Slazds regina ezera

Annotation

Regīna Ezera Slazds NOVELES UN STĀSTI «Zooloģiskas noveles» un «zooloģiskie sīkumi Neizpiotamais Ferdinands jeb leģenda par meža kuili Riska slieksnis īpašnieka tiesības Dziesma par pēdējo jūras govi Alnis . Divkauja Pupuķu dejas Tīģeris Slazds Savvaļas suņi Lidojums Atpakaļceļš Kuce Cilvēks ar suņa ožu Desmit dulli stāsti divos ciklos Pieci vīri pirtī jeb stāsti par miokarda infarktu 1. Sieviete — velns un eņģelis 2. Teātris 3. Atmaksas stunda 4. Fridolīns un viņa pudeles brālis 5. Mācītāja Blumentāla krusts 178 Viss par sievieti un šis tas ari par vīrieti jeb pieci stāsti par suģestiju 1. Dubultniece 2. Dzīvotgriba 3. Liktenis 4. Tefteļi 5. Vēders Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis REGĪNA EZERA IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 19 MĀKSLINIECE LIJA BŪMANE Liesma», 1979

«ZOOLOĢISKAS NOVELES» UN «ZOOLOĢISKIE SĪKUMI» NEIZPROTAMAIS FERDINANDS JEB LEĢENDA PAR MEŽA KUILI RISKA SLIEKSNIS ĪPAŠNIEKA TIESĪBAS DZIESMA PAR PĒDĒJO JŪRAS GOVI ALNIS DIVKAUJA PUPUĶU DEJAS TĪĢERIS SLAZDS SAVVAĻAS SUŅI LIDOJUMS ATPAKAĻCEĻŠ KUCE CILVĒKS AR SUŅA OŽU DESMIT DULLI STĀSTI DIVOS CIKLOS PIECI VĪRI PIRTĪ JEB stĀsti par miokarda infarktu Sieviete — velns un eņģelis jeb ko pastāstīja vīrietis ar platmali 2 teātris jeb ko pastāstīja vīrietis ar žokejcepuri 3 atmaksas stunda jeb ko pastāstīja vīrietis ar naģeni 4 fridolīns un viņa pudeles brālis jeb ko pastāstīja vīrietis ar bereti 5 mācītāja blūmentāla krusts jeb ko pastāstīja vīrietis ar ausaini VISS PAR SIEVIETI UN ŠIS TAS ARĪ PAR VĪRIETI JEB pieci stĀsti par suĢestiju Dubultniece jeb pirmās sievietes stāsts Dzīvotgriba jeb otrās sievietes stāsts TEFTEĻI jeb otrā vīrieša stāsts Vēders jeb trešā vīrieša stāsts SATURS Regīna Ezera

Slazds

NOVELES UN STĀSTI

«ZOOLOĢISKAS NOVELES» UN «ZOOLOĢISKIE SĪKUMI»

.

NEIZPROTAMAIS FERDINANDS JEB LEĢENDA PAR MEŽA KUILI «Cūka taču ir gandrīz cilvēks!»

Viljams Duglass Jā, tieši tā kādā starptautiskā konferencē iesaucies pazīstamais dāņu bioķīmiķis pēc tam, kad bija pārliecinājies, cik ļoti tuvi ir daudzi cilvēka un cūkas (kā viņš izteicās) «fizioloģiskie parametri».

Cūkas āda stipri atgādina cilvēka ādu, pat vairāk, cūka ir vienīgais dzīvnieks, kas spēj iedegt. Cūkai — tāpat kā cilvēkam — ir tipiska visēdāja košļājamais aparāts. Sivēniem — tāpat kā bērniem — izkrīt piena zobi un vietā izaug pastāvīgie. Vēl pārsteidzošāka ir iekšējo orgānu līdzība. Cūkai sirds pukst apmēram tikpat bieži kā cilvēkam, proti, sešdesmit divas līdz astoņdesmit reizes minūtē. Cūkas artērijas uzskatāmas par cilvēka artēriju kopijām. Un to pašu var sacīt arī par nierēm, aknām un citiem orgāniem. Tāpat uz analogu nervu sistēmu vedina domāt apstāklis, ka stress (kā rādījuši eksperimenti) vienādi ietekmē tiklab cilvēku, kā cūku.

Dažam labam šīs atziņas var izklausīties kā zaimi radības kronim un kā homo sapiens noniecināšana, taču tādi ir fakti un, vai nu mums tie patīk, vai ne, ar tiem jāsamierinās. Savukārt ikvienam, kas nesirgst ar slimīgu aizspriedumainību pret cūku kā tādu, ir noskaņots dzīves parādības tvert objektīvi un tādēļ nejūtas līdz sirds dzīlēm aizskarts vai pagalam apmulsis par atgādinājumu, ka arī cilvēks cēlies no dzīvnieku valsts un — spilgtāk, nekā to gribētos atzīt civilizētās pasaules lielākajai daļai, — nes šīs izcelšanās zīmogu, tuvākā saskarsmē ar sarainās ģints pārstāvēm ikreiz no jauna jāpārliecinās, ka cūkas personā mums ir darīšana ar apbrīnojami apķērīgu un saprātīgu radījumu, kura garīgās spējas, protams, svārstās zināmās robežās atkarībā no īpatņa (bet tā jau tas ir visām dzīvajām būtnēm, cilvēku ieskaitot).

Sis pagarais ievadījums bija vajadzīgs tāpēc, ka viss, kas minēts augstāk, attiecināms arī uz Ferdinandu, kaut gan viņš nepiederēja pie mājas cūkām (par kurām autoritatīvu zinātnieku priekšā savos novērojumos tika dalījies Kopenhāgenas bioķīmiķis), bet bija Sus scrofa, proti, meža cūku pārstāvis. Šeit tūlīt jāpiebilst, ka daudzi apkārtnes iedzīvotāji šo jautājumu gan uzskatīja par stipri strīdīgu, izsakot šaubas par Ferdinanda cilmes tīrību. Šādas aizdomas nebija gluži bez pamata. Un ari personiski es (lai gan vēl nule ar vieglu roku pieskaitīju viņu pie Sus scrofa apakšģints), atklāti sakot, neņemos likt roku gluži uguni ar dzelžainu pārliecību, ka viņš bija simtprocentīgs meža kuilis, jebšu galvenajos vilcienos viņa iedaba un izturēšanās jāvērtē kā mežakuiliska.

Pirmkārt. Pēc temperamenta Ferdinands bija caurcaurēm holēriķis. Pietika, burtiski, divu triju sekunžu, lai no moža un pat jautra noskaņojuma viņš pārslēgtos uz spējām izbailēm vai neaprēķināmām dusmām, kas viņa masīvo ķermeni uzspridzināja kā fugasa bumbu.

Otrkārt. Pavirši vērojot, Ferdinands šķita drusku lempīgs, bet īstenībā bija straujš un apsviedīgs.

Sevišķi tas izpaudās skrējienā, kad viņš pārvietojās ar lielu ātrumu un īpatnu labi trenēta smagsvara grāciju, kāda raksturīga meža kuilim. Un jāsaka, laime, ka es dabūju viņu redzēt tikai bēgošu un ka ne reizes neiznāca piedzīvot, kā viņš, nodūris galvu, ar saviem piecpadsmit vai divdesmit dzīvsvara pudiem nesas virsū, draudīgi spīdinādams mirdzošos ilkņus, kas, apakšējiem un aug​šējiem savstarpēji trinoties, laika gaitā pamazām kļuva aizvien smai​lāki un asāki un tāpēc jo draudīgāki.

Ar vārdu sakot, daudzējādā ziņā viņš izskatījās un izrīkojās kā tipisks Sus scrofa pārstāvis.

Tomēr viņa ārienē un uzvedībā tikpat daudz kas lika par to šaubīties. Un es varu saprast tos savus kaimiņus un paziņas, kuri Ferdinandu uzskatīja par meža un mājas cūkas jaukteni, lai gan viņa

izcelšanās apstākļu skaidrojums (par to pastāstīšu vēlāk) neizklausījās diez cik pārliecinoši. Un vēl jo mazāk ticams likās zināmās aprindās valdošais pieņēmums, ka Ferdinandā iemiesojušies pārda​biski spēki (tālāk pastāstīšu arī par to, uz ko dibinājās šādas aizdomas).

Ja Ferdinands visai krasi atšķīrās no saviem ciltsbrāļiem, tad pirmām kārtām ar neparasto apspalvojumu jeb, pareizāk sakot, apsarojumu. Uz Ferdinandu nekādā ziņā nevarēja attiecināt mednieku vidū izplatīto meža cūkas apzīmējumu, proti, «melnais». Ferdinands bija nevis tumšs, bet gaišs, turklāt tik gaišs, ka tik gaišu meža kuili netika redzējuši nedz vecum veci šīs, apkaimes pamatiedzīvotāji, nedz atbraucēji no citurienes. Precīzi nosaukt Ferdinanda krāsu ir pagrūti, tāpēc ka (atkarībā no diennakts stundas un gaismas stipruma) to varēja saukt gan par rūsganu, gan bēšu, gan dzeltenīgu (ja runājam par koptoni). Mugura bija nedaudz tumšāka par ķenneņa apakšpusi. Jau ap pleciem krāsa sāka bālēt un mesties pelēcīga, krūtis likās palsas, un drusku pa kreisi no krūšu kaula vīdēja pavisam balts plankums, apzīmējot — varbūt aptuvenis, bet varbūt tieši — to vietu, kur ar sešdesmit diviem līdz astoņdesmit pukstieniem minūtē sitās Ferdinanda sirds, Arī nagi nebija melni (kā citiem meža kuiļiem), bet iedzelteni, un pirmajā mirklī tas vedināja uz domām par albīnu dzīvnieku. Taču albīniem trūkst pigmenta arī varavīksnenēs un tāpēc acis šķiet iesarkanas, turpretim Ferdinanda mazās, ovālās actiņas spīdēja kā sālītas olīvas, ar valgi spožo tumšumu likās viltīgas un smīnīgas, kad viņš bija labā garastāvoklī, dusmās melni dzalkstīja un izbailēs meta mēļas dzirkstis, paužot nepastāvīgā noskaņojuma izmaiņas un emocionālo attieksmi pret ārpasaules kairinājumiem, kaut gan (tāpat kā visu Sus apakšģinšu īpatņiem) redzei viņa dzīvē nebija izšķirošas nozīmes. Taču brīžam likās, ka viņam piemīt vēl kāda sevišķa maņa (vai varbūt tā bija intuīcija?), kas savlaicīgi brīdināja viņu no visa, kas varētu apdraudēt dzīvību, un tanī pat laikā gaisināja bailes no šķietamām briesmām.

Piemēram, Ferdinandu it nemaz neuztrauca pie žogiem sakārtas pudeles un konservu bundžas, kas saulē mirdz un mēnesnīcā laistās, bet sakustinātas šķind un dažviet tiek ar visumā labām sekmēm izmantotas meža cūku atturēšanai no iebrukumiem dārzos un tīrumos. Stikla un skārda spīguļošana viņu nepavisam neuztrauca, starp kārtīm viņš iemanījās izlīst tik veikli, ka nekas pat neiedzinkstējās.

Tikpat vienaldzīgs viņš palika pret kartupeļu vagās uzstādītajiem putnubiedēkļiem (ko pareizāk būtu saukt par cūkubiedēkļiem) un mānekļus nekļūdīgi atšķīra no dzīva cilvēka, ar kuru nestājās nekādās attiecībās, vai nu mūžsena instinkta brīdināts, vai pieredzes mācīts, dibināti šaubīdamies par šīs divkājainās būtnes godaprātu. Un, ja mēs uz brīdi pacentīsimies iejusties Ferdinanda ādā, tad nāksies atzīt, ka viņa šaubas nebija bez pamata, jo homo sapiens daudzkārt un neatlaidīgi bija tīkojis pēc viņa gaļas vai viņa dzīvības, kas praktiski ir viens un tas pats.

Bet par to mazliet vēlāk.

Lai kaut cik pieturētos pie notikumu hronoloģijas, vispirms pastāstīšu, ko apkārtnē runāja par Ferdinanda izcelsmi. Pa ausu galam šo to biju jau dzirdējusi (lielākoties gan tikai visādus aplinku mājienus), kamēr viendien satiksmes autobusā sagadījos ar vietējā kolhoza kādreizējo šoferi K., kuram tika piedēvēta galvenā loma «Ferdinanda lietā». K. (kā pats izteicās) bija «drusku uzņēmis uz krūts», tālab jutās visnotaļ pacilāts un pusstundas laikā, kuru nobraucām kopā, paguva izklāstīt vairākus «caurcaurēm patiesus savas vētrainās dzīves atgadījumus, kas var labi noderēt drukāšanai» (pēdiņās likts citāts no K. pagarās vienlaidu runas). Starp patiesiem atgadījumiem no dzīves bija arī no​tikums ar kuili. To šeit īsumā atstāstīšu.

K. no «Brīvnieku» fermas vedis suķus uz gaļas kombinātu. Izbraucis agrum agri, bez gaismas, īstenībā drīzāk naktī nekā no rīta, lai kombinātā pa godam varētu tikt klāt pie nodošanas un rukši nebūtu atkal jāvizina atpakaļ (kā arī dažkārt atgadoties). Nu, es jau zinot, cik šķidrs ceļš esot no «Brlvniekiem» līdz šosejai, sevišķi rudens lītavās, nedod dies, un toreiz, pirms gadiem, bijis vēl

desmitkārt draņķīgāks, sevišķi, tai meža strēķī, kur tikai labā laikā dangas cik necik apsusējušas un atkal ziemā visu ciet aizvilcis sals. Bet ietrāpījušās pašas novembra beigas, īsts dubļu skrīnis, tupi, kā saka, un turies. Mašīna mētājusies, un lēkājusi, riteņi slīdējuši un buksējuši. Viņš kulies akurāt meža gabalam cauri, kad aizmugurē tā kā sazin kas nobūkšķējis, tā kā nodunējis. Bet vai nu tanī elles troksnī viņš kaut kādam tur rībienam pievērsis uzmanību, ne aks! Pa ceļam pat aizmirsis, dieva vārds, ka vispār ko dzirdējis. Un tikai pēcgalā, jau kombinātā, dabūjis kā ar mietu pa ķobi: trūcis viena suķa, kuiļa! Tad jau gan, protams, uzreiz atcerējies aizdomīgo būkšķi — bet ķer vēju laukā! Pārradies ar tumsu, jo cik nu, tā teikt, salnu mēneša diena gara! Nākamajā rītā, kolīdz uzaususi gaisma, krustu un šķērsu izstaigājies gar mežmalu un izlodājis grāvjus. Vispirms viens, pēcāk ar revīzijas vīriem. Ne pēdiņas! Akurāt it kā debesīs vai ellē būtu parauts! Sanākušas lielas ziepes un liela pakaļošņāšana: kāpēc, kas un kā? Viņš, nabadziņš, bezmaz par žuļiku un blēdi pataisīts. Un arī apstākļi, kā par spīti, sakrituši tik nelādzīgi un viss rādījies tik makten aizdomīgi, ka vienīgi retais ticējis viņa bezvainībai, jo cilvēkiem aizvienam prāts nesoties domāt to ļaunāko. Bet sirdi uz plaukstas jau nevarot uzlikt un nevienam parādīt, vai ne? «Faktus!» — tā viņam jo stingri uzstāts un no viņa pieprasīts, piedraudot pat ar pantu. Ak tu debesu tēvs, kādus faktus?! Ja viņš pats mulsie neziņā un pinies pa minējumiem kā gailis pa diegiem, netikdams gudrs, kur suķis varējis izgaist! Iesākumā spriedis tā: trakais kuilis izlēcis no mašīnas, uz ceļa nosities, un pēc tam kāds bezgodis šo ievilcis nāsīs — turpat pusotra simta kilogramu dzīvsvara, joki, vai? Varbūt veselu gadu mielojās, bārdā smiedams, kamēr ļaudis viņu, K., par zagli saukājuši un daudzinājuši… Jā, tā viņš svēti domājis, ka tajā reizē kuilis patiešām dabūjis galu, kamēr padzirdīs, ka tuvienes brikšņos dzī​vojot nez kāds varen jocīgs un neparasts cūcietis…

Sajā vietā es pārtraucu K. monologu, apprasīdamās, vai viņš visā nopietnībā uzskata, ka gaišais meža kuilis, kas apkārtnē iesaukts par Ferdinandu, varētu būt tas pats «Brīvnieku» fermas ruksis, kuru viņš vedis, bet tā arī nav aizvedis uz gaļas kombinātu. Centos pavaicāt to cik iespējams vienaldzīgākā tonī, tomēr K. uztvēra manā balsī zobgalību, līdz sirdsmielēm aizvainots iesaucās: «Ej nu ej!» — lai gan bijām uz «jūs», un piebilda, ka, viņaprāt, š i s kuilis (proti, Ferdinands) esot t ā kuiļa (proti, fermas rukša dēls), jo darbība notikusi taisni novembrī, meža cūku pārošanās laikā. Tieši tā sacīja K., lietodams apzīmējumu «darbība notika», itin kā runa būtu nevis par «caurcaurēm patiesu atgadījumu no vētrainas dzīves», bet par epizodi no kādas lugas, turklāt pie vārda «pārošanās» pamirkšķinādams ar aci.

Visam, ko stāstīja K., es ticēju vienīgi tiktāl, ka viņš vedis «Brīvnieku» suķus uz kautuvi un ka viens pa ceļam ļoti mīklainā kārtā izčibējis, taču pazušanas iemeslu skaidrojumā pieslējos kolhoza ļaužu vairākumam, proti, domāju, ka cūcieti nospēris neviens cits kā pats K. vai viņa līdzzinātāji, un izstāstīto versiju uzskatīju par iztēles augli. Var jau būt, ka nebiju objektīva, jo man, pirmkārt, nepatika viņa tutināšana un, otrkārt, šķita piedauzīga viņa mešana ar aci.

Taču līdzīgās domās, kā vēlāk atklājās, bija tāda meža dzīvnieku jautājumos ļoti zinoša un (kaut arī vietējā mērogā) visai autoritatīva persona kā Z., pensionēts meža izstrādāšanas iecirkņa tehniķis, kas dzīvoja vientuļās mājās pie romantiskas upītes, kuras abas nesa vienu un to pašu dīvaino nosaukumu, proti, Liepdeguni (mājas) un Liepdegune (upīte). Ar Z. vienreiz biju sastapusies kādos lielos godos, kur viņš sēdēja man blakus. Tālab, kad svelmaini karstā jūlija dienā ogojot gadījās būt Liepdegunu tuvumā un sāka neganti slāpt, ar puspaziņas tiesībām iegriezos meža mājās, lai padzertos pie akas, bet tiku pacienāta ar bērzu sulām. Kamēr lēnītēm sūcu saldenskābo padzērienu, kas likās tik auksts, ka sala zobi, nezin kā (tagad vairs pat nepateikšu, kā īsti) izraisījās saruna par Ferdinandu, un Z. pastāstīja, ka viņš Ferdinandu ievērojis jau kā sivēnu. Pēc ārienes tas stipri atšķīries no saviem brāļiem un māsām (metienā bijis vienpadsmit gabalu) un arī no mātes. Visi pārējie izskatījušies kā tipiski Sus scrofa, atskaitot vienu kuilēnu, kuram «meža sivēna raksturīgā livreja» (kā sacīja Z.) bijusi

ļoti vāji izteikta un kurš arī pieaudzis palicis neparasti gaišs. Apjautājos, ar ko, viņaprāt, tas varētu būt izskaidrojams. Un Z. atbildēja, ka ne reizi vien pats esot šo jautājumu apcerējis un galu galā nonācis pie atziņas, ka novirze no pierastās normas Ferdinanda ārienē varētu būt izskaidrojama divējādi, — iespējams, ka šādi izpaužoties kādas atavisma pa​zīmes, bet nepavisam neesot izslēgts, ka Ferdinands ir bastards. Pēc nelielas domu apmaiņas mēs ar Z. tomēr nācām pie atzinuma, ka dotajā gadījumā diez vai ir pareizi runāt par atavismu, jo ar šo vārdu apzīmē tālu senču īpašību parādīšanos pēctečiem. Ja Ferdinands būtu nevis meža, bet, gluži otrādi, mājas dzīvnieks, kurā pēkšņi «restaurējušās» savvaļas priekšteču pazīmes, tad jā. Bet tagad iznāca pavisam pretēji.

Tātad atlika vienīgi otra iespēja, un proti: Ferdinands bija jauk​tenis. Šajā sakarībā atstāstīju pensionētajam meža tehniķim to, ko biju dzirdējusi no K., taču viņa personā dzirdīgas ausis neatradu.

— Ak, ko nu tas blēdis! — noklausījies Z. atmeta ar roku. — Tur bija tikai prokuroram darbs.

Nevajag vientiesīgi visu ņemt par pilnuj Neielaidos paskaidrojumos, ka arī man ne brīdi nav nācis prātā ticēt K. stāstam par izbrāķētu fermas kuili, neveiklu aizgalda lamzaku, kas izlēcis no ejošas kravas mašīnas un turklāt palicis sveiks un vesels, vēl vairāk, tūlīt brašā solī devies biezoknī, lai uz karstām pēdām sapārotos ar pirmo meža cūku mātīti, pēc tam pagaistot nebūtības zilajā miglā. Vienīgi apvaicājos, kā pats Z. izskaidro «Ferdinanda lietu», proti, no kurienes šejienes mežos varētu būt uzradies mājas un meža cūkas krustojums.

Z. tikai paraustīja plecus, tādējādi apliecinot, ka ir godavīrs, kas nav noskaņots uz pīlīšu pūšanu.

Garajā mūžā viņš bija paradis balstīties mazāk uz fantāziju un vairāk uz faktiem, tālab izstāstīja kādu epizodi, kas gan nedeva atbildi uz jautājumu pēc būtības, toties bija pilnīgi ticama un savā ziņā papildināja Ferdinanda dzīves stāstu un (ja var tā sacīt) Ferdinanda tēlu.

Atgadījums noticis cūku medībās, kurās savainots Bobslejs. (Bobslejs bija Z. suns, nenosakāmas sugas pārstāvis, ne īsti Latvijas, ne īsti Igaunijas dzinējs, tāpat kā saimnieks, arī vairs ne pirmajā jaunībā, jau ar nedaudz apsarmojušu purnu. Kamēr runājāmies, Bobslejs gulēja mājas ēnā, vēsumā, ar medību suņa rāmo interesi noraudzīdamies uz mums, un, izdzirdis pieminam savu vārdu, pakustināja astes strupuli.)

Laiks — Z. stāstīja — kādu nedēļu vai pat ilgāk bija pieturējies skaidrs, bet tieši todien debesis sadugušas un taisījies uz nokrišņiem. Kā aizvien, kad tik ilgi nav snidzis, mežs raibojis no cūku pēdām un bijis pagrūti katrreiz izšķirt, kuras ir vecas, bet kuras svaigas, no pagājušās nakts. Vispār medības, kā jau nereti šādā dienā, nesolījušās būt veiksmīgas. Viņš paņēmis līdzi Bobsleju. Tas noticis šepat netālu, tā dēvētajā Niknajā dūkstī, ko veci šejienieši uzskatot par aizaugušu ezeru, bet kas tagad esot dumbrājs un mežniecības papīros skaitoties trīsdesmit ceturtais kvartāls. Viss sācies, kā jau parasti mēdzot sākties: uz stigas mastā un uz atpēdām nostādīti mednieki, dzinēji sākuši dzīt.

Viņš atlaidis Bobsleju no pavadas, suns pāris minūšu turējies ieblakus, tad sācis sniegā ošņāt pēdas, attālinājies no Z. un nozudis mežā. Kādu brīdi vēlāk Z. padzirdis Bobsleja ķaukstēšanu, pēc tam viens pakaļ otram noplīkšķējuši divi šāvieni, taču suns joprojām rējis, tā ka viņš neesot ticis gudrs, vai šāvējs trāpījis vai ne.

Vēlāk noskaidrojies, kas un kā. Mednieks vienā stobrā bija ielicis renkuļus — sivēniem, otrajā lodi — lielajām cūkām. Bet, kad no brikšņiem pēkšņi izdrāzies kuilis (tas bijis Ferdinands), dzīvnieka neparastais izskats mednieku uz kādu brīdi izsitis no sliedēm. Apjukumā viņš nenospiedis īsto gaili un pa kuili «cirtis» ar renkuļiem. Gan tūlīt pat apķēries, bliezis arī no otra stobra, bet šis «belziens (kā sacīja Z.) aizgājis pēc piena», jo otrā šāviena laikā kuiļa ķermeni jau daļēji aizsegusi eglīte, kā pēc tam konstatēts pēc pēdām, kuras sārtojušās asiņainas. Vairāk nedz dzirdams, nedz

redzams nebijis nekas. Neviens nezinājis, cik smagi un kurā vietā kuilis ievainots. Cik tālu aizgājis — arī ne. Bet es jau laikam zinot, ka ievainots meža kuilis esot ļoti bīstams. Ar ilkņiem kā ar nažiem tas spējot pieaugušam vīram pāršķelt gurnu līdz kaulam vai uzšķērst vēderu. Tāpēc, ievērojot vislielāko piesardzību, ar šaušanai gatavām bisēm sākuši iet (drošības pēc divatā) pa asinspēdām, kamēr sasnieguši «augošu eglīšu mežģi un kritušu zaru muskuli (kā vietu raksturoja Z.), kur pats sātans varot nabu uzraut». Pēdas vedušas iekšā.

Vispār meža cūkai piemītot gluži vai brīnumaina spēja ielīst kā diegam adatas acī pat tur, kur šķietami nejaudātu iespraukties neviens, kas lielāks par kaķi. Mudžeklī nevarējuši saskatīt, vai kuilis nokritis uz sāniem (jo tad tam esot beigas) vai arī aizsegā guļot uz vēdera ar pieglaustām ausīm draudu pozā. No biezokņa neesot nākusi ne skaņa. Kā par baltu spīti vēl piedevām sācis snigt. Sniegs nācis lejā lielām lēkšķēm, slāpējis trokšņus un līdzinājis pēdas. Lai iztramdītu kuili no paslēptuves, aurojuši, pat izšāvuši gaisā, taču tam neesot bijis nekādu seku — joprojām ne čiku, ne grabu! Sākuši gudrot un apspriesties: varbūt beigts? Cik ilgi var vilcināties un nīkt? Tikmēr aizvien nemierīgāks un nepacietīgāks kļuvis arī Bobslejs: te ievaukšķējies augstā, nervozā balsī, te satraukti paskrējies saaudznim gar vienu un otru pusi, meklējot retāku vietu biezumā, kamēr beidzot, nevienam nemanot, iz​zudis no redzes loka.

Un tad piepeši čūksnī atskanējuši dobji krācieni un zobu griešana un klabināšana. Nošvīkstējušas eglītes, nodunējusi zeme, griezīgi un spalgi, balsij aizlūstot, iekaucies suns. Viņi dzirdējuši, kā attālinās smagi soļi, taču pašu Ferdinandu cauri biežajām un lielajām pārslām neesot pat lāgā saskatījuši, cik ļoti «kuiļa kustīgais gaišums saplūdis ar snigšanas kustīgo gaišumu» (kā par šo acumirkli pastāstīja Z.). Ferdinands izgaisis kā rēgs. Bet Bobslejam (pēc Z. vārdiem) bijusi «uzarta visa pakaļpuse». Labi, ka netālu, uz ceļa, stāvējusi mašīna. Savīstījuši Bobsleju vējajakā, ar mašīnu aizlaiduši uz vietējo vetiecirkni, bet tur, kā pie svētdienas, dakteri neesot atraduši mājās, tāpēc ņēmuši un drāzuši uz pašu Jelgavu, uz veterināro klīniku, kur tad dzinējs salāpīts gods godam.

Drausmīgā brūce sadzijusi ātri un labi, kā jau sunim. Tagad tanī vietā esot redzama vairs tikai bālgana, gluda vīle. Tomēr kopš tās reizes Bobslejs vairs neesot «cūku suns» (kā teica Z.). Uz bukiem — jā, uz aļņiem — jā, bet cūku pēdas neparko negribot dzīt. (Katrreiz, kad saimnieks pieminēja Bobsleja vārdu, suns laipni pakustināja īso astīti, kā apliecinot stās​tītā patiesīgumu.)

Viss, ko biju dabūjusi dzirdēt par Ferdinandu, mani, kā viegli var iedomāties, ļoti sakairināja.

Arī man par visu vari un katru cenu gribējās pašai savām acīm redzēt šo fenomenu, tāpēc pāris nedēļu laikā nomēroju droši vien tuvu pie simts kilometriem, par pastaigu vai, pareizāk sakot, pārgājienu maršrutiem izvēlēdamās nevis skrajas un sausas mežaudzes, bet krūmaines un staignājus, un rakšanas darbos iztraucēju divus vieniniekus un vairākus bariņus. Par spīti cūku uzmanībai un dzirdīgumam, dažkārt pulciņam piekļuvu diezgan tuvu, tomēr ne reizi neuzdūros īpatnim, kas cik necik atšķirtos no pārējiem ciltsbrā​ļiem.

Un pēkšņi (turklāt apstākļos, kad to varēja gaidīt vismazāk) es Ferdinandu beidzot ieraudzīju.

Biju viņu jau izmeklējusies pa malu malām, kur izput stigas un kur pat meža ļaudis tikai retumis sper kāju, tāpēc i nesapņoju, ka Ferdinands varētu parādīties tur, kur viņš kādā agrā augusta rītā iznira manu pārsteigto acu priekšā. Lai cik neticami arī neliktos, tas notika, burtiski, metrus desmit divpadsmit no manas mājas vai, pareizāk izsakoties, šķūņa (kur agrāk stāvēja siens, bet tagad glabājās malka).

Auzas kolhoza tīrumā, kas meža ielocē no divām pusēm apņēma ēkas, vietvietām metās jau bālganas. Iepriekšējā vakarā bija plosījies stiprs vējš, atsitis līdz galam vaļā šķūņa durvis un nomēzis debesis skaidram skaidras. Bet tagad, īsi pēc saullēkta, plūsmoja vairs tikai viegla dvesma, kurā bija sajaukusies briestošas labības smarža un meža elpa. Ar grozu gāju pēc malkas, vēsma strāvoja man

sejā. Šķūņa durvis nevajadzēja virināt un čīkstināt, jo (kā zināms) tās bija plaši atdarījis vējš. Ar to, manuprāt, arī izskaidrojams, ka modrais un piesardzīgais Ferdinands mani nedz saoda, nedz izdzirda un es šķūni sa​sniedzu nepamanīta.

Vecās ēkas pretējā sienā divu dēļu salaidumā gadu gaitā bija izbirzusi stateniska sprauga kādu divu triju pirkstu platumā, pa kuru iekšā spiedās rīta gaismas perlamutra sārtums. Kā šaurs lodziņš šī sprauga pavēra auzu lauka strēliti, kurā mans skatiens nejauši aizķērās aiz dīvainas apaļiskas līknes.

«Kaut kāda gabaniņa?» tikpat neviļus nodomāju, lai gan vēl iepriekšējā vakarā nekādas gabaniņas tur nebija bijis un, starp citu, nenopļautā tīrumā arī nevarēja būt. Taču, iekams atskārsme īsti sasniedza apziņu, man piepeši šķita, ka šī «līkne» vai «gabaniņa» būtu nedaudz sakustējusies. Šādā rāmā laikā kustēties varēja tikai dzīva būtne, tāpēc, cenzdamās pārvietoties cik iespējams klusāk, pievirzījos pie sienas un palūkojos pa spraugu: auzās ganījās cūcietis! Tas bija ļoti liels un neparastā krāsā, ko vēl neikdienišķīgāku, jādomā, darīja nule uzlēkusī, kvēli sārtā saule, proti, cūka izskatījās mirdzoši zeltaina. Garšīgi čāpstinādama, tā pilnām mutēm plūca auzu skaras ar graudiem piengatavībā, bridi pa brīdim paceldama galvu un ausīdamās uz apkārtnes skaņām, taču, drusku paklausījusies, nepievērsdama uzmanību nedz vilciena dunai otrpus Daugavas, nedz motocikla parkšķiem šajā krastā, turpināja mielošanos ar tādu nesatricināmu mieru, ka es jau sāku apcerēt, no kura kaimiņa aizgalda varētu būt izsprucis šis piecpadsmit pudu ruksis.

Pamazām viņš virzījās šķūnim aizvien tuvāk, tā ka varēju viņu labi aplūkot. Krūtis viņam balsnīja vēl gaišākas par muguru un gandrīz pašā centrā, tikai mazlietiņ pa kreisi no viduslīnijas, spīdēja spoži balts plankumiņš, itin kā izaicinoši iezīmējot to vietu, kur bija sirds. Un tad negaidot es ieraudzīju arī smailus meža kuiļa ilkņus. Ribu velvē man kaut kas salēcās un sastinga un, kā šķita, uz brīdi asinis apstājās skrējienā pa dzīslām, jo manā priekšā stāvēja garo meklējumu un ilgu objekts, proti, Ferdinands! Un viss bija vienlaikus reāli un nereāli (kā sapnī): virs apvāršņa nule pacēlusies saule, tik ugunīgi dzirkstoša, kā kad spīdekli būtu uzspodrinājusi impresionista iztēle, vēl dienas trokšņu un dienas dvaku neskartais nevainīgais rīta svaigums, auzu lauka milzīgais zaļgandzeltenais bārkšu paklājs un sarkandzelteni (kā zelts ar augstu raudzi) vizmojošais Ferdinands, kas šajā idilliskajā ainavā ganījās ar tādu rimtu omulību, ka pat garie ilkņi likās nevis bīstami ieroči, bet nekaitīgas butaforijas no papjēmašē vai caurcaurēm dekoratīvi zi​loņkaula izstrādājumi.

Mūs šķīra tikai daži metri, kad Ferdinands kārtējo reizi paslēja augšup galvu, lai uztvertu apkārtnes skaņas un smaržas. Un es ievēroju, kā izmainījās viņa acu izteiksme un krāsa (tās zaudēja eļļaini silto mirdzumu un iedzirkstījās mēļi un auksti). Sapratu, ka esmu… Gandrīz uzrakstīju «ieraudzīta», lai gan redzēt viņš mani neredzēja, bet drīzāk jau dzirdēja vai saoda (vai varbūt sajuta manu skatienu?), jo, nekustīgi pastāvējis vēl dažas sekundes, startēja spēji un atsperīgi kā sacīkšu zirgs, uzreiz pazuzdams no mana šaurā redzes loka. Skanēja vienīgi smaga, aizvien apklustoša duna — viņš attālinājās strauji un mērķ​tiecīgi kā ātrvilciens.

Tāda bija mūsu pirmā tikšanās.

Taču auzu lauks pie manām mājām, kā viegli iedomāties, nebūt nebija vienīgais kolhoza tīrums, kuru apmeklēja biezokņa iemītnieces. Piemēram, dažus kilometrus tālāk kādu meža ieloci dažās naktīs tās pārvērta par īstu postažu, kurā nekas vairs nebija pļaujams, un tādējādi nodarīja saimniecībai prāvus zaudējumus. Ļoti jāšaubās, vai galvenais vaininieks varēja būt Ferdinands. Visticamāk, ka cūkas darbojās apvienotiem spēkiem, taču apsūdzības akmeņi aizvien un pirmām kārtām krīt pāri baltajiem zvirbuļiem savu ciltsbrāļu vidū. Un baltais zvirbulis mūsu apkārtnē bija Ferdinands, tāpēc oficiāli parakstītajos un apzīmogotajos papīros, kuri aizceļoja gan uz mednieku biedrību, gan ministriju ar meža cūku nodarīto postījumu uzskaiti un aprēķiniem hektāros, centneros un rubļos, īpaša vieta bija ierādīta personiski viņam. Tādējādi pāri Ferdinanda galvai sabiezēja visnopietnāko draudu

mākoņi.

Tika saņemta atļauja triju cūku atšaušanai uz tā saucamo «lūriņu» jeb gaidi un tīruma malā, ozolā, ierīkots slēpnis. Ievērojot to, cik lielā mērā Ferdinands bija uzmanības centrā, lielos vilcienos varēja uzskatīt, ka viņa stunda situsi un ka viens no trim pretcūku pasākumu upuriem būs viņš. Tomēr akcija nevainagojās ar simtprocentīgām sekmēm un viena nelaiķa vieta palika vakanta, tāpēc ka no mednieku lodēm krita nevis trīs, bet tikai divi īpatņi, turklāt viens «eža», proti, šīsvasaras sivēna attīstības stadijā. («Tad nu liels gods, ezi nogāzuši!» kā par šo gadījumu mēļoja.) Ferdinanda abu skaitā nebija. Kārtējo reizi uz viņu bija šauts, un kārtējo reizi viņš bija aizgājis sveikā, varētu teikt, nā​vei no paša degungala.

Par notikuma detaļām dzirdēju no R., kas nepavisam nav zaļš iesācējs vai predestinēts pūdelmanis, bet, gluži otrādi, visai pieredzējis mednieks, pat kaut kāds tur dūzis disciplīnā, ko sauc par «šaušanu pa skrejošu meža cūku». Un, tā kā R. nav slavens nedz ar plātīšanos, nedz tukšu salmu kulšanu un šo epizodi izstāstīja nevis kā «derīgu drukāšanai», bet kā labs kaimiņš kaimiņienei, nav ne mazākā pamata šaubīties par viņa vārdiem. Viņš stāstīja tik precīzi, pašironiski un tēlaini, ka tur, kur pilnīgi varēšu paļauties uz savu atmiņu, centīšos R. teikto citēt, neizmainot neko.

R. tupējis ozolā, slēpnī. Bijis pilnīgs bezvējš. Apkārt klājusies bālgana, naksnīga dūmaciņa, kas, zināms, nav sekmējusi tik gaiši apspalvota dzīvnieka skaidru saskatīšanu, kāds esot Ferdinands.

Tomēr R. redzējis Ferdinandu pietiekami labi, jo… tālāk citēju: «Viņš stāvēja kādu divdesmit metru atstatumā no manis, ne vairāk, tik tuvu, ka es ne vien acu priekšā iztēlojos, cik skaisti pie sienas izskatīsies viņa ilkņi, bet pat sajutu mutē cepeša garšu. Baltais lāsums uz viņa krūtīm spīdēja tumsā.

Gaidīju, lai viņš pagriežas sāniski.,. Jūs varbūt nezināt, ka dižmedījumus nekad nešauj krūtīs — stingro un atsperīgo muskuļu dēļ… jā, un, kad viņš pagriezās ar sāniem pret mani, labi nomērķēju un nospiedu gaili. Lode, manuprāt, ķēra kakla skriemeļus, un tai vaja​ dzēja kuili nolikt uz vietas. Taču, par lielu pārsteigumu, Ferdinands sāka skriet. Joprojām no neliela atstatuma bliezu no otra stobra, bet, arī divreiz nošauts, viņš skrēja, kamēr pagaisa dūmakā.

Viss notika gluži kā pa murgiem.»

Kad R. to sacīja, uzreiz ar izbrīnu atcerējos līdzīgas izjūtas. Toreiz, pie šķūņa, arī man taču bija licies, ka Ferdinandu redzu nevis īstenībā, bet drīzāk sapnī.

Tālab nav jābrīnās, ka mūsu apkaimē dažs labs ar lielu pārliecību runāja par neizskaidrojamām un pat gluži mistiskām spējām, kas piemī​tot Ferdinandam.

Pie tādiem cilvēkiem piederēja, piemēram, A., kuras māja atrodas nepilnu kilometru no manējās, starp mežu un ceļu. Tā vienrīt uz autobusu pieturas soliņa sagadījos kopā ar viņu. A. sacīja, ka dodoties uz ambulanci pie ārsta, un no vaiga patiešām izskatījās bāla un sanīkusi. Kā jau aizcieties cilvēks, kam nav bijis iespējas un izdevības izkratīt sirdi (jo viņa dzīvoja viena), A. steigšus man klāja vaļā savu aizvadītās nakts šausmu stāstu (lai gan parasti diez cik labās attiecībās nebijām). Sak, vai es pagājušo nakti neko neesot dzirdējusi? Pārvaicāju, kas īsti (pēc viņas domām) man būtu bijis jādzird. Uz to viņa atbildēja, ka suņi taču visur vaukšķējuši kā traki, aizgūdamies un neatņemdamies.

Neko tādu es ievērojusi nebiju. Un A. pēc maza vilšanās brīža detalizēti izklāstīja, ka nevarējusi iemigt suņu dēļ, gudrojusi un bažījusies, vai tikai apkārt nevazājoties kādi grābuļi. Viņai taču, raugi, mājas pašā ceļmalā, visām durvīm gan atslēgas priekšā — bet kas zaglim atslēga? Gulējusi vaļā acīm un klausījusies, kas būšot, kas ne. Bet pa to starpu Reksis pie ķēdes klankstējis aizvien špetnāk un sirdīgāk, kā mēdzot riet tikai tad, kad kāds klimstot mājas pavisam ciešā tuvumā. Un viņu sagrābusi tik traka baisa, ka malu maliņas sācis drebulis kratīt un purināt. Joki, vai, nakts vidus, un viņa viena kā pirksts! Nauda gan visa uz grāmatiņas (mājās viņa nekad neglabājot vairāk par piecdesmit rubļiem un arī man neiesākot turēt), bet skapī drēbes, gan šūtas, gan baķī, tāpat sudraba karotes un vēl šis un

tas, jo, raugi, gluži plika jau arī viņa neesot. Un kas tur ko nenožmiegt šosejas bosikiem vienu veceni un neizkrāmēt māju tukšu, vai ne?

Tik tālu viņa aizdomājusies, pie sevis skaitīdama tēvareizi. Taču, tad šitā pagājis labs brīsniņš un Reksis tikai kverkšķinājis, bet netāda staigāšana ap māju vai cits aizdomīgs troksnis nebijis saklausāms, lielā baile tā kā drusku atstājusies no A. Viņa sadūšojusies un, neielegusi uguni, tāpat kreklā klusiņām piegājusi pie loga. Laukā stāvēusi rāma pilnatnes nakts. Mēness spīdējis tik gaiši un spoži, ka vaētu kaut vai grāmatu lasīt. Bet nekas šaubīgs ārā neesot bijis ieraugāms.

Suni no loga viņa nevarējusi saskatīt, tak licies, ka tas rej uz dārza pusi. Un tad ar reizi A. atģidusies, vai tikai dārzā nebūšot cūkas. Viņai, raugi, sarakto kartupeļu stirpiņa zem klajas debess, tikai «ar salmiem aptaisīta» (kā teica A.), gadījumam, ja uzkristu salna.

Viņa apvilkusi mēteli, uzmaukusi uz basu kāju kamašas, pa ceļam drošības pēc vējtverī sataustījusi sekumus, ar kuriem vakardien pati tos kartupeļus rakusi, un pamazītēm stūrējusi ārā. Suns riedams no visas tiesas lūkojies uz dārzu. Un, pagājušai līdz mājas stūrim, viņai izlicies, ka tur viens cilvēks — jā, taisni tā viņai pirmajā brīdī mālējies — likņājies ap kartupeļu stirpiņu. Gribējusi jau uzsaukt, kad līkņātājies, raugi, paslējis uz augšu galvu, pagriezies pret viņu un viņa ieraudzījusi, ka tas ir tas balsnējais kuilis, ko visi saukājot par «Ferdinantu» (kā sacīja A.). Un A. sagrābušas tik stāvas šausmas, ka savam sīvākajam ienaidniekam viņa nenovēlot šitādas šaušalas pārdzīvot, pat pakliegt viņa neesot jaudājusi, balss gluži kā iesalusi un iesprūdusi rīklē, jo…

Nu, nu, šajā vietā es viņu pārtraucu ar jautājumu, ko tad Ferdinands viņai tik briesmīgu darījis: klāt skrējis, vai, virsū brucis, vai?' Ak, atbildēja A., ļaunāk, daudz ļaunāk, simt un tūkstoškārt ļaunāk, jo> tad, kad kuilis pagriezies pret viņu, viņa sastingusi kā sālsstabs: gluži kā stiklam tam cauri spīdējusi mēness gaisma!

Es iesmējos. Un viņa, aizvainota par manām šaubām, piebilda, ka> varot to apzvērēt pie visiem svētajiem, piesaucot erceņģeļus Miķeli un Gabrielu: šinī kuilī sēžot pats nelabais iekšā! Ja kaut ko tādu ieraudzītu es (no kā lai mani pasargājot dievs!), man ne tikai stāvus saceltos mati, bet (kā viņa ar lauku sievietes tiešumu piemetināja) «biksesbūtu pilnas». Nu, un ar ko tas viss beidzies, apprasījos, jo kuru katru acumirkli varēja nākt autobuss. Un A. pastāstīja, ka darījusi tā, kā,, tiekoties ar nešķīsto, jārīkojoties, proti, viņa pārmetuši kuilim krusta zīmi. Tad gan šis uzreiz pamatīgi notrūcies, pat tā kā salēcies, strupi un rešņi ierukšķējies un plēsis projām. Tomēr A. līdz pat rītam drebējusi kā drudzī, dzērusi gan Zeļeņina drapes, gan buldurenes, taču līdzēt nelīdzējušas nedz vienas, nedz otras. No rīta tad nu arī izlēmusi, ka jābraucot_ vien «uz dakteri», lai negadoties nokrist un palikt guļam vienai, kā, raugi, iznācis viņmājas Bernātam, sak, neuzkūlies pavisam nejauši todien ēku apdrošinātājs, tā arī būtu nobeidzies un izdzisis ve​cais un lops kūtī paliktu neslaukts un nebarots…

Paņēmusi stāstījumu mazdrusku atpakaļ, iejautājos, vai, pēc A. domām, nelabajam būtu sevišķi raksturīga rakņāšanās kartupeļu kaudzē un rukšķēšana. Uz to A. ar svētu pārliecību atbildēja, ka sātana spēkos esot pieņemt jebkuru atveidu. Kāpēc tad «Ferdinantu» neķerot neviena lode un visi mednieki vienā balsī daudzinot, ka šis allažiņ kā kustin izkūstot acu priekšā? Skaidrs, ar kādu putnu darīšana, jo vai es esot dzirdējusi, ka velns jebkad būtu nošauts, ko? Viņa varot apzvērēt, ka ne, un pēc mazas apdomāšanās man bija viņai jāpiekrīt, tāpēc ka par velnu traģiskas bojāejas gadījumiem ātrumā neatcerējos nedz dzirdējusi, nedz lasījusi nevienā grāmatā, latviešu tautas pasakas ieskaitot.

Nelabais bija mūžīgs. Taču iztēloties A. pārciesto izbīli ar pilnu un šerminošu spilgtumu tomēr nezin kāpēc nespēju. Jādomā, tāpēc, ka mūžā nebiju redzējusi nevienu vienīgu pārdabisku būtni un, jāatzīstas, drīzāk kāroju to ieraudzīt, nekā baidījos no tās.

Toreiz nepavisam nenoskārtu, ka jau visā drīzumā un tāpat pilnatnes naktī sastapšos ar Ferdinandu un ka arī mani viņš pārbiedēs līdz nāvei.

Sapulce bija stipri ievilkusies, un tad, kad mani Rīgā dzīvojošie kolēģi pirms gulētiešanas jau dzēra tēju, gāja vannā vai zvilnēja ar kādu žurnālu atzveltnī, es vēl kājoju uz māju pusi no stacijas, jo tik vēlā stundā pa mūsu šoseju neiet neviens autobuss. Lielceļš šķita izmiris, asfalts mēnesnīcā mirdzēja ar ledus vizmu, papēžu klaudzēšana atbalsojās meža sienās, kas tumšas un cēlas slējās augšup abpus šosejas pa labi un pa kreisi no manis, ik mazākajam troksnim jutīgi atsaucoties ar zvanīgām atskalām. Aizmugurē vairākkārt padzirdējās itin kā soļi. Bet pietika apstāties, un visas skaņas uzreiz iegrima rudens nakts zvaig​žņotajā, dzedrajā akā.

Nomērojusi apmēram trīs ceturtdaļas ceļa, sasniedzu meža klajumu. Grambas asfaltā te nesen bija pielīdzinātas ar akmens šķembām, tālab no šosejas vidus nogāju uz ceļa malu, kur soļi mīksti grima grantī un bija gandrīz nedzirdami. Ielejā vijās neredzama tērce, kuras līčloču gultni aizsedza sidrabaina bula, klādamās pāri strautam un strautmalas spokaini kailajiem alkšņiem. Naktī dzīvoja tikai ūdens čala. Pakalnītē uz debesu fona vīdēja vientuļu māju tumšās aprises, nevienā logā vairs nedega uguns.

Bet, tikusi aptuvenis pret dārzu, negaidot pamanīju (likteņa untuma •dēļ, uz mata tāpat kā A.), ka «pa to līkņājas cilvēks gaišās drēbēs». Tā kā bija jāšaubās, vai ap tumsā grimušajām mājām kāds ložņātu un slapstītos cildenos nolūkos, tad es, aizturējusi elpu, apstājos un, pūlēdamās nečaukstināt mēteli, no kabatas izvilku lukturīti, kas no visām mantām, kuras man bija klāt, visvairāk atgādināja ieroci un, domājams, galīgā nebrīdī varēja arī noderēt par tādu. Un tā, daudzmaz apbruņojusies, stāvēju un skatījos turp, kur tas otrs, nenojauzdams aculiecinieka klātbūtni, nesteidzīgi locījās, turklāt ne īsti grudzinādams savā nodabā, ne īsti purpinādams sev zem deguna, itin kā aizsmakušā un iesnainā basā paklusām dungodams, tikai pilnīgi un galīgi bez muzikālās dzirdes. Neviļus nodomāju, ka šī persona svešajā dārzā uzvedas vi​sai pašpārliecināti.

Tas turpinājās vairākas minūtes. Tad nespodrā dudināšana pārtrūka pustaktī, gaišais stāvs nekustīgi sastinga kā akmens tēls — un es (nu, kur visu laiku bija bijušas manas acis?!) redzēju, ka tā ir liela meža cūka. Masīvais ķermenis mēnesnīcā laistījās ar gaišu, gandrīz fosforizējošu atspīdu. Tā mirdzēt varēja vienīgi Ferdinands! Viņš stāvēja, pagriezies pret mani ar krūtīm, un lūkojās man cieši virsū. Nezinu, cik skaidri viņš saskatīja mani, bet es… es pēkšņi sajutu, kā zem cepures sakustas mati.

Tas nebija iespējams, taču, par spīti neiespējamībai, es to skatīju pati savām acīm: Ferdinandam cauri spīdēja gaisma!

Pat pie pašas labākās gribas nespēju pateikt, vai šajā brīdī neapzināti piespiedu lukturīša slēdzi vai arī, rokai nodrebot, pirksts pats no sevis nejauši skāra slēdža izcilni, taču spuldzīte (mums abiem par vienlīdz lielu pārsteigumu) uzdegās. Un, lai gan pilnmēness staru palos tā iekvēlojās tikai kā sīka malduguns, Ferdinands uzreiz iztrūkās, īsi nospraustajās, nodimdināja lejup pa piekalni un pazuda nakts bulā. Vēl pāris reižu nokraukšķēja strautmalas kritalas, tad viss aprima un apkārtne ieslīga klusumā.

Vai tad pārdabiskas būtnes nepārvietojas nedzirdami? Vai neuznirst bez skaņas un neizklīst kā miglas vāls, neapdziest mēmi kā zvaigzne.

Pārradusies mājās (gluži tāpat kā A., par kuru tiku smējusies), izdzēru vispirms baldriāna, pēc tam Zeļeņina pilienus, tomēr ilgi nespēju nomierināties un iemigt, lai gan ne tik ļoti ilgi kā A., jo starp pulksten diviem un trim mani ķēra apskaidrība, proti, pamodās aizdomas, ka Ferdinanda «caurspīdēšanas efekts» mēnesnīcā varētu būt tikai redzes māns, ko rada gaismas atspulgs viņa īpatnēji apspalvotajās krūtīs ar balto laukumiņu centrā. Protams, ar pilnu pārliecību nevaru apgalvot, ka tas bija tieši tā. Tomēr vairāki saprātīgi cilvēki, kam vēlāk savu hipotēzi izstāstīju, atzina, ka manam domu gājienam netrūkstot zināmas loģikas. Diemžēl pašai pārbaudīt sava pieņēmuma pareizību man vairs izdevības nebija.

Kad Ferdinandu ieraudzīju trešoreiz, viņš nekustīgi gulēja uz labajiem sāniem un atkušņainajā ziemas dienā neizskatījās nedz zeltains, nedz fosforizējošs, bet šķita drīzāk bēša krāsā, atskaitot krūtis, kas arī tagad balsnīja pelēcīgas. Virslūpa bija saraukusies, tā ka visā garumā nāca redzami smailie ilkņi, kuri atkal likās nevis asi un draudīgi ieroči, bet butaforijas no papjēmašē vai dekoratīvi ziloņkaula izstrādājumi. Tikpat dzeltenīgi gaiši, arī gandrīz ziloņkaula tonī un ļoti tīri bija

viņa nagi. Krūtis, baltā lāsumiņa vidū, kvēloja tumšsarkans aplītis, un tāds pats apaļš, niecīgs un tālab šķietami nevainīgs caurumiņš rēgojās pie auss, kā apliecinājums tam, ka Ferdinands, kas bija izskatījies neparasti un bieži vien ari izrīkojies neizprotami, uz nebēdu āzēdams, savus vajātājus, tomēr nebija pārdabiska būtne. To apliecināja arī viņa rāmā samierināšanās ar notikušo.

Bet par to, kā viss norisinājies, man pastāstīja R. — tas pats R., kas. reiz jau tika šāvis uz Ferdinandu no slēpņa ozolā un «divreiz nošautu» palaidis sveikā.

Ar visu apbrīnojamo saprātīgumu, attapību un viltību Ferdinandam piemitusi dzīvniekiem raksturīgā aprobežotība. Piemēram, automašīna,, kuru vadījis cilvēks un kurā sēdējuši cilvēki, viņa priekšstatos neesot saistījusies ar cilvēka personu, bet likusies gan krietni lielāka, taču tikpat kā nekaitīga dzīva būtne, kas atbilstoši acīm redzamajam spēku samēram (kā to paredz nerakstītie dabas likumi) nedaudz jārespektē, taču ne vairāk. Ferdinandu, kurš ar tādu neuzticību un piesardzību bija

aizvien izturējies pret visu cilvēku cilti (un sevišķi tās apbruņotajiem eksemplāriem), šie maldi beidzot pazudinājuši, kad viņš bez bailēm mēģinājis šķērsot nelielu mežmalas ceļu tikai piecdesmit vai, augstākais, sešdesmit metru attālumā no «rafiņa». Bet autobusiņā, Ferdinandam par nelaimi, uz jaunu mastu braukuši tieši mednieki. Šoferis strauji nobremzējis. Vīri, sasaukdamies un pielādēdami bises, skrējienā izvērsušies vēdekļveidīgi, ar flangiem norobežodami kuili no meža, un atklājuši uguni uz Ferdinandu, kas lielā ātrumā skrējis pāri tīrumam uz Liepdegunes pusi. Klajumā viņš bijis redzams kā uz delnas, taču neviens neesot manījis nekādas izmaiņas viņa uzvedībā vai tempā. Tālab tagad nevarot pasacīt, kurā brīdī viņu ķērusi lode un no kuras bises tā nākusi. Un vispār, iekams Ferdinands sasniedzis Liepdeguni, neviens, jāteicot (kā apgalvoja R.), pa īstam pat nenojautis, ka viņam trāpīts. Upīte, kā aizvien atkušņa laikā, pa vidu, pa galvenā tecējuma vietu, bijusi vaļā. Ferdinands meties ūdenī, pārpeldējis 1asmeni, taču pretējā malā nekādi neesot varējis uzrāpties uz ledus. Tikai tad visi ar pilnu skaidrību attapušies, ka Ferdinands ievainots, un drāzuši uz krastmalu, lai viņš neaizietu un, kas zin, pēc tam nenobeigtos kādā čūsklienā (kā arī reizumis atgadoties). Redzot tuvojamies cilvēkus, Ferdinands vairs nemēģinājis uzrausties uz ledus, loet peldējis pa straumi uz leju. Mednieks, kas tobrīd atradies vistuvāk, izšāvis. Un Ferdinands pamazām sācis zust melnajā ūdenī, kamēr visu acu priekšā nogrimis. Tas noticis pilnīgi bez skanas un ļoti, ļoti lēnām, gluži kā tīšuprāt pagausināti, tā ka cilvēkiem, kurus Ferdinands jau tik daudzkārt bija nerrojis un mozējis, nesis cauri un vazājis aiz deguna, pirmajā brīdī izlicies, ka tas ir tikai slīpētā kuiļa kārtējais gājiens, lai izvairītos no vajāšanas. Bet, kad atnestas kārtis, atklājies, ka šajā reizē Ferdinandam tomēr nav izdevies aizbēgt.

Viņš bija noslīcis.

Kad kuilis izvilkts, atrasti divi svaigi ložu trāpījumi — krūtīs un galvā pie auss. Šajā sakarībā izcēlušās mazas domstarpības, jo «attiecībā uz dižmedījumiem trofejas autors (kā izteicās R.) skaitās mednieks, kas pirmais dzīvnieku nāvīgi ievainojis». Šajā gadījumā «autorību» noteikt nebijis tik vienkārši, iznākusi saķeršanās, pie kuras detaļām R. nevēlējās kavēties, aizbildinādamies, ka tā esot «kopas iekšēja lieta», un beigās piemetinādams, ka bez abām svaigajām brūcēm uz Ferdinanda ķermeņa bijušas vēl vairākas labi sadzijušas rētas, kuru izcelšanās grūti nosakāma. Varbūt Ferdinands tās ieguvis riesta cīņās, bet var būt, ka deviņu desmit gadu ilgajā mūžā uz viņu «šauts vairāk (kā sacīja R.)', nekā mēs to nojaušam pa visiem kopā».

Ferdinandu uzšķērda, izņēma iekšas un atbilstoši veterinārajiem noteikumiem nogrieza nelielu gabaliņu no diafragmas kājiņu cīpslainās daļas trihineloskopiskajai analīzei. Nevienam nebija nekādu aizdomu, un dažs labs (kā savā laikā R.) jau sajuta «cepeša garšu mutē» un klaušināja pēc labākajām marinādes receptēm. Taču pēc pāris dienām no laboratorijas pienāca pozitīva atbilde, proti, audos bija atrastas Trichinella spiralis. Praktiski tas nozīmēja, ka gaļa nav derīga nedz cilvēka, nedz dzīvnieka uzturam un obligāti jāutilizē.

Tā Ferdinanda mirstīgās atliekas (tagad šķita jau it kā nevietā runāt par «kautķermeni») tika sadedzinātas. Un jāteic, retu nāvi šajā apvidū apcerēja tik ilgi, plaši un daudzpusīgi kā Ferdinanda galu un vienīgi retais šejienietis, iemidzis mūžīgajā miegā, izpelnījies tādu vispārēju nožēlu kā Ferdinands, pie tam praktiķi gaudās, ka ne par šo, ne par to postā gājuši vismaz savi piecpadsmit pudi gaļas un ka Ferdinands šajā reizē visus apvedis ap stūri un atstājis ar baltu mēli, turpretim romantiķi sūrojās, ka Ferdinands, kurš dzīves laikā tik daudzkārt bija izturējies neizprotami un bez vaida vīrišķīgi gājis bojā sadursmē ar pārspēku, tagad paņēmis līdzi nāvē savu noslēpumu, ko atklāt tālab vairs neizdosies nevienam un nekad.

Bet ar neatminētām mīklām jau sākas visas leģendas.

1977

RISKA SLIEKSNIS — Cik apbrīnojami viņa tomēr atgādina sievieti! — teica mans kaimiņš, skatīdamies gaisā, kur koka zarā sēdēja Leontīne.

Viņa bija tur nosēdējusi jau veselas piecas diennaktis. Sākās sestās dienas rīts, taču viņa joprojām tupēja augšā, priedē, skatījās lejup un ņaudēja. Un neviens, nedz kaimiņš, nedz es, nedz — kā vismaz likās — arī viņa pati, kurai taču vajadzēja būt visvairāk ieinteresētai samezglojušās situācijas labdabīgā atrisinājumā, joprojām nespēja ar cik necik noteiktu skaidrību paredzēt, kā un ar ko viss beigsies, jo turēšanās priedes zarā, kas vilkās jau tik ilgi, viegli saprotamu iemeslu dēļ nevarēja turpināties bezgalīgi, it sevišķi vēl tālab, ka pastiprinā​jās sals un naktī bija uzkritis sniegs, tā ka uz baltā fona viņas pelēki svītrotais kažociņš sestā rīta gaismas svīdumā izskatījās tumšāks un nespodrāks nekā līdz šim, vēršot Leontīni vāju, nožēlojamu un pilnīgi svešu. Un tikai izsamisas pilnā balss, kādā viņa vēl aizvien atbildēja uz aicinājuma saucieniem, bija tik ļoti pazīstama, ka neradīja šaubas — tā joprojām bija Leontīne. Pēc mūsu saprašanas, Leontīnei vajadzēja zināt, kā tikt lejā, viņai vajadzēja to mācēt un prast, taču Leontīne, kurai nebija nekādas daļas par cilvēku pieņēmumu dzelžaino loģiku, pārsalusi un izsalkusi un vaimanādama skaļā balsī, skatījās lejup uz mums. Un savukārt mēs, atmetuši galvas tiktāl, ka bezmaz krita nost cepures, lūkojāmies uz augšu.

Bet, lai šāda uzvedība neliktos no mūsu puses necilvēciski un gandrīz vai noziedzīgi pasīva, man ir jāizstāsta arī atgadījuma priekšvēsture, kas zināmā mērā sniegs manas un kaimiņa šķietami bezdarbīgās izturēšanās pamatojumu, izskaidrojot, kālab mums bija pilnīgi dibināts iegansts gaidīt aktīvu rīcību tieši no Leontīnes un cerēt uz viņu un viņas māku, tālab ka šādā stāvoklī, proti, augstu kokā viņa nebūt nebija pirmoreiz, — nepilna mēneša laikā, kopš no laukiem tika atvesta uz Mežaparku, viņa jau trešo reizi atradās līdzīgā neapskaužamā stāvoklī, jo prata rāpties tikai uz augšu.

Līdz šim biju domājusi, ka šī īpašība raksturīga vienīgi cilvēkiem, taču viņa pārliecināja mani par pretējo.

Jau pirmajā nedēļā pēc ierašanās Mežaparkā viņa pamanījās tikt vienā no pagalmā augošajām «mastu» priedēm. Un vakara mijkrēslī atbilde manam aicinājumam atskanēja sazin kur no augšas.

Uzsaucu vēlreiz, un skanīgs ņaudiens no krēslas aizvilktajiem augstumiem apstiprināja, ka neesmu kļūdījusies un ka Leontīne tik tiešām ir kokā. Vaļsirdīgi jāatzīstas, ka notikušo nepavisam neuztvēru traģiski, jo, pēc manas saprašanas, viņai vajadzēja nokāpt zemē tikpat dabiskā kārtā, kā viņa bija uzraususies augšā. Bet es vēl vāji pazinu Leontīni. Nākamajā rītā viņa joprojām bija turpat. Viņas balss pa nakti rādījās kļuvusi tikai asaraināka, un, uzrunāta vārdā, viņa uztraukti sāka staigāt pa zaru turp un atpakaļ, skatīdamās uz mani. Viņa tiecās pie manis — kā es sajutu — ar visiem kaķa dvēseles spēkiem, bet kaut kas stiprāks par viņas vēlmēm un alkām un pat par viņu pašu atturēja Leontīni pat no mēģinājumiem vienalga kā — vai ar galvu vai asti pa priekšu — rāpties vai laisties pa gludo stumbru uz leju. Lai Leontīni ierosinātu uz kādu mērķtiecīgāku darbību nekā tikai tekalēšanu pa zaru, iznesu laukā zivi.

Kaķa smalkās nāsis gandrīz uzreiz nemaldīgi uztvēra kārdinošās smaržas strāvojumus, kas cēlās uz augšu kā vīraks un patiesi viņu uzmundrināja, kā biju gaidījusi, kaut arī ne tādā ziņā un virzienā, kā tiku cerējusi, proti, Leontīne zarā sāka šurpu turpu skraidelēt un svaidīties tik juceklīgi un drudžaini, ka lejup bira skujas un mizas smalkne, ņaudieniem piejaucās žēlabu pieskaņa un . . . Nu, bet praktiski tas arī bija viss. Zemē Leontīne nekāpa un joprojām pat nelūkoja vispār kaut kādi tikt uz leju.

Izsaucos līdz aizsmakumam, un viņa līdz aizsmakumam atbildējā man, izkliegdama savu izsalkuma pārmēru, kura remdinājums, proti, zivs bija manā rokā nieka metrus sešus septiņus no

viņas. Kad Leontīne ievēroja, ka atkal grasos aiziet — un piedevām ar visu zivi, viņas uzbudinājums sasniedza apogeju. Bļaudama pilnā galvā, viņa pavirzījās tik tālu uz zara galu, ka tas bīstami sasvērās, nošūpojās, strauji nolīka — un viņa vēl beidzamajā acumirklī noturējās kokā, iecirtuši na​gus mizā, kuras druskas nobira man pāri kā rudas pārslas.

Kad atkal izgāju ārā pēc stundām divām un uzsaucu: «Leontīni» — piepeši turpat man aiz muguras kāds atsaucās: «Mr?» Taču, par spīti tam, tā tomēr nebija Leontīne, bet Zuzanna, blakusmājas kaķe, kas izrādīja kvēlu interesi par manu personu un pauda dedzīgu vēlēšanos nodibināt ar mani diplomātiskas attiecības, jo arī šoreiz man rokā bija zivs. Un tad es to izdarīju. Proti, cenzdamās pamudināt Leontīni kaut vai uz bezprātīgu rīcību, lai tikai izrautu no vienveidīgo kustību un kliedzienu hipnozes, es pasviedu zivi Zuzannai.

Tam bija negaidītas sekas. Leontīne apsēdās uz zara pie paša priedes stumbra un sēdēja tur pilnīgi nekustīga kā pelēka pūce. Atstatuma dēļ nevarēju saredzēt viņas skatienu, bet man šķita, ka acis bija plaši ieplestas un tukšas — arī kā pūcei dienas gaismā. Pasaucu viņu vārdā, taču Leontīne neatbildēja, tikai mēmi tupēja un stingi nolūkojas, līdzīgi cilvēkam, kas sadūries ar lielu zemiskumu un nodevību un apzinās, ka nav vairs ko zaudēt.

— Leontī—īn!

Ne skaņas.

Zivs bija apēsta, un Zuzanna glaudās man pie kājām. Bet Leontīnevēl joprojām vienīgi lūkojās.

Man nebija šeit vairs ko darīt, un es atgriezos iekšā, siltumā …

Pēcpusdienā tika sanestas visas kāpnes, kādas vien bija atrodamas mājā, — no bēniņiem un pagraba, pažobeles un malkas šķūņa, pašu trepes un kaimiņa redeles un pieslietnes, taču nederēja nevienas. Leontīne tupēja augstāk, nekā sniedza pašas garākās no tām, pat ja pieskaitīja klāt cilvēka auguma plus paceltas rokas garumu. Starp citu, glābšanas darbu laikā Leontīnes līdzdalība notikumu norisē sasniedza tādu aktivitātes pakāpi, ka vienbrīd likās — tūlīt, tūlīt, tūlīt viņa nenocietīsies, un sāksies trakulīgs lejupskrējiens, pārgalvīgs lēciens, nevilšs kritiens, kas vienā acumirklī, rāvienā un paņēmienā izlādēs dramatiskās situācijas spriegumu. Taču nekā! Pastiprinātā rosība nevilkās necik ilgi. Pietika Leontīnei pārliecināties, ka augšup pastiepto, glābjošo cilvēka roku viņa tik un tā nespēj aizsniegt bez gluži šausminošās virzīšanās pa stumbru uz leju (bet pietrūka tikai apmēram metra!), lai viņa atkal attuptos uz zara un vienīgi nodotos vērojumiem, brīdi pa brīdim neskanīgi ieņaudēdamās, — un viņas balsī viedās kaut kas vidējs starp, klusām cerībām un bezcerību.

Tā Leontīne nosēdēja kokā vēl veselu diennakti, kamēr vienā no blakusmājām tika apzinātas milzīgas kāpnes, īsta trepju mahina, nesama un pieslienama četriem vīriem. Ar lielām pūlēm tās atstiepām un piestatījām pie priedes stumbra. Viena no manām meitām uzrāpās augšā, un Leontīne — kurai pēc mūsu priekšstatiem vajadzēja aukstumā būt sastingušai ragā — ar apbrīnojamu, lokanu vijīgumu, viegli kā. putns uzlēca tai uz pleca.

Visu vakaru turpinājās mielasts un dzīres pamīšus ar divpusējiem cieņas, mīlestības un atkalredzēšanās prieka apliecinājumiem. Noskatīdamies, ar kādu baudu un atdevi Leontīne, astes galiņam trīsot tīksmē un svētlaimē, parādīja godu visam, kas vien tika celts viņai priekšā baltā emaljētā bļodiņā, mēs — kā itin drīz izrādījās, savā cilvēciskajā aprobežotībā — apmainījāmies ar reti vienprātīgām atziņām par mā​cību, ko nu Leontīne dabūjusi priekšdienām.

Pašai Leontīnei par tām nebija nekādas daļas. Viņa palika uzticīga saviem uzskatiem — un jau ceturtajā dienā pēc augstāk minētā atga​dījuma atkal sēdēja un ņaudēja kokā. Šoreiz vainīga bija Dollija, ja tā varētu teikt, mūsu ielas sunene, pa pusei dodziene, pa pusei buldodziene, ar vārdu sakot, jauna simpātiska jauktene ar drusku noslēpumainu, visnotaļ romantisku, bet, jādomā, ne pārāk likumīgu izcelšanos, apkārtnes iedzīvotāju stilbiem un dzīvībai nekaitīgs

kustonis, kurš labprāt un viegli iedraudzējās ar katru, kam vien uz to bija jel kāda patikšana. Liktenim labpatika savest aci pret aci Dolliju ar Leontīni mūsu mājas pagalmā. Un, lai gan, kā jau sacīts, Dollijā nemājoja ļaunas tieksmes un zemiskas dziņas, tās krūtīs tomēr pukstēja suņa sirds ar šai sugai raksturīgajām vājībām pret kaķu cilti. Dollijas centieni nākt saskarē ar Leontīni dažos mirkļos atrisinājās šādi, ka Leontīne, apliecinot, ka nav mācījusies pati no savas pieredzes gluži neko, strauji un apņēmīgi metās uz tuvāko priedi un, nagiem skripstinot, aizgūtnēm devās pa gludo stumbru uz augšu — iesākumā vēl iedzimtajās bailēs no suņa, bet pēc tam jau aizmirsusi par tā klātbūtni un esamību. Kā apburta no priežu vaiņaga vienmuļajām kustībām, viņa rāpās un rausās augstāk un augstāk, aizraudamās jau pavisam sportiskā kāpšanas azartā, virsotņu apgūšanas neprātā, ko īsteni var saprast laikam gan vienīgi alpīnisti.

Un, tikai nokļuvusi līdz pirmajam zaram, Leontīne atjēdzās, paskatījās uz leju, nodrebēja un ieņaudējās.

Varbūt kaķa smadzenēs pēkšņi atdzīvojās atmiņas par vēl tik nesen pārciestajām mokām? Varbūt kaķa sirds sažņaudzās ļaunās priekšnojautās par baismām, ko tagad vajadzēs pārdzīvot? Taču varbūt šis ņaudiens neizteica nedz vienu, nedz otru, un es atkal, arī nemācīdamās no pieredzes neko, no jauna spundēju Leontīni savos aprobežotajos cilvēcis​kajos priekšstatos , ..

Bet, lai būtu kā būdams, viņa atkal sēdēja priedē, tiesa gan, citā, to​ties metrus divus augstāk nekā pirmoreiz. Šie divi metri bija ļoti būtiski un izšķirīgi, jo tik tālu nesniedza pat slavenās garās četrvīru kāpnes. Tagad viņa tupēja apmēram astoņu metru augstumā un, kā šķita, tādējādi izrādījās iekļuvusi kaut kādā jaunā līmenī un pakāpē, ar to izpelnīdamās pastiprinātu, lai arī nebūt ne labvēlīgu ievērību no putnu puses, kas iepriekšējā reizē netika novērots. Likās, ka viņa bija pārkāpusi nez kādus nerakstītus dzīvnieku valsts savstarpējo attiecību likumus un ielauzusies aizliegtajā zonā, kas neapstrīdami kopš laiku laikiem piederēja faunas spārnotajiem pārstāvjiem.

Leontīni uzreiz apsēda lielāki un mazāki lidoņi, ar spalgiem trauksmes kliedzieniem piepildot gaisa telpu starp malkas grēdām, jumta malu tin septiņām priežu galotnēm. Putnu apkārtlaidelēšanās un riņķīsvaidīšanās ļoti uzbudināja Leontīni. Ar kvēlojošu un dzalkstījošu skatienu viņa sekoja spārnaiņu karuselim, garā ņemdama rosīgu līdzdalību visā, kas norisinājās ap viņu, un kokā sēdēšanas pirmajā etapā, kā vismaz no apakšas izskatījās, nepavisam nenožēlodama notikušo, jo neatbildēja pat uz saucieniem.

Taču līdz ar vakara nokrēslu putni izklīda un ap Leontīni pamazām sakļāvās spuldžu starojuma vāji kliedēta tumsa un dziļa vienatne, kāda valda ap visiem, kas uzkāpuši par augstu. Iespējams, ka tad viņas sirdi arī apņēma skumjas, lauzdamās no krūtīm kā sērīgas skaņas. Bez apstājas viņa noņaudēja veselu pusstundu. Tad rimās un, kažociņa pelēkumam saplūstot ar priedes paisumu, tikai klusi un nekustīgi tupēja zarā, ieklausīdamās runču kaisles aizžņaugto balsu skurbajos un dīvaini satraucošajos locījumos, kaķu kāzu dzīvesprieka pārpilnajās, neprātīgajās orģijās, kas nāca vienlaikus no divām pusēm. Uz visu viņa tagad varēja nolūkoties no augšas, taču tas nedarīja Leontīni laimīgu.

No rīta viņa tupēja turpat un tanī pašā pozā, itin kā pa visu ziemas nakts garo melnumu nebūtu pat izkustējusies. Uzrunāta viņa tūlīt piecēlās, drusku drebelīgā balsī atbildēja un sāka pārvietoties pa zaru dažādā ātrumā, bet diemžēl vienā un tanī pašā līmenī. Šī kustība bija tikai mērķtiecīgas darbības ilūzija. Taču varbūt viņas stāvoklī bija svarīgi saglabāt vismaz ilūziju?

Vakardienas putni visā visumā lika Leontīni mierā, iespējams, pamazām samierinājušies ar viņas uztraucošo, tomēr īstenībā nekaitīgo klātbūtni. Savukārt viņas ciltsbrāļi un ciltsmāsas tekāja un šaudījās priežu pakājē, neizrādīdami ne mazāko interesi par viņu un nepaceldami uz viņu pat galvas.

Vienīgi Zuzanna apbrīnojami smalki apvērtēja radušos stāvokli, ieradās pie virtuves durvīm un, balti

spīdinot spodrās krūtis, sēdēja ar pašpārliecinātu un neatkarīgu izteiksmi, tādējādi pauzdama gan zināmus teritoriālus tīkojumus, gan, varētu teikt, tiesibas uz manu personu, ko darīt Leontīnes klātienē neuzdrošinājās, kaut arī fiziski bija labāk attīstīta un ar lielāku cīņas pieredzi turnīros, kuros — pretēji plaši izplatītajam uzskatam — dedzīgu dalību nereti ņem arī kaķenes. No saviem augstumiem Leontīne, protams, visu redzēja un ar nemaldīgu nojausmu visnotaļ izprata situāciju, taču, tāpat kā pirmajā reizē, kad es atdevu Zuzannai viņas zivi, viņa nenolaidās līdz skaļai histērijai, bet ar iekšēju pāridarījuma sajūtu sēdēja priedē klusi un cēli.

Pēcpusdienā pelēki sadugušās debesis uzvāzās pāri skursteņiem un galotnēm un sāka sijāt biezai miglai līdzīgs decembra lietus. Priežu vaiņagi piesūcās ar mitrumu kā lieli, tumši sūkļi. No jumtiem un notekām pilēja un pakšķēja. Un, tā kā neviens kaķis necieš slapjumu, lietum beidzot, vajadzēja pamudināt un ierosināt Leontīni uz kādu kaut vai instinktīvu rīcību sevis pasargāšanai no ūdens, kurš izmērcēja kažoku līdz ādai. Taču nekas tāds nenotika. Leontīne vienīgi vairs nestaigāja pa zaru, bet, nogūlusies uz tā un palocījusi zem sevis ķepiņas, ar satriecošu padevību liktenim mēģināja pārciest uzbrukušo nelaimi. Tā bija tikai sevis pasargāšanas ilūzija. Bet varbūt viņai pietika ar ilūziju? Katrā gadījumā vējš viņu izžāvēja divās līdz trīs stundās. Un, kad ieradās vārnas, viņa bija — vai vismaz izskatījās — sausa.

Bet vārnas, skaitā piecas, ieradās jau uz pašas gaismas un tumsas robežas, iespējams, lai priežu kuplajos un ērtajos cekulos iekārtotos uz guļu un pārlaistu nakti. Pusaklas — kā jau putni sirmajā stundā — viņas sametās zaros, kad piepeši kāda pamanīja sev pievērstās Leontīnes zalgojošās acis, jo atskanēja vervelējošs, šausmu aizlauzts brīdinājuma brēciens.

Viss piecinieks uzšāvās spārnos un, nesaskanīgi saķērcoties, bariņā apmeta divus lokus ap priežu galotnēm, sirds dziļumos laikam svārstoties starp bailēm un ziņkārību, tāpēc ka tikai viena bija redzējusi Leontīni, turklāt, jādomā, ne pārāk skaidri. Galu galā piesardzība ņēma virsroku. Putni aizlidoja un ietaisījās uz naktsguļu mazliet tālāk uz Ķīšezera pusi. Taču vēl dziļā tumsā varēja saklausīt, kā vārnas, nespēdamas un nejaudādamas nomierināties un apklust, pusbalsīs kvārkstēja, itin kā pārspriezdamas satraucošā atgadījuma detaļas un apsvērdamas, kā šajā sakarībā vajadzētu rīkoties tuvākā nākotnē. Šāds ķērkšanas satura izskaidrojums varētu šķist lēts antropomorfisms, ja nākamajā rītā vārnas neatgrieztos, lai pašas savām acīm — turklāt pie pilnas dienas gaismas, nevis mānīgajā mijkrēslī — pārliecinātos, kas īsti tās iepriekšējā vakarā izbiedējis. Bet kokā joprojām sēdēja Leontīne. Un, kaut arī, kā zināms, viņa tām nebija nodarījusi neko ļaunu, ar gluži cilvēcisku nekonsekvenci vārnas uzklupa viņai. Tās laidelējās ap priedi un Leontīni, mezdamas aizvien ciešākus lokus, uzplijās un mācās virsū, un ik pa brīdim cita pakaļ citai draudīgi izšāvās uz viņas pusi, ar knābi un spārniem gandrīz skarot pelēki svītraino muguru vai sānu, vārdu sakot, lielos vilcienos putni gribēja un centās panākt to pašu, ko es, proti, nodabūt Leontīni zemē, kaut arī ar atšķirīgiem paņēmieniem. Vārnas ar stūrgalvīgu bezkaunību, burtiski, indēja un gandēja viņas jau tāpat šobrīd ne visai saldo dzīvi. Bet kaķe saboza un saslēja spalvu ar katru acumirkli vairāk. Viņas aste sāka vispirms drebēt, bet pēc tam lunkani locīties, kamēr acis zvēroja kā starmeši.

Un tad tas notika — Leontīne neizturēja un lēca uz tuvākās vārnas pusi. Putni kā tumšas vērpetes strauji uzlidoja un pašķīda gaisā, no rīklēm izlauzās juceklīgi — ne īsti izbaiļu, ne īsti gaviļu — ķērcieni. Bet Leontīnes stiepienam saspringušais augumiņš izliecās lokā kā krītošs izpletnis. Stūrējot ar asti tik prasmīgi, it kā viņa visu mūžu to vien būtu darījusi kā lēkusi no kokiem, Leontīne nāca lejā un viegli nolaidās uz visām četrām — proti, manu acu priekšā norisinājās tas, ko zinātnieki sauc par «mīksto piezemēšanos».

Kad tā bija jau aiz muguras, viņa aplaida apkārt izbrīnītu skatienu, pārsteigta par notikumu attīstības negaidīto virzienu, taču pārāk ilgi neapcerēja šo problēmu, nopurinājās un palaizīja sevi,

atkal sakārtojot muskuļu grupas un kažoka spalviņas, un enerģiskā un apņēmīgā riksī devās uz virtuves durvīm.

Tagad Leontīne zināja, kādā veidā iespējams nokļūt lejā no koka, turklāt «piezemēšanās» ātrumam, vieglumam un pilnīgam bezsāpīgumam vajadzēja nodrošināt šo zināšanu noturību. Un, lai arī šādiem pieļāvumiem piemita neapstrīdama loģika, tomēr ģimenes padomē ar balsu vairākumu tika nospriests Leontīni pagaidām ārā nelaist. Taču ikviens, kam pieder kaķe vai ir meita, pats pēc savas pieredzes būs pārliecinājies, cik veltīgi un bezcerīgi ir tamlīdzīgi lēmumi. Arī Leontīnei gar tiem nebija nekādas daļas. Vēl vairāk, savu iespēju robežās viņa ar visiem fiziskajiem un garīgajiem spēkiem sacēlās un dumpojās pret personas brīvības varmācīgu ierobežošanu, proti, divas dienas atsacījās no piena un reņģu ādām, nagiem plēsa nost tūbu, ar kuru bija apsistas durvis, ņaudēja un bļāva, vēkšķēja un vaimanāja tādā nebalsī, ka mums kļuva kauns no kaimiņiem, kas, ļoti iespējams, pamazām sāka mūs turēt aizdomās par sadistiskām tieksmēm.

Ar vārdu sakot, uzstājīgi rīkojoties, Leontīne panāca savu un izkļuva laukā, bet viņas apsmādētās reņģu atliekas tika izliktas uz avīzes gabala netālu no malkas strēķa — Zuzannai. Nezinu, vai Leontīni svaigā gaisā pēkšņi sagrābā neizturama ēstgriba vai arī viņa rīkojās vienīgi principu vārdā, taču ar vislielāko noteiktību viņa pieteica pirmtiesības uz reņģu ādām. Turpretim Zuzannai bija pilnīgs pamats uzskatīt ādas par savējām. Strauji brieda konflikts. Abas kaķes vispirms apmainījās ar skaļā balsī izkliegtām savstarpējām pretenzijām, taču, par nožēlošanu, neaprobežojās ar to vien un nonāca līdz savu dzimumu pazemojošai rupjai fiziskai saskarei, kurā Zuzanna, kā jau spēcīgākas uzbūves būtne, ātri guva pārsvaru un Leontīnei nācās atkāpties. Ne pašu mazāko brītiņu nepārlikusi prātā un neapsvērusi savas rīcības iespējamās sekas, viņa metās uz tuvāko priedi un, nagiem pret stumbru skrapstot, atkal devas augšup. Viņa rāpās un kāpa aizvien augstāk un augstāk, gluži kā apburta no koka vaiņaga liegajām šūpām un apreibusi no virsotņu iekarošanas skurbās apsēstības. Un, tikai nokļuvusi pazīstamajā zarā, viņa attapās paraudzīties uz leju. Dziļi apakšā Zuzanna mielojas ap reņģu ādām, turklāt ar tādu lielu mieru un pašapziņu, itin ka nule pat nebūtu notikusi cieņu apkaunojošā izskaidrošanās.

Visu to, protams, varēja nosodīt vai arī par to varēja smieties, vienalga, taču patiesība tālab nemainījās — Leontīne atkal sēdēja kokā, turklāt tanī pašā, no kura tikai pirms nedēļas, snaikstīdamās pēc vārnas, tika nolēkusi. Šajā notikumu attīstības posmā es joprojām ar lielu pārliecību lietoju aplamo vārdu «nolēkusi» un tikai pamazām sapratu savu dziļo alošanos, jo viņa nebija vis nolēkusi, bet nokritusi, un vienīgi abu darbību ārējo norišu un pazīmju līdzīgums maldināja. Lēciens būtu apzināta, mērķtiecīga rīcība, kritiens bija nejaušība un kļūme, un abus šķīra kaut kas būtisks, proti, tos vienu no otra atdalīja riska slieksnis, pret kuru Leontīne atkal un atkal atdūrās un kuram nekādi netika pāri — pat tad ne, kad apstākļi aizvien vairāk sarežģījās un nākamībā jau sāka iezīmēties traģiska iznākuma aprises.

Tomēr jāatzīstas, šāds atzinums man nebūt neradās uzreiz, bet ļoti pakāpeniski un diezgan mokoši. Taču tanī stundā, kad Leontīne kārtējo reizi uzrausās pa stumbru priedē un kad Zuzanna malkas grēdas pakājē lepni tiesāja izcīnītās zivju paliekas, es pagāju zem koka un, balsī saukdama, vilināju Leontīni uz to vietu, kur iepriekšējā reizē viņa bija atrāvusies no zara un noplanējusi lejā.

Rēķinājos ar to, ka šis gadījums būs ierakstīts viņas smadzeņu šūnās un sniegs zināmu pieredzi, kā analogā situācijā izkļūt no kļūmīgā stāvokļa. Manam pieņēmumam netrūka zināmas loģikas, un es nekļūdījos, pieļaudama, ka atgadījums būs ierakstīts Leontīnes smadzenēs. Jā, tik tiešām bija. Vienīgi — kā es pārliecinājos apmēram pēc divdesmitā neveiksmīgā mēģinājuma nodabūt viņu lejā — tas bija ierakstīts tur nevis kā pieredze, bet kā m isēklis. Tiklīdz zars bīstami nozvārojās, krasi nostādīdams Leontīni izvēles priekšā — lēkt vai nelēkt; viņa ikreiz nevis padevās uz priekšu,

ļaudamas zemes pievilkšanas spēkam, bet ar nevilšām klusām šausmām atrāvās atpakaļ. Nagi paši no sevis iespiedās priedes mizā. Un lieliskais vestibulārais aparāts palīdzēja lunkanajam, glāsmainajam jauna dzīvnieka ķermenim saglabāt status quo, proti, noturēties kokā. Tas viss atkārtojās un turpinājās ar tādu apnīkstošu un nejēdzīgu vienveidību, ka varēja izsīkt vesels cilvēciskās pacietības vezums un kalns, tik tiešām. Ņēmos pagalmā līdz tumsai — iesākumā ar lielu sīkstumu, pēc tam ar trulu stūrgalvību un, visbeidzot, ar bezspēcīgām dusmām.

Bet tumsā no mājas iznāca arī mans kaimiņš, kas notiekošo līdz šim bija vērojis tikai pa logu, un sacīja, ka viņam esot ideja, proti, par placdarmu varot taču izmantot malkas grēdu: vispirms pa pieslietnēm jātiekot uz tās, pēc tam trepes jāuzvelkot augšā, jāatbalstot pret stumbru, jāuzrāpjoties un… Vārdos tas izklausījās ģeniāli vienkārši. Bet, kad iztēlojos rāpšanos uz malkas, par kuras krāvuma noturību, kā saka, neviens nedeva ne pieci, neparocīgo kāpņu vilkšanu un stīvēšanu uz grēdas un nedrošo statīšanu pie stumbra, kad iedomājos, ka ari ar to viss vēl nepavisam nebūs galā un ka vajadzēs kāpt augšā, turklāt tumsa, es nemanīju savā dvēselē šādam pasākumam nepieciešamo entuziasma aizmetni. Vēl vairāk, apzinādamās sevi ne tikai par Leontīnes īpašnieci, bet pirmām kārtām par pilsoni, es ļoti noteikti noraidīju kaimiņa priekšlikumu kā cilvēka dzīvībai un veselībai kaitīgu.

Arēji kaimiņš izlikās man piekrītam, taču, kā vēlāk izrādījās, būtībā nebija atkāpies no savas ieceres un nākamajā rītā vēl pirms gaismas svīduma paslepen arī īstenoja to, vēl lieku reizi apliecinādams slavenā okeānu pārbraucēja FrensLsa Čičestera spārnoto saukli, ka vecums neesot šķērslis. Kad izgāju ārā, redzēju uz malkas strēķa pret priedes stumbru pieslietas kāpnes, toties zarā neredzēju Leontīni. Neticēdama savām acīm, pasaucu tās vārdu — un nez kur no lieliem tālumiem un augstumiem, no pašas galotnes, virs kuras pletās decembra pelēcīgie padebeši, man atbildēja pazīstamā balss. Toties neatbildēja kaimiņš.

Taču viņš tomēr nebija mazdūšīgs vīrs un vēlāk iznāca pagalmā. Un es uzzināju to, ko, pazīdama Leontīnes neuzticību pret svešiem cilvēkiem, jau bija noskārtusi. Kad kaimiņš sācis kāpt uz augšu, augšup sākusi rausties arī Leontīne, kamēr sasniegusi, viņasprāt, pilnīgi drošu vietu — galotni. Tālāk patiesi vairs nebija kurp kāpt. Vēl augstāk rītausmas pērļainajā sārtumā bija plaši atvērušās tikai debesis.

Abi zinājām, ka skaidrs laiks ziemā vēstī salu, un mūs sagrāba ļaunas priekšnojautas. Un tomēr cik dīvaini: tam piemita kaut kāds valdzinošs, suģestējošs un gandrīz vai nereāls skaistums, kad Leontīne tur tā tupēja — apbrīnojami līdzīga pelēkam putnam pret starojošo, rītausmā kvēlojošo izplatījumu, kas atgādināja caurspīdīgu rožainu zīdu. Un mēs, atgāzuši galvas, lūkojāmies uz augšu kā apburti.

Savos laika pareģojumos diemžēl nekļūdījāmies — sāka piesalt. Un Leontīnes balss tagad skanēja no lielajiem augstumiem skanīgajā gaisā dzidri un tāli kā no citas pasaules. Reizumis viņa neatbildēja man, tikai klusi skatījās lejup, uz zemi, itin kā vairs nepiederot pie tās, bet citreiz atkal viņas ņaudieni pārgāja sirdi plosošos palīgā saucienos. «Ma—u—u, ma—u—u, ma—u—u!» viņa kontraltā kliedza pāri apkārtnei, pieskandinādama visu kā nelaimes zvans un ceļot kājās visus, kas vien to dzirdēja. Un atvērās logi, un izkaras galvas, un gājēji apstājās uz ielas, un ziņkārīgie pulcējās pie žoga, dodami man labi domātus, taču lielākoties pilnīgi nederīgus padomus, sākot ar ierosinājumu nocelt Leontīni no koka ar garā kātā piestiprinātu tauriņu ķeramo un beidzot ar ieteikumu raidīt viņas virzienā sīko skrošu lādiņu, uz ko es kautrīgi iebildu, ka man tomēr gribētos dabūt Leontīni zemē dzīvu. Katrā gadījumā to dažu dienu laikā, ko Leontīne pavadīja kokā, es, kā viņas īpašniece, tuvāko kvartālu iemītnieku vidū izpelnījos nesalīdzināmi lie​lāku un dedzīgāku ievērību, nekā biju iemantojusi desmit gadu laikā ar literāro un sabiedrisko darbību.

Ģimenē valdīja ārkārtējais stāvoklis, un aptuvenis divreiz dienā notika kopsapulces, kuru dalībnieki izteica ne mazumu gluži jēdzīgu, bet ne mazumu arī pavisam nesaprātīgu priekšlikumu, starp kuriem pats perspektīvākais man iesākumā šķita ielu apgaismes stabu augstkāpēju vai ugunsdzēsēju izsaukšanas mēģinājums. Taču pēc tam es no šīs idejas tomēr atteicos. Un pavisam ne tāpēc, ka tās īstenošana saistījās ar ievērojamiem organizatoriskas dabas piņķeriem un tāpat prāviem materiāliem zaudējumiem, kas piecpadsmit līdz divdesmitpieckārtīgi pārsniedza Leontīnes vērtību (ja par pamatu ņēma rubli, ko par viņu bija prasījusi tantiņa apakšzemes tunelī starp Centrāltirgu un universālveikalu, turklāt iesmērējot viņu par runčeli, tā ka iesākumā Leontīne tika iekristīta par Leo, bet pēc tam acīm redzamo pretrunu novēršanai steigšus pārdēvēta). Man nebija žēl nedz pūliņu, nedz naudas, bija tikai — un vēl ievērojot kaimiņa bēdīgo piedzīvojumu! — visai un visai dibinātas šaubas, vai Leontīne dosies rokā svešiniekam un vai nepiederošu personu krasa iejaukšanās stāvokli nevērtīs vēl ļaunāku.

Piektās dienas pievakarē, jau notumsā es pārsteidzu pagalmā divus svešus cilvēkus, vīrieti un sievieti. Viņi uzdevās par maniem kaimiņiem no ielas attālākā gala un patiesi, kā vēlāk izrādījās, bija šo to pa ausu galam dzirdējuši par mani. Savukārt es, lieku reizi apstiprinot zinātniski pierādīto pilsētnieku savstarpējās atsvešināšanās teoriju, par viņiem nezināju gluži neko un pat, kā likās, nebiju nekad redzējusi ne acīs. Viņi vaicāja, kas mūsu mājā esot tas necilvēks un briesmonis, kurš jau veselu nedēļu kokā mērdējot un vārdzinot nabaga kaķīti. Un, lai arī vēl nebūt nebija pagājusi vesela nedēļa, vaļsirdīgi atzinos, ka šis necilvēks un briesmonis esmu es. Tad viņi uzklupa man ar pārmetumiem, sacīdami, ka vismazāk šādu nežēlīgu rīcību gaidījuši tieši no manis, kura preses slejās izliekoties par lielu dzīvnieku mīļotāju un labvēli un tēlojot kustoņu draugu un brāli. Turklāt manā profesijā pirmām kārtām ietilpstot iejūtīga un humāna attieksme pret dzīvu būtni kā tadu. Mūsu sarunas laikā no priedes virsotnes bez mitas skanēja žēlabaini un lūdzoši kliedzieni: ma—u—u, ma—u—u … Tas bija drusku nodevīgi no Leontīnes puses. Viņas uzvedība, kā viegli noskāršams, ievērojamā mērā morāli vājināja manas pozīcijas vienotā uzbrukuma priekšā, tā ka, pazemīgi noklausījusies visu, kas bija man domāts, es atļāvos beigās tikai bikli apvaicāties, kas, kaimiņuprāt, būtu tagad iesā​kams un darāms. Un viņi ļoti saskanīgi atbildēja, ka to izgudrot, raugi, esot mans personiskais pienākums, ka vini abi ieradušies tieši tādēļ, lai man darītu zināmu savu kategorisko protestu pret dzīvnieka mocīšanu un spīdzināšanu, ko es publiski darot gaišā dienas laikā jaunajai paaudzei par samaitājošu paraugu, vienlaikus pa naktīm sistemātiski organizējot sabiedriskā miera traucēšanu, ka man nekavējoties jāizbeidz sava asociālā darbība šajā virzienā, pretējā gadījumā viņi būšot spiesti sūdzēties namu pārvaldē, bet, ja arī tā nesperšot attiecīgus soļus, tad izpildkomitejā. To pateikuši, abi aizgāja. Man bija jāatzīst, ka viņu spriedumos netrūka veselā saprāta, taču tālab man nekļuva vieglāk.

Visu nakti nevarēju iemigt. Tagad pār manu galvu bija sabiezējuši piedevām vēl arī administratīvās atbildības drūmie mākoņi, salīdzinājumā ar kuriem skaudrais žēlums pret Leontīni, kurš tā vien dzīrās pārtapt trulā bezspēcībā, nezin kāpēc pēkšņi šķita kļuvis lēts un nenozīmīgs kā vērtību zaudējusi nauda. Piecas reizes cēlos no gultas, ģērbos ciet, devos pagalmā un skatījos augšup uz Leontīni. Taisnība, tumsā es viņu neredzēju. Lielā augstumā vīdēja tikai skuju mežģīnes, ko vāji apstaroja ielas spuldžu blāzma, bet visam pāri pletās zilganmelnas nakts debesis un pelēcīgi sudrabaini, pilsētas atgaismas apspīdēti mākoņi. Bet, kad es viņu pasaucu pusbalsī, lai neiztraucētu neviena cilvēka dziļo mieru šajā vēlajā stundā, Leontīne arī klusi un maigi atbildēja man, ikreiz apliecinot savu nemainīgo klātbūtni. Biju laukā, kad sāka snigt. Tas notika ceturksni pēc trim. Sniegs krita apmēram pusstundu, taču ar to pietika, lai visa zeme apbirtu balta un kļūtu apbrīnojami spodra…

Sestās dienas rītā zem priedes sagadījāmies kopā ar kaimiņu — to pašu, kas dvēseles dzīlēs bija patiess kaķu draugs, turklāt jutās netieši vainīgs par savas iniciatīvas negaidītajām sekām. Uz

apsnigušo skuju fona Leontīnes pelēki strīpainais kažociņš izskatījās tumšs un izspūris, darot viņu vāju, nožēlojamu un šķietami pavisam svešu. Vienīgi sāpju pilnā balss, kādā viņa joprojām atbildēja uz saucieniem, gaisināja jebkādas šaubas — tā vēl aizvien bija Leontīne. Aicinoši es viņu vilināju uz zara galu. Taču arī sestajā dienā viss ar satriecošu nemainīgumu atkārtojās gluži tāpat, kā bija norisinājies pirmajā, proti, tiklīdz zars draudīgi nošūpojās, nostādīdams Leontīni izvēles priekšā — lēkt vai nelēkt, viņa arī šoreiz, simto un tūkstošo reizi, nevis ļāvās glābjošajam zemes pievilkšanas spēkam, bet iecirta nagus koka mizā, sa​grīļojās ar visu ķermeni un noturējās.

Un tad kaimiņš arī pateica to, proti, ka Leontīne esot ļoti līdzīga sievietei. Viņš to sacīja bez zobgalības, drīzāk ar sirsnīgu izbrīnu, tomēr es asi iebildu. Bet, kamēr mēs runājām, Leontīne, saukdama pēc palīdzības, augšā kliedza. Viņas balsī jautās tik dziļas žēlabas un ciešanas, ka beidzot izmisums sagrāba arī mani. … pašlaik lec saule un skaidrās debesis ir ar rožainu zīdu pārvilktas. Sals strauji pieņemas.

Beidzot iestājusies ziema. Vēl nezinu, kas notiks ar Leontīni. Varbūt man būs mokoši un bezpalīdzīgi jānoskatās, kā viņa no priedes balti apsnigušā vaiņaga ieies plaši atvāztajā, starojošajā izplatījumā?

Bet varbūt jau rīt viņa pārkāps riska slieksni un beidzot spers izšķirīgo soli uz Lielo Iedrošināšanos?

1976

ĪPAŠNIEKA TIESĪBAS Iesākumā es noturēju viņu par sīli, lai gan viņš nebija sīlis. Ielaidies dārzā, viņš izgrūda drusku aizsmakušu, bet līksmu bļāvienu un sāka aizgūtnēm raut un plūkt, kampt un ķert, klepsēt un locīt iekšā riekstus, trokšņaini saimniekodams pa lazdu, itin kā tā piederētu tikai un tieši viņam, lai gan man bija pilns pamats krūmu saukt par savējo tiklab teritoriāli, kā morāli…

Vecajās lauku mājās, kur pirms vairākiem gadiem apmetos, agrāk tika mitinājušās divas ģimenes un, cik varēja noprast, dzīvojušas nesaticīgi. Visās durvīs rēgojās priekškaramo atslēgu skavas, visapkārt slējās augstāki un zemāki dēļu, kāršu un zedeņu žogi un apžodziņi, kas atgādināja pavirši sameistarotus būrus vai aizgaldus un sazin ko norobežoja no nezin kā. Pat dārza taisnstūris izrādījās gareniski pārdalīts divās strēmelēs ar zemē krustu un šķērsu sabakstītu kārklu zaru sētiņu, tā ka kopīga abām karojošajām pusēm laikam bija bijusi tikai saule pie debesīm, jumts virs galvas, sētsvidū aka ar lielisku ūdeni un šķību grieztuvi un virtuvē prusaki, kuri naskām kājām tekalēja un lodāja pa un ap lielo maizes krāsni.

Pirmais darbs bija šo iekšējo sētu, žogu un viju plēšana un ārdīšana. Sākotnēji tā izvērtās par gluži tīkamu ņemšanos, kas nelauza kaulus. Pussatrunējušie mieti un riķi viegli nāca laukā no smilšainās augsnes un liesmoja ar jestru oranžu uguni. Bet tā tas notika tikai pagalma. Dārzā sākās bēdu dienas un īsts katorgas gaņģis. Zemē iedurtie sprunguļi un saspraudītās vicas neparko un nekādi negribēja vairs nākt laukā, jo kārkli bija izdarījuši to, ko no šīs dzīvīgās sugas arī varēja gaidīt, — tie bija iesakņojušies. Zarus visgarām klāja mazas, vēl bālganas jauno lapu austiņas, bet saknes gadu gaitā bija sapinušās un savijušās, saķērušās un sakrampējušās sīkstiem, stipriem pirkstiem, kuri kā tērauda troses lauza lāpstu vai nost un no kuriem cirvis atlēca kā no gumijas režģiem. Varēja, protams, gan klusībā, gan skaļi lamāt tos, kas ielaiduši uti kažokā, vieglāk tālab nekļuva. Līdumnieka pūliņi prasīja laiku un spēku, pacietību un ķērienu, sviedrus un nervus, jo kārkli uz dzīvību vai nāvi turējās ieņemtajās pozīcijās un nedega pat ugunī.

Biju jau atvēzējusies kārtējam cirtienam, kad starp kārkliem piepeši pamanīju nepilnu pusmetru garu zara stiebriņu ar savādāku mizu un atšķirīgām lapiņām divkapeiku monētu lielumā, apaļām un krunkainām kā jaunpiedzimušo sejiņas. Pretim aprīļa augstajai saulei drusku izstīdzējis, bet smuidrs un dzīvs stiepās lazdas bērns, iespraucies un ieaudzies starp daudzajiem kaimiņiem, ko daba apveltījusi ar nesalīdzināmi lielāku sīkstumu un gandrīz vai pārsteidzošu izturību. Tas šķita kā brīnums, Man nebija ne jausmas, vai arī lazda līdzīgi kārklam spēj iesakņoties zemē no iesprausta zara strupuļa. Varbūt jā, varbūt nē. Bet iespējams ari, ka vāverei vai kādam putnam, sēdot uz žodziņa, bija no zobiem vai knābja zemē izkritis rieksts un izdzinis asnu. Es atbrīvoju mazo dzīvību no svešām saknēm, cik rūpīgi un saudzīgi varēdama, atstāju lazdiņu augam dārza pašā vidū iepretim virtuves logam, vēlāk laistīju un kopu, tās dēļ ražīgajai ābelei nozāģēju divus zarus, kad abas laika gaitā sāka saskarties viena ar otru, strīķēties viena pret otru un stiprā vējā viena otrai traukt nost lapas. Tādēļ uzskatīju lazdu par savu, kad pēc nedaudz gadiem kāds cits pieteica uz to īpašnieka tiesības.

Kad lazdiņa pastiepās garāka un nāca aptuvenis līdz cilvēka krūtīm, augstumā sasniegdama metru vai mazlietiņ vairāk, vaskainos šūpulīšos nogatavojās pirmie rieksti, skaitā pieci. Tas, bez šaubām, bija ļoti maz, taču tolaik ģimenē arī mēs bijām tieši pieci, tā ka nevienam nevajadzēja justies apietam un palikušam tukšā.

Nākamā ziema tūlīt pēc tam iegadījās dziļa un gara. Jau maijs nebija aiz kalniem, bet ēnainas vietas, biezas meža saaudznes un pret ziemeļiem vērstas nogāzes vēl sedza iepelēks, graudains sniegs. Un, kad tas beigu beigās nokusa, kļuva redzams, ka no lazdiņas pāri palicis tikai tāds kā liels,

rets suseklis. Kaut kādi meža dzīvnieki, visticamāk, ka zaķi, bija nograuzuši visus zarus, atstājot tikai īsus puļķīšus. Šķita, ka lazdas liktenis izlemts. Taču krūms, kas bija izturējis kārklu sakņu nāvīgos žņaugus, pārcieta arī garausaino ļaundaru posta darbus. Un ne tikai vienkārši pārcieta. Varmācība itin kā atmodināja lazdā apslēptās dzīvesspējas un dzīvesalkas, jo krūms sāka stiepties augšup tiecīgi un ātri kā brīnumpupa, trijos gados sasniedza ābeli, atvāzās kā vēdeklis un piepeši piebira ar tādu neiedomājamu daudzumu riekstu čemuru, ka vasaras nogalē izskatījās ne vairs spodri zaļš, bet raibi zel​tains kā rotājumiem pārbagāti nokārta Jaungada eglīte.

Rieksti vēl nebija īsti ienākušies, un kodoli turējās pamīksti un sulīgi, kad_ viendien atlidoja kāds, kuru tie bija sakārdinājuši. Kā jau sacīju, iesākumā viņu noturēju par sīli, tāpēc ka viņš bija apmēram sīļa lielumā, ar gandrīz tādu kā sīļa balsi un gluži sīlisku bramanību. Izgrūdis kaut ko vidēju starp «šrā—āk» un «krē—ēk», kas pauda atradēja priecīgo izbrīnu, viņš ielaidās lazdā un sāka tur plūkt riekstu čemus ar tikpat lielu alkatību, ar kādu sīļi ziemā plucina un plēš zīlītēm izkārtu speķi.

Taču, paņēmusi tālskati, uzreiz redzēju, ka tas nebija sīlis. Apspalvojums bija tumši brūns ar baltiem lāsumiem un baltiem astes spalvu galiem.

Uzminēju, ka tas ir riekstrozis jeb riekstu zīle vai riekstu vista, ka vēl šo putnu sauc dažos apvidos. Jāteic, ka iesākumā bija visai uzjautrinoši nolūkoties, kā viņš, aizmirsis visu pasauli, trokšņaini pluduroja no zara uz zaru un nodevās riekstošanai ar tādu azartu un sparu, ka lazda šalcot un švīkstot līgojās vien. Taču, kad šī darbošanās ievilkās un ieilga, kad rieksti cits pēc cita desmitiem un dučiem pazuda putna nesātīgajā un nepiepildāmajā rīklē, kad gāja minūte pēc minūtes, bet ne mazākā pazīme neliecināja, ka mielasts tuvotos noslēgumam, es pabungoju ar pirkstu pa virtuves loga rūti. Izdzirdis troksni un cauri stiklam pamanījis mani, viņš atkal izkliedza savu «šrā—āk» vai «krē— ēk», tikai šoreiz aprauti un ar izbaiļu pieskaņu, un, nospīdinājis balto zemasti, straujiem sekliem spārnu vēzieniem aizlaidās pāri rugainei, nozuz​dams skatienam.

Bet, domādama, ka tagad esmu laimīgi tikusi no viņa vaļā, gauži maldījos. Pagāja tikai dažas stundas, kad viņš ieradās atkal un ar vēl jo lielāku dedzību un atdevi atsāka riekstošanu. Viņam bija apbrīnojama apetīte un sliktas manieres. Viņš neēda daiļi un mazlietiņ klīrīgi kā zīlīte, kas, iespiedusi starp pirkstiem saulgriežu vai kaņepju sēklu un pašķiebusi galviņu, uzmanīgi izknābj no čaulas kodolu. Viņam trūka arī dzeņa nosvērtības un praktiskā lietišķuma, ar kādu tas prasmīgi un nesteidzīgi kā labs sava aroda meistars no čiekuriem izlupina egļu un priežu sēklas. Riekstroža rīcībā nebija ne miņas un ne vēsts no tā, ko mēdz saukt par skaistu un cildenu. Vioš šķūrēja un vandīja iekšā kā beidzamais negausis un alkatis, viņš plūca un rija kā pēdējais caurbira un badīkla. Lai arī kā vēroju un pētīju viņu caur binokli, man ne reizes neizdevās ieraudzīt, ka viņš būtu kaut jel godīgi izlobījis kodolu no čaumalas. Nekā tamlīdzīga! Viņš ķēra un grāba, viņš plūca un rija dibenā veselus, un pārpilnība viņu nevis nomierināja un iedvesa drošības sajūtu un ticību rītdienai, bet, pavisam pretēji, darīja gluži vai dullu aiz alkanuma un kāres pēc riekstiem, kurus viņš vicoja un sukāja, ķemmēja un vīkstīja savā āmrijas guzā, pats neprazdamies nebeidzamajam un bezgalīgajam mielastam darīt galu un pielikt punktu, iekams atkal nepieklaudzināju pie rūts. Tad viņš no jauna aizlaidās, kaut arī ne tik strauji un acumirklīgi kā pirmajā reizē, bet mazliet pavilcinājies un iepriekš, kā rādījās, apsvēris draudošo briesmu nopietnību.

Vakarā īsi pirms saules rieta viņš atgriezās atkal. Milzīgais riekstu daudzums, ko šis ēslis un nesātis bija jau iepakojis savā caurajā maisā, uz viņa gluži neremdināmo ēstgribu nebija atstājis nekādas manāmas sekas. Kārtējo reizi viņš ieklupa lazdā kā izkāmējis un aizmērējis, kā teju, teju pie bada nāves un neatņemdamies rosījās un plosījās pa zariem, birdinādams lejup bārkstainos riekstu kausiņus. Abas iepriekšējās reizes droši vien bija viņam devušas jau zināmu dzīves pieredzi, jo, atskanot klauvējienam pie rūts, viņš pameta logā vienīgi iztrūcinātu un nevaļīgu skatienu, taču projām

nelaidās, kamēr neizgāju laukā. Mana persona neizraisīja viņā simpātijas, gluži otrādi, likās ļaunu vēstījoša, un, skaļi iebrēcies, viņš pacēlās spārnos, pārlidoja pāri nopļautajam auzu laukam tieši pretim noejošajai saulei, kamēr izkusa rieta ugunīs.

Taču nākamajā rītā viņš atkal bija klāt kā mīļais, turklāt apsteigdams mani vismaz par kādu stundu, jo putni mostas agrāk par pašiem lielākajiem agrumniekiem no cilvēku cilts, jau krietni pirms saules lēkta. Viņa uzvedībā un izrīcībā nerādījās nekas mainījies ne par mata tiesu. Uzticīgs saviem paradumiem un principiem, viņš uz nebēdu šķina un šķibīja riekstus, kuru joprojām vēl bija ļoti daudz, bet kuru skaits, pats par sevi saprotams, nebija un nevarēja būt neierobežots. Viņš kļuva aizvien drošāks un nekaunīgāks, manam stāvam logā nepievērsa uzmanību, neņemdams mani vairs par pilnu, klauvējienam pret rūti atbildēja vienīgi ar dižmanīgu galvas pagriezienu. Spārnos viņš cēlās tikai tad, kad tam tuvojos, un aizlidoja ar tīši uzsvērtu sašutumu, lai itin drīz no jauna atgrieztos, turklāt darīja to ar aizvien mazākām laika atstarpēm, citiem vārdiem sakot, uzvedās tā, it kā lazda ar visiem riek​stiem piederētu viņam un es būtu tikai apnicīgs traucēklis.

Kļuva skaidrs, ka, darbodamies šādā tempā un ar šādu neatlaidību, viņš lazdu aptīrīs pavisam, un bija vairs tikai laika jautājums, cik drīz tas notiks. Tālab atlika viens no diviem: vai nu samierināties ar acīm redzamo laupīšanu, vai arī novākt riekstus, kam pēc tiesas un taisnības vēl vajadzēja pagatavoties. Bet, tā kā šādos apstākļos pilnīgi nobriest tiem nebija nekādu izredžu, izšķīros par otru izeju un nākamās dienas vakarā, kad viņš ar savu stūrgalvīgo neatlaidību bija jau apnicis un noriebies līdz kaklam un kad biju viņu no dārza padzinuši jau sazin kuro reizi, ar īpašnieka tiesībām beidzot nolasīju visus riekstus. Strādāju cītīgi un sistemātiski un nelikos mierā, iekams lazdā manīju kaut jel vienu vienīgu čemuru. Guvumu netiku skaitījusi, bet pēc paviršiem aprēķiniem riekstu bija tuvu pie pustūkstoša un varbūt pat pustūkstotim pāri, un nevarēju vien nobrīnīties, ka visus tos spējusi saražot divarpus metru liela lazdiņa ar divpadsmit zariem pirksta resnumā.

Riekstrozis, bez šaubām, nebūtu tas, kas viņš bija, ja neierastos ari trešajā rītā. Kad viņš atlidoja, es virtuvē vārīju kafiju. Ieraudzījusi viņu loga ailē, paņēmu binokli, tā ka tālākais norisa manu acu priekšā, saskatāms nevis apmēram un aptuvenis, bet ļoti skaidri, asi un visos sīkumos, par kuriem uzņemos pilnu atbildību, ne mirkli iekšēji nešaubīdamās, vai kaut kas nav norakstāms uz tuvredzības rēķina, bet kaut kas cits atkal piekrāsots ar iztēli.

Kā jau teicu, viņš ieradās arī trešajā rītā, taču šoreiz neatlidoja viens. Līdzi viņam bija sieva.

Iespējams, ka augsti mācītu putnu pētnieku ausīs tas izklausās pēc zinātniskās fantastikas, nevis pēc dzīves īstenības, jo vēlāk speciālajā literatūrā man nekur neizdevās uzdurties norādēm vai vismaz mājieniem, ka ārpus cerēšanās un perēšanas laika, rudens pusē, riekstroži turētos kopā tieši pāros, tēviņš ar mātīti, bet tas, ka viņš atvedis līdzi otru īpatni, bija redzams pat ar neapbruņotu aci.

Savukārt notikumu attīstība lika domāt, ka apspalvojumā līdzīgais, bet augumā drusku mazākais un pēc izturēšanās biklākais putns ir riekstroziene, tāpēc ka viņa uzvedās un iznesās tā, kā dotajos apstākļos būtu uzvedusies un iznesusies jebkuras sugas daiļā dzimuma pārstāve.

Dārzā, kur bija ciemojies un mielojies jau neskaitāmas reizes un tikpat daudzkārt pārliecinājies, ka nekādas nopietnas briesmas šeit nedraudēja, viņš jutās pavisam drošs un pat pārgalvīgs, tūlīt iekrita lazdā un divās trijās sekundēs uzgāja čemuru, tādējādi apliecinādams, ka ir nesalīdzināmi acīgāks par mani. Atradis riekstus, viņš izgrūda īsu saucienu, ko otrajam putnam, jādomā, vajadzēja uztvert kā aicinājuma zīmi. Taču riekstrozieni darīja tramīgu mājas tuvums un virtuves loga balsnījošais stikls. Mazliet patālāk, uztupusies uz jaunas ābelītes mieta, viņa tikai grozīja galvu, nespēdama krasi izšķirties par turpmāko rīcību. Pa to laiku notiesājis atrastos riekstus, viņš atkal lēkāja un pluduroja pa lazdas zariem, meklēdams vēl kādu čemu. Nezinu, vai putna prāts ar pilnu skaidrību aptvēra, ka riekstu skaits pa vienu nakti ir, saudzīgi izsakoties, neglābjami sarucis un ka vēl

vakardienas laimīgā medību vieta mīklaini kļuvusi par tuksnesi. Viņa izskatā un izdarībās nevarēja viest nekādu pārsteigumu par notikušo vai atskārsmi, ka atgadījies kas neatgriezenisks. Viņš vandījās pa lazdu ar lielu pārliecību, ka riekstiem ir jābūt, ka tie nevar nekur pazust un tikai uzreiz, kā saka, netrāpās pa rokai. Pūles vaiņagojās panākumiem. Drīz viņš atrada vēl otru čemuru, atkal izgrūda aicinošo skaņu, taču, arī šoreiz nesagaidījis, kamēr klāt pielido viņa, tāpat kā iepriekš, sāka riekstus sukāt nost.

To nu viņas sirds vairs nespēja izturēt. Viņa pacēlās no mieta un arīdzan iemetās lazdā. Un tā kādu minūti vai divas, krūmam līgojoties un lapām šalcot, abi dūšīgi lēkāja un šaudījās pa zariem, bet — lik​teņa ironija! — riekstus vairs neatrada.

Vīlusies viņa uzlaidās galotnē un, piešķiebusi galvu, paraudzījās uz leju, kur joprojām švīkstināja un šķirstīja zarus viņš, vēl aizvien neapjēgdams, kas īsti lēcies un atgadījies. Bet kas tas bija par skatienu! «Ak, vai nav zināms, ko vērti ir jūsu dzimuma tukšie solījumi!» likās sakām viņas lejup pavērstais, nicinošais skatiens, kura izteiksmi es binoklī redzēju ar lielu un, uzdrošinos apgalvot, nemaldīgu skaidrību. Tad viņa aizlidoja. Kad riekstroziene pacēlās spārnos, arī viņš pārtrauca centīgo, bet veltīgo darbošanos, uzlaidās lazdas galotnē, kur vēl nule tupēja viņa, pagriezās pret virtuves logu, aiz kura stāvēju es, gari un vervelējoši iebrēcās «šrrrāāāk», izkliegdams šo saucienu kā lāsta vārdu, — un prom bija arī viņš.

Es iesmējos, jo kaķa lāsti jau debesīs nekāpj. Turklāt man bija veselas trīs konfekšu kārbiņas no čemuriem izlobītu smilškrāsas riekstu.

Vēlāk ornitoloģijas grāmatā izlasīju, ka arī riekstrozis gatavojot gluži tādus pašus krājumus ziemai. Rieksti, lai gan novākti mazliet negatavi, izrādījās ļoti garšīgi. Tos varēja omulīgi grauzt pavaļas brīdī, teiksim, lasot grāmatu vai skatoties televīziju, un iesākumā es tiem devu trūkties. Bet, kad jau ap Oktobra svētkiem krājums saruka līdz pusotrām bundžiņām, kļuvu taupīgāka. Lai riekstus saglabātu iespējami ilgākam laikam, nolēmu ar tiem mieloties divreiz mēnesī un parasti to darīju sestdienās, kad pa televizoru rādīja «Dzīvnieku pasauli». Tomēr arī tad, par nožēlošanu, riekstu līdz pašam pavasarim nepietika, jo ziema izrādījās dziļa, gara un sniegaina, uz ielām izraisīja daudz avāriju un mežā prasīja daudzas dzīvības. … Šogad riekstrozis vairs nerādās. Un mīklaini un neizprotami lazdā nav neviena vienīga rieksta. Var būt, ka laika untumu dēļ, bet var būt arī, ka ne. Un ja nu riekstrozis mani patiešām ir nolādējis, jo rāmos un skanīgos rudens rītos dažkārt dzirdams, kā aiz pienbaltā dūmakā grimušās ielejas Udrītes lazdās kāds izaicinoši un krekšķinoši smejas par mani: krek—krek—krēk …

19 77

DZIESMA PAR PĒDĒJO JŪRAS GOVI 1741. gada spēcīga vētra sadragāja komandora Vitusa Bēringa kuģi «Sv. Pēteris» pret klinšainu un neapdzīvotu kādas līdz šim nepazīstamas salas krastu. Ļaudis bija pusbadā un cingas novārdzināti.

Trešajā dienā komandors uz salas nomira, un tā — gluži tāpat kā jūra un jūras šaurums — ieguva viņa vārdu, turpmāk saukdamās par Bēringa salu.

Komandora līdzgaitnieki šeit pavadīja desmit smagus un drūmus mēnešus, no kuģa paliekām būvējot laivu, lai sasniegtu Kamčatku. Šo ļaužu vidū bija arī ceļotājs un naturālists Georgs Stellers, kurš aprakstīja te ieraudzīto, līdz šim nepazīstamo jūras govi, kas ieguva viņa vārdu, turpmāk saukdamās par Rhytina stelleri. Georga Stellera ziņojumam Krievijas Ģeogrāfijas biedrībai, pie kuras viņš darbojās, bija negaidītas sekas. Vaļu ķērāji un dažādi piedzīvojumu meklētāji no malu malām sāka nebeidzamā straumē plūst uz Bēringa jūru, lai tiktu pie ļoti viegli iegūstamās jūras govs gaļas, kurai turklāt piemita izcilas un dažas pat gluži neparastas īpašības. Komandoru salu piekrastē tie medīja tik neatlaidīgi, centīgi un sekmīgi, ka jau pēc divdesmit septiņiem gadiem nogalināja pēdējo no šiem ūdens dzīvniekiem, tādējādi uz visiem laikiem iznīcinot sirēnu kārtas jūras govs dzimtas vienīgo pār​stāvi uz Zemes.

Izmirušās jūras govs atliekas — nepilnīgs skelets — glabājas PSRS Zinātņu akadēmijas Zooloģijas muzejā Ļeņingradā.

No dabaszinātņu literatūras avotiem.

O, mēnesnīca, opāla plankums debesīs! Cauri palsiem blīvas plīvuriem atklāj savu austrumnieces seju, pāri ūdeņiem uzcel vizuļojošu tiltu, o, nakts karaliene, tik tuvajai un tik tālajai pagātnei!

O, jūra, atsedzies, tu, kas tikai dzirdama aiz miglas šķidrautiem, uz krastu vel smagus vālus un piepildi nakts rimtu ar burzgujošanu un šalkām, ar nemieru un tāluma jausmu, parādies — un lai paisumā tavi viļņi blēdami valstās kā kotiki ar spīdīgi melniem sāniem, un lai tavas putas čukst baltas un vieglas kā polārlapsu astes!

O, migla, tu varenākā no visiem! Pēc tavas pavēles šeit bojā gājuši kuģi un pēc tavas gribas te gāžas lidmašīnas. Tev dots valdīt ne tikai pār zemi un jūru, bet pat pār debesu spīdekļiem. Tikai septiņpadsmit dienas gadā tu atļauj saulei mirdzēt virs šīs skarbās, zemestrīcēs drebošās salas. Bet pilnatnēs, o, migla? Cik reti pilnatnes naktis tu atvēli paplaiksnīt mēness apaļajam vaigam un pārmest pāri ūdeņiem staru laipu, lai malā var iznākt vēl tik nesenā un jau tik ļoti senā pagājība, kurā nekā nevar izmainīt un ar kuru var vienīgi samierināties. Esi augstsirdīga, o, migla, tu, kas gadu tūkstošiem un simttūkstošiem ar pelēku vienaldzību esi klājusies un sijājusies pāri paisumiem un bēgumiem, ziemām un vasarām, dzīvībai un iznīcībai!

Vēl migla nav pašķīrusies, vēl debesu velve nav pielijuši ar mēness zilganbālo starojumu, vēl burzgaini vāli joprojām neredzami atveļas un aizveļas, atrit un sašķīst, vēl viss čab un šalc aiz blīvas aizkara, aprauti iečukstas, paklusām iesmejas, vēl viss liekas tāpat kā nesen un kā nule, kad no laika atstatuma un nebūtības haosa atlido un sāk virmot gaisā dīvaina skaņa, itin kā sievietes balss, itin kā dzīvnieka sauciens, itin kā augoša un dziedoša mūzika bez ritma un melodijas. Vai tā ir tā pati — vienlaikus esamība un šķitums, kas senlaiku jūras braucējos viesa reizē šausmas un ilgas, kas novārdzinātās miesas šaustīja ar baiļu pletni, bet dvēseles apdedzināja ar tuva un neizdibināta noslēpuma elpu? Vai tā ir tā pati — vienlaikus realitāte un ilūzija, kas radīja teiksmas par mīklainām būtnēm, reizē dzīvniekiem un sievietēm, kuras ar aizgrābjošu dziedāšanu vedinājušas briesmās un vilinājušas nāvē?

Vai likteņa ironija, o, neredzamā svešiniece, tevi nosaukusi reizē par sirēnu un jūras govi — reizē par netveramu brīnumu un gaļas lopu? Vai arī tas ir tikai apliecinājums cilvēka priekšstatu un uztveres nepilnībai? Jo klātumā tava balss ir tikai īdēšana un šņākšana, bet cauri tālumam skan melodiska kā Eola arfa. Jo tavs ķermenis tuvumā ir lempīgs kā jūras lauvai, bet ar maigajiem krūšu izciļņiem notālēm atgādina sievietes gleznās aprises.

Vai tu esi daiļa jeb vai neglīta?

Bet kur ir šķirtne starp daiļo un neglīto? Kur ir robeža starp praktiska prāta skadrumu un iztēles tiesībām? Vai skaistāks ir meža cūkas strupais purns jeb vai aļņa garā augšlūpa? Vai pievilcīgāks ir tapīra mazais jeb vai ziloņa garais snuķis? Vai skaistāki ir ragi galvvidū jeb vai ragi uz deguna? Divi kupri vai viens? Divas vai četras kājas? Zobi vai kodplātnes? Un vai spilgtākais piemērs pieņēmumu nosacītībai neesi tu pati? Tevi iedēvēja par sirēnu — lai gan biji tiešamība. Tevi no​sauca par govi — lai gan nebiji atgremotāja. Tevi nogalināja — un ierakstīja, ka tu izmiri, o, mana māsa no lielās, svētās Dzīvības saimes!…

Un migla retinās, un pavīd mēnesnīca, vēl blava un žulga, vel nespodra un miegaina, vēl tikai mirdzinot gaismu, vēl margojot un ra​sinot, vēl tikai pelēki lakojot viļņus, kas atveļas — aizveļas, atrit un šalcoši plīst. Bet no ūdens spīdekļa atblāzmā jau badās laukā tumšas un slapjas pieres, tumšas un slapjas muguras parādās un no jauna gaist viļņu krēpēs, tumši un slapji purni uznirst un atkal zūd putu baltumā. Visur versmo kustība, visapkārt kūsā dzīvība, gaiss viscaur pilns šļakatu un spurgšanas — viss it kā pirms tūkstoš un piecsimt, un divsimt piecdesmit gadiem, vienu pilnatnes nakti viss ir tāpat.

Sēklī ņudz un čum smagie, gludie ķermeņi, jo ir jūnijs, jo ir atnešanās un pārošanās mēnesis — jo ir jūras govju cerību laiks.

Varbūt jūsu cilti pievīla un nodeva vienmēr tik gudrā Daba, kas nepiešķīra nevienu ieroci, ar ko aizstāvēties briesmās? Vai ar jūsu nagiem nevarēja tikai plēst un raut no zemūdens akmeņiem aļģu garās, brūnās lentes, kad jūs bēgumā rāmi ganījāties sēkļu pļavās? Vai jūsu četras kodplāksnes nederēja vienīgi jūras zāļu sasmalcināšanai? Vai horizontālā peldspura nedarīja jūsu tonnīgos augumus veiklus dzelmē, bet gausus seklumā?

Un tomēr jūs bijāt savas vides ideālais modelis, jo jums piemita viss, lai izdzīvotu tūkstošiem un desmitiem tūkstošu gadu, iekams sastapāties ar cilvēku… Jūs pazudināja sulīgā un sārtā gaļa, kas brīnumainā kārtā nebojājās pat saulē. Jūs iedzina postā teiksmaini dziednieciskie tauki, kas izkausēti kļuva smaržīgi, dzidri un zeltaini kā olīveļļa un ko bez pretīguma varēja dzert kausiem kā vīnu. Jūs nogalināja citu pēc citas, bet šeit bija jūsu tēvu zeme un jūsu mātes jūra, — un beidzot paliki tu, pēdējā. Tomēr, arī desmitiem un simtiem reižu redzējusi, kā cilvēks nonāvē, tu joprojām nebaidījies no viņa. Taču tas cilvēku nedarīja augstsirdīgu. Jūs varējāt kļūt par pirmo ūdens mājdzīvnieku. Taču tas cilvēku nedarīja tālredzīgu . ..

Un migla krīt, un mēness vaigs kļūst spožs un apaļš, un jūra pārklājas ar dzīvsudrabu, un ūdens sāk vizmot un laistīties, un mirdzums pārmet mēness laipu, pa kuru krastā iznākt tik ļoti, tik biedējoši tuvajai pagātnei, kurā neko nevar grozīt un par kuru var tikai kaunēties. O, mana māsa! Mēs visi esam lielās mātes Dabas bērni un visi vienādi Viņas priekšā, tikai cilvēkam ir uzticēta atbildība par saviem jaunākajiem brāļiem, cilvēkam ir dotas tiesības izlemt visu zemes un jūras peldošo un rāpojošo, četrkājaino un spārnoto būtņu likteņus. Tās ne katrreiz ir gudrākā, bet ikreiz stiprākā tiesības.

O, vēder, tu varenākais no visiem, tu valdi pār visiem! Tevis dēļ ir celti kari un upurētas dzīvības. Tu allaž esi pratis pastāvēt uz savu taisnību, tu prasi un pieprasi, tu uzstāj un pavēli — tu aizvien panāc savu. Kamēr nožēlojamās smadzenes… Vai tukšas tās apgrūtina savu īpašnieku? Nekad un nemūžam. Vai kāds tās uzskata par savu trūkumu? Ak, gluži otrādi! Jo tukšākas smadzenes, jo vairāk īpašnieks ir ar tām apmierināts. Turpretim vēders, o!

Kas tas ir par dzenuli darbībai, kā tas liek kustēties un rosīties! Kā tas mudina nenorimt attīstībā un neieslīgt pieticībā, kā tukšs prasās pēc puspilna un puspilns pēc pilna — un pilns pēc pārpilna! O, dievišķais negausi, tev nav nedz zobu, ar ko uzbrukt, nedz nagu, ar ko aizstāvēties, taču kāda vara tev dota — tu nogalini vairāk nekā smadzenes! Tev nepiemīt smadzeņu trūkums — tu nedomā. Tu tver acumirkli, o, lielais baudītāj, un neprāto par priekšdienām un par sekām. Tu spēj pievārēt centnerus un tonnas, tu uzveic gan atsevišķus īpatņus, gan ve​selas sugas, dzimtas un kārtas!,..

Vēl debesis raugās lejup ar spožo ciklopa aci, vēl spīdeklis plūdina gaismu aumaļām un stāvgāzēm un lej baltas strūklas kā pierietējis tesmenis, vēl mirdzina staru tiltu uz tagadni no pagātnes, kurā nekā nevar izmainīt un no kuras var vienīgi mācīties, vēl nakts nav aizvērusies kā skatuve pēc izrādes, vēl viss šķietas kā nesen un kā nule. Bet viļņi vairs neatveļas un šalcoši neplīst, nevalstās seklumā un nečaukstina putām. Laizīdami krastmalu, ūdeņi klusi atiet, jo ir iestājies bēgums un sākas atplūdi. Un mēness blāznumā vairs nekust valgās pieres, un augšup — lejup necilājas tumšie plūdlīniju ķermeņi, un sēkli neversmo un nekūsā dzīvība, un rimtu nepiepilda spurgšana un sprauslošana, plunkšķi un šļakstieni, lai gan ir jūnijs — ir radību un mīlas laiks, ir jūras govju cerību mēnesis.

Jūra atkāpjas zumzēdama, sanēdama, aizlokās kā sudraba čūska. Un piekraste ir tikai nekustīgu, miklu akmeņu pilna, kuri nakts gaismā atviz kā pulēti melna granīta obeliski.

Izzudis… izmiris … Cik tas izklausās vienkārši un nevainīgi!

Pēdējā jūras govs… Cik tas ir neticami — un reāli!

Vai tiešām kādreiz būs arī pēdējā dzērve?

1976

ALNIS — … un kraukļi lido man pāri tik tuvu un zemu, ka es samanu sejā spārnu vēdas…

— Vai tas notiek bieži?

— Kas? — Vai jūs, Prīvert, bieži sajūtat, kā virs jums lido kraukļi?

— Jā, jā, bieži. Katru vakaru, kolīdz sāk tumst… Iesākumā bija tikai pa vakariem. Bet tagad arī naktīs. Uztrūkstos, dzirdu: kā tad, atkal švīkstina spārnus — atkal ir klāt!… Un tad, zināt, uznāk tik negantas bailes dizmigt, ka… Jo viņi varētu noturēt mani par beigtu, vai ne? Uzlaistos virsū un plēstu miesu līkiem knābjiem… Un es kustinu rokas un kājas, lai viņi redzētu, ka vēl neesmu auksts. Un tad viņi aizlido. Tikai necik tālu. Satupstas apkārt pa gabaliņu — skatās virsū un gaida. Zinu gan, ko viņi gaida, nešķīsteņi! Tāpēc man jāvāķē nomodā līdz pat rīta gaismai… Gaismā viņi nav tik bezkaunīgi.

Tiklīdz nodzied gailis, uzreiz atstājas…

— Un liekas mierā līdz vakaram?

— Jā, jā, līdz vakaram, līdz tumsai… Es pasāku ņemt gultā līdzi bisi. Taču drošāk, vai ne? Bet bisi noglabāja. Sacīja, ka es esot sajucis, — un bisi nolaupīja, sātani! Pēc tam es ņēmu gultā nazi. Bet nobēdzināja arī nazi. Un tagad man nav nekā, ar ko turēties pretim, kad viņi ierodas. Ar ko lai aizstāvos, ja man nav ne šaujamā, ne duramā?… Un es tikai rādu zīmes, lai viņi saprastu, ka vēl neesmu pagalam, vēl ne…

— Vai kraukļi?

— Jā, jā, kraukļi… Viņi ir mani galīgi nomocījuši, dakter… Es vairs nemaz nedabonu gulēt.

Un cik ilgi tad var izciest bez gulēšanas?…

— Vai jūs, Prīvert, atminaties, kā tas sākās? Tā taču nebija vienmēr.

— Nē, kur nu vienmēr, dakter, kur nu…

— Bet kad un ar ko tas iesākās? Atceraties?

— Jā, jā, atminos pavisam skaidri… Kad izšāva acis, tad.

— Kam, Prīvert?

— … vēlāk izrakstīja brilles, redzat? Bet neģeld. Un kādas brilles var izlīdzēt, ja izšautas acis? Neesmu tak traks, lai to nesaprastu. Kaut arī visi teic, ka es esot vājprātīgs un ka tāpēc nevarot ticēt nevienam manam vārdam… Lai nu kurš, bet to saka arī Ringolds!… Es tak biju tur klāt un smalki redzēju un dzirdēju visu. Kā tad man nevar ticēt — apžēliņ! Redzēju un dzirdēju tik skaidri, kā tagad redzu un dzirdu jūs, dakter, — un vēl daudz labāk, jo redze man bija kā vanagam un dzirde kā ūpim…

Un vasaras naktis ir gaišas. Pie tam debesīs spīdēja jauns mēness. Man vajadzēja būt aklam kā kurmim un kurlam kā tārpam, lai nedzirdētu un neredzētu… Ringolds pacēla bisi pie pleca, kolīdz saklausīja čabēšanu… Mēs stāvējām viens no otra pa nelielu gabaliņu… Kad Ringolds pacēla bisi, es vēl pie sevis izsaucos: jucis, vai?!… Jo tie nebija buka soļi, kas tuvojās. Soļi bija pārāk smagi, lai tas būtu buks… Tad uz noras iznāca viņš. Iznāca un gausi kāpa tieši uz mūsu pusi. Un tanī brīdī Ringolds… Ringolds izšāva no abiem stobriem. Tieši galvā… Man acu priekšā nošķīda zibens, jo viņš bija tikai da​žus metrus priekšā… Tikai maķenīt tālāk nekā tagad jūs, dakter.

— Jūs sacījāt «viņš», Prīvert. Kas? — Tss, klusāk, to es jums nedrīkstu teikt! Ringolds draud,ļ ka tad man būšot jāiet cietumā… Ja es daudz par to kladzināšot, mani iespundēšot trako namā… Un citiem Ringolds stāsta, ka nevarot ticēt nevienam manam vārdam. Un cilvēki domā, ka es melšu! … Saku: v^ru aizvest uz turieni, kur viņš aprakts. Smejas! Bet es pats tak viņu apraku! Izdzenāju kraukļus — un apraku. Labi dziļi, lai

neizkašņā lapsas. Un par to kraukļi tagad vajā mani! Neļauj gulēt nevienu pašu naksniņu,… lai​žas pāri un lido klāt… met un liec loku pēc loka, arvien zemāk un tuvāk… tik tuvu, ka es samanu sejā gaisa pūsmas, kad viņi plivina spārnus… Bet bisi man atvīla un nazi nezin kur nobāza. Man nav nekā, ar ko aizstāvēties … Un Ringolds…

— Tas ir jūsu brālis?

— Jā, vecākais brālis.

— Jums ir liela gadu starpība …

— Sešpadsmit. Kad tik tikko sāku kājām iet, viņš beidza vidusskolu. Un knapi biju galā ar meža tehnikumu, kad Ringolds jau skaitījās slavens aktieris… Viendien piezvana un priecīgs saka: beidzis filmēties galvenajā epizodē, esot trīs brīvas dienas un viena buka šeine. Kā es uz to raugoties? … Apžēliņ, lai brauc, teicu, kāda runa, manā iecirknī ir tādas buku vietas, ka… Pieteikšu mežniecībai — un lai rullē šurp! Atbrauca, pats pieteicās pa ceļam… Priekšnieks no mežniecības piegrieza man: lai skatuves mākslinieku aizvedot uz meža pļavām vai noru pie Rempju sila… It kā es nebūtu Ringoldam vēlējis pašu labāko vietu arī bez piekodināšanas!… Es ļoti mīlēju Ringoldu… bet Ringolds mani… Ringolds mani, dakter… Ringolds…

— Varbūt labāk parunāsimies rit, Prīvert?

— Nē, nē, dakter, nē!… Neejiet projām! Tikai apsoliet, ka nesmiesieties… Un apzvēriet…

Visi smejas… Un apzvēriet… jā, ap​zvēriet, ka mani neliks cietumā!

— Esiet mierīgs — cietumā jūs neliks, Prīvert.

— Godavārds?

— Godavārds.

— … vai es teicu, ka Ringolds bija mans brālis?

— Teicāt. Bet kālab jūs sakāt — «bija»?

— Vai es sacīju — «bija»?

— Nu labi, stāstiet. Stāstiet vien, Prīvert! Tātad Ringolds vispirms piezvanīja jums, pēc tam atbrauca un pieteicās mežniecībā. Tā?

— Jā, jā! Un mēs gājām divas naktis. Pirmo nonīkām meža pļavās. Bet nakts nebija lāgā. Gāza lietus. Izmirkām līdz ādai. Un neredzējām ne dzīvas dvēseles. Bet otru vakaru es Ringoldu vedu uz noru pie Rempju1 sila. Un laiks bija gandrīz bez vēja. Ar mazu dūmaciņu un jaunu mēnesi. Valdīja klusums… Nē, nē, nevaldīja pilnīgs klusums, pilnīgs1 ne. Pēkšņi izdzirdu: švīkst!… Teicu Ringoldam: pag, kas tur švīkst?1 Ieklausījās. Apses, saka. Nekas nešvīkstot, apses čabot. Pēc kāda laika atkal: hu-hū, hu-hū! Es no jauna Ringoldam: dzi, zaķis? Ieklausījās. Pūce esot. Pūce ūjinot…

Kas? Vai man nākot miegs, ka es runājot kā pa sapņiem? Nogulēties vajadzējis.., Miegs man patiesi nāca virsū kā lietuvēns. Nebiju tak gulējis ne iepriekšējo nakti, ne pēc tam pa dienu. Bet ne jau kraukļu dēļ, nē… Kraukļi mani vēl netir​dīja … Vēl nelidoja pa vakariem un pēc tam arī naktīs…

— Tātad tas sākās vēlāk?

— Kas? — Kraukļi.

— Jā, vēlāk… vēlāk gan… Kad ieraudzīju, kā tie riņķo pāri koku galiem… Nē, vispirms izdzirdu un tikai pēc tam uzgāju un ieraudzīju viņu. Pēc spārnu trokšņa un pēc ķērcieniem, jo biju jau sācis slikti redzēt… Un tad es atnesu lāpstu un apraku. Bet tas jau bija pēcāk, stipri pēcāk, dakter.

— Bet tonakt? Jūs izdzirdāt, kā ūjina pūce un…

— Vairāk arī nebija nekā. Buki nenāca. Bukiem vajadzēja nākt. Bija īsta buku nakts. Tomēr buki nenāca. Un tā mēs ar Ringoldu nostāvējām uz gaidi kādas stundas divas… varbūt trīs… Es aiz

eglītes. Ringolds aiz apses. Pa tādu gabaliņu viens no otra… Nāca jau krietni pari pusnaktij. Man gribējās gulēt, ka vai traks. Sēdus es droši vien būtu aizsnaudies. Plaksti krita ciet… Bet, kad padzirdējās soļi, miegs man uzreiz aizskalojās kā ūdens. Un tad uz noras iznāca viņš. Apstājās un stāvēja mēnesnīcā. Pacēlis galvu, skatījās uz mūsu pusi, ošņāja gaisu. Dūmakā, zināt, likās, ka viņa kājas neatmetas pret zemi. Viņš itin kā karājās gaisā. Viņš bija kā rēgs. Ragu lāpstas nakts gaismā pērļaini mirdzēja… Un mugura bija apsarmojusi no mēness stariem… Un, kad Ringolds nospieda gaili un kūra virsū, es pie sevis izsaucos: apžēliņ, ko tu dari?! Ringolds izšāva no abiem stobriem.

Taisni purnā… Man gar acīm nošķīda uguņi, cik tuvu tas bija… Viņš salēcās, pietupās pakaļkājās, saļodzījās ar visu ķermeni. Tomēr nē, nepakrita… tikai papurināja galvu, šitā… apgriezās un nozuda starp kokiem… Es to visu redzēju kā uz delnas, kaut arī man starp plakstiem sūrstēja kar​stas smiltis…

Un tagad Ringolds pa kreisi un pa labi stāsta, ka tie esot meli un ka es muldot… Kad es redzēju tik skaidri un smalki kā redzu jūs, dakter, kā visu šeit apkārt un kā… Kāpēc durvīm nav kliņķa? Vai te ir cietums?! Es nekā neesmu nodarījis! Es neesmu vai​nīgs … es v i ņ u tikai apraku!…

— Neuztraucieties, Prīvert, šeit nav cietums.

— … es neesmu pastrādājis noziegumu. Nekāda ļaunestība nav uz manas sirdsapziņas!

— Es jums ticu, Prīvert.

— Jā? Un mani izlaidīs no šejienes laukā?

— Izlaidīs.

— Jā?…

— Noteikti.

— Tad ir labi… Ringolds biedēja, ka neizlaidīšot… Ietupināšot un neizlaidīšot… es viņu mīlēju… viņš bija mans brālis… bet viņš man saskrotēja kaklu un izšāva acis… Ringolds ietrieca man tieši purnā stirnu skrotis. Un tagad brūcēs iemetušies tārpi. Pa divi nedēļām. Cik tur vajag — silts laiks. Laidelējas mušas un citāda negantība … Lodā, nelieši, grauž dzīvu miesu… te un šite… nedod mieru… Vai jūs nekā nesaskatāt, dakter? Visi teic, ka neesot, bet es sajūtu: ir!

— To mēs jums izārstēsim, Prīvert.

— Jā?

— Mums ir labas zāles.

— Un… un kraukļus nevajag šeit laist iekšā!

— Nelaidīsim arī kraukļus.

— Kraukļi tagad bendē mani nost, tāpat kā bendēja… viņu… gaidīja viņa galu… bet es to nezināju… Domāju: kāpēc tā ķērc pa mežu? Ko ņemas? Ko meklē? Ko met riņķus virs koku galiem? … Nē, nē, aplam! Es viņu biju redzējis un noskārtu gan, ka tas ir viņš, kura beigas kāro melnie putni…

Neesmu jau traks, lai to nenojaustu…

— Vai tad pēc tās nakts uz noras jūs vēl reizi?…

— Jā. Tas ir, ne gluži. Redzēju, bet divas reizes. Varētu pat sacīt, trīs, ja skaita klāt arī trešo… Vispirms es viņu saklausīju, lai gan vēl nezināju, ka tas ir viņš. Pa vakariem mežā sāka brīkšķēt te vienā pusē, te otrā, Maksis tad ikreiz paskrējās uz mežmalu un rēja. Zināt, likās, ka ap māju kāds riņķo… apkārt un apkārt… un atkal apkārt… Bet varbūt viņš patiešām meta apļus, ko?

Varbūt viņam jau bija sajukuši pātari un debespuses? Varbūt vadāksnis viņu vilināja tieši uz manu māju?… Ko, dakter? Viņš tak bija akls! Ringolds bija izšāvis viņam acis… ar stirnu skrotīm, divām nullītēm… Un tagad Ringolds teic, ka nekā nezinot, ka tie esot tikai sazin kādi mani murgi! Bet toreiz… Es nekad vēl netiku uz Ringoldu pacēlis balsi, jo Ringolds man allažiņ bija tikpat kā dievs.

Bet tad.., «Lemesi!» es kliedzu. «Ko tu tagad esi nostrādājis, mūlāp?!» Ringolds paklusēja un sacīja,

ka pats nesaprotot: nez kāds trakums un .apstulbums parāvis uz leju pirkstu — un sprūds gājis vaļā!

Bise sprāgusi kaut kā pati no sevis. «Kas tagad notiks, tu mērkaķi?» es bļāvu. Tad arī Ringolds sāka skaisties: «Neklaigā! Nekas nenotiks, gluži nekas, ja vien pats turēsi muti, smurguli! Aizmirsti, ko nupat redzēji, — un nenotiks itin nekas! Liecinieka nevienā nav. Sagaidīsim gaismu. Palūkosim, vai tomēr nebūs kur nekur tuvumā novēlies! Bet ja ne… Rīt es aizbraukšu. Un vispār man šķiet, ka es nemaz netrāpīju…» Tie bija meli! Tie bija salti meli, dakter. Ringolds tikpat labi kā es redzēja, kā viņš no trieciena pietupās pakaļkājās… kā sagrīļojās ar visu augumu… kā sapurināja galvu, gribēdams nokratīt sāpes… No desmit divpadsmit metriem nevarēja netrāpīt. Un Ringolds, protams, trāpīja, lai gan nenolika uz vietas… Apžēliņ, ar divām nullītēm noguldīt tādu milzeni kā viņš! Un mēs viņu neatradām. Tikai asinis zālē. Otrā dienā Ringolds aizbrauca atpakaļ uz Rīgu… Bet vakarā viņš sāka klimst ap manu māju. Es to saklausīju. Un to saklausīja arī Maksis. Paskrējās uz mežmalu un vaukšķēja — tā rupji, rešņi, kā rej medību suns, saodis nevis kaut kādu sīkmani, bet lielu zvēru… Es visu dzirdēju tik skaidri, kā tagad dzirdu jūs, dak​ter… tikai toreiz vēl nezināju, ka tas ir viņš.

— Un kad un kādos apstākļos jūs ieraudzījāt, Prīvert?

— Pēc dienām trim… vai varbūt četrām? Naktī. Izgāju sevis pēc. Maksis bija ieslodzīts un nerēja. Debesīs spīdēja pilns mēness. Bezvējā nekustējās ne lapa. Un tad es viņu ieraudzīju! Viņš stāvēja, iznācis dārza malā. Es uzreiz pazinu, ka tas ir viņš. Platie ragi naktsgaismā laistījās kā fosforizēti. Mugura sudrabaini vizēja. Viņš bija pagriezis purnu uz manu pusi un stāvēja mēnesnīcā kā akmens tēls. Tas turpinājās vairākas minūtes. Varbūt arī ilgāk, nevaru vairs pateikt. Pēc tam viņš sāka grozīt ausis un ošņāt gaisu, Visbeidzot gausi apgriezās un… Bet kā viņš kustējās! Apžēliņ, viņš gāja kā piedzēries, Likās, ka viņš nekad nepievārās tos pārdesmit metrus līdz brikšņiem,, nogāzīsies un,..

Tomēr nē, pieveica, nenogāzās — un uzreiz izgaisa manam skatienam. Iekrita un pazuda kā nazis akā…

Tak nākamajā vakarā es atkal dzirdēju, kā viņš staigā ap māju… Pagājos uz to pusi, kur skanēja krakšķēšana. Nekā! Viss atkal klusu… Un tā vairs nesatikāmies nevienu nakti, kaut arī es viņu meklēju…

— Taču jūs, Prīvert, pirmīt sacījāt, ka redzējāt divas vai pat vese​las tris reizes. Tā?

— Jā, jā, bet tas bija pa dienu… un daudz vēlāk. Jau pēc kādām divām nedēļām. Braucu ar moci. Bija karsti un ļoti slāpa. Nokāpu. Necik tālu tur ir tāda zema vieta. īsts čūskliens… avenāji… ogas šitādas un jau birst. Ēzdams aizbridu līdz novadgrāvim. Dzirdu: brīkšķ! Iesākumā nospriedu, ka tie būs melnie… nu, ka meža cūku bariņš laužas cauri krūmiem…

— Bet tas bija? …

— Jā, jā, viņš. Vilkšus atvilkās… līšus atlīda līdz ūdenim… šļurkstinādams ilgi dzēra… Mūs šķīra metri pieci, ne vairāk, biju turpat grāvja pretējā malā. Vēl nobrīnījos, ka viņš mani neredz.

Akls, vai? — nodomāju. Un piepeši skatos: apžēliņ, jā! Viņš patiešām ir akls! Tur, kur jābūt acīm… tur bija tikai pūžņojošas brūces, un ap tām griezās mušas… Un tad tas arī gadījās, dakter.

— Kas, Prīvert?

— Kaut kas lēcās ar manu redzi. Gaiss visapkārt sabiezēja un kļuva zaļgans… kā saules aptumsumā… Un saule izskatījās nevis pēc spožas ripas, bet… bet drīzāk pēc miltu sieta… pelēka un krustu šķērsu sašvīkota ar smalkām rūtiņām… Plaksti man dega. Es izmazgāju acis grāvī. Bet nekas nelīdzēja. Mana labā redze bija pagalam… Viena laime, dakter, ka dzirde toties kļuva asāka: kraukļus es saklausīju jau pa lielu gabalu. Sākumā tikai nesapratu, ka tie kranc pēc viņa. Bet, kad sāka griezties virs meža kā melns viesulis… ķērkt un kramkšķināt… riņķot un lokus mest, tad gan… tad gan man pielēca, ka pēc viņa kārkst… viņa nāvi gaida. Jo neesmu jau traks, lai to nesaprastu. Un man izrādījās taisnība: viņa galu gaidīja, viņa beigas apķērca un apkvārkstēja… Pēc kraukļiem es atradu

arī viņu pašu. Viņš gulēja uz sāna un nekustējās. Un, kamēr es stāvēju, gudrodams, iet klāt vai neiet, viens no putniem uzlaidās virsū un iecirta viņā knābi. Tad viņš sarāvās un nodrebēja pie visām miesām. Krauklis pacēlās spārnos un nosēdās kokā… skatījās notālēm, bet projām nelidoja. Es aizgāju uz mājām un atgriezos ar bisi… Tagad uz viņa jau sēdēja vairāki kraukļi un cirta līkus, stiprus knābjus sānā, kas vairs, neraustījās. Tad es vēlreiz gāju uz mājām, atnesu lāpstu un piegāju klāt. No skrotīm viņa kaklā bija vairāki pušumi. Pa tiem lodāja tārpi. Cik tur vajag — tik silts laiks.,.

Laidelējās mušas un citādi mūdži… Iztaisīju bedri un apraku viņu… Un to kraukļi man nevar piedot… vajā mani… moka un tirda… švīkstina spārnus un kramkšķina… ķērc un gārcelē… es dzenu projām: tiš, tišl Bet viņi, redzat?… Viņi nebēg necik tālu, neģēļi… satupstas apkārt un grozās, mīdās no kājas uz kāju, redzat?… Staipa spārnus, plāta knābjus… gaida, kad varēs, cirst miesā… un atkal lido klāt… un atkal met lokus pāri tik tuvu, ka… Ai, knābj! Palīdziet! Pa—lī—gā!… Ringolds izšāva man acis… es Ringoldu mīlēju… Ringolds man bija kā dievs… bet Ringolds mani… Ringolds mani no—ga—li—nā—ja—ā—ā—ā…

— Tūlīt kraukļus padzīsim, un viņi aizlidos. Tūlīt viss būs labi. Alni Prīvert!… Māsiņ! Māsa!…

1976

DIVKAUJA Zem koku kroņiem tik tikko samanāma dvesma atnesa salkanu, šķefoīgu līķa smaku — netālu kaut kas trūdēja, visu apkārt gandējot ar pretīgu duku. Iespējams, ka to sajuta arī pārējie dzinēji. Bet pēc tā, cik strauji pliekanais, taču iesākumā vēl gluži paciešamais smārds vērtās par smagu, tvanīgu un grūti panesamu dvingu, no kuras aizrāvās elpa, Elmārs atskārta, ka, dodamies pretim mednieku ķēdei, neapzināti un negribot virzās arī uz smirdoņas pusi un jau pavisam šepat guļ tas, kas izplata gaisā šo smirdoņu, kura visas rudenīgā meža smaržas nospieda kā čuguna vāks. Un tad viņš to pamanīja. Un, lai gan viņš jau bija gatavojies ieraudzīt kaut ko riebīgu, redzamais ietriecās acīs ar tādu pēkšņumu, ka rīkles galu sarāva spazma.

Krūmu ielocē paseklā iedobumā, kur zeme bija nagiem izkašņāta un uzirdināta, jau stipri ozdams, bet sīko plēsoņu vēl neizvazāts, sakņupis gulēja alnis ar daļēji sadragātu galvu un sakropļotiem ragiem. Varētu domāt, ka tas ir malu mednieku upuris, ja aplauzītie krūmi un lāpstveidīgie ragi, kam trūka vairāku žuburu, tāpat izārdītās sūnas un «riesta bedre», kurā, sagumis nedaudz uz sāniem, puva milzīgais ķermenis, neliecinātu par ko citu. Divi aļņu tēvaiņi rojas neprātā te bija cīkstējušies uz dzīvību un nāvi. Uzvarētājs bija saņēmis uzvarētāja tiesu un zaudētājs guvis zaudētāja daļu, kā tas pienākas un ir taisnīgi,— un tagad trūdēja septembra saulē, piedvakodams tuvieni ar derdzīgu smiidi, ko allaž izplata zaudējums un sakāve.

Svārstīdamies starp derdzīgumu, kas šķebinot dzina no šejienes ātrāk prom, un savādu, gandrīz vai saldkairu ziņkārību, kura vilināja un aizturēja šeit, Elmārs vērās uz guļošo milzeni, kura tēraudtvirtajos un kā gumija elastīgajos krūšu muskuļos kreisajā pusē vīdēja pa pusei plēsta, pa pusei durta tumša brūce, pilna sarecējušu, jau darvai līdzīgu asiņu. Tātad nāvējošais trieciens tika dots no kreisajiem sāniem, itin kā slepkava ar lielu nemaldību būtu zinājis pašu vārīgāko vietu — tēmējis un trāpījis tieši tur, sirdī, beidzot nolikdams pretinieku uz vietas un tādējādi ar uzvaru noslēgdams īsāku vai garāku abu cīkstoņu kauju, uz ko norādīja izārdītās sūnas, nolauztie krūmu zari, atsegtās koku saknes un sakropļotie ragi. Taču beigtā aļņa izskats vēstīja vēl arī ko citu. Galvā rēgojās padziļi, kā ar kapli iecirsti, gružiem piedzīti iedobumi, kas, tāpat kā smiltīm aizbirušās acis, lika domāt, ka sacensonis savu sugas brāli ari sabrukušu un nevarīgu, atbruņotu un, visbeidzot, bez dzīvības zīmēm vēl spārdījis kājām, pūlēdamies iemīcīt un iestampāt palsajā meža augsnē, iznīdēt un izdzēst no zemes vaiga. Un tā jau bija nežēlība, tas jau bija dusmu trakums, kas liecināja par auru dziņu un greizsirdības pārmēru.

Un Elmāra pakrūtē kaut kas krampjaini un kņudinoši sažņaudzās. Vai tas cēlās no šķebenajiem un lipīgajiem izgarojumiem, kas virmoja gaisā, ar miasmiem indēdami apkārtni un sūkdamies un spiezdamies matos un drēbju šķiedrās, elpvados un ādas porās? Vai ari tās bija izbailes?

Viņa dzirde uztvēra, kā pārējie dzinēji, apsteiguši viņu, aizvien attālinājās, un negaidot viņš nodrebēja no baismas jutoņas, ka gluži tāpat no viņa attālinās viss dzīvais un apkārt aizvien ciešāk sakļaujas tikai nekustīgais, smagais, maitas smirdoņas piesātinātais bezvējš, — itin kā arī viņš jau būtu līķis. Krūšu kreisajā pusē nez kas iedzēlās, piezīdās klāt un sūca viņa asinis, un ar nevilšu kustību viņš piespieda plaukstu klāt, cauri drānām un muskuļiem manīdams sirds satraukto, neritmisko dunu. Bailes tirpinoši skrēja pa ķermeni, sasaistot viņu kā tīklā.

Līdz šim Elmārs bija juties drošībā — viņu aizsargāja likums un cilvēku sabiedrības normas, viņu varēja nosodīt, bet viņu nedrīkstēja nogalināt. Taču tagad, uzdūries beigtajam alnim, kas bija zaudējis cīņā, kur visu izšķīra tikai sāncensība un stiprākā tiesības, vienīgi ragu spēks un prasme īstajā brīdī dot nāvējošu triecienu sirdī, Elmārs strauji zaudēja pašpārliecību. Paļāvība viņā spēji

saduļķojās, lai gan cilvēku konkurencē maz ko svēra un nozīmēja daži centimetri auguma un pāris kilogramu svara, krūšu apkārtmērs un muskuļu tonuss, jo sievieti neizcīna ar fizisku spēku kā alneni, citādi… Citādi viņš droši vien būtu zaudējis divkaujā ar Martinsonu — un tagad arī kaut kur trūdētu ar aplauztiem ragu žuburiem un pa pusei plēstu, pa pusei durtu brūci ribu velves sirds pusē. Viņš necīkstējās ar Martinsonu, nē, un vēl mazāk ar Gaismu, tā ka uzvara bija viegla, ja to vispār varēja saukt par uzvaru, jo jauna, vientuļa sieva ir kā vasaras ābols kokā, ilgāk par trim mēnešiem neturas zarā un no viena vienīga pieskāriena krīt lejā, klēpī. Viņi paguva satikties trīs reizes, iekams no Karēlijas atkal atgrie​zās Martinsons, — trīs naktis, pietiekami daudz un nepietiekami daudz.

Ko un cik no tā zina Martinsons? Vai Elmāra slepenajām gaitām bijis kāds liecinieks? Vai varbūt pati Gaisma muļķīgā vaļsirdības brīdī atzinusies vīram, sievietes naivumā pūlēdamās atkal nomazgāt pagātni? Lai būtu kā būdams, bet pašlaik, stāvot pie divcīņā kritušā aļņa paliekām, Elmāru aizvien vairāk pārņēma nojauta, ka vismaz kaut ko Martinsons tomēr zina — cik nu vispār var zināt trešā persona. Vai par to neliecināja, abiem šorīt sastopoties, Martinsona greizais smīns, kurā viedās nez kas vidējs starp izsmieklu un grūtsirdību un kuram Elmārs atbildēja ar platu, pārākuma pilnu uzvarētāja smaidu? Vai uz to nevedināja domāt Martinsona balss, vāji slēpta izaicinājuma pilnais tonis, kad abi satikās pie izlozes un izvilka blakus numurus? «Nu, vai nav lik—te—nis, ko?!» izsaucās Martinsons un savādi iesmējās. Un tagad šī sagadīšanās, šis — kā tas bija teicis — «liktenis» spieda Elmāru neapbruņotu iet tieši pretim Martinsonam, kas šepat — varbūt vēl trīssimt, varbūt jau divsimt metru atstatumā — stāvēja mastā uz stigas ar divām lodēm pielādētu «simsonu» rokās.

«Katru gadu medībās notiek nelaimes gadījumi. Un kam ir pa spēkam pēc tam līdz beidzamajam sīkumam izdibināt un izsecināt, kura bise sprāgusi nejauši un kura tīši? .. .» Elmāram iešāvās prātā un pāri miesai pārskrēja tirpas. Ko gan viņš zināja par Martinsona domām un nolūkiem, par greizsirdības cenu un atriebības mēru? Tāpat kā savukārt Martinsons īstenībā nekad nebija izpratis viņa izjūtas un viņu pašu un — smieklīgi! — skolā uzskatījis par savu draugu. Bet viņš — viņš, prātā to nemainīgi dēvēdams tikai uzvārdā, tikai un vienīgi par Martinsonu — kā svešinieku, gadiem ilgi sirds dziļumos vienmēr tika skaudis, vājuma brīžos pat neieredzējis, allaž kārojis apliecināt sevi līdzās visnotaļ pārākajam Martinsonam, taču sāncensībā aizvien zaudējis, jo Martinsons mācījās kā spēlēdamies un pēc tam ar tādu pašu vieglumu sāka augšup kāpt, līdz beidzot uzkāpa par mežrūpniecības saimniecības galveno inženieri, kamēr viņš, Elmārs, joprojām brauca un droši vien līdz kapa malai brauks par šoferi, ko tādam Martinsonam ir un būs tiesības izrīkot. Jā, viņš bija to apskaudis un pat ienīdis, kā viduvējība apskauž un ienīst talantu, viņš bija gaidījis triumfa stundu, līdz beidzot sagaidījis arī un svinējis trīs naktis.

Bet nekad viņš visu to netika apjēdzis ar tādu skaidrību kā šobrīd, kad pie kājām, neciešami dvakojot, saulē puva lielais, stiprais aļņu bullis, kas arī bija gribējis apliecināt sevi. pieteicis savas tiesības, taču nebija jaudājis uz tām pastāvēt un tagad gulēja ar caurdurtu sirdi, kropliem ragiem un sadragātu galvu.

Un cik tālu bija gatavs iet Martinsons, kas šobrīd ar pielādētu bisi stāvēja divsimt vai, augstākais, trīssimt metru attālumā? Ko un cik

bija gatavs upurēt un ziedot Martinsons, lai tikai varētu šitā pat iemīdīt, zemē sāņcenša galvu, sabradāt un izdzēst no zemes sejas?…

Elmāra kuņģi sarāva nelabums, un acu priekšā viss aizmiglojās. Varbūt kājas kļuva ļenganas no iespējamās un biedējoši tuvās nāves drausmām, itin kā viņu jau vestu uz soda vietu? Varbūt apreiba galva no apdullinošās smirdēs, kādā bija grūti elpot, jo trūdiem piesmirkušaisgaiss spriedās un ķērās trahejā un bronhos, smacēja un slāpēja vai nost? Viņam pāri saslēdzās džinkstošs tukšums. Viņš sajuta, ka tūlīt, tū​līt zaudēs samaņu. Un jau uz apziņas un bezapziņas robežas pastreipuļoja dažus soļus nost, mēmās baismās bīdamies uzvelties virsū aļņa. atliekām. … Auru dzenuļi, saldi tirpinot, skrēja pa viņa nerviem, pulsēja_ un. trīsēja asinsvados.

Smadzenes milža kā neuztrūcis augonis, bet krūtīs, plēšot vai pušu kā tērauds cietos un kā gumija atsperīgos muskuļus,, brieda un auga reizē dulla līksme un akla apmātība, lauzdamās no viņa rīkles dziļumiem kā dobji vaidi.

— U—ū—o … ū—ū—o …

Viņš izkliedza pasaulei savu trauksmi, pieteica savas tiesības un meta izaicinājumu visiem, kas vien viņu dzirdēja. Un, atstarodamāsmeža naksnīgajā klusumā, no visām pusēm viņam atsaucās atbalsis un, apņēma viņu kā drebošs un viļņojošs auts. Taču atskalās viņš saklausīja vienīgi sāncenša aicinājumus uz riesta cīņu. Visapkārt viņam rēgojās un rādījās tikai citi aļņu tēviņi, un, sacēlis krēpes,

greizsirdības trakumā viņš metās tiem pretim un virsū — viņš ragiem badīja stumbrus, un zobiem lauza zarus un galotnes, cik tālu un augstu vien tika klāt, viņš savainoja kokus un pats sevi, bet sāpes viņu neatvēsināja un neat​saldēja, nē, sāpes kāpināja viņa vēlmes un vairoja viņa cīņas sparu.. Un zari, kas lūza ar sausu krakšķi — kā pretinieku ragi, darīja viņu par pašu varenāko bulli no visas aļņu cilts.

Bet, kad viņam beidzot atbildēja mātīte — spalgi, augsti un aicinoši, viņu sagrāba ekstāze.

Spārdīdams sūnas un mētras, skujas un čiekurus, pret saknēm satriekdams, nagus un aizgūtnēm elsdams, viņš rauša ar priekškājām bedri — viņškašņāja un plēsa, vandīja un šķūrēja ar tādu sparu un jaudu, ka apkārt lidoja un šāvās zemes pikas un putēja un kūpēja pelnveidīgā mežaaugsne, piebirdinot ari viņa spalvu un viņa krēpes. Un, izracis padziļinājumu, viņš urinēja un vārtījās tanī, no sajūsmas un tuvās uzvaras, jausmām pamazām zaudēdams galvu pavisam un neredzēdams sev apkārt gluži neko, tikai ar jutīgajām nāsīm tvēra alnenes kairo tuvumu, un ar modro dzirdi — tās augsto, kveldo saucienu. … ū—ū—ū—o … ū—ū—ū—o … ū—ū—ū—o. . .

Taču negaidot viņa degunā iesitās sveša tēviņa uzbudinošais muskusa aromāts. Viņa riesta vietai tuvojās sāncensis — viņš ieraudzīja vispirms dzalkstījošu, fosforizētu skatienu, bet mirkli vēlāk — strauji augošā tuvumā — nikni saboztu skaustu un cīņas gatavībā galvai pieglaustas ausis.

Vēl viņš varēja izbēgt no sadursmes. Vēl viņam bija izvēle starp dzīvību un nāvi. Izjūtas vēl kūsāja viņā, maņas vēl bija skadras un asas, vēl biieda muskuļi un dunoši sita sirds, dzenot pa dzīslām karstas un sarkanas asinis. Vēl viņš nezināja, ka, pirms ausma sāks trīsuļot zem koku vainagiem, pirms gaisma sāks zeltīt stumbrus, pirms saule pacelsies atvasaras spodrajās debesīs un atmodīsies vējš, — iekams notiks tas, kas ir parasts un ikdienišķs . kā gaisa guldziens varenajās, tilpīgājās plaušās un kā ūdens malks biezajās, pūkainajās lūpās, viņš jau gulēs šepat bedrē ar smiltīm aizbirušām acīm un neredzēs nenieka no visa, kas ir tik parasts un ikdienišķs kā dzīvība. Ja viņš zinātu to, vai pieņemtu izaicinājumu? Vai mestos divkaujā? Vai krustotu ragus? Ja zinātu, kā dvakos septembra saulē, gaidot uz meža sanitāru un meža kapraču žēlsirdību?

Bet viņa smadzenēs zumzēja tikai auru dzenuļi, tikai greizsirdības dullums kaisa un dega viņā.

Nekam citam nebija nekādas nozīmes, nekas cits neeksistēja pasaulē kā vien sāncensis — viņa redzes lokā bija tikai un vienīgi sāncensis, kuru vajadzēja pārspēt un uzvarēt, tādējādi apliecinot sevi. Un viņš pieņēma kauju. Ar nodurtu galvu un pieglaustām ausīm, izliektu muguru un līdz trīsām saspriegtiem muskuļiem viņš sagaidīja pretinieku.

Tā. Beidzot abi sastapās, pievērsuši viens otram zvērojošās acis, apžilbuši no līdzcensoņa skatiena, kas zalgoja cauri nakts tumsai. Šņācošā, sēcošā elpa vēsajā gaisā uzvērpa garaiņu mutuļus.

Ieplestās pakaļkājas, nagu lemešiem uzarot zemsedzi, sāka virzīties pa turnīra apli. Gludie sāni, piepūlē cilājoties, ar šalcošu un brīkšķošu troksni iebrāzās krūmos. Ragainās galvas sadūrās briesmīgā triecienā — un viņa dzirdi skāra sauss, spalgs sprakstiens. Kā strāvas trieciens smadzenēs atbalsojās spēja sāpe, acu priekšā noviļņoja tumši raibumi kā lidojoši kukaiņi, bet ragi atkal un atkal sacirtās kopā kā dzelzs šķēpi, izšķīla dzirksteles kā akmens cirvji.

Pavisam netālu, smalcē, stāvēja alnene, gaidot uz cīņas iznākumu, lai tad piederētu stiprākajam, kā tas pienākas un ir taisnīgi, taču viņš bija aizmirsis visu, viņš bija aizmirsis pat mātīti, kuras dēļ cīkstējās, — tapat kā viņa sāncensis. Abi redzēja tikai viens otru, abi eksistēja tikai viens otram — pāri abiem valdīja cīņas reibums un tumša apsēstība.

Un masīvie ķermeņi atkal un atkal brīkšķot _uzdūras_ krūmiem un kokiem, un stiegrainās kājas joprojām dimdināļa_turnīra loku, un asie nagi šķērda zemes miesu, un ragu lāpstas saduras skrapstot un kraukšķot, dunot un lūstot — viņi nepazina saudzību ne pret vienu un ne pret ko, pat ne pret sevi pašu . . .

Laiks bija apstājies. Putni rudens noskaņu pilnajā meža nevēstīja svīdumu. Tikai pienainā dūmaka starp koku stāviem pamazām un negribīgi sāka retināties un kļuva šķetrāka, un visbeidzot austrumu pamalē iegaismojās šaura sidrabota svītriņa. Tas vēl nebija un jau bija rīts. Sūri smaržoja pēc saplosītām sūnām, rūgteni pēc vīstošiem zariem un sāji pēc sviedrainiem, pārgurušiem augumiem.

Viņa ragiem jau trūka vairāku žuburu, muskuļi, smagi smelgdami, ļengani raustījās, sāpes no atdauzītajiem nagiem strāvoja pa kājām uz augšu, kaut kas spindza galvā kā zirnekļa tīklā sapinusies muša, — viņš sajuta, kā spēki viņu atstāja. Viņš jau zināja, ka cīņa ir izšķirta un par ļaunu viņam, bet vēl nezināja, ka viņa «riesta bedrei» lemts kļūt par viņa kapa bedri, — dzīvība vēl plaiksnīja viņā kā tāla rūsa. Un viņš strauji pagriezās, lai atkāptos no kaujas lauka, bet paguva paspert tikai vienu soli, kad briesmīgs trieciens krūtīs aizsita elpu un aptumšoja apziņu.

Savu spēcīgo ķermeni viņš piepeši sajuta kā bezveidīgu un slābanu gaļas blāķi, kuru lejup vilka neizturams smagums. Milzu piepūlē viņš izdarīja vēl vienu — pēdējo — izklupienu ar priekškājām, taču, atdūries pret neredzamu šķērsli, sāka lēnām gāzties lielā dziļumā, slīgdams uz ievainotā sāna, it kā vēl cenzdamies pasargāt dzīvību, kas sarkana un guldzoša jau aizplūda no viņa un sūcās pelēkajā meža zemē… … kritienā Elmārs atjēdzās. Apkārt bija tik dziļš klusums, ka džinkstēja ausīs. Viņš pusbalsī iesaucās — neviens neatbildēja. Saule svelmēja. Viņš bija viscaur nosvīdis lipīgiem sviedriem. Aļņa līķis joprojām neciešami oda. Tiekdamies projām no šīs nolādētās vietas, Elmārs paspēra dažus soļus ar trīsošajām, kā smagā piepūlē pārmocītajām kājām. Ne pa labi, ne pa kreisi, ne priekšā, ne aiz muguras nebija ne miņas no cilvēkiem. Un, mazliet pagājis, viņš iesaucās vēlreiz, tagad skaļāk, — iekliedzās svešādā, aizlauztā balsī, kuru pats nepazina un kurai nebija atskalu. Tad viņš ieklausījās — un beidzot sadzirda dzeņa bungošanu, kas vēstīja par dzīvību šajā gluži kā noburtajā mežā. Pēc tam līdz viņa dzirdei nonāca arī suņa rejas. Suns vai nu gāja pa pēdām, vai meklēja tās, brīžam vaicājoši un īsi ieķaukstēdamies te šur, te tur, te tuvāk, te tālāk; tas skrēja, mezdams lokus un liekdams apļus, taču īsti tuvumā nepienākdams ne reizes, — un tikpat spēji un pēkšņi, kā iesākušās, rejas atkal apdzisa tālumā.

Bet kur tad cilvēki? Kur pārējie dzinēji?

Pāri Elmāram no jauna uzvāzās trula vienatne, viņu sagrāba izstumtības un pamestības baigums, par spīti tveicei, viņu sāka kratīt drudzis. Saspīlētais, draudīgais klusums visu laiku dzīrās izlādēties — šāvienā, iekliedzienā. Gandrīz fiziski viņš samanīja pret sevi vērstu stobra melno aci.

Bet pēkšņi stingais, baigais miers zaudēja spriegumu. Atmurdēja neskaidras cilvēku balsis, kāds, likās, sauca Elmāra vārdu. Dzinēji laikam bija sasnieguši mednieku ķēdi, jo atskanēja pulcēšanās signāls.

Arī viņš steidzīgi devās turp, aizvien attālinādamies no aļņa, taču nekādi nespēja atbrīvoties no maitas smakas. Tā bija itin kā pielipusi viņam un visur viņu pavadīja.

Beidzot priekšā starp kokiem pavīdēja kustīgi stāvi. Un pirmais, ko Elmārs ieraudzīja, iziedams uz stigas, bija Martinsons. Pagriezis Elmāram muguru un uzmetis vienaldzīgu kūkumu, tas pašlaik izlādēja bisi.

1976

PUPUĶU DEJAS — Paskatieties, kas tad tur tāds?! — piepeši iesaucās viens no viņiem.

Un tad ieraudzīja arī pārējie. Arā, dārzā, bija pupuķi, skaitā seši, divi vecie un četri jaunie, no šīs vasaras perējuma. Pats par sevi tas nebūtu nekas dīvains, jo šie putni nereti ierīko ligzdas cilvēku mītņu tuvumā un dažkārt pat pašās ēkās. Tikai kā pupuķi uzvedās? Ja varēja ticēt savām acīm, tie…

Bet kļūdīties varbūt varēja viens acu pāris. Nebija domājams, ka alotos veseli seši pāri. Un, kaut arī tas likās neticami un pat pilnīgi neiespējami, pupuķi dejojal Rietošās saules ugunīgi sarkano starmešu apspīdēti, izplezdami un savāzdami uz galvām raibos spalvu vēdekļus, putni ar piedzīvojušu galminieku smagnējo grāciju cēli kustējās veclaicīga menueta vai gavotes ritmā, svinīgi klanījās cits pret citu, izšķīrās un no jauna sastapās, brīžam pietupēs tik dziļi, ka spārni, ko tie turēja atstatu no ķermeņiem, ar spalvu galiem skāra un slaucīja zemi kā gara, stīvi iestērķelēta tērpa apakšmala, brīžam nedaudz palēcās, lai kaut ko pasviestu un atkal noķertu gaisā, un viss notika bez steigas, ar uzsvērtu manie​rīgumu un klīrību kā tālajos Ludviķu laikos.

Un cilvēki, no iekšpuses pieplakuši pie verandas logu stikliem, kā apburti neatņemdamies noraudzījās šajā dejā, nezinādami, kam ticēt un kam ne, ko domāt un ko ne…

Pērn, kad Grobiņi nopirka Silājus, pupuķus viņi atrada priekšā. Vai tie šeit dzīvojuši jau vecās īpašnieces laikā, varēja vienīgi minēt. Tikpat labi jā, kā nē. Vienu gadu ēkas bija nostāvējušas tukšas. Ļoti iespējams, ķa tieši šajā laikā biklie putni arī nolūkoja Silājus par ērtu un drošu ligzdošanas vietu un vēlāk, pēc Grobiņu ierašanās, vairs negribēja no tās šķirties. Bet, protams, nebija izslēgts, ka putni uzturējušies te jau agrāk un katru vasaru perējuši savu nākamo paaudzi šepat blakus vientuļajai sirmgalvei, kura diez vai vispār kādreiz iegriezās verandā. ar sen kara gados izdauzītajiem stikliem un tālab diezgan pamatīgi sapuvušo un čīkstošo grīdu. Lai būtu kā būdams, šī jautājuma noskaidrošana, saprotams, nebija tā vērta, lai atkal meklētu un dzītu rokā Silāju agrāko saimnieci.

Savukārt pagājušajā gadā, kad Grobiņi mājas pirka, viņiem, bez šaubām, daudz svarīgāk šķita noskaidrot, vai Silājos nav blakšu. Silājos blakšu nebija. Bija tikai pupuķi.

Pirkšanas un pārdošanas līgumu pie notāra noslēdza aprīlī. Un Edmundu un Ilizānu uzreiz sagrāba nepacietīga vēlēšanās izstaigāt Silājus kā likumīgiem īpašniekiem. Tālab jau pirmajā svētdienā viņi atbrauca no kīgas. Taču līdz pašiem Silājiem neaizkļuva. Šajā pusē naktī bija snidzis.

Un Grobiņi baidījās griezties ceļa galā, lai ar žiguli kaut kur rfeiestigtu. Nomaļās mājas no šosejas šķīra apmēram kilometrs. Tas bija ļoti patīkami vasarā, bet ierobežoja pārvietošanās iespējas visos pārējos gadalaikos, kaut arī Edmunds vēlāk noorganizēja vairākus vezumus grants. Ar smago mašīnu, jā, ar to varēja tikt cauri gandrīz aizvien. Ja nu vienīgi nebija plosījies kāds pavisam negants sniegputenis vai pērkona lietus nodevis pamatīgu gāzienu. Tāpēc jau īsi pēc neveiksmīgā brauciena kopā ar sievu Edmunds tirdzniecības uzņēmuma kravas mašīnā bez sevišķām pūlēm Silājos nogādāja no Rīgas dzīvokļa šādas tādas mēbeles, kuras toreiz vairāk nekā necilajai Grobiņu vasaras mītnei likās vēl gana labas.

Tad Edmunds pirmoreiz arī sastapās ar pupuķiem. Pareizāk sakot, ar vienu no tiem, jādomā, tēviņu, jo vēlāk, kopā ar šoferi kravājot un nesot iekšā mantas, viņš dzirdēja putna aprautos, maigos saucienus «pu—pu, pu—pu—pu». Bet satikšanās ar putnu notika nedaudz agrāk, kad mašīna griezās Silāju pagalmā.

— Redziet, kur viens sēž jau priekšā! — iesaucās šoferis.

Edmunds paskatījās norādītajā virzienā. Putns verandas priekšā vairs nesēdēja un tanī acumirklī jau cēlās spārnos. Pēc cekula, kas atgādināja indiāņu virsaiša svētku rotu, raibā ietērpa un nelīdzenā

lidojuma Edmunds putnā sazīmēja pupuķi. Un, uznirdamas no saviļņotajām atmiņām, viņu pārņēma pretrunīgas izjūtas.

Toreiz viņš vēl nezināja, ka šie putni perēs šepat, Grobiņu vasarnīcā. Sagrabējusī veranda, kāda tā bija pirms remonta, īpaši nevilināja cilvēkus kaut cik ilgāk tanī uzkavēties. Tālab perēšanas laikā neviens neatklāja, ka pupuķu tēviņš tur baro uz olām sēdošo mātīti.

Protams, dzīvojot tik cieši līdzās ļaudīm, šiem putniem neizdevās saglabāt pilnīgu inkognito.

Dažas reizes Grobiņi dabūja redzēt, ka pupuķis atkal sēž uz žoga pie pašas verandas. Taču viņi neizdarīja no šī novērojuma nekādus secinājumus, jo dažnedažādi spārnaiņi Silāju apkārtnē lidinājās desmitiem un simtiem, kā jau tas parasti notiek ap meža mājām.

Un, ja vasarā nebūtu noticis kāds starpgadījums, varbūt tikpat neuzkrītoši šie tramīgie un piesardzīgie putni būtu izvadājuši savu nākamo paaudzi, Grobiņiem tā ari nenojaušot, ka viņiem Silājos bijuši nelegāli līdzīpašnieki un slepeni īrnieki.

Bet atgadījums bija šāds. Ilizāna, ņemdamās pa dārzu, kādu dienu izdzirda verandā grabēšanu un švīkstoņu. Pa grīdu skraidīja un pluduroja raibs putns ar nelielu spalvu ķemmīti uz galvas. Ieraudzījis Ilizānu, tas mēģināja izlidot pa tukšo loga aili laukā, taču bez panākumiem, jo atkrita atpakaļ uz grīdas. Un tad norisinājās, kā vēlāk stāstīja Ilizāna, pats savādākais: putns dīvaini sabozies, pieplacis pie grīdas, atgāzis atpakaļ galvu un izslējis gaisā garo knābi, visā nopietnībā gra^ sīdamies viņai uzbrukt, taču neuzbrucis un tikai stingi glūnējis virsū.

Tomēr viņa neuzdrošinājās tam pieskarties, bet aizgāja pasaukt Līgu. Edmunds bija darbā. Kad Ilizāna ieradās atkal, šoreiz kopā ar Līgu, putns skrapstinādamies no jauna rikšoja apkārt pa verandu un pa to starpu nebija nekur aizlaidies. Šis apstāklis deva pamatu loģiskam secinājumam, ka tas ir vēl lidotnespējīgs mazulis, kas aizklīdis no ligzdas. Un tiktāl abas, lielos vilcienos ņemot, arī nekļūdījās.

Tāpat viņas nemaldījās, nospriezdamas, ka putna bērns steidzami nogādājams atpakaļ perēklī, jo tiklab viena, kā otra bija žēlsirdīgas un tālab ķērās pie sava nodoma īstenošanas.

Taču tālāk vtes sagāja greizi.

Abas, viena kā angļu valodas pasniedzējā, otra kā angļu filoloģijas studente, gan bija ar attīstītām prāta spējām un mūsdienu prasībām atbilstošām, tātad samērā vispusīgām zināšanām dažādās jomās, tomēr ar pilsētnieciski aprobežotiem priekšstatiem par putnu dzīvi. Un šī aprobežotība izpaudās tādējādi, ka Ilizāna un Līga pacēla acis pret verandas griestiem — pilnīgā pārliecībā, ka ligzda katrā ziņā meklējama kaut kur augšā. Ja viņas būtu pavērsušas savus skatienus lejup un aplūkojušas verandas grīdu, tad neapšaubāmi pamanītu paprāvu robu vienā stūri. Taču viņas paraudzījās uz augšu un tāpēc ievēroja ko citu. Starp griestiem un sienu uz verandas kori veda apmēram pusotra desmita centimetru plata sprauga, kas apstākļu nejaušas sakritības dēļ atradās tieši virs tās vietas, kur Ilizāna pupuķi bija ieraudzījusi pirmoreiz. Tāpēc radās jauns, šoreiz jau aplams secinājums, ka ligzda meklējama verandas augšā, starp griestiem un jumtu. Ilizāna atnesa nelielas redeļu kāpnītes un pieslēja pie sienas zem spraugas. Savukārt Līga metās pupuķi tvarstīt, kamēr noķēra arī, gan iebrēcās, ka tas šausmīgi spirinoties un drausmīgi ožot, tomēr vaļā nelaida.

Drošsirdīgi turēdama putnu abās saujās, uzrausās pa trepēm un ielaida to šķirbā starp sienu un griestiem. Abas vēl saklausīja, cik mundri tas aizdipināja pa dēļiem — kā viņas priecīgi nosprieda — tieši uz dzimto perēkli.

Bet jau tās pašas dienas novakarē Edmunds atklāja, kur īsti pupuķi perē. Viņš ieraudzīja caurumu grīdā un pacēla vienu no iztrupējušajiem un tādēļ vaļīgajiem dēļiem. No apakšas uzdvesa pelējuma, puvekļu un putnu mēslu dvaka un atskanēja daudzbalsīga brīdinoša šņākoņa. Ar kabatas lukturīti Edmunds ielūkojās pagrīdē. Tur mētājās vecas, gadu desmitu putekļiem klātas dažādas formas pudeles, trūdēja sazin kādas lupatas, taču kustējās arī kaut kas dzīvs. Tie bija četri jauni putni

ar pupuķiem raksturīgo apspalvojumu un tipiskajiem izplēšamajiem un savāžamajiem cekuliņiem, bet acīmredzot vēl nespējīgi lidot. Un, kamēr viņš aplūkoja perēkli ar četriem mazuļiem, pa verandas augšu naskām kājām joprojām skraidelēja piektais, kas bija lūkojis priekšlaikus izlauzties dienas gaismā no šī tumšā, smirdīgā cauruma.

Gan sieva, gan meita krita vai izmisumā par savas labdarības dramatiskajām sekām. Uz verandas augšu neveda nedz lūka, nedz kāds lodziņš, vienīgi šī pati piecpadsmit centimetru platā sprauga. Tika atkal atnestas pieslietnes. Līga no jauna uzrāpās augšā, bet jaudāja spraugā tikai iebāzt roku līdz plecam un taustījās tur uz labu laimi, pūlēdamās satvert putnu, ja tas gadījumā patrāpītos tuvumā. Taču beigu beigās viņa sačamdīja un izvilka dažas «Atpūtas». Stipri senas, vēl vecajā drukā.

Un, ja nelīda cauri pat tieviņā Līga, tad bija naivi domāt, ka tur izsprauksies Ilizāna. Nemaz jau nerunājot par cilvēku ar Ed​munda gabarītiem.

Nu, ko viņi varēja iesākt? Izlauzt verandas griestus? Un, apmierinājuši paši sevi un cits citu ar domu, ka vecāki, kā ļoti ticams, pēc mazuļa saucieniem atradīs jauno pupuķīti un turpinās barot arī verandas augšā, visi trīs gāja vakariņās un pēc tam devās pie miera. Ilizāna aizmiga tūlīt. Līga sāka burties pa «Atpūtām». Bet Edmunds gulēja tumsā ar vaļējām acīm, apcerēdams likteņa untumu, kas bija tam lēmis dzīvot zem viena jumta ar pupuķiem, pret kuriem kāda jau ārkātīgi sena_ notikuma dēļ viņš izjuta gan riebumu, gan aizkustinājumu, pats nebūdams īsti skaidrībā, kura no abām jutoņām ir spēcīgāka.

Nakamajā vakarā, kad Edmunds ar automašīnu atkal pārradās no Rīgas, abas sievietes viņam līksmi pavēstīja, ka jaunais pu pūķis laimīgi ticis leja un, domājams, bez sarežģījumiem atgriezies dzimtajā ligzdā. Līga pašaizliedzīgi bija gulējusi dārzā vairāk nekā trīs stundas, novērodama verandu, un pati savām acīm redzējusi, kā lejup noplivinājies kaut kas gaišs. Nekas cits tas taču nevarējis būt kā pupuķēns. Zem griestu spraugas abas vēl esot atradušas papīru, kas droši vien izvēlies kopā ar putnu. Papīrs jau nevarējis pēkšņi nokrist pats no sevis, ne no šā, ne no tā, vai ne? Un arī tipināšana augšā vairs neesot dzirdama. Tas izklausījās pārliecinoši. Tomēr stāstījumā — kā Edmunds ar vīrieša pratu tūlīt uzķēra — diemžēl bija viens vājš punkts, kas varēja sa​ graut visu versijas ticamību. Nedz Ilizāna, nedz Līga netika pārbaudījušas, cik perēklī mazuļu ir tagad, četri vai pieci. Būdamas estētes, viņas nebija iedrošinājušās bāzt savus degunus pagrīdē, no kuras nāca tik sastāvējies gaiss un plūda tāda smirdoņa kā no atvērtām kapenēm.

Tāpēc, saudzēdams savu sieviešu maigās dvēseles, Edmunds vēlāk verandā iegāja viens. Uz grīdas zem griestu spraugas tiešām gulēja saburzīts, aiz vecuma sadzeltējis papīrs. Viņš ieklausījās: arī augšā neviens vairs neskraidīja. Edmunds pacēla vaļējo dēli, tāpat kā iepriekšējā vakarā. Tūlīt no apakšas atskanēja šņākoņa, arī tāpat kā vakar. Uzspīdinājis kabatas lukturīti, staru kūlī viņš saskatīja, ka jaunie pupuķi joprojām bija tikai četri. Tad viņš dēli nolika atpakaļ. Šņākšana uzreiz aprima. Un verandā iestājās pilnīgs klusums. Edmunds paraudzījās uz griestiem. Vairākas minūtes viņš stāvēja tā, sasprindzinājis redzi un dzirdi. Taču nekas neizmainījās. Spraugā neviens nepavīdēja. No augšienes neatlidoja arī nekāda skaņa.

«Atpūtas», ko Līga atrada verandas augšā, modināja Edmundā cerības, ka tur varētu atklāties arī kādi citi seni izdevumi, iespējams, vecas grāmatas. Pret tām viņš juta zināmu kaislību, lai gan pēc izglītības nebija filologs, bet pēc profesijas un ieņemamā amata bija tirdzniecības uzņēmuma galvenais grāmatvedis. Bīdamies palaist garām kādu retumu, Edmunds izkārtoja remontdarbus tā, lai pats būtu Silājos tanī dienā, kad amatnieki noārdīs gadu un trupēs saēsto verandu. Taču augša, par nožēlošanu, neslēpa nedz etnogrāfiskas, ne antikvāras vērtības. Kad tika salauzti pirmie divi griestu dēļi, lejup nogāzās un kritienā bezmaz sabirza divas ķīpas to pašu veco «Atpūtu». Namdaris no augšas sauca, ka tālāk dziļumā vairs nekā neesot, tikai — tfū! — vieni vienīgi putekļu blāķi. Tomēr

Edmunds negāja projām, kamēr nebija nojaukti visi griesti, kaut arī stāvēt tuvumā bija ne visai patīkami.

Taču beigu beigās viņš kaut ko sagaidīja arī. Kopā ar satrunējušu dēļu smalkni nokrita dīvains spalvu kamols. Iesākumā viņš to noturēja par raibu lupatu. Bet tas nebija spalvu kamols. Un vēl jo mazāk lupata. Tā izrādījās verandas augšā vasaras vējos izkaltusi pupuķa mūmija, pavisam viegliņa, gandrīz bez svara, itin kā būtu zaudējusi saikni ar pasaules materiālo daļu. Viņš aiznesa un apraka pupuķi dārzā. Pēc tiesas un taisnības tam vairs nevajadzēja šo pēdējo pakalpojumu, kā mēdz būt līdzīgos gadījumos, jo mūmijai vairs nebija sakara ar dabas organisko daļu.

Tad pat, pagājušajā rudenī, Silājos uzbūvēja citu verandu — ne tikai ar jaunām sienām un jumtu, bet arī uz jauniem pamatiem un krietni lielāku, nekā bija bijusi vecā, ar plašiem moderniem vienrūšu logiem. Pavasarī Ilizāna zem tiem iedēstīja mežavīnus, lai stiklotā gaIerija — kā Grobiņi paši smējās — neatgādinātu siltumnīcas kombināta augu māju. Bet vīnogulāju stādi vēl nebija sasnieguši palodzi.

Un vienlaidu logā kā milzīgā televizora ekrānā cilvēki ar jautru izbrīnu vēl aizvien vēroja, kā ārā, dārzā, dejoja seši pupuķi, divi vecie un četri jaunie, kuri bija izperēti Silājos arī šogad, kaut gan ne vairs verandā zem grīdas. t Vienīgi dejas raksturs dažu minūšu laikā bija ievērojami izmainījies. Putnu kustībām vairs nepiemita pastīvais aristokrātisms, kad katru soli, pagriezienu un galvas pamājienu nosaka iepriekš pieņemta un nemainīga etiķete. Pupuķu izturēšanās bija kļuvusi un joprojām kļuva aizvien plātīgāka un vaļīgāka, kājas cilājās straujāk, palēcieni juceklīgi sekoja cits citam bez pirmītējās noteiktās secības.

Likās, pupuķi tā vien dzīrās no gavotes pāriet uz galopu un no menueta uz kankānu, tikai, uzreiz nejaudādami īsti iejusties jaunajos ritmos, pagaidām neveikli lēkāja un gorīja dibenus kā vecas kokotes, kuru cītīgie pūliņi nevienam vairs nespēja sagrozīt galvas un sakarsēt asinis.

— Tie ir priekšnesumi par godu tev, jubilār, — namatēvam uzsauca Jorens. Bija 29. jūlijs, Edmundi. Un neaicinātie ciemiņi triju cilvēku sastāvā bija ieradušies Silājos šajā sakarībā, jau durvīs paziņodami, ka uz vārda dienām jau nevienu nemēdzot lūgt un tālab katram jāprototies pašam.

«Diemžēl,» uz to atbildēja Edmunds — gan, protams, tikai domās.

Viņu nevarēja saukt nedz par svētuli, ne vientuļnieku. Drīzāk jau otrādi. Ilizāna, tiesa gan, viņam bija pirmā un vienīgā sieva. Taču stiprus dzērienus lietojis un jautrā sabiedrībā laiku pavadījis viņš, rēķinot litros un stundās, bija droši vien vairāk par vidējiem rādītājiem piecdesmit divus gadus ilgam vīrieša mūžam. Beidzamajā gadu desmitā, kopš strādāja pašreizējā amatā, viņš to darīja pat biežāk, nekā pašam būtu gribējies. «Darba specifika,» nožēlā smaidīdams, viņš aizbildinājās, ja Ilizāna kādreiz ko pārmeta. Un Ilizānai savukārt bija pietiekami daudz veselā saprāta, lai to, kas Edmunda rīcībā viņai arī īsti nepatika, pārāk bieži vīram nekaltu ausīs. Kurnēšana un īgņošana nekad neveicina laulāto draugu saprašanos un nesaliedē ģimeni. Turklāt par krogabrāli un vēl jo vairāk par brunču mednieku Edmundu Grobiņu nosauktu tikai mēlnesis. Šahs, hokejs, makšķerēšana, restorāns, protams, viss savā reizē un bez pārspīlējumiem, ar šīm stiprā dzimuma vājībām gudra sieviete samierinās. Bet varbūt Ilizāna bija vēl gudrāka, nekā iztēlojās Edmunds? Varbūt viņa itin labi apzinājās, ka pie balti, gaumīgi un bagatīgi klata restorāna galda daža laba problēma zaudē griezīgās šķautnes un ka glazē šampanieša vai konjaka ne vienu vien zobriteni ieeļļo labāk par speciāli šim nolūkam izgudrotām un ražotām smērvielām? Lai būtu kā būdams, Edmundam nekad neradās vēlēšanās noskaidrot, cik tālu sniedzās Ilizānas kompetence šajos jautājumos. Viņa bija daiļuma cie​nītāja un tā iemiesojums no matu galiem līdz papēžiem — skaista, labi kopta, ar dzejisku pasaules uztveri un jūtīgu dvēseli. Edmunds, kā īstam vīrietim pieklājas, sargājās to duļķot ar saviem prozaiskajiem rūpestiem un nepatikšanām.

Un nepavisam nav izslēgts, ka gluži tāpat viņš būtu sievai noslēpis arī savu veselības stāvokli, ja šopavasar atklātā aknu kaite nebūtu tik krasi izvirzījusi dažādas prasības un ierobežojumus viņa

ēdienu kartei. Bet tā praktiski bija Ilizānas rokās. Neko sālītu, neko ceptu, neko treknu, neko žāvētu, neko piparotu, ne tasi kafijas, ne naža galu sinepju, ne pilienu alkohola. To noklusēt sievai, protams, nevarēja pat pie pašas labākās gribas. Un Edmunds nenoklusēja arī, tikai nedaudz mīkstināja ainu.

Vaicāts par diagnozi, viņš Ilizānai atbildēja, ka esot atrasts hepatīts. Ilizāna savukārt nebūtu Ilizāna, ja nedēļas laikā neuzzinātu ne tikai par hepatītu, bet par aknu slimībām vispār itin visu, ko vien teorētiski var zināt cilvēks, kas nav mediķis. Viņa ļoti satraucās no tā, ko bija uzzinājusi, sāka gatavot ēdienus pēc īpašām receptēm un kopā ar Edmundu pašaizliedzīgi mocījās ap visādām putriņām un biezeņiem.

Un kādu dienu vakariņu laikā, kad nebija klāt Līgas, Ilizāna pastāstīja Edmundam par savām bažām. Viņa nez kur lasījusi, ka hepatīts zināmos apstākļos varot izraisīt pat cirozi. To teikdama, viņa lūkojās pāri galdam un pāri šķīvjiem ar mannas biezputru tieši Edmundam acīs. Viņam vajadzēja diezgan daudz vīrišķības, lai nesamulstu un nenodurtu skatienu. Ar spēju izbrīnu viņš nodomāja, cik pārsteidzoši precīzi darbojas Ilizānas nojauta. Un klusībā nošausminājās, cik ārkārtīgi maz īstenībā zina par sievu pēc laulībā nodzīvotajiem turpat div​desmit pieciem gadiem.

Tanī reizē viņi abi apsvēra, vai Edmundam atvaļinājuma laikā nebūtu lietderīgi paārstēties kādā labā sanatorijā. Taču Edmunds jutās noguris no cilvēkiem. Viņam negribējās mainīt Silāju klusumu pat pret sanatorijas komfortu. Vēl jo vairāk atvaļinājuma laikā, kas šogad bija iekritis jūlija beigās un augusta sākumā. Nē, Edmundam nekārojās braukt nekur citur kā tikai uz saviem Silājiem. Un pēc tā, cik viegli Ilizāna samierinājās ar šo viņa vēlēšanos, viņš uzminēja, ka sieva nepavisam neilgojās dabūt viņu kaut kur projām. Tas sagādāja viņam gandarījumu, pat vairāk, pašam par pārsteigumu, saviļņoja viņu. Un pēc tam abi līdz pat vēlai naktij saskanīgi pārsprieda, kādu režīmu turpmāk ievēros Edmunds.

Visā atvaļinājuma pirmajā nedēļā viņš patiesi neizdzēra ne lāsīti alkohola un neizsmēķēja ne cigareti. Ar uzdevuma pirmo pusi, tas ir, atturēšanos no spirtotiem dzērieniem viņš tika galā itin viegli un neizjūta nekādas neērtības. Grūtāk gāja ar otru pusi. Tik ierastā aromātiskā tabakas dūma trūkums izraisīja mokošas abstinences parādības. Viņš neatrada mieru nekur. Roka pati no sevis līda kabatā un taustījās pēc smēķiem. Pat sērkociņu iegrabēšanās kārbiņā uzbudināja viņu un darīja nervozu. Visbeidzot Ilizāna sēdās pie žiguļa stūres un no tuvējā veikala pārveda Edmundam ledenes.

Viņš tās grauza, kad uznāca nepārvaramā kāre smēķēt. Un varbūt tas patiešām bija ledeņu nopelns, bet varbūt ne, taču apmēram pēc nedēļas Edmundam pārgāja kremtošā dziņa pēc cigaretēm.

Un tieši tad, kā par spīti, bija jāuzkrīt šai sasodītajai vārda dienai.

«Ak tu piķis, kā es esmu piekusis!» nodomāja Edmunds. Par visu vairāk viņam gribējās tieši to, kas šobrīd bija pats nereālākais, — viņam gribējās mieru. Lai cik necik pasaudzētu savas slimās aknas, viņš bija atsacījies no uzmundrinošā, taču pārāk stiprā armēņu konjaka un izšķīries par vieglu vīnu. Bet vīns atslābināja muskuļus, uzdzina miegainību un trulumu. «Ne velna es vairs nevaru turēt!

Un, ja tas tā, tad veselība laikam ir galīgi čupā,» viņš domāja tālāk ar savādu atsvešinātību pats pret sevi, itin kā žēlotu kādu citu cilvēku.

— Redz, redz, sāk jau pagurt! — atkal iesaucās Jorens, jautri komentēdams pupuķu ākstības dārzā aiz verandas rūts.

Un tas, ko putni pašlaik darīja ārā, tikai nosacīti vairs bija apzīmējams ar graciozo dejas vārdu.

Bezjēdzīgās kustības drīzāk atgādināja iereibušu ostas prostitūtu ālēšanos vai «piecdesmitnieku» reliģisko ekstāzi, kas robežojās ar vājprāta lēkmi. Pupuķi vēl aizvien kaut ko ķēra no zemes un svieda uz augšu, tādējādi izpildot sazin kādu rituālu, taču ne katrreiz spēja garajos, smailajos knābjos atkal satvert to, ko paši meta gaisā, un pēc katra mēģinājuma manāmi sagrīļojās, it kā nejaudādami noturēties kājās. Ja sākotnēji putnu izdarības atstāja stingri organizētas ansambļa izrādes iespaidu, tad

tagad pupuķi darbojās katrs atsevišķi, nerēķinoties ar partneriem, nepievēršot tiem uzmanību un, ļoti iespējams, īsti pat neredzot tos. Katrs bija pilnīgi iegājis sevī un lēca un tvēra, griezās un streipuļoja, vilka spārnus pa zemi un klanīja galvu, paklausot tikai mīklainiem, no ārpuses neizprotamiem iekšējiem nervu impulsiem, kas raustīja ķermeni, kā aukliņas rausta marioneti. Cauri verandas rūtij tas joprojām izskatījās diezgan smieklīgi. Taču ne tikai smieklīgi vien. Putnu ērmīgā izturēšanās, kurā ar katru minūti vairāk viedās kaut kas nožēlojams un pazemojošs, uzvēdīja ari pretējas izjūtas.

Vistuvāk rada tās bija klusām baismām. Bet par ko gan baismām? Un kālab? Un varbūt tā likās tikai Edmundam? Iespējams. Jo pārējās mutes vēl vienmēr smējās.

«Kaut nu drīzāk viss beigtos!» viņš nodomāja — ne īsti par pupuķu rīcību, ne īsti par vārda dienas norisi. Itin kā tur, ārā, un šeit, iekšā, patiesi būtu priekšnesumi par godu viņam, kas jutās noguris un slims un kam gribējās vienīgi gulēt.

Varbūt, tā domājot, viņš bija netaisns pret Jorenu? Arī nav izslēgts. Taču nojauta teica viņam, ka Jorens nav ieradies tāpat vien, tikai aiz draudzības, kaut gan visi to šovakar pieminēja un skandināja, vedināja atmiņā un atgādināja vēlreiz un vēl. Bet vai tā bija — vai tā jebkad bijusi draudzība? Labi, kādreiz, pirms četriem gadu desmitiem, viņi abi ar Jorenu dzīvojuši vienā pusē un mācījušies vienā klasē. Tas varēja nozīmēt daudz ko un varēja nenozīmēt neko. Edmundam tas nenozīmēja neko. Nu, bet Jorenam? Varbūt Edmunds vienkārši sācis sirgt ar neuzticību? Varbūt par daudz un par biežu viņam nācies būt tikai un vienīgi vajadzīgam cilvēkam? Dot savu piekrišanu… uzšņāpt savu parakstu … Un vai ikreiz šajos darījumos tāpat netika daudzināts un atkārtots draudzības vārds, kam arīdzan piemita brīnumainā īpašība ieeļ​ļot cilvēku attiecības? …

Par universālveikala direktoru Jorens Ozoliņš kļuva tikai šogad, pavasara pusē. Līdz tam viņš bija — kā pats izteicās — «rāvies melnās miesās patērētāju biedrību sistēmā dažādos rajonos un dažādos amatos». Uzzinājis — kā arī sacīja — par «Edmunda eksistenci», tūlīt ieradās pie viņa tirdzniecības uzņēmumā, lai līksms un smaidīgs apliecinātu savu gandarījumu, ka nu abi strādāšot «vienā sistēmā», un pie reizes atcerētos šo to no kopīgās bērnības. Vēlāku kopīgu atmiņu abiem diemžēl trūka. Jorena atkalredzēšanās prieks bija tiešs, starojošs un uzpērkošs. Izcilā atmiņa par zēnības gadiem bija saglabājusi daudz jauku un aizkustinošu sīkumu. Un Edmunds iekšēji jutās mazliet neērti, ka sastapšanās reizē senā klasesbiedra persona viņā neizraisīja tikpat vētrainas pozitīvas emocijas, ko tālab pieklājības pēc nācās nedaudz notēlot. Taču vēlāk Edmunds visā visumā saglabāja abu attieksmēs zināmu distanci un neuzturēja sakarus «ģimeņu līmenī», par ko no Jorena puses tika labsirdīgi strostēts un vainots «lepnībā un gara lielumā». Nokaunināts viņš vienreiz sataisījās zvanīt Jorenam uz mājām. Atklāja, ka pazaudējis tālruņa numuru. Pāršķirstīja telefona abonentu grāmatu, taču, apmaldījies neskaitāmajos «J. Ozoliņos», ar zināmu atvieglinājumu uz visiem laikiem — kā pašam likās — atteicās no mēģinājumiem kaut ko ziedot uz kopīgās, bet jau stipri vien miglā tītās un izbalējušās bērnības altāra.

Un tagad Jorens bija atbraucis pie Edmunda. Turklāt uz Silājiem un vēl piedevām kopā ar diviem svešiem cilvēkiem.

«Vārda diena reizi gada, Liec, lai draugi nemirst badā!»

Grobiņi ciemos nevienu nebija nedz lūguši, nedz gaidījuši. Bet, protams, Silājos nevienam nevajadzēja gluži mirt badā, pat ja šo teicienu uztvēra burtiski. Pēc visa spriežot, burtiski tas nebija domāts. Atbraukušajiem draugiem daudz kas jDija līdzi pašiem, dzeramais un ēdamais, no kā pats «notikuma vaininieks» nedrīkstēja baudīt tikpat kā neko.

Viesi stādījās priekšā. Pats Jorens Ozoliņš. Biruta Zalktiņa, universālveikala vecākā pārdevēja, kas, par spīti savam amatam, rādījās vēl stipri pajauna un turklāt valdzinoša gaišmate.

«Kāpēc ne ar sievu?» pirmajā brīdī pabrīnījās Edmunds. Bet vēlāk nosprieda, ka, iespējams,

vāji pārzina Jorena personisko dzīvi.

Visvairāk viņu mulsināja trešais viesis, slaids, elegants vīrietis vidējos gados, ar bārdiņu, tā paša universālveikala prečzinis ar samērā neparastu vārdu Ritvars un pavisam neiegaumējamu uzvārdu. Edmunds to tā arī neielāgoja. Ja Ritvars, tad Ritvars.

— Viņš mums ir pie stūres, — paskaidroja Jorens, varbūt uztvēris Edmundā kādas šaubas.

Ja pie stūres, tad pie stūres. Un tomēr. Ko šie svešie cilvēki mek​lēja šeit, viņa mājās?

Edmundam gan bija slimas aknas, taču prāts diezgan ass, analītiskās spējas teicamas un raksturs ar noslieci uz pedantismu — kā vairumam grāmatvežu — un tieksmi drīzāk uz aizdomīgumu nekā uz lētticību. Starp citu, no tādiem posteņiem, kādu ieņēma viņš, naivitāte apbrīnojami ātri nolīdzina ceļu uz plaši pazīstamo viesmīlīgo iestādi ar aizrestotajiem logiem. Viņam nevajadzēja pārāk daudz laika un pūļu, lai, paturot vērā apstākļus un apsverot iespējamības, nonāktu pie apciemojuma nolūka un rakstura visticamākajiem izskaidrojumiem.

Pirmkārt, izpriecas brauciens Jorenam ar pavedinošo Birutu. Maza mūsdienīga pretstresa izklaidēšanās ārpus mājas un ģimenes mierīgos un veselīgos lauku apstākļos. Trešās personas — uzticības vīra Ritvara — funkcijās varētu ietilpt romantiskā pasākuma «segšana».

Bet varbūt izskatīgais Ritvars paņemts līdzi Līgas dēļ?

Otrkārt, Jorena un divu viņa padoto «tīrs» darījuma izbraukums. Tā konkrētais saturs atklāsies pēc stundām divām trim. Kad visi būs jau pietiekami iereibuši, bet vēl nebūs piedzērušies.

Starp citu, nebija gluži izslēgts arī abu variantu apvienojums. Taču kā vienā, tā otrā gadījumā vārda diena, protams, bija tikai žalūzija, aiz kuras slēpās vai nu bordelis, vai bode, vai arī abi kopā.

Un pāri visam liegu gaismu lēja Jorena un Edmunda, ak, jau tik tālās un bezgala skaistās bērnības atmiņas.

Edmunds novaikstījās. Vismaz paša mājās viņam gribējās būt cilvēkam, kura vērtību nosaka cilvēciskās īpašības, nevis praktiskās liet​derības koeficients — kā mašīnai vai rīkam.

«Es nedzeršu ne piles!» viņš stingri nolēma.

Taču vēlāk, kad vīns jau nedaudz bija notrulinājis galvu un darījis muskuļus ļenganus, kad viņš sajuta tikai smeldzi vēdera labajā pusē zem ribām, kur atradās viņa nabaga aknas, kad aiz verandas rūts, uzvezdamies aizvien dīvaināk, dejoja seši pupuķi, Edmunds domāja tikai par to, cik piekusis jūtas un cik ļoti viņam gribas mieru.

— Iešu paskatīties, ar ko īsti šie tur tā noņemas, — viņš sacīja par putniem, piecēlās un izgāja dārzā.

Pupuķi rosījās ap nesen apraktu ābeli. Edmunds tuvojās tiem aizvien vairāk. Taču tramīgie, parasti tik viegli izbiedējamie putni nezin kāpēc šoreiz nebēga. It kā pēkšņi būtu zaudējuši briesmu instinktu. Bet tā nebija drošsirdības izpausme. Nē, tā drīzāk bija kaut kāda apsēstība. Edmundu neatstāja sajūta, ka putni viņu neredz. It kā pēkšņi būtu kļuvuši akli. Visa putnu uzmanība bija pievērsta zemē izplūdušajam brūnam plankumam, kas lipīgi spīdēja rietošās saules staros. Edmunds nespēja tikt gudrs, kas īsti tas varētu būt. Viņš piegāja vēl tuvāk.

Nu viņš bija jau tik tuvu, ka varēja saskatīt putnu ietērpā katru spalviņu. Tomēr arī tagad pupuķi nebēga projām. Kurli un akli pret apkārtni, ar gluži biedējošu apmātību tie turpināja savas orģijas, juceklīgi lēkāja, riņķoja un ģeņģerēja ap kastaņkrāsas plankumu, ar knābi uzķēra no zemes sazin kādus apaļus kunkulīšus un svieda augšup tāpat kā iepriekš, tikai vēl neizveicīgāk un lempīgāk un aizvien biežāk bez panākumiem, jo vienīgi retu reizi vairs spēja atkal satvert to, ko meta gaisā, lai gan centās tik cītīgi, ka brīžam zaudēja līdzsvaru un nogāzās uz sāniem vai nosēdās uz resnajiem dibeniem.

Beigu beigās Edmunds tomēr tika pamanīts. Atskanēja histērisks čerkstošs brīdinājuma ķērciens.

Un pieci putni neveikli un ne pārāk augstu uzlidoja. Arī sestais lūkoja pacelties. Bet lidspalvas

laikam vairs nenesa slābano, smago ķermeni. Un pupuķis, nekādi nespēdams pārvarēt gravitācijas spēku un vilkdams spārnus pa zemi, tikai meimuroja apkārt kā sapīts un samīts.

Dažiem soļiem Edmunds putnu panāca. Pastiepa roku. Un ar delnu jau skāra apspalvojuma zīdaino gludumu, kad putns spēji izpleta asti un spārnus, strauji atgāza atpakaļ galvu un, izslējis gaisā garo, smailo knābi, pamira šajā stāvoklī. Tas izskatījās ļoti iespaidīgi, bet — kā zinaja Edmunds — nepavisam nebija bīstami. Taču viņš lēnām atvilka roku, ka nokaunējies par sevi: «Nu, kāpēc tas man bija vajadzīgs?»

Tomēr pupuķis vēl aizvien palika, sastindzis mēmo draudu poza, un tikai vēroja cilvēku ar dzīvu, brūnu, bet nedaudz aizmiglotu un duļķainu narkomāna aci. Edmunds stāvēja un skatījās lejup uz putnu ar juceklīgām un pretišķīgām izjūtām, vienlaikus ar aizkustinājumu un pretīgumu, tāpat kā toreiz, pirms trīsdesmit gadiem…

Nē, toreiz bija savādāk. Kāpēc gan viņš salīdzināja? Citādi bija apstākļi. Un viņš pats? Vai arī viņš nebija citāds? Varbūt vienīgi izjū​tas?… Bet vai izjūtu līdzīgums nebija tikai šķietamība?…

Tajā reizē notika Edmunda pirmā sastapšanās ar pupuķi.

Kopā ar citiem sapieriem viņš virzījās pa mežu ar mīnu meklētāju rokā. Pieturējās saulaina maija diena. Gaiss bija pilns čivināšanas un vīterošanas, svilpienu un trilleru. Priekšā pavīdēja gaišums. Tur varēja būt nora vai lauce. Kad cauri kokiem nāca redzams klajums, Edmunda mīnu meklētājs uzrādīja metāla tuvumu. Un, izgājis mežmalā, viņš uzdūrās lieliem dzeloņdrāšu rituļiem.

Tālāk pletās saules pieliets taisnstūris, kura vidū melnēja krāsmatas. Edmunds jau gribēja iet tālāk, kad otrpus dzeloņdrātīm ieraudzīja cilvēka skeletu. Meža sanitāru noskrubinātās un laika un saules balti izbalinātās ribas spīdēja maija zāles leknajā, košajā zaļumā. Bet pats savādākais bija tas, ka ģindeņa krūšukurvī piepeši sakustējās dzīvība. Izbrīnījies viņš piegāja pavisam klāt. Tas bija svešāds, raibs putns, lielāks par balodi un mazāks par vārnu, ar garu, asu knābi un cekuliņu galvas vidū.

Viņš noliecās pāri ģindenim. Putns nebēga. Iebāzis roku starp kauliem, Edmunds pieskārās tam un samanīja apspalvojuma silto, glāsmaino gludumu, Putns neuzlidoja arī tagad, tikai ar spēju kustību izpleta spārnus, atvāza astes spalvas plašā vēdeklī un, Edmunda acu priekšā uzreiz itin kā divkāršojies, pārakmeņojās klusu draudu pozā.

Edmunda saucienam atbildēja un pie viņa atbrida biedrs.

— Что, мина, Эдик?

— Посмотри, Ваня!

— А! Это удод!

Cilvēku balsu skaļumu putna nervi neizturēja. Tas izšāvās no ribu velves kā no balta būra un aizlaidās nevienmērīgā, grūdienveidīgā li​dojumā, spārnus vēzējot te ašāk, te gausāk. Un ģindeņa krūšu dobumā atsedzās no maigiem zāļu stiebriem, smalkām saknītēm un sazin kādiem smirdīgiem mēsliem izveidota ligzda ar sešām stipri iegarenām bāli zaļām oliņām, kas bija no vienas vietas nosētas ar ļoti maziem, baltiem punktiņiem.

— Слышишь?

— А что?

— Самец.

Pavasara dienas dzidrumā līdz viņiem atplūda melodiskas un maigas zvārguļa skaņas: «pu—pu, pu—pu—pu».

Vēlāk kādā ornitoloģijas grāmatā Edmunds izlasīja, ka «удод», latīniski Upupa epops L., latviski saucoties par pupuķi un ka savas negausības dēļ tas tautā tiekot dēvēts vēl arī par badadzeguzi…

Viņš pagāja mazliet nost no ābeles, vērodams, vai uzirdinātajai zemei pieplakušais pupuķis aizlidos vai ne. Galu galā tas nolaida izaicinoši izslieto knābi, sabužināja spalvas, pārbaudot, vai visas kārtībā, savāza un atkal izpleta cekuliņu, tad no jauna paskatījās uz Edmundu ar apaļu aci un piepeši, it kā tikai nupat ieraudzījis viņu, it kā tikai nule aptvēris briesmas, iebrēcās aizsmakušā balsī. Un panikā sāka bēgt tieši pāri brūnganajam, izplūdušajam lāsumam, stiegot tajā un sabrienot kājas.

Tad Edmunds beidzot attapās, ka tas taču ir pērnā gada pīlādžu ievārījums. Karstam laikam iestājoties, tas bija strauji sācis rūgt un izplatīt alkohola smaku. Ilizāna taisījās to gāzt laukā, tikai nesaprata, kur, jo liet ugunī to droši vien nedrīkstēja. Tātad tas acīmredzot tika izgāzts šeit, zem ābeles.

Pupuķi bija piedzērušies!

Viņš gaidīja: putni atgriezīsies vai neatgriezīsies? Pupuķi atgriezās. Lai gan ar manāmām pūlēm, tomēr atgriezās. Tāpat kā cilvēki, tie nespēja atteikties no vietas, kur bija atrasts kaut. kas tik ļoti labs. Un tādēļ atlaidās no jauna un atsāka savas orģijas. Cik labi, ka Silājos nebija kaķu! Bet negaidot Edmunds ar bažām nodomāja, kas ar nevarīgajiem putniem notiks vēlāk, naktī, jo šeit, meža ielocē, palaikam mēdza ieklīst gan kāda lapsa, gan kāds jenotsuns.

— Kur tu pazudi, jubilār? — atskanēja Jorena uzsauciens.

«Tūdaļ viņš runās ar mani par to, kālab atbraucis šurp!» Edmundam iešāvās prātā. «Vārda diena ir vienīgi aizsegs. Es neesmu tāds naiviķis. Vārda diena ir vienīgi vīģes lapiņa!»

Un viņam bija taisnība, kaut gan tikai daļēji, tāpēc ka Jorens Ozoliņš patiešām sāka runāt, tas tiesa, bet nedarīja to tūdaļ. Iekams viens bērnības draugs atklāja otram sava brauciena mērķi un savu vajadzību un iekams ieskurbušais Edmunds klanīja galvu — varbūt piekrizdams Jorenam, bet varbūt tikai cīnīdamies ar miegu —, iekams Līga ar Ritvaru noslēdza tubrālības, visi vēl dzēra un ēda, un runāja par bijušo un par nākamo draudzību, un … Ak jā, kad Biruta Zalktiņa ieslēdza līdzatvesto magnetofonu, viņi arī drusku dejoja.

1976

TĪĢERIS «… visbriesmīgākais ir dzīvot un cī​nīties cilvēkēdāja tīģera ēnā . ..»

Dzims Korbets — Beidzis runāt, pavērsu acis nedaudz sāņus. Tādējādi mans skatiens nejauši skāra sienu, un tad es to ieraudzīju! Redzēju ļoti skaidri. Ne tikai stāvās ausis un plēsīgi atņirgto muti, bet arī aplauztos ilkņus.

— Piedodiet, īsti nesapratu: ko jūs ieraudzījāt?

— Enu, biedri izmeklētāj, savu ēnu.

— Ēnu?! Nu labi, stāstiet vien!

— Pēc tam palūkojos otrpus galda uz upuri. Ievēroju, ka jaunekļa sejā bija nekustīgā un tik zilgani bāla, it kā viņš būtu miris no asiņu zaudējuma…

— Tālāk, tālāk! Kāpēc jūs apklusāt?

— Nenoklausījos, kas un kā notika pēc tam. Vairs neapsēdos un aizgāju no mākslas padomes.

Nokāpu lejā pa trepēm un atslēdzu mašīnu. Man vajadzēja braukt uz Dzintariem, bet es nezin kāpēc nogriezos pa Vidzemes šoseju un dzinu žiguli uz «Sēnītes» pusi.

— Jūs sacījāt «nezin kāpēc»? Vai jums nebija noteikta mērķa?

— Liekas, ne.

— Varbūt bijāt iereibis?

— Nē. Cik saprotu no tieslietām, man nav nedz vainu pastiprinošu, nedz mīkstinošu apstākļu.

Bet manā stāvoklī tas arī būtu visviens, vai ne tā? Visu, ja jums tīk, varat norakstīt uz mākslinieka versmainās fantāzijas rēķina… Lai gan mana iztēle sen atkodusies tāpat kā zobi…

— Bet kā jūs pats izskaidrojat, ka starp Siguldu un Līgatni nokļuvāt pretējās kustības joslā? Ir aculiecinieki, kas redzējuši jūsu ķiršsarkano žiguli lielā ātrumā braucam pa šosejas kreiso pusi. To pašu ap​stiprina arī VAI ekspertīze.

— Ļoti iespējams.

— Kā lai saprot jūsu vārdus «ļoti iespējams»? Jūs neapzināties, neatceraties vai vienkārši nevēlaties atbildēt?

— Esmu ļoti noguris, biedri izmeklētāj.

— Ceru, vismaz ar pilnu skaidrību apjēdzat, ka klusēdams kavējat notikuma cēloņu noskaidrošanu.

— Mums ir dažādi priekšstati par notikuma cēloņiem. Jums notikuma cēlonis, piemēram, ir fakts, ka iebraucu ceļa pretējās kustības joslā…

— Un jums?

— Tas būtu garš stāsts. Baidos veltīgi šķiest jūsu dārgo laiku.

— Esmu gatavs noklausīties visu, kas attiecas uz lietas būtību.

— Tas ir stāsts par tīģeri.

— Par tīģeri? Neslēpšu — jūs mani ieintriģējat.

— Pārējo varat uzzināt tāpat — no papīriem, kas ir jūsu priekšā: uzvārdu, vārdu, dzīves datus, profesiju, notikuma aprakstu, autoinspekcijas slēdzienu… Starp citu, vai esat kādreiz dzirdējis par cilvēkēdā​jiem tīģeriem?

— Zinu tikai to, ka tādi sastopami. Bet, jāatzīstas, nojausma man ir diezgan miglaina.

— Ir pieņemts domāt, ka cilvēkēdāji tīģeri ir kašķaini. Neticiet tam! Mednieki apgalvo, ka viņu kažoki esot lieliski. Jā, nevainojami kažoki un kāds defekts, kas viņiem neļauj pildīt savu misiju

zemes virsū un padara viņus par cilvēkēdājiem: līdz smaganām nodeldēti zobi, lauzta un nepareizi saaugusi ķepa, sens, slikti aizdzijis ievainojums.

— Tātad viņi, jūsuprāt, ir bez vainas vainīgi?

— Bez vainas vainīgi ir viņu upuri.

— Un jūs apgalvojat, ka tam ir sakars ar lietas būtību?

— Vistiešākais.

— Tad lūdzu. Lūdzu, stāstiet. Es klausos. Varbūt vēlaties cigareti?

— Pateicos.

Kad jūs pēdējo reizi bijāt zooloģiskajā dārzā, biedri izmeklētāj? Starp citu, tam nav sevišķas nozīmes. Vai nu tas notika pagājušo svētdien, vai pirms veseliem divdesmit gadiem, atļaušos apgalvot, ka tīģeris uz jums atstājis paliekošu un neizdzēšamu iespaidu. Zīdaina spalva, dzalkstījošas acis zelta krāsā, nedzirdamas kustības, glāsmainā ķermeņa brīnišķīgā, vijīgā grācija, kas raksturīga tikai kaķveidīgajiem plēsoņām. Vai ne tā? Lai gan krātiņā iespundēts zvērs, kā viegli varat iztēloties, sniedz visai aptuvenu priekšstatu par šo pavedinoši skaisto un spēcīgo kaķi dabiskajos apstākļos. Bet brīvībā tas spēj pārpeldēt krāčainas upes, pārlēkt pāri desmit metrus platiem strautiem un ar zirgu zobos pārvarēt trīsmetrīgus žogus.

Protams, arī savvaļā tīģeri ir visai dažādi. Ir nožēlojami gļēvuļi, kas briesmās bēg kā ietramdīti kvekši, un ir pluskas, kuriem nekas nav svēts, — starp citu, tāpat kā jebkurā sugā. Un kāpēc lai šeit nevarētu būt izņēmumi? Izņēmumi — kā bija zināms jau senajiem grieķiem — tikai apstiprina vispārējo likumību. Bet pēc vispārējās likumības karaliskais kaķis pieder pie drosmīgiem un augstsirdīgiem džentlmeņiem, kas izceļas ar attapību un prātu. Šīs īpašības apvienojumā ar lielisko ķermeņa uzbūvi un neatkārtojami glezniecisko apspalvojumu dod pamatu uzskatīt tīģeri par vienu no pašiem izcilākajiem dabas meistardarbiem, kurā ārējais 'daiļums radis harmonisku kopskaņu ar iekšējo pasauli.

Tomēr galvenais, ko gribu pavēstīt, nav vispārējais raksturojums, bet atsevišķa īpatņa liktenis.

Un te jau pašā sākumā nepieciešama noruna, jo šis īpatnis ērtības labad kaut kādi jānosauc. Ja jums nekas nav pretim, iedēvēsim viņu par Tigri — kā saīsinājumu no apakšdzimtas latīniskā nosaukuma Felis Tigris —, labi apzinoties, ka jebkurš cits vārds derētu tikpat labi kā šis. Nav iebildumu? Tātad ar jūsu at​ļauju — Tigris.

Viņš īpaši neatšķīrās no saviem ciltsbrāļiem nedz ar lielumu, nedz krāsu. Ja, mērījot no purna līdz astes galam, tīģera dati svārstās starp 2,25 un 2,60 metriem, bet izciliem eksemplāriem reizumis tuvojas trim metriem, tad viņam šis rādītājs bija 2,71 metrs. Kā redzat, nepiederēdams pie elites, viņš tomēr pārsniedza vidusmēru. Apspalvojums neizcēlās ar novirzēm no normas. Ja ārkārtīgi reti ir sastopami pat balti tīģeri ar tikko samanāmām dūmakaini izplūdušām strīpām, tad viņa kažoks bija, varētu sacīt, tipisks. Spalva mirdzēja glāsaini gluda, pēc pamattoņa rūsganzeltaina ar intensīvi iekrāsotām svītrām un nedaudz gaišāku, tumšiem gredzeniem apzīmētu asti. Raksts saplūda ar klinšu plaisām, krāsa ar gravu sarkanīgo mālu. Pundurbambusu audzēs un strobilantu biezokņos viņš brīnumaini iekusa fonā, kļūdams itin kā par ainavas sastāvdaļu, lai gan pret augu zaļumu šķita bronzēts un dažkārt pat sārts.

Viņa nedzirdamo pārvietošanos — aizvien un vienmēr tikai pret vēju — nodeva garās zāles vieglā līgošanās un džungļu dižbļauru brēcieni, kas ikvienam, kurš šos signālus saprata, — un tos saprata visi, — darīja zināmu Tigra bīstamo tuvumu. Paši pirmie viņu allaž pamanīja tuvākie kaimiņi pāvi, visnotaļ attaisnodami seno vērojumu: «Ja pāvs kliedz, tad tīģeris nav tālu.» Tūlīt uzbudināti iekladzinājās arī sarkanās džungļu vistas, pēc tam kokos sāka histēriski klaigāt un spiegt pērtiķi, klajumā rejoši iekliedzās kakars, veiklām briežu kājām aizdipināja sambari, aurodami izbaiļu

aizžņaugtās balsis, un, visbeidzot, savu vervelējošo trauksmes kliedzienu izklukstēja langurs. Visa dzīvā radība — zīdītāji, rāpuļi un putni — jutās apdraudēti, kad tuvojās šis milzīgais, veiklais un izmanīgais plēsoņa, kas medīja tāpat, kā medī visi kaķi, uzglūnēdams no paslēptuves vai klusi piezagdamies no mugurpuses, lai piepeši divos trijos lēcienos sasniegtu upuri, kā lidojošs lielgabala šāviņš notriektu no kājām un iecirstu miesā asos ilkņus. Kalnu āzi goralu pāris paņēmienos viņš notiesāja vienā dienā, ar sambaru viņam pietika divām dienām, bifeli viņš apēda trijās dienās. Krietni ieturējies, Tigris apslinka, ielīda un patvērās ēnā un iegrima dziļā miegā, kas atgādināja pusnemaņu.

Paēdis viņš neuzbruka nevienam un būtu darījis to tikai tad, ja rastos nepieciešamība aizstāvēties.

Tāpēc no viņa medījuma dzīvoja vesela daudzgalvaina varza — lapsas, šakāļi, klaiņojoši suņi, lijas, vārnas un žagatas, par dažādu kukaiņu nepārskatāma​jiem pūļiem jau nemaz nerunājot.

Ceru, biedri izmeklētāj, ka nepiederat pie pārcivilizēti liekulīgā cilvēku tipa, kas ar svētu sašutumu nosoda medības, vienlaikus mielojoties ar sulīgu karbonādi, it kā tā būtu nevis apēšanai nokautas dzīvas būtnes sastāvdaļa, bet, teiksim, gabals rīvmaizē ievārtītas un apceptas plastmasas.

Katrai sugai un dzimtai ir savs aicinājums zemes virsū. Tigra sūtība bija uzturēt līdzsvaru starp sugām un dzimtām. Daba tika gādājusi par ieročiem, lai viņš savu uzdevumu varētu pildīt. Un viņa esamība mūžīgo sadursmju dramatiskajos apstākļos pasargāja no izviršanas veselas populācijas.

Daudziem nezinošiem un aizspriedumainiem vērotājiem no malas tīģera dzīve šķiet vienīga bezjēdzīga asins izliešana vai nebeidzamām uzvarām vainagots gājiens cauri džungļiem. Bet tie ir maldi. Kā jau medniekam, dzīve viņam ir nepārtraukta riska un vīrišķības, pārpūles un ciešanu pilna cīņa. Kāda nervu pārslodze jāiztur garajās uzglūnēšanas minūtēs, kad muskuļi tirpst aiz nepacietības, bet tikai apaļiski iepletušies redzokļi liecina par uzbudinājuma pakāpi! Kādās vienībās mērot jaudu, kas pēkšņi izsviež vairākus centnerus smago ķermeni lēciena lidojumā — tāpat kā bise izgrūž lodi!

Kāds titānisks spēks vajadzīgs, lai kilometriem tālu zobos aiznestu briedi — tāpat kā kaķis aizstiepj peli! Un kāds izmisums plosa sirdi, kad izrādās, ka nasta ir par smagu un tā jāatstāj! Viņš var būt visvarens un var būt vājš — tāpat kā jebkura dzīva būtne. Viņš var izcīnīt spožas uzvaras un var ciest kaunpilnās sakāves. Viņš spēj ievainot, bet arī viņu iespējams ievainot. Viņš spēj nogalināt, bet arī viņu iespējams nogalināt.

Un viens no viņa sīvākajiem ienaidniekiem — lai cik pārsteidzoši neliktos — ir tipisks zālēdājs, kurā apvienota ēzeļa stūrgalvība, degunradža spēks, lauvas drosme un vistas aprobežotība. Tas, biedri izmeklētāj, nav neviens cits kā bifelis, kuru tīģera tuvums un it īpaši tīģera asinis dara gluži dullu. Ja jums gadījies redzēt līdz baltkvēlei saniknotu mājas bulli, varat uzskatīt, ka esat guvis zināmu — lai arī nepilnīgu un bālu — nojausmu par to, kas ir bifelis. Ne velti tas aizvien uzlūkots par līdzvērtīgu pretinieku tīģerim. Bifeļi pat izmantoti, lai no biezokņa izdzītu ievainotu tīģeri, bet pasaulē grūti nosaukt ko bīstamāku par ievainotu tīģeri. Vēl pavisam nesen augstmaņu izpriecai rīkoja tīģera un bifeļa divcīņas. Ja abas skatītāju pūļa iztrūcinātās un pārbiedētās būtnes tūlīt nebruka viena virsū otrai mūžvecajā naidā, tad tika liktas lietā degošas lāpas, nokaitēta dzelzs, šķēpu smailes, piparu novārījums un citi smirdoši šķidrumi, lai tikai satracinātu četrkājainos gladiatorus kaujai, kurā gāja bojā viens no cīkstoņiem, bet rei​zumis abi.

Sastapšanās ar bifeli divkārt izvērtās liktenīga arī mūsu stāsta gal​venajam varonim.

Pirmoreiz tas bija liels draudīga izskata bullis vareniem, plaši izvērstiem ragiem, bet arī Tigris tolaik nāca pašos ziedu gados. Viņš bija spēju plaukumā, apskurbis no sava spēka apziņas, uzņēmīgs un izaicinoši pārdrošs. Tāpēc, turoties pret vēju semulu ēnā, viņš nedzirdami pielavījās bifelim klāt, — astes galam uzbudinājumā vibrējot, nāsīm trīsot no muskusa dvesmas, kas plūda no buļļa, — lai ar spēju atspērienu uzlēktu tam mugurā. Bet, pirms asie zobi iekodās upura kaklā, bifelis strauji pieliecās un ar ragiem metās pret tuvākā semula stumbru. Trieciens bija tik negaidīts un spēcīgs, ka

tīģeris, inerces dzīts, pārvēlās pāri bifeļa galvai, lidojumā atsizdamies pret koku. Un tad bifelis, kuram piemita atgremotāja niknums, bet trūka plēsoņas augstsirdības, dusmu neprātā baurodams un rukšķēdams, uzklupa saļimušajam tīģerim un sāka viņu badīt un mīdīt. Kaut cik atguvies, tīģeris laidās bēgt. Viņš kustējās kā pa pienbaltu miglu. Sāpes plēsa viņa galvu, visi kauli likās salauzti un locītavas izmežģītas, rīkle kalta. Cauri ringalu biezoknim aizvilcies līdz strautam mālainas gravas dibenā, viņš pieplaka ar karsto vēderu pie miklās zemes un, veldzēdams slāpes un remdēdams mokas, ilgi laka. Ūdens sārtojās no asinīm, taču viņš nesaprata, kas ar viņu noticis. Bet ar viņu bija atgadījies ļaunākais, kas var atgadīties ar tīģeri. Ar bifeļa ragu viņam bija nolauzti abi kreisās puses ilkņi — apakšējais pa daļai, augšējais līdz pat žokļa kaulam.

Pēc pāris dienām sāpes mitējās, brūces aizsedza kustīgā, viegli bīdāmā āda, smaganas sadzija, un Tigris vēl ilgāku laiku neapjēdza notikušās nelaimes mēru. Taču mednieka veiksme bija viņu atstājusi. Tagad Tigris biežāk sakropļoja nekā nogalināja un nereti klimta apkārt izkāmējis. Dažreiz izsalkums mudināja viņu rīkoties pretēji tīģeru principiem un likumiem. Medījumam Tigris sāka lavīties klāt ne tikai pret vēju, bet arī pa vējam. Viņš līda pa vējam, nepacietībā drebēdams, visu laiku sajuzdams kuņģa mokošo, smeldzošo tukšumu, un smaka brīdināja upuri par viņa klātbūtni.

Bads ir slikts sabiedrotais, biedri izmeklētāj, jo iemidzina modrību un dara nepiesardzīgu. Arī Tigri bads beidzot noveda pie jaunas liktenīgas kjūmes, kad viņš atkal tuvojās bifelim. Šoreiz tas bija vēl nepieaudzis bullēns, kas nevarēja būt nopietns pretinieks. Taču vairāki apstākļi modināja aizdomas. Bifelis gulēja un gremoja džungļu takas līkumā — un tas šķita ļoti savādi. Pamanījis tīģeri, bullēns satrūkās un pielēca kājās, izdarīdams rāvienu sāņus, tomēr netika nekur — un tas likās vēl dīvaināk. Bet Tigris bija jau iededzies. Vienā stiepienā viņš sasniedza upuri, iecirtis zobus skaustā, nogāza zemē un pēc tam satvēra aiz muguras, lai stieptu uz paslēptuvi. Taču arī Tigris netika nekur, jo bifelis bija piesiets vairākus centimetrus resnā, divkārt saliktā, nepārraujamā virvē. Agrāk Tigris medījumu tūlīt būtu pametis kā pārāk šaubīgu, bet tagad viņam ļoti gribējās ēst, un viņš sāka mieloties turpat uz takas, atklātā vietā. Kamēr tīģeris ieturējās, tuvējos kokos saradās žagatas un salaidās lijas, kurām arī gribējās ēst un kuras skatījās lejup izvelbtām, badīgām acīm, gaidīdamas savu laiku un savu kārtu.

Kad iestājās sāts, Tigris meta maltītei mieru, smagi un laiski aizlīda pa avenājiem uz slēpni un ar sārto, raupjo mēli tikām laizīja ķepas, kamēr iegrima miega pusnemaņā. Viņš nogulēja visu dienu un pamodās pievakarē. Saule laidās uz rietu, un džungļos biezēja zaļa, tumīga krēsla. Pirmais, ko Tigris izdzirda, bija daudzbalsīga ķildošanās. Viņš uzreiz atcerējās savu medījumu un atminējies īsi ierēcās. Par atbildi tūlīt atskanēja pāva kliedzieni un vairākas reizes ieaurojās sambars. Briedis drīz apklusa, bet pāvs brēca un brēca bez mitas, kamēr saule nozuda aiz apvāršņa un pāri visam uzvāzās dienvidu nakts zvaigžņotā velve, zem kuras dzīvoja tikai skaņas un smaržas.

Taču drīz vien džungļus piepildīja sudrabains starojums. Kliedējot tumsu ar gaismas un ēnu ritmiem, lēca mēness. Tigris izlīda no avenājiem un izgāja uz takas. Mēnesnīcā tā plūda uz priekšu kā tekošs ūdens. Cauri smārdiem un dvakām viņš manīja, kā siltajā pūsmā iztālēm oda viņa medījums, kuru spārnotie un četrkājainie liekēži pa dienu bija jau appluinījuši, bet no kura vēl vajadzēja iznākt tīģera vakariņām. Nedzirdamiem soļiem kā svītraina ēna viņš slīdēja uz priekšu, aizvien skaidrāk jauzdams gaļas kārdinošo tuvumu, un piepeši sastinga: priekšā viedās briesmas! Vai viņš tās saoda kā smaku ar jutīgajām nāsīm? Vai varbūt saklausīja kā skaņu? Vai samanīja kā gaisa pūsmu? Vai uzmi​nēja ar tīģera intuīciju?

Kas tas bija?

Tigris stāvēja, nekustīgi sakusis ar koka atēnu, pārvērties vienā

vienīgā uztverē, svārstīdamies starp kārdinājumu un apdomu. Pēc i brīža līdz viņam atlidoja ņerkstošas skaņas. Priekšā, kur dvakoja bifeļa atliekas, ņēmās vairāki šakāļi — kā jau šakāļi, neganti plēšoties ap gaļu. Cauri naktij atplūda murdoņa un kaukoņa, čāpstināšana un kraukšķināšana, vēstījot par dzīru augstspriegumu un holēriķu kaislībām. Jezga auga skaļumā, kliedējot uzmanību un gaisinot briesmu sajūtu. Un Tigris paspēra vēl vairākus ātrus un klusus soļus, tādējādi sasniegdams takas līkumu, uz kura vīdēja itin kā liels, gaišs skalu grozs. Tas bija bifeļa krūšukurvis ar atkailinātām, apkrimstām ribām, ap kuram ņudzinājās šakāļi. Ieraudzījuši tīģeri, tie rūkdami atkāpās, negribīgi pakļaudamies nerakstītajam likumam par stiprākā tiesībām. Un Tigris piegāja un noliecās pie tā, kas vēl no rīta bija bijis dzīvs bifelis.

Tanī brīdī kaut kur augšā, mēness cauraustajā lapotnē, atskanēja īss, metālisks knikšķis, kāds rodas, nobīdot smagās 450/400. kalibra šautenes drošinātāju. Tigris to nezināja. Tāpēc viņš neapmierināti pacēla galvu, lai rēcot paustu sašutumu par traucēšanu. Un šajā acumirklī ar karstu svelpoņu viņu apsvilināja šāviens. Mednieks bija mērķējis viņa rēcienam atplestajā rīklē. Bet lode izskrēja cauri mutei starp abiem atvērtajiem žokļiem, neieskrambājot pat ādu un tikai izsitot apakšējo labās puses ilkni.

«Tikai» es pateicu pavisam nejauši, biedri izmeklētāj, atbilstoši sīkstajam uzskatam, ka viss cits ir labāk nekā nāve, lai gan, starp citu, i par to var strīdēties. Tigris bija palicis ar vienu ilkni no četriem, un tas, ticiet man, ir ļaunāk nekā nāve, jo tīģeris nav krāšņā, raksturīgi musturotā āda un nav arī varenā balss, kaut arī tā stindzina asinis dzīvas būtnes dzīslās. Tīģeris — tie ir viņa zobi. Un visam pārējam ir pa​kārtota nozīme.

No šī trieciena Tigris ilgi nevarēja attapties un kādu laiku pārtika no pelēm. Jā, no pelēm, jūs nepārklausījāties. Tas izskatījās uzjautrinoši, kad šis svītrainais milzu kaķis starp balti ziedošiem buksusa krūmiem vai smaržīgās klerodendru audzēs ķēra peles. Tas izskatījās smieklīgi, bet viņam gribējās dzīvot, un viņš varēja tikai pats palīdzēt sev.; Un Tigris palīdzēja sev — kā prata un kā saprata. Nedaudz atkopies, no pelēm, kas nekad nespēja remdēt viņa izsalkumu un tikai ierosināja viņa ēstgribu, Tigris pārsviedās uz kazām un aitām, teļiem un sivēniem. Paturot vērā rūgto pieredzi ar jauno bifeli takas līkumā, viņš pie laupījuma vairs nekad neatgriezās otrreiz, tādējādi nogalinot trīs līdz pieckārt vairāk, nekā nepieciešams uzturam.

Viņš, kam bija uzticēta cildenā misija gādāt par līdzsvaru dabā, kļuva par visas apkaimes sodību un lāstu. Turīgos viņš izputināja un nabagos darīja vēl nabagākus. Taču tas nebija ļaunākais. Ļaunākais bija priekšā, jo, medīdams bez ilkņiem, viņš ātri nodeldēja ari priekšzobus un novecoja priekšlaikus. Tigris jau bija kļuvis pavisam nederīgs savai tīģera sūtībai, bet viņš joprojām gribēja dzīvot, par katru cenu dzīvot…

Viņš bija gatavs uz visu, lai tikai dzīvotu, un pamazām aprada ar savu stāvokli un sāka justies pat saskaņā ar sevi. Ar kuslajiem, lempīgajiem mājlopiem viņš apmierināja gan izsalkumu, gan medību kaisli. Varenais rēciens vēl aizvien lika šausmās nodrebēt dzīvām būtnēm visā apkārtnē. Un, pamanot viņa svītraino, džungļu zaļumā bronzēti vizošo kažoku, joprojām savus aurojošos, vervelējošos un rejošos trauksmes signālus izkliedza pāvi un fazāni, pērtiķi un plankumainie brieži, pildot viņa sirdi ar pašapziņu un gandarījuma sajūtu. Un trokšņainu brīvēžu ņūklis vēl vienmēr pārtika no viņa laupījuma. Bet tas bija kādreizējās suverēnās dzīves mānīgs atveids, pagātnes atspulgs īstenības spogulī, salda šķietamība, jo jau sen no lepna mednieka viņš bija pārvērties par nekaunīgu salašņu, kurš izvēlējās tikai tādus upurus, kas nespēja pretoties un ko varēja uzveikt arī bez cīņas. Un dažkārt viņš nesmādēja pat maitu …

Kādu dienu viņš no dzeloņplūmēm aizaugušas gravas uzglūnēja zālainam klajumiņam ar dažām bauhinijām. Parasti šajā vietā ganījās kazas. Taču šoreiz gans tās uz šejieni neatdzina, bet šurp atnāca

jauneklis. Tas uzkāpa kokā, sāka šķīt un mest zemē lapainus bauhiniju zariņus, ko labprāt ēda lopi. Un Tigris izklaidīgi sekoja jaunekļa kustībām. Vēl viņam nebija nekāda noteikta nodoma. Bet, kad jauneklis norausās lejā, lai salasītu zarus un sasietu nastā, uz saules apspīdētā košā zaļuma Tigris ar negaidītu un lielu skaidrību ieraudzīja visu neapbruņota cilvēka neaizsargātību un bezspēcību. Kamēr jaunais vīrietis, uzlasīdams zarus, aizvien vairāk tuvojās gravas malai, Tigra redzokļu šaurās, stateniskās svītriņas pletās plašumā, līdz acis satumsa melnas. Un tad viņš lēca, vienā kampienā satvēra jaunekli aiz vidukļa un sāka skriet projām, atstājot dzeloņplūmju zaros gaišzila krekla driskas un tumšbrūnu matu šķipsniņas.

Jauneklis nekliedza, tas nekustīgi karājās tīģera zobos, pievērsis viņam plaši ieplestās, šausmu šoka sastindzinātās acis. Savā mūžā Tigris bija nesis bifeļus, briežus, meža cūkas un pat leopardu, tāpēc jaunekļa šmaugais augums viņam šķita apbrīnojami viegls. Sasniedzis taku, viņš vairākus simtus metru bez piepūles rikšoja pa to, iekams nolika upuri zemē, lai ķertos pie mielasta. Tomēr izvēlētā vieta viņam nelikās pietiekoši savrupa, un, brīdi apsvēris, viņš atkal pacēla ķermeni zobos un devās tālāk.

Tagad, kad Tigris bija pārmainījis satvēriena vietu, no brūcēm sāka pilēt un plūst asinis, iezīmējot sarkanu sliedi tur, kur viņš stiepa savu nesamo. Ar asinīm strauji aiztecēja arī jaunekļa dzīvība. Un, kad tīģeris nekustīgo nastu nolika zemē otrreiz, cilvēka skatiens bija jau kļuvis stiklains…

— … viņš raudzījās manī pāri galdam ar savu stiklaino skatienu, viņa sejā nebija ne asins piles, viņa āda bija ieguvusi zilganbālu toni — un pēkšņi man likās, ka esmu viņu nogalinājis! Es piecēlos, devos uz durvīm un aizgāju.

— Vai jūs kaut ko sacījāt, pirms gājāt projām?

— Liekas, ne, biedri izmeklētāj. Nezinu, kas sēdē notika pēc manas uzstāšanās. Nokāpu lejā, atslēdzu mašīnu… Man vajadzēja tikt uz Jūrmalu, bet šķita vienalga, uz kurieni doties. Nogriezos pa Vidzemes šoseju. Braucienu atceros ne visai skaidri. Virzījos kā pa pienbaltu miglu, līdz piepeši priekšā iznira kolhidas buldoga purns .. .

— Un jūs nemaz nemēģinājāt izvairīties no sadursmes?

— Nevaru precīzi pateikt. Viss notika ļoti lielā ātrumā. Nepaguvu izjust pat bailes… Un tagad tas ir vienalga. Gribu tikai mieru. Jums to nesaprast, biedri izmeklētāj, jūs esat jauns un dzīvs. Bet es… kā es esmu piekusis!…

1977

SLAZDS … dzelzs žokļi saslēdzās, sacirtās, sakrampējās, svēla uguns apdedzināja ādu, cieši zobi iekodās miesā, karsta sāpe izplūda audos, virmojot strāvoja, tirpinot skrēja, pulsējot plūda pa nerviem, augot spalgumā, skaudrumā, asumā, apduļķojot radzenes, kur izšķīda lietu aprises, aizmiglojot smadzenes, kas sāka izplatījumā raidīt SOS signālus, saucienu pēc augstsirdības, aicinājumu pēc apžēlošanas, mēmu lūgumu tieši pēc tā, kas aizvien un kopš laiku laikiem bija bijis pats svešākais viņas pārdrošajai un nekautrīgajai būtībai, jo viņa piederēja pie izdaudzinātiem avantūristiem un marodieriem.

Viņa bija cēlusies no senas pasaules apceļotāju un laupītāju cilts, pret kuru no akmens laikmeta līdz atomlaikmetam bija rīkoti cik neatlaidīgi, tik veltīgi karagājieni un grautiņi. Viņa tika sista un indēta, smacēta un slīcināta, taču joprojām nebija nedz nosista un noindēta, nedz nosmacēta un noslīcināta. Brīžam viņa bija atkāpusies, taču ne​kad nebija piekāpusies.

No viņas sirojumiem un iebrukumiem nepasargāja nedz mūri, nedz sienas, nedz durvis, nedz atslēgas. Aizvien viņa atrada iespēju iekļūt tur, kur gribēja iekļūt, bet iekļūt viņa gribēja visur. Viņa bija mitusi spīķeros un katedrālēs, staļļos un kravas tilpnēs, pilīs un kanalizācijas šahtās, kapličās un prieka namos. Tagad viņa kāroja iekļūt kosmosa kuģos.

Viņu nevarēja nomērdēt badā, jo viņa ēda visu, kas bija ēdams. Viņa ēda arī to, kas nebija ēdams. Viņa ēda labību un gaļu, ragus un ādu, mizu un koksni. Kad tika izgudrots papīrs, viņa sāka ēst papīru. Kad tika izgudrota plastmasa, viņa sāka ēst plastmasu. Kad tika izgudrots neilons, viņa sāka ēst neilonu. Viņa jau iepriekš bija gatava ēst to, kas vēl tikai tapa laboratorijās un brieda zinātnieku galvās.

Viņa skrēja kā sprintere, kāpa kā alpīniste un lēca kā akrobāte. Viņa peldēja ar tādu ātrumu un veiklumu, izturību un tiecību, it kā ūdens būtu viņas dzimtā vide. Viņa pārvarēja savannu, prēriju un stepju jūdzes tikpat strauji, kā šķērsoja upes, ezerus un jūru šaurumus.

Un, ja viņai ceļā stājās pilnīgi stateniskas virsmas, viņa rāpās pa pilnīgi stateniskām virsmām.

Viņa vienīgi nelidoja, bet vairākus metrus platais stiepiens no jumta uz jumtu, no slīpnes uz slīpni, no kores uz kori vecpilsētu labirintos atgādināja ne tik daudz lēcienu, cik spār​notas būtnes lidojumu.

Viņa bija tīrīga ūn mazgājās pie pirmās izdevības, bet dzemdēja savus bērnus mēslos. , Viņa bija viegli piejaucējama un pieradināta kļuva maigāka par kaķi un lēnāka par jēru, taču viens vienīgs silts asiņu piliens zibensmirklī atkal uzspridzināja viņas mežonīgo dabu un pārvērta viņu par satracinātu fūriju, kas nepazina pieķeršanos un aizturi, robežas un šķēršļus.

Viņas dzirde bija attīstīta tikpat smalki, cik oža, un redze tikpat labi, cik garša.

Viņa nepiederēja pie plēsoņām, bet viņas spēkos bija tas pats, kas bija lauvas spēkos. Viņas spēkos bija vairāk nekā lauvas spēkos, jo viņa jaudāja to, ko nejaudāja lauva. Viņa varēja nogāzt sauszemes lielāko dzīvnieku — ziloni, kaut arī nebija apbruņota nedz ar ragiem, nedz ilkņiem, nedz indi.

Viņa mita visur, kur mita cilvēks. Kad cilvēks mainīja dzīves vietu, arī viņa mainīja to. Kad cilvēks šķērsoja okeānus, arī viņa šķērsoja tos. Kad cilvēks atklāja kontinentus, arī viņa atklāja tos.

Viņa tiecās un alka dzīvot ar cilvēku zem viena jumta un ēst pie viena galda, un šajā tieksmē un alkā palika uzticīgāka par suni un pastāvīgāka par zirgu, kaut arī neuzskatīja cilvēku par savu saimnieku un kungu, nepakļāvās tam un nepiedeva vājumu' — kā nepiedeva nevienam un nekad atbilstoši savam augstākajam principam, un viņas augstākais princips bija viņas vēders, kura vārdā viņa apkrimta līķus un nokoda vistas, izplēsa caurumus dzīvu cūku speķī un izcirta robus ziloņu pēdās, apēda šūpulī

guļošus zīdaiņus un aprija pat savus sugas brāļus.

Viņa valdīja pasaulē līdzās radības kronim. Ja cilvēks bija pavēlnieks dienā, tad viņa bija noteicēja naktī. Ja cilvēks bija stāvu karalis, tad viņa bija starpstāvu valdniece.

Viņa ieradās uzvarētāju dzīrēs, bet bēga no grimstošiem kuģiem, jo kopā ar cilvēku gribēja tikai dzīvot. Ja cilvēks pinās godprātības valgos, ja klupa pret muļķīgo iedomu, ka pasaulē ir arī kas svēts, tad viņai šāds trūkums nepiemita. Viņa atzina tikai varu un pretvaru, tikai spēku un pretspēku, tālab laika ritumā viņas cilts reižu reizumis pārveica cilvēku cilti. Un tūkstošgalvaini bari un pūļi, ņūkļi un čumuri verdot un murdot, virstot un vāroties paloja ielās kā blāvi, no krastiem kāpjoši ūdeņi. Un zvanu vara mēles jundīja trauksmi. Un melni

ieplestas mutes izkliedza lāstus līķu dvingas piesmirkušām, trekniem dūmiem aizkvēpušām, aizvilktām debesīm.

Viņa bija visu karagājienu un visu aplenkumu, mēra laiku un bada gadu aculieciniece un darbone .. . . . . bet tagad tupēja, pievilkusi klāt zvīņu gredzeniem un retiem matiņiem klāto asti, krampjaini sarāvusies aiz sāpēm, kas dega un kaisa viņā, un dzeļoši maiņstrāvas impulsi skrēja no kājas uz smadzenēm un no galvas uz kāju, kurā urbās metāls, un nekas nedeva atpestīšanu,, un nekas nenesa atvieglinājumu, SOS signāli atdūrās pret miklo velvi, atstarojās no pelēkā mūra, atlēca no raupjās

virsmas un nāca atpakaļ,, atpakaļ un atkal atpakaļ, un viņas sirdi sažņaudza nāves bailes.

Baismas sūcās viņā kā dzēšpapīrā, un asinis kā vīrusus iznēsāja pa ķermeni šaušalas, ko viņa aizvien bija modinājusi citos. Marijas Antuanetes šausmu iebrēciens nebalsī, ieraugot viņu sēžam blakus savai marmora vannai, bija tikpat neviltots, cik vidzemnieces iekliedziens balsī, redzot viņu tupam uz bērna krūtīm, jo savā attieksmē pret pasauli viņa bija demokrātiska. Viņa nešķiroja zilas asinis no sarkanām, baltu ādu no melnas, dzimtkungu no dzimtcilvēka, nelieti no cēlsirža. Tik demo​krātiska ir vēl vienīgi nāve.

Viņa neapsmādēja mēslaines un pūstošas maitas, atkritumu konteinerus un vircas bedres, kaut arī viņas vecvecvec . . . tētiņš bija šķērsojis Atlantijas okeānu kopā ar Kristoforu Kolumbu, naktī no 1492. gada 25. uz 26. decembri nobalansējis pa tauvu no flagmaņkuģa «Santa Marija» un pirmais no savas sugas spēris kāju Sansalvadoras salā, tādējādi saviem brāļiem un pēctečiem atklādams ne tikai Bahāmas arhipelāgu, bet arī jaunu kontinentu, kas tika nosaukts par Ameriku, un savukārt viņas vecvecvec… māmiņa 1816. gada 27. jūnijā bija pārlaidusi dienas nomidzi paša Napoleona cepurē un kopā ar māsām atstājusi imperatoru bez brokastīm.

Pa mātes līniju viņa nāca no Rietumeiropas, kur Parīzes ādu miecētavā viņas priekšteces reiz vienā vienīgā naktī apēda trīsdesmit piecus zirgus, nograužot gaļu no kauliem, un neilgi pēc tam piedzīvoja masu slaktiņu pilsētas nomales lopkautuvē, kur četru nedēļu laikā tika noslepkavoti sešpadsmit tūkstoši viņas ciltsbrāļu un ciltsmāsu.

Pa tēva līniju viņa bija ziemeļniece. Viņas senči ceļoja līdzi Bēringam, Krūzenšternam un Nansenam. Bet tieši jūras brauciens kopā ar polārpētnieku Kēnu visuzskatāmāk apliecināja viņas sugu kā dzīvesspēju fenomenu, pār kuru pilnīga un galīga uzvara nav iespējama. Kad pie astoņdesmitā platuma grāda Kēna kuģis iesala ledū, viņas cilts uzreiz nemaldīgi un vienprātīgi novērtēja situāciju un pārgāja atklātā uzbrukumā. Tā grauza drānas un apavus, taisīja midzeņus spilvenos un segās, cimdos un cepurēs, iztukšoja pārtikas krājumus un spieda cilvēkus pieņemt izmisīgus lēmumus.

Ekspedīcijas dalībnieki aizvēra visas lūkas, kuģa tilpnē aizdedzināja sēra, arsēnika un ādas maisījumu un aukslu rudens nakti pavadīja uz klāja. Taču viņas ciltij tas nemaksāja nevienu upuri.

Tad ļaudis aizdedzināja kokogles, lai to nosmacētu ar dūmiem un tvanu. Slēgtās telpas piepildīja tāda dvinga, ka lejā nolaists degošs lukturis apdzisa vienā acumirklī un divi apakšā nokāpuši cilvēki tūlīt zaudēja samaņu. Uguns piezagās ogļu krājumiem un pārņēma pašu kuģi, ko apdzēst izdevās tikai ar dzīvības briesmām. Visā šajā akcijā gāja bojā divdesmit astoņas viņas sences, un atlikušās līdz nā​kamajai ziemai savu skaitu trīskāršoja.

Viņas suga gadsimtu gaitā līdz pilnībai bija izkopusi ne tikai maņas, bet arī intuīciju, ar šo ģeniālo nojautu 1933. gadā uzreiz uztvēra fašisma radniecību savai dvēselei un nepievīlās.

Daudzgalvaini pulki un pūļi, bari un mutuļi, murdot un ņudzot, un pelēkā kustībā virstot un vāroties, sāka velties un plūst pa Eiropu kā duļķaini kāpjoši ūdeņi. Līķi mētājās uz ielām. Līķi trūdēja namu gruvešos. Līķi krājās grēdās pie gāzes kameru izejām un krematoriju ieejām. Līķu bija tik daudz, ka tos skaitīja tikai aptuvenis un vienīgi apmēram: gandrīz un vairāk nekā, tuvu pie un pāri par. Tūkstoši, desmittūkstoši, simttūkstoši. Līķu bija tik daudz kā senajos, triumfāli skaistajos mēra laikos… … kurus viņa nesa savos gēnos un savās smadzeņu šūnās, kuri riņķoja pa viņas ķermeni kā iezīmēti atomi un vibrēja viņas nervos, darot viņu potenciāli varošu uz visu to, ko bija varējušas viņas sences, viņai vajadzēja tikai iespēju, viņai vajadzēja vismaz brīvību, bez kuras zaudēja nozīmi viņas maņas un zaudēja jēgu viņas dziņas, bet kaut kas stiprāks par viņu sāpīgi turēja aiz kājas, kāda neizkustināmi smaga zobaina būtne kodās viņā, nepazīstot saudzību, kā to nepazina un nebija pazinusi viņa nedz savā slavenajā ciltsvēsturē, nedz savā parastajā mūžā, kura noslēgums tuvojās ar šausminošu ātrumu, kamēr dzīvība vēl trīsēja viņā ar izmisuma augsto frekvenci.

Viņai nekad nebija bijis tādu iespēju kā priekšgājējām, kas bija ierakstījušas savus varoņdarbus cilvēku vēstures hronikās. Viņa nebija piedzimusi pasaules apceļotāja kabatā un ēdusi pie viena galda ar ķeizaru. Viņa nebija nogalinājusi ziloni un nebija šķērsojusi jūru. Pasaulē viņa bija nākusi cūku fermas mēslu kaudzē, ieraugot dienas gaismu kā piektā meita daudzbērnu ģimenē, līdzīga savām māsām kā ūdenslāse ūdenslāsēm. Iesākumā viņas pasaule bija migas tumšā omulība un mātes piena smarža un garša. Pēc tam viņa sāka pa brīdim migu atstāt un kopā ar pārējiem jaunuļiem rotaļājās ar māti. Sugas instinkti vēl snauda viņā. Viņa vēl nenojauta cilts dziņu esamību.

Bet piepeši kāds gadījums pārvilka svītru bērnības nevainīgajai bezrūpībai un vienā rāvienā atmodināja cauri paaudzēm paaudzēs ieprogrammēto būtību. Kādu dienu nobeidzās viena no viņas māsām. Un tad māte, kas līdz šim ar aizkustinošu rūpību tika barojusi un laizījusi, lolojusi un sargājusi bērnus, pirmā uzklupa nekustīgajam ķermenītim, pārkoda galvaskausu un izēda smadzenes. Šajā brīdī arī viņu uzspridzināja dzenuļu lādiņš. Plēsīgi atiezusi zobus, viņa izlēca no neziņas čaulas un metās barā. Trakulīgā orģijā visas kopā rāva un raustīja, plēsa un plosīja, kamēr pāri palika tikai ādas driskas un kaulu drumstalas.

Miga pēc tam viņai sāka likties šaura. Zem sienas viņa atrada izeju, reibdama ievilka smailajā degunā smaržas un smakas, smārdus un dvakas un aizgāja no savas bērnības plašajā pasaulē. Nedz mātei, nedz māsām viņas dzīvē vairs nebija nekādas nozīmes. Viņas dzīvē nozīme bija tikai tam, ko viņa ēda.

Viņa jau bija ēdusi maizi, augļus un pat cepešus, laizījusi krējumu, medu un pat vīnu, grauzusi grāmatas, vēstules un pat naudu. Viņa bija jau baudījusi visu, kas ēdams un kas nav ēdams, bet uz priekšu, uz priekšu un atkal uz priekšu viņu dzina un trieca, vilka un rāva nemitīgais, alkatīgais, visspēcīgais «VEL!». Tāpēc nekur viņa nekavējās ilgi. Un droši vien pārāk ilgi nebūtu palikusi arī te, patērētāju biedrības desu darbnīcā. Viņa būtu aizgājusi arī no šejienes. Viņa aizietu arī no tejienes — ja vien varētu un jaudātu aiziet. Bet aiziet viņa vairs nespēja. Aiziet viņai vairs neļāva. Un, brīdi pasēdējusi stingā nekustībā, viņa sāka svaidīties, pūlēdamās atsvabināt kāju no nežēlīgajām spīlēm.

Viņa juceklīgi mētājās, sekli dvašodama aiz sāpēm . . . . . . līdz pēkšņi apziņu ķēra slazda sajūta. Telefona aparāts stāvēja tikai rokas pastiepiena atstatumā, bet viņa nespēja to aizsniegt, kreisā kāja bija iespriedusies starp sēdekli un šķērskoku, iesprūdusi, ieķīlējusies krēslā, sāpīgi krampjos sarauta. Viņa pūlējās to iztaisnot, taču veltīgi, un tikpat veltīgi roka grābstījās pa galda virsu, sniegdamās, tiekdamās pēc klausules, lai piezvanītu uz veikalu, brīdinātu, ka desas ir bez prečuzīmēm. «Revīzija, revīzija, re—vī—zi—ja!» džinkstēja un kliedza viņas smadzenes, raidot bezpalīdzības signālus, aicinājumus pēc žēlastības, saucienus pēc godprātības, lūgumu tieši pēc tā, kas aizvien un kopš laiku laikiem bija bijis pats svešākais viņas pašas dabai.

1977

SAVVAĻAS SUŅI Kamēr visi auļoja barā, viņš vēl nejauta savu nolemtību.

Kamēr visi lēkšoja kopā, viņš skatīja tikai svēdrainos ķermeņus, redzēja zebrainās muguras un švīkotos krustus, kas strauji kustējās augšup un lejup, augšup un lejup, augšup un lejup. Un daudzās strīpainās, stiprās kājas kala zemi, mala rūsgano, sauso stepi, saceļot putekļus, kas uz stingo, oranžo debesu fona kūsāja kā sirms mākonis. Viņš traucās pēdējais, noslēdzot pulku. Jau otro jūdzi viņš nesās galopā tūlīt aiz ķēvēm un pērnā un šā gada kumeļiem, kuru īsie stiepieni neļāva kāpināt trako auli vēl vairāk. Viņa nagi klaudzēja un viņa sirds pukstēja rakstā ar skrejošā bara dunoņu. Platajās nāsīs, sitās svaigu sviedru smārds, plūzdams no ciltsbrāļu un ciltsmāsu švīkainajiem ķermeņiem. Bet viņš sajuta un saklausīja arī ko citu. Pavisam tuvu aiz sevis viņš dzirdēja ķērāju sēcošo elpu. Viņa degunā cirtās vajātāju dvinga, tikpat sīva kā hiēnu smaka un vēl asāka par hiēnu smirdoņu. Viņš bija dzīvojis pietiekami ilgi, lai zinātu, ka visā pasaulē tā ož vienīgi savvaļas suņi. Un viņš bija diezgan piedzīvojis, lai saprastu, ar ko viņam darīšana. Baram pa pēdām metru aiz metra soli solī drāzās divpadsmit tumšos lunkanos augumos iemiesota bojāeja.

Divpadsmit bandīti šajā apvidū tika klejojuši un te slepkavojuši jau tik ilgi un cītīgi, ka bija jādomā par midzeņa tuvumu. Droši vien ne vairāk kā triju līdz piecu jūdžu attālumā no šejienes kādas alas vēsumā bija apbērnojusies kuce, kas ņerkstošo, lielausaino metienu pa dienu zīdīja ar savu pienu, kamēr suņtēviņi rītausmā to baroja ar sava medījuma atrijām. Stepes iemītnieku acu priekšā viņi jau tik bieži un daudzkārt bija izdarījuši asinsizliešanas, ka, liktos, viņiem parādoties vien, visu dzīvo būtņu vidū vajadzētu sākties panikai. Tomēr tas nenotika. Vakaru pēc vakara uz gaismas un tumsas šķirtnes viņi atkal un atkal no jauna iznira pret rieta pamali kā ducis tievu, lokanu ēnu un izkārtām sārtām mēlēm tecēja pār stepi zosu gājienā cits aiz cita.

Viņi skrēja nevainīgi laiskā riksī, tik tuvu kopā, ka aizmugurējie purniem gandrīz skāra priekšējo astes. Viņi virzījās ciešā kareivju ierindā, un slepkavu dvēseles nodeva vienīgi slienainās mutes un glūnīgie skatieni, no kuriem vajadzēja sažņaugties zālēdāju sirdīm un vajadzēja notrīsēt atgremotāju nerviem. Tomēr tas nenotika. Sausais līdzenums, kas no apvāršņa līdz apvārsnim raiboja no zebru, antilopju un gāzēju pulciņiem, nebūt nenolīgojās, nebūt nesatraucās, kamēr divpadsmit suņi nesteidzīgi rikšoja garām. Tikai tuvākie īpatņi pārtrauca zāles plūkšanu un nedaudz parāvās malā, lai pašķirtu sirotājiem ceļu.

Starp slepkavām un upuriem valdīja mierīga līdzāspastāvēšana.

Un vienīgi tad, kad suņi palielināja ātrumu, no soļiem pārejot uz gariem stiepieniem, no rikšiem uz tiecīgiem, uzbrūkošiem lēkšiem, zebras, antilopes un gazeles pašķīda kur kurā un katra glāba savu ādu un savu dzīvību kā mācēdama, kā spēdama un prazdama. Un vairākas minūtes stepē valdīja jezga un visi skrēja, lēca un auļoja, un stepe viļņojās kā ūdens klajš pēc akmens iesviediena, un saulē izkaltušais līdzenums kustējās, ņirbēja, virmoja, čumēja — un negaidot aprima tik spēji, it kā ar vienu pogas piespiedienu pēkšņi būtu apstādināts mežonīgs karuselis. Vienīgi drebošie muskuļi vēstīja par neseno pārbīli un izciestajām šausmām. Gaisā strāvoja saceltu putekļu mutuļi, plūsmoja sviedru sājums, saldeni vēdīja pēc izlietām asinīm.

Vēl skanēja plēstas ādas stirkšķoņa, vēl kraukstēja kauli zobos, vēl čāpstināja lūpas. Bet putekļi jau sēdās. Spriegums izlādējās. Bailes novadējās. Un bari un bariņi, pulki un pulciņi, grupas un grupiņas atsāka ganišanos. Šoreiz briesmas pagāja garām. Aizgāja secen. Neskāra. Ne​ķēra. Netrāpīja.

Aizvakar viņš redzēja, kā nogalināja Tomsona gazeli. Tā ganījās mazliet savrup no citām, un to izraudzījās suņu barvedis. Pārējie vienpadsmit uzreiz piebiedrojās savam vadonim. Un viss ducis

sāka lavīties upurim klāt. Viņiem izdevās piezagties turpat divsimt metru attālumā, kad gazele ar strauju kustību uzcirta galvu un vairākas reizes palēcās stīvām kājām kā saniknota kaza. Taču suņi nenobijās, gluži otrādi, paātrinot riksi, tie izvērsās uzbrukumam. Un gazele, jauzdama draudus, uzsāka galopu. Vijīgais ķermenis klātin klājās pāri zālei, nesdamies kā uguns vējā, un arī suņi pārgāja lēkšos.

Vajāšana bija sākusies. Gazele aizvien kāpināja ātrumu, bēga vairīdamās, mezdama cilpas un līčločus. Un tā bija viņas kļūda un viņas nāve, jo vienīgi vadonis turējās cieši pēdās, kamēr divi citi priekšgala suņi ar spurtu katrreiz nogrieza lokus, pārņemdami barvedību un īsinādami distanci.

Beidzot viens panāca upuri un ar zobiem ieķērās kaklā. Gazele pasviedās uz pretējo pusi. Un šajā brīdī otrs iekampa tai plecā. Trieciens nāca tik spēcīgs, ka suns pārvēlās pāri gazelei, ar muguru no'būkšķēdams pret zemi, taču dzelžaino tvērienu neatslābināja un gāzdamies uzrāva upuri sev virsū.

Vairāk nekā minūti, krampjaini raustoties, pa stepi vēlās triju dzīvu ķermeņu vērpete, griezās četru kāju un astoņu ķepu velnišķīgais rats, kamēr mazpamazām rima un stājās. Un pēc stundas ceturkšņa no gazeles bija palikuši tikai daži stobrkauli.

Vakar viņš redzēja, kā nogalināja gnu, šo izskatā pa pusei vērsi, pa pusei zirgu, kas, šķita, vienīgi aiz nejaušības bija iedēvēts par antilopi un tikai aiz pārpratuma nesa šo graciozo vārdu.

Antilope bija ievērojami lielāka un trīskārt stiprāka par Tomsona gazeli, un tas, ka suņi iedrošinājās uzbrukt un noslepkavot arī gnu, liecināja par bandītu paš​pārliecinātību, pārgalvību un izmaņu.

Kopā ar savu baru viņš dzēra pie avota, kad pie tā piedimdināja asinīm noplūdusi antilope, kam paka] dzinās divpadsmit savvaļas suņi. Četriem priekšējiem bija notašķīta spalva, kas lāsmoja kā tumšsarkana laka. Skrējiena straujumā gnu iemetās avotā. Un tā bija viņas kļūda un viņas gals.

Antilope pavērsa krēpjaino galvu pret uzbrucējiem, pagrieza apaļiskos ragus pret vajātājiem, bet cīņa bija bezcerīga.

Sadursmes iznākumu viņš negaidīja. Un vēlāk nepilnu jūdzi no avota viņš ieraudzīja, ka suņi rāmā gaitā tecēja atpakaļ pāri klajumam, laiski rikšodami cits aiz cita zosu gājienā no nesenās piepūles un sāta sajūtas sārti izkārtām mēlēm. Četriem priekšējiem pleci bija notašķīti asinīm, bet beidzamais, divpadsmitais, visu laiku laizījās.

Taču trešajā dienā suņu pārdrošība vairs nepazina robežu un tie uzdrīkstējās uzbrukt jau zebrām — šiem ātrajiem, muskuļotajiem radījumiem, kas apbruņoti ar stiegrainām, atsperīgām kājām un apveltīti ar asiem, krampīgiem zobiem. Tā bija īsta nekaunība, kas bandītu ducim lika piezagties divdesmit deviņām zebrām un dzīt un triekt pāri stepei, lai ar pieaugošu tempu nokausētu kādu no maigajiem šā gada kumelēniem. Bet tagad, dzirdēdams īsos, aprautos iekaucienus, kas lauzās no suņu rīklēm pakaļdzīšanās azartā, slepkavošanas neprātā, viņš negaidot atskārta, ka tie neaprobežosies ar kumeļu. Viņš joņoja pats pēdējais, un viņa izredzes izbēgt bija pašas mazākās. Kad vajātāji iedzīs auļojošo baru, viņu panāks pašu pirmo.

Bet, kamēr visi lēkšoja kopā, viņš vēl neapjēdza bojāejas draudus. Viņa pakaļkājas bija saspringušas spērienam. Ātrums kņudēja viņa nervos. Jauda verda viņa muskuļos. Bungādiņas kala skrējiena duna. Platās nāsis ieelpā kampa putekļus. Kustības straujums pildīja sirdi karstām asinīm.

Pasaulē šobrīd nebija nekā svarīgāka par ātrumu.

Pasaulē šobrīd nebija nekā svarīgāka par tiecību uz priekšu. Tā nozīmēja visu — brīvību, dzīvību. Taču cauri juceklīgajai dipoņai, kas dobji vēlās pār stepi kā pērkona kanonāde, aizvien tuvāk un tuvāk aiz sevis viņš dzirdēja suņu ritmisko elšanu. Viņš sajuta sēcošu svešu dvašu kā gaisa pūsmu uz melnbalti svēdrainās ādas. Ožā dzēlās pretīgi šķebinoša smirde.

Pasaulē tā ož tikai nāve.

Viņš izdarīja vairākus ļoti garus stiepienus, lai atrautos no vajātajiem. Un tā bija viņa kļūda un viņa beigas, jo tādējādi viņš ar krūtīm uzgrūdās priekšā skrejošajam un no trieciena mazliet paklupa.

Šajā brīdī suņu bara līderis beidzot iedzina viņu un zobiem tvēra tieši purnā. Viņš tika gaidījis kodienu pakaļkājā un bija grasījies uzbrucēju atsviest ar elastīgu spērienu. Nodevīgam kampienam tieši purnā viņš gatavojies nebija.

Tomēr viņam izdevās pasist galvu augšup, un slepkavīgie žokļi sacirtās gaisā, noklankstot kā tukšs šāviens. Viss ilga ne vairāk par acumirkli. Bet šajā acumirklī notika nelabojamais — viņu atšķīra no citiem. Viņš joprojām auļoja, pat vēl lielākā tempā nekā līdz šim, taču no putekļu vērpetē dimdošā bara viņu tagad atdalīja suņu šmaugie, tumšādainie, kustīgie augumi. Pret savu gribu viņš lēkšoja trīsdesmit grādu leņķī. Ar katru sekundi un katru metru viņš attālinājās no saviem ciltsbrāļiem un savām ciltsmāsām, no zebraino ķermeņu ņudzekļa, kas vēlās pār līdzenumu. Tas ducināja un mutuļoja kā aizejoša negaisa padebess, tas pamazām saruka tālumā, palēnām izzuda skatienam.

Visbeidzot vienīgi itin kā palss dūmu stabs stīdzēja augšup pret stingajām debesīm tur, kur stepes plašumā joprojām bēga izbiedētais bars.

Suņi bija te, visi divpadsmit tie bija šeit, pie viņa un viņam apkārt. Tie lēkšoja viņam līdzās, pavadot viņu kā apsardze uz nāves soda vietu. Un viņa sirdi sažņaudza nolemtība. Viņš uzsāka aizgūtnes un izmisuma auli. Nekad mūžā viņš vēl nebija tā skrējis. Viņš brāzās pāri stepei kā svēdrains viesulis pretim tālu kalnu sniegaini tīrām aprisēm, kas aiz rūsainās stepes vīdēja pie paša apvāršņa, solot glābiņu un patvērumu. Visiem spēkiem viņš tiecās palielināt atstatumu starp sevi un vajātājiem, taču jūdzi pēc jūdzes nemainīgi dzirdēja ķērāju tusnījošo elpu, saklausīja īsos, spalgos uzmudinājuma un nepacietības kaucienus. Un rieta saulē maigi sārto kalnu galotnes palika tikpat tālas, pamalē sliedamās mēmi, netverami un rēgaini kā mirāža.

Vajātāju loks saslēdzās.

Visriņķī viņš redzēja aizkusumā izkārtas suņu mēles. Bet tie nebija suņi. Viņš skatīja suņu smējienā savilktus lūpu kaktiņus. Taču tie nebija suņi. Viņā vērās divpadsmit pāri brūnu, spožu suņu acu. Taču nē, suņi tie nebija. Tiem bija četrdesmit divi zobi ar smailiem ilkņiem, garens galvaskauss ar izstieptiem žokļiem, mugurkauls ar divdesmit krūšu, trim krusta un divdesmit diviem astes skriemeļiem, tiem bija suņa ieapaļais kuņģis un suņa zarnas, kas četras reizes pārsniedza ķermeņa garumu, — tiem bija un piemita viss vai gandrīz viss, kas bija un piemita suņiem. Un tomēr nē un simtkārt nē — suņi tie nebija. Tie nebija suņa cēlā vārda cienīgi. Tiem trūka suņa godprātības.

Tie raudzījās uz v i ņ u ar cilvēka skatienu.

Zobi, īsi noklakstot, sacirtās.AJn spalga sāpe ķēra viņu. Divpadsmit atņirgtie purni izšķīda miglā, saplūstot par cilvēka viepli. Bet arī tas drīz zaudēja apveidus un vaibstus, un tikai bezsejaina galva tievā kaklā vēl brīdi šūpojās šurpu turpu kā bālgans pūslis auklas galā, kustēdamies nejūtamā gaisa strāvā… līgodamies viņa skrejošo soļu ritmā. Un viņš joprojām skrēja un skrēja pretim kalnu tīrajiem apveidiem un tuvodamies ieraudzīja, ka tie bija torņi un kupoli, ka tās bija jumtu slīpnes un kores. Bet viņš jau bija tik tālu projām no visiem un visa, ka viņu nepārsteidza arī šī pārvērtība.

Namu un katedrāļu silueti iznira un atkal gaisa viņa acu priekšā. Un tikai ausīs skaidri un asī klaudzēja skrejošu, bēgošu soļu ritms.

«Kas gan tā ir par skaņu?» viņa apziņu vāji skāra minējums. Viņš vairs neapjauta, ka tas jr viņa kurpju papēžu raksts uz Mūžīgās pilsētas kaltajiem akmeņiem. «A, liekas, tas ir teletaips…» jau gāzdamies virmojošā tumsā, viņš vēl nodomāja, kamēr bungādiņās, aizvien attālinoties un dziestot, sitās aprautie, vienmērīgie klaksti…

Runā Roma: «Itālijas Iekšlietu ministrija ziņo, ka vakar, 9. maijā, atrasts ievērojamā politiskā darbinieka, kristīgi demokrātiskās partijas nacionālās padomes priekšsēdētāja Aldo Moro līķis.»

Runā Maskava:

«Kā zināms, viņu nolaupīja apbruņoti teroristi aptuvenis pirms diviem mēnešiem.»

Runā Parīze: «Līķis uziets Itālijas galvaspilsētas centrā netālu no kristīgi demokrā​tiskās partijas ēkas.»

Runā Havanna: «Ziņo, ka Aldo Moro nošauts.»

Runā Deli. .. runā Kinšasa… runā Buenosairesa… runā Vašing​tona … runā Karači… runā… «nošauts … nošauts… nošauts…»

1978

LIDOJUMS Nenāk miegs. Tagad katru nakti man nenāk miegs. Manas kaimiņienes jau sen guļ. Tā, galvgalī, nekad neiespēj pilnīgi atslēgties, nejaudā galīgi aizmirsties un nav atslēgusies, nav aizmirsusies arī pašlaik — brīžam iestenas, brīžam saknosās, brīžam murmina sazin kam, purpina sazin ko.

Bet ne tādēļ es nespēju aizmigt, ne tāpēc, nē.

Un tās abas sienmali ir pavisam rāmas, tik klusas, ka nekas nenodod viņu klātbūtni. Neatlido ne čuksts, ne čauksts, ne elpas vilciens. Un, tikai pavēršot galvu, zem vienādām segām ieraugu augumu garenos kukuļus. Viņu miegs ir dziļš un ciešs, viņu miegs ir salds un lipīgs, viņu miegs rimti un gausi izplūst pa vasaras nakts krēslaini, tīkodams visu applūdināt, visus apslīcināt. Un arī man vajadzētu tajā iestigt kā medū, bet nē, nespēju — nespēju iemigt.

Kamēr pieturēsies šīs skaidrās, tveicīgās pilnatnes naktis, bez tabletes es neiemigšu. Kamēr gaisā vēsmos pēc lizola un jasmīniem, kamēr pa durvju apakšu no gaiteņa sprauksies krācieni un sūksies vaidi, kamēr aiz atvērtā loga žvīkstēs trolejbusu riepas un mīlētāju lūpas, es.., Bet pēc tam?

Pēc tam spēšu? Kad sadils mēness? Kad izsmaržos jasmīni? Kad atkal sāks ost pēc pierastības?

Izdzeršu šaubas kā jēlu olu pa čaumalā. izurbtu caurumiņu? Atstāšu nemieru pie saimniecības māsas — kopā ar tīģerienes pidžamu, ar lācenes halātu? Iztaisnošu savus kliņģera līkumus? Atgūšu barankas apaļumu un gludumu? Un gulēšu, gulēšu, gulēšu, gulēšu — neticību sev izgulēšu kā gripu un atveseļošos? Atmodīšos — un nekas nebūs bijis, nekas nebūs noticis un atgadījies?…

Pa logu plūst tuva jasmīnu smarža un tāla spēkratu šalka. Lielā pilsēta ir kā mana galvgaļa kaimiņiene — neiespēj pilnīgi atslēgties, nejaudā galīgi aizmirsties pat tagad, ducina mašīnām, šķindinot pude​lēm, švīkstina riepām, lūpām.

Bet laukos šobrīd tarkšķ grieze. Griež rasainos lukstos, griež ziedošos rudzos, uz pļaušanu sataisījusies, izkapti trin: strīk — strīk, strīk…

Kāpēc tas atkal ienāca prātā? Nav nekādas griezes. Netarkšķ lankās, nebrucina izkapti, negrasās pļaut — neeksistē! Grieze ir fantāzijas auglis. Iztēles putns. Aizmirstības iemītniece. Nemaņas raibā spīgana. Strīķē izkapti notumsā … lieknē vīgriezes griež… ziedošos rudzos smej … apsmej, nolādētā!

Saklausu šo skaņu katru nakti. Zinu, ka tas ir tikai dzirdes māns. Ka īstenībā tur kāsē onkulītis pāri pretim, trešajā palātā, — kā iesācis ap vienpadsmitiem, tā čērkstoši klepos līdz ausmai. Miegā kāšļā? Vai, nokaudamies ar neguļu, tāpat kā es? Ne viens vien te mokās ar bezmiegu, sevišķi nesen operētie. Arī es iesākumā neiemigu aiz sāpēm. Tagad vairs ne, ne sāpju dēļ neguļu, nē.

Kālab man tik daudz jātirda sevi? Jāklausās, ka ik nakti grieze griež. Kāpēc viss jāvedina atmiņā, jāpārdzīvo vēl un vēl, līdz pagurumam un izsmēlumam jāatceras tā narkozes vīzija, tā ētera apmātās iztēles aina, tā lidojuma šalkoņa ausīs, tā augstuma sajūta nervos un tā drausmu pilnā šņākoņa, ar kādu no apvalka izplūda hēlijs? Kāpēc man jāguļ vaļējām acīm un jābīstas no mēness lēkta kā no sitiena?

Negribu atminēties. Nevēlos! Tās ir iedomas, kam nav seguma kā drudža murgam, nav sakņu tiešamībā kā sapnim. Bet vai murgam nav seguma? Un sapnim nav sakņu tiešamībā? Vai taisni tad, narkozē, kad intelekts bija iestidzis nebūtībā, iestrēdzis aizmirstībā, kad prāts neuzraudzīja jūtas ar cerbera modrību, vai tieši tad uz apziņas ekrāna ar asu nežēlību neizgaismojās būtība, ko mana dvēsele tagad pa naktīm, līdz aizsmakumam kliedzot, līdz izmisumam noliedzot, atsakās pieņemt par īstenību?

Cik šausmīgi nenāk miegs!

Un es uzrausos sēdus, ņemu ap pleciem halātu, kailām pēdām akli sataustu čības un klusītēm izšļūcu gaitenī, tukšā un nebeidzamā kā bezmiegs. Pa šo vāji apgaismoto tuneli var iet turp un atpakaļ un atkal turp un atpakaļ, un no jauna turp un atpakaļ, un bez gala turp un atpakaļ — tā arī netiekot nekur un nekur nenokļūstot. Un es nesāku staigāt šurpu turpu, lai ar mehānisku, vienmuļu kustību nokausētu sevi, — man arī tāpat ir gana strupceļa sajūtas. Ieeju mazgātuvē un, neiededzot gaismu, pie vaļēja loga aizsmēķēju. No krāna vienmērīgi pakšķ pilieni. Pāri aprisēm izplūdināts pelēks akvarelis.

Palseni dūmi strūklo sirmā nokrēslā, sūcas naktī kā dzēšpapīrā. Debesis ir pavisam skaidras. Tātad atkal būs mēness, ļoti, ļoti drīz atkal būs mēness. Uznirs virs pretējā nama jumta kores un pacelsies augšup ar tādu vieglumu, itin kā neeksistētu gravitācija, itin kā zemes pievilkšanas spēks būtu izdoma — bāli dzeltens apvalks, piesūknēts ar gāzi, kuras īpat​nējais svars mazāks nekā gaisam.

Cik mokoši nenāk miegs!

Un es noslāpēju cigaretes oglīti un dodos pa gaiteni atpakaļ. Esmu padevusies: iešu uz māsas istabu. Šonakt gribēju notureties — neiet, nediedelēt. Taču no 'jauna iešu, no jauna diedelēšu.

Dežurējošā māsiņa pietrūkstas no dīvāna. Viena roka pati no sevis tver pēc blakus noliktās cepurītes, otra instinktīvi sarausta uz leju uzsvārci, zem kura pazib gaišzilas kombinejas apakšmala un iedeguši brūni ceļgali.

Vai esot kaut kas noticis? Vai vēl sāpot? Nevarot taču vairs sāpēt — jau rīt ņemšot ārā diegus, jau parīt izrakstīšot uz mājām.

Man šausmīgi nenāk miegs, māsa Irita!

Viņa raugās manī nomidža un neizpratnes pilnām acīm: vai tas var būt, vai tiešām tik ačgārna ir pasaule, vai iespējams, ka nevar iemigt kāds apskaužami laimīgs cilvēks, kuram ir ērta gulta, kurš var izģērbties līdz ādai vasaras nakts sutoņā, uz galvas ielēkt sapnī un bezrūpīgi laisties lejup pa miega upi?

Es tā esmu, es esmu šis apskaužami laimīgais cilvēks, Irita, kurš nudien visu to varētu un drīkstētu, bet kurš stāv jūsu priekšā lūdzēja pozā, nabagodamies pēc tabletes nembutāla vai noksirona, vai vienalga kā, lai izdzertu ar ūdens malku un nedomātu par to, par ko domāt bail.

Viņa paslepen nožāvājās. Viņa žāvājas tik pavedinoši un saldi, ka viņas žāvām vajadzētu aplipināt arī mani. Taču nē, neaplipina.

Vai es vienmēr esot cietusi no bezmiega?

Vienmēr? Vienmēr ne. Tikai pēc operācijas, kopš narkozes.

Viņa nožāvājas vēlreiz.

Daži cilvēki slikti panesot narkozi, viņa saka, un man varējuši taisīt arī ar vietējo anestēziju, citreiz izdarot ar vietējo, bet dakteris gribējis pasaudzēt manu dzejnieces dvēseli: lai es nekā nesajustu, lai par no​tikušo paliktu tikai gaišas atmiņas.

Jau drusku atguvusies, atģidusies — viņa man uzsmaida!

Tas, protams, bija labi domāts: pasaudzēt dvēseli… Tikai no kā? No asinīm? No sāpēm? No instrumentu šķindoņas? No mediķu aizmaskētajām kukluksklaniešu sejām? No vivisekcijai lemtas, aiz locekļiem piesprādzētas vardes izbailēm? No atkailinātas tiešamības, kas varētu saspiest kā mušu, ha, hā, kā odu sašķaidīt manu īpašo, manu vāro, ha, hā, manu īpaši konstruēto dzejnieces dvēseli?

Viņa atkal raugās manī pārsteigta: kāpēc es smejos? Viņa neapzinās pateikusi neko smieklīgu.

Bet mākslas ļaudis, tie jau visi ir tādi, saka viņas skatiens, ar novirzēm, saka viņas platās acu zīlītes.

Jā, mīļais bērns, dārgā Irita, jā, ar novirzēm. Nokaujas ar pašinkvizīciju. Neļaujas miegam. Šaudās apkārt, kad varētu gulēt. Šaubās par sevi un mokās ar sevi. Svaidās starp ticību sev un neapmierinātību ar sevi. Baidās no savām domām un savas iztēles. Alkst pēc kondora lidojuma skurbes. Salkst pēc liela augstuma zem sevis. Un izlieto savus dzejoļus tualetē. Un spoku stundā

iznirst gaitenī kā bāla, vāja, izspūrusi parādība. Lūdz miega zāles, lai izdzēstu atceri. , Nav izslēgts, ka viņa uzskata mani par narkomāni. Manas ciešanas tad būtu viņai saprotamas.

Par tām varētu izlasīt medicīnas rokasgrāmatā, uzšķirot tādu un tādu lappusi. Abstinences sindroms.

Pie gadījuma viņa varbūt uzšķirs arī. Izlasīs ar profesionālu interesi, lai atsvaidzinātu atmiņā un salīdzinātu pazīmes. Taču pirms tam viņa palūgs manu autogrāfu. Un vēl pirms tam augstsirdīgi iedos man tableti, iespējams, ar mazu piebildi, ka par miega zālēm trūkst palātas ārsta norādes.

Bet kurā lappusē var izlasīt par mākslinieka abstinences sindromu?

Vai tad kaut kas tāds vispār eksistē, jautā viņas zilās varavīksnenes un glītie, naivie ceļgali.

Nē, neeksistē, Irita. Vajag tikai iedzert tableti rodedorma vai seduksena, vai vienalga kā — un neeksistē!

Un tableti viņa man iedod — mazu apaļu aizmiršanās koncentrātu, izsniedz pēc mazas pauzes un ar mazu piezīmi, ka par trankvilizatoriem diemžēl neesot palātas ārsta norādes. Es atkal iesmejos, un viņa paveras manī gandrīz vai sabijusies.

Arlabunakti, Irita! Liecieties atpakaļ uz dīvāna. Otrreiz vairs ne​nākšu.

Atgriežos palātā. Neiedegusi lampiņu, ieleju no karafes glāzē ūdeni, uzlieku uz mēles tableti.

Rūgta kā alkšņa miza ar miecvielu piegaršu kā ievogai. Kas tas ir — dimedrols, vai? Nu, ja dimedrols, tad rīt būs smaga galva.

Atguļos. Šī ir labākā vieta palātā, pret logu. Nav jāskatās uz svešiem kāju īkšķiem. Kāds smalkjūtīgs gars arī te parūpējies par manu dzejnieces dvēseli. Pirmtiesības uz balti ierāmētu debesu taisnstūri.

Pirmtiesības uz svaigu gaisa plūdumu. Pirmtiesības uz rīta gaismas svīdumu. Ar visām iespējamām ērtībām. Var skatīties uz zvaigznēm, nevis uz svešiem šīberiem.

Lejā vairs nešalc trolejbusi, neklaigā dzērāji, nečukstas mīlētāji — pilsēta klusi ņurrā, murina kā dūmkrāsas kaķene. Apsedzos līdz padusēm. Guļu uz muguras. Atslābinu muskuļus. Relaksācija. Līķa poza. Neko nedomāt! Ne par ko nelauzīt galvu! Dusēt zem uzvāzta klusuma kupola …

Tēvocītis atkal kāsē. No jauna klepo trešajā palātā. Rīt viņu pārvedīšot uz onkoloģisko slimnīcu.

Parīt mani izrakstīšot uz mājām. Tikai šī un vēl viena nakts — un mokas būs beigušās, ciešanas būs kļuvušas par pagātni. Un es gulēšu, gulēšu, gulēšu, atspirgstot uz savas tahtas no visa, starp savām sienām un savām lietām, attālinot no sevis visu, aizmirstot visu kā lietuvēnu. Pēc četrdesmit astoņām stundām es. . . Nē, pat ne pēc četrdesmit astoņām, jau pēc četrdesmit piecām stundām es… Cik tagad pulkstenis? Vai neaust jau rīts? Vai debesis nemetas balsnējas?

Veros logā. Aiz tā gaismojas caurspīdīgs mākonītis, sudrabojas debesu plīveklītis. Tā vēl nav rītausma, nē, tikai nojausma par mēness lēktu. Pagalam relaksācija. Pagalam līķa poza. Un es aizgūtnēm skubinu, steidzinu miegu, jo labi zinu, kas tūlīt notiks — pilnmēness gaisma man iecirtīs acīs kā pātaga, ideālais apaļums ķers kā lode, es ietriekšos suģestējošajā starojumā kā muša lipīgā zirnekļa tīklā. Arī šonakt tas man neies secen. Arī šonakt no jauna būs jāredz. . . jāpieredz, ko pirmoreiz izjutu un pārdzīvoju operācijas laikā, narkozē. Es jau manu, kā ēteris sūcas smadzeņu šūnās… kā izplūst silueti un apveidi… kā vasaras migla ceļas, kā veļas balta nakts blīva pār liekņām un tīrumiem, pinas dzeguzenēs un sveķenēs… kā aiz līganā priekškara grieze brucina, kapiņa izkapti, asina un strīķē, uz pļaušanu taisās. … Es esmu tā. Es esmu grieze, vīgriežu griezēja, paipalu ķēniņiene, balto nakšu nemierniece, pret klusumu dumpiniece. Mīklaina kā jūnija migla. Kas būtu bez manis vasaras pusnakts? Kas jaudātu noteikt pļaujas laiku? Par mani stāsta leģendas. Par mani mēļo. Es no dienvidiem pārnākot kājām, es nemaz nelidojot, es tikai skraidot un slēpjoties zālē. Nav taisnība — es esmu putns, un es lidoju, es pārlidoju platas upes un stāvus kalnus …

Bet kāpēc es neredzu savus spārnus? . . . Nē, es neesmu grieze. Esmu vālodze, paradīzes putnu radiniece, -eksotisko dienvidnieču māsīca, dzeltenā sinoptiķe. Mana balss uz jauku laiku ir līdzīga flautas skaņām. Bet cilvēki, to dzirdēdami, saka: «Klau, vālodze sauc — būs lietus. Vālodze ir lietus putns.» Bet es esmu arī saules putns. Manī ir gan saules krāsas, gan negaisa melnums. Svelpjot es pasludinu siena laiku, bet mani ķērcieni aizliedē pļāvumu. Es esmu brīvības putns, kas nepanes gūstu. Es esmu bērzu un ozolu… un ligzdu mākslas putns, kas iekar bērniem šūpulīšus augstu līganos zaros …

Bet kāpēc es neredzu savus spārnus? … Nē, es neesmu vālodze. Ligzdu vīšana nav mana misija un mans aicinājums. Esmu dzeguze.

Lielā vieglprāte. Pulksteņu putns. Stundu skaitītāja. Mūžu pareģe. Nesaprastā un pārprastā. Par mani zākājas un sajūsminās. Mani nopulgo un dievina. Tāpēc ka es neesmu tāda kā citas. Ka neesmu kā čurkste. Ka neesmu kā pūce. Ka neesmu kā zīlīte, Kurš pamana čurksti alā? Kurš ievēro pūci naktī?

Kuru iedvesmo zīlītes pieticīgā laime pie. apknābta speķa gabaliņa? Bet, kad maijā es pirmoreiz iemēģinu savu zvanu, romantiķi tver pie sirds un praktiķi ķer pēc naudas makiem. Sievas atceras savus pamestos bērnus. Un vīri atminas zaudētas klātgulētājas. Jo es esmu slikta māte un laba mīļākā.

Manu balsi zina visi, bet tikai retais pazīst manu lidojumu . . .

Bet kāpēc es neredzu savus spārnus? . . . Nē, es neesmu dzeguze. Es esmu niedru lija No mana vārda neprašas riebumā novēršas. Bet es neesmu maitēdāja. Esmu lija, plēsoņa, tūļu un vārguļu bieds, dzinēja medībās. Izceļu pīles pa bises šāvienam, pa skrošu lādiņam. Neļauju ezeriem aizaugt un mercenēm aptukt. Spriegums spindz manī, pulsē virāžu azarts, šalc lejupkritiena risks . . .

Bet kāpēc es neredzu savus spārnus? … Nē, es neesmu lija. Esmu dzērve no dzērvēm. Padebešu ērģeles. Gaišās fanfaras. Sēras par aiziešanu. Un pārnākšanas smeldze. Slāpes pēc daiļuma. Un skaistuma sāpe. Nevajag uz mani skatīties, kad esmu gaisā. Nevajag uz mani klausīties, kad esmu augšā. Jo mana balss aplipina, mans lidojums saindē — ar spārnusērdzību …

Bet kāpēc es neredzu pati savus spārnus? . . . Nē, es neesmu dzērve.

Es ātri uzlidoju un pēc tam ilgi planēju pāri virsotnēm kā mūžības diegā pakārts tumšs punktiņš.

Ap mani ir kalnu galotņu žilbums. Virs manis dzirkstī debesu jumols. Vairāk šeit nav neviena un nav nekā. Tikai gaiss. Tikai laiks. Tikai telpa. Tikai dzīvības elpa putna krūtīs virs stingi mirdzošām ledus smailēm. Te ir spārnu griesti — kondora augstums. Zem manis biezē mākoņi, kūp bezdibeņi un skrējienu sāk upes. Zem manis kalnu krantīs kāpaļā lamas, Andu brieži un guanako. Zem manis ielejās žirgti verd peruāņu ciemi un mēmi drūp inku tempļi akmens atradzēs. No tik liela augstuma var redzēt tālu un dziļi. Līdz pat okeānam. Un cauri gadsimtiem . ..

Bet kālab es dreifēju gaisā kā deltaplāns? Kādēļ grimstu lejā kā izpletņu puslode? Kāpēc slīdu pa vējam kā papīra pūķis? Itin kā mani nenestu melnie, dzīvie kondora spārni, mani putna kauli, mani putna muskuļi, putna lidspalvas, cīpslas un asinis, bet sintētisks audums, dūralummijs, koka skaliņi, štropes, no kārklu vicām pīta gondola.

Un piepeši es to ieraugu. Tur tas ir, augšā, — ar gāzi piesūknēts gumijots apvalks, no kura, draudīgi šņācot, pa vārstuli izplūst hēlijs. Un bali dzeltenais balons plok un sarūk, un zaudē tvirtumu — un cauri naksnīgai dūmakai blāv virs pretējā nama jumta kores aiz paiātas loga. Spīdeklis ir sācis dilt. Lielinkvizitors mēness. Miera nedevējs. Neļāvējs gulēt. Arī viņš nav izņēmums, arī viņš, ha, hā, zaudējis savu izaicinošo pilnību. Necirtis vairs acīs ar ideālo apaļumu, nemērķēs uz sirdi, nepīs šaubu lipīgajā tīmeklī. Pilnatnes naktis ir beigušās. Un beidzot es grimstu miegā kā siltā vannā…

…Kas?! Kāds termometrs? Kas par termometru? Ak termometrs! Miega vēl pilnas smadzenes, taču galva nesāp — tas tomēr nebūs bijis dimedrols.

Arī māsa izskatās atpūtusies — svaiga, vasarīgi brūna. Ne mats izspraucies no cepurītes, ne diedziņš lien no uzsvārča apakšmalas. Šaurās uzacis izbrīnā paceļas: dimedrols? Zināms, ka tas neesot bijis dimedrols, bet pavisam jauns un, starp citu, deficīts medikaments.

Vai man rudenī nevajadzētu uzaicināt viņu uz savu autorvakaru? Biļetes uz dzejas vakariem arī ir deficīts. Apmaiņa ar ekvivalentām vērtībām. Būs jāpiezīmē kabatas grāmatiņā — jāatsūta ielūgums.

Tikai kā bija viņas vārds? Ina? Inta? Inita? Biminita? Piemirsies. Jauna māsiņa ar zilām acīm un skaistu iedegumu. Bet cik līdz rudenim vēl nebūs tādu sastapšanos un pazīšanos? Nav ko piezīmēt.

Izrakstoties uzdāvināšu puķi. Labi, ka naktī nesāku kratīt sirdi bezmiega apmulsumā. Iegāzos māsu istabā — nesakopusies, nesapogājusies, nesafrizējusies. Manu dieniņ, nesafrizējusies… Viņa taču te taisa pat klistīrus!

Jā. starp citu, vai man nepieteikties tūrisma braucienam uz Peru?

1978

ATPAKAĻCEĻŠ Lūdzu, lūdzu, atvainojiet, ka pie jums ielaužos tādā stundā! Bet es dzirdēju, ka rēja jūsu suns. Un pēc tam ieraudzīju, ka jūsu mājā spīd uguns. Man nebija izvēles, jo citi mūsu dārgie kaimiņi šajā rāmajā rudens rītā vēl guļ kā murkšķi. Un tad es sev teicu: «Tu ne ar ko neriskē. Sliktākajā gadījumā tev parādīs durvis. Un tas, tici man, nav pats ļaunākais, kas var piemeklēt cilvēku.» Tā es sev sacīju.

Ja esmu atnācis galīgi nelaikā, raidiet prom! Nopietni! Hā, «nelaikā»! Laikā, pašā laikā, pašā labākajā un piemērotākajā vizīšu laikā, kāds vien var būt, — ceturksni pāri pieciem vai, precizēsim, divpadsmit minūtes uz sešiem. Bet bezmiegs uzdzen izmisumu, un izmisums dara nekaunīgu, sena patiesība …

Vai kaut kas atgadījies? Hm, kā lai to pasaka? Parastajā nozīmē ne, jo nekas — cik, mazākais, zināms — nav lēcies maniem tuviniekiem, vasaras paspārne nav izkūpējusi zilās liesmās, ar likuma pantu un burtu saskriešanās nav iznākusi, ragi — kā vismaz šķiet — nav uzlikti, un arī pats esmu pie pilnas veselības un saprašanas. Jā, katrā ziņā šobrīd tā liekas, lai gan naktī, atzīstos, pa vairākiem lāgiem par to jau šaubījos, atkal un atkal sev jautādams: «Vai tas patiesi notika jeb vai es to iz​domāju? Vai tā bija īstenība jeb vai vīzija? Vai es viņu redzēju jeb vai tikai nosapņoju?»

Es izsakos diezgan miglaini un juceklīgi, vai ne? Bet ņemiet vērā, ka manā personā jums patlaban ir darīšana ar bezmiega nokausētu un vispār no sliedēm nedaudz izsistu indivīdu. Protams, naktī varēju ieņemt tableti, pacensties visu aizmirst un iemigt. Man bija atbilstoši medikamenti, bet, par spīti neguļas ciešanām, nebija pārliecības, ka vajadzētu aizmirst to, ko redzēju. Bet vakar es skatīju kaut ko absolūti neiespējamu. Atkārtoju, absolūti neiespējamu. Un tomēr es to skatīju pats savām acīm tikpat skaidri, kā tagad redzu jūs. Tas, kura esamība nebija domājama, stāvēja manā istabā un raudzījās uz mani. Un es raudzījos uz viņu. Mēs aplūkojām viens otru ar vienlīdz lielu uzmanību, kaut gan viņa interesi, kā šķita, saistīja ne tik daudz mana persona, cik priekšmeti, kas tobrīd man bija klāt: pulkstenis, kaklasaites adata, pildspalva, garāžas atslēga. Viņam bija mazas, rūsganas, tuvu un dziji izvietotas acis. Un tās slīdēja man pāri ar paviršu, šaudīgu skatienu, lai brīdi pa brīdim aizķertos aiz lietām un pieliptu tām. Un tad platā, stipriem zobiem pilnā mute pavērās… O, man gandrīz izspruka «smaidam», taču, atzīstos, neesmu par to pilnīgi pārliecināts. Tiesa, sejas izteiksme neapšaubāmi pauda labpatiku. Taču ne tikai to. Arī kaut kādu atklātu un atkailinātu, pat vairāk, gandrīz vai nekaunīgu dabūtgribu, kāda raksturīga bērniem, kuri vēl nav apguvuši civilizācijas slīpējumu un iemācījušies valdīt vai vismaz noslēpt savas emocijas.

Dzīvā mīmika liecināja par holēriķa temperamentu. Arī tā pauda ziņkārīgu, taču nenoturīgu, es atkal sacītu, bērna attieksmi pret ārpasauli un nekādi nesaderējās ar viņa trīsdesmit trim gadiem un līmeniskās, dziļdomīgās krunkās savilkto ieslīpo pieri. Kājās viņam bija džinsu auduma bikses — «džīnas», kā tagad pareizi jāsaka, vai ne? — un tik šauras, ka, iespējams, spieda, jo ar stiegrainajām rokām viņš laiku pa laikam tvēra pie gūžām un plucināja drēbi, it kā apģērba gabals viņu traucētu. Un tāpat brīdi pa brīdim viņš raustīja arī neaizpogāto svīteri — vai varbūt tas dēvējams par adītu virskreklu? — kas, apkļāvis plaši izvērstos plecus, atsedza viņa tumši apspalvotās, atlētiskās krūtis.

Viņš bija nesamērīgi veidots — ar īsu, resnu kaklu, kumpu muguru, pārlieku garām rokām un — ja tā var sacīt — bezikru kājām. Taču aiz ārējā lempīguma jautās fizisks spēks un grūti valdāma enerģija, kura — kā man, mazākais, likās — viņu dīdīt dīdīja. Ne mirkli viņš nespēja nostāvēt rāmi, visu laiku gorījās un mīņājās. Stiprie, krampīgie pirksti bez mitas locījās un grābstījās, kā nejaudājot izturēt miera stāvokli uņ patvaļīgi meklējot, pie kā pietverties. Un pēkšņi es ievēroju viņa basās kājas, kas līda ārā no džīnu starām. Es skatījos un skatījos, es raudzījos uz kailajām pēdām kā apburts un

nevarēju novērst acis. Mana profesija — kā jums labi saprotams — gadu gaitā pieradina ne par ko nebrīnīties, vismaz ārēji. Bet tajā mirklī sieviete laikam uztvēra manā sejā… Ko īsti? Pārsteigumu?

Neizpratni? Iekšēju protestu? Šobrīd, zināms, to var tikai minēt… Jā, viņa, kas visu laiku bija tikai klusējot ļāvusi mums aplūkot vienam otru, piepeši neizturēja un ieklie​dzās; — Nu, redzat, dakter, nu, redzat… Un senāk Zoržs bija tik skaists vīrietis!

Pēc tam viņa sāka balsī raudāt.

Kāda sieviete? Tūlīt, tūlīt. Tikai tagad īstenībā sāksies vēstījums par šo visai un visai dīvaino, atkārtoju, šo pavisam neiespējamo, ar jutekļiem uztveramo, bet ar prātu neapjēdzamo un grūti izskaidrojamo notikumu, kas man neļāva aizvērt plakstus augu nakti, uzrāva kājās bez gaismas un uzdzina ilgas pēc sirds izkratīšanas, jāsaka, ļoti neraksturīgu dziņu, jo manos pienākumos ietilpst svešu kaišu un svešu grēksūdžu uzklausīšana. Izgāju laukā, lai drusku atžirbtu no bezmiega dulluma.

Un liktenim labpatika, lai šajā vispārējā «klusuma un tumsas okeānā» — kā nereti lasām grāmatās, vai ne? — taisni pie jums rietu suns un tieši jūsu mājā degtu uguns, tādējādi padarot jūs par manas stāstltkāres potenciālo upuri. Zināms, ja būsiet ar mieru klausīties. Runa ir par kādu noslēpumu… O, es redzu, ar cik lielu interesi jums pie šī vārda iemirdzas acis! … Jā, par noslēpumu, kurš ilgāk vairs nedrīkst palikt neatklāts, tāpēc ka no tā atkarīgs cilvēka — bet varbūt pat vairāku cilvēku? — turpmākais liktenis.

Starp citu, vai jums pazīstams uzvārds Rolava? Gaisma? Jā, Gaisma. Gaisma Rolava. Man šī vārdu kombinācija, atzīstos, maz ko izteica, bet vaigs, protams, bija redzēts. Viņa ir no pašām attālākajām mājām, Vējiņiem, nu, tām beidzamajām, kas «iestrēgušas jau pašā meža kaktā». Tā viņa sacīja, atgādinādama arī to, ka es esot — un pat vairākkārt — pa ceļam vedis viņu uz rajona centru un reizi, kā izrādījās, aizvizinājis pat uz Rīgu. Viņa savukārt griezusi man matus. Vai es neatceroties?

Mēs vēl drusku strīdējušies odekolona dēļ. Droši vien tā tas arī bija, pašam jau laimīgi izkūpējis no miņas. Taču, lai būtu kā būdams, varējām viens otru uzskatīt ne tikai par kaimiņiem, bet savā ziņā arī par paziņām. Jau nereti — gan errodamies, gan uzjautrinādamies — esmu atklājis, ka vietējie par jaunatnācējiem informēti labāk nekā tie par viņiem, katrā gadījumā pamatīgāk nekā vidusmēra kadru daļā. Kopš te būvēju savu «atspirdzinošo dzērienu kiosku» — kā trāpīgi nosaukta jaunceļamā vasaras mītne —, mana persona un biogrāfija apcerēta gan in corpore, gan detaļās. Un jūsējā tāpat, o, nemaz nelolojiet veltīgas cerības, ka izdevies vai izdodas kaut ko paturēt arī miglā tītu! … Taču par informācijas patieso precizitāti īsteni pārliecinājos tikai vakar. Izrādījās, bija zināms ne tikai tas, ka mana sieva ar meitenēm jau pārcēlusies uz Rīgu, bet — sasodīts — pat mans dežūru grafiks. Vismaz tā izrietēja no Rolavas vārdiem, kura ieradās, burtiski, minūtes desmit pēc tam, kad biju atgriezies no pilsētas, paguvis novietot garāžā moskviču, atslēdzis mājas durvis, iededzis gaismu un patlaban sācis apcerēt — neēst vai ēst un, ja ēst, tad ko ēst, jo pieliekamajā — kā jau pie salmu atraitņa! — nebija gandrīz nekā, ko likt uz zoba.

Tomēr sevišķi garām pārdomām par šo tematu nodoties man neizdevās. Arā atskanēja gravēšanās un pēc tam klauvējiens pie durvīm. Kā jau uzminējāt, tā bija Rolava, kas pēc neliela ievadiņa darīja man zināmu, ka tīšuprāt izvēlējusies vakaru, kad mājās būšu viens, jo iemesls, kura deļ viņa pie manis atnakusi, esot ne tikai medicīnisks, bet arī intīms.

Kopš apgrozos šajā apvidū, tā, protams, nebija pirmā reize, kad apkārtējie iedzīvotāji griežas pie manis kā pie eskulapa. Gan lielākoties ar izvērstiem un izjustiem savu kaišu un ligu izklāstiem, kā saka, pie izdevības. Taču dažas reizes esmu uzbungots arī naktī. Tā ka nācies būt gan par stomatologu — pulpīta gadījumā izlīdzēju ar pentalgīna_tableti! — gan par traumatologu, gan akušieri… O, pat par milici, jā, jā, kad mani izsauca sakarā ar skaistu ģimenes skandālu pie… Labi, neprecizēsim. Nu, bet tagad pēc Rolavas vārdiem es uzreiz nospriedu, ka runa būs par venerisku slimību. Tā kā laiks

bija jau mazliet pavēls normālam apmeklējumam — tuvojās vienpadsmit —, tad griezos pie Rolavas ar to pašu jautājumu, ar kuru jūs vērsāties pie manis pirmīt, kad iegāzos pie jums tāpat ne pārāk parastā diennakts stundā.

— Kas atgadījies? — es sacīju.

— Atgadījies? — Rolava pārvaicāja, platām, bet, zināt, savādi tukšām acīm palūkodamās manī, it kā apmulsusi par manu jautājumu un varbūt ne tik daudz par jautājumu vispār, cik par vārdu «atgadījies», kuram ir kaut kāda pēkšņuma nokrāsa — piekrītat? — un kurš tālab, kā tūlīt redzēsiet, šeit nederēja.

— Nūja, — es teicu. — Jūs taču, domājams, atnācāt šurp ne jau bez iemesla.

Rolava srauji papurināja galvu un krampjaini norija siekalas. Vēl nule — kā pirmīt stāstīju — viņa tika raiti un dzīvi izklāstījusi, hm, ja tā var sacīt, mūsu kopīgās pagātnes detaļas, nu, par gadījuma braucieniem uz rajona centru un par matu griešanu, taču tagad nekādi nespēja izmocīt pār lūpām to, kā dēļ ieradusies.

— Kad tas sākās? — lai palīdzētu viņai, sacīju uz labu laimi, lai gan tikai ļoti miglaini iztēlojos, kas slēpās un varēja slēpties aiz vārda «tas».

— Pirms četriem gadiem, — viņa atbildēja.

— Un ar ko … kā īsti? — taujāju tālāk.

— Ar vinnestu sportloto, — Rolava teica.

— Ar vinnestu sportloto? — es neviļus iesaucos, pārsteigts par anamnēzes ne visai parasto virzienu. Un, kaut gan tas nekādi neattiecās uz lietas būtību, gluži cilvēciski nenocietos, neapvaicājies par laimesta summas lielumu.

— Cetrdesmittūkstoš rubļu, — viņa sacīja bez jebkādu emociju pieskaņas. Summa bija pārsteidzoši liela, tāpēc pieļāvu, ka esmu pārklausījies un īstenībā ir runa par četriem tūkstošiem.

Tomēr neprecizēju. Bet, iekams paguvu saformulēt nākamo jautājumu, Rolava piepeši saslējās, saspringa ar visu augumu, izdvesa man «tss!» un, pēc visa spriežot, ieklausījās āra skaņās. Ieklausījos arī es un uztvēru tādu kā paklusu grabināšanos, kā mīdīšanos. Aiz durvīm bija vēl kāds.

— Tas ir 2oržs, — Rolava paskaidroja, kad redzēja, ka arī es esmu troksni dzirdējis. — Mans… — viņa iztaisīja pauzi un ne pārāk droši piebilda: — civilvīrs. Tieši Zorža dēļ es pie jums arī atnācu. Gribu lūgt, dakter, lai viņu izmeklējat.

— Bet kāpēc jūs nevedāt vinu uz poliklīniku? — es pajautāju.

Rolava saminstinājās.

— Tam ir savi nopietni cēloņi, dakter. Gribu jums visu izstāstīt. Jūs būsiet pirmais cilvēks, kas to zinās. Kaimiņi domā, ka es Vējiņos dzī​voju viena…

Tā viņa teica. Un es biju gatavs klausīties. Taču viņa nespēja uzreiz iesākt, nu, bet, kad iesāka, tad — kā to apzīmē literatūrā — «pārrāva aizsprostu». Tā es dabūju dzirdēt par vairāk nekā dīvainu cilvēka likteni, kas visu nakti nedeva un arī tagad nedod man mieru un ko centīšos jums iespējami precīzi atstāstīt, lietojot — cik vien spēšu atcerēties — pašas Rolavas izteicienus un atvedinot atmiņā viņas vērojumus, izjūtas un pārdzīvojumus, kur atsevišķiem momentiem, bez šaubām, piemīt zināms subjektīvisms. Tomēr objektīvais rezultāts, ko man drīz bija lemts redzēt, nekādi neļāva apšaubīt viņas vārdu patiesīgumu.

Viss šis gadījums vai, pareizāk sakot, process varbūt galvenajos vilcienos tiešām ir — kā Rolava izteicās — «medicīnisks». Taču neņemos ar pilnu pārliecību izšķirt, vai tas attiecināms uz endokrinoloģiju, psihiatriju vai ģenētiku. Un, starp mums runājot, domāju, ka medicīna šeit pat nespēj visu izskaidrot.

Sis cilvēks, kā jūs dzirdējāt, saucas Zoržs. Iespējams, ka tas nav viņa īstais vārds, bet

saīsinājums no «Jura» vai «Georga» vai varbūt tikai iesauka. Ak jā, Rolava bija atnesusi līdzi arī fotogrāfiju, lai parādītu man, kāds 2oržs izskatījies agrāk. Tās bija tās pašas nelielās, tumšās, tuvu un dziļi stāvošās acis, tā pati ieslīpā piere, tā pati lielā mute ar plānajām lūpām, tas pats pašapmierinātais, mazliet nekaunīgais, es pat teiktu, lipīgais smaids. Taču no fotoattēla manī raudzījās neapšaubāmi izskatīgs, gadus trīsdesmit vecs tumšmatis, kā varētu apzīmēt, robustā tipa skaistulis, kas varēja patikt sievietēm un apzinājās — o, un vēl kā! — savu vīrieša pievilcību. Nu, tas tā, aizsteidzoties notikumiem drusku priekšā, jo Zorža ģīmetni Rolava parādīja jau pašās sarunas beigās.

Vēl kas! Atcerieties, atbildot uz manu jautājumu, viņa teica, ka «tas» sācies pirms četriem gadiem. Tomēr skaidrības labad jāielūkojas mazliet senākā pagātnē un jāpieliek klāt vēl apmēram gads, kurā gan nenorisinājās nekas ārkārtējs, bet kurš, kā varētu izteikties, apgaismo gan darbības apstākļus, gan darbojošās personas, tādējādi palīdzot labāk saprast turpmākos notikumus. īsi sakot, runa ir par diezgan parastu, es teiktu, pat banālu preceta vīrieša un šķirtas sievietes romānu. Abi strādā N. rajona centrā vienā un tanī pašā sadzīves pakalpojumu sistēmā. Viņa — frizētavā, viņš, ja nemaldos, radio remonta darbnīcā. Vīrietim ir sieva un divi bērni. Mīlētāju pāris tiekas pie sievietes, kas pēc šķiršanās no vīra mitinās kopā ar māsu. Kā viegli noprotams, tie ir 2oržs un Rolava. Sakars turpinās gandrīz gadu.

Neņemos izteikt minējumus, kādu virzienu būtu ņēmušas šīs attiecības un ar ko galu galā noslēgušās, ja negaidot — literāri izsakoties — kā sniegs uz galvas nebūtu uzkritis tas, ko Rolava — atceraties? — minēja sarunas sākumā, vārdu sakot, ja 2oržs nebūtu vinnējis sportloto. Sajā spēlē, atzīstos, orientējos vāji, vispār dzīvē diez ko nepaļaudamies uz aklu laimi. Tāpēc, lūdzu, neprasiet man par detaļām. Jā, šķiet, jau stāstīju, ka par lielo summu Rolava pavēstīja man ļoti sausi, strupi un bezkrāsaini kā bankas ierēdne par svešā tekošā rēķinā ienākušu naudu, kas uz viņu personiski nekādi neattiecas un viņai nepieder. Sirds dziļumos stipri šaubos, vai arī toreiz, pirms tiem četriem gadiem, Rolava izrādīja tikpat lielu vienaldzību un pasivitāti. Jādomā, ka drīzāk otrādi un ka tikai ar visai un visai enerģisku un mērķtiecīgu spiedienu attīstījās tālākie notikumi, par kuriem viņa vakar runāja tik aprauti un neizteiksmīgi, respektīvi, ka 2oržs noslēpis laimesta esamību no sievas, lai — Rolavas vārdiem izsakoties — «šī nenokāš», ka aizgājis gan no ģimenes, gan darba, lai pusgadu — kā viņa zīmīgi izteicās — padzīvotu pelnītā brīvībā, ka abi aizbraukuši no N., ka nopirkti Vējiņi šajā savrupajā, gleznainajā un visnotaļ izdevīgajā vietā, vienlaikus mežā un netālu no šosejas. Jā, un, protams, uz Rolavas vārda. Un, tikai sākot vēstījumu par to, kas sekoja tālāk, jau «pēc tam», Rolavai uzreiz manāmi aizķērās balss un salūza vienaldzība, ar kādu viņa bija runājusi līdz šim, minēdama faktus un notikumus kaut kādā konstatējošā, reģistrējošā tonī, it kā tiem būtu tikai gaužām nosacīts sakars ar viņu un viņas dzīvi.

Bet tālāk nāca tas galvenais, kas Rolavu bija atvedis vakar pie manis… Jā, vispirms vēl dažas raksturīgas detaļas. Jau stāstīju — atminaties? — ka vienbrīd viņa, pārtraukusi sakāmo, sastinga un acīm redzami centās uztvert āra trokšņus, nu, tad, kad atzinās, ka viņai līdzi ir civilvīrs, par kura eksistenci nenojauš pat kaimiņi. Taču mūsu sarunas laikā, apklusdama pusvārdā, viņa šādi ieklausījās vēl divkārt un beidzamajā reizē, uzkrītoši nobažījusies, piepeši atvainojās un uz brītiņu izgāja laukā.

Dzirdēju, kā verandā atskanēja ne īsti klepošana, ne īsti aprauti, ķiķinoši, es pat sacītu, ļoti vieglprātīgi, gluži kā iereibuša vīrieša smiekli, un Rolava tūlīt atgriezās.

— Baidījos, ka Zoržs būs aizmucis atpakaļ uz mājām, — viņa man sacīja ar atvieglinājumu.

Vārdi «aizmucis uz mājām» izslēdza pieļāvumu, ka pacients ieradies šurp pēc paša gribas. Tomēr šajā sakarībā neko neizprašņāju, tikai teicu, lai taču viņa ved savu vīru iekšā. Uz to Rolava atbildēja, ka viņš mūs tikai traucēšot. Tā Rolava teica un turpināja stāstu, kas kopš kāda brīža vairs nebija

vēstījums par viņiem abiem, bet pirmām un galvenām kārtām par Zoržu.

Pelnītās atpūtas — nē, aplam, brīvības! — pusgads, pēc Rolavas vārdiem, ievilcies, citēju, «drusku garāks, nekā iesākumā paredzēts». Viņa šad un tad ierunājusies, vai Zoržam nevajadzētu stāties kādā darbā, jo mājās no viņa neesot bijis nekādas jēgas: skurstenis netīrīts, grīdas nekrāsotas, malka neskaldīta, dārzs neuzrakts. Bet Zoržs arvien, kā Rolava teica, «purinājies un kratījies nost».

«Izsauksim skursteņslauķus! Sarunāsim mālderus! Neesam jau nekādi vergi! Priekš kam tad mums ir vesels kušķis naudas?» sacījis, taču nedz saucis, nedz sarunājis. Atkal citēju Rolavu: «Bakstījies tāpat kā dieva nepieņemts.» Kad viņa tam pārmetuši, aizbildinājies, ka «cilvēks dzīvo tikai reizi mūžā», ka ne katram uzsmaidot tāda cūkas laime, kā uzsmaidījusi viņam. Vienam no miljona, teicis, un varbūt pat daudz retāk tik ļoti paveicoties, vienmēr viņš esot pēc tā kārojis un ilgojies un tagad, kad sapnis piepildījies, oūtu gatavais «ģeķis un mērkaķis», ja «mežģītu smadzenes un locītu muguru».

Sākumā vēl pa reizei kalis plānus par darbnīcu. Jā, sacījis, ja varētu atvērt pats savu darbnīcu, «pieņemtu meistarus, pats tikai staigātu un skatītos uz nagiem». Ap stūri neviens viņu neapvestu, viņš smalki zinot, kas un kā, pats daudzus gadus «tādā robā nošancējis». Vēlāk netīkojis arī pēc personiskās darbnīcas, vienīgi, kā Rolava apzīmēja, «tikai ēda, valstījās saulgozī un slīpējās gar letēm», dīki nosizdams laiku un sava prieka pēc pirkdams — visbiežāk nevajadzīgas — mantas. Šķiedies ar lielu aizrautību, gluži bērnišķīgu, kā es sapratu, reizē kaitinošu un atbruņojošu azartu. Ar prieku izmaksājis, tāpēc apkārtnē bijis labi ieredzēts kā cilvēks, kas — atkal pēc Rolavas vārdiem — «netup uz kapeikas un tērē nost kaut kādu lielu mantojumu».

Nav zināms, cik ilgi tas turpinātos, ja viņus — laikam no N. rajonā dzīvojošās Rolavas māsas — nebūtu sasniegusi satricinoša vēsts, ka Zoržu par ļaunprātīgu izvairīšanos no alimentu maksāšanas meklējot milicija. Rolava stāstīja, ka viņa nekad neesot redzējusi Zoržu tik stipri satrauktu, pat vairāk, gluži satriektu. «Mani ieliks cietumā!» viņš pārvērstā balsī klaigājis un bijis balts kā palags.

Rokas viņam drebējušas, valoda raustījusies. Starp citu, Rolava ir stingri pārliecināta, ka tālāko pārvērtību cēlonis ir tieši šīs spējās šausmas, kā mēs teiktu, baiļu šoks. No savas puses esmu noskaņots drīzāk domāt, ka bailes bija tikai viena — kaut arī varbūt ļoti būtiska — sastāvdaļa veselā kopumā, kurā ietilpa vairāki pārmaiņas veicinoši faktori un, galvenais, fiziska un intelektuāla bezdarbība. Taču, ja ticam Rolavai, kurai neticēt nav pamata, tā bijusi pirmā reize, kad Zoržs uzvedies un rīkojies dīvaini. Gandrīz nedēļu viņš nosēdējis pagrabā, nedz ēdis, nedz gulējis, tikai klausījies, vai nenāk milicija. Pēc nedēļas atguvies un abi, Zoržs un Rolava, izstrādājuši turpmākās rīcības plānu. Zoržs pagaidām noies, tā teikt, pagrīdē un ārpus mājas nekur nerādīsies. Savukārt Rolava izplatīs valodas, ka Zoržs viņu pametis un aizbēdzis nezināmā virzienā. Pēc abu vienprātīga uzskata vajadzēja nogaidīt. Nezinu, vai toreiz viņi kaut aptuvenis iztēlojās, cik ilgi varētu turpināties šī «nogaidīšana». Skaidrs, ka ar vairākiem gadiem viņi rēķinājušies nebija, nemaz jau nerunājot par visu pārējo, ko vispār iepriekš nevarēja paredzēt.

Nauda? Izrādās, Rolavai bijusi pilnvara rīkoties ar Zorža noguldījumu. Grūti stādīties priekšā, vai ne, ar kādiem paņēmieniem un uz kādiem noteikumiem viņa savā laikā to bija izspiedusi no Zorža.

Bet fakts palika fakts. Naudu viņa tagad pārskaitījusi «uz savas grāmatiņas», tā ka abi jutušies puslīdz droši un neesot cietuši nekādas materiālas grūtības, kaut gan Zoržs nekur nestrādājis. O, es domāju gan, gandrīz puse no laimesta viņiem vēl bija!

Bet tad negaidot sācies kaut kas ārkārtīgi dīvains, kas Rolavai «pavisam sagandējis nervus» un pēdējā laikā padarījis dzīvi gluži neciešamu. Viņa pat bīstoties domāt un zīlēt, kā un ar ko viss beigšoties, viņai esot tāda sajūta kā zivij murdā, viņa mētājoties un svaidoties un neatrodot izeju, ar katru dienu viss kļūstot tikai ļaunāk un ļaunāk. Un tāpēc viņa izšķīrusies nākt pie manis kā pie kaimiņa un mediķa, jo varbūt es zināšot padomu un zāles.

Rolava it kā pavilcinājās, tad strauji sakustējās, atrotīja piedurkni un parādīja paprāvu rētu uz apakšdelma. Brūce bija nesen, bet jau pilnīgi sadzijusi, taču neglīta, robainām, nelīdzenām malām.

Man nebija vairs tur ko darīt. Es tikai apvaicājos ar nelielu profesionālu interesi: — Vai kodums?

Rolava palocīja galvu.

— Tas man dzija pusotra mēneša, — viņa žēli teica.

— Kas jums iekoda? — pajautāju.

— Zoržs, — viņa atbildēja.

Protams, es biju tikpat pārsteigts kā tagad jūs.

Jā, Rolava sacīja, Zoržs esot pasācis ļoti ātri uzbudināties un skaisties, dažkārt «uzsprāgstot gaisā» pavisam bez iemesla un tad kļūstot tik nikns un neaprēķināms, ka viņai sametoties bail ar tādu dzīvot zem viena jumta. Un traki juteklisks un nesātīgs Zoržs esot izvērties, pie tam rupjš un varmācīgs. Viņa kautrējoties kavēties pie detaļām, bet es varot viņai ticēt, ka tas vienkārši neesot ciešams. Turklāt viņa katrreiz bažījoties, ka nepaliekot stāvoklī, jo no Zorža viņa bērnu negribot, pasarg dievs, ne.

Kad Rolava to sacīja, viņas plaši ieplestajās acīs atspoguļojās tik mēmas šaušalas, ka es klusībā pabrīnījos, kā viņa var gulēt ar vīrieti, no kura izjūt tādas baismas. Tomēr tajā brīdī es vēl ne tuvu neiztēlojos, ka realitāte pārspēs manu fantāziju.

Pavaicāju, vai tiešām līdz šim ne reizi viņai nav ienācis prātā griezties pēc palīdzības pie ārsta.

Viņa atbildēja, ka, protams, esot un ne reizi vien. Bet, iekams nebijusi iedzīta izmisumā, arvien no jauna vilcinājusies un atlikusi, baidīdamās no sekām. Un diezgan ilgi pārmaiņas Zorža uzvedībā bijušas samērā nenozīmīgas — mēs teiktu, vēl normas ietvaros —, tā ka iesākumā viņa visas dīvainības uztvērusi tikai kā «četrās sienās iespundēta», vienatnes un garlaicības mākta cilvēka untumus un niķus. Izmēģinājusies Zoržu pielikt pie kādiem mājas darbiem, jo vismaz istabu izslaucīt un traukus nomazgāt tas taču varējis, kamēr viņa darbā. Bet Zoržs pie itin visa ķēries «kā ar jēliem nagiem», sukas lūzušas, trauki plīsuši. Un Rolava uzminējusi, ka Zoržs lauž un plēš tīšuprāt, lai nav jāslauka un jāmazgā. Arī šo to pameistarot, kā pavaļas brīžos darot vairums vīriešu, Zoržs neesot bijis piedabūjams. Ja izgājusi no ierindas slēdzene, durvis turpmāk tā arī stāvējušas pusvirus. Ja saplīsusi rūts, aiznaglojuši ar papi. Ja sākusi dūmot plīts, vārījuši uz elektrības, jo svešu meistaru Zorža dēļ viņa neiedrošinājusies mājās ievest. Viņiem piederot vesela kaudze naudas, bet viss tikpat ejot uz postu — Vējiņos nekas nedz lāgā degot, nedz darbojoties, nedz slēdzoties, nedz veroties. Jau pavasara pusē sācis tecēt jumts, lietus laikā pilot no griestiem. Bet Zoržs neesot saskubināms uzkāpt bēniņos un ko nebūt palabot. Atmetot tikai ar roku: «Liela muiža, nu, noliec apakšā kādu bļodu!»

Kamēr vēl bijis kārtībā televizors, cauriem vakariem «dirnējis — kā Rolava teica — pie tā, ne sevis pēc nevīžodams aiziet». Kad aparāts vairs nerādījis, Zoržs pāris dienu pagaudies, pēc tam pārcēlies uz tahtu. Gulējis, šķirstījis žurnālus, skatījies bildes. Ja pie rokas nekas nepagadījies, stundām ilgi vienaldzīgi raudzījies griestos un kustinājis kāju īkšķus. Dažu labu reizi Rolava gan neizpratnē, gan dusmās brīnījusies, kā varot tā bez sava gala gulšņavāt.

Zoržs tikai smējies: «Cilvēka dabiskais stāvoklis ir līmeniskais!»

Rolava nikni atcirtusi: «Vai tu maz vairs esi saucams par cilvēku!?»

Lūdzu, ievērojiet šos nejauši izsprukušos vārdus, tie, kā drīz redzē​siet, ir zīmīgi!

Jā, un citreiz Zoržs no savas tahtas atkal kāri sekojis katrai Rolavas kustībai, uzglūnējis degošām

acīm, lai piepeši pielēktu kājās un «uzkluptu kā zvērs», kā viņa teica. Reiz, kad viņa drusku pretojusies, tas viņai arī sakodis roku.

Taču to, cik nopietns īstenībā stāvoklis un ka dzīve iet pretim kaut kādam baigam bezdibenim, Rolava atskārtusi kopš dažiem mēnešiem, vasarā, kad strauji sākusi mainīties arī Zorža āriene.

Savā stāstījumā tikusi līdz šai vietai, viņa, kā likās, gribēja izklāstīt ari šīs pārvērtības, bet apklusa pusteikumā, pavērās manī ar ciešu skatienu, kā pētīdama un minēdama, ko īsti no manis var sagaidīt, īsi noteica, ka gan es pats redzēšot, un devās Zoržam pakaļ.

Varu jums atzīties, ka, klausoties par viņa nelīdzsvarotību un krasajām svārstībām starp uzbudinājumu un apātiju, biju nosliecies uz domām par maniakālās depresijas gadījumu. Bet, kad Rolava ieveda Zoržu, tūlīt ieraudzīju, ka savā pieņēmumā esmu kļūdījies.

Manā priekšā stāvēja nevis cilvēks, bet drīzāk cilvēka drānās tērpts pērtiķis. Ceļu, kuru no pirmatnējas līdz, civilizētai būtnei cilvēce tika veikusi apmēram četros gadu miljonos, viņš bija nostaigājis atpakaļ pa nieka nepilniem četriem gadiem. To, kas bija neiedomājami un neiespējami, es skatīju pats savām acīm. Un tāpēc nebrīnieties, ka nevarēju aizmigt visu nakti, ka piecēlos jau bez gaismas un iegruvu pie jums tādā stundā, kas nepavisam nav piemērota apmeklējumiem.

1978

KUCE Līvija gandrīz velšus ieveļas, aizcērt durtiņas, bezmaz krišus iekrīt atsperīgajā sēdeklī, nepacietībā trīsoša roka pati no sevis pagriež aizdedzes atslēdziņu, aizgūtnē dreboša kāja pati no sevis uztausta sajūga pedāli, pa gludo, vēso ādu skrien uzbudinājuma tirpuļi, itin kā viņai pašai, Līvijai, nevis tai otrajai tūlīt būtu jāsāk neprātīgais skrējiens, izmisīgā auļošana, itin kā viņai, Līvijai, būtu nevis oranža mašīna ar putna spārna plūdlīniju formām, ar ledus jahtas vieglo gaitu, bet tikai četras rudas ķepas un neveikls vēders ar nedzimušiem kucēniem. Startējot mašīna nervozi salecas kā iedauzīta, kā iepātagota, īsi noraustās ar hromēto un niķelēto, stikloto un gumijoto ķermeni, jo par ātru atlaists sajūgs, par strauju piedota gāze, taču motors nenoslāpst, nē, motors dūc altā kā zemes bite, un četri riteņi .jomotām riepām žiguli nes uz priekšu.

Un tad Līvija pirmoreiz paveras atskata spogulī un ļoti, ļoti tuvu ierauga to otro: lūpu kaktiņi vēl savilkti smaida izteiksmē, dvaša starp zobu rindām vēl plūst rāmi un ritmiski, varavīksnenes vēl mirdz dzintardzeltenas, paužot vienīgi jautru izbrīnu par notiekošo, līksmu neizpratni par viņas, Līvijas, savādo rīcību. Acis vēl nav satumsušas izbailēs, nav izvelbušās piepūlē, nav pieskrējušas izmisuma asarām — tas viss vēl' priekšā, taču Līvijā karsti iesitas tuvo šausmu nojauta, itin kā abas. būtu mainītās lomās un nevis tā otra, bet viņa, Līvija, veltīgi un bezcerīgi pūlētos kaut ko apturēt, noturēt un paturēt, itin kā viņai, Līvijai, būtu tikai četras ķepas strupiem nagiem un briestošs grūsnas kuces vēders. Kāja automātiski dziras bremzēt, bet nē, tas ir tikai acumirklīgs vājums, kas neko nevar izmainīt un ari neizmaina labi izsvērto notikumu secībā, pārejošs apjukuma bridis, ar prāta skadrumu atkal saraujams šaubu pineklis. Un roka ādas cimdā pasniedzas pēc ātruma pārslēga spīdīgi brūnā plastmasas kastaņa, un dzīvās dzintarkrāsas acis, valgais dermatīna purngals un suņa smaidā savilktā melnsārtā mute attālinās, attālinās, krāsas un līnijas izplūst un saplūst ātri augošajā atstatumā. Ass pagrieziens — un nu spogulī blāv tikai ceļa paisums.

Tā, cauri, pielikts punkts, pavilkta strīpa, kustība nes žiguli kā straume laivu, kā vējš buru, tagad tikai ļauties tecējumam, neapstāties, nesvārstīties, neatskatīties, jo beidzot piepildījies tas, ko viņa gribējusi un ko viņa plānojusi. Tomēr nez kāpēc atvieglinājums nenes sirdi ka straume laivu un kā vējš buru, un krūtis nez kāpēc sažņaudz biedējoša pamestība, it kā nevis tā otra, bet Līvija būtu atstāta uz vientuļā ceļa starp lietusgāzē piesmirkušām, jau drusku rudenīgi kūpošām, stāvām meža sienām.

«Pie visa vainīgs Daumants,» viņa domā ar bezspēcīgām dusmām, skaizdamās ne tik daudz uz Daumantu, cik pati uz sevi par savu nespēju nomākt drudžainās trīsas, kuras uzvanda nodevības mieles un dumpo dvēseli pret to, ko prāts atzinis par pareizu. «Pie visa vainīgs Ivo,» viņa domā, kā sazin kam lūgdama savas rīcības izpratni un savas izdarības attaisnojumu. Jā, ar Ivo viss iesākās un bez Daumanta nebūtu derdzīgā atrisinājuma, kas izvērties smagāks, nekā vēl pirms stundas un pirms stundas ceturkšņa bija iztēlojusies viņa, Līvija, neapzināti vai apzināti vairīdamās prātā paklupt pret izšķirošā acumirkļa detaļām un netīši vai tīši iztēlodamās to tikai kā ikdienišķu, labi noslīpētu, ierasti secīgu kustību virkni — kā atslēdziņas pagriešanu, kā spiedienus uz sajūga un gāzes pedāļiem, kā skatienu spogulī, lai vēsi novērtētu attālumu līdz kaut kam kustīgam un bezpersoniskam, kas skar acu tīkleni, bet neskar sirdi. «Pie visa vainīgs…» viņa no jauna atsāk, cīnīdamās starp apņēmību un kaunu par to, ko pašlaik dara.

Jā, protams, vainīgs pirmām kārtām Ivo, bez kura tas, ko viņa patlaban mokoši dara, būtu viņai aiztaupījies, jo taisni Ivo pārnesa mājās Arfu, Ivo un neviens cits un turklāt pretēji viņas gribai.

«Nē!» Līvija tika nelokāmi sacījusi ikreiz, kad zēns ieminējās par suni. Un, kaut gan Ivo dīca un čīkstēja, gražojās un gaudoja, kaut gan Ivo uzplijās ar apšaubāmiem argumentiem un sarīkoja veselas

scēnas, tāpēc ka bija paradis dabūt to, ko gribēja dabūt, Līvija palika nepielaužama un neiežēlināma, naivi cerēdama, ka Ivo samierināsies, ka Ivo aizrausies ar citu, kārtēju iegribu, ka Ivo atsals no stūrgalvīgās un nesaprātīgās iedomas. Taču Līvija nebija ņēmusi vērā, ka Ivo ir viņas pašas dēls, ābols no viņas ābeles, kauls no viņas kaula, ka Ivo tik un tā paliks pie sava un, par spīti visam, panāks savu — agri vai vēlu, tieši vai netieši, ar labu vai ļaunu, ar asarām vai smaidu, bet panāks.

Un, pieradusi ar valdonīgu maigumu izlīdzināt jebkuru pretrunu un apspiest jebkuru dumpi, viņa nebija iztēlojusies, ka deviņgadīgais dēls, viņas Ivis, viņas Ivītis, ar tādu pašu maigu valdonīgumu savukārt piespiedīs viņu, Līviju, samierināties ar to, kam viņa būs stingri nolēmusi nepiekrist un ko viņa būs cieši nospriedusi nepieļaut, ka viss norisināsies līksmā noskaņā un pacilātā gaisotnē, mūzikai dārdot un smiekliem skanot, spožas gaismas un kairinošu smaržu palos, ka nepārkāpjami, līdz automātismam noslīpēti, jau par otru dabu kļuvuši labas uzvedības kanoni liks viņai pretestības sajūtu slēpt aiz smaida, lai tikai cits neuzminētu viņas domas, lai tikai cits neatklātu viņas netīksmi, jo šis «cits» varēja būt kāds no viesiem, Līvijas kolēģiem no institūta vai Alvila kolēģiem no ministrijas, kuri plaukšķināja rokām un sauca apbrīnas un sajūsmas vārdus, smējās skurbus aizkustinājuma smieklus un jautri un alkaini sniedzās pēc kaut kā ruda, maza, spalvaina, kas apžilbis un apmulsis mīņājās istabas vidū.

— Mamm, to es tev dāvinu dzimšanas dienā!

— Ak tā?! — Līvija teica, atsvešināti nolūkodamās uz to, kas grozījās lustras starojuma lokā, apjukumā nezinot, kur tverties un pie kā doties biedējošajā gaismas, skaņu un smārdu haosā.

— Mamm, viņš ir kollijs!

— Ak tā?!… — viņa atkārtoja un atguvusies sāka smaidīt, stingi stāvēdama savu smejošo, skaļo, jautro ciemiņu vidū. Un kucēns, atstājis uz parketa mazu peļķīti, plati liekot ķepas, nagiem slīdot uz spoži lakotās virsmas, sāka tipināt uz viņas, Līvijas, pusi. Un, redzot, kā, starp četrpadsmit cilvēkiem izraudzījies tieši viņu, tas neveikli tuvojās; viņai, Līviju saviļņoja dīvaini pretrunīga jutoņa.

— Līvijj paņemiet taču uz rokām! lād viņa paklausīgi noliecās un paņēma kucēnu uz rokām. No spalvas plūda rūgtena liega dvesma. Cauri mīkstajam kažokam viedās iniesas siltums un ātri pukstieni. Strupais, gluži kā saplacinātais purns, vāji izteiktais, noapaļotais profils, tuvu stāvošās, blāvi pelēkās acis nez kāpēc un sazin ar ko atgādināja zīdaiņa sejiņu — un Līvijas sievišķīgās būtības dzīlēs negaidot saplīsa saltums kā ledus vāks.

Līvija atjēdzas.

«Kāpēc tas jāatceras? Viss beidzies. Kālab par to jādomā? Kam vajadzīga šī jūtināšanās, ko groza pašmocība, ko izpērk paštirdīšana? Es viņu nenogalināju! Es atstāju viņai iespēju dzīvot! Es taču viņu nenoga…»

Un piepeši atskata spogulī Līvija atkal ierauga to otru, kas iznirst ceļa līkumā. Līvija ir alojusies, domādama, ka viss beidzies. Viss vēl nav beidzies, nē, Arfa vēl seko, vēl skrien ar nodurtu purnu, kā medījumu dzenot, vēl joņo stiepieniem pa ceļmalas granti, līdztekus asajam šķembu segumam, kas drebuļos tricina atskata spoguli, kurā dzīvais rūsganais plankums kustas augšup un lejup, augšup un lejup, ceļas un plok skrējiena ritma straujajos viļņos. Un Līviju apdedzina bēgošas būtnes bailes no vajātāja. Civilizētajam prātam nepakļāvīgs mūžsens

instinkts zvana ausis un virmo nervos, triecot uz priekšu, uz priekšu un atkal uz priekšu. Un šaurā, cimdotā roka no jauna akli sniedzas pēc ātruma pārslēga, un plaši ieplestie redzokļi tver atstatumu ar bažu un nemiera skatienu, itin kā nevis tai otrajai, bet viņai, Līvijai, no sarūkošā un atkal pieaugošā attāluma būtu atkarīgs dzīvot vai mirt. «Pielikts taču punkts,» viņa domā, «pavilkta taču svītra,» viņa domā, «Arfa ir jau pagātne,» viņa domā, kamēr satraukta elpa plēš krūtis, itin kā viņa, Līvija, nesēdētu pie luksusmašīnas stūres, bet tās otras vietā joprojām skrietu, vēl aizvien skrietu, visiem spēkiem cenz​damās nekļūt par pagātni…

To, ka uzdāvinātais sunēns ir sieviešu kārtas, Līvija atklāja tūlīt, tiklīdz bija aizgājuši ciemiņi.

— Alvil, — viņa iesaucās, — bet tā taču ir vēl piedevām kuce!

— Kāpēc «vēl piedevām»? — Alvils atjautāja ar nesatricināmu mieru. — Pēc kinoloģijas atziņām kuce ir saprātīgāka par suni. Tā esot — kā lasīju — cilvēkam visuzticamākā būtne no visiem piemāj inātajiem četrkājiem. Radījums ar apbrīnojami smalku psihi un…

Viņa vēsi pasmējās.

— Bet vai kinoloģijas grāmatās tev nav izdevies uzdurties arī atziņai, ka dažreiz kucēm mēdz būt kucēni?

— Ak, Līvij, — Alvils attrauca ar vīrieša bezrūpību, — tas jau ne​būs tik drīz!

— Protams, vispirms tikai kādu laiciņu man nāksies pastaigāt pakaļ ar grīdas lupatu.

— To mēs darīsim pēc kārtas, atbilstoši grafikam, — Alvils apņē​mīgi sacīja.

— Skaisti! Vai tāpat kā līdz šim no rītiem esam vārījuši kafiju?

— Ak, Līvij, neesi nu indes pūķis!… Padomā par Ivo! Es pats uzaugu kopā ar suni. Bērnu dienās es pat gulēju kopā ar Sultānu un nevaru teikt, ka tas man būtu nācis par ļaunu. Drīzāk jau otrādi! Bez suņa es būtu izaudzis citāds. Un ļoti šaubos, vai es būtu iznācis labāks, tici man…

Alvils aprāvās pusteikumā, jo kucēns sāka pārbaudīt portjeru izturību.

— Baidos, ka viņš neaprobežosies ar portjerām, — teica Līvija un nopūtās.

Jau dziļi naktī viņa apguldīja kucēnu priekšnamā uz kājslauķa, bet pēc pusstundas ieraudzīja, ka tam kāds paklājis stirnādu. Viņa ienesa ādu atpakaļ istabā, taču no rīta kucēnam atkal bija paklāta stirnāda. Piepeši viņa izdzirda apslāpētu skaņu un pa vaļējām durvīm ieraudzīja Ivo vienā kreklā. Ivo sēdēja uz vannas malas un maigi skatījās šurp.

— Es viņai izdomāju iesauku, mamm.

— Nu? — Arfa.

— Arfa, — Līvija sacīja, ieklausīdamās šajā vārdā, kas bija īss un melodisks kā rokas pieskāriens stīgai. — Arfa… Tu jau sen esi no​modā?

— Mhm. Mamm?

— Nu? — Es tagad celšos agri katru rītu.

— Lai nu tā būtu, — Līvija sacīja ar skumju smaidu, kamēr viņai pie kājām lielā paļāvībā liktenim un rimtā saskaņā ar pasauli, zeltaini atspīdēdama pret stirnādas pelēkumu, gulēja tā, kurai turpmāk vaja​dzēja nest Arfas vārdu…

«Kālab tas jāatceras?» spēji nodrebot, domā Līvija, kamēr tā tur, skrejošā, atkal pamazām attālinās, atskata spogulī kļūdama par zeltotu lāsumu kā vēja nestu rudens lapu. «Kam vajadzīgas sentimentālas atmiņas, kas visu sarežģī? Kas viņai liek joņot kā apsēstai? Viņai taču paliek iespēja dzīvot. Viņai tikai jāsamierinās. Dzīvē vienmēr ar kaut ko jāsamierinās. Un galu galā arī es riskēju.

Arī es kaut ko lieku uz spēles. Arī es ciešu. Arī man nav viegli… Nu, ko viņa nerimstas? Nu, ko viņa skrien? Uz ko viņa cer? Viņai taču nav izredžu, viņai taču nav ne pašu mazāko izredžu! Tūlīt viss būs galā,» domā Līvija. «Tikai jāpārcieš šis brīdis, jāizrauj kā sāpošs zobs, jāizgriež kā iekaisis apendikss — un varēs atgūties, nomierināties, piezvanīt Daumantam. Tikai tikt uz asfalta, un viss uzreiz kļūs par pagājību,» domā Līvija, kā iegalvojot, kā iedvešot sev pašai un tai otrajai, kas joprojām apmāti seko, lai no jauna sapītu Līviju savos valgos. «Es esmu piekususi nest upurus,» domā Līvija, kā lūgdamās tai otrajai, lai apžēlojas un atstājas…

Jau toreiz Līvijai nebija nekādu ilūziju, jau tad, pirms diviem gadiem, jo viņa zināja, ka būs jānes upuri, ka abi vīrieši bezrūpīgi uzkraus viņai visas raizes par Arfu, tāpat kā bez sirdsapziņas pārmetumiem bija uzkrāvuši visu mājsaimniecību, ka nebūs nekādu Alvila grafiku un Ivo solījumi būs tikai tukši vārdi, ka Alvils joprojām dzīvos pa komandējumiem un Ivo celsies no rītiem pašā beidzamajā acumirklī, ka Arfa neko, gluži neko neizmainīs abu dzīves veidā un paradumos, ka nedz viens, nedz otrs neko neziedos Arfas labā, neatteiksies ne no vienas ērtības un neuzņemsies nekādus pienākumus un ka rūpes gulsies vienīgi uz viņas, uz Līvijas pleciem.

Viņa bija rēķinājusies ar sagrauztām kurpēm un piepēdotu parketu, viņa bija rēķinājusies ar upuriem, jā, bet viņa bija gatava tikai uz fiziskiem upuriem. Viņa nebija paredzējusi un ieplānojusi morālus upurus. Viņa pat nebija iztēlojusies morālus upurus. Tad, pirms diviem gadiem, Līvijai vēl nebija ne jausmas, ka suņa cilts grāmata var vairot vai graut homo sapiens cieņu un pašcieņu, ka suņa

skausta augstums un astes garums var celt vai pazemot radības kroni, jo Arfa neizauga par kolliju, nē, Arfa — rūsganas krancenes meita, ieņemta gadījuma sakarā ar garāmskrejošu bezsugas kveksi, Arfa — nopirkta par trīsarpus rubļiem un četrām paciņām košļājamās gumijas, abām pusēm pieņemamu cenu, par kādu Ivo bija vienojies ar savu klasesbiedru Pēteri, Arfa — ar takša ausīm un boksera kājām, brīvskrējienā ātra kā gepards, bet pavadas galā lempīga kā tola govs. Uz laukiem augušais Alvils par pastaigām ar Arfu tieši tā arī sacīja: «Jāiet paganīt Arfu.» Tas bija ļoti trāpīgi teikts un allaž ķēra Līviju kā sitiens.

— Alvil, vai tev nekad uz ielas neviens nevaicā, kādas sugas ir Arfa?

— Zināms, ka vaicā.

— Un ko tu atbildi?

— Skotlendseters.

— Kas tas tāds?

— Ko, vai patiesi arī jūs, madam, neko neesat dzirdējusi par skotlendseteriem?… Ha, hā, zini, ir neizsakāma bauda vērot, kā uzreiz maina konfigurāciju dažs labs piepūties ģīmis, — Alvils jautri teica. — Nevaru ciest, ja lepojas ar svešu ādu, pat ja tā ir personiskā suņa āda.

— Un tev nekad nav bijis… kauns?

— Mans dievs, par ko gan?! Par «skotlendseteru»? Baidos, ka tie nebūs paši briesmīgākie meli manā mūžā, Līvij.

— Ne jau par to.

— Par ko tad?… A, saprotu, — iesaucās Alvils. — Nē, nav bijis. Nekad, Līvij. Man ir viens pīpis, ko par Arfu saka vai var sacīt kāds muļķis, kuru dižciltīgs četrkājis izvedis pastaigā. Pilnīgi pietiek, ja varu lepoties ar savas sievas eksterjeru. Sunī es meklēju dvēseli… Vai atgadījies kas ārkārtējs?

— N—nē, — Līvija vilcinādamās atbildēja.

— Bet es tak redzu, ka ir kaut kas noticis!

— Nē, — viņa atkārtoja. — Nav noticis. Es tikai vienmēr bīstos, ka agri vai vēlu tas notiks.

— Kas tad?

— Ka pastaigas laikā sastapšu kādu no institūta. Šāds suns nav piemērots mūsu… nu, kā lai to pasaka?… Sabiedriskajam stāvoklim.

— Ak mans dievs! — Alvils tikai izsaucās, neiztēlodamies, ka par to varētu lauzīt galvu ilgāk par piecpadsmit sekundēm. — Kādēļ tu vienmer bīsties būt pati un par varēm centies līdzināties citiem? Kāpēc tev tik svarīgs ir etalons? Kālab tas, ko domā citi, tev aizvien liekas būtiskāks nekā tas, ko domā tu pati?

— Man gribētos būt tādai kā tu, Alvil, — viņa pēkšņi teica.

— Nu?! Interesanti — un kādā ziņā?

— Tu aizvien esi pārliecināts par savu taisnību. Tu esi tik stiprs, ka…

— Ak, Līvij, neuzprasies pēc komplimentiem, tu ari esi stipra! — Alvils smiedamies sacīja.

— Tu esi taisni velnišķīgi stipra. Brīžiem tu esi tik stipra, ka man kļūst neomulīgi. Un tad es priecājos, ka esmu tavs vīrs, bet neesmu, nu, teiksim, tavs suns…

Kas tas ir — viņas spēks vai viņas vājums, kas viņai tagad liek pa galvu, pa kaklu dzīšus dzīt oranžo žiguli, neievērot nedz ceļa zīmes pie stabiem, nedz lāmas uz izžurgušā vientulīgā ceļa, ko no des​mit citiem iespējamiem ceļiem izraudzījusies viņa pati? Vai viņa ir uz​varējusi sevi vai padevusies sev, ar sešdesmit kilometriem stundā triekdamās cauri remontējamam ceļa līkumam, kur apelsīnu krāsas mašīna zaudē savu ledus jahtas gaitu un brūni dubļi šļācas uz spožajām virsmām, uz plūdlīniju formām? Vai viņa apliecina sevi vai bēg no sevis?

Jau šurpbraucot Līvija redzēja šo izdangāto vietu, bet nepare​dzēja, ka Arfa vēl sekos. Līvija bija apvērtējusi visu, bet nebija novērtējusi izmisuma jaudu. Un kā lai to izmēra, kādās vienībās aprēķina? Cik dinu ir izmisuma spēkam? Cik ergu ir izmisuma enerģijai? Ar cik decibeliem kliedz četras ķepas strupiem nagiem? Pārpūlē satumsušas varavīksnenes? Vēders ar nedzimušiem, nevienam un nekam ne​vajadzīgiem kucēniem?

— Nolādēts! — Līvijai pār lūpām pārveļas lāsta vārds — pašas neprātam vai tās otras apsēstībai, tās rudi vīdošajam atspulgam spogulī.

«Nu, ko viņa vēl skrien? Tas taču neko nevar izmainīt! Tas vienīgi paildzina mokas! Vai tad viņa nesaprot, ka viss veltīgi?» domā Līvija ar naidu pret savu iztēli, kura to otro, to tālu aizmugurē skrejošo, tuvina acīm kā binokļa lēca, vardarbīgi liekot skatīties un redzēt, varmācīgi spiežot pārdzīvot un ciest. «Citādi es nevaru! Dzirdi? Nevaru!» domā Līvija, kā izlūgdamās piedošanu par to, ko dara, kā bēgdama no tā, kas ar rāmo, nesaduļķoto krāsainību tikai vairo notiekošā melnās drausmas…

Bija aprīļa svētdienas rīts, bija ausmas stunda, bija tik agrs, ka daudzstāvu māja vēl grima klusumā, bija tik agrs, ka Līvija varēja vēl gulēt un varēja gulēt vēl arī Alvils, bet Līvija pamodās, un pamodusies viņa manīja, ka neguļ arī Alvils, viņa to uztvēra drīzāk ar dzirdi nekā ar redzi, pēc dvašas viņa to sajuta, pēc Alvila elpas un pēc Alvila sakustēšanās. Balkona durvju ailē vēl neredzamā saule piepildīja debesjumu ar pērļainu starojumu un sārtoja aizkaru. Viņa sensenis nebija modusies tik agri, un viņai bija un nebija žēl pazaudētā miega.

— Līvij?

— Nu? — Ari tu neguli?

— Nē. Nesaprotu, no kā pamodos.

— Tu pamodies no sapņa…

— No sapņa? Kā tad tu to zini?

— … tu redzēji, ka mēs atkal esam Augšmukstos. Ka ir agrs rīts tāpat kā pašlaik. Ka mēs esam tikai divi un vēl suns. Ne īsti Sultāns, ne īsti Arfa. Ka turpat ap māju ir sadīgušas sēnes un ka es tās pļauju ar izkapti. Es pļauju un pļauju, bet sēnēm nav gala. Un tu lasi maisos..

— Maisos?

— Jā.

— Vai tad sēnes lasa maisos?

— Sapnī sēnes lasa maisos.

Alvils apklusa, un kādu brīdi Līvija dzirdēja tikai viņa elpu.

— Mans dievs, vecā, labā Augšmukstu moderniecība ar pirmsplūdu laika aparatūru! Diez vai sagrabējušās sienas vēl turas uz pamatiem?… Zini, tagad varu tev atzīties, ka diez ko necerēju, ka tu brauksi man līdzi uz to aizkaktu. Bet tevī negaidot atklājās vesels lērums entuziasma. Pamest Rīgu… pāriet uz neklātieni… kļūt par skolmeistarieni un mācīt ķīmiju… Bet sēņu tur tiešām bija tik daudz, ka varēja pļaut ar izkapti… Vai tas vispār kādreiz ir bijis, Līvij?

Alvils no jauna apklusa, un Līvija atkal saklausīja tikai viņa elpas vilcienus.

— Mēs esam sasnieguši vairāk, nekā toreiz cerējām, — Līvija sacīja, kamēr aiz rūts trīsēja spīdekļa sārtā atgaisma.

— Vairāk?'

— Vai tad nu ne? Vai toreiz tas mums būtu licies reāli pat sapņos? Mans grāds, tavs amats… dzīvoklis, automašīna… Tolaik taču mēs. bijām tik nabagi!

— Nabagi?

— Vai tad tu neatceries? Sākumā man nebija pat izejamu kurpju.

— Jā, tas varēja tā būt…

Alvils vēl mirkli pagulēja vaļējām acīm, tad piecēlās un atvēra durvis uz balkonu. No āra iestrāvoja rīta svaigums. Ietaurējās vilciens. Klusumā uznira un atkal izkusa garāmbraucošas automašīnas dūkoņa. Kaut kur starp paneļu sienu kraujām balsi locīja žubīte. Vienā pidžamā viņš izgāja uz balkona, un ap viņu tūlīt sāka laidelēties kaijas. Alvils no virtuves atnesa baltmaizes ņuku, un kopā ar viņu, nagiem uz parketa skrapstot, no priekšnama bikli ietecēja Arfa, apgūlās, uzlika purnu uz tahtas malas un dzintar dzelt ēnām acīm vērās Līvijas sejā, pūzdama uz viņas vēsā, kailā delma siltu dvesmu. Alvils lauza maizes kumosus un meta gaisā, un kaijas ķēra tos, plīvodamas kā baltas skrejlapas pret starojošām debesīm, kas pamazām kļuva aizvien kvēlākas. Saule jau bija kaut kur ļoti tuvu, tikai joprojām neredzama. Ritmi šķita kļuvuši gausāki, zeme griezās ap savu asi lēnāk, saule lēca un nevarēja uzlēkt, krūtis ieelpā — izelpā cēlās un plaka retāk, mirklis stiepās kā medus piliens…

«Vai tiešām tas ir bijis?» Līvija neviļus domā. «Vai patiesi iespējams, ka tas ir bijis?» viņa domā, kamēr riteņi rakstainām riepām juceklīgi lēkā grambās. Tagad rādās neiespējami, ka tas jebkad bijis un ka tas vispār varētu būt bijis — ka viņa gulējusi rīta gaismas šūpulī gandrīz bez domām, tikai ar maņām, ar jutekļiem uztverdama skaņas, krāsas, pūsmas, gulējusi rimtā harmonijā ar pasauli un sevi, nenojauzdama, cik drīz viņas dzīvē ienāks un to satricinās Daumants un cik drīz no viņas dzīves aizies Arfa, attālinoties, sarūkot, kustīgām aprisēm pamazām saplūstot mašīnas atskata spogulī. Vēl toreiz, vēl tik nesen, vēl aprīļa svētdienas rītā tas būtu šķitis neiedomājami — kā dzīvībai neie​domājama liekas nāve.

«Kāpēc es tā nesos?» domā Līvija. «Kāpēc es zaudēju galvu? Viņa taču nesekos mūžīgi. Viņas spēki nav bezgalīgi. Tikai izturēt… nesadauzīt mašīnu… nenosisties… Tūlīt es tikšu uz šosejas, tūlīt es būšu uz asfalta un izgaisīšu no viņas redzes loka, it kā manis nekad nebūtu bijis…»

Jā, tūdaļ tas notiks. Tūdaļ priekšā pavīdēs šosejas asfalts, valgi tumšs kā rudens ledus, tūdaļ četri riteņi jomainām riepām pārspēkos četras ķepas strupiem nagiem, akumulators uzveiks sirdi, zirgspēki pārspēs nervus un benzīns svinēs uzvaru pār asinīm. Tūdaļ aizmugurē iznirs tikai melni, brūni un zili volgu, žiguļu un moskviču purni, kurus mijkrēslis palēnām balinās vienādi pelēkus, un atskata spogulī zvēros vienīgi starmešu dzintarkrāsas varavīksnenes. Tūdaļ viss būs noslēdzies.

Līvija iebrauks pilsētā, noliks garāžā oranžo mašīnu, ar liftu pacelsies sestajā stāvā, atslēgs durvis, un dzīvoklis apņems viņu ar ielas atgaismas kliedētu tumsu un paneļu sienu sargātu klusumu, ar ņirbošu reklāmas atspulgu uz sienas. «Apdrošiniet dzīvību!», «Apdrošiniet dzīvību!», «Apdrošiniet…» — zaļiem un sarkaniem neona burtiem pulsēs uzraksts uz pretējā nama jumta, kā citiem vakariem, viss būs tāpat, gandrīz tāpat kā citiem vakariem, kopš Alvils sanatorijā un Ivo pionieru nometnē. Viņa pieies pie tālruņa, pacels klausuli, karstos pirkstos sajutīs plastmasas vēsumu — un viņu sagrābs bailes! Viņa stāvēs ar klausuli rokā, dzirdot telefona centrāles signālu, nenovēršot… nez kāpēc nespējot novērst acis no reklāmas sarkanajiem un zaļajiem plaiksnījumiem.

«Apdrošiniet dzīvību! Apdrošiniet dzīvību! Apdrošiniet… savu sarkano un savu zaļo… asiņu un lapu dzīvību… savu hemoglobīna un savu hlorofila dzīvību… apdrošiniet… apdrošinieties pret sāpēm …

•apdrošinieties pret nežēlību… pret patiesības rūgtumu… apdrošinie​ties! …»

Viņa stāvēs un vilcināsies uzgriezt numuru, noraudzīdamās reklāmas sarkanzaļajā pulsēšanā, klausīdamās centrāles vienaldzīgajā, bezpersoniskajā signālā. Beidzot saņemsies, uzgriezīs — izdzirdēs Dau​manta jauneklīgo «hallo!».

— Tā esmu es… Līvija, — viņa sacīs bez sveiciena, nevaldīdama satraukumu, kas plēsīs krūtis un aizžņaugs balsi, itin kā viņa ilgi būtu skrējusi un nejaudātu uzreiz nomierināties. — Kāpēc tu

vakar neatnāci?

Klusums.

— Tu mani nedzirdi?

Klusums.

— Daumant, es taču pazinu, ka tas esi tu! Vai tu mani dzirdi?

Klusums.

— Klausies, es esmu viena. Es esmu gluži viena. Es gaidu tevi… Gaidīju tevi aizvakar, gaidīju vakar, bet… Dzirdi, Daumant? Es atbrīvojos no viņas. Es zināju, cik ļoti tu nevarēji viņu ciest. Tu teici, ka viņa tevi traucējot, ka viņa tevi terorizējot, tu sacīji, ka viņa… Daumant, viņas vairs nav! Dzirdi?

Klusums.

— Kāpēc tu neatbildi? Es taču saklausu tavu elpu… Neizliecies, ka tevis nav!

Klusums.

— Kāpēc tu tik gļēvi bēdz no manis? Tu nezvani, tu izvairies… un tagad tu pat neatbildi! Tu centies atsvabināties no manis, jā? Es esmu tev par apgrūtinājumu, jā?

Klusums.

— Daumant! Nu, saki kaut ko! Kāpēc tu esi tik cietsirdīgs pret mani… tik nesaudzīgs? Es lūdzu no tevis vismaz izpratni… vismaz žēlastību. Un tas nav daudz… Daumant!… Es skaidri sajūtu, ka tu esi vada galā… es saožu tavas cigaretes dūmus, Daumant… Kālab tu slēpies aiz klusuma?

Klusums.

— Runā!… Saki, ka… Vai tiešām viss beidzies? Daumant! Tu dzirdi?!

Klusums.

— Nē! Saki, ka es maldos!… Daumant!… Tu joprojām klusē? Vai tava dvēsele patiesi ir kurla pret izmisumu? Vai tavā sirdī neietrīsas ne stīdziņa… kaut vai bijušo jūtu stīdziņa?… Tu mani aizmet kā ap​nikušu mantu… kā nedzīvu lietu… pēc visa… kā lietu… kā lie—tu…

Klusums.

— Neatstāj mani! Dzirdi? Labāk nogalini, bet neatstāj! Daumant, noga…

Pīk—pīk—pīk—pīk.

Tad arī viņa noliks karstajos pirkstos sasilušo klausuli uz aparāta dakšas un truli skatīsies, kā zibsnī reklāma, raustās, kliedz sarkaniem, zaļiem neona burtiem.

Viņa ilgi stāvēs, kamēr pāri jumtiem uzlēks mēness un celsies augšup kā blāva lampa, kā apaļš matēta stikla kupols, nevajadzīgi uzkārts debesjumā pāri pilsētas mirdzošajām, zalgojošajām, dzalkstījošajām ugunīm.

Un arī Arfa redzēs mēnesi pāri mežam kāpjam, mīlnieku un čigānu sauli, klaidoņu un bezpajumtnieku sauli. Viņa ilgi gulēs ceļmalā, uzlikusi galvu uz priekšķepām, bet pusnaktī pacels purnu pret debesīm vilcenes kaucienā. …Tā ir jau ļoti, ļoti tuva nākotne, un tomēr tā ir nākotne, jo Arfa vēl skrien, kaut klibojot, kaut necerot, Arfa joprojām skrien, vēl vīd atskata spogulī kā murgs un kā rēgs, vēl dzenas pakaļ apelsīnu krāsas žigulim, ar sasprindzinātu redzi, dzirdi, ožu izmisīgi pūlēdamās neatpalikt un neglābjami atpalikdama.

1978

CILVĒKS AR SUŅA OŽU Sls diezgan neparastās parādības pirmos simptomus Viktors Emsiņš noturēja par iesnu tuvošanās pazīmi, proti, viņš samanīja nāsīs kņudēšanu un degunā profilaktiski iepilināja ekmolīnu. Taču kņudoņa pastiprinājās un varbūt tieši no ekmolīna, kas sakairināja gļotādu, bet varbūt gluži vienkārši notikumu dabiskas attīstības gaitā izvērtās par nemitīgu niezošu kutēšanu, līdzīgu sajūtai, kāda cilvēku sagrābj īsu acumirkli pirms šķaudīšanas, kad pa nāsīm jau konvulsīvi ierauts vesels guldziens šķietami dzirkstījoša, dzeldīga gaisa, kas tricina, kustina un plīvina deguna iekšpusē augošos matiņus un kad tūlīt, tūlīt jānotiek… Bet tālākais izpalika. Šķavas nesekoja, spriegums neatslāba, matiņi joprojām kniesoši trīsēja, un Emsiņa roka, dabiski, ik pa brīdim patvaļīgi dzīrās piedurties niezošajai vietai. Iesākumā viņu nedaudz pārsteidza deguna ledainais, valgais aukstums, bet arī to viņš uzskatīja par iesnu priekšvēstnesi un pārāk nepārdzīvoja, ka deguns ar savu vēso miklumu atgādināja drīzāk nelielu zivi nekā paša sejas daļu. Samērā drīz viņš aprada arī ar kutēšanu nāsīs, jo šī mazliet uzbudinošā un tālab zināmā mērā traucējošā sajūta tomēr nebija nepatīkama. Nervu galu pastāvīgais kairinājums izraisīja diezgan grūti izskaidrojamu, gandrīz tādu kā erotisku tīksmi un, kā jau minēts, apgrūtināja vairāk tikai tādējādi, ka viņš nekādi nespēja pārvarēt dziņu bridi pa brīdim degunu pakasīt, bet nereti, īpaši darbā un sabiedriskās vietās, tas, kā viegli iztēloties, nebija necik ērti. Šī sākuma stadija ilga aptuvenis nedēļu, kuras nogalē kutēšana degunā pamazām rimās. Toties kreisās nāss kaktiņā Viktors Emsiņš samanīja sīku vibrāciju. Palūkojies spogulī, viņš atklāja deguna apakšējā daļā raustāmies muskulīti vai varbūt nervu. Šī tricināšanās bija pavisam nesāpīga, taču diezgan uztraucoša, un to neizdevās nomākt vai mazināt nedz ar pašiedvesmu, nedz ar masāžu no ārpuses. Vēl vairāk, nākamajā dienā gluži tāda pati vibrācija sākās arī pie labās nāss. Viktora Emsiņa sejai tā piešķīra augstprātīga, aizvainojoša, vāji maskēta derdzīguma izteiksmi, jo šķita, ka savā apkārtnē viņš saož pretīgu, asu smirdoņu, tālab ikviens, kas nonāca viņa tiešajā tuvumā, jutās turēts aizdomās kaut kādas pašam nemanāmas, taču Viktoram Emsiņam nenoslēpjamas dvakas izplatīšanā, un cilvēki, kuri stipri svīda vai kam mutē bija kāds bojāts zobs, šajā laikā pūlējās cik spēdami retāk uztu​rēties viņa tuvumā.

Apmēram divas nedēļas pēc pirmo simptomu parādīšanās svētdienas rītā Viktoram Emsiņam nelaimīgais deguns sagādāja jaunu pārsteigumu, kura priekšā nobālēja visas iepriekšējās neērtības.

Tā iekšpuse kļuva tik vārīga, ka šo ārkārtīgo jutīgumu varēja salīdzināt varbūt vienīgi ar atkailinātas, iekaisušas zoba pulpas reakciju uz aukstām gaisa pūsmām, kad ārējie kairinājumi atbalsojās smadzenēs kā neciešami dūrieni. Vienīgā būtiskā atšķirība — kā viņš samērā drīz aptvēra — bija tāda, ka viņa deguna gļotādu slimīgi ietekmēja nevis gaisa temperatūra, bet kvalitāte, citiem vārdiem sakot, piesātinātība ar smakām un smaržām, kas izraisīja veselu galēji nepatīkamu sajūtu virkni, sākot ar tādiem kā viegliem strāvas triecieniem deguna ejās, no kuriem sariesās asaras, un beidzot ar griezīgām, seju savelkošām spazmām, tik stiprām, ka viss satumsa acu priekšā, it kā viņš būtu ieelpojis sazin kādus indīgus, dzīvību apdraudošus tvaikus. Bīdamies vilkt gaisu cauri nāsīm, viņš to krampjaini un neritmjski kampa ar muti, un parasti tik dabiskais, patvaļīgais un tāpēc nemanāmais elpošanas process sagādāja lielas grūtības. Paša deguns viņam subjektīvi likās palielinājies apmēros, samilzis kā neuztrūcis augonis, bet pat pēc ļoti rūpīgas apskates izrādījās pavisam parasta lieluma. Viņš neredzēja nekādas izmaiņas, ja, protams, neņem vērā, ka deguns joprojām bija ļoti auksts, pat vēl aukstāks nekā līdz šim, — bet tam, stingri ņemot, jau nebija tieša sakara ar ārējo izskatu.

Emsiņš nodomāja, ka ir saslimis, tikai nesaprata, ar ko. Viņš izmērīja temperatūru, taču tā nebija

paaugstināta. Turklāt, lai cik savādi arī neliktos, par spīti visām ciešanām, viņš manīja stipru izsalkumu. Viņam bija gaužām slikti, un viņam ļoti gribējās ēst. Šīm izjūtām vajadzēja izslēgt vienai otru, un tomēr tās neizslēdza viena otru. Ar lielu kāri Viktors Emsiņš ķērās pie brokastīm, priekšroku izteikti dodams gaļas produktiem. Ceptā bekona smarža uzbudināja viņa degunu tā, ka sūrstēja acis, tomēr viņš ēda, turklāt steidzīgi, baudkāri, ar gandrīz vai dzīvniecisku badīgumu, un laiku pa laikam ar izbrīnu pieķēra sevi, ka dziras apceptās šķiņķa šķēles ņemt tieši ar rokām, jo dakšiņa un nazis traucēja un kavēja. Un citubrīd viņam atkal uznāca neizprotama vēlēšanās pieliekties un šķūrēt ēdienu no šķīvja tieši mutē, kā viņš reizumis to bija darījis tālajās bērnu dienās. Tomēr šīs savādās tieksmes viņš sekmīgi apvaldīja, tā ka viņa uzvedībā šajā svētdienas rītā mazliet neparasta bija un palika tikai alkatīgā ēšana, kas nepavisam nebija viņam raksturīga, jo Viktors Emsiņš visās lietās un vietās cienīja atturību un mērenību, un šī novirze no ierastās normas izrādījās vienīgais, ko ievēroja arī Viktora Emsiņa sieva, taču izteiktā apetīte, kā viegli iedomāties, nepavisam nevedināja uz pieņēmumu, ka viņš varētu būt sasir​dzis, drīzāk gan otrādi.

Svētdienas atpūta Viktoram Emsiņam allaž saistījās ar nemainīgu kārtību. Priekšpusdienā viņš mēdza izbraukt ar elektrisko vilcienu kaut kur ārpus pilsētas un nostaigāt brīvā dabā vairākus kilometrus. Visbiežāk viņš devās uz jūrmalu, izkāpa Bulduros un atkarībā no laika apstākļiem pa pludmali aizsoļoja līdz Majoriem, Dubultiem vai pat Mellužiem, no kurienes ar vilcienu atkal pārradās mājās, izvēdinājies, tīkami noguris, uzlādējies ar ozonu un joniem nākamajai nedēļai un mēreni iz​salcis.

Tā kā paaugstināta temperatūra, kā zināms, viņam nebija un svaigais, tīrais piejūras gaiss varēja tikai labvēlīgi ietekmēt saērcināto, untumaino degunu un līdz ar to Viktora Emsiņa pašsajūtu vispār, arī šajā rītā viņš palika uzticīgs savam ieradumam: pēc brokastīm saģērbās, aizbrauca līdz Bulduriem un lēnā solī aizstaigāja uz pludmali.

Peldsezona bija beigusies, laiks pieturējās vēss, bet rēns, jūra mirdzēja kā iezaļganais pudeļu stikls, gaiss vēsmoja pēc svaiguma un jūras aļģēm un ieplūda Viktora Emsiņa elpošanas ceļos, drusku dzirkstījot kā zelteris. Liedagu rudens vēju mēles bija nolaizījušas pavisam gludu un nesenās lītavas noblietējušas cietu kā asfaltu, pa kuru bez piepūles varēja iet un iet kaut vai līdz pašai Slokai. Taču jau tūlīt aiz Dzintariem Viktors Emsiņš samanīja smeldzi lejpus krūšu kaula un kreisajā paribē gluži tādu kā ļenganu maisu, kas vēdera dobumā šķietami kūļājās viņa soļu ritmā. Šī sajūta vērtās aizvien mokošāka, kaut arī nesagādāja sāpes, un, ar piesardzību un zināmām bažām ieklausījies sava organisma beidzamajā laikā tik mīklainajās norisēs, Viktors Emsiņš gan ar vieglu izbrīnu, taču vienlaikus ar atvieglinājumu izsecināja, ka tas, kas viņu traucēja, atkal bija izsalkums. Kopš bagātīgajām brokastīm nebija pagājušas ne pusotras stundas, bet viņam jau atkal neciešami gribējās ēst. Kādu laiciņu Viktors Emsiņš pūlējās nomākt negausīgo apetīti, kas aizskāra cilvēcisko pašcieņu un izaicināja jaunākās dietoloģiskās atziņas, pie kurām iespēju un saprāta robežās viņš aizvien turējās, taču kuņģis, itin kā savukārt izaicinot viņu pašu, svārstījās vēderā, kā šķita, ar aizvien lielāku amplitūdu, zarnas sāka urkšķēt, un slimais deguns atgādināja par savu esamību, dodams strāvas triecieniem līdzīgus impulsus, jo no tuvējās sanatorijas dzidrajā gaisā strāvoja stroganova vai gulaša piparoti asais smārds.

Ar šā rīta notikumiem būdams jau pietiekami ietramdlts un tālab bīdamies no ļaunu vēstījošo izjūtu tālākas attīstības, Viktors Emsiņš pameta liedagu, šķērsoja kāpu valni un sameklēja pa pusei bufeti, pa pusei ēdnīciņu, kur cepa šašlikus. Šaurā telpā ar dažiem grīļīgiem galdiņiem bija gandrīz tukša. Vienā stūrī divi nenosakāma vecuma vīrieši malkoja nenosakāmas krāsas un markas vīnu, aiz letes, atbalstījusies ar elkoņiem, nīka gadu jau nedaudz apbružāta daiļava ar labi aizšpaktelētām pirmā vītuma pazīmēm. Tā uzmeta Viktora Emsiņa vairāk nekā necilajam stāvam garlaikotu un

gandrīz vai nicinošu skatienu, pieņēma pasūtījumu, pakliedza pār plecu uz nosmulētu portjeru pusi telpas dziļumā: «Vienu šašliku!» — nožāvājās, atkal atspiedās pret leti un raudzījās Emsiņam garām kā tukšam gaisam. Bet viņam no smaržām un dūmiem, kas plūda pa portjeru starpu, asaras saskrēja acīs tik spēcīgi, ka dažas noritēja arī pāri vaigiem. Viņš izvilka mutautu un paslepus notrausa slapjumu, bet asaras sariesās no jauna. Viņam gribējās arī izšņaukt degunu, tomēr tam pieskarties viņš neiedrošinājās.

Deguns likās kā strops īsi pirms spieta izlidošanas. Tanī kņudēja un kutēja, lodāja un vibrēja.

Vēl vairāk, šķita, ka tas nemitīgi maina apveidus un izmērus. Neizturami kārojās to paspaidīt vai vismaz pakasīt, tomēr viņš neuzdrīkstējās, bažīdamies par sekām, kuras varēja būt ne​gaidītas, jo visas iepriekšējās dzīves pieredze neļāva izdarīt nekādus kaut cik drošus pieņēmumus par šādas rīcības iznākumu.

Tas turpinājās minūtes divpadsmit piecpadsmit, cik nu ilgi nepieciešams, lai izceptu vienu porciju ne pārāk taukas jēra gaļas, taču mokošās jutoņas tirdītajam Emsiņam šis laiks, saprotams, vilkās vismaz trīsreiz ilgāk. Toties tālākais norisa lielā ātrumā.

Bufetniece pāri letei viņam pasniedza sakarsētu šķīvi, uz kura bija iesms ar savērtiem brūniem gaļas gabaliņiem un sakrauta kaudzīte sīpola ripu. Emsiņš ar ātru, gandrīz alkatīgi strauju kustību sagrāba šķīvi un pievilka sev klāt, un sīpolu asais sīvums kā uguns strūkla iešāvās viņam degunā, apsvilinot vārīgās nāsis. Viņa acu āboli konvulsīvi pavērsās uz augšu, elpa pārtrūka, kakla un pakrūtes muskuļi saspringa — un viņu sagrāba neapturama šķavu lēkme. Viktors Emsiņš šķaudīja, šķaudīja, šķaudīja, iesākumā neapzināti, pēc tam jau skaitīdams līdzi. Pārējie trīs — bufetniece un abi vīri —, kas sākotnēji nebija piegriezuši Viktoram Emsiņam nekādu uzmanību, tagad pievērsās viņam, brīnījās un uzjautrinājās, un sauca: «Uz veselību!» — un beigu beigās, tāpat kā viņš, sāka skaitīt līdzi, jo neviens no visiem četriem savā mūžā vēl nebija piedzīvojis, ka cilvēks vienā gabalā un laidā varētu tā šķaudīt. Ap trīsdesmito šķaudienu Viktors Emsiņš ar šausmām sajuta, ka pēkšņi kaut kas pārplīsa. Un, lai gan tas notika pilnīgi bez sāpēm — it kā būtu satrūkusi bikšu siksna vai izsprāgusi poga —, viņš izbijies pirmajā acumirklī nosprieda, ka pārplīsis asinsvads, un ar nevilšu kustību beidzot pieskārās degunam ar mutautu. Taču uz baltās drānas neparādījās nekādi plankumi. Vēl inerces pēc nošķaudījies reizes trīs vai četras, Emsiņš beidzot uzelpoja. No piepūles viņš bija nosvīdis, bet acis vairs nesūrstēja un arī degunā nekas nekniesa.

Un tad atgadījās kas negaidīts! Viktors Emsiņš piepeši atklāja, ka uztver to, ko nemaz nevarēja uztvert. Tas nebija iespējams un tomēr bija fakts, par spīti loģikai un veselajam saprātam, un likās tikpārsteidzoši, ka iesākumā viņš šo parādību nemaz nesaistīja ar ožu. Ārpasaules iespaidu gūzma ieplūda viņā šķietami bez maņu orgānu starpniecības kā telepātiski fluīdi. Kaut kādā mērā viņa izjūtas varēja salīdzināt ar tiem pārdzīvojumiem, kas cilvēku pārņem pēc kataraktas operācijas, kad no acīm noņemts aizsegs, kurš apkārtni vērtis melnbaltu, neskaidru un krēslainu, un redzei atsedzas dzirkstoša gaismas un krāsu spēle. Tāda pati satraucoša un ielīksmojoša, tikai smaržu un smaku pasaule, bija negaidot pavērusies arī Viktoram Emsiņam, un viņš spēra tajā pirmos nedrošos soļus, ar ožu kā bērns ar roku aptaustīdams visu, kas viņu izbrīnīja un pārsteidza. Piemēram, no sāls, kurai nekad nebija bijis un nevarēja būt nekādas, smakas, tā īstenībā cēlās veselām strūklām — rūgtena un nedaudz dzeldīga kā jūras gaiss. Un krēslu sēdekļi un atzveltnes oda ne tikai pliekani pēc apdeldēta dermatīna un sūri pēc beicētas koksnes, bet arī pēc visiem tiem, kas šorīt un vakar pēcpusdienā bija tur sēdējuši, brūnajā mākslīgajā ādā un priedes koka šķiedrās taisni vai iegrebdami savu smaku iniciāļus. Un vienam no vīriem, kas kvernēja kaktā un sūca vīnu, kas tagad izrādījās ar limonādi sakristīts šņabis, svārku kreisajā kabatā bija skaidri samanāms naudas maks, kurš sāji oda tikai pēc apgrābstītām monētām un no kura neatplūda nedz jaunai papīrnaudai raksturīgais jestrais krāsu un ķimikāliju

smārds, nedz vecu banknošu smirdoņa, kas atgādina sasmakušā eļļā ceptu pankūku dvaku. Un otrā vīra apaviem nesen bija pieliktas jaunas pazoles un kājās bija savalkātas zeķes no sintētiskās šķiedras, tieši elastika zeķes, nevis no vilnas vai kokvilnas, kā Viktors Emsiņš nevilšus nodomāja, kaut gan būtībā viņam nebija ne intereses, ne daļas gar to, ko valkāja svešais, nejauši sastaptais cilvēks.

Un, kad Emsiņš pievērsās bufetniecei, viņu kā mākonis apņēma matu lakas, lūpu krāsas, pūdera, plakstu toņa, skropstu tušas un pretsviedru līdzekļa smaržas, kas gandrīz nemanāmajās gaisa plūsmās rotaļīgi plīvoja un plandīja telpā pāri sviedru, ādas un matu smakām, kā caurspīdīgi plīvuri radot aizsega ilūziju, bet īstenībā neaizklājot ne nieka un tikai radot juteklisku un nepacietīgu vēlēšanos noraut tos nost kā traucējošus šķēršļus. Viktora Emsiņa oža nemaldīgi atrada sievietes kombinēja lences un zeķtura slēdžus, krūštura pogas un biksīšu gumiju un zem drēbēm arī kaut kādu nelielu metāla priekšmetu, kas varēja būt medaljons vai krustiņš, viņš uztaustīja sievietes krūtis un nabu, viņš izģērba to, un tā pamazām atkailinājās viņa priekšā kā striptīza seansā.

Ar nemaldīgu intuīciju bufetniece apjauta notiekošo, un, kā mēdz darīt sievietes, kas nejauši pieķertas kailas, viņa pakampa pirmo priekšmetu, kurš gadījās pa rokai, un aizlika sev priekšā kā vairogu. Šis priekšmets bija paplāte. Viktors Emsiņš pasmīnēja. Notikumu norise viņam sagādāja tīksmīgu gandarījumu, jo, arī nepavisam nebūdams donžuāns, sirds dziļumos viņš pirmīt jutās aizvainots par bufetnieces miegaino nevērību pret jsevi, kā līdzīgā stāvoklī būtu vairāk vai mazāk aizskarts kurš katrs Ādama pēctecis. Taču tagad bufetnieces acīm redzamās izbailes un pretestība skaidri apliecināja, ka viņa Viktorā Emsiņā redz nevis apmeklētāju vispār, nevis vidējās kārtas būtni, bet tieši vīrieti, kas viņu izģērba publiski un valdonīgi, un augstākā mērā mīklaini, kaut arī viņa turējās pretim cik spēdama.

Paplāte, protams, aizsedza sievieti tikai vizuāli, un Emsiņš atkal pavīpsnāja, pirmoreiz neskaidri noskārzdams, ka jaunās, noslēpumainās spējas piešķīra viņam zināmu varu pār citiem cilvēkiem.

Tomēr, iespējams, tālab, ka notiekošo viņš pats pagaidām pa īstam neizprata līdz galam, Viktors Emsiņš joprojām vēl neaptvēra, ka viss saistīts tieši ar viņa ožas izmaiņām, kuru simptomus varēja viegli konstatēt, bet kuru īstenais cēlonis tā arī palika mīkla.

Pārradies mājās, Viktors Emsiņš cauri dzīvokļa smaku kakofonijai uzreiz samanīja, ka viņa prombūtnē ciemojusies sievasmāte. Un pēkšņi viņš atskārta, ka bija tieši saodis, nevis atklājis to pēc kaut kādām citām pazīmēm, teiksim, aizmirsta lietussarga vai cimdiem. Viņš skaidri saoda sievasmātes smaku, lai arī nevarēja atcerēties, ka šīs sievietes persona viņam jel kad būtu saistījusies ar kādiem ožas priekšsta​tiem …

Viņš bija tik ļoti satraukts, ka naktī gulēja nemierīgi un rīta pusē redzēja savādu sapni, ko atminējās arī pēc tam un kas vēlāk viņam šķita gandrīz vai gaišredzīgs. Proti, viņš stāvēja augstu kalnā, saules apmirdzēts, un dziļi, dziļi lejā sīki kā skudriņas rosījās smieklīgi mazi, melni divkājaini ķiņķēziņi. Labi ieskatījies, viņš sazīmēja tur tālu apakšā savus priekšniekus, kādreizējos studiju biedrus, kolēģus un paziņas. Viņš brīnījās, kas gan viņu šeit uzcēlis, tikpat kā skulptūru uz pjedestāla, un, kaut arī miegā nespēja izprast cēloņus, tomēr tumši noskārta, ka visi šie sīkie cilvēciņi tur lejā, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, kaut kādā ziņā un mērā ir pakļauti viņam un atkarīgi no viņa. Un pa viņa ķer​meni kā sīrupaini salda inde izplūda līdz šim nepazīta varas apziņa. ..

Tā bija pirmā spilgtākā izjūta, arī Viktoram Emsiņam pamostoties, — pa dzīslām joprojām gausi tecēja itin kā medus. Viņa miega pilnās smadzenes vēl aizvien neapjauta, kas īsti noticis un mainījies, neapjēdza vakardienas vēsturiskumu, jaunas ēras aizsākumu diezgan parastajā un vienmuļajā redakcijas vecākā korektora dzīvē, kas gadiem ilgi ritējusi bez lielākiem satricinājumiem, jo Viktora Emsiņa dvēsele nebija apveltīta ar liktenīgām vājībām un kaislībām, prāts — ar īpašu asumu un spožumu un augums — ar dotumiem, kas saviļņotu sieviešu prātus un sirdis. Atklāsme vēl nebija

pārņēmusi apziņu, bet nervi jau vibrēja tuvas laimes priekšnojautā. Kā fanātisks katolis vīraka smaržu viņš dziļi ieelpoja komunālā dzīvokļa aromātu jūkli, kas pamazām iestrāvoja viņā, atgādinot notikušo, un, piepeši atcerējies visu, Emsiņš nodrebēja ekstāzē. Suverēna atraisītība uzšūpoja viņu kaut kur lielos augstumos, gluži kā pirmīt sapnī, 30 ožas ģenialitāte — tāpat kā jebkura ģenialitāte — negaidot bija padarījusi viņu pārāku par tiem, kurus vēl tik nesen viņš apskauda, pacēlusi pāri citiem un piešķīrusi vērtību, ko nespēja sniegt nekāds amats un nekāda sabiedriskā stāvokļa pakāpe. Tagad viņam pat likās, ka garus gadus cītīgi un pacietīgi gaidījis tieši šo pavērsienu kā gandarījumu un kā triumfu par līdzšinējā mūža pelēcību. Viņš iesmējās, fantāzijā jau iztēlodamies visu, ko viņam tagad varēja sniegt nākotne, un izgaršodams to uz mēles kā nektāru.

Viņš nekļūdījās. Jaunās, noslēpumainās spējas piešķīra viņa agrākajai, monotoni rāmajai dzīvei necerēti aizraujošu ritmu. Līdz šim Viktors Emsiņš bija pabāla, diezgan necila figūra, viens no tiem, kuru klātbūtni nepamana un kuru prombūtni ievēro tikai tad, kad jālasa no tipogrāfijas atsūtītās korektūras. Viņš bija četrdesmit divus gadus vecs, metru sešdesmit sešus centimetrus garš un svēra sešdesmit divus kilogramus, tā ka pēc jaunākajām medicīnas atziņām viņa garuma un svara attiecību varēja vērtēt gandrīz par ideālu. Atsevišķas ķermeņa daļas bija glīti, pat glezni veidotas, augumu klāja pilnīgi gluda, ļoti gaiša āda, sejas vaibstiem un augstajai pierei, no kuras gan drusku priekšlaikus sāka atkāpties mati, piemita zināms aristokrātisks smalkums. Ļoti iespējams, ka Viktors Emsiņš būtu daiļa sieviete, taču diemžēl viņš bija vīrietis. Viņa baltā, gandrīz caurspīdīgā āda, mazās rokas un kājas, neizteiktā muskulatūra, trauslā kaulu uzbūve, vieglā, lunkanā gaita citu vīriešu, bet jo sevišķi Ievas meitu acīs, lai cik netaisni tas arī nebūtu, bija drīzāk trūkumi nekā plusi. Varbūt tālab viņš līdz pilniem trīsdesmit astoņiem gadiem sadzīvoja vecpuisī, kaut arī, strikti ņemot, viņam bija .samērā pievilcīga āriene, turklāt augstākā filoloģiskā izglītība, triju svešvalodu prasme, teicama veselība bez novirzēm tiklab fiziskā, kā psihiskā ziņā, divas istabas, gan komunālā dzīvokli, toties pašā Rīgas centrā ar ērtībām, un vairāki goda raksti par labu darbu, jo redakcijā viņš skaitījās pats lietpratīgākais un acīgākais korektors.

Beigu beigās viņš tomēr apsievojās — gan ne vēlīnas karstas aizraušanās pēc, bet vairāk tālab, ka ikvienam normāli attīstītam vīrietim kā nekā jābūt precētam, lai radītu pēcnācējus. Jāpiebilst, ka laulāto draugu pūliņi šajā virzienā nepalika gluži bez sekām, un šeit aprakstīto notikumu laikā Emsiņu dēlam Linardam apritēja trešais gads.

Viktora Emsiņa sieva Silvija bija vienā vecumā ar vīru, agrāk dabiska, tagad jau mazliet piekrāsota spilgti izteikta blondīne, agrāk apaļīga, bet tagad jau pavisam apaļa, profesionāla mašīnrakstītāja, kas, pēc dēla piedzimšanas pametusi oficiālo maizes darbu, tagad mājās klabināja apbružātu «Kontinentālu», ar tiklab atzītu literātu, kā neglābjamu grafomānu manuskriptu pārrakstīšanu nopelnot vismaz tikpat daudz, cik vīrs, tā ka ģimene trūkumu necieta. Abi dzīvesbiedri, kurus gan nesaistīja nekādas kvēlas jūtas, tomēr mierīgi un saticīgi eksistēja viens otram līdzās, iejutušies diezgan vienmuļajā dienu un mēnešu ritumā. Viktors no sievas negaidīja nekādus pārsteigumus, un Silvija pietiekami pazina vīru, lai savukārt necerētu no viņa pieredzēt nez kādus brīnumus, gluži tāpat kā Emsiņa kolēģi un īpaši kolēģes, kas raudzījās uz viņu kā uz nekaitīgu, ne ar ko neiezīmīgu bezdzimuma būtni un saukāja tikai uzvārdā, kura pamazināmā forma kaut. kā pavisam aizkustinoši piederējās viņa personai.

Bet visi, kas līdz šim bija vairāk vai mazāk saskārušies ar Viktoru Emsiņu, kļuva liecinieki viņa pārsteidzošajai metamorfozei, kuru tie atklāja gan tikai palēnām, turklāt neaptverot lietas būtību, jo tos maldināja Emsiņa izskats, citiem vārdiem sakot, šajā gadījumā lieku reizi parādījās vidusmēra ļaužu naivā un aprobežotā pārliecība, ka ģenialitātei katrā ziņā jāiemiesojas efektīgā un uzkrītošā ārējā veidolā. Cilvēku vidū Viktors Emsiņš bija kļuvis par ožas ģēniju, taču kolēģi, kā jau sacīts,

nespēja izprast viņa spēju būtību, kā neizprastu jebkuru fenomenu, kas neietilpst ierasto priekšstatu ietvaros.

Ar šādu galēju neizpratni izskaidrojams, piemēram, fakts, ka pirmās nedēļas nogalē redakcijas sievietes sāka sačukstēties par Viktora Emsiņa lipīgi uzmācīgo un ārkārtīgi nekaunīgo skatienu, kas viņas taisni vai izģērbjot, kaut ari, kā zināms, ar skatienu, proti, redzi, šai parādībai nebija_nekada sakara. Un, ja divu nedēļu laikā Viktors Emsiņš jau ieguva samēra pilnīgu ieskatu par darbabiedreņu veselības stāvokli un tīrigumu, atklāja divus slepenus sakarus redakcijas darbinieku vidū, uzzinaja par vēstuļu nodaļas vadītājas materiālo stāvokli, pieķēra speciālkorespondentu špikojam rakstu no veca avīžu komplekta un bija visai labi informēts par redaktora un tā vietnieka sarežģīto attiecību smalkumiem, tad tas notika vienīgi un tikai fenomenālās ožas dēļ.

Cilvēku un priekšmetu pieskārieni citiem cilvēkiem un priekšmetiem atstāja tik nepārprotamas un skaidras pēdas kā burtus atvērtā grāmatā, kur aiz šķietami šifrētajām zīmēm ar neaizplīvurotu kailumu un detaļu precizitāti atsedzas parādības un norises, attieksmes un kaislības. Tas bija apbrīnojami sarežģīti un vienlaikus ģeniāli vienkārši, tikai cilvēka oža bija analfabēte. Neskaitāmas paaudzes bija apmirušas citas pēc citas, tā arī neuzzinājušas aromātu pasaules likumsakarības, tika izgudrots mikroskops un teleskops, lai iespiestos vēl neapgūtās mikro un makropasaulēs, bet cieši līdzās eksistēja sfēra, kur primitīvs dzīvnieks palika pārāks par homo sapiens, un, lai cik dīvaini arī neliktos, cilvēce ar to samierinājās.

Taču tagad dabas untuma dēļ Viktors Emsiņš bija kļuvis par izņēmumu, par ūnikumu. Smaržu un smaku neredzamie pavedieni saistīja viņa degunu ar visu un visiem kā centru ar attālākiem un tuvākiem perifērijas punktiem, un šī centra izjūta pacilājoši un gandrīz vai saldkaisli uzbudināja viņa nervus, veicinot agrāk nepazītu dzīvesprieka pieplūdumu, možumu un enerģiju, it kā viņš beidzot būtu atveseļojies pēc pārciestas ilgas un vārdzinošas slimības. Pozitīvajām emocijām sekoja arī negaidītas labvēlīgas fiziskas pārmaiņas, un, proti, drīz vien Viktors Emsiņš attapās, ka ierastās, ievalkātās drānas kļuvušas manāmi par šaurām: sāka žņaugt krekla apkaklīte, pēc tam negaidot pārsprāga vīle padusē, un bikšu siksnu nācās palaist vaļīgāk vispirms par vienu, bet jau dažas dienas vēlāk par diviem caurumiņiem. Iesākumā viņš nodomāja, ka sācis aptaukoties, jo ēstgriba joprojām turējās lieliska, bet, izģērbies un vērtējoši appētījis sevi spogulī, ieraudzīja tiklab uz krūtīm, kā uz delmiem skaistu muskuļu izciļņus, kā kad būtu nodarbojies ar kultūrismu. Kad viņš sasprindzināja tos, muskuļi šķietami lodāja zem ādas, kas arīdzan neizskatījās vairs tik spoži balta un gluda kā līdz šim, jo uz tās dīga tumšas spalvas. Arī šie atklājumi, bez šaubām, ļoti pacilāja Viktoru Emsiņu, jo viņš kā nekā bija vīrietis.

Gribot negribot tagad vajadzēja atjaunot garderobi. Savā dziļākajā būtībā nebūdams noskaņots uz tērēšanos, it sevišķi drēbju iegādes jomā, Viktors Emsiņš šoreiz ar lielu prieku, varētu gandrīz sacīt, degsmi, kas pārsteidza viņu pašu, izņēma no krājkases ietaupījumus un nopirka vispirms četrus dažādas nokrāsas virskreklus, tad franču uzvalku un, visbeidzot, mēteli no augstvērtīgas vilnas drānas, tāpēc ka viņa tagad tik muskuļoti piebriedušās krūtis vecā «boloņa» apspīlēja uzbāzīgi un neglīti kā grūtnieces vēderu. Pie šīs godības, protams, vairs nepiestāvēja arī mīkstā trikotāžas beretīte, kas atgādināja mazbērna mici, te klāt piederēja platmale, un viņš iegādājās arī to. Jaunās drānas, sākot ar krekliem un beidzot ar mēteli, bija par izmēru lielākas nekā agrākās, un arī galvas sega viņam tagad bija vajadzīga prāvāka nekā līdz šim.

Visu šo no Viktora Emsiņa atkarīgo un neatkarīgo pārvērtību rezultātā viņš sāka izskatīties labi kopts, solīds un saviem gadiem samērā iznesīgs. Nejauši apmeklētāji nereti noturēja viņu par atbildīgu darbinieku. Taču par spīti tam, ka viņa pievilcība bija neapšaubāmi pieaugusi, sieviešu kārtas kolēģes aizvien vairāk tramīgi vairījās no viņa «suģestējošā skatiena», ar saviem veltīgajiem

un nožēlojamajiem pūliņiem sagādājot viņam noniecinoša uzjautrinājuma pilnus brīžus, tā kā domās darbabiedrenes viņš tagad nemainīgi dēvēja tikai par vistām. Toties redakcijas vīrieši drīz vien sāka uz Viktoru Emsiņu turēt Jaunu prātu un pat atklāti ignorēt, ko varēja izskaidrot gan ar zināmu skaudību, gan ar apslēptām bailēm, jo Emsiņš brīnumainā veidā aizvien atklāja gan lielos, gan mazos grēkus un grēciņus, bez kuriem stiprais dzimums nav domājams, un piedevām tas, ka viņš zināja un ko zināja, mīklaini un augstākā mērā nodevīgi strāvot strāvoja no visas viņa būtības līdzīgi noslēpumainiem fluīdiem pilnīgi nepārprotamā virzienā, itin kā publiski norādot uz vaininieku.

Par Viktoru Emsiņu paklīda nevalodas, ka viņš citiem pārmeklējot mēteļu kabatas, ka rakņājoties papīrgrozos un rakstāmgaldos, ka aiz durvīm noklausoties svešas sarunas un ka sekojot uz ielas, taču nekad neviens viņu šādās izdarībās netika pieķēris, un tās viņam, pats par sevi saprotams, arī nemaz nebija vajadzīgas. Mazpamazām darbinieki sāka turēt aizdomās arī cits citu un pat vainot intrigās un «nepieļaujamā informācijas aizplūšanā», kā tiek dēvēts pārliecīgs pļāpīgums. Atmosfēra nokaitējās, darbalaikā tika izsmēķēts neparasti liels daudzums cigarešu un mājās izdzerts liels vairums elēnija ripiņu, un galu galā avīzē ieviesās nepatīkama kļūda, par kuru redaktors saņēma brāzienu no tiešās priekšniecības. Pirmais redakcijā par to uzzināja neviens cits kā Viktors Emsiņš, jo redaktora drēbju šķiedras bija, burtiski, piesūkušas ar sveša labiekārtota kabineta oficiālo gaisotni, kurā skaidri varēja jaust augstvērtīgas mēbeļu lakas un smalka parketa vaska izgarojumus, dārgu papirosu dūmus un vēl vairākas citas raksturīgas sastāvdaļas, kas savienojumā ar redaktora sadrūmušo izskatu nepieļāva kļūdīšanos. Saņemtais rājiens tika turēts slepenībā, bet jau nākamajā dienā to pārsprieda visi_ darbinieki, kurjeri ieskaitot, un vairāki ārštata korespondenti. Turklāt ļoti mīklaini šķita tas, ka konfidenciālā saruna bija zināma pat detaļas ar precizitāti līdz dzertās kafijas un smēķēto papirosu markai.

Agrāk visumā saskanīgais un saliedētais redakcijas kolektīvs sašķēlās vairākās naidīgās dalās, k|uva nervozs, ķildīgs un pastāvīgu savstarpēju aizdomu pilns, un vienīgi Viktors Emsiņš šajā kaislību saban​gotajā stihijā peldēja cēli un rāmi kā liela zivs.

Un tomēr . . .

Lai cik žēl arī nebūtu, Viktora Emsiņa laime nebija pilnīga, jo nekas pasaulē jau diemžēl nemēdz būt bez savām ēnas pusēm. Tādas piemita arī Emsiņa tagadējai dzīvei un pastāvīgi indēja viņa triumfa saldumu.

Pirmkārt, viņa tik izcili jutīgais deguns galīgi nepanesa tipogrāfijas krāsu dvaku, no kuras, kā jau korektors, viņš savā tiešajā darbā nekādi nespēja izvairīties. Nule atsūtītās, vēl gluži svaigās novilkumu lapas izraisīja viņam nelabumu un galvas reiboņus, un smagākajos gadījumos īslaicīgu bezsamaņu, kas ilga sekundes divas trīs, tā ka viņš aizvien tomēr paguva attapties un saņemties ātrāk, iekams kāds to ievēroja. Korektūru lasīšana, kas agrāk neprasīja nekādas pūles un ko senāk viņš darīja pat ar prieku un gandarījumu par prasmīgi noķertajām kļūdām, tagad bija pārvērtusies par vienu vienīgu mocību, kura prasīja fizisko un garīgo spēku ārkārtīgu sasprindzinājumu, lielu izturību un patiesu vīrišķību.

Otrkārt, sarežģījās personiskā dzīve, jo ar savām izcilajām ožas spējām Viktors Emsiņš bez pūlēm drīz vien atklāja, ka sieva Silvija, ko viņš, kā tagad izrādījās, vīrieša dvēseles naivumā līdz šim bija iedomājies pazīstam caurcaurēm, īstenībā daudz ko no viņa slēpa. Šis atklājums, kas aizvainotu jebkura vīra pašcieņu, dabiski, aizskāra un darēja aizdomīgu arī Viktoru Emsiņu. Kā tas nereti šādos gadījumos notiek, viss sākās it kā ļoti nevainīgi, un, proti, viņš pamanīja, ka Silvija, kas skaitījās ievērojam diētu, katru dienu smaržoja pēc «Nīcas» kūkām, bet pēc tam vīra klātbūtnē ar mocekles seju knibināja vārīta kartupeļa pusīti ar nokrejota biezpiena piciņu. Tā kā Emsiņš netika pārmetis sievai formu kuplumu, tad Silvijas izlikšanās vedināja uz pieņēmumu par rakstura divkosīgo

dabu. Turklāt laulāto draugu savstarpējos norēķinos par izdevumiem šīs kūkas, kā viņš pārbaudot pārliecinājās, nebija ierakstītas, un tas savukārt deva pamatu minējumiem, ka tur nav ierakstīts arī daudz kas cits. Un patiesi — Silvija ik pārdienas smaržoja te pēc jaunām «nelegālām» zeķēm, te pēc jaunām «neiegrāmatotām» krellēm. Šie pirkumi skaidri liecināja, ka sieva Viktoram Emsiņam noslēpj arī par manuskriptu pārrakstīšanu saņemto summu patiesos apmērus. Silvijas acīm redzamais melīgums viņu ievainoja pašos sirds dziļumos, taču ļaunākais bija nedrošība, jo viņš vairs netika gudrs, kam ticēt un kam ne un kādus atklājumus viņam vēl ga​tavo nākotne.

Viņš atcerējās paziņas runas par to, ka Silvija «aizsēdējusies vecmeitās ne jau pielūdzēju trūkuma dēļ, bet gaidīdama labāku partiju». Un, ja agrāk šādus un līdzīgus izteicienus viņš bija uztvēris kā glaimojošus sev, tad tagad atcere par Silvijas pagātni, ko vēl piedevām uzurdīja iztēle, darīja viņu vai traku. Viņš paraudzījās sievā gluži citām acīm, un viņam pār kauliem pārskrēja taisni vai karsts. Ar visu apaļumu un četrdesmit gadiem Silvija bija valdzinoši krāšņa un pavedinoši blonda un kārdinoši oda pēc lūpu pomādes un pēc kūkām, ar kurām kārtējo reizi bija mielojusies «Nīcā» un kuras atkal nebija iegrāmatojusi Emsiņu ģimenes norēķinu kladē. Un, kad Silvija sēdēja, ar talantīgas pianistes pilnīgo atdevi un aizrautību plikšķinādama «Kontinentālu» un nepiegriezdama vīram nekādu vērību, brūnos, šauros svārkos, kas apspīlēja apaļumus tā, ka gūža atgādināja tik tikko labi izceptu klona maizes klaipu, ar Viktoru Emsiņu atgadījās kaut kas pavisam neizprotams un dīvains — viņam piepeši radās vēlēšanās pieiet klāt un iekniebt sievai gurnā, proti, izdarīt to, ko viņš savā mūžā nekad nebija darījis, uzskatīdams par ārkārtīgi primitīvu jūtu izpausmi, kas pazemo cilvēcisko cieņu.

Turklāt, kad viņam tas bija ienācis prātā, viņš pēkšņi ar šausmām iedomājās, ka gluži tāda pati vēlēšanās, dabiski, var rasties arī citiem vīriešiem, un nekur vairs neatrada mieru.

Viņš varēja gremzties, ja Silvija gāja projām no mājām — uz veikalu vai pastaigās ar bērnu.

Kad sieva atgriezās, viņš katrreiz to neuzkrītoši apošņāja, starp daudzajām smakām, ko tā pārnesa sev līdzi — īpaši tajās reizēs, ja bija braukusi ar sabiedrisko transportu, cenzdamies uztvert nepārprotamas neuzticības pazīmes. Un reiz, kad Silvija mēteļa auduma porās pārnesa rūgteni vīrišķīgo muskusa aromātu, kas raksturīgs arī dzīvnieku tēviņiem riesta laikā, Viktors Emsiņš nespēja aizmigt cauru nakti un grozījās no sāna uz sānu, kamēr Silvija cieši un maigi gulēja, satraucoši smaržodama pēc poļu krēma un vācu matūdeņa. Droši vien tieši mokošā bezmiega izraisītais nervu saspīlējums arī radīja to savādo tuvas nelaimes nojautu, kura šajā naktī pārņēma Viktoru Emsiņu un no kuras viņš vairs netika vaļā. Sāda vairāk intuitīva nekā ar prātu izsvērta sajūta — kā viņš bija lasījis grāmatās — cilvēku dažkārt pārņemot savannās un tropu mežos, kad medniekam seko vēl neredzama, bet jau lēcienam saspringuša tīģera dzeltenās acis…

Pustumsa, ko kliedēja ielu apgaismojums, knikšķi radiatoros, sievas elpas vilcieni, lietus bungošana pret rūti — viss, ko uztvēra viņa redze un dzirde, dvesa mieru un miegainu laiskumu, taču viņa nāsis uzbudināti trīsēja, pūloties saost briesmas. Un, kaut arī oža neuztvēra neko bīstamu, viņam tomēr šķita, ka tuvojas katastrofa.

Dažas dienas vēlāk, atgriežoties no darba, Viktors Emsiņš ieraudzīja, ka pa namdurvīm iznāca Silvija, atmetusi gaišmataino galvu, palūkojās augšup, ar mazajām, ādas cimdiņos iespīlētajām plaukstām atvāza sev pāri spoži zilu lietussargu un ar auguma smagnējību nesaderīgi vieglā gaitā devās uz pretējo pusi. Līdzi viņai nebija nedz bērna, nedz iepirkumu tīkliņa, elkonī šūpojās vienīgi mazītiņa kubveida rokassomiņa, kas jau iztālēm vēsmoja pēc gluži jaunas, vēl neapbružātas un nesavazātas ādas un izdevumu kladē, protams, ierakstīta nebija. Kādu brīdi Emsiņš svārstījās, jo sijāja lietus, bet tad izšķīrās, uzsita apkakli un, pūlēdamies neizlaist no acīm zilo zīda puslodi, sekoja sievai. Ļeņina iela bija pilna ļaužu un uguņu, kas atstarojās arī slapjajā asfaltā. Mierīgas un kustīgas,

ņirbošas un plaiksnījošas — no skatlogiem, lampām un automašīnu starmešiem tās veidoja īstu gaismas jūkli, kuram cauri peldēja zilais lietussargs un kurā Emsiņš sievu ļoti drīz būtu nozaudējis, ja viņam vajadzētu paļauties tikai uz redzi. Par laimi, viņam bija arī teicamā oža, kuras spējas, pamazām pieņemdamies, diemžēl vājināja lietus. Silvijas stāvs nozuda «Nīcas» viesmīlīgajās durvīs, pa kurām plūda saldu un pikantu smaržu strāvojumi. Kamēr Silvija iekšā našķojās ar iecienītajām firmas kūkām «Prīma», ārpusē uz ielas Viktora Emsiņa deguns platoniski izgaršoja visu kafejnīcas ēdienkarti, sākot ar bifšteku un lielpilsētas salātiem un beidzot ar vēl siltiem gaļas pīrā​dziņiem.

Krietni izsalcis, stipri nosalis un nedaudz nomierinājies, viņš jau sāka apsvērt, vai arī neiet iekšā un nepasūtīt kaut ko siltu un sātīgu, jo lietus pārgāja slapju, pelēku pārslu ķepēšanā un pilsētu apņēma lipīgs drēgnums, kad no «Nīcas» aromātiskajām dzīlēm beidzot iznira Silvija, atkal graciozi uzsita sev pār galvu lietussargu un līganā, ļoti sievišķīgā — turklāt kā Viktoram Emsiņam šķita — neganti pavedinošā kaķenes gaitā devās pa ielu projām. Diemžēl ne uz mājas pusi. Viktoram Emsiņam pārgāja visa ēstgriba. No jauna, tāpat kā iepriekš cenzdamies neizlaist sievu no uztveres loka, viņš sekoja, aizvien vairāk satraukdamies un gandrīz ar klusu izmisumu mēmi lūgdamies, lai Silvija iegrieztos siera vai zivju veikalā, tomēr tas nenotika. Nesteigdamās, taču arī nekur neapstādamās, viņa cauri slapjdraņķim joprojām gāja uz priekšu, uz tikai viņai zināmu, noteiktu mērķi, ko miesīgais vīrs, kuram uz to bija pat juridiskas tiesības, varēja tikai nojaust un minēt. Nepacietība un uzbudinājums piešķīra viņam šobrīd pavisam nevajadzīgu paātrinājumu, tā ka pie ķimikāliju veikala viņš Silviju gandrīz panāca, pienākot aizmugurē izstieptas rokas attālumā, tik ļoti tuvu, ka viņu skurbinoši un apdullinoši apņēma parfimērijas un konditorejas aromāti, kas aumaļām plūda no Silvijas. Viņš tikko noturējās, lai nesatvertu to aiz piedurknes, bet beidzamaja mirklī tomēr apvaldīja sevi, gausinaja soli un atkal sekoja pa gabalu.

Taču Ļeņina un Revolūcijas ielu krustojumā Viktoru Emsiņu piemeklēja gandrīz vai banāla, taču liktenīga neveiksme. Silvija paguva pāriet ielas otrā pusē, kamēr viņam ceļu aizšķērsoja vispirms otrais un tūlīt aiz tā vienpadsmitais tramvajs. Un, kad viņš beidzot nokļuva uz pretējās ietves, Silvija vairs nekur nebija redzama. Smagās, slapjās pārslas, filtrējot gaisu, strāvoja pa vējam un izšķīda uz asfalta, pārvērzdamās netīrā putrā un dzēsdamas smakas. Kā suns, nozaudējis pēdas, Viktors Emsiņš, zemu nodūris galvu, dziļi, gandrīz skaļi vilkdams nāsīs gaisu un viscaur sīki trīsēdams, pa pusei teciņus, vairāk inerces nekā prāta vadīts un dzīts, devās Gaisa tilta virzienā, tad pagriezās uz Miera ielas pusi, paskrēja kādu gabalu un, atjēdzies uz Palīdzības ielas stūra, beidzot apstājās. Pārslas krita viņam pāri un virsū, kusa uz platmales, pleciem un sejas. Viņš izņēma mutautu un noslaucījās, nevilšus pieskardamies arī degunam, un viņu izbrīnīja deguna neparastais karstums — ledaini aukstajā saujā tas kvēloja kā ogle. Toties pats viņš drebēja drudzī tik stipri, ka klabēja zobi, un, tā kā šepat blakus bija «Minūte», Viktors Emsiņš iegāja tur un ne tikai iegāja, bet arī pasūtīja simt gramu konjaka, ko nekad nebija darījis.

Kad viņš atkal izgāja laukā, slapjdraņķis ķepēja joprojām. Tātad nāca ziema. Viņš pavērās augšup mutuļojošajās debesīs, piespiedās pie tramvaja pieturas staba un raudāja, lāgā nezinādamas, kāpēc un kā viņam žēl…

Pēc šī atgadījuma Viktors Emsiņš sasirga «ar augšējo elpošanas ceļu akūtu iekaisumu» — kā bija rakstīts slimības lapā. Viņš nogulēja desmit dienas. Pa to laiku patiesi iestājās ziema un, kad viņš atkal izgāja laukā, zemi sedza vēl paplāna, taču īsta, irdena sniega kārtiņa, un debesīs pa vējam klaiņoja jauni sniega mākoņi. Gaiss bija skanīgs un dzidrs, taču samērā drīz viņam sazin kāpēc sāka likties, ka visam pāri uzvāzts necaurspīdīgs kupols un ka viņš pārvietodamies virzās zem tā, nekādi netiekot ārā. Un pēkšņi viņš sajuta, ka deguns nesaoda nekādas smakas vai smaržas — tas neuztvēra gluži neko. Pēc tam viņš ievēroja arī ko citu. Vējš ļoti brīvi lodāja zem viņa apģērba un plandīja to kā

izkārtu vadmalu, jo drēbes bija kļuvušas par lielām. Bet sevišķi dīvaini likās, ka arī platmale viņam tagad bija kļuvusi par lielu, — tā nemitīgi slīdēja uz pieres un droši vien būtu pārkritusi pār acīm, ja ne​balstītos uz Viktora Emsiņa drusku atkarenajām ausīm.

1974

DESMIT DULLI STĀSTI DIVOS CIKLOS

.

PIECI VĪRI PIRTĪ JEB stĀsti par miokarda infarktu

Tā kā šī sacerējuma darbība notika vidē, kur nav pieņemts stādīties priekšā un vārdi un uzvārdi tāpēc palika nezināmi, gribot negribot mums personas jānosauc tikai pēc ārējām pazīmēm.

Un tātad šeit darbojas: vīrietis ar platmali, vīrietis ar žokejcepuri, vīrietis ar naģeni, vīrietis ar bereti, vīrietis ar ausaini.

Notikuma attīstība īsteni iesākās ar to brīdi, kad trepju augšgalā pie cilvēku drūzmas daļēji aizsegtām durvīm ar emaljētu plāksnīti «Vīriešu nodaļa» starp melniem, brūniem un ziliem mēteļiem un pusmēte​ļiem iznira balts ducīgs stāvs un alus basā nokliedza lejup: — Biedri pilsoņi, vai starp rindā stāvošajiem nav kāds dakteris?

Viss līdz šim acumirklim bija vairāk vai mazāk tikai ievadījums jeb — kā to smalki sauc literatūras teorijā — ekspozīcija, kas vārdnīcās izskaidrota kā «darba daļa, kurā raksturoti apstākļi līdz darbības sākumam». Tālab, nedaudz aizkavējuši pirtnieka parādīšanos vīriešu nodaļas durvīs, vispirms pievērsīsimies darbības apstākļiem. Personu sarakstā uzskaitītais piecnieks sacerējuma sākumā vēl nebija savā starpā pazīstams un arī neizrādīja nekādu kaut cik manāmu sliecību sapazīties un jo mazāk kaut ko stāstīt cits citam.

Nolikuši pie kājām čemodāniņus un portfeļus vai iespieduši padusē aizsainīšus ar ziepēm, sukām, dvieļiem un citiem rekvizītiem, stāvot piektdienas vakara sastrēgumstundas rindā, pieci vīri katrs atbilstoši savām interesēm, tieksmēm un dziņām gremdējās dažādos periodiskos izdevumos, reižu reizumis tikai pametot skatienu augšup, uz nodaļas durvīm, un atkarībā no temperamenta vai nu savā nodabā pusbalsī nopukojoties par rindas gauso virzīšanos uz priekšu (vīrietis ar žokejcepuri un vīrietis ar bereti), vai lēnprātīgi samierinoties ar dzīves īstenību (trīs pārējie). Citiem vārdiem sakot, pirts kuluāros valdīja visnotaļ rāma gaisotne, kurā nekas nevēstīja par jebkādām dramaturģiskā sprieguma pazīmēm, kad kāpņu augšgalā iznira pirtnieks un… Tālāko mēs jau zinām: Pāri rindai pārvēlās murdoņa un šalkoņa, tomēr par mediķi neuzdevās neviens. No «Literatūras un Mākslas», «Neue Berliner Ilustrierte», «3a pyAēM», «Rīgas Balss» un «Dadža» galvas pacēla arī tie pieci, kuriem likteņa untuma dēļ jau visā drīzumā vajadzēja kļūt par literāra darba varoņiem, bet kuri to vēl nezināja.

— Nu, ir dakteris vai nav? — pirt-nieks atkal skaļi noprasīja, bet, kad arī atkārtotam jautājumam nebija nekādu pozitīvu seku, sāka spiesties gar rindu lejup, lai dotos acīm redzami pie tālruņa.

Neatbildēdams uz izvaicāšanu («Frici, kas lēcies?», «Klau, vai kāds laiž ārā garu?» un tamlīdzīgi) un neko tuvāk nepaskaidrodams pat tiem, kas viņam pastāvīgi deva dzeramnaudu, uz cementa plakšķinādams tupeļu koka zoles, viņš nokāpa pa trepēm ar viszinošu, svinīgi stingru vecmātes seju un noslēpumaini izgaisa pirts kulisēs, atstādams aiz sevis nokaitētu ziņkārību, no kuras — pretēji plaši izplatītajam uzskatam — nav pasargāts arī stiprais dzimums.

Gaisā skaidri oda pēc kulminācijas, proti, «visspriegākā brīža kādas darbības vai notikuma attīstībā», bet rindā stāvošie bija izstumti ārpus aktīvas darbības loka un tā vai citādi jutās apieti savos dabiskajos centienos iejaukties notikuma norisē. Katrs, kas reiz bijis līdzīgos apstākļos, labi zina, cik strauji kopīgas noskaņas veicina savstarpējo saprašanos. Tāpēc šinī mūsu sacerējuma posmā arī augstāk minētie pieci vīri apmainījās ar pirmajiem vienkāršiem nepaplašinātiem un vienkāršiem paplašinātiem jautājuma un izsaukuma teikumiem, izsakot minējumus un pieņēmumus par atgadījuma raksturu un iespējamajiem cēloņiem, kamēr vīrietis ar bereti, gar rindu aizspraucies pa kāpnēm uz augšu un par informācijas avotu izmantojis nule nopērušos, sasārtušu tipu, atgriezās ar svaigu vēsti,

ka lāvas telpā esot novēlusies viena persona.

No kurienes persona novēlusies? Vai no lāvas?

To vīrietis ar bereti nezināja, taču, nepiederēdams pie tiem, kas samierinās ar nezināšanu, viņš aizspiedās līdz nodaļas durvīm vēlreiz un rindas astes galā pārradās ar papildziņām, ka cietušais nebūt neesot novēlies no lāvas, bet nokritis jau pēc tam, kad no lāvas no​kāpis.

Varbūt tas neesot bijis skaidrā?

Vīrietis ar bereti nezināja, vai cietušais bijis skaidrā, tālab viņš pa trešam lāgam enerģiski devās pēc informācijas, bet šoreiz pār​ nesa visai nenoteiktas un pretrunīgas vēstis, kas nepacēlās pāri baumu līmenim.

Protams, var dažādi vērtēt viņa rosīšanos, saucot to gan smalkos svešvārdos par komunikatīvām funkcijām, gan skaidrā latviešu valodā lietojot mazāk glaimojošus apzīmējumus, taču neatkarīgi no tā, kā mēs notiekošo ari nesauktu un neapzīmētu, tieši vīrietis ar bereti visvairāk sekmēja saišu nostiprināšanu augšminētajā piecniekā, tā ka, ieroļdoties «ātrajai palīdzībai», tie vairs nebija atsevišķi savā starpā nesaistīti un brīvstāvoši indivīdi, bet sāka veidot nelielu ļaužu kopu ar kolektīva aizmetņiem. Pretējā gadījumā viņi cits citam nebūtu pastās​tījuši to, ko vēlāk pavēstīja.

Savukārt turpmākajās pārdesmit minūtēs, var teikt, par piecnieka līderi izvirzījās vīrietis ar platmali.

Un tālākie notikumi bija šādi.

Kā jau minēts, atbrauca «ātrā palīdzība». Kad, pakavējušies ģērbtuves dzīlēs, mediķi atkal iznira no turienes, stiepdami nestuves, uz kurām gulēja pavecāks slimnieks ar uzkrītoši zilganu, sāpēs saviebtu seju un violetām lūpām, un devās lejup gar rindu, kurā pēkšņi aprima pat paši trakākie pļāpas un skaļākie ņirgas (tā ka trepju telpas klusumā kļuva dzirdami apslāpēti vaidi), vīrietis ar platmali savā nodabā noteica: — Miokarda infarkts.

Tas tika sacīts pusbalsī un drīzāk sev nekā citiem, taču četri tuvākie kaimiņi šos vārdus saklausīja, un vīrietis ar bereti, kurš arī tagad nespēja samierināties ar nezināšanu, jautāja, kāpēc viņš tā domājot un vai viņam tomēr neesot kāds sakars ar medicīnu. Vīrietis ar platmali atteica, ka arī viņu pašu pirms dažiem gadiem nogāzis infarkts, un vēl piebilda, ka tas tāpat atgadījies komunālo pakalpojumu uzņēmumā, kaut gan ne pirtī, un vēlāk izraisījis pārvērtības viņa dzīvē, turklāt ne tikai medicīniska rakstura vien. Ar šo paskaidrojumu vīrietis ar platmali, kā likās, arī grasījās aprobežoties, bet vīrietis ar bereti sāka tielēties un lūgties, lai taču viņš pastāstot tuvāk, kur tas īsti noticis un kādas sekas izraisījis, reiz pateikts «ā», jāpasakot arī «bē». nevis jāpametot sakārdinātie laikabiedri neziņas mokās. Vīrietis ar platmali, bridi padomājis, sacīja, ka vismaz tikpat liela nozīme kā sekām bijusi arī cēloņiem, bet tad stāsts iznākšot ļoti garš un varbūt pat apnicīgs, jo kam gan interesējot sveša dzīve, kā viņš izteicās. Sim apgalvojumam iebilda vīrietis ar naģeni, atgādinādams, ka, piemeram, visa literatūras pastāvēšana taču balstoties galvenokārt uz cilvēku interesi par svešām dzīvēm, no kurām varot daudz ko mācīties. Vīrietis ar platmali gan šaubījās, vai viņa iespējās būšot sniegt citiem noderīgu gudrību, ja jau viņš pats joprojām brīnoties un netiekot skaidrībā, kā īstenībā varējis atgadīties tas, kas galu galā noticis. Tā viņš teica, tomēr beidzot ļāvās pierunāties un nolēma par sevi pastāstīt — gan ar norunu, ka pārējie četri tūlīt pārtrauks viņu, tiklīdz vēstījums tos sāks garlaikot.

1

Sieviete — velns un eņģelis jeb ko pastāstīja vīrietis ar platmali Tā uzreiz nemaz īsti nezinu, no kuras vietas lai sāku, jo cilvēka mūžs ir cieši saistītu cēloņu un seku virkne, kurā — biežāk, nekā parasti to gribam atzīt, — iejaucas nejaušība. Ja četrdesmit pirmā gada jūnija beigās kā astoņpadsmitarpus gadus vecs puika aizbraucu no Rīgas. Valkas virzienā ar komjaunatnes komitejā saņemtu šauteni un četrdesmit piektā gada pavasarī atgriezos no pretējās puses, no Kurzemes, jau kā leitnants, tad tā ir likumsakarība, ko noteica vēsturiskie apstākļi, mana pārliecība un piederība pie zināmas paaudzes. Turpretim nekā citādi kā vienīgi ar nejaušību varu izskaidrot to, ka veselas divas reizes — pirmo pie Staraja Rūsas un otro pie Blīdenes — paliku dzīvs, kad man vajadzēja būt beigtam ar simtprocentīgu garantiju. Šķita, ka esmu apdrošināts pret liktenīgām kļūmēm. Tālab ne sapnī nespēju iztēloties, ka mani, kuru nejaudāja nogalināt nedz «junkersi» vai «meseršmiti», nedz «ferdinandi» vai «tīģeri», reiz kā lode ķers vārds un es būšu tikai par mata tiesu no nāves. Jā, vienkāršs vārds… Tolaik tas būtu licies neiedomājami un droši vien arī tagad jums izklausās neticami, bet notika tieši tā, jo zemes virsū nekas nav tik sīksts un nekas nav tik trausls kā dzīvība …

Pēc demobilizācijas atgriezies Rīgā, sagadījos vienā dzīvoklī ar ģimeni, kas arī nesen bija pār radusies no Kurzemes, kur iestrēga pusceļā uz Vāciju. Ģimenes tēvu, kā mēdz teikt, mierlaiku advokātu, nevarēja saukt par Hitlera piekritēju, taču dēls viņam bija kritis leģionā un vispār viņš bija cilvēks ar tipiskiem buržuāziskā darboņa uzskatiem un, tāpat kā daudzi viņam līdzīgie, cerēja uz «pārmaiņām». Pēc septiņiem gadiem aknu koma beidzot viņa liktenī arī ienesa šīs neatgriezeniskās «pārmaiņas». Abas sievietes — advokāta sieva un meita — savuties bija būtnes no citas planētas.

Brīžam man likās, ka viņām pat nav svarīgi, kura puse uzvarējusi, ka tikai «šis slaktiņš un šī asinsizliešana beidzot ir cauri», kā izteicās vecākā no viņām. Es ar savu frontes pagātni abām šķitu gandrīz vai tāds kā viņpasaulē pabijis un atkal brīnumaini atgriezies radījums. Viņas — pretēji pašam advokātam — nejuta pret mani ne mazāko aizspriedumainību. Tieši otrādi, žēloja un pie izdevības centās pa druskai palutināt, redzēdamas manī gluži kā savu bojā gājušo dēlu un brāli, lai gan tiku taču karojis pret šo «dēlu» un «brāli». Viņu, tā teikt, vispārcilvēciskā filozofija ar pārsteidzošo infantilismu brīžiem varēja mani taisni vai tracināt. Tālab ne reizi vien, kopīgajā virtuvē vakariņās ēzdams — likteņa ironijas dēļ no advokāta katla man smeitu — paplānu pēckara zupu, veicu aģitatora un propagandista darbu, lai apgaismotu viņu prātus politikas jautājumos. Mans izskaidrošanas darbs komunālā dzīvokļa virtuvē deva pārsteidzoši ātru, lai gan drusku negaidītu iznākumu, drīzāk romantisku nekā idejisku — manī samīlējās advokāta meita Elīna. Viņa bija tik eņģeliski blonda un zilacaina, smuidra un maiga, ka likās pats sievišķības iemiesojums, kādu neskaitāmas reizes tiku redzējis savos anonīmajos frontinieka sapņos.

Bija tikai viens «bet» — viņas paps. Zinādams advokāta politisko orientāciju un attieksmi pret mani, pieļāvu, ka viendien tas trokšņaini ielauzīsies dzīvokļa koplietošanas telpās un zupas katlu ar visu saturu uzmauks man galvā …

Jums vēl nav apnicis klausīties?

Nu, labi, stāstīšu tālāk. Tātad es — un, kā šķita, ne bez pamata — rēķinājos ar traci, tiklīdz advokāts uzzinās par manām un Elīnas attiecībām. «Pretinieka pozīciju izlūkošanu» veica lādzīgā un mums labvē​līgi noskaņotā māte. Draudošā klusumā pagāja kāda pusstunda. Pēkšņi gaitenī atskanēja un sāka ātri un skaļi tuvoties papa enerģiskie soļi. Viņš strauji ienāca virtuvē, kas jau pats par sevi bija neikdienišķs notikums un nevēstīja neko labu. Tomēr tālākais ievirzījās negaidītās sliedēs. Viņš

neizrādīja sliecību uz vardarbību, gluži otrādi, veltīja manai necilajai personai plašu, pēc oratoru mākslas likumiem teicami uzbūvētu runu. Ar eleganci un apbrīnojamu precizitāti viņš uzšķērda mani, preparēdams pa sastāvdaļām kā prasmīgs anatoms. Sākdams ar negatīvo īpašību uzskaiti, viņš sākumā morāli sagrāva mani, pēc tam veikli at​rada dažus «vainu mīkstinošus apstākļus» un visbeidzot pārgāja uz «pozitīvo daļu». Tanī galvenā vieta tika ierādīta nevis manām rakstura iezīmēm vai prāta spējām, bet «biogrāfijai, kas visnotaļ — kā viņš sacīja — atbilst pašreizējai konjunktūrai un šobrīd jau pati par sevi ir topošajā karjerā ieguldīts kapitāls». Man sejā — kā pats manīju — iesitās uguns. Un paps steidzīgi vainagoja savu uzstāšanos ar svētību Elīnai un man. Elīna laimīga apkrita man ap kaklu. Bet es jutos ļcā cilvēks, kas od medu, mocīdamies ar zobu sāpēm.

Papa cerības uz karjeru attaisnoju tikai daļēji. Kļuvu par ierindas ekonomistu. Līdz pat šai dienai mani aizvien pārsteigusi šī vecā jurisprudences kūmiņa loģika. Sirds dziļumos būdams padomju varas pretinieks, viņš tai pašā laikā tīkoja, lai znots kļūst par šīs iekārtas, viņa vārdiem izsakoties, «augstu stāvošu funkcionāru». Vai šādi izpaudās īpatnējs karjeras kults? Vai arī viņš to vēlējās meitas dēļ? Bet kā tas savuties savienojams ar viņa ilgām pēc «pārmaiņām»? Prasiet man kaut ko vieglāku. Nekad neesmu šīs pretrunas izpratis. Ar papu mums bija diezgan daudz gan lielāku, gan mazāku sadursmju.

Taču, ja jums šķiet, ka mana laulība nebija izdevusies, tad jūs maldāties. Pavisam pretēji, mana laulība bija laimīga. Elīna piederēja piē tām sievietēm, kurām vīra uzskati ir arī viņu uzskati, vīra pārliecība ir ari viņu pārliecība. Viņa netiecās pēc lietas būtības patstāvīgas izpētes un neatkarīga vērtējuma. Manas domas Elīnai bija nenoliedzamas kā vienreizviens. Viņa nešaubījās par mana viedokļa pareizību un neapstrīdēja manas rīcības jēgu. Grūtos brīžos viņas lielā un nesatricināmā uzticēšanās atdeva man ticību sev pašam. Centos nelauzīt galvu, vai tikpat neizmērojama un nekritiska paļāvība uz vīru viņai būtu arī tad, ja par dzīvesbiedru pagadītos kāds glums nelietis. Konkrētajā gadījumā viņa ticēja man. Tik liela sievietes ticība, kādu Elīna izjuta pret mani, ir kā spārni. Viņa bija.

Kāpēc «bija»?

Tūlīt nonāksim arī pie tā.

Visu mūžu Elīna daudz slimoja. Vienīgā meita, kas piedzima četrdesmit septītā gada sākumā, gandrīz maksāja viņai dzīvību. Ar Elīnu nodzīvojām kopā turpat divdesmit četrus gadus. Viņa nomira.

Jau ilgāku laiku zināju, ka viņas kaite var dot tikai šādu iznākumu un ka cerības praktiski līdzinās nullei. Tiku rēķinājies ar viņas nāvi, bet, kad tā atnāca, izrādījās, ka esmu šim triecienam nesagatavots un ka mēģinājums sagatavoties nevis atvieglina, bet tikai paildzina ciešanas.

Jutos viens un vientuļš. Slīgu savādā stingumā — biju kā ledū iesalis. Vispār piederu drīzāk pie aktīvā nekā gurdenā cilvēku tipa, bet pēc bērēm, ja vien nebija ārēju traucēkļu, varēju augus vakarus kvernēt bezdarbībā, nevēlēdamies neko un neinteresēdamies ne par ko. Meita sacīja, lai ņemu atvaļinājumu un braucu pie viņas uz Alūksni. Atsacījos. Divas niecīgas istabiņas, mazs bērns — negribēju nevienam būt uz kakla. Bet galvenais — man pilnīgi trūka enerģijas šādam praktiskam pasākumam. Vislabprātāk, kā jau teicu, sēdēju un tukši raudzījos vienā punktā. Krūtīs man bija kaut kas saspringts, līdz galam savilkts. Brīžiem baidījos pakustēties, lai tur kas nepārtrūkst. To nevarēja īsti saukt par sāpēm, taču. .. Vai es jūs negarlaikoju ar savām izjūtām?

Darbā pret mani izturējās ar lielu pretimnākšanu. Steidzamības kārtā izgādāja ceļazīmi uz dienvidiem, uz atpūtas namu. Kā viegli varat iedomāties, ne par kādu ceļošanu negribēju ne dzirdēt.

Ja jau man trūka uzņēmības braucienam šepat uz Alūksni, tad par Krimu nemaz nebija ko domāt. Bet kolēģi sāka pierunāt, un es — kaut arī ar iekšēju pretestību — piekritu, lai neapvainotu cilvēkus, kas vēlēja man labu.

Bija aprīļa sākums. Pie mums Latvijā tas vēl ir slapjdraņķu un cīruļputeņu laiks, bet Krimā pilnā plaukumā jau valda pavasaris. Tas noteica līdzņemamo garderobi. Vajadzēja iekravāt kaut ko no vasaras drānām. Taču gaišo uzvalku skapī neatradu. Atcerējos, ka Elīna gribēja to nodot tīrīšanā. Ja uzvalks tiešām bija nodots, vajadzēja būt kvītij. Ķēros pie atvilktņu pārkravāšanas. Visur uzdūros Elīnas dzīves, pēdām, viņai adresētām vēstulēm, ar viņas roku rakstītām zīmītēm, viņas fotogrāfijām.

Man par izbrīnu, papīru pārkravāšana prasīja negaidīti lielu fizisku piepūli. Aizelsos, it kā bez atelpas vienā paņēmienā būtu uzskrējis sestajā stāvā. Krūšu kurvis likās apstīpots. Kreisā roka notirpa. Tā man vēl nekad nebija bijis. Taču šo nepatīkamo jutoņu neuztveru kā slimības priekšvēstnesi. Un pat tad, ja es būtu sapratis, ar ko_ draudēja šīs pazīmes, šaubos, vai sevišķi par tām uztrauktos. Paša dzīvībai manās acīs tobrīd nebija nekādas nozīmes. Jā, galu galā kvīti atradu.

Pasūtījuma termiņš bija beidzies jau pirms mēneša.

Aizgāju uz ķīmiskās tīrītavas punktu, nostājos pie letes ar uzrakstu «Izsniegšana», sagaidīju savu kārtu. Pienāca darbiniece, uz letes pašķirstīja lielu kantora grāmatu un atsvieda manu kvīti atpakaļ — neesot. Man likās pavisam neticami, ka uzvalks nav gatavs. Jau teicu, ka termiņš bija apritējis pirms mēneša. Tālab ieminējos, vai viņa nevarētu paskatīties skapī starp iztīrītajām drēbēm.

Nenoklausījusies līdz galam, viņa ar tikko valdītām dusmām atcirta: ja uzvalks nav atķeksēts reģistrācijas grāmatā, tad skapī nekādi nevarot būt, nekādi! Vai es to esot spējīgs apjēgt vai arī tas ejot pāri manai saprašanai? Atbildēju, ka uzvalks man tomēr vajadzīgs, tāpēc ka gribu braukt projām.

Tā es teicu balsi, bet īstenībā man atkal kļuva visviens, vai uzvalks ir vai nav gatavs, nekas man nebija vajadzīgs, un nekur es negribēju braukt. Mani sagraba jau pazīstamā trulā vienaldzība. Stāvēju pie letes, skatījos pāri uz pieņēmēju, un galvā man nebija nevienas domas.

«Teicu taču: nav! Nav! Nav! Nu, ko tu vēl stāvi un glūni, vecais perdeli!?» piepeši viņa spalgi iekliedzās histēriskā tonī un nezin kādēļ sāka balsī raudāt.

Bet es… Man šķita, ka sirdi ķērusi lode. Ļoti skaidri sajutu, kā svins karsti ietriecās manī, vispirms skardams krūšu kaulu un pēc tam ■cauri audiem urbdamies ķermeņa dziļumā. No trāpījuma vietas starveidīgi strāvoja tik asas sāpes, ka man satumsa acu priekšā. Mēģināju pieķerties pie letes, bet tā ar visu reģistrācijas grāmatu, tālruņa aparātu un kvītīm sāka slīdēt uz manu pusi. Skaidri neatceros, vai es uzkritu uz letes vai leti uzrāvu sev virsū. Kā caur biezu vates kārtu dzirdēju kaut kādus saucienus, bet, kas kliedza un vai kliedza, nevaru pateikt.

Ar vārdu sakot, nokļuvu nevis Krimā, bet slimnīcā. Un ar miokarda iniarktu. Nezinu, vai esat lietas kursā par šīs smagās slimības raksturu. Tautā to sauc par sirds trieku. Mani no ierindas tā izsita uz veseliem pieciem mēnešiem. Iesākumā biju tādā stāvoklī, ka saviem spēkiem nedz varēju, nedz drīkstēju pat pagrozīties gultā. Nevienu patstāvīgu kustību! Ne mazāko uztraukumu! Tā man bija piesacīts. Niecīgākā piepūle vai mazākais uzbudinājums varēja izsaukt jaunu infarktu un, nav izslēgts, nest nāvi.

Kā jau teicu, pēc sievas bērēm paša dzīvībai manās acīs nebija nekādas nozīmes. Bet nu tieši bojāejas pavisam tuvā un reālā iespējamība atmodināja manī dzīvotgribu un izrāva no garīgā stinguma, kurā biju ieslīdzis. Es nevēlējos mirt! Un tā jau tas parasti arī notiek. Pa gabalu mēs labprāt koķetējam ar nāvi, bet notrūkstamies ne pa jokam, kad kaulainā pienāk mums cieši klāt…

Labi, lai paliek filozofija. Tāpat jau stāsts pārlieku ievelkas un izplūst plašumā. Jā, domāju, ka pēc sacītā varat iztēloties, cik nevarīgs un pretoties nespējīgs biju, kad palātā ienāca… Nu, starp citu, to, kā viņa ienāca, es gan neredzēju. Biju drusku aizsnaudies. Pamodos no sajūtas, ka uz mani skatās, un ieraudzīju, ka man pāri pārliekusies nepazīstama sieviete. Bija viesu laiks, tāpēc nospriedu, ka viņa mani sajaukusi ar citu slimnieku. To viņai arī pasacīju. Bet viņa papurināja galvu un teica: «Nē, es neko neesmu saputrojusi. Jūs esat… (Un viņa nosauca manu uzvārdu.) Bet mani sauc Maiga.

Atnācu no punkta, lai atvainotos. Jūsu uzvalks…» — «Paklausieties,» sacīju, «ja jums ir vismaz kripatiņa smalkjūtības, ejiet projām. Vismaz tik ilgi, kamēr esmu dzīvs, lieciet mani mierā. Ja nomiršu, atnāciet uz kapliču, taču pagaidām…» — «Es neiešu projām, iekams nepiedosiet!» viņa atbildēja ļoti klusi un ļoti stingri.

Ko jūs darītu manā vietā? Jūs smejaties . . . Man gribējās viņu patriekt pie velna, bet nepavisam negribējās viņas dēļ dabūt jaunu in​farktu. Un es strupi atteicu: «Labi. Piedodu. Sveiki!»

Jūs domājat, ka viņa gāja projām? Viņa nekustējās ne no vietas un tikai sērīgi raudzījās man sejā. «Kā man jūs žēl…» beidzot viņa izdvesa. «Es to nemaz nevaru izteikt, cik ļoti…» — «Tie ir visticamākie meli, ko man nācies savā mūžā dzirdēt,» es atsacīju. Viņas acis aizmiglojās un pieskrēja pilnas asarām. Aizvēru plakstus, lai neko neredzētu. Cīnīdamies starp niknumu un — neslēpšu — pavisam nevilšu aizkustinājumu, visiem spēkiem centos neuztraukties. Bet tikmēr viņas asaras pilēja un krita man pāri. Viņa mani apraudāja kā mirušu. Tas turpinājās vairākas minūtes. Kad atkal attaisīju acis, viņas vairs nebija. . .

Uzskatīju, ka ar to pašu viss laimīgi ir cauri. Viņa bija man atvainojusies, es — lai arī ne pārāk laipni — viņas atvainošanos biju pieņēmis. Taču es nepazinu Maigu. Pagāja dažas dienas — un viņa no jauna bija klāt. Pie manas gultas tobrīd sēdēja meita. Un viņa, tas ir, Maiga pie durvīm saminstinājās, nevarēdama izšķirties, nākt klāt vai labāk pazust. Taču Maiga nebūtu Maiga, ja atkal dotos projām, reiz bija ieradusies. Tāpēc viņa negāja nekur, bet paspēra pāris soļu uz manu pusi un nenovērsdamās raudzījās uz mani ar nedrošu un vaicājošu skatienu.

«Kas šī par personu?» meita jautāja. «Tā… no ķīmiskās tīrītavas,» atbildēju. «Gribi, tēv, es palūgšu, lai viņa aizvācas,» meita piedāvāja. Sacīju, ka nevajag. Atcerējos pagājušās reizes asaras.

Un vispār. Viņa skatījās uz mums tik tramīgi, it kā nojaustu, par ko runājam, un baidītos no pazemojuma. Mati viņai bija saslapuši, jo ārā lija. Piespiestu pie krūtīm, viņa turēja papīra kulīti.

Cauri samirkušajam papīram iz​spiedās kaut kādi apaļumi. Nespēju viņu aizdzīt.. .

Nu, vai esat noskaņoti vēl klausīties?

Jā, viņa ātri un, jāsaka, nemaldīgi uztvēra manas izjūtas, uzreiz uzsmaidīja man, pienāca klāt, nolika turzu ar apelsīniem uz skapīša un starojoši sacīja: «Esmu tik laimīga, ka šodien jūs izskatāties labāk.»

Tad pastāvēja vēl sekundes desmit, nenovērsdama no manis acu, un aizgāja.

«Viņai tagad laikam ir lielas nepatikšanas darba,» dzedri teica meita. Un es nodomāju, ka tā tas droši vien arī ir un ka šim sievišķim patiesi ir pamats turēt par mani īkšķi.

Kā no visa iepriekšējā jau viegli varat iztēloties, viņa atnāca vēl.

«Jūsu uzvalks atradies!» nākamajā reizē viņa pavēstīja tādā tonī, it kā ar šo faktu vienā rāvienā izbeigtos visas manas dzīves likstas un ciešanas. Apsēdusies uz ķeblīša pie gultas, viņa sāka pacietīgi un plaši, bet detaļās man ne pārāk saprotami stāstīt par uzvalka odiseju ķīmiskās tīrīšanas labirintos: par atkārtotu sūtīšanu uz cehu, pārtīrīšanu, izkusušām pogām un jucekli pasūtījumu reģistrācijā. Mans apģērbs atrasts inventarizācijas laikā iztīrīto drēbju skapī, kur droši vien jau karājies tanī nelaimīgajā dienā, kad es… Ak, vispār tā toreiz bijusi kaut kāda gluži neiedomājama un šausmīga diena, kā viņa sacīja. Viņa plēsusies vai pušu, skraidīdama no pieņemšanas uz izsniegšanu un no izsniegšanas uz pieņemšanu, jo kolēģe neesot atnākusi uz darbu. Vai es varot iztēloties, ko nozīmē punktā strādāt vienai aprīlī? Fabrikā sastrēgums! Pasūtījumi nepienāk laikā! Klienti lamājas un prasa sūdzību grāmatu! Telefons zvana vienā zvanīšanā! Kopš rīta viņai bijuši jau divi ieraksti par termiņa nokavēšanu. Bet par ierakstītām sūdzībām viņu atkal strostējot kantorī. Taču ko viņa varot līdzēt, ja pasūtījumi neesot gatavi? Pati viņa tak neko netīrot! Viņa izsniedzot un varot izsniegt tikai to un tad, ko un kad no ceha atsūtot! Nu, labi, viņa vēl varot piezvanīt uz cehu — bet vairāk arī neko! īsi pirms

manis viens onkulis uz viņu tā kliedzis, tā kliedzis. . . Un, kad arī es neesot gājis projām un tikai nelabi un draudīgi skatījies, viņu sagrābis kaut kāds prāta apmulsums. Un vienīgi tad, kad es esot. sācis krist un gāzties, viņa sapratusi, ka.. . Pēc tam neesot gulējusi augu nakti, raudājusi līdz rītam.

Bet no rīta stingri nolēmusi: ja es gadījumā nomiršot, arī viņa padarīšot sev galu!

Jūs smejaties… Bet jūs nepazīstat Maigu! No savas puses es nešaubos, ka viņa visā nopietnībā bija gatava izpildīt savus briesmīgos draudus.

Stāsts ir jau gandrīz galā.

Tālāk norisinājās tas, ko es pats līdz šim nevaru izprast un uz ko šķietami nemaz nebiju spējīgs.

Redzat, es Maigu apprecēju. Un jau nepilnu gadu pēc karsti mīļotās Elīnas nāves. Viss notika aizgūtnēm, pa galvu, pa kaklu, kaut kādā dzīvesalku skurbulī, kam — loģiski spriežot, kā jebkuram skurbulim — drīz vajadzēja beigties ar paģirām. Pirmkārt, divdesmit gadus jaunāka sieviete diez vai ir piemērota sieva vīrietim, kas pārcietis miokarda infarktu. Otrkārt, gan pēc izskata, gan rakstura viņa ir tāla manam ideāltipam. Karstais un grūti aprēķināmais raksturs nekādā gadījumā nesolīja, tā teikt, rāmu līdzāspastāvēšanu, pie kādas biju pieradis laulībā ar Elīnu. Viņa ir pilnīgs Elīnas pretstats. Bet mūža otrajā pusē grūti pieslīpēties pie krasām pārmaiņām.

Taču, par spīti visam, arī mana otrā laulība ir laimīga. Protams, sešos kopdzīves gados mums bijis ne mazums domstarpību, jo Maiga nekad nepiekritīs tikai mīļā miera dēļ. Gluži otrādi, viņa apstrīdēs gan manas rīcības pareizību, gan manu vārdu nemaldību, tiklīdz tie modinās viņā kaut mazākās šaubas. Bet šīs viņas šaubas slīpēs mani kā galoda nazi, lai neierūsēju un nenotrulinos. Bez viņas es droši vien jau būtu kļuvis par priekšlaikus sagrabējušu onkulīti, kas ar bažām ieklausās savu iekšējo orgānu darbībā. Maiga nepieder pie ērtajām sievām, kurām blakus var justies kā Visuma centrs. Bet viņa ir mūžīgais dzinulis.

Perpetuum mobile brunčos. Viņa var novest kapā, bet ar viņu nav iespējams novecot.

Tas tad arī ir mans stāsts, no kura, kā jau sākumā teicu, neviens diemžēļ nevar smelties dzīves gudrību. Viss norisinājās ļoti neizprotami pat man pašam un, starp citu, pa īstam vēl nekas arī nav noslēdzies.

2 teātris jeb ko pastāstīja vīrietis ar žokejcepuri Piķis un zēvele, bet tad jau iznāk, ka esmu nozūmējis pats savu tanti Betsiju! Ja ir tā, kā džentlmenis mums izklāstīja, nu, ka trauslāku cilvēku varot dabūt gar zemi ar pāris stiprākiem vārdiem. Tad jau jūsu priekšā ar žokejmici galvā un mačalku padusē stāv slepkava! Es — tanti Betsiju?! Nu, moins! Bet bāla viņa kļuva, fakts! Zilganbāla kā līķa naba. Un kā iekliedzās: «Cā—ā— ārlij!…» «Čārlijs» — tas biju es. Starp citu, arī onkulis Ansis viņai bija «Čārlijs». Vispār «Čārliji» viņai bija visi vīrieši, pret kuriem viņa juta tādas vai citādas simpātijas. Jupis zina cik viņai mūžā galu galā sanāca to «Čārliju»!…

Varbūt domājat, ka tante Betsija ir kāda angļu lēdija? Nepavisam! Pēc pases viņa saucās Rokjāne. Bet viņas tēvs uzvārdā bija Krūms—Krūmiņš. Arī māte no mūsu pašu slakas, no Nītaures pagasta. Tā ka bilde skaidra! Starp citu, tante Betsija nebija arī nekāda «Betsija». Bet, cik vien viņu atceros… Un arī jūs, ja varētu uzmest aci veciem foto… Ņem, kā saka, no kuras puses gribi, no priekšas vai profilā: dāma caur un cauri! Nāca jau virs septiņdesmit, bet — cepurīte galvā, nadziņi novīlēti, kurpītes uz papēžiem! «Cārlij, vienpadsmit gadu laikā es neesmu pieņēmusies svarā ne grama!» saka. «Ne grama! Tu saproti, Čārlij?» Varētu domāt — kā mums te iepriekšējais džentlmenis teica — vismaz mierlaiku advokāta atraitne vai, vēl vairāk, pelnītā atpūtā aizgājusi balerīna no operas! Bet viņa bija tikai dzelzceļnieka meita, izmaluši dzīvi kā biezpienu, strādājusi fabrikā, restorānā un vienlaik, kā pati teica, par dienestmeitu. Taču, kas ir, tas ir, iznesās un turējās kā dzimusi aristokrāte! Un tikai reizi, pēdējā savas dzīves dienā, izgāzās, kā saka, no eņģēm, bet tas, cik atminos, arī bija vienīgais gadījums, kad viņai nogāja greizi. Un ej nu sazini, ko mēs paši vēl nedarīsim un nemuldē​sim savā beidzamajā stundiņā, fakts…

Bet, iekams stāstu par tantes Betsijas galu, man jāapgaismo viņas •dzīve, lai bilde būtu skaidra.

Redzat, tante Betsija man bija nevis kaut kāda tante vispār, bet miesīga mātesmāsa, tā ka viņas tēvs, nu, šis pats Krūms—Krūmiņš, iznāk mans vecaispaps. Tas, cik jaušu, nav bijis nekāds tuntulis, bet īsts zibeņzellis, no lustīgajiem un apsviedīgajiem zēniem, liels donžuāns un karsts muzikants. Līdz četrdesmit gadu vecumam uzkalpojies par galveno konduktoru un nodzīvojis vecpuisī. Tad nadzīgi noprecējis divreiz jaunāku sievu, manu vecmammu, nu, to no Nītaures, un nepilnos septiņos gados uzmeistarojis veselus četrus skuķus. Tiem lielajiem brunču medniekiem vienmēr jau vairāk dzimst meitas… Vecākā bija tante Betsija, jaunākā — mana māte. Līdzko meitēniem deguni nāca pār galda malu, visām četrām vijoles rokā! Sencis dīdījis spēlēt. Trim gājis kā pa ciņiem, lai arī cik ar lociņu sitis pa nagiem. Zāģējušas pinkšķēdamas. Vienīgi tantei Betsijai bijis pavairāk iekšā. Tēvs nu iededzies, sarunājis vijoļstundas pie kārtīga speca, pēc tam sūtījis meitu uz mūzikas skolu. Kā drusku iesilis, par to vien runājis, ka — lai velns par stenderi! — šis no savas pirmdzimtās ekstra mākslinieci iztaisīšot. Piķis zina kā būtu iznācis, ja vecais nebūtu traģiski nolicis karoti. Tas gadījies Igaunijā. Viņš, kā jau konduktors, dabūjis vi​sur rullēt. Sabrauca manevrējoša lokomotīve.

Vecmamma palikusi ar saviem četriem skuķiem un mazu pensiju. Tantei Betsijai bijis knapi sešpadsmit. Aizgājusi no skolas, sākusi šansēt fabrikā, pēc tam kādu laiku rāvusies par kalponi pie kungiem. Sākumā cerējusi: sapelnīs pārsimt latu un mācīsies tālāk. Bet kur nu! Ja nebūtu vēl to jaunāko māsu, varbūt šā vai tā, tagad nebijis pat ko spārnoties. Visu to viņa pati man stāstīja. Pa dienu strādājusi maizes darbu, vakaros vingrinājusies uz vijoles, lai galīgi viss neaizmirstoties un pirksti nekļūstot stīvi.

Vēlāk viņa dabūja darbu restorānā. Orķestrītī vai, pareizāk sakot, dāmu ansamblītī. Cik viņu tur bija — trīs? Nē, četras gabalas. Klavieres, vijole, čells… Nu, un vēl kaut kas pūšams. Redzēju

fotogrāfiju. Nolasītas, es jums teikšu, kā bildes, augstām krūtīm un slaidām kājām, viss savā vietā, lai tēviņiem ir acīm kur aizmesties. «Tango noturno», «Tur rožu dārzā pie Sansusī», «Trīs vītušas rozes» un vēl šis tas šīberējams. Ne jau kādas tur simfonijas un sonātes restūzī rāva vaļā. Bet rāvušas — kā sacīja tante Betsija — ar mīlestību un no sirds. Piekrišana bijusi liela un dzeramnauda nākusi kā pa reni. Ģērbusies viņa bija — pats redzēju albumā — kā īsta granddāma. Vai spēlēšanai pa starpu viņa nepiepelnījās arī kā citādi, to jau tante Betsija man, zināms, nestāstīja. Un bēda un daļa tur man nav it nekāda, bija šā vai bija tā, pats neesmu svētais. Tikai vienu gan nevaru saprast, kā viņa, izskatīgs

meitietis būdama, nenomakšķerēja un nepiesēja sev tikpat iznesīgu vai vismaz turīgu vīru. Tante Betsija apprecējās tikai pirms paša kara, jau kā apvītuši pojene — gadus trīsdesmit sešus vai trīsdesmit septiņus veca un arī tad ar oficiantu un turklāt plikpauri, nu, ar to pašu Ansi Rokjāni, kuru viņa saukāja par Cārliju tāpat kā mani.

Reiz — tante Betsija bija jau galīgi veca — es viņai vaicāju, kāpēc viņa neapprecējās agrāk.

Vairākas minūtes viņa neko neatbildēja, izvilka no paciņas cigareti, uzšvirkstināja sidraba šķiltaviņas, aizpīpēja, ietinās dūmos un tikai tad sacīja: — Liktenis, Čārlij, liktenis.

Zināms, tāda atbilde ir cik gara, tik plata un pie skaidrības neved. Bet skumja tante Betsija izskatījās, fakts, traki bēdīga. Ej nu sazini, varbūt viņa pārāk ilgi loloja kādus tukšus sapņus, bet

varbūt neviens kārtīgs vīrietis viņu negribēja. Ar tādām kā viņa mīļuprāt salaiž, taču tādas neprec.

Viņa tomēr kā nekā bija kroga meitietis.

Nezinot viņas pagātni, nemūžam neviens gan to nepateiktu. Nekad! Uz galvošanu! Viņa uzvedās kā dāma, un viņa patiešām bija dāma! Nu jā… tikai tai pēdējā reizē. Bet velns par stenderi, es neņemos apzvērēt, ka četrdesmit minūtes pirms nāves vēl būšu sazin kāds džentlmenis! Tā tas ir. Un arī jūs neņemsieties par sevi galvot, fakts…

Tāpat kā savā laikā vecpapam Krūmam—Krūmiņam, arī mēs mammai bijām veseli četri, tikai pavisam otrādi, četri zeņķi. Un, ja es vienīgais tantei Betsijai kļuvu par «Cārliju», tad āķis laikam slēpās tur, ka gluži oficiāli un likumīgi skaitījos viņas krustdēls. Mūsu ģimene dzīvoja Slokā. Kad sāku strādāt Rīgā, iznāca liela žņaudzīšanās ar električku un laika nosišana. Tante Betsija piedāvāja mani pierakstīt savā dzīvoklī. Pēc onkuļa Anša nāves viņai bija palicis labs dzīvoklis. Divas istabas.

Gan caurstaigājamas, bet veseli četrdesmit seši kvadrātmetri. Viņa baidoties, ka tik lielu platību izpildkomiteja neļaušot vienai paturēt. Un, kad viņa nomiršot, man palikšot viss, kā stāv: dzīvoklis, mēbeles, flīģelis. Iedomājieties, viņai piederēja pat flīģelis! Šī melnā trijkāja vēsture gan bija, kā saka, tīta miglā. Tante Betsija apgalvoja, ka klavieres glabāšanā esot atstājuši kaimiņi pirms aizbraukšanas uz Vāciju. Starp mums runājot, man šķiet, ka flīģelis bija sperts. Šā vai tā, bet bilde nebija īsti skaidra. Bet, ja neviens nepieteicās par īpašnieku, kas tad man? Neesmu nekāds milicis vai brīvprātīgais kārtības sargs. Tagad uz šīm klavierēm — kaut jods tās būtu rāvis! — klimperē mana meita. Tas tā, starp citu…

Bet tad es pārvācos pie tantes Betsijas un apmetos caurstaigājamā istabā kopā ar to pašu nelaimes flīģeli, milzīgu ķepainu palmu un citiem lepniem krāmiem, kuri pa visiem kopā — ticat vai ne! — plašajā telpā atstāja man pārāk daudz vietas. Pie tam šī skaitījās tāda kā viesis>a. Kad pie tantes pulcējās jaunības draudzenes, viņas pie manis izicēja. Tās bija tās pašas, nu, no fotogrāfijas, restorāna ansamblītis, jnieks no kādreizējā četrinieka: vijole, klavieres un čells. Pūtēja i bija aizgājusi pie senčiem, viņu nekad acīs netiku redzējis. Toties rējās trīs kūkas ar dievu uz pusēm vēl turējās un arī spēlēja kā ndienās: ar mīlestību un no sirds. Gan vecos tango un citus trīsdesito gadu šlāgerus, gan pa starpām šo to nopietnāku: Paganīni, Glieru, rasati, Kreisleru… «Mīlas prieku» un «Mīlas sāpes». Viņas ķepuros pa atmiņām kā mušas pa zapti, taču jutās arī mākslinieces, un, kā u māksliniecēm, viņām vajadzēja klausītāja. Par upuri viņas — pis un zēvele — bija izraudzījušās mani. «Pasēdi, Cārlij,» saka, «kur v jāskrien?» Man negribējās dumpoties, un es sēdēju.

Saiešanas notika galvenokārt pa sestdienām un svētdienām. Pārējs vakaros tante Betsija savā istabā klikšķināja mašīnu vai smilkstiāja pasāžas. Ak, piemirsu pateikt — pēc kara tante Betsija iemācījās lašīnrakstīšanu. Rokas jau viņai bija vēl veiklas un galva vērīga. Un o citu lai viņa būtu darījusi un iesākusi? Priekš restorāna viņai vairs ebija ne fasādes, ne eksterjera. Nopietns simfoniskais orķestris viņas pēciņiem un mācēšanai atkal stāvēja par augstu. No otras puses, kā aka, mājas darbi, nu, visas tās vārīšanas un mizošanas, pannas un kasroļi, nekad nebija viņu vilinājuši. Un arī ģērbties viņai patika greznāk, iekā sanāca no onkuļa Anša izpeļņas. Bet ar pārrakstīšanu varēja esist tīri brangu rubli. Vienīgais, par ko viņa varēja mūžīgi gausties, >ija rokas. Mašīnas klabināšana maitājot viņai rokas. Tas esot īsts grāvača darbs, kas viņā pazudināšot vijolnieci.

Dažreiz — nu, tad, kad vēl mitinājāmies kopā, — viņa spēlē, spēlē iavā istabā, piepeši apklust, ienāk pie manis, noliek uz galda vijoli un ociņu, apsēstas. «Tev nav ko uzpīpot, Cārlij?» saka.

Aizsmēķē. Redzu, <a viņai smaga sirds. «Vai kaut kas noticis, tante?» jautāju. Smēķē. Skatās uz mani caur dūmiem. «Man nav vairs vibrācijas,» saka. Nosviež cigareti pelnu traukā. Atkal paņem vijoli un lociņu, drusku pačīgā. «Nu, tu pats dzirdi,» saka, «galīgi nav vibrācijas…» Kam viņai bija vajadzīga tā vibrācija? Prasi!

Bet citreiz ielido kā spārnos. «Cārlij, paklausies šo kadenci!» saka. Un nospēlē man kaut ko priekšā. Smaida pār visu seju kā maijmēness. «Vai saklausi, kas par skaņu?!»

Nodzīvojām šitā gadus trīs, un, jāsaka, abiem nemaz neklājās slikti. Tikai uz pašām beigām sāka iet drusku greizāk. Jau cerējos ar savu cienīgo. Sestdienu un svētdienu vakaros man, godavārds, bija kas la​bāks, ko darīt, nekā sēdēt un klausīties, kā spēlē trīs vecās karašas..

Uz beigām viņas palika tikai divas. «Čells» aizbrauca uz Lietuvu, uz Šauļiem vai Panevēžu, ar vārdu sakot, mazbērnus vai mazmazbērnus vākt. Bet vijole ar klavierēm… Ari nav nekāda vaina, vai ne? Nemainījās pat viņu repertuārs. Ar tādu pašu sajūsmu un dedzību viņas plēsa fokslrotus, angļu valšus un lambetvokus ar Paganīni un Kreisiem pa starpu.

Un tad mūsu kopdzīvei pēkšņi pienāca gals! Nē, nē, toreiz vēl ne. Viņa nomira vairākus gadus vēlāk. Nelaime gadījās pavisam cita. Es apprecējos. Nemaz nav ko smieties! Tante Betsija precības uztvēra tieši tā — kā nelaimi vai vismaz lielu nodevību. «Mana sirds jau juta, ka drīz sitīs kāda nestunda. Mēs bijām pārāk laimīgi,» saka. «To es no tevis negaidīju, Cārlij…» Beidzamo vakaru viņa nedz klikšķināja mašīnu, nedz spēlēja vijoli, bet ilgi sēdēja manā — nu jau vajadzēja sacīt — bijušajā istabā ar flīģeli un palmu, daudz smēķēja un sērīgi žēlojās, ka jāšķiras. Arī es jutos kā no laivas izmests. Āķis tāds, ka mums ar jauno sievu patiesībā nebija kur palikt. Vajadzēja gudrot, kā noīrēt kādu kaktu. Jūs varbūt teiksiet, ka man bija kārtīga istaba pie tantes Betsijas. Tur jau tas joks, ka reizē bija un nebija, jo, kā saka, pēc abpusējas norunas šeit drīkstēju dzīvot tikai viens. «Kolīdz tev samežģās, tūlīt nāc atpakaļ kaut vai nakts vidū, Čārlij,» tante Betsija toreiz teica, nu, tanī beidzamajā vakarā, kad sēdēja pie manis. Tas tika sacīts, godavārds, ar tādu pieskaņu, it kā viņa ne tikai paredzētu un piesauktu manai laulībai nelabu galu, bet pat ne drusku nešaubītos par to. Un es nikni nodomāju, ka nekad vairs šurp nerādīšos un nesperšu šeit kāju. Bet viņa cauri dūmiem vērās manī ar lielām un skumīgām acīm un izskatījās no sirdēstiem sakritusies un krunkaina.

Taču, kad nākamajā dienā devos projām ar pindelēm, viņa, kā saka, neparādīja nekādu vājumu un nepavadīja mani pat līdz durvīm. Nokāpu pa trepēm. Izgāju uz ielas. Laiks turējās silts. Logi stāvēja vaļā. Bija atvērts arī manas agrākās istabas logs. Un es izdzirdu, kā tante Betsija spēlēja Kreisleru. «Mīlas prieku» vai «Mīlas sāpes» — nekad īsti nespēju atšķirt. Un man — piķis un zēvele! — uznāca tādas dusmas, ka gribējās logā iesviest akmeni. Bet uz ielas nebija nekā metama.

Kamēr es tur vēl grozījos, vijole augšā apklusa. Vējā plīvoja tikai aizkars. Un tad es gāju prom. Atkal nozvērējos, ka nekad uz šejieni nenākšu, nekad un nekādos apstākļos, lai mani vestu kaut vai ar roku dzelžiem.

Galu galā viss iznāca citādi.

Abi ar sievu noīrējām istabu privātmājā — par smuku naudu un bez pierakstīšanās. Bet pierakstīšanos man nemaz nevajadzēja. Oficiāli skaitījos tantes Betsijas dzīvoklī. Tas man, kā saka, uzlika zināmus pienākumus pret viņu. Sā vai tā, retumis vajadzēja pie viņas piekāpt.

Kad dusmas bija pāri — un cik tad ilgi var pūsties! — atstaigāju arī. Pirmajā reizē ar sievu. Bet uzreiz manīju, ka esmu nošāvis šķībi. Tante Betsija uz manu cienīgo skatījās ar tik baltu aci kā uz savu sīvāko sāncensi. Knapi «jā» un «nē», «lūdzu» un «atvainojiet» — tikpat kā sabiedriskajā transportā!

Smejies vai raudi, vecā sieva bija greizsirdīga! Saka: kur greizsirdība, tur mīlestība. Tātad — sasodīts! — viņa tomēr mani mīlēja. Taču mīlēja viņa mani drīzāk nevis kā cilvēku vai dzīvu radību vispār, bet kā mantu. Kā savu sperto flīģeli, kuru neprata spēlēt. Kā vienu no saviem trim zelta gredzentiņiem, ko nēsāja manikirētajos pirkstos. Kā lietu, kas viņai vajadzīga un sagādā patiku. Šīs mīlestības dēj viņa nebija gatava nest ne pašu mazāko upuri. Par dzīvokli vai, pareizāk sakot, istabu es jau stāstīju. Bet neķersim nemaz tik augstu. Manā labā viņa nebūtu ar mieru izvārīt neko vairāk par tēju. Tā tas bija ar šo tantes Betsijas mīlestību, ko dažs varbūt pat nesauktu šajā vārdā un būtu

noskaņots dēvēt drīzāk par patmīlību. Bet es zinu, ko runāju. Kad tante Betsija sāka mīlēt tikai pati sevi, viņa strauji no​gāja uz leju. Dabūju to redzēt savām acīm.

Ja. — tāpat kā agrāk — būtu ticies ar viņu dienu no dienas, varbūt man nebūtu tā uzkritušas viņas pārmaiņas. Taču es apmeklēju tanti Betsiju reizi divos trijos mēnešos, ne biežāk, jo man patiesi bija arī šis tas cits, ko darīt: piedzima meita, bērnu sili uzreiz nedabūjām, sievai vajadzēja atstāt maizes darbu, turpretim es rāvos divās vietās, lai nopelnītu, ko ģimenei likt uz zoba. Starp citu, drīz pēc manas aiziešanas tanti Betsiju ķēra vēl kāds sitiens. Nomira «klavieres». Tā viņa palika pavisam vientuļa. Nezinu, vai turpmāk sestdienu un svētdienu vakaros viņa Sarasati un visu to pārējo tagad čīgāja viena vai tikai sēdēja un klusēdama tinās tabakas dūmos. Varbūt klimperēja mašīnu vai lika pasjansu. Bet to, ka jaunu pavadītāju un kompanjonu viņa sev atradusi nebija, es skaidri redzēju pēc flīģeļa. Viss dzīvoklis bija diezgan spodrs. Tikai flīģelis stāvēja noputējis kā aizmirsts un drusku apsnidzis kaps. Man priekšā viņa nekad un neko vairs nespēlēja. Kad ierados, vienmēr gan nopriecājās. «Cik labi, Cārlij, ka tu atnāci,» saka, «ir vismaz kāds, ar ko sapīpēt.» Pēc tam mēs sēžam, smēķējam, pārrunājam tos laikus, kad vēl dzīvojām kopā. Bet cik ilgi var malt un pārmalt vienu un to pašu? Par manu tagadni — kā es ātri uzķēru — viņai nebija nekādas daļas. Atceros, kad pavēstīju par meitas piedzimšanu, viņa tikai atbildēja: «Ak tā?!» — un vairāk neko. Skaidri redzēju, ka viņai nebija ne silts, ne auksts.

No ārpuses viss it kā palika pa vecam. Taču īstenībā mēs bijām jau sveši un ar katru reizi kļuvām svešāki un tālāki. Varbūt es vairs nebiju tas, kas agrāk. Bet arī viņa vairs nebija agrākā tante Betsija, fakts.

Un to varēja redzēt pat, kā saka, ar neapbruņotu aci. Nespēju atcerēties, ka senāk man būtu bijis ar viņu garš laiks. Varēju ar viņu strīdēties, jā, varēju uz viņu erroties, arī jā, bet garlaicība mani nemocīja. Turpretim tagad bieži vien nācās valdīt žāvas. Tante Betsija runāja tikai par sevi. Viņu neinteresēja nekas cits visā pasaulē. Viņu in​teresēja tikai viņa pati.

Man vajadzēja viņu aplūkot jaunajā cepurē un jaunajā džemperi. Man vajadzēja apcerēt, kura krāsa viņai piestāv un kura ne. Man va​jadzēja dzirdēt par viņas asinsspiedienu un kuņģa darbību. Man vaja​dzēja apliecināt, ka viņa izskatās saviem gadiem neparasti svaiga. Goda​vārds, daudz labprātāk es būtu paklausījies, kā restorāna laikos viņa ve​dusi ap stūri naudīgus lauku papus, kas pēc tirgus gribēja iešņabot un izlustēties, pasūtīt labu mūziku un paknaibīt sieviešu mīkstumus.

Dzird sakām, ka veci cilvēki dzīvojot vienīgi pagātnē. Varbūt tā ir, tikai uz tanti Betsiju tas neattiecas. Savai raibajai pagātnei viņa bija pārvilkusi pamatīgu un treknu svītru un dzīvoja tikai tagadnē. Un viņas tagadne bija melna filca cepurīte ar rozā ziediņu, pirmšķirīgs manikīrs, kuru, starp citu, viņa sev taisīja pati, smaržīgs poļu šampūns, teicama zobu protēze un pa blatu sadabūts E vitamīns, kas viņai tur sazin ko uzturēja un regulēja.

«Cārlij, vai esi dzirdējis par Šeltona diētu?» jau durvīs viņa man saka. «Pagājušajā mēnesī man izdevās nodzīt veselus piecsimt piec​desmit gramus! Vai tu vari to saprast?!…»

Tante Betsija izmēģinājās gan franču un ķīniešu, gan biezpiena un olbaltuma diētas. Kādas trīs mēnešus viņa pārtika no nevārītiem dārzeņiem un pēc tam, kaut kur kaut ko salasījusies vai saklausījusies, lūkoja pilnīgi badoties, tikai iedzīvojās drausmīgos reiboņos, kas mums abiem, kā saka, deva vielu veselam vakaram. Ko viņa tikai nedarīja, lai turētos formā! Pēc visa sacītā džentlmeņiem varbūt ir iespaids, ka tante Betsija pieņēmās resnumā. Bet viņa bija tieva kā skals, fakts. Viņa bija kā saulē kaltēta bute. Viņa piederēja pie tām sievietēm, kas uz vecuma galu izžūst.

Tomēr viņai neko nevarēja iestāstīt. «Paskaties franču žurnālos, Cārlij, un tad runā,» viņa man saka.

Bet tanī, nu, pašā beidzamajā reizē tante Betsija izskatījās tik izģindusi un sagrabējusi kā vēl nekad. «Kas atgadījies?» iztrūcies saku, jo domāju, ka viņa slima. «Es atmetu pīpēšanu, Cārlij,» viņa

man paziņo, zināt, gandrīz ar gavilēm. «Vai sen, tante?» — «Kopš aizvakarvakara,» saka. «Darīju tā, kā ieteica pa radio. Pēdējā dienā vēl krietni sasmēķējos un tad uzreiz pieliku punktu. Cigarešu atlikumu nolaidu ka​nalizācijā!»

Septiņdesmit divu gadu vecumā rūdītai pīpmanīšai atmest smēķēšanu! Nu, moins! Tas tikai rādīja, kas viņa bija par krampi.

«Vai tagad man ir labāka sejas krāsa?» saka.

Es jau teicu, ka todien viņa izskatījās taisni vai briesmīga. Galīgi grumbaina. Zem acīm maisiņi.

Tantes Betsijas sejā, kā saka, bija lasāmas visas atteikšanās mokas, ko viņa pārcietusi šajās trijās dienās. Tomēr viņa nebija nolaidusi degunu. Pavisam pretēji, viņa likās pacilāta, uz karstām pēdām gribēja savu jaunāko pasākumu pārrunāt un kārtējo reizi priecājās, ka esmu atnācis. Bet, mums abiem par nelaimi, man trūka pat paša mazākā noskaņojuma par šo tēmu ļerkšķēt. Biju ieradies gluži citā darīšanā, par ko arī jāpastāsta.

Ziemā mana meita bija pārcietusi gripu un nekādi nespēja tikt uz pekām. Katru vakaru temperatūra un temperatūra. Trīsdesmit septiņi divi. Trīsdesmit septiņi trīs. Taisām analīzes un caurskates. Nekā nevar atrast, bet atlabt pa īstam arī neatlabst. Arstīte ieminas, labi būtu istabu izsauļot ar kvarca lampu. Un tad es uzreiz attopos, ka kvarca lampa starp viņas tūkstoš mantām ir tantei Betsijai. Taisni pēc lampas toreiz biju aizgājis un tās dēļ arī saskrējāmies.

Ierunājos par lampu. Vispirms aplinkus. Pēc tam tiešāk. Tante Betsija krata galvu. «Nē, Cārlij,» saka, «lampu es pašlaik tev nevaru dot. Nemaz neprasi. Nupat kā iesāku apsauļošanās kursu. Mana sejas krāsa…» Nu, un aiz—iet! Kalorijas, vitamīni un hemoglobīns… bezmiegs, asinsspiediens un sekrēcija… Un tā tālāk. Un tā joprojām. Visu to viņa man izklāstīja ar kaut kādu — sasodīts! — es pat teiktu, aizkustinājumu pati pret sevi, ar saviļņojumu par savu personu. Viņas kopā saņemtās vājās un dzeltenās rokas atgādināja ar trim spožiem zelta gredzentiņiem apstīpotas vistas kājas.

Es tik tikko valdījos.

«Te ir runa par bērna veselību,» beidzot viņu pārtraucu, «bet tev prātā tikai tava sejas krāsa!»

Un zināt, ko viņa man atbildēja?

«Kāda bērna?»

Vai spējat iedomāties?! «Kāda bērna?»! Kā pamodusies! Kā pirmoreiz dzirdēdama! Kā brīnīdamās, kāpēc bērni pasaulē vispār vajadzīgi!

Es pielēcu kājās. '(Cerēju, ka esmu atnācis pie cilvēka,» saku, «bet izrādās, ka pie prātu izkūkojušas dzeguzes!»

Viņas seja kļuva bālāka ar katru manu vārdu, kamēr pie pēdējā kļuva zilganbāla kā mēnesnīca.

Un acis pletās arvien platākas un pla​tākas, taisni vai grasīdamās izlēkt no dobumiem.

Un pēkšņi viņa kā iekliedzās: «Čā—ā—ārlij, un tā ir pateicība par visu?!… Ak tu pretīgais maukūzis!»

Izgāju ārā un aizcirtu durvis.

Pēc četrdesmit minūtēm viņa bija mirusi. Sirdstrieka. Tūlīt pēc manas aiziešanas viņa piezvanījusi pie kaimiņienes durvīm, sacījusies slikti jūtamies, prasījusi uzsmēķēt un sūrojusies, ka visas cigaretes izmetusi unitāzā. Viņai iedevuši papirosu. Turpat kaimiņu virtuvē viņa arī aizpīpojusi, apsēdusies pie galda, brītiņu sēdējusi, neko neteikdama un tikai tīdamās dūmu mākonī. Un piepeši zaudējusi samaņu. Kad atbraukusi «ātrā palīdzība», viņa bijusi jau pagalam. Par mūsu saskriešanos viņa netika stāstījusi nevienam, par mani sūdzējusies laikam arī ne. Citādi jau būtu izzvanīts ja ne pa visu pasauli, tad vismaz pa visu māju.

Viņa nomira kā dāma.

Pa visiem garajiem gadiem, ko viņu pazinu, tikai šo vienu reizi Dārta Rokjāne izkrita no Betsijas

lomas tanī lielajā teātrī, ko sauc par dzīvi. Un es biju tam aculiecinieks. Bet — piķis un zēvele! — sakiet, vai es patiešām viņu nozūmēju? Tad jau pašlaik jūsu priekšā ar žokejmici galvā un mačalku padusē stāv rūdīts slepkava! Nu, moins…

3 atmaksas stunda jeb ko pastāstīja vīrietis ar naģeni Uz karstām pēdām tūlīt pēc tantes Betsijas, smalki izsakoties, likteņstāsta mans penteris jums varbūt izliksies pēc gatavās apgrēcības un zaimošanas, jo arī tas vēstīs par kādas sievieškārtas pārstāves pēkšņo un traģisko galu, tikai nepavisam nebūs stāsts par vecu dāmu ar noslēpumainu pagātni. Viņa bija iesaukta par Fūriju. Un viņa, varat man ticēt, visvisādi arī centās un pūlējās attaisnot savu vārdu. Tas nu reiz bija raksturiņš! Es jums teikšu — klase! Uzstājīga, bezbailīga, nekaunīga, atriebīga! Nu, fūrija caur un cauri, ne pielikt, ne atņemt! Godavārds, man negribētos būt Mušas vietā, jo tieši Muša bija viņas galvenais upuris un mūžīgā ēsma. Vai es vēl nebūtu pateicis, par ko ir runa? Nu, Fūrija un Muša bija divas kaķenes, kas pastāvīgi rējās un ecējās un turpat vai katru dienu saklupa matos. Un viņu abu villošanās vai, pareizāk sakot, Fūrijas nebeidzamā agresija noveda pie tik negai​dīta iznākuma, ka nevaru nociesties, par visu nepastāstījis arī jums.

Ja agrāk kāds man būtu borējis, ka vispār tādi brīnumi iespējami, es to nosauktu par čuguna lējēju un miglas pūtēju. Taču pats biju aculiecinieks. Pat vairāk, var sacīt, ka savā ziņā biju vaininieks un tālab esmu iejaukts notikumā, kas noslēdzās tik pārsteidzoši, ka es stāvēju ar vaļēju muti un nezināju, ko domāt, ko ne.

Stāsts par mājdzīvnieku vienmēr esot arī stāsts par cilvēku. Tā saka Helga, mana māsa. Un jāteic, šajā jezgā ar kaķiem iemaisīta arī viņa un vismaz tikpat lielā mērā kā es, ja ne vairāk. Nezin vai bez Helgas mums būtu tāda Muša, un diezin vai mēs sakultos ar tādu Fūriju. Ļoti un ļoti jāšaubās.

Tieši viņa saviesa to kaķismu. Helga vispār ir paķerta uz dažādām radībām. Dieviņ tētiņ, kādi spārnaiņi un četrkāji mums tikai nav bijuši! Ar vārdu sakot, «zvēru dārzs manā bagāžā».

Viss kustoņtrakums iesākās ar to nelaimes dienu, kad septītajā vai astotajā klasē Helgai, kā lielai dzīvnieku mīļotājai, uzdāvināja jūras cūciņu. Drīz vien viņa ieņēma galvā, ka jūras cūciņai vienai esot garlaicīgi, un zooveikalā piepirka klāt, smalki izsakoties, jūras kuilīti. Ar to pašu gāja vaļā! Drīz rukšķēdams čumēja un mudžēja pilns kakts. Ne pielikt, ne atņemt, «pārpildītais šķirsts». Viņi taču ir vaislīgi, ka briesmas! Kad fāters ar lielu skandālu cik necik savaldīja to «cūcību», Helga pārnesa mājās kāmi. Par laimi, tas bija vecpuisis. Vēlāk uzradās kanāriņi, kas svilpoja un čiepstēja, svirpstēja un čirināja, ar savu, smalki izsakoties, haju celdami mūs augšā jau četros, sevišķi vasaras rītos, un cik necik valdījās tikai tad, ja būrim uzmeta tumšu lupatu. Pēc tam paradījās burka ar gliemežiem. Tie bija pretīgi glumekļi, bet vismaz ne​cēla trobeli.

Tā tas gāja, līdz Helga pabeidza videni. Un tad pamale sāka skaidroties un jau rādījās, ka beidzot pats liktenis apžēlosies un atbrīvos mūs no šīs sērgas un nelaimes. Helga iestājās Lauksaimniecības akadēmijā, veterināros. Katru dienu viņai tagad vajadzēja braukāt uz Jelgavu un atpakaļ. Kustoņus kopt vairs nebija kad un kam, un «Noasa šķirsts» pamazām likvidējās.

— Tikai vienu kaķīti! — viņa tomēr izdīca, jo akadēmijā dabūja graizīt vienīgi beigtus suņus.

Labs ir, lai tad būtu viens kaķītis! Un no dzīvnieku tirgus Čiekurkalnā Helga pārveda Mušu, pelnu pelēku pusangorīti, glītu un jocīgu minci, tikai, nolāpīts, kaķeni. Tas atkal bija apstāklis, kas nākotnē ne​solīja neko rožainu.

— Viņu neviens negribēja ņemt, — Helga žēli sacīja. Ļoti pārliecinoši, vai ne? Nu, bet kas nopirkts, nopirkts. Tā mēs tikām pie Mušas. Trīs līdz četras reizes gadā Muša mūs aplaimoja ar trim līdz četriem kaķēniem, kurus vēl aklus ar ēteri pinkšķēdama midzināja pati Helga. Tā ka Mušas sīkie nebija pats briesmīgākais, kas cilvēkus dzīvē var piemeklēt.

Bet vienā brīnum skaistā dienā pie apvāršņa parādījās Fūrija. Mēs nezinājām, ka tā ir Fūrija. Un

toreiz to nezināja arī viņa pati. Iekams es viņu ieraudzīju, Fūriju, protams, jau bija atklājusi Helga. Un ne tikai atklājusi vien, bet, smalki izsakoties, nelegāli turējusi mūsu patrepē. Nokāpis pēc malkas un ieraudzījis uz avīzes strēmeles žāvētas mencas galvu, pirmajā brīdī nospriedu, ka tā nolikta Mušai.

Atklāti sakot, man nebija pamata tā domāt, jo Muša tika barota virtuvē. Bet ko citu lai es būtu domājis? Patrepes durvis varēja dabūt va|ā vienīgi ar mūsu atslēgu. Un par to, ka pasaulē mīt Fūrija, man taču vēl nebija ne jausmas. Tātad, nolēmis, ka darīšana ar Mušu, pasaucu: — Minc, minc, minc!

Neviens neatsaucās un neparādījās. Tikai malkā iezalgojās divi milzīgi blenžamie, kas bija pavērsti uz manu pusi kā miglas lukturi. Uz​reiz sajutu, ka tā nav Muša. Un aina man tūlīt noskaidrojās.

«Ha!» es sev teicu. «Te jau Helga baro kādu, smalki izsakoties, pagrīdnieku!»

Uznesu malkas maisu augšā dzīvoklī, nevainīgi ieminējos māsai: — Klau, Helga, mūsu bunkurā ielīdis kaut kāds svešs kaķis.

Domāju: liegsies vai neliegsies?

Neliedzās.

— Tā ir «Saldā Dzīve», — žēlīgi sacīja.

— Kāda «Saldā Dzīve»? — tā es.

— Viņa bija iekritusi šahtā un jau tuvu pie bada nāves. Kauli un āda. Mugurkauls viņai ir kā zivs asaka, — tā Helga.

— Un ko tagad teiks fāters?

— Es nezinu, — viņa sacīja, lai gan Joti labi zināja, ko tēvs teiks.

— Nu, kāpēc tu viņu ņēmi? — tā es.

— Vai, tavuprāt, vajadzēja noskatīties, kā viņa nobeidzas?! — Helga paraudzījās uz mani ar tik sīvu skatienu, ka… Nu, bet lielajā tomēr nesagājām. Beigu beigās pat nokāpām uz patrepi divatā.

Uz Helgas saucienu atradene izlīda no malkas, un es dabūju viņu apskatīt. Baigā! Smalki izsakoties, var apvemties! Nomērējusi un ribaina! Acis kā apakštases! Kažoks noplucis! No astes pat spalva nogājusi! Šausmekle! Gados, var redzēt, vēl pajauna. Diezin vai bērni maz bijuši. Nu, bet rieboņa kubā!

— Un ko tu tagad gribi ar šito ķēmu iesākt? — tā es. — Tu taču netaisies viņu turēt.

— Nezinu, — tā Helga atkal, kaut arī zināja gan un piedevām ļoti labi. Vārdu sakot, pretekle bija iekārtojusies pie mums tik stabili, ka izmest to varēja tikai pāri māsas līķim.

Ja Helga būtu jautusi, ar ko beigsies viņas žēlsirdība? Un ja savu likteni būtu varējusi paredzēt Fūrija? «Bet likteni paredzēt mums nav lemts, nav lemts…» — kā pareizi teikts dziesmā. Jā, arī Fūrijai. Lai gan viņa bija pats ļaunuma iemiesojums, nolāpīts, pats velns kaķenes izskatā! Un misiņbārdim pa spēkam ir tas, kas nav mirstīgo iespējās. Tas tā, smalki izsakoties.

— Viņas psihe ir aizlauzta no drausmīgās dzīves šahtā, — vēlāk gaudās Helga.

Nu, vai zināt! Ar koku es viņai būtu izdzinis to psihi! Ar troksni tā būtu izsprukusi laukā, ja tikai… Domājat, Fūrijai tik lēti drīkstēja ķerties klāt? Viņa jau tāpat pie gadījuma klupa kājās kā suns . . . Redzat, es sāku vārīties, kad atceros • vien! . . . Pēc pāris mēnešiem pat Helga viņu vairs nesauca pašas dotajā vārdā par «Saldo Dzīvi». Un kas nu tas par vārdu kaķim!? Visiem viņa bija Fūrija, kā viņu iekristīju es. To pazina un atzina arī viņa pati.

Pasauc: — Fūrij! Fūrij!

Skrien stiepieniem! Ņirdziens nāk.

Sākumā kādu laiciņu viņa turējās tramīgi, bikli un neuzticīgi. Klāt nāca vienīgi Helgai. Dzīvoja vairāk pa patrepi, pa tumsību. Un prātīgi darīja! Izskats viņai bija… Nu, es jau teicu. Bet pagāja

dažas nedēļas. Viņa atkopās un apvēlās. Spalva atauga spoža un kupla. Un viņa pārvērtās, es jums teikšu, līdz nepazīšanai. Pats neticētu, ja nebūtu redzējis savām acīm! Tā bija pilnīgi cita kaķene! Bet tikpat strauji kā āriene un varbūt vēl ātrāk izmainījās viņas uzvedība. Viņa kļuva ļauna un nekaunīga un palika tāda līdz savas dzīves beidzamajam mirklim. Pie viņas neko nevarēja panākt ne ar bargumu, ne laipnību. Iecietība darīja viņu vēl uzstājīgāku. Stingrība modināja atriebības kāri. Acīm zvērojot, viņa varēja uzglūnēt no klusas pavārtes, lai pēkšņi izlēktu un līdz asinīm ieķertos stilbā. To, cik tālu Fūrija varēja aiziet savā fūrijismā, rāda fakts, ka reiz viņa stipri sakoda pat Helgu. Un es varu likt galvu ķīlā, ka Helga viņai pāri nebija darījusi. Gluži vienkārši Fūrija sāka justies visvarena. Bet visspēcība sajauc prātu ne tikai cilvēkam. Tā tas ir, smalki izsakoties.

Jā, pēc atgadījuma ar Helgu fāters man vienvakar ieteicās: tai ķēpai, sak, taču vajagot darīt reiz galu, šī paragana no kaķenes mūs visus esot par nerriem pataisījusi, kādam jodam tad man dūmkoks skapī kaltējoties? Nu, vārdu sakot, lai es lūkojot Fūriju kaut kā, smalki izsakoties, nožmiegt, neesot ar viņu vairs nekāda gaisa un glābiņa. Man šī tipene sen bija līdz kaklam! Sevišķi lūgties mani nevajadzēja. Apņēmos Fūriju pataisīt aukstu. To bija vieglāk apsolīt nekā izdarīt. Dzīvojam, lai arī nomalē, tomēr pilsētā. Un tur tā šaudīties nemaz nedrīkst. Pierakstīs sīko huligānismu vai piesies kaut kādu kodeksa pantu. Būtu vēl mazkalibrene, kas netaisa tik lielu lērumu! Bet man bija Tulas bisīte, divpadsmitais kalibrs. Uzkniebšu reizi, saskries viss mikrorajons. Paldies par kūkām! To vellatu vispirms vajadzēja aizstiept uz vientuļu vietu un tur nomušīt. . . Necik tālu, varbūt kādu kilometru no mūsmājām sākas mežs. Mežā to varētu arī nostrādāt, ja nu ne gluži pa klusam, tad vismaz bez sevišķa troliņa.

Izraudzījāmies vienu varen draņķīgu svētdienas rītu. Helga taisni bija ekskursijā. Fāters pievilināja Fūriju ar doktordesu. Es ar zibenīgu kampienu atkal saķēru šo no mugurpuses pie lāpstiņām. Šī to vien dabūja kā dažas reizītes paspirināties gaisā ar nagainām ķepām, kad jau tupēja somā aiz rāvējslēdža. Es teicu: «tupēja». Tā jau nu šī tur tupēja, gaidi! Fūrija kā nelabā ārdījās pa iekšu, it kā soma nebūtu soma, bet nokaitēta cepeškrāsns, varat man ticēt!

Tēvs man teica: — Nu, tad ar dievpalīgu!

Un es, godavārds, pilnā mērā apzinājos, smalki izsakoties, smago atbildības nastu. Man vajadzēja atbrīvot pasauli no šī krusta, kas trakoja somā, laužoties brīvībā. Uzsviedu plecā bisi.

— Ar vairogu vai zem vairoga! — es jautri sacīju. Bet ap sirdi man nemaz tik jautri vis nebija. Diezgan miglaini iztēlojos, kā mežā pievā​rēšu šo spārdīkli. Domāju, nu, nelauzīs galvu, aizies, tad redzēs! Man uz muguras kūļājās bise, kabatā šķindēja zaķu skrotis, tā ka desmit pret vienu bija manā labā.

Aizsmacinātā balsī Fūrija noņaudēja gandrīz visu ceļu. Bet rīts, kā jau sacīju, bija nejauks un vējains. Sisināja ne pārāk stiprs, taču brāzmains lietus. Cilvēki, kā pie svētdienas, suta vēl migās.

Nesatiku nevienu nācēju. Tā ka nevajadzēja skaidroties, kas, kā un kāpēc. Baiga tur luste kādam klārēt, ka ej uz mežu šaut kaķi! Un uz ceļa beigām arī Fūrija sāka mazlietiņ pierimt. Domāju — samierinājusies ar likteni, smalki izsakoties. Biju izlēmis tā: ieiešu mežā drusku patālāk no malas, tikai starp skrajiem kokiem, lai šī man nenozied kādā briksnājā, pielādēšu bisi, atvilkšu somas rāvējslēdzi, lai pati izlien. Nu, un tad!

Sākumā viss arī gāja kā pēc notīm. Laiks metās aizvien riebīgāks. Mežs tik skaņš, ka turi vai ausis ciet. Taisni tas, ko man vajag. Noplīkšķēs šāviens, domāju, tikpat kā pātaga pret ūdeni.

Sameklēju klajumiņu. Noliku zemē somu. Atlauzu vaļā bisi, nesteigdamies sāku lādēt iekšā — un pēkšņi… Notika apmēram tā, kā te pirmais biedrs stās​tīja. Pēkšņi sajutu, ka uz mani skatās.

Uz mani skatījās neviens cits kā Fūrija. No iekšpuses viņa bija atknibinājusi un atplēsusi vaļā

rāvējslēdzi, izbāzusi galvu somas pašā viducī un raudzījās nekur citur kā uz mani, it kā skaidrāk par skaidru zinādama, kas man aiz ādas. Viņas acis bija milzīgas un nekustīgi gailēja kā divi prožektori.

Nez kāpēc šķita, ka viņa tūdaļ metīsies virsū. Bet nē, viņa tikai stīvi lūrēja uz mani. Un man ap dūšu sametās šķērmi. Sagrāba tāda kā nedrošība, kā briesmu sajūta. Jums varbūt nāk smējiens: sak, stiprais dzimums un tamlīdzīgi. Un ja vēl būtu kusliķis un zemā šasija, bet puisis kā briedis, turpat metrs deviņdesmit. Piedevām ar bisi. Un pret ko?! Būtu vismaz pret lūsi! Kur nu — pret visparastāko mājas kaķeni! …

Taču, ja dzīvē mani kāds kādreiz ir nohipnotizējis, tad tas notika tad un tā bija viņa. Nevaru izskaidrot, kur slēpās viņas skatiena vara, bet tā man atņēma ticību saviem spēkiem. Jums jau zināms, cik baigi es necietu šo spīganu. Es viņu nevarēju panest kā jēlu gaļu! Vēl tagad — vajag tikai atcerēties, un es jau lecu no biksēm ārā! Bet toreiz man strauji izkūpēja apņēmība, ka jādara tas, ko darīt biju uz mežu atnācis. Tur tad laikam, kā vēlāk spriedu, slēpās neveiksmes cēlonis, jo šāvējs jau neesmu tik draņķīgs.

Un tālāk notika tā. Pamazām kāpos atpakaļiski, lai paņemtu Fūriju, smalki izsakoties, uz grauda.

Bet viņa vēl vienmēr ūz mani blenza un glūnēja. Kad biju atkāpies par metriem desmit divpadsmit, sāku celt bisi uz augšu. Kas zin vai tagad savukārt Fūrija manā skatienā ieraudzīja ko draudīgu vai varbūt pazina šaujamo,_ tikai viņa startēja no somas kā lode. Tanī brīdī sprāga arī mana bise. Ātrumā nebiju laidi kārtīgi iespiedis plecā un dabūju tik stipru mērcienu, ka vai apsēdos. Tomēr ar visu dullumu pamanīju, kā aiz stumbra zibenīgi nozuda Fūrijas aste. Un tur, varat man ticēt, nepazuda tikai aste vien… Smalki izsakoties, ar trešo kosmisko ātrumu viņa izgaisa zilā tālē.

Kad Fūrija neparādījās līdz pat vakaram un vēl veselu dienu, sāku lolot cerības, ka tomēr būšu viņai trāpījis un ka viņa vientuļā vietiņā izlaidusi garu. Bet gaidi ar maisu! Nākamajā rītā Helga bija jau izdrāzusies laukā, lai skrietu uz savu Jelgavas vilcienu astoņos četrās, kad piepeši atkal pabāza degunu atpakaļ un izsaucās: — Urrā! Fūrija pārradusies!

Jā, Fūrija atkal bija klāt kā mīļā, tikai staigāja klibodama.

— Uz viņu kāds nelietis ir šāvis, — vakarā teica Helga, kad bija kaķeni apskatījusi. — Redzi, kāds apaļš caurumiņš pakaļkājā? Vai tu ne​domā, ka tas varētu būt no skrots?

Kas zina, vai māsa nojauta, ka šis «nelietis» esmu es. Man nenāca ne prātā atzīties. Tāpat jau jutos diezgan izgāzies. Helga Fūriju visvisādi dakterēja, kamēr pušumu sadziedēja. Un, ja viņpasaulē ir elle vai cits, smalki izsakoties, veļu valsts iestādījums, tad Fūrija klibo droši vien vēl šobaltdien.

Neko citu viņa arī nav pelnījusi! . . .

Varēja cerēt, ka pēc dabūtās mācības viņa cik necik pierausies un savaldīsies. Nekā nebija!

Taisni pretēji! Viņa kļuva vēl špetnāka un negantāka. Un, ja Helga zinātu to, ko nezināja, tad droši vien no jauna teiktu, ka Fūrijas psihi, sak, aizlauzis mans šāviens. Pat brūce viņai vēl nebija aizdzijusi, kad viņa jau apstrādāja Mušu un tik briesmīgi, ka bail skatīties. Gandrīz aci izplēsa, tā ka Helgai atkal bija darbs un maize. Jau agrāk abas kaķenes ecējās vienā gabalā, bet nu sākās mūžīgs un nebeidzams karš, kurā Fūrija vienmēr ņēma virsroku. Kā Muša tikai parādījās pagalmā, tā Fūrija, vēkšķēdama nelabā balsī, jau devās tuvcīņā. Un, jo vairāk Muša grieza viņai ceļu un piekāpās, jo nekaunīgāk uzvedās Fūrija. Man bija cemme arī uz Mušu par tās, smalki izsakoties, nepretošanos ļaunumam, kura stāvokli darīja aizvien sliktāku. Nekad un nekur dzīvē neesmu tik skaidri redzējis, kā gļēvums uzkurina ciet​sirdību.

Kad vienreiz Fūrija aizrāvās tiktāl, ka iebrāzās Mušai pakaļ pa atvērtām durvīm virtuvē un līdz asinīm pielocīja turpat muteres acu priekšā, tad arī muterei beidzot bija diezgan. Un viņa man sacīja, ka tas esot gluži vai kauns pa visu ģīmi — vīrišķi mājās, tas ir, fāters un es, bet sievieša cilvēkam

jānoskatās zvērībās un cūcībās. Vārdu sakot, atkal dabūju mājienu darboties, smalki izsakoties, dotajā virzienā.

Nejauši par Fūriju ieteicos darbā, sak, vai kāds kvēls dabas draugs nevēlas vienu tipeni ar raksturu. Man apsolīja kaut no elles izraut labu indi. Oficiāli tā esot pret žurkām, bet neoficiāli varot dabūt gar zemi arī prāvāku kukaini. Atnesa baltu pulverīti. Lai sataisot no maltas gaļas bumbiņu, šito iemīcot vidū, un, vēlākais, pāris stundās, kā man apsolīja, Fūrija stāšoties dieva priekšā. Lai notiek!

Nav iebildumu! Izdarīju visu, kā tika mācīts. Sataisīju un noliku viņai to frikadeli. Cerēju, ka aprīs vienā kampienā. Gaidi ar maisu! Vai nu mana persona pēc notikuma mežā nemodināja viņā uzticību, vai arī pulverītim bija kāda smaka, taču viņa ilgi ostīja un ostīja, kamēr gariem zobiem beidzot ķērās klāt. Apēda pusi. Sāka žagoties un atlikumu vairs neaiztika. Jūs varbūt domājat, ka viņa nobeidzās?

Viņai nepiemetās pat, smalki izsa​koties, skrejamais!

Man, goda vārds, jau sāka likties, ka Fūrija būs mūžīga, tāpat kā mūžīgs ir sātans. Bet viņa gāja bojā tik pēkšņi un jancīgi, ka es stāvēju mēms un nezināju, vai varu ticēt savām acīm. Tā tas bija.

Es jau te stāstīju, ka dzīvojam pilsētas nomalē, tikai nevis personiskajā, bet komunālajā mājā, vienā no trim dzīvokļiem. Diviem ir izeja uz ielu, caur parādes durvīm. Mums uz pagalmu, pa ķēķa gaņģi. Māja uzcelta piekalnītē, tāpēc kaimiņiem ir stabils pirmais stāvs, bet mums, smalki izsakoties, beletāža. Trīspadsmit mūra pakāpieni ar biezām cementa margām, zem tiem patrepe, kur glabājās malka un mitinājās Fūrija. Augšā, uz margām, patika gulēt Mušai. Tāpēc Fūrija, tiklīdz izlīda no patrepes, tūlīt ķīķerēja ar šķību aci uz augšu: vai tikai uz margām nav Muša? Ja Muša tur sēdēja, tad Fūrijai bija, smalki izsakoties, principa lieta šo no turienes ar asiņainu grautiņu patriekt, kaut gan viņas degunam tur nebija nekāda daļa un arī nekāds labums no tā neatlēca. Taču Fūrija palika Fūrija!

Un tā vienu dienu — bija ziema, viss balti un biezi nosnidzis — Muša sēdēja uz margām man ieblakus, bet es, stāvēdams trepju augšgalā, pīpēju. Kamēr mēs divatā tur tā vēsinājāmies, pamanīju, ka no patrepes izlīda Fūrija un pavērās uz mums. Kad viņa ieraudzīja Mušu, viņas spalva tūlīt sabozās un acis nelabi iezvērojās. Savukārt Muša, diegadvēsele, uzreiz bailīgi pietrūkās kājās, lai atkāptos bez kaujas. Baigā zaķapastala! Bet, iekams Muša paguva nolēkt man pie kājām un iesprukt virtuvē, es viņu nogrūdu no margām. Un Muša sāka gāzties taisni virsū Fūrijai! Visvisādi viņa centās apturēt lidojumu, bet tas nebija viņas iespējās. Iepletusi ķepas, viņa pūlējās izmainīt vismaz krišanas virzienu, bet arī tas nebija viņas spēkos. Tur bija ne vairāk par trim metriem. Nosisties viņa nevarēja — un kur nu vēl sniegā! Taču apakšā bija Fūrija, un tas darīja Mušu vai traku aiz bailēm. Krizdama viņa pat kaut kā savādi ņaudēja, dieviņ tētiņ, taisni kā aizžņaugta.

Bet ko Fūrija? Sametusies uz sāniem, izplestām un šausmu pilnām acīm Fūrija savukārt blenza, kā Muša gāžas no augšas tieši viņai uz galvas. Jūs labi saprotat: viss notika, burtiski, dažās sekundēs!

Bet katrreiz no jauna man rādās, ka esmu to skatījis palēninātajā filmā. Līdz pēdējam sīkumam atminos, ar kādām drausmām abi kaķi raudzījās viens uz otru, tuvodamies viens otram tik strauji un nenovēršami kā divi kosmiski ķermeņi.

Muša piezemējās piecpadsmit divdesmit centimetrus no Fūrijas un, lāgā neatģidusies, lieliem lēcieniem plēsa projām, kaut gan Fūrija nemaz nesekoja. Tas nu nemaz neizskatījās pēc Fūrijas! Un es pārkāros pāri margām un vēroju, kas notiks tālāk. Nenotika nekas. Gulēdama sniegā uz sāniem tai pašā ērmotajā pozā, Fūrija tikai blenza un blenza uz augšu. Viņas acis nekas neizmainījās. Tās bija apaļas un spīdīgas, bet pilnīgi bez jebkādas izteiksmes, zināt, mirdzošas, bet nedzīvas kā elektriskās spuldzes. Es nespēju ticēt tam, ko pats redzēju. Taču, kad nokāpu lejā un pabikstīju viņu ar kāju, un arī tad viņa neuztrūkās, tikai ļengani atslīga atpakaļ sniegā, man beidzot pa īstam pielēca: dieviņ tētiņ, Fūrija bija beigta! Es taču pats redzēju, ka Muša viņai pat nepiedūrās. Tomēr Fūrija bija pagalam! Viņu neņēma ne bise, ne inde. Likās, ka viņa pat ūdenī neslīktu un ugunī nedegtu. Un nu tik

piepeši un tik mīklaini viņa bija atdevusi dievam savu raganas dvēseli.

Sākumā visi, protams, domāja, ka es leju. Sevišķi jau nu Helga, varat man ticēt. Nopinkšķēja pie nelaiķes, kā saka, veselu kārtu. Bet pēc tam iekrāva somā un aizveda uz Jelgavu. Taisīšot sekciju.

Atgriezās bez somas un pavisam domīga.

— Nu? — es apvaicājos.

— Tev bija taisnība, — viņa man sacīja. — Pieaicinājām arī docentu. Tā ka nav šaubu.

Infarctus myocardii.

— Kas tas par putnu? — pabrīnījos.

— Sirdstrieka, — Helga paskaidroja.

Nu, ko jūs par to teiksiet? Smalki izsakoties, ko?

4 fridolīns un viņa pudeles brālis jeb ko pastāstīja vīrietis ar bereti Ja te var stāstīt pat par kaķiem, tad arīdzan es nevaru nociesties. Nē, jums jādzird par Alfu un Fridolīnu! Atkal divi minkas? Netrāpījāt, cālīši! Kaķis bija tikai viens. Otrs bija viņa pudeles brālis.

Tā ka viņi bija tikpat kā radi. Un vēl vairāk nekā radi. Piecdesmit četros savas dzīves gados esmu dzirdējis dažnedažādus brīnumus, pekstiņus un burlacības, bet nekad man ausīs nav nācis, ka viens rads būtu miris aiz ilgām pēc otra rada. Taču ar Fridolīnu un Alfu notika tieši tā. Un vainīga bija «galoša». Nemaz nesmaidiet, jo tas ir drūms gadījums, cālīši… Aiz ilgām jau nemirst tikpat kā neviens. Aiz ilgām mira tikai senajos laikos. Tagad noliek karoti vienīgi ar smalkām latīņu kaitēm, ar sklerozēm, furunkuļiem, miokardiem un tamlīdzīgi. Bet, kas zin, ja Fridolīnu būtu sākuši šķērst un ķidot augsti mācīti profesori un doktori, varbūt arīdzan atrastu to… nu, kā viņu?… infarktu! Jo izdzisa viņš tikpat kā svece. Vēl vakarā turējās silLs, bet no rīta bija jau atstiepis asti. Fridolīns neprata dzīvot bez Alfa, un Alfs taisni tolaik…

Nē, jāceļ jums priekšā viss pa kārtai.

Gan Alfu, gan Fridolīnu es zinu kā savu kabatu, jo dzīvojam vienā mājā un vienā trepju telpā.

Durvis šitā — iepretim. Tagad viņš atkal ar sievišķi sasities un satiek it brangi. Nedzer nemaz. Ja šis dzer, šī šo iekausta. Kaimiņi jau to zina, lai gan skaļi Alfs dievojas, ka nedzerot aiz pārliecības. Reiz es šim saku: «Vai tava paša vai tavas sievas pārliecība?» Apkaunējās… Nu, šā vai tā, bet rādās, ka ticis no slapjās takas uz zaļa zara. Tikai tas notika krietni vēlāk, kur nu! Fridolīna tad vairs nebija starp dzīvajiem.

Fridolīna laikos gan Alfs stipri meta. Var jau pa reizei drusku ieraut, ak tu mūžiņ, nav jau baptistu draudze, bet tik dikti ar neder nekur. Kas par daudz, tas par skādi. Pirmā sieva viņu pameta taisni dzeršanas dēļ. Un, kad viņa viņu pameta, viņš sāka dzert vēl vairāk. Zināma lieta! Alfa dēļ pat man uzkrita errastības, jo tieši es biju viņu ielīferējis mūsu noliktavā. Kaimiņu būšana. No mājām līdz šansei — trīs minūtes! Nav jāspaidās tramos un trolejbusos. Bet tad sanāca ķibele ar pirmo sievu, Alfs pamatīgi uzsēdās uz korķa, un priekšnieks meta man acīs, ka… Nu, lai tas paliek! Taču no grauda viņš bija nogājis. Tur nu, kā saka, vārdus no dziesmas neizmetīsi. Un pie visa vainīga nebija jau tikai dzīves liksta vien, bet arī tā pati sirdsmīļā «galoša».

Jūs nezināt, kas ir «galoša», cālīši? Nē, nē, ne jau apavs, ko mauc kājā slapoņas laikā. Šitā «galoša» — dzerama. Tehniskais spirtiņš. Deviņdesmitsešprocentīgais. Kāpēc «galoša»? Nu, ja es būtu dzēris, jūs man tik tuvu klāt nestāvētu. Es smirdētu pēc dedzinātas gumijas kā Rumbulas sesks.

Pēc skata gan gatavais skaidravota ūdentiņš. No pirkta šņabja neatšķirsi. Arī paģiru nekādu lielo nav, ja vien nepiesūcas kā ods. Bet vajag otrā rītā ko nebūt uzdzert virsū, pat neko grādīgu, nē, limonādi, teiksim, vai tāpat no krāna — dulls atkal! Viltīga, pagāns, susla un arī indīga esot… Nav liela māksla pie tēviem aiziet.

Pie tik ugunsnedrošiem šķidrumiem var strādāt tikai krampīgi vīri, kam ir mugurkauls un aknas.

Alfam nebija ne viena, ne otra. Citkārt atved mums mucu, skaties, olalā, jau tek kā bērzs aprīlī! Vai tur iztek puslitrs vai litrs, kas to var izsvērt kā aptiekā? Un vai tur ārā iztecējis vai iekšā ietecējis? Un izdevība, kā saka, rada zagļus. Zināma lieta! Kam prāts nav uz sīvo, tam arī «galoša» pie kreisajiem sāniem. Neņems to ģifti ne mutē. Bet Alfs jau stingri šķiebās no grauda. Pārāk daudz nedzēra, bet arī skaidrā tikpat kā nekad nebija. Es viņam vēl klupu krāgā: «Alf, un ko tava cienīgā par to saka? Tu tak vienmēr esi šmigā.» Viņš, atminos, saviebj žēlīgu purnu: «Esi čoms, nezāģē vismaz tu!» Tas bija mājiens ar mietu uz Ingridu, uz pirmo lauleni. Tad vēl viņa viņam nebija iedevusi vilka pasi, bet

abiem jau galīgi gāja dēlī. Un, kamēr šī pie šā dzīvoja, Alfs vēl cik necik turējās. Izskatījās apkopts, krekls izpletēts, katra podziņa savā vietā, bārda nodzīta. Kas abiem neklapēja, velns viņu zina, neviens pa īstam tur netika gudrs. Ne lamājās, ne kāvās, tomēr nesapasēja — un cauri. Un vienu dienu vecene man saka: «Vai tu zini ar, ka Ingrīda Alfu pametusi?» — «Ej nu ej!» es brīnos, jo Alfs man ne vārdiņa netika bildis. Bet tā jau ir — liela gan note plātīties, ka esi izbraucis cauri, kaut arī tikai pie paša sievas!

Nezin vai Alfs uz to bija gatavojies un taisījies, vai arī tas nāca durteniski, tikai viņš galīgi sāka iet pa burbuli un laisties dibenā. Agrāk vēl skatījās, lai neizgāztos ar visiem rāmjiem. Skaji neārdījās un arī vienatnē ap sūro nelaizījās, vienalga, vai tur «Ekstra» vai «galoša». Meklēja kompāniju. Un tad jau cilvēks vēl nav gluži beigts. «Kas ir, zēni,» lēnīgi saka, «varbūt palāpīsimies?» Miera tanks.

Vilnā nevienam ne​krita, Bet tagad viņš uzsprāga gaisā. Kā uz dinamīta uzsēdies! Sabrūvēja pāris tik briesmīgu traču, ka vienreiz pat sutkas dabūja. Priekšnieks jau draudēja, ka atlaidīšot un ar ierakstu grāmatiņā.

«Nu, kur tu iesi, ja tevi palaidīs ganos?» es Alfam prasu, kad šis bija cik necik atdzisis.

«Tad jau redzēs…» Alfs tikai atburkšķ.

Man saskrēja, godavārds, žults.

«Tu nudien izdaries tā kā galvu saspiedis!» saku.

Jūs domājat, Alfs vismaz apskaitās? Ni! «Man patiesi laikam trūkst kāda skrūve,» viņš piekrita.

Nekāda skrūve šim netrūka, jāsmejas! Smadzeņu pods, nebaidies, vārījās labāk nekā dažam citam, ja vien viņš nebija slinks kustināt smadzenes. Bet viņam galīgi trūka gribas. Pat kristītais vārds — Alfejs — viņam bija tāds kā bez uguns. Neskanīgs kā mirēja pēdējā nopūta. Un, ja Alfu no ārpuses kaut kas nesaturēja, tad pats viņš kopā neturējās un iz​plūda pa grīdu kā mīkla.

Viens meitēns no vietējās komitejas — atbildīgā par pašdarbību — bija pielauzis Alfu spēlēt mandolīnu orķestrī. Viņš tur pagāja dažas reizītes. Sacīja pat, ka patīkot. Bet pēc tam divus vakarus esot ieradies pilliņš. Diriģents viņu no orķestra arī patrieca kā brāli. Lai ejot cūkas ganīt, nevis pats nākot kā cūka!

Ar laiku Alfs pierima un vairs netrakoja. Bet drīz vien es veros, ehē, laikam dropē pa kluso.

Staigā ar miglainu skatu un drūms kā grāpja dibens. «Klau, Alf,» es viņam teicu, «tā tu būsi iekšā ar visu dziesmu grāmatu! Līdz Olainei aizdzīvosies!» Šis atmeta tikai ar roku.

Vārdo vai nevārdo, viņam visviens. Ja viņš ar kādu runāja, tad vairāk ar Fridolīnu. Un vai tas uz labu, cālīši? Tas nav uz labu, es jums saku un uz to pastāvu. Ja vēl varētu saprast, kas Alfam kaiš un kā palīdzēt. Ar Ingrīdu — nebija labi. Bez Ingrīdas — vēl nelabāk. Vienreiz es viņam tā skaidri un gaiši novaicāju: «Saki, Alf, ko tu īsti gribi?» Viņš tikai atrūca: «Ja es pats to zinātu!» — «Kas tad zinās tavā vietā?» Šis nospļāvās vien: «Eh!» Runājām kā kurlais ar mēmo …

Toties ar Fridolīnu viņi bija divi zābaki — pāris! Viņi bija viens otra vērti kā divi pieckapiķi!

Jo arīdzan Fridolīnam nebija rakstura. Un arīdzan Fridolīns pilnīgi nodzērās. Jūs neesat pārklausījušies, nē, cālīši, Fridolīns bija hroniķis. Un nav tur ko smaidīt! Zināma lieta, neviens jau par pļunduru nepiedzimst. Un arī Fridolīnu ar «galošu» sadraudzēja Alfs. Fridolīns … Kāpēc taisni «Fridolīns»? Nu, kaut kā iesaukt tak viņu vajadzēja. Vai jums šķiet, ka viņam ķepā bija pase, kad viņš ieradās pie mums noliktavā? Toreiz viņš izskatījās panīcis pufeaudzītis, tīšām pamests vai nejauši atjucis, ej nu sazini! Nu, un pasāka tīties un grozīties apkārt. Mēs šo to atmetām. Cits desu, cits sieru.

No mājām nesām pa gaļas krikumam. Palēnām vērtās apaļāks. Sāka garumā stiepties. Droši vien pēcgalā kļūtu par lielu un smuku runci, ja nebūtu sācis iepļaut. Nemaz nav ko smaidīt!

Fridolīns pie mums uzradās drīz pēc tam, kad np Alfa aizgāja Ingrīda. Bērnu viņam nebija. Un

tagad viņam nebija arīdzan sievas. Bet cilvēka sirds jau nav juhtādas kamaša. Cilvēkam, zināma lieta, allaž vajag, ko mīlēt. Nu, un Alfs pieķērās Fridolīnam. Un Fridolīns pielipa Alfam. Un viņi kļuva tik tiešām kā brāļi. Kad priekšnieks reiz iepukstējās, sak, kas mums te galu galā par zvērnīcu, Alfs paņēma Fridolīnu pie sevis uz mājām. Es jutu, ka tas nav uz labu, jo Fridolīns tad jau meta krietni vien un … Nav tur ko smieties! . .. Un es baidījos, ka viņi pa abiem nenodzeras lupatu lēveros. Man bija žēl gan Fridolīna, gan Alfa. Bet ko tur varēja līdzēt mans žēlums?

Jūs jautājat: kā tad kaķis pēkšņi var iesākt šņabot? Taču pēkšņi tas nemaz nenotika, bet notika lēnām un pamazām. Nez kuram no mums, tagad vairs nepateikšu, vienreiz iešāvās prātā, ko Fridolīns iesākšot, ja mēs gaļas gabaliņu apmērcēšot «galošā» un tad šim iedošot. Klau, nostrādāsim to joku!

Sacīts — darīts. Apmērcējām arīdzan. Šis uzreiz ierauga gaļu, pieskrien klāt, piebāž purnu — un atsprāgst nost kā no dzīvas uguns. Tup un mirkšķina acis. Brīnās, sak, kas bija, kas ne. Taču gaļa traki kārdina. Lai notiek — ies vēlreiz klāt! Atkal paosta un ņemas valstīt kumosu pa grīdu. Ar vienu ķepu, ar otru, ar vienu ķepu, ar otru. Tā un šitā. It kā gaļa būtu karsta. Izrāde par velti! Pavalstīja, pavalstīja — apēda. Skatāmies, kas notiks, kas ne. Nenotika nekas. Tāds kā jautrāks palika, vai.

Glaudās gar kājām — un tik\murrāt, un tik murrāt! «Nu, kas ir, Fridolīn, varbūt gribi vēl?» Un Fridolīns, atkal maķenīt padzenājis, noēda otru gabaliņu. Tad gan sāka vārtīties augšpēdu un jocīgi rukšķēt. Mēs rēcām, vēderus saķēruši. Bet pēc tam es saku: «Diezgan. Pietiek lopiņu kacināt!»

Domāju, ar to pašu būs pielikts punkts. Taču tas bija tikai iesākums.

Otrā rītā velkas Fridolīns pretī pavisam izspūris un šķībs. Lūr žulganām acīm. Balss čērkst kā rūsaina eņģe. Zināma lieta, paģiras! Lopiņš sacūkots caur un cauri. Tā gan vairs nedarīsim, nolēmām, neķēzīsim Fridolīnu! Bet nepaiet ne stunda, skatos: Fridolīns atkal vārtās un urkšķ! Kurš deva?

Neviens neatzīstas. Taču es nolūkoju, ka runcis dikti grozās un trinas taisni ap Alfu! Cilvēks jau nevar ciest, ka otrs ir la​bāks par viņu, nagi vien niez samaitāt! . ..

«Alf,» desmitiem reižu es viņam klupu virsū, «nu, kāpēc tu maitā kustoni?»

«Domā, Fridolīnam negribas?» viņš man atbildēja.

Runājam, jods parāvis, kā klibais ar aklo! Saki vai nesaki, kā zosij ūdens. Tāpēc jau es arī baidījos, ka nebeigsies labi, kad Alfs aiznesa Fridolīnu uz mājām. Smejies vai raudi, uz to laiku Fridolīns jau bija kļuvis alkoholiķis. Un kas nu tur labs varēja sanākt? Tāds viens, tāds otrs. Labi tas arīdzan nebeidzās, vismaz Fridolīnam. Un, ja neiejaukušies cilvēki, labi nebūtu izgājis tāpat Alfam …

Vienā mājā un vienās trepēs dzīvodams, es dabūju skaidrāk par skaidru novērot, kā viņiem sviedās raibajā pasaulē. Sapasēja jau abiem dikti. Sapratās kā cimds ar roku. Fridolīns pavada.

Fridolīns sagaida. Ķiveri ietaisīja kopā un katru mīļu dienu. Vai Alfam galvā bija vēl kāda doma bez sīvā un Fridolīna, to nezinu, cālīši. Bet, ka Fridolīnam interesēja tikai Alfs un «galoša», tas gan. Pat kaķenes viņam bija pie dē. Atceros, apakšā, sētā runči villojas un ālējas, plēšas dēļ skaistā dzimuma un dzied serenādes. Tādas kaislības, es jums teikšu, ka jumtus ceļ nost. Fridolīns — tas tik guļ uz palodzes, ķepiņas apakšā pavilcis. Mirkšķina neskaidras acis. Un nekustina ne ausu. Domāt, izrūnīts.

Tik​tāl viņš bija aizdabūts ar to velna «galošu»! Bet Alfs …

«Ko tu vari viens cauriem vakariem kvernēt?» es viņam sacīju. «Atkāp, saspēlēsim dambreti!»

«Kā tad nu viens?» viņš svēti brīnījās. «Man tak ir Fridolīns.»

«Fridolīns jau nav cilvēks,» es pasmējos.

«Liela tur starpība!» viņš teica.

«Domāju gan! Ko tad tu vari ar viņu sadarīt?» vaicāju.

«Es viņam spēlēju priekšā mandolīnu. Bet citreiz atkal šo to pa​stāstu,» Alfs rāmi sacīja.

«Ko tad tu šim tād^ stāsti?» jautāju, bet man, cālīši, saslējās mati.

«Par savu suņa dzīvi,» viņš vaļsirdīgi atbildēja.

Ar Alfu vairs/debija kārtībā! Viņš bija tintē un bētē un gāja uz leju kā akmens. Uz karstām pēdām vajadzēja kaut ko izštukot. Darbā, tur jau bija sākuši klapēt ar ausīm, jo, kļuvis par kluso dzērāju, nekādas ziepes viņš vairs nevārīja. Sak, disciplīnas pārkāpumu neesot… sak, tračus netaisot… sak, ko no viņa varot gribēt? Ne par kādu pirmrindnieku jau tikpat uzmasēt nevarēšot. Kad tik viss pa godam! Kā šo kādu drusku piespiedīšot pie sienas, tā šis pacelšot ļipu un aiziešot. Un kur citu gruščiku uz karstām pēdām ķeršot? Gruščiki pa pasauli apkārt nemētājoties…

«Nu, lai tik paprovē iet prom!» sparīgi teicu, bet, zināma lieta, grozīt es nevarēju nenieka. Ja šis gruntīgi būtu gribējis iet, tad, zvani pie viena gala vai otra, paceltu ūti un — palieciet sveiki. Atstātu mūs ar baltām mēlēm. Neviens nav piesiets. Un nav nekāda dzimtbūšana. Kas vēlas, tas staigā. Bet šis jau bija tāds mīņa un tuntulis, ka nedzīts neprastos aizkratīties. Un tā bija laime nelaimē. Ja viņš būtu iesniedzis atlūgumu, tad droši vien pēcgalā nolillātos pavisam un izputētu galīgi. Bet tā mēs salikām prātus un spēkus un pielauzām šo braukt uz Straupi dakterēties.

Negribēja jau i ne traks. Turējās pretim ar visām četrām: nē un nē, neparko un nekādi! Lauzos riņķī un apkārt kā gar jauniem vārtiem. Kamēr galu galā izspiedu: Fridolīna dēļ šis nevarot! Kas ar Fridolīnu notikšot? Ja šis aizbraukšot, tad Fridolīnu iedzīšot kapā. Fridolīns tak esot šim pieķēries tikpat kā dadzis.

Tīri vai noskaitos par tādu grabēšanu. Teicu: «Ej tu, zini, kur?… Riebjas klausīties. Pļepina kā miežu biezputra, tfū!»

Piesējies jau nu Fridolīns Alfam bija gan, tur vārdus no dziesmas neizmetīsi, taču runāšana par kapu šķita grābstīšanās pa ķešu. Toreiz nekad nebūtu ticējis, ka tieši tā arī notiks. Bez Alfa Fridolīns nespēja dzīvot!

Beigu beigās ar Alfu tomēr kā nekā salīgām. Apzvērēju, ka ņemšu Fridolīnu pie sevis un kopšu un uzmanīšu kā miesīgu dēlu. Alfs vaidēja un stenēja, kunkstēja un pukstēja, tomēr pretī vairs nerunāja. Sak, atstāšot man savas atslēgas. Lai es reizi pa reizītei viņa dzīvoklim uzmetot acis. Viss rādījās labi. Kad vakarā iegāju pie šā, šis pekelēja koferi. Vai bija uz atvadām ieķēris, nemāku strikti pateikt. Pat šņapsts viņa vaigā neuzšķīla dzirksteli. Ap koferi viņš čamdījās kā bez nagiem. Brīdi pa brīdim pameta skumīgu aci uz Fridolīnu un smagi nopūtās. To​ ties Fridolīns bija pilns kā zeķe. Nenojauzdams, ka drīz jāšķiras, Fridolīns vāļājās pa grīdu uz muguras un svētlaimē rukšķināja.

Nākamajā rītā Alfs aizbrauca. To, ka šoreiz sirdsdraugs devies daudz tālāk nekā parasti, Fridolīns neapjēdza. Kad_ vakarā nācu no darba, ieraudzīju šo guļam trepju telpā, vaļējā logā.

Fridolīns vērās uz ielu un gaidīja Alfu. Satumsa. Bet šis vēl joprojām gaidīja.

Vecene stāstīja: sak, devusi ēdamo. Neņemot.

«Gan viss būs labi,» sacīju, «pāries paģiras un cirtīs iekšā, ūsas kus​tinādams.»

Bija jau pret pusnakti. Taisījos uz migu, kad uzreiz iekrita prātā: Fridolīns! Izgāju koridorā. Kā tad! Šis vēl aizvienam gulšņā uz palodzes un lūkojas tumsā. Nospriedu, jāievāc vismaz siltumā.

Tikmēr ņēmos apkārt un labināju, kamēr šis nolec no palodzes un sāk tecēt pa kāpnēm uz augšu. Bet iekšā pie manis gan neparko! Uzreiz pie Alfa durvīm — un nu tik trīties gar stenderi un nu tik ņaukstēt! Nospriedu: vilks ar tevi, ielaidīšu, sūti arī! Alfa atslēgas, kā teicu, man bija atstātas. Ieejam. Šis ieņaudas pa vienām durvīm — ķēķī. Ieņaudas pa otrām — istabā. Izošņāja kaktu kaktiņus, kā sazin ko meklēdams. Pamanīja uz gultas nosviestu Alfa svīteri, uzreiz uzlēca, saritinājās pa virsu, iemurrājās un apgūlās. Nu, domāju, kārtībnieks, lai guļ līdz rītam. No rīta viņš bija jau auksts …

Toties ar pašu Alfu viss izgāja, cālīši, uz to labāko. Izdakterējās. Tagad viņš nedzer. Un es biju suns, kad vilku viņu uz zoba, sak, tava paša vai laulenes pārliecība? Tā darīt man nevajadzēja.

Cilvēks viņš kļuvis pavisam sakarīgs. Apsievojās vēlreiz. Izskatās aprūpēts, krekls spodrs, buktes kā

naži, bārda noskūta. Prieks redzēt! Noliktavā pie mums gan vairs nešansē. Tomēr aizgāja.

Es viņam prasīju: «Kāpēc tad aiztinies?» Šis pasmējās: «Tālāk no «galošas».»

Laikam tomēr nav drošs par sevi. Kad šis iedzer, sieva šo klapē. Redzējis neesmu. Vecenes stāsta. Izslēgts jau nav. Jo viņš ir no tādiem cilvēkiem, kas paši nejaudā sevi savākt. Ja no ārpuses nesatur, tad iz​gāžas un izplūst pa zemi kā mannas putra …

Reizi pa reizītei tiekamies — kaimiņu būšana. Te trepēs uzskrienam viens otram virsū, te atkal uz ielas. Nu tepat viņnedēļ. Taisni pirms sieviešu dienas. Bija jau pavēls. Nāku nelielā štīmē, kā jau pie svētku reizes. Šis gan — skaidrs kā glāze, iet, cālīši, kā pa dēli. Marta nakts. Iela tukša. Tikai kaķi jārējas pa skvēriņu un brēc kā aizkauti.

Abi šo to pļāpājām. Piepeši Alfs sak ausīties un tad sērīgi saka: «Diez kur tagad mans Fridolīns?»

Apžēlojies, it kā es pats nebūtu viņam stāstījis, ka Fridolīnu apraku zem priedes!

«Tas tomēr bija skaists laiks. Neviens mūžā ne pirms, ne pēc tam mani nav mīlējis tā, kā mīlēja Fridolīns …»

Nu, mīlēja jau šis viņu trakoti, pat nomira aiz ilgām, kas ir, tas ir, vārdus no dziesmas neizmetīsi.

Bet sacīt — «skaists laiks»? Tas nu, vai zin, maķenīt par stipru! Pats taču gaudās par «suņa dzīvi»!

Un suniska bija arīdzan! Pat no mandolīnu orķestra patrieca kā kaimiņu āzi! Kas tagad vainas: puika uz goda, nevis kāds pļēgurs, sakņopējies ar visām pogām, prēmijas saņem!

Bet Alfs apstājās un klausījās, kā ņudzinās kaķi, es jums teikšu, klausījās gluži kā debesu mūziku.

Un turklāt vēl būdams skaidrs kā stikliņš! Brītiņu pastāvējis, grūti nopūtās. Un tas, cālīši, tikai pierāda, cik nāvīgi tumša lieta ir otra cilvēka dvēseles cūkas…

5 mācītāja blūmentāla krusts jeb ko pastāstīja vīrietis ar ausaini Arī man mūžā gadījās šausmīgi pārbīties — tāpat kā Fūrijai. Un arī mani — kā Fridolīnu — gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē līdz kapam noveda ne vien lielība, bet arī tas pats trīskārt nolāpītais sīvulis, vai nu bez tā! Tikai es nepārkritu pār ilksi, citādi nestāvētu, velns, šite pirts rindā un būtu zem priedes aprakts tāpat kā Fridolīns.

Es, raugi, esmu no laukiem. Un tas, par ko gribu pastāstīt, arī gadījās laukos un labi vien pasen turklāt. Pirms gadiem divdesmit pieciem vai sešiem vai apmēram tā. Biju vēl puiškins, divreiz plānāks kā tagad, lai gan savu mūžu pie tievajiem neesmu skaitījies. Kur nu! Drīzāk jau otrādi. Tāda ir mūsējā zorte. Tēvs man bij stipri vien pabiezs un vecaistēvs, atceros, arī. Jau skolā tiku par «Cvībaku» iesaukts un tak jau tā paša druknuma dēļ. Jauneklis nākdams, gan pastiepos druscītiņ uz augšu, bet par Goliātu, kā redzat, vis neizaugu. Ne uz to pusi! Tā ka dažs godājis ne tikai vārdā un uzvārdā, bet tāpat par «strupiķi», «apalīti» un «resni».

Bet laukos jau ļaudis nava tik smalki kā pilsētnieki. Kilograms šurp, centimetrs turp, kārties jau tālabad neiet. Mans tēvs un vecaistēvs arī neiztaisīja, raugi, ne pieci — lai zirgojas, saka, kam zobi knieš! Un arī es, kamēr skolā vēl gāju, galvā pat neņēmu. Iesaukas bij visvisādīgas, kāda nu kuram: «Prusaks» un «Zārks», «Duršlāgs» un «Cērme». Tad jau «Cvībaks» nebij pats sliktākais. Taču, kad nācu tais gados, kad meitām piesit pie sāna, man palēnītiņām mūžīgais «Cvībaks» sāka kost kaulā gan un krietni vien. Tad jau tas dullais laiks, kad gribas staigāt ar paceltu asti un izslietu seksti. Biju pats strupākais barā. Plecīgs un īss, balsnējs no vaiga un dzelteniem matiem, nu, «Cvībaks» kas «Cvī​baks», bet meitām jau patīk tie slaikie kā zuši, tie staltavieši.

Varbūt j,ūs domājat, briedu no cepešiem vai no tortēm? Kas lauku Krancim, kā smejies, dos plātsmaizi ēst? Laiki bij toreiz vēl tukšīgi. Ja guza pilna — i prāts ar mieru! Pat nekārojām pēc pasaules pīrāgiem! Tā pati cūkgaļa, tupiņi. Uzsit uz pannas divus trīs pautus. Ieloki ribās. Sastrēbies rūguli. Un viducis stingrs! Un arī rāvos ne sliktāk kā zirgs. Taču labumā gāja un viss, jo tāda tā suga, un sugai tu, brāl, nekā nepa​darīsi!

Un vai tad ar cūkām ir savādāk? Dažai tu kombikormu grūd iekšā pa vienu galu un otru, pa priekšu un pakaļu — tikpat vāja kā sklanda! Bet cita notaucējas no zila gaisa. Skaties un brīnies! Un ar cilvēku, brālīt, mats matā tāpat…

Nu jā, es jau te teicu, tas «Cvībaks» un «Cvībaks» man sāka it gauži ķerties pie dūšas. Jo īpaši tad, ja tuvumā grozījās sieviešu dzimums. Bet cilvēkiem, alga viena, Rīga vai Pampāļi, piemīt viena nešķīsta indeve, raugi, tikpat kā cāļiem: kur uzķer vārīgu vietu — tur knābj! Tā notika arī ar mani. Jo trakāk ņēmu ļaunā, jo vairāk apcēla. Kam tik nav slinkums, tas ņem uz strīķa. Sevišķi jau, ja mēriņu ieķer. Visiem mēlgaļiem kļuvu par dienišķo uzkodu. Nu, taisni vai sērga! Mūžīgās ņirgas — un vēl meitiešiem dzirdot — reizumis dzina gluži vai izsamisā. Un tad vienā nereizē nostrādāju ko tādu, ka gandrīz aizgāju viņā saulē. Zināms, gluži bez vainas tur nebij — lai velns viņu parāvis! — rudzītis, kas lika man darīt to, ko nedzēris nebūtu darījis. Vēl tagad, kad atceros, šermuļi skrien vien pa kauliem, kaut arī jau pagājis gadsimta ceturksnis un pat mazdruscītiņ vairāk… Redzat, es noslēdzu derības, ka no kapsētas atstiepšu krustu. Jūs sakāt — «traks»! Un es tāpat saku, ka traks! Bet toreiz ņēmu un saderēju. No visas tiesas, bez viltus un šmuguļiem. Vēl skaidrības labad no vaicāju, sak, kuru krustu šiem vajagot. Un apspriedušies šie izprātoja, ka mācītāja Blūmentāla krustu. Akmens bluķi jau nepanesīšot. Sak, būšot ar traktoru pakaļ jābrauc. Turpretim Blūmentāla krusts man, raugi, būšot pa plecam, jo galvenais jau nav krusts, bet…

Kādi «šie»? Nu, MTS bikšaiņi. Tieši tad par piekabinātaju strādāju. Sanāca vienvakar mazītiņš plostiņš pie Miķeļa Jakstiņa. Dzimšanas diena, ne dzimšanas diena, nu, uz to pusi, nav arī svarīgi! No Jakstiņu mājas līdz kapiem tāds jonītis vien, teikt, no Lāčplēša ielas līdz Kirova ielai. No sākuma viss gāja labi — gods godam. Apsveikšana un tosti lai. Bet, kolīdz apskurba, velni, tā atlaida grožus.

Lūkoja dziedāt un vēl uz balsīm. Taču, kad visām dziesmām pietrūka vārdu un meldiņš aizvienam palika pāri, tā atkal meta blēšanai mieru. Nu ņēmās gudrot un punktierēt, ko iesākt, ko darīt, kā nosist laiku un podu izgāzt. Televizoru jau tolaik vēl nebij, pašiem nācās palauzīt paurus, kā kulturāli atpūsties. Laukā nemīlīgs oktobra vakars. Uz kurieni skriesi, ko grābsi un ķersi? Jāturas tikai vairāk pa iekšu. Pauri silst, metas jau dulli. Un sākam sist trumpas, uz «cūkām» spēlēt. Bet man, raugi, kā par baltu spīti, galīgi neiet un neiet no rokas. Un viens, mani drošinot, teic, sak, tikai mieru, brāl, rāmi, ja nešķiras kārtīs, sokas pie meitām. Bet cits nozviedzas, he, vai es, čāba, no meitām ko saprotot, ja pat bārda man lāgā neaugot un ģīmis spīdot tik sārtbalts un gludens kā jauna skuķēna dibengals.

Aizmuldējās, velns, galīgi greizi, jo mēlei, raugi, jau kaulu nav.

Līdz tam es vēl šā tā cietos un valdījos. Bet nu man bij gana! Nu slejas, kā saka, tika zem astes!

Atceros, nosarku — karsti un dikti, ka aizsvilās vaigu un matu gali. Tad sāku bļaustīties. Piekliedzu šiem, ķit vai āzīt, stāvgrūdām pilnas ausis un galvas. Kā traks lauzos izkauties! Nagi man niezēja!

Bezmaz, bezmaz jau izmetām villu. Redz, ko ar cilvēku izdara brandavs! Miķelis Jakstiņš tik tikko mūs grožoja: kuš nu kuš, tss, rāmi, bez škandāla! Un visupēc jandāliņš beidzās bez plūkšanās, ar tām pašām, kā teicu jau, derībām, ka es atnesīšu to krustu.

Blūmentāls reiz bijis vietējās draudzes gans. Miris un aprakts tais pārmaiņās un tais jukās, kad mūspusē notika beidzamais tesiņš un friči pa fiksam taisījās prom. Nodzīvojis it garu mūžu. Gadus astoņdesmit piecus vai sešus — un pēdējos divus sagulējis uz gultas, stāsta, ka triekas ķerts. Taču sendienās bijis slraujīgs un ugunīgs vīrs, dziedātājs liels un izmanīgs meitinieks. Pats neredzēju, par ko, sak, nopirku, par to pārdodu… Bet manā laikā, tas ir, jau pēc kara, stingri runāja, ka Blūmentāls, raugi, dažunakt spokojoties, jo tanī murdulī neesot apglabāts tā, kā tas pieklājas. Nebijis, stāsta, kam apstāvēt. Pat krusts viņam uzlikts bij tāds kā uz zaķa. No egles koka. Nevis slīpēta akmens kā pārējiem melnsvārčiem. Un šito krustu es nosolījos no kapsētas atnest.

Sēdot iekšā pie galda Miķeļa istabā, viss jau man rādījās tā, it kā, raugi, lietaskoks būtu jānes no piedarba. Liela tur muiža, dižīgi domāju, aiziešu, paņemšu, atnesīšu! Bet, izgājis ārā, jau sētsvidū klupu pret nez. kādu sili, jo vakars tik tumšs bij, ka dur sev kaut acī. Dabūju — gribi vai ne — griezties vēl atpakaļ, prasīt pēc gaismekļa. Šie, velni, ņirgājās vien. Ko, saka, caurs vēders esot jau piemeties? Es: tā un tā, nu, apskaidroju, kas un kāpēc. Paspārnē sadzina vējlukturi. Aizdedzām. Un es vēl reizīti bīdījos laukā. Miķelis vēlāk stāstīja: lukturis ilgi mirgojis tumsā tiklab kā jāņtārpiņš! Pats jutos tā pa vidām. Galva vēl silta no dzimtenītes. Plinti mest krūmos netaisījos. Turējos, tā teikt, uz Ūsiņu.

Pulkstenis nāca uz vienpadsmitiem. Tik dziļā rudenī tā jau ir nakts. Zēģelēja it pastingrs vējelis.

Jau, raugi, gandrīz uz vētras pusi. Dzina un vēla pa lauku lapas no kapsētas kokiem. Kā jau tāds vietējais, kapus es pazinu un gluži brangi. Domāt, kaut aizsietām acīm turp aizkļūtu, katru mīļu vietiņu atrastu. Bet tumsa visu tā pārvērta, ka nesazīmēju gandrīz neko. Kur vien griez acis: stumbri, akmeņi un krusti, krusti, akmeņi un stumbri. Domāt, visi vienādi, domāt, sveša mala. Nu, varbūt jau kādu drusku tur vainīgs bij tas pats žvingulītis. Vai nu bez tā? . . .

Pie kapličas nogriezos no pamatceļa un apjuku galīgi. Zināju, mācītājs apbedīts netālu no torņa pie zemzaru kļavas. Bet tagad — un pat ar lukturi — nespēju attapt, kur kļava, kur nekļava. Vējš trakodams kokus bij noplēsis kailus. Pagaismoju šeitan: nē, rādās, nav Blūmentāls! Paspīdinu citur: arī nekā! Tā es starp kokiem un kopiņām klīdu un maldījos, šurpu un turpu, līdz kamēr visupēc ieraugu

gan: «Mācītājs Zigismunds Blūmentāls». Redz, rokā ir, vecais rakaris, priecīgi domāju. Taču, kā smejies, drīzāk es biju šim rokā, nevis šis man.

Nu, nolieku lukturi. Izvelku krustu. Nenāca, velns tāds, nepagalam tik viegli, bet izstīvēju, uzveļu plecā un palēnītiņām kustu uz vārtiem. Laukā no kapiem, uz Miķeļa māju! Drūmi šalc koki. Vējš lapas dzenā. Zināt, visīstākā veļu nakts. Biju jau ticis pret tīruma vidu, kad padzirdās skaņa. Kā kad tur, tornī, paklusītēm dimdētu kapsētas zvans. Apstājos. Stāvu. Nē, nava nekā, domāju — mālējas. Kā atkal eju, tā atkal zvana. Un šitentā, raugi, pa vairāki lāgi. Kad stāvu, tad — klusums! Un vienīgi šņākuļo koki. Kā eju — tā zvana! Tpū, gatavie māži! Pat nelāgi sametās. Galva, es teikšu, skaidra ar reizi. Un mugurai pārskrēja drebulītis. Bet krusts, neģēlis, smadzīgs un tā tik velk plecu uz leju.

Krekls viens divi slapjš, domāt, ka siena laikā. Kamēr nokļuvu pagalmā, acis tā vien uz atpakaļu un atpakaļu. Pār plecu skatījos vienā laidā tiklab kā zirgs.

Kā nācis ar visu nesamo, tā gāzin iegāzos iekšā pār slieksni. Krusts, brāl, uz muguras, tiklab kā Kristum! Tur, zināms, mani jau sagaida,. sauc, met ar rokām un smejas. Par malaci slavē un velna pulveri, sak, neesot vis nekāds baba un ļurkabikse. Klapē un sit pa kumbru un plecu. Neviens pat vairs par «Cvībaku» nesaukā, bet kristītā vārdā godā un pat pa kūkumu dauza, var sacīt, ar bijāšanu un cieņu. Nudien taisni priecāties vajadzētu. Bet man, raugi, ticat vai ne, tikai vienīga doma maisās pa galvu, nu, tiklab kā sīvā rudens muša: sak, kas tur var skanēt, sak, kas tur var zvanīt? Jo, raugi, krusts taču atkal bij jāstibī atpakaļ. Un kā tad nu citādi! Nenosviedīsi tak sazin kur skaidienā! Mācītājs, brālīt, vai nemācītājs, nelaiķis paliek nelaiķis. Nava jau suns •aprakts. Jānotaisa gods godam, kā pienākas. Bet negribas iet, vai dieniņ, kā negribas! Negribas, teikšu jums, taisni vai negals! Domāt, puspasaules atdotu, lai tikai nevajadzētu turp iet. Tāda, vai zin, it spocīga jušana. Tā vien man tēlojas, ka Blūmentāls glūņā un gaida jau priekšā. Tiktāl, tpū, prātodams aizprātuļojos! «Ķerts» — jūs man sakāt? Es ar tāpat saku. Taču toreiz mazpamazām uzkurbulējos kā motociklets. Pats sev vēl teicu: «Tak aizgāju, izstaigāju un pārnesu — un nerāva neviens jods!

Pārnācu sausām ūzām!» Ne velna! Nelīdzēja nekas! Biju atšālējies — un beigta balle! Pat trīcēja rokas.

Ielēja šie vienu krampīti, ņem, saka, iedzer un uzpravī dūšu. Izrāvu. Cerēju: pāries un mitēsies!

Bet, zināt, tikai vēl šļauganāks paliku. Uzvēlu krustu sev plecā kā jēlnadzis. Otrajā rokā paņēmu lukturi. Nava ko gudrot un cimperlēties: kas darāms, jādara!

Vējš pa to starpu vēl vairāk bij cēlies. Jau sētsvidū izdzirdu kapsētas kokus. Bet, kolīdz pret kūtsgalu tiku, tā saklausu: zvana, velns, atkal, zvana un zvana! Zvanīja kaut kur tur priekšā un augšā, kapsētas tornī. Tiklab, domāt, uz izvadīšanu. Man, zināt, pārskrēja ledainas tirpas. Kas gan tur šķindina tik vēlā stundā? Varēja būt tā kā tuvu pie pusnakts, varbūt arī druscīt jau pāri. Jo nāku tuvāk, jo noteiktāk dzirdu: blim—blam un blim—blam… Reizumis pieklust, domāt, rimsies un stāsies, bet nē, atkal atsākas: blim—blam un blim—blam. Sirds sāka sisties nudien tā kā traka, lauzās, velns, taisni vai ārā no krūtīm. Likās, ka mā​cītājs tornī jau apzvana manu aiziešanu …

«Dulls» — jūs man sakāt? Es ar saku — «dulls»! Bet lūkojiet iespraukties manā ādā. Man gribējās nosviest to nelaimes krustu un kājām dot ziņu. Šausmu brēciens bij iesprūdis rīklē. Tomēr ar visām lielajām bailēm zināju labi, ka nedrīkstu laisties. Ja paņemšu vagu, tad kritīšu tā, ka vairs nepiecelšos. Līdz kapam es būšu mūžīgais «Cvībaks». Un negods un blamāža nāks pāri bērnu un mazbērnu galvām, kā saka, līdz septītam augumam. Tā kaunināju es sevi un drošināju kā prazdams, stāvot un stomoties kapsētas vārtos. Bet zvans augšā, tornī,

mani jau apzvanīja. Drebēju, zināt, pie visām miesām, kājas bij tīri kā diegos pakārtas, krusts spieda smagāk par divpūru maisu un stāveniski dzina vai zemē.

Tomēr es saņēmu dūšu un gāju. Šoreiz daudz maldīties nevajadzēja. Kapu es atradu pirmajā rāvienā. Noliku lukturi. Sāku mazpamazām krustu bāzt zemē, kad piepeši apgāzās. vējlukturis. Vai nu pats nejauši piegrūdos klāt, vai biju nolicis pašķībā vietā. Nu, šā vai tā, bet gaismeklis apdzisa, un es paliku elles tumsībā. Bij dzirdams tikai, kā šalkoja koki un kapsētas tornī blinkšķēja zvans. Brīsniņu stāvēju, lai aprod acis.

Bet nakts bij tik tiešām kā akla — ne mēnesnīcas un pat ne zvaigznes, itin nekā. Cik ilgi stāvēšu?

Iesāku taustīt.

Sačamdu iedobi kapa galā, jau krustu bāžu un stīvēju iekšā — un te viens no augšas saķer aiz krāgas! Lūkodams vēl kaut kā izsprukt no nagiem, sametos kādu drusku uz priekšu. Un uzreiz sajūtu — no​grābj aiz ūzām! Jā, sakampj aiz staras un velk tik uz leju, taisni un akurāt kapā iekšā.

Sirds smagi palēcās, triecās pret ribām un — negaidot stājās. Kritu, cik atceros, dziļi jo dziļi, nu, gluži kā pašai pazemei cauri. Gāzos un lidoju, teikšu jums, tiklab kā tādā bezdibes akā. Ausīs man dim​dēja. Zvans vai nezvans, to nepasacīšu. Un vairāk neatminos nenieka.

Uzgāja mani tikai pret rītu. Šie, velni, tomēr bij nosprieduši, ka esmu apāvis zaķa vīzes. Vien

Miķelis Jakstiņš kā prātīgāks vīrs neesot varējis nomierināties: Kad nepārrados pēc pāra stundām, jau sācis čudīt un skubināt citus, kā jāejmot meklēt: varbūt kas lēcies, kādu locekli lauzis vai kā?

Visupēc pārtraukuši sist trumpas un devušies lūkot.

Vējš augu nakti neesot stājies. Kapsētas koki šņākuši vien. Brāzmās tornī šķindējis zvans.

Piecatā slājuši, tak, arī šitā, bariņā ejot, velniem, sameties neomulīgi. Atnākuši pret kapsētas vārtiem, saukuši vārdā un ūjinājuši, bet tornī skanējis tikai zvans, nu, kā pie apstāvēšanas. Tad ari šiem viss dullums un skurbulis izgājis gaisā stāveniski…

Pie kapa zem kļavas atrada mani. Kā stāsta, uz mutes gulējis. Apkaklē rēgojies nolūzis zars. Ar krustu bij iedobē iespiesta bikšu stara. Domājuši, ka beigts un pagalam un, kā smejies, jau dusu svētītā zemē.. .Tak pamazītiņām ieskatījušies, ka elpoju gan vēl, un pārnesuši pa visiem uz mājām, uz tiem pašiem, raugi, Jakstiņiem. Un tā es, kā smejies, nokļuvu nevis pie Pētera, bet pie Miķeļa. Tur arī atžirbu. Tikai jutos tāds nejauki slābans. Domāt, ka briesmīgu ligu pārlaidis! Spēka nemaz! Un šite, nu, krūtīs kā smeldz vai kā dur. Aizdusa. Kājas kā pātagas. Nebij no manis nekāda strādnieka. Vilkos kā varde uz ambu​lanci.

Pa tiem juku un pārmaiņu laikiem mūspusē dakteri bij izputējuši. Un nezin no kurienes uzradies feldšeris, tāds izkaltis večuks, Ceļmillers vārdā. Vai bij kur skolojies, nezinu sacīt. Griezt—šūt metās jo nadzīgi, domāt, kā skroderis. Taču iekšējās vainas neizprata. Tos, kas atnāca dakterēt ko nebūt iekšķīgu, par «sabotieriem» un «kaitniekiem» la​māja.

«Jucis» — jūs sakāt? Es ar saku — «jucis»! Bet kur man bij labāku dziednieku ķert? Stūmos pie tā paša Ceļmillera. Aizgāju. Stāstu šim, raugi, sāp krūtīs, elpas trūkst, pulvera galīgi nava. Kā ieraudzīja, ka neiznāks, sak, ne ko griezt, ne ko šūt, tā sapīka vienā rāvienā. Durot? Kur durot? Sāpot?

Kur sāpot? Un iesāka spaidīt un murdzināt. Mīca un prašņā: šite vai šite? Klauvē pa ribām un purpina, par «sabotieri», dzirdu, jau lamā, par «simulantu» jau godina. Iebāza ausīs gumijas šļauciņas. Paklausījās ar klausāmo. Visupēc noteica diagnozi: «Paģiriņš, jaunekli, paģiriņš!» Nu, ar to pašu tad draudzīgi šķīrāmies.

Līdz kādam aprīlim staigāju pavārgs. Ne mirējs, brālīt, ne dzīvotājs. Tiklīdz vajag tā pašerpāk ražot, tūlītās manu: baksta un dursta šite un šite — un kā ar nazi! Pret pavasari mazpamazām atlabu.

Sējā jau atkal biju uz strīpas. Dienestā neņēma, izbrāķēja, iedeva balto biļeti. Bet vairāk, kā smejies, pa divdesmit gadiem nerāva mani ne sātans, ne jods! .. .

Tikai jau šoziem, ap Jaungadu, manu: hē, vecais dūrējs, velns, atkal klāt! Pateicu sievai. Šī sūta pie ārsta. Dakterīts mums tagad ir jauns, tikko kā cepts, no institūta. Gadi būs divdesmit pieci vai seši, nu, bet pēc skata — neviens nedos ne tik! Pleciņi šauri, acenītes, matiņi stāvus saslējušies.

Aizgāju. Ņēmās nu prašņāt un klaušināt: sak, kas un kā? Vai sen un vai ilgi? Vai agrāk jau kādreiz ir sāpējis? Un kā tas viss, raugi, ir iesācies? Un tā vārds vārdā un izklāju priekšā to visu, ko, raugi, nupatās stāstīju jums. Kā aizstāstīju, nu, līdz tai vietai par krustu, ārsts izgrūda pastrupu spurdzienu un aizslēpās aiz tās, nu, kā tur viņu, ā, rādās, «slimības vēstures». Nekas, nekas, šis man saka, lai stāstot, lai stāstot vien. Bet, kolīdz tiku līdz Ceļmilleram, tā dakterītis vairs necietās vis.

Palaida, zināt, tik lielu smējienu, ka bezmaz brillītes pazaudēja. Ārsts jau tāpatās cilvēks vien ir…

Sāka izklausīt, palika nopietns: mana sirds, raugi, šim nepatīkot. Neesot izslēgts, vēl domīgi teica, ka toreiz man bijis, nu, šitentas, kā viņu, ā, mikroinfarkts. Tagad, sak, nevarot punktīgi pateikt. Nu, lai es dzīvojot rātni un mierīgi, netrakojot un nesapūloties…

Kā tad, velns, varu nodzīvot rāmi, ja drīz, raugi, sēja? Te sēja, te tupiņi, te atkal siens, vēl siens nav zem jumta, jau mieži dzeltē — tā nu tu rāmi dzīvosi, brāl! Lai ziemu kā ziemu, bet vasaru mehanizatoram jau tas pats trakākais darbalaiks! Lai nedzerot, saka, un tāpat to Juļķēšanu lai metot nost. Bet pirts — es tad vaicāju — kā būs ar pirti, vai kauču uz pirti es drīkstēšu iet? Re, jābrauc uz

Rīgu pie miesīgā svaiņa. Pirts gluži tuvu, vien ielai pāri. Vai tad nu valdīšos nenopēries? Jaunajā mājā mums tagad ir vanna. Taču vanna man, brālīt, neiet pie sirds. Kolhozam atkal tikai tā sauna. Bet vai nu tas lustūzis ir kāda pirts? Sauna, sak, drīzāk ir kultūras iestāde. Miezīti iedzert — to jau tur var. Meitiešus pamīcīt — to jau nu ar. Amizieris, velns, iznāk jo maktens, bet arī nomazgāties kaut kur tak vajag, netīrs jau apkārt ne​vazāsies.

Dakteris paklausījās, padomāja un ļāva. Arī ārsts tāpat cilvēks vien ir. Labi, uz pirti lai aizstaigājot, tikai uz lāvas lai neperoties.

Un tā nu es, raugi, nokļuvu šeitan. Tikai rinda, velns, varena gani * Tā sacīja vīrietis ar ausaini, un visi pieci mūsu sacerējuma varoņi pēkšņi atskārta, ka rinda gluži nemanot ir jau izstāvēta. Pirtnieks Fricis viņus pa kārtai ielaida ģērbtuvē, kur viņi izšķīrās, katrs tika pie sava drēbju skapīša un noņēma platmali, žokejcepuri, naģeni, bereti un ausaini, tādējādi zaudējot savas pazīšanas zīmes. Epilogā viņi cits citu vairs nepazina un mazgātuves burzgulī un garaiņos bija kļuvuši tikai par pieciem dažāda auguma un barojuma plikņiem starp citiem tādiem pašiem gariem un īsiem, resniem un tieviem, spalvainiem un gludādainiem augumiem.

1978

VISS PAR SIEVIETI UN ŠIS TAS ARĪ PAR VĪRIETI JEB pieci stĀsti par suĢestiju Bel šos gandrīz neticamos un visnotaļ nepamācošos stāstus divas sievietes un trīs vīrieši pavēstīja cits citam taksometrā kādā septembra vakarā, kad tehnisku iemeslu dēļ tika atcelts autobusa reiss starp divām apdzīvotām vietām — A. un B. Šī brauciena ierosinātāja bija jaunākā no abām daiļā dzimuma pārstāvēm, kuru tālab sauksim par Pirmo sievieti. Savukārt uz stāstīšanu netieši pavedināja vecākā — Otrā sieviete — ar apgalvojumu, kas iesākumā izraisīja vispārējas zobgalības un jautrību, jo viņa teicās jutusi — tieši tā viņa sacīja —, ka autobusa nebūšot, kaut gan savu nojausmu nekādi nespēja pierādīt un vēl jo mazāk mācēja pamatot, kālab tad nākusi uz autobusu, kura nenākšanu jutusi. Lai arī iebildumi bija, kā redzams, loģiski, Otrā sieviete palika pie sava, ka nebūt ne visu pasaulē varot ar prātu izskaidrot, uz ko vīrieši atbildēja ar ironiskām asprātībām, turpretim Pirmā sieviete pēkšņi apklusa un kļuva domīga, un pēc tam sacīja, ka viņa teiktu varbūt savādāk — ne viss pasaulē notiekošais katrreiz iekļaujoties mūsu ierastajos un nereti nepilnīgajos priekšstatos, un tikai to, kas tur neiederoties, mēs uzreiz esot gatavi apšaubīt, noliegt un pasludināt par māņiem. Un, to pasacījusi, Pirmā sieviete lūdza noklausīties stāstu, ko viņa — kā pati apgalvoja — droši vien uzskatītu par minhauzeniskas fantāzijas augli, ja atgadījums nebūtu noticis tieši ar viņu. *

Dubultniece jeb pirmās sievietes stāsts Tas aizsākās pirms dažiem gadiem, tāpat kā tagad — brauciena laikā. Atgriezdamās no komandējuma uz lauku skolu, ar satiksmes autobusiņu devos uz rajona centru, lai tur tālāk pārsēstos Rīgas autobusā. Toreiz strādāju ministrijā. Pēc izglītības esmu fiziķe, tātad ar eksaktu prāta ievirzi, varētu sacīt, visā visumā drīzāk drusku pasausa nekā īpaši jūtelīga tipa cilvēks, kas atbilstoši ieņemamajam amatam un profesijai turkJāt noskaņots visam cēloņus un izskaidrojumus meklēt matērijas kategorijās, nevis aizprāta jomās. Un, ja to šeit pieminu, tad tikpat lielā mērā bez lepošanās, kā bez nožēlas, vienīgi tālab, lai cienījamajiem ceļabiedriem uzsvērtu, ka nekad sevī neesmu manījusi tieksmi uz mistiku un tāpat arī citi, cik zinu, manī nav uztvēruši nekādu noslieci uz māņticību un iztēles kūleņiem. Tāpēc šaubas par to, ko stāstīšu… Nu, bet labi — lai paliek! Neuzstādīšu nekādus noteikumus, kas savā ziņā būtu arī muļķīgi, jo manis stāstīto ikkatrs tik un tā uztvers citādāk, atbilstoši savai pieredzei un dzīves uzskatiem, raksturam un domāšanai. Reiz esmu iesākusi, pavēstīšu līdz beigām, ja tās vispār var saukt par beigām . ..

Taču viss iesākās, kā jau minēju, komandējuma braucienā Kurzemē. Tuvojās vakars. Pa ceļam stipri sakrēsloja. Braucot skatījos pa logu — gan tālab, ka nokrēslā neko citu nevarēja uzsākt, gan arī vēl tāpēc, ka agrāk šajā pusē nekad netiku bijusi. Un vienā reizē, kad ar acīm pavadīju ļoti īpatnēji veidotu ēku un, dabiski, tādējādi pagriezu galvu atpakaļ vairāk nekā iepriekš, arī sākās tas, par ko gribu pavēstīt. Kaut arī skatiens, kā jau teicu, bija vērsts laukā pa logu, mans redzes loks tagad daļēji uztvēra arī aizmugures sēdekli.

Un piepeši man likās, ka tur sēžu es!

Pirmajā brīdī tā bija kaut kāda nenoteikta, ar prātu līdz galam neapjausta jutoņa, vēl nevis atskārtums, bet vienīgi zemapziņas impulss, kas neizraisīja nekādu pārdzīvojumu vai kaut jel attieksmi pret notiekošo, nepārsteidza un pat īsti neizbrīnīja ar skaidro bezjēdzību un pilnīgo aplamību. Smadzenes tikai bezkaislīgi kā mašīna ierakstīja savās šūnās šo faktu. Taču dažās sekundēs tas sasniedza bezdarbīgo apkārtnes vērojumu un noguruma mazliet notrulināto apziņu, un mani — kā di oši vien līdzīgos gadījumos notiktu arī ar jums, cienījamie līdzbraucēji, — sagrāba grūti valdāma ziņkārība. Man neizturami sakārojās paraudzīties atpakaļ. Likās pat, ka sajūtu svešu skatienu savā pa​kausī, — un, kā izrādījās vēlāk, nebūt nekļūdījos.

Beidzot nenocietos un paraudzījos atpakaļ. Aiz muguras sēdēja man pārsteidzoši līdzīga sieviete. Teicu sev, ka tas droši vien ir tikai mijkrēšļa stundas māns, tomēr miera man nebija. Visu laiku tā vien dzīros atskatīties vēlreiz un tik tikko valdījos, lai to nedarītu. Taču, kad jau netālu no rajona pilsētas šoferis iededza salonā ugunis, no jauna nenoturējos un atkal palūkojos pār plecu.

Pretēji manam pieņēmumam par iespējamu šķietamību gaismā sieviete izskatījās vēl līdzīgāka man.

Arī viņa, kā redzēju, bija to ievērojusi un raudzījās manī gan ar dzīvu interesi, gan ar satraukumu, es pat teiktu, gandrīz vai ar tādām kā klusām bailēm — kā uz rēgu. Un tāpat es līdztekus ziņkārībai samanīju augošu neomulību, itin kā būtu saskārusies ar nez ko pārdabisku.

Seit, apsteidzot minējumus, godājamie ceļabiedri, man jāizdara neliela atkāpe un jāaizkavē jūsu uzmanība vēl ar dažām ziņām par sevi. Esmu vienīgais bērns ģimenē, un tāpat manam tēvam nebija nedz brāļu, nedz māsu. Savukārt mātesmāsa nomira agrā jaunībā, tātad neatstādama pēcnācējus, tā ka man praktiski nav tuvāku radinieku un nav iespējama māsīca nedz otrajā, nedz trešajā pakāpē. Un, lai arī kā mēs savā laikā necentāmies, mums ar Ligitu tomēr neizdevās uztaustīt kaut aptuvenas kopīga ciltskoka aprises.

Bet nu jau esmu apsteigusi notikumu secību un nosaukusi viņas vārdu, ko viņa man minēja drusku

vēlāk. Tas norisinājās autoostā, kur abas izkāpām un sākām sarunāties. Tagad vairs nevaru droši pasacīt, vai viņa pienāca klāt man jeb vai es piegāju pie viņas. Lai būtu kā būdams, katrā ziņā mūsu abu rīcību vadīja dibināta nojausma, ka nespēsim rast mieru un, tā sakot, dvēseles līdzsvaru, ja nenoskaidrosim, kas īsti esam viena otrai. Tobrīd bijām vēl maldīgajos ieskatos, ka to izdibināt nenāksies pārlieku grūti, jo visām parādībām — tātad, loģiski, arī mūsu ārējai līdzībai — taču jāsakņojas stingrā cēlonībā, tāpēc ka viss pasaulē norisinās likumsakarīgi. Jānoskaidro tikai fakti, un secinājumi, kā mēdz teikt, uzprasīsies paši. Taču tieši fakti, nākdami gaismā cits pēc cita, nevis radīja skaidrību, bet, gluži pretēji, burtiski, meta izaicinājumu mūsu veselajam saprātam.

Sīkāk nepakavēšos pie tā, kā radās un pēc tam dažus gadus pastāvēja mūsu… Es gandrīz pasacīju «draudzība», bet tas nav pareizi teikts. Vēl jo lielākā mērā mūsu attiecību raksturošanai neder vārds «pazīšanās». «Draudzība», pēc manas saprašanas, ietver interešu kopumu, kura mums nebija. Savukārt «pazīšanās» liek domāt par attieksmju virspusību un nenopietnību, taču mums tās bija vairāk nekā nopietnas. Abas — tiklab es, kā, domāju, arī viņa — jutāmies savstarpēji vienotas ar mīklainām, noslēpumainām saitēm un, varētu sacīt, gluži liktenīgām važām, kas mūs turēja kopā neatkarīgi no mūsu vēlēšanās un brīžiem pretēji mūsu gribai, itin kā kopš tikšanās autobusiņā viens veselums mēs būtu tikai abas kopā.

Un, lai tas neizklausītos pēc tukšas runāšanas, cienījamie līdzbraucēji, gribu iepazīstināt jūs ar faktiem, kas Ligitā un manī viesa šo visnotaļ dīvaino sajūtu un sākotnēji ne mazumu mulsināja. Es laikam nepārspīlēšu, apgalvodama, ka nereti pat biedēja un tanī pašā laikā mudināja un urdīja uzzināt vienai par otru cik iespējams vairāk.

Viss praktiski sākās ar to bridi, kad — kā jau sacīju — mēs autoostā piegājām viena otrai klāt, sākām runāties un viņa man nosauca savu vārdu, teikdama, ka tas esot Ligita, un pēc tam piebilda, ka mājās viņu kopš bērna kājas aizvien dēvējuši par Gitu. Kad viņa to pateica, es satrūkos, jo, redzat, Gita — tas ir mans vārds. Uz mūsu abu, tā teikt, ārējās līdzības fona, kas jau pati par sevi bija pārsteidzoša parādība, vēl arīdzan vārdu līdzība atstāja, varētu sacīt, vairāk nekā negaidītu iespaidu. Šķita, ka mēs viena otru — vai, vēl ticamāk, kāds cits mūs abas — taisītos izjokot. Un es iesmējos un sacīju, ka nudien vairs nebrīnītos, ja sakristu arī mūsu dzimšanas dienas. Un arī viņa, savukārt iesmējusies, apgalvoja to pašu. Tie, protams, bija tikai vārdi, bet kad… Jūs nekļūdāties, šoferīt! Lai cik savādi tas arī neizklausītos, izrādījās, ka arī dzimušas mēs esam viena un tā paša gada vienā un tajā pašā dienā. Četrdesmit piektā gada trīsdesmit pirmajā de​cembrī.

Noskāršu cienījamo vīriešu skepsi un atkārtoju, ka tik lielai sakrišanai neticētu arī es, ja tanī, kā saka, konkrētajā gadījumā nebūtu iejaukta pati. Tāpat pieļauju, ka jūs, Ādama dēli, labi pazīstot sava dzimuma tikumus un vājības, esat jau paguvuši izdarīt pieņēmumus un iekšēji, iespējams, smīnat par sieviešu, tā teikt, apbrīnojamo naivitāti. Taču, ja šajos savos minējumos nekļūdos, tad man nāksies jūs apbēdināt, jo mēs ar Ligitu neesam un pat nevaram būt viena tēva meitas. Turklāt tas, ja varbūt zināmā mērā arī izskaidrotu mūsu ārējo līdzību un stipri vienādos priekšvārdus, kā labi saprotat, tomēr nekādi nederētu par kopīgās dzimšanas dienas kaut cik loģisku iztulkojumu. Bet, lai pamatotu savus apgalvojumus, paskaidrošu, ka, vāciešiem atkāpjoties, mūsu ģimene kopā ar evakuējamu fabriku, kurā strādāja tēvs, tika izvesta no Rīgas uz Vāciju. Atgriezāmies tieši pēc divpadsmit mēnešiem, četrdesmit piektā gada oktobrī. Es — un arī Ligita —, kā jums jau zināms, piedzimu decembrī, tātad četrpadsmit mēnešus pēc tam, kad bijām atstājuši Latviju, kur Ligitas vecāki visu šo laiku nostrādāja Kurzemē, mazā dzelzceļa stacijā.

Sēžot taksometrā, godājamie ceļabiedri, un jautrā pulciņā mēļojot par to, ko cilvēka prāts, tā teikt, var un ko nevar izskaidrot, viss, ko patlaban stāstu, iespējams, šķiet drusku uzjautrinošs vai vismaz gauži nenopietns. Taču, ticiet man, toreiz, kad rajona centra autoostā stāvējām viena otrai

pretim luminiscējošo spuldžu zilganajā atblāzmā, kas atgādināja mēness bālo, nedzīvo gaismu, kad raudzījos Ligitas sejā un redzēju tur sevi kā spogulī, kad dzirdēju, ka viņu dēvē par Gitu, tāpat kā mani, un ka viņa dzimusi tanī pašā datumā kā es… Lūdzu, nesmejieties, taču mani ar kaut kādām klusām šaušalām pārņēma nojauta, ka droši vien arī mirsim vienā un tanī pašā dienā. Iztēlojieties sevi manā vietā, un arī jums tas neliksies nemaz tik neiespējami.

Ar Ligitu nekad par to neesmu runājusi, tālab nevaru ar pilnu pārliecību apgalvot, ka arī viņai toreiz — vai varbūt vēlāk — uznāca līdzīgas domas. Tiklab jā, kā nē. Taču viens apstāklis mani tomēr vedina uz pieļāvumu, ka arī Ligitai tas vismaz šad tad iešāvās prātā, jo viņa izrādīja ārkārtīgas rūpes par manu veselību. Kad reiz saslimu mazliet nopietnāk un ar abpusējo plaušu karsoni nokļuvu slimnīcā, Ligita tūlīt pat steigšus ieradās Rīgā, lai ne vien apciemotu mani palātā, bet aprunātos arī ar nodaļas ārstu. Protams, līdzības dēļ viņa tika noturēta par manu miesīgo māsu un kā tāda saņēma vispusīgu informāciju — cik nu mediķi tādās reizēs piederīgajiem vispār izpauž. Kā man vēlāk stāstīja viena sanitāre, Ligita bijusi ļoti nobažījusies par manu stāvokli un atkārtoti prašņājusi, vai tikai nedraudot briesmas manai dzīvībai.

Skeptiski lūkojoties, šāda rīcība, protams, simtprocentīgi neliecina par to, ko nule sacīju, vēl jo vairāk tādēļ, ka pēc dabas Ligita bija žēlsirdīga un līdzcietīga. Taču tanī pašā laikā nav izslēgta arī iespēja, ka viņa sargāja manu veselību — vienalga, mērķtiecīgi vai netīši — kā pati savu dzīvesspēju mērauklu. Savukārt par sevi, kaut arī tas man nedara godu, vaļsirdīgi varu sacīt, ka manai attieksmei pret Ligitas ve-s selības stāvokli — kā es vismaz vēlāk sapratu — piemita gan drīzāk nejaušs nekā apzināts, taču zināms savtības moments. Tā ka attiecības, kas no malas šķita cieša draudzība, cik nu cieša tā var pastāvēt simts piecdesmit kilometru atstatumā, kā jau sacīju, bija nevis draudzība, bet visdrīzāk simbioze — cik nu arī tā iespējama simts piecdesmit kilometru distancē. Mēs sargājām viena otru, kā būtu sargājušas pašas sevi. Mūsu dzīvība šķita šķidrums savienotajos traukos, kur divos savstarpēji sais​tītajos stobriņos, kā zināms, līmenis aizvien ir vienāds.

Bet nu, pirms stāsts strauji tuvojas noslēgumam, man, kā saka, notikumi ir jāpaņem drusku atpakaļ, jo bīstos, ka, visu laiku tīšuprāt uzsverot un pasvītrojot vienīgi to, kas mums ar Ligitu bija līdzīgs, būšu radījusi aplamu priekšstatu par divām bezmaz fantastiskām būtnēm vai pēc viena rasējuma štancētām detaļām. īstenībā tā tas nemaz nav. Bez šaubām, mums bija nesalīdzināmi vairāk atšķirīgu nekā kopīgu iezīmju un dzīves faktu, tā ka, piemēram, ar dažādu roku rakstītajās autobiogrāfijās pat ļoti vērīga un erudīta kadru daļas vadītāja acs neatrastu nemaz tik daudz paralēlisma. Nu, varbūt acīs krītošākos faktus, kā, teiksim, dzimšanas datumu sakritību, kas bez konteksta, citiem vārdiem, mūsu ārējās līdzības nebija nekas sevišķs vai neparasts… Bet citādi…

Mums bija dažāda izglītība un profesija. Viņa strādāja kolhoza grāmatvedībā. Par sevi es jau sacīju.

Viņai bija dēls, man — meita. Pat mūsu šķirtie viri piederēja pie dažādu specialitāšu pārstāvjiem. Nu, bet būt šķirtenei — tas šodien nav nekas ārkārtējs. Un dažu labu reizi es pieķēru sevi ar labpatiku un pat zināmu tīksmi domās kavējamies tieši pie tā, kas mūs ar Ligitu nevis vienoja, bet šķīra. Tas notika īpaši tādos brīžos, kad mūsu iīdzīgums neskaidri, taču uzbudinoši sāka likties draudīgs un ļaunu vēstījošs, un mani sagrāba tumša, ar prātu neizskaidro​jama trauksme.

Un šī sajūta sevišķi pastiprinājās, kad Ligita kādā vēstulē, starp citu, pasūdzējās, ka droši vien esot sastaipījusies, jo beidzamajā laikā dažreiz samanot sāpes vēderā. Es viņai steigšus atbildēju, ieteikdama noteikti griezties pie ārsta. Iespējams, ka tieši Ligitas vēstule pamudināja arī mani vairāk ieklausīties sava organisma iekšējās norisēs, jo arī es reizi pa reizei sāku novērot vēderā vājas, neskaidras sāpes, kas gan neko daudz netraucēja, drīz mitējās un nekad nekļuva neciešamas. Pa to

starpu saņēmu vēl vienu vēstuli no Ligitas, kurā viņa, arī šoreiz tikai starp citu, rakstīja, ka feldšere vietējā ambulancē izsakot aizdomas itin kā uz ginekoloģisku kaiti, pie kuras tuvāk nepakavēšos, kaut arī slimības raksturs neapkaunotu nevienas sievietes cieņu un, protams, nedarīja kaunu arī Ligitai. Sī kaite ir plaši izplatīta, grūti ārstējama, taču, cik zinu, atskaitot atsevišķus izņēmuma gadījumus, nemēdz ap​draudēt dzīvību.

Tomēr es pieteicu tālsarunu ar kolhoza kantori, sazvanījos ar Ligitu un ieteicu aizbraukt uz rajona centru pie ginekologa speciālista. Uzzinājusi par manu bažu cēloni, viņa mulsi iesmējās klausulē, likās, ne tikai iepriecināta, bet pat aizkustināta par rūpēm. Ak, viņa esot vainīga, ka satraukusi mani ar savām blēņām, jo tagad jūtoties gluži labi! Taču tas jau vispār esot tāds raksturīgs sieviešu netikums par katru nieku kādam tūlīt kratīt sirdi, — ne tikai urdīties pašām, bet kraut savus rūpestus vēl citam uz galvas. Nezinu, cik lielā mērā Ligitas sacītais par teicamo pašsajūtu tobrīd atbilda īstenībai. Taču tonis uz mani atstāja nomierinošu iespaidu. Viņas balsī nebija ne raižu ēnas.

Mazliet papļāpājām, cik nu vispār tas iespējams tālsarunas laikā, turklāt zvanot no darba. Vairāk runāja Ligita nekā es, pastāstīdama, cik pie viņiem pašlaik esot skaisti, un aicinādama mani ciemos.

Bija maija pēdējā de​kāde.

Jau minēju, ka vārda diena mums bija kopīga. Devītais jūnijs, kad parasti arī mēdzām apmainīties ar savstarpējām apsveikuma telegrammām. Tieši jūnija sākumā biju aizsūtīta komandējumā, tāpēc to, ka Ligitas telegramma šajā reizē izpalika, es neuztvēru tik asi, kā droši vien būtu uztvērusi citkārt, jo vārda diena jau ir tāds notikums, kas, varētu teikt, ļoti ātri zaudē savu aktualitāti. Tikai pēc kādas nedēļas apķēros: bet no Ligitas taču nav ne vēsts! Nogaidīju vēl dažas dienas, sākdama raizēties aizvien vairāk.

Nu, kas ir noticis ar Ligitu?

Piezvanīju uz kolhoza kantori. No turienes man diezgan pastrupi atbildēja, ka Ligita neesot darbā slimības dēļ. Domāju, ka pēc visa, ko stāstīju iepriekš, ciēnījamajiem klausītājiem ir labi saprotams mans toreizējais satraukums. Nekur neatradu mieru. Ar katru stundu manī augtin auga uzbudinājums.

Aizvien vairāk sagrāba pārliecība, ka atga​dījies kas ļauns.

Nedēļas nogalē nenocietos un devos uz Kurzemi, uz kolhozu, kur Ligita dzīvoja un strādāja.

«Druva» — tā saucas šis kolhozs. Un māju nosaukums, kas man vienmēr ļoti patika, jo likās esam lielā saskaņā ar vecajām ēkām, — «Vībotnes». Pa ceļam, autobusā, stipri nervozēju. Bet, kad izkāpu «Druvas» ceļgalā, mani apņēma lauku klusums un miers. Apkārtne tur vispār ir pasakaina un jo sevišķi pavasarī un vasaras sākumā — kā jau pa telefonu bija sacījusi arī Ligita, kad aicināja mani aizbraukt uz turieni. Kamēr kājām sasniedzu «Vībotnes» — tas ir apmēram pusotra kilometra no autobusa pieturas — mans satraukums pilnīgi izgaisa. Uz rāmā fona, kaš bija man visapkārt, nelaimes iespējamība šķita nereāla. Ne pagalmā, ne mājā nebija neviena. Izstaigāju visas ēkas un visas telpas.

Durvis stāvēja vaļā, bet iekšā nesastapu ne dzīvas dvēseles. Pasaucu, stāvot sētsvidū, taču neviens neatbildēja.

Netālu no «Vībotnēm» ir tērce. Un tur lejā es ievēroju Ligitas dēlu nez ko darbojamies. Taisījos jau nokāpt turp, kad piepeši pamanīju māti, kas tuvojās pa to pašu ceļu, pa kuru nupat biju atnākusi es.

Viņa pārvietojās kaut kā ļoti dīvaini. Šķita, ka viņa visu laiku dziras mesties skriešus, bet nez kas sapinis viņas kājas. Un mana pirmā doma bija — iereibuši!

Devos viņai pretim un sveicināju. No manas balss viņa itin kā pamodās, paskatījās man sejā iztrūcināti, es pat teiktu, ar mēmu šausmu izteiksmi, nodrebēja, gribēja ko sacīt, tomēr klusējot pagāja man garām dažus soļus — un pēkšņi apsēdās… pat ne apsēdās, bet drīzāk sabruka; turpat ceļmalā un, šūpojoties ar visu ķermeni turp — atpakaļ, sāka raudāt. Stāvēju viņai iepretim, nezinādama, ko par visu to sacīt un pat domāt. Tikai pa galvu šaudījās juceklis un sirds sažņaudzās.

Beigu beigās Ligitas māte pacēla pret mani sarkani saraudātās acis, kas izskatījās tik ļoti izbalojušas, ka tām nebija nekādas krāsas. Vismaz tā šķita spožajā gaismā. Acis bija kā divi stikli.

Viņa paraudzījās uz mani un vaicāja, kā gan es esot tik ātri uzzinājusi. Un es pārjau-i tāju: ko tad?

Vina pabrīnījās, vai es tiešām neko nezinot. Es atbildēju, ka patiesi neko. Un māte pastāstīja, ka Ligita taču esot mirusi. Viņa, tas ir, māte nupat bijusi fermā, pie telefona, lai piezvanītu uz slimnīcu. No turienes atbildēts, ka šorīt piecos…

Palīdzēju mātei piecelties, aizvedu uz istabu, apsēdināju. Un tur, sēdot pretim pie galda, arī uzzināju pārējo. Ligita jau ilgāku laiku sūdzējusies, ka sāpot vēders. Atcerieties, jau stāstīju, ka viņa arī man par to rakstīja vēstulē! Bet vienu reizi sāpes uznākušas tik stipras, ka Ligita kļuvusi gluži zila no vaiga. Astotajā jūnijā tas noticis. Viņa labi atceroties, jo bijis tieši pirms vārda dienas. Izsaukuši no rajona ātro palīdzību. Aizvesta uz slimnīcu. Bet tur, slimnīcā, atklājuši, ka sastrutojusi aklā zarna un, pats ļaunākais, jau plīsusi. No tā sācies vēdera plēves iekaisums. Kaut arī špricētas visvisādas antibiotikas, stāvoklis kļuvis aizvien sliktāks. Un nupat no slimnīcas atbildēts, ka nevarējuši vairs glābt un ka piecos…

Un, zināt, godājamie ceļabiedri, tad arī gadījās pats mīklainākais visā šajā notikumā. Mani piepeši sagrāba tik stipras sāpes, ka es visa sarāvos čokurā un acu priekšā satumsa. Ar abām rokām aptvēru vēderu, kurā viss bija saspringts tiktāl, itin kā draudētu trūkt pušu. Sāpes līda uz augšu un atstarojās arī kaut kur mugurā. Bija tāda sajūta, ka esmu uzdurta uz nokaitētas smailes, kas spiežas manī aizvien dziļāk. Uz augšu kāpa nelabums. Un es ar visiem spēkiem turējos pretim nemaņai, kura šķita jau nebūtība.

Ligitas māte vēlāk stāstīja, ka no sejas es esot izskatījusies tieši tāpat. kā Ligita nelaimes stundā, kad uzbrukusi slimība. Kaut arī iesākumā vēl mazu brīdi šaubījusies, vai tas nav no nelaimes vēsts pēkšņuma, — viņa, tāpat kā daudzi, uzskatīja mūs par sirdsdraudzenēm, — māte ļoti drīz tomēr attapās, kas man par vainu. Viņa, kurai tagad bēdu un rūpju bija atliku likām arī bez manis, dabūja vēlreiz skriet uz fermu pie tālruņa, lai izsauktu ātro palīdzību. Mani aizveda uz rajona centru, uz to pašu slimnīcu, kur morgā vēl gulēja Ligita.

Aklā zarna — un jau plīsusi? Jūs kļūdāties — tomēr ne! Kā vēlāk izrādījās, vainīgi bija žultsakmeņi. Kaut arī man špricēja zāles, sāpes nerimās līdz pašai pusnaktij. Un tikai pēc divpadsmitiem mokas izbei​dzās un manī atgriezās dzīvības spēki.

Tāds ir šis gandrīz neticamais stāsts, cienījamie ceļabiedri, kuru jūs varat vērtēt, kā jums tīk, bet kurā itin nekas nav sagrozīts un izdomāts.

Kad Pirmā sieviete bija beigusi stāstīt, Otrā — gan drīzāk savā nodabā brīnīdamās nekā pārējiem pārvaicādama — pusbalsī iesaucās, vai patiešām Pirmā palikusi dzīva, un tā ar mazu ironiju atbildēja, ka pretējā gadījumā taču šeit nesēdētu. Visi vīrieši, abi pasažieri un šoferis, iesmējās, bet sievietes ne. Pirmā, ļoti iespējams, jau klusībā nožēloja, ka izklāstījusi gadījumu, kas pēc savas būtības un rakstura nebija domāts svešām ausīm, un tādējādi citu acīs kļuvusi gandrīz vai smieklīga.

Un, Otrā nodūra skatienu, savukārt varbūt kaunēdamās par nevilšo, muļķīgo jautājumu, varbūt kavēdamās kaut kādās savās atmiņās, jo pēc tam pēkšņi pacēla galvu un lūdza līdzbraucējus tagad noklausīties viņas stāstu.

Dzīvotgriba jeb otrās sievietes stāsts Bet viņa nomira. Un tieši, kā bija zīlēts un pareģots, — uz mata tanī dienā, kad palika simts gadus veca. Jā, taisni simts.

Var sacīt, ka tad nu beidzot ir gana un atliku likām dzīvots un ka nevar neko prasīt un vēlēties, ja ir tik daudz staigāts zem šīs saules. Pa gadu simteni jau var ne tikai redzēt un pieredzēt visu, ko vien sirds un miesa tīko, bet vēl apnikt un piekust dzīvodams, jā gan. Un tie ir viņas pašas vārdi kādas pāris nedēļas pirms beigām. Tad viņa bija jau vārga un tāda stipri skumīga kā pirms drīzas šķiršanās, jo skaidri nojauta to, ko parasti zināt cilvēkam nav ļauts un ko zināt nedod dies nevienam no mums, — viņa zināja savu nāves stundu. Jā, un arī izdzisa, kad tas bija lemts. Pat dakteris, kam vajadzēja papīros ierakstīt, kālab vecāmamma tik pēkšņi dabūjusi galu, netika gudrs — es to uzreiz uzķēru! — no kā viņa pa īstam aizgājusi. Ko mēs gribot, viņš vienīgi teica, tik dziļš vecums! Ir pulkstenim, nedzīvai lietai, kurai iekšā taču varot aizvien šo vai to palabot un ielikt no jauna, pienākot vienreiz laiks, kad akmentiņi un ritentiņi, knibulīši un atsperītes sadilstot tiktāl, ka ne pats nadzīgākais meistars salabot vairs nemākot… Taču ar visu nevaļu viņš bija ar mieru noklausīties to, ko tagad gribu arī jums priekšā celt. Un noklausījies sacīja, ka vecaimammai vienkārši vairs neesot bijis dzīvotgribas.

Ja tās neesot, tad nelīdzot neviens un nekas — ne pats gudrākais ārsts, ne pašas labākās zāles tur nevarot neko grozīt. Bet es domāju, ka tas bija viņas liktenis, mīļie.

Tā, par kuru es jums tūlīt pastāstīšu, bija mana miesīgā vecāmamma no mātes puses, Tiltabrenčiem, sendienās varen iznesīga un velnapilna meita, īsta staltmane, sārtbaltu vaigu un melnām acīm, — par smuko īlzīti kādreiz mūsu pusē saukāta. Tā dzirdēju pie gadījuma runājam, kad vēl meitēns biju. Bet kas nu muļķa skuķim pusmūža sievas skaistums! Un vai tad no vecāsmammas smukumu gaida? Tad jau drīzāk pankūkas! Un tās viņa prata cept kā neviena. Kā saka: mirdams var ēst! Jā, un uz visvisādām ēverģēlībām un jokiem, pigoriem un numuriem viņa vēl bija kāra — tāpat kā jaunībā. Pietika, ja no mājiniekiem kāds modināts necēlās, lai vēlāk atģistos, ka ir — guļava! — aiz krekla pie matrača piediegts. Varētu domāt, ka tas nu reiz ir mūsējais, bērnu, blēņu darbs, bet nekā — to nostrādāja neviens cits kā vecāmamma. Un pa kluso, ne čiku, ne grabu. Atceros, gadās kādi godi…

Ciemiņi dzer un līksmojas. Un dažs, kā jau vīrišķis, aizballējās tā, ka nezina vairs, kā saka, ne rīta, ne vakara. Nu beigās atjēdzas, nu ies uz mājām, nu ņems mēteli, nu vilks mugurā. Bāž iekšā rokas, kas par velnu, neiet? Kā tev ies, kad abas piedurknes ir aizšūtas ciet! Kas vainīgs? Skaidrs, vecāmamma!

Kamēr cits vēl gudro, dusmoties vai ne, viņa tik smej. Un, gribi vai ne, jāsmejas līdzi…

Vai, to redzot, man varēja turēties prātā, cik grūtu mūžu viņa nodzīvojusi un ko visu pārcietusi?

Ne aks. Bet viņa bija gājēja meita un vēlāk kalpa sieva, laidusi pasaulē piecus bērnus un pēc tam trīs vecākos citu pakaļ citam atkal apbedījusi. Jā, un nepilnus trīsdesmit gadus veca palikusi atraitnēs ar diviem jaunākajiem — manu māti vēl kā zīdainīti. Vīru nošāva kazaki, melnā sotņa. To visu es, protams, it labi zināju, vai tad nu citādi, taču šīs zināšanas manī gulēja, var teikt, tik​pat kā apraktas.

Bet tad vienu dienu vecāmamma piepeši nokrita ar smadzeņu trieku. Atbraucējs ārsts domāja, ka viņa nebūšot dzīvotāja, un brīdināja, lai mēs esot gatavi uz visu. Tas varot būt vairs tikai dienu jautājums, kā viņš teica. Mans Jānis — biju jau precējusies — taisījās teju, teju miegt bullēnu nost.

Lai bēres vismaz neuzkrītot uz galvas kā sniegs… To es jums saku, lai jūs saprastu, cik ļoti mēs visi kā viens domājām, ka ar vecomammu ir cauri un beigas un ka viņa vairs necelsies, jo gāja kā nekā jau astoņdesmit otrais gads. Un te vēl tāda grūta slimība, Tieši tolaik man bija mazs bērns uz rokām. Nu es, protams, bērna dēļ vairāk pa mājām maisījos nekā dauzījos kur apkārt. Un manu acu priekšā vecāmamma apkrita un, kā par brīnumu, atkal izķepurojās, kad neviens par viņas dzīvību nedeva vairs

ne pieci.

Sitā, vienai guļot, kā domājām, uz drīzu miršanu un otrai vāķējot klāt, abas satuvinājāmies vairāk nekā jebkad agrāk. Šķiršanās noģieda, mīļie, jau cilvēka atmiņu vērš asāku un skatienu dara redzīgāku. Ar mazo dēlēnu vai kaut kādu darbu klēpī sēžu pie vājinieces gultas, atceros tādas lietas, kas, liktos, sensenis izkūpējušas no miņas. Bērnudienas ataust prātā, vecāmamma vēl kā štrama sieva, viņas pankūkas un aizšūtās piedurknes — un viss, jā, gluži viss pagātnē, bēdīgais un jocīgais, ir tikpat kā tādas tālas novakara gaismas apņemts. Un uzreiz sanāk tik stiprs žēlums, ka asaras pašas no sevis birst kā pupas_ un ir bēgšus kur nebūt jābēg, lai atvieglotu sirdi… Nevareju taču ieradīt, ka viņu jau apraudu. Jā, un ikreiz, kad viņa aizmiga, ļoti stipri pārbijos. Klausos, veros: ir dvaša? Nav dvašas?

Un tad es arī viņā ielūkojos tā pa īstam: cik viņa skaista! Sejas panti cēli un tīri. Vecām sievām jau tās kodaļas tādas pašķidras. Bet viņai vēl ne. Neviena melna pavedieniņa vairs, mati sudrabaini balti, pāršķirti uz celiņa un vēl kuplin kupli, rupji kā stīgas un gar pieri pat vijas sprodziņās. Acis brūnas un spīdīgas kā gatavi ķirši. Un es atkal atcerējos, ka Tiltabrenču Ilze, tas ir, vecāmamma jaunībā bijusi kā viena vienīga bilde — nenoskatīties. Var iedomāties, ja jau viņa bija skaista vēl astoņdesmit viena gada vecumā un pat guļot uz nāves gultas.

Taču nē, viņa nemira! Viņa atžirga. Tikai pēc slimības sāka drusku pievilkt vienu kāju, jā, un maķenīt sliktāk dzirdēja ar vienu ausi. Bet tas arī viss. Prāts viņai palika gaišs. Un, kad viņa jau bija krietni atlabusi, es, zinādama viņas uz jokiem kāro dabu, vienā reizē pasacīju: vecomamm, vai tu vari iedomāties, ka Jānis jau bezmaz nokāva teļu uz tavām bērēm? Viņa iesmējās un pārvaicāja: ko, vai patiesi? Bet pēc tam jautāja man, vai es nezobošoties par to, ko viņa sacīšot. Es biju ar mieru to kaut vai apzvērēt, lai vecāmamma teiktu ko teikdama. Bet, kad viņa visā nopietnībā, pat vairāk, gluži kā lielu noslēpumu uzticēdama, sacīja, ka nodzīvošot tieši simts gadu, man, zināt, sirds dziļumos tomēr iemetās tāds mazs smieklu kušķītis. Ak, večiņas, kukažiņas, es domāju, visas jūs esat vienādas, ir smukās, nesmukās, ir gudrās, negudrās — visām tik vien vairs tās domas un gribas, kā nodzīvot līdz simtam! Pēc kā gan vēl varētu tvīkt jūsu vecās sirdis? Balsī jau es, zināms, nekā tāda neteicu. Tak viņa uzķēra tikpat, ka par pilnu viņas vārdus vis neņemu. Paklusēja. Laikam pārlika prātā: sacīt man vai nesacīt? Beigu beigās tomēr pastāstīja gan. Vienās mājās, kur viņa jaunībā dienējusi par meitu, iebraukuši čigāni. Un viena čigāniete manai vecaimammai pēc rokas pazīlējusi, ka viņa simts gadus nodzīvošot — jā, veselu simtu, bet tad gan nevienas dieniņas vairāk.

«Un tu tam tici?» es izsaucos.

«Ticu!» vecāmamma atbildēja ar lielu pārliecību.

Ko man bija darīt? Vai es varēju… vai es drīkstēju slimam cilvēkam teikt, ka viņš viļas un ka līdz simtam nekādi neizvilks? To es — kā jūs labi saprotat — sacīt nevarēju ne aks. Tad jau biju gana veca, lai patiesības vārdā nekautu gluži nost otra ticību, kas varbūt bija smieklīga, tomēr nevienam nekaitēja. Ak tu mūžiņ, lai tak viņa tic! Un lai dzīvo uz veselību līdz tiem saviem simts gadiem, vai man žēl! Tomēr es vēl biju tik jauna, lai vecāsmammas vārdus drīz atkal aizmirstu. Kolīdz viņa atkopās pavisam, man tie bija atkal no prāta laukā un vējā prom.

Zināms, atlabšana jau negāja vis tik ātri — kādi mēneši divi pagāja, mazākais. Un, viņai žirgtākai metoties, es vairs stundām ilgi nesēdēju pie gultas. Darāmā man bija pilnas rokas. Galvā pārpārēm rūpju par bērnu. Tā manā vietā pie viņas pasāka tupēt un, var teikt, viņai laiku kavēt nesen no kaimiņiem Jāņa pārnests plušķains kucēns, Citrons vārdā. Viņiem abiem visā mājā bija gana vaļas vienam priekš otra. Un Citrons viņai uz mūžu pielipa tā, kā no visām dzīvībām cilvēkam pieķeras tikai suņi. Kāpēc to stāstu? Redzat, vienīgi Citrons bija klāt viņas mūža beidzamajā stundā, Varbūt suņa sirds noģieda to, ko nenojautām mēs, ļaudis, gulēdami dziļā miegā, par kuru mums vēlāk bija kauns? Sevišķi jau man. Lai nu kam, bet man vajadzēja t o uzminēt — vismaz atcerēties vajadzēja…

Un vai tad man nebija acu? Vai tad es neredzēju, kā viņa pēdējās dienās mazpamazām kļuva aizvien klusāka un skumīgāka, domās jau laikam atvadīdamās no visiem un visa, kas viņai bija tuvs un dārgs? ...

Bet tanī naktī mēs gulējām kā nosisti. Jā, un var jau saprast arī mūs. Godības bija paredzētas jo plašas. Sabrauca radu radi. Pat no ciema padomes un kolhoza tika teikušies priekšnieki un runasvīri atdrāzt, lai vecomammu apsveiktu. Simts gadi — tas nu neatgadās katru dienu! Centāmies, lai viss būtu uz to labāko. Un nav nekāda nieka lieta izspodrināt māju no grīdas līdz griestiem un sarūpēt cienastu kādām simts mutēm. Beidzamajā vakarā pret pusnakti kritām vai no kājām nost. Bet tad arī viss bija nodarīts gods godam: tīri aizkari un galdauti tā vien smaržo, trauki un rūtis spīd un laistās, ledusskapis un pagrabs lūzin lūst no cepešiem un tortēm. Un, kur vien skaties, vāzēs, burkās, spaiņos — puķes, puķes un puķes.

Vecāmamma agri iegāja savā istabiņā, tāpat kā citām reizēm. Pa dienu vēl šo to piepalīdzēja saimniecībā — sagrieza bietes rasolam, noslaucīja karotes un dakšiņas, bet nedz ēda ko, nedz lāgā ko runāja, lai gan pēc dabas bija valodīgs cilvēks. Jā, un līdz pat vakaram pa virtuvi viņai apkārt nomaisījās ari tas suns, Citrons. Pinās visiem pa kājām un nebija aizdzenams, jo vecāmamma šo aizstāvēja: lai jau, gan jau . . . Un kam tad nu bija kāda gribēšana un patikšana ar vecomammu rīvēties un vēl tādā reizē — pirms lielās jubilejas. Lai jau paliek, kā viņa grib, vecs cilvēks ir kā mazs bērns… Jā, jā, tas pats Citrons, kuru pirms deviņpadsmit gadiem Jānis kā plušķainu kucēnu no kaimiņiem atnesa. Deviņpadsmit gadi sunim ir garš mūžs, mīļie. Sirms bija galīgi — visgarām tikpat kā nosarmojis. Ne vairs īsti redzēja, ne kārtīgi dzirdēja. Svešs cilvēks varēja pieiet gluži klāt, jo soļus viņš ne​saklausīja un arī smakas laikam taču vairs nesajuta tā, kā bija saodis agrāk. Viņam patika sēdēt krasta nokājē un nolūkoties tālienē, pāri Daugavai. Pa reizei viņš tur klusām ari rēja. Bet tā savādi, zināt, bez dusmām un, var sacīt, gandrīz bez balss, pavisam savā nodabā: vau… vau… vau…

Acis pusvirus, nenāk uz saucienu. Vienīgi, kad pieķer kāds ar roku, tad jā — nodreb pie visām miesām un it kā atmostas. «Citrons kavējas jaunības atmiņās!» mūsu vīrieši smēja. Mājas sarga jau nu no viņa vairs nebija. Un dažu labu reizi iegrozījās valodas, vai Citronu nevajadzētu šaut nost. Bet vai tad kādam cēlās roka? Parunāja, pamēļoja, padeldēja mēles — un viss palika pa vecam…

Bet tonakt, pirms jubilejas, es paliku augšā pēdējā un gāju durvis aizšaut. Šimpus sliekšņa, priekšiņā uz paklāta maisa bija Citrona vieta — tur viņš parasti gulēja. Eju, skatos: nav Citrona! Bet neko lielu es no tā neiztaisīju. Nepazīstamu ļaužu pilnas istabas, cilvēki staigā iekšā — ārā. Tad jau nabaga sunim palaikam caurs miegs un tāds kā sajucis prāts. Nedz zina, kā uzvesties, nedz apjēdz, kā izturēties, nedz saprot, kur dēties. Būs nolīdis kādā stūrī un guļ — tā es nodomāju. Varēja būt jau krietni pēc pusnakts. Visā mājā bija klusums. To es varu apgalvot pavisam droši, jo suņa dēļ ieklausījos: vai kaut kur nesmilkst, vai negrāvējas vecais zēns? Bet nebija nekā. Nekas nerādīja, ka bez manis vēl kāds būtu nomodā.

Jā, uzgriezu modinātāju uz pieciem. Jāpagūst aprūpēt lopus un izslaukt govi, iekams augšā sāks slieties ciemiņi un vajadzēs likt galdā brokastis. Un vēl tikām sarunājuši, ka pie vecāsmammas iesim visi barā ar dziesmu un puķēm — apsveikt, kā pieklājas, sirsnīgi un svinīgi. Tā ka vajadzēja manīties laikus, lai vecāmamma neuzceltos ātrāk par mums, jo bija liela agrumniece. Kad uzslējos, nebija vēl pusseši. Mājā nedzirdēja ne kustības, ne dzīvības. Taču, ārā iedama, veros: durvis atbultētas! Tātad kāds naktī staigājis. Bet, kad malu malas ir ciemiņu pilnas, tas nu nav nekāds brīnums. Un to, ka jau pirms gaismas māja stāvēja vaļā, es atkal atminējos vēlāk…

Uzcirtušies un noskuvušies, sasmaržojušies un nopūderējušies nesaskanīgā korī nodziedājām, ko jau tādos gadījumos dzied, — «Augstu laimi, prieku no sirds vēlējam». Pastāvējām kādu mirkli aiz vecāsmammas durvīm: viss klusu! Ko darīsim? Iesim tik iekšā! Mana māsa gāja pirmā. Aiz galvām

nevarēju saskatīt, ko viņa tur redz, tikai dzirdu — kā iesaucas, kā iespurcas. Istabiņā vecāsmammas nebija. Gulta stāvēja līdzeni un spodri saklāta. Ak vecāmamma, vecāmamma, agrais putniņš, ak šķelme un blēde, viņa mūs, miega pūžņus, vēl savā simtajā dzimšanas dienā bija smalki izāzējusi! Un es sacīju, ka, jau knapi uzcēlusies, atradu bultu vaļā. Tātad vecāmamma bija kaut kur laukā.

Apstaigājām visas ēkas, izložņājām kaktu kaktus — nekur! Uz kājām jau viņa bija diezgan vārga un tālu nevarēja tikt. Tepat tuvumā vien viņai vajadzētu būt — bet viņas nebija nekur. Zināt, mums vēl aizvien bija jautrs prāts. Lai cik savādi tas ari neliktos, bet nevienam sirds nesažņaudzās nekādās priekšnojautās.

Gadalaiks bija kā tagad, pašas septembra beigas, atvasara. Dienas vēl turējās dzidras un siltas, bet naktis jau metās vēsas un miglainas. Arī tanī rītā pāri Daugavai klājās tāda migla, ka ne pretējo krastu saredzēt. Meklēdama vecomammu, atjuku drusku nost no citiem. Nospriedu paskatīties, vai nebūs dārzā, ābolos. Dārzs mums stādīts aiz ēkām upes pusē. Un tur uzreiz izdzirdu Citronu paklusām rejam, tā: vau … vau … vau… Jānokāpj līdz Daugavai, domāju, jāpaskatās.

Un tur es arī ieraudzīju. Vispirms suni. Citrons tupēja ar muguru pret mani un vērās upes plašumā, ko migla darīja, var teikt, bezgalīgu. Likās, ka te ir pati pasaules mala. Jā, un pēc tam es pamanīju arī vecomammu. Viņa sēdēja, atzvēlusies ar muguru pret akmeni, un arī nolūkojās, kā pāri miglai cēlās sarkana saule. Pasaucu viņu, bet viņa mani nedzirdēja. Un suns tāpat. Abi tikai skatījās neatņemdamies.

Piegāju klāt — un iekliedzos, jo vecāsmātes acis bija plaši atvērtas,, bet tajās vairs nebija dzīvības.

Kad Otrā sieviete beidza savu stāstu, taksometra pasažieri un šoferis kādu brīdi apmainījās domām, kas īsti nonāvējis skaisto un nebēdnīgo Tiltabrenču llzīti alias vecomammu — dzīvotgribas trūkums (kā bija teicis ārsts), liktenis (kā uzskatīja stāstītāja) vai čigānietes zīlējums (kā droši vien domātu pati nelaiķe)? Bet viskrasākās nesaskaņas izraisīja jautājums, vai un cik lielā mērā pašsuģestija, kas tika izraisījusi nāvi iepriekš nosacītajā un par negrozāmu pieņemtajā dienā, savukārt veicinājusi mūža izcilo ilgumu, ja turklāt ņēma vērā, ka jau dziļā vecumā aizgājēja tika pārcietusi, pēc mediķu atzinumiem, bezcerīgu insulta gadījumu, taču izveseļojusies un nodzīvojusi vēl deviņpadsmit gadus. Sarunas biedri nekādi nevarēja vienoties, un, kad domstarpības draudēja pāraugt strīdā, iesāka savu stāstu viens no stiprā dzimuma pasažieriem, kuru sauksim par Pirmo vīrieti.

Liktenis jeb pirmā vīrieša stāsts Jūs, tantiņ, te skandināt «liktenis, liktenis» un iztēlojaties sazin ko tumšu un mistisku, ko, sak, mūsu kuslais un vārgais prātiņš nemaz nevar aptvert un sajēgt. Tāpēc gribu pastāstīt par vienu cilvēku, kura liktenis esmu es. Kāpēc zaimi? Nemaz nav zaimi, tantiņ! Kad noklausīsieties līdz galam, tad redzēsiet, ka es, godavārds, esmu šī cilvēka liktenis, jo bez manis . . . Kālab jūs smīnat, Gita? Vai neņemat ļaunā, ka jūs tā saucu?… O, nojaušu, nojaušu… Jūs domājat, ka cilvēks, par kura likteni uzdodos… Nu, ar vārdu sakot, ka tas ir sievišķis, jā? Bet jūs neesat trāpījusi: tas tomēr nav sievišķis!

Viņa uzvārds ir Cirmanis un vārds — Arturs, tātad tam, kā redzat, gribot negribot tomēr jābūt puisietim. Starp citu, vārdam un uzvārdam nav nekādas nozīmes. Neviens no jums droši vien tikpat viņu nepazīst. Bet ja arī pazīst… Pūst un liet netaisos. Un, ja šeit klāt būtu pats Cirmaņu Arturs, viņš apzvē​rētu, ka mans stāsts, kā saka, sakrīt ar dzīves faktiem.

Te pa ceļam daudz tika runāts par slimnīcām, miršanām, bērēm un tamlīdzīgām bēdu un sēru būšanām un nebūšanām. Un arī man faktiski jāsāk ar vienām bērēm. Bet, lai visiem būtu saprotams, kas par desām, es vispirms, kā saka, padošu drusku atpakaļ, lai tad ar mazu ieskrējienu ienestu skaidrību lietas būtībā. Ar Cirmani mēs esam gan darbabiedri, gan kaimiņi. Abi šancējam kopā, agrāk strādājām «Lauktehnikā», tagad raujamies kolhozā par mehāniķiem un arī dzīvojam viens no otra tikai

pa tādu mazu jonīti, ka caur māju gala logiem var, sak, ja nu ne gluži glāzes sašķindināt, tad samāties ar rokām pavisam ērti. Metri trīssimt, ne vairāk. Un piedevām viņš sanāk man arī attālu radu. Faktiski ne man, bet manai laulenei. Tēvabrālēns vai kaut kas uz to pusi, ar vārdu sakot, baltās ķēves trešais augums. Tik tālus radagabalus atceras vienīgi tad, kad uznāk spiedīga note aizpumpēt kādu simtiņu vai kad notiek kādas lielas ambrāžas, uz kurām tad nu pulcina un vāc kopā ar visu dzimtu. Un, tā kā Cirmanis manai Aldai skaitās ne īsti tēva brālēns, ne īsti pusbrālēns, mēs visi trīs nokļuvām tāda Viļa Lēnspēlnieka bērēs, kurš atkal sazin kuram no šiem abiem bija kā brālēns, kā pusbrālēns. Nu, ar vārdu sakot, vieni āķīgi radu penteri, ar kuriem var izmežģīt smadzenes… Bet, lai būtu kā būdams, pašu Lēnspēlnieku savā mūžā es tik vien dabūju redzēt kā zārkā … Šitāda balle, es jums atklāti teikšu, ir viena trakot gaudena padarīšana. Svešo zārkā gulētāju, kas faktiski it kā skaitītos tavs radagabals

un savietis, tu nemaz nepazīsti un žēl tev viņa nav ne mazāko bišķi, lai viņš nelaiķis vai laiķis.

Bet_ bēdīgs ģīmis, gribi vai ne, taču jātaisa. Un ar trūvīgu seju jāklausās, kā šis dzīvojis un kā nolicis karoti, o jesiņ, un cik labs un cēls bijis, un tā tālāk un tamlīdzīgi. Bet īstenībā tev tas viss ir, kā saka, pie kreisajiem sāniem, ja ne vēl tālāk. Un tad vēl man ir viena traka nemode: kolīdz iedzeru, topu nudien kumeļa prātā — nu tik dziedāt, nu tik dancot, nu tik ālēties! Un pa galvu maisās palaidnīgi meitieši un stipras anekdotes, un nagi niezēt niez uz blēņām un pekstiņiem — tur nu es, tantiņ, jūsu vecāmātē esmu atsities tikpat kā miesīgs dēls, godavārds!

Tāpat arī toreiz Kā iekampu trīs četrus mēriņus, tā man pa iekšu velns sāka drasēt. Gribas izgāzt kādu podu, ka vai traks, bet mutē tikpat kā laužņi un rokas tikpat kā dzelžos, jo Alda, sieva, tā vien pa brīdim grūž sānos, sak, valdies, bēres taču! . . .

Bet Arturs Cirmanis, kaut arī kolēģis un sābris un visā visumā diezgan ciešams zellis, pēc dabas padevies pilnīgi pretējs man. Es ņemu un cērtu iekšā visu, kas vien pagadās pa rokai un grābienam, un arī izmaksāt man traki patīk. Bet Cirmanis… Dzēra reti — un arī tad tikai uz citu rēķina. Pie tam vienīgi prīmā mantu: konjaciņu, balzamiņu un tamlīdzīgi! Ne pašbrūvēto, ne kristālu, ne strūdzinieku neņēma ne mutē. Un, jau pašu mazāko nieku iepļāvis, kļuva nevis jestrs un omulīgs, bet saskāba kā pērnais gurķis. «Ko tu rūgsti, Artur, kā veca misa?» Viņam, sak, esot tādas iekšas, kas nepanesot alkoholu. Citi par Cirmani atkal trina mēles, ka vainīga, sak, esot nevis māga, bet maks, jo naudas lietās visā visumā viņš ir drusku gnīda, kas nu ir, tas ir . , .

Nezinu teikt, vai jaunībā viņš tik tiešām sirdzis ar kuņģa čūlu, kā ne reizi vien plātījās ar pilnu muti, jeb vai tā bija tikai tāda atruna, lai atkratītos no sastiķēšanas. Bet visu turpmāko es gan dabūju redzēt paša acīm un dzirdēt paša ausīm.

Ne velti ieminējos par Viļa Lēnspēlnieka bērēm. Viss iesākās tad un tur. Nu, jūs jau zināt, kā tas tādās reizēs notiek, — bez gala un jēgas tika skandināts un atkārtots, cik krietns cilvēks bijis aizgājējs, runāts un malts riņķī un apkārt, kā nelaiķis sirdzis un kā aizgājis pie senčiem. Starp citu, Lēnspēlnieks nomira ar kuņģa vēzi. Galvenā stāstītāja, saprotams, bija atraitne, ne vairs gluži jauns, bet vēl pavisam spridzīgs un brūķējams meitietis. Tas ikkatram, kam vien nebija slinkums klausīties, cēla priekšā, tā teikt, vīra slimības vēsturi, sak, kā šis kādreiz mocījies ar māgas jēlumu, bet pēc tam apdakterējies ar svaigu kartupeļu sulu, ko šī pēc apprecēšanās katru mīļu dienu spiedusi, kā turpat veselus piecpadsmit gadus neesot manījis tikpat kā nekādus traucēkļus, vienīgi stingras zaces nevarējis cirst iekšā un dzert šņabi, to arī ne, kaut ari — lai šim vieglas smiltis! — šajā ziņā neesot bijis bez grēka, kā pamazām šā pakrūtē iemeties spiedējs un žņaudzējs, kas spiedis un žņaudzis aizvien diktāk, sevišķi uz paģirām, kā pirms pāra gadiem šis samanījis vēderā kaut kādu cietu bumbuli, kas iesākumā neesot sāpējis, bet pēc tam sācis arī sāpēt, īpaši tukšā dūšā, kā nelaiķis aizsūtīts uz Rīgu, kur taisītas analīzes un pēcāk arī operācija, taču bijis jau par vēlu, tikai uzšķērsts un atkal sadiegts kopā un ciet. . . Nu, ar vārdu sakot, tā un tamlīdzīgi. Un bērinieki klausīdamies skumīgi māja ar galvām, sak, neviens jau dievamžēl neesot mūžīgs un pēcgalā visus gaidot kaulainā un kukaiņciems. Bet, kamēr tie abi, kā saka, vēl tikai gaidīja vien, ciemiņi iemeta pa kraukšķim tā paša ugunsūdeņa, kas, kazi, novedis aizgājēju kapa bedrē, un dūšīgi uzkoda virsū brūni ceptu cūkas miesu ar šķovētiem kāpostiem, kuri, ja tic dakteriem, esot aplam skādīgi māgai. Tā teikt, bēres bija uz mata tādas, kādām arī pienākas bērēm būt.. .

Un tikai Cirmanis nejutās savā ādā. Nedz ēda, nedz dzēra. Bet to, ka šis sēd kā nedataisīts, mēs iesiluši bēru ņudzeklī varbūt pat nebūtu ievērojuši, ja Alda, nu, mana otra puse, ar sievieša aci visu nepamanītu pirmā un nepiebikstītu arī man: klau, vai Arturs jau nesākot lenkt Liliju? Lilija bija Lēnspēlnieka atraitne.

Pašam Cirmanim toreiz daudz netrūka no piecdesmit — kādi četrdesmit septiņi astoņi. Kas nu tas liels vīrieša cilvēkam, vai ne? Vēl pašā raušanā.. . Un gadus desmit viņš bija sadzīvojis šķirteņa kārtā. Nevarētu teikt, ka sievietēm būtu gluži turējies pretim kā rags un skatītos brunču nīdējs. Tomēr vairāk meta šām apkārt līkumu nekā dzinās paka], kas nu ir, tas ir… Bet tagad skatos: o jesiņ, šis ar vaļā muti, bur​tiski, ķer un kampj katru Lilijas vārdu un lūr virsū kā mūks uz eņģeļu mātīti.

Kad piegāju klāt, man uzkrita, ka Cirmanis ir ļoti bāls. Vēl nodomāju: jedritvaikociņ, šis sievišķis gan ir spēcīgi iesitis viņam galvā! Un kas to būtu gaidījis no šitā nūģa? Pametu Cirmanim ar

aci, sak, cērt tik klāt, un pieskandināju savu glāzi pie viņa glāzes: pro! Taču Cirmanis, godavārds, gluži kā klusās šausmās strauji atliecās, faktiski atsprāga nost ar visu augumu atpakaļ, šitā, un izgrūda, velis, kaut ko nesakarīgu, kas man izklausījās pēc «pasarg dievs». īsti droši es to neņemos apzvērēt, lai gan viss tālākais vedina uz domām, ka pārklau​sījies tomēr nebūšu.

Bet tālāk notika tā. Es viņam uzsaucu: «Ko nu lauzies, Artur?» — tāpēc ka tīrs atturībnieks jau viņš nebija vis, ja vien pašam nevajadzēja bleķot. Un viņš man atbildēja: «Negribu, lai mani piemeklē Lēnspēlnieka liktenis!» Tā viņš sacīja un ķīķerēja man virsū ar tādām blisenēm, nu, it kā jau zinātu, kas viņu gaida… Ja man nebūtu drusku sakāpis bēniņos, tad laikam no viņa acīm samestos ap sirdi šķērmīgi,. jo, godavārds, tā, kā viņš lūrēja uz mani, cālītis skatās uz čūsku.

Taču biju jau maķenīt iedropējis un dūša turējās kā miets. Teicu, lai taču viņš neākstās, — Lēnspēlnieks ir miris un basta, aprakts un notaisīts uz to labāko, un tur nav vairs ko lauzīt galvu, — kas pagalam, tas lai guļ, bet dzīvajiem jādzīvo, sak, ko purinies kā apčurājies trusis… Bet viņš tikai savu un savu: nē, nē un nē! Lai kaut velis paliekot par stenderi un lai viņu sasperot pērkons un jods, kopš šī, kā saka, vēsturiskā brīža viņš vairs neņemšot mutē ne lāses un ne grama un sākšot ievērot arī diētu… Jedritvaikociņ, es nodomāju, jo tas, kas tur sēdēja man priekšā, bija vairs tikai drebelīgs galerta gabals, viens memmis no vīrieša, godavārds! O jesiņ, ko tikai ar cilvēku neizdara bailes no nāves! Tā vien raugies, lai nepietaisa vēl bikses! Mani sagrāba tāda cemme, ka… «Nu, paga!» es domāju. «Nu, paga, putniņ!» — lai gan pats nezināju, ko īsti darīšu un vai man vispār ir kas jādara…

Taču es jau teicu, ka iesilušam man prāts trakot nesas uz numuriem. Nevarēju norimt ne ādā, kamēr galu galā šo to izpunktierēju arī. Faktiski ne viens, bet trijatā. Pats. Tad vēl švāģeris, Aldas brālis, kas ir tāds pats vellapulveris. Un piedevām Lilijas dēls no pirmās laulības, jauns čalītis, traktorists. Tas nez no kurienes izgābelēja tukšu franču konjaka pudeli ar varen glaunu etiķeti. Mēs to nomazgājām, notrinām ar lupatu līdz glancei, ņēmām un pielējām pilnu. Kas par lepnu paskatu iznāca!

Uzliekam galdā, godavārds, tikpat kā diplomātu dzīrēs!

Ak tā, nepateicu, — Cirmanis, kaut arī skopiķis, sirds dziļumos ir varen liels smalkmanis. Kā jauna meita pēc importa krellēm un neilona skropstām, tā viņš var kust, burtiski, laukā, kad tuvumā mana zeltītu etiķeti vai spīdīgu birku. Kopā šancējot, šito Cirmaņa uti es zināju skaidrāk par skaidru.

Tā vienreiz viņš izsmēķēja Havannas cigāru un pēc tam skraidīja koļķēdams un dīrādams āžus, jo bija nepīpotājs un iekšas viņam nepanesa tabaku vēl vairāk nekā grādīgus dzērienus. Taču palaist gar degunu Havannas cigāru, nē, tas gāja pāri Artura Cirmaņa spēkiem, lai arī, jedritvaikociņ, pēcgalā būtu jālaiž kaut vai pār lūpu!… Nu, jūs jau saprotat, kāds bija mūsu gājiens un aprēķins — par spīti visiem zvērestiem, Cirmanis nebūs tas cilvēks, kas jaudās atsacīties no franču konjaka! Pēc tam mēs izstāstīsim, kas un kā, un iznāks, tā teikt, mazs, nevainīgs plezīriņš bēru drūmajā vienmuļībā.

Sacīts — darīts. Un viss piepildījās mats matā, kā bijām paredzējuši: šis nedaudz patrinās krēslā, kā kad šam tur kas durtos vai spiestu, drusku pasēca un papukstēja, maķenīt paspirinājās un paspārdījās, nu un tamlīdzīgi. Bet tā jau bija vairāk tikai tāda vecas meitas laušanās. un klīrēšanās nekā nopietna pretīstīvēšanās — pažņaudzljās, pacimperlējās, tomēr nē, beigu beigās neatteicās vis!

Paņem pielieto glāzīti, ceļ uz augšu, taču ne pie mutes, bet vispirms pie deguna — un osta!

Gandrīz vai pārbijāmies, domājām: nu ir tintē, sajutīs, velns tāds! Tomēr nekāds misēklis neatgadījās vis. Šis uzpilina mazu drusciņu te, uz plaukstas virspuses, izberzē un atkal ošņā. Godavārds, tikpat kā aptieķnieks! Līdz pat šai baltai dienai nemāku sacīt, vai Cirmanim bija kādas aizdomas, ka mēs viņu āzējam un nerrojam. Nekad agrāk netiku redzējis viņu šitā ālējamies. Viss var būt, ka viņš ceremonējās tāpat, sak, aiz godbijības pret franču konjaku, jo… Izdzēra, izdzēra, kā tad! Vispirms pusi, pēc tam dziļdomīgi novilka «mjā—ā—ā», gluži kā ieklausīdamies, ko tas konjaks tur pa iekšu

dara. Bet laikam taču tas šim nedarīja neko sliktu, jo Cirmanis, šoreiz jau bez skubināšanas, lūpas tīksmīgi slapinādams, maziem malciņiem iztukšoja glāzi līdz pašam dibenam un vēlreiz sacīja «mjā— ā—ā», zināt, godavārds, gandrīz vai ar svētlaimi.

Mēs, tas ir, švāģeris, traktorists un es, burtiski, ģībām un mirām nost, kā mums nāca virsū zviedziens. Beidzot Cirmanis paskatījās uz mani — un uzreiz nobāla… ak, ko nu nobāla! Viņš kļuva pilnīgi zaļš un — viļus vai neviļus, nezinu, — piespieda abas delnas šite, pie pakrūtes. Seja viņam bija tāda, it kā viņš būtu norijis nevis piecdesmit gramus ar saldu tēju atšķaidīta zirgu šņabja, bet katlu beržamo mačalku. «Kas tas bija? …Kas tas bija?…» viņš knapi dvesa, jau nudien kā īsts nāvinieks, un metās aizvien zaļāks. Es atbildēju, sak, tā un tā, un piebildu, lai viņš stāv mierīgs, jo no šitā nemirst. Taču viņš sāka rīstīties un ākstīties, pielēca kājās un izdrāzās ārā — vemt. Bet laikam taču nevēma, jo vēlāk stāstīja, sak, ja būtu to draņķi dabūjis laukā, tad nebūtu sākusies visa ķibele, tādēļ ka pēc Lēnspēlnielca bērērn viņš pamazītēm sāka kļūt aizvien drūmāks un švakāks, ņēmās staigāt un braukalēt pie ārstiem, taisīt analīzes un uzņemt rentgenus, nu un tamlīdzīgi. Un pusdienu pārtraukumā negāja vairs uz ēdnīcu, lai iecirstu iekšā sātīgus kāpostus vai boršču ar cūkgaļu, no kā rodas spēks kaulos un briest muskuļi, bet ņakājās ap mannas putriņu, ko ņēma līdzi no mājām termosā un mājās pats arī vārīja, jo, kā jau teicu, bija šķirtenis ar stāžu.

«Ar tādu kosti tu, Artur, drīz nepavilksi kājas,» visu to noskatījies, es viņam reiz sacīju, tāpēc ka darbs mums, saprotiet, ir smags, prasa jaudu un druku. Ar mannas šķīdeni var, kā saka, tikai tupēt un tamboxēt, nevis cilāt dzelžus un ložņāt pa mašīnu apakšām.

Un zināt, ko Cirmanis man atbildēja? Un vēl visā nopietnībā: «Es tik un tā drīz miršu, jo man ir vēzis.»

«Kas, velis, tev to teica?» notrūcies iesaucos. «Vai dakteri?» Šis sašķobīja greizu ģīmi, sak, es esot gan maktens naiviķis, domādams, ka dakteri tādas lietas izpļerkšķot slimniekiem. Tas taču tiekot turēts stingrā slepenībā līdz beidzamajam elpas vilcienam.

Bet kā tad šis pats to zinot? — tā es.

Nu, rau, šam esot tāds pats ciets kunkulis vēderā, kā bijis Vilim Lēnspēlniekam. Vēl gan necik stipri nesāpot, bet tukšā dūšā jau žņaudzot un spiežot — arī mats matā tāpat kā bijis Lēnspēlniekam.

Un vispār tas viss sācies toreiz, Lēnspēlnieka bērēs. Šis jau tāpat kaut kā nejūties īsti lāgā, bet, kolīdz iedzēris to sakristīto šņabi, ko es šam ar varēm ielējis no smukās konjaka pudeles, tā māgā uzreiz iekritis tikpat kā smagums. No sākuma tikai manījis vien — smagums kulčājies kuņģī kā akmens tukšā maisā —, bet sataustīt vēl neko neesot spējis. Taču beidzamajā laikā varot arī sačamdīt — tik liels kā kulaks vai nedaudz mazāks, nu, apmēram kā ābols vai kartupelis esot šis «jaunveidojums». Tieši tā viņā sacīja — «jaunveidojums», ar to pašu apliecinot, ka, redzams, jau rakājies un jaucies pa zinātniskām grāmatām un kandidātu brošūrām.

Atmetu ar roku, sak, ej tu galīgi dillēs un pupās, Artur, ej tu bekot un uz poda ar savām, godavārds, fantāzijām! Bet ap sirdi man nemaz nebija priecīgi, oi, nepavisam, jedritvaikociņ! Vai patiesi Cirmanis drīz kritīs pār ilksi, un, pats trakākais, vai es tiešām — o jesiņ! — būtu vainīgs viņa nāvē?

Pēc dabas nepavisam nepiederu pie tiem, kas mīl vandīties un ņemties pa savām un svešām, kā saka, emocijām un psiholoģijām. Kas nu nav, tas nav. Bet tagad man bieži vien pa iekšu sāka skrāpēties kaķi —jutos bezmaz slepkava. Varēju simts un vienu reizi atkārtot un borēt sev, ka tās ir tikai fiksas un no vēja grābtas Cirmaņa iedomas un nekāda vēža šam nav. Taču, kopā šancējot, pats savām acīm redzēju: viņš dila kā svece — no dienas uz dienu. Kustēties pasāka ar gausiem apgriezieniem un pat valodā kļuva lēnīgsnējs kā večuks. Un par makten lielu prātvēderu iztaisījās. Lai runā par ko runādams, aizvien pamazītēm vien nogriež uz dzīves jēgu un uz mūžību, uz bezgalību un

tamlīdzīgām gudrībām — nemaz kā normāls cilvēks. Atmiņas bieži stāstīja, ja vien gadījās kāds, kam bija patikšana un vaļa klausīties. Vienā angļu mierā kužinājās pa agrāko dzīvi, runāja par jaunību un spēka gadiem un pat šķirto lauleni pa reizei pieminēja, ko nekad agrāk nebija darījis un jautāts bija tikai metis ar roku, sak, ko nu tā spindzele un švilpaste. Citkārt atkal paklusām sūrojās un žēlojās, ka nav bērnu, kam atstāt sviedriem vaigā sapelnīto mantu, sak, zinātu, ka viss paliek drošas rokas, varētu mirt nost dziedādams, bet šitā… Nu un tamlīdzīgi.

Un, kad neviens viņā neklausījās, tad viņš kavējās pagātnē_tāpat domās, kā saka, savā nodabā.

Atceros, reizumis gadījās šitā:_ sirsnīgi ņemas ar kaut ko, piepeši ne no šā, ne no tā izslienas, rokā skrūv​griezis vai lodāmurs, bet acis sazin kur logā vai sienā — un stāv ka sālsstabs.

Tādās reizēs es viņam uzsaucu: «Artur, lūdzams, niguli, nospers tavu žiguli!» Tad gan…

Iztrūkstas, bāli pasmaida — un sāk locīties atkal. Itin visās lietās un vietās viņš jau bija cilvēks, kurš, kā saka, atgājis no grēcīgās dzīves krasta. Vēl staigādams zem šīs saules, viņš faktiski jau jutās kā mironis. Un nekāda vara, kā vismaz man likās, nespēja Cirmani izkustināt no, tā teikt, nāves punkta.

Ne reizi vien lauzīju galvu — un nejaudāju izgudrot neko. Vai viņam tomēr bija kuņģa vēzis, ko viņš pats apgalvoja un ko dakteri noliedza (bet dakteri jau tiešām nesakot, ja ir vēzis, — tur Cirmanim taisnība)? Un, ja viņam bija vēzis, vai tas varēja izcelties no vienas nieka glāzītes ar stipru un saldu tēju samaisīta brandavīna, ko es viņam iešķiebu Lēnspēlnieka bērēs? Un, ja vēzis patiešām piemeties no tā, tad kādi, kā saka, tagad būtu mani pienākumi pret Arturu Cirmani, jo viņa beigas un galu es taču, pasarg dies, nekad neesmu kārojis un vēlējies. Kur nu, tētīt, ne prātā…

Zināt, pamazām ari mani apsēda tikpat kā tāda spocīga liga. Naktīs izsitos no miega. Un dienu atkal nesmeķēja ēst. Un piedevām laiku pa laikam pieķēru sevi, ka turu rokā kādu rīku vai verķi un stulbi blenžu logā vai sienā. Atgūstos — un nevaru īsti pasacīt, vai tanī laikā esmu ko domājis jeb vai ne. Ar vārdu sakot, lēnītēm gāju nost no grauda… Sāpes kuņģī? Nē, tantiņ, tas gan ne. Sāpju nekādu nebija.

Taču to, ka ir kaut kas lēcies un šķiebies, drīz vien pamanīja Alda, otra puse. Sieviets paliek sieviets ar savu meitieša prātu un domāšanu. Un vienā skaistā dienā — kaut velis to būtu rāvis! — viņa ne no šā, ne no tā, o jesiņ, ņemas mani vīlēt un zāģēt, mest acīs un kalt ausīs, ka man, sak, esot brūte. No kurienes viņa šitādus pekstiņus izrāvusi? — tā es. Kāda indesčūska par mani ir sapūtusi?

Bet viņa pretim, sak, nevienā viņai nevajagot klausīties, jo pašai, paldies dievam, esot divas acis pierē, man viņa redzot cauri kā stikliņam, lai arī es lokoties kā zu​tis un staipoties kā bikšu gumija. Aiz netīras sirdsapziņas es taču esot jau kļuvis tīri vai putna ģīmī. Nu, un asaras! Tā, godavārds, man tikai vēl trūka piedevām pie visiem kreņķiem ar Cirmani!

Vārds pa vārdam, tā un šitā, kamēr beigu beigās Alda no manis tomēr visu mazpamazām izvilka tikpat kā ar knīpstangām — kas un kā. Pēc tam viņa nopinkšķēja otru kārtu, šoreiz par nabaga Arturu Cirmaiii, — sieviešiem jau acis ir slapjā vietā! Bet izraudājusies viņa nošņūca degunu un stingri paziņoja, ka to vis pusratā neatstāšot, tādēļ ka pēc būtības ir makten enerģisks un apsviedīgs meitietis. Alda sacīja, ka jārīkojoties un ka viņa arī rīkošoties, jo esot Cirmanim bezmaz vienīgais radagabals, ja neierēķina brāļadēlu, kas, žuļiks, neesot rādījis savu degunu šeit vismaz gadus piecus, ja ne vairāk, tagad, kad slimajam tēvocim vajagot palīdzības un atbalsta, neceļot ne ausu un nokritīšot Cirmaņos kā gatavs ābols tikai tad, kad sitīšot stunda saņemt mantojumu, — tad gan būšot klāt kā štiks! Bet lai šis necerot, ka šam te kas sanākšot un izdošoties, kamēr pasaulē vēl esot viņa, tas ir, Alda.,. Kad es ieteicos, ka diezi vai mums tur vajadzētu jaukties un maisīties iekšā — jutos jau gana ieķibelējies, kā saka, tai Cirmaņa lietā —, kad tikai par to iepīkstējos vien, Alda man uzbrēca, lai es, sak, stāvot pie ratiem un ļaujot viņai nesavtīgi uzdarboties, tā teikt, tikai un vienīgi Artura interesēs, jo pašai par visiem pūliņiem labuma

nebūšot ne tik, cik melns aiz naga. Un arī ne pēc kādas pateicības viņa nekārojot — tikai taisnība un taisnības mīlestība esot viņas visupirmais likums!

Un Alda arī sāka rīkoties un uzdarboties, pie tam tiešām pavisam nesavtīgi, kas nu ir, tas ir, — ja neskaita, kā saka, garīgo gandarījumu, jo ikkatrā sievietē, lai daiļās dāmas neņem ļaunā, ikkatrā sievietē iekšā sēž savedēja. Gita atkal smīn… Nemaz nesmīniet, Gita, tā ir! … Alda stingri nolēma Arturu Cirmani apprecināt.

Tā būtu nošauti, kā saka, ar vienu šāvienu divi zaķi. Vispirms slimais radinieks līdz pat mūža beidzamajai stundai un pēdīgajam elpas vilcienam tiktu pie rūpīgām kopējas rokām, jo pašam vārīt auzu tumes un mīcīt kartupeļu pļurē, tas nu diez kas nav, vai ne? Otrkārt, ja Cirmanis apsievotos vēlreiz, viņa māja — un tā viņam iztaisīta kā konfekte, kas ir, tas ir! — tāpat visa turpat piecdesmit gados sadzīvotā mantība aizietu gar degunu brāļadēlam, kurš nekad, nekur un nekam te netika dūris klāt pirkstu un vispār šeit bija tikai dažas reizes pagurķojies, pie kam pēdējā reizē pamanījies vēl piedevām sakašķēties ar tēvoci, izmetis villu un aizbraucot Arturu — kā šis pats stāstīja — rupji nolamājis par mietpilsoni… Varbūt tieši par ķīviņu ar brāļadēlu arī domaja Cirmanis, kad sērīgi apcerēja, ka, sak, neesot neviena, kam viņš pēc nāves ar drošu prātu un mierīgu sirdi varētu atstāt savu pili un savas grabažas.

Nav jābūt nekādam pareģonim un pravietim, lai jau iepriekš pateiktu, ka precēties — to nu Cirmanis negribēja ne traks. Sak, lai Alda ejot galīgi šķērsām un gareniski, šis vēl neesot galvu saspiedis, lai otrreiz mauktu sev kaklā sakas, nekad un nemūžam — kaut viņas izputētu! Taču vai nu nav zināma sievietes mēle! Tanī ir gan inde un sīrups, gan medus un žults. Tā var tevi, cilvēku, uzšķērst labāk par ķirurga nazi un pašu uztīt kā dziju uz spoles. Un piedevām tev vēl liksies, ka tu pats tinies aiz brīva prata… Un manai Aldai, ka saka, mēle piekārta īstajā vietā, ka nu ir, tas ir, — ekstra klase.

Tikmēr šī šam ņēmās apkārt un skandināja, cik labi būšot dzīvot appuišotam un apčubinātam, tikmēr slavināja un cēla debesīs siltu laulības ligzdiņu, kur šis gozēšoties kā pončiks pa taukiem, ik mīlu brīdi zinādams un sajuzdams blakus gādīgu sirdi, kamēr Cirmanis jau sāka tā kā svārstīties, kā šaubīties. Un, kad vēl vienā, tā sakot, pilnīgas vaļsirdības brīdī abi jauši vai nejauši aizpļāpājās līdz skaistām bērēm un brīnišķīgam kapam, pie kura katru mīļu svētdienu atraitne nākšot nolikt puķes un nobirdināt asaru… Jā, kad viņi abi ar Aldu aizrunājās tiktāl, tad norasināja asaru arī pats Arturs, jo, kā jau teicu, beidzamajā laikā rādījās kļuvis tāds kā drusku pavieglāks. Bija sācis lasīt pat dzejoļus.

Un kurš vīrieša cilvēks, kam visi desmit mājās, tad ies lasīt dze​joļus? …

Notrausis asaru, Cirmanis teica, ka, sak, turpat un bezmaz būtu ar mieru, tikai nezinot nevienas, kas šķistu pa prātam un pa zobam. Jauna jau pie šā nenākšot — un vispār visas jaunās esot kā lasīt izlasītas vējagrābsles un gaisapistoles. Bet no sievišķa jau krietni gados šam esot vēl lielāka baisa — tam kā likts būšot jau piemetusies tāda vai citāda vecenes indeve un uts.

Uz to mana Alda atbildēja, lai šis paļaujoties uz viņu, viņai esot padomā tik laba partija, ka Arturs muti iepletīšot, — ne jauna, ne veca, pašā laikā, un gan mīlīga, gan sprigana, piedevām saimniece uz efef un tikpat kā mācīta slimnieku kopēja, vēl koša no vaiga un stingra miesās, ar vārdu sakot, zelts no meitieša, kāds varot rādīties vienīgi sapņos un kādu pelnījis tikai īsts godavīrs, kā, piemēram, Arturs, nevis kurš katrs plātīzeris vai bosiks. Tā un šitā, vārdoja un borēja riņķī un apkārt… Un Arturs Cirmanis gan vēl šūpoja galvu, gan grūši pūta un stenēja kā grūtnieks un nedēļnieks, tomēr pamazītēm sāka mesties maķenīt jestrāks, jo laikam taču ir tīkamāk, ja tavu kapu apkopj smuka, nevis nesmuka atraitne. Un kad Alda vēl nosauca kandidātes vārdu…

Jedritvaikociņ, kā jūs visi to uzreiz uzminējāt? Tik tiešām, šis sievišķis bija Lilija Lēnspēlniece!

Un, kad mana otra puse paziņoja, ka tā esot neviena cita kā šī, nu, Lilija, Artura Cirmaņa acīs, kas no

nāves tuvuma jau bija blāvas kā beigtai zivij, uz mazu brīsniņu iedegās tikpat kā divas lampiņas. Bet pēc tam viņš atkal sašļuka kā tukšs miltu maiss un teica, ka Lilija jau uz Cirmaņiem nenākšot, ne uz ceļiem lūdzama, jo šai vajagot vīru, nevis nāves kandidātu, kāds, par nožēlošanu, esot viņš. Taču Alda ar pilnu muti apgalvoja, sak, gan jau nākšot, lai tikai šis pats neesot ausainis un nelaižot garām savu laimi.

Nezinu, vai abas ar Liliju Lēnspēlnieci viņas bija sabūrušās, ka Alda šo tik droši skapēja Ormanim, bet viens gan… Lilijai dikti nesapasēja ar vedeklu. Patrāpījās vellamātīte, ka bail.

Cankojās abas un villojās katru mīļu dienu, o jesiņ, jo Lilija jau arī nav jēriņš, kas nav, tas nav. Un tā mazpamazām, kamēr, kā saka, nav vairs dzīves ne vienai, ne otrai un vai nu jaunajam pārim jāiet projām, vai pašai Lilijai. Bet kāpēc šai ļaužu acīs par raganu palikt? Un kālab neaizprecēties prom?

Kaut arī pie tāda bez piecām minūtēm miroņa kā Arturs Cirmanis. Gudrākais, sak, aizvien piekāpjas.

Ja ar dēlasievu kopā nesader, saimniekos abas atsevišķi — katra pa savu māju. Un, kad Arturs aizies pie Pētera, paliks neatkarīga ne no viena un ne no kā. Tāds bija Lilijas aprēķins, jo tik dziļos gados — jau toreiz viņai varēja būt pāri četrdesmit — aiz mīlestības vairs neprecas. Saostās tāpat vien vai arī kāds, kā mana Alda, saved kopā — un gatavs!

Kā teicu, Lilija gan bija fiksa nācēja. Bet Arturs gluži tik nadzīgs ņēmējs vis nebija. Prātoja un gudroja, lauzīja pauri un staigāja apkārt kā grūsns zvirbulis, sak, jā vai nē, darīt vai nedarīt? Un vienudien garāžā nogrāba mani te, aiz krūtežas: lai dodot šam padomu — kā es sacīšot, tā šis rīkošoties. Godavārds, tā tikai vēl man trūka! Ieteikšu greizi, pašam vēlāk būs jācieš — dabūšu kost pirkstos un plūkt peisakus, kad Arturs liksies krāgā. Jau vienreiz, kā saka, nošķiebu Artura likteni — un lai es atkal jauktos un maisītos, nu, nē, putniņ! Tāpēc iesākumā lūkoju tikt no šā vaļā pa godam un izlocīties, sak, kā jau pašam rādoties, tā lai daroties. Bet šis nē, neatlaižas un neatstājas, lien, burtiski, virsū kā mēris: pasaki un pasaki! Un tad es galu galā apskaitos un atrūcu: «Nu, tad precies ar', jedritvaikociņ, kaut velis tevi rāvis! Varbūt vismaz sieva tev ieregulēs smadzenes fokusā!» Un jūs domājat — viņš saniknojās? Ne uz to pusi. Arturs palaida mani vaļā, vairākkārt pateicās un pēc tam sazin kāpēc piebilda, sak, šis aizvienam zinājis, ka ■es esot šam draugs.

Ja toreiz nebūtu iesacījis Arturam precēt Liliju, šis laikam taču arī nebūtu precējis un kazi vai turpmākā dzīve tad neiegrozītos pavisam sa​vādāk …

Bet tā no Lēnspēlnieces Lilija kļuva par Cirmani — sareģistrējās abi ciema padomē gods godam. Kāzas gan nerīkoja, bišķi tāpat. Nožmiedza vistu, uzkūla debesmannā, nopirka pāris polšu — tā teikt, mazas svētku pusdienas, kur mēs ar Aldu bijām goda viesi. Bez mūsu iemaisīšanās šitā ambrāža faktiski arī nemaz nebūtu notikusi, kas nu ir, tas ir. Lilija grozīja un gorīja apaļumus jaunpašūtā fifīgā kleitā, kamēr Arturs turējās cienīgi un pastīvi melnā goda ancukā — laikam jau tanī pašā, ar ko bija braucis vēl uz Viļā Lēnspēlnieka bērēm. Abi, var teikt, staroja, tā ka mēs ar Aldu tik tiešām jutāmies izdarījuši krietnu darbu. Un vienīgais, kas aptumšoja Lilijas prieku, bija tas, ka viņi abi ar Arturu netika gādājuši gredzenus. Sievietes jau tikpat kā žagatas — nevar iztikt bez spīguļiem!

Ak nē, Lilija karsti iebilda, gredzens šādā reizē neesot vis nekāda rota, tas esot, kā saka, simbols. Un bez tā šai liekoties, ka viņu laulībai kaut kā trūkstot. Lilija runāja tik gauži žēlīgā balsī, ka Arturs stipri nosarka, varbūt klusībā domādams, ka tas ir mājiens uz viņa sīkstumu naudas lietās vai — ej nu sazini? — uz pavisam ko citu.

Tad jaunais pāris drusku pačukstējās, nozuda uz kādu laiciņu un at​griezās jau ar zelta gredzeniem pirkstos. Pirmajā švunkā man jau bezmaz paspruka no mēles, sak, kur un kā šie tik nadzīgi dabūjuši to ga​tavu. Bet es laikā apķēros, ka gredzeni bija no Artura un Lilijas iepriek​šējām laulībām…

Nu, pagāja godi, viss atkal atgriezās sliedēs. Bet nevarēja sacīt, ka precības būtu diez ko izmainījušas Arturu Cirmani, Viens gan, par nāvi viņš vairs nerunāja. Bet citādi… Uz darbu, kā bija

ņēmis, tā turpināja ņemt termosā mannas putriņu, ko, jādomā, nevārīja vairs pats, bet laulene. Pēc skata rādījās aprūpēts un apkopts, spodrs un kārtīgs, bet arī agrāk nebija staigājis nodriskāts un netīrs.

Taču ar veselību viņam joprojām gāja plāni, to varēja redzēt arī bez teikšanas. Kad pārskrēja kāzu jonis, kurā Arturs tā kā maķenīt sapurinājās un sašvunkojās, viņš atkal diezgan strauji nošņurka un atšālējās, sāka staigāt un braukalēt pa dakteriem, taisīt rentgenus un rīt šļaukas. Un vispār viņi kopā ar Liliju izskatījās tik nesapasīgs pāris, cik vien var būt: šis kā vārīts makarons, garš, tievs un dzeltens, it kā šam būtu ne tikai vēzis, bet piedevām arī dilonis un cērmes, šī sārta kā pujene, acis kā autogēns, desmitā izmēra krūšturis, nu un tamlīdzīgi, ar vārdu sakot, uguns, ne laiks.

Pārnākusi uz Cirmaņiem, viņa sāka šancēt mūsu kolhoza kantorī. Cik neaizej, tik vien dzirdi: hi —hī—ha—hā—ā… Tā viņa, smiedamās vien, arī apdarīja visu ir darbā, ir mājā — un vēl viņai laiks palika pāri ar uzvijām. Jūdz, tā teikt, kaut vai arklā, arī pavilks hihinādama, hahinādama, godavārds, lai gan nebija taču nekāda jauniņā.

Bet ar Arturu… Neturējās jau, kā saka, abi kopā kā dūjiņa un dūjiņš, nestaigāja, rociņās saķērušies un apkampušies, taču arī rieties nerējās un ēsties neēdās — nekas tāds netika redzēts vai dzirdēts, kā nu nebija, tā nebija. Un šitā pamazītēm vien viņš sadzīvoja gadu vai apmēram gadu, ar vārdu sakot, kamēr vietējais dakteris Arturu aizskapēja uz slimnīcu Rīgā. Bet ar to pašu, kā saka, notikumi strauji vien sāka briest un attīstīties, pie kam nepavisam uz to pusi, kā līdz šim varēja clomat. Nomira? Pagaidiet, tantiņ, pagaidiet, mieru! Tūlīt izstāstīšu, kas un kā…

Tas iekrita pavasarī un vasarā. Pa slimnīcu Arturs novārtījās krietni — mēnešus divus vai pat trīs. Bet tieši tolaik mūsu kolhozā uzradās melioratori. Nu, un Lilija, zināms, hi, hī, ha, hā un mīkstumus tā un šitā… Kamēr Alda vienudien sāk man klārēt, sak, kauna lieta, visu acu priekšā un piedevām savus gadus desmit vai pat divpadsmit jaunāks … Kas par desām? — tā es, nokritis, godavārds, tikpat kā no plaukta. Nu, sak, viss kolhozs par to jau runājot un spriežot, un vienīgi es staigājot kā aizmidzis — Lilija taču esot sākusi brangi ar vienu melioratoru salaist un šiverēt, abi redzēti kopā pat upē peldamies… «Vai pliki?» es vēl galīgi kā āpsis apprasījos. Alda tīri noskaitās, sak, vai tad nu ar visām drēbēm? Un ņēmās sunīt Liliju uz to beidzamo, ka viņas radagabals, tas ir, Arturs, tagad, nabadziņš, esot apšņākts un piejāts un ka pati, muļķadesa, vēl šam tādu grēkagabalu ieskapējusi. Es, būdams vīra cilvēks, saprotams, neņēmu Lilijas sāņlēcienus tik dikti pie sirds kā Alda. Ak tu mūžs, nav jau zirņu bļoda, neizgrābs, — lai jau papinas, ja pielipis kāds uzsitējs! Bet Aldai, saprotams, pretī neko lielu nebildu, jo sieviešiem vienmēr taisnība …

Nu, pagāja tie divi vai trīs mēneši, ko Arturs sabija prom. Bet piepeši vienu sestdien atjož uz mūsmājām Lilija. Visa sarkana, ne lāgā ģērbusies, ne āvusies, tikai halātā, un tas pats vaļā, vienā kājā čība, otrā — zeķe. Sak, lai mēs šo pestījot un glābjot, Arturs esot pārradies un ārdoties kā nezvērs, kaujot šo bezmaz nost, knapi izsprukusi. Par ko tad šitā? — tā es. Šai neesot ne jausmas, laikam būšot kādas melšas saklausījies, vai. Alda nošņācās un nošķaudījās vien, sak, zina gan kuce, ko ēdusi. Taču man, gribi vai ne, nācās taisīties Lilijai līdzi uz Cirmaņiem, lai cik necik norāminātu Arturu. Zināms, cemme un skrobe jau ir, kad uzliek ragus, tomēr nedrīkst arī šitā — gaišā dienas laikā gluži gālēt nost otru, kaut vai tā simtkārt būtu tikai paša sieva. Tā es domāju pa ceļam, lai gan bija grūti priekšāstādīties, ka Arturs — lai nu kurš, bet Cirmaņu Arturs! — varētu būt šitāds slepkavnieks un bendesmaiss! Jau agrāk bija ne cepts, ne vārīts, taču beidzamajos gados, godavārds, taisni vai etiķī ietaisīts, skābums vien, uguns nemaz.

Bet tikai Cirmaņos es dabūju todien redzēt un dzirdēt, kas šam vārījās pa iekšu. Kā vulkāns! Vai nu ar slimnīcas špricēm bija nokaifots, vai ar kaimiņu mēlēm uzlādēts — un pamatīgi, tikpat kā akumulators. Acis kā divsimt vatu spuldzes, balss trīc, roka bez atmaņas žņauga bikšu siksnu… Un kas par sakāmajiem nāca laukā — o jesiņ, tie spruka un šāvās, tinās un locījās Arturam pār lūpām, ka

pat man mute palika vaļā: sak, tā un šitā, tāda un šitāda . . . Nu, te dāmas un tamlīdzīgi… Un nāk Lilijai virsū kā traktors cinītim: sak, ak tu palaistuve, ak tu slampa, ir tik daudz šī nevarot, kuņa tāda, kā vēl drusku paciesties un pievaldīties un godīgi, kā sievai pienākas, šā drīzo un drausmīgo galu sagaidīt, bet nē, jokerējoties ar pirmo tēviņu, kas pagadoties pa grābienam, un izdaroties kā pēdīgā māsiņa, vārtoties ar štuceriem pa viņu svētās laulības likumīgo gultu, dzenot savas Sodomas un Gomoras izvirtības un pataisot pielaulātā vīra mājas par vienu vienīgu netiklības perēkli un nebeidzamu vircas bedri… Bet Lilija? Ko nu Lilija… Mirkst asarās un kauc kā «ātrā palīdzība» — kā jau sievišķim pieklājas. Halātam visa krūteža jau slapja, bet nāk un nāk tikai vēl klāt kā no ūdenskrituma, taisni žēl skatīties. Seja sapampusi, šitāda! Sis tik bļauj, šī tik gaudo' nebalsī — tāds trādirīdis, ka, sak, turi ausis ciet!

Pa brīdim lūkoju — reiz nu biju šurp atstiepts! — ko nebūt bilst pa vidu, lai viņus nokušinātu.

Kaut kā locījos starpā, tā teikt, lielā diplomātija un tamlīdzīgi. Nu labi, sak, Lilija nav bez vainas, bet kuram cilvēkam, sak, nepaslīd kāja, un, sak, vai pat zirgs ar visām četrām… Un tamlīdzīgi. Tā es runādams aizrunājos, gribēdams tikai un vienīgi labu. Taču Lilija… Skatos, Lilija pārtrauc raudāšanu un paceļ uz mani blisenes, bet iekšā zibeņi un pērkoni, un vēl visvisādas, kā saka, dabas stihijas. Ko es ar to domājot? — tā viņa uzreiz. Kas man esot aiz oderes, ka es te svepstot un šļupstot par klupšanām un slīdēšanām ar vienu un ar četrām kājām? Es gan šā, es gan tā, sak, neko jau tādu noteiktu, tikai aptuvenis un piemēram, bet viņa paceļ balsi. Ak aptuvenis, ak piemēram, ak neko noteiktu! Vai es esot viņu pieķēris gultā ar svešu vīrieti, ka tagad muldot? Un, tā kā es nebiju pieķēris Liliju gultā ne tikai ar svešu vīrieti, bet pat ne ar miesīgu vīru, viņa man piepeši, kā saka, bac pa mordio! Klabeklis un murkšķis es esot, un vispār viņa manī esot līdz sirdsmielēm vīlusies — cerējusi, ka darīšana ar godavīru, bet izrādoties, ka ar tenku vāceli un melu kuli, bābu un lupatu, šai riebjoties uz mani pat skatīties, ko es esot te atvilcies, lai vāķoties! Tā Lilija sakliedza virsū, kā kad es nebūtu uz Cirmaņiem atkūlies tieši viņas saukts un aicināts.

Un jūs domājat, ka Arturs mani aizstāvēja? Ne uz to pusi. Viņš neiestājās par mani ne ar pušplēstu vārdu un nepakustināja ne pirkstu. Un, kad gāju prom, piedevām paraudzījās uz mani šitā, no augšas, un vēl ar smīniņu. Ak tu ragnesis tāds!

Darbā mēs abi par šo jampadraci nerunājām. Viņam dvēseles dziļumos laikam tomēr bija maza skrobe, ka pirmajā karstumā grasījies kaustīt sievu, vienalga, vainīgu vai nevainīgu. Man no savas puses atkal negribējās atcerēties, kā Lilija ievilka pa smeceri un vēl no šķīrējtiesneša pataisīja par grēkāzi. Un viņa arī vairs nebizoja pie mums ar Aldu sūdzēties par Arturu Tā pagāja varbūt vēl kāds menesis. Nezinu, vai pastastiju^ ka ceļš uz Cirmaņiem ved gar pašām mūsmājām. Un vienvakar jau tada maza tumsiņā, ņemdamies kaut ko pa šķūni, — šķūnis pašā ceļmalā, — pie​peši dzirdu: «Vecmāmiņ laba, Rāpsimies stabā Pam—pāri—ram—bam—bā—ā …»

Vārdu sakot, viens nāk un ziņģē, skaidri dzirdams, uzņēmis uz krūts — ne jau nu skaidrā prātā kāds tev ies šitā locīt balsi kā lakstugailis. Bet balss… Jedritvaikociņ, tā tak ir Artura Cirmaņa personiskā balss, godavārds. Nu, man, zināms, jāredz: ir Arturs vai nav? Skatos: jā, viens ģeņģerē šurp. «Solis pa kreisi — eh, atkal greizi…» Un apmēram tā šam arī gāja — ceļa vidū nekādi nejaudāja noturēties. Uz kurieni tad tu, Artur? — tā es. Šis pārtrauc dziedāšanu, apstājas, sak, kā — uz kurieni? Pamazītēm uz māju, kaut jods viņu būtu parāvis! Nu, nu, nu, kas tad lēcies? Nekas neesot lēcies, gluži nekas… Bet piepeši salīgojas, šitā, ar visu augumu un… Ko nu, tantiņ, ko nu! Tā jau_šis uzreiz mirs! Ne vella! Nu, šis sagrīļojas un sāk, vai zināt, raudāt. «Ujā, Artur, kas tad nu par desām?»

Bet šis tikai šūpo galvu un birdina asaras, godavārds, kā izkults bērns. Par nelgu un apsmieklu, sak, šī šo esot jau padarījusi, šmaucot un krāpjot aiz katra stūra un pie pirmās izdevības, mānot un viļot, laižot dūmus acīs kā mērkaķim un tinot ap pirkstu kā mīklu. Vai šis precēdamies varējis iztēloties, kā viss pēcgalā iziešot? Nekad un nemūžam. Tālab arī pielicies kā maks, tā teikt, štrunts par bitēm, ja jau tikpat, kā saka, cilvēka cienīgas dzīves neesot. Un vispār — kā es domājot — vai šam labāk nešķirties no Lilijas vaļā? Kā es teikšot, tā Arturs darīšot, jo pats vairs nezinot padoma, viss sagājis tādā bētē un dimbā, grīstē un dēlī, ka galva ejot riņķī un apkārt. Sak, labāk slimnīcā būtu atstiepis pedāļus, godavārds, mierīgi un rāmi gulētu kapu kalniņā, puķītēm smuki apstādīts… Nu, tā teikt, atsāka veco dziesmu par nāvi un miršanu, tāpat kā pirms kāzām.

Un, kad es to dzirdēju, man uzreiz kļuva skaidrs, ka šķirties no Lilijas Arturs nedrīkst ne traks un ka ar Liliju šam iet kā pa vieniem piņķeriem, bet bez Lilijas neies galīgi nekādā galā un jēgā. Tāpēc es metos atrunāt Arturu, sak, kā šis nīkšot viens kā vilks, kas šam vārīšot putras un mīcīšot pļurē, kas no rīta pavadīšot uz šanci un ko šis vakarā gaidīšot mājās, skaitīdams minūtes, mežģīdams smadzenes un mocīdamies kā uz iesma uzvērts šašlika gabals, taču ar visām errastībām un kreņķiem vismaz jutīšot, ka dzīvo un ka pa dzīslām skrien asinis, nevis sūcas auzu tume. Un, kad Arturs visu bija noklausījies, tad apkrita man ap kaklu, nobučoja šite, uz vaiga, un atkal lieku reizi apliecināja, ka tikai, es esot šam īstens draugs un ka šis laikam to nolāpīto padauzu un grēkapagali, tas ir, Liliju, tomēr mīlot…

Un šitā Cirmaņi dzīvo. Lilija, lai jau labi gados, bet vēl zied kā roze, kas ir, tas ir. Un arī veco niķi nav aizmirsusi un atmetusi — reizi pa reizei uzliek Arturam ragus. Tad Arturs smagi pieliekas, izmaksādams pa labi un pa kreisi visiem, kam vien nav slinkums dropēt uz otra rēķina. Un, piesūcies pilns kā ods, gudro, varbūt tomēr ņemt un šķirties, taču nešķiras vis. Ko nu ākstīšoties ļaudīm par apsmieklu, drīz jau pensijā jāejot… Vēzis? Ak, pareizi! Bet to gan nemāku sacīt. Kur tas iaiks, ka Arturs par vēzi neko nav pīkstējis…

Kad Pirmais vīrietis pabeidza savu stāstu, braucēju viedokļi atkal dalījās, kā, starp citu, tas notiek visur un vienmēr, kur un kad vien kopā sapulcējas vismaz trīs četri cilvēki. Interesanti atzīmēt, ka iesākumā strīda priekšmets bija tikai jautājums par to, vai Arturs Cirmanis slimojis ar īstu jeb vai tikai iedomu vēzi. Taču pamazām valodas aizvirzījās līdz Lilijas Lēnspēlnieces alias Cirmanes lomai sava otrā laulātā drauga liktenī. Un proti: vai šī loma bijusi labdabīga, tāpēc ka pasargājusi Arturu no drīzas un drošas nāves, jeb vai, gluži otrādi, to varētu drīzāk dēvēt par ļaunu un postīgu, ja jau šis būtībā sirdsdziļumos principiālais stiprā dzimuma pārstāvis aušīgās sievas dēļ atsacījies no savas dziļākās pārliecības un laiku pa laikam — un, pats galvenais, publiski — parāda vājumu, kas īstam vīram godu nedara. Kā jau tas parasti notiek, iesākuši ar konkrēto gadījumu, sarunas biedri drīz vien aizrunājās līdz lieliem vispārinājumiem — līdz sievietes lomai vīrieša dzīvē vispār. Un, kad tas bija noticis, vārdu lūdza Otrais vīrietis — paskaidrojumam, kā pats izteicās, pēc lietas būtības.

TEFTEĻI jeb otrā vīrieša stāsts Viņai bija neparasts vārds — Dzīle. Un viņa atbilda savam vārdam. Viņa bija un tā arī palika neizdibināma. Kad viņu atvedinu prātā, man aizvien ir tāda sajūta, itin kā es vienlaikus domātu par divām atšķirī​gām sievietēm. Un nevaru pasacīt, kura no tām īsti ir viņa…

Varbūt Dzīle to pašu varētu teikt arī par mani? Ej nu sazini. Bet laikam gan viņas atmiņās man ierādīta daudz mazāka vieta nekā viņai manējās. Ja vien viņa mani reizēm vēl atceras, ko es neņemos droši apgalvot. Es pievīlu Dzīles cerības, jo sieviete gan tiecas pārtaisīt mūs pēc savas saprašanas, taču tai pašā laikā nepiedod mums, ja viņai tas izdodas.

Ar Dzīli sastapos ārkārtējā dvēseles stāvoklī, par kuru tūlīt pastāstīšu, lai jūs iespējami skaidrāk varētu iztēloties, kālab viņa man kļuva nevis «viena no…» — kā daudzas iepriekšējās —, bet kaut kas vairāk. Lai gan padarīja mani ne vien par laimes bērnu, bet arī par nožēlojamu ģeķi, kas pazaudēja vīrišķības un gribas pēdējās paliekas. No viņas mīļākā es kļuvu par izmēģinājuma trusi, kam viņa pēc savas patikas iz​veidoja tā saucamos nosacījuma refleksus, lai pēc tam…

Taču neaizsteigsimies notikumiem priekšā.

Mūsu kopīgie paziņas vēlāk mani nožēloja, bet viņu nosodīja. Pirmajā aizvainojumā arī es domāju, ka man nodarīts pāri. Taču, jo tālāk viss aiziet pagātnē, jo skaidrāk redzu, ka mans mūžs dalās divos lielos posmos — bez Dzīles un ar Dzīli. Jo arī pēc tam, kad aizgājām katrs savu ceļu, es vairs nevarēju dzīvot tā, it kā viņas nebūtu bijis.

Sis stāsts nebūtu pilnīgs un patiess un droši vien nebūtu pat līdz galam saprotams, ja es kaut īsumā nepakavētos pie savas personas, kāda tā bija pirms tam. Bet pirms tam es braucu par šoferi.

Tālajos reisos. Šai profesijai ir savas īpatnības. Gadījuma ēdienreizes un gadījuma sakari. Mūžīgās ceļa jūtis un pastāvīgs nervu sasprindzinājums, jo laiks un šosejas patrāpās visādas, turklāt mašīnām piemīt, niķis plīst un lūst nelaikā un nevietā. Tas viss prasa dzelzs veselību un uzspiež savu zīmogu.

Bet nervi man bija kārtībā, redze kā ērglim, kuņģis ņēma pretim visu, kas tikai nekustēja, par piekrišanu nevarēju žēloties, arī rublis aizvien turējās pie dvēseles, savukārt noiet no grauda un nodzerties neļāva darba raksturs. Citiem vārdiem sakot, dzīve mani visnotaļ apmierināja, un, kā šķita, es apmierināju arī dzīvi… Vismaz priekšniecība mani cildināja, ar prēmijām neskopojās un vienreiz, starp citu, uzlaida kaklā korespondentu no Rīgas. Toreiz jutos savā garā jau tik liels, ka negribēju ar šādiem tādiem sīkmaņiem nemaz ķēpāties. Kolīdz padzirdu, tā piedevu gāzi. Žurnālists dzinās pakaļ ar redakcijas vāģi. Un, kaut arī nepanāca, tikpat uzrakstīja par mani avīzē. Tur es tiku apzīmēts par «cilvēku, kas visu atdod darbam» un par «optimisma etalonu». Nezinu, no kā viņš to rāva un no kura pirksta izzīda, taču toreiz es tiešām biju zibeņzellis, kas daudz ko laida pār galvu, neko īsti neņēma pie sirds un, atskaitot sievietes, var sacīt, patiesi «visu atdeva darbam» — ģimenes man nebija. Tā saucamo daiļo dzimumu pazinu pietiekami labi, lai nekādā cilpā un slazdā mani vairs nevarētu ievilināt un noķert, un vispār…

Vai nedomāju par ģimeni? Neņemos apgalvot, ka gluži nekad. Šad tad domāju. Bet tālāk par domāšanu netiku, beigās aizvien nākdams pie viena secinājuma, ka precēties vajag jaunībā, kad jūtas vēl ir stiprākas par prātu un kad sievietes vēl ir brīnums un atklājums. Taču es pamazām jau stūrēju tajos gados, kad vīrietis ir pārliecināts, ka vairs nekas viņu nevar pārsteigt, un kad apsver un rēķina nevis to, ko iegūs, bet ko zaudēs. Citiem vārdiem sakot, pie līdzšinējās dzīves biju tik stipri pieradis, ka tā šķita kļuvusi man par otru dabu. Turklāt starp dāmām, ko pazinu tuvāk, nebija nevienas, kuras labad es būtu gatavs kaut ko ziedot un vismazāk jau nu savu dārgo brīvestību.

Un šādā garā kā lustīgs vecpuisis — man bija pāri trīsdesmit — es, ļoti iespējams, būtu bez

rūpēm notrallinājis līdz sirmai galvai, ja mani nebūtu piemeklējusi liela nelaime. Cietu avāriju. Gan ne savas vainas dēļ, bet, sēdot pie stūres, diemžēl nākas reizēm maksāt arī par citu muļķībām.

Bezsamaņas stāvoklī mani nogādāja slimnīcā, operēja un pēc tam. iekāra dirižablī, citiem vārdiem sakot, uzlika ekstensijas. Uz atlikušo mūža daļu man draudēja klibums un varbūt pat invaliditātes pensija.

Nezinu, vai vesels cilvēks pa īstam var izprast manas izjūtas. Parasti jau iedomājas, ka viss cits — lai tas būtu kas būdams — tomēr ir labāk nekā nāve. Taču man, dzīvīgajam, stiprajam, izaicinoši bramanīgajam bullim, nekas nevarēja būt ļaunāks par slimnieka stāvokli. Manai gribai nebija varas pār manu miesu. Kaut kādi stulbi kauli valdīja pār mani daudz lielākā mērā nekā smadzenes. Un tas bija ļaunāk par visu, ticiet man. Tas bija ļaunāk pat par nāvi. Tā ka brīžam atrados par matu no pašnāvības.

Tikai ceturtā mēneša beigās atkal pirmoreiz izslējos visā augumā — bet uz kruķiem.

«Staigājiet… cik vien daudz varat, staigājiet,» sacīja ārsts, jo tikai tā stīvā locītava varbūt atgūšot kustību spēju. To, protams, bija daudz vienkāršāk pateikt nekā izdarīt. Man trīcēja rokas un kājas… aiz neciešamām sāpēm gura sirds… mirku vienos sviedros… Un tomēr… Kaut arī tika sacīts «varbūt», man bija pavērušās vismaz izredzes. Svārstīdamies starp cerībām un izmisumu, pa slimnīcas gaiteni staigāju turp un atpakaļ, klidzinādams ar kruķiem kā apkalts zirgs ar pakaviem. Šurpu — turpu, šurpu — turpu, līdz pilnīgam paguru​mam …

Un vienā no šiem nebeidzamajiem gājieniem man gadījās kļūme. Biju laikam sācis ņemt staigāšanu par karstu un pāršāvis pār strīpu. Pēkšņi sajutu lielu nespēku. Abas kājas gluži kā atdalījās no ķermeņa. Acu priekšā satumsa. Manīju tikai kruķu spiedienu padusēs — biju uz tiem smagi uzkārts kā slapja āda. Sapratu, ka tūlīt, tūlīt zaudēšu samaņu. Gribēju pasniegties, lai pieturētos… Taču tanī brīdī manī ieķerās… un pamatīgi, taisni vai krampēt iekrampējas… kādas rokas. Man kaut ko Wī sacīja. Nesapratu, ko. Bet vājuma mirklis sāka pāriet. Tumsa, kas kļavās man apkārt, atkal retinājās.

Un pirmais, ko ieraudzīju, bija acis. Tas bija ļoti neparasti. Un arī pašas acis bija ļoti neparastas.

Cauri briļļu stikliem milzīgas, dzidri pelēkas kā tīra dzīle un ļoti plašiem redzokļiem, kas atgādināja divus melnus nogrimušus akmen​tiņus. \ Tā bija Dzīle. Diētas māsa. Pa gabalu viņa man aizvien bija likusies tikai tāda melna vārniņa un gracioza kaziņa, kādu ir desmitiem un simtiem. Nu es redzēju, ka, pirmkārt, viņa nav vairs nekāda jaunā. Bet, otrkārt… Kas tā bija par seju! Madonnas vaigs, kurš tagad bija pievērsts man — un ar tādu labestību un tik neizmērojamu maigumu, ka es negaidot sajutu sevī to, kas agrāk manās acīs nebūtu ne plika graša vērts, — es sajutu savu dvēseli. Ja to vispār var sajust… Tur nav nekā smieklīga! Nelaime, ciešanas, svārstīšanās starp nāves domām un dzīves alkām — tas viss bija darījis mani citādu. Šķita, ka esmu iegu​vis spēju redzēt to, pret ko agrāk biju akls…

Dzīle palīdzēja man aizkļūt līdz palātai… un ar to praktiski viss beidzās, jo, kā jau sacīju, viņa bija diētas māsa un ar mūsu nodaļu vi​ņai bija visai nosacīts sakars.

Katru dienu stundām ilgi klabināju pa gaiteni. Tagad jau galvenokārt, lai sastaptu viņu. Taču tas izdevās tikai retu reizi. Turklāt viņas klātbūtnē ar mani vairs nekas neatgadījās, citiem vārdiem sakot, nerāva neviens velns. Es viņu sveicināju rātni kā ģimnāzists. Viņa sveicienu atņēma, bet nekad neapstājās un neapvaicājās par manu pašsajūtu un veselību vispār — ko nereti darīja citi mediķi. Kā slimnieks es viņu vairs neinteresēju un, likās, vēl jo mazāk kā vīrietis.

Tad es beigu beigās izgāju uz mazu viltību. Reiz, atkal sastapies ar Dzīli, apturēju vinu un izteicu varbūtību, vai man nevarētu nākt par ļaunu slimnīcas ēdiens, tāpēc ka pēc pusdienām sajūtu dedzināšanu un žņaugšanu. Un es norādīju uz kreiso paribi, kur pēc maniem aprēķiniem vajadzēja būt kuņģim. Īstenībā man nekaitēja nekas. Kuņģis bija tāds, ka es trīs gadus varētu pārtikt no koku mizām

un dzeloņdrātīm. Un vispār mana mīļākā pakoda bija zivju konservi tomātu mērcē, kurus varēju ēst un arī ēdu vismaz pārdienas, iekams nokļuvu ķirurģiskās nodaļas kroņa maizē, un pēc kuriem, jāatzīstas, šeit stipri vien ilgojos.

Taču, izteicis Dzīlei savas žēlabas, uzreiz redzēju, ka biju uztrāpījis naglai uz galvas. Viņas sejā parādījās ļoti dzīva interese. Un viņa man jautāja, vai es par «novērotajiem simptomiem» esot jau /(informējis ārstējošo dakteri». Uzzinājusi, ka ne, izteica nopēlumu un nosolījās atsūtīt pie manis terapeitu, kam es ticīgi atkārtoju mats matā visu, ko biju stāstījis Dzīlei, jo atkāpties vairs nevarēju.

Iznākumā man nācās norīt apmēram metru garu gumijas cauruli. Es darīju to žakstīdamies un rīstīdamies, pamazām zaudēdams ne tikai spēkus, bet arī pašcieņu, tāpēc ka telpā atradās viņa, kaut gan, pēc manas saprašanas, viņai tur nemaz nevajadzēja atrasties. Bet, kad šī Ēģiptes mocība, citiem vārdiem sakot, procedūra bija galā un cauri, no jauna ieraudzīju Dzīles acīs to pašu bezgalīgo līdzcietību un maigumu kā toreiz, gaitenī. Tas atkal darīja viņas vaigu līdzīgu madonnas apgarotajai sejai, un šī izteiksme no jauna saviļņoja mani līdz sirds dziļumiem.

Sai caurules rīšanai bija tālākas sekas. Man atrada nedaudz paaugstinātu kuņģa skābumu un, kaut arī tas bija tik nenozīmīgs, ka pat, pēc ārsta domām, diezin vai varēja izsaukt traucējumus, par kuriem sūdzējos, drošības labad, kā arī izteicās ārsts, man tika parakstīta diēta ar tādu un tādu numuru.

Praktiski tas nozīmēja, ka esmu nonācis zināmā aizgādībā pie māsas Dzīles, kuru, kā likās, mans barības vads un kuņģis joprojām interesēja vairāk par visu pārējo. Bet tas nozīmēja arī vēl ko citu — ka turpmāk dienu no dienas mani oderēs, kā te biedrs trāpīgi sacīja, ar pļurē, uz kuru paskatoties vien man metās šķērma dūša. Kā jau minēju, biju liels stingru ēdienu cienītājs un ne acu galā neieredzēju ne putriņas, ne biezpienu, ne burkānus, neko saldu vai glumu, staipīgu vai recekļainu, neko tādu, ko man tagad regulāri cēla priekšā. Un par spīti tam, ka māsu Dzīli tagad redzēju daudz biežāk, diēta samērā drīz noveda mani izmisumā.

Kamēr palātas biedri mielojās un našķojās ar pienesumu, varonīgi izlikos guļam un dažkārt man patiesi izdevās iemigt. Bet īsti aizmirsties nespēju arī tad. Sapņos man rādījās māsa Dzīle… un skumbrija tomātu mērcē. Mans kaimiņš, tāds Poreiters, pensionēts večuks, vienreiz piedāvāja, vai es ko nebūt nekārojot no vaļas, kā viņš sacīja, viņa večukiņa labprāt atnesīšot. Un večukiņa bija tik mīļa un atnesa, turklāt ar lielu atvainošanos, ka nedz skumbriju, nedz reņģes tuvākajā veikalā diemžēl neesot dabūjusi, tikai zivju tefteļus. Ak tētīt, zivju tefteļi tomātos! Es tūlīt atgriezu vaļā kārbu, uzdūru vienu bumbuli uz naža … un tāpat, bez maizes . . . mute man bija pilna siekalu un sirds pamirusi, itin kā šajā brīdī notiktu kāda svētsvinīga upurēšana un vispār kaut kas liktenīgs … Un šajā brīdī palātā ienāca māsa Dzīle. Kad viņa ieraudzīja tefteļus tomātu mērcē, viņas redzokļi paplašinājās tā, ka acis kļuva gandrīz melnas un ieguva neviltotu šausmu izteiksmi. Likās, ka viņa manā rokā redz nevis konservu kārbu, bet indīgu čūsku, kuras zibenīgais dzēliens tū\īt, tūlīt, vienā mirklī un uz visiem laikiem izdzēsīs manu nabaga dzīvību.

«Ak dievs\ko jūs darāt?!» viņa iesaucās aizžņaugtā balsī.

Savā ziņā šis brīdis patiesi bija liktenīgs. Taisnība, es gan bezcerīgi un neatgriežami'pazaudēju savu tik dārgo kārbu ar konserviem un turklāt vēl tiku nosaukts par «bezgribas cilvēku», ko vēlāk diemžel arī simtprocentīgi pierādīju, taču šis atgadījums mūs tuvināja. Sastapušies ikreiz atcerējāmies\tā detaļas, kuras mums likās uzjautrinošas un kuru spilgtumu, kā par brīnumu, nemazināja nedz atkārtošanās, nedz aizritošais laiks. Pēc tam\ pavisam nevilšus apķērāmies, ka mums gluži vienkārši ir labi vienam otra klātbūtnē. Tā ka tefteļiem tomātu merce noteikti bija sava loma\mūsu liktenī. Pat vairāk, saņemot visu vienkop, varētu pat sacīt, ka mūs ar Dzīli gan saveda kopā, gan izšķīra «gastro​nomiski motīvi». Bet nu jau es atkal aizsteidzos notikumiem priekšā.. .

Kādu dienu, atgriezies no pastaigas, uz sava skapīša atradu periodisku izdevumu, atšķirtū tieši

tanī vietā, kur bija nodrukāts raksts «Sveiks, vecpuisi!». Līdz bat šai dienai nezinu, kas bija to man nolicis un tīšām vai nejauši. Tac;u šis raksts mani mobilizēja uz izšķirošu rīcību. Stingri nolēmu «spert soļus dotajā virzienā» un ar Dzīli izrunāties.

Izrādījās, ka viņa nav ķrīva. Ar aizkustinošu vaļsirdību Dzīle man atzinās, ka esot precējusies, ka viņai esot četrpadsmit gadus vecs dēls, ka viņa ar vīru jau ilgāku laiku kopā nedzīvojot (tas izrādījies «bezgribas cilvēks,» kā viņa sacīja), tomēr oficiāli šķīrusies neesot un ka viņai šimbrīžam neesot arī iespējas to izdarīt, jo viņa nezinot pat tik daudz kā vīra pašreizējo adresi. Alimentu nauda pienākot samērā kār​tīgi, taču no dažādām vietām.

Saruna notika gaitenī pie atvērta loga, pret kuru viņa bija pagriezusies ar muguru, un uz āra fona, pret rieta debesīm, izskatījās trausla, maiga, jā, es teiktu, pat nevarīga. Un, aizmirsis, ka arī pats un vēl pavisam nesen biju nosaukts par «bezgribas cilvēku», es šajā acumirklī jutos galvas tiesu pārāks par šo viņas «bezvēsts prombūtnē» esošo vīru. Man gribējās Dzīli aizsargāt un lolot. Ar visu savu būtību viņa manī izraisīja labākās jūtas, uz kādām vien biju spējīgs. Es to skaidri apzinājos. Un apzinājos arī vēl to, ka viņa ir tāda sieviete, kāda mūžā ne​gadās divreiz. Šajā ziņā es nekļūdījos. Taču vēl šodien nevaru īsti pateikt, vai Dzīle meklēja savu līdzinieku vai savu pretmetu. Tad, sarunas laikā, kad viņa savā baltajā, ap tievo vidukli cieši sajoztajā ķitelī smuidra un gracioza kā porcelāna figūriņa stāvēja uz vakara debesu fona, biju simtprocentīgi pārliecināts, ka, protams, pretmetu un ka tas, arī pats par sevi saprotams, esmu un būšu tieši es. Vēlākie notikumi lika par to šaubīties. Viņa parādīja tik dzelžainu gribu, ka šī griba salauza gan mani, gan mūsu attiecības, gan, iespējams, arī vļņu pašu. Bet varbūt tāda bija viņas būtība?…

Nu labi, nesākšu izklāstīt sīkumos, kā tik tālu nonācām, taču mēs ar Dzīli sākām dzīvot kopā.

Viņa pārcēlās pie manis. Man ir neliela istaba un virtuve. Māte un dēls Valdis palika turpat, Dzīles vecajā dzīvoklī. Abas platības samainīt pret vienu bijām paredzējuši pēc attiecību oficiālas nokārtošanas nenoteiktā nākotnē.

Kopdzīvē ar Dzīli aizvadītais laiks — aptuveni? gads — manā atmiņā tēlojas kā visgrūtākais un skaistākais mūža posms. Pamazām atveseļojos. Gan ne tik pilnīgi, lai nevajadzētu mainīt profesiju.

Vajadzēja. Sīs pārvērtības savukārt radīja nepieciešamību pabeigt vidusskolu. Pabeidzu. Tad iestājos Politehniskā institūta neklātienē. Taču tas notika jau vēlāk, pēc tam, pēc šķiršanās no Dzīles… Bet pirms tam — un samērā ilgi — likās, ka nav divu viens otram vairāk piemērotu cilvēku, kā bijām mēs abi.

Mūsu domstarpības, tad nesaskaņas un, visbeidzot, krīze patiešām izcēlās, kā jau minēju, — kaut arī tas varbbt izklausās smieklīgi, — «gastronomisku iemeslu» dēļ. Nevajag aizmigt, ka Dzīle bija mediķe, turklāt diētas māsa un nevis gadījuma pēc vai nejaušības dēļ, bet aiz pārliecības. Pareiza uztura — vai, kā viņa teica, «uzturēs» — problēmas bija viņas dzīves aicinājums un credo uii stāvēja augstāk par visu, augstāk par labu saticību un pat par ģimeni un vīrieti. Tā ka ar visu viņas — kā sacīju — gluži vai madonnisko maigumu un aizkustinoši un uzpērkoši sievišķīgo izskatu Dzīlē bija arī kaut kas sievietei pavisam neraksturīgs, kā tagad raksta, «maskulinizēts». Viņa nevis piemērojās man — kā vīrietim un stiprā dzimuma pārstāvim, bet par visu vari un katru cenu pūlējās un centās pielāgot mani saviem principiem, citiem vārdiem sakot, uzstiept uz savas liestes. Taču es neņemtos apgalvot, ka gala iznākums būtu darījis Dzīli laimīgu. Drīzāk gan otrādi. Un tas savukārt man dod zināmu pamatu arī tādam pieļāvumam, ka Dzīles rīcība tomēr kaut kur nebūs saskanējusi ar viņas būtību.

Taču ļoti iespējams, ka lcļūdos…

Mūsu nesaprašanās radās un pēc tam saasinājās pirmā gada beigās, kad savstarpējo attiecību spriegums nedaudz atslāba — kā jau tas parasti notiek, tikai citiem agrāk, citiem vēlāk — un pirmās kvēles vietā nāca … Es neteiktu — apnikums. Nē, drīzāk pieradums. Taču izjūtu spilgtums pret mūsu

gribu vājinājās. Oficiāli noformētās vīrieša un sievietes attieksmēs šādus atslābuma posmus un pārejas stāvokļus palīdzot pārvarēt tas, kas tiek visvairāk un visbiežāk lamāts un nolādēts, tā saucamās «laulības važas». Vai arī bērni — ja tādi ir. Mums turpre​ tim nebijaVņekādu ārējo speķu, kas abus saturētu kopa, — vienīgi musu vēlēšanās. \ Dzīles pastāvīgās rūpes par manu veselību, kuras iesākumā glaimoja un aizkustināja, pamazām sāka apgrūtināt un kaitināt. Es vairs nebiju slimnieks. Sen\vairs nebiju tas, kas klamzāja ar kruķiem pa nodaļas gaiteni, aiz piepūles trīcēdams pie visām miesām un svīzdams aukstus sviedrus. Nebiju, tas, kuru viņa , noturēja, ieķērusies ar mazajām, bet dzelžaini stingrajām rokām. Man nevajadzēja žēlošanu. Man vajadzēja sevi apliecināt. Man vajadzēja, lai mani mīl kā vīrieti, nevis sargā kā vārguli. iVču Dzīle joprojām redzēja un gribēja redzēt manī vājinieku. \ Diemžēl mana vestelība vēl nebija tāda, lai es varētu gluži iztikt bez tā saucamo Eskulapa ^pēcteču pakalpojumiem. Un darbs bija tikai padot mazo pirkstiņu, lai\sāktos… Rentgens, asinsgrimšana, kardiogramma un tā tālāk, un tā joptojām. Turklāt, izmantojot pazīšanos poliklīnikā, Dzīle aizvien bija par nicini lietas kursā. Kā liekas, gluži bez viņas gudrības neiztika arī tanī gadījumā, kad ārsts pēkšņi ne no šā, ne no tā sadomāja pārbaudīt manu ķuņģa sulu, kaut arī ne par ko nesūdzējos. Iz​nākumā atkal tika atrastā^ maza novirze no pieņemtās normas.

Tas arī bija beigu sākams. Nē, kā redzat, joprojām esmu sveiks un vesels. Un man nav pat nekādas nopietnākas vainas. Nemaz jau nerunājot par kuņģa vēzi, ar ko draudēja Dzīle, ja es «turpināšot graut gremošanas sistēmu» ar «veselības stāvoklim kontrindicētiem uzturēs līdzekļiem».

Viegli iztēloties, ka ar to bija domāti manai sirdij tik tuvie zivju konservi tomātu mērcē — skumbrija, stavrida, reņģes, butes, salakas vai, sliktākajā gadījumā, tefteļi, ko ar pilnu pārliecību var apzīmēt par «liktenīgu uzturēs līdzekli», kas savu lomu nospēlēja divkārt. Tai dienā, par kuru jau stāstīju, nu, kad tefteļu bundžu no veikala man atnesa Poreitera sieva, bet Dzīle mani pirmoreiz nosauca par «bezgri​bas cilvēku». Un pēc tam vēl pa otram lāgam…

Jau sacīju, ka «diētiskie apsvērumi un principi» Dzīles acīs stāvēja augstāk par visu. Viņa nepazina un neatzina šķēršļus, kas varētu traucēt un aizkavēt šo mērķu realizēšanu. Un, ja man vēl bija kādas naivas ilūzijas, tad visai drīz pārliecinājos, ka tām trūka jebkāda pamata, un pretēji savām iedomām es līdz šim īsti neesmu pazinis Dzīli. Izrādījās, ka aiz ārējā madonnas veidola ir paslēpies Makiavelli un Ignācijs Loijola brunčos, turklāt vienā personā, kas uztiepa savu pārliecību — bez žēlastības un saudzības pret upuri, atzīstot par labu visus spīdzināšanas veidus un rīkus, lai par katru cenu sasniegtu sprausto mērķi… Bet, man par papildu nelaimi, šis Makiavelli un Ignācijs Loijola bija vienlaikus apveltīts ar nemaldīgu sievietes intuīciju, kas palīdzēja atrast manī visvieglāk ievainojamo vietu un tādejādi izvēlēties p^su nemal​dīgāko paņēmienu…

Nē, man neko neņēma nost ar varu kā toreiz slimnīcā,, Bet, kad paliku kurls pret brīdinājumiem un pierunāšanu, Dzīle ķērās pie labi izplānota «pāraudzināšanas darba». Viss sākās ar priekšlasījumu par slimībām, kuru cēlonis vai vismaz pirmais simptoms ir paaugstināts sālsskābes saturs kuņģa sulā un kuru izklāstījumā — kā man vismaz šķita — netrūka tīšuprāt uzsvērtu naturālistisku detaļu, pie kā( nepakavēšos. Šīs «ievadlekcijas» laikā es gatavojos vakariņām un biju jau atgriezis vaļā paša iemīļoto un Dzīles ienīsto konservu kārbu. T^ču pēc «uvertīras» manīju, ka man ievērojami mazinājusies ēstgriba. Tomēr paņēmu maizi un dakšiņu — un ķēros klāt.

Viņa bija smalkjūtīga un, kamēr ieturējos, lasīja priekšā tikai un vienīgi par ēdieniem. Bet, debess, kas tie bija par ēdieniem! Tās bija receptes no grāmatas nodaļas ar nosaukumu /«Ļoti saudzējošā diēta kuņģa slimību saasināšanās periodā un pēc kuņģa rezekcijas». Turklāt Dzīle bija iepazinusi mani pietiekami labi, lai/ precīzi zinātu, tieši ku​ras receptes izvēlēties!

Kamēr es no pikantās mērces zvejoju laukā reņģes, viņa man lasīja priekšā: /

«Griķu putraimu pudiņš ar biezpienu. Ņem 50 gramus griķu putraimu, 50 gramus biezpiena, 10 gramus cukura, 1/2 olas, 150 gramus piena, 10 gramus sviesta, 10 gramus krē​juma.

Pienā vāra griķu putraimus, kamēr izšķīst, masu izberž caur sietu un atdzesē. Arī biezpienu izberž caur sietu, pievieno cukuru, pienu, sviestu. Olu pārsit, dzeltenumu atdala no ļjaltuma un pieliek biezpiena masai, ko pievieno griķu biezputrai, rūpīgi izmaisa un sajauc ar saputotu baltumu.

Sagatavoto masu izgāž ietaukotā veidnītē, pārlej ar krē​jumu un sacep cepeškrāsnī» Es stoiskā mierā turpināju ēst un centos neklausīties, kaut arī, jāatzīstas, ne ar pārāk lielām sekmēm. Dzīle tikpat mierīgi uzšķīra citu vietu, kur starp divām lapām bija ielikta papīra strēmele.

Redzēju, ka šādu sloksnīšu grāmatā ir vismaz divi trīs desmiti, varbūt pat vairāk, tā ka «savai misijai» Dzīle bija gatavojusies ar lielu rūpību un atbildī​bas apziņu.

Viņa pameta uz mani skatienu, kura izteiksmi aiz brillēm nevarēja saredzēt, tad atkal nodūra acis un vienmuļi, bezkaislīgā balsī atsāka lasīšanu: «Tvaikotas burkānu kotletes. Ņem 150 gramus burkānu, 50 gramus piena, 1/2 olas, 15 gramus mannas putraimu, 10 gramus cukura, 10 gramus sviesta, 5 gramus miltu.

Burkānus sasmalcina uz rīves, pievieno 25 gramus piena, sutina līdz gatavībai; nenoņemot no uguns, pieber mannas putraimus, labi izmaisa un briedina apmetam 10 minūtes …»

Man sāka likties, ka reņģes tomātu mērcē šoreiz nav pagadījušās pirmā svaiguma, un\es melu ēšanai mieru. Viņa paraudzījās jautājoši: jau? Sacīju, ka man ir diezgan. Dzīle neteica neko un vispār neizrādīja pret notiekošo nekādu^ attieksmi. Tikai, aizvērusi grāmatu, — kā man likās, ar zināmu tīksmi, — pārlaida plaukstu pāri daudzajām papīra strēmelītēm, kuras tur vēl palika un ar kurām bija atzīmētas, viņasprāt, ietekmīgākās un tālab audzinošākās receptes.,. Pēc paviršiem aprēķiniem, «inkvizīcijas seanss» bija aprēķināts nedēļām divām. Es izturēju piecas dienas. Piektās dienas rītā man likās, ka sāku jau ienīst Dzīli. Vakarā, sēžoties pie konservu kārbas, sajutu vieglu nelabumu, kas pamazām pastiprinājās. Bet man negribējās piekāpties un padoties. Galu galā tā bija, lai arī klusa, tomēr cīņa: kurš kuru? Iespējams, ka likteņa ironijas dēļ tovakar man patrāpījās tieši tefteļi, ar kuriem praktiski taču viss bija arī sācies.

Pirmbrīd viss notika tā, kā bija norisinājies iepriekšējās četrās dienās: es ķēros pie ēšanas, savukārt Dzīle atšķīra grāmatu. Vai nu man likai tā šķita, vai arī patiešām bija, taču rādījās, ka starp lapām ielikto papīrīšu daudzums laika gaitā nemazinājās. «Šodien mēs pāriesim pie jaunas apakšnodaļas — «Gļotainās zupas»,» viņa man sacīja. Es savaldījos un ārēji nekādi nereaģēju uz viņas vārdiem, taču iekšā, kaklā, man noraustījās glums kunkulis. Tā bija ļauna zīme. Un vajadzēja diezgan daudz vīrišķības, lai neatklātu savu stāvokli un nenodotu sevi. Tai pašā laikā man nav īsti drošas pārliecības, vai es Dzīlei patiešām spēju cik necik noslēpt savu draņķīgo pašsajutu… Varbūt izskatījos ļoti bāls?… Jo viņas lūpu kaktiņos kaut kas noraustījās. Izsmiekls? Vai, gluži otrādi, līdzcietība? Vēl beidzamajā mirklī es varēju kaut kā aizbildināties… kaut kā izmeloties, bet nē… Katrs mēs gribējām palikt uzticīgs sev.

Pārvarēdams sliktu dūšu, uzdūru uz dakšiņas tefteli, kas man šoreiz atgādināja sazin kādu nule izoperētu iekšējo orgānu. Bet Dzīle vien​muļā balsī sāka lasīt: «Auzu pārslu zupa. Ņem 40 gramus auzu pārslu, 150 gramus piena, 1/4 olas, 10 gramus sviesta, 2 gramus cukura, 350 gramus ūdens.

Auzu pārslas ieber verdošā ūdeni un uz nelielas liesmas vāra līdz pilnīgai izšķīšanai ne mazāk par stundu. Izkāš caur marli. Gļotaino no​vārījumu …»

Šajā brīdī man uznāca vēmiens. Pietrūkos kājās. Pavisam nejauši paraudzījos uz Dzīli. Viņas acīs — bet varbūt briļļu stiklos — nez kas uzliesmoja. Triumfs? Vai, gluži pretēji, nožēla? Nekad es to nenoskaidroju. Uz visiem laikiem tā palika mīkla. Toreiz ek vēmu vairākas reizes. Pēc tam vairs nespēju — un arī tagad joprojām nevaru — ēst nekādus konservus tomātu mērcē, kuri taču nebija un nav vainīgi. Turpmāk Dzīle man vairs nelasīja priekšā no savas grāmatas. Un vispār — ne ar vārdu, ne ar mājienu mēs šo atgadījumu nepieminējām un neatgādinājām viens otram, itin kā kaunētos par notikušo. Taču kaut kas starp mums bija saplīsis…

Es nevarēju Dzīlei piedot pazemojumu. Vīrietis ir gatavs aizmirst daudz ko, tikai ne to, ka padarīts smieklīgs. Savukārt Dzīle…

Jo diena, jo vairāk sāka likties, ka viņai manā klātbūtnē ir garlaicīgi. Varbūt pat ne garlaicīgi.

Dzīlei bija skumji ar mani. Aizvien biežāk šķita, ka viņa skatās manī… un mani neredz. Varbūt vainīgas bija brilles? Bet kālab tad agrāk es sajutu, ka viņa redz mani?… Mēs vēl bijām kopā, bet viņa jau slīdēja projām no manis. Sapratu, ka pamazām viņa attālinās vairāk un vairāk un ka es praktiski viņu esmu pazaudējis. Padarījusi mani tādu, kādu pati gribēja, Dzīle izjuta vienīgi vilšanos.

Tā ka šajā ziņā viņa tomēr bija tipiska sieviete…

Kad izšķīrāmies, Dzīle neaizgāja pie cita vīrieša, bet atgriezās pie mātes un pie dēla. Vēlāk visi pārcēlās uz citurieni, tā ka vairāk neko par viņu nezinu un viņas tālāko dzīvi nespēju iztēloties, jo, kā jau teicu, viņa bija un tā arī palika neizdibināma. Viņu atcerēdamies, es vienlaikus domāju itin kā par divām pilnīgi atšķirīgām būtnēm. Un ne​varu pateikt, kura no tām īsti ir v i ņ a…

Tikpat lielā mērā kā iepriekšējais arī šis stāsts viesa nelielajā sabiedrībā domu apmaiņas garu un diskusijas noskaņas — katrs gri​bēja izteikties, paužot savu ieskatu, un visnoteiktākais viedoklis, kā jau līdzīgos gadījumos mēdz būt, bija tieši tām personām, kas strīda priekšmetu, respektīvi, diētas māsu Dzīli nebija redzējušas ne acīs, jo tiekj šis apstāklis, kā aizvien, ļāva spriedumam būt iespējami' objektīvam. Dzīli gan pēla, gan cildināja, kamēr viņa no laika atstatuma staroja vienaldzīgi un vēsi kā mēnesnīca, kas izzūd un atkal parādās, pieaug un atkal dilst pati pēc savām likumībām, kuras neietekmē nēdz slavinājumi, nedz zaimi. Bet tad šoferis, proti, Trešais vīrietis pēkšņi attapās, cik ļoti strauji jau tuvojas B. Un, apzinājis taksometra atrašanās vietu ģeogrāfiskajā vidē, viņš iztrūkās, ka nepagūs pasažiekus iepazīstināt arī ar savu stāstu, un lūdza to noklausīties, jo stāstīšana ir vilinoša kā sirēna, salda kā neļķu smarža un lipīga kā gripa.

Vēders jeb trešā vīrieša stāsts Arī mans stāsts zināmā mērā būs par sievieti. Un ne vienkārši par sievieti, bet par mūzu. Un kam gan vēl citam viņa varētu būt mūza, ja ne vīrietim. Tā ka stāsti, protams, iejaukts arī vīrietis. Un ļoti iespējams, ka tieši viņš varētu pat skaitīties un saukties par stāsta galveno varoni, ja izšķirīgo notikumu āķis, grozies, kā gribi, tomēr nebūtu viņa, bez kuras viņš droši vien būtu palicis špicka un nulle, jānudien. Viņa noņēma viņu no bremzēm, kā tas mūzai pienākas, kaut arī nestrinkšķināja viņam ne liru, ne cītaru un pat ne ģitāru, kā mūzai pieklātos. Ak uē un nepavisam, viņa viņam, gluži otrādi, iedeva vienu pamatīgu un kapitālu kurvi. Taču vai dzīvē vienmēr var skaidri un gaiši pateikt, kas ir labi un kas slikti? Nepagalam. Piemēram, vai ir slikti vai labi, ka Ieva ar aizliegto augli vispirms pakacināja un pēc tam noveda no> ceļa nabaga nevainīgo Ādamu? Jā gan, kā plaši zināms, tas esot sacēlis vienu kolosālu jucekli globālā mērogā. Bet kas būtu pasaule bez šīs apgrēcības un vai zemeslode nekarātos kosmosā šļaugana kā pārdurta riepas kamera? Tā tas ir, vai nu mums patīk, vai ne…

Viņa saucas par Astrīdu un irjnana personiskā māsa. Viņam vārds im uzvārds atkal bija Engelberts Ūdens. Es nepārteicos — «bija», kaut g<m Engelberts ir vēl dzīvs, ak, viņš ir dzīvāks par dzīvu, varbūt dzīvāks nekā jebkad agrāk un dzīvāks par mums visiem pieciem kopā. Viņu pieminēs nākamās paaudzes, kad mēs būsim jau sapujuši, jo' viņš — vai nu mums tas patīk, vai ne — ir dzejnieks un tagad dēvējas pavisam citādi, tāpēc ka «Engelberts» latviešu ausij skanot pārāk čemuraini, savukārt «Ūdens» priekš poēta esot pārāk šķidrs uzvārds. kas varētu, kā viņš pats sacīja, «izraisīt nevēlamas asociācijas». Dzejnieka vārdam esot jābūt reizē kā rozei un ugunij, rītablāzmai un zobenam, tam jāducinot kā tālam pērkonam un jāsmaržojot kā tikko maltai kafijai. Tā Engelberts personiski teica, kad es reiz vedu viņu no Ogres uz Rīgu, uz Gorkija ielu, pie kam viņš bija pilnīgi skaidrā, jānudien, viņš bija skaidrāks nekā mēs visi pieci kopā.

Bet, kā viņu sauc pašlaik, to gan neprasiet, to es neteikšu, lai vēlāk man nevarētu pārmest, ka ceļu neslavu visā republikā pazīstamiem indivīdiem, jo gribot negribot dabūšu stāstīt par dažām dziļi personiskas dabas padarīšanām, bez kurām, kā jau te iepriekšējais runātājs ļoti pareizi izteicās, «šis stāsts nebūtu pilnīgs un patiess un droši vien nebūtu pat līdz galam saprotams». Tā tas ir. Ja mēs visam pieejam romantiski, tad Engelbertu par to, kas viņš ir, padarīja mana personiskā māsa Astrīda.

Bet, ja mēs tveram kapitāli un zinātniski, tad viņu par dzejnieku pataisīja, vai nu jums tas patīk, vai ne, paša vēders.

Engelberts bija mans skolasbiedrs un pat vairāk nekā skolasbiedrs — kādreiz viņš bija mans draugs. Bet iedraudzējāmies mēs vienkārši: es mūždien vārījos un pļukstēju kā putras grāpis, viņš atkal vairāk klusēja, kā jau Ūdenim pieklājas, nu, mūs ņēma un sasēdināja kopā, skolotāja cerēja, ka stundās nepļāpāsim. Un tā mēs notupējām vienā solā līdz pēdējai klasei. Sākumā turējos pie viņa tāpēc, ka viņš mācījās labāk par mani, nebija skauģis un deva norakstīt. Pēc tam pie Engelberta pieradu, savā ziņā pat pieķēros viņam un, kad viņu apsmēja, dažam labam nozilināju ribas, jānudien.

Bet apsmēja viņu ne tāpēc, ka viņam būtu pumpains ģīmis, kartupeļdeguns vai kleinas kājas, kaut arī brīžam viņš stāvā izmisumā savu trūkumu bija gatavs mainīt pret vispiņņaināko seju, jancīgāko snīpi vai līkākajiem stilbiem. Tā tas ir, vai nu mums patīk, vai ne, bet viņam urkšķēja vēders.

Jūs sakāt, ka šī nu nav pati kolosālākā vaina, kas var cilvēku piemeklēt? Ak, tad jūs nezināt, kādas errastības un nepatikšanas, galvassāpes un ziepes Engelbertam sagādāja viņa personiskā guza!

Tā viņam skanēja visās toņkārtās kā Doma ērģeles un ņerkstēja kā vecas ermoņikas, rukšķēja kā paēdusi cūka un kauca kā iespundēts suns. Pie paša mazākā uzbudinājuma vēders uzreiz deva vaļā!

Bet uztraucās Engelberts bieži un ne par šo, ne par to, ņēma pie sirds visvisādus mēslus, ko cits laistu pār galvu dziedādams. Un to, kas viņam darījās pa iekšu, nodeva vēders. Bet iekšā viņam bija vismaz savas piectūkstoš atmosfēras, ko no ārpuses nemaz nevarēja pateikt. No ārpuses viņš šķita garlaicīgs kā kinokomēdija, jānudien.

Pasaulē dzīvo klibi un akli, tizli un nolēmēti, taču es neesmu redzējis cilvēku, kam personiskā liga tā būtu ķērusies pie aknām, kā ķērās

Engelbertam Ūdenim. Ak, viņš putēja taisni laukā! Viņa vēders izjauca vislietišķāko brīžu nopietnību un dramatiskus notikumus darīja smieklīgus. Tas urkšķēja kontroldarbu un eksāmenu laikā, tas rūca un gaudoja aktos un bērēs. Vai nu jums tas patīk, vai ne, bet Engelberta_vēders bija viens kolosāls sava saimnieka un īpašnieka nodevējs, jānudien. Tas atklāja slepenākās jūtas un izgrieza Engelbertu ar iekšu uz āru kā cimdu vai zeķi. Viņš bija noteicējs tikai par savu seju, savām rokām un kājām. Bet vēders, grozies, kā gribi, darbojās par sevi — viņa ķermenī tas jutās kā valsts valstī.

Engelberts varēja simts un vienu reizi izgudrot un izplānot uz priekšu, kā rīkosies un uzvedīsies, taču vēders acumirklī visam pārvilka svītru, tāpēc ir pamats sacīt, ka Engelberta dzīvē savā laikā vēderam bija lielāka noteikšana nekā viņa sma​dzeņu podam.

Viņš bija ļoti nopietns puisis, bet tika daudzināts par ākstu. Viņš bija apzinīgs, bet izgāza

vislabāk domātos pasākumus. Viņš bija gudrs, bet tika uzskatīts par pavieglu un gaisā pasistu. Un stāvokli vērta un darīja vēl ļaunāku tas, ka viņš visu aplam ņēma pie sirds. Katra ķibele viņu dzina izmisumā, un vēders viņam tad urkšķēja tā kā mums visiem pieciem kopā.

«Man ir kompleksi… ak, man ir kompleksi…» viņš tad dvesa, plūkdams matus. Jo vairāk viņš cenšoties apvaldīt savu vēderu, jo> stiprāk vēders ārdoties — tas esot viens burvju loks, kas iedzīšot viņu stāvus kapā vai labākajā gadījumā trakomājā.

Pie skuķiem Engelbertam nebija nekādas piekrišanas, lai gan viņu nevarēja saukt par nesmuku.

Taču meiteņu tuvumā viņš nejaudāja izspiest ne bū, ne bē, tikai sarka un bālēja, mīņādamies no kājas uz kāju, it kā viņam spiedīgi vajadzētu sevis pēc. Ak, toties uzdarbojās vēders! Nododot satraukumu, tas Engelbertam dziedāja kā lakstīgala, bet mei​tenēs sacēla tikai smieklus.

Un tad notika liktenīgais pagrieziens Engelberta Ūdeņa dzīvē — vai nu jums tas patīk, vai ne, viņš iemīlējās manā māsā Astrīdā. Astrīda ir divus gadus vecāka par mani un tad jau strādāja, kamēr mēs abi vēl deldējām solu vienpadsmitajā klasē. Toreiz Astrīda bija kapitāla meitene, jānudien.

Blonda, slaida, grozies, kā gribi, īsta ziemeļu skaistule. Un Engelberts, kam bija brāķa vēders un nestandarta ģīmis, bet augstākā labuma dvēsele, ieķērās Astrīdā ar visām savām piectūkstoš atmosfērām. Astrīdas klātbūtnē Engelberta vēders skanēja maigi un kaislīgi — spēlēja kā vesels simfoniskais orķestris. Tā jau bija nevis fizioloģiska parādība, bet, jānudien, māksla, kas pamazām pārņēma visu viņa būtību no matu galiem līdz kāju nagiem. Un, lai gan man nav tam pilnīgi drošu pierādījumu, šķiet, ka tieši tad Engelberts arī stājās pie dzejoļu sacerēšanas.

Viņš pasāka bieži nākt pie manis, kvernēja un nīka stundām ilgi, lai tikai brīsniņu saredzētos ar Astrīdu. Būtu viņš cik necik krampīgāks zēns vai vismaz vairāk pieredzējis, ej nu sazini, varbūt kaut kas abiem ari sanāktu. Bet Engelberts darīja taisni un tieši to, ko ar sievieti nedrīkst darīt. Vai nu jums tas patīk, vai ne, bet viņš skatījās uz Astrīdu kā uz svētbildi. Viņš atlika un vilcinājās, viņš neuzdrīkstējās un minstinājās, nu, kamēr visu salaida grīstē tik kapitāli, ka vienvakar sastapu Engelbertu netālu no kapsētas. Galvā viņam nebija cepures, toties padusē bija striķa ritulis. Sākumā uz maniem jautājumiem viņš neatbildēja. Klusumā es tikai dzirdēju, kā vilka balsī gaudoja viņa vēders.

Bet galu galā no Engelberta tomēr izspiedu, ka viņš mēģinājis atzīties Astrīdai mīlestībā, pie kam antīkajā jambā, un ka Astrīda viņu nosaukusi par nožēlojamu rīmju kalēju un muldekli, par putras vēderu un miglasmērkaķi un beidzot piebildusi, lai viņš kaut kur ejot, taču, kur īsti, to jau es pats varot labi iedomāties, jo latviešiem tas esot pats rupjākais vārds, un vispār viņa ilūzijas tagad esot beigtas un čupā, tā ka viņam atliekot viens no diviem: vai nu kapsētā pakārties, vai atlikušajā mūža daļā nodoties tikai dzejoļu rakstīšanai un dzīvot kā mū​kam cellē.

Tanī brīdī mani sagrāba smiekli, un es sacīju, ka tad jau patiesi gudrāk ir pakārties. Tas, protams, bija zemiski no manas puses, nenoliedzu, — zviegt tādā brīdī, kad viņš bija izsamisis un satriekts līdz aknām. Un viņš man to nepiedeva. Viņš nav man lo piedevis līdz pat šai dienai, kā es skaidri redzēju, kad vedu viņu no Ogres uz Gorkija ielu Rīgā. Viņš nebija pret mani vīzdegunīgs vai kundzisks, nē, pazinis tūlīt pārcēlās no pakaļējā sēdekļa uz priekšu, ierausās man blakus, padeva roku, kā likās, pat nopriecājās, pa ceļam runāja par šo, par to, pavaicāja, kā dzīvoju un kā dzīvo Astrīda, bet par sevi pastāstīja vienīgi, kāpēc pārmainījis vārdu un uzvārdu, pie tam kapitāli, pat pasē, tā ka oficiāli tāds Engelberts Ūdens šobrīd pat nedzīvojot pasaulē. Un es sajutu, ka viņš nav man piedevis, kā nepiedod lielas nodevības. Kaut arī Astrīdas un mana personiskā izrīcība toreiz viņu uzspridzināja un ar to pašu padarīja par citu cilvēku…

Ak jā, tad pie kapsētas vārtiem, kad Engelberts sacīja, ka gribot kārties, un es iesmējos, piepeši ieraudzīju… Viņā negaidot kaut kas iedegās — traks niknums vai kolosāla spīts? Viņš izgrūda caur

zobiem, ka mēs ar Astrīdu vēl par viņu dzirdēšot un ne vienreiz vien, uzmauca man pāri ausīm kaklā savu striķa rituli, nospļāvās pie kājām, pameta mani tumsā ka muļķi un aizgāja. VaL nu ļums patīk, vai ne, bet tas. viss nepagalam neizskatījās pēc Engelberta Udeņa!

Nākamajā dienā viņš klases audzinātājai pieprasīja, lai mūs abus izsēdinot, un, jautāts par iemesliem, atbildēja, ka es smirdot un ka viņš, lūk, to nevarot paciest un izturēt. Pēc manām domām, tā bija dzejiska hiperbola. Taču visi saprata burtiski, un mūs izsēdināja. Atklāti mēs nenaidojāmies, bet arī vairs nedraudzējāmies. Kad bijām divatā vien, es. ievēroju, ka viņam vieglītēm trīc nāsis, it kā viņš sajustu sliktu smaku. Man vairs nebija simtprocentīgas pārliecības, ka patiešām nesmirdu.

Varbūt smirdēju, bet pats nemanīju? Es strauji zaudēju pašpārliecību.

Un tad atgadījās pats mīklainākais. Tas notika jau izlaiduma eksāmenā, rakstot sacerējumu. Bez Engelberta palīdzības man lāgā neveicās, sāku nervozēt — un piepeši sadzirdu, ka tuvumā kaut kas iegurkstējās kā plēšas, nez kas iekaucās kā vējš skurstenī. Un tas bija manspersoniskais vēders!

Bijām satupināti solos pa vienam — Engelberts priekšā, es — aiz viņa. Un, kad man sāka skanēt viducī, Engelberts pārtrauca rakstīšanu un atskatījās uz mani, jānudien, ar žilbinošu uzvarētāja smaidu… Līdz pat šai dienai netieku gudrs, kas tā bija par burvestību un kā viņšmani varēja tīšuprāt aplaist, lai nu ar ko, bet ar vēdera urkšķēšanu… Mēģināju ar gribasspēku nomākt troksni, kas, grozies, kā gribi, bet nāca man no iekšienes. Jo vairāk centos un mocījos, jo vairāk dumpojās un trokšņoja vēders, kamēr arī citi pārtrauca rakstīšanu, sāka skatī​ties uz manu pusi un smaidīt…

Sacerējumā dabūju knapu trijnieku. Un vispār videni pabeidzu pašķidri. Izgāju šoferu kursus.

Pēc tam mani parāva armijā. Savukārt Astrīda apprecējās ar vietējā pasta priekšnieku un sākumā uzskatīja, ka taisījusi ļoti labu karjeru. Bet Engelberts Ūdens aizbrauca uz Rīgu, uz universitāti. Sāka studēt filoloģiju un mūsu pusē parādījās tikai brīv​dienās.

Pa dienesta laiku nebiju viņu redzējis. Kad beidzot satikāmies atkal, skatos: tā kā cienīgāks kļuvis, kā lielāks paaudzies, krēpes palaidis, garākas, brilles sācis nēsāt, grozies, kā gribi, inteliģents no matu saknēm līdz papēžiem. «Tu jau sāc izskatīties pēc gatavā dzejnieka!» es viņam teicu. Viņš tikai nokrekstēja tādu mazu smiekliņu, taču vairāk neko, kaut arī pa avīzēm un žurnāliem itin brangi jau drukājās, lai gan nevis ar Engelberta Udeņa, bet ar svešu vārdu un uzvārdu, nu, to, ko es jums nevaru sacīt. «Un musīšus arī esi uzaudzējis, ko?» es apvaicājos. «Jeb vai tie ir polsteri?» — «Joga, joga,» viņš man atbildēja, taustīdams un spaidīdams savus bicepsus un tricepsus un joprojām krekšķinādams tos pašus jancīgos smiekliņus, no kuriem nevarēju tikt gudrs: vai viņš zobojas par sevi jeb vai apceļ mani? Ar to pašu toreiz ari šķīrāmies.

Un pagāja atkal gadi, iekams saredzējāmies no jauna. Kaut arī īsti par satikšanos šo reizi nosaukt tā kā nevarētu. Tad jau rāvos pa taksometru parku. Astrīdai no viņas personiskā priekšnieka bija uzradies jau trešais zeperis. Atceros kā šodien, jo tas notika bērna vārdībās, tieši biju aizbraucis pie māsas. Kad oficiālā daļa beidzās, Astrīda pameta man ar pirkstu, ieaicināja otrā istabā, sacīdama, ka tūlīt nez ko parādīšot, un sāka vandīties un jaukties pa sazin kādiem papīriem. Tā kā bēdīga, tā kā steidzīga — ko tur no sievietes var saprast? Brīžam atskatās uz durvīm, vai kāds nenāk, brīžam atkal rakņājas, bet, redzams, nevar uzreiz atrast, kur nobāzusi. Domāju, vai tikai nebūs vēstules no kādas brūtītes viņas pašas priekšniekam?

Taču neuztrāpīju vis. Tas bija žurnāls. Viņa atšķīra… Nu, vai es pazīstot? Kā tad nepazīšu? JNfo lapas man pretim smaidīja neviens cits kā personiski Engelberts Ūdens, vēl cienīgāks apmeties, vēl garākas krēpes uzaudzējis un vēl vairāk spīdinot acenes. Bet apakšā parakstīts — «Jaunais, talantīgais dzejnieks» un vēl šis tas tādā pašā garā. «Jā-ā,» es sacīju. «Grozies, kā gribi, bet tas ir Engelberts, vai nu mums patīk, vai ne, taču tas ir tas pats vecais vēderrunātājs un lēnais divplāksnis Engelberts Ūdens, kaut ari tagad uzdodas par citu … Kas to būtu domājis? Bet man jau aizvien likās,

ka viņā ir vismaz savas piectūkstoš atmosfēras.» Tā es teicu un pēkšņi ieraudzīju, ka Astrīdai acīs ir asaras.

«Un es apprecējos ar šo lubraku,» viņa iekliedzās uzelsodama, «un es izgāju pie_šī mūlāpa un kluņģa, kas tik vien prot kā taisīt bērnus! Paskaties, kādu viņš mani padarījis! Bet kādreiz es taču biju skaistule!»

Lieta tāda, ka Astrīda, grozies, kā gribi, bet bija kļuvusi resna, lai gan jāšaubās, vai tur vainot varēja vienīgi pasta priekšnieku, kas tagad tika salīdzināts ar dievišķīgo Engelbertu, šo kolosālo un kapitālo vīrieti, mests svaru kausos un svērts, un par vieglu atzīts. Un Astrīda apraudāja savu izcīnīto priekšnieku un kādreiz atraidīto dzejnieku, ka​mēr galīgi apgura un sāka pūderēties, jo pie viesiem, vai nu mums tas patīk, vai ne, nevar iet ar sarkanu degunu …

Vēlāk, nu, toreiz, kad es Engelbertu vedu no Ogres uz Rīgu, viņš man apjautājās, kā tad dzīvojot un ko tad darot arī Astrīda. Padzirdis, ka Astrīdai jau ir trīs bērni un ka viņa gaida ceturto, pasmējās: «Sekmīgi risinām demogrāfiskās problēmas tāpat kā jaunākajā literatūrā, vai ne?» Ko viņš ar to domāja, nemāku skaidri pateikt, jo no viņa smiek​liem nekad nevar tikt gudrs, jānudien. Šopavasar Engelbertam bija liels dzejas vakars, pat uz afišām stāvēja rakstīts, kur, kas un kā.

Astrīda sadabūja divas biļetes — priekš sevis un manis, to čābu un muļļu, lumzaku un svempi, tas ir, vīru uz dzeju jau neesot ko vest, un kādam tak jāganot ari bērni, kā viņa teica. Man iegadījās rīta maiņa, vakarā biju brīvs. Domāju, var jau aizbraukt uz Lo Rīgu, kāpēc ne, var jau paklausīties, ko tur Engelberts teiks un ko priekšā cels, un kārtīgi apskatīt un nopētīt arī pašu, reiz par to maksāta nauda.

Aizejam. Bet tur tikpat kā sieviešu pirtī, jānudien, — meitieši vien, meitieši vien. Rets bikšainis pa vidu — un tas pats nokaunējies. Taču Astrīda… Astrīda, vai nu jums patīk, vai ne, bet satraukusies kolosāli. Visa seja sarkana, jaunajai krimplīna kleitai visas paduses slapjas. Un tik ķeras man klāt, un tik krampjaini turas man piedurknē, itin kā slīkt taisīdamās.

Iznāk priekšā Engelberts, pats personiski. Astrīda spiež man roku: «Cik viņš skaists! Un vai tu redzi, kas viņam par uzvalku, vismaz par divi simti, beļģu drēbe?» Uzvalks, vai nu jums tas patīk, vai ne, tiešām bija kapitāls! Bet pats jau sirmot sācis, gar ausīm tīri balts. Laikam tā dzejnieka maizīte tomēr nav tik viegla, kā no malas izskatās. Sāka lasīt savus pantiņus. Tā, nekas… Bet beigās sadāvināja viņam puķes gan — mums pa visiem pieciem būtu grūti panest. Slavenība! Un reiz sēdējām vienā solā, viņš vēl deva norakstīt… Redz, kā tai dzīvītē iet!

Sarīkojums beidzās tā, ka mums ar Astrīdu līdz vilcienam palika pilna stunda. «Varbūt pieiesim pie Engelberta?» es sacīju. Viņa pagudroja un teica, ka tad iepriekš drusku jāsaķemmējoties. Piestāja pie spoguļa, ilgi ķimerējās, krāsoja lūpas un uzkasīja matus. Bet pēc tam sazin kāpēc kļuva stipri skumīga un pārdomāja. Sacīja: ja vēl būtu puķes, tad varbūt varētu arī pieiet, taču tukšām rokām neesot ērti. Un kamēr garderobē izstāvēšot rindu… Izstāvējām garderobē rindu. Bet laiks mums arī tad vēl palika pāri ar uzvijām, jo cik tad tālu no Vecrīgas līdz stacijai? Lai nebūtu jānīkst uz perona, vilkāmies lēni, soli solī. Astrīda ieķērās man elkonī. Es sajutu, kā viņa viscaur trīcēja. Jautāju, vai viņai nesalst. Nē, nesalstot.

Un vakars patiešām bija silts. Vakars bija tieši tāds kā topavasar, kad Engelberts gāja uz kapsētu kārties, jo Astrīda bija viņam iedevusi kurvīti, vēl piedevām nolamājot par pantu kalēju un muldoņu, un bei​gās pasutījusi uz to vietu, kas latviešiem skaitās pati sliktākā.

Par satikšanos pie kapiem nebiju vēl nevienam stāstījis, jo man šajā notikumā nepatika dažas detaļas. Bet tagad es vaļsirdīgi izstāstīju Astrīdai itin visu, neslēpdams nedz to, kā Engelberts nospļāvās man pie kājām un uzmauca pār galvu striķa rituli, nedz arī viņa draudus, ka mēs par viņu vēl dzirdēšot un ne vienreiz vien. Un, kad es biju beidzis, ieraudzīju, ka Astrīdai pār vaigiem ritēja klusas un rāmas asaras, it kā viņa atminētos kaut ko kolosāli skaistu, taču diemžēl jau pagājušu, pie

tam uz neatgriešanos. Tad Astrīda nodrebēja pie visām miesām, ko es skaidri manīju, jo viņa taču bija ieķērusies man elkonī. Un pēc tam viņa vaicāja, vai starp dzejoļiem «Un atkal es pa krēslas ceļu eju» un «Zilās ilgas», ko Engelberts skaļi nolasīja no skatuves, — vai klusuma brīdī starp abiem dzejoļiem es neesot kaut ko dzirdējis. Ak, viņam, tāpat kā tālajās sendienās, taču esot urkšķējis vēders! Redzēju, kā Astrīda, to teikdama, uzstaroja. Un, kaut arī pats neko nebiju ievērojis, sacīju, ka jā, ka to dzirdēju arī es.

Tāda jau ir sieviete — viņai, grozies, kā gribi, bet vienmēr vajaa tieši to, ko nevar dabūt, taču, labi izraudājusies, viņa atkal samierinās ar likteni. Tā tas ir, vai nu jums patīk, vai ne… Šoferis beidza savu stāstu īstajā laikā, jo sākās jau apdzīvotās vietas B. pirmās mājas. Pasažieri cits pēc cita izkāpa, un viņš palika viens. Palicis vienatnē, viņš atkal izvilka naudu no kabatas, kur pirmīt bija to nevērīgi iebāzis, — ar pirkstiem izgludināja banknotes un saskaitīja monētas. No klausīšanās, stāstīšanas un garā brauciena viņam bija drusku apdullusi galva. Bet viņš nodomāja, ka ar to pašu pārpārēm izpildījis šodienas plānu un galu galā pelnījis mazu atelpu. Viņš nobrauca taksometru ceļa malā, uzgrieza radiouztvērēju un sameklēja «Majaku», kas pašlaik raidīja vieglas melodijas. Pēc tam sadabūja «Elitas» paciņu, izvilka vienu cigareti un aizkūpināja. Virs meža svītras iekvēlojās pilnas mēnesnīcas košā miziņa, un, kamēr viņš cigareti smēķēja, spīdeklis kāpa rudens debesīs viegli kā oranžs balons.

1976

SATURS

«Zooloģiskas noveles» un «zooloģiskie sīkumi» Neizpiotamais Ferdinands jeb leģenda par meža kuili Riska slieksnis īpašnieka tiesības Dziesma par pēdējo jūras govi Alnis .

Divkauja Pupuķu dejas Tīģeris Slazds Savvaļas suņi Lidojums Atpakaļceļš Kuce Cilvēks ar suņa ožu Desmit dulli stāsti divos ciklos Pieci vīri pirtī jeb stāsti par miokarda infarktu 1. Sieviete — velns un eņģelis 2. Teātris 3. Atmaksas stunda 4. Fridolīns un viņa pudeles brālis 5. Mācītāja Blumentāla krusts 178 Viss par sievieti un šis tas ari par vīrieti jeb pieci stāsti par suģestiju 1. Dubultniece 2. Dzīvotgriba 3. Liktenis 4. Tefteļi 5. Vēders Регина Эзера (Регина Робертовна Киндэуле) ЛОВУШКА Новеллы и рассказы Издательство «Лиесма» Рига 1979 На латышском языке Художник Лия Бумане И Б .V» 2242 Regīna Ezera SLAZDS Redaktore A. Smile. Mākslinieciskais redaktors A. Jēgers. Tehniskā redaktore L. Engere.

Korektore V. Duka.

Nodota salikšanai 26.01.79. Parakstīta iespiešanai 03.05.79. JT 05188. Formāts 70x84/16.

Tipogrāfijās papīrs ,Ns 1. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 16,35 uzsk. iespiedi.: 15,48 izdevn. 1.

Metiens 60 000 eks. Pašūt. № 253-D. Cena 1 rbl. 30 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 292/29849/Do-1152. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.