Signe - Vladimirs Kaijaks

Annotation Vladimirs Kaijaks Signe ROMANS Latviešu padomju rakstnieks savā jaunākajā romānā attēlojis jauna cilvēka pirmās darba gaitas pēc demobilizēšanās no armijas. Izvēlējies mehanizatora profesiju, viņš dodas uz laukiem, kur aktīvi iesaistās kolhoza dzīvē, cīnās par darba disciplīnu, panāk, ka tiek salabots slikta ceļš. Viņā iemīlas Signe — strādīga, čakla lauku meitene, tomēr dažādu iemeslu dēl abu attiecībās rodas sarežģījumi.

RĪGA «LIESMA 1983 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis 70 kap. … Eju pa grantēto ceju un jūtos tā, it kā būtu atgriezies mājās. Mājās, kuras gan vēl īsti nav manas, bet kur esmu cieši nolēmis palikt un dzīvot. Pat grants zem pazolēm čirkst jautri un uzmundrinoši. Un es domāju, ka šis laikam ir liels un nozīmīgs brīdis manā dzīvē; droši vien vēlāk, pēc gadiem, atcerēšos šo dienu, kad te ierados un izlēmu palikt. Tāpēc vērīgi lūkojos apkārt un cenšos visu labi iegaumēt, lai nekas, ne niecīgākais sīkums neizgaistu no atmiņas, lai arī tad, kad būšu vecs, es vēl visu atce​rētos. … Esmu pieaudzis. Un man dzīvi gribas iesākt tā, lai nekas nav jānožēlo, vēlāk jāpārkārto. Tāpēc nekādu taustīšanos, laipošanu, sava labuma meklēšanu! Visādu nācēju, skrējēju mūsu dienās ir gana.

Nepatīk te, aiziet tur, apnīk tur, šaujas citur. Te nav tā, tur nav šitā. Es gribu pierādīt, ka cilvēks, ja vien grib, var visur. Mani dzīve, paša izvēle, nejaušība, varbūt liktenis ir nolicis šeit, un es te palikšu, ieaugšu ar saknēm un uz mūžu.

Ar tādām domām savas gaitas pēc demobilizēšanās no armijas uzsāk Valdis Liepa — latviešu padomju rakstnieka Vladimira Kaijaka jaunā romāna varonis. Kā turpmāk ievirzīsies Valda Liepas dzīve, vai izdosies iesakņoties jaunajā vietā, uzcelt sev mājas visam mūžam, vai viņš pratīs novērtēt Signes mīlestību!

Patiesa dzīves elpa — bez izskaistinājumiem un sabiezinājumiem, būtiskas pārdomas par dzīves pamatvērtībām, kas tik bieti tiek aizmirstas, īstas jūtas un mirkja valdzi​nājums …

Recenzente Vija Jugāne Mākslinieks Juris Ģērmanis LKP CK izdevniecība, «Zvaigzne, 1982, 1983

Vladimirs Kaijaks Signe

I Vilciena vagons ir gandrīz tukšs. Vairums braucēju jau izbiruši, tikai paretam kāds vēl iekāpj nelielajās lauku stacijās, un vilciens nesteigdamies uzņem skrējienu līdz nākamajai pieturai. Aiz loga garām aizslīd pavasarīgi zaļi pakalni, labi pārziemojis rudzu zelmenis, balti vizbuli dzelzceļa uzbēruma nogāzēs. Eglīšu dzīvžoga ēnas pusē pavīd samelnējis sniegs. Bet saule dara savu, tā silda un karsē arvien neatlaidīgāk, un visai drīz grantētie lielceļi sāks kūpēt. Jau tagad aparto un apstrādāto pauguru augstākajās kauprēs, pār kurām aizrāpo traktori, vilkdami platas piekabes, šur tur uzmutuļo gaisā un lēni

izklīst caurspīdīgi putekļu mākuļi. Ir pēdējais sējas laiks. Tie, kas sēju nokavēs, vēlāk varēs sūkstīties, ka sēkla nedīgst, iekalst, un raža tātad būs niecīga.

Diez vai es šopavasar vairs tikšu pie sēšanas. Droši vien būs jau paspējuši. Kaut gan — ir visādi kolhozi. Esmu redzējis saimniecības, kur vienā sēju jau beidz, kad otrā tikai sāk. Un ne jau tāpēc, ka negribētu. Zeme ir ļoti dažāda. Blakus pauguriem un uzkalniem vēl stiepjas nemeliorētas zemienes, staigns līdzenums, kur slapjākos pavasaros un rudeņos nekāda tehnika labāk lai nerādās virsū. Bet šopavasar ir sauss. Siltais laiks atnāca pēkšņi, strauji nokusa sniegs, alpaini vēji izdzenāja mākoņu kalnus, atlidoja gājputni — gandrīz visi reizē —, un dažās dienās viemlaikus sākās pavasara darbi — rudenī nokavētās ze​mes aršana, šķīvošana, sēšana un pārējais, bez kā nevienā saimniecībā nevar iztikt.

Vilciens joņo uz priekšu kā pa tuneli, abās pusēs slejas stāvas nogāzes ar eglīšu dzīvžogiem, kas, šķiet, saspiedīs šauro dzelzceļa stigu, vilciens kaut kur iestrēgs, apstāsies un tālāk netiks. Protams, tā nenotiek, vilciens izjoņo līdzenumā, un es zinu, ka nu jau tuvojos mērķim, kuru pats esmu izvēlējies. Drīz būs klāt stacija, kurā man jāizkāpj. Sāksies dzīve, pēc kuras esmu ilgojies un alcis, kuru gaidu kā nepacietīgs svētceļnieks Mekas parādīšanos. Skaidrs, ka es neesmu svētceļnieks, šis salīdzinājums man ienāk prātā no kādas nesen lasītas grāmatas, tomēr zināma nepacietība mani tur savā varā. Kā tas būs?

Zinu, ka neviens mani īpaši negaida. Pašam vien jāsāk dzīvot, iekārtoties, kļūt patstāvīgam. Būs grūti vai viegli? Neviens man uz šiem jautājumiem neatbildēs. Katrā ziņā nebūs tā, kā pats šobrīd varu iedomāties.

Būs citādi. Droši vien ne tik rožaini, kā gaišu pārdomu brīžos licies. Tā vienmēr ir bijis. Vienmēr citādi un grūtāk, nekā spēju iztēloties. Kāpēc tā? Varbūt esmu bijis pārāk jauns un nenorūdīts? Nedomāju, ka esmu sliktāks par citiem. Varbūt vienīgi tas, ka man trūcis vecāku atbalsta un ka man ir puslīdz vienalga, kas ar mani notiek, bijis par iemeslu … Tāpat kā lielā daļā jauniešu, neesmu arī sevī pamanījis kāda talanta iezīmes. Es varu būt viss un varu nebūt nekas. Viss — tajā retajā gadījumā, ja es kā fanātiķis ņemtos zubrīt tieši to, ko esmu nolēmis. Taču es paļāvos notikumu straumei, cerēdams, ka tā mani iznesīs un noliks tieši tur, kur man ērtāk, izdevīgāk. Vārdu sakot, vienmēr esmu ticējis laimei un veiksmei, cerējis, ka tā mani vadīs tālāk. Un tagad šīs ticības dēļ sēžu vilcienā, kas mani tūdaļ izlaidīs manas laimes zemē, zemē, kur esmu nepieciešams. Jā, domāju, ka esmu kaut kur nepieciešams un vajadzīgs un tur mani saņems kā savējo, kā draugu, tur nebūšu svešinieks un jutīšos kā mājās. Smieklīgi! Bet pasmieties pašam par sevi nemaz nav tas ļaunākais, ko cilvēks var darīt. Un es iekšēji smejos, uzjautrinos par sevi un pasauli, un to vietu ar veclaicīgo nosaukumu Muižnieki, kur pēc dažām minūtēm izkāpšu. Manā dzīvē tā jau ir bijis, ka ar dīvainu prieku esmu devies nezināmajam pretī, un, patiesību sakot, līdz šim nekā īpaši nožēlot nav vajadzējis.

Pirmo reizi nezināmajam pretī devos tajā rudenī pirms vairākiem gadiem, tajā rudenī, kad mans papucis bija pēkšņi nolēmis apņemt jaunu sievu. Ja man nebūtu žēl mammuča, tas būtu bijis'pat uzjautrinoši. Kad māte to dabūja zināt, viņa vienā mirklī pārstāja smaidīt, sakritās un kļuva ārkārtīgi nopietna. Turpretī papucis bija atplaucis, uzvedās īpaši skaļi un pašapzinīgi. Es pat dabūju viņa jauno sieveni redzēt. Tāda tieva, nokrāsojusies meiča, kādas ballītēs pa kaktiem smēķē, dzer lētus vīnus un salaiž ar jauniem gurķiem. Varbūt tikai drusku vecāka, rūpīgāk nokrāsojusies, balss vairāk aizsmakusi.

Reiz viņai sazvēr nieciski pamirkšķināju ar aci, un šī visu vakaru, ko pava dīju pie tēva, nenovērsa no manis redzokļus. Starp mums izveidojās kaut kas nenosakāms, godden, tur kaut kas varētu sanākt, ja tikai viņa nebūtu mana papuča izredzētā.

Pēc tam, lai nebūtu jāskatās manu veču ģimenes traģēdijā — tēva skaļajā un mākslotajā jautrībā, mātes asarās un dziļajās grumbās, kas pēkšņi bija parādījušās, — es pametu vidusskolu un devos pretī nezināmajam tādā veidā, ka pieteicos lauksaimniecības mehanizatoru kursos. Tā sakot, lai kļūtu patstāvīgs un atbrīvotu bēdu sagrauzto māti no rūpēm par mani, lai atbrīvotu no atbildības un materiālajām rūpēm papuci, kurš bija kļuvis sprigans un peldēja laimē kā siļķe sālījumā; tāpat jau viņam palika nepatīkamie izdevumi, kas bija saistīti ar manu jaunāko māšeli, bet šajā ziņā es viņam nekā palīdzēt nespēju. Nekas, lai pacīnās pats. Tā viņš man vienmēr teica: pats cīnies, pats visu sasniedz! O jā, mans papucis ir

sasniedzis pietiekami daudz. Pēc kara, puika būdams, aizbraucis uz Rīgu, strādājis, mācījies, lai par kaut ko kļūtu. Un kļuvis. Patiesi, kas tik viņš neesot bijis, līdz nogruntējies mūsu rajona pilsētā, kur saticis manu mammu. Te viņš strādājis gan mežrūpniekos, gan pažarniekos, gan darbojies pa arodbiedrības līniju, gan vietējās padomēs. Un bija bezgala lepns uz saviem daudzajiem amatiem. Parasti, kad papucis gribēja mani pamācīt, viņš sacīja: «Ja es necenstos, nekā nebūtu sasniedzis. Bet tu? Tālāk sekoja manu apgrēcību uzskaitījums. Vēl ļaunāk bija, kad viņš ņēmās stāstīt, kāds censonis bijis puikas gados. Tad viņš parasti sāka tā: es tavos gados jau biju tas un tas, darīju to un to, bet tu zini tikai loderēt. Mamma parasti klausījās, papuci mīlīgi uzlūkodama un galvu piekrītoši klanīdama, tādā veidā cenzdamās papuci atbalstīt un mani pārliecināt, lai es beidzot nāku pie prāta. Apnika līdz kaklam! Un, kad mūsu ģimenes idille sabruka čupā, no​lēmu kļūt neatkarīgs, patstāvīgs un brīvs. Un kļuvu.

Pēc kursu beigšanas apmēram gadu nostrādāju kādā kolhozā, kurš man bija pilnīgi svešs, bet uz kuru mani pēc sadales aizsūtīja. Tas nebija ne labāks, ne sliktāks kolhozs kā vairums vidēju saimniecību.

Neteikšu, ka man tur klājās ārkārtīgi spoži, bet dzīvot varēja. Vismaz nebiju tur nevienam pa kājām, gluži otrādi, mani uzskatīja pat par labu jauno speciālistu, un neviens nepārmeta, ka es veltīgi maizi ēdu un loderēju.

Tā pienāca armijas laiks, ko nodienēju kārtīgi, ne reizes pie vecākiem atvaļinājumā neatbraucis.

Demobilizējies uzzināju, ka man ir oficiāla jauna pamāte un oficiāls mazs pusbrālītis. Es viņus neapmeklēju. Lai jau dzīvo! Bet pie mātes biju. Skumji. Viņa jūtas kā no laivas izsviesta. Nespēj ticēt, ka tēvs viņu pametis. Notikušajā vaino tikai to svilpasti, kas tēvam acis aizmālējusi un galvu sagrozījusi. Un cer, ka tēvs beidzot atjēgsies. Tad viņa to sagaidīs mājās, piedos un būs cēla un augstsirdīga. Nu, paldies! Šitā plombīra atmosfēra nav man domāta. Avīzē izlasīju, ka Muižniekos vajag mehanizatoru, un tagad braucu turp. Agrāk tur esmu bijis tikai puikas gados. Patiesību sakot, atceros vienīgi garu, putekļainu ielu un koka nameļus. Diez kā tagad tur izskatās? Ak, nav ko.zīlēt! Gan jau redzēsim.

Taču nav iespējams nedomāt. Būtu tuvumā kāds cilvēks, varētu aprunāties. Bet tā sieva ar adīkli rokās neizskatās diez cik laipna. Un tas skolnieciņš ir par jaunu, lai no viņa ko jēdzīgu dzirdētu. Tomēr tāpat arī ir labi. Nē, patiesi, ir liela starpība starp armijas un privāto dzīvi, kurā patlaban atgriežos.

Armija ir viens vienīgs eksāmens, sevis pārvarēšana un apliecināšana, kas gan der zināmu laiku, lai pārliecinātos, ka tu kaut ko spēj, ka neesi sliktāks un mīkstčaulīgāks par saviem vienaudžiem, bet, ja būtu jādien vēl ilgāk, tad tāda dienēšana jau kļūtu tikpat kā par lopiņa mocīšanu. Tagad demobilizējos kā otrās klases tankists mehāniķis jefreitora pakāpē. Tas nav daudz, bet tas ir tieši tik, cik nepieciešams, lai jauns cilvēks droši mestos dzīvē un ne no kā nebaidītos. Tas nozīmē, ka man ir neliela dzīves pieredze un profesija. Tā​tad — kā teiktu mans papucis — viss paša rokās.

Vilciens noraustās, piebremzē. Ja nemaldos, tuvojos ceļojuma mērķim un oāzei, kur ceru atrast mieru savai daudz cietušajai sirdij un kur gribu sākt un varbūt arī aizvadīt, kā to mēdz teikt, savas dzīves labākos un skaistākos gadus. Protams, es būtu varējis atgriezties ari saimniecībā, no kuras aizgāju dienēt armijā, taču tur daudz kas mainījies …

II Te nu tie Muižnieki iznirst — lēni, negribīgi, pamazām. Ar dīvainām trīsām sirdī gaidu, kad atklāsies kaut kas vairāk. Jau labu brīdi vilciens, gaitu palēninādams, brauc gar plašām kokmateriālu krautuvēm.

Zinu, ka Muižniekos ir liels kokapstrādes uzņēmums, vairākas zāģētavas. Apkārtnē ir vareni meži, kuros izcērt lielas cirsmas, koksni gatavo un transportē uz pilsētām un jaunceltnēm. Cik zinu, šajos kokapstrādes uzņēmumos un cehos vienmēr vajag strādnieku ar zemāku, augstāku un pat ļoti augstu kvalifikāciju. Tomēr es sevi uzskatu par lauksaimniecības speciālistu. Ha! Cik lepni skan! Lai gan par mehanizatoru esmu strādājis tikai apmēram gadu. Bet es nedomāju svaidīties un mētāties, mainīt specialitāti un grozīties kā

vēja rādītājs. Vienīgi ja šejienes kolhoza mehāniskajās darbnīcās man neatrastos ko darīt, varētu mēģināt pie mežrūpniekiem. Katrā ziņā gribu tikt pie traktoriem, pie mehānismiem, pie tā darba, ko esmu mācījies un strādājis, pie tā, kur noderētu manas armijā iegūtās zināšanas.

Beidzot parādās stacijas ēka. Pa šiem gadiem uzcelta ļauna. Tālāk slejas nami, kādu agrāk te nebija.

Cik var redzēt un spriest, šajā vecajā, sensenajā miestiņā šodien viss ir jauns. Man pret to nav nekādu iebildumu, gluži otrādi, man patīk. Neesmu no tiem, kas elš, dveš un pūš, tiklīdz ierauga vecāsmātes vērpjamo ratiņu, aprūsējušu ogļu pletīzeri vai ar roku griežamas kafijas dzirnaviņas. Tāpat es nejūsmoju par veciem zemē iegrimušiem guļbaļķu namiem, greizām pirtiņām, klētiņām, kūtiņām, pūnitēm un šķūnīšiem. Esmu tādās vecās, brūkošās mājās dzīvojis un zinu, ko tās vērtas. Ja man kādreiz būs dzīvoklis, tad tikai jaunajā mājā — ar ērtībām un labierīcībām. Visam savs laiks. Veco, savrupo māju laiks ir pagājis. Tajās šodien mitinās tikai tie, kam nav kur iet, vai arī fanātiķi, kas nevar iztikt bez rušināšanās pa savu zemes kaktiņu un stūrīti, pilsētnieki, kas atvaļinājumu grib pavadīt pie dabas krūts.

Man patīk zeme, un es gribu strādāt, bet tikai plašajos laukos, turklāt ar mašīnām. Tāpēc no kolhoza zemi neprasīšu pat tad, ja tajā iestāšos par biedru un tur palikšu uz dzīvi; pat tad ne, ja kādreiz apprecēšos un man būs ģimene. Ha! Vai nav jocīgi, tikko esmu atgriezies no armijas, vēl man mugurā zaldāta šinelis, bet jau domāju par precēšanos. Lai precētos, ir jābūt diviem, bet es, cik zinu, šajā brīdī esmu pilnīgi viens. Tā meitene, kura solījās mani gaidīt mājās, nav to darījusi. Pēc gada viņa pārstāja rakstīt, atstādama mani mokošā neziņā, minējumos, kas noticis. Jāsmejas! Kas gan var notikt ar jaunu meiteni, kurai divi gadi jāgaida? Visticamāk, ka viņa negaidīs. Demobilizējies uzzināju, ka ir jau precējusies un saucas citā uzvārdā. Patiesību sakot, es viņu nevēlējos pat satikt. Šis nu tad ir galvenais iemesls, kāpēc ne​gribēju atgriezties iepriekšējā darbavietā.

Vilciens beidzot apstājas. Paņemu savu čemodānu, uzsviežu uz viena pleca zaldāta mantu maišeli un traušos ārā. Saule mirdzina tieši acīs un žilbināt žilbina. Jāsamiedz plaksti, jāpierod pie spilgtās gaismas, un tikai tad varu sākt soļot. Pa to laiku stacijas dežurants pacēlis dzelteno karodziņu — uņ vilciena sastāvs noraustījies ripo tālāk. Cilvēki izklīst, vienīgi es vēl mīņājos, pārlie​kot, uz kuru pusi man jāiet.

Stacijas galā stāv ziņojumu dēlis. Darba piedāvājumi. Sāku tos lasīt. Pārtraucu. Pie velna! Vispirms uz kolhozu! Ja tur neveiksies vai arī nepatiks, katrā laikā varēšu atgriezties. Tā nu tiešām ir ellišķīgi laba sajūta, ka tev, cilvēkam, nav daudz galva jālauza, kur ķert, kur grābt darbu. Ja neesi slinks, jebkurā brīdī vari izvēlēties. Tieši tāpēc jau dažs kļūst pārāk izvēlīgs, iedomājas sevi par diez kādu neaizstājamu un pārmērīgi vajadzīgu speciā​listu, kaut patiesībā tikai tāds loderis vien ir.

Garā, smilšainā iela, ko atceros no puikas gadiem, kļuvusi nepazīstama — asfaltēta, zemās koka mājeles noplēstas, un to vietā uzbūvētas jaunas. Pārņem sajūta, ka esi iebraucis svešā, nepazīstamā, nekad neredzētā miestā.

Centrālā iela aizved mani garām universālveikalam, kafejnīcai un frizētavai. Kur agrāk pletās nezālēm aizaudzis klajums, slejas daudzstāvu blokmājas, ved akmeņu šķembām bruģētas ielas un gaida, kad tās noklās ar asfaltu. No kāda loga uzmācīgi skan jauns, nedzirdēts roka gabals. Pa armijas gadiem šajā ziņā esmu jūtami atpalicis. Man patīk modernā mūzika, agrāk ar to pat visai aizrāvos, taču neesmu tik stulbs, lai iedomātos, ka tam, kas patīk man, jāpatīk arī pārējiem. Gaumes ir dažādas, un par tām nestrīdas, tomēr cilvēkam jābūt stipri aprobe​žotam, lai savu maģi iestutētu logā un grautu pa visu kvartālu.

Es, protams, neesmu te ieradies, lai steidzīgi novērstu dažas sadzīves nebūšanas, tālab pametu aiz muguras pārmērīgi skaļo bļāvēju un dodos pa ielu uz leju. Kādam pretimnācējam apjautājos, kur atrodas kolhoza centrs un mehāniskās darbnīcas. Izrādās, jāiet vēl krietns gabals. No>.oloju, ka savu iedzīvi neatstāju stacijā, bet vazāju līdzi. Ja nu vēl nāksies to stiept atpakaļ, tad gan tā būs izprieca.

Cieši blakus sabūvēto, ar daždažādiem žogiem atdalīto māju pagalmos pastaigājas vistas, skaļi un uzstājīgi sadziedas gaiļi un nepārtraukti kā apreibuši, kā piedzērušies čivina zvirbuļi. Balts angoras kaķis tup ceriņu krūmā un saspringtā nekustībā tiem uzglūn. Netālu no būriem, kurus aizņēmušas strazdu laulenes, vītero viņu pārmērīgi skaļie vīri un cits citu uzmana aizdomīgiem un neuzticīgiem skatieniem.

Kaut kur mauj govs, laiski ierejas aizsmacis suns. Vienīgi cilvēkus neredz. Varētu likties, ka šajā miestelī dzīvo tikai visādi kustoņi un putni, ka cilvēki to atstājuši, pametuši likteņa varā, aizbēguši diezin kur un diezin kāpēc. Tomēr, ejot tālāk, saklausu tālu traktora ducināšanu. Pēc skaņas atšķiru smago K-700. Uz tāda vēl neesmu strādājis, bet nešaubos — pienāks laiks, un tas klausīs manai rokai, tāpat kā nesen klausīja smagais tanks.

Asfalts šajā vietā beidzas. Nav īsti saprotams, vai tas patiesi beidzies vai arī paiet, pazūd zem ūdens, bet tā vairs nav, kājas stieg nenosakāmas krāsas žļurgā, ka ne izvilkt. Nevar pat apjaust, kur te ceļam jābūt, pa labi un kreisi automašīnu riteņu sajaukts, traktoru sadangāts muklājs, akacis. Sargies un baidies! Kā lai nemotorizēts cilvēks tiek šim staignājam pāri? Tikai armijas kirzinieki mani paglābj no kāju samērcēšanas. Stiepju smago čemodānu, kas nupat sāk novilkt roku, un vēlreiz nopukojos, kāpēc to vazāju līdzi. Nepavisam nav sacīts, ka man nebūs tepat jācilpo atpakaļ. Ornnia mea mecum porto. Par mani tas sacīts pavisam precīzi. Tie senie latīņi nemaz nav bijuši tādi muļķi, pareizāk sakot, arī starp viņiem ir bijuši gudri cilvēki. Kāpēc tad man čemodāns uri mugursoma ar šiem sadzīves loriņiem? Gluži vienkārši — tie palīdz, atvieglo dzīvošanu, dažkārt ir pat nepieciešami, taču nav būtiski. Tie neesmu es.

Mana būtība ir tā, ko nevar nomest, ko pastāvīgi nesu sev līdzi, kas ir ar mani. Zināšanas, gudrību veikalā nenopirksi. Kā krāsu televizoru. Ieraugi, iekāro, paprasi, cik maksā. Ja pietiek naudas, palūdz, lai izraksta čeku. Nekā! Gudrību spēj novērtēt tikai tas, kuram tā kaut cik jau ir. Tāpēc iespējams paradokss: uzzinot arvien vairāk, cilvēks atklāj, ka neziņas summa palielinās. Ja es būtu bijis gudrāks, ja man būtu bijis vairāk sirds, vairāk maiguma pret māti un māšeli, vai es viņas būtu pametis toreiz — pēc desmitās klases beigšanas? Tagad man par to bieži jādomā. Bet grozīt, kaut ko vērst par labu vairs nevar. Esmu pieaudzis. Man sākusies sava — patstāvīga dzīve, un tā ir jādzīvo pašam, nevis jāveģetē mātes aprūpē un pajumtē. Kas atjauts pusaudža, agras jaunības gados, nav piedodams vīram. Tomēr žēl… Kā viņas tur vienas pašas? … Varbūt vēlāk, kad būšu iekārtojies, sācis strādāt, va​rēšu …

Kaut kas nožlerkst, un jūtu, ka grimstu. Gribu steigā izvilkt kāju no mālainā muklāja, taču otra stieg dziļāk. Zābakā iesmeļas ūdens. Riebeklība un cūcība! It kā es būtu nožēlojams «pehota, nevis tankists.

Nav nekā pretīgāka, ja tev viena kāja slapja, bet otra sausa. Tas nozīmē, ka drīz sāksi klibot. Lai kāds pamēģina špegot, kad auti slapji. Nesaprotu, kam par godu pats draņķīgākais ceļa posms šeit atstāts neasfaltēts.

Beidzot esmu izbridis dubļu jūru un atrodos uz cietas zemes. Jāatpūšas. Uzkalniņā nolieku zemē čemodānu un mugursomu. Atskatos. Velna būšana! Riebeklība guļ pār ieplaku un žilbina acis saulē, un, ja es tai nebūtu bridis pāri, man ne prātā neienāktu, ka zem šī vizuļojošā, gludā spožuma slēpjas tāds muklājs. Varbūt ir kāds cits ceļš, kas miestu savieno ar kolhoza centru? Taču es to nesaskatu. Tātad nav.

Esmu pieradis ticēt tikai tam, ko saredz acs, ko satausta mana roka, ko jūt mana slapjā kāja.

Tagad, kad esmu atkal izkūlies uz asfalta, varu novērtēt savu stratēģisko stāvokli. Slapja man ir tikai kreisā kāja, un, tiklīdz es uz tās atspiežos, zābakā žļerkst. Tas ir aizvainojoši, tomēr nav traģiski, nav jau ziema, un tālu man vairs nav jāiet. Lai gan to tik skaidri nemaz nevar zināt. Bet man gribas cerēt, ka te kaut kur pavisam tuvu būs tā vieta, kur sāksies mana pilnvērtīgā dzīve, kāda, cik esmu dzirdējis, sākas visiem, kas atgriezušies no ar​mijas. Tātad nav ko gausties. Uz priekšu! Raz, dva, tri.., žļurkt, žļurkt.. s

III Pie ceļu krustojuma saskatu vairākas jaunas mājas. Ja acis mani neviļ, tas — iepretim un vistuvāk — ir veikals. Un, vēlreiz saulē samiedzies, ieraugu divus vīrus, kas iznāk no veikala ar pudelēm rokās un turpat netālu apstājas, cik noprotu, pie dzīvžoga, lai tās iztukšotu. Tā arī ir, jo drīz vien vīri atgāž galvas, paceļ pudeles un to saturu nesteidzīgi lej izslāpušajās rīklēs. Ar! man šobrīd nenāktu par nāvi iztempt pudeli alus. Esmu pēc suņa noskrējies. Gandrīz kā pagājušās vasaras manevros. Tanki bija tā nokarsuši,

ka nemēģini likt pliku roku pie metāla daļām. Tagad, protams, vieglāk, līdz veikalam vairs tikai pārsimt metru. Ja nežļurkstētu zābaks… Velns parāvis, kā tas var izsist no garīgā līdzsvara! Nu, nekas, gan drīz būs labi.

Veikalam pretējā pusē piekalnītē redzu skolu un sporta laukumu. Patlaban tur valda neiespējams klusums. Klusums pie skolas ir kaut kas nedabisks. Tur jāklaigā, jāskrien, jādauzās. Jā, protams, skola ir, lai tur mācītos; arī patlaban stundas laikam nav vēl beigušās, es to saprotu, tomēr man liekas, nav normāli, ja pie skolas valda klusums.

Klusums valdīja arī pie tās skolas augļu kokos slīgstošās staņicas malā. Mēs bijām pārkarsuši. Mūsu tanki stāvēja nomaskēti pie veca kurgāna, un nepūta ne visniecīgākā vēja pūsma. Pakratīju blašķi, tā bija sausa. Tad palūdzu leitnantam atļauju aizskriet pēc ūdens. Viņš atļāva. Un Griša nāca līdzi. Vistuvāk mums atradās skola, un mēs gājām turp, jo garākiem klaiņājumiem pa staņicu mums nebija ne laika, ne patikas. Viss bija karstumā sastindzis, elpu aizturējis, it kā tūdaļ kaut kam vajadzētu notikt. Mēs klusi un noguruši gājām meklēt ūdeni. Visgarām skolai jautās vīstošu akāciju smarža, koku lapas šķita sarāvušās un sačervelējušās, vienīgi papeles staltas, slaidas un tumšas slējās pretim kausētajām debesīm. Likās, ka mūsu zābaki klaudz pārmērīgi skaļi, un es nevilšus sāku iet lēnām, uzmanīgāk sperot soļus. Tāpat darīja arī Griša, mans dienesta biedrs. Aiz skolas es pēkšņi apstājos, jo ieraudzīju meiteni. Viņa stāvēja pie akas skolas galā, un spainī pie viņas kājām laistījās un dzirkstīja ūdens. Man sažņaudzās kakls, un es nevarēju dabūt ne vārda pār lūpām. Tur bija ūdens! Odens, pēc kā alka mūsu izslāpušās rīkles, ko bijām meklējuši, kā dēļ bijām šeit nākuši. Bet mēs stāvējām kā sastinguši, šķita, redzētais mūs pārsteidzis, hipnotizējis, padarījis nekustīgus, un mēs vairs nebijām spējīgi paši darboties, mūsu jutekļus bija sasaistījis svešs spēks, lielāks par mūsu slāpēm un nogurumu. Lūkojos uz meiteni, lai arī par visu vairāk man gribējās dzert. Un meitene tikpat pārsteigta raudzījās mums pretī, tāpat nespēdama izdabūt vārdu pār lūpām.

Mūsu parādīšanās bija viņu pārsteigusi kādā ļoti vienkāršā ikdienas nodarbībā, mēs bijām ielauzušies viņas pasaulē neaicināti un negaidīti. Viņa jutās sasaistīta un neveikla. Meitene bija tajā vecumā, kad spilgti izjūt savu pamodušos sievišķību, kad gribas patikt un būt skaistai, bet viņa bija ģērbusies plānā, vecā pusaudzes brunčelī, kas viņai sen bija kļuvis par īsu un šauru, sānos tas sprāga vaļā, un meitene to zināja, tāpēc spieda elkoņus pie vidukļa un izskatījās apmulsusi un izbiedēta. Nekā neteicis, spēru dažus soļus uz viņas pusi, un meitene kāpās atpakaļ. Es apstājos un rādīju savu zaldāta blašķi, tad nosviedu to zemē, bet pats pieklupu pie spaiņa. Savu mūžu neesmu dzēris tik garšīgu ūdeni; es to riju skaļiem guldzieniem, kampu ar zobiem, garšoju ar mēli, un man šķita, ka nekad neatdzeršos.

Iztraucēja Griša, kas mani lēni pastūma nost no spaiņa un nometās uz viena ceļa zemē. Viņš dzēra ne mazāk alkatīgi, un ūdens acīmredzot viņam sagādāja milzīgu baudu un apmierinājumu. Pacēlu acis uz meiteni un redzēju, ka viņa savu biklumu pārvarējusi, tagad mūsu izdarības pie spaiņa viņai likās smieklīgas. Bet, tiklīdz viņa iesmējās, tajā pašā mirklī zaudēja savu nepasakāmo trauslumu, svaigumu, vienreizību; pazaudējusi biklumu, kļuva parasta un vulgāra. Man reizē bija dusmas un reizē žēl, ka ar meiteni tā noticis, bet viņa jau nebija vainīga, ka bija tāda, kāda ir. Mēs ar Grišu kārtīgi padzērāmies, piepildījām līdzpaņemtās blaš​ķes, un Griša vēl arvien no meitenes nespēja šķirties, bet es gāju prom.

Patlaban dzīve man liekas kā šī meitene pie akas. Es tikai negribētu, ka tā zaudētu savu pirmreizīgo svaigumu, kļūtu parasta un vulgāra. Ūdens žļerkstēšana zābakā vien vēl nespēj aptumšot tās vienreizīgumu.

IV, Tātad aiz veikala koku pudurī stāv pienotava, bet starp kokiem krūmājā slaistās vairāki vīri un dzer alu. Cik noprotams, arī tie, kas pienu atved ar zirgu, divričiem vai atnes ar nēšiem, pa taciņu starp kokiem

atstaigā uz veikalu. Tā te laikam pieņemts, ka veikals ir tikpat kā kolhoza centrs, vairāk nekā kantoris vai kopsapulce. Te cilvēki diendienā satiekas, kulsta mēles un pārrunā kolhoza jaunumus, apspriež pasaules lielos notikumus un stāsta anekdotes, izsūdz bēdas un dalās priekos; te allaž nāk, pulcējas, tērgo, dzer un iepērkas.

Lēnām, lai pirmīt piesmeltais zābaks mazāk ž]urkstētu, tuvojos vīru pulciņam un nevaru izšķirties, vai man viņus uzrunāt vai labāk iet garām veikalā iekšā. Kamēr neizlēmībā minstinos, no veikala iznāk meitene ar smagu iepirkumu grozu uz rokas. Meitene nav ne skaista, ne neglīta, drīzāk gan tāda neizteiksmīga — ne šis, ne tas, no tām, kuras ballītēs vairāk sēž uz soliem gar sienmalēm, tomēr pa lielākajai dajai labi dejo. Meitenes vispār dejo labāk par puišiem, bet šādas te jo īpaši. Laikam tā ir sava veida kompensācija par to, ko dievs viņām nogrābājis.

Meitene ir apstājusies un pārlaiž acis vīru pulciņam, ne pie viena īpaši skatienu ilgāk nepakavējot.

Tad viņas skatiens viegli kā mākoņa ēna pārslīd man un atkal atgriežas pie vīriem. Varu derēt, ka meitene lūkojas uz kārno žeikstu ar kuplajiem bakeniem un melnsprogaino matu kaudzi uz galvas. Kadrs, tā teikt, labākajos gados — ap divdesmit trīs, četri. Viņš tur rokā alus pudeli un kaut ko mēļo ar pārējiem. Esmu pārliecināts, ka žeiksts meiteni ieraudzīja, tiklīdz viņa iznāca no veikala, taču tēlo, ka nav viņu pamanījis, uzsvērti un aizrautīgi triec ar vīriem, kaut ko stāsta un pat nepalūkojas uz veikala pusi, vēl vairāk — pagriež meitenei muguru.

Meitene pārliek iepirkumu grozu no vienas rokas otrā un lēnām nāk lejā pa veikala kāpnēm, žeiksta pakausi apveltīdama ar nicinošu grimasi, ar skatienu, kādu es nekad negribētu nopelnīt. Tomēr tas trulenis nekā nejūt.

Meiteni ierauga ūsains vīrs, arī ar alus pudeli rokā, pamiedz ar aci garajam žeikstam un paklusi, tomēr tā, ka es un visi pārējie, kas dzer alu, var sadzirdēt, saka: — Redz, Henrij, tavējā aiziet!

Par Henriju uzrunātais pat nepalūkojas uz meitenes pusi, un tas pierāda, ka redzējis viņu jau tad, kad viņa iznāca no veikala; žeiksts pašapzinīgi novaikstās un tad izmet: — Liela vajadzība!

To nu var saprast tikai tā, ka meitene viņu galīgi ne​interesē.

— Bet tu tak pats ap viņu lakstojies, — ūsainais atgā​dina.

— Ē! — Henrijs atmet ar roku. — Aiz gara laika velns pat mušas ēd.

— Nu, nu… Ej vien apmīļo, redz, kā skatās atpakaļ! — nosaka ūsainis tobrīd, kad meitene nozūd aiz veikala stūra.

— Lai skatāsl Pēc tam būs pieglaudīgāka… — Hen​rijs nosmejas.

— Tpū, tu bezkauņai Nav, nav šodien meitenēm ne kauna, ne goda. Staigā, zibšņus mezdamas te uz vienu, te otru.

Runātāja ir sārtsejaina, paliela auguma sieva; par viņas rakstura bardzību liecina zemie, lapsenīgie toņi balsī un nosodoši augstie morālie principi valodā. Bez grūtībām var saprast, ka viņa jaunas meitenes vislabāk redzētu mūķeņu apģērbā ar nolaistām acīm, nevis sabiedriskā vietā, kur, nedod dievs, tās vēl varētu sastapties ar jau​niem puišiem.

Vīri šo viņas rakstura iezīmi laikam labi zina, vismaz neviens neko neiebilst, bet dzer alu, it kā dūšīgās sievas nosodījumu pat nebūtu dzirdējuši. Vienīgi pavecīgais virs ar ogļu melnajām ūsām, apdomīgi atņēmis pudeli no mu​tes, nosaka: — Vai nu tu, Matild, jaunībā biji labāka? Uz savu Jurku tāpat zibšņus meti un trītin trinies.

Tas ir kā uguns pakulās, Matildei pat balss aizraujas, kad viņa metas aizstāvēt savu taisnību: — Hē, atradis ar ko salīdzināt! Mēs apprecējāmies!

Taču ūsainis laikam zina dūšīgās sievas vājo vietu, tāpēc piebilst to, kas viņu aizkaitina vēl jo vairāk: — Jā jau, jā! Bet kas to tagad lai tā skaidri pasaka, ko Jurka būtu apprecējis, ja tu neirītos?

— Ak tu nešķīsteni, balamute, klusē labāk! Es esmu kārtīga sieva, neviens man nekā nevar pārmest.

Redzēdams sievas sašutumu, niknumā piesarkušo seju un kaklu, ūsainis laikam nolemj, ka viņu vairāk kaitināt nebūtu ieteicams.

— To jau nu tu, Matild, pati vislabāk zini.

Taču arī šāda atbilde kareivīgo sievu neapmierina, viņa šķiet pārāk aizskarta, pārāk aizkaitināta un tādēļ grib, lai viņas patiesībai, ko viņa tik nikni aizstāv, noti​cētu arī pārējie.

— Zinu, zinu, Gostiņ, un tu arī to zini! Ja būtu ap kādu trinusies, tad tu tas būtu bijis. Tad, kad Juris uz desmit gadiem ne par ko bija notiesāts. Dievs sodi, tādas grēcīgas domas man bija gan, bet tas nekad nenotika, jo es zināju, ka man ir Juris, ka man viņš jāgaida mājā, jāaudzina bērni — un cauri. Pat tad ne, kad tu skraidīji ap manu māju kā apsvilis runcis, caurām naktīm kvernēji, es pat uz mazmājiņu godīgi nevarēju aiziet, zagšus bija jāzogas, lai tu jau aiz stūra nebūtu priekšā. Tā ka mēs abi zinām, vai es ap kādu trinos vai netrinos.

Kaut kur vīru bariņā atskan smiekli. Gostiņš tikai ūsas vien glauda un klusē, laikam nespēdams atrast vārdus, ko Matildei atbildēt. Bet varbūt viņam pat nav ko teikt, vismaz man tāda sajūta, ka Matilde ir runājusi patiesību, patiesību, ko var gan apstrīdēt, bet nevar noliegt, jo šo patiesību zina vai vismaz nojauš arī pārējie, un tāpēc labāk ir klusēt, smīnēt un glaudīt ūsas, izliekoties, ka tu gan varētu pateikt kaut ko tādu, ka visiem mutes paliktu vaļā, tikai negribi, un tāpēc ir labāk, ka vīri pasmejas; Matilde, paķērusi no zemes savu iepirkumu somu, steidzīgi aizgorās uz pienotavas pusi. Un vīri nolūkojas, kā viņa aizlīgo — liela, resna, galvu izslējusi, droši skatīdamās uz priekšu; tur aiziet sieva, kas nodzīvojusi lielāko daļu mūža, un neviens no šeit esošajiem vīriem viņai nekā nevar ne pārmest, ne aizrādīt. Tā droši vien ir apskaužama sajūta — zināt, ka mūžs nodzīvots bez vainas. Bet vai tas kādam tūdaļ dod tiesības rādīt ar pirkstu un nosodīt citus, kas dzīvo un rīkojas citādi?

Meitene, kas pirmīt iznāca no veikala, ir aizgājusi, bet žeiksts, ko ūsainis nosauca par Henriju, izdzēris savu alus pudeli; viņš, tāpat kā pārējie alus dzērēji, ar delnas virspusi apslauka lūpas, tad, nolūkojis piemērotu vietu krūmājā, ielingo tur tukšo pudeli; nošķind stikli, acīmredzot tur priekšā jau vesels saplēstu pudeļu kalns; kam slinkums pudeli ienest atpakaļ veikalā, tas to ielingo krūmos.

Mani neviens neievēro, itin kā manis te nemaz nebūtu. Tas ir labi, varu šos vīrus aplūkot no malas, bet cik ilgi le stāvēšu? Man jānoskaidro, kur kolhoza kantoris, mehāniskās darbnīcas, kādi te apstākļi un viss pārējais. Ir taču labāk, ja cilvēks, pirms sper liktenīgu soli, iepriekš zina, kas viiiu sagaida. Vēl es varu atkāpties, aiziet no šejienes, vēl te mani nekas nesaista; kad būšu uzrakstījis iesniegumu, atdevis darba grāmatiņu, tad kaut ko mainīt jau būs grūtāk. Tāpēc noņemu no pleca mantu maisu, nolieku uz čemodāna un ieeju veikalā. Rinda nav gara, dažas sievietes un viens vecs vīrs baltiņ baltu, retu bārdeli un trīcošu galvu. Noskaitu kapeikas un palūdzu pu​deli alus, ko veikalniece man bez kavēšanās pasniedz.

Acīmredzot te tāda kārtība, ka rindā stāv tikai sievietes un tie, kas nedzer.

Eju ar savu ieguvumu ārā un atgriežos pie laužu pulciņa. Vīri gausi runā par vēlo pavasari, par pārplūdušām upēm, izdangātiem ceļiem un to, ka zemākās vietās vēl uz tīrumiem nemaz nevar iet virsū, bet gaidīt nedrīkst, dienu no dienas kļūst siltāks, sējas laiks strauji tuvojas beigām, kas sēju nokavēs, tam laba raža nebūs gaidāma, bet ko lai dara, ka laiks ir tāds, kāds tas ir, tur nekā cilvēks vēl nevar grozīt, domā tā vai citādi, daba vēl aizvien ir un paliek daba, kaut arī kosmosā skrien kuģi un raķetes, tak sēklai zemē, lai tā izdīgtu un izaugtu, vajag laiku un zināmu temperatūru, citādi nekādas jēgas nav un nebūs.

Valodas iet apkārt un riņķī, un katram ir ko pateikt un piebilst.

Atrauju vaļā alus pudeli, lēni dzeru rūgto šķidrumu un klausos vīru nesteidzīgajās sarunās. Un man nezin kāpēc ir labi, mierīgi, tāda sajūta, ka šos vīrus es būtu jau kur saticis, un lūkojos uz viņiem kā uz veciem paziņām. Protams, tas ir māns, skaidri zinu, ka redzu viņus pirmo reizi, bet neviens man nevar aizliegt viņus apskatīt kā savus iespējamos kaimiņus vai darbabiedrus. Šie vīri man itin labi patīk. Vai es iedzīvošos viņu vidū, vai viņi mani pieņems un atzīs par vienu no savējiem? No savas puses nolemju darīt visu, lai tas tā patiešām notiktu.

Kad esmu pusi pudeles izdzēris un neviens man vēl nekā nav sacījis, nolemju, ka saruna jāuzsāk pašam, ci​tādi vīri izklīdīs un es te palikšu viens. Izvēlos ūsaino un jautāju: — Sakiet, lūdzu, — kur te atrodas mehāniskās darb​nīcas? Ūsainais mani vispirms nolūko no galvas līdz kājām un tad apvelta ar pretjautājumu: — No armijas?

Tas mani drusku kaitina. Kas tā par modi — nevis atbildēt uz vienkāršu jautājumu, bet vispirms pārliecināties, ar ko sarunājies, it kā viņš būtu kadru inspektors. Saprotu, ka man te neviens neatbildēs, kamēr nebūšu aplie​cinājis to, kas katram tāpat labi redzams. Savaldos un saku: — Jā, no armijas.

— Raķetnieks?

— Nē, tankists.

— Meklē darbu?

Man gribas pa zaldātu paradumam viņu pasūtīt uz vienu vietu, bet laikus uzlūkoju pārējos un saprotu, ja es šo vienu kaut kā aizvainošu, ari citi ar mani nerunās. Velns zlua kas tie par cilvēkiem, bet — lai notiek, atbildēšu, mēle jau nenokritīs. Tiklīdz esmu tā apņēmies, uzreiz Must viegli un labi. Galu galā — ko es te saīgu, liela lieta, cilvēki aiz ziņkāres tevi izprašņā, tas jau nav ļauni domāts, viņi tevi pēta tāpat kā tu viņus. Tātadl — Jā, gribu sākt strādāt.

— Par traktoristu?

— Varētu arī par traktoristu.

— Un ko vēl?

— Par sienas avīzes redaktoru, piemēram, — saku pirmo, kas ienāk prātā, taču ūsainais neapmulst.

— Tāds mums jau ir, bet nekas, ja tu patiešām darba nebaidies, varam tevi ielikt jaunajā lopkopības kom​pleksā. Tur viens tieši vajadzīgs.

— Lopkopību gan neesmu mācījies.

—Bet tu nebaidies! Govīm zems idejiskais līmenis, un ja nu tu viņām katru nedēlu pa_ avīzītei…

Ko? Varbūt arī izslaukumi kāptu uz augšu. Ārzemēs — tur viņi spēlējot. mūziku, varbūt mēs varētu vēl kā labāk …

— Skaidrsl — es saku. — Kur jums kadru daļa?

— Raug, tepat lejā gar veikala stūri. Kad iesi, matīsi.

— Paldiesl Un visu labul Pa to laiku no veikala ir iznācis pazems, padrukns vīrs un klausās mūsu sarunu. Kad jau ņemu savu čemodānu, lai čāpotu prom, padruknais mani uzrunā: — Es ari uz to pusi. Parādīšu, kur jāiet.

Aiz veikala ceļš tiešām ved uz leju. Piesaulē vīd vairākas jaunas daudzstāvu mājas. Ejam lēni, tomēr zābaks nepatīkami žļurkst un bojā labo omu. Mans ceļabiedrs, brīdi klusējis, sāk runāt: — Ak tad esi traktorists? Tā, tā… Tos jau vienmēr vajag. Pieņems tevi, pieņems. Kā tad citādi. Bet kur tu dzīvosi?

— Nezinu. Varbūt ko iedos.

— Vai esi precējies?

— Nē.

— Tad neceri! Dzīvokļu knapi pietiek precētiem. Bet tu noskati kādu tīrīgāku meiteni un dzīvo nost. Nebūsi ne pirmais, ne pēdējais, kas tā dara. Un meiteņu pie mums netrūkst.

— Kur nu uzreiz meiteni! Vispirms jāiepazīstas, jāap​skatās.

— Kā zini, kā zini! Bet, ja visi striķi trūks, nāc pie manis. Varu vienu istabeli atbrīvot. Dzīvosi, cepuri kul​dams.

— Pateicos.

— Nav par ko! Mani sauc Orups, Norberts Orups. Katrs tev pateiks, kur mani atrast. Tā, esam atnākuši. Tas ir priekšnieka kantoris. Ej tik iekšā!

— Uz redzēšanos!

Mans pavadonis nogriežas pa grantētu celiņu gar rūsganām puķu dobēm, ko vēl neviens nav paguvis uzkopt, un, mazliet gorīdamies zemajos gurnos, aiztipina uz netālajām darbnīcām vai garāžām, kur rūc un dūc motori, kur pie platajām divviru durvīm rosās ļaudis un dziļuma puskrēslā deg oranžīga elektriskā spuldzīte.

Nolieku uz plašajām lievenēm savu jau apnikušo če​modānu un eju iekšā.

Divas briļļainas sievietes mani ziņkāri uzlūko: pirms pagūstu pateikt «labdien, esmu jau izlasījis uzrakstus uz durvīm un zinu, aiz kurām sēž priekšnieks.

Jā, pie viņa šobrīd neviena neesot; sagaidu, ka mani saņems smagnējs vīrs, kas nevaļīgi pacels degunu no kaut kādiem papīriem un vērtējoši mani nopētīs. Taču tā nenotiek. Man pretī raugās jauneklis, protams, vecāks par mani, tomēr bez priekšnieciskas stājas un manierēm, bez smaga, vērtējoša skatiena un grumbām pierē. Viņš pieceļas un sniedz man roku; es raportēju, tas ir, stādos priekšā: — Valdis Liepa.

— Leonards Smilšārs, saīsināti — Leo. Tas man patīk. Cilvēks nav uzpūtīgs un starp sevi un citiem neceļ norobežojošus vaļņus.

— Tātad mehanizators. Un tieši no armijas. Ļoti labi. Cik dienu tev vajag, lai iekārtotos? Vienu, divas, trīs?

— Domāju, ka ar pāris dienām pietiks. Vienīgi es vēl nezinu…

— Nezini, kur dzīvosi? To es arī nezinu. Jāpadomā. Neuztraucies, prom mēs tevi nelaidīsim, ja jau esi te atnācis. Redzi, mums ir daži normāli dzīvokļi. Tikai neapvainojies, tos mēs taupām ģimenes cilvēkiem. Drīz gai​dām ierodamies.

— Skaidrs.

— Nekas nav skaidrs. Mēs ceļam jaunu māju. Tikko pabeigsim, vari rēķināties… Bet tas vēl nebūs tik ātri. Un daži dzīvokli mums tiešām jātur rezervē, jo…

— Kas ir šis jūsu Norberts Orups?

— Mūsu strādnieks. Nav slikts cilvēks, tikai mazliet mantkārīgs, strādā vienīgi tādu darbu, kur var izspiest lielāku rubli.

— Cik viņš man varētu noplēst par istabu?

Jaunais priekšnieks Leonards Smilšārs jeb, kā viņš pats saka, Leo skatās manī apaļām peļu apoga acīm, tad piesit ar pirkstu pie pieres, it kā viņam pēkšņi būtu ataususi gaisma, un saka: — Tā ir izeja! Patiešām, tā ir izeja. Un tālu arī nav.

Abi esam priecīgi, ka viss tik labi nokārtojies. Man pret šo Leo rodas zināmas simpātijas. Nebūtu viņš priekšnieks, mēs, kas zina, varētu kļūt pat draugi. Bet draudzēties ar priekšnieku — nu nē, tas nav manā dabā. Tāpēc es slienos kājās, lai ietu ārā un meklētu Norbertu Orupu. Zābaks vēlreiz nodevīgi nožļurkst, šoreiz Leo to noteikti dzird, jo viņa peļu apoga acis vai spiestin izspiežas no redzokļiem un viņš, skatīdamies uz manām kājām, ar nožēlu jautā: — Laikam zābaki cauri? Vai tad, demobilizējoties no armijas, veselus neiedeva?

Viņš pats laikam armijā nav dienējis nevienu dienu, tāpēc nezina, ka armijā caurus zābakus nevalkā.

Un to es viņam pasaku, lai neiedomājas mest ēnu uz mūsu armiju. Lai gan esmu demobilizējies, tomēr vēl aizvien jūtos piederīgs pasaules lielākajai vīriešu sadraudzībai, tas ir, armijai. Lai manam tagadējam, civilajam, priekšnie​kam nepaliktu nekādas šaubas par manu nostāju, es saku: — Nevis mani zābaki, bet ceļi jums te ir draņķīgi. Uz to pēdējo. Ja gribat, lai pie jums kolhozā kāds cilvēks dzīvo, tad tai graviņā vajag ierīkot pārceltuvi.

— Tā ir tiesa, — mans jaunais priekšnieks piekrīt. — Bet kolhozs ceļu no sava gala noasfaltēja

līdz robežai. Ciemats arī — līdz savai robežai, un tad atklājās, ka vidū atrodas nevienam nepiederoša zeme — terra incogriita. Mēs domājām, ka tā pieder pilsētciematam, viņi savukārt domājuši, ka tā pieder mums. Taču tā nepieder nevienam. Vismaz pēc papīriem ne.

— Bet kam šis ceļš vairāk vajadzīgs? Jums vai ciematniekiem?

— Protams, mums! Bet tobrīd, kad ceļu asfaltēja, mēs vēl nezinājām, ka tas gabals nevienam nepieder.

— Un kā jūs domājat no šīs draņķības izkulties? — es jautāju, lai gan man īstenībā nav nekādas daļas, kā kol​hoza vadība un pilsētciematnieki šo jautājumu nokārtos.

— Nekāds lēmums vēl nav pieņemts, — Leo paskaidro, bet šāda atbilde mani kaitina — še tev! — es domāju, lai noasfaltētu puskilometru ceļa, viņš, redz, bez lēmuma nekādi nevar to izdarīt, bet sākumā likās itin saprātīgs puisis. — Redz, tas maksā naudu, — viņš beigās piebilst. — Un mums nav tādas tehnikas.

Tad nu jaunumu pasacīja!

— Bet vai mašīnu remonts naudu nemaksā? — es jau​tāju.

— Cik nu to tur salūst! Galvenais, ka nepatīkami. Tas vairāk ir prestiža jautājums: kurš kuru. Ne mēs, ne ciematnieki negribam sevi par nevīžām atzīt, tāpēc kraujam viens uz otru, ka tieši otrs nolaidībā vainīgs.

— Un jūs šādā spēlītē ielaižaties?

— Ko lai dara? Neesmu šeit ilgi — vēl nav ne gads. Kad atnācu, te ar to ceļu jau bija sācies.

— Un jūs gada laikā arī netikāt galā?

Peļu apoga acis kā jautājot, kā pētot lūkojas manī. Viņš, bez šaubām, mani nosoda un domā, ka esmu naivs un nenosvērts cilvēks. Nu, lai jau domā, varbūt viņam ir pat taisnība. Jābeidz šī nekam nevajadzīgā, nekam nederīgā saruna. Zābakam arvien vēl žļerkstot, izeju no priekšsēdētāja kabineta. Leo iznāk līdzi un liek vienai no briļļai​najām pieņemt manus dokumentus. Es atsveicinos un eju ārā.

VI Pie darbnīcām rosās vīri; kad pieeju tuvāk, redzu, ka viņi smagajā mašīnā iecēluši motoru un tagad sapīpē. Vīru bariņā ir arī Norberts Orups. Sausākā vietā nolieku zemē savu čemodānu. Orups jautājoši uzlūko mani un panāk uz manu pusi. Paeju viņam pretī un prasu: — Vai jūs varētu man to istabu? …

— Kāpēc tad ne? — Viņš pagriežas pret vīriem un uzsauc vienam no tiem: — Henrij, pa ceļam aizrauj jauno biedru līdz manai mājai!

Pamanu to pašu garo žeikstu, kas pirmīt pie veikala dzēra alu.

— Labs ir, — garais ir ar mieru, tad pasper soli U2 manu pusi un saka: — Svied pekeles iekšā!

Man to divreiz nevajag atkārtot. Ieceļu čemodānu kravas kastē, noņemu mugursomu un raušos mašīnas kabīnē. Domāju, ka šoferis tūdaļ brauks, taču kļūdos: neviens te pārmērīgi nesteidzas, vīri vēl nav beiguši valodas par parastām, ikdienišķām parādībām, kas, lai arī cik tas dīvaini, arvien tomēr ir jaunas un neapnīkstošas; viņi runā par laiku, par sēju, par gājputniem un tamlīdzīgām lietām, kas visas, bez šaubām, ir svarīgas, tikai — vai reizēm nav tā, ka par to pašu sēju tiek vairāk runāts un spriedelēts, nekā darīts? Vai bez iiekas pļāpāšanas neko nevar izdarīt? Armijā bija citādi, tur šādai mutes dzesēšanai neatlika laika un neviens komandieris tādu mēles kulstīšanu neatļautu. Bet šeit tas notiek darba laikā un neviens par to pat neuztraucas.

Beidzot garais Henrijs iemet smēķa galu pančkā un lēni slāj uz mašīnas pusi. Viņš ieraušas kabīnē, uzmet man vērtējošu skatienu un piestartē. Pienāk Orups un man uzsauc: — Pasaki mājās sieviešiem, ka es tevi sūtīju! Gala istaba, viņas jau zinās.

— Labi, paldies!

— Varam braukt? Vai arī jūs ilgi vēl čivināsiet? prasa Henrijs un caur pieri blenž uz manu pusi.

— Braucam, braucam, — es atsaucos un nesaprotu, kāpēc garais šķeists pret mani izturas tik nelaipni. It kā nebūtu iemesla, bet ej nu sazini, kas viņam prātā; tomēr man nepatīk, ka velti un nevietā ko pārmet, tāpēc jau​tāju: — Kāda muša tev iekodusi? Ja mana klātbūtne ne​patīk, pasaki, es kāpšu ārā. Šķeists paglūn manī ar vienu aci, it kā pārlikdams, ko darīt, tomēr laikam neatrod pietiekami ietekmīgus vārdus, strauji izspiež sajūgu un ieslēdz pirmo ātrumu, tad ne​laipni izmet: — Nejaucies, kur tu nekā nezini!

Mašīna nodreb, raujas uz priekšu un tūdaļ apstājas — šķeists pārāk strauji atlaidis sajūgu, un riteņi sāk buksēt. Varētu jau viņam pateikt, lai piebremzē savas reakcijas, bet negribas cilvēku kaitināt, kas zina, varbūt turpmāk bieži nāksies tikties, un tad mums — ne vienam, ne otram — nebūs patīkami. Tikmēr mašīna tomēr sāk kus​tēties uz priekšu.

Aizbraucam garām veikalam, un es jau domāju, ka mašīna šausies uz zināmo dūksti un staignāju, tomēr nē, tā strauji pagriežas pa labi, un mēs pa diezgan bedrainu, lai arī nesen grantētu ceļu, kas ved pār klaju lauku, joņojam uz attālu koku puduri, kurā redz pavīdam atsevišķu māju jumtus. Dzijās iedobes pilnas ar ūdeni, un tajās spoži atstaro saule, mezdama acīs krāsainus dzirksteļu spietus. Krata nežēlīgi — šoferis gribot negribot ir spiests piebremzēt un braukt prātīgi, ko viņš arī dara. Redzu, ka vedējs mani bridi pa brīdim nelaipni uzlūko, taču es neliekos ne zinis, gluži otrādi, ar prieku un patiku apskatu stirnu pāri, kas netālu mežmalā ganās rudzu zelmenī. Beidzot šoferis mani uzrunā, un šobrīd viņa balss jau skan apvaldītāk: — Kur tad vecais Orups tevi nogrāba?

— Pie veikala, — es nekavējoties atbildu, — tad pat, kad tu tur dzēri alu.

— Nu, dzēru! Vai es to nedrīkstu darīt? — Jūtu šķeista .balsī atkal nepārprotamu vēlēšanos ķildoties, bet es no​lemju, ka nav vērts viņam sagādāt iemeslu to darīt, un atbildu: — Neesmu autoinspektors. Es pie veikala apjautājos, kur atrodas kolhoza valde, un Orups piedāvāja istabu. Bet kāpēc tu tik nikns?

— Neesi ziņkārīgs! Padzīvosi, pats sapratīsi… — Tad viņš piebilst: — Nekāda zelta bedre te nav.

— Es to nemaz nemeklēju.

— Ko tad tu meklē?

— Darbu. Un lai būtu dzīve un cilvēki kā cilvēki. Šoferis parausta plecus, likdams saprast, ka šāda mana vēlēšanās viņam nav saprotama.

— Ģimene ir? — viņš pajautā.

— Nē! Esmu viens. Veči un māšele dzīvo citur.

— Tad raugi, ka neiekulies pie Orupa par znotu. Vecis tik skatās, kā savu meitu apprecināt.

Tāpēc jau tev to istabu … Pats redzēsi.

— Nu, tas viņam neizdosies, — es bravūrīgi atsaucos.

— Pareizi. Nav to vērta. Bet puikas no armijas reizēm iekrīt ar pirmo skuķi.

Tagad man laikam vajadzētu notēlot, ka mīlestības jautājumos neesmu ar pliku roku ņemams, ka esmu, tā teikt, vismaz tikpat piedzīvojis kā dons Zuāns, tomēr, palūkoļotiēs uz Henriju, kas iekrampējies stūres ratā, man pāriet vēlēšanās lielīties. Henrijs nav nekāds vakarējais, noteikti par mani savus divus trīs gadus vecāks. Viņu ap​muļķot nemaz nebūtu tik viegli.

Drīz mašīna pa izdangāto ceļu piegorās pie māju pu​dura un apstājas.

— Savāc šmotkas! — Henrijs izmet.

Līdzko esmu izcēlis čemodānu, mašīna atkal raujas uz priekšu. Tikko pagūstu noturēties uz kājām. Ķēms! Nesa​protu, kāpēc viņam no pirmā acu uzmetiena tāds naids pret mani?

VII Uzkāpju lievenēs un veru čīkstošās durvis. Pretim sitas biezs garaiņu mākonis, no kura riedams man virsū metas liels, pinkains suns. Pagrūžu priekšā čemodānu, suns pret to atduras un kļūst vēl niknāks.

Stāvu iesprūdis durvīs, bet tad atskan jauna, uzstājīga sievietes balss: — Azor, mierāl Atpakaļ, Azor! Kad tev saka!

Suns rūkdams lēni atkāpjas. No garaiņu mākoņa iznirst meitene, sagrābj_suni aiz skausta, aicina mani iekšā, bet suni izgrūž ārā. Ārdurvis aizvērtas, es stāvu pustumsā un gandrīz nekā nevaru redzēt. Vienīgi kaktā jaušu kuramies lielu pavardu. No milzu katla kāpj balti tvaiki, un man nāsīs sitas saldena vārītu kartupeļu dvaka. Tad blakus sa​skatu meiteni, viņas seja ir pazīstama, esmu to kaut kur jau redzējis.

— Vai tu esi Orupa meita? — es jautāju.

— Jā. Un tu laikam būsi mūsu jaunais īrnieks?

— Kā tu zini?

— Pēc izskata redzu. Ja jau jauns, turklāt no armijas, tad īrnieks. Piedevām vēl neprecējies, vai ne?

— Tieši tā. Bet kas tev visu to izstāstīja?

— Manam tēvam tādi patīk.

— Nu, ja tā, tad varbūt parādīsi istabu?

— Nāc!

Viņa mani ieved palielā istabā. Te ir galds, krēsli, gulta un skapis. Pie loga puķu plauktiņš, bet bez puķēm. Pieeju pie krāsns, tā ir auksta.

— Te neviens nedzīvo, tāpēc nav kurināts. Bet nebaidies, malkas mums pietiek, tā ka jāsalst nebūs. Tikai pašam vajadzēs kurināt. Tu taču negribēsi, ka es tavā vietā nesu malku un kurinu?

Man te patīk. Tik liela istaba man vienam pašam savu mūžu nav bijusi.

— Labi, esmu ar mieru, — es saku. Un tad es viņu pa​zīstu: tā ir viņa, kura šodien iznāca no veikala ar iepirkumu grozu uz rokas un par kuru tika teikts, ka viņa ir šofera Henrija meitene. Šis atklājums man nepatīk. Sāku saprast, kāpēc Henrijs pret mani izturējās tik naidīgi un runāja, ka puikas no armijas iekrīt ar pirmo skuķi. Varbūt vajadzētu no šejienes tīties prom? Nevēlos nevienam maisīties pa kājām. Bet, no otras puses, kāpēc lai es uztrauktos, varu te dzīvot un šo meiteni pat neievērot, diez kāda skaistule jau nav, uzreiz redzams.

— Kā tevi sauc?

— Signe. Un tevi?

— Valdis. Tad nu mēs būtu iepazinušies. Tu pirmīt pie veikala laikam vēlējies satikt Henriju?

— Nemaz! Es skatījos uz tevi un domāju — vai tu tik neesi tas jauniņais, kurš grib pie mums strādāt?

— Vai tad par manu atbraukšanu arī tev bija zināms?

— Mans tēvs bijis klāt, kad tu pa telefonu pieteicies pie mums darbā. Tāpēc es nemaz nebrīnos, ka esi te ieradies. Es jau teicu — tādi kā tu manam tēvam patīk. Bet man viņi diez kā nepatīk. Un tad es panāku, ka viņi no šejienes aizlasās.

— Kāpēc? — es pārsteigts jautāju. — Kāpēc viņi tev nepatīk?

— Neesi ziņkārīgs! Padzīvosi — sapratīsi! — Viņa at​bild tieši tāpat kā Henrijs.

— Varbūt man uzreiz lasīties prom, pirms tu neesi mani izēdusi?

— Dzīvo vien! Tad jau redzēsim.

Viņa iziet. Vēlreiz apskatu istabu. Patiesi — te nav slikti. Nolemju palikt un par Signi nelikties ne zinis.

Tagad vispirms būtu jāiekārtojas. Bet ko nu sevišķu kārtosi, ja istabā salst rokas.

Izeju atkal virtuvē. Te valda tā pati krēslība, kas iepriekš. Gribu iet ārā sameklēt malku, bet atceros lielo suni, kuru Signe pirmīt izraidīja laukā, un saminstinos. Nav ne mazākās vēlēšanās, lai šis briesmonis ieklūp man stilbos.

Pārlaižu acis tvaikos peldošajai telpai. Tā ir plaša, ar klona grīdu, plauktiem, kuros jaušas māla un fajansa trauki, ar skapjiem, kuru durvis ir cieši aizvērtas, ar labi noberztu, lielu nekrāsota koka galdu pie loga. No virtuves ved divējas durvis uz saimnieku galu. Aiz vienām no tām droši vien ir Signe, kurai, kā viņa pati izsakās, nepatīkot jauni cilvēki un kura panākot, ka tie aiziet. Hm? Vienalga. Man no viņas nekā nevajag. Tomēr varēja gan parādīt, kur malka stāv, un savaldīt melno briesmoni. Vai viņa domā, ka es dirnēšu aukstā istabā? īres nauda droši vien būs jāmaksā pamatīga. 2ēl, ka Orupam skaidri un gaiši nenoprasīju, cik viņš plēsīs. Tik un tā es te palikšu, par spīti Henrijam un par spīti Signei. Apziņa, ka par visu kārtīgi norēķināšos, piešķir man noteiktību. Pieeju pie durvīm, aiz kurām, man šķiet, varētu būt šīs mājas dīvainā saimniece, un diezgan skaļi pieklauvēju.

Sadzirdu sievietes balsi, kas aicina iekšā. Ieeju lielā, tīrā un gaišā istabā ar aizkariem pie loga un galdautu uz apaļā galda. No šīs istabas ved durvis acīmredzot divās mazākās istabās. No vienas man pretī iznāk Signe.

— Nu, vai iekārtojies? — Viņa, acis piemiegusi, it kā izsmiedama nolūkojas manī.

— Tu pirmīt lielījies, ka jums esot malkas diezgan. Kāpēc tad esi tik skopa, ka neparādi, kur tā atrodas?

— Kas vēl nebūs! Jāsmejas! Nezinītis, naivulītis! Malka katrā lauku mājā stāv malkas šķūnī vai nojumē. Vai tu varbūt nezini, kādu malku liek plītī un kādu krāsnī? Šī Signe mani ērcina. Gribu viņai pateikt kaut ko tādu, ko pateikt spēj tikai nokaitināts zaldāts, bet no otras ista​bas atskan vārga sievietes balss: — Signe, meit, ar ko tu tur sarunājies?

— Tas ir mūsu jaunais īrnieks.

— Lai viņš panāk tuvāk, es gribu viņu redzēt.

— Ej parādies mammai! Viņa ir slima, tāpēc nevar iznākt ārā.

Nostājos durvīs; gultā guļ vāja, izdilusi sieviete un lie​lām acīm skatās manī.

— Zaldātiņš… — viņa nopūšas. — Vai tad vecāku nav?

Atbildu strupi, likdams saprast, ka nevēlos runāt. Man patiesi nav nekādas vēlēšanās stāstīt, ka mani vecāki šķī​rušies un es jau pirms armijas no ģimenes aizgāju. Tāpēc pasaku, ka esmu mehanizators un esmu te pieņemts darbā.

— Ienācu tāpēc, ka man izīrētajā istabā ir auksti, es gribu zināt, kur stāv malka.

— Bet Signe, meit, vai tad tu istabu neiekurināji? Kā tad tā? Tūliņ iekuri Lai zaldātiņš pasēž pie manis, kamēr istaba iesilst.

Tā es neesmu ar mieru, man nav ne mazākās vēlēšanās sēdēt un klausīties slimās sievas vāvuļošanā.

Gribu pats kustēties un darboties. Lai tikai Signe savalda melno briesmoni. Un to patiešām vajag valdīt.

Tiklīdz izejam ārā, viņš rūkdams ieklūp manā šinelī. Signe viņu piesien ķēdē, bet suns dobji un aizvainoti rej un ļauni lūkojas uz mani. Vienīgi suns man šeit nepatīk.

Signes pleci uzrauti un stūraini. Viņa klusējot parāda, kur ir malka.

— Iekuram paņem sveķainos skalus. Cirvis ir plīts priekšā, — meitenes balsī es saklausu vēsumu.

Viņa apgriežas un, neveltījusi man vairs ne mirkli, aiziet.

Man tas nepatīk. Es tagad varētu iespītēties, pievākt savu čemodānu un aizvākties. Tomēr ši doma nav noturīga, jo nākamajā brīdī es jau ņemu malkas klēpi un stiepju uz istabu. Es te palikšu. Par spīti visam. Signes izturēšanās man neko nenozīmē. Jāsmejas!

Pēc brīža krāsnī sprēgādama deg malka. Tomēr paies vēl vairākas stundas, kamēr istaba iesils. Es jau te nesēdēšu un neklabināšu zobus. Arā neapšaubāmi ir siltāks nekā šajā līķu kambarī, kas, iespējams,

visu ziemu nav kurināts. Pārauju kājas un izeju virtuvē. Signe rīkojas ap milzīgo katlu, grābj kartupeļus spaiņos. Izliekos viņu ne​redzam un eju ārā.

VIII Spīd spoža saule. Pagalms ir sauss. Diez cik tālu no šejienes līdz veikalam? Lūkojos uz ceļu, pa kuru pirmīt Henrijs mani atveda šurp. Tur, kur ceļš nozūd aiz pakalna, redzams koku puduris un pelēki šīfera jumti. Veikals bija vienā no jaunajām mājām. Man taču tagad pašam par sevi jāgādā. 2ēl, ka pirmīt nenopirku kaut ko ēdamu. Bet es jau nevarēju zināt, ka man tā veiksies. Neko darīt, vajadzēs soļot atpakaļ un iepirkties. Attālums nav nekāds lielais — kilometrs, pusotra, ne vairāk. Manām rūdītajām zaldāta kājām tas ir tīrais nieks.

Eju pa grantēto ceļu un jūtos tā, it kā būtu atgriezies mājās. Mājās, kuras gan vēl īsti nav manas, bet kur esmu ( ioši nolēmis palikt un dzīvot. Pat grants zem pazolēm čikst jautri un uzmundrinoši. Un es domāju, ka šis laikam ir liels un nozīmīgs brīdis manā dzīvē; droši vien velāk, pēc gadiem, atcerēšos šo dienu, kad te ierados un izlēmu palikt. Tāpēc vērīgi lūkojos apkārt un cenšos visu 1abi iegaumēt, lai nekas, ne niecīgākais sīkums neizgaistu no atmiņas, lai arī tad, kad būšu vecs, es vēl visu atcerētos pie šīs domas es satrūkstos. Vai neesmu traks? Vai tā pieņem lēmumus — uzreiz visai dzīvei? Varbūt pēc dažām dienām vai dažiem mēnešiem es nožēlošu, ka esmu te ieradies? Varbūt tāpēc gudrāk un tālredzīgāk būtu iepriekš nekā neizlemt? Pagaidīt? Gan laiks rādīs, kā ir labāk. Ja vēlāk nāksies dzīvē ko grozīt, no šejienes aiziet, pašam nebūs neērti savu pārsteidzību atcerēties. Tomēr ne! Gribas visu darīt nopietni, pamatīgi, tā, it kā atpakalceļa nebūtu. I'smu pieaudzis. Un man dzīvi gribas iesākt tā lai nekas nav jānožēlo, vēlāk jāpārkārto. Tāpēc nekādu taus!īsanos, laipošanu, sava labuma meklēšanu! Visādu nācēju, gājēju un skrējēju mūsu dienās ir gana. Nepatīk le, aiziet tur, apnīk tur, šaujas citur. Te nav tā, tur nav šita.

Es gribu pierādīt, ka cilvēks, ja vien grib, var visur. Mani dzīve, paša izvēle, nejaušība, varbūt liktenis ir nolieis šeit, un es te palikšu, ieaugšu ar saknēm un uz mūžu. Varbūt tāpēc, ka mani senči ir bijuši zemnieki, zemnieki bez zemes, kalpi un gājēji, kuri arvien vēlējušies palikt uz vietas, ieķerties zemē, bet kurus dzīve nežēlīgi dzinusi no viena pagasta uz citu, nekur īsti nejaudama ieaugt un iesakņoties. Varbūt manī šobrīd runā viņu asinis, pagātnē noslāpētās alkas un tāpēc tādas domas šaudās pa galvu? Kaut kur šajā apkārtnē viņi patiesi ir dzīvojuši, varbūt, atnākuši pa šo pašu ceļu un atkal aizgājuši projām. Un vienmēr tiekušies atpakaļ. Varbūt man ar savu dzīvi ir jāpiepilda kāds viņu vēlējums? Mans tēvs aizbrauca uz Rīgu, kur nemācēja ieaugt, atgriezās rajona centrā, kļuva par vidēja ranga priekšnieku. Laukus viņš pameta, bet par pilsētnieku nekļuva. Vai viņš nav vairāk zaudējis nekā ieguvis? Vismaz pirms daudziem gadiem, kad viņš stāstīja par savu bērnību, par agrajiem ganu rītiem, par siena pļauju, kartupeļu rakšanu un kulšanas talkām, par visu to, kur viņš, vēl pusaudzis būdams, bija piedalījies, es viņa balsī saklausīju sajūsmu, kaut ko patiesu un īstu, kas ar laiku pazuda, izgaisa, bet nekas jauns, līdzvērtīgs tā vietā neradās. Par savām priekšnieka gaitām viņam daudz nebija, ko stāstīt, un tas drīzāk izklausījās pēc lielības un dižošanās.

Varbūt tad, ja viņš būtu palicis zemnieks, pirmais kolhoznieks, kas sāka gandrīz no nekā un radīja mūsu kolhozu saimniecību, varbūt tad es varētu no zemes aiziet un kļūt par pilsētnieku. Nezin kāpēc man liekas, ka man ir jālabo sava tēva fatāla kļūda, jāpaveic un jāizdara tas, ko viņš neizdarīja, bet ko viņam laikam vajadzēja izdarīt.

Diez cik ilgs laiks nevar būt pagājis, kad atkal stāvu pie veikala durvīm, taču nelaimīgā kārtā izrādās, ka patlaban ir pusdienas pārtraukums. Pastāvu, pamīņājos, bet nesākšu jau te gaidīt četrdesmit piecas minūtes. Eju uz kantora pusi. Mani velk pie cilvēkiem. Savu mūžu vienatnē neesmu kvernējis.

Divām briļļainajām kantoristēm uzprasu, vai Leo tepat. Saņēmis apstiprinājumu, speros iekšā.

Tomēr Leo nav viens. Viņam iepretī pie galda sēž monumentāla izskata vīrs nopietnu, varētu pat teikt, bargu sejas izteiksmi, īsts granīta vecītis. Nezinu, par ko viņi abi runājuši, bet, man ienākot, iestājas

neveikls klusums. Viņi lūkojas manī un acīmredzot gaida, lai es runāju pirmais. Tikai tagad apjēdzu, ka man īstenībā nav ko sacīt. Neesmu atnācis kārtot kādas darīšanas, bet gribu būt cilvēkos un darboties.

Pirmīt man nezin kāpēc šķita, ka ar Peļu apogu mēs varētu pat labi saprasties. Tagad pārliecinos, ka nevajag meklēt augstākstāvošu personu draudzību. Viņiem, tāpat kā manam tēvam, liekas, ka esmu nācis tikai tāpēc, ka man kaut kas vajadzīgs. Viņi spēj domāt tikai par savu darbu, savu posteni, par saviem uzdevumiem. Peļu apogs šķiet izbrīnījies, tāds kā izbiedēts, bet monumentālais skatās bargi un pārmetoši.

Man ir pilnīgi skaidrs, ka esmu atnācis nelaikā. Vispareizāk tagad būtu griezties apkārt un aiziet, bet Peļu apogs pamāj, un es apsēžos. Patrinies uz krēsla, paveru muti un runāju to vienīgo, ko šimbrīžam varu pateikt: — Viss kārtībā. Dzīvokli dabūju. Tā… Jau rīt varu strādāt. Atnācu pajautāt, kas man būs jādara.

— A, ļoti labi, — Peļu apogs novelk, un ačeles aiz biezajiem stikliem iemirdzas. Man liekas, viņš pateiktu kaut ko jēdzīgu, varbūt uzsistu man uz pleca, bet monumentālā klātbūtne viņu stindzina un nomāc, tāpēc viņš tikai saka: — Jā, jā, zini, nāc rīt šurp kopā ar Orupu. Tad jau re​dzēsim.

Pēc tam atkal iestājas klusums. Saprotu, ka man jātinas prom, es viņus traucēju, bet manī pamostas velniņš, tāds humora vecītis, un es sēžu. Un skatos, kā sēž tie divi un skatās uz mani. Peļu apogs bažīgi pablisina uz monumentālā pusi, bet tas nekā — skatās uz mani ar pārmetumu, es savukārt nenolaižu acis no Peļu apoga. Tas ir pat jautri, iznāk kaut kas rotaļai līdzīgs.

Monumentālais granīta vecītis pirmais neiztur, viņš it kā paliecas uz manu pusi, sasveras viduklī, piemiedz tāpat jau šaurās acis un jautā, kāda man esot izglītība. Taisni brīnums, kā šie lielie, gudrie, nobriedušie un pārbriedušie vīri, tiklīdz jāaprunājas ar jaunu cilvēku, vairs nezina, kā uzvesties, kļūst tik pārmērīgi nosvērti, nopietni, it kā no viņu uzvešanās, izturēšanās un nopietnības būtu atkarīga pasaules bojāeja vai pastāvēšana. Bet mēs, jaunie, esam tādi paši cilvēki kā pārējie, nav nekādas būtiskas starpības starp mani un šo monumentu, ja par tādu neuzskata gaļas kilogramus — viņam, protams, to ir vairāk. Ko lai atbild cilvēkam, kas uz mani lūkojas visnotaļ piesardzīgi, viņš nebūt nav gatavs mani pieņemt tādu, kāds es esmu, viņam, redzat, vajag zināt, kāda man izglītība, pēc tam droši vien paprasīs kadru anketīti, apsvērs, pieņems lēmumu un tikai tad attiecīgi ar mani runās. Es viņam šo prieku nesagādāšu. Pietiek! Es viņā, šajā granīta stabā, pazīstu savu tēvu. Tieši tas pats pārākais, aizbildnieciskais tonis. Pateikšu, ka neesmu pabeidzis vienpadsmito, aizrādīs, sāks kaunināt, atgādinās — mūsu valsts, sabiedrība un tā tālāk … Zinu, ko viņi tādās reizēs runā. Un nevienam nav daļas, ka cits tāds pats granīta stabs pameta manu māti, lai peldētu kā siļķe sālījumā, ka tādēļ es aiz​gāju no ģimenes, lai kļūtu patstāvīgs, lai spētu palīdzēt mātei un māšelei, lai nesēdētu viņām uz kakla.

Tāpēc es saku: — Par manu izglītību rūpējās mans tēvs, kamēr.., kamēr es dzīvoju mājās, pēc tam valsts un armija. Bet ja jums vajadzīga kadru anketa un raksturojums …

Peļu apogs nervozi trinas uz krēsla. Saprotu, ka viņam neērti, nepatīkami; mēs abi ar monumentālo esam viņam vajadzīgi, un viņš neparko negrib ļaut mums sastrīdēties.

— Biedrs Dzilna ir galvenais agronoms un partijas organizācijas sekretārs. Viņš cīnās par to, lai pie mums strā​dātu tikai augstas klases speciālisti.

— Biju teicamas apkalpes tanka mehāniķis, ja tā ir par maz…

Izmantoju situāciju, ceļos kājās un eju ārā.

— Neapvainojieties, jaunais cilvēk! Tas, ka armijā bijāt teicamnieks, ir labi, bet tas vēl nepierāda, ka tāds būsiet ari pie mums.

Man nāk smiekli. Viņš ir tik neizkustināms, ka es skaidri saprotu: viņu nekādi vārdi nepārliecinās, viņš ir granīta vecītis, kurš desmit reizes nomērīs un arī tad vēl šaubīsies, vai nogriezīs pareizi.

Peļu apogs, piecēlies kājās, nelaimīgi mīņājas, izbiedēti skatās manī, ātri mirkšķinot tuvredzīgās acis. Man viņa žēl, bet man nepatīk, ka viņš tiktāl paklāvies un nonācis zem granīta vecīša papēža, izskatās, ka tas te ir īstais priekšnieks, nevis Pelu apogs. Nu lai! Nesākšu ar viņiem strīdēties.

— Visu labu!

Izeju ārā. Man ir dusmas uz sevi. Patiesi — ko es gri​bēju, kāpēc te nācu?

IX Rindiņa veikalā ir neliela, tikai dažas sievas, kas lēni iepērkas, pļāpā, liek pirkumus grozos un somās un ziņkāri mani nopētī. Kāda māmulīte jau grib laist mani pa priekšu. Viņa mani mīlīgi uzlūko un saka: — Varbūt zaldātiņam nav laika, varbūt jāsteidzas. Jauniem jau vienmēr kaut kur jāskrien, nav kā man, kad tiks, tad labi.

Paskaidroju mīlīgajai tantiņai, ka man šodien laika vairāk, nekā vajadzīgs, bet, ja viņa citu dienu mani laidīs bez rindas, tad gan labprāt iešu.

Sieviņas pasmejas, patērgo, un tad arī mana rinda ir klāt. Sapērkos visu nepieciešamo, bet izrādās, ka man nav kur to salikt. Par laimi, veikalā pārdod arī tīkliņus. Nopērku tīkliņu un beigās arī šņabja pudeli, jo iedomājos, ka vakarā varbūt nebūtu par nāvi tuvāk iepazīties ar Orupu, viņš taču mans saimnieks, pie kura tagad dzī​vošu.

Svilpodams soļoju mājup. Velnišķi dīvaina sajūta. Mājup, mājās… Šī diena patiesi ieies manas dzīves vēsturē. Šodien es sāku dzīvot. Tā vasara, tie daži mēneši, ko nostrādāju kolhozā pirms iesaukšanas armijā, ir jau aizmirsušies, un nekā īpaši nozīmīga tur nebija. Bet armija — tas ir pavisam citādi. Tur visu noteica kārtība, disciplīna, dienas režīms, komandieri. Te vairs tā nav.

Tagad es dzīvē esmu nostājies pats uz savām kājām. Kļuvis patstāvīgs, kā saka mans papucis. Nezin kāpēc vienmēr, kad iedomājos papuci, kļūst sērīgi. Laikam jau man gribētos, lai mani vecīši būtu kopā, lai mammucis kā agrāk, pirms dažiem gadiem, būtu smaidīgs un apmierināts. bet tagad, kad viņi katrs par sevi, mums atlicis maz ko​pēja.

Saule laižas uz vakara pusi, bet vēl ir silts, žūst ceļi un tīrumi, ēnainās vietās kūst pēdējās samelnējušās sniega paliekas. Svilpo strazdi.

Pa ceļu kāds lēni kūņojas uz priekšu. Kad pieeju tuvāk, redzu, ka tā ir veca sieviņa, kas stiepj palielu somu. !:s viņu drīz vien panāku. Tā ir laipnā māmulīte, kas mani veikalā gribēja palaist pa priekšu.

— Vai nav smagi nest? — es apjautājos un, nesagaidījis, ko sieviņa teiks, izņemu somu viņai no rokām.

— Smagi jau ir, dēlī, bet, ko lai dara, lopīniem maizīte l.ipat jānes, miltīnus jau nekur nevar dabūt.

Atceros, es vēl biju puika, kad runāja un rakstīja avīzes, ka jānokārto lopbarības miltu jautājums, lai iedzīvotāji neizbarotu maizi mājas dzīvniekiem. Izrādās, ka šajos gados mūsu saimnieciskie vadītāji nekā šajā ziņā nav varējuši izdarīt. Vai esam tik nabagi, ka lopiņiem vienkārši graudus nespējam izaudzēt, vai arī tik bagāti, ka varam tādu izšķērdību atļauties? Varbūt lietderīgi būtu uzcelt maizes ceptuves lopu maizes cepšanai? Kaut kur lauku ciematos. Atkristu transporta izdevumi. Pietiek! Šī ir valstiska, nevis mana problēma.

— Uz kurām mājīnām tad iedams? — māmulīte noprasa un lūkojas manī sačervelējušu smaidu un šaurām acīm. Man nezin kāpēc gribas atdarināt viņas stiepto, mazliet dziedošo izrunu.

Pastāstu, kas esmu un kāpēc te ierados.

Vecīte ir priecīga, ka pēdējā laikā uz kolhozu sācis nākt arī viens otrs jauns cilvēks, citādi jau licies, ka lau​kos palikuši tikai veči, kuriem drīz jāizmirst.

Uzzinājusi, ka esmu apmeties pie Orupa, mana nejaušā ceļabiedrene nopūšas.

— Orupiene jau tāda vārga, pēdējos gadus izdilst arvien vairāk. Signīte tāpēc strādā dārzniecībā, tas tepat netālīt, meitēnīts var izskraidīt, apkopt lopīnus un atkal atpakaļ pie darbīna.

Māmulīte ņemas sirsnīgi slavēt Signi, kas ir tik čakla, tik čakla, ar tādu tikumu, citas meitas šodien

tādas vairs nemēdzot būt. Lai jau tantiņa parunā, bet beigās es ne​izturu un uzprasu: — Jūs viņu slavēt slavējat, man pat sāk likties, vai tik viņa jums nav krustmeita vai kāda cita radiniece.

Nē, neesot vis, bet kaimiņiene gan, tepat netālu dzīvojot, un tantiņa rāda man jumtu, zem kura viņa mājojot. Viņu saucot par Hermīni. Viss mūžīns tepat vien pagājis. Vecītis pagājušo ziemīnu nomiris, bērnīni un mazbērniņi pa Rīgu. Bet tāpat jau jādzīvojot vien esot. Turot savu gotīnu, aitīnu, sivēnīnu, bērnīniem jāpalīdzot. Bet Orupienei gan slikti, dikti slikti. Jau pāris gadu vārgstot un vārgstot, dievs vien zinot vai atveseļošoties. Labi, ka viņai tāda čakla meita, citādi ar lielo saimniecību netiktu galā. Turot vairākas cūkas, aitas, dzīvojot bagāti. Orups uzdomājis, ka meitai drīz jāprecas, jāved znots mājās. Un labi jau būtu. Lielāka ģimene, pa visiem kopā vairāk varētu padarīt. Nāktu mazbērni, būtu dzīvība mājās.

Hermīnes tante tik sirsnīgi runā par saviem kaimiņiem, it kā viņai no tā kāds labums rastos vai par to maksātu. Pirms atvadīšanās, kad apstājamies viņas mājas ceļgalā, Hermīne paņem savu somu un ielūkojas man acīs ar tādu mīlestību un labvēlību, ko nejūtos ne pelnījis, ne ari cienīgs saņemt. Un tad noslēpumaini pajautā, ko es par Signi domājot, vai esot jau paguvis apskatīt, iepazīties. Atbildu, ka redzēju viņu lielajā ķēķī pie kartupeļu katla, bet runājuši necik neesam. Hermīne ir vīlusies, kā tad tā, jauni cilvēki, bet neesot pat lāgā aprunājušies. Viņa patiesi liekas apbēdināta, jo Signe, pēc viņas ciešas pārliecības, nu vienreiz ir meitene, kādu meklēdams nesameklēsi. Un tā Hermīnes tante steberē prom. Noskatos, kā uzkumpusī sieviņa rūpīgi apiet lielākās ūdens lāmas, balstīdamās uz spieķa, pārkāpj sīkajām urdziņām un peļķītēm tikpat lēni un rūpīgi, kā nodzīvojusi savu garo un, domājams, ne pārāk vieglo mūžu.

X Mājās izkravāju čemodānu, iztukšoju mantu maisu. Signe man ierāda vietu skapī un pāris atvilktņu kumodē.

Istaba ir iesilusi, iesīcas no ziemas miega atmodusies muša, lēni aizlido līdz logam, atsitas pret rūti un nokrīt uz grīdas. l'MM'ļu pie krāsns, vēl deg malka, ko acīmredzot manas prombūtnes laikā Signe pielikusi.

I stāvu pie krāsns un sildu muguru. Un jūtu, ka man l-iil gribas ēst. Taisni smieklīgi, biju centrā un nepaēdu. l/.'|u virtuvē.

— Signe, ko tu te dari tvaikos kā ragana?

— Ha! Es arī esmu ragana. Varbūt vēl noburšu tevi. Piesargies!

— Bet es nebaidos. Labāk pasaki — kur atrodas ēdnīca? Kiju centrā un, iedomājies, aizmirsu sameklēt. Tagad vē​ders rūc un gribas ēst.

— Tad nu gan tev nav veicies. Nabadziņš! Tāpēc es domāju un nevarēju saprast, kas tie par kurcieniem, kas līdz ar tevi ienākuši mūsu mājā.

— Nesmejies! Labāk pasaki, kur meklēt ēdnīcu!

— Tu esi nokavējis. Ēdnīca ir aiz veikala pie pienotavas, bet pēc trim tur vairs nekā nav. Tā ka tev būs vien jāpagaida, kamēr es pagatavošu kaut ko vakariņām. Bet, ja nu tu akurāt gaidīt nevari, tad uzliec vārīties tēju.

Viņa pamāj uz otru virtuves kaktu. Tagad pamanu, ka tur spodra un tīra stāv gāzes plīts.

— Lepni dzīvojat! Kā pilsētā.

— Nebrīnies! Labāk paņem tējkannu un ielej ūdeni!

Paņemu spožu, niķelētu trauku un skatos, kur te stāv ūdens.

— Pie krāna ej! — Dzirdu Signes smieklus. — Tu esi tik neveikls, ka taisni jābrīnās. Laikam mammiņai visu mūžu uz kakla sēdēji.

— Es to krānu vienkārši nepamanīju. Neiedomājos, ka jums te, iekšā, varētu būt ūdensvads.

Uzlieku tējkannu uz plīts, atgriežu gāzes balonu, aizdedzinu degli. Cenšos to darīt pēc iespējas veiklāk. Ne​vēlos, ka šis skuķis mani zobo.

Ieeju istabā un atgriežos ar tējas paciņu rokā. Signe man parāda, kur stāv trauki, naži, dakšiņas.

— Vari tos lietot.

Kamēr ūdens vārās, iztaujāju Signi: — Kas tavai mātei? Viņa taču vēl jauna.

— Tiesa gan. Viņa bija uz apstarošanu. Vēl vārga, bet ārsti dod. cerības.

— Un tāpēc tev vienai jārūpējas par saimniecību?

— Jā.

— Vai tu netaisies sadumpoties?

- Nē! Kāpēc?

— Nu tā… Ja tev nebūtu saimniecība kaklā, atliktu vairāk brīva laika. Vai kino jums te ir?

— Jā. Svētdienās. Var aizbraukt arī uz pilsētu. Vilciens tuvu. Autobusi. Šad tad ir arī ballītes.

Tepat klubā. Bet vispār var gadīties, ka tev būs garlaicīgi.

Kamēr runājam, Signe rīkojas ap lielo pavarda katlu, grābj spaiņos izvārītos runkuļus un aiznes. Pa ceļam viņa uzsauc: — Attaisi durvis!

Pielecu pie durvīm, atrauju vaļā, un Signe aiziet uz saimniecības ēkām, laikam kūti, kur dzirdami cūku kviecieni un urkšķieni.

Bet ēst patiešām man gribas. Ar skubu atnesu iepirkumu tīkliņu un produktus izkravāju uz galda.

Ieleju tēju, nogriežu maizi, sieru un triepju margarīnu uz maizes ņukas. Ēdu un ik pa brīdim lūkojos ārā pa logu, vai ne​parādīsies Signe. Lai arī karosērija viņai nav diez cik augsta, tomēr citādi skuķim nav nekādas vainas. Protams, viņa nav no tām, kurās iemīlas, kuru dēļ puiši izkaujas un dara visādas muļķības. Taisni žēl — būtu viņa mazliet slaidāka …

Tajā brīdī noklaudz durvis un ienāk manu pārdomu vaininiece. Viņa laikam ir skrējusi, jo vaigi sasārtuši, un reizē ar viņu virtuvē ieveļas svaiga pavasara gaisa šalts.

— Strazdi dzied kā negudri! Nāc paklausies!

Izdzeru pēdējo tējas malku un eju līdzi skuķim, kam iegribējies strazdos paklausīties.

Dzied viņi patiesi uz vella paraušanu, bet vai tāpēc jānāk ārā klausīties? Savu mūžu tādām lietām neesmu pievērsis uzmanību.

— Vai tu māki sasist strazda būri? Tēvs sāka taisīt, bet arvien pietrūkst laika.

Viņa atver klētiņas durvis, ieved mani iekšā un rāda visādus dēļu galus. Vienā pat ir izkalts kantains cau​rums. Saprotu, ka domāta ieeja būrī.

— Vai iznāks? — Signe jautā un skatās manī tik spožām acīm, ka esmu gatavs uzcelt pili, ne tikai sanaglot strazdu būri.

— Labi, tu te padarbojies, man vēl vesels lēvenis da​rāmā.

Viņa man parāda naglu kastes un instrumentus — un prom ir. Apskatos apkārt, viss ir tīrs un kārtīgs.

Te stāv kubli, baļļas, gulta, divi skapji, abra, galda lampa ar baltu kupolu un daudzas mantas, kas agrāk lieti noderējušas, bet, laika gaitā zaudējušas savu nozīmi, nav izsviestas ārā un tagad te lēnām un neglābjami pārvēršas par muzeja retumiem. Ir arī ēveles, kalti, zāģi un citi galdnieka instrumenti, acīmredzot Orups pie reizes šo to sameistaro vai pielabo. Apskatu Signes parādīto materiālu uz ēvelsola un saprotu, ka Orups ir gatavojies taisīt divus būrus uzreiz, bet kaut kas viņu aizkavējis, pietrūcis laika — un darbs palicis nepabeigts.

Lai gan savu mūžu man nevienu putnu būri nav gadī​jies sameistarot, tomēr tik neveikls arī neesmu, ka nevarētu dēlī naglu iedzīt. Un pēc brīža viens būris ir gatavs. Kad Signe atskrien apraudzīt, es jau

darbojos ap otru. Viņa sasit plaukstas un tā priecājas, ka man kļūst neērti. Nu, vai tās sievietes nav jocīgas? Viņas nez kāpēc vīriešus uzskata par galīgiem ķēpaušiem un neveikļiem, bet, tiklīdz vīrietis izdara kaut to visniecīgāko darbiņu, tā jūsmo un priecājas bez mēra. Tā arī Signe. Viņai jau gandrīz licies, ka es neglābjami sabojāšu dēlīšus, kurus tēvs lielā rūpībā zāģējis, domājusi, ka man galīgi nekas neiznāks, un tā tālāk. Tagad viņa sauc mani par ģēniju. Lai gan šādu apjūsmošanu nejūtos pelnījis, nepatīkami tas nav. Tad es viņai uzsaucu, lai beidz lēkāt, lai atrod vēl pāris dēļa galu, tad arī otrs būris tūdaļ būs gatavs.

Signe izved mani ārā un parāda, kur pažobelē kārtīgi nokrauti kokmateriālu atgriezumi, kas vēl var noderēt. Piemēru un izvēlos pāris īsāku dēļu galu, eju atkal iekšā, nozāģēju vajadzīgā garumā, vienu noēvelēju nedaudz šaurāku, un, Signei piepalīdzot, arī otrs būris drīz vien ir gatavs. Un tad mēs ejam ārā un raugām, kur tos varētu piestiprināt. Signe grib, lai lieku kokā. Bet koki te zemi, pāris garākajos bērzos un apsē jau rēgojas pa būrim. Signe iesaka uzstādīt ābelēs. Šī ideja man nepatīk. Tad jāpienaglo pie garām kārtīm, un tikai tad var sliet augšā. Strazdam ir vienalga, kā būris piestiprināts, bet man nezin kāpēc nepatīk. Ierosinu piesist kūts galā pēc iespējas augstu — katru savā pusē siena lūkai.

— Tas būs ļoti jauki, — es slavēju, — varēs redzēt ari no virtuves loga.

No šķūņa atnesam kāpnes, un es stiepju būrus vienu pēc otra augšā un nagloju klāt. Signe stāv lejā un koriģē augstumu. Arī attālumu līdz lūkai, lai iznāktu simetriski.

Mums tā darbojoties, ir pienācis vakars. Aiznesu kāpnes, bet Signe aizjož gatavot vakariņas un kopt mājas soli.

Ieplakā aiz dārza cejas zilgana migliņa, kaut kur tālumā, droši vien liellopu fermā, dūc kompresors, laikam sākusies slaukšana, bet vispār vakars ir loti kluss, mazliet skumīgs un noslēpumains. Nezin kāpēc jūtos vientulīgs, tomēr uz māju neeju. Signe, šis skuķis uz zemās karosērijas, vēl iedomāsies diezin ko.

Tas ir veltīgi, esmu nolēmis ielaisties tikai ar skaistām, vismaz nevainojamām — tādām, kuras vīru grezno, kuras tu vari vest un rādīt jebkurā sabiedrībā.

XI Taka ir nolaidena, koki un krūmi nāk arvien tuvāk un tuvāk, un drīz pār manu galvu noslēdzas kā tumša arka satumstoša velve, par kuru es nezinu, kurp tā ved.

Iznāku kraujā nogāzē. Te aug tikai reti lazdu puduri un atsevišķas kuplas egles. Paveras tāls skats uz upes leju, uz dūmakaino pretējo krastu, kurā vairs nevar atšķirt atsevišķus kokus, ir tikai tumša, robota meža siena. Pa labi, upes līkumā, no ūdens augšup ceļas pelēkbāla migla, drēgna, lipīga un saldējoša, es pat nodrebinos un sāku pa nogāzes slīpumu skriet lejā. Man liekas, līdz upei ir pavisam tuvu, taču esmu kļūdījies. Lejā es stiegu dūksnainā pļavā, metos sānis un nonāku pusaizaugušas attekas malā. Soļoju pa līgano krastu. Atteka ir šaura, bet gara. Vienbrīd man jau zūd cerība šovakar līdz upei nokļūt. Nav jau arī tik svarīgi, vai tas notiek šovakar vai kādā citā reizē. Varbūt Signe mani varētu pavadīt un iepazīstināt ar apkārtni? Meiteni iedomājot, es palēninu soli, varbūt tiešām griezties atpakaļ? Bet tūdaļ apjēdzu, ka Signei nav laika blandīties un viņa nav tā, ar kuru es vēlētos būt kopā, un tāpēc eju vien tālāk.

Atteka pēkšņi izbeidzas, un pa cietu noru izeju upes malā. Tā šajā vietā ir stāva, upe te grauzusies piekrastes kraujā, tā nobrukusi, līdzi aizraudama slaidu bērzu un žaukrainu egli, kuras zaros vēl šobrīd brūnē čiekuru virtenes. Abu koku galotnes pazūd dzelmē, bet saknes vēl turas krasta velēnās. Brīdi raugos murdošajos palu ūdeņos, baltajās putu lēkšķēs, kas ieķērušās egles zaros. Ūdens izskatās melns un akačains, sabiezējošā vakara tumsa vieš apkārtni drūmu un noslēpumainu. Var būt, ka vasarās, gaišās, saulainās dienās, te ir labi, bet tagad es ne mirkli negribu palikt ilgāk, apgriežos un steidzos atpakaļ.

Ceļu atrodu ar grūtībām, jo strauji uznākošā tumsa zem eglēm ir tik necaurredzama, ka virzos uz priekšu, vairāk nojautas, nekā drošas pārliecības vadīts.

Kad uzcīnos augšā pa nogāzi, esmu aizkusis. Te ir gaišāks, un man laimējas uziet ceļu. Pēc maza

brītiņa mežs beidzas. Iepretim spīd gaisma logā, un es steidzos turp, it kā tās būtu manas mājas, it kā mani tur kāds gaidītu.

Mani, protams, neviens negaida, un es par to nemaz neesmu noskumis. Savā istabā sataustu pie stenderes elekIrisko slēdzi, un istaba pielīst ar spilgtu gaismu. Būs jānopērk abažūrs, plika spuldze pie griestiem — pārāk kaili un nabadzīgi. Starp gultu un galdu ieraugu stāvlampu. Tā man patīk daudz labāk, un es lieku tai iedegties. Pie loga otažerīte ar grāmatām. Es tās pārlūkoju. Laikam jau Signe nekāda dižā lasītāja nav. Un vecie Orupi ne tik. Tomēr viena otra grāmata, kuru neesmu lasījis, te ir atrodama.

Sākumam pietiks. Arī es pats neesmu nekāds lasīšanas entuziasts. Tiklīdz sākšu strādāt, tā laika būs vēl mazāk. Atlaižos gultā ar Gija de Mopasāna «Montoriolu rokā.

XII Tas ir Orups. Viņš ienāk nepieklauvējis, nokrekšķinās, pagrozās istabas vidū, laikam gaidīdams, ka es aicināšu viņu apsēsties. Bet es to nedaru. Man nepatīk, ka pie manis ienāk bez klauvēšanas. Kazarmu dzīve man jau ir apnikusi. Protams, viņš ir mājas saimnieks, es to saprotu, un tomēr, ja viņš istabu man izīrē, tad tā uz laiku ir mana. Tāpēc es viņa kā praporščika. priekšā netrūkstos augšā no gultas, kur esmu atgūlies un stāvlampas gaismā sācis lasīt, nelecu augšā, lai steigtos mājas saimniekam pretī. Viņš paminstinās un pieiet pie krāsns, aptausta to, vēlreiz nokrekšķinās un saka: — Vai tu esi no tiem, kas arī uz mazmājiņu ņem grā​matu līdzi un tad sēd tur stundām ilgi?

Orups ir aizvainots, jūtu to no viņa balss un nolemju saimnieku ilgāk nekaitināt. Atbildu, ka ne, pieceļos gultā sēdus un nolieku grāmatu, bet Orups turpina: — Man te izgājšvasar jaunā agronome pāris mēnešu dzīvoja, tai bija tāda indeve tajā vietā lasīt vecās avīzes, kuras es palaikam tur izliku. Tuf cilvēks, joz trīs reizes, bet viņa, kamēr nav visas izlasījusi, ārā nenāk. Kad vajadzēja kārtējo reizi aiznest papīru, nepažēloju loksni smilšpapīra, sagriezu un noliku, kur vajag. Šī laikam bija redzējusi, ka es to paciņu tur aiznesu, momentā iekšā. Ha, jā … Pēc tam divas naktis nenāca mājās un trešajā dienā aizgāja pavisam. Bija citu istabu noīrējusi. Tā, redz, ir ar tiem pārmērīgi centīgajiem lasītājiem.

Es smejos Orupam līdzi. Man patīk šis spēcīgais, bullēnam līdzīgais nelielā auguma vīrs. Tāds nejaus nevienam sev uz kakla sēdēt. Un, saprotams, kārtību savā mājā viņš uzturēs tādu, kādu tajā ieviesis, to neviens negrozīs. Bet kaut ko te grozīt es pat netaisos, tāpēc skatos uz viņu ar patiesu interesi.

— Tos strazdu būrus tu labi esi pielicis. Pēdējais laiks, ja vien nav jau par vēlu. Pašam šopavasar neiznāca. Sieva visu ziemu pa slimnīcām. — Viņš nopūšas, iegrimst domās, liekas, vēlreiz atceras tās reizes, kad braucis uz Rīgu sievu apmeklēt, un aprēķina laiku, ko braukdams velti zaudējis. — Pa trīs lāgi slimnīcā. Divas apstarošanas.

— Un tagad ir labāk? — es jautāju.

Orups parausta plecus.

— Nākamziem jābrauc uz pārbaudēm. Ja piecu gadu laikā neatkārtošoties, būšot izārstēta. Tā man stāstīja.

Atsprāgst durvis, un istabā iedrāžas Signe. Viņa ir uz​posusies, vaigi kvēlo, valoda sprēgāt sprēgā.

— Kur jūs kavējaties? Vakariņas galdā, bet nenākat. Un tad vēl runā, ka sievietes ir pļāpīgas. Jūs, vīrieši, pļā​pājat daudz vairāk. Nu, nāciet beidzot!

Saprotu, ka mani aicina vakariņās. Atceros pirmīt, dienā, nopirkto pudeli un nevaru izšķirties, ņemt vai neņemt. Nez kāpēc liekas — nav īstā reize, Orups nav tas vīrs, kas visu lemj un runā pie pudeles. Un man, patiesību sakot, no viņa nekā nevajag. Istabu viņš man piedāvāja pats. Par to es samaksāšu, cik prasa. Tātad!

Kad ieejam Orupu lielajā istabā, galds ir jau klāts. Arī Orupiene iznākusi no sava kambara. Lai gan

vēl bāla un nespēcīga, viņā tomēr jaušams neizlutinātas lauku sievas sīkstums un dziņa darboties. Viņa lēni, kā mācīdamās stai​gāt, kustas pa istabu, šo to sakārtodama vai uzlikdama uz galda.

Mani aicina sēsties klāt, citādi vakariņas atdzisīšot, lai es neapsmādējot, kas galdā likts. Sēžam kā viena ģimene, Klusējam un ēdam. Pametu zaglTgu skatienu uz Signi. Viņa iespurdzas. Nesaprotu, kas viņu tā smīdina. Māte nosodoši paskatās uz meitu, bet Orups neliekas ne zinis. Viņš mani sāk gausi iztaujāt, kas esmu, no kurienes, kur dieilējis. Stāstu negribīgi, nav nekāda vēlēšanās izklāstīt savu necilo biogrāfiju.

Man šķiet, katram mums sirdī ir kaut kas tāds, pie kā mēs svešus nepielaižam. Un tā mūsu saruna nevedas, visu laiku draud apsīkt. Tajā vienīgo dzīvību ienes Signes paklusā ķiķināšana, irgāšanās, lai gan nekā īpaši smieklīga mēs nerunājam un nedarām. Laikam esmu bargāk uz Signi paskatījies, jo viņa piepūš vaigus, kjiist pārspīlēti drūma, likdama saprast, ka turpmāk būs nopietnāka.

Orups gausi stāsta par kolhozu, saimniecība neesot slikta, patiesību sakot, varētu būt labāka, bet priekšsēdētāji ilgāk par trim, pieciem gadiem neturoties, tādi vien gadoties, kas te spārniņus apsildot un lidojot tālāk, tuvāk pilsētai, uz lauksaimniecības pārvaldi vai aizejot pensijā kā iepriekšējais. Tagad te atsūtījuši puišeli, kas diez vai no lauku darbiem ko sajēdzot. Atceros Peļu apogu un saprotu, ka Orupam viņš nav simpātisks. Šīs Orupa runas man nepatīk, tajās jaušama vecāka vīra neticība kolhoza vadībai, paša izauklēta pārgudrība, jo gandrīz ikviens šāds lauku vīrs sevī ir pārliecināts, ka viņš ar saimniecības vadību tiktu pat labāk galā, ja vien viņam dotu grožus rokās un ļautu. Runās par Peļu apogu saklausu milzīgas šaubas par mūsu jaunajiem speciālistiem un jaunatni vispār. Esmu jau to dzirdējis iepriekšējā darbavietā pirms armijas un pārliecinājies, ka pa lielākajai daļai tām nav īpaša pamata. Jaunā paaudze no gaisa nekrīt un neaug mežā kā sēnes pēc lietus. Tā ir tāda, kādu vecākā paaudze izaudzinājusi. Kad Orupam to pasaku, redzu, ka viņš ir neapmierināts, un mute viņam aizveras. Nu lail Es nedomāju, ka man piemīt kādi īpaši trūkumi, kaut kas sktāks nekā iepriekšējai paaudzei. Šajā sabiedrībā, kurā dzīvoju, gribu ieņemt sev atbilstošu vietu, būt patstāvīgs un savu darbu padarīt labi. Zinu, ka varu. Vai tas ir maz? Kādi ir mūsu tēvi, mēs zinām, un domāju, ka mēs viņus pareizi novērtējam. Tāpēc es gribu, lai arī mūs pareizi novērtē, ne slavējot, ne peļot, bet objektīvi.

— Paldies par vakariņām, — es saku, — bet par savu paaudzi es jums nepiekritu. Ar labu nakti!

Orupiene grib vēl ko teikt, ko labot vai izlīdzināt, bet es neklausos un eju laukā.

XIII Signe ienes palagus, bet es saku, ka man pašam ir līdzi savējie, arī sega. Ieraudzījusi, ka mana gulta jau saklāta, viņa saminstinās un nezina, ko darīt, atnesto veļu noliek uz krēsla, atspiež muguru pret sakurinātās krāsns stūri un šķietami apmulsusi lūkojas manī. Ko viņa tā stāv un skatās? Manā negarajā mūžā vēl nav nācies meitenes tik labi iepazīt, lai es saprastu, ko viņas domā, kad raugās tevī ar šādu aizplīvurotu skatienu. Varbūt nekāda īpaša skatiena tomēr nav? Tikai paša iedomas, neapzināta vēlme, lai meitene pret mani izturētos kaut kā sevišķi, īpaši, ne tā, kā pret citiem. Es nezinu, ko Signe domā, bet tas, ka viņa te stāv un, galvu piešķiebusi, raugās uz mani, nav nepatīkami. Tomēr loti interesanta ir tāda meitene, viņā ir kaut kas noslēpumains, kaut kas smalks, kaut kas tāds, kas neatvairāmi pievelk. Tikai žēl, ka Signe nav skaista. Man vispār patīk slaidas gaišmates, lielacainas, kad tāda uz tevi paskatās un pablisina garās skropstas, it kā elektriskā strāva izskrien cauri. Bet Signe ir strupa tumšmate, seja — nu, kā lai saka, — diez kas nav. Lai gan, kad viņa kā tagad no puskrēslas lūkojas uz mani un viens vaigs ir apgaismots, otrs slēpjas ēnā, viņas seja liekas šaurāka, skatiens noslēpumains, pat neizdibināms, bet es zinu, diemžēl zinu, ka viņas seja ir apaļa un ādai pietrūkst tā smalkuma un caurspīdīguma, kāds piemīt gaišajām, blondajām meitenēm. Nu, un kas par to? Neiešu jau tādēļ noskumt. Varbūt pat labi, ka Signe nav nekāds skaistuma ideāls. Tad es tūdaļ iekristu, kā Henrijs teica, ar pirmo skuķi. Bet es esmu nolēmis padzīvot, apskatīties. Un iemīlēties, jā, iemīlēties, kāpēc gan ne, īstā skaistulē. Ja es viņu vēlāk apprecu, tad zinu, ka mana sieva ir daiļa, gudra, tāda, ka citi var mani apskaust. Bet Signe, nē, Signe gan tā nebūs.

Beidzot Signe pirmā pārtrauc klusumu:

— Tu nu gan sadevi manam tēvam!

Saklausu viņas balsī tādu kā apbrīnu, kā sajūsmu, laikam viņa, radusi pakļauties, pati nekad ne uz ko tādu nebūtu spējīga. Bet man aiz muguras dienests armijā, traktorista kursi, aiziešana no mājas.

Salīdzinājumā ar Signi esmu divreiz vecāks, vairāk piedzīvojis. Viņa ir tīrais meitēns. Un man laikam gribas paspīdēt viņas priekšā.

— Es nevienam neļauju sev kāpt uz kakla.

Viņa smejas un ironiski mani uzlūko. Es nevaru ciest, ja man netic, un izstāstu viņai savu pēdējo gadu piedzīvojumus. Sākumā viņa groza galvu, bet beigās, redzu, tomēr notic. Šķiet, ka viņas acīs esmu izaudzis. Tieši tagad, kad jau esmu ieguvis viņas simpātijas, Signe piepeši paņem uz rokas atnesto vēju un grasās aiziet. Man nezin kāpēc negribas viņu atlaist, bet nespēju izgudrot neko pārliecinošu, kāpēc lai viņa paliktu. Par laimi, viņa sāk runāt pirmā, bet viņas balsī es saklausu tādu kā ironiju, un tas mani padara tramīgu. Tā tik vēl trūka, lai viņa par mani sāktu zoboties!

— Tu nu gan esi baigais malacis! — viņa saka. — Domā, ka tā tev noticēšu, ne prātā nenāk, brauc ar muti tāpat kā Henrijs.

— Kas šis Henrijs ir, ka jūs bez viņa iztikt nevarat? Šodien viņa vārdu es dzirdu jau nez cik reižu.

Signe neviltoti smejas, šķiet, mans sašutums viņu patiesi uzjautrinājis.

— Henrijs bija tavs priekšgājējs. Viņš te dzīvoja — šajā istabā. Tēvs viņu reiz atrada, tāpat kā šodien tevi. Ha, ha, ha… Un vēl tēvs bija ieņēmis galvā, ka Henrijs varētu būt viņa znots, bet es nedomāju, ka Henrijs varētu būt mans vīrs, un es viņu no šejienes izdzīvoju ārā. Izēdu. Man nepatīk iedomīgie un pašapzinīgie.

Tagad man skaidrs, kāpēc Henrijs pret mani tik pikti izturējās, kāpēc brīdināja neiekrist ar pirmo skuķi. Vai tiešām Signe viņam būtu tā patikusi? Un vai tiešām Signe būtu viņu tik ļoti noraidījusi, kā pati teica, izdzīvojusi no šejienes ārā? Kāpēc? Henrijam, manuprāt, nav nekādas īpašas vainas. Vai tiešām tāds pīlēns kā Signe spētu Henriju atraidīt? No otras puses, kāpēc tādam izskatīgam un, šķiet, visādi apsviedīgam puisim būtu vajadzīga Signe? Te kaut kas neklapē. Bet es nepagūstu to noskaidrot, jo Signe jau dodas uz durvīm.

— Ar labu nakti! Saldus sapņus!

Es palieku viens. Iespējams, ka viss ir pavisam citādi, nekā Signe man iestāsta. Bet kāpēc lai viņa to darītu? Jūtu, ka meitene ir ļoti atklāta un patiesa, ka viņa nebūt netēlo. Tātad … Labi, nav vērts lauzīt galvu.

Tomēr aizmigt man uzreiz neizdodas; diena ir bijusi gara un notikumiem bagāta, piedzīvotais raibā virknē slīd gar acīm, bet es jūtos apmierināts. Atceros māti un māšeli. Pirms braukšanas šurp es viņām apsolīju, ka aicināšu abas ciemos, tiklīdz būšu iekārtojies un sācis strādāt. Varbūt šis brīdis nemaz nav tik tālu? Lai cik dīvaini, esmu pēc viņām jau noilgojies. Taisni smieklīgi — divus gadus armijā par viņām daudz nedomāju, bet divās nedējās, ko pēc demobilizēšanās pavadīju mājās, es viņas it kā atklāju no jauna, tā pieradu, ka tagad jūtu sevī tukšumu, ko tikai viņas spētu aizpildīt. Varbūt vēlāk, kad būšu te savs cilvēks, māte un māšele arī varēs nākt uz šejieni? Iespējams, ka māte atrastu darbu pilsētciematā. Tur taču ir aptieka un varbūt vajadzīga provizore. Bet māšele… nu, viņa gribēs studēt, kā pati teica, filologos vai vēsturniekos. Iespējams, ka viņai varēšu palīdzēt. Ar pliku stipendiju vien diez kāda pārtikusi dzīve neiznāks. Mātes alga necik liela nav. Es droši vien pelnīšu vairāk. Mēs dzīvē nepazudīsim, par spīti papuča apgalvojumiem, ka māte mūs, bērnus, audzinot par loderiem. Nē, papucīt, tev par mums kaunēties nevajadzēs, tad jau drīzāk mums tevis dēļ.

XIV Mani pamodina spaiņu šķindēšana. Pirmajā brīdī nesaprotu, kur atrodos. Tiklīdz apjēdzu, ka skajā šķindinātāja ir Signe, traucos augšā, it kā man ar viņu būtu norunāts šorīt satikties. Kad izeju virtuvē, izrādās, viņa jau ir iz​slaukusi govi, pabarojusi cūkas. Viņa mani sagaida ar smiekliem un skalu valodu: — Ir nu gan tev miegs! Ja es pie tavām durvīm netaisītu tādu lērumu, tu droši vien vispār neceltos

augšā.

— Vai tad esmu kaut ko nogulējis?

— Vēl ne, bet, ja tu nekustēsies žiglāk, nokavēsi pirmo darbadienu.

To nu es nevēlos, tāpēc metos ārā. Acis žilbst spožajos saules staros, un mani vai apdullina strazdu skaļā sasaukšanās, treļļi un svilpieni. Pametu skatienu uz augšu. Kā tad! Pie vakar uzstādītajiem būriem iet vaļā kautiņš. Kas to būtu domājis, ka šie melnie dziedoņi ir tik agresīvi? Bet acīmredzot dzīvokļu trūkums ir izjūtams arī viņu sabiedrībā. Vajadzētu vēl kādu būri uztaisīt, gan jau atrastos vieta, kur piestiprināt.

Vēlāk, kad pie krāna mazgājos, pienāk Signe un uz​prasa: — Vai dvielis tev ir?

Protams, dvielis man ir, jau vakar savas mantas izkravāju un noliku pie vietas. Man ir viss, lai sāktu dzīvi, un tas skuķis īstenībā par mani var neraizēties.

Kad esmu noslaucījies, viņa aicina brokastīs. Tā tik vēl trūka, lai viņi sāktu mani barot! Sen jau ir skaidri zināms, ar ko tāda aprūpe un apčubināšana parasti beidzas; es to nevēlos. Ieleju tēju, nogriežu vakar pirkto maizi un sieradesu, bet no Orupu biezpiena un medus atsakos. Veseli ēduši! Viņiem ir jāsaprot, ka esmu neatkarīgs un patstāvīgs un ievilkt savā ģimenes midzenī viņiem mani neizdosies.

Pieradināt un ieēdināt — ne tik! Es atceros, ko vakar mīlīgā Hermīnes tante stāstīja par Signi, viņas čaklumu un to, ka vecais Orups gādājot šai preciniekus. Nekas nesanāks, es būšu patstāvīgs, neatkarīgs un stingrs pret sevi un šajā murdā nelīdīšu arī tad, ja Signe būtu pat smukāks skuķis.

No istabas iznāk Orups. Viņš jau saposies uz darbu. Mēs strupi sasveicināmies, un viņš noprasa, vai es esot gatavs. Protams, tūlīt, lūdzu! Kamēr viņš no šķūnīša izstumj motociklu, es uzrauju savu zaldāta šineli un varu braukt.

Naktī ir nedaudz uzsalis, ūdens peļķes pārvilktas ar plānu ledus kārtiņu, uz zemes ēnainās vietās vēl turas sarma. Bet saule kāpj augstāk, šķiet, būs silta diena.

Beidzot Orups ir iedarbinājis motociklu, to pietiekami ilgi parūcinājis, un es apsēžos aiz viņa platās muguras, īsā, plecos ierautā kakla un gar viņa skaustu raugos uz priekšu. Orups brauc lēni, saprātīgi, pirms bedrēm viegli laikus piebremzē. Acīmredzot tam, ko šis cilvēks dara, var uzticēties; viņš nepārsteigsies, nekjūdīsies. Tomēr mani kaut kas kaitina. Varbūt tā ir pārāk lielā piesardzība, apdomība; viņš taču pa šo ceļu brauc katru dienu, ir to iepazinis līdz pēdējam akmenim, līkumiņam, grambai.

Nospriežu, ka Orups ir cilvēks, kas dzīvo ar lielu drošības rezervi, cilvēks, kas nekad nekļūdās, bet nekad arī neriskē. Droši vien tā dzīvot ir saprātīgi, tas izriet no viņa rāmās zemnieka dabas, tās dziļākās būtības.

Man nav nekāda iemesla Orupam ko pārmest; viņš noteikti rīkojas pareizi, tomēr es nekad nevēlētos ar viņu kopā veikt vienu darbu, būt viņa pakļautībā vai viņa priekšnieks. Tur nekas labs neiznāktu. Nolemju, ka turpmāk iešu kājām, pusotra kilometra nav nekāds gaisa gabals.

Iebraucam kantora pagalmā. Redzu ļaudis; viņi tur pulcējas, grozās, nāk un iet. Orups nostāda motociklu stāvlaukumā, liek man pagaidīt un pats ieiet iekšā. Palicis viens, apskatu šos cilvēkus, ar kuriem liktenis mani savedis kopā un kuriem nu jākļūst par maniem darbabiedriem, kaimiņiem un, cerams, arī draugiem. Tā ir dīvaina sajūta — viņi vēl nekā nezina, neviens man neveltī īpašu uzmanību, neuzrunā mani; arī es klusēju, bet cenšos iedomāties, kādi viņi ir, kā veidosies mūsu attiecības, vai man ar viņiem kopā būs labi, vai mēs sapratīsimies.

Dažs, garām ejot, man uzmet paslepenu vai atklātu skatienu un aiziet tālāk savās gaitās. Izskatās, ka neviens te īpaši nesteidzas, it kā nebūtu ne sēja, ne citi pavasara darbi, kurus allaž — iesāc, cik agri gribēdams, — beigās tomēr daudzi nokavē. Nez kāpēc gribas, lai cilvēki, ar kuriem turpmāk būšu saistīts, būtu arī kārtīgi, centīgi un veiksmīgi sava darba darītāji, nevis kaut kādi ķēpauši. Man nu nekādi nepatiktu, ja kolhozs, kurā esmu sācis strādāt, rajona mērogā vilktos kaut kur astē. Tā laikam ir godkāre, bet ko lai dara, ja man labāk patīk būt kopā ar veiksminiekiem nekā ar neveiksminiekiem. Domāju, ka tas ir dabiski. Nav dzirdēts, ka cilvēki masveidīgi pamestu labas darbavietas, labus kolektīvus, lai pārceltos

uz slik​tajiem.

Kamēr tā prātoju, pie manis pienāk ūsainais vīrs, ko vakar satiku pie veikala. Atceros, ka saniknotā Matilde viņu nosauca par Gostiņu. Tagad viņš sniedz man roku un uzrunā kā vecu paziņu: — Makten ātri esi iekārtojies. Un tūdaļ pie darba. Labi, labi! Malacis! Traktoristi mums vajadzīgi.

— Es nemaz vēl nezinu, kādu darbu man dos.

— Toties es zinu. Nāc tik līdzi! Iesim uz placi! Es tev būšu tāds kā priekšnieks. Neiebilsti?

— Armijā pēc reglamenta pret priekšnieku iebilst ne​drīkstēja. Izvēlēties arī nevarēja.

— Nu tad gājuši!

Jaunais priekšnieks mani aizved uz darbnīcu; ārpusē stāv izremontētā tehnika. Tur valda samērā laba kārtība. Kombaini un dažas dārgākās mašīnas ir zem nojumes, pārējās gan dižojas zem klajas debess, tomēr uz betona lau​kumiņiem stingri noteiktā vietā. Izskatās, ka mašīnu parks te atrodas labās rokās.

— Šī tad nu būtu mana valstība, — Gostiņš paziņo, i— Tu dabūsi šito te.

Mēs esam apstājušies pie veca, manuprāt, sagrabējuša belarusiņa, un nekāda īpaša pacilātība, to aplūkojot, mani nepārņem.

— Nerauc degunu, — Gostiņš saka, — traktors ir izremontēts, par to es atbildu. Pagaidām vedīsi amonjaku uz lauka. Pastrādāsi, parādīsi, ko spēj, vēlāk dabūsi ari jaudīgākus kurnejus. Bet pagaidām darīsi to, kas vairāk ne​pieciešams. Skaidrs?

— Tieši tā!

— Tad nāc saņem akumulatoru un sāc! Cisterna ir pie noliktavas. Rau, tur aiz tās piekalnītes. Tur tu satiksi vīru, kas atbild par ķimikālijām. Viņš tevi arī instruēs. Ja nav kas skaidrs, prasi.

— Labi.

Parakstos par akumulatora saņemšanu, uzmontēju to uz traktora un mēģinu iedarbināt. Nav ne vismazākās pārliecības, ka šis noplukušais grausts atdzīvosies. Tomēr notiek neticamais, jau pēc pirmā mēģinājuma tas ierūcas un sāk drebināties. Drīz darbojas pavisam normāli. Redzu Gostiņu, kas stāv nojumes galā un smīn. Viņš pacel īkšķi uz augšu, likdams saprast, ka viss ir kārtībā. Lai nu tā būtu, bet, sēdot uz šīs klaburkastes, diez kāds entuziasms vis nepārņem. Tomēr es nesāku ierādīt, ka man šis vecais grausts nepatīk. Varbūt Gostiņš to vien gaida un tāpēc smīn. Smīni vesels! Izliekos aizņemts ar traktoru, lēnām ieslēdzu ātrumu un mēģinu izkustēties. Iet. Izbraucu uz ceļa un tāpat lēnām pukšķinu pirmīt norādītajā virzienā, kur, pēc Gostiņa vārdiem, atrodas ķimikāliju noliktava. Traktoriņš patiesi darbojas nevainojami. Es pat šobrīd nezinu, kas man patiktu labāk: ja tas saniķotos, salūztu un apstātos vai ari, paklausot stūrei, čakli ripotu vien uz priekšu. Ja salūztu un apstātos, es varētu pārmest, ka man, jaunam speciālistam, iesmērējuši pēdējo draņķi, un izteikt pretenzijas, lai dod ko labāku, pretējā gadījumā es pakoju savas šmotkas un eju citur laimi meklēt. Ja tā notiktu, varbūt es tiešām uzreiz dabūtu citu traktoru, — taču vai tas būtu labāk? Ar šo te es laiciņu pastrādāšu, un man varbūt patiešām iedos citu, bet, ja mašīna būs vēl samērā laba, var iznākt, ka man ilgi ar to jāstrādā. Iespējams, ka tieši šis ir vislabākais variants. Šāda doma atbilst manam temperamentam, es tiešām neesmu no tiem, kas ceļ traci, kad nekas nav īsti skaidri zināms. Es paļaujos uz savu likteni un ticu, ka tas mani ir nolicis tieši tajā vietā, kur man pienākas būt, kur es vislabāk spēju sevi pierādīt un apliecināt. Varbūt tas skan pārāk fatāli, bet tā nu ir, ka sevis, sava labuma vai stāvokļa dēļ es nekad neesmu cīnījies. Es nezinu, vai tādēļ esmu ko palaidis garām, zaudējis vai ieguvis. Bet pagaidām neko neesmu nožēlojis, un man ne par ko arī nav vajadzējis sūdzēties. Gribas domāt, ka šis drebulīgais traktoriņš ir tieši tas, kas mani visātrāk ievedīs patstāvīgajā dzīvē, nodrošinās panākumus. Es ne​zinu, kā tas notiks, bet ticu, tā būs.

Stiprāk nospiežu gāzes pedāli, traktoriņš saraujas un straujāk kūleņo tālāk. Tā nu es braucu pa šo nepazīstamo zemi, pa šo ceļu, kam turpmāk jākļūst par manējo.

Pašķiras mākoņi, pāri laukam aizslīd ēna, un uzspīd saule. Tajā pašā brīdī kļūst gaiši un silti, viss liekas sa​sniedzams, viegli iegūstams un labs. Es padzenu šaubu un piesardzības ēnu no sevis.

Aiz piekalnes ieraugu ķimikāliju noliktavu — pazemu, pelēku mūra ēku, laikam veco laiku muižas

klēti, ap kuru aug simtgadīgi koki, un stūrēju klāt. Tur rosās mazrunīgs liela auguma vīrs, kurš muti atver tikai tik, lai pateiktu pāris nepieciešamo vārdu, un atkal klusē. Iespējams, ka viņš muti turēt iemācījies, darbodamies ar ķimikālijām. Uzzinājis, kādēļ esmu ieradies, viņš parāda amonjaka cisternu un dziļā nopietnībā pamāca, kā ar to rīkoties, neaizmirsdams piekodināt, ka amonjaka ūdens izlaistāms tikai uz norādītā lauka, uz lauka un vēlreiz uz lauka, nekur citur to izliet nedrīkst, jo pretējā gadījumā gaidāmas nepatikšanas, ziepes un rājieni, nedod dievs, kaut kur nosprāgs kāda zivs vai vēzis, vainīgs būs amonjaka vedējs, lai velns parauj visus dabas aizsardzības un zivju inspektorus. Izteicis savu sakāmo, lielais vīrs vairs nesaka ne vārda — kā vāku būtu uzlicis mutei. Veltīgi mēģinu uzsākt ar viņu sarunu, stāstu, ka esmu pirms armijas strādājis ar amonjaku, bet viņš tikai atmet ar roku, kaut ko neskaidru norūc, tas laikam nozīmē to, ka ar muti braukt māk visi, bet, kad jādara, tad iznāk — čušs. Tāpēc viņš liek man parakstīties, ka ar darba drošības tehnikas notei​kumiem esmu iepazīstināts.

Uz lauka pie manis atbrauc galvenais agronoms. Viņu acīmredzot ietekmējis fakts, ka es jau šodien esmu uz strīpas, ka man nevajadzēja vairākas dienas, lai iekārtotos, turklāt dzīvokli esmu pats sameklējis, tātad parādījis iniciatīvu, šāda īpašība šodien tiek augsti vērtēta. Es esmu ērts, izdevīgs kadrs, tāpēc man var parādīt zināmu uzma​nību. Redzēs, ko šis teiks.

Baltā ņiva stāv uz ceja. Agronoms izkāpj no automašīnas un panākas uz manu pusi. Uz lauka viņš apstājas, ar kāju paspārda zemes pinkuli, pieliecas, kaut ko paceļ, groza uz plaukstas un pēta. Tad nosviež zemē, plaukstas noslauka gar sāniem. Izskatās, ka viņš ar apskates rezul​tātiem ir apmierināts.

Kad piebraucu viņam tuvāk, agronoms paceļ roku. Es apturu traktoru, bet motoru neizslēdzu. Laikam jau Granīta vecītis man grib ko pavēstīt, bet troksnis ir liels, tāpēc nokāpju no sava drebuļa un eju viņam pretī. Intere​santi, ko viņš teiks.

— Apsveicu ar pirmo darbadienu, — viņš saka, un es redzu, ka šis cilvēks māk arī pasmaidīt. — Nu, vai trak​tors vēl klausa? Pa dienesta laiku nav aizmirsies, kā ar to jāstrādā?

Es paraustu plecus. Manuprāt, to, ko cilvēks reiz iemācījies, nevar aizmirst. Bet to nu es viņam neteikšu, izklausīsies vēl pēc lielīšanās. Lai skatās un vērtē. Gan jau atradīs, kur piesieties, vismaz pamācīs, mēģinās iedvesmot. Zinām šitos aģitatora gājienus.

— Es vakar ieskatījos tavos papīros, iznāk, ka tu esi mana jaunības drauga Jāņa Liepas dēls, — viņš saka un pētoši raugās man acīs. — Kad tu biji tāds pasīks knīpa, pirms gadiem deviņiem desmit, es pie jums šad tad iegrie​zos. Neatceries?

Kā no miglas izpeld liela auguma vīrs, kas man sniedz platu plaukstu, dārdina skaļu balsi un daudz smejas. Tikai tas toreiz bija daudz jaunāks, slaidāks un bezbēdīgāks. Pēdējie gadi viņu acīm redzami padarījuši gausu, smagnēju un apdomīgu. Smiekli un jautrība, liekas, viņu pilnīgi atstājuši. Ar grūtībām pazīstu tēva jaunības draugu, ja viņš pats neatgādinātu, nekad viņā nesazīmētu to Edgaru Dzilnu, kas skaļš, jautrs un dzīvespriecīgs kādreiz nāca uz mūsu māju. Kāpēc tā noticis, es nezinu, bet man kļūst skumji, ka nieka desmit gadi spējuši pārvērst cilvēku līdz nepazīšanai.

— Kā tad tavam tēvam klājas? Sen neesam tikušies.

Ko lai saku? Tā tik vēl trūka, lai es šim cilvēkam sāktu klāstīt savas ģimenes likstas! Tāpēc atbildu: — Labi. Strādā. Mežrūpniekos.

— Jā. Biju dzirdējis, ka mežrūpniekos. Es vēl šaubījos. Viņš taču pa arodbiedrības līniju darbojās.

— Viņam lika priekšā, izvirzīja, — es saku. Un noklusēju, ka tēvs pats gribēja tikt prom no mums, no mātes, \ ka viņam bija tā švirkste, jaunatrastā dzives laime un jēga. Bet mēs, bērni un sieva, traucējoši akmeņi uz gludās taciņas, pa kuru viņš tik mundri, nešaubīdamies devās uz priekšu.

— Tavs tēvs vienmēr bija cilvēks ar vērienu. Ar augstiem ideāliem. Kādreiz viņš par tiem mēdza daudz runāt. Es vairāk turējos pie zemes, un tad mēs strīdējāmies. Var jau būt, ka viņam daudzējādā ziņā bija taisnība. Nesaprotu, kāpēc tu apmierinies ar to, ka esi tikai traktorists? Pēc armijas tev ir visas

iespējas mācīties. Vai arī tu pie mums uz laiciņu? Apsildīsi degunu — un prom?

Es zinu, ka tā nav, esmu te atbraucis uz palikšanu, tā esmu domājis un nolēmis, ja neradīsies kādi īpaši apsvē​rumi, gribu te palikt, bet stāstīt šim cilvēkam, kas mani piespiedis tā rīkoties, es nevēlos.

— Bēgt es netaisos. Bet negribu, ka mani tribulierē.

— Skaidrs! Domā, ka pats proti dzīvot, pats visu zini.

Es nebūt nevēlos saasināt attiecības, bet mēle tā vien niez pateikt, ka ar labiem padomiem nevajag uzbāzties. To, ko viņš runā un domā, es jau sen esmu izdomājis un izlēmis. Dīvaini: laukos trūkst cilvēku, sevišķi jaunatnes, bet neesmu, kā saka, vēl lāgā ne apskatījies, jau sāk brīnīties, kāpēc esmu šeit ieradies, kāpēc gribu strādāt, nevis mācīties, vai tik ar mani nav noticis kas ļauns, vai man var ticēt, vai jau netaisos mukt. Un šo to es patiešām zinu. Kāpēc viņš smīn ar pārākuma izteiksmi sejā? Nepagūstu viņam nekā pateikt, jo Dzilna, šis Granīta vecītis, tur​pina: — Tādi kā tu ir nākuši un gājuši, esam pie tā pieraduši, tāpēc nebrīnies, ka nesaņemam ar orķestri un sālsmaizi. Dažs atskrien, brauc ar muti, pēc tam aiztinas — it kā tās pašas mācīšanās dēļ. Pēc tam uzzini — ne viņš mā​cās, nekā. Tāpēc es tev par to mācīšanos prasu.

— Pagaidām par to neesmu domājis, gribu strādāt.

— Labi. Pie tā arī paliksim. Tas nenozīmē, ka esmu pret mācīšanos. Es tikai negribu, ka to izmanto par ieganstu.

Acīmredzot agronoms nav apmierināts ar mani. Arī viņš nav radījis simpātijas pret sevi, bet tur nekā laikam nevar darīt. Tādi nu mēs esam. Noskatos, kā viņš aiziet — liels, smags un stūrains, granīta monuments, ko nekas, nekādi argumenti nenovirzīs no viņa uzsāktā ceļa, nepiespiedīs domāt citādi, nekā viņš iesācis domāt. Inerces cilvēks.

Viņš iekāpj ņivā un aizbrauc. Es eju pie sava drebuļa. Nezin kāpēc kaklā tāds kā rūgtums, kā nožēla.

Varējām taču saprasties. Viņš ir mana tēva jaunības draugs, ko es pat nedaudz atceros. Arī viņš kaut ko atceras. Iespējams, ka tikai tādēļ viņš apstājās, sāka ar mani sarunāties. Bet es nevēlējos, jā, nevēlējos nekā stāstīt par tēvu, par māti, par savu ģimeni. Nevēlējos un nevēlēšos arī turpmāk.

XV Pamazām iejūtos darba ritmā, ceļos, kad Signe sāk skandināt piena traukus. Kad viņa aiziet uz kūti, paēdu brokastis; tā es izvairos, lai mums brokastis nebūtu jāēd vienā laikā un viņi, redzēdami manus trūcīgos pārtikas krājumus, nesāktu mani žēlot un piebarot, ko es nekādā ziņā nevēlos. Kad Signe atgriežas ar pilno piena spaini, mēs viens otru drusku paķircinām, un tad es jožu prom, lai Orups nepiedāvātos mani vest uz darbu ar savu motociklu. Brīvība un neatkarība ir vienīgais, ko vēlos saglabāt, par to es cīnīšos visiem spēkiem. Darbs — darba laikā, pret to es neiebilstu, tā tam jābūt, uz tā balstās pa​saule. Lai tā būtu!

Bet, kad esmu beidzis, tad neviens lai man neplijās virsū. Man ir aizdomas, ka Orups labprāt būtu mani iejūdzis. Vismaz vienu vakaru viņš sāka runāt, ka es varētu ar savu traktoriņu… Skaidrs, viņam ir zeme, tā jāapstrādā, kartupeļi jāaudzē, cūkas jānobaro. Dabiski, viņš vēlas, lai īrnieks palīdz. Tikai te nu būs mazliet pārrēķinājies. Es labāk aizeju uz ciematu un noskatos jaunāko ķinīti. Privātā gabalā nelīdīšu.

Tāpēc jau kolhozus uztaisīja, lai zemnieks varētu justies kā cilvēks, nostrādā savas stundas, padari savu darbu un — basta. Ej vannā vai sēdi pie televizora. Ziemā, kad mazāk darba, brauc uz kūrortiem un atpūties. Bet tie, kas rušinās pa piemājas zemi un ir aplaidušies ar lopiem, — tie gaismu neredz. Protams, viņi saņem bargu naudu, tas tiesa, taču arī kolhozā, ja kārtīgi sarauj, var itin labi nopelnīt. Tomēr galvenais ir brīvība. To es nepārdošu ne par kādiem pasaules labumiem. Un tāpēc es neēdu Signes piedāvātās brokastis, izeju agrāk no mājas, lai nebūtu jāsēstas uz Orupa motocikla. Veseli ēduši un laimīgu taciņu! Arī es drīz nopirkšu motociklu, krāšu naudu televizoram. Vis​pirms gan būtu jānopērk jauns uzvalks. Cik ilgi armijas drēbēs staigāšu? Kāds rublis jāaizsūta mātei un māšelei. Sīkums! Ja kārtīgi saraušu, naudas būs diezgan.

Ar tādām domām es rītos ceļos un eju uz darbu, vaka​ros nāku mājās. Un mani nepamet līksmā apziņa, ka esmu brīvs, patstāvīgs un man nevienam nav jāatskaitās. Vienīgi vēlos, lai man būtu kāds draugs. Ir

daži puiši, bet vēl nav iznācis ar viņiem tuvāk iepazīties. Tikai ar Henriju, kas pret mani nejūt nekādas simpātijas. Vajadzētu pateikt, ka tagad, kad esmu Signi redzējis, ar viņu runājis, šī meitene manī nekādas īpašas jūtas nemodina, lai Henrijs ir mierīgs. Dīvaini, bet neesmu viņu vēl Orupa mājā redzējis. Vai tad pie iecerētās nemaz nepiestaigā?

Pusdienlaikā ar savu drebuli braucu uz ēdnīcu. Baro te labi un lēti, porcijas ir pietiekami lielas. Ja ņem divus otros, var iztikt bez vakariņām. Man tas ir svarīgi, jo mājās gribu ēst pēc iespējas mazāk. Ēdnīcā sanāk kopā vai visi kolhoza puiši. Dažus no viņiem esmu saticis kantorī, veikalā vai kur citur, bet vairumu redzu pirmo reizi.

Kādu dienu te ieraugu arī Peļu apogu kopā ar Granīta vecīti. Priekšsēdētājs apvaicājas, kā man ejot, kā es jūtoties. Saku, ka labi. Un tā ir tiesa. Bet es jau citādi neatbildētu pat tad, ja justos draņķīgi. Kāda nozīme sūdzēties? Esmu pārliecināts, ka cilvēki jūtas tieši tā, kā paši grib justies, kā savu dzīvi iecer un veido. Man liekas, Peļu apogs būtu apsēdies pie mana galdiņa un aprunājies, bet Granīta vecītis, ar kuru pēc sarunas tīrumā neesmu pārmijis ne vārda, stāv aiz viņa muguras un gaida; šis iet arī. Lai kustas vien tālāk, pēc priekšnieku labvē​lības nekad neesmu alcis.

Pusdienoju viens. Pagaidām te vēl esmu pasvešs. Orupam ir sava vieta un sava sabiedrība, kurā viņš uzturas, tie ir vīri, kas tuvu pensijas vecumam, nosvērti un ļoti nopietni. Šajā kompānijā, patiesību sakot, nemaz nevēlos būt. Bet sēdēt vienam pašam arī diez kā nav. Tāpēc esmu apmierināts, kad pie galdiņa pienāk Henrijs. Viņš mani iepazīstina ar pajaunu bārdaini. Viktors. Matiņi šim pierē pakāpusies krietni augstu un galvvidū kļuvuši plāni jo plāni. Viņš runā nervozi un saraustīti, apjautājas, ko patlaban daru, grib zināt, kāpēc esmu šeit atkūlies. Vai tad citur neesot vietas bijis? Paskaidroju, ka atsaucos uz pirmo sludinājumu avīzē un atbraucu. Ka man te itin labi patīk un gribu palikt uz dzīvi. Šis brīnās, vai tad tāds sludinājums bijis un kas gan te būtu ko patikt. Pats viņš esot šejienietis. Bet, ja te nedzīvotu mutere un fāters, viņš nu gan neķeiptu ne minūti ilgāk. Turpretī es, liesi otrādi, esmu te ieradies, lai nebūtu mūžīgi jāskatās miles sagrauztajā sejā.

Viktors uz galdiņa ir nolicis trīs alus pudeles.

— Nesēdi kā šķīsta jaunava! — viņš mani uzrunā. — Iedzersim!

Mēs dzeram alu. Tā ir nodarbība, kas vīrus vieno. Tāpat kā pēršanās pirtī. Un, lai tu ari par otru cilvēku nekā nezini, viņš tev tomēr kļūst it kā tuvāks, saprotamāks, šādos brīžos sākas atklātība. Pat tad, ja šīs atklātības rezultātā nerodas īsta draudzība, paliek zināma uzticēšanās, un tu šo otru cilvēku sāc uzskatīt par savējo.

Viktors tiešām liekas savs puika, mazliet vieglprātīgs, bet visā visumā lādzīgs pļāpa, kurš var murkšķēt "bez pārtraukuma un kuram šī nodarbība nekad neapnīk. Dažreiz esmu domājis, ka pļāpība ir bēgšana no tukšuma pašam sevī, maskēšanās. Patiesi — pļāpāšana jau neprasa jaunas domas, pietiek ar vispārzināmā malšanu, pārmalšanu un atgremošanu. Un tā Viktors maļ un pārmaļ sen zināmas lietas, tad sāk stāstīt par kolhoza meitenēm, kuru te esot vairāk nekā puišu. Izvēle tātad pēc sirds patikas. Ja nu kāda tēlojot pārāk lepnu, iedomīgu un nepieejamu, tāda varot saskābt vecmeitās. Neviens tādai uzmanību ilgi nepievērsīšot. Tā puiši te norunājuši. Un tā esot svēta lieta. Visi kā viens.

— Un tagad es pateikšu, kāpēc ar tevi runāju.

Henrijs, kas arī izdzēris alu, savāc tukšās pudeles un aiznes. Viktors noskatās, kā viņš aiziet, tad saka: — Tu esi apmeties Orupa mājā. Tā?

— Nu, esmu.

— Kāda tev liekas viņa meita?

— Signe?

— Nu jā. Citas jau viņam nav.

— Nekas īpašs.

— Tad zini, šis skuķis iedomājies, ka viņa tieši ir kaut kas īpašs. Henrijs gluži veltīgi viņai

izlēkājās apkārt. Ne​kas nesanāca.

— Un kādēļ man tas būtu jāzina?

— Neizliecies! Es tev teicu. Izvēlies, kuru gribi, bet pret Signi izturies tā, it kā viņas nemaz nebūtu. Tikai mierīgi! Es redzu, tev kaut kas nepatīk. Ja neievērosi, ko es tev teicu, iznāks darīšana ar šejienes čaļiem. Uzskati, ka esmu runājis visu vārdā.

Viņš laikam domā, ka vairāk ar mani runāt nevajag, pieceļas un aiziet. Redzu pa logu, ka abi ar Henriju soļo pāri pagalmam un pazūd aiz pienotavas stūra.

Ari es ceļos un eju. Pēcpusdienā vedu spēkbarību uz liellopu fermu un satikšanos ēdnīcā aizmirstu.

Tomēr pie​vakarē, kad darbu beidzu, atceros sarunu ar Viktoru. Es nezinu, kā veidojušās Signes un Henrija attiecības un kā un kādu apstākļu dēļ tās pajukušas, kurš no abiem vainīgs. Bet man nepatīk, ka man draud.

Jo ilgāk domāju, jo skaidrāk apjēdzu, ka Viktora vārdos slēpjas draudi, tas, ko viņš teica, nebija sacīts joka pēc, tas bija nopietni. Bet tas ir negodīgi. Tā nerīkojas, tā nevar rīkoties. Es it kā iekaistu, pats sevi uzkurinu. Viktora brīdinājumam es laikam neklausīšu. Mans pašlepnums neļauj piekāpties, gļēvi nobīties.

Dīvaini, vēl nesen es pats sev solījos, ka par Signi nelikšos ne zinis, bet tagad manī mostas spīts pret tiem diviem, kas… Jā, kas gan ir tie divi? Vienu no viņiem noraidījusi meitene, un tagad šie drauģeļi sametušies kopā, lai Signei atriebtos… tādā veidā, ka cenšas iebiedēt pārējos, kas varētu viņai pievērst uzmanību. Nē, es būtu pēdējais gļēvulis, ja nobītos.

Eju mājās un domāju par Signi. Ar ko gan viņa izpelnījusies tādu uzmanību? Liekas vienkārša un strādīga meitene. Nekādu īpašu skaistuma pazīmju viņā netiku pamanījis. Varbūt Signei piemīt citas izcilas īpašības? Čaklums? Strādīgums? Jā, droši vien. Bet vai gan šo īpašību dēļ Henrijs būtu tik ļoti iededzies? Nespēju ticēt. Nē, manuprāt, te slēpjas kas cits. Bet kas? Galu galā — tas nemaz nav tik svarīgi. Svarīgi, kā es tagad izturēšos. Nobīšos un no Signes mukšu, visādi izvairīšos? Vai arī dzīvošu tā, it kā šādas sarunas ar Viktoru nemaz nebūtu bijis? Arī nē. Ja Viktors nebūtu ar mani runājis, es drīzāk par Signi neliktos ne zinis. Turpretī… turpretī tagad, es to zinu un jūtu, Signei pievērsīšu lielāku uzmanību.

Lai viņi saprot, ka mani iebaidīt nevar. Es esmu tankists, nevis kaut kāda špana.

XVI Vakarā meklēju ieganstu, lai paliktu ar Signi divatā. Bet viņa visu laiku ir aizņemta. Dienā esot bijusi dārzniecībā. Tur trūkstot strādnieču, un viņa nevarot neiet. Pirmie tomāti jau palieli, padusītes jāizkniebjot, jālaistot, darāmā netrūkstot. Un tagad jākopjot mājas solis. Māte vēl vārga, palīdzēt nevarot.

Vienīgi pie plīts pastāvot. Kad ēdiens gatavs, arī spēki galā un pašai apetīte zudusi. Bet, par spīti slimībai, viņa katru dienu arvien mazāk laika pavadot gultā un cerot pēc pāris nedējām rušināties dārzā.

Lauku cilvēks, ja vien spējot, kustot no gaismas līdz gaismai. Es to zinu un esmu redzējis, lai gan piedzimu rajona pilsētā un mani vecāki ar lauku darbiem netika nojēgušies. Pašam vairākas vasaras pagāja pie radiem kolhozā. Krusttēvs bija un vēl tagad ir traktorists vai — kā to oficiāli saka — mehanizators; viņš bija pirmais, kas paņēma mani uz traktora, ierādīja, kas un kā. Man bija tikai trīspadsmit gadu, kad belaruss klausīja manai rokai. Ne jau nu tā, ka darbus varētu veikt patstāvīgi, bet, ja nostādīja uz vagas, es braucu kā pa šņori. Vēlāk gadījās, ka pa stundiņai pastrādāju viens pats, ja krusttēvam vajadzēja ar vīriem uz ežmalas pasēdēt un dažu labu trauku iztukšot. Domāju, ka darbs manis dēļ necieta. Bet cik tādu krusttēvu ir, kas ievada darbā, iemāca pirmās iemaņas? To vien dzird — kamēr neesi pilngadīgs, tehnikai klāt neķeries, nav brīv, aiz​liegts. Kad cilvēkam jau astoņpadsmit, tad ir par vēlu viņu pie darba skubināt, ja viņš nepārtraukti raidīts prom: nenāc, nelien, nav brīv, iegrūdīsi vēl kaut kur pirkstu. Lai gan krusttēvs šad tad grēkoja ar šņabi, tomēr viņš caur un cauri bija godavīrs, pats darbu darīja un to no citiem prasīja.

Man patīk redzēt sava darba rezultātu un priecāties, ja tas izdevies, ja rudenī tajā laukā, ko tu ari, apstrādāji, apsēji, izaug branga labība un par to tevi paslavē. Iespējams, ka manī sēž godkārības velniņš, kas mani drusku dīda un urķē. Godkārība gan esot slikta īpašība. Ja kādu sauc par godkārīgu, tas ir tikpat kā nolamāt. Bet es domāju, ka cilvēkā godkārībai jābūt. Ja godkārības nav nemaz, ja ir vienalga, vai mani

peļ vai ceļ, tas galīgi nekur neder. Jā, esmu godkārīgs, es gribu, lai mani paslavē, lai esmu starp pirmajiem, nevis pēdējais. Tā bija arī armijā, kad kļuvām par mācību teicamniekiem. Tas taču nozīmē, ka visu patiešām labi veicām un zinājām. Un par to mūs slavēja. Kāpēc lai tagad būtu citādi? Domāju, ka godkārības cilvēkos ir par maz un tāpēc daudz kas iet šā un tā, liela daļa cilvēku nemaz necenšas paveikt darbu labāk nekā citi. Bet es centīšos.

Pagaidām, kamēr neesmu precējies, labprāt būtu ar Signi vairāk kopā. Lai gan viņa nav nekāda skaistule, tikai tāda paapaļa strupule, tomēr viņai ir gaišs skatiens uz dzīvi, raita valoda, skanīgi smiekli, un vispār viņā ir kaut kas gluži patīkams un simpātisks.

Bet, atnākusi mājās, viņa skraida uz kūti nez cik reižu, nes spaiņus, baro, slauc, dzirdina, kamēr tumsa klāt.

Dažreiz manī mostas vēlēšanās viņai palīdzēt, bet es to nedaru. Ja es to darītu, Signe noprastu, ka viņa mani interesē vairāk, nekā es patlaban izrādu. To varētu saprast arī kā vēlēšanos ieiet viņu ģimenē.

Nē, nē, kļūt par viņu ģimenes locekli es negribu. Man ir izveidojies cits dzīves modelis: bez personiskās mājas, zemes un lopiem. Un Signe, lai cik čakla un darbīga, nekad nebūs mana sieva. Tāpēc es nekā nedaru viņu dārza un lopu labā. Lai tiek galā paši. Tomēr mājās vienam pašam dažreiz ir garlaicīgi. Pa šo laiku, kamēr te dzīvoju, nekas nav noticis, nekur neesmu bijis. Tikai uz kino. Un cik ilgi var lasīt? Es nolieku grāmatu un izeju ārā. Vakars ir silts. Ož pēc gruzduma un dūmiem. Dārza malā sprēgā ugunskurs, un Signe ar dzelzs grābekli, kaut ko pie sevis dungodama, kasa vecās lapas un kūlu. Dārza otrā stūrī līkņā Orups. Es lūkojos uz Signi. Viņa mani neredz. Stāvu turpat aiz jasmīnu krūma un vēroju, kā viņa veikli cilā grābekli, sarauš lapas uz segas. Lapu paunu viegli uzsviež plecā, aiznes uz ugunskuru un izber.

Liesma uz brīdi noslāpst, tad sāk velties balti dūmu mutuļi un gar malām lodāt sīkas liesmiņas. Signe nāk atpakaļ, izklāj segu. Kad viņa pieliecas, kleita savelkas stipri augstu, un es redzu viņas baltos, apaļos lielus. Tad viņa atkal paņem grābekli un kustas veikli un graciozi, it kā lapu un vecās kūlas kasīšana būtu viņas visīstākā nodarbo​šanās.

Tā, vienatnē stāvot, kļūst garlaicīgi. Patiesību sakot, esmu sabiedriska būtne, vientuļniekus un malā stāvētā​jus nekad neesmu izpratis un augstu vērtējis. Tāpēc neizturu un eju pie Signes.

— A, tev laikam apnika gulšņāt un audzēt taukus, tāpēc atnāci man palīgā. Bet varēji nesteigties, izskaties vēl diezgan kārns un slaids. Kad tev vēderiņš sāks iet pāri bikšu siksnai kā manam tētiņam, tad būs īstais laiks kustēties.

— Paldies par rūpēm! Gan jau es pats ar savu vēderu tikšu galā. Bet, tā kā tu esi par mani domājusi, tad at​zīšos — arī es par tevi iedomājos.

— Ja tu ceri, ka sākšu interesēties, ko esi domājis, f.id ļoti maldies. Puiši pēc armijas parasti domā par meitenēm, tas nav nekas īpašs. Oriģinālāk būtu, ja tu nedaudz patrenētu savus muskuļus un aiznestu šo paunu.

— Var jau… Bet to es daru bez sajūsmas. Tikai tālab, lai tu nedzītu mani prom. Man patīk ar tevi parunā​ties, jo tev ir diezgan asa mēlīte.

— Tas ir tikai tad, ja kaut kas cilvēkos mani kaitina.

— O, vai tiešām arī es tevi būtu jau nokaitinājis?

— Vēl ne, bet ja gribi zināt… Pateikt?

— Sper vaļā!

— Labs ir! Redzi, tu te dzīvo mūsmājās, bet izturies tā, it kā būtu mūs nopircis.

— Es kaut ko nesaprotu. Man šķiet, tas bija tavs tēvs, kas man piedāvāja istabu. Neesmu uzprasījies …

— Tu izspēlē to, ka nāc no armijas. Redziet, te es esmu, saņemiet, aprūpējiet un esiet priecīgi.

Ja kolhozs iedos kur dzīvot, es palikšu, ja ne, izplešu spārniņus un — sveiki! Mans tēvs droši vien tev paprasīs samaksu par dzīvošanu, bet tas nav galvenais.

— Kas tad, ja drīkstu zināt?

— Tas varbūt izklausās smieklīgi, bet tā ir: viņš grib, lai pie mums arī beidzot ietu labāk. Lai pie mums būtu vairāk cilvēku, kas kaut ko dara, kas te ir un paliek. Tādiem nav laika pusi dienas gulšņāt, tādi atrod darbu un dara to ar prieku.

— Tu nu gan esi nāvīgi prātīga.

— Dzīve iemāca. Kopš māte slimo, man no daudz kā ir nācies atteikties. Un šo to esmu sapratusi.

Viņas balsī es saklausu rūgtumu. Lai gan nejūtos brāzienu pelnījis, tomēr nerunāju pretī. Aiznesu sagrābtās lapas un izberu ugunskurā. Šis strupais meitietis ir vairāk pieaudzis, nekā man sākumā likās.

Taču manī spuras ceļ pašlepnums — ko viņa grib, ar kādām tiesībām izsaka pretenzijas, ko esmu viņai parādā? Manos plānos tiešām nav vergot viņu privātajā mājā. Ja es dažas stundas nogulšņāju, tā ir mana darīšana. Lai necer …

Es izklāju segu. Man gribas pateikt kaut ko stipru, bet viņa pasteidzas pirmā.

— Ja tev grūti, tu jau vari iet atkal pagulēt. Vai pa​staigāties.

Patiešām — es būtu aizgājis, tomēr neērti. Tā viņa te viena pati ņemsies līdz melnai tumsai, tad slauks govi un darīs citus mājas darbus.

— Pastaigāties es biju pirmajā vakarā, pēc tam kad piesitām strazdu būrus.

— Un vairāk negribas? Tad jau tu esi traki slinks.

— Vienam nav interesanti.

— Uzaicini kādu līdzi.

— Es tevi aicinātu, bet tu jau nenāksi.

— Ietu gan. Kāpēc ne? Bet man nav laika.

— Un kad būs?

— Šovakar ne. Pats redzi, kamēr lapas, veco kūlu sakasīs, jauna zāle jau dīgst, kavēties nevar.

Tad kūts…

— Un rīt?

— Jāsēj dārzs.

— Parīt?

— Nezinu. Diez vai.

— Nu redzi, nekad tev nav laika.

— Saki — vai tu vienmēr esi darījis tikai to, kas patīk?

— Nē. Bet man likās, ka tu te saimnieko ar milzīgu sajūsmu.

— Es gribēju studēt. Bet māte saslima… Es nevaru visu pamest un aizbraukt.

— Tu esi pienākuma cilvēks.

— Es te esmu uzaugusi. Tad tā nevar …

— … Mētāties pa pasauli, tu gribēji teikt.

— Pilnīgi pareizi, — viņa piekrīt.

— Bet cik ilgi? Vienreiz tev apniks un …

— Visiem nedrīkst apnikt! Es par to esmu daudz domājusi. Man liekas, ja dzīve mani te ir nolikusi, tad man te jābūt. Citādi paliks tukša vieta. Bet tukšumu neviens aiz sevis atstāt nedrīkst. Ja māte izveseļosies, ja viņa atkal varēs, varbūt tad. Es nezinu. Dažreiz man liekas, ka mana īstā vieta ir šeit. Vai tad tas ir slikti, ka mums ir māja, zeme, ko mēs kopjam? No mūsu piemājas zemes mēs valstij pārdodam vairāk nekā kolhozs no tādas pa​šas platības.

— Tas nav īstais ceļš. Tad nevajadzēja kolhozus taisīt, ja no personiskās saimniecības valstij lielāks labums. Nē, ja šobrīd tā arī ir, tas nav pareizi. Ja visi tā domās, kolhozi izputēs, jo katrs rausies tik uz personisko saimnie​cību.

Es izstāstu Signei, kādu iedomājos savu dzīvi. Dzīvokli ar ērtībām, bez piemājas zemes, bez lopiem.

Un pasaku, ka nevaru iedomāties savu sievu līkņājam un rušināmies pa zemi. Es gribu strādāt, savu laiku

un enerģiju ieguldīt valsts saimniecībā un nopelnīt tik daudz, lai varētu dzīvot bez piemājas zemes. Kādēļ man jāstrādā divi darbi? Vai tad fabrikas strādnieks vienā dienā veic divus darbus? Kāpēc man tas jādara?

Signe runā pretī. Valsts veicinot personisko sektoru. Es to zinu. Valstij gluži vienkārši šodien nepietiek produktu, tāpēc grib, lai cilvēki tos vairāk ražotu uz piemājas zemes. Bet es skatos tālāk. Kad valstij pietiks produktu, ko pārdot iedzīvotājiem, tad atkal bremzēs. Tā jau esot bijis. Vecāki cilvēki ir stāstījuši. Kāpēc tad man jākļūst par privātu ražotāju? Pirms atbraukšanas uz šejieni es biju tirgū. Zinu, cik šie privātie ražotāji plēš par kilogramu gaļas, par kilogramu kartupeļu, burkānu, gurķu. Pilsētnieki viņus sauc par spekulantiem, lai gan tas nav pareizi. Spekulanti viņi nav, bet cenas saskrūvē zvērīgas. Un es Signei saku: — Ja tu gribi būt tāda plēsoņa, tad tev ir taisnība. Dzīvo, rocies pa savu dārzu, baro cūkas un vistas. Rubli šodien ar to var taisīt. Ja vajag, esmu ar mieru strādāt no gaismas līdz gaismai, bet mājās lai būtu miers un kulturāla atpūta — grāmatas, kino, teātris un pārējais. Punkts. Vai tev tam atliek laika?

Signe ir spiesta atzīt, ka maz, ļoti maz. Bet tā neesot taisnība, ka viņa darbu siltumnīcās padarot pavirši, lai tiktu ātrāk mājās. Savu viņa padarot.

— Bet, ja tev mājas un lopu nebūtu, tu padarītu vai​rāk. Dārzniecībā.

Viņa piekrīt. Ko gan citu viņa var sacīt? Un tā ikviens, es saku, kam ir piemājas zeme, kopsaimniecībā padara mazāk, nekā spētu. Viņš vienkārši taupa spēkus un laiku piemājas zemei un personiskajiem lopiem.

Nogrābstītajā dārzā redzami jauni, zaļi asni. Šis ir pirmais īsti siltais pavasara vakars. Man liekas, esmu Signi pārliecinājis, lai gan viņa to neatzīst. Bet no sievietes jau nevar prasīt, lai viņa atzītu savu sakāvi. Man gribas viņu paķert aiz rokas un paraut prom. Tomēr es to neuzdrošinos. Man viņa vēl jāaģitē, jāpanāk, lai sāk šaubīties par savas dzīves pareizību. Par Henriju nolemju šobrīd nejautāt. Viņa aizsteidzas uz kūti. Es vēl palieku dārzā un rušinu ugunskuru, lai tas labāk izdeg. Kad iegrūžu sarkanajos pelnos pagaru biguli, dzirksteles sprakšķēdamas uzšaujas pret satumstošajām vakara debesīm, un es nepamanu Orupu, kurš, no mugurpuses pienācis, mani uzrunā: — Sabiksti, sabiksti kārtīgi, lai labi izdeg. Naktī varbūt uznāks lietus.

Aiz meža lēni un smagi kāpj melns padebesis; vējš ir norimis, un dūmi stāvus ceļas gaisā.

— Jā, — es piekritu, — ja lietus uznāks un pieturē​sies silts, viss sazaļos un salapos pāris dienās.

Vairāk mēs nerunājam. Bet es domāju par to, ka drīz ziedēs ievas; tad būtu labi aiziet ar Signi uz upmalu…

XVII Tajā vietā, kur pirmajā reizē, nākdams šurp no stacijas, piesmēlu zābaku, arvien vēl rēgojas dīķis.

Nesen ir nolijis lietus, un žampa kļuvusi vēl nejaukāka. Automašīnām, kurām jābrauc uz ciemata pusi, jākuļas te pāri. Atpakaļceļā Henrijs ir iesēdies līdz kravas kastei. Bijis kantorī un pateicis, ka saviem spēkiem, bez traktora, laukā netiks. Viņam palīgā sūta mani.

Kad atbraucu notikuma vietā, Henrijs jau ir pierīkojis mašīnai trosi un pats nojaucies ar dubļiem līdz acīm. Man liekas, viņam nav patīkami, ka tieši es esmu viņa glābējs. Tādēļ, lai nebūtu man kaut kas jāsaka, viņš la​mājas uz velna paraušanu.

Es kāpinu traktoru atpakaļ. Henrijs pats troses otru galu piekabina pie traktora. Pagaidu, kamēr viņš aizbrien līdz mašīnai un ieraušas kabīnē. Kad Henrijs pamāj, lēnām pukšķinu uz priekšu. Mašīna nāk viegli. Sausumā apstājos un gaidu, lai Henrijs atkabina trosi. Nepārmijuši ne vārda, mēs šķiramies. Es braucu prom. Pēc brīža Hen​rijs mani apdzen. Noskatos, kā viņa mašīna pazūd aiz uzkalniņa.

Tajā dienā nolāpītajā žampā iestieg vēl viena automašīna, un man atkal jābrauc to vilkt laukā. Šoferis apgalvo, ka šajā vietā gandrīz ik pavasari un rudeni jau gadiem ilgi stiegot mašīnas. Dažreiz uzvedot pāris kravu grants, ar to visi remonta darbi beidzoties. Man šis vīrs patīk. Šejienietis. Pirmās

klases šoferis, bet kolhozs nemaksājot vairāk kā trešās klases šoferim. Vienbrīd gribējis aiziet. Kaimiņu kolhozos uzreiz dodot piemaksu par klasi. Tomēr palicis tepat. Neērti aiziet naudas dēļ. Te viņa mājas, ģimene. Tagad jau esot pierasts, lai gan aizvaino​jums vēl graužot.

Man šāda rīcība liekas nepareiza. Lai gan tā nav mana darīšana, pateikšu Peļu apogam, ka tā nevar.

Ja cilvē​kam kas pienākas, tas jādod. Ja grib, lai cilvēki no še​jienes nebēgtu prom.

Atis, tā jauno paziņu sauc, ir runīgs vīrs, gadus trīsdesmit vecs. Ari saprātīgs viņš liekas. Un es viņam prasu, kāpēc ceju nevar salabot pa īstam. Raugi, no vienas puses asfalts, no otras, bet vidū tāda cūcība. Atis atmet ar roku un izstāsta to, ko es jau zinu, ko pateica Peļu apogs pirmajā tikšanās reizē. Un tad es Atim saku to, par ko iepriekš pat neesmu domājis, impulsīvi, paklausīdams vienīgi sava saprāta balsij. Varbūt tas ir naivi, ci​tur dzīvē tā nenotiek, bet es speru laukā: — Kāpēc mēs paši nevaram salabot?

Atis tikai smīn. Nē, viņš mani neapsmej, tomēr es redzu: viņš domā, ka es esmu jauns, zaļš un ka mani nav ko ņemt par pilnu. Bet es neatlaižos, jo patiešām domāju, ka tas nav nekas ārkārtīgs, vajag tikai gribēt, rīkoties, tehnika, lai ari nav īsti piemērota, kolhozam ir, gan atradīsies arī entuziasti, ja vien kāds šo pasākumu ierosinās. Tāpēc es saku: — Jā, patiesi, es iešu pie Peļu apoga.

Redzu neizpratni Ata sejā un paskaidroju: — Pie jūsu… tas ir, mūsu priekšsēdētāja. Viņam tāds ciešs skatiens. Domā — neatbalstīs? Ja tik būtu, kas sāki Nāc līdz, aprunāsimies!

— Pagaidi, nesteidzies! Papriekš jāaprunājas ar šoferiem. Ko tad mēs aizgājuši pateiksim? Ja vīri piekritīs, ja vismaz daži būs ar mieru pastrādāt, tavu ideju, tā teikt, atbalstīt, tad var mēģināt.

Var jau būt, ka Atim taisnība, bet man tāda vilcināšanās nepatīk. Tā ir vienmēr, jo vairāk domā, sver un apspriež visus par un pret, analizē apstākļus un faktus, jo biežāk rodas iebildumi, sākas šaubīšanās, līdz no ieceres nekas nepaliek pāri. Es tā nevaru. Vai nu uzreiz, vai nemaz. Nav te ko mītiņot! Es to pasaku Atim un prasu: — Vai nāksi līdzi?

— Baigais temperaments! — Atis par mani smejas. — Papriekš izvelc mani no šīs žurgas laukā.

Labs ir. Mēs piekabinām trosi, un viņa mašīna drīz vien ir sausumā. Līdz galam nekā neesam izsprieduši, bet, aizbraucis pie darbnīcām, redzu, ka Atis runājas ar di​viem citiem šoferiem. Es klāt neeju, gaidu, kas notiks. Arī pašam sāk likties, ka no manas ieceres nekas nesanāks. Cilvēki labāk ar mieru ilgstoši mocīties nekā īsu laiku krietni pastrādāt. Redzu, ka šie kaut ko pārspriež, strīdas, runā, plātās.

Viens aiziet. To laikam nav izdevies pārliecināt. Beidzot Atis nāk pie manis un otrs šoferis pieklibodams viņam seko.

— Tu laikam domā, ka esi baigi apzinīgs, — klibojošais saka. — It kā mēs jau daudzus gadus paši nespētu izdomāt, kas ar to dūksti būtu darāms.

Es sadusmojos.

— Ko jūs daudzus gadus esat darījuši, es nezinu. Zinu tikai to, ka man šodien bija divas mašīnas no tās peļķes jāvelk ārā. Un man tas neliekas pievilcīgi. Tāpēc būtu labāk…

— To, kas ir labāk, mēs arī zinām. Nedomā, ka esi ģēnijs un saki ko tādu, ko neviens vēl nav sapratis.

— Ja esat sapratuši, kāpēc tad vilcināties?

— Padzīvosi, sapratīsi.

— Velns jūs rāvis! — es saku. — Ja jūs bez tās pēršanās pa dubļiem nevarat iztikt, perieties tālāk.

Man tā ceļa mazāk vajag nekā jums. Ar traktoru visur tikšu pāri.

Tad sarunā iejaucas Atis, viņš saka otram šoferim: — Pēter, viņš nezina to, ko zinām mēs. Cik reižu pie iepriekšējiem priekšsēdētājiem esam gājuši.

Vienmēr beidzies ar to, ka uzved dažas kravas grants, un katru pavasari sākas viss no jauna. Bet, ja viņš

grib, lai iet. Abi jauni, varbūt tur kas iznāk.

— Lai iet, — Pēteris piekrīt, — man tikai nepatīk, ka iedomājas sevi par to gudro un mūs tur par muļķiem, kas gadiem labprātīgi mīcās pa dubļiem. Viņš nav ne degunu pie mums apsildījis, jau ņemas kritizēt, sak, jums te tā un šitā.

Sāku saprast, kas par lietu, tāpēc saku: — Man nekādu izgudrotāja lauru nevajag, ejiet pie priekšsēdētāja jūs paši.

— Mums jau ir apnicis staigāt, sūdzēties un lūgties, — Pēteris iebilst, — reiz pat rakstījām uz rajona avīzi. Kopš tā laika pagājuši trīs gadi. Ej runā!

XVIII Tajā dienā man ar Peļu apogu neiznāk tikties. Viņš ir kaut kur aizbraucis. Tas man nepatīk. Ja esmu par kaut ko iededzies, man vajag tūlīt. Šausmīgi nepatīk atlikt, vilcināties. Katrā ziņā nepiederu pie tiem cilvēkiem, kas ilgi svārstās, nevar izlemt. Tas nenozīmē, ka es šaubas vispār nepazīstu, tikai es sevi ar šaubīšanos nenogurdinu. Ko tur tik daudz! Ja neiznāk, neiznāk. Tāpēc nav lieki jālauza galva. Ja šobrīd esmu ieņēmis prātā, ka ceļš jāsalabo, tad rīkojos tūlīt, nevilcinādamies. Kolhoza šoferu pieticība mani nemaz nemulsina. Es viņus saprotu. Līdz šim nav izdevies. Bet tas nenozīmē, ka neizdosies nekad. Ja nav veicies viņiem, varbūt veiksies man. Neveiksies man, veiksies kādam citam. Bet vajag kalt — tūliņ, neatlaidīgi. Vienam, otram, trešajam, ceturtajam. Nevis tā: viens pievīlies, otrs, un trešais jau atmet ar roku, cetur​tais vispār nekā vairs negrib zināt. Mazdūšīgi.

Vakars ir silts. Patiesību sakot, vakars vēl nemaz nav pienācis. Ir tikai vēla pēcpusdiena. Ko, mājās aizgājis, darīšu? Gulšņāt istabā nav vairs patīkami. Uzturēties ārā tā kā neērti. Jo sevišķi tad, ja Orupi rosās pa dārzu, rušina, stāda, sēj. Bet Signe mani tomēr interesē. Un es gudroju, kā panākt, lai ar Signi varētu būt biežāk kopā, bet lai mani tomēr neiejūgtu mājas darbos. Šodien man palaimējas. Vecais Orups ar motociklu kaut kur aizbrauc. Kad to dzirdu, izeju no istabas. Signe dārzā sēj. Es mazliet liekuļoju, kad saku: — Tu nu gan esi čakla. — Patiesībā man šis viņas čaklums ir līdz kaklam.

— Esmu gan. Vai tu nāci mani traucēt? — viņa, acis nepaceldama, jautā.

Pieeju tuvāk. Viņa noliekusies pār vagu un kaisa sīkas sēklas zemē. Blūzīte pie kakla ir vaļā. Es tur saskatu divus apaļus, baltus izciļņus un aizmirstu, ko nupat runāju. Laikam būtu ilgi skatījies, bet Signe atliecas.

— Nemīņājies pa vagām! — viņa saka. — Labāk pa​ņem grābekli un pielīdzini.

Es to daru nelabprāt. Tikai tāpēc, ka citādi Signe mani raidīs prom. Darbs nav grūts. Lēni velku grābekli pa zemi, bet Signe vēl nav mierā.

— Zemāk, zemāk! Vagu vajag nolīdzināt gandrīz līdz zemei. Kad iestaigā celiņus, vēlāk izrādās, ka vēl ir par augstu. Bet augsne te sausa. Jo zemāka vaga, jo la​bāk tā uztur mitrumu, — viņa man skaidro.

— Labi, — es saku, — tu esi dārzniecībā visādas gudtibas savākusi, bet vai mēs drīz nebeigsim?

— Beigsim, beigsim… Es tikai aizrušināšu iesētās sēklas, tu tikmēr nolīdzini vēl pāris vagu. Un tad būšu brīva.

— Brīva?

— Nu jā. Ko tu brīnies?

— Kamēr te, jūsu mājā, dzīvoju, ne reizes neesmu redzējis, ka tu esi brīva. Ka tev nebūtu ko darīt.

— Ko darīt ir arī tagad. Kad ir māja un dārzs, cilvēkam nekad darba netrūkst. Bet man liekas, ka ievas vēl nav noziedējušas. Gribu aizskriet paskatīties.

— Viena pati?

— Vai tad tevi arī tādas lietas interesē?

— Un kāpēc ne?

— Es domāju, ka tikai traktori un mašīnas. Paēst un izgulēties.

— Tev, Signe, ir slikts raksturs, tu man mūžīgi kaut ko pārmet.

— Es labošos.

— Tad es tevi pagaidīšu.

— Labi. Gaidi vien!

Viņa ieiet iekšā. Es pastaigājos pa pagalmu. Skatos uz paša gatavotajiem strazdu būriem, kuros laiku pa laikam, kaut ko knābī nesdami, ielido lielie strazdi. Mazuļi acīmredzot ir izperēti, jo no turienes atskan satraukta čiepstēšana un čirināšana. Nākamgad būtu jāuztaisa vēl kādi būri. Kad tāds putns kā strazds dzied, izklausās itin patīkami. Bet tad es iesmejos: nākamgad, ha, vai tad es taisos tik ilgi te dzīvot? Peļu apogs apsolīja dzīvokli, tiklīdz būs uzcelta jaunā māja. Kaut gan uz to paļauties būtu pēdējā muļķība.

Droši vien atradīsies kāds precēts cilvēks, kam vairāk vajadzēs. Tā tas ir. Kamēr nav ģimenes, gaidi, ka dos dzīvokli! Vienīgi — ja nu es apprecētos. Tā ka, pilnīgi iespējams, nākamo pavasari vēl vajadzēs sagaidīt tepat Orupa mājā. Patiesībā nemaz nav slikti. Esmu pieradis. Līdz centram tuvu. Varu ar savu dzīvi būt apmierināts. Tikai Signe …

Aiz pārsteiguma pat iesvilpjos un noskatu viņu no galvas līdz papēžiem.

— Oho! Tu esi uzcirtusies kā uz balli. Gandrīz vai pazīt nevar. Tikai augstpapēžu kurpes vēl trūkst.

Viņa izskatās samulsusi un piesarkusi.

— Smejies vien, smejies! Tu laikam domā, ka man vienmēr jāstaigā noplukušai. Kā perētāj vistai.

— Nemaz. Tu izskaties lieliski!

Tā nu gluži nav. Viņa drīzāk ir nemākulīgi un nepiemēroti ģērbusies. Acīmredzot skuķis grib būt smuks un patikt. Tomēr neprot to darīt. Kas tad tādā mežģīņotā blūzē skrien uz upmalu ievas skatīties!

Strupajos pirkstos samaukti kaut kādi gredzenteļi, ap īso, balto kaklu krelI\s, kuru īsto vērtību es nemāku noteikt. Un, velns parāvis, viņa ir pat drusku krāsojusies. Vai tad to visu sev Imtu krāvusi virsū manis dēj? Tā izskatās. Gribas Signi pazobot, bet redzu viņas mulsumu un saku: — Nu tad jozīsim prom!

Viņa sāk skriet. Sākumā diezgan strauji. Tomēr necik tālu netiek. Aizelšas un pāriet soļos. Es viņai garām ne​skrienu. Pa gabalu mēs laikam izskatāmies kā putnu suns ar takseni.

Ejam caur mežu. Pa to pašu taku, pa kuru gāju pirmajā vakarā, kad šeit ierados. Tikai tagad ir silts, kokiem plaukst lapas. Un man šo īskājaino meiteni gribas noskūpstīt. Diez ko viņa darītu, ja es pamēģinātu. Droši vien spiegtu un spirinātos. Vai varbūt…

— Paklau — vai tu ar Henriju arī tā pastaigājies?

Viņa uzreiz neatbild. Iet uz priekšu, it kā manu jautājumu nebūtu dzirdējusi. Tad apstājas un lēni pagriežas atpakaļ.

— Kāpēc tā jautā? — viņa prasa un vērīgi skatās man sejā.

— Vai tad nedrīkstēja? Pati par Henriju tiki stāstījusi, bet tagad brīnies.

— Nu, ja tas tevi tā interesē… Nē, ar Henriju es nepastaigājos.

— Dīvaini.

— Kas ir dīvaini?

— Ka nepastaigājies.

Es viņai izstāstu, kā Viktors mani Henrija vārdā brīdināja: dzīvot un izlikties, it kā tādas Signes nemaz pasaulē nebūtu. Pretējā gadījumā būšot darīšana ar viņiem.

— Nesaprotu, ko tu viņiem tā esi sariebusi.

— Neko. Bet Henrijs bija iedomājies, ka viņam tik jāpamet ar mazo pirkstiņu, lai es … Un vēl jājūtas laimīgai, ka viņš . .. Bet tad jau tu esi baigi drosmīgais. Man gandrīz jābūt tev pateicīgai, ka neesi

nobijies.

Viņa apstājas un it kā pētīdama mani uzlūko.

— Laikam ceri, ka neviens mūs kopā nepamanīs un Henrijam neatstāstīs. Veltīgi. Pie mums nekas nepaliek apslēpts. Gan jau kāds ieraudzīs, un rīt Henrijs droši vien zinās. Vēl tu vari pārdomāt un diegt mājās. Es ne​apvainošos. Tā ka sāc vien soļot atpakaļ!

— Vai tu mani dzen prom?

— Nē, to es nedaru. Būtu šausmīgi interesanti, ja manis dēļ izkautos. Nekad to neesmu piedzīvojusi.

— Tu smejies?

— Nemaz! Skolā puikas manis dēl nekad nekāvās. Un tagad, ballītēs, arī ne.

— Un tu to smagi pārdzīvo?

— Kā tad ne? Meitenes, kuru dēj kāds ar kādu ir izkāvies, jūtas milzīgi pagodinātas.

— Labi. Ja Henrijs man uzbruks, es kaušos.

— Bet, ja dabūsi zilu aci, es nežēlošu.

— Lai notiek!

Mēs ejam lejup pa meža ceļu uz upi. Smaržo zāle un plaukstošās lapas, iekūkojas dzeguze. Signe pēkšņi sa​grābj manu roku un skaita līdzi: — Viens, divi, trīs …

— Vai tu kaut ko vēlējies? — es jautāju, kad viņa beigusi skaitīt.

— Jā. Bet to es tev neteikšu.

Pie upes, kad ejam pār pļavas nostūri, viņa saka: — Te mēs vasarā pļaujam sienu. Šī skaitās mūsu pļava. Nākamais līcis pieder Riekstiņiem, bet aiznākamais — Pricmaļiem. Visas līču pļavas ir sadalītas kolhozniekiem. Ja slapjāka vasara, ar mašīnām te nemaz nevar tikt virsū. Tad jāpļauj ar rokām.

— Un tu arī pļauj?

— Jā. Jau divas vasaras. Tēvs viens pats nepagūst.

— Vai brāļa tev nav?

— Nē. Esmu vienīgā. Tāpēc esmu pie mājas piesieta. Ja māte izveseļotos …

Kad Signe ierunājas par māti, viņa arvien kļūst grūt​sirdīga.

Esam pie upes, bet Signe tik jož tālāk. Un pēkšņi mūsu priekšā nostājas balta kupena. Tā ir ieva. Kad pieejam tuvāk, redzams, ka arī zeme visapkārt balta. Ieva ir pārziedējusi, un no tās kā sniegs lēnajā vējā birst ziedpārslas.

— Nokavēju, — Signe bēdīgi saka. — Tā jau es domāju, ka šogad neredzēšu ievas ziedam. — Viņa pieskaras te vienam, te otram zaram, bet, mazliet papurināti, ziedi tūdaļ nobirst. Signe nopūšas, it kā būtu diezin ko zaudējusi. Smieklīgi! Lai viņu mierinātu, es saku: — No ievām sāp galva.

— Nevajag lauzt klēpjiem un stiept istabā. No pāris zariņiem nekas nesāp. Bet kā smaržo!

Viņa patiesi izskatās apreibusi un samulsusi. Varētu noskūpstīt, bet zemapziņā jūtu, ka tad Signe apcirtīsies un aizbēgs. Ar viņu ir jāapietas kā ar jēlu olu, papriekš |.ipieradina, jāiegūst uzticība. Es tikai baidos, ka viņa i" uzņems pārāk nopietni. To nu es negribu, tāpēc atlaižu Viņas elkoni, ko esmu satvēris, un lēni eju pa krastu l i lāk. Tikai mieru! Viņas dēļ es muļķības nedarīšu. Lai jun — kāpēc ne? Nevienas citas taču man nav. Tā, kura mani uz armiju pavadīja, mājās negaidīja. Lai gan solīja H.iidīt. Cik tur trūka, un mēs būtu apprecējušies. Droši Vien tas būtu noticis, nesācis mans tēvs «spietot. Viņa rīcība mani uz laiku no šāda soļa atturēja. Negribējās N.ipināt māti. Viņa nespētu pārdzīvot, ja reizē būtu jāzaudē virs un dēls. Viņai likās — kamēr nebūšu precējies, es palikšu viņai. Jocīgas tās mammas! Jāpriecājas, ka bērni izauguši, kļuvuši patstāvīgi, bet viņas arvien vēl gribētu savus pieaugušos bērnus turēt pie rociņas un

vadāt pa dzīvi tāpat, kā reiz veda uz bērnudārzu. Un vēl: toreiz man negribējās apprecēties, pirms nav apprecējies mans sencis. Tad varētu būt tā, ka mani bērni ir vecāki par viņa bērniem. Ha! — Par ko tu smejies, Valdi? — es saklausu Signes balsi.

— Nekā smieklīga nav. Dažreiz smiekli nāk par to, kas nemaz nav smieklīgs.

— Kas tas varētu būt?

— Iedomājos, ja tavs tētiņš apprecētos.

— Kā tā, apprecētos?

— Nu tā, aizietu no jums un apprecētos. Viņš taču tik vecs nemaz nav.

— Nesaprotu.

— Es arī nesaprotu.

Viņa mani panāk, nostājas man pretī un laikam ir nolēmusi tikt skaidrībā, kāpēc tā runāju. Mani vārdi viņā li pamodinājuši aizdomas pret pašas tēvu. Tas nu gan ir I rakums! To es neesmu ne vēlējies, ne paredzējis. Vai tiešām Orups arī? Nevar būt! Bet par savu senci mēs tāpat sākumā neticējām. Vai es nejauši būtu atklājis pa1 iesību?

— Signe, nespied manu roku, no tās tu tikpat nekā neizspiedīsi. Piedod, ka pieminēju tavu tēvu.

Tas bija muļ​ķīgi.

— Bet kāpēc tu tā runāji? Tev kāds kaut ko pateica?

— Nē! Es vienkārši tāpat, ienāca prātā un …

— Tādas lietas pašas no sevis prātā neienāk.

65 — Nu, labi, ne no sevis. No tevis. Paskatījos uz tevi un sāku muldēt.

3 — Signe — Ludzu, izstāsti!

Tīrais ārprāts, tas skuķis acīmredzot mierā neliksies, bet stāstīt par savu tētiņu man nav ne mazākās vēlēšanās.

— Izbeidz mani tirdīt! Ja tev ir kādas aizdomas pret savu tēvu, kā es tās varu izkliedēt!

— Bet tu tā runāji, it kā…

— Es nekā nezinu. Ienāca prātā, un sāku pļāpāt. Kā​pēc tu uzreiz to ņem par pilnu?

Man jau sanāk dusmas. Tā tikai trūka, lai es viņai ļautu līst savā dvēselē 1 Varbūt man viņu pasūtīt uz elli? Tīrā nelaime! Kāpēc es sāku ar viņu par to runāt?

— Paklau, Signe, aizmirsti, ko es tev teicu! Tam tie​šām nav nekāda sakara ar tavu tēvu.

— Ar ko tad? Varbūt ar tavu?

— Varbūt.

— A, — viņa novelk.

Es jau baidos, ka viņa mani tincinās, lai pastāstu, kas īsti ar manu tēvu noticis, un tāpēc jūtos pateicīgs, ka viņa to nedara. Tad, it kā izdomājusi kādu grūtu domu līdz galam, viņa nopūšas, palūkojas uz mani un pasmaida. Redzu, ka smaids nav visai priecīgs.

— Piedod, es nemaz negribēju būt uzbāzīga, — viņa saka. — Es tikai domāju, ka tu varbūt ko zini.

Viendien dārzniecībā sievas runāja… Es biju aizgājusi uz māju, viņas nebija redzējušas, ka esmu atgriezusies un strādāju turpat blakus aiz dēļu sienas. Runāja par manu tēvu, it kā viņam esot kāda sieviete, pie kuras viņš neaizejot pavisam tikai tāpēc, ka … Kaut arī māte izveseļošoties, viņš pie mums ilgi nepalikšot. Un tagad… Kāpēc tu jau​tāji par precēšanos?

Man šausmīgi negribas stāstīt, bet es saprotu, ka atrunāties nevarēšu. Gluži nejauši esmu pieskāries sāpīgai vietai, un tagad man ir jāizkliedē šaubas. Ja vispār to var izdarīt. Ko gan es par Orupu zinu?

Varbūt tā ir taisnība, ko sievas runājušas? Un tam, ko es teicu, nav nekādas nozīmes? Vienkārši sagadīšanās. Tomēr Signei kaut kas jāpaskaidro. Manu klusēšanu viņa uzskatīs kā pierādījumu tam, ka…

Nu kas mani raustīja aiz mēles kaut ko tādu Signei prasīt?

— Es, patiesību sakot, par tavu tēvu nekā nezinu. Sāku tā runāt tāpēc, ka… Vārdu sakot, tu pirmīt uzminēji. Tas ir mans tēvs, kas …

Uz Signi pat neskatos, man pat negribas viņu redzēt. Dusmas uz sevi. Eju pa upes krastu un domāju, ka būtu Iibi, ja tas skuķis atpaliktu un netenterētu man līdzi. Saplosīs savu mežģīņu blūzīti, un es būšu vainīgs. Tīši eju pa krūmāju, spraucos cauri avenājam, kas saaudzis biezum biezs. Kādā klajumjņā viņa mani panāk un satver aiz rokas. Mēs apstājamies. Signe raugās man sejā un izskatās dziļi nelaimīga, no steigas sakarsusi, uz virslūpas Izspiedušās sīkas sviedru lāsītes. Liekas, viņa grib ko Icikt, lūpas paveras, notrīs, bet vārdi pār tām nenāk. Satraukumā vai aizkustinājumā viņa atkal cieši spiež inanu plaukstu.

Tīrais negals!

— Es laikam esmu ļoti slikta, — viņa beidzot saka. — Man tā dažkārt gadās, ka aizvainoju cilvēkus, gluži negribot. r Tici man, es negribēju no tevis izspiest, lai tu sāc runāt'par… par to, ko tu nevēlējies teikt.

— Kāpēc tad spiedi? — es īgni prasu. Patiesību sakot, mani viņas atbilde neinteresē, nemaz negribu, ka viņa taisnojas. Un tomēr — kāpēc ne? Lai jūtas vien mazliet vainīga. Tad citreiz neuzplīsies ar saviem jautājumiem. Pašam kļūst tā kā vieglāk, kad redzi, ka otram arī ir grūti. Laikam velti es viņu aicināju līdzi, no patīkamas pastaigas nekas nesanāk. Tas skuķis ar savu ziņkārību ir visu sabojājis. Pat noskūpstīt viņu vairs negribas, lai gan tieši tagad to varētu darīt, kad, vainīga juzdamās, cieši saspiedusi manu plaukstu, viņa lūkojas man acīs. Bet kaut kur, laikam sirdī, ir tāds kā rūgtums, kā pelēcīga pelējuma kārtiņa.

— Rezignācija, — es saku.

— Kāpēc tā? Es galīgi nesaprotu, ko tu gribi sacīt.

— Rezignēt nozīmē zaudēt ticību, atteikties no spraustā mērķa, meitenīt. Tev nekad tā nav gadījies?

— Laikam ne.

— Nūja, tu vēl esi ļoti jauna. Tālāk par savu kol​hozu …

— … Neesmu bijusi. Tā ir tiesa. Bet tā nav mana vaina. — Viņa atlaiž manu roku, pagriežas un iet.

Tad atskatās. — Bet no sava mērķa es neesmu atteikusies, velti tu smejies par mani. — To viņa pasaka dusmīgi, un saprotu, ka esmu viņu aizvainojis.

Es viņu panāku.

— Signe, lūdzu, nedusmo, es negribēju nekā ļauna.

3 Viņa nozibina ačeles, kas ir kļuvušas šauras un tumšas, ievelk elpu, liekas, tūliņ man pateiks kaut ko niknu, bet nē, atskan tikai kluss šņāciens, kad viņa strauji caur degunu izpūš elpu, un Signe iet tālāk.

67 Te nu bija! Pirmīt gandrīz vai nožēloju, ka atnācu ar viņu pastaigāties, bet tagad kļūst žēl, ka viņa skrien prom.

— Signe!

Pat neatskatās. Es viņu viegli varētu noķert, bet es to nedaru. Atceros, ko viņa teica par Henriju, kas iedomā​jies, ka vajag tikai pamest ar mazo pirkstiņu …

XIX Kad ieeju pie Leo, viņš, par laimi, ir viens. Peļu apogs noņem brilles, kas viņa acis dara mazas un apajas, un izbrīnījies palūkojas uz manu pusi, it kā jautādams, ko es no viņa vēlos. Šajā brīdī apzinos, ka no daudzajiem saimniecības ļaudīm varbūt tieši man vismazāk pienāktos runāt par to, kāpēc esmu te ieradies. Un tūdaļ ienāk prātā, ka Leo arī ir tāds pats jaunatnācējs kā es, nostrādājis tikai kādu gadu. Bet, ja nu viņš ir priekšsēdētājs, ilgāk negudroju un speru laukā: — Tas ceļš ir jāsalabo. Tagad, kad esam apsējušies un pļaujas laiks vēl nav pienācis, tas ir jāizdara. Citādi nav nekādas jēgas.

Liekas, Leo uzreiz nesaprot, par ko es runāju. Tāpēc es skaidroju tālāk: — Viņi te zaudējuši ticību tā ceļa dēļ. Mokās gadiem ilgi. Es runāju ar šoferiem — savestu granti, uztaisītu uzbērumu… Smieklīgi, no vienas puses asfalts, no otras, bet vidū — purvs.

Leo krekšķina, uzliek brilles.

— Jā, — viņš dziļdomīgi saka, — jā, tā ir. Jānoskaidro, jāapskatās …

— Nūja, sākas! — es neviļus iesaucos. — Kas tur tik daudz ko skaidrot, jāsarīko talka, un darīts, šoferi ar mieru, traktoristi arī, savedīs granti un… Vajag tik sākt.

Tobrīd ienāk Granīta vecītis, un es apklustu. Dzilna mani nopēta, palūkojas uz Leo un prasa: — Par ko tad jaunais biedrs tevi aģitē?

Man liekas, ka Dzilnas balsī saklausu ironiju. Gribu jau celties un iet prom. Pie velna! Ko es te cenšos, ja visi tik stīvi un pārliecināmi. Taisni brīnums, it kā to ceļu man vajadzētu, nevis viņiem pašiem.

— Viņš par ceļu, — Leo ne visai pārliecinoši saka. — Vajagot pašu spēkiem, kamēr tehnika mazāk noslogota. es nezinu, jāizdara aprēķini,.. Ceļš patiesībā ir jāsaved kārtībā. Citādi rudenī atkal…

— Tā nu tas būtu, — Granīta vecītis sagrumbo pieri un piekrīt. — Bet tas nav tik vienkārši.

Savest granti vien būs par maz. Tur vidū ir īsts dūkstājs, jātaisa uzbērums, caurteka jāierīko, kur ūdeņiem noplūst, citādi augšpusē izveidosies purvs un palu laikā tā vai tā uzbērumu skalos ārā. Uzbērumam jābūt pietiekami augstam. Galvenais, mums pašiem pietrūkst tehnikas. Vajag ekskavatora, kas izrok tranšeju, grodu, celtņa, kas tos iegulda zemē, un tā tālāk.

— Nu tad jau nekā. Taisnība šoferiem, kas saka: šo ceļu mūsu kolhozs nespējot salabot. — Gribu jau iet prom, bet Dzilna mani attur.

— Tu nelec tūdaļ kājās, — viņš saka. — Tas, ka esi runājis ar šoferiem un mehanizatoriem, nav tas labākais, jo viņi, ar šo ceļu tiešām pārāk ilgi nomocījušies, vairs netic, ka to kādreiz savedīs kārtībā.

Bet tas, ka esi atnācis pie mums, ir labi. Es aprunāšos ceļu daļā. Viņi gan līdz šim vienmēr mums ir atteikušies palīdzēt, ceļš neesot nozīmīgs, vajadzīgs tikai kolhozam, bet ar partijas komitejas palīdzību varbūt kaut ko izdosies panākt. Vismaz caurteces grodus … ekskavatoru … Ar pārējo varbūt tiksim galā paši.

Kad gribu jau iet prom, Dzilna mani nopēta un saka: — Redzu, ka esi pie mums pa īstam iejuties. Ja jau sāc par ceļu domāt, tad izskatās, ka prom mukt netaisies.

— Pagaidām ne. Bet ņemiet vērā, ka cilvēki šodien kolhozā ierodas pa labiem ceļiem, pa sliktiem viņi aizmūk.

— Viņam ir taisnība, — Dzilna saka.

— Un ja maksātu tik, cik viņiem pienākas, nevis cen​stos kaut ko nošmugulēt.

Granīta vecītis tā kā apjūk, viņš nekā nesaprot, tāpēc jautā: — Uzskati, ka par maz avansā saņēmi?

— Ne jau par sevi. Par pirmās klases šoferi, kuram jūs maksājat tikai kā trešās klases šoferim.

Peļu apogs nospīdina briļļu stiklus, Granīta vecītis sacērt zobus. Es viņus pametu, kad abi skatās viens uz otru kā kobra uz krokodilu.

Kad izeju no kolhoza kantora, man negribas nevienu satikt. Ko tad es panācu? Faktiski neko. Notika tieši tā, kā mani darbabiedri bija teikuši. Mēs parunājāmies, un kāds man apsolīja kaut kur ar kaut ko parunāt. Ja darīšanas vietā sākas gara runāšana, es vairs īsti neticu. Un neviens netic. Kur gari runā, tur maz dara.

Nekur man, protams, aizmukt neizdodas. Vīri pie mehāniskajām darbnīcām stāv bariņā un smēķē. Es nezinu, par ko viņi runājuši, bet, kad pienāku, visi apklust. Man pat šķiet, ka viņu acīs un sejās var saskatīt izsmieklu. Tagad vajadzētu iet viņiem klāt un pastāstīt, kā mana misija beigusies, tomēr es to nedaru. Ko gan es varu pateikt? Tikai atkārtot, ko viņi jau pareģoja. Manī pamostas spītība, izliekos viņus neredzam.

Eju pie sava traktora un, lai gan man patlaban nekas nav uzdots, steidzīgi iedarbinu motoru, un braucu prom. Vēl nezinu, uz kurieni stūrēšu, bet palikt šeit nevaru. Negribu, ka uz mani raugās kā uz bezatbildīgu kucēnu. Varbūt esmu drusku, patmīlīgs, pārāk pārdzīvoju pat vismazāko neizdošanos? Lai tā būtu!

Uz ceja pagriežu stūri pa kreisi. Pareizi! Es varu aizbraukt uz ēdnīcu vai veikalu. Labāk uz veikalu, jo pus​dienas jau esmu paēdis. Es vēl nezinu, ko pirkšu, jo īste​nībā man nekā nevajag, bet gan jau kaut ko.

Pie veikala daži vīri dzer alu. Tieši kā toreiz, kad es šeit ierados. Tā tas ir. Vīru bariņš ar alus vai vīna pudelēm rokās ir neizbēgama parādība pie lauku veikaliem. Pie katra veikala ir dažas «štata vienības —pāris nošņurkušu vīreļu, kurus te var sastapt vienmēr — no tā brīža, kad veikalu atver, līdz tam, kad slēdz ciet. Tāpat te bieži pietur garāmbraucošie kolhoza šoferi un traktoristi. Šobrīd arī es ieeju veikalā. Tikai tagad vairs rindā nestāvu, drošu soli pieeju pie pārdevējas, pasniedzu naudu un saņemu alus pudeli. Neies jau vīrieša cilvēks rindā stāvēt! Lai stāv sievietes, vecīši un bērni! Vīri lauku veikalos rindās vairs nestāv, tādas privileģētas tiesības viņi patiesi ir izkarojuši. Daudz tas nav, lai lepotos — tā kā par maz, tomēr kaut kas ir.

Pagriezies ieraugu Signi un samulstu. Viņa stāv rindā un gaida savu kārtu. Ko darīt? Iet klāt? Ko es teikšu? Izlikties neredzam? Tā arī es nevaru. Apstājos blakus.

— A, tu arī esi atnākusi? Vai daudz pirksi? — Viņai uz rokas ir paliels grozs.

— Nu, pirkšu. Kas tad ir? — Signe šķelmīgi, it kā iro​nizēdama prasa.

— Labi, iepērcies, es tevi ārā pagaidīšu. — Es pamāju un izeju no veikala.

Vīri pie ceriņkrūma sarunājas un dzer alu. Manu pienākšanu neviens īpaši neievēro, turpina iesākto sarunu. Apstājos viņiem blakus un atrauju alus pudeles vāciņu. Visi šie viri ir jau redzēti, esmu ar viņiem ticies, viņi mani ir pieņēmuši un uzskata gandrīz par savējo. Pati iban viņi pārrunā lietus un sausuma problēmu un nevar vienoties, vai lietus ir vajadzīgs vai vēl nav. Vieni .1 izstāv viedokli, ka tūdaļ pēc sējas pabeigšanas jālīstot lietum, tad raža padodoties vislabāk, turpretī divi apgalvo, ka zemajos un nemeliorētajos laukos jau tā mitinma par daudz, ja tagad uzlīs, lauki būs kā purvs. Tā viņi aizstāv katrs savu viedokli, un katra pierādījumi šķiet pārliecinoši. Man te nav ko sacīt, jo es šejienes apstākļus tik labi nepazīstu, lai gan man liekas, ka lietus nav vajadzīgs, jo ir pagājusi tikai nepilna nedēļa, kopš vilku no dūksts ārā iestigušās automašīnas.

No veikala iznāk Signe. Es viņai pamāju ar roku un eju pretī. Viņa ir samulsusi, lai gan tas pēc viņas nemaz neizskatās; izņemu iepirkumu grozu no viņas rokām, un mēs sākam sarunāties.

— Kāpēc tu nekad man nepasaki, ko no veikala atnest?

Viņa brīnās.

— Vai tad tu būtu spējīgs stiept iepirkumus?

— Un kāpēc ne? Ja tu to vari, kāpēc es nevarētu?

— Nu, spēka jau tev pietiktu, bet dūšas ne. Jūs, vīrieši, esat milzīgi vārīgi, ka tik kāds nedomā, ka darāt sieviešu darbu. Un stiept iepirkumu grozu — jums visiem liekas — ir sievietes pienākums.

— Es gan tā nedomāju. Kad vēl dzīvoju mājās, bieži gāju uz veikalu.

— Tad tu esi izņēmums.

Tajā brīdī pie veikala piebrauc Henrijs. Viņš aptur smago automašīnu tieši pie mums, izlec un aicina Signi: — Nāc, es tevi aizvedīšu mājās!

Nezinu, ko Signe grib atbildēt, bet es neļauju, saņemu viņu aiz rokas un saku: — Tu esi nokavējis. Signe brauks ar mani.

— Ar tevi? Ha! Ej tu galīgi… Kāp iekšā, Signei Bet es jau esmu paņēmis grozu un saku: — Ejam!

Signes acis iemirdzas, viņa pieķeras man pie otras rokas un nāk līdzi. Cilvēki, kas dzer alu, apklusuši nolū​kojas uz mums. Vienu brīdi liekas, ka Henrijs man

gāzīsies virsū, bet viņš tomēr savaldās, nicinoši nospļau​jas un ieiet veikalā.

Signe pirmā iekāpj traktora kabīnē, es viņai pasniedzu grozu, viņa to saņem un noliek uz ceļiem.

Aizsitu durtiņas, apeju apkārt un iekāpju kabīnē no otras puses. Signe ir uzjautrināta, skali smejas, un, redzot viņas jautrību, jāsmejas arī man. Un tad es viņu vedu uz māju. Troksnis ir par lielu, lai jēdzīgi sarunātos, tāpēc klusēju. Signes jautrība ir pārgājusi, un tagad viņa izskatās nopietna un noraizējusies Kabīnīte ir šaura, un Signes plecs man spiežas cieši klāt. Pirmo reizi mēs esam tik tuvu viens otram. Man gribas aplikt viņai roku ap vidukli un piespiest vēl ciešāk. Kad esam pie mūsu mājas ceļgala, Signe grib izkāpt. Pārkliegdama motora troksni, viņa sauc, lai apturot un laižot viņu laukā. Izliekos nesaprotam un iegriežu traktoru sānceļā.

— Dullais, trakais, apturi! — viņa kliedz. — Vai tu gribi panākt, lai viss kolhozs runā …

Es tikai smejos un braucu tālāk. Signe apklust, laikam samierinājusies. Tomēr ne uz ilgu laiku. Viņa pieķeras pie manas rokas un rausta.

— Apturi, es būšu dusmīga. Es negribu, ka tu aizved mani līdz mājai. Māte domās nezin ko. Viņa tādus jokus neatzīst.

Griežu traktoru ceļa malā. Patiesību sakot, es arī saprotu, ka laikam esmu gājis par tālu. Ja pie veikala ne​būtu parādījies Henrijs, man ne prātā nenāktu Signi vest uz māju ar traktoru.

Signe izlec uz ceļa. Izkāpju arī es un izceļu smago grozu. Signe lēni iet uz māju pusi, es viņai sekoju.

Tad viņa apstājas un jautā: — Kam tev tas bija vajadzīgs?

Vajadzīgs? Vajadzīgs varbūt arī nebija, bet.. s — Lai Henrijs neiedomājas nezin ko!

— Es tikpat viņa mašīnā nebūtu kāpusi.

— Nebūtu? Bet kāpēc tu kāpi pie manis?

— Es viņam gribēju parādīt, ka viņš… lai neiedomājas, ka viņam vajag tikai gribēt un tūdaļ notiks, kā kungs vēlas.

— Jā? Un tikai? — esmu mazliet vīlies.

— Kas tad vēl? — Signe brīnās. Es redzu, ka viņa mani paslepus uzlūko, skatienā jaušu šķelmību, naivu iz​likšanos.

— Nu, es domāju, ka es tev… varbūt patīku labāk nekā Henrijs.

Signe aizgriež galvu. Kad viņa atkal paskatās, sejas izteiksme ir pārmainījusies.

— Es baidos… no Henrija. Viņš ir tāds — neaprēķināms. — Viņa patiesi izskatās nobijusies.

Tas nemaz nav Signei raksturīgi; cik es viņu pazīstu, man liekas, viņa drīzāk pasmiesies vai pazobosies par otru, nevis no kāda baidīsies, taču šobrīd viņa izskatās bezpalīdzīga un ne​laimīga.

— Bet tu nebaidies, — es viņu drošinu. — Nav ne​kāda iemesla.

— Tu nepazīsti Henriju.

— Vai tad tu esi tik labi iepazinusi, ka zini, uz ko viņš spējīgs?

— Viņš ir ļauns un atriebīgs. To pie veikala viņš tev nepiedos. Es nedrīkstēju kāpt tava traktora kabīnē.

— Drīkstēji gan. Vai tad tu viņam esi pielaulāta?

— Nē, bet…

— Tavām bailēm nav nekāda pamata. Un es arī neesmu tik viegli iebaidāms.

— Tomēr vest uz māju tev mani nevajadzēja.

— Labi, citreiz es tā nedarīšu.

Mēs stāvam ceļa vidū. Signe skatās man virsū starojošām acīm, un tajās es saskatu lielu labvēlību.

Tagad nu gan vajadzētu viņu noskūpstīt. Taču es to nepagūs tu, viņa ir uzminējusi manu nodomu, pietvīkusi paceļ roku, it kā gribētu no manis atgaiņāties kā no kāda uzmācīga dundura.

— Nē! Nē! — viņa klusi saka un kāpjas atpakaļ. Tad pakampj smago grozu un steidzas prom.

Es jūtos iznerrots. Te nu bija! Kāpēc man viņu vajadzēja vest? Lai pati tiek galā ar savu Henriju! Es noskatos, kā viņa aiziet. Pamaza, pastrupa, paapaļa. Kāpēc man viņas dēļ vajadzēja salēkties ar Henriju?

Lai viņš ņem, ja var dabūt. Man nemaz nebūs žēl.

XX Kādu dienu mani pie sevis izsauc Peļu apogs. Tiklīdz ieeju, viņš pieceļas, pieiet pie loga un lūkojas ārā. Saprotu, ka viņam jāsaka man kaut kas nepatīkams, kaut kas tāds, ko viņš labāk paturētu pie sevis.

Skatos viņa šaurajā mugurā, uzrautajos plecos, un man gribas viņam palīdzēt. Viņa pirksti nervozi bungo pa palodzi grūti uz​tveramu ritmu. Tad dzirdu viņa balsi: — Vai armijā ar tanku varēja braukt uz bodi pēc alus?

Saprotu, kāpēc viņš tā runā. Taisnoties būtu muļķīgi, bet klusēt arī nav īsti labi. Tāpēc atbildu, pēc manām domām, diplomātiski: — Armijas dzīve no civilās atšķiras kā diena no nakts. Ja te būtu kaut puse tās disciplīnas, kas armijā, tad val​dītu tāda kārtība, ka nekārtība nemaz nebūtu iespējama.

— Tad kāpēc tieši tu, kas esi atnācis no armijas, kļūsti par tādu, kas grauj disciplīnu?

— Disciplīnu var graut tikai tad, ja tā ir, — es pasaku un apraujos. Tā laikam nevajadzēja, bet pateiktu vārdu atpakaļ nepaņemsi. Un tāpēc es tādā pašā garā turpinu: — Te vispār daudzi vairāk dara tā, kā grib un kā viņiem patīk, nekā to, kas vajadzīgs.

— Un pietika īsa laika, lai arī tu darītu to, kas patīk un ienāk prātā.

Saklausu viņa balsī sarūgtinājumu, un man ir žēl, ka tā noticis, bet reizē arī dusmas, jo atceros, kā todien izgāju no šī paša kabineta un kā vīri stāvēja pie darbnīcām un gaidīja, ko pateikšu pēc sarunas ar priekšsēdētāju, ak, viņi jau to zināja, un viņiem bija taisnība, un tad es pieskrēju pie traktora un aizbraucu uz veikalu. Būtu mūsu saruna toreiz ar Peļu apogu beigusies citādi…

— Man bija neērti vīriem stāstīt jūsu izdomāto pasaciņu par to, ka jūs te abi ar biedru Dzilnu, to Granīta vecīti, nespējat ne panākt, ne noorganizēt, lai beidzot izremontē ceļu. Neviens šādai pasaciņai netic. Es arī ne​ticu.

Leo pārstāj bungot pa loga rūti, panāk uz manu pusi, norauj brilles un, aši mirkšķinādams plakstiņus, skatās manī tuvredzīga cilvēka acīm, tad, it kā apjēdzis, ka caur brillēm tomēr varētu mani labāk saskatīt, uzstutē tās uz deguna un atkal pārvēršas par Peļu apogu. Bet, kad viņš mani uzrunā, viņa balss ir kļuvusi nejauka: — Tātad aiz neticības mums tu velc uz traktoru mei​tieti un vizini pa visu kolhozu! Tā jā?

Es saminstinos. Tikai tagad īsti saprotu, ka esmu nosū​dzēts par to, ka vedu Signi.

— Tas… tas bija muļķīgi, — es piekritu, bet tūdaļ manī pamostas spītība. — Es tikai gribētu zināt, vai citus arī tribulierē, kad viņi vizina skuķus.

— Man nav zināms, ka vēl kāds būtu stiepis meiteni traktora kabīnē.

Arī man tāds gadījums nav zināms, bet droši vien ir bijis. Tikai par to neviens īpaši neuztraucās.

Peļu apogam, bez šaubām, sīki un smalki ir atstāstīts, kas notika pie veikala. Būtu dumji ko noliegt un taisnoties. Man tikai nepatīk, ka viss acīmredzot atstāstīts sagrozītā un pārspīlētā veidā. Kas to jau paguvis izdarīt? Un ko Peļu apogs tagad grib? Lai es nožēlā situ pie krūtīm un zvēru laboties?

— Man ne prātā nenāca, ka tieši tu būsi starp discip​līnas grāvējiem.

Aptekas dūša, un es spītīgi runāju to, ko ne brīdi ne​esmu domājis: — Nu, zināt, ja jūs uzskatāt mani par tik lielu grē​cinieku un grāvēju, es varu aiziet. Kaut vai tepat uz mežsaimniekiem.

Leo mute aizkrīt ciet, man pat liekas — viņam aizraujas elpa, un viņš apsēžas, pleci sagumst uz priekšu, it kā viņu spiestu liels smagums. Tad Leo sāk runāt, un viņa balsī es saklausu dziļu

sarūgtinājumu: — Nu, to es negaidīju, ka tu tā rīkosies! Ir jau tādi, kas iedomājas, ka ir milzīgi vērtīgi un neaizstājami. Tiklīdz neļauj rīkoties, kā ienāk prātā, tūdaļ — es varu aiziet, citur mani jau gaida, saņems atplestām rokām. Vien​alga, kāds esmu. Zini, ja nu tā, es tevi nelūgšos palikt.

Pēdējos vārdus viņš izkliedz, pielec kājās un, atkal piegājis pie loga, nervozi bungo pa palodzi. Šādu iznākumu es neesmu ne paredzējis, ne vēlējies, nē, viss pagriezās ļoti muļķīgi. Es saprotu Peļu apogu, taču pašlepnums neļauj man spert soli atpakaļ. Bet palikt ilgāk ari nevaru. Ja nu viņš vēl nebūtu man uzgriezis muguru, ja bilstu kādu vārdu …

Kamēr minstinos un domāju, ko pateikt, lai Leo nomierinātos, noklaudz durvis, un ienāk Dzilna. Viņa tik te vēl trūka!

— Sveiki! — viņš nodārdina. — Ļoti labi, vajadzēs parunāt, — viņš saka un smagi atkrīt krēslā.

Pirms viņš pagūst vēl kaut ko teikt, es izmetos ārā. Pie velna! Lai viņi runājas! Bet dūša ir riebīga.

Ko man tagad darīt? Uzskatīt, ka esmu atlaists? Uzrakstīt iesniegumu, lai atbrīvo uz paša vēlēšanos?

Kolhoza biedros vēl uzņemts neesmu, nekas mani te nevar aizturēt. Pa to pašu draņķīgo ceju, pa kuru atnācu, varēšu aiziet. Vienbrīd tas liekas pats prātīgākais. Neviens pēc manis te neskums. Tā ka viss ir ļoti viegli un vienkārši. Bet labi es nejūtos.

Esmu izgājis uz ceļa, kas ved uz mājām. Uz Orupa mājām. Ir vēl tikai dienas vidus, spīd spoža saule, un debesis ir zilas, bez neviena mākoņa. Acis apžilbst, kad pārlaižu skatienu no pamales līdz pamalei. Un es nevilšus apstājos. Lauki ir sazaļojuši, koki saplaukuši, un grāvmalē zied pienenes. Pa kuru laiku? Kad te ierados, ceļi bija izdangāti, pārplūduši un dubļaini. Tagad ceļš ir sauss un ciets. Kad uzpūš stiprāka vēja pūsma, uzvirpuļo balti putekļi. Kur es pa šo ceļu gribu aiziet? Tas ved uz Orupa mājām, Tālāk vēl citas mājas, dārzniecība, tur strādā Signe. Bet viņu es nevēlos redzēt. Nē, paldies! Tikai viņas dēļ viss tik riebīgi sanāca. Ko lai tagad dara? Iet atpakaļ es nevaru. Leo droši vien Dzilnām ir jau izstāstījis, kā viņš mani strostējis, un Granīta vecītis piekrītoši klana galvu, sak, nu jā, šodienas jaunatne, viņiem jau nekā pa prātam nevar izdarīt, bet paši… Pietiek! Eju tālāk.

Pagalms ir kluss un tukšs. Azors guļ saulītē. Pēdējā laikā suns mani ir atzinis par mājnieku un pazinis vairs neaprej. Arī tagad viņš tikai slinki paceļ galvu, drusku ierūcas un snauž tālāk.

Iekšā iet negribas. Stāvu pie ceriņu krūma un nezinu, ko pasākt. Tad saklausu klusu sievietes balsi: «Cip, cip, cip, — tā skan no vasaras virtuves puses. Ieraugu Orupieni, kura sauc cāļus. Vista, kas tos izperējusi, spārnus papletuši, skaļi klukst un kaut ko knābā. Cāļi drūzmējas apkārt, un Orupiene kaisa graudus, varbūt putraimus, īsti saskatīt man neizdodas.

Pēdējā laikā mājas saimniece ir atžirgusi, arvien biežāk viņa iet ārā, rosās pa dārzu un pagalmu, cenšas kaut ko darīt. Varu tikai apbrīnot viņas sīkstumu un neatlaidību. Tas ir darbs, kas viņu ceļ kājās, pienākums, ko viņa izjūt pret šo māju, pret zemi, saviem līdzcilvēkiem. Un, raugi, ar katru dienu viņas solis kļūst ašāks.

Tagad viņa ir beigusi barot cāļus un šķiet nogurusi, apsēžas uz pagalma vidū atstātās ķerras, sēž un skatās uz savām klēpī saliktajām rokām, kas tikai tagad, slimošanas laikā, varbūt pirmo reizi mūžā guļ bezdarbībā. Drīz viņas acis atkal aplūko cāļu bariņu, pārslīd ēkām, pagalmam un apstājas pie ābelēm.

Laikam jauna doma mm interese radusies saimnieces galvā, viņa slienas kājās un klumzā uz dārzu. Šajā brīdī es viņu apskaužu. Es pat nevaru pateikt, kas tas ir, bet viņas sīkstumā un neatlailībā jaušama liela jēga un pieķeršanās — bez tā cilvēks nevar, bez tā jūtas sīks, niecīgs un pazudis. Ja man šajā brīdī būtu kaut kas tāds! Es esmu kā svešā vietā pārstādīts koks, kas vēl nav iesakņojies un nezina, vai spēs te ieaugt. Bet. es taču gribēju … Jā, ko gan īsti gribēju? Lai mani te sagaidītu ar atplestām rokām? Faktiski mani uzņēma itin labi. Nav ko sūdzēties. Deva darbu. Liekas, arī izpeļņa būtu pieklājīga. Un nākotnē solīja gan jaunu tehniku, gan dzīvokli. Par ko tad tāds rūgtums?

Orupiene nāk uz manu pusi, taču es šobrīd nevienu nevēlos sastapt. Sāks izjautāt, prašņās, kāpēc esmu mājās, nevis darbā, tad būs jāizlokās, jāmelo, nē, to es negribu, bet pateikt patiesību, ka esmu

sastrīdējies ar Leo, ar jauno priekšsēdētāju, kas cilvēkos skatās ar pūces acīm, es nevaru, jo tad man būtu jāstāsta, ka esmu vizinājis Signi. Jāsmejas, it kā meiteni pavizināt būtu kas slikts! Bet, redz, nav brīv.

Nevar gan zināt, kā Orupiene uzņemtu šādu ziņu. Droši vien viņai nepatiktu. Meiteņu mātēm jau nekas nepatīk, ko puiši ar viņu meitām dara.

Es eju prom. Uz mežu. Nogāzē apstājos. Tāds daudzveidīgs zaļums klāj upes leju, ka esmu pārsteigts. Egļu smagais zaļums, bērzu caurspīdīgums un ievu spilgtās, nesen saplaukušās lapas. Pa vidu maigi, zaļgandzelteni plankumi, un es uzminu, ka tās ir kļavas. Viss ir tik svaigs un tīrs, ka es ar savām smagajām domām šeit pat neiederos. Tāda sajūta, ka daba mani — īgnu un apvai​notu — negrib ņemt pretī, esmu svešs un nevajadzīgs.

Pļavā manas kājas grimst jaunajā zālē, netālu, dzeltenās galvas pieliekuši, stāv pureņi, pretī lūkojas bezdelīgactiņas.

Upes līmenis ir nokrities, šodien straume vairs nav ne melna, ne duļķaina un neliekas arī necik bezdibenīga. Ūdenszāles un staipekņi lokās un līgojas rāmajā plūdumā, pazib oļi un bālgana smilts. Es pieliecos, ūdens šķiet silts. Saule karsē muguru un manu kailo galvu. Lēnām izģērbjos un iebrienu upē.

Izrādās, ka ūdens ir neciešami auksts, man uzmetas zosāda, tomēr atpakaļceļa nav, ja esmu sācis brist, ja izlēmu peldēties, tam ir jānotiek. Kad ūdens sniedzas gandrīz līdz zodam, ilgāk nespēju pretoties straumes spēkam un laižos peldus.

Airējos strauji un spēcīgi un pēc pārdesmit metriem izkāpju krastā. Manu ķermeni dursta kā tūkstoš sīkām adatām. Sāku skriet. Apstājos pie lielās ievas, pie kuras biju atnācis kopā ar Signi. Atceroties, kā viņa bija uzcirtusies un iesmaržojusies, man sanāk smiekli. Bet šobrīd es par viņu negribu domāt. Vēlreiz metos ūdenī, un straume mani ātri nes lejup. Izkāpju krastā pie savām drēbēm, savācu tās, atrodu siltu piesauli, paklāju darba jaku un atiaižos. Ir tik labi, ka nolemju nedomāt. Es gulēšu te ilgi, varbūt viss nelabums, kas manī sakrājies, pāries, izgaisīs, to uzsūks saule, aiznesīs vējš. Es ļaujos tīksmei, izjūtu, kā saule kņudina muguru, viegla vēja pūsma bužina matus.

Gluži nevilšus esmu sācis domāt par māti un māšeli. Pirms pāris dienām saņēmu no viņām vēstuli.

Biju aizrakstījis un visai jūsmīgos vārdos pastāstījis, ka man te patīk un klājas ļoti labi. Abas tūdaļ bija sēdušās un rakstījušas atbildi. Solījās atbraukt un pārliecināties, vai tiešām te esot tik jauki un skaisti.

Bet, kā par spīti, esmū sastrīdējies ar priekšnieku un šobrīd nezinu, vai ilgāk drīkstu te palikt. Taisni žēl pašam sevis! Tomēr izjūtu asums ir zudis, saule, ūdens un vējš, koku rāmā šalkšana, upes gausā burbuļošana un čalošana ir mani nomierinājuši, paša pirmītējā lecība un Peļu apoga pārmetumi šķiet smieklīgi. Lai gan vēl jūtu rūgtumu, tomēr esmu kļuvis mierīgāks, apvainojums vairs neliekas tik briesmīgs, un es pārstāju domāt par pirmītējo ķildu.

XXI Upmalā nogulšņāju līdz vakaram. Kādu brīdi pat esmu aizmidzis. Pamostos no tā, ka mani krata sīki drebuļi, bet mugura deg. Tā tas arī ir. Esmu apsvilinājis plecus un muguru. Pieceļos un sāku ģērbties.

Visapkārt krīt garas, tumšas ēnas. Saule ir aizslīdējusi viņpus upes aiz slaidajām, kuplajām eglēm, kuras šobrīd izskatās melnas un drūmīgas. No upes kāpj drēgnums, un es steidzos ātrāk tikt no šejienes prom.

Esmu nosalis, un tajā pašā laikā muguru dedzināt dedzina. Kad krekls pieskaras ādai, liekas, tai pārbrauc pāri ar smilšpapīru. Nodrebinos un sāku skriet. Par spīti visam, man gribas ēst.

Orupu lielajā virtuvē neviena nav, bet man pretī viļņo ceptas gaļas un sīpolu smarža. Uz lielās plīts pannā lēni čurkst gaļas šķēles. Pārvaru kārdinājumu vienu no tām nozagt. Pārbaudu savus produktu krājumus un konstatēju, ka tie ir tuvu nullei: apkaltis siera gabals un maizes doniņa. Par laimi, ir vēl tēja un cukurs. Uz gāzes plīts lieku vārīties ūdeni. Ceru, ka neviens te neienāks, paspēšu uzliet tēju un iebēgt savā istabā. Nu jau ilgāku laiku virtuvē cūku kartupeļi netiek vārīti. Orups savedis kārtībā tā saukto

vasaras virtuvi. Signe droši vien ir tur, arī vecā Orupiene. Vasaras virtuves skurstenis tagad kūp gandrīz nepārtraukti, sutinās cūku barība, tiek gatavoti kaut kādi padzērieni teļam. Es uz turieni neeju. Tikai vienreiz iebāzu savu degunu. Tā teikt, ziņkārības dēj. Mani saimnieki raujas vai pušu, lai tik kaut ko nobarotu, izaudzētu, pārdotu! Privātā iniciatīva un ieraušana manā izpratnē ir sinonīmi. Visādi sīkražotāji izmanto grūtības iedzīvotāju apgādē un iedzīvojas. Jaunbagātnieki rodas kā sēnes pēc lietus: tulpju audzētāji, kas uzdodas par selekcionāriem, antīko mēbeļu uzpircēji un pārdevēji, privātie automobiļu remontētāji un tā joprojām. Ja es būtu pie teikšanas, skaidrs, ka neļautu šādām nebūšanām attīstīties. Es prasītu, lai šie pilsoņi pierāda, kādā ceļā viņu līdzekļi iegūti.

Neesmu paguvis uzliet tēju un iemukt savā istabā, kad nodip zeme un ienāk Signe. Pārcilāju savus trūcīgos pārtikas krājumus un klusēju. Redzu, ka Signe mani paslepus novēro. Viņa iesmejas un pirmā pārtrauc ieilgušo klusumu.

— Kas ar tevi ir? Tu izskaties dusmīgs un piepūties.

Vajadzētu atbildēt kaut ko asu, kaut ko tādu, lai viņai tūdaļ pārietu patika mani iztaujāt. Bet nekas prātā nenāk, un nekāda īpaša niknuma man pret viņu nav.

Gluži ot​rādi, rodas pat tāda kā vēlēšanās izkratīt sirdi.

— Zini, ir sanākušas trīskāršas ziepes.

— Ūja! Trīskāršo odekolonu es zinu, bet, ka būtu ari trīskāršās ziepes, — pirmā dzirdēšana.

— Tas ir jaunums, es to šodien izgudroju.

— Un vai bija grūti? To trīskāršo jaunumu izgud​rot ,..

— Nē! Tas iznāca it kā pats no sevis. Baigi ģeniāli un vienkārši.

— Ei nu?

— Jā. Vispirms es sastrīdējos ar Peļu apogu, tas ir, ar Leo. e= Kāpēc? 1 — Tāpēc, ka vedu tevi ar traktoru mājās. Viņš domā, ka tā nedrīkstot darīt. Mūsu viedokļi šajā punktā nesa​skanēja, un tad viņš pateica, ka es varot tīties prom. Tas — otrkārt.

— Un treškārt?

— Treškārt, apdedzināju muguru, svilst kā elles ugu​nīs, bet ceru, ka tas drīz pāries.

Man jau pašā sākumā bija tādas aizdomas — Kādas?

— Ka tu esi drusku dulls.

Es klausos Signes mierīgajā, mazliet izsmējīgajā balsī, bet dusmas uz viņu man nav, gluži otrādi, runājoties kļūst pat vieglāk.

— Tad tu esi gaišreģe. Līdz šim visi mani ir uzskatījuši par kārtīgu cilvēku, tikai tu ne. Un vēl mans tētiņš un tagad arī Leo. — Bet, ja trīs sveši cilvēki par tevi domā vienādi, tā varbūt ir taisnība?

— Nē! Jūs esat sazvērējušies.

Signe smejas. Runādamās ar mani, viņa rīkojas pa plašo virtuvi, gatavo vakariņas. Man šobrīd ir labi. Ja man būtu no kolhoza jāaiziet, liekas, es tomēr te varētu palikt un dzīvot. Līdz kokmateriālu krautuvei un darbnīcām no šejienes nemaz nav tik tālu. Tikai motocikls steidzīgi jānopērk. Vai vismaz divritenis. Tas Leo vēl nožēlos! Ēs parādīšu, ka varu būt ļoti labs kadrs.

Uzleju tēju un graužu sauso maizi un sakaltušo sieru. Signe noliek man priekšā šķīvi ar kartupeļiem, ceptu gaļu ar sīpolu mērci.

— Rūgušpienu dzersi klāt?

Gribu protestēt, Orupiem nav nekāds pienākums mani barot, tā mana paša vaina, ka neesmu šodien nekā nopir​cis, bet gaļas un mērces smarža tik kārdinoši cērt de​gunā, ka man nav spēka atteikties.

— Tā kā tu manis dēļ esi iekūlies nepatikšanās, man par tevi tagad jārūpējas, — Signe saka un lūkojas manī kā izsmiedama, kā zobodamās.

— Neesmu lūdzis to darīt, — es atbildu un steidzīgi ēdu kartupeļus ar gaļu.

Signe liek vakariņas turpat uz lielā galda. Tā viņi dara. Biežāk ēd virtuvē, tikai retumis mielasta galds tiek klāts istabā. Viņa sauc tēvu un māti vakariņās. Man šobrīd nav ne mazākās vēlēšanās satikties un varbūt izskaidroties ar Orupu, tāpēc pakampju savu šķīvi un iešmaupu istabā. Droši vien Pelu apogs viņam ir pateicis, ka skaitos atlaists.

Edu vienatnē un ieklausos, ko šie aiz durvīm runā. JāHaka, Orupl ir klusi ļaudis. Tagad pat, ja es nezinātu, ka viņi tur vakariņo, ja palaikam neiešķindētos kāds nazis vai šķīvis, varētu domāt, ka plašajā virtuvē neviena nav. No viņiem runīgākā ir Signe, viņa pajautā, vai nepasniegt sali, vai neieliet pienu, neuzlikt kartupeļus. Jāatzīst, ka meita Orupiem ir izdevusies, tikai tiek pārāk nodzīta vi​sādos darbos.

Tad es kļūstu uzmanīgs un sasprindzinu dzirdi — Orups Ir pieminējis manu vārdu un kaut ko stāsta, bubina savā zemajā balsī. Tomēr es nekā nesaprotu. Jau nožēloju, ka pirmīt iespruku istabā, bet iet atpakaļ vairs nebūtu labi. Ja es tagad atgrieztos, viņiem būtu skaidrs, ka esmu kaut ko dzirdējis, bet stāvēt aiz durvīm un noklausīties nav manā dabā, nekad to neesmu darījis. Arī tagad to nedarīšu, neesmu jau veca sieva, kas mirst vai nost aiz ziņkārības, nē, lai viņi runā ko runādami. Ieslēdzu Orupu veco radio, ko viņi nodevuši manā lietošanā, un klausos mūziku. Tomēr domās esmu virtuvē, ko viņi tur par mani runā, kāpēc pieminēja manu vārdu? Droši vien Orups ir uzzinājis par manu strīdu ar priekšsēdētāju un tagad atstāsta ģimenei. Diez kā viņš to uztver? Ja es no kolhoza aiziešu, vai Orups man vēl ļaus te palikt vai arī teiks, lai taisos prom? Patīkami tas nebūtu. Velns! Kāpēc visam tā vajadzēja sagriezties? Liekas, Peļu apogam nebija taisnība, kad viņš man pārmeta par braukšanu uz veikalu un Signes vizināšanu. Vajadzēja arī Signei kā tādai nelaimei tur gadīties! Toties jūtu, ka esmu pret viņu netaisns, ne jau viņa rāpās traktora kabīnē, pats viņu tur ievilku. Lai Henrijs viņu nevarētu vest uz māju. Vai tad es būtu uz Henriju greizsirdīgs? Kādas muļķības! Signes dēļ ne uz vienu nebūšu greizsirdīgs. Lai viņa iet ar ko vien vēlas.

Es tikai negribēju, ka Henrijs ņem virsroku. Man vajadzēja pierādīt, ka esmu par viņu pārāks. Un to es pa​nācu. Tikai Henrijs acīmredzot izdarīja tā, ka to uzzināja priekšsēdētājs. Kurš nu no mums ir gudrāks?

Mūzika apklust. Arī virtuvē vairs neskan valodas. Jāiet gulēt. Mani krata sīks drebulis. Laikam no pārsauļošanās. Katrā ziņā mugura sūrst un svilst kā elles ugunīs. Cerēsim, ka līdz rītam pāries. Ja vien izdotos aizmigt! Bet miega patlaban nav ne acī.

Istabā jau valda pustumsa, tomēr gaismu neiededzu, sēžu un domāju, ko man rīt darīt. Kā izturēties?

Izlikties, ka nekas nav noticis? Nebūtu es šodien aizskrējis, viss droši vien nokārtotos. Bet es pametu traktoru pie darbnīcām, aizjozu prom. Tagad man šīrīta solis liekas muļķīgs un pārsteidzīgs. Vajadzēja savaldīties. Bet tā ir, gudri mēs esam, kad kaut kas jau noticis.

Kāds pieklauvē. Es aicinu iekšā. Pustumsā nojaušu, ka tā ir Signe. Tūdaļ atskan viņas balss: — Vai tu jau guli?

— Vēl ne.

— Kāpēc tad sēdi tumsā kā ūpis?

— Es arī esmu ūpis. Ūpis vientuļnieks. Bet tava parādīšanās manā alā nav nepatīkama. Lūdzu, jūties kā mājās!

Signe nekad nav nākusi manā istabā. Vienīgi pirmajā vakarā, kad piedāvāja palagus. Šķiet, viņai nebūtu nekas pretī ar mani aprunāties. Varbūt es viņai pat patīku. Nu, redzēsim, redzēsim, ko viņa tagad sacīs.

Mani apžilbina spoža gaisma, Signe ir ieslēgusi griestu spuldzi, un mēs abi žmiedzam acis, jo lustru es vēl ne​esmu nopircis.

— Vai muguru vēl dedzina?

— Baismīgi. Drebuļi arī krata.

— Tad tev ir temperatūra.

— Varbūt.

— Tūlīt apskatīsim. Es atnesu skābu krējumu, ko mu​guru ieziest. Velc kreklu nost!

— Vai tad tu esi dakteris?

— Ja vajag, esmu arī dakteris.

Paklausīgi novelku kreklu un pagriežu muguru uz vi​ņas pusi.

— Dulls gan, — viņa konstatē, — sarkans kā vārīts vēzis. Visa āda nolobīsies. Tas nu galīgi skaidrs.

— Nekas, gan uzaugs jauna.

— Mēģināsim kaut ko saglābt. Gulies uz vēdera!

Es nokritu gultā uz vēdera un ļauju, lai viņa vēsām plaukstām ieziež sūrstošo un svilstošo ādu. Viņas rokas ir stingras un spēcīgas, mazliet paasas, laikam sastrādātas. Varonīgi paciešu šo pārbaudījumu, ir pat patīkami, ka par mani tā rūpējas.

— Tev patiesi varētu būt temperatūra, — viņa saka.

— Noteikti. Bet tu esi daktere un mani izārstēsi.

— Tikai tev būs mani jāklausa, r— Labi.

— Guli mierīgi!

— Es jau guļu, — Dzilna šodien tevi meklējis, — Signe paziņo un apklust, bet, tā kā es par viņas teikto neizrādu ne mazāko Interesi, viņa turpina: — Teicis, ka jāsāk ceļu remontēt, sasaucis šoferus un traktoristus, bet tu — kā ūdenī.

— Lai tik remontē! — Cenšos būt vienaldzīgs, bet pali esībā šī ziņa mani ļoti interesē. — Ko viņam no manis vajag?

— Nu, tu taču esot bijis tas, kas plijies priekšsēdētājam virsū par ceļu, bet šodien, kad sākuši spriest, ko un kā darīt, tevi neesot varējuši sameklēt, — Lai spriež vien! Es neesmu ceļu būves inženieris.

Viņa pārstāj ziest manu sūrstošo muguru. Man gan būtu gribējies, lai viņa vēl turpina, bet Signe noliek krē​juma tasīti uz galda.

— Kurš tad te ir ceļu būves inženieris? Man liekas, ceļu vajag salabot. Un ja tu esi runājis …

— Daudzi ir runājuši, bet līdz šim nekas nav izdarīts.

— Tieši tāpēc būtu jāizdara.

Viņai, protams, ir taisnība, bet ko es tagad varu teikt vai darīt! Varbūt esmu jau atlaists. Patiesību sakot, šāda doma man kremt. Kā tāds entuziasts bāžos priekšsēdētājam virsū, un tagad, kad vezums beidzot iekustināts, mani padzen. Ļoti skaisti! Signei jau viegli runāt, viņa no tā nekā nesaprot.

— Kā tu domā, tavs tēvs mani te paturēs, ja es no kol​hoza aiziešu?

— Nu, zini, nebiju domājusi, ka tu esi tik pasists!

— Kāpēc pasists? Ja man paziņo, ka varu tīties, tad es…

— Un tā arī tieši teica — «tīties?

— Nu, ne gluži tā, bet jēga bija tāda.

— Iesniegumu jau uzrakstīji?

—Vēl ne.

— Tad negražojies! Līdz šim es neticēju, ka pieaudzis vīrietis var būt kā bērns, bet, klausoties tevī, būs vien jāsāk ticēt.

Pats jūtu, ka nerunāju, īsti kā vajag, bet mani ir pārņēmusi spītība, gribas, lai Signe mani pārliecina, jūt vai​rāk līdzi, taču viņa to nedara.

— Uzvelc kreklu! Un lien gultā!

To pateikusi, viņa iziet no istabas. Varēja gan būt laip​nāka.

Man pārskrien sīks drebulis, uzvelku apakškreklu un palienu zem segas. Gaisma neciešami spiež acīs. Gribu vēlreiz celties, bet atgriežas Signe.

— Es tev atnesu zāles, piramidonu un dimedrolu. Iedzer! Citādi nevarēsi gulēt.

Viņa man pasniedz tabletes un krūzi ar ūdeni. Nolemju paklausīt. Meitenēm patīk, ja viņām klausa.

Varbūt Signe vēl pakavēsies pie manis? Noriju tabletes un uz​dzeru ūdeni.

— To griestu spuldzi gan tu varēji nodzēst.

Pastiepju roku un uzdedzinu stāvlampu, ko esmu nolicis pie gultas. Signe izslēdz spuldzi. Iestājas patīkama oranža puskrēsla.

— Tu taču tūdaļ neskriesi prom?

— Skriešu gan. Ja nu esmu pie tevis ienākusi, tu laikam uzreiz domā, ka man trūkst darba.

Nekā!

— To es neesmu teicis. Mēs varbūt varētu aprunāties?

— Par ko? Ja jau tu taisies prom… Nez vai tēvs tev gribēs istabu izīrēt.

— Kāpēc?

— Es arī negribētu.

Viņa paķer ūdens krūzi un steigšus iziet. Par ko viņa apvainojās?

XXII Nakts paiet kaut kādos murgos, ik pa brīdim es trūkstos augšā, grozos no viena sāna uz otru; uz muguras gulēt nevaru, tā svilst, sūrst un sāp. Tiklīdz grimstu miegā, rādās kaut kādas ainas, pazīstami cilvēki, kuri pēkšņi pārvēršas, kļūst sveši un bargi, kaut ko man pārmet, strostē un nosoda, it kā es būtu izdarījis ko sliktu. Dažbrīd, kad pamostos, saprotu, ka tas tikai tāpēc, ka dienā esmu pārsauļo j ies, ka man laikam ir temperatūra, un arī tāpēc, ka sastrīdējos ar Peļu apogu un šobrīd nezinu, kā man no rīta rīkoties.

Tad pēkšņi es sēdu veca ziloņa mugurā, un viņš nes mani uz jūru. Zilonim ir mana tēva balss, kad viņš saka: «Turies, dēliņ, stingri, citādi nokritīsi!

Zilonis sāk skriet, platā mugura zvalstās un līgojas, es tikko spēju noturēties, lai nenokristu. Reizēm mana galva pārkarājas pār ziloņa muguru, redzu, ka esmu loti augstu un zilonis rikšo uz jūru. Man ir bail.

Krampjaini turos ziloņa mugurā un lūdzos, lai zilonis nes mani lēnāk, ka citādi es nokritīšu zem viņa resnajām kājām. Tad jūra ir klāt. Zilonis iebrien ūdeni, brien dziļāk, un ūdens kāpj augstāk. Zilonis paiet zem ūdens, tikai resnais snuķis kā milzu anakonda peld pa viļņiem. Arī es peldu un turos pie šī snuķa, lai nenogrimtu.

«Turies, dēliņ, stingri, citādi noslīksi! drošina ana​konda mana tēva balsī.

Beidzot, kad aust gaisma, noguris ieslīgstu smagā miegā kā tumšā, duļķainā atvarā, un garām man peld dīvainas zivis, staipās ūdensaugi, čūskas un astoņkāji. Tomēr es guļu, bet laikam neilgi. Pamostos no tā, ka mani sauc vārdā. Atveru acis. Pie gultas stāv Signe. Ir pavisam gaišs, un es redzu, ka viņa smaida.

— Sliņķi, celies augšā! Vai gulēsi visu dienu? Varbūt patiesi esi slims?

Palūkojos pulkstenī. Ak šausmas, ir jau vēls! Ja gribu laikā tikt darbā, man jāpieceļas un jāskrien.

Tikai — vai es to gribu?

— Jā, es tūliņ.

Signe iziet, un es pielecu kājās. Pirmajā brīdi jūtos slābs un salauzts, bet apģērbies jūtu, ka manī atgriežas mundrums. Ārā gaiss ir vēl vēss, bet tīrs, dzidrs un skanīgs, kūko dzeguze. Nomazgāju rokas un seju, manī strauji atgriežas dzīvība un griba rīkoties. Vakardienas notikumi liekas naivi un muļķīgi. Pie velna, es iešu uz darbu! Tad jau re​dzēsim. Iznāk Signe, viņa ir ceļā uz dārzniecību.

— Tēvs jau aizbrauca. Tēja uz plīts. Nu, es eju. — Tomēr viņa vēl nekust no vietas. Nojaušu, ka viņai kaut kas uz sirds. Signe lūkojas man garām uz dārza pusi. Beidzot viņa saka: — Es ceru, tu nekādas

dumjības nedarīsi.

— Dumjības es nedarīšu, bet uz auguma sev lēkt neļaušu, — es agresīvi apgalvoju, tomēr niknuma manī nav. Nē, šobrīd ne ar vienu nevēlos strīdēties. Arī ar Peļu apogu ne. Nē, dumjības es nedarīšu, tikai lai man nepārmet, nesāk mani strostēt, nejūtos pelnījis. Ja Peļu apogs būs visu aizmirsis, arī es aizmirsīšu.

Bet, kā mani šorīt darbā sagaidīs, es nezinu.

Signe nolaiž acis. eNu, tad es iešu. Šķiet, kaut kas paliek neizteikts, viņa lēnām pagriežas un pazūd aiz mājas stūra. Es ieeju virtuvē, steigā iedzeru tēju, piekožu sviestmaizes,, ko Signe sagatavojusi un atstājusi man uz galda. Apetītes nav, metos ārā un prom. Nevajadzēja šorīt aizgulēties, vismazāk jau nu šorīt. Visi būs sanākuši, un Pelu apogs domās, ka es tīšām neierados. Pēdējā laikā biju iemanījies pamosties īstajā reizē. Kad dzirdēju Orupus pa virtuvi rosāmies, šķindinām spai« ņus un traukus, trūkos augšā. Ja biju piecēlies agrāk, gāju uz darbu kājām, ja pavēlāk, mani ar savu motociklu aizveda Orups. Bet šorīt es nekā neesmu dzirdējis un Orups ir prom. Diez kur viņam tā bija jāskrien. Ja Signe nebūtu ienākusi mani pamodināt, es droši vien gulētu vēl tagad. Tomēr — varēja gan ienākt agrāk. Man pat mazliet dusmas uz viņu, lai gan apzinos, ka viņai nav nekādu pienākumu pret mani. Pirmkārt, jānopērk modinātājs, tā nav nekāda dzīve, ja esi atkarīgs no citu laipnības. Otrkārt… nu, tad jau redzēsim.

Tuvojos darbnīcām. Pa gabalu redzu sanākušos vīrus. Viena pēc otras aizbrauc divas smagās automašīnas, šoferi acīmredzot jau saņēmuši darba norīkojumus. Pielieku soli. Man ļoti negribas, lai Leo domātu, ka tīšām kavēju darba sākumu.

Kad esmu gandrīz jau klāt, man pretī drāž vēl viena automašīna. Es eju pa pašu ceļa kreiso malu, bet šoferis brauc tai tik tuvu, ka man gandrīz jālien grāvī. Pāriet uz otru pusi vairs nav laika. Un tad es pazīstu, ka braucējs ir Henrijs. Saprotu, ka viņš tīšām stūrē tik tuvu, lai mani piespiestu ielēkt grāvī.

Grāvis te dziļš, un tajā vēl rēgojas ūdens. Paraujos pie pašas malas, redzu Henrija smīnu, atņirgtos zobus.

Tālāk man nav kur atkāpties. Pagriežos ar muguru pret grāvi un balansēju uz pašas ceļa malas. Liekas, tūdaļ mašīna mani aizķers, bet pēdējā mirklī redzu, ka Henrijs parauj stūri pa kreisi. Mašīna cērtas uz ceļa vidu, tomēr borta pakaļgals man gandrīz iesit pa krūtīm. Savicinu rokas un tik tikko noturos, lai atmuguriski neieveltos grāvī. Henrijs atpakaļskata spogulītī droši vien to redz un ņirdz vēl vairāk. Tas viņam gandrīz izdevās. Lops! Viņš varēja mani sadauzīt. Vai pat nosist. Stāvu ceja malā un noskatos, kā automašīna strauji attālinās. Diez vai kāds to redzēja? Palūkojos apkārt un sāku lēnām iet. Jūtu, ka ceļgali nedaudz trīc. To es viņam nepiedošu. Pie darbnīcām ārpusē neviena vairs nav, un es nogriežos uz kolhoza kantori.

Pretim nāk vairāki cilvēki. Viņi sarunādamies dodas savās šīsdienas gaitās, un to, kas notika uz ceļa, neviens ncīmredzot nav ievērojis. Sūdzēties būtu muļķīgi, neesmu ne ievainots, ne apdauzīts.

Ieeju plašajā kantora verandā. Te ir vēl daži vīri, kas gaida norīkojumus darbā. Padodu labrītu un palieku stāvam. Patiesību sakot, man vajadzētu iet iekšā un pateikt, ka esmu atnācis. Bet pārņem šaubas: ja nu teiks, ka mani pakalpojumi vairs nav vajadzīgi un turpmāk varu nenākt? Diezgan draņķīga jušanās.

Pēkšņi kāds mani sauc vārdā. Tā ir viena no briļļainajām sievietēm, laikam rēķinvede, viņa liek, lai es ieejot pie biedra Dzilnas. Tā, laikam sākas, ja jau pie Granīta vecīša, tad nekas labs nav gaidāms.

Droši vien Leo viņam ir izstāstījis. Vienalga! Morāli lasīt es viņam neļaušu.

Plašajā telpā, kur sēž grāmatvedes un rēķinvedes, sanākuši cilvēki, kārto dokumentus, saņem norīkojumus, un tepat ir arī Leo. Mani ieraudzījis, viņš turpina sarunu ar garu, uzkumpušu vīru. Sieviete, kas mani pasauca, norāda uz durvīm, un es eju iekšā. Dzilna sēž pie galda. Uzmetis man īsu skatienu, pamāj uz krēslu. Es tomēr palieku kājās. Lai viņš saprot, ka ilgi runāties nevēlos. Paliesi, es domāju, ka mūsu saruna nebūs gara. Un vispār — ar priekšnieku labāk sarunāties stāvus. Tāpat kā ar komandieri.

Nekādu vienlīdzību tēlot vairs negribu. Labi zinu, kas ir viņš un kas esmu es.

— Lūdzu, es klausos, biedri Dzilna!

— Tūliņ aprunāsimies… Pa, pa, kur tad palika tas papīrs. Ahā… — Atradis meklēto, viņš pārlaiž skatienu lapai, tad ieliek to vākos un aizver. — Kur tu vakar biji palicis?

Laikam tagad vajadzētu kaut ko samelot, bet es iekšēji sastingstu, nekas tāds prātā nenāk, un izaicinoši prasu: — Vai tā ir nopratināšana?

Dzilna palūkojas manī ar smagu skatienu un jautā: — Kāpēc tu tā domā? Nē, nekāda pratināšana te nenotiek. Nav tik svarīgi. Mēs vakar par to ceļu, par kuru tu tik ļoti iestājies… Šoreiz laikam veiksies. Patrāpījos īstajā reizē. Un tu arī te gadījies īstajā reizē un sāki mūs tribulierēt. Vārdu sakot, man apsolīja nestandarta betona grodus caurtekai un tehniku grants iekraušanai mašīnās. Jaunnedēļ jāsāk.

Tagad es apsēžos, sāku apjēgt, kāpēc esmu saukts, bet vēl nez kāpēc īsti neticu. Sēžu un klausos, ko Granīta vecītis stāsta, un beidzot saprotu, ka te nekādas viltības nav, viss ir tieši tā, kā viņš saka. Tāda sajūta, it kā es būtu izmuļķots.

— Tuvākajās divās trijās dienās atvedīs caurtekas un ieguldīs zemākajā vietā. Pirmdien sāksim vest granti. Līdz karjeram seši kilometri. Brauks visas brīvās automašīnas un riteņtraktori. Tev citu pienākumu nebūs, vedīsi tikai granti. Jāizdara pēc iespējas vairāk braucienu dienā. Iekraušana karjerā no astoņiem, būtu labi, ja mūsu mašīnas tad būtu jau tur. Ar ceļu jātiek galā pēc iespējas ātrāk. Sāksies siena pļauja un lopbarības miltu gatavo​šana, mašīnas būs vajadzīgas tur.

Es to saprotu, bet vēl it kā gaidu, ka Dzilna sāks izprašņāt par vakardienu, nevar būt, ka viņš neko nezina.

Ienāk Leo. Cenšos uz viņu neskatīties. Jūtos neērti.

— Nu tā, — Dzilna saka, — liekas, viss kārtībā. Ja šoferi un traktoristi spēs laikā savest granti, ja palīgi ne​pievils, ja negadīsies kaut kas neparedzēts, ceļš pāris nedēļās varētu būt gatavs.

Viņa balsī saklausu tādu kā optimismu, kas man nepavisam nelikās Dzilnām raksturīgs. Šodien Granīta vecītis ir itin simpātisks. Bet ko darīs Leo, kas stāv galda galā un pat neskatās uz manu pusi? Vai viņš atgādinās par vakardienu, kaut ko teiks? Nē, Leo klusē, bet man tāpēc šobrīd nav vieglāk. Būt paštaisnam, ja pret tevi izturas iecietīgi, ir diezgan grūti. Ja te nebūtu klāt Granīta vecīša, es varbūt Leo pateiktu, lai visu aizmirst un nepiemin ar ļaunu. Bet acīmredzot Dzilna par mūsu vakardienas strīdu nekā nezina. Saprotu, ka ilgāk te kavēties man nav nekādas vajadzības. Pieceļos no krēsla. Leo caur biezajiem briļļu stikliem lūkojas manī. Acu zīlītes šķiet maziņas, maziņas. Liekas, viņš pasmaida. Mans vakardien celtais aizsardzības mūris sabrūk. Pie velna! Iedams ārā, uz mirkli apstājos, ieskatos viņa peļu apoga acīs un redzu, ka patiešām viņš smaida. Es viņam viegli iebelžu pa sāniem un steigšus izmetos laukā. Dzīve tomēr ir viena varena padarīšana.

Iedrāžos pie dispečera. Izrādās, šodien un rīt man jāved pakaišu kūdra uz cūku fermu un zāģu skaidas sivēniem. Pirmo reizi uzzinu, ka sivēniem kūdra esot kaitīga, tajā kaut kādi mikrobi, ko viņi neciešot.

Katrs mēs kaut ko neciešam. Tāpēc nemaz nevajag būt sivēnam.

XXIII Šodien es tomēr jūtos slābs. Mugura aizvien vēl sūrst un svilst. Krekla pieskāriens ir sāpīgs un nepatīkams. Gribas to noraut un aizsviest, taču tas nekādi nav iespējams, jo diena ir skaidra, silta un saulaina. Tiklīdz uz muguras uzspīd saule, tā dedzina vēl briesmīgāk. Gribas kaut kur ēnā nokrist uz deguna un nekustēties. Bet ir |āved kūdra, un es to vedu. No fermas līdz krautuvei purvā kādi četri pieci kilometri. Nav jau tālu, bet ceļš ir bedrains, es zvalstos traktora kabīnē un nolādu vakardienu, kad aizmuku pie upes, zvilnēju saulē, aizmigu un apsvilinājos.

Purvā nav ne mazākās vēja pūsmas, saule stāv virs galvas un gāž virsū baltu uguni. Reibinoši smaržo vaivariņi un virši, kūdra un sūnas izplata smagu, nomācošu tvanu. Būtu labi, ja uznāktu negaiss. Vai šopavasar ir bijis negaiss? Nē, nav. Vienreiz gan tālumā ducināja, parūca un noklusa, pat īsts lietus nenolija, tikai tāda mirga. Ja tagad uznāktu negaiss, pēc tam noteikti būtu vieglāk elpot un vairs tā nesvilinātu.

Es paskatos gaisā, pārlaižu acis tīrelim — neviena mākonīša, tikai tukšums un ciņains klajums, ko šķērso ceļa uzbērums ar dziļiem grāvjiem abās pusēs, pazib rāvains, brūns ūdens, rēgojas sīkas, nīkulīgas priedīšu skupsnas …

— Ei, neguli!

Ekskavators ir piekrāvis priekšējā traktora piekabi, tagad mana rinda. Braucu klāt, nostājos pie kūdras grēdas, un smagais kauss sāk cilāties. Ekskavatorists ir jauns puisis. Šis nu gan viņam ir neapskaužams darbiņš. Cauru dienu purvā. Pārlaižu skatienu milzum garajām kūdras grēdām, darba te pietiks visai vasarai un vēl pāri paliks. Piekrāvis piekabi, ekskavatorists izslēdz motoru, jo aiz manis neviena nav; viņš var atpūsties.

— Vai tu vēl brauksi? — viņš prasa.

— Kas tad ir, vai tu jau gribēji beigt un laisties mā​tās?

— Nē! Bet tu varēji atvest man alu.

— Nesanāks. Man tepat līdz Briču fermai. Līdz veika​lam tālu.

Tad atceros, ka pusdienot tomēr braukšu uz ēdnīcu, jo līdzi man nekā nav, un apsolu alu atvest vēlāk, ja vei​kalā būs. Laiks kļūst karstāks, un alus mūsu veikalā parādās arvien retāk. Tā esot vienmēr. Vasaras vidū vis pār netiekot vests.

Braucu prom — lēnāk nekā uz šo pusi. Krata nedaudz mazāk, un, ja nesūrstētu mugura, es justos pavisam ciešami. Dzīve atkal ir nokārtojusies un liekas tīri jauka. Mans priekšnieks Leo Smilšārs, izrādās, ir labāks, nekā es vakar iztēlojos, un, iespējams, arī Dzilna nav gluži tāds, kādu es viņu iedomājos. Varbūt neviens mēs neesam tādi, kā līdzcilvēki mūs redz un iedomājas? Bet tad es atceros šīrīta notikumu uz ceļa, un mans labais noskaņojums nedaudz sabojājas. Ko Henrijs gribēja? Jābūt zvērīgi niknam, lai riskētu sabraukt otru cilvēku. Un atkal man nedod mieru jautājums, kas īsti noticis starp Signi un Henriju. Saprotu, ka tad, kad es šeit ierados, viņiem jau viss bija «dēlī. Tā ka mani vainot nevar, īstenībā es neesmu darījis nekā tāda, kas liktu viņiem izšķirties. Varbūt Henrijs domā, ka viņam būtu izdevies ar Signi izlīgt, ja es… Vienīgi tāpēc Henrijs pie veikala tik briesmīgi sadusmojās un šorīt mēģināja mani pārmācīt? Tiesa, viņš ar Viktora starpniecību jau pašā sākumā mani brīdināja. Lai necer, ka izdosies mani iebiedēt! Man liekas, Signei es itin labi patīku.

XXIV Zvana elektriskais modinātājs. Zvana maigi, toties ilgi un neatlaidīgi. Nosviežu segu, pagriežos un skatos uz pulksteni. Vakar to nopirku. Arī lustru. Signe man palīdzēja to piekārt. Viņa turēja, kamēr es savienoju vadus, noteica augstumu, kādā lustrai jābūt. Pēc tam izmēģinājām, kā spēlē pulkstenis. Mums tas patika. Tikšķ ļoti klusu, var turēt pie gultas. Bet, galvenais, spēlē veselas divas minūtes. Ja grib, var pārtraukt ātrāk. Šorīt jauju pulkstenim spēlēt. Nevienu tas netraucē, es skaidri dzirdu, ka virtuvē kāds jau staigā, droši vien Signe. Bet varbūt viņas māte? Orupiene ar katru dienu kjūst mundrāka un kustīgāka. Vakar pirmo reizi pēc ilga iaika viņa mēģinājusi izslaukt govi. Taču pietrūcis spēka, un Signei vajadzējis pabeigt. Tomēr viņa ir pārliecināta, ka pēc nedēļas, vēlākais, divām, spēs izslaukt govi. Tad Signe nebūs tik aizņemta, viņai vienai pašai nevajadzēs nopūlēties ar saimniecību. Lai gan Signe nav mans ideāls, tomēr es gribētu, ka viņai būtu vairāk brīva laika, mēs varētu, nu, sacīsim, kaut kur aiziet vai aizbraukt uz

kino.

Orupiem gan ir televizors, bet pie tā kvernēt man nepatīk, kmit arī Orups ir aicinājis. Zinu, ka viņi paši arī maz. ikntās. Nav laika. Kam gan no lauku ļaudīm pavasarī un Vasarā ir laiks sēdēt pie televizora?

Ja nu kādam vientuļ​niekam pensionāram, kam nekā nav. Orupi to darot tikai /lemā.

Pulkstenis beidzot noklust. Tas rāda seši. Es ceļos migšā. Šodien mēs sākam ceļa remontu. Patiesību sakot, tas li jau iesākts. Caurteces grodi ir atvesti un ieguldīti grāvī, kas izrakts šķērsām pāri ceļam. To palīdzēja izdarīt ceļa būvētāji. Viņi ari noteica, cik dziļai caurtecei jābūt un cik augsts un plats mums jātaisa uzbērums. Tagad, tā teikt, trase ir nosprausta, atliek zemes darbi. Tas nu jāveic mums pašiem ar saviem spēkiem. Un tas arī ir smagākais un grūtākais darbs. Var diez ko nospraust un projektēt, bet, ja pienācīgi nepadara, labie nodomi vējā.

Kad izeju virtuvē, neviena tur nav. Uz ātru roku iekodis, metos prom. Ceļu līdz darbnīcām, kur stāv mans traktors, noskrienu skriešus. Man, bijušajam zaldātam, tā tikai tāda rīta vingrošana vien ir. Tomēr mūžīgi skraidīt nedomāju, drīzumā jāiegādājas kāds braucamais. Pie kārtīga motocikla acīmredzot uzreiz netikšu, jo paredzams vesels lēvenis izdevumu. Māšele patlaban liek eksāme​nus, beidz vidusskolu, vasarā viņai paliks astoņpadsmit gadu, skaidrs, vajadzīga glauna kleita, kurpes un vēl šis tas, bez kā skuķi nevar iztikt. Māte, protams, strādā, bet diez vai viņai kas iekrāts. Cerēt, ka māsa kaut ko saņems no papuča, laikam nebūtu visai prātīgi, viņam jauna sievene un brēkulis mājās. Un, patiesību sakot, lepnums neļauj no viņa kaut ko gaidīt. Lai peld vien tālāk pa savu konservu kārbu, iztiksim!

Vecais Andrejs, ieraudzījis mani nākam, atslēdz vārtus. Viņš te ir sargs un izziņu birojs reizē. Ja gribi ko zināt, pavaicā tikai vecajam Andrejam. Kas jauns kolhozā, kur kāds šoferis aizbraucis, kad gaidāms atpakaļ, kur patlaban atrodas tāds un tāds traktors, ko dara katrs mehanizators. Nemaz nedomā izbraukt, kamēr neesi viņam uzrādījis norīkojumu, izstāstījis, kāds tev darbs. Lai gan Andrejs labi zina, ka šorīt sākam vest granti, viņš tomēr vēlreiz pārjautā. Pasaku un steidzos pie sava traktora. Drīz tas ierūcas, un es laižu prom. Esmu pirmais. Šoferi var nākt drusku vēlāk, automašīnām ātrums liels, tikpat man aiz​skries garām, bet citi traktoristi gan varēja būt klāt.

Grants karjers atrodas mežā, patālu nost no lielceļa Kad tur ierodos, neviena vēl nav. Ir bez ceturkšņa astoņi Izkāpju no kabīnes, visapkārt gulstas smagas ēnas, saul droši vien te iespīd tikai dienas vidū. Karjers ir dziļš., grants stipri rupja, oļaina, brūni sarkanīgā krāsā, laikaiiļ ar lielu māla piejaukumu.

Pieeju pie stāvās kraujas, pa tādu uzrāpties nu gan nebūtu iespējams. Pasperu soli uz augšu, zem kājām tūdaļ sāk plūst un tecēt grants, olu straume pieaug, kļūst platāka, esmu spiests atlēkt nost, lai mani neieraktu līdz ceļiem vai pat jostas vietai. Nobrukums sasniedz karjera augšu; tur kā mīksta, bieza seģene pārkaras zaļš sūnu paklājs. Atsevišķas sūnu lēkšķes notrūkst un lēni ripo lejā.

Apstaigāju karjeru. Tajā var iebraukt pa diviem ceļiem, bet izskatās, ka pēdējā laikā tiek lietots tikai viens. Vidu ir nokrautas divas kaudzes ar celmiem. Acīmredzot ik pa laikam, karjeram paplašinoties, mežu augšā nocērt, bet celmi paliek. Kad granti izgrābj, celmi noslīd lejā, un te tos sakrauj kaudzē.

Pulkstenis rāda astoņi. Sāku pukoties, ka ekskavatorists arvien vēl nav ieradies. Bet nevienas mašīnas arī nav. Arī mūsējās ne. Teica taču, ka astoņosl Armijā, ja lika būt astoņos, tad astoņos arī bija jābūt — ne minūti vēlāk. Bet te? Man arvien vēl ir grūti pierast pie šādas neprecizitātes, nolaidības.

Armijas disciplīna acīmredzot mani vēl stipri turas. Tikai jautājums — vai šobrīd tā ir vajadzīga? Varbūt vieglāk un ērtāk būtu, ja es arī pieņemtu šādu nenoteiktības diktēto dzīves veidu; viss it kā uz to vien vedina. Gandrīz nekad, nevienu rītu darbs mūsu kolhozā nesākas noteiktajā laikā. Tie ir reti izņēmumi, kad tā notiek. Un maz ir cilvēku, kas precīzi un laikā izdara, ko solījuši. Tāpat kā šorīt. Kāda nozīme, ka es šeit nīkstu, varēju ierasties pusstundu vēlāk, un viss būtu, kā vajag. Tikai mēs neizpildīsim ceļa remonta grafiku. Sāksies siena pļauja, spēkbarības gatavošana un diez kas vēl. Tehnika būs vajadzīga tur.

Nu, bet ko es erroios? Jāuzkāpj augšā, jāpastaigājas pa mežu, nevis jākvern šajā drūmajā, drēgnajā bedrē, kur vēsums sāk lodāt ap kauliem.

Pa sen nelietoto izbraucamo ceļu izeju no karjera un pa nolaidenu slīpumu kāpju augšup. Drīz nonāku

saules apspīdētā klajumiņā, te ir siltāk, apsēžos uz veca celma, ap kuru aug spilgti zaļi brūklenāji, nedaudz tālāk briežsūna, slejas iesarkani priežu stumbri. Miers un klusums.

M ini ļoti pievelk mežs, upes līči, pļavu nostūri. Tas ir kā nrpārvarams aicinājums, suģestējošs spēks, kas manī mauž mēnešiem, varbūt pat gadiem ilgi, bet ik pa laikam i>imostas, uzbango un nelaiž mani vaļā. Lai gan esmu uzaudzis mazpilsētā, kur visapkārt lauki, meži un ūdeņi, tomēr lielākā manas dzīves daļa pagāja uz ielas un pagalmā, tāpēc neskarta daba mani arvien ir aicinājusi, vilinājusi un tās man ir bijis par maz. Varbūt arī šis bija viens no cēloņiem, kāpēc izvēlējos laukus, kad aizgāju no ģimenes, lai kļūtu patstāvīgs. Šeit ir labi, man patīk, un es te gribu palikt. Līdz šim man arvien ir bijis maz laika, lai iepazītos ar tuvāko apkārtni, pastaigātu pa meļ f.iem, uzkāptu pakalnos. Nesen vienatnē pavadītā puse dienas pie upes un tagad šis rīts modina manī skumjas, liek pēc kaut kā ilgoties. Domāju, ka zinu, kas tas ir: papārāk ilgi esmu viens, ir vajadzīgs kāds, ar ko dalīties, būt kopā, arvien biežāk un ciešāk es ielūkojos sastapto meiteņu sejās un acīs, noskatos viņu gaitā un augumos, bet to, kuras dēļ es notrīsētu spējās nojausmās, pazaudētu miegu vai ēstgribu, kura liktu satraukties manai sirdij, to nav vēl gadījies sastapt… Ja Signe būtu mazliet citāda, skaistāka! Ar prātu es saprotu, ka viņa ir laba, sirsnīga un patiesa, taču… man ir savs priekšstats, ideāls, kādai jābūt tai meitenei, kuru es gribētu apprecēt. Bet varbūt es velti gaidu, viņa tik drīz neparādīsies un tad jau…

Mani iztraucē motora rūkoņa, un es pielecu kājās. Ir atbraukusi kāda smagā automašīna un apstājusies blakus manam traktoram. Metos lejā. Beidzot!

Izrādās, tikai tagad smagās mašīnas šoferis ir atvedis ekskavatoristu, kurš stīvi pieiet pie sava agregāta un sāk gausi rīkoties, lai to iedarbinātu. Ir jau pusdeviņi. Te nu bija mūsu biedra Dzilnas solījums, ka precīzi astoņos ekskavators jau darbosies! Skaidrs, ne jau Granīta vecītis ir vainīgs, viņš solīja to, ko solīja viņam. Taču solītāji bija citi, nevis šis vīrs, kam viņu solījumi pie… Viņš zina, ka ekskavatoristu iedabūt šajā nomaļajā grants karjerā nav nemaz tik viegli. Un, ja nu viņš te ir, tad rīkojas, kā pašam patīk, neviens priekšnieks ar viņu bargi nerunās, tikai lūgs, solīs visādus labumus, jo, raugi, citādi viņš vēl var apvainoties un aiziet, svilpojiet un meklējiet citu ekskavatoristu. Nebūs viegli dabūt.

Un tā​pēc — solīt jūs varat, ko gribat, bet darīšu tā, kā man labpatiks.

To es izprotu nākamajās piecās minūtēs, kad aprunājos ar svešo šoferi, kas ekskavatoristu atvedis.

Ari viņš zina, ka īstas kārtības te nav, tomēr tas viņu īpaši neuztrauc. Nu, izbrauks dienā vienu divus reisus mazāk. Un tad? Liela vajadzība trakot! Bet kāpēc mūsu automašīnas ierodas tikai tagad? Vai tām te nevajadzēja būt pulksten asto​ņos? Nokavēts gan nekas nav, ekskavatorists tikai tagad sāk rīkoties.

Es piebraucu tuvāk, nostādu piekabi vajadzīgajā attālumā un raugos, kā lielais kauss gluži saprātīgi iecērtas grants slānī, žokļi aizveras un tas, pacēlies gaisā, sāk lēni griezties uz manu pusi. Apstājies virs kravas kastes, pasvārstās, noslīd uz leju, atkal apstājas un it kā apsver — atdot savu ieguvumu vai neatdot. Beidzot žokļi paveras, grants smagi noplakšķ kravas kastē, piekabe nosēžas mazliet zemāk. Žokļi ilgi stāv atvērti un brīnās, kas noticis. Saprotu, ka ekskavatorists nav vēl «iesilis, pēc tā, cik saburzīts viņš izskatās, skaidri redzams, ka šodien viņam strādāt galīgi negribas. Lai cik gausi viņš darbojas, piekabes kravas kaste drīz vien ir pilna. Ne mirkli nekavējoties, braucu prom. Pēc puskilometra mani panāk smagā automašīna un taurē, lai palaižu garām. Līdz lielceļam mani panāk vēl divas citas automašīnas. Skaidrs, ka mans traktors ar tām nespēj sacensties. Kamēr es izbraukšu vienu reizi, tās pagūs aizjoņot vismaz divas. Tā teikt, no ekonomiskā viedokļa mans darbs nebūs visai produktīvs, kaut arī es izbrauktu maksimālo reižu skaitu, nekur nekavējoties un negaidot. Nu lai! Nolemju neko īpaši neņemt galvā, vienīgi savu darbu darīt pēc labākās sirds​apziņas.

XXV Mana labā apņemšanās neko neņemt galvā drīz vien sāk šķobīties. Kad esmu nospraustajā ceļa

gabalā izbēris tikai otro kravu un aizbraucis pusceļu līdz karjeram, mani apdzen Henrijs ar pašizgāzēju.

Kopš tā brīža, kad viņš mani gandrīz ietrieca grāvī, Henrijs izvairās sastapties ar mani aci pret aci.

Es īstenībā vēl neesmu izlēmis, ko darīšu, kā rīkošos, kad mūsu ceļi krustosies. Ja kraušu viņam pa zobiem, var iznākt parasta izkaušanās, Henrijs nebūt neizskatās pēc vārguļa un bailuļa. Viņš, iespējams, kraus pretī, nekaunības viņam pietiks, un liecinieku man nav. Bet dusmas ir liel.is. Cenšos par viņu nedomāt, bet kā tu nedomāsi, ja viņš tepat tuvumā grozās un nekaunīgi smīn.

Kad iebraucu karjerā, priekšā rēgojas neliels sastrēgums: stāv vairākas automašīnas un viens traktors, un ekskavators nedarbojas. Eju lūkot, kas noticis. Ieraugu, ka ekskavatorists sēž ēniņā, tur rokā degvīna pudeli un viņam blakus nometies Henrijs.

— Zēni, tūliņ Vilis būs kārtībā. Vēl maķenīt, un tad viens rūciens. Līdz vakaram tālu. Pagūsiet.

Tā ekskavatorists uzrunā pats sevi un šoferus, kas Raida. Starp šoferiem ir arī mūsu Atis, es viņam prasu, kas atveda šņabi.

— Henrijs!

Tā jau man likās. Ko nu? Mēs, gaidītāji, esam vairāki. Es saku: — Atņemsim pudeli! Šoferi atmet ar roku. Drīz man ir skaidrs, ka tā te ga! doties, Vilim šad tad jāiestiprinās, un tad kāds no šoferiem brauc uz veikalu. Šoreiz pakalpīgais bijis Henrijs. Par to viņš pats arī iedzer. Uzkož no konservu kārbas un, man liekas, izaicinoši skatās uz manu pusi. Bet mašīnas stāv. Šoferi gaida. Cits smēķē. Bet visi, cik saprotu, notiekošo uztver kā parastu, normālu parādību. Acīmre! dzot viņi pie tā pieraduši vai, pareizāk sakot, pieradināti, un neviens vairs pat neprotestē. Tomēr es nespēju rimties un paskaļi prasu: — Cik ilgi tas turpināsies?

Un tad viens no šoferiem mani apsauc: — Liecies mierā! Vili nevajag kaitināt. Iedzers un strā​dās, bet, ja sāksi lamāt, iespītēsies un šodien uz ekska​vatora vairs nekāps.

Tā, nu man ir skaidrs. Mēs esam nevis darba darītāji, bet lūdzēji. Laipni, pacietīgi, izdabājot, pretējā gadījumā… Labi — miers, punkts! Noeju malā un gaidu. Var jau arī tā, tikai iekšā vārās. Varbūt jāpierod? Varbūt man pietrūkst humora izjūtas? Labs humors! Vīri sprieda, rēķināja, skaitīja dienas, kubikmetrus un reisus, cik katram jāizbrauc, lai uzbērums būtu laikā gatavs, bet šitam vīriņam ir savs aprēķins, kas nepavisam nesaskan ar inženiera, tehniķu un mūsu kolhoza rēķiniem. Nē, humora izjūta mani ir pilnīgi pametusi. Kaut kas būtu jādara. Bet kas? Jūtu, ka esmu šeit viens. Pārējie pie šādas kārtības karjerā pieraduši un neuztraucas. Tomēr mūsu kolhoza šoferiem nevajadzētu samierināties, viņi taču zina, cik maz laika. Vai ari viņiem ir vienalga?

Nu, pieņemsim, Henrijam būtu vienalga, bet pārējiem? Palūkojos apkārt, šeit no mūsējiem ir tikai Atis.

Nūja, Atis jau ir pārāk miermīlīgs, pirmās klases šoferis, bet piemaksu nesaņem un pats neko nedara, lai saņemtu to, kas viņam pienākas. Skaidrs, arī tagad neteiks ne bū, ne bē. Vienīgi es te esmu gatavs lēkt uz ecēšām. Smieklīgi! Jaunākais no visiem. Un tad man ienāk prātā, ka pēc dažiem gadiem būšu tāds pats — kjuvis gauss, samierinājies, ar ironiju skatīšos uz jaunākajiem un smīnēšu, ja kāds būs centīgs, es viņu vēl apsaukšu un pazobošu. Pirmo reizi man kļūst drūmi. Tāpēc, ka esmu viens, ka nav, kas mani atbalsta, un jūtos bezspēcīgs. Bet samierināties — nē, to es negribu. Nekad!

Beidzot tomēr Vilis kāpj uz ekskavatora, parūcina motoru, pacilā kausu, it kā izmēģinādams, izvingrinādams muskuļus. Strādā gausām kustībām, no malas skatoties, viņam īpaši piesieties nevar. Lēns, nosvērts darba temps.

Pirmā mašīna aizbrauc, tās vietā nostājas otra, pēc tam trešā. Pienāk ari mana reize, kad varu pukšķināt prom. Viss it kā būtu kārtībā, pazaudētas tikai četrdesmit minūtes tagad un pusstunda no rīta. Pa šo laiku es būtu izbraucis varbūt vienu lieku reizi, automašīnas — divas reizes. Tikai — kāpēc man jāskaita, neesmu ne brigadieris, ne at​bildīgais par šo pasākumu. Es vienīgi piedalos.

Pievakarē buldozers atvesto granti, ko esam izgāzuši lielās kaudzēs, izlīdzina, daļēji sastumdams uz caurteces grodiem. Smagais kāpurnieks, braukdams šurpu turpu, piepresē irdeno granti, iezīmēdams jaunā ceļa aprises. Tagad, kad grants ir izlīdzināta, redzu, cik maz vienā dienā padarīts, bet uzbērumam jābūt daudz, daudz augstākam, kā to norāda atzīmes uz kārtiņām ceļa malā.

Atbrauc arī Peļu apogs, biedrs Dzilna un kāds ceļu būves inženieris. Viņi apstaigā jauno ceļa gabalu, kaut ko spriež un pārrunā un liekas visai apmierināti. Bet viņi nezina to, ko zinu es. Ar mūsu tempu; kādā strādājam, ar nekārtību, kāda valda karjerā, mēs darbus laikā ne​veiksim. Ja priekšnieki ar mani aprunātos, es viņiem to pateiktu, bet viņi pieiet pie automašīnas, sakāpj iekšā un aizjoņo. Nedzīšos jau pakaļ.

Darba laiks ir beidzies. Ekskavatorists Vilis karjerā nepaliek ne minūti ilgāk. Bet vismaz vienu reizi vēl va​rētu izbraukt. Vakars tālu.

Pāris dienu Vilis strādā kārtīgi. Karjerā tikpat kā nav jāgaida. Kad iebraucu, iepriekšējā mašīna dodas prom vai ari to satieku jau ceļā. Vienīgi viņš nav pierunājams ierasties karjerā laikus, tā te pierasts, un kaut ko grozīt droši vien nav mūsu spēkos. Vilis mājās gaida, lai aizbrauc viņam pakaļ, bet pirms astoņiem dabūt šoferi no mājām ārā nav nekādu cerību. Kamēr atbrauc un sāk strādāt, paiet krietna pusstunda. Tiklīdz pulkstenis pēcpusdienā rāda pieci, Vilis met mieru. Virsstundas viņš neiešot lauzt. Bet mums tā vajadzētu paraut līdz sešiem septiņiem, tad mēs ceļa remontu patiesi veiktu laikā. Ar Vili par to nevar pat runāt, bet cita ekskavatorista mums nav. Ja ari būtu, Vilis pie sava agregāta svešu nelaistu klāt.

Tāpat jau uz mums, kolhozniekiem, skatās kā uz diedelniekiem. Viņam, raugi, mūs neesot jāapkalpo. Viņš esot valsts ceļa daļas ekskavatorists, kolhoza mašīnas viņš pieberot tikai aiz laipnības, patiesībā par to neviens viņam īpaši nemaksājot.

Kādu dienu Vilim atkal uznāk vēlēšanās stiprināties. Pie velna, viņš neesot nekāds vergs! Vilis aptur ekskava​toru, nokāpj zemē, bridi salīcis stāv un skatās uz mums šaurām, samiegtām acīm.

— Kas atvedīs polšu? Ko? Nav neviena? Labs ir, pats varu aizbraukt. Pusdienlaiks man pienākas?

Pienākas. Tātad.

Jā, pusdienlaiks ir paredzēts. Tur nekā iebilst nevar. Manuprāt, līdz pusdienlaikam gan ir vēl krietna stunda, bet Vili tas nemulsina, viņam vajag — un cauri. Ka darba laikā nav brīv dzert — tādu aizliegumu viņš nezina.

— Vai es kādreiz savu nav padarījis? — viņš skaidro. — Vienmēr. Es jau nav šoferis, man nekur nav jābrauc. Nevienam virsū es neuzskriešu. Vot, jūs nedrīkstat dzert, varat iztaisīt avāriju.

Neviens no šoferiem nepiesakās atvest pudeli. Tad kāds izmet: — Lai kolhoznieki ved! Viņiem veikals tuvāk. Un vis​pār — ja ir mums piesmērējušies …

— Pareizi, Vilis strādā viņu labā.

— Nu, kas vedīs? Šoferi skatās uz mani. Es patlaban te esmu vienīgais kolhoznieks. Bet Vilis iebilst: — Ē, tas neder. Viņš ir ar traktoru. Kamēr aizčabinās un tiks atpakaļ…

Tobrīd piebrauc Henrijs. Apjēdzis, par ko te runa, viņš ar mieru griezt mašīnu riņķī un braukt uz veikalu.

— Naudu! Šoferi saminstinās, kāds iesmejas.

— Kas brauc, tas maksā.

Taču tagad Henrijs iebilst: — Es neesmu vakarējais. Vienreiz jau atvedu, šoreiz lai maksā citi.

— Tad paprasi savam draudziņam.

Tas ir teikts par mani. Tagad jautājums ir tāds: vai nu es dodu naudu un Henrijs brauc uz veikalu pēc pudeles, vai arī es nedodu, bet tad Vilis buntosies. Varbūt viņš aizbrauks pats un kādu stundu kavēs darbu, varbūt kāds cits iedos naudu — es nezinu. Ko tagad darīt man?

— Neesi knauzeris! Mēs jums granti par velti, labprātīgi, bet jūs nevarat ne tik daudz kā

ekskavatoristam iz​maksāt.

Jautājums ir principiāls. Tas ir pazemojoši, un es jūtos aizvainots. Tomēr apzinos, ka no manis atkarīgs, vai darbs šodien vēl virzīsies uz priekšu vai apstāsies. Varbūt kļūdos? Ja nu Vilis piedzeras un nestrādā nemaz? Cik esmu dzirdējis, tā gan nekad nenotiekot. Vilim reizēm jādod dzert, tad viņš strādājot.

Arī tas ir pret noteikumiem. Kā ir labāk — ievērot noteikumus, bet darbs lai kavējas, vai noteikumus pārkāpt, un darbs tomēr vir​zās uz priekšu? Izņemu naudas maku un iedodu piecus rubļus.

Henrijs grib skriet uz mašīnu un joņot prom. Es viņu atturu: — Lai pieber granti!

— Kāda runa? Griez klāt! — Vilis labprāt piekrīt. — Viens šņācies, krāciens — un gatavs.

Bet sadumpojas Henrijs: — Ej pie velna! Komandieris, jāsmejas!

Viņam netīk man paklausīt, acīmredzot viņš ir pretī tikai tāpēc, ka es izteicu priekšlikumu piebērt kravas kasti. Viņš aizjoņo, gribēdams man iespītēt, lai parādītu savu nicināšanu. Neko teikt! Spoža perspektīva strādāt kopā ar cilvēku, kas gatavs braukt virsū un rīkojas pre​tēji veselajam saprātam.

Ceļa daļas šoferi pasmejas. Viņiem notikušais, liekas, itin labi patīk, sīka pārmaiņa ikdienas darbā.

Ja mēs ar Henriju būtu sakāvušies, viņiem patiktu vēl labāk. Ne​esam no viņu vidus. Kolhoznieki!

Vilis dodas pie sava agregāta. Kamēr tiks atvesta pudele, viņš ar mieru strādāt. Viņš pieber manam traktoram priekšā stāvošo mašīnu. Drīz arī mana kravas kaste ir pilna, un es braucu prom. Cenšos notikušo neņemt galvā, lai gan garastāvoklis ir uz nulles. Savu dzīvi pēc demobilizēšanās nebūt neesmu iedomājies kā jauku izpriecu vai svētdienīgu pastaigu — tāda tā nebija arī pirms armijas —, tomēr tas, kas notiek patlaban, manī rada īgnumu un protestu. Vajadzētu aprunāties ar mūsējiem, saprotams, tikai ne ar Henriju. Lai gan varu iedomāties, ko viņi teiks. Uzskatīs mani par cimperlīgu, centīsies pārliecināt, ka nevajag pievērst uzmanību sīkumiem; ne jau mums jāaudzina tāds Vilis, nav pašu cilvēks, lai šie tiek galā, mums viņš ir vajadzīgs vienīgi tik ilgi, kamēr sala​bosim ceļu. Tā jau ir.

Kad tuvojos jaunajam ceļa posmam, man garām pa joņo Henrija automašīna. Putekļu mākonis lēni ieskauj mani kā biezā, tvanīgā kažokā. Pļavmala ir nokūpējusi gluži pelēka.

Izberu grants kravu un braucu pusdienot. Ir gan mazliet paagri, bet uz karjeru nav nekādas nozīmes skriet. Kamēr Vilis ieturēsies, paies stunda vai vairāk. Pusdien​laiks viņam pienākas, nekā nevar darīt.

Pabraucu garām skolai un veikalam. Ēdnīcā logi ir vaļā, un aizkari plandās vējā. Cilvēku nav daudz.

Paņemu paplāti, izvēlos un salieku ēdienus. Zupu negribas, tāpat jau ir karsti, tāpēc ņemu divas šniceles, salātus un kom​potu.

Pusdienoju vienatnē un domāju, ka derētu izpeldēties. Līdz upei pāris kilometru. Ar traktoru uz turieni skraidīt nevar. Ja nu uzrastos kāds no mūsu šoferiem un būtu ar mieru… Tomēr neviens neparādās.

Tobrīd pa logu ieraugu Peļu apogu ar viņa parasto pavadoni — Granīta vecīti. Abi atbraukuši pusdienot, tas nu ir skaidrs. Vajadzētu laisties, bet nav kur sprukt, tikpat durvīs saskriesimies. Tad jau labāk, lai ienāk iekšā. Kad abi apsēdīsies pie sava stūra galdiņa, kur viņi parasti pusdieno, tīšos prom.

Sākumā viss notiek, kā esmu paredzējis: viņi paņem ēdienus, saliek uz paplātes, tomēr Leo neiet pie stūra galdiņa, bet nāk tieši pie manis.

— Kā pa karjeru? Viss kārtībā?

Man nav nekādas vēlēšanās viņiem klāstīt savas domas un pārdzīvojumus. Bet Leo apsēžas, pienāk ari Dzilna, rūpīgi sarindo traukus uz galda, acīmredzot tādā secībā, kā izlēmis ēdienus notiesāt, aiznes paplātes, smagi solus likdams, atgriežas un uzmanīgi apsēžas, it kā pārbaudīdams krēsla stiprumu. Tikai pārliecinājies, ka krēsls izturēs, viņš atspiež muguru pret atzveltni. Man ienāk prātā, ka vismaz vienreiz mūžā krēsls zem viņa svara ir sabrucis, tāpēc Granīta vecītim izstrādājies šāds piesardzības reflekss. Ja tas nebūtu biedrs Dzilna, mūsu partijas organizācijas sekretārs un Leo vietnieks, es viņam pajautātu, vai mans minējums pareizs. Bet laikam būtu pie​dauzīgi Granītiņam tā prasīt.

— Kā tad veicas ar ceļa remontu? — Leo vaicā otro reizi, tagad jau nepacietīgāk. Liekas, šis jautājums viņu interesē.

— Tā, pamazām strādājam, — es izvairīgi saku. Viņš laikam jūt, ka neesmu šobrīd atklāts, bet kā es tāds varu būt, ja īstenībā man stāvoklis karjerā nepatīk. Negribu viņu sarūgtināt, Leo man šķiet lāga zēns.

Un es … var jau būt, ka uztveru visu saasināti, pārspīlēti, bet vai tas nebiju es, kas tikmēr plijās virsū, lai ceļu labo, kamēr remonts patiesi sākās? Kā es tagad varu teikt, ka man nepatīk? Ka es šaubos, vai pagūsim laikā? Bet tad mani pārņem tādas kā dusmas, un es speru laukā: — Neiet! Ja tā turpināsies, nekas nesanāks.

Smaids no Leo sejas pazūd, un liekas, viņš netic tam, ko es saku. Iespējams, viņš domā, ka es nepiedienīgi pajokoju. Turpretī Dzilnas sejā nepakustas ne vaibsts. Viņš mierīgi ēd, akurāti nogriež gaJas gabaliņu, ieliek mutē, uzkož salātus.

— Vai tad kaut kas ir noticis? — Leo jautā.

— Noticis nav nekas, bet mēs nevienu dienu neizvedām vajadzīgo daudzumu grants. — Un t.ad es izstāstu visu, kā ir. Vēlu sākam, agri beidzam un pa vidu gaidām, kad Vilim labpatiks strādāt, kad viņš beigs stiprināties. Un vispār mēs, kolhoznieki, karjerā tiekam turēti kā tādi nevēlami ciemiņi, kurus labāk redz ejam, nekā nā​kam.

Runājot es manu, ka Dzilna lēnāk un ciešāk sakož žokļus. Viņš man neuzdod nevienu jautājumu, bet jaušu, ka klausās arvien uzmanīgāk.

Esmu visu pateicis, man te vairs nav ko darīt. Lai nu priekšnieki domā. Es ceļos un eju. Tomēr diez cik labi nejūtos. Vai es nepārspīlēju? Vai neesmu sūdzībnieks? Tā viņi karjerā strādājuši un strādās. Ar darbiem galā ir likuši. Vienīgi mums tāda neliela steiga, ja gribam laikā paveikt, ko esam iecerējuši. Bet nekas īpašs jau nenotiktu, ja mēs kaut ko neizdarītu līdz galam. Nu, ceļa uzbērums nebūtu tik augsts, kā paredzēts. Bet kādu laiku jau turētu. Tā vai tā būtu labāk nekā iepriekš. Pēc gada vai diviem varētu darbu turpināt. Labi, pietiek, punkts.

Es braucu uz karjeru. Ilgi tas nevilksies. Tiklīdz sāksies siena pļauja, man būs jādodas uz pļavu ar zāles pļāvēju. Tur es nebūšu atkarīgs ne no Viļā, ne no kāda cita. Kaut nu laiks pieturētos labs, tad es parādīšul Pret pievakari kļūst karstāks. Traktora kabīnē, lai gan logi vaļā, esmu nokārsis pēc suņa. Kad beigšu, noteikti jāaiziet uz upi. Jāpaaicina Signe, varbūt viņa atnāks līdzi. Cerams, ka peldēt prot. Bet, ja neprot, varu pamācīt. Tā domādams, šodien pēdējo reizi apstājos karjerā, ir jau puspieci, un līdz pieciem es vēlreiz izbraukt nepaspēšu.

Karjera vidū stāv bobiks. Laikam atjoņojis kāds no ceļa daļas priekšniekiem. Tā tas arī ir. Divi priekšnieki un mūsu Dzilna. Jūtu, tas ir tāpēc, ka izstāstīju, kas notiek karjerā. Dzilna acīmredzot tūdaļ drāzies pie šiem, un viņi kopā ieradušies pārliecināties. Redzams, Vilis ir jūtami ieķēris un šobrīd pat tāds kā uztraucies. Mums paziņo, ka varam braukt mājās, Vilis no ekskavatora esot no​ņemts. Rīt viņa vietā strādāšot cits. Ne vēlāk kā astoņos jaunais ekskavatorists būšot klāt. Es jūtos mazliet nelāgi. Neesmu vēlējies kādam īpaši iegriezt, bet tā nu ir iznācis. Dzilna mums, kolhoza šoferiem, piekodina rīt ierasties astoņos, lai ekskavators nestāv dīkā, ja traci esam sacēluši, tad jārāda, ka darbs mums tiešām deg. Un tā tas arī ir.

Automašīnas cita pēc citas aizbrauc. Arī es dodos mājup.

XXVII Jaunais ekskavatorists ir jauns puisis, pēc izskata vēl zēniņš. Viņš karjerā ierodas vismaz stundu agrāk, nekā to darīja Vilis, strādā nekurnēdams un nekādus noteikumus neizvirza. Pie ekskavatora nekad negaida vairāk kā viena divas mašīnas. Pārstrādājies viņš nav, jo bieži vien atbrauc mazāk mašīnu, nekā

paredzēts, dažkārt karjers Ir tukšs, un viņš uz pusstundu savu agregātu var izslēgt un atpūsties. Formālists viņš ari nav, kad es kādā pēcpusdienā saku, ka gribu vēl reizi izbraukt, viņš nebūt neklaigā, ka ne minūti ilgāk par pieciem te nesēdēs. Man pat liekas, viņam patīk strādāt, vēl nav apnicis, un viņš izjūt zināmu prieku, ka agregāts viņam klausa. Es pats pazīstu šādu sajūtu un iedomājos, ka arī kādam citam tā varētu būt. ;— Kā tevi sauc?

— Ilgonis. Un tevi?

— Valdis, — es saku. Tā nu mēs esam iepazinušies. Izrādās, viņš, tāpat kā es, nav šejienietis, atbraucis šurp pēc ekskavatoristu kursu beigšanas un viņam arī vēl te nav draugu. Izstāstu, kur es dzīvoju, un uzaicinu ciemos. Viņš apsola pirmajā izdevīgajā brīdī atbraukt.

Vienīgais, kas ar jauno kārtību karjerā nav apmierināts, tas ir Henrijs. No rītiem viņš nokavē, ierodas tikai tad, kad citi šoferi ved jau otro kravu. Mums nav īpašas uzskaites, cik kravu kurš izved.

Neesam tik daudzi. Un kam gan ir vajadzīgs cilvēks, kas stāvētu ar zīmuli un papīra lapu rokā un atzīmētu katru reisu? Strādājam pilnu darba dienu, tā teikt, pēc labākās sirdsapziņas. Bet Henrijs gurķojas. Mēs to redzam. Viņš atbrauc pēdējais un aizbrauc pirmais. Tomēr neviens nekā nesaka. Taču nevienam tas nepatīk. Arī man negribas Henrijam mīt uz varžacīm. Tāpat jau mūsu attiecības ir saspīlētas, izliekamies viens otru neredzam, bet es jūtu, ka Henrijam nav labs prāts uz mani. Viņa labvēlības nealkstu, tomēr tīšā loderēšana mani kaitina. Varbūt vairāk nekā citus. Tā nu tas ir. Vai tad man tagad vajadzētu būt tam, kas Henrijam pasaka, lai beidz mūs muļķot? Izskatās, ka ne Atis. ne Pēteris to nedarīs. Arī citi, kurus pazīstu mazāk, liekas itin miermīlīgi noskaņoti. Katrs var darīt to, kas viņam ienāk prātā, pārējie iecietīgi klusē.

Ja visi strādā godprātīgi, tas, protams, ir labi, tad šāda uzticēšanās ir vietā Bet Henrijs, manuprāt, šo uzticēšanos izmanto negodīgi.

Henrijs laikam jūt manu attieksmi pret viņu, un, liekas, viņam patīk, ka var mani kaitināt. Man garām braukdams vai mani satikdams, viņš nepārprotami ņirdz. Un sauc mani par censoni, likdams citiem saprast, ka esmu izlēcējs. Vainīgs laikam ir Pelu apogs, acīmredzot viņš palaidis apkārt ziņu, ka es esmu tas, kas ierosinājis un uzstājis, lai mēs pašu spēkiem salabojam slikto ceļa posmu. Lai gan tā zināmā mērā ir patiesība, man nepatīk, ka šo rīcību tagad kāds man rīvē degunā kā izlēkšanu un censonību. Tas, ka remontējam ceļu, ir daudzu cilvēku nopelns, lai gan man patīk, ka sakarā ar to min arī manu vārdu. Tikai ne Henrijs, turklāt nicinoši.

Kādu dienu Henrijs pazūd uz ilgu laiku. Nav, un cauri. IJn mēs neviens nezinām, kur viņš ir. Pienāk vakars, bet Henrija nav. Atbraukuši no karjera, šoferi stāv uz jaunā ceļa posma un vēro, kā buldozers izlīdzina atvesto granti, pieblietē uzbērumu. Tagad te jau sāk izskatīties pēc ceļa. Kad uzbērtais slānis nosēdīsies, jāuzved vēl šķembas un jānoasfaltē, tad būs ceļš kā viscaur un uz pilsētciematu no kolhoza varēs braukt ar žiguļiem un iet ar balles kurpēm.

Ierodas Henrijs un tēlo pārsteigto.

— Vai jūs jau beidzāt?

Neviens viņam neatbild. Neesam neko sarunājuši, to​mēr visi jūtam pret viņu īgnumu.

— Nāvīgi ātri! Varēja jau pāris reižu izbraukt. Saule vēl augstu.

Man uznāk dusmas.

— Ja tev ir tik grūti, tu vispār vari nebraukt. Nesaprotu, kāpēc tagad esi atskrējis, kad visi darbu jau bei​guši.

— Grib piesmērēties, it kā viņš arī butu strādājis, — Pēteris norūc, nospļaujas un pieklibodams aiziet uz savu mašīnu.

Henrijs caur zobiem iesvilpjas.

— Ak tādas tās lietiņas! Saprotu, tas izlēcējs jūs tin ap pirkstu.

Ari šoreiz Henrijam neizdodas citus pret mani sakūdīt. Atis atcērt: — Aizveries, tu esi dumjš!

Pārējie klusē, bet es jūtu, ka neesmu viens. Tomēr nolemju nekā neteikt. Varbūt pats atjēgsies un turpmāk būs kā cilvēks. Šoferi cits pēc cita iet prom. Henrijs vēl mēģina runāt, bet neviens negrib klausīties.

— Veči, kas noticis? Nu, gadījās, pāris stundiņu nevarēju būt, vai tāpēc brēka jāceļ? Katram var rasties va​jadzība. Šodien man, rit kādam citam… Nu, paklau, veči…

Esmu palicis pēdējais. Laikam man vajadzēja aiziet pirmajam. Bet nu vairs nekā nevar darīt.

Sapratis, ka piekritēju viņam nav, Henrijs saniknojas pa īstam; viņam, protams, liekas, ka pie visa vainīgs esmu es.

— Izlēcējs! — viņš izmet, strauji pasviežas uz manu pusi un atvēzējas.

Nekā laba no viņa negaidīdams un atcerēdamies to rītu, kad viņš man gandrīz uzbrauca virsū, gluži instinktīvi, kā aizsargājoties paceju roku. Ja viņš man uzbruks, es aizstāvēšos. Apjēdzis, ka es nemukšu, viņš savaldās. Šoreiz nekas vēl nenotiek, taču pietiek ar to īso brīdi, ko paskatos viņa acīs, lai saprastu, ka labāk būs, ja mēs nesatiksimies.

XXVIII Jaunais ceļa posms ir gatavs. Inženieris, kas uzaicināts to novērtēt, izsakās atzinīgi. Uzbērums esot vajadzīgajā augstumā un platumā. Ir atvesti pat betona stabiņi un ierakti gar malām. Ceļš kā visi kārtīgi ceļi. Trūkst tikai asfalta. To uzklāšot nākamgad. Pagaidām jābraucot tāpat, lai uzbērums nosēžoties, pieblietējoties.

Rīt, kā jau svētdienā, mums visiem ir atpūtas diena. Vakarā ciemata kultūras namā paredzēts koncerts, pēc tam dejas. Tā būs mana pirmā balle šeit. Diez vai nebūšu aizmirsis dejot? Bet pirmdien sāksies siena pļauja un zāles miltu gatavošana, tā sakot, parasti lauku darbi, kas mums visiem ir patīkamāki un tuvāki, sacīsim, par ceļa taisīšanu. Un laikam īstu atpūtas dienu vairs neredzēsim līdz vēlam rudenim, kad raža būs novākta. Bet tik tālu nav jādomā.

Vakarā es jautāju Signei: — Vai tu uz balli nāksi?

— Uz balli? — viņa pārprasa un izturas tā, it kā pirmo reizi dzirdētu, ka balle vispār būs. Tas nu nekādi nav iespējams, jo par to jau runā vismaz vienu nedēļu, varbūt ilgāk. Signe taču strādā dārzniecībā un nebūt nav tur vienīgā jaunā meitene. Kur kopā divas vai vairākas meitenes, tur nu gan gaidāmās balles tiek sīki un smalki pārrunātas. Kāpēc viņai tagad vajadzētu izlikties, it kā nekā nezinātu? Es viņai to pasaku.

— Nemaz neizliekos! Uz ballēm eju reti. Pēdējā laikā vispār neesmu bijusi.

— Kāpēc? — es jautāju un domāju, ka zinu, kāpēc tā ir: droši vien nosēž visu vakaru sienmalē.

Tomēr tas, ko Signe pasaka, mani nedaudz pārsteidz.

— Tāpēc, ka puiši noorganizējuši pret mani sazvēres​tību. Neviens mani nelūdz dejot.

— Kā tā? — es jautāju, un man negribas ticēt.

— Redzi, tu to nesaproti. Bet pie mums dažreiz tā notiek. Ja meitene kādam iedod kurvīti, viņai mēģina tādā veidā atspēlēties.

Atceros, ko man ēdnīcā reiz teica Henrija draugs Vik​tors, un jūtu, ka tas, ko Signe stāsta, ir taisnība.

— Atkal šis Henrijs! — es iesaucos.

— Kāpēc atkal? — Signe prasa. — Vai tad viņš vēl kaut ko nodarījis?

— Viņš man nepatīk, — es saku, — un citiem arī ne. Tā nebūs, kā viņš iedomājas. Tev jānāk uz balli!

— Diez kāda prieka vis nav.

— Tu dejosi ar mani. Mums pašiem būs sava kompā​nija.

— Ja drīkstu zināt, kas tavā kompānijā vēl būs?

— Nu, Atis, ekskavatorists Ilgonis, gan jau vēl kāds atradīsies.

— Skatieties, ka Henrijs jūs nepiekauj, viņam ciematā ir savi puiši.

— Tu nebaidies, tevi neviens neaiztiks, bet mēs — gan mācēsim aizstāvēties.

— Tu kausies, ja tev uzbruks?

— Protams! Es aizstāvēšos.

— Diez vai tas būtu tik skaisti, ja jūs manis dēļ iz​kautos.

— Ja kāds tevi aiztiks, es kaušos.

— Labi, iešu. Un tu ar mani dejosi? Vismaz dažas dejas?

— Norunāts!

— Vārdu sakot, tu būsi mans bruņinieks.

— Jā.

Signi pasauc māte, un viņa aizsteidzas. Abas mūžīgi kaut ko dara un čabinās. Un, ja vēl ieiet dārzā, tad uz ilgu laiku. Es stāvu aiz korintēm un pa gabalu nolūkojos, kā viņas tur līkņā. Ravē ne ravē, stāda ne stāda. Laikam retina? Kāļus vai runkuļus? Varbūt kāpostus? To tikai viņas pašas zina.

Laikam jau gaidu veltīgi. Signe ne galvu nepacel. Bet tāds vakars, ka sirds kāpj pa muti laukā. Silts, samtains. Kā tādā vakarā var ņemties pa dārzu?

Es lēnām izeju uz ceļa, pa kuru katru rītu steidzos uz darbu un vakaros atgriežos mājās. Saule ir nolaidusies līdz koku galiem, ēnas, tumšas un biezas, stiepjas gandrīz līdz ceļam. Bet tālāk lauki vēl gozējas zeltainā gaismā. Pielieku soli un eju uz gaismas pusi. Vai ēnas mani panāks, kamēr aiziešu līdz krustojumam? Grants viegli čirkst zem kājām, un es neskatos atpakaļ. Tāds kā niknums uzbango krūtīs, kā spītība, pēkšņi gribas iet un iet. Ja tikai zinātu, kura ceļa galā mani gaida. Bet kur tu aiziesi pa ceļu, pa kuru turp un atpakaļ staigāts katru dienu? Vienā galā darbs, otrā — istaba, kurā neviens pie manis neienāk. Tomēr es sparīgi soļoju uz priekšu. Te tāds nolāpīts kakts, nekas nenotiek. Pilsētciematā, jā, tur ir kultūras nams, kino, dejas. Līdz šim esmu bijis tikai uz kino. Labi, ar rītdienu viss kļūs citādi. Pietiek nīkt vienam pašam!

XXIX Pašdarbnieku uzstāšanās ir beigusies. Dziedāja rajona mēroga jaunās zvaigznes, un spēlēja mūzikas entuziastu ansamblis. Visumā gluži labi, man patika atsevišķi gabali, un tad es plaukšķināju tik stipri un neatlaidīgi, ka man pievienojās Atis, Ilgonis un citi puiši. Dažreiz izdevās panākt atkārtojumu. Tāpat izplēsām piedevas. Viņi gan pārāk ilgi nelika sevi lūgties, laikam nav tik slaveni.

Tagad ir starpbrīdis, pēc tam sāksies dejas. Ieraugu Signi. Uzcirtusies kā toreiz, kad gājām skatīties ziedošās ievas. Tikai tagad viņai kājās kurpes ar augstiem papēžiem, arī safrizējusies. Ahā, saprotu, frizūra ir sevišķa, mati sakasīti uz augšu, viņas seja izskatās iegarena un pati tāda kā pastiepusies garumā, kļuvusi slaidāka. Taisni joki, cik maz meitenei vajag, lai viņa pārvērstos tā, ka grūti pazīt.

Laikam tāpēc viņa šodien nebija mājās, kad nācu uz sarīkojumu. Orupiene teica, ka aizbraukusi uz pilsētu. Kad sākās koncerts un Signe vēl nebija parādījusies, es jau nodomāju, ka viņa pilsētā aizkavējusies un nemaz neieradīsies, Mani ieraudzījusi, Signe atplaukst smaidā, piegrūž ar elkoni slaidai meitenei, kas stāv viņai blakus, un es sa​protu, ka abas ieradušās reizē. Slaido redzu pirmo reizi. Eju klāt un sveicinu.

— Šī ir mana draudzene, — Signe saka. Slaidā sniedz tikpat slaidu plaukstu kā pati. r— Maruta Dzilna.

— Dzilna? — es jautāju. — Granīta vecīša meita?

Viņa iesmejas.

— Nezināju, ka manu tēvu tā sauc.

— Ja jūsu tēvs ir galvenais agronoms, tad es viņu tā klusībā dēvēju, tikai nevienam skaļi to neesmu teicis. Es esmu Valdis Liepa.

— Tēvs par jums stāstīja. Esot uzradies tāds demobilizēts tankists, tikmēr plijies virsū ar ceļa remontu, kamēr šie paklausījuši. Un labi vien esot. Kad noasfaltēšot, vajadzēšot nosaukt jūsu — Valda Liepas — vārdā. Jā, jā! Vai tas nebūtu patīkami, ka, jums vēl dzīvam esot, jūsu vārdā nosauktu ceļu? Re, kā es jūs samulsinājul Bet kā​pēc jūs manu tēvu saucat par granīta vecīti?

— Nu, viņš man tāds likās. Baigi stingrais un drūmais vecītis. Kā granītā izcirsts.

— Nemaz! Viņš ir ļoti labs cilvēks. Un nemaz nav formālists. Milzīgi grib, lai mūsu kolhozs izsistos uz augšu. Un priecājas, ka parādās jauni kadri. Viņš tikai to nemēdz teikt, jo dažs labs te ir atnācis un atkal aizmucis. Es ceru, ka jūs nemuksiet.

— Nē.

— Es arī ne.

— Jūs?

— Jā. Kad sākšu strādāt.

— Maruta studē Lauksaimniecības akadēmijā, — Signe paskaidro.

Zālē sāk spēlēt mūzika. Es labprāt būtu Marutu uzlūdzis deļot, bet atceros, ka solīju izdancināt Signi.

Pie mums pienāk Atis un Ilgonis. Atis, kā jau šejienietis, Marutu pazīst un tūdaļ aicina dejot. Tajā brīdī man kāds uzsit uz pleca. Pagriezies redzu, ka tas ir Viktors, Hen​rija draugs. Viņš pamāj, lai eju līdzi.

— Jāaprunājas, — viņš saka.

Atceros sarunu ar šo pašu Viktoru mūsu kolhoza ēdnīcā un saprotu, ka nu jāseko tās sarunas turpinājumam. Taču nokavēt neko nevaru, lai viņš pagaida. Spēlē mūzika, Atis un Maruta jau ir pie zāles durvīm, es paņemu Signi pie rokas un vedu iekšā. Ilgonis mums seko. Kāds tievs puI-> sis blondām ūsiņām stāv pie durvīm un aizstājas man priekšā.

— Vajadzēs pagaidīt!

— Pagaidi pats! — es atcērtu un pabīdu viņu malā. Osainais laikam nejūtas pietiekami drošs, lai kaut ko uzsāktu, un mēs ieejam iekšā. Tiktāl nu būtu. Manuprāt, zālē viņi nenāks ar mani izrēķināties.

Signe raugās manī spožām, sajūsminātām acīm. Viņa laikam domā, ka esmu varens un drosmīgs.

Mēs dejojam. Lai gan Signe vakar teica, ka uz sarīkojumiem ejot reti, viņa nedejo sliktāk par citām meitenēm. Un tas, ka skatās uz mani apbrīnas pilnām acīm, patiesi ir patīkami. Neviena meitene uz mani vēl nav tā lūkojusies. Uzreiz pats sev liekos gudrāks, labāks un vērtīgāks, it kā izaugu viņas debeszilo acu gaismā.

Mēs dejojam, skatāmies viens otrā, un ir labi. Šobrīd Signe man patīk. Patiesi, viņai nav nekādas vainas. Kad drūzmā viņu man piespiež cieši klāt, es pat noreibstu no viņas tuvuma.

Uz nākamo deju uzlūdzu Marutu, bet Atis — Signi. Marutas kustības ir plastiskākas, līganākas. Viņas brūno acu skatiens liek man samulst. Studente! Man tas uzdzen nelielu mazvērtības kompleksu. Gudroju, par ko varētu ar viņu runāt. Nezin kāpēc jūtos mazliet neveikli.

Kad deja beidzas, Maruta paziņo, ka viņai slāpstot, esot arī jāatpūšas. Turpat netālu ieraugām Ati ar Signi. Četratā ejam uz bufeti.

Bufetē cilvēku ir maz, tikai daži man sveši jaunieši un pāris meiteņu. Kafijas nav, es paņemu limonādi. No kūkām meitenes atsakās. Figūras dēļ nevarot atļauties. Jāsmejas! Maruta ir drīzāk par tievu nekā resna. Sēžam pie galdiņa, dzeram limonādi.

Ieraugu Henriju, kurš ienācis skatās uz mums un laikam ir iereibis. Signe, man šķiet, saraujas un apklust pusvārdā. Arī Maruta to redz, viņa pētoši palūkojas uz Henriju, uz Signi, un, man liekas, viņa zina, ka nekas labs nav gaidāms, vai vismaz to nojauš.

— Mums laikam vajadzētu atgriezties zālē, — viņa saka.

Tiklīdz esam izgājuši, gaitenī nodziest gaisma, un sākas kaut kāda grūstīšanās, atskan meiteņu spiedzieni.

— Skriesim! — Tā laikam ir Signe. Meitenes aizskrien uz priekšu, kur jaušama gaisma, redzami cilvēku silueti Man kāds aizstājas priekšā, tieku atstumts malā un spiests pie sienas. Cenšos atbrīvoties, grūžu kādu nost un tajā brīdi saņemu apdullinošu sitienu pa labo uzaci. Jūtu, ka kritu, cenšos noturēties, bet siena ir gluda, un nagiem nav kur pieķerties. Liekas, es krītu bezgala ilgi, acu priekšā virmo krāsainas dzirksteles.

Ausīs vēl skan tāli kliedzieni, kas kļūst arvien klusāki. Atsitos pret grīdu un iegrimstu melnā tumsā.

XXX Palaikam mani viegli sašūpo, nes vai lidina pa gaisu, tomēr es jūtu sava ķermeņa svaru, kas mani velk pie zemes. Liekas, esmu kļuvis ļoti smags, citādi jau būtu pacēlies gaisā un aizlidojis. Sajūta ir dīvaina, un es nekādi neatceros, kā šādā stāvoklī esmu nokļuvis. Šķiet, ka mostos no ilga, dziļa, vēl neizgulēta miega. Galva ir durna, un es nevaru atvērt plakstiņus. Gribu pacelt roku, izberzēt acis, bet rokas neceļas, tās ir nostieptas gar sāniem un it kā cieši piesaitētas klāt. Zinu, ka nekad agrāk šādā stāvoklī neesmu atradies. Bet baiļu man nav, tikai gribas izprast, kas ar mani notiek. Tad apjēdzu, ka atrodos kustībā. Ausīs džinkst, un kaut kas klusi dūc. Dūkoņa ir ļoti pazīstama, un es pūlos atcerēties, kur to esmu dzir​dējis agrāk.

Pēkšņi kustība maina virzienu, instinktīvi gribu kaut kam pieķerties, bet rokas neklausa, laikam tūdaļ kritīšu uz sāniem, velšos, aizslīdēšu.

Kustība kļūst lēnāka, līdz izbeidzas pavisam. Liekas, apstājusies arī zemeslode. Viss stāv uz vietas.

Nekas nemainās, nekas nenotiek. Klusumā dzirdu, kā dobji pukst sirds. Neapšaubāmi — manējā. Es pats sev taujāju, kas noticis, kāpēc es šeit guļu sasaistīts, nespēju pacelt roku, nespēju atvērt acis. No kā nāk šī pēkšņā nekustība un šis klusums? Līdz ar neziņu manī mostas bažas, nemiers, tāla baiļu atblāzma. Es vēl nebaidos, tikai jūtu tuvojošos baiļu soļus, tie pieaug, kļūst stiprāki, un sirds pukst ska​ļāk.

Tad noklaudz durvis, un vienā mirklī es tieku atsviests īstenībā. Pēkšņi zinu un saprotu: es atrodos automašīnā, mani kaut kur ved, tad automašīna ir apstājusies un kāds ir atvēris durvis. Sajūtu vēsāku gaisa plūsmu. Atskan klusas balsis, tieku pacelts un nests. Jūtu, ka šūpojos soju ritmā, dzirdu šo soju klaudzienus, dzirdu vēl kādu attālu balsi, tikai nekā neredzu, nevaru pakustināt ne rokas, ne kājas, nedz atvērt acis. Tomēr, apjaušot apkārt cilvēkus, lai arī saskatīt viņus neizdodas, bailes, kas tik pēkšņi bija uznākušas, mani pamet. Es paļaujos uz cil​vēkiem, ticu, ka viņu klātbūtnē nekas Jauns ar mani ne​notiks.

Saožu kaut kādu zāju smaržu un saprotu, ka esmu slimnīcā. Jaušu, ka tūlīt viss noskaidrosies, vēl neliela pie​pūle — un es atgūšu atmiņu. Tas mani nomierina, un es pacietīgi gaidu.

Nesēji pagriežas, vēl daži soļi — un mani kaut kur no​liek.

Ap mani sāk rosīties cilvēki, noņem segu. Kādas rokas pieskaras manai galvai, un es atceros šīvakara notikumus: Henrija seju, izdziestošo gaismu gaitenī, meiteņu spiedzienus, sitienu pa uzaci, samaņas zaudēšanu. Līdz ar atmiņas atgriešanos sajūtu durstošas sāpes. Visasāk sāp pieres kauls, un galvā ir kaut kāda tukša un trula sajūta. Kamēr mani pārceļ — laikam uz galda, jo apakšā ir ciets, — pasaule ap mani sāk riņķot. Kaut arī es nekā neredzu, jūtu, ka viss ap mani griežas un virpuļo, balsis, kas tikko skanēja tepat blakus, it kā attālinās, noslāpst.

Pēc brīža ieraugu spožu gaismu. Saprotu, ka man no galvas un acīm noņemts pārsējs. Ar kreiso aci redzu pilnīgi skaidri, labā ir aiztūkusi un aizlipuši, laikam ar asinīm. Manu seju apslauka, un tad es dzirdu pirmo skaidro, saprotamo frāzi: — Uzliksim šuvīti. Ķirurgs, laikam pamanījis, ka esmu nācis pie sajēgas un ar kreiso aci vēroju, kas notiek apkārt,

turpina: — Neuztraucieties! Nekas briesmīgs nav. Līdz kāzām sadzīs. Vai saprotat, ko es jums saku?

Cenšos atbildēt «jā, bet tāds neskaidrs ņurdiens vien iznāk. Ārsts iztaujā, kā jūtos, kad atguvu samaņu, vai nav nelabi, vai nesāp un negriežas galva. Gandrīz uz visiem jautājumiem man jāatbild apstiprinoši.

— Jums ir smadzeņu satricinājums, vajadzēs pagulēt — pavisam mierīgi un nekustīgi. Jo mierīgāks būsiet, jo pašam labāk.

Medmāsa pienāk ar šļirci un iedur man kaut kur virs labās uzacs. Sajūtu tādu kā izplūstošu vēsumu.

Pēc tam viņi sašuj brūci.

Pie manis pienāk jauna ārste. Arī viņa izjautā, liek skatīties uz spožu priekšmetu, izstiept pirkstus, kurus man grūti noturēt. Arī viņa atkārto, ka mierīgi jāguļ. Mani pa garu gaiteni rateļos aizstumj uz palātu un ieceļ gultā. Iedod norīt kādu tableti, un drīz vien es iegrimstu tādā kā dziļā nemaņā.

XXXI Zilonis kustas ļoti lēnām un uzmanīgi, tomēr es slīdu nost no viņa platās muguras. Un nelīdz tēva balss, kas mierīgi un uzmundrinoši saka: «Turies, dēliņ, ka nenokrīti.

Tik un tā es slīdu nost no ziloņa muguras, kas lēni un ritmiski kustas zem manis, un man ir bail, ka tūdaļ novelšos zemē. Bet zeme ir baismīgi tālu. Vecais zilonis ir ļoti liels, un pār augstu kāpu viņš nes mani uz jūru. Jūra ir tumši, tumši zila ar baltām, spožām viļņu galotnēm, kas krākdamas, šņākdamas un putodamas veļas zilonim pretī. Pa stāvu nogāzi zilonis iet lejā uz jūru. Viņa mugura ir tik slīpa, ka es sāku slīdēt nost. Es kliedzu, lai zilonis apstājas, bet viņš laikam nedzird, iet vien tālāk, un es gāžos zemē, mani nri slīd gar ziloņa sāniem, tie ir raupji un grubuļaini, tomēr noturēties nevaru. Zilonis aiziet; es guļu ūdens malā un saucu, lai zilonis apstājas, pagaida, bet viļņi veļas un krāc, nāk virsū un noslāpē manus saucienus.

Zilonis iet arvien tālāk un tālāk. Man vairs nav spēka kliegt, un es sāku raudāt, guļu zemē un raudu, viļņi veļas man virsū un žilbina ar spožajām, putojošajām galotnēm. Zilonis ir aizgājis un mani pametis, sirdī, dvēselē dziļš tukšums. Es laikam ļoti mīlēju savu veco ziloni, bet viņa vairs nav. Viļņi nāk arvien tuvāk, arvien spožāki un žilbinošāki.

Beidzot pamanu, ka tie nav viļņi, tā ir saule, kas spiež uz maniem plakstiem. Nav ne jūras, ne viļņu, pat ne zi​loņa pēdu. Viņš ir aizgājis ļoti sen. Vecā ziloņa vairs nav.

Kādā brīdī apjēdzu, ka esmu nogulējis ļoti ilgi, viss sajucis, sajukušas dienas un naktis, un tagad es pat nemēģinu uzminēt, kas šodien par dienu, kāds datums. Neviens pie manis nenāk, vienīgi laiku pa laikam palātā klusi ieslīd kāda māsiņa baltā virsvalkā, palūkojas manī vai blakus gulētājā un tikpat klusi kā ēna aizslīd projām. Iespējams, viņas domā, ka esmu aizmidzis, bet es dažkārt tīšām pieveru acis, lai liek mani mierā, nesāk iztaujāt, izprašņāt, jo nav ne vismazākās vēlēšanās stāstīt, kā jūtos, vai varu gulēt, vai nereibst galva. Patiesībā es gulu daudz, dažreiz cauru dienu, pa lielākajai daļai esmu aizmidzis vai arī, neko nedomādams, nekustīgi raugos griestos. Mani pārņēmusi vienaldzība. To, kas nesen noticis ar mani, neattiecinu uz sevi, liekas, tas atgadījies ar kādu citu — man tālu un svešu cilvēku, kura liktenis man nerūp.

Mēs istabā esam divi. Kas ir šis otrs, es nezinu. Jūtu un dzirdu, ka viņš reizēm gultā sagrozās, nopūšas un klusi vaid. Kad reizēm nejauši pagriežu galvu uz viņa pusi, redzu apsaitētu galvu, ieģipsētas rokas, liekas, uz viņa ķermeņa nav nevienas veselas vietas. No ārstu un māsu apmeklējumiem, saraustītajām sarunām esmu no​pratis, ka mans kaimiņš ir kādas smagas avārijas upuris. Nojaušu, ka viņam ir ļoti grūti, un tāpēc viņam dod kaut kādus sāpju remdējošus līdzekļus, un tad viņš guļ tādā kā pusmiegā, dziļā neatmaņā. Pie mums nāk tikai medicīniskais personāls. Patiesību sakot, ne pēc viena arī neilgojos.

Pagātne šķiet tāla un nenozīmīga, izbalējusi kā sen skatītas kinofilmas kadri un uz mani nemaz neattiecas.

Jaušu, ka ārā ir saulains un silts, bet šobrīd man nav žēl, ka es šo laiku noguļu. Nekā nav žēl, un ne pēc kā neilgojos. Nē, man nav apnikusi dzīve, bet liekas, ka arī no nāves nebaidos. Protams, netaisos mirt, tikai tāds liels, truls un nesatraucams miers ir nolaidies pār mani.

Kādu brīdi atceros māju, ģimeni, no kuras aizgāju pirms gadiem trijiem, varbūt četriem, patlaban tas nav svarīgi. Manas ģimenes traģēdija, nelaime, kas mani satrieca un toreiz lika žēlot māti un māšeli, šobrīd mani neaizkustina. Laikam ar mani ir ļoti slikti. Varbūt mana dzīvība ir briesmās, tāpēc nespēju iejusties citu likteņos. Domas ir gausas, es it kā stiegu pats sevī — dziļā un dūņainā attekā. Un pēkšņi jūtos noguris un aizveru acis.

Varbūt esmu ilgi gulējis un tagad ir jau cita diena, varbūt esmu snaudis īsu brīdi — es nezinu, tikai dzirdu, ka ārā līst lietus, no kaut kurienes atplūst svaiga lapu un zāļu smarža, telpā vējo spirgtas vēsmas, un pirmo reizi es vēlos piecelties, iziet ārā, lai uz manas sakarsušās galvas līst vēsas lietus šaltis. Bet es zinu, ka necelšos, jūtos kā salauzts, pamests, nevienam nevajadzīgs. Patiesi — kāpēc neviens nav pie manis atnācis? Noteikti ir pagājis ilgs laiks, bet neviena nav. Kas gan lai nāktu pie manis? Vecāki un māšele nekā nezina. Labi, ka biju paguvis mātei aizsūtīt naudu, iekams te nokļuvu. Un aizrakstīju vēstuli. Varbūt Sandra jau ir beigusi vidusskolu? Atceros, ka man vajadzēja būt uz izlaiduma va​karu. Bet varbūt tas vēl priekšā? Vienalga! Droši vien gulēšu tepat slimnīcā.

Reizēm atceros Signi. Bet par viņu es nedomāju. Atceros, bet nedomāju. Redzu, kā viņa tekalē pa māju, rosās pa dārzu vai virtuvi. Un smaida. Jā, pēdējā laikā viņa ir sākusi smaidīt citādi nekā agrāk.

Smaids vairāk ir iekšējs, it kā viņa par kaut ko priecātos. Nez vai tagad arī viņa smaida? Droši vien ne.

Man liekas, viņas smaidam, iekšējai pārvērtībai bija kāds sakars ar mani. Bet viņai, protams, nav laika atbraukt. Es to konstatēju, bet manī nav ne rūgtuma, ne īpašas vēlēšanās, lai viņa parādītos. Būt vienam un visu aizmirstam ir pat patīkami, jo man nekā nevajag, nekā nav žēl, ne pēc kā neilgojos. Ne no viena neesmu atkarīgs.

Bet tad kādu reizi pēkšņi it kā pamostos un mani sāk interesēt viss notikušais, apātija, jā, tagad es zinu, tā laikam bija apātija, ir izbeigusies, liekas, esmu nogulējis nepiedodami ilgi. Vasara jau aizgājusi, es nezin ko svarīgu esmu nokavējis, man jāsteidzas, varbūt vēl varu ko saķert, panākt, atgūt. Nezin kā un nez no kurienes manī ir atgriezušies spēki un interese par dzīvi. It kā no manis būtu noņemts vāks, kas noslēdza skatu uz pasauli un pašu spieda pie zemes. Es gribu traukties augšā, esmu pat piecēlies gultā sēdus un nolaidis kājas uz grīdas. Uz gultas gala uzmests pelēks slimnīcas halāts. Dīvaini, agrāk es to tur neredzēju, man bija jāguļ un nebija atļauts staigāt. Acīmredzot pēc pēdējās ārstu pārbaudes kaut kas ir mainījies, pavirzījies uz labo pusi. Diegus no šuves man izņēma jau sen. Aptaustu pieri un uzaci. Tā vēl liekas nedaudz piepampusi un grumbuļaina, arī nejūtīga. Bet tas mani neuztrauc. Rēta vīrieša sejā nav nekas briesmīgs. Vairāk man nepatīk tas, ka jūtos vēl slābs. Es gan lēnām pieceļos, aizeju līdz logam, bet kājas tādas kā zāģu skaidām piestūķētas, nejūtos visai stabili.

Kaimiņš arvien vēl reizēm klusi vaid. Apsēžos uz savas gultas malas, skatos uz viņa novārgušo, bārdas ru​gājiem apaugušo seju, un man viņa ir žēl.

Ar katru brīdi man kļūst labāk. Tagad pašam jābrīnās, kā esmu varējis tik ilgi nogulēt, ne par ko neinteresējo​ties.

Lēni staigāju pa gaiteni, izeju priekštelpā un pa vaļējām durvīm skatos laukā. Varētu iziet ārā, pastaigāties pa slimnīcas dārzu, bet atkal līst. Lietus nāk lejā gandrīz taisni — lielām, raupjām lāsēm, un zemē, balti putodami, plūst urgas un strauti. Zeme un gaiss smaržo tā, ka reibst galva un gribas bradāt pa peļķēm, sajust vēsā ūdens strāvas uz sejas. Bērnībā es nebiju vasarā lietus laikā noturams istabā, par varēm lauzos ārā, samirku, izliju cauri slapjš un jutos laimīgs. Kad tuvojās lietus, bēgu no mājām, jo zināju, ka māte ar labu prātu mani laukā nelaidīs. Jo niknāka, brāzmaināka bija lietus gāzma, jo lielāku prieku man tā sagādāja. Es lēkāju, kliedzu, aurēju, bradāju pa peļķēm, meklēju, kur dziļāks. Ja vien varētu, laikam pārvērstos par zivi vai roni, lai tikai pēc iespējas pilnīgāk izbaudītu līstošu, plūstošu,

smaržojošu un šalcošu ūdeņu pieskārienus.

Kādā reizē, kad guļu pa pusei aizmidzis, pa pusei nomodā un dzīves ainas mijas ar sapņiem, kad tikko esmu bijis savās tagadējās mājās, staigājis pa Orupu pagalmu, es skaidri dzirdu Signes balsi: — Nabadziņš! Kā tu esi apskādēts!

Kā caur miglu saskatu Signi, viņa nāk it kā no lielas tālienes, it kā pārvarēdama stipru pretestību un netikdama man tuvāk. Gribu iet viņai pretī, bet nespēju pakustināt ne roku, ne kāju, it ka būtu sasaistīts, līdz ce​ļiem ierakts zemē.

— Kāpēc tu nekā nesaki? Tu negribi mani redzēt?

Un tad es viņu ieraugu īstenībā. Signe, patiesi! Atveru acis un redzu, kā viņa stāv pie durvīm, uz pleciem balts slimnīcas apmetnis, kas zem zoda sasiets ar divām apspūrušām lentītēm. Es esmu gulējis un sapņojis, pa to laiku ieradusies Signe un tagad stāv manā acu priekšā. Pāreja no sapņa uz īstenību ir tik strauja, ka es vēl ne​spēju atjēgties.

— Nu, sveiks! Kāpēc tu blisini acis un nekā nesaki? Dakteris teica, ka tagad tevi drīkstot apmeklēt.

Varbūt esi kļuvis mēms?

Es pamāju, lai Signe nāk tuvāk. Viņa apsēstas uz gultas malas. Viņa ir brūna iedegusi un tik spridzīga, ka nespēju atturēties un aptaustu viņas roku.

— Man gribas pārliecināties, vai tu esi īsta vai tikai parādība.

— Tu nedusmojies uz mani?

— Par ko? Tu man nekā slikta neesi darījusi.

— Es visu laiku sev pārmetu, ka man nevajadzēja iet uz balli.

— Muļķības!

— Tev tas varēja slikti beigties. — Viņa pastiepj roku, un pirkstu gali viegli pārslīd rētai virs uzacs. — Sāp?

— Nemaz. Vari aptaustīt stiprāk.

Es pieveru acis un ļauju, lai viņa aptausta rētu un pieri. Un man gribas, lai tas notiktu ilgāk. Bet viņa to vairs nedara, sēž un skatās manī platām, mīlīgām acīm. Hm, man liekas, neviena meitene tā vēl nav uz mani ska​tījusies.

— Un es gribēju, lai tu manis dēļ izkaujies! Cik dumji!

— Nemaz! Man žēl, ka es Henrijam nepaspēju iejaukt. Viņi tik nodevīgi organizēja uzbrukumu, ka es nekā pat nepaguvu lāgā saskatīt. Bet parādā es viņiem nepalikšu, vari būt mierīga.

— Henrijs ir aiz restēm.

— Tu joko i — Nemaz. Mūs visus nopratināja. Es ari parakstīju protokolu. Un atrada to dzelzs gabalu, ar ko viņš tev iezvēla. Bija turpat iemetis atkritumu kastē. Viņš varēja tevi nosist.

— Diez vai! Viņam no tā nebūtu nekāda labuma.

— Viņš bija dzēris. Un tad ne ar ko nerēķinās. Jūs, vīrieši, tādi esat.

— Vai tu biji Henrija meitene?

— Nekad. Viņš tikai tā bija ieņēmis galvā, kad sāka dzīvot pie mums. Man viņš uzreiz nepatika.

— Kāpēc?

— Pārāk iedomīgs. Kad es viņam nekritu rokā, sāka organizēt boikotu, draudēja piekaut ikvienu, kas man pievērsīs uzmanību. Es to zināju, man nevajadzēja iet uz balli, tad nekas nebūtu noticis.

— Viņš varbūt tevi mīl?

— Tad nu gan tā ir mīlestība! Ja netiek pašam, lai ne​tiek nevienam?

— Tu varbūt biji devusi viņam cerības?

— Nē! Viņš pats bija lielījies, ka mēneša laikā mani dabūšot. Ka es viņu neinteresējot, tikai papiņa nauda. Kad viņš tai būšot ticis klāt un nopircis automašīnu, gan varēšot šķirties. Man to atstāstīja.

Es zinu, tā ir taisnība.

— Nu, diez vai tik ļauni?

— Ir gan! Un tēvs arī ir vainīgs. Viņš palaida valodas, ka man uz kāzām dāvinās žiguli.

— Hm! Tad nu gan tu esi bagāta līgava.

— Kaut es tāda nebūtu! Tagad pēc šī notikuma ar Hen​riju es nevienam nevarēšu ticēt.

— Tu ņem un atsakies! Lai tēvs pasludina, ka nekā nedabūsi.

— Es tā gribētu, bet visi jau zina, ka esmu vienīgā meita. Un ka Orupam ir nauda.

— Taisni kā vecos laikos… Vai tāpēc tu izskaties nelaimīga?

— Nē. Tāpēc, ka tā noticis. Bet runāsim ko citu! Kā tu jūties?

— Labi.

— Nemelo! Līdz šim dakteri nevienu pie tevis nelaida.

— Kā tu zini? Vai tad kāds pie manis bija?

— Jā. Es atbraucu. Un šoferi. Kad bija pilsētā, nāca pie tevis. Priekšsēdētājs arī zvanīja uz slimnīcu.

— Oho! Cik aizkustinoši! Tik daudzi par mani intere​sējas.

— Kā citādi? Tu taču tagad esi mūsējais.

— Nu, ja esmu visiem tik vajadzīgs, es ceļos augšā.

— Kā? Tūdaļ?

— Jā. Pagriez muguru!

Viņa laikam domā, ka es jokoju, tomēr aizgriežas. Es paķeru halātu un izkāpju no gultas.

— Tagad iesim pastaigāties.

— Vai tik tu drīksti?

— Kad nedrīkstēju, man nedeva halātu. Ejam!

— Pagaidi! Es tev atvedu .. .

— Vēlāk.

— Nē. — Viņa izņem no somas litra burku ar dārza zemenēm. — Citādi var aizmirsties.

— Paldies! — Burciņu es ielieku skapītī.

Mēs izejam slimnīcas dārzā. Laiks šodien pēc pēdējās lietusgāzes vēl apmācies, tomēr mākoņi jau sadalījušies gabalos, un liekas, tie drīzumā izklīdīs pavisam. Vienīgi patlaban nav tik silts, kā bija iepriekš. Staigājam pa slimnīcas teritoriju, kuru apjož augsts žogs un atdala no pilsētas. Runājamies. Es iztaujāju par mājām, par kolhozu. Ieilgusī vientulība man beidzot ir apnikusi līdz kaklam, esmu atguvies un atkal gribu būt cilvēkos, runāties, dalīties iespaidos, dzirdēt jaunumus. Un Signe stāsta. Jā, siena pļauja jau sākusies, gatavojot zāles miltus, lietus laikā arī skābbarību. Pagaidām cilvēku vēl pietiekot, bet, tiklīdz sākšoties labības pļauja, kolhozs atkal būšot sprukās, nezināšot, kur ķert darbarokas. Es labi saprotu, ko šādā reizē nozīmē viens puslīdz labs traktorists. Domā​jams, ka ilgi mani te vairs neturēs.

Mēs esam aizgājuši dārza tālākajā nostūrī. Es stāvu atspiedies ar muguru pret resnu kļavu. Mans flaneļa halāts ir pietiekami silts, esmu tajā satinies un jūtos omulīgi, bet Signei acīm redzami ir vēsi, viņa uzvilkusi plānu blūzīti īsām piedurknēm, uz viņas brūni iedegušajiem roku dilbiem uzmetusies zosāda.

Viņa noteikti salst, tomēr cenšas to neizrādīt. Reizēm uzpūš stipra vēja brāzma, sapurina koku zarus, notrauc kokiem lapas.

Mēs jau labu laiku stāvam klusēdami, saruna pati no sevis ir apsīkusi, bet man negribas Signi laist prom. Es .saņemu viņas roku un pievelku klāt. Signe nedaudz pretojas, tad piekļaujas man. Caur blūzi manas rokas jūt, cik viņa vēsa. Es piespiežu viņu pie krūtīm. Signe saspringst un nedaudz dreb. Man liekas, tas nav no aukstuma. Vai tik viņa negrib izrauties un aizbēgt? Es viņu turu saudzīgi, bet stingri, un viņa it kā nomierinās, varbūt pierod. Vai tiešām pierada? Palaižu rokas vaļīgāk, tagad viņa varētu izrauties un bēgt. Bet Signe to nedara, viņa lēni paceļ galvu, neizpratnē ieskatās man acīs, it kā vaicādama, vai tiešām es viņu atlaidīšu. Tagad viņa vairs nebēgs. Es zinu. Ne mirkli neesmu domājis viņu

izlaist no rokām, es tikai radu ilūziju, ka viņa ir brīva un pati var izlemt, ko darīt, bēgt prom vai palikt.

Viņa paliek. Tagad es atkal varu viņu piekļaut sev cieši jo cieši, viņa vairs nepretojas, viņa ir atzinusi, pieņēmusi, ka viņas vieta ir šeit, pie manis, manās rokās, kurām viņa sāk uz​ticēties.

Viņas lūpas sākumā ir vēsas, kā pamirušas. Es tās skūpstu, bet viņa vairās. Man gribas, lai viņa ir neprātīgāka. Taču viņa tikai pamazām atsilst. Jūtu, ka divas plaukstas atspiežas pret manām krūtīm. Viņa atkal mē​ģina mani atstumt. Viegli, maigi, bet noteikti.

— Signe, kāpēc tā?

— Es tā nevaru. Piedod!

— Ko piedot? Es nekā nesaprotu.

— Kas es tev esmu? Vai es tev kaut ko nozīmēju? Tu tāpat ar mani. .. Nē!

— Signe!

Pēkšņi viņa mani spēcīgi atgrūž. Izbijusies, nelaimīgām acīm lūkojas manī.

— Iesim prom!

Es viņai sekoju un nejūtos visai omulīgi. Kad esam pie slimnīcas durvīm, viņa atskatās, nodur galvu un saka: — Tev jāsaprot, ka es neesmu tik skaista, lai varētu tā — bez mīlestības.

To pateikusi, viņa vēlreiz uzmet man tādu kā izbiedētu skatienu un, pirms es pagūstu ko atbildēt, pagriež mu​guru un aizskrien. Es viņu saucu vārdā, bet viņa pazūd aiz slimnīcas stūra.

XXXII Šī ir pirmā bezmiega nakts slimnīcā. Aiz loga vējā. šalc koki, zaru šņākoņa te pieņemas spēkā, te noklust, lai drīz vien atkal par jaunu plosītos ar vēl lielāku spēku. Ir tik tumšs, ka loga četrstūri var saskatīt tikai ar grūtībām. Vienīgais gaismas stars nāk pa durvju apakšu no slimnīcas gaiteņa, kur šad tad garām aizslīd dežūrmāsas lēnie un vieglie soji. Pāris reižu viņa ienāk mūsu istabā. Es izliekos aizmidzis, man ir neērti prasīt miega zāles. Neesmu arī pārliecināts, ka gribu aizmigt. Sākumā vēl un vēl pārdzīvoju to, kas notika slimnīcas dārzā pie koka, un meklēju izskaidrojumu, kāpēc Signe aizbēga. Man gribas viņu saukt par klīrīgu un cimperlīgu, par iedomīgu un diezin kā vēl citādi. Lai arī kā cenšos viņu nosodīt, tomēr nedomāt un aizmigt es nevaru. Kāpēc viņa aizbēga? Ko es viņai nodarīju? Nekā. Skūpstīju! Vai tad viņa vispār ne ar vienu neskūpstās? Bez mīlestības nevarot! Lai nu nestāsta! Šo to es tomēr zinu. Kā tad tā špidrilka varēja, kas apprecēja manu papuci? Lai neviens man nečivina, ka viņa to darīja aiz mīlestības!

Vienkārši aprēķināja, ka nekā izdevīgāka nebūs, dzemdēja mazuli un, skaties, dzīvo. Visa mīlestība! Bet es nemaz nevēlos, lai Signe man dzemdē mazuli. Cik zinu, gandrīz visiem līdz kāzām ir bijuši kādi piedzīvojumi. Kāpēc man nevarētu būt ar Signi? Man pat likās, ka es viņai itin labi patīku. Droši vien es viņai patīku vēl tagad, tikai viņa nezin ko ieņēmusi galvā. Tāpēc tādi jautājumi. Vai es tev ko nozīmēju?

Protams, neko īpašu. Smieklīgi! Es vie​nīgi gribu, lai viņa būtu mana. Lai man būtu sava mei​tene. Maiga un mīlīga. Man liekas, Signe tāda varētu būt. Egoistiski? Varbūt. Neesmu vainīgs, ka viņa nav tik skaista, kā man gribas. Nu, bet ja viņa ir tik klīrīgap iievs ar viņu! Dzīvošu tā, it kā viņas nebūtu. Vai citu meiteņu trūkst? Kur šos vārdus jau esmu dzirdējis? Pareizi, Henrijs un Viktors! Taisni tā teica, lai dzīvoju tā, it kā tādas Signes nemaz nebūtu. Iznāk, ka man un Henrijam ir vienādi nolūki un vienāda domāšana. Bet līdz šim man likās, ka mēs esam pilnīgi pretēji cilvēki, ka mums katram ir pavisam citādi uzskati par dzīvi, par darbu, par cilvēku attiecībām. Nē, nevar būt, ka mēs esam vienā maisā bāžami! Šāds secinājums man galīgi nav pieņemams. Kaut kas nav pareizi ar manu domāšanu. Varbūt tāpēc, ka esmu dabūjis pa galvu.

Smadzeņu satricinājuma sekas. Es noteikti neesmu līdzīgs Henrijam! Tieši Signes dēļ jau viņš man uzbruka. Tieši es biju tas, kas nostājās Henrijam ceļā, lai Signi aizstāvētu, nenobijos no viņa draudiem.

Un tomēr, lai arī kā cenšos sevi pārliecināt, ka neviens man nekā nevar pārmest, īsti labi nejūtos. Nez

kāpēc smadzenēs palaikam uzzibsnī uzmācīga doma, ka es nemaz neesmu labāks par Henriju. Cik muļķīgi!

Spaidu ideja. Vairāk nekas.

Mans kaimiņš, ar kuru man nav iznācis kārtīgi aprunāties, jo viņš vēl aizvien bieži vaid un jūtas slikti, sagrozās gultā, smagi nopūšas un, liekas, griež zobus. Pāris reižu esmu mēģinājis viņu uzrunāt, iztaujāt, kas īsti noticis, kā viņš jūtas un vai es tagad, kopš esmu sācis staigāt, nevaru viņam ko palīdzēt, bet viņš allaž ir atbildējis vienzilbīgi vai arī norūcis ko neskaidru. Mēs varētu togad aprunāties, cik noprotu, viņš tāpat neguļ, bet saņemt īsu un strupu noraidījumu nav nekādas patikas, vēl jo mazāk tik melnā naktī kā šī.

Arā aizvien vēl plosās vējš, rausta koku zarus, pa reizei iegaudojas un cērtas logā. Nakts ir gara un vienmuļi drūma. Gribas, lai tā ātrāk beigtos.

Kādu brīdi tomēr esmu aizmidzis un nogulējis ciešā bezsapņu miegā. Kad paveru acis, istaba ir gaiša, tik gaiša, ka, pat nepaskatījies logā, zinu — ārā spīd saule. Tomēr vējš vēl nav norimis, mozdamies es dzirdu zaru un lapu šalkšanu.

Mazliet pagriezis galvu, ieraugu pie manas gultas sēžam svešu cilvēku. Uz pleciem viņam ir uzmests balts slimnīcas halāts. Ieraudzījis, ka esmu pavēris acis, svešais pasmaida.

— Jums ir apskaužami labs miegs, — viņš saka.

— Jā, esmu aizgulējies, — es piekrītu, bet nesāku stāstīt, ka gandrīz vai visu nakti nomocījos ar smagām domām, kas neapturami nāca virsū, uzmācīgi likdamas atcerēties, vērtēt, ka tikai uz rīta pusi acis aizkrita ciet. un tāpēc esmu aizgulējies. Brīnums, ka neviens nav mani modinājis. Bet varbūt ir, tikai neesmu ne dzirdējis, ne jutis, tā mēdz būt, un, iespējams, šis ir viens no šādiem gadījumiem.

Beidzot esmu pilnīgi pamodies, bet arvien vēl nesaprotu, ko svešais no manis grib, kāpēc ir atnācis tik agri, kad nav apmeklējumu laiks un cilvēkus palātās neielaiž..

— Man teica, ka jūs esot gandrīz vesels, varot staigāt un jūs drīz izrakstīšot.

— Jā.

— Vai jus nebūtu ar mieru tagad piecelties un ienākt ārsta kabinetā?

— Lūdzu. Ja tā vajag.

— Vajag.

— Labi.

— Es jūs tur gaidīšu.

Es pieceļos, vannasistabā nomazgājos un domāju, kas gan svešais tāds ir, ko viņam no manis vajag.

Skaidri zinu, ka redzu viņu pirmo reizi. Ārsta kabinetā svešais sarunājas ar jauno nervu ārsti, bet viņa tūdaļ iziet, un mēs paliekam divatā.

Tagad svešais stādās man priekšā, izrādās — izmeklētājs. Viņam esot skaidri un smalki jāzina viss, kas noticis tajā balles, vakarā, kāpēc Henrijs man uzbrucis un sitis. Tas nu man nemaz nepatīk. Man nav nekādu simpātiju pret Henriju, bet viņu apsūdzēt arī nevēlos. Tomēr nekāda atrunāšanās nelīdz, izmeklētājs prom neiet, gluži otrādi, viņš uzlicis uz galda savus papīrus, un man gribot negribot jāatbild uz viņa jautājumiem: vārds, uzvārds, dzimšanas gads,, dzīvesvieta, kad ar Henriju iepazinies, kā sācies konflikts un tā tālāk, sīki un smalki līdz pat brīdim, kad Henrijs man iegāza. No sarunas ar izmeklētāju saprotu, ka Henrijam draud nopietnas nepatikšanas, pat ieslodzījums, jo mediķi devuši slēdzienu, ka man nodarīti smagi miesas bojājumi. Jāsaka, Henrijs patiesi ir bijis dulls, man sizdams ar dzelzs gabalu, un es īstenībā neizprotu ne viņa rīcību, ne dusmas. Ja ticētu Signei, un neticēt nav pamata, tad viņam nebija nekādu cerību iegūt Signes labvēlību. Es viņu ceļā parādījos tad, kad Henrija cerības jau bija sabrukušas, tikai neļāvu viņam zemiski atspēlēties. Var jau būt, ka Henrijs tovakar man neiegāztu tik smagi, ja pirms tam nebūtu dzēris, dzērumā viņš neaprēI ināja sitienu un gandrīz mani aizsūtīja pie senčiem. Es to visu saprotu, nekādas īpaši siltas jūtas pret Henriju man nerodas, tomēr nevēlos, lai viņu ietupina. Varbūt savu mūžu Henrijs ne pret vienu vairs nepacels roku. I si gan — ko es par viņu zinu? Ja nu tāds pats neapicķināms un atriebīgs viņš paliek arī

turpmāk? Kaut es nebūtu šajā ķēpā iepiņķerējies! Bet kas to iepriekš varēja pateikt? Ja es būtu zinājis, vai tomēr rīkotos citādi? Tādas un tamlīdzīgas domas nāk prātā, kamēr izmeklētājs mani izprašņā. Dažbrīd man šķiet, ka viņš uzdod tādus jautājumus un pieraksta tādas atbildes, kam ar šo notikumu tikai attāls sakars. Viņu pat interesē, kas noticis grants karjerā, vai Henrijs arī dzēris šņabi vai tikai atvedis to ekskavatoristam. Man jābrīnās, kā viņš to uzodis. Liekas, ka nopratināti arī daudzi šoferi. Tāpēc viss viņam acīmredzot jau zināms. Tomēr man nekādi negribas stāstīt par Henriju. Patiesība, ko tagad esmu apliecinājis ar savu parakstu, Henrijam var dārgi maksāt. Bet to es ne brīdi neesmu vēlējies.

XXXIII Esmu no slimnīcas izrakstīts. Pagaidām man vēl nav brīv strādāt par traktoristu un darbus, kur organisms sajūt vibrāciju. Tas nav sevišķi" jauki. Varu iedomāties, ka priekšniecība nebūs sajūsmināta.

Kad to pasaku Peļu apogam, kurš man atbraucis pakaļ, viņš gan atmet ar roku un pasmejas — tas neesot galvenais, galvenais ka esmu atkal uz pekām, netrūkstot arī vieglāku darbu. Tomēr labi zinu, ka vieglākajiem darbiem arī vieglāk ir atrast atvietotāju, bet ne vienmēr izdodas sameklēt, ko likt uz traktora. .

Atlaižos ņivas aizmugures sēdeklī, Peļu apogs un šoferis — priekšā. Leo esot bijis pilsētā, kārtojis darīšanas un beigās atbraucis pēc manis. Viņš izskatās rosīgs un apmierināts, tomēr aiz šī ārējā mundruma, man liekas, slēpj kādas bažas, nemaz tik pašpārliecināts un drošs viņš nav. Un to es varu saprast. Pārāk maz par priekšsēdētāju nostrādājis, lai spētu paredzēt, kas viss ir iespējams ražas novākšanas laikā, kādi lieti, dubļi un citas bēdas nāks pār viņa galvu Viņš to nojauš, un iekšēja rūpe viņu nepamet. Varbūt tāpēc viņš tagad sēž tik kluss un sevī iegrimis. Klusē šoferis, un klusēju es. Ņivas motors vienmērīgi dūc. Ir karsts, automašīnā tveicē un gurdina.

Braucam caur mežu. Es lūkojos pa mašīnas logu tum-šajā skujkoku zaļumā. Egles stāv cēli un svinīgi, liekas, karstums tām nenieka nevar padarīt, bet tālāk lapu koki izskatās nedaudz apvītuši, lapas slābi nokārušās, ne mazākā vēja pūsma nesalīgo ne galotnes, ne sīkākos zarus. Bet ēna bieza un spirdzinoša, labi būtu tādā pagulēt, sajust vīstošu lapu un siena smaržu. Slimnīcā pavadītais laiks, zāļu smakas, cilvēku nelaimes un slimības manī radījušas alkas pēc svaiga gaisa, tīras dabas, pēc visa tā, kas ir veselīgs un ziedošs. Man tā sakārojas pastaigāt pa mežu, ka gandrīz vai lūdzu apturēt mašīnu. Tomēr es to nedaru. Ne tāpēc, ka baidītos Peļu apogam šādu lūgumu izsacīt, bet viņam droši vien gribas ātrāk nokļūt mājās, tāda aizkavēšanās viņam liktos nevajadzīga un sentimentāla. Un tāda tā arī būtu. Vai nu samērā liela kolhoza priekšsēdētājam ir laiks stāvēt mežā zem egles un skatīties, kā aug papardes un zaķkāposti? Pagaidīšu līdz mājām. Un, ja tad vēlēšanās sēdēt zem egles nebūs pārgājusi, varēšu aiziet līdz tuvējam mežam. Jau sen esmu sapratis, ka cilvēku vēlmes pa lielākajai daļai nesaskan un nekad nedrīkst citam uzspiest to, kas pašam tobrīd liekas vajadzīgs un patīkams, tas tikai rada pārmetumus, īgnumu. Man jābūt patstāvīgam, ne no viena neatkarīgam, brīvam. Ha! Diez vai izdosies! Cilvēku sabiedrība ir tā radīta, ka nepārtraukti jāraizējas, sevi jākontrolē, vai neesi pārkāpis kādas normas, vispārpieņemtus noteikumus. Bet kāpēc es par to domāju? Vai tad man tik grūti būt kārtīgam un disciplinētam? Protams, ne.

Es braucu mājās, lai gan šobrīd man gribas sēdēt mežā zem egles.

Leo mani liek ievest Orupu pagalmā un izlaiž no automašīnas. Neviens mani nesagaida. Iespējams, ka durvis būs noslēgtas, ir taču darbadiena, un cilvēki strādā laukā vai pļavā. Es Leo saku «paldies. Viņš sniedz man roku, bet prom vēl nebrauc.

— Nu tad tā, — viņš runā, — atpūties kādas dienas, sāc staigāt, pierodi kustēties un atceries, ka esi vajadzīgs. — Viņš patur manu ķepu savā plaukstā. Man tā liekas šaura un vārga. Taisni jocīgi, ka tāds trausls inteliģents ir kolhoza priekšsēdētājs. Tomēr viņš man ir simpātisks. Un es zinu, ka pret viņu allaž izturēšos labi, lai gan šobrīd viņam nekā neapsolu.

Noskatos, kā automašīna aizbrauc, un nu esmu pagalmā viens pats. Tā ir, kā biju paredzējis: mājas durvis ir ciet, un man savas atslēgas nav. Ienāk prātā, ka Orupiene varbūt ir ieslēgusies un guļ. Tūdaļ gan šādu domu atmetu, viņa nav tas cilvēks, kas vasaras darbu karstumā spētu mierīgi dzīvot pa istabu pat tad, ja nejustos īsti vesela, liet pēdējā laikā veselība viņai bija uzlabojusies.

Drošības dēļ tomēr apeju mājai apkārt un piedauzu pie katra cieši aizvērtā loga. Neviens, protams, neatsaucas. Ko nu? Lai gan ir jau pēcpusdiena, saule vēl augstu. Apstaigāju dārzu. Neviena. Arī klētiņa, kūts, malkas šķūnis, vasaras virtuve noslēgtas, it kā saimnieki būtu devušies tālā, nezināmā ceļojumā un tik drīz neatgriezīsies. Tāds dīvains klusums valda visapkārt, ne vistas kladzina, ne suns ierejas. Suns?

Azors vienmēr rej vai vismaz rūc, ja kāds ienāk pagalmā. Kāpēc tad šodien Azors tik slinks vai labdabīgs? Pieeju pie suņa būdas. Azora nav. Ķēdes gals nomests zemē. Orups laikam ir vēl darbā. Arī Signe nav atgriezusies. Bet kur ir Orupiene un suns? Tiem te vajadzēja būt. Sāku uztraukties. Kāpēc gan?

Orupi man ir sveši cilvēki, līdz šim nekad neesmu par viņiem interesējies, un viss, kas noticis šajās mājās, man bijis vienaldzīgs. Vai tagad kaut kas būtu mainījies? Taču ne. Droši vien vainīga slimnīca, bezdarbība palaikam cilvēku slikti ietekmējot. Iespējams, ka tā ir vientulība, no kā es baidos. Tiklīdz atgriezīšos cilvēkos, tiklīdz sākšu strādāt, viss būs kārtībā. Nekas, šī pēcpusdiena jānonīkst vienam, nav jau kur iet. Un lielas vēlēšanās staigāt arī nav. Pirmo reizi, laikam pirmo reizi es tik spilgti saprotu, ka cilvēks nevar būt viens. Vismaz es nevaru. Ne vientuļnieks, ne svētais no manis nekad neiznāktu, es sajuktu prātā.

Lēni klīstu ap pamesto māju, un man kļūst arvien skumjāk. Vēlreiz izstaigāju dārzu. Tas ir labi kopts un ravēts. Kāpostu lapas leknas, kartupeļi izvagoti, zirņi izstiepušies cilvēka augumam pāri. Smaržo zemenes. Daudz to nav, tikai trīs dobes. Es noliecos un norauju vienu. Garšīga. Varbūt pat garšīgāka nekā tās, ko ēdu slimnīcā. Es norauju vēl dažas. Un būtu notiesājis visas, ja laikā neatcerētos, ka tās nav manas un man nav nekādu tiesību tās aprīt. Zagšus paglūnu apkārt: nē, neviens mani nenovēro, un es izlavos no dārza.

Būtu Signe mājā, es justos pavisam citādi. Vai tad viņa nezināja, ka es šodien pārradīšos no slimnīcas? Vai nezināja, ka Peļu apogs mani atvedīs? Zē\, ka aizmirsu viņam pašam pajautāt. Man ne prātā nenāca, ka māja būs tukša. Tomēr nekas ļauns nevar būt noticis. Tad jau Leo to zinātu un man būtu pateicis. Šī doma nomierina. Patiesi — kas lai notiktu? Zemnieks, kam lopi un saimniecība, ne- kur nevar aizbraukt ilgāk par pusi dienas. Drīz viņiem jāatgriežas mājās. Vismaz vienam no viņiem.

Esmu piegājis pie kūts, kurā, dzirdu, rukšķ" suķis. Paraustu durvis, tās paveras. Suķis ierukšķas skaļāk, iekladzinās vistas. Bet govs un tēja nav. Un tad man kaut kas ataust prātā. Ne mirkli ilgāk nevēlos te uzkavēties, aizcērtu kūts durvis un eju prom. Tomēr, slimnīcā gulēdams, esmu nedaudz izļēpis un izlaidies, jo drīz vien piere metas mikla, karsts arī pēc velna. Novelku žaketi, uzsviežu to uz viena pleca un soļoju lēnāk.

Meža taka izstaro siltumu. Te nu ir tieši tādas egles un bērzi, kādus pirmīt, braucot mājās, vēroju pa automašīnas logu, kad man gribējās izkāpt, tomēr tagad es pat neapstājos, jūtu, ka vientulība un bezdarbība man ir apnikusi, par visu vairāk es tagad vēlos būt cilvēkos.

Eju lejup pa nogāzi. Saule spiež tieši acīs, un tālumā dzirdu aiztraucam vilcienu. Dzelzceļš no šejienes ir labu gabalu, tikai ļoti mierīgā laikā reizēm var saklausīt sliežu dunēšanu, kas atgādina, ka pasaule nav tikai tik, cik skatiens sniedz, ka aiz šiem laukiem, aiz tuvējām mājām un mežiem ir vēl cita pasaule, liela un plaša pasaule, no kuras esmu šeit ieradies un kuru šad tad jau sāku pie​mirst. Un nu man ir jādomā par to, kā ir labāk un pareizāk, vai tad, ja cilvēks izjūt šo tālumu aicinājumu, pakļaujas tam un dodas svešos ceļos, nekur īsti nejuzdamies labi un nerazdams mājvietu, vai tad, ja iesakņojas vienā vietā, kļūst par savējo un paliek tur uz mūžu. Es nekur īpaši tālu neesmu bijis, bet tas, ko esmu redzējis, nav manī modinājis lielu vēlēšanos redzēt un apceļot vairāk. Visu dienesta laiku es ilgojos atgriezties mājās.

Bet patiesībā māju man nebija. Es to zināju. Un tomēr likās — tiklīdz atgriezīšos, viss nostāsies savā

vietā. Nekas nenostājās. Dažas dienas pavadījis mājās pie mātes un māšeles, atbraucu šurp. Vai šī vieta kļūs par manām mājām? Cilvēki — par savējiem? Ar šādu domu esmu dzīvojis. Tomēr iesakņojies vēl neesmu. Bet nejūtu ari sevī smeldzošas ilgas tikt no šejienes prom. Pagaidām esmu kā gaisā parauta pieneņu pūka. Ja laiks būs rāms, mierīgs, varbūt nosēdīšos un palikšu te, bet, ja uznāks spēGāga vēja pūsma, tā mani satvers un aiznesīs pār tāliem novadiem. Pie velna! Šāda doma man nepatīk. Es nemaz nevēlos, lai mani kaut kur aiznes un aizrauj. Kaut kas mani ir šai vietai jau piesaistījis. Varbūt tieksme Iesakņoties, būt mājās? Varbūt tieši tāpēc, ka pārāk agri es no mājām aizgāju? Un šis zaudējums ir radījis vēlē​šanos mājas atgūt? Es nezinu.

Esmu lejā, līča pļavās. Daļēji tās ir jau nopļautas, vietumis siens sakrauts ķirpās, citur kalst izārdītie vāli. Šur tur pamanu strādājam cilvēkus. Eju uz to vietu, kur pavasarī mani atveda Signe un stāstīja, ka te esot pļava, ko viņi pļaujot. Un tad es viņus ieraugu — visu Orupu ģimeni. Pļava patiesi ir nopļauta, patlaban viņi grābj sienu kopā. Orups nes lielus klēpjus un krauj gabanās, māte un meita čakli cilā grābekļus. Redzu, ka pļauts ar traktoru. Tikai šur tur zemākās vietas un krūmmalas nopļautas ar izkapti.

Netālu, piesieti ķēdēs, dīžājas govs un teļš, kurus kož dunduri.

Signe ir izmetusies peldkostīmā. Skatos uz viņas pazemo, apaļo augumu un nevaru ne acis atraut.

Pirmo reizi es redzu viņu tik kailu, un viņa man liekas pat skaista. Viduklis ir tievāks, nekā varēja domāt, krūtis palielas, stingras, āda brūni iedegusi. Izskatu traucē vienīgi pastrupās, paresnās kājas. Var jau būt, ka tas sievietēm nemaz nav tas svarīgākais. Atceros apmeklējumu slimnīcā, to, kā es viņu skūpstīju, dzirdu baiļpilno vaicājumu, vai viņa man kaut ko nozīmējot. Es nezinu, vai viņa man kaut ko īpašu nozīmē, bet es gribu, lai viņa būtu mana. Vai es to nedrīkstu vēlēties?

Stāvu turpat netālu, tomēr neviens mani vēl nav pamanījis. Abi vecie Orupi ir pagriezuši man muguru. Signe liekas pilnīgi iegrimusi darbā, veikli grābj sienu, aiz viņas paliek biezs, čaukstošs vāls.

Galvu nepaceldama, viņa lēni nāk uz manu pusi. Kakls un viduklis spīd, viņa laikam ir sasvīdusi. Kad iedegušās rokas spēcīgi izsviež grābekli uz priekšu, krūtis nolīgojas, nodreb. Es nespēju atraut skatienu no šīm krūtīm, vidukļa, gurniem. Viņa lēni virzās man tuvāk. Un tad man iešaujas prātā… Ja es viņu tagad klusi pasauktu? Vai viņa nāktu? Varbūt vecie Orupi neko nedzirdētu, nemanītu? Es stāvu aiz krūma, viņi noteikti mani nepamanītu …

— Signe, — es čukstu. — Signe!

Viņa satrūkstas un ierauga mani. Es steigšus pielieku pirkstu pie lūpām. Signe apmulsusi lūkojas uz mani, laikam nespēdama saprast, kā pēkšņi esmu te gadījies, kāpēc māju, lai vi$a nāk šurp. Viņa nevar izšķirties, ko darīt, pamet acis uz vecākiem un vilcinās. Orupi nav paskatījušies uz šo pusi. Beidzot Signe nāk. Pārāk lēni. Man gribas, lai viņa skrien, steidzas. Viņa apstājas pāris so]u no manis. Redzu, kā sviedru straumīte viņai aiztek starp ! krūtīm, kas strauji cilājas. Pastiepju roku un pievelku viņu klāt.

Gribu noskūpstīt. Signe izvairās. Es viņu pie-! kļauju, viņas āda ir vēsa un mikla.

— Nevajag, — viņa čukst un cenšas izrauties. Viņa neapšaubāmi ir spēcīga, taču man liekas, ka nepretojas ar visu spēku. Es nezinu, kā šī cīkstēšanās beigtos, bet; atskan niknas suņu rejas. Pazīstu Azora rupjo balsi. Tur jau viņš joņo uz mūsu pusi. Man nav ne mazāko šaubu, ka briesmonis, savu saimnieci aizstāvēdams, tūdaļ ieklups man stilbos. Steidzīgi atlaižu Signi. Viņa atsprāgst no manis nost un apsauc suni.

— Kas tur ir? — saklausu Orupienes balsi.

— Mamm, Valdis atgriezies.

Man ir tādas dusmas, ka gribas izlamāties pa zaldātu modei. Gribas uzgriezt muguru un bēgt, skriet prom, vienalga, kurp, tomēr es savaldos, uzstiepju smaidu kā košļājamo gumiju uz lūpām un eju Signes mātei pretī.

— Labu veiksmi darbāl Vai palīga nevajag? — Tas ir pirmais, kas ienāk prātā, un klusībā es sevi lādu, ka nekā jēdzīgāka neesmu izdomājis.

Orupiene neparasti mundri pietek man klāt, krata roku un, mīlīgi acīs skatīdamās, jautā, kā ar

veselību, kā es viņus atradis, vai varējis tādu gabalu nostaigāt. Gorīda​mies pienāk arī Orups.

— Nu tad mājās? ;— Mājās.

—Vesels?

— Vesels.

— Tad ir labi. Vajag uzkost, launaga laiks.

Orupiene tūdaļ sāk rīkot Signi, kura steidzīgi aizskrien līdz upmalai un pazūd aiz krūma. Viņa atgriežas, uzvilkusi plānu, izbalējušu bruncīti, kas sen kļuvis par šauru un īsu, sānos sprāgst vaļā, un Signe tajā izskatās iespīlēta un mazliet smieklīga. Saprotu, ka viņa apģērbusies manis dēļ, tāpēc ka sakautrējusies sava kailuma, tāpēc ka es pirmīt uz viņu tā skatījos. Viņas biklumā un sasaistībā liekas kaut kas redzēts un pazīstams. Un tad es atceros pagājušā gada manevrus un svešo meiteni pie akas, kad ar dienesta biedru meklējām ūdeni. Līdzība ir tik liela, ka jūtos pārsteigts. Vai iespējamas divas tik vienādas meitenes? Tikai toreiz svešā meitene, redzēdama mūsu slāpes, sāka smieties, kļuva parasta un vulgāra. Ja šo​brīd tā notiktu ar Signi, es justos vīlies un neapmierināts.

Viņa nāk, galvu nodūrusi, nesdama grozu, segu un lielu krūzi, un cenšas uz mani neskatīties. Segu viņa iz​klāj ēnā un, mātei piepalīdzot, ņem no groza ārā azaidu.

Orups apjautājas, vai esmu labi salāpīts, kā jūtos. Apgalvoju, ka viss kārtībā, tikai pagaidām vēl neļauj uz traktora strādāt.

— Tas ir slikti. Ļoti slikti, — viņš saka.

Es pats zinu, ka tas ir slikti, bet viņa vārdi mani nenokaitina. Šis vīrs man gluži labi patīk. Viņā nejūt ārišķības un neīstuma. Nezin kāpēc es viņu salīdzinu ar savu aizspietojušo tēvu, un vismaz šajā brīdī viņš man patīk labāk. Tēvs jau sen būtu man nolasījis garu un pamācošu morāli, izteicis sašutumu par mūsdienu jaunatni, bet Orups nekā tamlīdzīga nedara. Iespējams, ja es būtu dabūjis pa galvu citas, nevis viņa meitas dēļ, viņš tā neizturētos. Lai! Šobrīd neviens mani netirda, un tas ir labi.

— Nu, sēdies, iekod! — Orups mani skubina. — Slimnīcā diez ko uzbarojies neesi. Izskaties diezgan panīcis.

— Vecais, liec tu viņu mierā! Kā nebūs panīcis, no tās gulēšanas vien var tapt vārgs, — sarunā iejaucas Orupiene. — Tu neklausies, ko viņš tarkšķ, ņem un ēd! Ņem, ņem!

Man iznāk apsēsties tieši pretī Signei, kura trijās māla krūzēs lej skābputru. Nu viņa vienu sniedz man. Mēs vēl neesam pārmijuši ne Vārda. Viņa šobrīd ir tāda kā nobijusies, kā satramdīta un neskatās acīs, tikai redzu, ka paslepus mani uzlūko. Es izliekos to nemanām. Lai nomierinās un saprot, ka man no viņas nekā nevajag, un neiedomājas diezin ko! Tāpēc runājos tikai ar vecajiem Orupiem. Viņi atstāsta pēdējos jaunumus, kas gan nekādi sevišķie nav. Kolhozā pāris nedēļu laikā nekas īpašs nevar notikt. Visi vāc sienu, cik jaudā. Gan kolhozā, gan sev. Gatavojot zāles miltus. Agregāti strādājot no rīta līdz vakaram. Varētu strādāt vēl vairāk, bet visiem tāpat savas rūpes, jāsavāc siens arī personiskajiem lopiņiem, jāizvago kartupeļi, jāparavē dārzs. Darba bez gala. Būtu vairāk darbaroku … Man tas jau sen ir zināms, bet es apjaušu, ka arī sen zināmas lietas reizēm var klausīties ne vienu reizi vien, jo sevišķi, ja tu notiekošo uzskati, izjūti kā savu personisko lietu. Ar mani laikam vismaz daļēji tā noticis. Mani jau pašā sākumā interesēja viss, ko kolhozā dara. Tāpēc es klausos, ko Orupi stāsta, un tas, ko viņi saka, man nemaz neliekas garlaicīgi. Laikam jau pamazām sāku te iesakņoties. Un, lai gan es neesmu nekāda atbildīga persona, man tomēr ir jādomā, ko tādu varētu pasākt, lai vezums ripotu tālāk un labāk. Par to pašu domā arī Orups, patiesību sakot, vienmēr ir domājis, te pagājusi viņa dzīve, te viņš stāv — uz šīs zemes — un nost no tās nekustēsies, lai notiek kas notikdams. Viņš, kā mēdz sacīt, tajā ir ieaudzis. Tikai žēl, ka šādu cilvēku kļūst arvien mazāk. Mēs, jaunie, vairs negribam plēsties vai pušu no agra rīta līdz vēlam vakaram un žiedot arī izejamās dienas, kuru vasarā jau tā nemaz nav tik daudz. Tikai tāpēc, lai padarītu, sarautu, kaut cik paspētu paveikt to, kas jāpaspēj kolhoza laukos un piemājas gabalā. Kā vārdā?

Naudas dēļ? Nav nemaz tik daudz to labumu, ko par naudu var nopirkt. Mašīna, televizors, mēbeles. Un

tālāk? Zinu cilvēkus, kam zeķēs un krājkasēs ir tūkstoši. Cilvēks varētu mazāk strādāt, bet ne, raujas tāpat kā šis Orups. Tāpēc ka darbs ir viņa sūtība uz šīs zemes, līdz savam pēdējam elpas vilcienam viņš centīsies padarīt pēc iespējas vairāk un labāk, bet, ko iesākt ar nopelnīto naudu, viņš nezina. Lai stāv nebaltai dienai. Jau šodien viņš ir izpelnījis pieklājīgu pensiju, sieva, kaut arī slimojusi, tāpat. Taču Orups neapstāsies, viņš ies, kustēsies, reizēm pasūrosies, bet nekad neatteiksies strādāt. Tā viņš «iestādīts«, tāda ir viņa daba. Un krājas nooelnītā nauda, kuru viņš nezina, kā izlietot. Nē, tas nav mans ideāls. Protams, es arī gribu pelnīt, saņemt naudu. Bet arī tērēt!

Mēs ēdam klusēdami, Orupi nu nav tie cilvēki, kas lieki vārdus tērē, ja ir ko teikt, pasaka, ja nav, muti nedzisina. īsi, lietišķi, skaidri. Vienīgi Signe ir runīgāka, bet ne šobrīd. Patlaban viņa sēž, apaļos ceļgalus cieši pierā​vusi klāt, cenzdamās tos apsegt ar īso bruhcīti, bet tas nekādi negrib izdoties.

Vēroju šo darbīgo ģimeni, ar lielu labpatiku izdzeru divas krūzes skābputras, apēdu vienu maizes šķēli ar žāvētu speķi, otru ar biezpienu. Pēc azaida sievieši saliek pārpalikumu grozā, Orups piemiegtām acīm palūkojas saulē, novērtēdams, cik vēl laika palicis līdz vakaram, un atlaižas zālē.

— Jāatpūšas. Paspēsim.

Es nezinu, ko man tagad darīt. Esmu atnācis, paēdis ar viņiem kopā launagu, vai es drīkstu aizmukt?

Varbūt tas būtu visprātīgākais, bet kaut kas mani attur. Laikam jau cilvēkā ir tāds kompass, kas nosaka viņa rīcību, diktē, kā jāizturas. Ne vienmēr šis diktāts saskan ar paša vēlmēm — kā man patlaban. No vienas puses, es gribu aiziet, jo baidos, ka citādi pārāk kļūšu par viņu mājas cilvēku. No otras puses, man nav kur iet, nav arī īpašas vēlēšanās aizbēgt, gluži otrādi, pirmīt atnācu, lai būtu starp cilvēkiem, lai redzētu Signi, tikai, nūja, tas ir kaut kas īpašs… bet vai tāpēc man jāiet prom? Bet vai tāpēc man jāpaliek? Nekā nevaru saprast. Varbūt tiešām man galva ir saspiesta?

Orupi ceļas augšā. Saimnieks mierīgi, nesteidzīgi paņem dakšas, pārlaiž skatienu atlikušajam nesavāktajam sienam, it kā novērtēdams tā daudzumu, apsvērdams savus spēkus, un izvēlas vietu, kur kraut kaudzi. Tad aiziet uz tālāko stūri un sāk tur vākt kopā sienu. Kad uz trijzaru dakšām vairāk nevar uzdurt, viņš paceļ lielo klēpi uz pleca un nes uz izvēlēto kaudzes vietu. Izskatās, ka milzīgam siena lēvenim pieaugušas kājas. Orupiene paņem grābekli un sāk grābt. Signe vilcinādamās paskatās uz mani un, nekā nepateikuši, arī sāk strādāt. Neviens mani palīgā neaicina, lai gan pirmīt pienākdams prasīju, vai palīga nevajag. Iespējams, ka viņi mani vēl uzskata par diezgan slimu. Bet varbūt es viņus neesmu pareizi novērtējis, viņi nemaz nevēlas mani noķert un pieradināt? Varbūt es velti baidos no tā, ka viņi mani iejūgs? Vismaz šobrīd izskatās, ka ne Orups, ne Orupiene no manis nekādu palīdzēšanu negaida.

Tāpat Signe. Man ir atļauts pašam izlemt, ko darīt. Šī izvēles brīvība nez kāpēc neiepriecina. Aiziet negribas. Palikt un nekā nedarīt, kad citi strādā, neērti. Pat tad, ja vēl būtu itin kā slims. Signe liekas mani aizmirsusi, pagriezusi muguru, viņa enerģiski grābj sienu un pamazām attālinās. Jūtos viens un visu pamests. Pie velna! Nav te tik daud ko domāt un apcerēt. Es gribu kustēties un nemaz nevēlos, lai šie atturīgie, noslēgtie, bet darbīgie cilvēki mani noturētu par mīkstpediņu un baltrocīti. Siens smaržo un reibina, nezin kāpēc man top līksmi, gandrīz vai varētu smieties. Pielecu kājās, nometu kreklu un garās bikses, palikdams tikai sportenēs. Viegls vējš lodā ap stilbiem, pieskaras mugurai, un man kļūst tik labi, kā sen nav bi​jis. Paķeru dakšas un sāku nest sausos, čaukstošos siena klēpjus.

Kad Signe mani ierauga, viņa apstājas un sāk smieties.

— Cik tu balts, viņa saka, — taisni nelabi metas skatoties.

— Neņirgājies! Neaizmirsti, ka es slimnīcā gulēju te​vis dēļ! Pa kuru laiku lai būtu iededzis?

— Nabadziņš! Man jābūt ļoti pateicīgai. Tāpēc ka tu tik daudz esi cietis manis dēļ. Vai ne?

— Tu domā, ka zobošanās ir tas labākais, ko tu manā labā vari darīt?

— Laikam jau ne. Es atvainojos.

— Ej bekot!

— Starp citu, bekas te aug itin labi. Ja tev būtu vēlē​šanās un ārsti atļautu, es tev varētu parādīt. s— Tev nav tiesību zoboties.

— Protams, ne. Tikai just līdzi. Vai ne? Un žēlot? Vai tiesa, ka visi vīrieši esot ļoti žēlojami?

— Uz mani tas neattiecas.

— Paldies dievam! Es nevarētu ciest, ja tu būtu ņerga.

Signe ir pārvarējusi apjukumu, atguvusi viņai piemītošo dzīvīgumu, aso mēli. Tas man patīk daudz labāk nekā mulsums, ko viņa nemācēja noslēpt, man parādoties. Tagad, šķiet, viņa ir pilnīgi atguvusies, valoda sprē​gāt sprēgā, it kā viņa censtos izteikt to, ko ilgāku laiku krājusi sevī.

— Rīt es būtu pie tevis aizbraukusi.

— Ar zemenēm? Paldies, tās bija garšīgas!

— Ņem par labu! Es nezināju, ko vest. Māte, kad sli​moja, vispār nekā negribēja ēst.

— Sākumā man arī tā bija. Bet pēc tavām zemenēm apetīte uzlabojās. Tagad varētu apēst pašu velnu.

— Nu, zobojies vesels! Jums, vīriešiem, jau neko pa prātam nevar izdarīt.

— Un tu būtu gribējusi?

— Kā tad ne!

Es nesu siena klēpjus un krauju kaudzē. Un visu laiku atgriežos pie Signes. Vecie Orupi vāc sienu no otras ma​las. Saule tuvojas meža galotnēm, ēnas stiepjas garumā un drīz sasniegs mūs, lai gan līdz vakaram vēl krietns laika sprīdis. Tas ir tāpēc, ka pļava, kur strādājam, atrodas upes gravā, bet mežs kāpj augšup pa nogāzi un aizsedz sauli daudz ātrāk nekā klajumā. Drīz būsim sienu savākuši, bet man nebūtu nekas pretī, ja vajadzētu vēl kādu stundiņu pastrādāt. Jūtos pat ļoti labi. Šī vienkāršā nodarbe mani dara mundru, atgriež spēkus. Es pat jūtu tādu kā pateicību šai ģimenei, ka viņi mani nedzen prom.

XXXIV, Guļu pie vaļējā loga, klausos, kā norimst āra trokšņi, izbeidz staigāt mājas saimnieki un pār sētu nolaižas īsās vasaras nakts miers un klusums. Miegs vēl nenāk. Apceru savu dzīvi un konstatēju, ka apbrīnojamā kārtā manī valda kaut kāda netverama laimes un apmierinātības sa-. jūta.

Man liekas, ap māju kāds staigā. Soļi ir viegli, tikko jaušami. Orups tas nevar būt. Viņš stampā smagi, gorīdamies. Orupiene vakaros sūdzas par nogurumu un apgalvo, ka labprāt ietu gulēt reizē ar vistām. Tas viņai tā esot pēc operācijas.

Uzmanīgi, gandrīz vai elpu aizturējis, pieeju pie loga un lūkojos ārā. Nakts ir silta, smaržīga un samērā gaiša. Pie debesīm blāvi spīd mēness, un dārzs ir sudrabotas gaismas pielijis, vienīgi ābeles dārzā met melnas, necaurredzamas ēnas. Man liekas, ka dzirde mani vīlusi, bet tad jasmīnu krūmā pie mājas stūra nobrakšķ zariņš. Vēl viens. Kāds lauž jasmīnus. Signe! Tā var būt tikai viņa. Es klusi pasaucu.

Neviens neatbild, tomēr manu, ka tur kāds stāv. Esmu izliecies pa logu un gaidu. Gaida arī gaišais stāvs, ko jaušu aiz jasmīnu krūma baltuma. Cik ilgi tā stāvēsim? Es pasaucu vēlreiz. Un tad viņa nāk. Nedroši.

Vilcinādamās. Viņa apstājas divus soļus no manis. Klusē. Klusējam abi. Dzirdu viņas elpu. Man gribas pastiept,roku, bet es nevēlos viņu sabaidīt. Tad aizskries un vairs neatgriezīsies. Es gribu, lai viņa paliek.

Lai ir pie manis. Es tikai nezinu, kā viņu pievilināt tuvāk.

— Signe, — es čukstu, — kam tu lauzi jasmīnus?

— Pati sev. Man patīk.

— Tu arī man varētu uzdāvināt. — Es pastiepju roku, bet Signe vilcinās. Viņa tur salauztos zarus sažņaugtus saujā, bet man nesniedz. — Vai tu nevēlies man iedot pāris ziediņu? Tu laikam esi ļoti skopa.

— Nē. Es tikai domāju, vai man to vajadzētu darīt.

— Kāpēc?

— Tāpēc. Ja tu to nesaproti, diez vai man tev jāpa​skaidro.

— Bet ja nu es tiešām esmu tik neattapīgs, ka pats nesaprotu? Vai tev tas nāktos tik grūti?

— Nu, ja tu tā gribi… Labi. Es domāju, ja es tev kaut ko nozīmētu, tu atrastu iespēju ziedus pasniegt man.

Bet, ja es iešu ar ziediem pie tevis, tu varētu iedomāties diezin ko.

Atkal tas pats! Vai viņa man kaut ko nozīmē? Nozīmības komplekss! Viņa grib būt liktenīgā sieviete.

Amizanti un aizkustinoši! Esmu lasījis par garīgo saskaņu, ideāliem, čaklumu un sirdsskaidrību — īpašībām, kuras atzīstam ar prātu, par kurām raksta grāmatās, bet kuras mīlestībā vērtējam viszemāk. Ko lai dara, pat bite nelido uz ziedu, kas nav spilgts un ieraugāms pa gabalu!

— Nu, redzi, tev nav ko sacīt, — Signe pirmā pārtrauc klusumu. — Labi, es tev dodu šos jasmīnus, jo tu vēl esi slims. Un slimnieku vienmēr drīkst iepriecināt.

— Man gan labāk patiktu, ja tu tos dotu tāpat no laba prāta.

— Nē! Es jau tev teicu — tad tu varētu iedomāties diezin ko.

Es paņemu pušķi.

— Vajadzētu ielikt ūdenī, bet man nav vāzes. Ko nu lai daru?

— Izdomā, tu taču esi vīrietis!

Izdomāt, protams, nav nekāda māksla. Es varētu iziet virtuvē paņemt stikla burciņu, pieliet ar ūdeni un tur jasmīnus ielikt. Bet es vēl nevēlos no Signes šķirties. Tāpēc laižu pār galvu noniecinošo teicienu, ka esmu vīrie​tis, un gaidu, ko Signe darīs. Viņa klusi iesmejas un čukst: — Nu, izdomāji?

— Jā. Tu man tagad atnesīsi vāzi. Tev noteikti ir vai​rākas.

— Ir gan. Bet kā tu zini?

— Nu, ēs par tevi daudz domāju.

— Un izdomāji, ka man ir vairākas vāzes?

— Jā. Slimnīcā man bija diezgan laika.

— Un ko tu vēl izdomāji?

— To es tev pateikšu, kad atnesīsi vāzi.

— Labi. Bet, ja tu būsi mānījies, es tev nekad neticēšu.

— Es nemānos. Vai tad tu neesi pamanījusi, cik es esmu nopietns?

Viņa klusi pieiet pie savas istabas loga, kas atrodas tepat blakus manējam, un gluži veikli ierāpjas iekšā. Es stāvu ar jasmīnu pušķi rokā un gaidu. Baltie ziedi smaržo apdullinoši, un sirds satrakojusies joņo krūtīs.

Tikpat klusi Signe izkāpj ārā un atnes vāzi. :— Ņem! Ūdens ir virtuvē. Tas tev jāpasmeļ pašam.

— Labi. — Es daru, kā man likts. Izeju virtuvē, sataustu krānu, ielaižu vāzē ūdeni un atgriežos istabā. Bet, liekot ziedus vāzē, gadās maza kļūme. Nuja± ko tur var darīt, no kļūmēm neviens nav pasargāts. Ūdens pludo pār galdu un līst zemē.

— Palīdzi man, vāze apgāzās! — es čukstu.

Signe, jau sapratusi, kas noticis, kāpj pa logu manā istabā. Man nav nekā, ar ko ūdeni uzslaucīt, un Signe klusi izzogas virtuvē un atgriežas ar lupatu.

— Tu nu gan esi ķēpausis, — viņa rājas un cenšas slapjumu savākt.

— Nebaries, es gribēju jasmīnus ātrāk ielikt vāzē, baidījos, ka tu varētu aiziet. Tāpēc drusku steidzos un …

Tas, ka steigdamies esmu par viņu domājis, Signei laikam šķiet ļoti nozīmīgi. Viņa ir kā kaķēns — ja paripināsi dzijas kamolīti, tūdaļ ķers. Tā arī Signe.

— Tu patiesi negribēji, ka es aizeju?

— Jā. Negribēju. Man liekas, tieši es tev nekā nenozīmēju. Tu esi pasākusi no manis slēpties un vairīties. — Kaut arī zinu, ka tā nav īsti taisnība, turpinu uzbrukumu: — Slimnīcā es bieži par tevi domāju, atcerējos tevi, gaidīju, bet tu tikai vienu reizi atbrauci.

— Divas. Pirmajā reizē pie tevis nelaida. Tu tiešām pēc manis ilgojies?

Es viņu pievelku klāt un sāku skūpstīt.

— Es par tevi domāju katru dienu.

Cik gan ziņkāra var būt viena meitene! Tagad viņai noteikti vajag zināt, ko es par viņu domāju.

— Visu laiku es tevi atcerējos, — es saku.

— Es arī, — viņa atzīstas.

— Tu man rādījies sapņos.

— Jā.

Es viņu sāku lēnām izģērbt. Diezcik daudz viņai virsū nav. Signe vārgi pretojas. Jau gultā viņa saslejas.

— Valdi, es tā nevaru, man jāzina … Saproti…

Tā es jau domāju! Man liekas, no viņas puses nav īsti godīgi izspiest atzīšanos šādā brīdī, bet ja viņa citādi nevar… Varbūt es viņu patiesi drusku mīlu. Vismaz šobrīd.

Viņa apvij rokas ap manu kaklu, viņas izturēšanās pret mani pēkšņi ir mainījusies. Vai tiešām šiem trim nodrāz​tajiem vārdiem viņas acīs tāda nozīme?

Viņa man piekļaujas un, šķiet, mazliet trīc. Esmu viņai pirmais vīrietis. Es pat nezinu, vai tas mani iepriecina.

Drīzāk jau biedē. Viņa laikam pieder pie tām retajām, vecmodīgajām meitenēm, kas sevi grib saglabāt savam "vienīgajam, īstajam.. Jūtos nelietīgi, un man Signes ir mazliet žēl. Tā es to neesmu ne gribējis, ne domājis. Bet atpakaļceļa vairs nav. Un nav arī tā apreibuma, kas lika man pēc viņas tiekties.

Viņa guļ blakus sarāvusies, galvu uzlikusi uz mana pleca. Klusējam. Ko gan lai es tagad sacītu?

Gandarījuma nav, un nav arī ko teikt. Kam tas bija vajadzīgs? Tā laikam ir sirdsapziņa, kas tagad ierunājas. Smieklīgi! Citi puiši un meitenes dara tāpat, nav dzirdēts, ka tādēļ kāds īpaši ciestu vai pārdzīvotu. Tomēr būtu bijis labāk, ja es Signei nebūtu teicis, ka viņu mīlu, ja es viņai nebūtu pirmais.

Gandrīz tādas kā dusmas uz Signi, it kā viņa būtu mani piemānījusi, apvedusi ap stūri. Gandrīz vai vēlos, lai viņa tagad aiziet, bet viņa, protams, manu noskaņojumu nejūt, piespiežas ciešāk klāt un elpo klusi jo klusi man pie pašas auss.

— Vai tev ir labi? — viņa jautā.

Man negribas melot, bet negribas arī viņu sarūgtināt. Signe nav vainīga. Tomēr varēja nelīst pa logu manā istabā! Nevajag būt tik naivai un lētticīgai. Lai gan — ja viņa tagad nebūtu šeit, es droši vien būtu mēģinājis tikt pie viņas. Velns, cik tas viss ir sarežģīti!

— Kāpēc tu neatbildi?

Viņa paceļas uz elkoņa un mēģina ieskatīties man acīs. Nakts ir gaiša, bet neesmu pārliecināts, ka viņai izdodas kaut ko manās acīs saskatīt. Pret loga četrstūri viņas pašas seja liekas tumša un bezveidīga.

Signe viegli, ar pirkstu galiem, it kā baidīdamās pieskaras manam zo​dam, aptausta kaklu un nopūšas.

— Tu negribi ar mani runāt? Jā? Es saprotu, man ne​vajadzēja pie tevis nākt.

— Nē, kāpēc? Es tā vēlējos.

Viņa ar lūpām viegli pieskaras manam vaigam.

— Bet tagad?

— Es nezinu.

Viņa atņem plaukstu no manām krūtīm, guļ klusa un sarāvusies un, liekas, ir pārstājusi elpot.

Vajadzētu kaut ko teikt, apliecināt, sacīt, ka man ir patīkama viņas klātbūtne, ka es nebūt negribu, lai viņa aiziet, bet es īgstu un dusmojos. Spītība mani sasaista, sakaļ kā važās, un es guļu auksts un nejūtīgs. Viņa šķiet sajutusi pārmaiņu, kas ar mani notikusi, un pamazām atvirzās tālāk. Es viņu neaizturu, lai gan man viņas ir it kā žēl. Gaidu, ka Signe kaut ko sacīs pirmā, varbūt pārmetīs, ka esmu viņu te ievilinājis, bet viņa klusē. Tad strauji pieceļas, paņem savus izsvaidītos apģērba gabalus un izkāpj pa logu ārā. Viņas kailo augumu uz brīdi apspīd mēness, tad viņa aizslīd kā ēna un pazūd. Kādu mirkli es gribu traukties

augšā, steigties pie loga, lai redzētu, kur viņa paliek, tomēr nepakustos. Cenšos nekā nedomāt. Nekas tāds īpašs taču nav noticis. Es tūdaļ aizmigšu. Rīt pamodīšos, un viss būs tāpat, kā bijis.

Man gandrīz izdodas sevi piemānīt, gandrīz jau esmu aizmidzis, iegrimis nebūtībā, te pēkšņi uzvilnī reibinoša jasmīnu smarža. Tā ir tik spēcīga, ka atsauc mani atpakaļ īstenībā. Es atkal esmu savā istabā, acis pašas no sevis atveras, un mēness gaismā redzu uz galda vāzē jasmīnu buķeti, kas izstaro kādu savādu gaismu un smaržo arvien spēcīgāk. Miegs vairs nenāk. Varbūt neaizmigšu līdz rītam. Nezin kāpēc jūtos skumji un vientulīgi.

XXXV Šodien centrā pie veikala maz ļaužu. Visi pa pļavām, pa laukiem. Pļauj, kaltē, maļ, blietē, žāvē, ved, vārdu sakot, vāc lopbarību. Ja izdosies, ja laiks atļaus visu, kas paaudzis, savākt, būs labi. Ja sāks līņāt, tad cilvēki pa slinkos, ziemā trūks lopbarības, izslaukumi kritīsies, var teikt, negals klāt. Es to labi zinu.

Un domāju, ka šobrīd man kaut kas ir jādara. Nevar būt, ka man nekāds darbs neatradīsies. Iespējams, ka caurām dienām nedrīkstu tricināties uz traktora, tas var nākt par ļaunu manām apdauzītajām smadzenēm, bet neviens dakteris man nav teicis, ka es vispār nedrīkstu kustēties. Gluži otrādi, man esot jākustas, jāstaigā, tātad atradīsies arī darbs, ko esmu spējīgs veikt. Derētu aprunāties ar kādu no šoferiem, traktoristiem, vbet neviena nav. Veikalā tikai pāris tantiņu. Dievs ar viņām!

Eju uz kantori. Briļļainās mani neaiztur, un es eju pie Peļu apoga. Jau durvis verot, dzirdu, ka viņš kaut ko kliedz. Laikam pa telefonu. Tā bļaustīties var tikai ļoti nokaitināts cilvēks.

Viņš nosviež klausuli un, mani ieraudzījis, nezin kāpēc atmet ar roku. Un raugās manī savām šaurajām, samiegtajām acīm. Redzu, ka viņš ir dusmīgs, tikai nezinu, kas viņu tā nokaitinājis. Katrā ziņā lietai jābūt nopietnai, citādi viņš tā neklaigātu. Nezinu, vai man tagad pirmajam būtu kas jāsaka. Es vilcinos. Ko gan lai es sacītu?

— Velns zina kas tas ir! — Peļu apogs iesaucas, noņem brilles un, tās slaucīdams mutautā, strauji staigā pa istabu. — Visi to vien kāro, kā uz mūsu rēķina iedzīvo​ties. Tu zini, ko viņi lauktehnikā dara?

— Nu, viņi mums palīdz, apgādā ar …

— Neapgādā! Mums pašiem ir jāgādā, jāved, jābrauc pakaļ. Un par to mēs vēl maksājam trīspadsmit procentu. Viņiem būtu jāgādā, bet… čuš …

Tā tas ir. Ja, nedod dievs, salūst kāda detaļa, ievajagas jauna mezgla, skrūves vai riteņa, mūsējie zvana uz lauktehniku. Viņi pieņem pasūtījumu, pēc noteikumiem četru stundu laikā vajadzīgā manta jāpiegādā. Bet nepiegādā! Labi ja nākamajā dienā. Neesot transporta. Lai agregāts nestāvētu līdz rītam, sūtām paši savu transportu, tērējamies, bet noteiktos trīspadsmit procentus viņi tik un tā iekasē. Par ko?

Par neizdarītu darbu? Par to, ka neveic savus pienākumus? Tā nedrīkstētu būt, ka viens iedzīvojas uz otra nelaimes rēķina, praktiski nekā pat nepalīdzējis. Bet iedzīvojas! Kā te lai neprotestē? Es pilnīgi saprotu Peļu apogu, tomēr, kā palīdzēt, nezinu. Tādas lietas jākārto priekšniekiem. Lai gan labi saprotu, ka no kolhoza kases, tātad arī no manas kabatas izvelk naudu, kas viņiem nepienākas. Apvainojoši! Nez kas šādus noteikumus izgudrojis? Būtu ļoti interesanti uz šādu priekšnieķeli paskatīties. Sevišķi pēc tam, kad iebraukts viņa kabatā. Tikai tādiem jau netiek klāt. Stāsta, ka citur esot labāk. Lauktehnikā sēžot saprotoši vīri, kas tiešām kol​hoziem cenšoties palīdzēt, bet mūsu rajonā pagaidām tādu nav.

Peļu apogs turpina: — Viņš man paziņo: «Lauktehnika ir valsts, iestāde, mēs nekā nelikumīga nedarām, plēšam trīspadsmit procentus tur, kur tos jāplēš, mums ir savs plāns, un to mēs izpildām. Ja kaut ko nevaram, tur ir objektīvi cēloņi. Visiem ir objektīvi cēloņi, lai kolhoziem kaut ko nepiegādātu, neuzceltu, nepiešķirtu, neizdarītu … Tā, mīlīši, mēs pie produktu pārpilnības neliksim. Ja ir nolaista maizes klēts, ja trūkst ko likt tajā iekšā un piedevām tur vēl saimnieko žurkas, caurvējš un pelējums, tad tā ir slikta saimniecība.

Kaut arī pārējās ēkas ir labākā stāvoklī. Visam jābūt proporcionāli attīstītam, ekonomiski pamatotam, nevis kā kuram ienāk prātā — ka tik manam resoriņam labi.

Priekšsēdētājs apklust. Laikam apjēdzis, ka es neesmu viņam īstais sarunu biedrs. Arī es nezinu, ko sacīt. Uz​reiz stāstīt par to, kāpēc esmu atnācis, tā kā neērti. Pēkšņi Leo man vaicā: — Vai tu steidzies?

— Nē! Es atnācu, lai apjautātos par …

— Labi, ejam! Pa ceļam aprunāsimies.

Briļļainajām Leo pasaka, ka iet uz dispečeru punktu, pēc tam brauks uz lauku, atpakaļ būs tikai pēcpusdienā.

Arā aurē silts vasaras vējš, loka kokiem zarus, alpām iekrīt kuplo koku lapotnēs, dūc elektrības vados un dre​bina logu rūtis.

Ar blīkšķi aizcērtas vaļā pamestas durvis, nošķind stikli, un es ieraugu biezu putekļu mākoni. Tas lēnām tuvojas, aug augumā, pieņemas spēkā. Gaisā tiek parauti zāles kumšķi, lapas, pat zari un koka gabali. Tuvojas viesuļa stabs, griežas arvien ātrāk, kāpj pret debesīm. Esmu dažkārt tādus redzējis, tikai nesalīdzināmi ma​zākus.

Leo ir apstājies man blakus. Mēs gaidām, kas notiks tālāk. Pēkšņi vējš norimst, it kā iekrīt lielo koku lapotnēs, noplok, paslēpjas. Gandrīz pilnīgajā klusumā, kas iestājas pēc vēja aurēšanas, var dzirdēt, kā švīkst viesuļa staba pa gaisu gaisiem rautie koku zari, lapas, smiltis. Vēja vairs nav, bet klusumā un mierā viesuļa stabs liekas jo draudīgāks. Un tas patiesi pieņemas spēkā. Grābj no ceļa smilšu un oļu saujas, triec logā. Rūtis izbirst, ārā tiek izrauts balts, plīvojošs aizkars un uznests augstu gaisā. Tad viesulis ieklūp mājas pagalmā. Vistas, kas tur ganījās, panikā ceļas spārnos, kladzina, bēg. Koks, kas stāv pagalma vidū, sāk lēni griezties ap savu asi, brakšķ, liecas, lūst zari, kļavas šķēpeles lido tālu prom; koka saknes neiztur, un tas gāžas uz mājas pusi. Sprakšķ šīfera jumts, kļūst saskatāmas spāres, salauzītas latiņas. Un viesuļa staba vairs nav. Tas ir pazudis aiz kokiem, citām ēkām, var dzirdēt tikai attālinošos dūkoņu, pieklustošu šalkšanu. Kokiem vairs nekust ne lapiņa. Miers un klusums visapkārt. Ja mūsu acu priekšā nerēgotos izsistais logs un izgāztā kļava uz saārdītā mājas jumta, liktos, ka esam redzējuši vīziju.

— Tā vienmēr kaut kas pavisam negaidīts gāžas pār mūsu galvām, — Peļu apogs saka. — Vienalga, kas tas ir: pārmērīgs sausums vai slapjums, pārāk silta vai auksta ziema, vēls pavasaris vai agrs rudens. Nav bijis tāda gada, kad visi apstākļi būtu normas robežās. Iesim, jānoskaidro, vai viesulis nav saārdījis mūsu graudu kalti vai ko citu! Dispečeru punktā tiek paziņots, ka nodzisusi elektrība. Ikvienam ir skaidrs, ka tagad stāv daudzi motori, izslēgušās elektriskās ierīces. To vēl varētu paciest, lai arī kavējas darbs, ar to vēl var tikt galā.

Bet, ja elektrības nebūs govju fermā slaukšanas reizē, tad var teikt, ka tuvojas traģēdija. Tik daudz slaucēju, lai izslauktu govis ar rokām, nav vairs nevienā kolhozā.

Dispečers zvana pa telefonu, runā, skaidro, pieprasa. Viņam acīmredzot apsola, Vismaz viņš apmierinās.

— Labi, tiklīdz noskaidrojiet, zvaniet! — Tad pievēršas priekšsēdētājam: —"Patlaban elektriķi pārbauda līni​jas. Kad atradīs vainu, viņi paziņošot, cik ilgs laiks va​jadzīgs, lai novērstu avāriju.

— Vismokošākā ir neziņa, kad nav ne mazākās apjēgas, kas tevi sagaida. Tagad pat, ja zinātu, ka avārija nopietna, varētu jau rīkoties, meklēt kaut vai ģeneratoru, kas spēj ražot strāvu. Bet mēs nezinām, vai šis ģenerators mums būs maz vajadzīgs. Varbūt līnijā pārrauts tikai viens vads vai arī ir sīks bojājums transformatorā, bet var būt, ka līnijas vairs nav, varbūt viesulis to ir iznīcinājis? Jāgaida, kamēr noskaidros!

Neviens priekšsēdētājam neatbild. Un ko lai teiktu? Patiesi — šajā situācijā prātīgākais ir gaidīt.

Varbūt stei​gai nav nozīmes, bet varbūt… Nekā es nezinu, vienīgi apjaušu, ka Peļu apoga ādā negribu būt.

Priekšsēdētājs vēl kaut ko runā par neatliekamām transporta vajadzībām, par mašīnu izvietojumu un tamlīdzīgām lietām. Mani tas, protams, interesē, nedomāju, ka visā šajā sarežģītajā padarīšanā kaut kas

būtu tik sarežģīts, ka arī es to neapjēgtu, bet es saprotu, ka esmu te lieks, te nav mana vieta un šis nav mans darbs. Un tādēļ, lai priekšniekiem nemaisītos pa kājām, izeju ārā. Spīd saule; brāzmains vējš palaikam ieklūp koku zaros, tos loka, purina, krata, it kā vēlēdamies ar tiem plosīties, it kā izaicinādams uz strauju, diezgan mežonīgu rotaļu. Nekas neliecina, ka pirms īsa brīža te pārskrēja viesulis, lauzdams kokus un postīdams elektrolīnijas. ' Es gaidu un domāju, ko man darīt. Skaidri zinu, ka slaistīties negribu. Ja nu vienīgi… jā, vajadzētu aizbraukt un apciemot māmuļu un māšeli. Par to, ka biju slimnīcā, neesmu viņām ziņojis, lai nesatrauktu.

Sievietes jāpasaudzē — jo vairāk tāpēc, ka viņas divas vien man ir. Citu tuvinieku man nav. Papuci par tuvinieku es vairs neskaitu. Tāpat kā viņš mani un māšeli, un mammu arī. Dīvaini, kā cilvēks tā var? Ja es slimnīcā būtu nomiris, diez ar kādu sajūtu viņš ierastos uz manām bērēm? Varbūt nemaz neierastos? Nu, gluži tik liels gnīda viņš nebūtu. Nē, nav labi par savu tēvu tā domāt. Tas uzdzen skumjas, un kļūst pašam sevis žēl. Vīrietis tā nevar. Pie velna! Lai papucis peld vien tālāk pa to marinādi, ko pats sev savārījis.

Es peldēšu pa savu. Kaut nu tikai manējā iznāktu labāka nekā papucim. Bet mātes ir žēl. Taisni brīnums, ka, par viņu domājot, es dažreiz kļūstu vai sentimentāls. Par māsu es neuztraucos. Gan viņa izķepurosies.

Nav vairs nekāda maziņā. Un galva, kas viņai uz pleciem, nav nemaz zemē metama. Bet ar mammuci ir sliktāk. Ilgus gadus paradusi tēvam pakļauties, viņa tagad pa dzīvi peld kā laiva bez stūres.

— Kas tev ir, ka stāvi ar aizžmiegtām acīm? Slikti sametās?

Tas ir Peļu apogs, kas pienācis nedzirdamiem soļiem.

— Nē, nekas. Tāpat vien domāju.

— Ko tad izdomāji, ja nav noslēpums?

— Daudz ko. Slimnīcā gulšņājot, esmu tā izgulējies, ka par loderīgu dzīves veidu nevēlos pat domāt. Vārdu sakot, gribu strādāt.

— Bet dakteri? Un veselība?

— Ko — dakteri? Es ceru, ka bez kratīšanās uz traktora kolhozā atradīsies vēl kāds cits darbiņš.

Vai es kļūdītos? Kaut kas tāds, kur noderētu manas zināšanas.

— Un tas būtu? — Peļu apogs vēl neapjēdz.

— Armijā es biju tanka mehāniķis. Kaut ko saprotu no motoriem. Ja nu ar tiem mašīnu remontiem neiet, kā vajag, es varbūt varētu šo to piepalīdzēt. Būtu tikai rezerves daļas! Vienīgi uz pāris dienām gribētu aizbraukt un apciemot māti.

— Nu, dari tā! Kad atgriezīsies un jutīsi, ka vari sākt strādāt, vieglāku darbu atradīsim, visādi agregāti lūst un bojājas vai katru dienu.

Tā mēs norunājam un šķiramies. Man patīk, ka Peļu apogs ne ar vārdu nepieminēja Henriju. Par viņu man negribas ne domāt! Bija vairāk nekā muļķīgi man uzbrukt. Esmu ticis cauri ar divām nedēļām slimnīcā, viņam ne​brīvē būs jāpavada daudz ilgāks laiks.

XXXVI Patlaban eju gar jaunajām mājām, te mani kāds uz​runā: — Sveiks, tankisti Kur tu joz tādā steigā?

Paskatos uz augšu — pa otrā stāva logu izliekusies sieviete. Uzreiz nepazīstu, bet zinu, ka esmu viņu kaut kur redzējis, saticis. Stāvu un skatos uz smejošajām lūpām, brūni iedegušajiem vaigiem, ko ieskauj gaišs matu vilnis.

— Apsveicu ar iznākšanu no slimnīcas! Kā jūties? Tā taču Dzilnas meita!

— Labi, Maruta! Un jūs?

— Arī labi. Patlaban atskrēju mājās no pļavas. Brītiņu atpūsties un iedzert kafiju. Varbūt varu arī tev piedāvāt?

— Kafiju? Sen neesmu dzēris. Neatteikšos.

— Tad tik kāp augšā!

Kāpņu telpā ir patīkami vēss. Mani soļi uz betona pakāpieniem atbalsojas līdz pašam jumtam. Kāpju lēnām un brīnos, ka slimnīcā es Marutu ne reizes neatcerējos. Bet tajā vakarā mēs bijām kopā un viņa man patika.

Durvis ir atvērtas. Izdzirdējusi manus soļus, Maruta sauc, lai nākot iekšā. Ieeju priekštelpā, kur uz grīdas mētājas vairāki pāri galošu un gumijas zābaku. Aizveru durvis. Marutu ieraugu virtuvē rosāmies ap gāzes plīti.

— Te nenāc! Baigā nekārtība! Ej iekšā, es tūdaļ būšu. Saprotu, ka jāiet tajā telpā, kur durvis pavērtas. Uz galda vāzē smaržo jasmīni, un es atceros pagājušo nakti. Nāk prātā Signe. Bet par viņu es negribu šobrīd domāt. Lūkojos apkārt. Te valda sievišķīga tīrība un kārtība. Mēbeles izskatās jaunas un, cik saprotu, ir modernas. Šādā dzīvoklī vēl neesmu bijis, un tas mani mulsina. Taču šim skuķim, kurš mani tik negaidīti pie sevis ieaicinājis, es to neizrādīšu. Uzmanīgi atlaižos atzveltnes krēslā. Tā tas ir, šādas mēbeles redzu pirmo reizi. Acīmredzot, kamēr biju armijā, tādas sākuši pārdot. Ārzemju. Maksā droši vien dārgi. Dzilnām laikam naudas netrūkst.

Varbūt šādas mēbeles ir tikai Marutas istabā? Tā palaikam mēdz būt, ka senči visu labāko atgrūž bērniem, paši apmierinoties ar to, kas paliek pāri. Interesanti būtu ielūkoties veco Dzilnu apartamentos. Šis droši vien ir trīsistabu dzīvoklis. Labākā istaba meitai. Kā nekā vienīgā. Tāpat kā Signe. Tikai ir liela starpība starp Signi un Marutu. Signe salīdzinājumā ar Marutu ir Pelnrušķe. Bet, ja Maruta ir mātesmeita, viņa ir arī skaista, tātad otrādi, nekā tas mēdz būt pasakās.

Un, raugi, tur viņa nāk! Ar paplāti rokā. Viņa ir jauna, gracioza, maigu, iedegušu ādu, līganām kustībām. Viņas acis ir skaistas un noslēpumainas. Redzu un atskārstu, ka Maruta vismaz ārēji atbilst tam sievietes ideālam, par kādu esmu domājis un dažkārt sapņojis, pēc kāda esmu ilgojies. Līdz šim tādu man nebija gadījies sastapt. Šāda atziņamani mulsina. Kā man pret viņu izturēties? Patiesību sakot, es viņu nemaz nepazīstu. Redzu tikai otro reizi.

Maruta noliek paplāti ar kafijas piederumiem uz gal​diņa, apsēžas un pētoši raugās man sejā.

— Tu izskaties briesmīgi nopietns, — viņa saka. — Es gribētu zināt, vai tāds tu esi vienmēr vai tikai tagad… Kad esi dabūjis pa aci. Es laikam esmu vulgāra. Atvaino! Tas viss ir ļoti cēli un aizkustinoši. Es Signi apskaužu.

— Nesaprotu, par ko.

— Ja tiešām nesaproti, tas tev runā tikai par labu, bet, ja saproti, tas liecina, ka esi diezgan rafinēts un centies izlikties.

— Kāpēc?

— Atvaino, man par to nav nekādas daļas. Signe man izstāstīja. Tāpēc ir ļoti interesanti uz tevi paskatīties.

Mani kaitina, ka es mulstu Marutas tiešuma dēļ. Sadusmojos — vairāk gan pats uz sevi nekā uz Marutu — un saku: — Un kā tad ir, kad esi uz mani paskatījusies?

— Vēl nezinu. Bet rēta diezgan pamatīga. Droši vien paliks uz visu mūžu.

— Tas mani nekustina.

— Vēlāk izskatīsies pat interesanti, — Maruta mani izzobo. — Ļaudis, sevišķi sievietes, sačukstēsies! redziet, vīrietis ar rētu sejā. Cita piebildīs: tā viņam no jaunības dienām, kad viņš aizstāvēja kādu meiteni. Tevi gaida liela piekrišana. =— Vai pie tevis arī?

— Pie manis ne. Signe ir mana draudzene no vidusskolas_laikiem, Trīs gadus vienā solā nosēdējām.

— A, tev tas bija izdevīgi, — es saku. Manī nezin kāpēc mostas niknums pret šo skuķi. Laikam tāpēc, ka viņa ir tik pašapzinīga un viņai viss ir skaidrs. Varbūt arī tāpēc, ka man viņa nekādus panākumus pie sevis nepareģo.

— Izdevīgi? — viņa pārjautā. — Nesaprotu.

— Tu varēji uz viņas fona izcelties, — es ļauni saku, gribēdams viņu aizvainot.

— Ak tā tu domā? Vispār — jā, ja gribi zināt. Bet sākumā es par to nedomāju, vienkārši neapjēdzu. Tikai vēlāk. Kad man sāka imponēt puišu uzmanība. Bet tā​pēc Signe mani neapskauda.

— Kāp'ēc tad?

— Es varēju studēt, bet viņai bija jāpaliek mājā.

— Tagad māte sāk atveseļoties, Signe arī varēs braukt, — es saku.

— Vai tad tu gribēsi viņu atlaist? — Maruta jautā un, man liekas, zīmīgi pasmaida.

Vai tiešām viņa pieļauj, ka Signe man iesēdusies sma​dzenēs! Nepavisam negribu, ka viņa tā domā.

— Varbūt brauksiet abi?

Kaut kas traks! Ko lai saku? Tā Signe laikam ir dulla. Droši vien Marutai velns zina ko sadziedājusi.

Man ļoti negribas, lai Maruta domātu… domātu, ka Signe man diezin ko nozīmē. Nepavisam! Notikušais ir nejaušība, apstākļu sagadīšanās. Vai tāpēc… Pēdējam muļķim skaidrs, kurā es iemīlētos, ja abas draudzenes ieraudzītu vienlaikus. Vai tad es esmu iemīlējies? Pa kuru laiku? Nekā nesaprotu. Vienīgi pavisam skaidri zinu, ka šī. Maruta man patīk. Tā patīk, ka šobrīd es nožēloju to, kas noticis starp Signi un mani.

Maruta ir ielējusi kafiju tasēs un pēkšņi prasa: — Nu, ko tu sēdi kā mēms? Es jums varētu palīdzēt sagatavoties iestāju eksāmeniem. Ak tā, aizmirsu, tev jau, demobilizētam karavīram, visas priekšrocības, nekas īpašs nav jāzina. Nebūsi galīgs stulbenis, iekšā tiksi! r— Es nekur nebraukšu. Nenāk ne prātā!

— Kāpēc? 2ēl! Būtu no mūsu kolhoza uzreiz trīs cilvēki. Un visi mēs pēc beigšanas tepat atgrieztos. Dīvaini, ka mūsu kolhozā nav neviena šejienieša, kas būtu beidzis. akadēmiju un atgriezies atpakaļ. Mēs būtu pirmie. Tiesa, īsta vietējā ir tikai Signe. Mēs te ieradāmies pirms pieciem gadiem, Pirmo reizi man tā kā neērti, negribas atzīties, ka neesmu beidzis vidusskolu, ka pēc desmitās klases aizgāju mācīties par mehanizatoru. Vai tagad mani sāktu mocīt mazvērtības komplekss? Vienmēr esmu domājis, ka tam, kādu mācību iestādi esi beidzis, nav nekādas nozīmes. Varbūt tomēr? Kāpēc es šīs studentes priekšā mulstu un stostos? Nu, ne jau īsti stostos, tomēr jūtos neērti. Pavisam citādi kā sarunā ar Signi vai to meiteni, kas man bija pirms armijas.

Mēs dzeram karsto kafiju, un man te patīk, patīk viss, ko redzu, jā, te ir tas, pēc kā esmu ilgojies, kādu esmu iedomājies savu dzīvi. Ja man centrā būtu šāds dzīvoklis, tāda sieva… Ha! Maruta nav mana sieva! Bet ja nu… Ak, ja viņa zinātu, ko es patlaban domāju! Tas laikam nav iespējams. Labāk būtu bijis, ja es viņu nemaz nebūtu saticis. Bet ja nu tomēr? Man šķiet, viņa labprāt ar mani sarunājas. Lai gan — kāda tam nozīme?

Maruta mani iztaujā, tā teikt, par nākotnes nodomiem. Izstāstu, ka man tie ir visai pieticīgi. Pagaidām man ir biļetens, uz traktora kratīties kādu laiku nedrīkstēšu, tāpēc tagad apciemošu vecākus, tīši saku — vecākus, lai nebūtu Marutai jāstāsta par tēvu, runāju par māšeli. Pēc tam sākšu strādāt, sākumā kaut ko vieglāku, izstāstu, ka priekšsēdētājs apsolīja padomāt, kur mani, tādu apdauzītu, likt. Redzu Marutas slaidās kājas, ceļgalus, kas mulsina ar savu brūno iedegumu, blūzes dziļo izgriezumu… Krūtis viņai laikam uz pusi mazākas nekā Signei. Velns! Man liekas, Maruta nojauš manas domas, redz, kur kavējas manas acis. Un dīvaini — no tā es pats samulstu vairāk nekā viņa. Vai arī viņa prot sevi vairāk savaldīt, turpretī manas domas un pārdzīvojumi laikam ierakstīti sejā, jo viņa ironiski pasmejas, strauji pieceļas un pieiet pie spoguļa, ar ķemmi pārvelk pār matiem, it kā tos sakārtodama. Pie manis vairs neatgriežas, aiznes izdzertos kafijas traukus, un es saprotu, ka jātinas prom, iekams mani palūgs aizvākties. Es

pieceļos.

— Idille beigusies, vai ne?

— Tāda ir dzīves dialektika.

— Lai gan neesmu to mācījies, tomēr saprotu, ko tu gribi teikt.

— Nu, redzi, es nemaz neesmu tevī vīlusies, tu esi pavisam saprātīgs. Pasveicini Signi!

Vai viņa par mani ņirgājas? Nezin kāpēc, kad eju lejā pa kāpnēm, man dūša ir pavisam draņķīga.

XXXVII Dienu es nobumbulēju, nekā jēdzīga neuzsācis. Pēc sarunās ar Marutu aizeju uz pilsētciematu, bet tur nav ko darīt. Aizklīstu līdz dzelzceļa stacijai un apskatu vilcienu" sarakstu. Šodien pie mātes un māšeles aizbraukt vairs nevaru. Rīt. To es arī darīšu. Varētu kulties ar autobusiem, bet pārsēšanās un balsošana mani nevilina. Tātad izlemts: braucu rīt. Vilciens iet diezgan agri, bet celšanās no rītiem mani nebaida, jo sevišķi pēc tam, kad esmu nopircis modinātāju.

Apstaigāju ciema veikalus, bet nekā īpaša, ko nopirkt mātei un māšelei, te nav. Varbūt rīt mūsu pašu unītī. Tur reizēm mēdz būt itin labas lietas. Ieraugu lielas saulesbrilles. Nopērku un uzstutēju sev uz deguna. Paskatos spo​gulī: rēta virs uzacs nav gandrīz redzama.

Ko lai sadaru līdz vakaram? Vēl ir tikai pēcpusdiena. Kino rādīs tikai pievakarē. Varētu iegriezties kafejnīcā, bet vienatnē tur sēdēt nav īpašas vēlēšanās. Neesmu nekāds puritānis, ne atturībnieks, kas no kafejnīcām bēg un izvairās. Nav noskaņojuma. Nekas cits neatliek kā čāpot vien uz māju pusi. To es arī daru. Cik nesen pa šo pašu ceļu te ierados. Izkāpu stacijā, uz ziņojumu dēļa izlasīju, ka mežrūpniekos vajag strādniekus, bet es aizgāju uz kolhozu. Interesanti, kā mana dzīve veidotos, ja būtu gājis uz mežrūpniekiem? Pie velna! Negribu par to domāt. Gan jau tas pats vien būtu. Tikai meiteni satiktu citu. Un nebūtu dabūjis pa galvu. Bet varbūt zāģis man norautu roku? Vai baļķis pārlauztu kāju? Cik garš, tik plats.

Nav ko nožēlot! Nekad neko neesmu nožēlojis, tikai muļķību. Bet muļķību manā dzīvē nav bijis pārāk daudz, ja par muļķību neuzskata pašu dzīvi. Dzīve ir laba, tikai… rei​zēm neveicas.

Es eju mājās. Pilsētciemats beidzas. Un tur, lūk, tā dūksts, tas staignājs, kur pavasarī piesmēlu zābaku. Tagad te pāri stiepjas mūsu uzbērums. Pa gabalu diez kāds dižais neizskatās. Pavisam parasts uzbērums, kas nav vēl noasfaltēts. Malas vajadzētu aplikt ar velēnām, lai lietus neizskalo. Vai arī jāsaved kūdra un melnzeme, jāuzsēj zāle. Jāaprunājas ar Peļu apogu vai Granīta vecīti. Pareizi, viņš ir agronoms!

Varēju paprasīt Marutai. Nē, Marutai ne, man liekas, viņa smalki mani aizvadīja prom, norādīdama, ka Signei, savai draudzenei, pogas ārā negriezīs. Lai gan sacīja, ka viņa Signi apskaužot. Interesanti, par ko?

Tāpēc, ka Signes dēļ man ar Henriju iznāca domstarpības? Bet varbūt es viņai patīku, tāpēc? Tas man būtu glaimojoši, bet t,« vai tam kāda nozīme?

Saule ir vēl kars-ta. Sagribas mājās, un es pielieku soli. Cenšos nekā nedomāt. Tā jau durna galva.

Likšos gulēt. Man visas tiesības to darīt. Esmu «uz biļetena.

Ceļmalā Hermīnes tante gana govi. Es viņu sveicinu. Kā nekā pazīstams cilvēks un mūsu tuvākā kaimiņiene. Vecenīte ir laipna un runīga kā allaž. Viss viņai jāzina, par Visu jāpatērgā. Vientulība cilvēkus padara vai nu drūmus un noslēgtus, vai arī — pārlieku ziņkārīgus un ruHigus. Hermīnes tante nav zaudējusi gaišu skatienu uz dzīvi varbūt tieši sava runīguma dēļ. Varētu arī sacīt, ka Viņa ir komunikabla.

Ar šādiem cilvēkiem viegli saprasties un nav garlaicīgi. Es neesmu komunikabls. Vismaz šobrīd ne.

Tāpēc vairāk atbildu vienzilbīgi.

Hermīnes tante mani žēlo; varējis tak gadīties, ka tas prakvasts, Henrijs, mani nosit pavisam, tādam bosikam nemaz neesot grūti otru cilvēku uz viņpasauli aizraidīt. Ar dzelzs gabalul Un kāpēc? Signīte, bērns, tur nemaz neesot vainīga. Uzkārojis meiteni, sācis mākties virsū. Vainīgs esot vecais Orups, kas izpļāpājies, ka meitai uz kāzām autiņu dāvāšot.

Es to zinu, tāpēc nemaz nav interesanti klausīties. Gribu novēlēt «laimīgu ganīšanu un tīties prom.

Man nepatīk, ka mans, Signes un Henrija vārds tiek izrunāts vienā elpas vilcienā. Bet tad večiņa piemin Marutu: mēs tak ballē esot bijuši kopā?

— Vai tad jūs Marutu arī pazīstat? — es jautāju.

— Vai dievī! Kā ta nepazīstu! Mana mazmeita Elga, kas tagad Rīgā, ar Signi un Marutu vienā vecumā. Agrāk, kad bija jaunākas, cita bez citas iztikt nevarēja, kopā vien turējās. Tagad, kad izaugušas, ceļi šķīrušies. Un labi vien ir, nekāds dižais paraugs citām meitenēm viņa vis nav.

— Ūja, kas tad Marutai vainas? Man viņa likās pa pirmo, — es brīnos.

— Pa pirmo, pa pirmo! Tādam kā Henrijs un vienam otram citam. Bet tev tā neklājas runāt. Likies tīri kārtīgs puisis. Vai arī esi kā šie?

— Nu, Hermīnes tant, kā jūs varat salīdzināt? — es tīši pasmejos, tad piebilstu: — Domāju, ka Marutai arī nav nekā kopēja ar Henriju.

—Ir vai nav, to es nezinu. Bet, ja manā jaunībā kādai meitai tā gadījās, tad viņa gāja slīcināties, nevis pa ballītēm skraidīja.

— Slīcināties? Kāpēc tad Marutai būtu jāslīcinās?

— Kauna dēļ. Bet ja kauna nav… Šodien jau reta meitene savu tikumu sargā. Nav, nav Maruta lāga mei​tene! Nepavisam nav tāda kā Signe. Netici, ja kāds kaut ko melš par viņu un Henriju!

— Es arī neticu.

Man ne brīdi vairs negribas uzkavēties vecās sievas sabiedrībā un klausīties viņas vāvuļošanā. Un visvairāk man nepatīk, ka viņa, izceldama Signi, noliek Marutu. Es steidzīgi atvados un eju prom.

Ko viņa sagvelza par Marutu? Liekas, es sāku saprast, ko vecā sieva gribēja teikt, bet nekādi nespēju ticēt. Droši vien pārspīlē, iztēlo diezin ko, kad patiesībā nekā nav. Nezinot visus apstākļus un spriežot tikai pēc tā, ka Henrijs man iebelza pa galvu, arī var sarunāt briesmu lietas. Bet nekā taču nebija. Vismaz līdz vakardienai nebija nekā tāda, kas.. Bet vai tagad ir? Vai to, kas notika starp mani un Signi, tagad būtu jāuzskata par kaut ko sevišķu? Ko sacītu Hermīnes tante, ja viņa uzzinātu, ka pagājušo nakti Signe bija pie manis? Vai tad viņa Signi tāpat slavētu? Vai sacītu, ka jāiet slīcināties, ja viņai…

Mani ir pārņēmis liels nemiers, satraukums, šķiet, ka Hermīnes tante, šī mīlīgā sieviņa, izdarījusi ko nelāgu.

Ieeju iekšā. Orupiene, liekas, manu pārnākšanu nav manījusi. Azors arī nerēja. Karstumā viņš ir slinks.

Iekritu gultā un brīnumainā kārtā tūdaļ gāžos miega bezdibenī kā akā. Laikam tomēr gulšņāšana slimnīcā mani ir padarījusi vārgulīgu …

Nezinu, cik ilgi esmu gulējis, bet tad jūtu, ka uz mani kāds skatās. Istabā ir krēslains, no vaļējā loga plūst vēsa gaisa strāva. Izdzirdu Signes balsi: — Tu atvaino, ka ielauzos. Es baidījos, vai neesi nomiris, jo neviens šodien tevi staigājam neesot redzējis. Kas ar tevi ir? Varbūt vakar, sienu grābdams, pārpūlē​jies? Slikti jūties?

— Jā, laikam gan, — es tīši saku, gribēdams redzēt, ko Signe darīs.

Viņa pienāk, apsēžas uz gultas malas, uzliek plaukstu man uz pieres.

— Sāp? f— Jā. Paturi vēl, varbūt pāries.

Man ir patīkams viņas stingrās plaukstas pieskāriens, un es gribu, lai viņa te vēl pasēž.

— Kas ir Maruta? Viņa tev skaitās draudzene?

— Jā. Jau sen.

— Un kāda viņa ir?

— Kāpēc tā prasi? Tev viņa patīk?

— Jā. Itin simpātiska. Pastāsti par viņu!

— Tu jau pats viņu redzēji, abi dejojāt. Viņa ir skaista. Es viņu vienmēr drusku apskaudu.

— Un tagad vairs ne?

— Nē.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka, izrādās, viņa nemaz nav tik laimīga. Neviens mēs īstenībā neesam tāds, kāds varbūt citiem iz​liekamies.

— Ko tas nozīmē?

— Neko īpašu. Varbūt vienīgi to, ka es īsti neizprotu tavu interesi par Marutu.

— Arviņu kaut kas esot atgadījies. Kaut kas tāds, kādēļ meitenes agrāk esot slīcinājušās.

— Kas to teica?

— Vai nav vienalga! Tā ir taisnība?

Signe grib zināt, kas man izpaudis Marutas noslēpumu, jo neviens kolhozā to nezinot. Atbildu, ka tādas lietas noslēpt nevar, agrāk vai vēlāk tikpat nāk gaismā.

Tad Signe saka: — Maruta nav vainīga, ja tas, ko viņa iemīlēja, kā izrādījās, bija tukšpauris. Varbūt pat nelietis.

— Tātad tā ir taisnība? Jā?

— Jā. Viņš Marutu pameta, tiklīdz uzzinājis.. j — Ko uzzinājis?

— To, no kā jūs, vīrieši, visvairāk baidāties un bēgat prom, tiklīdz jums to pasaka.

Es saprotu, ko Signe grib teikt, bet man tas liekas ne​ticami, neiespējami.

— Nevar būt!

— Kas nevar būt?

— Ka ar Marutu tā noticis. Kas tagad ar viņu būs?

— Nekas.

— Nu, bet tu teici. ?. es sapratu, ka viņai būs bērns.

— Vairs ne.

— Kā tā?

— Neesi nu tik naivs! Vai tad tu nezini, ka tādās rei​zēs var aiziet un.. — Kā? Un Maruta arī!

— Par ko tu brīnies?

— Es nezinu, man likās… Nu, ja ir bijusi mīlestība, ja… Tu varētu tā mierīgi aiziet, ja tev tā būtu, un teikt, lai…

— Mani tas neuztrauc. Es skaidri zinu, ka neiešu, ja tā notiks. Pat tad ne, ja man būtu jāpaliek vienai. Un ko Maruta ieguva? Tikpat viņi izšķīrās.

— Baigais! Tādu meiteni pamest!

— Tu gan tā nevarētu?

— Tādu meiteni kā Maruta? Nekad!

Viņa atvelk savu roku, mēs klusējam. Paiet krietns brīdis, iekams viņa jautā: — Bet citādu?

— Kāds jau kādu vienmēr var pamest. Bet Marutu?

— Par ko tu brīnies? Vai tad tu domā, ka viņa ir citāda nekā pārējās?

— Viņa ir skaista. Un nav muļķe.

— Nē, muļķe viņa nav.

— Tad es to čali nesaprotu.

— Redzi, jums, vīriešiem, bieži vien meitene ir vajadzīga tikai kā rotaļa. Bet mums šī rotaļa parasti beidzas ļoti nopietni. Un tad, ja pietrūkst mīlestības, parasti sākas traģēdija, vienalga, vai meitene ir skaista, gudra vai neglīta.

Man liekas, es saprotu Signes mājienu, bet šobrīd man par to negribas domāt. Un tomēr — vai tas, kas starp mums ir iesācies, ir tikai rotaļa? Nē, Signe domā un jūt ļoti dziļi un nopietni. Viņas attieksmē pret mani nav ne mazākās vieglprātības. Šobrīd man laikam gribētos, lai viņa būtu vieglprātīgāka. Bet, ko lai dara, ja viņas jūtas pret mani būs nopietnas?

XXXVIII Ir darbdienas rīts. Ne vairs tik agrs, kad cilvēki steidzas uz darbu, bet nav arī pusdienas laiks. Gaisā jūt tveicīgu siltumu, gribas vairāk turēties ēnas pusē, nevis saulē. Mana dzimtā pilsētiņa izskatās tīra, svaiga un tāda kā iesnaudusies — tā laikam arī ir. Nomalēs vienstāva mājas kautrīgi slēpjas koku un krūmu kupenās un nemaz neatgādina īstās pilsētas mājas, kas stāv augstu izslējušās, baltas Un kailas.

Gluži nemanot lauki pāriet pilsētas nomalē, pilsētas nomale pārtop pilsētā. Pat centrā te bieži jūtama vēju nestā priežu un egļu smarža, āboliņa ziedēšana. Te viss ir tuvu kopā: lauki, pilsēta, meži un ūdeņi.

Ne mātei, ne māšelei par savu ierašanos neesmu ziņojis, tāpēc neviens mani nesagaida. No apaļajiem laukakmeņiem bruģētajā mājas pagalmā, kur stāv nokrauta malka, žūst veļa un pastaigājas kaķi, nav neviena cilvēka. Patiesi, diena ir lieliska, un kas gan tik jaukā laikā bez īpašas vajadzības kvernēs pilsētas mājā vai pagalmā. Savas dzīvokļa atslēgas man sen vairs nav, tāpēc iekšā netieku. Nekas cits neatliek kā iet pie mātes uz darbu.

Cik vien sevi atceros, māte vienmēr ir strādājusi aptiekā. Kad pirmo reizi tēvs mani aizveda pie viņas uz darbu, es māti nepazinu. Pilnīgi balta no galvas līdz kājām, viņa izskatījās sveša un biedējoša, no viņas nāca stipra nenosakāmu zāļu dvaka, kas mani apdullināja un saraudināja. Es nespēju māti pazīt aptiekas baltajā virs-, valkā un cepurītē, nespēju pieņemt zāļu smārdu, kas pastāvīgi ap viņu vējoja.

Dažkārt, pat pārģērbusies mājas drēbēs, viņa vēl ilgi smaržoja pēc aptiekas. Kad es to sajutu, man netikās pieiet pie viņas. Arī uz darbu pie mātes es centos neiet. Nopietnajā, savādi smaržojošajā sievietē baltajā tērpā es nekādi nespēju saskatīt savu māti. Tāda viņa vienmēr man bija sveša un biedējoša.

Vēl tagad, kad esmu jau pieaudzis, ieraugot māti baltajā aptiekas virsvalkā, man negribas ticēt, ka tā ir viņa. Kalsnā seja ar iesirmo matu šķipsnu deniņos, acenes smalkā, metāliskā rāmītī un korekts vēsums balsī — tāda ir mana māte. Viņas acis nelūkojas uz ļaudīm, skatiens rāmi slīd pa leti un apstājas pie manām rokām. Zāļu recepti tajās nesaskatījusi, viņa jautā: — Ko jums, lūdzu?

— Margaritu Liepu.

Viņas acīs iedzirkstas sašutums, bet tad viņa mani pa​zīst.

— Tu, dēls! Kā tu tā vari! Uzlicis tādas šausmīgas saulesbrilles!

Lai kaut cik slēptu rētu pierē virs uzacs, esmu uzlicis vakar nopirktās saulesbrilles lielā, smagā rāmī.

— Vai esi atgriezies mājās pavisam? Vai tikai ciemos?

Saklausu mātes vārdos gan bažas, gan cerību. Viņa gribētu, lai es mūžam dzīvotu viņas tuvumā un uzraudzībā, tad viņas sirds būtu mierīga. Pēc tēva aiziešanas viņa nekādi nespēj saprast, ka arī es aizeju. Viņai liekas, ka man tagad, tieši tagad būtu jāpaliek mājā, jāuzņemas rūpes un atbildība. Es saprotu, ka māte ir nogurusi, nogurusi no dzīves, no likteņa sitieniem, kurus nejūtas pelnījusi. Un tā tas arī ir, viņa nav vainīga. Bet ko es varu līdzēt? Nav manos spēkos ko grozīt. Dzīvot mūsu mājas atmosfērā es vienkārši nevaru un nevēlos, lai gan mātes man ir žēl un es gribētu viņas labā ko darīt.

— Nē, — es saku, — atbraucu jūs apciemot. Uz pāris dienām. Kur Sandra?

— Viņa tagad strādā. Tikko pabeidza skolu, iestājās darbā sadzīves pakalpojumos. Līdz eksāmeniem augst​skolā gribot kaut ko nopelnīt.

Mātes balss ir tāda kā bēdīga, kā noraizējusies. Viņa laikam jūtas vainīga, ka nav spējusi mums nodrošināt vieglu dzīvi.

— Nebēdā, māt! Dažas nedējas — sīkums. Ja viņa tiks iekšā augstskolā, tev par viņu vairs nebūs jārūpējas. Es viņai pie stipendijas pielikšu.

— Gan jau pašam vajadzēs naudas. Varbūt sagribēsi precēties.

— Nav izslēgts, māt, nav izslēgts, — es saku.

— Vai tad esi jau kādu noskatījis?

— Nē, vēl ne. Bet tas jau neprasa ilgu laiku. — Cen​šos būt vieglprātīgs..

— Pirmo vis neņem, kas pagadās. Vai nu meiteņu trūkst.

— Netrūkst, — es apliecinu. — Netrūkst. Ballītēs sēž gar sienu rindiņā kā zvirbuji uz drāts.

Māte nezin kāpēc tur un glāsta manu roku. Viņa izskatās novecojusi, tāda kā sakritusies, norūpējusies.

— Palikšu viena, — viņa klusi saka, — bail iedomāties. Tagad pat, ja Sandra kādu vakaru nav mājās, es nezinu kur likties. Aizbrauks uz Rīgu …

— Par viņu nu gan tev vairs nav jāuztraucas. Liels meitietis izaudzis, lielāka par tevi.

— Es jau nerunāju par to. No vientulības bail. Liekas, visas četras sienas nāk virsū, spiežas kopā, līdz mani saplacinās…

Te nav īstā vieta šādai sarunai. Redzu pāris sieviņu, kas ienākušas pēc manis aptiekā, laikam jau viņām ko vajag, citādi būtu aizgājušas, bet gaida.

— Māt, cikos tu beigsi darbu, es tev atnākšu pretī, tad parunāsimies.

Viņa domā, ka izprasīsies kādu stundu agrāk, varbūt vadītāja atlaidīšot. Viņa man iedod dzīvokļa atslēgu, ui> es apsolu pēcpusdienā viņu gaidīt.

XXXIX Staigāju pa veikaliem, nopērku sev kurpes, šādus tādus sīkumus mātei un māsai. Nekad manā rīcībā nav bijusi lielāka naudas summa. Arī tagad vēl nav, Nekad neesmu krājis. Tiklīdz naudu saņemu, tūlīt izdodu. Saprotu, ka pareizi tas nav, bet ko lai dara, ja vajadzības vienmēr ir bijušas lielākas par iespējām. Tagad pat: vajadzētu jaunu uzvalku, magnetofonu, tranzistoru, kādu braucamo, Cik ilgi skraidīšu kājām vai arī ļaušu, lai Orups mani ved! Bet es labi saprotu, ka būs vien vēl jāpagaida. Droši vien, ja Sandra tiks iekšā augstskolā, un esmu pārliecināts, ka tiks, vajadzēs viņu kaut cik apģērbt, lai Rīgā nestaigā nemoderna. Pati viņa šajās dažās nedēļās necik daudz nenopelnīs. Tātad — nav ko gausties! Gan tuvākajā laikā viss nokārtosies. Gaidīt, protams, ir garlaicīgi, bet citas izejas nav. Un tā es naudu .paslēpju kabatā, lai gan kārdinājums to izdot ir liels. Tā «Sigma, kas gozējas plauktā, prasīt prasās tikt manās rokās. Bet trīs simti, ko tā maksā, ir gandrīz visa mana bagātība.

Kļūst arvien siltāks. Es klīstu pa ieliņām klusā cerībā satikt kādu savu skolas biedru, papļāpāt, uzzināt, kas jauns noticis pilsētā, bet, kā par spīti, neviens pazīstams, ar ko gribētos aprunāties, pretī nenāk. Redzu gan pāris jaunāku puišu, kurus kā pa miglu atceros no skolas laikiem, viņi toreiz laikam mācījās septītajā vai astotajā klasē. Kā lai ar šiem iesāk sarunu, ja pat viņu vārdus esmu aizmirsis? Un vai viņi mani atceras? Varbūt. Mazākie lielos vienmēr atceras labāk nekā lielie mazos. Bet vai tieši šie divi atceras mani — to vēl nevar zināt. Viņi gan noskata mani no galvas līdz kājām, tomēr nesveicina un klāt nenāk, gluži otrādi, sačukstas, iesmejas un iet prom. Tā nu iznāk, ka nezinu, ko darīt. Tāpat vien nīkt es nemāku. Tāpēc nolemju vēl kādu brīdi pastaigāt, lai gan mūsu pilsētā, kā rādās, nekas īpaši jauns klāt nav radies.

Ir kļuvis pavisam silts, ne mazākā vēja pūsma neizkliedē smago asfalta un benzīna dvaku, kas blīva un nomācoša guļ pilsētas ielās, skvēros un laukumos. Bet cilvēku sastopu maz. Visi vai nu savos ikdienas darbos, vai arī laukos, pie upēm, ezeriem, mežos. Vairs nevienu neceru sastapt, ar ko varētu parunāt par pagājušajiem skolas gadiem, par bērnību, bezrūpīgajām pusaudžu palaidnībām. Šīs atmiņas nezin kāpēc uzdzen vieglas skum​jas, vēlāk grūtsirdību, kura spiež un smacē ne mazāk kā karstais laiks.

Pasēdu pie pilsētas dīķa, kurā baltiņ baltai gulbju mātei līdzi peld pieci brūnganpelēki mazuļi, bet pats ģimenes galva stāv krastā un slinki lūkojas apkārt. Atceros, ka reiz bērnībā te kopā ar kaimiņu Imantu slepus makšķerējām karūsas. Mūs noķēra Novadpētniecības muzeja direktors un gribēja vest pie vecākiem. Viss beidzās ar asarām un solījumiem nekad, nekad tā vairs nedarīt, lai tikai mūs atlaiž, lai nestāsta ne mājā, ne skolā. Toreiz mēs vēl ļoti baidījāmies no saviem vecākiem un skolotājiem. Ar laiku šis respekts mazinājās, zuda, līdz pagaisa pavisam. Vai tad es nemaz vairs nerespektēju savus bijušos audzinātājus, savus vecākus, līdz ar viņiem visu vecāko paaudzi? Esmu pieaudzis, man vairs nav aizliegto augļu, kuru noplūkšana bērnībā likās tik salda. Gadiem ejot, no visiem esmu mazliet pagaršojis,

bet nevienu neesmu atradis tik saldu, cik sakāpinātajā iztēlē kādreiz biju iedomājies. Viss ir citādi. Un nav tik brīnišķīgi, kā reiz šķita. Varbūt tieši tāpēc pieaugušie samierinās, apsūno? Kļūst… kā nu kurš, bet visi viņi pieviļas, kaut ko zaudē, nesasniedz. Dzīve tikai retajam sniedz vairāk labumu, nekā viņš grib un spēj saņemt. Mūsdienās cilvēki nav tam sagatavoti. No bērna kājas mums žužina ausī, cik mums saulaina bērnība, visi ceļi vaļā, ej pa kuru iedams, ieiesi leiputrijā. Bet tā jau nemaz nav. Cik ir laimīgu ģimeņu?

Un cik ir laimīgu bērnu? Ļoti maz. Un kur lai viņi rastos, ja tik daudzi vecāki šķiras, daži pat divas un trīs reizes? Es labi zinu, kāda atmosfēra valda šķirtajās ģimenēs. Paldies mūsu mātei, ka viņa bija tik stipra un nesāka dzert un pīties ar dažādiem vīriešiem, Sandra tagad stāsies augstskolā. Zinu, ka daži mani skolas biedri nav augstskolā tikuši. Ne jau tāpēc, ka būtu slikti mācījušies. Pietrūka puspunkta. Konkurss! Seši uz vienu vietu! Še tev neierobežotās iespējas! No sešiem labiem — tikai viens ir vajadzīgs. Relatīvi labākais. Ko dara pārējie pieci? Viens aiziet armijā, pēc tam viņam priekšroka. Otrs liek eksāmenus nākamajā gadā ar tādām pašām izredzēm. Trešais stājas citur, kur konkursa nav. Tā sakot, pielāgojas, atsakās no sava ideāla, jo dzīves nepieciešamība to prasa. Es uzskatu, ka visi augstskolu beigušie ir fanātiķi. Viņi labi zina, ka, kļūdami speciālisti, saņems mazāku algu, bet atbildība un kreņķi būs lielāki. Pirmajā vietā, vismaz mūsu valstī, ir proletariāts, melnā darba darītājs, zemes sāls. Visu materiālo vērtību ražotājs. Pie tā es piederu un gribu piederēt. Pārējais ir virsbūve, kāršu namiņš. Uzpūt, un nav. Bet krietns rumpis mazu galviņu vienmēr noturēs. Fantastikas grāmatās dažkārt nākotnes cilvēku attēlo kā sīku ķermenīti ar milzu galvu.

Smieklīgi! Visam pamatā ir rumpis, kas stabili turas uz zemes, nevis galva, ko groza lunkans kakls.

Es skatos uz gulbju ģimeni. Cik no šiem pelēkajiem mazuļiem izaugs par lieliem gulbjiem? Varbūt visi? Viņus lolo un sargā. Un visiem ir dotas vienādas iespējas. Bet vai viņi patiesi būs gulbji vai arī tikai tādi dīķa putni, labi kopti un baroti, turēti apskatei? Šodien ar mani nav labi. Varbūt vainīga tveicējošā saule un šī brīža vientulība? Es nezinu. Man pie mana bērnības dīķa ir skumji. Skumji un šauri. Ir jāceļas, jāiet.

XL Nezinu, cik ilgi esmu klīdis pa gurduma pārņemtās mazpilsētas ieliņām. Apstājos baznīcas torņa ēnā un nevaru izšķirties — iet mājās un gaidīt, kad atnāks māte un māsa, vai tepat aiz stūra sadzīves pakalpojumos sameklēt māsu, varbūt viņai šobrīd nekāda darba nav, mēs aprunātos, un es redzētu, ko māšele īsti dara, kādi viņas pienākumi. Lai gan …

Manu uzmanību saista vieglā automašīna, kura netālu apstājas, un vīrs, kas no tās izkāpj. Viņš vēl ko saka cilvēkam, kas sēž pie stūres, laikam abi kaut ko norunā, tad mašīna aizbrauc. Es viņu pazīstu uzreiz, tā pati sportiskā stāja, vienīgi mati galvvidū kļuvuši stipri paplāni un kumbrā iemeties neliels kūkums.

Laikam tādēļ tēva pagarais augums izskatās mazāks, pat kļuvis tāds kā sīkāks.

153 Viņš nāk uz manu pusi un acīmredzot ir tā aizņemts ar savām domām, ka mani pat nepamana. Es viņam esmu 7 — Signe viens no tiem jaunajiem cilvēkiem, kas bezdarbībā slaistās pa ielām. Viņa seja tomēr ir nedaudz sakritusies, vaibsti kjuvuši asāki, acis iegrimušas dziļāk. "Pirmajā brīdī gribu viņu palaist garām, ja viņš pats mani neievēros, ļaut, lai aiziet. Es viņu neesmu redzējis gadiem ilgi, ne ar zilbi viņš nav par mani interesējies, tāpat kā nav… Es varētu viņu apsūdzēt visādos grēkos: vienaldzībā, cietsirdībā, egoismā…

Bet kaut kas liek man saspringt, manī pamostas tāds kā žēlums, kā līdzjūtība. Viņš neizskatās sevišķi laimīgs, arī pārāk apmierināts ne, drīzāk jau norūpējies pavecs vīrs, kuru nežēlīgi liec dzīves nasta un kurš veltīgi ar to mēģina cīnīties. Nekā man no šī cilvēka nevajag. Es varu ļaut viņam aiziet, aiziet un izgaist. Varbūt uz mūžu, ja vien nejaušība mūs kādreiz atkal nesaved kopā. Bet tad acumirklī izlemju rīkoties citādi: labi, lai viņš ir mūs aizmirsis, izslēdzis no savas sirds, bet es, būdams viņa dēls, vēl viņu reizēm atceros, domāju par viņu, kaut arī ar nicinājumu, sāpēm, ar aizvainojumu par viņa saltumu un

kurlumu, tomēr es viņu laikam vēl mīlu, varbūt es spētu viņam piedot, ja vien viņš…

— Tēv …

Vai man tikai liekas, vai viņš patiesi satrūkstas, ierauj galvu plecos? Vai tiešām viņš grib man paiet garām? Kāpēc raugās virsū kā svešam? Iespējams, ka trīs gadi, armija … manā vecumā … varbūt esmu tā pārvērties, ka… varbūt tā bija uzruna, kas viņu satrieca? Svešs, pieaudzis cilvēks..'.

— Tā nu liktenis ir lēmis, ka mums tomēr jāsatiekas, papucīt. Tik ilgi neesmu tevi redzējis. Vai nav tiesa, tētiņ?

Tas ir kaut kāds dusmu un žēluma sajaukums, kas valda pār mani, «tētiņ es izrunāju ar īpašu uzsvaru, man gribas redzēt, kā viņš uz to reaģe. Vai tiešām, to dzirdot, viņš ieraus galvu plecos, un viņa seja piesarks?

— Tas esi tu?

— Jā, tavs dēls. Vai tu mani nepazīsti?

Viņš patiesi izskatās samulsis — mans tēvs. Tas ir reizē aizkustinoši un reizē smieklīgi. Redzēsim, redzēsim, ko viņš tagad darīs. Apskaus, sniegs roku? Nē, viņš ir pārvarējis apmulsumu, satver manu elkoni, pārlaiž acis manam augumam kā novērtēdams, kā apbrīnodams, it kā tikai tagad mani pazīdams.

— Patiešām! Kas to būtu domājis! Esi izaudzis lielāks par mani. Nudien! Vareni!

Lai gan viņa balsi ieskanas lepnums, bet prieks, prieks par mani — vai tas ir īsts? Vai nav uzspēlēts? Vai tā dzirksts, kas iedegas viņa acīs, jau neapdziest, vai viņš jau nesāk aprēķināt, domāt, ko šī nejaušā satikšanās viņam varētu maksāt? Es labprāt viņa šaubas izkliedētu, bet šobrīd nezinu, ko sacīt.

Satikšanās ir tik negaidīta. Armijā būdams, arī šos mēnešus pēc demobilizēšanās es par savu tēvu esmu domājis tikai kā par abstraktu būtni, nevis reālu cilvēku. Tagad, kad viņš stāv manā priekšā mazāks, sīkāks, vairāk novecojis, nekā es viņu atceros, jūtos izsists no sliedēm. Tas reizē ir un arī vairs nav mans tēvs.

— Es ļoti priecājos, tevi redzot. Nu jau tu esi liels, pavisam liels un pieaudzis. Nezināju, ka esi demobili​zējies.

Jāsmejas! Vai vispār viņš pēc savas aiziešanas ko zina par mani? Vai ir vēlējies zināt?

— Zēl, ļoti žēl, bet man jāsteidzas. Iebraucu darīšanās. Uz dažām stundām. Pulksten piecos mani gaidīs mašīna. Līdz tam viss jāpagūst: Man liekas, es viņu saprotu, bet šoreiz, lai velns mani parauj, notiks tā, kā es gribēšu. Vai es esmu sava tēva dēls vai ne?

— Nē, tētiņ, tā es tevi neatlaidīšu. Neesam tikušies… jā, cik ilgi tad neesam tikušies? Četri pieci gadi vai vairāk?

— Tik ilgi nu gan nav. Trīs gadi.

— Un trīs gadi, pēc tavām domām, ir maz? Tētiņi Vai tu zini, cik daudz domu var izdomāt trijos gados? Vai tu nemaz nedomāji šajā laikā?

Viņš izskatās nedaudz izbiedēts. Bet ātri saņemas un cenšas būt ironisks: — Domāšana nav darbs. Ar to izklaidējas tie, kam nav ko darīt. Visos posteņos, kādus esmu ieņēmis, no manis ir prasīts darbs, nevis funktierēšana. Un tāpēc.,. man ir jāsteidzas.

— Papucīt, lielā steigā tu vari aizsteigties, kur nevajag.

— Ko tas nozīmē?

— Tikai to, ka es esmu tavs dēls un man ir divdesmit viens gads ,., Tu to atzīsti?

— Nu, protams, kāpēc tā prasi?

7 — Bet, papucīt, vai tiešām tu nekā neapjēdz? Mēs neesam redzējušies vairāk nekā trīs gadus. Un tagad pēc trīs minūšu ilgas sarunas tu gribi iestāstīt.,.

155

— Nekā es negribu iestāstīt! Visam jānotiek savā laikā un vietā. Es esmu atbraucis darba darīšanās …

— Bet toreiz,, pirms trim četriem gadiem, tu ari brauci darba darīšanās, tikai toreiz no šejienes uz turieni, tagad — no turienes uz šejieni. Toreiz tu, darba darīšanas kārtojot, nokārtoji arī savu personisko dzīvi, paguvi iepazīties ar savu jauno sievu, izšķirties no mātes un no jauna apprecēties. Vai tiešām gribi pierādīt, ka tagad tev nav vairāk laika par trim minūtēm? Vienu reizi trijos gados? Patiešām?

Redzu, ka viņš saminstinās. Varbūt viņam ir neērti? Mans tēvs pagriež galvu un saspringti lūkojas uz baznīcas torņa ēnas krustu. Vai šis krusts viņam liek par kaut .ko domāt? Cik maz par viņu zinu! Vai viņš par mani zina vairāk? Varbūt nevēlas? Nekad nav vēlējies? Nevar būt! Kādreiz taču viss bija citādi. Es labi atceros, jo nebiju vairs nekāds sīkais, kad tas viss sākās. Toreiz mums vēl bija daudz kopēja. Mēs daudz kur paguvām aiziet, aizbraukt. Arī toreiz tēvs bija aizņemts cilvēks, tomēr viņam atlika laika arī ģimenei, mums, bērniem. Bet viss tik strauji pārvērtās, īsā laikā tēvs kļuva svešs un nepazīstams, pat rupjš. Droši vien viņu grauza sirdsapziņas pārmetumi, lai sevi attaisnotu, viņš meklēja visādas vainas mūsos, nepilnības mātē, kļuva netaisns, nervozs un ne​ciešams.

— Nedomā, tētiņ, tik ilgi! Es tevi uzaicinu pasēdēt kopā ar mani. Kādu pusstundu. Jā, es tevi uzaicinu izdzert kopā ar mani pa kausam alus. Kāpēc mums kā tādiem grēciniekiem jāstāv pie baznīcas mūriem, ja varam ieiet tepat Pils ielas alus pagrabiņā? Tu to atceries? Vai tavā laikā tas vēl nebija?

Varbūt nebija. Pēc armijas at​klāju, ka tur iztaisīts viens solīds ūķītis.

Redzu, ka -tēvs šaubās, ir pārsteigts un samulsis. Bet pulkstenī vismaz neskatās. Man šķiet, es viņu saprotu.

— Nebaidies, alkoholiķis neesmu kļuvis, lai gan tādas iespējas vienmēr pastāv. Es tevi nekompromitēšu.

■— Man patiešām maz laika. Tikai uz pusstundu. Mani gaida.

Tomēr neizturēja un pulkstenī paskatījās. Nabaga apzi​nīgais tēvs!

Mēs ejam uz alus pagrabu. Tas ir tepat aiz stūra. Iekšā ir vēss, ļaužu maz. Ir pat alus. Ņemot vērā karsto laiku, t.is varēja būt arī izsīcis. Paņemu divus putojošus kausus. Vienu nolieku tēvam priekšā uz oša koka galda, pats apsēžos pretējā pusē. Tēvs vienmēr uzsvēra, ka bērniem nedrīkst dot alkoholiskus dzērienus. Savu mūžu līdz divdesmit viena gada vecumam abi ar tēvu neesam kopā dzēruši alu, par stiprākiem dzērieniem nemaz nerunājot. Iespējams, ka šajā ziņā viņš rīkojās pareizi. Mani pat šobrīd pārņem tāda sajūta, ka, noliekot uz galda divus alus kausus, izdaru tādu kā pārkāpumu, vismaz kaut ko tādu, ko mans stingrais tēvs nosoda. Liekas, arī tagad viņš vēl domā tāpat, jo stīvi skatās čaukstošajās alus putās. Saruna nevedas, mēs apmaināmies tikai ar pāris ne nozīmīgiem vārdiem. Bet ne jau tāpēc es piespiedu tēvu nokāpt alus pagrabā, lai gvelztu tukšus niekus. Man gribas redzēt, kāds viņš ir — mans tēvs, kuru neesmu redzējis trīs gadus. Tāpēc bravūrīgi, varbūt pat pārāk bravūrīgi paceļu kausu, piesitu viņa kausam un saku simt​reiz dzirdētus, nodrāztus, bet allaž no jauna atkārtotus vārdus: — Nu tad uz satikšanos!

— Uz satikšanos.

Man nāk ņirdziens par to, ka viņš pakļaujas, sēž te pret savu gribu un dzer alu kopā ar savu pamesto dēlu, lai gan ir atbraucis kārtot darīšanas, kuras viņam ir svētākas par visu. Ne vārda par to, kā mēs dzīvojam, kā iztiekam, kā klājas Sandrai. Alimentus, es zinu, pēdējā laikā viņš vairs nav maksājis. Un māte ir par lepnu, lai sūdzētos. Tagad jau Sandra beigusi vidusskolu un viņai paliek astoņpadsmit.

Formāli nekādu pretenziju vairs ne​var būt. Un nebūs, es zinu.

— Tētiņ, tu nemaz neizskaties priecīgs, ka esam sati​kušies.

— Tu tik liels un pieaudzis… Esmu pārsteigts.

— Tomēr kaut pieklājības dēļ varēji apjautāties — kā man iet, ko daru? Liekas, tu tapu par mani nekā nezini? Varbūt kļūdos?

— Tā ir. Pastāsti, ko tu dari!

— Strādāju par mehanizatoru. Muižniekos. Zini?

— Jā. Esmu tur kādreiz bijis.

— Nu, lūk! Vai to granīta vecīti Dzilnu atceries? Viņš tur tagad galvenais agronoms un partijas organizācijas sekretārs.

— Sen neesam tikušies.

— Atbrauc kādreiz! Viņš tevi arī atceras. Mēs gluži labi satiekam. Lai gan sākumā likās… Nu, bet tāgad viss kārtībā.

— Cik ilgi viņš tur strādā?

— Es nezinu. Bet vairākus gadus gan.

— Tad jau kopā ar ģimeni?

— Jā.

— Viņam bija meita tavā vecumā.

— Jā. Maruta.

— Tev viņa patīk?

— Patīk. Tikai tam laikam nav nekādas nozīmes.

— Kāpēc?

— Garš stāsts.

— Bet tu pastāsti īsos vārdos. Varbūt varu dot tev padomu.

— Nez vai. Redzi, mums katram. pašam jau sava pa​gātne. Neiedziļinoties…

Tomēr tēvs neatlaižas, un es, gluži negribot, izstāstu par Signi. īpaši nekā neslēpdams. Pēdējā laika pārdzīvojumi ir sakrājušies dvēselē un prasās pēc grēksūdzes. Un kam gan citam lai es visu to stāstītu?

Noklausījies viņš rezumē: — Diez ko labu par tevi tas neliecina. Tu paved vienu meiteni, bet patiesībā tev patīk cita.

Esmu spiests atzīt, ka viņam taisnība.

— Kādu padomu tu man tagad dotu?

— Nu, šodien jaunieši zina vairāk par mums, večiem.

— Kāpēc tad tu mani izjautāji, ja tagad liedz savu padomu? Cik bieži nākas dzirdēt, ka jaunieši šodien ir pārgudri, nekādus padomus nepieņem, bet, kad lūdz, iz​rādās, jums nav ko teikt.

— Es domāju, ka meitene, kas pa logu lien puiša istabā, diez cik vērta nav.

— Bet ja nu meitene mani mīl? Ko tad?

— Tas, protams, visu sarežģī, taču ar to var tikt galā.

— Tā kā tu, vai ne? rKā tā — es? sNu, tu tak mūs mīlēji, vai ne? s— Protams, kāda te var būt runa!

— Un tad tu tiki galā? Nogriezi kā ar nazi — un cauri.

— Tās ir dažādas lietas, kuras nevar salīdzināt. Es do​māju, tu saproti, ka ir liela starpība …

— Kāda?

— Jūs esat jauni, visādi var gadīties, bet dzīve vēl priekšā, gan tu, gan viņa vēl atradīs to īsto, vienīgo, kas… bet manos gados viss ir citādi. Tu, zināms, vari man pārmest, ka es jūs atstāju, bet tev jāsaprot, ja vīrietis manos gados apjēdz, ka dzīve paiet, ka īstas mīlestības nav bijis, ka šī ir pēdējā… es negribētu, lai tu savā dzīvē kaut ko tādu piedzīvo.

— Tātad, ja es pareizi saprotu, tu visu izskaidro ar gadiem. Jo jaunāki, jo aušīgāki, vieglāk laižam pār galvu, jo vecāki, jo prātīgāki, bet tajā pašā laikā visu uztveram dziļāk, traģiskāk. Arī mīlestību. Arī aizraušanos.

— Jā.

— Vai tik tā nav tevis izstrādāta teorija? Līdz šim gan mīlestības traģēdijas visdziļāk pārdzīvoja

jaunībā. Tā vismaz rakstīts literatūrā, cik nu to man nācies lasīt. Jaunā Vertera ciešanas. Romeo un Džuljeta. Anna Kareņina. Puškina Tatjana. Hemingveja vecais pulkvedis, kas iemīlas deviņpadsmitgadīgā meitenē, diez cik pievilcīgs man neliekas. Un īpaša traģiskuma tur arī nav. Tikai tas, ka viņam jāmirst.

Mazliet žēl tās jaunās meitenes. Bet citādi… Tā sakot, vecītis pirms nāves grib drusku bau​dīt dzīvi.

— Kā tu runā! Viņam tā ir vienīgā, īstā un pēdējā.

— Ka pēdējā, tas ir redzams, bet, ka vienīgā, tie ir salti meli. Ka īstā — stipri apšaubāmi. Viņa gados! Ha! Vienkārši viņu uzbudināja jauna miesa, un viņš to iekāroja. Godīgāk būtu bijis no šīs meitenes atteikties, nevis … Vai tu savai jaunajai sievai arī borē, ka viņa tev ir vienīgā, īstā un pēdējā? Nelec, tētiņ, kājās, tu man apsolīji veltīt pusstundu. Patlaban ir pagājušas tikai piecpadsmit minūtes, bet kopš tavas aiziešanas — vairāk nekā trīs gadi.

— Ko tu no manis gribi?

— Patiesību. Bez izskaistinājumiem un smukiem vār​diem.

— Es neesmu pieradis, ka ar mani tā runā. Turklāt… paša dēls.

— Nomierinies! Es paņemšu vēl alu.

Kamēr mēs runājam, pagrabiņā ienāk pa vīram, steigā izdzer alus kausu un aizsteidzas tālāk savās darīšanās. Neviens mūs netraucē. Sēžam pustumšā kaktā, kur pie mūra sienas zem abažūra deg iesarkana spuldzīte, kas tēva seju vērš krunkaināku un vecāku. Atstāju viņu ar noliektu galvu un eju pēc alus. Kad atgriežos, viņš nav mainījis pozu, nav izkustējies, liekas, pat nepamana manu pienākšanu, vismaz nekā nereaģē, kad nolieku viņa priekšā uz galda pilnu alus kausu. Man viņa ir pat žēl, bet tajā pašā laikā mani neatstāj sajūta, ka viņš nav un nav īsti patiess, ka viņš spēlē iedomātu lomiņu. Kāda milzīga starpība starp to tēvu, ko es atceros no bērnu dienām, un šo vīru, kas patlaban te sēž un reizē it kā ir un it kā nav mans tēvs.

— Saki, lūdzu, — vai tu kādreiz biji laimīgs, kad vēl dzīvoji kopā ar mums? Ja ne pēdējos gados, tad kaut kad agrāk?

Tēvs it kā atjēdzas no savām domām, brīdi palūkojas ne nu tieši man acīs, bet laikam uz rētu manā pierē un saka: — Jā, protams, kā gan citādi! Jā, bija brīži, kad biju laimīgs.

— Arī kopā ar mums, bērniem?

— Nu, protams!

— Pastāsti par kādu šādu brīdi, kad tu biji laimīgs. Mēs taču atkal izšķirsimies. Un, kad es par tevi domāšu, tad atcerēšos arī šos tavus laimīgos brīžus. Līdz šim es reizēm domāju, ka tu mūs izjuti tikai kā nastu, kā apgrū​tinājumu. Un ka tāpēc tu tā varēji.., uzreiz. Un cauri.

— Tā nerunā! Tas viss bija ļoti grūti un smagi.

— Tētiņ, vai tad tu gribi, lai es tevi žēloju? Pēc tam kad tu mūs neesi žēlojis?

Viņš sakož zobus, un uz viņa vaigiem zem gludi skū​tās ādas izspiežas apaļi bumbuļi.

— Nav tiesa!

— Kas nav tiesa?

— Ka man jūsu nebija žēl.

— Esmu aizkustināts. Kā tas izpaudās? Pastāsti, runā, es taču patiesībā par tevi tik maz zinu.

Ar māti mēs par tevi nerunājām, it kā tevis nemaz nebūtu bijis. Tikai klusībā katrs domājām savu domu.

Māte, starp citu, ilgi gaidīja tevi atpakaļ. Es zinu. Glabāja tavas palikušās lietiņas, bieži uz tām skatījās.

Es to nevarēju paciest un aizmuku no mājām. Tu zini, ka es, nepabeidzis vienpadsmito klasi, kļuvu par mehanizatoru?

— Jā, zinu.

— No kā? Kas tev teica? Māte?

— Nē. Uzzināju.

— No svešiem? Un tad tev kļuva manis žēl? Kāpēc? Es taču kļuvu patstāvīgs, nesēdēju vairs mātei uz kakla un neloderēju. Viņai ar naudu toreiz nebija visai spoži. r-1 Tu man pārmet? !— Nē! Es tikai gribu zināt, kad tev bija mūs žēl. Es jau teicu, ka par tevi tik maz zinu. Vai tev ir kādas atmi​ņas par mani, par Sandru, par mums visiem? e— Tu gribi, lai es tev atklāju savu sirdi?

— Jā, tētiņ, liekas, tu sāc mani saprast. Es nemācēju tā noformulēt. Tā ir, es gribu, lai tu man atklāj savu sirdi, savas slēptākās domas par mums, saviem bērniem. Man liekas, ar savu jauno sievu tu par mums neko daudz runāt nevari. Iespējams, tu ar viņu par mums vispār nerunā, jo tas viņai droši vien nepatīk. Bet domās, klusībā, tu taču kādreiz esi ar mums? Un tad tev ir skumji, ka nav neviena ar ko parunāt.

Jā.

— Tu pirmīt teici, ka kopā ar mums kādreiz esot bijis arī laimīgs?

— Jā, kad jūs bijāt mazi.

— Vai arī toreiz, kad aizvedi mūs uz Saulkrastiem rā​dīt jūru? r— Jā. Varbūt tieši toreiz — visvairāk.

— Es arī to atceros. Man liekas, toreiz mēs visi bijām laimīgi. Arī māte. Kad viņa sauļojās, viņa izskatījās kā jauna meitene. Apmēram kā tagad Sandra.

— Jā.

— Un tu kāpas galā nometies četrrāpus zemē un tēloji vecu ziloni. Mēs ar Sandru sēdējām tev mugurā, un tu mūs nesi uz jūru. Bieži es tevi atceros kā vecu ziloni. Bet to nez kāpēc sāku atcerēties pēc tam, kad biju aiz​gājis no mājām. Vai tu arī to atceries?

— Jā.

— Esmu lasījis, ka ziloņi esot Joti uzticīgi. Ja viņi kādu iemīlot, tad neaizmirstot visu mūžu.

— Varbūt.

— Vai savam jaunākajam dēlam tu arī esi tēlojis vecu ziloni?

— Nē, es viņam to neesmu tēlojis.

— Ar viņiem tev ir pavisam citādi, vai ne?

— Jā.

— Un tāpēc tu ar viņiem esi laimīgāks? Tā tu pirmīt teici.

— Šīs divas lietas nevajag salīdzināt.

— Es to saprotu. Esmu tevi nomocījis ar daudziem jautājumiem. Tu knapi spēji atbildēt. Bet trijos gados bija sakrājušies. Ne ar vienu citu es par to nevarēju runāt. Es tikai brīnos, ka šajās trīsdesmit minūtēs tu neuzdevi man nevienu jautājumu. Vai tu zini, kā iet San​drai?

— Kā viņai iet?

— Strādā sadzīves pakalpojumos. Pelna naudu ziemai. Gatavojas stāties universitātē.

— Jā. Pēdējā laikā man ar naudu bija pagrūti, neva, rēju atsūtīt.

— Un turpmāk acīmredzot tev tāpat būs pagrūti. Redzi, man tas ir jāzina, jo Sandrai, ja viņa tiks iekšā, arī būs pagrūti ar stipendiju vien iztikt. Tad kādam vajadzēs viņai palīdzēt. Mātes algu tu zini, savējo arī, bet ņemot vērā tavas finansiālās grūtības … Tu jau būtu gribējis … Vai ne, tēt? Redz, kā mēs saprotamies. Labi, es tevi nepavadīšu. Kļuva tā skumji. Tomēr es tevi ieredzu. Ja tev dzīvē kādreiz sanāk ziepes vai kā citādi, atceries, ka tev ir dēls. Atbrauc kādreiz! Jā, vai es tevi drīkstu uzlūgt uz savām kāzām? Ha, tu brīnies? Es arī. Patiešām vēl nezinu, kuru meiteni precēšu, bet reiz jau tas notiks. Vai tad tu atbrauksi? Tu klani galvu. Labi. Bet tur būs arī Sandra un māte. Vai tu viņas gribēsi redzēt?

— Jā.

— Nu tad paliec sveiks, vecais ziloni!

Viņš ir aizgājis. Piecēlies un aizgājis. Laiks jau bija iet, ja viņš patiešām grib nokārtot savas tik

daudzās un neatliekamās darīšanas. Vienīgi aizejot, man liekas, viņš pārmērīgi steidzās, un viņam noraustījās plecs. Mans nabaga tēvs, par kuru es nezinu, vai viņš savā dzīvē ir kļuvis laimīgāks un vai es… un Sandra… un māte, vai mēs viņam vēl ko nozīmējam. Vai tik viņš nav kā vecs, pārstādīts koks, līdz kroplumam apzāģēts, bet jaunajā vietā iesakņoties nespēj?

Es samaksāju rēķinu. Un arī eju.

XLI Esmu ieskaitīts operatīvajā remontgrupā. Šoferis un mēs, trīs atslēdznieki — mehāniķi. Mūsu rīcībā ir autodarbnīca, ar kuru braucam no viena kolhoza nostūra uz citu, visur tur, kur strādā cilvēki, lūst mašīnas un agregāti. Nevienu dienu neesam bez darba. Ja nekas ar tehniku nav noticis uz lauka, darbs gaida mehāniskajās darbnīcās, kur arvien stāv kāds motors, piekabe, traktors, kas steidzami jāsalāpa. Mēs darām, ko varam. Mani biedri ir pieredzējuši vīri, kuri gadiem ilgi mācījušies pazīt mašīnas,. uzminēt viņu vainas, atrast vājās vietas, salabot lūzumus, apmainīt nodilušos zobratus un mezglus. Man liekas, šie eļļainie vīri ir gudrāki par dakteriem, feldšeriem un vetārstiem, kas, ģērbušies baltos virsvalkos, staigā dziļdomīgiem ģīmjiem. Mani biedri ir lādzīgi veči, viņi ir pārliecināti, ka nav tādu mašīnu un mašīnām nav tādu vainu, ar kurām viņi nespētu tikt galā. Ja nu vienīgi raķetes. Bet arī tās viņi apgūtu, laistu tik viņus klāt, pafunktierētu — un tā bilde būtu skaidra. Ja nu daža mašīna tomēr stāv, tā nav veču vaina, trūkst rezerves daļu. Tās nu paši izgatavot nevar, nav ne tāda tērauda, ne griežņu, ne instrumentu. Veči ir vareni, es viņu vidū esmu puišelis, dēliņš, iesācējs. Tā viņi mani arī sauc. Bet visā visumā izturas pret mani labvēlīgi un aizbildnieciski. Varbūt tāpēc, ka nesleju degunu mākoņos un nelieku manīt, ka arī šo to zinu un protu. Maniem skolotājiem patīk parādīt savu gudrību un pieredzi. Es viņiem, esmu labs māceklis, man pat liekas, ka viņi savā starpā sacenšas, kurš vairāk spēs man parādīt un iemācīt. Viņu gudrības apgūstu ātri, un veči paši sev liekas vēl gudrāki.

Kādu dienu, kad uz lauka labojam zāles sasmalcināšanas agregātu, ar ņivu piebrauc Maruta un paziņo, ka citā kolhoza nostūrī sabojājies traktors, laikam izsistas blīves vai bukses, viņa skaidri nevarot pateikt, bet Dzilna licis, lai pārvietojamā autodarbnīca tūdaļ ierodas tur un dara, ko var, jo bez traktora daudzi darbi apstājoties, zāles agregāts lai pagaidot. īstenībā agregāts ir gandrīz salabots, kas jādara — izdarīts, atlicis salikt kopā dažas daļas un saskrūvēt. Nekas īpaši sarežģīts nav, un veči atstāj mani, lai es to paveicu, bet paši brauc pie nelai​mīgā traktora.

Tas, ka veči mani atstāj, man patīk, laikam jau viņi šajā nedēļā, ko esam kopā nostrādājuši, ir pārliecinājušies, ka šo to es tomēr protu un man nav jāstāv klāt. Pēc nepilnas stundas agregāts jau darbojas.

Uzmetu skatienu Marutai, kura nav nekur aizbraukusi. Viņa mani pagaidīšot, lai pēc tam aizvestu līdz darbnī​cām. Tas man ir pa prātam, jo no šejienes līdz centram ir vairāki kilometri.

Kamēr strādāju, mēs nesarunājamies. Nezin kāpēc esmu nedaudz satraukts un steidzos; man negribētos, ka Marutai apniktu gaidīt un viņa aizbrauktu bez manis. Lai gan saprotu, ka uz viņas labvēlību mazas cerības, tomēr vēlos palikt ar viņu divatā, ilgāk atrasties viņas tuvumā. Kas tad būs, kas notiks, es nezinu, bet satraukums mani neatstāj, Cenšos uz viņu neskatīties un tajā pašā laikā nespēju savu apņemšanos pildīt: brīdi pa brīdim palūko-' jos, ko viņa dara, vai ir tepat. Maruta sēž grāvmalas alkšņu ēnā, košļā noplūktu smilgu un gaida. Droši vien viņa nekā no mašīnām nesaprot, bet man ir tā, it kā viņa būtu visbargākais, redzīgākais instruktors, kas ierauga pašu niecīgāko kļūdu vai neveiklību. Zinu, ka nekādas kļūdas nav, rīkojos pareizi, tomēr vēl gribu, lai mana darbošanās izskatītos arī veikla un skaista.

Esmu jau gandrīz beidzis, kad ienāk prātā Signe. Viņas acīs nekad neesmu centies izlikties labāks.

Tieši otrādi: bieži gluži atklāti gulšņāju, slinkoju. Vai tad Marutas vērtējums man nozīmīgāks? Negribas to atzīt, j.o sevišķi atceroties mūsu sarunu viņas dzīvoklī. Es neesmu viņas «kadrs. Redz, viņai ir bijis cits. Un, ja ticētu Signei, tad kaut kāds nepārspējams pilsētas gurķis. Smuks, elegants … bet dumjš. Ko te cenšos! Es viņai neko nenozīmēju. Bet gribētu … Ha! Tikai… tāda Maruta diez vai mani vērtēs pēc darba. Interesanti, pēc kādiem rādītājiem viņa izvēlas savus «kadrus? Būs jāpaprasa. Katrā ziņā viņam

jābūt firmas džinsos, staltam, iespējams, gudram. Vai to visu uz mani nevarētu attiecināt? Varbūt jābūt smalkam? Nu, diezcik smalks gan es neesmu. Vai fiziska darba darītājs var būt smalks? Es jau nu ne. Tad jau nekā. Gluži veltīgi cenšos.

Darbs ir pabeigts, un mans iekšējais satraukums pārgājis. Pie velna! Nekā man no Marutas nevajag.

Varēja negaidīt. Gan jau kaut kā būtu līdz centram aizkratījies.

— Celies augšā, priekšniec, ja gribi mani vest! Bet varbūt pārdomāsi, neesmu visai tīrs un spodrs, varu no​smulēt mīkstos sēdekļus.

— Nekas, šī ir priekšsēdētāja darba mašīna. Rokas no'slauki lupatā!

Es savācu savus nedaudzos darba rīkus. Maruta iedar​bina motoru. Braucam.

— Uz kurieni tu mani vizināsi?

— Kur tev vajag.

— Vajag? Ha! Vai tad tu gaidīji tikai tādēļ, lai tūdaļ mani aizvestu pie večiem?

Viņa pētoši palūkojas uz manu pusi, bet neatbild. Varu domāt, ko gribu.

Maruta. ļ ļ — Jā?

— Tu loti steidzies?

— Nu, tā… Kas tad ir?

— Aizbrauksim līdz upei! Nepēti mani tik aizdomīgi! Peļu apogs man ļāva strādāt mazāk.

Skaitos «uz biļetena. Tā ka … Protams, ja tu vari.

Viņa neatbild. Skaidrs. Esmu izmāvies. Nevajag. Lūgties neiešu. Iedomāsies, ka esmu viņā iegrābies līdz au​sīm. Sāks vēl ņirgt. Nekas nesanāks.

— Ko tu šeit pa vasaru dari?

— Man ir vajadzīga prakse. Un to es šeit kaut kādā mērā apgūstu.

— Arī tad, kad vizinies ar ņivu? Kā tagad?

— Protams. Viss, kas attiecas uz darba organizāciju, mani ļoti interesē. Nākamajam agronomam jābūt ari or​ganizatoram. Ņivai maza nozīme. Varu braukt arī ar mo​tociklu. Tiesības man ir.

— Tad tu esi baigi tehniska sieviete.

— Nemaz. No motora es nekā nesaprotu. Māku tikai braukt. Braukšana nekādu īpašu prieku man nesagādā, tā ir tikai līdzeklis, kā ātrāk nokļūt tur, kur jānokļūst. Tā ka viss ir ļoti racionāli. Nekādas romantikas.

— Diezgan dīvaini redzēt sievieti, kurā nav nenieka romantikas.

— To es neesmu teikusi. Es tikai nesaskatu romantiku braukāšanā ar automašīnu.

— Kur tad?

Maruta neatbild. Laikam tā nevajadzēja jautāt. Maruta it kā ieraujas sevī, noslēdzas. Ar savu neuzmanīgo jautājumu esmu viņu iztramdījis, laikam aizskāris vārīgu stīgu. Gribētu atjaunot sarunu, bet nezinu, kā sākt.

Tad es ievēroju, ka nebraucam uz centru, esam kaut kur nogriezušies. Nolemju nekā neprasīt, tad jau redzēsim, kur viņa mani aizvedīs. Dīvaini. Varu nerunāt, pietiek, ka jūtu viņas tuvumu, palaikam pametu acis uz viņas profilu, domīgo skatienu. Manā uztverē viņa ir skaista, tieši tāda, kādu iedomājos meiteni, jaunu sievieti, kuru gribētu saukt par savu. Viņa varētu braukt tālu, nekā es viņai nejautātu… Bet nekur mēs aizbraukt nevaram; priekšā ir upe, un ceļš izbeidzas norā meža ielokā.

Maruta izkāpj un neatskatījusies aiziet līdz ūdenim, nosviež sandales un iebrien līdz potītēm. Lēnām iet pret straumi. Sekoju. Kāpēc viņa izliekas mani neredzam? Labi, es varu ari nekā neteikt, diez cik ilgi viņa izturēs šo klusēšanu. Nē, tā neturpinās ilgi. Viņa apstājas, nez kāpēc skatās manī, acis samiegusi, it kā redzētu man cauri.

— Kāpēc tu man seko? Tu taču gribēji peldēties. Vai esmu kaut ko nepareizi sapratusi?

— Nē, viss ir pareizi. Es domāju, ka tu arī peldēsies.

— Man nav peldkostīma.

— Nu, bet…

— Tu gribēji sacīt, ka tas nevar būt par šķērsli?

— Jā.

— Nē! Kuram katram vīrietim es kaila nemēdzu rā​dīties.

— Tā es nedomāju. Mēs varētu peldēties katrs savā līcītī.

— Man nav pārliecības .

— … Ka es nemēģinātu uz tevi paskatīties?

— Jā.

— Man arī nav, jo tu esi skaista, un skatīties uz skaistumu nav nekāds grēks.

— Nu, redzi, es tevi esmu pareizi sapratusi. Ej izpel​dies! Es tevi pagaidīšu pie mašīnas.

Man cits nekas neatliek kā paklausīt. Paeju gar krastu uz leju, izģērbjos un metos ūdenī. Ļoti maz iznācis šogad peldēties. Upe patālu no mājām, rītos noguļu par ilgu, lai piecēlies pagūtu aizskriet un izpeldēties. Vakaros palaikam mājās atnāku vēlu' un jūtos noguris. Varbūt vainīgs arī neliels slinkums.

Dienā strādājot reti gadās būt ūdens tuvumā. Bet, ja palaimējas, vienmēr esmu izmantojis iespēju izpeldēties. Ūdens ir negaidīti silts. Laikam tāpēc, ka līmenis upē stipri krities. Es peldu ilgi. Lai Maruta gaida.

Lai gaida vien. Ja gribēja būt augstsirdīga, tad lai ir.

Kad izkāpju malā, saģērbjos un aizeju līdz automašī​nai, Maruta guļ zālē un žāvē slapjos matus.

— Tu tomēr peldējies?

Maruta smejas. Man liekas, pirmo reizi es viņu redzu tik jautru. Viņa ir blondīne, bet āda iedegusi, lai gan ne tik stipri kā Signei. Signe vispār ir tumšāka. Arī mati. Kāpēc es viņas salīdzinu?

— Ko tu uz mani tā skaties?

— Tu man patīc. Ja būtu mana meitene, es tevi uz rokām nēsātu.

— Vai tā kā tagad Signi?

— Kāpēc tu viņu piemini? Tas ir pavisam kas cits.

— Tu tā domā?

— Tu esi tu. Un Signe ir Signe. Jūs nevar salīdzināt.

— Salīdzināt arī nevajag. Bet, ja tu par to esi sācis runāt, tad mani interesē … Vai tu … Vai Signe … vai jūs mīlat viens otru?

— Tu uzreiz tik augstos toņos … It kā tam būtu kāda nozīme!

— Es kaut ko nesaprotu. Tad paskaidro — kam tavā uztverē ir nozīme?

— Ja es tevi būtu ieraudzījis pirmo…

— Es, redzi, visā drīzumā atkal aizbraukšu. Bet Signe un tu — jūs paliksiet. Man žēl, ja esmu tev drusku sa​grozījusi galvu.

— Es brīnos, ka tu vari par to tik mierīgi runāt, — Redzi, es jau esmu apdedzinājusies, vairs neņemu par pilnu visu, ko man stāsta. Mēs esam pārāk īsu laiku pazīstami. Tu man likies nosvērts, nopietns, bet pēc tā, ko tu man tagad sarunā…

— Man tas bija tev jāpasaka. Lai vēlāk nebūtu jānožēlo, ka esmu tev pagājis garām. Kā tu pati saki, tev drīz jāaizbrauc. Man nebija laika gaidīt. Ja tu šeit pa​liktu …

Es nometos viņai blakus zemē, un man gribas sajaukt viņas miklos matus vai varbūt glāstīt.

— Es atgriezīšos pēc akadēmijas beigšanas. Tu zini. Tik ilgi nemēdz gaidīt. Pat sievietes tik ilgi negaida. Par vī​riešiem nemaz nerunājot.

— Tu skaidro tā, it kā akadēmija atrastos citā konti​nentā.

— Tam visam, Valdi, nav nozīmes. Tu man pirmīt neatbildēji. Par Signi. Viņa tevi mīl. Es zinu. Es nepiederu pie tām sievietēm, kas aplaupa savu draudzeni. Par ko tu mani turi? Un kas tu pats tādā gadījumā esi?

— Pēc tā, ko tu tagad pateici, man laikam jālien zemē, jākaisa pelni uz galvas un vispār es vairs nedrīkstu justies kā cilvēks. Bet vai tiešām tik grūti saprast, ka tava parādīšanās man ir kā meteora uzliesmojums — spožs, negaidīts un pārsteidzošs. Es pats nezināju, ka tas iespējams. Tu esi tā meitene, tā sieviete, par kuru es domāju, kuru iztēlojos, gaidīju. Bet visu laiku tevis nebija. Un tad šo tukšumu aizpildīja Signe.

— Un tagad tu gribi, lai es ieņemu savu īsto, sev paredzēto vietu, kurā ieperinājusies kāda cita? Es teicu, tas nav iespējams. Un es apbrīnoju tavu pašpārliecinātību. Kur tu esi rāvis, ka man vajag tieši tādu kā tu? Vai esmu tev likusi ko manīt, nojaust, ka tu esi man ne​pieciešams?

— Nē, atvaino! Tu nekā neesi likusi saprast. Tu vispār esi kā no koka vai akmens, bleķa lelle bez sirds, — ieērcināts cenšos viņu aizskart.

— Paldies! Vismaz skaidra valoda. Ļoti vīrišķīgi! Ja meitene tūdaļ nekrīt ap kaklu, tad var viņu nolamāt, ap​saukāt, kā ienāk prātā. Cik jūs visi esat vienādi!

Man sāp, ka viņa par mani tā runā. Laikam savā patmīlībā biju iedomājies, ka esmu labāks par citiem. Man liekas, es tāds varētu būt, bet šī nolādētā saruna ir pavērsusies nelādzīgi, aizskarts es nerunāju to, ko gribu un jūtu, bet spītīgi cenšos viņai iedzelt, pateikt ko tādu, kas viņu aizvainotu, pazemotu.

Maruta ir piecēlusies, brīdi stāv un lūkojas uz meža pusi, un man ir žēl, ka nevaru ar viņu dalīties tajā, ko viņa redz un domā. Es nenovēršu skatienu no viņas auguma, no kailajām kājām, kuras uzskatot man dīvaini ietrīsas sirds. Bet Maruta aiziet. Un es nezinu, vai drīkstu' sekot. Gaidu, kad viņa atgriezīsies.

XLII Nopirku divriteni. Bez tā vairs nevarēju iztikt. Tagad jūtos brīvāks. Varu aizbraukt ne tikai uz kolhoza ēdnīcu, bet arī uz ciemata centru un tur paēst. Negribu, ka Signe par mani rūpējas un mani ēdina, lai gan viņa par apgrūtinājumu to laikam nekad nav uzskatījusi. Cenšos no viņas izvairīties, pēc iespējas mazāk rādos Orupu virtuvē. Sāku apsvērt iespēju no Orupiem aiziet. Saprotu, ka nedrīkstu rēgoties Signes tuvumā. Mana aiziešana no šejienes liktu viņai skaidrāk par skaidru saprast, ka tas, kas starp mums noticis, ir bijis tikai nejaušība. Galu galā meitene, kas naktī pa logu ielien puiša istabā, pati ir vainīga.

Viss ir normāli. Tā mēdz gadīties. Un ne tikai ar mums. Ar daudziem tā notiek. Protams, tas nav attaisnojums, tomēr vieglāk, ja zini, ka arī citi kļūdās, nodara ļaunu viens otram, vairāk ļauna nekā… Es ļoti ceru, ka Signe samērā viegli tiks pāri tam, ka es viņu pametu. Man liekas, mūsu attiecības vēl bija pašā sākumā, tapec šķiršanās nebūs smaga.

Esmu dažam labam apjautājies par dzīvokli. Neviens tuvumā nesola. Arī Peļu apogs ne. Es jau to zināju. Tie dzīvokļi, kas pavasarī, man atnākot, bija brīvi, tagad jau aizņemti. Tajos dzīvo ģimenes cilvēki. Brīvu istabiņu nav. Ir pāris pamestu māju. Bet tālu. Esot stipri nolaistas. Lai tajās dzīvotu, jāizdarot pamatīgs remonts. Patlaban, ražas novākšanas laikā, par remontu nevar būt ne runas. Nevienam nav brīva laika. Arī man ne. „Ja nu vienīgi vēlu rudenī vai ziemas sākumā,, bet vai es tik ilgi varu gaidīt?

Domāju, ka ne. Labāk ātrāk. Tāpēc neuzkrītoši apjautājos par kādu izīrējamu istabu. Ļoti muļķīgs stāvoklis. Visi zina, ka dzīvoju pie Orupiem. Tiklīdz ieminos par istabu, tūdaļ sākas jautājumi — kāpēc, vai mani liek ārā? Tad man visādi jaizlokās, jo teikt patiesību es nevaru un nevēlos. Visi arī zina, ka Henrijs man uzbruka Signes dēļ. Un tāpēc mūsu vārdus tagad bieži min kopā. Katrā ziņā gribu no Orupu mājas aiziet, kamēr Maruta vēl šeit. Lai viņa redz, ka pie Orupiem vairs nedzīvoju. Neesmu pārliecināts, ka tas Marutas attieksmē pret mani ko grozīs, bet citādi rīkoties es vairs nevaru. Man jādara viss, lai Maruta kļūtu mana. Pirmo reizi mūžā saprotu, ka mīlu meiteni. Un nekas — ne viņas vēsums, atturība, ne viņas pagātne mani nespēj ietekmēt. Toreiz, kad uzzināju par Marutas pagātni, es gan pārdzīvoju tādu kā šoku. Nez kāpēc man bija licies, ka meitenei, kuru iemīlēšu, neviena iepriekš nebūs bijis. Viņa šķita skaista, tīra, pirmreizēja un vienīgā. Bet dzīve pierāda pretējo. Arī viņai jau ir sava pagātne, savi piedzīvojumi, par kuriem labāk nedomāt. Vai viņa vainīga? Reizē jā un nē. Tāpēc, ka Maruta tomēr ir bijusi akla un vieglprātīga, ielaizdamās ar to riebekli. Vienīgais attaisnojums, ka viņa bija naiva,

nepieredzējusi un tikai tāpēc iemīlējās tajā … Man negribas salīdzināt Signi ar Marutu. Ne pašam sevi ar to tipiņu. Es cenšos nedomāt. Tomēr neizdodas. Ir kaut kas jādara, lai visādas domas nelīstu galvā. Bet, kā rīkoties, es nezinu.

Kādu vakaru, kad esmu agrāk atgriezies mājās, Signe sagaida mani, lūkodamās lielām, spožām acīm, no kurām man metas mazliet baismi.

— Es tevi gaidīju, — viņa saka un apklust, bet skaidri redzu, ka tas nav viss, ko viņa gribējusi teikt.

Es nevēlos dzirdēt nekādu turpinājumu. Atbildu kaut ko nenoteiktu, bet viņa neatlaižas. — Vai zini, ko mēs darīsim?

Es paraustu plecus un cenšos paiet viņai garām, tikt savā istabā, kurā jūtos daudzmaz drošs, ka neviens pie manis nenāks. Bet šoreiz Signe apstājas istabas durvīs un viņas acis staro.

— Es tevi gaidīju, — viņa atkārto skaļi un līksmi.

Ko lai daru ar meiteni, kura pazaudējusi prātu?

— Vai tu nemaz nepriecājies? — viņa prasa. — Es tev gribēju kaut ko teikt.

— Labāk jau ne, — es saku un cenšos būt vēss un no​raidošs. Lai viņa diez ko neiedomājas.

— Vai tev ir slikts garastāvoklis? Kaut kas noticis?

— Nē!

— Kas tad?

— Kaut kas tāds, ko tev pašai vajadzētu saprast.

Spožums acīs apdziest, un viņa kļūst bēdīga. Pašam tāda sajūta, ka būtu viņu nožņaudzis vai iegrūdis viņai nazi sirdī. Bet tas ir jāpasaka līdz galam!

Tūliņ. Nekavē​joties.

— Tas bija pārpratums, kas ar mums notika.

— Tu mani nemīli?

Es purinu galvu.

— Un gribi, lai vairs nenāku?

— Jā.

Nezinu, kā bijis citiem, kad viņi šķīrušies, kādus vārdus viens otram teikuši, bet man ir tā, it kā es izdarītu nelietību.

— Labi. Labi. Es tūdaļ iešu. Bet tu man pasaki. Tu to​reiz meloji, kad sacīji, ka mani mīlot?

— Es negribēju melot. Bet… — Tev tā iznāca. Tādi mazi, mīļi meliņi, kurus ne​drīkst ņemt ļaunā? Vai ne?

— Tu pati mani piespiedi… Tev tas likās ļoti svarīgi.

— Jā. Arī tagad man tas liekas svarīgi. Vai tai mei tenei, kura tev tagad patīk, tas nav svarīgi?

— Es nezinu.

— Maruta nav tāda. Tu maldies. Viņa var izdarīt lielāko muļķību, bet tikai tad, ja būs iemīlējusies. Es viņu pazīstu. Maruta spēj daudziem sagrozīt galvu, es zinu, bet nedomā, ka viņa ir vieglprātīga.

— Es gribētu šo sarunu pārtraukt.

Signe izbiedēti vēlreiz paskatās uz mani, tad iziet un klusi aizver durvis.

Es atkritu gultā. Man Signes žēl, bet ir ari dusmas uz viņu. Pati vainīga. Es viņai nelūdzu manī iemīlēties. Un kāpt pie manis istabā. Nebūtu tonakt ierāpusies, nekas nebūtu noticis. Un Marutas priekšā es būtu tīrs kā stikliņš.

XLIII Pēc darba braucu apskatīt kādu tukšu māju nepilnus četrus kilometrus no centra, meža malā aiz Cirgaļu fer​mas. Jau kopš pagājušā gada tur neviens nedzīvojot.

Novakare nāk piemākusies, pelēcīga, un velk uz lietu. Ceļš ir izdangāts, un man jānokāpj no

velosipēda. Esmu nosvīdis, apstājos un notraušu sviedrus no pieres. Tālāk stumju velosipēdu pie rokas.

Apkārt plešas kolhoza lauki, smaržo vīstoša zāle. Tāda pati sajūta kā toreiz pavasari, kad, zābakam žļurkstot, te ierados. Šis ceļš gan patlaban, lai arī bedrains un izbraukts, tomēr ir sauss, bet rudenī tas nebūs ne par matu labāks kā tas, kuru uzbērām un izlabojām. Šo tik viegli nesalabosim, jo ir daudz garāks, vietām varbūt pat sliktāks. Iespējams, ka šķīdonī pa to tikai traktors var izbraukt. Vai es neesmu traks, aiziedams pa šādu ceļu? Ja te apmetīšos, būs pa to ar divriteni jā​braukā turp un šurp katru dienu — nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša. Vai es sevi nenolādēšu, nesaukšu par dullu, nenosvērtu radījumu? Es nezinu. Mazliet baisi. Bet atpakaļceļa nav. Man ir jāiet, un es eju.

Aiz fermas ceļš ir līdzenāks. Liekas, tikai reta mašīna te braukusi tālāk. Pagriezienā pa kreisi aiz birzs ieraugu mājas. Šķūnis ir sabrucis. Saimniecības ēku jumti caurumaini, bet māja vismaz pa gabalu izskatās ciešama. Apeju tai apkārt. Kādreiz tā ir bijusi laba māja. Nomelnējušie priežu baļķi ir pavisam veseli, logu aplodas saglabājušas savu baltumu. Uz meža pusi diviem logiem rūtis izsistas, kāds te ložņājis, kaut ko meklējis vai ari darbojies, postīšanas kāres dzīts.

Mājai ir šīfera jumts, bet likts laikam ļoti sen, jo rombveidīgās sarkanās plāksnītes nomelnējušas, apsūnojušas. Cik varu saskatīt, jumts ir vesels, un tas vieš manī cerību, ka te cilvēkam nemaz nav tik neiespējami dzīvot.

Pagalms aizaudzis ar zālēm, redzams, neviens te ilgi nav staigājis. Sētsvidū stāv aka. Pieeju un lūkojos dziļumā. Ūdens atspīd kaut kur ļoti tālu. Nezin kāpēc ienāk prātā, ka galvenais ir ūdens, ja ūdens būs, ja to varēšu izvilkt, ar pārējām grūtībām galā tikšu jau vieglāk. Paņemu aptūsējušo spaini, kas karājas uz roktura, un lēni laižu akā. Trose tinas vaļā, un es skaitu apgriezienus. Kad trose ir attinusies, dziļumā dobji noplunkšķ. Pagaidu, tad velku augšā. Jūtu, ka spainis ir pilns un lejā šļakst ūdens. Izvilkto spaini nolieku zemē un lūkojos uz ūdeni. Tas ir dzidrs, bet spainī peld kaut kādi gruži. Akai nav vāka, tajā, iespējams, sakritušas sausas lapas varbūt kāds kaut ko iesviedis. Tomēr ūdeni nogaršoju. Ledaini auksts un spirdzinošs.

Aizeju pie durvīm. Paraustu. Noslēgtas. Tā jau domājul Šis apstāklis mani mulsina. Vai tagad man durvis būtu jāuzlauž? Nekad neko tamlīdzīgu neesmu darījis. Durvju uzlaušana man liekas tikpat kā noziegums. Bet Peļu apogs, kad nosauca šo māju, kurā es varētu dzīvot, ja vien gribētu, par atslēgām nekā neminēja. Varbūt viņam to nemaz nav? Varbūt atslēgas atrodas pie iepriekšējiem iemītniekiem? Bet māja pieder saimniecībai. Tā nav privāta. Un ja jau Peļu apogs teica …

Pa izsisto logu iekāpju iekšā. Tā ir paliela, tukša istaba, kaktā atstāti šādi tādi krāmi, griesti saplaisājuši, sienu apmetums vietām nokritis. Diez cik omulīgi te neizskatās. Drīzāk jau drūmi un vientulīgi. Eju tālāk. Nonāku patumšā priekštelpā, no tās virtuvē ar nomelnējušām sienām un vēl melnāku ķieģeļu plīti pie sienas. Virtuve, ja to izbalsinātu, varētu būt lietojama. Tālāk vēl viena istaba un otra maza istabiņa ar zaļām, atlupušām tapetēm. Tapetes ir pavisam tīras. Ja atlupušās vietas pielīmētu, istaba būtu itin mīlīga. Tai ir divi balti krāsoti logi, nedaudz saplaisājuši griesti un nesen krāsota grīda. Šī mazā istabele man patīk. Apaļā skārda krāsns kurināma no virtuves. Jā, šādā istabā esmu ar mieru dzīvot.

Jāsadabū tikai guļvieta. Bet nekā piemērota nav. Vienīgi paliels galds vidējā istabā. Var jau gulēt arī uz galda, tomēr vajadzētu kaut ko pasviest zem sāniem, citādi spiedīs. Tāpat pagalvim kas noderētu. Esmu nolēmis šo nakti te pavadīt, tā sakot, gribu, izmēģināt, vai spēju dzīvot viens pats pamestā mājā tālu prom no centra un cilvēkiem. Varbūt šādu vientulību nemaz nevarēšu izturēt? Bet manī rūgst spītība, apņemšanās, jā, no Orupu mājas ir jāaiziet, Es nedrīkstu rēgoties Signes acu priekšā. Ne tikai Signes, vēl vairāk Marutas dēļ. Viņai jāsaprot, ka manas jūtas ir nopietnas. Varbūt te nemaz nebūs tik slikti?

Vislielākās rūpes dara noslēgtās durvis. Atslēga ir vecmodīga un ļoti vienkārša. Var redzēt šautru, kuras gals ieiet durvju aplodā. Iekalumam priekšā pieskrūvēta metāla plāksnīte. Ja to atskrūvētu vai atlauztu, durvis būtu vaļā. Sāku meklēt piemērotu darbarīku. Istabās nekā tāda atrast nevaru. Izkāpju ārā un eju uz saimniecības ēkām. Kūtī droši vien nebūs. Blakus gubeni — arī nekā, tikai siena smalkumi un sakaltušas meijas, laikam izsviestas pēc iepriekšējiem Jāņiem.

Aiz ābelēm stāv klēts un vēl kāda piebūve. Klēts durvis ir uzlauztas. Te jau kāds saimniekojis, laikam kaut ko meklējis. Mani vienmēr pārņem izbrīns un žēlums, redzot nežēlību un cinismu, ar kādu cilvēki izturas pret vecām mājām, pret svešu īpašumu, pret dabu un bieži vien arī paši pret sevi. Es nezinu, no kā tas nāk, neesmu ne psihologs, ne sociologs, ne pedagogs. Tās nav parādības, kas man jāizprot un jāpētī. Un tomēr… Tiklīdz ar tām saduros, manī mostas protests, es to nevaru pieņemt, manī veidojas krasi noraidoša attieksme.

Es meklēju kādu rīku, ar kuru uzlauzt durvis. Ja gribu, varu šo māju uzskatīt tikpat kā par savu, bet sajūta, ka daru ko sliktu, neatļautu, noziedzīgu, mani nepamet. Varbūt es pārmērīgi saasināti izjūtu taisnību un godīgumu? Katru reizi man' tā jāpārvar, kad gribu izdarīt kaut ko tādu, ko citi dara bez domāšanas. Pie velnal Man ir Peļu apoga atļauja. Ja patiks, es te dzīvošu.

Baļķu spraugā ieraugu šauru tērauda plāksnīti. Apskatu un saprotu, ka tas ir izkapts griežamais.

Pagatavots, domājams, no veca zāģa. Viens gals varētu noderēt. Ar atradumu iekāpju pa logu iekšā un nostājos pie aizslēgtajām durvīm. Pēc neilga pūliņa durvis atveras, un es stāvu, iespējams, uz savas nākamās mājas sliekšņa.

Sajūta ir lieliska. Pirmītējais draņķīgais garastāvoklis izzūd, un es, ja tā var teikt, ar optimismu raugos uz priekšu, kur mans skatiens kavējas pie sabrukušā šķūņa. Tur sākumam būs malka, varbūt pietiks visai ziemai. Kūts? Kūts mums nebūs vajadzīga. Lopus mēs neturēsim. Man nav skaidra priekšstata, ko darīt ar klēti. Viens no pirmajiem darbiem būtu uzlikt akai vāku. Aka bez vāka man liekas kaut kas nepabeigts, apšaubāms, neuzticams. Būs vajadzīgi instrumenti: zāģi, cirvji, kalti, ēveles… Vesels lēvenis darbarīku: lāpsta, grābeklis, izkapts un tā tālāk. Pieņemsim, ka to visu ciemata veikalā var dabūt. Bet tas vēl ir jānopērk, jāatved. Cik naudas būs nepieciešams — es pat īsti nevaru iedomāties. Katrs pats par sevi šie priekšmeti nemaksā daudz, bet, ja vienā rāvienā jānopērk viss, kas dzīves iesākšanai vajadzīgs, tad ar dažiem simtiem rubļu laikam neiztikšu. Bet vairāk man pagaidām nav. Velosipēds, uzvalks un sūtījums māšelei manus naudas krājumus ir padeldējūši. Un jauna nauda nemaz tik ātri klāt nenāk. Lai nopelnītu naudu un iegādātos nepieciešamo, vajadzīga pacietība un darbs. Dažam visu mūžu jāstrādā vairāk, nekā viņš to gribētu. Bet varbūt tieši darbā slēpjas dzīves jēga. Dēliņi un meitiņas, kas visu saņem gatavu, manās acīs ir nožēlojami radī​jumi. Viņiem trūkst mērķu. Var jau būt, ka viņu vidū gadās izņēmumi, bet man tādus nav gadījies sastapt. Pa lielākajai dajai viņi māk tikai vaidēt, stenēt un žēloties. Ja tādam no rīta jāceļas sešos vai septiņos un dažās minūtēs jābūt ierindā, viņš čammāsies tik ilgi, ka beigās tomēr nokavēs. Var jau būt, ka dažs labs no viņiem ir šo to vairāk lasījis, par mani šo to vairāk zina, bet dzīves izjūtas un dzīves garšas viņiem nav.

Vienā istabā dzelzs gulta spīdina niķelētas dzelzs bumbas, kuras tagad jau sākušas rūsēt. Bet uz plikām atsperēm nekāda laba gulēšana nevar būt. Es pat nemēģinu. Otrā istabā, kuras logi izsisti, stāv skapis un liels galds. Galds liekas simpātiskāks par gultu. Ja nekas-labāks neatradīsies, būs jāguļ uz tā.

Sāk jau krēslot, un, tā kā laiks ir nomācies, tumsa uznāks visai drīz.

Esmu apstaigājis un izošņājis visas ēkas, visus kaktus un nostūrus. Gribu vēl aiziet uz veco pirtiņu, kas sašķiebusies čurn nogāzītes malā. Tur lejā laikam ir upīte. Bet sāk smidzināt sīks lietus, un man pa slapjo, garo zāli negribas brist un mērcēt bikses un apavus. Beidzot tumšajā priekštelpā atklāju vēl kādas necilas durvis. Aiz tām stāvas kāpnes ved uz bēniņiem. Kāpju augšā. Bēniņos abos mājas galos ir palieli logi, un te vēl var itin labi redzēt. Te ir diezgan daudz krāmu, smaga pūralāde, salauzti ratiņi, stelles, tītavas, abras, lizes un pudeles. Otrā galā atklāju vecu mēbeļu noliktavu: kumode ar spoguli, plaukti, izļodzījušies krēsli, ķebli un pat izjaukta liela laulības gulta. Platais matracis atsliets pret stabu un pārklāts ar kaut kādu segu. Cilvēki laikam, aiziedami no šīs mājas, atzinuši, ka gulta vēl ir lietojama, tāpēc to izjaukuši un atstājuši cerībā, ka izdevīgā brīdī, ja būs vajadzība, atbrauks pakaj un aizvedīs. Es norauju segu, matracis liekas itin pieņemams, es to atgāžu uz bēniņu'grīdas un uzkrītu tam virsū. Atsperes gan drusku nogrāb, bet gulēt var. Tā, mans nakšņošanas jautājums atrisināts.

Man gan labāk patiktu, ja matracis atrastos istabā ar zaļajām tapetēm, bet tas ir pārāk smags, lai

viens pats to dabūtu lejā.

Dzirdams, kā uz jumta klusi pakšķ, šalc un čalo lietus. Locekļos ielīst gurdums, un es pat nepagūstu ne lāgā ap​domāties, kad iegrimstu miegā.

Pamostos melnā naktī. Man ir notirpusi roka, kuru esmu nolicis pagalvja vietā. Pagrozos, lai būtu ērtāk. Nekā nav īsti labi. Trūkst spilvena. Kļuvis arī vēsāks. Salt man vēl nesalst. Tomēr patīkamāka gulēšana būtu īstā gultā ar spilvenu un segu.

Pavisam tuvu kliedz pūce. Varbūt viņa te dzīvo — šajās pamestajās mājās? Bet varbūt lejā eglēs — aiz vecās pirts, kuru pirmīt neapskatīju? Nekas, lai kliedz. Iespējams, ka turpmāk man bieži naktīs būs jāklausās viņas kliedzienos. Es tomēr ceru, ka ilgi man te nebūs jāpaliek, ka mainīsies apstākļi un radīsies iespēja atgriezties ļaudīs. Varbūt Peļu apogs ar Granīta vecīti atradīs par iespējamu kaut kādā veidā mani pārcelt tuvāk centram. No šejienes līdz manai darbavietai apmēram četri kilometri. Kamēr var braukt ar velosipēdu, tas nav nekas. Bet rudenī, kad sāksies lītavas, kad ceļi slīks dubļos un pāri zemākām vietām klāsies duļķainas ūdens lāmas, būs ļoti grūti. Steidzīgi jānopērk gumijas zābaki. Un kāda ūdensnecaurlaidīga jaka.

Interesanti, kā manu atnākšanu uz šejieni uzņems Maruta? Ja es viņai ko nozīmēju, viņa priecāsies.

Man nezin kāpēc liekas, ka tā ir. Es neesmu viņai vienaldzīgs, tikai visu sarežģī tas, ka viņa ir Signes draudzene, tā sakot, viņai ir principi. Vispār man patīk, ka cilvēkiem ir principi. Tā jau visatļautības atmosfēra pārāk dziļi piesārņojusi mūsu dzīvi. Man tikai negribētos, ja Marutas principi vērstos pret mani. Tas būtu sāpīgs pārpratums. Man liekas, Maruta tomēr manu soli atzīs par pareizu. Par pareizu to atzīs arī citi un viņas tēvs, Granīta vecītis.

Ar Marutu es mēģinu tikties katru dienu, un pa lielākajai daļai tas ir izdevies. Izmantoju apstākli, ka tagad strādāju remontdarbnīcā. Cenšos nekur nebraukt, lai braukā veči. Tā es pusdienas laikā varu aizskriet uz Marutas dzīvokli. Marutas senči lielākoties nav mājās, ja arī ir, par manu parādīšanos īpaši nebrīnās. Un pareizi, Manila ir pieaugusi meitene, studente. Kāpēc lai viņu kāds v.iktētū? Granīta vecītis pēdējā laikā pret mani izturas put laipni un iecietīgi. Viņš ir lādzīgāks, nekā sākumā likās. Marutas māte šķiet vienkārša un sirsnīga sieviete. Viņa esot pasta priekšniece.

Kad pēdējā tikšanās reizē Marutai pavēstīju, ka gatavojos no Orupu mājas aiziet, viņa skatījās manī lielām acīm un teica, lai nedarot muļķības. Bet man bija tāda sajūta, ka to viņa sacīja tikai tāpat. Jo vairāk domāju, jo mana pārliecība kļūst stiprāka. Arī tagad, naktī, guļot vecas, pamestas mājas bēniņos.

Interesanti — kā būs tālāk? Patlaban savu dzīvi varu iedomāties tikai kopā ar Marutu.

XLIV Nogaidu, kad Granīta vecītis atgriežas kolhoza kantorī, un eju pie Marutas. Viņas mātei šajā laikā jābūt savā pasta nodaļā. Ja Maruta nav nolēmusi no manis slēpties, viņa būs mājās. Šis ir laiks, kad esmu paradis pie viņas dzert kafiju.

Dzilnu dzīvokļa durvis ir vaļā. Un Maruta mani sa​gaida.

— Atnāci? Baidījos, ka tevis šodien nebūs.

—Es tagad pie tevis nākšu tik bieži, cik vien tu vēlēsies. Vairs nebūs nekā tāda, Kas tev varētu likt par kaut ko šaubīties.

Pēc šiem vārdiem Maruta satrūkstas, kļūst Hizmanīga. Katrā žiņā viņa nepriecājas, kā biju to gaidījis.

— Kas tev notika? — es vaicāju.

— Man liekas, tu dari kaut kādas muļķības.

— Nē. Gluži otrādi. Es aizgāju no Orupu mājas.

-Tā jau man šķita, ka tu izstrādāsi kaut ko tādu…

— Kāpēc tu tā doma? Tas ir vienīgais pareizais solis, ko tagad esmu izdarījis.

Izstāstu, ka esmu apmeties tukšajā mājā aiz Cirgaļu fermas. Peļu apogs man tur ļauj dzīvot, ja vien es gribu. Tikai māja Vai vismaz viena istaba un virtuve jāizremontē, ļadabū šādi tādi krāmi, bez kā ikdiena

cilvēks ne​var iztikt, un tad es tur varu mitināties kā svētais.

—Ceru, ka tu šovakar atnāksi līdzi un apskatīsi manu vientuļnieka mitekli.

— Man ļoti žēl, bet neiešu vis. Es tevi gaidīju, lai pateiktu, ka nekādu muļķību no tavas puses nevajag. Jā, es visu izdomāju līdz galam. Un tas, kā tiesā mēdz sacīt, ir galīgi un nav pārsūdzami. Es aizbraucu. Pavisam. Mēs vairs netiksimies.

— Nesaprotu. Kāpēc? Līdz septembrim vēl divas ne​dēļas. Tu teici…

— Bet tagad saku citādi.

Kāpēc?

— Es tev nekā nevarēšu izskaidrot, ja tu pats nesajēdz. Biju par tevi labākās domās. Nebozies, mums jāiet katram savs ceļš.

— Man no paša sākuma likās, ka tev pret mani ir kāda īpaša attieksme. Esmu kļūdījies?

— Jā. Nē. Katrā ziņā tu mani ieinteresēji, bet..

— Saki — ja nebūtu Signes, tas ir, ja viņa nebūtu nostājusies starp mums, vai arī tad tu tagad bēgtu prom?

— Nerunāsim par to, kā varētu būt tad, ja būtu citādi, nekā ir. Man nepatīk spriedelēšana, kas neko nedod.

Nezinu, ko sacīt. Pārņem tāda kā nelaimes, kā vientulības sajūta. Apmēram tā kā toreiz, kad papucis aizspietoja no mājām, kad ar mammuci nevarēju atrast kopēju valodu un mājās valdīja tāda atmosfēra kā pēc bērēm. Aizgājēja žēl, bet atgriezt viņu nevari.

— Maruta . Maruta .

Vairākkārt atkārtoju viņas vārdu kā vientuļš saucējs klajā laukā un zinu, ka atbalss nebūs.

— Uzvārīšu kafiju.

Viņa iziet virtuvē. Atgriež krānu. Es dzirdu, kā tek ūdens, kā viņa staigā. Tad klausos, kā dūc kafijas dzirnaviņas. Viss ir tāpat kā agrāk. Vienīgi ar skaudru skaidrību apjēdzu, ka sēžu te pēdējo reizi, ka Marutas, patiesību sakot, vairs nav, viņa jau ir prom, tāpat kā mans tēvs toreiz, kad viņš vēl ieradās pie mums, bet domās jau dzīvoja citu dzīvi. Man liekas, Maruta rīkojas nodevīgi. Kāpēc man tāds liktenis, ka tie, kurus es mīlu, kurus gribu paturēt, mani nodot un atstāj? Mans tēvs, tā meitene, kura solīja mani gaidīt no armijas, tagad Maruta?

Viņa ienāk ar kafijas tasēm. Mēs sēžam iepretim viens otram tāpat kā agrāk. Bet viņa man liekas daudz svešāka un tālāka nekā jebkad agrāk. Tuvi mēs nekad nebijām, vienmēr starp mums bija trausla, caurspīdīga siena, bet tā kusa, kusa un dila kā lāsteka, un likās, drīz tā sabruks, izzudīs pavisam. Tagad redzu, ka esmu alojies. īsā brīdī starp mums ir nostājies leduskalns, nez no kurienes izpeldējis aisbergs, kuru nekāds siltums nespēj izkausēt.

— Dzer, kamēr nav atdzisusi!

Man šķiet, viņas balss aiziūst. Uzmanīgāk ieskatos viņas acīs un saprotu, ka viņa nemaz tik ledaina nav, kā izliekas.

— Tu esi raudājusi, — es saku. — Neliedzies! Man ir māte un māsa. Kad viņas grib slēpt asaras, viņas tāpat ilgi virtuvē laiž izlietnē ūdeni. Bet acis nodod.

— Un ko tad tu dari, kad viņas laiž izlietnē ūdeni?

— Tad man viņu ir žēl, bet es to neierādu. Es dusmo​jos. Tāpēc ka nekā palīdzēt nevaru.

— Jā, mēs sev palīdzēt nevaram.

— Bet varbūt varam? — es spītīgi saku. — Varbūt tu tikai negribi?

— Tā nerunā! Man liekas, tieši tāpēc cilvēki sev nodara vairāk jauna, ka viņi paši sevi pārmērīgi žēlo un lolo, ka cilvēki ir egoisti un ne no kā nespēj atteikties. Pat ne no tā, kas viņiem nemaz nepieder.

Negribu tāda būt. Zinu, ka liela daļa meiteņu manā vietā nekā nedomātu, viņas kristu tev ap kaklu. Un varbūt pat iedomātos, ka ir laimīgas. Es tā nevaru. Tu neesi mans. Tev ir Signe. Vecmodīgi? Varbūt.

Agrāk cilvēki bija laimīgāki. Bija liela mīlestība, lielas atteikšanās, bet arī stipras kaislības un

aizraušanās. Tagad viss ir sīks. Cenzdamies būt mo​derni, esam kļuvuši ciniski.

Marutai ir taisnība, bet es negribu to atzīt, jo tad man jāceļas, jāiet, jāatgriežas pie Signes un visu mūžu jāpa​liek viņai uzticīgam.

— Daudzi varbūt neapzināti saprot, ka, dzīdamies pakaļ laikmetīgajam un modernajam, ir kļuvuši nelaimīgi, tāpēc vismaz daļa tiecas atpakaļ pie visa vecmodīgā, ilgstošā un noturīgā. Dzīvot nestabilitātes atmosfērā nav iespējams, tas grauj morāli. Kamēr cilvēks nespēj ticēt lielai mīlestībai, viņš sevi degradē, pārvērš par lopiņu. Tikai tad, kad atgriezīsimies pie retro mīlestības un retro morāles, mēs atkal kļūsim laimīgi.

— Arī nelaimīgi, — es iebilstu. — Vai tad mazums cilvēku agrāk apprecējās apstākļu un dažādu apsvērumu dēļ un bija spiesti dzīvot kopā?

— Man ir krustmāte, viņai tagad tuvu pie deviņdesmit. Jaunībā neesot bijusi visai skaista un precinieki neradušies. Mantas… tas ir, pūrs, arī visai niecīgs. Kaut kur kaimiņu pagastā dzīvojis jaunsaimnieku dēls, arī nekāds dižais. Piedevām neuzņēmīgs. Nav varējis dabūt sievu. Ļaudis viņus saveduši kopā, tā teikt, apprecinājuši. Pirms kādiem gadiem viņi nosvinēja zelta kāzas. Reiz prasīju — kāda tad viņu dzīve bijusi? Viņa apgalvo, ka laimīga.

Varētu daudz ko iebilst, bet saprotu, ka Maruta neklausīsies. Mani galīgi neinteresē dažādi gadījumi iz dzīves. Ar tiem var pierādīt visu, ko vēlas. Mani šobrīd interesē viens jautājums — vai Maruta tiešām negrozāmi nolēmusi aizbraukt, mani pamest, tā teikt, augstu prin​cipu dēļ? Vai arī tur slēpjas kas cits?

— Vai tu kādu mīli?

— Kāpēc tev tas jāzina?

— Skaidrības labad. Jo man likās, ja nebūtu Signes… Tev ir kāds cits?

Viņa paceļ uz mani acis, saspringti pētīdama, it kā ne​saprazdama, kāpēc man tas vajadzīgs.

— Bija.

— Tu par viņu vēl domā?

— Jā. Domāju.

— Tu pie viņa atgriezīsies?

— Es nezinu.

— Bet tu ar viņu tiksies?

— Jā.

— Un tāpēc tu aizbrauc.

— Varbūt. Bet tas nav galvenais.

— Kas tad?

— Viņu es droši vien aizmirsīšu. Ir lietas, ko nepiedod. Viss tev nav jāzina. Galvenais ir tas, ka jau pašā sākumā mana interese par tevi nebija īsti godīga.

Lai gan Marutas rīcībā pret sevi nekā negodīga ne​saskatu, tomēr šāda atzīšanās mani satriec.

— Ko tas nozīmē?

— Redzi, manā dzīvē bija brīdis, kad es uz jums, vīriešiem, skatījos kā uz… jā, nekā laba par jumg nedomāju. Tas, kā Henrijs izturējās pret Signi, liecināja to pašu. Un tad parādījies tu. Signe izstāstīja …

— Ko izstāstīja?

— Ka tu nenobijies un nepiedalījies sazvērestībā, gluži otrādi…

— Tā tik trūka, lai es piedalītos!

— Nu, redzi! Un man iegribējās paskatīties,-pārliecināties, vai tu tiešām esi tik cēls, kā Signe tevi iztēlojas. Man nez kāpēc gribējās domāt, ka esi tāds pats ka.« jo kāpēc gan lai Signei būtu veicies vairāk nekā… Piedod!

— Tātad tu ar mani spēlējies?

— Ne nu gluži. Man vajadzēja pārliecināties par tavu… Tomēr, lūdzu, atzīsti, ka es gandrīz nekā

neda​rīju, lai tevi no Signes aizvilinātu. Tu pats nojūdzies un tagad esi aizbēdzis. Es tevi neesmu kūdījusi.

— Es biju pārliecināts, ka …

— Nevajag! Es ceru, tu esi visu sapratis.

— Tikai to, ka tu pret mani esi izturējusies kā pret izmēģinājumu trusīti. ~ Nē, nekādi Šobrīd es vēlos, lai nekas tāds nebūtu noticis. Es pati esmu apdedzinājusies vairāk, nekā tu vari iedomāties. Rīt es aizbraucu.

— Dziedināt iegūtās brūces, — es ļauni saku.

Viņa novēršas, pieceļas un pieiet pie loga. Saprotu, ka man te vairs nav ko darīt. Uzbāzīgs un uzmācīgs nekad neesmu bijis un, ceru, nebūšu. Pieceļos. Zinu, ka jāiet. Un neticu. Nez kāpēc liekas — tūlīt notiks kaut kas tāds, kas mūsu sarunu vērtīs par nebijušu, kas ļaus man palikt pie Marutas un būt viņas tuvumā.

Maruta pagriežas uz manu pusi.

—! Vai tu jau iesi?

— Ja tu ļautu palikt/ es nekur neietu.

— Nē!

Viņa mani pavada līdz durvīm. Es atskatos. Viņa stāv man tik tuvu, ka, liekas, jūtu viņas karsto elpu caur kreklu uz savām krūtīm. Ir tik sāpīgi, ka nespēju aiziet, jo pēkšņi saprotu, ka es viņu laikam redzu pēdējo reizi. Lāgā neapzinādamies, ko daru, pievelku viņu klāt. Maruta nepretojas, gluži otrādi, cieši piekļaujas.

— Piedod man, — viņa čukst, piedod! Saki, ka tu nedusmojies!

— Nē, — es saku un skūpstu viņu gluži neprātīgi. Bet tas nav ilgi. Stingri un noteikti viņa mani atstumj, un es attopos aiz durvīm. Griežas galva, it kā es būtu apreibis.

Pirmajā brīdī gribu iet atpakaļ. Es pat to daru. Durvis ir noslēgtas. Paraustu rokturi un saprotu — veltīgi.

— Atver, — es klusi saku. — Atver, man tev vēl kaut kas jāpasaka. Vai tu dzirdi?

Klusums.

Tad izdzirdu kāpnēs soļus un eju prom.

XLYj Nezinu, kā nostrādāju līdz vakaram. Varbūt es pat nestrādāju, tikai novelku laiku. Viens no maniem večiem — skolotājiem, pārbraucis no lauka, kur remontējis kombainu, saka, lai beidzot. Vai tad līdz tumsai raušot, darba laiks sen cauri. Gluži automātiski savācu un nolieku darbarīkus un eju mazgāt rokas.

Neviena vairs nav, visi aizgājuši. Paņemu divriteni un eju prom. Un tad apjēdzu, ka patiesībā man nav kur iet. Aizbraukt uz Orupu māju pie atraidītās Signes es šobrīd nevaru. Dzīvi pamestajā mājā es pieņēmu tikai tāpēc, ka man bija cerības uz Marutu. Bet Marutas vairs nav. Šī diena bija nomākusies, lai gan līņāja maz. Tagad pamale noskaidrojas, varbūt rīt būs labs laiks.

Ko lai daru? Šajā brīdī? Tūliņ?

Atgriezties pamestajā mājā nav nekādas vēlēšanās. Bet kāpēc gan ne? Vai tā nav īsta vientuļnieka mītne, vientuļnieka, par kuru nevienam nav nekādas daļas? Cits nekas neatliek, es uzmetos uz divriteņa un braucu prom. Šodien pēc nolijušā lietus ceļš ir jūtami sliktāks. Vietumis tikko var izbraukt. Ieplakās jānokāpj no divriteņa un jāiet pa lauku, pa labību, citas iespējas nav, ja ne​gribu līdz potītēm brist pa dubļiem.

Un tomēr, lai ceļš ir cik slikts, beidzot esmu pie savas pagaidu rezidences. Varbūt pat labi, ka šobrīd nav neviena, kas mani varētu iztaujāt, prašņāt, kāpēc nesmaidu pār visu ģīmi, kas noticis, vai man kaut kas kaiš, vai neizsaukt dakteri. Signe to darītu, skatītos uz mani līdzcietīgām acīm un būtu bezgala nelaimīga, ka nespēj man palīdzēt.

Ieeju iekšā. Nevienas grāmatas, ne radio, ne magnetofona. Nekā. Būtu kaut draņķīgs cirvis, varētu sacirst malku un iekurināt uguni. Doma par uguni ir noturīga. Jā, es gribu sēdēt pie uguns, skatīties

liesmās, klausīties malkas sprakšķēšanā. Tikai — kur. es kurināšu? Sēdēt putekļainā istabā pie krāsns nav necik vilinoši. Pie apkvēpušās plīts — ne tik. Arā, vienīgi ārā. Patlaban nelīst, un, liekas, šonakt lietus nebūs.

Eju meklēt kurināmo un vietu ugunskuram. Dārzā, zālēs ieaugušu, atrodu stipri saplakušu zaru čupu.

Pirms pāris gadiem ir apzāģētas apsalušās ābeles, zari tepat sakrauti un atstāti. Te nav slikti, tikai, ja laidīšu uguni zaru kaudzei uzreiz klāt, tā, protams, degs spoži un spē​cīgi, bet pēc neilga laika būs izdegusi.

Tuvumā cita kurināmā nav. Pārkraut saplakušo kaudzi nav ne mazākās vēlēšanās, jo vairāk tāpēc, ka tai cauri izaugusi zāle, kaut kādi vīteņi, staipekņi, kas zarus un stumbeņus sasaistījuši un sapinuši nesadalāmā murskulī.

Cits nekas neatliek kā iet uz sabrukušo šķūni. Tas ir pietiekami tālu no pārējām ēkām, un vēja ari nav. Dēju, jumta latu un skaidu te vesels lēvenis, vienīgi vieta nav tik skaista kā dārzā, kur jau gatavi āboli. Bet drīz uznāks tumsa, kas visu paslēps un pārklās, aizsegs tālumus, vienalga, vai tie skaisti vai neglīti, tāpēc ugunskura vietai nav nekādas īpašas nozīmes. Es savācu klēpi skaidu un laižu uguni klāt.

Pagājušās nakts lietus izmērcētas, tās dūmo un negrib degt. Atlaužu kādu dēla galu un sagriežu ar nazi skalus. Dēlis, lai arī pelēks, tomēr ir labi saglabājies un, galvenais, sauss. Skali uzliesmo vienā mirklī, es uzmanīgi lieku virsū skaidas, īsākas jumta latas, dēju galus. Drīz ugunskurs deg spoži un sprēgādams. Eju uz dārzu. Kamēr gaišs, jāsavāc āboli.

Zem ābelēm zāle vietumis nobradāta, te acīmredzot nākuši bērni vai slaucējas no fermas. Bet ābolu ir daudz. Dzidrie gandrīz visi jau nokrituši un sapuvuši, tomēr kādu var vēl atrast. Gatavi nāk arī citi āboli. Es tos vācu, kožu un garšoju. Kurus atzīstu par labiem, sakrauju uz savas jakas, ko noklāju zemē.

Drīz saprotu, ka tik daudz ābolu nemūžam neapēdīšu, bet arvien vēl lasu. Šī nodarbe man liek vismaz uz brīdi aizmirst drūmās domas, kas nepārtraukti lien galvā. Ložņājot zem ābeļu zariem, tik asi nav jādomā par to, ka Maruta aizbrauc, atstāj mani vienu šeit, šajā pamestajā mājā, kura šobrīd liekas patiesi drūma un vientulīga. Vēl vakar man gluži labi te patika, dzīve šķita gandrīz vai iespējama. Tagad jūtu, ka vientulība, nolaistība un pamestība, kas te valda, mani nomāc. Klusums ir tik liels, ka kļūst vai neomulīgi.

Tāpēc kustos, darbojos, lai ne​būtu jādomā, jāieklausās klusumā.

Beidzot tomēr eju atpakaļ pie izdziestošā ugunskura, līdzi stiepdams ābolu nastu. Sabikstu ogles, uzsviežu gandrīz izdegušajām pagalēm jaunas latas un dēļus un, kamēr vēl kaut cik var saskatīt apkārtni, eju vākt malku, lai pietiktu līdz rītam. Miegs man nenāk un ir tāda sajūta, ka nenāks nekad. Tāpēc ar lielu niknumu laužu dēļus un latas, stiepju jumta skaidas. Dēļi un latas ir gari, ne pārcirst, ne pārlauzt es tos nevaru, tāpēc lieku šķērsu pāri ugunskuram, kad pārdegs vidū pušu, varēšu sviest virsū īsākos gabalus.

Drīz ugunskuram abās pusēs stāv kurināmā kaudzes, es beidzu ārdīt sabrukušo šķūni. Ko tagad? Ko darīt, kā pavadīt laiku, lai mazāk sūrstētu zaudējuma rūgtums?

Atguļos pie ugunskura starp atstiepto dēļu grēdām, skatos liesmās, graužu ābolus un cenšos nedomāt.

Bet ilgi nedomāt nav iespējams. Domas pašas ielaužas smadzenēs, un nav spēka tām pretoties. Tā ir gluži veltīga cīņa. Tiklīdz rokas brīvas, tiklīdz tu, cilvēks, pārstāj fiziski darboties, tā domas uzveic, kļūst stiprākas par mani. Un arvien neatlaidīgāk pārņem sajūta, ka esmu apsmiets un iznerrots. Vai Maruta to gribēja? Nespēju ticēt. Tomēr es laikam biju muļķis, cerēdams, ka šī studente varētu iemīlēties manī.

Viņa, Granīta vecīša meita, pēc pāris gadiem beigs akadēmiju, būs jaunā speciāliste ar augstāko izglītību, turpretī es… Kas es būšu pēc pāris gadiem? Tas pats, kas tagad. Un kas esmu tagad? Jauns mehanizators.

Tad būšu mehanizators ar nelielu stāžu. Viens no tiem, uz kura pleciem turas gan labi, gan slikti kolhozi, bez kuriem nevar iztikt un kuri šodien laukos veic lielum lielo darbu. Mehanizators un slaucēja. Tas ir pāris. Akadēmiski smalki izglītotā Maruta nav man pāris. Viņai vajag otru tādu pašu smalki izglītotu akadēmistu, kurš viņu krāpj un pamet. Nezin kāpēc cenšos par Marutu domāt ļauni, gribas, lai viņai dzīvē neveicas un beigās lai viņa nožēlo… Ko nožēlo? Nu saprotams — ka nav izvēlējusies mani. Smieklīgi!

Bet rūgtums ir dziļi manī ieēdies, es no tā netieku vaļā. Kāpēc viņa sāka par mani interesēties, ja nedomāja nopietni? Vajadzēja arī tā sagadīties, ka viņa bija gandrīz vai tieši tāda, kādu iedomājos

meiteni, kura varētu būt mans ideāls. Saprotu, ka dzīve ar mani ir izspēlējusi ļaunu joku un nav kam sūdzēties, neviens mani nežēlos, nesapratīs. Ja nu vienīgi Signe. Varbūt vienīgi viņa uz kaut ko tādu būtu spējīga. Ne jau velti palikusi mājās, atteikusies no studijām tāpēc, ka māte slimo. Vienmēr gatava upurēties, strādāt un darboties. Es viņu atceros ar skumjām un maigumu. Iespējams, ka esmu viņai no​darījis pāri, izturējies netaisni un egoistiski. Redzu viņu iespīlētu īsā, izbalējušā bruncītī, kas kļuvis par šauru un sānos sprāgst vaļā, un viņa kautrēdamās spiež elko​ņus pie sāniem.

Es pieceļos, sabikstu ugunskuru, uzsviežu virsū jaunu dēļu klēpi. Lai deg! Lai sadeg viss, kas te ir, Pūce, kas egļu vērī kliedz, spožās ugunskura liesmas apžilbināta, velti uztraucas, citnakt es te vairs neatgriezīšos.... Владимире Кайпко СИГНЕ Роман Рига «Лиесма 1983 На латышском языке Рецензент! Вия Югане Художник Юрис Германис HE № 4115 Vladimirs Kaiļaks SIGNE Romāns Redaktore G. Līvensone. Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne. Tehniskā redaktore V, Blaua.

Korektore L. Smilga.

Nodota salikšanai 13.06.83. Parakstīta iespiešanai 22.09.83. JT 18859. Formāts 84X108/32.

Tipogrāfijas papīrs № 2. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 9 66 uzsk. iespiedi.; 9,98 uzsk. krāsu nov.; 10,85 izdevn. 1. Metiens 45 000 eks. Pašūt. Kt no2-5. Cena 70 kap. Izdevniecība «Liesma, 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 11/31639/J 2805. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa, 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40, Kaijaks V. Ka 123 Signe: Romāns. — R.: Liesma, 1983. — 183 Ipp. K 4702340200-11 M(801)ll—83 84L7