Spogula parbaude laimdota sele

Page 1


Annotation Laimdota Sēle Spoguļa pārbaude Romāns Trīs galvenie varoņi — Katrīna, Zigmunds un Valfrīds (abi muzikanti) dīvainā kārtā nokļūst 17. gadsimtā, un sākas dēkas, kas ne vienmēr ir jautras. Atjautīgā trijotne tomēr pamanās no likstām izlavīties sveikā, daudziem viņi palīdz, un daudzi palīdz viņiem. Kad jau liekas, ka trijiem aizlaikā iekļuvušajiem pēdīgā stundiņa klāt, seko laimīgais glābiņš… Žanrs - Fantastika- alternatīvā vēsture Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis RĪGA Izdevniecība Sprīdītis 1994

I daļa II daļa III daļa Komentāri fragments ANNA NO «ZAĻAJIEM JUMTIEM Laimdota Sēle Spoguļa pārbaude Mākslinieks INDULIS GAILĀNS © Laimdota Sēle, 1994 © Indulis Cailāns, mākslinieciskais ISBN-J-7960-0176-6 noformējums, 1994 Kādu rītu — tas bija tālajā 1984. gada oktobrī — es gāju pa Ventspils vecpilsētu. Bija pavisam agrs sestdienas vai svētdienas rīts. Ielās neredzēja neviena gājēja, arī mašīnas ne. Viegla migliņa kāpa no Ventas un apņēma veco namiņu jumtus, skursteņus, koku galotnes ar salnas skartām, nodzeltējušām lapām. Pēkšņi man likās, ka es vairs nezinu, kur atrodos. Pareizāk būtu teikt, kurā laikā atrodos. Jo šajā brīdī varēja ievietoties jebkurš pilsētas vēstures gabaliņš. Mūsu gadsimta sākums, kad pa šim ieliņām skraidīja pie māsas Līziņas atbraukusi Annele; trīsdesmitie gadi, kad zvejnieku sievas jau mazā gaismiņā kārtoja grozos plekstes un strimalas, lai dotos uz Zivju tirgu Ventmalā. Varbūt 1711. gads, kad ventspilniekus izpļāva mēris un visas šis jaukās mājiņas palika tukšas? Bet varbūt 1638., kad uz Vindavu atbrauca jaunais hercogs Jēkabs, lai uzsāktu kuģubūves darbus… Migla tik biezi ietina Ventā snaudošos kuģus, ka man šķita — tur stāv burinieki satītām zēģelēm. Migla apslēpa laikazoba un cilvēku nevīžības pēdas veco māju sienās un jumtos, šķita, ka tās ir tikko celtas. Kaut kur pavīdēja ļaužu silueti, un ari viņus ietērpa migla. Es nevarēju saredzēt, vai viņiem mugurā mēteļi vai gari kamzoļi. Un tad, tāpat kā mana stāstījuma varoņiem, man likās, ka esmu pavisam tuvu kaut kam nezināmam, ka jāpastiepj tikai roka, lai… Es pastiepu roku. Vairākus mēnešus dzīvoju ar šo pastieptās rokas izjūtu, līdz pavisam skaidri manīju, ka man līdzās nostājas viņi, manas nākamās grāmatas varoņi. Trīs cilvēki no mana laika ar to pašu neremdināmo interesi un mīlestību uz savu pilsētu un visi pārējie, kuru vārdi, izņemot tikai dažus, nekad nav iekļuvuši vēstures grāmatās. Bet vai tāpēc viņi nebūtu dzīvojuši? Ko, piemēram, vēsturnieki zina par Vindavas birģermeistaru Johanu Hinkeldeju, kurš šajā amatā darbojās vairāk nekā 25 gadus un drūmajā Ziemeļu kara laikā joprojām palika savā postenī? Vai Latvijas vēsture pazīst daudz varasvīru, kas šādā brīdī paliek savā vietā, par spīti melnās nāves draudiem? Pat savu


ģimeni viņš nenogādāja drošākā vietā—1711. gada augustā mēris nopļāva gan birģermeistaru, gan viņa kundzi, tikai ar vienas dienas starpību. Viņu bija ļoti daudz, cits pēc cita viņi iznira no vēstures miglas ar saviem tikumiem un netikumiem, vājībām un spēku, kaislībām, šaubām, cīniņiem par savu vietu zem saules. Un, tikko es biju palīdzējusi izkļūt viņiem no šis miglas, viņi sāka dzīvot, darboties, prasīt un lemt, un mans rakstāmrīks knapi spēja tikt līdzi. Mums ilgi mācīja, ka vēsture ir šķiru ciņa. Pārlapojot šīs vēstures grāmatas, šķita, ka gadsimtiem ilgi cilvēki ir tikai un vienīgi cīnījušies, bet kur tad palika viņu dzīve? Bērnības atklāsmes, prieki un bēdas, pirmā mīlestība, tuvības alkas, mājas rūpes, kāzas, tērpi, trauki, slimības, bērnu dzimšana, audzināšana, sarunas, strīdi, draudzība utt., utt.— tūkstošiem stundu un mirkļu, kas sastāda cilvēka dzīvi no dzimšanas līdz pēdējai elpai. Man gribējās atklāt kaut nedaudz no vienkāršās, parastās cilvēku dzīves, kādu dzīvojam ari mēs — tad, kad nedomājam par politiku, revolūcijām un šķiru cīņām. Kāpēc tieši 1685. gads? Tāpat vien … Tikpat labi tas varēja būt arī 1642., 1576., 1783. Vienalga, uz kuru gadsimtu aizvedis iztēles laika mašīna,— tur priekšā ir cilvēki, un viņi ir tādi paši kā mēs. Vai arī — mēs esam tādi paši kā viņi. Mēs esam daļa no viņiem, galotnītes no viņu pazarēm. Laimdota Sēle


I daļa Es esmu tavs atspulgs, mans draugs; tava bēda liek asarai ritēt pār manu vaigu, tavs smaids priekam ver manas lūpas. Tikai nekļūsti ļauns, lai manā sejā neievilktos cietsirdības vaibsts .. . Saules staru iesarkanais kūlis pārslīdēja krastmalas namu jumtiem, iecirtis Ventas rāmajā līmenī, un uz jumtistabas pretējās sienas parādījās noslēpumainām, ņirbošām liesmām līdzīgi atspulgi. Nelielais sešrūšu lodziņš bija vaļā līdz galam, istabiņā plūda vasaras vakara skaņu un smaržu kokteilis. No pieklusušā Tirgus laukuma atskanēja pa relai gājēja balsij, ostas trokšņi saplūda neskaidrā dunēšanā, sajaukdamies ar Jean Mīchel Jasse (mīļi saukta par Žani Miķelīti) ierakstu, kurš domīgi ritinājās no magnetofona lentes. Uz mazā galdiņa saules spožumu tvēra trīs vizmaina kristāla glāzes — paši košākie priekšmeti telpā, kuru pat askēts atzītu par pieticīgu. Pelēcīgi baltas sienas, vienīgais logs bez aizkariem, stūrī ar rūsganu flaneļa segu pārklāts matracis, vecs atzveltnes krēsls uz trim kājām (ceturto aizstāja vertikāli nostatīts ķieģelis), jau pieminētais galdiņš un spilgti dzeltena taburete: To un gandrīz vai nepiedienīgi vizošās glāzes kopā ar milzīgu kliņģerīšu pušķi istabiņas saimniekam pirms stundas bija svinīgi pasnieguši viesi. Tagad visi bija ieslīguši patīkamā pusaizmirstībā, tādā, kad nav vajadzīgas ne sarunas, ne uzmanības pierādījumi. Saules piekarsētajā gaisā slinki stīdza dūmi no trim cigaretēm. Bija jūlijs. Zigmunds, uzmetis kukumu, sedeja uz matrača stūra. Nospiedis kvēlojošo cigaretes galu bļodas lauskā, kas pagaidām aizstāja pelntrauku, viņš nometa izšķirstīto avīzi un pasniedzās pie vienas no sienmali nokrauto grāmatu grēdām. Jāpiebilst, ka grāmatu kaudzes kā cietokšņa vajņi slējās apkārt visai istabai. Laimīgais iedzīvotājs joprojām nebija paspējis izvietot tās plauktos, jo plauktu viņam vēl nebija. Nebija daudz kā — paklāja, mēbeļu, nebija plīts un trauku. Bet bija lielisks prīmuss, elektriskais kafijas vārītājs, bija draugi un saulains kliņģerīšu pušķis stikla burkā ar uzrakstu «Marinēti kabači». Trijotne atzīmēja Zigmunda ienākšanu jaunā dzīvoklī. Nosacīti jaunā, jo māja, kuras bēniņos atradās šī istabiņa, jau pirms laba laiciņa klusi un mierīgi, bez suminājuniiem un aplausiem bija nosvinējusi savu trīssimto dzimšanas dienu. Bet, kad parādās kārtējais jaunais speciālists un dzīvokļu jautājums kā arvien ir problēma numur viens, tad vecās mājas vārgais organisms saņem stimulu turpmākai esībai paša jaunā speciālista persona, kaut arī parasti tādus graustus mūsu plaukstošajā valstī vienkārši aiznaglo un ļauj sabrukt. Persona — tātad Zigmunds, kurš joprojām kūko uz improvizētā dīvāna stūra un, aceņu stikliem spīguļojot, urbjas grāmatā — tikai pirms mēneša no mūzikas skolas audzēkņa kļuvis par tās pašas skolas pedagogu. Viņa dzīvi piepilda mūzika un zinātniskā fantastika, piemēram, atskaņojot Haidna koncertu, viņa domas lidinās kaut kur starp Oriona zvaigznāja varbūt apdzīvotām planētām un programmējamu robotu — mājdzīvnieciņu, kuram būtu jāprot salāpīt zeķes, uzvārīt kafiju un varbūt vēl nomizot un sarīvēt kartupeļus pankūkām. Bet, tā kā robotiņš vēl nav paspējis piedzimt, tad kartupeļus mizo un rīvē Katrīna — gaišmataina, iedegusi būtne ar iedzimtām spējām priecāties gandrīz par visu un nebrīnīties praktiski ne par ko. Varbūt tas izskaidrojams ar vēstures faktu, datu, traģēdiju un anekdošu blāķi, kuru viņai izdevies ietilpināt galvā, par spīti vēstures mācīšanas metodikai LVU pirms šā gadsimta astoņdesmit astotā gada.


Un lūk, kartupeļi ir sarīvēti. Pankūkas nākas cept uz prīmusa tīri izskribinātā plakanā konservbundžā, tādēļ tās iznāk dīvaini rievainas, tomēr absolūti ēdamas. Brīdī, kad sākas šis savādais stāsts (un es nemaz neuzdrošinos prasīt, lai kāds tam ticētu), Zigmunds joprojām urbjas grāmatā, laiku pa laikam nosprauslādamies, jo pat jūlija vidū sirgst ar hroniskām iesnām, Katrīna ar atvieglojumu nomet karsto bundžu kaktā, noliek uz galdiņa Zigmunda vienīgo šķīvi ar pankūku kaudzi, nometas uz grīdas un atspiežas pret atzveltnes krēslā sēdošā Valfrīda ceļgaliem. Kas attiecas uz trešo sabiedrības locekli, tad viņam ir bēthoveniska frizūra, smalki mūziķa pirksti un smagnējs zemnieka stāvs. Kopš pirmā tikšanās brīža viņi ar Katrīnu ir viena vesela divas puses — pasaule tiem ir nebeidzams brīnums, tāpēc abi iet pa to tik bijīgi kā basām kājām pa debesīm. Pasaule pasaulē, brīnums brīnumā Valfrīdam ir mūzika, ne tik daudz izspēlēta, kā paša radīta. Daži pat apgalvo, ka no viņa varot iznākt komponists … Bet — sološi noburkšķ kafijas vārītājs, un, tikko apsēdusies, Katrīna trūkstas augšā, lai ielietu smaržīgo, tumšo dzērienu. Par kafijas tasītēm Zigmunda saimniecībā pagaidām kalpo kapara skārda stopiņš un divas sinepju burciņas, kuras grūti noturēt rokā, bet omulību tas nemazina. Karstās kartupeļu pankūkas smaržo, trīs draugi sasēstas ap svētku vakariņu galdu, un Zigmunds izvelk no ūdens spaiņa šampanieša pudeli. Paukš!— korķis bez tēmēšanas precīzi izlido pa logu. — Tagad es skaidri zinu, ka laika mašīna ir nevis fantastika, bet realitāte,— pēc laba brīža un pirmā pankūku desmita, turpinot kaut kad iesāktu sarunu, teica Zigmunds. — Manuprāt, tur nav ko šaubīties.— Katrīnai iemirdzējās acis.— Un vispār — tam vajadzētu būt nāvīgi vienkārši, nevis aparatūrai vagona lielumā. Piemēram, Amāro1 . Velns jau nu viņu neparāva. Viņš pavisam vienkārši ņēma un izgaisa. Gaišā dienas laikā. Un viņš meklēja vienotā laika formulu … — Varbūt tā viņam pieleca tieši tajā brīdī, un tāpēc viņš ari pazuda,— piebilda Valfrīds, slaucīdams taukainos pirkstus avīzes lanckarā. Iedzēris malku kafijas, viņš turpināja:— Varbūt kāds aparātiņš, mūsdienu valodā runājot, viņam bija gan. Tikai katrā ziņā tāds, ko varēja iebāzt kabatā vai turēt rokā. Lielāku būtu ievērojuši. Tautas modrās acis stāv vaļā visos laikos. Vai ne, Katiņ? Kate pasmaidīja. Zigmunds stumdīja brilles pa degungalu. — Aparātiņš …— viņš pēc brīža, it kā šaubīdamies par katru izteikto vārdu, ierunājās.— Aparātiņu vajag. Katrs, protams, to mēģina uzkonstruēt pa savam prālam. Bet kas to aparātiņu darbina? Ko? — Es ceru, ka ne atomstacija,— noņurdēja Kate, nemierīgi skatīdamās Zigmundā. — Ko vēl ne! Galvenais ir enerģija … — Jā, bet kāda?— Valfrīds pacēla acis. — Pirmīt tu kaut ko muldēji par enerģijas koncentrēšanu, Zigmund … Kas tā par bļodu pie sienas, tu tā ari nepateici. Zigmunds brītiņu klusēja, tad noņēma brilles un paberzēja tās pret ceļgalu. Jau kuro reizi Katrīna ievēroja, cik apmulsušas un bezpalīdzīgas tādos brīžos izskatās viņa acis. «Kā bērnam, kas pazaudējis māti,» viņa neviļus nodomāja. Atkal apbruņojies ar biezajām acenēm, Zigmunds nervozi piecēlās, pamīņājās un piegāja pie gala sienas, kur joprojām klaiņāja saules atspulgi. Pašā augšā pie griestiem turējās paliels, ieliektai sudraba bļodai līdzīgs spogulis. Arī to skāra rietošās saules stari, un likās, ka tas ir sakarsis līdz sarkankvēlei. — Tas? Tas ir … es te kaut ko mēģināju, iztērēju pēdējos grašus, bet baidos, ka nekas neiznāks. Atceries, Kat, mēs par to runājām agrā pavasarī.


— Psihiskā enerģija! Spēcīgākā no visām! Jā, atceros. Bet vai tu patiešām? . . — Es nezinu. Tas spogulis vēl ir jāpārbauda. Bet par koncentrēšanu un virzīšanu laikā un telpā es vēl… — Nestosties, stāsti!— Arī Valfrīds piecēlās un tuvojās sienai. — Ko stāstīt vēl nav. Man nav ne jausmas, vai šitas verķis ir spējīgs darboties vai ne, un man nav ne jausmas, kā lai to izmēģina. — Bet… bet.. .— Katei aizrāvās elpa,— pa kuru laiku tu šito . .. Un es pirmīt domāju, ka tie ir tavi kārtējie radioamatiera stiķi vai ģimenes relikvija. Bet, ja tu to uztaisīji, tad taču tev bija jēga, ko un kā? Tas taču nav no zila gaisa grābts? — Nē, no gaisa ne. Tikai.. . man pašam trūkst īstas saprašanas, kas tur iznācis. Varbūt vēl paies gadi, kamēr jēga radīsies. Iestājās klusums. Aša švīkstēšana istabas kaktā liecināja, ka magnetofona lente beigusies, un pilnā spole griežas tukšgaitā. Valfrīds lēni kā mēnessērdzīgais tuvojās magnetofonam un apturēja spoles griešanos. — Lai iet vēlreiz,— savādā balsī lūdza Katrīna. Viņa joprojām nenolaida acis no sārti spīdīgā spoguļa. — Pietiek! Ko jūs tā kā .. .— ieilgušo klusumu pārtrauca Zigmunds.— Labāk dzersim šampu un pagvelzīsim par politiku. Par politiku tomēr neviens nerunāja. Mūzika ieskanējās no jauna. Valfrīds atgriezās savā ļodzīgajā atzveltnes krēslā, un Zigmunds, atsperēm iebrēcoties, nokrita uz matrača. Pēdējā savā vietā atgriezās Katrīna. Valfrīds aizdedzināja cigareti un, dūmus izpūzdams, aplaida skatienu istabai. — Cik veca šī būda varētu būt? Skaties, vēl sagāzīsies uz galvas. — Nav ne jausmas,— Zigmunds atbildēja,— bet kādi pāris simti varētu sanākt. Vai jūs, augšā kāpdami, ievērojāt kāpnes? Netīras pēc velna, bet tas ir ozols! Un cik biezi dēļi! Te ari,— viņš norādīja uz grīdu,— paskat, kā nostrādāts. Katrs dēlis pusmetru plats, un kopā salaisti tā, ka naža asmeni šķirbā neiedzīsi. Tur, kur apmetums nobiris, var redzēt pamatīgus baļķus. Kādreiz uz jumta noteikti bijuši dakstiņi, un vienā pirmā stāva dzīvokli ir jocīga krāsns no zaļiem, glazētiem podiem. Tur esot vēl kaut kas vēsturisks, bet man nav bijis laika apskatīties. — Katiņ, tas tieši tavā specialitātē,— Valfrīds pasmaidīja.— Cik vecu tu vērtē Zigmunda pili? — Varētu būt septiņpadsmitā gadsimta vidus vai beigas. Drīzāk jau vidus — māja ir pamatīgi nosēdusies, vai ari ielas līmenis augstāks ticis,— Kate atbildēja un tīksmi izstaipījās.— Ek, Zigi, vai tu nevarētu ieprogrammēt to savu agregātu tā, lai mēs varētu redzēt nu … teiksim, skatu pa šīs mājas logu, kad tā bija tikko uzcelta? — Vairāk neko tu negribi?— Zigmunds palūrēja caur bril​lēm. — Iedomājies, gribu gan! Veči, kā man gribētos redzēt Ventspili… no paša sākuma. Vendu apmetni Ventmalā… pēc tam vikingu kuģus ar pūķu galvām. Kā izveidojās Balastkalns, kā cēla pili? Kādi bija pirmie nami, un kādas izskatījās ielas? Kā tās sauca? Un kādi bija tie cilvēki, par kuriem mēs neko, nu galīgi neko nezinām? Kā viņi ģērbās? No kā pārtika? Ko viņi domāja un juta? Kas bija Ventspils pilsoņi? Latviešu gan tolaik bija vēl mazāk nekā tagad. Visos amatos un godos — vācieši, zviedri, poļi, holandieši… Osta droši vien pilna ar kuģiem. Vai jūs zināt, ka Ventspils vai, kā toreiz teica, Vindava bija Hanzas locekle — starp tādām dižostām kā Hamburga, Lībeka … arī Rīga? Hercoga Jēkaba laikā Ventspils bija hercogistes lielākā un visvairāk pelnošā osta. Interesanti, vai tolaik pašai Ventspilij kaut kas atkrita no visiem labumiem, vai ari gāja tāpat kā tagad? Un


kuģubūvētava! Jūs tikai padomājiet — Anglija, jūras lielvalsts Anglija pirka Ventspilī būvētos kuģus! Un ne tikai Anglija vien. — Tas hercogs bijis kapitāls vecītis,— konstatēja Zig​munds.— Un ko vēl viņš labu darīja? — O! Viņš uztaisīja īstu apvērsumu. — Pārkārtošanos,— nomurmulēja Zigmunds. — Nē, pa īstam! Bez kuģubūvētavas lika celt visādas darbnīcas — dzelzs cepļus, naglu uņ enkuru kaltuves, virvju un tauvu darbnīcas, buru austuves, zīda tapešu, paklāju un gobelēnu darbnīcas. Ierīkoja stikla kausētavas, vārīja ziepes … — Šito darbnīcu gan vajadzētu atjaunot,— Valfrīds iestarpi​nāja. — Nu ja … Tad vel viņam bija medību vanagu un piekunu audzētava, pat kaut kas līdzīgs zooloģiskajam dārzam pie Tukuma. — Bet vai pašā Ventspilī viņš arī dzīvoja? — To es nezinu. Rezidence viņam bija Jelgavā. Bet braukāja uz šejieni laikam gan bieži — kuģubūvētava taču bija hercogistes lepnums. — Kolosāli!— Valfrīds aizmirsies gandrīz izlaida glāzi no pirkstiem.— Un cik ilgi tā gāja? — Līdz 1659. gadam. Tad kārtējo reizi iebruka zviedri, nodedzināja ostu un kuģubūvētavu, un vēl pusi Vindavas, bet pašu hercogu aizveda gūstā no Jelgavas pils. Viņa sievai no briesmīgajiem pārdzīvojumiem piedzima kropls dēls.. . — Un kur palika hercogs?— Zigmunds noprasīja.— Palika gūstā? — Nē, viņš atgriezās pēc diviem gadiem, kad Olīvā noslēdza miera līgumu. Pilsētu atjaunoja, kuģubūvētavu arī, bet tik augstu vilni kā iepriekš dzīve vairs neuzsita. Hercogs pats nomira 1682. gadā, bet viņa dēls Fridrihs Kazimirs visu salaida grīstē … Iestājās klusums. Magnetofona skanējumu neviens vairs neatjaunoja. Zigmunds paņēma no palodzes sveci, aizdedza un iestiprināja tukšā sērkociņu kastītē. Neviens nebija pamanījis, ka istabā sabiezējusi krēsla; bija jau tuvu pusnaktij. No jauna ieslēdza kafijas vārītāju. Sarunas pierima. Senatnīgā istaba, klusums un rāmi degošā svece viesa īpatnēju nerealitātes izjūtu. Katrīna sastingušu skatienu vērās tumši zilganajā loga četrstūrī, gaišās acis iedegušajā sejā likās gluži caurspīdīgas,— viņa joprojām bija sava stāstījuma varā. Val​frīds juta Kates pleca trīsošo saspringumu. — Tu esi satraukta, Katiņ? — Nē. .. vispār, jā. Zini, man liekas, ka es būtu pavisam tuvu kam nezināmam … It kā vajadzētu-tikai pastiept roku un pavērt durvis — bet es nezinu, uz kuru pusi roka jāstiepj… Nobrīkšķēja atsperes. Zigmunds pietrūkās un pagrāba no galda cigareti. Abi pārējie neizpratnē vērās viņā. — Sasodīts! Es jūtu tieši to pašu. Un jo vairāk gribas no šīs izjūtas tikt vajā, jo stiprāk tā mani tur. Kas tas ir, velns parāvis? — Ek jūs, nelaimīgie šizofrēniķi!— Valfrīds iesmējās un piebilda:— Man arī ir tā neparasti ap dūšu. Slikti ne — drīzāk tāds patīkams satraukums un pacilātība. — Rādās, vecīt, ka tu būsi iemīlējies,— secināja Zigmunds, un visi trīs iesmējās. Kafijas mašīna skaļi ieburkšķējās, un viss atgriezās patīkamās nepiespiestības sliedēs. Gandrīz. Jo dziļi gruzdošo nemieru neviens vairs atklāti neizrādīja. Pagāja stunda. Sarunas par visu ko mijās ar sirsnīgu ķircināšanos un tīkamiem klusuma brīžiem. Katrīnu pirmo pieveica miegs. Valfrīds viņu piecēla un noguldīja uz matrača; abi ar Zigmundu vēl kādu brīdi pasēdēja. Tad nogurums pievārēja ari viņus, un drīz, kā nebūt ierīkoju​šies, šņāca visi. Sveces dakts galiņš noslīka izkusušajā parafīnā. Istaba kļuva pavisam tumša, tikai pie sienas, kā


līdz sarkankvēlei nokaitēts, spīdēja spogulis. ** Katrīna satrūkās. Vai nu no dzestruma, kas uzrāva zosādu kailajām kājām, vai no skaļāka sauciena uz ielas. Loga rāmi šūpoja rīta vējiņš, istabā bija krēslaini un vēsi. Kate piesardzīgi izstiepa kājas — tām bija uzgūlusies Valfrīda galva. Piecēlās, gandrīz uzkāpdama uz rokas Zigmundam, kurš gulēja uz paklātās biezās jakas, galvu atspiedis pret matrača malu. Satraukums bija rimis, nedaudzajās miegā pavadītajās stundās viņa jutās lieliski izgulējusies. Abi pārējie turpināja šņākuļot. Kate pasmējās un sāka klusām saimniekot — sagrieza maizi, lauku speķa šķēli. Ielēja kafijas vārītājā ūdeni un iesprauda dakšiņu rozetē, noskaloja traukus, nomazgājās pati un gaidīja atskanam simpātisko burkšķi kā aicinājumu uz brokastīm. Valfrīds miegā kaut ko nomurmināja un satrūkās. Katrīna apsēdās viņam blakus un mierinoši noglāstīja tumšo, izpūrušo galvu. Valfrīds norima un iegrozījās ērtāk. Kate palika sēžot un ieslīga tādā kā pussnaudā, kā nomoda sapnī. Pagāja minūtes desmit, divdesmit… viņa atvēra acis, paskatījās pulkstenī un izbrīnā sarauca pieri. Piesardzīgi piešāva roku vārītāja niķelētajam sānam. Tas bija auksts. «Sasodīts,» Kate klusu nolamājās un sāka pētīt vadu un dakšiņu. Nekādas vainas… — Ei, Zigil Slienies augšā, tavs kafejas agregāts sagājis dēlī!— Katrīna paraustīja Zigmundu aiz pleca. Uzrunātais ar lielām pūlēm atlipināja miegainos plakstus. — Vai tu ko teici? — Es teicu, ka kafijas mašīna nesilst, apskaties, kas par lietu. Zigmunds staipīdamies uzslējās kājās, izrāva dakšiņu no rozetes, paburzīja vadu. Kate piegāja pie loga un, izgrūzdama neartikulētu skaņu, smagi nokrita uz grīdas. Zigmunds neiz​pratnē atskatījās. — Kas tev notika, Kat? — N-nāc … p-p-paskaties …— Katrīna izdabūja, ar roku ķerdamās pie palodzes, bet nespēdama to satvert. Viņas acis bija gluži bālas no šausmām. Zigmunds juta, ka sirds salecas kā ārprātīga; vienā mirklī viņš bija pie loga un ieraudzīja, ka … tieši pretī — tur, kur vēl vakar vakarā bija rēgojies gaļas paviljona šīferotais jumts,— tagad kā strups pirksts debesīs rādīja tāds kā nepabeigts nelielas baznīcas tornītis no nomelnējušām koka plankām un dzeltensārtiem ķieģeļiem. Baznīcas pretējo, pret viņiem vērsto galu daļēji aizsedza pāris koku, tālāk zaļoja daži krūmi, caur kuriem vīdēja kapu akmens plāksnes. Baznīcu un kapsētu apjoza zems, apdrupis mūris ar izļodzītiem dzelzs režģiem. No baznīcas pa kreisi — šaura, smilšaina iela, tās pretējā pusē koka mājas uz augstiem akmensmūra pamatiem un rīta saulē žilbi sarkaniem kārniņu jumtiem. Ieliņa gar baznīcu un tā, ko viņi bija pieraduši saukt par Tirgus ielu, tāpat laukumiņš zem loga un tālāk, cik vien sniedza skatiens — visapkārt cilvēku pilns. Veci un jauni… vīrieši, sievietes, bērni dīvainos, tikai gleznās un filmās redzētos apģērbos … visi gāja savu ceļu, sarunājās, steidzās tālāk. Tieši zem viņu loga mīņājās drukns vīrs ādas priekšautā, aiz iemauktiem turēdams zirgu, un saules zaķītis atspīdēja viņa plikajā galvvidū. Pa labi — tāpat kā vakar — vizmoja Venta. Tikai neskaitāmo ostas celtņu un juceklīgo noliktavu vietā klājās zaļš krasts ar retām, zemām koka ēkām. Pāris baļķu plostu. Aiz baznīcas rēgojās kuģa masti ar satītām burām … Katrīna joprojām sēdēja uz grīdas, uz pieres tai rasoja lielas sviedru lāses. Zigmunds, kļuvis pelēki bāls, divas reizes spodrināja brilles, bet tas nelīdzēja — strupais tornītis aiz loga kā bija, tā palika. — Tā-tātad tomēr …— Zigmundam kaut kas iečērkstējās rīklē, — Tu to … tu zināji, ka tā būs?— iestenējās Kate, veltīgi pūlēdamās piecelties.


Zigmunds uzstīvēja viņu kājās, pats juzdams nelāgu vārgumu ceļgalos. — Ta' ne jau! Es taču teicu, ka man pašam vēl nav nekādas jēgas,— viņš grābstīja kabatā cigaretes. Atspiedušies katrs pret savu loga aplodu, Zigmunds un Katrīna smēķēja un apstulbušām acīm skati jās svešajā pasaulē, tverdami katru sīkumu. Pie baznīcas žoga pļāpāja pārītis baiga izskata veceņu, resna sieva pie pretējās mājas kāpnītēm pūlējās iedabūt kurvī neganti spārdošos pīli. Adas priekšautu apjozušais plikgalvis pārgāja ielu un klaudzināja pie sīkrūtiņu loga, viņa zirgs filozofiskā mierā izbirdināja putekļos zirgābolu kaudzi i.. Pēc dažām minūtēm Katrīna jau bija tiktāl, ka varēja aizstreipuļot līdz guļošajam Valfridam un, cik ļāva trīcošās rokas, viņu sapurināt — Celies! Nu celies taču,— Kate runāja gluži svešā balsī,— celies, mīļo, nāc, paskaties! Vaffrīdti pamodināt bija desmitreiz grūtāk nekā Zigmundu. Beidzot — pēc kategoriskiem apgalvojumiem, ka viņš jau sen neguļ un visu redz un dzird — ari Valfrīds bija pie skaidras saprašanas. Pēdējās miega paliekas viņam laupīja draugu pārvērstās sejas. — Kas ir?— Viņš pielēca kājās.— Ko jūs te esat savārījuši? Kate mēmi norādīja uz plaši atvērto logu. Strupais tornītis spilgti izcēlās uz zilo debesu fona. Valfrīds vēlreiz izberzēja acis un iekrampējās palodzē. — Kur mēs esam? Kas tas ir? — Tas ir vēl nenoprecizēts gadskaitlis mīļotās pilsētas vēsturē. Paskaties pa labi — Venta tek kā tecējusi, tātad no vietas izkustējušies neesam, tikai laiks… laiks ir pavisam cits. — Trakie!— Valfrīds juta, ka viņam reibst galva. — Pats neesi labāks,— Zigmunds atrūca, stīvi skatīdamies ārā.— Varbūt tu teiksi, ka es speciāli? Vakar es jums teicu, ka uz rezultātu var cerēt tikai nākotnē … — Nākotnē tev par šito iedotu Nobela prēmiju, bet šitādos viduslaikos var bez ceremonijām izcepināt — to sauca par auto-da-fē! — Nu, velns lai parauj,— novaidējās Zigmunds, kuru pat zinātnes labā nevilināja Džordāno Bruno liktenis. — Mīļie, tagad nav ko plosīties. Nav tie laiki,— Kate pūlējās apvaldīt balss drebēšanu ar jociņu.— Atkūlušies uz viduslaikiem esam — tas ir skaidrs. Turklāt ar visām ērtībām — kā guļamvagonā. Bet ko mēs tagad darīsim? Tas gan vēl nav skaidrs. Droši vien nāksies no šejienes pazust — diez vai mūs kāds iegrāmatos rātes ruļļos kā pilsoņus. — Pazust? Bet kā tikt atpakaļ mājās? — Bet ko tu atbildēsi, kad te iekulsies būdīgs namsaimnieks un arhaiskā vācu mēlē apjautāsies, ko mēs te darām? — Bet varbūt neiekuSsies? — Dullais izgudrotāji— Pirmoreiz pēc šīrīta atklājumiem Katrīna bija spējīga pasmaidīt. — Nu, bet kā? Kā tas varēja notikties?— Valfrīds iegrābās ar visiem desmit kuplajos matos, sajaukdams tos pavisam. Staigājot krustām šķērsām pa istabu, viņš ievēroja savādības, ko nebija pamanījusi ne rifa prieka pārņemtā Katrīna, ne varītēm no miega uzrautais Zigis, Istabā iezīmējās tāds kā konuss, kura smailē atradās spogulis. Viss, kas ietilpa konusā, bija tikpat vecs kā vakar — nomelnējuši, izmīti grīdas dēļi, pelēcīgi balta loga siena. Taču pārējās sienas bija spodri iedzeltenīgas. Durvis pārvietojušās kādu pusmetru tuvāk sienai un nevis no krāsota finiera, bet no bieziem, naglu caursistiem dēļiem, ar pamatīgu aizšaujamo bultu. Un bulta bija aizšauta! Pati istaba likās tāda kā sarukusi. Matracis, galdiņš ar visu, kas uz tā atradās, un dzeltenā taburete bija savās vietās, tāpat lielākā daļa grāmatu, kaste ar pārtiku un uz tās stāvošais ūdens


spainis. Bez pēdām pagaisis bija arī stūri iebīdītais atzveltnes krēsls un Valfrīda soma, taču kaktā pie durvīm uzradusies koka lāde ar savādi nošņāptu stūri. — Ārprāts!— istabu vērojot, noelsās Katrīna.— Zigmund, vai tu labāk nevarēji noņemties ar saviem robotiņiem? Tas viss ir kolosāli un brīnišķīgi, bet kas tagad notiks ar mums? Vai mēs kādreiz tiksim atpakaļ? — Nezinu,— domīgi sacīja Zigmunds, vērodams savu spoguli, kurš tagad bija blāvi pelēcīgs, bez spožuma. — Vakar vakarā,— ierunājās Valfrīds,— viņš bija neganti sarkans, es domāju, ka tas no saules, vēlāk — no sveces … Bet kā viņš tā varēja sākt darboties? — Nu, taču mēs viņu iedarbinājām! Paši!— gandrīz vai sajūsmā iebrēcās Zigmunds.— Vispirms viņš enerģiju no mums uzņēma, bet, kad bija pilns — sāka izstarot pats … un noteiktā virzienā. Tikai nesaprotu, kā mēs varējām viņu tik ātri un pamatīgi uzpumpēt? — Man liekas, ka es saprotu,— lēni ierunājās Katrīna.— Nezinu, vai pratīšu paskaidrot. Mēs… visi trīs — nu, paši zināt, cik reižu nav gadījies, ka viens atbild uz jautājumu, kuru otrs vēl nav uzdevis. Sajūt, ka viņš ir vajadzīgs otram, un iet. Kad es biju slima un Valfrīds bija tālu, es tev, Zigi, nekā nevarēju piezvanīt. Un tomēr tu biji klāt tajā pašā vakarā. Kad atbrauca Valfrīds, tu no rīta nez kāpēc kāpi autobusā un drāzies šurp. Kas tev lika tā darīt? Kad ar Valfrīdu notika nelaime, es, vēl neko nezinādama, nevienas vēstules nesaņēmusi, nevarēju mieru rast ne nakti, ne dienu un laidos ceļā gandrīz vai nezināmā virzienā, un atradu … Un cik vēl nav bijis līdzīgu gadījumu, kurus vienkārši neesam ievērojuši vai uzņēmuši kā pašus par sevi saprotamus. Mēs jūtam … it kā uz viena viļņa, un, ja mēs katrs izstarojam psihisko enerģiju, tad tā ir ar vienādu … ritmu, frekvenci, vai? Nemaz nezinu, kā to nosaukt. Ja šeit būtu sapulcējušies arī citi — kaut lielākā skaitā, kaut mīļi un jauki cilvēki, tavs aparāts nedarbotos, jo emociju lādiņi nebūtu vienoti, tie haotiski šaudītos un nebūtu šī milzu spēka… Vakardienas lieliskais noskaņojums, mēs beidzot atkal visi kopā, visi kreņķi beigušies — vārdu sakot, vienas vienīgas pozitīvas emocijas. Nu, un laika virzienā, domājams, esmu vainīga es pati — sāku runāt par Ventspils vēsturi, jūs tūlīt pieslēdzāties … Un tas nemiers radās no spogulī uzkrāju​šās un jau atpakaļ saņemtās enerģijas, tad jau šis laikam bija sācis darboties. — Kate, es domāju, ka esmu vienīgais ģēnijs šai mājā, bet izrādās, ka tavs gars ir tikpat dižens. — Zigmunda aceņu stikli mirdzēja patiesā sajūsmā. — Nē, paldies par augsto godu, paliec vien vienīgais un nedomā, ka es dusmojos par notikušo, man tikai ir drusciņ bail. Bet tas nekas. Kamēr mēs esam un paliekam kopā, nekas slikts nevar notikt. Vai ne? — Protams, Katiņ.— Valfrīds apskāva Katrīnu un ar otru roku pievilka tuvāk Zigi.— Viņš patiesi ir vienīgais ģēnijs, jo izgudrojis vienīgo, pirmo un pēdējo laika mašīnu pasaulē, kuras enerģijas avots ir draudzība un mīlestība. Priekš citiem šie vārdi ir tikai izdoma, bet mums tā ir realitāte. Tā, lūk! Istabā jau bija pavisam gaišs — no rosīgās ielas ienāca tīri svētdienīga noskaņa, pamazām kliedēdama šaubas un bailes. Modās dziņa darboties. — Tā. Ko mēs darām? Variants numur viens: turpinām te nīkt aizbultējušies, skatīties pa logu un vakarā mēģināt tikt atpakaļ. Variants numur divi: savācam savas mantas, spoguli un ejam prom, kur deguns rāda! Liekas, ka kaut kam interesantam šai pasaulē vajadzētu būt. Ko teiksiet? — Kādēļ tu jautā?— Kate smaidīja.— Vai tiešām mēs — trīs trakie un laimīgie — varam mukt atpakaļ mājās un neredzēt nekā? — Un tu?— Zigmunds paskatījās draugā. — Tu vēl prasi?— Viņa acis uzdzirkstīja puicīgā priekā.— Neizmantot tādu iespēju? Un pēc


tam nožēlot visu mūžu? Tas jau nu galīgi neizskatītos pēc mums. — Tātad nolemts!— Zigis iesaucās.— Tad vācamies kopā! Ko vajadzētu ņemt līdzi? — Visu, ko vien var paņemt. Mēs taču nezinām, kas var noderēt. Valūtas maiņas punktā mūsu kaltētos rubļus neviens kaufmanis pretī neņems.— Katrīna skatījās apkārt. Acis apstājās pie lādes ar ērmoti nošļaupto stūri — pat dzelzs apkalums bija kā ar autogēnu nogriezts. Viņa bijīgi aizskāra zaļgani krāsoto vāku un bailīgi atrāva roku, it kā tas būtu karsts. Šis pirmais priekšmets no pēkšņās un svešās pagātnes pasaules … Brīdi padomājusi, Kate apņēmīgi pacēla to, noskrapstēja eņģes, un viņa ieraudzīja salocītu drānu kaudzi. Pacilāja virsējo — tie bija tumšzili, saržam līdzīga auduma svārki — un atviegloti nopūtās. — Ko tad tu … Gribi aptīrīt saimnieku?— viņu vērodams, iesmējās Valfrīds. — Tā gan? Kā tev liekas, vai šajos laikos var ar tādu mini rādīties uz ielas? Mani tūlīt iebāzīs cietumā . .. par netikumību. Gribot negribot nāksies apzagties, cerams, ka tādi brunči pilsētā nebūs vienīgie. — Cietumā … ko šie saprot no sieviešu kājām,— Valfrīds skatījās, kā Katrīna pielaiko nelikumīgi iegūtos svārkus. — Viņi nomirst, tā ari tās neredzējuši, jo kājas ir grēcīgi orgāni. — Nu, kā?— jautāja Kate, ietērpusies garos zilos brunčos, piedevām virs blūzes uzģērbusi arī melnu jaķeli ar sarkanām auklām sašņorētām piedurknēm. — Lieliski!— Valfrīds bija gatavs sajūsmināties, taču Zig​munds nemierīgi paskatījās apkārt. — Jā, bet ko mēs? Patiesi, Zigmunda izcili šaurie džinsi un Valfrīda piegulošās velvetenes uz garu kamzoļu un īsu bikšu fona izskatītos diezgan jocīgi. — Bikses ir bikses,— loģiski secināja Katrīna,— bet pa virsu uzvelciet sitos. «Šitie» bija gaišbrūns kamzolītis ar bezgaldaudzām metāla podziņām un parupja, sarkanīga audekla apmetnis ar apspurušu apkakli, ko Katrīna vienā mierā ķeksēja laukā no lādes. Kamzolīti pat Zigmunda šaurajiem pleciem varēja uzstīvēt tikai ar lielām grūtībām; Valfridam bija jātinas apmetnī, lai apslēptu krāsaini apdrukāto krekliņu. Kā lai pielāgojas apkārtnei, kuru nemaz nepazīst? Visi trīs laiku pa laikam paskatījās pa logu un beigu beigās nomierinājās — Vindavas pubEika staigāja tik raibi ģērbta, ka par kaut kādu vienotu stilu nevarēja būt ne runas. Tikai divas reizes kaut kur tālumā uz ielas pavīdēja pa grezni tērptam stāvam garā kamzolī ar žabo un mežģīņu apkakli. Lepni ģērbušos sieviešu vispār neredzēja. Katrīna pēc īsām pārdomām savija matus grīstē un atstāja karājamies uz muguras. — Varbūt paēdīsim?— Zigmunds cilāja Katrīnas gatavotās apetītlīgās speķa rikas.— Kas to zin, kad atkal dabūsim kaut ko ēdamu. Kafiju arī iedzersim — prīmusam jau elektrību nevajag. Prīmuss iešņācās, kapara stopiņā ūdens uzburbuļoja ātri. Padzēra kafiju, gandrīz nejuzdami garšu. Kaut kas spieda kaklā un traucēja norīt. — Zigi, vai tu visu paņēmi?— jautāja Katrīna, gausi ap​grauzdama speķa ādiņu. — Tā liekas. Prīmusu nav ko vazāt, kafijas vārāmo ari ne — ar elektrību šais laikos švaki, bet viss cits ir — ēdamais, cigaretes, sērkoki, viena otra grāmatele un citādi štrunti. Jā, gandrīz vai piemirsu.— Viņš izvilka no drēbju kaudzītes vijoli.— Šito es neparko neatstāšu, sliktākajā gadījumā tēlosim klejojošus muzikantus. — Mans maģītis arī jāņem.— Valfrīds izdzēra pēdējo kafijas malku.— Smags nav, baterijas pavisam jaunas … varbūt uz​nāk vēlēšanās paklausīties. Zigmunds nokabināja no sienas spoguli un iebāza spilvendrānā arī to. Aizsēja ciet. Katrīna vēlreiz piegāja pie loga un raudzījās ārā kā peldētājs pirms lēciena no visaugstākā tramplīna


pakāpiena. Pakrūtē dīvaini kņudināja. Taču uz ielas rosījās dzīve — čalīga, trokšņaina. Ap viņu mājas stūri aizlīgoja vesels vezums ar mucām. Jauna sieviete mežģīņotā aubītē un priekšautā atlēca atpakaļ un piesardzīgi satvēra pie rokas meitenīti garos svārkos un groziņu rokā. Aizvēsturiskās tenkuvāceles, kas stāvēja pie baznīcas žoga, bija aizgājušas. No Tirgus laukuma puses uz krastmalu aizklaudzināja garš, izkāmējis puisis ar ādu saini padusē,— Kate sajuta skāņu, nepatīkamu smaku. Kaklu sažņaudza bailes no nepazīstamā. Kāda tu būsi, Ventspils? Nē, tagad jāsaka — Vindava … Kā tu uzņemsi mūs? — Viss kārtībā!— aiz muguras atskanēja Zigmunda mazliet piesmakusī balss.— Nu ko, sapīpēsim, lai drošāka dūša? Noklikšķēja šķiltavas. Visi trīs stāvēja istabas vidū un klusēja. Dīvainie, mazliet neērtie apģērbi karsēja, un viņi cits citam likās kā karnevālam saposušies. Tomēr apziņa, ka šie tērpi nav apģērbti pa jokam, bet ir dzīves nepieciešamība, biedēja. — Nu, ko,— Valfrīds pirmais pārtrauca klusumu.— Mēģinā​sim iet. Kas būs — būs ! Zigmunds atvilka durvju aizšautni. Cits pēc cita draugi pārkāpa istabiņas slieksni. Kate gāja pēdējā un apjukumā pārkrustījās. Priekšā bija neliels, balsināts gaitenītis ar jumta slīpumu labajā pusē. Patumšs. Nez no kurienes uzplūda silta alus smarža. Kāpnes bija turpat, kur vakar, un to spožās margas prasīt prasījās pieskāriena. Elpu aizturējuši, draugi manījās lejup. No kāpņu pagrieziena varēja parredzet ēnainu priekšnamu, kura stūrī kūņojās kaut kas dzīvs… Nācēji apstājās, acīm meklēdami izeju; izrādījās, ka uz šauras, augstas lādes sēž pārītis un aizrautīgi skūpstās — puisis raibā vestē žņaudzīja apkampienā meiču, no kuras bija redzamas tikai kājas koka tupelītēs, pelēku svārku mala un priekšauta stūris. — Ak, Die's !— Valfrīdam paspruka. — Kuš!— Katiņa čukstus apsauca. Piesardzīgi uz pirkstgaliem lavīdamies, viņi šķērsoja priekšnamu, taču Katei no drebošās rokas izslīdēja vijoles lociņš un nopakšķēja uz grīdas. Pārītis pietrūkās kājās, puisis iemetās kaut kur dziļāk namā, bet pietvīkusi, tīri glītā meitene apjukusi pakniksēja. — Pazūdam ātrāk!— Valfrīds pakampa lociņu un tvēra durvju kliņķi. Acīs iesitās žilba un karsta jūlija saule. Vēl mirklis — un visi trīs laimīgi noklenderēja pa kāpnītēm uz ielas. — Nē, pasaule tikumus nemaina. Nu, ko mēs ieraugām pirmo šais drūmajos viduslaikos? Jūtu, ka vēsture man sāk patikt. — Paskaties!— Kate aizskāra Zigmunda piedurkni.— Paska​ties uz savu māju, Zigi! Viņu priekšā stāvēja pavisam cits nams. Raibi dzirkstīja augstie pamati — laukakmeņi, olīši un ķieģeļu šķembas kaļķa mūri. Gludi tēstu baļķu sienas siltā, sarkanbrūnā tonī, augšā magoņsarkans dakstiņu jumts. Blakus durvīm četri… seši… veseli desmit logi divās rindās — cieši viena virs otras. Katrā logā kāds ducis sīku rūšu baltos rāmjos. Ļoti platas durvis, izraibotas četrstūrainām naglu galviņām. Dzelzī kalta lāča galva turēja mutē riņķi ar klaudzināmo āmuriņu. — Es esmu mēms,— čukstēja Zigmunds.— Šitā vecā būda! Tas ir vairāk nekā fantastika. Bail mirkšķināt acis — ja nu tas viss pazūd? Taču nams stāvēja kā stāvējis — jauns, dzīvs. Viens no skursteņiem laiski strūkloja debesīs puscaurspīdīgus dūmus. — Gut Morgen, Herr Kapellmeister2 !— aiz muguras atska​nēja sulīga sievietes balss. Katei notirpa mugura. Piesardzīgi pagriezusies, viņa ieraudzīja apaļīgu sievieti baltā aubītē un varen kuplā pelēkmēļā kleitā. Nepazīstamā smaidīja ar visu pietvīkušo, nosvīdušo seju.


— Gut Morgen,— viņa atkartoja un pakniksēja tieši Zigmun​dam, kurš stāvēja kā sālsstabs. Vilcināties nevarēja. Vai nu jāmūk, vai kaut kas jāsaka. — Gut Morgen …— Katrīna izdabūja pār lūpām un juta pārlīstain sviedrus — tik dīvaini izklausījās pašas teiktie vārdi. Piedevām mēģināja pakniksēt kā meiča no priekšnama. — Gut'n Morgen,— ari Zigmunds izdabūja no aizkaltušās rīkles. Nepazīstamā kundzīte pasmaidīja vēl platāk un sāka čalot pusnesaprotamā vācu mēlē kaut ko pilnīgi nesaprotamu: atgādināja, ka viņu saucot Frau Hannelore, ko atbraucēji naktī, samiegojušies būdami, varbūt nebūšot saklausījuši, laiks šorīt brīnumskaists, bet naktī tāds negaiss, tāds negaiss, ka groziņā viņai esot, rau, šitāda… (nav saprotams, kas), ka kaut kāda Inge jau sautējot zaļās pupas, ka šorīt viņa satikusi godājamo Herr Būrgermeister , kurš apjautājies par atbraucēju un viņas pašas (o, kāds gods!) veselību, un Herr Kapellmeister vajagot jau šodien pat apmeklēt birģermeistaru, lai… Trijata klausījās mutīgo Hannelores kundzi kā apstulbusi. Kate kokaini smaidīja, Zigmunds nepārtraukti stumdīja brilles, bet Valfrīds nespēja pat pakustēties. Kāds no logiem pavērās, tajā parādījās sirsnīgi mutētās meičas vaigi. Hannelores kundze atskatījās un kļuva steidzīga. Vēl ko čivinādama par istabu vēdināšanu un pusdienām, viņa vēra durvis, smaidīdama kā saulīte. — Nu ir vakars!— Zigmunds ievaidējās.— Ejam ātrāk kaut kur tālāk, man pirmo reizi mūžā nāk virsū ģībonis. Draugi pagriezās uz baznīcas pusi — tur neviena neredzēja. Ventmalā pie kapsētas žoga Zigmunds nogāzās zālē kā baļķis. — Brālīši, draugi, biedri, vai jūs varat pateikt, kas es esmu un kā mani sauc? Līdz šim rītam es to zināju, bet tagad izrādās, ka es esmu kāds cits. Ko tā tante no manis grib, kāpēc viņa mani lamā par kaut kādu «heru» un kāpēc lai es ietu un traucētu birģermeistaru darbā? — Un kāpēc tad tu nevarētu būt kapelmeistars?— Katrīna sāka atjēgties no šoka.— Un kāpēc tu nevarētu aiziet pie Vindavas birģermeistara? — Galīgas muļķības. Vai tu šonakt to tanti redzēji sapnī? Neredzēji. Es arī neredzēju, un Valfrīds ari ne. Kurš no mums ar viņu runāja? Neviens!— Zigmunds nikni brēca.— Es un kapelmeistars! Visi izliekas, ka zina, kas es esmu, kaut kāda Inge man sautē zaļās pupas, tikai es viens pats neko nezinu. Tā ir diskriminācija! Es rakstīšu rezolūciju un vākšu parakstus. — Nomierinies, Zigi! — Tagad bišķi ar prātu un pīpēšanu.— Katrīna apsēdās zālē, nolika vijoli blakus un sakārtoja zilo svārku ieloces. — Vismaz viens prātīgs vārds!— Zigmunds apvēlās uz vēdera un gramstījās savā baltajā paunā. Izvilcis cigaretes un šķiltavas, viņš aizsmēķēja. — Valfrīd, vai tu vari pateikt ko jēdzīgu? — Ko lai saka? Mans prāts šito neņem pretī. Varbūt tā tante labi neredz? Varbūt kaut ko jauc? — Izklausījās tīri pārliecinoši,— Kate nomurmināja, skatīdamās Ventas rāmajā plūdumā.— Ja viņa, lūk., būtu apjautājusies — tā un šitā, vai jūs, godātais, netīšām neesat kapelmeistars? Bet naktī runājuši… Mēs taču neesam mēnessērdzīgi! — Nu, bet kāpēc mēs nevarētu apskatīties, kas tā par kapelu ir? Ja tu būtu kapelmeistars, tad mums ne par ko nevajadzētu uztraukties, varētu palikt tai pašā tavā mājā un mierīgā garā apskatīt pilsētu un visu citu. Žēl, ka es no tās vācu mēles diez ko nesaprotu, bet jūs ar Kati taču saprotat. — Ko tad tu? Gribi, lai mēs ejam atpakaļ pie tās trakās sievas?— Zigmunds sašuta. — Kāpēc trakās? Ļoti laipna un viesmīlīga kundze. Diez vai vēl kāds mūs te tik laipni uzņems. Zaļās pupas izsautēs… Vai tev negribas nogaršot buču kārās Inges vārījumu?


— Pie velna Ingi!— Zigmunds atbrēca, bet jau mierīgāk. Kati pēkšņi sagrāba nevaldāma smieklu lēkme. — Mūža sapnis piepildījies! Kapelmeistars … kapelmeistars Kociņš … Ne, es nevaru!— Viņa triepa asaras par vaigiem.— Diriģēsi Vindavas vokāli instrumentālo grupu. Interesanti, kā to varētu saukt? «Baroka sātani», «Dzeltenās parūkas»… «Birģermeistars skatās»? Ha, ha, ha, tikai par pirmo algu neaizmirsti nopirkt žabo un garās zeķes. — Pūderi un vijolīšu ziepes,— Valfrīds sapņaini teica. — Izbeidziet! Tie esot draugi? Inspirētie demagogi! — Kapelmeistars džinsos,— maigi zākājās Valfrīds. —… un caurās krosenēs,— Kate papildināja, un nu jau smējās visi trīs. — Labi, beidzam ņirgt. Tas viss jāapdomā.— Zigmunds piecēlās un nopurināja no biksēm smiltis. Labā oma bija atgūta, bailes nosmietas, un viņi sāka iet gar krastmalu. Aiz muguras palika strupdegune baznīca, kapsētas žogs un masīvs tornis. Divstāvu mājai cieši blakus spiedās garena, zema guļbaļķu ēka. Paplats, cieti nomīdīts celiņš veda lejup, kur, ar galiem pret Ventu pavērstas, rindojās tādas pašas bezlogu būves stāviem kārniņu jumtiem. Pašai pirmajai platie vārti bija līdz galam vaļā, un pa tiem ārā un iekšā staigāja vīri — citi īsos kamzoļos vai vaļējos kreklos, citi puskaili, ar nosmulētiem autiem ap kaklu. Tie, kuri nāca ārā, nesa uz pleciem apaļi nosietas ķīpas. Nācējs apstājās pie koka platformiņas un iekāra savu nastu masīvā āķī. Blakus stāvošais vīrs rudā platmalē un vēja saveltu bārdu paskatījās un kaut ko pierak​stīja milzīgā grāmatā ar koka vākiem. — Tie droši vien ir svari,— pačukstēja Katrīna,— un tais paunās — vilna vai lini. Svērājs nokabināja ķīpu no āķa, plecīgais nesējs uzsvieda to mugurā un kāpa lejup uz Ventu. Garš, pamatīgi būvēts steķis noveda pie kuģa, kurš, kaut arī noenkurots, lēni šūpojās. Nesējs ar visu smago nastu uzkāpa uz augstā klāja un nozuda kuģa iekštelpās, bet uz steķa jau kāpa nākamais. īsi sakliegdamies, vīri darīja savu darbu, ne acu nepaceldami. Trim atnācējiem likās, ka līdz viņu ausīm nokļūst latviešu vārdi, tikai tādi kā aprauti. Spēruši pāris soļu tuvāk noliktavas vārtiem, viņi skaidri sadzirdēja: «Vi'ens, di'īv… ceļ'e!» Iznāca kārtējais nesējs. Vīram bija gaiši, sajukuši un salipuši mati, sarkanā seja spīdēja sviedros. Nejauši pacēlis acis, viņš ieraudzīja pavisam tuvu pienākušo Katrīnu; tā apjuka un neviļus pasveicināja. — Labu dienu! —'b'ienu!— vīrs mulsi atburkšķēja, uzmeta acis arī abiem puišiem un kāpa tālāk — smagā, ierastā solī. — Trakā Kate!— Valfrīds vilka viņu uz priekšu, — Un kas par to?— Viņa stīvējās pretī.— Nedrīkst tautietim labdienu padot? Māte mani mācīja būt pieklājīgai. — Sākumā labāk ne ar vienu nerunāt, kamēr nepazīstam apstākļus,— Zigmunds noteica.— Jāskatās un jāklusē. Pārdesmit metru tālāk pie nākamā steķa stāvošais burinieks pacēla enkuru. Matroži, kas gan vairāk izskatījās pēc jūras laupītājiem, rāpās pa rājām, attīdami un nostiprinādami buras; pret klāja reliņiem atspiedies, stāvēja būdīgs vīrs sarkanā, sajoztā kamzolī un, acis ar delnu no saules sargādams, izkliedza aprautas pavēles. Kuģis mazliet sasvērās, pagriezās, un spirgta brīze noapaļoja zēģeles kā lepni izliektas krūtis. Matroži pa virvju trepēm cits pēc cita nolaidās uz klāja. Būdīgais beidza bļaustīties un pārgāja uz kuģa pakaļgalu. Uzlicis vareno ķepu uz apmales, viņš noraudzījās uz pilsētu. Tikmēr burinieks pavērsa augsto priekšgalu uz jūras pusi un lēni, viegli aizslīdēja kā milzīga,


pelēka kaija. Elpu aizturējuši, draugi noskatījās tam pakaļ. Kate % juta krūtīs to pašu dīvaino smeldzi, ko kādreiz vilcienu pavadot. Uz kurieni aizpeld kuģis? Ko tas aiznes sev līdzi? Daļiņu manas pilsētas, mana novada vēstures un darba. Varbūt Latvijas saulē auguši lini kļūs par smalkiem krekliem Rietumeiropas aristokrātiem? Bet paši linu sējēji un plūcēji? Kas sedz viņu saules apdedzinātās miesas? Lēni un domīgi viņi devās tālāk, taču pēc dažām minūtēm ceļu aizšķērsoja neliela upīte. No kurienes tā te radusies? Brīnījās visi trīs. Pārāk plata, lai pārlēktu, bet pārbrist trūka dūšas. — Nu ko, jāmeklē tilts,— secināja Valfrīds un pacēla acis. Pēkšņi viņš apstājās kā iemiets. — Pils … lūk, kāda! Otrpus upītes krasts pēkšņi kļuva stāvs un uz smilšainā kalna slējās sirmā Ventas ordeņpils. Milzīgais, pelēcīgais četrstūris izskatījās nesalīdzināmi grandiozāks nekā divdesmitajā gadsimtā. Pils apkārtne bija kaila — neviena koka, tās apakšējo daļu aizsedza zemes valnis ar asiem stūriem. Tas viss kopā izskatījās pēc pamatīga nocietinājuma, turklāt tāda, kas ne visai sen cietis uzbrukumā. — Tornis …— Kate gandrīz raudāja.— Zēni, skatieties, kāds īstenībā bijis tornītis! Vēja rādītāji… Un īsti viduslaiku logi! Torņa logi bija gari un šauri, līdzīgi šaujamlūkām. Tikai pašā augšā zem jumta logs bija platāks, un pie tā ēnojās cilvēka figūra. Pils sienās logi bija dažādi — pavisam šauri un platāki — gandrīz kā dzīvojamām mājām. Pili gandrīz aprīdami acīm, viņi tikko neiekrita upītē. Tad gāja pa tās krastu uz priekšu, jo tur ieraudzīja tādu kā tiltu. Pārgājuši pāri tiltiņam, viņi nokļuva pils vārtu priekšā. Tā kā tie bija plaši atvērti, nebija iespējams noturēties pretī kārdinājumam palūrēt, kas notiek iekšpusē. Bez ārējā vaļņa pili apņēma pussabrukusi mūra siena un nosmailinātu baļķu žogs. Pie pils arkveidīgās ieejas stāvēja kariete ar diviem iejūgtiem zirgiem. Pa pagalmu staigāja vīri pelēkos ar sarkanu un aveņkrāsas ar zilu kamzoļos — tādās kā formās. Kreisajā pusē pie ieejas acīmredzot atradās sargpostenis — divi vīri, bruņoti ar zobeniem un pīķiem. Taču tie godbijīgi atgāja sānis, kad pa iekšējiem pilsvārtiem iznāca pavecs, sirms kungs tumšvioletā, spožiem pavedieniem izšūtā kamzolī, kas sniedzās līdz ceļiem. Galvā viņam bija melna platmale ar smailu, melnu spalvu, bet krūtis šķērsoja melna samta zobensaite, pie kuras zemu kūļājās sudraba bārkstīm rotāta zobena maksts. Sirmais kungs iekāpa karietē, vīrietis, kas sekoja cieši aiz viņa, aizcirta karietes durtiņas un uzlēca uz bukas. Riteņus pa sīkiem akmentiņiem čirkstinādama, kariete ripoja uz vārtiem. Trīs draugi piespiedās pie vaļņu baļķiem, gribēdami kļūt vai neredzami, bet karietē sēdošais viņus ievēroja un, mazliet pa lodziņu izliecies, nopētīja no galvas līdz kājām. — Tas droši vien bija kāds dižvīrs,— Valfrids klusu teica, kad kariete bija aizripojusi garām. — Kāds no rātskungiem? Birģermeistars? Pilskungs? Fogts?— Kate minēja.— Varbūt vienkārši bagāts tirgonis? — Kas ir fogts? — Kaut kas līdzīgs tiesnesim. Viņam ir pakļauta policija. — Ko, arī tāda te ir? — Kā tad bez kārtības sargiem? — Par vienu gan var būt drošs — steku viņiem nav,— teica Zigmunds. — Ko tad viņi ar tiem darīs — te jau laikam mītiņus netaisa,— piemetināja Valfrīds.— Līdz trešajai atmodai vēl trīssimt gadu. — Paklau, vai šitā nav Zirņu iela?— Zigmunds noskatījās pakaļ varasvīra karietei.— Tā


taču sākās pretī pils vārtiem. Bet kas tā par upīti? — Droši vien tāda te tecējusi kopš ledus laikmeta, kamēr attīstītais sociālisms to neaizbēra ciet. Tā gadās.— Katrīna pasmīnēja un sāka iet gar pils vaļņa ārpusi uz priekšu. Piesmeldami kurpes ar irstošām smiltīm, puiši sekoja viņai. Nocietinājumi bija būvēti pamatīgi, taču neapšaubāmi bija pārcietuši uzbrukumu un uguni — šur tur uz baļķiem bija degšanas pēdas. Jūras puses stūris bija cietis vairāk — zemes valnī rēgojās dziļš robs, resnie, izļodzītie baļķi vīdēja kā zobi milzu rīklē. — Acīmredzot zviedru iebrukums jau ir noticis,— sacīja Katrīna.— Bet vai hercogs Jēkabs vēl ir dzīvs? — Ja varētu viņu kaut uz brīdi redzēt…— minēja Valfrīds. — Ja varētu … — Gan jau. Ejam tālāk. Apgājuši bastiona stūri, viņi atkal nonāca pie upītes. — Kaut kas traks!— Zigmunds sašuta.— Kas tad te — kāda Venēcija, vai? — Šite bija Peldu iela,— gudri teica Kate,— tādējādi te varēja peldēties. — Es atturēšos,— Valfrīds paziņoja un apvīstīja apmetņa stērbeli ap pleciem.— Re, tur ir laipa! Nogājuši atpakaļ Ventmalā, viņi turpināja iet jūras virzienā. Šeit krastmala bija noklāta ar biezām plankām, un Ventā iestiepās divi gari un plati steķi. Pie pirmā tupēja trīs pusaugu zēni. Ceturtais, drusku mazāks, sēdēja gabaliņu tālāk un kaut ko grieza. Tā bija… laiviņa no priedes mizas. Aizrāvies savā darbā, puisēns pat nepamanīja garāmgājējus. Basās kājās uzauto koka tupelīšu papēžiem planku starpā atspēries, viņš urba mizas gabalā caurumiņu ar maza nazīša smaili un šņāca no piepūles. Gaišpelēko matu šķipsnas krita acīs, bet zēns nelikās traucēts. Pārējie gan uzmeta acis trim nācējiem, bet nekādu izbrīnu neizrādīja. Viens nogūlās uz steķa visā garumā, lai palaistu vilnī mazu burinieku, pārējie svaidīja akmentiņus… Klusie plunkšķi brīnumaini saskanēja ar rāmo pusdienas mieru. Pie paša pēdējā steķa šūpojās vēl viens kuģis cieti satītām burām. Pāris puskailu vīru berza klāju, švīkstiem pievienojās enkurķēdes trīšanās gar klīzi un sīku vilnīšu šļaksti. Dzidri klaigāja kaijas. Tālu priekšā, pašā Ventas grīvā, saulē laistījās baltas buras. — Kāds kluss skaistums!— teica Katrīna.— Kā mēs esam no tāda atradinājušies, kā pieraduši pie mūžīgā trokšņa … — Diez vai te vienmēr ir tik kluss? Ja vairāk kuģu, ja tos iekrauj un izkrauj, tad droši vien cilvēku, ka biezs. — Daudz kuģu … visi ar burām … — Romantiķe! Cik tādu kuģu neaizgāja pa burbuli ar visām burām! — Visādi var būt. Bet Ameriku tomēr sasniedza. Un Tobago, un Gambiju arī. Un tie bija burinieki. — Tāds īsts, dzīvs buru kuģis ir brīnumains,— ierunājās Valfrīds, lūkodamies uz balto, ūdens zilgmē gaistošo buru.— Tur vajadzēja stiprus vīrus ar tērauda nerviem un muskuļiem. — Tagad biežāk ir otrādi — kuģi ir tērauda, bet vīri… Krastmalas ceļš asā leņķi nogriezās pa kreisi. Viņi turpināja iet pa to. Karstās smiltis dedzināja kājas cauri apaviem, bet ēnas nebija. Gabaliņu uz priekšu balsnīja resns, nokaltis stumbrs. Sarkanie kārniņu jumti palika tālu aiz muguras. Zeme visapkārt bija sausa un smilšaina. Leknais Ventmalas zaļums kļuva aizvien pelēcīgāks, parādījās kāpu grīšļa asie kušķīši, pelēka sūna, mārsila pudurīši, bālās smilšu neļķītes … Priekšā tumsnēja daudzas zemas


mājeles. Kas šī par vietu? Kas te dzīvo? Piegājuši tuvākajai mājai, viņi redzēja, ka tai nav pat skursteņa. Sienu baļķu starpās rēgojās sausu sūnu kumšķi, jumts no egļu lobām, nostiprināts tievām vicām. Loga vietā — baļķī izzāģēts caurums, pa pusei aizsegts ar dēlīti. Durvju priekšā pletās milzīgs mežrožu krūms, sārtu ziedu pilns, Mazs uzrakņāts zemes pleķītis ar tādiem kā rāceņu lakstiem. Vairāk nekā. Gabaliņu tālāk — pavisam maza būdiņa, gandrīz iegrimusi smilšainajā zemē, aiz tās sīku zālīti plūca kaza. — Dievs, un tā dzīvo cilvēki!— Kate nodrebēja. It kā apstiprinot viņas teikto, zemajās durvīs parādījās sagumusi večiņa, saudzīgi nesot pie krūtīm piespiestu vīstokli. Nācēja apsēdās uz baļķēna sienmali un atlocīja drānu; pastiepusi sačokurojušās lūpas, viņa kaut ko klusu dudināja. Kate nenocietās un spēra soli tuvāk. Vīstoklī bija bērniņš — bet cik mazs un vārgs! Sajutusi tuvumā svešus, kaza ieblējās. Vecenīte pacēla galvu un ieraudzīja nācējus. Acis, dziļi iegrimušas dzeltenīgās sejas grumbiņās, asaroja. Izslaucījusi tās ar lakatiņa stūri, vecā jautāja: — Kas jūs tād'i'? Ko atbildēt? Valfrīds sameklēja atmiņā vārdus no tautas pasakas. — Tāla ceļa gājēji, vecomāt. — Tāl' cēļ'.. . sveš' ļouž'… — Nē, vecomāt, mēs neesam sveši.— Katrīna nedroši apsēdās uz siekstas gala un ielika vijoli klēpī. Vecā sieva māja ar galvu. Nodilušais lakatiņš nošļuka no pakauša, atsedzās plāni, sirmi mati, savēlušies īsā bizītē. Lupa​tās ietītais mazulis ieņerkstējās. Vecenīte sāka to šūpot un monotoni dūkt. — Aijā … aijā … vis'i pro', vis' i' pro'. .. mēs di'īv vien paliks'… — Kas tad ir prom?— Katrīna pēc brīža klusi jautāja, bīdamās pamodināt pieklusušo brēkuli. — Vis'… vis'… Vīrs, dēliš jūrje … meitiš Sārkanmuiže. .. — Un kad tad pārnāks? — Šodie' nē, rīte nē … ta jou nāks mājes …— Samelnējušie, rēpainie pirksti tina lupatas galu ap bērna kājiņām. Nāvīga bezcerība dvesmoja no vecās zvejnieksievas balss, no izdzisušajām acīm, no katras bezkrāsainā apģērba vīles. — Kas šī ir par vietu?— klusi jautāja Valfrīds.— Pilsēta? Vai ciems? — Te i' Šlozand'. Smilšciems, te jūrļauž' un muižkalp' dzīve. Pilsts te nau, pilsts i' tur.— Viņa rādīja pa ceļu atpakaļ. Draugi vairs nejautāja neko. Bija mazliet baismi. Tad tā auguši ventiņi — stiprā zvejnieku cilts … pelēki kā skopā jūrmalas zeme. Kur viņi smēluši dzīvības sulu, kur guvuši sīkstumu? Katrīna paskatījās abos. Zigmunds sastingušu skatienu lūkojās kāpās, Valfrīds drupināja jumtam atlupušu egļu mizas gabaliņu un kodīja lūpas. Tikpat klusi kā atnākuši viņi devās projām. Ne tālāk ciemā, bet uz to pusi, kur vajadzētu būt jūrai. Pagājuši dažus soļus, atskatījās. Vecenīte joprojām sēdēja, auklēja bērnu un vienaldzīgi lūkojās viņiem pakaļ. Uzpūta vējiņš, un no mežrožu krūma nobirušās sārtās ziedlapiņas ieķērās jumtā, sausajā zālē, nolaidās zvejnieksievas izbalojušos matos un mazuļa drāniņās. — Iesim, iesim ātrāk!— Kate iespieda seju Valfrīda apmetnī. Kājas sāka grimt smiltī, bet viņi neattapa novilkt apavus. Virs galvas riņķoja kaijas, un likās — tās izkliedz jūrmalas ļaužu gadsimtiem ilgo sāpi. Jūra nāca arvien tuvāk, viļņu baltās galotnes zīmēja līčločus liedaga smiltī. Tāpat kā trīssimt


gadu vēlāk, tāpat kā pirms tūkstoš gadiem… kā vienmēr. Krastā gulēja veca, uz mutes apgāzta laiva. Tās plakanais dibens smaržoja pēc darvas un sāls. Šur tur kādas pārdesmit tīklu vabas. Liedags bija tukšs kā izmiris. Klusēdami viņi nolika smiltīs nesamos un atbrīvojās no neciešamajiem apģērba gabaliem. Saule karsēja, vēsums bija jūtams tikai pašā ūdens malā. Valgums apņēma iztvīkušo miesu, glāstošais viļņu pieskāriens, kopš bērnības pazīstams, mīļš un pierasts, aizskaloja satraukumu un sāpi. Savādi lūkoties no jūras uz krastu un neredzēt garās, nelīdzenās molu švīkas, tāpat zivjapstrādes ēku blāķi. Krasta līnija uz abām pusēm no Ventas stiepās šķietami bezgalīga. Arī Pārventas pusē tikai mežs … Zigmunds pirmais atgriezās krastā un nolikās smiltīs. Kate un Valfrīds turpināja plunčāties. — Pietiks,— beidzot Valfrīds paņēma Katrīnu aiz rokas. — Cik labi, ka jūra ir tāda pati! Kad būs grūti, atnāksim vēl,— viņa teica un apgūlās uz muguras, nebēdājot par matos līpošajām smiltīm. — Jūra ir brīnišķīga! Tik tīra! Ne naftas, ne citu draņķu; ūdens kā stikls. — Man tā kā gribētos ēst,— Zigmunds ieminējās. — Tad raisi vaļā savu paunu. Ēdīsim nost tās sviestmaizes, ja vien nebūs izkusušas. Uz kafiju vairs nav ko cerēt, kapelmeistar, un nebūs ne limonādes, ne pepsika — kiosks uz trīssimt gadiem slēgts. — Dzert gan gribas vairāk nekā ēst,— bēdīgi konstatēja Valfrīds. — Atpakaļ ejot, varēs iestrēbt no Ventas. No ēšanas gandrīz nekas neiznāca. Zigmunds ar pūlēm notiesāja vienu speķa riku, Valfrīds pat ne tik daudz. Kate negribīgi skrubināja cepumu drumslas. Uzmācās pēcpusdienīga miegainība, un viņa, uz vēdera pagriezusies, iesnaudās. Arī Zigmundam acis liptin lipa ciet. Valfrīds atgūlās uz muguras un piemiegtām acīm skatījās debesīs. Kad Zigmunds pavēra acis, saule jau stāvēja virs jūras — bija vēla pēcpusdiena. Mute izkaltusi, mēle lipa pie aukslējām. Valfrīds un Katrīna nekustīgi gulēja smiltīs, satvērušies rokās, smilšu pilniem matiem. Zigmunds paraustīja draugu aiz pleca. — Kas ir?— Valfrīds pacēla smiltīm aplipušu vaigu. — Slienies augšā, ja negribi izcepties kā bruņurupuča ola. Modini Kati — mēs esam nogulējuši kādas trīs stundas! — Katiņ …— Valfrīds atglauda guļošajai matus no vaiga. — Ak, pasaulīt, kā gribas dzert!— Kate aizvērtām acīm nomurmināja. Uzslējusies sēdus, viņa slaucīja nosvīdušo un smilšaino pieri. — Jāiet ūdenī, citādi gals klāt! Pavisam gurdeni viņi brida jūrā. Kad ūdens sniedzās līdz viduklim, Katrīna gāzās iekšā kā ronis. Uzreiz kļuva labāk. Pēc tam, bezkaunīgi smiedamās, uzgāza pamatīgu šalti Valfrīda mahagonija krāsas mugurai. — Ko tu …— aplietais sprauslāja. — Lai tu pa miegam nenoslīktu! Lai Zigmundam nevajadzētu piepūlēties, viņu draudzīgi aplēja no abām pusēm. Izplunčājušies un atdzisuši skrēja atpakaļ. — Jāmeklē, kur padzerties.— Kate apņēmīgi kāpa brunčos.— Traks var palikt — vesela jūra ūdens, bet nav ko dzert. Zigmunds žēli pētīja nejēdzīgo kamzolīti. — Idiotiska mode! Kam tie šņori un āķi, un pussimts pogu?


— Nevienas vainas, panko vesels! — Uzminiet, cik pulkstenis?— Valfrīds jautāja, izmakšķerējis to no bikšu kabatas.— Puspieci! — Ak vai, Herr Kapellmeister, jūs taču visu dienu gaida Herr Būrgermeister!— Kate uztraucās. — Lai viņš iet … — Fui, cik rupji! Pat viduslaikos priekšniecībai nedrīkst likt gaidīt, par to var dabūt pērienu ar ierakstu personīgajā lietā. Interesanti, kāds viņam darba laiks? — Kate, beidz mani ēst! Man nepatīk birģermeistari. Es pret viņiem esmu alerģisks. — Tu nu gan esi ..! Kāpēc negribi iepazīties ar augstu stāvošām personām? — Bet ko es viņam teikšu? — Neko īpašu. Tā un tā … esmu jūsu rīcībā, cienīts kungs. Kādi būs mani pienākumi? Un tā tālāk. .. Tad jau redzēs. — Varbūt viņiem te ir kāds kolosāls instruments?— iejaucās Valfrīds,— Vecīt, mēs taču varam pašu velnu nospēlēt, ne tikai tādu Vindavas kapeiu! — Labi, par to vēlāk. Šodien jau nu ne. Galva jau tā iet riņķī un mugura ellīgi sāp — laikam būšu apdedzinājies. Saģērbušies un tikuši galā ar auklām, pogām un āķiem, viņi brida pa smilšaino zemes trijstūri uz upes pusi. Visapkārt apdullinoši vijolēja sienāži, čirpstēja kaut kādi sīki putneļi. Kliegdamas planēja kaijas. Trīs mutes bija izkaltušas kā vāveru ligzdas. Gājiens vilkās pusstundu garu mūžību. Pēdējos sojus gribējās skriet. Kad Venta jau skalojās pie pašām kājām, Katrīna veikli uzsprauda brunčus un kāri dzēra no piesmeltajām riekšavām, — Kas to būtu domājis, ka Ventas ūdeni var dzert!— Zig​munds slaucīja muti piedurknē. Kate izvilka no ņiebura ķemrni. Garie mati bija pilni smiltīm un salipuši jūras ūdenī; viņa viebās aiz sāpēm. — Es tev palīdzēšu.— Valfrīds izņēma viņai ķemmi no rokām, pēc tam arī paša mežonīgās pinkas ieguva civilizētu izskatu. Apāvušies un sakārtojušies viņi pa krastmalu devās uz pilsētas pusi. Drīz bija sasniegta pils. Pa to pašu ieliņu, kur rīta pusē bija vērojuši karieti aizripojam, gāja tālāk. Viss bija dīvaini svešs, un tai pašā laikā svešumam cauri jautās kaut kas ļoti pazīstams. Abās pusēs noliktavas — zemi bezlogu spīķeri. Putekļi, pakulu vīkšķi, koka gabali un īpatnējs smārds, kurā bija zivju, darvas, ādas un citādas smakas. Viņi šķērsoja ielu, kura izbeidzās pašā Ventmalā, bet ar otru galu dziļi ietiecās pagaidām vēl nepazīstamajā pilsētā. Pie noliktavām vairs nebija neviena cilvēka, tikai pa viena burinieka laipām nedroši klumburoja bārdains subjekts, efektīgi izliektu pīpi mutē. Padusē viņam rēgojās mazītiņa, glīta muciņa. — Brandava strucītis,— Kate piezīmēja.— Jūras vilks slāj no kroga. — Ei nu?— Zigmunds neticēja.— Tagad tikai būtu uz krogu jāiet — pulkstenis nav ne septiņi! — Droši vien tagad ir cits priekšstats par agrumu vai vēlumu. Nakts sākas jau pulksten deviņos. — Pa kuru laiku tad viņi dzīvo? — Droši vien ceļas piecos, sešos no rīta. — Klausies, Katiņ, bet vai tagad tādi krodziņi vispār ir?— prasīja Valfrīds, vērodams, kā burinieka apkalpes loceklis pazūd striķa trepju mudžekļos. — Un kā vēl! Kur nu bez krogiem! Turklāt, ja var ticēt romāniem, ar visādiem ērmīgiem nosaukumiem, piemēram, «Pie treknās butes».


— Nestāsti anekdotes.— Zigmunds iesmējās. — Tad jau redzēsi. Kad birģermeistars tev izmaksās pirmo algu, vedīsi mūs uzdzīvot pie treknās butes… vai liesās siļķes. Vēl viens ielu krustojums. Labajā pusē aiz bieza žoga grezns divstāvu pildrežģa nams. Pavērts logs ar tumšiem aizkariem. Sētā kariete. Bet uz ielas — smiltis, smiltis, smiltis … — Vai patiesi nevar savest kārtībā ielas?— Zigmunds šķendējās.— Mūslaikos bedres, šaislaikos smiltis. Būtu izgudrojuši kādu zirga vilkmes greideru, vai. Viņš apklusa. Uz nākamās mājas sliekšņa sēdēja divas pajaunas dāmas baltās aubītēs, pļāpāja, grauza riekstus un akurāti savāca čaumalas. Abas Vindavas pilsones nomērīja viņus acīm un turpināja intīmi vāvuļot. — Re, nespļauj vis uz ielas!— Valfrīds pačukstēja. — Apspiestas personiskās brīvības sekas. Feodālisms! Vispār, tumša lieta. Cilvēks nestaigā brīvs kā valdnieks un neizpauž sevi spļaušanā,— Zigmunds filozofēja. Uz nākamā stūra rēgojās jau pazīstamais tornis, tālāk vīdēja baznīca. Nācēji apstājās un domīgi saskatījās. — Nu, vai iesim pie tās tur, ē … frau zaļās pupas ēst?— jautāja Valfrīds.— Ja ne, tad jāmeklē, kur pārnakšņot. — Nu, iesim, iesim,— atrūca Zigmunds.— Varu derēt, ka viņa pieprasīs uzrādīt dokumentus, arodbiedrības karti un pēc tam izmetis ārā. Zigmunda cerības nepiepildījās. Tikko viņi apstājās pie pazīstamajām durvīm, cienījamā Hannelores kundze izšāvās ārā kā raķete. Savu moļo kleitu nomainījusi pret dzeltenu, viņa laistījās kā pārgatavojies ķirbis. Smaidīdama un kniksēdama viņa veda visus trīs uz augšstāvu. No kundzes pļāpām Katrīna ar Zigmundu saprata labi ja piekto daļu, bet pietika ar to pašu. Vienā elpas vilcienā paspējusi izteikt gan pārmetumus (tiesa, ļoti maigi) par neierašanos uz pusdienām un apkārtstaigāšanu tik karstā laikā, gan pastāstīt par svaigo alu, kas dzesējoties (nesaprotams vārds), par slinko Ingi, kura aizmirsusi uznest viesiem mazgājamo ūdeni, un nez kādā sakarībā par savu nelaiķa vīru, Hannelores kundze uzlika roku uz durvju vērtnes. Zigmunds sastinga. Tūlīt viņa ieraudzīs matraci un dzelteno tabureti… un tad nebūs ne svaigā alus, ne zaļo pupu, bet būs drausmīgs blīkšķis, un viņi visi trīs sēdēs uz ielas smiltīs … Taču nekas nenotika. Frau Hannelore atvēra vienas durvis — jā, vienas! Jo blakus atradās arī otras … —… un jūsu māsas kundze ar laulāto draugu būs apmierināta,— čiepstēja kundze, atvēra ari otras durvis un vai plīsa no sirsnības. «Ak, kungs! Māsas kundze … Laulātais draugs … Vai šī dāma patiesi ir vājprātīga?»— domāja Zigmunds. Kates acis pletās aizvien platākas. Laimīgais Valfrīds — viņš neko nesaprata. Lai kaut kā kompensētu savu tumsonību, viņš sev par pārsteigumu noskūpstīja kundzes roku — varbūt aiz pateicības, ka tā beigusi runāt. — Viel Dank, Frau Hannelore!— Kate saliecās reveransā. Kundze mīļi paplikšķināja viņas plecu un pagriezās uz iešanu. Draugi atviegloti uzelpoja. Bet, vēl ko atcerējusies, kundze griezās atpakaļ, lai izteiktu līdzjūtību par ceļā tik ļoti cietušo lādi; gribēja zināt, vai neesot apgāzusies kariete. Valfrīds, nenieka nesapratis, skatījās gan vienā, gan otrā, taču ne Kate, ne Zigmunds nebija spējīgi kaut ko paskaidrot. Beidzot pēc vairākkārtējiem aizrādījumiem nenokavēt vakariņas kundze aizgāja. Visi trīs stāvēja pie pavērtajām durvīm un jutās kā pilnīgi idioti. Pēkšņi Zigmunds atcerējās savu


dzelteno tabureti un metās pār slieksni. Istaba bija … vai tad tā bija tā pati istaba? Ne matrača, ne taburetes. Stūrī gulta ar virpotiem stūru stabiem un puķotiem aizkariem. Pie loga aizvēsturiska paskata nošu pults, blakus galdiņš, šauru, pēc izskata visai neērtu krēslu pāris, zems koka skapis vai kumode. Gultas kājgalī mazgājamais galdiņš ar bļodu un lielu, gaišzilu krūzi, tam blakus no rīta redzētā un aplaupītā lāde. — Es jūku prātā!— iebrēcās Zigmunds. — Es arī.— Kate lēni sabruka uz sliekšņa. — Valfrīd, tu esi saprātīgs cilvēks un beidzi skolu ar sarkano diplomu. Ieknieb man! Uzrunātais stīvi pastiepa roku un izpildīja Zigmunda lūgumu. — Ai! Tātad es neguļu! Valfrīds atspiedās pret aplodu, durvis nočīkstēja un pavērās. Katrīna ļāva vijolei nošļukt uz grīdas, uzrāvās kājās un metās ārā. Pēc brīža no blakusistabas atskanēja sajūsmas spiedziens. — Valfrīd! Nāc šurp! Ātrāk! Valfrīds paklausīja. Kate stāvēja istabas vidū. Gandrīz tāds pats kambaris kā Zigmundam, tikai gultas aizkari tumši zaļi, un tai blakus tualetes galdiņš ar nelielu spoguli. — Tu paskaties, mīļais, paskaties,— vai nav īsta pasaku mājiņa? Nu man vairs nemaz nav bail. Tik mājīga, tik mīļa! Visu mūžu sapņoju kaut reizīti gulēt zem baldahīna. — Man trūkst vārdu …— Valfrīds atguva valodu. Acīs bija savāds miklums. Slaidie pirksti iepazinās ar aizkaru, apmīļoja kamīna šauro dzegu, pieskārās spoguļa kādreiz zeltītajam rāmim.— Varbūt mēs patiesi visu dienu sapņojam? Tā taču nevar būt patiesība. Kate piegāja viņam klāt, ieskatījās spogulī. Pretī lūkojās abu saules aprautās, samulsušās sejas. Valfrīda rokas cieši saslēdzās ap viņas stāvu. — Bet mēs esam kopā,— viņš čukstēja. — Tātad esam mājās.— Katrīna piekļāva vaigu siltajam, stingrajam plecam. Durvis pavērās. Tas bija Zigmunds. — Tā jau es domāju,— viņš teica.— T" jūs vienmēr paspēsiet, bet tagad vienreiz pārpīpēsim šo trako situāciju. — Tagad nav jāpīpē, bet jāmazgājas un jāķemmējas. Esam taču lūgti vakariņās.— Kate izraisījās no Valfrīda rokām un ielēja no krūzes bļodā ūdeni. — Ak jūs gatavojāties mazgāties?— Zigmunds pabrīnījās.— Tad es būšu kļūdījies. — Droši vien.— Valfrīds maigi iebukņīja draugu mugurā. Pie durvīm klauvēja. Spraugā parādījās Hannelores kundzes šķelmīgās actiņas un puse frizūras. — Lūdzu, Herr Kapellmeister, lūdzu … Vakariņas gaida! Ko te vairs varēja teikt? Turklāt ēst gribējās bezdievīgi un no gaiteņa pa puspavērtajām durvīm plūda kārdinoša smarža. *** Kad pēc smagajām un komplicētajām vakariņām viņi vilkšus uzvilkās Zigmunda istabiņā, saule jau bija aizgrimusi aiz jumtiem, taču karstums joprojām bija gandrīz neizturams. Arī aukstais alus nebija nenieka līdzējis. Zigmunds neizsakāmā atvieglojumā izāķējās no sasodītā kamzolīša un, brīdi padomājis, norāva ari kreklu. — Lieliska ideja!— nopriecājās Katrīna un atbrīvojās no melnās jaķeles. Atpogājusi blūzi līdz krūšu bedrītei, brunčus virs ceļgaliem uzrāvusi un matus ērmīgi saspraudusi, arī viņa atviegloti nopūtās.


Valfrīds bez ceremonijām izmetās peldbiksēs. — Septiņpadsmitajā gadsimtā tā ir pornogrāfija,— viņa izda​rības novērtēja Kate. — Mēs esam ārpus gadsimtiem.— Valfrīds ielidināja velvetenes Zigmunda puķotajā gultā. — Ja ienāks Hannelores kundze, noteikti paģībs — tik pliku vīrieti šī savā mūžā vēl nebūs redzējusi. — Lai ģībst, ja citādi nevar, bet tas viņai būs no pārēšanās. — Veči, es pārsprāgšu!— paziņoja Zigmunds, vēderu braucīdams.— Tas nav normāli! Ko tikai es savā muzikanta mūžā neesmu ēdis, bet tā pierīties! Bet šie — trīsreiz tik daudz; un alu lok spaiņiem. Kā iekšas to iztur? — Bet neviena kartupeļa,— Valfrīds žēli nopūtās.— Maize ari jocīga — sausa un drūp. — Kartupeļi! Pēc simts gadiem varbūt… Zigi, vai tev ari neizdevās uzzināt, kāds tagad gads? — Kur nu! Viņi tarkšķ vienā gabalā, bet jēgas nekādas. Zirgi, rati, siļķes, alus … Un, kad tas dižais onkulis pleta vaļā rīkli, es vairs neko nesapratu. Kas tā ellē par vācu valodu? — Pārāk veca … es domāju, valoda. Bet var iemācīties arī to. Bez maksas kursiem un «Mācīsimies kopā». Tas vecis ir brūveris,— Kate teica.— Viņiem tur mājas otrā galā brūzis, tāpēc tā smaržo. Bet alus nekas — garšīgs. — Ciest nevaru alu!— Zigmunds paziņoja.— Savu mūžu neesmu mutē ņēmis. Ēdamais gan bija kolosāls — tikai gaļas par daudz. — Interesanti, vai šito ūdeni var dzert?— Katrīna ieskatījās krūzē uz mazgājamā galdiņa. Iesmēla saujā un slapināja lūpas, tad pēkšņi satraukta pārlaida acis abiem pusplikajiem. — Paklau, bet kāpēc mūs te tā mīlē? Baro, gultiņas klāj… Cik par visu šo servisu būs jāmaksā cilvēkiem, kuriem pat nav priekšstata, kāda izskatās šolaiku nauda? — Birģermeistars vēlējis, lai viņš arī maksā!— Zigmunds izstiepa garos stilbus.— Kaut ko es tomēr uzzināju. Diemžēl tikai ne to, kāpēc es esmu kapelmeistars un kā mēs esam šeit nokļuvuši. Bet šis kaut kas ari ir vairāk nekā nekas. Tepat blakus esot kaut kāda viesnīca. Tur mums būtu vajadzējis apmesties. Tikai kādām trim istabām esot pēkšņi iebrukuši griesti. Nu, acīmredzot arī šaislaikos tā gādās. Labi, ka mēs tur vēl nebijām apakšā. Viesnīcas saimnieks mūsu kundzītei nelaiķa vīrabrālis, bet birģermeistaram — pudeles brālis vai kā. īsta blatošanās — un godājamo kapelmeistaru, tas ir, mani, ar cienījamiem radiniekiem, tie esat jūs, nometina pie labākās saimnieces pilsētā — vismaz tā man apskaidroja. Ceru, ka būšu visu sapratis pareizi. Visa pilsēta runājot, ka man vai mums maksāšot divsimt dālderu gadā. Kate, vai tas ir daudz vai maz? — Par naudām man lielas jēgas nav, bet liekas gan, ka daudz. — Tā tas varētu būt, jo kundzīte noelsās vien. — Jā, vecīt, informācijas, vismaz sākumam, pietiekami,— atzina Valfrīds.— Kāds tur brīnums, ja sēž blakus saimniecei un (ā vai kūst aiz laipnības. Skaties, ka vēl tevi neadoptē! — Un tik krauj un krauj Zigim šķīvī… Šmorbrātenus, zaļās pupas un citus jaukumus. Tā tu drīz vairs džinsos netiksi iekšā. — Neapcelies, it kā pati būtu badā palikusi! Netikšu džinsos — nopirkšu laikmetīgas bikses. Labāk sapīpēsim! — Ar pīpēšanu nu būs cauri,— pusbēdīgi norūca Valfrīds.— Nāksies atmest. Šolaiku bodēs filtra cigaretes nepārdod, un pīpe man nepiestāvēs. — He!— Zigmunds priecīgi izkratīja gultā savas spilvendrānas saturu. Uz segas rozīgajām puķēm izbira «Sveiks», «Meistars un Margarita», «Konektikutas jeņķis», divas klades, lodīšu pildspalvas, salūzuši cepumi, apdrupušai svecei pielipis speķa gabals, kāds desmits sērkociņu kastīšu, divas dažādas zeķes, saburzīta avīze «Ventas Balss», konfekte, milzums «Elitas» paciņu un


apvazāts kabatlakats . .. — Nē, tu esi galīgi jucis!— Kate saķēra vēderu.— Kolosāla bagāža ceļojumam laikā. — Ko tad man vajadzēja ņemt?— apjautājās Zigmunds.— Varbūt stiept līdzi grīdsegu vai kumodes atvilktni ar tamborē​tām sedziņām? Kas tev nepatīk? — Viss patīk, sevišķi caurās zeķes. — Caura ir tikai viena,— precizēja apsmietais.— Otra ir pavisam vesela. — Zigis turpina būt ģēnijs, ar tādu kapelmeistaru nepazudīsim. — Kas attiecas uz pīpēšanu,— nesatricināmā mierā turpināja ģēnijs,— tad tagad stingra finansu disciplīna. Parādi komandēšu es — ne vairāk kā pa vienai dienā … Labi, labi, pieņemts trīsbalsīgi, bet šovakar divas.— Val​frīds pastiepa roku. Sēdekļus pievilka tuvāk logam. Katrīna piecēlās un aizbul​tēja durvis. — Drošs paliek nedrošs,— viņa paskaidroja.— Lai resnais Johans neienāktu diedelēt smēķus. No viņa nāca zvērīga tabakas smaka. — Kas ir Johans?— Valfrīds nesaprata. — Brūveris. — Viss jau būtu labi, tikai man nepatīk justies kā mēmam.— Valfrīds nodzēsa sērkociņu. — Vai tas nav briesmīgi — visu laiku lauzīties vāciski, pat paši nevaram brīvi sarunāties. — Pagaidām tā ir objektīva nepieciešamība.,— Zigis nopūtās. — Tā ir,— Katiņa piebilda.— Redziet, pilsētās ar mūziku drīkst nodarboties tikai vāci. Ja mēs atzīsimies par latviešiem, mums te neatļaus uzturēties, Zigi par kapelmeistaru neņems, būs jāiet par kalpiem vai dienas strādniekiem. Visādas ziepes var iznākt Bet ar vācu mēli mēs ejam, kur gribam, un redzam visu, kas nav aiz atslēgas. Stulbi, protams… — Man gribētos zināt vienu lietu,— Zigmunds domīgi teica.— Kur palicis īstais kapelmeistars? Kur viņa radinieki? Kaut kur taču tādiem vajadzētu būt, ja jau viņus gaidīja? Un ja nu viņi ierodas rīt vai parīt? — Diez vai,— Kate pasmīnēja.— Tā taču ir viņa lāde. — Nu, tad jau viņš sēž manā istabā — trīssimt gadus vēlāk un jūtas kā pēdējais muļķis. Iedomājies, kā tādam nabagam ap dūšu! Visapkārt grāmatu blāķi nesaprotamā valodā, tukšas pudeles un burkas, un visādi citādi nesaprotami daikti… Varbūt viņš tagad skaita pātarus magnetofona priekšā un no lentēm meistaro parūku? — Un kur tad vēl kreņķi ar bauru valodas apgūšanu. Beidz, man viņa žēl,— nopūtās Kate. Zigmunds piecēlās un nopētīja zināmo lādi. — Paklau, izpētīsim, kas tur iekšā. Galu galā tagad tā skaitās mūsējā. Pacēluši lādes vāku, viņi redzēja drēbju kaudzīti, ko Katrīna no rīta jau bija pajaukusi. Virspusē rēgojās gaišzaļa rupja samta piedurkne. Kate pavilka — piedurkne piederēja garam, vidū pieguļošam kamzolim, kas lejasgalā paplašinājās līdzīgi Kates pagaisušajiem rninisvārciņiem. Zaļajam sekoja otrs — sarkanīgi brūns. Zem tā — vairāki krekli apročotām piedurknēm. Zem apkaklītēm garas, ne visai smalkām mežģīnēm apšūtas lentes. Puiši brīnīdamies un smiedamies apģērbus pielaikoja, bet Katrīna ieinteresēti rakās tālāk. Sekoja pāris garu smalkāka audekla bezpiedurkņu kreklu. Zigmunds nosvieda to, kas viņam bija rokā, un paķēra pavisam ērmotu daiktu — tādu kā bruņuvesti no dzeltenīga auduma ar iešūtām lokanām kaula vai cita materiāla plāksnītēm. Jokaino drēbju gabalu kopā saturēja sarežģīta auklu un miniatūru āķīšu sistēma … — Apžēliņ, kas tas tāds?— Zigmunds grozīja vesti pirkstos. — Tas? Tas… tai vajadzētu būt manai korsetei, kapelmeis T tara kungs, neboliet tik dikti acis! Ļoti būtisks veļas gabals, palīdz saglabāt, nu, ē… uzstutēt,— Kate atņēma viņam korseti un, to sev


priekšā turēdama, skaidroja.— Redz tā, un, kad Valfrīds šitos šņoriņus būs pievilcis, tad viss liekais paliks iekšā, bet nepieciešamais rēgosies ārā … Sapratāt, bauri? — Sievietes visos laikos ir bijušas neriktīgas. Tu tikai, lūdzu, pasaki, kas ir liekais un kas — nepieciešamais? — Paaugsies, sapratīsi!— Valfrīds atņēma Katei korseti, pasmīnēja un nolika nost. Izcēlusi no lādes dibena gaiši sārtu kleitu ar izšūtām rozītēm, Katrīna iekrita neapvaldītā jūsmā, uz kādu spējīga tikai sieviete. Taču tērps tiešām bija apbrīnas vērts — dekoltē malas apstrādātas smalkā izšuvumā ar baltiem un zelta diedziņiem, tāpat bagātīgi pufētās piedurknes; ņieburu klāja ziedu aplikā​cija. — Fantastika! Padomājiet tikai — tas viss ir roku darbs! Grūti pat ticēt. Tāda kleita droši vien maksā veselu bagātību. Ai, kā gribētos!.. — Nu tad uzvelc! — Nē, nevaru … kaut kā savādi. Nav jau manējā. — Diez vai īpašniece ieradīsies ar pretenzijām,— Zigmunds iesāka, taču Katrīna saudzīgi pārklāja tērpu krēsla atzveltnei un vairs tam nepieskārās. Atskaitot plānā apmetnī ielocītus baltu zeķu pārus un dažus mutautiņus, lādē vairāk nekā nebija. Salikuši visu atpakaļ, draugi klusēja. Šai dienā piedzīvots jau tik daudz, ka iestājies zināms apradums. Zigmunds caur dūmu mākonīti centās saskatīt sevi barokālai publikai spēlējam vijoli. Izredzes uz kapelmeistara amatu viņu vairs nenoveda izmisumā. Katrīna pūlējās salikt apziņas plauktos visu šīsdienas bagātību. Valfrīds šķirstīja uz pults salikto nošu kaudzīti. Atskaitot Tēlemana svītu vijolei un klavesīnam, pārējie bija nepazīstamu vācu autoru darbiņi — dejas. — Primitīvi un tukši,— viņš noteica, kārtodams izjukušo nošu kaudzi.— Ja spēlē, tad kaut ko jēdzīgu. Zigmund, vai tev vēl kas no Baha vai Hendeļa ir aizķēries smadzenēs? — Diez vai Bahs jau ir piedzimis?— Kate šaubījās. — Vai tas tik svarīgi? — Šo to es atceros gan.— Zigmunds paņēma vijoli.— Sāku​mam pietiks. — Gan jau kaut kādas notis dabūsim. Interesanti, ko vairāk prasīs — laicīgo vai garīgo mūziku? Kaut ko jau var arī noimprovizēt, būtu tikai tīrs nošpapīrs. .. Zigmunds pamāja un piekļāva vijoli zodam. Istabā ieslīdēja Baha korāļa melodija, kā nopietns eņģelis uzlūkojot katru. Vai tā bija senā, vai mūsdienu mūzika? Kas ir mūsdienas? Mūsu dienas? Šī arī ir mūsu diena. Mūsu mūzika … Nopietnais, maigais eņģelis apglāstīja visus trīs un, gaišu skumju nests, izslīdēja pa logu. Pārlaidās stāvajiem dakstiņu jumtiem, klusajām, putekļainajām ielām un miegainajiem svešzemju burinie​kiem. Vai tas vairs bija Bahs, kura doma ar lociņu glaudīja stīgas? Vai tas nebija noslēpumainais spēks, kas viņus atveda šajā pasaulē? Istabā sabiezējusī krēsla viņus gandrīz noslēpa citam no cita, tikai vijole ar smalkām, spožām saitēm vija kopā trīs dvēseles. Katrīna piecēlās un aizdedza uz kumodes nolikto sveci. Blāvā, nepietiekamā gaismiņa uzzīmēja Zigmunda profilu un stīgas apmīļojošos pirkstus. Valfrīda roka atkal pieglauda Kātiņu, zem plaukstas dziļi un mierīgi pukstēja viņas sirds — vienā ritmā ar dziesmu, kurai nevajadzēja vārdu … Par cilvēku, kurš jebkurā gadsimtā paliek tikai cilvēks — ar savu nezināšanu un gudrību, sūrām ciešanām un mīlestību, bailēm un brīvības alkām, naidu un labestību. Vienalga, vai viņa miesu sedz pakulu krekls, bruņas vai sintētikas pulovers — tas ir cilvēks, grēcīgs, mirstīgs, iznīcībai padots, tomēr caur paaudžu paaudzēm atjaunots un dzīvs … Zigmunds nolika vijoli uz pults, noņēma brilles un berzēja nogurušās acis. — Šī diena tā kā būtu beigusies. Trakākā diena mūžā. Un kāda būs nākamā?


— Skaista! Tā tam jābūt.— Valfrīds piecēlās un izstaipījās. Katrīna atjēdzās no sapņojuma. Pa logu ieskrēja silts vējiņš un sasveicinājās ar sveci. Likās, katrā stūrī tup pa rūķim un ziņkāri vēro viņus. '— Nu ko, arlabunakti, kapelmeistara kungs!— Kate savāca savas un Valfrīda drānas. — Košus sapņus.— Zigmunds laipni nožāvājās. Noklakšķēja durvis, un viņš palika viens. Iegājuši savā istabā, Kate un Valfrīds apstājās un ieklausījās neparasti dziļajā klusumā. Gar mēbelēm taustoties, Katrīna aizkļuva līdz logam un atvēra to. Sidrabaina mēness sega noklājās uz grīdas un viņu kailajām kājām. Valfrīds aizdedza sveci un nolika uz palodzes. Kate nometa drēbes un iegremdēja rokas vēsajā ūdenī. Uz gultas aizkariem šūpojās viņas lokanā ēna. — Cik savāda nakts,— pēc brīža nočukstēja Valfrīds.— Tādas mums vēl nekad nav bijis. Bet pārvērsties var tikai apkārtne, mēs esam un paliekam tie paši. — Valfrīd, kur tagad ir mūsu istabiņa?— Dvielis izslīdēja no viņas rokām un nogūla uz grīdas. — Kur ir mūsu grāmatas, mūsu jūras akmentiņi un viss pārējais? — Mūsos pašos, Katiņ. Tagad mēs cits citam esam māju vietā. — Vai tu nemaz nebaidies, mīļais? — Tās nav bailes, tikai tāda nedrošības sajūta. Brīžiem. Bet es ticu, ka mums nekas ļauns nevar notikt. — Kamēr būsim kopā … — Bet mēs taču būsim kopā! Citādi nemaz nevar būt. Sidrabainajā mēnessgaismā vizēja baznīcas tornītis, kokos klusu šalca lapas. Kaut kur zem mēness neredzama putna rīklītē trīsuļoja dziesma par mīlesību. Sveces liesmiņa graciozi locījās kā austrumu dejotāja. Drānu baltumā tumši iezīmējās Valfrīda iedegušie pleci. — Neticami, bet, šķiet, es tomēr aizmigšu.— Katrīna nolaida vaigu uz viņa krūtīm. — Guli, Katiņ, aizmiedz …— Mierīga roka nogūlās uz viņas matiem.— Mums vēl daudz brīnumu priekšā, un tikai Dievs zina, kādi tie būs. *** Rīts atnāca ar skaļu bunkšķi aiz sienas. Kate uzšāvās gultā sēdus. — Valfrīd, paklausies! — Ko … kāpēc tu neguli?— Viņš, acis neatvērdams, savil​kās omulīgā līkumiņā. — Tur pie Zigmunda kaut kāds troksnis. Vai tu neko nedzirdēji? Aizmirsi, vai, kur mēs atrodamies? Nu arī Valfrīds pacēla galvu. Labu brīdi abi sēdēja, elpu aizturējuši, un klausījās. Aiz sienas valdīja klusums. — Ko darīsim?— Katrīna jautāja.— Vai nevajadzētu celties? — Diez vai. Kamēr neviens mūs augšā neceļ — neliksimies ne zinis. Valfrīds vilka viņu atpakaļ spilvenā. Aiz sienas atkal atskanēja troksnis un Zigmunda apslāpētā lamāšanās. Šoreiz Valfrīds neizturēja un pielēca kājās. — Iešu apskatīties,— viņš, kaut cik apģērbies, paziņoja. Pēc dažām minūtēm Valfrīds nāca atpakaļ smiedamies. — Zigis pazaudējis brilles un, tās meklēdams, izdemolējis istabu — saplēsis ūdens krūzi, apgāzis pulti — visas notis pa grīdu. — Vai atrada?


— Jā, turpat pie gultas, gandrīz uzkāpu virsū. — Paldies Dievam,— Kate atviegloti nopūtās un cēlās.— Vai nav traki — ne halāta, ne rītakleitas, pat krekla nav. Kā celies, tā tūlīt jāģērbjas. — Vari neģērbties,— Valfrīds pasmaidīja. — Vai dieniņ! Nevar, nevar, esmu tikumīga. — Kā es līdz šim to nebiju pamanījis? — Bezgodi!— Katrīna gribēja klupt viņam matos, bet tobrīd pie durvīm pieklauvēja. — Ienāciet!— ienirdama zem segas, viņa vēsā vācu mēlē atjāva. Ar kniksi un labrītu parādījās Inge. Rokā viņai bija pilna ūdens krūze. To apmainīja pret tukšo, kurā salēja ūdeni no bļodas. Katrīna pateicās, bet tik tikko novaldīja smieklus, vērodama pārbiedētos skatienus, kurus Inge uzmeta pusplika​jam Valfrīdam. Gaitenī atskanēja soļi. Kāds pieklauvēja pie Zigmunda durvīm un iegāja. Caur sienu bija dzirdamas apslāpētas balsis, un pēc īsa brītiņa nācējs aizklaudzināja atpakaļ. Durvis atsprāga vaļā. Iedrāzās pusapģērbies Zigmunds, izspū​ris un pārbiedētām acīm. — Kas nu?— Valfrīds nolēca no palodzes. — Tā stunda ir situsi, apakšā sēž rātes rakstvedis, man tūlīt jāiet pie birģermeistara. — Ak tu velns!— Valfrīds iebrauca roku matos.— Iesi? — Jāiet. Nu par vēlu atkāpties, paši pierunājāt. — Iesim visi,— Katrīna apņēmīgi teica.— Es arī gribu redzēt Vindavas birģermeistaru. Labāk visiem kopā … un tu kā nekā esi mans brālītis. — Ejam, ejam.— Valfrīds kļuva rosīgs.— Kur ir mana ķemme? Zigmunds izgāja un pēc pāris minūtēm atgriezās, stiepdams vakarā pārcilāto drānu kaudzi. — Kad jau, tad jau. Reprezentācijai. Un tu, Kate, beidz pārdzīvot. Stīvē tos brunčus mugurā un — atiet. Sākās īsts juceklis. Puiši pinās garajos kreklos, nepierastie apģērba gabali negribēja klausīt. Rokas nelīda piedurknēs, bet, tur ielīdušas, sapinās kamzoļa izgriezumos. Noskaidrojās, ka Zigmundam lieliski der ķieģeļkrāsas kamzolis, bet Valfrīdam, dziļāk ievelkot elpu, izdevās iepogāties gaišzaļajā. Katrīna pūlējās, sēja un sprauda, lai platās lentes iegūtu žabo formu. Satraukumā piesarkuši, viņi centās apskatīt sevi nelielajā, blāvajā tualetes galdiņa spogulī. Garie kamzoļi diezgan labi apslēpa divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu modes bikses, vienīgi apdriskāto krosa kurpju un stīvo žabo kontrasts bija pamatīgs. Bet spogulī to nevarēja redzēt. — Manuprāt, tādi jūs varat spēlēt balli ja ne Versaļas pili, lad rātsnamā jau nu noteikti,— Katrīna nopriecājās.— Zigi, bet tagad pazudi uz piecarpus minūtēm. — Skaidrs, bet lai nebūtu ne sekundi vairāk.— Viņš izgāja gaitenī. — Svētā inkvizīcija,— vaidēja Katiņa, kad Valfrīds nemākulīgiem pirkstiem raustīja korsetes aukliņas.— Kā dzīvs cilvēks to var izturēt? Es laikam vairs nekad nevarēšu ievilkt elpu.— Nē, nē, velc vien!— viņa iesaucās, kad Valfrīds iežēlo​jies palaida vaļīgāk. — Ak, Die's…— izdzirda Zigmunds, kurš nervozi mīņājās ārpusē. Pavēris durvis, viņš nošņācās, — Cik tālu esat tikuši? — Līdz beigām, kapelmeistar. Nāc, paskaties! Kate stāvēja pie spoguļa un vārstīja acis, gandrīz nespēdama parunāt, drebošiem pirkstiem taustot tērpa krokas un izšuvu​mus. — Pasaulīt, vai tā maz esmu es? — Nu, Kate, tu esi satriecoša! Birģermeistaru ķers trieka.


— Es esmu mēms!— Valfrīds izdvesa.— Vai tev tagad maz drīkst pieskarties? Vai tā vispār vairs ir Katiņa? Vai dāma no vecmeistara gleznas? Sajūsmu pārtrauca Hannelores kundze, īsi pakniksēja puišiem, tad pievērsās Katrinai ar sajūsmas spiedzienu. — Aber, Frau Katherine?— Kundze uz mirklīti samulsa.— Jūsu mati? Nāciet man līdzi, es jums palīdzēšu. Kate nepaspēja iebilst ne vārda, kad jau traucās lejā pa kāpnēm, gandrīz sapīdamās smagajos svārkos. Ievedusi Kati gaišā kambarī un nosēdinājusi pie maza tualetes galdiņa, Hannelores kundze kaut kur pazuda un atgriezās ar ogļu panniņu un matu cirtojamajām šķērēm. Kamēr viņas garās, gludās matu šķipsnas pārvērtās atsperīgās cirtās, Katrīna piesardzīgi skatījās apkārt. Droši vien pašas saimnieces guļamistaba. Augsta gulta ar bieziem, zilpelēkiem aizkariem, spilveni un spilventiņi, grīda klāta salmu paklājiņiem, divas lielas, viena mazāka lāde. Uz rakstāmpultij līdzīga augsta sarkankoka galda divas grāmatas biezos ādas sējumos, apgleznota porcelāna krūze un pāris lielu gliemežvāku. — Skaisti, aber ļoti skaisti,— no vērojuma iztraucēja Hannelores kundzes balss. Neviltotā sirsnībā Katēs galvai pāri spogulī skatīdamās, viņa turpināja.— Jums ir brīnišķīga sejas krāsa, un tērps tik ļoti piestāv! Kur jūs tādu pirkāt? — Uzdāvināja … vīrs.— Kate pietvīkusi rija smieklus. Kundze sajūsminājās vēl vairāk. Nu viņa gribēja zināt, vai Frau jau sen precējusies, kur dzimusi, kas viņas vecāki, ar ko nodarbojas viņas vīrs. — Viņš ir mūziķis, Frau Hannelore!— Katrīna nopriecājās, ka vismaz uz vienu jautājumu spēj atbildēt bez smadzeņu piepūles. Neciešamais karstums, cieši savilktais ņieburs, nokveldētās matu šķēres un par visu vairāk satraukums laupīja katru iespēju sakarīgi domāt. Kate slaucīja no pieres sviedru lāsītes. Elles mokas šaislaikos būt elegantai. Korsete, kleita, kas sver savus desmit kilogramus un vēl šī slepkavīgā matu dedzināšana. Kad savējie nosvilināti, nopērk parūku. Nē, paldies, es atturē​šos. Beidzot kundze nolika šķēres. No spoguļa Katei pretī raudzījās nepazīstama seja ar augstu atsegtu pieri un garām, stingrām sprogām līdz pleciem. Acis šķita lielākas pat bez krāsošanas. Pavisam domīga Kate pateicās un steidzās atpakaļ. Neņemdama vērā puišu komentārus, Kate aplika plāno ap​metni, un visi devās uz priekšistabu. Pie liela kamīna ar gadskaitli 1646 un iniciāļiem H. W. stāvēja pasīks vīrelis melnās drānās ar apdzeltējušu, stīvu apkakli, kurai pāri krita sataukojušos matu pinkas. Rokā viņš spaidīja pelēcīgu platmali. Soļus izdzirdis, vīrelis pagriezās, un trīs satraukumā trīcošie ieraudzīja mūžvecas žurkas ģīmi, kas saverkšķījās smaidā, rādot garus, plānus zobus. — Kristofers Tome\ Vindavas rātes rakstvedis,— žurkasģīmis stādījās priekšā, pa divi lāgi klanīdamies.— Man būs tas gods pavadīt kapelmeistara kungu un mm … uz rātsnamu^ mm… viņu gaida cienīts birģermeistars Hinkeldeja" kungs.— Garie zobi noklaudzēja, un Tome paklanījās trešo reizi, acīm ieķerdamies izšūtajā rozē uz Katrīnas ņiebura. Rakstveža ērmotais paskats bija labas zāles pret stresu. Kate burvīgi pasmaidīja un pieliecās minimālā reveransā. Zigmunds noņurdēja kaut ko nesaprotamu un palocījās ar Buratino grāciju; mēģinādams izdarīt to pašu, Valfrīds uzmina Kates svārkiem. Kamēr viņš murmināja atvainošanos, Kristofers Tome jau bija atvēris durvis. Ejot viņam garām, uzvēdīja tāda kā veca papīra un peļu smaka. «Kāda gan būs rāte?» nodomāja Katrīna. Iztēlē uzpeldēja baigas ainas—pelējumiem klātas sienas, pagrabi, žļerkstošas ķēdes… Cenzdamās nokratīt augošo neomulības sajūtu, viņa ciešāk ieķērās Valfrīda elkonī.


Rakstvedis neveda viņus tālu, jo rātsnams atradās Tirgus laukuma otrā pusē — vecs, bet pamatīgs sarkanu ķieģeļu nams zem milzu oša. Tome drebelīgi lavierēja starp tirgus galdiem, inucām, ratiem, lopiem un cilvēkiem. Laukumu klāja izmītas, netīras smiltis. Pacēlusi tērpa malu, Katrīna sargāja to no riotriepšanas — baltās kurpes jau bija pavisam pelēkas. Tikai pie paša rātsnama smiltis sedza apdrupušas dzeltenīga akmens plātnes. Nams izskatījās tīri omulīgs un tīrs pretstatā apvazāta​jam rakstvedim. Kristofers Tome pavilka smagās griezta koka durvis. Priekšnams ar dzeltenu ķieģeļu grīdu un balsinātām sienām uzelpoja patīkamu vēsumu. Trīs draugi uz mirkli apstājās — Valfrīds juta sirdi pukstam pašā kaklā, Kate pārlaida roku sacirtotajiem matiem un centās savaldīt drebošos pirkstus. Zigmunds drudžaini rija siekalas un pūlējās izdomāt, kā viņu sauc. — Lūdzul— Žurkasģīmis, smīnēdams un platmali saujā maidzīdams, atvēra vēl kādas durvis, pa kurām priekštelpā ielija spoža gaismas šalts. Mēmās bailēs saskatījušies, visi trīs spēra soli uz priekšu, un Zigmunds, brilles uz augšu pagrūdis, drosmīgi pārkāpa slieksni. Neliela istaba augstiem griestiem un salmu pinumiem klātu ķieģeļu grīdu. Smags, tumšs galds, pie tā divi vīri. Trešais — ievērojami jaunāks, ne vairāk par trīsdesmit gadiem,— stāvēja pie loga. Trīs skatieni pētīgi pārslīdēja Zigmunda stāvam, un viņam pārskrēja saltas trīsas. It kā palīdzību meklēdams, viņš atskatījās, bet' Kate ar Valfrīdu jau bija blakus. Visi klusēdami paklanījās, cik nu godbijīgi prata — rātsnams ar trim rātskun​giem viņiem tomēr uzdzina bijību. Viens no vecākajiem, patukls, gludi skūts sārtvaidzis, piecēlās un panācās soli uz durvju pusi. — Esiet sveicināti Vindavā.— Viņa balss bija pazema, ar rūpju pieskaņu.— Mēs priecājamies, ka esat ieradušies tik drīz pēc uzaicinājuma. Atnākušie vēlreiz palocījās, ne vārda neteikdami. Ne Katrīna, ne Zigis nespēja izdomāt kaut cik piemērotu un jēdzīgu atbildi; Valfrīds, neko nesaprazdams, jutās bezpalīdzīgs kā cālis slido​tavā. Sārtvaidzis birģermeistars uzlūkoja viņus ar nepārprotamu izbrīnu. Aiz galda sēdošais nervozi noglauda plānās, sirmās ūsas, bet stāvošais drusku pasmīnēja. Birģermeistars pagriezās pret Tomi, kurš, uz rakstāmpults sakņupis, turēja rokā kādu papīru. Tas bijīgi pārceļoja birģermeistara pastieptajā plaukstā. Ielūkojies dokumentā, viņš jautāja: — Jūs saucaties Zigmunds Reizemans? — Jā, Herr Būrgermeister,— pēc pāris centieniem atdabūt pārsteiguma aizsisto elpu, izdvesa Zigmunds un nokāsējās. Rātskungi atviegloti nopūtās: tātad kapelmeistars tomēr nav mēms! — Jūs mācījāties Drēzdenes domskolā un beidzāt to ar izcilību? — Jā, birģermeistara kungs!— Zigmunds gluži priecīgi atsau​cās. — Un jūs varat spēlēt..?— To jautāja jaunākais — pie loga stāvošais plecīgais, gaišmatainais rātskungs. — Mūsu latīņskolas rektors Johans Feierabends6 ,— iestarpi​nāja birģermeistars. — Spēlēju vijoli, čellu, klavesīnu …— nu Zigmunda balss vairs nedrebēja nemaz. — Ļoti patīkami,— teica rektors un drusku iešķībi paklanījās. Zigmunds eleganti sašķiebās uz otru pusi. — Un šis jaunais cilvēks ir …— birģermeistara spožās actiņas pievērsās Valfrīdam, kurš nosvīda līdz papēžiem. — Mans studiju biedrs,— Zigmunds braši paziņoja.— Sacer mūziku, spēlē uz klavesīna, čembalo, ērģelēm. Valfrīds…— Cenzdamies pārcelt drauga uzvārdu vācu mēlē, runātājs nosarka kā dakstiņš.— Valfrīds, ē … Zonnenbergs. Jā! No sacītā sapratis tikai mūzikas instrumentu nosaukumus, Valfrīds Sauleskalns paklanījās, cik


skaisti vien prata, un centās izskatīties pēc iespējas apgarotāks. — Bet šī dāma,— Zigis lēja tālāk, nepamirkšķinājis ne aci,— šī dāma ir mana māsa Katrīna, mana biedra laulātā draudzene. Rātskungi norija Zigmunda nekaunīgos melus kā zemeņogu. Birģermeistars un rektors smaidīgi uzlūkoja Katrīnu. — Vai arī jūs nodarbojaties ar mūziku, jaunā kundze?— tē​višķīgi apjautājās Hinkeldejs. — Mazliet, cienīts kungs, esmu mācījusies dziedāšanu. — Jums ir lieliska ģimene, Reizemana kungs. Mēs izjūtam patiesu prieku par īstu mūziķu ierašanos mūsu necilajā pilsētā un ceram nākotnē iepriecināt ausis jaukām skaņām. Mūsu noteikumi jums zināmi? — Jā … tas ir, mazliet,— Zigmunds sastostījās. — Atļausiet jums tos atgādināt. Jums jādibina un jāapmāca pilsētas orķestra kapela, lai tā varētu piedalīties pilsētas svētkos un garīgās ceremonijās, jāpasniedz mūzikas stundas skolas zēniem. Mūsu kantors Beikirša7 kungs sava cienījamā vecuma dēļ nespēj īsti… tātad jāapmāca zēni kora dziedāšanai. Un, protams, ja kāds no mūsu pilsoņiem uzaicinās jūs pasniegt mūzikas stundas saviem bērniem, rāte ne jums, ne jūsu biedram neliegs. — Pateicos, birģermeistara kungs.— Zigmunds jau kuro reizi paklanījās. Valfrīds, drošs paliek drošs, darīja to pašu. — Par jūsu ierašanos priecāsies ari augsti cienīts Zeifrīda8 kungs, pilsētas fogts — viņš ir liels mūzikas cienītājs. Patiesību sakot, doma izveidot pilsētas kapelu pieder viņam, taču rāte ar prieku to atbalstīja. Ņemot vērā cildinošās atsauksmes par jums, nolemts kapelas mūziķiem izmaksāt divsimt dālderu gadā. Ja esat mierā ar šiem noteikumiem, parakstiet līguma dokumentu.— Hinkeldejs noklāja lielo papīru uz galda. Tome, turēdams smagu tintnīcu, sniedza Zigmundam spalvu. Tas, pirmoreiz zoss spalvu turēdams, dūšīgi iegrūda to tintnīcā un zem stūrainiem burtiem uzrakstītā teksta uzķeksēja gluži neiedomājamu parakstu. Čirkstinot neparasto rakstāmrīku, viņš pašā apakšā pamanīja nepārprotamu gadskaitli un datumu: 28 Juli 1685. Tome noklaudzināja zobus smaidā un izņēma ar tinti nošķiesto spalvu no Zigmunda pirkstiem, tad uzbirdināja svaigajam parakstam smiltis. Tobrīd rektors kaut ko jautāja Valfrīdam. Kate, kaklu pastiepusi, centās saboksterēt kādu vārdu Zigmunda parakstītajā papīrā. Tikai Valfrīda izmisīgā iekāsēšanās lika viņai atjēgties un mesties palīgā. — Tātad esat mācījies ērģeļspēli,— rektors atkārtoja un piebilda:— Brīnišķīgs instruments. Diemžēl pēdējos gados tik​pat kā nav bijis iespēju … — Mans vīrs cieš no balss saišu iekaisuma, Herr Feierabend,— Kate mīlīgi iečivinājās.— Caurvējš … lietus … tā​pēc tagad runāšana viņam sagādā grūtības. — O, kundze, izlūdzos piedošanu!— rektors atsaucās.— Es vēl gribēju teikt, ka arī mācītāja kungam būs prieks uzzināt, ka pilselā ieradies mūziķis, kurš prot spēlēt ērģeles. — Vai jūsu jaukajā baznīcā ir ērģeles? — O! Diemžēl ērģeju nav, vēl nav … bet mēs visi ceram, ka tās varēs uzstādīt pēc diviem, trim mēnešiem. Tikai pati baznīca … Vai jūs, kundze, neievērojāt, ka tā joprojām nav pabeigta? — Patiešām? — Jā gan, gadi paiet, taču baznīcas tornis joprojām gaida noslēgumu. — Tā Kunga roka!— ierunājās trešais rātskungs stingru, bālu seju. — Jā, Everdsena9 kungs, pastāstiet viesiem par mūsu Annas baznīcas nelaimīgo likteni! — Bargi tikusi piemeklēta mūsu draudzes baznīca,— apspiestā balsī teica uzrunātais.—


Tornis, kundze … ar lielām grūtībām un milzu uzupurēšanos no draudzes locekļu puses uzcelts jau pirms gadiem septiņdesmit, kad es tikko biju ieraudzījis dienasgaismu. Mans tēvs, lai viņam debesu valstība … mans tēvs Jans Everdsens ziedoja baznīcai simts albertdālderu. Bet tornis briesmīga negaisa laikā sabruka. Viņa gaišība Kurzemes hercogs nelaiķis Jēkabs Ketlers vēlēja uzcelt par jaunu, tikai pats… nu jā… kur nu vairs atpakaļ dabūt.. .I0 Bet tad nāca naidnieks ar uguni, ar briesmīgu uguni. Baznīca dega, dega cienījamu pilsoņu mājas un manta, hercoga flotes kuģi… Un tā joprojām mūsu dievnams palicis kropls par lieliem sirdēstiem manam godātam draugam mācītā​jam Smidtam". — Tā Kunga roka,— Hinkeldejs nopūtās, un viņa apaļie vaigi it kā saplaka.— Mūsu pilsētai vajadzību daudz, bet līdzekļu maz. Kopš zviedru karaļa briesmu darbiem visus šos garos gadus nespējam atgūties. Viņa gaišība hercogs Fridrihs Kazimirs12 aizmirsis sava tēva dižos darbus, trīs gadu laikā nav pagodinājis Vindavu ar savu ierašanos, kaut gan Vindava viņam … — Zemnieki aizmirsuši savu pienākumu!— Everdsens iekaisa.— Pilsēta pilna klaidoņiem, inežā aiz pārceltuves un uz Goldingenas ceļa siro laupītāju bandas. Nelaiķa hercoga laikā … — O! Nelaiķa hercoga laikā muižās arī zemnieki varēja dzīvot. Darba netrūka, bet viņi bija iztikuši. Tāpēc nebēga. Tagad ļaudis, kam tas Kungs vēlējis zemi strādāt, padzen no pašu celtām mājām vai, vēl ļaunāk, pārdod kā lopus! Pārdod svešiem valdniekiem par karakalpiemt Un muižās paliek tikai veči, sievas un bērni. Vai jūs zināt, kas notiek Rothofā13 ? — Tā Kunga roka sodīs visus dumpiniekus! Jūsu sašutums man liekas pārspīlēts, Feierabenda kungs. — Kungi! Jūs aizmirstatiesl Mēs šodien šeit tikāmies cita iemesla dēļ,— birģermeistars pārtrauca Everdsenu, kurš nervozi braucīja ūsas. Trīs draugi, savu spēju robežās uzmanīgi klausījušies dižvīru vārdu pārmaiņā, saskatījās. Dzirdētais izjauca šķietami idillisko noskaņu, kāda pēc viņu pirmajiem iespaidiem valdīja Vindavā. Birģermeistars brīdi skatījās pa logu Tirgus laukuma burzmā. Ko atcerējies, atkal pievērsās mulsi klusējošai trijatai. — Kungi, vai esat kaut cik apmierināti ar savu pašreizējo dzīvesvietu? Nelaimīga apstākļu sagadīšanās neļāva jums ieņemt paredzētās telpas viesnīcā «Sudraba enkurs». Ilgus gadus pazinu Hinrihu Veica14 kungu, «Sudraba enkura» saimnieka nelaiķa brāli, Hannelores kundzes vīru — cienījamu un turīgu aldari. Hannelores kundze ar prieku piedāvāja savus pakalpojumus. Ļoti godīga sieviete, varbūt tikai… — Mēs esam ļoti apmierināti ar Veica kundzes viesmīlību,— teica Zigmunds, paguvis atgūties no gadskaitļa radītā šoka. — Manuprāt, jūs darīsiet labi, paliekot viņas pajumtē. Veica kundze izskatās dzīvespriecīga, bet īstenībā jūtas ārkārtīgi vientuļa, kopš zaudējusi dēlu. — Zaudējusi dēlu?— Katrīna iesaucās. — Jā, kundze. Piecpadsmit gadus vecu, manu bijušo skolnieku. Labs, gudrs zēns vārdā Pauls. Noslīka pirms vairākiem gadiem,— rektors stāstīja. — Tā Kunga roka!— balsi atkal pacēla Everdsens.— Mūsdienu jaunatnei trūkst bijības. Pauls Velcs dziedāja nepiedienīgas dziesmas kapsētas zvanu tornī. Viņa māte tikai smējās, kad es uz to norādīju. — Viņš bija labs zēns!— rektors uzsvēra, un viņa biezās, gaišās uzacis bargi savilkās. Zigmunds un Katrīna skatījās uz šo cilvēku ar pieaugošām simpātijām. — Kungi, kungi!— atkal iejaucās Hinkeldejs. Aiz viņa muguras kaut kas dzelžaini noklaudzēja — Tome smējās. Johans Feierabends atskatījās, un caur labas audzināšanas masku viņa sejā pavīdēja neslēpts nicinājums.


— Tātad, kapelmeistara kungs, es un mani zēni gaidīsim jūs ar nepacietību. Kad jūs varētu ierasties pie mums?— rektors no jauna pievērsās Zigmundam. — Kaut vai rīt, tikai nezinu, kad un kā man stāties pie mana galvenā uzdevuma. — Par to jums paziņos, kad būs veikti visi nepieciešamie priekšdar bi,— birģermeistars teica. — Ieteikšu |ūs apciemot jaunajam Brinkam, viņš Mītavā15 pie Feihtnera'J kunga mācījies vijoļspēli un … ceru, ka jūsu biedrs … Zonnenberga kungs arī neatteiksies kuplināt mūsu mazo mūziķu pulciņu. Savu «uzvārdu» izdzirdis, Valfrīds palocījās. — Tomes kungs, palūgšu jūs izmaksāt kapelmeistara kungam algu par gada ceturksni uz priekšu. — Rīt no rīta Reizemana kungam tiks nogādāti piecdesmit dālderi sudrabā,— Tome sēca. — Pateicos!— Zigmunds bija pati pieklājība. — Tātad ,.. vēlu patīkami un auglīgi pavadīt laiku Vindavā, kungi… kundze,— Johar.s Hinkeldejs atkal tēvišķīgi smaidīja, uzmetot pa skatienam puišu firmīgi driskainajiem apaviem. — Jācer, ka jums šeit patiks.— Rektors dūšīgi paspieda Zigmundam un Valfrīdam roku un galanti paklanījās Katrīnai. — Uz redzēšanos, Herr Būrgermeister, Herr Rektor …— Kate pietupās dziļā reveransā,— auf Wiedersehenu ,— un atvieglojumā dziļi ievilka elpu. Bīstamā vizīte bija beigusies. Galu galā rāte nemaz tik slikti neizskatījās — birģermeistara spridzīgās ačeles un korektā izteikšanās runāja par dzīvesprieku un saprātu, rektora Feierabenda vīrišķīgā seja un valoda iedvesa patiesu cieņu. Bālais Everdsens gan likās nereāls kā rēgs bez miesas un asinīm. Pēdējais, ko draugi redzēja, izejot no rātsnama, bija Tome, kurš, līkumā sameties, cītīgi pilināja tintnīcā no lielas pudeles tinti. Izgājuši uz ielas, viņi atviegloti saskatījās. — Nu stāstiet taču beidzot, kas te notiek!— Valfrīds nepacietīgi pieprasīja.— Kur jūs mani iepiņķējāt? Zigi, ko tu tur muldēji par čembalo un ērģelēm? Kāpēc es esmu Zonnenbergs? Un kā manu mēmuma kaiti izskaidroja mana laulātā draudzene? — Tavs īstais uzvārds te izklausītos nepiedienīgi. Varbūt tomēr visu pārspriedīsim mājās? Te nav vieta sarunai, paskat, žurkasģīmis jau glūn! Pagriezuši rātsnamam muguru, viņi devās atpakaļ, mezdami līkumu Tirgus laukuma vidū sabraukto ratu drūzmai. Pa ielu iet bija ērtāk. Labajā pusē bija māju rinda. Vidū starp koka namiņiem gozējās divas dzeltenu ķieģeļu ēkas. Vienu apjoza augsts mūra žogs ar maziem vārtiņiem stūri. Nosmaržoja tā kā dilles, kā kumelītes… Virs lokveida durvju arkas grūti salasāmiem, gotiskiem burtiem bija uzraksts «Mart. Heydeman Apothek» — Paskat tik, te ir pat aptieka!— Kate nobrīnījās. — Ejam pirkt iesnu pulveri no rīvētiem krokodilu zobiem.— Zigmunds pavilka Valfrīdu aiz piedurknes. — Vai tev ir nauda tādam deficītam? Algu saņemsi tikai rīt! — Varbūt inan kā Vindavas kapelmeistaram un birģermeistaram tuvu stāvošai personai dos uz krīta? — Re, alķīmiķis logā!— Kate pamāja uz sērīgu pajaunu seju aiz rūts. Izskatījās, ka aptieka iekšpusē ir pavisam tumša. Arī blakusmāju greznoja izkārtne, kas vēstīja, ka šeit mīt «Chirurg Thomas Eymer» 9 . Pie durvīm maza laternīte un līdz spīdumam nodeldēts klaudzināmais āmuriņš. Logiem priekšā kalti režģi, un uz katra slēģa pa dzeltensārtai kokgriezuma rozītei. Krustojumā pārgājuši ielu ar dziļi iebrauktām grambām, viņi atradās iepretī garai, zemai


pildrežģu mūra mājai. Mājas galā bija caurbraucami, līdz galam atvērti vārti. Arkas vidū ziliem, neglītiem burtiem bija uzkrāsots «Silberne Anker». — Re, šī ir tā pati viesnīca, kur mums būtu bijis jādzīvo, ja ne iebrukušie griesti,— Kate piezīmēja.— Un mūsu māja — blakus. Viesnīcas vai iebraucamās sētas pagalmā kladzināja vistas. Divas sievas akmeņiem klātā pagalma stūrī dziļās koka silēs mazgāja veļu. Ealožu bars zaga vistām barību un ķēzījās, kur pagadījās. Mazs, ducīgs jauneklis skaldīja malku. — Pietiks lūrēt,— Zigmunds sāka iet.— Es gribu uzpīpēt. Pārdesmit soļu — un viņi vēra jau pazīstamās durvis ar lāča galvu. — Vai jūs beidzot varat pastāstīt, kas tur īsti bija?— Valfrīds dīdījās nepacietībā. — Tas pergaments, ko es parakstīju, bija datēts ar tūkstoš sešsimt astoņdesmit piekto gadu. Mēs esam pārlēkuši trim gadsimtiem un vēl četriem gadiem piedevām. — Kate, vai šajā gadā nav paredzēti kādi kari, bads vai mēris? — N-nē … cik man zināms. Kamēr Zigmunds atstāstīja Valfrīdam visu rātsnamā runāto, blakusistabā Katrīna kārpījās laukā no krāšņās kleitas. Atpiņķējusi visas auklas, viņa apmierināti ietērpās zilajos svārciņos. Kad viņa atkal vēra Zigmunda durvis, pretī sitās dūmu smarža. — Pīpējat, velni?— Kate iespieda rokas sānos. — Pīpējam,— Zigmunds atzinās pavisam godīgi.— Varbūt tu arī gribi? — Katiņ, kā tu domā, vai mēs varēsim tikt galā ar visu to, ko viņi no mums gaida? — Nezinu, es jau esmu mācījusies tikai dziedāšanu, cienīts kungs.— Viņa iesmējās.— Nu, ja būs par grūtu — muksim! — Nebūtu jau slikti saorganizēt vismaz kvartetu, bet kur tie mūziķi radīsies?— Zigmunds domīgi skatījās dūmos. — Tu teici par kaut kādu vijolnieku,— atgādināja Valfrīds,— bet, vienalga, sanāk tikai trīs. — Uz mani neskaties.— Kate paraustīja viņu aiz žabo lentes.— No manis muzikants neiznāks. Pirmkārt, es pie klavierēm jūtos diezgan neomulīgi, otrkārt, vijoli spēlēt nemūžam neiemācīšos. — Ne jau tāpēc es uz tevi skatījos.— Valfrīda acis silti noglāstīja viņas seju.— Beigu beigās tu tiešām nedziedi slikti, tas arī var noderēt. Bet vēl kādu muzikantu tiešām vajadzētu. — Lai tas sārtvaidzītis meklē rokāl— Zigmunds enerģiski apdzēsa smēķa galu.— Es taču neskriešu pa visām mājām un neprasīšu katram, vai viņš gadījumā nepazīst notis. Bet rektors nudien lielisks puisis, teikšu, kā ir. — Vai ievērojāt? Hinkeldejs — nu, birģermeistars, teica — pilsētai daudz vajadzību, maz līdzekļu. — Tā viņš tiešām teica?— Valfrīds iesmējās. — Nudien! Trīssimt gadu uz priekšu vai atpakaļ — nekādas starpības. — Jā,— Kate nopūtās.— Pils brūk kopā. — Atjēdzies, Katiņ.— Valfrīds noglauda viņas roku.— Pati vakar redzēji, kāda ir pils. — Viss vienā putrā! Kas ir — vakar? Kas ir mūsdienās?— Katrīna piecēlās un saraustīja svārkus.— Neskumstiet bez manis, aiziešu pie saimnieces papētīt, vai nevaram dabūt ko ēdamu. Rjt būsim bagāti kā troļļi, tad varēsim iepazīties ar


Vindavas krāmu bodēm un sabiedrisko ēdināšanu. *** Nākamajā rītā Zigmundu pamodināja klusa, bet uzstājīga klauvēšana. Sagramstījis zem spilvena brilles, viņš lūdza ienākt. Durvis lēni pavērās, un istabā iespraucās pelēki svārki, tad uz aplodas uzgūla maza, apaļīga roka, un beidzot istabā parādījās baltas aubītes apņemtā Inges seja. — Labrīt, kapelmeistara kungs!— Inge kniksēja jau uz sliek​šņa. — Labrīt…— iedrapējies puķainajā segā, Zigmunds at​ņēma. — Kapelmeistara kungs, atnākuši no rātsnama. Lūdz jūs nonākties lejā …— Nez kāpēc sarkdama, Inge burzīja priekš​auta stūri. — Tūlīt.— Zigmunds gribēja celties, taču meita negāja prom. Joprojām roku uz durvju vērtnes turēdama, viņa meta uz Zigmundu ērmīgus skatienus. Tas saskaitās. Nevar taču skuķa klātbūtnē stīvēt kājās džinsus un vispār, kas viņai ko skatīties? — Es teicu — tūlīt!— viņš šerpi izmeta. No balss barguma Inge satrūkās un atkāpās, rokturi tomēr neatlaizdama. — Aizver durvis!— Zigmunda pacietībai pienāca gals. Klakt! Nu bija miers. Ātri ietērpies septiņpadsmitā gadsimta kreklā un divdesmitā gadsimta biksēs, Zigmunds skrēja lejā Priekštelpā pie galda sēdēja Tome un kārīgi lēja rīklē alu. Hannelores kundze spodrā priekšautā un aubītē stāvēja viņam blakus ar pacietīgu smaidu vaigā un nelielu paplāti rokā. Izdzēris un nolicis pasmago alvas krūzi līdzās savai samaidzītajai platmalei, Tome nez no kurienes izvilka pelēcīgu mutautu un ilgi slaucīja muti. Zigmunds lēni pienāca viņiem klāt un paklanījās. Hannelores kundze pasmaidīja un novidžināja labrītu. Tome noklaudzināja zobus. —'Morg'n, Herr Kapellmeister!— Viņš uzšāvās kājās un klanījās. Tad nepārprotamā liekulībā pacildinājis Vindavas devīgo rāti, viņš no platmales apakšas izvilka smagu ādas maku un pārmeta to rio vienas rokas otrā, tad vēl un vēlreiz .. . — Jūsu piecdesmit dālderi, kapelmeistara kungs … piecdesmit sudrabā .. .— Izskatījās, ka viņa pirksti neatraujami pieli​puši makam. — Pateicos,— Zigmunds cerēja, ka Kristofers Tome noliks maisiņu atpakaļ uz galda — doma par pieskaršanos viņa rokai likās derdzīga. Taču rakstvedis tuvojās ar nepārprotamu nolūku ielikt maku tieši viņa plaukstā. Uzvēdīja peļu smaka. Maisiņa smagums jūtami novilka roku. — Ļoti pateicos godājamai rātei.— Zigmunds piespieda sevi būt pieklājīgam un vēlreiz paklanījās. Tome iemeta acis tukšajā alus krūzē un, redzēdams, ka turpinājums nesekos, sažmiedza saujā platmali. Klanīdamies gan galdam, gan Zigmundam, gan Hannelores kundzei, viņš attālinājās. Kad noklaudzēja ārdurvis, Hannelores kundze nopūtās atvieglojumā. Skanīgi uzsviedusi alus krūzi uz paplātes, viņa gribēja iet. — Frau Hannelore! — Jā, kapelmeistara kungs?— Viņa atgriezās.— Vai jums kas vajadzīgs? — Es gribēju …— Zigis sastostījās,— redziet, nauda … vārdu sakot, nokārtot rēķinu ar jums. — Ak …— Kundze nolika paplāti uz galda.— Jūs sakāt — rēķinu? Nekāda rēķina nebūs. — Tas ir kā — nebūs?— Viņš apjuka.— Mēs dzīvojam jūsu mājā, vakariņojam pie jūsu galda … — O …— Hannelores kundze nopūtās.— Sakiet, lūdzu, Herr Kapellmeister, kāds jūsu kristīts


vārds? — Zigmunds. — Zigmunda kungs, gribu jums ko teikt, un pēc tam par to vairs nerunāsim. Redziet, viesnīca ir tur blakus. Tur kārto rēķinus, pasniedz vakardienas cepeti un klāj uz gultām izdilušus palagus, tur saimnieko Joahims Velcs, bet šī ir Heinriha Veica māja, un es esmu viņa atraitne. Un ar to es gribu teikt, ka jūs esat mani viesi. Viesi!— Kundzes vaigi tvīka arvien tumšāk.— Kad es lūdzu cienītam birģermeistara kungam at​ļauju uzņemt jūs savā namā, es nerēķināju, cik no tā varēšu ieņemt. ' — Bet… bet…— Zigis apjucis spaidīja dālderu maišeli kā ceptu kartupeli. — Zigmunda kungs, vai tiešām jūs domājat, ka lieks dālderis padarīs mani laimīgāku? Šai mājā, kur neviens cilvēks nav lieks, bet kur tik ļoti trūkst…— Viņas vaigi pēkšņi zaudēja sārtumu, žirgtajās acīs iespīdējās tādas kā asaras. Atcerējies vakardienas sarunu rātsnamā, Zigmunds iekoda lūpā. — Teikšu pavisam vienkārši — jūs man patīkat, visi trīs. Un es tikai priecāšos, kamēr jūs dzīvosiet manā namā. Sakiet, lūdzu, Zigmunda kungs, vai tas bijāt jūs, kas vakar spēlēja vijoli? — Es,— atzinās Zigmunds un sāka berzēt acenes.— Droši vien traucēju mieru. — Spēlējiet vien … cik vien vēlaties.— Izskatījās, ka viņa patiesi tūlīt sāks raudāt. Ejot uz virtuves durvīm, saimniece acīmredzot savaldījās un uzsauca parastajā, dzīvespriecīgajā tonī: — Labu rītu jūsu māsiņai ar vīru! Likšu uznest jums siltus cepumus. Zigmunds palika viens plašajā telpā, kur patīkami jaucās kopā alus smarža un vaniļas aromāts. Pārlaida acis tīri izgrābtajam kamīnam, pītajam paklājiņam un mazai smilšu kaudzītei, kuru droši vien bija atstājušas rakstveža sprādžu kurpes. Galvu grozīdams, devās augšā. Aiz Kates un Valfrīda durvīm valdīja klusums. «Guļ,» domāja Zigmunds, «vajadzētu arī mums iemācīties celties ātrāk.» Viņš pieklauvēja. Pēc brīža atskanēja basu kāju soļi, un durvis atvērās — aiz tām stāvēja Valfrīds un saldi žāvājās. — Es jau gribēju celties,— taisnojās Kate,— labu brīdi esmu nomodā. — Ko nu … nekur īpaši nav jāsteidzas. Re!— Zigmunds atraisīja smago maišeli un ļāva tā saturam iebirt gultā. Lielas, smagas monētas, dižciltīgi skanēdamas, krita uz segas. Katrīna pierāva kājas un paņēma dālderi plaukstā. Asas šķautnes, reljefs attēls. Liela — gandrīz pieci centimetri diametrā. — Un tas ir tavs avanss?— Kate pacilāja segas stūri kā nešļavu.— Smags gan — te būs savs kilograms. — Vienreizēji skaistas naudiņas. Nav vis kaut kādi kaltēti rubļi.— Valfrīds paņēma vienu pirkstos un paberza.— Tas ir sudrabs? — Tā rādās,— Zigmunds izklaidīgi teica un noņēma brilles. Meklēdams uz tām neredzamus puteklīšus, viņš skatījās logā. — Kas kaiš, Zigi?— Kate vērīgi ielūkojās viņam sejā. — Viņa neņem no mums naudu. — Kas? — Nu, saimniece. — Kā tad tā?— Valfrīds neizpratnē iepleta acis.— Vācieši šai ziņā esot nāvīgi precīzi. — Nezinu. Viņa neņem, un viss. Teica, ka mēs esot viņas viesi, un apraudājās. — Redz kā,— Kate novilka, ar kāju zem gultas kurpes meklēdama.— Likās, ka…. Bet ne jau pēc pirmā iespaida var vērtēt cilvēku. — Labi.— Zigmunds piecēlās un sabēra dālderu kaudzīti atpakaļ maišelī.— Ģērbieties,


ejam pastaigāt. Pēc stundas viņi kāpa lejup, grauzdami saimnieces sviesta cepumus. Nolēma papildināt savu garderobi ar moderniem apaviem. Bet kur tos pirkt? Atstājusi draugus priekšnamā, Katrīna iegāja istabā. — Frau Hannelore!— viņa pasauca un ieklausījās. Neviens neatbildēja. Tad Kate pavēra pirmās durvis kreisajā pusē. Tur bija virtuve — garš, spodri noberzts galds un uz tā bļodas ar notīrītiem dārzeņiem, plaukti ar spožiem vara katliņiem un citiem traukiem. Pavardā sīka liesmiņa. Neviena cilvēka. Kate norija pēdējo cepuma gabalu. Slāpa… Paķēra no tuvākā plaukta zilu krūzīti un iesmēla no liela koka spaiņa. Ūdens saldēja zobus. Katrīna atgriezās priekšistabā un devās pie nākamajām durvīm. Aiz tām kāds tā kā šņukstēja, apslāpēti vaimanāja … Brīdi vilcinājusies, viņa nospieda rokturi. Nelielā telpa bija gandrīz tumša — logus aizklāja slēģi, pa to spraugām spīdēja vāji saules stari. Tikko acis aprada, Kate ieraudzīja saimnieci. Tā tupēja uz ceļiem pie atvērtas lādes un spieda pie sejas kādu drēbes gabalu. Durvju viras iečīkstējās. Ceļos nometusies sieviete sarāvās un nolaida rokas. — Piedodiet.— Katrīna grasījās bēgt prom. — Nekas, nekas.— Hannelores kundze gausi piecēlās. — Mēs gribējām … tas ir … mēs ejam, gribējām pajautāt. Es nezināju … atvainojiet, ļoti lūdzu! — Nekas, nekas,— atkārtoja saimniece un ļāva drēbes gabalam iekrist lādē. Pāri malai noslīga maza krekliņa piedurkne. Vāks aizcirtās. Katrīna atkāpās priekšistabā un jutās tā, ka būtu varējusi pati sevi izpērt. — Ko jūs gribējāt uzzināt?— Hannelores kundze aizvēra durvis. — Kā atrast kurpju meistaru. — Ak tā,— kundze pasmaidīja,— nu, protams. Ejiet pa Skolas ielu taisni līdz mācītājmājai, tad griezieties pa kreisi. Uz Pils ielas stūra būs zaļa māja baltiem slēģiem — tā ir kurpnieka Dikerta darbnīca. Pa to pašu ielu tālāk — trešā šķērsiela — Skroderu iela. Tur strādā daudz labu meistaru, daži no Holandes, citi no Dānijas un Zviedrijas — pagatavos tērpus pēc jaunākās modes. Ja meklējat ko vienkāršāku, tepat — Lielajā ielā aiz Andresena jaunā nama pārdod lietotus apavus un apģērbus; ja gribat pirkt skaisti, bet dārgi, iegriezieties pie van Klēvena Annas ielas galā. Varbūt vēlaties kādu gredzenu vai ķēdīti? Skroderu ielas un Rothofas ceļa krustā atrodas juve​liera Friša darbnīca. — Ai, ko nu,— Katrīna pārtrauca. To visu nemaz nevarēja atcerēties, kur nu vēl saprast, kā kuru ielu sauc.— Vēlreiz lūdzu piedošanu, ka … ka nepieklauvēju. — Ko jūs, ko!— Hannelores kundze atvēcinājās.— Pusdienas ēdīsim trijos pēc pusdienas. Būs lieliskas ceptas zivis, nenokavējiet! Kad viņi beidzot tika uz ielas, Katrīna pūlējās atcerēties kaut ko no garās tirdznieciskās informācijas. Kur te Annas, kur Skolas iela … Jāiet tik uz priekšu un jāskatās. Zigmunds priecīgi žvadzināja kabatā piecas smagas naudiņas. — Vairāk cieņas, kungi,— Katrīna aizrādīja, kad Valfrīds paklupa pret sienmalē gulošu koka gabalu un gandrīz nostiepās zemē. Uzvērpās vesels putekļu mākonis. — Un es biju iedomājies, ka septiņpadsmitajā gadsimtā ielas ir bruģētas,— Zigmunds vīlies rūca un nošķaudījās. — Daudz vajadzību, maz līdzekļu,— pamācoši atgādināja Kate. — Tā Kunga roka!— Valfrīds noblēja. Garāmejoša madāma ar burkāniem pilnu ķoci uz rokas atskatījās. Zigmunds pakniksēja, madāma apjuka un steidzīgi aizgāja. Garām aizbrauca nelabi


smirdoši rati. Visi trīs kā pēc komandas aizspieda degunus, taču gandrīz tūlīt tos atlaida, jo aiz žoga līkuma kāds varen jestri rājās. Piegājuši tuvāk, draugi kļuva par lieciniekiem interesantai amatnieku sadzīves ainai. Kādi četri jaunekļi ar visai bēdīgiem ģīmjiem blenza uz īgnu večuku apvalkātā vadmalas uzvalkā. Vecis strostēja puišus par nepaklausību, slinkumu, negausīgu ēšanu, žūpošanu un izvirtību. Pieminot katru no nosauktajiem netikumiem, vecais sparīgi blieza pa žogu ar tādu kā resnu lineālu. Kā pēdējo pilienu grēku kausā visam iepriekšminētajam pievienojis apkārtklaiņošanu pa naktīm, vecais izslaucīja no šķidrajām ūsām siekalu pilienus. Pretīstāvošais puisis paberza seju ar nodilušās piedurknes galu. Nezin kāpēc tas večuku satracināja galīgi, un viņš iekrāva puisim ar lineālu pa skaustu. Blakusstāvošais mēģināja aizstāvēt, bet vecais sāka vāiēt visus pa kārtai. Zigmunds ieklepojās. Katrīna nosodoši savilka uzacis. Kauslīgais večuks atskatījās un rimās. Pavēlējis tūdaļ pat un nekavējoties steigties uz darbnīcu un ķerties pie darba, viņš uzmauca savu ādas mici dziļāk uz pakauša un aizčāpoja. Četri zeļļi, vai kas nu viņi varēja būt, nekrietni savaikstījās viņam nopakaļ, bet visvairāk cietušais pat izkāra mēli. Trīs draugi nevarēja apvaldīt smaidu. — Es jūtu kaut ko radniecīgu,— teica Zigmunds, kad četri grēcinieki bija pagājuši garām.— Apmēram tā kādreiz man morāli lasīja direktors. Viņš gan nekāvās ar koka gabaliem, bet laikam mans ģīmis bija tikpat stulbs. — Vai tu arī žūpoji un pa naktīm vazājies apkārt? Pierijies un lūrēji uz skuķiem?— uzprasīja Kate. — Protams,— Zigis ar cieņu atbildēja. Visi trīs lēnām turpināja iet, skatīdamies apkārt. Nevienas bodes nemanīja. Pēkšņi ielas rāmo klusumu pārtrauca spalga sievietes balss. Gabaliņu tālāk pa kādas nepatīkami rozā nokrāsotas mājas logu bija izkārusies galva milzīgā, lentēm apšūtā aubē. Sākumā nebija skaidrs, kam adresēti ļaunie vārdi, kas bira no plānās, apzilējušās mutes, bet tūlīt gājēji ieraudzīja iepretī mājai laukumiņā zem liepiņas sēžam jaunu sievieti basām kājām, garu, savēlušos matu pīni pār krūtīm. Uz viņas ceļgaliem gulēja apmēram gadu vecs bērns. Sievietes acīs bija nāvīgs nogurums, kā aklas tās lūkojās pāri ielai, pāri mājām, pāri visam. No blakus zālītē noliktās melnās maizes ņukas gabaliņu atlauzusi, viņa to sakošļāja un ielika mutē bērnam, kurš nemierīgi kustināja rociņas un ņerkstēja. Izskatījās, ka viņa neko neredz, nedzird, neievēro. Vecenes galva logā apklusa un pazuda, bet pēc brīža viņa atrāva durvis, lai šo nekaunīgo, netīro vazaņķi patriektu tālāk no sava godīga nama sliekšņa. Tieši tobrīd, kad viņa, lindrakus pieturēdama, spēra pirmos soļus, uzpūta spēcīga vēja brāzma, un namnieces varenā galvassega mīksti nokrita uz ielas. Te nu bija redzams, ka šī rota tai bijusi aumež nepieciešama — viņas tikumīgā galva varēja lepoties tikai ar kādiem pārdesmit matiem. Trijotne izplūda smieklos. Katrīnai pat izsprāga asaras. Smiekli bija tik jautri un lipīgi, ka pat sevī iegrimusī ceļmalā sēdētāja iztrūkās no vienaldzības un vāri pasmaidīja. Jauniešu smiešanās večas niknumu uzpūta vēl gaišākās liesmās. Vienā elpas vilcienā viņi tika nodoti visām iespējamām elles mocībām — piķa katliem, sakarsētām dakšām un sēra vannām. Atvērtajās durvīs parādījās vīrs ar sērīgu mopša seju un glīti sajoztu, apaļu vēderu. Pieklamzājis pie putekļos gulošās aubes, viņš to pacēla un uzstīvēja savai laulātajai draudzenei galvā, tad vilka viņu uz durvīm suniskā pacietībā, ļaujot viņai brēkt sev tieši ausī par necieņu pret cienījamiem cilvēkiem un tuvo pasaules galu. Draugi atelsās, jaunā sieviete nolaida acis uz bērnu. Likās, iestājies miers un katrs ies savu ceļu, bet labi patālu uz ielas parādījās divi jātnieki. Jaunā sieviete viņus ieraudzīja pirmā, zibenīgi piecēlās un metās bēgt. Jātniekus pamanīt bija paspējusi arī namniece, viņa izrāvās no vīra rokām un, aubes malas turēdama, metās tiem pretī, kliegdama, lai pilsētas policija tūlīt ņemot ciet izbēgušo zemnieku vazaņķi un arī šos trīs nekrietneļus par cienījamu pilsoņu zākāšanu.


Tomēr jātnieki tuvojās lēni un nepievērsa viņai uzmanību. Trīs draugi negaidīja, kamēr policisti apstāsies un sāks noskaidrot, kas un kā. Viņi ātri panāca bēdzēju un ierāva starp diviem zemiem šķūnīšiem. Parunāt viņa nevarēja — acīs plaiksnījās bailes. Vecene uz ielas joprojām bļaustījās, bet nu bija dzirdama arī vīru runa. Steidzīgi jāpazūd. Viņiem jau nekas, bet šai sievietei acīmredzot ir iemesls bēgt. — Kas tur?— pēc īsas līkumošanas starp šķūņiem un dārzu žogiem prasīja Valfrīds un rādīja uz zemu, platu ēku otrpus ceļa.— Tur kaut kas rakstīts, Katiņ, vai tu nevari izlasīt? — Baumann's Herberge …— saburtoja Katrīna.— Erbēģis,— vai tas nav krogs? — Ejam!— Zigmunds apņēmīgi satvēra sievieti pie otra elkoņa. — Nāc, nāc,— drošināja Katrīna,— nebaidies. Tur nemek​lēs. Izdzirdusi latviešu valodu, kaut ari viņas ausij mazliet neparastu, svešā it kā atvilga un ļāva sevi vest. Teciņus pārskrējuši ielu, viņi iegāja piemīdītā, zemā zālē, kur gaiss smaka alus izgarojumos un dzērāju elpā. Pie gariem notaukotiem un nolietiem galdiem sēdēja skaļi vīri. Pamanījis ienācējus, uz durvju pusi gāzelējās lielvēderis uz tievām zirnekļa kājām. — Ko kungi vēlas? Alu, brandvīnu? Maltīti? — Maltīti!— Zigmunds spēra dižu soli uz priekšu un pažvadzināja kabatā.— Vai piedienīgāka kambara jums nav? Tas bija īstais tonis. Kroģera galva it kā iešļuka plecos, mute pavērās mīļā smaidiņā. — Ir, ir.— Tas piešķieba galvu un sāniski kāpās uz pazemu durtiņu pusi.— Kungiem ir viss. Vai šī sieva pieder pie jums? — Tā ir mana kalpone.— Kate enerģiski bīdīja sievieti pa durvīm iekšā. Istabele, kurā viņus ieveda, bija patumša — mazs, mazs lodziņš pie pašiem griestiem —, taču tīra. Galds noberzts, grīda nokaisīta baltām smiltīm. Kamēr atnesa ēdienu un neiztrūkstošo alus krūzi, neviens nerunāja. Tikai tad, kad durvis beidzot aizvērās, trīs acu pāri pievērsās svešajai. Taču tā uz viņiem neskatījās. Iesnaudušos bērnu klēpī turēdama, sieviete saspringti skatījās kūpošo kāpostu bļodā, kurā iespraustas rēgojās treknas cūku ribiņas. Katrīna iekrāva krietnu kaudzi ēdamā alvas šķīvi un nolika sievietei priekšā. — Ēd,— viņa aicināja, redzēdama, ka tā baidās piedurties ēdienam, kaut ari vai mirst aiz izsalkuma.— Ēd droši un ne no kā nebaidies. Svešā it kā gribēja ko teikt, bet pārējie izlikās, ka ir ļoti aizņemti ar kāpostiem, desiņām, alu un galda rīkiem. Valfrīds pielēja pilnu krūzi un piebīdīja svešiniecei. Beidzot ari viņa sāka ēst, pa brīdim pārlaizdama skatienu savu galdabiedru sejām. Kad lielais izsalkums bija remdēts, viņa iejautājās: — Jūs … Kas jūs? — Tādi paši cilvēki kā tu.— Kate balansēja desiņu uz platas koka karotes.— Paēdīsim, un tad izstāsti, kas tev par bēdām. Kādēļ bēgi? — Nezin … Jūs runā mūsmēlē, bet ģērbās vāc' drānās … — Kādas nu ir, tādas ir,— Kate novilka.— Kā tevi sauc? — Irbe. — Tādu vārdu dzirdu pirmoreiz,— ierunājās Zigmunds. — Nu, un par ko tad tā vecā čauksture tevi gānīja, un kāpēc tu no tiem kovbojiem laidies? Sieviete neizpratnē skatījās viņam mutē. Platās, zilās acis atvērās kā logi. — Nevar saprast… tā kā būt mūsmēl', bet vārd' sveš'… Kate un Valfrīds sāka smieties. — Es pārlikšu vārdus tā, lai tu saprastu,— Katrīna noslaucīja lūpas.— Tas būtu tā: kāpēc


vecā sieva lamājās un kāpēc sabijies no vīriem zirgos? Irbes acis pieplūda asarām, Lēni izrunājot vārdus un teikumus, viņa atklāja savas bēdas. Abi ar vīru Vari sesto gadu kalpojuši Rothofā, tas ir, Sarkanmuižā. Divus bērniņus sadzīvojuši — dēlu Rūsīti un meitiņu Zīli. Bijis jau grūti diezgan, bet dzīvot varējuši. Kungus godājuši un klausījuši, ne reizes neesot pērti — Varis dūšīgs darbinieks bijis. Tad vienudien muižkungs Koškuls nācis — Vari un vairākus citus jaunus vīrus taisni no siena pļavas uz muižu aizsaucis. Nācis vēls vakars — Irbe sētā atgriezusies, bet Vara nav. Rūsi un Zīlīti pabarojusi — skrējusi meklēt. Nav bijis nekur — ne muižā, ne laukos, ne pļavās — ne Varis, ne citi vīri. Tā arī neatgriezies. Prasīt nevienam nedrīkst. Pēc tam runas paklīdušas, ka uz pilsētu aizvesti, būšot kuģēs dzīt un uz svešām zemēm par karakalpiem sūtīt. Irbe atstājusi Rūsīti Vara māmuļas ziņā un ar meitiņu pie krūts agrā rītā uz pilsētu atbēgusi. Gājusi… skatījusies … Kuģu daudz, bet ļauži svešās mēlēs runā. Bargi. Tā klīstot jau piekto dienu; klaušinājusi, kur vien varējusi. Līdzpaņemto maizīti apēdusi, tad palikusi badā. Vakar kādu māju kalpone iedevusi krūzi piena un lielu maizes ņuku. Naktīs aiz pilsētas robežām smiltīs gulējusi, tālāk pie zvejniekiem bail bijis iet. Tagad krūtis pavisam tukšas, Zīlītei nav piena — raud. Ko darīt? Atpakaļ uz muižu? Tur viņas prombūtne droši pamanīta — Koškuls likšot pērt, ka vai dzīvība laukā. Lai būtu pēriens, bet… — Bet Varis, VarisI Ak, kad tik reizīt' vēl viņā palūkot, balss dzirdēt, sveik' pateikt…— Irbe pieklusa, tikai asaras ritēja un ritēja. Viņas vārdi kā akmeņi smagi krita klausītāju sirdīs. — Šorīt atkal nogāj' Ventmalā,— Irbe turpināja,— pret lieliem spīķeriem — diž' kuģ' turpatām. Ļauž' nevien', uzreiz dzird vīr' balss, nez no kurien', bet pavisam tūv'. Gribēj' lejā skriet, bet viens tāds pats — uz zirg', ar zoben'— sāk' uz man' bļaut. Es — mukt. Kāj's sāp, sird' dur … spēks vairs nav. Ko tagad? Paldies jums par lāb' vārd', lāb' ēšan'. Kur man tagad iet, ko darīt? Kas ar meitiņ' notiks? — Tā taču nevar atstāt.— Katrīna pati ar mokām valdīja asaras. — Kaut ko vajadzētu …— Valfrīds kodīja lūpas.— Ak, Die's! — Jāizdomā.— Zigmunds sāka intensīvi spodrināt brilles.— Uz muižu atpakaļ nedrīkst. — Nedrīkst…— Irbes mutē izdzisa vārda atbalss. — Bet pilsētā? Kur viņa paliks pilsētā? Ja mēs ko vairāk jēgtu, bet paši klimstam kā muļķi. — Bet mūsu saimniece? Vai viņa … — Viņa ir vāciete. Lai cik laba būdama, viņa nepieturēs izbēgušu zemnieci. Te taču ir pavisam cita domāšana. — Pie mums? Tur Inge vazājas, māja pilna ar cilvēkiem. Būtu vismaz to mazo kur novietot. — Irbe, vai tev nav neviena, kas meitiņu varētu paņemt pie sevis, kamēr tu Vari meklē? — Rūsīt's ir pie Vara māmuļ's, bet kā tur Zīlīt' novest? Mān' uzreiz… Bet es neies pro' no pilsēt', kamēr nezinās, kas ar Var' notic's. Draugi saskatījās. Dzīva un sāpīga atšķīrās tautas vēsture — sieviete ar bērnu uz rokas raud par aizvestu vīru. Viena no neskaitāmajām latviešu sievietēm daudzu gadsimteņu laikā. Viņi var aiziet — prom, atpakaļ uz savu laiku, uz savu ierasto dzīvi, it kā drošāku, it kā pasargātāku, it kā… Un viņu ierašanās pagātnē neko nespēj grozīt, vēl vairāk nekā divsimt gadu vilksies latviešu tautas moku un sūra darba ceļš. Par to varēja lasīt vēstures grāmatās. Grāmatu var aizšķirt un nolikt plauktā, bet te viņu priekšā dzīva sieviete, kurai nolaupīts vīrs. Bērns, kuram nozagts tēvs. Viņiem sāp tāpat, kā sāpētu mums. Irbi nevar aizšķirt un nolikt plauktā.


— Mazo uz Sarkanmuižu varētu aizgādāt mēs paši,— Katrīna pārtrauca klusumu.— Tas taču nav tālu. Irbe pastāstīs, kā Vara māmuļu atrast. Mēs tai pateiksim, ka tu esi pilsētā un meklē Vari.— Viņa maigi pieskārās Irbes rokai. — Un pēc tam palīdzēsim meklēt.— Zigmunds izvilka no kabatas savus piecus dālderus, vienu atlikdams sānis.— Vai te ir daudz naudas? — Daudz gan … aplam daudz! — Re, un es to nemaz nezināju,— Zigmunds norūca. — Ņem ciet, nav ko staigāt pa dižpilsētu bez kapeikas kabatā. Irbe apstulba, jo nekad nebija turējusi rokās tik lielu naudas gabalu. Tagad, sajuzdama saujā veselu četru smagumu, viņa mēģināja nobučot Zigmunda roku. Tas pārbijies atrāvās. — Kas par muļķībām! Irbe tā kā nokaunējās un ciešāk satvēra mazo. . — Kaut nu izdotos …— Valfrīds nopūtās.— Kā mežoņi,— aizved nokaušanai. Vai kāds no viņiem kādreiz ir atgriezies? — Klusāk,— Kate iespieda nagus viņam rokā.— Nolādētais latvieša liktenis… bet labāk, lai viņa par to nezina. Taču Irbe nekā nebija dzirdējusi. Satumsušu skatienu viņa glāstīja savu. meitiņu, no kuras vajadzēja šķirties … varbūt uz mūžu. — Iešu, samaksāšu,— Zigmunds pārtrauca sāpīgo klusumu un, dālderi saujā ripinādams, vēra durvis uz lielo krogistabu. Baumaņa ērbēģis nebija tālu no mājām, kaut arī viņi tīšuprāt negāja pa ielu, bet līkumoja starp mājām un dārziem. Pusdienas saulē laistījās koptais zaļums un raibā ziedu rota uz palodzēm, taču idilliskā noskaņa vairs nepārliecināja — blakus noputējušām, basām kājām gāja sāpe, par kuru nebija daļas nevienam. Sāpe, ko viņi bija satikuši tikai aklas nejaušības dēļ. Kā lai palīdz? Kā? Iedabūt Irbi pa durvīm izrādījās pavisam vienkārši — no virtuves puses gan skanēja balsis — Hannelores kundze par kaut ko strostēja Ingi — bet durvis vērās klusu, un atnācējus neviens neredzēja. Grūtības sākās drusku vēlāk — mazā Zīlīte sāka raudāt. Irbe drebēja un izmisušām acīm skatījās apkārt. Katrīna steigšus aizvēra logu — izsalkušais bērns brēca aizvilkdamies. — Zigi, nes šurp savu vijoli!— Valfrīds saprata, ka raudāšana ir jāapslāpē, bet nevar taču bērnam spiest muti ciet. — Pagaidi!— iesaucās Kate.— Vai tev ir kaut kāda sīka naudiņa? Es redzēju, ka tirgū pārdod pienu. Ar mūziku vien nepietiks. Zigmunds sagrābstīja kabatā vairākas naudas ripiņas un sabēra Katei saujā. — Kur tu ieliesi?— Valfrīds apturēja viņu jau uz sliekšņa. — Palūgšu apakšā. Gan jau iedos … sasildīt arī,— un Kates zilie svārciņi noplīvoja trepjgalā. Valfrīds atgriezās istabā. Zīlīte joprojām raudāja. Māte šūpoja brēkuli, cik vien maigi spēdama. Zigmunds pūlējās palikt aukstasinīgs. Valfrīda padomam viņš bija paklausījis un, pievilcis vijoles tapiņas, sāka klusi spēlēt šūpuļdziesmu. Jau ar pirmajām skaņām bērns pagrieza acis uz Zigmunda pusi. Vijole iedziedājās skanīgāk — no stīgām pilēja gaišs saules medus, pie lociņa šūpojās zemeņu vācelīte … Irbe pieglauda apklusušo meitiņu ciešāk pie krūts. Platās, gaišās acis bija kā piekaltas savādajam priekšmetam, kas prata tik brīnišķīgi dziedāt bez vārdiem. Viņai likās, ka basām kājām iet pa sasilušu zāli un pretī nāk Varis izvelētā kreklā. Viņa gaišie mati ir saules pilni, Rūsis un Zīlīte smejas… Apkārt medaini smaržo upmalas pļava …


Valfrīds saspieda galda malu tā, ka pirkstu kauliņi kļuva balti un iesāpējās. Vijoles skaņas saplosīs nabaga sievietei sirdi. «Es nekad nevienam cilvēkam neesmu redzējis tādas acis, mūziku klausoties. Šo sievieti neatturēs nekas, pat ne bailes par savu dzīvību. Turpinās meklēt vīru, bet vai atradis? Kas notiks ar nabaga Irbi? Uz likteņa žēlastību cerēt? Uz Dievu? Vienī​gais …» Skatiens pārslīdēja Irbes nogurušajai, saraudātajai, taču joprojām skaistajai sejai, garajai matu pīnei. Latvijas zeme kļuvusi tumša no asarām. Kauti… gūstīti un aizvesti vīri… aizvestas sievas. Gadu simtiem … Vai daudz uz pasaules vietu, kur nebalotu latviešu kauli? Tikai brīnums mūs ar Kātiņu pasargājis. Cik trūka, ka arī viņu būtu piemeklējis Irbes liktenis! Es būtu gaudojis kā suns — kuģa rūmē vai lidmašīnā, bet viņa klīstu pa pasauli meklēdama … Cerība būtu kļuvusi par gaisu, ko elpojam. Nelaimīgā, mūsu bargi piemeklētā tauta … Istabā klusi ieslīdēja Katrīna ar krūzi — tā bija pilna silta piena. Zigmunds redzēja Kati, redzēja krūzi, bet turpināja spēlēt — divi platu acu pāri neļāva viņam nolikt lociņu, — Kas jūs esat?— Irbe atkārtoja jau reiz izteikto jautājumu. — Tavi tautieši. — No cit' zemes? — No šīs pašas … tikai no cita laika. — No cit' laik'?— šķita, ka šis paradoksālais paskaidrojums Irbi nemaz nesamulsināja. Ja jau ir citas zernes, kāpēc nevarētu būt arī citi laiki? Viņa noticēja paļāvīgi kā bērns. — Bet vai jūs' laikā ar' bērniem atņem tēv's un aizved svešumā? Draugi saskatījās. — Redzi,— Kate sastomījās, negribēdama melot, taču nespēdama pateikt ari patiesību.— Ja vīrus aizved svešumā, tad sievas viņus gaida mājās. — Tad ir labāk,— Irbe domīgi teica,— ja ir ko gaidīt. Bet man nav ko gaidīt — Varis neatgriezīsies … Tikai ardiev's pateikt nepaspēj', ka es pa' viņ' aizvienam domās. — Varbūt vēl… varbūt satiksi.— Katei ļoti gribējās tam noticēt. Pārējiem arī. — Ka es varēt' iet tūlīt.— Irbe paskatījās uz gulošo meitiņu, un viņas mute savilkās sāpēs. — Tūlīt? Vispirms vajadzētu Zīlīti uz Sarkanmuižu nonest. Tas nebūs ilgi. Tu atpūties, meklēsim visi kopā. — Nevaru!— sieviete ievaidējās.— Kā lai mierā sēd, ja varbūt šo paš' brīd' tā kuģe uz Vāczem' aizpeld? — Mēs iesim tūlīt,— Valfrīds apņēmīgi teica.— Vakars vēl tālu. Bērns paēdis, aizmidzis… pa pusstundu būsim turp. — Jā.— Katrīna žēli skatījās uz Irbi, kura neatrāva acu no meitiņas.— Mēs tūlīt iesim, bet tu ātrāk neaizej, kamēr nebū​sim atpakaļ. Kā vecomāti atrast? — Garām dzirnavām — pa Sarkanmuižas ceļu. Galā muiža — tai ar līkum' apkārt. Kalp' māj's — pār' pļavai. Pašā up's malā sēt'— namjumts pa pus' ar jauniem salmiem. Var' mātei Mar' vārdā. Lab's dien's Rūsītim … dēliņam. Sak'— āt​rāk mājās nenāks, kamēr Var' neatradīs … Zigmunds pieteica Irbei aizbultēt durvis un nevienu iekšā nelaist, bet viņa to diez vai saprata — sēdēja kā sastingusi. Tikai tad, kad durvju viras klusu iečīkstējās, Irbe pielēca kājās un metās pie Katrīnas. — Ļau' paskatīties,— viņa izdvesa. Kate pavēra apmetni — no garās piedurknes izspraukusies bērna rociņa kā puķes lapa gulēja viņai uz krūtīm. Irbe piespieda lūpas mazajai delniņai, un Katrīna sajuta, ka nelaimīgās sievietes augums nodreb.


Irbe ielūkojās Katrīnai sejā. Divi ļoti līdzīgu acu pāri vērās viens otrā, pilni asaru. Divas sievietes apskāvās, un nevarīgais bērna augumiņš bija tieši vidū starp divām sirdīm. — Kā tev vārdā?— Irbes lūpas pavērās. — Katrīna,— klusu atbildēja jautātā,— bet viņi — Zig​munds un Valfrīds … — Katrīna… Zigmunds… Valfrīds…— Irbe nomurmi​nāja un atkāpās istabā. Iela saņēma viņus ar svelmainu karstumu. Neredzēja gandrīz neviena cilvēka, pāris suņu bija izstiepušies pie baznīcas žoga un skaļi elsa. Gaiss bija sastāvējies un smacīgs. Tālu pamalē brieda melnu mākoņu guba. — Būs pērkons,— teica Kate, ar pūlēm kustinādama apkaltušās lūpas. Aizmigušā bērna ķermenis bija ļengans un smags. Izgājuši uz putekļainā Sarkanmuižas ceļa, visi trīs, par spīti spiedīgajai tveicei, sāka soļot ātrāk. Garām aizbrauca vairāki pajūgi, saceldami necaurredzamus putekļu mākuļus. Nosvīduši, noputējuši viņi nepārmija neviena vārda. Ne ēnas, ne vēsmiņas, tikai pļavas, pļavas visapkārt un karstuma virmojošs gaiss virs nekustīgām smilgu skarām. Draudīgā gūzma bija jau pusdebess augstumā. Aiz muguras putekļos sāka dunēt zirgu pakavi. Ļoti gribējās atskatīties, taču gājēji uzsvērti paceltām galvām ieurba skatienus virs ceļa gumstošajā mākonī. Kate ciešāk savilka apmetņa malas. Straujā riksī garām pajāja divi. Viens pagrieza galvu atpakaļ — acis ieurbās gājējos kā īleni. īsu mirkli pavērusies jātnieka sejā ar uzsmailētajām sirmajām ūsām un bārdeli, Katrīna nodrebēja. Atlaidis pavadu un ļaudams zirgam iet soļos, baigais jātnieks durstīja gājējus ar skatienu, ko bija padarījis gluži zvērisku karstums un izsalkušais naids par pazudušo upuri, kas jau bijis tikpat kā notverts. Bet šie trīs uz ceļa, lai arī cik dumpīga un nepiedienīga paskata, nebija aizturami, nebija perami — brīvi pilsētas vācļaudis. Jātnieks uzšāva zirgam un aizaulekšoja, panākdams otru. Draugi saskatījās. Pat biezā putekļu kārta nevarēja noslēpt pēkšņi nobālējušās sejas. Negaiss ar savu smago elpu nāca aizvien tuvāk, bet aiz kokiem jau viedās augstas, sarkanīgas ēkas apveidi. — Redz, kur ir — Sarkanmuiža!— Kate klusu iesaucās. Pagalms bija tukšs, tikai pa pavērtajām staļļdurvīni varēja dzirdēt, kā elso un zviedz negaisa satrauktie zirgi. No samelnējušām debesīm sāka krist pirmās lietuslāses, rupjas un smagas kā zirņi. Katrīna sakoda zobus — pārgurušās rokas sāpīgi tirpa. Gājēji nogriezās pa kreisi — uz taciņu, kura noveda pašā Ventmalā. Zaļganmelnais ūdens savādi virmoja, pie kājām švīkstēja meldru pudurīši, un no pārupes jau atskanēja pirmais pērkondārds. Katrīnas krūtīm piekļāvies bērns sarāvās. Zigmunds ar Valfridu pārmija bažīgus skatienus — kur gan palikusi mājiņa ar salmu jumtu? Tā parādījās pēkšņi — aiz kārkliem aizauguša paugura. Pavisam sīka, pītu žogu visapkārt. Jumta galā gaišs jauno salmu ieklājums. Trīs draugi priecīgi uzelpoja. Tobrīd nošķīda balts zibens, un no briesmīgi skaļā grāviena visiem uz brīdi aizkrita ausis. Bērns satrūkās un sāka skaļi raudāt. Katrīna piekļāva mazo ciešāk, lai pasargātu no lietus, un metās uz vārtiņiem. Sētā izskrēja mazs puisītis basām kājām, īsā krekliņā. Tas bija Irbes dēls Rūsītis — raudāšanu izdzirdis, nodomāja, ka nāk māte ar māsiņu. Ieraudzījis pavisam svešus ļaudis, zēns apjuka un mudīgi ieskrēja atpakaļ namā. — Iesim iekšā.— Valfrīds atcēla vārtiņus.— Ja jau ir puisītis, jābūt ari vecaimātei. Piegājuši pie durvīm, viņi gribēja klauvēt, taču tās atdarījās pašas. Aiz sliekšņa stāvēja paveca


sieviete izbiedētu seju. Pelēcīgais rupju linu krekls izraibināts mitruma plankumiem, uzbraucītās piedurknes atsedza spēcīgas, dzīslainas rokas, kas tagad nevarīgi nokārās gar sāniem. Acis nemierīgi aptecēja atnācēju sejas. Uz brīdi pieklususī Zīlīte atkal ieraudājās. Katrīna atsvieda apmetni no krūtīm. — Tā ir Zīlīte, Irbes meitiņa. Jūs taču esat Mare, vecāmāte? — Jā-e…— Sieviete skatījās te uz bērnu, te uz atnācē​jiem.— Irbīt'? Ku' vīņ' i'? — Tur … pilsētā. Meklē vīru,— teica Valfrīds un piespiedās durvju aplodai, lai glābtos no lietus šļācēm. Vecāmāte Mare sarāvās. Neveikli saņēmusi no Kates rokām bērnu, ienesa istabā. Trijotne neapņēmīgi pārkāpa sliekšņa akmeni. Priekštelpa vai nams bija nokūpējis melnum melns. Kāsī šūpojās grāpītis, zem tā žagaru klēpis un izsvaidītas skaidas — acīmredzot, vecmāmuļa bija kūrusi pavardu. Pa durvju spraugu viņi redzēja Mari ar Zīlīti uz rokām. Skarbo vaigu apgaismoja nedrošs smaids, bet pie viņas ceļiem bailīgi spiedās Rūsītis, pa brīdim skatīdamies atpakaļ. Zigmunds ieklepojās; sieviete istabā pacēla galvu — izskatījās, ka par atnācējiem viņa pavisam piemirsusi. Nolika meite​nīti uz lāviņai līdzīgas gultas un, stīvi kustēdamās, nāca uz durvīm. Arā šalca lietus. Istabas klusums bija nospiedošs, pat bērns vairs nebrēca. Likās, ka elpa spriežas krūtīs. Kate paraustīja vaļīgāk ņiebura auklas. — Irbe lūdza nodot labasdienas. Jums un Rūsītim. Viņa ir pilsētā, mūsu mājā. Teicās ātrāk atpakaļ nenākt, kamēr neuzzinās, kur palicis vīrs … jūsu dēls. — Le nenāk!— Mare apspiestā čukstā iesaucās.— Le nenāk! Nositis! Pa' to, ka bez atvēl' gāj'. Kas pa' atvēl'? Kas ta' būt' laid's? Šodien man muižkungs a' pātag'— es nav sūdzēj's, nav apakaļ ved's! No pils't bija atjāj'š — va nav siev' a māz bērn izmuk's? Man a pātag, pats skrieš's uz pils't pro … Nu ķērs, nu vaņģes … Ta jau neko nav noķēr's … — Muižkungs ar pātagu?— iesaucās Zigmunds.— Tāds — sirmām ūsām un bārdu, briesmīgām acīm? Uz zirga, jā? — Tas, tas! Koškuls! Bend'!— Sievas acīs spīdēja ārprātīgs naids.— Mēs no sien' pļav's — ka bargums uznāc'. Jāj pret'— un a pātag' vienreiz, otrreiz… Ja Irbīt' noķērs, pavisam nositis. Jūs teic viņe — le nenāk māj's! Labāk uz mež' pie vilkem. Mans puisit's a pagalam, vienīg's… Ta vismaz le Irbīt' mūk, le sārg' dzīvibiņ'… — Pateiksim … nelaidīsim …— Katei šausmās aizlūza balss. — Ku' ta jūs vīņ' satik'? — Viņa ar meitiņu … Nu, ēst iedevām, viņa izstāstīja … — Va ta nebi' bail uz šejien' nākt?— Mare tikai tagad ievēroja visu triju netīrās, lietus un putekļu izraibotās sejas. — PagaicT.— Viņa izgāja pagalmā. Uz mitrā krekla muguras pavīdēja tādi kā rūsas plankumi. No aizgultes izlīda Rūsītis un tiecās tuvāk. No Zigmunda un Valfrīda viņam laikam bija drusku bail, bet Kates maigā un nogurusī seja iedrošināja. — Rūsīt… māmiņa sūta tev labasdienas. — Kad vīņ' atnāks?— Puisēns dziji ieskatījās viņas acīs.— Atnāks? — Atnāks, bērniņ!— Kate pieskārās salipušajiem matiņiem.— Atnāks, atnāks … Māmiņa tevi ļoti mīļo un neatstās. Tu tikai labi stipri gaidi! — Jā-e…— Puisēns domīgi švīkoja klonu ar netīro, baso pēdiņu.— Vīņ' nenomir'? — Nē, mīļais, tava māmiņa ir dzīva un vesela. Viņa meklē tavu tēti.


Nāca vecāmāte ar ūdens spaini. Izlējusi to namā noliktajā silē, viņa izcēla no klūgām pītas tīnes dvieli — neticami baltu pret nokvēpušajām sienām — un aicināja: — Nāk noskaloties. Slaucīdamies baltajā un asajā dvielī, draugi pazagšus lūkojās uz sīksto sievieti, kura sēdēja uz zema sola un stīvu skatienu vērās lietus švīkās aiz puspievērtajām durvīm. Dzīslainā roka glāstīja zēna balto pakausīti. — Ja vēl Irbīt' satiek, sak', bērn' izaugs, Die's dos … Le tik paf nenāk'… Bet Var's… Neatrad's, ku' ta' nu vair7 … Kaut puspasoul' aptek'… Pro' mans dēliš, pagalam, pagalam …— Roka joprojām slīdēja pa bērna galvu. — Ej't tagad pro',— Mare piecēlās.— Ej't, kamēr nelaiks. Ja kāds šite redz's — vēl lielāks posts. Jums ar'… Paldies, ka ar meitiņ' lāb bi', paldies pa maziņo. — Ar Dievu, vecomāt, lai jums labi klājas!— Cits pēc cita draugi pārkāpa slieksni. Lietus lija joprojām, pērkons gan bija pierimis, tikai no jūras puses paretam atvēlās pa dobjam dunienam. Izgājuši uz taciņas, viņi pielika soli. Sirdis vairs tik ļoti nespieda — vismaz mazā meitiņa ir mājās pie vecmāmuļas, pie stiprās zemnieces Mares, un viņa jau gan pratīs nosargāt savus mazos. — Sīksta kā kadiķa sakne,— nomurmināja Valfrīds. — Cilvēks …— Zigmunds bilda. Katrīna klusēdama pamāja. 65 Mālainā taka bija kļuvusi slidena kā stikls — Valfrīds pastiepa viņai roku. Ceļmalas krūmi uzlēja jau tā izmirkušajiem aukstu dušu. Zigmunds vismaz sešas reizes nošķaudījās. 3— L. Sēlc — Kuš, nepamodini muižkungu! — Kaut viņš nekad nepamostos, mērkaķa mūmija!— Zigmunds iešņācās.— Nesaprotu, kāpēc tādu sātanu vēl nav nosituši vai noslīcinājuši? Venta tepat blakus — ar mietu pa galvu un — pļunkš! — Vari mēģināt. Ja izdosies, tad tikai neaizmirsti tūlīt atzīties, lai tevi varētu smuki pakārt. Bet, ja tev netīk karāties un tu nevienam neko nesaki, tad kādus pārdesmit zemniekus pērs līdz nāvei, aizdomās turētos vienkārši sapūdēs pagrabā — nevainības prezumpcija šaislaikos nav modē, alibi neviens tiesnesis galvā neņem. Viena nosista sātana vietā ieliks citu. Kas būs labāks? — Šķiet, es sāku saprast, kāpēc dedzināja muižas un pilis,— ierunājās Valfrīds, uzmezdams naidpilnu skatienu sarkanmūra namam.— Man vienmēr bija žēl bojā aizgājušo kultūras un mākslas vērtību, bet tagad… es laikam pats varētu tādai Sarkanmuižai uguni pielikt. — Nav dzirdēts, ka sešsimt astoņdesmit piektajā gadā Sarkanmuiža būtu degusi, tāpēc necenties viltot vēsturi un neuzņemies tik pārdrošu pasākumu.— Kate slaucīja seju slapjajā apmetnī. Lietus joprojām nerimās. Uz izbrauktā ceļa veidojās lielas peļķes — putekļu jūra pusstundas laikā bija pārvērtusies dubļu jūrā. Gājēji bija izmirkuši līdz pēdējai vīlītei. Zigmunds ar slapjajām brillēm bija kā akls. Kate ar otru roku ieķērās viņa elkonī un centās neskatīties uz savām kādreiz baltajām kurpēm. — Paklau, kas šī ir par vietu?— prasīja Valfrīds, skatīdamies nebeidzamajā pļavu līdzenumā, kur lēni klimta vairāki desmiti brūni raibu govju. Smagā maisa drānā ievīstījies gans izskatījās kā rupji kokā cirsts ceļa stabiņš. — Venta liecas pa kreisi,— Katrīna pastiepa roku,— pilsēta ir turpat. Sarkanmuižas ceļš aptuveni iznāk mūsu laiku Raiņa iela, bet tur, kur Mares sēta, tur būs dzelzs tilts … kaut kad. Kad skatieniem pavērās tukšais un izmirkušaisTirgus lau​kums, visi trīs atviegloti nopūtās.


— Kādi mēs izskatāmies! Pēc bezcerīgiem blandoņām.— Katrīna kritiski apskatīja vīriešus un pati sevi arī.— Tieši vai kauns spert kāju pār tik tīru slieksni. Hannelores kundze viņus pārsteidza jau pustrepēs — vienkārši brīnums, kā šī sieviete prata visu redzēt, dzirdēt un pamanīt! Ieraudzījusi visu triju samirkušās drēbes un matus, viņa sacēla tādu brēku, it kā viņas mīļie muzikanti būtu aplipuši ar buboņu mēri. Neklausīdamās Katrīnas protestos, viņa rāva to atpakaļ lejā pa trepēm, caur priekšistabu un tālāk, kamēr viņas ieklupa mazā, ļoti karstā istabiņā, kur garoja milzīga uiiii/.cs krāsns. Het Frau Hannelore, nekas taču nav noticis, tikai neliels, silis vasaras lietus,— taisnojās Kate, bet kundze jau raisīja vaļā viņus samirkušo apmetni, smēla no krāsnī iemūrēta katla siltu nil'Mii, nepārtraukti rādamās par jauniešu vieglprātību, nepiedodamu nevērību pret veselību, par saaukstēšanos, karsta kanēļvīna nepieciešamību, klepu, ārstu… Katrīna vairs nepūlējās iebilst; pret šo vārdu lavīnu viņa bija bezspēcīga. Paklausīgi plunčādamās siltajā ūdenī, pēc tam milzīgi platā kreklā tīstīdamās, viņa domāja tikai vienu — bet Irbe? Vai kāds manījis viņas uzturēšanos šai mājā? Kā viņa jūtas? Ko darīt tālāk? — Paldies, liels paldies par jūsu rūpēm.— Kate gribēja savākt slapjās drānas, taču Hannelores kundze veicīgi sasvieda tās kaudzītē, teikdama, ka liks Ingei savest visu kārtībā. Lai Frau Katherine ejot un liekoties tūlīt gultā, lai liekot kapelmeistara kungam un savam laulātajam draugam tūlīt nākt lejā sakopties un sasildīties, lai izdzerot krūzīti karstvīna, ko viņa sagatavošot… Neveikli šļūkādama saimnieces koka tupelēs, dvieļos savīstītu galvu Kate slāja augšā, garajā kreklā juzdamās kā klejojošs spoks. *** — Viņa ir aizlaidusies!— iebrēcās Zigmunds, tikko Katrīna spēra kāju pār istabas slieksni. — Prom!— Valfrīds noplātīja rokas. Dulla!— Katrīna izlaida no rokām garā krekla malu un ai nākamo soli gandrīz nostiepās garšļaukus. — Es jau baidījos no tā!— Zigmunds nikni aizsmēķēja un trieca sērkociņu kasti pret grīdu.— Vajadzēja kādam palikt pie viņas. — Vajadzēja,— Kate atsaucās kā atbalss.— Kur viņa tagad? Lietū … viena … Valfrīd?— viņa paskatījās drauga acīs. — Nezinu. Varbūt iet pameklēt? — Kur?— Zigmunds palūrēja caur brillēm.— Kur tu viņu atradīsi? Ar to vajadzēja rēķināties, redzējām taču, ka viņa ir kā apsēsta. Ka domā tikai par vienu. Ek! 3* — Iedod cigareti, Zigi,— Kate palūdza.— Viņas vietā es arī laikam nebūtu izturējusi. Sieviete jau ir pietiekami traka, kad mīl, bet, ja mīļoto atņem, tad viņa ir spējīga uz visu. 67 — Nē, tas nav izturams!— Zigmunds pēc veca paraduma izlidināja smēķa galu pa logu.— Es eju meklēt to trako! — Viens?— Valfrīds piecēlās.— Iešu līdzi. Katiņ, tu paliec. Mēs jau tā esam netīri un izmirkuši. Lieks slapjums neskādes. — Tad ejiet ātri!— Kate iesaucās.— Citādi saimniece tūlīt būs klāt un iestūķēs jūs vannā — viņai pretoties ir neiespējami. Palikusi viena, Katrīna ielīda gultā. Uz galda stāvēja piena krūze un karotīte, ar kuru viņa bija ēdinājusi Zīlīti. Atmiņā atausa Irbes acis, kad tā pāri bērnam lūkojās viņā____ vecāmāte


Mare ar stiprajām rokām un muižkunga pātagas pārcirstu muguru … Joprojām juzdama krūtīs bērna siltumu, viņa klusu ieraudājās. Neviena nebija, un Kate raudāja ilgi, par visu, raudāja, kamēr iesnaudās. Velti izgaidījusies slapjos muzikantus, divus nelaiķa Veica kunga naktskreklus ierī sildīdama, Hannelores kundze nenocietās un gāja augšā. Atradusi tikai aizmigušo Katrīnu, viņa to nemodināja, tikai rūpīgi apklāja ar segu un aizvilka aizkarus. Neizpratnē aplūkoja cigarešu paciņu un sērkociņus. Paņēma no galda piena krūzīti un aizgāja, klusībā priecādamās par jaunajām rūpēm un izredzēm krietni izrāt vieglprātīgos jaunekļus, iztēlē jau pasniegdama tiem kārtīgas vakariņas ar solīto karsto kanēļvīnu. Pēc laba laiciņa Katrīna pamodās pusneapzinātā fiziskā labsajūtā, ko rada nogurums, siltums un snauda. Likās, ka sapnī bija atnākusi mirusī māmiņa — līdzīga gādīgajai Hannelores kundzei, bet ar vecmāmuļas Mares izmocītajām rokām; uzsedza viņai siltu, siltu apsegu un nolika pie gultas karstas tējas krūzi. Pēc tam ilgi skatījās viņā platām, zilām acīm. Irbe! Katrīna pietrūkās sēdus. Kur Zigis, kur Valfrīds? Cik pulkstenis? Istabā valdīja krēsla, aiz loga joprojām vienmuļi pakšķēja Iietuslāses. Bailes saspieda sirdi ar ledainu roku — ja nu draugiem kas noticis? Pagāja apmēram stunda, bet viņa vēl arvien gulēja, stīvu skatienu vērdamās gultas aizkarā. Klusums bija nomācošs un blīvs kā receklis. Istaba likās zaudējusi visu mīļumu un mājīgumu. «Kāpēc es negāju viņiem līdzi,» Kate sodījās. Beidzot apakšā atskanēja kāds šurumburums. Pielēkusi kājās, viņa atrāva istabas durvis un iekrita tieši krūtīs suniski izmirkušajam Valfrīdam. — Mīļo!— Katrīna kā negudra metās viņam ap kaklu. — Ko tu, Katiņ,— viņš mulsi atvairījās.— Es taču esmu galīgi slapjš. taču viņa neatlaidās, krampjaini ieķērusies izmirkušajā ki ckla. Baiļu un neziņas melnā stunda joprojām spieda sirdi. Nekur un nekad es vairs nelaidīšu tevi vienu. Tas ir baismi nezināt, kur tu esi un kas ar tevi var notikt šajā pasaulē! Vienalga kur — lietū, negaisā vai pašā peklē — es iešu tev līdzi. Valfrīds saprata un ar aukstajām, mitrajām plaukstām cieši pieglauda Kātiņu sev. Šī stunda atkal pamodināja dvēselē agrākos smagos pārdzīvojumus, nelaimes gaidas, atšķirtības bailes. Necaurredzamajā lietus un krēslas biezoknī meklēdams Irbi, viņš zemapziņā visu laiku bija domājis par Kātiņu. — Kur Zigis?— Pēc brīža viņa pacēla slapjo seju. — Apakšā. Frau nogrāba viņu aiz kājas kā trusīti — caps! Valfrīds nometa izmirkušās kurpes, novilka kreklu un, turēdams to virs mazgājamās bļodas, izgrieza kādu pusspaini ūdens. Slaucīdamies asajā dvielī, viņš sastapās ar Katrīnas skatienu, kurā bija jautājums. — Nekā.— Viņš ļāva kreklam nokrist zemē.— Apstaigājām Ventmalu, kapsētu, visiem spīķeriem riņķī apkārt. Aizgājām līdz pilij, līdz pašam pēdējam steķim — nekur … Varbūt viņa iespraukusies kādā šķirbā — līst jau kuro stundu,— Valfrīds nodrebēja un nošķaudījās. *** Hannelores kundze pati uznesa vakariņas un krūzi pēc kanēļa smaržojoša karstvīna. Savīstījušies ērmīgos, garos kreklos, trīs draugi klusēdami strēba biezu sakņu zupu, pēc tam lupināja ceptas plekstes. Vīns noņēma aukstos drebuļus un mazliet uzmundrināja. Kate un Zigmunds paretam pārmija kādu vārdu, bet Valfrīds klusēja, il ka lietus būtu aizskalojis viņa runasspējas. Skatiens nervozi klīda apkārt, apstādamies te pie draugu sejām, te pie loga, te pie


klades, ko Zigmunds bija pametis uz tualetes galdiņa. — Vai tu vari noziedot kādas desmit lapas?— Pēkšņi Val​frīda skatiens apskaidrojās. — Ņem, cik vajag. Atnesīšu pildspalvu arī — man ir melnā.— Draugu pilnībā sapratis, Zigmunds lumpačoja uz durvīm. Valfrīds nolika pusizdzerto krūzīti, pagrāba kladi un izrāva no tās lapu žūksni, atbīdīja nost šķīvjus un bļodiņas, izņēma no Zigmunda rokas pildspalvu un aizmirsa visu pasauli. Nepacietīgi savilcis līnijas, viņš sāka aizpildīt tās sīkām, trauslām nošu zīmēm. Ienāca Hannelores kundze, savāca traukus. Viņa, kā vienmēr, bija noskaņota mīļi papļāpāt, taču, ieraudzījusi fanātiskā darbā aizrāvušos jauno vīrieti, ar pārcilvēciskām pūlēm norija visu sakāmo. Krēsla sabiezēja kā melleņu ķīselis. Kate aizdedza sveci un nolika Valfrīdam priekšā, tad abi ar Zigmundu pārvācās pie loga. Istabā lēni plūda siltas un mitras gaisa strāvas. Kaut kur Ventas otrā pusē atkal bargi iedunējās pērkons. Abi klusēja un vēroja slapjo ielu un retos, salijušos ļautiņus, kuri, maisos satin ušies, lukturiem rokā laipoja starp peļķēm. Debesis kļuva aizvien tumšākas. Abi klusēdami aizsmēķēja, bet tad pēkšņi tepat pavisam tuvu pašķīda balts zibens un gandrīz tai pašā brīdī nograndēja drausmīgs rībiens. Kate izbīlī izlaida no pirkstiem cigareti — sīks, sārts punktiņš noripoja uz ielas un tūlīt apdzisa. Kamēr Katrīna ar Zigmundu bakstīja aizkritušās ausis, virs Ventas pacēlās sarkana blāzma. Viņi izliecās pa logu un ieraudzīja aiz baznīcas degošu buru kuģi. Uguns pārņemtās zēģeles plīvoja kā liesmu mākoņi. Dega arī rājas un masti, klāju nevarēja redzēt — to aizsedza baznīcas jumts un koki. Biezajā krēslā, ūdens šļakstu pavadīti, skanēja baismīgi kliedzieni — nezināmā kuģa komanda, panikas pārņemta, meklēja glābiņu. Kate palūkojās atpakaļ. Valfrīds izskatījās tā, it kā neko nebūtu dzirdējis, sīkās notis joprojām krājās līnijās. Pamājusi Zigim uz durvju pusi, Kate paņēma no lādes vāka izžuvušo apmetni, un abi klusām nozuda. Lietus bija pierimis. Lipīgo pirts sutoņu izkliedēja vējš ar saltu, smidzinošu miklumu. Tuvumā skats bija vēl briesmīgāks. Buras jau bija gandrīz nosvilušas, degošas driskas brīdi pa brīdim atdalījās un krīta melnajā ūdenī. Klājs bija vienās liesmās, visapkārt kuģim rēgojās peldošu un slīkstošu cilvēku galvas. Krastmalā saskrējušie pilsētnieki, cenzdamies palīdzēt slīkstošajiem, meta ūdenī nez kur grābtus dēļus, plankas, viens pat redeļkāpnes. Kaut kur tepat blakus sēri un dobji sāka skanēt zvans. Likās, nakts kļuvusi vēl melnāka, uguns vēl sarkanāka — Katrīna drebēja pie visām miesām un satvēra Zigmunda miklo roku. Pēkšņi nāves baiļu brēciens pārkliedza zvana skaņas. Pūlis krastmalā pajuka, kā viesuļa trenkts. — Pulverisl Desmit pulvera mucas zem klāja! Tūlīt sprāgs!— kliedza kāds no kuģiniekiem, ticis pie krasta. Peldošie spļaudīdamies un šausmās krākdami, ķepurojās, cik spēka — bailes bija atņēmušas spēkus un peldētprasmi. Liesmu apgaismota, no upes vidus viņiem klāt uzmanīgi .slidoja maza, airētāju dzīta laiviņa. Veikli manevrējot, no degošajām atlūzām vairīdamās, tā tuvojās slīkstošajiem. Laivas priekšgalā stāvošais vīrs palīdzēja nelaimīgajiem tikt uz borta. Tas, kurš bija kliedzis par pulveri, no jauna noskrēja krastmalā. — Hulsbaha2 " kungs, glābieties ātrāki Uz kuģa ir desmit pulvera mucas! Taču mazā kuģīša komanda, priekšgalā stāvošā vīra vadīta, aukstasinīgi darīja savu darāmo. Izskatījās, ka kuģis jau ir pavisam tukšs. Skaji sprakšķēja biezie, darvotie apšuvuma dēji. Tad, it kā no dzijumiem nākdams, atskanēja dobjš troksnis un šausminoši vaidi. Uz klāja nez no kurienes parādījās bariņš cilvēku gaišās drānās, kuras tūdaj, liesmu laizītas, aizdegās, bet viņi spiedās cits pie cita kā aitu bars, pat nemēģinādami glābties. Liesmas un dūmi aizsedza tos krastā stāvētāju skatienam,


tad pēkšņi kāds no viņiem atrāvās un cauri ugunij metās dzelmē. Katei un Zigmundam klabēja zobi. Redzamais bija vienlaikus fantastisks un baismīgi reāls. Un šie cilvēki! Kas viņi bija? Kāpēc viņi neglābās reizē ar citiem? — Zigi!— Katrīna aizsmakusi čukstēja.— Vai tie nevarētu būt latviešu karakalpi? Vai tad tur nevarētu būt ari… — Es pašlaik ari domāju par to. Viss var būt. Zigmunda vārdus pāršķēla sprādziens. Abi nokrita zemē, dubļos. Ventu pārklāja liesmu jūra. Ūdenī čūkstēja degošie kuģa gabali. Dzirksteļu un šķembu spiets ieurbās krastā. Vaidi un brēkšana jaucās ar lāstiem. Abi pakritušie drebēdami rausās kājās. Kuģa vairs nebija; vieta, kur tas bija stāvējis, izskatījās kā dziestošs ugunskurs. Loču kuģītis ar izglābtajiem laikam bija laimīgi sasniedzis krastu, bet kur palicis vienīgais drosminieks, kura stāvs bija pavīdējis tikai mirkli, liesmu apvīts? Grīļodamies, viens otru balstīdami, Zigmunds ar Kati pievilkās tuvāk ūdensmalai. Krastmalā saskrējušie un no ūdens izglābtie pamazām pazuda aiz spīķeriem un kapsētas Zvanu ielas virzienā. Pēkšņi ar klusu šļakstu no ūdens iznira gaišs stāvs. Pamanījis viņus, mirkli piestājās, tad ar izmisīgu drosmi metās tieši virsū. Dabūjis smagu grūdienu plecā, Zigmunds tikko neiekrita ūdenī. Sāpīgi sēkdams, vīrs skrēja tālāk un neveikli piekliboja. Kate ar Zigi dažus mirkļus palika kā sasaluši, tad metās bēdzēja virzienā. — Vari!— Kate apslāpēti iesaucās. Viņa tik ļoti vēlējās, lai drosmīgais cilvēks būtu Irbes mīļotais un meklētais vīrs, ka gandrīz vai nespēja pieļaut, ka tas tā varētu arī nebūt. Gaišais stāvs uz mirkli apstājās, tad pazuda tumsā starp diviem augstiem žogiem. — Varis?— viņa atkārtoja, pūlēdamās tumsā kaut ko saska​tīt. Atbildei skanēja neskaidra murmināšana. Zigmunds spēra soli tuvāk spraugai, kad kaut kas smags aizlidoja viņam cieši gar deniņiem un nobūkšķēja ielas dubļos. Akmens? — Paklausies! Dzirdi taču!— Kate kaismīgi iesaucās.— Vai gribi nosist tos, kas vēlas tev palīdzēt? — Līdzēt? Man?— no tumsas atskanēja balss. — Jā, tev. Tāpat kā tavai nelaimīgajai sievai. — Man vairs nav neviens … — Tava sieva tevi meklē. Tepat pilsētā. Nāc līdzi! — Mel'! Kas jūs tād'? — Ak, kungs! Tagad vēl garā skaidrošanās,— Kate ievaidējās.— Irbe, tava sieva, tevi meklē. Jūsu meitiņu aiznesām atpakaļ pie mātes. Kamēr bijām tur — Irbe aizmuka ari no mūsu mājām. Tevi meklēt. Tagad viņai jābūt tepat tuvumā. Jums jāsatiekas, saproti! Nu, vai vēl metīsi ar akmeni? — Nezin … — Viņš nezin!— Katrīna iesaucās.— Zigi, nu saki taču kaut ko! — Pagaidi, Katiņ! No tā visa var galīgi sajukt, un tad vēl šitas blīkšķis!.. Labi, ka dzīvs. Nevar gribēt, lai uzreiz visu saprot. — Bet kuru katru brīdi var uzkulties kāds rīkļurāvējs. Rīts arī vairs nav tālu. Viņš taču aizies postā! It kā atbildot viņa vārdiem, kļuva dzirdama dubļu slāpēta pakavu dipoņa, un ielas galā parādījās sarkanīga lāpas blāzma. Zigmunds ierāva Kati tumšajā spraugā. Nu viņi bija pavisam tuvu Varim, tik tuvu, ka varēja dzirdēt viņa samocīto elpu. Visi trīs klusēdami spiedās pie slapjā mūra. Jātnieki jau bija klāt — īsajā mirklī, kad tie pavīdēja spraugā, lāpas raustīgajā gaismā varēja saskatīt viņu sarkani zilos tērpus.


— Tādi pat kā tur,— Varis izgrūda.— Hercog' dragūn'… — Ejam ārā no šejienes,— apņēmīgi teica Zigmunds pēc brīža.— Tepat blakus ir jumts virs galvas, tur kaut uz brīdi varēs justies droši. Nāc!— Viņš pavilka klusējošo Vari aiz slapjās piedurknes. Tas, kaut negribīgi, tomēr padevās. Turēdamies pie sienām, viņi gāja atpakaļ un jau pa gabalu redzēja pavērtajā otrā stāva logā blāvojam vāru sveces gaismu. «Tur ir Valfrīds!» No šīs domas Katrīnas nosalušajā miesā ielija siltums. «Tur ir viņš — mans mīļais. Viņš IR. Un tūlīt mēs būsim blakus.» Solis k|uva mundrāks, sprādziena satricinātais ķermenis pjirslfija sāpēt; viņa atskatījās uz Zigmundu un pieklibojošo Vari, un tajā mirklī it kā sestais prāts lika nojaust vēl kāda t ilvi-ka tuvumu. Neticēdama pati savai nojautai, Kate metās I >. 11 i ielai — tieši zem viņu apgaismotā loga miglā ēnojās kaut kas tumšs, un šis tumšums čukstēja viņas vārdu. Katrīna gandrīz iekliedzās. — Irbe!— Viņa nometās uz cejiem un glaudīja tās slapjumā savilgušos matus.— Tu atnāci atpakaļ… gudriniece. Tai pašā brīdī Kati pagrūda nost,— ne rupji, ne ar naidu, bet vienkārši kā traucējošu priekšmetu. Varis satvēra Irbi ar tādu izmisuma spēku, ka likās — šajā vairs necerētajā apskāvienā viņai izdzisīs dzīvība. *** — Mēs viņus nespējām aizturēt,— Zigis teica Valfrīdam. Pulkstenis bija pāri četriem. Lietus mākoņi pamazām izklīda, un istabā iespiedās palsa priekšrīta gaismiņa. Trīs draugu sejas bija pelēkas un izmocītas. No sveces bija palicis tikai mazs galiņš, tas pats ielipis uz galda izplūdušajā tauku lāmā. Katrīna savilkās kamoliņā un iespieda seju elkonī. Irbe un Varis tumsā aizgāja uz pārceltuves pusi. Atvadīšanās bija īsa. Viņi aizgāja pretī savam liktenim. Aizgāja jaunu dzīvi dzīvot, ja izdosies… — Tas ir brīnums, ka viņi vispār satikās.— Valfrīds lēni lika kaudzītē aprakstītās lapiņas.— Mēs neesam dievi un nevaram stāvēt klāt cilvēkiem, kuriem jādzīvo pašiem sava dzīve. Neskumsti, Katiņ! Brīnums notika — viņi satikās. Vai tu Irbes vietā būtu nelaimīga? — Nē, protams, nē! Tās nav skumjas, es vienkārši pārdo​māju. — Skumt nedrīkst. Es… visu šo rakstot, es vakardienu pārdzīvoju vēlreiz. Nakti es neredzēju, bet, kad jūs to visu stāstījāt, man likās, ka pats visam būtu bijis klāt šai brīnumu naktī. Kas vēl stāv priekšā, to mēs nezinām neviens, bet ja vienmēr beigtos tik labi. un cerīgi! Ja vismaz kaut kas, maza, maza drusciņa no visa izjustā būtu palikusi šajās nošlapelēs, ko es te rakstīju kā ārprātīgs! — Kas tas īsti būs?— Zigmunds pastiepa roku. — Skaties pats. Ja vien tu tur varēsi kaut ko saprast.— Lapiņu žūksnis pārceļoja pie Zigmunda. — Tā ir mūzika vijolei un klavesīnam, bet man liekas, ka vēl klāt vajadzētu ari stabulīti. Es to iedomājot tā: klavesīns — tas ir laikmeta raksturojums, stabulīte — tautas dvēsele, bet vijole — vispārcilvēciskais, tas, kas nav saistīts ne ar konkrētu tautu, ne konkrētu laiku. Izstāstīt grūti, paši redzēsiet, kad sāksim spēlēt. Bet te vēl daudz darba. — Kur tu dabūsi stabuli, mī|ais? Un kas tajā pūtīs? — Jādabū. Un pūst vajadzēs tev pašai, tas nav grūti. — Es?— Katrīna uzrāvās stāvus.— Vai tu esi traks? Savu mūžu neko neesmu pūtuši, ja nu vienīgi pīlītes, kad, aizņemtai ar tevi, man vajadzēja bastot no darba. — Sitas būs vieglāk,— Zigmunds noburkšķēja.— Blokflautu pūst var iemācīties stundas laikā, un notis tu pazīsti. Tā pati stabule vien ir. — Iemācīsies, Katiņ.— Valfrīds pārsēdās viņai blakus. Apsēstība no viņa acīm bija pagaisusi,


tās atkal bija maigas un siltas.— Cits varbūt nospēlēs labāk, bet nejutīs, ko spēlē. Stabulītei jābūt vienam no mums. Saproti? — Saprotu,— Katrīna nopūtās.— Ja tikai neizrādīšos pārāk neaptēsta. Istabā bija gandrīz pilnīgi gaišs. Zigmunds plati nožāvājās, žok|iem noknakšķot. — Jāiet drusku pakrākt. Velns zina, kas viss rīt var nākt priekšā. Sī nakts un diena arī bija vienreizēja,— nez, cik tālu viņi abi tikuši? Kaul tikai neuzrautos uz kādu stukaču. — Diez vai tādi būs parādījušies. Lai nu kā, bet viņi ir kopā. Un tad nekas nav tik briesmīgs,— Kates nogurušās acis pavērās Valfrīdā. Tas piekrītoši pamāja. Kad aiz gluži stīvā Zigmunda durvis aizvērās, Valfrīds gurdi iekrita gultā. Gribēja nomest garo kreklu, bet nebija spēka. Katrīna atspiedās uz elkoņa un cieši ielūkojās viņa sejā. Cik labi viņa pazina šos tumšos lokus ap acīm un nervozi raustošos lūpu kaktiņus. Šīs neizbēgamās nāvīga noguruma pazīmes pēc nesātīgas atdošanās darbam. Veltīgi censties pierunāt viņu pārtraukt darbu, atpūsties. Valfrīds noliks rakstāmo tikai tad, kad būs uzrakstīta pēdējā nots, vienalga, vai būtu sēdēts stundu, četras stundas vai diennakti. Kate nopūtās, pārvilka abiem pāri segu un piespiedās viņam ciešāk, lai pierimtu aukstuma un satraukuma drebuļi. Lietus . .. uguns … sprādziens … un Irbe un Varis … — Viss būs labi, Katiņ,— acis neatvērdams, čukslēja Val​frīds. — Tu neguli? — Nevaru aizmigt, domāju. Par viņiem,— uzminējis Kates neizteikto jautājumu, Valfrīds turpināja.— Un arī par mums. No malas liekas baigi vienkārši — nu, divi patīk viens otram, nu, viņiem ir kopējas intereses (stulbs teiciens!), bet tas viss ir daudz sarežģītāk. Labi, ka ir izdomāts vārds — mīlestība. Tad nav gari un plaši jāskaidro, kāpēc, kādēļ… Ir, un viss. Mums un viņiem. Un mēs vienmēr būsim kopā — gan šajā saulē, gan tajā. Un tā ir vislielākā laime, un tā nebeigsies nekad. — Jā.— Kate saspieda kopā miklos plakstus un paslēpa seju viņa pleca siltumā.— Es to zināju, bet tagad zinu vēl vairāk. Rīts kāpa logā. Baznīcas tornis iekvēlojās lēkta spožumā. Uz ielas dzīvoja parastie, miermīlīgie trokšņi. It kā nakts nebūtu bijusi. *** Tā iesākās triju draugu gaitas svešajā pasaulē. Pēc pirmo dienu dramatiskajiem notikumiem iestājās mierīgs pierašanas un darba laiks. Pēc nedēļas viņi jau bija apraduši ar apģērbiem, ēdienu, sveces gaismu vakaros. Divdesmitais gadsimts ar televizoru, radio, telefonu, avīzēm un sarežģīto politisko situāciju lēnām grima pagātnē. Par to vienkārši neatlika laika domāt — redzējuši šīs pasaules bargumu, viņi centās nodrošināties pret ļaunām nejaušībām. Pārmaiņas bija arī tīri ārējas — visi trīs nēsāja laikmetīgus apavus — parupjas ādas sprādžu kurpes. Puiši savas firmīgās bikses bija nolikuši lādē un nēsāja tādas pašas kā visi citi Vindavas kungi — sānos pogājamas, augšā paplatas, ap ceļgalu šauras, ar saiti savelkamas. Katrīna iegādājās matu cirtojamās šķēres un ogļu pannu, turpinādama krēma un smiņķu meklējumus. Korsete vairs nebija problēma, bet par tādu draudēja kļūt vārdā nesaucami veļas gabali. Taču īsts prieks viņu mājā ienāca kopā ar krietni nobrāztu klavihordu. Valfrīds gandrīz vai raudāja aiz sajūsmas, kad ar Zigmunda un bružā kalpa Anša palīdzību melnā, džinkstošā kasie tika novietota istabā pie loga. Šo mūzikas brīnumu viņi bija atraduši kādā alai līdzīgā bodē aiz pārceltuves kroga, kur iemaldījās, meklēdami kādu aizvēsturisku grāmatu. Hannelores kundze stāstīja, ka tās īpašnieks — pavecs Holandes ebrejs — tirgojoties ar visu ko, pat ar tādām mantām, kam nav nosaukuma. Laikam jau Vindavā pieprasījums pēc mūzikas instrumentiem līdzinājās nullei, jo ebrejs izbrīnā aizmirsa pat kaulēties.


Savācis visus mājā atrodamos kaut cik piemērotos darbarīkus, Valfrīds divas dienas noņēmās ar skaņošanu. Beidzot instruments atguva dzīvību, un mazie ikvakara koncerti ar saimnieces piekrišanu ievilkās līdz pusnaktij. Zigmunds pēc pirmās tikšanās ar latīņskolas zēniem atgriezās mājās pavisam apmulsis. Brilles pret ceļgalu trīdams, viņš brīnīdamies stāstīja par skolnieku apbrīnojamo paklausību un disciplīnu pat tagad — vasarā. Skolas rektors Johans Feierabends, kas viņos bija izraisījis simpātijas jau pirmās tikšanās laikā, pēc Zigmunda otrās mūzikas stundas uzaicināja kapelmeistaru un arī abus pārējos uz vakariņām viesnīcā «Sudraba enkurs». Trīs draugi uzaicinājumu pieņēma ar nedalītu prieku, jo tas solīja ciešāku saskari un iepazīšanos ar laikmeta paražām. Norunātais vakars bija pienācis, Zigmunds ar Valfrīdu stīvēja kājās baltas zeķes, bet Kate jau otro stundu sēdēja pie miglaina spoguļa ar matu cirtojamajām šķērēm. — Nu, vai tad vēl nepietiks daiļoties?— Valfrīds noliecās un paberzēja zodu pret viņas pakausi. — Labi, pietiks ar'.— Katrīna piecēlās un sāka pētīt savu ietērpu, cik nu atļāva spoguļa apmēri. Par godu ieiešanai sabiedrībā viņu visai pikanti ietērpa gaišpelēks samta ņieburs, kura dekoltē trūcīgi sedza šaura mežģīnīte.— Vai tā var iet uz augstas klases krogu? Tā kā neviens no jums i nedomātu pielieties! Ko teiks rāte? — Uzaicinājis taču pats rātskungs. Un viņš izskatās pārāk dzīvespriecīgs, lai būtu atturībnieks. — Būtu nu tur šampanietis,— sapņaini nopūtās Katrīna. — Ceri vien,— smējās Zigmunds.— Tur noteikti būs tikai kandža un duļķains alus. «Sudraba enkura» viesu zāle bija zema, bet plaša. Kreisajā pusē trepes veda uz augšu, uz koka reliņiem apžogotu galeriju. Zālē bija četri galdi, trīs tukši, bet pie ceturtā mielojās diezgan smalka pilsoņu kompānija. Zem galerijas, kaut arī laiks bija silts, atradās milzīgam kamīnam līdzīgs pavards ar brangu uguni, virs kuras lēni griezās iesms ar čurkstošiem, apbrūnējušiem putniem. Kompānija braši cilāja kausus, un no mazām, baltām holandiešu pīpītēm kūpēja asi, smaržīgi dūmi. Viens otrs paglūnēja uz ienācējiem, taču nelikās ne zinis. Bet tad augšā atskanēja pazīstama balss, un pa galerijas kāpnītēm lejā steidzās brašais Feierabends, smaidīdams pār visu seju. Žabo lentes plīvoja vien. — Labvakar, kungi!— viņš sauca jau pa gabalu.— Priecājos jūs redzēt, kundze,— nošmaukstināja pie lūpām Kates roku.— Nāciet, galds jau stundas ceturksni kā uzklāts! Pļāpādams un vienā laidā izsaukdamies, Feierabends veda draugus augšā, atvēra kādas durvis. Bagātīgi klāto galdu apgaismoja četras sveces. Solu vietā šeit bija novietoti četri mīksti krēsli ar augstām atzveltnēm. — Sēdieties, draugi, ja vien drīkstu jūs tā saukt, o!— Johans Feierabends atvilka no galda krēslu Katrīnai.— Ko vēlaties dzert pie vakariņām? Jūs, kundze? — Jūs esat ļoti laipns,— Katrīna drusku neveikli iesmējās.— Nezinu, ko saimnieks var piedāvāt. Mans mīļākais dzēriens gan ir Šampaņas vīns, bet diez vai nebūs pārdroši ko tādu vēlēties. — O! Nekādā gadījumā, kundze! Kamēr vien mūsu kuģi dosies uz Rietumu ostām! Veica kungam pagrabā patlaban ir īsts franču šampanietis, kaut gan vienmēr tā nav. Tātad Šampaņas vīnu, bet vispirms dzersim reinvīnu, ja neiebilstat. Katrīna apsēdās, apskatījās apkārt un jutās kā iekāpusi kinoekrānā —«Vella kalpi» vai kas tamlīdzīgs. Joprojām bija grūti pierast pie septiņpadsmitā gadsimta iedzimto trakās apetītes. Ar to, kas bija salikts uz četrām personām klātā gaida, pietiktu normālām divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu latviešu kāzām. Cepeši, sautējumi, visādas mērces, saldumi un vēl daudz kas pilnīgi nenosakāms.


Kates gastronomiskās pārdomas pārtrauca Valfrīda nervozā iekasēšanās. Šajās dienās viņš bija apguvis vismaz pārdesmit biežāk lietojamo vācu vārdu un izteicienu, bet piedalīties sarunā joprojām nespēja. Hannelores kundze, pieradusi pie viņa mūžīgās klusēšanas, uzskatīja viņu par drūmu un nesabied risku jaunekli (pilnīgs pretstats īstenajam Valfrīdam), Mājās klusēt nebija tik grūti, bet šeit un tagad? Vakarā, kurš solījās būt tik interesants? -p. • — Neuztraucies, es tev pasuflēšu.— Kate pieliecās viņam tuvāk.— Ja citādi nevarēs, izliecies, ka esi pilnā. — Tev viegli runāt,— Valfrīds nopūtās.— Jūs ar Zigi tā flcitējat, it kā visu mūžu tikai vāciski vien būtu runājuši. Bet vai man varēja ienākt prātā, ka muzikantam jāmācās svešvalo​das? Ieradās viesu apkalpotājs — tāds kā četrkantains puisietis — un ienesa bļodu, kurā garoja iesmā cepti cāļi vai irbes. Nokrāvis to galda vidū, noklausījās J ohana Feierabenda pasūtījumu, aizslāja un atgriezās ar pudelēm pilnu grozu. Izcēla divas — resnas, melnas, noputējušas, pavirši noslaucīja tās priekšautā un gandrīz sviešus uzsvieda uz galda. Pārlaidis apklusušajiem sēdētājiem bezcerīgu skatienu, kantainais devās uz durvīm. — Ei, puis! Un kas atkorķēs?— Feierabends drusku pacēla balsi. Kalpotājs atgriezās. Izvilcis no kabatas slepkavīgu apmēru korķuviļķi, viņš, smagi nopūzdamies, atkorķēja abas pudeles. — Nu prosit, Kameraden'21 / Tā mēs teicām studiju gados.— Feierabends pacēla glāzi ar zeltaini vizošo vīnu.— Goda vārds, ilgi neesmu sēdējis tik patīkamā sabiedrībā. — Prosit!— Zigmunda acis aiz brillēm līksmi spīdēja. Katrīna glāzi pie lūpām lika visai piesardzīgi. Brīnišķīgs aromāts kāpa nāsīs. Jā, tas bija īsts vīns, viegls kā dvesma, ar siltu vīnogu smaržu, pareizi raudzēts un uzglabāts. Bez ķīmijas, īsts dzīvības eliksīrs. — Kolosāls!— Valfrīds aizmirsies izdvesa, bet Johans to pat neievēroja, viņa gaišās ūsas izlīdzinājās apmierinātā smaidā, un Katrīnas saldo nopūtu viņš uztvēra kā komplimentu savai dzimtenei Reinas krastos. Sākās mielošanās un jokpilnas sarunas, izraibinātas ar rektora lielajiem «O!», Kates smiekliem un Zigmunda ašajiem komentāriem. Kad atnesa sieru un šķīvjus ar ērmīgiem, brūngani baltiem krikumiem, kas bija iecukuroti augļi (tāpēc ieguva Valfrīda kvēlu atzinību), saruna ievirzījās par kapel​meistara tuvākajiem un tālākajiem uzdevumiem. Virtuozi attaisīdams šampanieša pudeli (kantainais kalpotājs bija pazudis bez vēsts), Johans Feierabends pavēstīja, ka esot apmeklējis Zeifrīda kungu — fogtu, kurš gan esot drūms un ciets vīrs, kā jau likuma kalps, bet ar vienu vājību — mūziku. Zeifrīda kungs teicis, ka viņš un arī pilskungs vēloties tikties ar kapelu. Labi būtu, ja kapela varētu ieskatam par sevi kaut ko atskaņot, ja vien pilsētā būtu iespēja atrast labus mūzikas instrumentus. Iespējāms, ka pilī varēšot kaut ko sameklēt viņu vajadzībām, bet… vajadzētu drusku pakoncertēt. — Pilī?— Katrīnai iekvēlojās vaigi. — Jā, kundze! Cik es zinu, pils kapelā esot vairāki instrumenti, fogta kungs norādīja uz iespēju nodot tos jūsu rīcībā, ja redzēs, ka, o, atvainojiet, ja redzēs, ka esat tā vērti. — O!— šoreiz tas bija Zigmunds. Viņš pietrūkās kājās.— Tas nu gan būtu lieliski! Kolosāli! — Kolosāli?— Feierabends atkārtoja.— Ko tas nozīmē? — Latīņu citāts,— Zigmunds nevērīgi attrauca. — Ari es mācījos latīniski, bet kā es to varēju palaist garām?— brīnījās rektors.— Vārdam tāda skaņa …— Un nolēja šampanieti garām kausam. Tikmēr Katrīna ar ļoti erotisku sejas izteiksmi čukstēja Valfrīdam ausī tikko dzirdētos jaunumus.


— Kolosāli! Prosit!— šos vārdus varēja lietot droši, un Valfrīds iedziedājās kā lakstīgala. Gribējās uzdot vismaz desmit jautājumu, bet sasodītā vācmēle iesprūda rīklē; lai to dabūtu ārā, viņš iztukšoja prāvo Šampaņas vīna kausu līdz dibenam. Dzēriens, lai arī bez pierastajiem gāzes burbulīšiem, bija neapšaubāmi garšīgs un arī diezgan stiprs. Valfrīds sajuta maigu slābumu ceļgalos un dīvainu pacilātību galvā. Katrīnu pārņēma līdzīgas izjūtas. — Šito var viegli pārķert,— viņa čukstēja Valfrīdam. — Jā, es arī jūtu,— tas pasmaidīja mazliet apskurbušām acīm.— Daudz nevar dzert, kaut gan garšīgs pēc velna. — Nedzersim gan, bet Zigis, man liekas, jau ir burās. — Direktors arī neatpaliek. Acīm caur biezajiem aceņu stikliem nešpetni spīguļojot, Zigmunds piebīdīja krēslu tuvāk rektoram un sāka klāstīt kaut kādas idejas par jaunatnes muzikālo audzināšanu. Johans Feierabends no sākuma brīnījās, pēc tam strīdējās pretī, bet, kad pa abiem ar Zigmundu bija iztukšojuši lielo pusi pudeles, sāka sajūsmināties. Kad vienu no kapelmeistara ieteiktajām idejām apsmadzeņojušais pedagogs sāka sūkstīties par sprunguļiem, kurus sabiedrības progresa riteņos metot Everdsens un vecais kantors Beikiršs, Zigis nicīgi nošķaudījās. — Tas tavs Everdsens ir veca mūmija! Muzejā zem stikla, un miers! — Mūmija? Kas tas ir? — Tas ir … ē…— Zigmunds minstinājās, pakausi kasīdams.— Nu, izkaltēts ēģiptiešu ķēniņš. — O! Ha, ha, ha!— Aizmirsis pajautāt, kas ir muzejs, Feierabends izplūda skaļos smieklos.— Izkaltēts … Tev taisnība, draugs! — Viņi jau pārgājuši uz tu,— Kate klusām komentēja. Zigmunds atgāzās krēslā un vēsā mierā izvilka no kabatas cigarešu paciņu. Piesmēķēja no sveces un izpūta zilu mākoni. Fcierabenda acis kļuva apaļas kā zivij. — Dievs kungs! Vai viņš sagājis sviestā, vai?— Valfrīds sajūsmas izbīlī čukstēja Katei ausī. — Zigmund,— viņa brīdinot pastiepa roku, taču uzrunātais šo žestu pārprata un pastiepa cigaretes ari Katrīnai. — Bitte, liebes Schwesterlein22 ,— viņš sirsnīgi piedāvāja. Iedzimtā un gadu gaitā nostiprinājusies pārgalvība ar Katrīnas pirkstiem paņēma cigareti. Nenocietās arī Valfrīds. — Vai tu negribi uzpīpēt, rektor?— Zigmunds kvēlā nesavtībā piedāvāja.— Pīpe tagad skaitās vecmodīga. Rietumeiropas augstākajā sabiedrībā tagad visi dara tikai tā. Franču un angļu princeses kūp kā skursteņi. Bet vislabākā tabaka nāk no Portugāles, teikšu, kā ir. — Nē, viņš ir galīgi jucis.— Kate svētlaimīgi ieknieba Valfrīdam ceļgalā.— Pilns kā Jūrmalas vilciens. Kad nemākulīgi saņemtā cigarete rektora pirkstos iekvēlojās un tas piesardzīgi izpūta vieglu dūmu mākulīti, Zigmunds priecīgi iesaucās. — Nu, rel Tagad vismaz darbā būs ar ko sapīpēt! — 0!— Feierabends jautrprātīgi iekāsējās.— Tas ir … kolosāli! Es atkal jūtos kā Heidelbergas students! Zelta laiki! Man ir priekšlikums: kļūsim draugi, iedzersim uz tu! Bruderschaft! Mans vārds ir Johans.— Rektors plašā žestā piesita sev pie krūtīm, iebirdinādams pelnus mērces


traukā. Trīs draugi sajūsmināti nosauca savus vārdus. Valfrīds atkorķēja otru Šampaņas pudeli un piegāza smagos angļu kausus līdz malām. Kad tie bija iztukšoti, visiem ļoti iegribējās dziedāt. Radās grūtības ar dziedammateriāla izvēli. Katrīna ar pūlēm apvaldīja nešpetno vēlēšanos pēc «Tur es dzēru, tur man tika …». Valfrīds, iebāzis degunu viņas saskrullētajos matos, ar neslēptu netikumības pieskaņu dudināja: «Es ar savu sieviņu reizē, reizē …» — Nē, kolēģi!— Zigmunds uzsvempās kājās.—Donnerwetter2i , vai mēs kādi veci prauli būtu? Gaudeamus igitur, juvenes dum sumus24 … — Bravo, Zigmund!— Feierabends norija uzsākto «Rheiner Tai». Visi četri, balsis netaupīdami, rāva vaļā seno studentu dziesmu, kura jau trīs gadsimtus klīda pa Eiropas universitātēm un klīdīs, mazākais, vēl tikpat daudz. Zigmunds paķēra no galda divzaru dakšu, nokratīja no tās cāļa pakaļpusi un izmantoja to (dakšu) par diriģenta zizli. «Vivat academia, vivant professores» jau skanēja tā, it kā klātesošie būtu ilgi un dikti mēģinājuši. Dziesmā aizrāvušies, viņi pat nemanīja atveramies durvis un pa tām ieplandam sīku jauneklīti sīvi zilā kamzolī. Četrbalsī​gajā harmonijā ielauzās piektā — visai aizsmakusi un pļērcoša. — Kas tas par ērmu?— Valfrīds skaidrā latviešu valodā noprasīja. — O! Brinks jaunākais!— Rektors ieblieza sīkulim pa plecu tā, ka tas pietupās.— Ko tu te meklē? — Atvainošanu, lielu atvainošanu.— Par Brinku nosauktais apjukumā raustīja sava žabo lentes. — Es dzirdēju dziedam šo skaisto dziesmu … man teica, te esot kapelmeistara kungs … jau sen gribēju… ar savu vijoli, hik.— Un Brinks skaļi nožagojās. Zigmunda smadzenēs sāka aust gaisma — tam taču vajadzēja būt līdz šim vienīgajam Vindavas muzikantam, kurš mācījies vijoļspēli, nākamajam nopelniem bagātās Vindavas kapelas loceklim. — Še, iedzer,— viņš slaidi iešļāca pirmajā kausā, kas trāpījās pa rokai, šampanieti,— un papūlies atcerēties, ko tu zini par Bahu! — Zigi, rimsties!— Katrīna raustīja viņu aiz mežģīnēm apšūtās piedurknes.— Viņš taču ir pilnā un nejēdz ne rīta, ne vakara. — Es arī esmu pilnā, un kas tad ir? Johan!— Zigmunds ieķērās rektoram elkonī,— Johan, draugs, sapīpēsim, un pastāsti man, "kas ir šis slaists? — O! Tas ir tirgoņa Brinka neizdevies dēls. Bet vijoli spēlē dievīgi! Kolosāli!— Johanam piemetās neliels franču akcents.— Aizmuka no tēva bodītes taisnā ceļā uz Mītavu mācīties pie slavenā Feihtnera. Spēlē kā dievs, bet citādi — gatavais lupata. Zigmund, Valfrīd,— ņemiet un pataisiet viņu par cilvēku!— Rektors eleganti aizsmēķēja un palaida dūmu burbuli tieši virsū Brinkam, kurš skatījās uz Katrīnu un muļķīgi smaidīja.— Kur tava vijole, muzikant? — Katiņ!— Zigmunds diskrēti pieliecās tuvāk.— Kāds viņš tev rādās? — Dubults,— tā lakoniski atbildēja. — Tas ir labi. Vēl labāk būtu, ja viņš arī dubulti spēlētu, jo viena muzikanta mums trūkst.— Zigmunds pagrūda uz augšu brilles, kuras teju, teju draudēja nokrist. — Herr Kapellmeister,— ievāvuļojās tirgoņu cilmes brīnumbērns.— Herr Kapellmeister, es vēlētos, hik!… lai jūs paklausītos manu spēli… Šajā draņķa pilsētā mani neviens nesaprot. Jūs esat mana. pēdējā cerība, hik! Mūzika … ir dievu elpa, bet te smird pēc sapuvušām siļķēm.— Un jauneklītis iekrita krēslā kā tukšs, spilgti zils maiss. — Nabadziņš …— No izdzertā šampanieša Kate bija kļuvusi druscīt sentimentāla.— Zigi, nomierini viņu, citādi viņš nomirs neatzīts.


— Kur tava vijole?— rektors vēlreiz apvaicājās.— Kas tu par muzikantu bez vijoles? — Mana vijole,— ievaimanājās Brinks,— mana vienīgā … palika tur. — Kur? — Tur!— Viņš traģiski norādīja uz durvju pusi. — Tad ej pakaļ!— Zigmunds stīvēja neatzīto mūziķi kājās. — Nevaru,— pēc pāris neauglīgiem pūliņiem piecelties izdvesa Brinks.— Esmu ļoti noguris šovakar… no dzīves, hik! Esmu nelaimīgs … — Ārprāts,— Zigmundam ausī novaidējās Valfrīds.— Ir nu gan! Ka vēl neizlaiž garu! Pupu miza, ne muzikants. Brinks žēli noskatīja visus klātesošos. Acīs vārstījās kā slimam cālim, un līdzību šim mīļputniņam vēl pavairoja pārdesmit dzeltenīgu matiņu, kas spurojās viņa ģīmīti bārdai un ūsām pavisam nepiemērotās vietās. — Kungi, dodiet iedzert kaut ko spēcinošu.— Brīnumbērns pastiepa bālu, trīcošu rociņu.— Esmu zaudējis visus spēkus, cīnoties ar šo … sabiedrību. Kapelmeistara kungs, kad jums būs laiks paklausīties manu spēli? Hik! Es jums bezgala uzticos.— Viņš satvēra Feierabenda pasniegto glāzi un virtuozi ielēja sevī tās saturu.— Patiešām bezgalīgi. Kundze!— Viņš gandrīz nokrita Katrīnai pie kājām.— Kundze, sakiet, vai jūs mīlat mūziku? — Vai dieviņ, man raudiens nāk.— Kate saviebās.— Jā, Herr Brink, es šaušalīgi mīlu mūziku un mūziķus arīdzan, tikai ne nopuņķojušos. — Es zināju, ka jūs mani sapratīsiet.— Brinks nošņauca degunu piedurknes mežģīnēs un tvēra pēc viņas rokas. — Nu man vienreiz pietiek,— Valfrīds nošņācās.— Zigi, manuprāt, viņš jāaizved pie mammas, lai tā viņu uzliek uz poda un nomaina autiņus. — Un arī jūs, godātais kungs,— uzticības pilnām aciņām vērdamies Valfrīda bargajā ģīmī, murmulēja Brinks.— Arī jūs mani sapratīsiet… Hik, hi-ik! Varbūt jau rīt… — Nevāvuļo un ej gulēt!— Valfrīd sagrāba viņu zem padu​sēm un uzrāva kājās.— Zigi, paprasi, kur viņu vest! — Pietiks, ja dabūs līdz slieksnim,— rektors paskaidroja.— Tad viņš tenterēs taisni uz gultiņu. Es jau jums teicu — lupata, kaut gan spēlē kā dievs. Paši dzirdēsiet, ja vien viņš nebūs pielējies līdz ūkai. Zigmunds ar Valfrīd u aizdabūja Brinku līdz durvīm. Vijolnieka kājas locījās pilnīgi neiedomājamos leņķos, ķerdamās aiz katra mazākā grīdas negluduma. Jau pa galerijas kāpnēm lejā veldamies, viņš atcerējās latīņu valodu —«vivant omnes virgines…» korolatūrsoprāna cienīgā falsetā pievērsa visu lejā sēdētāju uzmanību, un Brinks ievēlās sava tētiņa sakaitinātajās skavās kā indigo krāsas baķis. — Velns lai parauj! Lai tā piedzertos, jābūt profesionālim.— Zigmunds atgriezās pie kamīna un aizsmēķēja. — Jums vajadzēs viņu dauzīt,— konstatēja Katrīna. — Dauzīsim.— Valfrīds piekrītoši pamāja. — O! Draugi! Pie velna!— Johans Feierabends pacēla šampanieša pudeli, kurā vēl kaut kas skalojās.— Man šķiet, ka vajadzētu atkorķēt vēl vienu, lai noskalotu dibenā šo sprukstiņu. Zēl gan, ka Tas Kungs ielicis tādu talantu tik draņķīgā miesāl Zigmund, vai tu tiksi ar viņu galā? — Tikšu, tikšu,— kravādamies pa pudeļu grozu, atbildēja uzrunātais.^Šitādas modulācijas viņam cauri neies. Es viņam iedzīšu galvā hipofrīģisko minoru ar neapolitāņu sekstakordiem. Un dubultdominantes septīto septakordu viņš man nakts vidū nodziedās!


— Tu esi sadists, Zigi,— Katrīna teica.— Tās jau ir inkvizīci​jas metodes. — Ar to vēl ir par maz. Viņš būs spiests mācīties modulācijas no minora tonalitātes uz septītās dabīgās pakāpes tonalitāti. Kārtīgam mūziķim tas ir pupu mizas.— Valfrīds paņēma glāzi.— Cerams, ka notis viņš pazīst. Poco, poco scurbuloso, iedzersim par garajām fermātām! *** Kad jautrā sabiedrība pēc pusnakts iznāca uz ielas, pār pilsētiņu izšķērdīgi laistījās zvaigznes. Feierabends par varītēm gribēja pavadīt jaunos draugus līdz pat viņu namdurvīm, kaut arī līdz tām bija ne vairāk kā pārdesmit soļu. Bija ļoti kluss, naktssargs, domājams, blandījās pa citu pilsētas daļu, un tikai viņu pašu balsis skanēja tumšajā Tirgus laukumā. Klusēja vienīgi Katrīna, jo jau labu brīdi cīnījās ar uzmācīgu domu. Johans Feierabends ieķērās Zigmundam elkonī. Viņš jutās patiesi laimīgs, ka pēc septiņiem Vindavā nodzīvotiem gadiem pirmoreiz bija atradis cilvēkus, ar kuriem kopā bija tik viegli un patīkami. Rektora amatā Johans bija tikai otro gadu, pirms tam vienkārši skolotājs. Tā viņš vientuļi vadīja savus vakarus Zvanu ielas dzīvoklītī. Ar rātskunga godu viņš nekā neieguva, vismaz personīgajā dzīvē ne. Inteliģentu cilvēku pilsētiņā tikpat kā nebija, visa sabiedriskā dzīve pakļāvās mūžīgajai tieksmei pēc bagātības. Un pat šī tieksme bija provinciāli pieticīga. Interesantāki bija jūras ļaudis — kuģu īpašnieki, kapteiņi, kuģu virsnieki, taču tie veidoja savu — visai noslēgtu loku, kurā pat augsti mācītajam rātskungam nebija viegli iekļūt. Tirgoņu, namnieku un lielo amatnieku sabiedrības vienīgā izklaidēšanās bija viesības, kuru galvenais saturs bija negausīga ēšana un dzeršana. Ja nebija paredzamas dejas — rektora vājība viņš no tādām saiešanām izvairījās, cik vien atļāva sabiedriskais stāvoklis. Viņš smagi cieta no sarunu trūkuma. Atlikatikai skolas zēni, kuriem rektors pieķērās ar visu sirdi, mācībstundās stāstīdams arī par studenta gados redzēto un pārdzīvoto. Modi​nāja skolniekos ceļojumu alkas, mudināja zēnus lasīt—ne tikai svētos rakstus un psalmus, bet arī filozofiskus traktātus, Rablē, Moljēru, Šekspīru, Danti — visus savus dārgumus, ar kuriem viņa istabās bija piekrauti skapji, galdi un lādes. Taču pilsonisko ģimeņu dēlu smadzenēs pasaules svaigās vēsmas lauzās ar grūtībām. Johans Feierabends cerēja, ka mūzika atvieglos arī citu mākslu un zinību apgūšanu, tāpēc viņš jauno kapelmeistaru bija gaidījis kā neviens, un viņa cerības attaisnojās, vēl vairāk — viena gudra, darbīga un gaiša cilvēka vietā pilsētā ienāca veseli trīs. Rektora pāri plūstošais dzīvesprieks atrada gultni, kurā izplūst visā bagātībā, un šobrīd viņš aizmirsa savu stingro amatvīra stāju — gribējās ālēties kā muļķa puišelim. — Zigmund, vai tu proti iet uz rokām?— Atbildi nenogaidījis, cienījamais pedagogs nometās četrrāpus un pasvieda kājas gaisā. — Tā neko,— Zigmunds secināja un pēc pāris neveiksmīgiem pūliņiem uzdabūja vertikāli arī savus balti tērptos stilbus. Brilles iekrita putekļos, tās pacēla Katrīna. Valfrīds atlaida viņas vidukli, un tā nu pie mājas ar lāča galvas durvju klaudzināmo āmuriņu, šņākdams un elsdams, trīs pārus baltu kāju gaisā slaistīdams, piestreipuļoja viss Vindavas inteliģento vīriešu zieds. Žabo lentes slaucīja putekļaino ielu. — Draugi!— Rektors uzslējās normālstāvoklī.— No sirds pateicos par šo brīnišķīgo vakaru. Ceru, ka mēs drīz tiksimies. — Kāda runa, Johan!— Zigmunds nopurināja putekļus no drānām. — Ienāciet kādudien pie mums,— teica Kate.— Pamuzicēsim. Mums tagad ir arī klavihords. — Sirsnīgi pateicos, Katrin! Noteikti. Ļoti gribu paklausīties. Ar labu nakti, Valfrīd!— Johans paspieda Valfrīda roku. — Sveiks, Zigmund! Kad Johana Feierabenda soļi pieklusa, Katrīna, uz kāpnītēm stāvēdama, uzlūkoja draugus.


— Mēs taču vēl neiesim gulēti Man ir viena doma, un liekas, tā ir laba. — Un kāda tā būtu?— Valfrīds no jauna apķēra viņu ap vidu. — Man rādās, ka būtu pēdējais laiks atskanēt kādai ļoti nepiedienīgai dziesmai no zvanu torņa. — Kolosāli!— Zigis iebrēcās,— Slājam uz zvanu torni! Kur viņš ir? Es bez zvanu torņa vairs nevaru dzīvot! — Tur!— Kate norādīja tumsā.— Aiz kapsētas. — Vai tev no spokiem nav bail?— Valfrīds ierunājās aizkapa balsī. — Mēs esam baigāki par visiem trissimtgadīgajiem spokiem. Tas, kurš pārdzīvojis sociālismu, vairs nav spējīgs baidīties ne no kā.— Zigmunds sakārtoja brilles augstāk.— Es pašlaik esmu spējīgs organizēt spoku mītiņu un parakstīt rezolūciju par dvēseļu pārceļošanas demokratizāciju. Trīs draugi devās uz klusējošās baznīcas pusi. Tievais lēcošais mēnessirpis deva bālu gaismiņu. Kājas mīksto putekļu vietā sajuta maurā iemītu taku, kas apliecās ap kapsētas stūri. — Es iešu pirmā,— nočukstēja Katrīna.— No mums trijiem es laikam redzu vislabāk. Pie apdrupušā mūra žoga plaka krūmi, pilni spokainām ēnām. Pāris soļu pa labi klusu plakšķēja Ventas viļņi. Līdz kapsētas tālākajam stūrim tikuši, viņi ieraudzīja tikko jaušamo, smago zvanu torņa siluetu. Torņa durvis bija ciet, bet, ja uzrāptos uz žoga, varētu iekāpt pa logam līdzīgu sienas caurumu. — Man vajadzēja uzvilkt tavus džinsus,— rūca Kate, pūlēdamās aizspraust garo brunču malu aiz jostas. Valfrīds viņu pacēla, un Katrīna pazuda tumsā. — Te ir trepes,— atskanēja viņas apslāpētā balss.— Jums taču ir sērkociņi? Padodiet šurp, lai es neiekrītu kāda spoka apkampienos. Tumšajā caurumā pavīdēja roka. Valfrīds ielika tajā kastīti, un tūlīt, plaukstas sargāta, iedegās vāra liesmiņa. Šaurajā, četrstūrainajā telpā bija sienā iemūrētas kāpnes ar ļodzīgām margām. Apmēram trīs metrus augstāk tās izbeidzās. Tālāk bija koka redeļkāpnes, kuru gals pazuda dēļu griestu lūkā. Torņaugšai visapkārt bija margas no tēstiem baļķiem, bet virs galvas piramīdveida jumts. Zem tā stiprā šķērsī iekārts zvans ar atsietu mēli. — Tam tikai nepiedurties. Citādi pamodināsim visu pilsētu, un tad būs mītiņš gatavs,— brīdināja Kate. Zigmunds atcerējās ugunsgrēka nakti un baisās zvana skaņas. Zvanu tornis pacēlās pāri apkārtējo māju un spīķeru jumtiem. Šeit juta vēju, kaut gan nakts bija tveicīga. Mēness jau bija virs baznīcas torņa un apgaismoja lejā gulošos kapakme​ņus. — Nu? Dziedāsim vai vispirms sapīpēsim?— Valfrīds prasīja, ērti ierīkodamies uz platās margas un muguru pret stūra baļķi balstīdams. — Trakais! Nogāzīsies!— Kate piespiedās viņa ceļgaliem.— Man domāt, var ari uzpīpēt, ja Zigim vēl kas ir palicis. Zigmunds sagramstīja bikšu platajā kabatā cigaretes. Visi trīs klusēdami vēroja dziļā klusumā nogrimušo pilsētu. Kļuva pavisam dīvaini, iedomājoties, ka pirms pavisam nedaudzām dienām viņi šai pašā vietā redzējuši augstus mūra namus, asfaltētas ielas … un ka šaurā un līkā Zvanu iela — Glockenstrasse — savu nosaukumu saglabājusi līdz šobrīd pilnīgi nereālajam divdesmitajam gadsimtam, viņu vakardienai… Pēkšņi tepat ļoti tuvu lejā atskanēja neskaidrs troksnis. Par spīti trīskāršajam brašumam, ko vēl pavairoja pirms stundas dzertais Šampaņas vīns, visiem trim pār miesu pārtecēja ledainas skudriņas. Troksnis atkārtojās; tie bija šļūcoši soļi. Gandrīz vienlaikus visi trīs atskārta, ka tas nav torņa iekšpusē, bet lejā uz ielas. Torņa mestajā ēnā neko nevarēja saskatīt. Pat Katrīnas asās acis bija


bezspēcīgas. Tad atskanēja kluss pakšķis, it kā durvīm aizveroties. Vairākas minūtes nekas nebija saklausāms, kaut gan visi trīs bija pārvērtušies vienā vienīgā dzirdē. Tad gluži negaidīti ielas pretējās puses namiņa otrā stāva logā iedegās nespodra sveces liesmiņa. Tā kā tornis pacēlās augstāk par namiņa jumtu, iekšpusē notiekošais bija redzams visā pilnībā. Neizsakāmi pārsteigti, draugi pazina vienu no vīriem istabā. Tas bija Tome — rātes rakstvedis. Sveces blāzma viņa līdzību ar žurku vēl pastiprināja, bet istabas redzamā daļa tiešām līdzinājās midzenim — tur mētājās kaut kādas lupatas, papīru kaudzes, kastes. Otrs vīrs sarkanā kamzolī nometa uz galda smagu cepuri un apsēdās, atklādams Tomi visā augumā. Rakstvedis bija pilnīgi apģērbies, tikai neaizpogātā apkakle rādīja dzīslainu kaklu. Viņš tekāja pa istabu, kaut ko satraukti runādams. Viņa viesis sēdēja nekustīgi kā statuja. Beidzot Tome atvēra kādu lādi un izcēla no tās rullī saritinātu papīru. Pasniedza to viesim, atzinību alkstošā smaidiņā rādīdams garos zobus. Sēdošais atritināja dokumentu, pārlaida tam skatienu, ar cimdoto pirkstu iebakstīdams vairākās teksta vietās, kuras neredzamie vērotāji, protams, nespēja saskatīt Tad pamāja, papīru atkal satina un iebāza kamzoļa piedurknē. Tome, sekojis kairai sava viesa kustībai, sāka kaut ko stāstīt. Draugu pūles runāto saklausīt bija veltīgas. Logs bija cieši aizvērts, un viņus aizsniedza tikai murdoņa. — Interesanti, kas tas tāds varētu būt?— čukstēja Katrīna, satraukti burzīdama Valfrīda piedurkni.— Kas tā par slepenu tikšanos? — Kāpēc tu domā, ka slepena?— Valfrīds klusi iebilda.— Varbūt parastas dienesta darīšanas. — Parastas? Nakts vidū! Te, kur visi iet gulēt pulksten deviņos vai vēl agrāk? Tas taču tur iegāja tikai tagad. Cik ir pulkstenis? — Bez piecpadsmit minūtēm divi.— Zigmunds pietupās un uzrāva sērkociņu. — Nu? Parastam apciemojumam, vēl jo vairāk dienesta vizītei daudz par vēlu. Nē, tur kaut kas slēpjas. — Varbūt…— iesāka Valfrīds, bet viņu pārtrauca ass Zigmunda čuksts. — Re! Re ko! Sarkanā tērptais viesis saitē virpināja cieši piebāztu mazu maisiņu. Tome skatījās uz to ar neslēptā alkatībā spīdošām acīm. Maisiņš smagi nokrita uz galda. Tome to saķēra un sāka mētāt no rokas rokā, tīksminādamies par tā svaru. Viesis piecēlās, un novērotāji skaidri saskatīja viņa profilu: lielu ērgļa degunu, atkārušos apakšlūpu un garu, smailu zodu. Viņš uzlika cepuri, stīvi, nevērīgi paklanījās un pazuda telpas dziļumā. Tome sekoja, un abi vīri pazuda no redzeslauka. — Nāk ārā,— nočukstēja Valfrīds. Katrīna cieši saspieda viņa roku. No lejas atskanēja jau dzirdētais troksnis. Nepazīsta​mais vācu valodā, bet ar jūtamu akcentu, teica: — Protams, arī es uzskatu tādas ekstravagances par nevajadzīgām. Viņa gaišība nemūžam nepiekritīs. — Tādas ir manas domas,— noklakšķēja rakstveža zobi.— Dažas mm … amatpersonas pārvērtē savas pilnvaras. — Jau tā ne reizi vien Vindavas pilsētas kasē palicis pārāk daudz sudraba. Mums ir pamats apšaubīt Vindavas rātes norēķinus. Nāk rudens — pasekojiet labības muitai… un ne tikai. Viņa gaišībai vajadzīga nauda. Jūs mani sapratāt, Tomes kungs? — Pilnīgi. Esmu viņa gaišības padevīgs kalps. Nākamo pārskatu varēšu jums iesniegt pēc mēneša. — Labi. Par manu ierašanos jums paziņos. Arlabunakti, Tomes kungs! — Arlabunakti, jūsu godība!


Iestājās klusums. Durvis aizvērās, soļi aizskanēja tumsā. — Paskat tikai, draņķis tāds!— ierunājās Katrīna.— Kādas nejēdzības viņš te dzen? Ko viņš spiego? — Un kas tas par gaišību? Hercogs, vai?— Zigmunds aizsmēķēja jaunu cigareti.— Vai tad Jēkabs tā varētu darīt? — Hercogs Jēkabs jau trīs gadus miris,— Katrīna teica,— tas ir viņa dēls Fridrihs Kazimirs, kurš mūžīgi bija naudas badā. — Skatieties!— klusu iesaucās Valfrīds.— Ir nu gan preteklis! Pa logu atkal bija redzams Tome. Atraisījis maisiņu, viņš izgrāba vairākus naudas gabalus, pētīja tos, pat paostīja. Vienā iekodās ar zobiem. Iedomājoties čirkstēšanu, naudas gabalam un zobiem saskaroties, Kate riebumā nodrebinājās. Monētas iekrita atpakaļ maišelī, bet maišelis dzelzs šķirstiņā. Noglabājis naudu, Tome stīvi blenza tumšajā kaktā, it kā spoku ieraudzījis, pēc tam sāka izģērbties, atsedzot savalkātu veļu. — Kāpsim lejā,— Kate novērsās.— Baidos, ka no šitā skata man tūlīt kļūs nelabi. — Bet nepiedienīgās dziesmas?— prasīja Zigmunds. — Citreiz … — Nebūtu labi, ja tas mirla uzzinātu, ka šos slepenos darījumus kāds redzējis. Tas viss vēl jāpārdomā skaidrā prātā.— Valfrīds nošļūca no margām.— Jūs varētu man apskaidrot sīkāk, ko viņi tur runāja, jo man ir tikai aptuvena nojauta. — Tūlīt, bet vispirms tiksim lejā. Kad zem kājām atkal bija stingrā Ventmalas taciņa, pierima arī Kates aši klauvējošā sirds. īsos vārdos, viens otru papildinādami, Zigmunds ar Kati pārstāstīja Valfrīdam Tomes un viņa nakts viesa sarunu. — Jā-ā!— tas novilka.— Tev taisnība, Katiņ, tā tiešām nebija nekāda parasta amata darīšana. Bet kas tās par ekstravagancēm, kam tik daudz naudas iziet? Nekā izcila pilsētā nav, tieši otrādi… — Mēs vēl pārāk maz zinām,— Katrīna nopūtās.— Plunčājamies kā pa siltu dīķi. Klusi. Mierīgi. — Nu, pieņemsim, ne gluži… Un šajā dīķī ir ari savi zemūdens akmeņi,— noņurdēja Zigmunds. — Tu domā, ka mūsu draugs Johans tiek īpaši mīlēts? Šo to viņš man izmeta, un ar to pietiek, lai saprastu, ka te ari ir savas frakcijas un savas partijas, un visas tās savā starpā, protams, plēšas. Namnieki un tirgoņi, tāpat rāte — izņemot Tomi — tie vairāk vai mazāk stāv par pilsētu. Hercoga partija grib visu noslaukt sev — nu, tas ir brāļu tautas variants. Ko domā tie tur pilī, es nezinu. — Tu aizmirsti aristokrātiju. Domā, ka hercogs ir baigais monarhs? Nekā! Eksistē tā sauktais bruņniecības sols — tie ir visi Kurzemes un Zemgales baroni — Bēri, Maideli, Mēdemi un kā viņus tur visus sauc. Un tie sev uz galvas kāpt neļauj, drīzāk paši kāpj uz galvas citiem. Viņiem pieder divreiz vairāk muižu nekā hercogam, un tas savējās arī laiž dibenā.— Kate apklusa un uzmaiļļgi apgāja zālē gulošu mūra gabalu. — Jā, šitajā Sarkanmuižā zemnieki ari neuzvedoties kā vajag. — Ko tu neteiksi,— Katrīna pasmīnēja. — Nūjā, un hercogs spiežot ārā pēdējo sulu kā no muižām, tā savām pilsētām. No Ventspils vēl esot ko spiest, tāpēc rātskungi smaida, bet turas ar zobiem un nagiem pie katra dāldera. Dubulta grāmatvedība, vai kā. Un Tome laikam tēlo revidentu. .. Johans, protams, turas kopā ar rāti, bet tur jau ari nav nekādas vienprātības,— veču bars — Beikiršs, Everdsens un mācītājs arī — uzskatot, ka pasaules gals ir tuvu un nav ko noņemties ar visādām literatūrām, mūzikām un citām neķītrībām. Jāskaita pātari un nauda un jāiet laikā gulēt. Amen.


— Un Johans ir pārāk jauns, lai tās mūmijas viņu uzklausītu. Viņa uzskati šai pasaulei arī ir pārāk jauni. Būtībā viņš ir ekstrēmists. Ja viņš uzvilktu džinsus un mainītu ūsu fasonu,— es neteiktu, ka viņš par mani trīssimt gadu vecāks. — Tev vajadzētu redzēt veco Beikiršu! Kad tas atlien uz skolu, tur sāk pelēt sienas. Bet gan jau tu viņu apskatīsi, jo man būs vajadzīgs koncertmeistars — es saviem zeņķiem būšu iedzinis galvā pāris dziesmeles. Man pašam jādiriģē — velns, ko vien nenākas darīt! Diriģēt un mīt harmoniju2 ''— to pat es nespēju, bet bez pavadījuma iztikt nevarēs. Mājas stūris bija klāt. Durvis klusu atvērās, un viņus apņēma jau pierastās, mājīgās smaržas. *** Kopš notikuma zvanu tornī pagāja trīs veselas un vēl puse diennakts. Katrīna sēdēja pagalmā uz zema akmens soliņa un lūkojās dārzā, kur no augļu svara līka ābeļu zari. Pilnākos un smagākos balstīja tādi paši balsti, kādus savā laikā bija meistarojis Kates vecaistēvs. No virtuves vaļējām durvīm plūda salda marmelādes smarža. Jaunā sieviete izklaidīgi burzīja rupjās drānas priekšautu, kuram vēl bija pieķērušās pākšu drumstalas un sakaltušas lapiņas — visu vēlo rīta cēlienu viņa bija palīdzējusi Hannelores kundzei lobīt zirņus. Pilnā bļoda bija aiznesta uz virtuvi, bet Katrīna joprojām sēdēja un raudzījās dārzā. Šai mājas pusē viņa bija pirmoreiz, ja neskaitīja pārskrējienus gar saimniecības ēkām uz sirsniņmājiņu. Saulīte sildīja basās, koka tupelītēs ieautās pēdas. Viss bija miegaina nrara pilns. — Frau Katheririe!— no sētas priekšnama atskanēja Hannelores kundzes pagalam satrauktā balss.— Tur ieradies pils​kunga cilvēks. Grib runāt ar kapelmeistara kungu. — Pilskunga?— Kate novilka.— Vai tu re ko? — Nūjā — pilskunga!—Hannelores kundzes balss uztraukumā gandrīz aizlūza.— Bet Zigmunda kungs ir skolā. Jūsu laulātais draugs arī. Ko lai es viņam saku? — Pasakiet, ka es tūlīt nākšu,— saules siltuma miegainības māktā Katrīna atsaucās. — Bet jūsu apģērbs! Šis priekšauts! — Es to noraisīšu.— Katrīna nožāvājās. — Koka tupeles! — Sīkumi, mīļā Hannelores kundze! Saimniece bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Karu un karavīru — gan poļu, gan zviedru — zvērības redzējusi, viņa, ieraugot formas tērpu, bailēs sastinga gluži stīva. Un Katrīnas kundze — vienkārša muzikanta sieva — nemaz neuztraucas par paša pilskunga sūtņa ierašanos, nav pazemīga? Lai ari visiem trim no sirds pieķērusies, viņa daudz ko nesaprata. Kas gan ir tāds muzikants, lai cik skaisti viņš arī spēlētu, pret šīs pasaules varenajiem? Tie var viņu samīt kā blakti. Tāpēc vajadzīga pazemība un bijāšana, 6et šiem trim nebija ne vienas, ne otras. Un Hannelores kundze noskatījās pakaļ Katrīnai kā mīļam, bet dumjam bērnam, kurš spējīgs uz jebkādu aplamību. Katrīna gāja uz lielo priekšistabu. Tupelītes braši klaudzēja. Saules pilnajā dārzā apžilbušās acis uzreiz pat nepamanīja krēslainajā telpā stāvošo vīrieti. Tikai, kad tas sakustējās un uz raupjās ādas kamzoļa iespīdējās zobena siksnas sprādze, Kate viņu ieraudzīja, pienāca tuvāk un viegli paklanījās. Vīrs blenza viņā ar pārsteigumu, kas pārgāja nievās. — Es jūs klausos, cienīts kungs,— Kate laipni teica. Vīrietis klusēja. Tas bija karos un kautiņos rūdīts karakalps ar divu rētu sašķiebtu seju. Jebkura cita nodarbošanās viņam bija nicināšanas vērta, jebkura sieviete — rupju kārību un vardarbības objekts. Viņš nez kāpēc tika sūtīts ar vēstuli pie


kapelmeistara — labi, vēstuli var atdot, ja tāda ir pilskunga pavēle. Kaut gan tāds kapelmeistars, muzikants ir plukata — vai iespējama vēl muļķīgāka nodarbošanās par vijoles čīgāšanu? Bet pavēle ir pavēle. Taču te nīkulīga muzikanta vietā parādās kaut kāds izspūris sievišķis koka tupelēs un uzvedas tik augstprātīgi kā pilskundze. — Es jūs klausos, cienīts kungs, ko vēlaties?— Katrīna atkārtoja. — Man ir vēstule kapelmeistaram,— karakalps īdzīgi noburkšķēja. — Paldies. Lūdzu, dodiet to man, jo kapelmeistara kungs ir skolā! Atnācējs viņas teikto nelikās dzirdam. Viņš joprojām izsmejoši un neķītri mēroja Kati ar acīm. Apradusi ar pustumšo telpu, viņa saprata šo skatienu. Sievietes augums izslējās, šķita, Katrīna kļuvusi par pusgalvas tiesu garāka. Ak tā? Zaldāts? Armija nudien visos laikos vienāda! — Jūs mani nesapratāt?— viņas balsī ieskanējās metāls, acīs zalgoja aukstas dzirkstis.— Kapelmeistars pašlaik aizņemts skolā. Esmu viņa māsa. Esiet tik laipns un atdodiet vēstuli man. Tā, bez šaubām, ir no fogta kunga, un diez vai viņš jums piedos tās aizkavēšanu. Es ceru,— viņa ļāva šiem vārdiem nokrist no lūpām kā saindēta medus lāsēm,— jūs, mans kungs, apzināties, ka runājat ar dāmu! Karakalps apstulba. Izmeklētā pieklājība trāpīja pa cieto pauri kā cirvja piets. Katrīnas zvērojošās acis lika rētām uz viņa ģīmja iekvēloties asinssarkanām. Savā zobeniem apcirstajā, pulvera dūmiem apkvēpinātajā mūžā viņš pirmoreiz sastapās ar sievietes lepnumu, nevis augstas kārtas un bagātības sargātu, bet pašas sievietes būtību. Durvju ailē iespiedusies, Hannelores kundze ar tuklajām plaukstām un dvieli aizspieda sev muti, lai neiekliegtos. Viņai likās, ka drūmais un draudīgais zaldāts tūdaļ metīsies virsū Katrīnai un samīdīs viņu kājām. Nu kāpēc tā vajadzēja? Bet ieilgušajā klusuma brīdī paraudzījusies uz Kati, Hannelores, kundze juta, ka izbīli nomaina pārsteigums — laipnā un vienmēr smaidoša kapelmeistara māsiņa izskatījās pēc saniknotas kaķes. Augstprātīgais profils šķīla zibeņus, lūpas sakniebās. Ar grūti definējamu gandarījumu saimniece vēroja, ka dzelžainais karakalps it kā saplok un sāk meklēties pa azoti. Parādījas dzeltenīgs, ar aukliņu pārsiets un aizzīmogots papīrs. — Ņemiet… kundze.— Sāņus skatīdamies, viņš pastiepa vēstuli Katei, taču viņa nepaspēra ne pussoļa, lai to saņemtu. Zaldāts pamīņājās un pats gāja viņai klāt. Tikai tad Kate pastiepa roku, un papīrs iekrita viņai pirkstos, — Pateicos.— Katrīna mierīgi pārlauza zīmogu. Viņas sirds dauzījās kā āmurs, kājas viegli drebēja, un viņa pati nevarētu pateikt — no uztraukuma, bailēm vai dusmām. Taču ārēji savaldīga atlocīja papīru, pat nepaskatīdamās uz vēstules atnesēju, un izlasīja stūrainiem, grūti salasāmiem burtiem rakstītās rindas: «Kapelmeistara kungs, lai rāte un pilskungs varētu iepazīties ar Jūsu muzikālajām spējām un izpildījumu, kā arī iepazīstinātu Jūs ar mūsu rīcībā esošiem instrumentiem, ludzu Jus ierasties Vindavas pili 20. augustā sestajā vakara stundā. K. von Seyfried Vogt stadt Wynndow 16 August 1685» — Pasakiet tiem, kas jūs sūtīja, ka mēs pateicamies par laipno ielūgumu un ieradīsimies noteiktajā dienā un stundā. Karakalps neatbildēja. Lai cik dīvaini liktos, viņa rupjo uzpūtību visvairāk satrieca vieglums, ar kādu šīs vienkārši ģērbtās sievietes acis slīdēja pāri vēstulei; pats viņš ar pūlēm prata tikai uzrakstīt


savu vārdu un izlasīt to. Mēms kā skapis viņš devās uz durvīm. Kad tās aizcirtās, Hannelores kundze atguva valodu un steidzīgi atņēma rokas ar dvieli no mutes. — Katrīnas kundze, vai jūs… vai jūs esat cēlusies no muižniekiem? — Kāpēc šāds jautājums, Frau Hannelore? — Jums bija tāda balss… It kā radusi pavēlēt. Tādas acis un deguns … nekad nebiju ievērojusi. — Nieki.— Kates balsī metāls bija pazudis bez pēdām.— Es nekad nevienam neesmu pavēlējusi, un man nav ne tādu acu, ne deguna. Bet ko tad man vajadzēja darīt? Slēpties aizdurvē? Trīcēt šitā dūru varoņa priekšā? Vai tad tikai baronesēm drīkst būt lepnums un pašcieņa? — Nē, bet…— Hannelores kundze sastomījās,— taču no pils. .. — Un kas tad ir? Vai tad mēs tāpēc esam sliktāki, ka nedzīvojam pilī, bet jūsu mājā? Ka mūziķi savu iztiku godīgi nopelna nevis laupot un kaujot, bet sacerot un spēlējot mūziku, kurā ikkatram, kam sirds un dvēsele, tīkami klausīties? Lūk, vēstule!— Kate pavicināja dzelteno papīru.— Fogta kungs aicina mūs uz pili! Rāte un pilskungs vēlas klausīties mūziku! Viņi neizturas ar nicinājumu, viņi pat piedāvā savu palīdzību. — O!— Šis arguments saimnieci uzveica galīgi.— Bet vai jums patiešām nebija bail ar viņu tā runāt? — Bija gan,— Katrīna atzinās.— Varu iedomāties, uz ko tādi ir spējīgi. Bet vai tad to varēja redzēt? — Nevarēja vis,— Hannelores kundze pasmējās. Smaidīja arī Katrīna. — Tagad steigšos uz skolu, gribas ātrāk visu izstāstīt Zigmundam ar Valfrīdu.— Viņa metās uz durvīm ar putna vieglumu. Tikai tagad īsti aptvērusi ielūguma nozīmīgumu, viņa dega nepacietībā ātrāk dalīties jaunumā ar saviem mīļajiem. Brāli. Vīru. «Nudien, drīz es pati arī tam noticēšu. Nu, un vai tad tā nav? Kas ir de iure salīdzinājumā ar de facto?» Pārmainījusi drānas, Katrīna uz ielas bezmaz vai metās skriešus. Tirdzinieki un garāmgājēji blenza. Viņa bija spiesta piebremzēt un, svārku malu pieturēdama, aizpeldēja kā zils, mazliet izspūris gulbis. Pavērusi skolas nama durvis, Kate apstājās šaurā, pēc dūmiem smakojošā priekšnamā. No blakustelpas atplūda gaišs un skanīgs zēnu kora dziedājums. Katrīna atspiedās pret vēso sienu un ļāvās spēcīgai nerealitātes izjūtai. Pat baigais karakalps nebija licis justies tik tuvu viduslaikiem kā šis mirklis un vieta, kur tumsā un putekļos skanēja gandrīz eņģeliskas balsis. Nespēdama ilgāk nociesties, Kate pavēra durvis, pavisam mazu spraudziņu. Ieraudzīja skolas istabu pelēcīgiem griestiem un sienām, trim maziem lodziņiem tik augstu, ka, izņemot debesis, nekas cits pa tiem nebija redzams. Vairāki gari, šauri galdi, izmīta ķieģeļu grīda. Taču šie divi desmiti zēnu, kas dziedāja korāli, bija ārpus pelēcības. Jaunākajam varēja būt astoņi vai deviņi gadi, vecākajam — kādi četrpadsmit. Visi viņi vai aprija acīm katru Zigmunda stūraino un skopo žestu. Valfrīdu nevarēja redzēt,— tad nāktos galvu iebāzt pa durvīm pavisam,— bet mazo ērģelīšu skaņa jauki saplūda ar zēnu balsīm, apliecinādama Valfrīda koncertmeistara spējas. To, ka viņš spēlēja bez jebkādām notīm, Kate zināja, bet to varēja just arī nezinot — tādu spēles manieri šajā laikmetā nepazina. Dziesmu zēni pabeidza tīrā unisonā, un Katrīna būtu varējusi vai apzvērēt, ka pirmā balss viegli un brīvi sasniedza augšējo fa. Panākt ko tādu trīs nedēļās! Nē, Zigis ir fantastisks, jo vairāk tāpēc, ka viņam nekad ar koriem nav bijis nekāda sakara. Kate sajūsmā knieba sev plaukstā. Klasē Zigmunds kaut ko stāstīja, bet viņa balsij klāt jaucās kāda sveša — drebelīga kā verdoša katliņa vāks. Beidzot durvis vērās, taču nācējs bija kārns, sirms vecis, kuram deguns, šķiet, nokārās


zemāk par zodu. Čapstinādarns uz galvas mici, viņš Katrīnu pat nepamanīja. Pēc brīža ārā nāca zēni, visi tumšos apģērbos ar rātnām, baltām apkaklītēm. Tie gan pamanīja priekšnama pustumsā stāvošo sievieti un skaļi sveicināja. Vācu bērni… Katei pār pieri neviļus pārslīdēja īgnuma ēna. Un kur ir latviešu zēni? Rīgā, lūk, esot ari latviešu skola, kāpēc šeit nevarētu būt? Atkal naudas trūkst? Vācietēni.. . bet dziedāja ļoti skaisti, izjusti. Nūjā — bērni aug, kur piedzimuši, un uzņem to, ko viņiem māca — kā ļaunu, tā labu. — Katiņ?— tas bija Zigmunds, kurš nāca skatīties, kas tā par Frau, kuru viņa audzēkņi tik cītīgi sveicina.— Vai kas noticis? Varbūt nāci apskatīties, kā mēs te sīkos dresējam? Redzēji to veco ķēmu? Tas bija tas pats kantors Beikiršs, gāja sūdzēties Johanam, iedomājies, mani puišeļi nedziedot pietie​kami dievbijīgi! Johans viņam bija pateicis ko tādu, ka šis solīja sūdzēties mācītājam. Katrīna pasmaidīja, bet neko neatbildēja. Iegāja klasē, nošmaukšķināja Valfrīdam buču uz pakauša un uzkāpa uz sola. — Kurš uzminēs, kas tas ir?— Viņa paplivināja dzelteno papīrlapu. — Es ceru, ka tā nav rātes pavēle izraidīt mūs no pilsētas tieši tagad, kad radies interesants darbs! — Varbūt rājiens ar brīdinājumu sakarā ar uzdzīvi «Enkuriņā»?— minēja Valfrīds. — Nekā! Kaut kas baigāks. — Nu tad mūs pienaglos pie kauna staba. — Katiņ, beidz mocīt! Kas par neforšu kaprīzi!— Valfrīds ņurdēja. — Kungi! Man ir tas augstais gods jums zināmu darīt, ka pēc četrām dienām sestajā vakara stundā … mēs esam no augstgodcienījamā fogta kunga uz pili ielūgti tikuši… un koncertēt mums būs. Vot tā! Vārdu sakot — uz diseni klavesīnam. — Nopietni?— Valfrīds piecēlās. — Lasi pats.— Viņa pastiepa papīru. Valfrīds ieskatījās tajā un saviebās. — Tikpat labi tu man varētu rādīt tamborējumu musturus. — Velns lai parauj!— Zigmunds sāka tik intensīvi spodrināt brilles, ka gandrīz salauza tās. — Tu saki — pēc četrām dienām? — Jā, divdesmitajā. — Vajadzēs spēlēt,— Valfrīds sarauca pieri,— bet ko? Tas, ar ko mēs vakaros blēņojāmies, ir pupu mizas. Vajag kaut ko pamatīgu. — Tā Tēlemana svīta nemaz nav zemē metama.— Zigmunds uztupināja acenes uz deguna atpakaļ.— Tikai drusku jāpaslīpē. — Es šo to atceros no «Labi temperētā klavesīna». Ja vien būtu labs instruments… — Bet man nav nekā …— Katrīna nobēdājusies nokāpa no sola. — Dabū tekstu, un tev būs madrigāli pēc visiem likumiem.— Valfrīds nopietni paskatījās viņā.— Vai tu pati nevari ko sadzejot? — Jā, sadzejot… vāciski… neies cauri. To es nepratīšu. Un kur te Vindavā vietējais dzejnieks? Jāsmejas! Nē, nekas labs nerādās.— Kate apsēdās un iespieda plaukstas starp ceļgaliem. — Pagaidi, nekar snīpi nost. Jāpaprasa mūsu izglītības spīdeklim Johanam. Vai tiešām viņam nekas neatradīsies? — Nu, tad ejam pie Johana!— Katrīna atguva garastāvokli. — Nekur tālu nav jāiet. Viņš ir tepat skolā.— Zigmunds pacēla no grīdas nokritušu, tintes aptraipītu zoss spalvu. — Ejam! Zigis izgāja priekšnamā, atvēra durvis uz vēl vienu klasi, gaišāku, bet uz pusi mazāku nekā pirmā.


— Šite mācās pavisam mazie — boksterē — vienkārši baigi klausīties. Un te,— viņš rādīja uz izrobotām un notraipītām durtelēm,— Johana kanceleja. Johans Feierabends sēdēja pie rakstāmgalda. Uz tā gulēja bieza, atšķirta grāmata. Galvu atspiedis pret augsto krēsla atzveltni, viņš lūkojās šaurajā lodziņā un izskatījās melanho​lisks. Izdzirdis kādu nākam, viņš strauji pagrieza galvu un pielēca kājās. — O! Draugi! Kāds pārsteigums un prieks! Kā veicas, Valfrīd? Draņķīgs harmonijs, ko? Mazie pilsoņi pagājušogad sabakstīja plēšām ādu — tik ļoti mīlēja mūzikas stundas, ha! Lāpīju veselu nedēļu. Bet, vienalga, šņāc! Esiet sveicināta, Katrīn! Prieks redzēt kaut ko tik gaišu šai putekļu un sapuvušu grīdu valstībā! Tu redzi, Zigmund?— Rektors sparīgi iebakstīja zīmuli sienā. Tas iegāja tik viegli kā sviestā.— Satrunējis, sapuvis, sašķīdis! Cik ilgi šī būda vēl turēsies? Stāv vairāk nekā simt gadu, vēl stāv, bet drīz sabruks, Donnerwetter! O, atvaino​jiet, Frau Katrīna! Draugi vienā balsī iesmējās. Pat tad, kad rektors šķendējās, viņa dzīvesprieks lauztin lauzās uz āru. — Johan! Vai tev nav kāda labu dzeju grāmata? — Dzeju? Tu gribi lasīt dzeju? — Redzi, Valfrīds gribētu komponēt Katrīnas balsij kādu āriju vai madrigālu. — O! Kolosalī!— rektors nebija aizmirsis nesen apgūto jaunvārdu.— Protams, man ir dzeju grāmatas, tikai lielākoties franču. Vai Katrīnas kundzei šī valoda pazīstama? — Pavisam nedaudz.— No skolas gadu privātstundām pie madernoiselle Blāze kāds simts vārdu galvā tā kā būtu aizķēries. Izruna? To jau nu tik viegli neaizmirst, bet vai septiņpadsmitā gadsimta franču valoda būs tāda pati kā trīssimt gadu vēlāk? Jau ar labi zināmo vācu mēli tā bija, kā bija, atšķirība izrunā šad tad sagādāja vienu otru nepatīkamu mirkli. — Pietiks ar to pašu nedaudz. Bet tad jums jānāk pie manis uz mājām — varēsiet izmeklēt, kas sirdij tīkamāks. Man ir Fransuā Vijona balādes, viens Ronsāra sējumiņš, arī šis tas jaunāks… Ko jūs, piemēram, teiktu par monsieur Vuatīra chansons vai rondo? — Visu to labāko, Feierabenda kungs,— drosmīgi atbildēja Katrīna, kura par mesjē Vuatīru zināja tikai to, kas rakstīts «Trīs musketieros». Šaurā un līkā Zvanu iela savas mājiņas spieda cieši citu pie citas. Piesmēluši apavus ar netīrām smiltīm, viņi nonāca pie priekšpēdējās mājeles kreisajā pusē. Trijos sīkrūtiņu logos spoguļojās pusdienas saule. Durvju panelī bija reljefi grieztas pūces siluets, bet pūces nagi turēja dzelteni spožu klaudzināmo riņķi. — Te es dzīvoju, draugi.— Feierabends izņēma atslēgu un nepacietīgi slēdza durvis, raustīdams tās tādā enerģijas pārplūdā, ka riņķis lēkāja kā negudrs. Rektora kabinets vai dzīvojamā istaba bija grāmatu un papīru saiņu piekrauta, tomēr nepavisam ne nekārtīga. Sabīdījis vienā galda stūrī foliantu blāķi, Feierabends lūdza draugus atsēsties, no skaistas lādītes izcēla piecus vai sešus sējumiņus un nokrāva tos Katrīnai priekšā. Atšķīrusi pirmo pagadījušos grāmatu, viņa izlasīja: «Mon ame, adieu; quoique le coeur m'eti fende, Et que l'Amour de parlir me defende .. .»2,J — Skaisti!— Katrīna ar dziļu prieku konstatēja, ka saprot gandrīz visu, bet nesaprotamo var uzminēt. — Kas tas ir? O, monsieur Vuatīrs! Lieliski, es jau domāju, ka tas jums patiks. Un šis?— Feierabends atšķīra dažas lapas tālāk.— Manuprāt, šis blazons ir ārkārtīgi piemērots dziedāšanai … — Un viņš izteiksmīgi nolasīja: «Beaux yeux dont l'atteinte profonde, Trouble des coeurs incessamment, Le doux repos, qui ne


se fonde Que sur un si doux mouvement.. .»2 ' — Par ko tur ir runa?— Valfrīds klusu jautāja. — Par to, ko var izdarīt skaistas acis. Bet tas pirmais… ardievu, mana dvēsele, mīlestība saplosa sirdi… Manuprāt, tas varētu iet. Vai tu varēsi uzkomponēt uz franču teksta? — Protams. — Nu, vai iepatikās Vuatīra kungs?— Rektors smaidīja.— Kā redzat, viena vienīga mīlestība… O, bet kas cits gan vēl būtu skaistas dzejas vērts? Es domāju, Valfrīd, šī tēma tev grūtības nesagādās, tāpat Katrīnai dziedāšana, vai ne, Katrīn? Kate pamāja un drusciņ nosarka. — Tev ir kolosāla bibliotēka, Johan!— jūsmīgi iesaucās Zigmunds, jau paspējis ierakties grāmatu kaudzē. — Bez grāmatām nav iespējams dzīvot. Tikai dzīvoklis vēl nav īsti iekārtots, kaut gan es te dzīvoju jau ilgi. Mana auklīte — tā es saucu savu veco kalponi — mani par to strostē vismaz reizi mēnesī. Un tad es viņai par prieku nopērku kādu mēbeles gabalu vai aizkaru, bet pēc mēneša viss sākas no gala. Labi, ka viņa dzīvo blakus mājā, citādi man plāni klātos. — Muļķībās. Ja ir tik daudz grāmatu, tad vairāk neko nevajag. Ja nu vēl vienīgi…— Zigis gribēja teikt «atskaņotāju vai magnetofonu», bet laikā aprāvās. Kādu stundiņu paciemojušies, rektora bagāto bibliotēku apbrīnodami, viņi pārliecinājās par septiņpadsmitā gadsimta augstskolu mācību efektivitāti — izrādījās, ka Johans lasa vēl arī angliski un latīniski. Bet pats satriecošākais — biezā, iesietā burtnīcā bija vairāki dziesmu teksti latviešu valodā un vairāki simti sarunvārdu — gan visai baigā transkripcijā, bet saprotami. Kate aši aizšķīra burtnīcu ciet. — Mums būs jānāk pie tevis mācīties valodas,— atvadoties teica Zigmunds.— Es sāku justies kā tumsonis. Valfrīds neteica neko. Viņa pirksti jau dega pēc nošpapīra. Tikko istabas slieksni pārkāpis, viņš lūdza Katrīnu pārrakstīt franču tekstu pēc izrunas ar visiem uzsvariem, un, kad tas bija izdarīts, uzklupa klavihordam kā izbadējies vilks jēram. — Nu viņš vismaz līdz vakaram būs nerunājams,— Zigmunds konstatēja.— Nāc, Katiņ, ejam kaut kur paklenderēt. Man ir milzīga vēlēšanās nopirkt kaut ko pudeļveidīgu un vispār — painētāties ar naudu. — Vai tu neesi kļuvis par alkoholiķi?— Kate bargi noprasīja. — Ne uz to pusi. Tikai — man liekas, ka pēc pāris stundām mūsu ģēnijs būs tā izšāvies, ka viņu dzīvē varēs atgriezt tikai kaut kas spēcinošs, kā teica tas pielējies vunderkinds. *♦* 97 Katrīna un Zigmunds atgriezās tikai pašā vakarā. Izpētījuši visādas bodītes un darbnīcas, viņi pārnāca par dažu labu dālderi nabagāki, bet par daudziem un dažādiem iespaidiem 4— L. Sēle bagātāki. Zigmunds tagad varēja lepoties ar efektīgu holandiešu pīpi un tabakas maku no īstas roņādas — vismaz tā apgalvoja pinkainais subjekts, kas savu krāmu bodi bija uzstutējis aiz pārceltuves kroga un pirms dažām nedēļām viņiem bija pārdevis klavihordu. Zigmunds, tabakas maku burzīdams, izteica varbūtību, ka tā varētu būt ari ļoti vecas govs āda; bodnieks roņādas variantu aizstāvēja ar tādu dedzību, it kā pats būtu šo jūras lopiņu kāvis un dīrājis. Beidzot Zigmunds ļāvās pierunāties un pie viena iegādājās ari pamatīgu tintes pudeli un saišķi spalvu.


Abi jau grasījās iet ārā, kad Zigmunds starp visādām grabažām pamanīja spīdam mazu, skaistu, ar sudrabu apkaltu pudelīti un aizdomu pilnā balsī noprasīja, kāda inde tur tiekot glabāta. Bodnieks ieķērās savās pinkās un apzvērēja pie Ādama zarnām, ka tur esot smaržas, turklāt vēl no pašas Francijas. — Kāds karalis tagad valda Francijā?— Zigis strupi nopra​sīja Katrīnai. — Nu taču Luī Četrpadsmitais. — Vai tas ir tas, kas apgalvoja, ka valsts esot viņš? — Viņa augstībai labpatīk tā domāt. — Vai viņš pazīst to nelaimīgo dzejnieku, kuru Valfrīds patlaban ķidā? — Tas ļoti var būt,— Katrīna pacietīgi atbildēja. Tad Zigmunds lika smaržu pudelīti atvērt, paostīja un vēlreiz pārjautāja, vai tā tiešām neesot kāda sevišķi izsmalcināta inde? Bodnieks apzvērēja, šoreiz pie Romas pāvesta nabas, ka tās esot visbrīnišķīgākās smaržas pasaulē, turklāt pilnīgi nekaitīgas veselībai. Viņš pat bija ar mieru pudelīti izdzert, protams, ja kungs samaksāšot par saturu. Kungs par izdzertu saturu maksāt negribēja un lūdza to pasniegt dāmai — paostīšanai. Smaržas tiešām bija patīkamas — tā kā no neļķēm, tā kā no krustnagliņām. Zigmunds nometa uz galda divus florīnus un paziņoja, ka vēl nekad neesot izdevis naudu par nelietām. Bodnieks savukārt dievojās, ka tik saprātīgu naudas izdošanu vēl nekad neesot redzējis. Tad Zigis pasniedza pudelīti Katrīnai, teikdams, ka smaržas no pašas Francijas (kaut ari ļoti atgādinot indi) viņai pašlaik esot absolūti nepieciešamas. Katrīna izslaucīja asaras un piespieda roku pie vēdera, lai nesarautu krampji. Smieklos drebošā balsī viņa pateicās kapelmeistara kungam par parādīto godu. Tad, viens otru pārtraukdami, viņi apjautājās, vai pārdošanā neesot indiāņu saksofona, Maskavas vodkas un «Komunistiskās partijas manifesta». Bod​nieks neapjuka, bet piedāvāja viņiem «īstu flāmu gobelēnu», k iii ii bārkstis laikam bija taisījušas peles. Kate skumji pakratīja galvu. Jūs, protams, varat audzēt peles, cienītais kungs, un mācīt viņas amatā arīdzan, bet jūs taču nevarat gribēt, lai rātes ka|K'lmeistara kungs pirktu viņu rokdarbus,— jau uz sliekšņa piebilda Katrīna, uz dažiem mirkļiem padarot bodnieku mēmu ka ceptu zivi. Pie Svētās Sofijas ielas gaļas tirgotāja viņi iegādājās jēra cepeša gabalu, ko miesnieks ievīstīja krunkainā, zaļā kāpostlapā. Blakus no ratos sakrautiem groziem pārdeva saknes. — Ko, un tomātu nav?— apskatījis visus kurvjus, nīgri prasīja Zigmunds. — Kādi tomāti? Tomātu nav pat Francijas karaļa galmā. Pagaidām tos rij tikai indiāņi, bet te, lūdzu,— kāposti, pupas, zirņi, rāceņi. Piebāzis kamzoļa kabatas ar zirņu pākstīm, Zigmunds skatī​jās pēc nākamās bodes, bet tobrīd, nez no kurienes radies, no ratapakšas izspruka ņiprs veprēns. Lopiņam pakaļ metās tukls sievišķis un pāris garkājainu pusaudžu dzeltenās ādas biksēs. Cūkasbērns nebūt nedomāja doties rokā un drāzās pa ielas putekļiem kā medību suns. Vajātāji palika bezspēcīgi stāvot pie kāda šķūnīša, kas veprītim kļuva par drošu patvērumu, jo pie durvīm karājās branga atslēga, bet caurums pamatos bija par mazu pat sīkākajam ķērājam. Zigmunds deva padomu pielaist šķūnelim uguni un tādā kārtā iegūt gatavu cepeti, bet resnajam sievišķim trūka iztēles šo domu pienācīgi novērtēt. Pēc tam Zigmunds konstatēja, ka Vindavā neesot ķinīša tāpēc, ka viss, kas uz ielas redzams, pilnībā aizstāj kino, vismaz komēdijas žanrā. — Tagad mēs iesim šite,— teica godājamais kapelmeistars un noradīja uz durvīm, virs kurām greznojās spilgti burti «VAN KLEEVEN —PĒRK UN PĀRDOD AUDUMUS UN APĢĒRBU Uzvārds, tāpat puķpodi logos nepārprotami liecināja par īpašnieka flāmisko izcelsmi. Mājas priekša bija tīri noslaucīta, ķieģeļu mūra slieksnis un misiņa durvju rokturis laistīties laistījās.


Kamēr viņi apbrīnoja veikalu no ārpuses, durvis atvērās, un meitene — maza, apaļa, bet ļoti skaistu sejiņu — aicināja viņus iekšā. Abi sasmaidījās un sekoja kupli apšūtajai aubītei, no kuras spraucās ārā krāšņas bizes kastaņu krāsā. 4' Meitene ieveda viņus plašā istabā. Visapkārt bija audekla, vadmalas un samta baķi, pie sienām karājās daždažādi apģērba gabali, tomēr nekas nebija pārblīvēts, visu varēja labi apskatīt. 99 Kaut kur dzidri nošķindēja zvaniņš, un pēc mirkļa istabā ieripoja resnītis īsā brūnas vadmalas svārciņā. Ābola sārtuma un apaļuma vaigi gandrīz aizsedza acis — divus spoži zilus punktiņus. Resnītis — tas bija pats van Klēvens — paklanījās viegli kā balerīna un sāka čalot pagalam jocīgā vācu mēlē. Zigmunds un Kate nesaprata neviena vārda. Laikam van Klēvens to juta, jo izplūda skaļos smieklos, un viņa actiņas pazuda pavisam. Apaļo vēderiņu plikšķinādams, viņš sāka skraidīt pa pārdotavu, celt ārā no lādēm un plauktiem visdažādākos apģērba gabalus un izklāt tos ienācējiem priekšā. Skaistā meitene viņam palīdzēja: potenciālo pircēju apskatei krājās izšūti ņieburi, visdažādākās krāsas un kvalitātes svārki, gan mīksti, gan stīvi kamzoļi vara un sudraba pogām, lentes, mežģīnes, jostas … Katei apžilba acis, bet tad viņa pamanīja kaudzē smalka holandiešu auduma kreklu. Meitene tūlīt to ievēroja un rādīja viņai gludi nostrādātās vīles, aproču mežģīnes un žabo kuplumu. — Zigi, par šo būtu vērts padomāt. Vai tādi jums nebūtu īsti reizē pils koncertam? — Tu domā? Lai notiek, es no lupatām neko daudz nejēdzu, tā ir sieviešu darīšana. Sapratuši, ka ienācēji vēlas divus smalkaudekla kreklus, van Klēvens ar meitu nopriecājās, un drīz viņu priekšā izauga balta grēda. Katrīna izvēlējās divus, un tie tūlīt tika glīti iesaiņoti. — Un tev pašai?— Zigmunds kļuva nemierīgs.— Vai tad te nav nekā, kad tev patiktu? Kate pievērsās plauktam, kur bija veļas gabali un dažādi sīkumi. Meitene atvēra dzeltenu koka kastīti. Tajā bija cimdi. Kārdinājums bija pārāk liels — krekliem pievienojās balta zīda cimdiņi ar sīku, sārtu pērlīšu izšuvumu, pēc tam ari baltas zeķes ar prievītēm — par lielu nesaprašanu Zigmundam,— kāpēc zeķēm vajadzīgas lentītes. Pirkums maksāja divus dālderus. — Varbūt mēs esam pārmaksājuši, un tas ļoti var būt, bet, ja tā apkalpo, tad nav žēl,— teica Katrīna, aizvērdama holandieša durvis. — Vienreizējs bumbulis!— Zigmunds saņēma audeklā ietīto saini ērtāk.— Meita arī smuka. Žēl, ka tik resna. Bet, Katiņ, tev vēl vajag kurpes. Divdesmitajam augustam un citiem svarīgiem datumiem. Tātad mums vēl jāaiziet līdz kurpniekmeistaram, lai viss būtu pie vietas. Nerunā pretī — citudien vairs nebūs laika. Tā Katrīna tika arī pie īstām balles kurpēm — viegliņām, no giīiSi sarkana atlasa, ar baltām kaula podziņām un ērmīgi Izliektu papēdi, kura apakša iznāca pret pēdas vidu. — Vai tad uz tādām var nostāvēt?— Zigmunds brīnījās, zirņus grauzdams. Nostāvēt varēja, varēja iet un pat dejot — to gan viņi konstatēja tikai mājās. — Kurpes ir tik skaistas, ka es laikam ņemšu tās gultā blakus,— Kate smējās, pa trepēm augšā ejot. — Ja tavam nelikumīgajam laulenim nekas nav pretī, ņem vesela.— Zigis iespieda pudeli padusē un atvēra durvis.— Mēs to visu tūliņ apmazgāsim ar «Enkuriņa» šampu. Valfrīd, vecā cisterna, vai tu komponē vai guli? Mēs esam noplenderējuši visu naudu, izpirkuši visas krāmu bodes un gandrīz izcepuši dzīvu cūku. Piedevām atstiepām tev pudeli ar īstu franču indi. Bet ko tu esi


izdarījis? Es redzu tikai zilus dūmus un pārmocītu instrumentu, kas elš kā nodzīts kleperis. Valfrīds pablenza viņos no drausmīgi izspūrušu matu mudžekļa apakšas. — Vai jūs jau esat pilnā? — Diemžēl pagaidām vēl ne. — Citi vazājas pa bodēm, indi pirkdami, bet viens otrs radoši strādā. Vienu gabalu es uztaisīju uzreiz, bet otram vēl nav beigu. Neiznāk. Es centos turēties tavā diapazonā, Katiņ. Ņem, paskaties! Un te ir tava partija, kapelmeistar. Ej pēc vijoles, tūliņ būs repetīcija. Amorālības tiek uz pāris stundām atliktas. Nu, ej taču!— Valfrīds nepacietīgi iebrēcās.— Citādi es kļūšu traks! — Tu jau tāds esi!— Zigmunds iegrūda pudeli ūdens krūzē un izmetās pa durvīm. Katrīna ieskatījās nošu lapā. — Kā tas skan?— viņa klusu jautāja. Valfrīds nolaida rokas uz taustiņiem. Katrīna saspringti klausījās melodiju. Kad viņš uzsāka otrreiz, viņas balss pievienojās klavihordam, sākumā nedroši, bet tad arvien drošāk un pārliecinošāk. Ar patumšo, samtaino balsi graciozi un mazliet sērīgi saplūda vijole. Mīlestības saldās atmiņas… atraidītas dvēseles cildenums . .. Neizsakāmi vienkārši un tīri, maigi … Jau pēc pirmās kopīgi atskaņotās frāzes visus trīs pārņēma kaut kas līdzīgs ekstāzei. «Ardievu, mana dvēsele; lai arī sirds mani saplosa, un aizejoša mīlestība mani noliedz …» Katei pār vaigiem ritēja smagas asaras, Zigmundam mirdzēja acis kā neprātīgam. Valfrīds pārdzīvoja to brīnumaino mirkli, kad doma kļūst par skaņu, bet skaņa — par saskaņu. Šajā mazajā ārijā viņam bija izdevies apvienot baroka vokālās mūzikas tradīcijas ar tikai sev raksturīgo mūzikas filozofiju. Un tā ideāli saderēja ar Katrīnas balss iespējām. Pat nesaprotamais dziesmas teksts viņu netraucēja — galvenais bija harmonija. Un tā bija īstā, to pateica Zigmunda un Katrīnas mirdzošās acis. Kates roka ar nošu lapu nolaidās gar sāniem. Viņi skatījās cits citā, it kā neticēdami, ka nupat šeit noticis mazs brīnums. Katrīna aplika rokas Valfrīdam ap kaklu un piespieda vaigu izspūrušajiein matiem. Zigmundi, joprojām stāvēja ar vijoli zem zoda, tad, kā no sapņa pamodies, nolika to. — Vecīt, tas ir kaut kas fenomenāls! Kur tu to ņēmi? Šitā es esmu juties, tikai Vivaldi un Mocartu spēlējot. Nudien, no tevis galu galā iznāks ģēnijs! Par tevi rakstīs mūzikas vēstures grāmatās! Kate, nenožņaudz taču viņu, kamēr nav uzrakstītas vismaz četrdesmit piecas simfonijas. Nē, man steidzīgi jāuzpīpē. — Viņš droši vien izgāja tāpēc, lai es varētu tevi noskūpstīt,— Katrīna nočukstēja.— Man nav vārdu. Tu esi spējīgs uz brīnumiem, un lai nekad tu neuzrakstītu neko mazāku un lētāku par šo dziesmiņu! Dziedot es jutu tavu dvēseli pieskārā​mies, patiesi… Valfrīds piespieda Katrīnas roku pie lūpām. Viņš neteica neko, tikai glāstīja lūpām roku, kas nenogura palīdzēt, atbalstīt, saturēt, apmīļot, rakstīt vislabākos un visdrošākos vārdus … Zigmunds ienāca ļoti skaļi, un viņa pīpe izplatīja drausmīgus dūmu mākoņus. — Nu, ko jūs vēl gaidāt?— Viņš izvilka no ūdens trauka pudeli.— No sajūsmas man rīkle izkaltusi. Šovakar esmu ar mieru pat dejot, lai gan savu mūžu ar tādām muļķībām neesmu krāmējies. Kate, velc kājās savas balles kurpes, tūlīt tās ar labvīnu slacīs Zigis kristītājs. Velns lai parauj, nav kur ieliet! Tā ir, kad viss dzīvei nepieciešamais nav vēl iegādāts. — Nebļauj, kapelmeistar.— Katrīna saglauda izjukušos matus.— Atļauj man par to parūpēties. Es šīsmājas ķēķi tagad zinu kā savu kabatu.— Kate devās lejā tik strauji, ka gandrīz iecirta durvīs svārku malu. Sarkanās kurpes palika istabas vidū. Valfrīds labu brīdi blenza uz tām, it kā nesaprazdams, kas tas ir. — Kur jūs ņēmāt tādus spāniešu zābakus?


— Ne jau nu «Pirmā maija» fabriķī. — Un Kate tos var uzvilkt kājās? — Var. Abi draugi skatījās viens otrā — Vaifrīds nogurušām, apsarkušām acīm, bieži mirkšķinādams, Zigmunds caur noslīdējušām brillēm, izbrīnās pilnām acīm. — Vecīt… es zināju, ka tev ir iekšā, bet ko tādu nebiju gaidījis. Tas, ko tu taisīji līdz šim, bija bērna šļupsti pret šito. — Nebūtu mēs te atkūlušies, es laikam tā nespētu. Bet nav īpaši ko sajūsmināties. Viesis mazs darbiņš— un tikai. Jādabū gatava kompozīcija, ko es uzmetu ugunsgrēka naktī. Tikai nošpapīra nav. Nekas, taisīšu pats.— Viņš strauji pagriezās pret klaviliordu.— Tu saki — labi? Man arī liekas, ka iznācis. — Kate to nodziedās. — Viņai rakstīts … — Paej nost.— Zigmunds ieņēma Valfrīda vietu pie klavihorda.— Man gribas nospēlēt vienu gabaliņu, ko es plinkšķinu tad, kad esmu vai nu ļoti bēdīgs, vai arī ļoti priecīgs. Zem Zigmunda pirkstiem sāka skanēt bezgala vienkārša un daiļa melodija — dzīves stāsts, jautājumi, atbildes, pārdomas, tieksme un dziļš miers. — Ja Zigis spēlē «Rigodonu» tādā noskaņā, tad viņam vēl tikai kausiņu dzirkstošā — un iestāsies nirvāna,— no pavērtajām durvīm atskanēja Kates laimīgā balss. Viņa turēja rokā nelielu paplāti ar trim glāzēm un kaut kādu bļodiņu. Vakara saule apņēma viņas matus, un tie mirdzēja kā zelta oreols. — Kas tur ir?— Valfrīds rādīja uz bļodiņu. — Grauzdētas mandeles. Hannelores kundze cep raušus. Es drusku panašķojos, un viņa mums iebēra veselu riekšavu. — Veic kājās.— Zigmunds norādīja uz kurpēm un virtuozi atkorķēja pudeli. — Apsēdieties, Katrīnas kundze.— Valfrīds ceremoniāli nometās uz viena ceļgala.— Atļaujiet jūsu pazemīgajam pielūdzē​jam uzaut jums šīs kurpītes. — Lai nesadeg, lai nesaplīst, lai kāds nenosper, lai kāds nenoskauž, lai viegli nēsājas. Pa pilīm, rātsnamiem un citām sabiedriskām vietām …— Zigmunds uzšļāca pāris lāses šampanieša sārtajiem purngaliņiem. Mīļa un sirsnīga prieka vilnis šūpoja trīs draugus. Pirmo reizi kopš atnākšanas pagātnē viņi jutās tik līksmi. Par savu kopību, par apziņu, ka ir spējīgi pastāvēt, par jaunradīto. Zigmunds paņēma vijoli, Valfrīds apsēdās pie klavihorda, un abi aizrautīgi improvizēja Bokerīni «Menuetu». Katrīna, dejodama solo, žēlojās par partnera trūkumu. Mēģināja izkustināt Zigmundu, apgalvodama, ka kapelmeistaram jāprot dejot arī ar vijoli rokā, taču tas, aizmirsis savu pirmītējo apņemšanos, stāvēja kā stingri iemūrēta kolonna ar acenēm rotātu kapiteli. — Valfrīd, vai tu esi cilvēks?— Kate notupās pie klavihorda kārdinošā reveransā.— Pirmoreiz ar jaunām kurpēm dejot vienai? — Kas es par cilvēku? Esmu apdauzīts muzikants, un mans darbs ir spēlē.— Valfrīds smiedamies vairījās no Kates aicinošajām rokām.— Un bez tam — šitādus dančus es nemāku. Būtu valsis vai… vai breiks — cita lieta. Bez dejošanas tomēr neiztika. Bez pāra palikušais spēlēja pavadījumu, kā nu prata. Kad viņi atelsās no līksmošanās, bija jau nakts. Kate salasīja pa grīdu izsvaidītās nošu lapas un pacēla sienmalā piesardzīgi nolikto pudeli — tā bija iztukšota tikai līdz pusei. — Zigi! Kur tu slāj? Dzert vairāk negribi? Re, cik te daudz palika!


— Vari aplaistīt ar to flokšus zem loga. Es jau tā esmu pavisam dulls. Ar labunakti, mazuļi, neaizmirstiet, ka naktīs dažreiz ir veselīgi arī pagulēt.— Zigmunds paspēja laikus izmesties koridorā. Katrīnas mestais spilvens noplakšķēja pret durvīm. *** Attālums līdz pilij dila neganti ātri. Soļi kļuva aizvien lēnāki, taču nokavēt nolikto stundu arī negribējās, un viņi bija spiesti atkal pasteigties. Negribējās atzīt, taču šoreiz draugi bija nobijušies vēl vairāk, nekā ejot uz rātsnamu. Dūša lēnām šļuka papēžos. Lai cik daudz arī varēja solīt šī uzstāšanās, tomēr, tomēr … Laika sagatavoties bija tik maz. Pils mūri tagad likās bargi un draudīgi. Zigmunds saspieda vijoli svīstošajā delnā. Svīda arī mugura zem brūnā samta kamzoļa, kurpes likās neciešami smagas. Katrīna ik pa brītiņam aplaizīja kalstošās lūpas. Balti cimdotie pirksti krampējās Valfrīda elkonī, taču arī viņš nervozi glauda vēja pluinītos matus. Iela kāpa uz augšu — neatturami pretī pils vārtu ailei. Dzelzs vārti bija puspavērti. — Varbūt labāk muksim atpakaļ? Man sirds rāpjas ārā pa muti, laikam tūlīt ģībšu,— Katrīna čukstēja. — Pamēģini tikai!— Valfrīds uzlika roku viņas plaukstai. — Par vēlu,— noburkšķēja Zigmunds.— Re, mūs jau gaida… Patiesi, kāds vīrs melnās drānās ar šauru, baltu apkaklīti stāvēja vārtu atvērumā un, necili klanīdamies, aicinoši māja. Draugi saņēma pēdējās dūšas paliekas un kāpa uz smiltīs ieputinātā tiltiņa. Apakšā klusu šalca sīka straumīte. Aprūsējušie vārti, hercoga un pilsētas ģerboņiem rotāti, skarbi čīkstēdami, pavērās. Melni tērptais, kura sulainība bija saskatāma jau pa gabalu, paklanījās dziļāk. Aiz viņa stāvēja vārtu sargs, uz pleca balstīdams musketi. — Esiet sveicināti!— Sulainis godbijīgi rāva dvašu uz iekšu.— Ja nemaldos, kapelmeistara kungs un… — Guten Abend,— satraukumā Zigmunds runāja daudz skarbāk, nekā būtu gribējis.— Esam ieradušies, kā bija teikts vēstulē. — Ienāciet!— Sulainis vadīja viņus caur vārtiem un gāja tālāk vienādiem dresēta kaķa soļiem. Draugu acis nedroši vēroja pagalmu. Skaistuma maz. Pagalms vietumis izlikts ar akmens plāksnēm, citur nomīdīts ciets kā klons. Ne koku, ne krūmu. Netālu no vārtiem rīkles pleta divi lielgabali nokvēpušiem stobriem. Cietokšņa mūra atliekas, dažviet saglabājušās sākotnējā augstumā ar visu izrobojumu, saplūda ar nocietinājumu iekšpuses izbūvi. Kreisajā pusē pusotra-divu stāvu augstumā sniedzās kādreiz droši vien daudz augstāks bijis apaļš tornis. Tam piegulošajā cietokšņa mūra gabalā vēl turējās gabals koka galerijas, bet zem tās — koka guļbūvju staļļi un ratnīca. Pagalmā bija daudz garnizona karavīru spalvainās poļu cepurēs, nosiksnojušies, formas tērpos zilā un aveņsarkanā krāsā. Visi nēsāja zobenus, bet no viņiem nevēdīja nekāda dižciltība — drīzāk zirgu sviedri, tabakas un nemazgātu drēbju smārds. Patruli, bārdaini ģīmji, savelti mati… Katrīnas sārtā kurpīte tikko neiekāpa zirga mēslos. Vainīgais lopiņš stāvēja pie torņa sienas, iejūgts zemnieku ratos ar svaiga siena vezumu. Uzdvesa vēsums. Pils aizsedza sauli. Tornis ar šaurajām logu svītriņām izskatījās kā akls milzis. Tieši virs ieejas iekšējā pagalmā pa logu raudzījās kāda seja. Vārti bija vaļā līdz galam, atklājot vārtaili kā dziļu, drēgnu alu. Iekšpagalms, lai ari maziņš, bija daudz patīkamāks, izklāts akmens plāksnēm ar koka planku starplikām. Koka balsti uz mūrētiem pamatiem turēja otrā un trešā stāva


galerijas. Visa galeriju būve bija no koka sarkanbrūnā, jau pabalējušā krāsā. Zem galerijas — tīri noslaucīts ķieģeļu celiņš visapkārt pagalma četrstūrim. Arējās koka kāpnes atradās nevis pie ziemeļu spārna sienas, bet sākās blakus vārtailei, piekļaujoties pils austrumu spārnam. No kreisās puses pa pavērtām durvīm uzplūda karsts gaiss un virtuves smaržas. No galerijas apakšas iznāca jauns puisis uz acīm nošļukušā tūbas cepurē, stiepdams smagu, pītu grozu, un devās tieši pretī nācējiem. — Lūdzu,— Sulainis vedināja nācējus uz augšu, atbīdīdams groza nesēju sānis. Kāpnes čīkstēja. Zigmunda vijole atsitās pret margām. Pie velna! Sasodīts! Kas mums lika? Kas trenca? Baigā viduslaiku kapela, ko tu neteiksi! Te jau izskatās kā īstā cietumā … Cauri! Romantiku sagribējuši! Tie slepkavīgie mūļi pagalmā mums parādīs romantiku! Tādas un līdzīgas domas urdījās trīs nācēju smadzenēs. Galīgi murgi — viņi taču visi ir sen beigti! Sulainis pagriezās pa kreisi un apstājās pie grezni veidotām durvīm. Aplodu apņēma krāsaina vairākpakāpju arka ar smailu augšdaļu. Katrīna ieraudzīja uz kalpotāja pleca izkritušu sirmu matu. Cik savādi — šis niecīgais sīkums viņu nomierināja — tas patiesi bija dzīvs cilvēks, nevis spoks vai trīssimtgadīga mūmija. Virs galvām trešajā stāvā jauktā poļu-vācu mēlē sakliedzās karavīri, bet uz viņiem tas neattiecās. Sulainis palūdza uzgaidīt un aizvēra durvis. No ārpuses. — Es laikam būšu aizsmakusi,— tikko dzirdami teica Kate — gandrīz tikpat bāla kā baltie cimdi nervozi ieplestajos pirkstos. — Nav ko baidīties,— Valfrīds drošināja.— Ko viņi mums var padarīt? Pats ļaunākais — izdzīt ārā. — Baigi foršā zāle.— Zigmunds paspēra pāris soļu uz priekšu.— Beidziet trīcēt, tāpat jau ir karsti! Liks spēlēt — spēlēsim. Mūsu vājais punkts ir tikai viens — raduraksti un personības apliecības. Bet tā kā te rātei viss bija skaidrs jau tad, kad man vēl nekas nebija skaidrs … Un varbūt mūsu pases un biedrukartes pa ceļam nolaupīja teroristi. Pa šauro logu slīpi iespraucies saules stars apzeltīja Zigmunda mežonīgi ataugušos matus un briļļu stiklus. Kapelmeistars izskatījās pavisam mierīgs. Pie tam telpa, kurā viņi tika ievesti, bija impozanta un interesanta. Pieradušiem pie Hannelores kundzes mājas zemajiem griestiem, viņiem likās, ka krusta velves ir milzīgi augstas un izgaist sārtajā debesu krēslībā. Pavisam bija trīs velves, katras puslokā šaurs logs dziļā ailā ar pakāpieniem. Visas sienas cilvēka auguma augstumā klāja koka paneļi. Uz katra no tiem kāds gleznojums, taču krāsas bija stipri nobružātas. Virs paneļa pie balsinātajām sienām vapeņi, vairogi, grezni parādes ieroči. Gar sienām četri nomelnējuši, polstēti soli, smagi, stūraini krēsli. Velvju ribas rotāja šaurs zili sarkans ornaments, kas noslēdzās mazliet apdauzītos, parupjos kapiteļos. Zāles galā — zemas, sienā iedziļinātas durvis, virs kurām karājās krucifikss. Ziņkārība kārtējo reizi bija tikusi galā ar bailēm. Draugi grozījās uz visām pusēm — Valfrīds pētīja paneļa zīmējumu ar bībeliski heroisku sižetu, Zigmunds apbrīnoja neredzētos vapeņus, bet Kate pakāpās un skatījās pa logu pagalmā. Aizrāvušies viņi tik tikko saklausīja soļus galerijā. Durvis atvērās, trīs draugi uz mirkli sastinga, tad atjēgušies paklanījās. Zālē cits pēc cita ienāca četri vīri. Visi bija sveši. Ak debess! Būtu nu šeit Johana Feierabenda draudzīgā seja un smējīgās acis! — Kurš no jums ir Reizemana kungs, kapelmeistars?— jautāja stiegrains, sudrabsirms neliela auguma vīrs tumšvioletā ģērbā, spīdīgām bārkstīm apšūtu zobena maksti pie sāniem. — Es tas esmu … cienījamais kungs.— Zigmunds apmulsis mirkšķināja acis. Šis vīrs tiešām izskatījās cienījams un turklāt it kā kaut kur redzēts. Kārtīgums, pat pedantisms katrā atturīgā apģērba sīkumā. Klusa, bet ļoti noteikta balss. — Esmu Vindavas fogts Zeifrīds. Mēs, tas ir, godājamais pilskungs Fītinghofa'8 kungs, trīs rātes pārstāvji un es, vēlētos dzirdēt kādu jūsu muzikālo priekšnesumu. Mēs saprotam, ka, tik neilgu


laiku atrazdamies Vindavā, jūs nespējāt savākt lielāku mūziķu kopu. Tam neapšaubāmi vajadzīgs laiks. Bet — sudrabam ir svars, tāpēc mēs vēlētos zināt, kā jūs šo svaru atsvērsiet, Reizemana kungs. Zigmunds nepaspēja atbildēt, kad durvis atkal atvērās. Ienāca melnā tērpts vīrietis ar atslēgu saišķi uz rokas un aiz viņa — gluži aizelsies birģermeistars! Trim draugiem uzreiz kļuva vieglāk ap sirdi — kaut viena pazīstama seja. Viņi godbijīgi paklanījās. Ar ceremoniāliem reveransiem sasveicinājās arī dižvīri. Katei iepretī grozījās Fītinghofs, un viņa paslepen pētīja šo visaugstāko Vindavas elites pārstāvi. Seja neizteiksmīga kā pods, paplakanu degunu un bezrakstura ūsām. Skatiens pilnīgi tukšs. Ģērbies kareivīgi un grezni, laistin laistījās garā kamzoļa zeltītās treses un pogas, zeltītie pušķi pie garā zobena maksts. Lielas, bālas un mīkstas rokas nemitīgi knibinājās ap bārkstīm, pušķiem, ap gredzeniem pirkstos. Pa to laiku melnais vīrs bija atslēdzis durvis zem krucifiksa. Divi kalpotāji iegāja, kā izrādījās, pils kapelā — baznīciņā. Zigmunds n&domājot metās viņiem pakaļ. Kapela bija maza, šaura, balsinātām sienām, augstiem, slēgtiem melna koka soliem. Neliels altāris ar kokā grieztu un izkrāsotu Kristus tēlu, sarkanu, zeltā izšūtu altārsegu, kas nopilināta ar sveču vasku. Zigmunds nepaspēja apskatīt visu, jo vajadzēja steigties paka) atslēgu vīram. Viņi iegāja kapelas pretējās puses durvīs. Te nu sienas biezums kļuva īsti viduslaicīgs — durvju aile līdzinājās mazam gaitenītim. Četrstūrainajā torņa istabā, ko izmantoja par sakristeju, biezajā krēslā vidēja daudzas dažāda lieluma lādes, pāris skapju. Stūrī stāvēja ar audeklu apsegts klavesīns. Ar lielām grūtībām viņi pa četriem izstiepa instrumentu caur šaurajām durvīm, pēc tam caur baznīciņu uz lielo zāli. — Kapelmeistara kungs ir ļoti uzmanīgs,— birģermeistars labvēlīgi teica pārējiem rātskungiem. Kamēr klavesīnu novietoja gaišākajā stūrī pie loga, Valfrīds klusībā lūdzās, kaut instruments būtu lietojams. Lai nebūtu noskaņojies. Lai — Die's pasargi!— netrūktu kādas stīgas. Klusu klusītēm uzsita pāris akordu. Nūjā… iztikt varēja. Ja nu vienīgi spēlējot atklājas kāds defekts. Izmēģināt nav ne​kādas iespējas, visi jau stāv atplestām mutēm un gaida kumē​diņus, velna miltil Zigmunds uztvēra drauga samocīto skatienu. — Lūdzu kungus vienu mirkli mūs atvainot,— viņš drosmīgi vērsās pie dižvīru bara.— Man jāpieskaņo vijole šim klavesī​nam. — Vai šis klavesīns neder, kapelmeistara kungs?— jautāja mazs un ducīgs vīrelis, kam no palso matu pinkām Eda laukā ausis. Tas bija viens no rātskungiem — Martins Ditfers29 , pēc amata drēbnieks. — Esiet mierīgs, kungs, esmu pārliecināts, kapelmeistars savu darbu zina,— rimti teica fogts. — Protams, protams,— piebalsoja Hinkeldejs, acīm spridzot.— Un mums taču vēl jāgaida dāmas. Jā, kapelmeistara kungs, jūs klausīsies arī skaistā dzimuma pārstāves. Izdzirdējušas par mūziķiem, mūsu dāmas nevar valdīt nepacietību. Zigmunds, tapiņas pievilkdams, nikni pašķielēja — rauj jods visas dāmas! Kaut zibens viņas ietriektu pašā dziļākajā pagrabā! Taču zibens neiespēra, un četras dāmas, pagrabā neietriektas, iepeldēja zālē. Kamēr mazā sabiedrība ierīkojās sēdekļos, mūziķi bija sagatavojušies. Zigmunds palika vijoli zem zoda un saskatījās ar Valfrīdu. Jau pēc pirmajiem piesitieniem Valfrīds saviebās sāpēs — vairāku klavesīna taustiņu malas bija aplauztas un saskrambāja pirkstus. «Labi temperētais klavesīns» bija pamatīgi iegūlis smadzenēs, un, kad pirmais satraukums pārskrēja, pirksti kustējās paši no sevis. Instruments neskanēja slikti, tikai atslābusī otrās oktāvas la stīga džinkstēja kā spindzele. Kamēr Valfrīds spēlēja, Katrīna un Zigmunds atkāpās līdz palodzei un bažīgi vēroja klausītājus. Beigu beigās Baha mūzika — senatnīga viņu pašu


ausīm — šai sabiedrībai varēja likties pārmoderna. Tomēr dzīvajā portretu galerijā nemanīja ne sašutumu, ne nepatiku. Fogts Zeifrīds domīgi lūkojās zāles dziļumā, stingrā seja bija atmaigusi un mazliet skumja. Fītinghofa vaigs bija tikpat neizteiksmīgs kā pirmīt, tikai nemierīgie pirksti, drusku pierimusi, slidināja zeltainā pušķa bārkstis. Johans Hinkeldejs, ugunīgi pietvīcis, nemanāmi vēroja pārējos. Par četrām dāmām nebija ko runāt — par spīti vecumu atšķirībai, visas bija (vai vismaz izlikās) aizgrābtas. Visvecākā, ari visgreznākā — kā atklājās vēlāk — Fītinghofa laulene, ieguldīja sarkandzeltenās atlasa kleitas krokās mazu, sarkanu vēdekli un, izvilkusi aiz korsetes paslēpto mutautu, pielika to pie acīm. Kate ievēroja, ka šo aizkustinošo žestu dāma izmantoja vairākkārt, lai nosusinātu sviedraino pieri. Pēc brīža to pašu atkārtoja otra — klātneesošā rātskunga Martina Štrauha'1 " sieva kautrīgā, Edz kaklam slēgtā pelēkā kleitiņā, sīkās cirtās sagrieztiem rūsganiem matiem virs apaļās pierītes. «Tādā vadmalā nekas cits neatliek kā svīst,» draiski domāja Katrīna. Vējiņš patīkami vēsināja pakausi un muguru. Baiļu vairs nebija nemaz — sasodīts, no kurienes tās pirmīt bija radušas? Kas tad bija mainījies? Kas atdeva mieru? Krēslainā zāle ar slīpiem saules staru kūļiem? Viļņu šļaksti aiz loga? Vai arī pazīstamā mūzika, kas plūda no instrumenta? Nejēgas la atkal nodžinkstēja, Valfrīds īgni saviebās, taču virtuozi nobeidza pēdējo daļu. Kad viņš piecēlās, lai paklanītos, durvis uz galeriju drusku pavērās, un pa tām, Johana Feierabenda maigi bīdītas, ieslīdēja divas glītas meitenes, tad kalsns jauneklis dedzīgām, tumšām acīm, aiz viņa pats brašais rektors. Durvis uz brīdi palika vaļā, tad Feierabenda roka grāba aiz stenderes, lai ievilktu zālē to pašu zēniņu, ko trīs draugi jau bija iepazinuši «Sudraba enkura» viesistabā. Smalkā sabiedrība zālē nevērīgi atskatījās, meitenes pakniksēja, Johans cildeni paklanījās. Taču Zigmunds jau pacēla vijoli, lai kopā ar Valfrīdu atskaņotu Tēlemana svītu. Ari to uzņēma atsaucīgi — ar smaidiem un galvas palocīšanu. Katrīna saspieda plaukstā savu nošu lapu. Tajā bija divas dziesmas — blazons par skaistajām acīm un «Mon ame, adieu!» Blazona rotaļīgais ritms darīja balsi vieglu. Katrīna ar prieku izjuta zāles brīnišķīgo akustiku, viņas nelielā balss to piepildīja līdz pašām velvēm. Un nekādas piepūles. Otrā dziesma no pirmās atšķīrās ar melodijas plašumu. Klausītāji sarosījās. Katrīna atkal juta kāpjam kaklā aizkustinājuma kamolu, salda sāpe saspieda sirdi, franču dzejnieka vārdi likās kā pašas sacerēti. Kate zemu paklanījās. Ne jau aiz godbijības pret klausītājiem — tāli likās šie pilsoņi, tik tāli,— bet gan lai noslēptu saviļņojumu. Turpretī abas jaunās meitenes — mirušā rātskunga Ekharda meitas — neslēpdamās slaucīja acis. Arī izplū​dusī birģermeistara kundze atkal spieda pie acīm mutautiņu. Zigmunds nolaida vijoli gar sāniem. Valfrīds piecēlās. — Tas ir viss, kungi,— Zigmunds teica mazliet piesmakušā balsī.— Atvainojiet, ka pirmajā reizē tik maz … — Mēs jums pateicamies, Reizemana kungs.— Piecēlās arī fogts.— Jūs mums tiešām sagādājāt patīkamu pārsteigumu. — Jā-e,— piebalsoja pilskungs, satverdams pie elkoņa savu sievu. Baltie pirksti trinās viņas piedurknes kuplajās mežģī​nēs.— Nav slikti, jaunekļi, tiešām, nē-e. — Ja jūs tā strādāsiet arī turpmāk, mūsu pilsēta kļūs slavena ne tikai ar kuģniecību vien, es ceru,— teica sarkani pietvīkušais un apmierinātais birģermeistars.— Kapelmeistara kungs, es jūs apsveicu. Feierabenda kungs man jau stāstīja par jūsu darbu skolā. Mēs esam apmierināti. — Piedodiet.— Kā viļņu lauzējs galeons starp melni tērptajiem varasvīriem iepeldēja ceturtā dāma—koku brāķera Švarckopfa kundze.— Manuprāt šeit mēs redzam brīnišķīgu iesākumu daiļajām mākslām Vindavā. Cienītie kungi, mēs taču nedzīvojam no maizes vien! Tas ir lieliski, ka jūs esat nodomājuši to atbalstīt, birģermeistara kungs,— laipni, bet kategoriski teica Švarckopfa kundze, pamājot ar mazo, smagiem gredze​niem rotāto plaukstu.


— Kungi vēl nezina to, ka abas dziesmas ir mūziķa Zonnenberga komponētas,— iestarpināja Feierabends.— Lūk, esmu atvedis divus mūsu pilsētas jaunekļus, kuri arī vairāk vai mazāk nodarbojušies ar mūziku, abi ir mani bijušie skolnieki — Morics Brinks un Kristiāns Fogels.— Viņš neuzkrītoši iebikstīja Brinkam mugurā, lai tas nostātos taisni,— Nešaubos, ka Reizemana kunga vadībā augs ari viņu meistarība. — Lieliski, Feierabenda kungs.— Fogts tikko jaušami pasmaidīja sirmajās musketiera ūsās, uzmezdams acis Brinka bezpalīdzīgajam ģīmītim.— Augs meistarība, augs… ari paši. — Jaunatnei jādomā par dvēseles dzīvi,— noteikti paziņoja Švarckopfa kundze.— Birģermeistara kungs, vai varu lūgt jūs uz pāris vārdiem?— Un kategoriskā dāma ļāva Hinkeldejam aizvest viņu zāles dziļumā. — Reizemana kungs, vai jūs nevēlaties vēlreiz ielūkoties sakristejā?— Zeiirids norādīja uz kapelas durvīm.— Tur ir vairāki instrumenti. Diez vai tie vēl būs lietojami — pagājis ilgs laiks, kopš šeit pilī tika muzicēts un zviedru kara laikā daudz kas ir cietis — svešie saimnieki ar saudzību neizcēlās. Zeifrīds, Zigmunds un aiz viņa arī Valfrīds pazuda durvīs. Katrīna gribēja sekot viņiem, taču abas jaunās dāmas aizkavēja. — Frau Sonnenberg!— klusiņām nomurmināja vecākā.— Es esmu Lote Ekharda31 , un tā ir mana māsa Barbara. Mēs dzīvojam tik vientuļi. Feierabenda kungs mūs vakar apciemoja un uzaicināja… ar Fītinghofa kunga atļauju, protams. — Tu runā pavisam ne to, Lottchen,— viņu pārtrauca jaunākā, nepacietīgi raustīdama plānos,,baltos diegu cimdus.— Kundze, tas bija kā pasakā. Tikai — mēs neprotam franču valodu. Par ko bija runa šai dziesmā? Katrīna pastāstīja, kā nu prata. — Jā,— saldskumji novilka Lote.— Pasaule ir kaut kur tālu. Un tur cilvēki dzīvo pavisam savādāk. Francijā droši vien ir daudz skaistāk nekā šeit, tur dzīvo smalkas dāmas un kavalieri. Vai ne? — Es neesmu bijusi Francijā, Lotes jaunkundz. — Nē? Bet mēs domājām … Jums ir tāds tērps… tik skaists. — Arī jūsu tērpi ir ļoti jauki.— Katrīna sāka justies neveikli. Abas meitenes pētīja viņu kā eksotisku zvēru. Vai patiesi nenāks neviens glābējs? — Mēs patiesi dzīvojam kā pagrabā,— nopūtās Barbara.— Kopš tēvs miris, mēs gandrīz nemaz neejam sabiedrībā. Vai jums, kundze, nelabpatiktu mūs apciemot? Jums un mūziķu kungiem, protams___ Bet jums jau droši vien ir daudz ielūgumu. — Ar prieku, ja būs izdevība,— Katrīna, viena palikusi, jutās kā uz adatām. Pēkšņi abas meitenes gandrīz nemanāmi saviebās. Kate kā nevilšus atskatījās pār plecu. Tur bija Štrauha un Hinkeldeja kundzes, sarkanas, nosvīdušas, vēdinādamās ar kabatas. lakati​ņiem. — Atļaujiet jūs apsveikt, mīļais bērnsl— teica Hinkeldeja kundze un paplikšķināja Katei pa plecu, apdvesdama viņu ar smagu sviedru smaku.— Tas bija aizkustinoši. Ak, un kā tie muzikanti tik veikli prot kustināt pirkstusl Tas droši vien ilgi jāmācās. Un šī ārzemju mūzikai Mans vīrs jau teica, ka būšot ko dzirdēt. — Kundze, mēs centāmies jums sagādāt prieku,— Katrīna laipni skatījās uz birģermeistarienes degunu, pie kura šūpojās sviedru lāsīte. Zodu klāja melnas tauku pinnes. — Zonnenberga kundze, no kurienes jūs esat?— svepstēja klostera audzēknei līdzīgā Štrauha madāma.— Jūs runājat tā … citādi. Un es nekad neesmu redzējusi tāda, ē … piegriezuma tērpu.—


Zem sīkajām cirtiņām uzzibsnīja liekulīgi bikls skatiens. Lūpas savilkās un atgādināja sačokurojušās avenes. Kate iekšķīgi saviebās. Protams, es runāju citādi. Un labi, ka vēl tā… Un ko viņas visas uzkritušas šai kleitai? Nu, ir dziļš izgriezums, un kas par to? Morāle un tikumība! Birģerienes! Droši vien pašas lien gultā aizpogātas līdz degungalam. Nekas vairāk par panckariem viņas neinteresē? — Mēs ar brāli mācījāmies Drēzdenē. Tērpu man atveda vīrs. No Francijas,— Katei neatlika nekas cits kā bezkaunīgi melot un nolaist acis uz Štrauha kundzes vadmalā ieslodzītajām pusaudzes krūtīm. — Un vai ilgi jāmācās dziedāt franču mēlē?— gribēja zināt rātskunga sieva. — Ak jā, kundze. Veselas trīs dienas! Tas ir tik nogurdi​noši … — Trīs dienas? — Kundzes, atļaujiet iepazīstināt ar Fogela kungu,— Johans nāca kā glābējs un pestītājs kopā ar tumšacaino jaunekli.— Kamēr mūsu draugi apbrīno instrumentus, vai drīkstu izteikt savu atzinību? — Feierabends šmaugi noskūpstīja Katrīnas roku.— Lieliski! Valfrīds savu darbu prot! Ar izjūtu! O! īsts baudījums, vai ne, manas dāmas? Frau Hinkeldey? Jā? Kristiān, kāpēc tu nerunā? Tu taču gribēji kaut ko teikt Zonnenberga kundzei! — Jā … es ceru, kundze, ka man būs tas gods muzicēt jūsu sabiedrībā. Esmu sajūsmināts… tiešām. Un jūs…— Kristiāns piesarka kā meitenīte. Brīnumskaistās, tumšās acis aizsedzās biezām skropstām. — Fogela kungs, kādu instrumentu jūs spēlējat?— Katrīnu izjautrināja viņa satraukums. — Vijoli … alta vijoli, Es ļoti centīšos un Morics arī,.. — Tas būs lieliski! Iznāks kvartets,— Kate nopriecājās. Pa sarunas laiku dāmas bija nozudušas. Kamēr Kristiāns klusēja, sarka un mulsa, Katrīna redzēja pa kapelas durvīm iznākam Valfrīdu un Zigmundu, kurš nesa pie krūtīm piespiestu lielisku čellu. Aiz viņiem parādījās Zeifrīds un melnais vīrs, kurš noslēdza durvis. — Kapelmeistara kungs,— teica fogts,— atcerieties, ka ari flautas ir jūsu rīcībā. Ceru, ka atradīsiet un apmācīsiet vēl kādu pilsētas jaunekli. Kundze,— viņš pievērsās Katrīnai,— atļaujiet pateikties arī jums. Neatceros, kad šai zālē būtu skanējusi tik tīra un skaista balss. Ceru, ka nākotnē dzirdēšu jūs bieži. Fogta kompliments Katrīnai patiesi gāja pie sirds. Lai gan tiesasvīrs augumā nebija lielāks par Kati, tā priekšā viņa sajutās maza,— tik nosvērta un cieņas pilna bija katra sirmā vīra kustība un vārds. — Kapelmeistara kungs, domāju, ka savu atalgojumu jūs tiešām pelnāt, un es rūpēšos, lai tas tiktu izmaksāts godam,— turpināja fogts.— Ja jums radīsies kādas grūtības, griezieties tieši pie manis vai, protams, Hinkeldeja kunga, ja jums tīk. — Grūtības?— pārjautāja Zigmunds.— Piedodiet, fogta kungs, par kādām grūtībām var būt runa, ja mēs esam vajadzīgi un jūs esat apmierināti? — Jūs esat jauns un dzīvojat citā pasaulē. Jūs daudz ko nezināt, jo esat ieradies no tālienes. Var gadīties, ka nāksies cīnīties, bet — pietiks par to. Ja vairāk ne ar ko jums šovakar palīdzēt nevaru, pieņemiet manu pateicību un varat būt brīvi. — Man . ..— Katrīna steidzīgi ierunājās, redzēdama, ka durvīs, gatavs viņus vadīt ārā, jau stāv melni tērptais sulainis,— man ļoti gribētos, ja ir iespējams, ja drīkst… mazlietiņ apskatīt pili. Fogts, jau pagriezies uz iešanu, pavērās atpakaļ. Izbrīnā savilktās uzacis izlīdzinājās smaidā. Droši vien Kate bija pārkāpusi visas smalkās uzvedības normas. Abi puiši apstulba. Viņa nudien ir


traka! Ekskursiju sagribējusies! Ja nu viņus notur par kādiem spiegiem? — Jūs tiesām to vēlaties? — Jā, kungs.— Katrīna skatījās sīkajā grumbu tīkliņā vecā vīra sejā.— Man ļoti patīk vecas pilis. Gadsimtos tik daudz redzējušas. Un šī taču tāda ir, vai ne? — Labi. Es jūs pavadīšu. Jūs, kungi, uzgaidiet tepat,— Zeifrids teica apjukušajiem mūziķiem. Viņu skatienu pavadīti, Kate un fogts izgāja no zāles. Galerijā bija silts un mikls gaiss. Grīdas dēļi bija nomīti balti un zābaku pienēsāti smiltīm un siena stiebriem. Sienā iegriezās augsts, smails logs, tam blakus durvis. — Tā ir ēdamzāle. To lieto svētkos un svinīgos gadījumos.— Kates pavadonis pavēra smagās durvis. Vakara gaisma piepildīja svinīgo telpu līdz zvaigžņotajām velvēm, ko balstīja kolonnas. Logos režģī iespiestas necaurredzamas rūtis. Gari galdi, masīvi svečturi ar nopilējušām resnām svecēm. Vaļēji skapji ar traukiem. Svešāda, parūgtena smarža… Galerijas stūrī fogts apstājās pie tādām pašām durvīm kā uz zāli. — Šeit ir viņa godības Fītinghofa kunga apartamenti, bet nāciet šeit, pa labi, lūk, ļoti skaista telpa! Livonijas ordeņa laikos te bijusi Konventa brāļu guļamistaba. Šie ziedu gleznojumi uz sienām ir vairāk nekā divsimt gadu veci, un skapī vēl glabājas brāļu dzeramtrauki… Brīnums, kā zviedru ķēniņa karotāji tos nenolaupīja. .. Pat logs palicis neskarts. Katrīna sajūsmā aizmiedza acis un pēc tam atvēra vēl platāk. Skatoties pa pavērtajām durvīm, viņa aizmirsa briesmīgo postažu trīssimt gadu tālā nākotnē, kad nebūs palikusi ne zīme no tumši dzeltenajiem un zilajiem stikliem logu rūtīs, no grīdas krāsainajām flīzēm, no smagajiem krēsliem un citām mēbelēm. Kad bez vēsts pazuduši būs kausi un krūkas augstajā skapī, un no visas šīs godības būs palikušas tikai pāris neskaidru tumšu līniju vietās, kur tagad sienas un velves lejasdaļu klāj tumšzilu ziedu un vīteņaugu zīmējumi. — Nāciet šurp.— Fogts šķērsoja istabu un pavēra šauras durtiņas. Katrīna bijīgi lika soļus uz krāsainās grīdas un slepus pieskārās krēsla atzveltnei kā dārgam muzeja eksponātam. Aiz durtiņām sienas ailē pa labi uz augšu veda sienā iemūrētas kāpnes. Šeit bija dziļa krēsla, tikai pa ārsienas šaujamlūkām ieskrēja pa sarkanīgam rieta saules zaķītim. Kates kleitas mala švīkstēja uz ķieģeļu pakāpieniem, kuros gadsimti bija ieminuši dobītes. — Redzat, Zonnenberga kundze, apskatiet šīs rētas.— Zeifrīds rādīja uz jauna mūrējuma ielāpiem sienā.— Redzat? Atšķirat? Pirms divdesmit pieciem gadiem zviedru lielgabalu lodes te izsita milzu robus, pēc tam aizdegās visa pils. Tiesa,— fogts viegli pavīpsnāja,— paši ņēmās mūrēt ciet, uz ilgu palikšanu cerēdami. Vienu pils spārnu par pusstāvu paaugstināja. Pirms uzbrukuma augšā bija tikai ieroču galerija, tagad tur mitinās gandrīz puse garnizona. Un te — palūkojiet, šie ir tie lielgabali, kam toruden abi zviedru kuģi nespēja pretī turēties! Te gāja bargi. Ziemeļu un rietumu sienās bija tādi caurumi, ka divzirgu kariete varētu iebraukt, bet pagalma vārtu siena bija sašauta līdz pamatiem. Mēs uzbrukām no dienvidiem. Divas dienas un naktis cīnījāmies, lai dabūtu pili atpakaļ. Uguns liesmoja visapkārt… Zviedri glābās kuģos un pēc tam apšaudīja mūs no tiem, bet pils lielgabalu uguns bija stiprāka. Un tā Vindava kļuva svabada jau tad, kad visas apkārtējās zemes vēl bija ķēniņa Gustava Ādolfa karakalpu varā. Katrīna pieskārās saltajam stobram. Blakus kārtīgā kaudzītē bija nokrautas lielgabala lodes. Viņa pietupās un paskatījās pa šaujamlūku — Venta lejā liesmoja sarkanā zeltā kā kauju atspulgā. Fogts devās lejup uz galeriju. Katrīna sekoja viņam, nepievērsdama uzmanību garnizona karavīriem, kuri tarkšķēja, pret margām atspiedušies, un mēroja viņu acīm, bet bez jebkādām piezīmēm — fogta klātbūtnē viņa bija pasargāta. Valfrīds un Zigmunds visu šo pusstundu nemierīgi ausī jās.


— Ak, šīs sievietes un viņu ziņkārība,— nomurkšķēja Valfrīds.— Es ceru, ka viņa vēl nav ietupināta dzi|ākajā pagrabā. Kāpēc mēs negājām līdzi? Varbūt es arī gribētu redzēt? — Tas nāca pārāk pēkšņi.— Zigmunds intensīvi trina acenes ar žabo stūri.— Ja Katei reiz kas uznāk, tad vienmēr pēkšņi, teikšu, kā ir. — Rektors, protams, aizgāja. Vajadzēja parunāt ar to čali. Izskatījās tīri normāls. — Visi nevar būt vunderkindi, kādam jābūt arī normālam. Varētu jau kaut ko darīt, bet kur lai ņem notis? Tu nezini, kādas tās šaislaikos ir, kantainas vai apaļas? — Man liekas, ka apaļas. — Gribas ēst. Tas man no uztraukuma. Neesmu pieradis vazāties pa pilīm, kur nezini, kā iznesties. Aiziešu mājās un pietempšos. Atraduši kapelmeistaru, skaidri jāsmejas. — Nu, kur tā Kate paliek!— Valfrīds iebelza klavesīnam.— Vai tad šito vēsturisko ekskursu nevarēja atlikt uz nākamo reizi? Velna milti!— Un pārskaities viņš iegāza nelaimīgajam instrumentam vēlreiz. — Čellu liec mierā,— Zigmunds aizrādīja, manīdams Valfrīda sirdīgo skatienu pārslīdam lielajai vijolei.— Neļaušu dauzīt nevainīgu instrumentu, kas nespēj sevi aizstāvēt. — Kur Kate?— Valfrīds pielēca kājās un atrāva zāles durvis tieši tajā brīdī, kad Katrīna no otras puses tvēra rokturi. — Mājās tu dabūsi pērienu,— viņš priecīgi iečukstēja sprogu kaudzē, zem kuras vajadzētu atrasties Katrīnas ausij. — Kāpēc neņēmi mūs līdzi?— Zigis bargi noprasīja, kad viņi jau kāpa lejā. — Nezinu, tā iznāca. Protams, vajadzēja iet visiem, jo tas bija tik interesanti. Nu, neņemiet pierē, ja? Nākamreiz iesim visi.— Kate lūgdamās glaudīja abu pakaušus. Atbildes vietā Valfrīds uzšāva viņai ar nošu vīkšķi pa pēcpusi, bezgala uzjautrinādams galerijā kūkojošo zaldātu kompāniju. Mājās Kate norāva no rokām sasvīdušos cimdus, Zigmunds smagi iegāzās krēslā, Valfrīds, laiku velti netērēdams, izmetās līdz pludmalē pieļaujamai pieklājības robežai. — Trakāk nekā somu pirtī.— Zigmunds gurdi pogāja vaļā kamzoli. Pirksti lipa pie rupjā, sarkanbrūnā samta.— Vispār jau nervi man ir kārtībā, bet tik liels staigājošu viduslaiku nelaiķu bars iet pāri normāla kapelmeistara spēkiem. Klausos klavesīnu un domāju: «Re, Bahs vēl čurā autiņos, bet Valfrīds dragā «Labi temperēto» …» — Johans man kaut kā neatgādina nelaiķi.— Kate pagrieza Valfrīdam muguru.— Atšņorē, lūdzams! Pārāk dzīvespriecīgs un pasaulīgs, es domāju, Johans. Un tas zēns, ko viņš atveda — bilde! Mākot spēlēt altu. — Žēl, nepaguvu parunāt.— Zigmunds iekūpināja pīpi. — Tu saki — bilde? Un es?— Valfrīds plikšķināja vēderu.— Pie tādas krāsas viņam netikt. Liekas, šī tauta pat gulēdama neizģērbjas. Ek, kā rīt vajadzētu pagulēt jūrmalā un visu šo sagremot. Manuprāt, nebija slikti. Tikai tie jau nebija klausītāji. — Tā nesaki vis.— Zigmunds izpūta dūmu pinkuli.— Gandrīz visi klausījās, vismaz izlikās. Tikai tas mazais — ietauko​tais . .. Kas viņš bija — skroderis, vai? — Es nezinu.— Katrīna, palikusi vienā kreklā, atsēdās uz palodzes,— varbūt šeit pieņemts mūziku klausīties citādi. Beigu beigās tas jau nebija nekāds koncerts. Dāmām gan vairāk interesēja, ar kādas krāsas diegiem šūta mana kleita. Tomēr — tas bija kolosāli un visu uztraukumu vērts. — Kas tas bija, nu, ar tādu dzelzsbetona ģīmi un duramo pie sāna, kurš čamdījās kā kabatzaglis? — Tu nedzirdēji? Pats pilskungs, vecīt! Fīr … Fint… velns lai parauj šitos teitoņu vārdus!


— Fītinghofs. Tam tu varēji Baha vietā nolaist lambadu, viņam tas būtu viens pīpis. — Es kaut ko nesaprotu. Nu labi — rāte, birģermeistars, rātskungi, žurkģīmis un tā tālāk. Bet kam vajadzīgs pilskungs? Ko viņš dara? — Viņš ir Vindavas garnizona augstākais pavēlnieks. Tieši pakļauts hercogam. Aizsardzības jautājumos un pulka formēšanā, citādi — tīrais reprezentācijas amats. Bet rāte — tas ir kaut kas līdzīgs izpildkomitejai — pilsētas budžets, pilsoņu tiesības, labiekārtošana … — Paldies par tādu labiekārtošanu, ja man uz sirsniņmājiņu jāskrien vesels maratons. Kamēr tiec līdz galam, jau aizmirsies, kādēļ skriets. Kate, nerēgojies tik plika logā! Es šodien padzirdēju, ka šejienes policijai esot pierakstīts vesels korāns par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Vairāk, protams, nedrīkst. Nedrīkst turēt miskasti durvju priekšā ilgāk par trim nedēļām, nedrīkst kauties augstāku amatpersonu klātbūtnē. Šis tas tur teikts arī par sievām un jaunavām. — Man ļoti žēl! Neesmu ne viena, ne otra. — Kaut kas būs jādara.— Valfrīds plūkāja ūsu galus. — Es to pašu saku.— Zigmunds piecēlās.— Nolikšu savus pamparus un čellu. Man tur kaut kas mētājas zem gultas. Saule pamirkšķināja un paslēpās aiz jumtiem. Kate šūpoja basās kājas. Viegla vēja pūsmiņa cilāja gultas aizkarus. Valfrīds juta briestam sirdi kā sulas pilnu augli. Tas bija pirmais koncerts, pirmatskaņojums . .. Vēl tagad pirkstgalos smeldza skrambas, bet pat šī sāpe likās salda. Cik skaista bija pils zāle! Ir instrumenti, ir, kas uz tiem spēlēs. Ai, cik kolosāls darbs gaida! Un Kate, Katiņa, mīļā… Viņš maigi satvēra uz palodzes gulošo, iedegušo roku. Katrīnas augums noslīdēja un piekļāvās. Plaukstas kā vēsas lapas pieplaka viņa tvīkstošajai ādai. Lūpas saldas kā saulē augušas zemenes. Sārti gaismas viļņi skalojās apkārt, cēlās pāri galvai, kājas saļodzījās… Ai, Katiņ! — Nudien nesaprotu, kā tik karstā laikā var bučoties! Nelabi paliek, iedomājoties vien,— nemanīti ienācis, Zigmunds ņur​dēja. — Bet tu pamēģini pats!— Valfrīds atcirta. — Kāpēc man vajadzētu kaut ko mēģināt? Negribu jaukt savu skaidro prātu ne ar kādām mīlestībām. Man pietiek ar skatīšanos uz jums. Kapelmeistari nebučojas, viņi ir vadoši darbinieki.— Zigmunds atkorķēja pirms trim dienam iesākto Šampaņas vīna pudeli, izvilka no džinsu kabatas mazu alvas kausiņu un pakasīja ar tā malu pliko vēderu. — Vai to arī bursprāke aizliedz?— smējās Katrīna. — Kas tas tāds? — Bursprāke? Tas ir tas pats policijas korāns, kur teikts, ka nedrīkst kāzās rēķināt vairāk alus kā spaini uz, atvainojiet, purnu. ^ — Man neko nevar aizliegt. Sēžu mierīgi, nevienu neaiztieku, spēlēju pats savu vijoli un tūliņ dzeršu labvīnu. Man vienkārši negribas. Nezinu nevienu sievišķi, kuru man būtu iekāriens bučot. Un vispār — nav ko runāt muļķības. Iedzeram! Par šito vakaru! Par ačgārno pasauli, kas mani pataisījusi par kapelmeistaru. Skaidrā prāts neņem pretī. Valfrīd, ar visām savām neķītrībām tu tomēr esi kolosāls! Katiņ, neņem galvā manas muļķības! Tu turējies kā pirmā dāma, un tā dziesma ir šedevrs. Pro! Vēl kādu laiciņu te jāpaliek. Tā mums nekur nav gājis, un tā nekur citur neies.— Zigis norausa no pieres sviedrus un slaiki izmeta kausiņu tukšu. — Es visvairāk esmu sajūsmā par pili.— Katrīna aizgrābti paņēma no jauna piepildīto kausiņu. — Tas ir kaut kas grandiozs, lai arī tagad tā nav nekāda parādes pils. Vienalga, mūsu vietā vēsturnieki aiz skaudības kļūtu zaļi! Šitie logi! Un lielgabali ar visām lodēm, sapratāt! Fogta kungs pats esot karojis pret zviedriem! Būtu mums fotoaparāts!


— Bet instrumenti ir ko vērts. Tagad varēs izvērsties. Tikai kā būs ar publiku? Ko tādai likt priekšā? Ko viņi sapratīs? — Ja nesapratīs, vismaz pabrīnīsies. — Danči ari bus jāspelel Vai tev ir kaut vai nojauta, ko te dejo? — Būs jābrauc pieredzes apmaiņas nolūkos uz Rīgu vai Jelgavu. Sarunas un strīdiņi turpinājās, kamēr istaba iegrima pilnīgā tumsā. No ielas dzirdēja tālumā staigājoša naktssarga balsi. Zigmunds pēc ilgām un pamatīgām žāvām nozuda. Katrīna no jauna ierīkojās uz palodzes baudīt vakara vēsumu. Valfrīds klusiņām trinkšķināja klavihordu. Nakts klusumu pārtrauca kaut kādas dīvainas skaņas — apslāpēti kliedzieni un savādi plakšķi, it kā pliķētu cieši piebāztu spilvenu. Un šie trokšņi nāca no Zigmunda istabas. Vai tiešam Zigmunds nakts laikā kliegdams klapētu pēļus? Valfrīds ar Katrīnu, bažīgi saskatījušies, metās ārā un iespriedās Zigmunda durvīs. Stāvēdami uz sliekšņa, abi bezmaz pārvērtās sālsstabos: gultā kūņojās kaut kas nenosakāms, un no raiba jūkļa spārdījās baltas, apaļas sievietes kājas… Raustīgā sveces liesmiņa apgaismoja Zigmunda kailo roku, kas pliķēja kādu noteiktu vietu drānu čupā. Apslāpētie kviecieni nāca no spraugas starp loga aizkaru un spilvenu, beidzot tas nokrita zemē kopā ar baltu, naktsmicei līdzīgu aubi. Parādījās sarkana un saverkšķīta Inges seja. — Zigi,— apjucis stostījās Valfrīds,— vecīt, ko tu dari? — Es viņai parādīšu velnu,— Zigmunds elsa. — Vai tiešām tu gribi nabaga meiteni izvarot? — Jautājums, kurš kuru te taisījās varot — es viņu vai viņa mani? Meitene atradusies! Pazūdi kokos!— viņš uzbrēca Ingei. Tā iztrausās no Zigmunda gultas, vienlaikus triepdama pa vaigiem asaras un berzēdama no kapelmeistara smagās rokas cietušos apaļumus. Ieraudzījusi Kati un Valfrīdu, meita iekaucās kā sirēna un metās ārā. Kāpnēs noklaudzēja viņas koka tupeles, tad apakšā aizcirtās durvis. īso klusuma brīdi pārtrauca smieklu brāzma. — Ko ņirdzat!— Pārskaities Zigmunds grābstījās pa segu, meklēdams brilles.— Nakts vidū manā gultā ielien pustraks sievišķis un grib, lai es ar viņu bučojos. — Ha, ha, hā …— Katrīna sabruka uz sliekšņa.— Gribēja laupīt kapelmeistaram godu un kļūt par kapelmeistariem! — Nē, šitas karstums pie laba nenovedīs.— Zigmunds beidzot bija atradis acenes un uztupinājis tās un deguna.— Visi kļuvuši traki. Jūs ari! Atraduši, par ko smieties! — Vecīt, neņem galvā. Viņa tevī ieskatījusies. Kam nega​dās . .. — Ej pa gaisu! Es nevienu neesmu lūdzis sev iekšā skatīties. Manas iekšas ir mana personīgā lieta. Un mīlēties ar šito dzīvsvaru nenāk ne prātā. — Nu, nomierinies, lūdzams! Ņem un aizbultē durvis, un neviena baudkāra dāma iekšā netiks. — I nemēģinās! Viņa tagad kādu dienu sēdēt nevarēs. Pirmo reizi mūžā iznāca kādam sadot pa pakaļu.— Un Zigmunds ar dēmoniskiem smiekliem palīda zem saņurcītās segas. — Valfrīd, palīdzi! Es vairs nevaru paiet,— Kate elsoja.— Nudien! Pavest Zigi — tur vajag dūšu. Nabaga Inge! Vai tad par to vajadzēja viņu tā piekaut? No segas apakšas iznira Zigmunda ģīmis. — Zināt ko? Ja jums patīk — ejiet un nodarbojieties ar šīm muļķībām, bet mani tur iekšā nepiņķējiet. Es mīlu tikai mūziku un elektroniku, un man ar to pilnīgi pietiek. — Skaidrs. Ejam nodarboties ar muļķībām.— Valfrīds uz​rāva Kati kājās.


— Paklausies!— Valfrīds pēc brīža savā istabā piebikstīja Katei, kura stīvēja nost garo kreklu.— Dzirdi? Abi piespieda ausis sienai. Otrā pusē skanēja paklusi smiekli. — Viņš laikam dēļ garīga satricinājuma zaudējis prātu. Kas notiks ar Vindavas kapelu? Bet Zigmunds aiz sienas smējās pavisam skaļi. *** Varētu domāt, ka visai nenopietnā trijotne pēc pirmajiem panākumiem un iegūtās atzīšanas nodevās saldai laiskošanai un uzdzīvei «Sudraba enkurā», «Klibajā valzivī» vai kādā citā Vindavas krodziņā, kuru nudien netrūka. Tomēr tā nenotika vis. Zigmunda rīti pagāja skolā, bet pēcpusdienās no viņa istabas pārmaiņus skanēja gan vijole, gan viola, gan čells — atkarībā no tā, vai zaļo aizkaru fonā ļodzījās brīnumbērns M. Brinks, vai sarkdams pūlējās Kristiāns Fogels. Attiecībā uz Brinku neticamais kļuva par faktu — iedzertkārajam censonim bija lieliska spēies tehnika, turklāt jebkuras sarežģītības partitūras viņš brīvi lasīja no lapas, taču nebija spējīgs pat uz minimālāko improvizāciju. Kristiāns notis boksterēja ar pūlēm, toties bija apveltīts ar lielisku muzikālo atmiņu. Kopš trešā mēģinājuma Zigmunds sāka viņam mācīt ari čella spēli. Kad viņiem pievienojās Valfrīda klavihords, blakusistabā Katrīna bieži izlaida no rokām grāmatu un ieklausījās, kā sākotnējais skaņu haoss pārtop tīrās mūzikas frāzēs, un klausīdamās iemiga. Viņas lektīra nebija no vieglajām — Zigmunda «laba garastāvokļa bibliotēkas izlase» tika glabāta grūtākiem dzīves brīžiem. Pagaidām Kate cīnījās ar Feierabenda foliantiem. Rektors pāri plūstošā laipnībā ļāva viņai izvēlēties pēc patikas. No angļu grāmatām Kate novērsās bijīgās šausmās, bet jau mazliet iepazītā franču dzeja sniedza cerību uz saprašanos. Ar vācu sējumiem problēmu bija pavisam maz. Johana bibliotēka deva arī atklājumus. Kādudien Katrīnai vai notirpa pirksti, kad viņa paņēma rokā pavisam jaunu, pēc iespiedkrāsas un ādas smaržojošu sējumu un priekšlapā ieraudzīja vārdus: «Bihbele waj Ta Swehta Gramata» … — To es tikai šovasar atvedu no Rīgas,— viņai pār plecu skatīdamies, teica Johans.— Tā ir bībele latvju valodā, Katrīnl Tika gādāta mācītāja kungam, bet viņam pat prātā nenāk teikt dievvārdus latvjiem. Viņš esot vecs un slims un nevarot šai valodā ielauzīties. O! Manuprāt, viņš nav ne vecs, ne slims — viņš ir slinks, ja vairākos gados nevar iemācīties šiem ļaudīm dievvārdus viņu mēlē teikt! Kā tad lai pie viņiem nonāk Svētie Raksti? Skaties, te ir arī vārdnīca ikdienas lietošanai32 ! Jājautā, kāpēc tad gudri ļaudis to izdevuši, ja ne tāpēc, lai Dieva vārdu un citas labas lietas līdz ikviena cilvēka apziņai novestu? Es tur nekā nevaru darīt, birģermeistara kungs arī rausta plecus un plāta rokas. Vai tevi tas interesē? O, tas ir skaisti! Ja vēlies, ņem, mēģini kaut ko saprast. Grūti jau būs. — Es mēģināšu,— Katrīna nomurmināja, nolikdama plāno vārdnīciņu uz smagā bībeles sējuma. — Gandrīz būtu aizmirsis!— Johans iesita sev pa pieri un paņēma plānos koka vākos iesietu, apbružātu grāmateli.— Valfrīdam vajadzētu svētdienas dievkalpojumā paspēlēt dziesmu meldijas uz klavihorda. Mūsu cienītais kantora kungs ir pavisam sagrabējis, Dievs, piedod! Viņa ribas čīkst skaļāk par instrumentu. Beigās pēc latvju tēvreizes es pamēģināšu priekšdziedāt, lai arī tie, kas aizmugurē stāv, dabū reiz tam Kungam slavu teikt. Mūziķi mēģināja, Katrīna lasīja bībeli, un tā pienāca svētdiena. Trijotne ar bijīgu vaigu devās uz baznīcu. No ārpuses tā nebija diez cik izskatīga, iekšpuse bija lepnāka. Griesti gan koka, bez velvēm, toties divdesmit logos krāsaini stikli. Ērģeļu, protams, nav… Spodru akmens plākšņu grīda, vienkārši, augsti koka soli, četri priekšējie gan pārvilkti ar zaļu audumu, balta altārsega un pāris sudraba svečturu bija baznīciņas lielākais greznums. Pa čīkstošām kāpnītēm draugi uzkāpa augšā. Ērģelēm atstātais iedobums un griesti virs tā klāti pelēkbrūniem mitruma


plankumiem — laikam tornīša segums laida cauri ūdeni. Zigmunds un Katrīna kaut kā ierīkojās uz vārgiem sēdekļiem, Valfrīds pacēla klavihorda noputējušo vāku un apsēdās, bez mazākās sajūsmas blenzdams vecajā korāļu grāmatā ar taisni un šķībi līnijās sasvaidītām notīm. Baznīca pamazām pildījās ar cilvēkiem. Rāte pilnā sastāvā — visi melni kā kraukļi, tikai Hinkeldeja sarkanie vaigi zibēja virs sacietinātās apkakles. Pavīdēja Everdsena šķidrā matu rota… Otrā pusē birģermeistara, Štrauha, Ditfera kundzes, iežņaugušās biezos, tumšos tērpos, nepievilcīgām cepurēm, vienīgi sudraba važas dzirkstīja uz krūtīm, pauzdamas nēsātāju augsto stāvokli. Gaišpelēkā, čaukstošā tērpā, smagu zeltītu ķēdi uz krūtīm iepeldēja Švarckopfa kundze, kā skaidiņu pie malas nobīdot Kristoferu Tomi, kurš, platmali murcīdams, lavījās uz priekšējiem soliem. Otrajā solā graciozi apsēdās Ekharda meitas vienādās gaišzilās kleitās, bālos plīvuros tītām galvām. Viņas pavadīja melnai kūniņai līdzīga vecene. Savai sārtajai sieviņai ceļu pašķīra korpulents kungs garā, tumšbrūnā kamzolī, mirdzošām sprādzēm rotātās kurpēs. Garš kā akas vinda, sarkansejains vīrs apsēdās un ar plašu žestu uzplāja spalvu rotāto cepuri uz ceļgala. Burzma strauji sabiezēja. Lūk, arī Hannelores kundze mazu, smieklīgu micīti galvā. Aiz viņas svainis apspīlētā kamzolī. Pūlī pavīdēja ļumīgā aubē ievīstīts ģīmis — tā pati bļaurīgā namniece, kuras dēļ viņi iepazinās ar Irbi… Dažādu formu un lielumu aubes jaucās ar matainiem un paplikiem vīriešu pakaušiem, uz grīdas plātnēm klaudzēja koka tupeles. Katrīna ziņkāri liecās pāri apmalei — apakšā drūzmējās pavisam vienkārši ģērbti ļaudis — pelēka un rūsgana vadmala, plānas villdrānas, izšūtas vīkalas, balti priekšauti, balti lakatiņi … paspīdēja pa saktai kreklu apkaklēs. Zvans rimās, un pa šaurajām, zili apmalotajām durvīm blakus altārim iznāca mācītājs Šmidts — pamazs, bāls vīriņš pūkainiem pelnukrāsas matiem uz stīvās apkakles. Sākās lūg​šana. Visdrūmākās atmiņas par dievkalpojumu palika Valfrīdam. Viņa klavihords un draudze kūlās uz priekšu kā divi niķīgi zirgi vienā aizjūgā, tā, ka kariete, tas ir, dziesma, nepārtraukti zvalstījās. Valfrīds nikni košļāja lūpu, bet nekā nevarēja darīt. Bezdievis Zigmunds nedzirdami irgoja. Katrīna labprāt būtu dziedājusi līdzi, jo korāļu melodijas bija tā kā dzirdētas, taču viņai nebija vācu grāmatas. Saulīte mīlīgi sildīja muguru — uzmācās snaudiens. Sprediķis bija neticami garš. Zigmunda uzbukņīta, Kate uz mirkli atplēta acis un visiem spēkiem centās tās noturēt Vaļā, bet drīz vien mācītāja melnā figūriņa izplūda. «Dievs, piedod, bet tas iet pāri maniem spēkiem,» Kate nodomāja un no jauna aizvēra acis. Mācītāja balss stiepās kā trekna zupa, aizlipinādama ari Zigmunda acis. Meklēt svētrunas jēgu bija bezcerīgi — tā droši vien nebija mainījusies kopš trīspadsmitā gadsimta, tikai slikti pārtulkota no vēl sliktāka latīņu teksta. Katrā ziņā neviens no trijotnes pat nesaprata, par ko ir runa. Valfrīds kļuva aizvien niknāks. Vai tad tā var lūgt Dievu? Vai tad tas ir svētbrīdis? Domas atgriezās pie iesāktā darba —«Fantāzijas par burinieku tēmu». Cik daudz viņš būtu varējis padarīt šai rīta stundā, kad dvēsele tik gaiša kā debesis. .. Katrīna pamodās, kad augšā uzkāpa Johans. Lejā mācītājs uzsāka citu lūgšanu. Draugi saausījās — nudien tas, ko mācītājs lasīja no mazas burtnīceles, bija tēvreize. Bet kā tā skanēja! Te tev ir latviešu rakstu valodas pieminekļi! Kā var iedomāties, ka mūsu senči tik kroplīgi runājuši? Irbes lokanā valoda, vecmāmuļas Mares dzīvā un sulīgā izloksne! Skaidri jāsmejas! Valfrīda mokas sasniedza kulmināciju, kad primitīvā meldiņa katru frāzi vajadzēja atkārtot divreiz — Johans sāka dziedāt pateicības korāli, pēc tam to atkārtoja latviešu baznīcēni, lauzot valodu tik briesmīgi, ka Katrīna izmisumā sāka grauzt nagus. «O, sve-e-tais kung, mou-se val-dita-ejs tho-evs, mu-u-si-ge de-evs cor Kri-i-istum, mu-usam kungam …»


— Vairs nemūžam!— uz mājas kāpnītēm nozvērējās Katrīna. — Ja šis murgs cilvēkiem kaut ko dod, esmu gatavs aprīt pats savas notis,— piebalsoja Valfrīds. Zigmunds turpināja irgot un neteica neko. Pie pusdienu galda, kraudama draugiem šķīvjos cūkgaļu ar biešu un burkānu salātiem, Hannelores kundze skaļi jūsmoja par Valfrīda spēli dievkalpojumā. Cildinātais pietvīka un tā nočirkstināja nazi alvas šķīvī, ka pārlieku jūtīgā Inge izmeta no rokām bļodu ar krēpeļkūkām. Vākdama tās kopā, viņa uzmeta acis Zigmundam. Meitas acis sāka pludot, un, atstājusi pāris zeltaino rausīšu uz grīdas, viņa metās ārā. — Ir gan tās mūsdienu meitenes nesavaldīgas,— bezsirdīgi secināja Zigmunds un piestūķēja vaigus ar cepto cūkas miesu. Pusdienas bija paēstas, un visi jau grasījās celties no galda, kad uz sliekšņa parādījās draudzes kalpotājs un sniedza Valfrīdam vienu florīnu — īpašu atalgojumu par šīrīta spēlēšanu, taču bija spiests ātri pazust, jo Valfrīds atcerējās ērmīgo dziedāšanu un noskaitās. Katrīna pasmējās un neuzkrītoši iebāza plāno sudrabnaudiņu kabatā. Nākamā nedēļa pagāja, gatavojoties birģermeistara kundzes dzimšanas dienas svinībām. Pēc šolaiku paraduma to atzīmēja ar bagātīgām pusdienām, dancošanu un tai sekojošām vakariņām. Uz Hinkeldeja kunga īpašu lūgumu muzicēt vajadzēja jaunajai Vindavas kapelai — vispirms «mazu koncertu par godu gaviļniecei», pēc tam divas stundas dejām. Valfrīds un Zigis, Katrīnai piepalīdzot, pārrakstīja deju notis Brinkam ar Kristiānu. Šīs «dejas» sastāvēja no atmiņā sagrābstītiem dažādu sešpadsmitā līdz astoņpadsmitā gadsimta komponistu gavotu, žīgu, kurantu un menuetu fragmentiem, kurus abi mūziķi bez kādām ceremonijām apaudzēja ar pašsacerētām improvizācijām. Birģermeistarienes ballītei vajadzēja notikt nākamajā otrdienā. Kad sākās mēģinājumi, Katrīnai vairs nebija ko darīt. Piektdienas rītā viņa aizgāja līdzi Hannelores kundzei uz kapsētu aiz baznīcas. Nolikt ziedus uz tuvinieku kapiem šaislaikos nebija pieņemts, tāpēc, kad Kate nolika uz Paula kapa kopiņas sīku, no mežrožu ziediņiem darinātu vainadziņu, Hannelores kundze no aizkustinājuma izplūda asarās. Pie Paula kapa viņas nosēdēja vairāk nekā stundu. Katrīna klausījās zēna īsajā dzīves stāstā — cik ļoti gaidīts viņš piedzimis; par rūsgani cirtainajiem matiem, vasarraibumiem nosēto pierīti un vaigiem; ar kādām milzu grūtībām Pauls mācījies lasīt, ar kādu patiku dziedājis, it sevišķi jūrnieku dziesmas; kā reiz izēdis burku ingvera ievārījuma un vairākas dienas mocījies ar vēdergraizēm; kā cauru vasaru skrējis peldēties aiz pārceltuves. .. — Neņemiet ļaunā, Katrīnas kundze.— Hannelores kundze pamodās no pašas uzburtā atmiņu sapņa.— Tik sen nebiju ne ar vienu runājusi par savu puisēnu. Man jau nav ar ko runāt — vīrs miris, svainis dzīvo pats savu dzīvi, grēks aprunāt, taču. .. pārlieku jau palaidies dzeršanā un naudas raušanā. Inge … bija tāda jauka meitene, kad pieņēmu — vēl Paulītis bija dzīvs — kā meitu turēju. Nu pavisam cita kļuvusi. Vēl pirms mēneša, diviem — ej, kur gribi, kad gribi — visur priekšā Inge ar Ansi. Viņam rokas šai tad zem blūzes, tad zem brunčiem… Nu, vai neprecēta meita tā var? Labi, lai būtu — kurš tad iztiek bez sava grēciņa, būtu taču reiz kāzas svinējuši, bet nu . ..— Hannelores kundze nomirkšķināja rei​zes desmit.— Patiesi vairs nezinu, ko domāt. — Inge?— Katrīna izrāvās no pārdomām.— Viņa laikam būs ieskatījusies … — Tad jūs zināt?— kundzes balss pārvērtās traģiskā čuk-5 stā.— Lai kapelmeistara kungs neņem prātā, lai neielaižas … Ko no muļķa meitas var zināt? — Neraizējieties, Frau Hannelore.— Katrīna piecēlās un nopurināja no svārkiem sausās zāles stiebriņus un lapu plēksnītes.— Bija gadījums … Zigmunds viņu nopēra. Hannelores kundzei sāka drebēt zods, un, tikko viņas izgāja pa kapsētas vārtiem, dīvainā


guldzēšana izvērtās par skaļiem smiekliem. Katrīnai vajadzēja visos sīkumos izklāstīt pēršanas norisi. — Skuķis ātrāk jāizdod pie vīra,— kundze norausa smieklu asaras ar smalkā kakla lakatiņa stūri.— Citādi tīrais kauns. Pie namdurvīm Hannelores kundze apstājās un jautājoši uzlūkoja Katrīnu. — Vai esat ļoti aizņemta? — Nē, īstenībā līdz vakaram man nav ko darīt.— Kate palūkojās uz otrā stāva logu, no kura apslāpēti skanēja nezin kam piederošas mūzikas taktis. — Varbūt atnāksiet man līdzi pie tirgotāja Halbfiša kunga? Dzirdēju, ka viņam atvesti ļoti labi apīņi. Kādus trīs ceturtdaļbirkavus vai visu birkavu vajadzētu. Varbūt vēl kur piestaigāt? Halbfiša nams un noliktava atradās gandrīz pašā Ventas krastā netālu no pārceltuves. Aiz noliktavas ēkas tālu zaļi pletās pilsētas ganības un zirgu aploks. Apīņu cena Hannelores kundzi neapmierināja — Puszivs33 prasīja astoņpadsmit dālderus birkavā, apgalvodams, ka tas vēl esot lēti, ka cenas celšoties līdz divdesmit dālderiem par birkavu, ka nodokļi augot augumā, ka viņš negribot iet ubagot. Beidzot salīga pusbirkavu par divdesmit pieciem florīniem34 , un Hannelores kundze apsolīja pēc stundas atsūtīt ratus. Vai kundze negribot labus sīpolus? Par trīs dālderiem mucu? Varbūt austeres? Veselu mučeli par nieka desmit florīniem? Puszivs lēkāja kā ampelmanis, raudams mucām nost vākus un ostīdams to saturu. — Holandes siļķesl Tauki pil no astes!— Nebēdams par izšūtajām manšetēm, tirgonis iegrābās siļķu mucā un izcēla pilnas saujas. Hannelores kundze papētīja austeres un bija mierā — vienu mučeli varot paņemt. Puszivs bija kā spārnos. Iesviedis siļķes atpakaļ mucā, ka nošļakstēja vien, viņš aicināja dāmas uz pagrabu — tur esot pavisam smalka manta. Pagrabs bija garš un šaurs — vēss un brīnumainu smaržu pilns. Gar sienām dažāda lieluma mucas un muciņas. Uz āķiem karājās kāds ducis maisu, piebāztu ar kaut ko līdzīgu apaļām malkas pagalēm. — Mettwurst!— Halbfišs izrāva no maisa gluži melnu desu un pagrūda abām sievietēm zem deguna.— Paradīzes smaržai Pusducis gaļas šķirņu un ducis garšas zālīšu! Pusotra florīna gabalā! Ņemiet duci, Veica kundze! Katrīna norija siekalas. Hannelores kundze atvairījās — kur likt tik daudz dūmdesu? Viel Dank, Halbfiša kungs, viel Dank35 , bet viņai pietiekot. — Labi.— Puszivs paberza rūsgano virslūpu ar paradīziskās smaržas desu.— Tātad rati būs pēc stundas? La-abi! Visi devās augšā. Durvīs viņi sadūrās ar diviem jauniem vīriem, kuri stiepa garenas, stipri grabošas mucas. — Was ist das?— Puszivs apošņāja mucas galu. — Valnise!— puisis strupi atteica.— Cēn stik30 . — Ach ja, Walnūsse,— Halbfišs priecīgi iesaucās.— No «Vienradža»! Lieliski rieksti — krava no Amsterdamas. Ku-undze!— Viņš grāba Hannelores kundzi aiz piedurknes, taču tā raisījās vaļā. Kate dzirdēja, ka viens puisis, uz Halbfišu pamirkšķinot, teica otram: «Trimpliš!» Smiedamās, vieglas nožēlas pilnu sirdi Kate sekoja saimnie​cei. — Tas ir viens spoks no cilvēka.— Hannelores kundze saņēma Kati pie elkoņa.— Reti kad es no viņa tik viegli tieku vaļā. Bet pārējie apīņi rudenī jāpērk tirgū. Pie pārceltuves zviedza zirgi. Uz nobraucamā ceļa un kroga durvīs drūzmējās ļaudis, atskanēja


pa sulīgam vārdam aprautā ventiņu izloksnē. Pa savas bodītes durvīm galvu pastiepis, pinkainais pārdevējs ziņkāri skatījās pūlī, ik pa brīdim aicinādams kādu iegriezties. Katrīnai iekārojās pamest aci bodītē — varbūt tur uzradies kas jauns un interesants? Viņa pagrabināja svārku kabatā — divi šiliņi un trīs spoži zekseri … Hannelores kundze bija priecīga līdzgājēja. Bezgala aplaimotais bodesvīrs par varītēm gribēja viņām pārdot labu tiesu savu raibo preču. Viņam esot Venēcijas spoguļi, jā, un varbūt pāris duču pudeļu? Diegi — kādus vēlaties! Holandiešu tabaka, angļu tabaka — smaka vien vērsi no kājām gāž… Ak kundzes nepīpē? Varbūt lentes? Auklas? Virves? Tievas, bet tik izturīgas — lielu vīru var pakārt! Ak kundzes negrib vīrus kārt? Labi, bet kā būtu ar ziepēm? Melnas un smird?! Vai tad tā kāda smaka? Nu tad šitās — baltās! Spāniešu ziepes! Pati hercogiene ar tādām mazgājas! Ak jaunā kundze pirks? Cik mārciņas? Ko! Vienu? Pie pāvesta zarnām! Tikai vienu mārciņu Kastīlijas ziepju? — Pērciet vien,— saimniece pačukstēja.— Tā ir laba manta. Ja vien neprasa pārāk dārgi. Katrīna brīdi padomāja. Ar mazgāšanos sevišķi labi nebija. Tīri kauna lieta, sevišķi ar matiem. Jāpamēģina. Ziepju masa bija pamīksta, oda drusku pēc taukiem, bet izvēles nebija — smaržīgie daudzkrāsu šampūni rēgojās neaizsniedzamā nākotnē. Par šiliņu iznāca divarpus mārciņu, tas ir, vairāk par kilogramu. Hannelores kundze ievēla smago sainīti savā grozā. Bodnieks iespriedās sagrabējušos plauktos un gatavojās nākamajam uzbrukumam. Hannelores kundze neapdomīgi ieminējās par pogām. Lielas un mazas, kaula, raga un perlamutra — tās bira kā krusa uz bodes galda. Saimniece izlasīja no raibās kaudzes divus dučus mazu, baltu kaula podziņu. Kate pa to laiku ieraudzīja bālganu vīkšķi. Jā, jaunā kundze, tas ir papīrs! Vissmalkākais, visbaltākais. Pie svētā Nikolaja bārdas! Tie nav peļu mēsli, nemūžam! Ziepjainie pirksti ieķērās matos. Tās varbūt ir kādas garšvielas… Kādi traipi? Kur? Visbaltākais papīrs no rīsa salmiem, tikpat balts, cik moris melns… Satinusi kādu pusduci lielo lapu rullī, Katrīna laidās ārā — pelējuma un vecu eļļu smaka rāva dvašu ciet. Atpakaļ abas sievietes nāca gar pašu Ventas krastu. Saule, jau vakarpusē slīgdama, karsti spieda acis. «Sudraba enkura» sētā bubināja zirgi. Pie tuvējās noliktavas steķiem pietauvojās neliels kuģis. «Eichhorncheti#'37 — Katrīna izlasīja. Steķa galā stāvēja garš, stiegrains vīrs, ar skopu žestu sveicinādams kapteini. — Eriksena kungs, viņa gaišības kuģinieks,— pačukstēja Hannelores kundze.— Ļoti bagāts… Viņam pieder divi kuģi un vairākas laivas, ir skaists nams ar lielu dārzu … Labvakar, cienīts kungs, — viņa atbildēja sveicienam ar veiklu kniksi. Mājas priekšā gaidīja Johans Feierabends. Klusu svilpodams, viņš sēdēja uz kāpņu margām un apvēdinājās ar platmali. Paklanījies Hannelores kundzei, viņš sekoja Katrīnai augšā. Uz klavihorda atstātā zīmīte vēstīja, ka Zigmunds un Valfrīds nav varējuši viņu sagaidīt un aizgājuši uz jūru peldēties, ka tas viņai par sodu, utt. Inge uznesa lielu krūzi ar atdzesētu alu un atstāja uz galda Katrīnas saiņus. Johans ar baudu iztukšoja glāzi. — O! Lielisks! Tik karstā laikā. Frau Weltz ir brīnišķīga saimniece. Viņa laikam jūs ļoti lutina? — Vairāk, nekā esam pelnījuši,— Katrīna smējās.— Mēs trokšņojam caurām naktīm, Zigmunds iekausta mājas kal​poni … — Vai negribat drusku izbraukt ārpus pilsētas?— rektors vaicāja pēc otrā alus kausa.— Svētdienas rītā būtu īstais laiks. Mācītāja kungam drudzis — dievkalpojuma nebūs. Ja tikai nelīs… — Braukt? Ar ko? — Ar manu sagrabējušo karieti.— Johans neuzkrītoši pavilka vaļīgāk apkaklīti un ielēja vēl


glāzi.— Man taču tāda ir — pēc amata pienākas, Donnerwetter, o, atvaino! Zirgs arī! Pašam brīnums! — Tas būtu lieliski!— Katrīna priecīgi iesaucās.— Es vēl nekad…— viņa aprāvās —… nekad neesmu braukusi sagra​bējušā karietē. — Un kur mūsu cienījamie mūziķi?— Johans blēņodamies palūrēja kamīnā un zem galda.— Ja viņi iidz svētdienas rītam būs atradušies, ņemsim līdzi arī viņus. — Manuprāt, viņi peld…— Katrīna nepaspēja paskaidrot, kur, kad abi tikko pieminētie slapjiem matiem, vaļējiem kamzoļiem iegāzās pa durvīm. Valfrīds pieklupa pie krūzes un dzēra kā teļš. Zigmunds pagramstījās pa kabatām un izvilka divus sīkus dzintara graudiņus. — Vai tu zini, ka pēc hercoga pavēles viss atrastais dzintars jānodod krasta fogtam?— Johans pamirkšķināja. — Un ko tad viņš ar to darīs?— painteresējās Zigis. — Iegrāmatos un aizsūtīs uz dzintara virpotavu. Ha, ha! Liec, kur gribi, draugs! Uzdāvini savai burvīgajai māsiņai! — Mēs mainīsimies!— iesaucās Katrīna.— Viņi man pa dzintariņam, es viņiem,— viņa pāršķīra papīra žūksni uz pusēm.— To no rīsiem vārījuši mori… Un piedevām katram pa mārciņai ziepju! Nomazgājieties, sasukājieties un … — Un?— Valfrīds jautājoši pavērās viņā. — Un svētdien mēs braucam zaļumos. Feierabenda kungs ielūdz. Viņam ir sagrabējusi kariete, un viņš grib, lai tā izjūk pavisam. ♦** Vieglās puskarietes piebraukšanu neviens no trijotnes nedzirdēja — Ingei nācās purināt Zigmundu vairākas minūtes, lai tas atvērtu vismaz vienu aci. Kad tā bija vaļā, viņa žigli metās ārā no istabas — Zigmunda pēriens vēl bija pavisam svaigā atmiņā. Ar blakusistabu gāja vieglāk. Katrīna uzmodās, tikko Inge pavēra durvis. Valfrīds apģērbās, būdams gandrīz aizmidzis. Kate aizmetināja viņa kamzolim pogas un piebīdīja pie mazgā​jamā trauka. Johans stāvēja puspavērtajās ārdurvīs un klusiņām svilpoja. — Ilgi guļat, godājamie mūziķi,— viņš smējās, atvērdams karietes durtiņas.— Vai naktskoncerts ievilkās garumā, ko? Katrīna pamāja un saldi nožāvājās. Johans bija tuvu patiesī​bai. Valfrīds līdz pusdiviem ņēmās ar savu «Fantāziju par burinieku tēmu», neļaudams gulēt ne viņai, ne Zigmundam. Pēc radošā trakuma viņu pārņēma cita rakstura trakums… Katrīnai viegli smeldza mazliet pietūkušās lūpas. Gulēts bija labi ja trīs stundas. Johans pats vadīja zirgus. Šodien viņš savu melno rātskunga un skolmeistara apģērbu bija atstājis mājās un ietērpies gaišās drānās. Kariete nesteidzīgi ripoja pa putekļaino ielu. Nelielās, miegainās mājiņas kļuva arvien retākas. Valfrīds izklaidīgi skatījās apkārt un centās atminēt, kas šī ir par vietu. Pļavas, pļavas, krūmāji un atkal pļavas… rasotu tīmeklīšu pilnas, saulē dzirksteļojošas. Zigmunds, galvu rokās atspiedis, snauda. Katrīna cieši lūkojās pa kreisi, pūlēdamās saskatāt vietu, kur kādreiz atkal atradīsies viņas mājas. Zirga pakavi noklaudzēja uz zālē ieauguša koka tiltiņa. Katrīna pārsteigumā salēcās. — Johan, vai te ir kāda upīte? — Jā. Tā iztekot kaut kur no jūrmalas pļavām. Saucas Vidme. Bet, kopš netālu no šejienes ierīkoti ķieģeļu cepļi, to sauc arī par Ziegelbach38 . Še tev Vidumgrāvis, pēc trīssimt gadiem tautā saukts sūdu grāvis! Upe! Ceļš sametās lielā «S» veidā. Katrīnas pirksti iecirtās puskarietes apmalītē. Ceļmalas pļava līgani pacēlās, un pašā augstākajā vietā krāšņojās milzīgs bērzs. Johans jautājoši paskatījās uz viņu,


bet nekā neprasīja. — Redziet, tur ir ķieģeļu cepļi!— Feierabends rādīja uz zemu celtņu grupu ceļa kreisajā pusē. — Un tur tālāk?— ICate pastiepa roku pa labi. — Tā ir Svētās Katrīnas kapela. Starp citu, tādas pilsētā ir divas. Otra atrodas pilsētā — pārceltuves tuvumā, pie ganībām. Te aiz kapelas ir veci kapi. Bet aiz tiem — zemnieku mājas. Ceļš, rīta valguma piesūcies, nekūpēja un bija gludens kā galds. Saule cēlās pāri koku galotnēm. Visapkārt lauki kā dzelteni ielāpiņi pļavu zaļajā segā. Kāda meža strēmele, sīkbērziņu, apšu pudurīši, kādas mājas… Gadsimtos gandrīz vai nemainīgā, mīļā, tuvā dzimtenes seja. Pļavās un laukos augstu kājas cilāja stārķi, čirpstēja sīkputniņi. Saules pieskāriens pamodināja abus snauduļotājus. Valfrīds izberzēja acis un lūkojās apkārt. — Vai tev neliekas, ka šajā peizāžā kaut kā trūkst?— viņš pačukstēja Katrīnai. — Kā tev vēl trūkst? — Neviena telefonstaba, nekādu vadu … — Tā kā man nav nekādas vajadzības zvanīt pa telefonu, es stabu trūkumu neizjūtu,— Kate nomurmināja un iebukņīja ar kurpes purngaliņu pretīsēdošajam Zigmundam — kapelmeistara brilles draudīgi šūpojās pašā degungalā. — Mosties, draugs!— pievilkdams grožus, uzsauca Johans Feierabends.— Paskatieties apkārt! Es jūs aicināju tādēļ, lai jūs reiz pa īstam redzētu šo zemi. Pilsētā daudz ko neievēro, tur ir mūžīgs troksnis un steiga (tad tu neesi īstu troksni dzirdējis, draugs Johan,— trijotne nemanāmi sasmaidījās). Te pie Vindas tālāk ir tāda vietiņa! O! Kā sapnis! Paši redzēsiet. Visskaistāk tur ir agri no rīta. Un vēl man gribētos jums parādīt latviešu zemniekus. Tie ir savādi un noslēpumaini cilvēki. Es drusku zinu valodu. Mēģināju ar šiem ļaudīm runāt — izvairās. Gribēju pierakstīt viņu dziesmas — negrib sacīt. Bet dzied skaisti, o! Tikai skumji, pat sāpīgi… tādas melodijas, vārdus gan grūti saprast. Skaitās kristieši, bet svin pavisam ne baznīcas svētkus. Naktī uz svētā Jāņa dienu dedzina ugunis un dzied līdz pat saules lēktam. Dzied nepārtraukti — kad viens beidz, otrs sāk. Ziemassvētku nedēļā saģērbjas kā aizjūras mežoņi, staigā no mājas uz māju, trako, dzied un dejo. Lai cik nabadzīgi, šai naktī pārēdas līdz negausai. Viņiem aizliedz, soda, bet tas viss velti. Liekas iebaidīti, pretī ne vārda nesaka, tomēr dara savu. Bet pret viņiem izturas šausmīgi. Kauns atzīt, bet vairums mūsu tautas brāļu tos pat par cilvēkiem neuzskata. Man stāstīja, ka nesen viens no jūrmalas muižniekiem — Firkss fon Šotens — uz kauliņiem paspēlējis sešus vīrus, bet cik sieviešu — neatceros. Tiem nelaimīgajiem jāpamet savas mājas, vecāki, bērni un jāaiziet… Divi no viņiem — brāļi — esot izbēguši, bet kur var aizbēgt… Viens no viņiem pēc sišanas nomiris, otrs it kā kļuvis kropls. Gribējis sūdzēt virspilskunga tiesā, bet tur viņu neviens neuzklausījis … Rektors aprāvās, pamanījis pārmaiņas trīs draugu sejās. Katrīnai uz pieres izspiedās sviedru lāsītes, Valfrīds nikni kodīja lūpas, Zigmunds stīvi lūkojās kādā tikai viņam zināmā punktā. 129 — Ko jūs! Draugi… Es patiesi negribēju jūs saskumdināt, bet diemžēl tā ir patiesība. Tāpēc man arī gribētos kaut ko darīt šīs tautas labā. Ceru, ka izdosies atvērt skolu arī latviešu bērniem. Rīgā tāda ir jau sen. Tikai pagaidām par to nav vērts pat runāt. Birģermeistaru man izdotos dabūt savā pusē, bet ar 5— L. Sēle to ir par maz. Cienījamais mācītāja kungs kopā ar manu draugu Everdsenu dzīvo svētā pārliecībā, ka gara tumsība ir vislielākais tikums! Žēl šo cilvēku, un bērnu vēl vairāk žēl. Bet es jau tik viegli neatkāpšos, o, nē! Nu-ū!— Johans saraustīja grožus. Zirgs sāka rikšot ātrāk. Draugi saskatījās. Zigis savilka pirkstus dūrē un paslēja īkšķi.


Klusumā zem rīta saules pagāja nākamā pusstunda. Ceļš sametās slaidā līkumā, kreisajā pusē lēnā, skaistā plūdumā vizuļoja Venta. Augstajam krastam piekļāvās pļava. Pašā kraujā šūpojās margrietiņu puduris. — Izkāpsim!— Johans apturēja zirgu. No ceļa pret Ventu aizvijās taciņa un ielocījās krūmu zaļajos kamolos. Visi izkāpa un lēnām devās pretī upei. Johans gāja pirmais, rūpīgi sargādams kājas no rasas, turpretī Valfrīds ar Katrīnu juta gandrīz vai nepārvaramu vēlmi nomest apavus un basi iebrist mīkstajā zālē. Aiz krūmāja vilnīja rudzu lauks, smagas, pilnas vārpas slīga uz leju. Katrīna maigi laida tās caur pirkstiem. Laukā otrā pusē līkāja cilvēki — divi vīrieši, divas sievietes, un rudzu stiebri brīžam aizsedza viņu augumus. — Es noņemu cepuri,— Feierabends klusu teica.— No tā mēs visi dzīvojam, draugi. Rīta dzidrajā gaisā iedziedājās duetā strīķētas izkaptis. Šņakstēja pārcirstie stiebri, švīkstēdams sagūla vāls. Abas sievietes noliecās siet pirmos kūļus. Četri atbraucēji stāvēja lauka malā un klusēja, veldzējot acis zemes auglības un cilvēku mūžsenā darba skaistumā. — Tīri vai kauns tā stāvēt un skatīties,— Katrīna pačukstēja Valfrīdam. Tas stāvēja kā apreibis — no visiem trim viņā bija visvairāk zemnieku asiņu. Katrīnas un Zigmunda vecāki — dzimuši pilsētnieki, bet viņš — kalēja un dravnieka mazdēls, zemes kopēja dēls — jau no visagrākās bērnības jutis zemi zem kailajām pēdām, elpojis ziedoša āboliņa medaino' smaržu, klausījies bišu sanoņā, izkapts dziesmā, lapu šalkās, kas, gadiem ejot, nemanāmi pārauga visaptverošās mūzikas alkās. Katrīna juta karsti pulsējam roku, kas turēja viņas pirkstus. Gaišo noskaņu pārtrauca zirga sprauslas. No ceļa puses pāri laukam tuvojās jātnieks plandošā svārkā. Zirga pakavi iemina platu taku rudzos. Četri strādātāji atlieca muguras, bailīgi uzskatot valdonīgo jājēju. Tas apstājās tieši viņiem blakus un kaut ko nikni teica. Līdz vērotājiem atplūda tikai skarbā balss. Pļāvēji saskatījās un klusēja. Katrīna atlaida Valfrīda roku un gāja tuvāk — ko tas tur bļaustās? Kam traucē darbu? Pārējie lēnām sekoja viņai. —… priekš baznīcā iešan' nav laiks? Tie graud birst āren? Nu riktīg', tālab eit' uz muiž', tur ar graud' birst.— Jājējs rādīja uz ceļa pusi. Zirgs dīdījās zeltainajos stiebros, jātnieka pātagas nīgri bikstīts. — Bet… vagarkungs … Tač' jou svētdiensrīts. Vis' to nedēļ' muižloukes pļāv'… Pašiem ar maizit' vajag. Pēc pār's dien' vis' graud' būs zemē… Cienīts vagarkungs, svētdiensrīts tač'… — Es pateic'! Saprot7 ? Uz muiž! Laik's pabeigs, nāks apak'ļ, pļauj pēc tam. — Vagarkungs,— žēlabaini iesaucās vecākā sieviete.— Šo vien' dieniņ' tik, lūdzams, neņem vīr's pro'! Ta mēs pavisam badā aizies'. Drīz vēl vien' mutiņ' nāks klāt.— Viņa norādīja un jaunāko sievieti, un Katrīna ievēroja, ka pilnīgums, kas spīlē kreklu un pakulu svārkus, ir topošas mātes apaļums. Jaunā sieviete tvēra pēc vecās rokas, un tā metās pie jātnieka, joprojām lūgdamās. — Ej nost, vecen! Tu var palikt un šī ar. Vīr's man vaj'g. Un nekād' kavēšan', tūliņ nākt! Nu! Abi vīrieši bija pietvīkuši kā uguns. Trieca izkaptis zemē… un gāja. Katrīna iecirta nagus plaukstās. — Ies'… Vi'š aizrīses, to maiz' ēzdams, ko mēs šodien sapļous. Vecais pagrieza muguru sievietēm un savam laukam. Otrs sekoja viņam, skatīdamies atpakaļ uz savu jauno sievu, pār kuras sasarkušajiem vaigiem ritēja asaras. Tā viņi aizgāja — smagi celdami kājas, galvas noliekuši. Vagars aizjāja atpakaļ pāri rudzu laukam, atstādams aiz sevis platu aplauztu rudzu sliedi. Jaunā sieviete paņēma izkapti, aizglauda aiz ausīm no bizes izklīdušās matu šķipsnas un stājās


iesāktajā vālā. Jau pēc dažiem cirtieniem bija redzams, ka šis darbs ir pāri viņas spēkiem — seja pietvīka tumšsarkana, uz baltā, rupjā krekla izspiedās sviedru plankumi. Katrīna stāvēja kā sastingusi. Aiz muguras nošvīkstēja drēbes. Viņa atskatījās — Valfrīds bija nometis kamzoli un patlaban rāva pāri galvai kreklu. Saule dāsni lējās pāri viņa tumši iedegušajam ķermenim. Nosviedis arī kurpes, viņš piegāja pie jaunās sievietes, kura stāvēja un skatījās viņā ieplestām acīm, un izņēma tai no rokas vienroča izkapti. Pārbaudīja tās asumu, un pēc brīža rudzu stiebri, sausi šņakstēdami, sāka krist vālā. s• — Sienu es esmu pļāvis. Vai nu tik traki būs? Jāpamēģina,— aiz muguras murmināja Zigis. Vērodama viņa pirmos nedrošos cirtienus, Katrīna gandrīz neapzināti raisīja vaļā ņiebura auklas. Izvairīdamās skatīties uz Johanu Feierabendu, kurš 131 neizpratnē mīņājās laukmalā, viņa izmetās kreklā un aizsprauda garo brunču malu aiz jostas. Sirdi sašūpoja agrāk neapjausta spēka vilnis. — Parādi man, kā to dara,— Kate teica jaunajai sievai, kura joprojām neko nesaprata.— Es neprotu kūļus siet, parādi, kā! Sieviete gausi pieliecās, joprojām skatīdamās uz Katrīnu, un sāka velt kūlī zeltainos stiebrus, sagrieza grīsti un savilka. Katrīna centās mats matā atkārtot viņas kustības. Nesanāca. Grīste neturējās, un jau pēc dažiem mirkļiem Kates maigie delmi pārklājās sārtām švīkām. «Nekas. Gan jau,» viņa sevi mierināja, un pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem Katrīnai aiz muguras nogūlās pirmais kūlis. Abas sievietes neko nejautāja — jaunākā grieza kūli pēc kūļa, bet vecā lietišķi vilka kopā un sāka kraut pirmo statiņu. Negaidītos talciniekus pārņēma spītīgs prieks, arī Zigmundu, kurš kūlās uz priekšu, kā mācēdams, atstājot aiz sevis robainu, nelīdzenu rugaini. īsajos atelpas brīžos Kate vēroja gabaliņu priekšā kustošā Valfrīda bronzas krāsas plecus. Laimīga viņa uzsmaidīja jaunajai māmiņai, un tā atsmaidīja pretī kā savējai. Zigmunds smēlās spēku velnišķīgajā niknumā pret nupat redzēto nejēdzību un cirta no visa spēka, kaut arī no neierastās piepūles viņam krakšķēja kauli. Tas nebija siens, tie nebija mīkstie zāles stiebri. Tā bija maize, un tā nāca grūti. Sviedri grauza acis, aizsvīdušām, uz deguna noslīdējušām brillēm, viņš cīnījās uz priekšu. Velns lai parauj! Nekādas mehanizācijas! Tomēr divdesmitais gadsimts cilvēcei devis neskaitāmus labumus, pirmām kārtām, pļaujmašīnu. Ko tas Johans nīkst lauk​malā? Būtu vismaz pasauļojies. Viņš laikam domā, ka mēs esam nenormāli. Tādi laikam arī esam. Kā tu viņam tagad izskaidrosi tādu līdzjūtības uzplūdu pret… pret nabaga iedzimtajiem? Gribēja mums parādīt latviešus. Ha! Parādīja … Draņķīgie salmi! Kas viņiem lika tik bieziem un resniem augt? Jau tagad mugura lūst pušu, bet labi ja trešā daļa nogāzta. Nabaga senči! Nabaga skuķēns ar lielo vēderu — tai būtu vēl grūtāk. Zigmunda nedzirdamo monologu pārtrauca pieskāriens pie pleca. Viņš nolaida izkapti un, klusu kunkstēdams, atliecās. Tā bija vecā sieviete. Brūnganā, sīku grumbiņu pārklātā sejā smaidīja gaišas, dzidri pelēkas acis. No tām strāvoja pati labestība, līdzjūtība, uzskatot Zigmunda kalsnās, smaga darba nezinošās rokas, un tik bezgalīga pateicība, ka viņam kļuva pagalam neveikli. Sieviņa cēla viņam pretī brūnu, vēderainu, ap kakliņu rupju nesamo valgu apsietu krūzi. To uzlūkojot, Zigmunds neveikli iesprauda izkapti zemē un pielika krūzi pie lūpām. Tur bija skābputra, ko viņš nekad nebija varējis ciest, bet tagad rija kā dievišķīgu nektāru. — Vecīt, neizstreb visu!— Tas bija Valfrīds. Zigmunds nolaida krūzi, sakārtoja brilles uz slapjā deguna un blenza draugā. Valfrīda seja bija sasarkusi, mati izpūruši, un vispār viņš izskatījās


pēc īsta mežoņa, it sevišķi, kad pakampa krūzi. Sīka straumīte notecēja pār kaklu un krūtīm, tumšajos matiņos sajaukdamās ar sviedriem. — Ko jūs te žūpojat darba laikā!— Katrīna bija vēl sarka​nāka nekā Valfrīds. — Kolosāla putra!— Valfrīds sniedza dzēriena trauku Katei. — To var dzert?— Viņa šaubīgi uzlūkoja krūzi. — Dzer, dzer, meitiņ.— Sieviņa noglaudīja Kates saskrambāto roku.— Kas jūs tād', dievbērniņ', ko? Tas tač' nav jūs' darbs! Man tīr' bail — tād' kā kung'… bet ņem izkapts un pļou' … Dzer, meitiņ, louke bez dzērien' nevar, izkalst, spēciš nau. Vai, Dieviņ ko mēs a'Katiņ' vien' paš' būt' pasāk'š! — Katiņa?— Valfrīds izbrīnījies pacēla acis. — Nu ja, mans meitiš.— Sieviņa māja uz jaunākās pusi. — Mani arī tā sauc,— nomurmināja Kate, un viņas seju aizsedza krūze. — Tu ar' i' Katiš?— Zemniece tā nopriecājās, ka acis pavisam paslēpās brūni baltajā krunciņu tīklā.— Grūt' jau tev iet, bet tu i' labs meitiš un smuks. — Paldies.— Katrīna atdeva krūzi.— Patiesi, tas ir ļoti grūti, bet tas nekas. Kāpēc tas sumpurnis lika vīriem iet prom? — Kuš!— zemniece iesaucās, tad pieliecās tuvāk un čukstēja.— Ir jau sumpurns, i'. Pagaišgad mums maizit' bi' lāb' augus', nebi' jāiet' lūgties. Nedabe no mums nevien' sieciņ' liek'. Tāpēc tagad's i' kā sumpurns. Ka tik mēs bagāt' nepaliek … — Nekas, māmuliņ, to lauciņu mēs nogāzīsim.— Valfrīds apraudzīja Zigmunda izkapti.— Vajag izkāpināt. Kur ir strīķis?— viņš jautāja pabailīgi — ej nu sazini, vai šaislaikos to daiktu sauc tāpat? Bažas bija veltīgas. Otrā Katiņa jau nesa prasīto. Darbs atsākās. Bija vēl grūtāk nekā sākumā, saule dzēla kā dundurs. Muguras sāpēja ellišķīgi. Katrīna pieslēja statam pēdējo kūli, viņas vārdamāsa uzlika cepuri. Abas saskatījās. — Vai tev nav grūti?— Kate nenocietās. — Ir … Kā jau vienmēr. Tikai mugur' vairāk sāp … — Tu tādu darbu nemaz nedrīksti darīt. Bērna dēļ. — Māmiš vien a' nevar. Jāsien i. Maizit vaj'g. Man būs maiz', viņam pieni'š.— Viņa noglauda vēderu.— Speras… jo es liecas, jo vi'š speras,— Katiņa pasmējās un salika siet nākamo kūli. Katrīna pameta acis uz lauka malu. Johans bija palaidis zirgu upmalas pļaviņā, pats iesēdies puskarietē un, galvu delnās atspiedis, domīgi skatījās viņos. Johan, labais, mīļais cilvēk! Tik daudz tu zini, bet no mūsu izdarībām ne velna nesaproti. Te tev nu bija izbraukums un pastaiga — visu mēs tev samaitājām. Bet ko lai dara — tas viss nāca pats no sevis. Kate atliecās un pamāja viņam ar roku. Viņš pamāja pretī un pasmaidīja drusku skumīgi, papluinīja kamzoļa atlokus un noplātīja rokas — sak, es tā nevaru … Kate liecās, sēja, nesa, liecās, sēja … Caur sviedru plīvu tālu priekšā viņa redzēja Valfrīdu vienmērīgi vēzējam izkapti. Kate iztēlojās viņa seju — savilktām uzacīm, sakniebtām lūpām, nosvīdušu, noputējušu, stipru … Un tomēr mūs ar pliku roku nepaņems. Ne viņus, ne mūs, vēl jo mazāk kopā — mūs, latviešus. Lai nu ko par mums saka, mēs tomēr bijām, esam un būsim … Spēka Katrīnai vairs nebija, tā vietā stājās spīts, un viņa klusu klusītiņām, kā savlaik bērnu dienās garo ravējamo dobju vidū, sāka dudināt:—«Bēdu manu, lielu bēdu…» Atlika vēl viens vāls. Kad Zigmunda izkapts negribīgi nošņakstēja pēdējo reizi, viņš gandrīz pakrita. Atliekšanās normālstāvoklī prasīja neizsakāmas mokas. — Nu jums jānāk pusdienā,— teica Katiņas māte.


— Paldies … bet mums jābrauc, patiešām …— Valfrīds paskatījās uz aizmirstā Johana pusi. — Tas … kungs neļaus? — Tas nav kungs. Tas ir mūsu draugs. Tikai viņš ir citāds. Viņš ir vācietis, bet labs cilvēks. — Vāciet's labs? Vai, dēls, tād' es nav redzēj's. Var jou būt. Neko neteic, sēž klusiš … brīnums! Vāciet's un nebļoustas … — Ko tu vēl māk' dziedāt?— lauku Katiņa vaicāja vārdamāsai. — Daudz ko … Varbūt šito? ..— Katrīna atglauda sasvīdušos matus no pieres.—«Ziedi, ziedi, rudzu vārpa …»— neskaitāmas reizes izdziedāta kopā ar Valfrīdu viņu klejojumos pa laukiem, mežiem un pļavām. Cik skaisti skanēja te — rudzu laukā — piepildītā dziesmā! Un tajā — uzvaras prieks par spīti sāpošajiem locekļiem un skrambām. Kas nu liels paveikts — dažiem cilvēkiem no simtiem un tūkstošiem viņiem līdzīgo — atvieglotas vienas dienas rūpes. Un tomēr, šī diena varēja būt izšķirošā — palikt bez maizes vai ne? Varbūt vēl nedzimušajai dzīvībiņai mazliet atvieglots ceļš uz pasauli? Cik labi, ka viņiem bijusi tāda iespēja. Ar šīm domām viņi gāja uz karieti un sūkstīdamies stīvēja sev mugurā drēbes. Johans jau bija savedis kārtībā aizjūgu un nejautāja neko. Tikai tad, kad viņi atviegloti atlaidās solos, Johans teica: — Es jums gribēju parādīt zemi un cilvēkus, bet jūs to pazīstat labāk par mani. Tagad būtu labi izpeldēties. Ko? — Piedod, Johan,— nomurmināja Zigmunds, bet rektors viņu pārtrauca. — Nevajag atvainoties. Viss ir labi, tikai man žēl, ka es nevaru tā, kā jūs. Gabaliņu tālāk viņi nobrauca lejā pie upes. Klusā, smilšainā līcītī abi pļāvēji izmetās pliki kā amoriņi un iegāzās sasilušajā ūdenī. Kate pabrida gabaliņu tālāk un aiz bieziem kārklu krūmiem ļāvās Ventas glāstam. Pagriezusies uz muguras, viņa lūkojās bezgalīgajās debesīs un klusu lūdza: Dievs, ļauj mums biežāk izdarīt kādu labu darbu. Lai mēs nekļūstam truli un vienaldzīgi tāpēc vien, ka mums ir labāk nekā citiem … *** Šīs svētdienas notikumus Johans nekad neatgādināja. Viņš izvairījās sarunās pieminēt latviešus, ko arī agrāk nebija darījis bieži. Dzīve Vindavā turpinājās, ikbrīd atnesdama draugiem pa mazam jaunumam. Birģermeistarienes jubilejā draugu trijotne pirmoreiz nokļuva plašā sabiedrībā un laikam būtu galīgi apjukusi, ja draugs rektors ar drošu roku nevadītu viņus cauri un apkārt visiem bīstamajiem jūras šaurumiem un sēkļiem, kādi vien varēja rasties tik cienījamā sabiedrībā. Iepazīstināšana vien bija kā ļauns murgs. Viņus stādīja priekšā reizes četrdesmit, un gandrīz katrs ar ziņkāru labvēlību ņēmās iztaujāt par viņu ģimenēm un mājām. Galvenajiem runātājiem — Zigmundam ar Katrīnu — nemitīgi nācās sasprindzināt dzirdi un atmiņu, lai nepalaistu garām nevienu otra teiktu vārdu. Smacīgajā viesistabā Katei sāka reibt galva — varbūt tur bija vainojams arī uztraukums un cieši savilktā korsete. Ar katru nervu viņa juta, ka tiek pētīta, salīdzināta un aprunāta. Johans, pamanījis, ka viņa kļūst bāla, neuzkrītoši pavēra logu. Kristiāns ar Brinku godbijīgi nosēdās maliņā; Zigmunds, ticis vaļā no izjautātājiem, pievienojās viņiem. Filozofiskā mierā viņš vēroja Vindavas sabiedrības sasmakušo krējumu, neapšaubāmi iekšēji irgodamies. Valfrīds paglābās aiz klavesīna, kurš uz birģermeistara namu tika speciālos ratos atgādāts no pils. Noklājis tā virsu ar notīm, viņš uz laiku jutās drošs no jautājumiem par vecmāmi​ņas veselību un tētiņam piederošo skolu. Svinības sākās ar milzu pusdienām, bet mūziku atstāja saldajam ēdienam. Namatēvs veda pie galda jubilāri, tērpušos spīdīgā violeta atlasa tērpā. Uz krāšņajām, samērā tikli atsegtajām krūtīm šūpojās un drebēja pērļu kaklarota. Hinkeldeja kundze likās tā kā mazliet samulsusi no savas nepierastās greznības, slaucīja sviedrus brīnišķīgā mutautiņā un, par spīti saviem gadiem, mulsa un


sarka. Johans bija Katrīnas galdabiedrs, tāpēc bezgalgaro un apnicīgo maltīti kaut cik interesantu vērta rektora čukstus teiktās, asprātīgās replikas. — Redzi? Everdsens blenž uz Adolfsena kungu kā uz tītara cepeti. Adolfsena kungs? O, tas ir draudzes pārstāvis, tirgotājs. Viņam kopā ar mācītāja kungu jāgādā, lai baznīcas jumts vienā jaukā rītā neuzkrīt dievlūdzējiem uz galvām. Reiz viņš par to ieminējās rātes sapulcē____ Everdsens uzsita mazo dūrīti uz galda un piesauca Tā Kunga roku jumta ielāpa vietā. Vai tad Tas Kungs muļķis, vai? Adolfsena kungs nobijās, ka nedabū pērienu, un aiz bēdām sāka ēst… Un tā ēd vēl šodien. Redzi, kas par ēstgribu? Kate neuzkrītoši paskatījās — jauns, glīts un trekns kungs cītīgi kustināja žokļus, bet desiņveidīgie pirksti jau stiepās pēc jauna cepeša gabala. No prāvā sivēna bļodā bija palikusi tikai priekšējā trešdaļa. — Līdzīgi, vai ne?— Feierabends klusu jautāja, rūpīgi slaucīdams ūsas mutautā.— Tikai viens savu pakaļpusi zaudējis par labu otram. Bet tēvocītim Everdsenam skauž… Viņa vēders ņem pretī tikai piena putriņas, un tās arī tūlīt pārvēršas žultī. Tā ka labuma nekāda. O! Ditfera kungs droši vien rēķina, cik olekšu atlasa iešūts Hinkeldeja kundzes tērpā. Nūjā, drēbnieks! Paskaties vien, kā viņš berzē galdauta drānu un kustina pirkstus — it kā turētu dzirkles. Katrīn, es tūdaļ skaļi izstāstīšu vienu muļķīgu joku, izliecies, ka tu smejies par to. Re, Zigmunds grib pierādīt, ka viņam smiekli nenāk. Pareizi dara, ja viņš pasmietos, sēžot blakus Štrauha kundzei, viņai liktos, ka tai tūlīt laupīs godu. Frau Kristīna jau divdesmit gadus ir piecpadsmitgadīga. Katrīn, lūdzu, pacenties arī tu izlikties, ka tev nav jāsmejas. O! Skaties! Kaut ko tādu pat es vēl nebija redzējis — Tomes kungs nudien iebāza kabatā tītara kāju … Ko tu teici? Tas vecais vīrs pelēkajā kamzolī un parūkā? Tas ir amatnieku brālības eltermanis. Viens no retajiem, pie kura es ciemojos. Jirgens Hristiana kungs, darina skaistus nieciņus no dārga koka un ziloņkaula. O, mein Gott, saturies, mācītāja kungs teiks runu! Vai drīkstu tev piedāvāt šos marmelādes cepumus? Tā tur, Valfrīdam blakus, ir mācītāja meita Rozālija! Lai Dievs žēlīgs! Nē, viņai nav nekādu vainu. Balss kā cukursīrupiņš. Pirms pāris gadiem man viņu gribēja ieprecināt — tīrās šausmas! No tā laika mācītāja kungs vienmēr atrod skolā visādas nebūšanas. Kā tev liekas, cik maksā viņas kleitas, špices un citi karuļi? Vai nabaga pilsētas draudzes gans var tik daudz nopelnīt? Tenkošana? O, Katrīn, to taču zina visa pilsēta. Tā, tas nu ir beidzies! Vēl tikai torte — viens vienīgs sviests un vēdergraizes, un tad jums būs jāsāk koncertēt. Mūzika ir pats labākais līdzeklis pret kuņģa krampjiem … No galda Katrīna piecēlās pavisam sarkana. Par laimi, viesistabas logs bija palicis vaļā, un, kamēr kapela sakārtoja notis, viņa vēsināja degošos vaigus. Valfrīds, grauzdams riekstus, pamirkšķināja; Zigmunds teica, ka kautrīgā, jaunā dāma esot aplaidusi viņu ar blusām, un zīmīgi pakasījās. Par pārpilna kuņģa sakarību ar mūzikas izpratni Johanam bija taisnība. Katru nospēlēto «gabalu» publika uzņēma ar dzīvespriecīgu plaukšķināšanu, kāju švīkāšanu un mazām ovācijām. Tikai Everdsens palika dzeltens un auksts. Tome klaudzināja zobus nebeidzamos smaidos. Mācītājs sākumā mēģināja nosodoši aizsnausties, bet, savas daiļās meitas krietni paknaibīts. māja ar galvu kā ķīniešu lelle. Kad četri mūziķi sāka spēlēt deju mūziku, Katrīna ierīkojās pie loga un gatavojās skatīties. Birģermeistars izveda savu kundzi istabas vidū. Abi klanījās, kniksēja … Solis pa labi, divi pa kreisi un atpakaļ… Kaut kas aizsedza Katrīnai skatu. Viņa pacēla acis — tā bija mācītāja meitiņa. — Frau So-onnenberg, jā-ā? Kāds man prieks! Es par jums jau esmu dzirdējusi… Man tā


gribējās ar jums parunātie-ies.— Mazas, meistarīgi izkrāsotas actiņas mīlīgi urbās Katrīnas sejā.— Nāciet šeit, lū-ūdzu.— Viņa ievilka Kati omulīgā istabiņā blakus ēdamtelpai — tās iekārtojums lika domāt, ka tā ir birģermeistara kundzes pašas istaba. Kate jutās neveikli. — Ai, ko jūs!— Rozālija čaloja.— Es šeit esmu tikpat kā mājās. Tēvocis Johans un tante Amālija uz mani ne-ekad nedusmojas. Viņa ir mana krustmāte, bet mans krusttēvs dzīvo Rīgā… Un viņa brālēns ir hercoga kambarkungs. Bet ar tēvoci Johanu kopā mans tēvs atbrauca no Lī-ībekas. Mītavā man bija skolotāji, tētis gribēja, lai es būtu izglītota uņ … dā-āma. Jūs zināt — galvaspilsēta! Vai arī Rīga … Bet šeit ir viens riebīgs, smirdošs kakts. Nav nekādas kultū-ūras …— Mazais deguntiņš savilkās, kā saodis kaut ko bezgala pretīgu. — Ko jūs vēlaties, Šmidta jaunkundz?— Katrīna noprasīja. — Man gribētos turpināt mūzikas mācības.— Mīkstie, baltie pirkstiņi pačubināja samta svārku krokas, paspēlējās ar matu cirtām.— Kuru jūs man ieteiktu? Tētis labi samaksās! — Kā — kuru? — Nu …— Samta svārki parāvās uz augšu, parādot apaļu potīti un īsu, strupu pēdu spožiem diegiem izšūtā kurpītē.— Ka​pelmeistara kungu … Zonnenberga kungu … Kurš labāks? — Kādā ziņā?— Teikt, ka Katrīna bija apstulbusi, nozīmētu nepateikt neko. — Kapelmeistara kungs izskatās ļoti gudrs. Bet man teica — Zonnenberga kungs mūziku sacerot pats? Tas ir ti-ik skaisti… — Runājiet ar viņiem pašiem, jaunkundz.— Katrīna piecēlās, bet Rozālija ieķērās viņai piedurknē un novilka atpakaļ uz mīkstā sola. — Pagaidiet, neejiet… Parunāsimies taču! Es jums pastāstīšu … Un baltā mācītāja meita applūdināja Kati ar stāstiem; notikumu vietas mainījās — nemainīga palika tikai milzīgā piekrišana, kas viņai veltīta jau kopš mazām dienām, par viņas skaistumu, gudrību, asprātību, dziedāšanas un dejošanas mākslu. Neskaitāmie bildinājumi, kurus viņa saņēmusi, atraidītie līgavaiņi gāzās pār Katrīnas galvu raibā straumē. Atskanēja arī Johana Feierabenda vārds. Rozālijas nenosakāmas krāsas acis cieši vērās Kates sejā, un tobrīd viņa sajuta kaut ko netverami baismu un vēsu — kā čūskas pieskārienu kailai sirdij. Lai aizdzītu šo sajūtu, Katrīna skaļi iesmējās. — Pareizi darījāt, ka atraidījāt Feierabenda kungu! Ar viņa niecīgo atalgojumu jūsu laimei nepietiktu. Jums, jaunkundz, vajadzīgs tāds vīrs, kas prot grābt zeltu riekšavām, un viņam jārēķinās tikai ar jums, nevis jāsapņo un jālasa grāmatas. — Jā-ā …— Rozālija sapņaini novilka.— Mī-īlestība ir tik brīnišķīga … Vai ne? Jūsu … ē, Zonnenberga kungs … Kāds viņš ir? Jūs esat laimīga ar viņu? Katrīna aizmirsa, ar ko runā, aizmirsa čūskas pieskārienu sirdij, aizmirsa, kur atrodas. Viņai ausīs skanēja tikai vienkār​šais jautājums: «Vai jūs ar viņu esat laimīga?» — Jā! Ļoti! Viņš ir visa mana dzīve kopš pirmās dienas, kad viņu ieraudzīju. — Bet ja viņš iemīlētu citu? — Tas nav iespējams! Mēs esam viens vesels, un nekas mūs nespēj šķirt…— Kates seja dega, viņa piecēlās, viņai vajadzēja tūlīt, nekavējoties redzēt Valfrīdu. Paskatīties viņa acis un pārliecināties, ka … No kurienes šādas domas? No kurienes stindzinošais pieskā​riens sirdij? Atgrūdusi Rozālijas roķeles, Katrīna gandrīz teciņiem metās atpakaļ uz viesistabu. No turienes jau pa gabalu skanēja pavisam lustīgs meldiņš — tādā kā menueta ritmā «pa jūru peldēja mazs kukainīt's» un negrima dibenā … Brinks apjucis turēja vijoli uz ceļgaliem, taču Kristiāns braši zāģēja līdzi. Zigmunds velnišķīgi pamirkšķināja, Valfrīds pasmaidīja un pamāja ar kreiso roku — labā tai laikā uz vecā klavesīna darīja tīros grēka darbus. Katrīna atvilga un brīnišķīgā atvieglojumā ieslīga


krēslā pie loga. Kad viņi jau krēslā devās mājup un Valfrīda roka uzticīgi skāva Katrīnas plecu, Zigmunds sāka rīstīties smieklos. — Vunderkinds teica, ka šito meldiņu dzirdot pirmoreiz. Bij' viņam gan to dzirdēti — Jūs esat dulli! Tā var velnsviņzinkas sanākt! — Nekas tā nevar sanākt! Mums vairs nebija, ko spēlēt. Ko tad mēs būtu laiduši — mazo gulbīšu deju, vai? — Viņi bija drausmīgi pielējušies,— Valfrīds noskurinājās.— Es pie galda tik tikko pagaršoju. Tas bija visīstākais šņabis. — Drīzāk jau kandža. Un ja vēl alu met pa virsu … — Tas viss nebūtu nekas — vai mēs savā laikā neesam vēl trakākas lietas redzējuši? Bet tas, ka viņi dancodami maitāja gaisu!.. — Brīžiem bija kā pūtēju orķestris pirmajā mēģinājumā. — O tempora, o mores!— Katrīna nopūtās.— Augstākā sabiedrība! — Nē, slikti viņi nav. Cilvēki sava laika un savu paražu rāmjos. Un, ja tā paskatās,— tipi vienreizēji. Pati birģermeistara madāma — kas vainas? Mīlīga tante! Ik pēc danča iedod savam resnītim buču. Tā mirla, kas man pie galda blakus sēdēja, gan uz kaut ko tādu nebūtu spējīga. Nākamajā dienā Hannelores kundze, vai beigdamās nost aiz ziņkāres, izjautāja viņus par katru sīkumu. Taisnībai par godu gan jāsaka, ka vairāk par birģermeistarienes pusdienu galdu, kundžu tualetēm un dāvanām viņu interesēja, kā augstie kungi izturējušies pret viņas mīluļiem, vai patikusi dziedāšana un spēlēšana, vai sēdināti pie tā paša galda, kur citi viesi, vai Katrīna arī dejojusi… Sarunu pārtrauca klauvējieni pie durvīm. Inge ielaida divus padrūma izskata vīriešus. — Virsbūvmeistara kungs sūta sveicienu.— Pirmais nocēla cepuri.— Liek jautāt, vai var saņemt alu? — Trīs mucas,— otrs papildināja. — Ai!— Hannelores kundze ievidžinājās.— Jūs sūta godāja​mais Zīferta kungs? — Jā, kundze,— pirmais apstiprināja neskaidrā vācu valodā ar stipri latvisku akcentu.— Jauno kuģi nolaidīs ūdenī šodien trijos pēc pusdienas. Ļaužiem būs mielasts. Vai var saņemt? — Rati iebraukti sētā,— otrs paskaidroja. — Tūlīt, tūlīt.— Hannelores kundze sakārtoja aubīti.— Nāciet šeit, lūdzu!— Viņa izveda vīrus pa sētas durvīm. — Kate, tu dzirdēji?— Valfrīds sāka steidzīgi pogāt ciet kamzoli. — Traks var palikt!— Katrīna skatījās uz vienu un otru.— Kuģa nolaišana .. . Nu, kaut ko tādu! Kā lai tiekam turp? — Tas ir tālu?— prasīja Zigmunds. — Nūjā! Vai tad tu nezini, kur ir Dokupīte? Turpat desmit kilometru … — Bet vai mēs nevarētu sēdēt uz tām mucām? No tā jau alus nesaskābs. — Vai tik viņi gribēs ņemt mūs līdzi,— šaubījās Valfrīds. Kate nenocietās un šāvās paka] abiem vīriem. Runāšana nebija gara. Rati jau bija gatavi braukšanai. Hannelores kundze saņēma naudu. Izdzirdusi savu jauniešu vēlēšanos, viņa nemaz nebija pārsteigta, pati pierunāja vedējus ņemt trijotni līdzi un priecājās, ka tie dabūšot redzēt lielisko skatu. Drūmajiem vīriem iebildumu nebija, un pēc brītiņa trīs draugi jau sēdēja lielajos ratos, šūpodami kājas pār vaļējo aizmuguri. Smagām dzelzs stīpām apkaltie riteņi sāka griezt putekļus. Divu pamatīgu zirgu vilktie rati gausi ripoja gar mazajām mājiņām, kamēr izbrauca uz


Sarkanmuižas ceļa. Pļavmalā plēsās suņi. Ieraudzījuši drūmo sarkano namu, visi atcerējās Irbi un Vari, vecmāmuļu, kura tagad rūpējās par diviem dzīvu vecāku bāreņiem. — Kā gan viņiem tagad iet?— Kate čukstēja.— Vai dzīvi, veseli? — Cerams,— Zigis klusu noburkšķēja.— Kad padomā par tiem cilvēkiem, ko te dzen kā jūga lopus, tīri vai kauns par savām muzikanta rokām. Vajadzētu spēlēt viņiem, nevis tām resnajām cisternām. — Pamēģini vien,— Valfrīds nopūtās.— Pašus patriektu pie visiem velniem. Un vai viņi mūs saprastu? Tādu mūziku, kādu mēs spēlējam? Rati zvalstījās pa mālainām grambām. Ceļš veda lejup uz upi. No tās pretējās puses pāri sīkajiem vilnīšiem slīdēja pārceļamā ierīce — dēļu platforma uz divām platām laivām. Primitīvais prāmis bija tukšs, tāpēc divu spēcīgo puskailo vīriešu rokās airi cilājās viegli. Rati apstājās uz biezu planku tiltiņa, kurš bija uzbūvēts tieši tā, lai bez grūtībām tiktu uz prāmja. Tilta galā bija neliela būdiņa; no tās iznāca vīrelis — vienrocis ar klibu kāju. — Man pienākas divpadsmit grašu.— Viņš pastiepa vienīgās rokas plaukstu, melnu, netīrumos sarepējušu.— Fāhrgeld39 ! — Vo tu stulbs, klibe Kriš? Iztrin acs! No kūr' Iaik' ercog' ļaužem fērgelds jaduo?— viens no drūmiķiem ierūcās. — Tas i' tu, Krābiķ Jurk? Man tas vē'š ac's sapūt's. Neredz ne dulls. Va' tov kād' kreņķ'?— klibais uzlika plaukstu ratu malai un pieliecās tuvāk.— Tu tok i' melis ka zēm'. — Ro, Kaķam vakar brāl' nosit'. „.— Krābiķu Jurks bēdīgi teica.— Ka sēj' bur's klāt ne kokem, ta' striķ's puš', un a' otr' kok' tieš' pa gāl'. Beigts! Šodien to veli' kūģ' laidis ūdene, bet Kaķ' Ješk' guļ šķūne stīvs. Otrs braucējs klusēja, tikai pleci pa brīdim noraustījās kā dunduru dzeltam zirgam. — Kas tais muces?— klibais Krišs noprasīja. — Āl's! Ercogs duo' maltit'. — Va' ta pats a' bus? — Kur nu! Paš' kung' vien. Zīferts pavisam savārdz's — teic,— tas mans pēdjes kūģ's … E, kas tā tie tād'?— večuks pieklusināja balsi, ieraudzījis trīs draugus, kurus visu laiku aiz lielajām mucām netika pamanījis. — Ta velis vīņ' zini— nomurkšķēja Krābiķis.— Brūž' madame kaut kād' rād'. Grib kūģ's redzet. Le brouc. .. Prāmis bija klāt. Kaķis klusu paskubināja zirgus. Rati viegli uzripoja uz dēļu seguma. Mucas sagrūdās, viena gandrīz apgāzās. Krābiķis paņēma grožus un valdīja zirgus, Kaķis pietrausās kājās un mēģināja nostādīt mucu vietā. Valfrīds pieķērās no otras puses. Muca paklausīja un norimās. — Dank, jung' Herr,— vīrietis nomurmināja, neskatīdamies sava nelūgtā palīga acīs. — Nav par ko,— Valfrīds atbildēja skaidrā latviešu valodā. Kaķa acīs mirkli paplaiksnījās tāda kā neizpratne, bet Valfrīds jau bija nosēdies vecajā vietā. Aiz pārceltuves abpus ceļa pletās labības lauki. Čirpstēja sienāži, ratu riteņi grūtsirdīgi čīkstēja. Laukā līkņāja pļāvēji ar īsām izkaptīm. Baltie krekli vīdēja milzīgajā vārpu jūrā kā sīkas, spožas lāsītes. Ceļa tuvumā bija paliela zemnieku māja. Pie sliekšņa spēlējās meitiņa, gadus četrus, piecus veca. Ieraudzījusi braucējus, viņa nozuda namā. Zirgi apstājās, un Zigmunds ziņkāri palūrēja gar mucām. Mazā meitene ar lielu, smagu krūzi tecēja pie ratiem un deva braucējiem nodzerties. Krābiķis dzēra, noslaucīja muti piedurknē un rādīja uz aizmugurē sēdētājiem. — Duo' tiem a'l


Meitiņa paklausīgi sniedza apdrupušo krūzi Katrīnai. Traukā bija skaidrs, vēss ūdens. Padzērās visi trīs. Valfrīds sagramstīja kabatā no vakardienas aizķērušos pāris lielo riekstu. — Ņem.— Viņš ielika mazajā plaukstiņā. Gribēja noglaudīt baltos matiņus, taču baskājīte jau skrēja uz māju. Ceļš ritēja tālāk. Izskatījās, ka par šo ceļu rūpējas — nelīdzenākajās vietās bija iesegti dēļi, bedres piekrautas akmeņiem. Ceļmalas kārklu sasilušās lapas reibīgi smaržoja. Augstu virs galvām planēja piekūnu vai vanadziņu pāris. Tad virs alkšņu un lazdu galotnēm gluži negaidīti pacēlās augsts un apaļīgs kuģa priekšgals. Masti un rājas it kā izkusa saules gaismā. Vienlaikus viņi sajuta brīnumainu, spēcīgu koka smaržu — pareizāk sakot, smaržu kokteili, kur bija sajauktas svaiga, žūstoša, sausa, degoša koka un darvas, un terpentīna, un krāsu smaržas. Rati apstājās. Trīs draugi nolēca uz cieti nomīņātas zemes. — Vai patiesi? Ak, Dievs, vai patiesi mēs atrodamies hercoga Jēkaba kuģubūvētavā?— Kate skatījās apkārt ieplestām acīm. Salīdzinājumā ar kluso, pirms pāris stundām atstāto pilsētu šeit viss kustēja un murdēja kā skudru pūznis. Laukumiņu, kurā viņi stāvēja, ieskāva koka ēkas dzeltensārtu kārniņu jumtiem — darbnīcas, noliktavas. Lielas kokmateriālu grēdas. Nojumēs milzīgi virvju un tauvu rituļi. Visapkārt kala, zāģēja, cirta, nagloja. Acis nespēja aptvert visu. Bija par daudz, par daudz … — Sargās!— aiz muguras atskanēja uzbļāviens. Trijotne atlēca nost. Pieci strādnieki, salīkuši kā rūķi, stiepa milzīgus buraudekla saiņus. Aiz muguras dimdēja āmuri — tur bija kalve. No tās pavērtajām durvīm nāca īsta elles spelte. Zigmunds palūrēja iekšpusē — likās, ka skropstas salīp un sačokurojas. Biezā krēslā liesmoja ēze. Zem kalēja āmura šķīda sarkanas dzirksteles, čūkstēja auksta ūdens kublā iegremdētais kalums. — Kas jūs esat, cienījamie viesi?— prasīja nemanāmi pienācis mazs, sauss vīriņš. Uz viņa baltās apkakles rēgojās pāris sodrēju traipu. Melns kamzolis vaļīgi karājās uz šaurajiem pleciem. Plānajos, sirmajos matos aiz auss iesprausta rēgojās notraipīta zoss spalva. — Es esmu Vindavas rātes kapelmeistars,— vienkārši paskaidroja Zigmunds.— Mana māsa un māsasvīrs. Izmantojām izdevību. Ļoti gribējās redzēt, kā nolaiž ūdenī jauno kuģi un visu citu. Ja vien drīkst… — Protams, kapelmeistara kungs. Un es esmu viņa gaišības hercoga kuģubūvētavas rakstvedis. Mans vārds — Johans Buks. Labprāt pastāstīšu visu, ko vēlaties zināt. Šodien mums ir lieli svētki — pēc ilgāka laika atkal pa Ventu aizpeldēs jauns kuģis. — Cik cilvēku strādā būvētavā?— jautāja Katrīna. — Tuvu pie simta, kundze. Jūs stāvat pie vienas smēdes, bet tādas mums ir četras, pavisam tajās strādā vienpadsmit vīri. Vēl ir pieci naglu kalēji. Ap četrdesmit namdariem … Viņi visi dzīvo tepat blakus, amatnieku pilsētiņā — Baustatte un ir atbrīvoti no pilsētas nodokļa.— Buks pagājās uz priekšu.— Un te darina kuģa lepnumu, kuģa dvēseli — mastu. Bet tur,— viņš rādīja glītu pusotrstāvu namiņu ar lieliskiem kokgriezumiem rotātām durvīm un picdurvju soliem,— tur dzīvo Niklāss Sēfrenss ar dēlu. Viņi ir ievērojami koktēlnieki. Vecāko Sēfrensa kungu pirms daudziem gadiem no Nīderlandes uz Vindavu ataicināja nelaiķis hercogs, un kopš tā laika neviens no mūsu kuģiem nav aizpeldējis pasaules jūrās viņa roku negreznots. Sēfrensa kungs izgatavo arī brīnišķīgus koka darbus baznīcām un daudz ko citu. Es varu jūs iepazīstināt — Sēfrensa kungs ir mans draugs. — Jā? Lūdzu, lūdzu! Ja vien tas ir iespējams.— Katrīnai sajūsmā aizrāvās elpa. Krāšņās durvis klusi pavērās. Uzplūda vēl stiprāka koka smarža, sajaukta ar krāsu un laku aromātiem. Palielajā hallē uz grīdas un diviem gariem galdiem stāvēja pabeigti un puspabeigti darbi


— koka ciļņi ar lauvām, milzu delfīna figūra, trīs zivis ar atņirgtām krokcdilu rīklēm. Stūrī, divu balstu turēta, slējās stalta sievietes figūra ar viļņainiem matiem, atliektiem pleciem. Pie pretējās sienas (te nu Kate aizspieda muti ar plaukstu, lai neiekliegtos) Zlēku baznīcas retabla40 apakšējā daļa. To pazina arī Valfrīds un nevarēja neatcerēties, kādu šo pašu mākslas darbu viņš redzējis trīssimt gadu vēlāk. — Niklās! Es tev atvedu viesus, tavas mākslas cienītājus.— Buks vēra durvis, vienlaikus klauvēdams. — Vai viņiem vajag trepju margas?— no istabas atskanēja paīgna, čērkstoša balss. Durvis pavērās plašāk, un draugi ieraudzīja leģendāro Ventspils koktēlnieku — pavisam ikdienišķu, sīkstu večuku gariem, pavisam baltiem, ādas saiti apņemtiem matiem, baltu ķīļbārdiņu un nokarenām ūsām. — Kādas margas, pasargi, Dievs!—ieķiķinājās Buks.— Viņi vēlētos apskatīt tavus darbus un redzēt, kā tu strādā. — Strādāju? .. He!— krekšķināja meistars.— Vai tas vairs kāds darbs? Darbs — tas bija kādreiz! Tagad atbrauc kungs — viņš ceļ jaunu namu, viņam vajag durvis ar eņģeļiem un kāpnes ar velniem. He! Te — tas gan ir īsts darbs, skatieties, jaunie ļaudis, ja gribējāt redzēt! Lūk! To es taisīju savas otrās dzimtenes baznīcai. Bet baznīca nevar ņemt! Baznīcai nav naudas un rātei priekš baznīcas arī nav naudas! Man kauns tajā baznīcā iekšā iet. Sēžu savā devītajā solā, maksāju savus divus florīnus un skatos, kā mācītāja kungs stāv koka grāpī! Te, lūk, ir kancele, trīs gadu darbs, mans un viņu abu.— Meistars norādīja uz abiem jaunākajiem vīriem.— Mūsu kopējs darbs. Tagad to aizvedīs prom. Hercoga kungam vieglāk atrast bagātāku pilsētu nekā iebērt Vindavas kasē sauju dālderu. Varbūt uzdāvināt, ko? Bet vai birģermeistara kungam nebūs kauns tādu dāvanu pretī ņemt?— vecais aizelsās un rādīja uz kanceles daļām, kas aizņēma trešo daļu telpas. Divi cieši sakļāvušies, rokās satvērušies eņģeļi veidoja kanceles balstu. Kanceles veidnes sānu nišās svēto figūriņas apbrīnojami cilvēciskām sejām. Apmali rotāja ziedu un lapu vītne — tik viegla kā vēja pilna. Uz sastatnes stāvēja vēl nepabeigtais kanceles jumtiņš, un ap to, acis nepaceldams, darbojās j"auns, kalsns vīrietis sīku kaltiņu rokā. Saule vizēja viņa biezajos, tumši rūsganajos matos un meta atspulgus glīti apcirptajās ūsās. Pie viņa kājām krājās palsu skaidiņu kārta. — Tas ir mans dēls,— teica vecais Sēfrenss.— Viņš dara to pašu, ko es, un vēl labāk. Es jau esmu vecs. Bet es esmu nejauks vecis! He!— Dzeltenīgās acis uzdzirkstīja, smīns parādīja apdrupušus zobus.— Vai ne, Buk? Rupjš, ko? Bet nu es pilsoņa zvērestu esmu devis, mans nams stāv kā iemūrēts, un tas zostēviņš Kēle man var iepūst…— Meistars sparīgi uzplāja sev ar plaukstu pa pēcpusi. — Atvainojiet,— Zigmunds pastumdīja brilles pa degungalu,— vai drīkst zināt, kas ir pilsonis Kēle? — Tātad jums kāpņu margas nevajag?— Sēfrensa skatiens nomērīja Zigmunda izkāmējušo stāvu.— Un ģerboņiem rotātas staļļa durvis arī ne? Zigmunds droši apgalvoja, ka nemaz nezinātu, kur šādus mākslas darbus likt. — Tie tak ir rātes muzikanti, Niklās,— iejaucās Buks.— Šis jauneklis ir kapelmeistars. — A, tātad tikpat nevērtīgi pilsoņi kā mēs.— Vecais Sēfrenss piecelās un piespēra tievo, melnā zeķē ieauto kāju.— Tādi kā neredzēti svešzemju putni, ar kuru spalvām patīk rotāties cienījamiem ļaudīm. Bet, kad putniņš noplūkts pliks, to izmet mēslos… Tātad tu, jaunskungs, gribi zināt, kas ir Kēle? Zostēviņš! Tāpat šņāc un tāpat smird. Lūk, es esot pārāk prasts, lai sēdētu baznīcā viņam blakus. Man tādi vārguļi muti neaizbāzīs, un es skaidri pateicu, ka viņš ir smerdelīgs zostēviņš. Šis iesniedz fogtam sūdzību par goda aizskaršanu — it kā viņam vispār kādreiz tāds būtu bijis. Es savukārt lieku fogtam priekšā savu notāra atestātu. Beigās Kēles kungs šņāc — tomēr sēdvietu es esot


piesavinājies nelikumīgi, man jāstāv beigās, kur visi citi amatnieki.. .41 Fogta kungs viņu atvēsināja — mani gada ienākumi ir krietni brangāki nekā tam tur, ja nu viss tiek sudrabā svērts. Tad es reiz padomāju — ja jau Hanss Kēle savam solam tā pieķēries, ka ne olekti kaimiņam neatvēl, lai tad paliek uz tā pavisam. Paņēmu līdzi tādus labus, tīrus sveķus — nieku vien — un noliku īstā vietā, tieši zem Kēles kunga mīkstās pakaļas …— Dzeltenīgās acis iedzirkstījās vēl nešpetnāk. Vecais meistars paņēma no galdiņa greznu porcelāna pīpi un noklikšķināja krama šķiltavas. Savērpās biezs smaržīgu dūmu mākonis. — Nu, un ..? Kas ar viņu notika, Sēfrensa kungs?— nepacietīgi jautāja Katrīna. Visi jau bija sastājušies lokā ap stāstītāju, ari viņa dēls un pavisam jauns zēniņš — palīgs. Buka kungs, kas labi zināja šo stāstu, priecīgi berzēja bārdeli. — Kas notika?— Sēfrenss pārjautāja.— Redzat tur tos divus eņģeļus?— Viņš pamāja uz kanceli.— Redzat? Jūs, mūziķu kungi,— ejiet un pamēģiniet atraut viņus vienu no otra, nu, drošāk taču, vai spēka nav, vai rāte jūs badā mērdē? Nekā! Abu eņģeļu muguras nebija viena no otras atdalāmas. — Nu, lūk! Tāpat notika ar kāroto solu un Kēles kunga divkāršās vadmalas biksēm. Darbnīca nodrebēja smieklos. Arī eņģeļi Iēndabīgi smaidīja, nemaz neļaunodamies par Zigmunda un Valfrīda rupjo rīcību. Niklāss, jaunākais, pacēla dziļo, tumšbrūno acu skatienu uz ciemiņiem un atzinīgi nogrozīja galvu par tēva dūšu. — Tā!— Meistars papliķēja kādas svētās tuklo vaidziņu, Zigmunda plecu un Valfrīda muguru. — Es esmu viņa gaišības hercoga tēlnieks un ne par pliku grasi sliktāks kā tas vilnas maiss. Tikai tie labākie gadi un labākie laiki jau aiz muguras. Kādreiz pa pieci kuģi gadā aizpeldēja uz jūru. Piecdesmit devītajā gadā domājām, ka nekad vairs nestrādāsim. Kas tad te palika? Ogļu kaudzes un grausti! Togad uzbūvējām diženu kuģi, skaistuli —«Fortitudo». Nelieši zviedri nodedzināja. Turpat pilsētas ostā, ne pēdu jūras nebija dabūjis zem ķīla. Suņa sūdi! Lai viņi slīkdami ūdeni prasītu! Viņš,— Sēfrenss rādīja uz izkrāsotu kokgrebuma cilni pie sienas — hercoga Jēkaba portretu,— viņš pats bija klāt, kad «Fortitudo» nolaida ūdenī, pats bija uz klāja, kad izbrauca uz ostu, pats zem sava karoga … — Būs laiks, Niklās,— Buks viņu pārtrauca un paskatījās logā.— Es redzu, ka ļaudis jau pulcējas pie pāļiem. Ejam, kungi! — Nodedzināt kuģi…— Sēfrenss purpināja, meklēdams cepuri,— tas ir tikpat kā cilvēku sadedzināt. Dīvaina skurbuma nesti, raibajā pūlī iejukuši, draugi devās uz krastmalu. Silts vējiņš jaucās Katrīnas gaišajos, Valfrīda tumšajos un vecā Sēfrensa sirmajos matos. Jau kuro reizi gribējās sev iekniebt — vai tas tomēr nav sapnis? Divdesmitā gadsimta vēsturnieki turpina lauzīt galvas par to, kur tad īsti atradusies Sēfrensa darbnīca, bet viņi tikko iznākuši no tās. Neviens nav atradis kādu vērā ņemamu gabalu no hercoga flotes kuģa, bet te tie top, izaug no zemes, kur ogļu slānis jau aizaudzis ar zāli. Izaug no Latvijas kokiem, Latvijas upes krastā. Stalto skaistuli flītu12 mākslīgi veidotā ielīcī vēl turēja slīpas platformas un balsta koki. Viļņi šļakstēja ap kuģa apaļajiem sāniem, it kā gribētu ātrāk aiznest jauno kuģi uz jūru. Vizēja korpusa spožais melnums un gaišzaļā apmale. Borta reliņu, mastu un rāju nekrāsotais koks vizēja kā ieeļļots. Plakano, it kā nošķelto pakaļgalu greznoja cilnis ar divām garastainām sudrabzvīņu zivīm,— tās savukārt balstīja zeltītu hercoga kroni. Priekšgals pacēlās augstu virs ūdens, graciozi izliekts kā mežazoss krūts. Nelielo galjonu13 rotāja Vindavas ģerbonis un ap to — zaļu un zeltītu lapu vija. Viss kuģis izskatījās tik raibs un līksms kā karnevālam saposts. Krastmalā bija sanākuši vai visi kuģubūvētavas ļaudis. Kā ūdenszālītes pūlī kustējās katrā


laikmetā visuresošu puišeļu bariņš. Pie pašas ūdensmalas, uz spieķīša balstīdamies, stāvēja pats virsbūvmeistars Kornēlijs Zīferts . Vējš pluinīja viņa reto matu šķipsnas, acis bija pietūkušas un asaroja. Lai gan augusta saule dāsni lēja siltumu, vecais vīrs drebēja. Blakus stāvēja palīgs — ražena auguma latvietis, vecīti pie elkoņa balstīdams. Apkārt ciešā lokā spiedās pārējie meistari, strādnieki gariem, vēja saveltiem matiem, nokvēpušām drānām, sveķu un darvas plankumiem uz muskuļainām rokām. Viņu vidū arī abi Sēfrensi un mazais māceklītis. Mūsu draugi bikli stāvēja maliņā, pūlēdamies aptvert neaptveramo — savu klātbūtni šajā mirklī. Paklausot Zīferta aicinājumam, uz kuģa uzkāpa ducis vīru — jaunās flītas komanda. Lejā krastmalā nokāpa mācītājs un sāka iesvētīšanas vārdus, bet viņu dzirdēja labi ja tuvāk stāvošie — runu apslāpēja koku un ūdens šalkas, pārkliedza kaijas. Strādnieki sāka novākt balstus. Virsbūvmeistars pacēla tievo roku ar baltu drāniņu. Kāds ielika viņa palīgam rokā nelielu mučeli. Kā bronzas milzis latvietis nokāpa uz pēdējās zvalstlgās platformas un, plati iepletis kājas, pacēla muciņu pret flītas apaļo krūti. — Kristības,— Valfrīds čukstēja, spiezdams Katrīnas pirk​stus. — Kā viņi to nosauks?— Kaklā viņai iespriedās kamols. — Stadt Wyndau!— vārgumam par spīti, skaļi iesaucās Zīferts. — Stadt Wyndau!— kliedza pūlis un kuģa komanda. Muciņa sašķīda šķēpelēs, un pār flītas krūtīm nolija tumšsarkanas šaltis. Gaisā lidoja ādas un tūbas cepurītes. Pēdējā platforma, striķu vilkta, atdalījās no kuģa sāniem, un flīta iepeldēja brīvā ūdenī. Kuģa pakaļgalā pacēlās aveņsarkanais karogs ar melno vēzi. Atnācējiem no nākotnes gribējās izbaudīt šo mirkli līdz sīkākajai laika šķiedriņai, skatīt kā palēninātu kinokadru. Acis brīžiem neviļus meklēja kinozāles tumsu apkārt žilbinošajam kadram. Bet tumsas nebija, visapkārt bija silta vēja piešalkta, saules spozmes pielieta diena, pēc koka un darvas smaržojošs ļaužu pūlis, līksms un gavilējošs kā bērnu bars. Šai brīdī pazuda laikmeta sociālās pretišķības, izplēnēja trulums un nezināšana, izgaisa apspiedēji un apspiestie,— palika līdz sirds saknei sāpoša mīlestība uz savu pilsētu neatkarīgi no gadskaitļa, uz savas pilsētas vārdu, kaut arī svešā vīzē teiktu, vārdu, kuru jaunais kuģis tagad aiznesīs pasaulē. Ir brīži, kad mīlēstība sāp vairāk nekā izmisums; ja zini, ka tikko no viena kara ugunsgrēka atkopušos ļaudis un pilsētu pēc gadsimta ceturkšņa piemeklēs nākamais — vēl bargāks, vēl plosīgāks… Atspiedies pret kāda spīķerīša silto koka sienu, Zigmunds stāvēja kā sastindzis. Kas šajā pagātnes pasaulē, tik pārpilnā netikumu, nejēdzību, nežēlības, lika aizturēt elpu? Kāpēc gribējās noņemt cepuri šīs pasaules priekšā? «Vai tāpēc, ka man lemts paša acīm redzēt savas pilsētas vēsturi? Vai cilvēki citādi? Labāki? Sliktāki? Un es tur neko nevaru darīt, un man ir tadā sajūta, it kā es redzētu piedzimstam savu vectēvu … Ej nu sazini, varbūt arī manī ir kādā unce vecā Sēfrensa dullo asiņu? Kas lai saprot, kā mēs esam sajaukušies? Bet zeme ir viena un tā pati.» Blakus klusēja Katrīna. Valfrīds kodīja lūpas un saulē samiegtām acīm raudzījās, kā flīta līgani pagriežas un izmet enkuru pie tālākās pāļu rindas. Virs galvām putnu līksmē klaigāja kaijas, kā baltas bultas šaudīdamās ap kuģa mastiem un nolaizdamās līdz pašai salīgotā ūdens virsmai. — Nāciet, jaunie draugi!— Tikpat nemanāmi kā pirmāk bija pienācis rakstvedis Buks.— Kuģis ir ūdenī, tagad būs mielasts visiem. Esiet viesi! Sīku apsīšu un bērzu ielogotā laukumiņā bija uzrīkoti divi gari mielasta galdi. Divas alus mucas stāvēja uz steķiem, ap tām locījās vīri un dažas sievietes. Citas nesa bļodas un koka paplātes ar ēdamo. Smaržoja iesmā cepta gaļa. Koka bļodās kūpēja tikko vārīti zirņi, cepti jaunie rāceņi. Maltīte bija viscaur latviska: cibas ar kaņepēm, biezpienu, sviestu; lieli, brūni, spīdīgi maizes kukuļi; Kurzemes sklandrauši — rudzmaizes plāceņi ar burkānu un medus pildījumu. Apkārt staigāja milzīgas


alus kannas, tikko noturamas ar abām rokām. Ari mūsu draugiem, bez lielām ceremonijām nosēdinātiem, priekšā nolika skaistiem griezumiem rotātus koka kausus. Kate drusciņ mulsa, bet, kad sivēna cepetis iesmaržoja taisni degunā, pamodās garās dienas un pārdzīvojumu radīta ēstgriba. Turklāt visapkārt koda, šņakstināja, laizīja lūpas, guldzināja rīklēs alu. Šķīvju, protams, nebija, kur lai tādi būtu radušies? Katrīna bezpalīdzīgi turēja rokās kārdinošu gaļas gabalu, no kura aumaļām tecēja tauki, tad ievēroja, ka citi ēdēji izlīdzas ar milzīgu maizes riku, kura, apakšā palikta, uzsūca karsto gaļas sulu kā sūklis. Maltīte gāja pilnā sparā. Laukumā valdīja tāds troksnis, ka brīžam vairs nevarēja saklausīt pats savu balsī. Tomēr kaut ko varēja dzirdēt gan — tā bija latviešu, ventiņu valoda, brīžiem jaukta ar lībiešu lokanajiem vārdiem. Acīmredzot to saprata arī vāci un holandieši un nebūt nekautrējās savas valodas zināša​nas izmantot. Vēl un vēlreiz uzsauca laimes jaunajam kuģim, pieminot ari agrāk būvētos un bojā gājušos. Vīri bukņīja cits citu, strīdējās, apkampās, sita uz galda; sejas spīdēja no sviedriem un taukiem. Valfrīds enerģiski apkaroja sklandraušus, kuri gan garšoja pavisam savādāk nekā kādreiz mājās no gāzes cepeškrāsns izvilktie ar kartupeļu pildījumu. Katrīna pirmoreiz mūžā nomēģināja kaņepes un bezmaz pārēdās asi smaržojošo zaļganbrūno masu. Zigmunds neuzkrītoši pabāza zem galda pārīti apgrauztu sivēna ribu un, aizmirsis savu nepatiku pret alu, tukšoja jau trešo kausu. — Puis, es tevi nebūt redzēj's.— Uz sola gala piesēdās pats virsbūvmeistars un, nolicis uz trīcošajiem ceļgaliem spieķīti, paņēma mutautu un slaucīja asarojošos plakstus.— Kam tev tie stikli uz acēm, jaunam puišam? Ko tu dar'? Tu latviets, vai … — Birt Kapellmeister des Rātes*5 ,— izvairīdamies no tautību jautājuma, atbildēja Zigmunds. — Bet stiklus nēsāju, lai labāk redzētu. — Ko visu ļaudis neizdomā.— Zīferts nogrozīja galvu.— Jā, Buka kungs man teica, ka bez mācītāja kunga esot vēl citi pilsētas ciemiņi. Tad jau vajadzēja kuģi ar mūziku … Ko, kapelmeistara jaunskungs? To man vēl būtu gribējies dzirdēt pirms miršanas. — Kad būs gatavs nākamais kuģis — noteikti!— Zigmunds apgalvoja. — Nākamais… Es to vairs neredzēšu un nedzirdēšu.— Vecītis sadrūma un saspieda rokās spieķi. Dzīslainie pirksti ar cietiem, sarepējušiem nagiem daudz neatšķīrās no mezglainā koka. — Herr Oberbaumeister …— Zigis mēģināja iebilst, bet vecais viņu pārtrauca. — Nerunā pretī! Es zinu, ko saku. Es savus kuģus esmu uzbūvējis. Hei, Pēter!— viņš sauca savu palīgu, būdīgo latvieti.— Liec, lai atnes vien' Flasch lab' Weiti!— Un atkal pievērsās Zigmundam.— Es tev, kapelmeistar, gribu pastāstīt, kas tas ir — kuģis! Es tikai vairs nevaru pateikt, cik tādu savā mūžā esmu nolaidis ūdenī. Kādreiz zināju, bet nu esmu aizmirsis. — Tad gan ir daudz … Bet kādi tie bija?— Zigmunds jautāja. — Visādi. Fregates, korvetes, galeotes, brigas, šoneri… Divklāju un trīsklāju līnijkuģi. Tādas pašas flītas kā šī. Vispirms izveido kuģa mugurkaulu. Tad tam pieaudzina brangas. Pēc tam nāk apšuvums. Vajadzīgs labs koks… Pārsedz klāju, nolaiž ūdenī un ceļ mastu, un tad jau jūt, ka velk uz jūru. Bet par zēģelēm — tām jābūt labām un stiprām … kuģim zēģeles tikpat kā cilvēkam plaušas. — Zīferta kungs, vai jūs varētu iedomāties kuģi bez zēģe​lēm?— ieprasījās Katrīna. Vecais uzlūkoja viņu kā bērnu, kas runā, ko pats nesaprot. — Bez zēģelēm? Kam tad tāds izdzimtenis vajadzīgs? Kāds no tāda labums? Nē, visam jābūt, kā Dievs nolicis. Kāpēc tad tas Kungs būtu radījis vēju, ja kuģis varētu iet bez zēģelēm?— Zīferts saberzēja mezglainos pirkstus, uzskatīdams pa kārtai visus trīs. — Brigas un fregates … divklāji… Cik no viņiem vēl vago pasaules jūras? Cik sadedzinātu, uzspridzinātu vai nolaupītu!


Es degu kopā ar viņiem. Tajā … piecdesmit devītajā … nē, piecdesmit astotajā gadā vēlā rudenī nolaida ūdenī divklāju «Wappen und Bildtnis der Hertzoge von Churlandt»46 — tas bija no maniem pirmajiem. Tad es vēl biju jauns un stiprs, pats līdzēju iestādīt mastu. Jūs klausāties manī, jaunie ļaudis? Jums patīk veca vīra stāsti? Klausieties vien, pēc gadiem bērniem un mazbērniem stāstīsiet, kas reiz Kurzemei bija par kuģieml Redzēt jūs tos vairs neredzēsiet. Neviens neredzēs… Tie visi guļ dzelmē. «Wappen und Bildtnis» … Septiņdesmit divi lielgabali! Visstiprākais un baltākais buraudekls! Tam nebija līdzinieka, svešzemju karaļi par tādu varēja tikai sapņot. Kad zviedri ielauzās pilsētā, uz kuģa nebija ne puse komandas, tie paši laidās bēgt pār bortu kā pēdējie gļēvuļi. Neviena lielgabalnieka! Par daudz, par daudz viņa gaišība nelaiķa hercogs paļāvās uz mieru. Kas mūsu laikos ir miers! Trausla laipiņa, ko salauž tie, kam par maz pašiem savas zemes. Poļu karalis aizsauca hercoga pulkus kauties savā zemē, citus viņa gaišība pats raidīja uz Gambiju vai Tobago salu. Nē, nē, tā nevar. Ja gribi dzīvot mierā — gata​vojies karam. — Un šis lielais kuģis?— ierunājas Valfrīds. — Septiņdesmit divi lielgabali, un neviena šāviena! Zviedri paņēma kuģi abordāžā, uzkāpa uz klāja, lai vestu pāri jūrai kā kara laupījumu. Bet pulvera noliktavā esot bijis noslēpies bocmanis kopā ar dēlu, vismaz tā stāstīja, neviens viņus pēc tam netika redzējis. Pusjūdzi no krasta «Wappen und Bildtnis» uzsprāga … Kas pielicis uguni? Kas to zin … — Un «Fortitudo»? — Jūs zināt par «Fortitudo»? Vienā laikā ar «Wappen und Bildtnis» būvēts, vienā laikā aizgāja bojā. Turpat lejā pie pils bastioniem dega kā lāpa. «Fortitudo» komanda turējās līdz pēdējam vīram, neviens nepameta savu kuģi, neviens nepalika dzīvs. «Jacobus minor» aizveda. Tā bija branga korvete — div​desmit četri lielgabali. Bet «Fortitudo»— sešdesmit! — Un neviens no tālaika kuģiem neizglābās? — Kā nu ne? Kurzemē bija diezgan vīru, kam dūša un prāts. Lūk, «Clementia», arī korvete, tikai drusku mazāka, šīpus Zunda atšaudījās no zviedru laupītājiem un paglābās Kopenhāgenā. «Krokodils» ar saviem divpadsmit lielgabaliem nogremdēja zviedru šoneri un patvērās Dancigā, kamēr viņa gaišība ar to laupītāju bandu Olīvas pilsētā noslēdza mieru. — Bet, kad karš beidzās,— tad taču atkal būvējāt kuģus? — Vispirms vajadzēja uzcelt darbnīcas. Sameklēt ļaudis… cik viņu bija palicis. Nokauti, aizvesti, ļaunās sērgās miruši… Kas dzīvi, pabēguši, kur kurais. Saveda kokus, dzelzi. Ļaudis strādāja pāri spēkiem. Pirmo tolaik uzbūvējām «Kurzemes kaiju». — Kurzemes kaija,— vieglltiņām nopūtās Katrīna.— Cik jūsu kuģiem skaisti vārdi! Vai šī «Kaija» vēl peld? —«Kaija» varbūt vēl peld, bet ne vairs zem Kurzemes karoga. Pirms gadiem divpadsmit, atgriežoties no Tobago, tai pie Grenādas krastiem uzbruka franči un nolaupīja. Pēc tam uzbūvēja vēl divas «Kaijas». Otra atdusas dzelmē pie Tobago krastiem. Trešā vēl ir dzīva. Pavasarī izbrauca uz britu salām — drīz vajadzētu atgriezties. Bet cik daudz nolaupīts …— Zīferts nopūtās. Izvilcis no kamzoļa piedurknes at​loka mutautu, viņš izslaucīja acis. Pienāca Pēteris un nolika būvmeistaram priekšā melnu, resnvēderainu pudeli. Viņam blakus pusaudze meitene raibu vainadziņu galvā izņēma no pītas vāceles zemus angļu alvas kausiņus. — Ielej, puis!— Zīferts pabīdīja pudeli Zigmundam.— Tas ir no sešdesmitā gada. Spāniešu vīns. Pirmais pēckara ievedums! Dārga manta — tādu dzēra pats hercogs. Tolaik visi bijām kā apdulluši no prieka par to, ka esam dzīvi — es biju pusgadu slēpies, lūk, še, pie Pētera vecākiem. Gulēju rijas krāsnī, salu, nedrīkstēdams uguni kurināt, ēdu zemnieku melno putru, dzēru saltu ūdeni.


Zviedru karakalpi atņēma Pētera tēvam vienīgo govi, aizveda zirgu. Nosita mazo māsu — tā bija slēpusi miltus… Dzīves, likās, vairs nebūs. Un tad ziņa — zviedri padzīti, Vindava brīva. Cilvēki no visas apkārtnes pa mežiem manījās uz pilsētu — kaut pusbadā, bet drošībā. Tad no vaņģības atgriezās viņa gaišība. Tikko atveseļojies, ar savu dragūnu pulku devās uz Vindavu, par kuģiem viņam gauži sāpēja sirds. Kā mēs viņu sagaidījām! To prieku! Dzeriet, jūs, jaunie! Dzeriet! Tādu vīnu jūsu mēles nebūs baudījušas!— Vecais pacēla kausu pie čokurainās mutes, un likās, ka tumšais sārtums tieši no kausiņa ielija sakritušajos vaigos. — Jā, priecājāmies, priecājāmies, bet… visa godība pamazām zuda. Viņa gaišība bija kļuvis cits cilvēks, gūsts un nelaimes salauza viņa spēkus. Bēdas nāca viena pēc otras. Franči, portugāļi un holandieši sāka karot par Gambiju un Tobago. Anglijas karalis, viņa gaišības krusttēvs aizmirsa visas vienošanās un līgumus. Kādus zaudējumus cieta hercogs un viņa kuģinieki! Portugāļi sagūstīja un aizveda fregati «Palientia», pēc gada bez vēsts pazuda «Prudentia» … It kā naidniekiem mēs būtu savus kuģus cēluši! Pirms septiņiem gadiem franču pirāti nolaupīja galeoti «Roze», bet «Salamandras» kapteinis… pārdeva angļiem kuģi un pārdevās pats… ak, sirds lūst pieminot. — Virsbūvmeistara kungs,— nomurmināja Katrīna,— zaudēto neatgūt, bet tagad atkal ir jauns kuģis … būvēsiet vēl… — Klusē, meitēni Es pats zinu, kāds ir kuģa liktenis! Un es zinu arī, kas ir cilvēka liktenis. Kas jums nekait runāt! Es esmu vecs kuģa vraks, bet jūs esat jauni, jūsu zēģeles ir vēja pilnas un masti vēl nečīkst, kur nu! It sevišķi tev.— Viņš ar spieķīša rokturi iebikstīja Valfrīdam plecā. Katrīnai reiba galva. Tas nevarēja būt no dažiem vīna malkiem. Tā bija mīlestība. Valfrīds, seju plaukstās atspiedis, raudzījās lejā uz upi. — Es vairs nespēju. Man liekas — tūliņ te kaut kas plīsīs,— Kate čukstēja, plaukstu krūtīm piespiedusi. Zīferts joprojām runāja, stāstīja, taču vīns, satraukums un nogurums bija atņēmis vecajam vīram spēkus. Viņa valoda kļuva arvien saraustītāka, vārdi jaucās ar nopūtām un grūti saprotamiem lāstiem, līdz sirmā galva noslīga uz krūtīm. Kamēr draugi klusām apspriedās, ko darīt, pienāca lielais Pēteris, plati, mazliet žēli pasmaidīja un pusnešus, pusvešus aizvadīja vecīti projām. Saule grima koku galotnēs. Pa trokšņaino laukumiņu klaiņāja ēnas. Pie otra galda kāds pūta stabuli — naivi līksmā un vienlaikus sērīgā melodija caurvija vīriešu balsis un ieāķējās Valfrīda atmiņā. Zigmunds nogrima domās, kur plaiksnīja baigu jūras kauju skati; Kate, elkoņus galdā atbalstījusi, ļāva skatienam klīst… Kādas sejas! Vēja un saules aprautas, kveldētas ugunīs un svēpētas dūmos, spurainām bārdām un smagām uzacīm. Svešas un tuvas. Citu vidū arī viņu šīrīta vedēji cītīgi tukšoja kausus, klusēdami, galdā raudzīdamies,— tepat blakus šķūnī taču gulēja nelaiķis. Kāds liktenis gaida jauno kuģi, ja jau pirms kristīšanas ar vīnu tas ir kristīts ar asinīm? No kurienes spēks līksmot? — Kāpēc skumstat, jaunie ļaudis?— Uz galda atspiedās divas stiegrainas dūres. Zigmunds pacēla aizdomājušos ska​tienu — tas bija vecais Sēfrenss. — Vajag līksmot, jo vairāk, ja esi jauns! Tas ir mūsu šīspasaules prieciņš. Bet jūs sēžat kā bērēs. — Sēfrensa kungs, bet vai tad rit šeit nebūs bēres?— jautāja Katrīna pašai negaidītā spīvumā. — Rīt? Ak, jā, lielais Kaķis beigts. Bet kas jums tur? — Lai arī tikai latvietis, tomēr cilvēks,— kodīgi atteica Valfrīds. — Puisīt, katru dienu kāds mirst! Katru dienu kādu nokauj, uzrauj pie kāķa vai sadedzina… Tos var žēlot, vai tie ļaudis, vai nešķisti burvji. Bet Kaķis aizgāja kā darba vīrs. Tā ir laba nāve. Es pats tādu izvēlētos, ja tas Kungs ļautu. Taču ja šodien dzīvojam, tad dzīvojam. Kas zin, vai dzīvosim rīt?


Jūs esat jauni, jums priekšā labs vīns — priecājieties, kamēr jaunības prieks nav norietējis kā saule. Bēres būs, bet vai tāpēc jāskumst? No tā Kaķim ne silts, ne auksts. — Vai jūs nevēlaties vīnu, Sēfrensa kungs?— Valfrīds mazliet samulsis vaicāja.— Mums gan drīz būs laiks doties atceļā. — Vai tad domājat iet kājām? Tālu gan. Varu piedāvāt savus ratus. Varbūt…— Viņš iztukšoja kausiņu, nobraucīja garās ūsas un ar skatienu meklēja kādu.— Pajautāšu Bukam. Draugi tukšoja savus kausus, izgaršodami eksotisko un smaržīgo dzērienu, tad piecēlās, lai vēlreiz aizietu pie lielā doka uzmest skatienu kuģim un visam pārējam. Uguns sprakšķēšana un sēdētāju klaigas palika aiz muguras. Buks viņus panāca, jau pagriezušos uz lielceļa pusi. — Kājām? Kas jums prātā? Neesat taču klaidoņi, bet mūsu viesi! Sēfrensa kungs piedāvā jums savus ratus, bet kapteinis Mertenss labprāt paņemtu jūs līdzi uz jaunā kuģa, dodoties uz ostu. — Ko?— Zigmunds iebrēcās, pārbaidīdams lāga večuku līdz nāvei. — Nē, protams, ja jūs negribat… — Kas teica, ka mēs negribam? Mēs negribot braukt ar kuģi?! — Ak Dievs!— Katrīna nobučoja rakstvedi uz sarainā vaiga, pārbaidīdama otrreiz. Komanda jau bija uz klāja. Visi trīs uzkāpa pa ļodzīgo laipu, pateicīgi sasveicinādamies ar melnbārdaino dāņu kapteini. Kapteiņa atbildes smaidā laipnības netrūka, tikai divu zobu gan. Lejā krastmalā, drusku piestreipuļodami, saskrēja vai visi svinētāji. Kad sāka raisīt vaļā tauvu galus, mazie puišeļi spiedza, cik spēka. Pacēlusi enkuru, flīta viegli sašūpojās. Virs galvas paklusi plakšķēja, it kā liels putns sasistu spārnus. Starp kuģa apmali un krastu pavērās plata ūdens strēle. Kad flīta iegriezās Ventā, buras noapaļojās pavisam. Vairāki komandas vīri uzrāpās mastā — diez vai nopietnas vajadzības dzīti, drīzāk gan sava prieka pēc, un tur, rājām pieķērušies, arī palika. Valfrīds gribēja rāpties viņiem pakaļ, tikai Katrīna nelaida. Turot viņu pie elkoņa, tā apgalvoja, ka tas esot hercoga negantais vīns, kas trencot augšā mastā, bet, kas dzimis muzikants, nevarot būt jūrasbraucējs. Zigmunds aizkūpināja pīpi ar veca jūras vilka cienīgu paskatu. Katrīna nevarēja rimties, gribējās visu apskatīt un aptaustīt kā bērnam. Diemžēl fantastiski skaistais brauciens pa vakarīgo Ventu, krastmalas sienāžiem čirpstot, bija ļoti īss. Zigzagu izzēģelējusi Ventas līkumu, flīta apstājās un izmeta enkuru pārsimt metru aiz pārceltuves. Draugi nokāpa krastā, gluži apskurbusi no līganajām viļņu šūpām, koka, buraudekla un kaņepāju smaržām. Saule jau bija zemu vakarā, liecinādama, ka arī tik skaista diena tomēr beidzas, un atgādinādama būvmeistara koktēlnieka Niklāsa Sēfrensa vārdus, ka jāpriecājas, kamēr prieks vēl nav norietējis kā saule. *** 1685. gada septembris nāca pār Vindavu ar zemu klīstošiem mākoņiem un biežām lietus gāzēm. Ielu putekļi pārvērtās neizbrienamās dubļu dangās. Ratos iejūgtie zirgi vilkās smagi. Pie mājām šur tur izlika primitīvas ietnes — sanaglotu dēļu laipas. Kuģi pie steķiem melnēja lietū, satītās un piemirkušās buras smagi nokarājās. Krāvēji stiepa savas nebeidzamās nastas, satinuši galvu maisaudeklā, un pa viņu izžulgušajiem kamzo​ļiem nemitīgi ritēja sīkas straumītes. Kņadīgais, raibais tirgus pūlis bija pašķīdis, visa tirgošanās notika pavirši saslietās buraudekla teltīs. «Sudraba enkura», «Klibās valzivs» un citu krogu un iebraucamo vietu sētas pastāvīgi bija pārblīvētas ratiem un smagām orēm — Kuldīgas, Aizputes un tālās Lietuvas labības tirgoņi sāka vest jauno ražu pārdošanai uz vietas un eksportam. Viesu zāles ik vakarus bija pārpilnas atbraucējiem, uzpircējiem un kuģiniekiem. Šeit meklēja un atrada noņēmējus, slēdza līgumus, dzēra līkopus. Šajā vasarā rudzi bija auguši lieliski, netrūka arī miežu. Muitas licenču inspektora nams un kantoris iepretī


pilsvārtiem ik dienas bija vadmalā tērptu tirgotāju ielenkts. Izvedmuitas maksa turējās visai zema — par lāsti (12 mucām) rudzu bija jāmaksā viens albertdālderis, par mucu zirņu vai putraimu — divpadsmit grašu. Tomēr pirmie rudens mēneši deva hercoga kasei turpat trīsarpus tūkstošus florīnu par licencēm vien. Ikdienas ostā izmeta enkuru kāds kuģis no Engures, Kauguriem un citām blakus ostām, un labības, kaņepju, zirņu un medus mucas krāvēju plecos ceļoja uz noliktavām, lai tur uzkavētos pirms vēl tālāka ceļa. Ostas nemierīgo dzīvi tā īsti pavērot izdevās tikai Katrīnai — Valfrīds ar Zigmundu iegrima katrs savā darbā. Turpretī Kati dīvains nemiers ik dienas dzina uz krastmalu, kur, spītējot sliktajam laikam, viņa vairākas stundas klīda un vēroja nesēju, svērēju un kuģu ļaužu darbu. Šie klejojumi nejauši aizsākās dienā, kad ar smagām ozola plankām piekrāva «Stadt \Vyndau» braucienam uz Dāniju. Kad flīta, slapja vēja dzīta, lēnām aizslīdēja uz jūru, Katrīna sajuta krūtīs tādu smeldzi, it kā zaudējot ko neizsakāmi dārgu. Nejuzdama izmirkušos apavus un apmetni, viņa stāvēja laipas galā, un rupjas lietus lāses viņai tecēja pār seju. Pēc tam katru dienu, par spīti slapjumam, vismaz pāris stundu pagāja, stāvot kāda spīķera aizsegā, ar acīm izvadot un sagaidot. Iedzīvojusies pamatīgās iesnās, ko Hannelores kundze lika ārstēt ar karstvīnu, Zigmunds — ar sīpoliem, bet Valfrīds ar auksta ūdens šņaukšanu, Kate šīs pastaigas bija spiesta pārtraukt. Attiecībā uz ārstniecības metodēm abus pēdējos viņa pasūtīja pie velna. Sūkdama karstvīnu ar krietnu medus piedevu, viņa pāris dienu novārtījās gultā, piešņauca veselu palagu un lasīja «Konektikutas jeņķi». Kad Zigmunds jau kuro reizi pūlējās viņai ieskaidrot, ka iesnas no sīpola bēgot kā Belcebuls no krusta, Kate lepni atcirta; «Nelaikā no koka plūkts sīpols veselībai aumež kaitīga oga iraid47 .» Zigmunds izbolīja acis un secināja, ka, viņaprāt, divas dienas pavadīt skurbulī arīg esot veselībai visnotaļ kaitīgi. Tikko Kates deguna plūdi bija rimušies, viņi pieņēma pāris ielūgumu birģeru ģimenēs. Pēc birģermeistara namā gūtā rūdījuma viesošanās Ekhardu mājā bija tīri panesama. Brinku, ņemot vērā viņa nepārvaramo vājībiņu, līdzi neņēma, bet Kristiānu Fogelu gan. Nabaga jaunekli tūlīt ielenca Lote un Barbara, iepīdamas viņu lentēs, cirtās un visai jocīgā ķiķināšanā, tā ka no nabaga jaunekļa redzamas palika tikai biklās acis. Pati Ekharda kundze, tērpusies melnā, neiedomājami sastīvinātā tērpā, delikāti grabēdama, ieradās tikai uz vakariņām, lai ar dziļām sērām sejā notiesātu bālu, vārītu cāli. Pēc tam viņa nozuda, un jauniešu sabiedrību uzraudzīja kūniņai līdzīgā māsu krustmāmiņa, klikstinādama kaula adāmadatas kā vaļīgas zobu protēzes. Līdz pulksten deviņiem, kad trijotne un Kristiāns atvadījās, no viņas netika dzirdēts neviens vārds, tikai dažādu kalibru nopūtas, kuras apslāpēja Zigmunda vijole, Kristiāna alts un meiteņu maigā klukstēšana. Valfrīds šķirstīja meiteņu dziesmu grāmatiņas izšūtos vākos un nicīgi vīpsnāja. Barbara ievilka Katrīnu ļoti neērta dīvāna stūrītī un sāka izjautāt par viešņai zināmajiem skaistumkopšanas paņēmieniem, pūtīšu iznīdēšanu un matu bužināšanu. Slepus no krustmātes Barbara atnesa un parādīja Katei ziloņkaula kārbiņas ar parupju sārtu un baltu smiņķi, atzīdamās, ka vēl neesot ne dūšas, ne prasmes tos pielietot. Barbara, tāpat Lote īstenībā bija ļoti glītas meitenes spodru, sārtu ādu, tieviem vidukļiem, mazām, ļoti koptām rokām. Tikai — ne matus, ne zobus kopt viņas neviens nebija mācījis, un pat smaržas nespēja nomākt nepatīkamo, skāņo smaku. Lote bija ļoti uzmanīga pret Kristiānu, bez mitas piedāvāja viņam saldumus — cukursīrupā savārītus ābolus un riekstus. Kristiāns nespēja atteikt, un pēc stundas nabaga zēns bija kļuvis tik lipīgs, ka neuzdrošinājās nekam pieskarties. — Jaunais Fogela kungs būtu labs līgavainis Lotiņai,— čukstēja Barbara.— Viņa tēvs ir ļoti bagāts. Vara kalējs, viņam strādā seši zeļļi. Viņi nopirka namu pie dzirnavām, bet tagad ceļ jaunu. — Bet viņš pats jau ir tikai muzikants,— atčukstēja Kate.— Vai varēs uzturēt ģimeni?


— Bet viņš ir tik skaists…— Barbara nopūtās. Abām jaunajām dāmām atļāva pavadīt viesus līdz durvīm. Zigmunds pirmais spēra soli uz kāpnēm un sarāvās — krēslā tikko saskatāms, uz akmens trepītēm čurnēja kāds stāvs. — Ai!— iespiedzās Barbara,— tas atkal ir viņš! — Kas?— Katrīna nobijusies jautāja. — Galdnieka Petersena dēls,— izdvesa Lote.— Ejiet prom, ja ne, pasaukšu kalpus! Čurnētājs gausi piecēlās, un durvju gaismas atspīdumā parādījās tievs puisis ļoti īsām kājām, ļoti garu degunu, neticami līdzīgs medību sunim. Kā asti ievilcis, viņš ienira pelēcīgajā krēslā. — Katru vakaru, katru vakaru viens un tas pats,— Lote pūta.— Nu, ko mums iesākt? Kura godīga meitene ņems par vīru bijušā zviedru karakalpa dēlu? Par nākamo vizīti viņi varēja pateikties Johanam, kas viņus ieveda amatnieku eltermaņa Jirgena Hristiana mājā. Pavecais atraitnis dzīvoja glīti koptā koka namiņā aiz Baumaņa ērbēģa. Ciemošanās reize iekrita svētdienas pēcpusdienā. Hristiana kungs, kā jau Johans stāstīja, patīkami atšķīrās no pilsētnieku vairuma — bija vienkāršs un nemākslots cilvēks. Viņš nodarbojās ar smalkgaldniecību, un viņa darbnīcā bija arī divi zeļļi un māceklis. Svētdienā tie meistara darbu nestrādāja — viens virpoja koka pogas savas kamzolim, otrs svilpodams asināja instrumentus, bet māceklis laiski sēdēja uz augstās palodzes palielas alus kannas sabiedrībā. Pa līmes smakas piesātinātu gaitenīti viesi nokļuva lielā istabā ar rakstainu koka pildiņu griestiem. Eltermanis sagaidīja viņus, tērpies rupja samta vamzī ar sudraba pogām un vecmodīgu, krokotu apkakli. Neiztrūkstošo maltīti lielā grozā atnesa no Baumaņa ērbeģa. Paēduši viesi aplūkoja meistara darinājumus no liepas, ozola un arī eksotiskām aizjūras koka šķirnēm — akurāti izvirpotas, griezumiem rotātas vāzītes spalvu ielikšanai, smilšu trauciņus, spo​guļu ietvarus ar dzintara un ziloņkaula inkrustācijām. Vakars bija patīkams, katrā ziņā daudz interesantāks nekā pie Ekhardiem. Noklausījies, ko Johans stāstīja par saviem draugiem mūziķiem, eltermanis brīdi parakņājās lādē un viņiem par lielu pārsteigumu iespieda Valfrīdam rokās paša darinātu melnkoka stobriņu ar kapara un ziloņkaula apdarinātiem caurumiņiem — kaut ko vidēju starp stabuli un flautu. Uzklausot draugu pateicības vārdus, labsirdīgais smaids smag​nējā sejā iegūla vēl dziļāk. Tad Hristiana kungs stāstīja par Rīgas un Mītavas amatnieku ģilžu svētkiem un lielajiem tirgiem gan hercoga valstī, gan ārpus tās — kādas tur preces, kāda peļņa … Kate klausījās ar milzīgu interesi, bet tad viņas roka zem galda pārsega sastapās ar Valfrīda pirkstiem … Saruna aizvērpās ārpus dzirdamības robežas. Pēkšņi viņa satrūkās. —… un, ko domājat, tas pastalu zemnieks uzdrošinājās izlikt savas lādes un vāceles pārdošanai turpat, kur ģildes vīri! Ņēma pie kakla, krietni sapurināja un noprasīja, kā uzdrošinājies, kur ņēmis dzelzs apkalumus? Izrādās — tie hercoga smēdē kalti. Skaidrs, ka dzelzs zagta, bet šis dievojas, ka pats pircis. Kur ņēmis tādu naudu? Par smalkliniem dabūjis. Kas tā par kārtību, ka tāds zemes lops var pirkt, ko grib, meistarot, ko grib, un likt blakus amatnieka darbam! Trīc un dreb, un vervelē savā cūkgana valodā. Tad nu dabūja gan …— Labsirdīgais smaids eltermaņa sejā iegūla jo plati.— Pie fogta neviens viņu neveda, ne arī policiju sauca — kas tad gribēs maitāt svētku lustes. Savu tiesu tas saņēma uz vietas — ar collmēriem pa muguru. Samizoja, cik lien, un pašu iebāza tai smalkajā lādē — smirdo​šās pastalas vien palika ārā … Zigmunds strauji atbīdīja medalus kausu. Dažas blāvi dzeltenas piles iesūcās galdautā, atstādamas plankumus. Katrīnas lūpas savilkās baltā svītrā, viņa izrāva roku no Valfrīda pirkstiem un piecēlās. — Ir jau vēls, Hristiana kungs.— Viņas balsī vibrēja metāls. Neklausīdamies saimnieka atrunāšanā, draugi devās ārā.


Johans apmulsis sekoja. — Draņķis!— Kate apslāpēti iešņācās. — Kur palika stabule?— Zigmunds klusu jautāja Valfrīdam. — Aizmirsu uz sola,— tas atčukstēja. — Paldies Dievam, — Katrīna atviegloti nopūtās un satvēra viņu zem rokas. Johans Feierabends jutās neērti. Hristiana tieksme mazliet palielīties, tāpat arī noraidošā attieksme pret nevācu amatniekiem viņam nebija nekas jauns. Tā domāja visi pilsētas amatnieki. Un viņš pats, lai arī ar visu sirdi juta līdzi arāju un maizes gādātāju tautai, vienkārši neticēja, ka šie ļaudis prastu izgatavot ko vairāk par rupjajiem savas iedzīves priekšmetiem, kādus viņam bija gadījies redzēt.'Kur nu vēl stāties blakus vācu un holandiešu meistariem! Jā, ja šiem ļautiņiem ļautu mācīties skolās un gudru meistaru vadībā, tad gan … Bet lai tie paši no sevis, savā vidē radītu kaut ko līdzīgu mākslai? .. Tas taču būtu jāsaprot arī viņa jaunajiem draugiem, lai kā tie žēlotu zemnieku tautu. Nu, tik rupji — sist ar collmēriem un lādē spundēt jau gan nevajadzēja… Tā domādams, arī Johans nespēja atjaunot sarunu, neveiklības sajūta turēja viņa parasti veiklo mēli ciet. Tāpēc pie stūra, kur viņiem vajadzēja šķirties, atsveicināšanās iznāca pavisam īsa, bez parastās sirsnības. Mājās Valfrīdu gaidīja pārsteigums — vēstule. Paša mācītāja kunga rokas rakstīta! Viņš tika lūgts uzņemties tālāku mācītāja meitas muzikālo izglītošanu, saņemot divus florīnus par katru mācībstundu. — Fui, cik pretīgi!— skanēja Katrīnas slēdziens pēc šīs epistulārās īsprozas izlasīšanas.— Tu taču nevergosi tai klīstera pikai, kuru nez kāpēc neviens līdz šim nav gribējis apprecēt — pat ar viņas izcilo daiļumu un neskaitāmajiem talantiem. — Nenāk ne prātā,— Valfrīds atbildēja un iemeta vēstuli tukšajā kamīnā. Tomēr nākamajā rītā viņš savas domas bija mainījis. — Galu galā — kas tur slikts? Es varētu piepelnīt kādu grasīti. Ja man gribēsies strādāt pašam savu, atlikšu stundu — un cauri. Ja kādu brīdi nebūs ko darīt — kāpēc nepamācīt to meitiņu? — Kā — nebūs ko darīt? Un es?— puspikti, pusjokojot neprasīja Kate. — Laika pietiks visam. Vai tad agrāk kādreiz mums tā bijis tik daudz?— Valfrīds pasmaidīja. — Jāpaskatās, kā tad garīgie kungi dzīvo … To viņš paspēja jau nākamajā dienā. Pēc pusotras stundas atgriezies mājās, stāstīja par mācītājmājas lielisko klavesīnu — labāko, kāds pašlaik pilsētā esot. Skolniece? Nu tā … lielas jēgas neesot, bet gribēšana gan. Rozālijas jaunkundzei esot kolosāli interesanta tante — īsta bohēmiete, bez jebkādiem aizspriedumiem, brīnums, kā ar mācītāju sadzīvojot. Viņai esot bijis vīrs — polis, pa pusei muižnieks, nepārtraukti kaut kur karojis, bet pirms dažiem gadiem nosists kādā kautiņā. No tā laika tante Irmgarde palaikam padzīvojot pie viņiem, esot ekonomes vietā, vakaros dziedot senas poļu balādes, spēlējot ģitāru un smēķējot garu holandiešu pīpi. — Va velns,— noņurdēja Zigmunds. Kate nicinoši uzrāva lūpu, un ar to saruna par šo tēmu beidzās. — īsts sēņu lietus,— pēc brīža, logā skatīdamās, Katrīna teica.— Ai, kā derētu kāda panna ar ceptām baravikām. — Nekārdini.— Valfrīds norija siekalas.— Tas izklausās pā​rāk garšīgi, lai būtu patiesība. — Sēnes?— Zigmunds paberzēja degunu.— Vispār es esmu ēdis arī sēnes. Tā nav slikta barība. Bet kā lai tās izmāna no meža ārā? Nākamajā rītā Kate ar Valfrīdu jau bradāja pa Pārventas mežu. Kādu kilometru uz ziemeļiem no pārceltuves sākās priežu sils. Labu laiku viņi klīda tukšā, pārspriezdami, vai tikai pār šo apvidu nav gājis sēņu mēris? Tad it


kā uz burvja mājienu parādījās pirmais baravicēns, tik tikko pasprucis no pelēkās sūnas, tad vēl divi — drukni un apaļi. Pavīdēja pa gaileņu pleķītim, šur tur krāšņojās sarkanas podiņu cepurītes. Tur, kur vieta kļuva zemāka un sūnās iemītajās pēdās nekavējoties sasūcās ūdens, Katrīna grieza sulīgas rudmieses, ka šņakstēja vien. Kad pēcpusdienā abi kāpa pārcēlāja laivā, grozu vajadzēja celt ar abām rokām. Mutes sūrstēja no brūklenēm, pirksti miklumā bija kļuvuši balti. Laiva slīdēja pār melno ūdeni, grozs smagi gulēja starp Valfrīda slapjajām pēdām. Lietus sijāšana bija rimusies, toties iegriezies dzēlīgs ziemeļaustrumu vējš. Valfrīds saberzēja sarkani nosalušo degunu un pūta elpu uz rokām. Tad prātā ienāca laba doma. Pārcēlājs — krodzinieka dēls galīgi apstulba, redzēdams, ka viens no izmirkušajiem klaidoņiem sakampj otru un bučo nost… — Es atcerējos, ko šodien esmu aizmirsis izdarīt, laikam tāpēc man tā sala deguns,— Valfrīds paskaidroja apjukušajai Katrīnai. — Vai tā nav mušmire?— Zigmunds iekoda pīpi zobos un izcēla no ķoča divu plaukstu platuma saulsardzeni.— Zināt, es vēl gribu bišķi padzīvot, vismaz tik ilgi, kamēr mans deguns reiz atkal saodīs kafijas smaržu. — Daudz tu saproti no sēnēm, kapelmeistar … Pirkstiņus aplaizīsi, šito mušmiri ēzdams. Bet tagad pazūdi no šejienes uz piecarpus minūtēm.— Katrīna lobījās laukā no slapjajiem drēbju gabaliem.— Un lai tev nebūtu garlaicīgi, aizej pie savas simpātijas Inges pēc pannas. Par pāris bučiņām viņa tev noteikti iedos arī sviesta piku. Bet, ja vēl iekniebsi šai ribās, būs sāls un pipari arī. — Ko stāvi? Sameklē kādu malkas gabalu!— viņa uzsauca Valfrīdam. Pēc pusstundas silti sprakšķēja malka, no auklā pakārtajiem drēbju gabaliem kāpa tvaiks, bet uz kamīna priekšā uzrīkotā trijkāja smagā dzelzs pannā čurkstošs sviests cilāja baraviku pusītes. Zigmunds tupēja blakus un nelikās zinis par draugu apcelšanos — pannu viņš paprasīja Hannelores kundzei, sviestu viņa iedeva pati, bet šķipsnu sāls un piecus pipargraudus viņš vienkārši iebāza kabatā, tādējādi izvairoties no Inges erotiskajiem tīkojumiem. Valfrīds grieza mazo pelēkās maizes klaipiņu šķēlēs un blenza uz pannu kā Hašeka Baluns uz aknu desām. Grūti pateikt, vai septiņpadsmitajā gadsimtā sēnes bija garšīgākas vai sviests aromātiskāks, taču tik daudz sēņu kā šajā vakarā draugi vēl nekad nebija apēduši. Vējš pierima, un lietainās dienas turpinājās. Kate būtu labprāt devusies uz mežu vēlreiz, bet Valfrīds aizbildinājās ar laika trūkumu un iesnām. Zigmunds apgalvoja, ka, izņemot dzimtās puses mežu, esot spējīgs apmaldīties trijās priedēs. Jau pēcpusdienā istabas piepildīja pelēka krēsla. Draugi patērēja daudz sveču — lai istabas apgaismojums būtu kaut cik ciešams — vajadzēja degt vismaz trīs īkšķa resnuma tauku sveces. Labi, ka tās nebija pārāk dārgas, citādi nelielais sudrabnaudas krājumiņš strauji saruktu. Grūti pateikt, no kurienes nākusi, bet brīžiem krūtis sāka spiest garlaicība, gan tikko jūtama un pagaidām viegli aizdzenama ar mūziku, jautru sarunu vai pastaigu. Valfrīda «Fantāzija par burinieku tēmu» nepabeigta bija iejukusi papīru kaudzē, turpat ari uzmetumi koncertam vijolei, stabulei un klavesīnam. Kate reiz iejautājās, kāpēc viņš pametis tik labi iesāktus darbus. Valfrīda atbilde bija blēņošanās un mīļi vārdiņi. Un viss. Bet dažas dienas vēlāk viņš atnesa savas skolnieces Rozālijas Šmidta jaunkundzes dziesmu grāmatu — skaisti iesietu miniatūru albumiņu ar kādiem pārdesmit vācu pantiņiem pārsaldinātā minnezingeru stilā, kas sastāvēja gan​ drīz vienīgi no vārdiem — sirds, dvēsele, mīla, mokas, nāve … Tagad par uzjautrinājumu Zigmundam un sašutumu Katei viņš vārstīja pantiņiem klāt melodijas.


— Beidziet taču vienreiz kasīties!— Kādu vakaru, apnicis klausīties Katrīnas un Zigmunda replikās, Valfrīds neizturēja.— Kaut ko taču man tām meitiņām dziedāt jādod! Varbūt ķerties pie tautasdziesmām vai Raimonda Paula? — Nu, Žoržika repertuārs viņām būtu kā radīts. Tur ir tikpat daudz siržu, cik šajos pantiņos. Un visas muļķes … — Katiņ!— Valfrīds samirkšķināja acis.— Nu, nevajag tā. Beigu beigās par to maksā naudu. Un, ja mēs te gribam palikt vismaz līdz Ziemassvētkiem, no kaut kā taču jāpārtiek! Koncertēt jau labu laiku mūs neviens nav aicinājis. Varbūt kāds vēl izdomās, ka kapela vispār nav vajadzīga … Un, ja nevarēsim atgriezties mājās …— Viņš neviļus nodrebinājās. — Kāpēc lai mēs nevarētu atgriezties?— Zigmunds pagrūda brilles uz augšu.— Es neredzu nekādus šķēršļus. Vai tu gribi tūlīt? — Es?— Valfrīds sastomījās, tad iesmējās.— Protams, gribu, bet ne tagad, ne tūlīt. Man liekas, ka mēs vēl esam pārāk maz redzējuši. Varētu kaut kur aizbraukt Uz Kuldīgu … Varbūt Rīgu vai vēl kur … — Nebūtu slikti,— Katrīna nolaida šuvekli klēpī — viņa lāpīja Valfrīda kamzoļa atirušo vīli. — Bet kā? «Ikarusiņu» tagadīt nav, bānīša arīdzan, karietei un zirgiem nepietiks naudas, čāpot kājām — par tālu. Varbūt ar pasta karieti? — Gan jau,— Valfrīds nenoteikti nomurmināja, pievilka sveci tuvāk un dziļi iegrūda spalvu tintes traukā. *** Pēc lietainās nedēļas sāka plosīties vējš. Vakaros viņi dzirdēja, kā Ansis apstaigā māju, cieši noslēgdams logu aizvirtņus, tomēr naktīs, kad vējš plosījās īpaši nikni, tie klabēja kā izsalkuša zvēra zobi. Rītos ielas putekļos mētājās vētras norauti dakstiņi. Izrādījās, ka no modes viņi tomēr nebija izgājuši — nākamajā nedēļā veselus četrus vakarus draugi pavadīja ārpus mājas, atgriezdamies tikai melnā tumsā. 161 Otrdienas vakarā pavisam negaidīti viņiem pakaļ atbrauca fogta kariete — steigšus visiem trim bija jābrauc uz pili. Fītinghofa kunga viesi bija divi augsta ranga poļu virsnieki. Uz laiku atjēdzies no pastāvīgās letarģijas, pils saimnieks gribēja 6— L. Sūle palepoties viesu priekšā ar vērtīgāko, kas pilsētā atrodams, sākot ar dzērieniem un beidzot ar mūziku. Kristiāns Fogels un Morics Brinks bija atsaukti jau pirms viņiem; juzdamies visai neveikli un drebinādamies ledainajā vējā, viņi stāvēja vaļējā galerijā, piespieduši pie sāniem instrumentus. Abi poļu muižnieki sēdēja ēdamzālē, vaļīgi atgāzušies smagajos, četrstūrainajos krēslos. Kažokādām apšūtie vamži bija vaļā, sarkanās biksēs un augstos piešainos zābakos iespīlētās kājas švīkāja akmens plātņu grīdu. No svečturu šķīvīšiem uz galda izšķērdīgi pilēja dzeltenīgs vasks. Kausos kūpēja karstvīns, un tā tvaiki jau bija pārņēmuši dižciltīgo vīru galvas. Zāle nebija kurināta. Katrīnai plānajā tērpā sala, puišiem stinga pirksti, tāpēc priekšnesums neizcēlās ne ar spēles prieku, ne toņu tīrību, un tam arī nebija nekādas nozīmes. Poļiem uzmanības pietika labi ja piecām minūtēm. Tad viņi atkal pievērsās karstvīnam un, kad tā pietrūka, skaļās balsīs auroja pēc sulaiņa. Zigmunda acis aiz brillēm meta zibeņus, Brinks ar Kristiānu savilka skābas sejas, Valfrīds demonstratīvi šņaukājās un izlikās neko neredzam. Vēlāk sulainis — galdzinis aicināja pie vakariņu galda mazā blakustelpā arī viņus,, bet, tikko viņa apaļā mugura pazuda durvīs, Zigmunds pamirkšķināja Kristiānam, pie apkakles uzrāva augšā Brinku, kura roka jau stiepās pēc pudeles, un visi klusām nozuda. Katrīna vīpsnādama paņēma alvas


šķīvītī delikāti ieguldītos divus dālderus (fantastisku atalgojumu) un pasniedza Kristiānam ar Moricu. — Tas bija labi darīts,— Zigis teica.— Es nebūtu pat ievērojis. Šoreiz viņu tiesa. Vunderkinds savu tūlīt noslīcinās tuvākajā krogā… — Un pareizi darīs,— Valfrīds nopūtās. Trešdien viņus gaidīja rātskunga Ditfera mājā, bet piektdienas vakars pagāja pie Johana. Rektoru trīs draugi nebija redzējuši dienas desmit Kad viņi sasveicinājās Martina Ditfera kunga viesistabā, Johans drusku vilcinājās, atceroties pēdējo tikšanos, bet tad plats smaids sarauca uz augšu viņa krāšņās, gaišās ūsas, plānā nesaprašanās leduskārtiņa salūza un izkusa sirsnīgā sarunā rātskunga goda istabā, kura, kā melsa rektors, esot iztapsēta ar Vindavas ielās kājas lauzušo zirgu ādām. Piektdien viņi tikās tā, it kā ne Hristiana kunga, ne viņa sīklietiņu nekad nebūtu bijis pasaulē. Mielodamies ar aukstu vārītu lasi un taukos sutinātiem zirņiem, draugi klausījās loliana stāstītās anekdotes un smieklos sprauslāja reinvīnu atpakaļ kausos. — Kur tu šis rupekllbas saklausījies, Johan?— prasīja Zigmunds, slaucīdams no acenēm vīna šļakatas. — Es otrdienas nakti atgriezos no Mītavas. Viņa gaišība uzņēma Hamburgas tirgotāju delegāciju. O, viņiem atkal vajag kokus, kokus… Astoņas kuģa kravas vairāk, nekā uz ziemu nolīgts. Ja tā ies, drīz mums vairs mežu nebūs, bet viņa gaišībai Fridriham Kazimiram ir vienalga, no kā taisīt naudu. Jā. Tātad viens no šiem tirgotājiem ir frīzs. Abi pārējie to vien tik dara kā par šo stāstot jokus un ne tikai par viņu vien, bet par visiem frīziem kopumā. O! Piemēram. Cik ilgi austrumfrīzu meita ir jaunava? — Kamēr apnīk?— minēja Valfrīds. — Nē, draugs, ilgāk. Tik ilgi, kamēr viņa spēj paskriet ātrāk nekā viņas tēvs un vecaistēvs… O, piedod, Katrīn! Bet tā ir teikts. Un ja pie viņiem tā pieņemts… — Kas vēl MItavā interesants? — Viņa gaišība pasūtījis saviem itāliešiem jaunus kostīmus, viscaur no svešzemju putnu spalvām. O! Man rādās, ka tikai šo tērpu dēļ augstākā sabiedrība tā dzenas pēc ielūguma uz jaunās operas izrādi. — Opera?— Valfrīds pacēla galvu.— Kas ir autors? — Piedošanu, Valfrīd, es tiešām nezinu. Autors, protams, ir itālietis. Cienītajam Fišera48 kungam — galiņa mūzikas direktoram — vai nu trūkst prasmes un izmaņas, vai arī Fridrihs Kazimirs neuzskata viņu par spējīgu sacerēt operu. — Un tu dzirdēji šo operu? — Es? O! Zigmund, neesi naivs! Vai tu domā, ka nabaga Vindavas rektoram kāds piesūtīs ielūgumu? Tad man vajadzētu stundām stāvēt, gaidīt, lai izlūgtos audienci pie kāda ietekmīga galminieka, jo uz operu hercogs ielūdz pats personīgi. Nē! Viel Dank! Zum Teufel!i0 viņa itāļu operu un angļu zirgus! — Bet…— iesāka Valfrīds, taču Johans turpināja. 6> — Mītavas pilī es esmu bijis. Greznuma tur netrūksi Zāle aiz zāles, marmors, austrumu paklāji, zeltītas mēbeles, krāšņas gleznas. Pirmoreiz man vai acis apžilba, biju tikko ieradies no Heidelbergas, pliks un nabags, vienīgajā kamzolī, kam vēl vīles turējās kopā. Pavadīju sava nelaiķa tēva jaunības draugu — Matiasu fon Altenbokumu, muižnieku. Viņš gribēja mani iekārtot pie galma. Bet tas nav priekš manis. Mēs toreiz sastrīdējāmies, un es viņu vairs neesmu redzējis. Saprotiet, man tur nepatika. Tur cilvēks nepieder pats sev — intrigas, tenkas, glaimi, liekuļošana … Bet jaunā hercoga galma tikumi man


163 iedveš riebumu, melnādainie sulaiņi — drebuļus. Bola acis kā īsli sātana kalpi. Es jums kaut ko atvedu.— Johans atbīdīja krēslu un izvilka no ceļojumu lādītes biezu grāmatu apgleznota koka vākos un nošu vīstokli.— Grāmata tev, Katrīn, tas ir Rablē «Gargantija un Pantagriels». O, bet vai piedien dāvināt dāmai tāda satura grāmatu?— Viņš savaikstījās un aizsedzās ar nošu vīkšķi kā ar vēdekli.— Bet tas jums, cienījamie mūziķu kungi. Tas ir Bukstehūdes sacerēts kvartets un vēl šis tas… Iztiksim bez pateicībām un iedzersim kādu lāsīti! — Johans ir lielisks,— uz ielas teica Katrīna, iespraukusies zem Valfrīda apmetņa.— Taisni jābrīnās, kā šajos laikos cilvēks var šādi spriest par augstāko sabiedrību, turklāt bez mazākās skaudības piegaršas. Un arī par visu citu … — Pēc dabas viņš laikam tomēr ir vientuļnieks, lai arī dažreiz raujas nost no visiem striķiem, — piebilda Valfrīds.— Kāpēc viņš neprecas? — Acīmredzot nav nevienas piemērotas līgavas. — Es gribu gulēt.— Zigmunds žāvājās un streipuļoja, uzgrūzdamies māju sienām.— Es tagad varētu pampt veselu diennakti. Un lai nekur nevajadzētu iet, ne uz skoliņu, ne uz haltūrām, pardon, koncertiem. Man laikam nāk virsū ziemas miegs. — Pirms likties ziemas guļā, vajag uzkrāt taukus, bet uz tavām ribām joprojām var pakārt dvieli. — Kā lai uzkrāj taukus, ja rīt no rīta jāskrien uz skolu, bet vakarā atkal jāsvīst pie tā … nu, kā viņu sauca? — Andresens, dānis. Resns un bagāts. Kuģinieku brālības šefs. *** Andresena nams bija tikko celts. Salmu pinuma paklājiņiem izklātais priekšnams vēl smaržoja pēc svaiga koka. Kreisajā pusē pavērtajās durvīs sīka kalpone lūdza ienākt, pa labi lokveida kāpnes veda uz augšstāvu. Uz margām kokā griezta jūrasčūska ar ieplestu rīkli šāvās pakaļ vārgai siļķītei. Saimnieka basu varēja dzirdēt jau uz ielas, un, kad, pabīdījis kalponīti sānis, viņš iespriedās durvīs, varenais rumpis aizpildīja visu durvju aili. Andresena kungam piederēja divi lieli kuģi un astoņas liellaivas, bez tam viņš nesen bija nopircis pusceltu noliktavu Ovišos, kuru grasījās pabeigt. Viņš bija viens no bagātākajiem cilvēkiem Vindavā un ar savu bagātību lielījās (ik naivi un uzkrītoši kā bērns ar savām spēļlietām. Viņa samta kamzoļi bija tik sarkani vai zaļi, ka no to spilgtuma žilba acis. Pie galda viņš dzēra no zeltīta sudraba kausa, kurā pēc Zigmunda lēsuma varētu saliet ceturtdaļspaini. Andresens neskubināja mūziķus ne spēlēt, ne dziedāt. Likās, ka viņš vienkārši uzjautrinās, skatoties uz jauniešiem, kuri izvēlējušies tik neienesīgu nodarbošanos. Mudināja viņus ēst neredzētus aizjūras saldumus, dzert franču vīnu un stipro holandiešu alu. Apglaudīja un sēdināja uz ceļgala savu mazo, sārtvaidzlgo sieviņu, kura izskatījās pēc lielas lelles dārgu mežģīņu aubē, mīkstā smalkas, zaļas vadmalas kleitā ar dzeltena zīda apakštērpu. Pie viņa otra ceļgala trinās sārts, gadus astoņus vecs puišelītis gariem, gludiem matiem pār sarkano kamzolīti. Lielais kuģinieks ik pa brīdim zūdljās, ka pie galda neesot viņa skaistules meitas. Tā ar vienu no viņa kuģiem viesojoties Gotlandē, Visbijas ārpilsētā pie mātesbrāļa. Būšot gan drīz atpakaļ. Visi viesi bija tā vai citādi saistīti ar jūru — vēl trīs kuģu īpašnieki, starp viņiem pārvācojies zviedrs Eriksens un «Vāverītes» kapteinis ar dēlu. Pēdējais ne vārda nerunāja, ēda un dzēra, līdz aizmiga pie galda, atbalstījis galvu pret trauku skapi. Tomēr vijoles nācās skaņot, lai uzspēlētu pāris deju melodiju — koķetā Andresena kundze (kuru kāre greznoties bija novedusi pastāvīgā konfliktā ar bursprāki un Everdsena kungu), kā arī kapteiņa


Meiera sieva lūdza iespēju padejot. Šaurajā, mēbeļu pārpilnajā istabā iznāca tīrā mīdīšanās, taču paši dejotāji bija ļoti apmierināti. Notrallinājusi no Hannelores kundzes dzirdētu dziesmiņu Valfrīda apdarē, Katrīna sēdēja uz zema soliņa un grauza riekstus, lai pārmāktu žāvas. Miegs gāzās virsū kā mīksts vilnis. Kad vairs nelīdzēja ne rieksti, ne cukurotais ingvers, viņa nemanāmi izlavījās priekšnamā un izvilka no korsetes paciņu ar pāris saņurcītām cigaretēm — pēdējo līdzekli miega aizdzīšanai. Karaļvalsti par tasīti kafijas! Kate gurdi apsēdās uz kāpnēm. Gribu uz mājām — pirmoreiz cauri sirdij izdūrās ilgu adata. Uz mājām … kopā ar draugiem sēdēt pie kūpošas kafijkannas… klausīties iemīļotās skaņuplates. Droši visur runāt latviski… Kas tagad notiek tur — mūsu Latvijā? Avīzes, radio, televizors… Iet reiz uz darbu kā normāls cilvēks. Darīt kaut ko, velns parāvis! Dūmu mutulītis it kā sastinga aukstajā gaisā. Arī Valfrīdam taisnība — derētu vēl kur aizbraukt, paskatīties pasauli. Uz mājām pēc tam … Ko par mums tur tagad domā? Droši vien jau esam izsludināti par bezvēsts pazudušiem. Valfrīda vecīši laikam pārdzīvo līdz ārprātam … Par mani gan neviens īpaši neskumst, tikai mammas kaps nezālēm aizaudzis. Nē, tomēr simtkārt labāk šai pasaulē kopā ar Valfrīdu un Zigi nekā vienai tajā, kur komforta, kaut arī nosacīta — papilnam. Televizors, kafija, smaržīgi šampūni un augstos svētkos zefīrs šokolādē — rauj tos kociņš, ja nekā cita nav, ja ir tikai šī baismīgā vienatnība — kā garajos, skumjajos gados pirms Valfrīda mīlestības, pirms Zigmunda nesavtīgās draudzības… Kate sarāvās. Cigarete bija nodegusi līdz filtram. Nav ko mocīt sevi ar domām. Kad mēs ļoti gribēsim, tad arī būsim mājās. Bet tagad visvairāk velk uz gultu — Hannelores kundzes silto pēli. Aizmigt kā murkšķim. Un nekādu stresu. Valfrīds — silts kā krāsniņa — blakus. Viss notiks tā, kā jāno​tiek, un tad, kad vajadzēs notikt.


II daļa Kam pieder nosalusī seja spogulī, mans mīļais? Kam šīs drebošās skropstas? Kāpēc nobālušās lūpas nespēj izrunāt tavu vārdu? Viena pati seja vientulības rāmī. Vēss, caurspīdīgs tukšums. Spogulī snieg … Vējš ietrieca logā nolauztu zaru. Katrīna sarāvās un nolaida grāmatu klēpī. Svece bija izdegusi, bet jaunu degt negribējās. Biezajā sējumā bija atlikušas tikai dažas lappuses, taču tām pietrūka intereses — Rablē oriģinālvalodā nebija īstā lasāmviela drūmā rudens dienā, kad cilvēkam gribētos ko aizraujošu un pavieglu — teiksim, kādu detektīvu vai pavisam jaunu fantastikas klucīti. Kur nu! Vēl ko sagribējusi! Kate iesvieda grāmatu gultā ar ciešu apņemšanos tai vairs nepieskarties. Pulkstenis nāca jau uz astoņiem, bet no draugiem vēl ne vēsts. Zigmunds joprojām sēdēja skolā kopā ar Brinku un Fogelu, pūlēdamies iedzīt tiem galvās Bukstehūdes kvarteta otrās vijoles un čella partijas, bet Valfrīds… Valfrīds atkal nīka mācītājmājā pie Rozālijas. Tāpat kā vakar. Un aizvakar arī. «Baltā piena klimpa,» Katrīna īgni domāja. «Kam viņai mūzika? Vai pašas mūzikas dēļ? Vai tāpēc, lai varētu spīdēt? Vai varbūt… mūzikas skolotāja dēļ? Ak, Dievs, ko es te muldu! Dulla!» Viņa piecēlās un piegāja pie spoguļa. Pustumšajā istabā seja izskatījās neveselīga un izvārguši. — Vai tiešām mēs nevarētu bez šiem pāris dālderiem iztikt?— Katrīna vaicāja savam spoguļattēlam.— Kāpēc Valfrīdam jāklimperē klavesīns šai biezpiena pikai? Un kāds viņam prieks taisīt sentimentālas, banālas un nekur derīgas dziesmeies? Spogulis klusēja. Katrīna mulsi raudzījās sev acīs. Tās pateica vairāk, nekā viņai būtu gribējies. Kaut kas nebija kā vajag. Spogulis klusēja, bet nemeloja. Nespēdama ilgāk palikt istabā, kur viss likās sabiezējušu, drūmu domu pilns, Kate pagrāba uz lādes nosviesto apmetni. Arā nešpetni plosījās vējš, īsts Ventspils vējš, plēsdams no kokiem nodzeltējušās lapas. «Patiesi, labāk ārā, vējā,» domāja Katrīna, apaudama kurpes un ciešāk pārsiedama zeķu prievītes. Vējš bija vēl niknāks, nekā likās, pa logu skatoties. Spēja brāzma izrāva viņai no rokām smagās durvis un ar blīkšķi aizcirta ciet. Kate nokāpa lejā un brīdi apstājās — uz kuru pusi doties? Tad pagriezās pa ierasto taku uz Ventmalu. Kuģi cieši satītām zēģelēm zvalstījās viļņos. Ūdens gāzmas dobji dunēja, sizdamās pret burinieku koka ķermeņiem. Neredzēja neviena cilvēka, vējš smilšu pātagām dauzīja pāris bezpajumtes kaķu. Katrīna savilka apmetņa malas ciešāk — šis apģērbs aizejošai vasarai jau bija kļuvis par plānu. Garlaicības netīksme, sajaukusies ar vēja nemieru, spieda vēl vairāk. Kopā ar saltajiem viļņu šļakstiem negribēts un nevēlams ausis sitās jautājums — kas notiek ar Valfrīdu? Tā nebija viņa radošā apsēstība — to Kate pazina visās niansēs: sevī noslēgšanos, dienām ilgu klusēšanu, bezmiegu, vājprātīga darba periodu, pēc tam īstu letarģijas lēkmi. Šie cikli varēja ieilgt, varēja pat drusku kaitināt, bet vienmēr tie bija skaisti — ar viņa atpakaļatgriešanos, ar atklāsmi, ar jaunradīto, kurā viņš kaut nakts vidū bija gatavs dalīties ar draugiem … Tas bija kaut kas cits. Viņš vairs naktīs nesēdēja pie nošpapīra, nemodināja Kati, lai nospēlētu viņai kādu skaistu, tikko sacerētu melodiju. Valfrīds bija kļuvis tāds… gludens. Nu jau gluži tekoši runāja vāciski, tiesa, joprojām vairāk klausījās. Un viņam bija ko klausīties; ar savu sabiedrības saprašanai ideāli pielāgoto spēli, ar jaukajiem, saldajiem meldiņiem Valfrīds mēneša laikā bija


ieguvis milzīgu Vindavas dāmu piekrišanu. Viņu apjūsmoja, viņam glaimoja. Pēc mājas koncertiem Katrīna un Zigmunds palika drusku notuļ; ja viesībās bija arī Johans Feierabends, tas pievienojās viņiem. Visi trīs veidoja mazu sabiedrību, apmainīdamies asprātībām un trāpīgām piezīmēm. Valfrīds turpretī bija gan te, gan tur, arī pats neskopojās ar komplimentiem pielūdzējām. Sākumā Katrīna domāja, ka viņš spēlē kumēdiņus… Bet reizes sekoja cita citai, taču kumēdiņi nebeidzās. Nu jau viņam bija trīs skolnieces, trīs pārbriedušas, precību kāras jaunkundzes, no kurām Rozālija bija vispārākā. Pirms pāris dienām sakarā ar kaut kādiem svētkiem viņi pirmoreiz bija uzaicināti koncertēt mācītājmājā. Kad nelielā uzstāšanās, visai grūta smacīgajā, pārblīvētajā telpā, bija beigusies, Katrīna uz nošlapas malām sāka zīmēt jocīgus ģīmjus. Blakus Everdsena stīvajam paurim parādījās šaržs — Rozālija ar izbolītām acīm un plati pavērtu muti. Kad Valfrīds to ieraudzīja, viņš pat nepasmaidīja, bet žigli iegrūda apzīmēto lapu pašā apakšā. Kate izbrīnā sarauca uzacis, bet nepaspēja neko pajautāt, jo parādījās pane Irmgarde indīgi dzeltenā, spīdīgā kleitā un aicināja visus vakariņās. Rozālija, ne mirkli nešaubīdamās, ieķērās elkonī Valfrīdam, Katrīnai — pašai par lielu izbrīnu — paklanījās milzis Andresens. Mājās nākot, viņi gan atkal bija lieliskā noskaņā — Zigmunds tēloja Everdsenu, braucīdams ūsas un piesaukdams tā Kunga roku sodīt grēciniekus, kuri ēd, dzer un spēlē, Valfrīds izgāza vēderu kā kuģinieku vecākais, Johans stāstīja anekdoti par vīru, kas nav gribējis ēst sēnes. Visi smējās, bet, kad Johans bija atvadījies, pie pašām mājas durvīm Katrīna izbolīja acis, piešķieba galvu un cukursaldā "balstiņā stiepa: «Kāds žēlums no ju-ums atvadīties … tas bija ti-ik brī-nišķīgs vakars … 's war so scho-dn …» Valfrīds pēkšņi kļuva nopietns un teica, ka tā nevarot smieties par cilvēkiem, ar kuriem jāsadzīvo, citādi nekur netikšot. «Kur tad tu gribi tikt?»— Katrīna šerpi noprasīja. «Varbūt taisies te palikt pavisam?» Nē, nē, kāpēc tad tā, bet kādu laiku vēl gan, te var izvērsties, vēl kaut ko atstāt mūzikas vēsturē. Un viņš nomurmināja kaut ko par notīm, ko nu vajadzēšot pārrakstīt. Zigmunds savādi paskatījās viņā, Katrīna jutās kā auksta ūdens šalti saņēmusi. Tonakt viņa ilgi neaizmiga. Domas mijās cita caur citu. Varbūt Valfrīdam taisnība — viņi, no sava gadsimta augstumiem skatoties, tā pieraduši ķiķināties, ka pat nepadomā, vai tas ir godīgi? Pareizi, kādi nu šie tirgoņi un namnieki ir, tādi ir. Viņi ir te, viņi te dzīvo — jāsadzīvo ir. Bet vai tad visi ir vienādi? Labā un rūpīgā Hannelores kundze … Johans — bezgala gudrs un bezgala vienkāršs, fogta kungs — taisnīgs un godājams. Kristiāns ar dedzīgajām, melnajām acīm, kautrs kā meitene un čakls kā bite …— visi viņi ir vācieši, bet kāpēc kopā ar šiem cilvēkiem Kate nekad nebija izjutusi to grūti pārvaramo netīksmi kā, piemēram, Tomes vai … vai Rozālijas klātbūtnē? Arī viņu laikā, tālajā nākotnē taču nebija iespējams izturēties pret visiem vienādi — pret atklāto tāpat kā pret lišķi, pret godīgo kā pret melīgo … Tā, šajās atmiņās kavējoties, pati ar sevi strīdēdamās, Katrīna bija aizklīdusi līdz pat pils vaļņiem. Divos otrā stāva logos spīdēja šaudīga gaisma, Pie vārtiem plēsās divi noplukuši suņi. Vējš trieca sejā smilšu gāzmas. Kate spēji apcirtās un berzēja acis, tās grauza un sāpēja. Bija jāiet atpakaļ. Viņa iegriezās šaurajā Pilsvārtu ieliņā, šķērsoja Upes ielu. Ejot gar mācītājmāju, cauri vējam un smilšu sanoņai sadzirdēja slāpētas klavesīna skaņas. Katrīnas sirds sāpīgi notirpa, bet kājas nesa tuvāk. Sevi nicinādama, viņa pieslīdēja pie loga, pastiepās pirkstgalos un piesardzīgi paskatījās pa aizkaru spraugu. No ieraudzītā viņai acu priekšā savērpās melns, un pirksti, aplaužot nagus, ieķērās sienas plaisās. Valfrīds sēdēja pie klavesīna ar muguru pret logu, acis viņam bija aizsietas ar zīda šalli, bet pirksti viegli lēkāja pa taustiņiem. Ar elkoņiem uz instrumenta atspiedusies, tumīgās krūtis izriezusi, viņam pretī gozējās Rozālija un trallināja līdzi. Blakus viņai gurnus šūpoja pane Irmgarde — liela,


kaulaina sieviete, biezām lūpām un nekautrām acīm. Uz izspiestajiem vaigu kauliem krita spīdīgi melni, pakausī savīkstīti mati. Rokā viņa turēja trauciņu ar kaut kādiem saldumiem un lika tos Valfrīdam tieši mutē, neļaujot pārtraukt spēli. Rozālija pārliecās klavesīnam pāri pavisam, gandrīz piekļaudama krūtis Valfrīda sejai, un raisīja vaļā šalli, bezgala lēni ķibinādamās ap mezglu un viņa matiem. Kad Valfrīda seja bija atbrīvota, viņš izvilka no nošu žūkšņa kādu lapu un nolika to nošu turētājā. Rozālija sāka dziedāt. Jau no pirmās takts Katrīna pazina savu dziesmu — brīnišķīgo āriju «Mori ame, adieu,» kas bija rakstīta viņai, viņai vienai. Katrīna nespēja aiziet — piespiedusies nelīdzenajai sienai, viņa klausījās svešo balsi, kas dziedāja viņas dziesmu. Pēdējo frāzi Rozālija izkliedza tik skaļi, ka Katrīnai likās — galvai cauri izurbjas nosmailināts iesms. Kā pa miglu atplūda tantes Irmgardes zemā, gandrīz vīrieša tembra balss, kas slavēja Rozālijas dziedāšanu, glaimoja Valfrīdam, sajūsmi​nājās par abu «muzikālo bērnu» saderību. Rozālija un ari Valfrīds smējās … Ar spītu savākusi kopā visus spēkus, Katrīna devās atpakaļ uz māju un tāpat neizģērbusies iekrita gultā. Pēc neilga laiciņa pārnāca Zigmunds, pavēra durvis un jau gribēja vērt tās atkal ciet, domādams, ka Valfrīds ar Kati aizgājuši kaut kur paklejot. Tikai saraustītos elpas vilcienus sadzirdējis, paspēra pāris soļu istabā. — Katiņ?— Zigis pamanīja nekustīgo augumu gultā.— Kas tev lēcies? Vai tu esi slima? — Nē, es tāpat… — Nemuldil Tu nu gan esi tas cilvēks, kas ne no šā, ne no tā tumšā istabā vārtīsies pa gultu. Plāj vaļāl Nē, pagaidi,— Zigmunds nolika vijoli un cepuri, lai izvilktu no aizkaru spraugas ruma pudeli. Izsita korķi un iešļāca labu tiesu krūzē. — Še, iedzer un stāsti! Katrīna atbalstījās uz elkoņa, pacēla pie lūpām krūzīti. Zigmunds dzirdēja, ka, atsizdamies pret tās malu, viņai klab zobi. Drošajai, humorpilnajai Katei! Zigmunds pēkšņi sajutās neomulīgi. Ar pūlēm aizdedzinājis savu pīpīti, viņš sniedza smēķi arī Katei. Viņas pirksti tā drebēja, ka cigaretes gals nekādi nevarēja satikties ar šķiltavu liesmiņu. — Neklusē taču, citādi es palikšu traks! Vai tev kāds pāri nodarījis? Valfrīdam kāda nelaime? — Viņam …— Katrīna rūgti pasmējās un pāris vārdos pastāstīja par savu šīvakara logā lūrēšanu. — Kate, tu taču nebūsi greizsirdīga! Uz to zosi ar garo kaklu un īsajām kājām? Es tevi uzskatīju par gudrāku. — Es neesmu greizsirdīga! Mani satrieca tā pretīgā gaisotne un tas, cik omulīgi viņš tajā jutās. Ēd no rokas! Un tā zoss uzkrāvusi savus priekšpēdējā izmēra daiļumus gandrīz vai uz taustiņiem. — Valfrīds nekad nav bijis jēla speķa cienītājs. — Un dziesma? Kā viņš varēja viņai dot manu dziesmu? — Kuru? — Nu tak jau «Mon āme, adieu!» šitai bleķa rīklei! Un vispār … Kad atceros, kā mēs viņu pirmoreiz atskaņojām … to vakaru … un pēc tam pilī ari… — Jā, tas ir kolosāls gabals. Un piekrišana arī bija. — Kāds te sakars ar piekrišanu? Kaut arī mēs viņu nekur nebūtu rādījuši, man tas būtu kā nazis mugurā. Tas taču ir tikai mūsu. Tas, kas mūs tur kopā… Es vairs nekad nevarēšu to dziedāt. Un vēl… Vai tu nejūti, ka Valfrīds ir pārmainījies? Tu raujies melnās miesās, padari visu grūto darbu, plēsies pušu ar savu zēnu kori, māci Kristiānu, cīnies ar Brinku, bet viņš? — Viņš ir komponists caur un cauri. Tev jau nu to vajadzēja zināt vislabāk. — Jā?— Kate nikni nokratīja pelnus uz grīdas.— Ko tad viņš pa šīm pēdējām nedēļām ir


uzrakstījis? Neko! Viss iesāktais mētājas papīru čupā. Es ļoti labi saprotu, ka radošu darbu nevar raut kā pie konveijera, ka vajadzīga uzkrāšanās, izdzīvošana … Protams. Bet ko viņš uzkrāj tagad, skraidīdams no vienas mātesmeitas pie otras? Un mācītājmājā kvern ik pārvakarus. Tad bijusi interesanta sabiedrība, tad jautras valodas, tad — nav pieklājīgi aiziet, ja tik laipni aicina palikt vakariņās… — Labi,— Zigmunds atņēma viņai krūzīti un nolika uz galda.— Ja gribi zināt, es ari to ievēroju. Bet neko neteicu. Valfrīds ir pietiekami saprātīgs, lai pats apjēgtu, ko dara. Vismaz es tā domāju. Un, ja neapjēgs,— pašam būs sliktāk. Par to dziesmu — attiecībā uz tevi tā, protams, ir cūcība. To nu vajadzēja saprast. Būs jāparunā. — Es jau mēģināju. Vakar. — Nu, un? — Neko. Tas taču mans darbs — šis saka svētā nopietnībā. Par to dabūsim naudiņu. Tu man pasaki, Zigi, vai Valfrīds kādreiz ir runājis par naudu? — Nē, paldies Dievam, jo viņam tās nekad nav bijis. — Un vēl — tu atceries — viņš cerot iekļūt mūzikas vēsturē! Ak Die's! Ar šitiem seklajiem meldiņiem, kas viņam tagad birst ārā kā no pārpilnības raga. Šodien nospēlē, dāmas sajūsmā apčurājas, rīt raksta atkal jaunas, lai grīdas neizžūtu. — Tu nu gan esi indes čūska! — Labi, es varbūt šauju pār strīpu. Bet tas, ka nav kaut kas kārtībā, redzams ar neapbruņotu aci. Vai patiesi viņam tik ļoti iepatikušies glaimi, vai tik viegli un lēti gūstama piekrišana dod gandarījumu? Lejā ar mīkstu troksni aizcirtās durvis. — Maestro … Zigi, nesaki viņam neko. Vēl ne. — Ko sēžat tumsā?— Valfrīds ienāca straujš un vēja appūsts. Nosvieda uz klavihorda nošu žūksni, nometa apmetni.— Kas par amorālībām? Ja jūs zinātu, kāds ārā vējš! Brīnišķīgi! Katrīna klusēja un skatījās logā. Viņai sala. — Vajadzētu iekurināt…— viņa teica, ne pie viena īpaši nevērsdamās. — Tev auksti? Katiņ! Tu taču nebūsi atkal saslimusi,— Valfrīds nometās viņai blakus, apskāva, saberzēja plecus, iepūta dvašu matos.— Patiesi, rokas kā ledus. Es tevi tūlīt sasildīšu. Zigmunds izgāja, klusi aizvērdams durvis. Kā gan varēja rasties nesaprašanās? Viņiem? Viņš bija nikns un gāja meklēt malku. — Kas kaiš, Katiņ?— Valfrīda lūpas noglāstīja viņas deni​ņus. — Nekas,— Kate klusu atbildēja.— Biju pastaigāties un nosalu. — Tev vajag siltāku drēbju. Saņemšu naudu par stundām un nopirkšu tev biezu, siltu apmetni. Ar mīkstām ādiņām, skaistu. Atkal par naudu. Velns lai parauj! Katrīna saprata, ka vislabākais būtu klusēt, taču rūgtums lauzās uz āru un rāva vārdus līdzi. — Man nevajag skaistu apmetni. Man vajag tevi. — Bet es taču esmu pie tevis. — Man vajadzēja ātrāk, pirms stundas, divām. — Es taču strādāju! — Jā. Grauzi cukurābolus un glaudīji Rozālītes pirkstiņus. — Katiņ! Tu kaprīzējies!— Valfrīds piecēlās un aizgāja pie loga.— Kā tu vari ko tādu domāt? — Kā tu vari ko tādu darīt? — Ko — tādu?


Katrīna saslējās, uzmeta acis nošu žūksnim un gribēja teikt… Nē, nē… Nē! Ak, Dievs, cik pretīgi! Skandāls, scēna — starp mums! Laikam esam negribot samācījušies visus draņķīgākos šīs sabiedrības netikumus. Viņai bija auksti. Kā vienmēr uztraukuma un pārdzīvojumu brīžos. Kratīja drebuļi. Katrīna ierāvās sevī un sabozās kā ezis. Valfrīds stāvēja pie tumšā loga. Nekas nebija redzams, un varbūt tieši tāpēc viņš te stāvēja. Jutās neveikli un pats uz sevi par to dusmojās. Cukurāboli.. .Kā Kate to varēja zināt? It kā bijusi klāt. Nu labi — Rozālijai viņš patīk. Un kā vēl! Bet vai tā ir viņa vaina? Viņš nav darījis neko tādu, lai būtu pamats Katiņas greizsirdībai, viņš nav nekāds brunču mednieks. Paniekoties un pasmieties nav nekāds grēks. Un tai meičai ir pamatīgs balss materiāls, tā nav Kates maigā balstiņa ar ierobežotu diapazonu, mācījusies viņa ir … varētu mēģināt… Rozālijas tante bija tādā sajūsmā, viņa ir tik daudz ceļojusi, tik daudz redzējusi un dzirdējusi, gan jau zina, ko runā. Atnesa vislabāko vīnu, sarīkoja gandrīz vai svētkus. Lūgtin lūdzās viņu palikt vēl, bet viņš rāvās uz mājām … kā muļķis, lai noklausī​tos veselu kaudzi pārmetumu. It kā viņš tiešām būtu kaut ko sliktu izdarījis. Pagaidi, bet ko tad viņš tagad dara? Sacer aizstāvēšanās runu? Kādam taisnojas? Par ko? Un kam? Valfrīds sadusmojās vēl vairāk un šoreiz jau pats uz sevi, gluži aizmirsis Katrīnas klātbūtni. Durvis atsprāga un pārtrauca aizkaitināto domu plūdus. Ienāca Zigmunds ar malkas blāķi. Valfrīds jutās vēl neomulīgāk. — Vecīt, es taču pats butu atnesis. Ko tu trako? — Vai nav vienalga?— Zigmunds nopurināja kamzolim pielipušās skaidas.— Kurini iekšā. Katei klab zobi. Pat aizjūras rums nevar sasildīt. Būs vēl kādu gripu saķērusi. — Gripas šaislaikos nav.— Kate gausi piecēlās.— Ir tikai mēris, iesnas un nelāgs laiks. Skumīgais joks palika bez atbalss, Puiši, viens otru neuzlūkodami, plēsa tāsis, krāva pagales gan tā, gan šitā, līdz beidzot ierūcās uguns, un šķilas sāka sprakšķēt. Ar klusu klauvējienu istabā ienāca Inge. Viņa nesa traukiem piekrautu paplāti — Zigmunds bija lūdzis uznest vakariņas augšā. — Paldies.— Katrīna palīdzēja meitenei nolikt atnesto uz galda.— Traukus lejā nonesīsim paši. Inge pakniksēja, aši palūkojās uz Zigmundu un koķeti pavilka no aubītes matu šķipsnu. Vaļējā blūzes piedurkne atslīdēja un rādīja baltu, apaļu delmu. Tāda pati klimpa — Katrīna juta uzplūstam naidu kā ledaina ūdens vilni. Laikam tas bija pacēlies līdz sejai, jo Inge sāka bailīgi mirkšķināt. Vēlreiz palūkojusies uz Zigmundu un redzēdama tikai viņa muguru, Inge izgāja un nedzirdami aizvēra durvis. «Cik ļauna es kļūstu,» Katrīna bezspēcīgās dusmās nodomāja. Vakariņas bija ļoti garšīgas — sautēta gaļa ar pupiņām un karsta ābolu pīrāga šķēles. Tikai visi trīs vakariņotāji klusēja. Gaiss likās dīvaini sabiezējis, ap kājām lodāja aukstas strāvas. Katrīna juta krūtīs spraucamies gluži fiziski sajūtamu sāpi. Acu nepacēlusi, viņa redzēja tikai Valfrīda rokas, kas gausi cilāja ēdamrikus. Sveces gaismā mazā rētiņa izskatījās kā sārta svītra. Iztēle uzzīmēja zem šīs bezgala mīļās plaukstas mazu, mīkstu, apaļu roķeti, kur locītavu izciļņu vietās bija gļēvas bedrītes … Jūtu vētru Katrīnas sejā ievēroja arī Zigmunds. Viņš piecēlās un piegāja pie klavihorda — uzsita dažus akordus, kuri klusajā istabā izskanēja neparasti spalgi. Kamīnā sprakšķēja malka. Šaudīgās liesmas istabā spēlēja neparastu gaismas spēli. Aiz loga plosījās vējš un tumsas aizsegā rāva nost lapas lielajai baznīcas liepai. «Šovakar laikam pietiks mūzikas,» rūgti domāja Zigmunds. — Es eju gulēt,— viņš izmeta. Tikai uz sliekšņa vēl apstājās, noņēma brilles un paberza tās gar


piedurkni. Skatiens, kā ko meklēdams, klīda pa istabu. — Ar labunakt, Zigi,— nomurmināja Kate un, tikko aiz viņa bija aizvērušās durvis, sāka izģērbties. Valfrīds sēdēja kā sēdējis pie kamīna un cieši skatījās ugunī. Ņiebura auklas nepadevās. Pirksti veltīgi knibinājās ap ciešo savilkumu. Katrīna gandrīz apraudājās. Vēl vakar viņa būtu uzsaukusi — ei, vienīgais, vai tev negribētos padraiskoties ar manas korsetes šņoriņiem? Tagad — jebkurš vārds, ar ko viņa mēģinātu aizklāt šai pēcpusdienā pavērušos plaisu, iekristu tajā kā bezdibenī. Pirksti sataustīja auklas galiņu. Beidzot! Katrīna ļāva tērpam nokrist uz grīdas. Pēc mirkļa viņa jau bija gultā, savilkās kamoliņā un gaidīja siltumu. Istabā kļuva tumšs. Valfrīds bija nopūtis sveci. Kamīnā palikušas tikai ogles. Švīkstēja drēbes, un Katrīna sajuta Valfrīdu blakus. Labu brīdi viņš gulēja kā sastindzis, Kate nedzirdēja pat elpu. Tad viņš gari un sāpīgi nopūtās, strauji apsviedās un satvēra Katrīnu. Glāsts bija dedzīgs kā vienmēr, bet tajā jautās tāds kā izmisums, tāda kā cenšanās pierādīt… «Ko?» viņa nodomāja tai mirklī, kad siltas lūpas piekļāvās viņējām. *** Nākamā diena bija tikpat vējaina. Zigmunds pazuda jau agrā rītā. Kate un Valfrīds ilgi vāļājās gultā. Celties negribējās, negribējās arī runāt. Vakara rūgtumu nebija aizskalojusi arī glāstiem bagātā nakts. Valfrīdam gribējās kādu izlīdzinošu Katrīnas vārdu, Kate savukārt gaidīja to no viņa. Tā arī klusums stiepās garumā. Inge ienesa ūdeni un teica, ka saimniece likusi iekurt uguni jau rīta pusē — ārā esot ļoti auksts. «Varbūt vēlāk,» murmināja Katrīna un ar visu galvu palīda zem segas. Inge skumji nopūtās un izgāja. Abi gulētāji dzirdēja, ka viņa atver Zigmunda istabas durvis, laikam, lai piekoptu haosu, ko Zigmunds dēvēja par savu mikrovidi. Pēc brīža aiz sienas atskanēja žēlīga dziedāšana. Dziesma stāstīja par zeltmatainu zēnu, bet — ak, vai!— ar cietu sirdi, kas nejūt iemīlējušās meitenes mokas… Kate zem segas negribot iesmējās — arī pēriens nebija iegrozījis Inges domāšanu citā virzienā. Kad dziesma sasniedza kulmināciju, Kate sāka elsot smieklos. «Ak cietā, cietā sirds»,— smilkstēja Inge, Zigmunda spilvenu purinādama. — Ak, cietā, cietā sirds,— Katrīna iespiedzās, nometa segu un ieķērās Valfrīdam matos. — Kat, vai tu esi prātu zaudējusi?— tas pārsteigts iesaucās. — Jā! Un tu tur esi vainīgs!— Pēkšņi vairs nekas nelikās tik briesmīgs. Galu galā Valfrīds bija tepat blakus. Un nekas nelabojams nav noticis. — Katiņ, nu neplēs! Sāp taču!— apjautis, ka viņa aušojas, Valfrīds priecīgi lūdzās. — Plēsīšu gan! Tikai tad neplēsīšu, ja tu … — Nu ko tad? — Kāp ārā no gultas! — Bet es taču esmu pliks! — Un tad? Atradis pasaules brīnumu! Kāp ārā un atnes savu nošu čupu! — Man auksti,— Valfrīds sūrojās.— Un ko tu gultā darīsi ar notīm? Gultā citi darbi darāmi… — Visam pietiks laika. Diena gara diezgan. Valfrīds atmeta segu, noelsās aukstajā gaisā, pakampa notis un pēc acumirkļa bija atpakaļ. — Še! Dziedi vien, ja nekas labāks nenāk prātā. Katrīna pārlapoja notis. Atradusi «Mori ame, adieu!», pabāza lapu zem spilvena. Valfrīds pārsteigts sekoja viņas izdarībām. — Tā,— Kate teica.— Ar pārējo vari darīt, ko gribi, bet šī ir mana! Skaidrs? — Katiņ!— Tagad Valfrīds saprata visu.— Nedomā tik ļauni. Tas bija tikai eksperiments.


Man nekā cita nopietnāka nebija pie rokas. Nu, atvaino! Es nezinu, kā tu zini, bet… — Man bija drūmi. Gāju staigāt. Garāmejot dzirdēju …" — Kāpēc tu to neteici vakar? — Gribēju, lai tu pats … — Tik liela jau, bet prāta nav. Tu taču man esi viena pati tāda, mana baltā mēness meitiņa … — Valfrīd, tu esi glums kā zutis. Diplomātijas kalngali. Un vēl kas — šodien tu nekur neiesi! — Bet man taču …— viņa muti aizspieda Katrīnas plauk​sta. — Tev ir hroniskas iesnas. Dzeltenais purva drudzis. Un neliela tīfa lēkme. Katrs ārste tev nekavējoties parakstītu stingru gultas režīmu … — Nē, nav iespējams strādāt! Tu esi trakāka par purva drudzi. Tev pašai šodien būs gultas režīms! Un vēl kāds! Katrīnas atbilde noslāpa spilvenā. Inges dziesmai beigas nedzirdēja ne viens, ne otrs. Savijušās rokas atraisīja pirmo mezglu viņu mīlestības vēsturē. — Kas te notiek, velns parāvis! Istaba kā ledusskapis, septiņpadsmitā gadsimta mūzikas šedevri mētājas pa grīdu, pulkstenis rāda četri, bet divi vājprātīgie laikam domā, ka vēl nav rīts!— Zigmunds stāvēja uz sliekšņa un blenza istabā.— Man tur lejā prasa, vai dārgie radinieki nav saslimuši? Vai nevajagot nolaist asinis, vai uzlikt uz pakaušiem pusduci dēļu? — Iedodiet man kara cirvi, un es tūlīt parādīšu, kam te jānolaiž asinis!— Katrīna pabāza galvu no aizkaru spraugas.— Dēles vari uzkost vakariņās, tikai izmeklē treknākas! — Spriežot pēc muļķībām, ko es dzirdu, jūs laikam esat noskaidrojuši attiecības,— Zigmunds konstatēja un juta atsilstam sirdi, kas visu dienu bija valstījusies pa krūšukurvī kā ledus gabals. — Mums ir purva drudzis,— paskaidroja Valfrīds, izpūzdams elpu; aukstajā istabā tā sastinga kā garaiņi. — Viss skaidrs! Lūdzu, atzīmējiet, ka es jau otro dienu eju pēc malkas,— Zigmunds izgāja gaiteni. Viņam nopakaļ smilk​stēja dziesmiņa «Ak, cietā, cietā sirds.» Šoreiz Kates izpildī​jumā. — Stulbeņi tādi!— Zigis priecīgi atbrēca. Abi grēkāži laikam tā arī nebūtu piecēlušies, taču pie durvīm pēkšņi pieklauvēja. — Vai dieniņ,— Katrīna nomurmināja, rātni izlīdzināja segu un pavilka uz malām aizkarus. Valfrīds izlikās par beigtu. Ienāca Hannelores kundze. Viņa tiešām izskatījās uztraukta. Gulētājus pārmāca viegli sirdsapziņas pārmetumi. — Ak … pie jums viesis … bet es nezinu. Jūs laikam esat saslimuši. Varbūt atsaukt ārstu? Un ko lai saku viesim? — Nē, mēs …— Valfrīdam nosarka pat ausis. — Mums bija auksti…— Katrīna stomījās. — Mein Gott!— Hannelores kundze izmisīgi sasita plaukstas.— Es taču liku Ingei iekurt kamīnu jau no paša rīta! Nu gan viņa man dabūs! — Nē!— Katrīna iesaucās.— Inge nav vainīga! No rīta mums vēl nebija auksti. — O! Ak!—Saimniece iesmējās.— Nu, bet ko man teikt Feierabenda kungam? Viņš lejā gaida un uztraucas. — Johans!— Valfrīds priecīgi iesaucās.— Lai viņš pa​gaida … — Vienu mazu brītiņu,— Kate papildināja.— Mēs tūlīt…


Tikai piecēlušies viņi pa īstam sajuta, cik istaba auksta. Kate kā nebūt saaukloja korseti, un tad jau nāca Zigmunds ar malku. — O! Labvakar, liebe Kameraden!— Johans piesardzīgi vēra durvis.— Vai netraucēju? Jūs esot neveseli? — Neņem galvā, Johan!— Zigmunds enerģiski pūta kamīnā.— Viņi pēc ilgiem laikiem atcerējās, ka ir iemīlējušies. — Zigi! — Pieraksti, lai atkal neaizmirstas! — Zigi,— maigi teica Kate,— tev tūlīt klāsies slikti, ja vien … — Nu? — … tu neiebērsi man kabatiņā pāris šiliņu. Aizskriešu uz kārumbodi. Viesi jāuzņem, kā pieklājas, to vajadzētu zināt pat tarakānam starp foliantiem. — Ko tu sauc par kārumbodi, Katrīn?— Johans ieinteresē​jās. — To ūķlti pretī Andresena namam. Tur ir visādi rieksti un konfektes. — Bet vai dāma? … Varbūt aizsūtīt kalponi? — Viņa nezin manu gaumi. Iedod savu silto paltraku, Valfrīd! Katrīna aizgāja. Johans nosēdās pie kamīna, efektīvi nosviezdams uz tā malas savu spalvām rotāto bereti, pie tam izlikda​mies neredzam Valfrīda pūles neuzkrītoši pārvilkt pāri gultai segu. — Draugi! Īstenībā es šovakar pie jums nācu darīšanās. Man ir tādas ziņas, o! Rīt tev, Zigmund, jāierodas rātsnamā, bet es tev pateikšu tūlīt. Labas ziņas taču nevar atlikt, vai ne? — Tas tikai trūka! Bet kas īsti noticis? — Mēneša beigās pilsētā notiks kuģinieku amata brālības svētki. Tie vienmēr ir ļoti krāšņi — karogu gājiens pa ielām, viesu pieņemšanas, balle … Šogad, protams, vajadzēs uzstāties arī pilsētas kapelai. Tas jau būtībā ari ir kapelas galvenais uzdevums, vai ne? Esmu redzējis līdzīgus svētkus Rīgā. O! Bet vai mēs sliktāki? Rīgas rāte pa vairākiem lāgiem mēģināja mūsu ostu slēgt un izputināt mūsu kuģiniekus, lai iepludinātu zelta straumīti paši savās kabatās, tomēr nelaiķis hercogs to nepieļāva. Šogad svētkiem jābūt skaistākiem nekā jebkad — jūs pierādīsiet, ko pilsētai nozīmē savi muzikanti! Viņa gaišība Fridrihs Kazimirs to apšauba, tā vismaz vēstulē rātei raksta kambarkungs Kristofs Kalauss — cilvēks, ko es labprātāk redzu ejam, nekā nākam. Viņš to nosauc par rātes uzspiestu ekstravaganci, kas izmaksājot pārāk dārgi… — Ko?— Zigmunds iesaucās. — Mein Gott, Zigmund, ko tu uztraucies? Mītavas kungi nekad neatzīs par labu to, ko darām mēs. Es tikai brīnos, kā hercogs par nodomu dibināt kapelu uzzināja, pirms tā bija izveidota, vēl pirms jūsu ierašanās pilsētā — neilgi pēc tam, kad uz Drēzdeni tika nosūtīta vēstule… Kalausa kungs raksta arī, ka, viņaprāt, tava alga, Zigmund, esot par dāsnu. Mītavas galma mūzikas direktors Fišera kungs saņemot tikai simtpiecdesmit dālderus, kamēr tu — divsimt. Kas viņiem liedz maksāt vairāk? Bez tam — no saviem divsimt dālderiem vismaz pusi tu izmaksā pārējiem … — Tu gribi zināt, kā viņi uzzināja par kapelu?— Pīpes kāts nošņirkstēja Zigmundam zobos.— Pajautā mazcienījamam Tomes kungam. Ja kādam izdotos parakties viņa midzenī, tur atrastu drusku vairāk dālderu, nekā ar rakstveža simtiņu gadā var iekrāt… — Zigmund! Vai tu esi pārliecināts par to, ko runā?— Rektora ūsas saspurojās, sejā iesitās sārtums. — Pajautā Valfrīdam! Pajautā Katei! Varam aiziet līdz zvanu tornim, uzkāpt tajā un ielūkoties pretējās mājas logā,— un Zigmunds izstāstīja par neizdevušos dziedāšanu zvanu tornī, par Tomes viesi, par smago naudas maku.


Feierabends dusmās pietvīka sarkans. — Vecā, slīpētā žurka! Jūda! Tagad es saprotu, kā tas notiek — tikko es rātes sapulcē ierunājos par jaunas skolas celšanu vai par vecās remontu, tā pēc pāris dienām pienāk rīkojums no hercoga kancelejas par līdzekļu samazināšanu skolas vajadzībām. Un kas tai kancelejā sēž? Kalauss! Un lasa Tomes kunga ziņojumus! Donnerwetler! Bet doma par kapelu neaizsākās rātsnamā. Pirmoreiz par to runājām pilī pie Fītinghofa kunga. Fogts ierosināja, pilskungs piekrita, rātskungi — es, Ditfers un Štrauhs — tāpat birģermeistara kungs nolēma, ka to mēs varam atļauties, lai darītu ko mūsu pilsētas garīgās dzīves pacelšanai. Kārtējie ieteikumi no Mītavas pienāca tikai tad, kad jūs jau bijāt ieradušies un avanss izmaksāts. Kaut kas Tomes kunga slepeno pastu bija aizkavējis, vēstule bija datēta nedēļu pirms tās saņemšanas. Līgums parakstīts, nauda izmaksāta — aizliegt par vēlu. Toties tagad — svētkos jums sevi jāparāda lieliski, lai augstajiem viesiem no skaudības pārplīst žultspūslis. — Vajadzētu kaut ko pavisam jaunu!— klusi, dedzīgi teica Zigmunds.— Valfrīd, kā ar tavu iedvesmu? — Iedvesma būs!— Valfrīds košļāja lūpu.— Man vajadzēs tavu korīti, dvēselīgi piepaceltu tekstu un solistu. — Sieviešu vai vīriešu kārtas? Valfrīds nepaguva atbildēt, durvis gandrīz izsprāga no eņģēm, un istabā iešāvās Katrīna. — Uzminiet! Uzminiet, kas man te ir?— Viņa kratīja brūnganu audekla maisiņu. Balss satraukumā drebēja. — Spriežot pēc krāsas — blaktis. — Tu pats esi blakc ar «c». Zigi, lūdzu noej lejā, dabū miezeri, ūdens vārāmo katliņu un pēc iespējas mazāku karoti. Nu, ej taču, ja tu zinātu, kas tevi gaida, tu savas pakaļkājas kustinātu trīsreiz ātrāk! — Valfrīd, manuprāt, Kate ir vai nu pielējusies kādā traktierī, vai sajukusi. Viņu vajag apslacīt ar svēto ūdeni. Nu, dari taču kaut ko, ej pēc svētā ūdens… Katrīna viņu izstūma pa durvīm. Johans un Valfrīds skatījās uz Kates noslēpumaino rosīšanos un nekā nesaprata. Paņēmusi Zigmunda uznesto miezeri, viņa aizspraucās aiz gultas gala un sāka kaut ko centīgi berzt — izklausījās, it kā maltu mazus akmentiņus. Tad viņa iebēra saberztos smalkumus kapara katliņā ar garu koka kātu un sāka karsēt. Pēc pāris mirkļiem Zigmunda nāsis sāka raustīties kā vecam kara zirgam, kas saodis pulvera dūmus. — Es jūku prātā!— viņš brēca.— Lai velns par stenderi, ja tā nav … — Kafija!!!— Valfrīds uzsprāga kājās.— Katiņ, kur tu to izraki? — Tā gan? Un kurš teica, ka es esmu jukusi? Kurš te brēca pēc svētā ūdens? Jūs aizmirstat, ka viņa gaišība nelaiķa hercogs Jēkabs atveda no Tobago ne tikai tabaku, bet arī kafijas pupiņas… vai varbūt tas bija no Gambijas? — Tu pati to biji aizmirsusi! — Es to vispār nebiju zinājusi!— Kate lēja grauzdētajiem kafijas biezumiem virsū ūdeni. Istabu piepildīja brīnišķīgs kafijas aromāts.— Redzu, kārumbodes onkulis ber no viena liela maisa daudzos mazos maisiņos kaut kādas brūnas sēkliņas. Man vajadzēja piecas minūtes, lai noticētu, ka tā tiešām ir kafija. Pēc tam minūti, lai iepirktos. Kafijas sajūsmā aizmirstais Johans skatījās pa kārtai uz visiem trim un neko nesaprata. Brūnās pupiņas viņš pazina. Tās sasmalcināja un vārīja pienā; ceļotāji savārīja pulvera šķipsnu ūdenī un dzēra, lai aizdzītu miegu. Arī Johans savulaik uz Vindavu bija atceļojis ar vanderzeļļa trijkājaino kafijas katlu pie ceļasomas. Bet šis dzēriens viņam ne visai patika, likās rūgts un pliekans. Bet Katrīna savārīja kafiju pavisam tumšu, izšķīdināja tajā gabalu dzeltenā niedru cukura un ielēja alvas


kausiņos. Visi trīs ar nepārprotamu baudu sūca brūno dziru, acis mirdzēja, it kā viņi būtu sadzērušies vīnu. Piesardzīgu malku ieņēma arī rektors un nosprieda, ka pie tāda dzēriena vispirms jāpierod. u. Sarunas pamazām atgriezās pie gaidāmajiem svētkiem. Izdzirdējusi, ka Valfrīdam jāsacer jauns lielas formas darbs, Katrīna sāka starot. — Tev būs jādzied,— Zigmunds teica balsī, kas nepieļāva iebildumus. — Jā? Un kas īsti? — Tad jau redzēs, ko Valfrīds sapesteļos. — Tev nāksies pamatīgi mācīties. Vienkārša dziesmiņa tā nebūs. Es kasīšos. — Bet lūdzu, cik vien tev nagi turēs,— laimīgā Kate attrauca un sāka gatavot otru porciju kafijas. Liekas, ka pēc šīs dienas nesaprašanās starp Kati un Valfrīdu izgaisa kā dūmi. Turpmākajās nedēļās visi cītīgi strādāja pie jaunā darba, kuru saskaņā ar saturu nokristīja par rožu svītu. Dziedāt vajadzēja ne tikai Katrīnai, bet arī zēnu korim, protams, kapelas pavadījumā. Tekstu pa visiem kopā sacerēja Katrīna, Johans un Zigmunds pats. Diena bija aizpildīta līdz pēdējai minūtei, un par garlaicību sūdzēties Kate vairs nevarēja. Tikai… ik vakaru Valfrīds pazuda. Cilvēki gaida — viņš paskaidroja. Un priecīgi pažvadzināja saujā šiliņus un florīnus. Katrīna apņēmās neko nepārmest, jo vairāk tāpēc, ka šajās dienās Valfrīds strādāja, sevi nežēlodams, un, mājās atgriezies, bija ļoti mīļš. Taču naktīs, kad viņš jau sen gulēja, Kate platām acīm raudzījās tumsā un domāja. Par ko? To viņa neteica nevienam. Tikai plaksti rītos dažkārt bija piesarkuši, un zem acīm rēgojās tumši loki. Zigmunds reizēm pētoši palūkojās viņā, bet neko nejautāja. Tā kā naudas krājums bija papildinājies ar ballēs un mūzikas stundās nopelnīto, Katrīna saņēma dūšu un devās pie Vindavas smalkākā skrodera, lai pasūtinātu visiem jaunus tērpus. Viņai bija lieliska redzes atmiņa, tāpēc visi trīs tērpi vismaz par pieciem gadiem apsteidza Eiropas modi — skroderis Rotbarts neizpratnē gandrīz nožņaudzās mērlentē — no kurienes kun​dzei tādas idejas? Dienas gāja, mēģinājumi notika gandrīz katru pēcpusdienu, kad Zigmunds no divpadsmitiem līdz četriem bija brīvs no darba skolā, lai pēc tam vēl stundu strādātu ar zēniem — par dziļu riebumu Johannesam Beikiršam, kurš šādas ķecerības nespēja pat aptvert. Tomēr rektora rīkojumu skaļi apstrīdēt viņš neuzdrošinājās. Viss būtu gājis pavisam labi, ja brīnumbērns Brinks vismaz pāris reižu nedēļā nepamanītos piesūkties kā dēle. Pāris reižu mēģinājuma laikā Zigmunds viņam uzgāza pa stopam auksta ūdens, taču rezultātu nebija — turpmāk tad, kad Brinks bija dziļāk ieskatījies pudelē, viņš uz mēģinājumiem neieradās vispār. Valfrīds bija iededzies darbā kā fanātiķis. Partitūra tika uzlabota vēl un vēlreiz, dzenot izmisumā pedantu Kristiānu. Darbs Valfrīdu spārnoja, tāpat ari pārējo atzinība. Ne Rozālijas pretimnākošā ķiķināšana, ne panes Irmgardes glaimi viņu nespēja novirzīt no brīnumainā radīšanas ceļa. Mācītājmājas sabiedrība atkāpās, pareizāk sakot, viņš to piespieda atkāpties gandrīz līdz vienaldzības robežai. Pēdējā diena pirms svētkiem pagāja kā drudža murgs, Satraukuma kaite bija pārņēmusi ne vien kapelas mūziķus, bet ari visu pilsētu. Vai pie katras mājas putēja smiltis, šļakstēja ūdens — saimnieki posa sava nama priekšu. Šur tur krāsoja vai kaļķoja ēku sienas. Saimnieces un kalpones spodrināja logu rūtis. Savus ļaudis izrīkoja ari Hannelores kundze — Ansis un Jans uzkāpa uz jumta nostiprināt vēja izkustinātos dakstiņus, Inge mazgāja logus, bet viņa pati, smiltis priekšautā iegrābusi, spodrināja durvju apkalumus un klaudzināmo āmuriņu. Skolā mācības nenotika. Agri no rīta zēni sanāca uz pēdējo kora mēģinājumu. Pēc divām stundām ieradās Kristiāns Fogels un nekavējoties sāka skaņot vijoli. Valfrīds ar Katrīnu ieskrēja


gluži aizelsušies, bet ārkārtīgi apmierināti — jaunie tērpi bija gatavi, atgādāti mājās un rūpīgi piekārti pie sienas. Brinks, protams, ieradās pēdējais. Visi jau steidzīgi lapoja notis, tāpēc Zigmunds aprobežojās ar to, ka parādīja viņam nelielu, bet iespaidīgu dūri. Brinks nopurinājās kā salijis suns un sāka žēli mirkšķināt.— Herr Kapellmeister, es netiku dzēris, es… — Aizveries,— Zigmunds laipni pārtrauca.— Sēdi un pie​velc tapiņas. Atpūtušies zēni atkal nostājās uz improvizētā podesta. Kapela iekārtojās viņiem priekšā. Katrīna — blakus klavesīnam. Zigmunds sakārtoja čellu, pagrūda uz augšu brilles un pacēla lociņu. Mēģinājums bija vētrains. Zigmunds brīžam atplauka svētlaimīgā smaidā, brīžam viebās kā uz moku sola. Kristiāns sarka un bālēja. Valfrīds jauca matus un laiku pa laikam ievilka savās notīs mistiskus ķeksīšus. Kad viņš jau trešo reizi ar spalvu līda Katrīnas nošu lapā, viņa mīļi apjautājās, vai cienīts komponists līdz koncerta sākumam būšot ticis pie galīgā varianta? Komponists neatbildēja un ievilka līnijās vēl pāris ķeksīšu, pārvērs​dams rāmu pusnoti pārdrošā locījumā. — Paklausies, Wunderkind, ja tu vēlreiz Fis vietā zāģēsi F, es no tevis uztaisīšu klopsi bez sīpoliem!— Zigmunds draudīgi pacēla lociņu.— Un neko stiprāku par ūdeni vairs dzert nedabūsi! No tik baigiem draudiem Brinka ģlmītī visas spalviņas sacēlās stāvus. Viņš nolaida vijoli un gribēja taisnoties, bet Kristiāns maigi iesita knipi pa sārto degungalu. Dumpis bija apspiests, mēģinājums turpinājās. Pēcpusdienā draugi vilkās uz mājām gluži bez spēka. — Ārprāts, kas būs rīt, ja šodien iet šitā!— Katrīna tīši šļūkāja kurpes pa putekļiem. — Beidz putināties! Rīt viss būs kolosāli. Pēdējā mēģinājumā nemaz nedrīkst iet labi, tad koncertā izgāšanās garantēta. Ka tikai vunderkinds neuzkāpj uz korķa … — Lai tikai pamēģina! Tad mēs viņu nodosim bendes rokās! Draugi apklusa, kolektīvi nopūtās un tikai tad pamanīja neparasti tīrās ielas. Lai ari nekad nebija manīts, ka atkritumus izgāztu tieši nampriekšā, kā teikts visās viduslaiku vēstures grāmatās, tomēr par tīrām Vindavas ielas saukt nevarēja. Bet šodien — nokritušās lapas un visādas čabas aizvāktas, putekļi saslacīti ar ūdeni, dubļu laipas pie mājām noslaucītas. Garā iela, kas savienoja Tirgus laukumu ar Sarkanmuižas ceļu, bija tīra kā galds. Logos šur tur iekārti krāsaini karodziņi, vimpeļi vai spilgtas lentes. Tālumā parādījās divu zirgu vilkta kariete un aiz tās vairāki jātnieki. Visi trīs, uzkāpuši pa kāpnītēm, palika stāvot durvju priekšā — tādu greznību Vindavas ielās katru dienu negadījās redzēt. Kariete slaiki pārbrauca Tirgus laukumu un apstājās pie «Sudraba enkura» vārtiem. Karietes logi bija aizsegti, uz sāniem krāsains vapenis. — Viņa gaišība, vai?— Kate novilka. — Ei nu ei, hercogs gan neapmetīsies tik prastā ūķī,— Zig​munds neticēja. — Kur tad tu esi smalkāku redzējis? — Un «Kuģinieku ģerbonis»? Rādās, ka tas būs pats greznā​kais šolaiku hotelis. — Iekšā bijuši jau neesam. Vai nav vienalga? Galu galā var uzprasīt saimniecei. Viņa jau nu zinās smalki. Ejam!— Valfrīds vēra durvis. — Zigi, kad tu redzēsi savu štāti, būsi gar zemi. Es pat nevaru iedomāties, kāds tu tajā izskatīsies,— uz kāpnēm teica Katrīna. — Ak kungs! Bet vai rokas pakustināt es varēšu? — Pamēģini!— Katrīna triumfējoši atvēra durvis. — Tā nekas.— Zigmunds pagrūda brilles uz augšu.— Kurš ir manējais? — Zilpelēkais. Nu, vai nav skaists, ko?— Katrīna sajūsminājās. Abu uzvalku drānu un izšuvuma rakstu bija izvēlējusies viņa viena. Pašiem muzikantiem tam vienkārši nebūtu atlicis laika,


turklāt Zigmunds labprātāk gāja pie zobārsta nekā pie drēbnieka. — Starp citu, tā ir sešsimt deviņdesmitā gada mode.— Kate papurināja Valfrīda brūnā kamzoļa piedurkni.— Uzlaikojiet! Bikses arī! Es gribu redzēt, kā tas viss kopā izskatās. Zigmund, neviebies! Ja es varēju nēsāt šurp un turp šņoriņu ar visiem taviem izmēriem, tad tu varētu man darīt to prieku un paklausīt. Jūs spēlējāt, bet es cauriem vakariem nīku tai darbnīcā, lai vecais Rotbarts kaut ko nesalaistu dēlī. — Un viņš tevi neizmeta ārā? — Kā redzi, nē! Šolaiku šuvēji ir pieklājīgāki. Tādi klienti kā rātes kapelas mūziķi apkārt nemētājas. Un materiālā ieinteresē​tība, mm … — Cik šitas viss galu galā izmaksāja?— Valfrīds prasīja, pogādams vesti. — Daudz. Nu, un tad? Tādi svētki! Koncerts! Balle! Diez vai ko tādu vēlreiz piedzīvosim. Aizpogājis visas pogas un sasējis lentes, Zigmunds paskatījās spogulī un sāka irgot. — Es vairs nevaru iedomāties, kā cilvēks jūtas normālos džinsos. Droši vien pirmoreiz rātsnamā mēs izskatījāmies baigi … — Toties rīt… — Rīt mums jābūt superlīmenī… un ne vien pēc izskata,— nobeidza Valfrīds.— Katiņ, mums vēlreiz vajadzētu izņemt cauri beigas, ja tev nav iebildumu. *** Rīts pienāca pārāk ātri. Vismaz Katrīnai tā likās. Vakarpusē miegs nenāca ne lūdzams. Valfrīds kā par spīti gulēja kā nosists. Kad vajadzēja celties, Katrīnai negribējās pat acu vaļā vērt. Taču minūtes žigli ritēja uz priekšu. Valfrīds pusapģērbies jau sēdēja pie klavihorda, Zigmunds kūra kamīnu un šņaukājās. Matus varēja izmazgāt lejā, mazajā kambarītī pie maizes ceptuves, kur iemūrētajā katlā vienmēr bija silts ūdens. Taču ar galvas slapināšanu Katrīna šoreiz negribēja apmierināties, gribējās būt tīrai no galvas līdz kājām. Ar pierunāšanu izmānījusi Hannelores kundzi ārā, Kate ielēja koka kublā karstu ūdeni un tīksmi nometa kreklu — šāda mazgāšanās bieži neiznāca, un vai tad var dziedāt par rozēm un dvēseli, ja nav nomazgāta mugura? Laiks ritēja aizvien straujāk. Kad Katrīna nosēdās pie kamīna žāvēt matus, Valfrīda pulkstenis rādīja pusdesmit. Līdz divpadsmitiem laika atlicis pavisam maz. Valfrīds izvilka no lādes kreklus un neapmierināti saviebās. — Palūdz Ingi, lai izgludina, ar šolaiku gludināmajiem dzelžiem es nemāku apieties,— Kate aizrādīja, ogļu pannu sildīdama. — Tad jāiet Zigim,— Valfrīds pavīpsnāja.— Tad ir garan​tija. — Ej pa gaisu,— Zigmunds atburkšķeja.— Viņa atkal blenzīs manī teļa acīm un dziedās, bet man viņas tembrs nepatīk. — Pārāk izvēlīgs esi,— Kate novilka un tina uz šķērēm garu matu šķipsnu.— Valfrīd, ej vien tu, tev patīk, ka meitenes dzied. Tikai pasveicini no Zigmunda … Saule bija sakarsējusi rudenīgo gaisu tā, ka no dubultā siltuma Katei izspiedās sviedri. Turēdama šķēru koka rokturus, viņa atgrūda logu. Debesis bija tik zilas kā jūlijā. Ja nebūtu apdzeltējušo lapu, neviens nepateiktu, ka pēc dažām dienām beidzas septembris. — Nu, pasteidzies taču,— Katrīna teica Valfrīdam, nepacie​tīgi raudzīdamās pār kailo plecu. — Ir jau gatavs.— Viņš sasēja auklu galus.— Lūdzu, ņem par labu, dārgā kundze. Piesardzīgi, lai nenobružātu apakšmalu Katrīna ieslīdēja jaunajā kleitā. — Vai jūs zināt, ka ir jau pāri vienpadsmitiem?— sauca Zigmunds, klūpot pār slieksni un


bezcerīgi piņķējoties žabo lentēs.— Nolādēts, ar šitām parādes sakām es jau trīssimt gadu netieku galā! Kad viss iespējamais bija sasiets, sasprausts un aizpogāts, viņiem beidzot bija laiks uzlūkot citam citu. Zigmunds izskatījās slaids un stalts stīvajā, garajā baložkrāsas kamzolī ar ziliem un sudraba izšuvumiem. Valfrīda sarkanbrūnais ar platajiem piedurkņu atlokiem un šauro vidukli vērta nēsātāju eksotiski skaistu. Abu ataugušos matus Kate bija saveidojusi tik skaistās cirtās, kas atstātu kaunā pat greznas parūkas. Katrīnas tērps bija no balta, muslīnam līdzīga auduma ar neskaitāmiem vplāniem un bāli sārtu apakštērpu. Pleci, vēl vasaras iedeguma zeltā, drosmīgi atklāti. Pie ņiebura jostas — divas rozes no gaiši sārta samta — pašas darinātas. Balti cimdi un sārti kurpju purn galiņi. Valfrīds pasita padusē notis, Zigmunds paņēma čellu. Pēc piecām minūtēm viņi jau kāpa pār grezni sapostā rātsnama slieksni. Velvētās zāles sienas klāja vairāki amata brālību karogi, bet goda vietā zem pilsētas ģerboņa bija kuģinieku baltais ar zilā un sudrabā izšūto burenieku. Zālē bija sarindoti krēsli — citi smagi, pārvilkti ar mīkstu audumu un apsisti spožām nagliņām, citi pavisam vienkārši sēdekļi. Priekštelpā un rātes sapulču istabā bija daudz svinīgi tērptu ļaužu. Draugi godbijīgi paklanījās birģermeistaram un mācītājam, pamāja sveicienu Johanam. Pie sienas, it kā sabrukt taisīdamies, balstījās kantors ar atspirdzinājuma kausu rokā. Atviezies smaida vieplī, nepārtraukti klanīdamies, ap stūri aplocījās Kristofers Tome. Zigmunds ik pa brīdim nemierīgi palūrēja uz durvīm. Beidzot viņi nāca — Kristiāns bīdīja sev pa priekšu galīgi sarkanu un aizelsušos Brinku. Brīnumbērns bija ietērpies plīvojošā kamzolī, vēl zilākā nekā parasti un savos dzeltenajos matiņos iededzinājis gluži nēģeriskas sprodziņas. Kate nosprauslojās cimdā. Kristiāns bija tērpies melnā kamzolī un ķirškrāsas biksēs. Viņš ceremoniāli paklanījās Katrīnai un abiem kolēģiem. Cauri burzmai lauzās Johans ar švītīgi uzskrullētām ūsām. — Zigmund! Puišeļi ir klāt. Arā stāv. Ved viņus klusiņām iekšā un nostādi. Nobrīdini, lai ir klusi kā peles, citādi mums abiem klāsies plāni. Zigmunds pamāja. Kamēr viņš veda iekšā bērnus, pie rātsnama plaši atvērtajām durvīm piebrauca divas karietes, kuru durvis rotāja kronēts lācis. Izkāpa četras dāmas tumšos zīda tērpos un tikpat daudz vīriešu. Vēl trīs nolēca no grezni seglotiem zirgiem. Visiem parūkas, smagas mežģīnēm un spalvām apšūtas cepures, mežģīnes arī uz zemo zābaku atlokiem. Spīdoši, augstu iešķelti kamzoļi un garas siksnas ar zobeniem. — Kas tie tādi?— Katrīna čukstus jautāja Johanam. — Baronu fon Bēru dzimta. No Ēdoles, Zlēkām, Ugāles un velns zina, no kurienes vēl. Viņiem pieder pāris jūras kuģu un dažas kabotāžas laiveles. Naudu pelna kā tirgoņi, kaut gan veca muižnieku dzimta. īsti bagāts ir tikai viens — barons Joahims no Ēdoles, tā ir majorātpils. Ulrihs no Zlēkām — tas izkāmējušais ar lielo degunu — arī ir bagāts diezgan, bet drusku padumjš. Nav brīnums — viņa vecāki ir tuvu radu. Viņam blakus — ar milzīgo parūku un līdz zobiem aizšņorētu kleitu ir viņa … hm, māsīciņa Lote. Izskatās pēc klostera priekšnieces, vai ne? Bet dzer — o! Ēdolniekam — redzi, tam lielajam brūnā zīdā — ir grezna pils. Grandioza! Mūsējā nenāk ne tuvu. Zini… Johans nedabūja pabeigt. Viesus lūdza zālē. Koris bija nostādīts, arī muzikanti vietās. Katrīna aizslīdēja gar birģer​meistara muguru, lai pievienotos pārējiem. Rātes kalpotājs sauca uzvārdus citu pēc cita. Birģermeistars Johans Hinkeldejs, iežņaudzies milzīgā, stīvinātā apkaklē, gludi saglaustiem matiem, vēl sārtāks nekā parasti, stāvēja zālē pie durvīm un sasveicinājās. — Herr Anthonius Wettkind, Strandvogt1 . — Licenču inspektors Herr Tillmann2 .


— Herr Hulsbach, locis. — Pilsētas amatnieku eltermanis Jirgens Hristiana kungs. — Herr Andreas Andressen, kuģinieku brālības eltermanis. Varenā auguma dānis cienīgi paklanījās. Resnā zelta ķēde uz sarkanās vadmalas krūts meta spožas dzirkstis uz brangās pazodes. — Herr Paul Bremer, pilsētas laivu brāķeris … — Viņa gaišības hercoga kuģinieks Matiass Eriksena kungs. Otrs skandināvu cilmes kuģinieks, garš un stiegrains kā masts, sarkanu bārdu un papliku galvu, pārkāpa zāles slieksni, zemu pieliecies. Saucējs uz brīdi pieklusa. Tad viņa jau piegurušajā balsī ieskanējās pavisam cits tonis. — Viņa gaišības hercoga kancelejas pārzinis Kristofs Kalauss3 … Nu gan visas muguras zemu saliecās. Tomes deguns gandrīz atdūrās purngalos. Everdsens smagi sēca. Johans sašķiebās uz vienu pusi un pamirkšķināja draugiem, kuri ienācējā pazina Tomes nakts viesi. Kalauss, un papēžiem šūpodamies, paklanījās, tad nevilcinoties apsēdās visgreznākajā krēslā. Viņam ienākot, visi, izņemot fon Bērus, bija piecēlušies un tagad lēnām apsēdās. Aristokrātu sols vīpsnāja un ķiķināja. Pietiekami klusi, lai pretendētu uz smalku audzināšanu, pietiekami skaji, lai varētu sadzirdēt. Svinīgā ceremonija sākās. Uzkāpis uz neliela, ar zilu samtu segta paaugstinājuma, birģermeistars teica runu. Viņš stāstīja par Vindavas kuģinieku uzņēmību, drosmi, par viņu veikumu pilsētas un visas hercogistes tirdzniecības attīstībā. Ar patiesu godbijību pieminēja nelaiķa hercoga Jēkaba Ketlera milzu lomu kuģubūves attīstībā, jaunu zemju un jūras ceļu meklēšanā, Vindavas neredzēto uzplaukumu, zelta un sudraba straumes, kas plūdušas caur pilsētu uz valsts kasi. Tobrīd kancelejas kambarkungs piegrūda ūsām cimdu, lai noslēptu nelabu smīnu. Paklanījies hercoga Jēkaba ģīmetnei pie sienas, birģermeistars turpināja runu. Pieminēja Vindavas kuģus, kas vēl atrodas tālās jūrās, svešu zemju krastos, uz kuriem ceļu atraduši drosmīgie Kurzemes kuģinieki, piesauca Dieva svētību un palīdzību vētrās un negaisos. Pabeidzis savu poētisko, salīdzinājumiem un godinājumiem bagāto runu, Johans Hinkeldejs lūdza hercoga sūtni teikt dažus vārdus. To viņš ari darīja — vienaldzīgi, salti un īsi. Hinkeldejs nopūtās — galminieks nekā nesolīja, acīmredzot Fridrihs Kazimirs dūšīgajiem Vindavas kuģiniekiem nebija atsūtījis ne balvu, ne piemiņas zīmi. Atkal Vindava tukšā… Kur sudraba ķēdes, kur īpašās privilēģijas, kādas ik gadu tiek Libavas vai Līvas jūrasbraucējiem? Sarkanais lauva dabū, cik vien rīkle pretī ņem . .. Libavā kuģinieku skaits strauji aug, bet Vindavā grūti savākt komandas. Hinkeldejs nopūtās tik smagi, ka to dzirdēja visi klātesošie. Tome smaidīja. Johans saviebās. Andreass Andresens izgāza vēderu un spēlējās ar savu zelta ķēdi. Baroni žāvājās. Lote fon Bēra demonstratīvi aizklāja muti ar mežģīnēm apšūtu nēzdogu. Skatoties viņā, arī Katrīna juta uzmācamies snaudienu. Negulētā nakts lika sevi just. Viņa atjēdzās, kad klusums pārtrūka — priekšā iznāca fogts. — Es uzskatu par godu izteikt atzinību pilsētas locim Hulsbaha kungam,— stingri vārdus uzsvērdams, teica fogts.— Briesmīgā ugunsgrēka laikā augusta mēneša pirmajā naktī viņa drosme un pašaizliedzība glāba no bojāejas kuģa apkalpes locekļus. Hulsbaha kungs ar savu laivu uzņēma slīkstošos un uguns apdedzinātos un laikā nogādāja krastā, par spīti sprādziena draudiem. Hulsbaha kungs, ņemiet šo medaļu! Liku uz tās izkalt jūsu vārdu un ugunsgrēka datumu. Pašā zāles stūrī piecēlās kāds vīrs. Viņš mazliet piekliboja, taču seja bija jauna, pat pārgalvīga. Cepuri sāniem piespiedis, Hulsbahs paklanījās fogtam un klātesošiem, Zeifrīds aplika viņam ap kaklu


medaļu plakanā sudraba ķēdē. Zigmunds juta Johana skatienu. Rektors pamirkšķināja viņam un piecēlās. — Godājamie kuģinieku brālības biedri! Vindavas rāte man uzdevusi stādīt jums priekšā šovasar dibināto Vindavas kapelu, kuru vada Zigmunds Reizemana kungs. Kapelas mūziķi, Zonnenberga kundze un pilsētas skolas zēnu koris Reizemana kunga vadībā sagatavojuši jums sveicienu. Pirmoreiz tiks atskaņota kapelas mūziķa Zonnenberga kunga sacerētā «Rožu svīta».— Johans eleganti paklanījās un norādīja uz samulsušo Zigmundu un pārējiem, kam nekavējoties pievērsās visu acis. Zēni uz podesta sarosījās. Mūziķi aši ieņēma vietas, Valfrīds nervozi izklāja notis. Katrīna saspieda lapu cimdotajās plaukstās. Piere pārvilkās ar mirklumu. Zigmunds pacēla lociņu, un ar pirmajām skaņām pasaule kļuva par mūziku. Lēni, smagi klavesīna akordi kā viļņi atsitās pret baltajām velvēm un krāsainajiem logu stikliem. Bargajā un bezgalīgajā jūras klajā ielauzās daudzkrāsainas buras un zem tām drosmīgas un mīlošas cilvēku sirdis. Spirgta brīze kā dzirkstošs allegro. Tad dzidrā debesu klusumā maigi iežūzojās vēja gariņu trīsbalsīgais koris. Klavesīna spēle ņirbēja kā saules vizulīši viļņos. Zigmunda čells dūca labsirdīgā jūras dieva balsī. Ūdens un debess alegorijā ievijās ilgas pēc mājām kā rozes smarža, tās rozes, ko līgava pirms ilgas šķiršanās piesprauž mīļotajam pie krūtīm. Roze novīst, bet arī tad ziedlapiņas, maigākas par visdārgāko zīdu, smaržu glabā ilgi, ilgi… Kuģis vago pasaules jūras, piestāj tālu dienvidzemju krastos, kur zied neredzētas, noslēpumainas puķes un dveš svešas, reibinošas smaržas. Taču jaunā jūrnieka sirdij visdārgākā ir dzimtenes roze, kas uzticīgi gaida visu ziemu, lai pavasarī atkal vērtu savus sārtos mīlas ziedus. Bargās jūras brāzmās, vētrās un negaisos līdzi kuģim kā sargeņģelis lido trauslais un nemirstī​gais Rozes gars. Noslēgums bija himna uzticīgai mīlestībai. Katrīnas sejā kvēloja sarkani atspulgi. Viss bija atkāpies, viss ļaunums likās uzvarēts. Viņa neredzēja klausītājus, tikai mirdzoši baltu gaismu. Nevajadzēja ne aplausu, ne cita veida atzinības — ekstāzei līdzīga laimes izjūta bija vislielākā atzinība. Taču arī klausītāji nebija palikuši vienaldzīgi, tādu piekrišanu kapela vēl nekad nebija izpelnījusies. Johana Feierabenda acis spīdēja sajūsmā, fogts piecēlās, birģermeistars sniedza Zigmundam roku, bet kuģinieki sita plaukstas no visa spēka, dižais Andresens pat norausa asaru. Tome izskatījās kā apčurājies kaķis, kurš nezina, kur ķepas likt. Ieinteresēta izskatījās pat baronu dzimta — dāmas māja ar vēdekļiem, bet Ēdoles Bērs pāris reižu sasita cimdotās plaukstas. Zigmunds apmulsis mirkšķināja. Laimīgs zēna smaids lauzās cauri kapelmeistara amata nopietnībai. Valfrīds noslaucīja no deniņiem sviedru lāsītes un paklanījās, viņa seja bija gaiša un maiga. Kamēr Johans veda mazos zēnus laukā no zāles, katram noglaudīdams galvu vai labu vārdu pateikdams, pie mūziķiem pienāca Andreass Andresens un vēl divi vīri. — Mēs jums gribam pateikt paldies, mūsu svētkos vēl nekad nebija skanējušas tādas dziesmas. Tas ir kaut kas no mīļā Dieva, lai tas mums vienmēr stāv klāt. Mēs, jūrasbraucēji, nemākam teikt daudz skaistu vārdu, bet sirdis mums …— Andresens skanīgi piesita dūri pie platās krūts.— Grūti ticēt, ka jūs, jaunekli, spējat sacerēt tik skaistu mūziku… jūs esat tik jauns… — Kungs, jūs valdāt stīgas un taustiņus kā labs kapteinis sava kuģa zēģeles,— teica melnbārdainais kapteinis Mertenss.— Paldies arī jums, jaunā kundze.— Viņš izvilka no azotes un neveiklā galantumā pasniedza Katrīnai plakanu, ar sārtu zīdu apvilktu kastīti.— Lai šis aizjūras nieciņš jums paliek kā piemiņas velte no Vindavas kuģiniekiem. Viesi sāka izklīst. Palēnām savākuši instrumentus un notis, ārā devās arī muzikanti. Brinku uz


rātsnama trepītēm aizturēja viņa tētiņš, Katrīna, Zigmunds un Kristiāns devās pāri laukumam, bet Valfrīdam klāt pienāca … kancelejas pārzinis Kristofs Kalauss. Valfrīds bija tik pārsteigts, ka uzreiz pat nesaprata, ko dižais vīrs no viņa grib. Dzirdētais bija pavisam negaidīts, un viņš neattapa atbildēt. Kalauss pavīpsnāja un ieteica viņa priekšlikumu pārdomāt. Pārdomāt… Ko var pārdomāt ar tādiem noteikumiem? Un Valfrīds palika stāvam pie rātsnama durvīm, noskatīdamies, kā lepnais galminieks iekāpj karietē un aizbrauc pils virzienā. *** — Kur tu paliec?— Katrīna viņu gaidīja uz kāpnēm.— Tūlīt sākšoties gājiens. Tas gan jāredz! Kur tu tik ilgi biji, mīļo? Es esmu tik laimīga! Tavs labākais darbs, pagaidām …— Viņa ieglauda roku Valfrīda elkonī un piekļāva degošo pieri pie viņa pleca, acīs lēkāja nevaldāma prieka zeltainās zvaigznītes.— Un nāc, paskaties, kas iekšā kastītē! Tīrais brīnums, ka pasaulē ir tik skaistas lietiņas… Un cik brīnum cēls tu izskaties! īsts princis.— Kates seja bija viena vienīga līksme, likās — tā apgaismo krēslaino kāpņu telpu. — Man tādam jābūt,— Valfrīds, augšā ejot, noskūpstīja Kates deniņus,— es taču esmu blakus princesei. Uz galda smaržoja neliels neredzētu rožu pušķis. — Tās tev sūta Johans.— Zigmunds bija iegāzies neērtajā krēslā.— Esot baigais retums, tā saucamās sūnu rozes, bet kur tās sūnas, es nezinu, vispār, no botānikas neko nejēdzu. Hannelores kundze viņus bija klausījusies tāpat kā vairums apkārtnes iedzīvotāju — aiz rātsnama loga. Neviens to neuzskatīja par pazemojošu, izrādījās, ka Vindavā ir tāda tradīcija, lai katrs pilsētnieks būtu tuvāk svētkiem. Saimniece nezināja vien, kā viņus aplutināt — atnesa vīnu, groziņu ar tumšsarkaniem rudens āboliem, trauciņu ar cukurotām plūmēm un būtu sanesusi vēl nezin ko, ja neieraudzītu Katei pasniegto dāvanu — smalki izgrieztu ziloņkaula plāksnīšu vēdekli, apšūtu blīvām, gaiši sārtām mežģīnēm. Viņa izplūda kvēlā sajūsmā — kaut ko tādu esot redzējusi tikai augstas kārtas dāmām. — Jauks gan.— Valfrīds pārlaida pirkstus pulētajam ziloņkaulam.— Kā tev šķiet, vai pratīsi ar tādu apieties? — Gan jau!— Katrīna attrauca, paņēma vīna krūku un ielēja noliktajos kausos.— Zigmund, kur tu esi? Zigmunda istabā vairs nebija. Uz kāpnēm noklaudzēja saimnieces koka tupeles — viņa strauji nesās lejā. — Zigmund!— Kate iesaucās skaļāk. — Es te,— atsaucās balss uz ielas. Valfrīds izliecās pa logu. Zigmunds stāvēja pie mājas stūra un skatījās rātsnama vir​zienā.— Nāciet lejā! Kaut kas tāds vēl nav redzēts! Pat ķinītī ne. Uz mājas kāpnītēm stāvēja visi mājas iedzīvotāji, bet no «Sudraba enkura» puses steidzās arī viesnīcas saimnieks, rokas priekšautā bērzēdams. Pastūma pie malas baltmataino Janu un pakāpās blakus brūža Johanam. Kate un Inge uzkāpa uz sola. Pie rātsnama pulcējās gājiens. Priekšgalā nostājās Andresens kā brālības vecākais, viņam blakus virs ar brālības baltzili sudraboto karogu. Kuģinieku sanāca liels pulks, tik daudz Vindavas iedzīvotāju kopā mūsu draugi vēl ne reizi nebija redzējuši. Virs sapulcējušos galvām plīvoja mazāki karodziņi un standarti, vīri turēja savu kuģu vapeņus un pazīšanās zīmes. Andresens pacēla roku, un raibais gājiens devās uz priekšu. Velnišķīgā jautrībā iekviecās dūdu pāris. Dūdām pievienojās ērmīgi pūtieni — izrādījās, ka barā ir ari kurzemnieku jūrnieki ar āžragiem un garām stabulēm. Aiz vīriem līdziešanai nekār​tīgā pūlī sajaucās sievietes, pusaudži un pavisam mazi bērneļi. Gājiens pa Annas ielu devās viņiem taisni pretī. Ventas vējš lepni plivināja raibos karogus.


Līksmas un sajūsmas pilnas sejas … Ak, Dievsl Kate pārvilka roku sejai, lai aizdzītu vīziju. Kā viņi prot priecāties! Aizrautīgi kā bērni. Mēs tā nemākam. Mums kaut kur zemapziņā vienmēr piere grumbās. Bet viņi nododas priekam ar visu sirdi un dvēseli pat šajos nedrošajos, bargajos gados, kad kuru katru brīdi atkal šīspasaules varenajiem var ienākt prātā likt tautām izkauties, nogalināt, laupīt… Un ja padomā, ka pēc divdesmit sešiem gadiem pār mazo, mīļo pilsētiņu atkal nāks melnā nāve! No visa šī smejošā un jautrā ļaužu pulka paliks tikai septiņas ģimenes … Ak, Dievsl Es zinu, ka 1711. ir mēra gads, bet ko es zinu par 1991.? Vai mēs esam pasargātāki? — Katiņ! Katiņ!— Valfrīds sapurināja viņas plecus.— Kas tev lēcies? Tu esi balta kā palags! — Nekas, nekas … aizdomājos …— Kate atguvās. Gājiens jau iegriezās Pilsvārtu ielā, un Hannelores kundze sauca viņus līdzi. Sāka dunēt zvans, bet šoreiz tā skaņa likās pavisam citāda. Svētkiem bija izpušķoti arī visi pie steķiem un bulverķiem stāvošie kuģi — mastu un rāju galos plīvoja spilgti karodziņi un lentes, bortus sedza krāsaini paklāji un bārkstis, sardzē stāvošie matroži pūta stabules un dziedāja dziesmas dažādās valodās. Cits citam sekoja dobji būkšķi, un pāri Ventai savērpās zilganu dūmu mākonīši — tur šāva kuģu lielgabali. Katru šāvienu gājiena dalībnieki sveica ar priecīgiem brēcieniem, dūdinieki un āžradznieki pūta kā negudri. Tad kuģu lielgabaliem atbildēja pils vaļņu lielgabali. Gaiss kļuva biezs no dūmiem. Trīs draugi bija ieļuvuši gājiena astē, jautru pilsētnieču bariņā. Pa kājām pinās kādi seši bērneļi, par kuriem nebija skaidrs, kurš no viņiem puika, kura meitene. Kad dūmu mākoņi izklīda un pils tornis atkal pavērās skatienam, tā augšējā logā zem paša jumta parādījās jauneklis garnizona karavīra tērpā. Pāri gājienam, namu jumtiem un visai pilsētai aizskanēja taure. Beidzis pūst apsveikuma signālu, jauneklis noņēma cepuri un pavēcināja to. Saule apspīdēja pavisam jaunu, zēnisku seju bez bārdas un ūsām, vējš sapurināja garus, cirtainus matus. — Nabaga zēns,— Kate novilka,— jānīkst tur augšā, kamēr visa pilsēta priecājas. — Tā nekas — pūtiens. To čali es šovakar sameklēšu, un kabatā man būs pudele. Tas ir ko vērtsl— Zigmunds vēlreiz apvērtēja torni acīm.— Valfrīd, kas tev kait? — Nekas, — atbildēja uzrunatais, ar delnu trīdams pieri, kur drūzmējās savādas, pretrunīgas domas.— Vai mums neva​jadzētu iet atpakaļ? Citādi nepaspēsim sataisīties ballei. — Ko?— Kate pārjautāja, atkal jautra un izspūrusi arī, jau aizmirsusi drūmās bažas uz nama kāpnītēm.— Ejam arī! Ka​mēr savākšu matus — stunda būs apkārt…— Viņa ieķērās abu elkoņos, un draugi pamazām izlobījās no burzmas. *** Vakarā visi gājienā nestie karogi un vapeņi greznojās pie pils ēdamzāles sienām. Zālē jau bija iedegtas sveces astoņos milzu svečturos. Sveces bija no dzeltena vaska — tādu greznību atļāvās tikai bagātie kuģinieki, citkārt pilsētas svētkos lielais vairums sveču bija no taukiem lietas. Galdi vai lūza no pudeļu, muciņu un cepešbļodu svara. Mielasts galvenos vilcienos bija beidzies, pa durvīm tekāja kalpotāji, bet daļa svinētāju vēl sēdēja pie galdiem. Citi pulcējās Konventa zālē, ko pilskungs bija atvēlējis ballei. Pats pils saimnieks ar sievu un garnizona virsniekiem ērti ierīkojās mīkstajos solos zāles galā. Tepat bija ari visi rātskungi ar kundzēm, Andresens, Eriksens, kuģubūvētavas virsmeistara Zīferta dēls, kas jau gandrīz pavisam bija pārņēmis tēva amatu, trīs grezni poļu kungi no Lietuvas, Niklāss Sēfrenss ar dēlu un divām meitām — Annu Katrīnu un Doroteju Elizabeti. Koktēlnieks, acīm dzirkstot, bija aizrāvies sarunā ar bagāto kapteini Mertensu, to pašu, kas Katrīnai rātsnamā pasniedza skaisto dāvanu. Bet blakus stāvošā kapteiņa sieva — stalta, karalisku formu gaišmate bija iegrimusi mēmā dialogā ar Niklāsu jaunāko, kura tumšbrūno acu skaiens zem pievērtiem plakstiem dega kā ogles. Mācītājs Šmidts, stūrainā krēslā iegrimis, kaut


ko pāsprieda ar Everdsenu. Rātskunga bālā seja izskatījās kā plēves aizvilkts lodziņš mēnesnīcā. Kaulainie pirksti braucīja ūsu retās spalvas. Aiz viņu mugurām loga nišā ierīkojušās Rozālija un pane Irmgarde nepārtraukti sačukstējās un acīm durstīja pūli. Katrīna ar skaienu meklēja Brinku. Par spīti Zigmunda ļaunajām priekšnojautām, grēkāzis rāmi sēdēja blakus savam tētiņam un grauza baloža stilbu. Katrīna atviegloti nopūtās un sāka gudrot, kā lai dod zīmi nākt ārā, kad viņai pretī pavērās Rozālijas baltai mīklas pikai līdzīgā seja. Mīkstajos vaidziņos ieplaka smaida bedrītes. — Frau Sonnenberg, kāāāds prieks … Jūs šodien esot dziedājusi… Kāds žēēēlums, ka es nedzirdēju! Nav jau brīnums, nē … jūsu … Zonnenberga kungam ir tāāāds ta​lants … — Jā, Rozālijas jaunkundz, neapšaubā-āms talants,— sirdij pašā kaklā pukstot, Katrīna maigi teica.— Jūs to zināt tikpat labi kā es. Apbrīnoju jūsu pacietību, ti-ik garas mūzikas stundas… Valfrīds ir sajūsmā par jūsu spē-ējām. Bedrītes Rozālijas vaigos ievilkās vēl dziļāk, tikai acīs jautās kaut kas neskaidrs. Toties tantes Irmgardes melnie redzokļi ieurbās Katrīnas sejā kā rūdīta tērauda dunči. — Kāds jums pasakains vēdeklis.— Tuklie pirkstiņi aplodāja sarteno mežģīņu maliņas.— Kur jūs tādu nopirkāt? 193 — Es to nepirku. Tā ir kuģinieku pateicības velte par šīsdienas uzstašanos ratsnama. 7— L. Sēlc — Nu, protams, Rozīt, Zonnenberga kundze pati tādu nenopirktu, kaut gan … diez cik dārgi jau tāds nieciņš ne​maksā. Katrīna smaidīja un juta asinis nevaldāmi kāpjam vaigos. Acīs izplūda panes Irmgardes pērļu virkne un tauku kroka kaklā. Vienu vārdu, ak, Kungs, vienu situācijai piemērotu vārdu! Tad viņas elkoni saudzīgi satvēra stingra roka, un turpat pie auss atskanēja vēsa, smējīga vīrieša balss. — Jums taisnība, cienītā pane, Katrīnas kundzei nekad nevajadzēs pašai šādus nieciņus pirkt. Tāpēc viņai ir vīrs, kura talants pat ar zeltu nav atsverams, tāpat kā viņa mīlestība un cieņa pret savu izredzēto, vai ne tā? Jūs taču kaut ko saprotat no mūzikas un mīlestības lietām, Rozālijas jaunkundz? — Johan …— Katrīna izdvesa, stingrās rokas tālāk bruzmā ievadīta.— Nemaz nezinu, kā tev pateikties. — Cst! Pie vel… o, atvaino! Tu šovakar izskaties brīnišķīgi, tavs laulāts draugs ir īsts laimesbērns, vai esmu tev to jau teicis? Vai drīkst izlūgties godu dejot ar tevi pirmo deju? — Uzskatu to par pagodinājumu, Feierabenda kungs, tikai — es ļoti sen neesmu dejojusi… Ai! — Katrīna atcerējās Zig​munda lūgumu sameklēt Brinku.— Lūdzu pasauc brīnum​bērnu. Bez viņa nevar sākt. Es iešu zālē. Kad pēc stundas ceturkšņa beidzot atskanēja deju mūzika, Kate pabrīnījās, cik naski dejotāji izrādījās smagnējie un nopietnie amata vīri, rātskungi, kuģu īpašnieki. Baltās, melnās un mēļās zeķēs (Vindavas modes pēdējais kliedziens) autās kājas cilājās maigā gavotes ritmā. Pirmajā pārī dejoja Andresens ar birģermeistara kundzi, aiz viņiem Kristofs Kalauss ar pilskundzi, trešajā pārī birģermeistars veda Švarckopfa madāmu. Viļņoja smagie tērpi, spīdēja vaigi un sudraba ķēdes, sejas kļuva apmierinātas un atraisītas. Kā deja pārvērš cilvē​kus — Katrīna paslēpa smaidu aiz vēdekļa. — Godājamā kudze, atvainojiet par aizkavēšanos, vai drīkstu lūgt uz deju?— Protams, tas bija Johans. «Tas, ko es daru, ir ārprāts,» Katrīnai kā zibens izšāvās caur galvu. «Te, kur katrai dejai ir pussimts tūres … Bez mācīšanās var tikai diskot, bet ar ko atšķiras gavote no žīgas? To nemāca nevienā universitātē.» Taču bija par vēlu, viņi ar Johanu jau bija rindas galā. Tomēr temps bija


pietiekami lēns, lai Katrīna spētu sekot līdzi priekšā dejojošai dāmai un apļa vidū jau pilnīgi iejustos. Galvenais — neizdarīt nevienu lieku soli un, atpakaļ kāpjoties, savaldīt brunčus. Kad viņi nonāca iepretī muzikantiem, Zigmundam izbrīnā gandrīz nokita brilles, bet Valfrīda acis iepletās lielas, lielas. — Par ko viņi tā brīnās? Vai jums nav pieņemts dejot? Varbūt Valfrīds mani tagad izaicinās uz divkauju? 0, tas būtu briesmīgi! Pēdējo reizi es kāvos ar zobeniem pirms vienpadsmit gadiem… un man sadūra plecu. — Nē.— Katrīna cēli smaidīja.— Lai nu kā, divkauja rek​tora kungam nedraud. Tālāk viss gāja kā pa sviestu. Gandrīz vai no gaisa grābtā mūzika skanēja lieliski. Zigmunds nevarēja vien nobrīnīties par Kates dejotspējām un Valfrīds — par kavalieru pārpilnību. Pat cienījamais birģermeistars pagodināja muzikanta sievu ar visai miegainu danci. «Vai tā būtu demokrātija?» Kate domās filozofēja, smaidīdama, kniksēdama un vēdekli cilādama. «Danču zālē nekādas īpašas rangu gradācijas nemana. Protams, tirgoņu un citu labu pilsoņu starpā. Vācieši un zviedri, poļi un holandieši… bet kur ir latvieši?» Kate dziļi paklanījās savam sārti apaļvaidzīgajam kavalierim un, viena palikusi, nopūtās. Cik tas ir skumji! Kā gribētos priecāties savējo vidū! Kas tur vēl durvīs par korķi? O! Bēru dzimta! Baronu kungi! Vai tad tie ari dejos? Ar apsmietajiem pilsētniekiem, plebejiem? 7' Augstdzimtie viesi bija pametuši speciāli viņiem klāto vakariņu galdu. Mūzika skanēja pārāk vilinoši, tādas viņu svētkos un ballēs nebija bijis. Tad jau varēja nolaisties ari līdz pilsoņu kundzēm — labu vīnu iesildītie aristokrāti sāka apskatīties pēc piemērotām dāmām. Vijole vilinoši dziedāja aicinājumu uz deju, drīz vien Joahims fon Bērs no Ēdoles palika viens. Piemiegtām acīm vērodams zāli, viņš pamanīja Katrīnas pārmoderno balto tērpu un vēdekļa pusaizsegto, pietvīkušo seju. Barons bija savam laikam diezgan stalts vīrietis, pēc skata — trīsdesmit seši, trīsdesmit septiņi gadi, smalkām, brūnām ūsām un greznā, gaišbrūnā parūkā. Varētu pat teikt — simpātisks, ja nebūtu pelēcīgo maisiņu zem acīm un izspiedušos dzīslu pie deniņiem. Un, kamēr Katrīna atjēdzās no pārsteiguma, vairāk simtu zemnieku bieds klanījās šo pašu zemnieku pēctecei, lai vestu dejot menuetu. «Arī tēlo demokrātu,» Kate nedzirdami purpināja, likdama plaukstas malu uz barona smalkā cimda. Dejojot viņai pēkšņi likās, ka tas viss notiek sapnī. Zāles krēslainās velves, plandošās sveču liesmas, svešādās smaržas, balsu murdoņa … Visi šie … sen mirušie cilvēki visapkārt… un viņa pati… «Kas es esmu? Vai tā Katrīna, kura pēc trīssimt gadiem šai pašā zālē šausminājās par drausmīgi sapostīto pili — bez logiem, bez durvīm, bez velvēm, bez jumta? Un kas tur spēlē nezin kā komponētu menuetu tik pierasti un vienaldzīgi kā valsi zaļumballē? Vai tas ir tas 195 Zigmunds, kas valkāja visšaurākos džinsus Ventspilī un taisīja elektroniskos špikerus mūzikas literatūrā? Vai tas ir tas pats Valfrīds, kuram vakariņās pietika ar siera mizu un kurš apbraukāja pusi Latvijas uz naftas cisternas trepītēm? Un mans dejas partneris — tīri izskatīgs, bet laikam gan pamatīgs maita — vai tā nav tā pati pergamenta pelēkā, žurku apgrauztā mūmija, ko es redzēju atvērtajā Ēdoles baznīcas kapu velvē? ..» Zāle sāka griezties. Katrīna šausmās aizmiedza acis. Paldies Dievam, menuets bija cauri, un augstdžimtais partneris paklanijās. Kate skatiens izmisīgi meklēja pūlī Johanu Feierabendu, bet tad — ak, laimei— pasludināja deju pārtraukumu un aicināja visus pie galda. Turēdamās pie krēsla atzveltnes, Katrīna sagaidīja muzikantus. Kristiāns izteica Katrīnai kautru kompli​mentu, bet viņa spēja atbildēt vienīgi ar samocītu smaidu. — Iesim svaigā gaisā,— Kate izdabūja pār lūpām.


— Kas tev? Pārdancojies vai pārķēri šampanieti?— Valfrīds saņēma viņu aiz elkoņa.— Traks var palikt, pa kuru laiku tu esi visu šito samācījusies? — Ne viens, ne otrs. Es pēkšņi apjēdzu, cik tas ir dīvaini… — Nedomā par to,— Zigmunds norūca.— Nupat iet pārāk forši, lai lauzītu galvu par tādām lietām. To vēlāk. Valfrīd, nu ir ziepes. Vai tu zini, ka mums vairāk nav nošu? Šitā jau nav balle, bet īsts maratons. Un otro da]u nāksies improvizēt. Mēs tad tā, bet tie divi, vai varēs turēt līdzi? Tēma jāņem mums ar tevi. Man vijole, Kristiāns kaut kā piebrauks ar čellu … Tā. Bet tagad jādabū pudele un jāslāj uz torni. Kur lai nosper? — Elementāri!— Katrīna atguva omu.— Mums ir vietas otrā galda pašā galā. Tur ir viss kas. Un tev nebūs zagt. Nosēdinājuši Brinku un Kristiānu, pirmajam piekodinājuši nedzert vairāk par vienu pudeli, bet otrajam — rūpīgi pieskatīt visas pārējās pudeles, viņi izgāja galerijā, kuru apgaismoja pēc darvas smirdošas lāpas. Neviena neaizturēti un nejautāti, visi trīs tika līdz torņa trešajam stāvam. Pustumšajā telpā neviena nebija^ Vējš, pa vaļējo loga spraugu brīvi staigādams, plivināja vienīgās lāpas sarkano liesmu. Kreisajā pusē uz augšu veda smagu koka planku trepes. — Kāpjam augšā? — Ko tad vairāk?— Zigmunds pieturēja pudeli zem kam​zoļa.— Laika nav daudz, jāpasteidzas. Kaut gan viņi kāpa ļoti klusu, kāpņu vidus neganti iečīkstējās, un kāda balss neskaidri vaicāja: — Kas tur? — Mierīgi, veco zēn.— Zigmunds jau bija augšā, kur vilka nīgrs caurvējš. Valfrīds viņam sekoja un pasniedza roku Katrīnai, kuras baltā kleita piepūtās kā bura. Torņa ceturtais — priekšpēdējais stāvs bija ne visai liela, bet ļoti augsta telpa ar resnām griestu sijām. Te nebija gandrīz nekā, tikai divi šauri, nomelnējuši soli un kaut kas līdzīgs kastei vai galdiņam. Sienas lāpu nokvēpinātas plankumainas, pie tām pieslietas milzīgas vaļņu bises un dakšas, vēl kaut kādi duramie ieroči gariem kātiem. Tikko acis aprada ar sarkanīgo krēslu, draugi saskatīja pie pretējā sienā iebūvēto kāpņu margām atslējušos varen gara auguma puisi. Garais ielocījās viduklī, lai iegūtu inerci kustībai, un pakāpa pretī ienācējiem tikai pāris soļu, bet ar tiem nokļuva tieši telpas vidū. Mute priecīgi smaidīja. — Vai tu biji tas, kas pirmīt pūta tauri?— Zigmunds noprasīja prokurora tonī un lielāka svarīguma labad pagrūstīja brilles. . — Jo, tas ir es!— garais smējās kā puišelis.— Es ir Vindav's garnizon' taurētājs. — Kādā valodā tu runā?— jautāja Valfrīds. — German runā slikt'. I am Scotchmari. Viens gads pēc divi mēneš' es te. Kas jūs ir? — Skots!— Katrīna iesmējās.— Tāpēc ir tik garš. Sevišķi te, kur visi kā rūķīši. — Sešarpus foots,— puisis paziņoja.— Man officer mazs, es liels, no augša redz. Viņš lejā, es tornī — atkal no augša … — Mēs esam muzikanti, meik mjūzik, anderstend?— Valfrīds sagrābstīja visas angļu valodas zināšanas, cik vien viņam bija.— Lejā zālē — balle, dānss, mēs spēlējam? Dzirdēji? — Jo, ļoti skaists mūzik. Man patīk. — Tu iedzert negribi?— Zigmunds izvilka no greznā kam​zoļa apakšas pudeli.— Citādi nīksti te viens pats, nekāda prieka… — Jo, bet-e …— Garais samulsa un paskatījās pāri kāpņu margām. — Nedrīkst? — Nē, bet-e … — Es taisu vaļā. Glāzes gan mums nav.


— Nav tik smalk!— Taurētājs pagrāba no galda vai kastes koka kausiņu un izkratīja no tā spēļu kauliņus.— Spēlēt te… pats ar sev', nav ko darīt… Ar apmetņa stērbeli izslaucījis koka trauķeli, garais ar varenu žestu nolika to starp spēļu kauliņiem un riekstu čaumalām. Zigmunds izsita korķi un lēja. — Iedzer, vecais, un atceries, ka Vindavā šodien svētki! Karogi pland, tauta soļo un sauc «urā!», uz gaišo nākotni… Rauj jods tavus oficierus, viņi jau sen ir piemetušies lopā… Kā tevi sauc? — Roberts.— No Zigmunda tirādes sapratis tikai pēdējo, garais pastiepa roku. Prāvais kausiņš pazuda platajā cimdā.— Nu tad — bārdu jumtā! — Kā tu te gadījies? Tik tālu no dzimtenes?— Zigis prasīja, no jauna pieliedams. — Tēvs, brālis un es bēgt…. Angļu karalis tēvu cietumā gribēt likt. Holandē, pēc tam Dānijā dzīvot, tad jūsu hercog's kapteinis mūs par matrožiem ņemt. Bet es nevar jūrā … vemt pār bort… Tēvs, brālis brauc, es hercog' armijā palikt. Taurē pūš … Labi patikt.— Roberts smējās. — Un tā tu visu laiku pūt tauri?— Valfrīds interesējās. — Vis laiku ne. Kad vajag. Rītā, vakarā … Tagad neko nekaitēt — silts, bet ziemā salst beigts. — Roberts nosēdās uz kāpnītēm un izstiepa milzīgos zābakos autās pēdas.— Bet tas nekas, nav tik smalk'. — Mums jāiet lejā. Tu atnāc ciemos. Es ielūdzu,— svarīgi teica Zigmunds.— Mēs dzīvojam pie Tirgus laukuma Veica kundzes mājā. Prasi pēc kapelmeistara. — Es aiziet, ja drīkst. J ūs tagad spēlēt savu mūzik skaļāk, lai es dzird.— Roberts no Skotijas smaidīja tā, ka likās — viņam ir krietni vairāk par reglamentā paredzētajiem trīsdesmit diviem zobiem. Caurvēja pluinīti, draugi aši nokāpa pa tumšajām kāpnēm. Nemanīti iejuka galerijas un ēdamzāles burzmā. Pa atvērtajiem logiem iekšā plūda vēss nakts gaiss un raustīja sveču liesmas, šķiežot karstu tauku lāses. Kalpotāji vietām nomainīja nolaistītās galddrānas pret tīrām, Lielākā daļa ballenieku bija krietni ieskurbuši, vienam otram kāja slīdēja izlaistītā vīna un alus paltīs, kuras kalpotāji pavirši apkaisīja ar smiltīm. No sākotnējā svinīguma maz kas bija palicis pāri. Neredzēja ne pilskunga ģimeni, ne fogtu, taču birģermeistars un rātskungi bija ēdamzālē. Sūkdams pīpes kātu, loga nišā stāvēja vecais Sēfrenss un raudzījās tumsā, Feierabends sēdēja uz popēta sola starp viņa meitām. Brīnumbērns M. Brinks klīda apkārt, plīvodams kā tukšs zils maiss. Tēvs viņu vairākkārt notvēra, iespieda sēdeklī starp sevi un sienu, taču Brinks ikreiz izslīdēja kā ieziepēts zutis. Mertensa kundzes acīs lēkāja vīna velniņi un it kā pavisam nejauši viņa ik pa brīdim atradās Sēfrensa juniora tuvumā. Nē, ēdamzālē varēja tikai skatīties, ko darīt tur nebija. Katrīna nodrebinājās un devās uz lielo zāli. Blakus klavesīnam, skumīgi balstīdams zodu uz čella, kvernēja Kristiāns. Ieraudzījis nācējus, viņš priecīgi pielēca kājās, — Piedod, Kristiān.— Zigmunds apsēdās.— Mēs bijām tornī apciemot to zēnu, kas pūta tauri. — Nekas …— jauneklis atbildēja.— Man vajadzēja uz​raudzīt Moricu, bet viņš jau … — Pilns kā zābaks,— vēsi konstatēja Zigis.— Rauj viņu jupis! Iztiksim bez viņa. Tu ņemsi čellu, es vijoli, Valfrīds, protams, pie klavesīna … Valfrīd? Valfrīda nebija. Katrīna pagājās atpakaļ līdz durvīm. Galerijā un ēdamzālē rēgojās visādu krāsu kamzoļi, bet Valfrīda kastaņbrūno neredzēja. — Būs aizgājis meklēt sirsniņmājiņu,— Zigmunds norūca, pārcilādams nošu kaudzi.— Viss ir smalks līdz riebumam, bet no labierīcībām ir tikai smaka. — Kapelmeistara kungs, lūdzu turpināt dejas,— nemanīti pienācis, teica birģermeistara kungs, Sārtie vaigi liesmoja vai ugunssarkani, taču reibuma pazīmju nemanīja.— Svētki vēl nav beigušies, esiet tik laipns, Reizemana kungs!


Zigmunds iekšķīgi nolamājās un paklanījās. Valfrīda jopro​jām nebija. — Katiņ, nāc pie klavesīna. Tev vajadzēs tikai ņemt akordus. Kādus, es pateikšu. Valfrīds laikam dīrā āžus. Velns lai paraujl nevienam vairs iekšas netur, šitā rīšana pie laba nevedīs. Kate apjukusi paklausīja. Zigmunds, lai vilktu laiku, aicinājumu uz deju nospēlēja divas reizes. Zāle atkal pildījās, pāri kārtojās rindās. Kate ar Kristiānu saskatījās — abi jutās kā pēdējie muļķi, bet jāspēlē vien bija … Valfrīds jau spēra kāju pār zāles slieksni, kad kāds satvēra viņa piedurkni. — Nu, vai tad tā var, Valfrīda kungs,— no vāji apgaismotās galerijas noducināja panes Irmgardes Pekrevskas balss. Pār viņas plecu koķeti mirkšķināja Rozālija. Lāpas liesmas atspīdums raustījās uz mākslīgām cirtām apēnotās pieres un uztrauktā zodiņa, Valfrīds smaidīdams griezās atpakaļ. — Jā gan, nav glīti tā pamest novārtā savus labākos draugus.— Tante Irmgarde familiāri paraustīja viņa žabo stūri,— Mēs ar mīļo Rozīti visu vakaru gaidām kādu uzmanības zīmi no mūsu gudrā un talantīgā drauga. Bet nekā… — Daudz darba.— Valfrīds joprojām smaidīja.— Es jau visu vakaru gribēju, bet — pašas redzat… — Tagad mēs jūs nolaupīsim, Valfrīda kungs.— Rozālija lunkani izlocījās tantei priekšā.— Ar jums vēlas runāt kāda augsta persona. Mēs jūs meklējām jau pirmīt, kad aicināja pie galda, bet jūs un jūsu… un kapelmeistara kungs nekur nebijāt atrodami. Tas ir loti svarīgi, Valfrīd!— Tērpa mīkstais samts uzdvesa viņam svešas, saldas smaržas.— No tā atkarīga visa jūsu dzīve, ticiet man! Silta, elkonī ieķērusies roka vilka viņu prom pa galeriju. Priešā divas lāpas apgaismoja mazliet pavērtas smailas durvis. Tās atvērās pavisam, un viņu pārbīdīja pāri slieksnim. Omulīgi gaišā istabā pie izmeklētām uzkodām klāta galda sēdēja pats pilskungs Fītinghofs, mācītājs Šmidts, Kristofers Tome, Kristofs Kalauss un aiz viņa muguras nēģeriskas izcelsmes pāžs. Mācītājs snauduļoja, Fītinghofa kungs par vari pūlējas noturēt acis vaļā. Tomes žurkasģīmis bija riebīgs kā vienmēr, taču tajā nemanīja ne mazāko reibuma vai miega pazīmi. Par hercoga emisāru nebija ko runāt — dziļi pierē ierāvušās acis bija modras kā vanagam. Paspēris dažus soļus pāri slieksnim, Valfrīds apjucis apstājās. Viņš bija gaidījis kādu mazu, sirdi kņudinošu piedzīvojumu, kas būtu gluži saprotams — abas šīs sievietes taču viņu apjūsmoja un lutināja. Bet nu viņa priekšā atkal šis vīrs, kurš dienā izteica priekšlikumu, kas bija tikpat vilinošs, cik nepieņemams. — Ienāciet, Zonnenberga kungs.— Kalauss draudzīgi pastiepa roku. Pāžs pasniedza Valfrīdam sēdekli.— Nekautrējieties. Jūs esat pārāk bikls, un tas nav labi. Jums nav par ko kautrēties. Pat kurlam saprotams, kas tur savās rokās slaveno Vindavas kapelu. Valfrīds neviļus saslējās. Vaigos sakāpa vienlaikus gandarījuma un kauna sārtums. Tomēr lieliski, ka cilvēks, kas acīmredzot daudz dzirdējis un redzējis, tik augstu novērtē viņa darbu. Taču goda un draudzības jūtas lika viņam atbildēt pavisam ko citu, nevis to, ko gribēja izkliegt atzinības alkstošā sirds. — Kungs, šīsdienas nopelni nebūt nepieder tikai man. Kapelmeistars Reizemans ir ļoti daudz darījis, arī Fogels un Brinks centās… — Nebūsim sentimentāli, cher amf.— Kalausa smīns paslēja uz augšu sirmās ūsas.— Protams, viņi visi centās, cik spēja, kas to noliedz? Centās izspēlēt visu, ko jūs bijāt sacerējis un nolicis viņiem priekšā … n'est ce pas6 ? Jūsu kundze arī centās, cik bija viņas spēkos. Bet jūs taču neteiksiet, ka tā ir pilnība? Jūs, kas, cerams, saprotat, ko nozīmē īsts orķestris un spoži solisti? Valfrīds nepacietīgi sakustējās. Saruna bija mokoša. Viņš zināja, kas sekos tālāk … jā, tā arī


bija. —… dzīve ir cīņa, mīļais Zonnenberga kungs. Jūs varat iekarot spožāko mūzikas troni Kurzemē, bet karā neņem līdzi neko lieku — ne sievu, ne sievasbrāļus. Mon Dieu7 , un kas tā vispār par muļķību saistīt sevi ar laulības saitēm! Jūsu vecumā! Valfrīds kodīja lūpas. Ar kādām tiesībām šis vecis uzdrošinās tādā tonī runāt par viņa vistuvākajiem cilvēkiem un par viņu pašu? — Jūs spējat valdzināt cilvēkus,— Kalauss skaldīja teikumu pēc teikuma.— Man teikts, ka Vindavas dāmas jūsu dēļ kā bez prāta. Kam jums vajadzīga provinciāļu pielūgsme? MItava ir valsts galvaspilsēta, tur ir plašums, tur jūs gaida slava. Tur jūs nemitināsieties šaura istabele. Talants jums ir Dieva dots. Pārējo jums dos cilvēki. Cik jūs šeit saņemat no devīgās Vindavas Vindavas rātes. Tik, cik kapelmeistara kungs viņam atskaita,— iejaucās Tome. — Hm-jā, viņa gaišība jums varētu piešķirt ap simt piecdesmit florīniem … tas tā, bet gudrs un talantīgs mūziķis atradīs iespēju nopelnīt vēl divtik. Es ceru, ka jūs esat gudrs cilvēks, Zonnenberga kungs? — Domāju, ka muļķis nekad neesmu bijis,— Valfrīds skābi pasmaidīja. — Jūs tā domājat?— Kalausa ūsas raustījās.— Varbūt jūs tūlīt dosiet man galīgo atbildi?— Galminieks pamāja pā​žam. Tas pasniedza Valfrīdam augstu sudraba kausu ar vīnu. — Nu?— Kambarkungs uzlūkoja viņu tik skaudrām acīm, ka Valfrīdam sāka drebēt ne tikai rokas.— Redzu, ka jūs neesat pieradis ātri izšķirt svarīgus jautājumus un izvairāties dot solījumus. Arī tas reizēm nav slikti… Es būšu Vindavā vēl divas dienas, man jāizskata kaudze dokumentu. Gaidīšu jūsu atbildi līdz parītvakaram. Nākamajā rītā pulksten divos mēs izbrauksim. Arī mācītāja kungs ar ģimeni, tā ka jūs nebūsiet viens. «Kuģinieku ģerbonī», mans kungs. Kalausa acis teica, ka Valfrīds var iet. Viņš piecēlās un pavērās apkārt. Neviens cits no klātesošajiem nebija teicis ne vārda. Fītinghofs snauda, vaigu tuklajā, bālajā delnā atbalstījis. Mācītājs snaudā šūpoja galvu, mēmi piekrizdams visam runātajam. Tomes zobi noklaudzēja smaidā, viņš atcēla izģindušo pakaļu no sēdekļa un paklanījās, apkaklei saslienoties stāvus. Pēdējais, ko Valfrīds ievēroja, no Fītinghofa viesistabas izejot, bija Kristofera Tomes lēnprātīgi ļaunais grauzēja smīns. — Velns lai parauj, Valfrīd! Kur tu vazājies? Tas lempis vunderkinds ir pilns kā mārks, un tu arī sāc gāzt podus,— Zig​munds šņāca kā prīmuss.— Visam ir robežas … Kate taču nav pianiste! — Rāmāk, vecīt, beidz moralizēt. Pasaule ir arī svarigakas lietas,— Valfrīds atcirta nedzirdēti asi, nosēdās pie klavesīna un nometa priekšā pirmo pagadījušos nošu lapu. Katrīna sastinga. Likās, ka auksts vējš apsvilina deniņus. Miesu pārklāja zosāda. Viņa pūlējās notvert Valfrīda skatienu, bet velti. Sirds iekliedzās drausmīgā nelaimes priekšnojautā, bet šo kliedzienu neviens nedzirdēja — Valfrīds svešādi skaļi dauzīja klavesīnu, Zigmunda acis slēpās aiz biezajiem briļļu stikliem. Balles beigas gaidīja visi, tikai katrs citādi. Zigmunds, ārēji mierīgs kā tornis, bet iekšķīgi galīgi satriekts, gaidīja Valfrīda paskaidrojumu. Brinks gulēja savam tētiņam uz pleca un ilgojās pēc gultas. Kristiāns bija noguris līdz nāvei. Katrīna aizgāja dejot ar Johanu Feierabendu, lai mēģinātu atvairīt auksto čūskas pieskārienu sirdij. Bija jau dziļa nakts, kad viņi vēra Hannelores kundzes nama durvis. Mēmā un aukstā klusumā atbalsojās katrs solis no pils līdz mājām. Neviena vārda. Valfrīds tā arī nepateica neko. Kāpēc? Vārdi, kas ievadītu stāstu par pusslepeno sarunu, vairākkārt paši lauzās pār lūpām. Taču aizvainotais pašlepnums spieda muti ciet. Neesmu nekāds skolnieks. Man nav jāatskaitās par katru minūti. Apnicis šis kopējās kases kolhozs. Es pats strādāju un varu nopelnīt! Talantīgam cilvēkam nav


tiesību sevi aprakt sīkumos. Mākslas dēļ var upurēt daudz ko … Viņi to nesapratīs, viņi ir sīksti pieķērušies šim kaktam, bet īsta mākslinieka dzimtene ir visa pasaule! Bet kāpēc mēs nevarētu visi kopā? Ja es aizbraukšu, Katiņa to nepārdzīvos. Es taču viņu mīlu. Ko man darīt? Ko? Mums jādomā par atgriešanos … Jā, jā, bet to vēlāk, vēlāk. Es vēl nekur neesmu aizbraucis. Un, ja arī aizbraukšu, tad ne jau uz mūžu. Paskatīšos, uzrakstīšu kaut ko īstu… lielam orķestrim, nevis pašdarbnieku līmenī. Man jāpierāda, ka es kaut ko spēju. Bez citu aizbildniecības, jo es to varu … varu. Domu pavediens aprāvās. Viņš bija savā istabā. Katrīna aizdedza sveci un drebinādamās ģērbās nost. Skatīdamies uz viņas gludajiem, zeltainajiem pleciem, Valfrīds juta uzpiūstam maigumu. Roka pārslīdēja kuplajai matu gūzmai. Viņa neatrāvās, tikai palika kā sasalusi. Valfrīds satvēra Kates galvu plaukstās un pagrieza pret sevi. Ko viņš gribēja ieraudzīt pazīstamajās acīs? To nezināja arī Valfrīds pats, bet ieraudzīto viņš nebija gaidījis. Viņa rokās bija sārtiem plankumiem klāta balta maska, Bez dzīvības, tikai stingo acu kaktiņos sūcās asaras, — Katiņ! Katiņ, nekas taču nav noticis! Ko tu tik briesmīgi pārdzīvo? Mīļā, mana zvaigznīte, nu, neraudi! Es nevaru to izturēt… Kas noticis?— Viņš purināja Katrīnu, kas ļodzījās viņa rokās kā lupatu lelle.— Nu, runā taču! — Tev jārunā.— Pelēkās lūpas sakustējās. — Ko lai es runāju? Par ko lai taisnojos? Nu, aizkavējos drusku, mani pasauca daži cilvēki, piedāvāja darbu… — Kādu darbu? — Vai nav vienalga? Es nekur nebraukšu. Palikšu pie tevis. Nu, vai esi nomierinājusies? — Kas tevi pasauca? Vai atkal Rozālija? — Nē! Kāds tam sakars ar viņu? Ko viņa tev izēdusi? Viņa nemaz nav tik slikta, kā tu par viņu domā. — Es par viņu vispār nedomāju. Tu domā. Es to zinu, es jūtu! — Muļķības!— Valfrīds iebrecas un atlaida Katrīnu. Viņa sabruka uz gultas malas. — Tad arī tāds tu spēj būt? Un pēc šīs skaistās dienas, pēc mūsu skaistā darba un visa cita… — Ko jūs gribat no manis? Vai tad es viens pats ne ar vienu nevaru parunāt? Nedrīkstu? Vai mums vienmēr jāstaigā kopā kā sasietiem? — Vai tad tevi kāds var piesiet? Vai es jebkad esmu centusies to darīt? — Pašlaik tā izskatās. Bet es negribu, ka man kaut ko uzspiež! Atskanēja dobjš būkšķis — Zigmunds no otras puses bija iebelzis pa sienu. — Pietiek, iesim gulēt. Piedod, ka biju rupjš, nu, piedod, lūdzu! Es laikam esmu pārāk noguris, — Valfrīds apguldīja Kates padevīgo augumu un apgūlās pats, instinktīvi cerēdams, ka viņu tuvums darīs savu, Kate sasils, nomierināsies, būs klusums un miers. Zigmunds neaizmiga visu nakti. Viņš dzirdēja Kates un Valfrīda balsis. Kaut gan vārdus nevarēja izšķirt, sarunas jēga bija skaidra. Iegāzis pa balsināto sienu un līdz asinīm saskrambājis pirkstu kauliņus, viņš uzrāva segu uz galvas. Tā ir nejēdzība! Kaut kas reti pretīgs! Kas ar mums notiek? Vai Kate nav pārāk šerpa? Bet Valfrīdam patiesi ir uznācis dullums. Kā tas ir bijis jau agrāk. Pirms Kates. Likās, ka ar to nu vienreiz ir cauri. Bet nē. Un tieši tagad, kad viss varētu būt tik kolosāli. Kad gadījies šitāds atvaļinājums — nekur īpaši nav jāskrien, strādā vienā mierā, nav jāvaktē pulkstenis, jāsteidzas uz autobusiem. Tur, tajā laikā mēs tik reti varējām būt kopā, un katra tikšanās bija svētki. Un pat tad, kad mums visiem trim pa vidu bija simti kilometru, mēs cits citu jutām kā blakus stāvošu. Kāpēc tagad tā nav? Ja Valfrīds izgāzīs kādu no saviem retajiem, bet riebīgajiem podiem, Kate aizies … Tas, kas viņai bijis jāpārdzīvo, ir drusku par daudz. Cietuši mēs esam visi, katrs savā veidā, bet,


kopš esam kopā, stutējām viens otru kā streipuļojoši krogusbrāļi, kam pietiek tikai atlaist vienam otru, lai nogāztos. Bet nu izskatās, ka Valfrīdam vairs nav vajadzīgs ne mans, ne Kates plecs. Pašu grūtāko viņa viņam pārdzīvot ir palīdzējusi, un nu? Jātiek mājās. Pēc iespējas ātrāk. Ja mēs sašķelsimies šajā pasaulē — būsim pagalam. Bet tur — mūsu īstajā pasaulē? Vai tur jel kas ir citāds? Nekas! Cilvēki ir tādi paši, ar tādām pašām vājībām vai spēkiem. Ja draudzība un mīlestība šķobās šeit, vai tur tā būs stabilāka? Zigmunds izkratīja izdegušo pīpi alvas trauciņā un piebāza no jauna. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem aizdedzināja. Aiz sienas bija klusums. Klusums bija visapkārt. Visa pilsēta bija kā izmirusi. Pirmoreiz Zigmundam istabas tumsa un klusums likās nomācoši, un viņš iededza sveci. Uz sienām plaiksnījās drūmas ēnas, kādu agrāk nebija. Auksts. Siltā diena bija izdegusi kā uguns pavardā, atstādama saltus pelnus. Zigmunds nebija māņticīgs. Arī ticīgs ne. Bet kāda savāda sajūta, par Valfrīdu un Kati domājot, — ja starp viņiem viss var sabrukt, tad pasaulē vispār nevar būt nekā noturīga. *** Pagāja nākamā diena. Un vēl viena, un bija atkal vakars. Katrīna savādā nespēkā atlaidās gultā. Valfrīds bija kaut kur aizgājis. Zigmunds savā istabā pārrakstīja notis. Kate lūkojās gultas aizkarā un domāja. Par ko? To viņa nevarētu pateikt. Atmiņu gūzma, daudzkrāsaina, gan skumja, gan ielīksmojošā slīdēja viņai apkārt un pāri. Bet katrai atmiņai bija tikai viena seja, viena balss un viens vārds — Valfrīds. Līksmais, iedēgušais puisis, kas vienā pašā stundā pārvērta viņas dzīvi līdz nepazīšanai… Saule, vasara, ziedu klēpji… dziesmas, mūzika … Un viņa kā apžilbināta, neticīga, pat izbijusies. Mūžīgais naudas trūkums, uz pusēm lauztā bulciņa un pa diviem dzertā kafijas tase … Tad — vairs nepavisam negaidītais pēkšņais iesaukums armijā. Sabrukums. Šoks. Reanimācija. Un viņa seja, tik sveša bez kuplajiem matiem … sakritusies, bāla caur netīro autobusa logu, kad pēc trim hospitāļa dārzā nelegāli pavadītām diennaktīm viņa brauca prom. Autobuss ripoja pa izdangātu ceļu, viņa kliedza balsī, pret nespodro stiklu nagus lauzdama, svešā valodā teiktos mierinājuma vārdus nedzirdēdama .. . Ziema, tumsa, vienatnība, slimība .,. Tomēr katru dienu pa vēstulei, citreiz pat pa divām. Zigmunda apciemojumi, lai cik reti, bet tomēr — kā dzīvības eliksīrs. Sarunas, kas sākās vienmēr ar vienu un to pašu — tad, kad atkal būsim visi kopā! Un tad — pavasaris pēc divu gadu garas ziemas, reizē ziedēja viss — ievas, kastaņas, ceriņi, ķirši. i. Pasaule kļuva par baltu ceļu, uz kura viņi atkal satikās … Katrīna sarāvās. Istabā ienāca Valfrīds. Viņš apsēdās uz gultas un noglāstīja Kates matus. — Ko tad tu …— Katrīnas acis pildījās kā asaru kausi. — Es atnācu uz brītiņu . .. — Vai tu vēl kur iesi? — Jā …— viņš piecēlās un pasmaidīja.— Es atnācu, lai pateiktu, ka es tevi mīlu. — Valfrīd, kas tev noticis? — Nekas.-Viņš gāja uz durvju pusi. Apstājās, uzlika roku uz durvju aplodas.— Atceries, ka es tevi mīlu bezgalīgi. Durvis aizcirtās. Kate atslīga atpakaļ gultā un sāka raudāt pa īstam. Vajadzēja nākt atvieglojumam. Taču tā nebija. Katrīna ieraka seju saburzītajā segā, lai apspiestu elsas. Kaut kur sienmali klusi, bet neatlaidīgi grauzās pele. *** — Pēc dažiem mirkļiem būšu gatavs, mācītāja kungs.— Valfrīds izlēca no karietes un metās augšā pa kāpnēm. Viņu trieca visās pēdējās stundās krājies satraukums. Rokas drebēja, un viņš nekādi


nevarēja trāpīt atslēgu caurumā. Beidzot mēlīte noklakšķēja. Dziļā tumsā viņš taustījās pa trepēm uz otro stāvu. Novilka kurpes un uz pirkstu galiem piegāja pie istabas durvīm. Aiz tām bija klusums, tikai pa durvjapakšu spīdēja vāra gaismas atblāzma. «Neguļ.» Viņš iekšēji sašļuka.—«Tūlīt sāk​sies izskaidrošanās un tad …» Katrīna tomēr bija aizmigusi. Pie gultas nolikto sveci viņš pārvietoja uz palodzes — aizkaru ēnā. Klusu izcēla no lādes skaisto uzvalku, kreklus, zeķes, sameklēja savu maku ar astoņpadsmit dālderiem un divdesmit šiliņiem un iebāza kabatā. Nošu kaudzīti no klavihorda … kāda balta lapa lēni noplīvoja uz grīdas. To paceldams, viņš negribot ielūkojās gulošās Katrīnas sejā: tumšu loku ieēnotas acis, miegā pavērtas lūpas. Pēkšņi viņš jutās kā zaglis. Uzliesmojusī kauna sajūta bija tik asa un nežēlīga, ka Valfrīds gandrīz mainīja savu lēmumu. Taču tas bija tikai mirklis. Šīvakara sabiedrības čakli spodrinātās nākotnes izredzes izdzēsa viņa apziņā Katiņas seju kā sveci. Tomēr viņš uz paceltās papīra lapas uzrakstīja dažas rindas. Nolika lapu uz segas un klusiņām izmanījās no istabas, sargādamies paskatīties atpakaļ. Kad viņu atkal apņēma mācītāja karietes siltenā, polstētā tumsa, savas nepareizās rīcības apziņa atlaidās kā pārgriezts žņaugs. — Brauc!— mācītājs Šmidts uzsauca kučierim. Kariete sakustējās, un Valfrīdu apņēma ilgi neizjustas piedzīvojumu alkas. Krūtīs kņudēja tīkams siltums, smadzenēs ieplūda mirdzoši sapņi. Tagad viņš pierādīs šai pasaulītei, ko spēj! Feihtners, Fišers … nu, kas viņi? Sagrabējuši veči… Bet viņam ar tādām spējām un tehniku ir visas iespējas kļūt kaut vai par pašu galma mūzikas direktoru! Visas hercogistes, veselas valsts galveno mūziķi! Domu plūdumu iztraucēja karietes apstāšanās. «Kuģinieku ģerbonis» bija klāt. Tumsā atskanēja zirgu zviedzieni. Kāds pienāca pie viņu karietes un pavilka sānis durtiņu ādas priekškaru. Valfrīda sejā iespīdēja lāpas gaisma. Lāpu turēja melnādainais pāžs aveņsarkanā un zilā livrejā. Gaismas lokā parādījās kambarkunga akmenscietais ģīmis. — Priecājos, Zonnenberga kungs.— Stīvās ūsas sakustējās.— Viss kārtībā, n'est ce pas? Sine seniimentoPareizi. Vindavas kapela jums ir par sīku. Tiksimies brokastojot. Auf Wiedersehen'\ Lāpa attālinājās. Valfrīds labprāt būtu aizsmēķējis, taču pīpe bija aizmirsusies, un diez vai mācītāja kungam ar meitu patiktu tabakas dūmi. Neremdināmais nemiers joprojām kņudināja. Gribējās ar kādu parunāies. No pretējā sēdekļa skanēja klusa čamstināšana. Mācītāja kungs laikam bija aizmidzis. Bet vai viņa meita ari? Valfrīds nemierīgi dīdījās sēdeklī. Pēkšņi viņam blakus nošalca sievietes tērps un uzplūda asa, silta smarža. Rozālijas ķermenis piespie​dās viņam pie sāniem. — Tētiņš ir aizmidzis,— viņa čukstēja,— bet man miegs nenāca … man ir ti-ik garlaicīgi… — Bet es domāju, ka arī jūs guļat, Rozālijas jaunkundz,— Valfrīds nopriecājās no sirds.— Es visu laiku pārdomāju … — Par jaunām dziesmām, Valfrīda kungs? Jūs taču rakstīsiet man jaunas dziesmas? — Jā, protams… Es domāju par mūziku vispār. Tas viss ir tik savādi…— un viņš sāka saraustīti, kaismīgi stāstīt par savām iecerēm, gan sajūsminādamies, gan pats sevi kritizēdams. Viņš aizmirsa, ar ko runā, viņam bija vienalga, sirds plūda pāri malām. Tie bija gandrīz vai tie paši vārdi, kas daudzkārt bija atraduši atbalsi Katrīnas sirdī un dvēselē. Aizrāvies Valfrīds pat nemanīja, ka Rozālija spiežas viņam klāt aizvien ciešāk, ka tumīgās krūtis karsē viņa plecu, ka mazā, kārā mute ir tikai sprīža attālumā no viņa sejas. Iztēle uzbūra plašas zāles, veselu mūziķu pulku. Tie spēlē viņa mūziku. Hercogs un hercogiene viņam aplaudē. Varbūt hercoga galmā būs ārzemju sūtņi, kas pasaulei pastāstīs par viņa lieliskajiem sacerējumiem? Varbūt pavērsies ceļš uz Eiropas gudro, izmeklēto un bagāto pasauli?


Rozālija viņā gandrīz neklausījās. Bažas, kas viņu mocīja mirklī, kad Valfrīds vēra mājas durvis, izgaisa, viņam atgriežoties. Viņai ārkārtīgi gribējās zināt, kā noritēusi šķiršanās no Katrīnas, diemžēl par to jautāt, vismaz pagaidām, nedrīkstēja. Vai tā sieviete zināja, kurp viņš dodas? Un ar ko kopā? Vai raudāja? Droši vien, kā gan citādi? Kā viņa reiz tik lepni teica: «Mūs nekas nespēj šķirt!» Var gan! Tagad viņš piederēs viņai, Rozālijail Un viņa to vaļā nelaidīs. «Vīrieti dabūt nav grūti,» bija teikusi tante Irmgarde. «Paglaimo viņam, apjūsmo visu, ko viņš dara, pasaki, ka viņš nav tāds kā citi. Atmet muļķīgo kautrību, sakarsē viņam asinis — un viņš iekritīs tev klēpī kā gatavs auglis …» Ja ar tantes padomu vien nepietiks, Rozālija izlietos arī pēdējo līdzekli — mīlas dzērienu. To dabūt bija ļoti grūti, un tas maksāja dārgi, taču mazais māla flakons ir viņas ceļa lādē, rūpīgi ietīts drānās. Kaut gan — droši vien jau to nemaz nevajadzēs… Rau, cik karsti viņš spiež viņas roku, kā asinis pulsē viņa pirkstos … Ritēja stundas. Ārpusē ausa salta un drēgna diena. Izrunājies Valfrīds bija piemidzis. Mācītājs joprojām gulēja ciešā laimīga cilvēka miegā un, karietei sakratoties, jocīgi vaibstījās. Pēkšņi mīkstais braucamais sašūpojās pavisam neganti. Rozālija strauji ieņēma agrāko vietu blakus tēvam. — Kur mēs esam?— Šmidts nočāpstināja, baltajām dūrēm berzēdams acis. — Goldingen, Goldingen, Vatil0 ,— iemurrājās meita, trīdamās tēvam pie pleca.— Vai gribēsi brokastot? — Jā, protama lieta. Ja vien Herr Kalaus labpatiks apstāties. Zirgus mainīsim tikai Schrunden'ān . Nu, jaunekli!— Izbalējušās acis pievērsās Valfrīdam:— Kā panesat ceļojumu? Vai gulējāt? Vai ko labu sapņojāt? Valfrīds bija tik miegains, ka tikko spēja izspiest dažas pieklājības frāzes. Rozālija atvilka no lodziņa ādas aizkaru. Garām slīdēja tādas pašas pazemas mājiņas kā Vindavā, drūmi, rudenīgi dārzi. No Ventas cēlās salta migla. Valfrīds nodrebinājās. — Lūk, Goldingenas pils,— mācītājs runāja,— vēl turas … Ak tavu greznu pili, kāda reiz bija! Kad nelaiķa hercoga tēvs bijis tikko apprecējies … vaimandieniņ, to nabaga cilvēku… Padzīts, pats sava bērna neredzējis. — Kāpēc?— Valfrīds jautāja diezgan strupi, varbūt aukstuma dēļ, varbūt tāpēc, ka negribot prātā nāca: Katrīna pamodusies, izlasījusi viņa zīmīti, raud … salst viena pati vēju izpūstajā istabā. —… raug, neviens jau īsteni neesot zinājis, vai nabaga hercogs Vilhelms bijis tas, kas uzsūtījis slepkavas brāļiem Noldēm, vai kāds cits. Bet Gothards Nolde ir beigts un Magnuss arīdzan. Sen tas bija, tepat jau septiņdesmit gadus apkārt, kas vairs izpētīs, kā bijis, kā ne12 … Diženi muižnieki esot bijuši, bet kāpēc pret žēlīgo hercoga kungu iet? Dieva sods. Tā būs gan. Dzīšanās pēc slavas pie laba nenoved. Nelaiķa hercogs vēlēja Goldingenas pils zāli ar visu savu kuģu bildēm apgleznot. Greznu, greznu … Bet kam tas greznums — viņa gaišība Fridrihs Kazimirs tik pa Mītavu, Mītavu vien. Šeitan pilij viena siena tikko turas … — Kāpēc?— Valfrīds jautāja tīri mehāniski. Acis vienaldzīgi pārslīdēja pāri neredzētajai, joprojām skaistajai Kuldīgas pilij, lepnajiem, miglā pelēcīgajiem torņiem. —… jo teitan nelaiķa hercogs gribēja Vindas ūdenskriti uzspridzināt, kuģojamu viscauri padarīt… Tak neizdevās, siena upes pusē gandrīz izgāzās. Jā, kas Dieva darbos jaucas, kaut arī pats hercogs … Kariete strauji apstājās. Cepure iekrita Valfrīdam klēpī. — Ak, tavu gudru prātu!— mācītājs priecīgi izsaucās, vīkstīdamies biezajā divkāršas vilnas apmetnī.— Leišu tirgotāju nams! Ak, cik gudrs un laipns cienīts Kalausa kungs! Nekur nav tādu ceptu zosu kā tik šeitan.


Mācītājs izkāpa. Aiz viņa stīvi izlēca Valfrīds. No ilgās sēdēšanas smeldza visi locekļi. — Valfrīda kungs …— Rozālija stiepa viņam pretī mazo roķeli dzeltenā ādas cimdā un smaidīja. Valfrīds palīdzēja viņai izkāpt. Ceļinieku un sulaiņu bariņš devās uz tirgoņu namu. Ēdam​zālē gaiši dega liels pavards. Drēgnuma lauzītos locekļus apņēma mīlīgs siltums. Pēc krietnas porcijas zoss cepeša un pāris kausiem karsta vīna Valfrīds jutās nesalīdzināmi labāk. Trešais kauss aizskaloja visus sirdsapziņas pārmetumus, mācītājs likās tīri ciešams onkulis, Rozālijas smaids — visai piemīlīgs, bet kancelejas padomnieks vai pārzinis, kā nu viņu dēvēja, Kristofs Kalauss, saskandinādams ar viņu,— lielisks cilvēks, kurš zina, kā jādzīvo. Un kad, par maltīti maksājot, tas teica, lai nu Zonnenberga kungs paturot savus šiliņus kabatā, ka pagaidām (viņš uzsvēra — pagaidām) to vēl neesot pārāk daudz, Valfrīds nejutās pazemots. Tieši otrādi. Ceļš ritēja tālāk. Rozālijas vaidziņos tvīka karstvīna sārtums. Acis valšķīgi spridzēja. Viņa smaidīja un melodiski trallināja, bet, kad tēvs pievēra acis, ķircināja Valfrīda kurpi ar smalkā zābaciņa purngalu. Valfrīds labprāt spēlēja to pašu spēli, kaut vai garlaicību aizdzīdams. Bet prāts bija jautrs, domāt šobrīd ne par ko negribējās, un pat Ventas migla rādījās rožaina. Kas par to, ka ceļš līdz Skrundai bija vienās bedrēs un kariete kratījās? Tas varēja būt tikai iemesls smaidiem un ķircinājumiem. Skrundā mainīja zirgus. Rozālija uzstāja, lai tēvs rādot, kur atrodas viņa gaišības hercoga zīda tapešu un gobelēnu darbnīcas, viņa gribēja redzēt, kā top šīs skaistās lietas. Taču Kalausa kungs neļāva ne mirkli uzkavēties — viņš gribēja sasniegt Mītavu līdz pusnaktij. Sāka sijāt sīks, salts lietus, un visi sakāpa atpakaļ karietēs. Zobeniem bruņotie kambarkunga pavadoņi, kaut arī atpūtinātiem zirgiem mugurā, izskatījās visai nožēlojami. Zilie apmetņi ātri piemirka, zirgu pakavi svieda augšup treknas dubļu šaltis. Kariete vairs nešūpojās, bet zvalstījās. Pa spraudziņu aizkarā lūrēdams, Valfrīds saskatīja pāris zemnieku pajūgu, dubļiem nošķiestus ratus un braucējus, nātnās seģenēs satinušos. Ieraudzījis divas karietes un jātniekus, kāds vīrs panācās ceļa vidū un vicināja rokas. Pārceltuve bija klāt. — Fāhr-Geld, F'āhr — Geld,— sargs vai pārceltuves saim​nieks kladzināja kā aizsmacis gailis. Kambarkunga kariete jau bija uzbraukusi uz dēļu platformas. Pa mācītāja karietes durvju lodziņu pastiepās sarkana nosalusi, slapja roka skarbalainā piedurknē. — Cik?— mācītājs īgni noprasīja. — Divdesmit četri graši vai četri zekseri,— kā cienītam kungam labāk tīkas,— sargs sēca.— Tāpat kā pērngad, cienīts kungs. — Pērngad …— mācītājs čapstināja.— Viss paliek dārgāks. Un sarkanajā ķepā bira sīkas sudraba naudiņas. Kariete lēni sakustējās. Kučieris rupji nolamājās — zirgiem staignajos dubļos slīdēja kājas, bet tad zem pakaviem nobūkšķēja, nočīkstēja, un visa šī, pēc Valfrīda domām, ārkārtīgi nedrošā ierīce sāka slīdēt pār tumši saduļķoto straumi. Viņš iespiedās sēdekļa kaktiņā — kļuva mazliet nelabi. Nelabumu vēl kāpināja netīksme un neziņa — cik grašu viņam no savas puses vajadzētu atdot mācītājam par pārcelšanos. Durvis no ārpuses kāds pavēra. Tas bija Kalausa melnīgsnē​jais pāžs. — Kungus lūdz izkāpt,— zēns teica.— Zirgi ir nemierīgi. — Ai!— iespiedzās Rozālija.— Tētiņ, man bail! Es negribu kāpt ārā! Man bail no ūdens. — Neniekojies.— Šmidts veicīgi izkāpa no karietes.— Nespiedz! Zirgi satrakosies … jau tā nemierīgi, vai nedzirdēji? Viss Dieva rokā. — Valfrīda kungs …— Rozālija pieķērās viņam,— ar jums man nebūs bail, es turēšos pie


jums. Jūs taču neļausiet man iekrist ūdenī? No pārceltuves līganās šūpošanās Valfrīdam kļuva pa īstam nelabi. Ar milzu piespiešanos uzsmaidīja Rozālijai, bet tad bija jāmetas pie apmales … Braucēji un zirgi nomierinājās tikai tad, kad kariete atkal bija uz cieta ceļa. Apmākušās debesīs spalgi ķērca vārnas. Blīdenes muižas krogu viņi sasniedza jau krēslā. Krodzinieks ieveda kungus vācistabā. Nelielo sabiedrību neviens netraucēja — citu smalku viesu nebija. No ļaužu gala gan skanēja balsis un lāgiem pat dziedāšana latviešu valodā, smiekli… Valfrīds piespiedās silti sakurinātajai krāsnij un pēkšņi sajutās tik drausmīgi vientuļš kā vēl nekad mūžā, pat vissmagākajos brīžos ne. Trūka mājīgās istabiņas, vecā, labā klavihorda, Zigmunda pīpes dūmu un īso, jokpilno repliku, un par visu vairāk — Katiņas. Katiņas nav! Kāpēc viņš ir šeit? Kas viņam šie cilvēki? Kam viss šis grūtais, neērtais brauciens? — Valfrīda kungs …— Glāsmaina sievietes balss. Silta plaukstiņa slepus uz viņa rokas. Maigums. Iejūtība. Tas, kas Valfrīdam šobrīd vajadzīgs. Tātad visi apkārt nav sveši, sveša sieviete taču nevarētu tā skatīties, tā runāt… — Rozīt…— Dievs zina, no kurienes viņam paspruka šis mīlinājuma vārds. Tā gribējās būt siltumā, saprašanās siltumā, un vai tad šeit tā trūka? Vai Katrīna pēdējā laikā bija tik maiga? Vai viņas balsī jebkad skanējusi tāda pielūgsme? — Nāciet vakariņās, Valfrīda kungs.— Rozālija bija pati uzmanība. Pati lika viņa šķīvī ēdienu, pati, kalpotājam neļaudama, rūpējās, lai viņam netrūktu ne medus miestiņa, ne vīna. Viņas smiekli tinās ap Valfrīdu kā nesaraujami, neredzami pavedieni un, jo vairāk viņu sasaistīja, jo jautrāks un apmierinā​tāks viņš kļuva. Uz tālākā ceļa bija tumšs kā peklē. Jātnieku pāžu turētās lāpas sprakstēja mitrumā. Kariete gāzelējās tālāk, līdz Jelgavai vairs nebija tālu, mācītāja kungs pēc īsas sarunas ar meitu atkal iesnaudās. Valfrīds vīstījās apmetnī. Nu jau sala ne pa jokam. — Man auksti,— no tumsas mīlīgi un vārgi atskanēja Rozāli​jas balss. — Man arī,— viņš atbildēja, un nevarētu teikt, ka viņa atbildē trūktu šķelmības. Nošalca drēbes, un Rozālija atkal bija viņam blakus. — Sasildi, sasildi mani.— Mīksta elpa apglaudīja ausi. Valfrīda apmetnis pavērās, un atnācēja vārda vistiešākā nozīmē pielipa viņa sāniem. — Nu būs siltāk,— viņš čukstēja. Rozālija atbildes vietā ierotījās viņam klēpī. Meklēdams apmetņa malu, viņš pēkšņi sajuta zem plaukstas siltu, kārdinošu krūts apaļumu. Galvā pamirdzinājās it kā dzirksteļu spiets, mute izkalta sausa. Rozālija iekunkstējās, ieelsojās, un nākamajā mirklī Valfrīds Rozāliju skūpstīja. Viņa iezīdās viņam lūpās kā dēle, bet viņš to skūpstīja nikni, it kā spītēdams savai sirdsapziņai, uzliesmojošām un atkal dziestošām šaubām. Kā ārprātīgā ātrumā skrejošā kinolentē pazibēja Katrīnas seja, bāla kā migla, Zigmunda pētīgais skatiens caur biezajiem aceņu stikliem un vēl nez kādā sakarībā — divās sarkanās tasītēs ielieta kūpoša kafija. *** Kamīnā spalgi sprakšķēja malka. Uz pelniem nobārstītā galdiņa stāvēja pustukša pudele un divi pielieti kausi. Klavihords bija mironīgi kails. Liesmas meta spokainus atspulgus uz sienām, neapklātās gultas un zaļajiem aizkariem. Kamīna labajā pusē uz grīdas zvilnēja Zigmunds un blenza tumšajā kaktā. Pie galda augstajā


krēslā sēdēja Katrīna. Gļēvi noslīgušie pirksti turēja apdzisušu cigareti. Pietūkušie plaksti gandrīz aizsedza acis. Abi klusēja jau otro stundu. Katrīnas spēki bija izsīkuši izmisumā. Viss bija sabrucis. Nebija vairs nekā. Iepriekšējā naktī viņa pamodās no nenoteikta trokšņa un satrūkās. Valfrīda blakus nebija. Nebija arī pulksteņa. Gruzdošās sāpes un gaidīšanas izmocītai, naivas cerībiņas ieaijātai viņai nebija grūti piespiest sevi atkal iemigt. Papīra lapa lēni urt: klusi noslīdēja no segas un palika nepamanīta. Zigmunds pamodās no griezīga kliedziena. Kamēr viņš atšķīra sapni no nomoda, kliedziens pārauga skaļās elsās. Steidzīgi uzrāvis kādu apģērba gabalu, viņš metās blakusistabā. Katrīna vienā kreklā tupēja uz aukstās grīdas, galvu ierakuši gultas drēbēs, un raustījās kā krampjos. Roka žņaudza papīra gabalu. Zigmunds izņēma to no nejūtīgajiem pirkstiem. «Katiņ! M"t\o manu! Apstākļi sagadījušies tā, ka man steidzīgi jāaizbrauc uz Jelgavu. Ka es braukšu, tas bija zināms jau pirms pāris dienām, bet es negribēju Tevi pirms laika satraukt. Es drīz atgriezīšos, pacenties saprast, cik man tas svarīgi, un neskumsti. Kad būšu galā, došu par sevi kādu ziņu. Viss būs labi, jābūt labi. Tavs… P. S. Atvaino, ka neatvados, bet mani lejā gaida kariete.» Zigmunds sagumzīja papīru un izgrūda visrupjāko lamu vārdu, kādu zināja. Pūlēties nomierināt Katrīnu bija lieki. Viņa neko neredzēja, nedzirdēja, nejuta, tikai laiku pa laikam sāka drebēt ārprātam līdzīgā raudu lēkmē. Nezinādams, ko darīt, Zigmunds pēcpusdienā aizskrēja uz «Sudraba enkuru» un atstiepa ruma pudeli. Pirmo kausiņu viņam nācās ieliet Katei mutē gandrīz ar varu, otro viņa izdzēra pati. Grādīgās dziras ietekmē Kates neprāta saspringums atslāba, tikai asaras nerimtīgā sīkā straumītē plūda pār seju. — Kas tagad būs, Zigi?— Kates aizsmakusi balss pārrāva klusumu. — Nezinu. Vienīgais, ko mēs varam darīt — nogaidīt, kamēr viņam galva atdzisīs tiktāl, lai saprastu, ka viņš ir izrīkojies cūciski. Tas var notikt ļoti ātri. Šaubos, vai viņu tur kāds īpaši gaida. Tur arī bez vina droši vien netrūkst… — Es nespeju saprast. Varbūt es esmu vainīga? — Beidz runāt muļķības. Viņam kaut kas ir sakāpis galvā. Pārslavēts. Tā gadās. — Un tā zoss ir kopā ar viņu. Zigi, es jūtu nelaimi! Es neko nezinu, bet jūtu, tici mani — Tā tas varētu būt.— Zigmunds nīgri paskatījās pielietajā kausiņā un izmeta to tukšu. Nopurinājās.— Pats vainīgs. Viņu vajadzētu sist. Drusku patmīlības un godkāres piemīt katram radošam cilvēkam, bet apšaubāmas karjeras dēļ aizmirst visu, uzspļaut mūsu kopējam darbam, draugiem, tev . .. un aizlaisties kā zaglim? Pēc tiesas un taisnības mums tagad vajadzētu svītrot viņu no visiem sarakstiem, iedarbināt spoguli un atstāt viņu šeit uz visiem laikiem. — Zigmund, bet mēs taču to nemaz nevaram!— Katrīna iekliedzās.— Mēs vairs nevaram iedarbināt spoguli. Vai tad tu aizmirsi, kā tas viss vasarā notika? Mēs bijām tik laimīgi, prieka, mīlestības un citu labu jūtu pārpilni, mums tobrīd nebija nevienas smagas domas, nekādu zemapziņas akmeņu! Mēs jutām kā viens cilvēks. Vai tu vari izslēgt Valfrīdu no apziņas? Es nevaru un nemūžam nevarēšu! Spoguli sasildīs draudzība, mīlestība, ticība un uzticība, bet mūsos tagad ir dusmas, sāpes un vilšanās! — Jā …— Zigmunds noņēma brilles un paberzēja pret ceļgalu.— Mēs neesam zaudējuši Valfrīdu vien. Ir zudis daudz kas vairāk, un, lai Dievs mums ir žēlīgs, ja tas ir uz visiem laikiem.


Iedzer, Katiņ, vienu rumu, šobrīd labāk piedzerties nekā domāt — pie tāda secinājuma es nonāku pirmoreiz. Jā, ar mūsu spoguli nav joki. Viņš redz to, ko mēs paši neredzam. Bet es neticu, ka Valfrīds neatgriezīsies. Tad viņam jābūt nelietim jau no dzimšanas, bet, ja viņš visu laiku būtu bijis tāds, spogulis viņu nebūtu laidis cauri. — Redzi nu, Zigi.— Katrīna virpināja izdzerto kausiņu pirkstos.— Tu toreiz teici, ka tavs spogulis, ko es nosaucu par lieliskāko laika mašīnu pasaulē, ir jāpārbauda. Pārbau​dīji … ♦♦* Oktobra saules skopie stari bailīgi durstījās Ventas pelēkajos viļņos. Vairs tikai retas lapas turējās koku zaros. Vējā kalta dubļu nošķiestās sienas. No zaļi-sārti-rudas Vindava bija kļuvusi pelēkbrūna kā dubļi. Pilsētnieki satinušies dubļu krāsas apmetņos, zirgi apsegti dubļu krāsas segām. Pat dakstiņu siltais sarkanums pazuda piemirkušajos padebešos. Veica nama bēniņistabas logs bija noslēgts, iekšā neiekļuva neviens ielas troksnītis. Mīlīgā istabiņa, kuru vēl mīlīgāku vērta uguns kamīnā, kļuva klusa un noslēgta kā kaps. Katrīna un Zigmunds gandrīz visu laiku klusēja, pa vārdam pārmīdami tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Kate pārsli​moja nelielu drudzi un izārstēja pati sevi ar zāļu uzlējumiem. Hannelores kundzes pasaukto ķirurgu, kurš par varītēm gribēja nolaist slimajai kādu bļodiņu asiņu, viņa pasūtīja pie joda. Taču arī pēc atveseļošanās viņa nelabprāt cēlās no gultas. Locekļi kļuva smagi, seja — dzeltenīgi bāla. Kate vairs nerau​dāja, bet nebija arī ne reizes iesmējusies. Kopš Valfrīda bēgšanas apritēja divas nedēļas, un no viņa nebija nekādu ziņu. Zigmunds vairākkārt deva līdzi vēstules un zīmītes pazīstamiem un puspazīstamiem cilvēkiem, kuri devās uz Mītavu personiskās vai amata darīšanās. To pašu pusslepeni no Zigmunda darīja ari Katrīna. Atbildes nebija. Vai nu šāda veida sūtījumi nesasniedza adresātu, vai arī adresāts nevēlējās atbildēt. Zigmunds atteica visus deju vakarus un koncertus, noraidīja ielūgumus, līdz ar to izraisīdams pilsoņu aprindās veselus minējumu un tenku plūdus. Pēc kuģinieku brālības svētkiem nebija noticis neviens kapelas mēģinājums. Brinks nerādījās, un Zigmunds viņu ari nemeklēja. Kristiāns gan pāris reižu ieradās apjautāties par mēģinājumiem, par Katrīnas veselību, bet, konkrētu atbildi nesaņēmis, aizgāja ar skumju vaibstu skaistajā zēna sejā. Johans Feierabends ieradās gandrīz katru vakaru. Zigmunds ar Kati centīgi meloja viņam tāpat kā visiem citiem, tikai Johanam nebija iespējams samelot — viņa dzidrās acis redzēja cauri visiem meliņietiļ ar ko divi palikušie centās aizklāt Valfrīda nodevību. Viņš izlikās ticam, bet, nevienam neko neteicis, nosūtīja uz Mītavu Vindavas rātes kurjeru ar vēstuli Valfrīdam, kurā rakstīja par Katrīnas veselības stāvokli, bet galvenokārt savas bažas par kaut ko tādu, ko viņš Zigmundam vēl pagaidām negribēja uzticēt. Piekrāpt nebija iespējams arī Hannelores kundzi. Viņa sauca Kati par savu mīļo nabaga bērniņu un vai beidzās nost no vēlēšanās uzzināt visu. Katrīna pateicīgi pieņēma viņas labsirdību un rūpes, bet nestāstīja neko. — Izej taču reiz svaigā gaisā,— Zigmunds kādu vakaru zaudēja pacietību.— Tāpēc, ka augšminētais kungs izturas kā cūka, tev sevi nav jānobeidz. Sagandēsi nervus vai ko citu, un ko tad? Pati zini, kā šaislaikos ar zālēm — kaltētu žurku novārījums un asiņu nolaišana … — Kur lai es eju?— Kate pievērsa viņam apdzisušu skatienu.— Klīstot pa ielām, es vienkārši nosalšu. .. Nākamajā dienā Zigmunds atnesa siltu, melnu dubultas vilnas apmetni ar tumšu kažokādu apšūtu kapuci. Naudas palika pavisam maz, krājumu bija stipri noplicinājusi grezno parādes tērpu šūšana, tāpat Valfrīda līdzpaņemtā daļa. Taču Zigmunds par to nedomāja, un — drīz vajadzēja nākt kārtējiem piecdesmit dālderiem — par nostrādāto gada ceturksni.


— Tu varētu sameistarot kādu krūzi kafijas,— viņš ik vakarus teica liekuļoti nogurušā balsī. Bez kafijas vārīšanas viņš izdomāja Katei vēl citus darbiņus — lika pārrakstīt nekam nevajadzīgas notis, savilkt līnijas uz simt papīra lapām un tamlīdzīgas blēņas, lai tikai viņu kaut kā nodarbinātu un piesaistītu domas. —Un tagad ejam,—varonīgi teica mājas klusumu un mierīgu grāmatu pāršķirstīšanu mīlošais kapelmeistars, savīstījās savā plānajā paltrakā un uzmauca galvā beretei līdzīgu galvassegu. Bija piektdienas pievakare. Tirgus laukumā bija salasījies neparasti daudz ļaužu. Divās vietās dega ugunskuri, šur tur steidzīgi cēla apkrāsota buraudekla teltis. «Sudraba enkura» pagalms ņudzēja kā skudru pūznis, zviedza zirgi, tirdzinieki klaigādami steidzās izraudzīt labākās vietas laukumā. Tāda pati burzma bija arī pie Baumaņa ērbēģa, bet no pārceltuves puses un pa Sarkanmuižas ceļu brauca arvien jauni rati. Pie daudziem bija piesietas govis un zirgi, vezumos kvieca cūkas, blēja aitas un kazas, pēkšķēja pīles un zosis. Smalkā tauta no laukuma bija pazudusi, visapkārt dzirdēja tikai latviešu valodu, redzēja garus vadmalas kamzoļus, pelēkas seģenes un balinātus lakatus. — Kas te gatavojas?— Zigis ar roku pieturēja cepuri, ko tik tikko nenotrauca kāda braucēja pātagas kāts.— Atkal kaut kāds mītiņš? Šitā tauta nekad nav varējusi iztikt bez visādām dullībām. — Gadatirgus, vai?— ieminējās Katrīna, ar grūtībām noturēdamās Zigmundam blakus.— Ir rudens, tad jau tā varētu būt. Rīt acīmredzot te ies vaļā īsta ellīte. Ar ugunsrijējiem un virves dejotājiem. — Velns lai parauj!— Zigmunds iebrēcās un atvēzēja dūri pret nolēkšķējušu zirgu.— Stulbais lops, vai neredzi, kur liec kājas? — Kas nu? — Tas zirgs ir galīgi neaudzināts. Man būs jāamputē pāris kājas pirkstu. Tāda sajūta, ka kurpē ir labi izklapēts bifšteks. — Tad taisāmies ārā no burzmas! Varbūt labāk uz mājām? — Nav tik traki. Otra kāja man taču vēl ir.— Zigmunds kliboja Annas ielas virziena. — Tomēr… — Muļķības. Varbūt aiziesim līdz Johanam? Varbūt viņam ir kāda jauna grāmata? — Negribas. — Klausies, nevar taču bēgt no cilvēkiem, kas turklāt ir jēdzīgi cilvēki! Papriekš aiziesim uz kārumbodi pēc riekstiem. Pēc iznākšanas no gardo mantu pārdotavas viņus apturēja greznu jātnieku un divu kariešu procesija, kas lēni devās uz «Kuģinieku ģerboni», kura zili un dzelteni izkrāsotā fasāde pelēkās ielas galā greznojās kā atraitnītes ziediņš. — Atkal ieviešas kaut kādi aristokrāti,— Zigis norūca. — Vai tie nav tie paši Bēri? Man liekas, ka to purnu karietes logā es esmu kaut kur redzējis. — Man bija tas gods pēdējā ballē ar viņu lēkāt menuetu.— Kate mēroja acīm augstprātīgo ģīmi.— Tas ir Ēdoles Bērs. Visi zirgos sēdošie bija vīrieši, izņemot vienu — pelēkā samtā ģērbtu sievieti. Seglos viņa sēdēja viegli un graciozi, seju brīžiem aizsedza spilgti violetu spalvu pušķis. Plāns un līks plēsoņas deguns, sārtināti vaigi. Gļēvi uzrautā īsā virslūpa runājot un smejoties atsedza sīkus zobus un smaganas. Lai arī jājamtērpa samta stērbeles un smalkie zābaciņi bija dubļu nošķiesti, tomēr milzīgās, vēsās acis pārslīdēja ielas malā stāvošajiem kā zemes pikām. Par spīti galējai nomāktībai, Katrīnas lepnums nikni saslējās. Viņa satvēra Zigmunda piedur​kni un gribēja griezties atpakaļ. — Kaut viņa aizrītos pati ar saviem zobiem! Gan viņas reiz paraus uz elli, šīs baronu meitiņas, — pēkšņi Katei aiz muguras atskanēja nepazīstama sievietes balss ar svešādu akcentu.


— Jā, un vienu otru mācītāja meitiņu arī,— Katrīna nedomājot attrauca — tikko dzirdētais dīvaini saskanēja ar pašas domām. Viņa pagriezās, lai redzētu runātāju. Pretī smaidīja slaida meitene krāšņiem pelnupelēkiem matiem un pikantu sejiņu. Viņai galvā bija liela, ķiršsarkana platmale ar gaišzilu spalvu pušķīti. Platais apmetnis bija pavēries, rādot smalku zelta ķēdīti uz trauslajām krūtīm. Svešā meitene draiski piemiedza aci. — Varbūt es maldos, bet man šķiet, ka vienai no pirmajām, jūsuprāt, uz elli jādodas visu labi audzinātu meiteņu parau​gam — Šmidta jaunkundzei? — Un ja tā būtu?— Kate saviebās. — Tad kādam pusducim jauno Vindavas pilsoņu būtu miers no viņas ķiršu lūpiņām un panes Pekrevskas pīpes. Katrīna negribot pasmaidīja. Arī svešā meitene smējās. — Nezin, kā ar simpātijām, bet antipātijas mums ir kopīgas,— svešā mundri teica.— Manuprāt, ar to pietiek, lai mēs iepazītos. Iepazīšanās uz ielas gan būs smags trieciens labajām manierēm. Vai jūs to pārdzīvosiet? — Man ir gadījies piedzīvot arī ko smagāku.— Katrīnas smaids bija tik bāls kā oktobra debesis. — Esmu kuģīpašnieka Andresena meita Ingrīda,— svešā vienkārši teica.— Bieži esmu prom no mājām, tāpēc nav brīnums, ka mēs neesam satikušās agrāk. Bet… jūs neesat viena?— Pelēkās acis apvērtēja drusku sabozušos Zigmundu. — Toties mēs esam dzirdējuši par jums. No jūsu tētiņa mutes, jūsu pašu namā.— Kate pamāja uz namu ielas pretējā pusē. — Vai… vai jūs neesat slavenais Vindavas kapelmeistars?— Ingrīda pētīja Zigmundu vēl vērīgāk. Kapelmeistars drusciņ nosarka.— Tikko nokāpu no kuģa, kad man par jums jau stāstīja kā par pašu galveno Vindavas jaunumu. Pilsētas kundzes un jaunkundzes esot tā sākušas mīlēt mūziku, ka … Bet ko mēs te stāvam un salstam? Augstdzimušie kungi jau droši vien šķērž ceptu sivēnu. Es jūs ielūdzu! Man visu laiku dzīve bija tik jautra, cik tagad kļuvusi garlaicīga, un mana vienīgā izklaidēšanās ir ēšana. Lai es nepieņemtu birģermeistara kundzes apmērus, nāciet palīgā! Mani godājamie vecāki maltīšu ziņā ir zaudējuši jebkādu mēra sajūtu. Katrīna ar Zigmundu saskatījās. Zigis paraustīja plecus, kas varēja nozīmēt gan jā, gan nē. Ingrīda neatlaidās. Viņa sirsnīgi saņēma Katrīnas roku, drusku pakoķetēja ar klusējošo kapelmeistaru, un meitenes dzīvespriecīgajā vāvuļošanā nebija ne druskas no Ekharda jaunkundžu un citu jauno Vindavas dāmiņu provinciālās klīrības. Beidzot Zigmunds ar Katrīnu ļāvās pierunāties. Kopš agras bērnības Ingrīda Andresena bija tēva mīlule un lutekle. Lai gan lielais kuģuvīrs uzskatīja, ka audzina savu meitu ļoti stingri, gandrīz neviena Ingrīdas iegriba nepalika neizpildīta. Pēdējos gados gan tas tēvam izmaksāja visai dārgi — viņas tērpu un dārglietu dēļ soda naudās bija aizgājuši vai simts dālderi — Ingrīda nekādi nevarēja samierināties ar bursprākes bargajiem priekšrakstiem par pilsoņu meitas apģērbu. Laikam jau tur arī bija meklējams sākums viņas naidam pret Kurzemes baroniem. Gandrīz pusi no savas apzinātās dzīves Ingrīda bija pavadījusi uz tēva kuģiem, redzējusi Dānijas, Zviedrijas, Holandes un Anglijas zemes un pilsētas. Andresenu ģimenei bija daudz radu vai visās zemēs Baltijas un Ziemeļjūras krastos, un visur tur Ingrīda bija kā mājās, turklāt nekādu priekšrakstu, nekādu baušļu neiegrožota. Kaut gan — vairumu viņas grēku un grēciņu noslēpa labi audzinātas meitenes izskats un manieres. Glītajai meitenei netrūka pielūdzēju un precību kandidātu. Daudzi Vindavas pilsoņu dēli skraidīja viņai pakaļ, piedāvāja savus pakalpojumus. Bija ari vairākas nopietnas precību versijas, viens otrs jauneklis tika stādīts priekšā kā Ingrīdas Andresenas saderinātais, bet… pagāja laiciņš, un


kāzu joprojām nebija. Tāpēc, par spīti tēva bagātībai un sabiedriskajam stāvoklim, par Ingrīdu klīda brīžiem ne visai glaimojošas valodas. Varbūt tās saistījās ar viņas ilgstošajiem jūras ceļojumiem gandrīz vai tikai vīriešu sabiedrībā, varbūt ar ko citu … Taču ne Zigmunds, ne Katrīna par šīm valodām neko nezināja un, ja ari būtu zinājuši, neveltītu tām ne mazāko uzmanību. Savs spriedums par Ingrīdas raksturu un paradumiem Katrīnai radās pāris nedēļu vēlāk. Taču pagaidām, no jaunās paziņas pļāpāšanas un bagātīgā cienasta apdulluši, Zigmunds ar Katrīnu, Andresena mājas kalpa pavadīti — tas gaismoja viņiem ceļu ar lukturi,— devās mājup. Sestdienas rītā Katrīnu un Zigmundu gandrīz vienlaikus pamodināja ellīgs troksnis Tirgus laukumā. Zigmunds atvēra logu un ieraudzīja vēl trakāku cilvēku jūkli nekā vakar. Kvieca un mauroja lopi, tos pārkliedza taure, kurā ļoti raibas telts priekšā pūta visai noplucis Arlekīns. Laukuma malā dega ugunskurs, un uz tā uzstādītā trijkājī karājās pamatīgs katls. Kārdinājums bija pārāk liels, un pa logu varēja saskatīt tikai mazu daļu laukuma. Drīz vien arī Kate un Zigmunds iejuka pūlī, kur pirka, pārdeva, strīdējās, kaulējās, grūstījās, lamājās, piedāvāja un lūdzās, ēda desas, dzēra alu, kūpināja pīpes, kārtoja pirkumus ratos, turpat uz vietas skaldīja nost kaklus vistām un zosīm, aiz kājām svārstīja vasaras jērus, taustīja puscūčus, rēkdami smējās par draņķīgiem jokdariem. Smaržoja pēc kaņepēm un iesala, ceptas gaļas un žāvētām zivīm, nemazgātas vilnas un miecētām ādām. .. No vistīrākās telts uzplūda vaniļas, kanēļa un grauzdēta cukura aromāts — tur savu saldo preci visai sālīti pārdeva no pašas Kuldīgas attrencies konditors. Grauzdami mandeļu standziņas, abi slāja uz kumēdiņu telts pusi. Uz dubļos iemesta dēļa pavērtajās telts durvīs kaut ko deklamēja apzilējušam makaronam līdzīgs vīrelis. Tad no audekla krokām parādījās izbāznis, kurš atgādināja tiklab ļoti lielu uti, kā badā turētu dzeloņcūku. Šis drausmonis, stiepļu vai auklu vadīts, izdarīja vārgus uzbrukšanas mēģinājumus deklamētājam. Izrādījās, ka sarainais izbāznis attēlo asinskāru lauvu un tūdaļ aprīs runātāju, kurš vaikstījās un gorījās un pat nenojauta draudošās briesmas. Publika dzīvoja līdzi un deva padomus paskatīties atpakaļ. Aktieris to arī izdarīja un bija milzīgi pārsteigts. Trīs minūšu ilgā monologā izpaudis savu uztraukumu, viņš piebeidza izbāzni ar koka zobenu un uzlika kāju uz līķa izspūrušās galvas daļas. Izrāde beidzās. Pēc piekrišanas saucieniem izkāmējušais aktieris satvēra izbāzni aiz skausta un ievilka teltī. Zigmunds iemeta grasi sagumzītajā skārda šķīvī pie telts ieejas, un viņi gāja tālāk. Pūlī atradās arī paziņas — vispirms viņi satika mīkstā apmetnī ietinušos Kristiānu, kas palīdzēja savam tēvam iekārt koka šķērsī kapara katlus, katliņus un pannas, pēc tam ratu starpā pavīdēja garš stāvs — pils taurētājs Roberts bija palaists baudīt gadatirgus priekus un jau paspējis apēst četras desas un iztukšot tikpat daudz alus kausu. Ieraudzījis pazīstamas sejas, skotu jauneklis priecīgi smaidīja un pāri tirdzinieku galvām kliedza sveicienus. Tālāk jau viņi devās četratā, bet pie kādiem maizes ratiem Katrīnas apmetņa stūri satvēra maza, enerģiska plauksta. Ingrida — greznā brūna samta cepurē un apmetnī ar pērlīšu izšuvumu. Grūti pateikt, kā tas notika — varbūt tāpēc, ka tirgus troksnis noslāpēja katru normālā balsī teiktu vārdu, varbūt nemitīgās grūstīšanās dēļ, bet pēc pusstundas visa sabiedrība jau sēdēja Veica kundzes bēniņistabā. Zigmunds ierasti veikli iekūra kamīnu, Roberts omulīgi palīdzēja, pēc tam abi noslēpu​maini sačukstējās un uz stundas ceturksni pazuda. Ingrīda nometa krāšņo apmetni, parādīdama vēl krāšņāku tērpu izmeklētos pelēkos un violetos toņos. Veca sudraba krāsas mati vijās lieliskās cirtās. Viņai pretī sēdēdams, kautrīgais Kristiāns nezināja, kur likt acis. Uzklājusi galdautu un uzlikusi no virtuves uznestos šķīvjus, Kate pameta skatu spogulī. Tas, ko viņa tur ieraudzīja, bija tādā pretstatā ar blakus sēdošās meitenes valdzinošo ārieni, ka Katrīna jutās, kā naža dūrienu saņēmusi. Kā viņa bija nolaidusies! Līdz riebumam. Salēkšķējuši, nevīžīgi sasukāti mati, apvītuši seja, sāpju rievas mutes kaktiņos. Zilie svārki izskatījās vienkārši nožēlojami. Katrīna novērsās, sīkā dzīvotprieka dzirksts apdzisa, viņa nelaimīgi skatījās Zigmundā.


Taču Zigmunds bija aizņemts — abi ar Robertu viņi cēla ārā no apjomīga groza pudeles un taukainus sainīšus. Abi irgoja, it kā būtu atcerējušies kopā pavadītus bērnības gadus. Ingrīda smaidīja, šūpoja kāju un rādīja Kristiā​nam smalku kurpīti. Kate saknieba lūpas un nemanāmi izvilka no lādes palielu audekla vīstokli, pēc tam vēl šo to un nozuda. Viņa atgriezās pēc laba laika. Dīvainā sabiedrība — dažādu tautu un laikmetu sajaukums — jau bija paspējusi noplicināt labu tiesu pudeļu satura. Kapelmeistars caur nošļukušajām brillēm paskatījās uz Kati. Brilles iekrita klēpī, un, kamēr viņš tās uzlika vajadzīgajā vietā, Katrīna jau bija apsēdusies starp Robertu un Kristiānu un nogaršojusi vīnu. Sāpes acīs bija palikušas, taču ārpus acīm viss bija gluži cits. Laikam uz tādu pārvērtību var pamudināt tikai aizskarts sievietes pašlepnums. Gaišie mati, atguvuši krāsu un spīdumu, vijīgi slīga pār pleciem, sārtā kleita meta dzīvīgu atspulgu bālajā sejā, rupjo ielas apavu vietā — reiz ar tādu prieku pirktās balles kurpītes. Roberts vispār nekādu pārmaiņu nebija pamanījis un joprojām smaidīja par trijem, turpretī Kristiāns blenza uz Kati kā mūks uz Madonnas bildi. Vakara turpmākās stundas pagaisa kā miglā. Zigmunds spēlēja, Kristiāns spēlēja, tika drusciņ dejots, Roberts dzēra un smējās. Katrīna ar Ingrīdu dziedāja duetu (kas ticis dziedāts un kā tas izdevies — Kate vēlāk pūlējās atcerēties, bet tas nebija iespējams), pēc tam Katrīna nobirdināja asaru, un Ingrīda viņu mierināja. Zigmunds nemitīgi pieprasīja kafiju. Roberts vienu reizi pazuda un atgriezās, pazuda otru reizi un neatgriezās. Ingrīdai izjuka frizūra, matadatas kopā vākdama, viņa solīja pastāstīt lielisku spoku stāstu tam, kam būs tik drosmīgs un aizvedīs viņu mājās. Zigmunds pateica, ka nospļaujas par spokiem, jo jūtas par tiem simtkārt pārāks, un ka pavadīt dāmu ir katra kapelmeistara pienākums un goda lieta. Istabā iestājās klusums. Kate pacēla galvu un stīvi skatījās uz aplieto galdu, maltītes atliekām, tukšajām un pustukšajām pudelēm uz klavihorda, kamīna malas, uz grīdas… Viss likās netīrs, nobārstīts pelniem. It kā apgānīts. Kur palicis vakaru klusais mīļums, dzēruma nesaduļķotā jautrība? Acīs kāpa smagas asaras. Viņa novērsa skatienu no galda, tas satikās ar pretimsēdošā Kristiāna maigajām, tumšajām acīm. Apziņa nenotvēra mirkli, kurā Kristiāns paspējis pienākt tik tuvu. Nākamajā sekundē viņš jau bija nometies uz ceļiem un iespiedis seju sārtā tērpa krokās. Kā pusnemaņā Kate skatījās uz tumšo galvu savā klēpī. It kā smadzenēs kāds būtu izslēdzis gaismu, viņa neko nesaprata. Kas tas ir? Kam pieder šie tumšie, zīdmīkstie mati? Plauksta aizskāra kaistošu, gludu vaigu. Kādi pirksti satvēra viņas roku, kādas lūpas silti apklāja to skūpstiem. Kāda balss murmināja nesaprotamā valodā, elpai aizraujoties, klusa, lūdzoša… Katrīna slīga mierinošā, skurbā nemaņā, svešās balss čuksti aijāja kā mūzika, svešās lūpas siltas un miklas jau skāra viņas seju. Sveša elpa apdvesa muti… Kas tas bija? Katrīna sarāvās. Viss nostājās savās vietās. Tas ir Kristiāns! Vai viņa prātu zaudējusi? Valfrīda nav. Es nezinu» ko dara viņš, bet es zinu, ko daru es! Ja ari viņš nodod mani, tad tas nenozīmē, ka man jānodod viņš. Piedod, Kristiāni Tu droši vien esi brīnišķīgs zēns, bet ne man. Kristiāns atrāvās. Viņš nespēja pacelt acis. — Nekas,— Katrīna izmocīja.— Lūdzu, nejūtieties apvainots, Kristiāni Mēs laikam esam par daudz dzēruši. Nenolaidīsimies līdz tādām lietām, kas nav ne jūsu, ne manis cienīgas. — Ak, jā.— Kristiāns atšļuka uz paklāja un aizsedza seju rokām.— Piedodiet, Katrīnas kundze! Es nedarīju labi. Bet arī tas nav labi. Es nesaprotu. .. — Ko?— Katrīna saslējās krēslā. — Nesaprotu, kā Valfrīds varēja aizbraukt. Jūs bijāt ļoti slima. Visi runā, ka hercoga kambarkungs viņu aizvedis pavisam, piesolījis savu protekciju galma orķestrim. Bet kā tad jūs… un


mēs? Tas taču ir nekrietni. Man jūsu tik žēl… Frau Katrīna, es jūs varētu pielūgt kā dievmāti! Zinu, tā nedrīkst runāt, tas ir grēks. Bet es varētu arī… Tas ir tik savādi.— Kristiāns piespieda galvu galda kājai un sāka elsot. Žēlums saspieda arī Kates sirdi. Pašai savā sāpē nemitīgi degot, bija grūti atrast vārdus, ko pasacīt šim jaukajam puisim. Viņš taču neko ļaunu, neko apvainojošu… Roka jau tiecās noglaudīt šauro, drebošo plecu, kad pie durvīm pieklauvēja. Ienāca Johans Feierabends. Viņa parasti laipno un gludo pieri šķēla dziļa rieva. Ar mirklīgu skatienu aptvēris situāciju, viņš tikko jaušami pagrozīja galvu. Katrīna pietvīka. Kristiāns neveikli piecēlās. Patiešām — pirmoreiz mūžā viņš jutās iedzēris par daudz un, gandrīz nedzirdami atvadījies, nozuda. Katrīna klusējot pamāja uz sēdekli, kur pirms stundas ceturkšņa bija sēdējis Kristiāns. Johans apsēdās un uzlika platmali uz kamīna malas. — Kur ir Zigmunds?— viņš jautāja tik klusi, it kā istabā atrastos slimnieks. — Kuru katru brīdi atgriezīsies,— Kate attrauca pārāk viegli.— Kas jauns? Vai gadatirgū biji? — Nē. Man vajadzētu pārmīt kādu vārdu ar Zigmundu. Ar jums abiem. Vai viņš tālu aizgājis? — Tikai līdz Andresena namam. Pavadīt viņa meitu. — Ingrīdas jaunkundzi? Burvīgā draiskule atkal mājās? Kā tad viņa pie jums gadījās? — Mēs iepazināmies pavisam nejauši. Vakar. — Pasargi, Dievs,— Feierabends nomurmināja.— Tici man, Katrīn, no viņas labāk turēties tālāk. — Kāpēc?— Kate mazliet iecirtīgi jautāja.— Kas viņai vainas? Ar viņu nav garlaicīgi. Un pēc mūzikas skolotāja viņa ari nebrēc kā … — Kā Rozālija Šmidta, tu gribēji teikt. Atceries, es tev arī par viņu šo to teicu. Tu atbildēji — tenkas. Bet tagad. .. Katrīn, vai tev acis aizmiglotas? Vai tiešām tu cilvēkus skati caur rozā plīvuru? — Visus?— Kate pasmīnēja. — Daudzus,— Johans atbildēja nopietni.— Ne visi, kam uz lūpām smaids, smaida ari ar sirdi. Draugi jāizvēlas ļoti nopietni. — Man ar Ingrīdu nav nekādas draudzības, un es to nemaz nemeklēju,— Kate ātri teica, lai Johanam nepaspētu izsprukt kāds vārds par to, kas žņaudza viņas dvēseli kā lietuvēns. — Ingrida izklaidējas. Pagaidām no tā sastāv visa viņas dzīve. Un viņa šur tur iet tālāk nekā mūsu kopējā draudzene Rozālija Šmidta jaunkundze. Ingridai ir vairāk drosmes, naudas un, protams, hmm,— skaistuma. Bet tu atkal teiksi — ten​kas, tāpēc es klusēšu. Starp citu — pati redzēsi. Katrīna nopūtās, piecēlās un sāka vākt kopā izsvaidītās pudeles un traukus. Viņu mocīja nelabums. Johans nopietni un skumji skatījās viņā. — Vai jūties labi? — Ne visai,— Katrīna atbildēja. Nebija nozīmes melot — Johanam ir asas acis.— Nevaru nekur rast mieru. Tāpēc arī šodien šis tracis un piecūkotā māja. īstenībā tas viss man riebj. — Jābūt stiprai, mīļā Katrīn! Es zinu,, kas nospiež tavu sirdi, bet… Ar optimistisku blīkšķi atsprāga durvis, un pār slieksni pārvēlās Zigmunds. Berete bija nošļukusi līdz pat brillēm, bet apmetni viņš bija uzsedzis kā vecmāmuļa villdrānu. — Sveiks, Johan, kā dzīvo, draugs? Kur tu biji agrāk? Mēs te tīri lustīgi padzīvojām par godu lielajam gadatirgum un citiem kumēdiņiem.— Kapelmeistars nogāzās krēslā, izstiepa garos stilbus pret kamīnu un meklēja pīpi. — Zigmund . ..— Rektors bija kļuvis tik nopietns, kādu draugi viņu vēl nekad nebija redzējuši. — Man žēl tevi apbēdi​nāt, draugs, bet diemžēl es nāku ar bēdīgu vēsti.


Neaizdedzinātā pīpe izšļuka no Zigmunda rokas. Apskurbu​šais skatiens mirklī kļuva skaidrs. Johans klusēdams iebāza roku azotē. Nočaukstēja papīrs. Viņš atlocīja lapu, bet neatdeva to Zigmundam, tikai ar pirkstu līdzināja locījuma vietu. Pārvarēdama nelabumu, Katrīna piecēlās un nostājās Zig​mundam aiz muguras. — Vai kapela aizliegta?— viņa čukstēja, kā hipnotizēta raudzīdamās uz baigo papīru, ko Feierabends joprojām nespēja pasniegt Zigmundam. — Apbrīnoju tavu nojautu. Nē, tas nav īstais vārds. To pagaidām vēl neviens nav pateicis. Bet, — Johans vairījās Katrīnas skatiena,— sakarā ar Valfrīda aizbraukšanu, pareizāk sakot, pārcelšanos uz dzīvi Mītavā, rāte baidās, ka tu varētu izdarīt to pašu … un viņus pārliecināt man neizdevās. — Bet tas taču ir stulbi!— Zigmunds iesaucās.— Kurš var apgalvot, ka viņš tur paliks? Kas attiecas uz mani — es nekur netaisos braukt. Un Katrīna arī ne. — Tas nav tik vienkārši, draugs.— Johans pašūpoja galvu.— Es jau tev teicu, ka Mītavas kungi negrib atjaut Vindavas kapelu. Mēs viņiem esam vajadzīgi tikai dālderu krāšanai, bet tērēt viņi grib paši. Un lai ar to tiktu galā pavisam vienkārši, Herr Kalaus aizmānīja Valfrīdu prom, droši vien sasolīdams viņam zelta kalnus, no kuriem viņš neredzēs pat naga melnuma tiesu. Nekas nav jāaizliedz, ja var izdarīt tā, ka viss labais pajūk pats no sevis. Cienījamais kambarkungs droši vien svēra un izsvēra, kurš no jums būs vieglāks. Izvēle krita uz Valfrīdu un, kā redzams, pamatoti. Bet — kapela Reizemana kunga vadībā var strādāt tālāk, nolēma rāte, ja vien … — Nu!— Zigmunds nepacietīgi iejaucās. — Ja vien Reizemana kungs ir ar mieru to darīt par divdesmit pieciem dālderiem par gada ceturksni. Tos maksās rāte kā līdz šim. Pilskungs nolēmis maku vairs neatvērt. Te ir vēstule un te ir nauda, Zigmund. Es tev to atnesu pats, negribējās Tomes kungam sagādāt šo prieku. O, vecā žurka, kad beidzot atradīsies slazds, kas iežmiegs arī viņa asti! Es būtu ļoti priecīgs, Zigmund, ja tu tomēr turpinātu strādāt skolā. Nav tālu Ziemassvētki, un, ja tev izdotos iedzīt puisīšu galvās skaistu svētvakara koncertu, domāju, ka tad būs vieglāk izkaulēt tev pieklājīgu atalgojmiau. Ak, jā, pirms divārn dienām no Hanoveras beidzot līdz imiras nonākušas ērģeles Vindavas baznīcai, varbūt… Visu laiku uzmanīgi klausījusies un jau sākusi nomierināties, Katrīna, dzirdot pieminam ērģeles, sāka raudāt. — Valfrīds tā sapņoja par ērģelēm, tā gribēja … mēs abi, jau toreiz, tad, mājās …— vārdi spiedās caur sakrampētiem pirkstiem. — Nekādu ziņu?— Johans klusu jautāja Zigmundam. Zigmunds pakratīja galvu. Vai nu Katrīna bija dzirdējusi šo pusinēmo dialogu, vai ne, bet viņa mitējās raudāt, un sejā ievilkās tas cietais vaibsts, kuru viņa bija ieguvusi kopš divām nedēļām. Atglaudusi mitros matus, Katrīna cieši ieskatījās Johanam acīs. — Valfrīds atgriezīsies!—viņas balsī skanēja tērauds.— Es nezinu, kad, bet noteikti atgriezīsies. Mēs iztiksim ari ar divdesmit dālderiem. Naudai šeit nav nozīmes. Un, ja vajadzēs, spēlēt varu arī es. — O, protams, Katrīn, tikai. ..— Johans sastomījās,— tu taču esi sieviete… tev tas nepiederas. — Gan jau,— visu laiku klusējis, ierunājās Zigmunds.— Abi puiši taču mums paliek. Un par skolas zēniem vari būt mierīgs — es strādāšu tāpat kā līdz šim. — Labi,— Johans piecēlās un paņēma cepuri.— Man laiks iet. Arlabvakaru, draugi! Durvis klusu aizvērās. Kamīnā plaisāja ogles. Zigmunds beidzot aizdedza pīpi un savērpa zilganu dūmu mākonīti. Katrīna no jauna sajuta kāpjam kaklā pretīgu kamolu. Šoreiz tas neizkusa, bet neatturami cēlās uz augšu, un viņa tikko paspēja izskriet pa durvīm. Līdz primitīvajai tualetes telpai


netikusi, viņa palika rīstāmies uz sētas durvju sliekšņa. Nelabums žņaudza vai nost, sirds dauzījās, un miesu pārklāja salti sviedri. Pēc vairākām bezgalgarām minūtēm kļuva labāk. Berzēdama muti ar plaukstu, Katrīna vilkās augšā pa trepēm. Nu viss bija skaidrs. Aizdomas kļuva par faktu. Trepju galā viņu sagaidīja apjukušais Zigmunds. — Kas tev lēcies? Tu nemaz neizskatījies tā pielējusies. — Tas nav no vīna,— Kate izmocīja, slēpjot nobāl ušo seju,— diemžēl tas ir pavisam kas cits … — Runā, lai var ko saprast! Kas tev ir par nelaimi? — Es nezinu, vai tā ir nelaime vai laime. Citos apstākļos es teiktu, ka laime, un smaidītu pat vemdama. Bet tagad … Ko man tagad iesākt? Tu joprojām neko nesaproti?— Viņa vārgi pasmējās.— Pasaulē nākt ir pieteicies mazs muzikants, saprati? Zigmunds apstulba. Teorētiski tāda lietā' bija saprotama, bet praksē? Ārprāts! Tagad un šeit? Nekādas medicīnas. Protams, bērni pasaulē ir nākuši visos laikos, bet tomēr … Un Valfrīds, nelietis, vazājas apkārt… Jāraksta tūlīt! Jāsaka viņam! — Tu tikai neiedomājies rakstīt Valfrīdam,— it kā noklausījusies viņa domas, izgrūda Kate.— Es negribu izmantot to, kas noticis ar mani, par striķīti, kurā viņu piesiet. Zigmunds izgrūda neartikulētu skaņu un indīgu dūmu mākoni. — Pinti ruma, citādi es galīgi nojūgšos. Es pat nezinu, ko tev tagad teikt, kā uzmundrināt. Varbūt tomēr uzrakstīt? — Nē, un cauri! Un vispār — nerunāsim par šito. Tagad mums atkal ir nauda — tev arī vajag kaut ko siltu no drēbēm. — Gan jau . .. Labs ir, ejam gulēt. Tev vairs nav slikta dūša? Katrīna pakratīja galvu. Zigmunds aizgāja. Viņa ataukloja kleitu. Izbrauca cauri matiem smalko raga ķemmi. Kamīns bija pilnīgi izdedzis, viņa aizšāva aizbīdni un pievilka tuvāk gultai galdiņu ar sveci. Sirdī sāpīgi dūrās. «Valfrīda nav. Jau tik ilgi nav … Viņa prombūtne man nav nekas jauns, bet agrāk es vienmēr zināju, ka man ir ko gaidīt, un es varēju gaidīt ilgi. |ļ Mūžu, ja vien skaidri zinātu, ka nāves stundā viņš atnāks… Bet tagad? Nav ne pagātnes, ne nākotnes, tikai tas, kas klusu aug manī, un, izņemot mani pašu, nevienam nevajadzīgs.» Sausām, izdegušām acīm Kate urbās sveces plaiksniņā. Aiz loga vēja auri slāpēja naktssarga balsi un, dziļāk naktī ejot, pārvērtās vētras gaudošanā. *** Jelgavas pils izauga no saltā miglā iežņaugtās upes kā milzīgs mūru un torņu blāķis. Lejā čaukstēja vižņi. Tilta margas bija sirmas sarmas klātas. Lāpas spīdēja kā bargas pūķu acis. Apdullis no ilgā ceļa, no iegūtās brīvības dāsnās dāvanas — Rozālijas — alkatīgajiem apkampieniem, vīna un skūpstu apreibušu galvu Valfrīds izkāpa no karietes. Pavisam nevīrišķīgi drebēja ceļgali, kājas likās nepakustināmas. «Bailes? Kāpēc, Valfrīd? Droši! Viss būs labi, tā tam jābūt.» Ap abām karietēm vienā mirklī sablīva staļļa puišu un sulaiņu kamols. Zem kājām šļakstēja, smirdēja zirgu mēsli un pūstošs ūdens. Aiz lāpu sarkanajām liesmām bija tumšs kā peklē. No šīs pekles skanēja Kalausa valdonīgā balss. Mācītājs, tikko pamodies, sauca meitu. Balsu un ķermeņu vidū nevienam nepazīstams, nevienam nevajadzīgs, neviena nesaukts un neapsveikts, Valfrīds mīņājās peļķē. Zemās sprādžu kurpes kāri uzsūca ūdeni, krekls riebīgi lipa pie muguras, cepure šļuka uz acīm, bet to atbīdīt nekādi nebija iespējams — vienā rokā viņš turēja izjukušo nošu vīstokli, otrā — savu drēbju pauniņu. Iet pašam, meklēt, prasīt, stādīties priekšā? . . Kur palicis kambarkungs ar saviem solījumiem?


Kur mīlīgā Rozīte? 225 — Rīt tiksimies …— ausī iešalca garāmslīdošs čuksts. Aizvilnīja tikko iepazīto smaržu mākonis, un viņš atkal palika viens. Karietes jau bija ievilktas tumsā, zirgi izjūgti. Valfrīds neapņēmīgi paminstinājās uz to pusi, no kurienes skanēja balsis un trauku šķinda. 8— L. Sčlc — Vai jūs esat tas muzikants no Vindavas?— No biezā melnuma iznira zems un plats vīrieša siluets bez sejas, kvarkstošu balsi.— Augstcienīts Kalausa kungs lūdza novest jūs istabā. Nāciet ātri, ir jau vēls, lai ļaudis tiek pie miera. Siluets attālinājās. Piespiedis savu paunu pie krūtīm kā glābšanas riņķi, Valfrīds ienira tumsas jūrā. Krasts nebija tālu — pavērās zemu velvētas durvis uz mazliet gaišāku gaiteni zemiem griestiem. Sen balsinātās sienas izraibināja dīvaini satecējumi. Dziļš klusums, ļoti tāla, apslāpēta murdoņa. Slapjo kurpju plakšķi uz akmens plātnēm. Gaiteņa pagriezienā dega skavā iesprausta lāpa, un viņš zagšus uzmeta skatienu savam pavadonim. To sajutis, vīrs palūkojās pretī — plats kā kumode, gandrīz galvas tiesu īsāks par Valfrīdu, lielu, dzeltenbrūnu ģīmi, dziļi iegrimušām acīm, rētas sakropļotu vaigu. Kalps pameta acis uz viņa nožēlojamo drēbju sainīti, saburzīto apģērbu, satrūkušos seju un pasmīkņāja, parādīdams muti — melnu, zobu neapdzīvotu alu. Sulaiņa skatiena pazemotais mūziķis atcerējās smagās un tilpīgās mācītāja un Rozālijas ceļalādes — nūjā, viņiem jau nevajadzēja tās nest pašiem. Kāpnes. Šauras kā cietoksnī. Nē, kungi pa tādām nestaigāja. Par ko īsti viņš šeit tiek turēts? Viņš, kuru apbēra tik žilbinošiem solījumiem! Viņš nav nekāds kalps. Viņš ir mūziķis! Rīt! Rīt viņi visi redzēs! Un Valfrīds lepni izslēja galvu, taču kāpņu velve izrādījās par zemu viņa lepnumam — cepure gan pasargāja galvu no sasišanās, bet pati nokrita pavisam. Lai to paceltu, viņam bija jānoliek drēbju sainis uz netīrā, izdrupušā pakāpiena un jākāpj lejā tai pakaļ. Vēl viens gaitenis, vēl vienas kāpnes — un kalps atdarīja kādas no daudzajām durvīm, kuras kā tumši traipi rēgojās sienas pelēkumā. Istaba bija tikpat tumša un vēsa kā gaitenis. Pavadonis ienira tajā, kaut kas noknikšķēja, un uzspīdēja vārga, dzeltena liesmiņa. — Te ir ļoti auksts,— Valfrīds atļāvās atgādināt, ka viņam tomēr pienāktos mazliet ērtību. — Jā, silti nav … ejiet tik gulēt, muzikanta kungs.— Atkāris bezzobaino žokli, uzrunātais bezkaislīgi nožāvājās. Durvis rupji noklaudzēja. Valfrīds bija viens. Viens Jelgavas — Mītavas pilī. Viņš bija šeit — savā nākotnes sapņu pilī. Sapnis nu ir piepildījies. Pagātnei pārvilkta svītra. Dzelzs jau karsta. Rīt jāsāk kalt. Kaļamā dzelzs kūpēja, tīdama garaiņos Valfrīda smadzenes. Tikai šaurā, drūmā istabele ar katru mirkli likās kļūstam aukstāka. Svece sienas nišā apgaismoja nelielu mazgājamo bļodu un krūzi, divus šaurus krēslus, kas stāvēja blakus gultai kā sargkareivji. Zema lāde ar noplīsušu spilvenu virsū. Melns logs kā akla milža acs. Drebuļu raustītiem pirkstiem Valfrīds pogāja vaļā kamzoli, atsprādzēja kurpes. Gultā! Ātrāk gultā! Sasilt! Un aizmigt. Taču gulta saņēma viņu kā vienaldzīga sieviete — cieta un ledaina. Miklais palags rupjām šķieznām pielipa mugurai. Ar pārcilvēciskām pūlēm Valfrīds aizliedza sev domāt par mājīgo istabiņu zem Vindavas jumta, sarkani kvēlojošām oglēm kamīnā, Katrīnas silto elpu uz pleca. Tā ir pagātne. Tā ir jāaizmirst kā izbēgušam putnam sprosts, lai cik silti un mierīgi tajā bija. Vindava … Ventspils — mūžīgā mazpilsēta, pasaules nostūris gan tagadnē, gan pagātnē un nākotnē. Nekad tā nebūs nekas


vairāk. Lai ir auksta istaba un cieta gulta — vai, piemēram, Mocartam bija vieglāk? Tas ir — būs, Mocarts vēl nav piedzimis. Viņa dzīve būs nabadzīga un smaga, bet viņa mūziku zinās visa pasaule pēc gadu simteņiem. Mocartam būs arī ģimene, un vai no tā kļūs labāk? Taisni otrādi! Arī viņš ies caur grūtībām un cīņām,un radīšanas prieku. Neviena netraucēts, neierobežots, nesaistīts. .. Un nekādas mīlestības, lai arī kā … nekādas ģimenes. Ērglis lido viens … «Kāds ērglis? Kādas muļķības! Pupu mizas, pupu mizas…» Nogurums bija žēlīgs. Tas aizsedza aklo loga aci, izsausēja mitros palagus, remdēja drebuļus un pasniedza rozā sapņu kūku uz spožas cerību paplātes. Dīvains un murgains atnāca rīts. Pirmajā nomoda mirklī Valfrīds pavēra acis un tūlīt tās atkal aizvēra. Ieraudzītais biedēja. Bailes cīnījās ar dēkaiņa garu, un tas guva uzvaru tikdaudz, ka plaksti atkal pavērās, pamazām aptverot katru sīkumu, ko atsedza gaistošā krēsla,— pelējuma plankumus uz gultas aizkariem, krēslu nodrupušos greznojumus, plaisu mazgājamajā traukā un veselu mūžību neslaucītu putekļu kārtu uz grīdas, uz lādes … visur. Simtiem domu jaucās smadzenēs, bet visspēcīgākā tomēr bija par pamestību, kurā savukārt bakstījās sīki jautājumi. «Cik ilgi gulēts? Ko darīšu piecēlies? Kurp iet? Un brokastis? Kur šajā mūra sprostā ir varenais aizbildnis? Kā viņu atrast? Un mācītāja kungs? Rozālija? Kā sameklēt viņus?» 8* Nespēdams izturēt bezdarbību, viņš izlēca no gultas. Kailās pēdas apsvilināja ledainās akmens plātnes, kuras nesedza ne grīdsegas skranda. Vienā kreklā Valfrīds piegāja pie loga un uzmetās ar ceļgaliem uz lādes. Cauri blāvajam stiklam vīdēja svinaina ūdens svītra, aiz tās pelēkmelni, lēzeni pauguri un 227 zemei pieplakušas ēkas. Melna ceļa līnija. Viss. Drebinādamies viņš tvēra pēc savām drēbēm. Nevīžīgi uz krēsla nomestais kamzolis un bikses bija vienās gumzās. Tādus vilkt mugurā bija neiespējami. Arī krekla aproces izskatījās apbružātas. Slapjās kurpes vaļā atrautām sprādzēm smīnēja kā vakarējais bezzobai​nais pavadonis. No aizsaiņa izņemtais uzvalks bija tīrs un sauss, lai arī saburzīts. Krekla krunkas noslēpa kamzolis. Darbošanās, cenšoties savest sevi kārtībā, sasildīja un izklaidēja. Kurpes viņš berza ar mutautu, kamēr to izskats kļuva daudzmaz pieklājīgs. Gaitenī švīkstēja un klaudzēja soļi. Gaidīdams kādus apstājamies pie savas istabeles durvīm, Valfrīds tramīgi ausījās. Taču viņa durvis neviens nepavēra. Lai neļautu vaļu plosīgajai pamestības sajūtai, viņš apņēmīgi tvēra durvju rokturi. Spalgs čīkstiens, un Valfrīds atradās gaitenī, kurš veda nezināmā virzienā. Bet pasauli — šinī gadījumā vismaz brokastis — iekaro drošie, un jaunais mūziķis elastīgiem kaķa soļiem devās uz priekšu. Pēkšņi no šauras spraugas sienā, kas bija kāpņu velve, parādījās kāda veca sieviete, uz resnā gurna balstīdama grozu ar salocītām drānām. Bezveidīgie svārki aizmugurē vilkās pa grīdu. Ar kreiso roku ieķērusies stīvajā priekšautā, nācēja aizdusaini elsa. — E-e, kundze, sakiet, lūdzu,— apjukumā Valfrīds sāka krekšķināt,— kur man atrast viņa gaišības kambarkungu, e-e, Kalausa kungu? Uzmetusi vienaldzīgu skatienu jauneklim, vecā apstājās. — Neko nezinu no tik augstiem kungiem. Meklē tai galā.— Viņa rādīja ar sarkanu pirksta strumpuli pa gaiteni uz priekšu.— Bet visi kungi vēl guļ… — Bet kad. .. e-e, cikos ceļas kungi? — Kad grib, jaunskungs.— Drusku atelsusies, groza nesēja tusnīja tālāk.


Turpmākā pusstunda jaunajam muzikantam pagāja, bet jēgas klistot pa milzīgās Mītavas pils trepju, priekštelpu un gaiteņu labirintiem. Pils sastāvēja no daudzām ēkām, koridoru un galeriju sapīņātām, vietumis saspraustām ar torņiem un tornīšiem. Vienu reizi viņam ceļu aizšķērsoja uniformēti, bruņoti sargi, cituviet melnādains sulainis mēmi atbīdīja viņu no milzu, zāles puspavērtām durvīm, tad atkal stalta, melnā zīdā tērpta dāma ar smagu atslēgu saišķi pie jostas paskatījās viņā tik bargi, ka mēle nepakustējās uzdot jautājumu. Beidzot viņš ieraudzīja dziļā, ieapaļā nišā mazu, klavesīnam līdzīgu instrumentu — īstenībā tas bija spinets — un, kā mīļu draugu sastapis, metās tam klāt. No gaiteņa stūra pagrābis tabureti, viņš nosēdās pie instrumenta un sāka klusiņām spēlēt. Mūzika viņam atdeva mieru, bet tikai uz īsu bridi. — Ko jūs darāt?— kāds viņam aiz muguras iespiedzās. Valfrīds satrūcies pielēca kājās, apgāzdams sēdekli. Aiz viņa muguras satraukti mīņājās sīka mamzelīte naktsaubē un pludurīgā, špicainā apģērbā. — Es … atvainojiet, kundze … vai šeit nedrīkst spēlēt? — Jūs esat traks vai muļķis,— pīkstēja mutīte ar sīkiem peles zobiem.— Šeit ir viņas gaišības freileņu istabas. Bez hofmeistarienes atļaujas te nedrīkst ienākt neviens vīrietis! Ejiet projām, tūlīt, vai arī es kliegšu!— Sīki, iedzelteni pirkstiņi krampjaini spieda paltraka krokas pie kakla, it kā jauneklis ar mežonīgo, tumšo matu jūkli gatavotos noraut viņas trūcīgo ietērpu. Kaut kādu nesakarīgu atvainošanos murminādams, Valfrīds no jauna ienira labirintā. Piekusis nometās uz logsola un sāka vērot pils pagalmu, kur visos virzienos kustējās dažādi ļaudis, bet neviena pazīstama. Pelēcīgais rīts negribīgi pārdzima tikpat pelēkā dienā. ♦** Kristofs Kalauss pamodās vēlu. Pēc mazgāšanās, friziera un vieglām, nesteidzīgām brokastīm viņš devās vizītē pie viņa gaišības hercoga Fridriha Kazimira. Daudz ziņojama viņam nebija — Vindavas kuģinieku svētki viņa gaišību neinteresēja, provinciālu izdarību apraksts valdnieku varēja tikai garlaikot. Izklāstījis savu aplēsi par Vindavas ostas ienākumiem, kuri šajā rudenī solījās būt bagātāki nekā pērn, viņš smīnot īsi aprakstīja Vindavas pils garnizona noplukušo izskatu, it kā starp citu pieminēja mācītāja namu, kuru sabrukušā žoga dēļ atkal apdraudēja pastāvīgie smilšu mākoņi, Vindavas rātes skopumu un saņēma hercoga piekrišanu — izsniegt Šmidta kungam simt piecdesmit florīnu žoga atjaunošanai. It kā neviļus Kalauss iepilināja hercoga kausā žults lāsi, stāstot, cik daudz godbijības Vindavas kuģiniekiem un rātei joprojām pret viņa tēvu — hercogu Jēkabu. Kambarkungam nebija noslēpums Fridriha Kazimira rūpīgi slēptā skaudība uz nelaiķi tēvu; labāk nekā jebkurš cits Vindavas pilsonis viņš prata vērtēt un salīdzināt. Salīdzinājums nekādā ziņā nebija labvēlīgs Jēkaba dēlam. Taču — beigtu lauvu aprok, lai tas nesmirdētu, bet no dzīva kaķa varēja gūt daudz labumu. Jēkaba laikā viņš bija tikai piekrastes fogts, Fridriha Kazimira valdīšana viņam atvēra hercoga kancelejas durvis un skapjus. Ja jaunais hercogs viņa skatījumā tiešām bija kaprīzs, izlutis kaķis, tad pats viņš jutās vismaz kā runcis ar asiem nagiem, no kuriem tik viegli neizsprukt… Un kārtējā — sava paša priekam, Vindavas rātei spītējot — noķertā pele bija čirkainais muzikants. — Protams, jūsu gaišībai netrūkst lielisku mūziķu, taču var gadīties, ka šis puisis būtu kam derīgs,— savu eleganti savārstīto tenku, glaimu un apslēpto dzēlību virteni noslēdza Kristofs Kalauss, vīpsnā cilādams stīvās ūsas. — Dodiet rīkojumu viņu kaut kur novietot un pie gadījuma parādiet Fišera kungam,— sānisku skatienu tualetes spogulī pamezdams, teica Fridrihs Kazimirs.— Ja Fišera kungs atradīs viņam nodarbošanos … kaut gan, Kalaus, man nepatīk provin​ciāļi galmā. No viņiem nāk zivju smaka. — Jūsu gaišība, ja pavēlēsiet, mēs dosim rīkojumu viņu nomazgāt,— Kalauss smīnēja.


— Pietiek!— Fridrihs Kazimirs nepacietīgi parāva smaržu flakona važiņu.— Šodien mēs skatāmies «Melpomenas balvu», pēc tam vakariņas par godu viņas gaišības tēvocim. Mēs vēlētos tur redzēt arī jūs, Kalaus. Pagaidām varat iet, jūs mani nogurdinājāt… kaut gan — kas šodien nenogurdina? Paklanījies saskaņā ar galma etiķeti, Kristofs Kalauss izgāja. Hercogs palika viens, garlaikoti un drusku nervozi skatīdamies logā. Mazā, spilgtā, it kā uzsārtinātā mute savilkās grimasē. Nolādētais lietus. Ne medību, ne izbraukumu. Pirms diviem mēnešiem atvestais brīnišķīgais angļu rikšotāju pāris jau vairāk nekā nedēļu nīkst stallī. Pretīgs klimats, nabaga zeme, garlaicīgs galms. Kā visi izpriecu pārēdušies monarhi Fridrihs Kazimirs regulāri mocījās apnikumā. Viņam nebija darbīgo dienu, kuras sākās piecos no rīta un kurās mūžu bija aizvadījis viņa tēvs Jēkabs, pazīstot tikai laika trūkumu, nevis pārpalikumu. Fridrihs Kazimirs pazina tikai naudas trūkumu — iznomāti un pārdoti bija daudzi vēl pirms desmit, piecpadsmit gadiem ienesīgi zemes īpašumi, muižas. Bet pamodusies apetīte prasīja vēl un vēl. Ja viņš zinātu, cik īss mūžs — vēl tikai ap piecdesmit gadu — lemts Ketleru valdīšanai Kurzemes un Zemgales hercogistē, vai viņš dzīvotu un valdītu citādi? Vai domātu par to, kādu raksturojumu viņa valdīšanas laikam dos vēsture? Kas to lai zina? Kristofs Kalauss diezgan ilgi meklēja Valfrīdu, ar apbrīnojamu instinktu iedams tieši pa viņa pēdām. Ieraudzījis savu respektablo aizbildni, jaunais mūziķis priecīgi pielēca kājās kā atsperes sviests. Viņš gaidīja… jā, ko tad viņš īsti gaidīja? Priekšā stādīšanu hercogam? Hercogienei? Ak, kāds naivums! Kalausa kungs viņu laipni aizveda līdz devītā galda1 ' ēdamtelpai, pajautāja, vai viņam istaba ierādīta. Un aizgāja, novēlējis veiksmi jaunajā dzīvē. Valfrīdam atlika tikai pateikties un nosēsties pie galda. Pēc brokastīm (miežu biezputra, biešu salāti, vārītas zivis, paplāns alus) viņš kopā ar citiem galda biedriem nokļuva tādā kā galma priekštelpā, kur daudziem pils iemītniekiem pagāja visa diena — mēļojot, sīkas intrigas dzenot, veiksmes meklējot. Nezināma itāļu autora operu «Melpomenas balva» viņš varēja noklausīties bezmaz caur durvju spraugu. Hercogu Valfrīds redzēja tikai pa gabalu, hercogieni visu laiku aizsedza viņas freileņu pulks. Rozālija bija pazudusi. Dienas beigās viņam paveicās — pie galda iznāca dalīties divporciju alus krūkā ar muzikantu Henriku Līdemani, kurš reizēm pils orķestrī spēlēja alta vijoli, bet vairāk pelnījās, pavadot uz lautas vai ģitāras iemīlējušos kavalierus intīmās vakariņās. — Galvenais, lai tevi redz,— tā skanēja jaunā kunga Līdemaņa vienīgā dzīves gudrība.— Tu vari nespēlēt šodien, rīt, veselu nedēju, bet lai tevi redz, lai zina, ka tu esi gatavs stāties pie nošu pults. Un tad arī pienāks brīdis, kad tevi ieraudzīs un tu būsi vajadzīgs. Pils vai galma orķestris dalījās it kā divās daļās. Vieni — talantīgākie, labāk protežētie, izveicīgākie — sastādīja orķestra kodolu, regulāri koncertēja, izpildīja pavadījumus operas solistiem, spēlēja deju mūziku ballēs un saņēma par to nolīgtu gada algu un dažkārt arī honorārus par kādu hercogam labāk patikušu priekšnesumu. Otri — bez noteikta uzdevuma — meklēja iespējas iekļūt «štata» orķestrī, aizvietoja sasirgušos mūziķus, īsi sakot, meklēja laimi hercogistes galvaspilsētā, ap katru — kaut visniecīgāko — izdevību plēsdamies kā suņi ap kaulu. Pie šiem pēdējiem, to apgalvoja Līdemanis, bija lemts piederēt arī Valfrīdam līdz brīdim, kad viņu pamanīs. — Jums ir zināmas spējas, jaunekli,— pēc vairākkārtīgiem lūgumiem beidzot noklausījies Valfrīda spēli, sacīja galma mūzikas direktors Fišers. Tas nebūt nebija sagrabējis vecis, kā Valfrīds iztēlojās, bet gan smalks vīriņš pašos spēka gados. — Jūs spēlējat gandrīz virtuozi, taču tā spēlē ne viens vien . .. Kas attiecas uz jūsu kompozīcijām. .. jums daudz jāmācās, jaunais draugs. Nezinu, kas bijuši jūsu skolotāji, taču diez vai viņiem zināmas mūsu mūzikas labākās tradīcijas. Jūsu komponētā mūzika ir barbariska un parupja, tā var pat apvainot augstdzimtu klausītāju ausis. Trūkst galantuma un cēlu jūtu. Iespējas jums ir, klausieties, mācieties no pieredzējušiem meistariem, jās taču vēl esat ļoti


jauns. Aiz niknuma Valfrīds grieza zobus. Tieši šai brīdī viņu sasniedza Katrīnas un Zigmunda gandrīz vienlaikus rakstītās zīmītes ar dažādā formā izteiktu, taču vienu un to pašu saturu — nemuļķojies, atgriezies mājās, mēs tevi gaidām. Pirmajā mirklī viņš gandrīz paklausīja, taču pēc brīža viņu apsvēla kauns. Atgriezties neko nesasniegušam, kā ar ūdeni aplietai, slapjai vistai? Nē! Un simtkārt nē! «Es pats vairs nekad nespētu sevi cienīt! Vispirms es viņiem tomēr parādīšu, ko spēju! Kaut vai man būtu jālūdz pats hercogs.» Fridriha Kazimira košos vaigus un sārtināto muti zem bagāti pūderētās parūkas Valfrīds šai dienā redzēja ne reizi vien, bet piekļūt viņa gaišībai sarunas attālumā nebija nekādu iespēju. Apkārt ņirba freileņu zīda un atlasa tērpi ar mežģīnēm un krāsainām lentītēm, kavalieru biezi izšūtie garie svārki, zelta pušķi, zīda zeķes, īsi reprezentācijas zobeni smalkādas makstīs ar bārkstīm un krāsainu pērlīšu cilpiņām. Viņš pats sev šķita bezgala provinciāli ģērbies, trūka neskaitāmu sīku apģērba detaļu, kuru kopums veidoja laikmeta eleganci. Paša baltās diedziņu zeķes likās rupjas, cimdi — lempīgi. Pat jaunais paziņa Henriks Līdemanis — drukns, plāniem, gaišiem matiem — likās pārāks, viņam bija glīts spieķītis, rotāts violetām lentēm; tādu pašu lenšu pušķi rotāja ari sārti pelēko kamzoli un bikšu atlokus. Un cik graciozi viņš prata to visu parādīt! Nē, vispirms jāiegūst tāda cilvēka izskats, kurš cienīgs būt kas vairāk par izsalkušu tirgus muzikantu. Neviens taču neņems viņu nopietni, kamēr viņš skraidīs apkārt kā pēdējais provinciālis. Bet kur lai dabū, kas palīdzēs? Rozālija? Tāda mīļa meitiņa. Viņa taču neatteiksies. Jāatrod Rozālija! Un pietrūcies no cietās lādes (visas šīs pārdomas norisinājās nemīlīgajā istabā, kura viņam bija ierādīta starp galminieku sulaiņu telpām), Valfrīds strauji devās uz durvīm. Tās atvērās, pirms viņš bija pieskāries rokturim. Uz sliekšņa stāvēja Vindavas rātes kurjers — tā viņš stādījās priekšā — un sniedza Valfrīdam Johana Feierabenda vēstuli. Atlauzis zīmogu, ar pūlēm burtodams Johana rakstu, Valfrīds saprata tikai to, ka viņu aicina atpakaļ uz Vindavu, un saviebās. — Vai atbildes nebūs, kungs?— kurjers jautāja. — Nē!— Valfrīds īsi atbildēja un nosvieda vēstuli uz mazgā​jamā galda. Kurjers palocījās un aizgāja. Valfrīds aizcirta durvis un devās meklēt Rozāliju. Pēc ilgiem un gariem klejojumiem pa kāpnēm un pagalmiem, turklāt ar jaunā paziņas Līdemaņa palīdzību tas viņam ari izdevās. Rozālija saņēma viņu priecīgi satraukta un tūlīt ņēmās stāstīt, ka iegādājusies jaunu tērpu, ka rīt atbrauks arī viņas mīļā tante Frmgarde, ka ļo-oti noilgojusies pēc viņa. — Arī man gribētos iegādāties jaunu tērpu,— Valfrīds sirsnīgi smaidīja un izteica savas vēlēšanās. Rozālija bija gatava palīdzēt, pasauca mācītāja kalpotāju Gasparu. Valfrīds nodeva viņam daļu sava naudas krāj^imiņa, lai vecais iegādātos visu galma kavalierim nepieciešamo. — Kur ir jūsu telpas, Valfrīda kungs?— Rozālija atkal bija pārgājusi uz «jūs». — Nāciet… nāc, parādīšu.— Sarunu veiksmīgais iznākums Valfrīdam atdeva garastāvokli un rotaļīgu runasspēju.— Nav jau nekas izcils… un man vakaros tik skumji … Nepanesu vientulību, gribas ar kādu vismaz parunāties. — Man arī dažkārt ir skumji, Valfrīda kungs.— Viņa piešķieba galvu un tina ap pirkstu medusdzelteno matu cirtu.— Man trūkst jauko mūzikas stundu. Vai jūs negribētu tās atsākt? — Labprāt, bet es pagaidām …— un Valfrīds steidzīgi stāstīja par līdzšinējām neveiksmēm, par Fišera kritiku, par mazajām izredzēm iekļūt orķestrī. Rozālijai slepenā priekā salēcās sirds. Protams, tā tam arī vajadzēja būt. Un savu vientulību viņš kliedēs pie viņas. Kad būs pilnīgi skaidrs, ka viņa sirds iekarota, tad jau arī varēs lūgt kādu no


ietekmīgākajiem galminiekiem palīdzēt. Bet pašlaik — jānotur Valfrīds uz vietas, jāstiprina viņa cerības uz vietu, vārdu un slavu. Kad tas būs noticis, varēs padomāt, kā atbrīvot viņu no sievietes, kura palika Vindavā. Tur viņa ari paliks, bet viņš tur neatgriezīsies. Nonākot pie nožēlojamās istabas durvīm, Valfrīds pusskumji, pusjocīgi nopūtās un aicinoši pavēra durvis. Taču Rozālija iekšā nenāca. Ielūkojusies vēsajā pustumsā, viņa koķeti pasmējās, izlocījās no Valfrīda rokām un metās pa gaiteni atpakaļ. Nočaukstēja dārgais tērps, pamirdzēja baltie, krāšņie pleci. Valfrīds noskatījās sievietei pakaļ ar nožēlu. Būtu bijis tik jauki papļāpāties un patriekties ar glītu meiteni. Un kas viņai par temperamentu!— viņš atcerējās alkainos apkampienus karietē, un asinis, domai atbildot, saviļņojās. Vēlāk viņš sēdēja, pavilcis kājas zem sevis, un sveces gaismiņā pūlējās savārstīt īsu skaņdarbu, lai veltītu to vienai no hercogienes Šarlotes Amālijas galma dāmām. To viņam bija ieteicis Henriks, tāpat arī parādījis dāmu, kas esot ļoti jūtīga pret šādiem uzmanības pierādījumiem. Nu, labi, viņš veltīs tai menuetu. Un ko pēc tam? Vai viņam būs jāizliekas, ka ir iemīlējies tajā bezkrāsainajā lellē, ko sauc par Karolīni Mariju fon Tīzenhauzenu? To nu viņš nevarēs. Pieri grumbās saraucis, Valfrīds blenza sveces liesmiņā — noraizējies, nosalis un bez​gala vientuļš. Taču viņa vientulība ilga tikai līdz pirmajai nakts stundai. Valfrīds vēl nebija paspējis noģērbties un atgulties, kad aiz viņa durvīm sološi nočaukstēja, nošvīkstēja sievietes tērps. Gandrīz neticēdams savai veiksmei, viņš atrāva durvis un — jā, tiešām, uz sliekšņa stāvēja Rozālija, satinusies platā, tumšsarkanā apmetnī, ar kautru un vienlaikus vilinošu smaidu apaļīgajās lūpās. — Tu?— Valfrīds saķēra meiteni aiz rokas, kuras aprises jautās apmetņa krokās. — Es… Tu teici, ka tava istaba ir auksta. Lūk, es tev atnesu … dzer, sasildies …— Rozālija izvilka no apmetņa apakšas salvetē ievīstītu vīna pudeli. — Nāc taču iekšā!— Valfrīds apsēdināja viņu krēslā. Rokas nez kāpēc trīcēja. Par ko lai runā? Kāpēc viņa īsti atnākusi? Prāts pateica atbildi priekšā, bet sirds bija dīvaini apjukusi. Divdesmitajā gadsimtā tā būtu parasta lieta, tur skuķenes atļaujas ne to vien, bet šeit? Vai tad meitenes netiek audzinātas daudz stingrāk, vai tad tagad t o nesauc par grēku? .. Rozālija atlaidās pret krēsla atzveltni. Viņa tūlīt iešot prom, gaiteņi tumši, viņai bail… Apmetņa malas atslīdēja no pleciem, un baltie, maigi vizošie apaļumi Valfrīdu tieši vai apžilbināja. Porcelānam līdzīgie vaigi dega satraukumā un gaidās. Līdz šim viņa uz mērķi bija devusies taisni, bez novirzēm, savas gribēšanas un tantes Irmgardes padomu vadīta. Viņas miesa, kaut arī daudz izbaudījusi, kopš pirmā brīža, Valfrīdu ieraugot, tvīka viņa apkampienu. Un nu vairs šķēršļu nav. Pasmaidi, Rozālij, šobrīd valdi tu! Vīna pudele sākumā radīja mulsumu. Rozālija teica, ka viņai negriboties, bet Valfrīds uzstāja. Glāžu viņam nebija, vajadzēja dzert no pudeles. Taču dzēriens bija lielisks, tā nebija skābā susla no hercoga galda. Rozālija neveikli cēla pudeles kaklu pie lūpām, tumša šalts nolija uz viņas krūtīm un to baltā mežģīņu ietvara. Dvieli satvēris, Valfrīds metās slaucīt, bet… tā bija viņa pēdējā skaidri apjaustā kustība šajā naktī. Rozālijas pūliņi vainagojās ar pilnīgu uzvaru. Valfrīds tagad piederēja viņai. *** Vindavā laiks pa tam vilkās kā ducis reimatisku gliemežu. Kapela atkal atsāka mēģinājumus, tikai kaut kā trūka. Nebija vairs dzirkstošo joku, nebija ķircināšanās. Brinks — pat viņš bija sajutis pārmaiņas kopējā noskaņojumā — reiz atnāca uz mēģinājumu diezgan pamatīgi iesilis, taču Zigmunds izsmalcinātās lamāšanās vietā vienaldzīgi pakratīja galvu. Ceturtā mūziķa trūkums bija sāpīgs un neaizstājams. Vijole, alts, čells — bet ko sēdināt pie klavesīna? Zigmunds ilgi mocījās šaubās, taču


kaut kādiem baznīcas svētkiem veltītais svinīgais vakars ar dievkalpojumu, vakariņām un dejām rātsnamā oktobra beigās tuvojās ātrāk, nekā to gribējās mūziķiem, un viņš nolēma lūgt Kati, lai pamēģina. Visu šo laiku Katrīna lielākoties bija kopā ar Ingrīdu. Tā savukārt iepazīstināja viņu ar saviem paziņām — vairākiem dzīvespriecīgiem, labi situētiem jaunekļiem. Vakarēšanas gan Ingrīdas vecāku, gan citu turīgu pilsētnieku mājās sekoja cita citai. Baumas, kas vijās ap Ingrīdu, tagad sāka mezgloties ap viņām abām, taču Katei tas bija vienalga. Kādu vakaru, kopa ar Andresena meitu sēžot pie sarežģīta rokdarba, Katrīna izstāstīja viņai kādu daļu savu bēdu — lūk, mīļotais draugs devies uz Mītavu meklēt laimi, un no viņa nav ne ziņas, ne miņas… Ingrīdai Katrīnas sāpes likās ļoti romantiskas, taču klusībā viņa Valfrīdu noteikti attaisnoja — galvaspilsētā ir pavisam cita dzīve, kāpēc tad Katrīna nebrauca līdzi? Viņas pieķeršanos Vindavai Ingrīda atteicās saprast. Ja tas bīitu atkarīgs tikai no viņas, sen jau viņa atrastos pavisam kur citi-r. Tikai vecāki… Katrīna iešņukstējās un pārtrauca Ingrīdas domu. Aizrautīga un pastāvīgi kādas iegribas vadīta, kuģinieka meita piesolījās palīdzēt: Andresena kungs drīzumā pošoties uz galvaspilsē-u noslēgt kādu svarīgu darījumu, viņa lūgšoties līdzi, sameklēšot pazudušo un vispār — apjautāšoties un apskatīšoties, ko viņš tur dara. Lai cik maz ticēdama Ingrīdas varēšanai, nabaga Kate pieķērās arī šim salmiņam. Pāris dienu vēlāk viņi tiešām aizbrauca un pēc nedēļas atgriezās. Taču Ingrīda Katrīnai neko labu nepateica, vispār — neteica neko. Jā, esot redzēju vi, gan tikai lielākoties pa gabalu, jā, viņus iepazīstinājuši, Valfrīda kungs vaicājis, kā klājoties Vindavā. — Un tas ir viss?— Kate, asaras valdīdama, jautāja. Jā … viņš ļoti pūloties, meklējot sakarus … Ingrīdas acis savādi aizplīvurojās, un bija skaidri redzams, ka viņa kaut ko slēpj. Katrīna neko vairāk nejautāja — acīmredzot Valfrīds nav gribējis neko teikt, un Ingridai nepatīkami viņu — Katrīnu — sāpināt. Viss palika kā bijis, nākamajā dienā Kate atk:;l viesojās Andresenu namā un pūlējās nedomāt. — Kate, tev rīt būs jāsēžas pie klavesīna,— teica Zigmunds, tikko viņa pārnāca mājās. — Man? Vai tev kāda skrūve vaļīga? Es taču nemāku! — Vajadzēs iemācīties. Izgāzties mēs nedrīkstam. Atceries, ko teica Johans? Tad, starp citu, tu pati apņēmies. Pati solījies spēlēt. Labāk uzvāri vienu kārtīgu kafiju un paskaties notis. — Solījos,— Kate skumji novilka.— Es domāju, Valfrīds … viņš taču … —… atgriezīsies agrāk vai vēlāk. Protams. Bet mēs nevaram zaudēt laiku un formu. Un arī naudu ne. Cik tad mums tagad ir? No kaut kā taču jādzīvo būs, ja negribam staigāt pa ielām ar pastieptu roku — mesjē, že ne manž pa sis žūr14 … Kate pasmējās. — Labi, mēģināšu. Tikai tad uztaisi man tādas notis, kuras pat analfabēts — kā es — varētu saprast. Bet Johans taču lika saprast, ka sievietei tāda lieta nepiedien. — Nu, tad tev jāpārģērbjas par vīrieti,— Zigmunds vienā mierā piezīmēja. Šī blēņu doma Katrīnu aizrāva, un visu nākamo dienu viņa nosēdēja pie klavihorda, gatavodamās kopmēģinājumam. Neierastā piepūle pamatīgi nogurdināja, un pēcpusdienā Kate atlaidās gultā atpūsties. Piepeši no lejas atskanēja skaļi izsaucieni, tā kā vaidi, tā kā kliedzieni. Katrīna pielēca kājās un metās pie loga, cerēdama, ka … Taču pie mājas nebija ne karietes, ne ratu, un arī pa kāpnēm augšā neviens nenāca. Viņa devās lejā. Priekšistabā, pie kamīna restēm atspiedusies, stāvēja Hannelores kundze — bāla, uztraukumā atšļukušu aubītl Siltā plecu lakata stūris nokārās bīstami tuvu ugunij un kūpēja, taču viņa to pat nemanīja. Brūža meistars Johans turēja zobos apdzisušu pīpi, pa virtuves durvīm blenza Inge, priekšauta stūri pie mutes piespiedusi. Meičas acīs bija šausmas.


— Kas noticis, Hannelores kundze?— Katrīna izbijusies vaicāja. — Ak!— Hannelores kundze atkal ievaidējās.— Tas ir briesmīgi! Neticami, ka mūsu laikos un pie mums notiek tādas lietas. Pilī bijusi… raganu tiesa. Štrauha kundzes — rātskunga sievas — kalpone nobūrusi Štrauhu kaimiņus. Gan vīrs, gan sieva kļuvuši vāji, bāli, dzelteni, nav panesuši ēdienu, vēmuši asinis, kamēr nomiruši no nedzēšamas uguns iekšās. — Tā taču var būt saindēšanās vai kāda slimība! Kāpēc domā, ka cilvēki noburti?— Katrīna iesaucās kā tumšu murgu apņemta. — Mīļais bērns, par burvību neviens pat nešaubās. Abi — vīrs un sieva — jau miruši, tagad uz nāves gultas viņu kalpotāji. Štrauha kundzes kalponi tiesāja, un viņa atzinās. — Viņu spīdzināja?— Kate iekliedzās drausmās. — Kurš tad tādos darbos ar labu atzinies? Kalponi notiesāja uz uguns nāvi kā jau raganu, bet viņa vēl pateikusi un ar zvērestu apliecinājusi, ka uz burvestību viņu sakūdījusi Štrauha kundze, kura savus kaimiņus slikti ieredzējusi, un samaksājusi viņai par to desmit dālderus. — Kas viņa tāda ir? — Štrauha kundze, dzimusi Kristīna Duglasa, viņas vecāki ir zviedri, taču viņa pati ir godīga … — Frau Hannelore, es jautāju par kalponi,— Katrīna pār​trauca. — Meita no vietējās zvejnieku tautas — līviem. Es viņu neesmu redzējusi. Ja tā var apmelot savu labo kundzi, tad tai patiesi jābūt raganai. Un visi šie pagānu zvejnieki tikai izliekas par kristiešiem, bet īstenībā gan paši, gan viņu sievas un meitas ar pesteļošanu noņemas. Kāpēc mūsu zivju tirgoņa dēli ar rātes atjauju iet jūrā zvejot un atgriežas tukšā, bet viņi atved pilnas laivas? Taisni bail no viņiem pirkt. — Bet latviešu un līvu zvejniekiem šeit ir dzimtene, un visas zvejas vietas viņiem zināmas kopš tēvutēvu laikiem. — Nē, te tiem palīdz viņu nešķīstie jūras gari, viņi tos pielūdz un dod tiem upurus,— elsoja Hannelores kundze.— Es pat baidos no pilsētas ārā iet, tur — Schlossande, kur tie dzīvo. — Un kad dedzinās nabaga kalponi?— Katrīnai sāka reibt galva, klausoties neprātā, kas bija pārņēmis viņu parasti tik saprātīgo, visnotaļ simpātisko saimnieci. — Svētdienas rītā pēc dievkalpojuma. — Kur? — Soda laukā starp jūrmalu un Schlossande. Tik ilgus gadus tur nav dedzis neviens sārts… ak, šausmas, šausmas… Nabaga Štrauha kundzei — Vai viņu arī dedzinās?— Kate jautāja, atsaucot atmiņā biezā vadmalā iespīlēto pusaudzes augumu un dīvainās, klīrīgās acis. — Ak, nē, nē… Štrauha kundzi nupat ieslodzīja pils cietumā, kamēr sanāks tiesa un visu pārbaudīs. Ak, un viņas vīrs, nabaga Štrauha kungs, viņš taču augstā rātes amatā, ko gan viņš tagad jūt? Stāstīja, ka pēc sievas aizvešanas uzvedies kā prātu zaudējis. — Mani gan vairāk interesē, ko jūt nabaga meitene, kurai jāmirst šausmīgā nāvē tikai tāpēc, ka ļauna kaite paņēmusi viņu kaimiņus.— Katrīna saknieba lūpas šaurā, bālā svītrā. Rokas drebēja kā drudzī. Pagriezusi visiem muguru, viņa gāja atpakaļ uz savu istabu. Uz kāpnēm viņa pa īstam aptvēra dzirdēto. Dedzinās cilvēku! Dzīvu cilvēku! Meiteni, varbūt jaunāku par viņu pašu! Katrīna atcerējās, cik briesmīgi sāpēja pirksti, ko viņa, ciešanās apdullusi, nejauši piegrūda kamīna nokaitušajam aizsargrežģim. Ak, Dievs! Vai patiesi manā mīļajā, manā dzimtajā pilsētā notiek tādas šausmas? Soda lauks! Kur tas varētu būt? Vai tas nav tas pats Kartavlauks, kuru viņa bērnības dienās redzēja sīkām priedītēm apaugušu, vēlāk — neglītām deviņstāvu ēkām apbūvētu?


Kāpēc Kartavlauks? No kura laika šāds nosaukums? Hannelores kundze teica — Soda lauks … Sadegt! Ugunī! Šausmas, šausmas! Kur tagad atrodas nabaga lībiešu meitene? Kā viņu sauc? Vai viņai ir tuvinieki? Vai kāds no tiem zina? Spīdzināta… Katrīnas atmiņā uzplaiksnīja visi drausmo romānu fragmenti, filmu ainas. Bet kas ir grāmatas, kas ir filmas? .. Svētdien pēc dievkalpojuma. Tātad, pātarus noklausījušies, savu sirdsapziņu atvieglojuši un grēkus izsūdzējuši, godājamie Vindavas pilsoņi atlikušo dienas daļu pavadīs, skatoties, kā mirst par raganu nosauktā meitene? Ko rātskungi? Arī viņi skatīsies? Birģermeistars? Johans? Nē! Nē! Tas nedrīkst notikt, lai velns par stenderi! Ātrāk jāsameklē Zigmunds! Vai tiešām viņi ko neizdomās? Šodien ir tikai ceturtdiena. Priekšā vēl divas dienas. Aizmirsusi pati savas bēdas, Kate veicīgi ietinās apmetnī ar visu galvu un aizsteidzās uz skolu. Zigmunds sēdēja mazajā kancelejā kopā ar Johanu. Abi drūmi sūca pīpes. Nelielā telpa bija smagu tabakas dūmu pilna. «Johans? Nu, labi. Pārbaudīsim, ciktāl sniedzas viņa cilvē​cība, līdzjūtība un saprāts!» — Vai jūs zināt?— Katrīna jautāja un izstāstīja briesmīgo jaunumu. Zigmunds kļuva bāls un sāka košļāt gaišās ūsu spalviņas. Johans nopietni palocīja galvu. — Donnerwetter! Sātanil Zvēri!— Zigmunds izgrūda. — Par ko tu brīnies, Zigmund?— Johans vaicāja.— Vai tad tu to dzirdi pirmoreiz? Ļaužu tumsonība valda visā pasaulē, un posts tam, kurš mēģina tai savu saprātu pretī likt. Tūkstoši ņēmuši nāvi ugunī mūsu svētās ticības dēļ. Tagad vācu zemēs tas ir beidzies. Mārtiņa Lutera mācība uzvarējusi. Nu dedzina burvjus un raganas, kuru vienīgā vaina ir tā, ka viņi zina vairāk nekā citi un prot savas zināšanas lietā likt. Pirms gadiem četriem ugunī tik tikko bojā neaizgāja talantīgais ārsts — ķirurgs Tomass Eimers. Tāpēc, ka Dievs devis viņa balsij un kustībām brīnumainu spēku dziedinoši aizmidzināt. Viņu tiesāja Goldingenas oberfogts. Tikai viņa ārstētie ļaudis, gan ar lielām bailēm, liecināja viņam par labu, tie, kam bez liekām sāpēm bija dziedinātas smagas miesas vainas; to vidū ari mūsu fogts Zeifrīda kungs. O, Zeifrīda kungs nebaidījās, un laikam taču tas nabaga doktoru Eimeru izglāba. Taču līdz šim laikam viņš ir pilnīgi izstumts no sabiedrības, viņu meklē tikai galējas nepieciešamības gadījumā, kaut gan labāka ārsta par viņu Vindavā nav. Bet šo meiteni vairs nevar glābt nekas. Tiesa ir bijusi, viņa notiesāta un — esmu par to pārliecināts — bez vainas. O! Ar tādu pašu kaiti, kā tu minēji, vakar miruši divi — mājā pie dzirnavām un, ja ļaudīm pietrūks saprašanas, mirs vēl citi. — Johan!— iesaucās Katrīna.— Cik labi tu to visu saproti! Kaut kas taču jādara! Vai šī meitene nevar izbēgt? — No apsargātā pils cietuma? Mīļā Katrīn! — Nu, bet… bet, ja viņai palīdzētu?— aprauti jautāja Zigmunds, pīpes kātu žņaudzīdams. — Jūs abi esat traki!— Johans pietrūkās kājās un ar baltajiem pirkstiem iebrauca biezajos matos. Satraukumā ūsas saslējās kā zobu suka.— Tādas lietas iespējamas tikai bruņinieku romānos! Tur taču ir sargi! O! Viss pils garnizons! Dragūni! Bruņoti karakalpi! Bet es zobenu rokā neesmu ņēmis gadiem ilgi un pat nezinu, vai man tāds vispār ir? Viss beigtos ar to, ka ieslodzītu mūs pašus. Un mūs jau nu neviens neglābs — vairāk muļķu Vindavā nav. Katrīna izjuta spēju prieku — Johans, pat nejautāts, pieskaitīja sevi viņiem. Paldies kaut par to pašu, draugs Johan! — Bet ja mēs labi padomātu?— neatlaidās Zigmunds.— Mums taču pilī labs paziņa — taurētājs Roberts. No viņa varētu šo to uzzināt. — Hm-jā.— Johans atkal apsēdās un neviļus pieklusināja balsi.— Bet vai viņam var


uzticēties? — To mēs pilnā mērā apgalvot nevaram,— nopūtās Kate. — Žēl,— nopūtās arī Johans.— Neprātīga un bīstama doma. Vai tu nebaidies, Katrīn? Sieviete … — Baidos gan un tieši tāpēc… Pagājušonedēļ es apdedzināju roku.— Kate parādīja sārtu sadzijušās čūlas plankumu.—• Jaucu kamīnā ogles un nejauši piespiedu režģim. Domāju, ka nomiršu no sāpēm. Saproti? — Es tevi sapratu. Uguns nāve ir briesmīga. Te — Vindavā — tādas lietas nav pieredzētas. Vismaz es nezinu. Bet Piltenē gan — tur raganu tiesa ir vai katru gadu. Vai tiešām tas būtu kāds burvju un raganu novads? — Muļķības!— Kate iesaucās.— Kādam nosprāgusi govs vai pumpa mēles galā uzmetusies, un viss skaidrs — noburti. — Tā nu. gluži nav,— lēni teica Feierabends.— Es esmu tādas lietas redzējis un piedzīvojis. Zināju vienu, kas spēja ar paceltām rokām lietus mākoņus pašķirt virs savas pļavas, kamēr visapkārt ūdens vai pludoja. Bet šī meitene — tas ir kas cits. — Nu, tāpēc! Zigmund, tev jāiet uz pili. Mēģini uzzināt, cik iespējams, un lai visi labie gari stāv tev klāt. Es tikmēr… — Nekaitētu kaut ko iebaudīt,— iejaucās Johans.— Ielūdzu uz vakariņām. Kur dāma vēlētos? —«Klibajā valzivī»! Tas ir īsts pirātu krogs. Tur parasti ir tikai svešzemju jūrnieki, un neviens nenoklausīsies, ko mēs runājam. — Kā kundzei labpatīk … bet vai dāmai… — Es pārģērbšos,— Kate neļāvās atrunāties.— Zigmund, mēs tevi gaidīsim tur. *** Johans Feierabends atspiedās pret akmens žogu baznīcas priekšā. Smadzenēs virpuļoja saraustītas domas. Ko tad viņš īsti izdarījis? Piekritis palīdzēt uz nāvi notiesātas zemnieces glābšanā! Notiesāta par burvestībām! Labi, viņš tam netic, bet spriedums taču ir! Milzīgs, drausmīgs risks. Neprāts! Bet atteikties viņš vairs nevar. Pat nespēj, jo citādi Zigmunds un Katrīna mēģinās tikt galā divi vien. Viņi ir traki, saprātīgi cilvēki tā nerīkojas. Toreiz vasarā — labības laukā. Tagad atkal. Viņš vienmēr uzskatīja sevi par godīgu un humānu attieksmē pret zemnieku un zvejnieku tautu, bet ižskatās, ka šī attieksme ir vienkārša neiejaukšanās. Viņš taču ir pilsētas varas pārstāvis! Skolas rektors. Rātskungs. Ja šis neprātīgais plāns taps kādam zināms, viņa godpilnajam stāvoklim beigas. Un ne tikai stāvoklim … Kas uz nāvi notiesātam palīdz bēgt vai izbēgušam mājvietu dod, tas pats tiek… O! Varbūt aiziet? Varbūt tomēr atteikties? Tā Johans mocījās pārdomās, ūsu galus un cimdus grauzdams, un visu laiku paturēja acīs Veica mājas kāpnes. Bet Katrīna nenāca un nenāca. Garām aizbrauca mucu vezums, kad tas pazuda aiz stūra, Feierabends ieraudzīja pie Veica kundzes durvīm stāvam glītu jaunekli garām, piepūderētām matu cirtām un rokās cimdus velkam. Mazliet gurnos šūpodamies, jauneklis nāca klāt un iesmējās. Johans apstulba. — Katrīn? — Jā, cienīts kungs.— Kate noņēma bereti un paklanījās.— Tu pareizi norādīji, ka dāma uz «Klibo valzivi» nevar iet. Tad es nolēmu pārvērsties par kungu. Cik varēja spriest no tava ģīmja, man tas izdevās. — Man kā amatpersonai tagad vajadzētu tevi vest pie policijās dragūnu priekšnieka vai pie fogta kunga — sodu maksāt par nepiedienīgu apģērbu.— Godājamais rektors pa​smaidīja. — Jā, bet tu to nedarīsi.— Kate uzvilka bereti dziļi uz acīm.— Un nedarīsi arī tad, kad es šajā


pašā ietērpā rātsnamā spēlēšu klavesīnu. — Rātsnamā? O, mein Gott!— Johans tīri vai iebrēcās. — Cienītā, jūs esat neprātīgai O! Ja tevi pieķers … Vējš raustīja viņu cepuru spalvas. Abi iegriezās Baznīcas ielā, lai dotos uz «Klibo valzivi»— krodziņu šaurā sānielā aiz spīķeriem. *** Droši iegājis pa pilsvārtiem, Zigmunds pa dubļaino pagalmu devās uz pili. Pagalms bija gandrīz tukšs, laikam garnizona karavīri vakariņoja. Sardzes telpā bija tikai divi sargi. Musketes pieslietas pie sienas, zobeni makstīs uz galda blakus neiztrūkstošajam kausam ar metamajiem kauliņiem. Abu trulie ģīmji vērās Zigmundam pretī. Tas izteica savu vajadzību. — Roberts … taurētājs? Nezin, kur viņš varētu būt.— Bārdainais apakšžoklis nodrebēja krampjainās žāvās. Spožs šiliņš Zigmunda plaukstā atdeva vīram dzīvību, un pēc dažu minūšu prombūtnes kareivis atgriezās kopā ar Robertu. Garā puiša seja, Zigmundu ieraugot, pavērās platā smaidā. Uzaicinājumam iedzert kādu kausu laba vīna «Klibajā valzivī» viņš piekrita ar prieku, tikai viņam neesot daudz laika — jātaurējot vakara junda. Zigmunds izdibināja, ka vakara junda ir deviņos. Tagad bija ceturksnis pāri septiņiem — laika vairāk nekā pietiekami, lai no pļāpīgā Roberta izdabūtu jebkuras ziņas. — Kas jauns pilī?— Sarunu vēlamā virzienā viņš centās ievadīt jau pa ceļam. — Nekas sevišķs nav. Dienests. Pūš rītā, vakarā. — Runā, ka svētdien dedzināšot raganu …— Zigmunds šāva tuvāk desmitniekam. — Kādu ragan'!— Roberts iesaucās un riebumā nospļāvās.— Smuks, apaļš meitēns. Nomocīts pusbeigts. Piltens bende — slepkavīgs maita. Nomocīt, bļaut caur nakt, tagad tornī iesviest… Ragan … Tfū! «Klibā valzivs» savās iekšās bija ierijusi veselu baru dāņu jūrnieku. Pie viņu galda alus plūstin plūda. Taukainas sejas, lakatiem notīti savēlušies mati, ādas vamži un dunči aiz jostām — viņi izskatījās baigi, taču pašbrīd bija tīri miermīlīgi noskaņoti un auroja kādu savu dziesmu, kurā nebija nevienas artikulētas skaņas, pie tam ar dūrēm dauzīja takti uz galda — kāpostu ļerpatas šķīda uz visām pusēm. Johans Feierabends sēdēja ar seju pret durvīm pie vislabākā galda, kuru no pārējās istabas atdalīja bēniņu kāpnes. Zigmunds mirklī sameklēja rektoru ar skatienu, un abi ar Robertu ieņēma vietas galda sānos. Roberts ar lielo plaukstu uzblieza pa biezajiem dēļiem, tā ka nepielietie kausi palēcās. Ātri un veikli pietecēja krodzinieks. Zigmunds pieprasīja vēl pudeli vīna, gaļas zupu un sieru. Salējis vīnu kausos, pat nepabrinījies par Katrīnas neparasto tērpu, Zigmunds nolēma likt visu uz vienas kārts. Viņš izvilka no bikšu kabatas dālderi un nolika Robertam priekšā. Tas viņu uzlūkoja ārkārtīgā izbrīnā. — Palīdzi izpestīt to skuķi!— viņš noskaldīja. — Tev pazīstam', ko? — Nē, bet man nepatīk, ka cepina dzīvu cilvēku. Priekš tam ir cūkas un citi zvēri. — Ja es ko dar, tad nedot man naud. Labāk mēs viņu nodzert vīnā.— Roberts pagrūda dālderi atpakaļ. — Vai iespējams ko izdarīt?— noprasīja Katrīna, ar patiku iemalkodama skābeno vīnu. — Var iznākt liel' sūd',— Roberts nopietni teica.— Bet var mēģināt. Viņ' iemet pagrabā caur lūk'. Dur's aizmūrēt's. Tur lejā tumšs, smird … Izvilkt arī var caur lūk'. Striķ' vajag … un lai sarg neredz garām iet.


Rektors klusēja un klausījās. Viņš vairs nesvārstījās, bet domāja. Kad lielā pudele bija tukša, Roberts paēdis, Zigmunds pārēdies, Katrīna nomierinājusies, Johans savu domu bija izdomājis. Sazvērnieki šķīrās, norunājuši, ka Zigmunds ar Katrīnu apciemos Robertu sestdien ar saules rietu, Johanam Feierabendam ap to laiku būs maza darīšana pie fogta kunga; varbūt izdosies glābt upuri no bendes un sārta. *** Sestdienas pēcpusdienā Katrīnu kratīja drudzis. Tās bija bailes, lai kā viņa negribēja sev atzīties. Saule vēl stāvēja augstu, bet viņa jau sāka ģērbties — uzvilka Zigmunda kreklu un bikses, zeķes un kurpes, kas viņai bija puspirksta tiesu par lielām, bet virsū zilos, nu jau krietni noskretušos svārkus un ņieburu. Zem svārkiem ap gurniem apvīstīja ar lielām pūlēm sadabūto, godīgi sakot, Hannelores kundzei nozagto virvi. Svārki bija tik kupli, ka neko nevarēja manīt. Virsū apmetnis ar platu kapuci — par nedaudziem šiliņiem iepriekšējā vakarā lietotu drēbju pārdotavā pirkts. Zigmunds ietērpās divos kamzo​ļos un bija tik mierīgs, it kā gatavotos iet uz mēģinājumu. Kad saule pazuda aiz baznīcas torņa, abi saskatījās un lēni devās lejā. Ap šo laiku Johanam vajadzēja būt pilī un gaidīt viņus ierodamies. Tikko viņi būs nozuduši tornī, rektors atvadīsies no fogta kunga, iekāps karietē un lēnītēm izbrauks pa pilsvārtiem uz Schlossande pusi. Bet Zigmunds ar Katrīnu ieies pie Roberta, tas viņus ievedīs torņa pirmajā, pareizāk — otrajā stāvā, kur grīdā ir lūka uz pagrabu, bet pagrabā ieslodzīta meitene. Visgrūtākais — lai, uz torni ejot, nepatrāpītos neviens sardzes vīrs, kuru tur parasti čum un mudž. Zigmunds paļāvās uz gadījumu, Katrīna turpretī baidījās, ka šāda paļāvība ir pārdroša. Ko domāja Johans, to viņi nezināja. Ja viņa augstība Gadījums būs tik laipns un atļaus viņiem netraucēti piekļūt torņa durvīm, tad … Piecās minūtēs lūka būs pacelta un meitene izvilkta. Pēc tam Kate atdos viņai savus brunčus, ņieburu un apmetni, uzvilks Zigmunda otro kamzoli un matus sabāzīs beretē. To, ka no pils izies divi vīrieši, neviens īpaši neievēros, bet divas sievietes pamanītu uzreiz. Nokļuvuši aiz pils vaļņiem, viņi dosies rietumu virzienā, turpat tuvumā būs ari rektora kariete. Paprasīs skuķim, kur viņai visdrošākā palikšanas vieta, un aizvedīs turp. Uz ielas atkal trakoja vējš. Zigmunds uzvilka cepuri uz acīm vēl dziļāk, tā ka ārā rēgojās tikai briļļu stikli un degungals. Kate piespieda apmetņa stūrus pie vaigiem. Sīki un riebīgi klabēja zobi. Šoreiz nav nekāda joku dzīšana, šoreiz runa ir par dzīvību vai nāvi. Vai vairākām nāvēm. Smilšu brāzmu sadzeltām sejām un asarojošām acīm viņi nonāca pie pils, kur vaļņi deva aizvēju. Zem kājām nodunēja tiltiņš. Lielie pilsvārti bija ciet, bet mazie — ieputināti smiltīs un sīkos akmentiņos — pusvirus. Zigmunds ar Kati iegāja pils pagalmā. Tas bija tukšs un kluss, tikai nojumē piesietie zirgi sprauslodami mīņājās. Kur Roberts? Viņam taču vajadzēja tepat kaut kur grozīties. Katrīnu pārņēma īstas bailes, tikai šoreiz ne par savu dzīvību,— tās bija bailes no neizdošanās un dusmas — vai tiešām viņi neko neiespēs pret šo mežonīgo tumsonību, un viņu pilsētā, viņu klātbūtnē dzīvs cilvēks tiks atdots ugunij? Zigmunds klusu šņaukājās. Apjukumā palēnināja soli. Diez kas nav. Vai uz to garo varēja paļauties? Būs vēl ticis pie kādas stiprākas dziras un aizmirsis i par viņiem, i par meiteni pagrabā. Taču no tumšās vārtu arkas izslīdēja garais rumpis. Viņi skaļi un jautri sasveicinājās, pēc tam Roberts ātri un klusu čukstēja: — Vis' vakariņas ēd. Nu var iet. Oficcer' ēd, vīns dzer. Augšā neviens nesargā, tikai ārā. Durv's ciet, lūka ciet — ko tur sargāt! Iet nu,— Roberts mudināja un bīdīja viņus garām virtuves durvīm un sardzes telpai. Viņi iegāja šaurā, vienas pašas lāpas skopi apspīdētā gaitenītī, kur dienas gaisma neiekļuva. Labajā pusē bija dziļa niša ar akmens solu, kreisajā — vienas akmens trepītes uz augšu, otras uz leju. Trepju lejasgalu sedza bieza tumsa.


— Tur!— Roberts norādīja uz augšu.— Vajag iet droš'. Kad mēs no angļu karaļa mukt, arī droši.— Viņš viegli pabīdīja Zigmundu uz kāpņu pusi. Zigmunds ar pāris kāpieniem bija kāpņu augšējā laukumiņā un atcēla smago bultu. Ne dzīva, ne mirusi, Katrīna sekoja viņam, un abi iegāja tornī. — Tur lūka!— Roberts aiz muguras čukstēja. Pašķīdusī niedru sega bija atgrūsta sānis. Akmens plāksne atveri grīdā pilnīgi nenosedza. — Jūs palikt iekšā. Es durv's ciet un skaitīt līdz simts. Tad ver vaļā, un jūs gatavi. Durvis klusi aizvērās. Zigmunds ar Katrīnu palika gandrīz pilnīgā tumsā. Uz augsta koka ķebļa bija lukturis ar sveci. Kate paņēma to un notupās pie lūkas. Ne vārda neteikdams, arī Zigmunds nometās ceļos un mēģināja atbīdīt plātni nost. Taču tā nebija kustināma. Viņš sasprindzināja visus spēkus. Akmens gabals drusku pakustējās, bet tad atkal apstājās kā iemūrēts. Zigmunds klusu, bet zvērīgi nolamājās un no jauna satvēra plātnes malu. Seja piesarka, pierē un deniņos izspiedās resnas dzīslas. Nostirkšķēja kamzoļa vīles. Būtu nu vēl kāds! Roberts, maita, palika ārpusē… Valfrīds! Jā, kur viņš ir? Blakus nometās Kate. — Nevar? Zigmunds neatbildēja, bet stingrāk ieķērās plātnes malā. Aiz durvīm atskanēja blīkšķis un kāds (tas nebija Roberts) trekni nolamājās. Katrīnai uz pieres izspiedās auksti sviedri. Abi ar Zigmundu izbijušies saskatījās, pēc tam acis zibensātri apskrēja drūmo torņa telpu. Iepretī durvīm bija pieslieti vairāki āvām līdzīgi duramie ieroči. Katrīna pagrāba vienu, pat nejuzdama, cik tas smags, un iespiedās aizdurvē. Durvju slēdzene noklakšķēja. Zigmunds mērkaķa ātrumā uzsvieda plātnei virsū pašķīdušo pīteni un atlēca pie sienas blakus Katei. Durvis, riebīgi čīkstot, pavērās. Kāds pamīņājās uz sliekšņa, kaut ko norūca. Roberta balss atbildēja. Durvju vērējs norēcās un ar blīkšķi aizcirta durvis. Bulta aizkrita ciet. Smagais ierocis gandrīz izslīdēja Katrīnai no pirkstiem. Mikla plauksta iecirtās Zigmunda piedurknes atlokā. Viņus apņēma dziļš klusums, draudīgs, baiss, necaurredzams. Nodoti? Roberts? Vai nejaušība? Ko tālāk? Laisties lapās? Bet durvis ir ciet! Saukt nedrīkst. Ja Roberts viņus nav nodevis, tad ar to viņi paši sevi pazudinās, nemaz nerunājot par skuķēnu, kurš tup pagrabā. Zaudēt vairs nevar neko. Iegūt gan. — Pie velna!— nošņācās Zigmunds, norāva pīteni un uzklupa plāksnei ar tādu niknumu, kas vai trīskāršoja spēkus. Katrīna uzrāva brunčus un nometās ceļos. Abi vilka tā, ka acīs satumsa un drēbju vīles šņirkstēja. Beidzot plāksne padevās, viņiem sejā iesitās trūdains gaiss, un grīdā pavērās melna ala. No lejas atskanēja vārgs izbaiļu kliedziens. Katrīna pacēla brunčus, attina virvi un nolaida tās galu tumsā. — Ķeries klāt!— sēca Zigmunds. — Kis sāl um? Minen um irm .. ,15 —apakšā čukstēja sievietes balss. — Ātrāk! Ķeries klāt, nu, veicīgi!— klusu sauca pār lūkas malu pārliekusies Kate. —.., irm .. .16 — čuksts noklusa. Abi glābēji saskatījās galīgā izmisumā. Lai nu ko, bet upura nevēlēšanos glābties viņi nebija paredzējuši. Un lībiešu mēli arī nesaprata. Ko tas skuķis tur kunkst? Kāpēc neķeras pie virves, vai tiešām nesaprot, ka viņai grib palīdzēt? Katrīna uzrāvās kājās, mudīgi nometa apmetni un svārkus. Apsēja sev ap vidu virvi.


— Laid mani lejā,— viņa izgrūda caur zobiem, apsēdās uz lūkas malas un nolaida kājas. — Traka esi, vai?— Zigmunds nikni čukstēja.— Tavā stā​voklī? Tad labāk es pats. — Jā, un man laikam būs pa spēkam uzvilkt augšā jūs abus …— šņāca Kate.— Veicīgi! Laid, nav ko čammāties! Virve sāpīgi sažņaudza vidukli. Pāris neaprakstāmu šausmu mirkļu Katrīna karājās tukšumā. Tad kājas aizsniedza pamatu. Atraisījusi virvi, Kate taustījās tumsā. Roka sajuta kuplus, vaļējus matus, seju, bet tā strauji atrāvās. — Kis tēg noto? (Kas jūs esat?),— tepat pie auss atskanēja, bet Kate, protams, jautājumu nesaprata. Taču rokas jau sataustīja augumu, un Katrīna raudzīja apsiet striķi svešajai ap vidu. Tā žēli ievaidējās. — Cst!— Kate aizspieda viņai muti.— Celies! Nu! — Min poddobod jālgad tul palatimijost.. ,17 — svešā kunkstēja, bet Katrīna jau savilka mezglu. — Velc, Zigi! Meitene vēlreiz iekunkstējās, tad, juzdama, ka paceļas uz augšu, klusu iebrēcās. Katrīna neviļus pārbrauca plaukstu sejai. Tā bija vienos sviedros. Ļoti īsajā brīdī, kamēr Zigmunds uzvilka nepazīstamo augšā un no jauna nolaida virvi, viņa izjuta īstas elles šausmas. Tumsa šķita lipīga, un likās, ka tā ož pēc asinīm. Kaut kas tikko dzirdami grabinājās… Žurkas, kas grauž mocekļu kaulus? Tagad Kate pati aizspieda sev muti, lai neiekliegtos, bet tad viņas vaigu aizskāra nolaistā virve. Beidzot! Rokas drebēja, mezgls šļuka vaļā, acis pieplūda izmisuma asarām. Nē, viņa nekad vairs netiks ārā no šī baismīgā cietuma, sajuks prātā, žurkas sagrauzīs viņas miesu pīšļos… Tikai augšā Kate atjēdzās no baiļu drudža. Zigmunds jau ģērba nost kamzoli. No pagraba izvilktā meitene, neveikli sagumusi, raudzījās viņos bezprātā šaudīgām acīm. Kate paķēra nosviestos svārkus un rāva skuķēnam pār galvu, pūlēdamās piecelt viņu kājās. Skuķēns necēlās, bet īdēja sāpēs. — Viņai laikam kaut kas ar kājām,— Katrīna izbīlī teica.— Nevarēs iet… Velns parāvis! Bet jāiet! Notupusies Katrīna pūlējās apskatīt meitenes pēdas. Tumšajā tornī neko lielu nevarēja samanīt, tomēr… ak, vai! Tā nebija cilvēka miesa, bet vienvienas jēlas, čūlājošas brūces! Vīstīdama meiteni apmetnī, Kate pūlējās viņu pārliecināt, ka jāceļas, ka jāiet, bet tā viņu grūda nost, vairākkārt atkārtodama: «Ma mitomited ab so aru … ondogod minon armo .. .»18 Durvis pēkšņi pavērās. — Atr'! Pavisam ātr'!— čukstus sauca Roberts.— Ne brīdi! Atr', cik var! Katrīna uzplāja galvā Zigmunda cepuri un, neklausoties svešās nesaprotamajos čukstos, uzrāva viņu kājās, stingri aptvēra ļengano vidukli zem apmetņa un vilka. Arā no torņa! Ātrāk ārā no pils! Un kur vēl Johana kariete? Ak, Dievs! Jāturas! Viņi jau bija laimīgi tikuši līdz vārtu ailei, kur stāvēja bariņš karavīru, kad svešā pēkšņi saļima. Pūlēdamās saturēt smago, nejūtīgo ķermeni, Katrīna gandrīz pakrita pati. Zigmunds satvēra meiteni no otras puses. Labi, ka svešā bija krietni mazāka par Katrīnu — svārki vilkās pa zemi un pilnīgi nosedza basās, sakropļotās kājas. — Kundzei slikti?— Kāds karakalps pienāca tuvāk. Arī citi jautāja, kas tad kapelmeistarienei lēcies — Zigmunda raduraksti viņiem nevarēja būt skaidri. Kāds smējās, ka kapelmeistara kundze nepanesot tik daudzu vīriešu tuvumu. Roberts zviedza līdzi. — Jā, slikts gaiss … nekas … karietē, malciņš vīna — būs labi,— nepiespiesti murmuļoja Zigmunds. Pieklājīgais karakalps aicināja ienest kundzi sardzes telpā, viņš atnesīšot ko atpirdzinošu. Zigmunds pateicās, bet noraidīja, un pūlējās iet ātrāk, lai nebūtu redzams, ka viņam dreb stilbi, bet


sabiezējusī krēsla noslēpa arī to. Roberts viņus pavadīja līdz vārtiem. Atvadoties garā skotu puiša seja bija bāla kā krīts, tas bija redzams pat pustumsā. — Nekas, neko nezināt, nevienam neteikt… būs jau labs,— viņš nomurmināja atvadoties.— Tur augšā komandants … visu pili vakarā pārbaud'… viss kārtībā. Es iet vakara junda pūst. Aiziet ciemos, kad dienests nav .,. sveiks. Aiz vārtiem Zigmunds gribēja ņemt svešo meiteni uz rokām un nest, bet Katrīna iebilda, ka no pils otrā stāva logiem var redzēt. Pa smilšaino ielu viņi vilkās uz Schlossande pusi. Katrīna skatījās pēc karietes, bet svešā atjēdzās no ģīboņa un sāka no jauna vaidēt. Sāpes laikam bija neizsakāmas, jo viņa pat neapjēdza, ka izkļuvuši brīvībā. Johana kariete stāvēja uz smilšainā ceļa zem vēja applucinātām priedītēm. Katrīna satvēra svešo meiteni stingrāk. Tā neko nesaprata, tikai smagi vaidēja, gandrīz gārdza. Kuplie, sapinkojušies mati karājās pār viņas seju. Redzams bija tikai strups degungals un cieši samiegti plaksti. Līdz karietei bija atlicis ne vairāk kā desmit soļu, kad svešā atkal paģība. Zigmunds ar pūlēm uzvēla ļengano ķermeni uz rokām. Meitenes galva bezspēcīgi nokārās aiz viņa elkoņa, mati atslīdēja nost. Katrīna pavērās izmocītajā sejā. Tā varēja būt glīta, pat ļoti, ja nebūtu baigo, melno loku ap acīm, ļerpatās sakosto lūpu, sviedru un netīrumu kārtas. Jauniņa — gadu divdesmit. Līdz potītēm grimstot smiltīs, Zigmunds piestreipuļoja pie karietes un atzvēlās pret riteni. — Johan, tu šeit?— Kate saspringti skatījās apkārt. — Jā, protamsl Ol Izdevās? Kur jūs tik ilgi bijāt? Kas ar viņu ir? Dzīva? Kā es par jums baidījos! O, Donnerwetler!— Rektors nolēca no bukas. Pa abiem ar Zigmundu viņi iecēla meiteni karietē. Johans apsēdās un satvēra grožus. — Nu? Uz kurieni braukt?— viņš jautāja un pavilka plat​mali dziļāk uz acīm. Katrīna un Zigmunds saskatījās. — Saproti, Johan, viņa visu laiku bija bez samaņas. Dažus vārdus teica gan, bet līvu valodā. Mēs neko par viņu nezinām. Johans izskatījās norūpējies vāirāk nekā jebkad. Ko nu? Ko nu! Šos vārdus viņš teica domās gan sašutumā, gan žēlumā. Uz ceļa pamest nevar. Aizvest līdz Schlossande un palaist, lai meklē savējos? Bet tur līvu nav. Līvu ciemi ir uz ziemeļiem. Un vispār — kā tad viņu kur palaist — meitene taču ir paģībusi. Arī viņas atvedējus redzēs desmitiem ziņkārīgu acu. Nē, tas neder! — Labi!— Johans teica.— Es laikam izdomāju, ko darīt. Risks jau nu ir, bet citas izejas nav. Braucam! Zirgs nosprauslojās. Krēsla sabiezēja arvien vairāk, bet, vienalga, bija skaidrs, ka kariete ripo atpakaļ uz pilsētas pusi. Turēdami skuķēnu, Katrīna un Zigmunds pūlējas saprast, kas notiek. Kas Johanam prātā? Pēc stundas ceturksni ilgas kratīšanās kariete beidzot apstā​jās un rektors atvēra durtiņas. — Kur mēs esam?— Kate iejautājās, bet aprāvās. Kariete stāvēja pie paša Feierabenda mājas. — Citas iespējas nav. Mēs nevienam nevaram uzticēties. Tas ir pārāk bīstami. Pie jums arī nevar — saimniece, kalpotāji, o! Bet es dzīvoju viens, mana vecā auklīte nāk uzkopt agri no rīta un pa kaktiem neokšķerē. Jā, un tagad es atslēgšu durvis, tikko es tās atvēršu, ātri nesiet viņu iekšā. Aklā tumsā ar savu smago nastu abi steberēja pakaļ Johanam, uzgrūzdamies sienām, durvīm un mēbelēm. Beidzot iedegās uguntiņa. Johans aizdedza četras sveces un norādīja uz šauru dīvāniņu. Kamēr Kate saudzīgi apguldīja svešo meiteni, Johans norāva no galda smago, biezo galdautu un aizklāja logu. Katrīna pacēla svečturi tuvāk, uzlocīja netīro zilo svārku malu, paskatījās uz meitenes kājām … un atstreipuļoja nost bāla kā papīrs.


— Johan … ir vajadzīgs ārsts … Ak, Dievs, stāvi klāt! Tas ir kaut kas briesmīgs! Un viņa joprojām ir nemaņā… Uzrunātais klusēja tikai pāris sekunžu, tad paķēra uz grīdas nokritušo platmali un stingri uzmauca galvā. — Ārsts tūlīt būs. Priekšistabā ir ūdens un trijkājis. Iekuriet kamīnu, uzsildietl Durvis aizbultējiet! Gaidiet! Es atgriezīšos ātri. Pieraugiet, lai viņa nesāktu kliegt! Kamēr Kate uzstādīja trijkāji un kūra uguni, Zigmunds bez ceremonijām sameklēja rektora bufetē vīna pudeli un kausiņus. — Ņem un iedzer!— Viņš pastiepa Katei līdz malām pielietu trauku.— Nupat man nervi ir grīstē. Ka tikai tas skuķis neatdod galus. Kate aizmiedza acis un iedzēra pamatīgo vīna porciju kā ūdeni. Drebošais kamols kuņģī norima. Drebuļu savilktā āda izlīdzinājās. Viņa notupās pie dīvāna un satvēra lipīgo nokārušos roku, mēģinādama uztaustīt pulsu. PuLss bija. Ar garu, sāpīgu nopūtu Katrīna ļāva galvai noslīgt uz krūtīm. Izslietās pēdas ar Zigmunda lielajām kurpēm izskatījās kā karikatūra. Smagi noklaudzēja durvis un aizkrita bulta. Katrīna uzslējās stāvus, bet Zigmunds ar pustukšo pudeli rokā sēdēja kā sēdējis. Johans ienāca strauji kā vējš. Aiz viņa — slaids, tumšbārdains vīrs īsi apgrieztiem matiem zem pelēkas beretes, garā smalkas ādas kamzolī ar augstu, aizvākotu grozu rokā. — Kungi, tas ir brūču ārsts un ķirurgs Eimera kungs,— aizelsies teica rektors.— Viņš nelaimīgajai palīdzēs un darīs to ļoti labi. Eimers aplaida pētījošu skatienu apkārt, ļaudams acīm mazliet ilgāk uzkavēties pie Katrīnas, un pievērsās gulošajai. Apskatījis jēlās, asinīm un netīrumiem apkaltušās pēdas, viņš vēlreiz pacēla acis. — Ūdens?— ķirurgs klusi vaicāja. — Ir silts,— Kate atbildēja gurdi. Zigmunds nocēla katlu no trijkāja un izlēja ūdeni bļodā. Eimers noņēma cepuri, novilka cimdus un atvāza groza vāku. Izcēla resnu māla pudeli un ielēja tās saturu ūdens bļodā. Istaba sāka smaržot pēc kumelī​tēm un vēl kaut kā rūgtena. Kamēr ārsts tīrīja un apkopa briesmīgās brūces, meitene sāka klusu īdēt, beidzot atvēra acis, brīdi baiļpilnā pārsteigumā skatījās uz svešajiem cilvēkiem visapkārt un kaut ko nesaprotamu nomurmināja. Ārsts pārtrauca darbu, paraudzījās viņai sejā, bet, tikko viņš atkal pieskārās pēdai, meitene iekliedzās. — Vīnu, Feierabenda kungs, pēc iespējas stiprāku,— ārsts teica čukstus. Kamēr rektors meklēja bufetē, Eimers pieliecās tuvāk gulošajai un pateica pāris vārdu lībiešu valodā. Meitenes skatiens kļuva saprātīgs, viņa piekītoši pamāja un izdzēra pasniegto krūzi tukšu. — Tagad viņa būs mierīga,— ārsta balss bija klusa kā elpa.— Feierabenda kungs, vēlāk es viņu aizvedīšu pie sevis. — Johan,— Kate iečukstēja viņam ausī,— mēs iesim. Es vairs neturos kājās. Ja rīt ko vajag palīdzēt, pasaki. Bet šis ārsts … vai viņš neizpļāpās? — Nē, Katrīn,— rektors atčukstēja.— Viņš nepļāpās. Viņš ir izcietis to pašu … **♦ Pēc baigos murgos pavadītas nakts Zigmunds piecēlās vēlu. Kate — vēl vēlāk. Ap vienpadsmitiem viņa drebinādamās iekūra kamīnu, atcerējās, ka jānopērk pāris malkas nastu, un uzlika karst kafijas katliņu. Neizsakāmi kārojās kaut kā skābena un atspirdzinoša, taču saimniecei prasīt negribējās — tas viņu varēja novest līdz zināmiem secinājumiem, taču Katei pagaidām negribējās, lai Hannelores kundze ko secinātu. Ar smagu nopūtu pārvarējusi laiskumu, Katrīna


savīstījās apmetnī līdz acīm un pusskriešus metās uz kārumbodi. Par šiliņu nopirka podiņu ar etiķī konservētām saknēm. Neganti sala kājas — baltās diegu zeķes bija īsas un plānas. Ceļgalus un augšstilbus ne krekls, ne svārki nesildīja. Atgriezusies mājās, viņa priekšistabā saskrējās ar saimnieci. — Frau Katrīna,— pēc sasveicināšanās pačukstēja saimniece,— šodien nāves soda nebūs. Kaut kas ir noticis, bet neviens nezina, kas īsti… — Kas teica, ka nebūs?— Kate piesardzīgi jautāja. — Mācītāja kungs. Šorīt baznīcā… Runāja par Dieva žēlastību, kas nav izmērojama… Varbūt tas Kungs paņēmis notiesāto grēcinieci pie sevis, neļaujot viņai ugunī sadegt? — Bet tādā gadījumā… ja nāves soda nebūs, vai jūs joprojām domājat, ka viņa bija vainīga? — Dieva ceļi ir neizdibināmi, un viss, ko viņš dara, ir labi darīts,— Hannelores kundze nopietni teica un pārkrustījās.— Ja tā, lai šis pagānu bērns atdusas Dieva mierā. Bet, mīļais bērns… vai jūs pati jūtaties labi? Esat ļoti bāla. Vai jūsu laulāts draugs devis kādu ziņu par sevi? — Jā…— Katrīna apspieda dūrienu sirdī ar smaidu,— vēl nedaudz dienu, un viņš būs atkal šeit. — Ak, paldies Dievam, paldies Dievam!— iesaucās Hannelores kundze.— Vai esat ēdusi? Man ir karsti plācenīši. Ar krējumu. Pateicīgi pieņēmusi bļodiņu ar plācenīšiem, Kate kāpa augšā. Istaba bija iesilusi, vara katliņā vira ūdens. Kad kafijas smarža piepildīja istabu, viņa ar karoti piedauzīja pie sienas. Zigmunds ienāca mazliet aiztūkušām acīm un stīvu muguru. Kafija atdeva dzīvību abiem. Kate pastāstīja, ko teikusi saim​niece, — Jāpagaida Johans, viņš noteikti atnāks,— bāzdams pīpē tabaku, norūca Zigmunds.— Viņš droši vien zinās ko vairāk. Tā jau nebūs, ka nesāksies nekāda meklēšana un okšķerēšana. Tas skuķis jādabū prom ātrāk. Pilsēta ir riebīgi maza. Labi, tagad drusku jāpačīgā vijole, un tev es ieteiktu drusku pamocīt klavihordu. Tā balle nāk virsū kā melns mākonis, citas iespējas nav. Kate tiešām mocīja klavihordu kādas piecpadsmit minūtes. Uznāca fantastisks apnikums un vienaldzība pret visu. Padzērusies no poda etiķa mērci, viņa iekrita gultā un novalstījās līdz vēlai pēcpusdienai. Trauslo snaudu pārtrauca klauvējiens. Katrīnas izbīlis bija briesmīgs, bet aiz durvīm stāvēja tikai Zigis. — Ejam lejā,— viņš teica. — Vai kaut kas? .Katrīna sausu muti jautāja. — Nē. Kaut kāds cilvēks, kaut kāda vēstule … — Valfrīds? .. — Diez vai. Priekšistabā sēdēja ārkārtīgi nosalis jauns cilvēks. Viņš sveicināja Zigmundu un Katrīnu ļoti godbijīgi. Paskaidroja, ka esot Ēdoles barona fon Bēra sulainis un ziņnesis. Barona kungs uzaicinot Vindavas kapelu uz ziemas medību sezonas atklāšanas balli, piesolot par spēlēšanu ļoti pieklājīgu atlīdzību un cerot, ka Vindavas rāte savu piekrišanu neliegšot arī divām trim nākamām nedēļām. Viņam esot personīgi birģermeistaram adresēta vēstule no paša barona kunga, bet pirms tam esot pieteikts runāt ar kapelmeistaru. — Kad mūs gaida ierodamies, un kā mēs varam uz turieni aizbraukt?— jautāja Zigmunds. — Nākamā mēneša piektajā dienā barona kungs atsūtīs karieti. Balle notiks divas dienas vēlāk. Zigmunds un Katrīna saskatījās. Priekšlikums bija interesants, pat vilinošs. Bet… spēlēt bez Valfrīda? Tas ir neiespējami, ja ņem vērā, ka Kristiānu Fogelu tēvs droši vien viņiem līdzi nelaidīs, bet Brinks… Tai pašā laikā pēc vakardienas piedzīvojumiem gandrīz būtu labāk uz laiciņu pazust.


— Labi,— pēc šīs mēmās sarunas teica Zigmunds.— Mēs esam ar mieru, tikai līdz Ziemassvētkiem gribētu tikt atpakaļ. Jā,— ziņnesis atbildēja,— ilgāk par novembra mēnesi barona kungs kapelu neaizturēšot. Viņš tagad došoties uz «Sudraba enkura» mājvietu pārnakšņot, bet no rīta — pie birģermeistara kunga ar barona kunga vēstuli. Vai kapelmeistars negribot nākt līdzi, lai lieta ātrāk būtu skaidra? Zigmunds bija ar mieru. — Nu taču tu piekritīsi, ka ar steigu jāraksta Valfrīdam un jāsauc viņš atpakaļ,— teica Zigmunds, kad viņi atkal bija uzkāpuši augšā. Katrīna paskatījās viņā aizmiglotām acīm. Protams, jāraksta! Viņa jau rakstīja — ik pa brīdim, izdomādama visfantastiskākos veidus, kā nogādāt vēstuli vismīļākajam cilvēkam. Jāraksta … Paldies Dievam, tagad ir pavisam nopietns iemesls to darīt. Bet vai viņš brauks? Vai Jelgavas galma greznums, aug​stākā sabiedrība un tās sievietes kārdināšana laidīs viņu vaļā? — Nu, rakstām?— Zigmunds it kā bezrūpīgi pārjautāja. — Jā, jā … Tikai… raksti tu. Un par manu … ne vārda. Kamēr Zigmunds pūlējās ap vēstuli, cenzdamies rakstīt gan draudzīgi un viegli, gan arī pēc iespējas pārliecinošāk, Katrīna sēdēja pie loga un domāja, ka pirmo reizi šaubās, vai viņš atgriezīsies. Kaut arī neviens viņu netur ar varu. Cik maz viņi vispār bijuši kopā! Šķirtas nedēļas, mēneši, pēdējoreiz pat — gads. Ak, Dievs! Un nekad viņai nav bijis tādu baiļu. Simti vēstuļu šķērsojuši zemi dažādos virzienos, simti tūkstošu vārdu — pielūgsmes, mīlas, neizsakāmu ilgu pilnas rindas neļāva viņiem padoties izmisumam, bezcerībai, slimībām … Un tagad? Tagad! Toreiz — pēc visilgākā atšķirtības laika, kad pēc skrējiena pa maija smaržu pilno ielu viņi iekrita viens otra rokās,— laime bija neaptverama kā debesis… Vai tagad viņa spētu tā steigties pretī? Nē. Nē? Nē. Tagad jādomā par to, KĀDS viņš atgriezīsies, ja vispār … Aiz loga biezēja krēsla. Kate iededza sveci un apsēdās pie klavihorda. Nemākulīgi, bet ļoti maigi viņa spēlēja «Ardievu, mana dvēsele» un klusiņām dungoja līdzi. Tad ieskatījās arī Zigmunda rakstītajās notīs, pamazām aizmirsās un iegrima darbā. Cerība atkal atvēra nolīkušo ziedu, iztaisnoja spārnus, kā silta roka apņēma plecus. Kad ārā bija satumsis pavisam, pie durvīm pieklauvēja Johans Feierabends. — Labvakar, Johan, kas jauns, vai viss kārtībā?— Kate izšāva vienā elpas vilcienā.— Kā … — Viss kārtībā. O, vismaz pagaidām.— Rektors atvīstīja biezo, pelēko apmetni.— Eimera kungs aizveda viņu pie sevis. —Ar tavu karieti? Tas nu būtu … — O nē, Katrīn. Pats ar saviem ratiem. Neviens neredzēja. — Jā, ielas tumšas pēc velna. — Nu, bet kā tad tās gaišas dabūt? Labi vien ir. Katrīna izstāstīja Johanam par saņemto ielūgumu, arī savas un Zigmunda pārdomas šajā sakarā. Feierabends sadrūma. — Tas mani skumdina, bet atteikties laikam nevajadzētu. Un jūs — brauksiet bez Valfrīda? — Mēs ceram, ka brauksim kopā ar viņu.— Katrīnas plaksti nodrebēja. , — O! Katrīn! Cik ļoti tu uz viņu paļaujies un tici! — Vai tev tas šķiet muļķīgi? — Nē, pasargi Dievs! Tā tam jābūt, ja tu esi Dieva priekšā zvērējusi būt viņam uzticīga un paklausīt visās lietās. Tikai tā rādās, ka viņš ir aizmirsis sesto bausli. — Tu kaut ko zini? Johan! Nu runā taču! Rektors vairījās skatīties viņai sejā. Stiprie, baltie pirksti glaudīja platmales spalvu. Starp


biezajām uzacīm melnēja dziļa rieva. — Valfrīds dāļā veltījumus ar vismaigākajiem vārdiem pa labi un pa kreisi. Bet tas — tikai blēņošanās, vismaz manās acīs. Tur viņš neko nepanāks un neko neiegūs — varbūt kādu sauju sīknaudas, ko iztērēs par smaržām un zīda zeķēm. Lai Mītavas galmā izsistos uz augšu, vajadzīgi gadi, lokana mugura un stipra protekcija. Tas nebūtu ļaunākais. Ļaunākais ir tas, ka viņš ar savu viegli iejūsmināmo dabu un bez labiem draugiem tajā vieglprātīgajā un izlaidīgajā apkārtnē nespēj noturēties pretī nekādiem kārdinājumiem. Un Šmidta jaunkundze ir pamatīgs kārdinājums. Tur jābūt stiprākam. Viņa triepj glaimus uz maizes biezāk par sviestu, kautrību šī meiča nepazīst, skaidri tikumi tai ir sveši. — Nu? ..— Katrīnas seja dega sarkanos plankumos. — Vārdu sakot, pats viņš no turienes neaizbrauks. Rozālija ir iekodusies viņā kā ērce. Tāpēc … — Nu!..— Katrīna atkārtoja. — Braukšu uz Mītavu. Diemžēl ātrāk par nākamo nedēļu tas nav iespējams. Es braukšu un atvedīšu viņu, kaut arī man vajadzētu to kāro meitieti sasiet. — Johan, mīļais draugs …— nabaga Kate ieelsojās,— nerunā par viņu ar tādu nicinājumu. Tici man, Valfrīds nav draņķis! Vienīgi — apstākļu spiests, viņš ilgi nevarēja rakstīt mūziku, uzstāties. Tāpēc viņš grāba pirmo pagadījušos iespēju. Domāja, ka Mītava spēs dot vairāk nekā Vindava. Ja viņu sapurinās, varbūt viņš sapratīs, kas īsts, kas neīsts. — Katrīn, Katrīn, nomierinies!— Johans pacēla viņas galvu.— Ja tev ir tāds pārliecības spēks un ticība, tad tava mīlestība ir Dieva dota, tad Dievs jums palīdzēs. Katrīna novērsās un sameklēja dvieli. To slapinot un ar mitro audeklu seju slaukot, viņa mazliet nokaunējās — varbūt nevajadzēja runāt tik atklāti? — Zigmunds raksta vēstuli,— Kate jau mierīgāk tei​ca,— bet… — Lai viņš to nosūta, es tomēr braukšu.— Feierabends noliecās un ielika kamīnā divas milzīgas malkas šķilas, Uzplīvoja vesels dzirksteļu mākonis un ieskrēja dūmvadā. Rektors atbīdīja krēslu nostāk un apsēdās. — Tā meitene …— skatoties liesmās, ierunājās Kate.— Vai viņa kaut ko pastāstīja par sevi? —Viņa runāja ar Eimera kungu vienu pašu. Manā klātbūtnē laikam baidījās. Pēc viņas vārdiem, Štrauha kundze esot tāda kā ne savā prātā, runājot aplamības, teikusi, ka ļauni cilvēki viņu vajājot, noklausoties viņas domas… devusi kalponītei naudu, lai tā meklējot burvju zāles, lai atvedot pie viņas pareģi. — Un viņa to naudu ņēmusi? — Jā, un arī pareģi meklējusi — ne tik daudz saimniecei kā pati sev. Viņa esot ieskatījusies skaistā puisī… viņš vasarā vedis uz pili un turīgo pilsoņu mājām pārdošanai rozes. Katru dienu viņu redzējusi, pie loga gaidījusi, sarunājušies, vairākkārt viņš viņu aicinājis savos ratos un vizinājis līdz pilsētas vārtiem. Rudenī skaistulis pazudis. — Ak … Johan, vai tādas sirdssāpes nav briesmīgas?— skumji pasmaidīdama, teica Kate.— Kur viņa atradīs savu puisi ar rozēm? Briesmīga lieta tāda mīlestība. Kā to skuķēnu sauc? — Pavisam jocīgs vārds — Aiga. Tas nozīmējot zivi… — Un kā to puisi… nezini? — Liekas, viņa pati to nezina. Tagad kādu nedēļu gulēs. Kad kājas būs apdzijušas, ārsts viņu aizvedīs uz kādu ziemeļpuses ciemu pie jūras … tur kādi tuvinieki. Pilsētā viņa vairs rādīties nedrīkstēs. Jā, Kate nopūtās, kājas sadzīs, viss, viss sadzīs, bet sirds sāpēs un raudās, un lūgsies…


Spīdzināšana aizmirsīsies, taču skais​tais puisis ziedu ratos vēl ilgi, ilgi smaidīs atmiņā. *** — Tik trulā ballē es vēl nekad mūžā neesmu spēlējis.— Zigmunds nolika vijoli uz klavihorda, kur jau gulēja Katei rakstītās notis — lielas, apaļas, kā bērnam domātas. — Es vairs nevaru.— Katrīna iešļuka krēslā, pa pusei raudādama, pa pusei smiedamās, un ar nagiem skrubināja no virslūpas pielīmētās ūsas. Balle rātsnamā bija garām. Pulkstenis rādīja stundu pēc pusnakts. Abi bija noguruši līdz nāvei. Laikam vienīgi pamatīgā riska izjūta lika noturēties formā līdz pat beigām, jo Katrīna tiešām bija pārvērtusies par kungu. Tas prasīja pacietību un izdomu. Ūsu līmēšanā vien pagāja vesela stunda — liekot matiņu pie matiņa. Savus garos matus viņa sacirtoja pavisam citādi, diemžēl vienu otru šķipusnu nācās upurēt. Pūderis, brūns smiņķis un pāris mākslīgu dzimumzīmīšu paveica pārējo. Valfrīda sarkanbrūnais kamzolis viņu ietērpa pavisam pieklājīgi, tikai viduklī nācās pāršūt pāris pogu, un pat Johans neatrada, kur piesieties. Protams, Zigmunds ar Kristiānu un Brinku varēja spēlēt ari trijatā. Tomēr Kate nolēma riskēt — Vindavas kapelā ir četri muzikanti, un četriem arī jāspēlē. Varbūt zemapziņā audās sava veida māņticība, varbūt tā bija spītība. Par to Kate ar Zigmundu netika runājuši. Par pārģērbšanos zināja tikai Johans un Kristiāns. Brinkam Zigmunds pirms balles ielēja iekšā puspudeli kaut kādas nocenotas madeiras; ar to viņam pietika, lai neatšķirtu žoga stabu no rātskunga, tomēr spētu cik necik muzicēt. Sacirtojies, sārts kā avene brīnumbērns, eleganti grīļodamies, apsēdās sev paredzētajā krēslā. Ierāvis pāris milzīgu malku skābā vīna drosmei, Zigmunds stādīja priekšā balles saimniekiem Katrīnu par savu radinieku Kārli, kas iebraucis Vindavā viņu apciemot pa ceļam uz Mītavu un kā pagodinājumu uzņēmies iespēju spēlēt klavesīnu Vindavas rātsnamā. Vēl neredzēts muzikants atkal uzjundīja jaunu un nosacīti jaunu dāmu interesi par mūziku. Pāris apbružātu vēdekļu un kādi trīs nēzdogi cits pēc cita krita Katrīnai pie kājām, bet viņa rīkojās pēc principa — par džentlmeni saucams tas, kurš dāmai nokritušu priekšmetu pastumj ar kāju tā, lai viņai būtu ērtāk pacelt. Nomestos nieciņus pacietīgi cēla augšā Kristiāns, taču dāmas no jaunā muzikanta nelaipnības nelikās atbaidītas, tieši otrādi — abas Ekhardu jaunkundzes, ar saviem kavalieriem dejodamas, nepievērsa tiem nekādu uzmanību, visu savu šarmu izgāžot pār Katrīnas un Kristiāna galvām. Kad balles viesi sēdās pie vakariņām, Johans Feierabends ar paukotāja veiklību atvairīja no mūziķiem jau minētās jaunkundzes, kāda Holandes tirdzniecības natna pārstāvja sievu un rātskunga Ditfera vecāko meitu. Izņēmums nebija arī Ingrīda Andresena. Johans maigi satvēra viņas elkoni un ievadīja valodīgu un spožacainu jaunekļu sabiedrībā. Kad ēdienu karte teju, teju bija izsmelta, no viesistabas cauri skaļajām balsīm izlauzās nepārprotams skandāla troksnis — tur matos bija sagājuši kuģīpašnieks Andresens un Kristofers Tome. Andresens, trauslo žurkasģīmi pie krūtežas nogrābis, izbļāva savus uzskatus par Tomes izdarībām ar labības nodokļu licencēm. Strīdā iejaucās arī licenču inspektors Tiļmans — garš, slaids plikgalvis. Tome dabūja dzirdēt, ka par pieciem šiliņiem no hercoga kases viņš būtu gatavs ieķīlāt miesīgu tēvu. Tikai tas apstāklis, ka tādam blēdim tēva nemaz nevarot būt, atturot viņu to darīt. Esot jāizkrata Tomes papīri — cik simtus dālderu viņš nolaupījis Vindavas pilsoņiem un pilsētas kasei? Garais, stiegrainais Eriksens, gluži sarkans no izdzertā alus un vīna, Tomem klāt netikdams, no galda otra gala brēca, ka pēc rakstveža jau sen žāvājoties kaps, šai sakarā piedāvādams ērtu vietiņu aizvējā pie kapsētas žoga. Tomem talkā metās vecais Everdsens, piesaukdams tā Kunga bargo roku pār grēciniekiem, kas godu neprotot pat pie svētku mielasta galda. Pats savu roku gan vecais pacelt nespēja, un viņa vārgo rīklīti tūlīt pārkliedza draudzes vecākais Adolfsena kungs, pameta pusēstu cepeša klunci, pieprasīdams jau kopš gada apsolītos simt astoņdesmit florīnus baznīcas jumta


remontam. Troksnis kļuva aizvien skaļāks, sakarsušos birģerus nomierināt mēģināja iespaidīgā Švarckopfa madāma, bet viņas —«piedodiet, kungi… piedodiet …» noslāpa saniknoto vīru kori. Tome jau bija pavisam zils. Birģermeistars, uztraucies līdz neprātam, jaucās barā, pūlēdamies samierināt pēkšņi uzliesmojušo opozīciju konfliktu. Tika pieminēti pat policijas dragūni, bet tādu nesmukumu taču nevarot pieļaut — to teica Hinkeldeja kundze. Tomi palaida vaļā. Lai gan viņa rīkle bija krietni vien paņurcīta, tam vēl pietika spēka sēkt un piedraudēt, ka sūdzēsies fogtam, oberfogtam un hercoga virsniekiem par uzticama, padevīga un taupīga hercogistes pilsoņa aizskaršanu, ja jau rāte neesot spējīga savu čaklo kalpotāju aizsargāt. Rakstveža klabošais smīniņš iedarbojās kā detonators — Andresens vairs nevaldījās, paķēra tuvāko cepešbļodu un vilka ar to rakstvedim pa ausi. Tome ielidoja istabas kaktā kā knipja ķerts naktstauriņš. Andresens noslaucīja taukainās rokas kamzolī un paziņoja, ka soda naudu par kaušanos rātsnamā viņš samaksāšot rīt no rīta un viņam neesot žēl saujas florīnu par iespēju atlīdzināt lielākajam Vinda​vas blēdim pēc nopelniem. Viņš esot pat gatavs izsniegt avansu. Kad Tomi aizvāca un notīrīja no viņa kamzoļa zaļo mērci, iestājās zināms miera stāvoklis. Andresens iespiedās durvīs kā cīkstoņa statuja un, acīm zvērojot, noskatījās, kā rakstvedi aizved no rātsnama. Birģermeistara kundze raudāja. Jauno dāmu bars satraukti sačukstējās. Uztraucies bija ari birģermeistars pats — tumši pietvīcis, viņš steidzās no viena pie otra, pierunādams un pārliecinādams, parasti gludi saglaustie mati pakausī bija izspūruši kā gailim. Muzikanti skatījās šajā eksekūcijā ar azartisku interesi. Izņemot, protams, Moricu Brinku. Izmantodams vispārējo jezgu, viņš bija pamanījies piekļūt grozam ar vīna pudelēm. Izsūkt blašķi reinvīna viņam veicās ātrāk nekā nospēlēt gavoti. Kas attiecas uz pārējiem, tie būtu atteikušies pat no lieliskākajām vakariņām, lai nepalaistu garām ne mazāko Tomes kaustīšanas detaļu. — O, kādas šausmas!— pie viņiem pienācis, iesaucās rektors, taču viņa ūsas raustīja nelabs smlniņš.— Nabaga Tomes kungs! Kā nu tagad ar sadauzītu galvu viņš varēs pareizi saskaitīt pilsētas naudiņu un ierakstīt papīros? Zigmunds ārkārtīgā nopietnībā klanīja galvu. Paņēma uz nošu galdiņa nolikto alus kausu, lai noslēptu tajā patiesās izjūtas, taču tās izlauzās kopā ar pamatīgu alus šalti. — Tas man no uztraukuma,— viņš rātni paskaidroja, purinā​dams žabo. Katrīna, piedodiet, Kārlis krekšķināja mākslīgajās ūsās, Kristiāns aizgriezās pret sienu un apvēdinājās ar smalku mutautiņu. — Kungs Brink!— Johans pagriezās pret brīnumbērnu, kurš bikli centās paslēpt zem masīvā krēsla tukšo pudeli.— Vai drīkst jautāt, kāpēc jūs atkal esat piedzēries? — Kāpēc?— uzrunātais, smagi vārstot plakstus, atjautāja.— Tāpēc, ka man nav iemesla nedzert… Saule ir norietējusi… Mans tēvs mani neciena… neļauj koncertēt pie fon Bēra kunga … dzīvei nav nekādas jēgas … — Dievs ar viņu,— Feierabends teica Zigmundam.— Jūs tagad varētu nospēlēt, vienalga, ko. Tad viņi ātrāk nomierinā​sies. — Bet kas tagad būs?— Katrīna čukstus jautāja.— Kas būs Andresena kungam par kaušanos? — Andresenam? Nekas! Viņš ir pārāk bagāts, lai Tome ar savu kompāniju spētu šim ko padarīt. Es domāju, ka par šādu izpriecu viņam nebūs žēl visu simts florīnu. Maksāt soda naudas viņam ir parasta lieta. 257 Ūsas bružādams, rektors atgriezās ēdamistabā, bet kapela atsāka spēli. Tā nu gan bija mūzika, lai Dievs žēlīgs! Patiesībā pēc šādas spēles visu kapelu vajadzētu pakārt — Zigmunds vairāk stutēja lēni


ļimstošo Brinku, Katrīna izmisuma drosmē ķēra tādus akordus, kas būtu vistrakākā avangarda cienīgi, bet Kristiāns eņģeļa bezrūpībā čīgāja altu brīžiem ātri, brīžiem ārkārtīgi ātri, brīžiem vēl ātrāk. Pašās beigās, kad Brinks nolūza pavisam un Zigmunds viņu ar visu krēslu pagrieza pret sienu, trio saņēmās un atguva ja ne vairāk, tad vismaz vienotu ritmu. Balles viesi, noslīcinājuši visus uztraukumus vīnā un alū, cītīgi lēkāja un grozījās dīvainās mūzikas pavadījumā. Vienīgie, kas bija saglabājuši skaidru prātu, bija birģermeistars, Johans Feierabends un vecais Everdsens. Pēdējais gan nedejoja — dziļā krēslā atlaidies, viņš nīgri glaudīja sirmās ūsas un bārdeli. 9— L. Sēlc Toties Johans bija pats dejas ģēnijs. Birģermeistara kundze, Ekhardu jaunkundzes, namnieku un kuģinieku sievas un meitas grozījās, kniksēja un mīņājās, viņa drošās rokas vadītas. Un tad bija beigas un divpadsmit florīni plānā alvas šķīvītī. Galīgi satriekts par nejēdzīgās spēles dāsno atalgojumu, Zigmunds pagrāba pusi — savu un Kates tiesu, trīs aizbēra Brinkam aiz apkakles, pārējos piebīdīja Kristiānam. Smagi nopūties, Kristiāns uzvēla Brinku plecos un pazuda tumsā. Veicīgāk nekā citkārt nozuda arī Zigmunds ar Katrīnu. Noplucinājusi liekās ūsas un noberzusi seju ar slapju dvieli, Kate skumji pavērās Zigmundā. — Nē, bez Valfrīda spēlēt mēs tomēr nevaram. — Mjā …— Zigmunds noņurdēja.— Vēstuli viņam va​jadzētu saņemt, vēlākais, rīt. — Johans rīt brauc uz Jelgavu.— Kates balss viegli nodre​bēja. — Labi, par to vairs nerunāsim. Jāiet gulēt un pēc iespējas ātrāk jāaizmirst šīvakara priekošana. Vienīgais prieks bija redzēt, kā viens varasvīrs vālē otram pa galvu ar bļodu. *** Novembra diena atnāca ar bargu salu. Valfrīds pamodās jau ap sešiem. Aukstums kā ledainas rokas spieda viņa kājas, muguru, plecus. Likās, ka aizpampis kakls — bija grūti norīt siekalas. Viņš pārklāja segai pāri apmetni, tam virsū vēl uzmeta kamzoli, bet labuma nebija. Uz grīdas melnēja izdegusi ogļu panna, gaiss istabelē bija ledains un sūrs. Noskaņojums bija vienkārši briesmīgs. Kā iepriekšējā rītā, tikai vēl sliktāk. Naudas viņam vairs nebija — visu krājumu bija aprijuši jaunie apģērbi un citi tualetes piederumi. Par prieku Rozālijai viņš tagad pūderēja matus un lietoja smaržas, un šīs blēņas prasīja pēdējos šiliņus. Pusdālderi viņš nopelnīja, kopā ar diviem citiem bezdarbniekiem muzikantiem kādas dāmas — vārdu viņš pat neatcerējās — greznajā namā balli Spēlēdami, taču tas kusa zekseri pa zekserim par ogļu pannām vakaros, kad bija tik grūti atgriezties savā saltajā istabā pēc Rozālijas siltās viesistabas vai citas ciemošanās. Pie Rozālijas viņš bija pavadījis tikai vienu nakti. Nezin kāpēc viņa labprātāk nāca pie viņa, lai pēc dažām stundām nakts vidū dotos atpakaļ. Protams, garajā ceļā pa gaiteņiem, pārejām un pagalmiem viņš to pavadīja, un atgriešanās gultā, no kuras pa šo laiku bija pagaisis pat niecīgais, mīlēšanās radītais siltums, bija visgrūtākā. Neko viņš nebija panācis, it neko. Sarakstījis kādu desmitu dziesmu un deju un izdāļājis dāmām. Dāmas ļāva skūpstīt rokas, viena otra būtu ļāvusi skūpstīt ne tikai roku vien … Bet tas bija viss. Ne Marija Kristīne, ne Adelheide, ne Margarēte un pusducis citu viņam neatmeta pat grasi, bet tas jau laikam būtu slikts tonis … Kāds kungs lūdza uzrakstīt āriju, ko varētu izpildīt viņa līgava, taču izrādījās, ka līgavai nav balss. Rozālija uzticīgi dziedāja viņa labākās kompozīcijas gan dažos patriciešu namos, gan viena otra galminieka apartamentā. Viņiem aplaudēja, bira komplimenti, bet nauda nebira. Viņš strādāja par vēdera tiesu, popularitāti pelnīdams. Ja to vispār varēja saukt par darbu, jo trīsdesmit piecās Jelgavas pilī pavadītajās dienās viņa laiks bija pagājis nevis par mūziku, bet par karjeru cīnoties. Lieliskā oratorija, uz ko viņš sevī bija lepns,— tā bija mūzika vārda īstajā


nozīmē, tur bija viss … Bet kur lai to liek! Galma mūzikas direktors par viņa nošu kaudzi tikai pavīpsnāja. Toties Rozālija viņu mierināja un labināja, sevišķi pēc nakts, kuru viņš pavadīja . „ . Ak, Dievs! Viņš bija iepinies kā vēl nekad. Ko nu? Precēt Rozāliju? Viņa ir bagātāka, nekā viņam sākumā bija licies, mācītāja kungs — viņas tēvs — gatavojas pamest Vindavu un pirkt māju te — Mītavā. Rozālija apgalvo, ka tas būšot viņas pūra nams, sapņo par paklājiem un mēbelēm, ar kādām viņi iekārtos savu māju. Valfrīds iespieda trīcošās rokas starp ceļgaliem, pūlējās sarauties pavisam maziņš, it kā viņam no tā tiktu vairāk siltuma. Bet siltuma nebija, kakls sāpēja aizvien stiprāk. Labi, ne jau nauda ir galvenais. Galvenais ir izjūta, ka tu dan ko lielu, ka tu radi ko patiesu, ka tu nevari nedarīt, ka tu ar to vari pateikt cilvēkiem, ka … Jā, par mīlestību. Bet kur tad viņa te ir? Kam es te ko varu pateikt? Viņš cieši sakļāva plakstus un aizspieda ausis, lai neļautu ienākt sevī vienīgajai atbildei, lai aizliegtu saprast, ka viss būtu pavisam citādi, ja viņš šeit nebūtu viens. 9* Gulēt vairs nebija iespējams. Viņš taču kļūs slims, ja nav jau saslimis! Nepieceļoties no gultas, Valfrīds pavilka drēbes zem apsega un apģērbās. Savedis sevi kaut cik kārtībā, viņš devās lejā uz mazo istabiņu, tādu kā pieliekamo, blakus maizes ceptuvei, no kuras ik rītu vilka ārā smaržīgas smalkmaizītes un lielākus klaipus hercoga ģimenes, galminieku, kalpotāju un citu milzīgās pils iemītnieku uzturam. Valfrīds piespiedās siltajam mūrim, pavilka kāju zem sevis un iesnaudās. Patīkamā pusnemaņa ilga stundu vai pat divas, taču pamostoties kakls sāpēja vēl stiprāk, kaut gan ķermenis bija atsilis. Iedomājoties negaršīgās brīvbrokastis, kuņģis nepatikā sarāvās, un Valfrīds nolēma 259 negaidīt vakaru un iet pie Rozālijas tūlīt. Jāpaņem apmetnis, jāapvīsta kakls. Atvēris savas istabiņas durvis, viņš ieraudzīja uz grīdas salocītu papīra lapu, it kā kāds to būtu pabāzis pa durvju apakšu. Vēstule? Pārrāvis diegu, viņš atlocīja un lasīja: «Čau, vecīt! Rādās, ir pienācis pēdējais laiks, lai Tev atgādinātu — pietiek gastroļot, Tevi mājās gaida diži darbi. Un tas dižākais no visiem — koncert — un haltūrturneja uz Ēdoli. Jāizbrauc 5. novembrī, mums pakal atbrauks kariete ar visiem zirgiem. Tas pašlaik ir pats jēdzīgākais, ko mēs varam darīt, jo te viss vairs neiet tik labi, kā gājis. No Tevis ir loti daudz kas atkarīgs. Vārdu sakot, viss. Vecus grēkus nav ko pieminēt, un to ne es, ne Kate netaisāmies darīt, tā ka meklē kādu braucamo un laid atpakaļ. Bet Tevis ir s . . .gi, skaidrs? Punkc. Z.» Skatoties Zigmunda vējainajā rokrakstā, Valfrīds juta, ka vaigos kāpj karsts asiņu vilnis. «Laid atpakaļ…» Un tā beigsies sapņi par panākumiem šajā pasaulē, kas likās tik viegli uzvarama? Tik naiva! Drusciņ pamuļķīga … Izskatījās, ka šo pasaulīti būs tik viegli pārsteigt, radīt šedevrus, ko pēc tam — trīs gadsimtus vēlāk pieminētu … Nekā! Šī pasaule ir īstāka par īstu, tā nav nekāda piedzīvojumu filma. «Bet es taču arī esmu īsts! Es sevi neesmu izdomājis. Un ari viss man apkārt ir patiess, tas nav izdomāts, tāpat kā šī vēstule. Un Zigmunds ar Katrīnu ir īsti un dzīvi. Tur… Piektais novembris. Piektais novembris ir šodien, tātad es nekur nevaru aizbraukt, Zigmunds ir rakstījis gandrīz pirms nedēļas. Nu ko, pasts reizēm darbojas tāpat kā divdesmitajā gadsimtā. Tas nozīmē, ka es varu nesteigties, ka ir jau par vēlu.» Un Valfrīds nesaprata, vai jūtas atvieglots vai vīlies. Aiz viņa muguras klusu atvērās durvis. Mīkstas samta kurpītes pārkāpa slieksni, nošvīkstēja smagi svārki. Rozālijas maigās roķeles apķēra viņa kaklu, ādai vēsi pieskārās dārgie gredzeni.


— Ko tu tur lasi?— Negaidīti spalgi viņa dzirdi skāra sievietes balss. Viņš sarāvās un strauji salocīja vēstuli, aizmirsis, ka Rozālija nekā no uzrakstītā izlasīt nevar. — Ko tu lasīji? Kas tas ir?— balsī ieskanējās agresīvs tonis. — Neko .. . vēstulīte …— Valfrīds samocīti pasmaidīja un mēģināja aplikt viņai roku ap pleciem, bet Rozālija izlocījās kā čūska. Acīs iedzalkstījās kaut kas zaļgans, un graciozā figūriņa pēkšņi uzdvesa saltumu. — Valfrīdl Atbildi! Kas tas ir? Kāpēc tu man negribi teikt? — Vēstule. No drauga.— Viņa balsī jautās nepalika. — Parādi!— Rozālija zaudēja mēra sajūtu un tvēra pēc papīra lapas. — Nē!— Valfrīds rupji atrāva roku, un Rozālija gandrīz pakrita. Viņš ātri iebāza Zigmunda zīmīti piedurknes atlokā. Rozālija atkāpās līdz durvīm, pārvilka apmetni pār puskaila​jām krūtīm un atmeta galvu. — Tu … esi negudrs, Valfrīd! Tev gan vajadzētu būt drusku piesardzīgākam. Man savam tēvam jāpasaka tikai viens vārds par to, kā tu Vindavā visu acu priekšā dzīvoji nelaulāts ar to … sievieti, un nekad tev neredzēt atzīšanu. Tevi nekad neuzņems nevienā namā, un tu nomirsi badā. Kopā ar to slampu un viņas brāli. Droši vien tas ir tāds pats brālis, kāds tu esi vīrs. Un tagad viņš stājies tavā vietā … — Klusē!— Valfrīds iebrēcās nelabā balsī.— Apklusti, vai es tevi izmetīšu pa durvīm! — Es pati aiziešu. Bet tu man skriesi pakaļ! Un, ja tu neskriesi, tad es visiem pateikšu, ka tu dzīvoji netiklībā, ka tu mani pavedi, ka tu man laupīji godu. Tante Irmgarde aplieci​nās visu! — Vai arī to, ka tu atskrēji ar mani pārgulēt pirmajā vakarā?— Valfrīds tiešām vairs nevaldīja pār sevi. Rozālija saknieba lūpas. — Valdies, manu mīlulīt! Neviens tev neticēs. Kas tu tāds esi? Bet tam, ko es teikšu, ticēs. Un to es tev pasaku — tu no manis prom netiksi. Es tevi gribu, un es tevi dabūšu. Pat tad, ja lava Katrīna atskrietu tev pakaļ, pat tad, ja tev apkārt luncinātos trīs Andresena meitas. Domā, es nezinu, ka viņa bija te pie tevis? Es tev nekad nebūšu slikta. Es tevi mīlu! Ar mani tu nekad necietīsi trūkumu, tev būs viss, ko vien vīrietis var vēlēties. Neesi muļķis, Valfrīd,— balss kļuva glāsmaināka.— Un vispār— es nācu aicināt tevi brokastīs, gribu tev ko pastāstīt. Neviena cita nebūs. Es aizeju, bet gaidu tevi pēc stundas ceturkšņa. Un tu atnāksi. Durvis noklakšķēja, un Valfrīds palika viens. Apstulbis, kā ar mietu pa galvu dabūjis. Tie vairs nebija joki! Tas nebija pienākumus neuzliekošs flirts. Šo tā saukto saderināšanos Rozālija ņēmusi par pilnu. Un uzskata viņu par savu līgavaini, kam var piesiet lietu par goda laupīšanu un precību solījuma nepildīšanu. Apprecēt Rozāliju? Atteikties no visas iepriekšējās dzīves? Nekad vairs neatgriezties savā laikā? Bet ko viņš sasniegs šeit viens? Viens pats veselā pasaulē? Apprecēt Rozāliju? Būt kopā ar viņu dienu dienā, nakti naktī? Ar viņas skaisto miesu un … tukšo dvēseli? Kāpēc viņš tai vajadzīgs? Mīlestība? Kāda mīlestība, kas viņu attiecībām kopējs ar mīlestību? Rozālijai vajadzīga nauda un slava! Lai gozētos tajā, lai apmierinātu savu godkāri, kas viņai aizstāj… Nekad viņa nebūs tam otras acis, otra sirds, otra elpa, kad pašam savējās pietrūks! Bet vai nav vienalga? Nauda viņai ir pašai. Viņas vīram nekā netrūks. Varbūt arī protekcijas galmā. Ar laiku viņš tomēr varētu izsisties uz augšu. Un līdz šim neaizsniedzamais sapnis par Eiropas apceļošanu varbūt kļūs aizsniedzams. Un Rozālija patiešām ir skaista, un balss viņai ir laba. Viņa oratorija … Valfrīds piecēlās un tvēra nošu lapas, kas mētājās uz lādes, uz krēsliem. Jā, tas ir labs darbs!


Tur ir viss — šaubas un mīlestība, zeme un debesis, un pa vidu meklējoša dvēsele, viņa paša dvēsele. Tam jāskan pasaulē! Jāskan, par spīti visām neveiksmēm! Viņš pagriezās uz durvīm. Lai ietu pie Rozālijas. Sakārtoja apģērbu. Iečaukstējās papīrs. Viņš nedomājot izvilka no atloka Zigmunda vēstuli. «te vairs neiet tik labi, kā gājis… vecus grēkus nav ko pieminēt. .. bez Tevis ir s. . .gi» Ak, Dievs! Zigmunds! Kate! Kates pietūkušie plakstiņi blāvā, šaudīgā sveces gaismā… Kates vaigs uz viņa krūtīm —«tu esi manas mājas» … Kates vēstuļu simti… pirmais apskāviens —«es esmu atradusi zaudēto dzimteni» … Kates lidojums viņam pretī pa nobirušo kastaņziedu sniegu… Balts viļņu mirdzums, balta mēnessgaisma, balta, balta. .. Kakls sažņaudzās un skaudri iesāpējās. Viņš pacēla gultas maisu un izvilka piecas zīmītes, piecas mazas vēstulītes. Tikpat kā nelasītas. «Viss ir kļuvis pelēks. Jūtos kā kurla, jo man vairs nav Tavas mūzikas. .. Vai nu mana balss Tevi vairs neaizsniedz, vai arī Tu esi kļuvis nedzirdīgs …» «. .. līst, līst… bet šis lietus vairs nezied un nesmaržo pēc debesīm. Es nespēju vairs, es baidos kļūt ļauna . .. Tik ilgi es savu dvēseli šķīstīju sāpēs, un ļaunums tajā nedrīkst ienākt. . .» «Ja es esmu un zinu, ka T U E SI, kā lai noticu, ka mīlestības nav? Tas nav iespējams! Un man sirds tik smaga — kā toreiz,— un ir tā, ka es zinu, ka Tev ir grūti, bet es neko nevaru palīdzēt…» «Mīļais, kāpēc Tu klusē? Saproti, neviens vairs netic, ka Tu atgriezīsies, vienīgi es … Kā muļķīte …» «… ja es zinātu, ka Tu atnāksi manas dzīves pēdējā dienā, es vēlētos mirt jau rītu . ..» Nē, tas ir ārprātsl To nedrīkst lasīt, citādi sāk likties, ka viņš ir briesmīgākais ļaundaris pasaulē. Jāiet, jākustas, kaut kas jādara! Satinis visas zīmītes kopā, Valfrīds iebāza tās vecajā vietā, apvīstīja apmetņa stūri ap kaklu un gāja ārā. Pie Rozālijas. Viņa nedzīvoja pašā pilī, bet nelielā, skaistā namā, kas piekļāvās pils rietumu mūrim kā piebūve, otrajā stāvā. Valfrīds pāris reižu piesita ar smalko veserīti. Durvis atvēra Rozālijas istabmeita, maza un neglīta, bet ļoti vērīgām acīm. Daiļā saimniece jau gaidīja. Galds bija uzklāts — karsts šokolādes dzēriens, ābolu kūka, auksts cepetis, siers, sviests, plānas, baltas maizītes. Sudraba krūka ar vīnu, lēzenā stikla vāzē dzeltenas pastilas gabaliņi. Pati Rozālija pārģērbusies tumšpelēkā, ar baltu un sārtu zīdu izšūtā tērpā, krāšņās krūtis, korsetes paceltas, slējās vai no pašiem pleciem. Rūpīgi sacirtoti mati, sārtināta seja — skaista, gaidoša. Milzīgajā kamīnā pamatīga uguns. Uz grīdas mīkstas zvērādas. Caur dzeltensārtajiem, bagātīgi krokotajiem aizkariem novembra diena nepavisam neizskatījās tik nomācoša kā no viņa istabas kailā loga. — Sēdies!— Rozālija izturējās tā, it kā šīrīta asās sarunas vispār nebūtu bijis, un ielēja viņam dzērienu. Valfrīds ērti ierīkojās pašaurajā zvilnī un izstiepa kājas pret uguni. Karstais dzēriens patīkami atveldzēja sāpju mocīto kaklu. Viņš lēni izdzēra krūzi līdz dibenam un mierīgi paskatījās Rozālijai acīs. Tās vērās viņam pretī rāmas un padevīgas, tikai dziļumā plaiksnīja zaļgans nemiers. — Es tev gribēju kaut ko pateikt.— Sievietes acis pavērās platāk, un lūpas uzziedēja tumšā smaidā.— Aizvakar Rīgā miris mans krusttēvs, Kalausa kunga brālēns. Viņš bija atraitnis, viņa dēls miris pēc smaga ievainojuma Lietuvā — esmu viņa vienīgā mantiniece. Tagad man pieder deviņi tūkstoši florīnu. Vai tu saproti, ko tas nozīmē? — Kas tur ko nesaprast? Tu esi bagāta līgava.— Valfrīds spokaini pasmaidīja.— Tagad man radīsies daudz konkurentu. — Jā,— Rozālija atliecās krēslā un izrieza krūtis.— Labi, ka tu to saproti. — Jā,— Valfrīds joprojām smaidīja.— Saprotu. Bet vai es esmu tik daudz vērts?


— Tu? ..— Nemiers viņas acīs iegailējās košāk.— Esi gan. Tikai tev jāsaprot, ko es esmu vērta. — Tu esi īsts dārgums,— Valfrīds pastiepās pēc vīna.— Dārga kā šis vīns, kā deviņi tūkstoši florīnu, kā sudrabs, zelts un franču porcelāns…" — Tēvs to vēl nezina. Viņš atbrauks tikai pēc divām dienām,— Rozālija šūpoja pēdu.— Būtu labāk, ja viņš vispirms dzirdētu tavu bildinājumu un tikai pēc tam prieka vēsti par mantojumu. — Jā,— Valfrīds domīgi atbildēja.— Iedzersim par to! — Labi!— Viņa atplauka.— Tikai ne šo vīnu. Tādam gadīju​mam atnesīšu ko sevišķu. Rozālija pazuda blakus istabā un pēc laiciņa atgriezās ar diviem smagiem sudraba kausiem. — Ņem, tas ir pats labākais vīns mana tēva pagrabā. Tas ir vecāks par mums abiem kopā. Dzersim, mans mīļotais, un būsim laimīgi! Nekas mūs vairs nespēs šķirt! Valfrīds saņēma kausu plaukstās. Tumšajā sudrabā vīns meta melnas dzirkstis. Kauss bija tik smags, it kā vīna vietā tajā būtu ieliets izkausēts svins. Viņš skatījās melnajā aplī kā bezdibenīgā acī. Tvanīgi salda smarža kutināja nāsis. — Dzer,— Rozālija čukstēja, liekdamās pāri zemajam galdiņam, degošām acīm kveldēdama viņa plakstus. Valfrīds paskatījās viņā un cēla kausu pie lūpām. Pēkšņi pie durvīm pieklaudzināja — skaļi un nepacietīgi. Rozālija satrūkās kā pātagas ķerta. Priekštelpā, durvis atvērusi, kaut ko teica istabmeita, bet viņai skaļi atbildēja ļoti pazīstama vīrieša balss. Istabā ienāca Johans Feierabends smagā apmetnī, siltos zābakos, pietvīkušu seju un izspūrušām ūsām. — Izlūdzos piedošanu,— Johans teica, paklanīdamies Rozālijai, kura uz mirkli bija zaudējusi valodu.— No sirds izlūdzos piedošanu par traucējumu, cienījamā Šmidta jaunkundz. Bet tik tiešām neatliekams pienākums spieda mani meklēt Zonnenberga kungu jūsu istabās. O! Vai varu cerēt, kā jūs man piedosiet? Rozālija mēmi palocīja galvu un pamāja uz krēslu blakus Valfrīdam, Johans Feierabends īsi sasveicinājās ar klusējošo muzikantu. Iestājās ne visai omulīgs klusums; to pārtrauca Rozālija, likdama istabmeitai atnest vēl vienu kausu — lai cik liela būtu viņas nepatika pret Vindavas rektoru, tomēr pieklājība bija jāievēro. Pati ielēja un pasniedza rektoram vīnu. Johans pasvārstīja kausu, pasmaidīja un nolika uz galda, lai novilktu cimdus. Mitrā āda bija cieši apkļāvusi pirkstus un nepadevās. Johans parāva spēcīgāk un ar elkoni apgāza Valfrīda smago kausu. Izrādījās, ka lieliskais vīns ir melns ne tikai kausā. Naksnīgā palts uzsūcās baltajā galdautā, reibīgi salds aromāts izplūda gaisā. Valfrīds nolūkojās melnajā peļķē ar vieglu nožēlu un izbrīnu, Johans, aizmirsis atvainoties, ar savādu satraukumu. Rektors pacēla acis uz Rozāliju un ieraudzīja viņas sejā vilšanos un bailes. Johana Feierabenda seja lēnām pārvērtās, pierē iegrie​zās dziļa rieva, muti savilka pretīgums. — Cienītā Šmidta jaunkundz,— teica rektors, un viņa balsī vairs nebija pat liekuļotas laipnības,— atvainojiet manu neveiklību, bet es vēlētos izlūgties jūsu atļauju parunāt ar Zonnenberga kungu divatā. Vai tas būtu iespējams šajā pašā istabā? Rozālija pietvīka tumšsarkana. Likās, ka nekāds spēks nepiespiedīs viņu iziet, taču Johans zīmīgi paraudzījās vīna paltī un pēc tam sievietes acīs. Strauji, katru grāciju aizmirsusi, viņa pietrūkās kājās un gandrīz vai izskrēja pa durvīm. Johans pagaidīja, kamēr tās aizvērās, un tad pievērsās Valfrīdam. — Kā tev klājas, draugs?


— Kolosāli!— Valfrīds spītīgi atbildēja. — Ko esi paveicis?— Johans mierīgi vaicāja, izliekoties neredzam Valfrīda ērcīgumu. — Strādāju. Visu laiku. Uzrakstīju oratoriju un vēl… — Un kā ar atskaņošanu?— Johans nezinīgi vaicāja tālāk, bet Valfrīdu viņa naivais tonis apmānīt nevarēja — acīmredzot jautātājs zināja tikpat daudz kā viņš pats. — Kāpēc tu prasi? Tu taču pats zini, kādas te izredzes ienācējam, bez pazīšanās, bez ieteikuma… Ja man būtu vairāk… — Es zināju, bet gribēju, lai tu pats pārliecinies. Tagad tas tev skaidrs, tāpat arī tas, cik te mākslas, cik veiklības, cik patiesu vērtību — gan mantisku, gan cilvēcisku. Ja tev būtu vairāk naudas, tu to iztērētu ātrāk. Vispār, zināšanas — vērtīga lieta. Ne velti es esmu skolotājs. Krāmē savu lādīti, mums nav daudz laika. Mani rati būs kārtībā pēc stundas. Labi, ka tā. Biju domājis braukt jau pirms četrām dienām, bet zirgs savainoja kāju. O! Paldies Dievam, paspēju! Valfrīds stulbi raudzījās viņā. Galvā jaucās pretrunīgas domas. Braukt? Projām no nepiepildītajām cerībām, no lepnās vienatnes spīts, no deviņu tūkstošu vērtās Rozālijas? Nebraukt? Uz mājām, uz mazo, mīļo Ventspili, kas kā sirdī ierauta skabarga atgādināja sevi pat tad, kad vismazāk gribējās domāt par to? — Ko tu . ..— Valfrīds ieklepojās un sāpīgi saviebās.— Es taču tā nevaru . .. — Kas tev kaiš?— Johana vērīgajai acij nepaslīdēja garām sāpju vaibsts Valfrīda sejā.— Tu esi slims? — Pupu mizas,— Valfrīds nomurmināja.— Drusku sāp kakls. — Man ratos ir kažoks. Auksti nebūs. Iesim uz tavu apartamentu, es tev palīdzēšu savākt mantas. — Es nekur nebraukšu! Man te vēl daudz darīšanu. — Valfrīd!— Feierabenda skatiens bija nopietns un skarbs.— Tu zini, ka ar varu aizvest es tevi nevaru. Varu tikai pateikt tev to, ko tu pats sev neuzdrošinies pateikt — te nav tava vieta. Tava vieta ir tur, kur tevi gaida. Tur, kur tu patiesi esi vajadzīgs, nevis tur, kur tu par vari gribi būt vajadzīgs. Vindava ir maza pilsētiņa, un tieši tāpēc tai vajag vairāk nekā citām. Te tevi pērk, tur tevi mīl. Te tu vari būt greznuma priekšmets, tur — visnepieciešamākais. Neuzņemies grēku, Valfrīd! Katrīna sabrūk ar katru dienu. Zigmunds zaudējis visu jautrību. Jūsu mājiņā bija tik gaiši un priecīgi, tagad tur ir klusums un bēdas. Tevis dēļ rāte atņēma kapelai pusi naudas, un es tur nekā nevarēju darīt. Tev rakstīja, bet tu neatbildēji ne vārda. — Johan, tu nesaproti…— Valfrīds ar mokām izteica. — Draugs, es saprotu vairāk, nekā tu domā. Bet arī tev ir jāsaprot! Kas tev ir šī sieviete? To es nezinu. Bet es varu tev pateikt, kas tu esi viņai. Tu viņai esi vajadzīgs kā grezns tērps, kas īsti nesēž kaulos, bet tāda nav nevienai citai; kā zelta ķēde, kas gan grauž kaklu, bet toties citas apskauž; tavs talants viņai nav Dieva dāvana, bet gan tikai pakāpiens slavas un naudas iegūšanai. Un nedomā, ka viņa tevi žēlotu, ja kā pietrūktu. Viss! Ejam! Valfrīds sažņaudza galvu plaukstās. Seja un kakls nosvīda. Pilnīgs apjukums. Nespēks. Un sāpes rīklē. Sūrums mutē. Viņš pacēla acis. Johans skatījās viņam tieši sejā. Klusums. Ilgs. Aiz durvīm noskrapstēja. Valfrīds paraudzījās uz to pusi un nepacietīgi sakustējās. Ko darīt? — Ko darīt?— viņš teica skaļi. — Valfrīd, es esmu pavadījis ceļā visu nakti un pirms tam vēl pusi dienas. Man arī pa ceļam bija daudz darīšanu. Bet, ja mēs pēc pusstundas izbraucam un pāris reizes nomainām zirgus, tad ap pusnakti esam Vindavā. Kaut būšu stīvs un līks, bet gribu braukt tūlīt. Valfrīds bezgala gausi piecēlās. Tajā pašā brīdī pavērās blakusistabas durvis — acīmredzot


Rozālija bija centīgi klausī​jusies — nu viņa nāca iekšā. Pelnu pelēku seju. — Vai Feierabenda kungs jau dosies projām?— viņa jautāja caur sakostiem zobiem. — Jā, Rozālijas jaunkundz,— Feierabends viegli paklanījās.— Līdz ar to varēšu izpalīdzēt arī Valfrīdam, viņam steidzīgi jāatgriežas Vindavā, un es varēšu nodot viņa rīcībā pusi savu ratu. — Bet Valfrīds nevar braukt! — O? Cik zinu, viņam šeit nav nekādu pienākumu! — Viņš ir mans … mans…— Pret Johana skaidro un cieto skatienu Rozālijas pūliņi nožēlojami pajuka. — Dzīvojiet vesela, Rozālijas jaunkundz, paturiet prātā Dieva baušļus un …— viņš pieklusināja balsi,— un atcerieties, ka par šāda vīna kausu var iznākt tikšanās ar hoftiesu. Rozālija atspiedās pret kamīnu, liesmas gandrīz iemetās viņas svārkos. Viss. Nekā vairāk. Tikai Valfrīda mēmā mugura durvīs un riebuma pilnais Feierabenda skatiens. Un melnā, žūstošā peļķe uz galda. *** — Vai tu Zigmunda vēstuli saņēmi?— Feierabends jautāja, kad viņi pa netīrajām kāpnēm devās uz Valfrīda istabeli. — Jā,— jautātais negribīgi atbildēja. — Kad? — Šorīt. — Patiešām? Viņš taču rakstīja pirms nedēļas. — Nudien!— Valfrīds sacīja. — Jā …— rektors novilka.— Bet… bija arī citas vēstules, piemēram, manējā. Kāpēc nebrauci? Kāpēc neatbildēji? Valfrīds klusēja. Vai gan varēja stāstīt Johanam, ka viņš savu apziņu tīšuprāt slīcināja vīnā, lai tikai nevajadzētu domāt… domāt par visu to … — Jā, Bēra kariete atbrauca un aizbrauca. Zigmunds un Katrīna palika, gaidot tevi. Istabā Johans aplaida skatienu apkārt un klusu iesvilpās. Drēgnums un nolaistība. Mēbeles, pareizāk sakot, to atliekas mitrumā apsūbējušas. Nopilējis sveces gals, tukšas pudeles un auksta ogļu panna. Jaukdamies un pīdamies Valfrīds vāca kopā savas lietas un notis. Cik savādi un nesaderīgi uz driskainās segas izskatījās smalkie krekli, mežģīnes, zīda zeķes un citi skaisti un dārgi tualetes piederumi! Lādītes viņam nebija, nācās visu iesiet izdilušajā palagā. Vairīdamies Johana acu, Valfrīds satina notis rullī, ievīstījās apmetnī un uzvilka bereti dziļi uz acīm. Kad viņi jau gāja lejā, Valfrīds izjuta vēlēšanos bēgt. Ne atpakaļ. Vienalga, kur. Taču bija jau par vēlu. Ārā bija stiprs vējš ar sīku, skaudru lietu. Valfrīds sarāvās kā trusis. Viņi izgāja cauri diviem pagalmiem, tad nonāca plašajos rietumpuses vārtos, kas bija laba šķūņa lielumā. Turpat bija arī zirgu staļļi. Sadangātajos apsalušās zemes kruvešos rēgojās izbrauktas un izmīņātas zirgu mēslu kaudzes. Izbriduši cauri netīrumiem, abi tika ārpusē, kur staļļa puisis sargāja Johana segtos ratus ar diviem zirgiem. Feierabends iedeva viņam veselu šiliņu un veikli ielēca ratos, dodams vietu arī Valfrīdam. Puskariete bija apvilkta ar ādu, bet diemžēl tikai no trim pusēm — priekšpuse bija vaļā, un ūdeņainais vējš brīvi triecās iekšā. — Ņem kažoku, Valfrīd!— Johans teica, vīstīdams apmetņa stērbeles ap kājām un kārtodams grožus. — Un tu pats?— uzrunātais neskanīgi jautāja.


— O! Man ir dubults apmetnis, biezi zābaki un cimdi. Bet tu neesi vesels. Tinies iekšā, tās ir lūša ādas. Lūšus pirms trīspadsmit gadiem nodūra mans tēvs. Tēva vairs nav, bet kažoks lielisks. Valfrīds apņēma ap pleciem smago kažoku. Vējš atdūrās pret biezo spalvu un rimās. Johans bija lielisks braucējs, arī zirgi nebija slikti, rati viegli — atpakaļbrauciens no Mītavas bija daudz ātrāks nekā ceļojums uz to mācītāja smagajā karietē. Blīdenē viņi bija jau trijos pēc pusdienas. Johans Feierabends skubināja Valfrīdu ātrāk pastrēbt kāpostus, lai, tikko būs pārjūgti zirgi, varētu doties tālāk. Izdzēruši pa krūzei ar sviestu aizdarīta siltalus, viņi kāpa ratos. Šajās stundās Valfrīda satrauktā netīksme sāka gaist. Caur spraudziņu pavērtajā kažokā skatīdamies uz kokiem, uz egļu varenajiem stāviem, viņš juta sevī ieplūstam mīļās zemes rudens mieru. Lai gan kariete zvalstījās un kratījās uz sakņu režģotā ceja, pirmoreiz kopš aizbraukšanas no Ventspils viņš spēja iekšēji sakārtoties, un dīvaini — tikpat dedzīgi, kā viņš toreiz traucās prom, tagad atceļā acis steidzināja garām slīdošos koku stumbrus. Ko pašlaik dara Katrīna? Vai… gaida? Vai viņi abi zina, ka Johans braucis uz Mītavu? Droši vien … Bet varbūt arī ne. Sirds sarāvās pēkšņi uzplūdušās ilgās pēc vecā klavihorda, kafijas smaržas un malkas šķilu mājīgās sprēgāšanas, pēc Zigmunda aizrautības un humora, Katrīnas klusās un gaišās klātbūtnes. Tas viss kopā ir mājas. Mājas. .. Savādi, pēc divdesmitā gadsimta viņš pārstājis ilgoties, bet īstās mājas taču palika tur! Vindava — tas ir sapnis, ko viņi kopā nosapņojuši, bet viņš autobusā brauc uz Ventspili . .. Valfrīds aizvēra acis. Ikaruss līgani šūpojas, blakus sēž Johans, bet priekšā ar sintezatoru klēpī ierīkojies Zigis. No pastiprinātāja gāžas ārā vētras auriem līdzīgi skaņu efekti, bet pie stūres nosēdies mūzikas skolas direktors un pavēl viņiem kāpt ārā, jo viņi braucot uz Dziesmu svētkiem, un tur vajag pūtēju orķestri. Zigmunds neliekas dzirdot un vālē tik tālāk, Katrīna sēž pie atskaņotāja un smejas, vējš plivina viņas balto kleitu, kam pie krūtīm piesprausts rozes zieds. Ikaruss skrien aizvien ātrāk un ātrāk, tajā ielec Rozālija sarkanā minikleitā un melnās tīkliņzeķēs. «Tu man komponēsi operu, Valfrīd!» viņa kliedz, «un to sauks «Mīlas dzēriens».» Katrīna un Zigmunds smejas vēl skaļāk un dzied: «Mēs karā neiesim, mēs tam uzspļausim,» sintezators auro arvien nešpetnāk, nu viņš ir ieslēdzis ari ritma bloku, bet Rozālija izstiepj garu, garu roku un rauj Katrīnai no krūtīm rozi, bet roze nenāk, tā ir ieaugusi, Rozālija rauj arvien stiprāk, un Katei no krūtīm sūcas sarkanas lāses, lielas un smagas rit uz leju, baltā kleita krāsojas sarkana, bungas dārd skaļāk un skaļāk, rīb viss autobuss, direktors vairs nevalda stūri, un ikaruss triecas pret ceļa stabu ar uzrakstu «Ventspils —3.22 km» … Trah! Tas taču bija šāviens! Rati sagrīļojās. Kažoks nošļuka, Valfrīds atjēdzās no sapņa un mēģināja pietrūkties kājās, bet smagi atkrita atpakaļ. — Nekas, Valfrīd!— Johans Feierabends pagriezās pret viņu. Labajā rokā viņam bija ērmīga pistole, kuras stobrs vēl kūpēja. — Tu …— izbīlī Valfrīds nevarēja atcerēties, kā vācu va​lodā ir «šaut». — Pāris uzmācīgu vilku,— Johans vienā mierā atbildēja.— Uzbrukt jau viņi diez vai mēģinātu, bet zirgi baidās. Tu izbijies? Tas nekas. Bet šajos mežos no vilkiem vienmēr jāuzmanās, bez pāra pistoļu es ceļā nekad nedodos. — Bet naktī? Kā tu brauci naktī? Viens pats! — Man ir laterna. Lūk!— Johans parādīja uz pamatīgu lukturi, kas bija piestiprināts ratu priekšā.— Bez tam paņēmu līdzi arī divas lāpas. Un, protams, pistoles. Pagājušonakt nācās šaut reizes četras … Valfrīds lēni piesarka. Viņa dēļ. Viņa dēļ Johans viens pats devies nedrošajā ceļā, atšaudījies no vilkiem, visu garo novem​bra nakti kratījies pa šausmīgu ceļu luktura vārgajā gaismā. Abi braucēji klusēja. Valfrīds labprāt būtu aizkūpinājis pīpi, bet tās viņam vairs nebija —


Rozālija necieta dūmus. Stundas vilkās. Valfrīdam tirpa kājas. Pakausis bija riebīgi stīvs, kakls sāpēja stiprāk. Pasaule apkārt likās tuksnesīga un pamesta. Tikai divas reizes labi patālu no lielceļa pavīdēja zemnieku sētas, un viņam neizsakāmi gribējās ieiet siltā istabā, lai kaut brīdi paklausītos latviešu valodā, paturētu nosalušos pirkstus pie uguns. Bet zirgi, rektora roku stingri vadīti, rāvās tālāk, aizrikšoja garām lielai, zemai kroga ēkai. Un pusstundu vēlāk viņi jau bija uz platā, dubļainā ceļa, kas veda lejup uz Skrundas pārceltuvi. Venta bija gandrīz melna. Bez viņiem uz pārcelšanu gaidīja divi preču rati un zemnieku ģimene gluži jaunos vāģos, bet gauži noplukušu zirdziņu, un grupiņa ceļojošu tirgotāju. Klusu šļakstinādama smago ūdeni, neveiklā pārceltuves ierīce tuvojās krastam. No tiltiņa uz platformu pārmeta platas laipas, pārcēlājs iekasēja braukšanas maksu, un tad jau viņi bija uz ūdens. Kamēr pārceltuve lēni tuvojās otram krastam, krēsla sabiezēja un, kad zem riteņiem atkal bija cieta zeme, Johana ratus ieskāva tumsa. Skrunda bija melna kā pekle. Ar kaut kādu sesto prātu Johans atrada ceļu uz iebraucamo sētu. Tās vārti bija plaši vaļā, un, maza jumtiņa sargātas, pie ieejas dega divas lāpas. Kad Feierabends iebrauca sētā, tur grozījās divi vīri un puišelis. Licis izjūgt pārgurušos zirgus, Johans pamāja Valfrīdam uz vaļējo durvju pusi. — Kārtīgi jāpaēd, draugs! Krūzīti uzkarsēta ruma un — uz mājām! — Kungs, jūs gribat braukt tālāk?— prasīja brūnā kažokvestē ģērbies vīrietis, iedams no kroga istabas uz stalli. — Jā, un pēc iespējas ātrāk,— Johans attrauca un griezās uz istabu. — Jūs esat tikai divi?— vīrs neatlaidās. — Jā. — Līdz Goldingenai? — Nē, cienītais, līdz Vindavai!— Johans kļuva nepacietīgs. — Nebrauciet, uzklausiet labu padomu. Tas ceļš nav drošs pat dienā. Viņa tēvs,— vīrietis pamāja uz zēna pusi,— guļ augšā ar pārcirstu plecu un lielu brūci galvā. Mēs viņus atradām uz ceļa pusstundas braucienā no Goldingenas. Mēs esam astoņi vīri trijos ratos, mums ir pistoles un divas lielās bises, tāpēc tikām sveikā cauri. Bet jūs. . . — Vai ir iespējams, ka jūs mums pārdotu pāri pistoļu?— Johans sadrūmis jautāja.— Mēs nevaram kavēties. — Es jums tās pat uzdāvinātu, bet… — Paldies, cienījamais kungs!— Johans nolieca galvu. — Valfrīd, izlem! — Vai viņiem uzbruka dienā?— jautāja Valfrīds, vai ļim​dams aiz noguruma. — Jā, kungs, bija vēl gaišs. — Tad kāda starpība? Johans atzinīgi pamāja ar galvu, uzsita uz pleca brūnvestainajam vīram, un abi ar Valfrīdu devās vakariņot. Pēc ceptā šķiņķa šķēlēm un karstiem plāceņiem ar medu viņi iztukšoja katrs pa krietnai krūzei savircota ruma. Johans lika ieliet lukturī eļļu un samaksāja par otru pistoļu pāri. — Vai esi kādreiz šāvis?— viņš vaicāja Valfrīdam. — Jā… bet tikai no citāda ieroča,— jautātais negribot pasmīnēja, salīdzinādams armijas laikā apgūto granātmetēju ar šīm ērmīgajām krama pistolēm. — O! Nekā sarežģīta nav. Ja mēs neredzēsim viņus, tad tas nozīmē, ka viņi neredzēs mūs. Braucam! — Braucam!— Karstais rums strāvoja Valfrīda asinīs, un atkal lepni izslējās pamodinātais dēkaiņa gars.


Atpūtušies un nostāvējušies zirgi līdz Kuldīgai viņus aiznesa nepilnās divās stundās. Ne uz bridi neapstādamies, viņi drāza tālāk. Bālā, dzeltenīgā laternas gaisma bija ļoti vāja. Valfrīds gribēja iedegt arī lāpu, bet Johans atrunāja — neesot vērts. Ceļš viegli kāpa kalnā, un drīz pēc tam to apņēma masīvas meža sienas. — Nu, Valfrīd!—Johans pagriezās pret viņu. Gaišās ūsas bija izspūrušas, pilnas sīciņiem mitruma pilieniem, acis zem biezajām uzacīm satraukti mirdzēja.— Vai tev nav bail? — Ir,— Valfrīds nevilcinādamies atbildēja.— Bet tas nekas. Ja kas notiks, tu vari uz mani paļauties. — Tad ņem šo maisu un apsedz laternu. Zirgi paši jūt ceļu. Pistoles ir pielādētas, un lai Dievs mums stāv klāt. Iestājās pilnīga tumsa, tikai zirgu pakavi ritmiski būkšķēja. Aizmirsis aukstumu, vēju un kakla sāpes, Valfrīds sažņaudza pistoļu spalus. Taču vējš pieņēmās, un tā auri pārmāca pat zirgu pakavu troksni. — Tam laupītājam jābūt trakam, kas tādā laikā ietu laupīt,— Valfrīds iebrēca Johanam ausī. — Jā, var apsaldēt aknas.— Johans iemiedza grožus starp ceļgaliem, izvilka no kabatas pudeli un izrāva korķi.— Dzer, tas tavam kaklam! Nu! Hei!— Viņš no jauna satvēra grožus un saraustīja. Braucienā jautās kas mežonīgs vai dēmonisks — tumsa, ātrums, auri… Ventspils vairs nevareja but talu. Kad meža siena palika aiz muguras, Johans izšāva — nošķīda dzeltena uguns, bet kodīgos dūmus nākamajā mirklī aprija vējš. — Kāpēc šāvi?— Valfrīds jautāja, mazliet apdullis. — Mans pazemīgs sveiciens tiem, kuri mums neuzbruka. Ļoti laipni no viņu puses. Vēl stunda, Valfrīd! Tevi gaida, draugs! Priecājies! Nu tu atkal esi tu, nevis tas nožēlojamais gandrīz augstākās sabiedrības sprukstiņš, kas dzīvoja smirdošā suņu būdā, iebarots ar Rozālijas lūpu ziedi. — Nevajag, Johan!— Valfrīds iesaucās un sāpīgi norija siekalas. — O! Labi! Hei! Hei! Nu! Pēkšņi kā teātrī biezais mākoņu aizkars pavērās, vējš iegriezās no muguras, un pār kailajiem laukiem un p)avām nolaidās sudrabaina mēness gaisma. Ar visiem jutekļiem Valfrīds uzņēma sevī šo pasauli, katrubrīd jūtamāka kļuva jūras elpa, un viņš dzēra to neatdzerdamies, kā slāpēs mirstošais. Johans kaut ko klusu dudināja. Bezgalgara pusstunda pagāja, minūtes skaitot. Tad palsajā mēness gaismā pavīdēja pa retam, tumšam māju siluetam … Dzirnavas. .. Vēl pēc stundas ceturkšņa karietes kreisajā pusē kā metāla stīga melnā audumā pavizēja Vidme. Pilsēta jau bija tepat blakus, tā jau stiepa viņam pretī savas neredzamās rokas, sniedzās netveramām lūpām … Pusstundu pēc pusnakts Johana puskariete apstājās Veica kundzes namdurvju priekšā. Valfrīdam nācās ilgi klauvēt, kamēr viņš sadzirdēja Hannelores kundzes satraukto balsi jautājam, kas tur ir. Pēc viņa atbildes durvis nevis atvērās, bet gandrīz izlidoja no stenderēm, un cienījamā kundze naktstērpā, uz kura apmetnis uzmests otrādi, un šķībi galvā uzrautu aubi ievilka viņu pa durvīm, atņēma saini, pēc tam atdeva atpakaļ, noskūpstīja uz abiem vaigiem, nošausminājās par viņa aukstajām rokām un aizsmakušo balsi, juku jukām stāstīja par Katrīnu, par Zigmundu, par sevi pašu, par auksto laiku . . . Pēc brīža Hannelores kundze atguvās un bīdīja viņu uz kāpnēm. Un lūk, viņš stāv to pašu durvju priekšā, pa kurām pirms daudzām dienām un naktīm slepus kā zaglis aizgājis. Tāda pati bāla gaismas svītriņa durvju apakšā. Katrīna tātad neguļ. Klauvēt? Valfrīds satvēra durvju rokturi. Tas padevās, bulta nebija aizšauta. Durvis vērās lēni, lēni. Pēkšņi viņam vairs-nebija spēka. Durvis atvērās pašas. Silts un maigs gaiss apņēma viņa izmocīto miesu un dvēseli. Kamīns bija kvēlošu ogļu pilns, tātad vēl nesen


kurināts. Uz galda smagā bronzas svečturī dega svece —tāda svečtura toreiz nebija. Aizkaru neaizsegtajā logā klusi raudzījās no mākoņiem izbēdzis mēness. Uz klavihorda baltā krūzē garas, trauslas smilgas un čiekurains egles zars. Valfrīds atspiedās pret durvju aplodu. Sirds sitās pašā kaklā, acis aizmiglojās, un no krūtīm izlauzās savāda skaņa. Zaļais gultas aizkars sakustējās. No maigās krēslas iznira balts naktstērps, un viņam pretī kā raudošas zvaigznes lūkojās Katrīnas acis. *** Krita sniegs. Lielas, baltas plēksnes lēni, bet neatvairāmi slīga lejup un apklāja visu. Baznīca un mājas tinās tumsas un sniega apmetnī. Ventā čaukstēja vižņi un sasalušās zēģeles. Katrīna nodrebinājās un aizvēra logu. Pēdējais vakars istabiņā, kur tik daudz pārdzīvots, mīlēts un raudāts. .. Kāpēc pēdējais? Viņi taču aizbrauc tikai uz mēnesi. Būs jauni piedzīvojumi, iespaidi. Varbūt aizmirsīsies arī sāpes un vilšanās? Valfrīds taču ir šeit! Gandrīz tāds pats, kā bijis, tikai nervozi runīgs un nervozi kluss. Visu laiku gribējās aizskart viņu ar roku un pārliecināties, ka tas patiesi ir viņš, bet, kad plauksta pacēlās, likās, tā saduras ar ledainu sienu un nespēj tai izlauzties cauri. Atvadu vakara viesi — Kristiāns, Brinks, Roberts, un nez no kurienes par Valfrīda atbraukšanu uzzinājusī Ingrīda jau bija projām. Kristiāns — skumjš, Brinks — piedzēries, Roberts — smaidīgs, Ingrīda. .. Ingrīda skaļa, apšaudīja Valfrīdu ar skatieniem un repliku bultiņām, kurām vajadzēja pierādīt, ka viņiem ir savi noslēpumi… Inge aizvāca tukšās pudeles un traukus. Valfrīds sēdēja pie klavihorda un skandēja klusus, daudzkrāsainus akordus. Zigmunds pildīja istabu zilu dūmu jūkļiem. Johans Feierabends domīgi bružāja ūsas. Katrīna pietvīkušiem vaigiem tupēja pie kamīna, kur uz trijkāja katliņā virda ūdens pēdējai šīvakara kafijas krūzei. — Es ļoti ceru, ka Ziemassvētkus svētīsim kopā,— joprojām domīgi sacīja Johans.— Medību sezona jau gan vēl pilnā sparā, bet Vindavas rātes muzikantus barons fon Bērs, cerams, pret viņu pašu gribu neaizturēs. Ar labiem zirgiem tikai pusdienas brauciens. Es sekošu, lai Kristiāns liek zēniem atkārtot mesu, bet, Zigmund, jo drīzāk jūs būsiet atpakaļ, jo labāk. — Man nemaz negribas braukt,— noņurdēja Zigmunds, neizlaizdams pīpi no zobiem.— Man nepatīk aukstums. Jau tā es puņķojos visu gadu. — Solījušies esat — jābrauc, citādi barons sacels skandālu, un Hinkeldeja kungam tas nepatiks. Ar dižciltīgajiem nav ko naidoties — diemžēl daudz kur mēs esam no viņiem atkarīgi. — Jābrauc ir, ja jau tu, Zigi, esi apsolījis,— steidzīgi piebilda Valfrīds.— Viens mēnesis paies ātri, un Ziemassvētkos es baznīcā spēlēšu ērģeles, ja līdz tam laikam būs uzstādītas. — O, par to tu, Valfrīd, vari būt drošs,— apgalvoja Johans. — Tas būtu lieliski! Kolosāli!— Katrīna iebēra sagrūstās pupiņas jverdošajā ūdenī un aiz garā koka kāta nocēla katliņu nost.— Ērģeles Vindavā! Neesam sliktāki par dažu labu lielpilrsētu. — Mēs esam labāki,— omulīgi teica Zigmunds.— Vienu korāli nospēlēšu arī es. Katrīna salēja kafiju alvas krūzītēs un pasniedza trauciņu ar medu — acumirklī pilsētā nebija cukura, kas mūsu draugos izraisīja jaunas asociācijas ar pusaizmirsto divdesmito gadsimtu. Johans jau bija pieradis pie kafijas un savu krūzīti paņēma nevilcinoties. — Man pietrūks šī dzēriena, kaut gan agrāk es tādu pat mutē neņēmu. Man pietrūks jūsu, draugi! O! Man tik ilgi nebija bijis draugu! Un atkal veselu mēnesi es būšu viens,— pažēlojās Johans. — Tu mūs gaidīsi un pieskatīsi Brinku, citādi viņš nebūs spējīgs pat Vecgada balli nospēlēt,— teica Zigmunds, kāri sūkdams kafiju. — Jā, gaidīšu un atcerēšos visus mūsu piedzīvojumus šajos mēnešos, sākot ar to, kā es skaistā


vasaras vakarā uz rokām nācu no kroga un beidzot ar to nabaga skuķēnu, kuru mēs vai no iekurta sārta norāvām, un nepazīstamo muzikantu, kurš ar savām blondajām cirtām savaldzināja pilsētas cienījamākās jaunavas.— Rektors uzsmaidīja Katrīnai.— Atzīšos, draugi, es jūs bieži netiku sapratis un daudz ko nesaprotu vēl šodien. Pārējie pilsētnieki par daudz ko domā citādi, ari par latvju un līvu tautām. Jūs, kaut no tālienes atnākuši, šajā zemē esat iejutušies daudz labāk nekā es, kaut dzīvoju te jau astoto gadu. Protams, viņi ir tieši tādi paši cilvēki kā mēs, labāki par daudziem no mums. un man patiesi žēl, ka tiem nekad nebūs lemts sasniegt labklājības un sabiedriskas cieņas augstumus. O, patiešām žēl! Jau labu brīdi Kate pārbaudoši skatījās rektoram sejā. — Man ļoti žēl, Johan, bet mēs neesam tautieši. Mēs visi trīs esam latvieši. Zigmunds kaut ko noburkšķēja un sāka berzēt brilles, Valfrīds sarāvās. Taču Johans nemaz neizskatījās tik ļoti pārsteigts, kā to varēja gaidīt. Viņš tā kā mulsi pasmaidīja. — Tiešām? Nudien, reiz es par to iedomājos, bet noraidīju šo domu kā muļķīgu. O! Tad es daudz labāk saprotu … Bet, lai kas jūs ari nebūtu, jūs esat mani draugi, un jūsu noslēpumu, jo tam jāpaliek noslēpumam, es nevienam neizpaudīšu. Bet jūsu izglītība — valoda, mūzika un viss cits? — Johan, tu esi gudrs cilvēks. Varbūt tu sapratīsi to, ko nesaprot un diez vai kādreiz sapratīs daudzi mūsu laikabiedri. Redzi, mēs šeit esam ieradušies no pavisam cita laikmeta. Tu taču nedomāsi, ka Zigmunds ir burvis vai pārdevies sātanam, jo to visu izdomāja viņš. Tas pat Johanam Feierabendam bija par daudz. Iestājās pagarš klusuma brīdis. Zigmunds piebīdīja Johanam krūzi ar atdzisušo karstvīnu. Rektors vienā ņēmienā ielēja vīnu sev mutē un ar sparu trieca krūzi galdā. Acis viņam bija izbolītas, ūsas saspurojušās. — Zigmund … Draugi, kā tas iespējams? Nebaidiet mani! Ko nozīmē — no cita laikmeta? — Iedomājies, ka laiks ir ceļš, kas ved no gada uz gadu, no gadsimta uz gadsimtu. Parasti cilvēki pa to iet tikai uz priekšu, brīžiem atskatīdamies, tas ir, kavēdamies atmiņās. Bet man gluži nejauši izdevās tikt trīssimt gadu atpakaļ un aizraut līdzi arī viņus.— Zigmunds pamāja uz draugiem. — Tici man, mēs sākumā bijām pārbijušies vēl vairāk nekā tu tagad. Paši taču nezinājām, kas var notikt. Bet viss tik labi iznāca, mēs pieradām, strādājām, kā nu pratām, ieguvām draugus — tevi, Johan. Lai cik tāls ceļš arī nešķirtu mūsu dzīves, es tomēr priecājos un vienmēr priecāšos, ka vienu mazu gabaliņu esmu gājis kopā ar tevi. — Bet… Tu gribi teikt, ka jūs esat no nākamajiem gadsimtiem? — No divdesmitā gadsimta beigām. — Trīssimt gadu . .. O!— Rektora acis bija iegājušas atpakaļ orbītās.— Labi, es jums ticu, kaut gan nenieka nesaprotu, redzu tikai to, ka tu esi tāds pats cilvēks kā es, un tas mani nomierina. Bet varbūt. .. Jūs varat pateikt, kas turpmāk notiks ar mūsu zemi? — Nejautā, Johan.— Kates lūpās iegūla savāds smaids. — Labāk nezināt. Teikšu tev tikai to, — ja pēc divdesmit gadiem tu vēl būsi Vindavā, tad divdesmit pirmajā brauc no šejienes prom un labi tālu.. — Kāpēc? — Melnā nāve! Pilsēta paliks gandrīz tukša. Būs mēris un karš, briesmīgs un asiņains. — Jā …— Johans satraukti berzēja pieri.— Patiesi, labāk nezināt. Bet tur … Vai man jāsaka, tad . .. No kurienes jūs atnācāt, vai tur ir skolas arī latvjiem, jā? — Jā, Johan, ir. Daudz skolu. Mēs ar Valfrīdu pabeidzām mūzikas skolu, bet Katrīna mācījās vēsturi … — O, mein Gott! Un mani tautieši to pieļāvuši? — Tad vairs nebūs tavu tautiešu … šeit. Arī pilsēta sauksies citādi.


— Kā? — Ventspils,— to teica Valfrīds, kurš visu laiku bija drūmi klusējis. — O! O! Nē, nerunāsim vairs par to! Man reibst galva, un tas nav no vīna. Lai nu kā — mēs esam draugi un paliksim tādi arī tad, kad jūs atgriezīsieties tajā pasaulē, kurā es jau sen būšu miris. O! Šausmīgi! Bet — Ziemassvētkos mēs taču būsim kopā? Un vēl kādu laiciņu varbūt? — Jā, Johan, droši vien vēl diezgan ilgi,— domīgi teica Zigmunds un pēdējo reizi pielēja četras glāzes. *♦* Viņi izbrauca jau labi pavēlu. Hannelores kundze, atvadu asaras slaukot, brīdināja, ka tumsā un arī krēslā pa Goldingenas ceļu braukt esot visai bīstami, joprojām dzird par laupītājiem, kurus jau vairākus mēnešus veltīgi tvarsta gan Vindavas garnizona kareivji, gan hercoga dragūni, gan labi apbruņotie barona Bēra kalpi. — Žēl gan, ka nevarējāt izbraukt tad, kad barons atsūtīja jums pakaļ karieti, turklāt pienācīgi apsargātu. Es baidos par jums,— uzlicis cimdoto plaukstu puskarietes apmalei, nopietni teica Johans. Hannelores kundze skaļi ieraudājās. — Neraizējieties, viss būs labi,— braši apgalvoja Valfrīds.— Es esmu braucis pa šo ceļu melnā naktī, un nekas nenotika. — Pirmoreiz bija divas karietes un liela apsardze,— iebilda Johans,— otro reizi mēs triecāmies vēja ātrumā, bet tagad esat tikai jūs trīs un zirgu pasta kučieris. Viņš,— rektors pieklusināja balsi,— jebkurā gadījumā rūpēsies tikai par savu ādu. Bet es negribu piesaukt nelaimi. Ceļā, mani draugi, un dodiet ātrāk kādu ziņu par sevi. Un atgriezieties drīzāk! Es jūs gaidīšu! — Uz redzēšanos, bērni, uz drīzu redzēšanos!—sauca Hannelores kundze, slaucīdama acis priekšautā. Caur puspavērto logu izspraucās Inges aubīte un apaļais vaigs ar lielu, lielu asaru. Kariete sakustējās un devās ceļā. Diena bija apmākusies, bez vēja. Debesis pelēkas kā pelni. Ceļa grambas bija sasalušas, braucējus stipri mētāja. Zigmunda jaunā ceļojumu lāde ar vērtīgākajām mantām lēkāja kā aplama prieka pārņemta un dauzīja sava īpašnieka kaulainos ceļgalus. Lielā pītā tīne ar drēbēm bija piesieta aizmugurē, un par to nebija nekādu bēdu. Priekšā rēgojās rūsganā paltrakā ietērptā kučiera vienaldzīgā mugura. Visi trīs bija iegrimuši dziļās pārdomās. Par spīti vēsumam, Katrīna cerēja noskaņot sevi uz snaudu. Kājas sedza Hannelores kundzes dotā sega. Zigmunda dāvinātais biezais apmetnis silti apglauda muguru. Viņa samauca rokas dziļāk cimdos un drīzāk aiz ieraduma nekā aiz vēlēšanās piespiedās Valfrīda plecam. Ceļš kļuva līdzenāks, kokus apcukuroja sarma. Izbraukto grambu vietā zem karietes riteņiem klājās mīksti sniega polsteri. Kučieris zirgus neskubināja, tie tecēja vienmērīgā riksītī, skraukšķinot apsalušo sniegu. Zigmunds klusu šņaukājās, Val​frīds klusēja. Ēdolē viņi cerēja nokļūt vakarpusē. Lielā balle ar medību viesiem tikai rīt — laika pietiks gan braucienam, gan atpūtai, gan pārdomām, un nevienam no trīs braucējiem tās nebija saldas. Valfrīda apcerē dominēja grūti kvalificējama nožēla. Ne tā viņš bija gribējis atgriezties Vindavā. Atkal būdams kopā ar Kati un Zigmundu, viņš nejutās tā kā agrāk. Ja jau atgriezties, tad tikai kā uzvarētājam, bet vai viņš tādā gadījumā vispār būtu braucis atpakaļ? Viņš būtu varējis uzrakstīt nesalīdzināmi labāku operu par visām tām «Melpomenas balvām» un «Kalipso ciešanām». Taču viņam to neatļāva, tāpat kā neļāva daudz ko citu. Būtībā — kam vajadzīga opera, kurai vienu dienu aplaudē, bet pēc tam izsviež to mēslainē? Ja raksta, tad ko tādu, kas paliek. Solījumu jau pietika, vismaz sākumā. Paldies. Vairs viņu uz muļķa nepaķers ne Kalauss, ne Pekrevska madāma, ne


Rozālija. Viņa oratoriju neviens negribēja pat noklausīties, kaut gan Rozālija zvērēja, ka nodziedāšot solo partijas pat pašam hercogam … Nekā! Viss ar tādām pūlēm paveiktais, saltajā istabelē stingstošiem pirkstiem rakstītais, velns viņu zina, kam veltītais — kaķim uz astes! Protams, viņa rakstītais nebija sliktāks par to, ko varēja dzirdēt spēlējam Mītavas galmā un augstmaņu salonos, bet, velns parāvis, kāds tam sakars ar mākslu? Un naudas viņam arī vairs nav, neviena dāldera, pat ne nieka šiliņa. Nūjā, bet ir taču cerības uz Rozālijas deviņu tūkstošu pūru. Un uz viņu pašu . .. Taču līdzās šobrīd sēž Katrīna, un viss bijušais atkal kļuvis par tagadni un nākotni. Bet kādu nākotni? Šīs krāšņās spalvas pie viņa beretes ir Rozālijas dāvana, tāpat ar sudrabu izšūtie cimdi. Un saderinājies arī viņš skaitās… Kopš tās vājprātīgās nakts. Valfrīda atmiņas acis pavērās un ieraudzīja izšķērdīgi klātu galdu ar vēderainām Ungārijas vīna pudelēm, nolaistītu, ingvera un cukurotu augļu drupatām nobārstītu. Uz dlvāniņa krāc piedzērušais polis, Pekrevska kundzes simpātija, viņa zobens un zābaki mētājas uz grīdas, pār tiem klūp pati pane Pekrevska, ģitāru pie krūtīm piespiedusi un acis piemiegusi, un dūc nesaprotamus vārdus zemā, nodzertā balsi. Valfrīda kājas pinas nošļukušajā galdautā, no kaut kurienes izspraukusies, viņa pēdu min Rozālijas smalkā kurpīte. Viņai viss ir smalks, dārgs, skaists… Rozālija knudiņa viņa ausi, liek parūkas cirtās riekstus, dudina visādas mīļas blēņas. Pane Pekrevska pēkšņi nosviež ģitāru, stīgas nostrinkšķ uz gulošā poļa bruņām. «Ak, jūs, mani mīļie! Jaunība ir tik īsa … un tu, Valfrīd, esi to vēl vairāk saīsinājis. Apprecēties tik jaunam, un vēl ar nabadzīgu sievu! Ko viņa tev var dot? Tu esi tik talantīgs — atrodi tikai īstos draugus, un visa pasaule tev piederēs. Zelta dukātus bārstīsi kā šiliņus. Nu paskaties uz Rozīti… Mācītāja kungam ir daudz labvēļu un draugu viņa gaišības galmā. Lūk, tādu sievu tev vajadzēja, lai pats kļūtu kungs. Bet ko nu … Tagad tu vari tikai slepus uzdzīvot, pieminēt aizgājušo jaunību un nožēlot, ka tā esi to izniekojis.» «Valfrīds ir mans!» Iereibušās Rozālijas baltie pirksti spiedās viņa plecos. Lūpas glāstīja kaklu. «Lai tētiņš raksta bīskapam, lai atšķir viņu no tās … Viņa teica, ka nekas uz pasaules viņus nevarot šķirt. Var gan — es varu! Un es to izdarīšu. Kaut arī viņš tai būtu simtkārt pielaulāts!» «Es nekam neesmu pielaulāts!» Dzērums jauno mūziķi bija pārvērtis par mīkstu vaska piku abu sieviešu rokās. «Es varu precēt, ko gribu… Katrīna … mēs tikai dzīvojam kopā …» Un žagodamies sabruka uz Rozālijas samtainā pleca. «Maucībā!» Panes Pekrevskas acis spīdēja kā melnas plūmes. «Neprecēta sieviete atklāti dzīvo maucībā un nekaunas sabied​rībā uzdoties par neprecēta vīrieša likumīgu sievu!» «Pie kauna staba viņul Rīkstes!» Rozālija satvēra kausu. Vīns izlija uz galdauta kā tumša asiņu palts. «Rīkstēm viņu! Tu, mīļais, neesi vainojams… Viņa tevi ir nobūrusi — baznīca tev grēkus atlaidīs, bet viņai rīkstes pie kauna staba! Un lai visa pilsēta redz …» «Valfrīd, tad taču nav ko ilgāk kavēties! Jāraksta Vindavas rātei. Vai jāsaka Kalausa kungam — viņš jau zinās… Un tad tā netikle būs cietuma, bet tu … brīvs!» «Kate — netikle?» Viņš mazliet atskurba.— Par ko viņu cietumā? Un rīkstes… Mēs taču . .. viņa man . ..— vāvuļoja nevarīga dzērāja mēle. Bet pie viņa lūpām atkal pacēlās kauss. Pēdējais, ko viņš atcerējās,— panes Pekrevskas taukainās, melnās, pār seju pārkārušās pinkas un blakus tām — Rozālijas pienbaltās krūtis. Pēc tam viss izgaisa velnišķīgā ritmā un neprātīgos smieklos . .. Kas smējās? Viņš pats? Rozālija? Elles troksnis un pēc tam klusums, un riebīga garša mutē. Un viņš pats — Rozālijas gultā smacīgu izgarojumu pilnā istabā … Un, lūk, kariete atkal ved viņu projām no Vindavas. Ziņa par viņa un Katrīnas attiecībām pagaidām palikusi Mītavā. Nedod, Dievs, ja tā nonāks līdz Vindavai…


Iesānis viņš palūrēja Katrīnas profilā. Garas, gaišas, nolaistas skropstas, vaigi bāli, mute mazliet pavērusies. Rozālija laikam gan ir skaistāka. Kate — tāda kā sakritusies, pat novecojusi pa šo laiku. Kā te īsti gājis, viņš vēl nezina. Gan jau. .. It kā skatienu sajutusi, Kate klusu ievaidējās un smagāk piespiedās viņa plecam. Miegā. Zigmunda skatiena vairīdamies, Valfrīds aplika viņai roku un nopūtās. Viņam sāpēja. Kopš viņa atgriešanās Katrīna viņam uzticīgi piek|āvās tikai miegā, nomodā bija samocīti neveikla, māksloti jautra un vēsa. Kariete brauca jau otro stundu. Visapkārt ceļam slējās bieza meža siena. Egles kā bargas karalienes ieķērušās pāžu — priedīšu — cekulos. Klusums kā baznīcā. Zari liecās pāri šaurajam ceļam, riteņi klaudzēja uz saknēm — šeit sniegs tikpat kā nemaz nebija ticis klāt. Vāvere nometa aplupinātu čiekuru tieši zirgam uz muguras, un lielais dzīvnieks nervozi noraustījās. Nekas neliecināja par cilvēku klātbūtni. Un tomēr tie jau bija tepat blakus. Nobira sniega putraimu sieks. Trīs braucēji ierāva galvas dziļāk apmetņu malās, Katrīna apmiegotām acīm skatījās apkārt, taču pat viņas citkārt asais skatiens neredzēja, ka ceļmalas pusaugu eglīte sakustas, ka priežu smalcītē pavīd ieroču metāls. Karietes riteņi joprojām grieza klusumu, bet tad ceļmalas eglīte strauji atliecās, un aiz tās parādījās vīrs, kura ģīmis neko labu neliecināja. Zirgi iezviedzās un apstājās. Melnbārdis iznāca uz ceļa. Tas bija no gūsta izbēdzis zviedru karakalps, kurš nu jau gadu bija uzmeties par virsvadoni bariņam izbēgušu latviešu zemnieku, izveidojot patiešām pārdrošu laupītāju bandu, kura Vindavas pilskunga vārgo pūliņu dēļ bija izdaudzināta par nenotveramu. Visus šos vīrus gaidīja siekstas un cilpas, bet atpakaļceļa viņiem nebija — visas varas nicinādami, tie mita biezajos Goldingenas ceļmalas mežos, un laimīgs tas braucējs, kuram izdevās no viņiem izvairīties. — Halt!— virs uzsauca kučierim, taču tas bija lieki — zirgi stāvēja kā iemieti, bet pats braucējs mierīgi sēdēja un gaidīja, kas notiks. — Ko ved, lops?— Zviedrs pienāca tuvāk. — Vindavas muzikantus uz Ēdoles pili,— pakalpīgi skaidroja kučieris,— bet kariete — rātskunga … Trīs draugi saskatījās. Nekādu iespēju aizstāvēties! Valfrīds ar nožēlu atcerējās Johana efektīgās pistoles. Bet ko nu? Jābēg! Zigmunds ciešāk satvēra savu lādi un atāķēja karietes durtiņas. — Pie jod'! Šie nav no nabagiem,— latviski teica otrs, pienācis no ceļa puses, un norāva Valfrīda grezno bereti.— Un madam'! Gredzens, važ's. ..— Rupja, netīra roka stiepās pie viņas sejas. Izmisuma drosmē Katrīna iegrūda bezkauņam acīs ieplestus pirkstus un veikli izlēca no karietes. Trešais laupītājs, izgrūdis lamu vārdus, pret kuriem pat nerātnās latvju dainas likās kā bērnu skaitāmpantiņi, tvēra viņu aiz kleitas. Valfrīds iespēra uzbrucējam pa celi un, Katrīnu pie rokas satvēris, metās pa kreisi mežā. — Ātrāk, Zigmund,— viņš sauca draugam, kurš, ar smago lādi cīnīdamies, vēl nebija ticis ārā no karietes. — Tai lādē ir zelts!— iebrēcās viens no laupītājiem. Zviedrs panāca tuvāk. Pārējie jau raisīja vaļā drēbju tīni. — Lādē ir veci papīri, tu, cirmuļgalva!— atbrēca Zigmunds un meta uzbrucējam sejā sauju dālderu — viņu pēdējo naudas krājumu.— Atraduši, kam uzbrukt, gnīdas tādi! Savējos laupīt! Še, aizrijies, nejēga, un kaut tu d. .. zarnas izmežģītu! Tautiski sulīgie lamuvārdi laupītājus uz brīdi apstulbināja. Tāpat kā zemē nokritušie dālderi. Tikmēr Zigmunds metās mežā.


— Nu i purā iekše!— viens drusku žēlastīgi nopūtās.— Aizies pa burbul' kādā akacē. — Kas tev, lai iet. Kas tie pa tautieš', kas var sudrab' acēs mest,— atrūca otrs mežavīrs, kurš jau desmit gadus nezināja, kur viņa sieva, kur meitas; savā laikā diezgan karietēm riteņus spodrinājis, tagad katru karietē braucēju uzskatīja par nokau​jamu ļaundari. Zviedrs uzvilka abas pistoles un šāva mežā uz labu laimi. Divi laupītāji metās pakaļ bēdzējiem, bet pārējie nogrūda no ratu priekšas kučieri. Karieti viņiem nevajadzēja. Zirgus un tīni gan. Kučieris, ne vārda neteikdams, jūdzās iekšā aptīrītajā karietē — līdz Dobkrogam nebija tālu. Gan jau no turienes uz Vindavu kādu ziņu pados. Valfrīds skrēja, aiz rokas raudams Katrīnu, kura nepārtraukti klupa, garajos svārkos pīdamās. Tad viņas kāja aizmetās aiz dzeltenīgajā zālē paslēpušās kritalas, un Kate smagi nogāzās zemē. No piepūles acu priekšā lēkāja spoži punkti, elpa krūtīs sēca, sirds nelabi dauzījās. — Es vairs nevaru,— viņa izelsa.— Nevaru .. . Bēdz viens. — Vai tu bez prāta?— Valfrīds nometās ceļos.— Es lai tevi pamestu vienu mežā? Atpūties mazliet. Balsis es vairs nedzirdu, viņi laikam aizvākušies. — Var jau būt…— Katrīna nopūtās un klusiņām ievaidējās. — Tev slikti?— Viņš pārlaida acis viņas nobālējušai sejai, satvēra auksto roku un piespieda sev pie krūtīm.— Katiņ, mīļo, saņemies! Te nevar sēdēt, viss ar ledu. Iesim kaut kur … — Kur? Kur ir Zigmunds? Vai tu neredzēji? — Viņš visu laiku tepat blakus bija. — Ārprāts! Mēs taču nedrīkstam cits citu pazaudēt. Tad ir beigas.— Katrīna lēnām cēlās augšā. Samocītā elpa aukstajā gaisā kūpēja kā garaiņi. Valfrīds cieši apņēma viņu ap vidu. — Varēsi paiet? Turies pie manis. Katrīna uzlika roku uz viņa pleca un tūlīt sajuta pazīstamo siltumu. Un tomēr svešatnības aukstā siena palika pat tagad, kad tās vispār nedrīkstētu būt. — Jāatrod Zigmunds,— Kate atkārtoja.— Varbūt viņam kas noticis, varbūt pazaudējis brilles un palicis pavisam bez acīm. Abiem kopā iet nav jēgas. Katrs atsevišķi mēs viņu varam atrast ātrāk. — Bet ja mēs pazaudēsim viens otru? — Mēs … vairs neko pazaudēt nevaram …— Katrīna noņēma roku no viņa pleca. Tas bija ļoti grūti. — Katiņ … cik ilgi tu vēl. .. — Iesim meklēt.— Viņas acis pievērsās nīkulīgajam priedulājam. Skujas bija svina pelēkumā. Debesis augšā — tādas pašas.— Es iešu tur. Sasauksimies. Valfrīds noskatījās, kā Katrīnas tumšais stāvs ieplūda pelēkumā. Vienīgais gaišais plankumiņš bija gar kapuces malu izspraukusies matu šķipsna. Viņa lēni brida sasalušajā zālē, neattapdama pacelt svārku malu. Sirds truli sāpēja. No viņa rokas atbalsta Katrīna atteicās pirmoreiz. Nu jau bija pazudis arī matu gaišais stariņš, viņa bija labā gabalā. Valfrīds nopurinājās. Bija auksts, un no svinamajām debesīm sāka sijāties smalks, nepatīkams sniedziņš. Cik pretīgi zem kājām ņirkst sasalušais grīslis, te laikam ir purvs. Cik tagad varētu būt pulkstenis? Katrīnai ļoti gribējās apsēsties un raudāt. Par visu. Pulkstenis palika Zigmundam uz rokas, un kur viņš tagad ir? Protams, Zigmunds, nevis pulkstenis. Ļoti gribas raudāt. Bet asaru nebija, tās visas bija palikušas tajā rītā, kad viņa izlasīja Valfrīda paviršo zīmīti par braukšanu uz Mītavu. Zaļajos gultas aizkaros. Nē, nē, acis jātur vaļā! Jāskatās uz visām pusēm. Varbūt pakliegt? Bet neviens neatsaucas. Nē, atsaucas gan — tā ir Valfrīda balss. Viņš tepat ir, netālu. Mīļais… Nē, mīļš ir tas, kas mīl. .. Ak,


Dievs, es laikam būšu sajukusi. Valfrīds mani pārdeva. Lēti — par dažiem zelta gabaliem. Jēzu Kristu pārdeva vēl lētāk. Zigmund!— Katrīna iekliedzās tik izmisīgi, ka iesāpējās galva. Kas tur kliedz pretī? A, tas ir mans mīļais … Priedulājs beidzās. Priekšā bija nelīdzens, ciņiem klāts klajums ar retiem krūmu un nātru kumšķiem. Sniegs sijājās aizvien blīvāk, klajums grima neskaidrā pakrēslī. Katrīna spēra soli. Zem kājas ar klusu tinkšķi pārlūza ledus, un kurpe piesūcās ar ledainu ūdeni. Purvs … Viņa pameta acis apkārt. Kādu koka gabalu. .. Kaut ko, citādi tālāk netikt. Acis atdūrās pret stūrainu priekšmetu, apveidi likās pazīstami. Arī otra kāja iegrima ūdenī. Tur bija Zigmunda lāde ar visiem viņu dārgu​miem. — Zigmund!— Katrīna iekliedzās, cik vien plaušas spēja turēt. Un sasprindzināja dzirdi. Caur pretīgo sniega sijāšanos atplūda nenoteikta skaņa. Tepat netālu… Līdz puslieliem grimdama ledainajā dūņu putrā, Kate metās uz priekšu, kur balsnīja mazs, kroplīgi saliecies bērziņš un tajā ieķērusies roka. Zigmunda galva un pleci bija tikko saskatāmi, matu šķipsnas sajaukušās ar izplūkāto grīsli. Tālāk vairs nebija nekā, tikai dūņas, kuru virspusē bezspēcīgi turējās otra roka ar dūrē sažņaugtām brillēm. — Zigmund! Tu dzirdi? — Nenāc tuvāk . .. Nogrimsi tāpat kā es . ..— neskanīga, sēcoša balss. Acis nevarēja saskatīt. — Tūlīt, tūlīt, mīļo draudziņ . .. vienu brītiņu …— Katrīna skatījās pēc kāda koka gabala, kaut atlauzta zara. Nebija nekā. Tad viņa norāva apmetni un pasvieda Zigmundam.— Ķeries klāt, es tevi izvilkšu! Zigmunds saķēra apmetņa malu. Katrīna vilka no visa spēka, bet purvs negribēja savu guvumu atlaist. Elsodama viņa mīņājās melnajā putrā, pati stigdama aizvien dziļāk. Būtu nu Valfrīds. .. Bet viņš taču ir — Kate atcerējās. Tikai jāsauc. Valfrīds ir tepat tuvumā. Tūlīt mēs abi! Valfrīd! Dzirdi? Zigmund, turi apmetni, nelaid vajā! Man liekas, ka es tevi jau drusku pavilku. Viss būs labi, kapelmeistari Mēs vēl dziedāsim! Purvs — tas ir pupu mizas. Re, Valfrīds nāk! Es taču teicu, ka viņš atgriezīsies. Vai to teici tu? Nav svarīgi. Valfrīd, ātrāk, es vairs nevaru, rokas stingst! Valfrīds piesteidzās pie Katrīnas, kura jau bija iegrimusi pāri ceļiem, un satvēra apmetņa malu. Rāva no visa spēka, gandrīz atkrizdams augšpēdu. Bet Zigmunds bija ārā! Katrīna izņēma no netīrās rokas brīnumainā kārtā saglabājušās brilles. Zigmunds bija tuvu nemaņai. Aplikuši viņa nevarīgās rokas sev ap pleciem, Katrīna un Valfrīds vilkās ārā no purva. Zigmunda galva nokārās uz krūtīm. Valfrīds paņēma brīvajā rokā lādīti. — Kurp?— viņa acis jautāja Katei. — Vienalga. Kaut kur — ārā no meža … Bet draņķīgajam priedulājam nebija gala. Katei ar Valfrīdu likās, ka viņi zaudē pēdējos spēkus. Zigmunds kļuva aizvien smagāks. Valfrīds vairs nejuta zemi zem kājām. Drauga ķermenis uzgūlās smagi kā vainas apziņa. «Ja mēs būtu braukuši toreiz, kad vajadzēja braukt… Ak Dievs! Nelietis es esmu! Man vajadzēja iestigt purvā, nevis viņam.» — Valfrīd,— dobja un aizsmakusi Kates balss.— Laikam tā ir salmu kaudze. Vai siens. Tā bija asa, grīšļaina siena kaudze. Kaudzīte. Bet, lai cik maza, tomēr cerība uz glābiņu, uz siltumu. Kaudzes malā izplēsa iedobumu. Tur ieguldīja Zigmundu, iepriekš norāvuši viņam dūņu klātās, jau sasalstošās virsdrēbes. Valfrīds ievīstīja draugu savā apmetnī. — Pameklē lādē… tur jābūt sērkokiem. Atnesīšu kādus zarus.— Valfrīds sagumis devās uz meža pusi. Katrīna stīviem pirkstiem atvēra lādītes vāku. Sērkoki tepat vien bija. Zigmunds iekrācās. Kate


apraudzīja viņa pieri — tā dega kā ugunī. Seja kvēloja, tikai ap acīm baiti plankumi. Bailes saķēra sirdi, iekšā viss sāka dīvaini drebēt. Katrīna uzklāja Zigmundam arī savu apmetni, apglauzdama mīkstās ādiņas viņam ap kaklu. Viņu var glābt tikai siltums! Kur paliek Valfrīds ar malku, lai tā kāda būdama! Zigmunds sāka drebēt, drebuļi izvērtās par īstu drudzi. Kate pacēla abus apmetņus, ieplaka sienā un piespiedās Zigmundam ar visu ķermeni, pieturēdama apsegus, ko grūstīja slimnieka nesaprātīgās rokas. Nāca Valfrīds ar zaru nastu. Klusēdams iekūra uguni, cik vien iespējams tuvu gulētājiem. Brīdi skatījās abu sejās — Zigmunda sarkani pietvīkušajā un Katrīnas bālajā, aizvērtām acīm. Novērsās un pielika ugunī vēl malku. Bija jau gluži tumšs. Sniegs vairs nesijāja, bet sniga vieglām pārslām. Virs ugunskura tās izgaisa. Valfrīds nometās ce]os un apraudzīja drauga pieri. Karsta un mitra no kūstošā sniega. Ari uz Katrīnas pieres un vaigiem krājās sīkas lāsītes. Valfrīds nogūlās Zigmundam otrā pusē. Asā grīšļa stiebri dūrās cauri kamzolim un kreklam. «Vienīgais, ko es šobrīd varu darīt. Vienīgais. Gandrīz nekas. Bet ko? Ko? Mums nav ne mājas, ne zāļu. Labi, ka palikām dzīvi… Sienu vajag savilkt virsū. Kaut vai visu kaudzi. Ierakties pavisam. Galvenais, ka mēs esam kopā.» Viņš paslējās uz elkoņa, lai savilktu sienu virs apmetņiem, un ieraudzīja Kates plaši pavērtās acis, kas, sniegpārslu nevairīdamās, lūkojās debesīs. Tajās vairs nebija zvaigznīšu, tikai mēmas, tumšas sāpes. Tās vairs nemeklēja viņa skatienu — bezcerīgas un nekam neticošas. Valfrīdam likās, ka sirds satrūkst gabalos. — Katiņ! Mīļo, mīļo Katiņ!— Roka, kas sniedzās pēc siena lēkšķes, atslīga atpakaļ.— Neskaties tā, Dieva dēļ! Nu, nolamā mani, kaut vai sit — es to esmu pelnījis. Vienalga, ko, tikai neklusē un neskaties tā,— balss aizlūza un pārvērtās čukstā. — Man nav ko teikt,— Katrīnas lūpas pavērās.— Lamāt tevi es nespēju, kauties nav spēka. Un kāda tam jēga? Mums ir jādomā par Zigmundu. Vismaz jādomā. Un jācenšas būt siltiem. — Katiņ, tu mani ienīsti? — Nē, es tevi mīlu. Tāpat kā vienmēr. Bet vai tam vairs ir kāda nozīme? Tagad, kad … — Nē, tam ir milzīga nozīme. Tas īstenībā ir viss. Tu . ..— Valfrīds saudzīgi pārliecās pāri gulošajam Zigmundam un piekļāvās Kates aukstajām, saplaisājušām lūpām. Nakts spieda viņu tuvāk mīļajam augumam, vienīgajam patvērumam no tumsas, aukstuma un visvairāk — pašam no sava melnā kauna. Roka sameklēja viņas ledainos pirkstus, viņš juta tos lēni sasilstam savā plaukstā, un visā miesā izplūda pusaizmirsts, sen pazīstams miers. Atmiņā iedegās saule, gaišā, labestīgā vasaras saule, zaļa zeme, jūra un zeltainās zvaigznītes Katiņas laimīgajās acīs. «Es esmu pie tevis, Katiņ. Nekad vairs es nebūšu citur. Tagad es to zinu. Mēs esam mājās tikai tad, kad esam kopā. Arī šai svešajā, baismajā novembra naktī mēs esam mājās. Par spīti Mītavai, par spīti laupītājiem un visam zaudētajam. Galvenais mums tomēr ir palicis, Zigmundu mēs sasildīsim, un viņš dzīvos.» Zigmunds vairs nedrebēja. Viņu sildīja no abām pusēm. Valfrīda un Katrīnas pirksti palika guļam uz viņa krūtīm. *** Trauslais miegs nebija ilgs. Sals pieņēmās neticami strauji. Sniegs bija rimis. Valfrīds sapņoja, ka atkal atrodas Jelgavas pili un nezin kāpēc gluži kails guļ uz ledainās akmens plātņu grīdas. Turpat blakus ir kārdinoši klāta gulta ar pēļa segu, viņš grib ierāpties tajā un sasilt, bet nespēj pakustēties. Uz akmens grīdas švīkst soļi, viņš zina, ka tur nāk Rozālija, nāk klusu, kā vienmēr, un viņš cerību


pilns gaida, ka tā palīdzēs viņam tikt gultā un sasildīs viņu, taču Rozālija uzkrīt viņam virsū smaga un auksta, viņš jūt, ka asinis sasalst ledū, ka sirds stājas … — Valfrīd! Valfrīd!— drausmīgajā sapnī ielauzās Katrīnas balss.— Valfrīd, atver acis! Nedrīkst gulēt! Nosalsi! Ar pūlēm viņš atlipināja sīkiem ledus kristāliņiem pieķepušās skropstas. Biezajā tumsā rēgaina, tikko saskatāma Kates seja. Atjēdzies Valfrīds trīcēja vēl stiprāk nekā sapnī. Blakus kaut kas sēca, čīkstēja un svilpa. — Tas ir Zigmunds!— Katrīnas balsī bija izmisums.— Viņš neguļ, viņš ir nesamaņā. Paklausies, kas notiek viņam krūtis! Tas droši vien ir plaušu karsonis. Valfrīd, viņam vajag zāles, karstas kompreses, bankas. Viņam jātiek istabā! Man vairs nav ne piles siltu asiņu, no manis vairs nenāk ne drusciņas siltuma,— Katrīnas acīs parādījās stiklainas šausmas, zobi klabēja.— Valfrīd, tā ir nāve! — Iešu … vēl malku . .. Tepat mežā kādus zarus,— viņš nesakarīgi murmināja.— Kurināsim uguni. Visu nakti. Nevar būt, ka … nekas ļauns … — Man bail!— Katei aizlūza balss. Viņa satvēra Valfrīda gandrīz nejūtīgo roku, tad atgrūda,— Nē, ej! Ej! Tikai nenokrīt! un neaizmiedz!— Pieskārās Zigmunda sejai. Tā bija auksta kā līķim. Ieelsojās un sāka pūst dvašu uz zilganajiem plakstiem. Valfrīds pastiepa roku. Gribējās Kati mierināt, bet balss neklausīja. Roka atdūrās sasalušās šķipsnās. Ogļu blāzma pamazām dzisa. Viņš uzvilkās stāvus un, stīvi cilādams kājas, gāja turp, kur vajadzēja būt lielajiem kokiem. Likās, ka miesu nesedz pat drēbju skranda. Valfrīds spārdīja sniegu, taustīja stumbrus, grābstījās pēc zariem. Uzmācās ārprātīgas domas. Rīt mežmalā gulēs trīs līķi. Apkārt lidos kraukļi un vārnas. Viņiem barības pietiks līdz pavasarim … maitu putniem nesalst, viņi izdzīvos … Ass zars iedūrās starp īkšķi un rādītājpirkstu un atmodināja no nomoda murga. Sāpe nošalca līdz plecam. Valfrīds sajuta dīvainu atvieglojumu — tā bija karsta kā uguns. Nejūtīgiem pirkstiem valdīdams zaru un sprunguļu nastu, viņš streipuļoja atpakaļ pie dziestošajām oglēm. Divi siena vīkšķi, sprunguļu krāvums — un glābēja liesmiņa iesmējās naktij sejā. — Man liekas — viņš vairs neelpol— izmisuma asaras bira Katrīnai uz sarmas klātās apkakles. Viņa saguma ceļos un piespieda pieri Zigmunda aukstajām rokām. — Ko tu runā!— Valfrīds iekliedzās. Nometās zemē, notrausa sienu un apmetņus un pabāza plaukstu zem krekla. Vārgi, vārgi pret ribām sitās dzīvībiņa, vārgi cilājās krūtis, elpu nedzirdēja, tikai sēcienus. Atdzīvojušās liesmas atspīds raustījās uz Zigmunda bālās, neizsargātās, bez brillēm gluži bērnišķīgās sejas. — Ak, Dievs, kur tu esi? Glāb viņu!— baigo klusumu pāršķēla Katrīnas kliedziens. Viņa aizmirsa Valfrīdu, sevi, savu kļūmīgo stāvokli, visu, visu. Viss palika tālu. Bet te — acu priekšā — kluss un bezpalīdzīgs gāja bojā draugs! Valfrīda zodam piesala no pārkostās lūpas izspiedusies asins lāsīte. Katrīna pārmaiņus lūdza Dievu un lādējās. Abi berzēja Zigmunda rokas un kājas, gan caur apsegiem, gan zem tiem, elsodami, saltiem sviedriem pārplūstoši. Nakts ļaunā priekā uz ritu vilkās lēni jo lēni. Valfrīds skrēja mežā reizes sešas, lauzdams apsarmojušos priežu zarus, grābdams visu, ko vien varēja sagrābt, un katru reizi atpakaļ steidzās, bailēs stingdams no tā, ko varētu ieraudzīt


Beidzot tumsa kļuva palsāka un sāka atkāpties. Valfrīds un Katrīna paguruši gulēja, aptvēruši Zigmunda puspamirušo ķermeni. Vajadzētu celties, iet meklēt glābiņu, pajumti… Bet kur? Katrīnas acis uz mirkli aizvērās. Zem plakstiem ieslīdēja murgains sapnis. Apkārt siena kaudzei sāka skraidīt pelēki rūķīši ar ķērpju kušķiem bārdas vietā, viņi skraidelēja ātrāk un ātrāk, pelēkās bārdas lēkāja, pelēkās kājeles ņirbēja, ātrāk, vēl ātrāk . .. Pēkšņi mežā atskanēja brīkšķis, un rūķi pazuda, bet viņu vietā kā no zemes izauga pelēka ragana ar plēsīgām vārnas acīm. Pret viņiem izstiepās gari, melni nagi… Katrīna iebrēcās, pietrūkās sēdus. Sastinga. Pie melnās oglēs sasalušā ugunskura stāvēja sīka, lakatos un seģenēs savīstījusies večiņa. Ap viņas galvu virmoja dvašas mākonītis. Mazs, krunkains putna ģīmītis pētīgi lūkojās viņos. Lielā, skarbalainā dūrainī ievilkta roka turēja ragaviņu striķi. Nesaprazdama, kas ir šī vecenīte, nezinādama, ko no viņas var gaidīt, Kate apjēdza tikai vienu — tas varēja būt glābiņš, dzīvība! Pārvarot locekļu stingumu, pusrāpus viņa tika līdz večiņai un sabruka pie viņas kājām. — Glābiet! Mīļo māmiņ, glābiet!— no aizsmakušās rīkles lauzās vārdi.— Palīdziet! Mūsu draugs mirst! Večiņa nozibsnīja acīm, neko nejautāja, žigli kā putns notupās pie Zigmunda. No dūraiņa iznira sīka, brūna rociņa un pavilka Zigmunda plakstu uz augšu. Zilganzaļajā redzoklī melnais aplītis lēni, kā negribēdams savilkās. — Dvašo vēl. Būs dzīvs. Līdz' nu!— Vecā veikli grābāja sienu uz ragaviņām. Balsis un kustība arī Valfrīdu pamodināja no draudīgās sala snaudas. Kā apstulbis viņš raudzījās uz Katrīnu, uz svešo vecenīti, tad rausās kājās. Pēc brīža Zigmunds jau bija savīstīts apmetņos un ieguldīts sienā uz ragaviņām. Katrīna, parunāt nespēdama, trulā pateicībā skatījās uz glābēju, bet tā jau bija pieķērusies striķītim, un ragaviņas sakustējās. Kate kūlās viņai blakus. Valfrīds streipu​ļoja aizmugurē. Ceļš īstenībā nemaz nebija tāls — diez vai vairāk par kilometru — bet Katrīnai un Valfrīdam tas likās bezgalīgs. Zigmunds nejuta neko, viņa galva vienaldzīgi valstījās pa Kates apmetņa kapuci. Večiņa nekā neteica, nekā nejautāja, tikai ņipri cilāja sasalušās pastalas, uzmanīgi pārvezdama ragaviņas pāri koku saknēm un kritalām. Aiz nelielas kadiķu saaudzītes pacēlās augsta meža siena, bet pie tās, zem sasalušām ogām pilna pīlādža patvērušās, plaka pāris zemu būdiņu — viena lielāka, otra mazāka, apjumtas egļu mizām. Mazākaja būdiņā, laikam saimnieces soļus pazinušas, ieblējās kazas. Vecenīte atdeva ragaviņu valgu Katrīnai un atcēla nūju, kas bija atslieta pret durvīm. Tās atvērās, un no iekšienes pretī plūda reibīgs ar zāļu smaržām sajaukts siltums. Istaba līdzinājās pirtiņai — pašā vidū liela krautu akmeņu krāsns; tai abās pusēs pa salmiem vai zirnājiem klātai lāviņai. Māla klons. Pie sienām zāļu saišķi un slotas. Maziņš, maziņš, bālu plēvi aizvilkts lodziņš. Taču visas šīs lietas viņi ievēroja tikai vēlāk — tagad juta vienīgi siltumu un mājas smaržu. Zigmundu rūpīgi noguldīja uz lāviņas. Vecenīte paņēma no krāsns divus karstus akmeņus un pielika tos pie Zigmunda kājām. Uzmeta pāris sauseņu krāsns mutē kvēlojošajām oglēm, izvilka no aizdurves podu ar pienu, uzlika krāsns maliņā, otrā podiņā sameta nez kādas zālītes un ielika krāsns dobumā sautēt. Valfrīds — nobridies, netīrs, apsarkušām acīm un šķipsnās salipušiem matiem — piemetās uz vienkoča soliņa pie Zigmunda lāvas un saņēma drauga roku. Jūtīgie mūziķa pirksti samanīja vāju, bet ritmisku pulsu. Apmetņa segtās krūtis joprojām sēca. Zigmunda pulsa nomierināts, viņa roku neatlaizdams, Valfrīds aizvēra acis. Pēc brīža viņš noslīga no vienkoča un nokrita uz grīdas kā


nopļauts. Katrīna izbīlī salēcās, gandrīz izlaizdama no rokām poda koka rokturi, bet večiņa raisījās ārā no lakatiem un bija pavisam mierīga. — Pabāz, meit, ko šam apakš gal/s. Pārgur's, nosal's diezgan — necel augšām. Tu sev' sargi, tev miera vajag. Vai tiešām tas jau ir redzams? Katrīna nobāla, pēc tam pietvīka. Tikai divi mēneši! Varbūt mīlīgā vecenīte patiešām ir ragana? Bet viņa izskatās tik laba — kā vecmāmiņa, kuras Katei nekad nav bijis … tikai mamma … mammiņa . .. Viņas apziņa sāka migloties. Krāsns siltums pārvarēja baismās nakts stingumu — Katrīnas acis aizvērās. Večiņa tikko paspēja izņemt viņai no rokas piena podiņu. Kate gar krāsns stūri noslīdēja uz cietā klona un aizmiga kā mātes klēpī. *** Zigmunds nemira vis, kaut gan dažbrīd dega tādās ugunīs, ka jebkurš divdesmitā gadsimta termometrs viņa padusē būtu sasprādzis gabalos. Izģindušo seju klāja tumšsarkani plankumi, vājais ķermenis piecas sešas reizes diennaktī peldēja sviedros. Katrīna ar Babiņas māti — tā sauco gudro, žirgto večiņu — tikko spēja mainīt un mazgāt kreklus. Valfrīds atdeva arī savējo, uzvilkdams kādreiz grezno kamzoli uz kailas miesas, vēl vienu no tīnes izvilka Babiņas māte — rupja pakulauduma paltraku pavirši savārstītām sānvīlēm. Zigmunda krūtis, mugura un kāju pēdas tika ieziestas ar pulverī saberztām zālītēm siltos cūku taukos, āda bija zilgansarkani raiba no Babiņas mātes prasmīgi uzliktiem radziņiem. Pirmoreiz slimais atguva samaņu vēlā vakarā, kad pēc viņu ierašanās būdiņā jau bija pagājušas trīs dienas. Aizmiglotais skatiens klīda pa tumsu, atdūrās nokvēpušajos griestos, tad nolaidās zemāk, notverdams Valfrīda un Katrīnas izplūdušos vaibstus dīvainā, raustīgā apgaismojumā un vēl vienu — nekad neredzētu seju. Oža uztvēra dūmu un zāļu smaržas — dienā istabiņa bija kvēpināta ar kadiķu zariem. Kāds pacēla viņa galvu, pielika pie mutes trauku ar rupju malu. Mēli atveldzēja silts sķidrums. Viņš norija pāris malku, tad sāka dziļi un sāpīgi klepot — krūtīs dūra kā ar īlenu. Izklepojies sajuta atvieglo​jumu, bet tūdaļ apziņa pagaisa murgainā miegā. Zigmundam tiešām laimējās — tā čukstus sprieda Kate ar Valfrīdu — Babiņas māte bija īsta zintniece un zāļuzine, viņa arī prasmīgi nolaida Zigmundam asinis, iepriekš izraidījusi Kati no istabas. Ar viņas māku un nerimtīgajām rūpēm Zigmunda skaidras apziņas brīži no dažām minūtēm nedēļas laikā pieauga līdz vairākām stundām. Krūtīs gan joprojām gārdza un čīkstēja, klepus lēkmes lika draugiem (kuri paši tika cauri ar kārtīgām iesnām) līdzjūtībā sarauties, tomēr ar katru dienu Zigmunds kļuva aizvien dzīvāks, pieprasīja brilles, lai varētu pamatīgi izpētīt dīvaino mitekli, un neapmierināti murkšķēja, kad Babiņas māte lika viņam dzert karstu kazas pienu un ēst kazas biezpienu ar rupju miežu biezputru, slimības aptumšotā prātā gvelzdams kaut ko par nez kādiem mistiskiem bifšteciņiem, likdams vecenītei izbrīnā ieplest acis. Pa drusciņai vien Valfrīds un Katrīna bija Babiņas mātei pastāstījuši par sevi un nelaimīgo piedzīvojumu, kas gandrīz bija novedis Zigmundu veļu valstī, protams, noslēpjot pašu galveno — no kurienes viņi atnākuši. Tomēr Katrīna nespēja tikt vaļā no absurdās iedomas, ka neizprotamā veidā večiņa par viņiem zina visu. — Re, tu māk' ari villu vērpt,— ar mazliet izbrīnītu smaidu kādu vakaru viņa teica Katei, kad tā, pūlēdamās būt kaut kādā veidā noderīga, bija piesēdusies pie primitīva ratiņa. — Es māku arī šķetināt un cimdus un zeķes adīt,— atbildēja Kate, dūšīgi mīdama paminu. Babiņas māte vērīgi paskatī​jās viņai sejā. Vecenītes nākamie vārdi Kati burtiski satrieca. — Vai ta jūsu ļauži tādas zeķes, cimdus valkā, labāku nav? — Valkā gan,— nomurmināja Kate un apklusa, nedrīkstē​dama acu pacelt.


Labu laiku netika runāts neviens vārds. Zigmunds šņāca veselīgā miegā, Valfrīds bija mežā — likt zaķiem cilpas. Par to gan draudēja bargs sods, bet Babiņas māte tikai pasmējās — cik mežā zaķu, tik kungi nemaz nevarot apēst, pietikšot būdniekiem un nabagiem arī. Večiņa kārsa nelielu vilnas pikuci, un istaba bija klusa kā muzejs, dūca tikai Kates ratiņš. 289 Šajās dienās Kate iemācījās pagatavot rupju miežu biezputru, rudzmiltu un zirņu putras — kāda no tām katru dienu nokvēpušā podā suta izkurinātajā pirtskrāsnī. Tikai — gandrīz bez sāls. Sarkano sālsgraudu vienkoča traukā Babiņas māte taupīja 10— L.Sēle vairak neka zeltu. Pie tā bija grūti pierast. Sevišķi Katrīnai šķebināja katrs kumoss, kazas pienu viņa nespēja ne pie mutes likt. Valfrīds joprojām nezināja neko. Tonakt, kad viņš atgriezās, Katrīna negribēja un nespēja par to runāt. Tad — sasteigtā gatavošanās braucienam, visa šī nelaime, bailes un pārdzīvojumi atņēma vēlēšanos citām rūpēm un bažām likt vēl klāt savējās. Tagad galvenais bija Zigmunds — viņa veselība. Karsoņa izvārdzinātais kapelmeistars jau varēja vismaz pāris stundu dienā pasēdēt uz savas lāviņas. Taču, kā atklājās jau pēc pāris dienām, viņš nebija vienīgais slimais, kam palīdzēja un ko dziedēja Babiņas māte. Gandrīz vai katru dienu Valfrīdam ar Kali nācās slēpties, kad no klajuma vai pa meža neredzamo taku uz būdiņas pusi tika vests vai saviem spēkiem nāca kāds vājinieks. Suņa vietā par svešiniekiem brīdināja kazas, kuras tos sajuta jau pa gabalu, mekšķināja kā negudras un ragiem klaudzināja pa kūtiņas sienu, aiz kuras bija istaba. Kamēr atnācējs vai atnācēji uzturējās namiņā, abi tupēja kūtī starp divām sirmām kazām. Babiņas māte negribēja, ka pie viņas istabā redz trīs nepazīstamus cilvēkus. Ļaudis te apkārt neesot slikti, bet mēles tiem tikpat garas kā pārējiem. Viens vārgulis uz lāvas zem pārsegiem neesot nekas, turpretī šie abi — runā kā tautieši, bet kungu drānās, jauni un veseli — lai labāk tupot kūtiņā. Tā nu viņi tupēja arī — jumts bija tik zems, ka kājās slieties nevarēja,— tupēja un klusiņām sačukstējās par kaut ko. Par niekiem. Par kazām un pazaudēto kafijas maisiņu, par dzīstošo brūci Valfrīda plaukstā, pa ziepju trūkumu… Nu kā visu šo sīkumu un kazu vidū runāt par nopietnām un smagām lietām? Valfrīds juta, ka Katrīnā nav ne dusmu, ne ļaunas atmiņas, taču viņš saprata arī to, ka izslēgt no apziņas viņa nodevību Kate nespēj. Varbūt vēl ilgi nespēs. Kad, uz siena klēpīša piemetušies, kopā saspiedušies, viens otra siltumu meklēdami, viņi apskāvās, pat tad viņu rokas un lūpas šķīra necaurjūtama siena, ar sāpēm viena no otras atrāvušās dvēseles veltīgi atdauzīja spārnus pret to. Un tā ritēja dienas — viena pēc otras. Kalendāra viņiem nebija, taču, vairākkārt skaitot sajukušās dienas, iznāca, ka decembris jau sācies. — Mani velk atpakaļ uz pilsētu,— kādu vakaru, kad Babiņas māte bija izgājusi izslaukt kaziņas, teica Zigis.— Tikai jāizdomā, kā tur nokļūt. Ja uz Kuldīgas ceļa ārā liktu, vai nu kāds tirdznieks nepaņemtu ratos? No tiem šosejas bandītiem vairs nav ko baidīties — tādus plukatas, kādi mēs tagad esam, pašus var aicināt uz laupītāju bandu. — Es ari gribu uz mājām,— nopūtās Katrīna.— Jā, jā, uz mājām,— viņa atbildēja Valfrīda vaicājošam skatienam,— Ventspils ir mājas visos laikos, un Hannelores kundze mūs gaida uz Ziemassvētkiem. Johans arī gaida. Valfrīd, tu apsolīji spēlēt ērģeles — nu jau tās droši vien kārtībā. Tur ir mūsu kapela. Kāda velna pēc mums dzīties uz Ēdoli? Es nemaz nejūtos tik labi, lai tagad, ziemā un aukstumā, triektos uz svešu vietu. Turklāt — vai tad tur mūs vēl kāds gaida? — Katiņ, bet tu taču gribēji redzēt Ēdoles pili tādu kā tagad,— nedroši ierunājās Valfrīds.— Ja tagad neredzēsim, tad jau vairs nekad. Jāsāk domāt ari par īsto atgriešanos, un tev vienmēr ir tā paticis ceļot. Gan jau tur mums vēl būs ko darīt, turklāt cilvēciskākos apstākļos.


— Man arī šeit apstākļi ir cilvēcīgi diezgan,— Katrīna atcirta kā ar cirvi.— Bet cik ilgi mēs, trīs jauni cilvēki, varam dzīvot uz kakla vienai vecenītei, kas pārtiek tikai no savām kazām un . .. honorāriem par ārstēšanu vai saķertu bērnu? Tā bija neapstrīdama patiesība. Tomēr Valfrīds centās pārliecināt draugus, ka līdz Ēdolei tomēr vajadzētu aizkļūt. — Es gribu atpakaļ!— Kates balsī ietrīsējās tuvas raudas.— Tur es jūtos drošāk. Un par īsto atgriešanos šobrīd nav pat ko sapņot — vai tu nesaproti, Valfrīd? Valfrīds saprata gan. Taču viņš lieliski saprata arī ko citu: ja pa šo laiku mācītāja ģimene ir atgriezusies Vindavā, tad Kate tur rādīties nedrīkst. Kā viņa — pane Pekrevska — toreiz teica: Pie kauna staba! Tas ir briesmīgi, bet tā ir realitāte. Pļāpai Stulbenis! Nē, Ēdole ir vienīgais glābiņš! Beigu beigās Ēdoles baznīcā viņi var salaulāties un atgriezties pēc pāris mēnešiem ar mācītāja zieģeli kabatā. Un lai kāds pēc tam pierāda, ka kaut kas nav likumīgi! Taču ne Katrīna, ne Zigmunds nebija pierunājami. — Kāds nelabais tevi uz turieni trenc? Vai tev vēl nav apnikusi ņurkāšanās pa pilīm un augstākajām sabiedrībām?— diezgan indīgi noprasīja Kate. — Mūsu Vindayas kapela un mans mīļais korītis būs beigts un pagalam, ja mēs nebrauksim atpakaļ. Runa bija par prombūtni tikai līdz Ziemassvētkiem, Cik nu vairs trūkst? Mēs taču būsim īsti maitas — vismaz Johana, Kristiāna un vēl viena otra acīs,— Zigmunds pilnīgi atbalstīja Kati. io« Valfrīdam sāka trīcēt pirksti. Bija jārunā un jāsaka patiesība. Stomīdamies un vārdus meklēdams, viņš pastāstīja, ko dzērumā teicis mācītāja meitai, kādus padomus devusi pane Pekrevska. Ka atgriezties Vindavā tagad nevar — tas nozīmē pakļaut Katrīnu un daļēji arī viņus abus bezgalīgām pratināšanām, 291 pazemojumam un varbūt pat nejēdzīgam sodam. Valfrīda seja pietvīka sarkana, viņš neuzdrošinājās pacelt acis — patiesība, tagad izteikta vārdos, izklausījās vēl pretīgāka nekā līdz šim tikai viņa paša domās. Klusums bija šausmīgs. Likās, ka nomelnējušo baļķu sienas dreb sasprindzinājumā, ka ausīs sīc veseli sīkmušiņu bari, vājā skala uguns apauga ar trīcošiem, varavīkšņainiem apļiem. Zigmunds izgrūda kaut ko nesaprotamu un nogāzās uz lāviņas. — Tev nepietika ar neuzticību, vajadzēja mani arī noliegt?— izgrūda Katrīna, nevaldīdama drebošās lūpas.— Vari uzskatīt, ka es tev nekad nekas neesmu bijusi. Būtībā tu jau to esi izdarījis. Viss!— Viņa nometa Valfrīda roku kā indīgu tārpu.— Nepieskaries man! Durtiņas pavērās. Ar slauceni rokā nāca Babiņas māte un jau uz sliekšņa nogrozīja galvu. — Kas par naidu istabā? Tik smags gaiss, ka ne dvašu raut. Jums kā viena koka trim žuburiem jādzīvo. Tik daudz asaru aiz muguras, tik daudz bēdu priekšā. Pagalam būsiet, ja kaut viens nolūzīs. Valfrīds sēdēja, seju plaukstās iespiedis. Sausā, brūnā roka stingri saspieda viņa plecu. — Nu vairs ne ar dusmām. Uz viņu,— rādīja uz Katrīnu,— ne dusmu, ne naida turēt nedrīkst. Tu jau nepavisam. Mīļi runā. Nu tikai ar labu. Slikts diezgan bijis. Katrīna lūdzoši uzskatīja Babiņas māti — nu, ne vārdiņa vairāk! Lai paliek noslēpums, kā bijis. Kauns un pazemojums svēla vaigus kā karsta dzelzs. Lai viņa tagad vēl pateiktu, ka gaida bērniņu? Pēc tikko uzzinātā! Nekad! Gan jau pats ieraudzīs, tad arī sapratīs, ka noliedzis ne vien viņu, bet arī pats sevi. Babiņas māte nodzēsa skala galiņu ūdens silītē. Bija laiks gulēt. Katrīna satinās villainē un piespiedās pie krāsns akmeņiem. Māla klons bija ciets, bet sildīja. Valfrīds ilgi un nemierīgi grozījās


savā kaktā pa zirnāju klēpi. Čaukstoņu brīžam pārtrauca Zigmunda klepus. Bezmiega naktī iespiedās dīvaina Babiņas mātes murmināšana; atsevišķi vārdi nebija atšķirami, saplūda kopā tādā kā melodeklamācija ar gari steptiem patskaņiem, lija kā lietus lāsītes uz jumta, kā neskaitāmi graudiņi apcirknī. Katrīnas mokpilnās domas izplūda un aizskalojās, sirdsapziņas dedzinošie pārmetumi atstājās no Valfrīda. Arī Zigmunds manīja smagumu salīstam plakstos. Babiņas mātes miega vārdu ieaijāti, visi trīs iegrima dziļā, saldā aizmirstībā. Rītausmā Kati pamodināja čaboši soļi. Babiņas māte tinās milzu vīkalā un izņēma no krāsns ierltes cimdus. — Man jāiet, meit, aizpurva mājās mazs bērniņš gaida. Kazas izslauktas, sildīts piens rovī. Brālīša krekls ārā žaudējas, pirmāk dod — sasildi. Uz savu neesi barga — viņam tagad dvēselīte gauži slima. Labāk sevi sargā no bēdas, tā tev tuvu klāt, pierē ierakstīta. Klusu nočirkstēja durvis. Kate aizlika bultu. Ielēja silto pienu mazajā bļodiņā un nolika pie Zigmunda lāviņas. Pašu gulētāju zem apsegiem gandrīz nevarēja ieraudzīt. Katrīna viegli paraustīja viņu pie pleca. Valfrīds ieraka galvu apmetnī. Kaut ko no večiņas vārdiem viņš bija dzirdējis, kaut ko — ne. Dzirdētais vienlaikus nomierināja un satrauca. Viņš necelsies augšā, nē! Runāt nav par ko, klusēt un skatīties vienam otrā — briesmīgi. Labāk gulēt ar seju pret sienu. Vai tiešām Kate viņam nepateiks nevienu vārdiņu? Minūtes ritēja, sakrājās stunda, otra … Pēkšņi Katrīna strauji, kā ko atcerējusies, piecēlās un nāca uz viņa pusi! Nē, tomēr ne! Atvērās durvis, uzplūda salta strāva, un durvis atkal aizcirtās. Cik asa un skarba kļuvusi citkārt tik piekļāvīgā Katiņa! Vai tiešām viņa nesaprot, ka cieš ari viņš, ka viņa sirdsapziņas pārmetumi ir briesmīgi. Ja pati būtu redzējusi, kādi ir Jelgavas galma tikumi! Nē, viņa laikam stāvētu tiem pāri. Un tomēr — viņš taču aizbrauca no turienes, ne jau tikai Johana vests, pats ilgāk, vienalga, nebūtu izturējis. Ar to visu ir cauri! Viss pamazām nokārtosies, arī Zigmunds jau gandrīz izveseļojies . .. Tas taču būs kolosāli interesanti — salaulāties septiņpadsmitajā gadsimtā! Ēdoles baznīcā. Kate būs sajūsmā. Aiz durvīm kāds grābājās, it kā nevarēdams atcelt koka klapīti. Valfrīds aizslēpās aiz krāsns. Nācējs redzēs, ka Babiņas mātes istabā nav, un aizies. Skrāpēšanās nerimās. Tai cauri bija saklausāma tāda kā stenēšana un vaidi. Vai tā nav Kates balss? Valfrīds pietrūkās un atgrūda durvis. Tās smagi atsitās pret kādu ķermeni. Uz apledojušā akmens sliekšņa kunkstēdama locījās Katrīna. Nenieka nesaprazdams, Valfrīds satvēra viņas rokas un mēģināja piecelt kājās. Bet Kate necēlās, tikai vilkās kamolā. Caur sakostajiem zobiem lauzās vaidi. Valfrīdam pār muguru pārskrēja tirpas. Kas varēja notikt šajās nedaudzajās minūtēs? Viņa gāja pēc Zigmunda krekla, bet tas, rau, joprojām uz līkā priedes zara, tikai viena piedurkne nokarājas līdz pat sniegam, līdz sasalušajai, apsnigušajai lāmai. Sniegā Kates pēdas, bet kas tie par plankumiem sniegā? Asinis? Kate ievainota! Kāds dūris? Šāvis? Bet nebija nekāda trokšņa, neviena svešinieka tuvumā. Katrīnas roka ieķērās melnajā durvju aplodā. Valfrīds bailēs drebošiem pirkstiem satvēra viņu zem padusēm, lai dabūtu pāri slieksnim. Zem Katrīnas drānām sniegā pie akmens sliekšņa izplūda spilgti sarkans traips … Tumšā istaba un sarkani izraibotais sniegs Valfrīda acu priekšā sagriezās ārprāta virpulī. Kates nervozitāte, nespēka un asaru lēkmes, nevēlēšanās kaut kur iet vai braukt, neizskaidrojamais riebums pret ēdienu — nolādēts, vai viņš bijis ar aklumu sists? Valfrīds pacēla Katrīnu uz rokām un noguldīja tukšajā lāvā. Ko lai dara? Ko? Vai viņa nenomirs? Kur Babiņas māte?


— Katiņ … Katiņ, vai tu mani dzirdi?— Uz ceļiem tupēdams, nedroši, baidīdamies viņai nodarīt sāpes, ar pirkstu galiņiem skāra viņas seju, plecus, rokas.— Saki, kā lai tev palīdz! Mīļo! Nu, saki taču! — Nekā!— Vārds kā akmens pārvēlās pāri bālganajām lūpām. Samiegtās acis atvērās kā dziļas, ciešanu pilnas akas.— Es gribu mirt. Un droši vien nomiršu ari. Tagad tas būs viegli — man vairs nav nekā, no kā būtu žēl šķirties. — Nē!— iekliedzās Valfrīds.— Nē! Ja tevis nebūs … es nedzīvošu ne minūti ilgāk.— Viņš nejuta, ka pār seju tek pavisam nevīrišķīgas asaras.— Kāpēc tu man to neteici? Nerakstīji? Es būtu pavisam… Es taču tevi mīlu! Esmu bijis tev neuzticīgs, esmu bijis egoists un nelietis, bet es tevi mīlu un mīlēšu! Katiņ! — Ko tu bļauj!— no krēslas atskanēja Zigmunda aizsmakusi balss.— Skrien pie saimnieces! Un cik vien ātri var! Pēc pēdām sniegā atradīsi. Skrien, muļķi, bļaušanai par vēlu. Tev vajadzētu sagāzt pa purnu, bet nav ne spēka, ne laika. Skrien! Tāds, kā stāvējis, Valfrīds izmetās pa durvīm. Skrēja pa sniegu kā pēdu dzinējs suns. Elsa. Dvašas mutuļi aizmigloja acis. Ja viņš būtu zinājis! Ja būtu sapratis! Kamēr viņš ar Rozāliju … kamēr viņš glaimoja, klanījās, amizējās un meklēja sakarus, kamēr viņš rakstīja visas šīs blēņas, viņa viena … Un nu! Ak, Dievs! Ak, Dievs! Vai vispār vēl kas ir labojams? Un ja nu Katiņa noasiņo, kamēr viņš skrien? Vai tās maz ir īstās pēdas? Varbūt tieši tagad .. . A-ā!— Valfrīds iebrēcās un pakrita sniegā. — Es nāk', dēls! Celies! Nelaim' jūt pa gabalu.— Babiņas mātes stingrā, mazā glābēja roka satvēra viņa kamiesi.— Es jau redz'… Nenosargāji! Kā nu tā! Kā nu tā … vai tev dvēsele akla, ka neredzē? Kā tu tā? Viņai tak viss vaigā rakstīts. Nu par vēlu … Nu tik jāskatās, ka pašu izceļ. — Vai Katiņa nenomirs?— ārprātīgām acīm večiņā urbda​mies, prasīja Valfrīds. — Nezin'. Mīļu turēsi — izdzīvos. Līdz šim par maz mīļu turēji, no diviem viens nu ir pagalam. Lūk, būdiņa. Durvis joprojām pusviru. Plankums sniegā jau aprūsējis. Lāviņā čokurā savilcies Kates augums. Zigmunda pārbiedētās acis. — Še cirvis, bļoda. Aciņā ledu sacirtīsi. Bet tu,— večiņa pagriezās pret Zigmundu,— būsi jau diezgan stiprs ārā iet. Eit' uz kūtiņu, dēli! Jums te tagadīt nav palikšanas. Kūtiņā bija tumšs un remdeni silts. Abi sakņupa uz pakaišu kaudzītes. Viena strupraģe kažele, laipnāka par citām, bukņīja Valfrīda ceļgalu. — Zigi… Vecīt… es nekad!— stingstot klausīdamies žēlajos vaidos aiz sienas, čukstēja Valfrīds.— Nekad, goda vārds! Vai patiesi visam tam vajadzēja notikt, lai es apjēgtu … — Es nezinu, kam bija jānotiek,— apspiezdams klepu, nomurmināja Zigmunds.— Tev acīmredzot vajadzēja dabūt ar mietu, lai … Tikai blieziens ķēra citu galvu. — Kāpēc tu man nerakstīji, ka viņa? .. — Daudz tu ņēmi galvā manas vēstules. Valfrīds nokāra galvu. — Es gribu, lai viss būtu kā agrāk. — Visi to grib. — Ko darīt, lai tā būtu? — To pašu, ko agrāk. — Kur mēs tagad paliksim? — Katei jātiek uz kājām. Pēc tam slāsim uz Ēdoli. Te citu variantu pagaidām nav un nevar būt. Vēlāk — nu, redzēs …


— Es kaut ko izdomāju, bet tagad tas liekas pamuļķīgi. Nezinu, ko Kate teiks. Tad varbūt varētu atgriezties arī pilsētā. Un pēc tam — varbūt pietiks piedzīvojumu? — Tik ātri tas neies. Šo visu vajadzēs aizmirst. Citādi spogulis mūs neņems pretī. — Bet es taču nevarēšu aizmirst. Es nemaz nedrīkstu aizmirst! — Atcerēties tu vari. Bet tikai ar prātu. Mums atkal jākļūst dulliem un laimīgiem. Citādi mēs te paliksim līdz kapam. — Zigi! Es tev zvēru . .. — Nevajag. Aiz sienas bija klusums. Pēc laiciņa Babiņas māte pabāza galvu pavērtajās kūtsdurvls. — Nāk uz istabu. Katiņ' guļ. Valfrīds neko neuzdrošinājās jautāt. Klusi viņi pārkāpa nelaimīgo slieksni, klusi iegāja istabā. *** Nomods uzpeldēja lēni — te parādījās, te pazuda kā upes krasts miglas viļņos. Viņa pūlējās atcerēties, kas noticis, kāpēc locekļi svina pilni, bet galva dīvaini viegla. Bet doma neļāvās notverties, izslīdēja kā lunkana zivs. Mugurā turējās trula sāpe. Atmiņā uzplaiksnīja baltums, sniegs un baltas krekla piedurknes pret rudo priedes stumbru. Un tad tikai tumšpelēka debess, kas vienā mirklī kļūst melna. Un sāpes, dziļas, krampjainas sāpes … Ai!— apziņa uzšķīlās nežēlīgi gaišā ugunī, un viņa saprata, ko saka smagais ķermenis. Vaigu pārripoja silta lāsīte un iesūcās matos, tad vēl viena. Lēni, lēni cēlās roka noslaucīt. Dziļajā krēslā Katrīna raudzījās uz saviem mironīgi bālajiem pirkstiem. Otru roku nezin kāpēc nevarēja pakustināt. Viņa pagrieza galvu — roku spieda Valfrīda vaigs. Viņš bija aizmidzis, un no viņa vaiga siltums klusu strāvoja Katrīnas sāpīgajā ķermenī. Sakustēšanos manījis, viņš pamodās. Katrīna ielūkojās acīs — satrauktās, rūpju pilnās, mīlošās. Skatījās ilgi. Cik sen viņa nebija redzējusi tādas acis! Veselu mūžību. Nē, vēl ilgāk . .. — Valfrīd.— Viņas balss bija neskanīga kā sūbējusi stīga. Lūpas saudzīgi atbrīvoja mīļo vārdu no tumšajiem tīmekļiem, kas mēnešiem ilgi bija stīdzējuši no sirds. Siltas asaras slapēja viņa maigi skarošos pirkstus. Gribējās tik daudz teikt, izrunāt visu, visu — kā agrāk, bet nebija spēka, un Katrīna spēja tikai atkārtot viņa vārdu. — Katiņ … manu Katiņ … man ir tik briesmīgi žēl… es pat nespēju iedomāties, ka var būt tik drausmīgs žēlums … bet tu neskumsti… un neraudi vairs. Mums viss vēl priekšā… viss vēl būs! Tici, lūdzu! Tev atkal jākļūst veselai un laimīgai. Es vairs nekad nebūšu tāds! Es to visu negribu atcerēties! Tas bija … nē, pat domāt pretīgi! Tas ir tik tālu no mums, no visa, kas mums bijis… un būs! — Būs …— Kate atkārtoja kā atbalss. — Mēs atgriezīsimies Ventspilī — tikai drusku vēlāk. — Var jau būt,— viņa nopūtās.— Tikai man bail, ka Vindavu mēs vairs neredzēsim. Un nevienu no mūsu draugiem arī ne. — Kāpēc tu tā domā? Viss nokārtosies . .. Varbūt aizbrauksim kaut kur visi kopā? Varbūt uz Rīgu? Paskatīties, cik patiesības bijis «Velta kalpos»? — Muļķuk, tas jau bija pirms sešdesmit gadiem,— Katrīna bez skaņas iesmējās — tik brīnišķīgi bija atkal redzēt un dzirdēt Valfrīdu tādul — Kāda starpība — sešdesmit gadi! Mums, kam trīssimt ir tīrā spička! — Drīz būs pavasaris, Valfrīd. Tikai divarpus mēnešu jāpa​ciešas. — Tieši tā tu man reiz rakstīji vēstulē. Toreiz es izlasīju un nopriecājos — patiesi — cik maz! Kaut gan līdz Jaungadam vēl bija pāris nedēļu.


— Pavasarī mēs būsim mājās,— Katrīna čukstēja un pievilka viņa galvu tuvāk. Vaigs bija ass, apzēlis durstīgiem rugājiem, bet lūpas maigas un siltas. — Tu esi ar kaut ko pieķēpājis matus.— Kate ar tievajiem pirkstgaliem pabružāja paisumu Valfrīda deniņos. Pirksti noslīdēja gar matu šķieznu — tajā nekā nebija. Viņa strauji, elsaini ierāva elpu un, cik spēka, apskāva viņa kaklu. Istaba grima krēslā un gulošo rāmajā elpā. Kaut kur krēslā čirpstēja circenis, smaržoja pēc dūmiem un sakaltušas zāles. Sāpīgā laimes apziņā Valfrīda cirtainā galva noslīga uz Kates krūtīm, piekļaujot viņas sirdij kopš vakarvakara nosirmojušos deniņus.


III daļa Ar četriem logiem namiņu celsim, ar četrām domām apjumsim. Četras bēdas no ceļa nost velsim, četros vējos skanēsim … No vienas akas ūdeni smelsim, no vienas maizes lauzīsim, ziemā zem viena mēness salsim,— pie vienas uguns sasilsim. Zied zilas puķītes čembalo stīgās, čella krūtīs rūgst prieka vīns; līksma kā kamene plaukstā dūc ģīga, un pavasari stabule svin … Dzelzs pannā uz oglēm cepās zaķis. Ar mākslinieciski sasietas un izliktas cilpas palīdzību Valfrīds kārtējo reizi bija apskādējis baronlielskungam Bēram piederošo garaušu ganāmpulku. Bet ēst vajadzēja, un zaķi bija tauki. Sirdsapziņa zaķa sakarā nemocīja nevienu, bet neveiksmīgā mežajanča ādiņa kūtsgalā žuva sala vējā. Babiņas māte grieza dzirnavas. Akmeņi čīkstēja un džerkstēja — malās zirņu, miežu un vēl diezkādu graudu grūslis Bluķa vakara putrai. Kati pie dzirnavām nelaida, un viņa atrada sev citu nodarbošanos. Pēc ilgas gudrošanas un meklēšanas Katrīna ņēmās ap divām dziļām koka bļodām. Vienā bija pašķidri aitu tauki, otrā — salts ūdens. Pie koka puļķa piesietos linu grīstiņas pavedienus mērcēja taukos, tad vilka ārā un gaidīja plāno kārtiņu sasalstam, tad mērcēja vēl. .. Kad tauki bļodā sāka stingt, tur iemeta krāsnī nokarsētus akmeņus. Katrīna nolēma par katru cenu izliet vismaz pusduci sveču. Lai būtu Bluķa vakars, bet lai neizpaliktu arī Ziemas​svētki. Eglīte jau bija mājās. Ar smiltīm piebērtā podā tā stāvēja istabiņas kaktā, izplatīdama brīnišķīgo, ne ar ko nesalīdzināmo svētku smaržu. Zigmunds, savilcis mugurā visus iespējamos kamzoļus, mežā lasīja čiekurus, no sniega sanesumiem ārā redzamās smilgu skaras un raustīja plecus par Kates idejām. Valfrīds turpretī, bezmaz kreklos izmeties, ar ērmotu, neparasti garā kātā uzdzītu cirvi kūtsgalā apjumtā pūnītē skaldīja sausus priežu klucēnus. Par Katrīnas iedomām brīnījās arī Babiņas māte. Viņai nekādi nebija saprotams, ka Bluķa vakarā, kad vieta viedām gudrībām rūpēs par nākamo gadu, kad visi pesteļi jāaizmēž no sliekšņiem un pagalmiem, kad reize vēdera priekam, dziesmām un lēkšanai pa kupenām, ka šajā reizē istabā no meža jāatnes dzīvs egles kociņš un jārotā kā līgava. Tomēr vecenīte ļāva Katei darboties, mazāk vērodama viņas roku kustēšanos, vai​rāk — atplaukstošo sārtumu vaigos. Zigmunda atnestos čiekurus Katrīna aptina ar smalkām kārstas vilnas šķiedrām, līdz tie izskatījās kā sniega pieputināti, un, diedziņos iekārtus, uzvēra eglītes zaros. No savas dziļās lādes Zigmunds izcēla Babiņas mātei gluži neiedomājamus krāsainus, cietus un resnus pavedienus, kas, ritulī saliekti, tā arī palika. Šajos ritulīšos Kate iespieda tikko lietās, vēl pamīkstās svecītes un ieķibināja egles zaros. Citos čiekuros ar tauku piciņām iestiprināja smilgu skaras un pakāra pie zemo griestu sijām. Vakarā elsodama kurās lielā pirtskrāsns, istaba piekūpēja dūmiem. Visi mazgājās un pērās, uz lāviņām gulēja izkiāti balti izvelēti un mīksti izkulti krekli. Atspirgušās Kates vaigi tvīka sārti kā brūklenes. Zigmunds vairs neklepoja gandrīz nemaz. Valfrīds bija kļuvis kluss un rosīgs. Pirksti meklēja nodarbošanos, acis — Katrīnu. Viņi varēja sarunāties tikai acu valodā, jo iespēju palikt divatā nebija. Mazajā istabiņā — it sevišķi vakaros — gaiss likās tīri blīvs no domām. Nākotne šķita tumšā miglā tīta. Pēc Ziemassvētkiem bija nolemts aiziet. Kurp? Protams, uz Ēdoli. Pēc īsām, bet kodolīgām pārrunām, vairs nepieminot nekādus grēkus, tas bjja nolemts galīgi. Padzirdējusi Valfrīda ideju par laulāšanos Ēdoles baznīcā, Katrīna novaibstījās, bet neko neteica. Taču, par spīti neziņai, pēc visām pārciestajām bēdām pār Babiņas mātes būdiņu bija nolaidies īsts Dieva miers. Bez mājām palikusī trijotne atkal bija sakususi nedalāma. Uzsprēgāja joki, laiku īsinādama, blēņu pantus pa vakariem rīmēja Katrīna. Babiņas māte smējās, kladzinādama kā vistiņa.


Likās, ka gudrā un zinīgā saimniece pieprata ne tikai dziedināšanu. Caur smiekliem un tīri saimnieciskiem parīkojumiem brīžiem lauzās savādi gaišredzīgi vārdi. Katei ne reizi vien pār miesu pārskrēja ledainas skudriņas, kad tumšo putna acu skadrais skatiens ieurbās viņā. Arī svētku vakarā, kamēr abi puiši tupēja kūtiņā un Katrīna kopā ar vecenīti mazgājās, viņa neapzināti rāvās aizkrāsnes tumsā, slēpdama savu kailo miesu, aizmirsdama, ka šī pati večiņa to dziedējusi. — Nāc te, meit!— Vecenīte jau bija uzmetusi tīro kreklu uz vājā, kaltuša koka stumbenim līdzīgā ķermeņa.— Nāc, kam tev bail? Gulies uz lāviņ'… tā, tā … tev vēl īsts spēks nav. Vaigs brīžam sarkst, brīžiem bāls pavisam .. . Asins maz, asins vāja . . . Kate drebēdama nogūlās uz lāvas ar seju uz leju. Večiņas rokas sāka glaudīt, laitīt un spaidīt muguru, plecus un gurnus. Trīsas pārgāja tīkamā, siltā sajūtā. Babiņas māte kaut ko murmināja. —… rit, rit asintiņš, kraukļi ķēra, nenoķēra, vēl nav dzīvībiņai mēra, kāpj asintiņš, silst, silst, nenosalst, dzīvs klēpis neizkalst. .. Kate vairs neko nedzirdēja, viņa iegrima tumšā, pēc dūmiem un bērzu lapām smaržojošā miegā, bet baltais ķermenis kļuva sārts, karsts, izzuda stīvums, trulā sāpe krustos. — Most', most' nu!— Babiņas māte pliķēja viņai pēcpuses apaļumus. Katrīna lēni atjēdzās. Ausīs maigi klauvēja pulss. Galva patīkami reiba kā no strauji iedzerta vīna malka. Ar veseluma un atjaunotnes saldo sajūtu asinīs nez no kurienes ieplūda drosme un mundrums. Izmazgātās un sapostās drānas apņēma augumu — gan vaļīgāk nekā agrāk. Mitrie mati smaržoja pēc noslēpumainām zālēm. Pēc ilgām nedēļām Katrīna atkal reiz vēlējās ieskatīties spogulī. Kāda es esmu? Vai varu patikt? Vai mans ķermenis liek domāt par mīlestību? Krēslā pavērās durvis — nāca Zigmunds ar Valfrīdu. Sajutusi viņa skatienu, Katiņa pietvīka kā puķe — mīļās acis bija spoguļa vietā un deva atbildes uz visiem mēmajiem jautāju​miem. Babiņas māte posa vakariņu galdu. Grūšļa putra, iesmā cepts rubeņu pārītis un kazas biezpiens — tas bija viss Ziemassvētku vakara mielasts. Bet tas bija labs un sātīgs. Kate piedzēra karstu brūkleņu novārījumu, pārējie — kazas pienu. Kad pēc ēšanas iestājās klusums, Valfrīds izņēma no turētāja skalu un pūlējās aizdedzināt sīkās, nevienādās svecītes. Liesmiņas raustījās, tauki kūpēja, taču tās tomēr dega, apstiprinot, ka arī mazajā būdiņā ienācis Ziemassvētku vakars. Ar klusām sērām par aizejošo gadu jauktais Ziemassvētku prieks … Aizplīvurotas, bet brīnurngaišas bērnības atmiņas. Satrauktas gaidas. Vienmēr, visus aizgājušos gadus, cik vien tālu domas spēj sniegt. Kaut kam jābūt, kaut kam jānāk, kādām durvīm jāveras, lai aiz tām ieraudzītu .. . Ko? Nekad neviens to nav saucis vārdā, nav redzējis vaigā. Bet TAS ir — pārvērš balsi par čukstu, sniega mākoni par sapni, klusums kļūst mūzika. .. Tā bija Zigmunda vijole. Daudzcietušais instruments nebija zaudējis nenieka no sava skanējuma. Būdiņas nokvēpušās sienas pārklāja Baha korāļu mirdzošie audi, senu dziesmu varavikšņainās jostas, un kā mātes rokas visus apglāstīja «Klusa nakts, svēta nakts. ..» Valfrīds ar Katrīnu sēdēja blakus, cieši savijuši pirkstus, no jauna sakusuši vienā būtnē ar vienu elpu, vienu asinsriti. Ieskatījies viņas acīs, kur kā zvaigznītes šūpojās sveču atspulgi, viņš redzēja pasauli. Nekur to nevajadzēja meklēt — tā bija tepat blakus — skaista, aicinoša, mūžīga. Babiņas māte visu laiku klusēja, cietajiem pirkstiem virpinādama lakata malu. Nolaistie, krunkainie plaksti neļāva saskatīt acis. Kad Zigmunds pārstāja spēlēt, pēc laba brīža viņa ierunājās: — Miesa tev nav stipra, dēls, tač' dūša par trim vīriem. Tur, kur cit' runā, tu jau dar'. Dar' tik priekš citiem, priekš paš' nemaz .. . Liktens darbs labu meitiņ' satikt, sliktu satiks'— būs kā koks ar cauru vid', i pats sev grūt' panesams. .. Jums,— viņa pievērsās Katei ar Valfrīdu,— jums tik palikt tā


kā tagad. Kas bij's — sadzij's. Tu, dēls, uz pasaul' neskaties citiem pār', nemeklē laim' tur, kur tā nav. Tev pašam ir laim', ac's tev gaiš's, tu var' citiem gaismiņ' rādīt, daudz labum' darīt. Bet tev, meitiņ, bēd's visvairāk blakām. I bijuš', i būs. Vien' tu galā netiks. Nebūs vien'— neko tev nepadarīs. Kur tu būs', tur citiem ar' siltums tiks. Vecenīte apklusa, it kā ieklausīdamās sevī. Trīs draugi izbrīnā ieplestām acīm raudzījās viņā. Kļuva pat mazliet baigi, bet šis baigums valdzināja. — Jums nav dzīv' kā citiem cilvēkiem. Jūs redzēs' un dzirdēs' to, ko cif neredz un nedzird. Jūs zinās' to, ko cit' nezin. Jums būs gods un bagātīb', bet jums būs tāpat sals, bads un posts. Kamēr kopā būs — čūsk' šņāks, bet nekodīs, zobens celsies, bet nenocirtīs, uguns degs, bet nesvilinās. Tāls ceļš ejams, savāds ceļš, gan pa zemi, gan ne pa zemi… tālas māj's ilgi un laimīg' dzīvojamas. Sīkās svecītes bija izdegušas. Dziļajā klusumā sīki sprakšķēja skals. Draugi bija apmulsuši un ļoti nopietni. Vāri smaržoja eglīte, no krāsns plūstošais siltums kustināja smilgu skarām piespraudītos čiekurus. Babiņas māte noridāja galdu, tad apmeta villdrānu un devās uz durvīm, pieteikdama, lai visi trīs ejot gulēt — esot jau dziļa nakts, spēki jākrāj. Vēsa, sniegaina gaisa šalts, un viņi palika istabiņā trijatā. — Ak, Kungs!— drusku trīcošā balsī ierunājās Kate,— viņa taču redz cilvēkam cauri! — Tā neko,— nomurmināja Zigis, izjuzdams ellišķīgu vēlēšanos piebāzt pīpi.— Ja es pareizi sapratu, tad man ir jāpiesargās no mūžīgas mīlestības. Iemīlēšos ne īstajā, un cauri būs ar mani. — Man ir skaidrs tikai tas, ka man tevi jāsargā,— teica Valfrīds un sakļāva rokas ap Katrīnas pleciem,— un nav ko vairāk apkārt vazāties. Jā … Bet tas gan ir pareizi teikts, ka tev blakus vienmēr ir silti. — Gan jau viss bija pareizi teikts.— Kate piespieda vaigu Valfrīda rokai.— Bet jādzīvo pašiem, jādzīvo, kā nu protam. Zigmunds ierausās zirnāju klēpī pie krāsns, bet Valfrīds nesekoja viņa piemēram. Nodzēsis skalu, viņš stāvēja un domāja. Kopš nelaimes ar Kati viņš kopā ar Zigmundu nakšņoja uz grīdas, Katrīna — uz lāviņas. Bet šovakar … Saviļņotās asinis lika meklēt Katrīnas tuvumu. Neko vairāk, tikai turēt viņu rokās un aizmigt. Likās, ka tādam miegam būs pavisam cits spirdzinājums. Valfrīds aši nometa drānas, un pēc mirkļa viņu apskāva Katrīnas gaidošās rokas. — Es zināju, ka tu nāksi pie manis,— pēc bezgala mīļa skūpsta viņa čukstēja,— taču mēs šeit neesam vieni … — Saprotu, Katiņ, es zinu, bet es ļoti gribēju būt pie tevis. Tas taču nav nekas slikts? Biezajā tumsā noslāpa pat čuksti. Tikai dzīvu asiņu varenais pulsējums kāpa pāri būdiņai, naktij un visai ar prātu aptvera​mai pasaulei. *** Atkal jādodas ceļā. īsi pirms Ziemassvētkiem putenis ietina Babiņas mātes būdu gandrīz līdz jumtam. No sniega svara tas būtu ielūzis, ja Zigmunds ar Valfrīdu nebūtu divas reizes nogrūduši sniega blāķus nost. Taciņu vairs nevarēja saredzēt. Lai draugi neapmaldītos, Babiņas māte pavadīja viņus līdz meža ceļam, kurš savukārt izveda uz Goldingenas lielceļa. Savu lādi Zigmunds bija uztupinājis uz saimnieces mazajām ragutiņām. Ik uz soļa gājēji iestiga līdz ceļiem, vietām vēl dziļāk. Apavi un zeķes nolipa ar biezu sniega kārtu un apledoja. — Te nu pa šo ceļ' uz priekšu vien,— Babiņas māte atelsdamās teica krustcelēs. Katrīna sirsnīgi nobučoja večiņai abus vaigus. Puiši gribēja noskūpstīt viņas labdarīgās rokas, bet vecenīte neļāva. Abiem bija jānoliecas, lai Babiņas māte varētu nomutēt viņus uz pieres.


— Labu ceļ' un mīļu dzīvošan',— tādi bija vecenītes atvadvārdi. Stingri saņēmusi rokā ragaviņu striķi, viņa devās atpakaļ uz savu mazo, vientuļo būdu, ko viņi nekad vairs neredzēs. Trīs tālākgājēji labu brīdi nolūkojās aizejošai Babiņas mātei pakaļ. Kate ieslaucīja asaru rupjajā cimdā. Sīkais, melnais stāvs ar ragaviņām pazuda uzvarošajā baltumā. Tad viņi devās uz priekšu. Meža ceļa sniegu bija pieplacinājušas ragavu slieces, iet kļuva mazliet vieglāk. Viss nesenā pagātnē pārdzīvotais pamazām nogūlās atmiņā, iesnaudās; nu bija jādomā par ko citu — kas viņus sagaida Ēdolē, vai barons Bērs maz vēlēsies viņus redzēt pēc tam, kad viņu vainas dēļ izjukusi ar tādu glanci iecerētā medību sezonas atklāšanas balle? Līdz Goldingenas lielceļam izdevās pabraukties pustukšās baļķu vedēja ragavās. Vīru, kurš viņiem tik laipni atvēlēja iesēsties, viņi nedabūja pat godīgi apskatīt — tā seju aizsedza līdz acīm uzvilkta plikādas cepure un augstu uzlocītā kažoka apkakle. Baļķu vedējs neteica ne vārda, arī pašiem runājamais bija aizsalis — aukstums knieba roku un kāju pirkstos, degunos un visur, kur vien tika klāt. Izbraucis uz lielceļa, vedējs apstājās, ļāva viņiem izkāpt no ragavām, tad pašmūkstināja zirgam un aizbrauca, pat neatbildē​jis uz sirsnīgajiem pateicības vārdiem. Klumburojot pa sasalušām, sniega pieputinātām grambām klāto lielceļu, draugi pamatīgi nosala — Valfrīdam deguns metās violets, Zigmunda ūsas kļuva baltas kā Salavecītim, bet Katrīnai asaroja acis — visi trīs izskatījās nožēlojami. — Velna milti,-— neizturēja Katrīna,— kā lai saprot, kurš no visiem šitiem ir Ēdoles ceļš? Mūslaikos bija tikai divi, un pie katra iesprausts smuks dēlītis ar uzrakstu. — Varbūt tas ir vairāk iebraukts?— minēja Valfrīds, zobus klabinādams un stīvos pirkstus kamzoļa piedurknē iedabūt pūlēdamies. — Še, ņem.— Katrīna novilka Babiņas mātes dāvātos dūraiņus.— Es neesmu muzikants, man pirksti nav tā jāsargā. Es varu turēt rokas zem savas pelerīnes, un tas jau ari ir kaut kas. — Zigi, dod nu man,— Valfrīds izņēma no drauga zilganajiem pirkstiem lādi.— Kur te būtu jānogriežas, kā tu domā? — Es domāju, ka ir jāuzpīpē.— Zigmunds, tabaku sniegā birdinādams, pietūcīja pīpes galviņu un neveikli noklikšķināja šķiltavas.— Vismaz zem deguna būs silts, un ūsās nekarāsies lāstekas. — Ir jau krietni pāri pusdienai,— murmināja Kate,— man diez ko negribētos pārnakšņot sniegā. Vilkās tālāk — nekas cits neatlika, kaut ari ne apģērbs, ne apavi nebija piemēroti ziemas ceļošanai. Katrs domāja par ko tādu, kas likās aizvedam no aukstuma un neomulības. Valfrīds apcerēja, cik skaisti būtu laisties pa piesnigušo mežu ar slēpēm, Zigmunds sapņoja par uguni kamīnā un milzīgu karstas kafijas krūzi. Katrīna atcerējās siltus un mīkstus ziemas zābaciņus ar augstiem stulmiem. Pašreizējie apavi — plānas cūkādas kurpes ar sprādzītēm — kaut arī uz vilnas zeķēm uzvilktas, no sala nesargāja nemaz. Laiks ritēja straujāk nekā ceļš. Bālo ziemas sauli aizsedza mākoņi, kas sablīvējās aizvien ciešāk. Sakrēsloja. Biezas sniega pārslas atkal krājās uz ceļa. Valfrīdam jau pazibēja doma par naktsmāju meklēšanu kādā zemnieku sētā, kad caur biezo sniega sedzeni atskanēja vāri zvārgulīša tinkšķi. Gājēji strauji apstājās un pūlējās kaut ko saskatīt. No sniega Iēkšķēm iznira divu zirgu galvas, rumpji un kamanas ar braucēju. Gājēji priecīgi iesaucās, un Valfrīds pacēla roku, kā kādreiz garāmbraucošu auto stopējot. Kamanas apstājās, un tajās sēdošais pārliecās pār malu, gribēdams saskatīt ceļmalā stāvētājus. — Ēdoles pils … ceļš, lūdzu … kā nokļūt?— visi trīs cits caur citu sauca. — Jūs ejat uz Ēdoli?— kamanās sēdošais vīrs vāciski nopra​sīja.— Kas jūs tādi esat? — Vindavas rātes muzikanti,— skaidroja Zigmunds.— Barons fon Bērs mūs uzaicināja … bet


notika nelaime un … — Um Gottes willen\ — drusku satraukti teica kamanās sēdošais dūšīgais vīrs.— Bet tas taču bija pirms daudzām nedēļām. Barona kungs jūs gaidīja, vēlreiz sūtīja savu ziņnesi uz Vindavu, bet tur atbildēja, ka jūs jau sen devušies ceļā. Kāpiet taču iekšā! — Ceļā mēs devāmies gan,— rausdamies kamanās, murmināja Valfrīds,— bet līdz galam netikām. — Labi, ka dzīvi palikām,— traģiski teica Katrīna, spiezda​mās sēdekļa stūrītī. — Dievs, stāvi klāt!— Kamanu saimnieks pacēla rokas.— Vai tiešām laupītāji? Ak, nocietināto grēcinieku banda! Dievs viņus sodīs, ticiet man, kungi, pat tad, ja laicīgās tiesas roka tos nesasniegs. Brauc! Pēdējais vārds bija domāts kučierim, un Ēdoles mācītāja (jo tas bija viņš) kamanas viegli slīdēja tālāk. Lai gan sēdēšana bija neērta, jo braucamais bija daudz par šauru, trīs draugi bija ļoti apmierināti par veiksmīgo sagadīšanos. Mācītājs bija ārkārtīgi ziņkārīgs, un aiz prieka par ātro braucienu visi trīs viņam sastāstīja tīros mednieku stāstus par vairākiem desmitiem laupītāju melnās maskās ar sudraba zobeniem un zelta rokturiem, par malkā sacirstu karieti un indīgu dūmu apdullinātiem zirgiem. Zigmundam ārkārtīgi gribējās apveltīt laupītāju bandu ar pāris krūmos noslēptiem lielgabaliem, taču pēdējā brīdī viņš sakautrējās. Labi barotie, apaļīgie zirgi naski rikšoja pa piesnigušo ceļu, tik šauru, ka sniega pilnie egļu zari skāra ragavās sēdētāju galvas. Mācītāja kungs pārvilka apsnigušo kamanu segu pāri Katrīnas ceļgaliem, bet pats turpināja runāt un sodīties par slinkuma lāpītājiem no Vindavas garnizona, kas jau vairākus gadus nespējot tikt galā ar neganteļa Bertila bandu — raug, še Zlēku baronesei Maihildei Dorotejai fon Bērai pirms trim nedēļām noņemtas visas dzimtas dārglietas, tērpam nogrieztas visas mežģīnes. Viens esot mēģinājis pat varas darbus pastrādāt, bet baronese sākusi tā kliegt, ka nelieši pārbijušies un pamukuši. Tādu — puspliku un pa pusei sajukušu — viņu mežā atraduši Ēdoles barona kalpi — malkas cirtēji un atveduši uz pili. Tagad viņa teikusies ātrāk mājās nebraukt, kamēr Ulriha kungs neatsūtīs viņai pretī vismaz desmit vīru sardzi. Bet Ulriha kungs esot labi izsmējies un pagaidām netaisoties ne pats braukt, ne savus kalpus sūtīt, jo Maihildes Dorotejas kundze traucējot… Te stāstītājs aprāvās, gandrīz vai izpļāpājis to, ko bija apsolījis neizpaust. Pēc kādām trim ceturtdaļstundām kamanas sāka slīdēt lēnāk, un mīkstā ziemas krēslā viņi ieraudzīja garu, zemu kroga ēku. Pie slitas piesiets, mīņājās kāds desmits sasegtu zirgu ar auzu tarbām kaklā. Logi gaiši, ārdurvis pavērtas, un pa tām kā bālgans tvaiks plūda siltais gaiss. Varēja dzirdēt, ka iekšā dzied, bet ko,— viņi nepaspēja saklausīt, jo kučieris strauji sagrieza kamanas pa kreisi. — Aizvedīšu jūs līdz pašai pilij,— tusnīja mācītājs.— Žēl laist kristīgus cilvēkus kājām tādā laikā. Gribētos arī dzirdēt, kā jums izdevās izglābties? Kamanas apmeta slaidu līkumu un brauca augšā pa tiltu. Sniega atblāzmā viņi saskatīja pils milzu mūrus un masīvos torņus, kas izskatījās gluži citādi, nekā viņi tos bija skatījuši reiz nākotnē. Bet ilgi pētīt nebija laika. Kamanas apstājās tieši vārtu priekšā, kučieris nolēca sniegā un sāka vālēt pa durvīm ar pātagas kātu. — Ko dauzies, vārt' vaļām!— iekšpusē kāds dobji norēcās. Smagie vārti viegli pavērās, un kamanas ieslīdēja pagalmā. Ieraudzījis mācītāja kamanas, vārtu sargs apkaunējās, pagrūda dzelzs ķiveri uz zemās pieres un pakalpīgi metās palīdzēt izkāpt no kamanām. Mīņādamās sniegā, Katrīna ziņkāri skatījās apkārt. Pretī vārtiem divpusīgas kāpnes veda uz otro stāvu, kur gandrīz visi logi bija patīkami gaiši. Zem galerijas atradās vairākas pavērtas durvis, un no tām nāca lieliska ceptas gaļas smarža.


— Ēst ir veselīgi,— pačukstēja Zigmunds.— Jācer, ka barons vakariņas mums tomēr iedos, pirms pasūtīs vienu māju tālāk. — Vai tad nu gluži sūtīs?— klusu novilka Valfrīds.— Vai tad nu lielskungam negribēsies padancot? — Diez kā nav ap dūšu,— nomurmināja Katrīna,— nezin vai… Viņus pārtrauca daudzbalsīgs troksnis — vesels ļaužu bars pa pavērtajām durvīm traucās pie viņiem, cits caur citu prašņādami, žēlodami un smiedami. Trīs atbraucēji nepaspēja pat atģisties, kad jau bija ievilkti plašā, siltā kambarī, kur milzīgā, vaļējā pavardā rūca uguns. Pils ļaudis — kalpi, ķēķa ļaudis, staļļa puiši, izpalīdzēs, istabmeitas — runāja viņiem apkārt gan vācu, gan latviešu mēlēs, palīdzēja novilkt sasalušo apģērbu, lēja māla krūzēs karstu dzērienu. Dūšīga sieva ar rūsganām ūsām uz virslūpas atnesa resnu pudeli, mazs, glīti sasukāts vīrelis lika Ediņai — tā sauca dūšīgo sievu — sarūpēt ēdamo un karsēt pienu. Viņus nosēdināja pie garā saimes galda, atnesa baltu biezputru koka bļodā, sviestu, pusrituli dzeltena siera, sālītu speķi un pamatīgu, jau iegrieztu rupjmaizes klaipu. Bija jāēd, un abi vīrieši to darīja ar milzu apetīti. Katrīna, sajutusi atkūstošo drānu nepatīkamo smaku, apkaunējās, un biezputras karote iestrēga mutē. — Baronkungs lika jūs paēdināt un sataisīt istabas,— resnā Ediņa pavēstīja un vaicāja Katei: — Kurš no tiem vīriem ir tavējais? Vize! — Jā?— atsaucās bērnišķīga balss. Gludgalvis pagraba pārzinis parāvās sānis, un viņi ieraudzīja pie pavarda stūra stāvam pasīku pelēkos brunčos un zaļā jaciņā ģērbušos meiteni Ieslīpas, pelēkas acis, pietūkuši plaksti, biezas, tumšas uzacis — skatiens tāds kā bailīgs, kā skumīgs. Uz bālā, vasarraibumiem klātā vaiga sīka rētiņa. Smaga, tumša bize pār plecu. — Ko tu gribi?— meitene jautāja. — Tu uzved jauno kundzi augšā. Uz lielāko istabu. Paskaties, vai uguns kuras, un pēc tam uznes ūdeni. Palīdzi nomazgāties. — Jā,— mazliet dzīvāk atbildēja par Vizi nosauktā. Katrīna piecēlās un juta, kā smeldz nosalušās kājas. Vize izveda viņu caur virtuvi un tad pa mazām vītņu kāpnītēm augšup. Gara pustumša gaiteņa galā Vize pavēra kādas durvis. — Šeit, kundze. — Nesauc mani par kundzi, lūdzama. Sauc mani par Katrīnu vai, vēl labāk, par Kati. Un apkalpot mani nevajag, parādi tikai, kur kas atrodas. Vize pašķielēja viņā caur biezajām skropstām. — Ko tu brīnies?— Katrīna apskaitās.— Kas es tev par kundzi! Vai tad muzikanti kādi kungi? Paskaties uz manām skrandām. — Jā, bet Ediņa tā teica,— Vize nomurmuiēja. — Tā ir viņas darīšana,— Kate šķībi pasmaidīja.— Iesim iekšā, es vairs neturos uz kājām. Istaba bija neliela un silta. Tāda kā kumode vai tualetes galdiņš ar blāvu spoguli, zems, ar vilkādu apklāts dīvāniņš, pamazs, bet masīvs galds, pāris krēslu, koka tīne ar pītu vāku un plata gulta ar apdilušiem violetiem aizkariem. Gultā sakrauta tīras veļas kaudze. Melns aizslietnis apdrupušiem gleznojumiem pie krāsns. — Atnesīšu ūdeni,— Vize pateica un atstāja Katrīnu vienu. Katrīna pagājās pa istabu. Nekas, tīri piemīlīga. Gandrīz vai izskatās, ka barons Bērs muzikantus uzskata par cilvēkiem, varēja jau ierādīt arī kādu ūķi ar salmu čupu kaktā. Būtu viņš tos šovakar redzējis, laikam tā arī notiktu. Aiz loga melnēja aizsalis dīķis un slaidi koku silueti. Vēl aizvien lēni sniga. Durvis klusu pavērās, un ienāca Vize ar diviem ūdens spaiņiem. Aiz aizslietņa atradās arī brangs


koka kubls — Katrī​nas vanna. Vize ielēja tajā abus kūpošos spaiņus. — Ja tu gribi, vari iet.— Kate raisīja vaļā kleitu. Taču Vize nekustējās ne no vietas. Piespiedusies pie durvju aplodas, viņa burzīja garās bizes galu. — Nu, kas ir?— prasīja Kate, jau izģērbusies līdz kreklam. — Neliec man iet prom … tik ātri. Man … es tev palīdzēšu. — Es taču pati varu nomazgāties! — Nu, tad ļauj man te pastāvēt,— lūdza Vize ar asarām balsī. — Manis pēc stāvi, cik tīk.— Kate novilka kreklu un pārējo veļu. Iekāpa kublā, paņēma ziepju trauku un beržamo vīkšķi. Vize atkāpās istabā, bet Kate sāka sparīgi berzēt kājas, lai tajās pa īstam atgrieztos dzīvība. Tikai pēc laba brīža viņa sadzirdēja kādu elsojam. — Ei, Vize! Tu raudi? — Jā …— aizžņaugta balss atsaucās. — Kas tev lēcies? Es taču nevienam neteikšu, ka mazgājos pati, teikšu, ka tu darīji visu, kas tev likts,— Katrīna spēcīgi berza muguru. — Ne jau par mazgāšanos… Man… Es jau būšu paga​lam … — Ko tu tur runā! Kāpēc lai tu būtu pagalam? — Citādi nevar būt…— Vize raudāja nu jau pavisam skaļi.— Viņš ir briesmīgi bargs, ja licis — jāiet… Beržamais vīkšķis Katrīnas rokā aprima. Galīgi apjukusi, viņa blenza aizslietnī. — Vize! Panāc šurp, pasaki skaidrāk, kas noticis? — Mani grib apsmiet…— Gan šie vārdi, gan baiļu aizžņaugtā, bezcerībā aizlūstošā balss uzrāva Katrīnai zosādu. Vairs neko nejautādama, viņa notrina ādu rupjā dvielī, uzmeta kreklu. Vize tupēja pie gultas, rokām aptvērusi ceļgalus. Garā bize skumji slīga uz grīdas. Katrīna aptina dvieli slapjajiem matiem un piemetās viņai blakus. Pelēkās acis bēdīgi lūkojās pretī. — Kurš ir tas lops, kas tevi neliek mierā? — Kā tu tā … par baronkungu … — Pasaulīt mīļā!— Kate iepleta acis.— Barons? Tad patiesi tā notiek? Vai tad viņam nepietiek ar savām baronesēm? Nu, šitā — kā viņu sauca — nu, kuru tie razbainieki mežā noģērba pliku, vai tā šim neder? — Baronese Maihilde? Tā tak viņam rada! — Diez kas nav,— Kate nopurpināja.— Nu, bet vai tu nevari kaut kur pamukt? — Man nav kur mukt.. . kad es mūku un mani noķer — pē​riens, un pēc tam arī pagalam … — Nu — kaut kur … Bēniņos, pagrabā … vai kādā citā ūķī. Uz kādām dienām. Varbūt, ja tevi neredzēs, aizmirsīs, ieraudzīs kādu citu? — Bet… tu nevienam neteiksi? — Nē,— Kate īsi atbildēja. Taču Vize šaubīj ās. — Bet vai jūs neesat baronam draugi? Viņš par jums gādā … ne jau kā par kalpiem un pilsļaužiem. — Mēs esam muzikanti, Vize, spēlmaņi. Mēs esam vajadzīgi, lai viņš varētu uzjautrināties un dejot. Mums par to maksā. Bet tāds barons nekad nebūs mums draugs. Mēs jau arī neesam vāci … tikai to neviens nezina. Tu arī nepļāpā. Ej un noslēpies, vienalga, kur! Un, ja es zinātu, kur tu esi, es varētu tev aiznest ēst. — Tikai malkas pagrabā pie krāsns skursteņa, tur nav tik auksts. — Vize, bet vai tev nav … nu, kāds puisis, ar ko tu varētu apprecēties?


— Nē.— Meitene plūkāja bizes galu.— Bija Juris, tas man mutes prasīja, kur vien klāt tika. Bet man viņš… Un Māris — tāds smuks, gaišiem matiem … lepns gan un lielīgs . .. nezinu, kur palika, slepen uz pilsētu aizgāja, vai… — Skaidrs. Un kā tad bija ar baronu, ko viņš tev teica? — Tā … Ediņa mani sūtīja augšā pateikt, ka jūs atnākuši, un pajautāt, ko darīt, kur jūs likt? Uzgāju. .. viņš guļ gultā ar visām drēbēm un dzer vīnu. Saka — paēdināt viņus un vest istabās — runāšot rīt. Tad uzreiz saķer mani pie matiem un rauj klāt, pie kakla ķer, pie pupiem. .. Teica, tikko jūs ievesti istabās, lai mazgājoties, lai pie viņa nākot. Durvis pavērās. Ienāca Valfrīds un pārsteigts skatījās uz Kati un svešo meiteni, kuras tupēja, galvas kopā sabāzušas. — Labi.— Kate piecēlās un vilka Vizi augšā.— Ej uz turieni, kur teici. Rīt es tevi sameklēšu. — Bet vai tu …?— Vizei drebēja balss. — Nebaidies, lūdzu. Es tevi sameklēšu, un tad izdomāsim, ko tālāk. Vize pamāja ar galvu un durvīs saskrējās ar Zigmundu. Tas atbīdīja meiteni un drusku izbrīnījies — kur tāda te radusies?— nopētīja viņu. Vize iecirta zodu krūtīs un klusu aizskrēja. — Kas ir ar tiem viduslaiku skuķiem? Vai viņām katrā ziņā jāmetas virsū neaizsargātam muzikantam? — Beidz, Zigi … Šī nav no uzbrucējām.— Katrīna bija sadrūmusi. — Visas viņas ir vienādas.— Zigmunds iegāzās lielajā gultā un iepakšķināja pīpi.— Apartamenti — tīri tā nekas. Mans ūķis ir blakus. Silts. Un tik liela gulta, it kā man vesels harēms taisītos likties blakām. — Un kas būs tālāk?— Valfrīds domīgi teica.— Kam mēs te spēlēsim? Un ko? Koncertvariants laikam atkrīt. — Tēlosim haltūrblici. Kādu laiciņu var arī tā. Un jāuztaisa kaut kas svaigs arī koncertam. Es ceru, ka Vindavā mēs tomēr atgriezīsimies, neraugoties uz visu,— runāja Zigmunds, kūpēdams kā katlumājas skurstenis.— Man gribas redzēt Johana purnu. Galu galā — viņam taču var arī aizrakstīt. Pasts strādā labāk nekā trīssimt gadus vēlāk. Katrīna sameklēja vienu no pēdējām cigarešu paciņām un pēc ilgiem laikiem aizsmēķēja. Mitrais, smagais dvielis noslīdēja uz grīdas. Viņa pacēla to un pārsvieda pār aizslietņa malu. Skatiens klimta pa istabu un apstājās pie Valfrīda sejas. Mīļās acis bija kā satumsusi jūra. Savāda un nepatīkama nojausma lodāja pa kaktiem. Un mūsu Ventspils? Kas tur tagad notiek? Vai valodas par viņu radniecību vai neradniecību nesasniegs arī Ēdoli? — Būs labi, veči, nav ko nokārt degunu!— Zigmunds pārtrauca mēmo sarunu.— Tagad jāliekas uz auss. Tad jau rīt redzēs… — Neskumsti, Katiņ . ..— Valfrīds silti apņēma viņas augumu un cieši piespieda klāt.— Nekas mums nevar notikt. Esam brīvi cilvēki, brīvāki par visiem citiem. Un labu ļaužu netrūkst, nekur un nekad. Ja šeit mums klāsies slikti, mēs vienkārši aiziesim, un Dieviņš mums stāvēs klāt. *** Dzīve Ēdoles pilī bija dīvaina un juceklīga. Pats barons Joahims Ulrihs, viņa gandrīz vai astoņdesmitgadīgais tēvocis, tāpat Maihilde Dorotejas kundze un vēl vesela varza tā vai citādi pie Bēru dzimtas piederīgo rītos cēlās tad, kad gribēja, un likās gulēt tad, kad uznāca miegs — sešos vakarā vai divas stundas pēc pusnakts. Izrādījās, ka baronese Maihilde ir tā pati augstprātīgā dāma, kurai reiz uz Vindavas Lielās ielas Ingrīda Andresena novēlēja aizrīties pašai ar saviem zobiem. Tā bija dīvaina,' eksaltēta sieviete. Dāmu sabiedrībā viņa parasti bija klusa, pat nemanāma. Taču pietika


parādīties vīrietim, lai baroneses uzvedība kļūtu atbaidoša. Milzīgo acu skatiens iezīdās vīrieša acīs, ik žests bija tāds, it kā viņa piedāvātu sevi katram, kas vien vēlētos paņemt. Tāda viņa esot kļuvusi, kopš pirms četriem gadiem nezināmā kārtā pazudis viņas līgavainis. Pie galda viņa brīžiem izdzēra gandrīz tikpat daudz vīna, cik pils saimnieks, pēc tam smējās pusārprātīgus smieklus. Brīžiem viņa kādam vīrietim, vienalga — aristokrātam vai kalpam,— ķērās pie rokām, pleciem un nelaida vaļā. Skatīps viņā un smējās. Reiz, pavisam nemanāmi aizzagusies aiz muguras Zigmundam, viņa pēkšņi aizbāza abas plaukstas aiz viņa krekla atpogātās apkakles. Zigmunds uzsprāga kājās. — Tev nepatīk?— baronese smējās.— Nepatīk? Kāpēc tev nepatīk? Tev ir tik jauki spalvainas krūtis… Barons sāka smieties. Smējās arī citi. Katrīna niknumā iekoda lūpā. — Cienītā baronese, ja jums tā patīk spalvas, iesaku mežā pameklēt kādu brīvu lāci2 ,— Zigmunds indīgi izgrūda, nepadomādams par divdomīgo vārdu spēli. Taču klātesošie, pie rupjiem jokiem pieraduši, to uzņēma vienā mierā, un Maihilde Doroteja smējās vēl trakāk. Pirmoreiz viņus lūdza uzstāties trešajā vakarā pēc ierašanās. No maziņās, gandrīz nelietotās bibliotēkas istabas Baltajā zālē ienesa klavesīnu. Tas bija vecs, nodeldēts instruments ar džinkstošām, atslābušām stīgām. Valfrīds bija gluži satriekts. Tik ilgi viņš nebija skāris instrumenta taustiņus un sapņot sapņoja par bridi, kad tas beidzot atkal notiks. Bet vajadzēja spēlēt. Zigmunds atnesa vijoli, un bez kāda mēģinājuma abi sāka improvizēt Vindavā labi iespēlēto deju repertuāru. Skanēja briesmīgi. Kate aizspieda ausis. Taču Ēdoles aristokrāti izskatījās apmierināti. Tūlīt uz vietas gāja vaļā dejošana. Bet cik savādi — tas nebija naivi pašapzinīgais, tomēr patiesais Vindavas pilsoņu danču prieks, tā bija kā augstprātīga pozēšana, kustēšanās sastingušiem vaibstiem, stīviem locekļiem. Kam viņi pozēja? Cits citam? Paši sev? Katrīna vēroja pils saimnieku. Ēdoles nīajorāta īpašnieks barons Joahims Ulrihs fon Bērs bija dīvaina personība. Ne sevišķi izglītots, bet arī ne muļķis. Brutālas manieres, bet elegants apģērbs. Nežēlīgs kungs, bet devīgu roku, ja bija labā omā. Tīri vai sismpātiska zinātkāre. Cilvēks ar plašu vērienu — sīkstulība viņam bija sveša. Otrā dienā pēc muzikantu ierašanās uzzinājis, ka viņi zaudējuši gandrīz visu līdzpaņemto un ir noplīsuši, barons nekavējoties sūiīja uz Kuldīgu ratus ar diviem sulaiņiem — iegādāt katram muzikantam pa divām kārtām drēbju, bet Katrīnai veselas trīs. Kad atvēra istabā ienesto lielo tīni, visi trīs vai apstulba — kamzoļi un bikses bija no laba vilnas samta, krekli — balināta linaudekla. Katei domātās kleitas — divas smalkas vadmalas, ar samta ielaidumiem piedurknēs un ņieburā, pērlīšu un metāla diedziņu izšuvumu, trešā — stingram zīdam vai taftam līdzīga auduma. — Barona kungs, vai tad nabaga pilsoņu muzikanti drīkst valkāt zīdu un samtu?— diezgan valšķīgi jautāja Katrīna, kad viņi jau pārģērbušies sēdās pie vakariņu galda. Fon Bērs sāka smieties. Smiekli skanēja augstprātīgi. — Manā pilī šie pilsoņu likumi nav spēkā. Te es pats sev esmu likums, un, ja es vēlos savus muzikantus ģērbt samtā vai zīdā, tad neviens man to nevar aizliegt, ne jūsu Hinkeldejs, ne kāds cits. Tas skanēja lepni, bet darīja uzmanīgus. Vai tikai Bērs negrib viņus šeit paturēt pavisam? Izrādīt kā grezni postas, spēlējošas un dziedošas lelles, lai būtu pārāks par citiem Kurzemes muižniekiem? Taču pagaidām šī doma nevienu no dēkainās trijotnes sevišķi nebaidīja, un Valfrīds pēc pirmās improvizētās balles bez ceremonijām paziņoja, ka vecais klavesīns nekam neder, ka spēlēt uz tā varēs tikai pēc pamatīgas labošanas, bet īsti laba skanējuma, vienalga, nebūs. Barons mirkli pārdomāja. — Vai Zonnenberga kungs varētu pats izdarīt nepieciešamos labojumus līdz Vecgada vakaram? — Ja man būtu nepieciešamie darba rīki…— Valfrīds apdomīgi novilka.— Barona kungam


vajadzētu atcerēties, ka līdz gada beigām palikušas divas dienas. — Jums sagādās visu nepieciešamo!— barons kategoriski paziņoja.— Ja vajadzīgs kāds palīgs… Bet tie stulbeņi jau neko nejēdz. — Palīgus nevajag. Es un mans biedrs tiksim galā paši. — Vai jūsu kundze varēs dziedāt?— fon Bērs prasīja, pat nepieļaudams noliedzošu atbildi.— Vecā gada ballē mēs vēla​mies dzirdēt labu un pamācošu mūziku. Varbūt arī ko izklaidē​jošu. — Jā,— Valfrīds atteica, nevarēdams pat iedomāties, ko Katrīna varētu dziedāt. — Es sūtīšu ļaudis uz Goldingenu, Vindavu un Libavu apklausīties pēc laba instrumenta. Bet tas nebūs tik ātri. Tā ka esiet tik laipni un pacentieties . .. — Pacentieties …— mēdījās Katrīna stundas ceturksni vēlāk.— Ķēms tāds! Cūka no Bībeles jēdz vairāk nekā viņš no mūzikas! Es dziedāšu, o, kā es dziedāšu! Tādas dziesmas viņš vēl nebūs dzirdējis! — Ko tad tu dziedāsi?— lēnprātīgi apvaicājās Valfrīds. — Tūlīt es tev uzrakstīšu tekstu. Tā būs superhaltūra! Zigi, tavā buduārā ir papīrs un tinte? Nes šurp? — Ko tu esi izdomājusi? Kādā valodā būs tavi teksti? — Vai es par velti savā laikā būtu kalusi latīņu penterus? Šaubos, vai barona kungs jel reizi mūžā būs dzirdējis latīņu mēli! Viņš pats sev esot likums! Ha! Un Katrīna, laiku velti nezaudēdama, sāka švīkāt Zigmunda atnesto papīra lapu. «Virtus pluris est quam pecunia» (tikums vairāk vērts nekā nauda), «non scholae, sed vitae discimus» (mācāmies ne skolai, bet dzīvei), «divitiis multi male utuntur» (daudzi izlieto bagātību nelietīgi), «timeo Danaos et dona ferentes» (bīstos no danajiem, kaut arī tie nes dāvanas), «ubi bene, ibi patria» (kur man labi klājas, tur man dzimtene), «non rex est lex, sed lex est rex» (nevis valdnieks ir likums, bet likums ir valdnieks) un tamlīdzīgi. Zigmunds, Katrīnai pār plecu lūrēdams, priecīgi ieķiķinājās. — Tā nekasi Šito es ar prieku komponētu, ja Valfrīds man ļautu. — Dragā vaļā, vecīt, ja ir iedvesma! Es iešu lāpīt to grabažu, ko barons lepni dēvē par klavesīnu. Kate vairs neteica neko. Viena palikusi, viņa izņēma no tualetes galda atvilktnes savu veco, savīstīto lakatu. Tajā bija ietīta maize, treknas sviesta kūkas šķēle, gabals pildītas zivs un žāvētu ābolu šķēlīšu sauja . .. Viņa iegrima domās. Vakariņām pietiktu, bet kā lai šovakar aiznes Vizei padzerties? Un ko? Kaut ko siltu? Savīstījusi lakatu atkal ciet, Katrīna devās lejā un kasīja aiz auss. Pudele, blašķe, vērpele … Kur lai sameklē? Izstaigājusi gaiteņus krustām, šķērsām, bezkaunīgi izokšķerējusi katru neaizslēgtu telpu un nekā piemērota neatradusi, Kate riskēja doties uz saimes istabām. Tur bija daudz ļaužu, kuri, viņu ieraudzījuši, apklusa un ziņkārīgi pētīja līdz pēdējai brunču vīlei. Nē, te nebija, ko darīt. Viņa devās atpakaļ. Izgāja mazajā — saimniecības pagalmā. Tukšs, samīņāts sniegs. Nodrebinājās un metās atpakaļ. Caur saimes istabu vairs negribējās iet. Viņa jau grasījās pa lielā pagalma trepēm kāpt augšā un paokšķerēt ēdamzālē, bet pavērtās virtuves un maizes cepļa durvis vedināja iegriezties. Tur bija silti un labi smaržoja svaigi cepta maize. Ieslēpusies durvju dziļajā nišā, Kate pūlējās saskatīt, ko dara ķēķa pavēlniece Ediņa. Ceptuvē viņas nebija. Katrīna pielika aci durvju spraugai. Ediņa sēdēja, piespiedusies siltajam mūrim, un platu muti koda no pamatīgas gaļas ņukas. Sagremojusi milzīgo kumosu, tā norīstījās un pielika pie taukainajām lupām smagu māla blašķi. Dzēra, saviebās, tomēr dzēra vēl. Rijīgā mātīte! Tur noteikti ir kas labs un stiprs. Kā lai tiek pie šī trauka? Katrīnai tīri vai niezēja


smadzenes. Paskat! Dzer atkal! Izlaks sausu, bet nabaga Vize nīkst pagrabā bez silta dzēriena lāses. Kaut kas mīksti pieglaudās Kates kājām. Kaķis! Kaķis? Nu, kaķi, izpalīdzi un neņem ļaunā rupjību! Katrīna maigi apglauda ķēķa minci un … iesvieda to maizes ceptuvē — tieši uz lielā galda. Kaķis nešpetni ieņaudējās. Ediņa salēcās, nolika gaļas ņukas palieku un pudeli uz sola un metās ārā. Kate vēl ciešāk ievilkās aizdurvē. Ķēkša ielīgoja ceptuvē, lūkodamās pēc trokšņotāja un klusu bārdamās. Katrīna negaidīja — cik vien manīgi spēja, iešāvās virtuvē, pakampa pudeli, pie viena ari mazu krējuma podiņu un pēc minūtes jau bija zem trepēm biezā ēnā. Nobāzusi ar kaķa palīgu iegūto laupījumu, viņa ar visnevainīgāko sejas izteiksmi griezās atpakaļ. — Dievs palīdz,— Kate maigi teica apjukušajai ķēkšai, kas, savām acīm neticot, taustīja krāsns beņķi.— Man vajag stopu karsta ūdens… un kādu karoti medus. Matu sasukai,— viņa papildināja. Klanīdama galvu kā vista pie dzeramtrauka, Ediņa iesmēla ūdeni no liela katla un ieķepsēja tajā medus pikuci. — Matu sasukai?— viņa pēkšņi ņēmās brīnīties.— Kā ta to var? — Ar ūdeni saslapē, ar medu iesmērē, ap pirkstu aptin un gatavs,— Kate laipni paskaidroja un nozuda. Taustīdamās gar malkas pagaļu grēdām, Katrīna devās arvien tālāk pagrabā. Pēc brīža viņa čukstus pasauca Vizi. Tā tūlīt atbildēja, bet tādā kā aizsmakušā balsī. Katrīna noliecās, un tūlīt meitenes roka saķēra viņas kleitas malu. — Nu, kā ir? — Nav labi. Rīkle sausa un karstums. Katrīna apraudzīja Vizēs pieri. Tā bija pārāk silta, lai varētu teikt, ka ar skuķēna veselību viss kārtībā. — Ko nu? Tev vajag tikt istabā! — Iešu arī.— Vize tik bēdīga nemaz nebija.— Tagad, kad man kaite, neviens neaiztiks. Iešu . .. tikai ēst gribas. Un dzert. — Ņem pudeli, tas ir silts, tur ir arī medus un vēl kas stiprāks klāt. — Labs …— Vize dzēra vēl.— Kā tur augšā? Vai par mani? .. — Neko. Tu nebaidies! Viņš taču nevar ievilkt tevi gultā ar varu. Vai tad nu citiem liks tevi vest, tas taču tomēr … — Tu nezini! Viņš var … Māriņa, manu gadu, pērn … arī pati negāja. Varēm piespieda, ieslēdza. Māriņas tēvs gāja lūgties, lai kaut tādu, bet mājās laiž, nezin ko baronkungam pateica. .. Viņu rīkstēm pēra pulka reižu. Māriņa izlēca pa logu. Muguru satrieca, tagad guļ kā nomirusi, ne roku, ne kāju kustina. — Kas viņu piespieda? Kas ieslēdza? Barons pats?— Katrīnas saspringtajā balsī skanēja metāla stīga. — Nē, citiem lika … sulaiņi, kalpi rokā dzina un augšā uzveda. — Latvieši? — Nūjā, tepat no pils. — Sumpurņi!— Kate koda lūpās.— Vize, pati tu neej. Ja tevi sāk vajāt, bēdz pie manis. Varbūt es kaut ko .. . kaut gan, ja pašu ļaudis tādi, es pat nezinu, ko lai dara. Bet, vienalga, nāc pie manis, kamēr mēs te vēl esam. — Un pēc tam?— Vize nopūtās.— Dieviņu lūgšu … vai pati sev kādu vainu nodarīšu . .. — Par to jādomā.— Kates balsī skanēja žēla nedrošība.— Bet tagad ej uz istabu. Kur tava


guļvieta? — Ediņai blakus,— Vize nomurmināja un cēlās. Abas devās uz pagraba izeju. Katrīna paklupa un sāpīgi nodauzīja ceļgalu. Bija mazliet baigi. Visādi cilvēki sastapti, lai nu viens otrs kāds — tomēr cilvēki. Pat laupītāji. Izmisuma iedzīti ļaunumā. Neizglītoti, nabagi. Bet šis barons? Kā viņam trūkst? Prāts taču ir, pat dažu labu grāmatu lasa. Bībeli. Ko viņš grib no nabaga meitenes? Zināms, ko! Iemīlējies? Tfu! Pat par kaislību to nenosauksi. Tikai mirklīga iegriba un savas varas apziņa. Kā lopiņš sabradā puķi — tāpat vien … — Tu tālāk nenāc,— pagraba durvīs Vize pačukstēja.— Lai neredz… Satumsusi kā lietus mākonis, Katrīna kāpa augšā. Istaba bija tukša. Nopurinājusi no svārkiem čabas un skaidiņas, viņa iegrima domās. Pa galvu maisījās visādas trakas idejas, piemēram, kā aizvest jauko, biklo meiteni prom no šejienes? Un uz kurieni? Uz Vindavu? Viņi paši uz turieni,.. nūjā. Valfrīds tomēr ir savārījis pamatīgas ziepes, bet ko nu vairs… Jādomā, jādomā … Un vispār! Vai tagad spogulis varētu? .. Aiz durvīm dzirdēja Zigmunda irgošanu un Valfrīda klusos smieklus. Abi vēra durvis, un Zigmunds nometa Katei priekšā nošu lapu. — Še, tavs Vecgada korālis! — Jau gatavs?— Katrīna brīnījās. — Cik tur tā darba! Žēl, ka nebūs ērģeļu pavadījuma — tad nu gan visa Bēru kompānija no sajūsmas apčurātos. Vecā gada ballei Ēdoles pilī gatavojās ar vērienu. Satrauca viesi no visas apkārtnes: Zlēku mazais Ulrihs ar māsīcu Loti vai Šarloti, arī vairāki fon Maideli no Dundagas. No Alsungas un Kuldīgas puses — paliels radu bars ar bērniem, suņiem un zirgiem. Kopā ar viņiem, aizlienētos zirgos sēdēdami, četri īsti klaidoņi, lai arī neapstrīdamas muižnieku izcelsmes. Savas muižas vai pusmuižas jau pirms laba laika nodzēruši un nospēlējuši, viņi nepārtraukti vazājās pa Kurzemi, viesodamies gan Popē, gan Rindā, gan Zlēkās — visur juzdamies kā mājās. Ēdolē viņi skaļi un nekaunīgi izložņāja visu no pagraba līdz bēniņiem, virtuvē norāva no iesma pusceptu zosi, dzērienu kambarī pagrāba pudeles, aizskāra kalpu sievas un istabmeitas, grūstīja sulaiņus… Taču neviens neko neteica. Visa raibum raibā kompānija bariņos pulcējās gan ēdamzālē, gan Sarkanajā, gan Baltajā zālē, pļāpāja, tenkoja, spēlēja kārtis un kauliņus un dzēra uz velna paraušanu. Rīdīja suņus uz kaušanos, zirgos izlēkšoja kādu līkumu pa parku un piesnigušajām pļavām. Kad vairs nebija, ko darīt, tad sagāja pie logiem uz iekšpagalmu un skatījās, kā kauj lopus svētku galdam. Katrīna, Valfrīds un Zigis turējās tālāk no viņiem, tomēr redzēt un dzirdēt iznāca pietiekami. Visi trīs pārliecinājās, ka kādreiz lasītais par cēlajām baroka laika dāmām atbilst patiesībai, vismaz šeit — Kurzemē. Gan jaunās, gan vecās baroneses lietoja tādus izteicienus, no kuriem vajadzētu nosarkt pat mēbelēm. Saldumus grauzdamas un vīnu sūkdamas, viņas apsprieda klātesošo un promesošo vīriešu fiziskos dotumus, nežēlojot pat savus kalpotājus. Turklāt tikai retā no viņām mazgājās vismaz reizi dienā. Arī ar greznajām drānām tā bija, kā bija. .. Dundagas kundžu tērpi mirdzēja un laistījās, bet Popes un Rindas baroneses viņām blakus izskatījās kā plukatas. Vecā gada pēdējās dienas rītā pēc murgaini pavadītas nakts Katrīnai sāpēja galva. Valfrīds arī jutās ne visai, bet Zigmunds bija kā melna nakts. Naktī pie viņa istabas durvīm ārdījās baronese Maihilde Doroteja. Viņa sacēla tādu traci, ka likās — to dzird visā pilī. Dāma skrāpēja durvis, spārdīja tās ar papēžiem, brīžiem maigi vāvuļoja, brīžiem smējās savus baigos smieklus. Zigmunds cietās, viņam pašam likās, ka jau pagājusi stunda vai pat vairāk. Taču tad pacietībai pienāca gals. Atsviedis segu, pilns apņēmības šo dāmu nožņaugt vai izvarot, kapelmeistars metās pie durvīm. Ieraudzījusi uz sliekšņa neaptverami pliko, XX gadsimta beigu modeļa peldbiksītēs tērpušos


savas iekāres objektu, Maihilde iespiedzās tā, ka Zigmundam aizkrita ausis. Zigmunds palika uz sliekšņa un noraudzījās pakaļ dāmai pludurīgā naktskleitā, kas aizplīvoja pa gaiteni kā baigs spoks. Protams, gulēt pēc tam vairs nebija iespējams. — Man tomēr tā arī nav skaidrs, ko viņa īsti gribēja,— Zigmunds nobeidza stāstu par nakts piedzīvojumu. — Es tev varētu pateikt gan, ko viņa gribēja, bet tas būtu rupji,— Valfrīds pasmējās bez jautrības. — Savdabīgs kaifa paveids,— secināja Katrīna. — Tai vajadzētu uzlaist bariņu traku buļļu!— Zigmunds pēc īsām pārdomām izgrūda.— Kur tādas izbadējušās dāmas rodas? — Vairojas daloties,— Kate smīnēja.— Tādas bijušas un būs. Kā ekonomikas pamatprincipā — ja ir pieprasījums, tad ir arī piedāvājums. — Vai tad viņas kads pieprasa?— Zigmunds šerpi piebaza pīpi. Valfrīds vairs neteica neko. Viņš izjuta vieglu riebuma lēkmi no atmiņām, kas apšļakstīja kā netīrs ūdens. Gribēdams nokratīt to visu nost, sāka kārtot apģērbu, kas bija paredzēts svētku vakaram. Zaļganbrūnais, plīšam līdzīga auduma kamzolis bija ļoti skaists — zeltītas pogas, platas manšetes, spožu diedziņu pinuma cilpiņas… Pārlaida acis Katrīnas tērpam, kas bija izklāts uz aizslietņa — tumšzils, stīvās krokās savilkts zīds virs gaišvioletiem apakšsvārkiem, violetas lentes, sudrabotas bārkstis. Arī skaists. Pat ļoti. Katrīnai nekad nav bijis tik skaista tērpa. Barons izsviedis naudu. Nu, tā ir viņa darīšana. Skatīdamies uz svētku apģērbiem, domās kā labirintā maldīdamies, Valfrīds sajuta skaudru sāpi — ja viņi varētu sagaidīt Jauno gadu trijatā, pusnaktī saskandināt glāzes, skatīties milzīgajā zvaigžņu laukā virs apsnigušās pasaules un vēlēties kaut ko ļoti skaistu . .. tikai pašiem vien — bez skaļā un trokšņainā baronu un sulaiņu bara, bez sadegušo cepeša tauku smakas, bez apdullinošajiem vīna un alus tvaikiem . .. — Valfrīd. ..— Katiņas roka apvija viņa kaklu. Maigi, vēsi pirksti pašķīra matus.— Kas tev? Mīļo, nevajag. .. Gan jau pārcietīsim arī šo baļļuku tāpat kā visus citus. — Ek . ..— Valfrīds apcirtās un iespieda seju Katrīnas krūtīs.— Nevienu Jauno gadu neesam varējuši sagaidīt kā cilvēki! Nekad nav bijis iespējams savākties kopā! Tagad nu būtu… bet visapkārt sveši, un mēs paši — kumēdiņu rādītāju lomās! — Vecīt, nevajag, ja?— Zigmunds piecēlās un pienāca klāt.— Iemetīsim vienu labvīnu, un būs cits skats uz dzīvi. Vismaz šovakar. Kāda jēga psihot? Labi, ka jumts virs galvas, ka var ko darīt un pašiem sev maizi nopelnīt. Mums vēl būs neskaitāmi jaunie gadi. Un vispār — viņi te svin pēc vecā stila, bet mēs pie šitā stila nepiederam. Mums Jaunais gads vai nu bijis pirms, vai būs pēc divām nedēļām. Šitā gan! Un tad mēs to svinēsim. Pie durvīm klusu pieklauvēja. Valfrīds atvēra. Uz sliekšņa stāvēja Vize. — Lūdzu, jaunkundz!— Valfrīds paklanījās. Vizēs samtainie vaigi pietvīka tumšsarkani, vasarraibumi pilnīgi pazuda. Viņa pamīņājās, mīksti nošvīkstēja pastalas. , — Nu, vai tu esi vesela?— Katrīna vērīgi ieskatījās meitenei sejā.— Vai kaut kas noticis? — Nē … nav nekas … meistariene lika prasīt, vai ūdeni nest? — Ūdeni? — Nūjā. Mazgāties. Iet lejā uz saimes pirti tu jau negribēsi? — A-ā,— Kate novilka,— Jā, labi būtu … — Tad es iešu sanest.— Vize atmeta bizi uz muguras. Viņa skatījās tikai uz Kati, acis uz abiem


vīru cilvēkiem pat nepagriezdama. — Bet.. . pagaidi!— Katrīna iesaucās.— Vai tad tev, skuķim, jāstaipa ūdens spaiņi? Neviena cita nav? — Man lika. Un nav jau tik smagi.— Vize atkal pamīņājās. Zigmunds pīpēja un caur dūmiem blenza uz meiteni, acīm mērīdams garo, tumšo bizi. Nopētīja sīko rētu uz vaiga, mazās, sarkanās plaukstas. — Valfrīd,— Kate teica,— varbūt tu atnestu to ūdeni? — Kate, nenogurdini viņu!— Zigmunds nopietni teica. — Lai Valfrīds pietaupa spēkus tavas muguras bēršanai. Es arī varu uznest ūdeni, ja vien man kāds parādīs, kur ir aka. — Kāpēc aka?— Vize brīnījās.— Kur nu no akas? Auksts pagalam! Nē, no lielā katla, no saimes pirts. Bet es jau … — Nē, es ārkārtīgi gribu nest ūdeni,— Zigmunds ietiepās.— Vismaz gada pēdējā dienā jāpadara kāds labs darbs. Kate skatījās uz Zigmundu, un viņas acis pletās aizvien platākas un platākas. Kad bija sasniegta anatomiski pieļaujamā robeža, pavērās arī mute. Kapelmeistars, pīpi zobos iekodis, palaida Vizi pa priekšu un aizvēra durvis no otras puses. — Ko tas nozīmē?— Katrīna paskatījās uz Valfrīdu.— Vai tu te kaut ko saproti? — Un kā tu domā?— viņš pārjautāja. Pelēki zilās, domīgās acis iedzirkstījās smaidā.— Ko gan tas varētu nozīmēt, ka Zigis iet pēc ūdens, lai es varētu tev nomazgāt muguriņu? Kas tev galvā, Katiņ? Ko? Rokas pastiepās un apkļāva viņas plecus. Tumšās Valfrīda cirtas sajaucās ar gaišo matu gūzmu. Katrīnas kakls un ausu ļipiņas smaržoja pēc vasaras puķēm, lūpas pavērās kā lietus veldzētas ziedlapas. — Pagaidi …— Viņa lūkoja atvairīt stipros pirkstus no ņiebura pavirši sasietajām auklām.— Nu, rimsties taču… Zigmunds tūlīt nāks ar ūdeni .. . Valfrīd, es tev saku ar labu — rimsties … — Šajā gadā mums vairs nav palicis daudz laika …— viņš čukstēja,— tāpēc to nevar tāpat palaist. . . Katiņ, šis gads mums ir darījis tik daudz ļauna un tik daudz laba … Šis gads ir bijis veselu mūžību garš, bet tagad sāksies jauna mūžība, un es to gribu sagaidīt, tevi mīlēdams. Es tevi esmu par maz mīlējis, tāpēc … Kate atelsās. Nudien, viņš ir traks! Kā prātu zaudējis … Tik pēkšņi, tagad … It kā pirmoreiz .. . Viņa vairs nemēģināja atvairlties un saturēt drēbes. Lūpas karsti piekļāvās krūtīm, pirksti savijās un atlaidās … Nobūkšķēja durvis. Kate ar vienu lēcienu bija aiz gultas aizkara. Valfrīds apvēlās uz mutes. Istabā ieslāja Zigmunds ar diviem kūpošiem ūdens spaiņiem. Vize ar dvieļu kaudzi uz pleca ieripināja platai mucai līdzīgo kublu. Kapelmeistars radušos situāciju novērtēja vienā mirklī. — Tā!— Kublā iegāzās pirmā spaiņa saturs.— Dažkārt ari es varu tēlot džentlmeni. Varat pērties, tikai neaizmirsti, Valfrīd, ka astoņos mums jābūt uz dēļiem.— Blurkš! Otrs spainis sekoja pirmajam.— Jūsu rīcībā ir kādas nebūt septiņas stundas. Paklau, tu,— viņš teica Vizei pavisam nedzirdētā balss reģistrā,— ē, kā tevi tur sauca, man neganti gribas kaut ko ierit. Un iedzert arī. Un vispār — jāiet, citādi ūdens atdzisīs. Katrīna pabāza galvu gar aizkara malu. Vizēs pelēkās acis neizpratnē pārslīdēja visiem trim un apstājās pie Kates. — Vize… vai tu man vēlāk atnesīsi cirtu šķēres un pannu? — Jā.— Vize pamāja ar galvu, bet Zigmunds viņu pārtrauca.


— Nav vērts, netiksi iekšā, un nevajag arī, tu vēl esi par jaunu tādiem seksa videopielikumiem. — Zigmunds piesardzīgi stūma meiteni ārā pa durvīm. — Ko?— Vize apstulba. — Zigi!— aizmirsusi savu trūcīgo ietērpu, Kate pagrāba no gultas desveidīgu spilvenu un svieda kapelmeistaram pa galvu. — Atkal apspiež demokrātiju un cilvēktiesības.— Zigmunds veikli satvēra spilvenu gaisā un laida atpakaļ, bet trāpīja Valfrīdam. *** Bija jau pilnīgi satumsis. Pils zāles pamazām tukšojās, bet pagalmā kļuva aizvien trokšņaināk — zviedza kamanās sajūgtie zirgi, klaigāja kalpi, skanēja baronu balsis — tūlīt bija jābrauc uz baznīcu. Lai gan līdz tai varēja aiziet desmit minūšu laikā, bruņinieku pēcteču gods tomēr lika ierasties braukšus vai jāšus. Gados jaunākie viesi, arī pats Ēdoles pilskungs jau sēdēja greznos seglos, lapsu un lūšu ādu apmetņos, ādas cepurēs, gariem, mežģīnēm apšūtiem cimdiem rokās. Baroneses sasēdās kamanās, kas bija bagātīgi izklātas ar ādām un segām, un pat vienotras latviskas villaines stūris pamirdzinājās asajā lāpu gaismā. Trīs draugi, uz galerijas stāvēdami, noraudzījās fantastiski gleznainajā pagalmā. Šīs sejas, jaunas un vecas, gan truluma zīmogotas, gan kaislību sagrauztas, gan naivi priecīgu smaidu savilktas, gan ņirdzīgas.. . Mežonīgi krāšņie apģērbi, sarkani atvizošās zvērādas, sudraba apkalumi kā mirdzoši un apdziestoši punkti … Kūpošu zirga mēslu, dūmu smārds … — Vai tad mēs neiesim uz baznīcu?— Katrīna pamīņājās. No ilgās stāvēšanas sāka salt. — Vai es tur būtu ko pazaudējis?— šņaukādamies noburk​šķēja Zigmunds. — Vismaz paskatīties .. .— Kate neatlaidas. — Ja es tādā garastāvoklī aiziešu uz baznīcu, tad tā pēc tam būs no jauna jāiesvēta,— Zigmunds paziņoja. — Vajadzētu aiziet gan,— Valfrīds domīgi teica.— Jāpaklau​sās slavenās Ēdoles ērģeles. — Ērģeles, ērģeles …— Zigmunds rūca jau labdabīgāk,— bet pēc tam man ērģeles būs deguna vietā, ar visiem reģistriem. Tur noteikti būs zvērīgi auksts. — Kur nu tādā burzmā auksts,— Kate novilka. Savilkuši ciešāk apģērbu, viņi kāpa lejā un pa lielajiem vārtiem izgāja tumsā, kur ceļu rādīja vienīgi sniega baltums. Labu gabalu pa priekšu gāja pēdējais pilsļaužu pūlītis, bet kamanu un jātnieku kavalkādes lāpas bija jau pie ceļa līkuma. Sniegs līda plānajos apavos, sīkas pārslas saldēja vaigus. Baznīca tiešām bija ļaužu pilna. Aizmugurē blīvējās tāds pūlis, ka nebija ko cerēt saskatīt, kas notiek priekšā. Katrīna velti staipīja kaklu, Zigmunds atkal sāka burkšķēt. — Pagaidiet. Mēģināsim tikt augšā pie ērģelēm. Diez vai kāds dzīs lejā Valfrīds skatījās sānis. Spiežoties un grūstoties izdevās tikt līdz šaurajām koka kāpnītēm. Tiešām, izņemot ērģelnieku, kurš sjldīja pirkstus virs sveces liesmiņas* vairāk neviena nebija. Ērģelnieks pelēkā vadmalas svārkā un ādas vestē domīgi pašķielēja uz viņiem, pabružāja zilgano zodu, bet neko neteica. Draugi piespiedās apmalei un skatījās lejā. Ar tumšu audumu apsistajos priekšējos solos sēdēja augstdzimtie baznīcēni, kas skaļi sarunājās, pat smējās. Balto, askētisko baznīcu apgaismoja milzums sveču — gan griestu lukturos, gan smagos svečturos pie altāra, gan tāpat satupinātas un palodzēm un augsto baznīcsolu malām. Grīda, cik varēja saskatīt, bija izkaisīta sakapātām egļu skujām. To smarža savijās ar kūstošā vaska aromātu un svaigo sniega dvašu. Laikam neviens no trim nespēja sekot līdzi dievkalpojuma norisei, katrs domāja savu domu, katram bija sava klusa lūgšana. Vienīgi brīnišķīgais ērģeļu skanējums lika ieklausīties


notiekošajā. Taču ērģelnieks gan nebija uzdevuma augstumos. Valfrīds ērcīgi vērās neprasmīgajos pirkstos, Zigmunds nicinoši novērsās un sāka lūkoties lejup. Kāpēc šie ļaudis ir šeit? Kas viņus velk? Vai visi ir ļoti ticīgi, vai arī nākuši tāpēc, ka tā pieņemts un tā vajag? Baronu bars pirms stundas ēda, dzēra, spēlēja kārtis un bļaustījās, bet tagad savilkuši svētus ģīmjus … Un kalpi? Vai viņi patiesi jūtas kā kristieši vai arī vēl piekopj pagāniskos rituālus? Vai arī — dara abus divus, sak, labs labu nemaitā? … Kad dievkalpojums tuvojās beigām, Valfrīds klusu pielavījās ērģelniekam aiz muguras un pačukstēja kaut ko pie auss. Tas iepleta lielas, apsarkušas acis, patrina zodu pret krūtīm un piekrītoši pamāja. Kamēr mācītājs svētīja draudzi, Valfrīds nemanāmi ieņēma ērģelnieka vietu, pāris mirkļu ar skatienu ieurbās notīs, atviegloti nopūtās. Ēdoles ērģelnieks pamāja plēšu minējam, un instruments atkal sāka dziedāt. Taču tā bija pavisam cita spēle, cita skaņa! It kā būtu atvērušās papildus stabules, it kā Valfrīdam būtu vairāk pirkstu nekā kalsnajam puisim ādas vestītē. Korāļa stingrā, sakārtotā melodija ieguva jaunas krāsas, jaunu saturu. Pat baznīcā sēdošie sajuta pēkšņo pārmaiņu un skatījās atpakaļ, taču neko neieraudzīja. Ieraudzīja tikai Zigmunds… pabālu meitenes seju, pirkstus, kas spieda uz krūtīm saņemtā lakata stūrus. Sveču vājajā gaismā viņš to uzreiz nepazina. Vai tā bija aizgrābtība, kas vizēja asaru spožajos celiņos uz vaigiem? Varbūt pēkšņa garīguma gaisma, kas bija pārvērtusi Vizēs jauko, bet ikdienišķo sejiņu? Vize, tāpat kā citi, bija pagriezusies atpakaļ un raudzījās uz augšu, taču, likās, ka viņa neko neredzēja. Vai arī redzēja ko tādu, ko neredzēja neviens cits. Un arī tad, kad viņi citu tumšu stāvu vidū brida pa sniegu atpakaļ uz pili, šī seja ar vizošajiem asaru celiņiem neatkāpās no Zigmunda gara acīm. Katrīna un Valfrīds klusu, bet sajūsmināti runāja par ērģelēm, par nupat pārdzīvoto, taču Zigmunds neklausījās. Pirmoreiz viņš bija tik ilgi skatījies kādas meitenes sejā, skatījās vēl tagad un izjuta vieglas bailes, domājot par to, ka laikam skatīsies vēl, ka nespēs sev aizliegt šo bīstamo nodarbošanos. Pils gaisotne skaļām, nesaudzīgām rokām aizrāva prom gaišās sejiņas apveidu. Vīzija atkāpās, bet Zigmunds zemapziņā saprata, ka ne uz visiem laikiem. 321 Bet ēdamzālē jau smaržoja svētku galdi. O, Ēdolē prata svinēt! Ēdolē prata pacienāt viesus. Baltiem linu autiem segtie galdi vai lūza no bļodu, paplāšu, pudeļu un krūku svara. Gan mājas, gan meža lopu un putnu gaļa — cepta, vārīta, sautēta, 11 — L. Sēle dūmota. Treknā dzeltenumā izlaidies sviests, kārdinoši iegriezti, noraudājušies siera klucīši, sārtas, dzeltenīgas un perlamutrā vizošas šķēlētas un veselas zivis. Līdz spīdumam noberzētu sarkandzeltenu ābolu kaudzes sudraba vāzēs. Puscaurspīdīgās, augstās stikla bļodās ievārījumi un marmelādes — no dzintardzeltenajām lācenēm līdz zilganmelnajām mellenēm. Kūkas ar iecukurotiem augļiem, rieksti un mandeles … Mūsu draugi nolūkojās šajā izšķērdīgajā, apžilbinošajā bagātībā ieplestām acīm un, nav ko slēpt, siekalas rīdami. Pārāk kārdinoši izskatījās, pārāk lielisks bija saldo, sāļo un ieskābeno aromātu kokteilis, lai tajā brīdī sāktu skaitļot, cik cilvēkiem dienas un naktis prasījusi mielasta sagatavošana un cik nabagu no tā varētu pārtikt veselu mēnesi. .. Par to viņi runāja vēlāk, bet tobrīd, kad viesus sēdināja pie U veidā izkārtotajiem galdiem, viņiem pienāca barona galdzinis un laipni aicināja ieņemt vietas vienā U galā blakus muižkunga ģimenei. Mielasta pirmā tūre ilga vairāk par stundu, tad pāris sulaiņu ienesa zālē un ievietoja U līkumā klavesīnu un ātrumā sameistaroto nošu pulti. Tātad pienācis laiks vakariņu koncertprogrammai. Abi mūziķi, labo vīnu un stiprā alus uzsildīti, šoreiz neizjūta ne mazāko lampu drudzi. Zigmunds, vijoli padusē pašāvis, paklanījās neticami graciozi. Valfrīds


aizdedza sveci un rūpīgi pielipināja to pie klavesīna — vairāk gan skata pēc. Nekādas nepieciešamības nebija, jo šī koncertprogramma bija nevis notīs, bet viņa ietilpīgajā galvā. Puiši braši nočīgāja un noklimperēja improvizāciju par Baha, Tēlemana un Šica tēmām, kādu pašsacerētu menuetu, vēl šo to, un tad Valfrīds pamāja Katrīnai. Kate aši iebāza mutē karotes tiesu zemeņu ievārījuma un noslaucīja lūpas mazā mutautiņā. Seja staroja delverību gaidās. Skaista un cēla savā lieliskajā svētku tērpā, tikai mazliet izspūrušiem matiem, viņa nostājās pie klavesīna un pūlējās neskatīties uz saviem radiniekiem. «Ubi bene ibi patria,»— Kate medussaldi vilka, koķeti pilskungam acīs skatīdamās, «non lex est lex, sed lex est rex,»— iezagās tīri vai valša ritms, bet beigas «sic transit gloria mundi» izskanēja kā bēru korālis. Ak vai! Komponists Zigmunds bija tumši sarkans, aizturētos smieklos drebēja brilles. Kate būtu atdevusi vai puspasaules par vienu vēdekli, kas palīdzētu saglabāt skumju nopietnību vismaz sejas augšējā trešdaļā. Tagad nācās izlīdzē​ties ar nošu lapu. Bet publika bija sajūsmā. Pats par sevi saprotams, ka latīņu mēle bija droša valūta piekrišanas pirkšanai. Joahims Ulrihs fon Bērs to uzņēma kā papildinājumu savam lieliskumam. Brīnišķajam un patiesi pamācošajam Vecgada korālim sekoja Kates pārējais repertuārs. Karstajā, ēdienu un vīna izgarojumu pilnaja zālē dziedāt bija grūti, bet tā jau bija tikai pienākuma izpildīšana. Pēc tam gāja vaļā dejas. Ne vēsts no baznīcas svinīguma vairs. Palika tikai instinkti, dziņas un apreibušas kaislības, viegli piepūderētas ar Kurzemes bruņniecības garu un visatļautības apziņu. Trīsuļojošo ēnu aizsegā vīriešu rokas burzīja mežģīnes, spaidīja korsešu stīpu apjoztas krūtis, ienira kruzuļoto apakštērpu dziļumos. Dejas pieklājīgā atstatumā sieviešu acis piedāvāja sevi tik atklāti, ka zālē brīžiem atskanēja Venuskalna cienīgas elsas un vaidi. Vīna šaltis nesaudzīgi lija zīda klēpjos, uz atsegtajām krūtīm, sarkaniem traipiem pārklāja vīriešu stīvinātās apkakles un žabo. Deju mūziku slāpēja izsaucieni un smiekli. Šajā gaisotnē bija kaut kas baismīgs, nevaldāms, un Katrīnai ne reizi vien uzmācās vēlēšanās aizbēgt — ieslēgties istabā un ielīst visdziļākajā kaktā, lai kādas no šīm nekaunīgajām rokām neiedomātos sniegties pēc viņas. Taču doma vienai doties pa apskurbušu dauzoņu pilnajiem gaiteņiem likās vēl briesmīgāka, un, sirdij nemierā dauzoties, Kate palika iesēdētajā vietā aiz Zigmunda un Valfrīda mugurām. Jaunajā gadā bija aizritējušas jau trīs stundas. Apskurbums un izlaidības tvans kāpa līdz griestiem. Sveces sāka izdegt, un ar jaunām tās vairs nenomainīja. Ar vīna traukiem apkrautām paplātēm sulaiņi izlocījās starp stāviem, kas grīļojās dejas taktī,— viņi līdz ar Katrīnu laikam bija vienīgie skaidrā palikušie. Diemžēl arī cienījamie muzikanti vairāk vai mazāk bija padevušies vīna varai. Valfrīds jau sen vairs neskatījās, kur liek pirkstus, paļaudamies, ka tie paši atradīs īstos taustiņus. Zigmunds čīgāja savu vijoli un smaidīja līdz idiotismam laimīgu smaidiņu. Kate smagi nopūtās un iekoda ābolā. Ceturtajā rīta stundā zāle sāka pamazām apklust un tukšoties. Blandoņas muižnieki bez muižām bija nolikušies blakus ogļu pilnajam kamīnam, viņu sarkanās sejas klājās lielām sviedru lāsēm. Zlēku Lote pusatšņorētā kleitā, korsetes auklām pa zemi velkoties, streipuļoja uz durvīm. Viena no greznākajām Dundagas Maidelu dāmām bija ļāvusies iespiesties loga nišā tik nepārprotamā pozā, ka Katrīna uzskatīja par labāku pagriezt galvu uz otru pusi. Beidzot viss apklusa. Arī mūzika. Dziestošās sveces kūpēja. Sulaiņi atvēra logus, lietpratīgi stutēja augšā augstdzimtās personas un citu vešus, citu nēšus gādāja prom uz istabām. Baronese Maihilde Doroteja zvilnēja uz zema sola un, miglainām acīm tukšumā raudzīdamās, kaut ko dziedāja — bez vārdiem, bez melodijas. Valfrīds juta galvu smagā nespēkā noslīgstam uz krūtīm. Nogurums lauza kakla skriemeļus, rokas vairs nebija kustināmas. Kāds vārgi saspieda viņa plecu. Valfrīds ar pūlēm pavēra plakstus un caur


dūmainu miglu pazina Katrīnu. — Iesim . .. iesim nu,— Kate runāja kā miegā un raustīja viņa kamzoļa piedurkni. Blakus kaut ko murkšķēja Zigmunds, aizvērtām acīm virtuozi uz vijoles grifa balstīdamies. Brilles bija nošļukušas pašā degungaliņā, bet viņš joprojām smaidīja. Katrīna nopurinājās un drusku apskaitās — vai viņai tagad būtu jāstiepj uz gultām abi inuzikantveidīgie maisi? Neva​jadzēja pārķert pār mēru! Valfrīds žēli nopūtās un gatavojās aizmigt pa īstam. Kate piespieda sevi saņemties, uzslēja kājās vispirms vienu, tad otru, balstīja gan pret sienām, gan kāpņu margām, kamēr tika līdz istabām. Ievilkusi noguruma un vīna pārvarēto Valfrīdu loga nišā, Katrīna aizstūma Zigmundu līdz viņa apartamentam un iebīdīja pa durvīm. Aukstā gaisa strāva no loga atvēsināja Valfrīda durno galvu tiktāl, ka līdz savām durvīm viņš varonīgi tika pats un ari atvēra tās pats. Pogājot vaļā viņa kamzoli, Kate ar neizsakāmu ilgošanos vērsa skatienu uz gultu. Pēkšņi acis iepletās. Neticēdama ieraudzītajam, Kate samiedzās un no jauna atvēra acis, cerēdama, kas tas būs pazudis. Nē, viņš nebija pazudis, vai nu viņai rēgojās, vai ne — viņš tur bija. Absolūti melns kaķis milzīgām, zaigām acīm sfinksas pozā zvilnēja uz desveidīgā spilvena. Ārprāts, domāja Kate. Tas taču nevar būt tāpēc, ka nevar būt. No kurienes te radies kaķis? Istabas durvis ciet. Logs ari. Nu? Varbūt viņš tūlīt izzudīs? Bet sfinksa neizzuda vis. Tieši otrādi, ķepas aicinoši pastiepis, kaķis maigi ieņurdējās, it kā jautādams — kas par lietu? — Vai, kāds brīnišķīgs mincītis!— Melno radību beidzot pamanīja arī Valfrīds.— Smu-uks kaķītis, smu-uks . . . Zem Valfrīda delnas melnais spoks sāka kaislīgi murrāt, izlieca muguru, locījās, kvaipījās un berzēja galvu pie glaudītāja rokas kā jucis. Tiku tikām notrinies gar Valfrīdu, runcis devās pie Katrīnas un sāka centīgi berzēt viņas roku ar savu smalko purniņu un žilbinoši baltajiem ilkņiem. — Kā tu domā, vai viņš mums pa miegam neizsūks asinis?— ieritinoties zem segas, vaicāja Kate.— Manuprāt, vampīram vajadzētu izskatīties tieši tādam. Un vampīri dzīvo vecās pilīs. Viss sakrīt. No rīta mēs pamodīsimies bāli un stīvi. — Blēņas, viņš ir kolosāls,— vieglprātīgi nomurmināja Val​frīds un nopūta sveci, Viņi pamodās tikai tad, kad Jaungada dienas baltā saule ielaida savu trauslo staru pušķi pa aizkaru spraugu. Kate zem segas sameklēja Valfrīda roku ar pulksteni un palūrēja tajā. Pusdivpadsmit… — I nedomāju celties,— viņa paziņoja Valfrīda melnajai matu čupai un gultas aizkariem. It kā gaidījis tieši šos vārdus, gultā ielēca melnais runcis un bez ceremonijām devās pāri gulētāju ķermeņiem galvu virzienā. Viņš izskatījās norūpējies līdz idiotismam un sevis nomierināšanai murrāja skaļāk par kafijas dzirnaviņām. Rūpīgi izmeklējis vietu starp gulētāju galvām, izlaidās visā garumā un sāka nagiem kaislīgi ērpēt Valfrīda izjukušo frizūru. «Nudien vampīrs,» Katrīna nodomāja un uzrāva segu uz galvas. Dzīve pilī atsākās vēlā pēcpusdienā. Kamēr baronu kungi un dāmas lāpīja paģiras, pie muzikantiem ienāca muižas pārvaldnieks. Palocījies uz divām pusēm, viņš ne visai sakarīgi sāka stāstīt, ka barona kungs apsolījis saimei Jaunā gada dienā pāris stundu danču priekiem, bet puisis Joriņš, kurš mākot stabulēt, esot drusku cietis — viņu vakar saspēris zirgs. Taču barona kungs apsolījis, un vai kapelmeistara kungs nevarētu … Protama lieta, zemnieku tauta, un kapelmeistara kungs pieradis pie smalkiem ļaudīm .., taču varbūt.,. pavēlēt jau nevarot, ļaudis gan neesot slikti, kā jau visi šie…


Zigmunds paberzēja drusku sāpošo galvu. Valfrīds jautājoši paskatījās viņā un piekrizdams piemiedza aci. — Kāpēc ne?— kapelmeistars teica.— Ja apsolīts ir, tad arī jāpilda. Mums tikai jāpadomā, kādus dančus spēlēt. — Paldies, kapelmeistara kungs,— pārvaldnieks nopūtās.— Tad es teikšu baronkungam, ka jūs esat mierā. Tas būs apakšā — lielajā saimes istabā. Kādu stundu pēc tam, kad būs sa tumsis. Savu zilpelēko vadmalas svārku saraustījis, muižkungs aizgāja. Istabā palika dūmu un paģiru smaka. — Nu ko, tad beidzot uzspēlēsim tautai?— Valfrīds sarosījās. — Jā …— Zigmunds joprojām berzēja galvu.— Var jau … Bet uz kā lai spēlē? Vijole — jā, to var. Klavesīnu tak lejā nenesīs… Vai tu varētu pūst stabuli, Valfrīd? Protams, ja arī to nebūs zirgs saspēris. — Ja vajag, pūtīšu. Cik tur tās prašanas…— Valfrīds bija optimists.— Man tie baronu ģīmji apriebušies, it īpaši pēc vakardienas. Klausies, vecīt, man prātā ienāca viena doma! Ejam' pasirot! Ja atradīsim to, kas vajadzīgs, iznāks īsts folkloras ansamblis. Tev arī, Katiņ, būs instruments. — Es labāk padziedāšu,— Katrīna nobijās.— Man negribas nekādu instrumentu. — Tad jau redzēs. — Valfrīds vieglprātīgi atmeta ar roku. Abi ar Zigmundu pazuda durvīs. Pēc pusstundas viņi atgriezās ar lielu troksni un grabēšanu. Zigmunds nesa padusē kokā izgrebtu veļas beržamo dēli un velējamo vālīti, Valfrīdam aiz kamzoļa rēgojās stabule, bet rokās viņš stiepa nelielu kublu. — Tas ir izkaltis kā pulveris. Ideālas bungas,— priecājās Valfrīds. Piemetās uz sēdekļa, iežmiedza apvāzto kublu starp kājām un sāka ar plaukstām izsist dejas ritmu. Zigmunds atspieda veļas dēli pie pleca, un vilka pāri vālīti. Abi pamazām aizrāvās, un «koka mūzika» kļuva aizvien sarežģītāka un ātrāka. — Tad man vijole nemaz nav vajadzīga,— priecīgi sauca Zigmunds, pūlēdamies pārkliegt rīboņu un klabēšanu. Tomēr, dodoties lejā uz saimes istabu, līdzi paņēma arī vijoli. Krāšņie vakarvakara tērpi palika augšā, abi muzikanti bija tērpusies tikai kreklos un vestēs. Katrīna sevī klusu trallināja. Kleitas malas slaucīja kāpnes, un ar īstu prieku viņa pagāja garām zāles durvīm. Tur iekšā, protams, bija viss šis bars — paģirains, kašķīgs un izlaidīgs. Bet viņi šovakar gāja pie savējiem, saviem tautas brāļiem un māsām, un pirmo reizi kopš vasaras priecāsies latviski, dziedās un spēlēs latviski. Saimes istaba bija liela, garena telpa zemiem griestiem, sen balsinātām koka sijām. Pie sienām šur tur karājās sakaltuši lapu un puķu vainagi. Krāsns mūrītis izdvesa patīkamu siltumu un ar iedobtajiem brūni zaļganajiem podiem izskatījās ļoti pievilcīgs. Dēļu grīda izkaisīta sakapātām skujam, pie sienām un uz galda resnos koka svečturos gaismoja garas, tievas sveces. Plati soli gar visām sienām. Stūrī iebīdīts lielais ēdamgalds, un tā pašā vidū uztupināta branga alus muca, bet apkārt — grozi un koka paplātes ar sagrieztu maizi, vārītām desām, kāpostu bļodas, cibas ar sviestu, biezpienu un kaņepēm. Zigmunds, ērtības mīlēdams, pievilka sola galu pie krāsns mūra, un uz tā ierīkojās visi trīs. Istaba vēl bija tukša, tikai divi dūšīgi puiši darbojās ap alus mucu, un ķēķa Ediņa vēl šo to piekārtoja uz galda. Pāris reižu pa durvīm palūrēja Vize, bet, redzēdama, ka neviena cita vēl nav, atrāvās atpakaļ. Kamēr Zigmunds pūlējās kaut kā uzskaņot vijoli, bet Valfrīds un Katrīna ošņājās uz galda pusi, istaba piegruva pilna ļaužu, Ķēķa Ediņa kā nāca, tā palika galda stūri pie desu muldas. Viņai blakus skaļi un bravūrīgi nometās četri vai pieci staļļa puiši un kučieris — sīks, tievs, melnīgsnējs, izskatījās


drīzāk pēc čigāna, ungāra vai poļa nekā pēc latvieša. Arī ģērbies nepavisam kā kurzemnieks. Gaišzilganas bikses, garais kamzolis gan labas lauku vadmalas, bet pēc kungu modes šūts. Meitas un sievas pie malas pastumjot, ieklamzāja paliels bars pils un vārtu sargu, ķiveres gan noņēmuši, bet vieglās, pusatraisītās krūšu bruņās dižodamies. Kūts, ķēķa un istabas meitas sasēdās pa grupām, un šo grupu vidū kūtsmeitas bija pašas pēdējās, pelēcīgāk ģērbušās. Baltie, pieticīgi izmargotie krekli sasprausti kapara saktiņām, lempīgas, slikti piegulošas jakas, paīsi lindraki virs potītēm. Rotu nekādu, bižu gali sasieti šaurām, krāsainām aukliņām. Ķēķa un istabas meitas dižojās vienā otrā ņieburā vai jakā, kas savās jaunības dienās bija rotājušas Ēdoles baronešu un cifu kundzeņu augumus. Pāri kreklu saktām spīdēja raibas krellītes, vienai bija pat sudraba auskariņi. Istabas siltumā villaines nenēsāja neviena, dažām ap galvu bija sīkām stikla krellītēm un spožiem diedziņiem izšūti vainadziņi. Citas bija kailām galvām, skaisti sapītām bizēm, gariem lenšu galiem un metāla, laikam bronzas, sprādzītēm. Pirkstos pazibēja pa gredzentiņam, krekla aproces glīti apņēma metāla stīpiņas. Meiteņu apģērbos dīvaini sajaucās tautiskā tērpa daļas un valkāšanas tradīcijas ar tām, kas pārņemtas no kungiem. Kate, vērošanā iegrimusi, satrūkās, jo turpat pie auss atskanēja dīvaina mūzika — Valfrīda stabule un Zigmunda bungaskubls. īsu bridi viņa ierāvās sevī un bailīgi gaidīja — vai ritms un melodija derēs dejošanai? Kā tad tagad latvieši dejo? Polkas taču ne. Muižas ļaudis pieklusa, ieklausījās. Smējās. Tie bija piekrišanas smiekli, bez izsmiekla. Staļļa puiši bīdīja uz istabas vidu meiteņu pulciņu, tās atvairījās, bet ne dusmīgi. Brīsniņu pierunātas, meitas sastājās platā puslokā un sāka grozīties ritmā, šūpoties. Pusloks ātri kļuva par dārziņu, ternps pieņēmās, brunči sāka plīvot, matu lentes vīties ap pleciem. Vaigi piesarka, no bizēm atrisa matu šķipsnas. Bet kas tad ir pati veiklākā, pati vieglākā dejotāja? Tumšpelēki lindraki kā zvans ap dzeltenzaļi svītrotām zeķēm. Dzeltenas pastaliņas švīkst tik viegli kā putna spārni, zaļa jaciņa ap tievu, kā korsetes savilktu vidukli, baltās krekla piedurknes plīvo, aproču nesaņemtas, tumša bize lokās trīs sprīžus zem jostas, šaura, izšūta vainaga svītriņa virs mirdzošām, līksmes pilnām acīm, smaids pa visu seju — tā ir Vize. Pārvērtusies līdz nepazīšanai. Acīmredzot rets un ilgi gaidīts ir mazās pils bārenes dejotprieks. — Katiņ, ņem to dēli,— Valfrīds viņai viegli uzsita uz pleca.— Velc vienreiz gari, vienreiz īsi vai vienkārši piesit. Lai temps paliek tas pats. Zigis tagad ņems vijoli, mēģināsim kaut ko citu. Ja tev nāk prātā kas labs, padziedi līdz. Kate paklausīja. Rībināt veļas dēli nemaz nebija grūti, joprojām varēja vērot ļaudis. Nu dejoja arī vīri, pat tie ērmi, kas ne svētku vakarā negribēja noņemt savas krūšu bruņas. Dejoja, ar rokām tikko saskardamies, ar plecu pie pleca viegli piegrūžot, pa diviem pulciņiem sastājoties, tad vienam pret otru ejot, palecoties, izšķiroties. Virzieni visu laiku mainījās, grīda dunēja zem vīru dūšīgajiem soļiem. Katrīnai skatoties sāka svilt pēdu apakšas. Lai nu arī tāda dancošana lēkšana un grozīšanās vien bija, bez kādām dejas figūrām, tomēr tajā bija kas saldi, eksotiski pirmatnīgs, spēkpilns un dzīvs. Kaut kas no liela meža un naksnīgas uguns, no pirts tvīksmā gara un lapu medus… Ai! Dejotāju stāvi aizsedza sveču sīkās gaismiņas, balsis saplūda raibā murdoņā, kas nāca it kā no zemzemes. Valfrīda pieri pārklāja sīkas sviedru lāsītes,— tas bija brīnums, ko viņš darīja ar stabuli. Vienkāršais senču mūzikas rīks viņa pirkstos smējās un gavilēja, dūdoja un svilpa. Brīžiem likās, ka nupat pietrūks elpas, bet tā atkal uzradās kopā ar jaunu melodiju, jaunu, vēl trakāku trelli. Tumšās matu cirtas lipa pie deniņiem. — Fū-ū! Nu ir jāatrauj elpa,— Zigmunds noelsās un nolaida vijoli klēpī.— Te iet vēl trakāk


nekā pie aristokrātiem. Vize un vēl kāda meitene nesa pilnus alus kausus, tik smagus, ka bija jāceļ ar abām rokām. Alus bija patumšs, dzidrs un tik stiprs, ka jau pirmie malki mīksti iesita deniņos. Ediņa un nez pa kuru brīdi uzradies muižkungs aicināja uzēst. Pils meitas un sievas ķiķinādamās spiedās apkārt muzikantiem, sniedza gan to, gan šito, lauza vēl kūpošās desas, lika uz maizes rikām sviestu un biezpienu. Taču Vize, tikko mūzika apklusa, atkal ierāvās tumšākā stūrītī, izvairīdamās no smejošā ļaužu bara. Paskatījās uz vienu, otru, trešo, izlikās nemanām Katrīnas mājienu nākt tuvāk. Sargi, pagalam nosvīduši, meta nost krūšu bruņas, palaida brīvāk apkakles, kučieris novilka savu garo kamzoli, nu bija redzams, ka lepnās, gaišās bikses viņam ir par platām un uz kreisā gurna pamatīgs tauku traips. Ķēķa Ediņai uz milzīgajām, vaļīga krekla nesavaldītajām krūtīm pletās sviedru plankumi. Bet visi bija mundri, ņipri, gatavi ēst, dzert alu un līksmot kaut līdz rītam. Taču varēja būt pagājušas stundas trīs, kad muižkungs aicināja šovakar lustes beigt un doties pie miera. Pēkšņi pamira skaļais prieks, pazuda brašums un līksme! Ļaudis sāka runāt pusbalsī vai pat čukstus un cits pēc cita pazuda — gulēt vai arī pirmāk vēl kādu darbu apdarīt. Ķēķa meitas žigli novāca galdu, divi sulaiņi aiznesa alus mucu. Nu Jaunais —1686. gads bija iedejots gan baronu zālēs, gan ļaužu istabās. *** Pagāja dažas dienas. No debesīm bagāti bira sniegs, dīķa un grāvju tumšo ledu pārklāja balta, bieza sega. Pie klēts katru ritu griezās zvirbuļu un baložu bari, kādu nobirušu graudu tīkojot. Sals pieņēmās, zirgi no izbraucieniem vai izjājieniem atgriezās staļļos apsarmojušu spalvu, ledus tilkām pilnām krēpēm. Milzīgā pils patērēja ļoti daudz malkas, zālēs kamīni kurējās cauru dienu. Tomēr vēsums bija jūtams pat gultā zem segas. Zigmundu kārtējo reizi piemeklēja bargu iesnu lēkme. Viņš palūdza kādai istabmeitai pāris mutautu un līdz ar to iedzina sievieti galīgā izmisumā — vai tad kapelmeistara kungs neprotot tāpat degunu izšņaukt? Nē, kapelmeistars atteicās šņaukt degunu bez mutauta. Tad viņam iedeva vecu palagu, tik izdilušu, ka lāpīt vairs neatmaksājās. Zigmunds bija ļoti apmierināts, ievīstīja palagu azotē, ierīkojās mazajā bibliotēkas istabiņā starp krāsni un speciāli atnestu māla podu ar karstām oglēm un ierakās grāmatās. Katrīnai un Valfrīdam savukārt radās iespēja piedalīties pavisam cita rakstura izpriecā — barons Bērs aicināja abus jāt līdzi lapsu medībās. — Ar brunčiem mugurā es zirgā nesēdlšos!— Kate protestēja, kaut gan barona mednieks centās viņai iegalvot, ka dāmu segli būšot ļoti ērti.— Pat apzināšanās, ka zirgs ir tieši starp kājām, ne vienmēr palīdz noturēties viņam mugurā. Un kas vēl būs, ja es nosēdīšos šķībi? Nošļūkšu nost! Un dabūšu ar pakavu pa galvu. — Bet ja viņiem tā pieņemts…— Valfrīds mēģināja pieru​nāt. — Nekā nebij! Ja tu man neaizdosi bikses, tad vari viens pats meklēt lapsas, bet es iešu uz ķēķi pie Ediņas dzert brandavu un aprunāt vīriešus. — Labi, ņem bikses un ģērbies, kā gribi,— Valfrīds piekāpās.— Ja tu domā, ka tev piedos tādu amorālību. Un tā agrā janvāra rītā, kad gaismiņa bija tikko uzaususi, no pils pa svaigi uzsnigušo sniedziņu izjāja vesela mednieku varza. Pāri tiltam, caur parku un meža stūri kādu kilometru tālāk. Apkārt lēkāja un vaukšķēja pārdesmit suņu. Tie bija skaisti, balti-melni-dzelteni plankumoti, slaidām, stiprām kājām, platām krūtīm un mīkstām, noļukušām ausīm. Visi šie skaistuļi mita speciālā suņu kūtī pils ziemeļpusē, un tos uzraudzīja, ēdināja un dresēja trīs piķieri. Viens no viņiem devās līdzi medībās, saģērbies siltā kažokā un ādas cepurē, lunkanu suņu pātagu rokā. Līdzīgas pātadziņas bija baronam un viesiem, arī dāmām. Kate ar skaudību noskatījās uz baronesi Maihildi Doroteju,—


citkārt histēriskā un nesavaldīgā dāma apbrīnojami viegli turējās seglos, rio kuriem Kate bija tik ļoti baidījusies. Dāmām ieroču nebija, turpretī vīriešiem bija pa pārim pistoļu, maisiņi ar lodēm un pulvera ragi. Pulvera rags un ērmīgs šaujamais bija izsniegts ari Valfrīdam. Nelikdamās zinis par augstdzimto muižnieču skatieniem, Katrīna braši turējās vīriešu seglos, cenzdamās neizrādīt, ka viņa to dara pirmoreiz mūžā. Jā, zirgam mugurā sēdējusi viņa bija ne reizi vien, bet tikai bez segliem, vasarā, siena pļavā … uz veca, rāma ķēveslopa. Par laimi, viņai iedotais zirgs ari neizcēlās ar rakstura stingrību un šķirnes zirga principiem. Bērītis naigi kāpa iemītajās pēdās, galvu nemētāja, asti neskurināja, it kā saprazdams, ka uz viņa sēdošā jātniece ir laipns cilvēks un dzīvnieku draugs. Pie meža gaidīja dzinēji — bariņš jaunu zemniekpuišu — un barona mednieks ar pilnīgi neiedomājamu vārdu — Belizārs. Belizāru ietērpa īss, zaļgans kažoķeiis ar vilnu iekšpusē un baltas ādas bikses. Pie cepures bija piesprausta tāda kā vāveres aste. Mednieks bija vareni apbruņojies — garš duncis pie jostas, pistoles pie segliem, kaklā pakārts līks pulvera rags un gara bise uz muguras. Dzinēji bija ģērbušies plāni — vadmalas kamzoļos, bikšu stulmi notīti autiem un nosieti pastalu auklām. Viņi lēkāja, lai sasildītos, sita gar sāniem dūraiņos ievilktās plaukstas. Visi bija jauni, sārti pietvīkušiem vaigiem, smaidīgi, kaut gan viņu loma šais medībās nebija labāka kā suņiem. Suņus pietaupīja, bet viņiem bija jālaužas cauri brikšņiem, jāizbrien gravas, kur sniegs pāri ceļiem … Kate saskatījās ar Valfrīdu, abiem oma bija sagandēta. Bet medībām vajadzēja sākties. Barona mednieks ar dzinēju bariņu aizgāja gar meža stūri, tur esot manītas četras lapsas, viena no tām liels lapsu tēviņš ar izcilu kažoku.-Suņus piesēja, bet tie, medību gaisotnes satracināti, nevarēja rimties, raustījās un smilkstēja. Arī baroni, tāpat kā viņu suņi, juta medību satraucošo smaržu, Viņu balsis kļuva skaļas, cimdotās rokas taustīja ieročus. — Ir laiks.— Pilskungs pacēla roku un ieklausījās. No tālienes atplūda tādi kā indiāņu kliedzieni un troksnis, kāds rodas, ja koku sit pret koku.— Ir laiks! Mums jājāj uz to pusi. Rindā, rindā, ievērojiet attālumu, kungi! Mednieku rinda lēni izstiepās un pazuda mežā. — Ko mēs gaidām?— Valfrīds raudzījās uz Katrīnu.— Man gan labāk patīk dzīvas lapsas, bet tāpēc taču mēs jājām līdzi! — Vai tev nav bail, ka ar tādām ugunspagalēm acis neizšauj? — Kāda vaina?— Valfrīds izvilka aizvēsturisko šaujamrīku un pavicināja gaisā.— Tu domā, ka neko nevar nošaut? Es tūlīt pielādēšu … Ar neuzticību noskatījusies viņa darbā, Kate atvirzīja savu zirgu nostāk. Zirgs ošņāja gaisu un snaikstīja kaklu pakaļ pārējiem jātniekiem. — Nāksies jāt. Šie lopiņi citādi nerimsies, viņi grib ostīt pulveri. Tā audzināti un tās ir viņu tiesības,— nopūtās Kate. Lēnā riksī abi devās pakaļ pārējiem. No kuplajiem egļu zariem krita smagas sniega lēkšķes. Katrīna bezrūpīgi atlaida pavadu, spriezdama, ka zirgs jau nu pats labāk zinās, kas jādara. No meža dziļuma atskanēja nikna riešana un tūlīt pēc tam vairāki šāvieni. Riešana pārgāja rūkšanā. Valfrīds paskubināja zirgu un nokļuva mednieku pilnajā laukumiņā tieši tobrīd, kad fon Bērs, nošautu lapsu aiz skausta turēdams, rādija to Maihildei Dorotejai. Lapsas purniņš nevarīgi nokarājās pār barona cimdu, no tā pilēja asinis. Asiņu traipi bija arī sniegā. Suņi uzbudināti šaudījās, piegrūda mēles galu sarkanajām lāsēm, rāvās tālāk biezoknī. Satraucošā indiāniskā ulināšana un trokšņošana atjaunojās. Laikam dzinēji bija izcēluši vēl vienu lapsu. Pārsviedis medījumu pār segliem, fon Bērs iecirta zirgam piešus sānos un metās uz priekšu. — Nē, tas tomēr ir briesmīgi,— Valfrīdam aiz muguras klusu teica Katrīna. Gaišās acis bija


skumīgas, spožas no žēluma asarām.— Var jau būt, ka medības ir kaut kas kolosāls, tikai ne priekš manis. Es to nespēju novērtēt. — Jā,— Valfrīds nopūtās. No vienas puses viņš pilnīgi piekrita Katei, no otras — kaut kas tomēr vilināja … — Ņem pusi.— Katrīna lauza no kabatas izņemto maizes šķēli.— Paņēmu, lai vajadzības gadījumā nomierinātu un uzcienātu savu zirgu. Lai tas viņam tiek medību auļošanas vietā.— Viņa pastiepās pāri segliem ar maizes gabalu uz kailās plaukstas. Blondais bēris delikāti pastiepa lūpas, it kā neievēro​dams Kates nemākulību. Kamēr zirgi košļāja un abi jātnieki klusēja, kaut kas brīnišķīgi ruds pazibēja zem izgāztas egles apsnigušajām saknēm. Valfrīds lēni pievilka zirga pavadu. Rudumiņš pazibēja vēlreiz, tad vēl… Laikam nolēmis riskēt par visu banku, skaistais lapsu tēviņš izlēca no slēptuves tieši abu jātnieku acu priekšā. Rudais kažoks vizēja kā nospodrināts kapars, aste sastinga, melno acu pērlītes urbās stāvētājos. Vienu īsu, īsu mirkli lapsa skatījās viņos, tad Valfrīda zirgs nepacietīgi nosprauslojās un piecirta kāju. Lapsa apsviedās, un pēc brītiņa rudais plankums zibēja jau tālu gravā. Katrīna ievēroja Valfrīda rokā cieši sažņaugto pistoli. — Un tu būtu šāvis? Viņš paskatījās uz pistoli un mulsi pasmaidīja. — Laikam gan ne … Bet vai tev nepatiktu tāda skaista āda? — Patiktu gan. Tomēr vēl labāk viņa man patīk ar visu lapsu iekšā. Abi sāka smieties — atviegloti un jautri. Valfrīds nolēca no zirgu un apmeta pavadu resnai egles saknei. — Nāc, pastaigāsim drusku. Lai zirgi pastāv.— Viņš palīdzēja Katrīnai tikt uz cietas zemes. Kad medību troksnis bija attālinājies, varēja dzirdēt pierastās un jaukās ziemas meža balsis — kāda sīkputniņa tītināšanu, dzeņa kalšanu, no kokiem krītošā sniega pakšķēšanu. Abi iebrida starp eglēm, kur sniega kārta nebija tik bieza. Kate uzņēma garo apmetni uz rokas un pabāza zem cepures atrisušos matus. Valfrīds viņu apskāva un piespieda savu vēso vaigu Kates siltajām lūpām. Apskāviens ieilga. Pēkšņi blakus kāds riebīgi ieķērcās. Valfrīds pacēla galvu. Uz mazas eglītes, tās galotnīti noliekusi, tupēja vārna un šķobīja galvu, pētīdama viņus pārmaiņus gan ar vienu, gan otru dzalkstīgo tenkuvāceles aci. Valfrīds pamāja ar roku, dzīdams vārnu prom. Bet tā iepletās ērtāk un noķērcās vēl riebīgāk. — Klausies, Katiņ, es viņu nošaušu!— Valfrīds apņēmīgi teica.— Nav ko ķērkt, kad es … Beigu beigās — es esmu atjājis medībās, vai ne? — Nu, un ko tu darīsi, ja nošausi?— Kate prasīja. — Nezinu. Bet es tūlīt šaušu! Katrīna nopūtās, atkāpās pāris soļu, aizspieda ausis un aizmiedza acis. Valfrīds izvilka aiz jostas aizbāzto pistoli, kārtīgi apskatīja, atspērās sniegā plati ar abām kājām un pacēla stobru … Jebkurai meža radībai, redzot tādu skatu, pienāktos mukt, cik spēka. Bet vārna, novērtējusi šāvēja prasmi, nekus​tēja no vietas. Ja tā būtu izrādījusi kaut mazāko baiļu izpausmi, Valfrīdam laikam būtu pietrūcis dūšas, taču vārnas nekaunība pamodināja vīrieša pirmatnējo medību instinktu, un Valfrīds blieza virsū. Kad izklīda dūmi no turpat vai divkāršās pulvera porcijas, ko Valfrīds bija sagrūdis šaujamrīka rīklē, Katrīna pacēla galvu, ko šāviena brīdī bija iemiegusi starp ceļiem, un ieraudzīja vārnu tupam citas eglītes zarā — pāris metru tālāk. Vārnu ieraudzīja arī Valfrīds. Viņš gribēja pielādēt pistoli vēlreiz, bet vārna noņirdzās un tīšām lēni aizlidoja. — Nu, vai tu redzi, kas es esmu par šāvēju! Ko, Katiņ? Vai tev nav kauns par mani?— Valfrīds


smējās un urbināja ausi. — Bāz to ugunsrīku kabatā!— Kate pavēlēja.— Vēl nošausi kādu pa īstam! Palīdzi man tikt tai radībai mugurā — sāk salt kājas. Pajāsim uz pils pusi. Lai būtu tā kā pastaiga augstāko aprindu garā. Svaigā gaisā un uz zirga ir lieliski, bet medību prieku man šodien ir diezgan. Tik asu izjūtu sen nav bijis … Izmetuši pāris līkumu, viņi nemanīti pievienojās medniekiem, kad tie iejāja parkā. Debesis sāka apmākties, kuru katru brīdi varēja snigt. Bija nošauta vēl viena lapsa, bet tas arī bija viss. Dzinējus atlaida mājās, bet medniekus gaidīja karsta, bagātīga maltīte un vļns. Neviens neko nejautāja, kur pa lielo dzīšanas un šaušanas laiku bijuši muzikants ar sievu. Tas nevienu neinteresēja. Un arī pulveri un šaujamo Valfrīdam neviens neatprasīja. Pēc vakariņām gandrīz visi viesi aizgāja atpūsties, taču Ulrihs Joahims fon Bērs nogurumu nejuta, veiksmīgās medības, kaut arī lielais lapstēviņš bija izbēdzis, viņu bija noskaņojušas neticami lēnprātīgi. Viņš pat neuzbrēca kalpam, kas lielajā zāles kamīnā malku bija sakrāvis tik pavirši, ka izdegušās pagales sakrita kaudzē, izšķaidot ogles pa grīdu. Fon Bērs tās vienkārši sarausa kopā ar zābaka purnu un lika aplaistīt ar ūdeni. Barona vecais tēvocis snauda, savilcies platajā krēslā kā liels, melns zirneklis. Maihilde Doroteja sapņaini rotaļājās ar smalko sudraba krustiņu, kas ķēdītē šūpojās uz viņas krūtīm. Smagie, brūnganie plaksti bija ciet, un varētu likties, ka baronese guļ, ja vien tievie pirksti neslidinātu ķēdīti. Tēvoča meita — zemnieciska izskata sieviete ap gadiem piecdesmit — turēja klēpī rokdarbu, kaut ko līdzīgu segai, ko viņa izšuva krāsainiem vilnas pavedieniem. Šo pašu_ segu viņas klēpī Katrīna ievēroja jau kopš pirmās dienas Ēdolē, un visā šajā laikā tikai pāris reižu viņa bija redzējusi Šarloti Annu izduram adatu cauri šuveklim. Pilī mēļoja, ka Šarlotes Annas māte esot bijusi nevāciete, nemuižniece — kalpu meita no ārciema mājām. Pašai Šarlotei Annai tas laikam bija vienalga — viņa iznāca no savām istabām tikai vakaros, runāja ļoti maz, likās — maz ari klausījās. Tumšs matu pinkulis pastāvīgi šļuka ārā no dzeltenās aubes pār noliekto pieri un aizsedza acis. Mutē viņai trūka vairāku zobu, tāpēc vecā dāma lūpas vienmēr cieši saknieba. Vēl pie kamīna tovakar tupēja arī mednieks Belizārs. Par šo godu viņš varēja pateikties abām nomedītajām lapsām. Savu vāverastaino cepurīti starp ceļgaliem iespiedis, viņš ierīkojās pašā maliņā, ļaudams seju karsēt kamīna liesmām. Fon Bērs kūpināja skaistu, garu krāsaina porcelāna pīpi, dūmi kā smaržīgs mākonītis apņēma tuvāksēdošo galvas. Zigmunds, ilgi nedomādams, izvilka arī savu pīpīti. Barons atvāza apgleznota koka tabakas kārbu un ļāva Zigmundam tajā iegrābties. Katrīna pārvarēja tieksmi pēc cigaretes — no kapelmeistara bagātīgajiem krājumiem bija palikusi pāri viena vienīga paciņa un arī ne vairs pilna. Un diez vai barona kungs to būtu sapratis. — Barona kungs, vai šo pili cēluši jūsu senči?— Kate jautāja un gaidīja, kāda būs fon Bēra atbilde. — Nē …— Pilskungs skatījās uguni.— Mūsu dzimta šeit dzīvo nedaudz vairāk kā simt gadu. Ēdoles pils kopš četrpadsmitā gadsimta piederēja Kurzemes bīskapijai. Pēc tam, kad beidzās pagājušā gadu simta lielais karš3 , pils tika dāvināta un vēlreiz dāvināta … Tad to saņēma mans dižciltīgais sencis vecvectēvocis. Ēdoles pilij ir smags liktenis — tā nenonāk jauna pilskunga rokā kā tiešs mantojums. Vienmēr vai nu brāļa vai brālēna dēls… Bet pirms piecdesmit vai drusku mazāk gadiem šeit notika… Tas ir briesmīgs stāsts, nezinu, vai vajadzētu to pieminēt. — Kā barona kungs vēlas. Kaut gan tas būtu ļoti interesanti, jo vairāk tāpēc, ka tā nav senu laiku leģenda …— Katrīna gandrīz lūdzoši skatījās Ēdoles pilskunga puspievērtajās acīs. — Jaunajai kundzei tas liekas interesanti?— barons pasmīnēja.— Labi, uzklausiet mani, bet atcerieties — ne jums nosodīt manu nabaga senci, kurš līdz nāves stundai nožēloja savu grēku un mira


kā kristīts cilvēks un īsts muižnieks. Tātad runa būs par diviem dēliem no fon Bēru dzimtas, kuri pēc radniecības pakāpes iznāk tēva brālēni,— Johanu un Fridrihu. Viņi auga ciešā brāļu mīlestībā, bija ieroču biedri, un likās, nekas nespētu brāļus šķirt. Taču, kad pienāca jaunekļu gadi un laiks nolūkot sev piemērotas dzīvesbiedrenes, gan Johans, gan Fridrihs ieskatīja vienu jaunavu — skaistu un tiklu — Dundagas baronesi Sibillu fon Maidelu. Jaunā baronese fon Maidela nebija parasta jaunava. Viņu nevilināja Ēdoles pilskundzes tituls, viņa nealka ari hercoga galma spožuma, kaut gan, kā stāsta, būtu varējusi tajā mirdzēt kā zvaigzne. Sibillu fon Maidelu vilināja tikai meži un pļavas, medību mākslās viņa spētu droši stāties blakus romiešu Diānai. Viņas mīluļi bija medību suņi un vanagi, un lielāko dienas daļu viņa pavadījusi zirga mugurā, zaļā mednieces tērpa malām plīvojot. Ar brāļiem Johanu un Fridrihu viņa tikusies bieži, labi sapratusies ar abiem. Kamēr priekšroka nav dota ne vienam, ne otram, brāļi draudzīgi sacentušies par Sibillas atzinību. Taču pēc laiciņa Sibillas raksturs sācis mainīties, un bijis skaidri jūtams, ka jaunā Fridriha sabiedrība viņai tīkama. Johans palicis ārpus spēles. Abi brāļi bijuši karstas dabas, tomēr Fridrihs mazliet klusāks. Taču kopš pēdējās ciemošanās Dundagas skaistajā pilī brāļi nav bijuši valdāmi. Strīdi un vārdu pārmaiņas gadījušās vai katru stundu, un tikai apziņa, ka viņi ir muižnieki, senas bruņinieku cilts dēli un tikumu mantinieki, atturējusi jaunekļus no cīņas savā starpā. Taču vienvakar, kad abi sēdējuši, lūk, šai pašā zālē … Fridrihs teicis, ka nākamajā rītā jāšot uz Dundagu bildināt Sibillu. Johans centies viņu atrunāt — gan ar draudiem, gan ar labu, taču Fridrihs palicis pie sava, beidzot pagalam sadusmojies uz brāli un, tam spītēdams, palielījies, ka Sibilla viņam jau apliecinājusi savu mīlu. Johans pietrūcies kājās kā prātu zaudējis un triecis brālim sejā pirmo, kas pie rokas gadījies — smagu sudraba svečturi. Sitiens pāršķēlis Fridriha pieri, viņš saļimis tur kaktā un — bijis beigts. Asinis notraipījušas sienu un tecējušas uz grīdas. Sastindzis šausmās par padarīto, Johans atjēdzies, meties pie brāļa, lūdzies piedošanu, bet — par vēlu. Samaksājis par klusēšanu pāris pils kalpiem, kuru toreiz bijis pavisam nedaudz, Johans apkopa brāļa līķi, lika to iezārkot un apbedīt ar lielu godu vecās baznīcas kapu velvē. Visiem bēru viesiem tika stāstīts, ka Fridrihs nelaimīgi kritis, pēc dzīrēm iereibis būdams. Visi noticēja, ari Sibilla fon Maidela, kura bija bezgalīgi satriekta. Pēc bērēm viņa kļuva aizvien klusāka, domīgāka, neauļoja vairs savā tīrasiņu zirgā ar piekūnu uz rokas, suņu baram apkārt līksmi rejot, kokiem šalcot. Vienīgi savu iemīļoto zaļo tērpu viņa valkājusi joprojām, par spīti sērām … Gads vēl nebija pagājis, kad Johans bildināja Sibillu, un viņa piekrita uzreiz, par ko Johans esot stipri brīnījies. Taču drīz vien notika kāzas un Sibilla kļuva pa Ēdoles pilskundzi. Ak, ja augstdzimtais Johans fon Bērs būtu novērtējis pietiekami augstu savas dzimtas godu un savas laulātās draudzenes izcilos tikumus!.. Taču izdarītā grēka apziņa viņu mocījusi dienām un naktīm, un viņš no tās glābies ļaužu barā, vīna kausus cilājot. Kritis pat tik zemu, ka sācis dzert Ēdoles krogā kopā ar zemniekiem, maksājis par viņu dzerto alu un vīnu, lai tikai krogs nebūtu tukšs, lai viņš nebūtu viens. Kādudien Johans, savu šausmu trenkts, nosēdējis krogā līdz vēlam vakaram. Sibilla viņam atsūtījusi pakaļ, un baronu uzsēdinājuši zirgā, atveduši uz pili. Lūk, šai pašā zālē sēdējusi baronese Sibilla — bāla un drūma. Nezin kāpēc viņai visu laiku gribējies domāt par nelaiķi Frīdrihu. Viņa domāja, ka Fridrihs nepamestu viņu vienu vakaros, ka Fridrihs gan nedotu priekšroku zemnieku baram krogā, ļaujot viņas vaigiem skumjās izbalēt, acīm sarkt no asarām, Sibilla pacēla acis uz zāles kaktu, ko vāji apgaismoja lampa, un šausmās sastinga — uz sienas bija svaigu asiņu traipi, asinis lēni lāsoja uz leju un krājās paltī uz grīdas … Tobrīd aiz viņas muguras atskanēja troksnis. Tikko dzīva no bailēm, Sibilla pagriezās un ieraudzīja savu vīru — sabrukušu bez samaņas. Ir jāapbrīno šīs sievietes saprāts un drosme. Viņa nesāka kliegt, lai sasauktu kalpus un tādējādi


nodotu tiem baismo noslēpumu un sava vīra aptraipīto godu. Viņa visiem iespējamiem līdzekļiem panāca, ka Johans atguva samaņu un sāka runāt. No dzēruma vairs nebija ne vēsts, bet nelaimīgais dega vienās ugunīs — bija sācies bīstams drudzis. Domādams, ka viņa pēdējā stunda ir klāt, Johans atklāja Sibillai, ka viņš tieši pirms gada ir kļuvis par brāļa slepkavu, Baronese lika sūtīt pēc mācītāja, lai vīrs varētu izsūdzēt grēkus. Asarām acīs, mēlei stingstot, viņš izteica savu pēdējo vēlēšanos — lai Sibilla liktu uzcelt Ēdolē jaunu baznīcu, izkrāsot to sēru krāsās un lai viņa līķis tiktu apbedīts nevis velvē zem baznīcas, bet gan ierakts zem durvju sliekšņa, kur tam pāri ietu baznīcēni. Tikai tā viņš cerot izpirkt izlietās brāļa asinis … To pateicis, barons zaudēja samaņu, ko neatguva vairākas dienas. Sibilla pavēlēja nekavējoties uzsākt jaunas baznīcas būvi. Neviens vairs neatceras, cik dienu pagāja, un nevienam vairs nebija cerību uz barona izveseļošanos. Starp citu, asiņu traips uz sienas bija pazudis pats no sevis, bet jaunās baroneses krāšņie, melnie mati pieaudušies sirmām stīgām. Taču notika neticamais — barons Johans nenomira. Kad viņš uzcēlās no slimības gultas, bija jau ziema, un viņa vaigs esot bijis pelēks kā ziemas debess. Jaunās baznīcas sienas jau bija pacēlušās labi augstu, bet apkārtnes zemnieki runāja, ka vecā baznīca sākusi sabrukt — katru nedēļu sienās un griestos parādījušās jaunas plaisas, sijas krakšķējušas, kaut gan pirms neilga laika baznīcai nav bijis nevienas vainas. Pēc ilgās slimošanas Johans kļuvis lēnīgāks, aizmirsis ceļu uz krogu, un Sibilla cerējusi, ka viss būs labi, ilgojusies pēc dēla, Ēdoles mantinieka. Taču gads apritējis, un tieši tai pašā dienā, kad pērn, uz Sarkanās zāles sienas atkal parādījies asiņu plankums … Līdz ar to bijis gals visām Sibillas cerībām uz mierīgu un laimīgu dzīvi — barons Johans, sapratis, ka lāsts joprojām krīt uz viņa galvas, kļuvis vēl negantāks, bieži vien dzēris cauras naktis, baismīgi lādējies, tā uzkraudams savai sirdsapziņai jaunus grēkus. Sibilla dienas un naktis pavadījusi viena savā torņa istabā, lūk, tur — ieeja no Ieroču zāles — un ilgojusies tikai pēc viena — pēc dēla, lai Ēdoles pils nenokļūtu svešinieku rokās. Sēdējusi pie ratiņa, vērpusi un raudājusi. Tad noticis brīnums — vēlu vakarā istabas durvīs parādījies mazs vīriņš, rūķis. Jau kopš sendienām bija stāstīts, ka Ēdolē dzīvojot rūķi, bet tos neviens vēl nebija redzējis. Nu rūķis stāvēja Sibillas priekšā un uzrunāja viņu. «Es zinu, ko tu vēlies visvairāk,» teicis rūķis, «un es varu tev palīdzēt. Ja tu atļausi Baltajā zālē mums nosvinēt rūķu svētkus, es gādāšu par to, ka pils nekad nenokļūst svešinieku rokās — tev piedzims dēls, un šī pils stāvēs mūžus un mūžu mūžus. Bet tas var notikt tikai tad, ja mūs neviens netraucē un ja mēs aizejam tad, kad paši gribam aiziet.» Sibilla to visu apsolījusi. Baltās zāles durvis pašas no sevis aizvērušās, tur sākusi skanēt jauka mūzika. Sibilla sasaukusi visus pils kalpus un likusi visiem nekavējoties iet gulēt, ne soli nespert uz Baltās zāles pusi un nenākt no savām istabām ārā, kamēr viņa nav saukusi. Pārbijušies ļautiņi visam piekrituši un nozuduši. Jauko mūziku klausīdamās, Sibilla nemanot iemigusi un nav dzirdējusi savu laulāto draugu atjājam. Barons Johans bijis pamatīgi dzēris un, dzirdēdams, ka Baltajā zālē kāds spēlē un dzied, iededzies dusmās, un lauzies durvīs, lamādamies un lādēdams tos, kas iedrošinājušies bez viņa atļaujas priecāties. Kad Sibilla pamodusies, bijis jau par vēlu — zāles durvis vaļā, un rūķi prom. Asarām plūstot, viņa izstāstījusi vīram visu notikušo. Taču barons Johans nosaucis to visu par māžiem un aizgājis gulēt. No rīta pie Sibillas gultas piegājis tas pats rūķis drūmu vaigu un teicis: «Nebūs tev mantinieka, šī asins ir par daudz samaitāta, un dzīvu tu savu vīru vairs neredzēsi. Bet tu savu solījumu pildīji, tāpēc solu tev, kamēr vēl kaut viens no Bēru dzimtas būs dzīvs, svešinieki pili nepaņems. Kamēr šī lieta būs pilī, neviens nespēs to sagraut.» Un iedevis Sibillai zelta vārpstiņu. Tūlīt pēc tam rūķis pazudis, bet vārpstiņa palikusi Sibillai rokā. Pēc brīža lejā atskanējuši kliedzieni un vaimanas, jo, ak vai!— kalpi atnesuši nelaimīgā barona Johana līķi. Jājot pa parku, viņa zirgs pēkšņi satrūcies un sācis trakot, nometis jātnieku, un tas lauzis kaklu.


Barons Joahims Ulrihs apklusa. Viņa skatiens bija apmācies, pierē pulsēja dzīsla. Viņš pārlaida acis klausītājiem un viegli pasmīnēja. — Var jau būt, ka šai drūmajā stāstā kaut kas ir pielikts klāt, kaut kas gadu gaitā aizmirsies … Taču mans nelaimīgais sencis tiešām tika apbedīts zem jaunās baznīcas sliekšņa, un [aužu kājas min viņa vārdu. Tāda bija viņa griba, un tā tika piepildīta. Un vēl stāsta, ka Sibilla likusi iemūrēt zelta vārpstiņu pils sienā un pati joprojām to sargājot… Viņa esot redzēta zaļā mednieces uzvalkā, garajiem, melnajiem matiem plīvojot, klīstam pa kāpnēm un gaiteņiem. Bet tas viss ir nieki, tāpat kā nostāsti par mana Hanoveras senča Ulriha fon Bēra kllšanu apkārt naktī kaucošas lapsas izskatā, kad gaidāma kāda dzimtas locekļa nāve… Ko visu nerunā! Bet tēvoča vecākais brālis esot pats savām acīm redzējis asins traipus uz sienas … Blēņas! — Brālēn, baidos, ka jūs kļūdāties,— dobjā balsī ierunājās baronese Maihilde Doroteja.— Es pati redzēju baronesi Sibillu sēžam lielajā tornī pie loga. Viņa raudāja, un viņas acis bija pavisam izdzisušas… Viņa mani uzrunāja un teica, ka es zaudēšot to, kas man dārgāks par visu …— Maihildes balss kļuva aizvien neskanīgāka, kamēr pārvērtās čukstā. Tumšie, smagie plaksti aizsedza acis. Viņa strauji aizklāja seju, sīkie zobi iekodās pirkstos. Katrīna skatījās platām acīm un juta ledainas skudriņas tekājam pār muguru. Arī Valfrīds izskatījās satraukts, bet Zigmunds bezdievīgi smīkņāja, pīpes dūmos slēpdamies. Barons sīvi raudzījās uz Maihildi. It kā sajutusi neganto skatienu, viņa ļāva pirkstiem noslīdēt klēpī, un klusās elsas pārgāja histēriskos, vētrainos smieklos. Šarlote Anna satrūkās un nometa šuvekli uz grīdas. Izbiedētās acis caur matu šķipsnām aptekāja gan pilskunga, gan baroneses, gan citu sejas. Belizārs bija pavisam pazudis aiz kamīna malas. — Es redzu, ka ir vērts stāstīt senus nostāstus manu mīļo tuvinieku lokā,— izgrūda barons.— Jūsu klātbūtne, māsīc, mani iedvesmo, un esmu gatavs ziedot visu nakti spoku stāstiem un pasakām. — Jūsu laipnība, brālēn, ir pārāk liela,— atcirta Maihilde Doroteja.— Nakts jāveltī atpūtai, lūgšanām vai mīlai, bet ne baismiem stāstiem, kas neļauj senčiem mierīgi dusēt. — Esiet mierīga, mīļā māsīca.— Barons bija savaldījies un atkal smaidīja.— Mūsu dižie senči dus mierā. Neticu, ka stāsts par brāļu Johana un Fridriha bēdīgo galu spētu viņus traucēt. Nomierinieties, iedzeriet vīnu. Šarlote Anna, vai jūs neparūpē​tos par vīnu? Liekas, ka krūkā ir tukša. Kamēr pavecā jaunava devās pēc vīna, zālē iestājās klusums. Tēvocis joprojām snauda, Maihilde spieda pie lūpām krustiņu, Belizārs trauksmīgi lūrēja gar kamīna malu. Valfrīds aizsapņojies lūkojās kamīna liesmās, taču Katrīna piesardzīgi vēroja baronu Joahimu Ulrihu. Kāpēc viņš to visu stāstīja? Ne jau tāpēc, ka viņa tā vēlējās. Pats ieminējās, gaidīja, lai viņu palūdz, pierunā. Tātad pats gribēja stāstīt! Kāpēc? Lai palielītos ar priekšteču romantisko traģēdiju? Kam? Mums — nabaga pilsoņu muzikantiem? Kāpēc? Mēs viņa acīs esam tikai plebeji, ja nu vienīgi drusku interesantāki un oriģinālāki… Tad kāpēc? Vai ne tā paša iemesla dēļ, kāpēc slepkava Johans fon Bērs dzēra krogā kopā ar zemniekiem? Izklaidēšanās dēļ vai lai cīnītos pats ar savām bailēm! Šo baismo stāstu balsi stāstīja tāpēc, ka nespēja par to nedomāt. Vai viņš tik spēcīgi pārdzīvo to, kas atgadījies pirms pusgadsimta un pat ne ar viņa paša tēvu vai vecotēvu, bet tālākiem radiniekiem? Vai arī pašam ir kas baigs uz sirdsapziņas? Viņš pats ari nav precējies, vismaz tagad ne… un ari bērnu nav… Visā pili neviena bērna… Un nelaimīgā meitene, par kuru stāstīja Vize, meitene, kas guļ ne dzīva, ne mirusi… Un Maihildes mājieni par to, ka nakts jāveltī lūgšanām vai mīlai. Un baigā Jaungada — Valpurģu nakts … Skat, kā viņam pārvērtusies seja! Bet bija taču tik labā omā… Katrīna saspieda ceļgalus zem smagajiem svārkiem un nemanāmi ieslidināja plaukstu Valfrīda elkoni. Tikai tā varēja aizdzīt baismas, kas kā sarkanīgas ēnas zagās laukā no kaktiem, vijās pa zāli un, garām laizdamās, uzdvesa miklu elpu.


Valfrīds saprotoši paskatījās viņā un mierinādams piekļāva viņas plaukstu sev klāt. Kamīnā skaļi sprakšķēja malka, bet aiz loga atkal krita sniegs. *♦* Februāris, puteņos un vēja brāzmās kūleņodams, jau gāja uz beigām. Ja draugiem būtu skaidrs, ko darīt turpmāk, droši vien viņi jau sen būtu no Ēdoles aizbraukuši, lai cik viegla un patīkama dzīve arī nebūtu pilī. Viņiem nebija ne par ko jāraizējas — guļamtelpas, lai arī pavēsas, bija ērtas un mājīgas, galdā maltītes cita par citu gardākas, vienīgais darbs — pāris reižu nedēļā pamuzicēt. Taču šāda dzīve bija caurcaurēm .garlaicības saēsta, brīžiem — neizprotamu baismu apēnota. It īpaši Kate lauzās projām. Kādu vakaru viņa atklāti pateica, ka viņai bail. No kā — pati nezina. Bet ir bailes, no kurām nevar aizbēgt, kaut kādas drūmas priekšnojautas. Zigmunds par brīnumu šoreiz neirgoja, bet nopietni klusēja. Valfrīds nopūtās — arī viņam Ēdolē bija apnicis, taču viņš to uzņēma filozofiski — daudz gulēja, snauda, vāļājās. Brīžiem atzīmēja hieroglifiem līdzīgas zīmes uz mazām papīra lapiņām, dudināja melodiju fragmentus. Taču apnikumu sajuta arī viņš, un ļoti labprāt būtu devies — vienalga, kurp, arī uz Ventspili, ja vien… Ja vien tur nedraudētu jaunas nepatikšanas. Par laulībām Ēdoles baznīcā viņš vairs nebija ieminējies — kur nu! Tagad, kad visi šeit domā, ka Kate ir viņa laulāta sieva. Nē, to nevarēja. Ne aiziet, ne palikt… ne šā, ne tā … Zigmunds domu par prombraukšanu uzņēma citādi. No vienas puses, bezdarbīgā dzīve viņam likās ļaunāka par iesnām, no otras puses.. . skatījās tramīgas, pelēkas acis un vijās gara, tumša bize. Kate par Vizēs nelaimēm un slēpšanos nebija teikusi viņam ne vārda — jo vairāk tāpēc, ka Zigmunda īpašā attieksme pret Vizi tajās retajās reizēs, kad viņa parādījās, Kati baidīja. Zigmunds absolūti nebija spējīgs uz mazu, grēcīgu spēlīti vai pat nevainīgu flirtu — par to viņa bija pārliecināta. Vai nu, vai nu … Un Vizei Zigmunds labākajā gadījumā iedvesa cieņu. Tikai viņš pats to nezināja un droši vien pat negribēja zināt. Tā ko nevienam citam priekšlikumu par turpmāko nebija, klusēja arī viņš. Tādā noskaņā un neziņā bija visi trīs, kad kādudien barons lika uzaicināt viņus pie sevis, lai paziņotu, ka nākamajā vakarā pilī būs lielas svinības un milzums viesu par godu viņa dzimšanas dienai. Lai sagatavojoties spēlēt visu nakti, lai iepriekš atpūšoties … Bez tam esot pienākusi ziņa no Goldingenas, ka saņemts mūzikas instruments — jauns klavesīns, kas izmaksājis milzu naudu, bet būšot īsta rota pilij un bauda viņa ausīm … Protams, Zigmundam atlika tikai piekrist. Ne pirmā balle un ne pēdējā… Pēcpusdienā viņu piemeklēja nepatīkams pārsteigums — vācot kopā notis, viņš pamanīja, ka viņa kumodē vai skapī jaucies kāds svešs. Lai kādā nekārtībā bija samestas viņa mantas, savu haosu no svešas nevīžības viņš atšķīra labi. Viss cits varēja stāvēt kaut vai izstādē, taču spogulis un Valfrīda magnetofons gan nebija domāts svešām acīm. Vēlēdamies pārliecināties pa to, par ko viņš jau bija pārliecināts, Zigmunds gāja uz blakusistabu. Valfrīds gultā snauda, pārlicis roku mazai ilustrētai grāmatiņai koka vākos, bet Katrīna un Vize pie tualetes galdiņa ņēmās ar kādu dzelzs gabalu, ko ar labu gribu varētu pieņemt arī par gludekli. — Paklau …— Vizēs klātbūtnē Zigmundam īsti negribējās runāt, taču raidīt meiteni ārā būtu tīrā nekaunība. Un gaidīt vēlāku laiku Zigmunds nevarēja.— Paklau, vai kāds no jums ko meklēja manā kumodē — vai kā nu to kasti sauc? — Nē-ē.— Kate skatījās platām acīm.— Valfrīd, varbūt tu? titrr— Nudien.— Tas pacēla galvu un neizpratnē vērās Zig​mundā.— Ko es tur būtu gribējis? — Parauj jods!— Zigmunds iegāzās krēslā.— Tad kāds ir okšķerējies. Grābstījies ap spoguli, pat nav jēdzis lāgā ietīt, un tavu maģi ari čamdījis… Durvis taču nav slēdzamas! — Tad es …— Vize mirkšķināja acis.— Es varbūt… — Tu?— Zigmunda seja kļuva par jautājuma zīmi.


— Ne jau es… Es domāju, ka zinu … Baronese Maihilde … vai viņas istabmeita … Redzēju viņas šai galā, bet viņai pašai kambari otrā pusē … — Es to dullo nožņaugšu!— Zigmunds lēca kājās, bet Val​frīds viņu atturēja. — Necel kašķi, vecīt! Labāk noglabāsim savas mantas citur. Ej nu sazini, kas šai kompānijai aiz ādas. — Kur?— Zigmunds ērcīgi prasīja.— Pagrabā? Vai bēniņos? — Vize, tu nezini kādu drošu kaktu?— iejaucās Kate. — Kaktu daudz. Varu noglabāt, kad neviens neredzēs,— Vize klusu teica un bažīgi paskatījās uz durvīm.— Tikai, kad visi gulēs. Pie tā arī palika. Vēlu vakarā Vize atnāca ar spaini, kā ūdeni nesdama, un abas ar Kati aiznesa sargājamās mantas uz drošu vietu. *** Dzimšanas dienas svinības sākās vakarā, kad debesis jau grima tumsā. Pils atkal bija ļaužu pilna. Katrīna, uzposusies savā skaistajā violeti zilajā tērpā, sēdēja pie spoguļa, cirtoja matus un mierināja galīgi noraudājušos Vizi. Šorīt barons bija licis viņu pasaukt, speciāli viņu, lai pateiktu, ka vakarā ari viņai jāapkalpo viesi pie galda, ka jāsagatavo … viņam dzimšanas dienas dāvana … — Nu ir pagalam, nu vairs nekur …— Vize slaucīja asaras priekšautā un krekla piedurknēs.— Nu vairs nav kur glāb​ties … Dieviņ, Dieviņ … Kates seja bija kā no akmens. Kā automāts viņa tina cirtu pēc cirtas uz sakarsētajām šķērēm, un aiz gaišās pieres drūzmējās melnas domas. Kaut kāds romāns mūsdienās, tur, tajās dienās… nu, kaut vai varas darbi, bet to taču uzņem pavisam citādi. Nemirst un pa logu laukā nelec — vismaz vairums. Dzīvo tālāk vienā mierā. Bet ar Vizi būs cauri. Ja tas draņķis viņu izvaros, tad viņa te būs kājslauķa vietā. Ja viņai gadīsies bērns … Bet kāpēc Ēdoles pilī nav neviena bērna? Ja viņai… Bet Zigmunds? Viņš taču… Ja tā notiks, mēs aiziesim, bet vai es jebkad varēšu skatīties spogulī sev acīs? Vai es varu ļaut, lai zvērs saplosa meiteni, pirmo meiteni, uz kuru skatoties Zigmundam acis sāk starot? Ko lai es daru? Ko? — Tu tagad ej,— viņa lēni teica Vizei.— Ej … Es mēģi​nāšu .. . Ar vilšanos un izmisumu sejā Vize aizgāja. Katrīna pabeidza savu tualeti un kāpa lejup. Ēdamzālē viņa nosēdās tā, lai barons viņu varētu redzēt. Baltajā zālē pašlaik izsaiņoja klavesīnu, Zigmunds ar Valfrīdu bija tur, taču šobrīd Kate par viņiem nedomāja. Šobrīd viņa domāja par baronu, izskatīgu, labi ģērbtu, smaidīgu vīrieti — izvirtušu, asinskāru zvēru. Viņa uzsmaidīja tam, sirdij baismās saraujoties, visiem iespējamiem līdzekļiem viņa pūlējās pievērst sev fon Bēra uzmanību. Un tas viņai izdevās. Pēc brīža Katei pienāca klāt sulainis, paklanījās un teica, ka barona kungs vēloties pacienāt daiļo kundzi ar izcilu vīnu. Kate piecēlās un gāja, pūlēdamās savaldīt kājas, kuras nožēlojami drebēja zem greznā tērpa. Viņai noskatījās pakaļ, viņu vēroja. Pirmoreiz pils ballē viņa neslēpās aiz draugu mugurām vai citā drošā vietā. Mati sveču gaismā laistījās kā zelts, ar ogli ieēnotās acis mirdzēja. Dziļā reveransā, ar apburošu smaidu uz lūpām viņa izteica baronam savus laimes vēlējumus. Barons piedāvāja viņai sēdekli sev blakus. No ēnas ar vīna krūku iznira Vize. Meitenes seja likās spokaini bāla, drebošu roku viņa ielēja Katei vīnu. — Brīnumjauka meitene, vai ne, barona kungs?— Kate izmeta nepiespiestā tonī, joprojām smaidīdama.— Tikai pavisam muļķa bērns … Raud … ne vārdiņa nesaka … Vai viņai kāds nedara pāri? — Nedara pāri!— barons iesmējās.— Protams, ne. Es esmu labs kungs saviem ļaudīm, nevienam neļauju darīt pāri. Jums taisnība, viņa ir iņuļķīte, bet es negribu ar skaistu sievieti runāt par


tādām lietām. Mazā meitene tāpat zinās savu vietu. — O, barona kungs, jūs tiešām esat labs saimnieks, neesat skops …— Kate nevarēja izdomāt, ko vēl lai pasaka tādu … Tādu … — Bet jūs esat skaista! Pat pārāk skaista… Es protu novērtēt skaistumu. Vai to prot arī jūsu laulātais draugs?— Asas, tumšas acis ieurbās viņas redzokļos. — O, es ceru, ka jā!— Kate valšķīgi smējās. — Tiešām?— Bīstamais kungs liecās viņai tuvāk. Balss kļuva klusāka, it kā iegrimdama viesu čalā.— Ko jūs vispār esat redzējusi, mazā Vindavas dāma? — Daudz, barona kungs. Esmu bijusi arī svešās zemēs… bet varu teikt, ka Ēdoles pils pārspēj daudzas citas.— Kate nobijās, vai nav pāršāvusi pār strīpu, bet viņas bažas bija veltīgas — šis laikmets pazina tikai spēcīgus glaimus. Fon Bērs apmierināti pasmaidīja un pieliecās vēl tuvāk, uzlikdams roku uz viņas krēsla atzveltnes. — Jā, mana pils ir skaista. Bet jūs taču neesat redzējusi visu! Vai nevēlaties apskatīt citas telpas? Piemēram, dienvidu pusē… Kate nodrebēja. Jā, tas nu bija tas. Dienvidu spārnā bija barona personiskie apartamenti… Cik vienkārši! Viņš bija pārpratis šīs trīsas. Acīm aplodādams sievietes seju, kaklu un kleitas dziļo izgriezumu, viņš čukstēja: — Es jūs uz turieni labprāt pavadītu kaut tūlīt… Un mazā meitene varētu palikt, kur bijusi. Es jau teicu, ka Ēdolē nevienam pāri nedara. Gudrs, maita! Visu sapratis. Kaut gan ne gluži… Cieta roka satvēra Katrīnas elkoni. Viņa paklausīgi piecēlās. Gandrīz paspēra soli, tad atjēdzās. Nē, augstais Dievs, nē! TO viņa nevarēja. Pat glābdama, pat upurēdamās… Tikai ne to! Viņa aplaida acis apkārt. Kur Valfrīds? Zigmunds? Neviena … Tikai šis svešās un baigās sejas. Barons jau nešķīstā uzvaras tīksmē… lūk, Maihildes Dorotejas nicīgā smīnā uzrautā augšlūpa, lūk, kārnais Zlēku baronēns ar savu iežņaugto māsīcu … Re, Ēdoles mācītājs — tāds resns un labsirdīgs, vai viņš nevarētu kaut ko … — Es gaidu!— karsts čuksts apsvilināja viņai vaigu. — Nē!— Kate iebrēcās un izrāva roku no varmākas grābiena.— Nē! Barona kungs, atjēdzieties un neaizskariet sievie​tes godu! — Godu?— viņš atieza zobus, vīlies un nikns. — Jā, godu! Gan manu, gan viņas.— Kate drebošu roku rādīja uz drausmīgi pārbijušos Vizi.— Jūs taču esat dižciltīgs, kultūras cilvēks, jums jābūt cildenam … Katrīnu pārtrauca homēriski smiekli. Smējās ne vien barons, smējās arī tuvāk sēdošie, bet tie, kuri sēdēja tālāk, cēlās, lai sadzirdētu jautrības iemeslu. Nu vairs nebija ko zaudēt, bet Kate jau vairs nevaldīja pār sevi. Redzēdama, ka barons sagrābj Vizēs garos matus un ar spēku rauj meiteni uz ceļiem, Kate abām rokām ieķērās Bēra greznajā kamzolī un pagrūda viņu nost. Apkārt viss nošalca, it kā salts spoks būtu pārlidojis zāli. Neapjēgdama savas rīcības sekas, Kate piecēla kājās raudošo, pārbiedēto meiteni, Zigmunda kluso sapnīti un ap​skāva viņu, noglauda trīcošos plecus. — Ej projām, ej projām, Vizīt… Es biju muļķe, es ce​rēju … — Was?!— fon Bera bļāviens parspeja sašutušo un pārsteigto balsu kori, un tagad Katrīna saprata, ko viņa izdarī​jusi … Klavesīns bija lielisks. Sarkankoka korpuss un vāks liesmoja perlamutra inkrustācijās. Melnos taustiņus sedza mirdzoša lakas kārta, baltos — ziloņkaula plāksnītes. Skaņa bija tīra un gaiša. Pirmais jauno instrumentu iemēģināja Valfrīds un tā aizrāvās, ka pat aizmirsa vakariņas. Ari Zigmunds


nenocietās un pēc ceturtdaļstundas pastūma draugu nost. Abi bija tā aizrāvušies, ka pat neievēroja aizvien pieaugošo troksni ēdamzālē. Tikai tad, kad atskanēja skaļš Katrīnas kliedziens, abi pietrūkās kā dzelti un metās ēdamzāles durvīs. No skata, kas pavērās viņu acīm, abi sastinga: zāles otrā galā stāvēja Katrīna, viņa skaistais tērps bija pārplēsts no pleca līdz jostas vietai, bet viņai pretī barons — naidā izvaikstītu seju. Viesi bija piecēlu​šies kājās, daudzi grīļojās, bet katrs sauca vai izkliedza ko naidīgu, nicinošu, kā rāpuli ieraudzījuši. Vienīgi mācītājs bija palicis sēžam un mēģināja satvert Kates elkoni, bet viņa atvairījās, nenolaizdama acu no barona, vienlaikus mēģinādama saturēt pārplēsto tērpu. Valfrīds juta asinis sakāpjam galvā. Viņš metās iekšā, bet Zigmunda roka ieķērās viņa plecā. — Pagaidi! — Laid! Laid! — Pagaidi! Paskaties!— Zigmunds rādīja uz četriem vīriem krūšu bruņās, ar zobeniem rokās, kuri skrēja iekšā pa gala durvīm.— Ar ko tu taisies kauties? Mums pa abiem nav pat maza nazīša! Ja mūs abus uzšķērdīs, labuma nebūs nevienam, un Katei jau nu vismazāk. Kas tur īsti noticis? Zigmundu pārtrauca Kates skanīgā balss, un no metāliskā tembra draugi saprata, ka viņa ir saniknota līdz neprātam un vairs nevalda pār sevi. Kamēr bija apdraudēts viņas gods, Katrīna izjuta tīri sievišķīgas bailes. Taču, kad barons sāka zaimot viņas latvietību, viņas tautu, bailes izgaisa kā dūmi. Katrīna sāka zākāties, un, lai visi viņu saprastu, viņa lamājās vāciski, izlietodama visus zināmos un izdomādama jaunus lamu vārdus, tā spējot atstāt kaunā pat rūdītu jūras laupītāju. Divos mēnešos valdītais izsmiekls, visu mūžu klusējušais naids pret savas tautas verdzinātājiem, pazemotājiem un izsūcējiem lauzās ārā šausminošā pārdrošībā. Mācītājs vēlreiz mēģināja iejaukties, bet viņa balss nebija sadzirdama. Fon Bērs kāpa soli uz priekšu. — Latviešu ragana! Zemnieku cūka! Pie siles, ne pie mana galda! — Pie siles,— svepstēja mazais baronēns Ulrihs no Zlēkām un streipuļoja tuvāk. — Jā, es esmu latviete, bet cūka esi tu! Kašķains kuilis! Smirdoņa! Vai tu kaut reizi mūžā esi mazgājies? Tu domā, ka esi labāks par zemnieku? Tu neesi cienīgs pār zemnieka tīro slieksni kāpt! — Klusu!— Fon Bēram pierē piepampa zila dzīsla. Viņš izrāva no piedurknes savu mīļo jājampātagu un no visa spēka sita pa galdu — pašķīda trauki, krita un plīsa glāzes. Katrīna iesmējās. Mācītājs pacēla rokas. — Sieva, vai tu esi prātu zaudējusi? Vai nezini, kur ir tava vieta? Vai nezini, ka jābūt pazemīgam? Bīsties Dieva! — Jums jābīstas Dieva, Herr Pastor! Jūs savu Dievu jau esat no debesīm izrāvuši, aprijuši un izdzēruši. Jūs runājat par Dievu un ļaujat sumpurnim, vilkacim apsmiet tīras, nevainīgas meitenes! To jūs saucat par pazemību? Tā, jūsuprāt, ir šķīsta dzīve? Katrīna spļāva un trāpīja mācītāja parūkā. Zlēku Lote ieķērcās nelabā balsī. Mazais Ulrihs sauca, lai cērtot raganu gabalos, lai kokiem sakapājot. — Vediet uz pagrabu!— iekliedzās Bērs, un no viņa mutes kaktiņiem pašķīda putas. Sablīvējies naidīgais pūlis aizsedza Katrīnu draugu acīm. Tie stāvēja durvīs kā pārakmeņojušies. — Uz pagrabu …— barons smagi elsa.— Uz pagrabu pie žurkām! Vispirms tu dabūsi simts rikšu no manis, pēc tam tevi tiesās raganu tiesa. Tad tu dziedāsi citā balsī… Ja vien nebūsi jau sapuvusi… ne pirmā, ne pēdējā, kuru jādelē sātans. Bruņukalpi satvēra Katrīnu aiz elkoņiem un rāva uz priekšu, ārā pa gala durvīm, bet viņa izrāvās, pagriezās atpakaļ un kliedza: — Zēni! Mani ved uz pagrabu! Glābieties! Ja varat — izpestiet! Ja ne,— pazūdiet, kamēr


dzīvi! Izjaukto dzīru viesi kārstīja galvas — kam domāti bauru mēlē kliegtie vārdi? Pūlis sakustējās uz durvju pusi. Zigmunds rāva draugu atpakaļ. Abi nolēca no pakāpiena un saskatījās. Ap viņiem drūmi tumsnēja Sarkanā zāle, likās, ka teiksmainais plankums uz sienas no jauna asiņo. — Uz pagrabu …— Zigmunds čukstēja,— uz kuru? Nāc,— viņš tvēra Valfrīda roku,— tas mums jāredz! Valfrīds nošņirkstināja zobus. Pāris lēcienos viņi šķērsoja Balto zāli un Ieroču zāli. Apstājās kāpņu telpā. Bruņukalpi, Kati aiz rokām vilkdami, iznāca galerijas otrā pusē, Fon Bērs viņiem sekoja un ap pātagas kātu dauzīja margas. Nespodrajā lāpu gaismā nevarēja saprast, kas notika, taču pēkšņi barons metās uz priekšu, atgrūda kalpus, saķēra Katrīnu aiz atrisušajiem matiem un noplēsa viņai kleitu, — Cūku meita nevalkā zīdu! Nost! Lupatas tava tiesa … Kates rokas turēja kalpu dzelžainās ķetnas, un, lai nepakristu uz kāpnēm, viņa paspēra greznās skrandas ar kāju. Tad barons atvēzējās, un Katiņas kailos plecus apdedzināja pātagas cirtiens, tad vēl un vēl viens. Ar pārcilvēcīgu spēku viņa izrāvās un apcirtās atpakaļ. — Zvērs! Sist sievieti! Nolādētais teitoņu izdzimtenis! Tu vari mani nosist, bet es atkal piedzimšu, kad tu jau būsi kļuvis par mūmiju, par žurku apgrauztu mūmiju … Šī slepkavīgā dzimta izkūpēs kā pelni, un pēc divsimt gadiem te spēlēsies bērni, kas nekad nebūs fon Bēru vārdu dzirdējuši… un nekādas zelta vārpstiņas nepalīdzēs!— Skaņā balss atdūrās velvēs. Bruņukalpi raušus norāva viņu pa atlikušajiem pakāpieniem. Katei nokrita kurpes, un pagalma viņu šķērsoja zeķēs. Draugi ar šausmām skatījās asiņainajās švīkās uz atsegtajiem pleciem un kakla. Pils kreisā spārna stūrī pavērtās pagraba durvis gaidīja kā melna rīkle. Uz sliekšņa viņa pagrieza galvu, skatiens kādu meklēja tumsā, paceltās lāpas gaisma krita tieši sejā. No šī skata Valfrīds gandrīz zaudēja samaņu, Zigmunds nodrebēja pie visām miesām,— Katrīna bija bāla kā nāve, acis ieplestas šausmās, baltais krekls izraibots asiņu traipiem. Valfrīds neizturēja, pārliecās galerijas margām un sauca: — Katiņ! Mīļo! Nebaidies! — Mēs tevi izpestīsim, dzirdi! Turies! Turies un gaidi!— Zig​munds kliedza pilnā rīklē. Barons un bruņukalpi apcirtās un blenza augšup, bet saredzēja tikai divas ēnas uz baltās pils sienas. Šo mirkli izmantoja kādas rokas, kas iznira no tumsas un uzklāja Katrīnas asiņainajiem pleciem biezu, rupju vilnaini. Nākamajā mirklī durvis aizcirtās, un viņa bija drēgnā, ledainā un necaurredzamā tumsā. ♦** Zigmunds un Valfrīds skrēja pa vāji apgaismotajiem gaiteņiem, tagad pēdas dzina viņiem. Pats fon Bērs pakrita trešā stāva kāpnēs, stipro vīnu un pārmēra niknuma pievarēts. Kad sulainis piecēla viņu kājās, barons iesita tam pa seju un pavēlēja vest sevi uz ēdamzāli. Pils sargi un kalpi, un viņiem pievienojies Zlēku baronēns okšķerēja pa visiem kaktiem. Bēniņos putēja sakaltuši baložu mēsli. Abi muzikanti piemetās skursteņa siltajam sānam un elsa, bet tad gandrīz blakus iezvērojās lāpa. Divi kalpi tusnīdami rāpās tieši uz viņu pusi. Valfrīds uzrāva Zigmundu kājās. Nācēji ieraudzīja viņus un priecīgi iebrēcās, bet tobrīd Zigmunda kāja atdūrās kādā caurumā. Tur bija vītņu kāpnes, bet, kur tās noved, viņiem nebija ne jausmas. Tomēr citas izejas nebija. Aklā tumsā taustīdamies lejā, draugi kuru katru mirkli gaidīja iecērtamies miesā zobena asmeni vai šķēpu. Taču kāpnes izbeidzās, un nekas nenotika. Zigmunds ošņāja gaisu. — Šite es esmu bijis. Pazīstama smaka________ Jā!— Viņš


pastiepa roku un sataustīja skapja durvis.— Bibliotēka! — Tas nozīmē, ka mēs esam gandrīz turpat, no kurienes sākām? — Tā ir. Dzirdi?— Zigmunds sarāvās.— Nāk! Maitas tādi, vai nevarēja piedzerties krietnāk! Tad meklētu, kur gaišāks. Tā ir, kad taupa šņabi… — Drāžam labi mudīgi cauri uz otru pusi,— Valfrīds čuk​stēja,— varbūt tur būs, kur iesprukt. Izskrēja cauri visām trim zālēm, izraisot tur palikušo dāmu bļāvienus, un metās pa kāpnēm augšup, jo pagalms bija ļaužu pilns. Viņi atjēdzās pilnīgi apaļā, pāris sveču apgaismotā istabā un apstājās. Te acīmredzot bija lielais tornis, tik augstu nekad nebija būts. — Nu mēs esam lamatās,— Valfrīds ievaidējās.— Te vairs nav, kur sprukt. Vajadzēja paķert no apakšas kādu duramo … Kur mans šaujamais? Būtu nu … — Pagaidi, vecīt…— Zigmunds taustīja sienu zem gobelēna aizkara,— man teica … te jābūt… Ir! Ir! — Kas? — Skaties!— Zigmunds parāva gobelēnu sānis. Sienā bija ieslīpi velvēta, uz leju vērsta sprauga. — Trepes …— Valfrīds čukstēja,— un cik talu pa tam var tikt? — Nav ne jausmas. Vienalga, ejam! Minūtes ritēja. Draugiem likās, ka viņi iet jau bezgala ilgi nebeidzamā riņķī uz leju. Kāpņu eja brīžiem kļuva tik šaura, ka plecīgajam Valfrīdam vajadzēja sagriezties sāniski. Putekļi cirta kaklā un degunā. Reiz viņiem likās, ka kaut kur aiz sienas dzird balsis, tad atkal izklausījās, ka kāds seko — kaut kas čabēja, švīkstēja. Kad viņi apstājās, apklusa arī švīksti. — Drīz mēs būsim tuvu zemes centram… — Tad vajadzētu kļūt siltākam … Pēkšņi pakāpieni izbeidzās, un Valfrīds, kurš gāja pirmais, krita tumsa. Galva pret kaut ko sāpīgi atsitās, silts slapjums notecēja gar ausi. — Tu dzīvs?— čukstēja Zigmunds, izdzirdējis drauga vaidu. — Nezinu … laikam.— Gar ledusauksto mūri taustīdamies, Valfrīds slējās augšā. — īsts līķu pagrabs. Te pat zārka nevajag. — Mēs laikam esam torņa pazemē. Vai tev nav sērkoku? — Nav, palika uz klavesīna. Tev arī nav? — Vai es citādi prasītu? Nu mēs gan esam d… velns parāvis! Kā lai tiek no šejienes ārā? Viens labums, ka neredz tos skeletus, kas te nokļuvuši dzīvā veidā pirms mums, liekas, es jau iekāpu kādā krūšukurvī… Pēkšņi gluži tuvu nošvīkstēja soļi. — Cst!— Valfrīds čukstēja.— Lai tas būtu, kas būdams, es sašķaidīšu viņa galvu pret sienu. Soļi nāca tuvāk. Valfrīds grāba tumsā… un saķēra garu matu grīsti. Maiga balss klusu ievaidējās. — Zigi, es laikam būšu noķēris pašu Zaļo dāmu …— Valfrīds pūlējās apvaldīt šermuļus. Naivais spoku stāsts mirklī izauga un kļuva baismīgs.— Kas te ir, velna milti? Atbildi, kas tu esi, spoks vai cilvēks! — Tā es, Valfrīda kungs, esiet žēlīgs! Sāp, atlaižat jel! — Vize!?— Zigmunds iesaucās. — Jā, Vize,.. Skrienu jums pakaļ… — Ko tu gribi, Vize?— Valfrīds aizsmacis čukstēja.— Vai tu vari ko palīdzēt?


— Ko var palīdzēt? Katiņa pazemē, jūs dzen rokā, siekstā likt.— Vize rija asaras.— Manis dēļ, tas viss manis dēļ… — Kā — tevis dēļ? — Baronkungs gribēja, lai es pie viņa… es nevaru, man kauns! — Stāsti! Tu redzi, ka te ir runa par dzīvību un nāvi. — Labi, teikšu. Todien, kad jūs atnācāt… atminat? Baronkungs man lika Kātiņu apkalpot un pēc tam iet viņa istabā. Ienesu ūdeni un raudu. Katiņa prasa, kas kaiš. Saku — mani grib apsmiet. Tāpat kā Māriņu. Māriņa pavisam prātu zaudēja. Katiņa saka — neej, slēpies. Negāju ar, nomuku pagrabā, divas naktis tur satupēju, pēc tam kaite piemetās. Vairs mani nemeklēja, domāju — labi būs. Bet šorīt — lai pie galda apkalpojot un pēc tam … Prasīju Katiņai — ko tagad? Viņa neko. Pēc tam pie galda nez ko teica baronkungam, vīnu dzēra, tas viņu gribēja augšā vest, bet viņa sāka kliegt, baronkungu nešķīstiem vārdiem gānīt. — Tavs barons pats ir nešķīsts, ne Kates vārdil — Ne mans, nē! Kā es viņu baidos, kā nīdu! Bet ko man darīt? Ko es varu, bāreņa būdama? Māriņai tēvs, māte bija — neko nevarēja. — Viss skaidrs. Tu mums palīdzēsi?— Zigmunds sameklēja meitenes roku. — Es jau mīļu prātu, tikai — ko? — Riebekļi!— Valfrīda balss dobji skanēja tumsā.— Tādā aukstumā vienā kreklā. Viņa taču ragā sasals. Vīri… lat​vieši … Tfū! — Ne kreklā vien. Kamēr kalpi metās jūs vaņģot, es Katiņai savu vilnaini uzsedzu,— Vize puspriecīgi stāstīja. — Tu tak pati drebi.— Zigmunds apraudzīja, ka meitenei mugurā tikai nātns krekls un plāni lindraciņi. Viņš no​vilka savu silto kamzoli un aplika to ap trīcošajiem Vi​zēs pleciem. — Paldies, kungs,— meitene bikli pateicās. — Vize, vai no šejienes var tikt laukā? Nekāpjot atpakaļ augšā? — Te ir viens caurums, tikai maziņš, nezin vai varēs… — Jātiek ārā, lai tur vai kas, un tad jādomā, kā Kati izpestīt. Vize gāja pa priekšu, turēdama Zigmundu aiz rokas. Tas savukārt pastiepa roku Valfrīdam. Klupdami un taustīdamies viņi paspēra dažus soļus, tad Vize apstājās. — Te.— Meitene pielika Zigmunda roku pie sienas. Tas sataustīja asas akmeņu malas. Vize izspraucās viegli kā kaķēns, arī Zigmundam nebija īpašu grūtību, taču Valfrīdam gāja smagi. Nācās nomest gan kamzoli, gan kreklu un puskailam spiesties gar asajiem akmeņiem. Nobrāztā āda svila, bet šīs sāpes dīvaini nomierināja — viņš jutās tuvāk mīļajai sievietei, kura šajā brīdī cieta neizsa​kāmi — tumsā, aukstumā, sāpēs un — vienatnībā. Zigmunds un Vize, sniegu čirkstinādami, steidzās lejup uz grāvi, gandrīz pazuzdami starp tumšajiem koku stāviem. Valfrīds veicīgi rāva mugurā kreklu un kamzoli, aukstumā sastingušiem pirkstiem metinādams ciet pogas. — Uz kurieni ejam?— Zigmunds jautāja un klabināja zobus. — Uz staļļaugšu, kungs. Tur būs silti. Tur jūsu manta arī, sienā iekausta. — Ko viņš grib ar Kati darīt?— Valfrīdam drebēja balss. — Rīkstēm pērt… raganu tiesā vest. Tad Katiņa pagalam. Tad nekas neglābs. — Tā jau nu vedīs, tā jau nu mēs to ļausim,— izgrūda Zigmunds. — Ko jūs varat izdarīt, kungs? Tur kalpi, sargi. Pilns ļaudīm. No baronkunga visiem bail. — Izbeidz, Vize! Mēs tev neesam nekādi kungi! Mums taču ir vārdi. Kati tu sauc par Kati, bet


mūs lamā. Saki vienkārši — Zigmund, Valfrīd. — Kā tad es tā? Varbūt… labi, provēšu, Zigmund. — Nu re! Uzreiz cita lieta. Pie milzīgā mūra staļļa Vize pazuda tumsā. Zigmunds mīņājās sniegā. Sala arvien negantāk. Valfrīds stāvēja sastindzis un mēms. Visas kādreiz lasītās un filmās redzētās šausmas nobālēja šīs nakts priekšā. Asiņainā lāpu gaisma. Katrīnas baltais augums — sīks un nevarīgs pagraba rīklē. Kapa aukstums. Nāves tuvums. Sen, jau sen viņiem vajadzēja būt atpakaļ pilsētā — Vindavā, Ventspilī, drošībā, mājās … Bet vai tas vairs iespējams? Viņa dēļ. Viņa vieglprātības un dzēruma pļāpības dēļ. Un toreiz, Johana vieglajos ratos sēžot, viņam likās, ka pietiks tikai atgriezties mājās, lai viss nostātos savās vietās. Vispirms viņa vainas dēļ gandrīz aizgāja bojā Zigmunds. Tagad nāves briesmās Katiņa. «Simtreiz labāk es būtu slīcis purvā un gulējis karsonī kā Zigmunds, tūkstošreiz labāk es tagad būtu ieslēgts pagrabā, nevis Katiņa.» Bet par to drausmīgo rītu, kad Kate ievilkās Babiņas būdā, atstājot aiz sevis asiņainas pēdas — par to nedrīkstēja pat domāt. Tad bija jāsajūk prātā. Kāpēc par viņa grēkiem jāmaksā citiem? No tumsas kaut kur virs galvas atskanēja Vizēs balss. — Te ir kāpnes. Nākat! Zigmunds sataustīja redeļkāpnes un rāpās augšā. Viņa saukts, Valfrīds izrāvās no sirdsapziņas pārmetumu žņaugiem un sekoja. Vize lēni pievēra durtiņas, un viņus apņēma pēc siena un zirgiem smaržojošs siltums. — Te ir siens. Var sēdēt un gulēt,— meitene čukstus teica. Valfrīds ar Zigmundu nometās viņai blakus. — Būtu kāds smēķis … — Nav. Viss palika tur. — Kas tas ir — smēķis?— Vizei izspruka. — Paaugsies — uzzināsi,— Zigmunds atburkšķēja. — Ko man vēl augt?— tumsā nočiepstēja drusku aizvainota balstiņa.— Sen jau esmu liela, desmit un vēl septiņas vasaras. — Tad jau nu gan,— pavīpsnāja Zigmunds un kļuva nopietns.— Tāl Ko mēs darām? Vize, vai tu nezini, kad tie maitas taisās Kati dauzīt? — Nezinu …Visi sadzērušies, diez kad atžirbs? Droši vien rīt… pēc pusdienas. Baronkungam vienalga, kad pērt — kad pašam patīk. — Nāvīgi maz laika. Bet nekas. Man ir plāns. Viss atkarīgs no tā, vai tavam maģim, Valfrīd, nebūs izlādējušās baterijas. Kur ir maģis, Vize? Nu, tā kaste ar spožajiem bleķīšiem? — Tepatās. Tūlīt dabūšu.— Meitene taustīdamās aizrāpās dziļāk sienā. Nočabēja, un Valfrīds sajuta zem rokas vēso metālu. — Tūlīt pārbaudīsim. Vize, tu tikai nesabīsties un nebļauj — būs troksnis.— Zigmunds piespieda slēdzi — iemirdzējās magnetofona zaļā actiņa. Nospieda otru — un Ēdoles pils staļļaugšā klusi iesīcās Žāra kosmiskās melodijas. Vize, kaut arī brīdināta, izbīlī salēcās. — Kuš, nelēkā! — Kas tas tāds?— nabaga meitene jautāja, zobiem klabot. — Tas ir tehnikas brīnums. Un tehnika nav nekas neķītrs, tehnika palīdz tur, kur cilvēks pats netiek galā … un beidz vienreiz trīcēt, jau tā ir auksti. Pagrozījis kloķus un izspaidījis taustiņus, Zigmunds apmierināti nopūtās un izslēdza. Zaļā actiņa nodzisa.


— Žēl,— nočukstēja meitene.— Tā bija tik skaista. Draugi negribot pasmaidīja. — Vize, vai te tuvumā ir kapi? Un pieminekļi ar eņģeļiem un kroņiem? — Kapsēta ir. — Valfrīd, tikko kļūs gaišs, Vize tevi aizvedīs uz kapiem. Apskaties labi — uz tādiem pieminekļiem var būt cinka vai tamlīdzīgas plāksnītes. Dabū viņam nazi, Vize! Atlauzīsi kādu un stiepsi šurp. Varbūt vajadzēs, varbūt ne, bet labāk lai ir pa rokai. Es mēģināšu ielīst pilī — jāatgādā šurp kaut kas no mantām. Cerams, ka izdosies. — Labi, es iešu uz kapiem, iešu kaut vai uz elli, ja vajadzēs, bet tu pasaki, vai ir cerības Kati izglābt?— Valfrīds izmisīgi spieda deniņus.— Mums jādara viss … es nejēdzu galīgi neko, galva pavisam durna, laikam tajā pagrabā pamatīgi apdauzījos. Tu tikai pasaki, es visu izdarīšu, visu! — Nevajag, vecīt! Beidz! Viss būs kārtībā. Lai mēs netiktu i galā ar šitiem tumsoņām? Man galva strādā precīzi kā pulkstenis. Es visu apdomāju — jāizdodas. Lai tikai Kate iztur un nenolaiž degunu līdz rītdienai. Viņai taču jāsaprot, ka mēs viņu tā neatstāsim. Tik silti, kā likās pirmajā acumirklī, staļļaugšā nemaz nebija. Lai varētu gulēt, vajadzēja ierakties dziji sienā. Vize sākumā neizsakāmi kautrējās gulēt divu kungu klātbūtnē, taču tumsa un nogurums bija stiprāki par kautrību, un meitene aizmiga. Valfrīds uzmeta gulošajai arī savu kamzoli un drebinoties līda dzijāk sienā. Zigmunds šņaukādamies viņam sekoja; piespie​dušies viens otram, draugi apgūlās. — Vismaz desmit grādu,— ierunājās Valfrīds, iztēlē redzēdams Katrīnu puskailu uz noledojušas grīdas. — Tik daudz nav. Kate ir dūšīga. Izturēs,— teica Zigmunds, kaut gan pats par to nemaz tik pārliecināts nebija. Pajautāja: — Zem krekla viņai nav nekā? — Tikpat kā. Sīkas, plānas vešiņas … pusgarās zeķes … — Vienmēr esmu teicis, ka šaislaikos ir idiotiska mode. Pie mums taču dāmas valkā visādas zeķbikses un… kā viņu — bumbierenes. Vismaz ziemā. Bet to lopu vajadzētu nosist! Barons … aristokrāts … Uz mieta uzdurt!— Zigmunds skaļi nošņaukājās.— Bet Katei jāiztur. Vismaz līdz pusdienlai​kam vai drusku vēlāk … Kādas četrpadsmit stundas. — Ko tu esi izdomājis?— Valfrīds paslējās uz elkoņa. — Pērkonu un zibeni. — Beidz ākstīties. Nav laika pekstiņiem. — Es neākstos. Kā tu domā, vai Žanis Miķelītis — tā labi skaļi — nesatrieks tiem truleņiem dūšu lupatās? Pagrabā vajag būt velnišķīgai akustikai… tātad pērkons mums jau ir. Un zibens arī būs, ja vien tev nav žēl sava maģīša. Un, ja jūs ar to skuķi dabūsiet bleķīšus, tad šķīdīs īsti elles uguņi. — Kāds tur žēlums! Tu domā — tā drusciņ ar elektrību? — Re, cik apķērīga tava apdauzītā galva! — Zigi, tu turpini būt ģēnijs. Kaut tikai izdotos! Kaut tikai Katiņa .. .— Valfrīds atlaidās sienā. Izklausījās, ka viņš nekādi nevar norit lielu ūdens malku. Zigmunda mugurai piespiestais plecs sāpīgi notrīcēja. Pret ritu sacēlās dienvidrietumu vējš, kļuva jūtami siltāks. Jumti sāka pilēt, un celiņi pārklājās kūstoša sniega peļķēm. Apakšā stallī atskanēja vīriešu balsis. Vize pietrūkās kājās. Nosalušie locekļi negribēja klausīt, sirdi atkal sāka pātagot miegā aizmirstās bailes. Pierāpusies pie aizmigušajiem, viņa tos bailīgi modināja. Atmošanās bija grūta, saltā nakts gandrīz bija atņēmusi valodu. Stīvām rokām abi sagrābstīja sienā kamzoļus, ko Vize celdamās bija atsviedusi sāņus.


— Vizīt, kamēr vēl tumšs, sagādā Katei kādu siltāku drēbes gabalu,— Zigmunds ar pūlēm valdīja klepu.— Ja vari, dabū ko ēdamu, nazi Valfrīdam, jā…….. vajag brandavu vai stipru vīnu. — Tu gribi sadzerties, kungs?— Vize iepleta acis. — Kungs varbūt ne to vien grib. Saproti taču, mēs esam pārsaluši stīvi un siltumā tik drīz netiksim. Ja neiedzersim ko stipru — atdosim galus, tas ir — nosprāgsim kā suņi. Un visvairāk tas būs vajadzīgs Katei. — Bet kur ņemt?— Vize stomījās.— Pilī iet bail… ieraudzīs, tad pagalam … — Izdomā kaut ko, esi piesardzīga un aizmirsti, ka melot ir grēks — te jādomā par Kates dzīvību!— Vizei no otras puses dedzīgi čukstēja Valfrīds. Viņa svārstījās tikai brīdi. Bija bail… No pātagas, no rīkstēm, no pagraba. No barona aukstajām, kārajām rokām. Bet Katrīna taču pagrabā nokļuva viņas dēļ, nemaz nebaidījās to visu tieši acīs teikt, viņu glābt… Un šie savādie puiši arī nebēg, nebaidās, viņi zina, kā izglābt Katrīnu. Un viņai jāpalīdz. Tāpēc jāiet, par spīti bailēm, jābūt veiklai — Kates dzīvība šoreiz atkarīga arī no viņas dūšas. — Labi, es iešu. Jūs palieciet, gaidiet — pa brīdi būšu atpakaļ.— Vize kā kaķis izspraucās pa durvju spraugu un ar klusu plakšķi nolēca slapjajā sniegā. Abi palikušie saspieda kopā plecus, ieraka kājas sienā. Vēderus neganti grauza izsalkums, un viņi cerēja, ka Vize atnesīs vismaz maizes doniņu. Laiks vilkās nepasakāmi gausi. Pa jumta kārniņu spraugu krita smagas ūdens lāses, apakšā klusu sprauslāja zirgi. Valfrīds domāssūtīja Katiņai cerību un visu siltumu, cik bija atlicis paša sāpīgajā, aukstuma izmocītajā ķermenī. Zigmunds apslāpēti kāsēja, pūlēdamies padzīt nešpetno domu par neizdošanos. Tādus — drūmus un mēmus — viņus aizsniedza Vizēs klusais sauciens. Meitene stāvēja, staļļa sienai piespiedusies, lielu paunu rokā. Valfrīds sataustīja sienā iegrimušās kāpnes un nolaida tās. Brunčos pīdamās, Vize kāpa augšā. 353 — Kas jauns?— noprasīja Zigmunds. 12— L. Sēle — Viss labi.— Vize raisīja paunu vajā.— Būsiet izsalkuši, ņemiet.— Viņa lika puišiem rokās visādu ēdamo — maizes ņukas, gan atlauztas, gan grieztas juku jukām ar cepeša atliekām, speķa kumosiem un siera gabaliem. — Te būs siltumam.— Meitene izvilka no drānām milzīgu, vēderainu pudeli.— Paša muižkunga brandavs. Tur ir daudz iekšā. — Nē, Vize, tu esi velna skuķis,— Zigmunds pilnu muti apzvērēja.— Rādi šurp to muižkunga brandavu! — Jā, nu es velna skuķis — zagle … nu man roku nocirtīs.— Vizēs smaids noslīka asarās. Zigmunda roka ar pudeli palika pusceļā, — Kādu roku! Nekas tev nenotiks. Mēs to neļausim! — Jūs aiziesiet… Bet es? Kur lai es eju? — Tu nāksi mums līdzi,— Zigmunds stingri teica. — Uz kurieni?— Bezcerības un baiļu asaras trīcēja skropstu galos. — Vai nav vienalga? Sliktāk jau nebūs. Prom! Prom šo šīs lāču pils;— Zigmunds sparīgi iekampa no pudeles un juta kā uguni nolīstam līdz pat pēdām.— Valfrīd, ierauj tu arī! īsta pekles dzira, tieši tas, kas mums vajadzīgs. Valfrīds pacēla pudeli pie lūpām. Malks bija saldens un ass, smaržoja pēc kadiķiem un


vērmelēm. Vienā mirklī kļuva silti, un viņš pateicīgi atdeva pudeli Vizei. — Dzer tu arī, pēc tam noglabā. — Es?— Vize šaubījās, tad paklausīja. Ugunīgais šķidrums iededza sārtumu vaigu galos, acīs iemirdzējās drošas uguntiņas. — Labs gan. Še nazis, Valfrīd!— Viņa sniedza pamatīgu tuteni ar raga spalu. — Paldies, draudziņ.— Valfrīds aizbāza nazi aiz jostas.— Sasildījušies esam, nu var iet uz kapiem. — Vize, bet kas pilī? Tevi neviens nemanīja? Ko tie žūpas dara? — Guļ. Vakarnakt dikti sadzērušies, baronkungs bijis ne savā prātā aiz dusmām. Licis jūs tvarstīt un iemest otrā pagrabā. Bet visi kalpi jau līdz tam stipro alu dzēruši, vairs nav varējuši. Un jūs esot gabalā — tā ķēķa Ediņa teica. — Tu viņai kaut ko stāstīji? — Nē,— Vize atgaiņājās.— Teicu, ka bēniņos gulēju, no kunga izmukusi, ka ēst gribu. Viņa man ļāva ņemt, kas patīk — no vakardienas mielasta palicis pāri. Brandavu no muižkunga klētskambara paņēmu, tur durvis vaļā bij. — Kolosāli! Tagad pazūdam. Jūs uz kapiem, es — lāču midzenī. Satiksimies šeit pat. Cits pēc cita piesardzīgi nolaidās lejā. Vize un Valfrīds pusteciņus aizmetās uz kapsētas pusi, bet Zigmunds lavījās uz pili. Nebija apritējusi ne stunda, bet Zigmunds jau bija atpakaļ. Joprojām iekšķīgi trīcēdams, viņš vilka ciet durvis. Sākumā viss gāja tik labi. Neviena nemanīts viņš ieslīdēja pa lielajiem vārtiem, klusītiņām uzkāpa līdz trešajam stāvam, iešmauca istabās un savāca viņaprāt pašu nepieciešamāko no kopējās mantības. Iesēja palagos. Saini vienā, vijoli otrā rokā turēdams, viņš zagās lejā. Ticis līdz otrajam stāvam, Zigmunds ieklausījās,— viss bija mierīgi. Priekšā garais gaitenis, bet, tikko viņš bija ticis līdz pusei, gaiteņa otrā galā parādījās… Maihilde Doroteja. Izskatījās, ka viņa redzējusi spoku vai arī nav naktī gulējusi. Seja zaļgani bāla, lūpas sarkani pietūkušas kā vampīram. Zigmunds saņēmās un devās viņai pretī. Baro​nese skatījās viņā un smaidīja. — Kapelmeistara kungs steidzas? Kapelmeistara kungam smags nesamais? Varbūt pasaukt palīgus? Jūgt zirgus karietē? Zigmunds klusēja. Varētu jau mēģināt viņu žņaugt, bet pirms tam viņa paspēs piebļaut pili no bēniņiem līdz pagrabam. — Vai tu paņēmi savu burvību lādīti?— Viņa pienāca pavisam klāt, un Zigmunda sejā ieurbās milzīgas, zaļganas acis ar apsarkušiem baltumiem.— Nobur mani… par vilku mātīti, lai es varētu pārgrauzt tiem visiem rīkles… vai arī… kaut vai par savu kurpju siksnu, kas velkas pa dubļiem. Dzirdi: nobur mani! Tūlīt! Vai arī es saukšu, es kliegšu, dzirdi? — Es neprotu burt,— klusu atbildēja Zigmunds. — Tu melo … melo …— Maihilde pienāca viņam pavisam tuvu. Dzelmenīgi auksts skatiens pienagloja viņu pie grīdas. Baronese pavēra lūpas kā kaislīgam skūpstam gatavojoties. Zigmunds šausmās aizvēra acis. — Ha, ha, hā-ā!— Maihilde Doroteja iesmējās.— Tu baidies! Jā! Baidies! Tas ir lieliski! Zigmunds piesardzīgi paskatījās — baigā sieviete bija pāris soļu atkāpusies. Pēkšņi kaut kas notika. Zaļganā uguns viņas acīs apdzisa, seju pārklāja skumju ēna, un viņa ierunājās pavisam citā balsī. — Tu aizej? Un atstāsi to sievieti pagrabā? To tu nedrīksti darīt! Viņa nav mirusi, viņa ir dzīva. Es šonakt redzēju baronesi Sibillu, un viņa man teica, ka sieviete paliks dzīva. Tu nedrīksti


atstāt viņu pagrabā. Lūdz Dievu! Lūdz Dievu par inanil Maihilde Doroteja atkāpās," un Zigmunds ne dzīvs, ne miris paslīdēja viņai garām. Līdz gaiteņa galam ticis, viņš atjēdzās, bet, atpakaļ paskatījies, neredzēja ne dzīvas dvē​seles. Aizgājis līdz kāpnēm, Zigmunds pārliecās pāri margām. Velvētajam stabam piespiedušies, divi kalpi slapināja pils pamatus, pēc tam meimuroja uz saimniecības pagalmu. Zigmunds atvilka elpu un kāpa lejā. Taču tajā pusē, kur Zigmunds gribēja nogriezties, parādījās mācītājs un svempās augšā — tieši viņam pretī. Mesties atpakaļ un skriet cauri galerijai, lai nokāptu pa otrām kāpnēm, bija pārāk liels risks. Zigmunds stāvēja kāpnēs kā iemiets, drudžaini meklējot izeju, bet mācītāja kungs nemaz nelikās izbrīnījies par sastapšanos. Mitrā mute atviezās smaidiņā, mīkstais pirksts ar apgrauztu nagu pastiepās uz vijoli. — Spiel,— viņš iedziedājās,— spiel doch, Wagabund4 … Smagais rumpis zvāļojās aizvien tuvāk. Zigmunds sagriezās sāniski — ar muguru pret sienu. Mācītāja acīs parādījās sajēgas atspīdums, iespējams, viņš sāka atcerēties kaut ko no iepriekšējā vakara. Zigmunds negaidīja, kamēr viņa atmiņas iegūst noteiktu apveidu; saliecies taisnā leņķī, ar izmisuma spēku viņš metās uz priekšu, trāpot ar galvu mācītāja vēderā. Vēdera īpašnieks smagi atkrita uz kāpnēm. Zigmunds pakampa nokritušās brilles, paldies Dievam, veselas, un šāvās tieši pāri pagalmam, cauri vārtiem un tā līdz pašam stallim. Tur nu viņš tagad sēdēja, trīcēdams kā apšu lapa, šausminājās par sastapšanos ar baronesi Maihildi un zīlēja, vai mācītājs īsti aptvēris, kas ar viņu noticis, vai ne. Minūtes ritēja, bet nekas cits, izņemot lāšu vienmuļo pakšķēšanu, nebija dzirdams. Satrauktā sirds, kas, augšā rāpjoties, bija dunējusi kā akmeņu skaldītājs, pierima. Zigmunds palēnām atraisīja nešļavu un, joprojām ieklausīdamies, pārskatīja to. Sāka līt. Zigmunds jau bija paguvis pa īstam sanervozēties par Valfrīda un Vizēs ilgo prombūtni, kad no lejas izdzirdēja drauga apslāpēto balsi. — Zigi! Tu dzīvs? — Tā rādās.— Zigmunds nostūma kāpnes lejā. Abi kapsētas staigātāji ierāpās staļļaugšā nobridušies, slapji līdz ādai. Vizēs pastaliņas bija pārvērtušās izmirkušās ādas ļerpatās. Viņa steidzīgi noāvās un izgrieza no zeķēm ūdeni. \ — Tur var noslīkt.— Valfrīds izkratīja no kamzoļa apakšas trīs dažāda lieluma skārda gabalus. Zigmunds paķēra vienu un sāka pētīt. — Derēs. Tas, kas vajadzīgs. Jūs tagad ieraujiet kādu malku no blašķītes un mani netraucējiet. — Zigmunds nosēdās pie pašām durvīm, parausa sienu nost, piebāza pīpīti un aizdedzi​nāja. — Tu pilī biji?— Valfrīdam notrīcēja lupas. — Biju, bet neko par Kati nezinu. Mjā … Uzrāvos. Labi, ka laimīgi tiku ārā. Tagad jārauj, cik var, ātri. Kad tu būsi atsalis, pamēģini izlocīt no tiem bleķiem ko līdzīgu konservbundžai, tikai bez lielām šķirbām. Izvilcis Vizēs doto nazi, Valfrīds nekavējoties ķērās pie darba. Vize attupās un, basās kājas lakatā vīstīdama, vēroja Zigmunda noslēpumaino darbošanos. Ar mazu nazīti viņš atskrūvēja skanošās kastes augšējo vāciņu, un meitenes pārsteigtajam skatienam atklājās pilnīgi neizprotamas spožas lietiņas un resni, krāsaini pavedieni. Viņš tos pārcilāja un locīja gan tā, gan šitā, laiku pa laikam iesnaini nošņaukājās, burkšķēja nesaprotamus vārdus, kas Vizēs ausīs izklausījās pēc lamāšanās. Bet tas viss bija tik interesanti, ka tumšā galviņa liecās arvien tuvāk, brīžiem pat atdurdamās Zigmunda noliektajā pierē. Prasīt viņa neuzdrošinājās neko, kaut gan uz mēles dega vai simts jautājumu. — Še, turi!— Zigmunds iegrūda Vizei rokā resnu un cietu pavedienu.— Nostiep taisnu, tikai


nerausti. Bezgala aplaimota, Vize paklausīja. Pēc brīža viņa tomēr riskēja uzdot pašu galvenāko jautājumu. — Kas tas būs? — Elles uguns!— Zigmunds lakoniski atcirta. — Elles …— Meitenei aizrāvās elpa, un viņa izlaida vada galu no rokām. — Turi, tev saka! — Vai tad tu esi velns?— Vizēs acis ieplētās šausmās. — Jā, jā, šamanis, ķeceris un velns — viss vienā personā, skaties un atceries,— Zigmunds šņāca,— turi reiz un nekasies, ja negribi, lai tie eņģelīši no pils noģērē Katei muguru! Vize paklausīja, paņēma pavedienu un vēl otru — tievāku un zaļu. Pa vaigu noritēja maza asariņa. — Dumjā …— Zigmunds nokaunējās par savu rupjību.— Vai tad tu jokus nekad neesi dzirdējusi? Skaidrs, ka par tehniku tev nevar būt nekādas jēgas, vai tad es ko saku … bet ko tu baidies, ja redzi, ka citi nebaidās? No redzes sasprindzinājuma krēslainajā stajļaugšā Zigmundam sāpēja acis un spieda deniņos. Darbs gandrīz jau bija galā, atlika tikai pāris savienojumu. — Būtu lodāmurs… pusminūtes darba — un darīts.— Zigmunds noņēma brilles un nikni berzēja acis.— Valfrīd, nāc, rādi uguni, es vairs neko nevaru saprast, tumšs kā nēģera pakaļā. Valfrīds uzšķīla uguni un raustīgās liesmiņas gaismā ieraudzīja zibenīgi kustamies Zigmunda netīros pirkstus, kas veikli savienoja sīkos vadu galiņus. Liesma apdzisa. Valfrīds pakratīja šķiltavas un knikšķināja degli. — Nolādēts, un tieši tagad izbeidzas gāze! No kramenēm nebūs jēgas, ar tām var tikai piepīpēt. — Nekas, rauj špickas, tūliņ būs kārtībā. Apdedzinādams pirkstus, Valfrīds dedza sērkociņus, vienlai​kus turēdams vairākus. — Tā, ar to nu mēs būtu tikuši galā.— Zigmunds uzlika magnetofonam virsējo paneli. Ārā palika divi gari, kaili vadi.— Kur tava bundža? Zigis pagramstījās sienā un izvilka pulvera ragu. Pārbēris tā saturu šķībajā kastītē, viņš trešo skārda gabalu pielāgoja kā vāku. Notina ar vadiem tik cieši, ka malas nočirkstēja. — Man viss ir gatavs. Ejam, nav ko zaudēt ne minūti. Līst, redzēt neko nevar, spokošanās var sākties. Pēc mirkļa trīs tumši stāvi slīdēja pa izmīto sniega putru uz grāvja pusi. Arī Iedus virskārta bija kļuvusi irdena un pārklājusies ar ūdeni, tomēr trīs cilvēku svaru ledus izturēja. Pils logos caur biezo lietus plīvuru spīdēja pa retai uguntiņai, līdz viņiem atplūda neskaidri trokšņi, bet nekā aizdomīga nemanīja. Priekšā izauga milzīgā torņa ķermenis, tā aprises izplūda lietus miglā. Sniegs bija slidens kā stikls, vajadzēja turēties pie raupjā mūra, lai nepakristu. No jumta virsū krita smagas, aukstas lāses. Kaut kur tieši virs viņiem nošķindēja, kā .dzelzij pret dzelzi ķeroties. Kāda vecīga balss vāciski lādēja slikto laiku. Pēkšņi no grāvja otras puses atskanēja zirgu krācieni un riteņu šļaksti peļķēs. Visi trīs pieplaka sienai un sastinga. Negaidot Vize metās uz priekšu. Abu vīru sirdis pamira — vai tiešām verdziskās bailes ir spēcīgākas par draudzības jūtām? Tomēr pie paša pils stūra Vize apstājās. Viņa redzēja smagu, melnu karieti ar diviem zirgiem. Kariete stāvēja pie vārtiem, kuri acīmredzot bija ciet. Meitene šausmās aizvēra acis — šo karieti viņa pazina, tajā brauca Kuldīgas oberfogts. Tāpat tā stāvēja pie pils vārtiem — melna, klusa, baiga — pirms diviem gadiem, kad pils modernieci apvainoja krējuma apvārdošanā — pats barons un citi kungi pēc svaigā krējuma


baudīšanas vēma. Ne ar pēršanu, ne ar uguni uz vietas no viņas atzīšanos neizdabūjuši, veco sievieti aizveda, ieguldītu ratos, kas sekoja oberfogta karietei. Pēc tam atnāca mācītājs, pārsvētīja piena māju, kur jau pēc nedēļas saimniekoja resnā kleinkāje Oča … Tātad jau šovakar viņi grib Kātiņu sist un svilināt viņas miesu … Dieviņ! Balto Dieviņ, palīdzi! Tu tak nevari gribēt, lai viņu nomoka! Tie ir viņi! Viņi grib, bet tu to nevari gribēt! Ak, šausmas, bēdas! — Kas tur ir?— Vizei tieši pie auss atskanēja Zigmunda asais čuksts. — Oberfogta kungs … no Kuldīgas. Laikam no rīta braukuši viņam pakaļ,— Vizei aizlūza balss. Paskaidrot neko nevajadzēja. Valfrīds savilka pirkstus dūrēs, bet kariete devās uz priekšu — dobji dunēdami atvērās vārti. Tai brīdī Zigmunds metās pakaļ karietei, Valfrīds, magnetofonu pie krūtīm piespiedis, viņam sekoja. Vize darīja to pašu. Viņi atjēdzās vārtu ailē. Vienīgā vieta, kur patverties, bija puspagraba durvis, kas slēpās zem zemas velves. Kariete jau pazuda saimniecības pagalmā. Lielie vārti atkal aizvērās. Vārtu sargs iesprauda lāpu sienas skavā. Viņam vajadzētu paspert tikai trīs soļus pa labi .. Vize elsa kā saskrējies šunelis. Zigmunds uzlika plaukstu viņas mutei. Paliecoties uz priekšu, varēja redzēt trepes uz Katrīnas cietumu. Tās bija pusviru, iekšpusē plaiksnījās uguns. Valfrīds stīvi skatījās baismīgajā atblāzmā un juta ritam pār pieri aukstu sviedru lāses. Zem vārtu sarga kājām nočirkstēja akmentiņi. Uz vārtailes platās sienas viņa ēna ar milzu pīķi virs galvas saliecās, izplūda un pagaisa — sargs bija apsēdies uz akmens tieši zem lāpas. — Lejā,— Zigmunds bez skaņas čukstēja Valfrīdam.— Klusu! Nedzirdamiem kaķu soļiem viņi nokāpa nedaudzos pakāpienus. Vizei neatlika nekas cits kā sekot. Abi vīri piesardzīgi ieskatījās pagrabā. Tieši uz klona kvēloja izdeguša ugunskura ogles. Aiz durvīm dega sienā iesprausta lāpa. Ar muguru pret viņiem tupēja viens, sildīdams rokas pie oglēm. Otrs gulēja salmu un lupatu kaudzē aizbultētu, zemu durvju priekšā. Zigmunds iespieda Vizei rokās magnetofonu un norādīja Valfrīdam uz lāpu. Nākamajā sekundē, Valfrīda samīta, nodzisa lāpa, kailais vads aptinās ap tupētāja kaklu, un aizcirtās durvis. Valfrīds sajuta zem rokas bultu un aizgrūda to ar tādu sparu, ka asā dzelzs pārcirta plaukstas ādu. Atskaitot aizšaujamā klakšķi un sažņaugtā gārgšanu, nebija nevienas skaņas. Kalps kailā vada cilpā raustījās krampjos — diez vai to darīja ne sevišķi stiprā strāva, drīzāk tās bija nāves bailes. Valfrīds pielēca pie gulošā, kurš, tikko pamodies, ne velna nesajēdza, un pirmo reizi mūžā sita — sita drausmīgu, gandrīz nāvējošu sitienu cilvēkam. Pēc tam sagrūda nelaimīgajam muļķim rīklē labu tiesu pussapuvušo lupatu. — Iztikām bez mūzikas,— Zigmunds izgrūda, blenzdams uz pusnožņaugto.— Lieks troksnis kaitē veselībai. Valfrīds paspēra sānis gulošo un atrāva aizšaujamo bultu. Mitruma pievilgušās durvis nočīkstēja un smagi atvērās. Pretī dvesa smirdošs drēgnums. — Uguni! Nolādēts, rādiet uguni! Es neko neredzu! Zigmunds sagramstīja nomīto lāpu un iebāza tās galu oglēs. Nedrošā gaisma ļāva saskatīt uz satrupušu salmu kaudzītes nekustīgi gulošo Katrīnas augumu. Valfrīds pacēla viņu uz rokām. Kate bija gluži stīva, locekļi kā sarauti, un Valfrīds nodrebēja šausmās. Gaidīt uz viņas pamošanos nebija laika. Bija jātiek ārā. Pa kurieni? Taču ne caur pagalmu! — Te.— Vize rādīja tumsā.— Otram cietumam ir lodziņš, bet tam priekšā dzelzs … — Es par to nospļaujos.— Zigmunds atkabināja no jostas skārda bunduli ar pulveri, pagrāba kaudzīti salmu un nolika to uz lodziņa akmens apmales. Bunduli piekāra pie masīvā dzelzs režģa tā, ka


tā apakša skāra salmus. Sērkociņa sīkā uguns aplaizīja salmus, pēc pāris sekundēm tie sāka degt ar liesmu. — Tagad visi pie tās sienas!— viņš iesēčās, rādot uz tālāko stūri.— Ja mums lemts lidot uz elli, tad vismaz darīsim to kopā. Atskanēja ellišķīgs dārdiens. Likās, ka pagraba sienas saļogās, sprādziena vilnis ietrieca Valfrīdu ar muguru sienā, un viņš tikko noturēja Katrīnu, Vize un Zigmunds nogāzās ar seju uz dubļainā klona. Visiem likās, ka kļuvuši kurli. Vize palīdzēja Zigmundam piecelties. Tā kā tumsā no brillēm nebija nekāda labuma, viņš tās bija iebāzis piedurknē un tagad vilka ārā — viens stikls bija ieplaisājis, bet citādi nekādas vainas. — Lien ārā, Vize! Lien ātrāk!— Zigmunds rāva meiteni aiz rokas.— Paņemsi pretī Kati. Ātrāk, ātrāk, kamēr tie vēl nav atjēgušies! Kad Vize, Valfrīds un Kate jau bija ārā, Zigmunds sekoja viņiem. Ļoti sāpēja krūtis — triecoties pret grīdu, viņš varēja būt lauzis ribas. Mutē juta asiņu garšu. Ar pārcilvēciskām pūlēm ticis cauri pagraba loga caurumam, kurā vēl rēgojās asi dzelzs dzeloņi, viņš caur rūkoņu ausīs saklausīja gārdzienus — sprādziena spēks vienu no sargiem bija uzmetis uz ogļu čupas, un savam pienākumam uzticīgais barona kalps lēni cepās uz tās. Valfrīds skrēja pa slideno sniegu, pat nejūtot Katrīnas stingā auguma svaru. Kreisajā pusē barga un draudoša pils siena, labajā — stāva grava. Vizēs dotās villaines stūris vilkās pa zemi, no krekla apakšas spraucās ārā kājas baltās zeķītēs un ķērās krūmu zaros. Katrīnas galva smagi kūļājās uz viņa pleca. Valfrīdam likās, ka jūt zem savas rokas vārgus sirdspukstus — tikai tie kā cerība neļāva saļimt. Zem kājām čīkstēdams lūza ledus, gulgoja uzplūdušais ūdens. Aiz muguras šņukstēja Vize, sāpēs elsa Zigmunds. Daži ar pārcilvēcisku spēku sperti soļi pa stāvās krants malu augšā — un glābējs stallis bija klāt. Valfrīds noguldīja nekustīgo augumu sienā un, tumsā taustī​damies, tīstīja viņas kājas villainē. — Neko nevar redzēt, nu, neko …— balss aizrāvās. — Man ir,— teica Vize. Viņa iespieda Zigmundam saujā tievu, lipīgu puļķīti. Tā bija maza tauku svecīte, ar kādām apgaismoja pils kalpu istabas. Sīkā liesmiņa, Vizēs plaukstu sargāta, izrāva no tumsas Katrīnas bālo, nedzīvo seju. — Vai viņa elpo?— Valfrīds jautāja pārvērstā balsī. Vize uzlika trīcošo plaukstu Katrīnas krūtīm. Tās vārgi, vārgi cilājās. — Dod šurp šņabi!— Valfrīds pārrāva Kates krekla apmaltīti un ar brandvīnā saslapētu plaukstu sāka berzēt plecus, krūtis un muguru. Apspiezdams durošās sāpes sānos, Zigmunds rīvēja kājas ar villaines malu. Vize klusiņām šņukstēja. Valfrīds sakoda lūpas asinīs, Kates nekustīgums iedvesa nāves šausmas. — Ja viņa nepamodīsies, es pakāršos pie pirmā koka,— viņš izgrūda,— man vairs nevajadzēs ne pagātni, ne nākotni. — Beidz vārīties!— uzbrēca Zigmunds.— Labāk trin dūšīgāki Muguru … sānus … šņabi nežēlo! Valfrīda seju pārklāja auksti sviedri. Kates skaistais, tik daudz glāstītais ķermenis — nekustīgs, baigs … Samtainā āda saberzēta asa un plankumaina. Ak, Dievs! Vai patiešām viņai lemta tik šausmīga nāve? Katiņ! Katiņ! Mosties taču … Katiņ! Un it kā atsaukdamās viņa izmisīgajam, mēmajam kliedzienam, Katrīnas lūpas sakustējās. Sāpīgi, neartikulēti kunksti. Vaids … Vēl viens … Berzētāji rimās. Vize tuvināja svecīti gulētājas sejai. Plaksti noraustījās, to starpā pavīdēja acu baltumi.


— Mm … sāp … deg … deg … va-ai… — Katiņ!— Valfrīds iesaucās neizsakāmā priekā.— Dzīva! Tomēr dzīva! Ak, Dievs! Katiņ! — Es taču teicu!— Zigmunds noslaucīja pieri un smagi atkrita sienā,— Es taču teicu, ka viņa ir dzīva un būs vesela. Mūs nernaz nevar iznīdēt. Katrīnas acis atvērās, skatiens maldījās staļļaugšas tumsā. Redzokļos noskaidrojās apziņa. — Kur mēs esam?— viņa neskaidri jautāja. — Tepat… vienos bēniņos… bet tas nav svarīgi. Valfrīd, dod viņai iedzert! Valfrīds saudzīgi pacēla Katrīnas galvu un pielika pudeles kaklu pie sasprēgājušām lūpām. Pirmo malku viņa norija ar lielām pūlēm, pēc tam gāja vieglāk. — Beidz,— Kate vārgā balsī protestēja un atbīdīja roku ar pudeli,— es vairāk nevaru. — Tev jāvar. Klausi un dzer,— Valfrīds neatlaidās. Katrīna paklausīja un rija vēl. Pieri pārklāja sviedri, stīvajos locekļos izlija karstums. — Tagad tev vajag apģērbties, Katiņ.— Vize atdeva svecīti Zigmundam un stīvēja viņai kājās strīpainas vilnas zeķes. Katrīna mēģināja piecelties sēdus. Galva reiba, ausīs džinkstēja, saberzētā āda svila kā ugunīs. Bet kāda tam vairs nozīme, ja viņa ir kopā ar draugiem, brīnumainā kārtā izrauta no baismās tumsas, no smirdošā pagraba. Viņa spēja atcerēties tikai ieiešanu tajā, pēc tam atmiņu ietina tumsa un murgi. Viņa bija raudājusi, kāds tumsā bija smējies. Pēc tam pārņēma lēnai miršanai līdzīgs Miegs, kam viņa nespēja pretoties. Bet nu viņa redz savus mīļos, Valfrīds ir blakus. Sīkā svecīte likās kā saule pēc turpat vai diennakti ilgās nakts. Pie draugiem — tikpat kā mājās. Degvīna apmiglotās smadzenes nespēja aptvert stāvokļa bīstamību. Valfrīda, Zigmunda un arī Vizēs sejas radīja tikai drošības izjūtu. Gribējās runāt — tik ilgi bija klusēts, bet mēle pinās un neklausīja. — Pagaidi.— Vize atstūma Valfrīda rokas un vilka Katrīnai pār galvu jaunu kreklu, ieplēsto noraudama pavisam.— Brun​čus, jaku arī… tā, nu tu vairs nesalsi. Katrīna bezspēcīgi raudzījās apkārt, viņas acis pieplūda asarām. Valfrīds ievilka viņu klēpī un apņēma ar villaini. Neviens neko neteica, bet ļāva viņai izraudāties. Vize piespiedās Katrīnai pie kājām, Zigmunds glaudīja drebošo muguru. Mīlestības un draudzības siltumā Kate atsila pavisam, un viņu pārņēma salda miegainība. Asaras uz vaigiem nožuva, Katrīna iemiga kā klēpī paņemts bērns, galvu piekļāvusi Valfrīda plecam. Visi klusēja. Brīnumaina atvieglojuma izjūta šūpoja kā spārnos, Ari ārpusē joprojām bija kluss. Taču šai klusumā pēkšņi ielauzās negaidīta skaņa, līdzīga vājām bērna raudām. Kamēr viņi ieklausīdamies grozīja galvas, skaņa atkārtojās, tad kaut kas noskrapšķēja, un Zigmunda rokai pieglaudās smalka, melna galviņa. — Johaidi! Tas taču ir mūsu ēģiptiešu spoks! Melnais briesmoni, Tutanharnon, kur tu te radies? Melnais runcis, kurš vienmēr mēdza uzrasties no ne kurienes un tur atkal pazust, neizsakāmā priekā trinās ap sēdētājiem un skaļi murrāja. Neviens nekad nebija redzējis viņu ienākam pa durvīm. Viņa nebija, taču pēc brīža viņš bija. Un draugiem runcis bija iepaticies. Kādā sevišķas iedvesmas brīdī Zigmunds viņu nokristīja par Tutanhamonu. Dzīvnieks par dāvāto ēģiptiešu vārdu atmaksāja kapelmeistaram ar kvēlu mīlestību. Un nu viņš bija šeit un apgūlās uz Zigmunda vēdera. — Ko mēs tagad darīsim?— Zigis lēni glaudīja kaķi.— Te palikt nedrīkst. Tas ir pārāk bīstami. — Pazust vajadzētu, skaidrs. Bet uz kurieni? Slapjš, auksts. Un Kate tagad … — Mums jātiek projām! Labāk nedēļu mežā zem egles nekā šai zvēru midzenī vēl stundu. Neesi naivs — šito viņi mums neaizmirsīs.


— Vize, vai tu nezini kādu vietiņu … kādu kaktu, kur mēs varētu patverties tā, lai no pils neviens nezinātu? — Mēs varētu … Bet tas ir patālu. Aiz ezera, tālu mežā. Ģilteņu pirtiņa …— Vize iesāka, bet viņu pārtrauca klusi smiekli. Meitene gribēja turpināt, taču Zigmunds nevarēja un nevarēja rimties, kratījās, sāpīgās ribas turēdams. Tutanhamons neapmierināti pacēla galvu, un viņa acīs bija pārmetums. — Vai tad tur … ha-ha … ģilteņus izrok un apmazgā? — Un pēc tam vāra līmi,— Valfrīds ķiķināja. — Neko nevāra,— piesarkusi aizstāvējās Vize.— Pirtiņa … tā viņu jau senam sauc, nu, kā es varu citu teikt, ja tā sauc. Tur dzīvoja viens vīriņš … — Ģiitenis …— ievaidējās Zigmunds. Valfrīds iesmējās tik skaļi, ka Kate satrūkās un pamodās. — Nu … jūs! Sadzērušies esat, vai?— Vize, par brīnumu, nebija apvainojusies.— Kad nesmiesieties — teikšu tālāk. — Tu neklausi viņus, pastāsti man.— Katrīna ierotījās ēr​tāk.— Par ko jūs runājāt? Vize atkārtoja jau teikto un piebilda: — Tas vīriņš aizgāja. Pirtiņā vairs neviens nedzīvo. Neviens tur neiet, neviens nezin — vīriņu jau visi aizmirsuši. Vizēs vārdus pārtrauca troksnis. No pils puses skanēja skaļas, niknas balsis. Šļakstēja ūdens, zirgi zviedza. Mazā grupiņa sastinga. Tātad Kates pazušana atklāta, no izbija atjēgusies, šie metas dzīt pēdas. Kas noticis ar abiem sargiem — elektrošoka ķerto un apcepināto? Vai tie spējuši ko pateikt? Vai sprādziens izsitis durvis uz pagalmu, vai ari tās uzlauztas? Kas to lai zin? Šobrīd lejā kāpt tikpat bīstami kā šeit palikt. Un cik nopietna būs meklēšana tumsā un lietū? — Kā jūs tur tikāt iekšā?— Katrīna tikai tagad iedomājās.— Un kā es šurp atkļuvu? — Par to vēlāk, Katiņ.— Valfrīds pieglauda viņas galvu un nopietni paskatījās Zigmundā. — Ko viņi tagad atradīs? Sniegs apkusis, tādā slapjumā pat suņi nesaodīs. Barons paģirains____ Un tas tiesas kungs no Kuldīgas jau nu neskries meklēt — tam uz paplātes jāpasniedz. — Paģiras dzīvniekā modina zvēru,— piezīmēja Kate. — Tur nemaz nav jāmodina … es ceru, ka paģiras viņš jau ir salāpījis, tātad ir atkal pilnā. Kā tu domā, Vize? — Nekā,— no tumsas atskanēja vārga balss. Tikai tagad pārējie pamanīja, ka Vize iespraukusies pašā pažobelē un trīc pie visām miesām. — Viņai bail,— klusu teica Kate.— Jūs jau nemaz nezināt. Tas bērns ir iebaidīts un notramdīts līdz ārprātam. Tas ir labi, ka jūs viņu savācāt, Dievs vien zina, ar ko viss beigtos. Nāc pie mums, Vizīt, nāc nu! Vize paklausīja un iespraucās vidū. Katrīna apņēma trauslos plecus, Valfrīds noglaudīja tumšo galviņu. — Redzi, situācija ir baiga, bet mums jātiek no šejienes prom. Tev ari te nav palikšanas. Mums jau ir visādi gājis, taču, ja turas kopā, ja cits par citu stāv un krīt, un sevi nežēlo, tad var tikt galā ar pašu velnu. Vai gan citādi es būtu ārā no pagraba? — Ar mums trim jau nebija viegli tikt galā,— Kati pārtrauca Zigmunds,— bet nu mēs esam četri, tas ir, nē, pieci — arī šis melnais mošķis … Saprati? Laidīsimies uz tavu Ģilteņu pirtiņu un pēc tam tālāk — kur acis rāda. Un tu arī. Kas tevi te tur?


— Nekas,— Vize drusku mierīgāk atbildēja,— bet ja noķer… — Lai ķer. Paskaties …— Valfrīds mazliet pavēra durvis.— Uz kuru pusi tie velna pakalpi slāj? Sarkani šaudīgi lāpu plankumi tumsā ņirbināja kalpu bruņas un pīķu smailes. Uguns rinda noliecās pa labi. — Uz ciemu, tur daudz māju, krogs, cejš… — Un uz kuru pusi tā ģindeņu pirts? — Tur,— Vize norādīja kapsētas virzienā. — Viss skaidrs,— nomurkšķēja Valfrīds,— pa ceļam varēs pieķert klāt un nomazgāt vēl kādu. — Tad jāsteidzas, kamēr vēl paši neesam ģilteņu kandidāti.— Zigmunds stenēdams cēlās kājās. — Kate, vai tu varēsi paiet? — Nezinu,— Katrīna, Valfrīda atbalstīta, pūlējās tikt augšā.— Nostāvēt varu, jāmēģina iet. Mantas savāca ātri. Zigmunds paņēma svarīgāko paunu, Vize — pārējo. Valfrīds nokāpa pirmais, lai palīdzētu Kates stīvajiem locekļiem. — Iesim ātri,— mudināja Vize,— jātiek mežā, kamēr tie visi prom. Tad varēs iet lēnāk. Visi steigšus brida pa izšķīdušā sniega putru. Katrīnai gāja visgrūtāk, katrs solis bija mokošs, viņa krampjaini turējās pie Valfrīda rokas. Vize tecēja pa priekšu, Zigmunds gāja pēdējais, nē, aiz viņa vēl cilpoja Tutanhamons, nez kāpēc arī nolēmis atstāt pili, lai gan viņu netvarstīja neviens. Acīm tik viegli aizsniedzamā mežmala un kapsēta īstenībā bija krietni patālu, vismaz kilometrus trīs. Tikuši cauri kapsētai, viņi līkumoja pa krūmiem, apiedami ieplakas, pilnas kūstošā sniega un ūdens. Visi četri elsa kā trenkti zirgi, taču soli palēnināt neuzdrīkstējās. Tumsa kļuva necaurredzama. Mēness, līdz šim jau tā skopi apgaismojis neredzamo ceļu, ielīda mākoņos un vairs neatgrie​zās. Iet ar katru soli kļuva grūtāk, slapjums saldēja kājas. — Vēl būs grava,— no tumsas skanēja Vizēs balss,— un tad tūlīt mežs. Grava bija lēzeniem, līdzeniem krastiem, bet neticami dziļa. Pašā apakšā ūdens pacēlās līdz ceļgaliem, bet sīkajai Vizei gandrīz līdz gurniem. Tutanhamons atrisināja jautājumu gauži vienkārši — viens lēciens — un viņš tupēja uz Zigmunda pleca, ieķēries nagiem kamzoļa audumā kā sikspārnis. Pārējie, zobus sakoduši, cīnījās cauri ledainajai sniega putrai. Katrīna vairs nevarēja apvaldīt vaidus — viss ķermenis dega kā liesmu laizīts, zem aizvērtajiem plakstiem ņirbēja ugunīgi apļi, sirds dauzījās pašā kaklā … Vienīgā saikne ar realitāti bija Valfrīda roka ap viņas vidukli, un viņa turējās pie šīs rokas ar katru miesas šūnu. Zigmunds joprojām gāja pēdējais, un tikai skaļā šņaukāšanās liecināja, ka viņš vēl ir tepat. Uzrāpušies gravas pretējā krastā, viņi bija pusdzīvi. Aukstums plosīja miesu zem samirkušajām drēbēm, ūdens straumī​tēm tecēja pa kājām uz leju. — Ak, Dievs!— noelsās Valfrīds.— Tu vēl dzīva, Katiņ? — Es nezinu,— ar mēli slapinādama aukstuma savilktās lūpas, viņa nomurmināja.— Vienubrīd likās, ka esmu jau beigta. Tur apakšā. Tāpat kā pagājšnakt. Ja tu mani nebūtu stiepis kā maisu, es tur ari būtu palikusi. Zigmunds stāvēja un šņāca. Viņam gribējās aizkūpināt pīpi, bet rokas bija kā iesalušas kamzoļa kabatās. — Iesim, iesim mežā.— Vize atkal kļuva nemierīga.— Tik​sim pirtiņā, kurināsim uguni. Uguns pieminēšana atdeva dzīvību. — Vize, bet vai tu tādā tumsā atradīsi ceļu? — Kā neatrast? … Tik bieži gāju. — Ko tad tu — Ģilteņu pirtī pēries?— Zigmunds jau bija spējīgs izgvelzt kārtējo dullību.


— Kāpēc pērties? Tur vīriņš… manam tēvam jaunos gados kā brālis bijis. Tēvs jau senam aizgāja pie Dieviņa, tad pie vīriņa gāju parunāties, labu vārdiņu aiznest. Kurš cits? Viņš nebija kā citi, rokas palika gaudenas, darbos iet nevarēja. Citi teica — bērna prātā. Bet tā vis nebij, viņš daudz ko zināja, putnu un zvēru valodu saprata, svilpes, stabules, karotes mācēja izdrāzt. Ko ēda, ko dzēra, neviens nezināja. Nu vīriņa arī vairs nav — tāpat Dieva sētiņā … Vize apklusa. Viņi bija nonākuši mežmalā. Tumsa kļuva pilnīgi necaurredzama. Lai nepazustu, turējās cits citam drēbēs. Neredzamas virs galvas šņāca egles, stumbri un zari čīkstēja, uz gājēju matiem un pleciem bira aukstas lāses. — Baismīgi…— Kate zem villaines sarāvās. — Tu nebaidies, Katiņ,— priekšā atsaucās Vizēs gaišā balss.— Mežs nav baisnīgš, mežs ir labs. Vējš netiek, sniegs nav liels. Neviens neredz. Barā ejam — ir zvēri neuzbruks. Iesim tikai, es ceļu zinu, Man te sava taciņa — vēl vasarā gāju vīriņu pēdējoreiz apraudzīt. — Vai viņam vārda nebija?— Zigmunds drusku ērcīgi prasīja.— Tu visu laiku tikai — vīriņš, vīriņš … — Nezinu. Varbūt vārds bija, bet neviens nezināja, viņš nevienam neteica,— Vize nopūtās. — Kaut kas traks! Dzīvoja cilvēks, droši vien ilgu un godīgu mūžu, daudz ko labu padarīja. Nomira — un pat viņa vārdu neviens nezina,— Valfrīds norūca. — Cik nav tādu! Visa mūsu vēsture sastāv no bezvārda vīriņiem un sieviņām. Dižie kungi, baroni un hercogi varēja likt par saviem varoņdarbiem hronikas un citus medniekstāstus rakstīt, bet latvietim pat vārda nebija. Vai par Babiņas māti kāds stāstīs leģendas? Kaut gan viņa bija dzīva tautas pasaka. Bet Irbe un viņas vīrs? Par viņiem domājot, man Romeo un Džuljeta vairs nenozīmē neko. Gribētu gan es redzēt Džuljetu ar bērnu uz rokas, neēdušu, nedzērušu, zem pātagas Romeo meklējot.. . Un vispār — mums vēl par daudz ko nav ne jausmas. Babiņas māte un viņas Ziemsvētku nakts… vispirms jau pirtī. Es nezinu, ko viņa ar mani darīja, bet pamodos kā no jauna piedzimusi. Un pēc tam … atceraties, ko viņa mums teica?— Katrīnas balss drusku trīcēja. — Jā!— no tumsas atsaucās Zigmunds.— Tad, kad kaut kas iet grīstē, es to atceros. Tāpēc man bija skaidrs, ka ar tevi viss būs kārtībā. Ka mēs visi ilgi un laimīgi dzīvosim … un par tiem tālajiem ceļiem … un vispār … Vize! Kur ir tā tava pirts? — Drīz jau būs … tālu vairs nav. — Labi, mēs atcerēsimies. Varbūt pat uzrakstīsim, kaut gan — kas mums ticēs?— Kate turpināja.— Bet citi? Visi no nāves cisām un vārguma izceltie? Un, ja kas… ja tādu Babiņas māti arī sadomās stiept uz raganu tiesu? Vai tie paši, kam viņa līdzējusi, nebūs pirmie ķērēji un vedēji? Man šai ziņā nav nekādu ilūziju … Vize var pateikt vēl vairāk … — Tādi paši bezvārda vīriņi un sieviņas. Iebaidīti… Katrs trīc un dreb par sevi. Būtībā tā nav viņu vaina. Vai tad mēs neesam redzējuši, kā cilvēkam atņem gribu, pašcieņu … Katrīna un Valfrīds paklupa. Vize brīdināja. — Tagad grūtāka taka. Kritalu daudz. Nāciet aiz manis! Mazais pulciņš sablīvējās vēl ciešāk. Trijotne apbrīnoja Vizi, kura tik droši gāja necaurredzamajā turnsā un vēl veda citus. Egles galotnē kāds dobji un baigi iebrēcās. Katrīna sastinga un klusu iespiedzās. — Kas tas? — Meža pūce, Katiņ. Medībās lido. Tā gan visu redz, tumsas nebaidās. Ai, kādas tai acis! Brēcieni atskanēja vēl pāris reižu, bet jau tālāk, tad pieklusa. Pēc brīža kaut kur netālu tīri kā bērns ieraudājās. — Zaķi noķēra,— Vize paskaidroja.


Viņi gāja pa mežu jau vairāk par stundu. Pārējie vēl turējās tīri braši, tikai Kate bija pavisam nomocījusies. Sāpēja mugura, lauza locītavas, kājas brīžiem atteicās klausīt. Valfrīds viņu vairāk nesa nekā veda. Beidzot, pārrāpušies pāri vairākiem krustu šķērsu sakritušiem stumbriem, bēgļi atdūrās pret mazu, pa pusei zemē iegrimušu namiņu. Rokai skarot rupjos, glumos baļķus, Katrīna juta, ka zūd pēdējie spēki. — Redz, kur tā ir — Ģilteņu pirtiņa,— Vize priecīgi iesaucās. Apgājusi būdai apkārt, viņa atcēla koka aizšaujamo. Klupdami un galvu atdauzīdami, visi pārkāpa slieksni. Sasmacis, dūmu un puvuma smakas pievilcies gaiss. Vize taustījās gar sienu. — Atradu!— viņa sauca,— Zigmund, vai tev ir uguns? Nāc, dedzini! Zigmunds uzrāva sērkociņu. Vize stāvēja pie vienkoča soliņā iedarinātas strupas nūjas, kurai galā bija plakana S burta veidā izliekts dzelzītis. Tajā turējās apdedzis skals. Vājā, nespodrā liesma ļāva cik necik apskatīt būdiņas iekšpusi. Tā bija ļoti šaura pat salīdzinājumā ar Babiņas mātes mazo istabiņu, Baļķu sienas melnum melnas, krāsns vietā primitīva akmeņu kaudze, šaura lāviņa ar salmu klēpi virsū. Blakus skalturim baļķu starpā iesprausts skalu kūlītis. Stūrī vienkoča sile. Tā arī bija visa nezināmā, aizsaulē aizgājušā vīriņa iedzīve. Virs krāsns melnoja jumtā atstāta sprauga, zemē uz klona — klēpītis īsu, sūnainu baļķēnu un žagaru kaudzīte. — Akmens laikmeta saimniecība,— novilka Zigmunds. — Beidz nu! Mūsu apstākļos vislielākais komforts. Pēc lāču baronu pēļiem — tīrā paradīze,— jūsminājās Valfrīds. — Pats jau tajos valstījies vairāk par visiem,— Zigmunds atcirta, — Es domāju,— pasmaidīja Valfrīds un sāka izvietot ceļo​tāju trūcīgo mantību. Vize paņēma no Valfrīda nazi un sadrāza īsāko baļķēnu šķēpelēs, sabāza tās zemajā krāsns caurumā jukām ar sausa​jiem žagariem, Zigmunds notupās blakus. — Papīru vajadzētu … — Ak, Dievs! Šaislaikos krāsnis ar papīru nekur. Vai nav kāds tāss gabals? Ja ne, tad sauja salmu … Nošvirkstēja sērkociņš. Liesma aplaizīja salmu sauju, panašķējās ar žagariem, pēc tam kāri uzklupa malkai. Būdiņa bija tik maza, ka siltumu sajuta jau pēc nedaudzām minūtēm. Kāds prieks saltā februāra naktī stāvēt pie kvēlojoša pavarda! Pārvarīgā labsajūta neļāva pat runāt. Liesmu sprakšķēšana Katrīnai atsauca atmiņā balto podiņu krāsni tur — neaizsniedzami tālajā mājā, kurai pamatus ieliks pēc vairāk nekā divsimt gadiem… Dūmi koda acīs, un Kate paberzēja plakstus. Valfrīds braucīja delnas, bet no Zigmunda pleca nolēkušais Tutanhamons pazibēja kā melna ēna un izgaisa, — Nu jāžāvējas!— Vize kāra pastalas uz sienā iedzītām tapiņām.— Dod savas ar', Katiņ! Salmus uz lāvas sastūma čupiņā un brīvajā laukumiņā salika visu ēdamo, kas bija sabāzts Zigmunda spilvenkulē un iesiets palagā. Tur bija maize, speķis, apdrupuši siera klunči un pudele ar atlikušo muižkunga brandavu. Vize pagrābstījās tumsā virs krāsns un izvilka nokvēpušu vārāmpodu, kam viena no trim kājiņām bija nolauzta. — Kausēsim sniegu?— Zigmunds tvēra vārāmtrauka strupo kātu. Vize, juzdamās kā saimniece, svarīgi pamāja. Sāpošās ribas aizmirsis, Zigmunds špetni atrāva duravas, ielaizdams pirtiņā jau aizmirstā aukstā gaisa šalti. — Taisi ātrāk ciet!— sauca Katrīna un stīvēja nost samirkušos, tumši mēļos lindrakus. Pakāra


tos virs krāsns un smējās. — Zigis laikam kafiju atcerējies! — Kas tas ir — kafija?— rūpīgi izrunādama svešvārdu, pra​sīja Vize. — Kafija ir tāds brūns dzēriens … karsts … ar cukuru vai bez tā. Citi lej klāt pienu vai krējumu, bet mēs esam pieraduši ņemt iekšā pavisam melnu,— skaidroja Kate. Valfrīds viņu pārtrauca. — Nerunā vairs par to, man siekalas tek! Kur tas laiks, kad kārtīga kafija dzerta … Ak, Die's! — Vai tā kafija ir tik garda?— Vize bija uzmanīgi klausīju​sies. — Mūsuprāt, jā. Smaržīga, uzmundrinoša … aizdzen miegu un nogurumu. — Kā man gribētos … provēt…— Vize kautrīgi ieminējās. — Gan jau,— Zigmunds nenoteikti noburkšķēja, pētīgi vērodams tumšbižaino meiteni, un nopūtās.— Ja man tagad būtu kariete ar centrālapkuri, es to nedomājot atdotu par vienu kafijas kannu. Kad atkal tiksim klāt tādam pupiņu maišelim, ko pievāca tautiešu laupītāji? Pirtiņā jau bija tik karsts, ka biezie apģērba gabali prasījās nometami. Pat Vize, gan brīdi stomījusies, bet pārliecinājusies, ka neviens te otra kreklam nekādu uzmanību nepievērš, nometa slapjos lindrakus, no kuriem kāpa tvaiks. Līdz ar siltumu aizvien stiprāks kļuva uz laiciņu aizmirstais nogurums, iesmeldzās Kates sāpīgie locekļi, Zigmunda ribas un pārējo skrambas. Miegaini kustējās mutes, košļādamas vakariņu tiesu. Apkārt ceļoja pods ar karstajam ūdenim klātpielieto brandavu. Kate gribēja izjautāt par savu izglābšanu, bet nebija spēka ne uzklausīt, ne saprast. Vizei acis lipa ciet, un viņa pāris reižu ar degunu iebrauca Kates mugurā. Valfrīds sabāza krāsns caurumā atlikušo malku, Zigmunds koncentrēti sūca pīpi, un caur briļļu biezajiem stikliem nevarēja saredzēt, vai viņa acis ir vaļā vai ciet. Acīm apvērtējis salmu kaudzi uz lāviņas, Valfrīds sagrāba lielāko tiesu un noklāja siltākajā stūrī pie krāsns. — Tas jums,— viņš pamāja Zigmundam un Vizei.— Gribat, dalieties, gribat — lietojiet kopīgi. Mēs iztiksiem ar dēļiem un villdrānu, un šito drēbju pancku pagalvī. Liekamies uz auss, veči! Pēc šitā ārprāta vajag mieru. Uz cietajiem dēļiem izstiepusies, Katrīna jau šņāca kā prīmuss. Valfrīds uzklāja atlikušajai plānajai salmu kārtiņai pilī nozagto palagu un pārcēla Katrīnu uz tā, pats nolikās blakus un pārvilka pāri villaini. Balstīdamies pret sienu, Zigmunds pakšķināja pīpi un blenza uz salmu kaudzi stūrī. — Nu?— viņš prasīja miegainajai Vizei.— Ņemsi pusi vai nāksi blakus? — Traks!— Meitene uzlēca slāvus, it kā viņai zem krekla būtu ielīdusi pele. Bize švīkstēdama pārlēca pār plecu. — Kā gribi.— Zigmunds pedantiski dalīja kaudzi uz pusēm.— Salt arī man negribas. Bet pa diviem kopā būtu pavisam silti… Ko domā, es nu tevi rišu! It kā ēsts nebūtu … Tu laikam domā, ka es — kā tavs baronkungs? — Nē, nē … liec atpakaļ,— Vize čiepstēja un briesmīgi nosarka. — Tad uz plika klona gulēsi? — Nē, es … — Nudien divi muļķi… Veselu stundu dala uz pusēm trīs salmus. Nekādas jēgas par aritmētiku, — Valfrīds nobubināja, iegrozījās ērtāk un aplika Katei roku. Vize nopūta skalu, un Zigmunds dzirdēja blakus čabam salmus. Cauri dūmu smārdam uzvējoja mitru matu smarža. — Kāpēc sievietēm mūžam prātā visādas muļķības,— murmināja Zigmunds un rūpīgi pārklāja


abiem pāri villdrānu.— Lūk, tā! Lai aukstums netiek garām. Guli… un nedomā aplamības. *** Nakts gājiens cauri ūdens pieplūdušajai gravai bez sekām nepalika. Zigmunda iesnas sasniedza katastrofālus apmērus — deguns un lūpas pietūka, acis asaroja. Taču visbriesmīgākais bija kabatlakatu trūkums. Nelaimīgais kapelmeistars mēģināja aizstāt mutautu gan ar skujām, gan sūnām, taču šis izgudrojums bija neveiksmīgs — saskrāpētās nāsis dega kā ugunī. Beidzot viņš nolēma izlīdzēties ar garo spilvenkuli. Vissliktāk klājās Katrīnai. Pils saltajā pagrabā aizvadītā nakts un puse dienas, pēc tam lietus un ledainā pelde padarīja locekļus stīvus, smeldza visas locītavas, sāpēja mugura. Par celšanos un tālākiešanu nevarēja būt ne runas. Bezpalīdzīgi košļādama sasprēgājušās lūpas, viņa gulēja uz cietās lāvas un centās apspiest vaidus. Valfrīds un Vize, kuriem nekaitēja nekas, jau agrā gaismas svīdumā izgāja mežā, bet Zigmunds šņaukādamies un lādēdamies uzpūta uguni un ielika sildīties vārāmpodu ar ūdeni no akas. Atlikušo brandavu kristīgi sadalīja uz pusēm — Katei un sev. Abi dzēra stipro dziru, uzdzēra karstu ūdeni, piekoda sakaltuša siera kripatas. Pa to laiku Vize salauza veselu gubu egļu zaru guļvietām, pēc tam plūca brūkleņu un milteņu mētras, sagrieza aveņkaulus. To visu savārīja un lika Katei un Zigmundam dzert. Valfrīds stiepa sausos zarus kurināšanai un sūkstījās, ka nav ne cirvja, ne zāģa, izlīdzēties varēja tikai ar Vizēs doto nazi. Uguns dega, vējš rāva dūmus jumta spraugā — pirtiņā bija silti, egļu zaru guļvietas, pārklātas villdrānām, mīkstas. Taču ēdamā bija palicis pavisam maz; ne vēlāk kā pēc vienas dienas bēgļiem draudēja bads. Vize izņēma no pirtskrāsns sakarsušus akmeņus un pielika tos Katrīnai pie kājām un muguras. Trešais akmens sastapa drūmu pretestību: Vize centās to pielikt pie Zigmunda pēdām, bet tas neparko neļāvās. — Kur ir teikts, ka iesnas ārstē ar ceptu bruģa gabalu? Viss, kas man vajadzīgs, ir ducis kabatlakatu un pinte ruma. Man tek deguns, bet kāds tam sakars ar kājām? — Siltums iet uz augšu!— nepiekāpās Vize.— Tev bija slapjas kājas, bet kaite piemetās degunam. Tāpēc tagad jāsilda kājas. — Muļķības! Sieviešu loģika! Un, ja man sāks sāpēt kāja, tad tu man liksi turēt uz galvas degošu pagali? Klausoties šajā dialogā, Katrīna aizmirsa vaidēt. Galu galā Vize tomēr uzvarēja, un morāli pazemotais kapelmeistars palika sēžam egļu zaru un salmu guļvietā ar akmeni pie pēdām. Valfrīds atgriezās, kad jau sāka krēslot. Viņam pa pēdām slāja naktī nez kur pagaisušais Tutanhamons, slapjš kā dēle. Ari Valfrīda apģērbs bija mitrs, notraipīts sveķiem, kamzolis divās vietas uzplēsts. Taču rokā viņš nesa palielu putnu melnām spalvām. Galvas putnam nebija … Tutanhamons snaikstīja kaklu un laizījās. — Tu re ko!— Zigmunds noslaucīja degunu piedurknē.— Kas tas par tītaru? — Rubeņgailis .. .— Vize pielēca kājās un raudzīja medī​jumu, — Kā tu to nabagu nomušīji?— Kate žēlīgi jautāja. Valfrīds uzreiz neatbildēja, tikai lepni smaidīja. Zigmunds atcerējās, ka, trakajā steigā mantas kopā vācot, viņš tomēr attapās iegrūst paunā baigo krama pistoli, kuru fon Bērs pēc Jaungada tik laipni aizlienēja lapsu medībām; atcerējās arī to, ka pēc elles mašīnas montēšanas ragā vēl bija palicis pāris šņaucienu pulvera … Taču viņš bija kļūdījies. — Šāvi? Bet kā tad mēs nedzirdējām?


— Šaut nemaz nevajadzēja. Tik stulbu putnu es redzēju pirmoreiz, vai arī viņš pirmoreiz redzēja izbadējušos cilvēku un nezināja, ko no tāda var sagaidīt. Šis un vēl viens. Tup bērzā un kaut ko vāvuļo. Tad abi metas uz galvas lejā sniegā, ierokas un tur arī paliek. Nu, tad es vienkārši pielīdu klāt un — caps! Otrs gan atjēdzās un aizmuka. Šitam … nu, nācās apgriezt kaklu kā vistai… — Brr,— nodrebinājās Kate. — Tas tev ir izdevies,— nopriecājās Zigmunds.— Tad tik jādur uz iesma. — Dod man, es noplūkšu un iztīrīšu.— Vize atņēma muzikantam rubeni un izgāja ārā. Tutanhamons metās viņai pakaļ. No Valfrīda mitrajām drānām kūpēja garaiņi un darīja viņu līdzīgu noslēpumainam miglas vai meža garam. Garie, tumšie mati bija savēlušies, sapinkojušies mudžeklīgās cirtās un smaržoja pēc skujām un sveķiem. — Nu, kā jūties, Katiņ?— Viņš uzkāra kamzoli pie sienas un apsēdās uz lāviņas. — Kā invalīds ar pirmās pakāpes diplomu,— Kate nopūtās. — Gribi, pamasēšu muguru? Uzreiz būs labāk .. . — Vajadzētu uztaisīt pirti. Kā toreiz pie Babiņas mātes. Izsautēties un izkarst līdz kauliem. — Nav kur ūdeni karsēt, tas podiņš ir par mazu. Kaut gan pie akas ir vecs spainis. Koka … Ja tikai nav caurs. — Odeni var karsēt silē,— Kate rādīja.— Nokarsē akmeņus un liek iekšā, kamēr sasilst. Es pie Babiņas mātes redzēju. Un bērza slotu vietā varot ņemt kadiķus, vajag tikai noplaucēt. Bet tu man labāk pastāsti, kā jūs vakar … Kā jūs dabūjāt mani ārā? Kamēr Valfrīds stāstīja un Zigmunds papildināja, Vize uzmauca iztīrīto putnu alkšņa zarā un lika cept. Sāls, protams, nebija, kaut gan rubenis tika ierīvēts ar sālīta speķa ādu, bet, ja piekoda meizes donu, ēst varēja tīri labi. Kauliņus nokopa Tutanhamons, pēc tam ielīda krāsns akmeņu siltā stūrītī un palaida vaļā dzirnaviņas. Vize nolikās blakus Zigmundam bez liekas salmu skaitīšanas. īsā februāra diena bija pagājusi. Priekšā ne tikai nakts, bet arī pilnīgi nepārredzama nākotne — slēpšanās, aukstums, bads. Ko darīt? Kurp doties? Nevienam negribējās par to runāt, jo — ko gan varēja izrunāt? Virs Ģilteņu pirtiņas smagi šņāca egles un birdināja rupjas mitruma lāses uz jumta. Sniegs strauji kusa, krāsns siltums cīnījās pret mitro un smago gaisu, kas spiedās iekšā pa dūmu lūku. Dūmu smakas piesūcies bija viss — gan sienas, gan drēbes un mati. Acis sūrstēja. Ārā pie pirtiņas durvīm pienāca zvērs. Liels un varens tas ostīja šajā meža stūrī jau aizmirsto dūmu smaržu, cilvēka pēdas pie sliekšņa. Netīksmē noraustīja smago virslūpu, asiņu smārdu jaušot. Patrina žuburotos ragus pret jumta malu, lai parādītu, ka ir lielāks un stiprāks … Un atkal aizgāja uz savu valstību biezoknī. *** Turpat veselu nedēļu četri bēgļi nodzīvoja Ģilteņu pirtiņā. Sniegs bija nokusis pavisam, zeme auksta un piemirkusi, bet divas pēdējās dienas atgādināja, ka atnācis marts — saule sildīja un žāvēja egļu smagnējos augumus, lazdaines slaikos stumbrus, drebošās apsītes. Augstu zaļajās smailēs sāka knikšķēt čiekuri. Dzilnas tecēja pa stumbriem ar galvu uz leju kā sīki, lielgalvaini akrobāti. Kā zaļgandzelteni lakati brīžiem noplīvoja zīlīšu bari. Neredzami, bet cītīgi meža dziļumos kala dzeņi. Kādurīt no pirtiņas iznāca četri cilvēki. Pa gabaliņu viņu apģērbi izskatījās tīri kārtīgi — uzplēsumus un neveiklos lāpījumus varēja redzēt tikai tuvumā. Taču sejas bija bālas, vaigi iekrituši, acu plaksti sārti. Vairākas dienas bija pārtikts vai vienīgi no mētru un aveņkaulu novārījuma, pāris riekšavām dzērveņu, ko Vizei izdevās savākt netālā sūneklī, maizes atliekām, rubeņa un Valfrīda cilpā iekritušā zaķa. Zaķis viņus bija izglābis, bez tā nebūtu spēka piecelties un iet. Taču_ ilgāk palikt


vairs nedrīkstēja — galu galā Ģilteņu pirtiņa no Ēdoles pils nemaz nebija tik tālu, tuvumā varēja atkulties un dūmus saost gan klaidonis, gan pats barona mednieks Belizārs. Saule iedrosmināja, bads mudināja. Un tā nu viņi devās, paši nezinādami — uz kurieni. — Jātiek tālāk no Ēdoles Bēra īpašumiem,— šņaukājās Zigmunds.— Jebkurā citā vietā mēs varam būt Vindavas muzikanti un lūgt, lai mums palīdz tikt atpakaļ. — Taču ne uz Zlēku pusi,— Valfrīds teica.— Tas mazais ņerglis bija no Zlēkām un šitam baronam īstais radagabals. — Mums formāli piesiet neko īp'ašu nevar. Bet Vize ir izbēgusi. Viņas dēļ mums jāpiesargās. — Vislabāk jau būtu klusītiņām un lēnām čāpot atpakaļ uz Ventspili,— nopūtās Katrīna.— Tikai tas būs daudz kilometru un bīstami. — Skaidri jāsmejas,— ērcīgi purpināja Valfrīds.— Stundas brauciens ar autiņu — un mājās. Bet mēs te kā akmens laikmetā… Vize neteica neko. Tutanhamons rūpīgi izmeklēja sausāku vietiņu un aptupās, lai paklausītos un nogaidītu. — Lai tiktu uz Ventspili, mums jātiek ārā uz lielceļa. Bet kur te lielceļš? Tu nezini, Vize?— Valfrīds jautāja.— Varbūt tu zini, kur ir Dobkrogs? — Nezinu tādu,— meitene atbildēja. — Mums vajadzētu iet uz … uz ziemeļaustrumiem.— Zigmunds domās iztēlojās karti.— Tad iziesim pie Ventas. Tur tuvumā jābūt gan Dobkrogam, gan ceļam. Varbūt tur atļaus kaut stallī pasildīties. No Dobējiem līdz mājām divu dienu gājiens. Labāku virzienu neviens izdomāt nevarēja, tapec palika pie ziemeļaustrumiem. Zigmunds pētīja koku stumbrus un sūnas, paklusām ķīvēdamies ar Vizi, kura dažbrīd bija citās domās par to, uz kuru pusi riti, uz kuru — vakari. Lai apmānītu badu, grauza egļu skujas, košļāja mētras, taču vājums mācās virsū. Pietika tikai aizvērt acis, lai iztēlē ieraudzītu apaļus maizes klaipus, sviesta un biezpiena bļodas, kūpošas desas muldā … Atpūtas brīži kļuva aizvien garāki. Zigmunds taupīgi birdināja pīpē tabakas smalkumus. Katrīna sadrūma, jo ar viņas zināšanām pietika, lai saprastu, ka šajā brīdī viņu stāvoklis ir stipri bezcerīgs. Drošība var būt tikai meža biezumos. Bet tur viņi nomirs badā. Kļūt par akmens laikmeta cilvēkiem vai tēlot Robinsotius Kurzemes mežos? Kāda jēga tādai dzīvei? Ventspilī — cita lieta. Lai arī kā būtu bijis ar Valfrīda muldēšanu … Bet kā lai tiek atpakaļ? Viss būs atkarīgs no cilvēkiem, kādus viņi sastaps savā ceļā,— bailīgus iztapoņas vai līdzjūtīgus un godīgus. Ja kādam kas liksies aizdomīgs, visu izšķirs attiecīgā zemes kunga iegriba. Uz kurieni? Ak, Dieviņ, rādi ceļu pie labiem cilvēkiem! Meža masīvs beidzās. Blīvās koku saaudzēs kļuva skrajākas. Parādījās lauku strēmeles ar iepelēcīgu ziemas rudzu zaļganumu. Lēzeni pauguri un reti, lieli koki, lielākoties ozoli rēpuļainiem zariem. Četri ceļa gājēji (Vize nesa piekto zem villdrānas) samanīja ko līdzīgu izbrauktam lauku ceļam. Lēzena pakalna galā pavīdēja mājas — divas garas guļkoku ēkas ar maziem, nespodriem, laikam ar pūsli aizvilktiem lodziņiem, no egļu zariem pīta sēta, pāris mazāku, mizām apjumtu koka ēciņu, akas vinda, — Ja ieietu un lūgtu nodzerties, varbūt kāds maizes gabalu iedotu?— nedroši minēja Valfrīds. Vize purināja galvu. — Tik daudz kā mēs … četri… teikt, bez māju, bez vietas … neticu .. . — Tā nu nevar būti— Kate saņēmās.— Tā nu nevar būt, ka ceļa gājējam kādu drusciņu neiedotu. Visiem barā gan neva​jadzētu iet, bet ja mēs abas vien … — Bail…— murmināja Vize. — Nu, pamēģiniet, dāmas! Varbūt kāda žēlīga sirds atrodas? Es, par provi, gan nevarētu


atteikt lēdijām, kas mirst badā,— Zigmunds izkratīja pelnus no pīpes un jautājoši skatī​jās uz Vizi. — Ja nu kas, man taču ir šaujamais!— Valfrīds uzsita pa kabatu. — Liecies mierā,— almāja Kate.— Atradies reketieris! Abi vīru cilvēki un runcis palika palejā. Katrīna pa priekšu, Vize nopakaļ kāpa kalnā. Sirdis gan drusku drebēja, bet kaut kas taču bija jādara, lai nepakristu ceļmalā. Nu jau viņas bija pie žoga. Puiši bažīgi noskatījās, kā viņas tiks sētā, bet paaugstie vārti vērās paši, tad gājējas nozuda viņu acīm. Abām plašajā sētsvidū stāvot un domājot, kā sākt sarunu, nama durvis atkrita vaļā un uz akmens sliekšņa nostājās sieviete. Jumta nolaidenā mala drusku apslēpa viņas stāvu, taču arī tā varēja redzēt, ka tas ir neparasti liels. Pati sieviete bija jauna, ne vecāka par Katrīnu, taču Kate viņai blakus izskatījās kā maza meitene, bet Vize — īsts klēpja bērns. — Ko ta' jūs te?— lielais sievišķis iejautājās mīkstā, sulīgā balsī. Sarkanie vaigi saraucās drusciņ pamuļķīgā smaidā, rādot varenus priekšzobus, aiz kuriem rēgojās melni caurumi. — Mēs … ē . ..— Kate saskatījās ar Vizi, kas drebēja kā zvirbulis.— Mēs bijām tur tālu — ciemos, rados, sērst,— viņa centās atrast īstāko vārdu.— Un apmaldījāmies. Mežā daudz ūdens, jāmet lieli līkumi… — Ko ta' …— sievišķis ieplēta varenās kājas, notītas pelēkiem autiem, stingri balstoties dubļainajā zemē. Izgāza vēderu un nopētīja abas nācējas no galvas līdz pastalauklām.— Es ta' jūs' ceļ' nezin . .. — Ceļu jau atradīs,— Kate drosmīgi plāja tālāk.— Bet mums vēl ilgi jāiet, ja varētu palūgt nodzerties un varbūt… kādu maizes galiņu. — Es nezin' …— dūšīgā vēl arvien pētīja Vizi un Kati, bet izskatījās tīri laipnīga.— Es prasīs vīram … Milzu pēcpuse zem rūsganajiem brunčiem aizvēlās kā dzirnakmens, uz brangās muguras nošūpojās pelēki rupjā auta stūri. Nama patumšajās durvīs divas balsis kaut ko dudināja, tad dienas gaismā parādījās pajauns vīrs rudiem matiem un rudu, čirkainu bārdu. — Kot', meitieš', nevar cēļ' atrast?— Mazas, zilas actiņas spīdēja caur matiem.— Nāk nu, apžāvē kāj's, nebaid's!— un vīrs pazuda istabas krēslā. Katrīna ar Vizi drošības pēc saķērās rokās un gāja saimniekiem pakaļ. Kad acis aprada, viņas saskatīja nomītu, salmiem un skaidām piebirušu klonu, spīdīgi tumšus baļķus, augstu, šauru koka gultu, no kuras līda salmi, pāris solu, zemu galdu, tītavas, aužamos stāvus. Pa klonu mētājās kaut kādi drēbju gabali vai lupatas. Kaktā pie pūšļa lodziņa steberēja pāris gadu vecs nenosakāma dzimuma mazulis nosmulētiem vaigiem un pavisam melniem pirkstiņiem. Otrs klusu činkstēja pie griestiem pakārtā šūpulī. Pavards bija namiņā, pretī ieejai. Kamēr abas ienācējas skatījās apkārt un ošņāja gaisu, no pretējā kambara nāca dūšīgā sieva ar kulē saņemtu priekšautu. Viņa nolika uz galda stūra puskukuli melnas maizes, drusku iesmakuša biezpiena un pāris sīpolu, ielēja piena suliņas apdrupušā podā. Vīrs nosēdās pie galda pretī un skatījās abām sejās. Sievišķis nosēdās uz bluķīša, grozīja acis gan uz vienu, gan otru, tad sāka prasīt — kā viņas sauc, no kādām mājām, cik tur lopu, kādam kungam kalpo, kādos ciemos bijušas … Vize sarka un bālēja, Katrīnai skrēja tirpas pār muguru, viņa centās atbildēt iespējami īsi un nesaprotami, vienlaikus abas ņipri koda cietajā maizē. — Grib ēst, ko?— rūsganais vīrs smējās. — Nūjā, kā vakar no rīta…— Kate muldēja un neviļus pamirkšķināja saimniekam. — Ēē … Māre, pado' ceptos rāceņ's!


Rāceņi, kā izrādījās, bija lieli, cepti kāļi. Silti tie likās ļoti gardi. Katrīna piegrūda Vizei un nemanāmi aizbāza aiz jakas divus. Vize gausi košļāja garozu, acis nolaidusi. Beidzot saimniekam apnika vērot nerunīgās svešinieces un viņš atsāka pārtraukto darbu — pīt grozu no resnām klūgām. Vize izmantoja brīdi un noslēpa villainē gandrīz visu atlikušo maizi, atstādama tikai cieto donu. Vēl brīdi abas knibinājās ap rāceņu mizām un sauso biezpienu, tad cēlās un teica lielu paldies. Nu jau aiziešot — Vize uzsmaidīja mazulim, kas urbinājās grīdas spraugā. Kate mazliet paglaimoja saimniekam — būšot varens grozs, lai tikai bagāta šīgada raža. Māre smējās un pavilka Vizi sāņus — iebēršot kādu sauju sausu zirņu, ko ceļā pagrauzties. Kamēr lielā saimniece locījās ap zirņu tīni, Kate ielaida roku mucā, kas slēpās aizdurvē, un izvilka sālī izmirkušu cūkas vēdera gabalu. «Zagt, protams, ir kauns un grēks… bet no kaut kā mums taču jāpārtiek līdz mājām.» Tikušas ārpus sētas, abas blēdīgi saskatījās. — Un ja nu ievēro, ka es to maizi…— Vize stomījās un pameta acis uz vārtiem. — Ja skries pakaļ — muksim. Bet diez vai… Ja neredz drānas pa zemi mētājamies, neievēros arī vienu pazudušu maizes gabalu. Tie jau nebija slikti ļaudis, tādi gaisā pasisti gan. — Nu?— ceļmalā pietupies, vaicāja Valfrīds. — Viss kārtībā.— Kate pamirkšķināja.— Taisāmies tālāk, mēs ar Vizi šo to pievācām. Nelielā bērzu birzītē aši savāca saulē apžuvušus, sausus zarus un sakūra mazu uguntiņu. Pusi speķa sagrieza kumosos un apcepa, pelnos atsildīja rāceņus. Vienkāršais ēdamais likās neizsakāmi garšīgs, un, lai arī pēc sāļā speķa slāpa, mūsu gājējiem atgriezās gan spēki, gan dūša. — Līdz vakaram mēs būsim pie Dobkroga,— teica Zigmunds.— Tur varbūt varētu pārgulēt. No Dobējiem līdz Vents​pilij ir … Kate, cik kilometru? — Kādi trīsdemit pieci. Tas ir — pa šoseju, kuras nav. Pa ceļu, kurš ir,— es nezinu. Droši vien apmēram tikpat. — Jārēķinās ar divām dienām. Pa ceļam jāpārguļ… nu, kaut vai skuju būdā. Un parīt vakarā būsim pie Vindavas vārtiem. — Es nesaprotu …— Vize skatījās mutē gan vienam, gan otram runātājam.— Kas tas ir — kilometrs? Un kāpēc tu zini, cik jāiet pa ceļu, kura nav? Jūs iesiet uz pilsētu, bet ko tad es tur? — Nūjā,— Valfrīds novilka.— Vize taču nezina … — Nekas īpašs nav jāzina,— Zigmunds paraustīja plecus.— Kilometrs ir attāluma gabals, teiksim, nepilni divi tūkstoši soļu … Uz pilsētu iesim visi, jo tur būs visdrošāk. Arī tev, Vize. Kā tur bija rakstīts par viduslaikiem, Kate? Pilsētas gaiss dara brīvu, ne tā? Un par pārējo — nav ko īpaši runāt,. . Kas daudz grib zināt, ātri paliek vecs. Vize druscīt apvainota paskatījās uz Zimundu, taču kapelmeistars nelikās ne zinis. Sakārtoja nesamo, uzsvieda plecā, un mazā sabiedrība devās tālāk. Kad saule ieslīdēja koku kailajās galotnēs, viņi iznāca uz lielceļa — uzrūguša un izdangāta. Pēc īsām pārdomām nogriezās pa kreisi. Cerība uz drīzu mājās tikšanu deva spēkus, un neviens nesūrojās, kad pēc stundas gājuma no Dobkroga nebija ne vēsts. Vēl kādas trīs ceturtdaļstundas viņi gāja, līdz beidzot jau pilnīgā tumsā manīja ceļa labajā pusē trokšņus un kustību. Septiņpadsmitā gadsimta beigu Dobkrogs no sava vēlāku laiku pēcteča atšķīrās ar garāku un zemāku ēku un izspūrušu salmu jumtu. Sētā patlaban izjūdza zirgus no platiem, apjumtiem ratiem un ieveda nojumē. Kroga vaļējās durvīs stāvēja bariņš vīru un skaļi sarunājās lietuviešu valodā. Plecīgs, bruņots poļu virsnieks viebdamies slaucīja savus garos, sabristos zābakus ar salmu vīkšķi. Mazs vīrelis netīrās ādas biksēs rādīja viņam uguni. Pagalms bija piekaisīts salmiem un pakaišiem, bet no stūra, kas grima melnā tumsā, pa brīdim uzplaiksnīja sarkana liesma, pašķīda dzirksteles un skanēja smaga vesera dārdi.


Mūsu draugi brīdi mīņājās pie vārtiem. Ieraudzījusi tik daudz svešu ļaužu, Vize nebija izkustināma. Viņai likās, ka tūlīt kāds viņu sagrābs, sasies un, ratos iemestu, aizvedis atpakaļ uz Ēdoli. — Ja mēs te vēl ilgi slapstīsimies, kāds nudien sāks pētīt, kas mēs tādi esam un no kā baidāmies,— Valfrīds apņēmīgi teica. Sakārtoja kamzoļa apkakli, ciešāk apvīstīja apmetni, lai neredzētu uzplēsumus, un gāja iekšā. Zigmunds pavilka Vizi aiz piedurknes, Kate pabīdīja no muguras. Tutanhamonu palaida savā vaļā — varbūt viņam izdosies pašam sev sagādāt vakari​ņas. Neraugoties uz cilvēku pūlīti pagalmā, kroga istaba bija gandrīz tukša. Vēdīja skāba dvaka un sastāvējušos dūmu smārds. Vize gribēja iet pašā tumšākajā stūrī, taču Zigmunds novirzīja viņu uz labāku vietu — garākā galda galā pie krāsns mūra. — Labi jau, labi…— nomurmināja Kate un knibināja noberzto galda virsu.— Krogs ir, un tas ir labi. Krogā var ēst, dzert un gulēt — tas ir vēl labāk. Bet tas maksā naudiņu — mazus, spožus grasīšus, zekserišus vai dālderīšus… Kur mums ir kāds dālderītis? — Dālderīša gan nav,— Zigmunds pasmīnēja,— bet tādiem klaidoņiem kā mēs dālderīšus lietot ir kaitīgi. Man ir kas piemērotāks,— viņš pabēra pāris šiliņu un kādus desmit grašus.— Es izkratīju visas kabatas un oderes, kaut kas bija ieklīdis arī vijoles maisā. Reče nu! Būtu es, kā daži iesaka, visu licis maciņā, tagad nebūtu ne maka, ne naudas. Sejas atplauka. Situācija bija pavisam spoža — jumts virs galvas, siltas vakariņas un vēl kāds grasis rezervē! Un pēc pāris dienām mājās. — Vispār kāpēc mums iet kājām?— Valfrīds iekārtojās ērtāk un atgāzās pret sienu.— Uzrakstīsim vēstuli rektoram, iedosim kādam pāris grašu, lai nogādā, un pagaidīsim, kad Johans atbrauks mums pakaļ karietē. — Tā nav slikta ideja,— Kate sarosījās.— Nez vai pa visu< krogu varētu sameklēt rakstāmrīkus un kādu papīra gabalu? Sarunu pārtrauca jauns puisis, gandrīz vai pusaudzis. Tas bija krodzinieka dēls — mazu, apaļu ģīmīti, dīgstošām ūsiņām un melniem, taukainiem matiem. Viņš uzrunāja ceļiniekus ērmīgā valodu sajaukumā, kur bija gan vācu, gan latviešu, gan pa druskai poļu vārdi. Zigmunds atbildēja tāpat, priecādamies, ka šis pidgiri' nenorāda konkrētu tautību un neizraisa šai sakarā īpašu interesi. Viņi «apstellēja» pieticīgas vakariņas, krūzi karsta alus un prasīja naktsmāju. Puisietis drīz vien salika visu galdā un teica, lai naktsguļai laižoties tepat uz soliem pie krāsns. Uguni drīz dzēsīšot nost. Leiši gulēšot pie zirgiem, abi poļu kungi labajā istabā, tā ka vietas diezgan. Nakts pagāja ciešā miegā, jo viss bija nokārtojies. «Varbūt tiešām sūtīt vēstuli Johanam,» Kate domāja rīta pusmiegā. «Bet varbūt ari ne … aiziesim paši, papētīsim, kā tur tagad ir…» Uzcēlušies iekoda kādu nieku, un Zigmunds gribēja maksāt tēriņu. Puisis teica, ka naudu saņemot tēvs, viņš tūlīt nākšot, apkalpošot kaut kādus kungus otrā istabā, padošot brokastu. Katrīna ar Vizi izgāja pagalmā, iemērca plaukstas ūdens kublā un, cik nu varēja, pamazgāja miegu no acīm. Līksmi ieņurdēdamies, viņām pie kājām metās Tutanhamons, kas bija lieliski pavadījis nakti, izplūkdamies vai ar visiem Dobkroga runčiem. Vize paņēma mīluli azotē un novaidējās par viņa bārkstīs saplēstajām ausīm. Valfrīds nevarēja sagaidīt Zigmundu un nemierīgi staigāja pa sētu. Sētsvidū stāvēja kariete, taču izklaidīgais muzikants pat nepievērsa uzmanību ģerbonim uz apskrambātajām durtiņām. Viņš svilpoja, kulstīja uz pleciem spilvenkules pauniņu un priecājās par lecošo sauli, kas solīja jauku, siltu dienu. Zigmunds nepacietīgi mīņājās pie vācistabas durvīm. Galu galā — vai es neesmu pietiekami cildens, lai kāptu pār šo slieksni? Atraduši —«nepiederošiem ieeja aizliegta»! Es visur esmu piederošs un netaisos te pāris grašu dēļ nīkt līdz pusdienlaikam. Un kapelmeistara roka


droši atcēla kliņķi. Smalkajā istabā nekā smalka nebija — tādi paši salmi uz grīdas, tāds pats galds. Tiesa, apklāts ar drānu … Bet pie galda gan bija kas sevišķs — tur sēdēja neviens cits kā pats Zlēku muižas barons Bērs! Mazais, bet tāpēc ne mazāk zvērīgais Ulrihs! Zigmunds apjukumā palika uz sliekšņa pāris sekunžu ilgāk, nekā bija nepieciešams, bet Zlēku barons reaģēja nekavējoties. Izrādījās, ka istabā bez viņa bija arī nešķiramā māsīciņa Lote un četri, pīķiem un pistolēm bruņoti kalpi. — Paskat, bauru muzikants, ļaužu maitātājs!— Ulrihs iespiedzās, pielēca kājās un brēca:— Ņemiet viņu ciet! Meklējiet pārējos! To raganu, kas aizdedzināja pagrabu un aizbēga, un to otro arī! Un ļaužu skuķei arī jābūt tepat! Zigmunds apsviedās, izrāva piedurkni no krodzinieka nagiem un metās ārā. Gāzdami solus, kalpi traucās viņam pakaļ. Taču kapelmeistars bija veiklāks un paspēja aizcirst durvis, aizkavējot vajātājus vismaz uz pāris sekundēm. — Mūkam!— Zigmunds sauca Valfrīdam.— Mūkam! Kur Kate? Un Vize? Te ir barons! Abi rāvās uz vārtiem. Valfrīds iesvieda pakaišos krodzinieka dēlu, kurš bija pārliecināts, ka viņi grib aizbēgt nesamaksājuši, sagrāba Katrīnas roku un metās krūmu biežņā. Zigmunds ar Vizi viņiem sekoja pa pēdām. Aiz muguras skanēja balsis un smagi soļi. Krūmu saaudzē bija tik bieza, ka smalkie zariņi veidoja necaurredzamu sienu, sāpīgi sitās acīs un skrāpēja seju. Pāris aprautiem vārdiem Zigmunds sievietēm paskaidroja notikušo. Barona vārdu padzirdusi, Vize iebrēcās kā aizpļauts zaķēns un izmisīgi metās krūmos. Pēkšņi viņi juta, ka pamats zem kājām strauji liecas lejup un skrējienu vairs nevar apstādināt, kaut arī asie zari saplēš kājas un rokas līdz asinīm. Tikpat pēkšņi krūmājs beidzās, un visi četri nokūleņoja pa nogāzi lejā. No Vizēs villaines apakšas izkrita melnais runcis un nešpetni ieņaudējās. Dubļaini un saskrāpēti viņi uzrausās kājās un ieraudzīja, ka pārdesmit soļu pa labi ir pārceltuve, bet priekšā — Venta. Aizmugurē caur krūmiem cīkstējās barona kalpi. Izejas nebija, ja nu vienīgi… vienīgi? Uz plosta bija užbraukti rati un kariete, stāvēja daži cilvēki palieliem saiņiem uz muguras, večuks ar govi… Neļaudams Vizei pavērt muti, Zigmunds rāva viņu lejā uz plostu. Iegrūda pārcēlājam saujā četrus grašus un pārlēca šauro ūdens svītru, kas jau pavērās starp pārceltuvi un krastu. Aizelsušies klāt bija arī Valfrīds un Katrīna. Piekļāvušies karietes dibensienai, viņi redzēja, kā no krūmiem lejā pa krastu noveļas pieci vīri. Taču plostu no krasta šķīra ne mazāk par pieciem metriem salta, pelēka ūdens. Turklāt vajātāji skatījās apkārt, laikam pat nepieļaujot domu, ka viņi varētu būt uz pārceltuves. Kalpu grupa pāršķēlās uz pusēm, skraidīja gar krastu, atkal saplūda kopā, un tikai tad kāds laikam saprata, kur palikuši bēgļi. No krasta atplūda saucieni, taču plosts turpināja lēni slīdēt pār upi. — Ak, Die's!— Valfrīds bija atguvis elpu pēc trakā skrē​jiena.— Kā tas viss iznāca, Zigi? — Vai es zinu?— Zigmunds berzēja nosvīdušo pieri.— Gāju maksāt, bet tur rēgojās tas jefiņš no Zlēkām. Sāka baurot… — Viņi taču nevar likt braukt atpakaļ?— Vize bažīgi skatījās Zigmundā, it kā tieši viņš vadītu pārceltuves darbu. — Tad jau būtu aizbraukuši,— Valfrīds novilka.— Bet man nāk prātā — tur sētā taču stāvēja kariete. Es nelikos ne zinis, bet, ja būtu paskatījies, tad šī trakā skriešana atkristu. Re, kā iet, kad aizsapņojas par drīzu mājās tikšanu un neskatās uz karietēm. — Mājās …— Kate žēli novilka.— Nu mēs atkal no tām braucam prom. Un vēl uz kurieni! Uz Zlēkām! No viena bēg, uz otru krīt. Pēkšņi viņa sarāvās un paskatījās atpakaļ, kaut gan tur neviena nebija, tikai karietes aizmugure. Kate saknieba lūpas un juta asinis atplūstam no sejas. Kariete … Nebija šaubu, šo brūni krāsoto


braucamkasti ar āboliņa lapu veida apkalumiem viņa bija redzējusi. Bet kur? Patiešām, šaubu nebija. Atmiņa parādīja šo pašu karieti gan pie Vindavas rātsnama durvīm, gan Ēdoles pils pagalmā. Tā bija Ēdoles dzimtkunga kariete, un, tā kā tukšas karietes pa pasauli nebraukā, tad tur iekšā jāatrodas pašam fon Bēram!.. Valfrīds bažīgi raudzījās viņā, nesaprazdams, kāpēc Katiņas seja zaudē krāsas. Izmantodama brīdi, kad Zigmunds kaut ko rādīja Vizei, Katrīna iečukstēja viņam ausī. Nu nobāla arī Valfrīds, taču Vizēs dēļ vajadzēja klusēt — izbīlī viņa varēja pastrādāt diezin ko. Plosts jau bija pie pretējā krasta. Pārcēlājs atviegloti palaida grieztuvi un apmeta virves cilpu pālim. Pirmais nokāpa vīrs ar govi, tad pauninieki; zemnieku puisis uzšāva zirgam ar grožiem un izvadīja ratus krastā. Cik labprāt Katrīna un Valfrīds būtu vēlējušies atrasties jau uz zemes! Bet no tās viņus šķīra briesmīgā kariete. Tiesa, arī tā sāka lēnītēm ripot, taču apstājās visšaurākajā vietā — uz uzbraucamā tilta. Četri draugi palika uz plosta vieni paši, un tagad arī Vize pazina karieti. Meitenes sejiņā nepalika ne asins lāsītes. Taču visbriesmīgākais bija tas, ka, krastā nobraukusi, kariete vēlreiz apstājās, un viņi ieraudzīja durtiņas veramies vaļā. Taču tas nebija barons Bērs. No karietes izslīdēja .. . baronese Maihilde Doroteja melnā zvērādas apmetnī, melnu cepuri galvā. Viņa apstājās un ar cimdotās rokas mājienu aicināja četrus ceļotājus tuvāk. Mājienam paklausīja tikai vīrieši — Kat​rīna izjuta riebumu, Vize — bailes. — Nu, kapelmeistara kungs?— dāma smīnēja.— Tālu neesat ticis. Jūs tiešām esat burvis, ja protat tā izslīdēt manam mīļajam brālēnam caur pirkstiem un sagraut pils pagrabus. Ko darīsiet tālāk? Kur vedīsiet savu raganu un nozagto pilskunga piegulētāju? Valfrīds drūmi skatījās runātājā. Taču Zigmunds atcerējās sastapšanos pils gaitenī un juta mostamies neskaidru cerību. — Kāpēc tu atkal klusē?— Maihilde dobji iesmējās,— Ātrāk kā pēc stundas mans dārgais radinieks šai krastā netiks. Es redzēju, kā viņa kalpi jūs tvarstīja. Nu, runā taču, lūdz, lai es palīdzu! — Nu tad palīdzi, velns parāvis!— Zigmunds izspēra.— Palīdzi tikt uz Vindavu un būsi izdarījusi vienu labu darbu. No šīs necienīgās valodas Maihilde Doroteja uz brīdi zaudēja runas spējas. Viņa pat soli atkāpās un izskatījās uz pusi mazāk augstprātīga nekā parasti. Taču Zigmunda nešpetnais runas veids laikam ievirzīja baroneses domāšanu tīri cilvēcīgās sliedēs. Nav izslēgts, ka tieksme palīdzēt šiem šaubīgajiem ļautiņiem izrietēja no vēlēšanās saspītēt saviem radiniekiem kādu tikai baronesei zināmu iemeslu dēļ. — Jauki, kapelmeistara kungs!— Maihilde Doroteja atmeta galvu.— Kāpiet karietē! Zigmunds svārstījās, saskatījās ar draugu, tad pameta acis atpakaļ — plosts lēnām atīrās no krasta, lai dotos uz pretējo pusi. — Nāciet taču!— dāma nepacietīgi izmeta.— Man jātiek līdz mājām, bet jūs brauksiet tālāk. Likšu jūs aizvest līdz Vindavai. Baroneses teiktais izklausījās pārlieku brīnišķīgi. Visi nekavējoties sakāpa Bēra karietē. Zigmunds drosmīgi apsēdās blakus augstdzimtajai dāmai, pārējie pretī. Vize bija ne dzīva, ne mirusi, plaukstas krampjaini turējās sēdekļa malā, acu plakstiņi samiegti, lai nevajadzētu skatīties baroneses nožēlas un nicinājuma pilnajā sejā. Pēc ceturtdaļstundas kariete piebrauca Zlēku pils priekšā. Kāds kalps atrāva durtiņas, Maihilde izkāpa un pateica kaut ko kučierim. Pagāja pāris baigu minūšu, iekams kariete atkal sakustējās. Maihilde pienāca cieši klāt, spilgtajā saules gaismā varēja saskatīt katru punktiņu viņas milzīgajās acīs. — Jūs brauksiet caur Pilteni un Targalu. Pie Vindavas pārceltuves iedodiet kučierim naudu. Ņemiet!— Viņa iesvieda Katrīnai klēpī divus dālderus.— Un lūdziet par mani Dievu, dzirdiet!


Kariete strauji rāvās uz priekšu, un no slavenās Zlēku pils viņi paguva ieraudzīt tikai spožu logu rindu un kāpņu stūrīti. Gāja minūtes. Kariete dūšīgi ripoja, ceļa dangās zvalstīdamās. Četri sēdētāji klusēja un skatījās cits citā. Notikušais bija tik neticams, pat neiespējams, turklāt pārdzīvojumi sekoja cits aiz cita tik strauji, ka šobrīd katrs pūlējās aptvert, kā pašlaik ir? Naktī viss bija labi, no rīta — slikti, izdevās izglābties uz plosta — atkal labi, uz plosta Bēra kariete — vēlreiz slikti, taču karietē dīvainā baronese … Un tagad? Katrīna piesardzīgi atpogāja ādas aizkariņu un paskatījās ārā. Caur ceļmalas koku zaru tīkliņu pavizēja ūdens. Kreisajā pusē. Tātad mēs tiešām braucam uz Pilteni! Viņa dziļi atelpoja un paskatījās uz pārējiem. Vize beidzot bija uzdrīkstējusies pavērt acis. Zigmunds jau smaidīja, ari Valfrīda vaigs noskaidrojās. — Zigmund, tev ir laime pie dāmām,— Kate ķircinājās.— Ja viņai nebūtu bijusi kāda vājība pret tevi, tad mēs te tagad nesēdētu. — Šitās dāmas ir viena par otru trakākas,— Zigmunds pasmīnēja.— Man jau iznāca ar viņu kolosāla tikšanās klusā vietiņā. Viņa pieprasīja, lai es viņu noburot. Es viņu būtu nobūris kaut vai par pterodaktilu, tikai viena vaina — nemāku. — Viņu vajadzēja noburt ar mietu pa galvu,— Valfrīds teica bez ļaunuma.— Lai nu kā — par tādu komfortu mēs varam pateikties tikai žēlīgajai baronesei. — Es tagad domāju — vai patiesi vakarā mēs būsim mājās?— Zigmunds izstiepa kājas visā karietes garumā.— Tas nu gan būtu … Mēs tūlīt nopirksim kafiju par pēdējiem grašiem … vienu kuli tabakas. Varbūt pat kāds mums uzceps karbonādi? Tik lielu kā atejas poda vāks… Pārējie klusēja un smaidīja. Pat Vize bija nomierinājusies. Laiks gāja, mājupceļš dila. Pasaule likās brīnumjauka. Viņi bija aizmirsuši tikai vienu. Nē, ne jau Tutanhamonu, kurš bija pamanījies uzlēkt uz karietes kāpnītēm jau uz plosta un tagad tupēja pie Zigmunda kājām neizprotamas kaprīzes dēļ, kas viņu, pretēji visiem kaķu paradumiem, trenca prom no ierastās mājvietas. Nē, viņi bija aizmirsuši fon Bēra kučieri! Sīkais, melnīgsnējais vīrelis, poļu karakalpa un Kurzemes zemnieces dēls, ar naidu ieņemts, ar lāstiem dzemdēts, visu mūžu šo ļaunumu nesa sevī. Viņš ienīda visus — gan baronu, kas vienas ceļa grambas dēļ viņam gāza ar pātagu pa muguru, gan zirgus — jo tie bija tīrasiņu kustoņi, bet viņš pats — bastards, gan pils meitas, kas apnicināja viņa sīko augumu un tumšo seju, gan citus vīriešus — jo sievietes deva priekšroku tiem … Un tagad viņš ienīda baronesi Maihildi Doroteju, kas viņam pavēlēja divu jūdžu vietā doties desmitreiz tālākā ceļā, no kura viņš atgriezīsies tikai vēlā naktī. Par to, protams, barons viņu atkal lamās un sitīs ar pātagu. Un viņam būs jāsaka — kur bijis? Būs jāsaka, ka vedis tos pašus ļaudis, kurus barons gribējis likt siekstās un vest uz raganu tiesu, ka paša barona karietē sēdējis netīrs ļaužu skuķis. Šīs domas un bezapvaldas niknums pārvērta kučiera seju īstā velna noģīmī, un viņš pātagoja zirgus kā ārprātā, neskatīdamies, kāds ceļš. Ak, ar kādu prieku viņš izkratītu šos braucējus uz kraujas, lai tie ieripo upē un nogrimst kā akmeņi! Taču ceļš, kā par spīti, arvien vairāk attālinājās no Ventas krasta. Karietē sēdētājiem nebija ne jausmas, kāds liktenis viņiem tiek vēlēts. Viņi gan tika kratīti, taču pie sliktajiem ceļiem bija pierasts. Kariete trencās baigā ātrumā, taču tas tikai tuvināja viņus mājām. Miers un bezrūpība turpinājās labu laiku, kamēr caur koku siluetiem neiezīmējās nekad neredzēta ainava — bijušās Kurzemes bīskapijās galvaspilsētas Piltenes mazās mūra baznīciņas četrstūru tornis ar nomelnējušu gaili un aiz tā — divi no trim kādreizējiem Piltenes pils torņiem. Katrīna gandrīz izbāza galvu pa karietes lodziņu un sajūsmināta skatījās uz to, ko nekad nebija cerējusi ieraudzīt. Daļa pils bija sabrukusi, ziemeļrietumu tornis izskatījās kā pāršķelts gareniski uz pusēm, arī vidējam tornim trūka robojuma, taču aizsarggrāvji bija pilni ūdens, masīvie vaļņi un mūri veseli, un


varēja redzēt ķēdēs un blokos iekārto paceļamo tiltu. Trešajā, no skata neskartajā tornī plīvoja standarts — nevarēja tikai izšķirt krāsas. Uz vaļņiem stāvēja sargi, un viņu galvas spožajās bruņucepurēs likās degam. Kariete ripoja pārāk ātri, un Kate sajuta nožēlu, ka nevar izkāpt, pieiet, aptaustīt. .. Taču pēkšņi kaut kas notika. Kariete, kas jau bija garām pilij un pēc dažām minūtēm būtu izbraukusi cauri visai vienstāva mājiņu Piltenei, pagriezās un devās tieši pils vārtu virzienā. Līdz paceļamajam tiltam uz iekšpili bija labs gabaliņš, un karietei pretī iznāca divi smagiem šķēpiem bruņoti vīri garos kamzoļos un ādas vestēs virs tiem. Četri draugi bija pilnīgā nesaprašanā par notiekošo, taču aizmirstā kučiera nešpetnā balss visu noskaidroja. — Sakiet soģa kungam, ka ļaundari un burvji nolaupīja augstdzimtā barona Bēra karieti un aizveda pilsļaužu skuķi. .. ka Ēdoles augstā kunga radinieci baronesi Maihildi Doroteju apsēdis nelabais un viņa tiem palīdzēja …— kučiera balss aizlūza satraukumā.— Un es ļaundarus atvedu šurp un nododu soģa rokās!— viņš ļaunā priekā izkliedza. Nesaudzīga roka atrāva karietes durvis. Bāli kā līķi tur sēdēja četri bēgļi, kas pirms pāris mirkļiem bija domājuši mājas un mieru jau klāt esam. Vārtu sarga briesmīgās acis apsvilināja visus trīs, kas attiecas uz Vizi, tad nabaga meitene bija zaudējusi samaņu. Tutanhamons piecēlās un atplēta rīkli. Runcis, protams, gribēja tikai nožāvāties, bet Piltenes soģa vārtu sargs to uztvēra kā nelabā gara izpausmi un māņticīgās šausmās atsprāga atpakaļ. Otrs atvēzējās pret nabaga dzīvnieku ar pīķi, taču tam izdevās pasprukt zem sēdekļa. Sargi brutāli izrāva no karietes abas sievietes. Vize saļima. Katrīna nostājās viņai priekšā. Bēra kučieris palīdzēja izdabūt ārā puišus, pēc tam aizcirta karietes durtiņas un apmierināti uzlēca uz bukas, lai dotos atpakaļ. Sargi sauca pēc papildspēkiem, laikam uzskatīja, ka divu pīķu ir par maz, lai apsargātu divas sievietes un divus vīriešus. Zigmunda skatiens šaudījās no paceļamā tilta tumšās alas uz lēni aizbraucošo karieti. Kates nobālējušā sejiņā atspoguļojās vienlaikus izmisums un lepnums, Valfrīds, viņai solīti aiz muguras pakāpies, kaut ko klusu purpināja. Sausi nosprakstēja, noknikšķēja, tad Valfrīds atgrūda Kati, ar jauna lauvas veiklību sagrāba pie rīkles tuvāko sargu un piespieda pistoles stobru viņa deniņiem. Otrs lēca palīgā, bet Zigmunds satvēra viņa pīķa kātu un iespēra pa ceļgalu. Kamēr Valfrīds turēja pirmo uz grauda, Katrīna izrāva viņam duramo un pasvieda Zigmundam. — Vecīt, ķer braucamo! Atri, kamēr viņi abi man stobra galā!— sēca Valfrīds, sarga zvērīgajās acīs skatoties. Pistoles aukstais metāls iespiedās vaļīgā, melniem rugājiem noaugušā, netīrā ādā. — Nu, nelieti!— viņš ātri teica.— Ko tu gribi? Lai mūs pakar un sadedzina? Tev tas patīk, jā? Tev patīk, ka citi cilvēki mokās? Žēl, ka mēs patiešām neesam burvji, tad mēs tevi noburtu par žurku, kas ēd maitas. Pamēģini tikai pakustēties, un es nospiedīšu gaili! 385 Zigmunds pa to laiku jau bija panācis karieti. Kučieris nepaspēja palaist zirgus auļos, kad veikli nomērķētais pīķa dūriens lika viņam izgrūst baigu kaucienu, saķert pakaļu un novelties zemē. Tur viņš palika, asiņainām rokām gar bikšdibenu ķerstīdamies, un īdēja kā aizkauts lops. Pils sargs, kuram 13— L. Sēle Zigmunds bija iespēris pa celi, lēnām cēlās kājās un mēģināja uzbrukt Valfrīdam no mugurpuses, lai atbrīvotu savu biedru. Taču Kate bija veiklāka, paķēra Valfrīda nazi, satvēra to dūrienam no apakšas un nostājās pretī vīram, kurš gan bruņots un sīksts, tomēr bija gandrīz pusgalvu mazāks. Iekšpilī sacēlās troksnis, bija jāpasteidzas. Zigmunds apstādināja zirgus un satvēra Vizi, kura pamazām sāka atjēgties. Iesēdinājis meiteni karietē, viņš izrāva nazi no Kates rokas un pagrūda viņu


uz karietes pusi. Valfrīds iebelza sargam pa kaklu ar pistoles spalu, Zigmunds atkārtoja savu meistarspērienu, un kariete sāka ripot. Kapelmeistars uzmetās kučiera vietā un trenca zirgus. Bija pats pēdējais laiks, jo uz paceļamā tilta parādījās vismaz seši bruņoti vīri, kas metās pacelt pakritušos biedrus. Pagāja vismaz desmit minūtes, kamēr pienākušajiem paskaidroja notikušo, un vēl tikpat, kamēr sameklēja zirgus, lai dzītos pakaļ. Pa to laiku kariete ar četriem,— nē, pieciem bēgļiem, jo Tutanhamons visu laiku bija tupējis zem sēdekļa, bija krietnā gabalā. Tomēr bija izdarīta viena kļūda: Zigmunds pat neievēroja krustceles, no kurienes viens — platāks un iebraukts — ceļš pagriezās Popes virzienā, bet otrs kā šaura un mālaina danga stiepās līdz Targalai vai Tārgalei. Zigmunds aizvadīja zirgus uz Popes pusi, līdz ar to vēlreiz novirzīdamies no mājupceļa. Tikmēr kariete bija noripojusi jau pāris kilometru, un iekšā sēdētāji pamazām atelpoja pēc tikko pārdzīvotajām šausmām. Taču kļūdu pieļāva arī vajātāji. Kučieris, kaut arī sāpīgi savainots tik necienīgā vietā, bija izstāstījis, ka baronese vēlējusi novest šos līdz Vindavai. Tāpēc arī četri pamatīgi apbruņoti jātnieki tais pašās krustcelēs nogriezās pa kreisi — uz pilsētu. Karietes ceļš kļuva aizvien sliktāks — milzīgas peļķes, slidenas grambas, vietām īsta dūksts. Zirgi bieži klupa, kariete vairākas reizes gandrīz apgāzās. Protams, tur bija vainojuma arī steiga un Zigmunda pilnīgā neprasme vadīt divjūgu. Brillēm uz nosvīdušā deguna lēkājot, viņš domāja tikai vienu — ātrāk, ātrāk … Katrīna, Valfrīds un Vīze, cits pie cita turēdamies, domāja to pašu. Tā aizritēja stunda. Vajātājus nemanīja, taču debesis, it kā apvainojušās, ka tām netiek pievērsta uzmanība, sāka apmākties. Vēl pēc pusstundas biezas mākoņu skupsnas sablīvējās kā vilna veltuvē, un no tām sāka birt ass, krusai līdzīgs sniegs. Kā tas notika, to nevarētu pateikt neviens, arī pats jaunizceptais kučieris ne, taču karietes labās puses riteņi sāka šķiebties nost no ceļa. Zirgs paklupa vēlreiz, un pēc mirkļa kariete gulēja uz labā sāna krusas pilnajos dubļos, Zigmunds nokrita četrrāpus kā kaķis, bet no karietes iekšienes skanēja gan vaimanas, gan lamas. Izrādījās, ka Zigmundam nekas nav ne salauzts, ne izmežģīts, tikai apdauzīti ceļgali un saskrāpētas plaukstas. No karietes izlīda Valfrīds un palīdzēja tikt ārā Katei un Vizei. Tutanhamons izlēca pats un paskatījās uz apgāzušos karieti dziļā nosodījumā. Abi vīri bija spiesti daļēji sagriezt iejūgu, lai atbrīvotu zirgus. — Mēs taču varētu tālāk jāt,— Zigmunds gandrīz vai priecīgi noteica.— Viens zirgs var tīri labi panest divus … Taču barona zirgi par turpmāko bija citādās domās. Pirmāk izjūgtais izrāva Valfrīdam no rokas īso pavadu un aizauļoja pa lauku. Skriet viņam pakaļ būtu veltīga laika zaudēšana. Otrs lopiņš, kurš, karietei krītot, bija norauts līdzi un pamatīgi dabūjis ar ilksi pa muguru, bija satrakojies un neļāva sev tuvoties, grieza dibengalu un šķaidīja dubļus pakaviem. — Rauj to visu jods!— Valfrīds pēc brītiņa teica.— Lai skrien! Citādi mums nudien kāds piesies karietes un zirgu zagšanu. Iesim kājām — cik tad tālu vairs var būt? Katrīna viņam piekrita. Zigmunds ar Vizi rūpīgi savāca sajukušās un izbirušās mantas divās pauniņās. Cik varē​ja, notīrīja no drānām dubļus, un mazais pulciņš devās tālāk. Kādus četrus vai piecus kilometrus nogāja, joprojām domādami, ka iet taisnā ceļā uz Ventspili. Vizei par šo ceļu, protams, nevarēja būt ne jausmas, Zigmunds bija aizdomājies, taču Kate ar Valfrīdu sāka arvien biežāk saskatīties. — Ja tagad ir Tārgales ciems, tad mums jau sen vajadzēja būt tur!— Kate neizturēja un izteica savas šaubas balsī.— Zig​mund, cik kilometrus mēs nobraucām karietē? — Grūti pateikt… Kādus desmit jau nu noteikti, ja ne vairāk. Un kājām arī ir noiets labs gabals. Tārgalei vajadzēja būt klāt.


— Man arī liekas, ka kaut kas nav īsti..,— Valfrīds berzēja ataugušo bārdeli.— Vai šis ir īstais ceļš? — Vai tad no Piltenes šai virzienā ir vēl kāds?— Zigmunds bozās.— Paši redzējāt, ka ceļš bija tikai viens. — Ej nu sazini,— Valfrīds nopūtās.— Neko darīt, jāiet tik uz priekšu. Kaut gan būtu labi brīdi atvilkt elpu. 13» Atpūtai piekrita arī pārējie. Dubļainais lauks vai pļava drīz atdūrās mežainās koku saaudzēs. Tur arī sameklēja malku, un pāris dižegļu aizvējā sakūra pamatīgu uguni. Apcepināja 387 atlikušo speķi un piekoda maizes atliekas. Uz izgāzta stumbra varēja tīri ērti alpūsties. Ja vēl atspiedās pret otra muguru, varēja pat uz brīdi pievērt acis un iegremdēt dziļāk apziņā šo dienu, kad viņu brīvība un dzīvība divas reizes bija karājusies mata galā. Pārrunāja gan Valfrīda lēcienu ar pistoli rokā, gan Zigmunda ļaunprātīgo pīķa dūrienu, pēc kura kučieris diez vai būs derīgs līdzšinējam darbam, gan Vizēs ilgo ģīboni, gan to, kāda izskatījās Katrīna ar dunci rokā un asinskāru spīdumu acīs. Uz viņas ceļiem gozējās uzticīgais Tutanhamons, kura izskats teica — cilvēki, neesiet netaisni! Vai tad no manas žāvāšanās viņi nepārbijās vispirms? Sniegs pierima, taču ugunskurs dega silti un gaiši, un tikai ar lielu piespiešanos draugi varēja celties kājās un turpināt nezināmo ceļu. *** Pēc stundas gājuma aizdomas, ka šis ceļš neved uz Ventspili, pieņēmās. Viss kļuva skaidrs, kad, lielai, skaistai sētai garāmejot, viņi apjautājās saimniekam, cik tālu līdz pilsētai. Nopietnais vīrs atbildēja, ka tālu gan. Kāda pusjūdze līdz Popesciemam, tad vēl savas četras pa lielceļu. Nekas cits neatlika kā vien kājot tālāk. Sarunas apklusa, arī četru gājēju acis kļuva kā apdzisušas. Vakaram tuvojoties, pieņēmās aukstums, izkusušā sniega lāmiņas pārklājās ar ledus plēvi. Salts vējš dzeldināja sejas un rokas. Noguruši, noberztām kājām, zili nosalušiem pirkstiem un pilošiem deguniem, viņi sasniedza krustceles. Zem pēdām kraukšķēja ledus. Rietošās saules asinssarkanās švīkas gūlās uz apvāršņa, un plašais, dienā atkusušais, tagad atkal sastingušais lauks sarkani iezalgojās. Virs debesmalas zvērojošām svītrām jums izbalēja, tai virs viņu galvām savilktos draudīgā tumsas perēklī. Vizei pārtrūka pastalaukla. Nabaga meitene mēģināja to sasiet, taču nosalušie pirksti neklausīja, aukliņa bija apledojusi, un mezgls šļuka vaļā. Vize neizturēja un sāka pavisam bērnišķīgi šņukstēt. Pārējie apstājās un klusēdami skatījās viņā. Pēc pavasarīgi siltā rīta diena bija iegriezusies ledainā vakarā, un atkal bija jādomā — kur likt nogurušo galvu, kur izstiept kājas .. . — Neraudi, Vize!— Valfrīds iešķībi pasmaidīja.— Gribi, es tevi panesīšu pičpaunā? Kate negribot iesmējās. Zigmunds pablenza draugā tā, il kā tas viņam būtu dālderi parādā. Vize nesaprata un jau gribēja uzmest lūpiņu, bet tobrīd viņus panāca pajūgs. Dūšīgs, pinkains zirdziņš viegli vilka kokasu ratus, bet tajos uz resni piebāzta maisa sēdēja braucējs. — Ei! Ei, draugs!— Zigmunds iebrēcās sev gluži neraksturīgā balsī.— Vai te tuvumā nevar dabūt ēst un pārnakšņot? Kāda iebraucamvieta vai krogs? — Kro-egs?— jautrprātīgi atsaucās braucējs un strauji pievilka pavadu.— Kā ta'! Tepat i'! Reče! Es a' šovakar brouc uz kro-eg! Mums ta' viens ceļš! Jūs tāl nākuš'? Re-če, meitiķ' knap' var kāj's pavilkt… Līž rātes!.. I neticēdamas tādai laimei, Vize un Kate veicīgi iekārtojās uz maisa galiem. Laipnais krogus braucējs bija mazs, apaļš večuks. Viņš maigi uzpliukšķināja pātagu virs zirga muguras un visu līdz


Popes krogam atlikušo ceļa gabaliņu prašņāja — no kurienes nākdami, kurp iedami. Draugi labprāt atbildēja — drusku piemuldēdami, drusku piedzejodami. Zigmunds kā bija, tā palika muzikants, Vize kļuva par Valfrīda mazo māsiņu, un viņi gāja uz jūrmalu pie sirmajiem vecākiem … «Tavu traku melošanu,» domāja Valfrīds. Bet večuks bija varen apmierināts, tikai sarāja puišus, ka tādā tālā ceļā un sliktā laikā ņēmuši sieviešus līdzi. Popes krogs nebija sliktāks par Dobkrogu — plašs pagalms, daudz vietas zirgiem, pat mizām apsegta nojume. Lielā istaba gan zemāka un tumšāka, toties ļoti silta. Smaržoja kāposti un vārīta cūkas gaļa. Pie galda ēda vakariņas pavecs zemnieku pāris no tālienes, kuri bija vēlu izbraukuši no pilsētas un kurus nakts pārsteidza klajā laukā. Tumsā ceļot bija bīstami, jo vairāk tad, ja ratos muciņa ar sālītām zivīm, brangs sālsgrauds un laba arkla dzelzs, bet par pārdoto vilnu azotē turpat pustreša dāldera. Blakus viņiem no lielas bļodas kāpostus smēla tēvs ar diviem dēliem — hercoga baļķu vedēji. Tuvējie zem​nieki sēdēja pie alus kannas, vakariņas paēduši mājās. Večuks, kas tik laipni bija paņēmis sievietes ratos, pazina visus Popes kroga viesus. Citi viņu sauca par Mazpēteri. Acīmredzot tuvumā dzīvoja arī kāds lielāks. — Zigmund, vai mums vēl ir naudiņa?— Katrīna pačukstēja pār galda stūri. — Vakariņas iznāks. Šitie graši ir konvertējama valūta, tas nu ir pierādījies,— svarīgi atbildēja Zigmunds. — Ar kapelmeistaru nepazudīsim,— nobeidza Valfrīds. Vize neteica neko, tikai raudzījās Zigmundā. Kāpostu bļoda ar vārīta speķa šķēlēm iznāca par trim grašiem, neliela alus krūze maksāja otrus trīs. Kate nolika uz grīdas Tutanhamonu, un visi nokrāva tam priekšā spe​ķa ādas. Aizvākdama tukšo bļodu, krodzinieka sieva šķībi paglūnēja uz četrotnes mīluli, bet, kad tas veltīja viņai savu apburošāko ņurdienu un izslēja krāšņo asti kā pīķi, dūšīgā sieva atmaiga un pat noglaudīja runča muguru. Atliekdamās viņa ar elkoni aizķēra Zigmunda lielo paunu. — Uzmanīgāk!— kapelmeistars iesīcās. — Kas ta' tur i'?— krodziniece uzprasīja un berzēja smago pazodi. Lādzīgās acis spīdēja kā tauku piles. — Stroķis …— viņš atbildēja īsi un nesaprotami, tad papildināja,— tāds daikts, ar ko var spēlēt… — E …— krodziniece pasmējās.— Tad spēlē! Lai ļauž' tiek pie priek'em. — Vēlāk, vēlāk …— Zigmunds pieklājīgi atvairījās, Krodziniece aizgāja. Protams, Zigmundam spēlēšana nenāca ne prātā. Draugi labsajūtā pievēra acis un pussnaudā klausījās Mazpētera un citu vīru runas par neganto pavasari, par šīsziemas meža darbiem, par klaušām, kas ar katru jaunu baronu kļūst smagākas … — Re, Jān's afnāc's!— priecīgi iesaucās Mazpēteris. Durvis mīksti noklakšķēja. Valfrīds pavēra aci, Zigmunds — arī un ieraudzīja branga auguma pusmūža vīru sirmiem, īsi apcirptiem matiem. — Nu, Jān', teic, kas jauns? — Būs, būs, tik papriekš vienu alus kannu! Ta' ielej, ielej, Annel…— Jānis uzsita krodziniecei pa plato muguru.— Traks, kā šovakar slāpst! Man tas speķis šogad izdevies aplam sālīgs. Viņš iegremdēja virslūpu tilpīgajā kannā, — Tas i' viens dižteicējs!— skaļā čukstā pavēstīja Mazpēteris.— Makten gudrs, te Popē vis' kļaus', ko vi'š teic. Vi'š māk driķēt's vāc' grāmat's lasīt. Gudrāks pa muižkung'! Jānis šos slavinājumus noklausījās filozofiskā mierā. Nolika nu jau pavisam vieglo kannu uz


galda un noslaucīja muti, — Mūs' muižkungs pēc Lieldienām precēsies,— viņš teica, plaukstām uz apaļajiem ceļgaliem atspiezdamies.— Vedīs siev' no jūrmalniekiem. Smuks meitiķ's, man vagar' dēls teic'. Abet mūs' barons gribē' no ercog' Zemgal's muižkung' aizjūr's bumbuļ's pirkt. Ieliek vien' tād' bumbul' zemē, aizkauš ciet, un rudenī tur izauguš' desmit. Esot varen gārd' ēšaii', Abet jau nes ercogs neļau' dot, un nepārdo', kauč pa dātder' gabalā. Stāsts par brīnumainajiem aizjūras bumbuļiem ieinteresēja visus, Jānim apkārt sanāca visi kroga viesi un klausījās pavērtām mutēm, cits prasīja, vai bumbuļi saldi vai sūri, cits gribēja zināt, cik tie lieli. Krodziniece Annele jautāja, vai smalkie bumbuļi vārāmi vai tāpat zaļi ēdami. Jānis stāstīja, ko nu zināja, bet — ko nezināja, izdomāja pats. Valfrīds atjēdzās no snaudas un piebikstīja Katei ar elkoni. Abi smaidīdami klausījās, ka bumbuļi garšojot kā cepti āboli un esot lielāki par Jāņa dūri. — Ko jūs smejaties?— čukstus prasīja Zigmunds.— Anekdo​tes stāsta? — Klausies, kā mūsu tauta iepazīstas ar kartupeļiem,— atčukstēja Kate.— Izrādās, kartupeļi Kurzemes hercogisti jau sasnieguši, bet pagaidam vēl ir deficīts. Vize gribēja noskaidrot tikko dzirdēto svešvārdu nozīmi, bet Popes dižteicēja tālākā runa lika visiem saausīties. — Bet tas vēl nav viss.— Jānis paņēma otru alus kannu.— Šorīt Piltenē esot briesm' liet's notikušas. Divi laupītāji, briesmīg' ļaundari esot vesti pie Pilten's soģa. Viņi vadājuš' līdz vienu raganu, kas tobrīd pārgājus' par melnu runci. Apsituš' cik tur sargu un izmukuš', kā pa gais' aizlaidušies. Paņēmuš' Edol's baron' kariet', skrējuš' uz pilsēt' pusi. Bet kariet' un sajādelēt' zirgi atrast' netāl' no Po'ep. Tobrīd kroga ārdurvis pavērās, un ienāca skaists, jauns vīrs karavīra apģērbā, pinkainu lāčādas cepuri galvā. Garie labas ādas zābaki ar piešiem bija kā smalkam kungam, taču sarkanīgo karavīra vamzi apjoza Ziemeļkurzemes josta — sleņģene — ar ķēdītē piekārtu naža maksti. Platā siksnā pār plecu karājās soma. Karavīrs ērti nosēdas uz sola un pārlaida acis apklusušajiem ļaudīm. — Ko karakungs gribēs?— Annele nolika galdā alus kannu. Spīdīgās acis nopētīja svešinieku no cepures līdz piešiem. — Ko jau visi labi ļaudis vēlā vakarā — vakariņu tiesu un sola galu, kur nosnausties.— Karavīrs — vai kas nu viņš bija — pasmaidīja ar mutes kaktiņiem un noglauda mirdzoši tumšās ūsas. Kamēr vīram gādāja vakariņas, ļaužu ziņkāre daļēji remdējās un uzmanība atkal pievērsās Jānim. — Nez, kādi tad tie laupītāj' īsteni ir?— iejautājās Mazpēteris.— No vācu sugas vai mūs' pašu ļaužu? Un va' tā ragana īsta? — Nezin, nezin . ..— Jānis nepaguva atbildēt, kad iejaucas svešais. — Es šorīt jāju no Kuldīgas caur Ēdoli. Tur dzirdēju, ka priekš pāris nedēļām kādi spēlmaņi no Ventaspils esot baronam skādi nodarījuši — uzspēruši gaisā pils pagrabu un aizveduši divus sieviešus, kas tā viena — nezinu, bet otra no pils ļaudīm, ko barons spiedis par piegulētāju nākt. Domājuši, ka tie spēlmaņi no vāciem, bet rādās — mūsu ļaužu. Ja tie paši tikuši līdz Piltenei, tad jau nebūs nekādi ļaundari. — Un kas tu būsi?— prasīja vecākais baļķu vedējs. — Ceļu gaitnieks, Kuldīgas virspilskunga vēstnesis. Mani sauc Dragūnu Jānis no Ķoniņu brīvciema. Rīt jāšu tālāk uz Dondangu, pēc tam — Ventaspili, — Re-če, brīvļaužs . ..— pusjūsmīgi, pusskaudīgi novilka Mazpēteris.— Kas tādam nekait! — Nav jau vairs tas, kas agrāk,— gandrīz nemanāmi nopūtās Dragūnu Jānis.— Mans tēvs bija hercoga karodznieks, brīvs vīrs, bet nu arī mums mauc sakas kaklā un prasa maksāt kunga tiesu.


— Kur tu dēsies, kur tu slēpsies,— Mazpēteris pūta līdzi. — Bet pagaid', vai ta' par tiem tu vairāk neko nezin'?—noprasīja Popes Jānis.— Ja nudie' ļaundari, tad mājas un klētis jāsargā, bet ja mūsļauž …— Neviļus viņa skatiens aizslīdēja līdz draugiem, kuri klusi un rātni sēdēja aiz popiņu mugurām. Tutanhamons gulēja Katrīnai klēpī un laizīja savas pēdiņas. Jānis drusciņ paplēta acis, bet neko neteica. — Gan jau būs godīgu un krietnu ļaužu, ja nav ļāvuši kungam meiteni smiet.— Vēstnesis neviļus pamanīja Jāņa skatienu un apklusa. Pāris mirkļus pavērojis četras sejas krāsns ēnā, viņš ar uzvaru sacīja: — Tā nu gan nedrīkstētu būt, ja mēs paši palīdzētu barona un Piltenes soģa suņiem cilvēkus tvarstīt. Ja es viņus satiktu, tad pastāstītu, ka uz Ventaspili tagad labāk neiet — gan pie pilsētas pārceltuves, gan otrpus Ventas viņus gaidīs barona rīkļurāvēji un Piltenes bendeskalpi — to es zinu. Pilsētā iekšā viņi netiks, lai gan tur būtu droši. Es teiktu, lai dodas uz jūrmalas pusi, vairāk uz ziemeļiem un turas tālāk no baronu zemes. Nobeidzis šo garo pamācību nezināmajiem ļaundariem, Dragūnu Jānis ķērās pie atnestajām vakariņām. Krogā sēdētāji pieklusa, varbūt vēl par kaut ko šaubījās, taču Popes dižteicējs pielika šaubām punktu. — Lielkungi nekad nebūs mierā, ja zemesļaužs izrādās gudrāks par viņ' paš'. Un, lai nebūt' kauns, tad stāst', ka tie jaundar', ragan's vai pesteļ'… Ķoniņ' vīram taisnīb'. Pat, ja tie puiš' ar man' pie vien' gald' sēdētu, es viņiems neko ļaunu. .. Valfrīds nopūtās gari un atviegloti, ar elkoni piespieda sev klāt Katrīnas roku. Zigmunds izkustējās no stinguma, kurā bija grimis visu garās sarunas laiku, un gribēja ietaisīt pīpi, taču tabakas radziņš bija tukšs. To ievēroja Popes Jānis, izvilka brangu tabakmaku, iegremdēja tur savu pīpi, tad cēlās kājās visā savā svarīgumā un nāca pie mūsu draugiem. — Es redz', puiš', ka tev tabaks izbeidzies. Man tās mant's i diezgan, un dūms i varen salds … Ietais', ietais'vien' pīpīt'! Kamēr no divām pīpēm gaisā griezās zilgani mutulīši (citi popciemnieki vēl nebija apguvuši svešzemju netikumu), savāda, nedzirdama informācijas plūsma aplidoja visu kroga istabu. Katrs pameta skatienu uz četriem ce]iniekiem, bālajām, nogurušajām sejām, netīrajiem un noplīsušajiem apaviem, ievēroja bailes Vizēs acīs, Katrīnas nervozi sakrampētos pirkstus. Neviens neko neprasīja, tikai cits pēc cita neuzkrītoši pārsēdās tuvāk, līdz beidzot viņi atradās tāda kā loka vidū. Kāds pārvietoja lukturi, un tagad gaisma viņus apņēma no visām pusēm. — Paklouses, puiš, man Annels teic', ka tev esot spēles daikts līdzpaņemts,— ieminējās Popes Jānis.— Tu tač' varētu vienu drusku uzspēlēt. Citi viņam piebalsoja. Dragūnu Jānis atbīdīja bļodu un atbalstīja zodu delnās, drosmīgajās acīs mirdzēja interese. Kroga Anna atspiedās pret krāsni un sagatavojās uz klausīša​nos. — Droš', droš',— mudināja Mazpēteris,— te nevien' sveš' nav. Zigmunds nevarēja atteikt. Šie ļaudis saprata visu, noticēja, ka viņi nav ne ļaundari, ne burvji. Taču ticība prasījās apliecinājuma, un tas bija jādod. — Ko lai spēlē?— viņš paklusu jautāja, skaņodams vijoli. — Kādu tautasdziesmu,— tikpat klusu atbildēja Valfrīds.— Mēs ar Kati padziedāsim līdzi. Zigmunds iekārtojās ērtāk un pacēla lociņu. Un sāka plūst viena no skaistākajām latviešu tautasdziesmām «Tumša nakte, zaļa zātfe», tad «Pūt, vējiņi», «Jūriņ prasa smalku tīklu», «Caur sidraba birzi gāju» … vēl un vēl… Valfrīda un Kates balsis vijās līdzi vijolei, brīžiem atšķirdamās viena no otras, brīžiem saplūzdamas kopā. Laiku pa laikam divām balsīm pievienojās arī trešā — Vize ātri uztvēra melodijas, meklēja un atrada vārdus.


Beidzot Zigmunds nolaida vijoli klēpī. Popes ļaudis smaidīja gaiši un atviegloti, smaidīja Ķoniņu karodznieka dēls, un arī pašiem sejas atvilga mierā, izlīdzinājās bažu rieviņas. — Mūsļauž'.,.— noteica Mazpēteris, un Jānis apstiprinoši palocīja galvu.— Ek, ka jums nevajadzēt' prom iet! Būt' tepat palik'š', ik vak'riņ' šitā … — Nevar, nevar,— Dragūnu Jānis stingri teica.— Rīt pat jāmeklē drošāka vieta. Te krogs, daudz visādu ļaužu nāk un brauc. Nepaietu ne diena, kad vaņģotāji būs klāt. Es jums rit parādīšu ceļu, kā ātrāk no Bēru tiesas ārā tikt. *** Pēc iepriekšējā vakarā uznākušā sala Rindas upē ledus atkal bija tīri stingrs. Atvadījušies no Dragūnu Jāņa, patencinājuši par pulveri, kuru tas devīgi atbēra jau patukšotajā pulverragā, viņi cits pēc cita pārslidinājās otrā krastā. Te Bēru valdījumi beidzās, tagad tik vajadzēja doties uz priekšu līdztekus upei, tikt līdz jūrmalas ciemiem un tur… Nu, tad jau redzēs. Katrīna savilka villaines stūrus ciešāk. Rīta vējš nežēlīgi svilināja vaigus un spiedās zem lakata. Vize noskurinājās kā kaķis un uzvēla mazo nastiņu ar Popes kroga Anneles doto ceļamaizi ērtāk plecā. — Ko mēs stāvam?— Viņa skatījās Zigmundā.— Iesim mežā, tur drošāk. Un vējš arī netiks klāt. — Jāiet ir,— Zigmunds atteica.— Man rādās, tur ir tāda kā taka … Izskatās pēc četrvietīgas. — Ejam, ko vairāk,— bezbēdīgi izmeta Valfrīds.— Uz priekšu, pretī jauniem piedzīvojumiem! Pulveris ir, lodes arī, šausim stirnas vai mežacūkas, būtu tik kāds aizjūras bumbulis. — Un kafijas kanna,— pievienojās Katrīna un pieglauda sev silto kaķa ķermenīti zem villaines. Par īstu taku diez vai šo celiņu varēja nosaukt. Iet traucēja zari, kritalas, apledojuši krūmāji un staipekņi. Saule šodien laikam bija nolēmusi nerādīties, debess bija pelēka un tukša. Mežs nebūt nebija kluss — tinkšķēja zīlītes, zarus krikšķināja vāveru vai caunu pēdiņas. Katrs skaļāks krakšķis tomēr lika drusku sarauties — tur varēja būt arī mežakuilis, vilks vai pat lūsis; agrais pavasaris zvēriem bada laiks. Un tomēr gāja tālāk, Valfrīds pirmais, tad Kate un Vize, Zigmunds — pēdējais. Tagad vismaz skaidrs, kas jādara — uz Ventspili pa taisnāko ceļu doties nevar, līdz mājām jātiek kaut vai no jūras puses. Tātad pagaidām gar Rindu uz leju, līdz Irbes līkumam. Vakars Popes krogā bija pārliecinājis, ka blakus neliešiem, kas gatavi miesīgu brāli pārdot, dzīvo arī labi ļaudis. Valfrīds turēja pielādētu pistoli aiz jostas. Mežonīgi garie mati līda acīs, un viņš domāja, ka vajadzētu izgriezt šauru ādas siksniņu, lai tos savaldītu. Zigmunds — jā, Zigmunds nevarēja nolaist acu no Vizēs augumiņa, no zilpelēko brunču malas, zem kuras veikli kustējās strīpainajās zeķēs autās mazās kājas. I'edas viņa lika mazmazdruscīt uz iekšu, un tieši šī bērnišķība kausēja Zigmunda vientuļnieka sirdi kā saules stars sniega sauju. Viņš neizsakāmi ilgojās skatīties pelēkajās acīs, redzēt smago, tumšo matu pīni un domās iztēloties tās gludumu un pieskārienu. Tāpēc atpūtas brīdis sūnainā pakalniņā viņam sagādāja vislielāko prieku un atraisīja īstas asprātību straumes. Viņi iekūra mikroskopisku uguntiņu, apsildīja tajā gan pelēcīgos miežu karašas kumosus, gan siera gabaliņus, kamēr tie kjuva staipīgi. Anna bija iedevusi viņiem līdzi ilgi neredzētu gurdumu — olas, tikai no rīta nevienam nebija ienācis prātā pajautāt — vai tās jēlas vai vārītas? Tāpēc viņi cepa olas kā mežoņu lautas — ugunskurā. Vize, apdedzinādama pirkstus, lupināja nokvēpušo čaumalu un apēda olu ar tādu kāri, ka Zigmunds atdeva viņai ari savējo. Izrādījās, ka Vize ēd olu otro reizi mti/a, un kopš pirmās jau pagājuši kādi desmit gadi. Tutanhamons dabūja gabalu siera un pusi kaltētas, sāļas zivs, lik sāļas, ka nabaga kaķis ik pēc pāris soļiem grauzelēja apledojušās mētras un sūnu, ar nāvīgu pārmetumu skatoties uz savi rvi barotājiem.


— interesanti, kur mēs šonakt pārgulēsim,— minēja Kate, kad no atpūtas vietas viņi bija labu gabaliņu pagājuši.— Te mežā jau tik foršu krodziņu kā Popē nebūs. — Varbūt kādā meža pļavā siena čupā?— domāja Valfrīds. — Siens jau pārvests mājās,— Vize atsaucās. — Skuju būdu var uzcelt,— lika priekšā Zigmunds.— Vai arī uzkāpt kokā un gulēt zaros. Tomēr īstenībā iznāca citādi. Mežs apkārt kļuva aizvien biezāks, taču taka — skaidrāka. Bija jūtams, ka cilvēka roka novākusi kritušos zarus, cilvēka kāja nomīdījusi sūnu. Pēkšņi Valfrīds apstājās un saausījās, — Tur kāds brien! — Kāds meža lops, vai?— Zigmunda acis ieurbās vienmu​ļajā meža ainavā. •'■' — N-nē … izklausās pēc cilvēka soļiem,— čukstēja Valfrīds, atkāpās un pabīdīja ziņkāro Kati sev aiz muguras. Vieglā zaru sprakšķēšana un sasalušo mētru čaboņa kļuva aizvien skaļāka, līdz beidzot starp jaunām eglītēm parādījās kāds stāvs, — Vai, Dieviņ!— iepīkstējās Vize. — Veči, laikam mēs būsim taisījuši vēl vienu lēcienu laikā .. .— Zigmunds murmināja, skatīdamies dīvainajā sveši​niekā, kurš, nupat ieraudzījis viņus, arī apstājās. — Tas ir akmens laikmets, un mamuti vēl nav izmiruši.— Katrīna lūrēja pār Valfrīda plecu. Svešinieks pienāca pāris soļu tuvāk. Viņa galva bija neapsegta, ja par apsegu nesauca biezos, vijīgos matus, kas sniedzās vismaz sprīdi zem pleciem un saplūda ar bārdas un ūsu viļņiem. Spurainās uzacis papildināja pārējo apmatojumu, un zem tām mirdzēja gaiša ūdens ziluma acis. Augsta homo sapiens piere, smalks aristokrāta deguns … Bet zemāk — puskailas, bieziem matiem noaugušas krūtis, ko daļēji aizsedza ārkārtīgi rupjš krekls un no zvērādām savārstīts, kamzolim līdzīgs apģērba gabals. Kājas notītas bieziem autiem un ādas siksnām. Rokā svešajam bija pamatīga nūja un uz pleca — kaut kas līdzīgs šaujamlokam. Abas puses mēroja viena otru skatieniem vairākas minūtes. Tad svešinieks tikko manāmi pielieca galvu sveicinādams. — Sveiki, brīvie cilvēki!— Viņš pārlika nūju otrā rokā, un visi ievēroja uz spalvainajiem delmiem smagas bronzas aproces (nudien desmitais gadsimts — domās atzīmēja Kate). — Sveicināts … cilvēk!— atņēma Valfrīds.— Vai mēs būtu ienākuši, kur nedrīkst? — Mežs pieder visiem,— teica svešais, ar majestātisku žestu pavērdams rokas.— Jums, man, iršiem, cūkām un pat žurkām. Viņi var teikt, ko grib. Tā tas ir. Es arī teic', ko gribu! — Kāds trakais, vai?— čukstēja Zigmunds. — Kurzemes Robins Huds,— Kate nomurmināja. — Vai jums tāls ceļš priekšā?— prasīja svešais.— Vai sik​spārņi neož jūsu pēdas? — Mēs … mums tagad …— Zigmunds stomījās un nepa​beidza. — Es saprotu. Jūs varat iegriezties pie manis,— svešinieks laipni teica.— Jums būs vajadzīga uguns. Man ir uguns. Man ir arī māja, kaut gan es dzīvoju kā ērglis. — Nudien traks!— Katei ziņkārē mirdzēja acis.— Varbūt viņš var arī lidot? — Nu? Varbūt iesim ūz māju, kur deg uguns?— Valfrīds1 pagriezās "pret pārējiem.— Laiks ir auksts, un vakars arī drīz būs klāt. Kate paraustīja plecus,— ja jāiet — jāiet. Zigmunds maigi pabīdīja uz priekšu Vizi, un visi naigi soļoja pa taku svešiniekam aiz muguras. Svešais kustējās ļoti ātri, lieliem soļiem un klusu. Gājiens turpinājās varbūt stundu, varbūt arī vairāk. Kad sabiezējusī krēsla jau ietina kokus, taka izbeidzās pie lauku ceļa. Svešinieks pagriezās atpakaļ.


— Uz to pusi ir muiža,— viņš rādīja pa labi.— Šovakar es turp neiešu. Šovakar iesim uz mana Vectēva mājām. Iesim turp, kur tagad ir mana vectēva mājas. Tur, kur tās bija kādreiz, tagad ir mežs. Vecais barons lika nodedzināt. Mans vectēvs uzbūvēja jaunu māju, bet tēvs aizgāja uz jūrmalu par zvejnieku un palika jūrā pavisam. Māte ņēma mājā jaunu vīru, un tas uzcirta jauna istabu. Es paliku vecajā. Man jātur viss kārtībā, kamēr atnāks princese un paliks pie brīvā cilvēka. Es neesmu Puzniekmuižas ļaužs. Es paliku par brīvu cilvēku, kad baznīcā notrūka zvans, un es to noturēju. Pārējie četri uzmanīgi klausījās. Vize saprotoši māja par galvu, pārējie trīs mija izbrīna pilnus skatienus. No lielceļa nogriezās pa labi un kāpa kalnā. Plānā sērsnas kārta lūza, un kājas grima staignos dubļos. Vējš sāka pluinīt sieviešu villdrānas un brunčus. — Tur augšā man ir bites.— Svešais rādīja uz melnu dižkoka siluetu.— Man ir vēl četri bišukoki un mājās spainis ar medu. Pašā pakalna virsotnē bija gara, zema guļkoku būve ar augstu jumtu. Svešais pagrabinājās un atcēla durvis. Visi sajuta siltu dūmu smaržu un samanīja tumsā sarkanu plaismiņu. Saimnieks rūpīgi atrausa pelnus no oglēm un pūta, tad uzmeta kādu skaidu vai tāss gabalu un pie pavarda uguns aizdedza skalu. Atjaunotās uguns un skala gaismā parādījās dīvains mājoklis. Istabas sienu baļķu spraugas viscaur piespraudītas putnu spalvām un sūnu pušķiem, šur tur no tumsas pavīdēja briežu un buku ragi. Uz galda pirmajā acu uzmetienā nesaprotami māla veidojumi, bļodas, podiņi, apdrāzti koka gabali. No egles stumbra izzāģēti ķebļi ar apgrieztiem zariem kāju vietā. Smilgu, sakaltušu ziedu un zaru saišķi karājās pie griestu sijām. Mazs, mazs lodziņš savādi vizuļoja. Sols visā sienas garumā. No sijām resnās virvēs iekārta neparasta guļvieta — kā plats dēlis ar čubu maisu, pārklāts ar rupju sarkanmelnu segu. Istaba bija vēsa. Ienācēji, cits pie cita spiezdamies, drusku bažīgi pētīja gan isfabu, gan tās saimnieku. — Jūs ēdīsiet putru un gaļu,— teica svešinieks.— Man ir. Un uguni sakursim lielāku. — Kas tu esi?— tieši un nepārprotami noprasīja Valfrīds un skatījās vīra gaiši mirdzošajās acīs. — Es esmu sargs. — Ko tu sargā? — Visul— Viņš paplēta rokas,— Mājas. Mežu. Ezeru. Un upi. Baznīcu un pili. Kādam taču ir jāsargā. — Un kur tu dabū, ko ēst?— gribēja zināt Vize. — Es pats sēju un pļauju. Maizi mal māte. Brālis gādā par gaļu un pienu. Man nekā netrūkst. Katrīna vairs nespēja noturēt Tutanhamonu zem villdrānas un nolaida melno radībiņu uz grīdas. — Tev ir varens zvērs,— svešais maigi teica, un ap viņa acīm parādījās laipnas rieviņas. — Bet kā tevi sauc?— jautāja Zigmunds. — Vents,— skanēja atbilde.— Nāciet, vīri, ienesīsim malkul Lai istabā tiek siltums. Uguns drīz kūrās rūkdama. Vents izgāja ārā tumsā. Četri palikušie satupās pie pavarda. — Nu, ko teiksiet?— Valfrīds prasīja, plaukstas labpatikā berzēdams. — Zināt, viņš ir dzejnieks,— domīgi teica Kate.— Nu, paklausieties vien, kā tas skan — brīvs cilvēks, kurš gaida princesi un ir meža, ezera un zvēru sargs… — Fantastisks tips,— konstatēja Zigmunds un sāka meklēt pīpi.— Izskatās pēc alu cilvēka, bet dzīvo kā mākslinieks. Un vēl šais laikos … Ārpusē kaut kas nobūkšķēja, nodunēja, durvis atlēca vaļā, un pār augsto slieksni ievēlās dūšīga sieva zemnieces drānās, sārtu dzīsliņu pieaustiem vaigiem, ko apņēma rūsgani, izspūruši mati. Abām rokām pie vēdera piespiestu viņa nesa lielu koka bļodu, bezmaz vai toverīti un ar troksni notika to uz


sola gala. Viņai sekoja Vents ar maizes klaipiņu un dzeltenīgu gaļas pikuci. Sieva atliecās, nomēroja atnācējus acīm. Nu, kas šie tādi, no kurienes un uz kurieni velkas? Laikam sliņķi īstākie, kas zemes darbus strādāt negrib. Kas tā par staigāšanu apkārt, vai nav zināms, ka godīgi ļaudis turas pie savām mājām, bet tādi klaidoņi kā izvalkas mētājas ceļmalas. Un sievieši, sievieši lai… Nu tad tagad lai ēdot, lai nemēģinot labu ļautiņu gādāto smādēt! Un lai bļoda būtu tukša, citādi ne putraima vairāk nedabūšot. Uz pienu lai necerot — viss piens saraudzēts, tas jāliek karsēt, bet, ja kāds piena suliņas smādēs, lai lok ūdeni no akas. Tā, un nu viņa ies, viņai nav laika ar tādiem blandoņām kavēties, kas stāv un skatās platām acīm kā teļi uz bulli un ne vārda nerunā. Un … ak, vai! No kura laika ļaudis sākuši runčus pa ceļavirsu staipīt? Runča darbs pie peļu alām sēdēt, bet šitas, tāds… Un Ventis, bezgodis tāds, par kaķalopiņu ne vārda, it kā tam ēst nevajadzētu, it kā nezinātu, ka lāsi piena viņa nevienai Dieva radībai nožēlo. Pēc kašķīgās saimnieces pirmajiem vārdiem ceļinieki drusku satrūkās, taču pēc tam viņu sejas noskaidrojās. Zigmunds pētīja Venta māti un ar nepārprotamu patiku klausījās viņas nīgrajā penterēšanā. Nogodājusi dēlu par nevīžu, viņa devās ārā. Vents viņai sekoja, lai pēc īsa laiciņa atgrieztos ar piena podiņu un pāris sīpoliem. — Mana māte teica, ja jūs gribat kādu dienu palikt mūsu mājā, jūs to varat darīt,— Vents teica, biezputru dalīdams un gaļu šķēlēs griezdams. — Bet vai tad viņa nebija dusmīga, vai tad nerāja mūs?— izgudrēm jautāja Kate. — Kāpēc dusmīga? Māte nekad nedusmojas, viņa tikai runā, lai būtu kārtība. Viņa nekad nav uz vienu roku ar sikspārņiem. Ēdiet! Šī ir brīva cilvēka māja, te dara brīvu darbu un domā brīvas domas. Rīt varēs parunāt par visu citu, es atnesīšu medu … *** Viņi nebija domājuši uzkavēties Venta mājās vairāk par vienu dienu, taču pagāja diena, otra, trešā un vairāk… Jaunais paziņa neko daudz nejautāja, vairāk stāstīja pats, turklāt — dīvainas lietas par kokiem, akmeņiem, netālo Puzes ezeru. Tomēr šo to par savām gaitām, par baigajiem Ēdoles un Zlēku baroniem, par Vizēs aizvešanu un savu bēgšanu draugi pastāstīja. īpaši Ventu ieinteresēja baronese Maihilde Doroteja. Viņš sīki izjautāja, kāda viņa izskatījusies, kā runājusi… — Varbūt viņa ir princese?— Viņš pētoši skatījās vienā un otrā stāstītājā.— Viņa taču gribēja būt laba … Tu, Zigmund, teici, ka viņa naktīs staigājusi pa pili kliegdama un vaidēdama. Varbūt tie grauzēji un plēsēji viņu nobūruši? Viņa domāja, ka tu vari viņu atburt. Droši vien viņa ir princese. Kad lauks atkal būs zaļš, es kādudien iešu turp. Viņai vajadzīga palīdzība, viņai arī vajadzīgs sargs… — Un Vents ieslīga dziļās domās. Nevar teikt, ka Vents nestrādāja. Dažkārt viņš visu dienu kustējās kā ūdenszāle, paveikdams tādus darbus, ko lēns un pamatīgs darītājs darītu trīs "vai četras dienas. Viņš salaboja nama jumtu, kā vāvere tupēdams čukurā; sagatavoja kaļķu javu un iemūrēja mātes istabas pavarda skurstenī izļodzījušos akmeņus. Sagrieza, pārveda no meža mājā un izsautēja lokanus egļu zarus un rūpīgi atjaunoja pīto žogu meža pusē, izgrieza vairākas skaistas karotes no liepkoka. Taču viņš varēja pēkšņi pārtraukt darāmo vai pabeigt to pa roku galam un pazust mežā, laukā, ezermalā un nerādīties mājā cauru dienu. Viņam jāaprauga, vai kāds nav nodarījis gauži lielajiem ozoliem Puzes ezera, Dūņezera vai Rindas krastos, vai kāds nav izpostījis zvēru migas vai putnu ligzdas. Viņš aicināja draugus līdzi gan pa vienam, gan visus kopā. Kamēr apkārtni stindzināja martā uznākušais sals, viņa aicinājums neguva atbalsi. Bet tad — ceturtajā vai piektajā dienā kopš ierašanās «Bišulogu» mājās — pavasaris atkal atgriezās, turklāt tik strauji un uzvaroši, ka likās — tas au]o vēja mugurā, lai ierautu dabu un cilvēkus vasarā, pirms tie atjēgušies no ziemas. Vakarā pasauli apmīļoja mīksta migla kā izsukāta vilna, naktī nolija silts lietus, un no rīta saule uzlūkoja zemi tik karsti, ka lauki atsmaržoja kā


rupjmaizes mīkla, bet pumpuri piebrieda acīm redzami. «Bišulogu» pļava vienā dienā iekrāsojās zaļa, bet pāris dienu vēlāk zili vizbuļu klāni uzņēma sevī debesis un ūdeņus. Vents aicināja viņus līdzi bišu lūkot un bērzsulas tecināt. Veikli un viegli kā lūsis viņš uzrausās kokos, kur, ausi stumbram piespiedis, klausījās, kā iekšpusē dzied bites. Viņam bija ari paša darināti bišu auļi no izdedzināta, izgrebta koka stumbra, rotāti ar savdabīgiem iegriezumiem. — Ko tas nozīmē?— jautāja Kate, rādīdama uz krustiņu un skujiņu vītni blakus skrejai. — Tas ir mana vectēva māju un meža raksts. — Un tas?— Viņa rādīja griezumu, kas atgādināja lidojošu putnu. — Tas ir mans raksts. — Kā tu to dabūji? — Nezinu. Nekur nedabūju. Vienkārši — mans raksts, tāpat kā šī ir mana roka vai mans deguns. — Cik medus tev iznāk no visiem kokiem?— Zigmunds interesējās. — Divi spaiņi. Un vaski arī. Tos es pārdodu muižai svecēm. Pats arī kādreiz taisu. — Vai kāds svešs nenāk pie taviem bišukokiem medu ņeint? — Lāči šajos mežos nemājo. — Ne jau lāči … Cilvēki. Citi cilvēka nenāk medu ņemt? — Aā . ..— Vents urbīgi paskatījās Valfrīda acīs.— Cilvēki? Sev galu meklēt? Medus zaglim medus zagļa tiesa — ar paša zarnām pie izlaupītā auļa piesien. Kurš tad no tā nebīsies? Vai tu to nezināji? Kate cieti aizmiedza acis un pateicās Dievam, ka tad, kad viņi, badā pamērējuši, klimta pa mežu, ceļā netrāpījās neviens bišukoks. Medus zagļa tiesa .. . brr! Ar bišukokiem viss bija kārtībā, kuru katru dienu kāres sāks pildīties ar medu — pūpoli jau ziedēja, vērās vizbuļi un māllēpīšu ziedi. Tagad varēja apskatīt, kā tek bērzu sulas. Vents un Valfrīds nesa pa nelielam koka spainītim, lai pie aizurbtajiem bērziem apmainītu tos pret pilnajiem. Viņi devās lejāk uz upes pusi. Saules stari tā vien ņirbēja smalkajos bērzu zariņos. Virs galvas gavilēja cīruļi, bet upmalas kokos, pavasara apskurbusi, dziedāja strazdi, čivināja, sirsināja, svilpa un trekšķināja neskaitāmi sīki, mazi putniņi. Bija jānomet lakati, jāatpogā kamzoļi — pavasaris siltiem pirkstiem glāstīja gājēju matus, spieda karstas plaukstas pie pieres, kakla, krūtīm. Vize un Katrīna iesprauda matos vizbuļu ziedus. Valfrīds glāstīja bērzus, bet juta zem plaukstām Kates silto, gludo ādu. Zigmunds pārsteigts konstatēja, ka sirds kļuvusi par lielu — tā vairs negribēja rimties krūšukurvī, tā lēkāja, raustījās, kutēja un smeldza, tai neapšaubāmi bija par šauru. Viņš sāniski lūrēja uz Vizi, it kā tieši viņa zinātu, kādā veidā samierināt sirdi ar tai atvēlēto vietu viņa miesā … Vents noliecās pie milzīga bērza, kura pelēki kreveļainā miza tikai labu tiesu virs viņu galvas pārgāja sniegbaltā tāsī un tālāk — sārtenos zaros. Viņš pacēla gandrīz līdz malām pietecējušo spaini pie lūpām, viņa roku dzīslas saspringa, lai noturētu smago trauku. — Dzeriet!— Meža un ezera sargs sniedza spaini pārējiem. Sievietes to nespēja noturēt, tāpēc smago trauku viens pēc otra saņēma puiši. Katrīna piekļāva muti kokam tai pašā vietā, kuru tikko bija skārušas Valfrīda lūpas, un zemes un bērzu dzidrā, tīrā asins ielija viņā kā jaunas dzīvības šalts. Zigmunds skatījās, kā sulu spogulī šūpojas Vizēs sejas atveids. Vijīga matu šķipsna noslīga pār vaigu un iemērcās noslēpumainajā zemes nektārā. Meitene pacēla galvu, saslapušie mati pielipa ausij, un sīkas lāsītes noritēja pa kaklu. Mute savādi izkalta, un viņš dzēra no smagā spaiņa kā negausis, dzēra vēl, taču neatdzērās, un līdz vēlam vakaram juta lūpas kalstam, it kā viņu dedzinātu iekšēja uguns. Citudien Vents viņus veda tālu, tālu caur mežu, pāri laukiem, līdz nonāca pie garena, līdzena paugura, ko Kate uzreiz novērtēja par pilskalnu. Vents aicināja uzkāpt augšā. Vienā malā viņi


ieraudzīja tādu kā mazu uzkalniņu, kam pašā vidū bija bedre. To daļēji aizsedza sausa zāle un lapas. Kad tās atrausa, parādījās melns caurums, tik liels, ka pa to varēja iebāzt roku — tāda kā kurmja ala. Valfrīds gribēja caurumu pabakstīt ar koku, taču Vents atvilka viņa roku atpakaļ. 401 — Kas tur ir?— Valfrīds neizpratnē jautāja. 14— L. Sēle Venta seja bija ļoti nopietna. Mute zern kuplajām ūsām sakniebās, skatiens uz brīdi ieurbās nekurienē. Kad Valfrīds vēlreiz atkārtoja jautājumu, viņš atbildēja. — Tur apakšā arī dzīvo… Es pats dzirdēju, viņi man teica .. . — Ko, ko?— Kate uztraukumā piesarka. — Te bija Puzes brīvo cilvēku pils un pils sēta. Upe tecēja kalnam apkārt, un pa to no jūras nāca kuģes un laivas. Vienreiz upe sāka tecēt uz atpakaļu, daudz, daudz ūdens, kamēr pils nogrima. Bet tie cilvēki nenoslīka, viņi tur ir vēl tagad. Arā viņi nenāk, jo tagad cilvēki vairs nav brīvi. Tad, kad būs, tad atkal nāks un uzcels jaunu pili. Es te ganīju aitas — tas bija sen. Daudz gadus atpakaļ. Un tad caurums bija lielāks nekā tagad. Es tur iemetu akmeni, bet viņi sauca, lai nemetot akmeņus uz galvām, lai nesitot krūzes un bļodas, viņiem neesot, kur jaunas dabūt. Un tad es vairs nemetu, tikai klausījos, ko viņi runā. — Un ko tad šie teica?— Zigmunds bija skeptisks. — Viņi teica, ka jāsargā … ka viss jāsargā, kamēr cilvēki atkal būs brīvi kā senāk un nebaidīsies no sikspārņiem, kas slēpjas tumšās vietās, jāsargā viss, ko zeme izaudzējusi un Dievs radījis. Tā es paliku par sargu. Un vēl viņi teica, lai parokot zemi rītu pusē zem mazā pīlādža saknēm. Es paraku un atradu, lūk, šos,— viņš rādīja savas senās aproces.— Vēl es atradu trīs saktas un zobenu. Valfrīds, Kate un Zigmunds skatījās stāstītājā plati ieplestām acīm, Katrīna pat pavēra muti. Vize stāstu uzņēma mierīgāk, zinātniskais materiālisms viņu nebija skāris. Tad bija vieglāk uztvert to, ko divdesmitā gadsimta cilvēks uzskata par slima cilvēka fantāziju. Kaut gan — Kate un Valfrīds pēc īsa pārdomu mirkļa Ventam noticēja pilnīgi. Zigmunds vēl šaubījās, taču cilvēkam, kas izlasījis visus pieejamos fantastikas romānus un aizrāvies ar tehniku un elektroniku, tas ir piedodams. Pēc nokāpšanas no Puzes pilskalna runāt bija pagrūti. Vize atskatījās uz kalnu ar bijību, un viņas domās sarosījās nekad neredzēti, savādi, brīnišķīgi tēli. Brīvi cilvēki… nekā nebaidās, dzīvo zem sava kalna nevienam nepieejami, nekāda zemes kunga dusmām neaizsniedzami. Vai viņiem tur ir ari savi lauki, pļavas? No kā viņi pārtiek? Gan jau ir. Viņi ir gudri, liek nosargāt virszemi, kamēr atkal būs brīvi visi ļaudis. Nākamajā dienā lija lietus. Gaišs un briedīgs, taču pa lauku staigāt nevarēja. No rīta Kate ar Vizi kaut ko sačukstējās, tad abas pasauca Ventu. — Vent, pie tevis ir labi, taču .. . mums ir kauns jau veselu nedēļu neko nedarīt, tikai staigāt un ēst pie tava galda. Mēs taču varētu kaut ko palīdzēt. Vents domīgi skatījās abu sejās, domīgi bužināja matus un bārdu. Viņam patika šie atnācēji, arī viņi bija brīvi cilvēki, viņu galvas bija augstu, viņi mīlēja zemi un ūdeņus; viņam patiktu, ja tie paliktu «Bišulogos» vēl ilgi. — Jā… tas jāsaka mātei. Jūs varat palīdzēt viņas darbos, bet mēs trīs iesim taisīt jaunu žogu, lai meža zvēri nenāk ēst labību, Venta māte kādu brīdi purpināja par aplamajām meitām, kas grib svešās mājās darbu darīt, labāk būtu meklējušas paliekamu vietu nekā kopā ar vīriem malušās pa pasauli apkārt, tad it kā nejauši apglaudīja Vizēs tumšo galvu, mīļi pieskārās Katrīnas plecam, Viņai atkal jāiet uz muižu līdzēt ķēkšai


Grotūža ciemiņiem smalkās maltītes riktēt, pašas vīrs vēl mežā — malku gatavojot, ko muižā vest, bet aužamie stāvi, rau, stāvot tukši, ar visiem darbiem un lopiem neesot laika. Vai meitas prot vērpt un šķetināt? Te linu vesela kaudze, ja nesavērpšot, palikšot bez krekla… Vize un Kate saskatījās, Abas pamāja — jā, protot, lai Venta māte bez raizēm, Putru arī izvārīšot. Un tā Katrīna nosēdās pie ratiņa, bet Vize — stellēs. Izrādījās, ka meitene ir diezgan prasmīga audēja, taču Katrīnai ar linu vērpšanu nebūt negāja viegli — pavediens iznāca par resnu, trūka. Ar vilnu ir daudz vieglāk — viņa domāja. Taču piespiešanās un saspringta uzmanība darīja savu, un pēc pāris stundām pavediens tecēja spolē jau glīts un stiprs. Pieradušām pie kustībām un svaiga gaisa, abām bija grūti nekustīgi nosēdēt garas stundas, taču lepnums neļāva celties, kamēr acis nenopriecājās par padarīto. Tā īstā darbā pagāja vēl nedēļa, otra, Pavediena norīvētā sarkanā svītra uz Kates pirksta sadzija un sacietēja, Venta māte abas nevarēja vien noslavēt. Mātes vīru — iegātni — viņas gandrīz nemaz neredzēja — viņš devās prom jau trijos, četros no rīta, kad Venta istabas iemītnieki vēl gulēja saldu miegu, bet atgriezās vakarā vēlu. Ar visu malkas vešanu viņš tomēr pamanījās ik pārdienas iemest zvejas tiklu gan Rindas upē, gan Puzes ezerā un paslepus zem koku mizām un skaidām pārvest mājās pa pusducim asaru, līdaciņu vai citu zivju. Venta māte gan rājās, ka vīrs tā sev nelaimi sameklēšot, esot jau dabūjis rīkstes par zvejošanu kungu tiesā, vai ta gribot vēl? Taču vīrs nebija ne pārmācāms, ne pierunājams. Vents un abi draugi — muzikanti nesa mājās sacirstus lokanus egļu zarus, sautēja tos virs uguns, līdz tie kļuva vai mezglā sasienami, un pina jaunu žogu mežmalas miežu lauciņam. Žoga mietus pēc apdarināšanas nodedzināja melnus, it īpaši apakšējos galus. Šādā darbā rokas aplipa ar sveķiem, neskaitāmās skrambas sūrstēja, sevišķi pie uguns. Taču neviens nesūdzējās, kaut arī Valfrīds skumji pētīja savus pirkstus, domādams, ka ar tādiem pie klavesīna sēsties vairs nevarētu. Tomēr «Bišulogos» pavadītais laiks deva mieru un drošības izjūtu — mājas bija pietiekami tālu gan no muižas, gan no kaimiņiem. Sveši te nenāca, bet pazīstamie Ventu nesaprata. Jaunā vīra savādības neļāva viņam atrast draugus, un ari meitenes no viņa vairījās. Bet par to viņš nerunāja. Lini bija savērpti un audekls gatavs. Smago rulli aiznesa uz kalna dienvidu nogāzi, saslapēja tīšā akas ūdenī un izstiepa balināt. Venta māte nopriecājās un apsolīja gan audējai, gan vērpējai krekla tiesu. Kamēr saule darīja savu darbu, Vize un Katrīna devās vākt krāsu augus — alkšņu un ozolu mizas, sūnas, lielo nātru saknes. Piekrāvušas grozus un iezīmīgā vietā nolikušas, viņas klaiņoja pa mežu, gulšņāja sausākās piekalnītēs, saplūca pavasara ziediņus, klausījās putnu daudzbalsīgajos treļļos un vīteros un pļāpāja pašas. — Vai mēs te vēl ilgi būsim, Katiņ?— kādā brīnumjaukā aprīļa pēcpusdienā jautāja Vize, atpīdama savu garo bizi un no matiem zaru čabiņas ārā lasīdama.— Man gribētos… nē, te jau ir tik labi un klusi, taču… palikt te man negribētos vis. — Būs jau jādodas ceļā.— Kate apvēlās uz muguras un miedza acis saules staru plūdos.— Mājas tomēr ir mājas, te mēs esam tikai ciemiņi, kaut ari saimnieki ir brīnišķīgi ļaudis. Bet es gribu redzēt jūru, es tā ilgojos pēc Ventspils, piecus mēnešus esam prom. — Bet es? Ko es tur darīšu?— Vize domīgi šķirstīja matus.— Zigmunds… darīs savu mūzikas darbu, Valfrīds ari un par tevi gādās, bet ko es? Man tak tur neviena nav … — Ja nav, tad atradīsies,— Katrīna vieglprātīgi atbildēja, piesedza ar delnu acis un no tās ēnas skatījās meitenē.— Vai tev neliekas, ka… nu, ka tev arī varētu uzrasties kāds gādnieks? — Ko tu . ..— Vize nosarka un sāka pētīt savu brunču vīli.— Es jau esmu nebrīvu ļaužu meita, kas mani… — Tu labi zini, ka mums tas ir vienalga …— Kate aprāva; tik tieši viņa nebija gribējusi


izteikties.— Un ja nu … teiksim, kāds būtu tevi iemīlējis? — Jā?— Likās, ka no Vizēs vaigiem tūlīt sāks pilēt asinis, tik sarkani tie bija.— Bet es taču … Es nemaz neprotu … mīlēt, kā tu saki. Neesmu tik gudra. — Tur nu gan nekādas gudrības nevajag,— Katrīna smaidīja un plūkāja zālīti.— Nu, pasaki skaidri un gaiši — vai viņš tev patīk? — Kurš?— Pelēkās acis gandrīz vai izbailēs ieplētās. — Pati zini. Es viņu pazīstu pietiekami ilgi, lai redzētu, ka … Vārdu sakot, padomā un nemoki nabaga puisi! Vizīt! Dzīve taču ir tik skaista, par spīti ļaunumam un briesmām. Vai tu nejūti? — Jā …— Vize klusi un domīgi piecēlās, nopurināja svārkus.— Iesim atpakaļ, kļūst vēsi. Nav labi agrā pavasarī tik ilgi gulēt zemē, var kāda kaite piemesties. — Labi, iesim … kamēr kaite nav piemetusies.— Kate valdīja smieklus, kas pārvarīgi lauzās caur tīši sakniebtajām lūpām. Visu līčloču ceļu atpakaļ uz «Bišulogiem» Vize klusēja, bet viņas šaurajos vaigos nepārtraukti mijās asiņu paisumi un bēgumi. Zigmunds … Viņš ir tik briesmīgi gudrs, brīžiem runā par lietām, ko viņa nekad, nekad nesapratīs. Taču viņš ir arī labs un saudzīgs, nekad nav aizskāris viņu ne ar pirksta galu, pat tad, kad saldami viņi kā kucēni migā spiedušies kopā. Tiesa gan, caur miegu viņai pāris reižu licies, ka kāda roka noglauž matus, pieskaras plecam, taču tik viegli kā sapnī. Un varbūt tas arī bija sapnis. Bet lai Zigmunds viņu … kā Valfrīds Kātiņu? Ai! Vize spieda pie karstās sejas gan vienu, gan otru plaukstu. Viņa taču ir maza un muļķīte, bet viņš.. . viņš . .. *** — Mums būs jātaisās tālāk ceļā, Vent!— vakarā teica Valfrīds.— Jātiek līdz jūrmalai un tad uz Ventspili. Es ceru,ka tur mūs gaida, beigu beigās — tur ir mūsu mājas. Vents pacēla galvu no darba — platas karotes ar garu kātu, kurā viņš patlaban grieza savu rakstu — lidojošo putnu. Rieta saulē caur mazo, no sīkiem stikla gabaliņiem salipināto lodziņu iekrāsoja viņa matus un bārdu ugunīgā kapara tonī. Gaišās acis pētoši pārslīdēja jaunatrastajiem draugiem, skatienā pavīdēja kaut kas skumjš. — Ja jau tu tā teic, tad tā laikam arī ir … Katram savs ceļš, sava māja. Pa kādu ceļu jūs domā iet? — To tu mums varētu pateikt,— piebilda Zigmunds.— Kā pēc iespējas taisnāk un ātrāk tikt līdz jūrmalai? TšĻ lai pa ceļam nepatrāpītos visādi baroni, baronu vagari un kučieri. Vents brīdi domāja. — Brauciet ar laivu! Pa Rindu, tad pa Irves upi līdz jūrai. Tad neviens klāt netiek. — Laivu? Kur lai mēs dabūjam laivu?— Valfrīds jautājoši skatījās runātājā.— Slikti jau nebūtu, bet… — Laiva ir. Manējā. Pa ziemu bij izvilkta krastā. Jāielaiž ūdenī, lai sabriest un jāizdrāž jauni airi. — Jā, tikai, lūk, kas …— Katrīna saspringti domāja.— Ja mēs braucam līdz Irves ietekai, tad iznāk līdz Lielirbei vai Dižirvei. Atkal Ventspils ļoti tālu. Un otrs — kā tu pēc tam dabūsi savu laivu? Varbūt pats brauksi līdzi? — Nē, nē!— Vents kratīja galvu.— Tagad braukt es nevaru. Ja Irves ieteka ir par tālu, tad brauciet līdz Rindas ietekai, ierociet laivu smiltīs un uzlieciet virsū kādu zīmi. Ejiet tad uz vakariem līdz Ovišu ugunstornim. Tālāk paši zināsiet. Tikai Ovišos nevajag ilgi kavēties — tā ir Popes barona tiesa. Vents nolieca galvu un grieza tālāk. Pārējie mēmi saskatījās, acīs pamazām iekvēlojās prieks. Ar


laivu — tas taču ir pavisam kas cits nekā meklēt ceļus un takas, iet, kamēr nogurušās kājas atsakās klausīt… Un laiks, laiks līdz mājām sarausies īsāks. Oviši… No Ovišiem pārdesmit kilometru pa liedagu vien … Jau otrā dienā Vents aizveda draugus pie laivas. Tā bija uzvilkta krastā, aprausta ar smiltīm, nosegta niedrēm un koku mizām — zema plakandibena laiviņa. Sieviešu acīm tā likās visai maza un nedroša, taču Vents apgalvoja, ka četrus cilvēkus laiva nesīšot pavisam viegli. Laiviņu nogremdēja ūdenī, lai dēļi sabriestu, bet trīs vīri devās meklēt piemērotu koku airiem. Braukšanai viņi bija sagatavojušies pēc četrām dienām. Jaunie airi bija gatavi, nogludināti, ielikti vietā; laiviņa mīksti šūpojās upmalā kā pelēka pīlīte. Venta māmuļa atnesa ceļamaizi — divus maizes klaipus, biezpienu un mazu gabaliņu sviesta. Un linaudekla sainīti — Katei un Vizei apsolīto kreklu tiesu. Kamēr laivā izvietoja visu līdzņemamo, Vents vēlreiz uzskrēja kalnā un atgriezās kopā ar savu brāli — augumā galvas tiesu garāku, plecīgu, gaišiem matiem noaugušu mežaini pakulu biksēs un pinkainā aitādas vestē. Viņiem pa pēdām diedza Tutanhamons, asti izslējis un ošņādams gaisu. Vents iecēla laivā spainīti ar rūgstošām bērzsulām, bet viņa brālis, ne vārda neteikdams, iegrūda Zigmundam padusē stirnubuka pakaļkāju, nožāvētu cietu kā koks. — Nazis jums ir?— viņš izgrūda, pat neklausīdamies izbrīna un pateicības vārdos, un draišķīgi smīnēja bārdā. — Ir, ir,— attrauca Kate, dīdīdamās kā jauns kumeļš ceļa gaidās.— Paldies jums visiem! Daudz paldies, Venta māt! — Labu ceļu! Lai jūs sarga Dieviņš un Upju māte! Pirms krastā piestājat, apskatiet labi!— teica Venta māte.— Diez vai kādreiz vēl būsiet mūspusē … Labāk dzīvojiet mājās! Vize uzklāja uz laivsoliņa savu villaini un nosēdināja uz tās Tutanhamonu. Runcis skumji paskatījās ūdenī, tad nolēma padoties klaidoņa liktenim, savilka ķepiņas zem sevis un pievēra acis. Zigmunds un Valfrīds sniedza roku Ventam, pēc tam Venta brālim. Katrīna panācās atpakaļ, viņai vēl gribējās ko pateikt. — Dzīvo vesels, Vent, un sargā! Tu esi vislabākais sargs pasaulē. Ak, ja būtu vairāk tādu kā tu! Ar Dievu, brīvais cilvēk, un gaidi savu princesi! Tu viņu noteikti sagaidīsi, es ticu tam. Venta muskuļotās rokas viegli uzgula Kates pleciem. Cieši, līdz pašām dzīlēm ieskatījās sievietes valgajās acīs. Tad viņš izāķēja no krekla priekšas mazu, vieglu bronzas saktiņu un iespieda to Katei saujā. — Ņem un glabā! Tā tagad sargās tevi, tā ir brīvo ļaužu dāvana. Kad sliktas domas moca, paņem rokā un saspied — uz​reiz kļūs labi. Valfrīds sēdās airos, Zigmunds novietojās priekšgalā, sievietes — aizmugurē. Vents palīdzēja iegriezt laivu straumē. Ūdens strāvas satvēra laivu un nesa — uz priekšu, uz ilgotās jūras pusi. Saule pacēlās virs kokiem, noglāstīja vaigu un pakausi. Airus cilāt bija viegli, upe pati paveica grūtāko. Drīz vien līcītis, kuram blakus bija «Bišulogu» kalns, pazuda briestošo pumpuru un lokano zaru mudžeklī. Viņi palika vienatnē ar upi, maigajiem ūdens šļakstiem, pērno niedru čaboņu, klusajiem plunkšķiem, kad, saules valdzināta, palēcās kāda zivs. Virs galvas gavilēja un lirināja cīruļi, abos krastos gulgoja mežapīles un zosis. Neizsakāma skaistuma un klusas līksmes pārņemtas, abas aizmugurē sēdētājas sadevās rokās. Saule vēl nebija paspējusi nodzert ne nieka no Rindas pavasara ūdeņu bagātības. Sēkļi bija dziļi zem ūdens, un ūdenszāles vēl nebija paspējušas saaugt. Valfrīds airēja jau divas stundas, taču nejuta nogurumu. Tomēr arī Zigmunds pieteica savas tiesības uz airiem — viņam esot apnicis tāpat sēdēt. Abi piesardzīgi apmainījās vietām, un tagad Zigmunds bija spiests pavisam tuvu raudzīties Vizei sejā. Skatiens satraukti šaudījās, baidīdamies uz ilgāku laiku pieķerties vaigam, acīm vai klēpī saņemtajām


plaukstām. Taču pavasara kvēles pārņemtā Vize pati, gandrīz nenovērsdamas, lūkojās viņā, un likās, ka Zigmunds gatavs bez apstājas aizairēt līdz jūrai vai pat tālāk. Kate un Valfrīds raudzījās viens otrā pāri Zigmunda plecam. Aizgājusi ziema kā tumšs murgs nogrima visdziļākajā dzelmē, jauna saule zeltīja viņu matus, iešķīla acīs zvaigznītes un karsēja plaukstas, kas tiecās vienotrai pretL Tirkīzzilais, žilbais debesu loks liecās pāri kā gigantiskas katedrāles velves, un viņu skatieni savijās kopā kā sirds lūgšanas un tiecās augšup. Tad Rinda sāka līkumot kā apreibis zalktis. Cilpas mijās tik strauji, ka vienubrīd saule apmīļoja labo vaigu, bet pēc pāris acumirkļiem — jau kreiso. — Varbūt piestāsim uz brītiņu?— Zigmunds pār plecu izmeta Valfrīdam.— Man galva sāk griezties, te jau iet kā pa amerikāņu kalniem. Un vispār — pusdienlaiks ir klāti Pret pusdienlaiku nevienam nebija iebildumu, kaut arī Valfrīda pulkstenis rādīja tikai pusdivpadsmit. Katrs nogrieza pa stingrai maizes aprikai, pārvilka plānu kārtiņu sviesta un drupināja dzeltenīgo biezpienu. Ēda klusēdami, tikai bridi pa brīdim cits citam pasniegdami sulu trauku. Biezpiena piku dabūja ari Tutanhamons, kas kaķiskā priekā izlēca uz cietas zemes un droša pamata. — Iešu nomazgāties,— pēc stundas ceturkšņa Kate pārlaida visiem smaidošu skatienu, kas apstājās pie Valfrīda.— Liekas, vēl šīrita miegs acīs. Viņa savilka noslīdējušās pastalauklas, papurināja sajukušos matus un kāpa lejā. Pagāja garām laiviņai, pārkāpa nokritušam stumbram. Piesmēla pilnas plaukstas vēsa dzidruma un iegremdēja tajās saules sakarsēto seju. Tad vēl… un vēlreiz … Aukstās lāses ritēja pa kaklu un krūtīm, tirpiņas pāršalca ādu, upes dvaša smaržoja pēc jaunām saknēm un dziļuma. Katrīna aizvēra acis un atlieca galvu, zem plakstiem virmoja sārti saules apļi. Kādas karstas un mīļas rokas apvija viņas vidukli, pieglauda plecus, apglāstīja matus. — Katiņ … tu esi saslapējusi kreklu …— Valfrīda pirksti izņēma saktu no apkaklītes.— Gribi — nebrauksim tālāk, paliksim tepat. Es gribu, lai tu būtu mati blakus, nevis skatīties tevi pa gabalu. Tā taču ir gatavā mocība, vai ne? — Mums varbūt mocība, bet viņiem …— Jaunā zālīte padevīgi saņēma Kates augumu, pumpurains zars pieskārās aizvērta​jiem plakstiem. — Lai viņi paši tiek ar sevi galā,— viņš nomurmināja. Tad iesmējās.— Te taču nav salmu, ko skaitīt! Bet mēs peldam uz jūru, Katiņ. Mēs jau esam jūrā… kā divi mazi akmentiņi. Kaijas kliedz un putas dejo, bet mēs… Zigmunds un Vize sēdēja kā koka dieviņi un blenza sulu traukā, it kā tas būtu pasaules centrs. Pāris knišļu vai sīkmušiņu, dejā aizrāvušies, saviļņoja tumšo līmeni. Kā pēc komandas katrs no savas puses metās glābt kukaiņus, taču virs spaiņa satikās divas nodevīgi drebošas rokas, un nabaga knišļi tika atstāti likteņa varā. Tiem atlika tikai noslīkt, un to viņi arī darīja. Vai Zigmunds Vizei kaut ko teica? Ja viņam kāds to prasītu, viņš nespētu atbildēt, pat ja gribētu. Taču viņš negribēja neko, tikai palikt, mūžīgi palikt tā, kā tagad; just tik tuvu pie savējās pukstam citu sirdi un biklo sapņu apvīto bizi pie sava vaiga glaužamies. Laika lāses krita ūdens pulkstenī, saules spēks grieza ēnas citā virzienā, jauniņa, tikko piedzimusi mārīte pārrāpoja pāri savītiem pirkstiem un aizlidoja. Un atkal upe pacēla viņus savā mugurā, laiviņa peldēja viegli kā lapa. Airi bija vajadzīgi tikai tajos brīžos, kad straume meta līkumu. Nevienam vairs negribējās steigties. Četri jauni cilvēki bija iegrimuši savu izjūtu glāsmainajos viļņos, kas ietvēra viņus kā pasakains starojums. Laiva paslīdēja zem senā Rindas tilta ar apdrupušiem akmens mūra balstiem un biezu ozola dēļu segumu. Krastos nemanīja neviena cilvēka, likās, ka pasaulē ir tikai viņi un upe. Vize iegremdēja roku ūdenī un skatījās, kā sīki burbulīši trīsuļoja ap pirkstiem, vējiņš rotājās Katrīnas matos. Saule


lēnām slīga uz vakara pusi. Vajadzēja apskatīties pēc piemēro​tas vietas naktsguļai. Maziņš ielīcītis spulgoja kā brīnumputna ola tumšā skuju ligzdā un aicināja piestāt. Laivu uzvilka krastā. Zigmunds un Valfrīds sāka sliet telti no egļu zariem, Tutanhamons pazuda kokos kā melna ēna, bet abas sievietes pagājās tālāk, lai papētītu, vai tuvumā nav māju, nav ļaužu, no kuriem piesargāties. Pusstundas gājiens pa mežu neko tādu neatklāja, un viņas devās atpakaļ, taču iznāca upmalā gabaliņu uz priekšu. Te zeme bija mitra, pēdās sasūcās ūdens, niedrājā sakliedzās iztraucētās pīles. Otrpus upei pletās atzaļojusi pļava. Tālu, tālu debesīs lēni strūklojoša dūmu svītra norādīja cilvēku mājokli. Vizēs sapņainajās acīs pazibēja pēkšņa doma. Viņa palēni​nāja soli un ielūkojās niedrājā. — Pagaidi, Katiņ, es paskatīšos …— Viņa parāva brunčus uz augšu un pagājās līdz pašam ūdenim.— Olas tikko sadētas, es dažas paņemšu. Piles brēkdamas metās ūdeni. Taču Vize paņēma pa vienai olai no četriem pērkļiem un, klusu smiedamās, kāpa atpakaļ. Zaru pajumte jau bija gatava, vieta guļai sakārtota. Valfrīds piesardzīgi iekūra mazu uguntiņu — tāpat vien — mājīgumam. Sīkajā ogļu kaudzītē ierausa Vizēs nestās zaļganpelēki plankumotās olas. Ēnas stiepās aizvien garākas, un drīz vien debesīs iemirdzējās zvaigznes. Tā bija neaizvērtu acu un nemierīgas elpas nakts. Tikai tad, kad caur kokiem sāka taustīties rīta sārtie pirkstiņi, elpas pierima, un acis aizvērās. Bija vēsi, bet miegs sasildīja. Pulkstenis tuvojās astoņiem, kad viņi bija gatavi doties tālāk. Laiva jau šūpojās uz ūdens, Valfrīds stūmās nost no krasta, kad atskanēja žēls ņaudiens — blandoņas runcis tupēja uz zāļaina cinīša un pārmetoši skatījās viņos, taču neuzdrīkstējās laisties ūdenī. — Tā nu gan ir uzticība!— Valfrīds smējās, palīdzēdams kustonītim nokļūt laivā.— Nu ir skaidrs, ka viņš nolēmis mūs neatstāt. Tas ir jauki, man melns kaķis vienmēr ir nozīmējis laimi. — Laimi vai nelaimi, bet viņš ir kolosāls.— Zigmunds atkal sēdēja priekšgalā un paņēma runci uz ceļgaliem. Upe joprojām līkumoja. Pēkšņi negaidīti strauja straume sāka raut laiviņu uz priekšu. — Stop, Valfrīd! Es atceros — tur ir pamatīga krāce, tāds kā ūdenskritums. Velc uz malu, citādi sasitīsim laivu!— iesaucās Zigmunds. Nu nācās gulties airos ar visu spēku. Muskuļi saspringa, uz pieres izspiedās sviedru plīva. Kaķis sajuta ko nelabu un sarāvās pavisam maziņš. Vize un Katrīna saķērās rokās un bažīgi lūkojās uz krastu, kas tuvojās pārāk lēni. Taču metrus piecus pirms krāces Zigmunda roka saķēra pāri straumei nolīkušu vītola zaru. Priekšā šalca kritums, bet viņi jau stiepa vieglo laiviņu garām bīstamajai vietai. — Viss kārtībā, laižam tālāk.— Zigmunds palīdzēja Vizei iekāpt.— Tagad es paairēšu,— viņš uzvaroši paziņoja, un smaids kapelmeistara vaigā iepletās līdz ausīm. Izbraukuši slaidu līkumu, viņi ieraudzīja labajā krastā brīnišķīgu ainu — akmeņu dambi ūdenslāšu migliņā un dzirnavu ratu. Uz laipām virs rata stāvēja divi vīri un, plaukstas virs acīm turēdami, raudzījās uz viņiem, kaut ko uzsauca, taču troksnis apslāpēja balsis. Dzirnavu nama durvis bija vaļā, un varēja saskatīt iekšā kustošos stāvus. Augšpus dambja bija piesietas divas laivas, daudz lielākas nekā viņējā, straumes raustītas, tās drebēja kā nepacietīgi zirgi. Mežu masīvs pamazām atkāpās no krastiem, drīz vien paplašinātās straumes abās pusēs vīdēja tikai atsevišķi koku un krūmu puduri, retas mājas. Otrās brauciena dienas vakars viņus panāca Rindas un Stendes satekā. Divas spožas ūdensstīgas saplūda vienā, un nu jau laivu nesa Irve — skaistā jūrmalas upe. Zāļainie līdzenumi beidzās, un krastus kā zaļganas sienas atkal apņēma mežs. — Tagad jāuzmanās, ka neaizbraucam par tālu,— Katrīna lūkojās tālē pāri airētājam.— Tūlīt vajag nākt asam līku​mam pa labi, tad jābrauc pie krasta. Tālāk — kājiņām, kājiņām …


— Tepat jau būs ,..— Valfrīds skatījās pār plecu.— Jā, laid nu malā, vecīt, braukšanas prieki beigušies. Cik te ir pa taisno līdz jūrai? — Četri vai pieci kilometri, vairāk nebūs,— Kate optimistiski teica.— Stundas gājiens. Bet šovakar diez vai vajadzētu iet. Labāk atpūtīsimies un rītā agri dosimies tālāk. — Skaidrs.— Zigmunds izcēla visu mantību krastā un lika mīkstajā smiltī. Kopā ar Valfrīdu uzvilka laivu krastā un atstāja līdz rītam. Tad varēs ierakt smiltīs vai izdomāt ko labāku. Irves krasts šai vietā atgādināja jūrmalu. Baltas smiltis, olīši ļ un pa seklumu bradājoši jūras putni. Tikai augstāk sākās sūnu un viršu sega, slējās egles un rempuļainas priedes. Vīdēja arī slaidi priežu stāvi, tumšsarkani un dzelteni kārkli pilnos ziedos. Mežs likās pavisam pirmatnīgs, kurā cilvēks vēl nav spēris kāju. Domīgi un klusi viņi nosēdās krastā. Vize kautri piespieda plecu Zigmundam, Valfrīds nolaida galVu Katrīnai klēpī. Nerimtīga un žigla, kā sudraba ziedu piekaisīta, Irve trauca savus ūdeņus uz jūru viņiem garām, aiznesa aprīļa pēdējo dienu, kurai, tāpat kā visām pārējām, lemts saplūst ar mūžības okeānu. Trīsuļojošā spogulī draiskojās slīpie saules stari un debess sarkstošā pamale. Neredzamu gaisa strāvu nestas, pla​nēja kaijas, un viņu spalgie kliedzieni atbalsojās katrā sirdī citādi. *** Venta laivu noraka iezīmīgas, ķeburainas priedes pakājē. Savāca akmeņus, nolūzušus zarus un aplika no visām pusēm. Virsū uztupināja tukšo sulu spainīti, kurā Valfrīds ar vairākiem naža griezieniem pūlējās atdarināt Venta rakstu — lidojoša putna siluetu. Vērīgi aplūkojugi sūnām apaugušos koku stumbrus, skudrupūžņu novietojumu, saules stāvokli debesis, viņi uzņēma gan​drīz precīzu rietumu virzienu ar mazu strēķīti uz ziemeļiem. Diena bija brīnumaina kā Dieva dāvana. Debesu tumšzilā kvēle spiedās cauri skujotiem un pumpurotiem zariem, karsēja sveķu dzīslas, no kurām cēlās skurba smarža. Vietumis starp milžu kājām līdzīgiem priežu stumbriem un biezām egļu saaudzēm pavērās mazi, zāļaini klajumiņi kā laumu dejām radīti, noauguši pelēkpūkaini violetām silpurenēm. Daudzbalsīgajā putnu korī bija grūti izšķirt atsevišķas balsis, vienīgi ūbeļu kaislīgie alti pieskandēja pazares. Kā slaidas, brūnganas ēnas garām aiztrauca stirnu pulciņš. Runcis Tutanhamons satraukti šaudījās, ošņādams un sprauslādams, tauriņus un vaboles tvarstīdams. Milzīgās, dzeltenīgās acis kļuva skadras kā vanagam, melnais astes galiņš satraukumā trīcēja. Četri gājēji vairāk klusēja nekā runāja. Bija smaidi, domīgas nopūtas. Kate ar Valfrīdu brīžiem klusu iedziedājās, dziesma paplīvoja bez sākuma un bez beigām — tāpat vien — kā pavasara vēsma. Vize bija līksma kā bērns; noskretušo brunču malai plīvojot, viņa lēca pār kritalām un tumšām, burbuļojošām ūdenstērcēm. Mati piespraudīti baltiem un ziliem vizbuļiem, bet degungals un zods aplipis dzelteniem ft putekšņiem. Taču Zigmunds bija domīgs, bet pat briļļu stikli nespēja apslēpt parasti vēso acu neparasto mirdzumu. Tam gan pievienojās laba tiesa nemiera, jo divu aizvadīto dienu burvības mirkļi īstu skaidrību nedeva. Pieradis savā apziņā visu kārtīgi salikt pa plauktiem, viņš nevarēja nedomāt par nākotni un par Vizēs vietu tajā. Labi, pēc divām trim dienām viņi būs tikuši līdz pilsētai. Pieņemsim, ka tur nekas nebūs mainījies, un viņi turpinās mierīgi dzīvot, darīt iesākto. Bet cik ilgi, cik ilgi vēl? Pēc visiem piedzīvojumiem, briesmām un klaiņošanas Zigmunds atkal vēlējās just stingru dzīves pamatu zem kājām. Varēja jau dzīvot arī šajā pasaulē, bet tas nozīmēja nemitīgu sevis paša, savas tautas un valodas noliegšanu. Vai arī nemitīgu slapstīšanos, neatslābstošu uzmanību un atkarību no citiem. Ir jādzīvo tur un tad, kad esi piedzimis, šajā pasaulē viņi ir tikai viesi, kam nav lemts nekā mainīt iesīkstējušā un vēstures gājuma stingri nospraustā kārtībā. Nu, kādam var kaut ko palīdzēt… drusku.. . piemēram, Vizei. No ierastās vides, iai cik tā baiga, viņa ir izrauta. Un tālāk? Ko darīt pilsētā? «Nē,


viņa pilnīgi droša varēs būt tikai mūsu laikā, mēs taču esam atbildīgi par viņu … Bet kā? Ja es vai kāds cits no mums nebūs laimīgs un apmierināts, spogulis paliks auksts. Ja es nebūšu laimīgs, arī Katrīna un Valfrīds netiks atpakaļ. Bet es varu būt tāds tikai tad, ja Vize,.. Taču mīlēt nevienu nevar piespiest. Tātad, ja mēs ar Vizi nebūsim kopā, arī pārējiem nekad vairs netikt uz īstajām mājām, savu īsto vietu? Ja kaut vienam nebūs labi, pārējie nīkuļos un varbūt pat… aizies bojā? Kā tas var būt? Katrs cilvēks taču ir pats par sevi, bet te iznāk, ka mēs esam tā sasaistīti, tā sapiņķerēti…» Laikam viņš bija stipri atpalicis no citiem, jo Kate pāris reižu atskatījās. Varbūt Kate zina … Varbūt Vize viņai ko teikusi? — Kat, es tev gribu ko pajautāt,— viņš iesaucās un paātri​nāja soli. — Jā? Kas kapelmeistaram uz sirds?— Uzrunātā gaiši smaidīja, un pat šis smaids viegli iedūra Zigmundam sirdī. — Pati zini,— Zigmunds neviļus atkārtoja vārdus, ko Katrīna pirms nedēļas bija teikusi Vizei. — Drīz būsim galā. Un ko tad? Kas notiks ar Vizi? Viņa bez mums būs pazudusi, vienkārši pagalam — un vissl — Bez tevis,— Kate precizēja. — Ej… Nu, labi, ja tu tā saki. Bet es bez viņas ari, to taču jūs abi būsiet sapratuši? Tā nu ir. Pienāk taču cilvēkam mūžā tāds brīdis. — Jā, esmu par tādiem dzirdējusi.— Katrīna mīļi un blēdīgi smaidīja.— Ko lai saka? Viss ir atkarīgs no tevis paša. — No manis?— Zigmunds tīri vai apstulba.— Vai tad es varu? — Kurš gan cits? Kurš cits var palīdzēt viņai atklāt pasauli? Vai man jāstāsta viņai, kas ir mīlestība? Vai Valfrīdam stāstīt, cik tu esi kolosāls? Nesāc tikai analizēt un pētīt, tad ar mīlestību būs cauri. — Mums jādomā par atgriešanos mājās. Bet es viņu nevaru pamest. Tad labāk palikšu te par kapelmeistaru uz mūžīgiem laikiem. Bet jūs … — Tu esi traks, Zigi!— Kate vieglītēm iebelza viņam pa plecu.— Es tev par puķi, tu man par suķi! Pirmkārt, gvelzt tādas muļķības spējīgs tikai līdz nemaņai iegrābies cilvēks, par ko es ļoti priecājos. Otrkārt, spogulis nav kroga durvis, kur viens iet iekšā, bet otrs paliek ārā. Ar to es gribu teikt, ka bez jums abiem ari mēs abi paliekam, kur esam. Un tu to zini ne sliktāk par mani. Zigmunds drūmi blenza mežā. Caur zaļganu migliņu zibēja Vizēs sīkais augums un vīdēja Valfrīda platie pleci. Nu tā! Šitāda tā mīlestība ir! Tev galvā dullums, bet tavi draugi šī paša dulluma dēļ dabū ciest. — Vize ir ļoti bērnišķīga,— Kate ierunājās klusāk un nopietnāk.— Tev nāksies papūlēties, lai viņa kļūtu pieaugusi un mīlētu tevi nevis tāpēc, ka tu esi labs cilvēks, kura vietā varētu būt arī cits, bet tāpēc, ka tu esi Zigmunds, viens vienīgais tāds visā pasaulē. — Ak, Kungs!— Zigmunds jokaini ievaidējās.— Kāpēc tam vajadzēja nākt pār manu galvu! Un tagad arī jūs ar Valfrīdu nevis bučosieties aiz katra koka, bet lauzīsiet galvas, ko iesākt ar Vizi, ko darīt, lai mēs nepaliktu šajos viduslaikos uz mūžieml Kate iesmējās tik skaļi, ka mežā atbalsojās. — Dumjš! Bezmaz vai augstākā izglītība, Drēzdenes domskola un kas viss vēl, bet dumjš! Ne jau tādēļ, bet tādēļ, lai tu būtu laimīgs! Ei, Valfrīd, pagaidi, kur tu skrien? Pagaidi, Zigmunds teica, ka man tevi jānobučo! Zigmunds noskatījās viņai pakaļ pusdomīgi, puspriecīgi. «Tad šitā beigusies mana bezrūpīgā paklīduša mūka dzīvei Nu, lai beidzas arī, jods ar viņu! Ja tikai… ja vien …» Ap pusdienas laiku viņi nonāca pie šaurās un seklās Lūžupītes. Vietiņa likās īsti piemērota


atpūtai. Vize noplēsa tāss gabalu un sagrieza blīvā turzā, lai pasmeltu ūdeni dzeršanai. Zigmunds ņēmās graizīt buka stilbu. Cieti nožāvētā gaļa bija jāgriež plānās, puscaurspīdīgās šķēlītēs, kas košļājot mutē saira. Pēc divām dienām ēdiena bija palicis pavisam maz. Katrīna saplūca pilnas saujas zaķskābeņu salātu tiesai. Tutanhamons devās medībās pats uz savu roku. Kad maltīte bija pabeigta, pari palika tikai apgraizītais kauls un plaukstas lieluma doniņa, — Vakarā būs jāiztiek no svaiga gaisa un mīlestības,— Kate nopūtās, taču nopūta nepavisam nesaderējās ar viņas vieglprā​tīgo un sapņaino sejas izteiksmi. — Mums pietiks gan viena, gan otra.— Valfrīda acis dzirk​stīja zem mežonīgajiem matiem. Zigmunds un Vize neizteicās, bet apmainījās trauksmīgiem skatieniem. — Būs vai jābrien pāri, ko?— Zigmunds mēroja acīm čalojošo Lūžupīti.— Nez vai te ir dziļš? Vize, es jau varētu tevi pārnest pāri, ja tu nesver vairāk par centneru. Ne pēc kā neizskatās, ja dāmas mērcē kājas. — Vai es tā dāma?— Vize apburoši mirkšķināja acis. — Pareizi, vecīt! Sievietes ir dzīves ziedi.— Valfrīds jau āva nost noplīsušās kurpes.— Katiņ, ņem mūsu runčuku arī, stiepšu jūs abus divus. — Vispār jau ziedus tieši liek ūdenī,— purpināja Kate, viņam pie kakla turēdamās. Ūdens bija ledaini auksts, taču brišana īsa. Puiši gan samērcēja bikses, bet tik siltā dienā tas nebija nekas briesmīgs. Mežs kļuva mitrāks, staltās priedes pazuda, kociņi bija sīki, sūna — bieza. Zem kājām sāka šļakstēt, un drīz vien samirka gan puišu apavi, gan Kates un Vizēs pastaliņas. Lēkādams no ciņa uz cini, Tutanhamons neapmierināti ņaudēja. Pēkšņi viņš iešņācās un uzmeta kupri. Zigmunds piesteidzās klāt un ieraudzīja lielu, melnsvītrainu čūsku. Sirds nepatīkami iekņudējās; riebumu pārvarēdams un citiem ne vārda neteikdams, viņš paķēra drebošo kaķi un steidzās panākt pārējos. Gribēja nolikt dzīvnieciņu zemē, taču tas ieķērās viņa drēbēs ar visiem nagiem un turējās kā pieaudzis. Purvainais klajums drīz beidzās. Vize bija pielasījusi pāris sauju dzeltenīgu dzērveņu un sadalīja tās ari pārējiem. Aizritēja vēl stunda, apavi nebija paguvuši izžūt, kad Kate sajuta — gaisā kaut kas mainījies. Nenoteikta šalka koku galotnēs izvērtās par noteiktas virzības vēju. Skujas iešņācās, ieelsojās, jautās sāls un vēl kāda brīnišķi pazīstama, valga smarža. Krūtis uzreiz sāka elpot dziļāk un kārāk. Ari Valfrīds izjuta spējo pārmaiņu, un, ne vārda neteikuši, abi metās skriet. Zari sitās sejā, brunči ķērās krūmos, slapjās kājas slīdēja, taču abi apstājās tikai tad, kad caur retajiem priežu stāviem iemirdzējās zaļgani sudrabota bezgalība. — Jūra … jūriņa …— Valfrīds čukstēja kā mīlestības vārdus.— Te nu mēs esam, Katiņ! Pēc ilgiem laikiem pirmoreiz man ir sajūta, ka esmu kaut kur nonācis, nevis tikai klīstu no vienas vietas uz otru. Nāc, iesim uz jūru, negaidīsim viņus, netraucēsim Zigmundam izskaidrot Vizei, kas ir jūra. Pēdas viegli grima sasilušajā smiltī, sanēja pērnie kāpu grīšļa stiebri, vesels kaiju mākonis, spārniem švīkstot, pacēlās debesīs. Raibu olīšu strēles stiepās tālu pa liedagu uz abām pusēm. Un viļņi, nepacietīgi putas kuļot, cits pēc cita metās krastā, viņiem pretī. Valfrīds pacēla Katrīnu uz rokām un līksmā skurbumā griezās pa viļņu sakrokoto liedagu. Šļakatas samērcēja viņu drānas. Neizlaizdams Kati no rokām, viņš pietupās, iemērca plaukstu ūdenī un piespieda sejai, tad mitriem pirkstiem skāra viņas pieri un vaigu. — Es sasveicinos ar jūru,— Valfrīds čukstēja.— Pēc ilgas, ilgas šķiršanās … Ari Katrīna iegremdēja roku putās un pacēla to, ritošās lāsītēs mirdzošu un sīkiem smilšu graudiņiem aplipušu, pie mīļā cilvēka iedegušās sejas un vēja saveltajiem matiem. — Vai! Vai, kāda!— aiz muguras atskanēja Vizēs pārdzīvojumā aizlūstošā balss. Pelēkās acis, platas, platas, sajūsmā un aizgrābtībā vērās nekad neredzētajā brīnumā.— Jūra … Un kur tā beidzas?


Vai varbūt — vispār nebeidzas?— Vize satvēra Zigmunda roku un rāva viņu lejā vai pašā ūdenī.— Es nekad neko tādu neesmu redzējusi! Tik milzīga! Mirdz … Un tur brauc kuģi? Laivas arī, ja? Kur tās ir? Zigmunds klusēja, Tikai skatījās, Ja tagad vairs nekur nevajadzētu iet, ja te, kāpās, būtu maza, gaiša mājiņa… Viņam un Vizei. Lai katru dienu varētu skatīties, kā jūras sudrabs atviz šais pelēkajās acīs, un vakaros klausīties bangu dunā un viņas elpā,, — Tu esi bēdīgs, Zigmund?— Vizēs sejiņa bija tik tuvu, ka viņš varētu saskaitīt visus vasarraibumus. — Es neesmu bēdīgs, Es esmu priecīgs, ka tu esi te, — Es arī. Es tagad katru dienu esmu priecīga. Tur … es nekad tāda nebiju. Man ir tik labi, tik… Viņa samulsa, sadurstījās — Zigmunda acis bija tik savādas, un varbūt tas bija brāzmainais jūrmalas vējš, kas piekļāva meitenes trauslo augumiņu viņam. Lūpas saskārās netverami īsu mirkli, bet ar to pietika, lai šaubas un nedrošība, kas sāpīgi spieda viņa sirdi, aizskalotos jūrā, un viņš kļuva stiprs un drošs — vairāk nekā jebkad agrāk. Laimīgi saskatījušies, viņi sāka iet pa liedagu uz priekšu. — Vai tagad Ovišos ir bāka, Katiņ?— gabaliņu priekšā jautāja Valfrīds. — Vajadzētu būt gan, Vents taču runāja par ugunstorni. Tas pats jau būs. Gribētos redzēt. Liedaga gaišumā ievilkās tumša svītra. Tās bija divas laivas, melni nodarvotas, plakaniem dibeniem un augstiem priekšgaliem rupji iztēstu dzīvnieku galvu atveidā. Vienā laivā bija zems un plats koka kubls, tajā — ritulī salikta virve, otrā pamests koka smeļamais trauks. Abas laivas bija miklas, zvīņu un aļģu aplipušas, laikam vēl šorīt no zvejas atgriezušās. Tikko jaušama taciņa veda augšā kāpās, — Paskatīsimies?— ieminējās Kate un māja Zigmundam un Vizei. Aiz kāpām bija jocīga tiklu būda — puse no pārzāģētas, stāvus uzslietas laivas, puse no mizotām kārtīm ar šauru ieejas spraugu. Būda asi oda pēc jūras ūdens un darvas. Aiz būdiņas taka paplašinājās un sazarojās. Kreisais atzars izbeidzās cieši iežogotas sētas vārtos, bet labais viņu noveda kāpas smailē pie dīvainas celtnes. Četrstūraina akmeņu būve noapaļotiem stūriem pacēlās trīsstāvu mājas augstumā. Apkārt bija sakrautas milzīgas malkas grēdas, starp tām — nomīdīts, skaidu piebiris laukumiņš ar trim vai četriem bluķiem malkas skaldīšanai. Pie tālākās grēdas locījās kreklos izmeties vīrs, bet aiz viņa mazā nastiņā sveķainus skalus krāva pusaugu zēns. Abi uzmanīgi nomēroja pienācējus acīm, taču uz sveicienu atbildēja labprāt, aprautā, neparasti locītā valodā. Draugi pastāstīja, ka iet uz Ventaspili, ka ilgi ceļā. Jautāja, vai šis ir Ovišu ugunstornis? — Jo,— vīrs atbildēja.— Drīz jou laid's ugun klāt. Tikko kā soul pe ūdiņvirs, ta laiž klāt. — Kas to darīs?— Valfrīds prasīja.— Un kā malku dabū augšā? — Es pats laid's, kas cits. Tas, ro, mans dā-arbs. Pa dien' malk' sanes, uz muger sanes, vak're dedzen. Ta viens guļ, otrs vakte. Ap pusnakt' jāiet vel uzmest, un uz otrem gaiļem akai. Puiks skatas no vakerpus, es pats — li rītem. Tur, ro, mūs' istab'I Kungs lik' e'tais't liel lo-eg, le var lāb redz't… Puika mazāk klausījās tēvā, vairāk pētīja svešiniekus. Viņam bija mīlīgs, sveķu plankumiem izraibots ģīmītis, nevienādi apgriezti gaišbrūni mati, nošmulētas pakulu bikses un krekls, toties ādas josta ar metāla sprādzi un īsa, spalvaina veste. Saitē pakārts duncītis. Skaidu un skalu nasta bija pilna, un zēns apmierināti izslējās. — Es ies ougš, ja? Var, ja?— Nogaidījis tēva mājienu, zēns metās uz torni. Izrādās, ka aizvēja pusē piebūvētas stāvas koka trepes. Puikas kailie stilbi un papēži pēc pāris minūtēm pazibēja pašā augšā. Draugi lūdza torņa uzraugam atļauju uzkāpt tornī un aplūkot, kā viņš sakārto malkas šķilas, lai tās


degtu visu nakti. Vīrs atļāva, tikai pieteica būt prātīgiem, tornis esot stāvs, ka galvas nesareibstot, ka nenokrītot. Uz uguns klātlikšanu gan nevarot augšā būt, bet līdz tam vēl laiks esot. Torņa gala platformā, ko ietvēra metru vai pusotra augsta mūra apmale, prasmīgi darbojās sarga dēls. Viņu saucot Miks, bet tēvu — Ancis. Māte ari esot, jā, un divas māsas ari. Māte aiznesusi uz kaimiņiem šķetināto dziju, būšot maize. Zivis viņi ar tēvu šorīt zvejojuši. Ap trīs kāli salaku un reņģu. Par uguns klaušām kungs dodot viņiem maizes miltus un iesalu. Zirņus. Bet viņiem esot trīs kaziņas un divas aitas. Miežus paši sējot savā laukā, rāceņus un sīpolus stādot… Visu to stāstot, Miks veikli sakrāva iekurus, ar apslapinātu pirkstu pārbaudīja vēja virzienu un sāka kraut lielo sārtu. Pa to laiku ari Mika tēvs uzkāpa augšā, piemetās uz šķilu kaudzītes un ar labpatiku sekoja līdzi puikas darbam. Tēvs un dēls bija ļoti līdzīgi, tikai sarga seju pa pusei noslēpa brūna, kupla bārda. Acis abiem tumšas, sejas iedegušās. Palīdzējis dēlam sakārtot smagās, sveķainās šķilas, Ancis mudināja kāpt lejā. Varbūt ceļa gājēji iekodīšot kādu strimalu? Nekā laba jau mājā neesot, kā jau pavasari. Putru vēl strebjot melnu, kamēr kazas atnesīšot kazlēnus. Tā jau ir, bet citiem krasta ļaužiem neejot labāk … Vēl īsu brīdi viņi skatījās jūrā, acis piemieguši, jo vakarpusē mirdzums bija gandrīz neizturams. Debesis lēnām iesārtojās, vējš pierima. — Kur t' jūs paliks pa nakt'?— Ancis pajautāja, nolicis viņiem priekšā koka bļodiņu ar oglēs ceptām zivīm un ķipīti ar skaidru ūdeni. Viņi sēdēja turpat malkas laukumiņā — istabā maz vietas un tumšs, teica torņa sargs. — Tāpat… paskatīsimies …— nenoteikti teica Zigmunds. — Ko t' skat'ses? Nosals, nakt's vel ouksts. Te jou nav ne cēļ' ne kro-eg … Vaj'g iet kād's māj's. Pa, pa, Mik, tu aizved vīņ's pe Jēkab! Tās i liel's māj's. Murns ta istab' i kā lamat', ka vis' noliekas uz aus', ta nav kur kāj' spērt. Pe Jēkab, ja! Viš i maktens vīrs, cēļ gājējam edos gan vak'riņ, gan čub' maiss. — Cik aplami viņš runā!— Vize čukstēja Katrīnai ausī.— Es gandrīz neko nesaprotu. Kāpēc tā? Vai tad te cita zeme, cita mēle? — Ja būtu cita mēle, tad tu nesaprastu neko,— Kate atčukstēja.— Jūrmalnieki tā runā. īsāk, lai vējš nesapūš mutē. Kamēr viņi mielojās ar reņģēm un sadalīja atlikušo maizes donu, saule jau bija nolaidusies gandrīz līdz pašai jūrai. Ancis pagāja dažus soļus uz istabas pusi un iesaucās. No istabas iztecēja astoņu deviņu gadu meitene ar saitē nesamu augstu podu. Ari viņai bija basas kājas, bet lācīgais pakulu bruncis salāpīts un tīrs, ar glīti pievārstītu linu augšdaļu un sīkas saktiņas saņemtu apkaklīti. Mati sapīti cietā bizē un sasieti ar krāsainu diegu pīnīti. Meitene nāca žigli, bet nolaistām actiņām, baidīdamās pat uzlūkot svešiniekus, kurus bija vērojusi, aiz istabas stūra slēpdamās. Podā bija kvēlojošas ogles, piesegtas ar metāla vāciņu, lai nededzinātu nesējam rokas. Ancis paņēma ogļu trauku un kāpa augšā, bet meitenīte aizskrēja tik ātri, ka plikās, netīrās pēdas vien nozibēja taciņas smiltīs. Četri draugi kopā ar Miku drāzās lejā uz liedagu, lai redzētu, kā virs Ovišu ugunstorņa paceļas liesmas. Torņa sārts aizdegās vienā mirklī ar dobju rūkoņu. Debesis gan vēl bija pārāk gaišas, lai pilnībā izbaudītu efektu, taču Miks steidzināja doties uz nezināmā, bet tik ļoti cildinātā Jēkaba mājām. Viņi gāja pa skujām nobirušu piejūras meža taciņu. Mīlulis kāķis, kurš zvejnieku māju tuvumā bija saodis neredzētus kārumus un pēc sirds patikas pamielojies ar zivju galvām un iekšām, samanīja, ka viņa lolotāji dodas tālāk, un metās pakaļ lieliem lēcieniem, ārkārtīgi pārsteigdams mazo Miku. Tik skaistu un melnu kaķi viņš vēl nekad neesot redzējis, teica puika, paņēma Tutanhamonu rokās un ļāva trīties sev ap zodu, sajūsmā klausīdamies runča murrāšanā.


— Tas kaķis nav normāls, viņš jau uzvedas kā pēdu dzinējs suns.— Valfrīds skatījās uz mīluļa piemiegtajām acīm.— Kur tas redzēts, ka runcis raujas prom no mājām un skrien līdzi? Es visu laiku domāju — vai Ventspilī viņš pie mums paliks? Viņš tev uz pusdienu nozūd, bet tad izlien nez no kurienes. — Mīkiņ, pastāsti, kas tas par Jēkabu, uz kura mājām tu mūs ved?— Kate ar interesi raudzījās zēnā. — Viš i no Vent'spīl. Viš i brcucs tai' jūrje a diž' kuģem. Vīņ' souc tāpat kā vece ercog', bij's aizjār' zemē, redzeis mell's ļoužs, ved's mā' visād's dārg's mant's, Bet viš pils'te negribe dzīvot, gribe pats sov zēm' un māj'. Un ta jounes ercogs viņam e'dēv vien arkl'ties' zēm' un kok's, ko māj' celt. Viņš uzcel liel sēt, tagads pats būvē laiv's … Taka atvirzījās no jūras un ievijās skaistā staltpriežu silā. Jau caur rudajiem stumbriem gājēji samanīja augstu zaru vijuma žogu un sarkanu kārniņu jumtu. Uz rītiem no sētas bija pļava un lauki. Nācēji brīnīdamies saskatījās — šis Jēkabs laikam tiešām bija pamatīgs vīrs, ja varēja būvēt tik varenu māju — akmensmūra pamatiem, gludi tēstiem, tādiem kā ieeļļotiem baļ​ķiem, trim stikla logiem un kārniņu jumtu! Pie tam latvietis būdams! Miks droši atcēla vārtus. Baltu smilti un smalku granti nokaisīts celiņš veda uz māju,1 kas vienlaikus atgādināja Kurzemes zemnieku istabu un pilsētas namu. Sāniski iepretim mājai bija divas klētis gludiem salmu jumtiem un akmens pamatiem. Vēl tālāk zema, gara kūts un šķūnis. Klēts nojume bija piekrauta ar visdažādākajiem lietaskokiem, bet sētā un pagalmiņā valdīja ideāla kārtība. Sazēlis, gludens maurs, līdze​nas celītes, uz akmens sliekšņa nevienas smiltiņas. — E-ū! Jēkabtēv!— iesaucās Miks. No šķūņa puses atskanēja balss, un pēc brīža no sabiezējušās ēnas iznāca plecīgs neliela auguma vīrs. Viņš mazliet pie​kliboja. — Kas ta te sanāk'š?— saimnieks prasīja rāmā balsī.— Va' tu tas, Mikiņ? Tumšs, es nevar saredz't. Un kas tie pa ciemļoužem? — Viņi iet uz Ventaspil', Jēkabtēv! No tālēm ceļem. Bet nākt' nāk virs, un viņems nav jumts virs gāl'„ Tē's teic, lai es vīņ's ved pie tevim, — Cik ta jūs i?— Jēkabtēvs prasīja, krēslā pūloties apskatīt atnācējus.— Ies uz istab', tad jau redzēs. — Četr, vīņ i četr,— Miks skaidroja.— Es gan istabā neies, skries apakļam, līdz vēl nav tumšs… Viņems i diktam mīļš kaķ's, tek pakaļ, iet līdz kā sunit's.— Un Mika basie papēži aizdlpēja pa taciņu. Namā visu vidusdaļu aizņēma milzīgs manteļskurstenis, pavarda telpā varēja brīvi ieiet, pat nepieliecot galvu. Virs nelielas uguns kāsī karājās grāpis, garaiņi smaržoja pēc putraimiem. Uz vienā malā ierīkotas kārtiņas zeltotus sānus spīdināja žāvētas zivis. Taču viņiem nebija laika vērot manteļskursteņa brīnumus — saimnieks vedināja istabā. Gaišas priežkoka grīdas, baltinātas sijas, brūngans neglazētu podu siltummūrītis, dzeltenīgu autu apsegts goda galdiņš, četri no vecuma nomelnējuši krēsli izgrieztām muguriņām, liels ēdamgalds, soli… Divas resnas tauku sveces koka svečturī, evaņģēlijs koka vākos, vairākas dažāda lieluma lādes, skaists kapara katliņš kafijai, miezeri, piestiņas nelielā plauktā. Pie durvīm uz vadža balināts dvielis. Un maza, apaļa vecenīte uz mūrīša ar adīkli rokā. Pats saimnieks noskatīja viņus visus pēc kārtas. Bijušais kuģinieks nebija liela auguma, bet viņā jautās spēks, kaut gan gadu viņam varēja būt jau krietni pāri sešdesmit. Pavisam sirmi, īsi apcirpti mati, sirmas ūsas ar mākslīgi uzsmailinātiem galiem. Acis gaiši zilas, laipnas, bet piesardzīgas un vērīgas. Viņš lika visiem sēsties pie lielā galda. Kate neveikli spieda azotē runci, kurš, sajutis jaukas


smaržas, par vari lauzās ārā. Melno galviņu pamanīja ari Jēkabs. — To tu, meit, iznes un noliec pie klētsdur'. Lai vaktē pel's. Pēc, ka paēdis vak'riņ, ielies kād' pien' 1ās', le viņam tiek. Katrīna paklausīja un, atpakaļ nākot, rūpīgi aizvēra durvis. Mazā vecenīte, apaļa kā podiņš, baltu lakatiņu cieši ap galvu, lika ciemiņiem priekšā bļodiņas ar baltu miežu putru. Grumbainā mute viņai bija cieši sakniebta, acīmredzot par ciemiņiem viņa sajūsmā nebija. Nolikusi galdā krūzi ar nokrejotu pienu un karošu sauju, viņa atkal nometās uz krāsns mūrīša un turpināja džinkstināt adāmadatas. Saimniekam pret viesiem iebildumu nebija — klusi un godīgi jauni ļaudis, drēbes gan noplīsušas, bet mantu pauniņa kārtīgi sasieta, vīri gan bārdām noauguši, bet kurš ceļinieks tad var bārdu izpucēt? Kājas, lai, pie durvīm notrina, lieku nerunā, vairāk klausās. Un Jēkabs pastāstīja par to, kā ticis pie turības, kā ieguvis hercoga brīvļauža vārdu. Knapi astoņpadsmit gadu bijis, kad viņu sētā pie Ventas attekas iebraukusi gara ražu un pajūgu rinda pulka jātnieku pavadībā. Mājas būšot jājauc nost, teicis lepni ģērbies jauns vīrs ar spalvām pie cepures un samta svārkā. Tēvs, māte vaimanājuši — kur iešot, ko darīšot, vienmēr tak zemes kungam kunga tiesu godam devuši. Bet lepnais vīrs šūpojis galvu un, mūsļaužu mēlē lauzīdamies, teicis — labāku vietu tam, ko nolēmis taisīt, viņš neatradīšot. Te būšot pulka darbinieku, būvēšot lielas laivas vai kuģes, ar kurām varēšot pa visām pasaules jūrām braukt. Viņi varot palikt par darbiniekiem, un par zaudēto tēva māju viņš tos tad atbrīvošot no kunga tiesas maksāšanas, laidīšot par brīvjaudīm. Tēvs, māte gan baidījušies — kā nu būšot, kā ne, bet viņš uzreiz bijis mierā. Tā arī sācis kopā ar svešzemju meistariem kuģes cirst, bet pašam varen gribējies uz tādas kuģes braukt. Lepnais, jaunais vīrs bijis pats zemes kungs Jēkabs. Vienā labā reizē, kad lielu kuģi ūdenī laiduši, gājis pie kunga un prasījis — lai laižot braukt. Uzreiz vēl ne, bet pēc pāra gadiem aizbraucis arī. Bijis jitiņu, eņģlenderu, olenderu6 zemēs, bijis vēl daudz tālāk tādās zemēs, kur ļaudis pliki staigā, jo tur tik karsts, ka nevienu drēbes gabalu miesa nepanes. Visādus amatus pildījis, gan koka, gan dzelzs darbus darījis, kamēr vienā nejaukā reizē melno cilvēku zemē viņam ļauns tārps kājā ap ceļgalu iecirtis. Domājis jau, ka beidzamā stundiņa klāt, miesa metusies zaļgana, sirds apgurusi. Tad melnais vīrs ņēmies viņu zāļot, pārcirtis dzīvu putniņu uz pusēm un sirds puses jēlo gaļu pie tārpa cirstās vainas licis. Tā aizgājuši četri vai pieci putniņi, tik raibi un krāšņi kā silto zemju puķes, bet tak jēlā gaļa visu nelabumu no miesas izsūkusi. Kāja gan palikusi stīva, bet dzīvotājs bijis. Tālās jūrās vairs nebraucis, tad zemes kungs viņam devis pusarklu zemes un kokus kārtīgai mājai, ļāvis laivas cirst un ar savu darbu pelnīt. Tā arī te dzīvojot. Pilsētā negribot, tur pēc vecā kunga nāves pašļaužu amatniekam vietas neesot, būvnieku ciematā laižot tik tos, kas pie lielajām kuģēm strādā. Paša dēls Aleksis gan braucot, nu jau ilgi prom … pavasarī gan teicies būt mājā. Meita rudenī pie vīra izgājusi, tepat jūrmalā, kādu jūdzi uz pilsētas pusi — Liepeņciemā. Jēkabtēvs stāstīja lēni, pārdomādams, bet ar patiku. Laikam jau vecajam vīram sagādāja prieku pakavēties pagātnē, atcerēties, pārcilāt senās dienas. Sen jau paēduši, ciemiņi klausījās, paretam ko pajautādami. Jēkabs, īsu mirkli uzmetis nerunīgajai večiņai, izvilka no lādītes pīpi un tabakmaku. Smaržīgs mutulītis pacēlās līdz griestiem, ietina vecā latvju jūrasbraucēja balto galvu. Vize klausījās kā brīnumā, Zigmunds ar Valfrīdu bija naskākie jautātāji, bet Katrīna izjuta bezgala mīļumu, kas jaucās kopā ar lepnumu — lūk, īsts latviešu vīrs! Viens tāds atsver desmit līdējus un iztapoņas. No tādiem mēs esam cēlušies. Klusi, mierīgi viņš dara savu darbu, valda zēģeles tikpat pamatīgi kā arkla balstu. Audzina bērnus un uztur skaistu un kārtīgu savu māju. Doma pārvērtās snaudā. Uz rokas atspiestā galva noslīdēja gar delnu. Kate sarāvās. Visi bija piecēlušies, un Jēkabtēvs veda viņus uz klēti gulēt. Sienmali paklāja salmus, iedeva segas un pat pāris pagalvja maisiņu. Vize sapnī redzēja ugunstorni, Katrīna sapņoja, ka ir Jēkabtēva mazmeita un


prasa viņam atļauju braukt uz kuģa, Valfrīdam rādījās milzu čūskas, džungļi un raibi putni, tik lieli kā vistas, bet Zigmunds pēc pāris nemierīgas snaudas stundām vairs neaizmiga. Viņš ieklausījās Vizēs elpas klusajos sēcienos, aplika roku viņai ap muguru un palika ka sastindzis — viņš taču meiteni šodien bija noskūpstījis! Laikam jau ārā bija liela diena; klēts bija bez logiem, tumša un vēsa. Acis atvēruši, viņi labu brīdi nevarēja saprast, kur īsti atrodas. Kāds agrīns ods sīca virs galvas, smaržoja pēc kūpinātām zivīm. No ārā atplūda diezgan paasa sievietes balss. — Kas tie pa puišem un meitām, kas vazajes apkārt riņķēl Izlaid'šes ka lakat'… kauns vaidze' būt… Soul jou pa mežvirs, bet šie vel guļ plak'nisk … Kaut kas dunēja un blarkšķēja tepat blakus. Gulētāji trūkās augšā — kāda vairs gulēšana, ja mājasmāte tik nikni ņemasl Gaisma iecirta acīs. Turpat pie klēts trepītēm mazā vecenīte nīgri berza koka spaineli un turpināja šķendēties, viņu labrītu gandrīz nedzirdot. Kate bikli uzbiida, vai nevarētu nomazgāties. Ūdens esot akā, bet sile akas priekšā, lai paši smeļot un lejot, un taisoties prom. Vize drusku uzmeta lūpu, bet pārējiem nāca smiekli. Paplunčājušies pa sili, viņi ūdeni kārtīgi izlēja sētmalā, patencināja dusmīgo saimnieci un kopās uz vārtiem. Tutanhamons jau tupēja pie žoga, laikam ari dabūjis drūkstis. Gribējās atvadīties no laipnā Jēkaba, taču neērti bija pēc viņa taujāt. Tomēr saimnieks viņus nebija aizmirsis, panācās pretī no laivu šķūņa nomales, notrausa no biksēm sīkas skaidiņas un samieri​noši smaidīja. — Ko nu … mans Līniš pa tiem iigem gadem, kad es pa jūrem skrēj', palic's tāds šerps … Le jums Iāb' iet! Te tād' māz' cēļ' ties'.— Jēkabtēvs sniedza drāniņā satītu vīstokli.— Iet nu, iet… Ja satiek Liepeņciemā mān' meitiķ'— nodo' lāb's dien's. Un taciņa vijās tālāk uz Ventspils pusi. Rīta saules gaišums vēlāk apmācās, mākoņi sabiezēja kā mūris. Viņi veicīgi kātoja garām tīklu būdām, vecu laivu atliekām, vairākām sētām, tomēr lietus pārsteidza pusceļā līdz Liepenei, turklāt gāza tik neganti, ka draugi bija spiesti meklēt patvērumu vienā no tīklu būdiņām. Lietus gāze pat nedomāja aprimt. Pagāja stunda, divas, taču no dāsnajām debesīm brāzās tīri balts. Apēda Jēkaba ceļamaizi — pusklaipiņu pelēkas maizes un kūpinātās reņģes — un runāja par devēju. Kad mutes piegura pļāpāt, sēdēja tāpat un skatījās pilnīgi taisnajās lietus švīkās. Diena jau iegriezās vakarpusē, kad debesu ūdenskrājumi likās izsīkuši un varēja iet tālāk. Tomēr izrādījās, ka tas nebūt nebija viss — pēc stundas lietus atsākās ar jaunu sparu. Maigais, tikko no pumpuriem izspraucies koku lapojums nespēja aizturēt nevienu ūdenslāsi. Lai arī kā smaržoja gaiss un tuvā jūra, vakars tomēr bija vēss, un mitrajās drānās sāka salt. Vienīgais siltuma avots varēja būt blakusgājēja ķermenis. Zigmunds turēja izmirkušo villdrānu uz Vizēs pleciem, bet labuma no tās nebija nekāda, izņemot Zigmunda roku, kas tomēr bija siltāka par ūdeni. Valfrīds bija cieši apskāvis Katrīnu, kurai jau klabēja zobi, vienīgi līdz pēdējai spalvai izmirkušais Tutanhamons tecēja viens kā tikko manāma ēna. — Manuprāt, vajadzētu vēlreiz pameklēt kādu jumtu virs galvas,— burbuļoja Zigmunds. — Tev nu gan ir dīvainas idejas,— atsaucās Kate.— Nupat es īsti sāku justies kā vārava vai tamlīdzīgs ūdenskustonis .. . — Dabūsim četrus plaušu karsoņus,— Valfrīds uz jokiem nebija noskaņots,— nē, piecus,— Tutanhamonam arī ir plau​šas, viņš nav nekāda zivs. Kur tad ir tas ciems, velns parāvis? — Varbūt mēs apmaldījāmies,— ierunājās Vize. — Šajos laikos viss kas var būt. Nu, vai nevarēja ierīkot regulāru kariešu satiksmi gar jūrmalu? Ar pieturvietām un kafijas automātiem, nē, kādiem tur automātiem! Kārtīgiem katliem! Lietus sabiezinātajā krēslā koku stumbri pamazām sāka dzist. Ieturēt taisnu virzienu nebija


iespējams, un nu jau viņi gāja uz labu laimi. Noskaņojums kļuva nejēdzīgs — tādā lietū pat būdu nevar uzsliet, egles arī nemana — no pusplikiem lapkoku zariņiem nav nekādas jēgas. Ciems palicis vai nu pa labi, vai pa kreisi, bet varbūt viņi tam vienkārši izbriduši cauri, jo — ko gan var saskatīt! Pēkšņi Vizēs kāja aizķērās aiz akmens. Zigmunds paspēja viņu noturēt, bet pašam no slapjā deguna noslīdēja brilles. Tas bija pādējais piliens — kapelmeistars sāka baismīgi lādēties un pasūtīja uz drošu vietu gan lietu, gan mežu, gan zvejniekciemu, kas vazājas nez kur apkārt un nestāv uz vietas, kad četri izmirkuši, nosaluši un izbadējušies cilvēki un viens kaķis to meklē. Kate nometās ceļos un sāka taustīt slapjo zāli un smiltis, bet plauksta sataustīja to pašu akmeni. — Paklau, tas nav parasts akmens.— Viņa pacēla galvu pret trim tumšiem siluetiem. — Kā — nav parasts? Kas tad tas ir — Sicīlijas marmors, vai? — Ta ne. Izskatās pēc kapa plāksnes … — Kapa …— Vizei kļuva neomulīgi. — Skaidrs. Ja jau te ir kapi, tad tuvumā jābūt arī mājām, kur šitie miroņi kādreiz mituši. Riktīgi vien būs!— Brilles beidzot bija atrastas, un Zigmunds uzstutēja tās vietā.— Tad tik slājam tālāk.— Viņš jau bija aizmirsis, ka pirms pāris minūtēm bija gatavs šo pašu ciemu vai zemē iedzīt. Taču iet vairs tik droši nevarēja, bija jāklūp no vienas vietas. Katrīna sasita ceļgalu līdz asinīm, Valfrīds tik tikko neizmežģīja roku. Pelēksnīgā tumsa pēkšņi kļuva melna un izvērtās par koka sienu. Lietus čurkstēja un gulgoja, atsizdamies pret neredzamu jumtu kaut kur augstu virs galvas. Cits pēc cita viņi taustījās gar sienu, kas šķita neticami gara; beidzot Valfrīds sasniedza ēkas stūri, pagāja četrus soļus tālāk un uzdūrās tādam kā vējtverim. Pēdējoreiz paklupa pret platu baļķi — kāpņu pirmo pakāpienu. — Nu, kas te ir?— nepacietīgi prasīja Zigmunds no tumsas. — Jupis viņu zin, kaut kādas durvis … — Nu tad klauvējam! Dauzījās ilgi un pamatīgi, bet bez rezultātiem. Durvis dobji būkšķēja, bet neviens neatbildēja. — Nu?— Vize drebinājās. — Tur neviena nav,— skumji teica Kate. Zigmunds tomēr nelikās mierā un sataustīja tādu kā rokturi vai milzīgu aizšautai. Pēkšņi durvis nočīkstēja un viegli padevās. — Vaļā?— Valfrīds brīnījās un devās uz priekšu. Pretī plūda silta, sveķaina smarža un vēl kaut kāds nenosakāms aromāts. Kate spēra solīti uz priekšu. Zem kājām čabēja. — Kur mēs esam?— viņa ieminējās, bet nezināmā telpa uztvēra jautājumu un raidīja to atpakaļ ar tādu atbalsi, ka abas sievietes bailēs sarāvās. — Labāk iesim prom,— arī Vizēs čuksts uzšalca kaut kur netverami augstu un spiedās ausīs. — Jāmēģina uzšķilt uguni.— Valfrīds balss bija neskanīga, lai neteiktu — izbijusies. Vairākkārt nočirkstēja šķiltavu ak​mentiņi, īsu mirklīti paplīvoja dzeltena liesmiņa. Redzētais bija tik savāds, ka viņi visi gandrīz metās atpakaļ. Bālganpelēkas koka sienas, spīdīgi stikli un dziļa tumsa priekšā — telpa tiešām bija ļoti liela. — Nē, tā nevar būt. Šķil vēlreiz, Valfrīd! Otrreiz liesmiņa paplīvoja ilgāk. Kate dziļi ieelpoja. Jā, tā bija, viņa nevarēja kļūdīties. — Man viss skaidrs. Mēs esam baznīcā. Tā var būt tikai Liepenes baznīca, celta tūkstoš pieci simti,.. nudien vairs neatceros, kādā gadā. — Baznīca Liepenē? Kate, ko tu mels! Kad Liepenē bijusi baznīca?


— Ne jau tad, kad mēs augām, zināms. Nestrīdies, tu taču redzi!— Tas gan bija nevietā teikts, jo viņi neredzēja neko. Kate piesardzīgi virzījās uz priekšu. Zem kājām čabēja un švīkstēja. Pārējie sekoja viņai. Kā neredzīga Katrīna izstiepa rokas. Sataustīja zemu koka režģi, solu galus, beidzot purngals atdūrās pret šķērsli. Te jābūt altārim — viņa domāja. Piesardzīgi stiepa rokas uz vienu un otru pusi. Kaut kas nokrita. Viņa pameklēja pie kājām un sajuta kaut ko apaļu un drusku lipīgu. Svece! Paldies Dievam! Šķiltavas vēlreiz nočirkstēja, lai aizdegtu atrasto sveci. Gaismas tā deva pamaz, taču apkārtējo saskatīt varēja. Dēļu sienas, katrā pusē pieci vai seši zemi un šauri logi. Ķieģeļu grīda bija noklāta salmiem. Altāra daļa par baļķa tiesu augstāka un viscaur nosegta ar niedru pīteņiem. Pelēki zaļgans pārsegs ar gandrīz nesaredzamiem izšuvumiem, koka krucifikss un milzīga Bībele koka vākos ar spīdīgiem metāla klamburiem … — Nabadzīga baznīciņa.— Valfrīds skatījās apkārt.— Ventspilī vismaz drusku greznuma, par Ēdoli pat nerunājot. Laikam arī ciems ir pavisam maziņš un trūcīgs. — Būtu nu kāda pinte baznīcvīna, varētu sasildīt iekšas,— lietišķi teica Zigmunds. — Klusē, zaimotāj! Tevis dēļ nāksies baznīcu iesvētīt no jauna,— Kate klusām rājās. Vize sarunā nepiedalījās, bet trīcēja par četriem, Kaut ko vajadzēja darīt, kaut vai izgriezt slapjās drānas. Baznīca jau nu nebūtu īstā naktspatversme, bet kur tu iesi tādā lietū un tumsā? Vīrieši savāca villdrānas, lindrakus un zem vējtvera, visu vēju plosīti un lietus mērcēti, izžņaudzīja tos, cik nu varēja. Izklāja uz solu stāvajām atzveltnēm. Savāca pa visu grīdu iztraikšķītos salmus vienā kaktā aiz soliem durvju pusē. Vize pamanīja vairākus salocītus pakulu maisus — tajos laikam bija atnesti salmi, Lai nu kāda, bet naktsguļa bija savākta. Noguruši un izsalkuši viņi kā žurkas salīda migā. Katrs elpas vilciens atbalsojās augstajos griestos, katra kustība izsauca nepatīkamu čaboņu. Kādu pusstundiņu gulējusi, Kate sarāvās. Valfrīds, saldā miegā ielaidies, pārlika viņai pāri roku. Katrīna piesardzīgi pabīdīja to nost un piecēlās. Vēsais gaiss uzrāva zosādu, miesu sedza tikai plānais, miklais krekls, tomēr, neminamas varas saukta, viņa taustījās uz priekšu, kamēr sasniedza altāri, un nometās ceļos. Pār lūpām lauzās savāda, saraustīta lūgšana. — Kungs, piedod, ka mēs esam ienākuši tavā namā … un te guļam, bet tu taču redzi, ka mums nav, kur palikt… Kungs, es tev pateicos, ka tu mūs esi pasargājis no visām nelaimēm, ka tu mūs esi glābis tad, kad likās — glābiņa vairs nav … Paldies par visiem tiem labajiem cilvēkiem, kurus tu esi licis mums satikt… citādi mēs jau būtu pagalam… un es pateicos par visām likstām un bēdām, jo tikai tās mums likušas saprast, cik mēs esam cits citam vajadzīgi, cik ļoti mums vienam otru jāmīl… Debesu Tēvs, piedod, ko mēs savā muļķībā un nezināšanā esam aplami darījuši… piedod Zigmundam, ka viņš tā runā … Bet tu taču zini, cik viņš ir labs! Liec arī viņam būt laimīgam, lai Vize patiesi un no sirds viņu mīlētu … Un lai mēs nekad, nekad nekļūtu vienaldzīgi cits pret cita bēdām, bailēm un ciešanām, lai mēs vienmēr balstītu to, kam ir grūti, lai mūsu draudzība ilgtu, kamēr vien dzīvojam … Mīļais Tēvs debesīs, uzklausi mani, lūdzu … lūdzu … Katrīna tik cieši saspieda plakstiņus, ka acis iesūrstējās. Klusi kā pelīte viņa steidzās atpakaļ uz guļasvietu, ierotījās zem Valfrīda siltās rokas un raudzījās tumsā. Un tomēr likās, ka baznīcā ienācis neizprotams gaišums, kā balti, dzidri mēnesstari. Var jau būt, ka tas bija pusceļš starp nomodu un miegu. *** Viktors fon Eihe pamodās ar nelāgu sajū!u — rīta pusē, kad lietus bija pierimis, sāka neganti gaudot tuvējo māju suns. Gan viņš vilka apsegu uz galvas, gan mēģināja aizbāzt ausis, taču nekas nelīdzēja, gaudas plēsa galvu vai pušu. Jaunais mācītājs vēl nebija paspējis pierast pie nemitīgās mežu šalkoņas un jūras dunēšanas svešajā zemes stūri. Braucot šurp no Rīgas, viņš bija cerējis uz


klusu istabiņu mācītāja Šmidta namā, savam stāvoklim piemērotu, kārtīgas un kristīgas ģimenes vidū, taču pēc pāris dienu uzturēšanās Vindavā viņam lika pārcelties uz dažas jūdzes tālāko zvejnieku ciemu un kalpot latvju draudzē, ko Šmidts savas vājās veselības dēļ vairs nespējot, tālais ceļš un aukstie jūrmalas vēji varot viņu iedzīt kapā. Jūrmalnieku valodā Eihe prata pateikt — labu dienu un — paldies … Viņam ieteica griezties pie latīņskolas rektora Feierabenda. Rektors bija gatavs palīdzēt ar savām ne visai izcilajām, kā pats izteicās, zināšanām, un tā fon Eihe, divdesmit sešus gadus vecais Rīgas patriciešu dēls jau veselu nedēļu mācījās lasīt lūgšanas un ticības apliecību latvju mēlē. Gulēt vairs nebija iespējams. Kārtīgi apģērbis apdilušās melnās drānas un uzmetis plecos segu, viņš nosēdās pie lodziņa, lai turpinātu darbu. Pēkšņi pie blāvā, notecējušā stikla piespiedās bārdaina seja. Viktors to pazina — tas bija kaucošā suņa saimnieks, zvejas vīrs. Atnākušais bija satraukts, kaut ko sauca, bet no visa teiktā Viktors saprata tikai divus vārdus — baznīca, durvis. Uzlicis stīvo, melno cepurīti, viņš izskrēja ārā. Zvejnieks vēlreiz atkārtoja, ka agrā gaismiņā viņš gājis uz malu pārbaudīt, vai laiva uzvilkta pietiekami augstu, un, atpakaļ nākot, ieraudzījis, ka baznīcas durvis vaļā. Vai viņš iekšā bijis vai ne, Viktors nesaprata, bet steidzīgi devās pa smilšaino taku uz baznīcu. Par spīti vēsumam un tukšajiem vēderiem, četri klaidoņi gulēja tik cieši, ka nedzirdēja ne durvis noklaudzam, ne satrauktu izsaucienu. Valfrīds, kurš gulēja maliņā, pamatīgi sakratīts, atvēra acis un ieraudzīja sev pārliekušos jaunu, kalsnu, rudmatainu vīrieti ar baltu, saules neredzējušu, bet no vienas vietas vasarraibumiem klātu seju. — Ko jūs šeit darāt?— rudais sašutis prasīja. — Guļam,— Valfrīds atbildēja visskaidrāko patiesību, taču dusmīgais vīrs saskaitās vēl vairāk. — Te ir dievnams, nevis krogs, kur likties blakus meitām salmos! Pamodās arī pārējie. Zigmunds berzēja acis un sameklēja brilles. Vize skatījās viņam pār plecu. — Kas te notiek?— pūlējās saprast Katrīna.— Kas jūs esat?— viņa jautāja rudmatainajam. Tas pietvīka gluži sarkans. — Es esmu mācītājs! Un šeit ir baznīca, bet jūs te esat izlaidušies kā lopi aizgaldā! — Piedodiet, mācītāja kungs!— Katrīna uzsvieda brunčus galvā, aizāķēja jostu un piecēlās.— Vakarā tā lija, ka nevarē​jām atrast… Eihe apskatīja visu četru miklās, apvazātās un saburzītās drānas, ne visai tīrās sejas un sāka svārstīties. — Vispirms ejiet ārā no šejienes. Kas jūs esat? Klaidoņi? — Nē, nē, klaidoņi nu gan mēs neesam,— Kate iesāka, bet Zigmunds viņu pārtrauca. — Es esmu … nūjā, es esmu Vindavas kapelmeistars! Viktors fon Eihe šaipusē dzīvoja jau mēnesi, bet par tādu Vindavas kapelu nebija dzirdējis ne vārda. Tā kā rīta vējš bija ļoti auksts, viņš, joprojām šaubīdamies, veda visus uz savu nelielo namiņu. Viņš pat neievēroja melnu runci, kas akurāti sekoja viņu pēdās, un labi, ka tā … Ir taču cilvēki, kam pret melniem kaķiem ir nepārvarami aizspriedumi. Jaunā mācītāja mājasvieta ne ar ko lielu neatšķīrās no zvejnieku mājām — ja nu vienīgi ar mazo, stikloto lodziņu un skursteni uz jumta. Iešķīlis uguni pavardā, mājas saimnieks lika visiem nosēsties uz sola un vēlreiz nopētīja viņus. Bārdām un gariem matiem noaugušie vīrieši un izspūrušās sievietes neiedvesa Viktoram ne mazāko uzticību. — Kas var apliecināt, ka jūs tiešām esat kapelmeistars?— viņš bargi jautāja Zigmundam.— Godātais Šmidta kungs man ir daudz teicis par Vindavas ļaudīm, bet par jums dzirdu pirmoreiz. Vai


jūs varat atbildēt, kas ir Šmidta kungs? — Mācītājs Vindavas baznīcā …— Zigmunds novilka. Kat​rīna saskatījās ar Valfrīdu, pēdējais drusciņ nobālēja. Vize aizslēpās aiz viņas muguras un aizturēja elpu. Viktors nolieca galvu un pārdomāja. Zigmunds atcerējās visu nelāgo būšanu ar Šmidtu un viņa Rozāliju un iekoda lūpā. Pēkšņi viņa nomāktā seja sāka starot. — Kas var apliecināt? Skolas rektors Feierabends, jo es strādāju ari skolā. Un birģermeistara kungs, un citi arī… ka es esmu Vindavas kapelmeistars un tie ir mani tuvinieki,— viņš drošības dēļ piebilda. — Rektora kungs?— Viktora seja noskaidrojās. — Jā, protams!— arī Valfrīds iejaucās sarunā. — Bet… kādēļ jūs esat tādā izskatā un staigājat šaubīgus ceļus? — Ak, mācītāja kungs, mums nācās pārdzīvot tik daudz nelaimju,— piesardzīgi teica Kate.— Ar Dieva palīgu esam dzīvi un veseli,' bet… — Kā lai palīdzu jums tikt līdz pilsētai?— mācītāja Šmidta palīgs ierunājās jau pavisam citā tonī.— Divas jūdzes … Man nav ne karietes, ne ratu, tikai viens jājamzirgs … Kājām iet jūs laikam nespējat? Iet jau viņi spētu gan, tikai… Ēsts nebija gandrīz veselu diennakti, drēbes mitras, netīras … — Pagaidiet! Es jāšu uz Vindavu un atvedīšu Feierabenda kungu uz šejieni. Jūs palieciet šeit, kuriniet pavardu un sasildieties! Mācītājs apāva jājamzābakus, savilka ciešāk apmetni, paķēra pātadziņu un izgāja ārā. Pēc brīža smiltīs nobūkšķēja pakavi. — Kas tagad būs?— Vize jautāja, draugiem acīs skatīdamās.— Un, ja nu viņš neatved jūsu draugu, bet… — Nebaidies,— Valfrīds gurdi atbildēja.— Nekas slikts ne​notiks ne tev, ne citiem. — Tev nekas nenotiks,— ļoti nopietni teica Zigmunds, saspieda viņas plaukstiņu un ieskatījās pelēkajās acīs.— Es tev to saku, un tev jātic. — Jacta est alea1 ,— nomurmināja Kate. Zigmunds saprata. Ja Johans joprojām palicis tāds, kādu viņi to atceras, tad viss būs labi … Pagāja stunda. Ritēja otra. Pavards bija izdedzis, visi, izņemot Zigmundu, iesnaudušies. Viņš stingi blenza loga sīkajā četrstūrī — laikam taču reiz arī viņa spēks un enerģija nemitīgajos pārdzīvojumos un bažās sāka izsīkt. Tad … Ak, ar kādu dzīvespriecīgu blīkšķi atsprāga mājiņas durvis, gandrīz vai izlidodamas no virām! Cik pazīstami soļi norībēja lievenītī! Cik laba un silta balss ielauzās gurdajā apziņā! — Zigmund! Katrīn! Draugi! Mani dārgie! Valfrid! O! O!— Feierabends apkampa Zigmundu, apskāva Valfrīdu, noskūpstīja Katei abas netīrās rokas un pieri kā bērnam, noglaudīja galvu arī Vizei, pat nesaprazdams, kas tā tāda. — Kā? No kurienes?— Rektors plosījās kā nelabais.— Kur jūs bijāt pazuduši? Donnerwetter! O, atvainojiet, vikār! Kas ar jums noticis? Es jau dcmās biju jūs apbedījis! Mēnesis pēc mēneša! Ēdoles barons iztrenc manu kurjeru pa durvīm un paziņo, ka par Vindavas kapelu neko nezina un negrib zināt… Kā zemei cauri! O!— Nepievērsdams uzmanību apjukušajam vikāram, Johans purināja, plikšķināja, bikstīja viņus, iespraucās uz sola starp Zigmundu un Kati un satvēra Zigmunda roku. Tikai blakus Johana spodrajam melnas, smalkas vadmalas uzvalkam, stērķelētajai, baltajai apkaklei un žabo bija redzams, cik nožēlojami, netīri un noplīsuši ir viņu apģērbi. — Nu, stāstiet taču, runājiet, kas jums bija noticis? — Johan, draugs …— Zigmunds apkaunējās no aizlūzušās balss.— Vēlāk … Mēs tagad, pats


redzi… — Nav spēka parunāt, gribas ēst,— Katrīna pačukstēja. — O, mein Gottl— Johans drusku nobāla un tikai tagad īsti ievēroja, kādi viņi izskatās.— Tad steigsimies uz pilsētu, ratos gan būs pašauri, bet tas nekas. Paldies, vikār, Dievs jums to atmaksās. Puskariete ripoja pa šauru, smilšainu ceļu. Smalki lapotie bērzu un lazdu zariņi sitās braucējiem sejā. Johans neko vairs nejautāja, tikai skubināja zirgu. Augstajā pierē zem melnās rātskunga cepures ievilkās stāva grumba. Vizēs sejā bija tāda cilvēka izteiksme, kas atmetis bailes un paļaujas uz likteni, uz ārēju, no paša neatkarīgu spēku, bet Katrīna domāja: vai tad tā notiek? Vai var būt, ka atkal viss ir labi? Viņa aizvēra acis un pūlējās apvaldīties, taču, jau Ventai pāri ceļoties, neizturēja. Acis aizmigtajās, pretējais krasts izplūda … Lūk, pārceltuves būda, krodziņš, bodīte, bet pa kreisi pilsētas ganībās svaigā zaļumā tīta svētās Katrīnas kapela, nu jau viņi ir uz cietzemes, zem riteņiem Vindavas putekļainā iela, ai, mazie pusotrstāva namiņi, dārzi… var jau redzēt Tirgus laukumu, tur kā vienmēr rati un ļaudis, lūk, baznīcas tornis — īss, strups pirksts pret debesīm, un Hannelores kundzes māja ar viņu istabiņu … — Vispirms brauksiet pie manis.— Johans pagriezās pret viņiem.— Vispirms parunāsimies, visu nokārtosim. Netverama un juceklīga pagāja pirmā stunda zem Feierabenda mājas jumta. Visos viņa saimniecībā atrodamajos katlos sila ūdens, virtuve pārvērtās par mazgājamo telpu. Katrīna un Vize ar asiem vīkšķiem berza savus novājējušos augumus, ziepēja salēkšķējušos matus, priecādamās, ka nav dabūjušas kukaiņus. Mazgāja un pie pavarda uguns žāvēja kreklus. Johans cilāja savu lāžu un tīņu vākus, kamēr sameklēja apģērba gabalus Zigmundam un Valfrīdam, pasauca bārddzini, pasūtīja grozu ar ēdienu un vīnu no Baumaņa ērbēģa. Lielā kopšanās pamazām norima. Katrīna ar saulaini mirdzošu matu vilni pār pleciem, Vize — gludi sapītu bizi, abas ietinušās apmetņos, un Zigmunds ar Valfrīdu, gludi skūti, kārtīgi apgrieztiem un saglaustiem matiem beidzot apsēdās pie pusdienu galda. Garais stāsts par pārdzīvoto, par vietām un cilvēkiem ievilkās līdz vakaram. Johanam netika slēpts gandrīz nekas, arī par Vizi. Rektors gan smējās, gan lādējās, gan rauca pieri un smailēja ūsas. Laiku pa laikam ķēra pēc vēderainas pudeles, lai papildinātu līmeni vienā vai otrā kausā. — Ko mums tagad darīt, Johan!— beidzot jautāja Valfrīds. — O! Manuprāt, viss ir nokārtojams. Fon Bērs var apgalvot, ko grib — birģermeistara kungam taču ir vēstule no Drēzdenes domskolas rektora ar Zigmunda vārdu. Lai ko jūs kādreiz nebūtu man teikuši, o … es zinu tikai to, kas tur rakstīts. Tu, Zigmund, kaut vai rīt vari atsākt darbu skolā, tur visu nosaku es. Domāju, esmu pārliecināts, ka jūs varat atgriezties savā agrākajā dzīvokli — Veica kundze pēc jums acis izraudājusi.— Tad rektors pašķielēja uz Vizi, kura pēc sātīgā ēdiena un vīna samiegojusies sēdēja dīvāna stūrīti.— Bet kur lai novieto jūsu mazo draudzeni? Pilsētā šīs lietas ir ārkārtīgi sarežģītas. Bez rātes atļaujas neviens pilsonis nevar savā namā nevienu uz dzīvošanu ņemt, — viņš citēja rātes priekšrakstu.— Bet kādu atļauju dabūt aizbēgušai dzimtļaužu meitenei no Ēdoles? Var​būt Schlossande … Šķirties no viņas jau jūs negribēsiet? — Tas ir izslēgts,— strauji teica Zigmunds. — Kādu laiku jau var slēpties… Tikai cik ilgi un kur? Es zinu tikai to, ka Veica kundzes mājā pat pīpes pelnus ilgāk par vienu nakti noslēpt nevar. — Tad mums jāiet atpakaļ mežā,— Katrīna sērīgi nopūtās.— Pamest mēs viņu nevaram, viņai bez mums neviena nav. — Jā-ā …— Johans domīgi bružāja ūsas.— Tad būs jāpaliek manā namā. Mana auklīte gan


būs satriekta, kad alteikšos no viņas pakalpojumiem. Nu, viņai es varu samaksāt pāris florinu, un viņa nomierināsies. Vai jūs, ē,— jaunava, būsiet mierā uzkopt manas istabas?— viņš vērsās tieši pie Vizēs.— Jo, ja auklīte vairs nenāks, kādam to vajadzētu darīt. — Jā, kungs, es to darīšu,— Vize atbildēja tīri ciešamā vācu valodā un saslējās taisna.— Un teikšu jums lielu paldies. *** Kamēr četri draugi Johana viesistabā pa pusei snauduļoja, pa brīžam sprieda par nākotni, pavisam aizmirsuši uzticīgo, melno draudziņu, rektoram bija vētraina saruna ar Hannelores kundzi. Tikko padzirdējusi, ka abi muzikanti un Katrīna pēc visādām grūtībām, laupītāju gūsta un slimošanas tomēr atgriezušies dzīvi un veseli, kundze gandrīz zaudēja samaņu. Apbērusi rektoru ar tūkstoš jautājumiem un neļāvusi atbildēt ne uz vienu, viņa pieprasīja tūlīt un nekavējoties gādāt visus trīs šurp. To apsolījis, rektors delikāti norādīja uz Katrīnas nožēlojamo apģērbu un lūdza sagatavot istabas. Veica kundze izrīkoja Ingi un nekavējoties atnesa audeklā ievīstītu gaiši sarkanu vilnas kleitu, ko pati esot valkājusi jaunība. Šo tērpu Kate varēja divas reizes aplocīt ap vidukli, tomēr tas viņu ietērpa vismaz pieklājības robežās. Viņi jau atvadījās no Vizēs, drošinādami un solīdami rīt atnākt, kad Johans pamanījās iespiest Zigmundam plaukstā ādas maciņu. — Kas tas ir?— Zigmunds sarāvās. — Katrīnas kundzei šis apģērbs, manuprāt, nepiestāv, vai ne tā, draugs? Un tu manā kamzolī izskatīsies cienījams tikai tad, ja veselu mēnesi pārtiksi vienīgi no speķa pankūkām. Jums visiem atkal jāizskatās pēc kārtīgiem Vindavas pilsoņiem. Parit ir rātes sapulce. Es runāšu par kapelu, tai jāstrādā, lūgšu palīgā fogta kungu, lai pārliecinātu birģermeistaru. .. Bet par to vēlāk. Tiksimies rīt. Par meiteni neraizējies, es viņai pāri nedarīšu … Starp citu, uz manām trepītēm sēž melns kaķis un par vari centās tikt istabā. Kad es viņu pastūmu nost, viņš man iecirta ar ķepu … — Sasodīts! Tutanhamons! Kate, tu dzirdi? Valfrīd, mēs esam gatavie lopiņi, mūsu runci aizmirsām! Bet viņš mūs gan ne. Tagad sēž uz Johana trepēm un saskrāpējis viņam zābakus! — Nu kā mēs tā varējām…— Kate paņēma mīluli klēpī.— Bet kā viņš ticis šurp? Vai patiesi skrējis kājām? Diez vai… Droši vien pamanījies ielēkt ratu aizmugurē. Hannelores kundze viņus gaidīja, durvīs stāvēdama. Apglaudījusi un apmīļojusi katru pārnācēju, viņa aicināja pie vakariņu galda, bet, kad tie atteicās, tad atļāva doties augšā pa kāpnēm uz savām ilgi neredzētajām istabām. Cik savādi jutās ikviens no trijiem, atkal verot durvis, kuras vairs nebija cerējuši vērt. Zigmunda nošu pults bija pārklājusies putekļiem, ko sagaidīšanas steigā bija aizmirsuši noslaucīt. Katrīna pēc ilgiem laikiem ieraudzīja sevi spogulī un gandrīz nepazina — seja kļuvusi šaurāka, acis dziļākas, pie lūpu kakti​ņiem iegriezušās tikko manāmas rieviņas. Vienīgi mati tikpat spīdīgi un kupli kā agrāk. Valfrīds neļāva viņai iegrimt domās. Viņš atvēra logu, pa kuru jau lauzās iekšā vakara saule, un nosēdās pie klavihorda. Ko viņš spēlēja, nezināja arī pats; viss, kas ilgajos un raibajos mēnešos bija krājies dvēselē, izlējās skaņās: gan sāpīga traģisma akordi, gan pavasara maigums, jūras elpa, mežu šalka, skumjas un prieks… Katrīna saritinājās gultas malā, viņai blakus notupās Tutanhamons un sāka malt dzirnaviņas. Zigmunds atlocīja vaļā notraipīto spilvenkuli, izvilka nopluskātā ādā ietīto spoguli, apskrambāto vijoli un grāmatas — plankumainiem vākiem, atlocītiem stūrīšiem. Kaut kā saridāja to visu uz galda. Apsēdās neērtajā krēslā, domāja un bužināja matus, kamēr kārtīgi saliktie matu viļņi sajuka ērkulī, krita uz pieres un stūma nost brilles. Kapelmeistars nomērīja acīm visu to, kas atradās uz galda, un nopūtās. Tad kāda atmiņa apstaroja nomākto pieri, viņš jautājoši uzlūkoja zemo skapeli, atrāva to


vaļā un ielaida garu roku kreisajā pusē. Zigmunda seja atplauka — pirksti sataustīja roņādas tabakmaku ar tajā iesprausto rezerves pīpīti. Pēc brītiņa istabu piepildīja zili dūmi. Nolicis pie gultas mazgājamo bļodu pelnutrauka vietā, Zig​ munds ar blākšķi iegāzās gultā un domāja tālāk. No blakusistabas atplūstošās klavihorda skaņas nebūt netraucēja. Par ko viņš domāja? Taisnību sakot, pašreizējie Zigmunda prātojumi krasi atšķīrās no visa tā, kas viņu bija nodarbinājis šai istabiņā pavadītajos mēnešos. Visu mūzikas un fantastiskās tehnikas mistrojumu no viņa smadzenēm šobrīd bija izstūmusi pelēkace Ēdoles meitene ar garo, tumšo bizi un dīvaino vārdu. Nevienu savas turpmākās dzīves norisi viņš nespēja iedomāties bez Vizēs. Visa dzelžainā loģika un analītiskais prāts bija atkāpušies bez cīņas. Tukšajos ierakumos droši ienāca Vize ar vientiesīgi šķelmīgo smaidu. Zigmundu atstāja gluži vienaldzīgu fakts, ka viņa neprot ne lasīt, ne rakstīt, bet skaita uz pirkstiem. Šāda vienaldzība liecināja par pilnīga un neapstrīdama neprāta iestāšanos. Kas notiks? Kā notiks? Kāda būs nākotne un kur? Visi jautājumi uzplaiksnīja un nogrima apziņas dzīlēs, tumši pelēkās kā Vizēs acis. Par šīm acīm, par smago matu pīni un tās smaržu, par viņas lūpu pieskārienu domājot, kapelmeistara vaigs atplauka neapzinātā smaidā, kuru kādreizējais Zigmunds būtu nosaucis par idiotisku. Vakars iegāja naktī, bet istaba viļņoja dūmos kā jūra, kurā šūpojās svētlaimīga sala — Zigmunda seja. *** Nākamajā dienā jaunos apģērbos draugi atkal iekārtojās Tirgus laukuma nama jumtistabiņās. Telpas atguva agrāko mājīgumu, krūzē un māla biķerītī gozējās pavasara puķes. Valfrīds svētlaimē mīlinājās ar klavihordu. Katrīna par pāris šiliņiem nopirka kafijas pupiņas, kamīna stūrītī sagrauzdēja, un drīz vien kaira smarža izplūda istabā. Zigmunds, visu priekšpusdienu novārtījies gultā, padzēra kafiju un naivi paziņoja, ka viņš uz brīdi aizskriešot pie Johana, esot aizmirsis ko pajautāt. Tutanhamons pēc sātīgām plekstu galvu pusdienām gozējās saulē uz palodzes. 433 Zigmunds bija patīkami pārsteigts — Johana nebija mājās. Pēc pailgas klauvēšanas Vize pavēra durvis mazā spraudziņā un atzinās, ka papriekš pa visiem logiem pūlējusies saskatīt, kas ir pie durvīm, un tikai tad riskējusi atvilkt bultu. Viņai esot mazliet neveikli, skolas kungs gan esot ļoti labs, bet tomēr… Viņa esot visu sakopusi, salāpījusi savus brunčus, un viņai ļoti gribētos pastaigāt pa lauku. Drusciņ apmulsis un ļoti smaidošs kapelmeistars izvīstīja no apmetņa malas turzu ar riekstiem un teica, ka ļoti drīz varēs iet arī pa lauku staigāt, bet tagad parunāšoties tāpat. 15— L. Sčlc Taupīgi rīkojoties ar naudu, Katrīna sameklēja Vizei vienkāršu, bet glītu tumši zaļgana audekla kleitu, baltas diegu zeķes un šauras kazādas kurpes ar misiņa sprādzītēm. Tagad meitene varēja piesardzīgi iziet no Johana mājas, apciemot savus draugus, lai taču — beidzot — nogaršotu tik ļoti kāroto kafiju. Vieglprātīgo pļāpāšanu, blēņošanos un maigu skatienu mainīšanos pārtrauca Johans Feierabends, ierazdamies Veica namā tieši no rātes sapulces. Viņa seja bija ļoti nopietna. Viņu ieraugot, Kate un Valfrīds vai sastinga un pat daļēji nepieskaitāmais kapelmeistars kļuva nopietns. Vienīgi Vize bija izteikts angļu miers un ar glītu kniksi pasniedza rektora kungam kafiju. — Visu dienu, kungi, mēs runājām tikai par jums,— Johans iesāka.— Jūsu atgriešanos rāte uzņēma visai atšķirīgi. Birģermeistara kungs nopriecājās, Everdsens ar pēdējiem spēkiem pārmeta krustu un piesauca tā Kunga roku sodīt grēciniekus, Štrauha kungam viss vienalga — viņa laulātā draudzene aizvesta uz Goldingenas pils cietumu, bet Ditfera kungs teica, ka jūs esat atgriezušies īstā


reizē — sen neesot dejots. Tomes kungam nav balsstiesību, paldies Dievam! Izdzirdis par kapelu, viņš kļuva zaļš kā slīkonis. Es atļāvos pastāstīt, kā ar jums apgājies fon Bērs, protams, neminot ne vārda par mazo draudzeni. Ditfera kungs bija ļoti sašutis un prasīja, vai tiešām Vindavas rātei nav tiesību sariebt barona kungam, lai aizstāvētu savus pilsoņus. Birģermeistara kungs aizrādīja, ka jūs neesat Vindavas pilsoņi. Everdsens pūlējās kaut ko pateikt par netiklību. Ko viņš ar to domāja, es nezinu. Štrauha kungs teica, ka katram jānesot savs krusts. «Ko tad darīsim, godājamā rāte?» jautāja jūsu padevīgais kalps. Birģermeistara kungs atļāvās izteikties, ka visi Vindavas pilsoņi esot rātes aizsardzībā, tāpēc jārīkojas pēc likumiem. «Pilsoņi?» sāka šņākt mūsu skrīverītis, bet Hinkeldeja kungs palūdza viņu apklust. Cits nekas viņam neatlika. Tad sākās pārrunas, ko es velti pūlētos jums atstāstīt, īsāk sakot,— pēkšņi rektors pasmaidīja tik starojoši, ka neviļus pasmaidīja visi,— īsāk runājot, tā vietā, lai šos klaidoņus muzikantus padzītu no pilsētas svētajām robežām, rāte (izņemot Everdsena kungu) vienojās, ka … O! — Johan, ko tu gribi teikt?— Zigmunds gandrīz nokoda pīpes galu. — To, ka cienījamam kapelmeistara kungam rīt piegādās četrdesmit dālderu un vēl… kungi, esiet tik laipni un papūlie​ties uzrakstīt lūgumus Vindavas rātei piešķirt jums pilsoņa tiesības. — Tas nu ir pārāk skaisti, lai būtu īstenība,— Katrīna murmināja un gaidīja, ka rektors teiks vēl ko. — Vai kundze grib teikt, ka es mānos? — Kolosāli!— Valfrīds atlieca plecus. — Bet kas pilsoņiem jādara?— Zigmunds gribēja zināt. — O, mein Gottl— Feierabends novaidējās.— Lai tas Kungs apgaismo jūsu tumšos prātus! Pašlaik jūs esat tikai Vindavas iedzīvotāji — šodien varat būt te, rītu — viņpus jūras, un jums nav tiesību pilsētas dzīvē līdzrunāt, ne šeit namu pirkt vai būvēt, ne arī pie savas zemes tikt… — Pirkt māju?— apstulba Valfrīds. — Klusē, klaidoni, un klausies, ko runā rātskungs! Jūs nevarat ne rāti vēlēt, ne arī paši kādos amatos ievēlēti būt. — Ā-ā, tad tās ir vēlēšanu tiesības!— Zigmundam kļuva skaidrs,— Un pilnīgas demokrātijas apstākļos arī es varēšu kļūt par birģermeistaru? Kaut gan no manis birģermeistars neiznāks, varu nodzert visu pilsētu. — Vismaz tiesības uz to tev būs. Bet klausieties tālāk. Pilsoņa zvērests jums būtu jādod šā vai tā, kad šai pilsētā būs nodzīvots viens gads un vēl viena diena, citādi fogta kungs liks jums katram maksāt piecdesmit dālderu soda naudas. Pirms vairākām nedēļām stājās spēkā jauns Vindavas rātes rīkojums, kurā teikts, ka nevienam nav tiesību šai pilsētā uzturēties un pelnīt sev iztiku, ja viņš nav tas, par ko uzdodas, un nav zvērējis uzticību Vindavas pilsētai un viņa gaišībai hercogam. Turpmāk šāds zvērests jādod sešu nedēļu laikā kopš pirmās Vindavā nodzīvotās dienas. — Tad jau mēs esam šo rīkojumu pārkāpuši,— domīgi teica Kate. — Nē, jo tad, kad jūs atbraucāt, šāda rīkojuma vēl nebija. Katrīnas kundzei, protams, būs pilsoņa sievas tiesības, bet jums visiem trim — tiesības uz rātes aizsardzību un Vinda​vas tiesu. — Bet viņa?— Zigmunds pamāja uz Vizi, kura ļoti uzmanīgi sekoja sarunai. Johans noplātīja rokas. — Diemžēl te es esmu bezspēcīgs. Mazajai draudzenītei jāpaliek manas saimnieces amatā un manā personiskajā aizsardzībā, Valfrīd, tev pirms pilsoņa zvēresta lasīšanas būs svinīgi jāapliecina Dieva un rātes priekšā, ka Katrīna ir tava laulātā draudzene. Kate nolaida acis. Valfrīds mazliet pietvīka. Zigmunds klusu nosprauslājās. — Kas jādara, jādara,— Valfrīds apņēmīgi teica.— Un kad notiks zvēresta ceremonija?


— To es šobrīd pateikt nevaru. Vēlākais, pēc sešām nedēļām. īsi pirms vienpadsmitiem saņēmis rātes kurjera atnesto naudas maisiņu, Zigmunds devās uz skolu. Neticami, bet fakts, ka vismaz puse zēnu, ieraudzījuši savu kopš pusgada pazudušo skolotāju, priecīgi metās viņam pretī. — Kur jūs tik ilgi bijāt, skolotāja kungs? — Vai jūs vairs nebrauksiet projām? — Skolotāja kungs, vai mēs atkal dziedāsim korī? — Skolotāja kungs, es gribu mācīties spēlēt vijoli! Kapelmeistars bija vienkārši šokēts. Tad viņš lika zēniem dziedāt gammas un citus vingrinājumus, lai atkal ielocītu balsis. Stunda pagāja nemanot un uzšūpoja viņa jau tā jūtīgo sirdi jaunā aizgrābtības vilnī. Kad zēni aizgāja, klasē ienāca Johans Feierabends un Kristiāns Fogels. Saruna bija ilga un sirsnīga, skaistu nākotnes plānu pilna. Domās iegrimis, Zigmunds atgriezās mājās, bet viņu sagaidīja tāds pārsteigums, ka viņš gandrīz iegāzās kamīnā. Uz nošu pults bija uztupināta zīmīte. «Kapelmeistara kungs! Ievas zied, un lakstīgalas trekšķina, sirds lien laukā pa muti… Salmus esam saskaitījuši jau pirms veselas mūžības, mums to pietiek, tāpēc mēs nolēmām ņemt un stāties svētā laulības kārtā! Pēcpusdienā būsim mājās. Nepārdzīvo, kapelmeistar, katram savs krusts jānes, zvaigznēs ierakstīts, ka arī Tev tas neies secen. Un neuzskati to par iemeslu piedzerties vienatnē… — brūt'spār's» Kas tad bija noticis Zigmunda prombūtnē? Neilgi pēc viņa aiziešanas uz skolu iegriezās Feierabends, lai pajautātu, vai Zigmunds naudu saņēmis. Viss bija kārtībā, un rektors jau tvēra pēc cepures, lai dotos projām. Valfrīds visu rītu klusēja, arī tad, kad Johans jau bija pie durvīm, taču pēkšņi it kā atjēdzās un panāca viņu kāpņu galā. — Johan …— Valfrīda roka uzgūla rātskunga plecam.— Vai tu neatļautu mums izbraukt vienu mazu gabaliņu ar tavu karieti, ja pats neesi nolēmis kur braukt?— Valfrīda balss mazlietiņ drebēja. — Tūlīt? Tagad?— Feierabends drusku pabrīnījās.— Uz ku​rieni gribat doties? — Tepat. Netālu … Uz jūras pusi. Katrīna stāvēja durvīs, klausījās un skatījās draugā. Ko viņš atkal? Kas nu? — Labi!— Feierabends draudzīgi uzplāja Valfrīdam pa muguru.— Vai tu proti apieties ar zirgiem? — Jā, drusku … Braucis esmu.— Bija gan rektoram zināt, ka tas bija uz siena vezuma! — Manējais ir mierīgs. Domāju, ka tu ar viņu tiksi galā. Gaidiet, pēc stundas ceturkšņa vai pusstundas piebraukšu.— Jo​hans eleganti uzlika galvā platmali un uzvilka cimdu. Valfrīds atgriezās istabā. — Ko tu esi sadomājis?— Kate skatījās viņa platām acīm. Viņš neatbildēja, tikai viegli pieskārās gaišajai galvai, smalkie pirksti pārslīdēja deniņiem, vaigam … Mainīgās jūras krāsas acis raudzījās satraukti un bezgala maigi. — Vai tu gribi būt mana sieva, Katiņ? Katrīna notrīsēja un soli atkāpās. — Jā … bet vai tu pats to gribi? Tā taču būs saistīšanās, un tu vienmēr esi baidījies no tā … — Tagad es gribu būt saistīts ar tevi. Saistīts tik cieši, lai nekas mūs nespētu šķirt. Un tāpēc


mēs tagad brauksim uz Liepeni, uz to pašu baznīcu, kur tu aizlūdzi par mums visiem, un lūgsim mācītāju mūs salaulāt. — Tu dzirdēji? Valfrīd … bet vai tu to negribi darīt to pašu pilsoņtiesību dēļ? Lai nebūtu nepatiesi jāzvēr. — Ak, Die's, Katiņ! Kas man pilsoņtiesības! Man vajag citas tiesības, neapstrīdamas un svētas. Tu vēl šaubies par mani, Katiņ? — Nē!— Tas bija ļoti liels «nē».— Es vairs nešaubos ne par ko.— Karstie vaigi piespiedās viņa baltajam kreklam, drošas un stipras rokas bija viņas patvērums. Rosoties pa istabu, savu rudenī šūto balto kleitu no lādes ārā ceļot, katra viņas saviļņojuma asariņa trīsēja smieklos. Karsēt matu cirtojamās šķēres nebija vērts — tāda frizēšanās prasītu stundu laika un drošu roku, taču Katei viss šļuka caur pirkstiem, un laika bija palicis ne vairāk kā desmit minūtes. Smago matu grīsti Katrīna vienkārši apvija ar baltu lentu. Valfrīds šo pusstundu nedarīja neko, viņš pat nepapūlējās aizmetināt kamzoļa pogas. Tikai sēdēja uz palodzes un skatījās uz Katrīnu, klausījās viņas smieklos, laimes pilnajā balsī un saprata, ka nekad mūžā vairs nespēs melot. Ne tikai Katei vien,— nevienam. Kad puskariete jau devās lejup uz pārceltuvi, Valfrīds pēkšņi satrūkās. — Katiņ, viens gan nav labi. Zigmunds nekā nezina, atnāks mājās, bet mēs esam pazuduši. Vai tad tā var? — Ko tad tu … griezīsies atpakaļ, vai? No tāda ceļa? To nu gan nevar,— Kate smaidīja. — Neuztraucies, es uzrakstīju zī​mīti. Vai tad tu neredzēji? Tu taču visu laiku skatījies, ko es daru. Nedaudzās dienās saulē un siltajā, valgajā vējā koki bija pilnīgi salapojuši, saules stari dūrās cauri maigajam zaļumam kā zelta adatiņas. Jūrmalas ceļš bija kā tikko grieztu meiju klēpis. Pēkšņi Valfrīds apturēja zirgu. Ceļa malā, tik tikko ziedus atvēris, balts un vilinošs smaržās kūpēja ievu krūms. Katrīna sēdēja un klusēdama skatījās, kā viņš uzmanīgi lauž pašus skaistākos, ziedu pilnākos zariņus. — Tavs līgavas pušķis, Katiņ.— Tumšie mati bija piebiruši smaržīgām, baltām ziedlapiņām, maiga dzīsliņa uz kakla strauji pulsēja. Apreibušas, laimīgas acis. Un sudrabainas stīdziņas deniņos… Pavasaris šūpoja viņus zaļās, saules austās šūpolēs. Putnu tūkstoši piebēra ar dziesmu zeltu citkārt tik skarbo Ventspils jūrmalu. Bērzu, alkšņu un lazdu lapiņas pateicīgi saņēma vēja glāstus, bet jūra laistījās kā dārgumu krātuve. Kājas viegli iegrima irdajā, vēja izsausētajā smiltī. — Vai liecinieki mums nav vajadzīgi?— čukstēja Katrīna jau pie mācītāja mājiņas durvīm. — Dievs būs mūsu liecinieks,— Valfrīds svinīgi teica un atvēra durvis. Viktors fon Eihe domīgs raudzījās pārī, kas stāvēja viņa priekšā. — Salaulājiet mūs, mācītāja kungs!— pirms brīža bija teicis jaunais vīrietis. — Tūlīt? Šeit? Kāpēc jūs negribat tikt laulāti pilsētas baznīcā? Tā, kā tas pieņemts un pieklājas. — Mēs vēlamies, lai mūs laulātu jūs.— Balti tērptā sieviete viegli paklanījās. — Bet jūs neesat ne reizes uzsaukti,— iebilda Viktors. — Lūdzu, dariet to, mācītāja kungs, mēs vairs nevēlamies gaidīt, mēs nevaram! — Vai jums nav grēka uz sirdsapziņas? — Kungs, Dieva priekšā mēs visi esam grēcīgi. — Kur jūs esat kristīti?


— Vindavas baznīcā,— Valfrīds ar tīru sirdsapziņu atbildēja. Viktors paskatījās uz Katrīnu. — Arī es, mācītāja kungs. — Lutera ticībā? — Jā!— skanēja divbalsīga atbilde. Zemajā istabā pludoja ievziedu smarža. Vārajā, zaļganajā, caur mazo lodziņu nākošajā pusgaismā dīvaini mirdzēja divi acu pāri. Vikārs klusēja, domāja, un viņam viegli iesmeldzās sirds, kad skatiens lēni slīdēja pār abu atbraucēju sejām un stāviem. Sieviete gandrīz nemanāmi sakustējas, ievziedi iesmaržojās stiprāk, un jaunais mācītājs ieraudzīja viņu cieši sadotās rokas. No rokām skatiens atkal pacēlās līdz sejām. Tajās bija kas tāds, ka Viktors saprata — šīm saitēm jātop sasietām. Šaubām vairs nebija vietas. — Labi. Iesim uz baznīcu.— Mācītājs lēni piecēlās un, galvu pieliecis, atgrūda zemās jūrmalas mājiņas durvis. Gaismas plūdi apņēma trīs gājējus, un nebija nekā no pārcukurota, mākslīga sirdssiltuma sastīvinātām ceremonijām. Nebija ērģeļu, nebija grezni tērptu viesu pūļa, nebija rožu klēpju, tikai viņi divi — ceļos nometušies tukšajā, pēc priežu sveķiem smaržojošajā baznīciņā, kur viegls vējiņš plivināja divu sveču liesmas, čaukstēja Bībeles lapas, un caur vaļējām durvīm varēja dzirdēt kliedzam kaijas un kokus šalkojam. — Ko Dievs savienojis, to cilvēkiem nebūs šķirt.— Un viņi savija karstos pirkstus. Valfrīds saprata, ka šī uzticīgā, maigā roka paliks viņa plaukstā mūžīgi, un viņā ielija miers, tik gaišs kā šī diena, tik paliekošs kā jūra un debesis. *** Kamēr Valfrīds un Katrīna ļāvās piepildījuma un miera plūdumam dvēselēs, Zigmundu pārņēma gluži citādas jūtas. Tātad šie abi pazuduši nezināmā virzienā un tur tagad laulājas. Tavu traku vārdu, vienkāršā cilvēku valodā tas nozīmē — precas. Kas tad ir, ja divi precas? Kāzas! Šovakar tad jāsvin kāzas, vai? Kas tik tur viss vajadzīgs! Kāds garšīgs ēdamais un dzeramais, puķes un smalki klāts galds. Viņš lai klātu galdu? Bet bez tā nevar! Prasīt Hannelores kundzei arī nevar. Uzzinājusi kaut ko tādu, viņa apgriezīs visu māju otrādi, un par to jau nu ne Kate, ne Valfrīds paldies neteiks. Galu galā saimnieces acīs viņi jau sen ir precējušies, tāpēc par to nevar būt ne runas. Pagrābis pāris prāvāku naudas gabalu, Zigmunds drāzās taisnā ceļā uz Feierabenda māju, labi zinādams, ka rektors šobrīd ir aizņemts skolā. — Vize!— Viņš pārmetās pār slieksni gluži aizelsies.— Tu zini. kas notiek? Šie abi aizlaidušies! Laulāties, tas ir, precēties, vispār tas ir viens un tas pats! — Vai tad viņi nebija?— Vize jautāja. — Nūjā, precējušies viņi bija, bet tagad sadomāja vēl laulāties! Mums taču kaut kas jādara! — Kas tad?— Meitene juta, ka sarkst, jo Zigmunda acīs bez satraukuma par draugu izdarībām bija vēl kas cits. — Nu, ē … kaut kas jāliek uz galda, lai būtu smalki, tu taču esi dāma, tu pati saproti. Tad Vize uzmauca elkonī pamatīgu grozu, uztupināja jauku aubīti uz ritulī sagrieztās bizes, un abi ar Zigmundu devās gādāt kāzu maltīti. Iepirkšanās un sīkie, mīlīgie ķīviņi šai sakarībā abiem sagādāja milzīgu prieku. Kad visādiem labumiem piekrautais grozs laimīgi bija nogādāts Veica nama jumtistabā, Zigmunds vēl aizmetās uz «Sudraba enkuru» pēc vīna. Nelielo galdiņu pārklāja ar tīru palagu. Auksto, cepto gaļu, vistu vajadzēja sagriezt, meklēt, kur ielikt ievārījumus, saldu​mus … Darbojoties ar nazi, Vize vēlreiz noprasīja: — Kādēļ Katiņai ar Valfrīdu vajadzēja laulāties, ja viņi jau bija precējušies?


— Droši vien tāpēc, lai Valfrīds dabūtu pilsoņa tiesības,— skaidroja Zigmunds, juzdams, ka visai pārliecinoši neizklausās. — Bet… vai tu esi ar kādu laulājies? — Es? Nē! Kāpēc lai es? Nē, nekad!— Zigmunds atvairīdamies pacēla vistas kājiņu. — Bet… tad tev nebūs pilsoņtiesību!— Vizēs balsī bija nepārprotama ķircināšanās. — Kā tā?— Zigmunds sastinga ar gardo kumosu mutē un ieplēta acis. — Nu, tāpēc, ka tu neesi… — Ko tu teici?— viņš beidzot dabūja kumosu lejā.— Man . .. — Un tu nevarēsi kļūt par birģermeistaru!— Pelēkās acis bīstami sprēgāja. Zigmunds lēni un pamatīgi noslaucīja taukainās plaukstas dvielī. Drošības pēc pabružāja arī ataugušās ūsas. Vize piešķieba galvu un uzmanīgi vēroja kapelmeistara dīvainās izdarības. — Liec nost nazi!— viņš teica. — Kāpēc? — Liec nost nazi, es tev saku. Citādi… var sadurties. Tas ir bīstami, taukains nazis manā miesā … Kad Vize tomēr vēl nepaklausīja, Zigmunds metās pie viņas ar Tutanhamona ašumu. Nazis nokrita zemē, tam sekoja arī Vizēs smalkā aubīte, bet pati Vize atradās Zigmunda rokās. Kalsnās, stiegrainās rokas izrādījās ļoti stipras, un viņai nebija nekādu iespēju no tām izkļūt. Taču viņa to nemaz negribēja. Mazā, pietvīkusi seja pacēlās viņam pretī kā košs kliņģerītes zieds. — Tu man esi mīļa,— pēc brīža nočukstēja līdz nepazīšanai pārvērties kapelmeistars.— Neizej, paliec pie manis … vien​mēr … — Es neiešu … es gribu palikt… Un tā nu notika, ka smalkā maltīte palika haotiski izsvaidītu cepeša šķēļu, ievārījuma podiņu un izkaisītu riekstu veidā. > Katrīna un Valfrīds atrada abus sēžam uz grīdas — laimīgus, pietvīkušus, mirdzošām acīm. — Nu, vai jūs jau esat salaulājušies?— Zigmunds apbrīno​jami dumji jautāja. Kate atspiedās pret durvju aplodu un smējās, smējās tik sirsnīgi, ka asaras ripoja pār vaigiem. Valfrīds pārlaida acis istabai, Vizēs un Zigmunda sejām, nazim, kas bija iedūries grīdā, un arī nespēja valdīties. — Katiņ, viņi te svin kāzas … Tikai bez mums … — Bet jūs taču nebijāt mājās!— Zigmunds sāka ķiķināt. Viņa ausis vakara saulītē bija tik sarkanas kā gatavi tomāti.— Mēs te … taisījām vakariņas. Es jau gribēju pagādāt arī kādu japorģīni, vai kā nu to botāniku sauc, bet Tirgus laukumā nekas vēl nezied. Un tad es stāstīju Vizei, ar ko atšķiras precēšanās no laulāšanās. — Un cik tālu tu tiki? — Līdz pilsoņtiesībām.— Vize piecēlās kājās, atsvieda uz muguras izjukušo bizi un mīļi apskāva Katrīnu. Šajā vakarā nevajadzēja ne vīna, ne viesu. Grūti, pat neiespējami būtu pateikt, kurš no četriem ir vislaimīgākais vai — kurš visvairāk priecājas par citu laimi. **$ Pavasara dienas ritēja kā gaišas rasas lāses. Katra nākamā bija mazliet citāda nekā iepriekšējā, taču visām bija kas kopīgs — saprašanās gandrīz vai bez vārdiem, drauga plecs, mīļotā cilvēka tuvums. Viņi atkal iekļāvās pilsētiņas dzīvē. Johans pamazām vien izstāstīja visu, kas viņu prombūtnes mēnešos bija noticis. Mītavas galms atkal bija paaugstinājis savas prasības Vindavai,


Kalauss pēdējās vizītes laikā bija izturējies nekaunīgāk nekā jebkad un aizkaitinājis pat vienmēr tik akurāto un korekto birģermeistaru Hinkeldeju. Hinkeldejs cirtis galdā garu rakstu rulli par visām Vindavas vajadzībām: brūkošo baznīcas torni, nepieciešamajiem materiāliem pretsmilšu vaļņu un pilsētas vārtu atjaunošanai un desmitiem citu. Kalausam bija jāuzklausa ari kuģinieku ģildes un rātes pārmetumi par Lībavai dotajām privilēģijām ostas izbūvē un nodokļu atlaišanā. Taču nekas noteikts nebija panākts. Kuģinieku eltermanis Andresens pavisam sašļucis — viņa mīļotā meita Ingrīda ziemas beigās pārvērtusies līdz nepazīšanai, bet agrā pavasarī aizbēgusi no mājām, lai iestātos klosterī tālu Lietuvā. Iemeslus šādai rīcībai pilsētā nezinājis neviens. Arī mācītāja Šmidta neveselībai bijis pavisam personisks iemesls — viņa meita Rozālija, visu labi audzināto jaunavu zieds, atteikusies atgriezties Vindavā, palikusi par Mītavas galma operas dejotāju un dziedātāju. Mantojusi no kāda miruša radinieka lielu naudu, nopirkusi namu Mītavā, un tagad tur ejot kā izlaidīgā franču karaļa galmā. Māsas Ekhardas joprojām gaidot līgavaiņus. Johans bija painteresējies arī par Robertu no pils garnizona. Skotu puisis esot pārcelts uz Lībavu, viņa tēvs un brālis tur tikuši par kuģa līdzīpašniekiem. Adolfsenam piedzimis otrais dēls, bet ar Everdsenu ejot uz leju aizvien straujāk, viņš ceļoties no gultas ne vairāk kā reizi nedēļā un gandrīz nespējot vairs parunāt. Maija beigās Everdsens nomira. Bēres bija greznas, kā jau rātskungam. Zvans tika skandēts veselu stundu. Lielo zārku, pārāk lielu tik sīkam vīriņam, nolaida izmūrētā kapa velvē un pārklāja ar platu akmens plāksni, kurā bija iegravēts viņa vārds un amata nosaukums. Sēru dievkalpojums baznīcā gan neiznāca tik svinīgs, jo, kaut arī ērģeles tiešām bija atvestas, rātei pietrūka naudas to uzstādīšanai. Taču Everdsena bēres nespēja ne drusku aptumšot mūsu draugu dzīvesprieku. Zigmunds nedēļas laikā atkal savāca kapelu. Viņam gan iznāca gara un nepatīkama saruna ar Morica Brinka tēvu, kurš neparko negribēja samierināties ar domu, ka viņa vienīgais dēls un mantinieks kļūst par pilsētas muzikantu. Taču Brinks juniors pateica, turklāt visai patētiski: ja viņam liegs spēlēt Reizemana kunga vadībā, viņš padarīs sev galu — nolēks no baznīcas torņa, noslīcināsies Ventā vai izdarīs vēl ko briesmīgāku. Beigu beigās Brinks seniors piekrita, likdams Zigmundam zvērēt pie Bībeles, ka neatļaus viņa dēlam pilsoņu namos un citās goda vietās dzert vīnu. Valfrīds čakli atjaunoja pazudušās un izmētātās notis, papildinādams ar jaunām. Taču Katrīna ar Vizi bija atradušas pavisam citu, bezgala sievišķīgu nodarbošanos. Vize sadomāja darināt pūru, taču, izņemot viena krekla tiesu, nekā cita viņai nebija. Bet sākt taču varēja arī ar kreklu. Ar Hannelores kundzes palīdzību Katei izdevās tikt pie īsti smalkām adatām. diegi bija nopērkami pārceltuves bodē, un abas, atradušas klusu vietiņu, apmetināja šauras jo šauras vīlītes, ar izvilktajiem diedziņiem izšuva apkakles un aprocītes. Kādu vakaru Zigmunds pamanīja, ka Vizēs tievie pirksteļi noklāti tumšiem plankumiem. Vize negribēja teikt, taču, kad Zigmunds neatlaidās, atzinās, ka skolas kungs viņai ik pēcpusdienu mācot lasīt un rakstīt. Tiesa gan, vācu mēlē. Bet viņai liekoties, ka arī latvju vārdus varot uz papīra uzlikt. Gan jau viņai arī iznākšot, tas nemaz neesot tik grūti, kā viņa kādreiz domājusi. Par Vizi nopriecājās visi, bet visvairāk, protams, Zigmunds. Viņš brīdi parakņājās pa kabatām, beidzot atrada tievu, dzeltenīgu puļķīti un aplaimots pasniedza to meitenei. — Kas tas ir?— Viņa grozīja dāvanu pirkstos. — Raksti ar to, nebūs netīri pirksti. Redzi?— Viņš paķēra papīra gabaliņu un uzšņāpa —«Vize». — Bet tu taču neslapināji tintē?— viņa brīnījās. — Nekas nav jāslapina. Tinte ir te iekšā.— Zigmunds veikli atskrūvēja lodīšu pildspalvu un parādīja pārsteigtajai meitenei tievu stobriņu, kas pāri pusei pilns ar tumšu masu.— Tas arī ir


tehnikas brīnums, un tev jau tādi patīk. Dzeltenais plastmasas nieks Vizi sajūsmināja neizsakāmi. Viņa cītīgi vilka stūrainus gotu burtus, kādus viņai bija iemācījis Johans, tad prasīja, ko Zigmunds uzrakstījis. — Tavu vārdu. — Ak to raksta tā?— Vize iekoda lodenes galu zobos un pārdomāja, izskatīdamās pēc mazas, cītīgas skolniecītes. Tad viņa lūdza, lai arī pārējie uzraksta savus vārdus, un bija ļoti iepriecināta par garumzīmi uz «i» Kates un Valfrīda vārdos. Viņa atzina, ka tas ir daudz ērtāk nekā rakstīt vienu burtu vai bokstābu, kā skolas kungs saka, divas reizes. Jūnija pirmajās dienās kapela koncertēja rātsnamā par godu augstiem viesiem no Mītavas. Ar lielu lūgšanos birģermeistaram Hinkeldeja kungam bija izdevies nokaulēt pilsētas nodevu hercoga kasei par vienu piekto daļu un izprasīt atļauju koku ciršanai, lai nostiprinātu ostas izbūves. Šī uzvara, lai arī cik niecīga, tika pienācīgi svinēta; Mītavas kungi laipni uzklausīja neskaitāmos glaimus un cildinājumus par hercoga dāsnumu. Muzicēšana un dejas ilga līdz pusnaktij, līdz ar to rāte pārkāpa pati savu priekšrakstu, kas atļāva līksmoties pilsētas namos tikai līdz desmitiem vakarā. Katrīna ļāva Johanam Feierabendam sevi pierunāt piedalīties dejošanā, kaut gan agrākais balles prieks bija noplacis, iespējams, pēc barona Bēra dzimšanas dienas. Varbūt arī Vizēs dēļ, kura, pats par sevi saprotams, rātsnama ballē piedalīties nevarēja. Taču pilsētas dižvīri ar savām kundzēm lustējās no visas sirds. Nebija vairs arī vecā Everdsena, kurš ar savu klātbūtni spēja vīnu pārvērst etiķī. Vienīgi Kristofers Tome okšķerēja un sukstīja pa visiem kaktiem, garos žurkas zobus klabinādams un gar goda galdu laizīdamies. Taču izskatījās, ka arī Kalausa acīs viņš bija kritis nežēlastībā, jo tas nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību. Johans izmeta, ka rāte pēc klusas vienošanās nolēmusi meklēt jaunu rakstvedi. Vajagot tikai Zeifrīda kunga piekrišanu, bet tā nebūšot ilgi jāgaida. Uz beigām priekštelpā gāja visai trokšņaini. Tur bija sanākuši poļu dragūni, kas apsargāja Kristofu Kalausu un pārējos Mītavas kungus. Visi seši bija iereibuši, sarkanos vamžus atpogājuši un nometuši smagās ādas cepures. Divi pūlējās izmānīt ārā abas Ekhardu jaunkundzes, solīja gan aizjūras vīnu, gan saldumus, gan gredzenu un jauku izjādi kara zirga mugurā, īpaši viens, kurš gan vairāk izskatījās pēc aziāta nekā pēc poļa, gariem, piķa melniem matiem un ieslīpām acīm. Viņš smējās un tik veikli sagrāba Lotes svārku malu, ka meitene iekrita viņam klēpi pati pret savu gribu. Lote iespiedzās un lauzās vaļā, bet melnacainais dragūns turēja viņu kā spīlēs un spieda tai pie lūpām vīna trauku. Lote izsita viņam kausu no rokām, tas noripoja uz grīdas ķieģeļiem, izšļācot sarkanas paltis. Pārējie smējās, skanēja piekrišanas saucieni. Dragūns apvērtēja Lotes glīto sejiņu, balto kaklu un tērpa piesardzīgo izgriezumu, viņa rokas taustīja meiteni arvien nesavaldīgāk. Dievs vien zina, kā tas būtu beidzies, ja pa durvīm nebūtu iepeldējusi apjomīgā Švarckopfa kundze. Ar vienu mazās rokas vēzienu viņa iešķīla dragūnam pa pieri, ar otru izrāva Loti no viņa klēpja un pavēlēja abām māsām tūlīt rātes kalpotāja pavadībā doties uz mājām. Dragūni īsu brīdi apjuka, viens tā kā cēlās kājās, taču pārējie viņu savaldīja. Melnacis īsu bridi apvērtēja Švarckopfa madāmas vareno figūru, pamirkšķināja biedriem un saldi pasmaidīja. Nejuzdamās nenieka aizskarta, kundze ieslīdēja atpakaļ zālē, rēcošu smieklu brāzmas pavadīta. *** Zvēresta ceremonija aizkavējās, jo Hinkeldeja kungu — Vindavas birģermeistaru piemeklēja nepatīkama kaite — uz kakla un muguras uzmetās vairāki augoņi, kas izraisīja karstumu un drudzi, nemaz nerunājot par to, ka augstais amatvīrs nevarēja nedz apsēsties, nedz palocīt galvu. Taču šī aizkavēšanās nevienu neuztrauca, tāpat bija labi. Zigmunda un Katrīnas lūgts, Johans Feierabends atnesa greznu rulli, kurā bija ierakstīta


Vindavas pilsoņa uzticības zvēresta formula. Sabāzuši galvas kopā, draugi pētīja sarežģīto, izcakoto gotisko rakstu. — Ich lauende schwere* …— burtoja Zigmunds un kasīja aiz auss,— skaidrs. Es solu un zvēru, jā, bet kam un ko? —… zemes kungam, protams, cienījamam …— Kate vilka pirkstu līdzi.— Polijas karalim? Baigā vajadzība viņam zvērēt! Tālāk — Kurzemes hercogistes jaunajai valdībai vai valdīšanai… «Churlandt» tas taču ir — Kurzemes? — Dabiski, dabiski,— Zigmunds purpināja,— un Ventspils pilsētai uzticību un padevību, zvēru pie zemes un ūdens, ka, atrazdamies šai zemē vai valstī… Kate, un kas tā​lāk? —… šai zemē vai ārpus tās, no viņas atvairīt ļaunumu un labklājību veicināt… un uz to lai man palīdz Dievs un svētais Evaņģēlijs … Tas ir viss. Un gada skaitlīs — tūkstoš pieci simti septiņdesmit seši. — Pilsētai — tas ir labi. Bet kāda mums daļa par poļu karali? — Nu, hercogiste ir viņa vasaļvalsts. — Diez kas nav. Kate, tu varētu šito tambormusturu pārrakstīt, tas jau būs jāmācās no galvas kā skaitāmpantiņš … Pie vakariņu galda Hannelores kundze teica: — Zigmunda kungs, baidos, ka sagādāšu jums mazas neērtības, un jums ari,— viņa pamāja Katei ar Valfrīdu.— Pēc pāris dienām ir Jāņa Kristītāja diena. Katru gadu līdz šai dienai es uzkopju māju, viss tiek nomazgāts, pārbalsinātas sienas, arī jūsu istabās. To var izdarīt dienas laikā, bet jums vajadzētu uzturēties kādā citā istabā. Līdz vakaram, protams, viss būs kārtībā … Zigmunds piekrītoši pamāja un teica, ka nebūt neuzskatot to par kādu īpašu traucējumu, varbūt paši arī varot ko palīdzēt? Hannelores kundze no palīdzības atteicās. Lai tikai muzikanti saliekot vienkop savas lietas, ka no rīta tās var iznest ārā un vakarā atkal nolikt vietā. Šīs sarunas laikā Kate vērīgi klausījās un skaitīja kaut ko uz pirkstiem. — Tu zini, kas ir Jāņa Kristītāja diena?— viņa vēlāk prasīja Valfrīdam. — Nē … Kas ir? — Jāņi, mīļo Valfrīd, Jāņi klāt! Līgo vakars! Šodien taču iznāk 21. jūnijs, ja es pareizi skaitu. Kaut gan var būt, ka es kļūdos. Katrīna nebija kļūdījusies. Pēc divām dienām, jau agri no rīta mantas kopā vācot, viņa pa atvērto logu dzirdēja Tirgus laukumā dziedam. Tās bija Līgo dziesmas, gan svešākas, nedzirdētas, bet nepārprotamas Līgo dziesmas. Aši noskrējusi lejā, Kate ieraudzīja brīnišķīgu ainu — visi tirgū sabraukušie latvju ļaudis bija pušķotos ratos, lapām apvīti zirgu loki, sievas un pat vīri — vainagos. Pārdeva sieru, biezpiena klučus, sviestu. Pat zvejnieku zivju grozi bija appušķoti! Nebēdādama par Zigmunda mūžam neizguļamo miegu, Kate dauzīja durvis ar dūrītēm un būtu iespērusi ar kāju, ja vien gulētājs nebūtu trūcies kājās, domādams, ka mājā izcēlies ugunsgrēks. — Zigi! Šodien taču ir Jāņu vakars. Iedod kādu graslti, iešu nopirkt sieru un vēl ko. No mājas mūs šodien tā vai tā met ārā, ejam līgot! Vāc ātrāk kopā savus pamparus, pulkstenis jau septiņi, bet tu vēl neesi atmodies! Nu, taisi taču acis vaļā! īsti atmodies kapelmeistars bija pēc pusstundas, kad istabā iebruka Hannelores kundzes mājas ļaudis — Ansis, Inge un mazais Jans ar krītaina šķidruma kublu un lupatu otām. Inges vājība uz Zigmundu pusgada laikā bija apdzisusi, bet ziņkārība palikusi — viņa bāza savu degunu visos stūros. Daudz nedomā​dams, Zigmunds ietina dvieli nošu lapas, spoguli un pasita padusē vijoli. — Šito visu vajadzētu atstāt lejā,— viņš teica Valfrīdam. Tas kritiski pakratīja galvu.


— Notis, jā! Vijoli ņem līdzi, mēs taču svinēsim Jāņus! Bet spoguli gan nevajadzētu atstāt. Pats zini, ja ar to kas notiek … — Staipi nu visu līdzi,— kapelmeistars novilka. — Es paņemšu, neraizējies. Katrīna bija paspējusi gan iepirkties, gan pārģērbties. Šoreiz viņas ietērps bija neparasts, bet tāpēc ne mazāk skaists. Kate bija apģērbusi pašas šūto kreklu ar smalkā izvilkumā darināto apkaklīti un aprocēm, pie kakla to saturēja Venta dāvinātā sakta. Svārki bija tumši sarkanmēļa pusvilnas auduma, sānos bagātīgi krokoti. Mati sasieti ar baltu lenti. Valfrīds skatījās viņā kā skaistā pasaciņā, Zigmunds dega nepacietībā ieraudzīt Vizi. Draugi nolēma doties uz jūrmalu, tālāk no pilsētas, no vācu ļaudīm, uz klusu un skaistu vietu, kur viņi var būt viņi paši, justies laimīgi un netraucēti. Galīga rīta rosība valdīja Vindavas ielās. Vēl šur tur redzēja mazgājam logus un sienas, saulē dzīvojās bērni, žogmalās snauduļoja kaķi. Viņu melnais mīlulis bija palicis mājās, ērti ierīkojies pagalmiņā blakus sētas durvīm, kur vienmēr varēja atrast ko garšīgu. Hannelores kundze bija pieņēmusi kaķi ar tādu pašu sirsnību kā viņus. Nu Veica kundzes nams ar Tutanhamonu uz sliekšņa palika tālu aiz muguras, draugi jau bija pie smilšu vaļņiem. Pirmo reizi viņi izgāja cauri visam Smilšciemam Schlossande Pelēkās zvejnieku mājas šodien bija dzīvības pilnas. Gan jauni, gan vecāki ļaudis, bērni un sievietes posa pagalmus, zēni nesa lapotus zarus, sagrieztus turpat jūrmalas mežā. Kopā ar vieglu dūmu smaržu atplūda kūpinātu zivju aromāts. Pie priekšpēdējās mājas skaļi runājās un smējās jaunu puišu bariņš. Ieraudzījuši garāmgājējus, viņi māja ar rokām, aicinādami piesēst. Draugi pamāja pretī, tomēr neapstājās. Nogājuši savus pāris kilometrus vai pat vairāk, kur kāpu josla sašaurinājās un mežs pienāca tuvāk, nolēma palikt tepat. Tuvumā bija trīs laivas un kāpu aizvējā tīklu būda, bet māju nemanīja. Valfrīds visu ceļu viens pats pašaizliedzīgi stiepa mazu alus muciņu, kurā gan diez vai satilptu spaiņa tiesa. Ar atvieglojuma nopūtu viņš ierīkoja neērto nešļavu zem mīkstlapaina krūma. Vizei un Zigmundam bija grozi, Kate nesa vijoli un apaļo spoguli kā dārgu kausu. Saule vēl bija augstu, līgošanai laika pietiekami. Valfrīds un Katrīna klīda pa liedagu un lasīja raibus akmentiņus, bet Zigmunds ar Vizi deva priekšroku meža paēnai. Tikai ieraudzījis/Vizei tādu pašu kreklu kā Katrīnai, Zigmunds saprata, cik tas ir skaists un cik jauki piederas sievietes augumam. Vizēs svārki bija no tās pašas zaļganās kleitas, bet stipri īsāki — sprīdi virs potītes, lai varētu redzēt baltās zeķes un glītās, rūsganās kurpītes. Un, kad viņi roku rokā klīda pa mežu, bez celiņa, bez takas, viņš beidzot saprata, par ko tik ļoti varēja priecāties Valfrīds un Katrīna — par tumšzaļām, līgojošām ēnām, par puķēm — nesaskaitāmās krāsās un formās, par taureņu samtainiem spārniem un vabolīšu zaigojošām mugurām, par putnu balsīm. Likās, ka Vize iedevusi viņam jaunas acis, kas ierauga un apmīļo kreimeni, dzegužkurpīti, naktsvijoli … jaunas ausis, kas izjūt vissmalkākās šalkas un prot atšķirt apšu lapu sanešanu no bērza lapotnes, kas vējā maigi plīkšķ kā plāna drāna… un mežastrazda treļļus, zīlītes līksmo balstiņu, ūbeles zemos krūšu toņus … — Patiesi, cilvēkam jāmīl, lai viņš ieraudzītu pasauli, kāda tā ir patiesībā,— klusu teica Zigmunds, kad viņi pietupās, lai apbrīnotu bagātīgu kreimeņu saaudzīti. Viņš uzmanīgi, pa vienam plūca trauslos stiebriņus un sprauda Vizei matos, un brīnījās, kādu prieku viņam tas sagādā. Vizēs acis spulgoja kā mazi meža ezeriņi. — Vai tad tu agrāk nezināji, ka puķes ir skaistas? — Es nekad nebiju par to domājis. Man pa galvu maisījās viss kas, tikai ne tas. Viņiem abiem bija taisnība. Valfrīds un Katrīna pa to laiku, izpeldējušies vēl ļoti vēsajā ūdenī, gulēja saulē un ļāva tai


svelmēt ziemas nobaltināto ādu. Liedaga klusums ļāva sapņot, un viņu sapņi steidzās pāri gadsimtiem uz mājām, uz tālo, tālo divdesmito gadsimtu, kurš tik smagi un grūti iet pāri pasaulei, brīžiem iznīcinādams, brīžiem no jauna modinādams. Diena bija gara, taču beidzot arī vakars bija klāt. Vēl saule šūpojās virs jūras, kad jau bija savākti zari ugunsku​ram, novīti divi lapu, divi ziedu vainagi, sagriezts siers un maize. — Gribas dzert, nudien esmu izslāpis kā kamielis.— Zigmunds ķērās pie mazās muciņas. Laikam alus bija mazliet sasilis vai arī viņš neveikli attaisīja spundi, taču putaina šļāce aplēja Zigmunda bikses, Vizēs kurpītes, pārtikas grozu, taču visvairāk tika dvielī ievīstītajam spogulim. — Nekas, es tūlīt noslaucīšu!— Kate piecēlās un ar drānas stūrīti rūpīgi susināja sudrabaini spožo virsmu. Drošs paliek drošs, viņa novietoja dārgo priekšmetu tālāk — ieslēja to ķeburainas priedes saknēs. Kad saule nogrima jūrā, aizdedza ugunskuru. Paklausīdams Vizēs mīļajam lūgumam, Zigmunds paņēma vijoli un sāka spēlēt. Viņi ilgi dziedāja — gan līgodziesmas, gan citas. Līksmas un skumjas. Ugunskurs sprakšķēja, bezvēja vakars dūmus cēla taisni debesīs. — Vize, vai jūs tur Ēdolē arī svinējāt Jāņus?— Katrīna jautāja. — Jā, katru galdu. Pilsdārzā aiz grāvja iznesa alus mucas, barons deva maltīti. Arī uguni kurināja, mucu staba galā lika. Dziedājām un skrējām visu nakti… Vienu pašu reizi gadā ļāva, kaut gan pirms tam vienmēr rājās, ka blēņas un pesteļi esot… — Redz, pat šitie slepkavīgie vācu baroni atļāva latviešiem Jāņus svinēt, bet mūsu laikos taču bija aizliegts.— Valfrīds domīgi skatījās dzirkstelēs. — Kā — aizliegts? Jūs taču teicāt, ka cilvēki kļuvuši daudz gudrāki, daudz vairāk zina un saprot?— Vize brīnījās. — Tā … gudrāki un ļaunāki… Izdomāja kaut ko, teiksim, zinātnisko komunismu, bet tur Jāņi nav paredzēti. — Kas tas ir — zinātniskais kom … — Lai Dievs dod, ka tu to nekad neuzzinātu,— Kate savādi pasmaidīja.— Šīs pašas draņķības vārdā cilvēki tika vajāti, pazemoti, slepkavoti. — Briesmīgi…— Vize nolieca galvu.— Un vai vienmēr tā būs? — Mēs ceram, ka ne …— Valfrīds saknieba lūpas un skatījās tālu.— Vienreiz jau bija … pašiem sava zeme, sava valsts. — Sava valsts?— Vize pacēlās uz ceļiem.— Kas tā par valsti? — Latvija …— teica Zigmunds, un viņa acis aizmiglojās.— Tā sauc mūsu zemi, un tā nav nekāda hercogiste, nekāda poļu vasaļzeme, ne krievu impērijas stūris. Mūsu zemi sauc par Latviju, atceries un nekad neaizmirstil — Nē… Es neko neaizmirstu, visu atceros. Ai, kā man gribētos… kā man gribētos dzīvot tur … Bet jūs teicāt, tu, Katiņ, ka cilvēkus nogalina. Kāpēc? — Tāpēc, ka šie cilvēki gribēja būt brīvi, tāpēc, ka viņi mīlēja savu zemi, tāpēc, ka negribēja to, ko sastrādājuši, atdot citiem — svešiem. — Un jūs? Vai jūs arī gribēja nogalināt? — Tad, kad mēs vēl bijām tur … pirms nokļuvām šeit, tad tā vairs nebija. Mūsu tauta pēc piecdesmit tumsības gadiem atkal sāka skaļi runāt, prasīt, aizmirsa bailes … Un es tad pirmoreiz sapratu, kas ir karogs. Karogs — tas pats par sevi nav nekas — tikai drēbes gabals, ko iestiprina kātā. Katrai valstij, katrai brīvai zemei ir savs karogs. Ar to izrotā mājas, kad ir svētki, nes pa priekšu gan miera laika gājienos, gan karā. Es ilgus gadus redzēju tikai svešu karogu, kaut gan mums gribēja iestāstīt, ka tas ir mūsu. Bet, kad es pirmoreiz redzēju mūsējo … tad sapratu, ka, lai to


nosargātu, arī man nebūtu žēl dzīvības. — Un kāds izskatās mūsu karogs?— Vizei mirdzēja acis. — Tāds …— Kate izrāva no matiem balto lenti un pārklāja to svārku tumšsarkanajam audumam.— Apkārt sarkans un vidū balta svītra. — Un tu ari nesi tādu karogu? — Nē, sievietes karogus nenes. To dara vīri. Sievietes iet karogam blakus vai aiz tā. — Bet tu, Zigmund? Jautātais lēni pagrozīja galvu. Nē, diemžēl. Bet kāpēc ne? Neiznāca? Kaut kā… Bet tas noteikti vēl būs! Viņi taču atgriezīsies mājās, noteikti! Un tad! Tad noteikti… viņi visi kopā. — Kā man gribētos, ai, kā man gribētos!— Vize izslējās un sažņaudza rokas.— Ja ir tādi cilvēki! Es arī vairs nebaidos kā agrāk, tagad es varētu. Lai cilvēki atkal būtu brīvi, kā stāstīja Vents! Lai būtu sava zeme, sava … valsts. Vizēs vārdi lika atrist pārējo trīs atmiņu kamolam par tautas jauno atmodu tur — trīssimtgadīgā nākotnē. Aizraudamies, viens otru papildinādami, viņi stāstīja par pirmajiem, vēl pusslepus darinātajiem karogiem, par sirmiem, posta dzīves salauztiem cilvēkiem, kuri, ceļos nometušies, skūpstīja atgūtā karoga stūri; par karogu tūkstošiem, veselu jūru virs simtiem tūkstošu Latvijas ļaužu; par dzīvo Baltijas ceļu, dziedošu un saviļņotu, kas visai pasaulei parādīja trīs mazas, mieru un brīvību mīlošas tautas; par atdzimušām dziesmām un lūgšanām gan laukumos, gan baznīcās; par cilvēkiem, kuri vai visu mūžu nodzīvojuši noliektām galvām, sakostiem zobiem, kuri zaudējuši visu — mājas, zemi, tuviniekus; par nesaskaitāmiem upuriem, par patiesību, kura slēpta, taču atkal atrasta, par cerību, kas, par spīti tumsas spēku trakošanai, atkal reiz atnākusi šai pašā Baltijas krastā. Viss pārdzīvotais, bet nepilna gada raizēs, rūpēs un piedzīvojumos it kā atkāpies, ar jaunu spēku atplauka Līgo nakts ugunskura gaismā. Viņi atkal jutās savai pasaulei, savam gadsimtam piederoši, un triju aizrautība pārņēma arī Vizi. Arī viņai Ēdole, barons un visa bijusī dzīve jau likās tāla pagātne. Līgo nakts apņēma zemi maigām un mīlošām rokām. Jūra klusi kļāvās pie krasta, it kā vētru nekad nebūtu bijis. Visā zemē dega jāņugunis; kāds dziedāja, kāds zaimoja, kāds mīlēja, kāds sadega sāpēs, bet šī nakts — visskaistākā, visīsākā nakts vienādi auklēja visus, taču atklājās tikai tiem, kuri izpratuši, ko nozīmē pat tumsā saglabāt gaismu sevī. Kvēlojošo ogļu atspulgi atmirdzēja četros acu pāros un vēl kādā sarkanīgā plaismā aiz viņu mugurām. Savāds skurbums pārņēma četrus dēkaiņus — it kā aiz tālā, neredzamā apvāršņa, nezināmās debessmalas būtu pavēries logs uz laimi, mīlestību, brīvību un gaismu. Un tas nāk aizvien tuvāk, tuvāk, drīz vien viņi varēs tajā ieskatīties … Katrīnas galva liegi kā zieds noslīga uz Valfrīda krūtīm, smaidošās acis pievērās … Zigmunds apņēma Vizi ar abām rokām, sargādams no vēsā rīta vēja, un juta zīda skropstas skaramies pie sava vaiga … Ugunskurs lēni izkvēloja, un sīka dūmu strūkliņa, it kā no ziedokļa kāpdama, cēlās jau balēt sākušajās debesīs. Baltajās, rīta vēsmas maigi sijātajās smiltīs, cieši aizmiguši, gulēja četri cilvēki. Klusu sanēja kāpu grīslis. Tālu aiz Latvijas mežiem modās saule, un to sagaidīt cēlās pirmās kaijas. Tālu jūrā parādījās kuģis. Taču tas bija pārāk tālu, lai varētu saredzēt, vai to uz krastu dzen buras vai arī vareni dunošs motors. 1985—1991


Komentāri

I daļa ] Lodovlko Amāro — vēlo viduslaiku itāļu matemātiķis, dzīvojis Sjēnas pilsētā. Pēc nostāstiem, esot pazudis gaišā dienas laikā uz ielas. 2 Herr Kapellmeister (vācu vai.)—kapelmeistars. 3 Herr Būrgermeister (vācu vai.)—birģermeistars. 4 Kristofers Tome 4 kristofers tome (christopher Thomae)— Ventspils pilsētas rakstvedis no 1677. gada 3. marta līdz 1705. gadam. 5 johans hinkeldejs (johann Hinckelday)— Ventspils birģermeistars no 1684. gada 11. marta līdz 1710. gada 16. maijam, miris 1710. gada 12. augustā mēra epidēmijas laikā. 6 johans feierabends (johann Feyerabend)—pilsētas skolas rektors no 1679. līdz 1705. gadam. 7 johanness beikiršs (Johannes Beykirch)— pilsētas skolas kantors no 1669. līdz 1698. gadam. 8 kaspars zeifrīds (caspar Seyfried)— pilsētas fogts no 1677. gada 7. aprīļa līdz 1694. gadam. 9 niklāss everdsens (niclas Everdtsen)— pilsētas rātes loceklis no 1684. gada 10. marta līdz 1686. gadam. 10 ____ Kur nu vairs atpakaļ dabūt…— hercogs Jēkabs 17. gs. 50. gados aizņēmās no Vindavas pilsētas kases 700 florīnu, kuri bija paredzēti baznīcas remontam un kurus solīja drīzā laikā atdot. " Johans Jākobs Šmidts (Johann Jakob Schmidt)— pilsētas ev. lut. draudzes mācītājs no 1678. līdz 1689. gadam. 1 2 Fridrihs Kazimirs — Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba Ketlera dēls un troņmantinieks, Kurzemes un Zemgales hercogs no 1682. gada līdz 1698. gadam. 1 3 Rothofa (Rothof — vācu vai.),— Sarkanmuiža — valsts (hercoga) muiža Ventspils tuvumā 17.—20. gs. 14 Hinrihs Velcs (Hinrich Weltz)— amatnieks, 1646. gadā ieguvis Vindavas pilsoņa tiesības, miris 1659. gadā. Jāpiebilst, ka nams, kurā dzīvoja Zigmunds un pārējie, saglabājies līdz mūsu laikiem. Tā ir vecākā dzīvojamā ēka Ventspili, un tajā saglabājies arī kamīna bareljefs ar nama celšanas gadu —1646. un iniciāļiem H.W. Tāpēc autore pieņem, ka nama īpašnieks bijis Hinrihs Velcs, jo viņš ir vienīgais, kurš 1646.—1650. g. ieguvis pilsoņa tiesības un kura iniciāļi sakrīt ar uzrakstu uz kamīna bareljefa. 15 Mltava (Mitau — vācu vai.)— Jelgava. 16 Feihtners — Mītavas pils galma mūziķis, vijolnieks. 17 Auf Wiedersehen (vācu vai.)—uz redzēšanos. 1 8 Mart. Heydeman Apothek — Martina Heidemaņa (pils. tiesības 1679., miris 1681.) aptieka. 1 9 Chirurg Thomas Eymer — ķirurgs Tomass Eimers (pils. tiesības 1684., miris 1707. g.) 20 Hanss Hulsbahs — Vindavas ostas locis 1680.—1687. g. 21 Kameraden (vācu vai.).— biedri


22 Bitte, liebes Schwesterlein (vācu vai.).— lūdzu, mīļā māsiņ! 2,! Donnerwetter (vācu vai.).— velns parāvis! 2 4 gaudeamus igitur, juvenes dum sumus (latiņu vai.). — Līksmosim, kamēr esam jauni — viduslaiku studentu dziesmas pirmās rindas. 2 5 harmonijs — mazām ērģelītēm līdzīgs mūzikas intsruments; šeit autores apzināti pieļauts anahronisms, jo 17. gadsimtā harmonijs vēl nebija izgudrots. 20 Mon ame, adieu (franču vai.).— ardievu, mana dvēsele! ~7 Beaux yeux (franču vai.).— skaistas acis. ŠI un iepriekšējā —17. gadsimta franču galma dzejnieka Vuatlra dzejoļu pirmās rindas. 2 8 fītinghofs (nicolaus georg Vietinghoff — Vindavas pilskungs (Hauptmann) no 1675. gada 5. augusta līdz 1691. gada 19. jūlijam. 29 martins ditfers (martin ditfer)— vindavas rātskungs no 1684. gada 10. marta līdz 1696. g., pēc amata drēbnieks, miris 1697. g. 3 0 martins Štrauhs (martin Strauch)— Vindavas rātskungs no 1684. gada 10. marta līdz 1701. gadam, pēc amata tirgotājs, miris 1710. g. 3 1 ekhards (elert eckhart)—vindavas rātskungs no 1674. līdz 1681. gadam, pēc amata tirgotājs. 3 2 vārdnīca — attiecībā uz bībeli autores apzināti pieļauts anahronisms, jo pirmais Bībeles tulkojums latviešu valodā iznāca 1689. gadā (Glika bībele), taču 17. gadsimta astoņdesmitajos gados izdeva arī vācu-latvju valodas vārdnīcu. 3,1 Halbfisch (vācu vai.).— puszivs. 34 25 florīni — viens dālderis līdzinās apmēram trim florīniem. 30 Viel Dank (vācu vai.).— liels paldies. 30 Cēn stik — zehn Stūck (kļūdainā vācu vai.) — desmit gabali. 37 «eichhbrnchen» (vācu vai.).— Ventspils kuģubūvētavā būvēts kravas kuģis. 3 8 ziegelbach — kopš ķieģeļu cepļu ierīkošanas ārpus Vindavas pilsētas robežām (pašlaik Ventspils dzelzbetona rūpnīcas apkaime) vaciskais apzīmējums Vidmes upītei, ko mūsu laikos oficiāli sauc par Viduma grāvi vai Viduma kanālu. Der Ziegel (vācu vai.).— ķieģelis, dakstiņš, der Bach — strauts, urga. 10 Fāhrgeld — braukšanas, pārcelšanās nodeva, kuras lielums mainījās atkarībā no tā, vai to maksāja gājējs, jātnieks, ratos vai karietē braucējs. Hercoga zemē hercoga manufaktūrās nodarbinātie no šis nodevas bija atbrīvoti. 40 Retabls — altāra galda dekoratīvā, paaugstinātā daļa. 4 1 Niklāsa Sēfrensa konflikts ar Vindavas pilsoni Hansu Kēli baznīcas sola dēļ ir vēsturisks fakts. 12 Flīta — kopš 17. gadsimta sākuma pazīstams vidēja lieluma 2 vai 3 mastu buru kuģis ar lielāku ietilpību un ātruma iespējām nekā agrāk pazīstamie kuģu tipi. 13 Galjons — dekoratīva kuģa priekšgala izbūve. 1 4 Kornēlijs Zīferts (Sieffers, Sywertz)—Ventspils kuģubūvētavas virsbūvmeistars hercoga Jēkaba laikā un dažus gadus vēlāk. * ' Bin Kapellmeister des Rātes (vācu vai.).— esmu rātes kapelmeis​tars. 16 «Wappen und Bildtnis der Hertzoge von Churlandt» (kā ari pārējie pieminētie)—Ventspils kuģubūvētavā būvētie karakuģi. 4 7 .. sīpols, ja tas nelaikā no koka plūkts …— citāts no Marka Tvena romāna


«Konektikutas jeņķis karaļa Artūra galmā». 48 Fišers — Kurzemes un Zemgales hercogistes galma mūzikas direktors 17. gadsimta beigās. 4 'J Zum Teufel (vācu vai.).— pie velna. II daļa 1 Anthonius Wettkind — Vindavas piekrastes (jūrmalas) fogts no 1662. līdz 1669. gadam, vienlaikus Lībavas (Liepājas) licenšu inspektors, Vindavas piekrastes fogts no 1682. līdz 1689. gadam. Miris 1691. gada 9. janvāri. Jaspers Tillmans — Vindavas licenču inspektors 17. gadsimta 80. gados. Kristofs Kalauss (Cristoff Kalau (Cahlaw))—1654. gadā ieguvis Vindavas pilsoņa tiesības, tirgotājs, no 1656. līdz 1661. g.— piekrastes fogts, no 1675. līdz 1699. gadam ieņēmis dažādus posteņus hercoga kancelejā Mītavā. Sarkanais lauva …— Lībavas (Liepājas) pilsētas ģerbonī attēlots sarkans lauva un zaļojoša liepa. Cher ami (franču vai.).— dārgais draugs. 0 N'est ce pas? (franču vai.).— vai ne? 7 Mon Dieu (franču vai.).— mans Dievs. s Sine sentimento — bez jūtām (kļūdaina itāļu vai.). 9 Goldingen, Vati (vācu vai.).— Kuldīga, tētiņ. 10 Schrunden (vācu vai.).— Skrunda. 1 ' Brāļi Noldes — Kurzemes muižniecības līderi cīņā pret hercoga virskundzību hercogistes teritorijā 17. gadsimta pirmajā pusē. Viņi tika nogalināti, par viņu slepkavības iedvesmotāju uzskatīja Kurzemes hercogu Vilhelmu Ketleru, hercoga Jēkaba tēvu, kurš tika izraidīts, un visu varu Kurzemes un Zemgales hercogistē ieguva Vilhelma brālis Fridrihs. 1 2 devītais galds — klāts galma ierēdņu istabā ieroču pārziņiem, junkuriem, adjutantiem, galma drēbniekiem, taurētājiem, muzikantiem u. tml. Devītajā galdā pasniedza sešus ēdienus. Salīdzinājumam — 1., 2. galdā — divdesmit ēdienus. 1 3 mesjē, že ne manž sis žūr (kļūdaina franču vai.).— Kungs, neesmu ēdis sešas dienas — Citāts no llfa un Petrova romāna «Divpadsmit krēsli». 14 Kis sal um? Minen uz irm. (līvu vai.).— Kas tur ir? Man bail. 10 .. .irm … (līvu vai.).— bail. 16 Min poddobad jālgad tul palatimijost (līvu vai.).— Man sap kajas no uguns. 1 7 Ma mitomited ab so āru… Ondogod minon armo (līvu vai.).— Es neko nesaprotu… Lieciet mani mierā. III daļa 1 Um Gottes willen (vācu vai.).— Dieva dēļ. 2 .. .brīvu lāci — vārdu spēle — der Bar (vācu vai.)— lācis. 3 .. .pagājušā gadsimta lielais karš — Livonijas karš 1558.—1583. g. 4 spiel doch, wagabund (vācu vai.).— Uzspēlē taču, klejotāj (muzikant)! 5 pidgin (šeit) — valodu sajaukums. 6 jitiņu, eņģlenderu, olenderu — dāņu, angļu, holandiešu. 7 Jacta est alea (latīņu vai.).— Kauliņi ir mesti. Laimdota Sele SPOGUĻA PĀRBAUDE Redaktors A. Rijnieks Mākslinieciskais redaktors M. Adumāns


Tehniskā redaktore V. Blaua Izdevniecība «Sprīdītis», LV-1011 Rīgā, Blaumaņa ielā 32. Reģistrācijas apliecība Ne 2-0375. Salikta v/u «Poligrāfijas skaitļošanas centrs» Iespiesta tipogrājijā «Rota», LV-101I, Rīga. Blaumaņa ielā 3S/40. Pašūt. N» 263-3 Sēle L. Se 370 Spoguļa pārbaude / Romāns; māksi. J. Gailāns.— R.: Sprīdītis,—457 Ipp. ISBN —5—7960—0176—6 84L7—44 Drīzumā lasītāji saņems kanādiešu rakstnieces LŪSIJAS MODĀS MONTGOMERlJAS (1874—1942) romānu «ANNA NO «ZAĻAJIEM JUMTIEM»».


fragments ANNA NO «ZAĻAJIEM JUMTIEM Romāna galvenā varone Anna ir sapņaina, ar bagātu un īpatnēju fantāziju apveltīta sarkanmataina meitene, kas no bāreņu patversmes no nāk lauku mājās «Zaļie jumti», kur saimnieko Marilla un Metjū. Meitenei sākas jauna, bezgala satraucoša dzīve . . . Tikai nākamajā piektdienā Marilla padzirdēja par puķu vainagu uz Annas cepures. Pārnākusi mājās no misis Lindijas nama, viņa pasauca Annu, lai uzzinātu par notikušo no meitenes pašas. — Anna, misis Reičela stāsta, ka tu pagājušā svētdienā esot ieradusies baznīcā, izspokojusi savu cepuri ar rozēm un gundegām. Kā tev kaut kas tāds ienāca prātā?! Varu iedomāties, pēc kāda ērma tu izskatījies! — Ak jā, es zinu, ka rozā un dzeltens man nepiestāv,— iesāka Anna. — Kāds tur rozā vai dzeltens! Smieklīgas bija pašas puķes uz cepures, ne jau to krāsa. Tu esi viens neredzēti neizturams bērns! — Es nesaprotu, kāpēc piestiprināt puķes pie cepures ir smieklīgāk nekā piespraust pie kleitas,— Anna protestēja. — Daudzām meitenēm pie kleitas bija puķu pušķītis. Kāda tur starpība? Marilla neļāva aizvest sevi no droša pamata šaubīgās vispārīgu apcerējumu takās. — Nerunā man pretī, Anna. Tas bija ļoti muļķīgi. Raugies, lai es nekad neko tādu vairs nedzirdētu. Misis Reičela teica, viņai licies, ka tūlīt nokritīs zemē, kad ieraudzījusi tevi tādu ienākam pārējo vidū. Viņa netika uzreiz tev klāt un nevarēja pateikt, lai tu ņem nost tās puķes, un pēc tam jau bija par vēlu. Cilvēki visu laiku esot sačukstējušies par tevi. Protams, tagad viņi domās, ka esmu galīgi bez prāta, palaizdama tevi tādu no mājām. — Vai, man tik ļoti žēl,— Anna izdvesa, un acīs viņai sakāpa asaras.— Man ne prātā nenāca, ka tev būtu kas pretī. Tās rozītes un gundegas bija tik skaistas un smaržīgas, ka man likās — pie cepures izskatīsies ļoti glīti. Daudzām meitenēm pie cepures bija mākslīgās puķes. Man bail, ka tev būs liela mocība ar mani. Varbūt tev tomēr vajadzētu sūtīt mani atpakaļ uz patversmi. Tas būtu briesmīgi, un droši vien es to neizturētu, varbūt dabūtu diloni, es jau tāpat esmu tik vāja. Bet tas būtu labāk nekā palikt tev par nastu. — Muļķības!—atmeta Marilla, juzdamās nelaimīga, ka saraudinājusi meiteni.— Uz patversmi jau nu es tevi netaisos sūtīt. Gribu tikai to, lai tu uzvedies tāpat kā citas meitenes un nepadari sevi smieklīgu. Beidz nu raudāt! Man ir kaut kas jauns, ko tev pastāstīt. Šodien pēcpusdienā mājās atgriezās Diāna Barija. Es grasos iet pie misis Barijas, lai aizņemtos svārku piegrieztni, un, ja gribi, vari nākt man līdzi un iepazīties ar Diānu. Anna sažņaugtām rokam piecēlās kājās; uz vaigiem viņai joprojām mirdzēja asaras, un trauku dvielis, ko meitene pirms tam bija sākusi apvīlēt, nemanīts nokrita uz grīdas. — Ai, Marilla, man bail . . . tagad, kad tas patiešām notiks, man ir briesmīgi baill Ja nu es viņai nepatīku? Tā būtu manas dzīves vissmagākā vilšanāsl — Nu, nu, nekrīti taču panikā! Un es tev ieteiktu nelietot tik skaļus vārdus. No mazas meitenes mutes tie izklausās ļoti jocīgi. Gan jau tu Diānai patiksi, un viss būs labi. Vairāk jādomā par viņas māti. Ja tu nepatiksi viņai, tad nebūs svarīgi, vai Diānai tu patīc vai ne. Ja viņa ir dzirdējusi par tavu uzbrukumu misis Lindijai un par ierašanos baznīcā ar gundegām pie cepures, tad grūti paredzēt, ko viņa domās. Tev jābūt pieklājīgai un uzvedīgai, un nesāc tikai atkal kādu satriecošu runu! Ak tētīt, tas bērns taču pilnīgi dreb! Anna patiešām drebēja. Viņas seja bija bāla un saspringta. — Ai, Marilla, tu taču arī uztrauktos, ja ietu pie meitenes, kuru cerētu iegūt par sirdsdraudzeni,


bet viņas mātei tu varētu nepatikt,— Anna nobēra, steigdamās sameklēt savu cepuri. Viņas devās uz «Pakalna dārzu» pa īsāko ceļu pār strautiņu un caur mežaino piekalni. Kad Marilla pieklauvēja pie virtuves durvīm, tajās parādījās misis Barija. Viņa bija gara auguma sieviete ar melnām acīm, melniem matiem un ļoti apņēmīgu vaibstu ap muti. Misis Barija bija plaši pazīstama ar savu stingrību bērnu audzināšanā. — Sveicināta, Marilla!—viņa draudzīgi teica.— Nāciet iekšā! Tātad šī ir tā meitenīte, kuru tu pieņēmi audzināšanā, vai ne? — Jā, tā ir Anna Šērlija,— atbildēja Marilla. Misis Barija sarokojās ar abām atnācējām un laipni apvaicā​jās: — Kā tev klājas? — Paldies, kundze, miesīgi es jūtos labi, bet dvēselē esmu drusciņ satricināta,— Anna nopietni un svinīgi atbildēja. Pēc tam viņa pusbalsī pačukstēja sāņus Marillai:—Tur taču nebija nekā satriecoša, Marilla, vai ne? Diāna sēdēja uz dīvāna, lasīdama grāmatu, kuru nometa malā, līdzko viešņas ienāca istabā. Viņa bija ļoti glīta meitene — ar mātes melnajām acīm un matiem, ar sārtiem vaigiem un jautru sejas izteiksmi, kas bija mantota no tēva. — Sī ir mana meita Diāna,— sacīja misis Barija.— Diāna, tu vari izvest Annu dārzā un parādīt viņai savas puķes. Tas tev būs noderīgāk nekā piepūlēt acis ar lasīšanu. Viņa man pārlieku daudz lasa …— Sī piebilde bija domāta Marillai, jo meitenes jau pazuda pa durvīm.—. . .Un es tur neko nevaru darīt, jo tēvs to veicina un atbalsta. Viņa arvien sēž, ieurbusies grāmatā. Es priecājos, ka viņai tagad varbūt būs draudzene—tad viņa vairāk izies ārā. Tikmēr dārzā, kuru no rietumu puses dāsni apmirdzēja cauri tumšajām, vecajām eglēm krītoši saulrieta stari, stāvēja Anna un Diāna, bikli lūkodamās viena otrā pāri krāšņam ķeizarkroņu pudurim. Bāriju dārzs bija ēnaina savvaļas puķu valstība, kas jebkurā mazāk liktenīgā brīdī būtu spēcīgi ielīksmojusi Annas sirdi. To ietvēra lieli, veci vītoli un garas egles, zem kurām kuploja ēnu mīlošas puķes. Pa vidu tām stiepās taisnas, kārtīgas taciņas, kuras gar malām norobežoja rūpīgi saliktu gliemežvāku rindas; kā miklas, sarkanīgas lentes tās šķērsoja dārzu un, nokļuvušas līdz veclaicīgo puķu dobēm, izklīda savā vaļā. Te auga sārtas lauztās sirdis, lielas un krāšņas tumšsarkanās peonijas, baltas, smaržīgas narcises un ērkšķainas, saldi smaržīgas mežrozītes, sārtas, zilas un baltas tūtenes un gaiši violetas ziepenes, dievkociņu un dažādu mētru puduri, violetas Ziemeļamerikas orhidejas, dzeltenas narcises un veseli klājieni smaržīgā āboliņa ar smalkām starveida ziedlapām; tas bija dārzs, kurā saule centās pakavēties ilgāk un bites nemitējās dūkt cauru dienu, un pat vēji padevās vilinājumam pierimt un uzkavēties šeit, maigi šalcot un žūžojot, — Ai, Diāna,— Anna beidzot teica, sažņaugdama rokas un runādama gandrīz čukstus,— vai tev liekas … ai, vai tev liekas, ka es tev drusciņ varētu patikt — nu, tik daudz, lai tu būtu mana sirdsdraudzene? Diāna iesmējās, Viņa allaž mēdza iesmieties, pirms sāka runāt. — Es domāju gan,— viņa atklāti teica.— Es briesmīgi priecājos, ka tu atnāci dzīvot uz «Zaļajiem jumtiem». Tas'ir ļoti jauki—tagad būs kāds, ar ko paspēlēties. Te tuvumā nedzīvo neviena cita meitene, ar ko es varētu draudzēties, un māsas man tādā vecumā nav. — Vai tu vari apzvērēt, ka būsi mana draudzene uz mūžīgiem laikiem?— Anna dedzīgi taujāja. Diāna izskatījās pārsteigia un samulsusi. — Es gan nezinu, kā to dara,— viņa šaubīdamās teica. — Tur nav nekā slikta. Tas tikai nozīmē dot svinīgu solījumu. — Nu, tad man nekas nav pretī,— Diāna ar atvieglojumu piekrita.— Bet kā to dara?


— Mums jāsadodas rokās — lūk, tā,— Anna nopietni un svinīgi teica.— Tam jānotiek virs tekoša ūdens. Tāpēc iedomāsimies, ka šī taka ir tekošs ūdens. Es teikšu zvēresta vārdus pirmā. Svinīgi apzvēru vienmēr būt uzticīga savai sirdsdraudzenei Diānai Barijai, kamēr vien debesīs mirdz saule un mēness. Tagad tu saki to pašu un ieliec tur manu vārdu. Diāna atkārtoja «zvērestu», jautri iesmiedamās gan pirms, gan pēc svinīgajiem vārdiem. Tad viņa teica: — Tu esi savāda meitene, Anna. Es to jau agrāk biju dzirdējusi. Bet man liekas, ka tu man ļoti iepatiksies. Kad Marilla ar Annu devās mājup, Diāna pavadīja viņas līdz pat baļķu tiltiņam. Abas meitenes gāja blakām, cieši sadevušās rokās. Pie strautiņa viņas atvadījās, daudzreiz solīdamas viena otrai pavadīt nākamo pēcpusdienu kopā. — Nu, vai Diāna tev likās radniecīga dvēsele?—jautāja Marilla, kad viņas jau gāja caur «Zaļo jumtu» dārzu. — Jā gani— Anna tīksmīgi nopūtās, nemanīdama zobgalību Marillas vārdos,— Ak, Marilla, es pašlaik esmu vislaimīgākā meitene Prinča Edvarda salā. Tici man, es šovakar teikšu vakara lūgšanu tik patiesīgi kā vēl nekad! Rīt mēs ar Diānu celsim spēļu namiņu mistera Viljama Bella birztalā. Vai es drīkstēšu paņemt tās porcelāna lauskas, kas stāv mūsu šķūnītī? Diānai dzimšanas diena ir februārī, bet man —martā. Kā tev šķiet, vai tā nav dīvaina sagadīšanās? Diāna man dos izlasīt vienu savu grāmatu. Viņa saka, tā esot vienkārši brīnišķīga un šausmīgi aizraujoša. Un viņa man parādīs mežā vietu, kur aug savvaļas lilijas. Vai tu esi ievērojusi, ka Diānai ir ļoti dvēseliskas acis? Diāna man iemācīs dziesmu «Nellija lazdu gravā». Un viņa man iedos vienu bildīti, ko pielikt istabā pie sienas; tā esot šausmīgi skaista bilde — smalka dāma gaišzila zīda kleitā. To viņai iedevis viens ceļojošs šujmašīnu tirgotājs. 2ēl, ka man nav nekā, ko Diānai iedot. Es esmu par veselu collu garāka nekā Diāna, viņa toties ir krietni apaļīgāka, un viņa apgalvo, ka gribētu būt tievāka, jo tas izskatoties smalkāk, bet to viņa droši vien izdomāja, lai iepriecinātu mani. Kādu dienu mēs aiziesim uz liedagu salasīt gliemežvākus. Mēs nolēmām nosaukt to avotiņu pie baļķu tilta par Nimfu urgu. Vai tas nav ideāls un elegants vārds? Es kādreiz lasīju stāstu par avotiņu ar tādu nosaukumu. Nimfa — tā ir kaut kas līdzīgs pieaugu​šai fejai, vai ne? — Es ļoti ceru, ka tu ar savu runāšanu nenomocīsi Diānu līdz nāvei,— sacīja Marilla.— Bet pirmām ko rtām atceries vienu, Anna. Tu nevarēsi cauru dienu spēlēties un dienas lielāko daļu arī ne. Vispirms tev būs jāpadara savs darbs, un tas vienmēr paliks galvenais. Annas laimes kauss bija pilns līdz malām, un Metjū parūpējās, lai tas pārplūstu. Viņš nupat bija atgriezies no brauciena uz Kārmodijas veikalu un kaunīgi izvilka no kabatas nelielu paciņu, ko iedeva Annai, pamezdams biklu skatienu uz Marillas pusi. — Es dzirdēju, tu teici, ka tev garšojot šokolādes karameles, tāpēc atvedu tev kādu drusciņu, — viņš teica. — Phē!—Marilla nošņācās.— To tikai vajag, lai sabojātu zobus un rnāgu. Nu nekas, nekas, nekļūsti tik drūma. Tu vari tās ņemt un ēst, ja jau Metjū tev atvedis. Labāk gan būtu pircis piparmētras. Tās ir veselīgākas. Tikai neapēd visas uzreiz, lai nesametas slikta dūša! — Ai nē, nekādā ziņā!—Anna dedzīgi iesaucās.— Šovakar es apēdīšu tikai vienu, Marilla. Un es taču drīkstēšu pusi atdot Diānai, vai ne? Ja es tā izdarīšu, otra puse man garšos daudz labāk. Cik brīnišķīgi, ka man būs kaut kas, ko viņai iedot! — Vienu par to bērnu var droši teikt,— sacīja Marilla, kad Anna bija uzkāpusi augšā savā istabā,— viņa nav skopa. Par to es ļoti priecājos, jo no visiem trūkumiem skopums man bērnos nepatīk visvairāk. Ak vai, viņa taču šeit ir tikai trīs nedēļas, bet pilnīgi liekas, ka viņa te būtu


dzīvojusi jau sen. Es šo māju bez viņas vairs nevaru iedomāties. Un tu neskaties uz mani ar šo «es jau tev teicu» izteiksmi, Metjū! Ir ļoti nejauki, ja tā raugās sieviete, bet vīrieša sejā tāda izteiksme vispār nav paciešama. Jā, jā, es atzīstu, ka priecājos par savu toreizējo lēmumu paturēt viņu šeit un ka man viņa patīk arvien vairāk, bet tu jau nu man nebāzīsi to degunā, Metjū Katbert!


Turn static files into dynamic content formats.

Create a flipbook
Issuu converts static files into: digital portfolios, online yearbooks, online catalogs, digital photo albums and more. Sign up and create your flipbook.