SUMPURNU CIEMS - RUTKU TEVS

Annotation

RUTKU TĒVS SUMPURŅU CIEMS SENU DIENU MĪLAS UN MĀŅU ROMĀNS R «LIESMA» 1981 INDUĻA ZVAGŪŽA grafiskā apdare .Liesma», 1981 RUTKU TEVS Rutku Tē (Arveds Mihelsons, 1886—1961) ir desmit vēsturisku romānu autors, kas publicēti 30. gados: «Latvietis un viņa kungs», «Dumpīgā Rīga», «Bendes meita», «Mūk- salas brāļi», «Klibā Skrodera iela», «Gambija», «Sumpurņu ciems», «Aklais Valentīns», «Sabas ķēniņienes pēctecis», «Trīs vella kalpi».

1976. gadā izdevniecība «Liesma» laida klajā Rutku Tēva izlasi «Dumpīgā Rīga», kur ievietoti divi romāni — «Klibā Skrodera iela» un «Dumpīgā Rīga», kā arī fragmenti no teātra anekdotēm. / šis grāmatas vākam izmantots grafiķa un gleznotāja Teodora Odera 11868—1915) ogles zīmējums «Krusta ceļš». Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis I.Ločmelis

NOSLĒGUMS ROMĀNS PAR 18. GADSIMTA KURZEMI piezīmes RUTKU TĒVS SUMPURŅU CIEMS PĒC ilgās, dziļās, bargās ziemas strauji un pēkšņi atnāca 1709. gada pavasaris. Dažas siltas Sulu mēneša dienas radīja brīnumus: ātri noskrēja lielie ūdeņi, un, kamēr pakalnu ēnainās pusēs vēl gausi čākstēja biezā sniega sega, jau piesaules kūpošajās nogāzēs Piltenes būdnieku vecāsmātes dzina ganos savas kazas, un pat nabaga vecīšu tumšajās, skumjajās acis iemirdzējās prieks par jauko, zaļo pasauli.

Ko šādā laikā lai saka jaunība, kas spiesta kvernēt četrās sienās? Kā var būt ap sirdi gadus septiņpadsmit vecajai, sprigainajai, melnīgsnējai Piltenes mācītāja Gosvina Huneka meitai Trūdei un tās audžumāsai — sapņainajai gaišmatei Marijai, kuras jau ar saules lēktu sēž savā kambarī pie lielā galda un klausās sko​lotāja — tēvoqa Ādama vēstures lekciju par grieķu kariem?

Trūdēs skats neatraujas no augstā ceriņu pudura vaļā sprāgstošiem pumpuriem, kuri sniedzas līdz otrā stāva atvērtajam logam un pilda istabu ar savu sve​ķaino, saldeni rūgto, pavasarīgo smaršu.

— Vai tu klausies, Trūde, ko es stāstu? — Ādams Huneks pārtrauc lekciju un aizdomīgi paraugās krust​meitā.

— Jā gan, tēvoc! — meiča, iztraucēta sapņošanā, žirgti atsaucas, bet tūlīt atkal veras logā, tāpat kā līdz šim laizdama gar ausīm mācību.

Skolotājs turpina lasīt no nodzeltējušām lapām vienmuļi un sausi. Trūdēs skats slīd pāri pilsētas nameļu jumtiem uz lielo gāršu pie pamales.

«Tur tagad sāk mosties no ziemas miega brīnišķie, noslēpumainie meža gari,» viņa domā. «No veco, cauro koku dobumiem, no siekstu apakšām, no alām nāk laukā neizsakāmi daiļās Lilitas — pirmtēva Ādama pirmās sievas bērni: laumas, raganiņas, mežaiņi, sumpurņi. Ai, šī brīnumu, šausmu un noslēpumu pilnā, jaukā, raibā pasaule! Kāda svētlaime atrasties šai pulkā! Tie jāuzmeklē šopavasar. Viņi nenoraidīs mani, jo arī manās dzīslās ritot Lilitas — mūžam jaunās un daiļās pirmmātes asinis. Tās manī no vecmāmiņas puses. Tā saka tēvs … Ha, ha! Nekādu ķēmu pasaulē neesot, cenšas iegalvot amtmanis Šarfenbergs. Blēņas! Vai viņš ir gudrāks par mācītāju, .manu tēvu? He! es pati kādunakt apciemošu neticīgo pa kamīna dūm​vadu!» Un Trūde nodreb tīksmainās šausmās.

Dažus gadus par viņu vecākā Marija tikpat maz klausās garlaicīgo vēstures mācību. Marijas domas lido pāri tālajam mežam. Tās nesas uz jūrām, kur viņas tētiņš kuģo jau astoņus garus gadus, nedodams

vēstis par sevi. Pēc sievas nāves nodevis bērnu mācītāja Hu- neka namā, lai Trūdei būtu biedrene, kuģinieks Kaspars brauca pa Ventu lejup. Tad izcēlās nežēlīgais sakšu-poļu-krievu un zviedru karš, kurā nemierīgi kaimiņi iebruka neaizsargātā Kurzemē, te izcīnīdami savus strīdus, un, saukdamies par iedzīvotāju draugiem, bija niknākie naidnieki. Zviedri aizsprostoja ostas, un tēvs vairs nevarēja turpināt parastos reidus starp Pilteni un Lībeku. Tagad viņš pelnās svešās malās. Bet var arī būt, ka kuģis gājis bojā… Marija aizdzen drūmās domas. Nāk cita — priecīgāka: par rātskunga Vo^fa Gotlību. Tas viņu mīl un ir labs.

Vēl vēstures stunda nav beigusies; jau ienāk mācītājs uz ticības mācības stundu ar tikko pabeigtu sprediķa prospektu rokā. Viņa grumbainā seja ir apgarota, viņa tumšās acis zem biezajām, sirmajām uzacīm mirdz cīņas kaislībā. Viņš pamāj brālim turpināt darbu un piesēžas attālāk, pārskatīdams rokrakstu.

Tēvam parādoties, Trūde ir aizmirsusi logu un āru un pievērsusies tam. «Šodien būs kas sevišķs!» viņa priecīgi domā, vēro​dama tēva dzīvumu, jo tā lektīras nekad viņai nav bi​jušas garlaicīgas.

Gosvina Huneka vārdi ir zibeņi, kas ārda dēmonu un garu valsti, bet Trūde to neņem ļaunā, jo neviens cits par tiem nezina pastāstīt tik daudz noslēpumu un drausmu un neviens cits nevar būt tāds savedējs ar to dīvu pasauli, uz kuru trauc meičas ilgas.

Tēvocis ātri nobeidz un atstāj kambari, lai paspētu pie citiem skolniekiem — pilsētiņas skolā. Un mācītājs sāk savu stundu ar viņa gados reti sastopamu dedzību un aizraušanos. Viņš sauc vārdā visus piecpadsmit sātana kara virsniekus un stāda katram no tiem pretim pagāniskās latvju tautas elku dievības, kurām beidzot nenogurstošos pētījumos konstatējis līdzīgas īpašības un spējas. Pats visu mūžu nodzīvojis Kurzemē, viņš tomēr vairāk uzticas svešajiem ceļotājiem — Brēmenes Ādamam, Strasburgas Vundereram, Olafam Magni —, kuru spriedumi par latvju gara dzīvi tam ir kanons. Pēc garā ievada Huneks attēlo kara postu, kas jau deviņus gadus plosās zemē, un ikvienai nelaimei, skārušai Pilteni, viņš zina vainīgo. Šī ticības mācības stunda savējiem, protams, ir tikai mazs mēģinājums tam graujošam sprediķim, ko viņš teiks svētdien no vecās kanceles pussabrukušajā baznīcā bezdievīgajiem puspagāniem — latviešiem.

Marija uzņem sprediķotāja vārdus puslīdz mierīgi, bet Trūde klausās, elpu aizturējusi, un viņai ir tikai viena vēlēšanās: «Kaut es arī varētu būt šīs negantās mežamātes, šīs baigās vējamātes, šis noslēpumainās laukumātes grēcīgo, bet kairinošo bērnu pulkā!»

Skolotāju un skolnieces iztraucē jau agrāk dzirdētais, bet nu spēcīgi pieaugošais troksnis un kņada uz ielas. Gosvins Huneks iekārsies negrib to ievērot: — Blēņu ļaudis! Viņi sūdzas par zviedru laupīšanām. Ne zviedri vainīgi pie pēdējās kontribūcijas, kas mūsu pilsētu ieveda nabadzībā. Tie ir šis negantās pa​gānu tautas dēmoni!

Mācītājs liek aizvērt Trūdei logu, bet aptur to, ieklausījies balsu kņadā.

— Pats sātans grib izpostīt Pilteni! — skan zem loga izmisis kliedziens. — Mēs esam pazuduši!

Nu Huneks steigā atstāj kambari un skriešus dodas lejā. Jo, lūk, ielās tauta runā viņa valodu! Viņam seko Trūde un Marija.

Visa Piltene ir uz ielas. Pie rātsnama pulciņš rātskungu un bagātāko tirgoņu. Vārtos, žogmalās un vēl tālāk uz Ventas pusi stāv namnieki, sievas, bērni. Visu sejās baiga jausma, acīs šausmas. Huneks piesteidzas pie pilsētas nama.

Te vecais, pusneprātīgais Hausers, kurš jau kopš trim gadiem zaudējis garīgo līdzsvaru, kad Ventspili tam atņēma divus viņa labākos kuģus, citu tirgotāju vidū ceļos nometies, plēš sirmos matus un vaimanā: — Tagad mums ir gals! Tagad mums visiem gals!

— Kas noticis? — mācītājs jautā tuvāk stāvošam rātskungam.

— Venta bēg no mums.

— Kā? Es nesaprotu . ..

— Upe pagalam! Ūdens krīt!

— Venta? Tak vakar tikai sākās leduseja! Bija plūdi…

— Viņa izlauzusi sev jaunu gultni! — no visa spēka vaimanā vecais Hausers.

— Kur? — Tālu no mums. Pie Vendzavas. Mēs vairs netiksim ar saviem kuģiem uz Ventspili un jūru.

Nelgas namnieki negrib saprast, ko tas nozīmē. Viņi nesajēdz, ka ar kuģniecības iznīkšanu arī viņus piemeklēs bads. Visi elles gari nāķ pār mums, lai Pilteni nopostītu.

— Pareizi, Hauser! Tā es ari saku. Aizraut prom mūsu upi — tas var būt tikai sātana izdomājums!

— Augstie kungi! — Pie rātskungiem uztraukts pienāk kāds vienkāršs namnieks. — Tas ir sumpurņa darbs!

— Kā tu to zini? Stāsti!

— Ik reizes, kad mūs piemeklē kāds posts, parādās sumpurnis. Tā tas bija ziemu, kad zviedri aizveda jaunās baznīcas būvei savākto naudu: šis pats vīrs te gāja pa ielu. — Namnieks norāda uz otru ielas pusi.

— Kurš? Kurš?

— Lūk, tas — zvērādas drānās, zābakos un cepurē!

Visu skati pagriežas pret plecīgu, sirmu zemnieku, viscauri brieža ādā ietērpušos. Tikai sejas lejasdaļu tam aizsedz villas lakats.

— Sumpurnis? — atskan bailīgas balsis.

— Jā. Ja tam nebūtu suņa purna, kādēļ tas to no​segtu saulainā pavasara dienā?

— Patiesi! Jā gan!

— Tā ir!

— Sumpurnis! Sumpurnis! — kā uguns mēles salmos skrien jaunā vēsts.

Svešo viru ielenc namnieku bars. Gan bailīgi, labā gabalā, bet nenovērsdamies, sasprindzinātiem nerviem.

— Sist to beigtu! — kāds iesaucas.

Daži klūp apkārtējos žogos pēc stibām un rungām un, barā sadūšojušies, lēni ieslēdz zemnieku arvien ciešāk.

Apdraudētais, aukstu, kareiviski drošsirdīgu skatu raudzījies ap sevi, arī tagad nezaudē mieru. Viņš pabāž roku zem briežādas vamža un. izvelk īsu, platu zobenu, kas tikpat labi noder aizsardzībai, kā cīņai ar meža zvēriem* Namnieki atlec dažus soļus atpakaļ. Uztraukums vēl palielinās. Kņada aug.

— Amtmani! Amtmani! — kāds sauc. — Lai nāk ar pilssardzi! Sauciet Šarfenbergu!

Pāris desmit namnieku skrien uz pili un drīz atgriežas ar Piltenes amatpersonu — amtmani Andreju Šar​fenbergu, viņa uzticīgo pavadoni — pieradinātu, rāmu vilku māti — un dažiem pilssardzes vīriem.

Pirms amtmanis paspēj izdibināt, kas par lietu, vilks, ieraudzījis svešinieku, spalvu sacēlis, tuvojas, bet tad, soļu trīs atstatumā paostījis gaisu, pēkšņi sāk vicināt asti un, mierīgi piegājis klāt zemniekam, rūpīgi aposta to visu, tad sāk laizīt tā roku un izrāda draudzību. Pūlī jauns iemesls saukt: — Redziet! Redziet! Meža zvērs var būt draugos tikai ar sumpurni!

Amtmanis Andrejs Šarfenbergs, vīrs ar stingru un gudru seju, kurš (ko pilsētnieki tam ļoti ņem ļaunā) neticot ne dievam, ne vellam, nostājas pret zemnieku, ātru skatu to novērodams no galvas līdz kājām. Viņa acis nav baiļu, nav arī naida.

— Kas esi?

— Brīvs zemnieks.

— No kurienes?

— No Ugāles mežiem.

— Kam seju slēp?

— Aizsardzībai.

— Pret ko?

— Pret mēri.

— Piltenē nav vēl mēra.

— Viņš var šurp atnākt, amtman. Pilsētā ir netīrība un smirdoņa.

— Dievs sargās tos, kurus sargāt tam būs prāts.

— Kas sargās pats, to sargā dievs.

— Hm … Tev taisnība … Ko meklē te?

— Vispirms tevi, amtman.

— Ko teiksi?

— Noved mani pie stārasta. Man viņam raksts.

— Labi. Tas man jādara tā kā tā. Ejam!

Svešais aizbāž atkal zobenu aiz vamža un, sargkareivju ielenkts, seko amtmanim uz pili pie stārasta Dīt- riha Maidela.

Pūlis, labi nesadzirdējis abu sarunu, uzgavilē, ka sumpurni ved uz pili, lai mestu cietumā un spriestu tiesu.

Tikai mācītājs Huneks stāv saviebies. Viņš šo vīru pazīst un zina, kādēļ tas te ieradies.

Marijai un Trūdei uz mācītājmājas lievenēm ir pievienojies glīti ģērbies jauneklis — rātskunga Volfa dēls Gotlībs.

— Paldies dievam, — saka jauneklis, — ka viens no šiem vella kalpiem dabūs savu algu — cilpu!

Marija neatbild. Viņas skats noliecas uz zemi. Bet Trūde, gandrīz izmisusi, asaru pilnām acīm paveras Gotlībā.

— Cik cietsirdīgi! Varbūt pēc viņa raudās bērni — mazi sumpurnīši.

2 Ap pusdienas laiku ļaudis pamazām izklīst. Uztrauktos prātus kaut cik nomierina gandarījums, ka nelabā sūtnis sagūstīts un drīz karāsies cilpā. Daži izsaka cerības, ka pēc tam Ventas straume atkal atgriezīsies, un iet izpētīt, kurp tā tagad aizplūst.

Bet liels ir pilteniešu pārsteigums, kad pievakarē tie redz no pils iznākam veco sumpurni ar Andreju Šarfenbergu bez sardzes, tikai amtmaņa vilka pavadībā, kurš draudzīgi raugās svešiniekā. Abi nāk gar baznīcu uz mācītāja namu. Tos ielaiž Huneka saimniece Gerda — Trūdēs krustmāte.

Atkal ielās minējumi, baumas, satraukums. Atkal baiļu mākti skati visapkārt un valodas par vella māk​slām un varenību.

Mācītājs Huneks drūms saņem viesus. Viņš zina, kādēļ tie ieradušies. Klusēdami visi piesēstas.

Vilks noguļas pie sava kunga kājām.

Sarfenbergs kā amata persona pirmais uzsāk runāt, izņēmis no kabatas salocītu papīru un to pasniegdams mācītājam: — Ar šo rakstu jūsu audžumeitas tēvs prasa atpakaļ savu bērnu. Kāpēc -jūs liedzaties to darīt, cienība, kad šis pats vīrs pirmoreiz, ziemā, pie jums ieradās?

Mācītāja acis baigi iedzirkstas.

— Mariju esmu audzinājis labā, kristīgā garā. Es nevaru to nodot sātana rokās!

— Kuģinieks Kaspars ir tikpat krietns vīrs kā jūs un es, cienība. Viņš kādreiz bija Piltenes

namnieks un brauca pāri jūrai ar mūsu tirgotāju mantām.

— Es nerunāju par Marijas tēvu. Ja viņš pats' nāktu, tad neatteiktos.

— Jūs zināt, viņš nevar. To jau pirmajā apciemojumā jums esot pastāstījis šis vīrs. — Amtmanis pamāj ar galvu pret veco zemnieku. — Marijas tēvs pagājušo rudeni gribējis nakts tumsā slepus iebraukt Ventā. Zviedru pamanīts, viņš uzsācis cīņu un, kuģi zaudējis, sašautām kājām ar šī vecā drauga palīdzību izbēdzis. Viņš visu ziemu gaida meža ciemā savu meitu.

— Sumpurņu ciemā! Tanī pašā, par kuru stāsta vis​bezdievīgākās lietas!

— Vienalga. Tēvam ir tiesības prasīt atpakaļ savu bērnu, kur viņš arī dzīvotu.

— Bet man ir tiesības glābt dvēseli no sātana nagiem!

— Jums nav tās tiesības, cienība.

— Ir! Kaspars ir vācu tautības.

— Viņš ir latvietis! — svešais asi pārlabo.

— Viņš runā vācu mēlē.

— Viņš runā arī daudzas citās valodās. Viņa tēvs, Marijas vectēvs, bija Sārnates muižas dzimtcilvēks.

— Un ja arī tā… Sava amata pienākumā es nevaru kristīgu dvēseli mest elles zaņķī.

— Mūsu meža ciemā šāda zaņķa nav. Tā ir mierīgu, darbīgu cilvēku mītne.

— Tur kalpo sātanam!

— Mēs nevienam nekalpojam. Mēs esam brīvi ļaudis.

Mācītājs nespēj atspēkot viesa iebildumus. Viņš ķeras pie sātana graušanas sprediķa un attēlo bezdievīgo latviešu vella kultu ar aizrautīgu sparu, meistarisku gleznainību un visām tām šausmām un mistiku, kādas spēj dzīvot tikai reliģiska fanātiķa fantāzijā.

Vecais zemnieks klausās dzijā vienaldzībā. Arī amtmani neaizrauj mācītāja daiļrunība. Viņš pat izrā​dās nepacietīgs un, kad Huneks nobeidz, tūlīt saka: — Tātad jūs, cienība, iesat paziņot Marijai, ka tēvs viņu gaida?

— Es nevaru! — Huneks izmisis paceļ rokas.

— Jūs esat padots, tāpat kā citi, stārasta — landrāta Dītriha Maidela jurisdikcijai. Viņš pavēl atlaist jūsu audžumeitu.

Mācītājs nolaiž rokas un izdveš smagu nopūtu. Tad, paraudzījies zemnieka sejā, saka, atkal satraukdamies: — Kā lai nododu bērnu, kuru esmu uzaudzinājis kurš' man ne mazāk mīļš par paša meitu, sumpurņa rokās?

— Es neesmu sumpurnis.

Amtmanis pieceļas.

— Jūsu iebildumi, cienība, ir veltīgi. Landrāts Mai- dels šo vīru pazīst, un tas visu pēcpusdienu bija viņa viesis. Tātad stārasts zina, kam var uzticēt kuģinieka Kaspara bērnu.

Beidzot mācītājs piekāpjas. Saīdzis viņš atstāj viesus, lai ietu parunāt ar Mariju.

Trūde, padzirdējusi no krustmātes Ģerdas, ka pie tēva ieradies amtmanis Andrejs Sarfenbergs ar veco sumpurni (kā visa pilsēta tagad dēvēja svešo), deg ziņkārē dzirdēt, par ko tie runā. Viņa izskrien dārzā un, gar logiem ložņādama, pūlas kaut ko saklausīt no viesu valodām. Bet velti. Tad tā ielavās priekšiņā un klausās aiz durvīm. Arī nekā. Kad tēvs iznāk, lai ietu aprunāties ar Mariju, viņa klusi aizzogas tam pakaļ augšstāvā, bet atrod durvis aizbultētas. Bezgalīgi ilgs meičai, pažobelē tupot, liekas laiks, kamēr tēvs atkal iznāk un kāpj lejā.

Trūde iesteidzas kambarī un redz audžumāšu domīgu stāvam pie loga. Tā ir priecīgi saviļņota, bet arī skum​jas lasāmas viņas acīs.

— Māsiņ, kas ir? Ko tēvs ar tevi runāja?

Marija krīt tai ap kaklu.;

— Trūde, mums jāšķiras!

— Jāšķiras?

— Mans tēvs esot atgriezies.

— Patiesi? Piltenē?

— Kurzemē. Tālu no šejienes.

— Kāpēc viņš nenāk, šurp?

— Nevarot. Esot vārgs. Jau rudeni pārbraucis un apmeties Ugāles mežos.

— Kur īsti?

— Meža ciemā. Biezokņos.

— Sumpurņu ciemā?

— Tā teica audžutēvs.

— Vai dieniņ! Sumpurņu ciemā! Tu eji uz sumpurņu zemi! Māsiņ, laimīgā! — Trūde strauji apkampj Ma​riju. Bet tad attopas. — Nu jā. Tēvs tevi sauc… Un es?

— Tu jau te esi pie sava tēva.

— Tak tevis man vairs nebūs. Es arī iešu!

— Niekkalblte!

— Katrā ziņā aizbēgšu! Tu ņemsi mani līdz?

— Kā es to varu?

— Vecais sumpurnis tevi vedīs. Parunā ar viņu! Ail Doties ar tevi kopā uz Sumpurņu zemi! Tas ir visjau​kākais, kas pasaulē var būt! Iešu slepeni, sataisīšos bēgšanai.

Trūde atraisās no draudzenes un izskrien laukā.

— Nē, Trūdīt, tā nevar! — Marija sauc tai nopakaļ, bet straujā skuķe vairs nedzird un neklausās.

Ir jau satumsis. Kuģinieka Kaspara sūtnis grib tūlīt doties ceļā, bet mācītājs pretojas laist Mariju nakti no mājas. Tad aizceļošanu noliek rīt pirms gaismiņas, un krustmāte Gerda uztaisa cisas neomulīgajam, baiga​jam viesim priekšiņā.

Marija nemanīta izlavās pa dārza durvīm. Tai jāatvadās no Gotlība. Ielas jau tukšas, iedzīvotāji pēc uztraukuma pilnās dienas devušies pie miera, bet Gotlībs Marijai nav tālu jāmeklē; tas gaida pie mācītāja mājas stūra. Drebošiem pirkstiem viņš satver meičas rokas.

— Ko vecais sumpurnis meklē pie jums?

— Mani.

Rātskunga dēls apstulbst. Sī vēsts ir pārāk negaidīta. Izdzirdējis, ka svešinieks ar amtmani iegājis pie mācī- tāja, un redzējis Šarfenbergu vienu ar savu vilku aizejam, viņš baiļojās par iemīļoto meiteni, kurai varbūt nakts jāpavada zem viena jumta ar nelabo. Bet tas, ko Marija nupat pateica, Gotlību satrauc augstākā mērā, un paiet labs brīdis, kamēr tas izdabū pār lūpām vārdus: — Ko viņš grib no tevis?

— Viņš aizvedīs mani uz meža ciemu.

Gotlībs palaiž vaļā mīļākās rokas, izmisis satver kā dzelzīs viņas plecu un izdveš, gandrīz kliegdams: — Attopies, Marij! Ko tu runā?

— Viņš mani vedīs pie tēva. Tas pārradies no jūras braucieniem un apmeties kādā Ugāles ciemā.

— Kādēļ viņš neatgriežas Piltenē? Kādēļ viņš pats nenāk tev pakaļ?

— .Viņš ir slims.

— Nē, nē, es tevi nelaidīšu!

— Arī audžutēvs negribēja mani laist. Bet vajadzēja padoties. Tēvs aizrakstījis landrātam. Tas

pavēl.

— Ej pie landrāta! Lūdz viņu atjaut tev palikt te!

— Kā es to varu darīt, Gotlīb? Tēvs tak mani sauc.

Jauneklis salauzts atslienas pret žogu. Viņš nevar atjēgties.

— Tu gribi atstāt gaišo audžutēva namu un iet tumšos meža biezokņos? Tu gribi atstāt mani un apmesties starp Jauniem gariem?

— Ai, Gotlīb, man nav viegli šķirties no tevis! Žēl man pamest arī Trūdi. Un atkal — no otras puses — sirds brīžam iegavilējas, ka tētiņš ir dzīvs, ka skatīšu atkal viņa mījo, laipno vaigu, kuru tik bieži redzu sap​ņos noskumušu un nelaimīgu.

Gotlībs nopūšas un nokar galvu.

— Es to neizturēšu!

Marija pieglaužas tam.

— Nevajag izsamist, mījais! Gan viss būs labi, un mēs drīz varbūt atkal tiksimies.

— Kā tad?

— Kad tevs atveseļosies, viņš tak nāks uz Pilteni. Viņš iegādāsies jaunu kuģi un, kad zemē atkal būs miers, tad brauks kā agrāk jūrā.

— Venta ir aizbēgusi no mums.

— Varbūt tā atkal atgriezīsies. Nu, lūk, gan viss būs labi,..; Saprātīgā, gudrā meiča kaut cik nomierina iemīļoto. Viņu sarunas kļūst arvien mierīgākas. Tad Marija at​vadās, lai paspētu savākt ceļa sainīti līdz pirmajiem gaiļiem.

Tonakt neviens mācītāja mājā neguļ. Pats Huneks sēž savā darbistabā pie sveces gaismas, ar niknumu un žulti aizrautībā rakstīdams jaunu sprediķi pret sātank labā Gerda, kurai nebija svešas Marijas un Gotlība sirdslietas, zinādama, ka meiča aizgājusi atvadīties, pati parūpējas par ceļa drēbēm un citu vajadzīgo, lai no rīta viss būtu kārtībā. Vismazāk par miegu domā Trūde; kad krustmāte, sakravājusi Marijas lietas, iziet no_kambara, tā basām kājām klusi kā kaķis nokāpj leja un atver priekšiņas durvis. Te uz lāvas guļ vecais sumpurnis. Mēnesgaisma pa mazo lodziņu mazliet ļauj saskatīt guļošā kontūras. Ne bez drebēšanas meitene tuvojas un apstājas dažus soļus no lāviņas. Labu brītiņu tā stāv, roku uz nemierīgi pukstošās sirds piespie​dusi. Izrādās, ka arī baigais viesis neguļ.

— Vai tu man gribi ko teikt, meitiņ? — pēkšņi Trūde dzird klusu balsi.

— Jā, — viņa izdveš.

— Nu, ko?

— Tu aizvedīsi Mariju. Ņem arī mani līdz! īss klusuma brīdis, kurā Trūdēs satrauktās smadzenes iedomājas dzirdam it kā gandrīz neuztveramus smiekliņus.

— To nevar, bērns, — viesis atbild.

— Kādēļ ne?

— Tēvs tevi nelaidīs.

— Es bēgšu līdz slepeni. Man nav bail.

— Bail? No kā?

— Nu, no mežu gariem.

Atkal Trūde iedomājas dzirdam tā kā smieklus, un gulētājs saka: — Bet šie meža gari nevar būt tavi draugi..

— Nevar? _ — Tu esi mācītāja meita. Meža gari esot vella bērni. Tās ir divas naidīgas pasaules.

— Vai viņi man darīs ko ļaunu?

— Ko var zināt…

— Bet ja es savu dvēseli norakstu vellam?

— Vai tu patiesi to gribētu?

— Jā! Lai tikai būtu viņu pulkā. Vai ņemsi mani līdz?

— Nē, bērns. To nevaru. Tad tavam tēvam būtu iemesls mani nodot stārasta tiesai, un tad landrāts runātu ar mani citādi nekā vakar.

— Tad iešu labprātīgi līdz.

— Arī to nedrīkstu Jaut.

— Es sekošu desmit sojos aiz jums.

— Tā mēs ar Mariju netiksim no vietas. Mums būs jāved tevi atpakaj… Atstāj, meit, savas iedomas un klausi tēvam!

Trūde brītiņu pastāv, tad gausi apgriežas un iziet nopūzdamās.

3 Pirmajos gaiļos Marija ar pavadoni bija atstājusi Pilteni un, gaismiņai svistot, sasniegusi mazo mežu.

Tikai tagad meiča īsti izprot šķiršanās sāpes. Pēkšņi viņa sajūt pārtrūkušu saiti ar ļaudīm, kuri tai bija mīļi un labi, un viņu pārņem baigs vientulības smagums. Līdz šim tā vēl ne vārdiņa nav apmainījusi ar vedēju, kurš klusi, sevī nogrimis, sojo tai blakus ar viņas mantu pauniņu uz pleca.

Jau vairāk reižu Marija pametusi slepenus skatus uz pavadoni. Tas, mežam sākoties, vairs nesedz seju ar savu villas lakatu, jo te gaiss ir svaigs un tīrs. Top arvien gaišāks un vecā sejas panti labāk saskatāmi.

Marija vēro: sirmgalvja vaibsti nav vairs skarbi kā vakar, kad to ielenca pūlis. Viņa skats ari nav vairs tik ass, bet gaiši zilās acis mirdz maigi un laipni. Viņš, nojautis, kas nospiež meiču, pirmais iesāk valodas: — Vai neesi jau nogurusi, bērns?

— Nē, vectēv.

— Vectēv, tu saki… Tā ir labi, Marij. Tā ciemā mani sauc. Sveši dēvē par meža veci. Piltenē dzirdēju sumpurņa vārdu. Citādi mans vārds ir Ermanis un pavārds Zviedris; bet šos vārdus vairs neviens nelieto.

Marijai uz mēles jautājums: vai vecais vīrs patiesi nav sumpurnis? Bet tā pārdomā tūlīt: ak, nē! Tās tak blēņas…

Pēc maza brītiņa viņa, drošāka, jautā: — Kā tu, vectēv, pazīsti manu tētiņu?

— Mēs bijām karabiedri ar tavu tēvatēvu, labi draugi, un tā iepazinos arī ar viņa dēlu — Kasparu.

— Tad jau ilgi esat pazīstami?

— Ar tavu tēvu iepazinos tikai kara sākumā. Lai ejot būtu īsāks laiks, tad pastāstīšu visu par sevi.

— Ai, stāsti gan, vectēv!

—; Par lielā hercoga Jēkaba laikiem tu gan šo to zināsi. Tai posta gadā, kad zviedri sagrāba Kurzemi un hercogu aizveda gūstā, man bija trīspadsmit gadu. Mans vectēvs ņēma mani un brāli līdz karā.

Abi tie krita kaujās. Mūsu pulkā bija arī tavs vectēvs — Sār- nates Uģis, ar kuru sadraudzējāmies. Kad karu laimīgi beidzām, Uģi lielkungs iecēla par savas bijušās dzimtmuižas pārvaldnieku, bet mani pieņēma dienestā Jelgavas pilī. Tur man, meitiņ, pienāca nelaimīte: kāds galminieks tīkoja pēc manas līgavas. Es viņu divkaujā nodūru, un tā vajadzēja kopā ar saderināto bēgt. Mēs apmetāmies Ugāles mežu biezoknī.

Tur iekopām zemi, piedzīvojām bērnus un bērnubērnus un dzīvojām nošķirti no visas pasaules. Pat šodien vēl tikai nedaudzi tuvākās apkārtnes zemnieki zina atrast mūsu ciemu. Mums auga maize un lopiņi, bet

cilvēkam ir vajadzīgs arī vēl cits dzīvei. Es laiku pa laikam gāju uz Ventspili pelņā, lai iekrājies atgrieztos mājās ar sāli, dzelzi, stikliem un šo to nepieciešamu. Tā Ventspilī — tas būs gadi deviņi atpakaļ — mani pārsteidza karš. Zviedri ieņēma pilsētu. Es paglābos uz kuģa, pie kura iekraušanas strādāju, un izbēgām jūrā. Ienaidnieks aizsprostoja ostu, un atpakaļ vairs netikām. Braucu līdz uz Lībeku.

Sarunās ar kuģinieku uzzināju, ka viņš ir mana -labā karabiedra — Sārnates Uģa dēls.

— Tas bija mans tētiņš!

— Jā, bērns. Mēs sadraudzējāmies, un es paliku pie viņa, gaidīdams mieru, kad varēšu atgriezties dzimtenē. Braukdami ar kravām pa svešu zemju ostām, dzirdējām, ka zviedri esot izdzīti no Kurzemes, un nolēmām zēģelēt mājās. Tas bija pagājušo rudeni. Tak pa tam zviedri no jauna bija ienākuši, un Ventas grīvā, kad nakts tumsā gribējām izlavīties cauri, mūs pamanīja. Stikās kauja. Kuģi nogremdēja, tavu tēvu sašāva. Ar lielām grūtībām es ievainoto peldu izvilku otrā krastā un nogādāju uz savu meža ciemu.

Nu Marija zina visu, un vecais Ermanis tai liekas tuvs un mīļš. Viņas galvā īsti nekad nebija iesakņojušās audžutēva demonomānijas tumšās jausmas un tagad izgaisa pēdējās aizdomas par ceļabiedra varbūtējo sumpurņa dabu. Tomēr drūmo mežu biezokņu baigi vēl paliek, un meiča nedroši ieminas: — Bet kā tur … Sumpurņu ciemā?

— Nokļūsi, redzēsi, — noteic Ermanis.

Viņi turpina ceļu un pļāpā par šo un to. Ceļa malās vēl redzami tīrumi un birzes, arvien retāk parādās zemnieku sētas. Sākas purvi, vēl zem ledus. Lielais, drūmais vēris kā smaga siena nāk arvien tuvāk, un ap dienas vidu ceļinieki ieiet zaļajā biezokņa krēslā. Kaut te nav ne ceļa, ne takas, vecais, kā liekas, pazīst katru koku, katru krūmu un droši griežas gan pa labi, gan kreisi uz noteiktu mērķi.

Iešana pa šķīdoni un izburbējušo sniegu beidzot no​gurdinājusi meičas nepieradušās kājas.

— Vēl pāris mirkļu pacietiesl — saka Ermanis un izved Mariju meža klajumiņā, sausā vietā.

Te kuras ugunskurs. Pie tā stāv jauns puisis, tāpat kā Ermanis, zvērādās tērpies, īsu, platu zobenu pie jos​tas. Zemē guļ stops ar bultu maksti un pāris nošautu putnu.

Tas ir jaunais Tauris, vecā Ermaņa dēladēls. Viņš jau vakarvakarā pagatavojis azaidu, cerēdams piltenie- šus laikus atnākam. Tagad viņš noklāj līdzņemtās ādas segas, kur atgulties Marijai un vectēvam, bet pats stājas no jauna pie iesma un uzkoda. Te paēdis, atpū​tīsies un tad — tālāk!

Reizē ar Mariju Pilteni bija atstājusi arī Trūde, sekodama gandrīz uz pēdām, lai tumsā nepazaudētu priekšgājējus.

Trūde dzird Marijas un vecā zemnieka soļus, jo tie zābakos, bet viņi nedzird sekotāju, kura apāvusi pastaliņas. Gaismiņai svīstot, ap mazo mežu Trūde var palikt tālāk iepakaļ, jo tagad jau labā gabalā saredzamas gājēju pelēkās kontūras.

Dēku un dīvu meklētājas meitenes sirds ir līksma un saviļņota. Viegli autai, bez nesamā tai iešana sokas viegli; jo tālāk aiz muguras paliek tēva māja, jo bezrūpīgāka viņa top, arvien retāk paraugās aiz sevis, vai kāds nedzenas pakaļ, un gandrīz dusmojas uz Mariju un tās pavadoni, ka tie iet tik gausi.

Vienmuļš un gar-, laicīgs viņai ir šis tuvais, mazais mežs ar izcirtumiem, līdumiem, tīrumiem un šur tur redzamām zemnieku sētām. To viņa pazīst, te kopā ar audžumāšu tā jau pagājušo vasaru bija atstaigājusi un bez ogotājām vēl redzējusi tikai vārnas sēžamies koku galotnēs vai vienu otru zaķēnu izlecam no krūmiem.

«Nokļūt līdz tālajam, lielajam vērim!» — pagaidām šādas ir meičas ilgas un vēlēšanās. «Tur būs viss, kā vajag …»

Saule kāpj arvien augstāk. Nakts sala pārvilktā plānā zemes garoza atkūst, un kājas stieg mīkstajos ceļa dubļos. Iešana top grūtāka. Bet kas par bēdu! Kad Marija ar savu pavadoni piesēstas brītiņu atpūsties arī Trūde, aiz paugura, aiz krūma apmetusies, atvelk elpu. Audžumāsai līdz tā arvien tiks.

Galu galā ceļš izbeidzas. Pēdējās birztalas, tīrumi, laužu mītnes paliek sānis. Priekšā stiepjas liels, purvains, nonīkušiem kociņiem un krūmāju apaudzis klajums bez takas, bez ļaužu pēdām. Bet aiz tā — liekas, vairs nemaz tālu — paceļas kā smaga, zaļgani pelēka siena lielais meža vēris, un Trūde iedomājas

no ļaudīm dzirdēto teicienu par zemes galu, kur pasaule ar kārtīm aiznaglota. Jā, tā tas patiesi var būt tikai tiem, kuri, apmierināti un pieticīgi ar savu apkārtni, nekā cita nevēlas; bet viņa atlauzīs šo žogu un iesprauksies citā — brīnumu pasaulē!

Vedējs ar Mariju iegriežas purvājā. Trūde seko lielākā atstatumā. Nu bieži jāiet pa ūdeni, bet, tā kā kūdra gausi atkūst, soļi nestieg, jo zem ūdens vēl turas ledus. Meičas kājas tiek galīgi slapjas. Viņa iet un iet. Tagad ceļa mērķis atkal izrādās daudz tālāks, jo purva brišanai, liekas, nebūs gala. Arvien biežāk jāattupstas uz kāda ciņa. Beidzot pamats tiek sausāks. Nu mežs jau gandrīz, kā saka, ar roku sasniedzams.

Trūdei jāpaātrina gaita, citādi priekšgājējus, kad tie būs biezoknī, var pazaudēt no acīm. Ar pēdējiem spēkiem Trūde sasniedz tumšā vēra malu un uztraucas: Marija un vedējs pazuduši! Bet nē: lūk, tur starp kokiem pa- hālē audžumāsas gaišais lakats. Gandrīz pusnemaņā streipuļodama, no koka uz koku balstīdamās, Trūde traucas līdz. Tad viņas spēki zūd, tā sagrīļojas un sa​ļimst. Uznāk pēkšņas bailes: «Viņi aizies! Es palieku viena — nemaņā, biezoknī!»

Viņa grib kliegt, bet, pacēlusi galvu, sajūt neizsakāmu apmierinājumu: arī Marija ar vedēju ir atlaidu- šies atpūtā. Tepat priekšā — meža klajumiņš. Tur deg ugunskurs. Pie tā stāv kāds zēns, bet blakus guļ zemē Marija, un pie tās nosēdies vecais zemnieks. Trūdēs acis aizveras, galva atslīgst pret koka sakni.

Viņa ar smaidu iemieg.

Ir pagājis labs laiks. Trūde jūt: kāds viņu modina no dziļa miega.

«Krustmāte Gerda,» tā domā un ar pūlēm ver acis.

Vēl pusmiegā viņa skatās: tā nav krustmāte, kas pār viņu noliekusies. Tai it kā Volfu Gotlība vaibsti.

Bez tam .auksti, kājas nosalušas. Te nav arī viņas kambaris, tā neguļ savā gultā; pāri galvai, šķiet, šalc egles.., Viņa sapurina galv,u un atjēdzas.

— Celies, Trūde! Mums jāiet, — viņa dzird skaidri un noteikti pazīstamu balsi.

— Tu, Gotlīb?

— Jā. Es arī.

Trūdei atkal spēki atgriezušies. Strauji viņa pielec kājās.

— Gotlīb! Kā tu te gadījies?

— Sekoju tev pa gabalu.

— Kur Marija?

— Iet tālāk ar veco un jauno sumpurni. Steigsimies, ka nenozaudējam tos no acīm.

Gotlībam plecos bise, uz muguras ceļasoma. Viņš satver meitenes roku un velk to sev līdz pāri meža klajumam gar izdzisušo ugunskuru uz biezokni. Tālu aiz kokiem šad tad pamana pabālējam Marijas lakatu.

— Bet kam tu, Gotlīb, nāci mums pakaļ? — Izbrīnē​jusies Trūde raugās jauneklī.

— Vai es varu mierīgi gulēt Piltenē, kad Mariju aiz​ved ļauno garu dumbrājos?

— Tātad tu arī gribi palikt te?

— Nācu tikai izsekot. Gribu zināt, kur atrodas šis Sumpurņu ciems.

— Un tad?

— Tad vismaz zināšu, kur Marija atrodas.

— Bet vai tevi uzņems … viņu pulkā?

— Es to nemaz nevēlos.

— Ko tad darīsi?

— Atgriezīšos mājās … Bet tu?

— Es palikšu te.

Gotlībs pārdomā: — Man gan vajadzētu tevi ar varu vest atpakaļ pie tēva.

— Tas tev neizdosies!

— Bet labāk tomēr ir, ja vismaz tu paliec pie Ma​rijas.

Biezoknis kļūst arvien grūtāk caurejams. Gotlībam jāuzmanās ne tikai neizlaist no acīm papriekšu

gājēji, bet tāpat jāsargās pienākt par tuvu, lai zem kājām iebrikšķējies sauss zars neliek zemniekiem atskatīties atpakaļ un pamanīt sekotājus.

Gotlība vestai, Trūdei atliek laiks skatīt apkārtni. Šis vēris nu beidzot ir tāds, kādu meitene iedomājās dēmonu un meža gariņu mājokli. Milzīgas egles, mūžīgi zilgana krēsla zem tām, siekstas, tūkstošgadīgi ozoli ar cauriem dobumiem, žūžojošs vējš galotnēs, ūpja balss tālumā. Tur aizskrien ķirzaka pa baltās sūnas segu. Tur vāveres dzenājas pa zariem. Un, lūk, tur, ne visai augstu, sēž liels kaķis, bailīgi noraudzīdamies lejā zaļgani mirdzošām acīm. Tas lūsis. Netālu nodun mežs: aizdrāžas briežu bars, priekšējo gājēju iztraucēts. Pēk​šņi Trūde sastingst, apstājas.

— Kas ir? — Gotlībs pagriežas, sajutis ceļabiedri apspiežam kliedzienu. Drebēdama Trūde spiežas tam klāt.

— Lūk! Lūk!

— Lācis! — Gotlībs rauj no pleca bisi.

— Pagaidi! — meiča saņēmusies viņu attur. — Lāči, ja paēduši, nekrītot cilvēkiem virsū.

Tā laikam ir. Milzīgais pinkainis stāv dažus desmitus soļu atstatu un mierīgi raugās neaicinātos ciemiņos. Tad lēni pagriežas un aiziet.

— Nu redzi! — Trūde atviegloti uzelpo. — Lai vai kā, bet šaut tu nedrīksti. Ja vecais sumpurnis manīs, ka sekojam, viņš atgriezīsies un vedīs mūs atpakaļ uz Pilteni.

Lielajam vērim nav gala. Trūdēs spēki atkal gaist. Ari izsalkums viņu māc. Par laimi, Gotlībs parūpē- |k'S — paņēmis līdz somā maizi. Beidzot viņam ceļabiedre gandrīz jānes. Klajākā vietā viņš vēro no rnežagaliem: saule riet. Bet, par laimi, ceļa mērķis liekas būt klāt — redzams izcirtums. Tuvumā jābūt ļaužu mītnei.

4 Otrā rītā Marija, kaut gan ļoti nogurusi no garā, grūtā ceļa, pamostas, jau gaismiņai austot. Vakar tikai lielā tumsā ceļinieki bija tikuši ciemā, un tā meitene jauno apkārtni nevarēja apskatīt, ne arī redzēties ar ciema ļaudīm. Viņa paspēja tikai apsveicināties ar tēvu un brītiņu pie skala gaismas aplūkot tā seju.

Nu viņa atmet nost lāčādas segu, pieceļas uz lāviņas sēdus un raugās apkārt telpas pelēkajā krēslā. Šaurais kambarītis ir tīrs un spodrs. Nams nesen celts. Sienu baļķi, griesti — balti, svaigi. Pat stiklots logs sienā, nevis nabadzīgā gaismas lūka kā Piltenes apkārtnes zemnieku dūmistabās. Un tomēr — tīkamāka, tik mīļi pierasta bija viņas un Trūdēs kopējā istaba mācītāja namā… Bet arī te būs labi! Te tak ir viņas mīļais tēvs. Pec ilgiem gadiem ta atkal jūt vina glāstus, dzird viņa mīļos vārdus. Ai, nabaga tēvs!

Viņa kājas ir sakropļotas, viņš tikai ar kruķiem var kustē​ties … Un nosirmojis viņš …

Meičas pārdomas pārtrauc vērtas durvis. Kambarī ienāk mazliet salīcis, kalsens, bet vēl stingrs vecītes stāvs. Asā un tomēr sirsnīgā balsī pateikusi laburītu, viešņa pienāk pie lāviņas un atsēstas blakus Marijai. Austošā rītā zem lodziņa Marija var saskatīt tās seju: gudras, nopietnas, vēl dzīvības un spara pilnas acis, skarbi vaibsti, tak labsirdīgas grumbas ap lūpām, gal​vai cieši piesukāti sidrabbalti mati.

— Vai labi gulēji, meitiņ? — Vecā maigi saņem Ma​rijas roku.

— Jā, vecāmāt.

— Kad tad pārradāties?

— Saule jau bija nogājusi.

— Nekā nemanīju. . . Savādi. Visu nakti suņi bija nemierīgi; laikam kāds lācis mēģina pārbrist purvu, saodis mūsu bišu stropus. Bet tūlīt pēc rieta, kad jūs atnācāt, nemaz nerūca. Nu jā, viņi nojauš savējos. Un tu tagad esi mūsējā … Kā tev vārdā?

— Marija.

— Tas neskan labi. Tā saucas vācu dievmāte, mums naidīgā.

— Tētiņš un māmiņa, kad vēl bija dzīva, sauca mani par Mārīti, Māri.

— Tas jau izklausās tikamāk. Mazliet atgādina mūsu mīļo Māru.

— Tad sauc mani, vecāmāt, par Māru.

— Nē, nē! … Tā neklājas, bērns. Māras vārdā cilvēks nevar saukties. Ir tikai viena zemesmāte…

Bet mēs sauksim tevi par Mārietiņu — Māras meitu, jo viņa tevi atvedusi pie mums pašā pavasari. Un mani tu sauc vienkārši, kā visi te, par veco Vālodzi. Es ciemā esmu tikai saimniece, ne ciltsmāte. Mūsu ciltsmāte — vectēva Ērmaņa — tava tēva drauga sieva — ir aizgājusi veļu valstī. Es viņas vietu nevaru ieņemt, jo man tikai meita un dēls ciemā ieprecēti… Bet nu iešu apraudzīt, vai govis nav jau izslauktas, un atne​sīšu tev pienu. Tu vēl vari pagulšņāt, atpūtināt kājas.

Vecā Vālodze iziet. Arī Marija pieceļas. Lieli gan sāp no grūtā ceļa, bet gribas redzēt, kāds izskatās šis ciems ar ļauno slavu. Viņa atver durvis un atrodas priekšiņā. Blakus — meiča atceras — ir tēva istaba, kur Vakar viņu ieveda. Ir vēl agrs, viņa tēvu netrau​cēs, bet apskatīs āru.

Dzird gaiļus dziedam. Gaisma aust. Priekšā izplešas plašs sētsvidus, gandrīz visapkārt ēku iežogots.

Marija iznākusi no maza, nesen celta namiņa; te, liekas, ir tikai divi kambari: tēvam "un tas, kurā viņa pārnakšņoja. Aiz tā paceļas liela dzīvojamā māja. Pretējā pusē ir kūtis, klētis, rija. Kreiso pusi noslēdz piekal- niņa birze ar milzu ozolu vidū. Pa labi, zemākā vietā, aug varenas egles, aiz tām redzams krūmājs un ūdens. Tur arī pirtiņa. Viss ciems, liekas, ir saliņa, purva un ezeriņa loka apņemta. Bet tālāk visapkārt kā varena siena paceļas augstais vēris.

Pagalms ir tukšs. Vēl ļaudis nav modušies. Marija redz tikai veco Vālodzi ejam uz kūti.

Tā apstājas un, kaut ko ieklausījusies, pagriežas pret eglēm. Iet uz pirtiņas pusi. Aiz ūdens vēra malā stāv kāda meitene un māj ar roku.

— Uhū! — skan aiz purva.

— Kas ir? — sauc pretī Vālodze, To tak ir tas Sumpurņu ciems?

— Sumpurņu ciems? Par tādu gan nekā nezinu.

— Ja ne šis, tad kaut kur tuvumā vajag būt.

— Nav dzirdēts.

— Vai dieniņ! Kā tad tā?

— Te meža vidus. Ļaužu mītnes tālu. Būsi nomal​dījusies.

— Ko tad lai iesāku? … Bet saki — vai pie jums naktī nav apmetušies pārgulēt ceļinieki?

— Nava. Te tikai pašu ļaudis.

— Vecs sumpurnis ar jaunu meiteni?

— Ērmīgi! Nakti gan atgriezās vecaistēvs no Pil​tenes.

— No Piltenes! Tad jau būs pareizi! Vai dieniņ, kā es nobijos! Kā lai tieku pāri ūdeņiem?

— Tepat pa labi ir laipas.

— Bet pie tām sēž divi sumpurņi un nelaiž pāri!

— Atkal sumpurņi! Ak tu, mīļais blēņubērns! Tie jau mūsu suņi. Nāc vien apkārt, iešu tev pretī!

Vālodze iet uz krūmāju, kur nobeidzas ceļš no pa​galma.

Marija otrā pusē pagalmam nedzird sarunas vārdus, bet kaut ko nojauš: «Vai meiča aiz purva tik nav Trūde? Tādas kustības tikai viņai. Un arī balss skaņa liekas līdzīga.

Trūde tak par vari gribēja nākt līdz Varbūt tā aizbēgusi no mā​jām un pa pēdām atnākusi?»

Marija skrien uz egļu pusi. No krūmāja nāk pretī Vālodze, un līdz tai klibo Trūde, divu lielu vilku — mežinieku suņu pavadīta. Tie arī viņu vakar bija ap​ošņājuši un draudzīgi saņēmuši.

— Māsiņ! — Mācītāja meita krīt ap kaklu laimīgi atrastajai biedrei.

— Trūdelīt! — Marija to apkampj. — Kā tu viena varēji mums izsekot?

— Viegli tas nebija! — Trūde izdveš un nobirdina divas asaras. Viņu sāk kratīt drudzis.

Vecā Vālodze stāv aizgrābta par abu meiteņu pa​tieso, nevaldīto atkalredzēšanās prieku.

— Ejiet uz istabu! — viņa beidzot saka. — Tu, Mārietiņ, noguldi un labi apsedz māsiņu! Es atnesīšu siltu pienu.

Saimniece aizčāpo uz kūti, un Marija ved Trūdi savā kambarītī, nogulda uz lāviņas un apsedz ar silto lāč- Adu. Trūdi krata drudzis. Tomēr viņa smaida un saka kla​bošiem zobiem: — Beidzot mēs esam Sumpurņu ciemāl Paldies dievam!

— Bet kā tu mūs atradi? — Marija nebeidz brī​nēties.

— Es sekoju.

— Viena pati — pāri purviem, cauri biezokņiem!

— Mani pavadīja Gotlībs.

— Ko tu saki? Gotlībs! Kur viņš palika?

— Aizgāja atpakaļ uz Pilteni.

Mazliet apsilusi, Trūde izstāsta savu ceļojumu visos sīkumos. Tumsai uznākot, viņi pazaudējuši Ermani un Mariju no acīm. Bet ciems jau sasniegts, tādēļ daudz nebēdājuši. Redzējuši aiz purva lodziņā atmirdzam skala uguni un nopratuši, ka ceļinieki ir mājās. Ilgi staigājuši gar purvu un ezeriņu, bet tumsā neatraduši pārejas. Viņā pusē redzējuši iemirdzamies it kā mazas uguntiņas — degošas acis. Tie vilkati vai sumpurņi, nodomājuši. Uznākušas bailes, un atvilkušies atpakaļ vērī. Gotlībs iekūris ugunskuru. Pie tā nakti sēdējuši, sildījušies un žāvējuši samirkušos apavus. Gaismai austot, Gotlībs griezies atpakaļ uz mājām, licis nodot sveicienu Marijai, bet Trūde meklējusi ceļu uz ciemu. Laipas gan uzgājusi, bet to galā sēdējuši divi sumpurņi — vilku izskatā. Tie virsū neskrējuši, bet arī no ceļa negājuši un neatbildējuši ne vārda. Tad nākusi pār pagalmu vecā sumpurne. Tā negribējusi laist iekšā. Mānījusies: te neesot Sumpurņu ciems… Izstāstījusi savus piedzīvojumus, Trūde apklust. Domīgi klusē arī Marija. Tad pēkšņi saka: — Bet ko teiks tavs tēvs? Viņš nezina, kur tu at​rodies.

— Gotlībs, atgriezies Piltenē, pastāstīs. Es atstāju mājās uz galda zīmīti: «Ardievu! Aizeju uz Sumpurņu ciemu!» Un šorīt, atvadoties no Gotlība, vēl piekodināju tēvam pateikt, lai neraizējas par mani, jo man dēmoni nekā ļauna nedarīs, un ka es, pārnākusi atkal mājās, tēvam tik daudz varēšu pastāstīt par ļauniem gariem, ka tam pietiks vielas sprediķiem visam mūžam.

Es domāju, ka lielāku prieku par to tēvam nevaru sa​gādāt.

•— Ai, Trūdelīt, tu esi par daudz vieglprātīga. Viņš baiļosies par tevi.

— Gluži veltīgi! Kad man vēl nebija piedzīvojumu, es arī sajutu bailes, bet vakar mežā redzēju, ka pat lācis pieklājīgi griež ceļu, un šorīt abi sumpurņi man izrādīja draudzību. Tici man, Marij, dēmoni — par ko tie arī būtu pārvērtušies — saož manī pirmmātes Lili​tas asinis!

Vālodze atgriežas ar ķipīti tikko slaukta piena. Trūde kāri dzer silto, labo dzērienu un pēc īsa brītiņa kāpj laukā no migas.

— Stipra daba tev, meit, — vecā saimniece nopriecājas par skuķes brašumu. — Ar lāsīti piena tu aiz​dzen drudzi.

— Nav laika vārgot, — atsmejas Trūde. — Man jā​apskata jūsu ciems.

Saņēmusi spēkus, sadūšojusies Trūde ar Mariju iziet priekšiņā. Otra kambara durvis ir pavērtas.

— Iesim vispirms apraudzīt tēvu, — saka Marija un, pievilkusi sev klāt Trūdi, iečukst: — Vienu es tev lū​dzu, māsiņ, — nerunā te par sumpurņiem un ļauniem gariem; to var ņemt mums ļaunā.

Trūde pārdomā.

— Tev taisnība. Mums jāizliekas, ka visu zinātu, kas te ir un notiek. Mums jāizturas kā pret savējiem. Un tā tas arī īsti ir!

Meičas iet tēva istabā. Kuģinieks Kaspars, plecīgs,: iesirms vīrs, ir pamodies un piecēlies pussēdus uz lāviņas. Pie viņa sēž vecais Ermanis. Marija noskūpsta tēvu, iepazīstina ar Trūdi un viņas dēkām.

Kasparam grūti pazīt mācītāja meitu, kuru tas pirms daudziem gadiem redzējis kā bērnu vēl. Ermanis, no

sākuma pārsteigts par trakās skuķes negaidīto ierašanos, beidzot! bargi sarauc uzacis un piesauc viņu pie loga.

■— Ko lai es ar tevi daru, nerātne?

— Vectēv, pieņemiet mani savā pulkā! Viena palikusi, es mājās no bēdām nomirtu. Un te ir tik jauki!

Trūdēs spriganās acis raugās tik sirsnīgi, lūdzoši, ka Ermaņa bargums zūd.

— Bet tavs tēvs, — viņš saka jau laipnāk, — ko tas teiks? Viņš nāks tevi meklēt.

— Nenāks. Viņam bail.

— No kā?

— No… — Trūde 'gribēja teikt: «No sumpurņiem,» — bet attopas un pārlabo: — Nu, bail mežā nākt.

Ermanis nespēj atturēt smaida.

— Lai tad tā būtu! — viņš saka. — Padzīvo pie mums, kamēr patiks. Un, ja gribēsi atgriezties mājās, tad Tauris tevi aizvedīs… Te tevi neviens nemeklēs, jo cejš uz mūsu ciemu nav viegli atrodams.

Pakavējušās pie slimā Kaspara, visu izstāstījušas, visu izjautājušas, meičas taisās uz āru, jo Trūde nevar nociesties.

Ermanis atnes vājiniekam brokastu un sauc arī abas viešņas uz lielo māju pie galda.

Plašajā dzīvojamā istabā sanākusi saime — viss ciems. Tā ir vecā Ermaņa ģints. Viņa bērni, cilvēki spēka gados: meita Līze, dēli Pēteris, Andris, Uģis; jau pieaugušie bērnubērni: Kaija, Guna, Briedis un pusaudži — Tauris ar Zīlīti; bez tiem vēl mazie bērnu- bērnubērni, dēlu sievas, meitu vīri un vedeklas māte — vecā Vālodze — saimniekotāja un ciema dzīves kārto​tāja. Pavisam cilvēku divdesmit.

Ermanis iepazīstina mājiniekus ar sava drauga Kaspara meitu un tās biedreni. Lūdz abas uzņemt un mīlēt kā savējās. Tad nostājas lielā galda galā, paceļ izplestas rokas un, acis pievēris, pateicas debestēvam par barību. Tad visi piesēstas. Trūdēs acis brīnumā ieplešas.

«Sumpurņi piesauc debestēvu!» viņa domā. «Pārdroši ļaudis!» Ēdot Trūde uzmanīgi vēro ciema ļaužu sejas un nejūtas apmierināta. Nekā dēmoniska, infernāliska nav šo spēcīgo, veselīgo, šķietami apmierināto un laimīgo cilvēku vaibstos.

«No sākuma viņi izliekas svēti,» mācītāja meita sevi mierina.

Vēl lielāks pārsteigums Trūdei, apstaigājot ar Mariju ciema salu. Viss te pārāk tīrs, spodrs un kārtīgs, Pil​tenes apkaimes nabadzīgo zemnieku būdās ir daudz tumšāku un noslēpumaināku kaktu.

Tomēr beidzot atrodas viens stūris, kur Trūdēs sirds nomierinās. Tas ir ar pīteņa žogu norobežotās birzes pakalniņš ciema austrumu pusē. Te uz žoga kārtīm uzbāzti zirgu un govju galvaskausi. Balti, saulē izbalo- juši. Te zem tūkstošgadīga ozola ir no akmeņiem sakrauts ziedoklis. Ozola zaros pakārti nokaltuši vaiņagi, vārpu kūlīši, ganu taure.

«Sumpurņu un dēmonu Bluķa kalns,» nodomā Trūde. «Dienu arī tas liekas pārāk pelēks! Bet nakti!

Ai! Tad redzēsim, kādas te notiks raganu dejas un vellu dzīres!»

Marija neskata Trūdēs acīm. Viņa mēģina pierast pie svešās apkārtnes un Jaudīm, grib visu iemīlēt — te, kur tai būs jādzīvo un kur apmeties viņas mīļais tētiņš.

5 Mierīgas un saulainas rit brīnišķās pavasara dienas klusajā meža ciemā. Sējas darbiem vēl agrs, bet Jaudis darbu atrod arvien. Arī Marija nevar dīkā dzīvot; tā strādā līdz meitām, un pietiek vēl laika gana pasēdēt pie slimā tēva, pačalot un klausīties tā stāstos par tālām jūrām un svešām zemēm. Kuģinieka Kaspara darba mūžs ir noslēdzies; tam paliek tikai atmiņas un mīla uz meitu. Viņš saprot dzīvi un nejūtas nelaimīgs savā bezdarbībā, bet paļāvībā uz likteni priecājas par tā labvēlību, ka savas dzīves vakaru var pavadīt drauga Ermaņa mājās klusā mierā un Marijas klātbūtnē.

Arī Marija ir pieradusi jaunajā dzīvē un vairs neilgojas pēc vecā kambara Piltenes mācītāja namā.

Tāpat še tā dzīvo kopā ar Trūdi, un viņas baļķu istabiņa kļuvusi ne mazāk mājīga. Bet ļaudis te ir labāki.

Vecā Vālodze liekas vēl sirsnīgāka par krustmāti Ģerdu. Mācītājs Gosvins Huneks nebija pret viņu slikts, bet kas gan pasaulē var līdzināties mīlošam tēvam? Un sauso, pedantisko skolotāju — tēvoci Ādamu — ļoti labi atvieto vecaistēvs Ermanis. ar savām vienkāršām, bet īstām dzīves gudrībām… Trūkst tikai Volfu Got- .lība. Un tomēr… dažbrīd liekas, ka Ermaņa vecākās meitas dēls ■— staltais, spēcīgais, laipnais Briedis — ir daudzkārt labāks pret viņu, neka bijis Gotlībs. Cik pašaizliedzīgs, cik uzmanīgs, cik izpalīdzīgs ir šis jaunais zemnieku puisis! Viņš tai no acīm nolasa katru viņas vēlēšanos, uzmin, kur tai pietrūkst padoma, dažu labu darbu klusām padara viņas vietā, ja tas grūts vai nepareizi strādāts. Ak, un ne tikai labais, staltais Brie​dis, bet visi ciemā pret viņu mīļi un sirsnīgi.

Jā, Marija var būt laimīga. Viņas mierīgā daba saskan ar meža klusumu, viņas asinis saprotas labāk ar c iema zemniekiem nekā ar Piltenes namniekiem, viņas gars viegli iekļaujas vienkāršā latviskā pasaules uz​skatā ar tās tikumiem, reliģiju, māņiem. Gaiša un sa​protama tai drīz top ciema dzīve.

Gluži pretēja draudzenei ir Trūde. Pirmajās dienās viņa piedzīvoja rūgtu vilšanos. Nekā še ciemā nemanīja no tā fantastiskā, drausmīgā infernālisma, kurš izperinājies kristīgās baznīcas paspārnē un kuru viņas apoloģēti, paši no tā nobijušies, labprāt uzveļ citam — sava gara apjoma tālam un svešam — kultam. Nekā te Trūde neredzēja no raganu sabata, no sumpurņu šausmām, no vilkatos iešanas, no vellu kāzām, laumu dejām un nedzimušo dvēseļu raudām ceros un dūkstīs. Viss te, tumšā meža vidū, bija tik nepatīkami gaišs, saulains un ikdienišķīgs. Pat ciema baigie suņi — mierīgo vilku pāris — izrādījās par vislaipnākiem cerberiem, draudzīgi pieķerdamies meitenei, un ne tikai ļāva tai brīvi atstāt salu, bet pat pavadīja to uz vēri kā sargi un aizstāvji. Velti Trūde bija mēģinājusi ar tiem sarunāties, lūgusi tos atklāt viņu īsto dabu: tie muļķīgi raudzījās meitenē savām mierīgajām, uzticīgajām acīm un neprata citādi atbildēt uz cilvēciski ne​prātīgo valodu, kā vienīgi nolaizot skuķes vaigu. Tad Trūde noskaitusies izmeta: — Ermi, ne sumpurņi! — Un suņi apvainoti nolaida astes un nokāra galvas.

Bet pamazām Trūde nāca pie atziņas, ka spekulatīvās prātniecības pamati nevar būt sevišķi droši, tas ir, vienkāršā valodā runājot, ka taisni tam, kas spokojas viņas tēva — mācītāja Gosvina Huneka galvā, nebūt nav jāspokojas še, Sumpurņu ciemā. Trūde beidzot atjēdzās izšķirt abas pretējās pasaules — kristīgo no pagāniskās. Pirmo viņa pazina, bet otrā tai bija aizvērta grāmata un pie tam vēl tāda grāmata, kuras valodu un rakstu zīmes vispirms jāiemācās saburtot, lai varētu viņā lasīt. To viņa apņēmās panākt.

Nu atkal viņa tic aizdabiskam citādā — vēl kairinošākā veidā. Kā apmātā nemierā viņa vada savas dienas, gaidīdama to svētlaimīgo brīdi, kad atklāsies šīs neparastās, svešās vides mistērijas noslēpumi.

Un šo noslēpumu atslēgu tā cer saņemt no Vālodzes, vecās paraganas.

«Un tad,» spriež Trūde, «man atklāsies pavisam jauna, neiedomājama pasaule, kuras velli nebūs ar asti un ragiem, kādus tos vaigu vaigā redzējuši svētie baznīcas tēvi, bet man še tie atklāsies varbūt kā parasti cilvēki, tikai apveltīti pārdabiskām spējām un visu elles mākslu pratēji. Un taisni tas īstenībā būs jaukākais pagānisko garu valstibā. Ne nelabā āžu smaka, ne neglītās vai nu pārāk kalsenās, vai atkal pārāk taukās raganas, ne nejēdzīgie elles virsnieki, kādi tie attēloti tēva burvju grāmatā, kā, piemēram, sausais dēmons Gaborims ar kaķa, čūskas un cilvēka galvu, kā pārmērīgi resnais vērša un aunagalvis Asmodijs vai nejēdzīgais Behemots — divkājainais zilonis, — ne tādi, nē, bet jauni, savā ziņā skaisti, grēcīgi velli un viegl​prātīgas paraganas, iekāres pilnas un baudu alkstošas.

Tā muļķa meitene iedomājas Sumpurņu ciema noslēpumaino, viņai vēl noslēgto aizdablgā pasauli.

Un gaida. Vēro, pēta, uzmanīgi iztaujā par visu, kas ved uz mērķi. No ciema ļaudīm Trūde dzird pamācības darīt to, biedinājumus nedarīt to. Pēc Māras'dienas vairs nedrīkst vakaros dedzināt sveces un skalus, lai labība tīrumos neietu bojā. Jaunos zoslēnus, tikko izšķīlušos, sievas laiž trīs reizes cauri vīra bikšu starai, lai vanagi tos neaiznestu. Visa dzīve te norit dīvainos rituālos, un dažbrīd Trūdei liekas, ka viss gaiss ciemā, ka katrs krūms vēri būtu pilns garu, kurus citi sajūt, bet viņa ne.

Bet tad kādudien Trūde pašas acīm redz meža gariņus. Pārgājusi pāri laipām uz vēri pašķīt klēpīti jauno . bērzu zariņu, viņa uzrāpjas kokā — pie braucamā ceļa uz tīrumiem — un, paraudzījusies uz saulaino tērci aiz izcirtuma, ierauga pie krūmāja divus mazus meža vīriņus apkampušos dejojam. Tikai īsu

brītiņu tie parādās un atkal nozūd. Trūde saviļņojumā tikko nenokrīt no bērza. Tie nav acu māņi. Viņa skaidri tos redzēja — divus mazus, mellus, apaļus, ērmīgus meža gariņus. Un lūk, vēl tagad sakustas krūmi. Tie vēl ir tur, tikai noslēpušies. Varbūt tie pamanījuši novērotāju kokā un nokaunējušies. Trūdēs nemierīgās, dēku alkstošās asinis sabangojas.

«Tie jāredz tuvumā!» viņa nolemj un laižas zemē skriet turp.

Bet meiča apstājas. Vienai iet tomēr bail. Jāpasauc līdz Marija. Katrā ziņā Marijai arī jāredz mazie sakņu jeb sūnu vīriņi, lai tā turpmāk vairs neizturas tik noraidoši pret visu to, kas viļņo Trūdēs krūtis.

Viņa skrien atpakaļ uz ciemu.

Pagalma vidū guļ abi ciema sargi. Trūdēs domas drudžaini strādā. Viņa aptver visu.

«Jānodrošinās!» viņa saka pati sev. «Kad ar Mariju iesim uz vēri, suņi nāks līdz. Tie var aizbaidīt sūnu vī​riņus.» Viņa pasauc suņus un iesprosto tos šķūnītī. Tad iet uz saimes istabu.

Istabā meitas sēž pie vērpjamā. Te ir arī Marija. Trūde saņem visus spēkus, lai izliktos mierīga, un piesēdusies domā, kā izvilināt draudzeni mežā. Iepriekš tai nav jāzina viņas nolūks, jo citādi droši vien smie​sies un nenāks.

Tad vecā Vālodze saka: — Drīz būs mājas garu diena. Vajadzēs svētkiem saplūkt mētras un pirmos ziedus.

— Iesim, māsiņ! — Trūde, apslēpdama savu straujumu, ņem pie rokas Mariju. — Iesim paraudzīt! Es zinu vietu tērcē, kur jau zied purenes. — Marija ceļas, un abas draudzenes atstāj istabu.

— Tikai dziļi vien neejiet vērīl — tām pakaļ noskan Vālodzes brīdinājums.

Paiet labs brītiņš. Ienāk Briedis, kaut ko meklē pa plauktu. Bet skats tam klīst pa istabu.

— Kur tad Mārieta? — viņš jautā, neredzēdams to, kas dienu un nakti viņa sirdī un domās.

— Aizgāja ar Trūdi uz vēri, — atsaka Vālodze.

— Divas vien?

— Gāja abas.

— To gan nevajadzēja ļaut. — Brieža piere apmācas. — Ciema tuvumā vēl šorīt manīta lāču māte.

— Es jau pieteicu, lai neiet tālu. Līdz tērcītes malai tikai nostaigāšot.

— Taisni tur lācis rtianīts. Uģis redzējis. — Briedis top vēl nemierīgāks un iziet. Pagalmā viņš neredz suņu un nomierinās. Labi, ka tos viņas paņēmušas līdz. Tie labā gabalā saodīs, ja patiesi gadītos lācis.

Briedis pāriet laipas un tuvojas tērcei. Te jau abas meičas iet, un Trūde Marijai kaut ko dedzīgi stāsta. Viņas pieiet pie krūmāja. Briedis paliek attālāk un lab​patikā raugās Marijas gaitā, kustībās.

Pēkšņi atskan kliedziens. Trūde atstreipujo pret egli un sastingst. Marija skrien prom uz strautu. No krūma parādās lācis.un ierēkdamies drāžas tai pakaļ. Izceļas arī divi lāčubērni.

Vienā acumirklī atjēdzies, Briedis kā zibens šaujas turp. Lāču mātes niknums, aizstāvot savus bērnus, nevar būt tik liels, kāds tas ir varenajam puisim, metoties glābt iemīļoto meiteni. Viņa acis zvēro, viņa muskuļi piepampst, viņa kājas neskrien, bet lido. Lāču mātes ķetna ķer Marijas muguru, saplosīdama jaciņu skrandās. Marija paklūp un nokrīt uz sejas sūnās kā nedzīva.

Briedis izgrūž briesmīgu kliedzienu un ar to piespiež lāci pagriezties pret viņu. Vēl pāris varenu lēcienu, un viņš uzsāk ciņu ar milzīgo zvēru, apbruņots tikai ar nazi, kuru tikko paspēja izvilkt no jostas.

Lācis izrādās veiklāks par cilvēku un sakampj ķetnās velti izvairošos uzbrucēju. Mežs skan zvēra rēcienos. īsu brīdi abi cīnās. Sagrīļojas. Krīt. Briedis pazūd zem lielā lāča ķermeņa.

Visu šo laiku Trūde kā pārakmeņojusies ir stāvējusi, pret egli atspiedusies. Viņas sejā nav ne pilītes asiņu, viņas redzokļi nedabiski ieplesti, viņas kājas ļodzās. Viņa grib kliegt, bet rīkle kā aizžņaugta. Ne mazākā skaņa nenāk pār lūpām. Un, tikai cīņai beidzoties, tā pamostas no pamiruma.

Nu tikai Trūde īsti nojauš notikušo, nu tikai saskata briesmīgās cīņas iznākumu: Marija beigta guļ ar seju sūnās. Briedis saplosīts izlaiž garu zem uzvarētāja sma​guma. Viņa redz: lācis sakustas.

«Nu mana kārta!» iesaucas meičas dzīvības instinkts, un viņa, atdabūjusi balsi, pati izbīstas no tās skaņas. Jābēg! Bet kājas neklausa. Kā piesietas. Un kā gan ne: viņas pirksti krampjaini ieķērusies egles mizā; tā nevar pakustēt no koka, pirms nagus neatlaidusi. Tad viņa ierauga mazos lācēnus bailīgi lienam tuvāk mātei un galvā pazib nojauta: «Tie ir bijuši abi dejotāji, kurus noturēju par sūnu vīriņiem. Tie, pakaļ​kājās piecēlušies, rotaļādamies dažas reizes apgrie​zušies.»

Tagad Trūde pilnīgi atžilbst un spēj pār sevi valdīt. Viņa skrien uz ciemu streipuļodama, klupdama, kā sa​pītām kājām. Upuri paliek cīņas vietā.

Pēc brītiņa lācis atkal sakustas. Vēlreiz. Un smagi noveļas uz sāniem. Tā pāršķeltajā vēderā rēgojas naža spals.

Asinīm noplūdis un notašķīts, raušas kājās Briedis. Viņa vamzis saplosīts skrandās un mugurā dziļas lāča ķepu brūces. Viņš lēni pieiet pie Marijas, kas vēl arvien guļ nekustīgi. Jaunā puiša sejā nejūt ne sāpju, ne noguruma; visu pārspēj izmisums. Viņš nometas ceļos pie meitenes, un pēkšņi cerību stariņš iemirdzas viņa acīs.

«Zvērs tikai aizķēris drānas, norāvis tās. Kailā, baltā mugura nav pat ieskrambāta!»

Briedis apgriež Mariju un pieliek ausi pie tās krūts.

«Sirds pukst! Viņa elpo!»

Viņš vārīgi paceļ paģībušo uz rokām un negribot ievaidas pats savu brūču sāpēs. Lēni viņš iet uz ciemu ar dārgo nastu. Viņš nenolaiž skata no Marijas bālās sejas ar aizvērtiem plakstiem.

«Tagad tu būsi mana!» čukst viņa lūpas. «Nu man ir tiesības uz tevi, daiļā, mīļā, maigā!»

Tad, pacēlis skatu pret debesīm, Briedis runā, vēr​damies plašumā: — Paldies tev, Laima, mana laipnā likteņa lēmēja, ka atsūtīji mūsu ciemā vectēva draugu Kasparu un viņa meitu! Paldies tev, mežamāt, ka paglābi mani no sava lāča ķetnām! Lai pateicība tev, veļumāt, ka atstāji man Mārietiņu! Tagad viņa būs mana!

No ciema steidzas uz vēri vecaistēvs Ermanis ar vīriem. Tiem līdz abi suņi, palaisti no sprosta. Viņi satiek Briedi pie laipām.

— Vai viņa saplosīta? — izmisis jautā Ermanis, rau​dzīdamies asinīm notraipītā drauga meitā.

— Mārieta ir sveika un vesela! — gavilē Briedis un sāpēs iestenas.

— Bet tu pats? — Vecais ierauga Smagās brūces dēladēla plecos; vērīgāk aplūkojis zvēra nagu cirtienus, atviegloti nopūšas: — Paldies dieviņam! Nav tik ļauni. Būsi dzīvotājs un strādātājs.

Briedis, ļaužu pavadīts, ienes Mariju kambarī un nogulda. Meitene atmostas no ģīboņa. Tad Vālodze —ciema zintniece un dziedniece — ved saplosīto pie sevis pārsiet un ieziest dziedinošām zālēm.

Trūde, pārliecinājusies, ka Marijai nekas nekait, atstāj tās guļasvietu un iet pie Brieža. Tak viņas vainas dēļ tas saplosīts.

Te stāv arī Ermanis un, labsirdīgi pasmiedamies, saka Trūdei: — Ko tu darīsi, ja tev patiesi gadītos satikt vellu, pēc kā tā tiecies, ja, nieka lāci redzot, jau pamirsti?

Trūde nolaiž acis.

6 — Trūdei Man ar tevi jāparunā par kādu nopietnu lietu, —1 • Vālodze Jurģu dienas priekšvakarā aptur pa​galmā no pirtiņas nākošo meitu. Vecās balss skan bargi un sveši.

— Es klausos, — Trūde pabailīgi atbild, kaut ko ļaunu paredzēdama.

— Tev vajadzēs atstāt ciemu.

— Vai dieniņl — Meitenei izkrīt no rokām veļas nastiņa. — Ko es esmu nodarījusi?

— Nekā. Bet tu nepiederi pie saimes. Rīt mums ir mājas garu diena. Tad sveši nedrīkst te

uzturēties.

Tas nabaga skuķei ir par daudz. Taisni tagad, kad sākas darīšanas ar gariem, viņu dzen projām! Tak tikai tādēļ viņa atstājusi tēva mājas un nākusi grūto, garo ceļu!

— Mīļo Vālodzīt! — Viņa izmisumā krīt pie vecās rokas. — Nedzen mani projām! Es esmu ar mieru no​rakstīt savu dvēseli pašam …

Trūde aprauj teikumu, atminēdamās, ka nav labi te minēt nelabo.

— Norakstīt dvēseli? — brīnās vecā. — Kam tu gribi to norakstīt?

— Nu… tev… Es darīšu visu, lai varētu te palikti Vālodze pētoši raugās meičā.

— Tā tu domā? — viņa pēc brītiņa kā atvieglota saka. — Es gribēju teikt, ka ne jau pavisam tev būtu mūs jāatstāj, bet tikai uz dažām dienām. Tās tu varētu pavadīt meža pļavas pūnītī, un, kad mājas gariem būs ziedots, svētki nosvinēti, Tauris atkal tevi atvestu at​ pakaļ… Bet, ja tu domā atmest nelabos vācu dievus, tad vari palikt mūsu vidū.

— Jā, jā, es gribu! — Trūde iegavilējas, iedomādamās pienākušu sengaidīto bridi, kad viņai atklās no​slēpumaino dēmonu pasauli. — Es vēlētos palikt pie jums uz visiem laikiem! Te ir tik jauki!

— Tad ir labi. — Vālodze noglāsta meičas galvu. — Tad pirms saules rieta atnāciet abas ar Mārietu uz birzi, ziedojiet ciema gariem un lūdziet, lai tie jūs tur kā mūsu saimes cilvēkus!

— Jā, jā! — izdveš meiča.

— Tad tu teiksi tā: «Dieviņa bērni, uzklausiet, gariņi, esiet laipnīgi, esiet vēlīgi, nedariet ļaunu, bet vei​ciniet labo! Tad es jūs cienīšu, bīšos un mīlēšu.» Trej​deviņas reizes šie vārdi tev jāskaita.

Trūde saviļņota nevar sagaidīt vien, kamēr saule skars mežu galotnes. Baigas trīsas viņai pārskrej pār muguru: šovakar tā ziedos ciema gariem, kuri nav nekas cits kā dzīvi velli! Tā sludina viņas tēvs, tā rakstīts grāmatās, to zina visa kristīgā pasaule — kā pāvesta piekritēji, tā ari ticības atjaunotāja — lielā Mārtiņa Lutera sekotāji. Un Trūde gaida lielas lietas — varbūt pat zibeņus un pērkoņus, un degoša sēra lietu no debesīm. Jo mācītāja meitai atdoties sātana kalpībā nav nieka notikums.

Beidzot pienāk svarīgais brīdis. Abas jaunuzņema- mās iet uz birzi. Pie ozola jau stāv Vālodze un rīkojas. No ziedokļa paceļas tieva, gara dūmu strūkliņa. Vecā zintniece iedod abām pa kaltētam zāļu saišķltim.

— Ziedojiet, bērni, to uz uguns un lūdziet garus, kamēr tie dod jums atbildi, ka esat uzklausītas!

Vālodze aizgriežas un lēni iet projām. Marija mierīgi liek savu ziedu uguntiņā, bet Trūdēs roka dreb.

Sausā zāle uztver liesmu, un birzē izplatās salda smarža. Meičas stāv nekustēdamās un nogrimst lūgšanā.

Ziedojums lēni sadeg, pārvēršas pelnu plēnēs un beidzot izdziest.

Marija atvelk elpu. Viņa visu izdarījusi, kā pienākas, un jūtas garu apdvesta. Bet Trūdēs satraukums aug.

— Nekas nenotiek! — viņa gandrīz izsamist.

Marija, sevī nogrimusi, nemana biedrenes nemiera.

— Iesim! — viņa klusi saka, — Vai tas jau viss? — Trūde nelaimīga čukst.

— Jā, ziedojums pieņemts.

— Vai tu ko redzēji?

— Jā.

— Ko? Saki — ko?

— Ciema garus.

— Patiesi? Es… es nekā neredzēju. Kādi viņi iz​skatās?

— Gariem nav izskata. Viņu esību var tikai sajust.

— Bet Vālodze teica: viņi došot mums atbildi. Es neko nedzirdēju!

—

Arī atbilde pašam jājūt sevī. Kad top viegli ap sirdi, tad zinām, ka mūsu lūgšana uzklausīta.

Nāc!

Marija saņem Trūdi pie rokas, un abas atstāj birzi.

Pretim nāk Vālodze ar meitām, nesdama podus un kannas.

— Vai ciema gari jūs uzklausīja? — vecā vaicā.

— Uzklausīja, — atbild Marija.

— Jā, — izdveš Trūde.

Sievietes noliek zem ozola ēdienus un dzērienus, ko mieloties ciema gariem. Tad visi atgriežas uz mājām un liekas gulēt. *#* Pēc savāda, neizprotama nemiera pilnas bezmiegā pavadītās nakts Trūde ar gaismiņu ceļas un iziet ārā. Svaigais rīta gaiss mazliet atvēsina viņas karsto pieri. Jau pamodušies putni skandina dziesmas vērī, eglājā, birzē. Ezeriņa malā gāgina zosis, parkšķ pīles. No kūts dzirdama govju maušana. Iezviedzas zirgs.

Abi suņi, ieraudzījuši meiteni, nāk un glaužas klāt.

«Ai, jaukā, skaistā dieva pasaule!» saka Trūdēs prāts, bet jūtas, kurām īsti pienāktos to teikt, nespēj šo jaukumu uzņemt. Meičai ir pavisam neizsakāmi ap sirdi: kā kaut kā žēl, no kaut kā bailes, it kā viņa vairs nebūtu pati.

Pamazām mostas ciems.

Trūde iet pār pagalmu uz svētbirzi. Te, ielīdusi krūmos, viņa uzmetas ar elkoņiem uz žoga blakus mietā uzbāztam zirga galvaskausam. Viņa raugās uz ozolu un ziedokli, ap kuru salikti trauki ar ēdieniem un dzē​rieniem.

«Arī te nav nekādu noslēpumu, nekādu baigu!» Viņa nopūšas un paraugās ozola galotnē, kur ieķērcās krauklis. «Un kā es gaidīju kaut ko…»

Trūdēs ausīs šī kraukļa ķērciens skan gandrīz laipni. Ne tā kā tas baigais putns Piltenes kaprača vecāsmātes — zāļu sievas tumšajā būdā, kurā tā arvien ar sirdsdrebēšanu iegājusi, kad vajadzēja kādas ziedes vai zāles tēvam vai krustmātei Ģerdai. Un vispār itin viss te, beidzot, izrādās pārāk vienkāršs, pārāk ikdienišķs. Nekādu brīnumu, nekādu baigu, nekā noslēpumaina, nekā no tā, par ko tēvs runā savos sprediķos, par ko rakstīts viņa grāmatās, kas lasāms bībelē, kas notiek visur citur pasaulē. Te nav ticības.

Te netic Kristum un netic arī velliem. Te nav vellu, kādi parādās baznīctēviem, kādi attēloti grāmatās, kādus sludina kristīgās baznīcās. Arī raganu te nav kā citur, kā Piltenē, kā Palestīnā. Un vecā Vālodze ir tikai vienkārša sieviete.

Austrumi sāk sārtoties. Drīz lēks saule aiz vēra galotnēm. Pār pagalmu uz kūti aiziet Vālodze. Iznāk no kūts ar mellu gaili padusē un tuvojas svētbirzei. Trūdi nepamanījusi, tā iet pie ozola, brītiņu pastāv, sevī no​grimusi, tad nokauj uz ziedokļa gaili un apslaka ak​meņus tā asinīm.

Trūde vairs negaida ne dīvu, ne brīnumu. Nav svēt- birzē ne mistikas, ne biedu.

Nāk sievietes un ņem ēdienus un dzērienus nest mājās uz galda.

— Gari ir ēduši! — tās saka priecīgi. — Lai paldies dieviņam!

Nevienam neienāk prātā pētīt vai padomāt, ka ēdamam varētu būt pieskāries krauklis vai ūpis, ka vāvere varētu būt nokāpusi no koka vai zīlīte zina, — par to viņiem nav jādomā, jo visa pasaule ir dievības pillā, un tātad viena alga, kādā kārtā viņa pieņem ziedo​jumu.

Atstājusi svētbirzi, Vālodze ierauga Trūdi un apstājas. Savādi nelaimīga viņai liekas meičas seja.

Viņa pēkšņi iedomājas: «Vai skuķe varbūt nenožēlo, ka atgriezusi muguru vācu dievam? Varbūt tā pa nakti pārdomājusi un grib atgriezties uz tēva mājām?»

Viņa piesauc Trūdi.

— Tu liecies noskumusi, bērns. Kas tevi nospiež?

Ilgi Trūde nevar atbildēt, tad nopūšas:

— Es nezinu …

— Stāsti, bērns, stāsti visu! Atklāj man savu sirdi, un es mēģināšu tev līdzēt. Nu, nu …

Trūde pēc brītiņa kā mokās izdveš: — Es nekā nesaprotu …

— Ko tu nesaproti?

— Nesaprotu debestēvu, Māru …

— Dieviņu nevar saprast. Viņš jāizjūt.

— Bet, lai viņu izjustu, ir vajadzīga kāda parādība, kāds brīnums?

— Jā, bērns, jā. Ap mums ir brīnumi, parādības.

— Es nekā neredzu. Kur? ■— Visapkārt. Kur tikai skaties.

— Varbūt redzēšanai vajadzīga īpaša māka?

— Ak, nē! Tikai vaļējām acīm jāraugās. Debestēvs, zemesmāte ir redzami visā dabā. Dieviņš sēd vlbotnīšu ceriņā, viņš laižas uz mums ar saules staru; kā sirms vecītis viņš dažukārt nāk ļaudīs pasērst. Māriņa tāpat arvien ir mūsu vidū. Tā gul kā vabolīte zem velēnas, ko uzplēš arāja arkls; kā pīpenīti meitas viņu iepin vaiņagā; kā mella odze tā ietek govju laidarā palīdzēt atnesties telītei… Ai, mīļā meitiņ, visa pasaule ir pillā gan labu, gan nelabu garu, un mēs nevaram tos nere​dzēt, nejust.

Meiča atkal pacel galvu un paveras birzē, ēkās, vēra galotnēs. Bet viņas skats paliek nedzīvs, tanī neatspo​guļojas dievības gars.

— Tu neesi paradusi skatīt dabu, bērns. — Vālodze saprot un maigi noglāsta viņas plecu. — Gan tas nāks. Apmierinies! Tas nāks pats no sevis. Tu esi tanīs gados, kad visam jānoskaidrojas pašam no sevis. Būs labi!

Vēl viņa mīļi pamāj ar galvu un aiziet. Trūde paliek viena.

Viņas ausīs skan nupat dzirdētais. Bet sirdī, dziļi iesakņojies, sēž vēl arvien tumšais, mistiskais kristīgās baznīcas infernālisms. Tās ir garīgās pretišķības meitenē. Tām blakus, jau agrāk radušās, ir dvēseliskās, jo Trūdei tikko septiņpadsmit gadu: viņa patlaban atrodas uz sliekšņa starp meiteni un sievieti. Un šis pār​ejas pamats ir pati cilvēka daba. Tā rada dīvainas mokas, kādas varbūt izjūt arī rožu pumpurs, kad kādā siltā pavasara rītā raisās vaļā, lai uzplauktu brīnišķā krāšņumā.

To vecā Vālodze uzmin un saprot. Bet Trūde neno​jauš …

Ilgu laiku Trūde stāv nekustēdamās, raudzīdamās tukšumā. Tad viņas pleci iedrebas, tā noslīgst pie ze​mes un, iespiedusi seju jaunā, rasainā zālītē, sāk dru​džaini raudāt.

Viss ciems jau labu laiciņu ir kājās un gaida brokastis. Šorīt saimniecēm ilgāk iet azaida pagatavošana; tam jābūt bagātīgākam nekā parasti, un saimei gana laika gaidīt, jo ir svētku diena.

Beidzot visi sēstas pie galda. Vecais Ermanis atved arī Kasparu. Tikai lāča saplēstais Briedis vēl nevar at​stāt gultu. Par to rūpējas Marija.

— Trūdēs nav, — saka jaunais Tauris.

— Pasauc! Viņa būs pie birzes. — Vālodze savādi pavīpsnā.

Tauris iziet. Viņš pāriet pagalmu un raugās svēt- birzē. Nekur meiteni nemana. Tad cauri putnu vītero- šanai sadzird it kā apspiestas elsas. Aiz krūma zālē guļ Trūde. Viņas pleci drudžaini cilājas.

Jauneklis izbrīnējies klusi tuvojas. Viņš nesaprot, kas noticis. Ilgi stāv, neuzdrošinādamies traucēt.

Tad bez trokšņa nolaižas guļošai blakus zālē, tikko soli no tās atstatu.

Trūde nav dzirdējusi puisi pienākam un apsēžamies. Bet dažreiz cilvēks, tāpat kā aklie, sajūt kāda priekšmeta tuvumu. Viņa pēkšņi paceļ galvu un skatās Taura lielajās, apmulsuma un dziļas līdzjūtības pilnajās acīs. Abi raugās viens otrā un nesaka ne vārda. Par savu uzdevumu sūtnis nedomā. Ak, ēdiens nav galvenais — to vislabāk saprot jaunība.

Tauris nenolaiž skatu no meitenes, un pamazām arī viņa acis tiek mitras. Viņš nevar zināt Trūdēs bēdas, viņš var just tikai tām līdz.

Arī Trūde pieceļas sēdus. Kā raudošs bērns, kad tam iedod rociņā rotaļlietiņu, ātri aizmirst savas bēdas, tā rimst abu jauniešu asaras, un Trūde, gandrīz jau pa​smaidījusi, pēc brītiņa saka it mierīgi: — Tauri, pastāsti man par debestēvu, par mīļo Māru!

— Jā, jā! — Tauris maigi saņem Trūdēs pirkstus. Trūde it kā pateicībā par zēna sirsnību cieši paspiež viņa roku, un silta strāva izplūst pa Taura dzīslām. Ak jā, viņš ir vienos gados ar Trūdi…

Bet viņš uz reizi nezina, kā sākt, ko īsti teikt. Viņš atceras savu uzdevumu. Bet šinī acumirklī par to nav domājams. Viņš paraugās apkārt un saka: — Te mūs var traucēt. Nāks un sauks pie galda. Iesim aiz birzes.

— Iesim! — Trūde pieceļas līdz Taurim.

Roku rokā abi apiet apkārt svētbirzei un nosēstas uz stāvā krasta pie purva malas. Puiša roka cieši tur meičas pirkstiņus, it kā nekad negribēdama laist tos vaļā. Viņiem pretim paceļas milzīgo egļu zaļā siena. Aiz mu​guras birzē skan putnu dziesmas.

7 Ir pienākusi vasara. Siltā, saulainā dienā kā izmiris liekas ciems. Aiz kūtīm mēslienā kašņājas vistas; ezeriņa malā snauž zosis; pie laipām egļu ēnā nogūlušies modrie meža suņi. Nevienu cilvēku neredz ejam pāri pagalmam. Visi ir ārā, vērī — lauku darbos. Mājās palikuši tikai vārgie — Kaspars ar Briedi — un Marija, kura kopš lāča uzbrukuma neiet saimes darbos, bet kopj savu glābēju — daudz vārīgāk saplosītu, nekā vecais Ermanis bija vainas novērtējis. Briedis trīs nedēļas nogulēja karsoņa murgos, tikai nule sāk atspirgt.

Vēl puisim nav spēka celties, un Marija, laiku pa laikam apmeklēdama tēvu viņa namiņā, atgriežas atkal pie Brieža gultas.

Dienas divas atpakaļ nācis pie samaņas, Briedis bija atcerējies visu notikušo, un laimīgs smaids pārlaidās tā sejai. Viņa nespēcīgie pirksti bija sataustījuši Marijas roku un lūpas izdvesušas vārgu iegavilēšanos: — Tu esi man Laimas nolemta! Mana! Mana!

Pirmajā brīdī no Marijas krūtīm bija izlauzusies atvieglota nopūta: nāves ēna aizbēgusi. Briedis ir glābts! Bet tūlīt meičas dvēselē nogūlās smaga, nospiedoša, mocoša doma: dieviņ, kas būs? Viņš mani mīl, viņš neatlaidlsies no manis; bet es tak mīlu Gotlību…; Arī šodien, šīs domas nomākta, Marija sēž pie vājinieka cisām. Briedis nenolaiž laimes pilno skatu no iemīļotās un labi jūtas tikai tad, kad var turēt viņas roku savējā. Atkal viņa acis iemirdzas neizsakāmā līk​smē, un viņš saka jau spēcīgāk: — Mana Laima tevi atvedusi še, Māriet. Jau šūpulī tu biji man nolemta.

— Tev jāiedzer malks zāļu viras. — Marija apmul​susi pieceļas, lai padotu krūzīti.

Briedim gribas tērzēt. Viņš uzsāk valodas par dabu, darbu, ciema dzīvi, un Marija jūtas apmierināta, ka vairs netiek pieminēts puiša Laimas lēmums un viņa mīla.

Viņi līksmi čalo. Briedis prot jauki stāstīt, un Marija iepazīstas ar daudz ko jaunu šai vientuļajā, klu​sajā, laimīgajā meža dzīvē. Un arvien brīnišķīgāka vi​ņai rādās jaunā pasaule.

Bet Brieža valodas atkal piegriežas viņa sirdslietai. Viņš iesācis stāstīt par rudenīgo vēri, kad vīri iet me​dībās, un pēkšņi nopūšas: — Vēl tālu rudens. Kāzas nevar dzert agrāk kā rudenī … — Bet tad atkal pasmaida. — Tomēr labāk gaidīt nākošo rudeni, nekā kad tas būtu noticis pa​gājušo.

— Kā tā? — Marija nesapratusi iejautājas.

— Tu zini, ka mūsu ciemā esam atgriezušies pie se​nās tautas parašas — sievu laupīšanas?

— Nē, nezināju.

— Mūsu apspiedēji šo paradumu pamazām izdeldējuši. Bargi soda tēvutēvu tēvu tikumu piekopējus. Mēs — meža biezokņos — esam brīvi un varam dzīvot pēc sava prāta. Vectēvs Ermanis te apmetās ar nelaiķi vecmāmiņu. Viņu bērni — arī mans tēvs — pieauguši gāja pasaulē sievas raudzīt. Ne ikviena meita, kuru ļaužu sētās ieskatīja, bija labprātīga gājēja uz baigo vēra vidu. Dažreiz vajadzēja līgavu ar varu aizvest.

— Tā? … Un arī tavs tēvs .. * — Mans tēvs pārveda māti no Sūru muižas. Viņa pretojās visiem spēkiem, mežā izbēga un, atkal noķerta, bija jāatved virvēm sasieta. Tikai notikusi ciemā un redzējusi mūsu dzīvi, māte nomierinājusies.

Viņa tā iemīļojusi tēvu un vēri, ka nekāda vara vairs viņu nepiespiestu atgriezties kungu jūgā.

— Bet vai nolaupīto meitu vecāki, dzimtkungs, stā​rasts — vai tie nedzen pēdas?

— Kur mežā sadzīs? Neviens svešs cilvēks vēl nav uzgājis dziļā vēra ļaužu mītni. Rets kāds Ugāles zemnieks — vectēva draugs — zina, kurā pusē būtu meklējams Sumpurņu ciems — kā Piltenē iedēvētas mūsu mājas…

— Un vai vecā Vālodze arī ir nolaupīta ārā?

— Nē, tā atnāca pati. Ilgi esot maldījusies, kamēr, galīgi novārgusi, uzgājusi ciemu. Viņa bijusi būdniece, dzīvojusi pie Usmas ezera ar savu meitu un tikusi no ļaudīm turēta par burvi. Mana tēva brālis Usmas gadatirgū ieskatījis Vālodzes meitu un gājis precībās. Sarunājušies. Bet māte gribējusi zināt, kurp viņas meitu aizved tautu dēls. Tēvabrālis gan visādi izvairījies minēt ciema iesaukto vārdu, tak beidzot citādi nevarējis un pateicis. Nu Vālodze bijusi kā spārnos: viņa ari iešot līdz. Bet vectēvs piekodinājis, lai precībās ejošie dēli neviena lieka cilvēka līdz neņemot, jo ciemā drīkstot mājot tikai dzimtas locekļi.

Tad tēva​brālis ar līgavu nakti slepen aizbēguši. Bet nedēļu vē​lāk te ieradusies arī Vālodze.

— Un tagad viņa te ir saimniece un visas dzīves kārtotāja!

— Jā. Viņa mūs mācīja tēvutēvu gudrībā, viņa kļuva mūsu zintniece, dziedniece. Vālodze īstenībā ir mūsu labais gars … — Briedis apklust.

Marija, aizrāvusies no stāstījuma, bija aizmirsusi smago domu par Brieža kāzu valodu. Nu atkal tā at​aust. Pēc neilga klusuma brītiņa viņa nedroši ieminas: — Tu teici: labāk gaidīt nākošo rudeni, nekā kaut kas būtu noticis pagājušajā rudenī…

Briedis pamostas no aizsapņ ošanās.

— Jā, par to es gribēju stāstīt. Pagājušo rudeni — pēc tam kad vectēvs, jau par mirušu turēts, negaidīti pārradās no ilgu gadu jūras ceļojumiem un atveda līdz tavu tēvu — viņš noteica, ka man ar otru brāli — Alni — jādodas sievu raudzīt. Viņš ceļā kādās nabadzīgās mājās, kur ar slimo Kasparu pārnakšņojuši, esot noskatījis man un Alnim piemērotas līgavas. Esot jau runājis ar meitas māti un tēvu; tie iebildumus neceļot, un, ja mums abiem meičas patikšot, lai vedot uz ciemu pēc senču parašām — tās nolaupot. (Protams, sazinoties ar līgavu vecākiem.) Es gāju nelabprāt, jo Vālodze man bija pazīlējusi, ka mana Laimas nolemtā pati nāks, ne vedama būs. Vectēva man izredzētā līgava izrādījās daiļa, krietna zeltene. Man viņa jau iepatikās, bet tad iedomājos Vālodzes zīlējumu un nakti aizbēgu viens. Alnis sev pārveda otru māsu… Tā, Mārietiņ, es paļāvos uz Laimiņas novēlējumu — un, lūk, cik labi darīju! Mana jau šūpuli nolemtā esi tu. To jūtu.

Atkal Briedis satver Marijas roku. Šoreiz paspie- diens ir spēcīgāks, un meičai pārskrej trīsas pār muguru. Saviļņoti viņa pieceļas, lai atsvabinātos no mokošās sajūtas, kas viņu māc, klausoties puiša mīlas vārdos. Viņa tak bija solījusies Volfu Gotlībam, to viņa mīlēja …

— Man jāiet apraudzīt tēvu. — Marija pārvelk ar delnu pār pieri.

Durvju priekšā viņa atbalstās pret stenderi kā apreibusi un pārdomā, ko darīt, kā izturēties, lai atvēsinātu Brieža mīlas dedzību. Viņš tak ir tik labs pret viņu, tik krietns, tik cēls, ka nedrīkst to sāpināt.

Un, tikai Brie​dim pateicoties, viņa vēl dzīva. Tas savu dzīvību lika ķīlā viņas dēļ.

Pēkšņi viņai ienāk prātā viens ceļš, kā iziet no mo​košā stāvokļa. Viņa dodas uz tēva kambari.

Kaspars sēž pie sava parastā dienas darba: grebj kausus, karotes. Meita piesēstas līdzās.

— Tēt, — pēc brītiņa viņa saka smagi. — Vai tev nebūtu labāk atgriezties Piltenē?

— Ko tur darīšu, bērns?

— Tur ap tevi būs vairāk cilvēku. Te sēdi viens pats kā āra koks.

— No kā tur pārtiksim?

— Taisīsi traukus, mājas lietas.

— Tā ubagu maize, Māriet… Bez tam es nevaru no šejienes aiziet.

— Tevi aizvedīs. Cels zirgā.

— Ne kāju dēļ es domāju.

— Kādēļ tad?

— Ermaņa dēļ nevaru atstat viņa mājas. Lai gan pats neapzinos tam sevišķa labuma daudz darījis, bet viņš pastāv uz to, ka esot mans parādnieks un jutīšoties sirds dziļumos apbēdināts, ja nepieņemšot viņa pajumti vecumdienās. Šo mājiņu viņš pats pagājušo rudeni, kad pārnācām, man — un ari tev — uzcēla. Te mums jādzīvojot; man līdz savam mūža galam un tev, kamēr iziesi pie vīra.

Marija sēž vēl smagāku sirdi, nekā bija atnākusi. Viņa nojauš, ka viņas liktenis te izšķirts: Ermanis nodomājis viņu izprecināt, protams, tikai kādam no saviem dēludēliem, jo, kā Briedis nule pastāstīja, ciema likums ir tāds, ka te mājasvieta var būt vienīgi cilts piederīgiem un viņu ieprecētām sievām vai vīriem. Marija, te dzīvodama, nevar apprecēties ar svešinieku … Un viņas tēvs, apstākļu spiests, piekrīt Er​maņa — vai nu jau izteiktam, vai tikai iedomātam — nodomam.

— Saki man, bērns, — pēc ilgāka klusuma brīža tēvs bažīgi paraugās Marijā, — vai varbūt tev nav uz​nākusi vēlēšanās atgriezties Piltenē?

— Nē, nē, — meita ātri noraida tēva aizdomas. — Te ir ļoti jauki.

— Tad manis dēļ neraizējies. Es pateicos debestē- vam, ka pēc savas nelaimes varu vēl justies laimīgs. Un tas tikai te iespējams.

Marijas vienīgā cerība ir izgaisusi. Tak vēl viņa pār​domā: «Es varēju tēvam atzīties, ka mīlu Volfu Gotlību. Varbūt tad viņš ļautu man vienai iet uz Pilteni…

Bet mana sirds nepieļauj atstāt tēvu te — vienu, vārgu … Es nespēju tā darīt kā Trūde. Es mīlu tētiņu.

Protams, arī Trūde mīl savu tēvu, bet viņu starpā nav tās saskaņas, nav tā tuvuma kā man ar manu tēti.

Mācītājs dziļā naidā apkaro to, pēc kā tiecas un ilgojas viņa meitas sirds. Viņš ir ciets, auksts, noslēdzies pret savu bērnu. Protams, bez visa tā atkal atgrieztos mājās, ja nebūtu iemīlējusi Tauri. Viņa vēl nesen ieminējās par māju, bet nu ir laimīga te… Ak, es neatrodu izejas no sava smaguma, no savām bēdām!…

Ja aizeju uz Pilteni, tad izrādu nepateicību savam dzīvības glābē​jam un apbēdinu tēvu. Ja izeju pie Brieža, es salaužu savu sirdi un laužu Gotlībam doto solījumu. Jā… Ak dieviņi Kāds tad būtu trešais ceļš? … Un tomēr ir trešais ceļš: palikt te un atteikt Briedim ar labu. Teikt, ka gribu mūžu nodzīvot vecās meitās. Tad Briedis, kaut gan apbēdināts, nejutīsies apvainots; tēvs būs apmierināts, ka palieku pie viņa; un Gotlībs — nu, Gotlībam arī jāuzņemas daļa no mana likteņa smaguma un jāsamierinās … Visbeidzot, vectēvs Ermanis — tas nevar man pārmest, ka nesu savu dzīves ciešanu nastu tā, kā spēju …

Tā tikusi ar sevi galā, Marija atstāj tēvu. Pagalmā viņa gluži nomierinās un, padzirdējusi vērī skanam dziesmu, iet uz laipām sagaidīt mājiniekus, kuri atgriežas no darbiem, jo saule jau slīd uz vakara pusi.

Drīz meža stigā parādās ganāmpulks. Tam seko darbinieki ar zirgiem. Līdz tek mazie bērni, ziedu nasti- ņas saplūkušies vēra pļavā. Kā beidzamie nāk Trūde ar Tauri roku rokā.

Marijas sirds sažņaudzas.

«Tie ir laimīgi!» Viņa nopūšas. «Bet es?… Laima cilvēkam jau šūpulī nolemjot viņa dzīvi, saka Briedis. Pie mana šūpuļa būs stāvējusi ļaunā Nelaime…»

8 Mācītājs Huneks staigā pa savu istabu nemierīgās pārdomās. Divu mēnešu laikā, kopš Trūde aizbēgusi, viņš ir manāmi salīcis un novecojies. Torīt, kad krustmāte Gerda tam drebošām rokām bija pasniegusi uz Trūdēs istabas galda atrasto zīmīti, viņš no sākuma bija apstulbis, bet tad, izlikdamies vienaldzīgs, teicis caur sakostiem zobiem: — Tad jau labi. Viņa droši vien tur sastaps savu vecmāmiņu.

Tāpat nedēļu vēlāk, kad pie viņa ieradās Volfu Gotlībs, novārdzis, saņurcītās drānās, ar bisi plecā, tikai pēc ilgas, izmisuma pilnas maldīšanās izkļuvis no vēra, — kad rātskunga dēls tāds vēlā vakarā pie viņa ieradās, Huneks ar saltu smaidu bija uzklausījis Trūdēs sūtītos sveicienus un mierinājuma vārdus, kā arī Gotlība ceļojuma piedzīvojumu atstāstījumu.

Gotlībam atvadoties, mācītājs bija griezīgi iejau​tājies: — Kāpēc viņš nakti pie manis nāk ar šīm jaukajām vēstīm? Vai varbūt arī viņam nav tīra sirdsapziņa?

— Kā jūs, cienība, domājat?

— Es domāju: vai arī viņš tur nav pinies ar ļauniem gariem?

— Es tikai sekoju abām jaunavām, lai zinātu, kur tās atrodas.

— Un kādēļ tas viņam jāzina?

— Varbūt jūs, cienība, gribēsit vest savu meitu mājās. Tad varu pakalpot ar ceļa aprakstu.

— Lai viņš apmierināsi Tādas domas man galvā nav ienākušas.. Es tikai labprāt vēlētos zināt, kā viņš nakti atrada izeju no biezokņa, kad sešās gaišās dienās maldījās?

— Es, cienība, dienu iztiku no vēra, bet tepat aiz pilsētas nogaidīju krēslu, negribēdams šādā izskatā rādīties ļaudīm. Es varēju, protams, pirms pāriet mājās un pārģērbties, bet, domādams, ka jūs labprāt ātrāk kaut ko dzirdētu par pazudušo Trūdi, uzdrošinājos vis​pirms pienākt te.

•— Tā? … Man tas vienalga, kad viņš atnāk — šodien, rīt vai pēc mēneša. Bet ticu, ka viņš gribējis vienīgi labu … Tikai to es viņam liktu pie sirds: tā kā viņš pats labprāt nevēlas laist ļaudīs valodas, ka bijis tanī Sumpurņu ciemā, tad, es ceru, viņš nevienam arī nestāstīs,' ka mana meita uz turieni aizgājusi.

Vai viņš saprot mani?

— Pilnīgi, cienība. No manas mutes par jūsu meitu nenāks ne pušplēsts vārdiņš.

— Labi. Mana meita ir aizbraukusi pie radiem uz Jelgavu. Tā es visiem stāstu, kas par viņu apprasās.

— Es arī tā dzirdēju. — Gotlībs bija paklanījies un gājis.

Tā tas bija toreiz. Ass, strupjš un nelaipns Huneks bija pret Gotlību Volfu. Tagad viņa sirdi pilda bērniš​ķas ilgas: «Kaut jel rātskunga dēls mani apciemotu! Kaut viņš vēlreiz atkārtotu to, ko Trūde tam likusi pateikt… Varbūt tas atņemtu mocošo sirds nemieru, kāds mani nobeidz…»

Piepeši nodun durvju klauvēklis.

«Tas būs Gotlībs Volfs!» Huneks, priecīgi uztrau​cies, steidz pats atvērt.

Bet viesis nav Gotlībs. Pie durvīm stāv amtmanis Andrejs Sarfenbergs ar savu vilku.

— Nepatīkamas lietas, cienība! — viņš saka, ienāk​dams mācītāja istabā.

— Vai Trūdei kas noticis? — vecā vīra balss dreb.

— Jā un nē.

— Kā to saprast? Stāstiet, dieva dēļ!

— īstenībā man tas nebūt nepienāktos, jo jūs, cienība, arvien esat bijis tādos pašos uzskatos kā mūsu raganu tiesneši.

— Kādos, amtman, kādos?

— Kā apmelotas sievietes jāpataisa par raganām un jāstiepj sārtā.

— Vai tas varbūt varētu zīmēties uz Trūdi?

— Jā.

Tēvs saļimst krēslā, Sarfenbergs mierīgi nosēžas tam pretī otrā un turpina: — Ne jūsu dēļ, cienība, esmu še, bet gan tādēļ, lai darītu reiz galu tām nejēdzībām, kas paris gadsimtu jau māc mūsu pilsētu… Jūsu meita esot kādā tumšā nakti pa gaisu uz slotas kāta aizjājusi uz Sumpurņu ciemu.

— Nav taisnība! — Huneks izdveš.

— Tā ir saprātīga valoda. Tātad viņa būs kārtīgi, kā visi cilvēki, aizgājusi turp kājām? Varbūt līdz ve​cajam zemniekam un savai audžumāsai?

— Nē, nē. Trūde aizbrauca pie radiem uz Jelgavu.

— Jo labāk. Tātad nekāda pamata nav nejēdzīgajām baumām.

— Nav, amtman, nav!

— Klausieties tālāk! Dažas plānprātīgas mēlneses nesen esot griezušās pie raganu tiesas ar ziņojumu, ka jūsu meita atrodoties Sumpurņu ciemā un naktīs atlidojot uz Pilteni žņaugt vienas bērnu, slaukt otras kazu. Tiesneši šorīt apspriedušies nodot Trūdi Huneku sārtam.

— Bet Trūdēs nav še, Piltenē!

— Tādēļ tie nolēmuši viņu sadedzināt in etiigie — tēlā.

— Dievs kungs!

— Sī nejēdzība jums jānovērš, cienība. Es ceru, ka sava bērna dēļ atmetīsiet savus līdzšinējos uzskatus.

— Jā, jā! … Sakiet, kas man jādara …

— Jums jāiesūdz tiesā pašas mēlneses. Lai tās pierāda savu apgalvojumu patiesību vai lai atzīstas savā muļķībā un ļaunprātībā un saņem par to sodu. Sāds piemērs būs brīdinājums visiem māņu un tenku izpla​tītājiem, un varbūt reiz Piltenē beigs kūpēt raganu un burvju sārti.

— Visu, visu es darīšu, amtman! — Huneks pieceļas un satver viesa roku. — Pateicos, ka atnesāt man šo ziņu un devāt padomu.

Sarfenbergs atvadās un aiziet ar savu vilku.

Vecā mācītāja salīkušais stāvs liekas mazliet taisnāks pastiepies. Viņa gurdās acis kļuvušas dzīvākas: tanīs iemirdzas tās pašas dzirkstītes, kas līdz šim mirdzējušas, raganas, burvjus un dēmonus nosodot, tikai šoreiz viņa nodoms ir pretējs: aizstāvēt un attaisnot par raganu apsūdzēto — savu meitu.

Huneks pa paradumam sāk staigāt — kā arvien, kad kaut ko pārdomā.

«Kā Piltenē uzoduši, ka Trūde aizbēgusi uz Sumpurņu ciemu?» viņš prāto. «Ģerda tak tādas lietas nevienam nekad nestāstīs… Bez viņas tikai vēl Volfu Gotlībs to zina. Vai tas būtu pļāpājis, neraugoties uz svinīgo solījumu turēt muti?»

Viņš sauc māsu satraukti, skaļi: — Gerda! Gerda!

Tā ienāk; bailīgi: — Kas ir, Gosvin?

— Aizej pie Volfiem! Mēģini satikt Gotlību! Saki, lai tūlīt atnāk pie manis!

Gerda aizsteidzas. Mācītājs turpina staigāt pa istabu, pārdomādams, kādus argumentus likt priekšā tiesne​šiem Trūdēs attaisnošanai.

Drīz ierodas Gotlībs. Aizelsies. Viņš steidzies. Varbūt kādas ziņas no Sumpurņu ciema un līdz ar to var​būt arī kaut kas par Mariju.

Huneks saņem Volfa dēlu nelaipni.

— Vai viņš man nevar pateikt, kā tas nāk, ka Piltenē runā, it kā mana meita būtu aizlaidusies uz to Sumpurņu ciemu?

— Kā lai es to zinu, cienība? . — Tā? Man šķiet, ka viņš vienīgais kaut ko varētu būt izpļāpājis.

— Cienība, es ne vārdiņa neesmu kādam ieminējies par to, ko solījos paturēt pie sevis.

— Tad gan laikam es pats bušu izlaidis tās baumas par savu bērnu?

Ilgi Gotlībs liedzas. Velti viņš mēģina mācītāju pārliecināt par savu nevainību. Tad pēkšņi kaut ko iedo​mājas.

— Tikai tā var būt!

— Kas? — Es zinu tenku palaidēju!

— Kurš tas ir?

— Venta atraitne. Torīt, kad jūsu audžumeita aizgāja ar veco sumpurni un Trūde tiem sekoja gandrīz uz pēdām, es gāju nopakaļ un austošā gaismiņā pamanīju ap mazo mežu nākam pa taku Venta atraitni. Tā bija redzējusi Trūdi ejam pakaļ Marijai. Citādi nevar būt, jo neviens cits torīt mūs nesastapa.

— Vai viņš būs ar mieru pie tiesas apliecināt, ka Ventene ir baumu izlaidēja?

— Jā. Jo cits neviens torīt nav jūsu meitu redzējis.

— Labi… — Huneks ievelk elpu un uzliek roku jauneklim uz pleca. — Gotlīb! Viņš tak pazīst Trūdi un tāpat pazīst manu audžumeitu. Es bieži esmu redzējis jūs tērzējam. Lai viņš saka no sirds: vai manā namā var izaugt raganas?

Jaunais Volfs piesarkst, mācītājam pieminot Mariju sakarā ar raganām. Šādu domu viņš nevar pieļaut.

— Nē, cienība! — viņš iesaucas. — Tā ir nekrietna apmelošana.

— Un tātad viņš palīdzēs man?

— No visas sirds.

•— Viņš zina, ka Trūde nav aizgājusi līdz Marijai pie viņas tēva, bet aizceļojusi uz Jelgavu? Viņš mani saprot?

— Es pats viņu pavadīju uz turieni!

— Tad viss būs labi. Tie ir nepieciešami meli, lai sagrautu netaisnību.

— Bet, — Gotlībs apķeras, — es nevarēšu gaidīt uz tiesu. Man steidzami, jau rīt, jāaizceļo uz Lībeku sa​ņemt no kāda turienes tirgotāja tēvam pienākošos naudu par pārdotām precēm.

— Rīt varēsi braukt, jo jau šodien visam jābūt no​kārtotam. Ejam!

Mācītājs tver spieķi un cepuri.

Gotlībs nenožēlo, ka iepinies šai lietā. Viņš pat iedegas apņemšanā panākt Trūdēs attaisnošanu. Tad viņam būs iemesls atkal doties briesmīgajā ceļā uz vēra biezokņiem, nonest Trūdei ziņas par notikušo, redzēties ar Mariju un pierunāt to atgriezties Piltenē. Tikai viena lieta viņu nospiež: rīt jāaizceļo. Tēva apstākļi ir galīgi sašķobījušies. Nauda ļoti vajadzīga. Bet viņš steigsies ātrāk atgriezties. Un tad jāizšķiras viņa dzī​ves laimei. #** Stundas laikā jau visa Piltene zina, ka mācītāja Gosvina Huneka meita izrādījusies par raganu, ka tā dzīvojot Sumpurņu ciemā un ka tiesa nolēmusi viņas tēlu sadedzināt uz sārta.

Kad Huneks ar Volfu Gotlību parādās uz ielas, tos pavada ļaužu skati un sačukstēšanās. Neomulīgi top abiem raganu tiesnešiem rātsnamā, redzot ienākam šorīt notiesātās raganas tēvu — savu līdzšinējo domu​biedru un īsto idejisko iedvesmotāju.

— Mēs patlaban taisījāmies jūs apciemot, mācītāj, — saka vecākais, bezzobainais Ādams Kunce.

— Mums ļoti bēdīga vēsts, — piebilst otrs, vēl jau​nais Hanss Klēvers.

— Zinu jau jūsu vēsti! — Huneks saslejas un runā, acīm degot. — Tā ir kauna lieta, kungi, ka uz nekrietnu mēlnesību pamata spriežat tiesu, iepriekš negriežoties pie manis! Sakiet — kas izlaidis nelietīgās baumas par manu meitu?

Tiesneši parausta plecus.

— Visa pilsēta runā, ka jūsu meita apmetusies tai dēmonu ciemā.

— Visa pilsēta nevar būt redzējusi viņu tur. Varbūt daži, varbūt viens — ja gribam pieiet loģiski pat šādai aplamībai.

Bezzobainais Ādams Kunce viltīgi pasmaida.

— Bet kopš pavasara Trūde Huneka nav redzēta Pil​tenē. Kur viņa ir?

— To jums pateiks rātskunga Volfa Gotlībs.

— Trūde ir Jelgavā, — Gotlībs saka mierīgi.

— Kā viņš to zina?

— Es pats viņu uz turieni pavadīju.

Tiesneši saskatās, un viņu sejas pēkšņi pārvēršas.

Par tenku izdomātāju un pirmo izplatītāju jaunais Volfs uzdod Venta atraitni, un Huneks pieprasa jaunu noklaušināšanu. Aizsūta pēc lieciniecēm un sūdzētājām. Nosūta uz pili pēc fogta, kurš stārasta DItriha Maidela vietā kā trešais biedrs piedalās tiesas sprie​šanā.

Sēde ilgst līdz vakaram. Huneks ar jaunā Volfa palīdzību apgāž visus apvainojumus un apsūdz pašas sūdzētājas. Tās šoreiz tiek cauri laimīgi ar norājienu un baznīcas sodu. Trūdēs tēlu — ieģērbtu salmu kūli, kuru jau bende rātsnama pagalmā gandrīz pagatavojis, — atkal izjauc.

9 Rudens svētība pilda meža ciema klētis un šķūņus. Šogad ir bijusi sen nepieredzēta bagāta vasara.

Biežie, auglīgie, siltie lieti, mainīdamies ar tveici, devuši raženus augļus vēra druvās un dārzā. Tak Piltenē un visā zemē ļaudis ar bažām gaida ziemu: būs bads. Muižu un zemnieku tīrumi stāv pa daļai neapsēti, pa dajai izpostīti, pa dajai slikti apkopti. Ir karš. Svešas varas drasē pa Kurzemi, bez žēlastības ņem visu, kas vajadzīgs, — lopus, labību, naudu, pašus zemes kopējus. Ko zviedrs atstāj, to pievāc polis, saksis. Kurši un zemgali velk dzīvību jau ilgus gadus, tak beidzot izsīkst i spēks, i cerības, i pēdējie ietaupījumi.

Lielā meža vidū valda miers un labklājība. Rudens vakari stiepjas arvien garāki. Ir atpūtas laiks.

Pienāk dievaines. Vālodze ik ceturtdienu nes uz riju gariņiem mielastu. Tas šogad ir bagātīgs un trekns kā vēl nekad. Lai veļi bauda dieviņa svētību un ir labi pret ciema tagadējo audzi. Pēdējo zemliku vakaru, kad zintniece, izkurinājusi rijas krāsni, izmēzusi klonu, salikusi uz lielā galda ēdienus, dzērienus, pirms gulētiešanas nāk vēlreiz ar iedegtām svecēm vēju galdam, eglājā aiz milzu koka pabāžas Trūdēs galva. Meiča piezogas pie rijas lūkas un pa šķirbu raugās iekšā. Lielais galds klāts baltu audeklu. Uz tā svaiga maize, miestiņa kannas, medus, gala un miežu putra. Pie galda stāv Vālodze un pusbalsī piesauc veļumāti: — Sauc nu, pelēķīte, lūdzama, visus, kas še dzīvojuši un tavā klēpī iemiguši, sauc nu visus pie veļu mielasta! Nāc arī pati, ēd un dzer!

Tad Vālodze noliek sveces abos galda galos un iet uz durvīm. Trūde atbēg no lūkas un pietupstas aiz milzu egles. Vālodze nozūd pagalma tumsā.

— Mīļā Laimiņ! — meiča izdveš, kā pie grūta darba ķerdamās. — Stāvi nu tu man šonakt klāt!

Tad tā pavirzās šaipusē eglei un, atspiedusies pret vareno stumbru, sēž nekustēdamās un raugās kā sap​ņodama pelēkajā miglā, kas vāliem gausi veļas gar pagalmu no austrumiem uz rietumiem.

Drīz visi dus dziļā miegā. Neguļ tikai viens lielajā saimes istabā. Tas Tauris. Viņš brītiņu nogaida, ieklausīdamies, vai vēl kāds negrozās pa cisām, tad klusi pieceļas, ka ne salms neiečabas, un uz pirkstu galiem zogas pie durvīm. Iziet pagalmā. Taura ceļš — ne pirmo reizi iets nakts klusumā — ved uz Kaspara namiņu. Viņš apstājas zem meiču kambara loga un ievaidas kā ūpis. Paiet laiks. Puisis ievaidas

otrreiz. No pagalma viņa gala pienāk abi meža suņi. Puisis glāsta viņu galvas un gaida Trūdi. Dod trešo reizi norunāto zīmi.

Trūde nenāk. Tad Tauris ieiet namiņā. Priekšnamā satausta meiču kambara durvis. Ver. Tās iečīkstas. Uz lāviņas iečabas salmi.

— Trūde! — čukst puisis.

— Tu, Tauri? — no cisām atskan miegaina Marijas balss.

— Kur Trūde? — Tauris, aptaustījis otru — tukšo lāviņu, mazliet nemierīgi jautā. — Vai te viņas nav? Lāviņa tukša.

— Mēs nolikāmies reizē: Es tūlīt iemigu un nupat pamodos no durvju vēršanas.

— Bet kur tad Trūde palikusi?

— Nezinu. Viņa vakar runāja par veļiem. Vajadzētu iet palūkot, vai nevar manīt garus nākam. Es gan atrunāju, bet varbūt tomēr tā aizlavījusies uz riju.

— Vai dieviņ! — Tauris uztraucas. — Tas nav uz labu! Iztraucēti veļi var atnest lielu postu. Iešu rau​dzīšu, vai patiesi viņas nav pie rijas.

Puisis izsteidzas ārā — pāri pagalmam, gar kūti. Soļu desmit atstatumā viņš nakts miglā saskata pie rijas lūkas piekļāvušos stāvu. Pievirzās klusi vēl tuvāk un pazīst savu iecerēto. Viņš pieskrien un satver meiteni.

— Trūde!

Trūde iekliedzas un sagrīļojas Taura rokās, kā sa​maņu zaudēdama.

— Nāc! — Tauris viņu velk projām. — Vai dieviņ, ko tu dari!

Trūde streipuļodama ļaujas. Puisim tā jāved kā aizmigusi. Viņš aizvelk meiču līdz soliņam pie Kaspara namiņa un, turēdams to cieši apkamptu, nosēstas.

Plaši ieplestām, izbrīna pilnām acīm Trūde raugās gan pagalmā, gan Taurī. Tad it kā no sapņa pamostas.

— Tu mani iztraucēji.

— Paldies Laimiņail — Es nedabūju visu redzēt.

— Ko redzēt?

— Kā veļi mielojas.

— Veļi nav skatāmi, viņiem nav auguma.

— Es skaidri tos redzēju — kā bālus tēlus.

— Tu redzēji veļus?

— Jā.

— Nevar būt! Neviens nav veļus redzējis.

— Es redzēju! Klausījos viņu valodā.

— Tu dzirdēji, ko veļi runā?

— Nē, dzirdēt nedzirdēju. Bet sajutu, ko tie saka. Viņu vārdi bija bez skaņas, kā liega vēsma.

— Trūdīt! Tas nevar būt!

— Tā bija, Tauri. Uzklausi mani, es tev visu pastās​tīšu. Visu, ko redzēju un dzirdēju.

— Stāsti! Tu varbūt biji iemigusi un sapņoji? Bet stāsti!

— Nē, es biju nomodā. Pavisam nomodā.

Tauris neticīgi papurina galvu, un Trūde sāk stāstīt: — Pievakarē es teicu Marijai, ka labprāt palūkotu, kā gari nāk no kapu vietām uz riju. Viņa mani norāja. Mēs agri gājām gulēt. Bet es nevarēju iemigt, tumsai metoties, klusi izzagos pagalmā un noslēpos eglājā pie skaidiena. Atnāca Vālodze ar gaismu, lūdza veļumāti, nolika sveces un aizgāja. Es piemetos aiz egles un gaidīju. Ap pusnakti kļuva mazliet gaišāks, un pēkšņi pelēkajā miglā ieraudzīju no ciema kapiem

nākam uz riju bālganus stāvus, Tauris cieši saspiež Trūdēs roku.

— Patiesi tu viņus redzēji, Trūdīt?

— Redzēju. Tie gluži tuvu pagāja man garām. Bija četri veļi.

— Jā. Te četri no mūsu dzimtas apbedīti!

— Pa priekšu nāca kalsena sieviete.

— Tas būs bijis mirušās vecmāmiņas Annas velis.

— Tūlīt tai sekoja jauns vīrs.

— Mans tēvabrālis Pēteris, kuru vilku māte saplosīja vērī gadus piecus atpakaļ. Vectēvs zvēru nosita, bet mazos vilcēnus atveda uz ciemu. Tie ir mūsu abi suņi.

— Vīrs veda divi bērnus — puisēnu un meiteni — pie katras rokas vienu.

— Tie mirušie vectēva mazmazbērni. Un tad? Un tad?

— Viņi tuvojās rijas durvīm. Un tad pēkšņi no svēt- birzes puses kā vēja dvesma ieradās baltā zirgā stalts jātnieks sirmu bārdu, kaujas apbruņojumā, ar zobenu pie sāniem. Viņš it kā atlidoja pa gaisu.

Aiz tā nāca kājām vesels bars pelēku tēlu — jauni un veci vīri ar āvām, cirvjiem, zobeniem aiz jostām.

— Tas ir sapnis, Trūdīt!

— Nava, nava! Tas tā bija nomodā. Tad jātnieks — tas izskatījās kā valdnieks — apgrieza zirgu rijas durvju priekšā, aizšķērsodams ceļu ciema veļiem.

«Ko nākat te!» viņš it kā teica, paceltu roku raidīdams prom sievu un vīru ar abiem bērniem.

«Netrau​cējiet mani un manus ļaudis veļu dzīrēs!»

«Tas mūsu ciems.» Sieva panāca soli tuvāk. «Mums rijā veļu galds klāts.»

«Tas klāts mums,» teica valdnieks.

«Kas tu tāds esi?»

«Ciema kungs.»

«Mēs ciemā dzīvojam. Mēs ciema kapos atdusam. Mēs ciemā kungi, brīvi ļaudis. Tu svešinieks.»

«Es Ugāles novada ķēniņš. Šis ciems bija mana pils.» «Še bija pils?»

«To nodedzināja normāņi, no Ventas grīvas sirodami šurpu atkļuvuši.»

«Tas ļoti sen.» «Pirms gadu tūkstoti ar pusi.»

«Bet tagad ciems ir mūsu. Jau četras paaudzes te dzīvo.»

«Nē, tas mans īpašums. Mans ķēniņzobens stāvu iedurts zemē par zīmi, ka šī zeme mana. Tā paliek mana, kamēr zobens nav vēl rūsas saēsts.»

«Tas sen būs sarūsējis.»

«Vēl ne.»

«Ja tā, tad teic — kur zobens zemē durts?»

«Aiz lielā ozola trejdeviņi soļi uz austrumiem.»

«Kā gan to, dzīvi būdami, še neredzējām?»

«Vēlu ieradāties'te. Pa gadusimteņiem to zeme biezu kārtu apsegusi. Nu velēni aug pāri manam ķēniņzo- benam un maniem kauliem.»

«Tad esi sveicināts, šis zemes ķēniņ! Tu īstais kungs še esi. Bet, lūdzams, ļauj mums sēdēt līdz ar tevi un taviem vīriem pie ciema veļu galda!»

«Esiet mani viesi!» Ķēniņš pamāja un pagrieza zirgu rijas durvīs. Tās pašas atvērās. Tad visi — ciema veļi un ķēniņa kri​tušo kareivju gari, liels pulks, — iegāja rijā. Un durvis atkal pašas aizvērās.

— Brīnumi! — Tauris, gara acīm līdz skatījis Trūdēs parādības, iesaucas un saņem ciešāk meičas roku.

Trūde turpina savu pieredzējumu: — Es atstāju egli, piesteidzos pie pirts lūkas un pa šķirbu, kurā novēroju Vālodzi rīkojam un piesaucam veļumāti, tagad skatīju .veļu mielastu. Pats ķēniņš sēdēja galda galā. Tam blakus ciema veļi.

Uz gariem soliem — vīrs pie vira — ķēniņa mirušie ļaudis. Vēl visa rija līdz pat tumšajiem kaktiem bija pilna bālgano stāvu.'.. Tad tu mani sauci vārdā un es izbailēs iekliedzos. Pārāk spalga likās tava balss pēc veļu valodas.

Trūde apklust un pieglauž galvu pie Taura krūtīm. Klusē arī Tauris. Klusē abi — ilgi, ilgi. Drūmais rudens nakts gaiss spiežas līdz kauliem, bet jaunieši — degošām sirdīm un strauju asiņu ritu —, tālu no šīs zemes aizsapņojušies, tā nemana.

Dzirdami pirmie gaiļi. Uzpūš vējiņš. Migla no pagalma ātri pašķiras. Dzied gailis otrreiz. Tauris pamos​tas no domām. Jūt vēsumu.

— Drīz austrumi bālēs, — viņš saka. — Ar trešiem gaiļiem visi ies pie mielasta rijā. Mums jāšķiras.

Viņi pieceļas. Tauris atvadīdamies noskūpsta iece​rēto un saka: — Tu esi zintniece, Trūde.

— Ak nē!

— Tu esi tā. Tu redzi to, ko citi nevar redzēt. Tu saproti garu valodu. Tu uzmini pagātni un vari skatīt nākotnē. Tikai pēc tā mazumiņa, ko es zināju tev pastāstīt, tu tik labi saproti mūs, kaut gan vēl šopavasar tev nebija nekādas sajēgas par latviešu debestēvu, ze- mesmāti, par Laimiņu, gariem un veļiem.

— Ai, Tauri, kā man to visu neizprast? Tu tak ar tādu mīlestību un sirsnību mani mācīji diendienā. Tu man visu noskaidroji.

— Bet, — Tauris vēl kavējas šķirties, — ja viss tā būtu, kā tu šonakt pieredzēji, ja patiesi svētbirzē aiz ozola būtu zemē iedurts šis purva salas bijušās pils valdnieka zobens?…

— Tā teica ķēniņš.

— Es gribētu šo zobenu iegūt.

— Svētbirzē drikst iet tikai ar Vālodzes ziņu.

— Ja mēs viņai pastāstītu tavu pieredzējumu? Bet to nedrīkst.

— Es noskatījos pa lūkas šķirbu veļu mielastu. To varam noklusēt. Ka veļus redzēju eglēs, no kapiem nākot, to man nevar pārmest.

— Pareizi. Tavu pieredzi tev neviens nespēj atņemt. Tu, Trūde, neesi tāda kā citi. Bet labāk būs, ja pirms parunāju ar vectēvu. Redzēs, ko viņš teiks.

Jaunieši atvadās un iet — kaut mazliet sasildīties zem segas — katrs uz savu guļasvietu, jo pēc maza brītiņa jau ļaudīm vajadzēja sākt mosties.

Rijā, pie veļu galda, Tauris atkal satiekas ar Trūdi. Raugoties pāri galdam uz savu izredzēto, puisim laimes šalkas pāriet pa kauliem.

«Cik daiļa ir mana zeltene!» viņš domā. «Cik maiga var būt šī bālā sejiņa pat pēc negulētas, liela pārdzīvojuma pilnas nakts… Tikai acīs kvēlo savāda, dedzinoša liesma. Tas ir zintnieces gars, kas šais skrop​stās dzirkst.»

Spoža uzlec rīta saule. Pēc mielasta, kad ļaudis taisās atkal dienas darbā iet, Tauris aizskar Ermaņa pie​durkni.

— Vectēv! Uzklausi mani! Man tev kas ļoti svarīgs sakāms.

10 — Un tu tici, ka Trūde patiesi visu to pieredzējusi? — Ermanis, kad Tauris tam pastāstījis meičas veļu nakts parādības, galvu grozīdams, jautā.

— Jā, vectētiņi Trūdei ir gaišreģes gars. Es to sajūtu. Viņas skats dažkārt vēršas uz iekšu tāpat kā vecmāmiņai. Viņa runā tik brinum jauki par debes- tēvu, par zemesmāti, par Laimiņu, kā nevienā dziesmā par to nedzied.

— Meitene pie mums dzīvo tikai nepilnu gadu. Vēl viņa nevar būt izpratusi mūsu dzīvi, un pirms tam tā maldījās kristīgās baznīcas krēslā un biedos.

— Es diendienā viņu iepazīstināju ar mūsu dzīves garu.

— Ko tu vari mācīt, mazdēliņ, tas vēl maz, lai tavs mācāmais jau būtu dievreģis.

— Tad parunā ar vecmāmiņu, lai tā māca Trūdi zintīs.

— Šī meiča nav ne mūsu cilts, ne mūsu radu.

— Viņa būs, ja tu atjausi man, — Tauris ieņem elpu, — viņu ņemt par sievu.

— To jau domāju, — Ermanis pavīpsnā, — ka tāds būs tavs nolūks, atstāstot Trūdēs vēju nakts rēgus. Bet tas viss tev nemaz nebija vajadzīgs. Esmu novērojis un pārliecinājies, ka Trūde ir krietna meiča, ka viņa atsvabinājusies no visa bijušā, un negribu liegt tev viņu apņemt par sievu, kad būs pienācis laiks.

— Ai, vectētiņi Bet Trūde patiesi veļus redzējusi. Viņa dzirdējusi, kur apglabāts bijušā ciema kunga — senā ķēniņa zobens, Tātad …

— Tātad? …

— Mēs varam pārliecināties.

— Vai patiesi zobens zemē sprausts?

— Jā, un vai Trūde patiesi ir dievreģe.

— Labi. Es parunāšu ar Vālodzi.

Ilgi Ermanis apspriežas vecās zintnieces kambarīti, Tad abi iznāk. Vālodzes seja ir neparasti nopietna; viņa liek pasaukt Trūdi, un visi trīs dodas uz svēt- birzi.

Ermaņa soļi liekas kā piespiesti.

«Velts gājiens,» viņš domā.

Viņš pieder pie tiem ļaudīm, kuri nejūt sevišķu tieksmi pēc reliģijas kulta. Viņš, šī ciema cēlājs, ir skarbs darba cilvēks un neatrod laiku mistikai.

Ermanis visu apsver ar aukstu prātu un arī tagad tā vēro Trūdi. Viņš atceras dedzīgo meiteni, kad tā šopavasar no Piltenes atbēga uz šejieni, lai izdibinātu ļaužu tenku apveltītā Sumpurņu ciema noslēpumus.

Tagad viņš redz meičas pārvēršanos. Ar Taura iespaidu un ievadu tā no kristīgās baznīcas māņu apmātās vella meklētājas ir kļuvusi par latvju dieviņa atradēju. Ermanis jūt, ka viņas gars tiecas tālāk par citiem, ka Trūde nav ikdienišķs cilvēks un kādreiz varbūt varēs stāties Vālodzes vietā. Bet jaunās meitenes dievredzībai viņš netic. Priekš tā, viņš domā, ir vajadzīgs garīgs nobriedums, priekš tā ir vajadzīgi Vālodzes gadi. Tādēļ Ermanis iet līdz, nepārliecināts, ka Trūdēs sapnis piepildīsies.

Vālodze ir citāda. Lielākā nopietnībā uzklausījusi Ermaņa stāstījumu, viņa tūlīt ceļas iet uz birzi.

Viņa tic Trūdei.

Senā kuršu ķēniņa zobena meklētāji ieiet svētbirzē.

Ermanis nomēro trejdeviņus soļus no sirmā ozola uz rītiem. Sāk rakt. Te, pašā purva malā, bieza sūnas kārta sedz zemi. Velti viņš rok. Lāpsta izmet tikai zemi. Viņš stājas rakt.

— Ne ikviens sapnis piepildās, Trūdīt.

Vecās Vālodzes sejā nepakustas ne vaibsts. Viņa izņem no Ermaņa rokām lāpstu, sniedz to Trūdei.

— Tev jārok, bērns!

Trūdēs rokā dreb lāpstas kāts. Vai arī viņa sāk šaubīties par savu veļu nakts pieredzi? Nē, tā pagriežas sānis pret iegarenu cinīti un iedur tanī lāpstu. Dzelzs atsitas pret akmeni.

Drudžainā ritmā kustas meičas pleci, atmetot velēnu pēc velēnas. Zem tām parādās akmeņu grēda.

Paveļas nost augšējā akmeņu kārta.

— Lūk, spals! — saka Vālodze, norādīdama uz grē​das galu.

Trūde satver zaļganu, apsūbējušu rokturi. Velk. Tas nekustas. Zobens pārāk cieši iespriedies akmeņu zemākajā kārtā. Atkal viņa ķeras pie lāpstas, atrok malās zemi, izveļ vēl akmeņus no bedres. Nu redzams ieroča asmenis un pie tā galvaskauss.

Tagad zobens izvelkas no zemes viegli. Trūde to pasniedz Vālodzei. Zintniece tur rokās ieroci un domīgi raugās vecās dzelzs rūsas izēstajos robos.

— Tas kādreiz bija spožs, saulē mirdzošs, — viņas lūpas čukst. — Viņš ķēniņa rokā sargāja mūsu zemi. Piecpadsmit gadsimti ir aizritējuši, un vēl viņa spēks nav gaisis. Viņš sargā mūsu ciemu, vēri.

Ermanis, veicis necerēto pārsteigumu, stāv pārdo​mās. Tad sjika: — Jā, sentēvu gari mūs sargā… Dur zobenu atpakaļ vietā! Un aizbērsim atkal mūsu ciema kunga veļu gultu.

— Nē, — Vālodze pretojas. — Mums jāizrok ķēniņa kauli.

— Kāpēc?

— Tie jāgulda eglājā, pie savējiem. Še mitra vieta, drēgna dusa.

— Vai tas piederas?

— Tā vajag.

— Dari! Tu labāk zini.

— Ej izroc kapu ciema smiltainē — starp mūsu aizgājējiem! Tur ciema kunga vieta… Lai paliek lāpsta! Ņem citu! Mēs pa tam kaulus izraksim.

Ermanis aiziet.

Kad tas nozūd birzē, Vālodze pagriežas pret Trūdi. Ilgi raugās viņā ciešu, apgarotu skatu. Tad uzliek roku meičai uz pleca.

— Tu, Trūde, mums esi debestēva sūtīta. Tu diev- reģe. Tu nāksi manā vietā.

— Bet tu?

— Tad jau gulēšu veļumātes klēpī.

— Kā zini to?

— Es jūtu. Tātad zinu.

— Vai likteņzīmes lasi?

— Jā. Arī tu to mācīsies.

Jaunā meiča un sirmgalve kopīgi ķeras pie kapa atrakšanas. Maz atlicis no senču ķēniņa pīšļiem: galvas​kauss, daži kauli, kaklarota un ķēniņzobens. To visu Trūde saņem priekšautā un nes uz ciema miroņsētu — eglājā.

— Vai labi kaulus pārrakt citā kapā? — ejot jautā Trūde.

— Nav labi, bērns. Bet šoreiz vajag tā.

— Še, purva malā, drēgna dusa.

— Ne tādēļ. Kaut gan teicu vecamtēvam tā.

— Kādēļ tad?

— Lai veļu starpā būtu miers un saderība. Lai viena saime justos mūsu mirušie un seno mūžu gari. Tu pati pieredzēji pagājušo nakti strīdu veļu starpā pie rijas durvīm. Tā nebūs vairs, ja ciema kungs būs citu vidū.

Visam ciemam piedaloties, smiltājā gulda seno Ugā​les valdnieku. Blakus ciltsmātei Annai. *** Līdz ziemas saulgriežiem vēl nav īsta sala. Tad uzkrīt sniegs un Ermanis taisās uz Ventspili ar labību, kas šogad brīnum bagātīgi paauguši, ka nav kur likt. Bez tam šis tas nepieciešams jāpārved no pilsētas; arī sāls aptrūcies.

Viri ber maisos labību, sien nastas zirgu mugurā un dodas vērī. Ermanis ir ceļavedējs. Tas pazīst biezokņus labāk par dēliem un mazdēliem un prot arī bez takas atrast eju mūžamežā.

Pēc pusdienas gājiena pamazām drūmā vēra daba mainās. Sākas priežu sils; koki retāki, un ceļš vieglāks. Priekšā paspīd klaja vieta — apsniguši tīrumi. Aiz tiem vientuļas meža mājas.

Te iebūvējušies ļaudis, mežinieki, kaut gan tālu no apdzīvotiem apvidiem, tomēr nav gluži nošķirti no pa​saules kā Ermaņa ciems. Te ved braucams ceļš uz āru. Te šad tad atklīst kāds ciemiņš.

Vīri ar nastām apkrautiem zirgiem iegriežas meža māju pagalmā. Tiem pretim iznāk saimnieks, zemnieks vienos gados ar Ermani. Viņš ir rados ar vēreniešiem, vairākas reizes pat bijis viņu ciemā.

Viens no tiem nedaudzajiem, kuri zina Sumpurņu ciemu. Viņš sirsnīgi apsveic ciemiņus, palīdz atraisīt maisus no zirgu mugurām, nokraut zem jumta un tad lūdz visus namā.

Ermanis noraida piedāvājumu: — Paldies, Silzemniek. Nevaram kavēties. Gribam Šodien vēl otrreiz atnākt ar labību.

— Tad arī jums laba raža?

— Kā vēl nekad.

— Tāpat man dieviņa svētība. Aizvedu jau vezuma rudzu uz Ventspili. Lielu naudu maksā tagad. Kā ne? Visā zemē bads sākas.

— Pārāk ieilgst šis karš. Deviņus gadus pat bagātā Kurzeme nespēj uzturēt divus naidīgus karaspēkus, un pašu ļaudis arī grib ēst.

— Tātad tu vēl nāksi otrreiz?

— Šodien. Ritu arī divreiz.

— Tad man nebūs tik daudz ragavu, ar ko visu to bagātību aizvest uz Ventspili.

— Mans dēls Uģis un mazdēls Briedis paliks pie tevis pagatavot vēl pāris ragavu. Tad pietiks.

— Ja tā, tad labi.

Uģis un Briedis paliek Silzemniekos, bet Ermanis ar pārējiem vīriem un zirgiem atgriežas mājās. Nu, kur sniegā iemīta taka, nav vairs katram zirgam vajadzīgs savs vedējs.

Krēslā atkal atnāk meža ļaudis ar nastām. Pārnakšņo Silzemniekos. Tāpat nākošā dienā un trešās dienas rītā piekrauj saimnieka, kā arī Uģa un Brieža uztaisītās ragavas. Ermanis ar vecāko dēlu Sumbri un tā dēlu Briedi brauc uz Ventspili. Pārējie ar atlikušajiem zirgiem paliek Silzemniekos gaidīt braucējus atgriežamies. No lielajiem ceļiem jāizvairās, jo te var gadīties sastapt karaspēka nodaļas. Labību atņemtu, jo izsūktā zeme vairs nespēj paēdināt karotājus un tie ņem ar varu, kur kas ņemams.

Beidzot ragavu rinda sasniedz aizsalušo Ventu. Pār to ved ziemas ceļš. Otrs krasts ir klajš, un tikai tālāk uz pilsētas pusi redzams mazs meža pudurs.

— Tur, mežā, mums jānogaida vakars, — saka Er​manis un laiž priekšējo vezumu lejā uz ledu.

Viņi pārbrauc upi un iegriež mežiņā. Tad vectēvs atstāj dēlu un dēladēlu pie zirgiem un pats iet kājām uz pilsētu sarunāt tirgotāju, kurš zina, kā nogādāt labību Ventspilī un kā to noslēpt. Pašiem vest būtu tik​pat kā savu mantu zaudēt.

Jau krēsla, kad atgriežas Ermanis ar Ventspils tirgotāju. Tas aprauga maisus un uz vietas noskaita labu sauju dukātu. Labība ir pārdota, un tagad tā pieder tirgonim. Zemnieki droši brauc uz pilsētas vārtiem. Nakti kareivji guļ, un ar vārtsardzi jau viss ir nokārtots. Meža ļaudis novieto zirgus un apmetas pie tirgo​tāja jumta kambarītī.

11 No rīta meža ciema ļaudis, pabarojuši zirgus, iet apskatīt pilsētu un iepirkties. Vectēvam Ērmaniin Ventspils ir labi pazīstama. Tēvs — Sumbrs arī te vairāk reižu bijis. Bet dēls — Briedis, pasauli neredzējis, kā brīnumos raugās milzīgajā: ciemā, kur māja pie mājas — daža pat divos stāvos, kur

paceļas akmeņa pils mūri ar torni simtgadīgu koku augstumā, kur ļaudis nāk un iet pa šaurajām spraugām namu starpās. Pirmo reizi viņš redz arī kareivjus.

— Tie zviedri?

— Nē, mazdēliņ, — Ermanis paskaidro. — Zviedri atkal, jau otru reizi, esot izdzīti no zemes. Šie te ir krievi.

— Un kādi izskatās zviedri?

— Tāds pats cilvēks vien ir. Tikai katriem savādas drēbes un cepures, citāda valoda, — Tu proti krievu valodu?

— Nē.

— Bet zviedriski proti?

— Ar tiem bija darīšanas. Veselu gadu karojām pret viņiem — hercoga Jēkaba laikā. Iemācījos.

— Tādēļ tev arī iedots pavārds: Zviedris.

— Tas dots jau manam vectēvam.

— Un paliek tāds pats arī manam tētim un man?

— Jā. Bet mums mežā tas ir lieks.

Lielais puisis Briedis — savā meža ciemā gudrs un saprātīgs jauneklis — še, svešos apstākļos, izrādās vientiesīgāks par mazu bērnu un nevar beigt taujāt, spriest, brīnīties.

Zemnieki izstaigā arī tirgu. Maizes, miltu, labības neredz nekur. To pērk un pārdod slepeni, kā kara un bada gados mēdz būt. Ir zivis, gaļa un citas mantas. Ar pazīstama tirgotāja starpniecību Ermanis sameklē vairākus maisus sāls, nopērk dzelzi, stiklus un vēl šo to.

Pie pils zemniekus aptur pavecs, stalts, cienīgs vīrs.

— Kāds laimīgs gadījums! — tas iesaucas, izstiepdams roku pret Ērmani. — Ermanis Zviedris no meža ciema!

Ermanis ieskatās un pazīst svešo: tas ir Piltenes amtmanis. Mežiniekam divkāršs brīnums: kā amtmanis sauc viņu vārdā, kuru viņš pats sen vairs nelieto? Un kādēļ amtmaņa seja izteic prieku par šo satikšanos?

— Labdien, kungs, — Ermanis vēsi sveicina. — Kā zini manu pavārdu?

— Man tev vēstule. Tur rakstīts tavs vārds.

— Kas man varētu sūtīt vēstuli?

— Piltenes mācītāja Huneka māsa Ģerda.

Ermanis noraidoši papurina galvu.

— Tā mani nepazīst.

— Viņa uzzināja tavu vārdu no Piltenes stārasta, landrāta Maidela.

— Ak tā! Jā, tas zina …

— Viņš tevi pazinis kādreiz — tas jau labi sen — Jelgavas galmā.

— Tā ir, kungs… Bet ko mācītāja māsa grib man teikt?

Amtmanis Sarfenbergs izņem no kabatas apzīmogotu rakstu.

— Tev viņa nekā negrib teikt. Uz tevi tā labu prātu netur un uzskata tevi, tāpat kā visi piltenieši, par sum​purni un Jauno garu bandu biedru.

— Tad raksts būs domāts mācītāja meitai Trūdei?

— Pareizi.

Amtmanis iedod aploksni. Ermanis lasa uz tās: «Ermanim Zviedrim, sauktam Meža vecim. Sum​purņu ciemā. Nodošanai Huneka Trūdei. Steidzīgi.»

— Patiesi laime, — Sarfenbergs priecājas, — ka nejauši tevi satieku! Citādi veltīgas būtu izrādījušās mācītāja Ģerdas pūles. Neviens cilvēks pasaulē nezina, kur tavs ciems atrodas. Un, ja es tevi nebūtu saticis toreiz, gandrīz gadu atpakaļ, tad tās baumas par Sumpurņu ciemu noturētu par pasaku. Cik

jau neesmu klaušinājis bez kādiem panākumiem… Piltenē gadījās kāds zemnieks, kurš teicās dzirdējis, ka Ventspils pusē par tevi runājuši: tu te dažkārt ierodoties. Atbraucu te darīšanās un taujāju pilsētā. Bet velti. Dzirdēts gan esot par kadu meža ciemu vēra vidū, bet, kā tur nokjūt un kas tur dzīvo, to neviens nevarēja pateikt… Tagad, paldies dievam, varēšu mācītāja Ģerdas sirdi apmierināt. Ko viņa nav lūgusi stārastu, lai sūtot ļaudis tevi meklēt vērī, ko asaru lējusi… Bet ko landrāts var līdzēt? Beidzot viņš uzdeva man — ne jau amata pienākuma robežās, bet mācītāja māsai par apmierināšanu — aptaujāties pēc tevis un kaut kādā ceļā nogādāt tev Ģerdas vēstuli… Bet, lūk, sāk atkal snigt. Ko mēs te stāvam uz ielas? Ieiesim tepat aiz stūra! Gribētu ar tevi parunāties … Tie laikam tavs dēls un dēladēls?

Sarfenbergs paraugās Sumbri un Briedī.

— Jā. — Ermanis paloka galvu. — Bet kannu alus mēs varētu pirkt uz pusēm un parunājoties izdzert uz pusēm. Dēlam ar mazdēlu vēl kaut kas jāiepērkas sie- viešiem mājās.

— Labi.

Ermanis iedod Sumbrim un Briedim naudu. Tie iet. Amtmanis veco ieved kāda pazīstama pilsoņa namā.

Alus izrādās labs. Vīri iebauda malku. Ermanis ir mazrunīgs. Sarfenbergs vada valodas. Apjautājas par pagājušās vasaras ražu, runā par kariem un cerībām, ka beidzot būšot izredzes uz mieru, jo zviedru karalis Kārlis pagājušo vasaru krievu zemē, pie Poltavas, sakauts un aizbēdzis uz turkiem. Krievu cars drīz izvākšot savu karaspēku no Kurzemes, un hercogiste sev dabūšot īstu valdnieku. Jaunais princis Fridrihs Vilhelms kļuvis pilngadīgs un atgriezīšoties tēvuzemē. Cars Pēteris un prūšu karalis Fridriķis Vācijā esot apspriedušies, ka jaunajam hercogam jāprec krievu cara radiniece. Anna Ivanovna tā saucoties. Tad zemei va​renos rados būs uz visiem laikiem miers.

Amtmanis apklust stāstīšanā un izvelk no kabatas ādas maisiņu ar pīpi un tabaku.

— Vai nevēlies? — viņš jautā sarunu biedram. — Šos elles dūmus tu laikam gan pazīsi?

— Kā ne. Jelgavas galmā augstmaņi pīpēja. Arī es jūras braucienos dažkārt tiku uzvilcis kuplu dūmu.

— Še, smēķē!

— Paldies! Negribas.

— Tad izvilkšu pats kādu pīpi.

Amtmanis piebāž savu kaļķīti, uzšķiļ uguni un aizsmēķē. Zilie, smaržīgie tolaik vēl tautā maz pazīstamās tabakas dūmi ietin sarunu biedrus. Tad Sarfenbergs saka svarīgi: — Pastāsti man, draugs, par jūsu — latviešu ticību! Vai jūs ticat dievam?

Ermanis iedzer īsu malku no savas krūzes un pēc brītiņa, mazliet pavīpsnājis, teic: — Man liekas, ka pareizu atbildi tev nevarēšu dot.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tavs jautājums nav pareizs pēc mana saprāta.

— Kā tad tā? , — Redzi: ticēt mēs varam tam, ko nezinām. Bet, ko redzam, jūtam, nojaušam, pie tā nekādas ticības ne​vajag.

— Tā, tā… Tak dievu mes neredzam. Bībelē gan teikts, ka senos laikos dievs esot ļaudīm parādījies. Bet tagad tas vairs nenotiek.

— Kā ne?

— Brīnums! Vai tad tu, piemēram, būtu kādreiz dievu redzējis?

— Es viņu redzu ik dienas. Viņš ir visā dabā: saulē, zvaigznēs, vērī, tīrumos, pat zāles asniņā un sniega pārsliņā.

— Ak tā jūs, latvieši, saprotat dievu!

— Tā mēs viņu sajūtam.

— Labu pamācību tu man esi devis… Es nekad tā īsti neesmu varējis ticēt tam, kā mūsu mācītāji un vispār kristīgie ļaudis spriež par latvju tautas elku dievībām. Pēc taviem vārdiem, man jāsaprot, ka jūsu mežamāte, laukumāte, Māra, Laimiņa nav nekādi nešķīsti gari, elles izvirdumi, nav arī elki, bet gan kaut kas līdzīgs mūsu eņģeļiem.

— Ne gluži tā. Jūs savus eņģeļus redzat dažkārt cilvēka izskatā. Mūsu dievībām auguma nav.

Gadās, ka kādreiz pats dieviņš atnāk zemnieka sētā sērst sirma vecīša izskatā. Tak mēs nekad nedomājam, ka tas būtu pats debestēvs, pieņēmis cilvēka miesu. Tas ir tikai labs vīrs, kurš var dot labu padomu, teikt labu vārdu. Piemēram, arī tevī es varētu saskatīt dieviņu. Cik vēroju, tu esi krietns cilvēks, tev ir laba sirds. Tā spriežu kaut pēc tā vien, ka tā raizējies par mācītāja Trūdēs krustmātes bēdām un priecājies, ka varēji nodot viņas vēstuli. Viss labais ir dievā.

Sarfenbergs izstiepj pār galdu roku, saņemdams Er​maņa plaukstu, un cieši to paspiež.

— Paldies tev par taviem vārdiem! Tagad esmu skaidrībā par lietām, kuras arvien gribēju izdibināt. Esmu runājis ar vienu otru zemnieku, bet neviens mani tā nemācēja apgaismot.

— Lielākā dala tautas ir sapinusies māņos. Tiem nav vairs senā latvju dieva, un tie arī nav piegriezušies kristīgai baznīcai. Viņi visu sajaukuši un svaidās starp vienu un otru. No tiem tu nevari pie skaidrības tikt. Par viņu māņiem tad arī baznīca var tos nolādēt kā sātana kalpus un saukt par pagāniem.

Bet vainīga pie visa tomēr galvenokārt ir pati baznīca.

Vīri izdzer alus kannu. Amtmanis izkrata pīpi. Vfl brīdi abi pasēž, parunā par šo to un šķiras.

Ermanis atgriežas iebraucamajā vietā, kur jau ieradušies Sumbrs ar Briedi, nokārtojuši pirkumus.

Tad mežinieki sakrauj mantas ragavās, sajūdz zirgus un iz​brauc no Ventspils.

Laiks noskaidrojas. Diena ir saulaina un jauka. *** Kaut gan mežaciemieši dzīvo ļoti vienkārši, no pasaules noslēgušies, tomēr gluži bez pilsētas tie nevar iztikt. Un tā svarīgs notikums viņu dzīvē ir Ermaņa braucieni uz Ventspili, kuri gan gadās diezgan reti — reizi pa pieci seši gadiem.

Tā arī tagad, kad vecaistēvs atgriežas ar nastām apkrautiem zirgiem, viss ciems gaida, kas šoreiz būs at​vests.

— Tev, Trūde, raksts no Piltenes. — Ermanis pa​sniedz meičai amtmaņa iedoto vēstuli.

— Man? — Trūde piesarkst un, pazinusi krustmātes greizos burtus, drebošām rokām plēš vaļā aploksni. Ģerda raksta: «Ai, Trūdei, mīļais, bet nerātnais bērns! Atgriezies mājās, viss piedots. Tēvs jau labu laiciņu ir ļoti sa-, vārdzis, nedēļu atpakaļ likās uz gultas, un man bail," ka viņš vairs necelsies. Arvien ļaunāka top viņa sli​mība. No sākuma Tavs neapdomātais solis — bēgšaria no tēva pajumta — viņu saniknoja; viņš nekā ^negribēja par Tevi zināt. Bet tēva sirds tak nevar atstumt meitu un drīz nomierinājās cerībās, ka Tu ; beidzot nožēlosi savu palaidnību un pārnāksi. Bet laiks iet, un Tu nenāc. Ik dienas arvien vairāk viņu sāk mocīt pašpārmetumi, ka viņš maz par Tevi rūpējies, ka viņš neesot pietiekoši labi Tevi audzinājis. Arī to viņš sev pārmet, ka pirmajā dusmu un bēdu brīdī taisījies Tevi izmest no savas sirds. Pēdējā laikā tēvs gandrīz nemaz vairs neēda un galīgi sagura, līdz bija jāliekas slimības cisās. Pātarus tēvs vairs nenotur, jo vecā baznīca ir sagruvusi, jaunai tikai pamati vēl ierakti (nav naudas, ko tālāk celt) un ziemu klajā laukā nevar sprediķi teikt. Tad nu es Tevi no visas sirds lūdzu, Trūdei, — nāc tūlīt bez kavēšanās uz mājām, lai paspētu tēvu pirms nāves iepriecēt un atvieglot tā pēdējo stundiņul Kaut jel šis mans raksts sasniegtu Tevi, bērns! Sūtu Tev sveicienu. Tava krustmāte Ģerda.

Ziemas svētkos, 1709. gadā.» Šādas bija ziņas no mājām.

Izlasījušai vēstuli, Trūdei saskrien asaras acis. Viņa nozūd no laužu pulciņa klētspriekšā un Iet uz savu kambari. Marijas te nav: tā pie citiem. Trūde ir viena un var netraucēta nodoties savām sajūtām.

Tomēr kaut kā viņai ir žēl. Ne krustmātes; tās vietu ieņem Vālodze. Ne glītā kambarīša mācītāja namā; to atvieto dabas skaistums kā vasaru, tā ari ziemu. Trūdei ir žēl tēva, kurš slims, kuram varbūt būs jāmirst, viņu vairs nesatikušam.

Ilgas pēc tēva tai jau šad tad bija uznākušas, bet nekad tik spēji kā. tagad, uzzinot par viņa slimību.

Tikai tagad viņa iedomājas, ka tēvs var būt noskumis, satriekts par viņas vieglprātīgo aizbēgšanu un ka viņš dienu no dienas neziņā, kas ar meitu noticis, bēdājas un domā par viņu.

Protams, skuķe cenšas arī sevi attaisnot: ko lai dara, kad no vēra vidus nav iespējams tēvam rakstīt un paziņot, ka meitai klājas labi? Un ko lai dara, ka viņai te patīk labāk nekā vienmuļajā, pelēkajā Piltenē?

Atpakaļ uz Pilteni Trūde neies. Tur tai nav ko darīt; še tā ne tikai atradusi sev vīru — jauko Tauri, bet ari savas dzīves uzdevumu — būt lielas dzimtas un vēlāk varbūt vesela novada zintniecei priesterienei — dievības prāta un gara tulkotājai… Tomēr tēvs jāredz pirms nāves. Jāizlūdzas viņa piedošana. Citādi dzīvē nevar būt īstas, pagājības neaptumšotas laimes.

Iet dienas. Trūde pati nevar saņemties un izrunāties ar Vālodzi. Beidzot to izdara Tauris, kuram saderinātā atklāj katru sirds kaktiņu. Vālodze norāj meiču, ka tā kavējusies iet pie slimā tēva, skubina viņu. Kā ceja vadoni Ermanis dod, protams, Tauri, un kādurīt abi, sagatavojušies un paņēmuši līdz visu nepieciešamo, sēžas zirgos. Tā tomēr tikšot cauri biezokņiem, bet kājām dziļais sniegs nebūs izbrienams.

Ceļā abi norunā, ka Tauris apmetīsies aiz pilsētas krogā, kur gaidīs Trūdi atgriežamies. Vismaz nedēju tai būs jāpaciemojas un jāpabūt pie slimā tēva.

12 Vecā. Piltenes mācītāja dzīvesspēki ir sabrukuši. Viņa gars aptumšojies. Trūdei un krustmātei Gerdai dienu un nakti pamīšus jāsēž pie nemierīgā slimnieka gultas, kurš pastāvīgi traucas augšā steigties uz raganu sabatu Karātavu kalniņā. Gosvins Huneks dzīvo vairs tikai savu dēmonu pasaulē un liekas būt izlīdzis un sa​draudzējies ar visu mūžu sīvi apkarotiem Jaunajiem gariem, burvjiem, raganām.

Vakaros, krēslai iestājoties, Trūde aizstaigā līdz krogam aiz pilsētas pie Kuldīgas ceļa, kur apmeties Tauris ar zirgiem. Trūde, izstāstījusi labajai krustmātei savas sirdslietas, ar tās apauju mēģināja pierunāt līgavaini nākt un dzīvot mācītāja mājā, kaut priekšiņā, bet Tauris atteicās. Tā abi satiekas tikai vakaros kailajā, pie​snigušajā birztalā aiz stadulas.

Ir jau pagājusi nedēja. Trūde saprot, ka tagad nevar tēvu atstāt. Ir jānogaida vai nu uzlabošanas, vai — viss dieva ziņā — nāve. Birzē tiekoties ar Tauri, Trūde saka: — Neiznāk, mījais, kā bijām norunājuši. Tev jāatgriežas ciemā, jo man varbūt vēl ilgi jāpaliek te.

Būtu labāk, ka tu atnāktu man pakaj, teiksim, pēc mēneša.

Tad būs pavasaris. Varbūt tad tēva vairs nebūs un es būšu gluži brīva.

Tauris top domīgs.

-1 — Tik ilgi tevi neredzēt…

— Ko lai dara? Krogā tev nav nekāda patīkamā dzīve.

— Man, Trūdiņ, ir patīkami tur, kur esi tu.

— Tad nāc uz mūsu mājām!

— Nē, to ne.

— KādēJ ne?

— Vārdos nevaru tev to paskaidrot. Nē, es negribu, nevaru… Man še, krogā, būtu ļoti labi, bet nav vairs barības zirgiem. Pilsētā nevar dabūt nekur ne kūlīti salmu. Visu atņēmis karaspēks.

— Jā, pilī apmeties liels bars… Tādēļ tev jādodas uz mājām, Tauri. Man bail, ka kareivji neatņem tavus zirgus. Vēl šorīt pulciņš ielauzās mūsu kaimiņu stallī un aizveda tā kumeļu.

Taurim citas izejas neatliek. Abi nolemj, ka puisis jau rīt pirms gaismiņas atstās Pilteni un atnāks taisni pēc mēneša, lai vestu Trūdi atpakaļ tur, kur tā sev atradusi jaunu mājvietu un jaunu dzīvi.

Rītā, pavadījuši Tauri, Trūde atgriežas mājās nomai​nīt pie tēva gultas krustmāti.

— Šonakt tēvs gulēja loti labi, — Ģerda ieprieci​nāta pastāsta un iet mazliet nogulēties.

Trūde piesēstas. Aust gaisma. Meita noraugās tēva bālajā, iekritušajā sejā. Tā pat miegā liekas nemiera pilna. Šad tad iekustas viņa lūpas, kaut ko pa sapņiem runādamas. Laiku pa laikam viņa piere sagrumbojas; tad viss ķermenis pēkšņi saraujas.

«Arī miegā viņam grūti,» nodomā Trūde un nopūšas. «Viņš cīnās ar saviem paša radītiem dēmoniem kā garureģis, kurš izsaucis garus, bet aizmirsis burvju formulu, ar kuru tos atkal aizraidīt pazemē. Par šādiem gadījumiem stāsta viens otrs mags tēva grāmatās… Visi cilvēki pasaulē bīstas ļaunā. Arī latviešiem ir savs velis, kā stāsta pasakās un teikās. Tak tas nav pārāk ļauns, tas nevar cilvēku pazudināt, bet tikai vairāk vai mazāk kaitēt viņa mantai, viņa šīsdzīves labklājībai. Vālodze stāsta, ka debestēvs piemājojot visā dabā un tātad arī cilvēku sirdīs. Velis mītot pazemē, aiz veļu valsts, un tikai retumis parādoties zemes virsū, apmezdamies vai nu vecā rijā, vai purva akacī. Viņš, lai gan spēcīgs miesā, garā esot vājš, un katrs rijnieks ar to tiekot galā, dieviņam palīgā nākot. Turpretī baznīcas sātans, elles lielkungs, ir varenāks vēl par pašu kristīgo dievu. Vai tā nav slikta sirdsapziņa, kas baznīcai iedveš tik varenu bijāšanu un bailes no vella? Daudz ļauna tā pati darījusi šai zemē, to iekarodama ar krustu un zobenu, apkaudama un apspiez​dama dieviņa ļaudis.» Šādos prātojumos nogrimušo Trūdi iztraucē troksnis uz ielas. Viņa pieceļas un klusi, lai nemodinātu guļošo, pieiet pie loga. Pretējo namu apstājuši kareivji. Nes laukā miltu maisus. Kāds būs saodis noslēptus pārtikas krājumus, un nu tos atņem tie, kam vara. Kareivji aizstiepj laupījumu. Tiem pakaļ skan aplaupīto raudas un lāsti.

Trūde atgriežas pie gultas. Troksnis aizdzinis arī tēva miegu. Gausi, ar mokām viņš raisās no sapņa, kas vēl pusnomodā tur gulētāju savā varā. Slimnieks runā pusmiegā. Dzird tikai atsevišķus vārdus, bet jēdzienus nevar saprast. Tad tēvs atver piesarkušos, nogurušos plakstus. Viņa skats — it kā tālu prom no dzīves — krīt uz Trūdi. Viņš meitu pazīst, kaut gan nedzīvo vairs reālā pasaulē.

— Kas te bija? — viņš jautā aizsmacis, vēl sapņa baiļu varā.

— Neviens te nav bijis, tēt.

— Kur palicis Isaakarums un Uriels?

— Kas tie tādi, tētiņ?

— Nu, virsnieki.

— Te nav neviena virsnieka. Uz ielas bija kareivji. Tie trokšņoja.

— Kur Uriels aizgāja?

— Kas tas ir? Es nezinu.

— Tu nezini?

— Nezinu. Nesaprotu, par ko tu runā.

Huneks pārlaiž skatu griestiem un, liekas, atdabū atkal apziņu.

— Uriels, — viņš stāsta kā pamācīdams, kā mācības stundā paskaidrodams, — Uriels ir vienpadsmitais sā* tana kara virsnieks. Visbargākais.

Nu Trūde atceras. Viņa tēva grāmatā v lasījusi šo vārdu.

— Pavisam, — mācītājs turpina, — viņu ir piecpa- d^fnit: Belcebuls, Asmodijs, Magogs, Dagons, Magons, Astarots, Azazels, Gaborims, Leviatāns, Isaakarums, UBels, Behemots, Elles Lauva, Ferons un

Maloks.

Trūdēs sirds iepukstas priecīgāk, Viņa noliecas pār tēvu un domā"!

«Paldies dieviņam, viņš atkal nāk pie pilnas sama​ņas! Atmiņa atkal darbojas.»

Protams, nožēlojama ir ši pilnā samaņa: atkārtot kāda pusjukuša sātanisma fanātiķa izgudrotos vellu vārdus; bet Huneks, vesels būdams, tak dzīvoja tikai šo dēmonu atmosfērā, un Trūdei ir pietiekošs pamats priecāties, ka tēvs atgriežas kaut bijušā sava prāta apjomā. Tak slimnieks drīz atkal krīt murgos, — Uriel! Uriel! — viņš sauc. — Uzklausi mani: lūdz par mani! Tu esi varens, tu esi bargs. Tevi dievs uz​klausīs. Lai viņš atsauc savus eņģeļus no Karātavu kalniņa! Es tūlīt tur ieradīšos. Man jāaprunājas ar Zvanu māju saimnieci.

Trūde kaut ko saprot no tēva murgošanas: Zvanu ' māju saimniece kādreiz dzīvojusi Sisas ciemā, Piltenes novadā. To daudzus gadus atpakaļ kā' raganu un burvi notiesāja rātes tiesneši. Pirms nāves tā esot no Karātavu kalniņa vēl nolādējusi pilsētu: tās labklājība iešot bojā, tā nīkuļošot un nekad vairs neatzelšot. No krustmātes Trūde kādreiz dzirdējusi, ka tēvs savos raganu sprediķos bargi tiesājis šo zemnieci… Par to tagad runā tēvs. Ar to viņš tiecas aprunāties Karātavu kalniņā.

«Akl» bezcerības nopūta izlaužas no meičas krūtīm. «Viņa prāts ir galīgi aptumšots… Tas aizlidojis spoku un ēnu pasaulē. Jau dzīvs viņš pārgājis veļu valstī.»

Tā cauru dienu slimnieks sarunājas ar saviem dēmoniem, neredzēdams pie gultas ne Trūdi, ne māsu Gerdu. Brīžiem viņš gan atjēdz apkārtni — kad rēgi izgaist, bet arī tad domā tikai par tiem, taujā pēc vi​ņiem un stāsta par viņiem.

Gultas kājgalī tam sēžot kāds velis, zem segas guļot blakus saritinājies elementārgars. Logā meklējot izeju sumpurņa ēna; Trūdei jāatver logs to izlaist, neraugoties uz ziemas salu. Tikai tad slimnieks nomierinās.

Tā iet dienas. Kādurīt Gosvinam Hunekam uznāk lēkme. Gerda, kura nomainījusi Trūdi, ar mokām notur brāli gultā. Viņš traucas augšā rīkot dēmonu parādi. Viņš izkliedz vellu vārdus, liek tiem stāties rindfis, sauc virsniekus un, beidzot, sāk dziedāt korāli ar p&sa improvizētu, nesakarīgu tekstu. Viņš dzied pillā balsī, ka skan viss nams.

Trūde, savā augšstāva kambarī likusies dažas stundas nosnaust, pamostas no tēva kliedzieniem lejā.

Pieceļas, atkal ģērbjas ciet. Pa logu viņa ierauga uz ielas ļaudis. Tie, apstājušies pret mācītāja namu, klausās un sačukstas. Namnieku sejas ir satrauktas, noslēpumai​nas, ziņkāres un aizdomu apzīmētas.

«Tā tēva sprediķu uzņēmīgā, vellu bijīgā draudze,» nosaka pie sevis Trūde un, ātri apģērbusies, steidzas lejā. «Tā kāri uztver katru viņa vārdu, pat muļķa prātā, drudža murgos izkliegtu.»

Ar pūlēm abas sievietes nomierina slimnieku. Tas bezspēcīgi atslīgst spilvenos un beidzot iemieg.

No tās dienas mācītāja spēki strauji iet uz leju. Viņš vairs neēd, nerunā. Skats pamazām dziest, bet vēl ar​vien tanī manāmas bailes, nemiers. Ģerda uzkāpj pažobelē, atliek pie malas dažādus krāmus un izvelk tuvāk pie durtiņām brāļa jau laikus ap- sūtlto zārku. Noslauka putekļus.

Kādudien ierodas «amtmanis Andrejs Sarfenbergs. Viņa pierē rūpju grumba. Apsveicinājies ar Ģerdu, viņš šoreiz neņem vilku līdz istabā, bet atstāj to dārziņā. Ģerda ieved viesi mācītāja darba istabā.

Tas pie​sēžas. Brītiņu klusums. Tad amtmanis pēkšņi iejau​tājas: — Kā klājas mācītājam?

— Slikti, cienījamais Sarfenberg. Laikam iet uz bei​gām … Vai varbūt gribat ieiet paraudzīt?

— Nē, nē… Es tepat pasēdēšu … Vai jūsu krust​meita ir mājās?

— Trūde sēž pie tēva gultas.

—- Tā, tā… Tas labi…

Atkal amtmanis apklust. Viņam ir kaut kas cits uz sirds, nevis apjautāties par mācītāju, kura bezcerības stāvoklis tam labi zināms. Tāpat viņš zina arī, ka Trūde sēž pie tēva gultas. Viņš neuzdrošinās

runāt ar Ģerdu par to, kā dēļ īsti atnācis. Beidzot viņš saņemas.

— Slimnieku tak nedrīkst atstāt vienu?

— Tagad brālis ir ļoti nespēcīgs un vairs netrauca3 no gultas.

— Tomēr labāk kādam arvien būt pie viņa.., šādā stāvoklī.

— Trūde ir tur.

— Nu jā… redziet… es gribētu kādu vārdiņu pa​teikt Trūdei… kādu mierinājuma vārdiņu …

— Ak tā?… Labi, es atsūtīšu meiteni pie jums, amtman. Ģerda iziet. Pēc brītiņa ienāk Trūde.

— Godājamais amtmani — Viņa piesteidzas un noskūpsta viesa roku. — Es vēl neesmu jums pateikusies par jūsu laipnību un pūlēm, ka nogādājāt man krust​mātes vēstuli.

Sarfenbergs neklausās uz pateicības vārdiem. Viņš satraukti satver meičas roku un pavelk to attālākā ista​bas stūrī, pamezdams nedrošu skatu uz durvīm.

— Trūdei Man tev jāteic kaut kas ļoti slikts.

— Slikts?

— Tev jāpazūd no Piltenes, cik ātri iespējams.

— Kādēļ?

— Visa pilsēta ir pret tevi. Tu esot ragana — tā čukstas uz katra stūra.

Meičas acis iedzirkstās.

— Tā? Lai viņi čuksti — Tevi nodos raganu tiesnešu rokās. Un tad nekas tevi nevarēs glābt. Pat stārasts ir bezspēcīgs pret ne​jēdzīgo likumu.

Trūde spītīgi saslienas.

— Man nav no viņiem bail. Man* jāpaliek te, pie tēva nāves gultas.

— Viņš ilgi nevārgs. Nu, labi… — Sarfenbergs pārdomā. — Līdz tam tevi, protams, nestieps uz rātsnamu. To viņi neuzdrošināsies. Bet pēc mācītāja nāves nekavējoties dodies projām! Tu varbūt tā īsti neapzinies savu stāvokli, neviens tev nekā nebūs stāstījis, kas še viss noticis.

— Es nekā nezinu.

— Protams, Ģerda negribēja tevi velti sāpināt. Rāte jau notiesāja tevi uz sārta in ellīgie. Salmu kūlis, kas būtu sadedzināms tavā vietā, jau bija gatavs. Bet tavs tēvs ar lieciniekiem - panāca sprieduma atcelšanu, apgalvodams, ka tu neesi aizbēgusi uz Sumpurņu ciemu, bet atrodies Jelgavā pie radiem.

— To teica tēvs tiesā?

— Jā. Un Volfu Gotlībs apliecināja, ka tevi turp aizvedis. Citādi tu nebiji glābjama. Bet nu atkal okšķeri saoduši, ka tu ieradusies taisni no Sumpurņu ciema. Un tagad pūļa niknums vairs nebūs nomierināms, tagad tiesneši priecāsies, ka dabūs gandarījumu… Tā. Nu. tu visu zini! Un ņem vērā: tikko tēvs būs aizvēris acis uz mūžu, tu dodies atpakaļ turp, kur — man šķiet — ir tava vieta. Bēdz, tumsai iestājotiesl Pienāc pie manis! Es tevi pavadīšu.

Trūde acumirkli padomā, tad pateicas krietnajam Sarfenbergam un solās aizbēgt, kā tas viņai ieteicis. Un patiesi, te nav ko kavēties — arī bez pūla draudiem. Meža ciemā tak viņu gaida Tauris!

13 Niknais sals, pieturējies visu ziemas otro pusi, nedēļu pirms pelnu dienas izbeidzas un laiks atlaižas.

Piltene atdzīvojas. Sētās, ielu stūros redzami Jaudis pulciņos. Bet viņu acīs neatspoguļojas jaukā, siltā diena, un viņu valodas negrozās ap balto, mīksto sniedziņu, kas klāj ielas, namu jumtus, ne arī par priecīgo Vast- lāvi. Nopietnas, skarbas ir namnieku sejas, čukstoši ķērcošas, noslēpumainas viņu balsis,

baiļu un draudu pilni viņu skati, allaž pavērsdamies uz Gosvina Hu​neka nama pusi.

Jau nedēļām tikai Trūde ir pilteniešu valodās. Mazpilsētas mūžīgi izsalkušajam tenku nezvēram ir vaja​dzīga ēsma, un patlaban tā ir mācītāja meita. Viņa nav tāda kā citi.

Ieilgstošie kari, uznākusi nabadzība un draudošais bads satracina ļaužu prātus. Kādam jābūt vainīgam pie visa posta. Un tas ir sātans ar saviem palīgiem — bur​vjiem, raganām, ļauniem gariem.

— Vai es neteicu, ka Huneka Trūde ir burve un ragana! — čukst Venta atraitne kaislē tumši mirdzošām, kādreiz jaunībā skaistām, bet nu jau izdzisušām, ļau: nām acīm. — Tad jūs negribējāt man ticēt un tikai cienījamie tiesneši — Ādams Kunce un Hanss Klē- vers — saprata, kādas briesmas mums visiem draud.

— Pareizi, pareizi", — kā nožēlodamas savu neticību, piekrīt citas sievas. — Jums, Ventien, arvien ir taisnība … Bet pats mācītājs un — nesaprotami, kādē], — jaunais Volfu Gotlībs panāca, ka rātes augstā tiesa atcēla savu spriedumu.

— Gotlību Trūde apbūrusi. Bieži gadās, ka burves apmāj cilvēku tā, ka viņš vairs neatjēdz, ko runā un dara.

— Bet pats Huneks? — iebilst viena.

— Tas domā tikai par meitas glābšanu — kā jau tēvs, — otra ātri paskaidro.

— Nē! — Venta atraitne iekaist. — Tā nav! Huneks ir dedzīgs sātana ienaidnieks.

— Bet ja viņa meitu grib stiept uz sārta?..

— Vienalga! Mācītājs Huneks to nevēros.

— Bet viņš tak izrāva raganu no tiesas rokām…

— Viņš_… saprotiet… viņš pats ir apburts! To viņš darīja savā apmātībā.

— Savas meitas apburts?

— Jā. Viņš pilnīgi tās varā!

— Ak, pasaulīt!

— Pagājušo pavasari Trūde aizbēga no tēva mājas. Viņa devās līdz tam vecajam sumpurnim, kurš aizbūra mūsu upi prom no Piltenes. Tur viņa iemācījās visas vella mākslas un naktīs atlidoja šurp strādāt savus negantos darbus. Viņa sajauca mācītāja prātus, ka tas vēlāk, kad rātes tiesa nosprieda sadedzināt uz sārta jaunās raganas tēlu, vairs neatcerējās, kur viņa meita īsti palikusi, un liecināja, ka viņa aizbraukusi uz Jelgavu. Tāpat viņa bija arī apmulsinājusi Volfu Gotlību sapnī, un tas stāstīja, ka pats aizvedis Trūdi uz Jel​gavu pie Huneka radiem.

— Un to visu viņi tiesā apgalvoja prāta apmātībā?

— Jā gan. Vella apmātiem Jaudīm ir varens pārliecināšanas spēks. Tā tie apstrādāja tiesnešus, un mēs, kas zinājām patiesos apstākļus, palikām kaunā un da​būjām vēl baznīcas sodu.

— Tas ir briesmīgi!

— Bet ar to šīs raganas nedarbiem nav gals. Viņa pati atgriezās Piltenē un piebūra mācītājam slimību.

—: Savam tēvam!

— Kas vellam padevies, tam jāatsakās no tēva, no mātes, no radiem un draugiem. Tagad šī Trūde izliekas, it kā koptu tēvu, bet viņas īstais nolūks ir atraut to no svētās evaņģēliski luteriskās ticības un nodot sātana kalpībā. Tas viņai neizdodas tik viegli, jo vecais Huneks ir dievavīrs, stiprs ticībā; viņš cīnās pret burvības varu, un mēs tak vēl pagājušo nedēļu dzirdējām, ka viņš no visa spēka dziedāja savā gultā baznīcas dziesmas, lai vellus aizbaidītu. Tomēr liekas, tie viņu uzveikuši. Tagad mācītājmājā viss ir klusu.

— Kādas lietas! Kādas lietas notiek mūsu mīļajā pilsētā!

— Un Trūde panāks, ka velis paraus viņas tēvu. To jūs man varat ticēt. Rātes tiesneši jau sagatavojušies. Un, tiklīdz tas būs noticis, tikko mācītājs būs miris, tad rātskalpi ņems ciet burvi, un šoreiz viņas mākslas vairs nelīdzēs. Tai jādeg sārtā!

Ventiene, arvien vairāk iekarsusies, nobeidz gandrīz bez elpas. Bet vēl viņai nav miera. Viņa redz uz nākošā ielas stūra citu ļaužu pulciņu, kuru tādā pašā garā apgaismo tās kaimiņiene, un steidzas turp.

Var​būt tur ko jaunu dzird. Un patiesi: kaimiņienei ir jau​nas ziņas. Ļoti svarīgas ziņas.

— Mācītājs Gosvins Huneks miris.

— Vella parauts! — Ventiene papildina.

— Kā citādi!

— Bet kā tu zini?

— Ko zinu? Ka velis mācītāju parāvis?

— Vispārīgi, ka viņš miris… Kā tu to zini, kad mēs citas visu dienu te stāvam un nekā neesam dzirdē​jušas?

— Vai neredzēji šorīt Gerdu izejam no nama?

— Kā ne? Bet viņa nekā neteica.

— Nav nekāds prieks stāstīt to, kas patlaban no​tiek tur.

— Bet kā tu uzzināji, ka Huneks miris?

— Sekoju Ģerdai.

— Uz kurieni?

— Pie kaprača.

— A! Nu? — Skaidra lieta, ka mācītājs miris.

Jaunā vēsts ātri apskrien pilsētiņu. Ap mācītāja namu sāk salasīties pūlis. Tas pieaug. Pēc stundas gandrīz visa Piltene ir te.

— Nelabais parāvis mācītāju! — Ventienes konstatētais nāves idinesls saviļņo namniekus. Vēl vairāk viņu prātus uztrauc noslēpumainais klusums namā un aizsegtie logi.

— Tur laikam smird pēc sēra un piķa, — piezīmē kāda sieva. — Tādēļ nevienu nelaiž miroņdraudzē.

— Pareizi! Kāda cita iemesla dēļ slēpt līķi?

— Vajadzētu tomēr iet un pārliecināties, — kāds sevišķi ziņkārs amatnieks iedomājas, — vai viņš pa​tiesi vella parauts un kāds viņš izskatās.

— Vai velis?

— Nē, līķis. Velis ar dvēseli jau būs pāri deviņiem kalniem.

— Un mirušais nekā ļauna nevar mums nodarīt. Pret sēra smaku var aizsiet ar lakatu muti un nāsis.

— Ejam! Ejam!

Dažs no pūļa sadūšojas un pieiet pie durvīm. Sit klauvējamo. Pēc brītiņa Ģerda atver. Viņas seja ir mierīga, vienaldzīga. Tikai acis piesarkušas no raudām.

— Mēs gribam redzēt mācītāju, — priekšējais saka.

— Nāciet! — Ģerda paiet pie malas, ielaizdama raudzītājus. Mazajā namā iebrūk cilvēku trīsdesmit. Pā​rējie drūzmējas ap durvīm.

Ventiene ielavās mācītāja guļamistabā gandrīz pirmā.

Gosvins Huneks jau guļ zārkā, amata svārkā tērpts. Galvgalī iedegtas sveces. Logi aizklāti.

Trūde sēž attālāk, kaktā, aukstā mierā raudzīdamās nelūgtajos ciemiņos. Krietnā Andreja Šarfenberga brīdināta, viņa zina, ko tumšais pūlis par viņu domā. Tas viņai naidīgs — to meiča mana — un izjūt pret to tikai nicināšanu.

Pūļa skats vēršas miroņa sejā. Tā ir kā dzīva. Cēls, apskaidrots miers dus sastingušajos vaibstos.

Nekas tanī nav vairs manāms no prāta aptumšošanās, nekas arī nav skatāms no tā, ko pūlis cerēja ieraudzīt: nāves cīņā ar sātanu saviebtus vaibstus, sēra smaku istabā, vella zīmogu pierē.

Tad viesu acis pagriežas pret Trūdi — gan slepus, gan nekautrīgi jzaicinoši. Arī Trūdēs seja ir mierīga. Tak viena otra vērīgs skatiens sajūt dzirksteles aiz meičas tumšajām skropstām un — pēc sava

noskaņo​juma — redz tur elles liesmas kvēlojam.

Venta atraitne nodreb no Trūdēs skata un lēni virzās uz durvju pusi. Te tā kaut ko sačukstas ar kaimi​ņienēm un nemanīti nozūd.

Kāda namniece pieiet pie Ģerdas un, noglāstījusi tās kamiesi, līdzjūtīgi saka: — Nabadzīte! Kādas mokas viņai gan bija jāpārcieš! Bet nu ir vadzis pilns. Dievs neļaujas apsmieties. Ģerda nenojauš, ko kaimiņiene domā ar pēdējo tei​kumu. Jautādama viņa to uzlūko.

— Nu viņai būs miers, — namniece turpina un klu​sāk piebilst: —Tiesa nesaudzēs raganu.

— Es nesaprotu, — brīnās Ģerda.

— Kad viņas brālis būs apglabāts, Ādams Kunce un Hanss Klēvers te ieradīsies likuma vārdā.

Tie iztīrīs še gaisu. Vairs raganas viņu nemāks ar savām vellu mākslām.

Namniece pamet Jaunu skatu uz Trūdi. Ģerda nekā nezina, kas pilteniešiem nodomā; Trūde tai nav stāstījusi amtmana nesenā apciemojuma iemeslu. Ģerda gluži apmulsusi no namnieces dīvai​niem vārdiem.

— Ko kaimiņiene īsti grib teikt? — Viņa nesapra​šanā to uzlūko.

— Es saku, ka viņas brāļameitai sārts jau sakrauts. Ģerda ķer roku pie sirds: — Vai viņa runā par Trūdi?

— Par ko gan citu?

— Trūdei būtu sakrauts sārts!

— Ak, dieniņ! Kam gan citam?

Nu mācītāja māsa tikai atjēdzas, saprot visu un sāk histēriski raudāt. Ļaudis pagriežas pret viņu.

Trūde, kaut ko nojautusi, strauji pieceļas un nāk pie krust​mātes. * — Kas noticis?

— Trūdei, Trūdei! — nabaga vecā sieviete izmisusi iesaucas un apkampj brāļameitu.

— Ko viņa teica krustmātei? — Trūde sarauktu pieri griežas pret namnieci.

— Es teicu, ka sava tēva dvēseli tu esi pazudinā-- jusi, bet Ģerdu pazudināt tev neizdosies!

— Tiesa izkvēpinās no šī nama tavus elles garus! — drūmi saka kāds līks vecis.

— Un paglābs Ģerdu, — piebilst cita kaimiņiene.

Trūde nicīgi iesmejas.

— Nelgas! Jūs, sātanam nodevušies nelgas!

— Mēs? — Kāds barā nedabiski iesmejas. — Tā esi tu!

— Tu liedzies, ka tev ir sakari ar nelabo?

— Apmātie! Es esmu atraisījusies no māņiem, kas valda jūsu starpā. Man nav nekādu sakaru ar to, kas apmāc jūs.

Līkais vecis iznāk no bara un nostājas Trūdēs priekšā.

— Vai tu veselu gadu nepavadīji Sumpurņu ciemā?

— Jā, es dzīvoju meža ciemā. Bet tur nav it nekā no visa tā, ko jūs domājat.

— Tā? Bet kāpēc tu gāji turp?

Trūde samulst. Viņa nevar atbildēt. Velti būtu mēģināt tumšajam pūlim izklāstīt savu atdzimšanu.

Viņi nespēj un negrib to saprast.

— Viņa klusē! — iegavilējas kaimiņiene, kura bija gribējusi mierināt Ģerdu. — Tā ir atzīšanās! Ģerda Trūdēs rokās zaudē samaņu. Meiča ar lielām pūlēm aizvelk paģībušo līdz tuvākam krēslam un nosēdina. Neviens tai nepalīdz. Kamēr krustmeita nodarbojas ap krustmāti, bars arvien vairāk iekarst.

At​skan draudi, lāsti, zaimi. Drošsirdīgākie jau grib grābt ciet raganu un stiept uz rātsnamu.

Tad ienāk vecais, bezzobainais rātes tiesnesis Ādams Kunce divu' apbruņotu rātskalpu pavadībā.

Bars pašķiras. Raganu tiesnesis pienāk pie Trūdēs un paģībušās Ģerdas. Aizskar ar savu amata spieķi mācītāja meitas plecu.

— Likuma vārdā!

Trūde atgriežas. Viņas sejā nav ne pilītes asiņu. Bet acis liesmo.

— Seko man! — Tiesas vīrs pacel svinīgi spieķi.

14 Amtmanis Andrejs Sarfenbergs domā par Trūdēs glābšanu. Norunātā bēgšana neiznāca, fanātiskie pil- tenieši aizsteidzās nodomam priekšā. Bet vēl ir viena cerība. Viņš iet uz pili pie stārasta aprunāties.

Landrāts Dītrihs Maidels. ir saslimis, saaukstējies braucienā uz Aizputi pagājušo nedēlu. Viņš tomēr ceļas no gultas, ietinas kažokā un, atsēdies pie kamīna, pieņem savu amtmani.

Vecās, pussagruvušās bīskapa pils ieplaisājušie mūri ir mitri, un stārasta dzīvojamās telpās, gan mājīgi iekārtotās, dveš pelējuma gaiss. Viss Piltenē iet uz postu, un arī landrāts tic, ka piepildās kādreiz notiesātās raganas — Sisu mājas saimnieces lāsti. Tādēļ viņš ar dzīvu interesi uzklausa Šarfenberga stāstu par nupat mirušā mācītāja meitas nodošanu raganu tiesai.

Kad amtmanis beidzis, Maidels, domīgi kamīna ugunī raudzīdamies, papurina galvu.

— Es neticu, mīļais Šarfenberg, ka Huneka meita varētu būt ragana. Viņa ir audzināta baznīcas garā, un nelaiķis mācītājs bija pārāk sirdīgs sātana apkarotājs. Kā gan Trūde varētu būt tiekusies uz pretējo pusi? Un vispār tā raganu sērga pie mums ir nejēdzība! Nekur citur visā hercogistē tā neliesmo sārti kā Piltenē. Man liekas, ka lielāko daļu apsūdzēto nabaga sieviešu par raganām pataisa mūsu pārāk centīgā raganu tiesa. Nesen par to pārrunāja landtāgā — tāpat garāmejot. Tad landrāts Heikings izteicās ļoti zobgalīgi, ka vecajam Ādamam Kuncem sen būtu sakaltusi mēle, ja māņticīgie pilteņieši tam laiku pa laikam neapgādātu kādu raganu; raganu prāvas esot viņu vienīgā bauda, un tikai tās varot tā bezzobainā mutē likt saskriet siekalām.

— Tas ir Joti saprātīgi teikts, landrāta kungs, — amtmanis iebilst. — Man gadījies novērot rātskungu Kunci pēc tiesas sēdēm. Viņš priecājas kā bērns, kad izspiedis no kādas nabaga sieviņas atzīšanos.

— Es esmu arī pārliecināts, — stārasts turpina, — ka toreiz, pirms ilgiem gadiem, notiesātā Sisu saimniece nebija burve un ne viņas, ne arī citu sārtā sadedzināto mākslas ir vainīgas pie posta, kas gadu no gada arvien vairāk piemeklē Pilteni, bet gan pašu tiesnešu neprāts un — es šinīs dienās slimodams to iedomājos — galvenā kārtā nabaga izmisušās Sisenes lāsti. Ar dieva piesaukšanu viņa toreiz nolādēja pilsētu . . . Vajadzētu patiesi reiz darīt galu laužu dedzināšanai. Bet tas nestāv manā varā. Man pat pašam sava amata pienākumā jāpiedalās tiesas sēdēs, bet, tā kā šīs nejēdzības man derdz, tad atsvabinos no tām, sūtot savā vietā fogtu. Tak arī fogts, liekas, nav neko daudz labāks par Kļjnci un Klēveru.

— Godājamais landrāta kungs, — Sarfenbergs ieņem elpu, sajuzdams, ka valodas ievirzījušās viņa apciemojuma iemeslam labvēlīgā gultnē, — ja jūs reiz mēģinātu pats piedalīties tiesas sēdē, varbūt jums izdotos vest apmātos pie prāta un panākt nelaiķa Huneka meitas atbrīvošanu. Trūde ir krietna meiča ar labu sirdi un gaišu galvu. Jūsu paziņa no Jelgavas galma laikiem — Ugāles meža ciema saimnieks, bijušais virsnieks Ermanis Zviedris, kad to satiku Ventspilī un nodevu tam jūsu uzdevumā Huneku Ģerdas vēstuli, arī slavēja meiteni. Viņa gribot apmesties pie tā uz pastā​vīgu dzīvi…

— Tā? … Patiesi, šī krietnā vīra dēj vajadzētu kaut ko darīt mācītāja meitas labā . . . Kad rātes tiesa domā V nolikt sēdi?

— Kunce nekavēsies.

— Zēl, ka taisni tagad man uznācis šis nelāga drudzis … Ja es tomēr mēģinātu celties un iet uz rīitsnamu .. .

Sarfenbergs raugās stārastā: tā bālā piere apklāta sviedru rasu. Viņa pleci, pat kažokā tīti, dreb, kaut gan kamīna svelme izplata ap sevi patīkamu siltumu. Nē, šādā stāvoklī nav iespējams sēdēt ilgas stundas, varbūt pat visu dienu pie tiesas galda aukstajā rāts​namā.

— Ja varbūt varētu, amtmanis iebilst, — kaut kāda iemesla dēj atlikt tiesāšanu?

Maidels pavīpsnā.

— To varētu tad, ja arī fogts būtu slims.

— Fogls ir spirgts un vesels.

— Un tādēļ fogtam jāaizbrauc no Piltenes. Ja viņa te nebūs, tiesa nevar notikt. Ir vajadzīgi trīs locekli sprieduma teikšanai. Fogtam jābūt tik ilgi prom, ka​mēr varu pats piedalīties sēdē.

— Bet kā to izdarīt?

— Es izdomāju. Drīz jānotiek jaunu landrātu izvēlēšanai mirušo vietā. Šai sakarā es «Jūtīšu fogtu uz Kuldīgu un Aizputi. Tas jādara tūlīt, vēl šodien, iekams Kunce nav nolicis tiesas dienu. Pirms nedējas fogts neatgriezīsies, tik ilgi tiesa būs jāatliek, un pa tam es — ar dieva palīgu — ceru tik tālu atveseļo​ties, ka varēšu iet uz rātsnamu.

— Patiesi, tā ir laba iedoma.

— Tādēļ ejiet, mīļais amtman, aiciniet tūlīt pie ma​nis fogtu!

Sarfenbergs pieceļas un steidzas izpildīt uzdevumu. Vēl to pašu dienu fogts aizbrauc. *** Nedēļu vēlāk rātsnamā notiek Trūdēs tiesāšana. Landrāts Maidels ir atkal uz kājām. Siltajā kažokā ietinies, viņš sēž ar sarkanu drānu apklātā galda galā. Otrā galā jaunākais tiesnesis — mazliet aprobežotais rātskungs Hanss Klēvers. Priekšsēdētāja vietu ieņem vecais, bezzobainais, fanātiskais Ādams Kunce. Tā parasti īgnā seja raganu tiesas sēdēs staro svinīgā pašapziņā. Blakus pie pults stāv skrīveris.

Nemīlīgajā, drūmajā tiesas istabā bez sarkanā galda vēl atrodas tikai moku sols. Šodien to nelietos, jo liecinieku noklaušināšanu Kunce novelk arvien gandriz līdz pašam vakaram, izprašņādams visus sīkumus, ļaudams vaļu apvainotāju apgalvojumiem un fantāzijai. Tā viņš savāc tik daudz apvainojumu, ka tiesājamais uz visiem pat nespēj atbildēt un galu galā, gluži ap​mulsis, atzīst visu, ko no tā grib dzirdēt.

Priekšsēdētājs atklāj sēdi. Huneka Trūdēs prāvai jau ir priekšā labs saišķis papīru — aktis no iepriekšējās tiesas, kad meiču notiesāja sadedzināšanai uz sārta irt etfigie. Nu Kunce tās atkal svinīgi ceļ galdā.

Veselu stundu skrīveris lasa veco protokolu, laiku pa laikam pārtraukts ar priekšsēdētāja piezīmēm un paska idroj umiem.

Pēc tam sākas liecinieku nopratināšana. Tiesas kalps pa vienam sauc iekšā lieciniekus. Tie runā plaši un gari, atkārtodami pirmajā tiesāšanā teiktos apgalvojumus un apvainojumus. Bieži viens otrs sapinas pret-_ runās, un Maidelam, ar pūlēm sekojošam sarežģītajām liecībām, vairākkārt jāceļ iebildumi. Bet vecā Kunces atmiņa ir apbrīnojama, un viņš prot visu atkal savest sakarībā.

Pienāk pusdienas laiks. Sēdi pārtrauc, un pēc maltītes tā atkal turpinās. Līdz krēslai ievelkas liecinieku izsaukšana. Tad viss liekas kārtībā, un nākošā dienā var sākties apsūdzētās pratināšana.

Skrīveris ir noguris. Maidelam galva griežas no visu dienu dzirdētām aplamībām. Bet Kunce un Klēvers tikai tagad sāk īsti iesilt. Tak .sēde jābeidz.

Otrā dienā jau agri atkal tiesa sēstas pie galda. Vecais Kunce nevar sagaidīt raganas pratināšanas sākumu. Viņš jau sēž savā vietā un, kad ierodas tā biedrs Klēvers ar stārastu Maidelu, nepacietīgi uzsauc rātes kalpiem: — Ko gaidāt! Vediet iekšā apsūdzēto! Atri!

Pēc brītiņa kalpi atgriežas ar Trūdi bendes pava​dībā.

Priekšsēdētājs sāk pēc visām formalitātēm: — Kāds viņas vārds, pavārds?

Trūde izskatās bāla un novājējusi. Seja kā bez dzīvības. Tikai acis tumši deg zem puspievērtajiem plak​stiņiem. Viņa atbild mierīgi, dobji, dzijā vienaldzībā, kā liekas.

—- Trūde Huneka.

— Vecums?

— Astoņpadsmit gadu, — Dzīvesvieta?

— Pagaidām Piltene.

— Vai viņa zina, par ko tiek apvainota?

— Nē un jā.

— Kas tas ir — nē un jā?

— Tiesa man nav teikusi, kādēļ tiku sagrābta. Iemeslu varu uzminēt, jo pazīstu tiesnešu tieksmes.

— Tā ir tukša runāšana. Atbildēm jābūt īsām un noteiktām. Vai viņa zina, kādēļ apcietināta?

Trūde klusē. Velli Kunce atkārto jautājumu. Trūde ir noņēmusies teikt tikai to, kas viņai skaidrs un par ko var būt droša, ka atbilde pat mulsināšanas gadījumā būs viena. Veselu nedēļu pavadīdama cietumā, viņa visu pārdomājusi un pārlikusi. Trūde klusē. Bet Kunce neatlaižas. Viņš no savas puses pat nenozīmīgākos sīkumos prasa tādu atbildi, kādu pats vēlas. Viņam ir sava kverkšķināšanas sistēma, ilgus gadus lie​tota ar labiem panākumiem.

— Ko viņa domāja, — viņš mēģina no citas puses tikt pie atbildes, — kad šī gada februāra trīspadsmitā dienā es ar rātes kalpiem ierados viņas tēva namā?

— Domāju, ka rātskungs Ādams Kunce ieradies peЈ manis.

— Tātad viņa zināja, par ko to apcietina?

— Es to nevarēju zināt, bet uzminēt gan.

— Noteiktu atbildi — jā vai nē?

Dītriham Maidelam apnīk šī sīkumīgā niekošanās. Viņš saka stingri: — Iesim tālāk, priekšsēdētāja kungsl Tā jūs varat vēl samulsināt noklaušināmo. Bet tāds tak, es ceru, nebūs jūsu gluži lieko un nevajadzīgo jautājumu no​lūks? _ Veca Kunces piere piesarkst. Viņš mazliet apjūk, jo patiesībā allaž savu noklaušināšanu dibina tikai uz apmulsināšanu, kaut gan pie šī jautājuma vēl nav ko mulsināt, un te parādās tikai viņa sīkumainā forma​litāte un savā ziņā — tiepība.

— Atļaujiet, landrāta kungs! — viņš saka asi. — Noteiktas atbildes prasīšana nevienu nevar apmulsināt. Bez tam nebūt nav lieki zināt, vai pati inkvizlte zina vai nezina, par kādu noziegumu to tiesā.

No tā varēsim taisīt slēdzienus turpmākā gaitā.

— Es prasu pāriet pie turpmākā.

Kunce parausta plecus un, paraudzījies papīros, īgni jautā tālāk: — Vai viņa atzīstas, ka pagājušā — 1709. gada pavasarī tā aizbēgusi no tēva mājas uz Sumpurņu ciemu?

— Es tad atstāju tēva māju un aizgāju līdz savai audžumāsai Marijai uz lielā vēra vidu, kur dzīvo viņas tēvs.

— Uz Sumpurņu ciemu?

— Tā jūs to saucat.

— Ja tur dzīvo sumpurņi, tad tas ir Sumpurņu ciems.

— Tur sumpurņi nedzīvo.

— Vienalga, sumpurņi, dēmoni, ļauni gari.

— Tur mājo krietni, godīgi cilvēki.

— Tā? Pie kādas draudzes tie pierakstīti?

— Viņi nav nevienā draudzē.

— Ļoti labi. Tātad tie ir ļaudis, kuri atteikušies no dieva.

— Nebūt ne.

— Bez draudzes, bez baznīcas nevar būt dieva.

— Ja tā, tad pirmsākumā jau būtu bijusi baznīca, draudze un tās radījušas dievu? …

Landrāts nespēj atturēt smaidu. Viņš priecājas par jauno meiču, kuras prāts izrādās nesalīdzināmi pārāks par tās tiesneša prātu.

Bet Kunce nemana atbildes ironiju; gandrīz apmātā vientiesībā viņš turpina; — Kas atsakās no kristīgas baznīcas, tas ir pagāns. Un pagāni kalpo vellam. Tātad to dara arī Sumpurņu ciema iedzīvotāji. Atzīsties!

— Vēra ciema ļaudis nekalpo vellam. Viņi piesauc debestēvu.

— Tā? Tu apgalvo, ka tie ļaudis, tie pagāni, tic kris​tīgo dievam?

— Nepavisam es to neapgalvoju.

Atkal vecā tiesneša piere piesarkst.

— Vai tu gribi mani mulsināt?

— Tādas gribas man nav.

— Tu teici, ka viņi piesaucot debestēvu.

— Teicu.

— Un tūlīt noliedz, ka viņi ticot dievam.

— Nekad to neesmu darījusi.

— Nepiesienies pie maniem vārdiem! Neapgalvodama, ka pagāni ticot dievam, tu ar to pasaki, ka viņi netic.

— Viņiem nav jātic dievam. Viņi to zina.

— Ko zina?

— Zina dievu.

— Bet netic tam.

— Mēs ticam tam, ko nezinām. Ko zinām, tam vairs nav jātic.

Kunce izvelk mutautiņu un sāk slaucīt uz kailās galvas parādījušos sviedrus. Viņa jaunākais biedrs, saraucis zemo, aprobežoto pieri krunkās., bargu skatu urbjas Trūdē. Stārasts Maidels, pavisam aizmirsis tiesai piederošos svinību, neslēpj prieku par mācītāja meitas drošo, noteikto, saprātīgo valodu. Arī pati Trūde, liekas, nedomā par savu likteni, aizrāvusies ar interesanto disputu, kurā tagad izdevība lietot tēvoča Ādama loģikas stundā iemācīto secināšanas mākslu.

Kunce atņem elpu un turpina iztaujāšanu. Sīks ir viņa prāta apjoms, tas nespēj sekot no šaurajām baznlcas dogmām atbrīvojušās Trūdēs dievības atziņām. Viņš nesaprot meičas domu atraisīto lidojumu un, turēdamies tikai pie izteiktā vārda, sapinas pats savos jautājumos. Viņš netiek no vietas. Beidzot, iedzīts strupceļā, viņš jūt galvā kaut ko skalojamies. Viņš neko vairs nesaprot, smagi atgāžas krēsla atzveltnē un pamāj biedram turpināt pratināšanu.

Tiesnesis Klēvers nokāsējas un uzņemas izvest priekšsēdētāju no purva.

— Lai viņa man pasaka, — viņš sāk bargi, gandrīz nikni, — vai viņa pieder pie svētās evaņģēliski lute​riskās baznīcas vai ir no tās atteikusies un piegrie​zušies sātana kalpībai?

— Esmu pierakstīta mūsu baznīcā. Sātanam ne​kalpoju.

Atbilde neapmierina jauno, centīgo tiesnesi. Viņš jūt, ka inkvizlte noteikti atbild uz jautājumiem, tomēr kaut ko noklusē. Viņš saprot, ka skuķes asajam prātam nevar piekļūt ar parastiem, trafaretiem jautājumiem, kuri vienkāršos Jautiņus piespiež atbildēt pēč noklaušinātāju vēlēšanās. Tikai tagad, pirmo reizi, viņš nojauš, ka tiesnesim varbūt dažkārt nepieciešams gaišs prāts un kaut cik izglītības.

Jaunais rātskungs un raganu tiesnesis, Piltenes tirgotājs, gan lasīt un takstlt pratējs, bet citādi maz

skolots virs, piespiežas izdomāt, kā uzstādīt jautājumu, lai gudro skuķi ķertu. Beidzot tam iešaujas kaut kas prātā.

— Lai viņa man saka taisni, bez locīšanās — vai dievs ir vai nav?

Trūde jūtas nogurdināta no neprātīgās kverkšķinā- šanas, kura vairākās garās stundās vēl ne pie kā nav novedusi. Viņā rodas spītība un naids pret saviem mocītājiem. Nicīgi tā paraugās tiesnesi un atbild skarbi: — Man viņš ir!

Klēvers sajūt izaicinājumu.

— Vai tu ar to gribi teikt, — viņš iekaistas, — ka man viņa nav?

— Jums viņa nav! Visa dzīva radība zemes virsū sajūt dievību, pat zāles asniņš, pat vabolīte, bet jūs, augstie, gudrie kungi, -- jūs bēgat no dieva un slēp​jaties sava sātana ēnā! • — Kā? Tu mūs apvaino vella kalpībā?

— Jā! Velis jums ir tuvāks nekā dievsl — Nedzirdēti! — Kunce pielec kājās.

— Tā ir visnegantākā bezkaunībai — Klēvers sit dūri uz galda.

Landrāts Maidels sēž mierīgi un domīgi raugās Trūdē. Cik daudz ierosinoša viņš guvis no šīs jaunās meitenes… Viņš cieši noņemas darīt visu, lai to glābtu, Abi rātskungi plosās nevaldītā uztraukumā. Vīsta dūres, draud Trūdei, nolamā to. Tiesas cieņa ir satri​cināta. Šodien sēdi turpināt nav iespējams.

— Aizvest inkvizīti! — uzkliedz Ādams Kunce.

15 Nākošā dienā tiesneši sēž bargi un saīguši. Vecais Kunce, kuram raganu prāvas arvien ir bauda, šoreiz, liekas, nejūt nekādu prieku. Arī bendes rīcība ap moku solu •— šo brīnum jauko ierīci, kas bez kādām pūlēm tik viegli un patīkami izvelk no apvainotā patiesību, ka tiesas spriešana top tīrā bērnu spēle, viņu nelīksmo. Sabozies viņš sēž savā priekšsēdētāja krēslā, šķirstīdams aktis, un pat nepaceļ galvu, kad rātskalpi ieved Trūdi.

Trūde šodien izskatās žirgta un sprigana — kā vie​sos, nevis kā uz spīdzināšanu nākdama.

Maidels skumji paraugās inkvizītē un nodomā: «Nabaga bērns! Viņa nenojauš, kas to sagaida. Viņa savus neldzīgos tiesnešus laikam vairs neņem nopietni. Bet es visu nakti nevarēju gulēt, domādams, kā nelaimīgo glābt. Tikai valdnieks spēj apžēlot un izraut no inkvizitoru rokām burvībās apsūdzētu cilvēku. Tak patlaban mūsu zemē valdnieka nav, jo jaunais hercogs Fridriķis — kaut gan pēc prūšu ķēniņa un krievu cara vienošanās atzīts vēl uzturas pie tēvoča ārzemēs un nezin kad atgriezīsies Kurzemē… Un, vai manos spēkos būs krietno meiču pasargāt no sārta, to grūti ticēt… Bet kaut kas jāmēģina darīt…

Stārasts, landrāts Dītrihs Maidels, tāpat kā viņa amtmanis Sarfenbergs, stāv pāri sava laika ļaudīm un uzskatiem un sevišķi pāri tumšo pilteniešu raganu un t burvju nejēdzīgai mānijai. Bet viņam sava amata pienākuma robežās nav varas likt šķēršļus to trakošanai. Rātes tiesneši pilda tikai likumu, kāds parasts no tēvutēvu laikiem. Pret tiem tikai ar laimi un izmaņu viņš cer ko panākt.

Trūde nostājas pie tiesas galda un, it kā nevarēdama sagaidīt vakardienas disputa turpinājumu, izai​cinoši raugās tiesnešos.

Pēc brītiņa vispārēja klusuma priekšsēdētājs iesāk, nepaceldams skatu: — Es gaidu no viņas skaidras un saprātīgas atbildes. Lai viņa neko neslēpj par saviem negantiem

darbieml Mums ir stipri līdzekļi piespiest viņu teikt visu patie​sību … Tātad sāksim.

— Sāksim! — Trūde ieņem elpu, sagatavojusies uz cīņu.

Kunce pamet acumirklīgu nejauku skatu pārdroš- niecei un atkal nogrimst aktīs, Sādu inkvizīti viņš savā ilgajā amata pildīšanas laikā redz pirmo reizi. Līdz šim visas stāvēja tiesas priekšā^ drebēdamas, izmisušas, bez cerībām; Huneka meitas skats ir izaicinošs, bezkaunīgs, tā neapmulst, bet pati cenšas mulsināt un pat uzdrošinās apvainot tiesu.

— Gan to padarīs rāmu moku sols. — Kunce saņemas, un ap viņa bezzobainās mutes, kaktiņiem savelkas apmierināta smaida krunkas. Viņš paceļ blāvo skatu pret inkvizīti un iesāk parastās, simtiem reižu jau atkārtotās, no galvas iemācītās nopratināšanas frāzes, pie kurām — tāpat kā pie tēvreizes — tam vairs nav nekas jāpārdomā.

Viņš saka īgni: — Ka viņa ir ragana, par to vairs nav šaubu. Tas pierādīts ne tikai ar liecinieku izteikumiem,- bet tāpat ar pašas apsūdzētās izturēšanos. Tomēr tiesa nevar notiesāt bez labprātīgas atzīšanās un tai jādzird no pašas inkvizltes mutes visi viņas grēka darbi. Tātad pirmkārt: kas viņu pamudināja atkrist no dieva un mesties sātana kalpībā?

Trūde sausi iesmejas.

— Tā mēs nekur netiksim, godājamais tiesas kungs.

— Kādēļ? — Kunce bargi sarauc uzacis.

— Jūs tak gribat dzirdēt saprātīgas atbildes?

— Protams.

— Saprātīga atbilde var būt tikai uz saprātīga jau​tājumu. Jūsu pirmais jautājums tāds nav.

Raganu tiesneša piere piesarkst.

— Kā — nav?

— Zinātājs nevar prasīt paskaidrojuma no tā, kas nezina.

— Ko viņa nezina?

— Es neko nezinu par to, ka būtu atkritusi no dieva un metusies sātana kalpībā, un tātad nevaru atbildēt, kurš mani būtu pamudinājis darīt to, ko neesmu da​rījusi.

Priekšsēdētājs nespēj apķerties, ko teikt. Viņa biedrs turpina: — Tātad viņa noliedz, ka tā būtu saistījusies ar ne​labo.

— Noliedzu, jo tā nav.

— Viņa neatzist sevi par raganu?

— Neatzīstu. Tikpat maz esmu ragana, cik jūs, cie​nītie kungi, esat burvji.

— Klusil — uzsauc Kunce nevaldāmās dusmās.

Iestājas baigs klusums, kamēr tiesneši saņemas. Klē​vers turpina: -h Tātad tu noliedz, ka esi no Sumpurņu ciema naktīs/ atlidojusi uz Pilteni un mocījusi nabaga iedzīvo​tāju bērnus, lopus?

— Augstā tiesa! — Trūde saslejas. — Ja es šīs mākslas patiesi prastu, tad, ticiet man, es nenolaistos pie nabaga ļautiņiem, bet ierastos pie jums!

Tiesneši sarkst un bālē. Šādas bezkaunības tie vēl nav dzirdējuši. Atkal paiet labs laiciņš neomulīgā klu​sēšanā. Atkal Klēvers pirmais saņemas: — Iesim tālāk! Kāpēc tu' atgriezies Piltenē?

— Dabūju zināt, ka tēvs ļoti slims.

— Kas tev nodeva šo ziņu?

Trūde tūlīt neatbild. Viņa saprot, ka nav labi iepīt nejēdzīgajā tiesā cilvēkus, kas pret viņu bijuši labi.

— Nu? — Klēvers cerībā, ka reiz ticis uz īstā ceļa, tincina. — Kas tev šo ziņu nodeva?

— Ermanis Zviedris.

— Kas tas tāds?

— Meža ciema saimnieks.

— Tas sumpurnis?

— Nē.

— Kas tad?

— Es jau teicu: Zviedris. '!> — Tu noliedz, ka viņš būtu sumpurnis?

— Viņš tas nav.

— Kas tad viņš ir?

— Zemnieks. Tāds pats cilvēks kā jūs.

— Bez šādiem paskaidrojumiem!

— Neņemiet ļaunā: bez tiem jūs ļoti grūti saprotat, ko saka.

— Es prasu īsas atbildes! Bez prātošanas! Tātad tu esi saņēmusi ziņu no šī… Zviedra?

— Jā.

—- Kā viņš varēja zināt, ka mācītājs Huneks, tavs tēvs, ir sasirdzis?

— Viņš bija pilsētā.

— Piltenē?

— Nē. Ventspilī.

— Kā Ventspilī var zināt, kas notiek Piltenē?

— Varbūt tur nezina. Viņš atnesa man no turienes krustmātes Ģerdas vēstuli. ' — Tā? Kas viņam šo vēstuli nodeva?

— To vislabāk pateiks viņš pats.

— Ar to nevaram apmierināties. Arī tiesai tas jā​zina.

— Aiciniet šurp Ermani!

— Es neprasu no apsūdzētās padomus! — atkal Klē​vers iekarst.

Iekarst arī Trūde: — Augstā tiesai Jūs te maļaties uz vietas un netiekat tālāk. Jūs esat gluži nevarīgi. Paši jūs pie skaidrī​bas nevarat tikt un iztaujājat mani. Tad klausieties jel, ko jums paskaidro!

Tas nu ir par daudz, Klēvers pielec kājās. Kunce vista dūres un nevarīgi šņāc. Arī landrāts nemierīgi grozās sēdekli: viņa aizstāvamā pārāk sanikno tiesu un tīši uzveļ sev tās bardzību.

Pamazām uztraukums atkal norimst. Klēvers turpina sakostiem zobiem: — Tiesa nav apmulsināma ar vellu gudrību … Mēs izzināsim visu patiesību.

— Es palīdzēšu, — Trūde saka vislielākā vientiesībā. — Te nav no svara, kas kuram nodevis ziņu par mana tēva slimību. Tiesai pilnīgi pietiek, kad tā pārliecinās, ka esmu saņēmusi krustmātes rakstu. Šī vēs​tule ir uz mana galda. Varat likt viņu atnest kā pie​rādījumu.

— Labi, — Klēvers nošņāc. — Turpināsim… Vēl pēdējais jautājums: vai tu atzīsties, ka esi apbūrusi savu tēvu?

— Es būtu …

— Jā, tu! Ka tu ar dēmonu palīdzību esi viņu iedzi​nusi nāvē!

Trūdēs acis iegailējas, vaigi sārtojas. Viņa apmulst, tad iesaucas, gandrīz kliegdama: — Kas šādu nelietību izdomājis?

— Atbildi: jā vai nē!

— Tad nē jel! Nē!

— Pietiek! — saka Kunce un pagriežas pret bendi. — Nagu skrūves!

Bende saņem meiteni un pieved pie moku sola. Tā gandrīz ar ziņkāri, apbrīnojami vientiesīgā mierā raugās dīvainajā ierīcē un instrumentos, un liekas, ka viņa labprāt iepazītos ar šiem tiesas atribūtiem, kaut arī tas darītu mazliet sāpes.

«Kliegt gan es nekliegšu,» viņa pie sevis apņemas.

Bet tūlīt Trūdēs miers izgaist. Bende atrauj vaļā tās jaciņu, izģērbj spīdzināmo. Meitene cīnās, neļaujas. Nāk palīgā bendes kalpi.

Drīz meiča stāv pie moku sola kaila. Gluži izmisusi no kauna, viņa zaudē visu drošsirdību, mieru, enerģiju. Tad ar pārcilvēcisku gribasspēku uzveic dabīgās cilvēcīgās un sievišķīgās sajūtas un, varonīgi saslēju​sies, stāv atkal cienīgi klaušinātāju priekšā visā savā briestošas jaunavības daiļumā.

— Nekaunīgā, skaistā ragana! — nomurmina jaunais tiesnesis Klēvers, tīksmaini raudzīdamies upura kailumā. — Tā nemaz nekaunas: atkal pierādījums viņas vainai.

Bendes kalpi satver inkvizītes rokas, un meistars uz​liek nagu skrūves.

Priekšsēdētājs uzsāk nopratināšanu pirmajā pa​kāpē — tā sauktās maigās mokas.

— Vai atzīsties,.ka esi sabiedrojusies ar sātanu?

— Nē.

— Pievilkt skrūves!

Bende dara savu darbu.

Trūdēs seja saraujas. Viņa sakož zobus. Tad ieklie​dzas paklusi, apvaldīti. Bende griež. Upuris lokās.

Pār lūpām tam izlaužas vaidi. Vairs viņa nevar ciest. Kliedziens seko kliedzienam. Vecā Kunces bezzobainā mute smaida. Viņš jūtas laimīgs un pacilāts sava amata pienākumu pildīšanā. Arī tā biedrs upura mokās atkal atgūst mieru un tiesnesim pienākošos cienību. landrāts Maidels sēž, seju rokām aizklājis. Katrs nelaimīgās kliedziens atbalsojas viņa dvēselē un plosa to. Viņš cieš līdz katram skrūves pagriezienam. Meitenes cēlums un varonība ir iekarojusi viņa sirdi, un viņš lielā saviļņojumā apņemas: «Lai vai kas, bet man jāglābj nabaga Trūde no sārta. Kaut dievs viņai dotu spēku vēl šodien izturēt!»

— Piegriezt! — skan Kunces balss cauri vaidiem un kliedzieniem.

— Pirmajā gājienā vairs nevar, — saka bende, — Labi. Mazliet atlaist!

Skrūves atslābst. Vaidi top klusāki.

— Nu? — tiesnesis jautā. — Vai atzīsties?

Trūdēs seja ir zilgana. No pirkstu galiem sūcas asinis. Viņas skats, izmisuma un šausmu pilns, klīst ap​kārt pa telpu bez kāda mērķa.

— Atbildi! — saka Klēvers.

— Labi, — Trūde izdveš. — Atņemiet skrūves, tad teikšu.

— Noņemt!

Dzelzīm nokrītot, meiča uzelpo, tad cērt bendem skanīgu pliķi, ka asinis vien nošķīst no sakropļotiem pirkstiem.

— Suns tu esi, ne bende! — viņa sauc asarās.

Tiesneši sarauc uzacis, bet bende, - noslaucīdams vaigu, norūc labsirdīgi, nebūt neņemdams ļaunā pliķi: — Es daru savu pienākumu.

— Pienākumu! — Trūde šņukst. — Tas ir nekrietns, nelietīgs pienākums! Tikai pēdējais cilvēks, kam krūtis nav sirds, var uzņemties šādu amatu! Es labāk nomirtu badā nekā ēstu tavu asaru un asiņu slacīto maizi!

— Pietiek! — uzsauc Kunce. — Atbildi uz jautā​jumu!

— Vai esmu ar sātanu sabiedrojusies?

— Jā.

— Tagad pirmo reizi mūžā redzu dzīvas sātanus: tie esat jūs, necilvēki!

— Klusi! — kliedz Kunce.

Klēvers vīsta dūres un nespēcīgās dusmās šņāc:

— Ragana!

— Nelgas! — Trūde bāž mutē asiņojošo pirkstu galus. — Ko jūs ar savām elles mocībām gribat panākt?

— Vaļsirdīgu atzīšanos.

— Man nav ko atzīties. Jūsu apvainojumi ir muļ​ķīgi, nepamatoti.

— Gan tu atzīsies!

— Nē, bet jūs mani nogalināsit gan.

— Neraizējies! Tas nenotiks. Bende savu amatu prot, un vēl neviena ragana uz moku sola nav garu izlaidusi. Tu atzīsies!

— Nekad!

— Tūlīt redzēsim.

Kunce pamāj bendem.

— Otro gājienu! Vidējas mokas!

Bende tuvojas Trūdei. Tā cīnās, pretojas izmisuma spēkiem. Bet velti. Viņu sagrābj, nogulda uz sola.

— Pagaidiet! — skaļā balsi iesaucas landrāts un pieceļas. Viņš ir bāls, viņa rokas dreb. — Nav nozīmes turpināt spīdzināšanu.

— Kā tā?

— Es domāju, ka Trūde Huneka neatzīsies.

— Viņa atzīsies! — ar vellišķu smīnu saka Kunce.

— Esmu pārliecināts, ka viņa nav ragana.

— Šāda pārliecība, godājamais landrāt, tiesnesim nedrīkst būt.

— Kādēļ nedrīkst būt?

— Tad viņš vairs nevar bezkaislīgi spriest.

— Tā pareizi! Tiesnesim nedrīkst vēl pirms izmeklēšanas beigām būt gatavs spriedums. Bet jums, kungi, tas jau ir!

— Kā jūs to varat apgalvot?

— Jūs maldāties.

— Es redzu, dzirdu.

— Nepavisam. Pirms apsūdzētās vaina nav pierādīta, to nedrīkst saukt par raganu. Bet jūs abi vairāk​kārt tā apzīmējāt nopratināmo.

Vecais tiesnesis tiepīgi iekniebj bezzobaino muti. Viņš nevar izlocīties.

— Nu jā, — beidzot tas mēģina taisnoties, — ragana viņa ir, tas skaidrs, un tātad tas vārds — pats par sevi saprotams — varēja kādreiz pasprukt… Bet hav nekāda iemesla pārtraukt nopratināšanu.

— Es saku, tas būs veltīgi.

— Viņa atzīsies, landrāt, atzīsies. Varat būt mierīgs.

— Velti gaidāt! — Trūde pārtrauc Kunci. — Es zinu jūsu nelietīgo tiesāšanu. Jūs tik ilgi spīdzināt cilvēkus, ka tie vairs nevar izturēt un saka visu, ko jūs vēlaties. Bet no manis jūs neizdabūsit šādu aplamu atzīšanos, -jo es zinu, ka tad metīsit mani sārtā. Es labāk miršu visbriesmīgākās mokās, bet pierādīšu, kādi ne​lieši jūs esat!

— Aizbāzt muti inkvizītei! — kliedz Klēvers.

Kunces bālās acis ļauni zibiņo, kā gribēdamas iznī​cināt nevaldāmo meiču, Bende paņem lupatas vīšķi.

— Nevajag! — Trūde atmet ar roku. — Neteikšu vairs neviena vārda. Man pietiek!

Priekšsēdētājs atkal piegriežas stārastam: — Tātad, godājamo landrāt, nav iemesla pārtraukt tiesas sēdi. Un galā mums jātiek ar mazo negantnieci. Jo ātrāk, jo labāk. Turpinām! Otro gājienu!

— Es pretojos! — Maidels paceļ roku, apturēdams bendes kustību.

— Viena balss pret divām. — Kunce parausta plecus.

— Es nepieļauju! — parasti mierīgais, flegmatiskai3 stārasts iekaist.

— Bet kādēļ?

— Uz moku sola jūs sakropļosit meiteni. Un ja nu viņa neatzīstas, ja izrādās, ka tā nav vainojama bur​vībās, kurās to nepatiesi būtu apsūdzējuši?

— Vēl nav bijis gadījuma, kad ragana neatzītos.

— Atkal jūs, cienība, lietojat šo apzīmējumu. Pa- priekšu tas jāpierāda.

— Bet to var tikai uz moku sola panākt.

— Ir drošāks ceļš.

— Kāds?

— Ūdensprove.

— Tas tagad grūti izdarāms. Venta aizsalusi.

— Var izcirst āliņģi. Cik lielu tik gribat.

— Tam vajadzētu daudz lieka laika. Šodien vairs nepaspēs ledu uzlauzt.

— Neko darīt. — Atviegloti uzelpo Maidels, neizrādīdams, ka taisni tas ir viņa nolūks: atlikt tiesu uz rītdienu. — Tad tā paliek …

Kunce saviebjas, bet saprot, ka nevar pretoties. Viņš nedomā, ka daudz zaudējis: saltajā ūdenī iemests cilvēks, kaut arī sasiets, tūlīt negrims, bet turēsies. Un, ja apsūdzētā nenoiet kā akmens dibenā, tad ir pierā​dīts, ka tā ragana. Viņš piekāpjas, un tā biedram jā​dara tas pats.

Bende aizved Trūdi uz rātsnama cietumu, un tiesneši dodas mājās. *** Otrā rītā kā vējš Pilteni apskrien uztraucoša ziņa: «Ragana Trūde Huneka izgaisusi savā apcietinājumā aiz bultām un atslēgas. Ļaunie gari ar burvibām atbrī​vojuši savu bandubiedreni.»

— Te skaidrs pierādījums, — jaunākais tiesnesis lepni saka stārastam, — ka šī negantniece patiesi bi​jusi raganai Vecais Kunce niknumā un uztraukumā nevar paru​nāt. Viņš nodomā pie sevis: «Taisni viņai, šai nekaunīgai pārdrošniecei, vajadzēja izsprukt no maniem nagiem! Tā ir vislielākā nelaime. Es labprāt atdotu pusduci citu raganu pret šo vienu!»

16 Mums jāatgriežas atpakaļ notikumu gaitā.

Ir īsi priekš pusnakts. Piltene jau sen dus dziļā ziemas miegā. Sen apdzisuši pavardi, nodzēstas namos sveces un spuldzes. Tikai klusajā, tukšajā rātsnamā vēl kādā logā vāji atmirdz gaismiņa. Tur rātes cietuma sarga kambaris. Vecais Mārtiņš vēl ņav licies gultā. Viņš sēž pie pudelēm apkrauta galda ar otru vīru gurdenās sarunās par augstām lietām. Cietumsarga vēlais viesis ir Piltenes amtmanis Andrejs Sarfenbergs.

Pie amtmaņa kājām guļ viņa uzticīgais vilks. Tas laiku pa laikam nemierīgi paceļ galvu un, kad abu viru saruna uz bridi apklust, klausās nakts klusumā kaut ko tikai viņam dzirdamu un jūtamu.

— Esi mierīgs, draugs! — Amtmanis noglāsta dzīvnieka galvu un ielej Mārtiņam kausā vīnu. — Te nav neviena sveša.

Bez abiem dzīrotājiem rātsnama plašajās telpās to​nakt tomēr atrodas vēl kāds, kas te nepiederas. Tas ir rātskunga Volfa dēls Gotlībs. To sajūt Šarfenberga vilka asā dzirde un varbūt pat oža. Gotlībs sēž uz grīdas vecu krāmu kambarī, otrā pusē koridoram, gluži tumsā un gandrīz bez trokšņa urbj ar lielu urbi baļķu sienā.

Savu dīvaino nodarbošanos Gotlībs turpina daudzas stundas. Pirms rātsnama slēgšanas atnācis it kā tēva darīšanās, viņš te bija iešmaucis un noslēpies, neviena neievērots. Kad ēkā apklusa sarga pēdējo gājienu soļi, viņš uzsāka urbšanu. Gotlībs noņēmies atsvabināt mācītāja meitu un aizvest uz Sumpurņu ciemu. Tā ne tikai Trūdi viņš izglābs no sārta, bet ari sagādās sev gadījumu tikties ar Mariju. Mīlai neviens ceļš nav par grūtu, neviens uzdevums neveicams. Viņam jāsatiek iemīļotā, bez tās viņa dzīve ir tukša un salta. Un vai var atrast vēl labaku iemeslu ierasties vēra biezokņos nekā kopā ar atbrīvoto Marijas audžumāšu? Kas par to, ka tā varbūt patiesi kļuvusi paragana! Visam ir savs iemesls, un ari jaunais Volfs, kozin, būtu ar mieru norakstīt dvēseli vellam, ja ar to iegūtu mīļoto meiču. Tak tas viņam nebūs jādara, jo par Mariju nav jābai​ļojas: tā nenodosies sātanam.

Gotlībs neatlaidīgi urbj. Baļķis ir ciets un biezs, jo tā kādreiz bijusi āra siena un cietuma kambari tai pie​būvēti vēlāk klāt.

Pēkšņi viņš apstājas darbā. Ejā dzirdami klusi soļi. Gotlībs aiztur elpu. Aiz durvīm savādas, dīvainas ska​ņas: kā šņaukāšana, kā iesmilkstēšanās.

«Kungs dievs!» Rātskunga dēls pārmet krustu. «Pats nelabais te ošņājas. Tas izklausās pēc sumpurņa.»

To saka viņa fantāzija un baigā nakts tumsa, jo sumpurni Gotlībs, protams, nav redzējis dzīvē. Bet klusās, neizprotamās skaņas nav tikai iedomas vien. Aiz lūž- ņāju kambara durvīm kāds ir … 4 Atkal viņa dzirde uztver soļus. Tad ejas galā vāji iežvanltstas bultas, ieslcrapstas atslēga, iečīkstas eņģes. Brīdi viss apklust, tad dzirdamas čukstošas balsis.

Gotlībs uzraušas kājās un pielien pie durvīm. Soļi ārpusē apstājas taisni pret viņu. Atkal dzird tā kā smilkstienu. Tad paveras durvis un jaunekļa acis ap​žilbina laternas gaisma.

— Tas ir viņš — Volfu Gotlībs! — skan izbrīnējies čukstiens. — Ko viņš te dara?

Pārsteigtais rātskunga dēls, grīļojošām kājām at; kāpies sāņis, stāv, pie sienas piespiedies.

«Viss pagalam!» viņš domā.

Nedaudz mirkļos viņa apžilbinātās acis aprod ar gaismu, un viņš saskata traucētāju durvīs. Tas ir amtmanis: Arī viņa vilks. Nu Gotlībs atskārst divainās šņaukāšanas un smilkstēšanas cēloni: vilks viņu saodis aiz durvīm.

— Ko viņš te dara? — Sarfenbergs atkārto jautā​jumu.

— Es… es gribēju… — Gotlībs stostās un nolaiž acis.

Amtmanis ierauga jaunekļa rokā urbi un pēkšņi iedomājas: — Viņš gribēja izurbt cietuma sienu?

— Jā.

— Tad tās bija klusās, grauzošās skaņas, ko Trūde dzirdējusi.

— Gotlīb! Tu gribēji mani atsvabināt, — jaunā Volfa ausīs skan meitenes čuksts.

Gotlībs pacel skatu un pamana aiz amtmaņa mācī​tāja meitu.

— Trūde! Jā, jā …

— Bet nu mums jāpazūd! —* Pēc īsa brītiņa Sarfen​bergs sakustas. — Nāc! Paturi uguni!

Gotlībs saņem brīvajā rokā sniegto laternu. Amtmanis atgriežas pie cietuma durvīm ejas galā, aizbultē tās, noslēdz. Tad klusi paver cietumsarga durvis, pa​kar pie sienas atslēgu.

Gotlībs redz pa durvīm veco Mārtiņu gultā cieši iemigušu, redz pudeles uz galda un saprot, kā amtma- nim izdevies atbrīvot Trūdi.

Tad Sarfenbergs izdzēš laternu, noliek to sarga kam​barī un klusi aizver durvis.

— Tagad pa tumsu līdz izejai!

Roku rokā, gar sienām taustīdamies, visi trīs sasniedz ejas otru galu. Amtmanis atslēdz āra durvis un noliek lielo atslēgu uz klona. Atver. Iziet visi uz tumšo un kluso laukumu.

Gotlībs, priecīgs par nodoma labo izdošanos un necerēto palīgu, svaigajā gaisā pilnīgi attopas no

iz​bailēm.

— Kāpēc atstājāt atslēgu zemē rātsnamā? — viņš saka. — Vajadzētu labāk durvis noslēgt.

— Man ir sava atslēga. — Amtmanis izvelk to no kabatas un noslēdz durvis no ārienes. — Vecais Mārtiņš ir galīgi apdzēries. Viņš neatcerēsies no rīta, kā ticis gultā, un domās, ka pats mani izlaidis, noslēdzis aiz manis, bet atslēga tam izkritusi. Esmu pārliecināts, ka nevienam neienāks prātā, kādā ceļā Trūde nozudusi. Būs atkal tenkas par vella mākslām… Bet tagad uz pilil Tur atbrīvotā varēs pagaidām noslēpties.

— Uz pili? — Gotlībs saka neapmierināts. — Vārt​sargs pazīs Trūdi…

— Tas klusēs. Stārasts jau visu nokārtojis.

— Es gan labprāt tūlīt bēgtu vērī, — Trūde nedroši ieminas drebošām lūpām.

— Ziemas laikā nevar doties mežā bez siltām drē​bēm. Tu esi nomocīta. Tev drudzis.

— Ak, tas pāries!

— Es esmu Trūdei jau apgādājis siltu kažociņu, un viss man sakravāts somā ceļam, — Gotlībs dzīvi iebilst. — Es viņu novedīšu līdz meža ciemam.

— Ja tā, — Sarfenbergs padomā, — tad dieva vārdā! Es jūs pavadīšu līdz mazajam mežam.

— Mazu brīdi uzgaidiet! — Gotlībs iesteidzas sava tēva nama vārtos un tūlīt atgriežas ar somu un bisi plecā, rokā puskažociņu un cimdu pāri Trūdei.

Trūdēs asiņojošiem, netīrām lupatām aptītiem pirkstiem labi noder Volfa mātes mīkstie dūraiņi, un arī vecais kažociņš patīkami apkļaujas ap drebošiem pleciem.

Glābēji ar izglābto steidzas pa tumšo, kluso ielu cauri pilsētiņai. Neviens tiem nerādās ceļā. Pat sētu suņi nerej, bet ņurdēdami ievelkas būdās un midzeņos, jo viņu oža apbrīnojami uztver Sarfenberga vilka smaku un nekad to neaprej, jo arī suņiem ir cieņa pret savas sugas tiešo pirmsenču atvasi — mežu kungu un valdnieku.

Labu gabalu aiz pilsētas amtmanis atvadās un novēl labu ceļu Trūdei ar Gotlību. Tie steidzas tālāk. *«* Ceļinieki sasniedz lielo vēri. Te viņi apmetas atpūtā un iekur ugunskuru. Jānogaida rītausa, jo tumsā ne​var ieturēt virzienu un beztakas ejā ir jābūt ļoti vērī​gam, lai nenomaldītos galīgi sāņis.

Gotlībs ir par visu parūpējies. Tam somā maize, gaļa, ūdenskrūka. Viņš izvelk ari vīšķi tīru, baltu linu lupatiņu un apsien Trūdēs slimos pirkstiņus. Tie ļoti sāp.

Apkopta, iekodusi un iedzērusi malku uzsildīta ūdens, Trūde laimīga atslienas pret egles sakni un ar smaidu uz lūpām iemieg.

Cik brīnišķi labi, kad cilvēks izbēdzis mokām un nāvei! Pat domāt vairs negribas par bijušo. Un turpmākais Trūdei ir gaišs un skaidrs: ciemā viņu gaida Tauris. Tas nekā nezina, kādas bēdas viņa mīļoto meiteni piemeklējušas. Varbūt viņš jau pošas ceļā, lai norunātā laikā dotos uz Pilteni tai pakaļ ar abiem zir​giem, Trūde saldi dus, ietinusies kažociņā un uguns​kura sasildīta.

Gotlībs sēž uz saknes un raugās liesmās. Viņa domas lido uz Sumpurņu ciemu, uz Mariju. Beidzot piepildīsies viņa nemiera pilnās ilgas — pēc gada atkal redzēt iemīļoto. Viņš, protams, ciemā nepaliks.

Viņš saprot, ka mežinieki nav īsti sumpurņi — tādi, par kuriem stāsta teikās un pasakās. Tomēr tie nav labi, kristīgi ļaudis, bet pagāni, kuriem tomēr jābūt sakaros ar ļauniem gariem. Ar tādiem Gotlībam nav nekā kopēja. Viņš norunās ar Mariju un tās tēvu. Kaspars būs priecīgs, ka tirgotāja un rātskunga dēls precēs tā meitu, viņš neliegs savu svētību. Un tad Gotlībs atgriezīsies atkal mājās, saņems sava tēva atļauju un, sarī​kojis visu kāzām, vedīs Mariju uz Pilteni.

Tā pārdomājot jaukās nākotnes izredzes, ir pienācis rīts. Jau saules stari sārto mākoņu malas.

Ugunskurs izdeg. Jāturpina ceļš. Pamostas ari Trūde ar laimīgu nopūtu.

— Vai celsimies, Gotlīb?

— Jā, iesim, lai tiekam pirms tumsas galā, ja tikai' nenomaldāmies.

— Pēc saules atradīsim virzienu. Un Tauris, šurp nākot, man parādīja dažas zīmes kokos, pie kurām varam turēties. v — Tad ejam!

Gotlībs ceļ somu un bisi plecos. Abi brien pa sniegu vērī.

Ceļš ir grūts. Sniegs vietām dziļš — līdz jostai pat. Bet Trūde ir labi atpūtusies, un Gotlībs jauns un spē​cīgs. Labi attālu aiz kokiem — tikko manāmi — pa​skrien garām stirnu pulciņš.

— Vilki medī! — saka Trūde.

Gotlībs rauj no pleca bisi.

— Nevajag, — Trūde pamāca. — Kad vilki dzen medījumam pēdas, tie cilvēkiem neklūp virsū. Tā saka Tauris.

Trūdei izrādās taisnība. Drīz jau labi tuvu aizjoņo pa stirnu pēdām pieci seši vilki. Viens būtu uzskrējis virsū, ceļiniekiem, bet, tos ieraudzījis, metas sāņis un seko pārējiem.

— Un no lāčiem arī nav jābaidās, — Trūde stāsta tālāk, — tie vēl guļ ziemas miegā. Bet lūši cilvēkiem nekrīt virsū… Lūk, tur viens sēž eglēl Gotlībs paceļ galvu uz norādīto pusi un ierauga skaisto, gludo, lielo meža kaķi, kurš no zara aukstu, vienaldzīgu skatu noraugās neredzētos divkājainos radījumos. Viņa purns ir putnu'spalvām aplipis. Nupat tas samedījis un notiesājis brokastis, pat notīrīties nav paspējis.

Abi brien tālāk. Tur, kur koki pavisam biezi saauguši, sniegs ir seklāks. Toties virs galvām karājas sniega jumts, turēdamies smagi noliektos zaros. Atkusnī šāda sniega lavīna var aprakt gājēju, ja tam nepalaimējas izbēgt. To Trūde zina no Taura stāstiem.

Jo dziļāk mežā, jo arvien biežāk gājēji šķērso sniegā iemītas pēdas. Trūde zina noteikt, kas te gājis: brieži, vilki, mežacūkas vai citi — mazāki dzīvnieki. Vietām saskata izmīdītus laukumiņus, ap kuriem lido vārnas un kraukļi; tur tie pulcējas ap vilku saplosīta zaķa vai Htirnas paliekām.

Gājēji līdz šim turējušies pareizā virzienā: Trūde atceras Taura norādītās zīmes — kritušu koku grupu vai kroplu stumburu.

Reizi ceļiniekiem jāapstājas. Priekšā tie ierauga milzīgu alni. Tas stāv nekustēdamies, aizelsies no skriešanas, laikam, vilku trenkāts, beidzot izbēdzis. Viņš ir saniknots. Stāv noliektu galvu, draudoši izstieptiem, vareniem ragiem un asiņu pieplūdušām acīm. Taisās uzbrukt, Gotlībs nojauš briesmas. Noņem bisi no pleca. Alnis iebaurojas un pieceļas pakaļkājās lēcienam.

Trūde veikli aizmūk aiz egles. Tanī brīdī sprāgst šāviens — un varenais lopiņš, pierē trāpīts, saļimst.

— 2ēl skaistā aļņa, — noskumst Trūde. — Bet nekā nevarēja darīt; viņš būtu mūs uzdūris savos žuburos.

Beidzot gājēji, izrādās, nomaldījušies. Trūde vairs nevar saskatīt ceļa zīmes. Labā krēslā tie sasniedz kla​jāku vietu. Te purvs.

— Ai, mēs esam mājās! — iegavilējas pēkšņi Trūde. — Tikai no otras puses pienākuši ciemam!

Viņi brien pa dziļo sniegu pāri aizsalušajam purvam. Aiz tā, uzkalniņā, redz ciema ēku kontūras.

Pēk​šņi Gotlībs norauj no pleca bisi.

— Kas ir? — Trūde jautā.

— Vilki!

Trūde paraugās un ievēro abus ciema suņus. Nikni ierūkdamies/atņirgtiem zobiem tie draudoši nāk pre​tim, gatavodamies saplēst katru nelūgtu viesi, kas tu​vojas ciemam.

— Tie mūsu māju sargi! — iesmejas Trūde. — Viņi mūs nepazīst vēl. Ho! Pelēcīt! Ružģīt!

Vilki pazīst ciema meitas balsi. Niknums uzreiz izgaist. Priecīgi iesmilkstēdamies, astes vēcinādami, tie pienāk. Tikai pirmajā mirkli neuzticīgi paraugās svešajā, tad, to apostījuši, izrāda ne mazāku draudzību kā savējai. Visu ceļu līdz nama "durvīm vilki nemitas ap​ostīt ciemiņu.

— Gluži tādi paši kā amtmaņa vilks, — ieminas Gotlībs.

— Jā.

Trūde ko iedomājas.

— Pagājušo nakti tu glāstīji Šarfenberga vilku. Viņi pie tevis jūt savas sugas smaku. Apbrīnojama ir dzīv​nieku oža.

17 Pirmajās dienās pēc atgriešanās no Piltenes visa ciema uzmanība pievērsta Trūdei. Vakaros, kad sie- vieši vērpj un auž pie skalu gaismas un vīrieši strādā savus ziemas darbus, Trūdei atkal un atkal jāstāsta savi piedzīvojumi pasaulē, un, kad Vālodze tai pārsien sakropļoto pirkstu galus, visi nāk raudzīt neganto tiesnešu mocību zīmes.

— Nav pasaulē nelietīgāku cilvēku par vāciem! — no sirds skaišas Tauris, pats gan no pasaules vairāk neredzējis kā toreiz Pilteni, kad dažas dienas apmetās krogā pie Kuldīgas ceļa.

— Nežēlīga tauta! — arī Briedis spriež. — Bet gudra! Mums nekad neienāktu prātā, ka vissāpīgākā vieta ir pirkstu gali, ja kādam naidniekam gribam darīt ļaunu… Nu jā, tie ļaudis jau neko nestrādā, liek sevi barot un apgādāt zemniekiem, tad jau laika gana izgudrot visādas nelietības.

— Bet kā viņi nākuši uz domām, ka tu esi ragana, Trūde? — iejautājas Taura māte. — Vai tad viņiem tur, pilsētā, patiesi dzīvo raganas?

— Nē, Taura māt. Viņi saka, ka raganas mītot še, pie mums.

— Mūsu ciemā? Ak, tavu aplamību! Mūsu cilts še dzīvo desmitiem gadu, un neviens nav neko manījis, un viņi tur, pilsētā, zina labāk!

— Bet tu, Trūdiņ, teici, — Brieža māte ieminas, — ka Piltenē simtiem raganu esot sadedzinātas. Kā tad tās tur saradušās?

— Tās nebūt nav raganas, bet vienkāršas sievietes — kā visas citas. Kāds par viņām ļaunu samelsis, un tiesa tad tik ilgi moka, kamēr nabadzītes vairs nespēj ciest un saka visu, ko tiesneši grib dzirdēt. Arī man tāpat klātos un laikam gan nevarētu izturēt stiepšanu uz sola, ja mani neizglābtu. Es tomēr mokās sa​muldētu aplamības, un tad ļaunajam Kuncem būtu iemesls arī mani mest sārtā kā raganu.

— Es nesaprotu, — Taura māte saka, — kur ceļas viņiem tādas melšas par raganām?

— Senos laikos raganas droši vien būs dzīvojušas, — Brieža māte domā. — Un tad, kad tās ari izmi​rušas, ļaudis vēl arvien no viņām baidījušies un sū​dzējušies.

— Niekil — Vālodze noteic. — Tās tikai pasakas. Ari manu vecomāti, tāpat māti un ari mani ļaudis labprāt .daudzināja par raganu. Šādas valodas mēdz palaist par katru sievieti, kas kaut ko prot no zālēm un ziedēm un dzīvo savrup, nepīdamās ar ļaudīm.

Istabā ienāk Gotlībs, kurš apmeties pie Marijas tēva. Sievietes izbeidz sarunu, jo viesis, kaut gan Trūdēs glābējs, tomēr nav pašu cilvēks, kura klātbūtnē ne​runā visu, kas uz sirds.

Gotlībs nosēžas uz mūrīša, netālu no Marijas. Viņa acis saistās vienīgi pie tās. Gotlībs ir nemierīgs, neapmierināts. Jau vairāk dienu nodzīvojušam še, tam vēl nav gadījusies izdevība parunāt ar Mariju divatā. Dažreiz viņam pat liekas, ka tā izvairītos. Bet — Gotlībs sevi mierina — tas tikai tā liekas, jo kādēļ Marija lai to darītu? Viņa tak tam solījusies jau Piltenē, kad vēl dzīvoja jaukajā tēva mājā, un tagad tak tai vajag ar nepacietību gaidīt to brīdi, kad Gotlībs viņu aizvedīs no mokošās meža vientulības — ši nospiedošā klusuma un pasaules atstātibas uz bagātā rātskunga grezno namu, kur, neraugoties uz zemi izsūcošiem kariem, vēl nekā netrūkst. Dzīve meža ciemā Gotlībam izliekas nepanesama — garlaicīga, nabadzīga, nospiedoša. Viņa pilsētnieka dvēsele nespēj saprast un izjust dabas mieru un daiļumu; viņš ir akls un kurls pret to. Kā mūžība tam vilkušās šīs pāris dienas ciemā. «Šovakar,» Gotlībs nolemj, «man katrā ziņā jāizrunājas ar Mariju, kad ļaudis metīs darbam mieru un Marija ies uz savu kambari. Un rīt nokārtošu visu ar Marijas tēvu.»

Saime atkal uzsāk valodas. Vecais Ermanis stāsta par hercoga Jēkaba laikmetu.

Gotlībs tikai ar pusausi klausās, Viņš domā vienīgi par Mariju un kāzām.

Beidzot Vālodze pieceļas no aušanas. Laiks doties pie miera. Sievietes pievāc ratiņus, noglabā adīkļus. Vīrieši beidz savus darbus. Marija ar Trūdi novēl labu nakti un iet. Gotlībs seko. Pie mazās mājas durvīm, kad Marija grib teikt labu nakti, viņš satver tās roku.

— Man jāizrunājas ar tevi! Palieci Trūde atvadās un iet. Marija stāv mēnesnīcā Gotlība priekšā noliektu galvu, nemierīgu sirdi. Kopš Gotlība ierašanās viņa gaida šo izskaidrošanās brīdi ar mokošu smagumu un nepacietību, tomēr ik dienas centusies no tā izvairīties. Tagad viņa izdveš dziļu nopūtu.

— Mijā Marij! — Jaunais Volfs uzliek maigi roku uz tās pleca. — Es zinu, ka tev še apnicis bezgala. Bet es nevarēju agrāk ierasties.

— Nē, man še nav apnicis, — Marija saka žirgti. — Te ir skaisti.

— Tā tu, nabadzīte, sevi māni, lai kaut kā šo dzīvi panestu, kamēr tiksi .prom.

— Es, Gotlīb, nekad neatstāšu meža ciemu, — Neatstāsi?…

— Te ir manas mājas.

— Tavas mājas būs Piltenē.

— Tas nav iespējams, Gotlīb.

— Marij! Tu negribi manis?

— Tā es nesaku. Saproti mani pareizi: ir dārza un meža puķes. Pirmās nevar ziedēt meža biezoknī, un otrās nikulos labākā dārza zemē. Manas dzīves saknes ir dziļi ieaugušas še, un, ja tās nocirtīs, ja mani pār​stādīs pilsētā, es nespēšu tur vairs iesakņoties.

— Bet tu tak dzīvoji Piltenē!

— Tur nebija mana vieta. Bērnībā, kad māte vēl dzīvoja, augu aiz Ventas, zemnieku sētā. Un tagad at​kal esmu atgriezusies savā īstā dzīvē, dieviņa noliktā.

— Marij! — Gotlībs ievaidas. — Tu gribi mani atstāt? Šos vārdus meiča bija gaidījusi un jau sen pārdo​mājusi atbildi.

— Paliec un dzīvo še! — viņa ātri un nedroši pasaka bailēs, ka Gotlībs varētu patiesi tā darīt, un cerī​bās, ka tam šis priekšlikums būs nepieņemams.

— Kā? Tu gribi, lai es atstāju Pilteni, atstāju tēva māju, kuru pēc tā nāves mantošu, un dzīvoju še, šā drūmā biezokņa vidū? Tas nav iespējams!

Marija atviegloti uzelpo. " «Paldies dieviņam! To Gotlībs nedarīs!»

Abi stāv viens pret otru mēnesnīcā un klusē.

Marija zagšus paraugās Gotlībā. Tā piere ir sakrunkota, skati klīst pāri pagalmam uz vēra mello nakts- tumsu. Viņš ir gluži izsists no līdzsvara, jo nebija gaidījis šādus iebildumus no iecerētās. Tagad visi viņa nākotnes sapņi šķiet sabrukuši.

Marija domā savu domu: «Stalts un iznesīgs ir Gotlībs, tas tiesa. Neviens jauneklis Piltenē nav tik patīkams, tik gudrs, tik labi •audzināts. Kā es varēju viņu neiemīlēt? Bet nu šī mīla ir izgaisusi, jo mūsu ceļi šķiras. Cik sveša tagad Piltene, un cik, tuvs ir klusais meža ciems! Tās divas pretējas pasaules, kas nekad nevar saplūst vienā.

Nepārkāpjama plaisa izrādās starp vācu namnieku dzīvi un latvju zemnieku garu… Bet ja nu Gotlībs tomēr gribētu atstāt savu pasauli… Arī tas man nedotu mieru un laimi. Es vairs nejūtu to mīlu, kas kādreiz manu sirdi pacilāja… Ak, cits tēls ir nostājies Gotlība priekšā. Tas — Briedis… Un velti es sevi mānu, cenzdamās sev iegalvot, ka tikai pateicība par dzīvības glābšanu, ka tikai atzinība par tiem neskaitāmiem laipnības, sirsnības un mīlas pierādījumiem, ko ik dienas viņš man parāda, pilda manu sirdi pret šo

lācīgo, smago, vientiesīgo un bezgala labsirdīgo zemnieku puisi… Tā nav, to tagad skaidri apzinos. Es esmu iemīlējusi Briedi… Un mīlēšu viņu atsacīdamās. Briedis un Volfu Gotlībs… Arī tie abi ir no divām pretējām pasaulēm un nekad nevarēs saprasties. Es līdz šim esmu stāvējusi starp abām un tikai tagad ievirzos tanī, kas man jau šūpulī Laimiņas nolikta… Ja Got​lībs to saprastu un nepieminētu mani ļaunā …»

Gotlība domas klīst bez sakarības. Viņš vēl nespēj īsti aptvert savas sapņu pils sabrukumu. Nevar saprast Marijas vārdu nopietnību.

«Gan viņa nāks man līdz uz Pilteni,» viņš beidzot mierinās. «Viss atkarīgs no tā, ko teiks kuģinieks Kas​pars.»

Rātskunga dēls paraugās Marijā. Ievēro: tā dreb. Nakts ir auksta.

— Tev salti?

•— Jā, Gotlīb. Jāiet iekšā.

— Labi. Rīt es pieiešu pie tevis tavā kambarītī. Tad parunāsim.

Marija nesaka nekā. Abi priekšiņā novēl labu nakti viens otram un dodas katrs savā telpā.

Kaspars jau guļ cietā miegā, kad Gotlībs ienāk. Jauneklis labprāt būtu tūlīt ar to runājis Marijas dēļ, lai tiktu skaidrībā, bet nu jāatliek uz rītu.

Gotlībs noliekas guļas vietā pie otrās sienas. Viņš nevar iemigt. Viņa domas lido ap Mariju.

«Marija negrib atstāt Sumpurņu ciemu.» Viņa smadzenēs risinās šīvakara saruna un iespaidi, kādus uzņēmis še nedaudz dienās. «Vai tas iespējams, ka gada laikā viņa tā būtu pārvērtusies? Jeb varbūt kāda burvība to iespaidojusi? Ciemā mani gan uzņēma laipni — kā Trūdēs glābēju, un Trūde, kā redzams, te jūtas starp savējiem. Bet ļaudis noslēgti, savādi. Varbūt patiesi Huneka meita kļuvusi ragana un ciema iedzīvotāji ir burvji… Vai Marija nav viņu burvības varā? Vai kāds nav sagrozījis viņas prātus? …»

Pēkšņi kā zibens iešaujas Gotlība galvā uzminējums: «Tas ir Briedis! Kā agrāk to neiedomājos? Šis jaunais, neveiklais lācis ir pārāk laipns un uzmanīgs pret Mariju. Viņš to neizlaiž no acīm, tai visādi pakalpo.»

Un Gotlība sirdi iešķiļas neprātīgas greizsirdības dzirkstele. Viņš iedomājas: «Arī man jāiepazīstas ar ciema ļauno garu burvībām. Jāpaliek te, jāizdibina visi noslēpumi. Ja vajadzīgs, jāparaksta sava dvēsele sātanam. Tā varēšu Mariju atburt un piegriezt sev… Un tad, tad viņa akli sekos man… Ak nē, tad tā būs atkal tāda pati kā gadu atpakaļ. No viņas acīm nokritīs burvību plīvuris, viņa pamodīsies kā no slikta sapņa … Patiesi, viņa tak nevar būt iemīlējusi šo neveikli, šo rupjo zemnieku. Marija ir skolota, mācītāja ģimenē audzināta, redzējusi smalkākas namnieku paražas… Jā, viņa būs atkal tāda kā agrāk… Bet kā tikt pie Sumpurņu ciema vellu mākslām? Vai šie ļaudis mani uzņems savā pulkā? Vecā Vālodze te ir pati galvenā burve, tā iet ziedot sātanam viņu vella birzē… Nē, uz to nav ko cerēt… Trūde! Jā, ar to būs jāparunā.»

Jaunais Volfs visu nakti nemierīgi valstās pa guļas vietu. Pusnomodā, pussapnī viņa fantāzija izlido visu burvību un māņu pasauli, kādu radījuši demonomāņi. Tikai gaismiņai svīstot, viņš iemieg un noguļ līdz lie​lai dienai.

Kad Gotlībs pamostas, viņa istabas saimnieks Kaspars jau sen sēž pie darba — karošu grebšanas.

Jauneklis atceras savus nakts murgus, un tagad tie viņam liekas aplami, neizvedami — uztraukumā radušies.

«Jārunā ar Marijas tēvu. Jālūdz viņa meitas roka,» viņš nolemj.

18 Uzklausījis rātskunga Volfa dēla bildinājumu, Kas​pars top domīgs.

Arī viņš, sākdams kuģošanu, gribēja tikt pie naudas un kļūt par turīgu Piltenes namnieku, lai tā bērni izrautos no grūtā latviešu zemnieku stāvokļa un pieredzētu vieglas, bezrūpīgas dienas. Tak viņa sievai

nepatika pilsētas gars, un, kad piedzima Marija, viņa atstāja Pilteni un apmetās aiz Ventas. Pēc sievas nāves, kad meiteni pieņēma audzināšanā mācītājs Huneks, Kaspars ar vēl jo lielāku centību krāja naudu meitas pūram, lai tā varētu iziet pie kāda tirgotāja. Tā tagad Gotlība lūgums pēc Marijas rokas kuģiniekam varētu izlikties vilinošs. Bet Kaspara uzskati pa šo laiku bija mainījušies. Kuģa bojāejā visu savu ietaupījumu zaudējis un drauga Ermaņa uzņemts viņa meža ciemā, kā kroplis atrauts no dzīves celšanas darba un pelnīšanas, Kaspars pamazām pārvērtēja savus uzskatus un ieraudzīja savu, kā arī Marijas laimi ne vairs turībā, bet dvēseles mierā, savas dabas saskaņotībā ar apkārtni. Viņš atzina, ka latvietim ir svešs tas gars, kas valda Piltenes namniecībā, un, vērodams meitu, noprata, ka tā te jūtas labi. Mīlošā tēva vērīgā acs sajuta arī Marijas patiku pret stalto, spēcīgo, labo Briedi; tikai viņš nesaprata, kādēļ tā izturas pret šo jaunekli tik vēsi. Nu, pēc Gotlība atzīšanās, viņš domājās arī to uzminējis, un tagad, kad bagātā rātskunga dēls prec pēc viņa bērna, Kaspars kjūst skumjš.

«Vai Marija patiesi iemīlējusi Gotlību?» viņš domā. «Ak, viņa nebūs ar to laimīga, un es pats ar saviem maldīgiem uzskatiem un centieniem būšu pie tā vainīgs. Pats tak esmu viņas garu virzījis uz to, nodo​dams meiteni mācītāja namā un audzināšanā.»

Kaspars klusi nopūšas un raugās Gotlībā.

— Kā jūs domājat, kuģiniek? — Gotlībs nepacietīgi jautā.

— Vai tu … — Kaspars iesāk, bet apķeras un — kā piedzīvojis, pasauli pieredzējis cilvēks — pārlabo vien​kāršo uzrunas formu ar pilsētā lietoto trešo personu: — Vai viņš ar Mariju par to jau runājis?

— Mēs runājām. — Gotlība vārdos skan neapmie​rinātība.

— Un Marija viņu patiesi mīl?

— Jau vairāk gadu mēs mīlam viens otru. Tikai…

— Ko — tikai? . ..

— Vakar viņa bija citāda.

Tēva piere it kā noskaidrojas.

— Viņš domā, ka Marija ir pārvērtusies?

— Man liekas, viņas prāti še ir apmāti.

— Apmāti?

— Viņa būs apburta.

Kaspars pavīpsnā.

— Kāpēc viņam tā liekas?

— Se, Sumpurņu ciemā, kāds ar Jauno garu palī​dzību to savaldzinājis.

— Kā tas varētu būt? Vai viņš ko ievērojis?

— Noteikti neko nevaru sacīt. Bet Marija ir pārvēr​tusies, un kaut kādam iemeslam jābūt.

— Tā?… Bet ko tādā gadījumā lai darām?

— Burvība izgaisīs, kad Marija kļūs mana sieva. Vai jūs, kuģiniek, gribat dot man savu meitu?

Kaspars tūlīt neatbild. Viņš saprot, ka tā nojauta bijusi pareiza: Marija mīl jauno Briedi. Un puisis ir viņas vērts.

— Es nezinu, ko domā Marija, — viņš pēķšņi saka.

— Jums jāpierunā viņa.

— To nevaru. Viņai pašai jāzina par savu dzīvi.

Tā Kaspars nobeidz sarunu. Gotlībs — vēl neapmierinātāks — iziet. Priekšnamiņā viņš domās apstājas. Vakar cerībā, ka tēvs to apsveiks kā savu znotu, viņš bija teicies iet šorīt Marijas kambarī parunāt vēlreiz. Nu šis cerības nav piepildījušās, un Gotlībs neuzdrošinās vērt meičas istabas durvis. Jau pirmajā vakarā viņš pārliecinājās par ciema tikumiem, pēc kuriem sieviešu telpas ir nepieejamas. Te jaunieši mīt nošķirti un tikai precēti ļaudis dzīvo kopā. Ap Pilteni zemnieku mājās ir tikai viena kopīga dūmistaba, tur puiši iet meitās, un arī pilsētas namnieki tik stingri neraugās uz nošķirtību.

Gotlībs tomēr iedrošinās un ver Marijas kambara, durvis. Kambaris ir tukšs. Meitas jau aizgājušas

darbos.

Brokasta laiks klāt. Gotlībs iet uz lielo māju. Saime patlaban sēžas pie galda. Gotlībam nav ēstgribas, un viņš nevar sagaidīt maltītes beigas, lai tad pasauktu Mariju ārā un galīgi ar viņu izrunātos.

Bet, tikko meiča ceļas, Vālodze to paņem aiz rokas un ved ierādīt rakstu aušanai. Stelles nav vieta runāšanai par sirdslietām, un Gotlībs, gluži saīdzis, klīst apkārt pa ciemu. Abi vilki to pavada, un ar tiem viņš kaut kā īsina laiku līdz pēcpusdienai. Pēc pusdienas tāpat Vālodze aizņem Mariju ar saviem rakstiem, un Gotlībs, nezinādams, ko iesākt līdz vakaram, iet atlaisties cisās.

Viņš iemieg un redz sliktus sapņus: Trūde un Marija jājot gaisos uz slotas kātiem. Nelāga murgs galīgi sabojā Gotlība omu, un viņā uzplūst naids pret Mariju.

«Ragana!» Viņš griež zobus. «Ja Ādams Kunce Mariju tiesātu, es viņu neglābtu kā Trūdi, bet nodotu savu liecību: viņa mani apbūrusi!»

Gotlībam nav miera gultā. Te viņam trūkst gaisa. Viņš pielec un atkal klejo pa ciemu, eglēs. Viņš iziet vērī, brien pa dziļo sniegu un, pamazām nomierinājies, atgriežas tikai krēslā. Viņš iet taisni uz lielo māju — saimes istabu. Pienāk pie stellēm, kurās sēž Marija.

— Beidz darbu! Man jāizrunājas ar tevi. Divatā.

Marija paceļ acis uz Gotlību. Tā balss ir skarba, seja drūma. Saprot, ka to plosa nemiers.

Klusēdama viņa pieceļas no stellēm un seko Gotlī​bam uz āru.

— Ir auksts, — saka Gotlībs. — Iesim tavā kambarī!

Marija iet uz mazo māju un ieved Gotlību istabiņā. Abi piesēžas uz lāviņas.

Labu brīdi klusums. Gotlībs pārdomā, kā iesākt. Ma​rija gaida. Beidzot jaunais Volfs saka: — Jau trīs dienas dzīvoju še, bet tu visu laiku no manis vairies. Kāpēc?

— Es to nedaru, Gotlīb.

— Tev nekad nav bijis laika ar mani parunāt.

— Divus vakarus tu nosēdēji saimes istabā pie manis.

— Jā gan. Bet svešu klātbūtnē es nevaru ar tevi runāt par to, kas man uz sirds.

— Dienu man jāstrādā kā visiem.

— Piltenē tev atlika laika diezgan arī man.

— Tur dzīvoju dīkā. Te dzīve ir citāda.

— Jā, citāda… Un tu vari ar šādu dzīvi samieri​nāties?

— Man tā ir labi, Gotlīb.

Atkal klusums. Tad Gotlībs pēkšņi jautā: — Saki man atklāti — vai tu mīli to sumpurni?

— Sumpurni?

— Jā, to Briedi, kā viņu saukā.

— Briedis nav sumpurnis.

— Nepūlies man to iestāstīt! Vai tu viņu mīli? Marija tūlīt neatbild.

— Saki!

— Briedis izglāba man dzīvību. Viņš ir loti labs pret mani.

— To nevar neredzēt. Atbildi, ko jautāju! Marija nopūšas. ' — Jā.

Gotlībs griezīgi, nedabīgi iesmejas: — Un kad tad būs kāzas?

— Mums kāzu nebūs.

— Nu jā! Inkubiem un sukubiem kāzu nevajag.

— Kā tu teici?

— Es teicu, ka velli un raganas baznīcā nelaulājas. Marija tomēr nesaprot Gotlība apvainojumu.

Viņai ir sveši demonoloģijas termini, un, kaut gan tā no Trūdēs ne vienu reizi vien dzirdējusi i par inkubiem, i sukubiem, šie vārdi tai nekad nav iespiedušies at​miņā.

Jaunais Volfs satraukts satver tumsā Marijas roku kā knaiblēs.

— Tu esi nodomājusi iziet pie šī Brieža?

— Nē. Es nekad neprecēšos.

— Kādēļ ne?

— Nevaru lauzt tev doto vārdu.

— Tā. Bet tu teici, ka viņu mīlot?

— Arī tevi es mīlēju, Gotlīb. Un arī pie tevis neiešu.

•— Tā nu ir skaidra valoda beidzot. Es tomēr gribētu zināt iemeslu. Vai varbūt esmu tavās acīs kļuvis sliktāks?

— Nē, Gotlīb. Sliktāka esmu kļuvusi es.

— Tu? — Piltenē es gaidīju atgriežamies tēvu, sapelnījušu naudu, iedomājos savos sapņos to atgriežamies pat ļoti bagātu. Tad — tādas bija manas vientiesīgās domas — es varētu iziet pie tevis.

— Man tavas bagātības nevajag. Tev nekā netrūks. Nāc man līdz tūlīt tāda, kā esi!

— Nē, Gotlīb. Tagad ir radušies citi apstākļi. Manas jaunās mājas ir šis ciems, šie ciema ļaudis ir mani tuvinieki, viņu dzīve mana dzīve. Tu esi palicis tas, kas biji. Mēs stāvam pārāk tālu viens otram, un kopī​bas dzīves mums nevar būt.

— Tātad tu esi kļuvusi raganai — Gotlīb!

— Kā citādi lai to saprot?

— Saproti tā, kā tev saku. Zemniece nevar būt rāts​kunga sieva.

— Jā! Bet šī Brieža klātgulētāja zemniece var būt.

— Es teicu, ka nekad neiešu pie viņa. Teicu arī, kādēļ.

Atkal Gotlībs nejauki iesmejas.

— Manis dēļ tev nav jāierobežojasl Atdodu tev tavu solījumu atpakaļ. Tu esi brīva.

— Paldies, Gotlīb. Saku tev to no sirds, kaut gan nedomāju šo brīvību izlietot. Mēģini mani saprast un neņem jaunā, ka nespēju dzīvot pretī savai sirdij. Tāpat kā tava vieta nevar būt še, vienkāršā ciemā, tā es neiederos namniekos, Gotlībs strauji pieceļas un žultīgi izdveš: — Tās ir tukšas valodas!

— Kādēļ tu tā saki?

— Es zinu, kas tu esi.

— Kas es esmu?

— Ragana!

— Ai, Gotlīb!

— Velti izliecies! Es tevi redzēju jājam pa gaisu.

Rātskunga dēls izsteidzas no Marijas kambara. Iziet pagalmā. Tad apdomājas. Atgriežas priekšiņā, ieiet Kaspara istabā, sakravā savu ceļasomu, uzmet pieej bisi un iet.

— Uz kurieni, Gotlīb? — Kaspars, kaut gan telpi gluži tumšs, tomēr sajutis jauno Volfu pošamies, sauc tam nopakaļ.

Gotlībs neatbild. Pat neatvadās. Lieliem soļiem viņš steidzas pa pagalmu uz laipu pusi.

Abi vilki pielec tam klāt. Priecīgi lokās apkārt.

Gotlībs strauji apstājas. Viņa krūtīs plosās dusmas un naids, Nikni viņš urbjas ļauniem skatieniem vilkos.

Tie tumsā šo skatu neredz, bet tomēr uzreiz kļūst rāmi. Stāv pārsteigti, sastinguši, kā apmulsuši, kā nokaunējušies. Tā viņi paliek labu brīdi, kamēr pat asajam vilku skatam nozūd aizejošā pēdējā ēnas kustība naktī.

19 Laiks iet. Ir pagājusi ziema. Pienācis, aizgājis pavasaris. Karaspēka daļas jau gandrīz visur izvākušās. Nomocītā, izsūktā zeme sāk atelpot. Kurzemē atgriezies viņas valdnieks — jaunais hercogs Fridrihs Vilhelms.

Tad pilteniešiem pienāk baigi vasarsvētki. Pilsētā sāk atkal plosīties ļauno garu mānija. Pirmās ziņas no sētas uz sētu nes mūžam nemierīgā, visu zinošā Venta atraitne.

— Mijās māsiņas! — viņa pilnu muti stāsta kaimiņienēm. — Vai manu dieniņ, kas nu atkal notiek!

—• Kas tad? Kas tad, mijā Ventien? — Ziņkārē spi- cējas Piltenes sievu ausis.

— Veco Grotusu un viņa sievu apsēduši velli!

— Kas noticis? Ko tie nodarījuši Girotusiem?

— Piebūruši augoņus. Lielus, mellus augoņus uz ro​kām un kājām. Ar elles smaku.

— Ak, debestiņ! — iesaucas kāda sieva no pilsēti​ņas otra gala. — Kā es to neiedomājos!

— Ko tad? Ko tad?

— Ka šī slimība no sātana. Patiesi, tā tas iri — Kā tad!

— Arī Kleinu būdā visi guļ un mokās ar augoņiem. To jūs neviena vēl nezinājāt.

— Arī Kleini? Nu, tad vairs nav šaubu, ka atkal pa-^ sprukuši ļaunie gari Piltenē!

Pilsētiņas pļāpām radusies viela valodām, beigusies viņņ pelēkā, vienmuļā ikdiena. Garlaicības māktas, tās vadījušas savas dienas visu šo pavasari, jo mēnešus trīs — pēc tam kad izsīka tenkas un nostāsti par uztraucošo notikumu, kā pats sātans izvedis mācītāja Trūdi pa cietuma durvju atslēgas caurumu, — Piltenē nebija notikusi neviena raganu vai burvju prāva.

Nu dzīve atkal liekas iegriezusies dabiskās sliedēs. Ir atkal notikumi. Velis atkal atgādina sevi: viņš savus ļaudis nav atstājis.

Trūkst vēl tikai vella kalpu, kas viņa uzdevumā rīkojas. Bet arī tāds drīz atrodas. Ventiene atceras: — Skolotājs Ādams Huneks, nelaiķa mācītāja brālis, pagājušo nedēļu divas reizes apciemojis Grotusus. Kas viņam varētu būt par darīšanām pie tiem nabaga ļau​tiņiem?

Pētīšana risinās tālāk.

— Patiesi… Kas Ādamam Hunekam meklējams Grotusu būdā? Viņš ar tiem ļautiņiem nekad nav sa​gājies.

— Veca Grotusa meitas dēlēns, nerātnais Hanss, — ieminas kāda jaunāka namniece, — esot skolā izdarījis palaidnības. Pēc mātes nāves zeņķis, pieņemts vectēva paspārnē, pavisam izlaidies. Un tad nu par kādu lielāku nedarbu skolotājs to sūdzējis vecajam Grotu- sam, prasījis, lai puiku stingrāk turot.

— Nieki! — Sievu iekarsušās galvas neapmierinās ar šādu ikdienišķu lietas uztveri. — Ādamam būs bi​juši citi — dziļāki iemesli.

Un tādus sameklē.

— Skolotājs arvien bijis noslēpumains. Viņa runa bieži vien ir pillā tādu vārdu, kurus godīgi ļaudis pat dzirdējuši nav un nevar saprast.

— Patiesi! Un bez tam viņu arvien redz ejam pa ielu kā sapņos. Viņš neredz cilvēkus. Un bieži pat ne​atbild uz sveicinājumiem.

— Bet ko tas pierāda?

— Ka viņam nav labas domas prātā.

— Tas pats par sevi saprotams^ Galvenais — iegaumējiet — ir tas, ka tādos brīžos Ādams nav vairs viņš pats!

— Nav vairs viņš pats?… Vai, dieniņ! Kā tas var būt?

— Tas var būt tā, ka viņa ādā ielīdis velis!

— Un staigā pa ielām?

— Jā, staigā pa ielām un vēro, kas notiek pilsētā, kam varētu nodarīt ko Jaunu! Savā īstā izskatā nelabais nekad nerādās dienas laikā.

Auksts pārskrien sievām pār muguru.

— Cik vienkāršas ir visas lietas, ja tikai ar saprātu raugās pasaulē!

Lēni, bet neatlaidīgi jaunās atziņas izplatās pa pilsētiņu. Nāk arvien klāt jauni pierādījumi. Pamazām sastādās vesels leksikons no svešiem, nesaprotamiem burvju vārdiem, kādi dzirdēti no skolotāja mutes.

(Starp tiem pa ausu galam uztverti un tumšā pūļa mutē sakropļoti grieķu un latiņu citāti, senās Ellādas un Romas prātnieku un karavadoņu vārdi.) Tā drīz vien ielu stūros dzird Piltenes sievas citējam visnejēdzīgā​kās, nesakarīgākās burvju frāzes, ar kurām Ādams Hu​neks apburot ļaudis.

Tad Ventiene ar pāris citām sievām ierodas rātsnamā un aiz^ slēgtām durvīm ziņo raganu tiesnešiem par burvja Ādama Huneka darbiem.

Huneku apcietina. Tas vēl vairāk satrauc pūļa prātus. Drīz lielāks pulciņš sievu un vīru ielenc rāts​kungus.

— Burvis paspējis apburt vairāk nekā desmit cilvēku. Tie visi ar melliem sātana zīmogiem uz krūtīm, rokām un kājām apglabāti dieva tīrumā — iesvētītā kapsētā. Tas nedrīkst būt! Tie jārok laukā un jāapbedī meža malā aiz pilsētas!

Rāte nevar neievērot namnieku pamatotās sūdzības. Liek izrakt vella apzīmogotos.

Otrā dienā saslimst kapracis un vēl cilvēku desmit. Šausmas izplatās Piltenē. Pūlis ielenc atkal pilsētas namu un prasa burvja nekavējošu nopratināšanu, lai no tā izdabūtu atburšanas vārdus, jo, kas māk apburt, tam jāzina arī, kā burvību atņemt.

Pēc likuma tūlīt nevar sākt tiesu, jo trūkst trešā locekļa — fogta. Tas kopā ar stārastu Maidelu un amtmani Šarfenbergu aizbraukuši uz Aizputi amata darīšanās. Bet rāte nolemj šoreiz neievērot likuma burtu un uzdod Kuncem un Klēveram diviem vien no​pratināt burvi.

Nākošā dienā atgriežas fogts, amtmanis un stārasts. Šarfenberga sašutumam nav robežu.

— Nelgas! — Viņš sit ar dūri uz rātsnama galda. — Jūs okšķerējat vellus! Bet pilsētā ir mēris!

Kā zvīņas nokrīt no rātskungu acīm. Garas izstiepjas visu sejas. Kā viņi to nevarēja iedomāties?

— Mērisl Mēris! — baigā vēsts iet pa ielām.

Amtmanis steidzas uz pili pie stārasta. Tam tagad jārīkojas, lai briesmīgo sērgu neizplatītu neprātīgā miroņu izrakšana un vazāšana pa pilsētu, lai ierobežotu saslimšanu.

Rāte, nākusi pie prāta, arī uzsāk rūpēties par aizsardzības līdzekļiem, bet tiesneši Kunce un Klēvers tur​pina sērgas uzlaišanā apsūdzētā Ādama Huneka pra​tināšanu.

Uz moku sola nabaga skolotājs atzīst visu, ko no tā grib. Tiesa ilgst trīs dienas. Kunce pratina ar fanātisku neatlaidību, un inkvizīts sāpju neprātā sarunā visapbrīnojamākās lietas. Tiesas skrīveris tās ieraksta aktis: «Aizpagājušo ziemsvētku nakti Ādama Huneka vecpuiša kambarītī ieradies senās haldeju zemes vellu virsnieks Asmodijs ar vērša, cilvēka un auna galvām uz pleciem. Tas^ viņam apsolījis trīs tūkstošus guldeņu ar norunu, ka Ādams Huneks triju gadu laikā iznicina Pilteni. Ar savām asinīm inkvizīts

parakstījis līgumu, kuru elles virsnieks apzīmogojis ar sātana naga nospiedumu. To pašu nakti abi aizlidojuši pa gaisu uz Vendzavu, kur izmērījuši Ventai jaunu gultni, un Huneks sniegā izracis grāvīti ziemeļu virzienā. Pa to tad upe pavasara atkusni sākusi tecēt prom no Piltenes. Vēl viņš atzinies, ka ar Trūdēs līdzdalību apbūris brāli, mācītāju, un novedis to kapā. Trešais un pēdējais uzdevums bijis mēra pielaišana pilsētai. Sērgai jāiznīcinot iedzīvotāji deviņu mēnešu laikā. Kad Piltene būs izmirusi, tad Ādams saņemšot apsolīto sa​maksu.

Pretlīdzekļa nekāda neesot. Vienīgais glābiņš varot būt — lūgt elles valdnieku un apsolīt tam savas dvē​seles. Tos tad nelabais pasaudzēšot un pēc viņu da​biskās nāves celšot augstos amatos sātana galmā.»

Saltus sviedrus svīzdams, skrīveris nolasa atzīšanās protokolu, un tiesa svētās šausmās saka spriedumu: — Burvi sadedzināt sārtā.

Soda dienā visa pilsētiņa pulcējas Karātavu kalniņā. Mēris jau plosās pilnā spēkā. Ne tikai sērgas neskartie, bet ari dažs labs sasirgušais, kam vēl spēka, steidz uz sārtu, cerēdams, ka ar burvja sadedzināšanu beigsies viņa vārgs.

Ir karsta diena. Tveicīgais gaiss smacē. Pūlis spiežas ap veciem kastaņiem, lai no koku ēnas noraudzītos skatu spēlē.

Beidzot pie rātsnama atskan nabaga grēcinieku zvans. Iznāk rātskungi un sakārtojas gājienam. Ādams Huneks pēc pārciestām mocībām ir vārgs; tas jāved zem rokas. Procesija dodas uz Karātavu kalniņu.

Priekšgalā kāds rātskalps ar aizdegtu lāpu.

Tūlīt aiz notiesātā iet tiesneši. Vecā Kunces sejā šoreiz, kā par brīnumu, nemana parasto svinīgumu un pašapziņu; tā neparasti bāla, pelnu krāsā, kā sāpēs saviebta. Skats nedzīvs, soļi nedroši, smagi.

Tiesneša gars liekas būt ne mazāk nospiests kā notiesātā.

Gājiens uznāk piekalniņā un apstājas pie sārta. Kunce, smagi atbalstījies uz sava amata spieķa, izvelk lakatiņu un noslauka no pieres sviedrus. Pūlī baigs klusums turpmākā gaidās.

Bendes kalpi uzvelk Ādamu Huneku uz malkas kaudzes un piesien pie staba. Tiesas rakstvedis arī pakāp​jas uz šķilām un atritina aktis.

Kunce pamāj. Sekretārs sāk lasīt spriedumu — par zināšanu tautai: «Augstās rātes vārdā. Uz Piltenes namnieku sūdzībām rātes kakla tiesa ir aicinājusi savā priekšā par burvībām un par sakaru uzturēšanu ar sātanu aizdomās kritušo skolotāju Ādamu Huneku. Pēc vairākkārtīgas asas nopratināšanas,' lietojot moku solu, tiesa izdabūjusi no apsūdzētā pilnīgu atzīšanos viņa grēka darbos un pārliecinājusies, ka inkvizīts ir vainīgs. Viņš vaļsirdīgi atzinies, ka esot sakaros ar neganto elles virsnieku, kura vārds ir Asmodijs, ka tieši no tā saņemot pavēles un tās izpildot par postu Piltenes iedzīvotājiem. Pirmkārt: burvis Huneks aizbūris Ventu no mūsu pilsētas. Otrkārt: tas ar vellu mākslas palīdzību apbūris savu brāli, cienījamo nelaiķi mācītāju Gosvinu Huneku, un novedis to kapā.

Treškārt: viņš uzvēlis mūsu mījajai pilsētai mēra postu. Ņemot vērā minētos noziegumus, rātes tiesa ir nospriedusi ļaundari sodīt no dzīvības uz nāvi, to sadedzinot sārtā.» Ar to tiesas darbs ir pabeigts. Sākas soda izpildīšana. Fogts paceļ savu amata spieķi un dod zīmi ben- dem. Tas paņem no rātskalpa rokas lāpu un aizdedzina sārtu četros stūros.

Svinīgais klusums padziļinās. Dzird tikai sprakšķam sausos žagarus, liesmu ēstos, dzird pūlī smagu elpu spiedoši tveicīgajā pusdienas svelmē. Visu skati pie​vērsti notiesātam virs sārta.

Tas, stāvējis pie staba nokārtu galvu, pēkšņi saslejas. Viņa sāpēs saviebtā seja tagad ir mierīga, kā apskaidrota. Viņš aplaiž skatu pūlim, un tas apstājas pret Ādamu Kunci, kurš grīļodamies turas, uz savas nūjas atspiedies.

— Es esmu nevainīgs! — baigajā klusumā atskan Ādama Huneka drebošā balss. — Briesmīgās mokās pie tiesas es teicu tikai to, ko no manis prasīja. Lai taisnā dieva sods nāk pār manu slepkavu galvām!

Kunce ievaidas kā ievainots meža zvērs. Visu skati vēršas pret to. Bargais tiesnesis sagrīļojas. Viņa

seja ir kļuvusi zilgani pelēka kā tīruma zeme. Viņš palaiž vaļā savu spieķi un abām rokām ieķeras apkaklītē, kura, liekas, to žņaudz. Viņa krampjainie pirksti atrauj drēbes uz krūtīm. Tad vecais vīrs sabrūk.

Fogts un Klēvers noliecas pār amata biedru. Pirmais izbailēs atlec un iesaucas: — Mēris! Mēris!

Kunce briesmīgās mokās vārtās pa zemi, ieķēries rokām atrautos vamža stūros. Uz kailā kakla un krū​tīm redzamas zili melnās mēra augoņa čūlas.

— Mēris! — nošalc caur pūli.

Visi šausmās virzās tālāk.

Arī pūlī sabrūk kāds vīrs. Tūlīt pēc tā pakrīt kāda vecene.

Pēkšņi apžilbinošs pērkona grāviens satricina gaisu. Lielajā saviļņojumā neviens nebija manījis ātri sabiezējušos mākoņus un strauji uznākušo negaisu. Retās, smagās lietus piles nedaudz acumirkļos pārvēršas strūklās. Visi debesu avoti gāžas uz zemi.

Arī amtmanis Andrejs Sarfenbergs ar savu vilku ir soda vietā. Viņš stāv attālāk.

Tāpat kā gaiss, arī ļaužu bars ir satraukuma elektrizēts. Mazākais nieks var izsaukt paniku. To saprot amtmanis un iedomājas par nevainīgi notiesātā glāb​šanu. Pats liktenis tam nāk palīgā.

No Ventas krasta pie pils stūra parādās vājš, balts zirģelis. Sarfenberga galvā iešaujas glābšanas doma.

— Lūk, mēris nāk! — viņš sauc no visa spēka un paceļ roku pret zirgu. — Ko viņa dvaša skar, tas ir pazudis!"

Pūlis pagriežas pret pili. Redz zirgu.

— Mēris! Mēris! — izbaiļu kliedzieni skan cauri lietus šņākoņai. — Balts zirgs — mēra nesējs!

Spožs zibens stars aiz zirga apžilbina satumsušo apkārtni. Pūlis jūk uz visām pusēm un bēg. Visi nozūd no Karātavu kalniņa. Arī fogts, Klīvers, bende un tā palīgi. Panika ir pilnīga.

Pie sārta un notiesātā paliek tikai Sarfenbergs ar savu vilku. Lietus gāž kā mucām. Bālganās strūklas kā aizkari noslēdz soda vietu no bēgošo atpakaļ mestiem skatiem. Tikai nepārtraukti, pēc īsiem starpbrī​žiem viens otram sekodami, zibeņi apgaismo tukšo pakalniņu un kastaņu grupu.

Sārts kūp bez liesmas. Un arī dūmus īsā laikā no​slāpē mākoņu atvērtās slūžas.

Sarfenbergs gaviļu satraukumā uzlec sārtā, raisa vaļā notiesāto. Huneks, aptvēris glābšanās iespēju, sa​ņem visus spēkus, lai turētos kājās.

Amtmanis viņu noved no malkas kaudzes. Pie tuvākā kastaņa viņš ierauga vēl kādu soda vietā pali​kušo.

— Gotlīb?

— Tas esmu es, amtman.

— Glābsim Trūdēs tēvoci!

— Jā, amtman.

— Lūk, tur pie pils kāds paklīdis zirgs. Tas nav nekāds mēra nesējs. Tās ir blēņas. Ved viņu šurp!

— Labi, amtman.

Gotlībs aizskrien uz pils pusi un atgriežas ar zirģeli. Abi uzceļ tā mugurā nespēcīgo Ādamu Huneku.

— Jājiet uz Landzes pusi! — Sarfenbergs saka iz​glābtajam. — Tur mācītājs Smits jūs apslēps.

— Jā, jā. — Huneks paloka galvu un, turēdamies, zirga krēpēs, to padzen ar papēžu piespiešanu.

Vaļā patikušais, brīvā klīstošais lopiņš, sajutis sev pavēlnieku, sāk tecēt sīkiem rikslšiem un nozūd lietus aizkaru pelēkumā.

Pie sārta paliek abi glābēji un mēra uzveiktie: ties​nesis Ādams Kunce, virs un vecene no bara.

Lietus taisās stāties. Vēl pēdējais zibens spēriens apdullina amtmani un Gotlību.

Atkal uzliesmo sārts: zibens iespēris soda stabā. Uguns mēles tagad ātri aprij samirkušās malkas

šķilas.

20 Meža ciema ļaudis gatavojas svinēt auglības svēt​kus — līgovakaru.

Pagalma galā, pie birzes ieejas pret lielo ozolu, vīri slien gaisā garu, slaidu egļu kārti ar sveķotu sārtu. Klētiņas priekšā sievas beidz klāt mielasta galdus. Steķos sīc miestiņa un medalus mučeles. Visu ēku durvis nopušķotas bērzu meijām, sērmūkšļu zariem un ozollapu vaiņagiem. Pēdējās nosebojušās meitas at​griežas no pirtiņas.

Jau labi priekš saules rieta visi ir gatavi svētkiem un pulcējas ap klētiņu un birzi. Vēl laika gana.

Svētki sākas tikai ar krēslu, kad varēs iededzināt līgougunis. Un bez tam nav mājās zintnieces Vālodzes, kura aiz​gājusi vērī sameklēt pēdējās šis vasaras plaukuma dziedniecības zālītes.

Beidzot pārnāk Vālodze ar ziedu nastiņu. Saule jau pazūd aiz meža sienas. Meitas un sievas uzsāk līgo- dziesmas. Vālodze — visa rīkotāja un dieviņam ziedotāja — uzvelk auklā piesietu aizdegtu skalu saišķi augšā pa kārti pie sveķu sārta. Sārts uztver uguni un iedegas. Augstu paceļas dūmu stabs pār vēri, liesmas apgaismo pagalmu, mielasta galdu, birzi. Tad vecā zintniece iet pie ozola izlūgties no dieviņa, no zemes- mātes, no Laimiņas auglību laukos un kūtis. Saime lūdz līdz, tad vaiņago ar ozola kroņiem Ermani kā ciltstēvu un saimnieku.

— Lai aug tavi kumeliņi!

Tad uzliek liepu vaiņagu Vālodzei galvā.

— Lai aug govis raibaliņas, lai aug baltas avitiņas!

Arī Vālodze apgādājusi pāris vaiņagu no sērmūkšļa lapām. Viņa piesauc abus vilkus, kuri jau ieņēmuši vietas zem galda un gaida, kas tiem atkritīs.

— Ligonakts ir arī dieva suņu svētki, — viņa saka, siedama katram kaklā vaiņagu, un pielīgo: — Aplī​goju mājas sargus, lai tos neplēš meža vilki!

Tad vīri vaiņago sievas, sievas vīrus, puiši meitas, meitas puišus un visi sēstas pie galdiem.

Labi paēduši, ļaudis vēl no mielasta neceļas. Vīri dzer stipro miestiņu, sievietes un bērni saldo medaļu. Līgošana un dziesmas turpinās bez pārtraukuma.

Pirmais pieceļas Tauris, pamājis ar acīm Trūdei, un abi nozūd no gaismas loka. Šonakt nolikta viņu abu saderēšana, un tie grib kopīgi iet meklēt papardes ziedu ciema eglājā.

Briedis sēz blakus Marijai. Viņš, ievērojis nozūdam tumsā Tauri ar Trūdi, pagriežas pret Mariju.

— Iesim arī mēs raudzīt, vai mums neiedegas līgo- naktī brīnumpuķe!

Marija ir tālu aizsapņojusies, un Briedim jāatkārto sacītais.

— Te ir tik labi sēdēt! — viņa mēģina atrunāties.

— Ak, ko! — Briedis traucas kājās. — Sī nakts nav sēdēšanai! Eima!

Viņš jautri satver meiču aiz rokas un uzvelk no sola. Marija nepretojas, kaut gan iet nelabprāt.

Pēdējā laikā viņa arvien izvairījusies no labsirdīgā, neatlaidīgā, lācīgā puiša. Viņai neērti pieņemt tā pašaizliedzīgos pakalpojumus, jo viņas domas atkal klīst uz Pilteni pie Volfu Gotlība. Velti tā mēģinājusi sev iestāstīt, ka nemīl rātskunga dēlu, ka Briedis tuvāks viņas sirdij: arvien viņas sapņi nesas uz Piltenes mācītāja mazo dārziņu ar akmens solu ceriņu un jasmiņu krūmājā, kur Gotlībs ziedoņa naktīs ieradās un, turē​dams cieši viņas rokas, stāstīja par savu mīlu.

«Tas bija tik skaisti!» viņa nopūšas pie sevis.

Taura māte, Sārma, noraugās pakaļ tumsā nozūdo- šiem jauniešiem un piebiksta blakus sēdošai Brieža mātei Austrai: — Tur aiziet jauns pāris. Otrs.

— Kurš? — Austra nav pamanījusi dēlu un Mariju.

— Nu, tavs dēls un Kaspara meita. Tauris ar Trūdi jau ir skaidrībā. Šonakt, mīļā, arī Briedi un Mārietu saderināsim.

Brieža māte domīgi papurina galvu.

— Nē. Tur pāris neiznāk.

— Brīnu msl Kādēļ ne?

— Mārieta palikšot meitās.

— Kas to tev teica?

— To viņa pati saka.

— Tīrie joki! Ja meita teic, ka negrib vīra, tad tas izklausās tā, it kā tā sacītu: es gribu mirt.

— Nav joku, Sārma! Mans dēls man neko neslēpj. Es zinu visu. Ļaužu priekšā viņš arvien tāds pats izliekas kā senāk. Bet vienatnē dažu labu reizi tiku novērojusi to smagi nopūšamies. Reiz uzstājos, lai pasaka man visu, kas tā sirdi nospiež, un neko neslēpj. Tad viņš pastāstīja, ka Mārieta devusi savu vārdu citam. Tam Piltenes kundziņam, kas te atveda no cietuma izglābto Trūdi.

— Vai tad tas bijis Mārietas saderētais?

— Ne jau saderētais, bet kādreiz iecerētais. Kaut nu tas viss pagājis, bet doto vārdu tā nevarot lauzt, un tādēļ, kaut gan Briedis viņas sirdij mīļš, tā nolēmusi palikt meitās.

— Tam netici! Mārieta vienkārši vēl nesaprot, kas ir mīlestība. Un tavs dēls ir pārāk kautrīgs. Ja tāds puisis tā no visas sirds apkamptu savās rokās meiteni, tā ģībtu un pati kārtu rokas Briedim kaklā… Ņem piemēru pati pie sevis! Vai tu nebēgi no Sumbra, kad viņš tevi nolaupīja Sūru muižā? Skrāpējies kā kaķe, mežā aizmuki. Bet, kad sajuti Sumbra skūpstu, uzreiz pielaidies.

— Tiesa, māsiņ, ar mani tā notika. Es patiesi īstu viru vēl nebiju pazinusi. Bija man muižā mātes izraudzītais precinieks, brīvs cilvēks. Iedomājos, ka mīlu viņu, ka tam ir\visas īpašības, kas vīram vajadzīgas. Bet tad vēl nepazinu savu Sumbri… īsto viru sajutu tikai tad, kad viņš mani, saniknotu, izmisušu, kā bērnu piespieda pie savām varenajām krūtīm un, maigi glāstīdams, skūpstīja manas acis, vaigus, pieri, matus. Mans Sūru muižas izredzētais pēkšņi kļuva vārgulis pret vareno un reizē maigo Sumbri. Un tad vēra brīvais gaiss un ciema kārtība un spodrība mani tā saistīja, ka nav priekš manis pasaulē vairs skaistāka stūrīša un nav vairs pasaulē mīļāka un labāka cilvēka par Sumbri… Bet vai tā būs ar Mārietu un Briedi? Es šaubos.

— Gan viss būs labi, — Sārma mierina Brieža māti. — Man ir tāda aizredze.

Briedis ved aiz rokas Mariju uz eglāju. Nakts ir silta. Meičas vaigi pietvīkuši no bagātīgā mielasta un saldā medalus. Tomēr viņas sirds dreb. Savāda baiļu sajūta tai rodas no Brieža neatlaidīgās pašapziņas. «Tu būsi mana,» — tā viņš kādreiz tai teica, un tagad liekas, ka šos vārdus apstiprinātu viņa spēcīgā roka, kas cieši tur tās pirkstus, it kā mūžam vairs negribētu laist vajā.

Ai, mīlas aklums! Ai, mīlas alkstošas sirds īsredzībai Dažkārt šāda slāpstoša sirds ar līdz malām pildītu mīlas kausu rokā klīst pa tuksneša svelmainām smiltīm, meklēdama spirdzinošu avotu. Velti tā traucas, velti tā mokās. Visu viņas tieksmju piepildījumu nes pati sev līdz un neattopas savā laimē. Tā notiek arī ar Mariju. Visa viņas būtne ir nobriedusi mīlai. Tā iet blakus roku rokā ar viņu. Un viņa to neatskārš. Viņas prāts saka: še, meža ciemā, ir mana vieta. Briedis ir piemērotākais, krietnākais, mīlas cienīgākais jauneklis. Bet muļķa meitenes sapņi lido uz tai svešo vidi — pilsētu. Viņas fantāzija redz Gotlību kā pasaku princi — ar bālu seju un vārgām kustībām. Un tikai tādu šī fantāzija var iedomāties īstu mīlētāju: maigu jūsmotāju, jūsmīgu nopūtu izdvesēju, saldu, izmeklētu vārdu čalotāju. Tas ir kā sapņu rēgs. Bet Briedī kūsā zemes spēks un meža elpa.

Briedis izved Mariju cauri eglājam. Te pacejas krauja pār ciemu ieslēdzošo purvu. Briedis nosēžas krastā un novelk sev līdz zālē Mariju.

Abi sēž. Viņš vēl arvien nelaiž vajā tās roku.

Melis ir vēris aiz purva. Tumšs arī purvs. Tikai virs galvām mirdz dažas vientuļas zvaigznes un purvā spīd neskaitāmas malduguntiņas.

Briedis ilgi nerunā. Tad saka pavisam klusi, kā sap​ņodams: — Redzi šīs purva uguntiņas? Tās viena otrai tu​vojas.

— Tur nauda kaltējoties, — atbild Marija, nedomā​dama, ko un kādēļ saka.

— Nē. Sīs uguntiņas ir cilvēku dvēseles. Tumša ir dvēseļu pļava, un tikai pašas viņas izstaro vāju gais​ miņu. Tuvākās saredzās un tiecas viena uz otru… Mēs, Mārietiņ, esam divas vistuvākās malduguntiņas.

Tik sapņaini nekad vēl Briedis nav runājis. Marija aiztur elpu un klausās: kaut jel viņš vēl tālāk čalotu!

Bet Briedis apklust. Tad strauji satver arī meičas otru roku. Vairs viņa balsī nav sapņainības. Tanī skan atkal agrākā pašpaļāvība un likteņticība: — Tu esi mana. Laimas lemtā! Saki beidzot — kad dzersim kāzas?

Marija iedrebas un nevarīgi pūlas atsvabināt rokas.

— Mīļais Briedi, es jau tev teicu.

— Ka gribi palikt meitās. Ak, tas nevar būt nopietni sacīts!

— Es neprecēšos.

— Kādēļ? Kādēļ?

— Mani saista solījums.

Brieža pirksti tiek slābāki; tie palaiž lēni vaļā Mari​jas rokas. Pēkšņi tam iešaujas galvā: «Mārieta vēl arvien mīl to jaunekli no Piltenes! Tas ir visa viņas vēsuma iemesls …»

Asinis saskrien puiša galvā. Bet acumirklī uzplūstošā greizsirdība nespēj mazināt dabas bērna stihisko mīlu, tā nespēj atsaldēt. Vēl karstāk viņā iekvēlo ve​selīgais, dzīvnieciskais instinkts.

— Tu esi mana! — viņš iesaucas un ieslēdz savos spēcīgajos apkampienos meitenes vārgo stāvu.

Viņš strauji uzspiež savas alkstošās lūpas uz iemīļotās pusatvērtās mutes un skūpsta to ilgu, karstu, dvēselīgu skūpstu.

Atkal palaista vaļā, Marija kā bulta uzšaujas kājās. Apreibusi streipuļo.

— Mārietl Māriet, mīļā! — sauc, arī skūpsta rei​bumā, Briedis, satvēris meičas priekšauta malu.

Marija grib atbildēt, bet lielā saviļņojumā nespēj izdabūt ne skaņa's pār lūpām. Ir piepildījusies Taura mātes aizredze.

Iegavilēdamās Marija nolaižas ceļos pie Brieža, satausta tā galvu, piespiež pie savām sabangotām krūtīm, glāsta puiša seju, matus drebošām rokām, tad pieplok gluži klāt, un atkal abu lūpas savienojas ilgā, karstā, asarām mitrā skūpstā.

Kā zibeņa stars Marijas sirdi ir ķērusi mīla. Līdz šim tai nebija sajēgas par viņu. To apgaismoja Brieža skūpsts, Nu viņa visa ir kā atraisīta no šīs zemes. Tā jūt sev priekšā atvērušās debesis.

Skūpstu nogurdināti un apreibuši, viņi atņem muti no mutes, bet jo ciešāk sakļaujas viņu rokas. Viņi sēž un klausās viens otra sirds pukstos. Un raugās sev priekšā uz tumšo purvu, kur mirdz malduguntiņas.

— Lūk, papardes zieds! — maigi čukst Marija.

— Tā mana zvaigzne, — gurdi atbild Briedis, — kas atspoguļojas akacī. Tagad viņa pie mūsu kājām. Tas ir mūsu papardes zieds. Līgonaktī uzplaucis.

Atkal savienojas abu mutes. Pirmais mīlas salkums ir remdēts. Skūpsti kļūst maigāki, gurdāki, saldāki.

Nemanot ir nobālušas zvaigznes. Nemanot nodzisušās malduguntiņas. Austrumi sārtojas. Apklusušas līgodziesmas, kuru skaņas gan plūda šurp uz purva malu, bet neatrada atbalsi jaunos ļaudīs, kuru sirdis dziedāja citu dziesmu.

Abi atgriežas ikdienā, izdzirduši aiz sevis eglājā ūjināšanu. Viņi pieceļas, Briedis atsaucas. Pienāk

Tau​ris un Trūde.

— Mēs jūs izmeklējāmies pa visu ciemu. Vālodze gaida jau sen.

— Viņa grib paziņot saimei mūsu četru kāzu dienu.

— Skat kā? Kā viņa to zina?

— Vālodze ir zintniece! — Trūde pasmejas. — Un es arī jau sen to zināju.

— Jā, tu arī būsi kādreiz zintniece, — atsmejas pretī Briedis.

21 Aizgūtnēm pļauj mellā nāve Piltenes namos, sētās, ielās. Pļauj. Kā ar neredzamu izkapti, pati neredzama. Kā aizpļautus redz saļimstam gājējus. Kā izkapts vēzieni liekas sanam karstās, spiedīgās vasaras biezā gaisā, kad kāds pakritušais ievaidas.

Ir bula laiks. No agra rīta līdz vēlam vakaram čīkst gandrīz tukšajās ielās miroņu rati, izvezdami mēra upurus pa austrumu vārtiem uz mazajā mežā izrakto milzu bedri. Tur tagad gāž visus bez izšķirības — kā bagātos namniekus, tā nabagus. Mērī mirušais ir izstrīpots ne tikai no dzīvajo, bet arī no kārtu un ģimenes sarakstiem. Neviens tam pakal neraud, jo ikvienam jāraud pašam par sevi pēdējās stundiņas gaidās.

Piltenē nav vairs valdības. Rātes kungi ar savām ģimenēm, sagādājuši maizi, gāju, ūdeni ilgākam laikam, ieslēgušies savos namos, norobežojas no sērgas pārņemtās pilsētas. Viņu durvis atveras vienīgi tad, kad jāizliek uz ielas aizvešanai kāds mirušais. Bet šis durvis veras biežāk nekā pārējo iedzīvotāju durvis. Pret mēri, izrādās, neviena bulta, neviena atslēga nav pietiekoši droša. Sērgas dīgļi lidojot gaisā — tā runā Piltenē — kā neredzami, sīki puteklīši. Tos mellā nāve, nostājusies pakalniņā, esot izpūtusi caur vara tauri pār pilsētu.

Piltenē nav valdības. Dzīve rit savu gaitu, un ikviens dara, kā grib. Nav rīkotāju, nav pavēlnieku, kas liktu tīrīt ielas, kurās tagad mēsli jau krājas kaudzēm. Arī miroņi paliktu guļam, kur pakrituši vai kur izlikti, ja vecais rātes kalps Juris — arvien sava pienākuma stingrais un apzinīgais pildītājs — ar abiem dēliem dien​dienā nevāktu līķus un nevestu uz bedri.

Arī amtmanis Andrejs Sarfenbergs dara visu, ko spēj. Tak maz viņš spēj, jo veselais, kam tas dod rīkojumu, pēc stundas jau izrādās sērgas ķerts. Un cilvēks, uz nāves sliekšņa raudzīdamies pretī mūžībai, ir slikts laicīgas varas gribas pildītājs.

Sarfenbergs tomēr mēģina ko darīt. Jaunais hercogs — Fridrihs Vilhelms ir ieradies Kurzemē un apmeties Grobiņā. No turienes viņš izlaidis rīkojumu Jelgavai mēra aizsardzības lietā. Sī reskripta noraksts nonācis arī Piltenē. Valdnieks tanī pavēl no sirds piesaukt dievu, nožēlot grēkus un lūgt taisnā soda žēlīgu novēršanu. Tā kā baznīcās gadās biežas saslimšanas, tad atvēl līdz turpmākajam, kad dievs atkal dos veselīgus laikus, noturēt dievkalpojumus vācu draudzei rātsnama priekšā, bet latviešiem — kur tiem ērtāk pulcēties. Saslimušie jāaizvāc uz kādu tukšu riju. Svešiniekus aizliegts uzņemt namnieku mājās.

Krogi un iebraucamās vietas ik nedēļas kontrolējami un slimie aizvācami. Ja kādā namā vecāki nomirst, tad bērni novietojami pie radiem, bet, ja tādu nav vai ja tie atsakās, tad bāriņi aizvedami uz citu riju, kur mitinās vēl sērgas neķertie. Gluži izmiruši vai atstāti nami un krogi ir aiznaglojami, un nekas tanīs nedrīkst tikt aizskarts, pirms sērga nebūs mitējusies. Zagļi un ielau- zēji sodāmi ar nāvi. Sērgā mirušie nav apbedami baznīcās, bet kapsētās — kā muižnieks, tā nabaga namnieks. Aizbraukušajiem rātskungiem jāatgriežas un jārūpējas par kārtību un saviem pienākumiem.

Piltenes amtmanis ar šī rīkojuma norakstu dodas uz pili pie stārasta, lai tas uz hercoga Jelgavas pavēles pamata var arī Piltenē ieviest apsveicamos aizsardzī​bas līdzekļus, piespiest rāti darboties.

Bet landrāts Maidels izrādās jau pirms gaismiņas aizbraucis uz savu Dundagas muižu, no kurienes tam atvesta ziņa par sievas saslimšanu.

Amtmanim jāliekas mierā. Pats viņš nekā nespēj izvest, jo rāte ir noteicēja Piltenē. Neapmierināts viņš atgriežas mājās, sava uzticamā vilka pavadīts.

Ir agrs. Ielas vēl ļaužu tukšas. Tikai bez kopēja palikuši mājkustoņi — sivēni, suņi, piles klejo apkārt, meklēdami ko ēdamu sētmalās un grāvjos. Gandrīz visi logi noslēgti, daudzi nami aiznagloti.

Vienu otru durvju priekšā guļ palagos ietītie pa nakti mirušie un aizvešanai izliktie sērgas upuri. Vecā Jura un viņa dēlu līķrati jau čīkst ielās.

Sarfenbergs nogriežas uz Ventas krastu, kur, kuplu koku ieslēgta, aiz plašas noras stāv viņa mazā saim​niecība, līdz šim vēl sērgas pasargāta.

Norā ganās amtmaņa aitas. Saimnieks iet garām savam ganāmpulkam, bet vilks atlaižas tā tuvumā pie krūma kā sargs un gans, kā parasti to dara, ja nav jāpavada kungs viņa amata gājienos. Parasti bailīgās, tramīgās avis ir apradušas ar savu sargu, nebēg no viņa, nāk gluži klāt, aposta to, klausa tam, ja viņš kādu tālāk aizklīdušu atgriež pie citām. Citkārt plēsīgā meža zvēra draudzība ar māju kustoņiem atgādina pa​radīzes teikas idilli.

Amtmanis, jau pagājis gabaliņu, pēkšņi izdzird aiz sevis niknu ierūkšanos. Viņš atgriežas. Vilks, piecēlies kājās, dzen kādu aitu prom no ganāmpulka. Tā ir sveša, pienākusi no pilsētiņas. Aita atbēg, apstājas un ieblējusies ar līkumu atkal tuvojas baram. Redzams, tai netīk klejot vienai: viņu velk pie citām. Vilks no jauna aizdzen svešo. No jauna tā met līkumu uz ganāmpulku. Dzīšana atkārtojas.

Neatlaidīgais sargs arvien atgriež uzmācīgo viešņu. Tā top gluži tramīga, un nemiers pārņem arī ganāmpulku. Vilks ietur arvien vēl savu apbrīnojamo mieru.

Beidzot tiepīgai aitai izdodas iesprukt barā. Nu gans iekaist. Arī viņš metas vidū. Pulks izklīst un, saskrējis barā, diedz uz māju pusi. Svešā pakaļ. Vilks pēkšņi baigi iegaudojas un nikni metas virsū muļķa tiepšai. Dažos acumirkļos tā guļ zemē ar pārkostu rīkli.

«Brīnums!» nodomā amtmanis. «Tāds mans vilks nekad nav bijis. Vai viņā pēkšņi pamodusies plēsoņas daba?»

Bet zvērs aitu tālāk neplosa. Viņš atiet, no nokostā lopiņa un, galvu purinādams, sprauslā, it kā gribē​dams nopurināt nepatīkamās spalvas, kas līdz ar asi​nīm aplipušas ap purnu.

Tad amtmanis ievēro divas sievas, ogotājas, kuras, sīkā alksnāja malā iznākušas, redzējušas vilka uzbru​kumu. Tās, pametušas groziņus, kliegdamas skrien uz pilsētu.

— Nebaidieties! — Sarfenbergs sauc tām nopakaļ. — Cilvēku mans suns neaiztiks.

Sievas nedzird un skrien, cik jaudas, kliegdamas un vaimanādamas.

Amtmanis sauc vilku. Tas nāk, šņaukādams un purnu zālē slaucīdams. Pienācis noguļas zemē un mie​rīgām, uzticīgām acīm raugās saimniekā.

— Kā tad tu tā, draugs — saplosīji aitu? — cilvēks saka zvēram reizē laipni un pārmetoši.

— Neko nevarēja darīt, — atbild vilks savā valodā, iesmilkstēdamies un asti pavicinādams. Viņa dzīvnieciskā sirdsapziņā nav pašpārmetuma par notikušo. Acīs ir apmierinātība par savu rīcību. Tās saka: «Es darīju savu pienākumu, kaut gan tas nebija patīkams.»

Amtmanis iet uz mājām. Vilks, atkal mierīgs, soļo līdz, raudzīdamies uz augšu saimniekā savām skaidrajām, gudrajām acīm. Liekas, viņš gribētu ko teikt, bet apzinās, ka cilvēkiem ļoti vāja saprašana, ka tie tikai vārdos var aptvert to, kas dzīvniekiem tiek skaidrs ar vienkāršu skatienu, kustību, balss skaņu un galvenā kārtā ar instinktu.

Daiļa un glīta ir amtmaņa Andreja Sarfenberga sēta. Visur spodrība un kārtība, kādu neredz neviena Piltenes rātskunga mājās. Kokiem apaugušais nams pat karstākā vasaras tveicē sniedz tīkamu vēsumu.

Saim​niecības ēkas, kaut gan vecas, rūpīgi pielāpītas.

Pagalma vidū zem kuplas liepas saimniece jau uzklājusi brokasta galdu. Sarfenberģiene, gan iesirmiem matiem, vēl stalta un spēcīga, nāk pretim vīram.

— Nezini, kas mūsu aitas satramdījis? Nupat tās uztrauktas pārskrēja no noras un sabēga kūtī.

Vīrs piesēstas brokastam un pastāsta sievai notikušo.

— Savādi. — Sieva domīgi raugās baltajā galdautā. — Sērga padara ļaunus un neuzticīgus ne tikai cilvēkus, bet arī dzīvniekus. Vilks vairs nelaiž pagalmā nevienu svešu. Vakar viņš, nikni rūkdams, aizdzina vairākus zemniekus, dāvanu lūdzējus. Šorīt, kad tu aizgāji, arī pienāca kāds ubags. Iedevu tam grasi. Bet pateicības vietā viņš novēlēja ļaunu, skauzdams mūsu sētas košumu. Mēs te dzīvojot pārticībā, bet citiem neesot maizes. Promejot viņš noņurdēja it kā lāstus, ka visai mūsu labklājībai vēlot galu.

— Tev taisnība, Anna, — saka amtmanis. — Posts, sērgas un nabadzība padara cilvēkus sliktus.

Varbūt mūsu vilks to sajūt un tādēļ nevienam neuzticas, top naidīgs pret svešiem.

Tikko Šarfenbergi beiguši brokastot, pagalmā ienāk Volfu Gotlībs. Viņš ir sakarsis no steigas, viņa skumjā, nomāktā sejā uztraukums. Rātskunga dēls pēdējā laikā ir ļoti pārvērties.

Vilks pieceļas un iet pretim viesim. Pret Gotlību viņš ir laipns un draudzīgs. Gotlībs, garām iedams, noglāsta vilka galvu. Apsveicinājies ar saimniekiem, Gotlībs saka: — Aizvediet un noslēpiet kaut kur savu vilku! Ātri! Pulks ļaužu, apbruņojušies ar dakšām un cirvjiem, grib fo nosist. Šarfenbergi saskatās.

— Tev taisnība, Anna, — saka amtmanis. — Te atkal parādās ļaužu ļaunums. Tās abas sēņotājas ir iz- kliegušas pilsētā par saplēsto aitu. Bet vai tas būtu pietiekošs iemesls šādam karagājienam? Lopiņš bija bez saimnieka, tas klīda savvaļā.

— Noslēpiet vilku kaut kur šķūnī! — Gotlībs stei​dzina. — Viņi nāk. Es dzirdu balsis.

No noras puses jau dzirdama kņada.

— Pamēģini, Andrej, pūli nomierināt! — Anna saka un lūdz Gotlību ieiet ar vilku namā.

Drīz pagalmā iebrūk Piltenes namnieki — viri, sievas, pusaudži. Viņu vaibsti saviebti naidā un satrau​kumā. Rokās cirvji, dakšas, rungas.

— Kur ir tas vilkatis, amtman? — kāds plecīgs virs, barvedis, sauc.

— Jūs domājat manu vilku? — Amtmanis, stāvēdams pie galda blakus sievai, mēģina būt mierīgs.

— Tas ir vilkatis — velis vilka ādāl No viņa nāk visa mūsu nelaime.

— Kāpēc jūs tā iedomājaties, mīļie ļautiņi?

— Velis nekad nerādās savā īstajā izskatā. Viņš pie​ņem arvien kāda dzīvnieka veidu.

— Ja arī tā būtu, kāpēc tad tam taisni manā vilkā vajadzētu ielīst?

— Viņš nav īsts vilks, to visi redz. īsts vilks nekad nedzīvos pie cilvēka. Lieta ir skaidra, un lieka katra runāšana. Līdz ar vilka ādā tērpto nelabo droši vien izbeigsies arī mēris.

Velti Sarfenbergs pūlas vest saniknoto pūli pie prāta. Tas kļūst nepacietīgs un taisās lauzties ēku dur​vīs. Viņa niknums un satraukums arvien pieaug. Amtmanim nav izejas. Jāpadodas pārspēkam.

— Man jāpilda jūsu griba, cik neprātīga tā arī būtu, — viņš saka smagu sirdi. — Labi. Es nošaušu savu labo, uzticīgo mājas sargu.

— Mēs paši viņu nositīsim. Sacirtīsim gabalos.

— Nē! To nepieļaušu! — amtmaņa balss skan skarbi un pavēloši. — Pirms jūs to uzbeigsit, viņš saplosīs da​žus no jums. Atstājiet pagalmu!

— To nedarīsim! Mums jāredz šī elles suņa gals.

— Ejiet uz Ventas krastu! Tur aprims jūsu asins- kāre.

Pūlis vēl vilcinās.

— Ejiet! — saimnieks nikni uzsauc. — Es izpil​dīšu jūsu /nejēdzīgo iedomu! Ko jūs vēl gribat? Ļaudis atkāpjas. Amtmaņa seja ir kā nakts. Anna klusu raud, seju priekšautā apslēpusi. Andrejs Sarfen​bergs iet uz namu pēc bises. Viņa kājas kā svina pie​lietas. Sirds tik smaga kā nekad.

No agra rīta līdz vēlam vakaram Piltenē čīkst vecā Jura un viņa dēlu rati, vezdami mēra upurus uz mežu. Neviens vairs nepiegriež vērību viņu vezumiem, neviens vairs netaujā, ko atkal mellā nāve uzveikusi.

— Visus mūs Juris aizvedīs, — saka namnieki.

— Ir pienākusi pastarā diena.

Ielas atkal pildās ļaudīm, jo nav nekādas nozīmes ieslēgties savās mītnēs: mēris ielien visos noslēptākos kaktos.

— Nav tālu pasaules gals! — tā runā piltenieši.

— Dievs atdevis zemi vella varā. Tagad sātans mūsu kungs, un pagāni ir gudrākie: tie jau no sendienām viņu pielūdz, tie ellē būs pirmajā vietā.

Vecais, kādreiz bagātais Hausers, kuram karš laupījis visus viņa kuģus, no smagā zaudējuma kļuvis gluži bērna prātā. Kad sērga vēl atņēma tam sievu un meitu, viņš atstāja māju un pārgāja dzīvot kapsētā.

Te, zem klajas debess, viņš pavada savas dienas dzīrodams un ērmodamies. Te viņu apciemo daži draugi, un Hausers tos pacienā no sava vīna pagraba bagātajiem krājumiem. Vecais, kādreiz sīkstais neprātis ir viesmīlīgs kļuvis. Arvien vairāk ap to pulcējas dzīrotāju, un drīz sākas kapsētā orģijas — Sātana vespers.

Sī garīgā epidēmija pārņem gandrīz visu pilsētu. Veci un jauni, vīri, sievas, pat bērni steidz uz kapiem.

Tiek iekurts sārts. Ap to, rokās saķērušies, lec un dejo neaprakstāmā apmātībā prātu zaudējušie piltenieši, gau- dīgi vilkdami improvizētas dziesmas par godu pasau​les jaunajam valdniekam — sātanam.

Veltas ir amtmaņa pūles savaldīt un izklīdināt trakojošo baru. Starp dzīrotājiem ir arī rātskungi, un Šarfenberga vara pār tiem nesniedzas. Neviens uz viņu neklausās.

Pirmajās dienās liekas, ka patiesi ļaunie gari savus pielūdzējus saudzētu. Nevienu no tiem neskar mellā nāve, kurpretī namos ieslēgušies nosvērtākie namnieki arvien vēl iznes durvju priekšā mirušos.

Bet tad pakrīt kāds no dejotājiem, un dažas stundas vēlāk jau pie kapsētas mūra pietur Jura miroņrati.

Pirmajam seko citi, un drīz sērga prasa vienu upuri pēc otra. Slimos novāc pie malas, un orģijas turpinās vēl neprātīgākā reibumā.

Rātskungs Volfs bija aptaisījis savai mājai apkārt augstu, cietu sētu. Tā tomēr nelīdzēja. Mēris atrada ieeju, un beidzot Gotlībs izlika durvju priekšā arī tēva līķi. Tagad viņš palicis viens. Gotlību mēris neskar. Viņš staigā kā sapnī pa tukšajiem kambariem un domā par Mariju, kuras dzīvi tēva mājās tas jau neskaitāmas reizes bija iztēlojis visos sīkumos. Lūk, šī saulainā stūra istaba būtu Marijas kambaris. Te, kaktā, stāvētu viņas balti apklātā, vismīkstākiem dūnu spilveniem nokrautā gulta. Te, pie loga, būtu viņas rokdarbu galdiņš. Tam blakus liels venēciešu spogulis. Tālāk oša koka skapis, skaisti apkalta lāde, liels atzveltnes krēsls. Cik jauka un mājīga būtu šī istabiņai Bet Marija viņu negrib. Tā nenāks uz Pilteni. No Got​lība mutes izlaužas izmisusi nopūta.

— Ak! viņai ir labi tur! Protams, Sumpurņu ciemā nav rātskunga nama ērtību, tur nav tā jaukuma un bagātības. Bet — tur nav arī mēra … Tur ir veselība, te — sērga, tur — miers, te — satraukums, tur — laime, te — nelaime.

Gotlībam aptrūkstas elpas plašā, tukšā nama sienās. Viņš iet uz ielas.

Ir karsta diena. Saule spiež. Nav ne mazākās vēsmas. Gaiss liekas biezs un nekustošs kā bieza, netīra stikla masa, pārlieta pār pilsētu. Grūti elpot. No netālās kapsētas skan dzīrotāju vienmuļā gaudošana. Aiz kokiem redzami gurdeni dejotāji. Tur ir paēna. Tur ļaudis. Viņš pasper soli uz kapsētas pusi, bet apstājas.

Nē, tur viņš mieru neatradīs!

Jauneklis apgriežas un iet tālāk pa ielu uz otru pusi. Vienaldzīgi viņš raugās uz namdurvju priekšā izliktiem līķiem, uz garāmbraucošiem miroņratiem, uz vienu otru gurdenu garāmgājēju. Kāda viņam daļa gar to, kas visapkārt? Kāda viņam vispār par kaut ko daļa?

Jaunais Volfs tuvojas austrumu vārtiem. Še, nomalē, neredz nevienas dzīvas dvēseles. Kā izmiris šis gals. Tikai attālāk kviec sivēpts. Sētā iedziedas gailis.

Pa vārtiem iebrauc Jura miroņrati un griežas apkārt, jo tepat tam iznāks pilna krava: abās pusēs vārtiem guļ pusducis nesen izliktu mēra upuru.

No kāda pagalma iznāk būdnieks ar sievu. Abi tikko velk soļus; redzams, ari viņi sērgas mākti.

Vīrs ķeras pie kājām tuvākajam mironim, lai ar Jura palīdzību to ieceltu ratos. Nav spēka viņam.

Sieva palīdz. Beidzot ar pūlēm ieceļ. Viņš noslauka sviedrus no pieres un pamana Gotlību, kurš, netikdams garām, apstājies. Būdnieks drūmi paraugās rātskunga dēlā un saka: — Tu, jaunais kungs, arī varētu nākt palīgā. Ļaunā sērga nav atnākusi tikai nabaga ļaudīm. Visi tās priekšā esam vienādi. Mirušie nevar vārtīties pa ielām.

Gotlībs piesarkst. Viņš neko neatbild. Tad, tikai acumirkli kavējies, iet un palīdz pievākt līķus. Viņš ir jauns un spēcīgs. Viņa rokas netrīc, ceļot smagumu, kā slimajam būdniekam, un viņš nesten kā vecais Juris.

Juris aizbrauc, nepaspējis uzņemt visus. Tā vietā ierodas viņa dēls ar saviem ratiem. Gotlībs piekrauj arī tos. Domās nogrimis, viņš seko vezumam gabaliņu aiz vārtiem. Tad apgriežas un gausi iet atpakaļ.

Viņš apstājas pie kāda nama, kura durvju priekšā nupat izlikti divi mirušie. Tas notiek instinktīvi, neko nedomājot. Neapzināti viņā iesakņojies jēdziens: arī tie jāpievāc.

Viņam tuvojas graboši rati. Piebrauc Jura otrs dēls. Gotlībs kā sapnī ņem tuvāko mirušo aiz kājām, vedējs zem padusēm un ceļ ratos.

Pa ielu nāk Andrejs Sarfenbergs.

— Labdien, Gotlīb! — viņš sveicina un rūgti iesmejas. — Lūk, cik tālu esam nonākuši: tur, kapos, trako šo mirušo tēvi un dēli, un mums, svešiem, jāpievāc viņu piederīgie!

Gotlībs paloka sveicienam galvu un neko neatbild. Viņa gars ir tālu — pie Marijas. Līķu pievākšana ne​traucē tā domas, un darbā tās liekas it kā mazāk mo​košas.

— Ak, ļaužu neprāts! — amtmanis skaišas. — Pat mūsu aptieķnieks, tas nelga, ir dejotāju barā. Tā smēri un dziras nelīdzot, viņš saka, varbūt ar lūgšanām sērgu varēšot mazināt. Bet hercoga priekšrakstus neviens negrib pildīt. Un tie dažu labu pasargātu, ja arī sērgu galīgi nespētu izbeigt… Jā, Gotlīb, laiki ir neprātīgi. Ļaudis nejēdzīgi. Tie pat manu labo, gudro, uzticīgo vilku nolaupīja. Tas bija daudz saprātīgāks un labāks par cilvēkiem. Es nespēju apmierināties, ka padevos toreiz pūļa prasībai.

— Jūs citādi nevarējāt. — Gotlībs nopūšas. — Viņi ielauztos namā un paši nosistu uzticīgo dzīvnieku.

— Es pretotos līdz pēdējam, ja tad būtu atskārtis iemeslu, kāpēc vilks saplosīja dullo aitu.

— Kādu iemeslu?

— Vilks sajuta, ka aitai pielipuši mēra dīgļi.

— Nevar būt!

— Tā ir! Mums nav ne jausmas par dzīvnieku brīnišķām nojautām, par viņu smalko ožu, aso dzirdi, mūsu saprašanai neizdibināmo prātu. Viņš sajuta, ka svešā aita, kuras saimnieki ir mērī miruši, nes savā villā sērgas putekļus, sērgas dīgļus. Viņš gribēja pasargāt no tiem ganāmpulku un mūs, kam ar lopiem darīšanas un satikšanās … Nabaga mīļais vilks!

Gotlībs kļūst domīgs. Amtmanim varbūt taisnība. Viņš bija labi sadraudzējies ar pieradināto meža zvēru, viņš to vēroja satikdamies. Un toreiz, kad fanātiskais, māņticīgais pūlis iebruka Sarfenberga pagalmā, viņš, iebēdzis ar vilku namā, redzēja tā gudrajās acīs ļaunu nojautu. Nemierīgs un satraukts dzīvnieks bija klausījies ļaužu balsis aiz durvīm, un, kad saimnieks ienāca, paņēma bisi un veda to sev līdz uz Ventas krastu, viņš izrādīja vispirms izmisumu un tad sekoja, galvu nokāris, — gluži kā rātes tiesas notiesātie uz soda vietu. Gotlībs atceras visos sīkumos šo notikumu un vilka izturēšanos. Un viņa domas aizlido uz meža ciemu, kur abi Ermaņa vilki tam atkal sauc atmiņā Mariju.

— Marija manis negrib! — viņš izdveš klusu, mo​košu nopūtu.

Sarfenbergs dzird nopūtu, ievēro Gotlība nospiestību, bet nezina iemeslu. Viņš iedomājas, ka tēva nāve un vientulība viņu māc.

— Tu tagad esi viens, — viņš saka pēc īsas pārdomas. — Tukšajā namā tev baigi. Nāc pie manis!

Padzīvo, kamēr sērga mitēsies plosīties un dzīve atkal atgriezīsies vecās sliedēs. Līdz tam bēdas būs rimušas, un tad varēsi pamazām uzņemties vadīt tālāk tēva veikalu. Manās mājās pietiks tev telpas.

Gotlība seja top vēl drūmāka. Viņa dvēseli pārņem pēkšņs izmisums. Viņš papurina galvu.

— Paldies, amtman! Es labāk palikšu viens.

— Kā tev tik. Vismaz šad tad atnāč pie mums ciemā! Parunāsim. Arī es jūtos viens, jo ar neprātīgo pūli man nav nekā kopēja. Landrāta Maidela arī nav te, viņš aizbraucis uz Dundagu.

Amtmanis atvadās un iet tālāk, kā parasti, apstaigāt pilsētiņu. Tikai tagad tam nav nekā, ko darīt, jo neviens neievēro viņa rīkojumus, neviens neklausās viņā. Piltenē valda mellās nāves anarhija un ne amtma​nis un stārasts.

Gotlībs brīdi stāv uz ielas savās domās, tad gausiem soļiem atgriežas mājās. Te ir tukšs un kluss.

Nospiedoši, baigi tukšs un kluss. Rātskunga dēls atsēžas tēva atzveltnes krēslā grezni un bagātīgi iekārtotajā kambarī. Tas viss tagad pieder viņam vienam. Te viņš cerēja pārvest Mariju kā savu sievu. Un Gotlību pārņem drūmā nāves doma: «Kāpēc es dzīvoju? Marija mani atstājusi… Visapkārt ļaudis mirst — kā rudenī lapas no kokiem birst. Bet mani sērga neskar. Ai, nāve, nāc pie manis kā atsvabinātāja!»

Viņš atkal ceļas un iet uz ielas. Netālu apstājas Jura miroņrati. Tur atkal izlikti daži palagos ietīti līķi. Got​lībs iet Jurim talkā.

«Tas ir labākais, ko varu darīt,» viņš saka sev. «Lūdzama nāve nenāks. Tā jāmeklē pie viņas upuriem. Varbūt tur vecais Juris paņems arī mani līdz?»

23 Pienāk pļaujas laiks. Meža ciemā arī šogad padevusies ļoti laba raža, vēl bagātāka nekā pērn. Daudz darba ļaudīm ievākt laukumātes svētības augļus.

Vecā Vālodze pēdējās dienās ir pillā savāda, līdz šim tai sveša nemiera. Jau agri, kad smagās vārpas līkstošo druvu kuplumā tikko sāka dzeltēt, tā steidzināja uz pļaušanu, pati pirmā darba cēlienu sākdama, pēdējā beigdama, bez diendusas, bez atelpas — kā neizprotamas trauksmes dzīta.

Viņa nenogurst. Pirmatnējais spēks un veselība mājo kalsenajā augumā. Sirmie gadi nav vēl vājinājuši tās sīkstos muskuļus un mazinājuši ietiepīgo izturību.

Un tomēr kādudien Vālodze rudzu pļaujā, pašā darba vidū, atliec taisni muguru, paliek nekustīgi stāvam un ilgi raugās uz vēra galotnēm aiz lauka, gluži sevī nogrimusi. Tad tā it kā atmostas, noliek savu īso izkapti un iet uz meža malu atsēsties. Labu laiku te tā sēž pie ciņa, laizdama sev garām pļāvēju pēc pļāvēja.

Vecais Ermanis nāk, gāzdams smagu rudzu vālu.

— Noguri gan! — viņš uzsauc. — Protams, kā gan ne!

— Nē, nē. — Vālodze papurina galvu.

— Tu strādā pāri saviem spēkiem.

— Vēl spēka man gana. Bet laika nav.: — Gan tiksim laikā galā.

— Ar pļauju — jā. Bet kāzas jāsteidzina. Liec, lūdzams, izkapti pie malas un pabeidz jauno ļaužu na​miņu!

— Tas gatavs. Tikai logi jāieliek.

— Mums stiklu nav un svina rūtīm. Ej uz Ventspili, Erman, atnes!

— Bet rudzi?

— Gan citi nopļaus.

— Lai notiek, Vālodze! Rīt došos ceļā.

— Labi, Erman.

Ermanis iet tālāk. Vālodze turpina dīkā sēdēt.

Kad tuvojas Trūde, kūlīšus siedama, vecā to piesauc klāt un ved meiču uz ciemu. Darba skuba un nemiers gluži izgaisuši no Vālodzes būtnes.

— Nav vērts steigt, — viņa saka gurdi. — Mēs ne​sasteigsim.

— Jā, — Trūde piebilst. — Šogad nepieredzēta ba​gātība. Pļaujas svētki nav tālu.

— Ne tas, — Vālodze atbild domīgi. — Darbu mēs veiktu, bet laiku neveiksim.

Trūde labi nesaprot, bet netaujā tālāk.

Iedama garām Ermanim, Vālodze vēlreiz atgādina: — Tātad rīt tu dosies uz Ventspili?

— Jā. Jāklausa tevi, jo tu zini, kas vajadzīgs.

Sievietes sasniedz ciemu. Vālodze ieved Trūdi savā kambarī, nosēdina to sev blakus un pēc pamestās vasarīgās darba steigas sāk dīkā mierā meičai mācīt sa​vas zintis, skaidro tai savu zāļu un ziežu noslēpumus, vingrina viņas garu dieviņa izprašanā.

Mācības beigusi, tā pieceļas, saņem meičas galvu rokās un, cieši raudzīdamās viņas acīs saviem pelēka​jiem, skaidrajiem redzokļiem, it kā iedvesmēdama spiežas tās dvēselē.

— Ņem labi vērā visu, mīļā meitiņ, ko stāstu tevi Tikai īss laiciņš tev atlicis piesavināties to visu, kam man bija vajadzīgi daudzi gadi.

— Kādēļ tikai īss laiciņš, vecāmāt?

— Man jāmirst.

— Ai, tu vēl spēka pillā! Vēl ilgus gadus varēsi mani mācīt.

— Nē. Pirms pļaujas svētkiem jau veļumāte mani aizsauks.

—Kā tu to zini?

— To nevar zināt. To tikai jūtu, nojaušu.

— Tad droši vien tu maldies.

— Nē, Trūde. Cilvēcīgās zināšanas visas kādreiz top maldi. Bet ne nojautas. Tās neviļ, ja viņas saprot pa​reizi.

— Kā var ko nojaust? Pastāsti!

— Kā? To, bērns, nevar pastāstīt. Nojautas nav cilvēku izdoma, bet dieviņa sūtītas. Arī tu kādreiz tās pieredzēsi. Lai pienāk gadi. Tev ir dievreģes gars…

Trūde domīgi raugās sev priekšā, tad pēkšņi iedo​mājas: — Senos laikos, vecāmāt, visi cilvēki esot zinājuši savu nolikto dzīves sprīdi. Ir tāda pasaka.

— Nu, kāda?

— Kādreiz dieviņš gājis pa ceļu un ieraudzījis vīru taisām ap savu pagalmu žogu. Tas nebijis īsts, stiprs žogs, kā parasti ceļ, bet saimnieks savu žogu darinājis no nātru kauliņiem. «Kam tu tik nestipru sētu cel?» dieviņš jautājis vīram. «Tā drīz sakritīs.» — «Nav man vajadzīgs nekādas izturības,» vīrs atbildējis. «Parīt tāpat jāmirst būs.» — «Ak tā?» noteicis dieviņš un gājis tālāk. Bet no tā laika ļaudīm vairs nav devis zināšanas par viņu nāves stundiņu.

Vālodze pavīpsnā.

— Tā gan tikai pasaka, meit. Tomēr mums jātic, ka senos laikos cilvēki mūsu zemē būs bijuši gaišāku prātu un skaidrāku garu nekā šīsdienas ļaudis. Toreiz latvieši bija brīva tauta. Brīvi, vareni vīri kā miesā, tā garā bija mūsu sentēvi. Gaišs bija viņu skats dzīvē, ass viņu prāts. Tad atnāca svešie ļaudis un uzveica sentēvu garu, salauza viņu spēku… Tagad latvieši kā Kursā, tā Zemgalē, Latgalē un Vidzemē ir panīkuši, verdzībā nospiesti. Vairs tie nedomā savu domu, vairs neslavina savu dieviņu, vairs nedzīvo savu gara dzīvi… Nu vairs ļaudis nezina sava mūža vakara pēdējo stundu un neatceras savu un visas tautas gaišo rītu. Mēs esam atkāpušies no sava dieva, te ir tas iemesls … Bet neziņā izgaist tauta nevar.

Tā atkal celsies senā spēkā un lepnumā. Tā atgriezīsies pie sentēvu gara. Un šo garu uzturēt — tas, meit, ir zintnieka pienākums. Tas ir tavs dzīves uzdevums, Trūde. Tātad mācies, vēro, iegaumē visu, ka vari stāties manā vietā! Es jūtu un nojaušu dieviņa lēmumu: pēc nedēļām di​vām man mirt.

— Vai patiesi, vecāmāt?

— Tā būs… Bet līdz tam tev jātop mūsu cilts loceklei, jāiziet pie Taura. Kāzas bija noliktas uz pļaujas svētkiem. Nu vairs nevaram tik ilgi gaidīt. Nedēļas laikā tev jābūt sievai, jātop zintniecei, manai pēc- niecei.

Trūdēs acis pildās asarām. Strauji tā metas pie Vālodzes krūtīm un piekļauj galvu pie viņas grumbainā vaiga.

— Ai, vecāmāt! Tu būsi maldījusies. Nevar būt, ka tev jāmirst. Tu vēl esi spēcīga, vesela.

— Lai, lai! — Vecā glāsta meičas galvu. — Lai mana veselība vēl laba, lai manas rokas vēl spēcīgas. Beigas tuvojas, es jūtu.

— Bet ļaudis mirst tikai no kādas kaites, no sērgas, nelaimes gadījuma.

— Var uznākt sērga, var gadīties nelaime, pēkšņs vārgums var pārsteigt veselo un spēcīgo. Ai, Trūdīt, dieviņš atradīs ceļus savas gribas izvešanai. Pērkoņ- tēva zibens var nogalināt cilvēku — pat no skaidras debess nākdams… Es eju, un tu nāc manā vietā. Rīt vecaistēvs dosies uz pilsētu. Pēc nedēļas būs nobeigts jauno pāru jaunais namiņš. Tad nosvinēsim kāzas un tu — kā ciema cilts locekle — sāksi savas zintnieces gaitas … Bet manis nebūs vairs ..

Otrā rītā ar gaismiņu Ermanis jau sataisījies ceļam, apjozis īso zobenu. Viņš iet pie Vālodzes aprunāties, vai vēl ko nav vajadzīgs pārnest no pilsētas. Trūde jau te ir priekšā, savas zintis mācīdamās.

Meičai lūgums Ermanim: tam tak vienalga, kur viņš nopērk stiklus. Viņai būtu nododama vēstulīte krustmātei Gerdai. Vai vecaistēvs Ventspils vietā nevarētu doties uz Pilteni? Tagad, jaunā dzīvē iestādamās, Trūde grib vēl atvadīties no labās krustmātes — uz visu mūžu.

Ermanim nav iebildumu pret Pilteni. Viņš iebāž azotē Trūdēs rakstu, vēl aprunājas ar Vālodzi un iet.

Pagalmā darbinieki jau jūdz zirgus orēs. Šodien vedīs nopļauto labību mājās, mals miltus, ceps jauno maizi. Pēc tam pļaus tālāk. Abi ciema suņi pavada vecotēvu līdz laipām un noraugās pakaļ aizejošam.

Ermanis ieiet vērī. Vecais mežinieks soļo droši, noteikti, nemaldīdamies. Klajākās vietās viņš paceļ galvu un paveras, saules ceļā. Putnu dziesmas pavada gājēju, priekšā pagadījušies zvēri griež ceļu.

Vēlā pēcpusdienā Ermanis, izgājis lielo vēri, pār- bridis purvu, tuvojas Piltenes mazajam mežiņam.

Pār to lido kraukļu bars un it kā apbēdināts ķērc.

«Kas tiem pāri darījis?» domā mežinieks, neko nezinādams, kas notiek ārā, Piltenē, nezinādams, ka mellie maitu putni, jau mēnešiem ostīdami sev tīkamo smaku, netiek pie gardā kumosa, jo pēc amtmaņa Šar- fenberga rīkojuma ikviens lielajā bedrē iegāztais mēra upuris tūlīt apberams kaļķiem un smiltīm.

Mazajā mežiņā Ermanis ceļā satiek pirmo cilvēku. Tuvāk pienācis, viņš pazīst Volfu Gotlību.

Rātskunga dēls sēž uz celma drūms, nogrimis domās. Izdzirdējis soļus, viņš gausi paceļ galvu.

Saskatījis nācēju, pēkšņi traucas kājās, steidzas pretī Ermanim. Viņa vienaldzībā un skumjās sastingušie sejas vaibsti atdzīvojas.

— Tu, Ermani! — viņš gandrīz līksmi iesaucas, bet tad pēkšņi apstājas un sastingst uz vietas.

— Labdien, Gotlīb, — saka Ermanis un iet tuvāk.

— Nenāc! — Jaunai3 Volfs izstiepj rokas, un rūpju ēna pārlaižas tā sejai pāri.

Ermanis nesaprot: — Kādēļ?

— Tu vari pārnest mēri uz savu ciemu.

— Piltenē mēris? — Vecā mežinieka piere nobāl. Viņš instinktīvi atkāpjas soli atpakaļ- Sl sērga laikam ir vienīgais, kas spēcīgajam, brašajam sirmgalvim iedveš bailes. Viņš ir redzējis plosāmies briesmīgo mello nāvi svešu zemju ostās, ar Kasparu kuģodams, un sērgas šausmas atstājušas viņā neizdzēšamu iespaidu.

— Jā, gandrīz puse Piltenes jau dus še, bedrē. — Gotlībs norāda ar roku sāņis mežā.

Ermanis sakniebj lūpas.

— Man bija jāiet uz pilsētu. Jāiepērkas.

— Piltenē vairs neko nepērk un neko nepārdod.

— Tad velti esmu nācis.

— Jā, mūsu dzīve apstājusies. Bet kā klājas meža ciemā?

•— Dzīvojam mierā.

— Un Trūde? Un … Marija?

— Tām labi iet. Pēc nedējas abas dzers kāzas.

Gotlība galva noliecas, acis aizveras. Tad viņš pacel seju: tā ir atkal auksta un nedzīva.

— Pēc nedēļas, — viņš atkārto bez skaņas balsī.

Valodas apsīkst. Abi klusē, savu. pašu domu aiz​ņemti. Tad Ermanis smagi atelpo.

— Jā, mellā nāve ir briesmīga. Es neuzdrošinos iet tālāk, lai sērgas dīgļus neaizvestu vēra vidū… Vai tu, Gotlīb, negribētu man pakalpot? \ — Ko varu darīt?

— Nodot Trūdēs krustmātei vēstuli.

— Huneku Ģerda ir mirusi.

— Mēri?

— Jā. Vakar ar veco Juri novedām to uz bedri.

Atkal klusums.

— Tad man jāgriežas atpakaļ, — beidzot saka me​žinieks. — Paliec sveiks, Volfu Gotlībi Gotlībs, gandrīz izmisis, nopūšas.

— Tu varēji man labāk novēlēt pretējo.

— Ko tad?

— Lai arī mani pieņem nave. Sveicini Marijul Tad viņš asi apgriežas un gandrīz skriešus iet uz pilsētas pusi.

Ermanis noraugās tam pakaļ, pastāv brīdi, tad atģi- dies steidzas atpakaļ, kur nācis.

Piltenieši diendienā turpina savas neprātīgās orģijas kapsētā. Vēl nav izsīcis vecā Hausera vīna krājums. Ik ritu viņa kalps atved veselu vezumu muciņu, krūku, pudeļu dzīrotājiem.

Kāds piedzēries lišķis bija Hauseru nosaucis par jaunās mācības pravieti, un vecais nelga uzsāk sludināt sātana kultu. Viņš notur kapsētā vella mišas, no vīna un bēdām apskurbušais pūlis dzied elles liturģijas, uzved nejēdzīgas ērmu dejas. Pa klusās, pusizmi- rušās pilsētiņas ielām baigi izskan izlaidīgā, apmātā pūļa klaigas un dziesmas. Pārējie iedzīvotāji, kuri vēl garīgo līdzsvaru nav zaudējuši, ar likumu iet apkārt kapsētai, un nejēdzīgo orģiju troksnis vēl pavairo viņu bālajās sejās nemitīgās nāves pļaujas radītās šausmas. Tak maz tādu ļaužu manāms ielās; tie sēž savos namos ieslēgušies un pavada izmisuma pillas dienas un naktis lūgšanās par aizgājušiem tuviniekiem un sevi pašiem.

Un no agra rīta līdz vēlam vakaram ielās čīkst vecā Jura un viņa dēlu miroņrati.

Gotlībs vairs tos nepavada. Pēc tikšanās ar Ērmani viņš vairs netīko nāves. Atkal dzīvotgriba viņā pamodusies. Mazā Piltene nav vēl visa pasaule. Ja te valda pēdējais posts, izmisums, dzīves sabrukums un nāve, tad citur — Sumpurņu ciemā — ir miers, laime, dzī​vesprieks!

«Dzīvot! Dzīvot!» sauc Gotlībā pēkšņi pamodies veselīgais instinkts, un pēc Ermaņa paziņojuma par Marijas kāzām uzliesmojusi skaudība un greizsirdība līdz ar radušos apvainojuma sajūtu piebalso: «Dzīvot, lai atriebtos, lai iznīcinātu likteņa lutekļu laimi!»

Tā tas ir cilvēku dabā: tie spēj pārciest visgrūtākos apstākļus, lielāko postu un bēdas, ja visa tā cēlonī saskata dieva sūtīto pārbaudījumu, un, nezaudējuši dvēseles līdzsvaru, iztur visu, sagaidīdami labākas dienas. Bet, ja ļaudis, ļaudamies sava aprobežotā prāta gudrībai, mēģina saskatīt ļaunajos apstākļos sev nodarītu netaisnību, meklēdami ap sevi un salīdzinādami savas bēdas ar citu priekiem, tad tie modina sevī skaudības jūtas — šo ļaunāko netikumu, ko kristīgā baznīca tik pareizi apzīmējusi par

vienu — un pie tam vēl smagāko — no septiņiem nāves grēkiem. Un, lūk, šai nāves grēkā ir iekritis Gotlībs.

Viņa mīla pret Mariju nav izgaisusi. Atraidīts viņš kaut kā samierinās ar iedomu: es viņu neiegūšu, bet tā neies arī pie cita. Nevar būt viņai labāka vīra par mani — saka viņa iedomība. Dzirdējis no Ermaņa, ka Marija tomēr precas, Gotlībs jūtas apvainots dvēseles dziļumos. Viņš nedomā, neapsver, nemēģina vairs neko saprast. Viņš jūtas apvainots. Tad viņš tā īsti ierauga visu postu ap sevi un salīdzina Piltenes bēdas ar meža ciema mieru un laimi. Un pēkšņi viņu pārņem nikna skaudība.

«Kāpēc tā liktenis spēlējas ar mani?» viņš izmisis prāto. «Kāpēc Marijai tas dod laimi, man nelaimi? Mūsu dzīves ceļam vajadzētu būt vienam. Ja viņa būtu palikusi še, Piltenē, mēs kopīgi pārciestu sērgas postu, ai, cik viegli! … Šī netaisnība ir kliedzoša. Viņa man solījusies, viņai nav tiesības vienai būt laimīgai. Man viņas laime jāsatriec!»

Skaudības neprāts vairs nelaiž Gotlību vaļā. Tā apsēsts, viņš klaiņo apkārt un kaļ vistrakākos plānus savas atriebības izvešanai. Viņa citkārt daiļie sejas vaibsti tagad ir neglīti, viņa lepnās, mierīgās acīs tagad deg tumša, ļauna uguns. Tas labais, gaišais viņā, kas, satiekot Ermani mežiņa ceļā, nelaida to sev klāt, lai tas sērgas dīgļus no viņa varbūt neriārnestu uz meža ciemu, — tas labais, gaišais ir miri» rātskunga dēlā. Tā vietā greizsirdība, skaudība, naids liesmo viņa krūtīs.

Bez mērķa, bez apstājas klīzdams pa pustukšajām ielām, neviena neredzēdams, uz neviena gurdo sveicienu neatbildēdams, viņš savās domās desmitiem reižu nožņaudz Mariju, saplosa to gabalos, redz mi​rušu pie savām kājām. Beidzot paša fantāzijas radītās šausmas nobiedē jaunekli.

Gotlībs atjēdzas un raugās ap sevi. Viņš pienācis pie vecās, gandrīz jau sabrukušās, tikai baļķu balstos vēl turošās baznīciņas, kurā, vēl mācītājam Gosvinam Hunekam dzīvam esot, vairs nevarēja noturēt dievvārdus un kuras durvis amtmanis bija licis aiznaglot.

Spējš nožēlojuma uzplūdums pārņem Gotlību. Skriešus viņš metas apkārt drupām uz sakristejas durtiņām, krūmiem aizaugušām. Viņš zina — tām jābūt vajā, jo kādreiz vēlos vakaros te nākts kopā ar Mariju, lai vientulībā runātu par savu mīlu. Rātskunga dēls iedrāžas ģērbkambarī un ieiet sagruvušajā baznīciņā. Viņš nometas pie vecā altāra paliekām un lūdz dievu.

Bet lūgšana nedod apmierinājumu līdzsvaru zaudējušai dvēselei. Gotlībs lec kājās. Un pārsteigts raugās vecajā Hauserā, kurš, plānprātīgi smīnēdams, stāv tā priekšā.

— Neaizkaitini sātanu! — Vecais kapsētas orģiju rīkotājs brīdinoši paceļ pirkstu. — Viņš tagad ir mūsu kungs.

— Ko jūs še darāt? — apjucis Gotlībs jautā.

— Nācu paraudzīt, vai te nav vēl palikusi vecā altāra sega.

— Kam tā jums?

— Lucifera altārim kapsētā. Bet nav vairs… Man šodien jālaulā Venta atraitne ar kaprača dēlu.

Būs vellu kāzas.

Gotlībam top neomulīgi, raugoties plānprātīgajā vecī un dzirdot tā muldēšanu. Viņš grib paiet tam ga​rām un atstāt baznīcu.

— Pagaidi! — Hausers satver jaunekļa elkoņu. — Tev arī jānāk pie mums. Tevi sauc.

— Kas sauc?

— Mūsu kungs.

— Kurš tas ir?

— Lucifers.

— Kas man ar viņu?

— Viņš zina tavus sirdēstu^.

— Kā viņš tos var zināt?

— Viņš zina, ka tavu tēvu paņēmusi sērga. Viņš tevi mierinās. Dievs ir miris. Viņš tagad valda

pār Pilteni un visu bēdas grib remdēt. Nāc!

— Ej viens!

Gotlībs atbrīvo elkoņu un grib iet savu ceļu.

— Pagaidi! — Vecais atkal to aptur. — Tu nesa​proti, kas tev vajadzīgs.

— Kas man vajadzīgs?

— Aizmirst visu!

— Ha, ha, ha, kā to var?

— Apreibinies! Mums būs kāzas kapsētā. Venta atraitne prec jauno kapraci. He, he, jauks pārītis! Priekš tevis man Joti labs, vecs vīns. Nāc!

«Apreibināties! Aizmirst visu …» Gotlībs pārdomā. «Varbūt Hauseram taisnība.»

Viņš nepretojas vairs un iet līdz.

Abi iegriežas kapsētā. Jau metas krēsla. Viri un sievas pulciņos sēž ap kapu plāksnēm un dzīro. Citi, rokās saķērušies, gausi kā pusmiegā dīvainā ritmā griežas riņķa dejā pāri nomīdītām kapu kopiņām.

Neparasto ainu apgaismo pāris ugunskuru, kuriem malku pusaudži cērt un stiepj no tuvākiem, mērī izmiruša​jiem namiem.

Bērnišķīga, smieklīga, nožēlojama Gotlībam rādās vīna un bēdu skurbuma apmāto ļautiņu ērmošanās dīvainajās dejās; viņu nesakarīgās, aplamās sarunas par pasaules galu un sātana kundzību tam liekas vājprātī​bas pilias. Viņš nosēžas savrup un sniedzas pēc vīna kausa.

Dejotāju loku atstāj vēl jaunā un spēka pillā Venta atraitne ar kaprača dēlu un pienāk pie Hausera.

— Jūsu cienība, vai nesāksat laulības?

— Nesadabūju altāra segas. Bet iztiksim tāpat.

Viņš uzsedz sieviešu lakatu uz sakrautām vīna kastēm, iededz sveci lukturī un noliek to uz improvizētā sātana altāra. Ļaudis izbeidz deju un sanāk apkārt. Sākas nejēdzīga laulību parodija, kurai saprātu; zaudē​jušais pūlis nododas sirsnīgā nopietnībā.

Gotlībs novēršas un dzer vīnu — kausu pēč kausa.

«Aizmirsties! Apskurbināties!» viņš saka sev. .

Dīvaini; vīns ir stiprs, bet nereiblna. Stiprāks par to ir viņa nemiers un satraukums.

Pēc beigtās nerru ceremonijas Venta atraitne un jaunais kapracis sirsnīgi saskūpstās ar saviem kāzu viesiem. Jaunā sieva pienāk arī pie Gotlība un izstiepj rokas.

— Ko gribi? — rātskunga dēls, nepiegriezis vērību Visam notiekošam, brīnēdamies jautā.

— Mums jāsaskūpstās. Tāds likums, — Liecies mierā!

— Velti pretoties. Tā klājas. — Ventiene mācas virsū jauneklim. — Tu varbūt vēl ļaunojies par manām liecībām raganu tiesā? Aizmirsti visu! Visas sievietes tagad būs raganas un visi vīrieši — skaisti velli!

Reibumā streipuļodama, viņa apkrīt ar varu ap kaklu Gotlībam. Tas nodreb kā mūdža apkampienos un nepārvaramā pretīguma sajūtā no visa spēka atgrūž uzmācīgo. Ventiene krīt pār tuvējo kapa plāksni un ievaidas. Kad tā neceļas, pie viņas noliecas daži dzīro​tāji. Jaunā sieva klusi vaid. Tai pārlauzta kāja.

Daži — skaidrākām galvām — sameklē pie ugunskuriem skalus un apsienamos. Kad Ventienei no lauz​tās kājas atbrīvotas drēbes, tās baltajā miesā atklājas zilgani melnas, trūdošas vātis.

— Mellā nāve viņu skārusi! — kāds sauc.

—Nav vērts apsiet lūzumu, — saka otrs.

— Mellā nāvei Mellā nāve! — atkārto viens, otrs.

Pāris vīru paceļ sasirgušo un nones pie sētas, attālāk no vēl neskartajiem, kā jau daudzi te pievākti un, vēlāk miruši, pārmesti aiz vaļņa, kur tos var uzlasīt vecā Jura miroņrati.

Dzīres turpinās. Gotlībs vairs neko neredz un nedzird ap sevi. Viņš stāv — bāls un satraukts — un sastingušu skatu raugās tukšumā. Ventienes apaļo, balto roku apskāviens tam atkal izsaucis atmiņā Mariju.

Kā no tāluma viņš dzird balsis: — Mellā nāve!

Sos vārdus viņš pusneapzināti uztver, un viņa galvā pēkšņi iešaujas doma, kas tam liek kā neprātīgā priekā iegavilēties: — Mellā nāve! Jā!

Apkārtstāvošie nesaprot, kas notiek rātskunga dēlā, un nepiegriež tam vērību. Dzīres turpinās. Atkal sākas dejas.

Bet Gotlībs pagriežas un iet ārā no kapiem. Viņš iznāk uz ielas. Jau labi patumšs. Gausi, soli pa solim, bieži apstādamies un it kā sastingdams, dziļās domās nogrimis, Gotlibs iet uz rātsnama pusi. No kāda bagāta rātskunga nama iznāk divi salīkuši stāvi ar maisiņiem uz muguras. Tie izlaupījuši tukšo kungu māju un saraujas, gandriz krūtīs sastopoties ar cilvēku, kuru jau satumsušajā vakarā tomēr pazīst par aplaupītā dzī​vokļa īpašnieku.

Gotlībs neko neredz, neko nemana. Viņš pagriež ceļu un iet tālāk. Iziet pa austrumu vārtiem. Soļo uz priekšu pa ceļu uz mazā mežiņa pusi. Viņš iet pa meža ceļu.. Tad pēkšņi apstājas un plaši ieplestiem redzokļiem raugās uz priekšu. Tumšo egļu gatvē nāk uz viņu liels, balts spoks. Jauneklis nodreb un sastingst. Viņam pasprūk baiļu iekliedziens. Viņš grib bēgt, bet kājas neklausa. Spoks nāk tuvāk, un pēkšņi Gotlībs nomierinās. Tas izrādās balts zirgs. Bez saimnieka palicis. Savvaļā klejojošs pa mežu un pļavām.

Varbūt tas pats, kas aiznesa no sārta izglābto Ādamu Huneku uz Landzi.

Baltiņš apstājas pie cilvēka un žēli iebubinās. Gotlibs pieplok pie tā galvas un glāsta zirga kaklu.

Baltiņš atbild ar bubināšanu. Tā priecīgāka. Varbūt viņš atradis sev jaunu draugu — mirušā vietā? Pēkšņi Got​lībs sāk ausīties.

— Klusi, baltiņi Viņš klausās mežā un dzird vāju palīgā saucienu. Tas nāk no mēra upuru bedres puses, tepat netālu priekšā, kurp tas gribēja iet.

«Vai kāds apraktais būs atdzīvojies?» Gotlībam iešaujas prātā. Viņš atstāj zirgu un steidzas uz meža bedri cauri sīkām priedītēm.

Viņš sasniedz klajumu ar bedri, izmesto smilšu kalnu, kaļķu kaudzi. Te stāv arī pajūgs — Jura miroņ​rati. Aiz ratiem dzird kādu vaidam. Gotlībs noliecas: tur guļ vecais Juris.

— Kas tev kaiš?

— Sērga mani uzveikusi. Nespēks un drudzis neļauj piecelties un tikt ratos. Palīdzi notikt līdz mājēfm, Gotlīb!

Gotlībs neatbild. Stāv nekustoši, kādas domas siets. Aiz viņa bubina baltiņš, tam sekojis no ceļa.

Vālodze un citi meža ciemā gaida atgriežamies Er- mani no Piltenes. Jau drīz būs nedēļa, bet vēl tā nav atpakaļ. Parasti šādas gaitas viņš veica divās dienās.

— Būs kas ļauns gadījies, — domā Līze, Ermaņa vecākā meita.

— Varbūt lācis ceļā uzkritis, — prāto Sārma, Taura māte.

— Nieki! — Sārmas vīrs Andris nosaka. — Tēvam ir līdz viņa labais zobens. No tā neviens lācis vēl nav sveikā aizgājis. Un spēkā viņš vēl ir pat pārāks par mums, vīriem. Man liekas, ka Piltenē nebūs stiklu at​radis un devies uz Ventspili. Tad vēl šodien varam yiņu sagaidīt mājās.

Andrim izrādās taisnība: pēc neilga brīža suņi pie laipām, priecīgi smilkstēdami, apsveic vecotēvu ar nastu plecos.

— Laikam gan nogaidījāties mani? — saka Ermanis Vālodzei, kura pirmā steidz tam pretī.

— Kā nu ne! Sākām bažīties, ka kas ļauns ceļā ga​dījies.

— Ceļā gan ne. t, — Kur tad?

— Piltenē nav labi. Tur mēris.

Vālodze nolaiž rokas. Viņa top bāla. Ermanis raugās viņas sejā un redz tās bailes.

— Mēris… — Vālodze atkārto bez skaņas balsī.

— Esi mierīga! Es Piltenē nemaz nebiju. Mežā uzzināju, kas tur notiek. Tad ar līkumu devos uz Vents​pili. Tādēļ tik ilgi izpaliku.

— Paldies dieviņam, ka tā! — Vālodze atņem elpu. — Es no tiesas nobijos. Iedomājos, ka mana aizredze par nāvi piepildīsies tā, ka mēris atnāks ciemā. Man, protams, vienalga, no kā mirstu pati, bet par citiem izmisu. Ja sērga še ieviestos, tad visam ciemam gals.

— Tā gan. Nav pasaulē lielāka posta par mello nāvi. Esmu to redzējis.

Ermanis dodas uz lielo māju, kur visi salasās, un atraisa savu nastu. Tur ir stikli un svins rūtīm. Vēl šis un tas Vālodzei.

— Un te tava vēstule atpakaļ. — Ermanis sniedz Trūdei viņas rakstu.

— Tu netiki līdz Piltenei?

— Satiku Volfu Gotlību. Tas teica, ka tava krust​māte mirusi.

— Mērī?

— Jā. Un tev, Māriet, sveiciens no Gotlība.

— Man? — Marijas vaigi pietvīkst. — Nu, pal​dies … Viņam laikam klājas labi?

— Kur nu!… Man izlikās, ka tam dzīvē vairs prieka nav… Nu jā … Pārāk nikni tur plosās sērga.

Posts un izmisums visapkārt.

Marija top klusa un nemanīti nozūd no istabas. Viņa iet savā kambarī un domīga nosēžas uz lāviņas.

Pamazām viņai acis top valgas un klēpī nobirst dažas asaras. Kādēļ? Viņa tak jauno Volfu vairs nemīl.

Nē, kaut kas cits dara skumju meičas sirdi. Vai nu žēlums, vai pārmetumi par doto mīlas solījumu un vārda laušanu — kas to zina? Varbūt abi šie iemesli kopā.

Kambarī ienāk Briedis. Kā saderinātais viņš tagad var apmeklēt savu līgavu.

— Tu, tu! — Marija pielec kājās un, apkampusi Brieža kaklu, pieglaužas tam cieši jo cieši.

— Cik es esmu laimīgs, Mārietiņ! — izdveš Briedis. — Pēc trim dienām būsim vīrs un sieva.

Ermanis jau liek logus mūsu namiņā. *** Kāzas meža ciemā nosvinētas. Abi jaunie pāri dzīvo jaunajā mājiņā — katrs savā galā. Lauku darbi ir nobeigti, un kulšana, malšana nav jāsteidz. To veiks pamazām pa garo ziemu. Jaunajiem pāriem ir laika no​doties savām sirdslietām.

Taurim ar Trūdi iznāk mazāk kopā būt brīvajās novakarēs: Vālodze, cik vien tai iznāk vaļas, aiztur savu pēcnieci pie sevis, to mācīdama savās zintīs. , Vecās zintnieces seja ir rūpju pilna, bet tanī staro dvēseles miers. Nu viņas darba turpinātāja ir likumīga ciema un dzimts locekle, tā tās vieta nepaliks neaiz​pildīta, un viņas mūža darbs turpināsies.

Trūde saprot savu skolotāju un cenšas uzveikt ilgas pēc Taura, lai ar visu prātu nodotos mācībām.

Tak grūti ir prātam uzveikt sirdsilgas un, domām kavējoties pie velēnu sola zem kuplās liepas, kur Tauris to ar nepacietību gaida, jaunās sievas galvā diezgan slikti noguļas Vālodzes stāstījumi un skaidrojumi.

Tad Trūdei iešaujas prātā uzrakstīt mācīto. Tā atnes spalvu un papīru un atvieglo tūlītējo iegaumēšanu. Uz Vālo​dzes mazā galdiņa krājas sīki aprakstītas loksnes. Un vecā zintniece steidzina un steidzina.

— Vecāmāt! — Trūde pēkšņi pārtrauc rakstīšanu. — Tu pārāk steidzies.

— Vai nespēj sekot ar savu rakstu maniem vārdiem?

— Spēju gan. Bet man šķiet, ka tu velti sevi turi tādā nemierā.

— Nav velti, meit. Nedaudz dienu man vairs atlicis.

— Vēl arvien tu domā par miršanu?

Vālodze nopūšas.

— Es miršu, kā paredzu. Ak, ja arī to es tev varētu iedvest!

— Ko, vecāmāt?

— Savu aizredzi. Tad varētu vislielākā mierā kaut vai šo bridi gulties veļumātes klēpī. Bet tas

nāks, bērns, — tas, ceru, nāks pats no sevis. Kad būsi no​briedusi garā …

Ilgi tovakar Vālodze aiztur Trūdi. Tauris, izstaigājies pa eglāju krustām šķērsām, izsēdējies zem lie​pas, iet uz riju, kuras priekšā, roku rokā blakus nosē​dušies, čalo Briedis ar Mariju.

Tauris piesēžas pie tiem un, nopūzdamies par savu vientulību, paceļ galvu pret debesīm.

— Lūk, — viņš pēkšņi dzīvi iesaucas, — kāda skaista, savāda zvaigzne!

Ari Briedis, pacēlis skatu, to ierauga.

— Ar krāšņi mirdzošu asti! Tādu vēl nekad neesmu redzējis.

— Astes zvaigzne! — Marija saka baigi. — Tas esot uz ļaunu.

— Kam? — Tauris steidzīgi iejautājas. — Vai tam, kas pirmais viņu ierauga?

— Nē, vispār.

— Kā to zini?

— Lasīju mācītāja grāmatās. Kad šāda astota zvaig​zne parādoties, tad ļaudīm uznākot kāds posts.

— Kāds, piemēram?

— Nu, mēris, piemēram, bads, plūdi, karš.

— Tie būs nieki! — Tauris iesmejas.

— Kādēļ tu tā domā?

— Nē, vispirms saki tu man — vai šo zvaigzni re​dzam tikai mēs meža ciemā?

— To redz visur.

— Arī Piltenē?

— Piltenē tāpat.

— Un Jelgavā?

— Arī tur redz.

— Tātad debesis plešas pār visu zemi?

— Jā gan.

— Nu redzi, ka nieki vien ir.,.

— Kā — nieki?

— Ja zvaigzne ir pie debesīm un debesis plešas pāri visai zemei, tad visi to redz. Bet visā zemē nekad nevar būt bads, plūdi, karš. Piltenē, piemēram, ir mēris, bet še, mežā, nav. Tātad tā astotā zvaigzne nav priekš mums … Lūk! Tā izdziest!

Patiesi, komēta, kļūdama arvien bālāka, beidzot nozūd.

Taura jautrā prātniecība apmierina Briedi. Viņš smejas līdz ar brālēnu. Bet Marija vēl ilgi nevar atbrīvoties no vecā Huneka grāmatās lasītām gudrībām. Viņa sēž domīga un nepiedalās Brieža un Taura va​lodās.

Tā pienāk pusnakts. Arvien Trūdēs vēl nav. Tauris top nepacietīgs un iet uz lielo māju paklausīties pie Vālodzes kambara durvīm, vai drīz tā nebeigs.

Marija paliek ar Briedi sēžot. Abi klusē. Ciema otrā galā, pie laipām, ieņurdas suņi un apklust. Kaut kur vērī ieķērcās krauklis. Savāds, baigs nemiers pārņem Mariju.

— Vai tu ko dzirdi? — Viņa mazliet drebošiem pirkstiem saņem Brieža roku.

— Ko tad?

— Man liekas, ka kāds iet gar purviņa malu aiz rat- nīcas.

— Es neko nedzirdu. Visi tak guļ. Varbūt suņi…

— Varbūt. — Mariju mazliet nomierina vīra mai​gais miers.

Atgriežas Tauris un atkal nosēžas, ar nopūtu: — Vēl Trūde arvien raksta. Es palūkojos caur dur​vju spraugu. Vaska svecīte taisās jau dzist.

Drīz atskrien arī Trūde.

— Nāc, Tauri! — Viņa ņem aiz rokas vīru un cel augšā. — Iesim ratnīcas priekšā, zem vīksnas!

Te mēs traucējam jaunos ļaudis.

Viņa jautri iesmejas.

— Un mēs traucējam jūs! — atsmejas Briedis.

Tauris ar Trūdi pazūd tumsā. Bet drīz tie atgriežas.

— Vai vilka nobijāties? — pazobojas Briedis.

— Tur nav labi, — saka Trūde..

— Kas vainas?

— Nelaba smaka.

— Man gan kūts smaka patīk.

— Tā nav no kūts. Tur kaut kas trūd.

— Būs vanags kādu vistu saplēsis.

Abi pāri paliek kopā un pļāpā par šo un to — līdz gaismiņai. Tad iet uz māju, lai stundiņu nosnaustos.

Pagalma vidū jauniešus aiztur Austra, Brieža māte. Tā ar mazu gaismiņu bijusi apraudzīt lopus. Viņa iz​skatās uztraukta un nemiera pillā.

— Vai jūs… — Viņai grūti nāk vārdi pār lūpām. •— Arī… to redzējāt?

— Ko tad?

— Balto zirgu.

— Balto zirgu? Kur? — Aiz purviņa… Vēra malā.

— Neko mēs neesam redzējuši. Kas tas par zirgu? Mums balta tak nav.

— Tas ir nelaimes vēstnesis.

— Vai, dieniņ! — Marija nobāl, iedomādamās arī vakarā redzēto komētu.

— No kurienes tas zirgs? Ko tu zini, māt? Stāsti! — Briedis uzstājas.

— Nu, es mazā gaismiņā piecēlos iet lopus apraudzīt. Apkopusi paeju aiz kūts stūra un ieraugu mij​krēsli viņā pusē purviņam, vēra malā, ko baltu. Ska​tos — zirgs, balts zirgs.

— Nu, un tad?

— Es bailēs pietupos.

— Kādēļ bailēs?

— Kur baltais posta zirgs parādoties — kādreiz mana māte tā stāstīja —, tur izceļoties mēris.

— No zirga parādīšanās?

— Jā. Viņš izsprauslājot gaisā sērgas dīgļus, tik smalkus un vieglus, ka tos gaišākā acs nespējot uz​tvert. Tie tad lidojot apkārt, un, kas viņus ieelpo, tas mirstot.

— Es atkal, Brieža māt, — Trūde pārtrauca Austru, — tiku dzirdējusi par baltu vīru, kurš ar savādu tauri sērgas putekļus izpūšot gaisā.

— Varbūt citā pusē rīkojas balts vīrs. Daži runā par mellu vīru. Mana māte stāstīja par baltu zirgu.

— Varbūt tu, māt, būsi maldījusies. — Briedis mēģina būt mierīgs, lai citus nomierinātu. — Tas būs bijis vienkārši miglas vāls. No rītiem acis vēl ar miegu.

— Es skaidri redzēju: zirgs, — Bet kā balts zirgs var gadīties te, vēra vidū?

— Tas tak nav parasts zirgs, nav zemnieka zirgs. Tas veļumātes sūtīts un iet pāri visiem purviem, cauri visiem biezokņiem. Šodien viņš parādās te, padara savu, un rīt tas jau pavisam citā novadā.

Austra iet uz istabu, pamodina Sārmu un pastāsta savu šīrīta pieredzējumu.

— Tas ir uz mēri! — saka Taura māte. — Balts zirgs vēra vidū var būt tikai veļumātes vēstnesis.

Mostas saime. Valodas iet vienīgi ap gaidāmo sērgu. Visi satraukti.

Kaspars mēģina atrast reālu cēloni zirga parādībai. Varbūt tas no karaspēka? Pēdējās kaujās zviedri būs apsituši ienaidnieka jātniekus, un zirgs, viens palicis, aizklīdis mežā, kur nu savvaļā dzīvo.

Arī Ermanis, lai nomierinātu prātus un lai saime mierīgi ietu savos darbos, atbalsta Kaspara domas.

Bet Vālodze dodas uz svētbirzi ziedot veļumātei.

Paiet pāris dienu, un ciema ļaužu prāti nomierinās. Ir citas domas un rūpes. Vēl pasteidzami pēdējie sīkie rudens darbi, ievācamas ogas un sēnes, vedama pēdējā labība no lauka šķūņos.

Ir skaista, silta diena. Ciema sievietes ar groziem rokās pāriet laipas — citas sēņot, citas ogot. Arī Vālodze iet līdz, un mājās paliek tikai Kaija saimniekot un mazie bērni, kuri Kasparam jāpieskata. Vīri aiz​brauc pēc labības.

Dienvidu pusē aiz purviņa aug skaistas brūklenes. Turp dodas Marija ar Trūdi. Viņas iet čalodamas; jau​nām sievām šis tas savā starpā pārrunājams.

Kā sarkanzaļa samta sega stiepjas brūklenāju strīpa starp purvu un vēri. Ogotājas pietupstas un pilnām saujām sāk braucīt skaistās ogas grozos. Gar tērcītes malu tās novirzās viena uz vienu, otra uz otru pusi.

Pēkšņi Marija apstājas ogu braucīšanā. Viņai liekas, ka kāds tuvumā iesmējies. Tā skatās apkārt un ierauga sev priekšā pie krūma kādu guļam.

Sakņupis, uz elkoņa atspiedies, tas cieši raugās Marijā. Viņa seja ir saviebta briesmīgā grimasē — kā sāpēs, kā izsmieklā.

— Gotlībs! — Marija klusi iesaucas vislielākā pār​steigumā. — Tu te?

Ja, tas ir jaunais Volfs.

Viņš neatbild, bet atkal iesmejas. Nelabos smieklos. Ļauni iemirdzas viņa iekritušās acis. Beidzot viņš pār​trauc klusumu: — Vai tu vēl dzīva?

— Kādēļ lai nebūtu dzīva?

— Gan jau, gan jau… Man vēl atliks laika.

— Ko tu runā, Gotlīb? Es nesaprotu.

— No šejienes it labi redzams ciems. Te varēšu noraudzīties, kā tevi nes pāri pagalmam uz eglāju. Un tad vairāk neko man nevajag. Visiem jums jāmirstl Tad arī man būs miers.

— Tu runā kā drudzī.

— Jā, man ir drudzis. Man ir mēris. Un arī tev būs. Visam šim Sumpurņu ciemam.

— Gotlīb, attopies! Saņemies! Runā prātīgi! Saki — kādēļ tu te ieradies? Vai esi sasirdzis?

— Es ierados sātana uzdevumā. Viņš manā varā nodeva zemi, gaisu, ūdeni ap jūsu ciemu. Es izplatu pār jums mēra dvašu. Jums jāmirst. Un es smiešos, smiešu savus pēdējos smieklus.

— Ai dieviņ! Gotlīb, cik ļauni tu runā, cik naidīgi mirdz tavas acis!

— Tā ir. Sātana vārdā ar naidu un ļaunu es jūs iznī​cināšu. Tā atriebšos par tavu neuzticību.

Marija pietvīkst. Viņas krūtīs saslejas lepnums, paš​apziņa.

— Tev nav man ko pārmest. Tu pats man atdevi brīvību.

— Tu aizgāji no manis. Atstāji Pilteni.

— Mani sauca pienākums pret tēvu. Tu ieradies še. Varēji te palikt. Es neraidīju tevi projām.

Bez tam mūsu bērnības sapņi ir izgaisuši. Mēs abi — ne tu, ne es — vairs neesam tie, kas bijām. Man vairs nebija pret tevi tās sajūtas kā agrāk, un tomēr neatteicu tev. Tu pats aizgāji, un nevari mani vainot.

— He, he, he! — Gotlībs nelabi iesmejas. — Tavu prātu sagrozīja tas zemnieku lācis.

— Ne sagrozīja manu prātu, bet atvēra manu sirdi, manas acis. Es nojautu starpību starp viņu un tevi. Briedis ir labs, sirdsskaidrs cilvēks. Bet tu esi labs tikai līdz tam, kamēr tev no tā kāds labums. Saki — kādēļ tu ieradies še?

— Lai iznicinātu tevi un visu jūsu ligzdu! — Gotlībs iestenas un pagriežas uz otru elkoņu. Viņa krekls uz krūtīm pašķiras, un tur parādās šausmīga zili melna vāts.

— Nu, lūk, tik ļauns tu vari būt pat mīlā, kā tu sauci savas patmīlīgās sajūtas.

Tad Marija pamana mēra zīmi uz rātskunga dēla miesas un nodreb.

Tērces augšgalā iekliedzas Trūde un sauc: — Māriet! Māriet!

— Uhū! — atsaucas Marija.

Trūde skrien šurp.

— Baltais zirgs! Baltais zirgs!

Viņa piesteidzas pie draudzenes un ierauga pie krūma guļošo Gotlību.

— Kur ir baltais zirgs? — starp savu saviļņojumu un Trūdēs vārdu radīto uztraukumu jautā Marija.

— Lūk, eglēs!

Labi patālu, tērces malā, ganās balts zirdziņš. Tas iet uz vēri un pazūd kokos.

— Gotlīb! — Trūdēs skats piegriežas jaunajam Vol- fam. Viņa arī pamana mello vāti. — Mēra ķerts! Na​baga Gotlībs!

— Iesim! — Marija skarbi satver draudzenes roku.

— Bet viņš? — Trūde vēl atgriežas.

— Iesim! Te mums nav nekas darāms.

— Esi nolādēta! Sātana vārdā! — aizejošām pakaļ noskan Gotlība dziestošā balss. — Jūs visi neizbēgsat manai atriebībai!… Ciemā jūs jau gaida nāve!

Trūde gausinās, gribēdama vēl palikt, ko teikt, ko jautāt, bet Marija cieši tur viņas elkoņu un velk uz priekšu. Pēc sarunas ar Gotlību tā ir gluži pārvērtusies, it kā no kaut kā nospiedoša atsvabinājusies. īsos, aprautos vārdos viņa atstāsta biedrenei savu sarunu ar mirstošo Gotlību. Ar vella varu tas gribot iznīcināt ciemu. Pats sātans esot atvedis vērī mēri.

— Vālodze saka, — Trūde iebilst, — ka visas bēdas cilvēkiem uzsūtot dieviņš. Tāpat arī mēris nākot no veļumātes. Velis varot tikai niecīgus Jaunumus nodarīt. Un tad — baltais zirgs, ko arī mēs redzējām, — tas ir vejumātes sūtnis.

Marija domīgi papurina galvu.

— Man liekas, tā ir Jaunā vara, kas nāk pār mums, ne debestēva pārbaudījums.

— Kāpēc tu tā domā?

— Gotlībs mūs grib pazudināt.

— Bet baltais zirgs? Un astes zvaigzne, ko tu ar Tauri un Briedi redzējāt?

Marija neko nesaka, bet domā savu domu.

Jaunās sievas tuvojas purva pārejai. Pie laipām sēž abi vilki. Laiku pa laikam tie savādi skumji, klusi, iegaudojas.

— Arī dieva suņi nojauš Jaunu, — saka Trūde.

Pārnākušas sievietes noglāsta vilku spalvu. Tie iet līdz.

— Bet kā paliek ar Volfu Gotlību? — ieminas Trūde.

— Viņš jau nāves iezīmēts… Tomēr gribētos paraudzīties, ko viņš dara. Viņa Jaunums liekas būt lie​lāks par tā nespēku.

— Te, aiz kūts, var pārredzēt brūklenāja strīpu un tērcīti.

Abas nogriežas pār pagalmu uz saimniecības ēku rindu. Vilki atstājas un iegaudojas viens pēc otra.

— Kas ir, nāciet! — Trūde atgriežas.

Vilki atsēdušies un gaudo abi reizē, žēli, kā lūgda​mies, kā atpakaļ saukdami. Neklausa aicinājumu.

— Man liekas, tie jūt mēra slimo Gotlību aiz purva, — domā Marija. — Kā viņi izvairās no šīs pa​galma puses! Sārma stāstīja, ka arī pie kūts tie vairs nerādoties, kad govis slauc.

— Varbūt gan. Lūk, tie gaudo un nenāk.

Trūde un Marija iet cauri starp kūti un ratnīcu. Pēkšņi abas satver degunus.

— Kāda nelaba smaka! — saka Marija brīnēdamās. — Vai tā var nākt pāri purvam?

— Nevar būt! — iesaucas Trūde. — Šī smaka vairāk dienu atpakaļ aizbaidīja no vīksnas mūs ar Tauri, kad tonakt gribējām te pasēdēt.

Aizturēdamas elpu, viņas aiziet aiz ratnīcas. Te, nāt- rās, tās ierauga trūdošu līķi un iekliedzas.

— Mironis? Kas tas varētu būt? Visi ciemā tak esam dzīvi un veseli…

Neraugoties uz neciešamo trūdu smaku, viņas pievirzās tuvāk, lai ieskatītos līķa sejā. Tā vēl nav sa​kritusi.

— Kaut kur redzēti vaibsti. — Pētī Marija.

— Es zinu! — Trūde iesaucas. — Tas ir vecais Juris. Piltenes rātes kalps!

— Pareizi!

Marija pamet skatu pāri purviņam un ierauga Gotlību, atvilkušos tuvāk ciemam. Viņš guļ ar seju mētrās un ogās nekustēdamies.

— Arī mēra uzveikts! — Marija iedrebas un kopā ar biedreni steidzas prom no ēku spraugas uz pagalmu. Te abi vilki atkal tām seko līdz mājai.

Istabā tās atrod Kaiju, Brieža māsu, savārgušu gultā. Ar pūlēm tā atvilkusies šurp no kūts. Pēkšņi kļuvis tik nelabi, uznācis tāds vārgums kā vēl nekad. Negan​tas slāpes.

Trūde pasniedz Kaijai ķipīti ūdens. Marija, kā spē​kus zaudējusi, atkrīt uz mūrīša.

— Tagad saprotu, — viņa saka tālās domās, — kā viss noticis. Gotlībs savu Jauno nodomu izvedis.

— Kā? Stāsti! — Trūde piesēžas blakus Marijai.

— Gotlībs uzlicis baltajā zirgā mērī mirušā vecā Jura līķi un atvedis to šurp.

— Vai tas varētu būt?

— Tā ir. Viņš te ieradies tonakt, kad Tauris velti tevi gaidīja rijas priekšā, kad Vālodze tevi tik ilgi aizturēja. Tad ari parādījās astes zvaigzne. Mūsu suņi iesmilkstējās. Es dzirdēju kādu ejam aiz ratnīcas, aiz kūts. Suņi pazīst Gotlību un Jāva tam nolikt nātrās viņa mēra nastu.

— Pareizi! Tā būs bijis. Kad es ar Tauri tonakt aizgājām no jums, lai pasēdētu vienatnē pie ratnīcas, tad nelabā smaka mūs atdzina atpakaj.

— Jā. Pēc tam Gotlībs ir atgriezies pie sava zirga aiz purviņa. (Šo zirgu no rīta redzēja arī Taura māte.) Tur Gotlībs apmeties pie tērces, lai Jaunā priekā noskatītos mūsu bojāejā. Bet mēris vispirms viņu pašu sagrābis.

Marija apklust. Klusē arī Trūde. Tad pirmā pieceļas.

— Mums jāsteidzas pie labības vedējiem. Jāpastāsta viss Ermanim. Jāmeklē mežā Vālodze. Tie zinās, kas jādara.

Marija iesteidzas tēva kambarī, kurš te rotaļājas ar mazajiem bērniem. Tad kopā ar Trūdi skrien pāri lai​pām meklēt ļaudis.

Atsteidzas labības vedēji. Ierodas arī sēņotājas un ogotājas. Ermanis ir bezgala uztraukts un nezina, ko iesākt. Vālodze, kaut sagrauzta, lielā mierā dod pa​domu: — Sadedzināt līķi aiz ratnīcas! Tāpat kurt sārtu pie tērces virs mirušā Gotlība! Tad izrakt tiem blakus bed​res un aprakt atliekas.

Ermanis ar dēliem ķeras pie darba, un Vālodze, apraudzījusi sasirgušo, dod tai zāles un pēc tam stājas pie istabas, kūts un citu ēku rūpīgas izkvēpināšanas.

— Cerēsim, ka dieviņš būs mums palīdzīgs, — viņa saka saimei, tad novēršas, lai tās nemiera pillā seja nenodotu viņas neticību pašas vārdiem.

Tad Vālodze paņem līdz Trūdi un iet uz birzi zie​dot mirušiem gariem.

— Kāpēc veļiem jāziedo un ne dieviņam? — jautā Trūde.

Vālodze nopūšas un vienatnē ar savu vietnieci ne​slēpj īstās domas:

— Lai veļi mūs žēlīgi uzņem savā pulkā.

— Kā, vecāmāt? Vai tad patiesi? Vai tad patiesi? Pēc mērī mirušo sadedzināšanas un tik rūpīgas ēku izkvēpināšanas?

— Dieviņa lēmums, meit, paliek negrozāms… Un pret mēri ir grūti cīnīties. Mēs darījām, ko zinājām. Sērga ir jau sākusies. Kaijai vairs nebūs līdzams. Tai sekos citi, jo ciemā gaiss ir pilis mēra dīgļu. Un mani veļumāte katrā ziņā sauks pie sevis. Kaut tikai tevi un citus jaunos dieviņš pasargātu!

Nākotnes dēļ.

Tās pašas dienas vakarā vēl sasirgst Andris un Līze.

Jau pagājusi vesela nedēja, kamēr Piltenē neviens nav no jauna sasirdzis. Šī laika sprīža pirmajās dienās jo nikni plosījās nāve starp sērgas ķertiem, bet nedēļas otrā pusē mira tikai daži, un pārējie sāka pama​zām, bet manāmi atspirgt.

Mellā nāve ir atstājusi pilsētu. Bet paši piltenieši to nemana. Dzīrotāju orģijas kapos plosās jo dienas jo lielākā nejēdzībā. Kad tirgotāja Hausera krājumi izsīkst, viņa draudze ielaužas citu pagrabos un ņem, ko atrod. Piltenē vīna krājumi tirgotāju pagrabos izrādās ļoti prāvi. Tāpat izlaupa ne tikai izmirušajos namos, bet arī vēl dzīva jo mājās apslēptās pārtikas vielas, ko nobēdzinājuši bagātākie un tālredzīgākie namnieki no kara nodevu ņēmējiem un badu cietušo iedzīvotāju izsalkuma.

Visneglītākie skati norisinās kapsētā, jo nav neviena, kas raudzītos uz tikumību, kārtību, likumību un kaut vai pieklājību. Paši rātskungi un viņu tuvinieki dzīro un dara līdz. Stārasts — landrāts Maidels jau mēra sākumā ir aizbraucis uz savu Dundagas pili, turp to aizsauca viņa grūti saslimusi laulātā draudzene; viņš visu laiku paliek tur. Beidzot ir nozudis ari amtmanis Andrejs Sarfenbergs, nevienam nezinot.

Tad pa austrumu vārtiem iejāj amtmanis. Viņš ir noputējis, no tāla ceļa atgriezdamies.

Tam seko desmit citu jātnieku ar stiprām, resnām ādas pātagām aiz jostas. Tie ir Dundagas zemnieki — landrāta Maidela dzimtļaudis, spēcīgi viri.

Amtmanis pamāj pavadoņiem. Tie aptur zirgus un paliek uz ielas. Pats Sarfenbergs piespiež piešus savam kumeļam un izauļo cauri pilsētiņai līdz kapsētai, no kurienes skan gauduligas dziesmas, klaigas. Te viņš pietur un uzsauc pār žogu neprātīgajam baram: — Hē! Allo! Uzklausiet mani!

— Kas tur? Kas ir? — atskan kapos iztraucēto dzī​rotāju gurdās balsis.

— Nāciet tuvāk! Man ar jums jārunā.

— A! Andrejs Sarfenbergs! — Tie pazīst amtmani. — Ja gribi runāt, nāc pie mums! Jau sen varēji būt mūsu vidū.

— To nedarīšu. Neesmu te ieradies kā jūsu neprā​tību līdzdalībnieks, bet kā amatpersona.

— Mums pašiem savas amatpersonas. Amtmaņa mums nevajag.

— Es pavēlu ieturēt mieru un uzklausīt manil — Ha, ho! — daži barā iesmejas.

No viena pulciņa pienāk pie kapsētas žoga rāts​kungs Hanss Klēvers, Piltenes raganu tiesnesis.

— Tu nerunā tik augstu valodu, Andrej Šarfenbergi — viņš saka augstprātīgi. — Te nav būdnieku un pilskalpu, kurus vari rīkot.

— Esmu ieradies stārasta landrāta Maidela vietā.

— Ja stārastam ar mums kas runājams, lai viņš nāk patsl — Jūs zināt, viņa nav Piltenē.

— Tad mēs varam gaidīt, kamēr viņš atbrauc.

— Viņš ir Dundagā pie savas uz nāvi slimās laulātās draudzenes. Viņš pats nevar te ierasties un sūta mani.

— Tu nevari dot mums nekādus rīkojumus. Pilsētā valda rāte.

— Ja rāte aizmirst savu uzdevumu, tad tās vietā jārīkojas augstākai varai. Hercoga vārdāl — Tu nenāc no hercoga.

— Nāku no stārasta. Hercoga vārdā viņš pavēl izbeigt nekārtības un stāties pie dzīves atjaunošanas Piltenē.

— Kur plosās sērga, tur dzīve nevar atjaunoties. Dievs ir miris. Sātans ir mūsu kungs un grib, lai to pielūdzam un tam kalpojam.

— Tu runā kā plānā prātā, Hans Klēverl Sērga jau kopš nedēļas iet mazumā. Ir jādara viss, lai tā no jauna nesāk plosīties. Un, kas attiecas uz tavām ticības lietām, tad te tev var iznākt atbildēšana hercoga tiesā. Tātad kā rātes loceklis pavēli uz pēdām izklīst izlaidīgajam pūliml — To es nedarīšu, Andrej Šarfenbergi — Hercoga vārdāl Es pavēlul — Pavēlēt var tikai tas, kam ir vara.

— Jā, to zinu.

— Bet tev tās nav.

— Man viņa ir.

— He, he, he! Ej labāk mājās, ka nenokaitini mūsu draudzi! Tā neļaus nopulgot savu jauno ticību, — Vai tas tavs pēdējais vārds?

— Labāka nekā tev nevaru pateikt.

— Labi!

Amtmanis pagriež zirgu un pajāj tālāk gar mūri, kur vairāk ļaužu.

— Hercoga vārdā! — viņš uzsauc varenā balsī. — Kā stārasta landrāta Maidela pilnvarotais es pavēlu jums nekavējoties izklīst, beigt savas neprātīgās izlaidības un pielikt visus spēkus pilsētas uzkopšanā un sērgas apkarošanā! Ejiet pa savām mājām!

Smiekli un kurnēšana atskan no kapiem.

— Es dodu jums laiku, — amtmanis turpina, — desmit minūtes. Kas vēl būs kapos vai uz ielas, tas tiks pērts un ieslēgts cietumā. Par tiem tad spriedīs atjaunotās rātes tiesa bargu sodu kā par nemiera cēlājiem sērgas laikā. Jūs dzirdējāt visi. Tātad — paklau​siet!

Sarfenbergs apgriež zirgu un aizauļo uz pilsētiņas otru galu. Viņu pavada zobgalības un lamuvārdi, Iz​laidīgais pūlis turpina dzīres un dejas. .

Paiet desmit minūtes. Tad atskan auļojošu zirgu pakavu troksnis. Desmit jātnieku ar amtmani priekšgalā drāžas uz kapsētu. Ap stūri — cauri vārtiem — kapos iekšā. Gaisā nošvīkst smagās pātagas un krīt uz pūļa mugurām, pleciem, galvām. Kliegdami un vaimanādami pārsteigtie jūk uz visām pusēm, lec pāri žogam, mēģina glābties krūmos. Rets paspēj izšmaukties, brašo vīru sitiena neķerts. Vaimanas un kliedzieni nesas pa visu pilsētu. Kad kapsēta ir iztīrīta, jātnieki atkal rikšā pa ielām un sadzen pēdējos bēdzējus namos.

Desmit minūšu laikā pilsētas ielas ir tukšas.

Amtmanis izdala savus jātniekus pa pilsētu ar pavēli nevienam neļaut atstāt namus un sapulcēties baros. Pats viņš nokāpj no zirga un apstaigā mēra pasaudzētos rātskungus. Tādi izrādās tikai trīs: birģermeistars, tiesnesis Hanss Klēvers un sirmais, vājais sindiks. Viņš tiem nodod landrāta Maidela rīkojumu atjaunot rāti pilnā sastāvā, kā arī ieviest kārtību un likumību pilsētā. Pēc tam uzrāda savu pilnvaru rīkoties pēc saviem ieskatiem, sazinoties ar rāti, normālās dzīves atjaunošanā, sērgas ierobežošanā un kārtības uzturēšanā. Krietnais birģermeistars ar prieku apsveic stārasta enerģiskos soļus, tāpat vecais sindiks. Klēvers, kurš turējies līdz izlaidīgajiem neprāšiem, apšauba stārasta tiesības tik patvarīgā rīcībā. Tad Sarfenbergs liek priekšā birģermeistaram to strīpot no rātes un pieaicināt tanī pēc paša ieskatiem krietnākos un cie​nījamākos Piltenes vīrus.

Tā notiek. Dažās stundās sastādās jaunā Piltenes pārvalde. Rātskalpi uzpoš pilsētas namu, un tūlīt rāts​kungi notur sēdi.

Sarfenbergs nāk ar saviem priekšlikumiem. Vispirms atrast nomalē kādu šķūni, kurp nonest visus mēra slimniekus, lai tos atšķirtu no veselajiem, sameklēt kopējus un pārtikas līdzekļus. Tad nodedzināt

visas vecās būdas, kuru iedzīvotāji vai nu izmiruši, vai tās atstājuši. Jaunākos, labākos namus rūpīgi izkvēpināt ar paegļiem un sēru. Notīrīt pilsētas ielas. Izrakt pāris jaunu aku un no vecām pagaidām aizliegt smelt ūdeni. Pie darba klaušu kārtā piespiežami visi veselie iedzīvotāji, kā vīrieši, tā sievietes no piecpadsmit līdz piecdesmitajam mūža gadam. Nepaklausīgie stiepjami rātes tiesas priekšā un bargi sodāmi, kā kara un sērgu laikā nākas.

Tā notiek. Šarfenberga enerģija piespiež pat vistiepīgākos pildīt viņa rīkojumus un rātes noteikumus.

Atkal Piltene atdzīvojas, un rosīgā darbā atjaunojas sērgas laikā panīkušais dzīves celšanas instinkts.

Krogā aiz Aizputes vārtiem rāte ierīko slimnīcu, kurp noved visus mēra slimos; te pieteicas kopēji, te sanes pārtiku, kas galu galā vēl atrodama daža laba turīgāka namnieka pagrabos un kambaros pietiekošā vairumā, lai nabadzīgākiem nebūtu jāmirst badā. Pilsētas namus iztīra un izkvēpina, pussagruvušās, izmirušās, vecās būdas nojauc un sadedzina līdz ar mēra upuru mantām. Tiek izraktas divas jaunas akas, kas apgādā tīru, labu dzeramo ūdeni.

Sērga vairs neatjaunojas. Pilsētiņā ierodas apkārtnes zemnieki, atkal tirgū parādās preces, pārtika — gan dārga, viss tomēr dabūjams. *** Kādudien Piltenē ierodas hercoga komisārs savā apkārtbraucienā pa bada un sērgas piemeklētiem apgabaliem. Jau Aizputē viņš dzirdējis par Piltenes postu, jukām un izlaidību, tādēļ ļoti pārsteigts, te ieraugot sērgas ierobežošanai spertos soļus, mieru un kārtību.

— Manu visdziļāko atzinību! — viņš saka rātes vecākajam. — Mūsu žēlīgais valdnieks no sirds priecā​sies par rātes rūpēm pilsētas labā.

— Tas viss ir Andreja Šarfenberga nopelns, — kautrīgi iebilst birģermeistars. — Rāte bija bezspēcīga.

— Sarfenbergs? Kas tas tāds?

— Piltenes amtmanis.

— Kā? Rāte uzdevusi amtmanim rīkoties savā vietā?

— Nē, Sarfenbergs pats uz savu galvu to uzņēmās.

— Brīnišķīgs vīrs!

— Jā, viņš nevarēja mierīgu sirdi noskatīties jukās, kas še notika, un beidzot devās uz Dundagu pie stārasta un pierunāja to iejaukties pilsētas lietās. Tā uzdevumā tad atgriezās ar desmit drošsirdīgiem vīriem, spaidu kārtā piespiezdams pilteniešus darīt viņu pie​nākumu. Tas ir krietns vīrs.

— Man būtu ar viņu jāparunā. Bez tam mans uzdevums ir ievākt pēc iespējas sīkas ziņas par mēra upu​riem, par pilsētas zemnieku apstākļiem un sējas izredzēm.

— To visu dabūsit no amtmaņa. Uznākot posta dienām, viņš vienīgais neatstāja savu pienākumu, kad rātskungi vairs nebija piedabūjami ko darīt.

Komisārs dodas uz pili, kur amtmanis rīķojas kā stārasta vietas izpildītājs.

Hercoga ierēdnis no tā iegūst sīkas, izsmeļošas ziņas par visu, kas tam vajadzīgs, lai zinātu par zemes stāvokli pēc posta dienām. Viņš apbrīno amtmaņa gaišo prātu, tā administratora spējas un ieteic pāriet pie galma, kur būtu tam īstais darbalauks. Sarfenbergs atrunājas, viņš apmierināts ar savu amatu un domājas būt te noderīgs.

Draudzīgās sarunās komisārs pastāsta par notikumiem pasaulē un Kurzemē, no kurienes pēdējā laikā nekādas ziņas Piltenē neienāca. Visa hercogiste esot brīva no ienaidniekiem, tak to vēl nospiežot nodevas.

Zviedru karalis vēl arvien atrodoties turku gūstā Ben- deres pilsētā. Vidzemes muižnieki esot padevušies ca​ram, un zeme pievienota Krievijas valstij.

Atvadoties komisārs vēl izsaka savas rūpes par zemkopības panīkumu un darbaroku trūkumu ilgā kara un sērgas izpostītā zemē un ieteic dot stārastejas zemniekiem visādus atvieglojumus, lai tie atkal var atjaunot savus laukus. Lai viņš nekautrējoties pat uzņemt izbēgušus pamesto apkārtnes muižu dzimtļaudis un ielikt tos izmirušajās mājās kā brīvus zemkopjus. Uzveikt valstī badu — tas tagad esot galvenais

uzdevums, jo mēris, kurš Kursas dienvidos jau izbeidzies tāpat kā Piltenē, vēl tikai parādoties šur tur zieme​ļos — daudz vieglākā veidā.

Mums jāatgriežas meža ciemā.

Gotlība Volfa ļaunais nodoms liekas izdodamies pilnīgi. Nelīdz Ermaņa uztraukumā izdarītie aizsardzības soļi, nelīdz Vālodzes ārēji mierīgie rīkojumi. Kaut sērgas atnesēji gan sadedzināti un viņu pelni •■aprakti dziļi zemē, dīgļi jau izplatījušies pa visu ciemu, gaiss pilis mellās nāves dvašas.

Bez pirmajiem mēra upuriem — Kaijas, Andra un Līzes — vēl saslimuši Kaijas vīrs Lūsis, viņas māte Austra, Sumbra un Austras dēls Alnis, tad Ermanis, un, beidzot, arī Kaspars sajūtas nelabi. Tepat puse pie​augušo ciema ļaužu guļ uz gultas.

Vālodze lielāko daļu dienas pavada svētbirzē pie ziedokļa kopā ar Trūdi. Dienu no dienas tā top drū​māka un smago domu nospiestāka.

Beidzot kādurīt tā iet viena pati uz birzi, savai māceklei un pēcnācējai likdama palikt mājās. Visu dienu viņa pavada zem ozola un, vakarā atgriezusies, pie jauno pāru nama lodziņa sauc Trūdi: — Iznāc, meit, man ar tevi jāparunāl Trūde, sēdējusi kopā ar Tauri, Briedi un Mariju, at​stāj tos un iet ārā. Viņa grib tuvoties Vālodzei, bet tā to apstādina: 1 — Nenāc tuvāk! Un arī sasirgušos kopt tu neej tur​pmāk!

— Kādēļ, vecāmāt?

— Lai būtu tālāk no sērgas.

— Bet mēris ir visā ciemā.

— Arī ciems tev būs jāatstāj.

— Vecāmāt, es nevaru šķirties no Taura, es nevaru te pamest Mārietu.

— Arī Taurim, Mārietai, Briedim un pārējiem sēr​gas neskartiem jāiet projām.

— Kas tad apkops vecotēvu? Kasparu?

— Es, kamēr spēšu. Jums jāiet.

— Kurp?

— Dziļāk vērī. Visiem jums.

— Un tu?

— Es palieku te, kā citi, pēc dieviņa lēmuma.

— Kā? Vai arī tu? …

— Arī es esmu nāves apzīmēta.

— Vecāmāt! — Trūde pasper soli uz priekšu.

— Paliec attālāk! — Vālodze brīdinoši paceļ roku. — Tev jādzīvo un jāturpina mans darbs. Tev jāpiesargās. Kaut gan Laima, likteņlēmēja, tur savās rokās visu mūsu dzīvi, tomēr arī pašam nav tīši jāmeklē briesmas. Jūs ciemu atstāsit, bet dieviņš lems un vadīs jūsu ceļus. Tikai iegaumē: neko jūs nedrīkstat no šejienes līdz ņemt, vienīgi dažus zirgus, maizi un sāli. Arī manas zāles un ziedes jāpamet te.

Tu zini gandrīz visām kaitēm līdzekļus; tos pati savāksi vērī.

Vālodze pamet ar roku un iet. Viņa iegriežas lielajā saimes mājā. Te ļaudis sēž klusi, noliektām galvām.

— Vai Kaija? … — zintniece iejautājas un neno​beidz.

— Mirusi, — atbild Taura māte. — Un arī Andris ļoti vājš.

Vālodze paver aizkarus. Arī Līze guļ pēdējos elpas vilcienos. Vecā vēl pasniedz mirējai ūdenslāsi un aiz​spiež tai acis.

— Sākas! — tad viņa izdveš un iet ārā.

Durvju priekšā guļ bezspēkā saļimis Uģis, Ermaņa jaunākais dēls. To mēris pārsteidzis rijā, viņš ticis tikai līdz namdurvīm. Vālodze brītiņu apstājas pie sasirgušā un gausi iet tam garām. Vai nav vienalga, kur kāds mirst?

Viņa soļo uz Kaspara namiņu. Jāiet. Arī te gaisā žvīgo nāves spārni. Ermanis savā stūrī nemierīgi svaidās gu[as vietā. Kaspars, ar pēdējiem spēkiem turēdamies vārgajās, nespēcīgajās kājās, ūdens ķipīti vienā rokā, ar otru taustīdamies, mēģina sasniegt slāpstošo mirēju — draugu.

Vālodze tam atņem trauku, noliek to uz grīdas, tad palīdz pašam notikt krēslā pie drauga gultas, atsēdina to, pēc tam padzirda Ermani.

Ermaņa drudža apmātais skats mazliet noskaidrojas, kad briesmīgās slāpes veldzētas. Vālodze paņem soliņu un piesēstas pie abiem gluži tuvu.

— Vai tu saproti, ko saku? — Zintniece noliecas pie ciema cilts vectēva.

— Vēl sapratīšu, — izdveš Ermanis, ar nespēcīgo roku norausdams sviedrus no pieres. — Tu gribēji ap​runāties, kas notiks ar ciemu?

— Jā. Es paredzu, ka te visiem mums jāiet bojā.

— Vai jau visi sērgas sagrābti?

— Vēl sveikā abi jaunie pāri, Sumbrs, Sārma, Gun- tiņa, Zīlīte un mazie bērni.

— Tiem jāiet prom no šejienes.

— Jā, Erman, es arī tā domāju.

— Lai viņi dodas uz Ventspili, lai pavada ziemu tur, kur sērgas nav! Lai atgriežas tikai pavasarīl — Un mēs?

— Mēs paliksim te.

— Un kad viņi atgriezīsies?

— Tad mūsu vairs nebūs.

— Mūsu trūdi paliks savās guļas vietās.

— Jā, mūsu trūdi.

— Un mēra dīgļi viņos …

Baigi izskan Vālodzes pēdējie vārdi. Skarba grumba savelkas viņas uzacu starpā. Ilgi klusē visi trīs, Tad Ermanis saka: — Es uzminu tavas domas. Lai notiek tā!

— Un tu, Kaspar?

— Varbūt es arī… Lai notiek, kā abi nolemjat!

Vālodze pieceļas un atstāj istabu. Pie lielās mājas durvīm vēl arvien pusnesamaņā guļ Uģis. Tam blakus sakņupusi sēž viņa sieva Drostala.

— Tavam vīram vairs nav līdzams, — garām ejot, saka Vālodze, noritot asarai pār grumbaino seju.

— Man ari ne, — dobji atteic Drostala. — Es jau vakar jutu sērgu … Kaut dieviņš jel pasaudzētu Zīlīti!

— Par bērnu neraizējies! Rīt agri visi veselie atstās ciemu.

Atkal Vālodze pieklauvē pie mazās mājas loga.

— Iznāciet visi!

Durvīs parādās Tauris, Trūde, Marija.

— Kur Briedis?

— Lielajā mājā. Aizgāja rīkoties māsu apbedīt.

— To nevajadzēja. Ej, Mārietiņ, pasauc viņu!

Marija aiziet un atgriežas ar vīru.

— Lai paliek Kaija savās cisās! — saka Vālodze. — Nepieskaries sērgas uzveiktai!

— Tak viņa jāapbedī.

— Lai guļ līdz rītam!

— Mērī mirušos jo ātrāk, jo labāk atdot ugunij. Pati zini, pati teici.

— Gan jau! Rīt lielas bēres būs. Pie viena tad.

Briedis tālāk neko neiebilst. Arī Vālodze klusē. Viņas paskarbais, valdonīgais skats top maigs. Labu brītiņu tā noraugās mazdēlos un viņu jaunajās sievās. Tad paceļ galvu pret debesīm un saka klusi, aizgrābti, kā pravietodama: — Mūsu ciemam jāiet bojā. Veļumātes klēpī jāgul- dās vecajai paaudzei. Bet dzimta neizgaisīs.

Jums, jaunajiem, jāturpina tas, ko sākām mēs. Tāds dieviņa lēmums. To viņš man sapnī atklāja. Tā būs!

Lielu un spēcīgu es redzu mūsu cilti, tanī saplūst tautu tautas — no Kursas, Zemgales, no Vidzemes un Latgales. Vairs nebūs zemgaļu, ne augšgaļu, ne latgaļu, ne sēļu. Būs viena liela latvju tauta. Bet mūsu dzimta stāvēs taukas kodolā. 1 Vālodze atkal atgriezusies šai dzīvē.

— Šovakar jau, — viņa turpina cietā, pavēlošā balsī, — jums, veseliem, jāatstāj ciems. Tā Ermanis un Kaspars grib, un es, Trūdei jau piekodināju neko lieku neņemt līdz kā tikai maizi, sāli, dažus zirgus, Vēl cirvjus, arklu, darbarīkus. Ar to jums citā vietā, tālu, jāceļ jauna dzīve… Pasteidzieties, ka līdz tumsai tie​kat tālāk, kur pārnakšņot!

— Un citi veselie?

— Tos iešu savākt.

Vālodze pagriežas un iet uz lielo māju. Te viņai plašāk jāizklāsta briesmas, kas visiem draud, un nepieciešamība atstāt sērgas veiktos tuviniekus, kuriem līdzēt nevar. Vienīgais mierinājums vēl paliek Vālodzes nedroši teiktie vārdi, ka nākamo pavasari tie varēs atgriezties, ja — atradīs vēl ciemu. Drūmāks par visiem saņem Vālodzes un Ermaņa rīkojumu spēcīgais, plecīgais Sumbrs, Brieža tēvs.

— Labi, — viņš beidzot saka kā mokās. — Lai citi iet! Man, māt, atļauj palikt.

— Tu iesi līdz ar citiemi — noteic Vālodze. — Tavi spēki būs nepieciešami jaunajiem vērī, — Labi! — Sumbrs nopūšas un novēršas.

Te arī aizietspējīgo nav daudz. No vīriem tikai Sumbrs, Brieža tēvs, no sievām Taura māte Sārma.

Tad — Guntiņa un Zīle, un mazā Cielaviņa. Pārējie bērni arī saslimuši pa tam.

Grūta ir šķiršanās. Smagākas un izmisušākas liekas būt aizgājēju sirdis nekā palicēju. Tikai tumsā pie lāpu gaismas deviņas dvēseles apkrauj zirgus ar nepieciešamo, atstāj meža ciemu un nozūd mellajā vērī. Abi vilki tos pavada līdz laipām, bet tālāk neiet. Ne vēris vairs, bet ciema pavards tiem kļuvis par dzim​teni.

Bieži aizgājēju skati vēršas atpakaļ, kur, visapkārt purviņa un ezera ieslēgts, paliek ciems ar viņu vārgiem un mirstošiem piederīgiem. Mazā Cielaviņa — Sumbra meitasmeita — mātesbrāļa Brieža klēpī bez apstājas sauc pēc mirušās mātes un nāves gultā palikušā tētiņa. Klusi raud arī pusaudži Gunta un Zīle.

Vēl ilgi tiem pakaļ atskan abu ciema suņu žēlā smilk​stēšana, kuri, kā liekas, nojauš šķiršanos uz mūžu.

Pretēji Vālodzes piekodinājumam pēc iespējas jo tālu no mājām apmesties naktsguļā aizgājēji paliek meža pļavā pie tērces, pie pļavas pūnīša.

— Kaut pirmo svešniecības nakti vēl pavadīt savas koptās zemes tuvumā! — saka Sumbrs un aptur zirgus.

Te viņi apmetas pie ugunskura uz sūnu cisām. Ap- segai vīri salauž egļu zarus, jo segas Vālodze bija no​liegusi ņemt līdz: tās varot būt pillas mēra dīgļu.

Vīrieši iemieg pirmie, tāpat mazā Cielaviņa un lielākie bērni. Trūde ilgi guļ blakus Taurim, izlikdamās aizmigusi. Viņa ieklausās tā dziļajos elpas vilcienos un, pārliecināta, ka tas nemodīsies no viņas pakustē- šanās, uzmanīgi atvirzās tālāk.

Viņa redz Mariju sēžam ugunskura otrā pusē ar aiz​migušo Cielaviņu klēpī un klusi pievirzās pie tās.

Marija neguļ, bet, tālu aizdomājusies, nemana Trūdi. Asaru mitrās acis tā pacēlusi pāri ugunskura atspīdu​mam pret zvaigžņoto debesi.

«Mērietas prāti kavējas pie tēva,» domā Trūde. «Patiesi, tā ir neizsakāmi smaga sajūta, kad jāatstāj mirstoši vecāki vieni — bez kopēja, bez acu aizdarī- tāja… Cik mierīgi, gandrīz pat līksmi arī izklausījās

Kaspara atvadīšanās vārdi no meitas, tos tomēr teica prāts, nevis sirds. Ai, šī briesmīgā sērga! Kā tā var nomākt cilvēku svētākās jūtas …»

Trūde negrib traucēt draudzeni viņas sāpēs. Klusi tā pavirzās tālāk — pie egles stumbura un ļaujas visa pārdzīvotā atmiņām. Viņai nāk prātā Vālodzes pēdējie vārdi par meža ciema cilts nākotni.

«Kā tas var būt,» jaunā zintniece domā, «ka mūsu dzimta radīs paaudzes, kurās būs lemts atdzimt senču varoņciltij? Ne vēra biezokņos tak, bet ļaudis notiek lielās dzīves norise… Vai vientulībā, cilvēku vairīda​mies, mēs piepildīsim Vālodzes aizredzi?»

Ilgi par šo jautājumu prāto Trūde. Paiet pusnakts. Sāk aiz vēra galotnēm bālēt zvaigznes. Ugunskurs dziest. Tepat blakus bubina zirgi. Vērī dziļš klusums. Tad Trūde ieklausās.

«Liekas, kaut kur tālumā gaudo vilki. Skumji, žēli… Vai tie nav mūsu suņi?»

Jaunā sieva paceļ skatu gar tērci, pāri meija pļavai uz ceļu, aiz kura palika mirstošais ciems. Tad tā strauji sakustas un atmodina no nomoda sapņiem draudzeni.

— Tu te, Trūde? — jautā Marija. — Kas ir?

Kā apmulsusi Trūde raugās uz ciema pusi. Viņa ne​var atbildēt. Tad pastiepj turp roku.

— Vai tev neliekas, Māriet…

— Kas? — Ka cauri eglēm spīdētu uguns?

Pagriežas arī Marija.

— Patiesi! Tur mūsu ciems deg!

— Un viņā nespēcīgie sērgas māktie! Tie nespēj piecelties no cisām …

— Tēvs! — iesaucas Marija, noliek guļošo Cielaviņu sūnās, pielec kājās un uzsauc guļošiem: — Uguns​grēks! Mūsējie sadegi Tad tā skrien, cik jaudas, uz blāzmas pusi. Trūde seko. Bez elpas abas sasniedz taisni cirsto druvu ceļu, no kurienes atklājas svīstošā gaismiņā skats uz ciemu. Tas viss liesmās.

Uz Marijas saucienu pamostas citi. Redz abas aiz- skrienam, redz blāzmu un saprot. Tauris ar Briedi skrien pakaļ sievām. Tiem seko Sārma, Taura māte.

Sumbrs atjēdzas gausāk, kā liekas. Ilgi viņš tūļojas, staipa rokas, tausta paduses, pats sevī nogrimis.

Tad brītiņu sēž ar sastingušu skatu. Pēkšņi, cieši ko ap​ņēmies, lec kājās.

— Brieža tēvi — sauc Zīlīte un stiepj rokas pēc tēvoča. — Ņem mani līdzi — Ej nost! — nikni kā zvērs meitenei uzsauc lielais, spēcīgais vīrs. Tad piebilst lēnīgāk: — Paliec te, pie Guntas, un abas pieraugiet mazo Cielaviņu! Esat jau lielas skuķes.

Tad viņš vareniem lēcieniem, acīm zvērojot, kā savs vārdabrālis — senais sumbrs — brāžas uz priekšu gar tērci.

Marija un Trūde sasniedz ciemu reizē ar Tauri un Briedi. Viņi netiek klāt, jo ne tikai visas ciema celtnes — kā dzīvojamās mājas vienā pusē, tā saimniecības ēkas otrā —, bet arī laipas deg gaišās liesmās.

— Tas Vālodzes darbs, — saka Trūde.

— Jā, — piebalso Tauris. — Un viņa paredzējusi, ka varam atgriezties, tādēļ nogriezusi mums ceļu. Lūk, salmu un žagaru atliekas ūdenī! Uguns pielikta, citādi laipas nekad nevarētu aizdegties.

— Ciemā tomēr tiksim! — satraukts saka Briedis.

— Kā?

— Pret svētbirzi nav pārak staigns. Tur arī šaura vieta. Nolīdīsim egli purva malā, pa to tiksim pāri muklāja dziļumam.

Viņš tver aiz jostas pēc cirvja un skrien apkārt pur​vam. Citi aiz tā.

Kamēr Briedis ar Tauri cērt milzu koku, tuvāko pie staignāja malas, sievieši lauž sīkus kociņus tālākam ceļam, kad egles garuma pietrūks.

Pēc brīža varenais milzenis iebrakšas un šņākdams gāžas purvā. Briedis pirmais uzlec uz stumbra,

bet tanī brīdī viņu satver aiz rokas pieskrējušais Sumbrs.

— Atpakaļ! Paliec te!

— Laid, tēv! Lai mirst sērgā, kam tas dieviņa lemts! Bet no ugunsnāves jāglābj nelaimīgie.

— Tie nav jāglābj! Neviens nedrīkst iet pāri! Ne​viens, izņemot mani!

— Kas tev tur darāms? Mēs visi gribam redzēt, kas noticis ar mūsējiem.

— Es pārliecināšos un ziņošu. Nost no koka! Arī tu, lauri! Jums jāpaliek te. Es pavēlu! Kā vecākais dzimtā es atbildu par visu, un kā vecākajam jums man jāpa​klausa.

Briedis vairs nepazīst savu mierīgo, kluso, maigo tēvu. Viņa acis deg, viņa balss ir cieta, barga, viņa tonis pretrunu nepieļaujošs. Viņš atiet no koka un no​sēžas uz celma. Arī Tauris padevīgi atkāpjas.

— Es visu paziņošu, kā klājas mūsējiem! — Sumbrs vēl izsauc un skrien pa egli, lauzdamies cauri biezajiem zariem. No egles galotnes vēl atliek soļu desmit purva. Tak sausā rudenī tas izrādās izbrienams. Līdz krūtīm dūņām notašķījies, Brieža tēvs sasniedz salu un nozūd ugunsgrēka dūmos.

Bezgala garš gaidītājiem aiz purva liekas neilgais brīdis, kamēr Sumbrs atkal parādās.

— Apmierinieties! — viņš sauc pāri. — Viss ir labi.

— Kur mūsu vārgie?

— Veļumātes klēpī. Visi.

— Mērī miruši?

— Nē, ugunī.

Dziļš klusums seko Sumbra vārdiem. Klusē atī Sumbrs pats. Tad sauc lielā saviļņojumā: \ — Palieciet sveiki, mani mīļie! Sveiks, mans dēls! Sveika, vedekla! Sveiks, Tauri, sveika, Trūde, sveika, labā Sārma! Esiet krietni un pildiet vecāsmātes likumu!

— Nāc tak atkal pāri! — sauc Sārma.

— Tēv! — sauc Briedis. — Kam tu atvadies?

— Es piederu šel — Sumbrs noplēš no krūtīm drēbes. — Rau, ari mani mellā nāve iezīmējusi.

Vēl vakar cerēju, ka veikšu sērgu. Bet šorīt pamostoties atskārtu, ka mana vieta te, pie Vālodzes.

Spēcīgais, plecīgais vīrs otrā krastā paceļ roku atvadoties, acumirkli stāv tur kā milzis, tad nozūd uz svētbirzes pusi. Viņš dodas cauri degošam eglājam, ieskrien degošā svētbirzē, kur uz ziedokļa sagatavotā sārtā, piesējusies pie ozola, sadeg Vālodze.

— Mana vieta ir te, — Sumbrs saka un, uzlēcis sārtā, apkampj Vālodzes kājas.

Tad liesmu un dūmu mutulis apņem tos abus.

Tālu vērī gaudo vilki. Tie — abi ciema suņi.

Saulei pusdienā paceļoties, no citkārt laimīgā meža ciema ir palicis tikai purva apņemts ogļu un pelnu lauks.

NOSLĒGUMS Nākošā — 1711. gada sākumā pēc niknas ziemas pēkšņi iestājās sniegputenis, griezdams kopā debesis ar zemi, aizvilkdams ceļus, nolīdzinādams ielejas, aprakdams zemnieku sētas.

Trīs pajūgi, turēdamies lielā meža aizvējā, gausi virzās uz priekšu. Tie nomaldījušies. Zirgi līdz pēdējam noguruši. Ceļinieki rūpju pilnām sejām raugās pa labi uz drūmo vēri, kura biezokņos tālu, tālu cauri vēja auriem dzird sasaucamies no bariem aizklīdušus vilkus; tāpat bez ceribām tie pamet skatus pa kreisi necaurredzamā sniega virpulī.

Priekšējās kamanās, kažokos ietinušies, sēž Andrejs Sarfenbergs ar to pašu komisāru, kas pagājušo rudeni bija apmeklējis Pilteni. Abi, viens pie otra piespiedu​šies, sēž klusēdami. Tad zirgi apstājas.

— Kas ir? — satraucies uzsauc komisārs zemnie​kam — vedējam.

— Lopiņiem nav vairs spēka.

— Bet kur mēs atrodamies?

— To tikai dieviņš zina.

— Nebija labi, — saka amtmanis, — ka nepalikām pie Usmas ezera pajumtā, kad taisījās putenis.

Nu esam galīgi nomaldījušies.

— Jāatzīstas, — skaišas komisārs, — šis brauciens man nemaz nebija patīkams. Vienīgais apmierinājums, ka iznāca braukt kopā ar jums, cienījamo Sarfenberg. Bet nu man žēl, ka steidzināju jūs atstāt tik ātri Jelgavu.

— Man tā kā tā bija jābrauc mājās, kad darīšanas pabeidzu.

— Es saku, vispār varēja tagad nemaz nebraukt uz Landzi. Bet ko darīsi? Pēc jaunā hercoga nāves valsts padomnieki kļuvuši pārāk rūpīgi un darbīgi. Par varu grib izpatikt lielfirstienei — nākamajai hercogienei. Tā esot tikpat stingra un prasīga kā viņas lielais mātesbrālis — cars. Labi apdomājot, man liekas smieklīgs šis inspekcijas brauciens. Viņa cienība, Landzes mācītājs, apber valsts kanceleju vaimanām un sūdzībām, ka Venta — pēc sava jaunā virziena — aizraušot un aizskalošot mācītājmāju un baznīcu. Un tad nu jau ziemā no Jelgavas jābrauc pārliecināties.

— Tik tālu vēl nav, — amtmanis iebilst. — Upe gan apdraud mazo dārza namiņu, bet arī līdz tam tā neie​skalosies agrāk kā gados divos trijos.

— Nu, lūk… Ak, kaut jel gadītos ceļā kāds apdzīvots grausts; tad uzzinātu vismaz, cik tālu esam aiz- maldījušies sāņis no Piltenes un Landzes.

Pēkšņi vedējs kamanu priekšā strauji pieceļas kājās un izslien galvu.

— Kas ir, Kriš?

— Es ostu dūmus, kungs.

Sakustas arī pakaļējās kamanās.

— Nežēlojiet zirgus! — sauc no turienes. — Sis negantais vējš mūs sastindzinās ledū. Pēc dūmu smakas mēs uzbrauksim arī uz pavardu.

— Nu, mīļie zirdziņi, nul — priekšējais vedējs, Krišs, gandrīz lūgšus skubina vilcējus. Arī tie,\ cilvēku tuvumu nojauduši, saņem pēdējos spēkus un kuļas tālāk pa kupenām.

Beidzot nomaldījušies ceļinieki atviegloti uzelpo: priekšā, vēra malā, atspīd ugunskurs. Māju gan neredz, bet ap uguni kustas ļaudis. Vēl tuvāk piebraucot, saskata divas skuju būdas ar augstu kāršu aploku vis​apkārt. Braucēji pietur.

Tiem pretim nāk vilkādās apģērbies virs ar īsu zobenu aiz jostas. Svaigām rētām sejā. Vēl jauns gados.

— Kā ļaužu esat? — jautā Sarfenbergs.

— Mežinieki.

— Se dzīvojat?

— Tikai nesen apmetāmies.

— Vai varbūt nezināt, uz kuru pusi būtu Piltene un cik tālu esam no tās?

— Piltene atrodas tur. — Virs norāda ar roku sniega virpulī. — Pie laba ceļa nebūs cēlienu, ko iet.

— Paldies dievam! Tad nekur tālu neesam noklīduši no ceļa. Un šis, liekas, būs Ugāles lielā vēra sākums?

— Tā ir. Pa kreisi jums purvs. Aiz tā jau Piltenes tiesa.

— Tad labi gan. Nu nojaušu apkārtni, nu vairs ne- nomaldīsimies.

Komisārs un pakaļējie braucēji — tā pavadoņi —, izkustējušies no sēdēšanas, dauza rokas pret pleciem.

— Niknais ziemelis velk cauri kažokiem. Esam no​saluši.

— Nāciet apsildīties! — mežinieks aicina tos aplokā.

— Kā ļaužu esat? — jautā Sarfenbergs, ieiedams sētā.

— Esam brīvi vēra ļaudis.

— Tā? Un kā tev vārdā?

— Briedis.

— Un tu? — amtmanis griežas pie otra — vēl jau​nāka mežinieka.

— Tauris.

Jā, tie ir Briedis un Tauris — vienīgie vīri, kas at​likuši no meža ciema saimes.

Ciemiņi atsēstas pie ugunskura, atraisa kažokus un sildās.

— Tu teici, ka esot no vēra? — Sarfenbergs pēc brītiņa griežas pie Brieža. — Tur laikam daudzi apme​tušies uz dzīvi?

— Nē. Vēra vidū nav nevienas ļaužu mītnes.

— Kā nu ne? Tad jau es zinu labāk par tevi. Pašā biezoknī atrodas izdaudzinātais Sumpurņu ciems, kurā dzīvo krietni ļaudis.

— Tā vairs nav, kungs.

— Kā nav?

— Tas izmiris un nodedzis.

— Ko tu saki? — Šarfenberga seja apmācas. — Kā zini to?

— Esam no turienes.

— Tad gan tu pazīsti arī kuģinieku Kasparu un veco Ermani.

— Tie miruši.

Sarfenbergs noliec galvu. Tad iedomājas: — Turp aizgāja arī divas Piltenes jaunavas.

— Tās dzīvas.

— Un kur viņas?

— Tepat būdas. Mēs četri un vēl mazā Cielaviņa, manas mirušās māsas meita, esam vienīgie dzīvie.

— Tā? Un tagad gribat iet uz Pilteni. Tas labi. Mums daudz saimniecību stāv tukšas. Vajadzīgi krietni zemes kopēji.

— Nē, kungs. Mums jāatgriežas vēri. Tikai vilku briesmas mūs izdzina malā. Tie saplosīja Taura māti un divas jaunas meitenes. Es, tikai Laimesmātei patei​coties, tiku cauri ar šīm brūcēm.

Briedis pārvelk ar roku pār saplosīto vaigu.

— Bet tu teici, ka jūsu ciems nodedzis.

— Uzcelsim jaunu.

— Kādēļ to? Piltenes zemē dabūsat iekoptas saimniecības. Jums dos visu nepieciešamo. Jūs esat brīvi ļaudis, kļūsat namnieki, tiksat pie turības.

— Mūsu dzimtai jāpaliek vērī.

— Kādēļ?

— Tāds dieviņa lēmums. Tā pareģots.

— Tā nebūs, Briedi, — vīriem aiz muguras atskan maiga sievietes balss. — Mēs neesam pareizi izpratuši Vālodzes vēstījumu.

Viesi pagriežas. Tur stāv Marija, arī zvērādās tērpusies. Tai blakus Trūde. Abas jau brītiņu atpakaļ iz​nākušas no skuju būdas.

— Mācītāja Huneka Trūde! — Sarfenbergs pieceļas un steidz klāt izstieptām rokām. — Un Kaspara Ma​rija. Esiet sveicinātas!

— Labdien, cienījamo amtman!

— Man tā liekas, ka esat izgājušas pie vīriem, — Sarfenbergs, turēdams sieviešu rokas savējās, jautā​dams raugās gan viņās, gan Tauri un Briedī.

— Jā.

— Jūsu ciema vairs nav, jūsu vīru piederīgie esot visi miruši. Jūs varat dabūt iekoptus laukus, gatavas mājas. Kādēļ gribat atgriezties biezokņos?

— Godājamo Andrej Sarfenberg! — Trūde saka svinīgi. — Mums ciema ciltsmātes dots vēstījums.

— Tas pavēl jums dzīvot vientulībā?

•— Nē. — Tad Trūde griežas pie vīra un Brieža: — Mēs neesam pareizi iztulkojuši vecāsmātes aizredzi.

Nošķirtībā mēs nevaram saplūst kopā ar dieviņa izredzētiem, biezoknī mēs nevaram izaugt par lielo, spēcīgo tautu, ko sapnī skatījusi Vālodze. Mums jāiet ļaudīs, jāiet pasaulē. Tikai tur ir dzīvība, cenšanās, aug​šana. Vai nav tā, Tauri, Briedi? …

Tauris un Briedis top domīgi. Iestājas dziļš klusums. Tad abi saskatās un katrs saņem savu jauno sievu pie rokas.

— Jā. Tikai tā var piepildīties vecāsmātes pare​ģojums.

— Tad nāciet uz Pilteni! — Sarfenbergs priecīgi iesaucas.

— Ejam! Ejam dzīvē!

INGRIDA KIRSENTALE

ROMĀNS PAR 18. GADSIMTA KURZEMI 1709. gada pavasaris — 1711. gada sākums — tā romānā «Sumpurņu ciems» datēti še atainotie notikumi, kas lasītājam paver tā- laika Piltenes un Ventspils ainas, kā ari aizved Ugāles vēra vidienē, kur atrodas tā sauktais Sumpurņu ciems, latviešu brīvzemnieku apmetne. Sāda vēsturiska un ģeogrāfiska precizitāte raksturīga Rutku Tēva rakstības manierei. Viņa vēsturisko romānu pamatu pamats vienmēr ir kāds vēsturisks fakts, notikums, epizode, kas rakstnieka iztēlē apaug ar veselu dramatisku norišu gūzmu, savijas ar cilvēku likteņiem, lai Izskanētu kā cildinājums varonībai, patstāvīgai un neatkarīgai personībai, kura spēj un grib celties cīņā par cilvēka tiesībām, mest izaicinājumu pasaules varenajiem. Rakstnieka sirds pieder drosmīgajiem, darītājiem, ne prātotājiem — ari tad, ja tie apzinās savas rīcības neprātīgumu.

Parasti viņa romānos skaidri nodalās divas nesamierināmi pretējas sociālās nometnes, kas konkrētajos Latvijas vēstures apstākļos pauž arī nacionālas pretišķības starp latviešu darbatautu un cittautu (visvairāk vācu) apspiedējiem. Viņa romānos sižeta attīstību virza naidīgo spēku sadursmes, tas rit strauji, krasās peripetijās. Negaidīti pavērsieni cilvēku likteņos liek aizrautīgi sekot vēstījuma pavedienam. Lai cik dramatiski risinās sižets, Rutku Tēvs vienmēr atrod vietu straujas, jūsmīgas mīlestības tēlojumam.

Mīlētāju likteņi ir gan laimīgi, gan traģiski, kādus nu tos veido konkrētā vēsturiskā situācija un notikumi, kuros romānu varoņi vai nu paši pēc savas gribas piedalās, vai ari tiek ierauti negribot Vēsturiskais piedzīvojumu romāns, ko iemīļojis un izkopis Rutku Tēvs, pasaules rakstniecībā ir loti populārs. Valters Skots un Alek​sandrs Dimā (tēvs) te ir vispār atzītas virsotnes, divi mākslinieki ar labām vēstures zināšanām, spilgtu, bagātu fantāziju, aizrautīgi stāstītāji, kuru darbos vienmēr jūtam paša autora attieksmi, kas viņa iemīļotos varoņus vērš skaistus im drosmīgus, sievietes — maigas, uzticamas un izturīgas, bet viņu pretiniekus — ļaunus, vil​tīgus, zemiskus un atbaidošus.

Līdzīgā stilā savus vēsturiskos romānus rakstīja Rutku Tēvs, ko 30. gadu kritika nedaudz ironiski ir nodēvējusi par latviešu Dimā. Arī viņa varoņi ir cildeni, pašaizliedzīgi dēkaiņi, kuri piedalās vēsturiskos notikumos. Rutku Tēva simpātijas pieder šiem latviešu tautības zēniem, jaunekļiem un vīriem, kas viņa romānos konkrētos Latvijas \-ēstures apstākļos varonīgi, kaut ari reizēm neprātīgi cīnās pret vācu ordeni, baltvācu muižniecību, Rīgas patriciešiem, zviedru un citiem iebrucējiem, cīnās par savas apspiestās tautas brīvību, par cilvēka tiesībām. Viņa vēsturiskās prozas labākā daļa aizrauj ne tikai ar sižetisko spriegumu, bet ari ar autora emocionālo attieksmi pret tēloto, ar viņa paša mīlu un naidu. Viņa darbos nav nacionālas aprobežotības, nacionālu aizspriedumu, kādus nereti sastopam 30. gadu latviešu vēsturiskajos romānos, kuri tapuši fašistiskās diktatūras laikā, kad buržuāziskais nacionālisms kļuva par oficiālo ideoloģiju, karojošu un krasi naidīgu jebkurai internacionālisma Izpausmei. Rutku Tēvs arī savos šai laikā tapušajos vēsturiskajos darbos joprojām paliek demokrāts un humānists, kas cilvēku vērtē ne pēc viņa tautības, bet pēc tā, vai viņa rīcība, mērķi un ideāli atbilst laikmeta progresīvajai sabiedriskajai domai, veicina sociāli vēsturisko progresu vai ari — gluži otrādi — kavē to.

Rutku Tēvs, īstajā vārdā Arveds Mibelsons (1886—1961), aktieris un rakstnieks, ir sarakstījis desmit vēsturisko romānu un stāstu, kas publicēti 30. gados. Aizrautīgi iedziļinājies Rīgas vēsturē, pētījis dokumentus, sekojis vēsturnieku publikācijām un arheologu atradumiem, Rutku Tēvs visvairāk pievērsies Rīgas pagātnei. Visvecākais Rīgas vēstures posms, ko viņš atspoguļojis, ir 14. gadsimts romānā «Klibā skrodera iela». Plašāku ieskatu Rutku Tēva darbi paver 16. un 17. gadsimta notikumos — «Dumpīgā Rīga», «Mūk- salas brāļi» un citi. Arī no divām Rīgas kinostudijas filmām tik populārie trīs vella kalpi no šāda paša nosaukuma Rutku Tēva ro​māna savu dēkaino mūžu izdzīvo 17. gadsimta Rīgā un Latvijā.

Otra iemīļota tēma Rutku Tēvam ir Kurzemes hercogistes vēsture, tās dramatiskās lappuses. Tā, piemēram, romāns «Aklais Valentīns» ataino partizāņu karu Kurzemē pret zviedru Iebrucējiem, kuri 1658. gadā ar viltu sagūsta hercogu Jēkabu un aizved gūstā. Aklais Valentīns, īstajā vārdā leitnants Lībeks, ir. reāla vēsturiska persona, ap kuru pulcējās latviešu zemnieki, nereti no muižniekiem aizbēguši jaunekļi un

vīri, lai cīnītos pret zviedru iebrucējiem, ar kuriem ātri kopēju valodu atrada baltvācu muižnieki. Tiem bija apnikuši hercoga Jēkaba mēģinājumi ierobežot viņu varu un tiesības. TidSjādi cīņa pret zviedriem latviešu zemniekam reizē ir cīņa pret f.aviem visniknākajiem ienaidniekiem — muižniekiem.

Apmēram tas pats laikposms atainots arī romānā «Gambija». Te stāstīts par izbēgušiem latviešu dzimtcilvēkiem, kas uzmunsturējas uz hercoga kuģa, kurš dodas uz Gambiju, lai tur kļūtu brīvi cilvēki.

Kurzemes hercogistē norisinās ari darbība romānā «Sumpurņu ciems», kas pirmoreiz publicēts 1937. gadā. Romāns mūs ieved interesantā vidē — Piltenes autonomajā apgabalā, kas romānā atspoguļotajā laikposmā bija Kurzemes hercogistes sastāvdaļa.

Kurzemes hercogiste (oficiāli: Kurzemes un Zemgales hercogiste Livonijā) Izveidojās pēc Livonijas kara uz Livonijas feodāļu 1561. gada padošanās līguma pamata. Tās valdnieks — Kurzemes hercogs bija Polijas karaļa vasalis, kura varu ierobežoja arī lielās ekonomiskās un politiskās privilēģijas, kas tika piešķirtas muižniekiem. Hercogam praktiski piederēja tiesiskā un administratīvā vara tikai viņa paša īpašumos, kas veidoja vienu trešdaļu no visas hercogistes, pārējā zemes daļā muižnieki bija neierobežoti noteicēji pār saviem īpašumiem līdz ar tanīs dzīvojošiem latviešu zemniekiem. Ierobežotā hercoga vara ļauj Kurzemes hercogisti pamatoti dēvēt par «muižnieku republiku», kur zemnieku dzimtļaužu liktenis bija ārkārtīgi smags; ne velti zemnieki bēga no saviem dzimtkungiem gan uz hercoga muižām, gan mežos, gan uz Vidzemi un Lietuvu. Nelīdzēja pat visbargākie likumi, kas paredzēja kājas nociršanu par otrreizēju bēgšanu.

Kurzemes hercogiste teritoriāli apvienoja lielāko daļu no bijušās Livonijas ordeņa zemes Zemgalē un Kurzemē. Ārpus tās palika Kurzemes bīskapija un līdz 1609. gadam arī Grobiņas un Liepājas novads, kas bija ieķīlāts Prūsijas hercogam.

Kurzemes bīskapija kā viena no Livonijas feodālajām valstiņām izveidojās 1234. gadā, to nodibināja vācu ordeņa brāļi kuršu apspiešanai. Par bīskapa sēdekli kļuva Piltene, kas atradās izdevīgā vietā pie kuģojamās Ventas upes, pašā bīskapijas centrā. Ar saviem apmēram 172 tūkstošiem hektāru aramzemes Kurzemes bīskapija bija vismazākā feodālā valstiņa Livonijā. Livonijas ordeņa zemes Kurzemes bīskapiju sašķēla trijās daļās (ziemeļos atradās Piltenes—Dundagas novads, dienvidos Aizputes—Embūtes novads, bet rietumos pie Baltijas jūras — Sakas—Cīravas novads). Bīskapijas īpašums bija arī Roņu sala. 1558. gadā Kurzemes bīskaps Jānis IV bīskapiju pārdeva Dānijas karalim, kas par jauniegūtās zemes valdnieku iecēla savu brāli — «Livonijas karali» Magnusu. Pēc viņa nāves 1583. gadā sākās t. s. Piltenes mantojuma karš starp Poliju un Dāniju, kas norisinājās Kurzemē un smagi to izpostīja. Ar 1585. gada 10. aprīļa Kroneborgas līgumu Dānija par 30 000 dālderiem atteicās par labu Polijai no šīs teritorijas. Kurzemes hercogi centās panākt bīskapijas pievienošanu hercogistei, tomēr 1617. gadā no bijušās Kurzemes bīskapijas izveidoja autonomu Piltenes apgabalu, ko tieši pakļāva Polijas karalim. 1655. gadā Piltene krita zviedru rokās, kas to pārdeva Kurzemes hercogam Jēkabam.

Tomēr 1717. gadā Polijas karaļa ieceltā īpašā komisija atkal atņēma hercogistei Piltenes apgabalu, no jauna to tieši pakļaujot Polijai. Tikai pēc 1795. gada, kad Piltenes apgabalu kopā ar Kurzemes hercogisti pievienoja Krievijai, šī novada likteņi vairs neatšķīrās no pārējās Kurzemes vēstures, lai gan te līdz pat 1938. gadam daļēji (mantošanas tiesībās) paliek spokā 17. gadsimtā apstiprinātie likumi, t. s. Piltenes statūti.

Būdama Polijas karaļvalsts sastāvā, Kurzemes hercogiste, tāpat Piltenes apgabals, tika ierauti visos karos, ko izkaroja Polija. Bez jau minētā Piltenes mantojuma kara hercogiste smagi cieta zviedru-poļu karā (1600—1629), kad to postīja divi karaspēki, tur​klāt 1602. gadā Augšzemgalē plosījās bads un mēris.

Mēris atkārtojās 20. gadu beigās. Pēc dažiem gadu desmitiem Kurzemē iebruka, laupīja un slepkavoja iekarotāji — šoreiz tie bija zviedri, kas 1658. gadā Jelgavā sagūstīja hercogu Jēkabu, aizveda trimdā, no kuras viņš atgriezās pēc diviem gadiem un atrada Kurzemi izpostītu un ,mērī tukšu kļuvušu. Ari Jelgavā bija apmiruši trešdaļa iedzīvotāju un pils tik ļoti sapostīta, ka hercogs bija spiests apmesties Grobiņā. Un atkal atelpas, miera periods bija īss — 1700. gadā ar sakšu karaspēka pēkšņu uzbrukumu Rīgai, kas tolaik

kopā ar Vidzemi piederēja Livonijai, sākās Ziemeļu karš, ko izcīnīja Krievija kopā ar Dāniju un Poliju un Saksijas karalisti pret Zviedriju. Karadarbība norisinājās arī Latvijas teritorijā, to smagi izpostot ekono​miski un prasot daudzu mierīgo iedzīvotāju, visvairāk latviešu zem​nieku dzīvibu.

Kurzemes hercogiste karā tika ierauta jau pašā sākumā, kad caur Palangu Kurzemē ienāca sakšu karaspēks. Savukārt zviedri, sakāvuši sakšus pie Rīgas, ari iebruka Kurzemē, nogalināja iedzīvotājus, dedzināja un laupīja. 1704. gadā pie Sēlpils notika zviedru kauja ar poļiem. Bet 1705. gadā, vajādams zviedrus, Kurzemē savukārt ienāca krievu karaspēks. Pēc gada to nomainīja zviedri. 1709. gadā Kurzemes hercogistes teritorijā no jauna ienāca krievu armija. «Zemei cauri ejošās armijas ņēma milzīgas kontribūcijas, kas galu gailā bija jāsamaksā Kurzemes un Zemgales zemniekiem. Zemnieki, ko kareivji vienkārši aplaupīja, bieži vien nevarēja tikt galā ar nodevām. [..] Daudz zemnieku bija apkauti, vēl vairāk aiz​bēguši,» — tā šī kara radītais posts raksturots «Latvijas PSR vēs​turē» (R., 1953, 1. sēj., 269. lpp.).

Jau 1707. gadā postam un visām citām kara nelaimēm pievienojas baku epidēmija, bet no 1710. gada līdz 1711. gadam visā Latvijā plosījās cita, vēl baisāka epidēmija, t. s. lielais mēris, kura upuru skaits precīzi nav zināms. Kurzemē mēri apmira apmēram 200 000 cilvēku jeb puse no hercogistes iedzīvotājiem. Karā un sērgās Kurzemes hercogistē aizgāja bojā ap 80% Iodu, nopostīts ap 70% ēku (Latvijas PSR vēsture, 1. sēj., 269. lpp.)

Visa šī pagarā atkāpe vēsturē bija vajadzīga, lai skaidrāka pavērtos konkrētā vēsturiski politiskā situācija, kura ietekmēja Rutku Tēva romāna «Sumpurņu ciems» sižetiskās norises, cilvēku likteņus. Tas stāsta par Pilteni Ziemeļu karā, laikā, kad zviedrus te nomai​nījusi krievu armija. Kad tā 1710. gadā atstāja hercogistes teritoriju, tronī no Prūsijas atgriezās astoņpadsmitgadīgais hercogs Fridrihs Vilhelms. Lielais mēris Pilteni, šo ziedošo pilsētiņu (tanī 18. gs. sakumā dzīvoja 700—800 iedzīvotāji), pārvērta līdz nepazīšanai. Zaudējusi arī savu ostas nozīmi, Piltene vairs nav sasniegusi kādreizējos ziedu laikus. Uz šī vēsturiskā fona risinās vēstījums romānā «Sumpurņu ciems», kas kara notikumus neatspoguļo, toties paver mēra posta ainu Piltenē un tās apkārtnē.

Romāns «Sumpurņu ciems», kā Rutku Tēvam parasts, rakstīts krasos pretstatos, cilvēki dalās divās pretējās, vienotrai svešās un naidīgās nometnēs. Vienu te veido vāciskā Piltene ar tās mācītāju Gosvinu Huneku un bezzobaino tiesnesi Ādamu Kunci priekšgalā, kas abi ir pārliecināti demonologi, tic raganām, visvisādiem nešķīstiem gariem un visās nelaimēs vaino latviešus, kas joprojām tikai ārēji pakļaujas luterticībai. Otra pasaule ir latviešu brīvzemnieku apmetne Ugāles vērī — meža ciems, ko māņticīgie pilsētnieki sauc par Sumpurņu ciemu un kur bargā kristiešu dieva vietā tur godā senās latviskās dievības.

Romānā viscaur jūtams šis pretstats — ar viduslaiku demonoloģiju apaugusī kristietība un latviešu pagāniskā ticība. Ne velti autors «Sumpurņu ciemam» devis apakšvirsrakstu «Senu dienu mīlas un māņu romāns».

To uzsver ari romāna sākums — kad 1709. gada pavasara plūdos Venta izlauž sev jaunu gultni pie Vendzavas un Piltene zaudē savu ostas nozīmi, māņticīgie rātskungi ir cieši pārliecināti, ka tas ir paša sātana darbs, un kopā ar namniekiem ir gatavi noticēt, ka zvērādās tērpies svešinieks, kas iet pa pilsētas ielu, ir sumpurnis. Fanātiskais demonoloģijas piekritējs mācītājs Huneks, kas savā apmātībā viduslaikos izgudrotos piecpadsmit sātana kara virsniekus saskata latviešu pagāniskajās dievībās, savukārt nešaubās, ka nevis karš un kontribūcijas Pilteni noveduši nabadzībā, bet gan «šīs negantās pagānu tautas dēmoni».

Mūsdienās tas šķiet absurdi, smieklīgi un neiespējami, bet romānā tēlotajā laikā šāda tumsonība bija loti izplatīta. Ļaudis ticēja visādiem pārdabiskiem gariem, ticēja burvju un raganu esamībai. 16. un 17. gadsimtā Latvijā, tāpat kā visā Eiropā, bieži liesmoja sārti, kutos sadega burvestībās apsūdzēti vīri un sievas Burvjiem ticēja kā zemnieki, tā muižnieki un pat samērā izglītotie valdnieki. Tā, piemēram, pēc Eiropā savam laikam labu izglītību guvušā hercoga Jēkaba pieprasījuma 1679. gadā tiek spīdzināts un notiesāts par viņa noburšanu Ikšķiles mežsargs Toms Bērziņš. Ir zināmi daudzi līdzīgi fakti, turklāt šīm burvju prāvām bija tikai viens iznākums: vainīgā atzīšanos parasti panāca ar spīdzināšanu, bet, ja viņš tomēr neatzinās, lietoja t. s. ūdens pārbaudi, kad apsūdzēto sasietu iemeta upē vai ezerā, — ja tas tūdaļ

nogrima, tad nav bijis vainīgs, ja ne — vaina skaitījās pierādīta un apsūdzēto gaidīja nāve sārtā.

Tūkstošiem cilvēku tā aizgāja bojā, protams, nemantīgie un beztiesīgie, galvenokārt latviešu dzimtzemnieki; par buršanas dēl tiesātiem muižniekiem vēsture klusē.

Romānā mēs esam aculiecinieki divām šādām prāvām. Trūde Huneka tiek apcietināta pie tēva šķirsta kā ragana un tiesāta par sakariem ar nelabo. Interesants ir pats šīs raganu tiesas process — bezzobainā Kunces stereotipajos jautājumos ietverto apsūdzību izglītotajai, gudrajai meitenei atspēkot ir viegli, jo tie ir bezjēdzīgi savā būtībā. Otra tiesa ir piet Piltenes skolotāju Ādainu Huneku, Trūdēs tēvabrāli, ko apsūdz Piltenes aplaišanā ar mēri. Romānā dokumentāli precīzi attēlots notiesātā pēdējais gājiens — feodālajai pilsētai raksturīga sadzīves aina.

Kad mēris plosās pilsētā, aiz vecuma pamuļķais rātskungs Hausers kapos rīko orģijas — sātana vesperu. Baisas ir šīs lappuses par cilvēkiem, kas nāves bailēs zaudējuši saprātu. Tikai amtmaņa (citiem vārdiem — Piltenes pilskunga) Šarfenberga ierašanās kopā ar jātniekiem izkliedē bezprātīgo pūli un atkal nodibina kārtību pilsētā, Vāciskajā Piltenē, kādu mēs to redzam romānā, kur latviešu namnieku kārtas pārstāvji nav tēloti, Sarfenbergs ir vai vienīgais cilvēks ar veselīgu domāšanu, sen sapratis pesteļošanas un visa veida māņticības bezjēdzību un kaitīgumu.

No demonoloģijas un citas māņticības pārņemtās Piltenes ainām autors lasītājam ik pa bridi m (auj atelpot un atgūties Sumpurņu ciemā, kam briesmīgs ir tikai nosaukums, bet kur rit mierīga, harmoniska dzīve.

Se sastopamies ar savdabīgu ģimenes formu — tā saukto lielo jeb nedalīto tēva ģimeni. Atšķirībā no mazās ģimenes (vecāki, viņu neprecētie bērni), kas ir šķiru sabiedrības pamatšūna un līdz ar to jaunāka forma, lielā jeb tēva ģimene jau feodālisma laikmetā, kas parādīts romānā «Sumpurņu ciems», bija vēl sastopama kā palieka no pirmatnējās sabiedribas, tās rudiments. Vairāki apstākļi veicināja tās saglabāšanos — zemais ražošanas līmenis, saimniecības naturālais raksturs, kā arī līdumu līšana.

Tādējādi veidojusies- ari romānā tēlotā mežinieku ģints. Ermanis Zviedris, divkaujā nogalinājis hercoga galminieku, kas tikojis pēc viņa līgavas, bijis spiests bēgt no Jelgavas pils, kur tolaik kalpojis. Abi ar līgavu viņi apmetušies Ugāles vērī, meža vidū, te paliek arī viņu pieaugušie dēli, kas līgavas nolūko tuvējās sētās un aizved sev līdzi. Tāpat rīkojas mazdēli, bet meitu viri savukārt kā iegātņi ienāk ģimenē.

Tā ir lidum- nieku cilts, brīvi ļaudis, kas šīs brīvības dēļ negrib aizprecēties uz dzimtzemnieku mājām.

Brīvzemnieki 17. un 18. gadsimta mijā bija Kurzemes hercogistē vēl samērā izplatīta ļaužu grupa, gan ne vairs privātās muižās, kur tie bija pārvērsti par klaušu saimniekiem, bet gan hercoga īpašumos — t. s. domēnēs. To pienākumos ietilpa dienests hercoga lēņu rotās (Ermanis Zviedris ir karojis hercoga pulkos kopā ar tēvu un brāli), arī dažas citas klaušas un nodevas. Sis tiesības pārgāja no paaudzes paaudzē (tā ir romānā tēlotajā ģimenē), bet dažkārt hercogs par īpašiem pakalpojumiem arī klaušu zemniekus pārvērta par brīvniekiem. Vēsturnieki uzskata, ka šis iedzīvotāju slānis kā hercogam visuzticamākais Kurzemes hercogistē bija skaitliski krietni lielāks un mazāk apdraudēts nekā Vidzemē.

Pēc tradīcijas lielās ģimenes galva ir vecākais vīrietis, še — Ermanis; ciemā drīkst dzīvot tikai ģimenes locekļi. Lai gan tik stingrs šis noteikums Ermaņa valdītajā ciemā nav. Viņš ir uzcēlis īpašu namiņu savam draugam Kasparam, kas kļuvis par invalidu; te dzīvo arī viņa vedeklas māte — vecā Vālodze. Visa ciema saime — romānā teikts, ka tanī ir ap divdesmit cilvēku (tas ari ir parastais lielās ģimenes locekļu skaits 16. un 17. gadsimtā), — strādā no rīta līdz vakaram atbilstoši vecumam un dzimumam. Tāpat kā zeme. arī darba augļi pieder visiem kopīgi, ienākumu sadale ir ģimenes galvas ziņā, katra privātīpašums ir vienīgi personiskā lietojuma priekšmeti. Sai ziņā Rutku Tēvs bijis precīzs, tāpat kā to vēstures notikumu attēlojumā, kas skar Pilteni.

Patiess ir arī latviskās reliģijas tēlojums — smaržīgu zāļu dedzināšana upuraltārl pie svētozola, melnā gaiļa upurēšana, ve|u mielasts, līgosvētku ainas. Visas šis no senās pagātnes saglabātās Izdarības, tāpat kā savu mirušo apbedīšana ārpus iesvētītām kapsētām senču atdusas vietās vēl 19. gadsimta sākumā, tracināja baltvācu mācītājus, jo latvieši spītīgi turējās pie sava. Jo vairāk tā bija romānā tēlotajā laikā,

kad, pēc vēsturnieku atzinuma, latvietis vienkārši bija pierakstīts tai pašā ticībā, kur viņa dzimtkungs, bet baznīcā bijis iedzenams tikai ar varu, ar sodiem. Visa mūsu tautas garīgā dzīve tad noritēja savas mājas ielokā, svētbirzis, ziedokļi bi)a vai katrā zemnieka sētā, vienalga, vai tā bija dzimtzemnieka vai brīvzemnieka apmetne. Jo brīvāk seno reliģiju varēja kopt tādā meža apmetnē, kāda romānā parādīta. Ari te minētās latviešu dievības — dievs jeb debestēvs, Māra, Laima, vējamāte, Iaukumāte, mežamāte un citas — sastopam mūsu folklorā, tautasdziesmās, tās kā dēmonus, velnus un ļaunus garus apkarojis Kurzemes superin- tendants Pauls Einboms 17. gadsimtā un citi mācītāji pirms un pēc viņa. Dažkārt gan šo dievību skaidrojums romānā aiziet ārpus folklorā stingri pamatotā (piemēram, Māra kā zemesmāte); te autors ir pārņēmis romāna tapšanas laikā populārus, bet ne īsti zinātniskus uzskatus. Vietām gan šī latviskā reliģijas un maģijas pasaule šķiet nedaudz idilliska; bija jau arī ticība ļaunu spēku esamībai dabā, pasaulē un cilvēkos. Velni, vilkači un vēl citas pārdabiskas būtnes, arī tie paši sumpurņi folklorā ieņem lielu vietu, tāpat šai laikposmā tautas apziņā un garīgajā pasaulē. Par burvjiem un ra ganām ari latvieši apsūdzēja cits citu, to liecina senie tiesu protokoli. Bet, kā jau teicu, Rutku Tēvs mīlēja rakstīt krasos kontrastos — Piltene romānā ir savdabīgs visa veida māņticības un pesteļošanas koncentrāts, bet Sumpurņu ciems savukārt tēlots gaišos, idilliskos triepienos. Taču krāsu sabiezinājums kā Piltenes, tā arī ciema ainās nepārsniedz mākslinieciskā paspilgtinājuma robežas, uz ko tiesīgs katrs rakstnieks. Romāns ir patiess kopīgā laikmeta tvērumā, kon​krētā vēstures posma atainojumā.

Vecajai Vālodzei, kurai zintnieces amats rada īpašu stāvokli Ermaņa lielajā ģimenē, kā arī viņas pēctecei Huneka Trūdei autors piešķīris spējas paredzēt nākotni. Tad, kad rātskunga dēls Gotlībs no Piltenes tiši ievazā mēri arī Sumpurņu ciemā, Vālodze ar Ermani pavēl veselajiem to atstāt, nodedzina ciemu un arī paši aiziet bojā uguns nāvē. Starp citu, šīs lappuses sauc atmiņā Friča Brīvzemnieka balādi par krivu krīvu, kas pats labprātīgi kāpj sārtā. Vālodzes pirmsnāves paredzējums par vienotas un laimīgas latviešu tautas izveidošanos gan konkrētajā vēsturiskajā situācijā neskan pārlie​cinoši, tā ir nodeva romāna sarakstīšanas laika valdošajai ideoloģijai.

Rutku Tēva romāns «Sumpurņu ciems», kas jaunajā izdevumā nedaudz rediģēts, ir saistoša lasāmviela. Savdabīgā vidē — pasenā vēstures posmā te rit pilnasinīga dzīve, darbojas dažādu tautību cilvēki. Vēstījums vienmēr bijis Rutku Tēva talanta stiprā puse, nereti tas viņa darbos atsver visu pāTējo — plastisku vides tēlojumu, cilvēku psiholoģiju. Romāns «Sumpurņu ciems» rakstīts citādi. Te ir detalizēta, vēsturiski precīzi izzīmēta darbības vide, īpaši Sumpurņu ciems un Piltene, jūtama laikmeta elpa, kura nosaka arī romāna personu raksturus, viņu rīcību un domāšanu. Arī šai romānā nekādus psiholoģiskus dziļumus cilvēka garīgās pasaules, viņa domāšanas un izjūtu atspoguļojumā neatradīsim.

Tomēr galvenie literārie tēli izstrādāti rūpīgi, autors atšķirīgu veidojis arī viņu garīgo pasauli, domāšanu.

Straujā Trūde nav sajaucama ar lēno, mierīgo Mārietu, apmātais Huneks — ar drosmīgo, taisnīgo Sarfenbergu utt. Psiholoģiski viņi nav daudzpusīgi, toties precīzi, nedaudzām līnijām veidoti, it kā ar savdabīgu psiholoģisku vadmotīvu. Atkārtodamies, variēdamies romāna gaitā, tas literārajiem tēliem piešķir noteiktas, stingras kontūras. Vēsturiskā īstenība, pats atspoguļotais laikmets še nav tikai aizraujošu un dramatisku notikumu izraisītājs. Cilvēku likteņi, arī viņu iekšējais veidols, psiholoģiskais satvars un īpatnības šai darbā ir vēsturiski nosacītas, laikmeta apzīmogotas. Tāpēc pamatoti varam «Sumpurņu ciemu» ierindot Rutku Tēva labāko ro​mānu skaitā. Romāns publicēts pēc 1937. gada izdevuma.

INGRIDA KIRSENTALE

piezīmes Sulu mēnesis — aprīlis.

Sakšu-polu-krievu un zviedru kari — Ziemeļu karš, 1700—1721, Brēmenes Ādams — Brēmenes domkungs un domskolas pārzinis Ādamus Brernensls) 11. gadsimtā.

Savā darbā «Gesfa Hamrna- burgensis ecclesiae pontificum» sniedza ziņas par Ziemeļeiropas tautām. Sī darba ceturtajā grāmatā («Descrlptio insularum aqui- lonis») aprakstīta ari Baltija. Starp citu te sacīts, ka kurši un citi Livonijas iedzīvotāji esot neganta tauta, kas pielūdz elkus, tiem esot priesteri, pareģi, burvji un zīlnieki, pie kuriem griežoties pēc pareģojumiem no visas pasaules, īpaši spānieši un grieķi.

Slrasburgas Vunderers — viens no 16. gadsimta ceļotājiem pa Kurzemi, kas 1589. gadā par kuršiem, respektīvi, latviešiem, rakstīja, ka tie neapbedl mirušos kapsētās, bet gan rok tos mežos, ļaudis pielūdz sauli, mēnesi, zvaigznes, kokus un mirušos. Cilvēku dvēseles te pārvēršoties par vilkiem un kaķiem, skrienot āža veidā pa gaisu utt.

Olals Magnuss — 16. gadsimta ceļotājs, kas braucis cauri Kurzemei un savā ceļojuma aprakstā 1555. gadā rakstīja, ka tā esot pilna ar vilkačiem utt.; to bija dzirdējis, tāpat kā Vunderers, no vāciešiem, jo latviski jau šie ceļotāji neprata. Brēmenes Ādams "Savukārt kuršus pats nebija savām acīm redzējis.

Amlmanis — Kurzemes hercogistē hercoga iecelta amatpersona, pārzināja (Piltenē) kārtību.

Stārasts jeb landrāts — poļu laikos radies nosaukums virspilskun- gam, t. i., pilsnovada priekšniekam. Virspilskungs jeb virskapitāns bija hercoga padomnieks, kas darbojās provincē kā apgabala priekšnieks, pārvaldīja hercoga zemes, organizēja landtāga (muižniecības pilnvaroto sapulces) deputātu vēlēšanas. Viņa gal​venais uzdevums — tiesas spriešana.

Tai posta gadā, kad zviedri sagrāba Kurzemi un hercogu Jēkabu aizveda gūstā. — Šie notikumi risinājās 1658. gadā. Tā ka Brma- nim Zviedrim tad bijis 13 gadu; romāna sākumā viņam ir 64 gadi.

Fogts — iecelts tiesnesis. Fogtu galvenais uzdevums bija spriest tiesu, lai gan bieži tiem bijušas arī administratīvas, saimnieciskas un pat militāras funkcijas. Romānā fogts veic vienīgi tiesneša darbu.

Latvieši fogtu sauca par soģi.

Pelnu diena — trešdiena septītajā nedēļā pirms lieldienām.

Vastlāvls — diena pirms pelnu dienas — otrdiena septītajā nedēļā pirms lieldienām. Tā kā lieldienu datums mainījās atkarā no Mēness fāzēm, Vastlāvis un pelnu diena nebija noteiktos datumos, lai gan parasti iekrita februārī. .. jaunais hercogs Fridrihs .. vēl uzturas pie tēvoča drzemēs. — Nepilngadīgais hercogs Fridrihs Vilhelms (1692—1711), kura vietā valdīja tēvabrālis Ferdinands, sākoties Ziemeļu karam un zviedriem iebrūkot Kurzemē, kopā ar māti devās uz Prūsiju pie sava tēvoča — Prūsijas karaļa Fridriha I. Fridrihs Vilhelms atgriezās Kurzemē 1710. gadā, nu jau hercogistes padomes atzīts par pilngadīgu un tātad par Valdnieku.

Sindiks — rātskungs, kas veica juriskonsulta funkcijas, kā ar! citus rātes uzliktus pilnvarnieka pienākumus.

Birģermeistars — pilsētas pārvaldes augstākais ierēdnis, še — rātes vecākais.

Zviedru karalis vēl arvien atrodoties turku gūs/5… — Kārlis XII (1682—1718), Zviedrijas karalis, pēc Pētera I vadītās krievu armijas uzvaras pār zviedriem Poltavas kaujā (1709) meklēja patvērumu Turcijā.

Anna Ioannovna — Krievijas cara Pētera I brāļameita (1693—1740), vēlākā Krievijas cariene (1730—1740). 1710. gadā vina tika salaulāta ar Kurzemes hercogu Fridrihu Vilhelmu, kas atceļā uz Jelgavu nomira netālu no Pēterburgas, kur bija notikušas kāzas. Dzīvoja Jelgavā no 1711. gada lidz 1730. gadam, kad to aicināja Krievijas troni.

Stāraste/a — poļu laikā radies apzīmējums tā sauktajam pilsnova- dam, ko veidoja vairākas muižas.

Stārastejas zemnieki — šī pils- novada jeb stārastejas ļaudis.

Rutku Tēvs SUMPURŅU CIEMS Redaktore Ligita Btbere Mākslinieciskais redaktors Arvīds Jēgers Tehniskā redaktore Mairita Zaumane Korektore Irēna Kalniņa /Jodota sallk5anal 07.05.81. Parakstīta Iespiešanai 17.08.81. JT 05233. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs JV« 3. Bal. tikās garnitūra. Augstspiedums. 9,66 uzsk. iespiedi.; 9,97 uzsk. kr. nov.; 10,07 izdeva. I, Metiens 45 000 eks. Pašūt. K» 941-D. Cena 85 kap.

Izdevniecība cLIesma», 226017 Rfgā. Padomju bulv. 24. Izdevn. Ni 244/ 31914/Klm 248. Iespiesta Latvijas PSR Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Ciņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Rutku Tēvs.

Ru 878 Sumpurņu ciems: Senu dienu mīlas un māņu romāns / I. Kiršentāles pēcv. — R.: Liesma, •1981. — 183 lpp.