. Vai arī pēc brīdinājuma streika par atalgojuma palielināšanu. Īstenībā akmeņlauztuves ir pamestas jau pirms gadu simtiem, varbūt pat gadu tūkstošiem. Kāpēc? To neviens nezina. Tūra Heijerdāla drosmīgo apgalvojumu, ka akmens milžus bijis «pavisam viegli» izveidot, nebija iespējams pierādīt. Simpātiskā norvēģa eksperiments pilnīgi izgāzās. Viņa palīgi kā traki dauzīja šķietami mīksto akmeni, taču jau pēc pāris dienām viņiem nācās padoties. Krātera sienā tik tikko varēja saskatīt labākajā gadījumā vidējas, bet drīzāk jau mazas figūras apveidus. Nav zināms, kāpēc milžu ražošana pārtraukta. Nav zināms, kā tie izcirsti akmenī, kā transportēti un uzstādīti. Jā, neskaidrības ar Lieldienu salu sākas jau tur, kur vajadzētu būt pilnīgai skaidrībai. Katrā enciklopēdijā rakstīts, ka salu 1722. gada Lieldienās atklājis Jākobs Rogevēns un nosaucis to kristiešu lielo svētku vārdā. Taču šķiet, ka Rogevēns nekādā gadījumā nav bijis pirmais. Viņu apsteiguši citi jūrasbraucēji. 1578. gadā spāņu jūrasbraucējs Huans Fernandess no Klusā okeāna krasta Čīlē devās jūrā un tur, kur pēc viņa citkārt tik precīzajām kartēm vajadzēja būt tikai klajai jūrai, uzdūrās «plašai cietzemei». Salu esot apdzīvojuši civilizēti cilvēki. Pārsteigtais kapteinis pierakstījis savā kuģa žurnālā: «Viņi bija baltie, labi ģērbti un pilnīgi atšķīrās no Čīles un Peru iedzīvotājiem.» Jūrasbraucējs bija pārliecināts, ka atklājis noslēpumaino Dienvidzemi, kuru daudzi tālaika ģeogrāfi iedomājās kaut kur austrumos no Jaunzēlandes. Tikko atgriezies dzimtajā ostā, Huans Fernandess sāka plānot jau nākošo braucienu uz jauno zemi, protams, slepeni. Neviens nedrīkstēja apstrīdēt viņa tiesības uz šo salu (tā varēja būt tikai Lieldienu sala). Taču ieplānotais ceļojums nenotika. Kapteinis nomira. 1697. gadā Edvards Deiviss, jūras laupītājs un vīrs ar parupju humoru, devās ceļā ar savu kuģi

Bachelor's Delight (Vecpuiša prieks). Mērķis - Dienvidzeme. Arī viņš atrada Lieldienu salu, taču neizrādīja nekādu interesi par trūcīgo zemes gabaliņu, pat nenokāpa krastā. 1671. gadā Arnoldam Rogevēnam, rosīgam nīderlan- diešu vīntirgotājam, bija tāds pats mērķis. Viņš ar Dien- vidzemes iedzīvotājiem gribēja noslēgt izdevīgu tirdzniecības līgumu. Diemžēl iestāžu birokrātisms jau 17. gadsimtā aizņēma daudz laika, kad vajadzēja noformēt steidzamus dokumentus. Tā Rogevēns tikai pēc pieciem gadiem, 1676. gadā, saņēma vajadzīgos papīrus un atļaujas plānotajam ceļojumam. Par vēlu, jo tad tirgotājs vairs nevarēja atļauties šādam pasākumam nepieciešamos izdevumus. Pēc pusgadsimta viņa dēls Jākobs Rogevēns nolēma beidzot īstenot sava godkārīgā tēva sapni. Protams, meklēto Dienvidzemi viņš neatrada, toties 1722. gada 7. aprīlī «atklāja» Lieldienu salu, iespējams, kā trešais jaunāko laiku jūrasbraucējs. Rogevēns bija vīlies un tikai uz īsu brīdi nokāpa krastā. Uz salas viņš ievēroja, ka iedzimtie pielūdz «akmenī izcirstus elkus». Apbrīnu par Lieldienu salas amatnieku mākslu drīz nomainīja pārpratuma radīta vilšanās. Proti, Rogevēns apskatījis tuvāk kādu figūru un maldīgi secinājis, ka tā veidota no māla. Sala drīz vien tika aizmirsta. 1870. gadā tā atkal parādījās. Spāņu kapteinis dons Felipe Gonzaless i Hajeda «uzdāvināja» salu Spānijas karaļnamam. 1888. gadā sala pārgāja Čīles īpašumā. Neskaidrs ir jautājums, kas bijis Lieldienu salas pirmais atklājējs jaunākajos laikos. Bet, ja ir runa par to, no kurienes sākotnēji nākuši Lieldienu salas iemītnieki, tad te valda pilnīgs haoss un Bābeles valodu sajaukums.

Dienvidjūras Atlantīda Jau 20. gadsimta sākumā britu pētnieks Eliots Smits izvirzīja tēzi, ka Lieldienu salu «pirms ilga laika» kolonizē- juši ēģiptieši. Patiesi, kā noskaidrojuši Lieldienu salas krievu eksperti Fjodors Krendeļovs un Aleksandrs Kondratovs, starp ēģiptiešu hieroglifiem un Lieldienu salas mīklaino rakstu ir līdzība. Vai tā ir nejaušība? Pēdas ved tālāk uz Indiju. Pārsteidzoši daudz sakritību ir starp senajām indiešu rakstu sistēmām, piemēram, Hin- dustānā, senindiešu rakstu un Lieldienu salas rakstu zīmēm. Protams, te rodas problēma Indijas rakstu sistēmas ir vismaz 3500 gadus vecas, bet Lieldienu salas rakstu zīmes varētu būt radušās tikai pirms dažiem gadsimtiem. Tomēr paralēles starp abām rakstu sistēmām ir skaidri saskatāmas, nenoliedzamas! 1932. gadā ungāru pētnieks V. fon Heveši Franču akadēmijā nolasīja referātu, kas guva plašu ievērību. Tā pamattēze - abās rakstu sistēmās 100 rakstu zīmes sakrīt. Zinātnieks turpināja pētījumus un salīdzināja citas rakstu zīmes. Iznākums - abās sistēmās ir ap 400 rakstu zīmju. 175 no tām izmantotas gan Lieldienu salā, gan Indijā. To grūti nosaukt par nejaušu sakritību. Taču tika atklātas vēl pārsteidzošākas paralēles. Pirms aptuveni 6000 gadiem Divupē radās Gilgameša eposs. Valodai, kurā tas sarakstīts, ir īpatnības, kas to stipri atšķir no visām pārējām valodām. Tajā, piemēram, trūkst tā saukto palīgvārdu, tieši tāpat kā tekstos Lieldienu salas rakstu plāksnītēs. Ar rakstu zīmi attēlotas nevis atsevišķas zilbes, bet viens vienīgs hieroglifs apzīmē veselu vārdu, tieši tāpat kā Lieldienu salas rakstu plāksnītēs.

Ir iespējami vairāki skaidrojumi. 1. Divupes kultūra un Lieldienu salas kultūra ir vienlīdz senas, un abu starpā bijuši kontakti.

2. Abas kultūras ir vienlīdz senas, un tajās pabijuši tie paši Visuma dievi. 3. Abas kultūras ir dažāda vecuma, un tās neatkarīgi vienu no otras apmeklējuši citplanētieši. Tūrs Heijerdāls aizstāv uzskatu, ka Lieldienu salu ko- lonizējuši Peru iedzīvotāji. Viņš apgalvo, ka Tiavanako akmens milži Andos un Lieldienu salas milži esot ļoti līdzīgi. Es pats abus figuru tipus vairākkārt esmu pētījis uz vietas, bet neesmu varējis atrast neko līdzīgu. Man jāpievienojas profesoram Alfrēdam Metro, kas trāpīgi raksta: «Es velti meklēju kaut mazāko stilistisko līdzību. Patiesi būtu grūti iedomāties atšķirīgākas amatnieku tradīcijas.» Pašreiz Tūra Heijerdāla tēze ir atzīta par aplamu. Darba grupa no Kembridžas universitātes antropoloģes Ērikas Hāgelbergas vadībā pētīja cilvēka DNA molekulu Polinē- zijas reģionā, Peru un Lieldienu salā. Iznākums - pat ja starp Lieldienu salu un Peru kādreiz pastāvējuši sakari, tad tie varētu būt bijuši tikai «īslaicīgi un sporādiski». Rezumējums/ūsfiv avīzē (ArzteZeitung) (15.06.1994): «Saskaņā ar pētnieku viedokli rezultāti liecina, ka Lieldienu salas kolonizācija notikusi no Polinēzijas, taču tie liecina arī par patstāvīgu attīstību, kas noteikti ilgusi simtiem gadu.» Mana apmeklējuma laikā Lieldienu salā es pārliecinājos, ka vietējos iedzīvotājus uzjautrina mācīto vīru strīdi par salinieku senču, salas pirmiedzīvotāju, izcelsmi. Salinieks Rauls Teave, kas noslēpumaino salu pazīst labāk nekā jebkurš cits vietējais: «Nav vajadzīgas nekādas diskusijas! Mums taču ir mūsu senču rakstiskās liecības! Manas tautas pirmdzimtene bija Atlantīda Dienvidjūrā. To sauca Maori Nuinui (tulkojumā: Lielā Maori), tur valdīja Taenens Arei, tie bija grūti laiki. Arvien lielākas salas daļas nogrima viļņos. Visu Maori Nuinui iedzīvotāju dzīvība bija apdraudēta. Maori Nuinui vajadzēja nogrimt jūrā tāpat kā Atlantīdai.» Vai Maori Nuinui patiesi ir pastāvējusi? Zinātniskajā literatūrā esmu atradis skaidras norādes uz to, ka šāds kontinents patiesi bijis. Evolūcijas teorijas pētnieki Alfrēds Voliss un Tomass Hakslijs bija pārliecināti: Okeānijas mūsdienu iedzīvotāji ir nogrimušas valsts pēcteči. Šī valsts kādreiz plaukusi kādā kontinentā Klusajā okeānā. Marķīza salas, Fidži salas, kā arī Samoas salas un Tonga esot šā kontinenta atliekas. Līdz šim zoologi un botāniķi nespēja rast atbildi uz vairākām mīklām. Ja pieņem, ka kādreiz Dienvidjūrā pastāvējis kontinents, no kura pašreiz saglabājušās tikai salas, tad tas dod atbildi uz dažu labu jautājumu. Piemēram, kāpēc Marķīza salās tāpat kā Jaunzēlandē atrodamas halaksiju sugas saldūdens zivis. Šīs zivis nedzīvo sālsūdenī, tās spēj izplatīties tikai pa upēm. Vai tas nozīmē, ka Jaunzēlande un Marķīza salas bijušas saistītas ar sauszemi? Fidži salās mīt vardes, mazas čūskas un ķirzakas - arī šie radījumi necieš sālsūdeni. Tikai pa sauszemes tiltu tie varēja nokjūt no salas uz salu. Kā čūskas nokļuva no Sa- moas salām uz Tongu? Kāpēc Okeānijas salās ir vaboļu, zirnekļu, molusku, tauriņu un tārpu sugas, kas raksturīgas Amerikai un Āzijai? Starp šīm zemēm kādreiz vajadzēja būt sauszemes tiltam! Havaju salās ir augi, kas raksturīgi Ziemeļamerikai, Austrālijai, Dienvidamerikai, Indonēzijai un Polinēzijai. Etnogrāfs Džons Makmilans Brauns: «Lieldienu sala ir atlieka no Dienvidjūras Atlantīdas, kuru izpostījusi dabas katastrofa. Šis kontinents bija tas sauszemes tilts, pa kuru izplatījās dzīvnieku un augu sugas, tāpēc šobaltdien tās sastopamas salās, kuras šķir bezgalīgi jūras klajumi.» Pat 17. gadsimtā plašas teritorijas ap Lieldienu salu nebūt nebija norimušas, atkal un atkal notika jūrastrīces. Mazākas saliņas pazuda vienas nakts laikā, tikpat ātri parādījās jaunas un, neviena neievērotas, atkal kaut kad nogrima. Atgriezīsimies pie Maori Nuinui. Sala bija lemta bojāejai. Arvien lielākas zemes platības atšķēlās no cietzemes un nogrima. Hotu Matua pārņēma varu no sava tēva Arei. Viņš izsūtīja labākos jūrasbraucējus uz visām pusēm, lai savai tautai atrastu jaunu dzimteni. Veltīgi. Vīlušies un nomākti izlūki

atkal atgriezās mājās. Tad iejaucās lidojošais dievs Make Make. Lieldienu salā saglabājušies neskaitāmi šā dieva attēli. Mūsu laikabiedri dievā Make Make bez grūtībām atpazīst Visuma dievu. Make Make nogādāja priesteri Hau Maku pa gaisu uz kādu nepazīstamu salu. Uz Lieldienu salu. Dievs viņam aprakstīja ceļu, kā salu var sasniegt no Lielās Maori, un brīdināja par bīstamiem rifiem. Visbeidzot dievs priesteri nogādāja atpakaļ uz Lielo Maori. Hotu Matua bija sajūsmināts. Tūlīt septiņi labākie jūrasbraucēji tika sūtīti ceļā. Turpceļam viņiem vajadzēja 30 dienas, atceļam - 40 dienas. Pēc viņu atgriešanās nekavējoties sākās ļoti steidzama visas tautas evakuācija. Esot pagājušas 120 dienas, līdz visi cilvēki no Lielās Maori nokļuvuši jaunajā dzimtenē. V. Obručevs domā, ka Lieldienu salas iemītnieki tūlīt pat sākuši kalt akmens figūras. Viņos vēl dziļi mita bailes no plūdiem, kas cilvēkus bija padzinuši no dzimtenes. Vai viņi kala milzu figūras, lai jūra neaprītu arī Lieldienu salu? Vai milžiem vajadzēja aizkavēt jūras uzbrukumu?

Monstri Lieldienu salā Visuma dievi pētīja tautiņu Lieldienu salā tāpat, kā mūsdienu pētnieki analizē izmēģinājuma dzīvnieku izturēšanos, - vienmēr no attāluma. Kad starp divām salas iedzīvotāju grupām izcēlās asiņains karš, dievi tikai vēroja notiekošo. Viņi neaizkavēja asiņaino genocīdu, kurā tika iznīcināta vesela iedzīvotāju grupa. Viņi tikai novēroja. Tāpat kā mūsdienu zinātnieki ar interesi vēro, kā viens skudru pūznis cīnās ar citu. Visuma dievi Lieldienu salā bija itin visur - Make Make un neskaitāmie «zemākie dievi». Daži dievi ietērpās «svētā bruņrupuča bruņās» - tā vēsta Lieldienu salas miti. Tā viņi varējuši pārvietoties zem ūdens tāpat kā pa sauszemi. Atkal un atkal esot novērotas «lidojošās olas» - dievu lidaparāti. Kopā ar «lidojošajiem dieviem» parādās arī citas būtnes, mīklaini monstri, būtnes, kurās «sajaukts» putns un cilvēks vai cilvēks un dzīvnieks. Zālamana salās Melanēzijā ir figūras, kurās attēlotas šīs būtnes - ar putna galvu un cilvēka ķermeni. Lielas, stingas acis truli veras tukšumā. Tangata Manu - tā sauc kādu monstru Lieldienu salā, putna un cilvēka himeru. Rauls Teave man paskaidroja, ka šīs būtnes radījuši dievi. Diemžēl pašreiz šādu būtņu attēli un reljefi strauji sabrūk. Neviens tos necenšas restaurēt vai vismaz aizkavēt to tālāku sabrukumu. Vai tam trūkst naudas? Vai varbūt cilvēki par šo šausminošo briesmoņu attēlu izzušanu nemaz nejūtas nelaimīgi? Misionārs Eiro vēl 1864. gadā Lieldienu salā redzēja neskaitāmas ar rakstu zīmēm viscaur pārklātas koka plāksnītes. Kā hieroglifi tika izmantoti arī miniatūri cilvēku un dzīvnieku hibrīdu attēli. Iespējamstekstos par šiem šausminošajiem monstriem. Bīskaps Žosēns izdeva rīkojumu savākt Lieldienu salinieku svētos rakstus. Vietējiem iedzīvotājiem tos vajadzēja atdot eiropiešiem. Taču viņi savus dārgumus paslēpa tikai dažiem izredzētajiem zināmās alās salas dziļumā. Lieldienu salinieku neuzticībai bija pietiekams pamats. Ar svešiniekiem viņiem bija tikai slikta pieredze. 1862. gadā pie salas parādījās seši peruāņu kuģi. Vergu mednieki uzbruka salai. Gandrīz visi vīriešu kārtas iedzīvotāji tika saķerti un ar varu aizvesti. Vīriešiem netālu no Dienvidamerikas krastiem, Činčas salās, vajadzēja vākt gvano (putnu mēslus). Taiti bīskaps Tepano Žosēns protestēja pret šo patvaļas aktu. Tam pievienojās Anglijas valdība. Beigās vergu tirgotājiem nācās savus upurus atbrīvot. Taču no vairākiem tūkstošiem gūstekņu dzīvi bija palikuši tikai aptuveni simts. Un, kad šie

nelaimīgie devās atpakaļ uz dzimteni - slimi, izkāmējuši un drīzāk miruši nekā dzīvi -, ceļā izcēlās baku epidēmija. Dzīvi palika 15 cilvēki, - bet tie bakas ievazāja Lieldienu salā, un epidēmija izplatījās arī tur. Neviens nezina precīzu nāves upuru skaitu Lieldienu salā - taču tā bija iedzīvotāju lielākā daļa. Nomira arī leģendārā Hotu Matua pēdējais tiešais pēctecis. Nomira rakstu zinātāji, kas prata lasīt un tulkot koka plāksnītes ar hieroglifiem. 1914. gadā Ketrīna Rautledža, Lieldienu salas pirmā pētniece, runāja ar pēdējo Lieldienu salas «viedo» vīru. Vecais vīrs atradās lepras slimnieku ārstniecības iestādē. Lai gan Ketrīnai Rautledžai bija izdevies iemantot daudzu salinieku uzticību, sirmais vīrs zinātniecei tomēr atteicās atklāt rakstu noslēpumu. «Noslēpumam jāpaliek svešiniekiem neatklātam!» - tā mirdams paziņoja viedais vīrs. Kāda Lieldienu salas mīkla ir palikusi - tās ir milzīgās figūras, dažas vairāk nekā 20 metru augstas. Kādreiz to esot bijis ap 1000. Lielākā daļa figūru ir apgāztas, daudzas sasistas. Kāpēc? Neviens nezina iemeslus šādam neaprakstāmam vandālismam. Lieldienu salas pētnieks Džons Makmilans Brauns un kontradmirālis Zubovs, viens no padomju jūras bioloģijas dibinātājiem, uzskatīja, ka Lieldienu salā atrodas kāda mīklaina kulta sakrālais centrs. Var jau būt, ka slepenās alās glabājas nozīmīgi atradumi, kas dažu labu mīklu līdzētu atrisināt. Tomēr, pat ja vēl ir dzīvi tie salinieki, kam šīs paslēptuves zināmas, viņi to nestāsta. 1951. gadā kāds salinieks noslēdza līgumu ar eiropiešiem un apņēmās atklāt pētniekiem apslēptos dārgumus. No tā nekas neiznāca. Vīrietis tika nogalināts. Mūsdienās Lieldienu salā ar lielām tehniskām grūtībām atkal tiek uzslietas mazākas un vidēji lielas figūras. Mūs, salas pašreizējos apmeklētājus, tās uzlūko ironiski, pat augstprātīgi. It kā tām būtu zināma īstā, lielākā Lieldienu salas mīkla. Dzīvnieka-cilvēka monstru mīkla.

3. Monstri Ēģiptē Putnucilvēku monstri Lieldienu salā pieder himeru sugai. Himera (Chimaira) grieķu mitoloģijā irtrīsgalvains uguns- spjāvējs briesmonis, lauvas, čūskas un kazas hibrīds. Šādu radījumu, kas attēlots etrusku izcelsmes bronzas figūrā 5.gs. pr. Kristus, var apskatīt Arheoloģijas muzejā Florencē.

Sfinksa un pārējie Pati slavenākā himera vispār ir Gīzas sfinksa. Būtne ar lauvas rumpi un cilvēka galvu majestātiski atdusas Heop- sa piramīdas pakājē. Arī šobaltdien tā zinātniekiem ir mīkla, bet dažs labs mācīto vīru brālības loceklis to nemaz negrib atzīt. Tā, piemēram, par šā noslēpumainā hibrīda vecumu neskaidrību ir vairāk nekā jelkad. Hērodots, kas ap 450.g. pr. Kr. apceļoja noslēpumaino zemi Nīlas krastos, gan apraksta lielās piramīdas, taču sfinksu nepiemin ne ar pušplēstu vārdiņu. Toties Plīnijs Vecākais (23.-79.g. pēc Kr.) atzīmējis: «Piramīdu priekšā stāv Sfinksa, turienes iedzīvotāju dievība, kura pelnījusi vēl vairāk apbrīnas, taču kuru rakstnieki tikpat kā nepiemin. Tā izcirsta no viengabala dabiskā akmens, un nezvēra sarkanā seja tiek pielūgta kā dievišķa.» Sfinksa esot radusies 4. dinastijas laikā - tā apgalvots zinātniskajā literatūrā. Tas atbilst aptuveni 4500 gadu vecumam. Taču šis datējums tiek apšaubīts ne tikai pēdējos gadu desmitos. 1952. gadā arheologs Kurts Lange darbā «Piramīdas, sfinksas, faraoni» izteica šaubas: «Tās piedē- vēšana Hefrenam ir diezgan vāji pamatota.» Dorisa Volfa, rakstniece no Cīrihes, darbā «Kas bija pirms faraoniem?» (1994) izdara līdzīgu secinājumu. Neesot nekādu pierādījumu, ka sfinksa būtu «tikai» 4500 gadus veca, nevis radusies daudz agrākos laikos. Patiesi, šī teiksmu būtne jau 500 gadus agrāk bija bieži sastopams motīvs neskaitāmu mākslinieku darbos. Jau pirmsdinastiju laikā, tātad 3000 gadu pr. Kr., izgatavotas neskaitāmas sīkplastikas un reljefi, kuros attēlota būtne - lauva-cilvēks. Ievērojamais Ēģiptes pētnieks Džons Ento- nijs Vests sfinksu uzskata par «mantojumu» no tā laikmeta, kurā gadu tūkstošus pirms faraoniem bija radusies augsti attīstīta civilizācija. Gīzas Lielās sfinksas galvai nodarīti stipri bojājumi. Šie bojājumi radušies kāda mameluku sultāna laikā, kurš reliģiska fanātisma uzplūdu brīdī licis saviem karavīriem ar lielgabaliem šaut uz «elka galvu». Džons Entonijs Vests izpētījis arī citus bojājumus teiksmainās būtnes milzīgajā ķermenī. Viņš izdarīja secinājumu, ka tie nepārprotami norāda uz lielām ūdens masām. Bojājumi varētu būt radušies tikai laikā starp 10 000 un 15 000 g. pr. Kr. - tad, kad Ēģipti piemeklēja grēku plūdiem līdzīgi pali un Nīlas ieleja ilgāku laiku nepārtraukti atradās zem ūdens. Ģeologi par šo «grēku plūdu» cēloni uzskata glečeru kušanu pēdējā leduslaikmeta beigu daļā. Pēdējos gados ģeologi arī apstiprinājuši, ka ūdens sfinksai nodarījis ievērojamus postījumus. Profesors Roberts Šohs un vina grupa no Bostonas universitātes Pamata studiju koledžas [6] izdarījuši secinājumu, ka sfinksa radusies laikā starp 5. un 7. gadu tūkstoti pr. Kr., ja vien tā nav vēl vecāka. Arī pirms 4500 gadiem, kad mīklainā milzu figūra, pēc daudzu zinātnieku domām, tikko bija radusies, tā bijusi jau diezgan stipri bojāta un to vajadzējis labot. Sfinksa, lai cik sena tā arī būtu, nav unikāla. Senajos Austrumos 20. gs. pr. Kr. sfinksa bija viens no iemīļotākajiem motīviem, piemēram, uz asīriešu cilindriskajiem zīmogiem. Jo tālāk vēsturē mēs ejam, jo vairākās variācijās šī būtne sastopama. Līdzās tipiskajiem lauvas-cilvēka hibrīdiem ir citas sfinksas kombinācijas - vērsis un grifs ar

cilvēka galvu, lidojošas būtnes ar ērgļa nagiem. Reizēm sfinksām ir pat divas galvas un divas ķermeņa augšdaļas. Ļoti iespaidīgi šās noslēpumainās sugas eksemplāri ir Memfisas, Kārnākās (te tie ir auna-cilvēka hibrīdi) vai Luk- soras sfinksas. Ārkārtīgi plašs arheoloģisko atradumu klāsts atrodas Ēģiptes muzejā Kairā. Pat vairāku nedēļu ir par maz, lai apbrīnotu kaut vai tikai svarīgākos eksponātus šai vērtīgajā kolekcijā. Apmeklēt muzeju ir vērts kaut neskaitāmo sfinksu dēļ vien, kā arī daudzo - bieži vien spārnotu hibrīdu dēļ. īpaši mīklaina ir būtne ar čūskas ķermeni un cilvēka galvu.

Monstri no laboratorijas Lieldienu salas hibrīdu - noslēpumaino putnucilvēku - radīšana paliek neskaidra, toties ēģiptiešu avoti liecina: šos baismos monstrus radījuši dievi. Ēģiptiešu vēsturnieks Manetho sarakstījis Ēģiptes dievu un valdnieku hroniku. Manetho dievus nekādā gadījumā neuzskatīja par fikciju, viņam tās bija reālas būtnes, tāpat kā zemes valdnieki. Dievi nebija nevaļīgi atnācēji, kas Zemei veltīja tikai īslaicīgu uzmanību. Manetho pedantiski atzīmējis: viņi bija šeit 13 900 gadus un valdīja pār zemi Nīlas krastos. Viņiem sekoja šo debesu būtņu atvases. Tie valdīja nākošos 11 000 gadus. Manetho apgalvo, ka tie bijuši dievi, kas radījuši baismās būtnes. 1995. gadā zinātnieki tiek bargi kritizēti, ja viņi gēnu eksperimentu ceļā rada tomātus vai kartupeļus, kuri ir īpaši neuzņēmīgi pret kaitēkļiem. Šādi eksperimenti, protams, ir nevainīga bērnu spēle, ja atceramies, kādām radībām dievi iedvesa dzīvību. Vēsturnieks Eisebijs tās detalizēti apraksta: «Cilvēki ar kazas stilbiem un ragiem galvā, vēl citi ar zirga kājām, un citi - no mugurpuses zirgi un no priekšpuses cilvēki. Viņi (dievi - autora piezīme) esot radījuši arī vēršus ar cilvēka galvu, suņus ar četriem ķermeņiem, kuriem astes aug mugurpusē līdzīgi zivīm, arī zirgus ar suņa galvu,.. kā arī citus briesmoņus, ar zirga galvu un cilvēka ķermeni un ar zivs asti, tad vēl daždažādus pūķveidīgus briesmoņus uri zivis, un reptiļus, un čūskas, un milzum daudz brīnumainu būtņu, ļoti dažāda veida un ļoti atšķirīgas pēc izskata.» Šādu monstru attēli radīti pirms gadu tūkstošiem. Francijā Luvrā eksponētas ap 4200 gadus vecas miniatūras, kurās attēloti vērši ar cilvēka galvu. Kairā Ēģiptes muzejā, netālu no ieejas, es kādā vitrīnā redzēju akmenī rūpīgi izgrieztu plakancilni, kurā attēlotas svešādas himeras. To ķermenis atgādina zirgu ar lauvas ķepām. Nedabiski garš, spēcīgs čūskas kakls beidzas ar samērā nelielu lauvas galvu. Abi briesmoņi stāv viens otram pretī gatavi uzbrukt. Divi cilvēki (tikpat reālistiski attēloti kā briesmoņi) velti cenšas savaldīt nezvērus. Viņi rausta virves, kas apmestas būtņu kakliem. Rodas iespaids, ka abi vīrieši vairs ilgi nespēs savaldīt šīs būtnes. Londonā Britu muzejā atrodas stēla, kurā arī attēloti cilvēki un monstri. Stēla slavina Ašurnasirpalu II, leģendāro asīriešu valdnieku, kas savas cietsirdīgās bardzības dēj iekļuvis vēstures grāmatās. Valdnieka karapulki devās vērienīgi organizētos karagājienos tālu aiz savas vaists robežām. Vai arī uz Ēģipti? Stēlā attēloti karagājienos salaupītie dārgumi - trauki, domājams, pildīti ar dārgām eļļām, cieši piepildīti maisi, kā arī dzīvais laupījums-ziloņi un hibrīdi. Vai no Ēģiptes? Kāds karotājs uzcēlis sev plecos pērtiķveidīgu būtni ar cilvēka galvu. Vienlaikus viņš īsā pavadā tur «dzīvnieku» apmēram aitu suņa lielumā. Trāpīgāk gan būtu teikt «kaut ko». Šis «kaut kas» nav dzīvnieks parastā izpratnē. Tas iet stāvus, tam ir cilvēka kājas, cilvēka rokas un cilvēka galva, taču ķermenis un aste ir kā dzīvniekam. Kādam citam karotājam pavadā ir cits hibrīds.

Kas notika ar šiem dievu radītajiem monstriem? Šai sakarā jāpiemin vēl kādas dievu radītas būtnes - milži. Pēc Genesis (1. Mozus gr. 6:4), milži radušies no dievu dēlu un cilvēku meitu sakara. Krievijā dzimušais semītu valodu eksperts un rakstnieks Cehari ja Zičins pārliecinoši izklāsta, ka šo radījumu vārds - ebreju oriģinālā nephilim - uzsver tieši saistību ar Visuma dieviem. Nefilimi nozīmē «no debesīm nokāpušie». Nefilimus radīja dievi - izmēģinājumu laboratorijā jūras dibenā - un iznicināja, kad zemūdens stacija speciāli tika applūdināta. Milži kā šaušalīgas būtnes parādās arī Lieldienu salas mitoloģijā. Vistiešākajā vārda nozīmē. Viņi taču izkāpuši no jūras dzīlēm. Vai Ēģiptes monstrus, tāpat kā milžus, iznīcināja viņu radītāji Visuma dievi? Varbūt, kad dievi devās atpakaļ uz savām pasaulēm, milžus nogalināja cilvēki, kuri baidījās no šiem šausmīgajiem radījumiem, jo tagad, kad dievi atkal bija prom, cilvēki vairs nebaidījās, ka no debesīm varētu nākt atriebība? Par to seno rakstnieku un vēsturnieku pieraksti nesniedz nekādas ziņas. Bet varbūt mēs zinām, kur šie monstri ir apbedīti? Patiesi milzīgu izmēru sarkofāgi pirms gadu tūkstošiem noglabāti milzīgās pazemes velvēs pie Sakaras. Sarkofāga garums 3,85 metri, platums 2,25 metri, augstums 2,50 metri. Akmens sarkofāga sienas biezums - 43 centimetri. Arī vāks ir vairāk nekā iespaidīgs - granīta milzenis, 43 centimetrus biezs! Aptuveni rēķinot, sarkofāgs kopā ar vāku sver 100 tonnas. Katrs sarkofāgs izkalts no monolīta granīta bloka. Izmantotais akmens ņemts no Asuānas apkārtnes. Tas nozīmē, ka akmens sarkofāgus katru reizi vajadzēja nogādāt tieši 1000 kilometru lielā attālumā. Tas ir gandrīz vai neiespējami. Turklāt bez mašīnām! Un kāpēc tas viss notika? Vēl šobaltdien garlaikoti gidi tūristiem klāsta paskaidrojumu, kas atrodams arī pašreizējās arheoloģijas grāmatās, ka milzu sarkofāgos apbedīti apisi - svētie vērši [7] . Tomēr šis skaidrojums ir nepareizs, lai cik bieži tas tiktu atkārtots. Nevienā no šiem sarkofāgiem nav atrasts neviens vērša līķis. Francūzis Ogists Mariets, viens no arheoloģijas pionieriem, izraka vairākus dučus šo milzu sarkofāgu. Viņš tos atrada kopš gadu tūkstošiem neskartus, piepildītus ar smirdošu bitumena masu, kas pie mazākā pieskāriena sadrupa. Nekad šais sarkofāgos nebija atradušies vērši! Lai kas pirms gadu tūkstošiem milzu sarkofāgos būtu apbedīts - mirušo ķermeņi ar gandrīz vai pedantisku rūpību bija sīki sasmalcināti, sajaukti ar darvai līdzīgu masu, reizumis tai bija pievienota kāda dievu figūriņa. Tad masa tika - man pat gribas tā parupji teikt - sapildīta sarkofāgos un noslēgta ar milzīgi smagu vāku. Ēģiptē balzamēšanas māksla tika uzskatīta par reliģijas sastāvdaļu. Cilvēki ticēja, ka cilvēka vai dzīvnieka ķermenis jāsaglabā pēc iespējas labāk, ja aizgājējam gribēja nodrošināt pēcnāves dzīvi. Bez mūmijas nebija iespējama arī mūžīga dzīvošana. Lai arī kas pirms gadu tūkstošiem milzu sarkofāgos bijis apbedīts - tika darīts viss, lai pēcnāves dzīvi padarītu neiespējamu. Kas te ticis sadalīts gabalos, lai nekad vairs nemostos dzīvei? Un turklāt vēl ieslodzīts akmens «seifos», lai nekad vairs neieraudzītu dienas gaismu? Vai aizlaiku milži? Vai citi monstri?

Ekskurss tagadnē: Frankenšteins 1994 1994. gadā ķīniešu pētniekam Jiangam Kancienam, kurš dzīvoja trimdā Krievijā, izdevās eksperiments, kas atsauc atmiņā Frankenšteinu vai aizlaiku dievus. Jiangs Kanciens studēja Ķīnā Šeņjanas universitātē, bet pameta milzīgo valsti kultūras revolūcijas laikā. Viņš apmetās Habarovskā, Krievijā.

jiangs Kanciens ar paša konstruētu mašīnu veido hibrīdus. Piemēram, kukurūzu, kurā viņš ievadījis kviešu ģenētisko informāciju. Vai arī viņš kombinē, piemēram, gurķi ar ķirbi. Viņš ir iedrošinājies izdarīt eksperimentus arī ar dzīvniekiem - no cāļiem un pīlēm izveidojis jaunu, dabā neparedzētu hibrīdu. Vai, piemēram, krustojis trušus ar kazām. Šādas un citas būtnes viņam esot izdevies radīt ar paša konstruēto mašīnu, kuru viņš nosaucis Bio-UHF. «Frankenšteins 1994» apgalvo, ka šai procesā viņš izmantojot faktu, ka katra dzīva šūna raida elektromagnētiskos viļņus ultraaugstfrekvences diapazonā. Zinātnieks ir pārliecināts, ka katra dzīvā matērija - augi, dzīvnieki un cilvēki - ar šiem viļņiem pārraida ģenētisko informāciju. Un ar šiem viļņiem dzīvā šūnā iespējams ievadīt svešu informāciju. Ar savu mašīnu viņš izmanto, piemēram, kukurūzu kā raidītāju un kviešos ievada svarīgu ģenētisko informāciju. Rezultātā iegūts jauns augs - kviešu-kukurūzas hibrīds, kam ir kviešu vārpas, bet labības graudu vietā - kukurūzas graudi. Citi radījumi šķiet murgos redzēti: cālis ar peldplēvi starp kāju pirkstiem, ar pīles knābi un pīlēm raksturīgu plēvīti pār ausu atverēm. Truša-kazas hibrīdam ir zobi, līki kā kazas ragi. Baigie eksperimenti notiek jau 20 gadus. Ilgu laiku zinātniskā pasaule neizrādīja nekādu interesi, pamatojoties uz principu - tas nevar būt tāpēc, ka tas nevar būt. «Neiejaucoties ģenētiskajā substancē, nav iespējams mainīt gēnu struktūru. Gēnu informācijas pārraide ar stariem no vienas būtnes uz citu nav iedomājama!» - to viņam sacīja kāds Habarovskas Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības institūta pārstāvis, turklāt Jiangam Kancienam radies iespaids, ka tieši šis institūts viņa atklājumu gribēja nozagt. Kā izgudrotājs ģenētisko informāciju no vienas dzīvas būtnes «iestaro» citā, tas paliek noslēpums. «Ķīniešu Frankenšteina» eksperimenti pārsteidzošā veidā atgādina pašreiz jau ekranizēto Džordža Langelāna īso stāstu «Muša». Šai stāstā sers Roberts Braunir.gs izgudro metodi, ar kuru gan dzīvu, gan nedzīvu matēriju raidītājā iespējams sadalīt atomos un uztvērējā atkal salikt kopā. Kad viņš beidzot nolemj izdarīt eksperimentu pats ar sevi, notiek traģiska kļūda. Sers Roberts Braunings raidītājā nav bijis viens, aparātā iekļuvusi muša. Un tā viņš tiek atkal salikts kopā kā briesmīgs jauktenis ar mušas galvu un mušas kāju vienas rokas vietā. Langelāna stāsts ir tīrā izdoma. Vai Jianga Kanciena izgudrojums arī? Gandrīz vai gribētos tam noticēt! Taču ir ari pierādījumi - spirtā vai formalīnā rūpīgi iekonservēti gurķi-ķirbji, kvieši-kukurūza, vistapīle, trusis-kaza. Un neviens nezina, kādi monstri sabiedrībai nekad netiks parādīti. Pašreiz Jianga Kanciena eksperimentiem esot pievērsta ļoti nopietna uzmanība arī zinātnieku aprindās. Izgudrotājam solīts plašs atbalsts, bagātīgs finansējums, pašam sava laboratorija. Ir jābaidās, ka viņa eksperimenti tiks pasludināti par slepeniem un sabiedrība nesaņems informāciju nedz par neveiksmēm, nedz par panākumiem. Te rodas baiss jautājums, kam atbilde var būt murgaina vīzija: vai notiek eksperimenti arī ar cilvēkiem un dzīvniekiem? Vai Jiangs Kanciens, tāpat kā Visuma dievi Lieldienu salā un Ēģiptē, jau ir radījis dzīvnieka-cilvēka monstru? Iespējams, ka mēs to nekad neuzzināsim.

4. Eksperiments «Tuksnesis - dievu manna» Sirmos aizlaikos Visuma dievi eksperimentālā laboratorijā jūras dibenā radīja cilvēku. Lieldienu salā viņi izdarīja tālākus eksperimentus. Radās hibrīdi. Līdzīgas dzīvnie- ka-cilvēka himeras viņi pirms gadu tūkstošiem radīja Ēģiptē. Tāpat kā Lieldienu salā, Visuma dievi vienu cilvēku grupu izolēja no citiem cilvēkiem. 40 gadus viņi pārskatāmu cilvēku skaitu vadīja cauri tuksnesim, nododot viņu rīcībā citplanētiešu aparātu, kas ražoja barību - mannu. Viens no pazīstamākajiem Bībeles brīnumiem ir no Ēģiptes gūsta bēgošo ebreju barošana ar mannu. Pat šā noslēpumainā dievišķā ēdiena jēdziens nav noskaidrots. Mēģinājums rast izskaidrojumu: kad Izraēla bērni pirmo reizi ieraudzīja nepazīstamo barību, viņi jautāja: «Kas tas ir?» - «man hu» viņu valodā. No tā esot atvasināts apzīmējums «manna» (sk. 2. Mozus gr. 16:15). Taču man(n)a ir pazīstams vārds arī Melanēzijā, tas nozīmē «pārdabiska dievišķa palīdzība». Lieldienu saliniekiem mana bija «spēks», ar kuru lidojošie dievi palīdzēja cilvēkiem. Pēc Bībeles (2. Mozus gr. 16:14), manna bija «smalka, zvīņveidiga viela, kā sarma». Pēc garšas tā esot bijusi kā medū cepti plāceņi (2. Mozus gr. 16:31). Darbā «Ieskats Svētajos rakstos» trāpīgi teikts: «Neviena mūsdienās pazīstamā dabiskā viela neatbilst pilnīgi mannas aprakstam Bībelē, tātad nav iespējams to identificēt ar kādu pazīstamu produktu-» Tomēr bija mēģinājumi šim fenomenam atrast dabisku izskaidrojumu. Tā vairākkārt izteikts pieņēmums, ka mannu kā bālganu, saldu sekrētu radījušas kokcīdijas - tama- risku augu parazīti. Šī hipotēze, ko 1823. gadā pirmoreiz izteica Kristiāns Gotfrids Ērenburgs, līdz pat šai dienai nekādā gadījumā nav pierādīta. Bībeles tekstā ir noteikti uzsvērts, ka manna nav bijusi dabūjama katru septīto dienu (sk. 2. Mozus gr. 16:25). Šādi tiek izslēgts skaidrojums, ka manna atrodama dabā. Ja nu vienīgi kokcīdijas bijušas organizētas arodbiedrībā un, iespējams, streikojot izcīnījušas vienu atpūtas dienu nedēļā. Arī pašā Bībelē ir dažas norādes par pārtikas līdzekļa mannas ārpuszemes izcelsmi. Tā, psalmists (Psalmi, 78:24) runā par «debesu labību». Citā psalmā sacīts līdzīgi: «debesu maize» (Psalmi, 105:40). Kas domāts ar «mannu» kā «stipro maizi», nav saprotams. Ja nu vienīgi ņem palīgā arī 103.ps. 20.p., kur «eņģeļi», «debesu būtnes» aprakstītas kā «stiprie sargi». Vai tad ar «stipro maizi» būtu domāta «eņģeļu manna»? «Ieskatā Svētajos rakstos» šai sakarā norādīts uz Jauno Derību, Pāvila vēstuli galatiešiem, 3:19, «eņģeļu dota»; pēc apjomīgās enciklopēdijas, tas attiecoties uz debesu brī- numēdiēnu. Vai mannu būtu sagādājuši citplanētieši? Džordžs Sasūns ir elektronikas speciālists un valodnieks. Šis anglis Bībelē neiekļautajos svētajos slepenajos Kabalas tekstos mannas brīnumam atrada pārsteidzošu skaidrojumu. Kabalas senseno tekstu krājumā ietilpst arī Seferha Jo- ahaja trīssējumu darbs «Godības grāmata». Pēc nostāstiem, 2. gadsimtā to sarakstījis Simons Bar-Joahajs. «Coāras grāmatā» Džordžs Sasūns atrada dīvainu aprakstu, kas - tā šķita pirmajā brīdī - bija kaut kādas «dievības» kuriozs attēlojums, kura tiek apzīmēta kā «dienu sensenais». Pavisam drīz Džordžs Sasūns pamanīja, ka te aprakstīta nevis dzīva būtne, bet gan kaut kas mehānisks, kaut kāds aparāts, ko var un vajag salikt no dažādām detaļām un atkal izjaukt. Taču doma par izjaucamu dievu šķiet, mazākais, dīvaina!

Sasūns pētīja tālāk. Bija skaidrs, ka tas ir nevis teoloģisks teksts, bet gan kādas tehniskas ierīces ārkārtīgi detalizēts

apraksts, ko uzrakstījis kāds, kas gan pratis ļoti precīzi aprakstīt arī sarežģītas lietas, taču kuram modernā tehnika bijusi sveša. Savādais aparāts veica pilnīgi konkrētu uzdevumu. Tas ražoja mannu. Pēc Kabalas, «dienu sensenajam» bijuši divi galvaskausi. Viens atradies virs otra. Tehniskā rekonstrukcija parādīja, ka «augšējais galvaskauss» bija destilācijas iekārta, uz kuras viļņotās virsmas gaiss kondensējās par ūdeni. Ūdens nokļuva tvertnē, kuras centrā atradās spēcīgs gaismas avots, kura ietekmē auga kāda zaļaļģu suga, iespējams, hlorellas. Aļģes ražoja mannu sešas dienas pēc kārtas. Pēc tam aparātam bija vajadzīga tīrīšana un apkope. Šai dienā ražošana nenotika. Džordža Sasūna atklājumu apstiprināja Rodnijs Deils, biologs uri rakstnieks. Abi pētnieki darbu turpināja kopā. Jo intensīvāk viņi pētīja Kabalas tekstu, kuru analizēja oriģinālvalodā, jo skaidrāks viņiem kļuva tas, kas slēpts bieži vien tik grūti saprotamajos slepenajos tekstos, - tas bija citplanētiešu mannas ražošanas aparāta apraksts. 1976. gada pavasarī viņi savas atziņas publicēja vienā no pasaules labākajiem zinātniskajiem žurnāliem - New Scientist, Sekoja daudzi raksti neskaitāmos izdevumos, arī grāmata «Mannas aparāts». Šo intensīvo pētījumu rezultāts: «Šāds aparāts bijis nepieciešams aprīkojums kosmosa kuģos, jo tam bija divējāda funkcija, proti, tas ražoja skābekli elpošanai un pārtiku. No kurienes mannas aparāts radies? Gribētos izteikt pieņēmumu, ka pirms apmēram 3000 gadiem uz Zemes ieradušās būtnes no kosmosa un ka šie atnācēji mannas aparātu atveduši līdzi.» Mannas aparāta rekonstrukcijas gaitā Sasūns un Deils tomēr saskārās ar būtisku problēmu. Aparāts dienā ražoja apmēram pusotru kubikmetru mannas. Šis daudzums būtu pietiekošs, lai pabarotu aptuveni 600 cilvēku, bet noteikti būtu par mazu, lai ar pārtiku apgādātu 600 000 Izraēla bērnu, kuri, kā Bībelē teikts, 40 gadus maldījušies pa tuksnesi. Iespējams, ka problēma radusies tulkošanas kļūdas dēļ. Milzīgi lielo skaitli 600 000 var tulkot arī kā «600 galvas». Iespējams, ka cauri tuksnesim tika vesti tikai 600, nevis 600 000 cilvēku. Kas viņus veda? Mozus - tā rakstīts Bībelē - bija bēgošo Izraēla bērnu priekšnieks. Bet Mozus pats saņēma pavēles no Jahves. Bībelē ļoti izsmeļoši aprakstīts, kā Jahve brīdina par savu nolaišanos Sīnāja kalnā. Viņš liek veikt drošības pasākumus. Piemēram, tiek ierīkotas «sētas», laikam žogi (sk. 2. Mozus gr. 19:23), lai tautu pasargātu, «ka tas kungs tos nesatriec». Acīmredzot te nav runa par visvareno Dievu, kuram tic kā kristieši, tā ebreji. Tam nav vajadzīgs nekāds žogs, lai atvairītu tautu. Toties kosmosa kuģis, kas nolaižas, gan var apdraudēt cilvēkus, kas tam nāk par tuvu. Visvarens, mīlošs Dievs taču neapdraudēs cilvēkus, ja viņš to negribēs. Un, ja viņš nevienu negrib apdraudēt, tad viņam nav vajadzīgs tik primitīvs palīglīdzeklis kā žogs. Un, tā kā viņš ir visuresošs, tad viņam nav vajadzīgs arī trokšņains un bīstams lidaparāts. Bībelē pieminēts, ka tauta bailīgi samierinās ar ierīkotajiem žogiem kā ar robežu, kuru nedrīkst pārkāpt. Dievišķā lidaparāta nolaišanās tiek vērota no droša attāluma: «Un notika trešajā dienā, kad ausa rīts, tad bija pērkons un zibeņi, un biezs mākonis virs kalna, un varen stipra bazūnes skaņa, tik stipra, ka visa tauta, kas bija nometnē, izbijās.» (2. Mozus gr. 19:16.) Nedaudz vēlāk (18.p.): «Un viss Sīnāja kalns kūpēja, jo tas Kungs nonāca uz to ugunī, un tā dūmi cēlās augšup itin kā kādas krāsns dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja.» jahve grib runāt ar Mozu (20.p.): «Un kad nu tas Kungs nonāca uz Sīnāja kalnu, uz paša kalna virsotni, tad tas Kungs aicināja uz kalna virsotni Mozu, un Mozus kāpa kalnā.» Jahve vēlreiz brīdina, ka tauta nekādā gadījumā nedrīkstot nākt par tuvu. Mozus atgādina, ka saskaņā ar rīkojumu tikuši uzbūvēti aizsargžogi. Nevar būt ne runas - šis apstāklis taču nebūtu bijis jāatgādina visvarenajam Dievam, jo Dievs ir viszinošs. Jahve Mozum dod rīkojumu vest savu tautu cauri tuksnesim.

Kad Mozus Sīnāja kalnā kavējas ilgāk, tauta sāk kurnēt un atsakās Mozu paklausīt. Jahve par to ir ļoti sadusmots. Viņš grib Ēģiptes bēgļus nogalināt (2. Mozus gr. 32:10). Tomēr Mozum izdodas Jahvi noskaņot citādi. Tas taču ēģiptiešiem šķistu vairāk nekā komiski, tā apgalvo Mozus, ja Izraēla bērni vispirms būtu atsvabināti no verdzības un tad nogalināti (2. Mozus gr. 32:11, 12). Jahves svārstīgums ir tāda rakstura īpašība, kas diez vai piederētos visvarenam Dievam, drīzāk jau tā piederētos citplanētietim ar viņa vājībām. 40 gadus ilgst gājiens caur tuksnesi. 40 ilgus gadus Jahve dod norādījumus (sk. arī 13.n.). Atkal un atkal viņš tiekas ar Mozu, šai nolūkā nolaižoties savā «mākoņu štābā» (2. Mozus gr. 33:9). Izraēla bērni ierāda Jahvem telti ārpus apmetnes, tieši tikšanās reizēm ar Mozu. Dienu un nakti Jahve pavada cilvēku kolonnu caur tuksnesi. «Un tas kungs viņiem gāja pa priekšu, dienā mākoņu stabā, lai tos izvadītu pa ceļu, bet naktī uguns stabā, lai ceļš tiem būtu apgaismots dienu un nakti.» (2. Mozus gr. 13:21.) Ulrihs Dopatka, darba «Citplanētiešu fenomenu leksikons» (sākotnēji «Preastronautikas leksikons») autors, izdara secinājumu, ka Jahve bijis astronauts. Bet «mākoņu » resp. «uguns stabu» grāmatas autors un diplomētais bibliotekārs uzskata par citplanētiešu kosmosa kuģi: «Lidaparāts, kas rada dūmus un izstaro uguni? Dienā, protams, dūmi ir vairāk redzami nekā tikai uguns, toties naktī tieši uguns saskatāma tālāk.» Kā šā Bībeles lidaparāta vadītājs tiek minēts Jahve, mūsdienu tulkojumos viņam piešķirts aprakstošs apzīmējums «Kungs». Bet kas bija Jahve? Profesors Dr.Georgs Forers, kas sarakstījis darbu «Ievads Vecajā Derībā», šās grāmatas autoram paskaidroja: «Sākotnēji Jahve bija viens no daudziem dieviem, kuram nebija nekādas izcilas nozīmes. Tikai pēc sekmīgās bēgšanas no Ēģiptes viņš kļuva par galveno dievu, kas aizliedza godāt arī vēl kādus citus dievus.» Forers uzskata: ja nebūtu notikusi bēgšana no Ēģiptes, tad Jahve droši vien būtu palicis tikai nenozīmīgas vietējas dievības līmenī. Arī Bārbaras Vokeres sastādītajā enciklopēdijā «Sieviešu slepenās zinības» Jahve pieskaitīts elohīmiem - radīšanas dieviem. Profesors Hanss Šindlers, arheologs no Vīnes, pēdējos dzīves gados intensīvi nodarbojās ar Vecās Derības jautājumiem. Es ilgi runāju ar zinātnieku par ebreju ceļu caur tuksnesi. «Kāpēc Izraēla bērnu bēgšana bija tik ilga?» es gribēju zināt. - «Tāpēc, ka Jahve bēgļiem lika doties nevis tiešā ceļā caur tuksnesi, bet gan vadāja tos krustām šķērsām». - «Kāpēc tā notika?» es pētīju tālāk. Profesors Šindlers, kas teoriju par aizvēsturisko astronautu ierašanos uz Zemes uztvēra ar interesi, domāja, ka par to varot izteikt tikai minējumus. «Ja te iejaukti astronauti, tad viņiem tas varēja būt kaut kas līdzīgs zinātniskam eksperimentam. Viņi izolēja kādu cilvēku grupu, norobežoja to no ārpasaules ietekmēm. Tie ir ideāli apstākļi zinātniekiem, kuri pēta cilvēku izturēšanos.» Profesors Šindlers uzskata, ka par Jahves motīviem var izteikt tikai minējumus. Tad viņš izvirzīja interesantu hipotēzi: «Tas varētu būt bijis Visuma dievu eksperiments. Viņi cilvēkus apgādāja ar astronautu barību. Varbūt viņi gribēja pārbaudīt, kā šī viela ilgstoša patēriņa apstākļos iedarbojas uz cilvēku. Šādi testi ļautu izdarīt secinājumus par ilgstošiem lidojumiem kosmosā.» Zinātnieks piedāvāja vēl kādu sevišķi drosmīgu minējumu: «Varbūt citplanētieši rūpējās arī par to, lai nākošās paaudzes atrastu mannas aparāta aprakstu. Varbūt lai kosmiskajos lidojumos, kurus arī paši cilvēki reiz veiks, izmantotu šādu aparātu?» Tomēr Ēģiptes bēgļi nebija ar mieru «dievu ēdienu» ēst ilgu laiku. Diendienā viens un tas pats… Vecajā Derībā skaidri norādīts, ka manna viņiem «riebj». Viņi to nicinoši dēvēja par «bada maizi» un ilgojās atgriezties Ēģiptē (4. Mozus gr. 21:5, 6). Tādējādi «eksperiments manna» noteikti nebija pilnīgi sekmīgs.

Pirmais ekskurss tagadnē: kur ir mannas aparāts pašreiz?

Arons nākošajām paaudzēm esot mēģinājis saglabāt krūku ar apmēram 2,2 litriem mannas. Viņš trauku ielicis derības šķirstā (2. Mozus gr. 16:32-34). Kad šķirsts tika novietots Salomona templī, krūka ar mannu bija pazudusi (2.Samuēla gr. 6:1 7). Varētu būt, ka pats ķēniņš Dāvids mannas aparātu nogādājis Jeruzalemē. Ķēniņš Salomons [8] , dāvida dēls, tam uzbūvēja templi. Tikai priesteri un augsti ierēdņi drīkstēja redzēt aparātu. 587.g. pr.Kr. templis tika izpostīts. Vai arī mannas aparāts aizgāja bojā? Pēc kāda ebreju nostāsta, tas izglābts un noslēpts apakšzemes alā Jeruzalemes tuvumā. Šī slepenā vieta laikam gan bijusi pārāk labi izraudzīta. Kad pēc vairākiem gadiem daži priesteri aparātu gribēja atkal paņemt un nogādāt Jeruzalemē, viņi alu vairs neatrada. Vai mannas aparāts vēl šobaltdien varētu atrasties kādā pazemes alā netālu no Jeruzalemes? Autori Dr.Johans un Pēteris Fībagi («Grāla atklāšana») uzskata, ka tas ir ne tikvien iespējams, bet pat ļoti ticams, ka derības šķirstā uzglabātas vismaz kaut kādas daļas no mannas aparāta. Bet tas, kur derības šķirsts atrodas šodien, gan ir palikusi viena no arheoloģijas lielajām mīklām. Pēc etiopiešu nacionālā eposa Kebra Negest, derības šķirsts aizvests uz Etiopiju. Eposs vēsta, ka Salomonam un Etiopijas ķēniņienei bijis dēls. Kad tas bija pieaudzis un viesojās pie tēva Jeruzalemē, Salomons viņam šķirstu esot uzdāvinājis. Dēls šķirstu paņēmis līdzi dzimtenē. Tur tas arī vēl pašreiz esot galvenā relikvija Marijas katedrālē Ak- sūmā. Tātad - vai Aksūmā tiek uzglabātas vismaz kaut kādas daļas no mannas aparāta? Vai tā patiesi ir, nebūs tik viegli noskaidrot. Pieeja relikvijai atļauta tikai vienam vienīgam sargam, pārējiem - tiklab vietējiem iedzīvotājiem, kā arī ārzemniekiem - tā ir kategoriski aizliegta. Var jau būt, ka tas ir aprobežoti. Taču diez vai Vatikāna pārstāvji izturētos citādi, ja etiopiešu pētnieki Romā Pētera bazilikā gribētu meklēt kaut kādu citplanētiešu priekšmetu. Otrais ekskurss tagadnē: Mannas aparāta 1994. gada modelis Bijušās Padomju Savienības zinātnieki, neizmantojot «Coāras grāmatu», konstruējuši un uzbūvējuši kaut ko līdzīgu «mannas aparātam». Viens tā eksemplārs tika pārbaudīts izmēģinājumu laboratorijā. Rezultāts - hlorellas kultūras ik dienas ražoja 2000 litru skābekļa. Cits modelis paredzēts lidojumiem kosmosā, protams, arī tikai skābekļa ražošanai. Aļģes tiek mēslotas ar astronautu ekskrementiem un netiek patērētas pārtikā. Mūsdienu mannas aparāta nākotnes modeļi varbūt arvien vairāk līdzināsies «Coāras grāmatā» aprakstītajam aparātam. «Bija laiks, kad dievi pārvaldīja Zemi. Cilvēki nezināja, kas dievi bija un no kurienes dievi nāca. Truli, tik tikko pārauguši dzīvnieka attīstības līmeni, viņi, acis miegdami, raudzījās pretī gaismai. Dievi mita debesīs, kaut kur starp zvaigznēm.» (Ērihs fon Dēnikens, «Sfinksas acis».) - «No kurienes nāca aizlaiku dievi? Varbūt no Sīriusa!» (Profesors Hanss Šindlers.)

5. Dogonu noslēpums (Atnācēji no Sīriusa, I) Mazā dievu mācība Dievs Jahve Izraēla bērnu grupu veda no Ēģiptes uz «apsolīto zemi». Četrdesmit gadus ilgajā ceļojumā viņš cilvēku rīcībā nodeva citplanētiešu aparātu, kas ražoja mannu. Viņš atkārtoti nolaidās tuksnesī uguns liesmās un pērkona dārdos un pēc tam atkal pacēlās debesīs ar vētras brāzmām. Jahvem analoģisks ir ēģiptiešu dievs Sets. Sets bija tuksneša dievs - tāpat kā Jahve. Dieva atribūti bija vētra un negaiss, brāzmas un mežonīgs troksnis - tāpat kā Jahvem. Sets un Jahve bija līdzīgi arī pēc rakstura - tie ātri iekaisa dusmās un reizēm bija cietsirdīgi. Tāpat kā Jahve, arī Sets vispirms bija vietēja dievība, taču vēlāk izvirzījās dievu hierarhijā, līdz beidzot pat faraoni, kas sevi uzskatīja par Visuma dievu tiešajiem pēctečiem, savam vārdam kā goda titulu pievienoja Seta vārdu. Ēģiptologi zina, cik ļoti senos ēģiptiešus valdzināja zvaigznes. Angļu senatnes pētnieks un ēģiptologs Roberts Bovāls atklāja, ka Ēģiptes septiņu slavenāko piramīdu izvietojums atveido Oriona un tam kaimiņos esošo Hiādu zvaigznāju. 1994. gada pavasarī R.Bovāls publicēja savu atklājumu. Saskaņā ar to Aizlauztā piramīda un Sarkanā piramīda atbilst zvaigznēm Taura Epsilonam un Aldebaranam. Zavijeta Elarjana, Mikerina, Hefrena, Heopsa un Abū Ro- aša piramīdu izvietojums precīzi atbilst zvaigznēm Bellat- rikse, Oriona Delta, Oriona Epsilons, Oriona Zeta un Ori- ona Kapa. Piramīdas, kas celtas vismaz pirms 4500 gadiem, ne vien precīzi attēlo zvaigznes, bet katras piramīdas lielums atbilst arī katras attiecīgās zvaigznes spožumam! Jau pirms gadu tūkstošiem seno ēģiptiešu rakstu krājumā «Hermetica» teikts: «Ēģipte ir debesu attēls, un visi spēki, kuri valda un darbojas debesīs, tika pārnesti lejup uz Zemi.» Ēģiptieši uzmanīgi vēroja zvaigznes un identificēja tās ar dieviem. Tā, piemēram, ēģiptiešu Jahvem atbilda Sīriuss. Nīlas zemē valdošais vasaras karstums, kas tūristiem no mūsu platuma grādiem šķiet neizturams, pirms gadu tūkstošiem tika piedēvēts nevis Saulei, bet gan Sīriusam. Bet šī zvaigzne vispār redzama ļoti vāji tikai Nīlas vasaras palu sākumā rīta krēslā nedaudz virs apvāršņa. Profesors Hanss Šindlers, arheologs no Vīnes, autoram sacīja: «Ēģiptes priesteri bieži bija arī pieredzējuši astronomi. Sīriusu viņi novēroja tik uzmanīgi kā nevienu citu zvaigzni. Viņi bija pārliecināti - Sīriuss dos ziņu par debesu Ozīrisa atnākšanu!» Vai ēģiptieši gaidīja atnācējus no Sīriusa? Vai varbūt sirmos aizlaikos uz Zemes Ēģiptē bija ieradušies citplanētieši no šās zvaigznes? Profesors Šindlers: «Sīriusa ievērojamais stāvoklis, iespējams, izskaidrojams ar reāliem notikumiem, kuri risinājušies pirms gadu tūkstošiem. Varbūt ēģiptiešiem patiešām bijis kontakts ar citplanētiešiem? Ja jūs jautāsiet - no kurienes ieradās aizlaiku Visuma dievi? Varbūt no Sīriusa!» Profesora hipotēze nav tikai tukšs minējums. Patiesi, ir norādes uz citplanētiešiem, kas ieradušies no Sīriusa un bijuši Āfrikā, Ķīnā un Sibīrijā. Krievijas taigā mūsu gadsimta sākumā notika katastrofa. Citplanētiešu kosmosa kuģis avarēja un eksplodēja. Iespējams, ka tas bija ieradies no Sīriusa.

Citplanētieši pie dogoniem Pirms gadu tūkstošiem citplanētieši no Sīriusa ieradās uz Zemes. Par to vēl šobaltdien ir pārliecināti dogoni un citas ciltis, kuras dzīvo Rietumāfrikā, Hombori kalnos Mali. Atnācēji no Sīriusa dogoniem nozīmē to pašu, ko Sets ēģiptiešiem vai jahve Senās Izraēlas tautām.

1931. gadā franču antropologs Dr.Marsels Griols apmeklēja dogonus. Zinātniekam izdevās iegūt cilšu vecāko uzticību, kuri viņam pavēstīja cilšu sensenos ticējumus. 1946. gadā Dr.Griols pie dogoniem ieradās vēlreiz, un šoreiz viņu pavadīja etnogrāfe Dr.Žermena Dīterlena. Pētniece tolaik strādāja Parīzes Cilvēka muzejā Afrikānistu savienībā, kur veica atbildīgos ģenerālsekretāres pienākumus. 1951. gadā abi zinātnieki savu apjomīgo pētījumu rezultātus apkopoja un publicēja ar nosaukumu «Sudāniešu Sīriusa sistēma». Šai zinātniskajā darbā viņi publicēja Segu rajona dogonu, bambaru un bozo, kā arī Kutialas rajona minianku sensenos nostāstus. Zinātnieki pārsteigti konstatēja, ka šīs tautas svin reliģiskos svētkus, kuri veltīti tālām zvaigznēm. Dr.Dīterlena un Dr.Griols drīz vien saprata, ka runa ir par Sīriusu un tā it kā «neredzamo pavadoni». «Mēs taču nepielūdzam gaišo, redzamo zvaigzni!» paskaidroja dogoni. «Mums svarīgs ir šās zvaigznes neredzamais draugs, - mēs to saucam par Digitāriju.» Reizi 50 gados dogoni šim neredzamajam debess ķermenim rīko svētkus. «Kāpēc tikai reizi 50 gados?» pētnieki gribēja zināt. Cilts vecākajiem šis jautājums šķita ne sevišķi gudrs. Viņiem šāds jautājums laikam bija tikpat grūti saprotams kā mūslaiku kristiešiem jautājums, kāpēc Ziemassvētki jāsvin ziemā un kāpēc to nevarētu darīt vasarā. Laipni smaidīdami, cilts vecākie atbildēja: «Tāpēc ka Digitārija, neredzamā zvaigzne, orbītu apriņķo aptuveni 50 gados.»

Vai Sīriusam patiesi būtu neredzams pavadonis, kā bija pārliecināti dogoni? 1834. gadā astronoms Frīdrihs Vilhelms Besels ievēroja, ka Sīriusa paškustība ir neregulāra. Pēc desmit rūpīgu novērojumu gadiem zinātnieks izvirzīja hipotēzi: Sīriusa kustību ietekmē pavadonis. Taču tai laikā viņš šo debess ķermeni nevarēja ieraudzīt pat ar labākajiem teleskopiem. Sīriuss B optiski tika novērots tikai 1862. gadā. Roberts Tempis, valodnieks no ASV un Karaliskās astronomijas biedrības loceklis, nejauši uzzināja par dogonu plašajām zināšanām par Sīriusu. Astoņus gadus viņš pētīja dogonu sensenos nostāstus, rūpīgi studēja materiālus, kurus Dr.Dīterlena bija savākusi, taču nebija komentējusi. Pētnieks secināja, ka visu, ko mēs pašreiz, 20. gadsimta beigās, par Sīriusu A un B zinām, dogoni zinājuši jau kopš mūžseniem laikiem. «Neredzamais Sīriuss» orbītu apriņķo precīzi 50,04 gados (nobīde plus/mīnus 0,05 gadi). Dogoni: orbītas apriņķošanas laiks ir «aptuveni 50 gadi». Dogoni: neredzamā zvaigzne ir maza. Pareizi: Sīriuss B ir tā dēvētais baltais punduris, tā diametrs ir tikai 41 000 kilometru. Dogoni: lai gan Sīriuss B ir ļoti mazs, tas tomēr ir neticami smags. Pareizi: tam ir Saules masa. Dogoni: Sīriuss B vada un ietekmē Sīriusu A. Pareizi. Turklāt dogonu zināšanas šai ziņā, pamatojoties uz Zemes ikdienas pieredzi, īstenībā ir neloģiskas. Kāpēc gan neredzamais punduris varētu ietekmēt milzīgo «lielo brāli», nevis otrādi? Dogoni: Digitārija ir sistēmas pamats. Pareizi: mazais Sīriuss (t.i., Digitārija) «vada» milzi Sīriusu. jo vairāk detaļu par Sīriusu A un Sīriusu B pacietīgie afrikāņi pastāstīja Dr.Dīterlenai un Dr.Griolam, jo neattapīgāki šķita kļūstam baltie cilvēki. Dogoni smiltīs uzzīmēja Sīriusa sistēmu. Pašreiz mēs zinām - šis attēlojums ir pilnīgi pareizs, pat Sīriusa B elips- veida orbīta atbilst īstenībai. Dogoni pārsteigti reaģēja uz jautājumu, no kurienes šīs mīklainās zināšanas radušās. Tās viņiem esot dāvājuši nommos. Šīs būtnes, kā tas katram esot zināms, nākot no Visuma dzīlēm. Tad viņi nommus attēloja kā amfībijas. Kā skolotāji no Visuma viņi saglabāti dogonu un citu cilšu reliģijās. Mums, mūsdienu cilvēkiem, attēlos iemūžinātie nommi ļoti atgādina astronautus. Šīm būtnēm uz neveiklām, stūrainām galvām ir antenām līdzīgi izaugumi. Vai varbūt tās ir astronautu skafandru ķiveres?

Savādi - nommiem esot bijis zivs ķermenis. Dieviete Izīda Senajā Ēģiptē bieži attēlota kā būtne ar zivs asti. Vai tiešām dogonu pārsteidzošās zināšanas balstītos uz gadu tūkstošus seniem ēģiptiešu avotiem? Roberts Tempis domā, ka jā. Viņš pedantiski izsekoja dogonu zināšanu izcelsmei līdz pat to aizsākumiem, kuri izzūd Ēģiptes aizlaikos. Zinātnē ir plaši izplatīta parādība - drīzāk noklusēt sirmo aizlaiku mīklas vispār nekā to šķietami fantastisko izskaidrojumu iekļaut kaut vai tikai hipotēzēs. Tēze, ka citplanētieši pirms gadu tūkstošiem ieradušies uz Zemes, plašās zinātnes aprindās arī mūsdienās tiek netaisni noniecināta. Turklāt kaut vai dogonu nostāsti vairāk nekā tieši uzvedina uz domu, ka Āfrikā kādreiz pabijuši atnācēji no Sīriusa reģiona. Šos atnācējus - tā vēsta dogonu nostāsti - sūtījis augstākais dievs Amma. Tie ieradušies uz Zemes lidojošā šķirstā. Tuvodamies Zemei, šis lidojošais objekts radījis šausmīgu troksni - it kā akmeņi sistos cits pret citu, it kā oļi birtu uz klints, it kā no alas akmens sienām skanētu pērkona dārdu daudzkārt pastiprināta atbalss. Vecajā Derībā līdzīgi aprakstīta Jahves nolaišanās! Dogoni nolaišanās reizēs dzirdējuši ne tikai briesmīgu troksni. Viņi ievērojuši arī citu iespaidīgu parādību - uguni. Dievišķā liesma vienmēr esot nodzisusi, kad «nommu lidojošais šķirsts» skāris zemi. Diez vai var precīzāk aprakstīt to, kā nolaižas lidaparāts ar raķešu dzinēju. Pat Emanuēls Davū, franču astronoms, kas teoriju par aizvēsturisko astronautu ierašanos uz Zemes noraida, ir ļoti pārsteigts, jo dogonu zināšanas astronomijā esot gandrīz vai neizskaidrojami precīzas. Vajadzētu pārbaudīt - varbūt tie tomēr bijuši citplanētieši, kas šīs zināšanas atnesuši uz Zemi. Esmu pārliecināts - pirms gadu tūkstošiem astronauti no Sīriusa ieradās uz Zemes un pabija Āfrikā. Citādi nevar saprātīgi izskaidrot to faktu, ka tas, kas tur kopš gadu tūkstošiem ir svēto nostāstu sastāvdaļa, precīzi atbilst mūsdienu zināšanu līmenim.

Jā, dogonu zināšanas pārsniedz mūsu zināšanu līmeni!

Tā, piemēram, Mali jau veselu mūžību tiek mācīts, ka Sīriuss B nav vienīgais pavadonis gaiši starojošajam Sīriusam A. Tur esot vēl Emme Je, četras reizes vieglāks, taču vienlaikus lielāks pavadonis nekā Digitārija. Arī Emme Je, tāpat kā Sīriuss B, aptuveni 50 gados apriņķo orbītu (protams, lielāku). Senajos nostāstos skaidri teikts, ka Emme Je kustas tai pašā virzienā kā Sīriuss B. Pavadonim Emme Je pašam arī ir savs pavadonis, ko sauc par Sieviešu zvaigzni. Trešais pavadonis ir Nepraša. Tā orbīta ir vislielākā, un tas riņķo pretējā virzienā nekā Emme Je.

6. Akmens disku noslēpums (Atnācēji no Sīriusa, II) Atnācēji no Sīriusa atstājuši pēdas ne tikai Āfrikā, bet arī Ķīnā. Es izpētīju kādu gadījumu, kas vairāk atgādina zinātnisko fantastiku… 1938. gadā Bajankaraula kalnos ķīniešu arheologs Či Putejs atraka neliela auguma būtņu skeletus ar gracioziem locekļiem un nesamērīgi lieliem galvaskausiem. Mazās būtnes bija attēlotas arī sienu zīmējumos noslēpumainajās alās. Attēlos redzami graciozi «astronauti» ķiverēs. Netrūkst arī Saules, Mēness un tālu zvaigžņu zīmējumu. Alās tika atrakti arī 716 akmens diski, kuri atgādina pirmsgrēkuplūdu skaņuplates no Freda Flintstona kolekcijas. Katrai vidū ir caurums, un no tā līdz katra «šķīvja» malai - dubults rievu raksts. Atradumi izraisīja dedzīgas diskusijas. Neviens zinātnieks nevarēja izskaidrot, kas šīs savādās akmens ripas izgatavojis un aprakstījis. Un par jocīgajiem skeletiem vispār neviens neko negribēja zināt. Šai dīvaino atradumu apvidū kādreiz esot dzīvojušas dropu un sikangu ciltis, maza auguma cilvēki. Bet kāpēc gan skeletiem bija nesamērīgi lielas galvas? Či Putejs 1940. gadā publicēja tēzi, ko neviens neņēma nopietni. Pēc tās, skeleti piederēja kādai izmirušai kalnu pērtiķu sugai. Bet kāpēc gan šie jaukie dzīvnieciņi savus mirušos sugasbrāļus apbedīja, rīcība, kas pārējā dzīvnieku pasaulē nav novērojama, - to Či Putejs nevarēja izskaidrot tāpat kā akmens šķīvju izgatavošanu un alu zīmējumus. Tas pilnīgi noteikti nevarētu būt pērtiķu darbs. 1962. gadā profesoram Cumam Umnujam beidzot izdevās iztulkot akmens disku tekstu dajas. Taču tas, ko zinātnieks, Pekinas Senvēstures akadēmijas loceklis, bija atradis, bija tik dēkaini, ka centīgā pētnieka priekšnieki vispirms kategoriski aizliedza jebkuru publikāciju par aizdomīgo materiālu. Cums Umnujs nezaudēja dūšu un tomēr publicēja savu rakstu ar virsrakstu «Diskos ierakstītais rievu raksts, kas attiecas uz kosmosa kuģiem, kuri pastāvējuši pirms divpadsmit tūkstošiem gadu». Šās publikācijas saturs šokēja ne tikai konservatīvos zinātniekus. Akmens diski vēstīja, ka pirms 12 000 gadiem citplanētieši nokļuvuši uz mūsu Saules sistēmas trešās planētas. Turklāt svešinieku kosmosa kuģis bijis tik stipri bojāts, ka viņi to nav varējuši salabot un viņiem vajadzējis uz mūžīgiem laikiem palikt uz Zemes. Mazie citplanētieši nodibināja sakarus ar cilvēkiem, taču cilvēki ar svešiniekiem negribēja ielaisties nekādās darīšanās. Svešinieki sāka dzīvot alās, betTibetas kalnieši viņiem uzbruka. Iespējams, ka visi citplanētieši tika nogalināti. Šis gandrīz fantastiskais stāsts kopš sešdesmito gadu vidus tiek stāstīts ne tikai «senās astronautikas» sfērā. Es šo stāstu gribēju iekļaut manā grāmatā «Visuma dievi - uzmetums hronikai par mūsu fantastisko pagātni» un sāku tālākus pētījumus. Es rakstiski nodibināju sakarus ar attiecīgajām iestādēm Ķīnā. Taču tā izrādījās smaga vilšanās. Vangs Čungšu no Ķīnas akadēmijas Pekinā man atbildēja: «Pēc mūsu ziņām, Ķīnā nekad nav atrasts neviens vienīgs «akmens šķīvis», kā tas minēts Jūsu vēstulē. Tāpat mūsu zemē nav nedz tādas akadēmijas, nedz cilvēka, vārdā Cums Umnujs. Tāpēc ziņojums par tā dēvētajiem «akmens šķīvjiem», kuri 1938. gadā atrasti Bajankaraula kalnu apvidū Ķīnā un kuros iegravētas daudzas ideogram- mas, neeksistē.» Negatīva bija arī atbilde, kuru es saņēmu no zinātniskā līdzstrādnieka Pina Sjungļū no Tautas Kultūras pils Pekinā. Aprakstītie akmens šķīvji viņam esot pilnīgi nezināmi un par kaut kāda Cuma Umnuja publikāciju viņš arī nekad neko neesot dzirdējis. Man tika paziņots, ka arī Ķīnas vēstures muzejā «par akmens plākšņu problēmu nekas neesot dzirdēts». Vangs Congšu, Arheoloģijas institūta zinātniskais sekretārs, man rakstīja: «Pēc mūsu ziņām, Ķīnā nekad nav atrasti Jūsu vēstulē minētie akmens šķīvji, un nav arī tādu cilvēku - Cums Umnujs un Či Putejs. Tāpēc ziņojumiem, ka Bajankaraula kalnos Ķīnā atrasti daudzi «akmens šķīvji» ar iegravētiem

hieroglifiem, nav nekāda pamata.» Vangs Congšu mani pamācīja arī ģeogrāfijā: «Man Jums jāpaskaidro - Tibeta ir Ķīnas teritorijas nedalāma sastāvdaļa, Tibetas autonomais apgabals ir Ķīnas administratīvi teritoriālā vienība. Tāpēc Jūsu vēstulē sastopamais izteiciens «Ķīnas-Tibetas robežapgabals» ir pilnīgi nepareizs.» Vai stāstam par akmens diskiem nebūtu nekāda pamata? Es publicēju manas pārdomas un manu pētījumu rezultātus grāmatas «Visuma dievi» (1979) pirmajā izdevumā un vienlaikus pētīju tālāk. Tā es uzzināju, ka krievu rakstnieks un pētnieks Aleksandrs Kazancevs, viens no pirmajiem, kas publicēja ziņas par noslēpumainajiem akmens diskiem, joprojām bija nešaubīgi pārliecināts par atradumu īstumu, kā viņš kādā personiskā sarunā pastāstīja austriešu rakstniekam Pēterim Krasam. 1992. gadā, pēc ilgiem un grūtiem pētījumu un apjomīgas sarakstes gadiem, es Čīles galvaspilsētā Santjago tikos ar kādu trimdas ķīnieti, kura vārdu, pēc viņa paša vēlēšanās, es nenosaukšu. Mans informants pastāstīja, ka vismaz viens akmens disks 1945. gadā nokļuvis Indijā. Kādam ceļojošam angļu pētniekam izdevies arī tas, ko citi mēģinājuši velti, - četrdesmito gadu vidū viņš esot nokļuvis Bajankaraula noslēpumainajā apvidū. Man ir izdevies pārbaudīt mana čīliešu informanta stāstījumu. Pēc tā, profesors Sergejs Leledovs 1945. gadā britu armijas sastāvā atradies Musorijā, Indijas ziemeļdaļā. Profesors Leledovs nopircis vienu disku, kas bijis 22,9 centimetrus diametrā un 5 centimetrus biezs. Objekts it kā esot nācis no kādas cilts, kas saukusies dzopas, un to izmantojuši «reliģiskās ceremonijās». Neparasts esot bijis diska svars 13,5 kilogrami. Materiālu nav bijis iespējams noteikt, varbūt tas bijis «akmens vai metāls». Disks pēc taustes bijis «gluds», to nav bijis iespējams urbt, pat dimanta grieznim tas pretojies. Profesors Leledovs atradumu nav varējis ierindot nevienā viņam pazīstamā kultūrā. Tāpēc viņš tam devis nosaukumu «kulta objekts», kā to labprāt dara arī antropologi, kad nekādu konkrētāku apzīmējumu nav iespējams atrast. Pēc dienesta Indijā profesors Leledovs atgriezās Oksfordā, Anglijā. Tur viņš iepazinās ar labi situēto dabas pētnieku un pasaules apceļotāju Dr.Kerilu Robiņu Evansu. Dr.Evanss, kādreizējais Skotu gvardes virsnieks, zinātniskas intereses vadīts, kādu laiku strādāja vienā grupā ar profesoru Leledovu. Tik labi situētam cilvēkam kā viņš nebija vajadzības strādāt algotu darbu. Taču drīz vien «nīkšana istabā» viņu sāka garlaikot, tāpēc jau 1947. gadā viņš devās ceļā, lai ērmīgā akmens diska izcelsmi izpētītu uz vietas. Cauri Lhasai Tibetā, kur viņam tika piešķirta audience pie Viņa Svētības dalailamas, Dr.Evanss nokļuva Tibetas dzopu dzimtenē, kas atrodas robežapgabalā starp Cinha- jas un Sičuaņas provincēm. Neilgi pirms nokļūšanas dzopu apgabalā Dr.Evansu pameta nesēji, kuri viņu pavadīja. Viņi neparko negribēja doties «baisajā zemē». Dzopas vispirms bija piesardzīgi, taču jau drīz vien viņi viesmīlīgi uzņēma svešinieku. Viņi deva tam valodas skolotāju, jaunu, pievilcīgu dzopu sievieti, vārdā Lorena La. «Skolotājas» mācīšanas metodes bija ļoti neparastas. Dr.Evanss rakstīja: «Mēssasmaidījāmies un bijām priecīgi. Tad mēs mazliet padejojām, kā bērni. Visbeidzot viņa sāka raisīt vaļā tērpa augšdaļu, nokrita vairākas biezas kārtas, un viņa atsedza krūtis. Viņa man paskaidroja, ka dzopu skolotājām esot pierasts uzmundrināt vīriešu kārtas skolniekus, atļaujot tiem seksuālas intimitātes.» Dr.Evanss sākumā bija «mazliet apjucis», taču tad labprāt pieņēma svešo ieražu. «Viņas daļējais kailums mani uzbudināja. Viņai bija mazas krūtis, taču skaistāk veidotas, nekā es biju domājis. Viņai bija balta āda, maiga un gluda kā mazam bērnam. Es nometos ceļos… un drīz mēs abi atjēdzāmies uz grīdas. Manas lūpas glāstīja viņas krūtis, viņa smējās kā apskurbusi un glāstīja man matus. Mana sirds sitās. Mēnešiem ilgi man nebija bijusi neviena sieviete, ja neskaita kādu staiguli Indijā.» Dr.Evanss guva labas sekmes… dzopu valodas apgūšanā un pie savas skolotājas. Viņa kļuva grūta. Pārsteigts Dr.Evanss uzzināja dzopu vēsturi, kā tā esot ierakstīta noslēpumainajos, svētajos diskos. Pēc tās, atnācēji no Visuma bijuši dzopu tiešie priekšteči. Šo svešinieku pirmdzimtene esot bijusi Sīriusa

sistēma. Sīriusa dievi pie viņiem esot ieradušies vairākas reizes. Sirmos aizlaikos, tā vēstīja nostāsts, Sīriusa dievi vispirms izpētījuši paši savu planētu sistēmu. Interesanti bijuši pašu planētas abi pavadoņi. Viens no tiem bijis apdzīvots. Būtnes no tā bijušas naidīgi noskaņotas. Starp abu debess ķermeņu iedzīvotājiem izcēlies karš, kurā šā pavadoņa iedzīvotāji pilnīgi iznīcināti. Sīriusa dievi nolēmuši apmeklēt citas pasaules Visumā. Tika ieplānotas 20 ekspedīcijas. Viens no Sīriusa kosmosa kuģiem izpētījis divpadsmit dažādas planētas, taču nekur nav atradis dzīvību. Tikai trīspadsmitā planēta, mūsu Saules sistēmas trešā planēta, bijusi apdzīvota - mūsu Zeme. Astronauti ilgojās pēc savas dzimtenes Sīriusa sistēmā. Gan kosmosa kuģī, gan tad, kad viņi izpētīja svešas pasaules, viņi vienmēr laiku skaitīja pēc diviem kalendāriem. Pirmais kalendārs bija dzimtās planētas kalendārs, otrais kalendārs bija saskaņots ar kosmosa kuģa laiku. Jāpiemin, ka divkāršu kalendāru lietojuši arī maiji. Viņi rēķināja Zemes gadus - ar 365 dienām un «dievu gadus» - ar 260 dienām. Otrais kalendārs attiecās uz šo Visuma dievu dzimto planētu, kurai bija liela nozīme arī maiju mitoloģijā un svētajās grāmatās. Astronauti no Sīriusa sistēmas bieži bija nomākti. Ja viņi arī kādreiz atgrieztos dzimtenē, tad nesastaptu nedz draugus, nedz paziņas, nedz radus. Kamēr kosmosa kuģī aizritēja «tikai daži gadi», uz dzimtās planētas pagāja «2000 gadu». Kopš Alberts Einšteins atklājis relativitātes teoriju, mēs zinām: raķetē, kas lido ar paātrinājumu, laiks aizrit lēnāk nekā, piemēram, uz zemes, lidaparāta bāzē, no kurienes raķete palaista. Tas, ko Einšteins aprēķināja teorētiski, pašreiz ir jau pierādīts arī praktiski, eksperimentējot ar ārkārtīgi precīzu atompulksteni, - laiks kosmosa kuģī nesakrīt ar laiku uz dzimtās planētas. Konkrēts piemērs: kosmosa kuģis lido ar pastāvīgu paātrinājumu 9,81 m/s2 . Pēc pieciem kosmosa kuģī pavadītiem gadiem uz dzimtās planētas pagājuši jau 6,5 gadi. Pēc desmit gadiem kosmosa kuģī atšķirība jau ir lielāka - uz planētas aizritējuši 24 gadi. Ja astronauti pēc sava kosmosa kuģa kalendāra atrodas ceļā ceturtdaļgadsimtu… tad uz dzimtās planētas tikmēr pagājuši 910 gadi. Un minēsim vēl kādu pārsteidzošu piemēru - astronauts dodas kosmiskajā lidojumā 20 gadu vecumā. Ja viņš pēc 50 gadiem, atrazdamies kosmosa kuģī, svin savu 70. dzimšanas dienu, tad uz dzimtās planētas viņu neviens vairs nepazīst, ja vispār vēl pastāv viņa zeme, viņa kultūra, pat viņa planēta! Dzīve uz astronauta dzimtās planētas tikmēr ir aizritējusi tālāk par 420 000 gadiem.

Planēta! Sīriusa kosmosa kuģa apkalpi bieži māc drūmas domas… līdz beidzot tiek atklāta apdzīvota planēta - Zeme. Tās iedzīvotāji, protams, nav attīstīti cilvēki. Dr.Evanss pierakstīja to, ko dzopas viņam pastāstīja: «Paražas un tradīcijas aizliedza pāroties ar primitīvām dzīvām būtnēm.» Taču kapteinis tieši šai aizliegumā saskatīja izaicinājumu. Viņš un 60 viņa apkalpes vīri organizēja ekspedīciju uz Zemi. Un tad notika kaut kas šausmīgs: «Ekspedīcijas vīrieši kaili metās viņām virsū (Zemes sievietēm - autora piezīme) un izmantoja viņas savu iegribu apmierināšanai, līdz viņiem kļuva garlaicīgi. Lielāko daļu sieviešu viņi atkal palaida vaļā, bet apmēram desmit sievietes tika nogalinātas kā paraug- eksemplāri. Tad kosmosa kuģis devās tālāk.» Tā esot radies cilvēks - kā masu izvarošanas rezultāts. Līdzīgs gadījums atstāstīts arī senebreju Enoha [9] grāmatā. Divsimt debesu sargu sapulcējās, nolaidās uz Zemes un uzbruka sievietēm. Enoha grāmatā teikts: «Šie un citi līdz ar viņiem ņēma sev sievietes, katrs no viņiem izraudzījās vienu, un tad viņi aptraipījās pie tām. Sievietes kļuva grūtas.» Sīriusa «dievi» atgriezās uz Sīriusa, - tā vēsta dzopu nostāsti. Kad viņi tur nonāca, «esot modusies zinātnieku interese. Viņi nosprieda, ka mūsu (Sīriusa) vīrieši uz Zemes laikam radījuši pēctečus.» Sīriusa astronauti organizējuši vēl vienu ekspedīciju uz Zemi. Pirmā ekspedīcija Zemi bija atradusi

nejauši, toties nākošā lidoja turp jau ar noteiktu mērķi. Vajadzēja noskaidrot, kā attīstījusies planēta un tās iedzīvotāji. 1014. gadā pēc Zemes laika otrā ekspedīcija sasniedza Zemi. Vispirms viņi planētu vēroja no attāluma. «Trešā planēta bija pārmainījusies gandrīz vai līdz nepazīšanai. Uz Zemes bija radušās pārtikušas pilsētas, parasti sadalītas divās daļās - vienā daļā bagātnieki dzīvoja labklājībā pilīs, otrā daļā nabagie mitinājās nožēlojamās būdās. Vareni karaspēki cīnījās savā starpā. Vīrieši viens otru šāva, dūra, padarīja aklus un kastrēja - visu viņu valdnieku vai cildenu mērķu labad, kam viņi bija zvērējuši uzticību. Arī karavīri, kas nebija dienestā, laupīja, marodēja un strādāja varasdarbus. Cilvēki varēja būt milzīgi drosmīgi, uzticīgi, bet vienlaikus bieži vien arī ļauni un nežēlīgi. Gudri cilvēki visu savu prātu un spēku ziedoja tikai apspiešanai un mantkārei.» Apmeklētāji no Sīriusa kļuva domīgi: «Šie radījumi nemaz tik ļoti neatšķiras no mums pašiem.» Viņi sprieda, kāda varētu būt sastapšanās ar cilvēkiem. Vai vajadzētu nolaisties uz Zemes un pret cilvēkiem izturēties kā pret draugiem un sabiedrotajiem? Vai viņiem vajadzētu atklāt, kā viņi radušies, - proti, kā varasdarbus pastrādājušu citplanētiešu pēcteči? Un kā tad cilvēki uzņemtu šo ziņu? Vai pret cilvēkiem vajadzētu izturēties piesardzīgi un baidīties, ka viņi neuzbrūk? Kas zina, cik ilgi debates risinājās, taču diskusija pēkšņi pārtrūka. Kosmosa kuģis kļuva nekontrolējams, nevadāms, strauji zaudēja augstumu un gandrīz vai avarēja. Tā kā kuģa komanda bija labi sagatavota, izdevās piespiedu nolaišanās Bajankaraula kalnos, kā šo apvidu nosauca vēlāk. Nolaižoties kosmosa kuģis tika stipri bojāts un komandas lielākā daļa aizgāja bojā vai tika smagi ievainota. Dr.Evanss stāsta, cik nožēlojama bijusi katastrofu pārdzīvojušo eksistence un kā miruši daudzi ievainotie. Vietējie tibetieši ātri vien apjauta savu pārākumu pār «svešiniekiem, kuri bija ieradušies no tālienes». Atkal un atkal tie svešiniekiem uzbruka, nogalināja tos citu pēc cita. Avarējušie citplanētieši savus mirušos apbedīja alās, zīmēja ainas uz alu sienām, lai nākamajām paaudzēm atgādinātu par atnācējiem no Sīriusa. Piecus gadus pēc Sīriusa kosmosa kuģa piespiedu nolaišanās bija dzīvas vēl tikai 30 ģimenes. Būtnes no Sīriusa tikai palēnām pierada pie Zemes dzīves. Tā kā viņiem nebija viņu dzimtenes pierasto tehnisko palīglīdzekļu, viņiem zināmu tehnoloģiju, tad viņiem vajadzēja iemācīties dzīvot un strādāt primitīvos apstākļos. Turklāt viņi atradās ienaidnieku ielenkumā, dzīvībai bīstamos apstākļos un nosacījumos. Izauga vēl vairākas paaudzes, līdz tibetiešu uzbrukumi aprima. Tad par «dzimto Sīriusu« atgādināja vairs tikai akmens diski. Taču arī šie nostāsti pamazām zaudēja ticamību. Stāsta, ka tad, kad uz Zemes dzīvojusi jau Sīriusa būtņu septītā paaudze, esot radies kāds «neticīgais», kas nostāstus par sentēviem no Sīriusa nosaucis par «neticamām pasakām», kuras pēc iespējas ātrāk vajadzētu aizmirst. Tā kā ķeceris nebija pierunājams mainīt savu pārliecību, viņu nomētāja ar akmeņiem, - šai metodei, kā rīkoties ar citādi domājošiem, cilvēces attīstības vēsturē bijis daudz piekritēju. Dr.Kerila Robiņa Evansa uzturēšanās pie dzopām - Sīriusa iedzīvotāju pēctečiem - beidzās pēkšņi un diemžēl tādā veidā, kas pētnieku parāda visai nepievilcīgā gaismā. Kad zinātnieks uzzināja, ka viņa valodas skolotājas stāvoklis vairs nebija noslēpjams, viņš šo vietu slepeni pameta, lai izvairītos no tēva pienākumiem. Dr.Kerils Robins Evanss nomira 1974. gadā. Viņš atstāja nepublicētus pierakstus par savu uzturēšanos pie dzopām. Dr.Deivids Agamins 1978. gadā publicēja šo pierakstu fragmentus. Pilnīgi negaidīti viņa stāsts apstiprina dogonu nostāstus, pēc kuriem «sirmos aizlaikos» svešas būtnes no Sīriusa ieradušās uz Zemes. Bet vai Dr.Evansa stāstījums ir ticams? Lai gan esmu ļoti pūlējies, man nav izdevies kaut ko uzzināt

par to, kur pazudis akmens disks, kurš it kā 1945. gadā esot parādījies Indijā un kuru profesors Leledovs nopircis un aizvedis uz Angliju. Dr.Evansa pieraksti apliecina arī to informāciju, kuru par akmens disku noslēpumu izplatījis Aleksandrs Kazan- cevs no Maskavas. Īstenībā tas liecina par Dr.Evansa pierakstu ticamību. Tomēr šai stāstā ir dažas uzkrītošas atšķirības starp abām versijām, un es gribētu uz tām norādīt. 1. Pēc Dr.Evarvsa, būtnes no Sīriusa pirmo reizi ieradušās uz Zemes «tieši pirms 20 000 gadiem». Visos pārējos stāstījumos runāts par atnācējiem pirms 12 000 gadiem. 2. Dr.Evanss apgalvo, ka no kosmosa kuģa paglābti divpadsmit diskveida informācijas nesēji un paslēpti alās. Visos pārējos stāstījumos runāts par 716 akmens diskiem. Turklāt Dr.Evanss norāda, ka bijuši arī citi informācijas nesēji - metāliskas joslas vai metāliskas lentes, kas citos ziņojumos par šo tematu netiek pieminētas ne ar pušplēstu vārdiņu. 3. Leledova diskam trūkst pazīmes, kas uzsvērta visos pārējos ziņojumos. Tam vidū nav cauruma. 4. Aleksandrs Kazancevs runā par citplanētiešu ierašanos tikai vienu reizi, bet pēc Dr.Evansa ziņojuma atnācēji uz Zemes bijuši trīs reizes - un vienmēr no Sīriusa! Pēc Dr.Evansa, atnācēji pirmo reizi ieradušies pirms aptuveni 20 000 gadiem, otro reizi - 1017. gadā un trešo reizi - 1908. gadā. Pēdējie divi apmeklējumi beigušies ar šausmīgām milzīgu apmēru katastrofām.

7. Taigas noslēpums (Atnācēji no Sīriusa, III) Dzopu nostāstos, kurus pētnieks un ceļotājs Dr.Evanss pierakstījis, teikts - 1908. gadā naksnīgajās debesīs parādījies kosmosa kuģis no Sīriusa. Dzopu prieks bijis milzīgs. Tātad taisnība bijusi nostāstiem, kurus kopš senseniem laikiem paaudze stāstījusi paaudzei - par to, ka cilvēku kultūras pirmsākumi meklējami uz Sīriusa? Cilvēki priekā kūra ugunskurus, sarīkoja uguņošanu, dedzīgākie ar iedegtām lāpām steidzās naktī. Bet izcēlās arī panika. Vai atnācēji no Sīriusa cilvēkus pamanīs? Vispār noskaņojums bija optimistisks. Tas noteikti bija tikai laika jautājums, -varētu paiet dažas stundas vai dienas, līdz cilvēki tiks uzņemti kosmosa kuģī un varēs atgriezties savu tālo senču pirmdzimtenē. Uz Sīriusa! Taču notika pilnīgi citādi - kosmosa kuģis eksplodēja virs Sibīrijas taigas. Par to, kas 1908. gadā tur noticis, diskusijas ilgst jau gadu desmitus. Bet fakti ir pilnīgi noteikti. Zinātniskie pētījumi kādreizējā Padomju Savienībā liecina, ka 1908. gadā virs taigas eksplodējis citplanētiešu kosmosa kuģis. Diemžēl attiecīgie dokumenti līdz pat šim laikam Rietumos tiek visnotaļ noklusēti. Vai tāpēc, ka daži politiķi un zinātnieki baidās iedzīvotāju vidū izraisīt paniku to briesmu dēļ, kuras varētu draudēt no Visuma? Cik reizes būtu jāatkārto, ka faktu noklusēšana rada vairāk baiļu nekā informācija! Un fakti beidzot «jāliek galdā». 1908. gada 30. jūnijā varens sprādziens satricināja Sibīrijas taigu. Pulksten 7.17 pēc vietējā laika miljoniem koku sekundes tūkstošdaļā pārvērtās pelnos. Bojā aizgāja tūkstošiem meža zvēru un laikam arī cilvēki. Neviens nezina, cik viņu bijis, nemaz nerunājot par cilvēku upuru vārdiem. Tie bija nomadi, kas devās cauri taigai, zemnieki un gani, noteikti arī mežstrādnieki. Skaidrs viens-ja sprādziens būtu noticis virs Eiropas, tad cilvēku upuru skaits būtu milzīgs. Piemēram, tāda valsts kā Beļģija būtu noslaucīta no zemes virsas. Jevgēņijs Krinovs tiek uzskatīts par Tunguskas eksplozijas ekspertu. Pēc Maskavas zinātnieka ilggadējiem pētījumiem, noticis tā: 1908. gada 30. jūnijā lidojošs objekts dažās sekundēs šķērsojis debesis virs Tunguskas virzienā no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem. Dzidrajās debesīs bijis skaidri saskatāms kaut kas ārkārtīgi spilgts, kas spožuma ziņā pārspējis sauli. Pēc aculiecinieku stāstījumiem, objektam bijusi cilindriska forma un īsi pirms atsišanās pret zemi tas krasi mainījis virzienu, veicot pagrieziena manevru. Līdzīgus secinājumus izdarījis amerikāņu reportieris Deivids Hjūzs. Viņš noskaidroja, ka daudzu kilometru attālumā no postījumu zonas malas esot redzēts «vertikāls uguns un dūmu stabs». Nav nekāds brīnums, ka katastrofa tik tālu bija redzama, - kvēlojošas matērijas daļiņas tika izsviestas gaisā 20 kilometru augstumā. Visā pasaulē meteoroloģiskās stacijās tika reģistrēti satricinājumi. «Vilnis» apskrēja Zemi un satricināja mēraparātus. Magnētisko mērījumu novērošanas stacija Irkutskā ziņoja par «Zemes magnētiskā lauka traucējumiem». Visā pasaulē tika novērotas savādas gaismas parādības. Gan Maskavā, gan Londonā nakts vidū varēja fotografēt bez zibspuldzes vai uz ielas lasīt avīzi. Aleksejs Zolotovs ir pārliecināts-gan satricinājumu, gan gaismas parādību cēlonis bijusi ar kodoldzinēju apgādāta citplanētiešu kosmosa kuģa eksplozija. Viņa rīcībā ir divu aculiecinieku stāstījumi. Abi vīrieši nakšņojuši dienvidos no dramatisko notikumu vietas, Avarkitas upītes tuvumā. Abus pamodinājis milzīgs eksplozijas troksnis. Mazajā apmetnē kāda būda «uzlidoja gaisā un triecās pret zemi. Bija daži viegli ievainotie, koki tika izrauti ar saknēm, milzīga vēja brāzma tos pacēla gaisā.» Liesmu apņemti tie krita zemē.

Kas tos aizdedzināja? Tālu ziemeļos bija redzams sēnei līdzīgs mākonis, no tā nāca milzīgs karstums. A.Zolotovs uzskata, ka šis sēnei līdzīgais mākonis īstenībā bijis atomsprādziens. Un tas saistīts ar lidojošo objektu, kas avarējis. To apliecina arī zemnieks Aleksandrs Gološčokins no Kamenskas ciema 600 kilometru attālumā no Tunguskas: «Es redzēju gaisā savādu lidojošu priekšmetu, tas bija garš un priekšā platāks nekā aizmugurē. No priekšpuses priekšmets šķita gaišāks, bet aizmugurē drīzāk melns. Tas lidoja horizontāli ziemeļrietumu virzienā, tad, liekas, novirzījās uz ziemeļaustrumiem un avarēja.» Pēc tam ciema iedzīvotāji dzirdēja pēc kārtas trīs sprādzienus. Ādminis Saričevs no Kanskas arī redzēja šo objektu. Vīrietis atradās pie Kamas upes. Viņam un viņa kolēģim objekts debesīs pārlidoja pāri, uzmutuļoja upē milzīgu vilni un aizbrāzās ziemeļu virzienā. Viņi sadzirdēja arī sprādzienu, it kā tālu artilērijas dārdu dunoņu. Tie ir tikai daži no aculiecinieku stāstījumiem, kurus savācis A.Zolotovs no Ģeofizikas institūta. Atjautības uzdevums - kas tas ir, kas lido horizontāli, izskatās kā caurule, priekšā ir platāks nekā aizmugurē, pirms atsitiena pret zemi eksplodē un atstāj radioaktīvu piesārņojumu? Var iebilst, ka arī meteori «lido horizontāli». Zolotovs par šādu iebildi saka: «Mazi meteori sadeg atmosfērā, lielāki nokrīt uz zemes un atstāj krāteri.» Taču pēc Tunguskas eksplozijas krāteris nav palicis. Zolotovs izpētīja ziņojumus no Tunguskas katastrofas apkaimes. Daudzi liecinieki redzējuši kādu «objektu», «kaut ko», kas lidojis. Viņu izteikumi papildina kopainu. Objekts lidojis ar ātrumu, kas mazāks par pieciem kilometriem sekundē. Jau tas vien izslēdz meteora vai komētas iespējamību. Triecienviļņi, kas reģistrēti visā pasaulē, izmaiņas magnētiskajā laukā un sēnei līdzīgais dūmu mākonis, turklāt paaugstinātā radioaktivitāte, kas konstatēta sprādziena vietā, - tas viss norāda, ka eksplodējis citplanētiešu kosmosa kuģis. Tas pats attiecas uz vairāku pētījumu rezultātiem, kurus uz vietas izdarījis Leonīds Kuļiks. 1927. gadā pēc ārkārtīgi smaga cejojuma viņš pirmo reizi sasniedza sprādziena centru. Krātera te nebija, pat ne mazāko pēdu, kas liecinātu par atsitienu pret zemi. Zinātnieks vispirms nevarēja saprast, kāpēc jau 60 kilometrus no eksplozijas centra daļa koku bija pārlauzti kā sērkociņi, daļai bija nogrieztas galotnes. Tad sekoja milzīga josla, kurā nebija vairs neviena koka. Toties sprādziena apgabala centrā kaili koku stumbri rēgojās kā pārogļojušies telegrāfa stabi, zaru nebija. Šāda aina raksturīga kodolsprādzienam, kas noticis dažu kilometru augstumā. Tad eksplozijas triecienvilnis izplatās apļa veidā. Uz kokiem tieši zem sprādziena epicentra triecienvilnis iedarbojas vertikāli no augšas. Tāpēc koku stumbri paliek, bet zari, kuriem ir lielāks uztveršanas laukums, tiek spēji norauti. Jo tālāk no centra koki atrodas, jo lielāks ir spēks, kas uz tiem iedarbojas no sāniem. Šie koki tiek salauzti. Ainas no Tunguskas katastrofas apgabala biedējoši atgādina fotoattēlus, kas uzņemti Hirošimā un Nagasaki pēc atomsprādziena. Arī tur tieši zem sprādziena epicentra palika koku stumbri, telegrāfa stabi un mūri. Zinātnieki vēl šobaltdien diskutē, kas 1908. gadā Sibīrijas taigā noticis. Lai gan jau 1967. gadā bija skaidrs, ka katastrofu varējusi izraisīt tikai citplanētiešu kosmosa kuģa eksplozija. Tas bija NLO! 1967. gadā Apvienotais kodolpētniecības institūts Dubnā, ievērojama kodolproblēmu zinātniskā laboratorija, iesniedza rūpīgu analīzi par Tunguskas apgabala koku pelniem. Pētījums, kuru parakstījuši V. Mehedovs un B. Kur- čatovs, tālaika Padomju Savienībā drīz vien tika pasludināts par slepenu, kas pieejams tikai dažiem zinātniekiem. Bet aiz kādreizējās cara impērijas robežām par šo darbu nekas nebija zināms… vai arī neviens negribēja ar to nodarboties. Lai gan, bet varbūt tieši tāpēc, ka pētījumu rezultāti bija tik sensacionāli?

Ieskatam - šā pētījuma būtiskākās tēzes. 1. Sibīrijas gaisa telpā 1908. gadā eksplodēja kāds objekts, kura sprādziena rezultātā tika atbrīvots milzīgs daudzums enerģijas. Turklāt tieši tādā veidā, kā tas zināms par norisēm kodolsprādziena gadījumā. 2. Sprādziena jauda atbilda aptuveni 2-23 tonnām trotila. Šāda enerģijas daudzuma atbrīvošana iespējama tikai kodolu dalīšanās vai antimatērijas anihilācijas eksplozijas rezultātā. 3. Tiek izslēgti dabiskie izskaidrojumi, tādi kā «meteorīta vai komētas nokrišana». 4. Rezumējumā rakstīts burtiski: «Mēs atkal atgriežamies pie pieņēmuma (lai cik fantastisks tas būtu), ka Tunguskas katastrofu izraisījusi kosmosa kuģa avārija.» 5. Var pieņemt, ka kosmosa kuģa dzinēja degviela bijusi antimatērija. Dubnas Apvienotā kodolpētniecības institūta atziņas 1976. gadā apstiprināja sensacionāls atradums. Tomasam Mēneram, publicistam un noslēpumainu fenomenu pētniekam, es esmu pateicīgs par pārsteidzošajām atziņām, kas gūtas no šā atraduma un kas pelnījušas daudz vairāk ievērības. 1976. gadā divi makšķernieki Vaškas upes krastā atrada metālisku priekšmetu. Atraduma vieta atrodas Tunguskas kosmosa kuģa lidojuma trajektorijas turpinājuma līnijā. Abi vīrieši ziņkāri pētīja savādo fragmentu. Kad tas viņiem nejauši izkrita no rokām un atsitās pret akmeni, nolija dzirksteļu lietus. Makšķernieki paziņoja par atradumu. Zinātnieki to pārzāģēja trijās daļās, katru pusotru kilogramu smagu. Pēc tam tā atsevišķos segmentus izpētīja un analizēja dažādos pētnieciskajos institūtos. Visi trīs pētījumi deva vienādus, pat gluži pārsteidzošus rezultātus. Piemēram, metāla objekts bija no ārkārtīgi neparasta sakausējuma -67% cērija, 10% tīra lantāna, 8% neodima, 0,4% augstvērtīgi tīras dzelzs un 16,4% «citu retzemju metālu». Zinātnieki apmulsuši konstatēja, ka ar mūsdienu tehnoloģijām uz Zemes šādi savienojumi nav iegūstami. Savādais rezultāts zinātniekus darīja uzmanīgus - arī augsnes analīzes Tunguskas katastrofas apgabalā liecināja, ka retzemju metāli tur 400 līdz 600 reižu pārsniedz normālvērtību. Pieņemams izskaidrojums - lidojošs objekts, kura sastāvā ir liela daļa retzemju metālu, eksplozijas rezultātā ir aizgājis bojā un piesārņojis augsni ar jau minētajiem konstatētajiem metāliem. Saglabājies vismaz viens fragments - tas, ko atrada makšķernieki. 1986. gadā Valērijs Fomenko, tehnisko zinātņu kandidāts un anomālo parādību komisijas dalībnieks, atklātībā paziņoja: «Kad pētnieki analizēja atradumu, viņi secināja, ka tas ir fragments no kāda riņķveidīga, cilindriska vai sfēriska elementa, kura diametrs bijis 1,2 metri.» Speciālistiem tā bija mīkla. Viņi nespēja iedomāties uz Zemes tādu iekārtu, ar kuru šādu materiālu varētu iegūt. Tam būtu vajadzīgs «desmitiem tūkstošu atmosfēru» liels spiediens. Vēlreiz Valērijs Fomenko: «Var pieņemt, ka tā bijusi piedeva mums nezināmai degvielai.» Eksperti konstatēja arī, ka atrastajam fragmentam bija neizskaidrojamas magnētiskās īpašības. «Magnētiskā lauka līnijas fragmentā atšķīrās pat 15 reižu.» Rezumējums - spriežot pēc visa, tas bija citplanētiešu kosmosa kuģa fragments. Tomass Mēners spriež profesionāli: «Savādi ir arī tas, ka citu nāciju eksperti, kuriem nav attiecīgās informācijas, līdz pat šai dienai diskutē par objekta izcelsmi, lai gan ir savākts jau pietiekoši daudz precīzu un daļēji neatkarīgi cita no citas iegūtu atziņu, kuras norāda, ka Tunguskas objekts 1908. gadā bijis mākslīgs veidojums. Mans personiskais viedoklis par Tunguskas «brīnumu» ilgu laiku bija tāds, ka eksplodējušais ķermenis bijusi komēta. Taču es savu viedokli esmu pārskatījis. Es uzskatu, ka 1908. gadā virs akmeņainās Tunguskas avarēja lidojošs objekts, kuru vadīja saprātīgas būtnes un kurš darbojās ar kodoldzinēju. Lai cik tas būtu neticami, to apliecina fakti. Mīkla vairs nav mīkla.» Astronauts Edgars Mičels bija sestais cilvēks, kas spēra kāju uz Mēness. 1974. gadā viņš kādā preses konferencē sacīja: «Mēs visi zinām, ka NLO patiesi eksistē. Jautājums ir tikai - no kurienes tie

nāk.» Vairs nevar būt šaubu, ka 1908. gadā virs Sibīrijas taigas eksplodēja NLO. Jautājums, kas vēl ir atklāts, - no kurienes tas bija ieradies? Varbūt no Sīriusa, kā dr.Evanss it kā esot uzzinājis no dzopām Tibetā?

II dala Exodus - ceļojums telpā un laikā Cilvēces vēstures gaitā atkal un atkal parādījās svešinieki no Visuma. Viņi solīja: «Mēs ieradīsimies atkal!» «Cilvēki kustas pa apli, savas planētas sprostā, jo viņi ir aizmirsuši, ka var paskatīties debesīs!» Eižēns Jonesko

8. Ādams, Ābrahams un citplanētieši Ādamam un Ābrahāmam bija kontakti ar citplanētie- šiem. To apliecina sensenie Senās Izraēlas svētie teksti. Protams, Bībelē velti meklēt šos ārkārtīgi interesantos un mistiskos materiālus. Tie teksti, kas iekļauti Vecajā Derībā, ir tikai neliela daļiņa no milzīgā apjoma. Mūsdienās zinātniskajā literatūrā pieņemts izšķirt «kanonizētos» un «nekanonizētos» tekstus. Tas, kas iekļauts Vecajā (un Jaunajā) Derībā, piemēram, Mozus grāmatas, Praviešu grāmatas, Psalmi - tas viss ir «kanonizēts». Pārējie, Bībelē neietvertie raksti Senajā Izraēlā tika uzskatīti par svētiem. Taču Eiropas kristīgo zemju lasītājiem tie nebija pieejami daudzus gadsimtus, vēl vairāk - tā skaitījās aizliegta lasāmviela. Protams, dalījums «bībeliskajos» un «ārpusbībeliskajos» rakstos bija pilnīgi patvaļīgs. Ebreju tradīcija vēsta, ka ap 500. g. pr. Kr. pravietis Ezra sapulcinājis 120 rakstu pratējus, kuri no gluži vai nepārskatāmā svēto tekstu klāsta sakārtojuši Veco Derību, kādu mēs to pazīstam. Diemžēl tā- laika mācītie vīri ne tikai izraudzījās tekstus, bet arī izdarīja tajos labojumus. 1844. un 1859. gadā teologs Konstantīns fon Tišen- dorfs Katarīnas klosterī Sīnājā atklāja plašus Bībeles tekstus grieķu valodā. Pašreiz to lielākā daļa atrodas Britu muzejā Londonā, atsevišķi fragmenti glabājas Leipcigā. Teologu aprindās vispirms pavīdēja cerība, ka beidzot atrasti Bībeles fragmenti oriģinālrokrakstā. Taču drīz vien noskaidrojās, ka teksts, kam dots nosaukums «Sīnāja kodekss», ir pilns ar pārveidojumiem. Te darbojušies septiņi redaktori, kas izdarījuši vismaz 16 000 labojumu. Tātad te nevar būt runas par «pirmtekstu». Dr.Roberts Kēls, Bībeles kritiķis no Cīrihes, uzskata: «Pietiekoši bieži ir gadījumi, kad vienu un to pašu vietu tekstā viens redaktors «izrediģē» pilnīgi pretēji citam redaktoram - atkarībā no tā, kāda dogma valdījusi attiecīgajā skolā.» Lai gan izdarīti joti daudzi pārveidojumi, kuri, bez šaubām, veikti ar vislabākajiem nodomiem, Bībeles tekstos tomēr atrodamas norādes uz «citplanētiešu lidojošiem objektiem». Var būt, ka «pirmtekstos» šādu norāžu bijis vairāk. Par to velti spriedelēt. Paliek tikai cerība, ka nākotnē tiks atklāti vēl citi «pirmteksti» un ka arī sabiedrība par tiem uzzinās. Šai ziņā daudzsološs avots ir tekstu materiāls no tā dēvētajiem Kumranas tīstokļiem. Laikā starp 1947. un 1956. gadu aptuveni 30 kilometrus uz austrumiem no jeruzalemes Kumranas alās tika atrasti daudzi rakstu tīstokļi, - taču atbildīgie zinātnieki ar tiem rīkojās kā ar pilnīgi «slepenu lietu» vai arī kā ar personisku īpašumu. Profesors Gēza Vermess to nosauca par «apzinātu blokādi», par «nedzirdētu skandālu». Profesori Roberts Eizenmanns un Mihaēls Vīze šo klusēšanas mūri ir lauzuši un savā darbā «Jēzus un pirmkristieši» pirmo reizi publicējuši līdz šim slepenībā turētos tekstus. Kumranas tekstos ir milzum daudz norāžu uz citplanē- tiešiem. Vai tāpēc zinātnieki tekstus turēja slepenībā? Starp Kumranas tīstokļiem ir vismaz seši «Enoha milžu grāmatas» varianti (teksta apzīmējums 4 Q 532). Tur skaidri norādīts uz «debesu būtnēm», kurām ar Zemes meitām bijušas seksuālas attiecības un kuri radījuši «nefilimus» - milžus. Puiši no debesīm tātad nekādā gadījumā nebija gari bez miesas, jo galu galā, lai nodarbotos ar seksu, ir vajadzīgs fizisks ķermenis. «Debesu būtnes» izmantoja arī ļoti reālus lidaparātus, lai pārvietotos debesu sfērā. Tekstā 4 Q 286/287 konkrēti runāts par tā «Kunga ratiem», pieminēti «tā Kunga kaujas rati un eņģeļu pulki». Tekstā 4 Q 227 pieminēts Enohs, cildinātas viņa «debesu zināšanas» par, piemēram, «debesu sfērām un to ceļiem». Vai tas gan kādu pārsteigs? Enohs taču bija kopā ar (1. Mozus gr. 5:24) Visuma dievu Jahvi-Setu-Sīriusu. Un Enohu taču galu galā šis pats dievs paņēma līdzi kosmosā.

Ar nepacietību jāgaida Kumranas tīstokļu tālākie publicējumi. Dievi esot mācījuši Enčhu «sešas gadu kārtas», piemēram, par planētu pasaulēm. Varbūt vēl tiks atrasti viņa cītīgās, zinātkārās rokas izdarīti pieraksti! Mikaēls, tāpat kā Enohs, tika aizvests kosmosā, kā vēsta teksts 4 Q 529, - «augstākajās debesīs». Ercenģelis Gabriēls darbojās kā skolmeistars un mācīja pilsētbūvniecību. (Ja pavēro mūsdienu pilsētu plānojumu, tad tīri vai gribētos dažam labam arhitektam novēlēt pāris debesu mācībstundu!) Kumranas tekstā 4 Q 385/389 aprakstīts lidojošs NLO. Anonīmais autors raksta, cik lielu iespaidu uz viņu atstājis «tā Kunga ratu stars». Lidojošo objektu vadīja Jahve-Sets- Sīriuss, kas izrādījis dzīvu interesi par politiskajām norisēm Senajā Izraēlā un Ēģiptē. Ne mazāk interesanti ir citi Senās Izraēlas teksti, kuri arī nav iekļauti Vecās Derības kanonos. Lūiss Ginzbergs ir savācis ārkārtīgi daudz sensenu nostāstu un 1954. gadā publicējis tos astoņos sējumos enciklopēdiskā izdevumā. Arī šais tekstos ir norādes par būtnēm no Visuma. Piemēram, rabīns Bar-Johajs stāsta, ka reiz, «sirmos aizlaikos», uz Zemes ieradies kāds citplanētietis. Tas sastapis cilvēku grupu, kuru vadījis rabīns Jose. Svešinieks - tas rabīnam josem bijis skaidrs - nevarējis būt no mūsu Zemes. Kas bija viņa dzimtene? Svešinieks labprāt atbildējis: «Planēta Arkva!» Acīmredzot Arkva cilvēkiem bijusi pazīstama. Bet viņi laikam gan nav zinājuši, ka šī pasaule ir apdzīvota. «Vai tad uz Arkvas ir dzīvas būtnes?» viņi taujājuši. Svešinieks bijis pārsteigts partādu neziņu. Viņš vēlreiz atbildējis «Jā!» Un tālāk: «Kad es redzēju jūs nākam, es nolēmu pajautāt tās pasaules vārdu, kurā esmu nokļuvis.» Uz Arkvas esot citādāk nekā uz Zemes. Tur esot garāki gadi, starp sēju un ražas novākšanu, pēc Zemes rēķiniem, paejot ilgāks laiks. Arkvas astronauts lepni paziņojis, ka viņam esot zināmas daudzas svešas pasaules, taču tikai uz Zemes viņš varot dzīvot tāpat kā mājās. No tā var secināt, ka uz Arkvas bija/ir atmosfēras apstākļi kā uz Zemes. Vismaz senebreju tekstā nav nekādu aizrādījumu, ka svešiniekam no Arkvas būtu bijis kaut kas līdzīgs astronauta skafandram vai vismaz gaisa filtrs. Apstākļi uz Arkvas nebūt neesot mierīgi. Plašas iedzīvotāju masas tiekot varmācīgi apspiestas, turētas nometnēs, tos apsargājot stingri uzraugi. Astronauts no Arkvas stāstījis arī par citām savas dzimtās sistēmas planētām. Pasaulē, ko sauc Heraba, bijis daudz ūdens. Paradoksāli, ka šās planētas vārds tulkojams kā «sausā pasaule». Uz Tebelas mituši baismi monstri. Šie radījumi bijuši rezultāts zinātnieku eksperimentiem, kuros tikuši ģenētiski sajaukti dažādu sugu eksemplāri. Atgādinājumam - šādus monstrus esot radījuši arī Ēģiptes dievi! No senebreju tekstiem ir saglabājušies fragmenti, kuros aprakstītas citas svešas pasaules. Kādu noslēpumainu pasauli kopš mūžības piemeklē šausmīgas virpuļvētras. Citā elles pasaulē laikam patiešām ir dzīvībai naidīgi apstākļi. Uguns, dūmi, kvēlojošs tvans šo planētu dara nepievilcīgu pat visrūdītākajam mazohistam. Lūiss Ginzbergs zina stāstīt par citiem senebreju nostāstiem, pēc kuriem Ādams esot lidojis Visumā. Viņam parādītas sešas svešas pasaules: Ereca, Ādama, Arkva, Gē, Nesija un Zija. Ereca bijusi tumša un drūma pasaule, kurā nespējis ielauzties ne niecīgākais gaismas stars. Vai tā bija planēta, kas atradās vistālāk no savas saules? Šai pasaulē esot bijis visu laiku rotējošs, šaušalīgs «ugunīgs zobens». Uz Adamas bijusi augsti attīstīta civilizācija, un iedzīvotāji paguvuši jau stipri piesārņot apkārtējo vidi. Uz Arkvas dzīvojuši kainiti, savāda suga, kas sastāvējusi no punduriem un milžiem. Iedzīvotāju dzīve bijusi ļoti pieticīga. Viņu pasaulē nebijis labības. Bieži notikušas mutācijas, dzimušas divgalvainas būtnes. Planēta Gē atradusies «tuvu liesmojošai ugunij». Vai tā bija planēta, kas atradās ļoti tuvu savai saulei? Uz Nesijas mituši punduri bez deguna. Viņi elpojuši caur «diviem caurumiem». Uz planētas izplatījusies epidēmija, kura iedzīvotājiem izraisījusi atmiņas zudumu. Uz Zijas trūcis ūdens. Tās iedzīvotāji esot bijuši ļoti skaisti. Rakstu pētnieks Pauls Rīslers, tāpat kā Lūiss Ginzbergs, arī ir kolekcionējis Bībelē neietvertos

senebreju rakstus, tulkojis tos un publicējis. Arī Rīslers, kura tekstu krājumu es varu silti ieteikt katram, kurš grib izpētīt «Visuma dievu» jautājumu, ir atradis norādes, kas saista Ādamu un NLO. «Ādama un Ievas dzīvē» teikts: «Tad es ieraudzīju vējam līdzīgus ratus, un tiem bija ugunīgi riteņi.» Liekas, ka Ādams ir nogādāts kosmosa kuģī. «Es .. tiku aizvests. Tad es redzēju to Kungu sēžam.» Lidaparātu vadīja ercenģelis Mi- kaēls. Pēc «Mozus apokalipses» vēstījuma, ari Ieva ir redzējusi NLO. Viņa novēroja «debesu ratus«: «Un Ieva raugās debesīs, tad viņa redz piebraucam gaismas ratus. Neviens no mātes miesām nākušais nespēj aprakstīt to lieliskumu.» Lasot «Ādama un Ievas dzīvi», var ievērot, ka nupat vēl Ādams ir aizvests kosmosa kuģī, un pēkšņi tālāk jau teikts, ka viņš atgriezies iepriekšējā vietā. Skaidri saprotams, ka viņš vairs nespēj atcerēties, kas noticis, kamēr viņš atradies NLO. Viņa atmiņā ir robs. Šis «pazaudētā laika» fenomens mūsdienās bieži novērojams kontaktos ar NLO. Par to es pastāstīšu šās grāmatas trešajā daļā.

Ābrahāma apokalipse Paula Rīslera grāmatā «Bībelē neietvertie senebreju raksti» atrodama, iespējams, visskaidrākā norāde uz aizlaiku Visuma dieviem vispār. Teksta nosaukums ir «Ābrahāma apokalipse». Tekstā teikts, ka Ābrahāms jaunībā bijis ļoti nelaimīgs sava tēva Teras amata dēļ. Tēvs no akmens un koka esot griezis elku figūras un tās pārdevis. Pusaudzis Ābrahāms par svarīgāku uzskatīja meklēt īsto, dzīvo dievu, nevis radīt nedzīvus atveidus. Viņš meklēja dievu. Vai varbūt dievus? Kādu dienu likās, ka jaunā vīrieša vēlēšanās piepildīsies. Ābrahāmu apmeklēja divas būtnes, un viņš pamatīgi nobijās, jo apmeklētāji nebija cilvēki. Tekstā skaidri teikts (10.n. 1. un 2.p.): «Kad es dzirdēju balsi, kas teica šos vārdus, es raudzījos gan šur, gan tur. Nebija neviena cilvēka dvēseles.» Ābrahāms zaudēja samaņu (10.n. 2.p.): «Un mans gars sabijās, un mana dvēsele izlidoja no manis. Es tapu kā akmens un nokritu pie zemes, jo man vairs nebija spēka nostāvēt.» Izrādījās, ka viena būtne komandēja otru. Šefa vārds netiek minēts, toties mēs uzzinām, kā sauca padoto. «Boss» pavēlēja: «Ej, Javel, piecel to vīru! Ļauj viņam atgūties no savas trīcēšanas!» (10.n. 4.p.) Kamēr Javels paklausīja un piecēla Ābrahāmu, jaunais vīrietis vērīgi nopētīja svešinieku. Viņš vēlreiz uzsver, ka tas nav bijis cilvēks, bet gan būtne, «kas bija līdzīga vīram». (10.n. 5.p.) Mūsdienās NLO pētnieki cilvēkveidīgu būtni sauktu par androīdu. Vai Javels bija ģērbts astronauta skafandrā? Citplanē- tieša ārējā izskata krāšņais attēlojums rosina tā domāt: «Viņa ķermenis bija kā safīrs, viņa vaigs kā hrizolīts un mati uz viņa galvas kā sniegs, un diadēma uz viņa galvas kā varavīksne.» (11 .n. 2.p.) Ābrahāms uzzināja, ka drīz viņš piedzīvošot «uzbraukšanu debesīs». Un, proti, visīstāko, nevis sapnī. 5.nodaļā aprakstīts Ābrahāma gaisa ceļojums: «Un tas notika, saulei rietot, un bija dūmi kā no krāsns .. Tā viņš mani aiznesa līdz uguns liesmu robežai. Tad mēs pacēlāmies augšup, kā ar daudziem vējiem, debesīs, kas tur bija virs debesjuma.» (15.n. 1., 4. un 5.p.) Liekas, ka Ābrahāms ar (mazāku) kosmoplānu nogādāts (lielākā) kosmosa stacijā. Šo staciju viņš attēlo šādi: «Tai augstumā, kurā mēs pacēlāmies, es redzu varenu gaismu, ko nav iespējams aprakstīt, un gaismā uguni, un tur lielu pulku varenu tēlu, kuri .. sauc vārdus, kurus es nezinu.» (15.n. 6.p.) Kosmosa stacijā Ābrahāms redzēja «tēlus», acīmredzot būtnes no citas pasaules. Tās sarunājās Ābrahāmam nesaprotamā valodā. Ābrahāms jutās neomulīgi. Viņš kvēli vēlējās nokļūt atpakaļ uz Zemes. «Bet es gribēju nokrist atpakaļ uz zemes,» viņš paziņoja. Tad Ābrahāms precīzi apraksta to, ko nespēj saprast. «Tā augstā vieta, kur mēs stāvējām, brīžiem stāvēja taisni, bet brīžiem atkal griezās uz sāniem.» (17.n. 3.p.) Tad tiek atvērts kaut kas līdzīgs lūkai

(19.n. 4.p.), laikam tiek ieslēgts monitors. Ābrahāma novērojumi ir vēl precīzāki: zvaigznes brīžiem bija augšā, brīžiem apakšā. (20.n. 3.p.) Ābrahāmam nesaprotamās norises ir grūti aprakstāmas arī mūsu kosmisko lidojumu laikmeta cilvēkiem. Filmā «2001. gada kosmiskā odiseja» aizraujošās ainās rādīts, kā kosmosa stacija visu laiku griežas ap savu asi. Filmā Zeme reizēm ir apakšā un zvaigznes redzamas augšā, reizēm otrādi. Filmas kosmosa stacija rotēja ap savu asi, lai radītu mākslīgo gravitāciju. Iespējams, ka Ābrahāms nogādāts šādā kosmosa stacijā, kura nepārtraukti griezās ap savu asi. Tā tika pārvarēts bezsvara stāvoklis. Tikai kosmisko lidojumu laikmetā Ābrahāma precīzais apraksts kļūst saprotams: «Tā augstā vieta, kur mēs stāvējām, tā brīžiem stāvēja taisni, bet brīžiem atkal griezās uz sāniem.» Man šīs nedaudzās rindas no «Ābrahāma apokalipses» ir pierādījums tam, ka Ābrahāms patiesi bijis kosmosa stacijā. Pirms gadu tūkstošiem uz mūsu planētas nebija civilizācijas, kas būtu spējīga paveikt tādu tehnisku brīnumdarbu. Tātad tai vajadzēja būt citplanētiešu kosmosa stacijai. Pēc manām domām, nav nekāda cita saprātīga izskaidrojuma. Vai varbūt kāds no lasītājiem var piedāvāt citu atrisinājumu? Ja tā, tad rakstiet man, lūdzu!

9. NLO, eņģeļi un atombumbas Tomēr norādes par citplanētiešiem atrodamas ne tikai senebreju tekstos, kuri kaut kādu iemeslu dēj nav ietverti grāmatu grāmatas kanonā. Arī pašā Bībelē, Vecajā Derībā, ir aprakstīti NLO. Šīs norādes bieži rada iespaidu, it kā centīgi cenzori tās būtu aizmirsuši izsvītrot. Piemēram, 104. psalmā (3. un 4.p.): «Tu ūdeņus liec savai pilij par pamatu, Tu brauc uz mākoņiem kā ar ratiem, Tu skrieni ar vēja spārniem; Tu dari vējus par saviem vēstnešiem un uguns liesmas par saviem kalpiem.» Psalmu autors cildina būtni, kas «brauc uz mākoņiem kā ar ratiem», kam mājas ir debesu sfēras, Visums. Lai kas būtu šis bezvārda radījums, katrā ziņā runa nav par dievu. Iedomāsimies sevi nepazīstamā autora situācijā. Kā viņš šo būtni varēja nosaukt? jēdziens «citplanētietis» viņam nebija zināms. Viņš zināja - tas nav visvarenais dievs. Un tā nav arī cilvēciska būtne. Tātad viņš nosauc to par Elpojošo. Precīzāk viņš svešinieku nevarētu aprakstīt! Interesanta ir arī norāde uz ūdeņiem «pilij par pamatu». Vai Psalmu autors tā gribētu dot mājienu uz zemūdens staciju, uz eksperimentālo laboratoriju, kurā Visuma dievi radīja cilvēku? Citā - 29. psalmā skaidri norādīts uz dievišķajām būtnēm. Oriģināltekstā 1. pantā izskan prasība: «Dodiet tam Kungam, jūs, Dievu dēli, dodiet tam Kungam godu un slavu!» «Dievu dēlus», protams, lielākā daļa tulkotāju bez žēlastības iznīdēja. Bībelē, ko 1972. gadā izdevusi Virtembergas Bībeles apvienība Štutgartē, vēl arvien ir «debesu ..». Korektāk tas ir Leopolda Cunca darbā «Svētie raksti divdesmit četrās grāmatās»: «Dievu dēli». 1915. gadā izdotajā «Bībelē pēc Dr.Mārtiņa Lutera tulkojuma vācu valodā» pieminēti «varenie». Tekstā iespaidīgi attēlotas ar kosmosa kuģa lidojumu saistītās parādības. Tur runāts par «varenības pērkonīgo balsi», kas «salauž ciedrus», par «uguns liesmām», kuras «atkailina mežus». Ijoba [10] grāmatā atrodams gandrīz vai tipisks NLO apraksts. Rūpīgi, pat pedantiski jālasa teksta 37. nodaļa, lai saprastu pat ļoti neuzkrītošas detaļas, kuras visas var izrādīties ļoti nozīmīgas. Vispirms Ijobs ir nobijies par savu redzējumu: «Un tieši tāpēc arī mana sirds ir baiļu pārņemta, un tā vētraini ceļas augšup no savas vietas.» (1.p.) Vispirms dzirdama tikai «Viņa balss pērkonu rūkoņa» (2.p.). Taču tad kļūst redzams arī NLO. Oriģinālā rakstīts «spožums», mūsdienu tulkojumos aplami «zibens liesma». (3.p.) NLO acīm redzami lido ar virsskaņas ātrumu. Ijobs precīzi piebilst: «Dievs liek nodārdēt tad savai svinīgi varenai godības balsij!» (4.p.) Dzīvnieki bailīgi slēpjas, - šī parādība bieži reģistrēta arī mūsdienās, novērojot NLO: «Tad meža zvēri nolien savās alās.» (8.p.) Ijobs mēģina precīzāk noteikt trokšņa avotu, to lokalizēt: «No dienvidus joslas nāk sausā auka un no ziemeļu vēju puses sals.» (9.p.) Pēc tam NLO atkal pazūd virs mākoņiem, izzūd novērotāju skatieniem: «Un nu: nevar taču skatīties tieši saules gaismā, kad saule visā spožumā stāv debesu izplatījumā, pēc tam kad vējš tam pārgājis pāri un debess noskaidrojusies.» (21.p.) No Ijoba pievērsīsimies Ēlijam [11] . arī viņam skaidri noteikts, kam jāpievērš uzmanība. Viņam «jāiziet ārā un jānostājas tā Kunga priekšā kalnā» un jāskatās. (1. Ķēniņu gr.19:11.) Šis vērojums viņu ļoti iespaido: «Un redzi: tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja tam Kungam pa priekšu.» Bībeles tekstā noteikti uzsvērts, ka NLO vadītājs nav bijis visvarenais dievs. «Bet tas Kungs nebija zemes trīcē.» 12. pants: «Un pēc zemes trīces nāca uguns. Bet tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns - lēna balss.» Profesors Hanss Šindlers, kas intensīvi pētījis Bībeli, komentē: «Te aprakstīts gadu tūkstošus sens NLO novērojums. No vienas puses, novērotās blakusparādības nevar nākt no Dieva, jo Dievam nav vajadzīgs nekāds lidaparāts. No otras puses, lieciniekam bija skaidrs, ka debesīs lidoja varena būtne, kas

tomēr nebija Dievs, un to viņš uzsver vairākkārt.» Vēl viens NLO liecinieks no Bībeles laikiem ir Jeremija. Arī viņa uzmanība tika pievērsta notikumiem debesīs. Taču Jeremiju nācās atkārtoti uzaicināt aprakstīt to, ko viņš redzēja: «Tad atskanēja vēlreiz tā Kunga vārds un man sacīja: «Ko tu redzi?»» (Jeremija, 1:13.) Jeremija izmanto vienkāršus salīdzinājumus. Pēc gadu tūkstošiem NLO tiks attēloti kā «lidojošie šķīvīši», - Jeremija liecina, ka tas esot izskatījies kā «katls». (13.p.) Apakšpusē NLO kvēloja, tas tekstā uzsvērts. Varētu pieņemt, ka tas bijis dzinēja agregāts. Tas atgādina raķešu dzinēju. 2. Samuēla grāmatā (22:14 un tālāk) attēlots, cik iespaidīgs bijis lidojošā objekta radītais troksnis: «Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un Visaugstākais lika nodārdēt savai balsij.» Izskatās, ka debesu lidaparāts bijis apgādāts ar daudziem vareniem ieročiem: «Un Viņš izmeta savas bultas un izklīdināja savus ienaidniekus, Viņš meta zibeņus un tos izbiedēja.» Zemā lidojumā lidaparāts tuvojās Zemei: «Jūras pirmgultne kļuva redzama, pasaules pamati tika atsegti tā Kunga bardzības dēļ ar Viņa nāšu dvašu.» Toties Jesaju (5:29) NLO troksnis drīzāk izbiedē. Tā dunoņa viņam atgādina «lauvas rūkoņu». Zaharijas [12] grāmatā tie ir eņģeļi, kas norāda uz NLO. Pravietis Zaharija no debesu būtnēm saņem pavēli paraudzīties debesīs: «Un es no jauna pacēlu savas acis un paskatījos, un raugi, tur tuvojās lidojošs ritulis. Un, kad viņš (eņģelis - autora papildinājums) man jautāja: «Ko tu redzi?», es savukārt atbildēju: «Es redzu lidojošu rakstu rituli, tas ir divdesmit olekšu garš un desmit olekšu plats.»» (5:1,2.) Es jautāju profesoram Dr.Georgam Foreram, kura lekcijas un seminārus Vecajā Derībā es regulāri apmeklēju Evaņģēlija teoloģijas studiju laikā Erlangenē, - cik liels tad bijis savādais lidaparāts? Vecās Derības zinātājs Forers apgalvo, ka tam bijusi caurules forma un ka tas bijis nepilnus desmit metrus garš un nepilnus piecus metrus diametrā. Vēl es gribēju zināt, vai šo aprakstu var un drīkst uztvert burtiski. Ievērojamais teologs paraustīja plecus. Taču viņš pievērsa manu uzmanību tam, ka Bībeles autors oriģināl- tekstā atkārtojis svarīgos darbības vārdus: «Un es redzēju un redzu!» Šāds atkārtojums lietots vienmēr, kad bijis jāuzsver, ka aprakstītais notikums arī patiesi tā noticis, lai cik neticami tas varētu izklausīties. Arī Jēkabam bijusi savāda sastapšanās - ar eņģeļiem. Vai arī viņš redzējis NLO? «Bet Jēkabs atstāja Bēršebu un devās uz Hāranu. Un tam gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi.» (1. Mozus gr.28:10 utt.) Kas notika pēc tam? Jēkabam tas šķita tik neaptverami, tik neticami, ka viņš tam atrada tikai vienu izskaidrojumu - viņš varēja būt sapņojis! «Lūk, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un, lūk, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup.» Angļu pētniekam un rakstniekam Dr.Volteram Reimon- dam Dreikam lieta ir skaidra - Jēkabs redzēja, kā citplanētieši no kosmosa kuģa kāpa pa kāpnēm lejup zemē un atpakaļ augšup kuģī. Dr.Dreiks, kas vairākās grāmatās, kuras diemžēl līdz šim neviena vācu izdevniecība nav laidusi klajā, iztirzā aizvēsturisko astronautu ierašanos uz Zemes, sarunā ar šās grāmatas autoru sacīja: «Pirms gadu tūkstošiem citplanētieši cilvēku acīs bija neaprakstāmi vareni. Lai gan viņi ārēji izskatījās gluži kā cilvēki,tomēr tie noteikti nav bijuši Zemes iedzīvotāji. Tātad viņus uzskatīja par dieviem. Vai par eņģeļiem. Senajā Izraēlā par šādu debesu būtņu eksistenci neviens nešaubījās.» Katoļu teoloģijas profesoriem un komentētājiem Hem- pam un Stencelam Bībeles dievu dē'i bija eņģeļi. Precīzāku skaidrojumu viņi nesniedz. Profesors Georgs Forers «dievu dēlus» un «eņģeļus» uzskata par «pakārtotām dievībām». Bet tādas vienvienīgā dieva reliģijā (monoteismā) nemaz nedrīkstēja būt. Pēc Ijāba (38:7), eņģeļi esot bijuši jau pirms Visuma radīšanas. Viena trešā daļa eņģeļu tika - tā vajadzētu saprast pēc Atklāsmes grāmatas (12:4) oriģinālteksta - «nomesti no debesīm., uz zemes». Vārdā nosaukts (un vispirms paslavēts par zaļo āboliņu) tiek eņģelis Lucifers (Eze- kiēla gr. 28:12-15): «Tu, kas

biji pilnības paraugs, pilns gudrības un apveltīts ar vispilnīgāko skaistumu, Tu biji Ēdenē, Dieva dārzā, visādi dārgakmeņi rotāja tavu tērpu.. Tu biji svaidīts sargātājs ķerubs, Es biju tevi iecēlis, svētajā Dieva kalnā tu staigāji degošu akmeņu vidū. Nevainojams tu biji savos ceļos no tās dienas, kad tevi iecēla par ķēniņu ..» Taču Luciferu pārņēma godkāre. Viņš ar savu pazemīgi pakārtoto lomu vairs negribēja samierināties. Viņš organizēja dumpi pret dieviem. Protams, viņam pat prātā nenāca kaut kas līdzīgs demokrātijai dievu diktatūras vietā. Viņš pats dievu debesīs gribēja kļūt par galveno bosu. «Tu gan domāji savā prātā: Es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm,» jesaja sašutis nosoda. (14:13.) Tomēr Lucifera plāns izgāzās. Dumpinieks sev par sodu un visiem potenciālajiem atdarinātājiem par brīdinājumu tika izraidīts no debesīm. Ļoti interesants ir eņģeļu un viņu uzdevumu apraksts Enoha grāmatā. Pēc tās viņi bija dievu sūtņi, tā teikt, ar izglītošanas mērķi. Viņiem vajadzēja cilvēkus pamācīt, lai gan ne tā, kā tas būtu gaidāms no spārnotām debesu būtnēm - proti, tikumos, pieklājībā un morālē vai pat teoloģijā! Daži no mācību priekšmetiem neiederas nedz pierastajā saulainajā tēlā par mīļiem, tuklvaidzīgiem eņģelīšiem, kuru vienīgā izklaidēšanās ir dievbijīgu dziesmiņu skan- dēšana dzidru flautas skaņu pavadījumā, nedz arī par labsirdīgi smaidošu Dievu Tēvu baltiem matiem un bārdu, kurš Bībeles rakstos tik un tā nav sastopams. Kara slaktiņi un aborti bija divas «zinības», ko eņģeļi cilvēkiem iemācīja: «Gadrē cilvēku bērniem rādīja slepkavības rīkus, bruņas, vairogu, kaujas zobenu un vispār visādus nāves rīkus. No tā brīža ieroči no viņa rokas izplatījās pie cietzemes iedzīvotājiem .. Piekto sauca Kasēja, tas cilvēku bērniem mācīja visādus ļaunus paņēmienus, arī augļa nogalināšanu mātes miesās, lai to nodzītu.» Eņģeļiem bija arī liela loma Vecās Derības atomkatastrofā.

Atombumbas izpostīja Sodomu un Gomoru Kurts Šulcs savā interesantajā pētījumā «Un tas viss Dieva vārdā» norāda, ka Vecās Derības Dievs nebūt neizturas tik konsekventi, kā tas būtu sagaidāms no būtnes, kurai laiks neko nenozīmē. Ja palasa attiecīgos tekstus, it īpaši, ja izmanto senebreju oriģinālu, tad veidojas drīzāk eksperimentējoša citplanētiešu zinātnieka tēls nekā mīļā Dieva tēls dievbijīgā nozīmē. Dievi radīja cilvēku eksperimentālā laboratorijā - un pēc tam, kad bija izraudzījušies dažus eksemplārus, kuri drīkstēja izdzīvot, lielāko daļu pašu radīto būtņu iznīcināja. Viņi visai atjautīgi apsola Noaham, kas ir viens no nedaudzajiem, kuri palikuši dzīvi pēc mākslīgi izraisītās katastrofas, ka nākotnē šāda iznīcināšanas akcija vairs neatkārtošoties: «turpmāk visa radība vairs netiks izdeldēta ūdens plūdos un turpmāk vairs grēku plūdi nemaitās zemi.» (1. Mozus gr. 9:11.) Taču tas nebūt nenozīmēja, ka dievi vairs neplānoja masu slepkavības. Viņi tikai negribēja lielas ļaužu masas slīcināt. Tāpēc reiz dotais solījums formāli netiek lauzts, kad tiek iznīcināta Sodoma un Gomora. «Un tas Kungs sacīja: «Sūdzības par Sodomu un Gomo- ru ir nākušas, ka viņu apgrēcība ir liela un ļoti smaga.» (1. Mozus gr. 18:20.) Tātad Jahve nekādā ziņā nav viszinošs. Viņam ir jāpārbauda uz vietas: «Es gribu noiet un pārliecināties, vai tie ir darījuši tā, kā tās sūdzības ir nākušas pie manis, visu Es gribu dabūt zināt.» (1. Mozus gr. 13:21.) Jahvi informācijas vākšanā pavada maza grupa vīru, kuri netiek aprakstīti tuvāk. Kopā ar Ābrahāmu, kas jau pusaudža gados pabijis citplanētiešu kosmosa kuģī un kas Jahvem acīmredzot stāvējis tuvu, «vīri cēlās no turienes un lūkojās lejup uz Sodomas ieleju». (1. Mozus gr. 18:16, Bū- bera burtiskā tulkojumā.) Jahve ir sašutis par amorālisma izpausmēm Sodomā un Gomorā. Ja atceramies to faktu, ka Enoha eņģeļi cilvēkiem mācīja karot un taisīt abortus, tad Jahves sašutums

par seksuāliem pārkāpumiem Sodomā un Gomorā šķiet ne sevišķi ticams. Jahve ielaižas sarunās. Ja pilsētā būtu atrodami 50 «taisnie», tad viņš iznīcināšanu atceltu. Ābrahāms kaulējas ar Jahvi tālāk, līdz beidzot Jahve piekrīt atteikties no sava šausmīgā iznīcināšanas plāna, ja izdotos atrast desmit «taisnos». Taču arī šī samazinātā prasība nevar tikt izpildīta - nāves pulkstenis bez žēlastības rit tālāk. Divi eņģeļi tiek nosūtīti, lai brīdinātu Latu un viņu glābtu. Viņi iegriežas pie Lata - un tur viņus iekāro vietējie izvirtuļi, cik saprotams, homoseksuālām izklaidēm. Lats ir ļoti viesmīlīgs. Lai taču abus vīriešus liekot mierā, viņš gauži* lūdz mīlas apskurbušos līdzpilsoņus, - tā vietā lai apmierinoties ar abām viņa jaunajām meitām. «Un Lats izgāja pie viņiem ārā, vārtus un durvis aizslēgdams aiz sevis, un sacīja: «Brāļi, nedariet taču tādu grēku! Redziet, man ir divas meitas, kuras neviens nav atzinis, es likšu viņām iznākt pie jums, un jūs varat tām darīt, kā jums labpatīk .. »» (1. Mozus gr. 19:6 un tālāk.) Taču iekāres pārņemtajiem vīriešiem acīmredzot nav nekādas intereses par heteroseksuālām attiecībām. Viņi «grib» eņģeļus un sašutuši noraida abas jaunavīgās meitas. Miers iestājas tikai tad, kad svešinieki baudkāros nekauņas «sit ar aklumu». Tas ir miers pirms atomkatastrofas. Pēteris Krasa no Austrijas, daudzu bestselleru autors, kura galvenais temats ir - «Vai dievi bijuši astronauti?», spriež: «Kāstie bija par ieročiem, ar kuriem «eņģeļi» rīkojās? Noteikti atbildēt uz šo jautājumu nav iespējams. Taču, ja paralēli pēta, kāda iedarbība ir tiem ieročiem, kuri mums pieejami šodien, gribot negribot nāk prātā asaru gāzes bumbas. Neapskaužams irtas cilvēks, kas pēc šo bumbu detonācijas atrodas to iedarbības joslā. Asarojošas acis, nelabums un galvassāpes ir nenovēršamas sekas. Ari pēkšņi uzliesmojoša, ārkārtīgi spilgta gaisma var radīt šādu vai- fākas minūtes ilgstošu akluma efektu. Bet, protams, nevar izslēgt domu, ka tas bijis ierocis, kura konstrukcija ir pilnīgi nepazīstama.» Bībeles tekstā gan nav nekādu konkrētāku norāžu uz eņģeļu «akluma ieročiem», arī ebreju oriģinālteksts šai sakarā neko tuvāk nepaskaidro. Toties jo skaidrāk Bībeles tekstā uzsvērts, ka gaidāma Sodomas un Gomoras bojāeja, ka tā nav novēršama. Skaitītājs ieslēgts, un arī eņģeļi to vairs nespēj apturēt. Viņi steidzina, pat paši liekas baidāmies par savu dzīvību. Bet Lats vilcinās, tā īsti neticēdams tuvajam holokaustam. «Un tiklīdz rīts ausa, eņģeļi skubināja Latu, teikdami: «Celies, ņem savu sievu un abas savas meitas, kas atrodas še, ka tu neej bojā šīs pilsētas nozieguma dēj.»» (1. Mozus gr. 19:15.) Visbeidzot eņģeļi sāk enerģiski rīkoties, kad saprot, ka ar vārdiem laikam nepietiek: «Bet viņš vēl kavējās. Tad tie vīri to satvēra pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēc ka tas Kungs gribēja viņus pataupīt, un tie to izveda un atstāja ārpus pilsētas.» (1. Mozus gr. 19:16.) Bēgšanas ceļš ir precīzi noteikts - kalnos, kas pasargā, Coāras apvidū. Pati katastrofa aprakstīta šādi: «Bet tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no tā Kunga, no debesim. Un Viņš izpostīja šīs pilsētas visu apgabalu un visus pilsētas iedzīvotājus, arī zemes augus.» (1. Mozus gr. 19:24,25.) No droša attāluma Ābrahāms vēlāk skatījās uz kādreiz tik lepno pilsētu trūcīgajām atliekām. «Un Ābrahāms jo- zās no rīta, lai dotos uz to vietu, kur tā Kunga priekšā bija stāvējis. Un, kad viņš raudzījās uz Sodomu un Gomoru un visu tā apgabala apkārtni, tad, lūk, tur no zemes pacēlās dūmi it kā no kādas kausētavas krāsns.» (1. Mozus gr. 19:27,28.) Man bija interesanta saruna ar krievu pētnieku Modes- tu Agrestu par Sodomas un .Gomoras iznīcināšanu. Jau 1959. gadā zinātnieks publicēja tēzi, ka abas pilsētas esot sagrautas ar atombumbām, kuras nometuši citplanētieši. Agrests: «Bībeles apraksts ļauj izdarīt šādu secinājumu. Citplanētieši Latam un viņa piederīgajiem lika doties kalnos, kur cilvēki paslēpās alā. Tur viņi bija vislabāk pasargāti no radioaktīvā starojuma - kā dabiskā atompatvertnē.»

1966. gadā ASV astronoms Karls Seigens pārņēma ideju par Sodomas un Gomoras iznīcināšanu ar atomieročiem, nosauca šo domu par «pilnīgi saprātīgu un rūpigas analīzes vērtu». Pat Gunārs fon Šlipe, zinātnieks, kas aizlaiku astronautu ierašanos uz Zemes noliedz, ir spiests piekrist: «Gadījumā ar Sodomas un Gomoras bojāeju patiesi ļoti tuvs ir salīdzinājums ar mums pazīstamām sekām, kuras izraisa atombumbas eksplozija.» Taču tad viņš tomēr par abu pilsētu bojāejas cēloni pieņem dabas katastrofu, «zemestrīci vai dabas katastrofas izraisītu noslīdeni». Es viņa argumentācijai nevaru piekrist. Dabas katastrofas - gan tās, kuras minējis fon Šlipe, gan citas - nav saskaņojamas ar tām blakusparādībārņ, kuras minētas Bībeles tekstā. Turklāt šādi dabiski notikumi risinās bez iepriekšējas pieteikšanas, - un tad Bībeles autors to arī būtu nosaucis par dabas katastrofu un attiecīgi attēlojis. Esmu pārliecināts-citplanētieši izmantoja atombumbas, lai iznīcinātu divas pilsētas. Kāpēc? Mēs to nezinām. Iespējams, ka Visuma dievi izdarīja «zinātnisku eksperimentu» un tūkstošiem cilvēku izmantoja kā «izmēģinājuma trusīšus», tāpat kā mūsdienās «humānie» (vārda sliktākajā nozīmē) eksperimentētāji dzīvniekus nomoka līdz nāvei, lai noskaidrotu, kā perversus ieročus varētu padarīt vēl efektīvākus, vai lai saražotu neefektīvus kosmētiskos līdzekļus.

Ekskurss 20. gadsimtā - Lucifera atgriešanās? Hanss Verners Zahmans savā labi argumentētajā grāmatā ««Eņģeļu» laikmets» vispusīgi iztirzā spārnoto debesu būtņu fenomenu. Zahmans, kas ir viens no vadošajiem pētniekiem aizlaiku mīklu pētnieku pulkā, ar daudzām publikācijām ieguvis popularitāti tālu pār Eiropas robežām. Viņš konstatējis to, kas bieži nav bijis zināms pat pašiem Bībeles laikabiedriem, proti, «ka eņģeļu parādīšanās nereti .. izraisījusi paniku». Zahmans citē divus Bībeles tekstus: «Tad viņam tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāra labajā pusē. Cakarija, to redzēdams, izbijās, kad viņš to redzēja, un baiļojās.» (Lūkas ev.1:11, 12.) «Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: «Esi sveicināta, tu, apžēlota, tas Kungs ar tevi!» Bet viņa iztrūkās par viņa valodu .. » (Lūkas ev. 1:28, 29.) Šādas biedējošas tikšanās notiek ne tikai Bībeles laikos vien. Pointplezenta, Rietumvirdžīnija, 1966. gada 27. novembris, svētdienas rīts. Astoņpadsmit gadus vecā Konija Kārpentere tikko apmeklējusi dievkalpojumu vienā no 22 baznīcām, kuras apvieno 6000 dvēseļu lielu draudzi, un pašreiz ir atceļā uz mājām. Viņa priecājas par atpūtas dienu kopā ar radiniekiem, paziņām un draugiem. Taču tūlīt viņai būs baiss piedzīvojums, kuru viņa nespēs aizmirst visu dzīvi, lai kā to gribētu. Viņa nupat ir pabraukuši garām vietējā golfa kluba teritorijai pilsētas nomalē. Koniju kaut kas mulsina, lai gan viņa nespēj uzreiz pateikt, kas tas ir. Ar acs kaktiņu viņa ir pamanījusi kaut kādu kustību, kaut kas pazib garām. Kas tas bija? Vai putna ēna? Konija samazina mašīnas ātrumu un paskatās pa logu. Tur viņš stāv. Vai varbūt tas. Būtne ir liela, ap 2,10 metrus augumā, platiem pleciem. Mežonīgas, baismas acis viņu draudoši uzlūko, it kā gribētu hipnotizēt. Svešādā būtne izpleš rokas - atplešas milzīgi spārni, vismaz trīs metrus izpletumā. Tas paceļas, lido, nevēcinot spārnus, dodas Konijai tieši virsū, planē gaisā, it kā tas nebūtu nekas sevišķs, pēta Koniju kvēlojošām acīm un aizlido, gandrīz vai skardams automašīnas jumtu. No baismās būtnes staro spilgta gaisma. Konija: «Tagad es sev jautāju, kā man izdevās izvairīties no avārijas! Man taču bija paniskas bailes! Un tad vēl žilbinošā gaisma!» Kaut ko Konija ir redzējusi toreiz, 1966. gada 27. novembrī. Kaut ko tik šausminoši spožu un žilbinošu, ka dabūjusi konjunktīvas iekaisumu. Lasītāji, kas pārzina Bībeli, droši vien jau sen sapratuši, kas šī baismīgā būtne bija. Milzīgā spārnotā spožā būtne varētu būt kritušais eņģelis Lucifers, gaismas nesējs. Pat ja tas nevienam nebūtu

zināms - Bībelē eņģeļi patiešām attēloti kā spārnotas būtnes (Zaharijas gr. 5:9.) Vai Bībeles Lucifers būtu atgriezies 20. gadsimtā? Te rodas kritiska iebilde: Konija taču devās mājup no rīta dievkalpojuma.Varbūt jaunajai sievietei bija psihiska rakstura problēmas. Varbūt kaut kas viņu bija apžilbinājis. Un varbūt dievbijīgā Konija savā fantāzijā no tā izveidoja Luciferu, gaismas nesēju. Es šo gadījumu būtu ievietojis savā arhīvā kuriozitāšu nodaļā un noteikti nebūtu minējis šai grāmatā, ja tas būtu unikāls gadījums. Taču tas tā nav. 1966./67. gada ziemā tikai apvidū ap Pointplezentu vien, Virdžīnijā, ASV, vairāk nekā 100 liecinieku redzējuši baismo lidojošo būtni. Džons Kīls toreiz izdarīja pētījumus uz vietas. Autors, tāda atzīta autoritāte kā Hanss Verners Zahmans, speciālists baismo fenomenu jomā: «Kopumā vairāk nekā 100 pieaugušo redzējuši šo spārnoto neiespējamību. Vērīgāko liecinieku stāstījumā visas būtiskās detaļas praktiski saskan. Tas (Lucifers?) vienmēr attēlots kā pelēks vai melns, bez spalvām, lielāks nekā krietna auguma vīrietis, ar lieliem spārniem aptuveni trīs metru izpletumā. Visi liecinieki stāsta, ka tas, nekustinot spārnus, pacēlies gaisā vertikāli kā helikopters. Savādi-neviens no lieciniekiem nevarēja precīzi aprakstīt viņa seju, kurā dominēja divas baismīgas sarkanas acis.» Katrs, kas to redzēja, izjuta neaprakstāmas, bieži paniskas bailes. 1966. gada 4. decembrī, svētdienā, «eņģelis» parādījās netālu no lidostas Gallipolisā, Ohaio štatā. Ap pulksten trijiem pēcpusdienā viņš lidoja gar Ohaio upi ar vairāk nekā 100 km ātrumu stundā. Kāds novērotājs šausmās iesaucies: «Ak, Dievs, tam jābūt kaut kam aizvēsturiskam!» Šerifs Halsteds no Meisonas apgabala: «Te kaut kas ir! Cilvēkiem, kāsto «putnu» redzēja, bija milzīgas bailes. Kaut ko viņi ir redzējuši. Es tikai nezinu, ko!» Tas attiecas arī uz Lindu un Rodžeru Skārberijiem un Stīvu un Mēriju Meletiem. 1966. gada 15. novembrī abi pāri no Pointplezentas bija cejā ar savu 1957. gada ševro- letu. Abi pārīši ilgojās pēc kādas nomaļas vietiņas. Otrā pasaules kara laikā netālu no Poinplezentas kādreizējā dabas liegumā tika ražotas sprāgstvielas un munīcija. Toreiz tur tika izveidotas milzīgas pazemes iekārtas, rūpīgi maskētas fabrikas, kas savā starpā bija saistītas ar pazemes tuneļiem. Kādos 100 no betona būvētos «iglu» tika glabātas bīstamas sprāgstvielas. Pēc kara nāves fabrikas tika demontētas, telpas tika izmantotas daļēji kā noliktavas, tomēr lielākoties tās stāvēja tukšas, sabruka un drīz vien aizauga ar krūmiem un kokiem. Piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā kādreizējais militārais apgabals maģiski pievilka jaunus cilvēkus. Tie, kuri nekur citur nevarēja atrast vietu intīmai divvientulībai, mīlējās tur, kur kādreiz bija ražoti nāvējoši ieroči. Daža laba dzīvība tika radīta tur, kur bija ražoti dzīvības iznīcināšanas līdzekļi. Vietējie policisti, kas stingri raudzījās, lai tiktu ievērota tikumība un morāle, bieži vien naktīs izdarīja kontroles, izgaismoja ar kabatas lukturīšiem nomaļus apturētas mašīnas un traucēja attiecības stāvošajos transportlīdzekļos. 1966. gada 15. novembrī šai teritorijā ieradās Skārbe- riji un Meleti, divi likumīgi precēti pāri. Lai arī kas viņiem bijis padomā, no tā nekas neiznāca. Rodžers Skārberijs, tolaik 18 gadus vecs, sēdēja pie stūres. Viņš pirmais ieraudzīja milzīgu būtni ar lielām kvēlojošām acīm. «Kas tas ir par dzīvnieku?» Mērija bailīgi jautāja. Tam bija vertikāla gaita kā cilvēkam, tas lika šļūcošus soļus un blenza uz jaunajiem cilvēkiem, it kā tos gribētu hipnotizēt. Policists vai mēnessērdzīgais tas nebija nekādā gadījumā. Bet kas tad? Jaunos cilvēkus pārņēma panika. Rodžers startēja 62. ceļa virzienā, nospieda gāzes pedāli tā, ka motors iegaudojās kā ievainota dzīva būtne. Taču viņi nebija pietiekoši ātri, lai aizbēgtu no baismās dzīvās būtnes. Tā izpleta savus milzīgos spārnus un lidoja. «Ak, Dievs, tas mums seko!» Rodžers: «Tahometrs rādīja jau vairāk nekā 150 km stundā, bet «tas» lidoja ieslīpi virs mums, sekoja mums, varēja redzēt, ka tas bez pūlēm ietur tempu, nemaz nekustinot spārnus.»

Šerifs Halsteds Meisonas apgabala tiesas ēkā uzklausīja jauno cilvēku stāstījumu, sīki pierakstīja liecinieku tēlojumus. Viņš viņiem ticēja, jo pazina tos kā godīgus cilvēkus. Dienu vēlāk notika preses konference šerifa Džordža Džonsona vadībā. Vietējie reportieri sīki izjautāja lieciniekus. Laikraksti, radio un televīzijas raidītāji sniedza plašu informāciju. Reportieri devās meklējumos un atrada arvien jaunus lieciniekus, kuri visi apgalvoja, ka esot redzējuši «to». Kautrīgi jauni cilvēki, kuru vecāki bija pārliecināti, ka viņu atvases notikuma laikā gulējušas savās gultās, nokaunējušies stāstīja, ka kaut kur brīvā dabā slepenu mīlas rotaļu laikā redzējuši baismo lidojošo būtni. Drīz varēja ievērot, ka tur, kur parādījās «eņģelis», tālu nevarēja būt arī NLO. Ja Luciferu uzskata par «gaismas nesēju», tad nav jābrīnās, ka NLO, kuri tika saistīti ar lidojošo būtni, arī paši bija ļoti spoži. Tipisks piemērs, patvaļīgi izraudzīts no daudziem līdzīgiem gadījumiem, kas uzkrājušies manā arhīvā. 1967. gada 1. maijs. Kāds pārītis ap pulksten 22 dodas ceļā. Viņiem nav tālu jābrauc, tikai nedaudzus kilometrus tālāk. Reivensvudas pilsētiņas austrumos, Rietumvirdžīnijā, viņi apstājas uz vientuļa lauku ceļa. Abi steigšus norauj drēbes, cik nu ātri tas iespējams šaurajā mašīnā, un sāk kaislīgi mīlēties mašīnas aizmugures sēdeklī. Pēkšņi mašīnas iekšpusi pārplūdina žilbinoši spilgta gaisma. «Policijas kontrole?» jaunajam vīrietim iešaujas prātā. «Cerams, ka ne. ja manas meitenes vecāki uzzinās…» Vēlāk abi apliecina, ka viņus pārņēmusi baisma, neizskaidrojama baiļu sajūta. «Mēs mašīnā vienkārši vairs nevarējām izturēt!» Abi atrāva mašīnas durvis un izlēca ārā. Tad viņi ieraudzīja, no kurienes nāca gaisma. Tā bija ugunīga lode, kas tikai dažu metru attālumā planēja virs zemes. Bija dzirdams savāds, vārdos neaprakstāms troksnis, kaut kāda zema dūkoņa. Kad meitene šausmās iekliedzās, «lode» šķita reaģējam, tā mazliet atrāvās, skaņa kļuva zemāka, tā šķita baismīgāka. Pēkšņi jaunie cilvēki apjauta, cik komiska bija situācija: NLO bija iztraucējis viņu slepeno nodarbošanos ar seksu, un nu viņi šās baismās lodes priekšā stāvēja tāpat kā Ādams un Ieva Radītāja priekšā - kaili. Paralizējošais stingums vienā mirklī izgaisa. Viņiem bija sajūta, it kā viņi tikai tagad atkal varētu kustēties. Abi steidzīgi paslēpās automašīnā, apģērbās. Un izbijās vēlreiz. Viņu atmiņā piedzīvojums ar NLO bija ildzis tikai dažas sekundes. Taču izrādījās, ka viņi NLO spilgtajā gaismā stāvējuši kaili divas stundas. Autora piezīme: tāpat kā Ādama piedzīvojumā ar NLO, arī šeit mēs sastopamies ar «pazudušā laika» fenomenu. III daļā es šo baismo parādību iztirzāšu sīkāk.) Nākošajā rītā abiem šis piedzīvojums šķita tikpat nereāls kā murgs, kas palēnām izplēn fantāzijas pasaulē. Taču visai sāpīga «atmiņa» pierāda, cik viss bijis reāls. Abiem viss ķermenis ir stipri apdedzis. Sevišķi stipri cietis ir jaunais vīrietis. Viņam gandrīz pilnīgi aizpampušas acis, tikai pēc pāris nedējām izzūd pietūkums un pāriet sūdzības. Vairāk nekā 100 liecinieku redzējuši Luciferu. 1966./67. gadā periodiski notika īstas histērijas. Ar ieročiem bruņotas grupas devās medībās, lai notvertu eņģeli vai lidojošu cilvēku. Paldies Dievam, nesekmīgi. Spārnotā būtne acīm redzami vienmēr parādījās tikai tur, kur to negaidīja. Žurnālisti cītīgi veica pētījumus. Viņi noskaidroja, ka jau 1948. gada janvārī Vašingtonas štatā redzētas spārnotas debesu būtnes. Tās redzējusi, piemēram, Zaikovskas kundze no Čehelisas, Vašingtonas štatā. 6. aprīlī «lidojoši vīrieši» bijuši novērojami Čehelisas zilajās debesīs. Lieciniece-Viola Džonsone. Tai pašā dienā kāds «monstrs putns», lielāks par lidmašīnu, pārbiedējis Kaledonijas iedzīvotājus llinoisā. Bruklinā vai, pareizāk, virs Bruklinas, Ņujorkā, kāds «spārnotais» esot redzēts jau 19. gadsimtā. 1877.-1880. gadā tas bijis joti iecienīts saules pielūdzēju vidū Koniailendā. Kāds misters V. Smits 1877. gada 18. septembrī laikrakstam New York Sun vēstulē rakstīja par «spārnotu būtni cilvēka izskatā». 1880. gada 18. septembrī solīdajā laikrakstā New York Sun bija lasāms, ka «daudzas cienījamas

personas» redzējušas eņģelisku būtni ar sikspārņa spārniem ap 300 m augstumā lidojam Ņūdžersijas virzienā. Dzidrajās debesīs esot bijis skaidri saskatāms «melnais tēls». Uzkrītoša esot bijusi «ļauni nelietīgā sejas izteiksme». Citi žurnālisti ar eņģelisko būtņu mīklu tika galā labi zināmā elegantā veidā - tādas nemaz nevarot pastāvēt, jo tas būtu pretrunā gan fizikas likumiem vispār, gan aerodinamikas likumiem it īpaši. Radījums, kas ir ap 2,10 metrus garš, sver aptuveni 100 kilogramus. Taču, lai šāda būtne varētu pacelties gaisā, spārni ar trīs metru izpletumu nebūtu pietiekoši lieli. Pēc principa «tas nevar būt tāpēc, ka tas nevar būt!» žurnālisti līdz ar to, par spīti visiem liecinieku izteikumiem, gaisa monstru pasludināja par «neiespējamu» un tāpēc par neeksistējošu. Vai Lucifers to ņēma pie sirds? No 1967. gada viņš gadiem ilgi vairs netika redzēts. 1973. gadā viņš ieradās «viesizrādēs», vismaz daži NLO pētnieki Edija Veba piedzīvojumu saista ar «Lucifera» fenomenu. 1973. gada 3. oktobrī Edijs Vebs, 45 gadus vecs, no Grīnvilas, Misūri dienvidaustrumos, ir ceļā savā mašīnā. Pēkšņi viņš aizmugures skatu spogulītī pamana kustību. Vai tas būtu cits, ātrāk braucošs auto? Edijs paskatās pa logu. Viņam seko NLO. Tas lido ļoti zemu. Liecinieks nevar noteikt lidojošā objekta precīzu formu. Viņš to vēro tikai dažas sekundes. Proti, NLO ir tik spožs, ka Edijs apžilbst. «Ak, Dievs! Es esmu sadedzināts! Es vairs neko neredzu!» viņš iekliedzas un ar rokām aizsedz seju. Viņa sieva, kas mašīnā sēž blakus, acumirklī satver stūri, notur mašīnu uz ceļa un tādējādi novērš avāriju. Arī nākošajās dienās Edijam ir problēmas ar acīm. Taču par laimi bez paliekošām sekām. Viņa brilles ir pagalam. Viens stikls ir izkritis. Metāla ietvarā skaidri saskatāmas kušanas pēdas. 1994. gada 24. aprīlī «tas» - lai kas tas arī būtu - parādās atkal. Tonakt Braiens Kenfīlds, 18 gadus vecs, ir ceļā ar mazlitrāžas kravas automobili - no Baklijas uz Reinīra kalniem pie Kepovsinas ezera, Vašingtonas štatā, ASV. Tūlīt viņš būs pie saviem vecākiem… taču pēkšņi motors apklust, noslāpst. Tad Braiens ierauga «to». Tā ir ap 2,70 metrus gara būtne. Nagi un kājas tai ir kā plēsīgam putnam, muskuļoti stilbi, plats krūšukurvis. Ada ir tumši zilgana. Galva ir it kā par mazu, tajā dominē ļaunas dzeltenas acis, kas blenž uz mašīnā sēdošo Braienu. Vēlāk viņš atceras: «Man bija bail, man mati sacēlās stāvus! Turklāt es nemaz nejutos apdraudēts, man tikai bija sajūta, ka es neatrodos īstajā vietā.» Braienam izdevās iedarbināt motoru. Viņš nospiež gāzes pedāli līdz galam. Domās viņš redz galvu… Lucifera galvu? «Galva viņam bija kā vilkam…» Viņš vai tas… izpleta spārnus. Tik platus kā ceļš… Liecinieks «to» vēroja aizmugures skatu spogulī. Lucifers bez pūlēm pacēlās gaisā un nozuda tumsā, laikam kalnu virzienā… Tikko Braiens bija nonācis mājās, tā viņu atkal kaut kas vilka atpakaļ, turp, kur viņš šo neticamo parādību bija redzējis. Ar kameru un šaujamieroci jaunais vīrietis drāžas atpakaļ. Kaimiņš, kas labi pazīst mežus, dodas līdzi. Viņi neatrod nekādas mistiskās būtnes pēdas, lai gan meklē ļoti rūpīgi. Taču Braiens Kenfīlds ir arī atvieglots: «Kam gan patīk sastapties ar būtni, kas atgādina velnu! Es katrā ziņā ar to nekad vairs negribētu redzēties!» Vietējā laikraksta News Tribune reportierim Braiens Kenfīlds sacīja: «Tas patiesi ir noticis! Lieku savu dzīvību ķīlā! Es joprojām domās redzu šās būtnes tēlu, es vienkārši no tā nevaru tikt vaļā! Es vēlētos, kaut tas nekad nebūtu noticis!»

1. Viduslaiku Bībeles ilustrācija: Paradīzes ainas. 2. Noaha šķirsts; Bibeles ilustrācija (15. gadsimta beigas).

1. Svetichoveli baznīcas freskas kopskats Mchetā. Pa labi un pa kreisi no krusta virs pilsētas mūra pilnīgi noteikti saskatāms NLO. 2. Freskas detaļa: viens no NLO - gleznots 17. gadsimtā. Vai NLO būtu novēroti pirms 300 gadiem? 3. Varbūt mākslinieciski tika pārstrādāti daudz agrāki NLO novērojumi? Šie NLO baznīcā simboliski nozīmē Visuma dievu visuresamibu. Gadu tūkstošiem ilgi viņi vēroja un pētīja cilvēku rosīšanos. No viņiem nav gaidāma palīdzība! 6. Dr. Volters Reimonds Dreiks uzskata, ka Bībeles Jēkabs bija sastapies ar NLO. Viņš redzējis, kā citplanētieši izkāpa no lidaparāta un atkal atgriezās tajā. Viduslaiku Bībeles ilustrācija.

7., 8. Make Make - «lidojošais dievs». Attēla aprises ir jau ļoti padzisušas. Attēlā pa labi aprises apvilktas. 9. Neviens isti nezina, kad šis mistiskā cilveka-putna hibrīda attēls iegrebts akmeni. Autors fotogrāfijā apvilcis tēla aprises. 10. Noslēpumains «hibrīds» nolaižas no debesim. Vai šādā veidā attēlota saistība ar Lieldienu salas lidojošajiem dieviem? Fotogrāfijā stipri padzisušā reljefa aprises ir apvilktas.

11. Viens no vecākajiem dievu attēlojumiem Ēģiptē: skaidri redzams, ka būtnei galvā ir ķivere ar antenām. No mūsdienu, tehniskā viedokļa tas ir astronauts. 12. Citi «Visuma dievu» attēli no Ēģiptes. Arī tie pilnīgi noteikti «tehniski», arī viņiem galvā ir ķivere ar antenām. 13. Gandrīz 5000 gadus vecs hibrīdu attēls. Tas atrasts Uras valdnieku kapenēs.

14. Citi hibrīdi no Ūras kapenēm. Zemāk cilvēka un skorpiona hibrīds. 15. Čičenicas piramīda.

16. Spalvotās čūskas galva.

17. Šī celtne atrodas Kito nomalē Ekvadorā. Taču «Bišu koks» tikpat labi iederētos kādā Senās Indijas tempļu kompleksā. 18. Radžarani templis: senāku kulta celtņu kopiju kopija, uzbūvēta «tikai» ap mūsu ēras 1000. gadu.

19. Milzu sarkofāgs no Sakaras, Ēģiptē. Lai kas šai akmens milzenī būtu apbedīts - tas nekad nedrīkstēja augšāmcelties. 20. Kāds cits sarkofāgs no Sakaras. Acīmredzot kapeņu aplaupītāji to uzlauzuši, lietojot brutālu spēku. Tajā nebija nedz dārgumu, nedz vērša mūmijas. Saturs: gabalos sadalītas dzīvas būtnes smirdoša masa. Vai tie būtu bijuši Visuma dievu radītie hibrīdi? 21. Kāda karagājiena laikā Ašurnasirpala karotāji sagūstīja arī hibrīdbūtnes, kuras te attēlotas pavadā.

22. Kāda cita sfinksa. Zinātnieki šodien diskutē, vai paši pirmie eksemplāri bijuši vīriešu vai sieviešu dzimtē.

23. Ievadā minētais Gudeas kauss, ap 4000 gadus vecs. Tajā redzami putna-čūskas-cilvēka hibrīdi. 24. Tādi hibrīdi kā Tutu bija grieķu un romiešu laika Ēģiptes reliģiskās dzīves neatņemama sastāvdaļa. Šis radījums tika pat paaugstināts par dievu.

25. Kačinas bieži vien tiek attēloti lidzigi Bībeles Dievam.

26. Kačina ar noslēpumainiem «instrumentiem» rokās: vai tie būlu Visuma dievu ieroči? 27. Beps Kororoti - kajapu indiāņu «Visuma dievs»; Brazīlija.

28. «Citplanētiešu zinātnieka» robotattēls mūsdienās. Uzskata, ka šādas būtnes ir atbildīgas par eksperimentiem ar cilvēkiem un dzīvniekiem. 29. Ašurnasirpala stēla, pretskats. Interasanta ir attēlu trešā rinda. 30. Tā izskatījušies zvaigžņu cilvēki pēc čerokī indiāņu nostāstiem. Tiek uzskatīts, ka svešinieki ir atbildīgi par nežēlīgajām dzīvnieku sa kropļošanām. 31., 32. 2500 gadu veci attēli no Ķīnas: mazi, svarīgi un baismīgi «hibrīdi». Vai senie ķīnieši un indiāņi sastapušies ar citplanētiešiem?

33. Viens no Sanči tempļu kupoliem Indijā. Tas pārsteidzošā veidā atgādina «Bišu koku» Kito, Ekvadorā. Vai tā ir nejaušība?

10. Ezekiels, divi inženieri un templis NLO apraksti un ziņojumi par kontaktiem ar citplanē- tiešiem atrodami gan Bībeles tekstos, gan Bībelē neietvertajos tekstos. Jau pirms gadu tūkstošiem redzēti «NLO», kas nejauši pamanīti debesīs. Atnācēji no Visuma reizēm pilnīgi noteiktus cilvēkus aicināja paraudzīties debesīs un aprakstīt, kas viņu acu priekšā notiek. Ābrahāms jaunībā pat pabijis kosmosa kuģī - un arī viņš uzaicināts pierakstīt savu piedzīvojumu. Rodas doma, ka atnācēji no Visuma pirms gadu tūkstošiem gribējuši būt droši, ka cilvēki viņu klātbūtni ne tikai ievēros, bet arī pierakstīs, lai saglabātu atmiņā nākamajām paaudzēm. Liekas, ka interesantākās tikšanās ar citplanētiešiem un viņu kosmosa kuģiem bijušas Bībeles pravietim Ezekiēlam [13] . Ērihs fon dēnikens jau 1968. gadā tam pievērsa uzmanību savā pirmajā darbā «Atmiņas par nākotni»: «Vecajā Derībā ir iespaidīgi apraksti, kuros Dievs viens pats vai viņa eņģeļi ar lielu troksni un biezos dūmos nolaižas tieši no debesīm. Vienu no oriģinālākajiem šādu notikumu aprakstiem mums atstājis pravietis Ezekiēls.» Ērihs fon Dēnikens savā darbā citē no Bībeles stāstījuma un apraksta Bībelē precīzi attēloto lidaparātu. Ko gan Ezekiēls bija redzējis? Ērihs fon Dēnikens: «Iedomāsimies visvareno Dievu reliģijās vai šim visvarenajam Dievam vajadzētu drāzties no kāda noteikta virziena, vai viņš bez liela trokšņa un rosīšanās nevar vienkārši būt tur, kur viņš to grib?» Ērihs fon Dēnikens tālāk: «Diezgan precīzi aprakstījis lidaparātu, Ezekiēls atzīmē arī troksni, ko nezvērs rada, kad tas startē no zemes. Viņš apzīmē troksni, ko rada spārni, kā lielu ūdeņu krākšanu un riteņu rīboņu - kā pērkona rūkšanu. Vai šā aculiecinieka apraksts neliek padomāt?» Dēnikena jautājumi likuši domāt netikai miljoniem lasītāju visā pasaulē, bet arī kādam vīram, kas saistīts ar kosmiskajiem lidojumiem, - Džozefam Blūmriham, vienam no vadošajiem speciālistiem ASV kosmisko lidojumu centrā NASA. Blūmrihs, kas tolaik bija Projektu konstrukcijas nodaļas šefs, gatavoja nākotnes kosmosa staciju skices un aprēķināja to detaļas. Džozefs Blūmrihs aktīvi piedalījās raķetes Saturn V pēdējās pakāpes konstruēšanā un izstrādāja orbitālās stacijas konstrukciju. 1972. gadā viņš par ieguldījumu raķešu Saturn un kosmosa kuģa Apollo tapšanā tika apbalvots ar NASA medaļu «Par sevišķiem nopelniem», - tas ir pagodinājums, ko izpelnījušies tikai nedaudzi zinātnieki. Un tieši šo NASA vīru Dēnikena konkrētās norādes uz Ezekiēlu darīja domīgu. Vai pareizāk vajadzētu teikt - dusmīgu? Džozefs Blūmrihs pats paskaidroja, kā viņam - kosmisko lidojumu ekspertam - ienācis prātā nodarboties ar Dēnikena idejām: «Tas bija protests! Es lasīju «Atmiņas par nākotni» ar tāda cilvēka pārākuma apziņu, kurš jau iepriekš zina, ka tas viss nav pareizi. Es sapratu, ka Ezeki- ēla vīzijās tehnisko datu apraksts ir tā joma, kurā es, tā teikt, varēju runāt līdzi, jo dzīves lielāko daļu es nodarbojos ar lidmašīnu un raķešu konstruēšanu un aprēķiniem. Tāpēc es ņēmu Bībeli, lai varētu izlasīt pilnu tekstu, un biju drošs, ka dažās minūtēs spēšu Dēnikenu atspēkot un nolīdzināt ar zemi. Dēnikenam nedrīkstēja, nevarēja būt taisnība.» Tā Dž.Blūmrihs sāka intensīvi nodarboties ar Ezekiēla grāmatas tekstu Bībelē. No skeptiskā Blūmriha pārtapa pārliecinātais Blūmrihs. 1973. gadā nāca klajā viņa grāmata «Un debesis atvērās Pravieša Ezekiēla kosmosa kuģi un to apstiprinājums ar vismodernākās tehnikas palīdzību». Tai pašā gadā tika dibināta Senatnes astronautu biedrība, kas 1993. gadā atzīmēja savu 20. gadskārtu. (Autors bija jubilejas konferences dalībnieks un nolasīja referātu «Ezekiēls un viņa kosmosa kuģi». Konference notika Lasvegasā, ASV.) Džozefa Blūmriha darbs kļuva par argumentācijas galveno balstu jautājumā «Vai dievi bija astronauti?». Ja Senatnes astronautu biedrības vēsturē kaut reizi atrasts pierādījums fon Dēnikena tēzēm,

tad tas, bez šaubām, izdevies Džozefam Blūmriham, kura «pārtapšana no Saula par Pāvilu» simpātisko austrieti rāda kā īstu zinātnieku. Vai gan tā nav godīgas zinātnes pazīme, ja tiek atzīts, ka ar intensīvu darbu var iegūt jaunas atziņas, kuras sākotnēji uzskatītas par neiespējamām? īsts zinātnieks meklē atziņu, nevis jau iepriekš izveidota viedokļa apstiprinājumu. Tas var radīt cilvēciskas problēmas. Spēks atzīt, ka cilvēks maldījies, taču raksturo īstu zinātnieku. Manuprāt, zinātnes būtu pavirzījušās jau krietni tālāk, ja zinātnieku rindās tādu cilvēku kā Džozefs Blūmrihs būtu vairāk. Divi Bībeles teksti jau pirms gadu tūkstošiem uzskatīti par īpaši «grūtiem» - pasaules radīšanas apraksts Mozus grāmatās un Ezekiēla «debesu ratu» apraksts. Izskatās, ka Ezekiēla teksts ap mūsu ēras sākumu gandrīz vai ticis izmests no Vecās Derības kanonizētajiem tekstiem. Varbūt mums jāpateicas rabīnam Ananijam, ka Ezekiēla grāmata vēl atrodama mūsu Bībelēs. Arī mūsdienās teologi ļoti intensīvi nodarbojās ar Ezekiēla grāmatu un dara to joprojām. Daži teologi izdarījuši secinājumu, ka Ezekiēla grāmatā ir daļas, kuras rakstījis nevis viņš pats, bet gan redaktors. Citi, kā, piemēram, Kirk- patriks, ir pretējās domās: «jūtams, ka Ezekiēla grāmata ir rūpīgi izplānota, visticamāk, ka to sarakstījis pats pravietis, kas mūs uzrunā pirmajā personā.» Tomēr vienmēr pieļaujams, ka Ezekiēla teksts ir tehniski interpretēts. Taču izvirzās jautājums, vai tā ir vīzija, nākotnes aina sapnī vai reāls piedzīvojums. Šis iebildums ir nepamatots, Bībeles teksts ir tikai rūpīgi un pamatīgi jāizlasa. Jau pats Ezekiēls ir apzinājies, cik viņa apraksts ir neticams. Tāpēc viņš noteikti uzsver aprakstīto notikumu realitāti. Visi svarīgie darbības vārdi atkārtoti: «tad notika notikums» (Ezekiēla gr. 1:3) un «es redzēju un redzu» (Ezekiēla gr. 1:4). Šīs valodas īpatnības jaunākajos tulkojumos lielākoties gājušas zudumā, iespējams, lai mūsdienu lasītājam aiztaupītu garus un detalizētus formulējumus. Taču te diemžēl tekstā zūd būtiska informācija: pastāvīgs atkārtojums, ka patiesi aprakstīts tas, kas noticis. Tātad tas ir faktu apraksts, nevis vīzija.

Ezekiela kosmosa kuģis Ķēniņš Nebukadnecars 597.g. pr. Kr. Ezekiēlu kopā ar daudziem tautiešiem deportēja uz Babilonu. Viņš dzīvoja vietā, ko sauca Telabiba pie Hebaras upes, Haldejā. Priesteris Ezekiēls bija precējies un acīmredzot piederēja pie iedzīvotāju ietekmīgākās daļas. Ezekiēla ziņojums sākas 593. vai 592.g. pr. Kristus. Pravietis tolaik bija aptuveni 30 gadus vecs. Ezekiēla pieraksti aptver ap 20 gadus ilgu laiku. Kad Ezekiēls miris - tas zināms tikpat maz kā tas, kur viņš apbedīts. 40 kilometrus uz dienvidiem no Babilonas, pie Alkiflas, gan tiek rādīta «Ezekiēla pēdējā atdusas vieta», taču neviens tā īsti nezina, vai pravietis Ezekiēls tur patiesi apbedīts. Ezekiēla tekstā atrodamas daudzas norādes uz citpla- nētiešu kosmosa kuģiem. Džozefs Blūmrihs apkopojis neskaitāmus informācijas fragmentus - kā mozaīku. Izveidojās loģiska un saskanīga kopaina. Pēc tās, Ezekiēla aprakstītais lidaparāts ir kosmoplāns, kas kursējis starp kosmosa staciju (Zemes orbītā) un Zemi, kā arī izmantots izlūklidojumos virs Zemes. Lidojuma laikā uz Zemi, lidojot cauri atmosfērai, gaisa pretestība bremzēja kosmoplāna ātrumu. Visbeidzot tika ieslēgts raķešu dzinējs. Ezekiēls ļoti iespaidīgi apraksta dzinēja ierēkšanos. Ar iedarbinātu raķešu dzinēju uz augšu tika pacelti četri domkrati jeb pacēlājmehānismi. Pēc kodoldzinēja izslēgšanas četri domkrati tika nolaisti lejup un sāka darboties. Ezekiēls tos aprakstījis kā «dzīvas būtnes», caur kurām spīdēja sarkani kvēlojošs raķešu dzinējs. Vadāmās raķetes Ezeki- ēlam šķita kā «uguns», kas «spulgoja dzīvo tēlu starpā» (Ezekiēla

gr. 1:13). Nolaišanās laikā no domkratiem izlaisti riteņi, kurus Ezekiēls aprakstījis tik precīzi, ka NASA inženieris Blūmrihs par to ieguvis patentu. Ezekiēls piedalījies vairākos lidojumos kosmosa kuģī, bet viņš bijis ārkārtīgi satraukts, burtiski šoka stāvoklī. Pagājusi vesela nedēļa, līdz viņš atguvies pēc pirmā lidojuma. Vēlākos lidojumus Ezekiēls apzīmēja kā «brīnumainus piedzīvojumus». Diemžēl mums nav saglabājušies Ezekiēla spalvas radīti tēlojumi, kuros aprakstīta kosmosa kuģa iekšpuse. Mēs nezinām, vai Ezekiēls vispār kaut ko par to ir uzrakstījis. Varbūt viņa piezīmes gājušas bojā vai tās svītrojuši cenzori. Taču viennozīmīgi aprakstīta kosmosa kuģa ārpuse. Centrālais korpuss pēc formas atgādina rotaļu vilciņu. Galvenā korpusa virspusē, kosmosa kuģa augstākajā punktā, atradās komandas kapsula. Tas bija cilindrs aptuveni divu metru diametrā. Ārējais apvalks bija gatavots no caurspīdīga materiāla. Iekšā sēdošie caur veramu lūku izvelbtajā augšdaļā varēja izkļūt no kapsulas. Atdalīta no kosmosa kuģa galvenā korpusa, kapsula varēja lidot pati ar savu dzinēju, un to varēja arī vadīt no kosmosa kuģa. Džozefs Blūmrihs: «Kosmosa kuģa galvenās pazīmes rāda mums pārsteidzoši saprātīgu lidaparāta uzbūvi. Mēs redzam galvenā korpusa formā akcentētas aerodinamiskās un svara priekšrocības. Mēs redzam, cik ļoti tas ir piemērots pacēlājmehānismu piestiprināšanai. Visas šīs īpašības saistībā cita ar citu rada saskaņotu mehānismu. Tas nepārprotami liecina par ļoti pārdomātu un prasmīgu plānojumu un izstrādni.» Bija pagājuši gandrīz 20 gadi kopš Ezekiēla sastapšanās ar kosmosa kuģi, kad viņa dzīvē notika svarīgākais piedzīvojums. Kā pasažieris viņš pa gaisu tika aizvests uz kādu templi. )a mēs to lasām mūsdienu tulkojumā, tad, šķiet, vairs nav nekādu šaubu par to, kur Ezekiēls nogādāts, - proti, Jeruzalemē. Es pats teoloģijas studiju laikā Ezekiēla tekstu esmu lasījis oriģinālā un iztulkojis to vārds vārdā. Ar lielu pārsteigumu es konstatēju, ka oriģināltekstā Ezekiēls sava ceļojuma mērķi nav zinājis. Ja pamatojas uz oriģināl- tekstu, tad gribot negribot jāizdara secinājums - lai kur arī aizlidojis Ezekiēls, viņš pilnīgi noteikti nav bijis Jeruzalemē. Jeruzalemi viņš pazina «kā savu kabatu». Viņš noteikti būtu izmantojis sev pazīstamos ģeogrāfiskos nosaukumus, taču Ezekiēla oriģināltekstā to nav, tie ievietoti vēlākajos tulkojumos. Tātad - kas bija Ezekiēla «debesbraukšanas» mērķis? Četrdesmitās nodaļas sākumā Ezekiēls apraksta, ka viņš esot nogādāts uz kāda «ļoti augsta kalna». Vēlreiz jāatkārto, ka viņam acīmredzot nav bijis zināms, kā šo kalnu sauca vai kurā vietā tas slējās debesīs. Dienvidos esot bijis pilsētai līdzīgs celtņu kopums. Ezekiēls šo pilsētu nav pazinis -tātad tā nebija Jeruzaleme. Kāds cits piemērs, kā Ezekiēla teksts pārveidots - faktiski visos pašreiz pieejamos Ezekiēla tekstos: 47.n. 8.p. mēs varam izlasīt, ka «Nāves jūrā» ieplūst kāda upe. Tomēr Ezekiēla tekstā runa ir tikai par jūru bez nosaukuma. Teologs Eihrots paskaidro, kā notiek tulkošana, - tur, kur bijusi jūra bez nosaukuma, tai vajadzējis būt Nāves jūrai, tātad ir pievienots attiecīgs ģeogrāfisks nosaukums teksta papildināšanai. Bet vajadzēja taču ievērot, ka Ezekiēls domājis nevis tuksnešaino Jeruzalemes apkārtni, bet gan pilnīgi citu ainavu - tur, kur bijusi bagātīga veģetācija! Šādas gandrīz vai paradīzes ainavas Ezekiēla laikos Izraēlā nebija. Tā kā pēc tulkotāju gribas te vajadzēja būt runai par «Svēto zemi», tad viņi no reālas ainavas apraksta izveidojuši nākotnes vīziju, nākotnes ainu. Teologs Eduards Reiss spriež par «dabas radītu apskaid- rotību». Viņa kolēģis Rūdolfs Smends Ezekiēlam liek «ieskatīties nākotnē», ieraudzīt vēlāku laiku Izraēlu. Patiesi, teorētiski Ezekiēla tekstu iespējams pārtulkot gan kā nākotnes ainu, gan kā piedzīvojuma aprakstu. Ebreju valodā nav tādas gramatiskās nākotnes formas kā, piemēram, vācu valodā. Gramatikā runā par Perfekt konsekutiv, īpašu formu, kas vairs nevienā citā valodā nav sastopama. «Upe ieplūda jūrā» un «upe ieplūdīs jūrā» ir divi

līdzvērtīgi tulkojumi tām pašām ebreju rakstu zīmēm. Ērihs fon Dēnikens, neņemot vērā teologu iespējamos protestus, atrada templi, kas precīzi atbilst Ezekiēla aprakstam. Taču «viņa» Ezekiēla templis atrodas Peru augstienē- tas ir templis Chavin de Huantar. Es rezumēju: Ezekiēls kosmosa kuģī nogādāts uz augstu kalnu, kas viņam nebija pazīstams. Chavin de Huantar atrodas šādā kalnā. Un, protams, Ezekiēlam šis kalns Peru nebija pazīstams. Ezekiēls redzēja «pilsētai līdzīgu celtņu kopumu» - tātad tā nebija Jeruzaleme. Vai tā bija plašā pilsētas apmetne Andos - Chavin de Huantar? Ezekiēls apraksta bezvārda templi, kura galvenā fasāde vērsta pret austrumiem. Tāpat kā Chavin de Huantar. Ezekiēla templis ir trīspakāpju celtne, kas atrodas uz trim terasēm, kuras uzbūvētas cita uz citas. Tāpat kā Chavin de Huantar. Ezekiēls atzīmē: priekšējam pagalmam bija trīs vārti - uz austrumiem, dienvidiem un ziemeļiem, bet ne uz rietumiem. Tāpat kā Chavin de Huantar. Pie tempļa dienvidu sienas bija avots - tāpat kā Chavin de Huantar. Avots kļuva par upi, kurā «arī zivju bagātība bija ļoti liela», raksta Ezekiēls. Tas nekad nevarēja attiekties uz Jordānu, drīzāk jau uz Mosnas upi un Ma- raņonu Peru. Šo peruāņu upju krastos Ezekiēla laikos bija bagātīga augu un dzīvnieku valsts - tā, kā viņš apraksta. Jo rūpīgāk lasa Ezekiēla tekstu, jo skaidrāks kļūst, ka viņš nav attēlojis templi Jeruzalemē. Jo ticamāk kļūst, ka viņš patiesi bijis templī Chavin de Huantar. Jeruzalemē velti meklēt avotu, kas «iztecēja no dievnama sliekšņa apakšas uz rītu pusi .. » (Ezekiēla gr. 47:1.) Toties templī Chavin de Huantar avots bija, turklāt īstajā vietā. «Iekšējā pagalmā», tā norāda Ezekiēls, sānu sienas garums bija aptuveni 50 metru. Ērihs fon Dēnikens pārbaudīja - templī Chavin de Huantar iekšējā pagalma sānu sienas garums ir 49,79 metri. Ezekiēla piedzīvojumi attiecas uz laiku no 592. līdz 570.g. pr. Kristus. Templis Chavin de Huantar celts laikā starp 800. un 500.g. pr. Kristus.

Tehniskās apkopes templis Pēc dievu rīkojuma Ezekiēls apraksta viņam nepazīstamā zemē nepazīstamu templi. Vairākās lappusēs viņš min precīzus izmērus, un tas viņa tekstu droši padara par garlaicīgāko tekstu visā Bībelē. Šie simti nosaukto dažādo izmēru bija izaicinājums Austrijā dzimušajam inženierim Hansam Herbertam Bei- eram. Viņš savāca Ezekiēla pierakstītos mērījumus, ar kuriem teologi, ilgus gadsimtus neko nezināja iesākt, un uzbūvēja tempļa modeli. Lai gan tas nosaukts par «templi», tomēr šī celtne nebija vieta svētbijīgai pielūgsmei un meditācijai, tā nebija sakrāla telpa, kurā garīdznieki cilvēkiem izskaidroja Dieva vārdu. Drīzāk tā bija tehniska būve Ezekiēla tipa kosmosa kuģiem. Te tika izdarīts remonts, piemēram, Ezekiēla kosmosa kuģa kodoldzinējam. Ezekiēls apraksta šādu remontu un noteikti norāda uz biezo aizsargtērpu, kas strādniekiem bija jāvalkā remonta laikā. Inženieris Beiers 1985. gadā savas atziņas apkopoja grāmatā «Galvenais liecinieks Ezekiēls». Viņš efektīvi pierādīja, ka Ezekiēls ne vien precīzi aprakstījis kosmosa kuģi, bet arī tehniskās apkopes iekārtu tieši šim kosmosa kuģim. Atkal un atkal mēs senebreju svētajos tekstos atrodam liecības tam, ka Visuma dievi vēlējušies, lai viņus redzētu un aprakstītu dokumentos. Vēlākajām paaudzēm - mums? - vajadzēja saprast, ka citplanētieši «sirmos aizlaikos» bijuši uz Zemes. Vai Ezekiēls tāpēc tika aizvests uz Peru? Vai viņam lika aprakstīt templi Chavin de Huantar tik precīzi tāpēc, lai to varētu uzcelt vēlreiz, lai nākošās paaudzes - mēs? - varētu saprast, ka Ezekiēls bijis Peru? Vai Ezekiēlam vajadzēja mums dot pierādījumus, ka Visuma dievi eksistējuši, ka viņi ieradušies uz

Zemes - pirms gadu tūkstošiem? Protams, līdz šim nav pierādīts, ka Ezekiēls bijis templī Chavin de Huantar. Taču šīs skaidri redzamās pēdas beidzot vajadzētu pārbaudīt. Un ja Ezekiēla kosmosa kuģis startējis no tempļa Chavin de Huantar un tur arī nolaidies, tad vēl šobaltdien vajadzētu būt atrodamām pēdām - radioaktīvām pēdām! Jo Ezekiēla kosmosa kuģim (pēc Blūmriha) bija kodol- dzinējs. Reaktors tika remontēts. Chavin de Huantar templim vēl šodien vajadzētu būt radioaktīvi piesārņotam, un radioaktīvajam starojumam vajadzētu stipri pārsniegt gaidāmo normālo līmeni. Aktuāla piebilde: 1995. gada februārī es uzzināju, ka Dekānā, dienvidu plakankalnē, Indijā, tiek restaurēts templis, kas pārsteidzoši līdzīgs Ezekiēla aprakstītajam templim. Vienā no manām nākamajām zinātniskajām ekspedīcijām es došos uz Indiju!

11. Salomons, Sābas ķēniņiene un lidaparāts Ezekiēls tomēr nav vienīgais Bībeles tēls, kas saistāms ar lidaparātiem un kosmosa kuģiem. Lidmašīnas bija zināmas arī Salomonam, bet par to gan Bībele neko nestāsta. Toties tas vēstīts etiopiešu svētajā grāmatā Kebra Negest. Ja rūpīgi studē Veco Derību un atsevišķos fragmentus papildina ar faktiem no «etiopiešu Bībeles», tad iznāk labs stāsts ar kriminālromāna un zinātniskās fantastikas elementiem. Pat mīlestības te netrūkst. Mājieni uz seksa kultu visam piešķir zināmu pikantumu. Sāksim izsekot pēdas ar Kebra Negest. Ap 19. gadsimta beigām asirologs Karls Becolds (18591922) no Bavārijas Karaliskās Zinātņu akadēmijas saņēma uzdevumu sagatavot šā svētā darba tekstu vācu valodā. Becolds apceļoja Eiropu un muzeju kolekcijās Parīzē, Oksfordā, Londonā un Berlīnē sameklēja sensenus rokrakstus. Kad radies Kebra Negest sākotnējais teksts, ir līdz galam nenoskaidrots jautājums. 14. gadsimta sākumā Nebu- reds Ješaks no vecākiem tekstiem sastādīja Kebra Negest krājumu.Taču jau 409.g. p. Kr. etiopieši īsāks un Jemhara- na-Abs etiopiešu Kebra Negest tekstus pārtulkoja arābu valodā. Sākotnējais teksts varētu būt radies jau ap 850.g. pr. Kristus. Viena no šās svētās grāmatas galvenajām personām ir Sābas ķēniņiene. Šī pievilcīgā valdniece - tā stāsta - no ceļojoša tirgotāja esot dzirdējusi par kādu valdnieku, kas esot ne vien īpaši gudrs, bet arī ļoti pievilcīgs. Tas esot ķēniņš Salomons no Izraēlas-tā ķēniņiene uzzinājusi. Šim vīrietim esot gandrīz vai maģiska ietekme uz sievietēm. Sābas ķēniņiene nevilcinādamās pieņēma lēmumu - šis vīrietis bija pietiekoši interesants, lai viņa dotos ceļojumā uz Jeruzalemi. Tika noorganizēta starpvalstu vizīte. Sābas ķēniņieni pavadīja 300 augstmaņi un kalpotāji. 797 kamieļi, neskaitāmi ēzeļi un mūļi devās ceļā, smagi apkrauti ar izmeklētām dāvanām. Tikai zelts vien, ko Sābas ķēniņiene ebreju ķēniņam uzdāvināja, mūsdienu izteiksmē pārrēķinot, bija 85 miljonu DM vērtībā. Lai nu saka vēl kāds, ka mūsdienu politiķi valsts vizīšu laikā pārāk izšķērdīgi rīkojas ar dāvanām, par kurām tērēta nodokļu maksātāju nauda! Kebra Negest 25. nodaļā teikts: «Taču arī viņš (Salomons - autora piezīme) viņu pagodināja un ierādīja viņai dzīves vietu ķēniņa pilī savā tuvumā.» Nesteidzoties, pārbaudot lasītāja pacietību, tiek uzskaitīts, kas viss ķēniņienei uzdāvināts: «Acis priecējoši skaisti tērpi un viss lieliskākais, kas iekārojams Etiopijas zemē, ap 6000 kamieļu un rati, piekrauti pilni ar vērtīgām, iekārojamām lietām..» Teksts jālasa uzmanīgi, vārdu pa vārdam, lai 30. nodaļā nepalaistu garām nepamanītu svarīgāko dāvanu. Tur teikts: «Viņš viņai deva., ratus, kuri brauca pa gaisu un kurus viņš bija izgatavojis pēc tām zinībām, ko Dievs viņam bija devis.» Tātad - es atkārtoju - Salomons Sābas ķēniņienei uzdāvināja lidaparātu. Un vēlāk tas tika izmantots ķēniņam Salomonam ārkārtīgi nepatīkamā lietā, kādā «pasākumā», ko ķēniņš noklusēja, bet kas no juridiskā viedokļa nemaz nebija zādzība. Tomēr atgriezīsimies pie Sābas ķēniņienes un Salomo- na. Simpātiskā ķēniņiene minēta arī Vecajā Derībā. Turklāt divreiz. Dīvainā kārtā īsais teksts atkārtots vārds vārdā. Vienu reizi 1. Ķēniņu grāmatā 10.n.1 .-1 3.p. Un tad otrreiz 2. Laiku grāmatā 9.n.1 .-12.p. Bībeles autors nedaudz īdzīgi atzīmē: «Bet ķēniņš Salomons deva Sābas ķēniņienei visu, kastai patika, ko viņa notā izlūdzās, neskaitot to, kas no paša ķēniņa Salomona rokas tai jau bija ticis dots. Tad viņa ar saviem kalpiem devās atpakaļ un atgriezās savā zemē.» (1. Ķēniņu gr. 10:13. un 2. Laiku gr. 9:12.) Taču, ja Bībelē vēstīts, kā Salomons un Sābas ķēniņiene sacentušies gudrībā, turklāt diskutējuši par augstākā mērā interesantām filozofiskām tēmām, tad Kebra Negest pavēsta intīmākus sīkumus. Viņi nodarbojušies ar seksu. Deviņus mēnešus un piecas dienas pēc atgriešanās dzimtenē Sābas ķēniņienei no Salomona piedzimis dēls. Viņa tam deva vārdu Baina Lekhems. Zēns strauji auga un kļuva par attapīgu

puisi, tika apmācīts arī daiļajās mākslās un dažādās zinībās. 22 gadu vecumā viņš ar lielu eskortu devās uz Jeruzalemi. Tētiņš, bez šaubām, bija lepns uz savu dēlu, par to zina vēstīt Kebra Negest: «Bet viņš, dēls, Baina Lekhems bija skaists, viss viņa augums, ķermenis un galvas stāja bija līdzīgi Salomonam, ķēniņam, viņa tēvam, viņa kājas un visa viņa izturēšanās līdzinājās Salomonam.» (Kebra Negest, 32.n.) Tāpēc nav brīnums, ka Salomona jaunākā kopija tika apbērta ar bagātīgām dāvanām. Dēls gan tētiņam pieklājīgi pateicās, taču pieprasīja vairāk - derības šķirstu. Salomonam šāda prasība sākotnēji iedvesa šausmas, tomēr viņš savam dēlam nespēja atteikt. Ķēniņš izvirzīja divus noteikumus. Vispirms dāvanas nodošanai noteikti vajadzēja notikt slepeni naktī. Otrkārt - šim svētajam kulta priekšmetam vajadzēja nozust bez viņa oficiālās ziņas, ļaunākajā gadījumā - to vajadzēja uzskatīt par «nozagtu». Salomona dēls ātri vien izstrādāja plānu. Vispirms tika izgatavota derības šķirsta izjaucama kopija. Tad nakts aizsegā īstais derības šķirsts tika iznests no tempļa un aizstāts ar kopiju. Uz dzimto zemi derības šķirsts nogādāts ar Salomona lidaparātu. Kebra Negest 52. nodaļā teikts: «No šķirsta kāpa mākonis kā plīvurs un ietina to, lai pasargātu no saules svelmes. Nebija neviena, kas vadītu viņa ratus, un viņš pats, ercenģelis Mikaēls vilka ratus tā, ka viss pacēlās vienu olekti virs zemes - gan cilvēki, gan zirgi, mūļi un kamieļi, un visi cilvēki, kuri jāja uz dzīvniekiem, tika pacelti viena sprīža augstumā virs viņu mugurām, bet arī visa veida nastas, kas tiem bija uzkrautas, tika paceltas viena sprīža augstumā. Un visi steidzās ar ratiem prom kā kuģis uz jūras, kad vējš to paceļ, un kā ērglis, kad tas viegli lido pa vējam. Tā viņi steidzās ar ratiem, nešūpodamies ne uz priekšu, ne atpakaļ, ne pa labi, ne pa kreisi.» (Kebra Negest, 5 2. n.) Kebra Negest 58. un 59. nodaļā stāstīts, ka lidojums noticis pāri Ēģiptei. Jeruzalemē priesteri kaut kad blēdību ar viltus šķirstu atklāja. Salomonam tas tika paziņots, un viņš vispirms, kā bija sarunāts ar dēlu, izskatījās satriekts. Pēc tam, kad viņš negribīgi bija devis pavēli, no Salomona aizbēgušā dēla svītai tika nosūtīti pakaļ jātnieki, taču velti. Ēģiptē nozagtā dārguma mednieki uzzināja, ka zagļi esot redzēti, tie esot ceļojuši pa gaisu, «jo viņi brauca ar ratiem kā eņģeļi, un viņi bija ātrāki par ērgļiem debesīs». Ēģiptiešu liecinieki, kuri tika stingri nopratināti, stāstīja arī par debesu objekta lidojuma blakusparādībām. Lidaparāta dēļ esot apgāzušās statujas un obeliski, tā ka tie sabrukuši vai pat pilnīgi sagrauti. Ēģiptieši bija sašutuši par šo zaimošanu. Atgriezīsimies Jeruzalemē. Priesterus sagrāba šausmas par svētās relikvijas - derības šķirsta zaudējumu, viņi baidījās no tautas sacelšanās. Tauta apšaubīšot priesteru autoritāti, jo tiem vairs neesot derības šķirsta, kas vispār bija vissvētākais priekšmets. Salomons kādu laiku klausījās žēlabās un gaudās, tad sāka enerģiski rīkoties, laikam viņš klusībā pārdomāja arī to, ka pats varētu tikt iepīts lietā ar pazudušo derības šķirstu. Viņš pavēlēja šo nepatīkamo faktu tautai noklusēt. Dumjajam pūlim esot jārada iespaids, it kā atdarinājums, derības šķirsta kopija, būtu īstais derības šķirsts, oriģināls. Tā rakstīts Kebra Negest 62. nodaļā. Priesteri iesaistījās krāpšanā, vismaz Kebra Negest tā apgalvo. Viņi labāk gribēja godināt viltus derības šķirstu, nekā zaudēt savu darbu. No šā laika, tā apgalvo etiopiešu Bībele, Salomons vairs neinteresējies par politiku un dievbijīgu teoloģiju. Viņš dzīvojis «bagātības un sieviešu mīlestības pilnu dzīvi». Pēc vienpadsmit gadiem viņš nomira - sarūgtināts un vīlies.

Derības šķirsta meklējumi Pamēģināsim izsekot derības šķirsta satraucošajai vēsturei, pamatojoties uz Veco Derību. Šī relikvija no Ēģiptes nonāca «apsolītajā zemē» un ilgu laiku tika glabāta labības noliktavā. Karu juku laikos filistieši to sagrāba, taču atdeva atpakaļ īpašniekiem, jo likās, ka derības šķirsts bija nolādēts un izraisīja drausmīgas nelaimes. Derības šķirsts nonāca vispirms Bet-Šemešā, pēc tam Kirjat-Jeraimā.

Beidzot ap 1000.g. pr. Kr. ķēniņš Dāvids to nogādāja Jeruzalemē. 955.g. pr. Kr. tika pabeigta tempļa būve Jeruzalemē, un derības šķirstam ierādīta goda vieta tempļa svētnīcā. (1. Ķēniņu gr. 8:1 un 2.Laiku gr. 5:2-10.) Ap 930.g. pr. Kr. Salomons nomira. Vienpadsmit gadus iepriekš, tātad ap 941 .g., pēc Kebra Negest, derības šķirsts bija nolaupīts un aizvests ar lidaparātu. Ir uzkrītoši, ka Vecajā Derībā pēc Salomona trūkst jebkādu konkrētu norāžu par derības šķirstu. Vai tas, kā apgalvots Kebra Negest, patiesi pazudis Salomona valdīšanas laikā? 587.g. pr. Kr. ķēniņš Nebukadnecars aplenca Jeruzalemi. Viņa karaspēks iekaroja pilsētu un izlaupīja tempļa dārgumus. Derības šķirsts - ebreju svētākā relikvija un tāpēc neapšaubāmi iekārota kara trofeja - netiek pieminēts ne ar pušplēstu vārdiņu. Vai tāpēc, ka šai laikā tas templī jau vairs nebija un glabāta tika tikai nevērtīga kopija? Es esmu pārliecināts: ja derības Šķirsts būtu nolaupīts un aizvests uz Babilonu vai ja tas būtu sadedzis tempļa un pils ugunsgrēkā - abos gadījumos svētās relikvijas zaudējums būtu nevis noklusēts, bet gan rūgti apraudāts. Pētnieks Jergs Dendls pilnīgi pareizi konstatē: «Visi apgalvojumi, kuros pieņemts, ka relikvija pastāvējusi tālāk, pamatojas.. uz vairākām hipotēzēm, neapstiprinātām teiksmām un tādu faktu sasaisti, kurus šādā veidā nevar noteikti saistīt.» Derības šķirsta zādzība Bībeles Vecās Derības laikā nebūt nebija kāds vienreizējs notikums. Tā ebreji paši, kad viņi Mozus vadībā bēga no Ēģiptes, nolaupīja svētus kulta priekšmetus. 2. Mozus grāmatā (12:35.) vispirms tēlaini konstatēts: «Un Izraēla bērni darīja, kā Mozus bija sacījis, tie prasīja no ēģiptiešiem sudraba un zelta lietas un drēbes.» 36. pantā tas teikts patiesāk: «Tā viņi aplaupīja ēģiptiešus.» Arī Lūiss Ginzbergs, nenogurdināmais senebreju nostāstu kolekcionārs, atradis norādi uz šo zādzību. Kādā svētā senebreju tekstā, kas nav ietverts Bībelē, teikts: «Bet tauta arī turpmāk palika nesaprātīga un neveltīja Mozum nekādu vērību. Tie pielūdza elku, kas bija paņemts līdzi no Ēģiptes.» (Ginzbergs, 361. Ipp.) Pētnieks Jergs Dendls ir pārliecināts, ka ebreji paņēmuši līdzi «dievu svēto laivu» - vienu no nozīmīgākajām ēģiptiešu relikvijām. Jerga Dendla domu gaita ir šāda: diez vai ēģiptieši būtu sapulcinājuši milzīgu karaspēku, lai dzītos pakaļ izbēgušiem vergiem. Tā vērti jau nu viņi nebija. Taču plaša militāra akcija būtu drīzāk saprotama, ja ebrejiem vajadzētu atņemt to, ko viņi Ēģiptē bija nozaguši, - svētos priekšmetus. Tad būtu saprotama faraona viedokļa maiņa, kad tas ebrejiem vispirms atļāva doties prom, bet pēc tam deva pavēli vajāt aizgājušos. Vai tāpēc, ka viņš bija uzzinājis par relikviju zādzību? Ēģiptiešu mēģinājums atgūt savas relikvijas neizdevās. Kā izskatījies tas, kas ēģiptiešiem bija nozagts, mēs laikam gan nekad neuzzināsim. Vai tā patiesi būs bijusi «dievu laiva»? Un, ja tā, tad kā tā izskatījusies? Varbūt kā Visuma dievu kosmosa kuģa modelis? īstu kosmosa kuģi atnācēji no Visuma diez vai būs atstājuši. Un pat ja tas bijis tā, tad bēgoši vergi diez vai būtu spējīgi to stiept sev līdzi. Salomons pats nebūt nebija tik principiāls attiecībā uz īpašuma tiesībām, kad runa bija par iekārotām relikvijām. Viņš, piemēram, no Sābas ķēniņienes dārgumu krātuves lika izzagt «svēto troni». Korāna 27. surā, tā dēvētajā Skudru surā, stāstīts, ka tas transportēts pa gaisu un to izdarījis kāds «lidojošs gars». Arī kādā senēģiptiešu pasakā stāstīts par Sābas ķēniņieni. Viņas īpašumā esot bijusi «burvju kolonna», uz kuras uzrakstītas «visas pasaules zināšanas»… Nav jābrīnās, ka Salomons arī šo dārgumu licis nogādāt savā pilī «kā gaisa kravu» - ar kāda «lidojoša gara» palīdzību. Atgriezīsimies pie derības šķirsta. Bībeles tekstu rūpīgas studijas atklāj, ka derības šķirsts, kā tas apgalvots Kebra Negest, pazudis Salomona laikos. Vēlākas norādes uz svēto relikviju Bībelē nav atrodamas. Skaidrības labad jānorāda, ka sastopami apgalvojumi, it kā derības šķirsts esot atradies tempļa

svētnīcā arī vēl Hiskijas laikos. Tas būtu ap 750.g. pr.Kr. - tātad ilgu laiku pēc Salomona valdīšanas. Bībeles tekstā, kuram to vajadzētu pierādīt, protams, nav nekādas norādes uz derības šķirstu. Tā, piemēram, Jesajas grāmatā rakstīts (37:14) tikai: «Kad Hiskija bija saņēmis rakstu no vēstnešu rokām un to izlasījis, tad viņš gāja tā Kunga namā un to nolika tā Kunga priekšā.» Pēc Salomona nāves viņa valsts sabruka. Taču Sābas ķēniņienes valsts esot piedzīvojusi strauju uzplaukumu. Vai tas saistīts ar derības šķirstu, paliek atklāts jautājums. Bet kur tad leģendārās valdnieces valsts atradās? Eti- opijā - tā apgalvo pat Etiopijas augstākās valdības aprindās. Salomona dēls derības šķirstu pa apkārtceļiem esot nogādājis valsts galvaspilsētā Aksūmā, kur tas šobaltdien atrodas Marijas katedrālē kā turienes kristiešu (koptu) galvenais svētums. Taču jāizsaka šaubas - Salomona laikos pašreizējās Etiopijas teritorijā vēl nebija valstiska veidojuma. Kur vēl varētu atrasties Sābas ķēniņienes valsts? ja seko Deivida Hetčera Čaildresa, pasaules apceļotāja un atzīta eksperta mūsu planētas lielo noslēpumu jomā, argumentācijai, tad derības šķirsts varētu būt aizvests Indijas virzienā. Patiešām, Bībelē atrodama skaidra norāde, kura Salo- monu saista ar šo zemi. Leksikonā «Sieviešu slepenās zinības» (izdevēja Bār- bara Vokere) bez seksuāliem aizspriedumiem konstatēts, ka Salomona templis maz līdzinājies «dievnamam» Rietumu kristīgajā izpratnē: «Salomona tempļa īpatnība bija divas falliskas kolonnas ieejas hallē. Tām bija doti vārdi Boass («Viņā ir spēks») un Joahims («Dievs liek viņam uzcelties»), tempļa kapiteļi bija rotāti ar sievišķajiem simboliem liliju un granātābolu veidā. «Vai Salomons būtu bijis drastiskā seksa kulta piekritējs? Ķēniņa patika par izteikti sievišķīgām formām («Abējas tavas krūtis ir kā jauni stirnu dvīņi, kas ganās zem lilijām», Augstā dziesma 4:5) netiek slēpta Bībeles lasītājiem arī mūsdienās. «Falliskās kolonnas» vispār neiederas Jahves ticības senebreju templī, drīzāk tās saskan ar Indijas kultūras sfēras reliģiski mitoloģisko kontekstu. Lingams redzams neskaitāmos indiešu tempļos-falliskās kolonnas, bieži vien drastiski atklātas, ir dieva Šivas simbols. Vai Salomons būtu bijis Šivas piekritējs? Vai viņš piekopa seksa kultu, kura centrā atradās penis? Pat ja Bībeles rakstos tam kādreiz bijuši konkrēti pierādījumi, tad droši, ka «dievbijīgi» cenzori, pēc kuru šķērsās loģikas seksualitāte ir elles izdzimums, tos ir iznīdējuši. 1. Ķēniņu grāmatā (11:6) teikts diezgan miglaini: «Un Salomons darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, viņš pilnīgi nesekoja tam Kungam tā kā viņa tēvs Dāvids.» Neviens cits mūsdienu pētnieks nav tik intensīvi nodarbojies ar Sābas ķēniņienes valsti kā Greiems Henkoks. Žurnālists un rakstnieks savu rūpīgo pētījumu gaitā atkal un atkal atradis norādes uz Indiju. Tā Henkoks norāda, ka 12. un 13. gadsimta izcilākie prāti Sābas ķēniņienes valsti bija iedomājušies Indijā.

12. Tempļi, kosmosa kuģi un atombumbas Pēc Deivida Hetčera Čaildresa, gaisakuģis, ar kuru derības šķirsts «nolaupīts», varētu būt vimana no Indijas. Kā uzskata Maisuras Starptautiskajā sanskrita pētīšanas akadēmijā Indijā, vimana esot lidaparāts. Es senindiešu Ma- hābhāratā atradu norādi - vietu tekstā, kas Čaildresa hipotēzi varētu apstiprināt. Lidaparāts, ar kuru derības šķirsts nolaupīts, aprakstīts etiopiešu grāmatā Kebra Negest, 52. nodaļā. Tur teikts, ka ercenģelis Mikaēls pa gaisu vilcis lidojošus ratus, kuros sakrauti «gan cilvēki, gan zirgi, mūļi, .L kā arī visas nastas» un pa gaisa ceļu aizgādāti projām. Mahābhāratā es atradu (15.n.20.-24.p.) vismaz līdzīga - vai varbūt tā paša? - lidaparāta aprakstu. Tur teikts (15.n.23.p.): «Pateicis to dievietei un atvadījies no viņas un gudrajiem, viņš iekāpa lidmašīnā.» Un tālāk: «Savācis ziloņus, zirgus, ratus un ieročus, kā arī mehāniskās ierīces, viņš devās ceļā.» (15.n.24.p.) Nav skaidrs, vai Kebra Negest un Mahābhāratā aprakstīts tas pats vai divi dažādi tā paša vai līdzīga tipa gaisakuģi. Skaidrs viens -Kebra Negest attēlotais gaisakuģis ir kuriozs, ko lasot ļoti viegli nepamanīt. Indiešu svētajās grāmatās vimanas sastopamas ļoti bieži. Taču vimana nebūt nenozīmē tikai «debesu ratus». Tas pats termins lietots arī kā «templis». Indiešu sthapati, kas vienlaikus ir priesteris un arhitekts, zināja, ka tempļa būves gadījumā nebija runa tikai par celtni, kurā bija paredzētas telpas dievkalpojumu noturēšanai. Templis bija - kā uzsver Andreass Folvāzens fundamentālajā darbā «Indija» - «dieva plastiska un materiāla dimensija». Pirms gadu tūkstošiem Izraēlas valstī notika sekojošais: dārdošs, uguni spļaujošs debesu lidaparāts, kurā it kā ar pārdabisku spēku apveltītas būtnes rībēdamas drāzās apkārt, labprāt tika identificēts ar dieviem un vēlāk ar Dievu. Indijā pirms gadu tūkstošiem dievus identificēja ar debesu ratiem, bet tos savukārt identificēja ar tempļiem. Varbūt, būvējot tempļus, kuriem vajadzēja līdzināties visvareno debesu būtņu lidaparātiem, kas nozuduši neaptveramajās debesu tālēs, cilvēki dievus mēģināja atsaukt atpakaļ uz Zemes? Tie tempļi, kuri Indijā saglabājušies līdz mūsu dienām, noteikti vairs nav «oriģinālu, bet gan kopiju kopiju kopijas. Vecākie no tiem radušies laikā no 200.g. pr. Kr. līdz 500.g. p. Kr., bet jaunākie-tikai 17. gadsimtā. Tomēr celtnieki vienmēr centās sekot senākajiem būvniecības norādījumiem. Aptuveni 3.gs. p. Kr. sāka izbūvēt vecās tempļu pilsētas, tās atjaunot un paplašināt, kā, piemēram, Maduraju. Lielākai daļai tempļu ir tiešs sakars ar dievu debesu lidaparātiem. Un ne mazums, piemēram, Konarakas templis vai tempļi Bubanešvarā, būtībā ir uz Zemi nogādātas un akmenī iemūžinātas dievišķās lidojošās mašīnas. Citi tempļi savukārt atgādina agrīnās vēstures laiku kosmosa kuģu starta rampas. Patiesi, uz tempļu piramīdu smailēm atdusas vimanas, dievu lidaparāti. Senais indiešu Bhāratas teksts Natyasastra viennozīmīgi vēsta: «Tempļi ir uzskicēti pēc debesu lidmašīnu parauga.» Kāds sevišķi skaists piemērs svētā akmenī iemūžinātam kosmosa kuģim ir Bradišvaras templis uz rietumiem no Tan- džores pilsētas. Monumentālā celtne veltīta dievam Šivam, kas pirms daudziem gadu tūkstošiem ar savu lidaparātu darīja nedrošas Indijas debesis. Varenā celtne vērsta no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem. Ja templī ieiet no dienvidaustrumu puses, tad pēc portika seko lielā sanāksmju zāle, tad priekštelpa un visbeidzot pati svētnīca. Pār šo svētvietu slejas 74 m augsts tempļa tornis, ko dēvē arī par torņa piramīdu. Tās smailē atrodas dievu lidaparāts. Šī svētvieta esot pabeigta ap 1003. gadu, pēc tikai septiņus gadus ilgas celtniecības, - tas ir sasniegums, kas templi padara par vienu no pārsteidzošākajiem arhitektūras pieminekļiem uz mūsu planētas. Dievu lidaparāts taču atrodas galvu reibinošā 70 metru augstumā uz varenas granīta plātnes. Un tā izgatavota no viena vienīga granīta bloka. Tā sver 80 tonnas! Kā šis monolīts nogādāts tam paredzētajā vietā uz tempļa? Speciālisti par to joprojām strīdas. Viņu diskusijas stipri vien atgādina mācīto vīru strīdu par Ēģiptes piramīdu celtniecību.

Vieni domā, ka uzcelta koka rampa un varenais akmens bloks pa to bīdīts augšup. Šai konstrukcijai vajadzēja būt sešus kilometrus garai - un ļoti stabilai. Tai taču vajadzēja izturēt ne tikai 80 tonnu smagā monolīta svaru, bet arī neskaitāmos strādniekus, kuri šo milzeni bīdīja un vilka augšup. Pēc kādas citas teorijas visu templi nosedzis zemes kalns, kam bijusi kupola forma. Pēc tam pa spirālveidīgu ceļu milzīgais akmens ar ziloņiem esot lēnām nogādāts līdz pat smailei. Vēl kādas tēzes pamatā ir tikai «koka sviras», kur ziloņi izmantoti kā «dzinējspēks». Speciālisti tuvākā apkārtnē velti meklēja kaut kādas akmeņlauztuves, kur varētu būt iegūta varenā akmens plātne. Viņi tās nav varējuši atrast, un tā jautājums par to, no kurienes radusies granīta plātne, paliek atklāts. Skaidrs irtas, ka indieši bijuši īsti meistari neiedomājamu smagumu transportēšanā. Tā, pie Čunaras bijušas milzīgas akmeņlauztuves, kurās vairākus gadu tūkstošus iegūts celtniecības materiāls neskaitāmiem tempļiem. Šeit izgatavotas patiesi milzīgas kolonnas - katra no tām izcirsta no 15 metrus gara akmens monolīta un svērusi ap 50 tonnu. Šādu kolonnu izgatavošana no smilšakmens esot bijis viegls darbs - tā uzskata «eksperti», kuriem fiziskais darbs parasti aprobežojas ar zīmuļu asināšanu. Protams, ārkārtīgi grūtai vajadzēja būt arī milzeņu transportēšanai. Tie taču bieži vien pārvesti vairākus simtus kilometru tālu, pa klajumiem, cauri neizbrienamiem džungļiem, pāri kalniem un aizām. Līdz šim atrastas 30 šādas kolonnas dažādos Indijas tempļos; neviens nevar pateikt, cik to kādreiz pavisam bijis. Viena no tām tikusi nogādāta Indijas laikam gan noslēpumainākajā tempļu kompleksā Sanči, kurā ietilpst trīs akmens kupola celtnes. Savādi - manas pēdējās ekspedīcijas laikā Dienvidamerikā es Ekvadorā atklāju celtni, par kuru varētu teikt, ka tā ir Sanči kupolu kopija. Bišu koks atrodas Kito pilsētas nomalē. (Piezīme: Bišu koka apmeklējums mūsdienās ir pārāk riskants.Vientuļš tūrists nekādā gadījumā nedrīkstētu doties iekšā noslēpumainajā celtnē un nekādā gadījumā spert soli tai drūmajā pazemes ejā, kas ved iekšā celtnē.) Sanči kompleksā iestrādāta 15 metrus gara kolonna no Ču naras. Tik bieži izmantotas akmeņlauztuves gan atrodas 800 kilometru attālumā. Mūsu fantāzijai nav pa spēkam iztēloties, kā pirms vairāk nekā 2000 gadiem pa zemesceļu noticis kolonnas transports. Transportēšana pa zemesceļu - tas ir pilnīgi izslēgts! Tāds viedoklis ir lielākajai daļai arheologu. Šis milzenis esot transportēts ar varenu plostu pa Gangu, Džamnu un Betvu. Betva plūst garām Sanči tempļu kompleksam «tikai» divu kilometru attālumā. Šim riskantajam pasākumam vajadzēja notikt lietus periodā, jo tikai tad Džamnā un Betvā bija/ir pietiekoši daudz ūdens. Brauciens ar plostu lietus periodā nebūt nebija viegls - tad upes pārvēršas par neaprēķināmu, šausminošu, mežonīgu stihiju. Lietus periodā ir gandrīz neiedomājami grūti vilkt pret straumi milzīgu plostu, uz kura ir 50 tonnas smags akmens. Un tas esot noticis tieši pirms 2000 gadiem. Arī kolonnas pārvešana no upes līdz tempļu kompleksam jau bija meistardarbs. Tikai pēdējos 200 metros vien jāpārvar 60 metru reljefa kāpums. Kad akmens milzenis beidzot bija nokļuvis tam paredzētajā vietā, tad tas bija vēl jāuzslien vertikāli. Kā, ar kādiem tehniskiem palīglīdzekļiem tas notika pirms 2000 gadiem? Mēs to nezinām.

Svētie teksti No Indijas svētajiem tempļiem pievērsīsimies Indijas svētajiem tekstiem. Sevišķi daudz vērtīgu senu rakstu atrodas Maisuras bibliotēkā, kura jau ilgu laiku tās lielās kolekcijas dēļ ir gluži vai teiksmaini slavena. Tāpēc nav jābrīnās, ka tempļu restaurācijas gaitā atrastie reliģiski mītiskie teksti parasti tiek uzticēti glabāšanai Karaliskajai Sanskrita bibliotēkai.

Šai bibliotēkā atrodas viens no pašiem noslēpumainākajiem rakstiem - Vymaanika Shastra. Tajā iztirzāti temati, kas «svētā grāmatā» it kā neiederas. Te stāstīts par pilotu apmācību un apģērbu, par viņu lidojumu maršrutiem, par metāliem, kuri piemēroti viņu lidaparātiem, te iztirzātas dažādu dzinēju tipu priekšrocības un trūkumi, kā arī izklāstīti dažādi «astronautikas noslēpumi». Aiz vārdiem, kurus mēs gandrīz vai nespējam izrunāt, slēpjas pārsteidzošas ierīces, ar kurām lidaparāti apgādāti. Nosauksim tikai dažas. Visvakriyadarpana ir teleskops. Tas tiek izmantots, lai no kosmosa kuģa, kas atrodas orbītā ap Zemi, varētu vērot notikumus uz tās. Shaktyakarsanayantra apzīmē «spoguli, kas spēj piesaistīt enerģiju». Vai tas būtu kāds saules baterijas veids, kas tiek izmantots mūsdienu pavadoņos? Parivesayantra ir ierīce, ar kuras palīdzību varēja uzturēt kontaktus ar debesu lidaparāta komandu. Vyairoopadarpana ir aparāts, kas kontrolē, vai debesu lidaparātā lidojuma laikā neparādās kaut kādas izmaiņas vai deformācijas un vai nav nepieciešams remonts. Puspinee novēro zibeņus un kontrolē, vai tie kaut kādā bīstamā veidā neietekmē lidojuma drošību. Saktipinjara - šai ierīcei ir kaut kāds sakars ar piedziņu, tas kontrolē «dzinēju». Sirahkeelaka varētu būt kaut kāda centrālā kompjūtera vadības iekārta. Tā koordinē visas lidaparāta sastāvdaļas. Tekstā, protams, nosaukti netikai dažādi tehniskie aparāti. Te konkrēti iztirzātas arī atsevišķas svarīgas detaļas. Kāds piemērs: Shaktyakarsanayantra («spogulis, kas spēj piesaistīt enerģiju»). Nosaukta ierīces funkcija. Bet mēs uzzinām arī, no kā tas sastāv: «Piecas daļas dzīvsudraba, sešas daļas vizlas, astoņas daļas samaltu pērļu, desmit daļas granīt- sāls, astoņas daļas sāls .. » Pēc atsevišķu vielu tīrīšanas-tā tekstā teikts tālāk sastāvdaļas jāsakarsē līdz 800 grādu temperatūrai, jāsašķidrina un jāizlej sagatavotās formās. Rodas jautājums - kur cēlušās šīs sensenās zināšanas? Eiropas universitātēs, šķiet, neviens par šo jautājumu neinteresējas. Citādi tas irSandjego Bhaktivedantas institūtā Ka- lifornijā. Te strādā augsta līmeņa eksperti, kuri pārzina sensenās vēdiskās grāmatas. Dr.Ričards Tompsons, institūta līdzdibinātājs, grāmatas «Vēdiskā kosmogrāfija un astronomija» autors, raksta: «Vēdiskajā literatūrā atrodami neskaitāmi skaidri apraksti par citplanētiešiem, kuri pirms gadu tūkstošiem ieradušies uz Zemes! Viņi cilvēkiem nodeva tālāk savas pārsteidzošās zināšanas.» Senajā tekstā Sabha-parvam teikts: «Senos laikos dievi mēdza ierasties uz Zemes. Viņi pieņēma cilvēku izskatu, lai varētu izpētīt cilvēkus.» Norādes uz citplanētiešiem un viņu lidaparātiem atrodamas daudzās Indijas grāmatās, kuras pilda veselas bibliotēkas, piemēram, Mahabharata, Samaranganda Sutradha- ra,Mayamatam, Ramayana, BhasasAbimaraka, Vymaartika Shastra,-\s\ sakot, neskaitāmos vēdiskās literatūras darbos. Senajos tekstos atkal un atkal uzsvērts, ka tos radījuši paši dievi. Vai varbūt tāpēc daži apraksti, kas radušies pirms gadu tūkstošiem, ir tik precīzi? Jau 1870. gadā Kalkutas Sanskrita koledža publicēja Bhohas Yukikalpatataru tekstu. Tekstā ir skaidras norādes uz antīkiem kosmosa kuģiem. 1895. gadā indiešu zinātnieks B.G.Talpuls rekonstruēja lidaparātu pēc Vymaanika Shastra teksta. 1968. gadā Nūdeli Dajanandras trests publicēja pētījumu par svētajiem tekstiem. Svami Brahamuni Parivradžaha šai pētījumā izdara secinājumu: «Lidojumi pa gaisu un Visumā notika jau senajā Indijā.» 1975. gadā Svami Dajananda Sarasvati publicēja pētījumu parsenindiešu Rigvēdu. Secinājums: «Aizvēsturiskajā Indijā bija lidaparāti.» Neskaitāmi raksti vispār nav vēl pārbaudīti tai aspektā, vai tur kaut kas rakstīts par seno astronautiku. Tā, piemēram, kā liecina mani pētījumi, dažs teksts bez pēdām pazudis jau mūsu gadsimtā. Vai aiz pārskatīšanās? Vai varbūt ar nolūku, jo tas neiederējās pierastajā pagātnes ainā, kurā nav paredzēta atnācēju ierašanās Indijā no Visuma pirms gadu tūkstošiem?

1600. gadā Džordāno Bruno Romā tika sadedzināts, cita starpā, arī par uzskatu, ka dzīvība atrodama vēl citās plašā Visuma pasaulēs. Gadu tūkstošus agrāk šīs zināšanas bija plaši izplatītas senajā Indijā. Tā, piemēram, tekstā Bhagavad-Gita rakstīts: «Zeme lido Visumā tāpat kā miljoni citu planētu, uz kurām, tāpat kā uz Zemes, ir kalni un jūras.» Tādi teikumi kā «Visums ir kā okeāns un planētas tajā ir kā salas jūrā» regulāri parādās sensenajos vēdiskajos tekstos. Pēc senindiešu tekstiem, Visumā ir apdzīvotas bezgalīgi daudzas pasaules. Srimad-Bhagavatam: «Visumā ir 400 000 saprātīgu būtņu veidu. Daudzas no tām ir pārākas par cilvēku.» Dr.Ričards Tompsons: «Pirms gadu tūkstošiem uz Zemes ieradās citplanētieši. Tās būtnes, kas nodarbojās ar starpzvaigžņu lidojumiem un ceļoja no planētas uz planētu, ieradās arī Indijā.» Citplanētieši pirms gadu tūkstošiem Indijā? Šo teoriju Ērihs fon Dēnikens savās grāmatās un priekšlasījumos jau gadu desmitus popularizē visā pasaulē. Toties pie mums zinātnes nepieejamajos tempļos par viņu un viņa drosmī- gājām domām bieži tikai pasmaida. Gluži citādi tas ir Indijā - pat universitātēs. Tur bez aizspriedumiem iztirzā sensenos nostāstus un akceptē arī idejas, kuras šķiet fantastiskas. Par Dēnikena tēzēm dzīvi interesējas profesors Dr.Di- leps Kumars Kandžilals. Ar grāmatu «Vimanas senajā Indijā» - par lidaparātiem aizvēsturiskajā Indijā - šim zinātniekam īstenībā vajadzēja izraisīt ievērību visā pasaulē. Ja zinātnieks raksta, ka pirms gadu tūkstošiem lidaparāti Indijas debesīs lidoja ļoti bieži, tad viņa vārdiem ir pamats. Sirsnīgais, graciozais indietis ir augsta ranga zinātnieks. Viņš mācījies Sanskrita koledžā Kalkutā. Viņš studēja Oksfordā un kļuva par rektoru ievērojamajā Kučbiharas Viktorijas koledžā Rietumbengālijā, un pašreiz ir ne tikai Āzijas biedrības goda biedrs, bet arī Kalkutas universitātes profesors. Es ar profesoru Kandžilalu personiski iepazinos, kad viņš, tāpat kā es, 1979. gadā lasīja referātu Senatnes astronautu biedrības vispasaules konferencē Minhenē. Profesors Kandžilals personiskā sarunā man deva vērtīgas norādes par savas zemes svētajām grāmatām. Aizritējušajos gados esmu izlasījis tūkstošiem senindiešu vēdiskās literatūras lappušu, lielākoties angļu valodā, reti vācu tulkojumā. Es sāku rakstīt grāmatu par kosmiskajiem lidojumiem senajā Indijā - un atteicos no šās domas, kad manuskripts bija jau vairākus simtus lappušu biezs un es sapratu, ka šādu milzīgu oriģinālcitātu apjomu pat labā tulkojumā lasīt ir ļoti apgrūtinoši, lai cik saistošs būtu to saturs. Tāpēc es apkopošu tikai svarīgāko informāciju par kosmosa kuģiem, kosmoplāniem un kodolholokaustu senajā Indijā. (Taču ieinteresētam lasītājam, kam arto nepietiek un kas gribētu šai tematā iedziļināties, es piedāvāju literatūras pielikumā norādes uz svarīgiem pirmavotiem. Tajos ir ne tikai apjomīgs teksta materiāls, bet arī vērtīgas norādes uz plašāku literatūru.) Pirms gadu tūkstošiem no Visuma dzīlēm parādījās milzīgi kosmosa kuģi. Senindiešu teksti tos attēlo kā milzīgus objektus, kuri griežas ap savu asi. (Atgādinājumam - jaunais Ābrahāms tika nogādāts šādā milzu kosmosa kuģī. Paš- rotācijas ceļā uz kuģa rodas mākslīgs smaguma spēks - viens no svarīgākajiem nosacījumiem ilgiem kosmiskajiem lidojumiem vispār.) Profesors Kandžilals: «Apraksti par daudzām pilsētām Visumā, kuras griezušās pašas ap savu asi, atrodamas Mahābhāratā grāmatā Varnaparvan. Grāmatā Sabhaparvan atrodami apraksti par kosmiskajām pilsētām, kuras bija iespējams nogādāt augstu debesīs. Kas šai aprakstā ir pārsteidzošs - tās kustējušās pa nemainīgu orbītu ap Zemi. Tām bijušas ieejas - pietiekoši platas, lai pa tām varētu izkļūt un iekļūt lidmašīnas.» Lepni kosmosa pilsētu īpašnieki bija dievi - Indra, Brah- ma, Rudra, Jama, Kuvēra, Varuna. Dievi pārvietojās no orbitālās stacijas uz Zemi un atpakaļ mazākos kosmoplānos. Par vienu no šiem kosmoplāniem mums atstāti precīzi izmēri: spārnu izpletums 10 metri, kopējais garums 13 metri, augstums no zemes 5 metri. Parasti tajā vienlaikus pārvadāja astoņus līdz desmit pasažierus. Lidaparāts varēja uzņemt 35 kubikmetrus kravas.

Rhbus, mediķis dievu vidū, arī uzbūvēja šādu kosmo- plānu. To vadīja vismaz trīs piloti, un tas varēja transportēt, maksimāli, astoņus pasažierus. Lidojuma laikā riteņi tika ievilkti. Lidaparāts varēja nolaisties gan uz ūdens, gan uz zemes. «Tas lidoja ātrāk pārdomu!» - tā atzīmē dažādi seni teksti. Mazākus lidaparātus, kā tas, piemēram, minēts Rigvē- dā, dievi atdeva izraudzītu cilvēku rīcībā. Turklāt tie bija (kā arī gadījumā ar gaisakuģi no Kebra Negest) salīdzinoši lēni debesu kuģi. Viena no šādām lidmašīnām startējusi no rīta Lankā (Šrilanka) un deviņās stundās nolidojusi 1800 jūdzes. Turklāt lidojuma laikā bijušas divas nolaišanās. Arī ķēniņam Aničasenam dievi esot devuši lietošanā lidmašīnu, ar kuru varēja pārvadāt sešus cilvēkus. «Vienkāršā tauta», protams, lidojuma priekus nevarēja baudīt. Katru reizi, kad dievu lidaparāts atkal tuvojās, cilvēki pulcējās brīnīdamies vai šausminādamies. Un dievu vimanas parādījās regulāri. No svētajiem tekstiem zināmi īsti lidojumu saraksti ar precīzām laika norādēm. Dievi zemā lidojumā ar pērkona dārdiem biedēja cilvēkus un dzīvniekus. Laiku pa laikam pat koki tika izrauti ar saknēm.

Dievu ieroči Laikam gan tikai retais indietis atnācējus no Visuma uzskatīja par «labajiem dieviem». Cilvēki taču zināja, ka svešinieku vidū bieži notika strīdi un viņi savā starpā izcīnīja niknas kaujas. Dievu cīņu apraksti ir saglabājušies dažādos epos. Lasot šādus tekstus, nāk prātā zinātniskās fantastikas filmas, tādas kā «Zvaigžņu kari». Tā, piemēram, Ardžuna uzbruka orbitālajai stacijai Hiranyapurna. Lidojoša bumbvedēju eskadra, kas apgādāta ar vareniem ieročiem, velti mēģina iznīcināt Ardžu- nas lidmašīnu gaisā. Kāds Ardžunas raidītais «raķešu šā- viņš« trāpa kosmosa pilsētai un sagrauj to, sarauj gabalos. Drupas nogāžas zemē un, domājams, nogrimst jūrā. Citplanētiešu baismīgie ieroči tika likti lietā ne tikai kosmosā, bet arī uz Zemes. Tā vēsta Bhagavata: Saiva reiz ar savu lidmašīnu uzbruka Dvarakas pilsētai un izkaisīja pār to šāviņus. Krišna iesaistījās gaisa kaujā pret uzbrucēju. Saiva vispirms izvairījās, uz īsu brīdi nolaidās jūrā, tad elpu aizraujošā ātrumā pacēlās apmēram 1300 metru augstumā. Tomēr pārdrošais manevrs viņu neglāba. Krišna izšāva vienu no saviem šāviņiem. Turklāt tas varētu būt bijis viens no Krišnas superieročiem - raķete, kas seko ienaidnieka lidmašīnas skaņai. Saivas lidmašīna tiešā trāpījumā tiek sarauta gabalos. Mahābhāratas eposa 7. grāmatā attēlota dievu ieroču postošā iedarbība. «Tas uzšāvās augstu gaisā, no tā izrāvās liesmas, kas bija līdzīgas ugunij, kas visa Zemes laikmeta beigās aprij zemi. Tūkstošiem komētu krita no debesīm, dzīvnieki ūdeņos un uz zemes nodrebēja bailēs. Zeme drebēja.» Tas, kas par šo ieroci stāstīts Mahābhāratā un Rāmājanā, īstenībā vairs nejauj apšaubīt domu, ka pirms gadu tūkstošiem Visuma dievi izmantojuši atomieročus. Teikts, ka šāviņiem esot bijis «kosmosa spēks». Pēc eksplozijas bijis «balti kvēlojošs dūmu un liesmu stabs, tik spilgts kā desmittūkstoš sauļu». Un tālāk: «Nepazīstamais ierocis ir spožs zibens, postošs nāves vēstnesis, kas visus Vrišni un Andhalas piederīgos satrieca pelnos. Pārogļotie ķermeņi nebija atpazīstami. Tiem, kuri izglābās, izkrita mati. Māla trauki saplīsa, putni kļuva balti. īsā laikā pārtika tika saindēta. Zibens nolaidās, un radās smalki putekļi. Lai paglābtos no šās uguns, karavīri metās upēs, lai paši nomazgātos un nomazgātu savu bruņojumu.» Citā vietā teikts: «Bija tā, it kā būtu palaisti vaļā visi elementi, saule griezās riņķī. Ieroču svelmes apsvilināta, pasaule grīļojās tveicē, tūkstošiem ratu tika iznīcināti, tad pār visu nolaidās dziļš klusums. Pavērās šausmīgs skats - kritušo līķi šausmīgajā svelmē bija sakropļoti tā, ka tie vairs neizskatījās pēc cilvēkiem.» Es atkārtoju - tas, kurš šos tekstus lasa bez aizspriedumiem, var izdarīt secinājumu: Visuma dievi

senajā Indijā izmantojuši atomieročus - tāpat kā Sodomā un Gomorā. Savādi - Dr.Roberts Openheimers, kurš 1943.-1945. gadā vadīja atombumbas izstrādi Losalamosā, bija ne tikai fiziķis. Viņš intensīvi nodarbojās arī ar senseniem Indijas sanskrita tekstiem. Vai šie senie drausmīgo ieroču apraksti viņam palīdzēja viņa nāvi nesošajos izgudrojumos? Kad tika izmēģināta pirmā eksperimentālā atombumba, Dr.Openheimers citēja kādu pantu no senindiešu Ma- hābhāratas: «Es esmu atraisījis kosmosa spēku. Tagad es esmu kļuvis par pasauļu iznīcinātāju.» Septiņus gadus pēc pirmā izmēģinājuma Dr.Openhei- mers lasīja lekciju Ročesteras universitātē. Pēc lekcijas notika diskusija. Kāds students gribēja zināt, vai Alamogordo atombumba bijusi pirmā, vai tomēr jau agrāk nav notikuši sekmīgi, bet slepeni izmēģinājumi. Dr.Openheimera atbilde skanēja dīvaini: «Jā, tā bija pirmā, jā. Vismaz mūsdienās.» Vai Dr.Openheimers pamatojās uz to, ka atombumbas spridzinātas jau aizvēsturiskos laikos? Kad Dr.Openheimera atombumbas eksplodēja Ņūmek- sikas tuksnesī, tad temperatūra bija tik augsta, ka tuksneša smiltis izkusa un pēc tam sacietēja stiklainās pikās. Šādus stiklainus akmens veidojumus arheologi atrada arī Indijā, lai gan nevarēja iedomāties, kas pirms gadu tūkstošiem varējis radīt tam nepieciešamo augsto temperatūru. Apvidū starp Gangu un Radžmahala kalniem atraktas aizvēsturisku cilvēku apmetņu atliekas. Arheologi konstatēja, ka šīs apmetnes gājušas bojā katastrofā. Pētnieks de Kamps raksta - mājas bijušas pakļautas ārkārtīgi augstai temperatūrai, kas bijusi tik augsta, ka akmeņi izkusuši un sacietējuši par burbuļainām pikām. Netālu no akmeņu sa- kusumiem de Kamps atraka cilvēka skeletu. Tas bija stipri radioaktīvs. Arī Deivids Devenports, Indijā dzimušais itāļu pētnieks, atradis Indijā neapšaubāmus pierādījumus pirms gadu tūkstošiem notikušiem atomsprādzieniem. Zinātnieks saka: «Mohendžodaro, viena no vecākajām pilsētām pasaulē, iznīcināta atomsprādzienā!» Mohendžodaro, viena no noslēpumainākajām drupu pilsētām pasaulē, atrodas 350 kilometrus uz ziemeļiem no Karači, mūsdienu Pakistānā. Arheologi te atraduši tūkstošiem «melno akmeņu». Šis nosaukums ir maldinošs, jo runa ir par māla trauku lauskām, kuras kādreiz bijušas pakļautas tik augstai temperatūrai, ka izkusušas kā sniegs saulē. Kas varētu būt cēlonis šādai ekstrēmi augstai temperatūrai? Atrasti 30 000 skeleti, visi dīvaini sakropļoti, it kā šausmīgi deformēti nenormālā svelmē. Ja piekrīt Deividam De- venportam, tad pirms gadu tūkstošiem virs Mohendžodaro centra eksplodējusi vismaz viena atombumba. Pilsētas centrā atrasti akmens sakusumi, nomalēs eksplozijas sekas bija vājākas. Bet arī šeit atradās tūkstošiem cilvēku skeletu, kurus pārsteigusi un nogalinājusi katastrofa «no skaidrām debesīm». «Dabiskus» izskaidrojumus pilsētas bojāejai var izslēgt. Nav atrasta nedz lava, nedz vulkāniskie pelni - tātad vulkāna izvirdums kā šās katastrofas cēlonis nav iespējams. Varbūt nekad nebūtu atrasta ticama atbilde, ja Deivids Devenports nebūtu nolēmis pārbaudīt skeletu iespējamo radioaktivitāti. Rezultāts-skeleti ir ārkārtīgi radioaktīvi. Mērījumu rezultāti līdzīgi tiem, kas konstatēti mirušajiem Hi- rošimā un Nagasaki. Atombumbas pirms gadu tūkstošiem? Tas neiederas ainā, kuru arheologi izveidojuši par seno Indiju. Taču, sakārtojot pierādījumus kā mozaīkas akmentiņus, nemaz nevar izdarīt citu secinājumu: Mohendžodaro pirms gadu tūkstošiem iznīcināta ar atombumbām tāpat kā Sodoma un Gomora. Kāpēc tas noticis? Par to sensenie Indijas teksti neko nestāsta. Vai Visuma dievi Indijā izmēģināja savus ieročus? Vai viņi eksperimentēja? Vai viņi pirms gadu tūkstošiem rīkojās tāpat kā mūsdienu Zemes zinātnieki - bezjūtīgi, tikai ar mērķi iegūt rezultātus, kuri izmantojami statistikai? Viss liecina par to mūsu planēta Visuma dieviem bija eksperimentālā laboratorija Zeme.

13. Runājošās statujas, svētie akmens apļi, telepātija Senās Indijas dieviem bija lidaparāti - «ātri kā doma», kas bija apgādāti ar supertehniku. Vienmēr no Zemes bija iespējams nodibināt sakarus ar lidojošajiem «debesīs», acīmredzot izmatojot radiosakarus. Parivesayantra - tā sauca atbilstošo sakaru ierīci. Šāda ierīce vai kaut kas līdzīgs laikam būs bijusi arī Vecajā Derībā aprakstītā derības šķirsta sastāvdaļa. Tā, 2. Mozus grāmatas 25.n. 22.p. teikts: «Un šeit es ar tevi sastapšos un runāšu uz tevi no salīdzināšanas vāka virsus, no vietas, kura ir starp abiem ķerubiem, kas atrodas virs saiešanas šķirsta ..» jau 1968. gadā Ērihs fon Dēnikens darbā «Atmiņas par nākotni» izteica pieņēmumu: «Ja viens no abiem ķerubiem uz vāka bija magnēts, tad bija gatavs skaļrunis, varbūt pat kaut kāda divpusēja sarunu ierīce starp Mozu un kosmosa kuģi.» Arī Ezekiēls, kas intensīvāk nekā jebkurš cits uzturēja kontaktus ar citplanētiešiem, apraksta radiosakarus starp cilvēkiem un dieviem. Šim nolūkam kalpoja «runājošās statujas», ko sauca par terafimiem. No šiem terafimiem skanēja Jahves balss. (1. Samuēla gr. 15:22): «Vai tad tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuriem nekā par paklausību tā Kunga balsij?») Runājošās statujas cilvēkiem bieži vien iedvesa bailes. Reizēm viņiem vārdi, kas no turienes atskanēja, šķita «biedējoši» (Zaharijas gr. 10:2). Tāpat kā Jahve runāja no derības šķirsta vāka vai ar terafimu muti, tā acteku dievības ar cilvēkiem kontaktējās ar «statuju» starpniecību. Un deva pavēles. Prinstonas universitātes profesors Džūljens Džeinss: «Statuja viņiem pavēlēja doties ceļā, šķērsot viņu priekšā esošo jūru un statuju ņemt visur ceļā līdzi. Tā viņus vadīja šurp vai turp.» Paralēles ir acīm redzamas: tāpat kā Bībeles dievs Jahve 40 gadus ebreju grupu vadīja caur tuksnesi, tā arī acteki tika nosūtīti ne mazāk nogurdinošā ceļojumā - no Actla- nas pie Meksaltitlana ezera uz Tulu. Abos gadījumos dievu pavēles tika noraidītas pa radio - no derības šķirsta vāka vai no «statujas» iekšpuses. Bībeles terafimus esot darinājis Ābrahāma tēvs. Atgādinājumam - Ābrahāms juniors ar kosmoplānu tika nogādāts no Zemes kosmosa stacijā. Šumeru ķēniņi tieši no dieviem saņēma gistugpis, no kurienes mēdza runāt «no debesīm nākušie». Senie ķīļrakstu teksti, kas varētu būt radušies pirms aptuveni 4000 gadiem, vēsta, ka runājošās statujas gatavotas īpašās darbnīcās, kuras sauca bi-nummu. Dievs Nummu pats devis konkrētus norādījumus, pēc kuriem šie tehnikas brīnumi bija jāizgatavo. Parasti ar dieviem varēja sarunāties tikai ķēniņi un augstākie ierēdņi. «Vienkāršais cilvēks» ar dieviem pat neuzdrīkstējās nodibināt sakarus. Normāls mirstīgais, kā liecina cilindriskie zīmogi, tikai retos izņēmuma gadījumos drīkstēja izmantot starpniekus, kuriem bija pieeja runājošām statujām un kuri tad dieviem prasīja padomu. Savādi: kad spānieši iekaroja inku impēriju - precīzāk būtu teikt, izpostīja -, tempļos vēl arvien esot bijušas runājošās galvas. Kāds tālaika akla naida vadītās iznīcības un, ak, tik cildenās Vakareiropas zemes pārstāvju asiņainā terora anonīms hronists raksta: «Pačamakas templī uzturējās velns, kas kādā tumšā telpā., mēdza runāt ar indiāņiem.» Kaut ko līdzīgu stāstīja garīdznieks Žozefs de Akosta no Centrālamerikas: indiāņi svētnīcās sarunājušies ar «elkiem», ar runājošām galvām, kuras atbildējušas uz konkrētiem jautājumiem un devušas pavēles. Tas, ko spāņu iekarotāji nesaprata, viņiem pārāk bieži iedvesa gluži vai paniskas bailes. Dažus gadsimtus iepriekš, iekams radiosakari bija kļuvuši par ikdienišķu parādību, «runājošas elku galvas» varēja būt tikai «sātana darbs». Un diemžēl tās tika iznīcinātas ar ugunīgu cītību. Tāpēc mēs pašreiz varam tikai minēt - vai «runājošās statujas», kuras droši vien tika pielūgtas kā relikvijas pat tad, kad tās jau sen vairs nedarbojās, bija tehniskas dabas relikti no tiem laikiem, kad

astronauti ieradās uz Zemes? Skaidrības labad jānorāda arī, ka Albertam Lielajam* pat vēl 13. gadsimtā esot piederējusi «runājoša statujas galva». Arī pāvesta Silvestra II īpašumā esot bijis šāds aparāts. Skaidrību par terafimu uzbūvi varētu iegūt, ja šādu «runājošu galvu» izdotos atrast. Norādes no Templiešu ordeņa noslēpumainās vēstures varētu saprast tā, ka zinātkārie bruņinieki ap 1200.g. pēc Kr. Jeruzalemē atraduši tādus pašus aparātus un tos atveduši uz Eiropu. Iespējams, ka tie pa apkārtceļiem nonākuši Vatikāna īpašumā. Doma, ka kaut kur kādā slepenā krātuvē Romā varētu atrasties citplanētiešu priekšmeti, kurus «dievi» pirms gadu tūkstošiem atveduši sev Ildzi un uzdāvinājuši cilvēkiem, liekas fantastiska. Vai šādi aparāti varētu darboties pat vēl šodien? Šo jautājumu es uzdevu profesoram Dr.Hermanim Obertam, «kosmisko lidojumu tēvam», no kura drosmīgajiem projektiem, ko viņš izstrādājis jau pirms vairākiem gadu desmitiem, dažs būtu īstenojams tikai 3.gadu tūkstoša pirmajos gadsimtos. Zinātnieks man domīgi atbildēja: «Tas ir iespējams. Taču arī sabojāts tehniskas dabas relikts, ko citplanētieši sirmos aizlaikos atveduši uz Zemi, katram zinātniekam, protams, būtu ārkārtīgi interesants.» Tālāk es gribēju zināt, kā profesors iedomājas nākotnes sakaru līdzekļus Visuma ceļojumos. Profesors Oberts: «Vienalga, vai mēs paši dosimies starpzvaigžņu lidojumos vai uzturēsim kontaktus ar citplanētiešiem, kas to darīs, .. radiosakari ir nepiemēroti. Attālumi ir pārāk milzīgi, un normāla saruna jautājumu un atbilžu veidā nebūtu iespējama vienkārši tāpēc, ka radiosignāli ceļā būtu neciešami ilgi.» Profesors Oberts izteica pārliecību, ka starpzvaigžņu lidojumos nākotnes komunikācijas līdzeklis būšot telepā- tija. Kāds padomju kosmonauts, ar kuru man Dienvidslāvijā palīdzēja sarunāties ārkārtīgi simpātiska tulkotāja, apgalvoja: «Mūsu ilgās uzturēšanās laikā kosmosa stacijā mēs vingrinājāmies arī domu pārraidīšanā!» Es to uzskatu par interesantu ideju - vai domu pārraidīšanai bija svarīga nozīme arī sakaros ar Visuma dieviem? Varbūt vēl šobaltdien saglabājušās konkrētas pēdas šai no mūsu viedokļa ārkārtīgi neparastajai sakaru sistēmai - gadu tūkstošus senai un tieši mūsu acu priekšā! Ja jūs kādreiz būsiet Londonā, jums noteikti vajadzētu izmest nelielu līkumu līdz noslēpumainajam akmens kompleksam Rolraitā. To var ērti sasniegt no Londonas, patērējot ekskursijai pusi dienas. Jūs izbraucat no Londonas uz rietumiem pa maģistrāli M40 Oksfordas virzienā. Šo seno pilsētu jūs apbrauksiet un tālāk pa maģistrāli A34 dodieties ziemeļu virzienā līdz Čipingnortonai. No turienes pa maģistrāli M 44 ir tikai četri kilometri līdz noslēpumainajam kompleksam Rolraitā. Bet kas tad ir Rolraita? Vispirms Rolraitā ir akmens aplis 31,6 metrus diametrā. Šis aplis pēc senas leģendas tiek saukts par «Karaļa vīriem». It kā sirmos aizlaikos karavīri te pārvērsti akmeņos. Otrkārt, kompleksā ietilpst kāds atsevišķs milzu akmens - 70 metru attālumā no akmens apļa. Tas ir Karaļa akmens. Milzenis ir 2,60 metrus augsts un 1,44 metrus plats. Treškārt, Rolraitas kompleksā vēl ir grupa akmeņu, kas pašreiz daļēji ir sagāzti, daļēji vēl stāv. Tie atrodas austrumos no «Karaļa vīriem». Un saucas - «Čukstošie bruņinieki». Sena leģenda vēsta, ka bruņinieki kādreiz pārvērsti akmeņos. Bet kā gan radies nosaukums «Čukstošie bruņinieki»? Ērihs fon Dēnikens savā darbā «Ceļojums uz Kiribati» stāsta: «Mūsdienās klīst .. neskaidri nostāsti. Cilvēki, kas pieskārušies akmeņiem, apgalvo, ka jutuši reiboni. Rīkst- nieki runā par halucinācijām, uztveres traucējumiem nomoda stāvoklī, kas viņiem bijuši noteiktos diennakts laikos, uzturoties akmeņu aplī. Jūtīgākie pat nonākuši šoka stāvoklī.» Šādas baumas rosināja britu pētnieku G.S.Robinsu. 1978. un 1979. gadā viņš kopā ar savu grupu Rolraitas teritorijā izdarīja apjomīgus eksperimentus - turklāt dažādos dienas un nakts laikos. Šai nolūkā viņš izmantoja pārnēsājamu ultraskaņas detektoru. Aparāta skalā bija iedaļas no viens līdz desmit. Normālfrekvences bija starp nulli un vienu. Tad notika kaut kas savāds - izstarojuma vērtības

izmainījās. Robinss gaidīja, ka ap saullēktu akmeņu starojumam vajadzētu palielināties. Taču tā nenotika. Jau pusstundu pirms saullēkta Karaļa akmenī neizskaidrojami sākās enerģijas lauka pulsācija - un sasniedza uz aparāta skalas septīto iedaļu. Vienlaikus lauka jauda akmeņu apļa apvidū pazeminājās līdz nullei. Divas līdz trīs stundas pēc saullēkta: Karaļa akmens vairs neko neizstaro. Toties izstarojums pieaudzis akmens aplī. Un starp akmeņu apli un Karaļa akmeni izveidojies elektriskais lauks. Taču šis lauks sabruka, tiklīdz kāds cilvēks iegāja akmens aplī. Dr.Robinss šo noslēpumaino procesu apraksta tā: «Rīta krēslā visos gadījumos varēja novērot stipru lauka pulsāciju ap lielo akmeni un starp lielo akmeni un akmeņu apli.» Savādi - starp akmeņiem veidojas noslēpumaini enerģijas lauki, un, kas ir vēl dīvaināk, - šos enerģijas laukus būtiski iespaido cilvēka klātbūtne akmens aplī. Lai cik mīklaini, cik noslēpumaini būtu aprakstītie enerģijas lauki - tie nebūt nav tikai pie Rolraitas! Tie novēroti arī ASV! Nelielā pilsētiņa Sentfloriena Alabamas štatā ir skandalozi slavena savas akmeņainās apkārtnes dēļ. īpaši daudz dažāda lieluma akmens atlūzu ir gar 1 7. un 13. ceļu septiņas jūdzes uz ziemeļiem no Florensas. Te ir milzīgi akmeņi, kas daļēji visi, daļēji pa pusei, daļēji tikai par vienu trešo daļu ir zemē. Tos visus ietver noslēpumaini enerģijas lauki. Vaijats Kokss un Gregs Kītons intensīvi pētījuši šos enerģijas laukus. Pulkvežleitnants Tomass Bīrdens no Hantsvi- las Alabamas štatā arī nodarbojās ar enerģijas laukiem un guva pārsteidzošus rezultātus. Reizēm pieminētie lauki bija redzami! Tomass Bīrdens ir ASV Džordžijas štata Tehnoloģiskā institūta maģistrs kodolinženierijas specialitātē. Ari viņš nevar atrast drošu izskaidrojumu tam, kāpēc enerģijas lauki kļūst redzami. Tad parādās… NLO, spoži, jā, pat spilgti mirdzoši. Dejojošas lodes, kas kustas kā jukušas, kas brāžas prom nedaudz virs zemes, met cilpas un pēkšņi izzūd. Tomass Bīrdens atradis vienu no iespējamiem izskaidrojumiem šīm gaismas parādībām: tās akmens atlūzu daļas, kuras atrodas zemē, bieži pakļautas spiedienam - brīžiem stiprākam, brīžiem vājākam. Spiediens rodas, notiekot tektoniskām nobīdēm Zemes iekšienē,-piemēram, kad kustas dažādi slāņi. Ja tiek saspiesti kvarcu saturoši akmeņi, tad tie uz šo spiedienu reaģē - rada gaismas parādības, kas līdzīgas NLO. Austrālijas aborigēniem šīs gaismas parādības ir sense- nis zināmas. Viņi tās kopš seniem laikiem sauc par min- min. Āfrikā tās kopš mūžības pazīstamas kā aku, Indijā - Chota adonis, Malaizijā pennangal. Vācijā tās bija zināmas jau viduslaikos. Teikās tās dēvē par maldugunīm. Tagad šīs īpatnējās gaismas jau iespējams radīt mākslīgi laboratorijas apstākļos. Kvarcu saturošs akmens tika pakļauts spiedienam, kas pastāvīgi palielinājās. Sasniedzot spiedienu 2252 kilogrami uz kvadrātcentimetru, šķita, ka klintsgabals sašķīdīs… un pēkšņi no tā atdalījās mazas gaismas lodītes. Zināms, ka gaismas lodītes iespaido cilvēka psihi. Tā, ASV pētnieks Pērsindžers konstatēja - ja cilvēks šādai gaismas lodei tuvojas, tad viņš iekļūst elektromagnētiskajā laukā, rodas kņudoša sajūta. Var rasties bailes, zosāda, depresija. Ilgstošs kontakts var izraisīt pārdabiskas parādības, piemēram, vīzijas, bet var radīt arī atmiņas zudumu. Laikam tas bijis zināms jau vintu cilts indiāņiem Kalifornijā, kuri gaismas lodītes sauca par «gara rijējiem». Atcerēsimies - kvarcu saturošs akmens spiediena ietekmē izdala enerģijas laukus. Glens Rīns, maģistrs, dzimis amerikānis, ilgu laiku strādāja Sv.Bērtuļa hospitālī Londonā. Viņa specialitāte-enerģijas lauki. Viņa darbi devuši interesantus rezultātus - cilvēka čiekurveida dziedzeris daļēji reaģē tāpat kā kvarcu saturošs akmens. Čiekurveida dziedzeris satur kristāliskas struktūras - un tās zināmos apstākļos rada enerģijas laukus. Britu parapsihologs Moriss Testers pētīja enerģijas laukus, kurus rada smadzenes un čiekurveida dziedzeris. Šie lauki īpaši manāmi garīgas piepūles brīžos vai tad, ja izmēģinājuma persona kādam citam

cilvēkam mēģina kaut ko paziņot telepātiskā ceļā. Glens Rīns: kad cilvēks mēģina pārraidīt domas, no viņa galvas izdalās spēka lauks. Tad tas, tā teikt, citam spēka laukam var ceļot «kukaragā». Piemēram, ar akustiskajiem enerģijas viļņiem. Konkrēts piemērs: afrikāņu bušā cilts šamanis rada domas lauku. Tas izdalās no vīra galvas. Vienlaikus tiek rībinātas bungas. Spēka lauki «sasaistās», cilts šamaņa spēka lauks ceļo, tā teikt, kopā ar akustisko - un kaut kur tiek uztverts. Kāda saistība šīm parapsiholoģijas hipotēzēm un sakariem ar citplanētiešiem? Iedomāsimies - cilts virsaitis ieiet Rolraitas akmeņu aplī. Viņa domu spēka lauks un akmeņu kompleksa enerģijas lauks «sametas kopā». Savukārt, Stounhendžā enerģija tiek uztverta, akmeņi šeit kalpo kā uztvērējantenas. Zinātājs Stounhendžas aplī spēj saprast Rolraitas aplī noraidītās domas. Nikolajs Bodnaruks, laikraksta Komsomojskaja pravda korespondents, raksta: «Daudzi senseno kultūru centri atradās nevis nejaušās vietās, bet gan plaša, visu pasauli aptveroša tīkla sistēmas mezglu punktos. Te iekļautas bija Indijas kultūras, Ēģipte, Ziemeļmongolija, Īrija, Lieldienu sala, Peru, Kijeva un daudzas citas vietas.» Komunikācija? Līdz šim nav bijis iespējams noskaidrot, kāpēc vajadzēja pielikt milzu pūliņus, lai mūsu Zemi pārklātu ar kulta vietu tīklu. Varbūt lai radītu visu pasauli aptverošu raidītāju un uztvērēju sistēmu? Vai «sirmos aizlaikos» pastāvēja iespēja, piemēram, Rolraitā, pārraidīt domas un kādā citā svētā akmeņu aplī, piemēram, Dienvidjūrā, - atkal uztvert? Vai šī sakaru sistēma aprobežojās tikai ar Zemi? Vai arī tā pārsniedza mūsu zemeslodes ietvarus? Vai varbūt tā izmantota pat, lai stātos sakaros ar Visuma dieviem? Varbūt pat tad vēl, kad svešinieki jau ilgu laiku atradās atceļā uz savu dzimto planētu? Kad ticīgie dievbijīgā lūgsnā pulcējās akmens apļos, kad viņi lūgšanās izteica vēlēšanās-vai tad viņu domas sasniedza Visuma dievus? Vai viņi drīkstēja cerēt uz atbildi? Vai tādējādi lūgšana radās kā atmiņas par tehnisku sakaru nodibināšanu ar dieviem? Tūkstošiem baznīcu šodien atrodas svētās vietās, kurās gadu tūkstošiem risinājušies «pagānu kulti». Zaks Beržjē, grāmatas «Ceļā uz trešo gadu tūkstoti» līdzautors: «Nebaidieties no drosmīgām domām! Es uzskatu, ka dažai labai Zemes mīklai varēs atrast atrisinājumu tikai tad, kad konvencionālie domāšanas modeļi vienkārši tiks aizmirsti. Un varbūt svētie akmeņu apļi patiesi slēpj vairāk, nekā konservatīviem arheologiem gribētos atzīt.» Lai jau arheologi atstāj novārtā svētvietas, tas nenozīmē, ka tās būtu aizmirstas. Tā, piemēram, es Lieldienu salā redzēju akmeņu apļus, kuros cilvēki arī pašreiz, kaut pa- slepus, pulcējas, lai klusi parunātos ar dieviem. Lieldienu salā es runāju ar kādu franciskāņu mūku. «Pagānu paražas diemžēl joprojām nav izmirušas! Paskatieties uz šiem trūcīgi ģērbtajiem cilvēkiem! Viņi piesauc Make Make un domā, ka var ar viņu runāt!» - «Telepātiskā ceļā, ar akmeņu apju sakaru sistēmas palīdzību?» es no dievbijīgā vīra gribēju uzzināt. «Domu pārraidīšana nav iespējama!» mūks šņāca. Vērojot niknos skatus, ar kuriem viņš mani apveltīja, es biju priecīgs, ka viduslaiku sārti jau sen ir izdzisuši. Augstu pie Umaijo ezera, uz robežas starp Peru un Bolīviju, es apmeklēju Siljustani «svētos torņus». Neviens nevar pateikt, kādam mērķim šīs celtnes kalpojušas un kāpēc bija vajadzīgas hnilzīgas pūles, lai šo celtņu būvē izmantotu patiesi ciklopiskus milzu akmeņus. «Torņi kalpoja zvejniekiem, lai vērotu ezeru!» - tā daži apgalvo. Diemžēl no torņiem ezers gandrīz nav redzams, tāpēc šis izskaidrojums nevarētu būt pareizs. To laikam izdomājuši «eksperti» pie rakstāmgalda, kas paši nekad nav bijuši «uz vietas». «Tie kalpojuši kā apbedījuma vietas!» - tā skan cits viedoklis. Patiešām, torņu iekšpusē zemes līmenī atrodas drūmas telpas. Tās gan ir drīzāk mazas un sasniedzamas tikai pa ļoti zemām, šaurām ejām.

Ja te patiesi kādreiz apbedīti cilvēki, tad tos nolicis bez cieņas un bijības. «No torņiem cilvēki novēroja zvaigznes!» - tā domā vēl citi. Arī šis- izskaidrojums nav pieņemams. Nevienam tornim nav logu, un nav nekādu norādījumu uz to, ka torņi būtu izmantojami astronomiskos nolūkos. Es pats gan Siljustani trūcīgajā apvidū neierados mīklaino torņu dēļ. Mani vilināja noslēpumainie akmeņu apļi. Neviens nezina, cik daudz akmeņu apļu šeit kādreiz bijis. Divi ir vēl saglabājušies, aptuveni 30 un 50 metrus diametrā. Pieticīgi ģērbti vietējie iedzīvotāji ieiet akmeņu aplī, pārmet krustu - un pielūdz savus pirmskristus laiku dievus. Daudzi akmeņu apļu priekšā novelk apavus. Tas redzams - viņiem šie akmeņi apzīmē svētu zemi. «Viņi runā ar dieviem!» man čukst kāds pilsētnieciski ģērbies spānietis ar inka seju. Vai tad akmeņu apļu sakaru sistēma vēl darbojas? Vai varbūt - atkal? Beidzot pienācis laiks, lai iejūtīgi pētnieki noskaidrotu, kas šais «svētajos akmeņu apļos» notiek. Varbūt - atkal - notiek rosīga domu apmaiņa starp cilvēkiem un Visuma dieviem, kas atkal atgriezušies uz Zemes!

14. Maiji, mesijas un gaismas čūska Lai cik konkrēti būtu senās Indijas svētie teksti, kad runa ir par citplanētiešu kosmosa kuģu aprakstu, tie šķiet miglaini, ja meklē konkrētas laika norādes. Kad tad bija tas laiks, kad astronauti nolaidās uz Zemes? Indijas universitāšu zinātniekiem šī problēma ir labi pazīstama. Jau ilgus gadu simtus neskaitāmi šās zemes zinātnieki pūlas noskaidrot, kad īsti aizlaiku dievi ieradušies Indijā. Svarīgas norādes šai sakarā atrodamas planētu konste- lāciju aprakstos svētajos tekstos. Pēc tiem eksperti aprēķina konkrētus gadus. Šie aprēķini rāda, ka citplanētieši uz Zemes ieradušies 8000, varbūt 6000, bet varbūt arī «tikai» 2000 gadu pirms Kristus. Profesors Kumars Kandžilals manu uzmanību pievērsa kādam diezgan konkrētam datumam. Pēc tā šausmīgā kauja pie Kiruksetras, kurā piedalījušies citplanētieši, notikusi 3102. gadā pr. Kristus. Šis gadskaitlis man lika saausīties. 3114.g. pr. Kr. - tātad tikai divpadsmit gadus iepriekš-risinājās kāds patiesi svarīgs notikums citā kontinentā - pie maijiem! Džons Tompsons, kas pasaulē plaši pazīstams kā viens no labākajiem maiju ekspertiem, aprēķinājis, ka maiju mitoloģiskais laika skaitīšanas sākums atbilst 3114. gada 11. augustam pr.Kr. pēc mūsu laika skaitīšanas. Abi laiki - 3102.g.pr. Kr. un 3114.g.pr. Kr. - manuprāt, atrodas pārāk cieši līdzās, lai varētu runāt par nejaušu sakritību. Esmu pārliecināts: 4. gadu tūkstoša beigās pr.Kr. citplanētieši ieradušies uz Zemes-pie indiešiem un pie maijiem. Abām tautām lidojošās debesu būtnes taču vārda tiešā nozīmē bija ikdienišķa parādība. Lai gan maiji nekad neko nebija dzirdējuši par kristiešu Jēzu, viņiem arī bija zināma ticība mesijam. Viņu svētajās grāmatās un nostāstos minēti daudzi dievi, kuri visi gribējuši reiz atkal atgriezties uz Zemes. Viņi neesot pazuduši Visuma dzīlēs uz mūžīgiem laikiem. 1978. gadā, kad studēju evaņģēlisko teoloģiju Erlan- genē, es cienījamās Mārtiņa Lutera savienības kopmītnē nolasīju referātu par aizvēsturisko astronautu ierašanos uz Zemes. Priekšlasījuma ietvaros es pieminēju arī «šās pasaules mesijas», kas manu studiju biedru vidū izraisīja labākajā gadījumā nepatīkamu pārsteigumu. Esot tikai viens vienīgs mesija, un tas esot Jēzus. Jau gandrīz divus gadu tūkstošus ilgst strīds starp ebreju Mozus ticības un kristīgās ticības piekritējiem. Kristieši ir pārliecināti, ka mesija, kura ierašanās pasludināta Vecajā Derībā, jau ir ieradies kā Jēzus, bet ebreji joprojām gaida Pestītāja atnākšanu. Vismaz viņi Jēzu neatzīst par mesiju. Kristieši gaida, ka viņu mesija atgriezīsies Pastarās tiesas dienā. Pēc senebreju ticības būtu jāatgriežas arī Enoham un Ēlijam, kuri aizvesti lidaparātā. Ticīgie musulmaņi ir pārliecināti, ka arī viņu Mahdī atkal «nolaidīsies no debesīm». Arī hopi indiāņu ciltij, kuras apmetnes ir Arizonā un Ņūmeksikā ASV dienvidrietumos, ir mesijas. Tie saucas ka- činas un sirmos aizlaikos esot ieradušies uz Zemes «no kādas tālas planētas». Šīs debesu būtnes dalās trijās grupās - likuma sargi, skolotāji un radītāji. Radītāji, piemēram, bija zinātnieki dažādās specialitātēs, kuri eksperimentēja un radīja cilvēku. Kā es pats Arizonā izpētīju - arī mūsdienās hopi indiāņi ir pārliecināti, ka viņu kačinas, kuri kādreiz atgriezušies savā debesu dzimtenē, atkal ieradīsies uz Zemes. Pirms kačinas līdz šim pēdējoreiz startējuši kosmosā, viņi devuši pavēli, kas tiek izpildīta līdz pat mūsu dienām. Kopš tā laika lellēm vajadzēja tikt darinātām pēc viņu līdzības, lai nākamās paaudzes varētu atpazīt aizlaiku astronautus, kad tie atkal ieradīsies uz Zemes. Pēc šīm lellēm mēs zinām, kā mums kačinas jāiedomājas - kā astronauti ķiverēs un neveiklos kosmiskajos skafandros. Lellēm rokās bieži ir dīvaini priekšmeti. Vai tie būtu zinātniski mēraparāti vai ieroči? Tāpat kā pie hopi indiāņiem no Visuma ieradušies kačinas, tā arī kajapu indiāņi sirmos aizlaikos

piedzīvojuši atnācēju ierašanos no Visuma. Šās cilts piederīgie dzīvo pie Riofresko, dienvidos no Paras Brazīlijā. Pirms ilga laika, kā stāsta cilts svētie nostāsti, pie viņiem ieradies «mesija» - Beps Kororoti. Viņš kādu laiku pavadījis cilvēku vidū, pētījis viņus, bet arī mācījis. Respektu viņš iekarojis ar savu briesmīgo ieroci -kopu. Visu debesu būtnes augumu klājis savāds apģērbs - bo. Savādais apģērba gabals apsedzis arī galvu. Kādu dienu Beps Kororoti nolēmis atgriezties savā debesu dzimtenē. Etnologs Ža Ameriko Perē pierakstījis kajapu svētos nostāstus, kuros šie ievērojamie notikumi aprakstīti tik skaidri, ka vairs nav nepieciešami nekādi izskaidrojumi: «Tad notika kaut kas šausmīgs, kas visus atstāja bez valodas. Beps Kororoti gāja atmuguriski līdz Pukatoti malai (kalns- autora piezīme). Ar savu kopu viņš iznīcināja visu, kas atradās viņa tuvumā. Kamēr viņš bija nonācis kalnu grēdas galotnē, koki un krūmi bija sabirzuši pelnos. Tad pēkšņi atskanēja milzīgs troksnis, kas satricināja visu apvidu. Beps Kororoti pazuda gaisā degošu mākoņu, dūmu un pērkona ieskauts. Šā notikuma dēļ krūmu saknes tika izrautas no zemes un savvaļas augļi iznīcināti, medījums izzuda, un tāpēc cilts sāka ciest badu.» Pat šobaltdien kajapi gatavo bo apģērba kopiju no salmiem. Svinību gadījumos izraudzīts cilts piederīgais uzvilka šo tērpu, lai godinātu atmiņas par mesiju no Visuma. Tad viņš izskatās kā kādreiz Beps Kororoti - kā astronauts kosmiskajā skafandrā. Un, ja viņš kādreiz atkal ieradīsies pie savas tautas, tad visi viņu uzreiz pazīs. Kāpēc gan dievi no Visuma atkal un atkal atgriežas uz Zemes? Viņi grib pavērot, kā attīstījies viņu sāktais eksperiments «Cilvēks». Maiju svētajā grāmatā Popol Vuh mēs varam atrast svarīgu informāciju par «eksperimenta produktu cilvēku». Tur nosaukti pirmo eksemplāru vārdi: «Balaquitze, tad Bala- macab, trešais bija Mahucutah, ceturtais beidzot lquiba- lam, - tie ir mūsu senču vārdi.» Maijiem nebija saprotams, kāpēc viņu senči nav nākuši pasaulē normālā veidā, tas ir, kāpēc viņi nav piedzimuši: «Tie ir vārdi pirmajiem cilvēkiem, kuri tika izgatavoti, radīti! Tie tika nosaukti tikai Izgatavotais, tikai Radījums - viņiem nav nedz mātes, nedz tēva. Viņus nav dzemdējušas sievas, un viņi nav arī radīti kā dēli. Tas bija brīnums, ka viņi tika radīti, burvestība, ko paveica veidotāja un radītājs, dzemdētāja un dēlu radītājs, varenais Kukumacs.» Grāmatā Popol Vuh skaidri sacīts, ka cilvēks bijis mākslīgs veidojums, hibrīds, kurā bija gan Zemes, gan citplanētu gēni. Svešinieki taču radīšanas aktā ņēmuši vienlaikus «no debesu sirds un no Zemes sirds». Grāmatā Popol Vuh aprakstītās radīšanas dievības nav nedz viszinošas, nedz visvarenas un nebūt ne nemaldīgas būtnes. Tā te gandrīz pedantiski aprakstīts, ka cilvēks izdevies tikai ar ceturto mēģinājumu. Otrās paaudzes «Ādami un Ievas» bijuši bezveidīgi pēc izskata un tiem trūcis saprāta. «Viņu valodai nebija jēgas!» Arī trešais mēģinājums neizdevās: «Te nebija nekā nedz viņu sirdīs, nedz viņu smadzenēs!» Taču neveiksmes Visuma dievus nebūt nesatricināja. Kļūmīgo testu neizdevušies eksemplāri vienkārši tika iznīcināti. Līdzcietība dieviem bija sveša. Viņi šīm kroplajām būtnēm uzsūtīja plūdus (atcerēsimies Bībeli). Upuri velti mēģināja «glābties uz savu māju jumtiem, taču mājas sabruka, arī alas un koki nedeva nekādu patvērumu. Tā viņi tika iznīcināti, un tie nedaudzie, kuri izdzīvoja, kļuvuši par tagadējiem pērtiķiem.» Ceturtajā mēģinājumā izdevās mūsdienu cilvēka priekštecis. Dievi lepnuma pilni aplūkoja pirmos eksemplārus: «Tie bija labi cilvēki, skaisti pēc skata.» Par dievu radīšanas akta brāķa eksemplāriem, par kuriem vēsta, piemēram, Čimalpopoka kodekss, droši vien jāuzskata ari milži. Dievi šīs baismās būtnes iznīcināja - tāpat kā vēstīts Bībelē. Diemžēl maiju impērijas pasaulīgie un garīgie iekarotāji ir sarīkojuši šausminošas asinspirtis ne tikai cilvēku vidū, bet iznīcinājuši arī daudzus sensenos svētos tekstus. Tomēr vēl ir saglabājušies daudzi fragmenti, kurus saliekot kā mozaīku var iegūt priekšstatu par dievu izrīcību pret aizlaiku monstriem milžiem.

Pēc maiju nostāstiem, lidojošais dievs Ah-Mucenabs izraisīja milzīgu uguni, kurai milži krita par upuri. Čimalpopoka kodeksā teikts: «Šai laikā notika, ka lija lietus un iedzīvotāji tāpēc sadega.» Vai tika izmantotas atombumbas? Tā kā teksts ir ļoti trūcīgs, tad šāds pieņēmums sākumā šķiet pārdrošs. Taču mans pieņēmums noteikti ir pamatojams: izmantojot jaudīgas atombumbas, eksplozijas rezultātā atmosfērā var tikt izsviestas tik milzīgas putekļu masas, ka diena brīžiem kļūst par nakti, jo saules gaisma līdz Zemei vairs nespēj izspiesties. (Šādus scenārijus, starp citu, Aukstā kara laikā izstrādāja abu militāro bloku bruņojuma eksperti, kad tika apspriestas hipotēzes, kā gan pasaule varētu izskatīties pēc atomkara starp superlielvalstīm!) Tieši tas aprakstīts grāmatā Popol Vuh: «Viņiem nebija miega, nebija miera. Tās bija lielas žēlabas,., ka diena neiestājās, ka nekļuva gaišs. Viņu sejās bija tikai izmisums, viņus pārņēma lielas bēdas un nomāktība, no ciešanām viņi bija gluži apjukuši .. «Ak, vai, kaut tik mēs redzētu piedzimstam sauli!» viņi sacīja un daudz runāja savā starpā bēdu pilni, pilni izmisuma un pilni žēlabu, viņi runāja un tomēr nevarēja rast mierinājumu, jo diena neiestājās.» Katastrofa skāra ne tikai kādu ierobežotu apvidu. Arī acteku nostāsts «Kolhuakanas un Meksikas karaļvalstu vēsture» vēsta: «Šai laikā cilvēki gāja bojā, tai laikā viņi iznīka. Un toreiz gāja bojā saule.» Dievi bija ļoti kategoriski nāvējošo ieroču izmantošanā. Viņi milžus gribēja pilnīgi iznīdēt - vai kāda nozīme bija tam, ka «ar vienu rāvienu» tika nonāvēti arī daudzi cilvēki? Taču acīmredzot slepkavnieciskais plāns neizdevās pilnībā. Arī pēc atomsprādziena sekojošā tumsībā milži bija vēl dzīvi: «Neskaidrajā krēslā maldījās izbadējušies milži. Kad cilvēki viņus sastapa, izraisījās izmisīgas cīņas.» Tad dievi nolēma rīkoties mērķtiecīgi pret katru atsevišķu milzi. Acteku tekstā notikumi aprakstīti krāšņā pasaku valodā: «Bet debesu jaguāri aprija milžus. Viņi metās lejup no krēslainajām debesīm un tos iznīcināja.» Tas izskatās pēc iznīcinātājlidmašīnām, kuras actekiem šķita «debesu jaguāri». Dievu organizētā iznīcības akcija - tā stāstīts acteku literatūrā - cilvēkiem iedvesa paniskas bailes. Abats Šarls Etjēns Brasērs (1814-1874), kas ilgus gadus bija misionārs Gvatemalā, apkopoja maiju svētās grāmatas Popol Vuh pilnu tekstu. Brasērs bija teologs bez aizspriedumiem, viņam bija skaidrs pirms ilga laika maiji bija novērojuši savu dievu ierašanos. Bija noticis neticamais - dievi nolaidās no debesīm. Pārsteiguma pilno apbrīnu par Visuma dieviem drīz vien nomainīja bailes - citplanētiešiem bija briesmīgi ieroči, kurus tie izmantoja, piemēram, cīņā pret milžiem. Maiji «debesu būtnes» apzīmēja par «briesmīgajiem radījumiem», kuru atgriešanos gaidīja ar bailēm, pat ar šausmām. Viņi pat radīja speciālu astroloģijas sistēmu, ar kuras palīdzību Visuma dievu iespējamo ierašanos cerēja aprēķināt iepriekš. Maiju observatorijā Jukatanas pussalā, pat šodien radīdama modernu iespaidu, tālu pār džungļiem slejas maiju observatorija. Man ir tāda sajūta, it kā visi moskīti no tuvienes un tālienes būtu sapulcējušies sakarā ar manu ierašanos. Ar mokošu neatlaidību tie metas vienā uzbrukumā pēc otra. Viņu dzēlieni ir sāpīgi. Par laimi, profilakses nolūkos esmu ieņēmis pietiekoši daudz malārijas pretlīdzekļu. Observatorija izvietota trijās terasēs. Sienās ir lūkas, izkārtotas pēc to zvaigžņu konstelācijām, kuras maijiem bija svarīgas un kuras viņi pielūdza un novēroja. Ārsienas šai iespaidīgajā zinātnes celtnē sākotnēji bija klātas ar dievību attēliem. Saglabājušies tikai fragmenti. Vēl kāda Čičenicas tempļu kompleksa daļa ir Jaunavu templis. Nosaukums nācis no spāņu iekarotājiem. Kā maiji saukuši celtņu kompleksu, mēs nezinām. Mani interesē vēl šobaltdien saglabājušies reljefi. Tie attēlo-gribētos sacīt, «dabiski» - dievības, kuras no debesīm nolaižas uz Zemes. Skaidri saskatāmas ķiveres un neveiklie skafandri. Mūsdienu kosmisko lidojumu laikabiedrs var viegli atpazīt astronautus. Protams, arheologi šai modernajai interpretācijai negrib piekrist. Bet vai «zinātnisks» izskaidrojums ir pārliecinošāks? Pēc tā figūras ķiverēs esot «bišu dievi». Šai domai ir grūti piekrist. Laikam gan skaistākā un iespaidīgākā celtne Čičenicā, kuru «asprātīgie» tūristi, jokus mīlot,

nosaukuši Chicken Pizza (cāļa pica), ir Kukulkana piramīda. Tā slejas 30 metru augstumā kulta kompleksa centrā. Kvadrātiski veidotās kulta celtnes sānu malas garums ir 55,50 metri. Katrā piramīdas pusē stāvas kāpnes, katra ar 91 pakāpienu, ved līdz augšējai platformai, kur atrodas tempļa svētnīca. Tā veltīta dievam Kukulkanam, kuru sauca arī Ketcalkoatls. Maiji viņu dēvēja arī par «spalvoto mākoņu čūsku». (Starp citu - līdzīga būtne zināma arī senindiešu mitoloģijā.) Karls Kolenbergs, etnogrāfs un rakstnieks, Kukulkanu uzskata par citplanētiešu astronautu, kas sirmos aizlaikos ieradies uz Zemes. Un viņš, tāpat kā daudzi viņa kolēģi, apsolījis kādreiz atkal atgriezties. Kukulkana atvadīšanās no Zemes aprakstīta vismaz trīs dažādās versijās. Pēc vienas versijas dievs «ceļojis līdz debesu ūdeņu krastam» un pats sadedzinājies. Karls Kolenbergs šai tekstā saskata deformētas atmiņas par raķetes startu. Kad dievs ugunī un dūmos brāzās debesīs, vai tad maiji, kuriem nebija mūsu šodienas «kosmisko zināšanu», te nevarēja saskatīt pašsadedzināšanos? Cita nostāsta versija vēsta, ka Kukulkans atgriezies «dzimtenē ar majestātisku plostu». Un saskaņā ar trešo versiju Ketcalkoatls uzbraucis debesīs. Kā «debesu un zvaigžņu pavēlnieks viņš no tā brīža dzīvoja Piena Ceļā, kas ir ceļš starp debesu ārēm. No tā brīža viņš mājoja tais sfērās.» Katram gadījumam dievs apsolījis kādreiz atgriezties, bet tas maijos izraisīja dalītas jūtas. Jebkurā gadījumā viņi gribēja būt droši, ka solījums atgriezties netiks aizmirsts. Tāpēc viņi akmens monumentā proti, Kukulkana templī - iemūžināja dievišķā atnācēja gaidāmo atgriešanos. Divreiz gadā akmens, saules gaismas un ēnu rotaļa veido grandiozu izrādi, kuru arī mūsdienās vēro tūkstošiem cilvēku. 21. martā un 21. septembrī milzīga čūska, ko veido gaismas un ēnas, lien pa stāvajām piramīdas kāpnēm augšup un lejup. Valdzinošā izrāde uz mūžiem pasludina Kukulkana atgriešanos no Visuma. Ļoti drūms šķiet pareģojums no maiju «Jaguāra priesteru grāmatas» par dievu atgriešanos - tas atgādina Bībeles atklāsmi, apokalipsi: «Viņi nolaidās no zvaigžņu ceļa lejup. Viņi runāja maģiskajā debesu zvaigžņu valodā. Viņu zīme dod mums pārliecību, ka viņi nākuši no debesīm. Un, kad viņi atkal nolaidīsies lejup, tad viņi atkal radīs kārtību pār to, ko viņi reiz radījuši.» Pareģojums ir piepildījies - aizlaiku Visuma dievi ir atgriezušies uz Zemes.

III dala Atklāsme Visuma dievu atgriešanās «Cilvēce atrodas, iespējams, svarīgākajā fāzē kopš gadu tūkstošiem. Visuma dievi ir atgriezušies. Vai mums draud globāla Sodoma un Gomora?» Karls Kolenbergs

15. Kontakts - NLO radara ekranā Discovery un nlo

1991. gada 15. septembrī simtiem tūkstošu amerikāņu televīzijas aparātos uz ekrāna mirguļoja aizraujoši attēli. Tos pārraidīja ASV kosmoplānā Discovery uzstādītā kamera. Misijas STS 48 programmā bija paredzētas tiešās pārraides no kosmosa par mūsu planētu. Attēli no 600 kilometru augstuma šķita savādi nereāli. Discovery drāzās ap zemeslodi ar ātrumu 28 000 kilometru stundā. Nupat vēl tas pārlidoja Birmu, kad pie apvāršņa no nakts tumsas jau aicinoši iznira Ziemeļaustrālijas gaismas. Tūdaļ būs redzama Java. Tad zibenīgi notika kaut kas negaidīts. Ap pulksten 20.30 pēc Eiropas laika Zemes ēnā iznira mirdzošs NLO. Tas bija skaidri saskatāms pie apvāršņa. Tikpat pēkšņi tas mainīja lidojuma virzienu un drāzās prom no Zemes kosmosā. Viss ilga tikai dažas sekundes, un apzināti to laikam pamanīja tikai daži ļoti vērīgi skatītāji. Arī NASA [14] neko neziņoja par novēroto NLO, droši vien cerībā, ka neviens notikušo nebūs pamanījis. Taču tā tas nebija. Dons Račs, viens no vadošajiem NLO pētniekiem Amerikā, visu pārraidi bija ierakstījis un NLO pamanījis. Viņš savu videoierakstu ar NLO atdeva katra attēla analīzei Džekam Kešeram, fizikas profesoram Oma- has universitātē Nebraskas štatā, un profesoram Dr.Mar- kam Korloto, kompjūterattēlu ekspertam firmā TASC The Analytic Sciences Corporation), ar kuru NASA bija noslēgusi līgumu. Rezultāts: kad NLO parādījās, tas bija aptuveni 2900 kilometru attālumā no Discovery un lidoja Zemes atmosfērā ar ātrumu aptuveni 92 000 kilometru stundā. Beigās tas aizdrāzās kosmosā ar neiedomājamu ātrumu - aptuveni 300 000 kilometru stundā. Profesors Korloto: «Objekts parādījās virs apvāršņa un izgāja no Zemes atmosfēras, turklāt tā spožums ekstremāli samazinājās. Laikam to ietvēra kaut kāds spēka lauks, kurš jonizācijas efekta dēļ atmosfērā radīja šo spožumu.» Tagad arī NASA jutās spiesta sniegt izskaidrojumu, notikušo vairs nevarēja noklusēt. Šais attēlos nekādā gadījumā nevarot būt runa par NLO, bet gan par «ledu Discovery aizsargstiklā». Profesors Korloto šo izskaidrojumu uzskata par nedis- kutējamu: «Tas nebija optisks efekts, objekts patiešām iznira aiz apvāršņa un izlidoja no Zemes atmosfēras. Tāpat izslēgts, ka tas varētu būt ledus kristāls, kas atdalījies un kustējies šķērsām pāri stiklam.» Zinātnieks norādīja, ka NLO izdarījis pēkšņu kursa maiņu, ka tas, tā teikt, izmetis līkumu. Toties ledus kristāls, pēc profesora Korloto, tikai tad varētu mainīt virzienu ar līkumu, ja Discovery arī pēkšņi strauji mainītu kursu. «Šādu manevru tas tīri tehniski nebija spējīgs veikt. Turklāt zvaigžņu nemainīgais stāvoklis, kā bija vērojams virs apvāršņa, liecina, ka kosmoplāna lidojums bija nemainīgs.» Uz šiem NASA apgalvojumu atspēkojumiem NASA nereaģēja, cits izskaidrojums netika dots. Ir skaidrs: NLO dažu sekunžu laikā sasniedzis paātrinājumu, kas 272 reizes pārsniedz skaņas ātrumu. Šādu paātrinājumu nav spējīgs sasniegt neviens Zemes lidaparāts. Bet galvenais - neviens Zemes astronauts nespētu pārciest šādā situācijā radušos gravitācijas spēku 14 000 g (1 g = Zemes pievilkšanas spēks). Tādējādi jāuzskata par pierādītu, ka 1991. gada 15. septembrī Discovery nofilmēja citplanētiešu lidojošo objektu. Objekta lidojuma manevri ir fantastiski. Salīdzinājumā ar to Zemes raķetes ir vienkārši primitīvas. Vai, citādi sakot, - salīdzinājumā ar Zemes kosmisko lidojumu pašreizējām iespējām NLO bija tiešām it kā visvareno Visuma dievu lidaparāts. Diemžēl NASA pilnīgi ignorēja profesoru Kešera un Korloto pētījumus. Šāda reakcija uz neparasto,

fantastisko, protams, nav nekas jauns. Profesors Hosē Bonilja guvis līdzīgu pieredzi ar «oficiālo zinātni». Un tas noticis vēl «vecajos labajos laikos» - 1883. gadā. 1883. gada 12. augustā astronoms sēdēja Sakatekasas observatorijā Meksikā un novēroja Sauli. Notika kaut kas neaptverams - vesela NLO grupa lēnām kustējās garām Saulei. Astronoms saskaitīja 143 lidojošos objektus-krietni agrāk, iekams vispār radās apzīmējums NLO. Tolaik profesors Bonilja bija apgādāts ar modernu tehniku: viņa teleskopam taču bija piestiprināta «jaunmodīga ierīce» - fotokamera, aparāts, kuru daudzi viņa kolēģi vēl uzlūkoja ar šaubām un skepsi. Ar fotokameru viņš izdarīja vairākus lidojošo objektu uzņēmumus. Pēc viņa aprēķiniem objekti atradās 200 000 jūdžu attālumā no Zemes. Fotogrāfijās redzami cigārveida NLO. Profesors Bonilja savus novērojumus apkopoja detalizētā ziņojumā, pievienoja dažas fotogrāfijas un materiālus nosūtīja pazīstamajam speciālajam žurnālam L'Astronomie. Materiāls publicēts 1885. gadā. Un aizmirsts. Profesors veltīgi gaidīja kādu reakciju.

Radarkontakti

Viss sākās pavisam nevainīgi. Ap pusnakti Nacionālās lidostas personāls Vašingtonā radaru ekrānos reģistrēja kādu grupu, ko veidoja septiņi objekti. Tie kustējās ar ātrumu starp 160 un 209 km/h austrumos no Endrūsas gaisa karabāzes. Ja sākumā vēl varēja domāt, ka tās ir «normālas lidmašīnas», tad drīz vien nāca pārsteigums. Pēkšņi divi no septiņiem objektiem atdalījās no grupas un kāpināja ātrumu līdz 1 1 265 km/h. Darbinieki pie radara vispirms nosprieda, ka iekārta sabojājusies. Tūlīt pat izdarītā pārbaude tomēr rādīja, ka viss ir labākajā kārtībā. Tika izsaukts vadības tornis, kā arī Endrūsas gaisa karabāze. Arī tur NLO tika vēroti radaru ekrānos, cilvēki izteica minējumus par trako lidojuma manevru un neticamo ātrumu. Beidzot tika saņemts signāls no kapteiņa Keisija Pīrme- na no lidsabiedrības Capitol Airlines. Viņš atradās ceļā ar reisu 807 no Vašingtonas uz Detroitu. «Starp Vašingtonu un Mārtinsburgu es ieraudzīju septiņus nepazīstamus lidojošos objektus! Tie izskatījās kā komētas bez astēm.» Vai uztraukums būtu bijis veltīgs? Vai būtu «dabisks» izskaidrojums? Komētas? Kapteinis Pīrmens: «Savas karjeras laikā es esmu daudz redzējis, arī komētas. Tas bija kaut kas cits. Drīzāk jau lidmašīnas. Bet lidmašīnām tie bija par daudz ātri.» 1952. gada 6. decembrī kapteinis Džons Hārters un radariekārtu virsnieks leitnants Sids Kolmens veica nakts izmēģinājumu lidojumu ar bumbvedēju B-29. Agrā rīta stundā viņi atradās jau atceļā, aptuveni 322 kilometru attālumā no Kalvestonas, 160 kilometrus uz dienvidiem no Luiziānas, virs Meksikas līča. Lidojuma augstums bija nepilni 5500 metri. Pēkšņi kaut kas parādījās viņu radara ekrānā. Milzīgais ātrums, ar kuru «tas» lidoja - aptuveni 8000 km/h radar- iekārtas virsnieku Kolmenu apstulbināja. Viņš pievērsa kapteiņa uzmanību šim «daiktam». Tas tikai pakratīja galvu. «Neiespējami! Neviena lidmašīna šādu ātrumu nevar sasniegt!» Kamēr Kolmens pārbaudīja savu radara ekrānu, satraukts signalizēja navigators leitnants Kesidijs: «Es to daiktu nopeilēju manā radara ekrānā!» - «Nu tad tagad sajukušas abas radariekārtas!» izmeta kapteinis. Taču arī trešā ra- darsistēma nopeilēja nezināmo lidojošo objektu. Tagad kapteinis to vairs nevarēja uzskatīt par tehnisku kļūmi. Drīz parādījās citi lidojošie objekti, radarekrāni fiksēja pavisam četrus NLO. Tie brāzās tieši uz bumbvedēju B-29. «Tagad es tos redzu sev priekšā!» kapteinis pēkšņi iesaucās. Vecākais seržants Beilijs: «Es skatos caur sānu logu. Es redzu tos nolāpītos daiktus! Viens no tiem nupat aizdrāzās mums garām.» Beigās visas radariekārtas šķita sajukušas. Parādījās citi NLO un strauji tuvojās lidmašīnai, it kā gribētu tai uzbrukt. NLO eksperts majors Donalds Kīhols rūpīgi izvērtēja visus novērojumus: «Trīs NLO grupas burtiski rotaļājās ar bumbvedēju kā kaķis ar peli.»

Parādījās kāds cits, milzīgs NLO. Tas kāpināja ātrumu gandrīz līdz 15 000 km/h. Daudzie mazie NLO tuvojās lielajam objektam un saplūda ar to. Majors Donalds Kīhols: «Milzīgais NLO, laikam kaut kāda kosmosa stacija, uzņēma mazākos lidojošos objektus un tad aizdrāzās neiedomājamā ātrumā!» Kad kapteinis Hārters nolaidās, viņu jau gaidīja vairāki sakaru virsnieki. Viņu un pārējos apkalpes locekļus iztaujāja stundām ilgi, vispirms katru atsevišķi, tad visus kopā grupā. Pratināšanas beidzās bez rezultātiem. Kāds virsnieks: «Tas, ko tur redzēja pieredzējuši lidotāji, nevarēja būt radies uz Zemes!» Citi kontakti ar NLO noritējuši daudz mazāk veiksmīgi tiem cilvēkiem, kas tajos piedalījās. Tā 1953. gada 23. novembrī Kinrosas gaisa karabāzē Mičiganas štatā radaru ekrānos parādījās NLO. Tika dota starta pavēle iznīcinātājam, kas sekoja iebrucējam. Personāls uz zemes saspringti sekoja tam, kā kara lidmašīna arvien vairāk tuvojās NLO. Virs Augšezera šķita, ka abi objekti saplūda, tad tie pazuda, it kā izgaisa nebūtībā. Tūdaļ tika organizēta plaša meklēšanas akcija. Bez rezultātiem. NLO un iznīcinātājs bija pazuduši, vraka daļas nekad netika atrastas. 1959. gada pavasarī ziemeļaustrumos no Japānas krastiem radara ekrānā parādījās nepazīstams lidojošs objekts. Kādas lidmašīnas pilots no gaisa karabāzes saņēma pavēli pacelties gaisā un «izpētīt» NLO. Nonācis redzamības distancē, pilots panikā atklāja uguni, izšāva raķetes, kas uz NLO nekādi neiedarbojās. Taču pēkšņi lomas mainījās: tagad NLO sekoja iznīcinātājam - un notvēra to. Radara ekrānā abi lidojošie objekti saplūda par vienu punktu. Un tas izgaisa. Iznīcinātājs nekad netika atrasts. Abu pilotu nāve bija traģiska, taču 1960. gada 5. oktobrī NLO parādīšanās radaru ekrānos tikko neizraisīja trešo pasaules karu ar neiedomājami drausmīgām sekām. Kāda lidojošu objektu grupa tika uztverta radara sistēmā agrās brīdināšanas stacijā Tulē, Grenlandē. Tika noteikts to lidojuma virziens. «Tie nāk no Krievijas teritorijas un lido tieši uz ASV!» Pēc pāris minūtēm Omahā, Nebraskas štatā, skanēja sarkanais trauksmes telefons. Bumbvedēji B-52, kuri bija aprīkoti ar atomieročiem, pacēlās gaisā un gaidīja pavēli, lai uzbruktu stratēģiski svarīgiem mērķiem Padomju Savienībā un raidītu pret tiem kodoltriecienu. Ar Tuli mēģināja vēlreiz sazināties pa radio-tā neatbildēja. Vai krievi patiešām būtu iznīcinājuši «brīvās pasaules» priekšposteni? Jau ilgu laiku Rietumi baidījās no komunistu uzbrukuma, pat gaidīja to. Vai nu bija tik tālu? Vai tas bija jau sācies? Vēlāk noskaidrojās, kāpēc Tule pēkšņi apklususi, - visnepiemērotākajā brīdī aisbergs bija pārrāvis zemūdens kabeli, kas savienoja ASV un Grenlandi. Bumbvedēju piloti velti gaidīja slepeno kodēto paroli. Tā, paldies dievam, neizskanēja. Vai tāpēc, ka noskaidrojās- ne jau krievu iznīcinātāji lidoja uz Ameriku, bet gan NLO? Viss notikušais tika pasludināts par slepenu un droši vien nebūtu nonācis atklātībā, ja par notikušo nebūtu uzzinājuši misters Emriss Hjūzs, misters Hārts un misters Svin- glers - visi Britu leiboristu partijas biedri un apakšnama locekļi - un publiski pieprasījuši paskaidrojumu. ASV gaisa spēku pārstāvji tad arī sniedza «izskaidrojumu», kas bija gandrīz smieklīgs. Radara signāli par «uzbrūkošajiem NLO» īstenībā esot «radara signāli, kas, atstaroti no Mēness, atgriezušies uz Zemi un nepareizi izskaidroti». Pēc dažiem mēnešiem, 1962. gada 18. aprīlī, otrdien, virs Kanādas parādījās milzu liels, iesarkani spīdošs NLO, kas lidoja dienvidu virzienā un šķērsoja Ņujorkas štata daļu. Šo objektu pat ar neapbruņotu aci redzēja ne vien neskaitāmi liecinieki , to vēroja arī gaisa spēku novērotāji radaru ekrānos. Tā kļuva zināms, ka NLO pārlidojis aptuveni ducim ASV štatu un tad nolaidies Jūrīkā, Nevadas štatā. Un, proti, tieši līdzās vietējai spēkstacijai. Strāvas nebija 30 minūtes. Pulkvežleitnantu Herbertu Rolfu no Ziemeļamerikas pretgaisa aizsardzības komandcentrāles Koloradospringsā, Kolorado štatā, ielenca bars žurnālistu, kuri gribēja saņemt tuvāku informāciju par novēroto NLO. Virsniekam nācās atzīt, ka NLO novērots daudzos radaru ekrānos visā Amerikas Savienoto Valstu teritorijā. «Tas nebija meteorīts vai meteors, tos radara ekrānā nevar izsekot. Taču kaut kas radaru ekrānos bija redzams!»

Arī tie noteikti nebija meteori, kuri 1968. gadā parādījās virs Vjetnamas. 1968. gadā mīklaini nezināmas izcelsmes objekti sakārtotā grupā lidoja pār Benhai upi. ASV gaisa spēku radaru ekrānos tie bija skaidri saskatāmi. 1973. gada 30. novembrī Rikardo Marano tuvojās Ca- sclle lidostai Turīnā, Itālijā. Tieši tad, kad viņš ar savu Na- vajo sāka nolaišanos, no vadības torņa atskanēja brīdinājums: «NLO apmēram 365 metru augstumā virs nolaišanās joslas! Pārtraukt nolaišanos! Kaut kas mums ir radaru ekrānos!» Rikardo Marano miera traucētāju gribēja apskatīt tuvāk un lidoja NLO virzienā, kurš, izdarot dīvainas līkloču kustības, attālinājās ar ātrumu 5000 km/h. Gan lidostas vadības tornis, gan pretgaisa aizsardzība NLO bija reģistrējusi radara ekrānā. Oficiālais paziņojums pēc tam bija vismaz tikpat dīvains kā pats NLO novērojums - radaru ekrānos fiksēts nevis NLO, bet gan parasts meteoroloģiskais gaisa balons. Un tas, ko redzējis Rikardo Marano un vēl divi piloti, - tā esot bijusi Venera. Rikardo Marano: ««Tas» mani nokratīja kā uzmācīgu mušu, apmeta līkumu, turklāt tādā veidā, kā to nevarētu atdarināt neviens Zemes lidaparāts! Tas vienkārši bija pārāk ātrs, es ar savu mazo rnašīnīti nevarēju tam tikt līdzi!» Tas jau robežojas ar bezkaunību, ja pieredzējušam pilotam mēģina iegalvot, ka viņš esot dzinies pakaļ Venerai. Un tā esot metusi trakus likumus, lai aizbēgtu no viņa! Var jau būt, ka militāristiem rādās murgi, kad viņi domā par NLO, kuri, spītējot vismodernākajiem pretgaisa aizsardzības ieročiem Austrumos un Rietumos, Zemes atmosfērā rīkojas, kā viņiem tīk. Var jau būt, ka militāristi jūtas kā neveiksminieki, tāpēc ka viņi NLO - šos potenciālos draudus - nevar atvairīt. Tomēr viņiem NLO fenomenu nevajadzētu pamatot ar pārāk muļķīgiem «izskaidrojumiem». Var jau būt, ka militāristi un slepenā dienesta pārstāvji slēpa un slēpj radarkontaktus ar NLO un noklusē tos, lai neradītu paniku, no kuras viņi baidās, ja kļūtu zināms, ka Visuma dievi, kuri atgriezušies, ir visuresoši. Taču slepenības politika daudz vairāk rada bailes nekā atklāta, godīga informācijas politika. To laikam saprot arī bijušā Austrumu bloka militāristi, kuri līdz necilvēciskā «dzelzs priekškara» krišanai attiecībā uz NLO ieturēja īpaši stingru slepenības politiku. Turklāt viņi NLO pasludināja par tipisku deģenerējušos, vārgo Rietumu dekadences parādību. Dr.Marina Popoviča, lidotāja izmēģinātāja, kas uzstādījusi 101 pasaules rekordu, atzina, ka viņas dzimtenē 80.gados radaru ekrānos ļoti bieži novēroti NLO. Dr.Po- poviča ir prezidente Vidusāzijas un Kirgizstānas komisijā anomālo parādību pētīšanai. Viņa sarakstījusi darbu, kas nu jau kļuvis par klasiku: «NLO - Glasnostj - noslēpums tiek atklāts». Te minēti daudzi fakti, kas rosina uz pārdomām. Tā, piemēram, 1984. gada 23. martā no pīkst. 14.22 līdz 14.55 Borisogļebskas apgabalā radaru ekrānos tika uztverti NLO, kuri 900 līdz 4000 metru attālumā cits no cita izdarīja lokveidīgus lidojuma manevrus ar ātrumu līdz 3000 km/h. 1984. gada 4. maijā radaru ekrānos parādījās divi NLO. 3500 un 4000 metru augstumā tie apstājās virs Zemes kā stacionāri satelīti, taču izvairījās, kad tiem tuvojās lidmašīnas. 1990. gada 8. oktobrī divi milzīgi NLO uztverti radaru ekrānos vietējā gaisa karaspēka vienībā Groznijas teritorijā, netālu no Tbilisi Gruzijā. Iznīcinātāja pilots majors R.Rjabševs pulksten 11.27 saņēma pavēli startam. «Mēs pieņemam, ka lidojošais objekts ir četrarpus kilometru augstumā!» viņam tika paziņots īsi pirms starta. Vispirms šķita, ka viņa lidojums bija veltīgs. Pilots: «Bija skaidrs laiks un laba redzamība, taču meklējumi palika nesekmīgi.» To pilots paziņoja komandcentrālei un jau grasījās lidot atpakaļ uz bāzi. «Pēkšņi kaut kas man lika atskatīties. Aiz manis un pa labi no manis es redzēju divus iespaidīgu izmēru objektus, kuriem bija cigāra forma. Pirmais bija aptuveni divus kilometrus garš, otrais - apmēram 400 metru.» Pieredzējušais pilots skaidri redzēja milzīgos objektus. «Tie lidoja blāķus un bija skaidri saskatāmi. Mazākajam objektam bija sudrabains pārklājums, un tas atstaroja saules gaismu, lielākais

izskatījās matēts.» NLO lielā ātrumā izdarīja sānu manevru un pēkšņi vairs nebija redzami. Tomēr radaru ekrānos vēl bija saskatāmas meklēto objektu pēdas. 1990. gada 21. martā NLO izraisīja trauksmi debesīs virs Pereslavļas Zaļeskas. Radara eskadriļai tika dota pavēle «gatavība nr.1». Vecākais leitnants Aleksandrs Semen- čenko pulksten 21.38 saņēma pavēli startam, un viņam izdevās piekļūt NLO aptuveni puskilometra attālumā, taču viņš objektu spēja uztvert tikai kā draudīgu siluetu. Savas dienesta vietas pavēlei sekodams, viņš pārtrauca iz- lūklidojumu. Varbūt šis lēmums viņam glāba dzīvību. Laikā starp 21.35 un 22.00 atkal un atkal parādījās vairāki NLO. Maskavas kara apgabala pretgaisa aizsardzības štābā pienāca simtiem ziņojumu par novērotiem NLO. Viskonkrētāko ziņojumu iesniedza kapteinis Viktors Bi- rins: «Objekts atgādināja lidojošu šķīvīti ar divām spožām gaismām sānos. Objekta diametrs, vērtējot pēc attāluma starp gaismām, bija aptuveni 100 metru, maksimāli 200 metru. Starp abām spožajām gaismām varēja izšķirt mazāk intensīvu gaismu, kas varēja nākt no logiem. Pēc objekta attālināšanās saglabājās vidēji intensīva sarkana gaisma. Objekta lidojuma ātrums un spožo sānu uguņu mir- guļošana bija tiešā atkarībā viens no otra. Jo biežāk mirguļoja gaismas, jo lielāks bija NLO ātrums, un pretēji. Planējot objekta gaismas pilnīgi izdzisa. Ap pulksten 2.30 objekts attālinājās Maskavas virzienā.»

16. Rozvela - punduri no Visuma Tas sākās tāpat kā daudzi citi NLO novērojumi, bet kļuva par NLO gadsimta sensāciju. Otrdien, 1947. gada 1. jūlijā, virs Ņūmeksikas tika novēroti «neparasti lidojuma manevri». Atkal un atkal kaut kas parādījās radaru ekrānos Rozvelā, Vaitsendā un Alamogordo. Kaut kas tas bija, taču lidmašīna tā nevarēja būt ārkārtīgo paātrinājumu un ļoti neparasto lidojuma manevru dēļ. 2. jūlija rītā objekts atkal tika fiksēts virs Rozvelas. Radara ekrāni rādīja, ka tas kustējās ziemeļrietumu virzienā. Pulksten 9.50 vakarā arī Dena Vilmota ģimene novēroja NLO, kam bija klasiskā šķīvīša forma: «Tas drāžas pāri mūsu mājai!» Militāristiem laikam pamazām kļuva neomulīgi. Svešais lidojošais objekts taču atradās virs stingri apsargātas, slepenas teritorijas! 1945. gadā Vaitsendas izmēģinājumu poligonā tika uzspridzināta pirmā mūsdienu atombumba. Visstingrākajā slepenībā šeit notika jaunāko ieroču izmēģinājumi. Labākie raķešu tehnikas un kosmisko lidojumu eksperti šeit strādāja pie slepeniem projektiem. Viņu vidū bija daudzi speciālisti no vācu V ieroču programmas. Tāpēc nav jābrīnās, ka militāristi un slepenā dienesta darbinieki šo apvidu apsargāja un novēroja kā nevienu citu. Turklāt drošības spēki cits citam neuzticējās. Kalnu dēļ (Kapteiņa kalni, citi kalni starp Albukerki un Rozvelu) radarkontrole bija nepilnīga. Dažos rajonos radaru ekrānos kļuva redzami tikai tie lidojošie objekti, kuri pārvietojās 3000 metru augstumā un augstāk. Šī īpatnība izskaidro, kāpēc noslēpumainais NLO no radaru ekrāniem atkal un atkal «pazuda» un drīz pēc tam negaidīti parādījās citā vietā. Vietām tas lidoja zem radara novērošanas zonas. 2. jūlijā Stīvs Makenzijs, kas bija stacionēts Rozvelas karabāzē, no pretgaisa aizsardzības komandas brigādes ģenerāļa Mārtiņa Skenlona saņēma pavēli nekavējoties pārņemt dienestu Vaitsendas teritorijā. Viņš 24 stundas nosēdēja pie radara ekrāna. Viņš un viņa kolēģi bija pārliecināti - tas, kas tur debesīs kustējās, bija pilnīgi reāls objekts. 1947. gada 4. jūlijā Rozvelā ieradās pirmā militāristu grupa, kurai nākamajās dienās pievienojās vēl citas. Tai pašā dienā mūķenes Sv.Marijas hospitālī novēroja savādu parādību. Laikā starp 23.00 un 23.30 spožs, spīdošs objekts «ziemeļos» nokrita no debesīm. Klostera priekšniece Mērija Bernadete un māsa Kestrano bažījās, ka varētu būt nokritusi lidmašīna, un aizlūdza par nabaga bojā gājušo dvēselēm. Kaprālis E. Pailss redzēja līdzīgu parādību, taču viņu nepārņēma reliģiozas domas. Vispirms viņš domāja, ka tā bija neparasti spoža komēta. Taču «tas» visu laiku kvēloja un neizdzisa. Objekts kustējās šķērsām pār debesīm un tuvojās Zemei. Komētai tā ātrums bija par lēnu. Turklāt to ieskāva oranža gaisma. Dienvidos no Rozvelas Viljams Vūdijs kopā ar savu tēvu vēroja naksnīgās debesis. Parādījās «balta gaisma ar sarkanām svītrām tajā». Tā «spoži spīdēja, un tai bija vajadzīgs ilgāks laiks nekā meteoram, lidz tas laikam atsitās pret zemi». Ap pulksten 23.00 militāristi radaru ekrānos reģistrēja dramatiskas pārmaiņas. Objekts sāka pulsēt, tas it kā uztūka, bet tad atkal saruka tikpat liels, cik iepriekš. No radara ekrāna tas pazuda pēkšņi un vairs neparādījās. «Tas ir nolaidies. Vai nokritis!» sodījās kāds no militārajiem novērotājiem. «Ja vien es varētu pateikt, kur tieši!» Kamēr militāristi drudžainā apmulsumā mēģināja noskaidrot, kur tad īsti ienīstais «daikts» palicis, arheologi izdarīja atklājumu, kura nozīmi sākotnēji neviens pat neapzinājās. Dr.Karijs Holdens no Teksasas Tehnoloģiskās universitātes kopā ar savu grupu 1947. gada 5. jūlija rītā atrada kaut kādu vraku. «Tas izskatījās kā nokritusi lidmašīna bez spārniem, bet ar ļoti resnu rumpi.» Zinātnieki tuvojās avārijas vietai. Viņi pamanīja pavisam trīs nedzīvus ķermeņus. Divi atradās ārpus vraka, viens objekta iekšpusē. To

varēja redzēt pa caurumu avarējušajā lidojošajā objektā. Dr.Karijs Holdens nosūtīja kādu studentu: «Sameklējiet kaut kur telefonu un izsauciet vietējo šerifu. Paziņojiet par lidmašīnas katastrofu!» Šerifs Džordžs Vilkokss pieņēma ziņojumu un informēja ugunsdzēsējus. Pēc neilga laika Rozvelas ugunsdzēsēju mašīna kopā ar dažiem Rozvelas policijas departamenta darbiniekiem ieradās avārijas vietā, taču militāristi vēlāk par to nebūt nepriecājās. 5. jūlijā pulksten 5.30 pēc nostrādātas nakts militāristu eksperti bija noskaidrojuši, kur «objekts» nokritis, un nekavējoties nosūtīja turp komandu. Karavīri aizraidīja «traucējošos civilistus» no notikuma vietas. Civilisti bija nevēlami liecinieki.

Militāristi iejaucas Tieši uz vietas militāristi enerģiski ķērās pie darba. Viņiem esot bijušas vajadzīgas tikai sešas stundas, lai savāktu lielāko daļu vraka atlūzu un mirušos. Vienlaikus ar pedantisku rūpību tika izdarīta izmeklēšana, vai civilpersonas kaut ko redzējušas. Pie neērtajiem lieciniekiem piederēja arī Džeimss Regsdeils un Trūdija Trūlava, kas kopā bija devušies izbraukumā. Pēc Džemsa Regsdeila vārdiem, vraks bijis tikai daļēji redzams. Liela daļa no tā bija ietriekusies stāvā kraujā. Regsdeils un Trūlava tuvojās objektam un apgāja tam apkārt. Apkārt mētājās lielākas un mazākas vraka daļas. Džeimss Regsdeils: «Es pacēlu gabaliņu saburzīta materiāla. Tas pats kļuva pilnīgi gluds.» Tad viņi ieraudzīja mirušos. «Jā, tur gulēja ķermeņi, nedzīvi un sastinguši. Tie izskatījās kā punduri, bija varbūt 1,20, augstākais, 1,50 metrus gari.» Trūdiju Trūlavu pārņēma panika. «Laižamies no šejienes!» viņa šausmās iekliedzās. Džeimss Regsdeils sākumā vēl bija mierīgāks. «Mums jāpaņem līdzi kāds gabals no šā jocīgā materiāla!» Kopā ar savu pavadoni viņš dažas mazākās vraka daļas iekrāva džīpā. Taču pēkšņi parādījās militāristi: «Divas vai trīs armijas kravas mašīnas, vilcējs, 47. gada fords ar militāro policiju.» Militāristi trokšņodami norobežoja teritoriju, taču šķita, ka slikti pārredzamajā apvidū viņi Trūdiju Trūlavu un Džeimsu Regsdeilu nebija pamanījuši. Abi panikā bēga, turklāt Trūdija Trūlava ātrumā no džīpa izmeta visas savāktās vraka atlūzas. Bailēs, ka viņu varētu apcietināt par zādzību un saukt pie atbildības. Pēc dažu civilpersonu liecībām, kā arī likvidācijas komandas dalībnieku ziņojumiem, militāristi rīkojās pedantiski plānveidīgi. Viena grupa tika nosūtīta uz uzkalnu, no kurienes katastrofas vietas tuvākā apkārtne bija labāk pārredzama. Vīru vienīgais uzdevums bija novērot, vai katastrofas vietai netuvojas nelūgti apmeklētāji, un tūlīt par to ziņot. Nevēlamo liecinieku personības tika oficiāli noskaidrotas, pierakstīts vārds un adrese, paši pamatīgi iebiedēti un pēc tam padzīti. Viņi nekādā gadījumā nedrīkstēja šeit parādīties vēlreiz. Atgriezīsimies katastrofas vietā. Kāds zinātnieks, kas aizsargtērpā izskatījās kā būtne no citas pasaules, 15 minūtes ilgi ar Geigera skaitītāju pārbaudīja, vai apkārtnē nav radioaktīvā piesārņojuma. Testa rezultāti bija negatīvi. Tikai pēc tam deviņi īpaši apmācīti militāristi - un tikai viņi - drīkstēja ieiet norobežotās teritorijas centrā un tuvoties pašam vrakam. Makenzijs bija viens no viņiem: «Kad mēs ieraudzījām šo nokritušo «kaut ko», mūs it kā paralizēja šoks. Kādu brīdi mēs stāvējām, nespēdami pakustēties. Pēc novērojumiem radara ekrānā mēs zinājām, ka noticis kaut kas neparasts. Bet tam skatam, kas mums pavērās, mēs nebijām sagatavojušies.» Cik liels bijis lidojošais objekts, pēc katastrofas vairs nebija nosakāms. Galvenā daļa bija stipri bojāta, tā bija ietriekusies kraujā. Visapkārt mētājās atlūzas. Pirmie mērījumi un vērtējumi deva šādus rezultātus: galvenais korpuss bijis aptuveni astoņus līdz desmit metrus garš un četrus līdz piecus metrus plats. Kad vīri bija pienākuši klāt galvenajam korpusam, viņi atrada līķus. Pietika viena vienīga skata, lai

vairs nebūtu nekādu šaubu - mirušie pilnīgi noteikti bija citplanētieši. Tie bija aptuveni 1,50 metrus gari, slaidi, un viņu galvas kaut kā nepiederējās trauslajiem mazajiem ķermeņiem. Acis bija mazliet lielākas nekā cilvēkiem. Divi mirušie citplanētieši atradās ārpus NLO vraka. Viens no tiem gulēja zemē. Otrs laikam bija pārcietis NLO katastrofu, tas bija sabrucis un gulēja knūpus zemē. Vraka iekšpusē atradās trīs nedzīvi svešinieki. Viens sēdēja tādā kā krēslā, viegli noslīdzis uz sāniem. Kāds cits esot gulējis uz grīdas. Par trešo zināms tikai tas, ka tas «vēlāk» atrasts NLO iekšpusē. Kamēr militāristi katastrofas vietu rūpīgi kartografēja un precīzi pierakstīja katras atlūzas izmērus, virs visas norobežotās teritorijas lidoja nelielas lidmašīnas, no kurām tika izdarīti daudzi fotouzņēmumi. Melvins Brauns, kas 5. jūlijā katastrofas vietā dežurēja, apzināti pārkāpa stingro pavēli. Lai gan viņam skaidri un gaiši bija piekodināts nekādā gadījumā neskatīties kādā noteiktā kravas mašīnā, viņš riskēja tur iemest aci. Izdevīgā brīdī viņš ātri pacēla brezenta pārsegu un ieraudzīja tos - mirušos, citplanētiešu līķus. «Viņi bija maza auguma, tiem bija lielas galvas un dzeltena vai oranža āda!» Visbeidzot mirušie citplanētieši kravas mašīnā tika nogādāti uz Rozvelu, kur kāds Dr.Džese Džonsons oficiāli apstiprināja to, ko visi jau zināja: «Šīs būtnes ir mirušas.» Ar lidmašīnu atlidoja vēl divi sveši ārsti. Tie izdarīja autopsiju, kuras rezultāti bija stingri slepeni. Līdz pat šodienai šie ziņojumi tiek turēti aiz atslēgas kā topsecret - pilnīgi slepeni. Militāristi pūlējās, lai apkārtnē nepaliktu mētājamies ne sīkākā vraka daļiņa. Kad sakaru virsnieks Džese Mersels uzzināja, ka Rozvelas policijas iecirknī šerifa birojā nodotas mazākas metāla daļiņas no NLO, viņš tūlīt pat devās uz biroju un autoritatīvi konfiscēja atradumus. 7. jūlijā pulksten 2 naktī citplanētiešu līķi un vraka daļas ar lidmašīnu tika pārvestas uz Vašingtonu. Tai pašā 7. jūlijā notika plašāki meklējumi teritorijā ap katastrofas vietu. Apmēram 500 metrus gara vaga stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem. Izskatījās, it kā kaut kas ļoti liels būtu nokritis no debesīm, atsities un tikai pēc apmēram puskilometra apstājies. Lai gan viss notika stingri slepeni, presē parādījās informācija par NLO katastrofu. Droši vien bija izpļāpājušies tie, kuri tieši piedalījās katastrofas likvidācijas darbos. Lai novērstu dažādas baumas, leitnants Volters Hots, Rozvelas gaisa karabāzes sakaru virsnieks, 1947. gada 8. jūlijā sniedza paziņojumu presei. Viņš apstiprināja, ka avarējušais objekts esot bijis citplanētiešu kosmosa kuģis. No viņa paziņojuma presei: «Daudzās baumas par lidojošiem šķīvīšiem apstiprinājās vakar, kad informācijas dienestam no 509. bumbvedēju eskadriļas Astotā gaisa kara apgabala karabāzes Rozvelā ar kāda vietējā fermera un Čeivzas apgabala šerifa un viņa biroja atbalstu izdevās savā īpašumā iegūt lidojošo šķīvīti. Pagājušajā nedēļā lidojošais objekts piezemējās kādā rančo netālu no Rozvelas.» Šo sensacionālo paziņojumu saņēma un iespieda daudzi laikraksti kā Amerikas Savienotajās Valstīs, tā arī ārzemēs, piemēram, Londonas Times. Rozvelas Daily Record 8. jūlija izdevumu rotāja virsraksts: «Armijas gaisa spēki iegūst lidojošo šķīvīti - par lidojošiem šķīvīšiem netiek atklāta nekāda tuvāka informācija». Ziņojumā cita starpā teikts: «Rozvelas karabāzei paveicies savā īpašumā iegūt lidojošo šķīvīti, pateicoties kāda vietējā fermera un Čeivzas apgabala šerifa līdzdarbībai.» Taču laikraksts arī ļoti skaidri norādīja, ka armija visu notikušo grasoties pilnīgi noklusēt. To piedzīvoja Rozvelas ultraīsviļņu radiostacijas darbinieki. Raidstacija tikko bija sākusi ziņojumu par NLO katastrofu, kad pienāca telegramma: «Nekādas pārraides! Atkārtoti! Pārtrauciet raidīt! Tūlīt izbeidziet raidījumu!» Pavēle tika izpildīta, raidījums pēkšņi -teikuma vidū - pārtraukts. Acīmredzot laikrakstu ziņojumiem un radioraidījumam bija izšķiroša nozīme. Militāristi nolēma nepieļaut turpmākās publikācijas par NLO katastrofu. Acīmredzot viņi ticēja, ka tas iespējams tikai vienā vienīgā veidā. Ziņojums par NLO katastrofu tika pasludināts par «pārpratumu». 1947. gada 8. jūlijā štāba feldfēbeli Ērvingu Ņūtonu, kas tolaik bija meteoroloģiskās novērošanas stacijas vadītājs Kārsvelfortvērtas gaisa karabāzes lidojumu dienestā Teksasā, pa telefonu izsauca

ģenerālis Rodžers Reimijs. Ņūtonam esot tūlīt jāierodoties Rozvelā. Ērvings Ņūtons uzdrošinājās iebilst. Viņš stacijā esot vienīgais dežurants, tāpēc posteni nevarot pamest, jo esot atbildīgs arī par lidojumu kontroli. Ģenerālis šos pamatotos iebildumus negribēja pat dzirdēt. «Pēc desmit minūtēm esiet ceļā! Ja jums nav mašīnas, tad rekvizējiet pirmo, kas pagadīsies. Es uzņemos atbildību.» Kad štāba feldfēbelis Ņūtons bija nonācis Rozvelā, dažu preses pārstāvju klātbūtnē viņam priekšā nolika kāda laikam nokrituša meteoroloģiskā balona atliekas. Viņš apliecināja, ka tās bija Ravvin tipa balona atliekas, - un drīkstēja braukt atpakaļ. Šis dezinformācijas pasākums bija acīm redzami pārsteidzīgi izlemts un slikti sagatavots. Īstenībā bija pilnīgi izslēgts, ka aprakstītā tipa balons varētu izraisīt Rozvelas notikumus. NLO taču bija vairākas dienas uztverts radaru ekrānos. Bet Rawin tipa zondes galvenā sastāvdaļa bija ne- oprēna balons, un tas jau nu radara ekrānā noteikti nebūtu izraisījis ne mazāko reakciju. Turklāt šāds balons sastāvēja no apmēram simt līdz divsimt gramiem sintētiskā materiāla. Bet NLO galvenais korpuss bija apmēram astoņus līdz desmit metrus garš un četrus līdz piecus metrus plats, tādējādi tam bija tūkstoškārt lielāka masa nekā pavisam nevainīgam gaisa balonam. Vēlākais, 1952. gadā balona teorija, ko vēl šodien stūrgalvīgi atbalsta NLO pretinieki, tika novesta līdz absurdam. Majors Eliss Boldra, civilajā dzīvē inženieris, tolaik savas karabāzes seifā atrada Rozvelas NLO paraugus. Viņš ar šiem fragmentiem izdarīja dažādus eksperimentus. Materiāls bija ļoti plāns, neticami izturīgs, karsējot ar autogēna griezējdegli, tas ne tikvien nekusa, bet pat gandrīz nesasila. Karsējot tas nekvēloja, un jau dažas sekundes pēc tam, kad autogēns tika novērsts, materiālu droši varēja ņemt rokā. Tādējādi tika galīgi pierādīts - tas bija uz Zemes nepazīstams materiāls, ideāli piemērots kosmiskajiem lidojumiem, bet nekādā gadījumā kaut kāda parasta meteoroloģiskā balona atliekas. Tomēr militāristu triks izdevās. Vispirms viņi bija apklusinājuši uzmācīgos jautātājus un nu netraucēti varēja turpināt savus pētījumus. Turklāt militāristi atklāja, ka Rozvelas NLO laikam jau aptuveni astoņus kilometrus pirms katastrofas vietas bija atsities pret zemi. Dr.Linkolns Lapass no Ņūmeksikas universitātes izdarīja precīzākus pētījumus un ievēroja, ka iespējamā pirmā kontakta vietā ārkārtīga karstuma ietekmē smiltis bija izkusušas un sacietējušas pikās. Tika atrastas arī citas metāla daļas, kas varēja būt no NLO. Dr.Lapasa secinājums: «Es teiktu, ka šeit nokritis ārpuszemes izcelsmes lidojošs objekts.» Pat 1949. gada vasarā Bils Breizels, tā rančo īpašnieka dēls, kura teritorijā Rozvelas lidojošais objekts bija nokritis, atrada metāla daļas, kuras pilnīgi noteikti bija no NLO. Drīz pēc tam ieradās kapteinis Armstrongs un vēl trīs militāristi no Rozvelas bāzes un pieprasīja atdot metāla daļas. Kapteinis apelēja pie pienākuma apziņas pret tēvzemi, kādai jābūt katram labam valsts pilsonim. Bils Breizels savus atradumus atdeva. Pat šodien, gandrīz 50 gadus pēc katastrofas, par Roz- velu zināms tikai tas, ko dedzīgi NLO pētnieki atraduši bieži vien ilggadējos, grūtos pētījumos, sastopoties ar militāristu un slepeno dienestu pretestību. Bieži vajadzēja meklēt ilgus gadus, līdz atradās liecinieki, kuri 1947. gada jūlijā kaut ko bija redzējuši. Un arī tad daži liecinieki piekrita runāt tikai pēc ilgas klusēšanas, kad pakāpeniski izzuda bailes no militāristu un slepeno dienestu piedraudētajām represijām. Beidzot pienācis laiks arī militāristiem un slepenajiem dienestiem spēlēt ar atklātām kārtīm un izbeigt dezinformācijas kampaņu. Viņu slepenība tikai rada lielākas bailes nekā atklāta informācija. Pašreizējā informācija Jauj apgalvot, ka 1947. gadā pie Rozvelas katastrofu cietis citplanētiešu kosmosa kuģis. Tā izmēri liecina, ka tas drīzāk būs bijis kosmoplāns, kas uzturēja sakarus starp kosmosa staciju un Zemi, nevis starpzvaigžņu kuģis. Lidaparātā atradās piecas maza auguma būtnes ar savādi nesamērīgām, lielām galvām. Bet tieši tādas būtnes taču esot jau pirms 12 000 gadiem nejauši nokļuvušas uz Zemes. Aizlaiku Visuma dievi

laikam ir atkal atgriezušies uz Zemes!

17. Dzīvnieku eksekūcija - murgaina īstenība Laikā no aptuveni 1976. gada novembra līdz 1977. gada pavasarim Stērlingas, Kolorādo štatā, un tās apkaimes iedzīvotāji NLO redzēja tik bieži, ka daudzi pat vairs vispār nepacēla acis pret debesīm, kad tur atkal lidinājās neidentificēti objekti. Atkal un atkal parādījās milzīgs NLO, kuru bieži attēloja «tik lielu kā futbola laukumu», no tā startēja neskaitāmi mazi pavadoņi, kuri tuvojās Zemei un atkal atgriezās lielajā kosmosa kuģī. Tūkstošiem cilvēku tam bija aculiecinieki, daudziem lidojošie atnācēji bija kļuvuši gandrīz vai par ikdienišķu parādību. NLO, kurus vietējie iedzīvotāji bieži mīļi sauca par «Lielo māmuļu un viņas mazuļiem», dažu vakaru demonstrēja savādus manevrus, kurus šķita izdomājis kāds kinorežisors, taču kuri pilnīgi reāli notika debesīs un tika fiksēti arī radaru ekrānos. Šo neparasto gaisa akrobātikas sniegumu skaistumu nenovērtēja vietējie fermeri. Tas, protams, nebija izskaidrojams ar to, ka lauksaimniekiem trūktu estētisko izjūtu. Stērlingas un tās apkārtnes fermeriem nelūgtie atnācēji nebūt nebija mīļi gaidīti. Viņi bija pārliecināti, ka NLO vainojami drausmīgajos dzīvnieku sakropļošanas gadījumos, kuri viņu apvidu piemeklēja kā ļauns murgs. Dažu nedēļu laikā bija atrasti 72 beigti liellopi, visi drausmīgi sakropļoti. Gandrīz visos gadījumos beigtā dzīvnieka ķermenis bija bez asinīm, dzīvniekiem vienmēr ar ķirurģisku precizitāti bija izdarīti briesmīgi griezumi, izņemti iekšējie orgāni. Un nekad nebija palikušas asins pēdas, lai gan, spriežot pēc ievainojumu veida un daudzuma, dzīvniekiem vajadzēja burtiski slīkt savās asinīs! Vai patiešām citplanētieši būtu atbildīgi par asiņaino bezasiņu fenomenu, kā domāja ne vien daudzi fermeri, bet arī galvenais izmeklētājs šerifs Lū Džirodo? Patiešām, izskatās, ka citplanētiešu atnācēji par Zemes lopu kontingentu ļoti interesējas ne tikai kopš 1976. gada, bet jau vairāk nekā 100 gadus. 19. gadsimta beigās daudzus ASV štatus līdzīgi epidēmijai piemeklēja īsts NLO vilnis. 1897. gada 19. aprīlī fermeris Aleksandrs Hemiltons kopā ar savu dēlu Voltu un kādu fermas strādnieku esot novērojuši, kā «milzīgs gaisakuģis» Jeitsenteras tuvumā, Kanzasā, ASV, nolaidies lopu ganībās un pievācis teļu. Pēc vairākām stundām atrasta dzīvnieka āda. Šis notikums ļoti atgādina dzīvnieku sakropļošanas baismīgo fenomenu mūsdienās. Vēlāk tika paskaidrots, ka tā nemaz neesot noticis, to esot izgudrojuši vietējā «Meļu kluba» biedri. Lai gan eksistē apzvērināts rakstisks paskaidrojums, kurā Aleksandrs Hemiltons ar zvērestu apliecina, ka gadījums nav izdomāts. Pirmais, kas intensīvi pētīja gan lopu sakropļošanas gadījumus, gan citplanētiešu ierašanos uz Zemes, bija Čārlzs Hojs Forts (1874-1932). Forts jau agrā jaunībā interesējās par dabaszinātnēm, taču nekad nemēģināja studēt. Autodidaktam akadēmiskā zinātne vienmēr šķita aizdomīga. Jo viņam bija aizdomas, ka tie nepatīkamie fakti, kuri nebija saskaņojami ar pieņemtajām teorijām, kas tika mācītas pasaules universitātēs, gluži vienkārši tika noklusēti. Savai pirmajai grāmatai, kura iznāca 1919. gadā, Forts deva nosaukumu «Nolādēto grāmata». Šai darbā Forts īpaši skaidri norādīja, kas viņam bija svarīgi. Ievadā viņš raksta: «Nolādēto procesija. Ar to es domāju izstumtos. Mēs skatīsim procesiju, kurā savirknēti fakti, kas izslēgti no zinātnes.» Pie tiem faktiem, kurus zinātne noklusējusi, Forts 1919. gadā - 49 gadus pirms Ēriha fon Dēnikena pasaulslavenā bestsellera «Atmiņas par nākotni» - uzskatīja arī citplanētiešu ierašanos uz Zemes: «Citu pasauļu iedzīvotāji ir ieradušies - vieni vai lielā skaitā, gadījuma pēc vai regulāri, medībās…» Medībās? Varbūt lai sakropļotu dzīvniekus? Lopu sakropļošanas gadījumus, kādus mēs tos zinām pašreiz, pētīja jau Forts. Vietējos laikrakstos viņš par šādiem gadījumiem atrada neskaitāmus ziņojumus, taču tie zinātnes pārstāvjos neizraisīja nekādu vērā ņemamu reakciju. Savos darbos «Skaties!» (1931) un «Savvaļas talanti» (1932, nācis klajā Forta nāves gadā), viņš apraksta daudzus gadījumus, kuri

pārsteidzošā veidā līdzīgi lopu sakropļošanas gadījumiem mūsdienās, kuri ir pat gluži tādi paši. Tā asiņainais murgs sācies jau 19. gadsimta sākumā. Forts: «1810. gada maijā kaut kas parādījās pie Enner- deilas, Anglijas un Skotijas robežas tuvumā, un nogalināja aitas, reizēm septiņas vai astoņas vienā naktī, nogalināja tās, taču nevis aprija, bet izsūca tām asinis.» 1883. gada 15. septembri Austrālijas laikraksts Adelaide Observer ziņoja, ka kāds misters Flods no Adelaides Branglkrīkas upes krastā atradis «cūkai līdzīga dzīvnieka rumpi bez galvas». 1903. gada 2. februārī, pēc Forta, Railijā, Stefordšīrā, Anglijā, tika «uzšķērsts» tīrasiņu jājamzirgs. Līdz 27. augustam apvidū turpinājās sakropļošanas gadījumi, kas skāra zirgus, govis un aitas. 1905. gada beigās «kaut kas» parādījās Badmintonā, Anglijā. Tas nogalēja neskaitāmas aitas. Seržants Kārters no Glosteršīras policijas iecirkņa: «Es pats redzēju divus beigtus dzīvniekus un varu pilnīgi noteikti sacīt, ka to nav izdarījis suns. Suņi nav vampīri, kas aitām izsūc asinis un neaiztiek gaļu.» 1907. gada 22. augustā - atkal Railijā, Anglijā, tika sakropļots un nogalināts zirgs. Kas dzīvniekiem izdarījis briesmīgās brūces, nebija iespējams noskaidrot. Beidzot, 1925. gadā, raksta Forts, Āfrikā izcēlās kaut kāda epidēmija. Laikraksts London DailyMail 1925. gada 18. maijā ziņo, «ka Kenijā fermās notikuši daudzi aitu uzšķēršanas un lopu sakropļošanas gadījumi». (Pēc Forta materiāliem.) Čārlzs Hojs Forts bija pirmais, kas sāka uzdot neērtus jautājumus, kas sarakstīja šo provokatīvo grāmatu. Dr.Ērihs fon Dēnikens, Dr.Johanns Fībags, Reinhards Hābeks, Pēteris Krasa, Lūks Birgins - tie ir tikai dažu Forta sekotāju vārdi, tie ir pētnieki, kuri no zinātnes un tās pārstāvjiem prasa atbildes uz interesantiem jautājumiem, jo zinātnieki arī vēl šobaltdien pārāk labprāt noslēdzas savu ziloņkaula torņu gaisīgajos augstumos. Diemžēl arī mūsdienās nekas daudz kopš Forta laikiem nav mainījies, ja runā par tematu «lopu sakropļošana». Nežēlīgās slepkavības turpinās.

NLO un dzīvnieku sakropļošanas gadījumi Dr.Johanns Fībags darbā «Ciii» raksta: «Tā sauktās «dzīvnieku sakropļošanas» jeb animal mutilations ir īpašs aspekts mūsdienu NLO pētījumos. Nereti sakarā ar neidentificēto lidojošo objektu nolaišanos attiecīgajā apvidū vēlāk tiek atrasti sakropļoti dzīvnieku ķermeņi. Šie ievainojumi, kuri izraisījuši nāvi, parasti izdarīti mājdzīvniekiem, it īpaši govīm un zirgiem. Taču atrasti arī suņi, kaķi, jenoti, opo- sumi un citi sīki dzīvnieki - bieži vien pilnīgi bez asinīm un ar savādām griezuma brūcēm. īpatnēji ir arī paši griezumi - tie ir ārkārtīgi plāni un taisni, izskatās, ka tie izdarīti vairāk nekā 120 grādu augstā temperatūrā, turklāt ļoti ātri.» Aizritējušajos gados manā arhīvā sakrājies simtiem ziņojumu par nežēlīgiem dzīvnieku sakropļojumiem. Man ir dučiem fotogrāfiju, kas baismīgi atgādina salīdzinājumu ar prostitūtu slepkavu, kurš 19. gadsimta beigās Anglijā nogalināja piecas sievietes. Izskatās, it kā te darbojas Džeks Uzšķērdējs. Vai šo ārkārtīgi reālo murgu izraisītāji nāk no Visuma, kā apgalvo ne tikai fermeri no Stērlirigas? Es gribētu ļoti saudzīgi iztirzāt vienu no mūsu gadsimta dīvainākajām parādībām. Te nevar izvairīties no sakropļojumu attēlošanas, jo gadu gaitā tie laikam izdarīti tūkstošiem dzīvnieku. Lasītājiem un lasītājām ar vājākiem nerviem būtu ieteicams šo nodaļu nelasīt tālāk un pāršķirt arī 18. nodaļu. Tomēr es gribētu uzsvērt, ka jau tāpat esmu centies aprakstus formulēt atturīgi. Esmu apzināti atteicies no sevišķi brutāliem, atbaidošiem šausmu ziņojumiem un attēlojumiem, kādu manos materiālos ir vai cik. Man nav nolūka remdēt sensāciju kāri. Taču faktiem beidzot jātop zināmiem! Noslēpumainā parādība mums liek šausmās nodrebēt. Taču «strausa politika» nekādā gadījumā nav piemērota. Baismu īstenību nekad nevar vienkārši aizgaiņāt. Noslēpumainība, nezināšana uri noklusēšanas taktika - tas sekmē šā murga turpināšanos.

Šai nodaļā es minēšu dažus no neskaitāmiem lopu sakropļošanas gadījumiem. Turklāt es aprobežošos galvenokārt ar pēdējiem gadiem. 1989. gadā Nūnenu, Aidaho štatā, ASV, piemeklēja kaut kas, kas sakropļoja dzīvniekus, galvenokārt liellopus. Šis «kaut kas», kā fiksēts kādā ziņojumā, izdarījis «precīzus griezumus, bez asinīm, bez asins pēdām. Nav atrasti ne mazākie norādījumi uz vainīgajiem.» Virsnieks Gregs Etejs: «Dzīvniekiem izgriezti mīkstie audi, purns, mēle, lūpas, nekad nebija manāmas asins pēdas nedz uz ķermeņa, nedz zemē.» 1989. gada 27. jūlijā fermeris Viljams Vīnhīzens no Meplvelijas apgabala Vašingtonas štatā agri no rīta savu labāko govi atrada beigtu nepilnu 200 metru attālumā no dzīvojamās mājas. Vērtīgā sešus gadus vecā govs tai laikā bija grūsna, pēc aptuveni trim nedēļām vajadzēja piedzimt teliņam, tāpēc fermeris to sevišķi rūpīgi kopa un novēroja. Viņš neko aizdomīgu nebija pamanījis. Dzīvnieks bija sakropļots - no mutes izgriezts precīzs ovāls, kā arī nogriezta daļa no žokļa kaula kopā ar zobiem. Bija izgriezta mēle un liels gabals no zarnām un maksts. Fermeris Vīnhīzens: «Tas varēja būt noticis ap pulksten vieniem naktī. Ap šo laiku mani kaut kas pamodināja, taču, kad iznācu mājas priekšā, es neko nepamanīju.» 1989. gada novembri Rons Bertels un Reds Klods no Nebraskas atrada kādu no savām Chiania šķirnes govīm beigtu un sakropļotu. Jau pavirša apskate liecināja par nedabiskiem sakropļojumiem. Visapkārt labajai acij bija izgriezts audu paraugs - trīsstūrains gabals ādas, kas bija izgriezts precīzi, kā ar skalpeli. Frenklinas apgabala policijas departamenta uzdevumā veterinārārsts Dr.Karls Gatrijs izdarīja autopsiju. Ārsts neaprobežojās tikai ar ārējo brūču izmeklēšanu. Viņš konstatēja, ka ar precīzi izdarītu gaisa vada griezumu izņemts vairāk nekā 20 centimetrus garš gabals no elpvada un barības vada. Tāpat bija izgriezts gabals zarnas un maksts. 1991. gadā Aidaho štatā notika vairāki neizskaidrojami dzīvnieku sakropļošanas gadījumi. Kāds īpaši savāds gadījums: 1991. gada 29. augustā veterinārārsts Dr.Bobs Stolls izmeklēja 15 gadus vecu ķēvi, kas bija nogalināta neizprotamā veidā. Nabaga nomocītais dzīvnieks, kas piederēja Evai Petersonei un Tomam Blesindžeram, bija pilnīgi izkaltis. Iekšējie orgāni, piemēram, sirds un plaušas, bija tik stipri de- hidratēti, ka sabirza pie mazākā pieskāriena. 1992. gada 20. oktobrī sākās dzīvnieku sakropļošanas gadījumi Alabamas štatā. Tika nogalināta melna grūsna An- gus Holšteinas šķirnes govs. Tesmenis bija ķirurģiski precīzi izgriezts. īpašnieks Džons Stons: «Lielajai, dziļajai brūcei taču vajadzēja stipri asiņot. Bet nebija ne mazāko asins pēdu!» 7. novembrī Džereds Džārviss, fermeris no Albertvilas, atrada vienu no saviem āžiem beigtu un sakropļotu. Bija nogriezti sēklinieki un penis. Līdz 1993. gada 27. martam notika līdzīgi gadījumi. 14 kazas dienvidaustrumos no Albertvilas - «nogalinātas un sakropļotas». īpašnieks Džer- viss Vuds: «Nekad agrāk dzīvē es neesmu redzējis tādus griezumus. Es nesaprotu, kāpēc nebija nekādu asins pēdu, nedz uz beigtajiem dzīvniekiem, nedz zemē, kur tie gulēja.» Galvenais detektīvs Tomijs Kūls no Albertvilas policijas departamenta veica plašu izmeklēšanu, taču bez jebkādiem vērā ņemamiem rezultātiem. 1993. gada 9. janvārī šī liksta «piemeklēja» viņu pašu, pareizāk - vienu no viņa Angus šķirnes vēršiem. Dzīvnieks bija atrasts beigts ar šausmīgiem sakropļojumiem. Vēderā bija dziļas brūces, no kurām spiedās ārā savādi, balti audi. Un arī šai gadījumā nekur pat ne sīkāko asins pēdu. Veterinārārsti Dr.Maikls Krīls no Krosvilas un Dr.Ro- džers Ādams izmeklēja beigto dzīvnieku. Viņi konstatēja tikai to, ka notikusi ķirurģiska iejaukšanās. Un pārsteigti ievēroja, ka nebija atrodamas nekādas asins pēdas. Kas bija nogalinājis dzīvnieku - palika noslēpums. 1993. gada 29. janvārī Dosonā «dzīvnieku Džekam Uzšķērdējam» par upuri krita melna govs. Žokļa labā puse bija pilnīgi atbrīvota no miesas-kauli un zobi bija atsegti. Resnā zarna un maksts bija izgrieztas. Kas zina, kā bija izdarīta operācija, taču atkal nebija asins pēdu. Toties policijas ierēdnis Olifents atrada kaut ko tādu, kas izmeklēšanas iestādes pilnīgi samulsināja

un izvirzīja tām citu mīklu. Tā bija tepei līdzīga viela. Tās paraugi tika rūpīgi analizēti. Viela nebija radioaktīva, tā nešķīda ūdenī. Spektroskopiskā analīze parādīja, ka vielas sastāvā ir gal- 1 venokārt alumīnijs, silīcijs, titāns un skābeklis. Dabā šī viela nav sastopama, tātad tā viennozīmīgi ir mākslīgi sintezēta. Mīklainā viela tika atrasta uz nogalinātā dzīvnieka ķermeņa un arī zemē, apmēram divarpus metru attālumā no govs galvas. Oficiālu paziņojumu par noslēpumaino vielu nav. «Nav nekādu rezultātu,» - tāda bija lakoniska atbilde. Varbūt tomēr svarīgas norādes tiek noklusētas? Piemēram, ka citplanētieši varētu būt cēlonis šiem šausmīgajiem un tomēr reālajiem murgiem? 1993. gada 4. februāri Erebā, Alabamas štatā, atrasta šausmīgi sakropļota grūsna govs. Tai bija izgriezts tesmenis un kreisā acs. Arī nedzimušais teļš govs miesās bija sagraizīts. No mazās galvas bija nogriezta daļa. Aprakstītais drausmīgais gadījums nebūt nebija vienīgais. Par to pārliecinājās Linda Multona Hova, kas pētījusi vairākus dzīvnieku sakropļošanas gadījumus. Jau 1989. gada martā Hopes tuvumā Arkanzasas štatā nogalinātas piecas govis. Tām bija izdarīti smagi ievainojumi. Beigtie dzīvnieki bija sakārtoti taisnā līnijā, it kā slepkavam būtu īpatnēja estētiskā izjūta. Kādai grūsnai govij bija dzijas brūces vederā. Tās nedzimušais teliņš bija izrauts no ķermeņa un gulēja blakus govij. Analīzei tika paņemti audu paraugi. Arī šās izmeklēšanas rezultātus var apzīmēt tikai kā mīklainus. Hemoglobīns bijis pakļauts spēcīgai karstuma iedarbībai. «Tas bija kā uzvārīts.» Žurnāliste Huanita Striplinga no vietējā laikraksta Little River News: «Ne uz zemes, nedz uz govs vai teliņa ķermeņa nebija nekādu asins pēdu. Arī zemē nebija atrodams nekāds šķidrums.» 1993. gada 27. februārī fermeris Deivids Maklendons no Krosvilas, Alabamas štatā, atrada vienu no saviem trīs nedēļas vecajiem teļiem beigtu un sakropļotu. Bija nogriezti penis un sēklinieki, kā arī liela daļa ādas. «Trūka visu iekšējo orgānu.» Vietējās varas iestādes šā gadījuma izmeklēšanai veltīja pavisam maz laika. Asistents Deils Ors un policijas šefs Rons Vests ātri atrada gatavu «izskaidrojumu»: «Dzīvnieks kritis par upuri plēsīgiem zvēriem.» Par kādiem «plēsīgiem zvēriem» te bija runa, viņi, protams, nezināja. Fermeris Deivids Maklendons: «Muļķības! Es rūpīgi izmeklēju ķermeni. Tur nebija atrodama neviena koduma brūce!» Varas iestādes «plēsīgos zvērus» vainoja arī par vairākiem dzīvnieku sakropļošanas gadījumiem Silvēnijas apgabalā, kura nosaukums atsauc atmiņā Transilvāniju, briesmīgo vampīru dzimteni. Taču fermeri ar to negribēja samierināties. Viņus atbalstīja zinātnieki. Dr.Džims Arm- strongs, zooloģijas profesors, kas strādā Obērnas universitātes Zooloģijas nodaļā, noraidīja «dabisku» izskaidrojumu. «Ja, piemēram, dzīvnieku nāvē būtu vainojams koijots, tad tas uzreiz būtu redzams. Tūlīt taču varētu pazīt koijota kodumu brūces, tās izskatītos pilnīgi citādi nekā šie gludie griezumi!» Profesors Dr.Armstrongs gan nenoliedza, ka «daži dzīvnieki», iespējams, krituši par upuri plēsīgiem zvēriem, taču lielākai daļai gadījumu esot jāmeklē «cits izskaidrojums». «Kāds ir izdarījis tīrus, ķirurģiskus griezumus.» Dekalbas apgabala fermeri Alabamas štatā bija sašutuši par sabiedrisko iestāžu acīm redzamo neieinteresētību dzīvnieku šausmīgo sakropļošanas gadījumu noskaidrošanā. Viņi pieprasīja, lai policija izveidotu speciālas vienības un iesaistītu tās izmeklēšanā. Taču viņiem neviens nepalīdzēja. Tā vietā, lai meklētu risinājumu neizskaidrojamajai parādībai, galvenais izmeklētājs Maikls Džeimss rīkojās kā strauss - galvu smiltīs un neko neredzēt! Atbilstoši teicienam «tas nevar būt tāpēc, ka tas nevar būt». Galvenais izmeklētājs kategoriski paskaidroja: «Lopu sakrop- ļošana gluži vienkārši nenotiek!» Šis viņa paziņojums 1993. gada 4. martā tika izplatīts vietējos laikrakstos, piemēram, Reinsvilas WeeklyPost Alabamas štatā. Taču tas fermerus nenomierināja. Viņi sagādāja kārtīgus ieročus un paskaidroja, ka šaušot uz visu, kas «šķitīs aizdomīgs». 1993. gada 6. aprīlī veterinārārsti izmeklēja beigtu trīsarpus centnerus smagu vērsi, kas bija atrasts Bleinas apgabalā Oklahomas štatā. «Nāves cēlonis: dzīvnieka sakropļo- šana.» Tai pašā dienā - atrasts

beigts suns, trīs ķepas bija ķirurģiski tīri nogrieztas, trūka sirds. Asins pēdu nebija. 13. aprīlī Eloizo Raels savā fermā Ņūmeksikā atrada beigtu 375 kilogramus smagu vērsi. «Bija nogrieztas ģeni- tālijas. Asins pēdu nebija. Audi griezuma vietās izskatījās tā, it kā būtu pakļauti augstai temperatūrai.» Pēc tam lopu sakropļošanas gadījumi koncentrējās robežapgabalā starp Ziemeļdakotu un Dienviddakotu. 8. aprīlī Marks Kelners no Bufalospringsas Bomenas apgabalā Zie- meļdakotā atrada vienu no saviem teļiem: «No muguras bija izgriezts pilnīgi apaļš gabals. Nebija nekādu asins pēdu.» 1993. gada jūnijā daudzi dzīvnieku sakropļošanas gadījumi notika Veldas apgabalā Kolorādo ziemeļdaļā. Viens gadījums no daudziem: kādā rančo ziemeļos no Mīdās stipri sakropļota govs. Šādi ziņojumi, kādus esmu minējis, vairojas, zinātnes interese par to noskaidrošanu šķiet mazāka par mazu. Tāpēc jāuzskata par lielu progresu, ka 1994. gada 21. maijā Teosā, Ņūmeksikā, notika seminārs par tematu «Lopu sakropļošana». Speciālisti un nespeciālisti, pārsvarā no ASV, diskutēja par to, kas atbildīgs par asiņaino parādību - vai varētu būt atbildīgs. Konference bija nopietna. Nebija nekādu aizspriedumu, nevienam izskaidrojumam netika dota priekšroka. Tika apspriesti arī «dabiski izskaidrojumi», piemēram, Toma Adamsa pētījumi, kuros norādīts uz sakaru starp lopu sakropļošanu un noslēpumainajiem helikopteriem, kuri bieži manīti notikuma vietā. Pēc Adamsa rūpīgās analīzes, 70. gadu sākumā ASV Vidējos Rietumos bija «simtiem gadījumu», kad lopi nogalināti šausmīgā un neizskaidrojamā veidā. Fermeri atkal un atkal ziņo, ka manīti helikopteri to vietu tuvumā, kur notikuši dzīvnieku sakropļošanas gadījumi. Reizēm helikopteri parādījušies tieši pēc «notikuma», vienmēr bez pazīšanās zīmēm vai kādām citām norādēm par mašīnas piederību. 1975. gadā noslēpumainie helikopteri bieži novēroti Teksasā, kur bija vairāki lopu sakropļošanas gadījumi. Intensīva izmeklēšana neradīja nekādu skaidrību. Militārās iestādes, kā, piemēram, Bergstormas gaisa karabāze pie Ostinas, Teksasā, dedzīgi noliedza, ka viņiem ar helikopteriem būtu kaut kāds sakars. Vai ar helikopteriem saistīti slepenie dienesti? Iespējams! Varbūt viņi mēģināja izzināt, kas vainojams lopu sakropļošanas gadījumos. Nevajag būt naiviem. Protams, var pieļaut, ka slepenie dienesti spējīgi izdarīt noziegumus, ari šaušalīgus eksperimentus ar dzīvniekiem, piemēram, lai izmēģinātu modernas «nopratināšanas metodes» (lai izvairītos no vārda «spīdzināšana»). Taču slepenie dienesti, kā jau to norāda nosaukums, labprāt strādā - slepenībā. Visticamāk, viņi šausmīgās dzīvnieku mocības izdarītu slepeni laboratorijās, sabiedrībai nezinot un uz nodokļu maksātāju rēķina. Un pēc asiņainā slaktiņa viņi sakropļotos līķus neatstātu vienkārši brīvā dabā. Kristofers O'Braiens, speciālā žurnāla The Mysterious Valley Report izdevējs: «Dažus dzīvniekus varbūt nogalinājuši perversi sadisti vai apšaubāmu kultu piekritēji. Dažus dzīvniekus varbūt saplosījuši plēsīgie zvēri. Taču lielā vairumā gadījumu vainojami augsti attīstītas kultūras pārstāvji -citplanētieši.»

Svešie - aliens Šās kultūras pārstāvji, kuri pēc rakstura salīdzināmi ar «Svešajiem» no tāda paša nosaukuma filmas, dzīvnieku briesmīgajām spīdzināšanām izmantojuši instrumentus, kuri laikam darbojas pēc lāzera principa. To pierādīja, piemēram, masveida sakropļošanas, kuras notika 1992. gadā Vankūverā (Britu Kolumbijā, Kanādā). Tās skāra galvenokārt kaķus. Viks Vorens, uzraugs no Dzīvnieku kontroles, apliecināja, ka atrasti daudzi beigti «mājas tīģerīši», kas vidū pārgriezti pušu. Taču visos gadījumos atrasta tikai puse. «Tie ir brutāli nogalināti, bet ķirurģiski pārgriezti.» Dr.Džons Oltšūlers izmeklēja kādu beigtu dzīvnieku Denverā. Rezultāts: «Izmantots instruments, kas strādā ar augstu temperatūru. Droši vien lāzers.»

Identiski gadījumi notika jau 1989. gadā Tastinā, Kali- fornijā. 1989. gada 13. augustā pazīstamais izdevums New York Times ziņoja: «Daži kaķi vidū bija pārgriezti pušu… ar patiesi ķirurģisku precizitāti.» Dženete Hempsone no Tastinas izmeklēja vairākus gadījumus un konstatēja, ka arī šeit bija vērojama baismajiem dzīvnieku sakropļošanas gadījumiem raksturīgā pazīme: «Nekad nebija manāmas asinis. Dzīvnieki bieži vien bija pārgriezti ķirurģiski precīzi. Nekad neviens neko nav pamanījis, neviens neko nav dzirdējis.» Secinājums: «Kaut kas nolaupījis nelaimīgos dzīvniekus, tos nogalinājis, sakropļojis, izņēmis iekšējos orgānus, izsūknējis asinis un nožēlojamās atliekas nogādājis atpakaļ tur, kur tie nolaupīti.» 1993. gadā Bleinas apgabalā, Oklahomā, daudzi suņi kļuva par neizprotamas varmācības upuriem. Policijas virsnieks Gerijs Reinoldss: «Šķiet, ka šai neprātā slēpjas kaut kāda metode! Mēs neatradām nekādas norādes uz sāta- nisma kultu.» Nabaga dzīvniekiem ķepas un galva bija «ķirurģiski precīzi» nogrieztas. Kā ar lāzera skalpeli. 1990. gadā daudzi dzīvnieku sakropļošanas gadījumi notika Portlendā, Oregonā, un tās apkaimē. Karlo Sposito un Kīts Rosvels, piemēram, izmeklēja kāda divgadīga Her- fordas šķirnes vērša līķi. Dzīvnieks piederēja Ričardam Fa- zio. Vērsis atrasts beigts ganībās, kur pēdējo četru mēnešu laikā jau četri citi dzīvnieki mistiskā veidā bija zaudējuši dzīvību. Sposito un Rosvels sevišķi rūpīgi izmeklēja bezasiņu griezumu brūces. Viņi izdarīja vairākus tuvplāna fotouzņēmumus. Skaidri saskatāms, ka izmantots instruments, kas audu griezuma malās atstājis noteiktu rakstu. Audu paraugi tika nosūtīti veterinārārstei Dr.Medlīnai Rejai no Veterinārmedicīnas koledžas Veterinārās diagnostikas laboratorijas Oregonas štata universitātē Korvelisā. Ārste aizpildīja oficiālu veidlapu, kurā apkopoja izmeklējumu rezultātus: «Griezuma vietu robotajās malās vērojama koagulācija (sarecēšana - autora piezīme), kas varētu būt, ja griezums izdarīts, piemēram, ar elektroķirurģijas instrumentu. Nav iespējams noteikt, vai ievainojumi radušies no lāzera.» Tikpat noslēpumaini - daudzi lopu sakropļošanas gadījumi Ņūmeksikā. Tikai 1993. gadā vien rančo īpašnieks īlijs Kroničs īglnestas un Endželfaieras apvidū ziņoja par astoņiem līdz nāvei sagraizītiem liellopiem. 1993. gada septembrī noslēpumainie eksperimentētāji pie īglnestas atkal aktivizējās. Tie nogalināja varenu vērsi. īpašnieks Lerojs Mūrs: «Pie žokļa nebija vairs ne grama gaļas. Galvaskauss bija nošķelts ar ķirurģisku precizitāti.» Līdzīgs gadījums notika 1994. gada aprīlī ar kādu deviņas dienas vecu bullīti. Sakropļotais dzīvnieks (īpašnieks Fabiāns Markess) atrasts pie Aroijoseko. īglnesta, Ņūmeksikā, 1994. gada vasarā un rudenī kļuva par šo šausmīgo notikumu centru. Džeils Stēlins, izmeklēšanas koordinators: «Griezuma brūču precīza izmeklēšana parādīja, ka uz skartajiem audiem iedarbojusies ļoti augsta temperatūra, tie burtiski vārījušies.» Pētniece Linda Multona Hova: «Kas zina, kas te noticis, bet zibeņi, plēsoņas, slimības vai sātanisma rituāli te nav vainojami. Te ir darīšana ar izsmalcinātu tehnoloģiju.» Džeils Stēlins savos pētījumos vienmēr sastopas ar bailēm. «Cilvēki negrib ielaisties nekādās darīšanās ar kaut ko, kas viņiem nav izprotams!» Dr.Deivids Pērkinss sākumā domāja, ka viņam dzīvnieku sakropļošanas mīklu izdosies «ātri» atrisināt. Pērkinss, Jeila universitātes absolvents, pēc dažu nedēļu ilgiem intensīviem pētījumiem notikumu vietā atzina: «Tie nav plēsīgie zvēri! Mans secinājums - tas ir mūsu laiku lielākais notikums!» Visbeidzot zinātnieks izvirzīja jaunu hipotēzi: «Džeki Uzšķērdēji ir citplanētieši!» Kopš 1976. gada Tekss Greivs, Ļoganas apgabala šerifs, glabā seifā autopsijas slēdzienu, kas izvirza mīklu ne tikai viņam. Kaut kas toreiz nogalināja govi un sakropļoja to. Kādā secībā - to vairs neizdevās noskaidrot. Govij bija izņemta sirds, taču sirds somiņa nebija skarta. Dr.Erlens Meijers, lāzerķirurģijas speciālists Rouza medicīnas centrā Denverā: «Pat ar vismodernākajiem mūsdienu medicīnas instrumentiem tas nav izdarāms.» Meijers, kuru intervēja

žurnāliste un rakstniece Linda Multona Hova, spriež: «Varbūt 21. gadsimtā mums būs tāda operāciju tehnika. Pagaidām mums vēl tādas noteikti nav!» Tātad, vai patiešām par notiekošo ir atbildīgi Džeki Uzšķērdēji no Visuma, citplanētiešu kultūras pārstāvji, kuru rīcībā ir tehniskas ierīces, par kurām mūsdienu zinātnieki pagaidām var tikai sapņot? Pārdomājot visus faktus, es varu izdarīt tikai vienu secinājumu: šausmīgo dzīvnieku sakropļošanas gadījumu vaininieki ir citplanētieši… zinātnieki no Visuma! Tomēr mēs, cilvēki, par to nevaram izrādīt sašutumu. Jo mūsu «cilvēciskie» zinātnieki (vārda sliktākajā nozīmē) pret dzīvniekiem izturas gluži tāpat, piemēram, izmēģinot jaunus ieročus vai jaunus kosmētikas līdzekļus. Čārlzs Hojs Forts īsi pirms nāves savā pēdējā grāmatā «Savvaļas talanti» (iznākusi 1932. gadā) dzīvnieku kropļo- tājus un zinātniekus novērtēja vienādi. «Izglītotākie rupjo vārdu «slakteri» pārveido par «vivisektori», kuri nestrādā vaiga sviedros naktīs ārā uz lauka, bet gan pavada noteiktu darba laiku laboratorijās.»

18. Mazās būtnes - lielie slepkavas … no Visuma! Dr.Džons Oltšūlers, patologs un hematologs (hematoloģija ir medicīnas nozare, kas nodarbojas ar asins un asins slimību pētīšanu,-autorapiezīme), 1967. gada vasarā dzirdēja par savādajām «NLO parādībām», kuras tais dienās bieži notika Sentluisvelijā, Dienvidkolorādo. Tas viņu ieinteresēja, tāpēc viņš, apvienodams patīkamo ar lietderīgo, kopā ar savu ģimeni devās uz Greitsanddjūnas nacionālo parku. Naktī viņš viens pats devās izlūkos. Un viņam patiesi izdevās novērot NLO: «Tās bija ļoti spožas, baltas ugunis, kas vienlaicīgi kustējās prom zemāk par Sangredekris- ta kalna virsotni.» Tai apgabalā nebija nekādu ceļu, automašīnu starmeši tie nevarēja būt. «Vienubrīd man likās, ka gaismas kustas manā virzienā, ka tās lido uz manu pusi, jo tās kļuva lielākas. Taču tad tās uzšāvās stāvus gaisā un pazuda.» Dr.Oltšūlers, kas pašreiz ir medicīnas profesors Kolorā- do universitātē Denverā, savus interesantos novērojumus labprāt būtu turpinājis, taču viņu iztraucēja pēkšņi uzradu- sies policijas patruļa. Varas pārstāvjiem viņš šķita «aizdomīgs elements». Kad ārsts paskaidroja, ka ir mediķis un patologs, policisti viņam prasīja padomu. Pirms apmēram desmit dienām Herija Kinga rančo atrasts baismīgi sakropļots zirgs. Zinātniekā modās profesionālā interese. Viņš piekrita kopā ar kādu policistu doties uz mīklainā notikuma vietu. 1967. gada 9. septembrī netālu no Alamosas atrasta trīs gadus veca ķēve, vārdā Lēdija. Dzīvnieka galva bija «apstrādāta» baismīgā veidā. Gaļa un muskuļi bija rūpīgi nogriezti, izņemtas smadzenes, mugurkauls un iekšējie orgāni. Dabisks izskaidrojums šim slaktiņam nebija atrodams. Tika gan atrastas piecpadsmit apaļas «apdegušas vietas». Aptuveni desmit metru attālumā no beigtās Lēdijas zemē bija aplis, kuru veidoja astoņi caurumi, katrs desmit centimetrus diametrā un aptuveni desmit centimetrus dziļš. Kāds, kas šīs pēdas bija atstājis, zemi bija padarījis radioaktīvu. Vai šai pļavā būtu nolaidies NLO? Dr.Oltšūlers izmeklēja beigto zirgu. «Ķermenis bija atvērts ar tīru garenisku griezumu no kakla līdz krūškurvja sākumam. Gaļa griezuma vietās bija tumšāka. Ada ap ārējām malām bija cieta, it kā būtu griezta ar lāzeru. Visdīvainākais bija tas, ka nebija nekādu asins pēdu. Nedz uz dzīvnieka, nedz zemē. Turklāt bija izņemti iekšējie orgāni, sirds, plaušas un vairogdziedzeris. Dzīvnieka krūškurvis bija pilnīgi tukšs un viscaur sauss. īstenībā pilnīgi neiespējami!» Dr. Oltšūlers bija šausmās. Viņš neredzēja citu iespēju, kā vien paša novērotos NLO saistīt ar sakropļoto zirgu. Taču tolaik viņš nekādā gadījumā negribēja savu vārdu atklāti saistīt ar šādu viedokli. Ārsts baiļojās par savu profesionālo reputāciju. Viņu biedēja pat tas fakts, ka viņš redzējis NLO, jo zinātnieku aprindās tas izraisītu izsmieklu un ironiju. Un kā gan cienītie kungi reaģētu, ja uzzinātu, ka viņš uzskatījis par iespējamu, ka citplanētieši, kurus ironiski dēvēja par «mazajiem zaļajiem cilvēciņiem no Marsa», nolaidušies uz Zemes un sakropļojuši zirgu! Tāpēc viņš lūdza policijas ierēdņus ziņojumos nekādā gadījumā neminēt viņa vārdu. Viņa lūgums tika izpildīts. Pašreiz profesors Oltšūlers atzīst, kā viņš uzskata, nepatīkamu, neērtu patiesību - tie ir citplanētieši, zinātnieki no Visuma dzīlēm, kuri brīvā dabā izdara šausmīgus eksperimentus ar dzīvniekiem ne tikai ASV vien. ThePueblo Chieftain, vietējais laikraksts, 1967. gada 7. oktobrī publicēja informāciju par gadījumu ar Lēdiju. Virsraksts: «Beigtā zirga noslēpums pārsteidz NLO piekritējus». Šis preses paziņojums izplatījās pasaulē, turklāt ķēve Lēdija pārtapa par ērzeli Snipiju - kļūda, kas pārstāstīta daudzos citos izdevumos. Šis gadījums izraisīja dedzīgas diskusijas. NLO piekritēji reaģēja ar sašutumu - nekad citplanētieši, kurus daudzi NLO pētnieki uzskatīja par

svētajiem līdzīgiem gaismas tēliem, nebūtu darījuši tādas asiņainas lietas. NLO skeptiķi, kuri ar gandrīz vai reliģisku fanātismu noliedz citplanētiešu ierašanos uz Zemes, meklēja un atrada «dabisku» izskaidrojumu. Te darbojušies nevis citplanētieši, bet gan ļauni cilvēki. Viņi kaut kādā veidā, neatstājot pēdas, transportējuši uz ganībām, kur bijusi Lēdija, dažādus piederumus: milzīgu ar skābi pildītu kublu, lielu trijkāji, spēcīgu trīsi un ķirurģiskos instrumentus. Nelieši noķēruši zirgu, sasējuši, turklāt zirgs nav pretojies, un ar trīsi uzvilkuši to virs kubla. Tad viņi ar ķirurģiskajiem instrumentiem uzšķērduši zirgam kaklu un notecinājuši asinis kublā. Pēc tam viņi ar trīsi nabaga lopiņu iegremdējuši skābes kublā - tas izskaidrotu to, ka gaļa vietām bijusi atdalīta no kauliem. Visbeidzot viņi Lēdiju vai to, kas no tās palicis pāri, izvilkuši no skābes, nolikuši briesmīgi sakropļoto līķi zemē (neizlaistot ne piliena skābes) un atkal aiztransportējuši savus piederumus, arī tagad neatstājot ne pēdas. Šaušalīgais scenārijs izklausās maz ticams, ja neņem vērā, ka zirgs minētās procedūras nepaciestu bez ārkārtīgas pretestības - bet uz to nebija ne mazākās norādes -, te ignorēts arī tas, ka droši vien izmantota lāzertehnoloģija, ar kuru Lēdijai izdarīti griezumi. Taču 1967. gadā uz Zemes šāda līmeņa lāzerķirurģijas vēl nebija, to sāka izmantot tikai 70. gadu beigās un 80.gadu sākumā, tātad vairāk nekā desmit gadus pēc Lēdijas drausmīgās nāves. Tāpat «izskaidrotāji» ne ar pušplēstu vārdiņu nepiemin radioaktivitātes mērījumus. Viktors Farkašs, žurnālists un pazīstams rakstnieks no Vīnes, kas specializējies pasaules neatrisināto mīklu jomā, raksta: «Ņemot vērā šādus secinājumus, ir kaut kā vieglāk ticēt vampīriem vai svešajiem (citplanētiešiem -autora piezīme). Lai nu kā, bet atkal un atkal kāds uzbrūk mūsu planētas dzīvniekiem. Bet mēs bijām pārliecināti, ka tas ir mūsu monopols - pēc patikas izrīkoties ar visu dzīvo. Acīmredzot tie bijuši maldi. Ir daudz ziņojumu par dzīvnieku slaktiņiem, par kuriem cilvēks izņēmuma veidā nav atbildīgs.» Dažus mēnešus pēc ķēves Lēdijas mīklainās nāves Te- rijs Gudmērfijs kopā ar Stīvenu Grekstonu izdarīja novērojumu, kas atkal atklāja sakaru starp dzīvnieku sakropļo- šanu un NLO. 1967. gada novembra sākumā abi jaunie vīrieši atradās ceļā ar automašīnu. Viņi brauca pa maģistrāli Nr.17 un bija jau ārpus Livingstonas, Ontārio provincē, kad ieraudzīja NLO. «Tas kvēloja oranžkrāsā un planēja lejup ceļa virzienā. Uz brīdi tas apstājās un tad virzījās uz mums, mūsu virzienā. Tas bija apaļš, apmēram 30 metrus diametrā.» Kad NLO apstājās aptuveni tikai 30 metru augstumā virs automašīnas, kurā atradās abi liecinieki, jaunos vīriešus pārņēma bailes. Viņi metās bēgt, krietni pārsniedzot pieļaujamo ātrumu, un tuvākajā policijas iecirknī paziņoja par notikušo. Kad Ontārio provinces policijas ierēdņi ieradās norādītajā vietā, NLO vairs nebija redzams. Toties viņi konstatēja nepatīkamu, gandrīz vai kodīgu sēra smaku. Sveiciens no Lucifera! Vēl viņi atrada divus zirgus, kuriem bija bīstamas griezumu brūces, bet kuri bija vēl dzīvi. Iespējams, ka tas, kas bija sakropļojis Lorna Volgemūta fermas zirgus, bija iztraucēts un aizbēdzis, savu nežēlīgo darbu nenove- dis līdz galam. Nākošajās dienās atradās vēl vairāki ievainoti zirgi. Piemēram, jājamzirgam Fērijam bija garš, precīzs griezums kaklā. Vai te slepkavojuši citplanētieši? Dr.johanns Fībags ir viens no nopietnākajiem NLO fenomena pētniekiem. Viņš savā grāmatā «Citi» raksta: «Ir skaidri redzams, ka NLO fenomenam šādā vai citādā veidā ir sakars ar dzīvnieku sakropļošanas gadījumiem. Viss pārējais ir tikai atrunas, dezinformācija vai pilnīga neziņa par šo parādību.» Jo atklātāk tika runāts un diskutēts par sakaru starp citplanētiešu parādīšanos un dzīvnieku sakropļošanas gadījumiem, jo vairāk atradās liecinieku, kuri uzdrošinājās izteikties atklātībā un kuru izteikumi šķiet šo sakaru apliecinām. Tā, jau laikā no 1960. līdz 1963. gadam Alabamā tika atrasti beigti dzīvnieki - vāveres, mūļi un govis-, par kuriem neviens nevarēja precīzi pateikt, kāpēc un kā tie nobeigušies. Tiem visiem bija brūces, savādi «griezumi», taču viņi neasiņoja. Vietējie iedzīvotāji klusībā runāja, ka tam varbūt ir sakars ar NLO. Tais gados minētajos reģionos patiešām novēroti «sudrabaini

diski», kuri bieži lidoja ļoti zemu, reizēm pat skardami koku galotnes. 1974. gada decembrī Els Medsens mazā sporta lidmašīnā lidoja, kā to bieži mēdza darīt, pāri pļavām un laukiem Mīkeras apgabalā Minesotā, ASV. Pēkšņi pilots pamanīja kaut ko savādu. Baltajā sniegā bija apaļi zaļi laukumi, atsevišķi vai grupās, it kā skaistos ornamentos. Kas šos apļus bija izveidojis? Tie izskatījās tā, it kā tur būtu nolaidušies apaļi lidojoši objekti, it kā to «izplūdes gāzes» būtu izkausējušas sniegu. Vienā no šiem apļiem gulēja beigta jauna govs. Tā bija sakropļota. Ar šādiem gadījumiem raksturīgo precizitāti bija izgrieztas acis, nogriezta kreisā auss, izgriezta mēle un gabals-lūpas. Kas to bija izdarījis? Sniegs ap apļiem joprojām bija balts un neskarts, nevainīgi mirdzošs saules gaismā. Nebija redzams nekas, pat ne pēdas nospiedums. Tur vienkārši nebija nekā. Dzīvnieku mocītāji laikam bija ieradušies pa gaisu. Vai tie bija citplanētieši, kas ar savu NLO izveidoja apļus? Par to diskutēja ne tikai NLO piekritēji. Ir jau ari liecinieku izteikumi, kas skaidri un gaiši norāda, ka dzīvnieku sakropļošanā vainojamas mazās būtnes no Visuma, līdzīgas pie Rozvelas vraka atrastajiem bojāgājušajiem. Vismaz sakars starp NLO fenomenu un dzīvnieku sakropļošanu šķiet pierādīts. 1980. gada pavasarī kāds fermeris no Mailemas apgabala Teksasā novēroja, kā divas «mazas būtnes nesa prom teļu». Savādās figūras bija aptuveni 1,50 līdz 1,60 metru lielas, ar slīpām acīm. Liecinieks bija «pārbijies un aizskrēja». Tikai pēc trim dienām viņš kopā ar savu sievu un dēlu iedrošinājās atgriezties baismā notikuma vietā. Tur viņi atrada teļu briesmīgi sakropļotu. Nagi bija ķirurģiski precīzi atdalīti, tāpat arī galvaskausa kauli. Nabaga dzīvniekam bija novilkta āda un izņemtas ribas. Novilktā āda, izgriezta uz āru un perversi kārtīgi salocīta, gulēja līdzās beigtajam teļam. 1980. gada maijā Mirna Hensena un viņas piecus gadus vecais dēls brauca ar mašīnu. Viņi tieši tuvojās Kime- ronai, Ņūmeksikā, kad Mirna Hensena sānis no ceļa pamanīja «divas būtnes». Balti ģērbtās figūras kaut ko darīja govij, kas sāpēs šaušalīgi mauroja. Hensena kundze apturēja mašīnu un sadusmota uzsauca būtnēm, lai liekot nabaga dzīvnieku mierā. Tieši tai brīdī debesīs parādījās divi «milzīgi, spoži apgaismoti NLO, tieši virs automašīnas». Kas notika pēc tam, to Mirna Hensena centās izmest no apziņas, mēģināja aizmirst. Tikai hipnozes laikā viņa bija spējīga aprakstīt to, kas ar viņu noticis. Svešinieki viņu un viņas dēlu nogādāja kosmosa kuģī. Mazās pelēkās būtnes sievietei izdarīja nepatīkamu, sāpīgu maksts izmeklēšanu. Kādā telpā kosmosa kuģī viņa redzēja cilvēkam līdzīgu būtni, kas atradās lielā, ar sarkanīgu šķidrumu pildītā tvertnē. Dr.Leo Sprinkls, kas Mirnu Hensenu izjautāja hipnozes seansā, rezumē: «Mazās būtnes ar baismajām tumšajām acīm Hensena kundzi medicīniski izmeklēja. Tās iztaustīja visu viņas ķermeni, it īpaši vēderu. Mutei tās veltīja sevišķi lielu uzmanību. Un tās no olvadiem izņēma vairākas olšūnas. Beidzot svešie izdarīja secinājumu, ka Mirna Hensena esot vēl «par jaunu», taču nepaskaidroja, kas ar to domāts.» Mirnas Hensenas dēls kosmosa kuģī notikušo spēja atcerēties arī bez hipnozes. Zēns uzsvēra - svešie viņam esot likuši saprast, ka viņu nolūks esot kontrolēt visu pasauli. Mauntvernona, Misūri, ASV, 1983. gada jūlijā. Rons un Pola Votsoni pēc darba pilnas dienas fermā sēdēja savas dzīvojamās mājas verandā. Diena bija bijusi karsta, taisījās uz negaisu. Tāpēc arī fermeri nebija pārsteigti, redzot it kā rūsas plaiksnīšanu. Tomēr viņus kaut kas satrauca, kaut kas šķita ne tā. No vienas puses, uzliesmojumi bija joti tuvu, jo tie bija ļoti spilgti. Votsoniem šķita, ka zibens iespēris pavisam netālu no viņu fermas. No otras puses, tad taču vajadzētu dzirdēt skaļus pērkona grāvienus. Taču nebija dzirdams pat ne mazākais troksnītis. Rons un Pola kļuva arvien nervozāki, pat īsti nezinot, kāpēc. Beidzot viņi no mājas paņēma tālskati un pārmaiņus nopētīja pļavas un laukus tuvākajā apkārtnē. Kaimiņa ganībās otrā pusē ceļam, kas veda uz Votso- nu māju, abi tālskatī izdarīja baismu atklājumu. Viņi redzēja divas «mazas būtnes sudrabaini mirdzošos tērpos». Būtnes stāvēja vai tupēja blakus govij,

kas gulēja zemē. Būtnes «aptaustīja» dzīvnieku ar «savādām kustībām». Govs bija vēl dzīva, tā elpoja, kā Votsoni ievēroja, taču šķita, ka tā nespēja pakustēties, it kā būtu paralizēta. Un pēkšņi «govs kopā ar mazajām būtnēm» pacēlās gaisā kāda sfēriska objekta virzienā, kas sudrabaini mirdzošs stāvēja pļavas malā. Rons Votsons: «Mēs jau sākumā nemaz nepamanījām lidaparātu, jo tā virsma atstaroja zāli, krūmus, kokus un debesis kā spogulis.» Spožajā objektā bija redzama atvere. Mazās būtnes kopā ar govi lidoja virzienā uz šīm «durvīm», tās planēja gaisā un pazuda durvīs. Pēc pāris sekundēm arī NLO vairs nebija redzams. Redzētais Votsoniem šķita tik savāds un nereāls, ka viņi gandrīz sāka šaubīties par piedzīvotā patiesumu, lai gan tas bija noticis nelielā attālumā. Bet drīz viņi no kaimiņa uzzināja, ka viena no viņa govīm bez pēdām «pazudusi» no ganībām. Taču kaimiņš neko negribēja dzirdēt par to, ko Rons un Pola bija novērojuši, viņš viņus pārtrauca, tiklīdz abi par to sāka runāt. Tāpēc Rons un Pola to vairs nepieminēja. Šis piedzīvojums Rona un Polas apziņā atstāja ko vairāk nekā tikai paviršas pēdas. Kopš šā piedzīvojuma viņiem uznāca savādas baiļu lēkmes, depresijas, tāpēc viņi galu galā norūpējušies griezās pie psihologa pēc palīdzības. Psihologs drīz vien noskaidroja, ka Votsoni redzēto lēnām, bet noteikti centušies izmest no atmiņas un aizmirst. Viņu psihe bija saņēmusi spēcīgu impulsu. Psihologs Džons Kārpenters, izcils speciālists, kas saņēmis vairākus zinātniskus apbalvojumus, konstatēja: «Laulātie toreiz nezināja, kas ar govi notika. Pola uz šo piedzīvojumu reaģēja sevišķi intensīvi. Viņa lūgtin lūdzās Ronu nekādā gadījumā neiet pāri ceļam un nekādā gadījumā netuvoties NLO.» No 1991. gada decembra līdz 1992. gada janvārim kaut kas baiss piemeklēja Oklahomas, Misūri un Kanzasas štatus. «Tas» atstāja neskaitāmus nogalinātus un sakropļotus dzīvniekus. Un vienlaikus minētajos apgabalos katru reizi tika novēroti NLO. Tā, piemēram, Maikls Merkems un viņa sieva redzēja vairākus «NLO, kuri planēja tieši virs mums, kad mēs braucām pa lauku ceļu. Tie bija divi lidojošie objekti. Viens no tiem pazuda pēkšņi, it kā izdzisa, otrs apstājās gaisā uz vietas un tad lidoja tālāk. Nebija dzirdams ne mazākais troksnītis.» 1993. gada janvārī bieži bija ziņojumi par dzīvnieku sakropļošanas gadījumiem Alabamā. Baismīgo notikumu centrs bija Faife. Policijas ierēdnis TedsOlifents: «Vienlaikus tika saņemti daudzi ziņojumi par NLO tai pašā apvidū. Neskaitāmi liecinieki novērojuši naksnīgajās debesīs noslēpumainas gaismas. Kāds fermeris ziņoja, ka divas stundas pēc pusnakts viņš esot redzējis sarkani oranžu lidojošo objektu debesīs virs kādas pļavas. Tas pulsējis un bijis aptuveni pilna mēness lielumā.» Tās pašas dienas pēcpusdienā viņš tieši tai pašā pļavā atradis sakropļotu govi. Citi liecinieki novērojuši debesīs mazākus lidojošos objektus. Tie esot bijuši apmēram divas vai trīs reizes spilgtāki par Veneru. Čerokī indiāņi pret NLO izturas kā pret seniem, bet bīstamiem paziņām. Viņu valodā tos sauc Atsildihye gi, ko var iztulkot kā «uguns nesēji» vai «gaismas nesēji» - latīniski Lucifers. Tie esot redzēti jau 16. gadsimtā. Indiāņi arī redzēja sakaru starp «gaismas nesējiem» un lopu sakropļošanas gadījumiem. Taču viņi negribēja zināt, kas īsti noticis, viņi to šausminādamies sauca par «briesmīgu noslēpumu». Beigtos dzīvniekus, kuri lidojošām būtnēm bija krituši par upuri, indiāņi apraka, cik vien ātri iespējams. Viņu bailes no šīs parādības bija ļoti lielas. Sīderblafa, Alabama. 1993. gada 21. februāris. Ap pulksten 19.30 Bīrdu ģimene novēroja spoži mirdzošu NLO. Peta Bīrda: «Tas stāvēja tieši virs mūsu mājas!» Skatoties tālskatī, varēja izšķirt sīkumus, kas nebija pamanāmi ar neapbruņotu aci. Džeimss Bīrds: «Tur bija lielais objekts, un ap to rotēja sarkanas, zilas un zaļas ugunis.» Lielais objekts pēkšņi pazuda, parādījās mazie «uzliesmojumi». Vai varbūt lielais NLO vēl bija

turpat, taču redzamas bija tikai gaismas, bet lielais objekts bija kļuvis neredzams? Ap pulksten 20.30 lielais objekts atkal kļuva redzams - sakārtotā grupā kopā ar mazajām gaismām. Pēc desmit minūtēm NLO bija atkal pazuduši. 1993. gada janvāra vidū Votkinsu ģimenei Džeraldī- nā, Alabamā, ASV, bija baismīgs piedzīvojums. Mācītāju Rodžeru Votkinsu, viņa sievu Betijļu un dēlu Krišu, kas tolaik bija pusaudzis, pamodināja ellišķīgs troksnis. «Bija tā, it kā cauri mājai brāztos varens tornado. Māja drebēja, un es domāju, ka tā tūlīt sabruks,» samulsis atceras Rodžers Votkinss. Viņš izlēca no gultas un izsteidzās no guļamistabas. Pa logu viņš redzēja milzīgu NLO, kas nepilnus trīs metrus virs zemes planēja ne vairāk kā 20 metru attālumā no mājas. Mācītājs Votkinss, kura izteikumi sakrīt ar dēla Kriša novērojumiem, stāsta: «Tam bija šķīvja forma un apkārt pulsējošas ugunis.» NLO gaiši sudrabaini mirdzēja. Rodžers Votkinss domāja, ka briesmīgais monstrs bijis ap 45 metrus diametrā. Dēls Kriss visu bija vērojis pa citu logu: «Man bija paniskas bailes, es baidījos, ka atnācis Jēzus, lai tēti un māmiņu paņemtu debesīs.» Nobijusies bija arī Betija Votkinsa. Trīcēdama viņa paslēpās zem segas un uz loga pusi pat neuzdrošinājās paskatīties. Pēc dažām dienām Veimons Batrems ganībās atrada beigtu vienu no savām govīm. Muskuļotais, druknais dzīvnieks, Angus Brahma šķirnes jauktenis, bija ap 1300 mārciņu smags un, protams, būtu pretojies. Tas, kas dzīvnieku nogalināja, bija izdarījis ķirurģisku operāciju un nogriezis audus no žokļa kreisajā pusē. Dr. Riks Šārptons, veterinārs un Boasa drogu laboratorijas direktors, rūpīgi izmeklēja beigto dzīvnieku. «Es nezinu, kas ar to noticis, taču varu droši teikt, ka audu daļas ir nogrieztas ar asu instrumentu.» Pēc divām dienām Krosvilā, Alabamā, ganībās tika atrasts beigts teļš. Uz muguras un ap ribām bija izgriezti lieli gaļas gabali, kauli vietām atsegti. Taču tie nebija apgrauzti. Vispār netika atrastas nekādas kodumu pēdas, nekas neliecināja par «dabisku nāves cēloni». Ķirurģiski bija izgrieztas daļas no elpvada un barības vada. Dr.Maiks Krīls: «Tas, kas to nogalinājis, nav bijis plēsīgs zvērs!» Vai citplanētieši? Dr.Krīls: «Nekādu komentāru!»

Zvaigžņu cilvēki un dzīvnieku sakropļošana Fakti ir skaidri redzami. Tie liecina, ka starp NLO novērojumiem un dzīvnieku sakropļošanas gadījumiem pastāv tiešs sakars. Nobeigto dzīvnieku tiešā tuvumā novēroti neskaitāmi NLO. Turklāt neskaitāmi liecinieki pilnīgi konkrēti apgalvo, ka būtnes no citām pasaulēm rīkojas kā brutāli eksperimentatori. Parasti šos citplanētiešu zinātniekus attēlo kā maza auguma būtnes ar it kā nesamērīgi lielām galvām un baismām melnām acīm. Šie svešinieki kopš gadu simtiem pazīstami arī čerokī cilts indiāņiem. Viņi tos sauc Yunwi Tsundi - «mazie ļaudis», kā arī vēl skaidrāk - zvaigžņu cilvēki. Dr.Henrijs Monīts ir fiziķis un ilgus gadus strādāja San- dijas laboratorijā. Pēc aiziešanas pensijā viņš sāka pētīt lopu sakropļošanas fenomenu. Viņš apbraukāja daudzus ASV štatus, vienmēr baismīgajiem dzīvnieku sakropļotajiem pa pēdām. Viņš runāja arī ar indiāņiem. «Čerokī indiāņi ir ļoti atturīgi, kad runa ir par svešajiem. Šis temats viņiem iedveš bailes. Viņi par to runā nelabprāt. «Zvaigžņu cilvēki» nogalina dzīvniekus… viņi saka. Un ka atnācēji no Visuma pilnīgi noteikti zinot, ko viņi dara. Indiāņi uzstāj, ka zvaigžņu cilvēkiem esot jāuzticas!» 1992. gadā Atlantā es runāju ar kādu misionāru, kam čerokī indiāņus vajadzēja pievērst katoļticībai. Runājot ar kalsno, pēc izskata stingro gandrīz 60 gadus veco kungu, vairāk gan rodas iespaids, ka viņš pats pārņēmis čerokī indiāņu ticību, nevis «neticīgie» - kristīgo ticību. Izpildot misionāra noteikto vēlmi, es saglabāju viņa anonimitāti. Viņš baidās no savas baznīcas represijām. Teologs stāsta: «Indiāņi

kristīgajā ticībā nesaprot dievišķo bausli, ka zeme esot sev jāpakļauj. Viņi apzināti izjūt sevi kā dabas daļu, kuru viņi godā kā svētu, nevis kā kaut ko, ar ko viņi var vai drīkst brīvi izrīkoties.» Arī mans sarunas partneris apstiprināja Dr.Henrija Mo- nīta apgalvojumus: «Zvaigžņu cilvēki izstrādā ilgtermiņa zinātnisku projektu - to man uzticēja čerokī indiāņi. Viņi rūpīgi izraugās noteiktus dzīvniekus, viņi tos nenogalina bez izšķirības. Eksperimentiem paredzētie dzīvnieki tiek iezīmēti un ilgāku laiku novēroti.» Hauerds Bērdžess ir zinātnieks, kas ilgu laiku strādājis Sandijas laboratorijā Albukerkē, Ņūmeksikā. Viņš ir viens no nedaudzajiem zinātniekiem, kurš pētīja, vai sakropļotie dzīvnieki kaut kādā veidā bijuši iezīmēti. Zinātnieks izdarīja secinājumu, ka nobeigtie dzīvnieki pirms tam patiesi bijuši iezīmēti, lai gan to varēja noskaidrot tikai ar ultravioleto staru palīdzību. Atrasto vielu izpētīja Šēnfīldas klīnisko laboratoriju līdzstrādnieki Albukerkē, bet tā zinātniekiem, kuri ar to strādāja, izvirzīja mīklu - tā bija metālisku un organisku vielu sajaukums, kas aptuveni pēc mēneša nez kāpēc zaudēja savu gaismas spēju. Tātad liekas, ka citplanētiešu eksperimentētāji patiesi pēc kaut kādiem kritērijiem izraugās noteiktus dzīvniekus, kurus varbūt kādu laiku novēro un tad savos baismīgajos eksperimentos sakropļo un nogalina. Zinātkārie citplanētiešu zinātnieki, kuri ar prieku eksperimentē, tomēr interesējas ne tikai par dzīvnieku dzīvi uz Zemes, bet arī par mums - cilvēkiem. Un viņi nebūt nepēta mūs tikai no attāluma. Atkal un atkal viņi noLupa arī cilvēkus un nogādā tos savos kosmosa kuģos. Visi nolaupīšanas upuri uzskata, ka viņiem nodarīts pāri, ka ar viņiem rīkojušies pret viņu gribu. Nereti viņi vēlāk jautā: «Kāpēc viņi mums nav vismaz prasījuši?» Karls Na- gaitis un Filips Mentls šim tematam veltījuši veselu grāmatu, kuras nosaukums - «Bez atļaujas».

19. missing time - nozagtais laiks «Nozagtā laika» fenomens parādās vienmēr saistībā ar cilvēka uzturēšanos svešos kosmosa kuģos… gan pirms gadu tūkstošiem, gan mūsdienās. Pirmais cilvēks, kas nokļuva kosmosa kuģī, bija Ādams. Senebreju tekstā «Ādama un Ievas dzīve» teikts, ka pirmais cilvēks vārda tiešā nozīmē pie debesjuma ieraudzījis citplanētiešu lidaparātu. Es citēju burtiski: «Tad es redzēju ratus, līdzīgus vējam, un to riteņi bija ugunīgi.» Pēc tam Ādams tika aizvests kosmosa kuģī: «Es tiku aizvests.» Iespējams, ka viņš redzējis arī lidaparāta kapteini: «Es redzēju .. to Kungu ..tur sēžam.» Un tad ir tukšums. Gan Ādama atmiņās, gan tekstā. Kā Ādams ar varu tika aizvests svešajā kosmosa kuģī, tāpat viņš arī tika atvests atpakaļ: «Viņš mani atveda tai vietā, no kurienes viņš mani aizveda.» To, kas noticis laikā starp šiem abiem notikumiem, Ādams vairs nespēj atcerēties. Līdzīgi notika ar Džozefu - gan ne ar Bībeles Jāzepu, bet ar Džozefu Džoslinu… un ne jau sirmos aizlaikos, bet 1897. gadā. Džozefs Džoslins bija viens no tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri 19. gadsimta beigās daudzos ASV štatos novēroja NLO. Taču Džozefam Džoslinam nācās izbaudīt patiesi ciešu kontaktu. 1897. gada 23. aprīļa vakarā liecinieks atradās ceļā uz Skinkerroudu Forestparkā, Mičiganā. Te no debesīm nolaidās milzīgs gaisakuģis. Svešādas būtnes izbiedēto cilvēku ievilka savā kosmosa kuģī… un palaida viņu vaļā tikai pēc trim nedēļām. Pēc tam viņš šīs trīs nedēļas vairs vispār neatcerējās. «Svešinieki mani nohipnotizēja un aizveda savā gaisaku- ģī!» viņš vēlāk visu laiku atkārtoja. Un piebilda: «Tās bija mazas būtnes, līdzīgas punduriem!» Mūsdienās Džozefu Džoslinu eksperimentālā laboratorijā hipnozes seansā izjautātu un mēģinātu piekļūt nolaupīšanas upura izdzēstajām atmiņām. Mūsdienās šāda metode NLO pētījumos jau kļuvusi par ikdienišķu parādību, kad jāizpēta «pazudušā laika» fenomens. Tad dienasgaismā it bieži nāk pārsteidzošas atziņas - kā, piemēram, gadījumā ar Džūdiju Doretiju.

Gadījums ar Doretiju Džūdija Doretija no Hjūstonas, Teksasā, ASV, pazudušā laika fenomenu piedzīvoja pati uz savas ādas. 1973. gada maijā viņa bija pavadījusi patīkamu vakaru ārpus mājas, kopā ar ģimeni spēlējot bingo. Priecīgi atraisītā noskaņojumā ģimene bija atceļā uz savu māju, kad visi pieci ģimenes locekļi pamanīja debesīs gaismu. Kaut kas spožs pārlidoja viņu automašīnai, likās, ka tas viņiem seko. Viņi apturēja auto, jo gribēja mierīgi novērot parādību. Džūdija Doretija izkāpa no mašīnas, pagāja gabaliņu nostāk - un pēkšņi atkal atradās automašīnā, it kā viņa no tās nekad nebūtu izkāpusi. Viņai trūka kāds laika sprīdis, viņai bija nozagts mazs gabaliņš viņas dzīves. Kas šai kaut kādā veidā «izdzēstajā» laika sprīdī bija noticis? To Džūdija Doretija nevarēja (vai negribēja?) atcerēties. Tomēr kaut kas bija noticis, jo tagad viņai bija neizsakāmi slikti un joti slāpa. Autobrauciens turpinājās, bet, kad viņi bija atbraukuši mājās, baismīgais gaismas fenomens parādījās atkal. Uz lauka netālu no viņu mājas nolaidās NLO. Apaļajā lidaparātā bija skaidri saskatāma virkne uguņu un vairāki logi. Džūdiju Doretiju pārņēma paniskas bailes. Nesaprazdama pati savu reakciju, viņa sakliedza uz bērniem. Tie nekādā gadījumā nedrīkstot pat tuvoties NLO.

Tas, ko Džūdija bija piedzīvojusi, atstāja sekas. No šā brīža viņu piemeklēja briesmīgi murgi, stipras galvassāpes, kurām ārsti nevarēja rast izskaidrojumu. Tikai 1979. gadā viņa uzdrošinājās izpētīt notikušo. Viņa piekrita izjautāšanai hipnozes seansā, lai beidzot uzzinātu, kas noticis tai 1973. gada maija naktī. Jau pirmais hipnozes seanss atklāja: kad Džūdija toreiz, 1973. gada maijā, izkāpa no mašīnas, viņa ieraudzīja debesīs NLO. Tas raidīja dzeltenu staru. Šai gaismā, kā viņa šausmās pamanīja, «augšā tika uzvilkts kāds mazs dzīvnieks - NLO virzienā». 1980. gada 13. martā Džūdija Doretija piekrita vēl vienam hipnozes seansam. Dr.Leo Sprinkls, kam izdevās lauzt Doretijas kundzes atmiņas blokādi, bija ilggadējs vadošais līdzstrādnieks Vaiomingas universitātē Leremijā. jau tolaik viņš bija ieguvis popularitāti kā nopietns ārsts un zinātnieks. Pakāpeniski no atmiņas dzīlēm iznira arvien skaidrākas atmiņas par to spokaino nakti. Tas bija brūni balts teliņš, kas dzeltenajā gaismas starā tika ievilkts NLO, it kā iesūkts. Un vēl tur bija biedējošas ainas, kurās divas mazas būtnes rīkojās ar teļu. Tās ņēma audu paraugus no dzīvnieka acīm, mēles un sēkliniekiem. Tad tās sakropļoto beigto dzīvnieku dzeltenīgajā gaismas starā nolaida atpakaļ ganībās. Džūdija Doretija: «Man likās, ka būtnēm, kas graizīja teļu, bija svarīgi, lai dzīvnieks briesmīgo procedūru laikā būtu dzīvs, lai viņa sirds pukstētu.» Parādījās citas, vēl šausminošākas atmiņas. Džūdija redzēja savu meitu Sindiju. «Viņa gulēja uz galda, visapkārt tai bija savādas būtnes, kuras ar instrumentiem kaut ko darīja viņai mutē.» Dr.Sprinkls secina: «jāpieņem, ka gan Džūdija Doretija, gan viņas meita tika nogādātas NLO.» Arī meita Sindija hipnozes seansa laikā tika izjautāta par notikumiem ar NLO. Kā noskaidroja Džons Kārpen- ters, Sindija, kurai hipnozes seansa laikā bija 22 gadi, skaidri un precīzi atcerējās notikumus pirms septiņiem gadiem. Viņa bija tikko izkāpusi no auto. Spilgta gaisma viņu apžilbināja. Viņa mēģināja ar rokām aizsegt acis, lai tās pasargātu no spilgtās gaismas. «Tā ir tik gaiša, un mana āda jūt siltumu.» Kopā ar māti viņa šķērsoja lauku. Likās, ka NLO abas sievietes pievelk kā magnēts, viņām bija bail. Tad Sindija ieraudzīja «šausminošus tēlus». «Viņi patiešām izskatījās šausmīgi.» Vairākas būtnes tuvojās sievietēm. Viena satvēra Sindiju pie rokas, viņa sekoja, viņai vajadzēja sekot, viņa bija zaudējusi gribu. Divas citas būtnes vēroja no neliela attāluma. «Bija tā, it kā mani pavadītu apsardze.» Svešie bija ap 150, varbūt 1 55 centimetrus lieli. Viņu acis bija līdzīgas kukaiņu acīm - melnas kā nakts. Mutes vietā tiem bija tikai šaura sprauga, kā svītra sejā. «Tie gāja kaut kā savādi, kā roboti!» Sindija skaidri atcerējās. Viņa tuvojās gaismas staram, kas plūda no NLO. Tas trāpīja jauno sievieti. «Tas nāca no NLO apakšpuses. Sajūta bija neparasta, stars šķita mitrs.» Arī Sindija redzēja, kā gaismas stars ievilka teliņu NLO. «Tas kustējās. Likās, ka tas mauro. Bet es neko nedzirdēju.» Sindijai šķita, ka viņa redzēja murgus. Un tomēr viņa zināja, ka šīs šausmas patiešām notika. «Teliņš kustējās un cēlās debesīs, NLO virzienā. Tas izmisīgi spārdījās.» Sindija redzēja viņa purnu, viņai likās, ka dzīvnieks žēli mauroja, bet viņa neko nedzirdēja. Viņa redzēja, ka tas paceļas arvien augstāk un augstāk, līdz beidzot pazūd NLO. Sindijai kļuva tumšs gar acīm. Viņa atjēdzās NLO iekšpusē. No viņas stāstījuma: «Tā bija apaļa telpa, patiešām viss bija apaļš. Un viss bija tēraudpelēks. Tur bija viena no šīm būtnēm. Tai bija acis kā kukainim. Galva tai bija apaļa, zods smails - kā skudrai. Būtnei bija tievas rokas un kājas, tā izskatījās vārga. Delnu un pirkstu tai nebija, drīzāk it kā putna nagi.» Būtne skatījās kādā ierīcē, kas Sindijai atgādināja televizoru. Viņu uzlika uz galda. «Kā uz platformas. Divas būtnes tuvojās.» Sindija ievēroja, ka uz šo būtņu «kukaiņu galvām» nebija matu. Tās cieši piesprādzēja piecpadsmitgadīgo Sindiju pie galda. «Man bija bail, es vienai būtnei mēģināju iespert.» Trīs vai četras būtnes «izpētīja» Sindiju. Ar aukstām acīm, kas Sindijai atgādināja rāpuļu acis, tās pētīja meiteni. Viena būtne satvēra viņas seju. «Bija tā, it kā tā gribētu saturēt manu seju, it kā tā mani gribētu skūpstīt, bet to nedarīja. Es gribēju tikt vaļā no šīm būtnēm, gribēju

tās nokratīt. Es nezināju, ko tās man izdarīs.» Ar kaut kādu metālisku instrumentu būtnes pieskārās bailēs trīcošās pusaudzes pierei. Tad meitenes izjūtas mainījās, viņa pēkšņi kļuva mierīga, sasprindzinājums izzuda, it kā viņai būtu iedots nomierinošs līdzeklis. «Viņi man pieskārās. Aptaustīja mani. Viņi aptaustīja manus gurnus, manu nabu. Tur bija trīs šādas būtnes. Un viena man piemiedza ar aci.» Viena no būtnēm ievadīja Sindijai mutē kaut kādu instrumentu, kuram bija burta L forma. Šis priekšmets bija divpadsmit, varbūt pat 15 centimetrus garš. Instruments tika iebīdīts Sindijai tik dziji rīklē, ka viņa sāka rīstīties, likās, ka viņa tūlīt sāks vemt. Viņa rīklē kaut ko juta, it kā skrāpēšanu. Būtnes grozīja meitenes galvu uz vienu un uz otru pusi, turklāt likās to darām pilnīgi vienaldzīgi. Meitene viņiem nebija cilvēks un indivīds, pat ne bezpalīdzīgs un neaizsargāts objekts perversu seksuālu tieksmju apmierināšanai. Sindija bija tikai «dzīvu būtņu» sugas eksemplārs, kas piemērots eksperimentiem. Sindija sajuta, ka viņas māte skatās uz viņu. Viņa dzirdēja mātes kliedzienus, izmisuma un baiļu pilnus: «Tā ir mana meita!» Džūdija Doretija hipnozes seansa laikā: «Tie izmeklēja manu meitiņu. Man bija bail, ka tie viņu varētu ievainot vai kaut ko nogriezt. Tie paņēma viņai sīkus paraugus no mutes, ar kaut kādu instrumentu. Izskatījās, ka viņiem tas bija pierasts. Viņi rīkojās ar manu meitu kā ar izmēģinājuma dzīvnieku laboratorijā.» Svešie izmeklēja arī teļu. Sindijai kļuva slikti, jo viņa redzēja, kā no teļa ķermeņa tika izgriezti gabali, kā svešie rūpīgi atlika izgrieztos gabaliņus. No paraugiem tie izsūknēja šķidrumu un kaut ko tajā iešļircināja. To darot, būtnes Sindiju un Džūdiju centās nomierināt. Džūdija uzzināja, ka svešinieki jau «kādu laiku» pētot zemi un ūdeni, «izmeklējot» veģetāciju un dzīvniekus. Šis paziņojums Džūdijai nelikās īpaši nomierinošs. Pilnīgi skaidrs, ka nogādāšana citplanētiešu kosmosa kuģī abām sievietēm bija psiholoģiski traumējošs šausmu piedzīvojums. Notikušais abas sievietes bija padarījis tik nedrošas, radījis tādu paniku, ka viņas visas atmiņas centās izstumt zemapziņā, lai nevajadzētu apzināti domāt par piedzīvoto un nesaprotamo. Taču arī hipnozes seansa laikā Sindijai bija grūti atsaukt atmiņā dažas detaļas no viņas mocībām. Tāpēc terapeits Džons Kārpenters rīkojās ļoti iejūtīgi un nesteidzinā- ja viņu. Otrajā hipnozes seansā Sindija atcerējās citus «aizmirstus» sīkumus. Gara acīm viņa atkal redzēja NLO laboratoriju kosmosa kuģī. Telpas grīdā bija ielaistas «caurules». Viņa ievēroja arī tvertnes, kurās rūpīgi tika ievietotas sagraizītā teļa daļas, it kā tās būtu vajadzīgas vēl tālākiem eksperimentiem. Hipnozes iespaidā atmiņā atausa arvien šausmīgākas ainas. «Tur bija kāda būtne, kāds no šiem tēliem, es domāju, tā bija sieviete. Ķepā ar trim nagiem viņa turēja skalpeli. Viņa turēja lielu, nogrieztu mēli, kurai viņa laikam vilka nost ādu. It kā viņa mizotu kartupeli.» Sindiju pārņēma paniskas bailes. Vai arī viņai gribēja izgriezt mēli? No sienām rēgojās caurules, kurās būtnes iebāza teliņa audu paraugus. Visur telpā šķita guļam dzīvnieku daļas, zinātniski preparāti. Nogriezts suņa purns, kauli, kas vietām pedantiski attīrīti no ādas un gaļas, zobi. Kādā stikla traukā galertveidīgā masā atradās cūkas embrijs. Uz kāda galda gulēja divi putni, šķiet, sīlis un zvirbulis, - abi beigti.

Gadījums ar Voltonu 1975. gadā pēc ASV valdības rīkojuma Sitgreivzas nacionālajā parkā Arizonā bija paredzēta koku izciršana. Pēc oficiāla sludinājuma pieteicās vairākas firmas, uzdevums visbeidzot tika uzticēts septiņu vīru grupai, kurā bija ari brāļi Treviss un Djūens Voltoni. 5. novembra vakarā pēc smagas darba dienas vīri bija atceļā uz savu mītni. No kravas automašīnas viņi redzēja «lielu zeltainu NLO», kas planēja zemu virs koku galotnēm. Tam bija slīpēta kristāla forma, virspusē bija kaut kas līdzīgs kupolam. Vēlāk visi

septiņi liecinieki vienprātīgi apgalvoja, ka varējuši skaidri saskatīt logus. Mežcirtējiem kļuva baigi. Vai viņiem vajadzēja no kravas automašīnas vērot NLO vai vienkārši braukt tālāk? Viņi apturēja mašīnu. Treviss Voltons gribēja paskatīties tuvāk, izlēca no auto un skrēja NLO virzienā. Viņa darbabiedri sauca viņam nopakaļ, lai viņš atgriežas. Treviss Voltons viņos neklausījās. No lidojošā objekta izšāvās zils gaismas stars, trāpīja Trevisam un notrieca viņu zemē. Viņa darbabiedrus sagrāba bailes. Panikas pārņemti, viņi aizbrauca tieši uz tuvāko policijas iecirkni. Šerifs Elisons tūlīt organizēja meklēšanas grupu. Trīs no Voltona darbabiedriem atteicās atgriezties mežā. Šerifs Elisons stāstīja: «Viens no vīriešiem raudāja, ja viņi meloja, tad tie bija sasodīti labi aktieri.» Notikušais izraisīja šaubas. Varbūt darbabiedri savu pazudušo biedru bija noslepkavojuši? Vai viņi notikumu ar NLO bija izdomājuši, lai maskētu brutālu noziegumu? Tāpēc vīrieši tika pārbaudīti ar melu detektoru. Sajs Džilsons, policijas pārvaldes ierēdnis: «Tests parādīja, ka vīrieši teikuši patiesību!» Tomēr iestādes viņu izteikumus apšaubīja. Treviss Voltons piecas dienas bija pazudis bez pēdām. Kad Treviss Voltons piepeši atkal parādījās, viņš neatcerējās aizritējušās 120 stundas. Piecas dienas viņam bija nozagtas. Kas to bija izdarījis? Hipnozes seansā viņa atmiņas par baismajiem piedzīvojumiem atgriezās. Mežcirtējs bija aizvests uz NLO, un tur viņam izdarīja medicīnisku izmeklēšanu. Viņš aprakstīja būtnes ar bālu ādu, nedabiski lielām galvām un nesamērīgi lielām acīm. Likās, ka citplanētiešu vidū nebija vienprātības par to, cik tālu jāizdara Zemes cilvēka izmeklēšana. Daži pat gribēja viņu nogalināt un izdarīt sekciju. Taču tiem neizdevās savu viedokli uztiept citiem. Divas «cilvēkveidīgas būtnes ar caurspīdīgām ķiverēm galvā» - tā Voltons stāstīja - viņu beidzot izglābušas un nogādājušas atpakaļ mežā. Dr. Džīns Rozenbaums no Durango, Kolorādo štatā, nolaupīto vīrieti pārbaudīja ar melu detektoru. Rezultāts: «Šis jaunais cilvēks nemelo. Viņš patiešām tic tam, ko viņš stāsta.» Voltona darbabiedri varēja tikai priecāties, ka šis nolaupīšanas gadījums beidzies vēl samērā tik labi. Viņi noteikti tiktu apsūdzēti slepkavībā, iespējams pat nokļūtu cietumā, ja Treviss Voltons nebūtu atradies vai ja būtu atrasts sakropļots viņa līķis, piemēram, tādā izskatā, kā tas noticis daudzajos dzīvnieku sakropļošanas gadījumos. Gadījums ar Voltonu plaši iztirzāts ASV presē. Kāds lielā metienā iznākošs bulvārpreses laikraksts mežcirtējiem samaksāja 5000 dolāru, un tas NLO pretiniekus, nevērojot melu detektora testa pozitīvos iznākumus, pamudināja uz izteikumu, ka vīri visu notikumu izdomājuši tikai tāpēc, lai saņemtu naudu. Kopš mežcirtēja nolaupīšanas aizritējuši divi gadu desmiti. Neviens no vīriem, kas toreiz bija grupā, nav ne par matu atkāpies no sava stāstījuma. Turklāt jebkurš no viņiem būtu varējis nopelnīt pamatīgu summu, ja atzītu, ka viss bijis izdomāts. Trevisam Voltonam paveicās. Diemžēl to nevar teikt par Žao Prestesu Filjo. 1946. gadā ar zemnieku no Arakri- guamas, Brazīlijā, notika gadījums, kas gan sākās tāpat kā Trevisa Voltona piedzīvojums, taču beidzās traģiski. Arī Žao Presteu Filjo trāpīja gaismas stars, kad zemnieks stāvēja savas mājiņas priekšā. Ari viņu notrieca zemē, taču viņš ar mokām spēja uzslieties kājās un aizvilkties līdz savas māsas mājai. Lai gan viņš nevienu brīdi nejuta sāpes, viņa organisms sabruka baismīgā veidā. Līdzjūtīgie ciema iedzīvotāji šausmās redzēja, kā viņam miesa atdalījās no kauliem, it kā ķermenis būtu izvārīts. Āda un dziji audu slāņi atdalījās. Drīz viņš vairs nespēja parunāt, lai gan visu laiku bija pie pilnas apziņas. Cieminieki panikā mēģināja nabaga vīru ķerrā nogādāt tuvākajā slimnīcā. Žao Prestess Filjo nomira sešas stundas pēc tam, kad viņu bija trāpījis gaismas stars. Kad viņa mirstīgās atliekas nogādāja dzimtajā ciemā, līķis bija stipri mainījies. Tas izskatījās «kā satrūdējis» un, nesākot izmeklēšanu, tika tūlīt apbedīts. 1962. gada 20. augustā kontakts ar NLO, iespējams, traģiski beidzās arī kādam citam brazīlietim. 1962. gada 1. augustā Rivalino do Aleuja Mafra no Duaspontes novēroja «divas maza auguma būtnes», kuras viņa mājas tuvumā raka bedri. Kad viņš šīm būtnēm tuvojās, gaisā pacēlās «kvēlojošs NLO, kas

izskatījās pēc platmales». 20. augustā atkal ieradās divi NLO. Rivalino do Aleuja Mafras dēls Raimondo policijai vēlāk atstāstīja notikušo. «Es redzēju gaisā planējam divas lodes, nepilnu metru virs zemes, tās bija lielas, viena no tām bija melna, tai bija kaut kas līdzīgs antenām un īsa aste. Otra lode bija melnbalta, tai bija tāda pati forma.» Raimondo pasauca tēvu, kas izsteidzās no mājas un tuvojās NLO. Raimondo stāstīja: «Viņš tuvojās abiem objektiem un apstājās divu metru attālumā no tiem. Tad abas lodes saplūda vienā, kas bija lielāka nekā abas atsevišķās lodes iepriekš. Uzvirmoja putekļi, sacēlās dūmi, debesis kļuva tumšas. Objekts lēnām virzījās uz mana tēva pusi, un no tā nāca īpatnējas skaņas.» Vīrieti ietina dzeltenīgi dūmi, viņš pazuda mākonī. Raimondo skrēja uz tēva pusi, bet nevarēja saskatīt neko, izņemot dzeltenus dūmus un biezu miglu. Jauno vīrieti sagrāba panika. Cik vien skaļi varēdams, viņš sauca savu tēvu vārdā, taču nesaņēma atbildi. «Beidzot atkal kļuva kluss. Dzeltenie dūmi izzuda. Mans tēvs bija pazudis.» Tāpat kā Trevisa Voltona gadījumā, varas iestādes domāja, ka noticis noziegums. Raimondo tika stingri nopratināts, policijas priekšnieks Vilsons Lasboa sarīkoja nopratināšanu pēc visiem noteikumiem, mācītājs Žozē Avila Gar- sija atgādināja viņam kristieša svēto pienākumu sacīt patiesību. Psihiatre dr.Žoana Antumesa de Oliveira jauno liecinieku izmeklēja pēc visiem profesijas amata noslēpumiem. Viņa secināja, ka Raimondo runājis patiesību. Policijas iestādes pārtrauca izmeklēšanu, jo nevarēja atrast pat ne mazāko norādi uz «normālu» noziegumu. Neilgi pēc tam pieteicās liecinieks, kas notikumu ar NLO apstiprināja. Tas bija apkārtnē pazīstamais dr.Džo- vanni Pereira, Duaspontes ārsts. Tai dienā, kad Rivalino do Aleuja Mafra pazuda, viņš bija «redzējis… diskveidīgu NLO», turklāt pavisam netālu no pazudušā mājas. Pretēji Trevisam Voltonam Rivalino do Aleuja Mafra nekad vairs neparādījās. Vai viņš gāja bojā? Vai viņš tika nolaupīts? Vai viņš kādreiz atgriezīsies? Un, ja tā, vai viņš varēs pielāgoties dzīvei uz Zemes?

Gadījums ar Deivu Profesors Dr. Džons Meks ir pasniedzējs slavenajā Hār- varda universitātē - psiholoģijas profesors, Psiholoģijas un sociālo pārmaiņu centra dibinātājs un direktors, dzīvo Čest- nathilzā, Masačūsetsā, ASV, sarakstījis vairākas grāmatas. 1977. gadā viņš saņēma augstāko apbalvojumu žurnālistikā, kas tiek piešķirts ASV,-pasaulslaveno Pulicera prēmiju. Profesors Dr. Meks guva ievērību ar savu novatorisko grāmatu «Nolaupīšana-cilvēku tikšanās ar citplanētiešiem», kura katram NLO interesentam būtu ieteicama kā obligātā literatūra. Pašreiz zinātnieks cenšas palīdzēt tiem cilvēkiem, kuriem bijušas traumējošas tikšanās ar citplanētiešiem. Piedzīvotais bieži bijis tik šausmīgs, ka cietušie to cenšas aizmirst, cik ātri vien iespējams. Taču šai «aizmiršanai» gandrīz vienmēr ir tādas sekas, ka piedzīvojumi atgriežas apziņas virsējos slāņos šausmīgos nakts murgos un nenosakāmās baiļu lēkmēs. 1992. gada jūnijā pie profesora Dr.Džona Meka griezās 38 gadus vecais Deivs, kas strādāja sociālajā palīdzībā. Deivam jau kopš agras bērnības atkārtojās savādi piedzīvojumi ar noslēpumainām gaismām un NLO. Atkal un atkal notika tā, ka viņam tika nozagtas stundas no viņa laika, vienkārši izdzēstas no viņa apziņas. Profesors Meks, kas Deiva gadījumu rūpīgi izmeklēja un publicēja aprakstu par to, uzskata, ka nebūt nav neiespējams tas , ko Deivs atkārto - it kā viņu jau kopš agras bērnības vairākkārt nolaupījuši citplanētieši. Viņa agrākās atmiņas sniedzas līdz 1957.gadam. Deivs toreiz bija trīs gadus vecs. «Varbūt citplanētieši mani nolaupījuši jau tad, kad biju vēl zīdainis.» Toreiz vakaros viņš rotaļājās pie vecāku mājas uz ielas netālu no Pemzitmaun- tinas Dienvidpensilvānijā, Saskvehanas ielejā. Trīs «gaismas»

tuvojās pa ielu un brāzās zēnam virsū. Tad atmiņas pārtrūkušas. Pēc tam gaismas atkal attālinājās. Šās «parādības» laikā puisēns juta «kaut kādu vibrāciju, kņudēšanu», sajūtu, kas pēc vairākiem gadiem atkal atgriezās, kad viņu nolaupīja citplanētieši. Divpadsmit gadu vecumā Deivs piedzīvoja otru «laika zādzību». Viņš toreiz pētīja apkārtnes mežus; te pēkšņi viņš kaut ko sadzirdēja, kaut kādu troksni, ko nevarēja tuvāk noteikt, tad viņš kā meklēdams paraudzījās debesīs un atjēdzās, kad stāvēja jau vecāku mājas verandā. Kaut kas līdzīgs notika, kad viņš apmeklēja savu tēvoci. Vēl nupat viņš soļoja pa ceļu gar vecu dzelzceļa līniju, te negaidīti atkal atskanēja traucējošs troksnis. Deivs mēģināja noteikt, no kurienes tas nāca, un pēkšņi viņš stāvēja klajumā tieši tēvoča mājas priekšā. Viņam bija pazudušas 45 minūtes, par kurām viņš pie labākās gribas neko nevarēja atcerēties. Tēvocis un tante bija jau noraizējušies, brālēni velti bija viņu meklējuši. 19 gadu vecumā Deivs kopā ar brāli Ralfu un draugu Džeriju redzēja NLO. Jaunie vīrieši bija apmetušies pjavā, lai varētu netraucēti parunāties. Bija vēls vakars, gaiss bija dzidrs, un debesīs mirdzēja zvaigznes. Virs tuvējā pakalna pacēlās lidojošs objekts, apmeta līkumu un lidoja tieši it kā apburto skatītāju virzienā. Likās, ka NLO seko upes tecējumam, tas izdarīja dažus manevrus un atkal tuvojās jaunajiem vīriešiem. Tieši virs viņiem tas šķita apstājamies. Deivs: «Mēs varējām skaidri saskatīt apakšpusi. Zili balta gaisma nāca no apļa, ko veidoja gaismas punkti. Tad atskanēja šņācošs troksnis, NLO aizdrāzās, pēc tam apstājās. Lidaparāts tumši kvēloja. Un tad pēkšņi tas startēja ar fantastisku paātrinājumu, kā no katapultas izmests. Tas kļuva arvien ātrāks, turklāt lidoja pa loka trajektoriju, beigās tas pacēlās debesīs 45 grādu leņķī. Desmit sekundēs tas bija pazudis aiz apvāršņa.» Lidaparāts Deivā radīja savādu sajūtu. Viņam bija radies iespaids, ka kāds uz viņu skatījies, kāda būtne no NLO, kurai bija nedabiski liela galva un lielas melnas, slīpas acis. Liekas, ka ap 1990. gadu citplanētieši izrādījuši dzīvu interesi par Deivu. Atkal un atkal draugi un kaimiņi redzējuši NLO - bieži tieši virs Deiva vecāku mājas vai tās tuvākajā apkārtnē. Svarīgākais, izšķirošais piedzīvojums notika 1992. gada 8. jūlijā. 1992. gada 14. augustā profesors Dr. Džons Meks ar Deivu izdarīja pirmo hipnozes seansu, kas atklāja ārkārtīgi pārsteidzošas detaļas. Šai 1992. gada 8. jūlijā Deivs vakaru bija pavadījis vecāku mājā. Viņš sēdēja pie kompjūtera un rakstīja izsmeļošu vēstuli profesoram Dr.Mekām. Vēstulē viņš stāstīja par saviem līdzšinējiem piedzīvojumiem ar NLO. Taču tas, ko viņš bija piedzīvojis līdz šim, nebija nekas salīdzinājumā ar to, kas viņu gaidīja nākošajā naktī. Ap pulksten 0.45 Deivs pameta vecāku māju un devās uz savu ap 72 kilometrus attālo māju. Viņš ieradās mājās ap pulksten 1.30 naktī, viņa sieva jau gulēja. Deivs noģērbās un uzmanīgi ielīda gultā, cenzdamies nepamodināt savu sievu. Bija laikam nedaudz pāri 2.30, kad viņš iemiga. Turklāt viņam bija šī jau tik pazīstamā sajūta. Tā viņam bija zināma kopš tikšanās ar savādajām gaismām trīs gadu vecumā. «Tā bija kaut kāda vibrācija, kas jūtama lejpus nabas un turpinājās līdz krūšu apvidum, it kā kņudēšana.» Sapnī - taču Deivs stipri vien apšaubīja, ka tas patiešām bijis tikai sapnis, nevis īstenība - viņš redzēja sievieti, kas viņu izvilka no gultas un nospieda uz grīdas blakus gultai. Turpat bija arī vēl citas «svešas būtnes». Lai gan Deivs uzskatīja, ka viņš guļ, jo tas, kas ap viņu notika, nevarēja, nedrīkstēja būt nekas cits kā sapnis, viņam tomēr bija sajūta, ka viņš aktīvi darbojas. Viņš pacēla galvu un paskatījās pa logu, ieraudzīja pazīstamos kokus fonā. Viņš ievēroja aiz stikla kādu seju, kādas sievišķas būtnes seju, kas uz viņu cieši skatījās. Deivs jutās kā hipnotizēts, pirms viņam kļuva tumšs gar acīm. Viņš pēkšņi atjēdzās laulības gultā blakus savai sievai, saritinājies nedzimuša bērna pozā. «Es piespiedos ciešāk manai sievai, gluži tuvu, mēs bijām pavisam cieši blakus.» Paskatījies pulkstenī, viņš pārsteigts konstatēja, ka tas rādīja 4 no rīta. Trūka aptuveni 2 stundu. Šīs detaļas Deivs varēja pats apzināti atcerēties. Toties hipnozes seansā piedzīvojums kļuva aptverams kopumā. Ari hipnozē Deivs atcerējās, kā svešā sieviete viņu izvilka no gultas un nospieda uz grīdas. Viņš varēja skaidrāk aprakstīt seju pie loga: «Tā bija sieviete ar pelēku ādu kā pergaments. Viņa skatījās uz

mani kā hipnotizēdama.» Deivs tālāk: «Es redzēju viņas slīpās acis. Kaut kas man deva pārliecību - viņi ir atkal te, šīs būtnes, lai mani paņemtu.» Klāt ir citas būtnes. Cik daudz viņu ir? Deivs to nezina. Tās izved viņu no mājas, aizved līdz tuvējam mežam, līdz nepilnus 50 metrus attālajam klajumam, kuru Deivs pirms vairākiem gadiem it kā negribēdams ir izcirtis. Varbūt - lai sagatavotu nolaišanās vietu NLO? Šai izcirtumā stāv «liels apaļš kosmosa kuģis», šķīvītis ar kupolu augšpusē, 20 metrus diametrā. Apakšpusē atrodas kaut kas līdzīgs ieejai, pa kuru viņu ieved kosmosa kuģī. Deivu pārņem bailes. Viņam liek kādā «pelēkā, pēc zemes smaržojošā telpā nogulties uz tāda kā galda», izstiepties. Vairākas būtnes apstāj viņu, viņš ir kā paralizēts. Svešie viņu mēģina nomierināt. Viņš telepātiski uztver «stingru drošinājumu». Kāda sievišķa būtne viņam dara zināmu, ka viss noritēšot labi. Tā viņam palīdz noģērbties. Deivam gan ir pilnīgi cits priekšstats par «noritēt labi» nekā svešajiem. Tie darbojas ar kaut kādu lokanu instrumentu, aptuveni 1,20 metrus garu. Vienā galā tam atrodas kaut kas līdzīgs mazam stiepļu futrālim, kas aptver nelielu lodveida priekšmetu. Apmēram pusi no šā tievā instrumenta caur anālo atveri ievada Deiva ķermenī. Viņš jūtas aizskarts, pazemots un bezspēcīgs svešas varas priekšā. Pēc aptuveni divpadsmit minūtēm instruments tiek izvilkts no Deiva ķermeņa. Izmeklēšana turpinās. Kāda būtne, kas ir nedaudz lielāka nekā citas mazās figūras, tuvojas viņam un pieliek pie deniņiem citu instrumentu. Viņš jūt «tikai niecīgas sāpes», kas viņu pārsteidz. Beidzot parādās trešais instruments. Kaut kas tiek uzvilkts viņa dzimumloceklim. «Viņi izdarīja tā, ka man bija ejakulācija. Tas bija patīkami, tāpat kā katram vīrietim katra sēklas noplūde ir patīkama, tikai pārējie apstākļi ļoti traucēja.» Ceturtais instruments - kaut kas apaļš, kaut kāds mēraparāts - atrodas Deiva kuņģī. Viņam šķiet, ka tas varētu būt ap 20 centimetru diametrā. «Tas sīki vibrēja, bet tas nemaz nebija patīkami!» Līdz ar to - beidzot - ķermeņa izmeklēšana bija pabeigta. Būtnes Deivam palīdzēja piecelties sēdus. Tās viņu nogādāja atkal guļamistabā, apsēdināja gultā blakus sievai, kura joprojām gulēja. Un pazuda. «Ko gan es esmu piedzīvojis!» Deivs hipnozes seansā vēlāk atcerējās. «Tā bija elle!» Šī nolaupīšana stipri iespaidoja Deiva turpmāko dzīvi. Tā, piemēram, viņš ilgu laiku izvairījās naktī braukt ar automašīnu. «Gaismas, pat ja tie ir tikai pretimbraucošo automašīnu starmeši, mani ļoti uztrauc.»

Ekskurss pagātnē Deivs vēl šobaltdien atmiņas par NLO piedzīvojumu, kas noticis 19 gadu vecumā, uztver kā «uztraucošas». Vēl šobaltdien, dziļdziļi atmiņā iesakņota, viņam acu priekšā ir seja, kas likās cieši skatāmies uz viņu no NLO. Kad es pirmo reizi lasīju Deiva baismā piedzīvojuma aprakstu, man bija noteikta sajūta, ka līdzīgu attēlojumu es jau esmu redzējis - NLO, no kura, cieši vērodama, raugās seja. Patiesi, Deiva sastapšanās ar NLO veido it kā skaidru paralēli kādam citam attēlam. Tas gan ir jau vairāk nekā trīs gadsimtus vecs. Mchetā, senajā Gruzijas galvaspilsētā, kristīgās ticības piekritēji ļoti iecienījuši Svetichoveli baznīcu. Cilvēki šeit bijīgā pielūgsmē pulcējas dievkalpojumiem un arī klusai lūgsnai, sarunai ar Dievu. Bijīgi viņi noslīgst ceļos krustā sistā Jēzus attēla priekšā un savas kvēlās lūgšanas raida uz debesīm. Fresku gleznojis nezināms mākslinieks ap 1650. gadu. Priekšplānā redzams nomocītais Pestītājs pie krusta. Viņam pie kājām sapulcējušies vairāki cilvēki. Te redzami romiešu karavīri, kas iegrimuši sarunā. Varbūt viņi pārspriež, vai mirstošais patiesi ir Dieva dēls, kā viņš apgalvojis. Vēl citi cilvēki redzami dziļās sērās. Tie varētu būt jēzus mācekļi, oreols rotā viņu galvas. Aizmugurē redzami pilsētas aizsardzības mūri ar maziem tornišiem. Bet kas redzams tur, debesīs, pa labi un pa kreisi no krusta? Tie ir divi lidojošie objekti klasiskajā NLO formā. Un no katra NLO cieši raugās seja - tieši tā, kā piedzīvojis Deivs.

NLO kā Jēzus krustā sišanas liecinieki? Vai varbūt 17. gadsimtā Gruzijā novēroti NLO, kurus nepazīstamais mākslinieks «iemontējis» krustā sišanas skatā? Tie ir jautājumi, uz kuriem laikam nekad nebūs atbildes. Bet tomēr - paralēle Deiva piedzīvojumam ar NLO ir acīm redzama!

20. genesis II - otrais radīšanas akts Viens no ievērojamākajiem NLO pētniekiem Eiropā ir lilobrands fon Lūdvigers. 1947. gadā viņš pārņēma vadību Mutual UFO-Network organizācijas Centrāleiropas sekcijā, kurā apvienojušies dažādu nozaru zinātnieki, lai nopietni pētītu NLO fenomenu. Pēc Lūdvigera uzziņām aptuveni divām trešdaļām visu NLO nolaupīto cilvēku novērots «pazudušā laika» fenomens. Tikai hipnozes laikā liecinieki atkal atceras, kas ar viņiem noticis, lilobrands fon Lūdvigers darbā «NLO pētījumu attīstība» raksta: «Nolaupīšanas sindroms vienmēr ir līdzīgs - vispirms viens vai vairāki liecinieki novērojuši neidentificētu lidojošu objektu, kas nolaidies. No tā viņi it kā redz nākam ārā mazas būtnes ar lielām kailām galvām un lielām melnām acim. Lieciniekiem ir sajūta, ka viņi tiek hipnotizēti, ka viņi nespēj pretoties, un tad viņi tiek nogādāti NLO. Tur seko visumā šausminoša «medicīniska izmeklēšana», kas reizēm attēlota kā ļoti sāpīga. Pēc tam liecinieki tiek nogādāti atpakaļ.» Arī Linda Multona Hova «pazudušā laika» fenomenu min kā biežu blakusparādību citplanētiešu nolaupīto cilvēku gadījumos. «Kāda persona vai cilvēku grupa redz savādu gaismu. Pēc tam noskaidrojas, ka laiks pazudis, un tas šķiet neizskaidrojami. Bieži cilvēkiem zūd orientācija vai tie ir kā sajukuši. Reizēm šiem cilvēkiem ir sarkanas zīmes, griezumi vai adatas dūrieni. Vēlāk viņus piemeklē murgaini sapņi par gaismas parādībām, lidojošiem objektiem un citplanētiešu būtnēm, kuras parasti attēlo kā maza auguma (1 -1,3 metri), ar pelēku ādu, melnām acīm un rokām ar četriem pirkstiem. Hipnozes stāvoklī cilvēki parasti stāsta par fizisku izmeklēšanu, kuru mazās pelēkās būtnes izdara telpā, ko pilda spoža, balta gaisma. Nolaupītie vīrieši stāstījuši, ka viņiem ņemti sēklas paraugi, nolaupītās sievietes runā par maksts izmeklēšanu. Mazi miesas gabaliņi ņemti no kājām, gurniem, muguras vai citām . ķermeņa daļām. Ja citplanētiešu būtnes vāc asins un audu paraugus no cilvēkiem un dzīvniekiem, tad kādam nolūkam? Tas nozīmē, ka citplanētieši vāc ģenētisko materiālu, lai radītu bioloģiskus dubultniekus, robotus vai kaut ko neizprotamu.» Rūpīgi pētot daudzo liecinieku ziņojumus, kurus rakstījuši nolaupīšanas upuri, es secināju, ka te ir kāda raksturīga pazīme - ļoti daudziem cietušajiem ir noteikta sajūta, ka lopu sakropļošanas gadījumi un cilvēku nolaupīšana kalpo vienam mērķim, proti, lai radītu dzīvības formu, kas apvienotu cilvēku un citplanētiešu ģenētisko materiālu. Šāda doma mums var būt nepatīkama vai pat biedējoša. Bet atcerēsimies - visas cilvēku svētās grāmatas vēsta, ka cilvēks pats ir citplanētiešu eksperimentētāju mākslīgs produkts. Aizlaiku Visuma dievi ir atgriezušies. Viņi eksperimentē ar desmitiem tūkstošiem dzīvnieku, izdara tiem sekciju. Un viņi nolaupa - arī eksperimentiem - cilvēkus. Dr.Henrijs Monīts pēc sakropļoto dzīvnieku zinātniskas izmeklēšanas izdarīja slēdzienu, ka citplanētiešu eksperimentētāji dzīvniekus neizraugās un nenogalē patvaļīgi. Pilnīgi skaidrs, ka viņi - pēc kaut kādiem kritērijiem - izraugās noteiktus eksemplārus, novēro tos iespējami ilgāk un tad šausmīgā veidā nogalina. Līdzīgi tie rīkojas arī cilvēku nolaupīšanas gadījumos. Vai vispār un cik daudzi no viņu cilvēku upuriem «eksperimentos» nogalināti - to mēs nezinām. Skaidrs, ka cilvēku nolaupīšanas gadījumi notiek ilgtermiņa programmas ietvaros, kura bieži ilgst vairākus gadus. Cilvēki jau kopš agras bērnības atkal un atkal tiek nolaupīti, nogādāti NLO un pamatīgi izmeklēti. No milzīgā gadījumu skaita esmu izraudzījies divus.

Gadījums ar Ketiju Deivisu

Ketija Deivisa, kura dzimusi 1959. gadā Indianapolisā, Indiānas štatā, ASV, sākot ar septīto dzīves gadu, novērojusi NLO. Lidojošie šķīvīši - bez tiem viņas dzīve nav pat vairs iedomājama, jautājums tikai, kurš par kuru interesējas vairāk - Ketija par NLO vai NLO par Ketiju? Pēdējais šķiet ticamāk. Tā Ketija 1975. gadā redzēja «spirālveida gaismas». Divus gadus vēlāk, 1977. gada decembrī, viņa kopā ar draudzenēm vakarā brauca ar automašīnu. Vispirms viņa no lielāka attāluma redzēja NLO nolaišanos, tad mazās būtnes viņu nogādāja kosmosa kuģī un izdarīja nepatīkamu ginekoloģisku izmeklēšanu. Vēl viena nepatīkama izmeklēšana notika 1978. gada martā - atkal NLO. 1979. gadā svešie ieradās atkal, aizveda Ketiju no viņas dzīvokļa Indianapolisā un atkal nogādāja NLO. Atkal notika medicīniska izmeklēšana, kuras laikā gan tika saudzēta viņas ķermeņa apakšdaļa, jo Ketija bija stāvoklī. Viņai nāsīs tika ievadītas tievas zondes. 1983. gada 30. jūnijā NLO nolaidās tieši pie Deivisu ģimenes mājas. Kā tas bieži notiek nolaupīšanas gadījumos, apmēram viena stunda laika no sievietes atmiņas tika «izdzēsta». Tikai hipnozes seansā viņa to atcerējās. Iespējams, ka viņas uzturēšanās laikā kosmosa kuģī notika avārija. Varbūt viņa tīšuprāt tika pakļauta radiācijas iedarbībai? Sekas bija tipiskas - Ketijai bija nelaba dūša, viņai izkrita mati. NLO pētnieku rīcībā bija ne tikai Ketijas izteikumi. Te bija nenoliedzamas, skaidras pēdas! Nolaižoties un startējot NLO koptajā zālienā bija atstājis apaļu laukumu. Ilgus gadus šai vietā neauga pilnīgi nekas. Eksperimenti parādīja, ka augsnes paraugi no Deivisu dārza arī pēc sešas stundas ilgas karsēšanas līdz 430 °C gan ieguva līdzīgu toni kā zeme aplī, taču ne tādu pašu cietību. Bez šaubām, te bijis kaut kas, kas nolaidies no gaisa, kam bijis kaut kas līdzīgs «raķešu dzinējam». Tāpat kā NLO atstāja pēdas zemē, tā arī Ketijas atmiņā palika noteiktas pēdas, kuras lieciniece bieži vien izstūma zemapziņā, tāpēc atmiņas varēja atsaukt tikai ar pārbaudīto līdzekli - hipnozi. Iespējams, ka Ketija mūsdienās bija pirmais nolaupīšanas upuris, kam tika parādīts bērns, kas, liekas, nebija ne cilvēks, ne citplanētietis. 1983. gada 3. oktobrī viņa atkal atradās NLO, kur svešinieki, šķiet, viņu bija speciāli nogādājuši, lai kaut ko parādītu… proti, mazu bērnu, meiteni, aptuveni četrus gadus vecu. Ketija Deivisa vēlāk hipnozes seansā atcerējās, ka tā nelīdzinājās nedz svešajām būtnēm, nedz mums, cilvēkiem. «Tā bija bāla, tikai lūpas bija sārtas, galva mazliet lielāka nekā parasti, piere vairāk izteikta.» Pakausis esot bijis veidots kaut kā «pilnīgi citādi». Vai šī būtne, šis bērns būtu kaut kāds… man kļūst mazliet neomulīgi no šā vārda… hibrīds, kaut kāds hermafrodīts? Vai tas būtu cilvēku un citplanētiešu gēnu materiāla sajaukums? Ketija Deivisa piedzīvoja daudz nepatīkama kontaktos ar NLO, taču sastapšanās ar bērnam līdzīgo būtni viņu satricināja joti dziļi.

Gadījums ar Ketrīnu Ketrīna, dzimusi 1969. gadā, studēja mūziku un piepelnījās, strādādama pilsētas kluba administrācijā. 1991. gada martā viņa griezās pēc palīdzības pie profesora Dr. Džona Meka, jo vairs nespēja tikt galā ar uzmācīgajām atmiņām par baismajiem notikumiem. Tāpat kā daudziem nolaupīšanas upuriem, Ketrīnai sastapšanās ar citplanētie- šiem bija jau kopš agras bērnības. Prof. Dr. Meks viņu hipnotizēja vairākos seansos un izjautāja par dažādiem, reizēm patiesi spokaini baismīgiem piedzīvojumiem viņas dzīvē. Lai gan šo to viņa varēja atcerēties, arī būdama pie pilnas apziņas, taču tikai hipnozē atgriezās murgiem līdzīgie notikumi, kurus Ketrīna - par to profesors Dr. Meks ir pārliecināts - patiesi piedzīvojusi. Laikam pirmo reizi citplanētieši Ketrīnu nolaupījuši, kad viņa bijusi trīsgadīgs bērns. Viņa naktī pamodusies un redzējusi, ka caur logu cieši skatās svešāda būtne. «Tai bija lielas melnas acis un smails

zods. Galvai bija otrādi apgriezta piliena forma - ar smaili uz leju.» Būtne parādījās Ketrīnas guļamistabā. Meitene gribēja kliegt, taču spēja tikai mēmi kustināt lūpas. Parādījās citas būtnes un izvilka Ketrīnu ārā, kur viņa ieraudzīja NLO šķīvīša formā. Viņu nogādāja lidaparātā, telpā, ko pildīja spilgta, gandrīz vai kodīga gaisma. Telpā rotaļājās vēl pieci vai seši bērni, kuri visi bija vecāki par Ketrīnu. Trīsgadīgajai Ketrīnai uz brīdi iedeva kaut kādu futūristisku rotaļlietu, metālisku lodi, kuru viņa ar tālvadības pulti varēja dzenāt telpā pa gaisu. Vēlākais pēc četriem gadiem, kad Ketrīna, jau septiņus gadus veca, apmētāja ar akmeņiem pāvus, viņu nolaupīja «mazs vīrietis». Ketrīna viņu pēc atmiņas attēlo kā «maza auguma, ar pārmērīgi lielu galvu, nesamērīgi lielām acīm un kailu galvu». Pat pēc vairākiem gadiem hipnozes seansa laikā Ketrīnai šī būtne iedvesa bailes. Viņa vēl skaidri juta, kā gribējusi izrauties, bet nav varējusi. Atkal viņa nogādāta NLO, kur viņu gaidījuši citi «mazi vīriņi». Viena no būtnēm rīkojusies ar skalpeli un baiļu pārņemtajai meitenei iegriezusi kreisās rokas ceturtajā pirkstā. «Man jāpaņem mazs paraugs pētījumiem,» būtne paskaidrojusi. Pirms bērns atkal tika nogādāts atpakaļ, tas dzirdēja solījumu - vai varbūt tas bija drauds? - «Mēs tevi atkal paņemsim!». 1990. gadā Ketrīnai, kas jau bija 21 gadu veca, bija vēl viens NLO piedzīvojums. Ziemassvētkus viņa bija pavadījusi pie mātes Aļaskā. Tas, kas notika vienu vai divas dienas pēc 1990. gada Ziemassvētkiem, bija tik šausmīgs, ka viņai jau pēc pāris stundām bija saglabājusies tikai neskaidra sajūta, miglains attēls atmiņā. «Es redzēju sevi NLO iekšpusē, kosmosa kuģī, citu neko es neatcerējos.» Tikai hipnozes seansā izdevās tas, ko viņa pat ar lielu piepūli nevarēja, proti - atcerēties baismo piedzīvojumu: nakts vidū, vēl Ziemassvētku idilliskajā noskaņā, viņa pamodās un sāka nemierīgi staigāt pa mātes dzīvokli šurpu turpu, paskatījās pa logu - pusnomodā, pusmiegā. Tur stingi sasalušā purvainā apvidū stāvēja diskveidīgs NLO, kas sudrabaini metāliski mirdzēja. Objekts mirgoja neskaitāmās ugunīs. Ketrīna bija gandrīz kaila, viņai mugurā bija tikai vecs, izstaipīts sporta krekls. Žāvādamās viņa kailās kājās apāva mātes lielos gumijas zābakus un izgāja ārā, stindzinošajā salā. Pa kreisi viņa redzēja mātes atstāto automašīnu. Ketrīnai uznāca it kā nomācoša baiļu sajūta, viņu pārņēma savāds smagums. Tomēr viņa noteikti soļoja pa gurkstošo sniegu NLO virzienā. Pamazām ķermenis kļuva nejūtīgs, bet tādā aukstumā tas nebija nekāds brīnums. Viņa ievēroja piecus svešādus radījumus. No tiem izstaroja īpatnējs zeltains mirdzums. Tie apstāja jauno sievieti, kura vēl arvien nejuta salu, lai gan zem plānā krekla nekā nebija un nekas cits viņai arī nebija mugurā, un pavadīja viņu uz savu kuģi. Pa kaut ko līdzīgu metāliskai rampai dīvainā grupa iegāja kosmosa kuģī - pa šaurām, ovālām durvīm. Šā piedzīvojuma laikā Ketrīna nonāca vairākās NLO telpās. Piemēram, viņa redzēja kaut ko līdzīgu laboratorijai, bagātīgi apgādātu ar svešādām ierīcēm. Kāda citplanētiešu būtne Ketrīnu jau gaidīja un aizveda viņu līdz masīvam galdam, kas izskatījās pēc bloka, uz kura viņai vajadzēja nogulties. Tas viss notika pret Ketrīnas gribu. Gulēdama uz galda, viņa ievēroja svešinieku komisko izskatu. Viņa redzēja pavisam piecas trauslas būtnes. Kakls tām bija tik tievs, ka likās-tas nespēj noturēt lielo galvu. Pēc tam sekoja izmeklēšana, ko Ketrīna izjuta kā izvarošanu. Šausmas iedvesa jau veids, kā «galvenais izmeklētājs» pētīja jauno sievieti. «Kā vardi, kuru viņš tūlīt sāks graizīt.» Aizmugurē aktīvi rosījās citas būtnes. Viena no tām atpleta Ketrīnas kājas, «izmeklētājs» skatījās uz viņas dzimumorgāniem. Tad tas kādai būtnei kaut ko pateica un uzlika roku Ketrīnai uz stilba. Roka bija auksta. Viņam tika pasniegts instruments. Tam galā bija tāds kā konuss. Tas radīja aukstuma sajūtu, kad caur maksti tika bīdīts arvien dziļāk viņas ķermenī. «Tas nebija sāpīgi! Bet bija tāda sajūta, ka tur bija kaut kas, kas tur neiederējās. Un viņi pat nejautāja, vai drīkst ar mani to darīt!» Ketrīnai bija sajūta, ka instruments labajā pusē tika aizvadīts līdz olnīcām. «Laikam viņi ņēma audu paraugus no dzemdes, dzemdes kakla vai olvada.» Tika atnests cits instruments, metālisks, tievs, ap 30 centimetrus garš. Izmeklētājs to ievadīja Ketrīnai degunā, arvien dziļāk. Viņai bija sajūta, ka vienubrīd tas uzdūrās kaut kam cietam, izurbās tam

cauri, līdz iegāja smadzenēs. Kad pēc nepatīkamās procedūras instrumentu izņēma, uz tā bija asinis. Asinis pilēja Ketrīnai arī no vienas nāss. «Izmeklētājs» pasniedza instrumentu asistentam, un tas aizgāja. Ketrīna, kurai hipnozes seansa laikā, atminoties piedzīvoto, bieži uznāca raudu lēkmes, vairākkārt uzsvēra, ka viņa jutusies tik «totāli neaizsargāta». Visbeidzot viņai palīdzēja nokāpt no operāciju galda un pavadīja citā telpā. To, ko viņa redzēja tur, Ketrīna ari hipnozē negribēja atcerēties. Profesors Dr. Meks lika lietā mazu viltību. Viņa, Ketrīna, atmiņās varot apstāties šās telpas priekšā. Tad viņas rīcībā būšot maza neredzama «actiņa», ar kuru varot apskatīties, kas atrodas telpā, no kuras viņai tik ļoti bail. Ketrīnas atmiņas atkal lēnām atausa - šausmīgas atmiņas, kā no šausmu filmām. Taču Ketrīnas atmiņām pamatā bija pilnīgi reāls notikums. Profesors Dr. Meks, kas nav iesācējs, kas lasījis neskaitāmus nolaupīto cilvēku ziņojumus, pats bija šokēts par liecinieces stāstījumu. «Telpas kreisajā pusē sienā bija ierīkots kaut kas līdzīgs skapim ar plauktiem, apmēram 2,40 metrus augsts, tas sniedzās no grīdas līdz griestiem. Skapī cits virs cita bija četri vai pieci plaukti. Katrā plauktā stāvēja astoņi vai desmit stikla trauki.» Katrā traukā atradās maza būtne. Tās visas izskatījās vienādas, it kā savādi deformētas, ar nesamērīgi lielām galvām salīdzinājumā ar mazajiem ķermeņiem. Visi stikla trauki no aizmugures bija izgaismoti, tāpēc Ketrīna šausmīgos radījumus tajos varēja labi saskatīt, tie bija redzami pat pārāk labi. Viņai licies, it kā viņa stāvētu rotaļlietu veikala skatloga priekšā, it kā viņa aplūkotu plauktā neskaitāmas mazas bārbijas, katru caurspīdīgā iesaiņojumā. Taču šīs apskatei izliktās būtnes - tās bija kailas un peldēja šķidrumā, kas bija piepildīts traukā līdz augšējai malai - nebija lelles, nebija nedzīvi plastikāta priekšmeti: tās bija dzīvas būtnes ar miesu un asinīm, NLO būtņu veidotie radījumi. Kā šīs būtnes radušās, to Ketrīna pati piedzīvoja divu nolaupīšanu laikā. Jau 1990. gada oktobrī, kad viņa atkal bija aizvesta uz NLO, notika kaut kas jauns - viņa tika apaugļota, acīmredzot citplanētieši bija izdarījuši mākslīgo apaugļošanu. 1991. gada februāra beigās Ketrīna ap pusnakti ar savu automašīnu atgriezās no darba. Taču tā vietā, lai dotos uz Samervilu, kur viņa dzīvoja, kāds iekšējs dzenulis lika viņai pagriezt automašīnu uz Sagesu, ziemeļos no Bostonas. Tai naktī bija saņemti ziņojumi par NLO, vairāki televīzijas kanāli pārraidīja informāciju par novērojumiem. Kad Ketrīna to dzirdēja, viņa bija pārsteigta. Pēc neskaitāmu aculiecinieku izteikumiem televīzijā un presē, NLO bija sekojis tām ielām, pa kurām viņa tonakt bezmērķīgi braukusi. Ketrīna vēl apzināti atcerējās, ka viņa braukusi it kā bez noteikta ceļamērķa. Un kaut kad naktī viņa pēkšņi apturēja automašīnu , izslēdza motoru, lai gan pati nezināja, kāpēc. Sēžot automašīnā, Ketrīna pēkšņi sajuta kaut ko neizprotamu, viņai bailēs sāka klabēt zobi. Un tūlīt kļuva skaidrs - svešinieki viņu atkal aizvedīs. Viņa nebija maldījusies. Sieviete patiešām tika nogādāta milzīgā kosmosa kuģī. «Tas bija milzīgi liels, sudrabaini metāliskā krāsā, viscaur bija uguņi.» Kosmosa kuģī Ketrīnu sagaidīja viņai jau pazīstamās mazās būtnes. Tās raustīja viņas apģērbu un gribēja viņu izģērbt. «Izbeidziet!» viņa nodomāja, un laikam viņas domas tika uztvertas telepātiski un arī saprastas. Viņa izģērbās kaila. «Kāpēc tie sev vienkārši neiznomā kādu porno- filmu?» viņai iešāvās prātā. Pilnīgi kaila viņa tika nogādāta milzīgā telpā. Te viņa redzēja simtiem operāciju galdu, gandrīz vai uz katra trešā gulēja cilvēks. Te bija aptuveni no 100 līdz 200 sieviešu un vīriešu. Neskaitāmi citplanētieši ar visdažādākajiem instrumentiem rīkojās ap cilvēkiem. Kāda būtne, kas arī gulēja uz galda, Ketrīnai beidzot lika ieņemt vietu. Ar tādiem kā ratiņiem tika atvesta kaut kāda medicīniska iekārta. «Kaut kāds liels metālisks rīks» Ketrīnai tika ievadīts makstī, arvien dziļāk. Viņa juta kaunu un sāpes. «Tas manī griež. Es to jūtu. Tagad tas ir to dabūjis. Tas kaut ko

izvelk, kaut kādu piku.» Un tad viņa ieraudzīja, kas tas bija. Embrijs! Vai tā bija nedzimusi cilvēciska būtne, to Ketrīna nevarēja skaidri saskatīt. Bet tai bija svešinieku slīpās acis. Ketrīnu sagrāba niknums, viņa nolamāja savus nolaupītājus, bet tie likās to nesaprotam. «Tev vajadzētu būt lepnai!» Lepnai - par ko? Ka viņa būs Ieva - jauna, otrā radīšanas procesa ciltsmāte? «Kāpēc jūs, nolādēts, izpostāt manu dzīvi!» viņa gribēja zināt. «Bet mēs taču to neizpostām!» viņa uztvēra. «Tu to pat neatcerēsies!» Ketrīna izmisīgi pretojās, kad viņa burtiski juta, kā no viņas atmiņas tika dzēsts notikušais. Taču svešiniekiem patiešām izdevās likt viņai aizmirst notikušo. Tikai hipnozes laikā atmiņas atgriezās. Atmiņas par to, ka citplanētieši viņu bija nolaupījuši, izdarījuši mākslīgo apaugļošanu un pēc apmēram trim mēnešiem embriju izoperējuši. Tas, kas noticis ar Ketrīnu, šķiet bieži sastopams fenomens, ko saista ar citplanētiešu nolaupītajiem cilvēkiem. Dr.Johanns Fībags raksta: «Jau vairākus gadus tiek saņemta informācija, pārsvarā no ASV, nolaupīto cilvēku ziņojumi, kuri tic, ka tiem izdarīta mākslīgā apaugļošana un pēc vairākām nedēļām vai mēnešiem augošais embrijs izoperēts.» Šis fenomens patlaban ir jau tik izplatīts, ka NLO pētnieki runā par «pazudušā embrija sindromu». Profesors Deivids Džeikobss par šo tematu raksta: «Neizskaidrojamas grūtniecības problēma ir viena no visbiežākajām fizikālajām blakusparādībām nolaupīšanas gadījumos. Raksturīgi, ka sieviete aptuveni trešā mēneša beigās pēkšņi atklāj, ka viņa vairs nav stāvoklī. Viņai nav bijis nedz spontānais aborts, nedz arī neparasti spēcīga asiņošana. Embrijs ir vienkārši pazudis - nekādi nenorādot uz savādo «rezorpcijas» fenomenu, kad dzīvotnespējīgs embrijs sievietes organismā var tikt sadalīts.» Hipnozes laikā sievietes atceras, ka citplanētieši viņas nolaupījuši, ka šie svešinieki, kuri atbildīgi par viņu grūtniecību, ir arī nozaguši embrijus. Dievi no Visuma, kuri atgriezušies uz Zemes, cilvēkiem tātad atņem ne tikai laiku, bet arī embrijus. Kādam nolūkam?

21. Milžu atgriešanās 1993. gada novembra un decembra mēnesī un 1994. gada janvārī neskaitāmi cilvēki Sentluisvelijā, Kolorādo štatā, kā arī daudzās vietās Ņūmeksikā novēroja baismas parādības. Kā no zila gaisa parādījās NLO. Atkal un atkal aculiecinieki ziņoja, ka redzējuši sakarā ar lidojošiem objektiem briesmonīgas, milzīgas būtnes. Vietējie iedzīvotāji vaino gan milžus, gan NLO par drausmīgajiem lopu sakropļošanas gadījumiem, kuri tais trijos mēnešos iedzīvotājiem iedvesa bailes un šausmas. Līdzīgi, bet ļoti reāli murgi jau 1975. gadā piemeklēja daudzus ASV štatus, galvenokārt rietumos no Misisipi. Slepkavniecisko slaktiņu centrs jau tolaik bija Ņūmeksikā. Arī 1975. gadā cilvēki vainoja NLO un milzu būtnes par asiņainajām pēdām, kuras veda cauri daudziem ASV štatiem. Vai būtu atgriezušies aizlaiku milži? Atgādinājumam: sirmos aizlaikos citplanētiešu zinātnieki radīja šaušalīgas būtnes, kas bija dažādu dzīvnieku sugu ģenētiskas kombinācijas. Tas notika, piemēram, senajā Ēģiptē un arī Lieldienu salā. «Dievu» radīto monstru vidū ir arī milži. Tie radušies, kā vēsta daudzas svētās grāmatas (kaut vai Vecās Derības 1. Mozus (Radīšanas) grāmata un Enoha tīstoklis), no sakara starp dievu dēliem un cilvēku meitām. Ņemot vērā mūsdienu zināšanas par pagātni un par gēnu inženierijas iespējām, to var saprast tā milži radušies, kombinējot cilvēku un citplanētiešu gēnus. Kad 1896./1897. gadā ASV pārplūdināja milzīgs NLO vilnis, tad saistībā ar lidojošajiem objektiem vienmēr tika aprakstītas divējas būtnes - maza auguma graciozas figūras… un milži. Sastapšanos ar milžiem no Visuma 1896. gada 25. novembrī piedzīvoja pulkvedis H. G. Šovs un Kamila Spūne- re. Abi kopā brauca ar nelielu pajūgu. Ap pulksten 6 vakarā zirgi kļuva nemierīgi. Kāpēc? Viņiem tuvojās trīs milzīga izmēra būtnes, kas savā starpā sazinājās čiepstošos toņos. īpašu vērību pulkvedis pievērsa šo būtņu lidaparātam. «Tas bija aptuveni 50 metrus garš, abos galos smails, un tā diametrs visresnākajā vietā bija aptuveni septiņi metri.» Virsniekam radies noteikts iespaids, ka svešinieki viņu un Kamilu gribēja nolaupīt. Bet, kad abi braši pretojušies, būtnes vīlušās atkāpušās. 1897. gada 14. aprīlī vienlaikus «vairāki liecinieki» novērojuši kāda lidaparāta nolaišanos. Apkalpē esot bijuši «milži», ap trīs metrus gari, un tie esot apskatījuši Reinol- dsas apkārtni Mičiganā. Vai šie milži bijuši tie paši, kuri 1897. gada 13. aprīlī ālējušies netālu no Elmo ezera? Frederiks Čemberlens ar kādu paziņu bija devies jāšus no Leiklendas Minesotā uz Hudzonu Viskonsīnā. Te zirgus sabiedēja «šņācošas skaņas» un «brakšķi krūmos». Pēc pāris sekundēm parādījās lidojošs objekts, kam bija daudz uguņu un kas gandrīz taisnā leņķī uzlidoja debesīs. Tā kā bija vēla vakara stunda - tuvojās pusnakts Frederiks Čemberlens un viņa ceļabiedrs šausmās metās bēgt. Noslēpumaino novērojumu vietā viņi iedrošinājās atgriezties tikai, kad bija jau atausis rīts. Tur viņi atklāja svešādus pēdu nospiedumus, kurus neapšaubāmi bija atstājuši milži. Vīrieši šausminādamies noņēma mēru - pēdas nospiedums bija gandrīz 60 centimetrus garš un 1 5 centimetrus plats! Marina Popoviča, kādreizējo komunistisko Austrumu vadošā NLO eksperte, saskata skaidru sakaru starp NLO, citplanētiešiem un milzu būtnēm, kuras pēc liecinieku izteikumiem ir savus trīs (un vairāk) metrus garas. Tās esot redzētas gan Himalaju ledājos, gan mežos dažādos ASV štatos, kur tos sauc par Big-Foot, vai bijušās Padomju Savienības plašumos, piemēram, Pamirā, Altaja kalnos vai Saratovas stepju zonā. Marina Popoviča vairākkārt piedalījās ekspedīcijās, sekoja pa pēdām šausmīgajiem milžiem, kurus viņa uzskata par «citplanētiešu civilizācijas sūtņiem, informācijas vācējiem uz Zemes, biorobotiem».

Viņa gan nevienu milzi nav redzējusi, taču vairākkārt atradusi viņu varenos pēdu nospiedumus un savā zinātniskajā ziņojumā norādīja, ka tur, kur manīti milži, esot novērotas «neparastas gaismas parādības», redzēti NLO. Kādā no pēdējām sarunām ar Hermani Obertu mēs spriedām par «milžu izcelsmi». Arī «kosmisko lidojumu tēvam» bija zināms par sakaru starp mūsdienu milžiem (Yeti, Big-Foot) un NLO. «Varbūt šodien milži atkal ir citplanētiešu radītas būtnes?» Oberts jautāja. Vai aizlaiku astronauti būtu atgriezušies, lai uz Zemes atkal radītu milžus? Vai gēnu inženierijas eksperimentu rezultātā? Šī doma ir nepatīkami pārsteidzoša - citplanētieši, kas bieži attēloti kā «punduri», rada briesmoņus un izliek viņus mūsu Zemes nomaļās vietās. Vai tāpēc, lai novērotu, kas ar tiem notiek? Vai zinātniskas intereses dēļ? Pirms aptuveni 3000 gadiem ķīniešu mākslā samērā bieži parādījās īpatnējs motīvs. No vienas puses, tas attēlo mitoloģiskus hibrīdus, no otras puses-maza auguma «pundurus». Tie mums liekas kaut kā pazīstami… šie rūķīši pārsteidzoši līdzīgi tām būtnēm, kuras mūsdienās nolaupa cilvēkus un nogādā uz NLO un kuras cilvēki uzskata par atbildīgām par briesmīgajiem eksperimentiem ar dzīvniekiem.

Milži no Visuma Aizlaiku Visuma dievi ir atgriezušies. Vai viņi atkal tēlo «Dievu Radītāju»? Šodien sakars starp NLO un milzu būtnēm vairs nav noliedzams. Paliek atklāts jautājums, vai milži ir citplanētiešu radītas būtnes vai briesmīgi atnācēji no Visuma. Mīklains gadījums notika pie Jūnitaunas, austrumos no Pitsburgas, Pensilvānijas štatā, ASV. 1973./1974. gadā šeit vairākkārt novērotas noslēpumainas milzu būtnes - bieži saistībā ar NLO. 1973. gada 24. oktobrī Džordžs Kovaļčiks vēlu vakarā bija ceļā ar sava tēva smago automašīnu, kad viņš ieraudzīja debesīs NLO. «Tas lidoja, oranži kvēlodams, pāri mana tēva laukam.» Džordžs Kovaļčiks ātri aizbrauca mājās, paķēra ieroci, palūdza palīgā divus kaimiņus, kuri arī bija redzējuši NLO, un atgriezās tai vietā, kur bija to novērojis. Vīrieši kopīgi vēroja NLO. «Tas vēl arvien sarkanīgi kvēloja, bija aptuveni trīsdesmit metrus diametrā - liels kā māja, turklāt ar kupolu. Tas bija ārkārtīgi gaišs un radīja troksni kā milzīgs zāles pļāvējs.» NLO gaismā varēja izšķirt divus milzīgus pērtiķveidīgus radījumus. Dr. Johanns Fībags savā darbā «Citi» pārstāstījis daudzus gadījumus, kuros NLO un milzu būtnes parādās kopā. Minēšu dažus piemērus. 1952. gada 12. septembrī netālu no Fletvudas, Rietum- virdžīnijas štatā, aiz kāda paugura tika novērota «spīdoša lode», tik liela kā māja. Tās tiešā tuvumā - trīs metrus gara būtne, kas neganti smirdēja. 1973. gada 11. oktobrī Čārlzs Hiksons un Kelvins Pārķers makšķerēja Peskagūlas upē Misisipi štatā, kad trīs «šausminoši radījumi, apmēram divus metrus gari», viņus nolaupījuši un aizveduši citplanētiešu kosmosa kuģī. Milzīgas bija arī tās būtnes, kuras 1973. gada 25. oktobrī fermeris Stīvens Polaskijs kopā ar 15 citiem lieciniekiem redzēja Crīnsbērgā, Pensilvānijas štatā, vietā, kur nolaidies NLO. Tātad sakaru starp novērotajiem NLO un milžiem nevar noliegt. Iespaidīgās būtnes bieži redzētas reizē ar bieži novērotajiem mazajiem citplanētiešiem nedabiski lielām galvām un piķa melnām acīm. Rons un Pola Votsoni no Mauntvernonas, Misūri štatā, ASV - es viņu gadījumu jau iztirzāju 18. nodaļā - 1983. gada jūlijā redzēja, kā šīs mazās būtnes uz savu konusveida NLO stiepa teļu. Līdzās lidaparātam stāvēja briesmīgs milzis un vēl kaut kas - it kā cilvēka un ķirzakas hibrīds. Par šādiem stāstiem čerokī indiāņi tikai parausta plecus. Viņi ir pārliecināti, ka «zvaigžņu cilvēki» ir atbildīgi par šausmīgajiem dzīvnieku sakropļošanas gadījumiem, un no svētajiem nostāstiem viņi zina arī par Yunwi Tsundi (Mazajiem cilvēkiem) un Tsunil kalu - milžiem.

Savādi, šie milži, kas it kā ieradušies no Visuma dzīlēm, tiek attēloti kā būtnes ar «slīpām acīm». Tā ir ārējā pazīme, ko daudzi liecinieki novērojuši arī pie mazajiem citplanētiešiem, kuriem uzveļ vainu par šausmīgajiem lopu sakropļošanas gadījumiem. 1994. gadā naktī no 15. uz 16. augustu astoņpadsmit- gadīgajai Ivonnai Šneiderei (vārds mainīts) no Zalcuflenas bija baiss piedzīvojums netālu no Detmoldas, Teitoburgas mežā. Kopā ar savu toreizējo draugu viņa aizbrauca uz Eksternšteinenu. Netālu no sensenās ģermāņu svētvietas abi kaislīgi mīlējās brīvā dabā. «Bija laikam ap vieniem naktī,» Ivonna Šneidere atceras. «Mēs pēc mīlēšanās gulējām kaili zālē, mans draugs bija aizmidzis, un es par to dusmojos. Es jau gribēju klusiņām aizlaisties, tomēr paliku vēl guļam un skatījos debesīs. Pamazām man kļuva auksti. Tad es ievēroju kādu sevišķi spožu zvaigzni, taču tā kustējās un nāca ātri tuvāk un tuvāk, zemāk un zemāk. Pēkšņi tā atradās virs manis - liels, gaišs disks. Es jau gribēju pamodināt manu draugu, bet tad no diska, kas varēja būt metrus piecdesmit diametrā un planēja ap trīssimt metru augstumā, apakšpusē parādījās spožs gaismas stars. Tas trāpīja, man un radīja uz kailās ādas savādu kņudoņu.» Viņa esot jutusies «kā bezsvara stāvoklī» un «uzlidojusi debesīs» aptuveni 45 grādu leņķī. «Turklāt man nebija bail, lai gan parasti man reibst galva jau pavisam nelielā augstumā.» Pēkšņi viņa atradusies diska iekšpusē, apaļā, metāliskā zālē. «Kā es tiku iekšā, to es vairs nezinu. Mani apstāja mazi vīriņi, augstākais, 1,20 metru lieli. Viens mani noguldīja uz metāliska galda un nozieda ar šķidru, mazliet eļļainu vielu, kas tīri patīkami smaržoja.» Kad Ivonnu aizskārusi svešā būtne, viņai esot radušās «seksuālas izjūtas», kuras tomēr ātri noplakušas «mazā citplanētieša» svešādības dēļ. «Vienubrīd man iešāvās prātā-tikai ne atkal seksu un ne jau ar tādu knēveli!» Lieciniece stāsta tālāk: «Viens no vīriņiem mani izmeklēja, citi asistēja, pasniedza instrumentus. Tur bija ari tāda kaste, no kuras nāca ārā septiņi tievi, caurspīdīgi vadi. Galos tiem bija mazi piesūcekņi. Šos mazliet lipīgos daiktus man piestiprināja pie ķermeņa, pie krūtīm, ap nabu, ķermeņa apakšdaļā.» Izmeklēšana ilgusi apmēram piecas minūtes. «Šai laikā kaste dūca, brīžiem skaļāk, brīžiem klusāk!» Kāda būtne pie kastes esot kaut ko nolasījusi un guldzošos toņos pavēstījusi «izmeklētājam». «Bija tā, it kā tā viņam stāstītu kaut kādus mērījumu rezultātus. Bet es neko nesapratu.» Viņa visu laiku esot bijusi kaila, taču nav izjutusi «kaunu nevienu brīdi». «Tas bija daudz mazāk nepatīkami nekā pie mana ginekologa.» Tas galu galā esot «pieaudzis vīrietis ar seksuālām emocijām», bet «savādās mazās būtnes» viņai likušās vairāk kā «bērni, kuri rotaļājas». Ar acu kaktiņiem viņa pamanījusi «lielu kasti». «Tas bija kā milzīgs Sniegbaltītes zārks, kaut kā iebūvēts sienā.» «Kaste» no caurspīdīga materiāla (stikls, «kā akvārijs») bijusi no aizmugures izgaismota. «Tajā atradās ļoti liela būtne, varbūt trīs metrus gara. Tas bija it kā cilvēks, bet viss ķermenis segts ar matiem, kā milzīgs pērtiķis, tikai salīdzinājumā ar viņa lielumu komiski tievs. Būtne peldēja tumšā, bet caurspīdīgā šķidrumā. Likās, ka tā bija kaila, bet es nevarēju ieraudzīt dzimumorgānus.» Lai novērstu uzmanību no procedūrām, kas ar viņu tika darītas, Ivonna atkal un atkal pievērsusies «šim radījumam», esot uz to skatījusies, cik nu tas no viņas pozīcijas bijis iespējams. Jo uzmanīgāk viņa būtni aplūkojusi, jo skaļāka bijusi skaņa no kastes, no kuras nāca vadi, kuri ar piesūcekņiem bija piestiprināti Ivonnas ķermenim. Ivonna Šneidere: «Reizēm es biju pilnīgi pārliecināta, ka būtne viegl i elpoja. Bet tas laikam būs bijis optisks māns!» Viņas interesi par «radījumu» ievērojušas mazās būtnes. Tā būtne, kas Ivonnu izmeklēja, viņai paziņojusi: «Tas ir kaut kas, ar ko mēs eksperimentējam. Tev no tā nav jābaidās! Tas gan izskatās svešāds, bet viņā ir arī daudz no tevis,» - lai gan Ivonna vārdus akustiski nav uztvērusi. Ivonna nesaprata, ko būtne ar to domāja. Paskaidrojums nāca tūlīt, tiklīdz viņa šo jautājumu bija iedomājusies. «To mēs esam izaudzējuši. Tam ir daļas no dzīvnieka, bet arī daļas no cilvēka!» Par šiem vārdiem Ivonna tālāk vairs negribēja domāt. Kaste zumēja skaļāk hekā iepriekš. Beidzot mazā būtne pabeidza izmeklēšanu, noņēma piesūcekņus un rūpīgi notīrīja šķidruma paliekas no viņas

ķermeņa. Pēdas no piesūcekņiem neesot palikušas. Pēkšņi viņa joprojām kaila atkal atradusies blakus savam guļošajam draugam. «Es ceru, ka tas viss bijis tikai sapnis! ja tā ir patiesība… tad es domātu, ka esmu jukusi!» Ar savu draugu, no kura viņa ir jau šķīrusies, Ivonna nekad nav runājusi par piedzīvojumu pie Eksternšteinenas. «Viņš taču būtu tikai smējies!» Ko Ivonna Šneidere redzēja noslēpumainajā stikla kastē? Varbūt kādu no tām būtnēm, milzi, kas ir atgriezušos Visuma dievu gēnu inženierijas eksperimentu rezultāts? Varbūt izjautāšana hipnozē Ivonnai atsauktu atmiņā vairāk detaļu, varbūt pat atklātu pilnīgi jaunus aspektus. Taču hipnozes seansam jaunā sieviete nekādā gadījumā nepiekrīt. «Atmiņas, kas man ir, ir pilnīgi pietiekošas. Vairāk es patiešām negribu zināt!»

Pēcvārds Visuma dievu atgriešanās «Cilvēcei ir atvērusies pasaule, cilvēce pati sev ceļošanu padarījusi vieglu un patīkamu. Tas, ko tā reiz sapņos sev bija uzbūrusi, kas tai kādreiz tika tēlots kā tālu pasauļu pasaka, šodien sasniedzams gandrīz bez pūlēm.» Šos vārdus pasaules apceļotājs Ernsts fon Hesse-Vartegs (1851- 1913) licis ievadam savā apjomīgajā darbā «Pasaules brīnumi», kas divos sējumos nāca klajā pirms Pirmā pasaules kara. Pašreiz cilvēku utopiskie sapņi, kuri attiecas uz ceļošanu, sniedzas jau tālu pār mūsu zemeslodes robežām, kas kļuvušas par mazu. Daudz no tā, kas vakar vēl bija utopija, šodien jau sen pieder pagātnei. Cilvēks sasniedzis Zemes pavadoni Mēnesi, viņa lidaparāti, gan vēl bez cilvēkiem, sasnieguši citas mūsu Saules sistēmas planētas, daudz izpētījuši un jau pametuši mūsu Saules sistēmu, vedot līdzi vēstījumu citplanētiešiem. Tie ir ceļā uz tālām pasaulēm kaut kur Visuma plašumos. Futūristiskajos romānos tās ir tālas zvaigznes, kur cilvēki ierodas, un šķiet, ka tās mums, šodienas cilvēkiem, nemaz nav tālākas kā Ernsta fon Hesses-Vartega laika eiropietim, piemēram, Lieldienu sala. Un tāpat kā agrāk zinātkāro ceļotāju fantastiskie apraksti par tālām eksotiskām zemēm rosināja doties piedzīvojumiem bagātās ekspedīcijās, tā arī profesoru Hermani Obertu (1894-1989) pirmajiem aprēķiniem par kosmisko ceļojumu iespējām rosināja Žila Verna romāns «Ceļojums uz Mēnesi», kuru Oberts izlasīja, kad bija vēl skolnieks. No tā brīža Hermani Obertu burtiski apsēda doma, ka tālas planētu pasaules sasniedzamas ar kosmosa kuģi. Jau 1923. gadā nāca klajā viņa darbs «Ar raķeti uz planētu pasaulēm», 1929. gadā sekoja «Kosmisko lidojumu ceļi» un citas grāmatas. Šodien, vairākus gadus pēc Oberta nāves, arī «plašās aprindās» izplatās uzskats, ka šis vienmēr kautrīgais zinātnieks, kas dzīves novakaru pavadīja Feihtā netālu no Nirn- bergas, kur es viņu ilgus gadus apmeklēju, ir «kosmisko lidojumu tēvs». Taču Hermanis Oberts nav «tikai» kosmisko lidojumu pamatlicējs. Profesors Dr. Harijs Rupe, Kosmisko lidojumu katedras vadītājs Minhenē, ar apbrīnu raksta: «Es pārsteigts stāvu šā ģēnija priekšā: vai gan ir idejas par lidojumiem kosmosā, kuras viņam nebūtu ienākušas prātā?» Patiešām, visi projekti, kurus mūsdienu kosmisko lidojumu inženieri mēģina sasniegt kā tālus nākotnes mērķus vai arī apspriež tikai kā iespējamās utopijas, atrodami Oberta darbos, kuri publicēti jau pirms gadu desmitiem. Tā sauktais Terraforming - no cilvēka viedokļa dzīvei naidīgu planētu pasauļu pārveidošana par cilvēku eksistencei piemērotu mērķi - nekādā gadījumā nav jauns izgudrojums. Ja eksperti pašreiz izstrādā projektus starpzvaigžņu lidojumiem, tad viņiem noteikti vajadzētu palasīt «kosmisko lidojumu tēva» darbus. Speciālos birojos NASA inženieri konstruē milzīgus kosmosa kuģus, bieži vien riteņa vai caurules formā. Griežoties ap savu asi, tiem kuģī jārada mākslīgs gravitācijas spēks. Jauna ideja? Nebūt ne! Jau 1954. gadā Oberts darbā «Cilvēki kosmosā» aprakstīja cilvēku apmetnes kosmosā. Zinātnieks ļoti konkrēti iztēlojās milzīgus «dzīvojamos riteņus»-diskus sešu līdz astoņu kilometru diametrā. «Dzīvojamais ritenis 110 līdz 126 sekundēs vienreiz apgriežas ap savu asi. Tādā veidā rodas .. centrbēdzes spēks, kas .. atbilst mūsu Zemes smaguma spēkam.» Ar šādiem «dzīvojamiem riteņiem», ar patstāvīgām mi- niatūrpasaulēm būtu iespējams starpzvaigžņu lidojums, kaut arī tā apkalpe, kas startējusi, nekad nenonāktu pie mērķa un būtu jārēķinās ar gadu tūkstošiem ilgiem lidojumiem. Grāmatā «Cilvēki kosmosā» profesors Oberts raksta: «Varētu iedomāties, ka cilvēki sasniegs tālas, nepazīstamas planētas vai saules. Tad viņi dzīvojamos cilindros dotos ārkārtīgi tālajā ceļā kā patstāvīgs kolektīvs un pēc gadu tūkstošiem nonāktu pie mērķa. Kādreiz no Zemes aizlidojušo cilvēku pēcteči,

sasnieguši mērķi, izpētītu jauno planētu un apgūtu to saviem pēctečiem. Atmiņas par veco Zemi, kas viņiem būtu nogrimusi Visuma dzīlēs, būtu vājas un neskaidras, un mikrofilmās un magnetofona lentēs ierakstītā Zemes cilvēces vēsture būtu tikai noslēpumaina pasaka no mirušo valstības.» Patiesi, šādas Oberta attēlotās atmiņas mums jau ir. Tās ir gadu tūkstošus vecas un nāk no senās Indijas. Teksti, kurus daži Eiropas zinātnieki vēl arvien labprāt dēvē par «pasakām», vēsta: sirmos aizlaikos no Visuma atlidoja gigantiskas kosmiskās pilsētas, kuras (kā tās, kuras projektēja Oberts) griezās ap savu asi. Indijas rakstu zinātāji šos nostāstus uztver ļoti nopietni. Viņi runā par citplanētiešiem, kuri pirms gadu tūkstošiem ieradās uz Zemes un kurus šķietamās visvarenības dēļ indieši un citas tautas godāja kā «dievus». Taču atnācēji no Visuma nemaz neizturējās dievišķi pozitīvi reliģiskā nozīmē. Viņiem mūsu Zeme bija izmēģinājumu laboratorija. Viņi radīja cilvēku kā zinātnisku eksperimentu rezultātu, laikam kādā klīniski manipulējamā miniatūrā pasaulē jūras dibenā. Viņi izraudzījās tos eksemplārus, kuri drīkstēja palikt dzīvi un vairoties. Visi pārējie eksemplāri tika iznīcināti. Noaha šķirstā - zemūdenē viņi savāca dzīvās būtnes, kuras no pirmās izmēģinājumu laboratorijas nogādāja īstajā pasaulē - no jūras dibena zemes virspusē. Šķirsts (pēc Bībeles datiem tā izmēri bija 150 x 25 x 15 metri un ietilpība vairāk nekā 50 000 kubikmetru) bija pietiekoši liels, lai tajā ietilpinātu pa pārim no katras sugas. Izmēģinājumi turpinājās. Selekcija tika turpināta, ar nežēlīgu aprēķinu inscenēta atomāra iznīcināšana. Sirmos aizlaikos Visuma dievi radīja monstrus, sajauca gēnus. Liekas, ka viņi agriezušies uz Zemes un turpina savus izmēģinājumus. Vai viņi atkal selekcionē hibrīdus, piemēram, milžus, tāpat kā pirms gadu tūkstošiem? Vai dienas gaismu ieraudzīs jauns Ādams un jauna Ieva? Vai viņi jau ir izstrādājuši nākotnes cilvēka koncepciju? Un kas tad notiks ar mums, ar «novecojušajiem modeļiem»? Visuma dievi savas kārtis neatklāj. Viņi mūs laikam neuzskata par cienīgiem vai pietiekoši inteliģentiem, lai informētu par saviem plāniem. ««Attālums» ir kļuvis par tukšu vārdu, un tagad ir atklāti visas pasaules brīnumi» - mazliet pārspīlēti rakstīja fon Hesse-Vartegs. Protams, tik vienkārši kā pašreiz mēs nekad agrāk nevarējām nokļūt līdz Ēģiptes piramīdām vai maiju un acteku piramīdām. Tomēr ir daudz neatrisinātu jautājumu, īstenībā to ir daudz vairāk nekā nepieciešams, ja aptvertu visus esošos faktus. Taču diemžēl arī šobaltdien vēl daudzi fakti, kā to jau 1919. gadā aprakstījis nenogurdināmais mīklaino faktu pētnieks Čārlzs Hojs Forts, ir «nolādēti». Tie paliek «nepamanīti», ignorēti un noklusēti. Šī grāmata ir mēģinājums dažu labu neērtu faktu iesaistīt mūsu Zemes vēstures brīnumainajā mozaīkā. Tas, protams, izraisa dažu labu radikālu grozījumu. Es atkārtoju: pirms daudziem gadu tūkstošiem citplanētieši no Visuma ieradās uz Zemes. Viņi radīja cilvēku «izmēģinājumu laboratorijā Zeme» un eksperimentēja arī ar spokainiem monstriem, kurus radīja mākslīgi. Šie Visuma dievi tagad ir atgriezušies uz Zemes. Ko mēs no viņiem varam sagaidīt? Vai mums no viņiem jābaidās? Miljoniem cilvēku visā pasaulē kopš gadu desmitiem lasa Ēriha fon Dēnikena bestselleru par aizvēsturiskajiem Visuma dieviem. Bet miljoni šā jaunā pētniecības virziena aizsācēja domas atmet, paraustīdami plecus. «Kas gan man kopīgs ar citplanētiešiem, kas te uz Zemes esot bijuši pirms veselas mūžības?» - tā dažs labs jautā, pat pavirši neiepa- zinies ar tematu. Aizlaiku Visuma dievi attiecas uz mums visiem. Jo mūsdienās tie atgriezušies uz Zemes. Tāpēc es vēlreiz jautāju: ko mēs no viņiem varam gaidīt vai baidīties? 1979. gadā Maincā Vācijas NLO pētniecības sabiedrības rīkotajā vispasaules kont'erenčē es lasīju referātu par tematu Astronautu ierašanās pirms gadu tūkstošiem. Man par nepatīkamu pārsteigumu lielāko daļu no pārējiem referentiem bija pārņēmusi gandrīz vai eiforija. Protams, cilvēci gan apdraudot lielas problēmas. Taču citplanētiešu glābēji esot gatavi palīdzēt, viņi, tā teikt, jau esot gatavībā. Tā skan arī

Kloda Voriljona vēstījums. Viņš sevi sauc par Raeli un apceļo pasauli kā citplanētiešu vēstnieks. Svešinieki no Visuma viņu esot izraudzījuši, lai viņš nestu prie- cas vēsti - cilvēki, ticiet mums, mēs jums palīdzēsim izkļūt no jebkuras ķibeles! 1985. gada 24. aprīlī es piedalījos Volfganga Prīstera veidotajā radioraidījumā Minhenes raidstacijā un diskutēju ar Klodu Voriljonu par viņa tēzēm. Es skaidri pateicu, ka citplanētieši, kā arī neskaitāmi NLO pielūdzēji, kuri grib radīt reliģiju ar citplanētiešiem kā pasaules lāpītājiem, ir bīstami. Bīstami? Kāpēc? Arī pēc dzelzs priekškara izzušanas, arī pēc Austrumu un Rietumu konflikta likvidācijas palikuši neskaitāmi krīžu avoti, gandrīz vai katru dienu kaut kur pasaulē izceļas jauni kari. Kari, bads, epidēmijas, apkārtējās vides piesārņošana - ar šīm un citām problēmām jātiek galā mums pašiem - cilvēkiem. Mēs nevaram paļauties uz palīdzību no citplanētiešiem. Jo tie uz cilvēkiem skatās kā uz saviem izmēģinājumu dzīvniekiem. Viņi novēro, viņi pēta, bet viņi nepalīdz. Kā gan viņi mūs novēro? No saviem kosmosa kuģiem? Bet varbūt svešinieki ir arī mūsu vidū. Vladislavs Rābs, speciālā žurnāla UFO-Report izdevējs, jau ilgāku laiku veido kartotēku, kurā apkopo daudzo liecinieku izteikumus par kontaktiem ar citplanētiešiem. Līdz šim izpētītie ziņojumi nedod vienotu ainu par citplanētiešu izskatu. Vai, citādi sakot, - citplanētiešu kā tādu nav. Tā, piemēram, ir ziņojumi par «mazām pelēkām būtnēm», par figūrām ūdenslīdēju skafandriem līdzīgos tērpos, par rūķiem, par milžiem un pērtiķveidīgiem tipiem kā Yeti. Ko liecina citplanētiešu atnācēju izskata daudzveidīgums? Teorētiski būtu domājams, ka mūsu zilo planētu apmeklē ne tikai kāda viena citplanētiešu suga, bet gan pilnīgi dažādi pārstāvji, kuri mīt varbūt pilnīgi atšķirīgās saules sistēmās, izkaisīti Visuma plašumos. Bet kāpēc tad viņiem visiem vajadzētu no visurienes ierasties tieši uz Zemes? la ņem vērā bezgalīgi daudz iespējamo mērķu, tad šāds pieņēmums nav ticams! Senindiešu eposā Subhaparvan šai problēmai ir gatavs atrisinājums. Tur, proti, teikts: «Senos laikos dievi mēdza ierasties uz Zemes. Viņi pieņēma cilvēku izskatu un pētīja cilvēkus.» Viņt «pieņēma cilvēku izskatu»? Vai tas nozīmē, ka citplanētieši savu izskatu var mainīt pēc vēlēšanās? Seno indiešu Visuma dievi, kuri savu izskatu varējuši pielāgot cilvēku izskatam, varbūt ir tādi kā tas citplanētie- tis, kas 1966. gada ziemā nolaupīja septiņgadīgo Ketiju Deivisu. Kad viņa bija NLO kosmosa kuģī, svešinieks bērnam vispirms licies «kā mazs zēns». Taču uz brīdi tas maskai jāvis nokrist un pārtapis mazā būtnē ar lielu galvu un pelēku ādu. Tātad - vai mēs citplanētiešus redzam tā, kā viņi grib, lai mēs viņus redzētu? Un vai tā ir viņu vēlēšanās, lai mēs zinātu, ka tas tā ir? Dr. johanns Fībags izstrādāja tā dēvēto «mimikrijas hipotēzi». Pēc tās, citplanētieši mums parādās tādi, kā viņi grib, lai viņus redzētu. Tātad mēs svešiniekus optiski uztveram nevis tādus, kādi viņi ir, bet vienmēr redzam tikai viņu maskas. Dr. Fībags grāmatā «Kontakts» raksta: «Mimikrija» nozīmē «lieliska maskēšanās». Mēs nezinām neko vai zinām ļoti maz par tās kultūras formas motīviem, kas slēpjas aiz NLO fenomena. Tā izmanto šo fenomenu, tas ir tās darbarīks, tās instruments. Tā ir tikai maska, ko mēs redzam, žilbinoša maska, pilna baigu, mirdzošu, mulsinošu vaibstu. Mēs sevi ļaujam apžilbināt, jo mums nemaz nav citas iespējas. Mēs varam redzēt tikai virspusi, skats iekšienē mums ir liegts.» Tātad citplanētieši var atrasties mūsu vidū kā «cilvēki», un mēs viņos nevarēsim pazīt svešiniekus. Bet kā mums vajadzētu izturēties, ņemot vērā citplanētiešu iespējamo visuresamību? Vai mums vajadzētu krist panikā, domājot par rupjo varu, kuru svešinieki cilvēces vēstures gaitā izmantojuši pret cilvēkiem un dzīvniekiem? Es domāju, ka cilvēce atrodas sava izšķirošā pārbaudījuma priekšā. Mēs varam izdzīvot tikai tad, ja izturēsimies kā inteliģenta suga. Cilvēku sugas muļķību vai inteliģenci atklās tas, kā mēs tiksim galā ar mūsu laika akūtajām problēmām, piemēram, ar milzīgo pārapdzīvotību un tās sekām. Vai arī veids, kā mēs rīkosimies ar mūsu

dzimteni - zilo planētu. Vai mēs to arī turpmāk nedomādami ekspluatēsim, piesārņosim un grausim, sekojot maldinošajam sauklim «Pakļaujiet sev zemi!». Vai arī mēs kā indiāņi uzskatīsim to par kompleksu, trauslu veidojumu, kas cilvēkam tikai uz neilgu laiku aizdots, nodots viņa rīcībā. Cilvēka muļķība vai inteliģence atklāsies ari attieksmē pret dzīvniekiem. Ja mēs pret būtnēm, ar kurām mītam kopā «Šķirstā Zeme», arī turpmāk izturēsimies kā lidz šim - es te domāju tikai dažus aspektus - dzīvnieku masveida turēšanu nelielās platībās un izmēģinājumus ar dzīvniekiem tad mēs diez vai varētu tikt uzskatīti par inteliģentiem. Bet no šā vērtējuma var būt atkarīgs, kā Visuma dievi, kuri atgriezušies uz Zemes, pret mums izturēsies turpmāk - kā pret inteliģentām būtnēm, kas uztveramas nopietni, vai kā pret materiālu, kuru pētī, ar kuru eksperimentē, bet ar kuru nedibina kontaktus. Vai mums beidzot izdosies stāties sakaros ar Visuma dieviem? Ja jā, tad mūs gaida tādi atklājumi, kas tik radikāli ietekmēs un grozīs mūsu dzīvi, ka mēs to laikam nevaram iedomāties pat vispārdrošākajos sapņos. Citplanētiešu klātbūtni nesen apstiprināja lords Pīters Džons Hills Ņūtons, kurš laikā no 1971. līdz 1973. gadam bija britu militārais virspavēlnieks un flotes eksadmirālis: «ASV, NATO un arī Krievija gadiem ilgi novēroja citplanē- tiešus. Segvārds - Operation Moondust. NLO novērojumi, pat NLO nolaišanās augstās militārās aprindās bija zināma, bet tika turēta slepenībā! Man šai ziņā ir ļoti konkrēta informācija!»

TAVAM GRĀMATU plauktam Izdevniecībā «Avots» sagatavošana treša grāmata par zemes bijušo nākotni un pasaules lielajām mīklām Larss A. Fišingens «dievu laiki». Senās tautas ar mītiem, reliģijām, celtnēm, rakstiem un citiem pagātnes mantojumiem atstājušas ziņas par būtnēm, kam ir bijis augsts tehnikas attīstības līmenis un kuras reiz ieradušās no debesīm. Mums viņiem jābūt pateicīgiem par savām zināšanām un prasmi. Gadu tūkstošiem vecās skolotāju «vēstis» un viņu atstātās pēdas sniedzas līdz pat šodienai un rāda ceļu kosmosā. PIEPRASIET V. ļ. langbeina «pēdējo 2500 gadu lielās mīklas» un «Sfinksu sindromu», kā arī citus «avota» izdevumus visās Latvijas grāmatnīcās! Gaidām pircējus ari «Avota» grāmatu galdā Rīgā, Aspazijas bulvārī 5. Realizacijas daļas tel. 7212612 Redaktors Ivars Tirāns Korektore Ilze Ancāne Andra Šaicāna datormaketējums Reģistrācijas apl. Nr. 000330791. formāts 60x90/16. Izdevniecība «Avots» SIA, Aspazijas bulv. 24, Rīgā LV 1050. Iespiesta SIA «P.T.N.» Langbeins V. J. Sfinksu sindroms. R.: Avots, 276 Ipp., il. Gēnu inženierijas joma zinātniekiem paveras plašas iespējas. Kombinējot dažādu sugu ģenētisko materiālu, iespējams radīt jaunas, līdz šim nepazīstamas būtnes. Ko Zemes zinātnieki varētu paveikt nākotnē, eksperimentētājiem no Visuma dzīlēm, iespējams, izdevies jau sensenos aizlaikos. Monstri Lieldienu salā un Ēģiptē, sfinksas, cilvēkveida būtnes ar putnu vai zvēru galvām - mīts vai vēstures liecība? Vai atnācēji no Visuma gatavojas sākt jaunu radīšanas procesu? )a radīsies jauni «Ādami un Ievas», kas tad notiks ar pirmā radīšanas procesa materiālu - cilvēkiem? Grāmatā vilktas paralēles starp sirmiem aizlaikiem un tagadni. Tajā fiksēta cilvēces attīstības vēsture, kuru zinot ir izredzes uz nākotni.

paskaidrojumi [1] oriģināla Astronautengotter: dievi - zvaigžņu (Visuma) kuģotāji (astronauti). - Red. [2] jack the Ripper - Džeks Uzšķērdējs - tā tika iesaukts cilvēks, kas 1888.g. Londonas Vaitčeplas (VVhitechapel) rajonā nogalināja un sacirta gabalos piecas sievietes, kuras bija prostitūtas. - Red. [3] genesis - radīšana (grieķu vai.) - 1. Mozus grāmata. - Red. [4] noahs (noa, noass) - senebreju vai. noah - «miers», «mierinājums». - red. [5] īstais nos. - rapa nui; spāņu vai. - Isla de Pascua. - Red. [6] boston university's college of basis studies. - Red. [7] apiss (ēģiptiešu hapi - burt. «paslēptais») - svētais vērsis, ko senie ēģiptieši pielūdza kā auglības dieva Apisa iemiesojumu. - Red. [8] salomons (zālamans) - grieķu Salomon, no senebr. shelomoh - «miermīlīgais». - Red. [9] enāhs (grieķu Enoch, no senebr. Hanokh - «svētītājs», «svētītais», «skolotājs») - 1) Kaina vecākais dēls (1. Moz. 4:17); 2) Metuzā- la tēvs (1. Moz. 5:21). -Red. [10] ijobs (ījabs) - grieķu lob no senebr. Iyydbh. - Red. [11] Ēlija (senebr. ēliyāhū, burt. «jehova ir Dievs») - Izraēlas pravietis 9. gs. pirms Kristus (1. Ķēniņu gr. 17-19; 2. Ķēniņu gr. 2:1-11). - Red. [12] zaharija (cakarija) - grieķu Zacharias no senebr. Zeharyah - burt. «Dievs atceras». - Red. [13] ezekiēls (ecechiēls) - latīņu Ezechiel, no grieķu lezekiēl, no senebr. Vehezcfēl (burt. «Dievs stiprina») - 6. gs. pr. Kristus senebreju pravietis. - Red. [13] Albertus Magnus, grāfs fon Bolštets (von Bollstādt), 1193?-1280 - svētais, vācu sholastiskais filozofs, Akvīnas Toma skolotājs. - Red. [14] nasa - National Aeronautics andSpace Administration - ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa apgūšanas pārvalde. - Red.