Vestijumiunzimesnovisuma(E.fon Denikens)

Annotation

Ērihs fon Dēnikens Vēstījumi un zīmes no Visuma Erihs fon Dēnikens - astoņpadsmit grāmatu un slaveno filmu "Atmiņas par nākotni", "Dievu vēstījums" u.c. autors - jau desmitiem gadu pēta aizvēsturiskus un arheoloģiskus faktus. Šī ir pirmā Ēriha fon Dēnikena grāmata latviešu valodā. Tajā apkopoti seši viņa nozīmīgākie darbi, kas liecina, ka ļoti daudzus aizvēsturiskos faktus var izskaidrot ar ārpuszemes astronautu ierašanos uz Zemes pirms tūkstošiem gadu.

No vācu valodas tulkojusi Sandra Veisa Māksliniece Māra Muskare ©"Alberts XII", 1998 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis SATURS PRIEKŠVĀRDS ………………………………………………………. 8 IEVADS ………………………………………………………………… 9 1. NODAĻA ………………………………………………………….. 11 Vai kosmosā sastopamas cilvēkam līdzīgas būtnes? Augšana bez skābekļa? Dzīvība attīstās visur.

2. NODAĻA …………………………………………………………. 16 Fantastisks ceļojums kosmosā. Dievu vizīte. Pēdas akmenī.

3. NODAĻA …………… ………………………………………….. 22 11 000 gadu vecas Zemes kartes. Mīklainais Naskas līdzenums. Zīmes dieviem. Pisko svečturis.

Neizprotamā Tiavanaka. Dievu bāzes nometne. Šumeru valdnieki un neiespējamie valdīšanas gadi. Ārprātīgais mistrojums. Iznīcinošās frāzes. Visuma varenie.

4. NODAĻA …………………………………………………………. 56 Un Bībelei ir taisnība. Pilsēta tiek iznīcināta. Dzīvībai bīstamais Derības šķirsts. Noass nebija Zemes cilvēks. Dāvanas debešķīgajiem.

5. NODAĻA …………………………………………………………. 64 Gilgamešs un Enkidu. Cilvēces senākais mīts par lidojumu. Kā ir patiesībā?

6. NODAĻA …………………………………………………………. 72 Debesu rati pār Indiju. Ūdeņraža bumbas eksplozija senatnē. NLO senajā zemē pie Nīlas. Par faraonu nemirstību. Visur sastopamie ugunsrati. Laika kapsula nākotnei.

7. NODAĻA ……………………………………………………… 89 I Deju laukums milžiem. Piramīdas un sagadīšanās. Vai Heopss melojis? Dievu apciemojums pirms vienpadsmit gadu tūkstošiem. Mūmiju atdzimšana.

8. NODAĻA ……………………………………………………… 103 Kontakti ar kosmosu. Mīklas atrisinās. Tautu staigāšana dievu dēj. Palenkes fantastiskā kapa plāksne. Tikai aklie neko neredz. Čūskas pie debess juma. Tūkstošiem gadu veca rēķināmā mašīna. Vērtīgās neiespējamības.

9. NODAĻA ……………………………………………………… 119 Vai eksistē atmiņas molekulas? Pravieši ēd grāmatas. Vissenākās atmiņas no kosmosa. Sapņi no pagātnes. Idejas nobriest.

10. NODAĻA…………………………………………………….. 128 Cilvēkdzīvnieki? Grēka izskaidrojums. Kad dievi atnesa ģenētisko kodu. Galvenais liecinieks Mozus. Karantīna izredzētajiem. Vai Dievs var kļūdīties? Dievišķais un pasaulīgais. Dūriens lapseņu midzenī.

11. NODAĻA…………………………………………………….. 146

Kari Visumā. Intelekts nāca no kosmosa. Patvēruma planēta Zeme. Dzīvība visapkārt. Universālais cilvēks.

12. NODAĻA…………………………………………………….. 157 Dogonu cilts zināšanas. Vēstījums no Sīriusa sistēmas. Pierādījumi ir acīmredzami. Pie lietas būtības. Valodas līkloči. Ērglis ir nolaidies. Ugunsspļāvēji dievi. Radīšanas mīts no Japānas. Laika nobīde senos tekstos. Dogu figūras. Profesori pret Dēnikenu. Lodveida kosmiskie kuģi. Aculiecinieki stāsta. Elijas brauciens debesīs. Zinātniski iesaiņotās blēņas.

13. NODAĻA…………………………………………………….. 206 1000 dievu zemē. Uz Zemes nekā jauna. Dievi bija ķermeniski. Kalendārs mūžībai. Vēsture atkārtojas. Mīklainā eksplozija Sibīrijā. Vimānas virs Indijas. Gudrais pērtiķis lidojošajā kastē. Pagātnes briesmīgie ieroči. Debesu iedzīvotāji un viņu braucamrīki. Par mākslīgo apaugļošanu pirms gadu tūkstošiem. Pravieša Enoha slepenā grāmata. Grāmatas rašanās. 200 debesu sargu nolaišanās. Pravietis Enohs kosmiskajā kuģī. Arī Ezra runāja ar ārpuszemes būtnēm. Abraāms orbītā ap Zemi. Jeremija un Abimelehs — sevišķs ceļojums laikā. Nezinošs dievs?

14. NODAĻA…………………………………………………….. 262 Kas bija Bībeles manna? Tehniskas instrukcijas senebreju slepenajā rakstā. Deus cst maehina. Lieta ar diviem galvaskausiem. Mannas mašīna. Pazemes pilsētas. Raķešu starta estakāde pirmatnējā mežā.

Akmeņu bibliotēka. Kajapu indiāņu mantojums.

15. NODAĻA…………………………………………………….. 292 Eņģeļa Moronija vēstījums. Grāmata ar metāla folijas lappusēm. Brīnumainais zelta plāksnīšu stāsts.

Lamcha rullis. Šalema kļūst par Jeruzalemi. Šķērsām pāri okeānam uz Ameriku.

16. NODAĻA……………………………………………………..

Brauciens pāri Andicm. Čavinā de Vantarā. No kurienes plāni un celtniecības tehnika? Templis, kas radies no nekā. Ķerubi un skaitlis "septiņi". Neizprotamā Raimondi stēla. Svētceļojumu vieta — bet kam tā domāta? Zālamana templis Dienvidamerikā. Pa pēdām. Dievišķais kompass. Ziņojumi nākotnei.

17. NODAĻA……………………………………………………..

Ecekiēls neredzēja vīzijas. NASA un Bībeles teksti. Bumba ar laika degli. Ecekļēla lidojums uz augstiem kalniem. Celtne tiek izmērīta. Bībeles ekseģētu māņu manevri — "jo tāpēc jau tu esi šurp atvests". Vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara. Krimināllieta atrisinās. Nejaušības, vai tikai nejaušības?

Bet mani kungi!

BIBLIOGRĀFIJA ……………………………………………… ĒRIHS FON DĒNIKENS PRIEKŠVĀRDS IEVADS 1.NODAĻA 2. NODAĻA 3. NODAĻA 4. NODAĻA 5. NODAĻA 6. NODAĻA 7. NODAĻA 8. NODAĻA 9. NODAĻA 10. NODAĻA

II. NODAĻA 12. NODAĻA 13. NODAĻA 14. NODAĻA 15. NODAĻA 16. NODAĻA 17. NODAĻA BIBLIOGRĀFIJA Par autoru paskaidrojumi

ĒRIHS FON DĒNIKENS VĒSTĪJUMI UN ZĪMES NO VISUMA

PRIEKŠVĀRDS

Atmiņas par nākotni — vai tādas ir iespējamas? Atmiņas par kaut ko tādu, kas atgriezīsies? Vai dabā pastāv mūžīga cirkulācija, mūžīga laiku saplūšana?

Vai kāpurs nojauš, ka pavasarī tas atmodīsies jau kā tauriņš? Vai gāzes molekula jūt likumu, pēc kura tā agrāk vai vēlāk nogrims Saulē? Vai inteliģence zina, ka tā ir saistīta ar mūžību? Šodienas cilvēks ir citādāks nekā vakardienas vai aizvakardienas cilvēks. Cilvēks ir vienmēr jauns un pastāvīgi atjaunojas nebeidzamā līnijā, ko mēs saucam par LAIKU. Cilvēkam vajadzēs aptvert un — pārvaldīt laiku! Tāpēc, ka LAIĶS ir Visuma sēkla. Un bezgalīgs ir tas laiks, kurā saplūst visi laiki.

Atmiņas par nākotni pastāv. To, ko mēs šodien vēl nezinām, Visums noglabā. Varbūt daži noslēpumi tiks atklāti. Šod ien, rīt, kaut kad. Visums nepazīst laiku un laika jēdzienu. Ērihs fon Dēnikens

IEVADS Rakstīt šo grāmatu ir uzdrīkstēšanās jautājums, tāpat kā to lasīt.

Zinātnieki šo grāmatu kā utopisku ieskaitīs aizliegto grāmatu sarakstā, par to ieteiks labāk nerunāt, jo tās tēzes un pierādījumi neiederas viņu ar grūtībām kopā sacementētajā skolas gudrību mozaīkā. Un diletanti, kas pat miegā jūtas apdraudēti no nākotnes vīzijām, vēl dziļāk ievilksies savās omulīgajās gliemežu mājiņās jau no domas vien par iespējamību, jā, pat par varbūtību, ka atklāt mūsu pagātni ir vēl noslēpumaināk, vēl drosmīgāk, vēl mīklaināk nekā nākotni.

Jo viens ir skaidrs: ar mūsu pagātni, ar to, kas bija pirms tūkstošiem un miljoniem gaduļ kaut kas nav kārtībā,!. Tur mudžēt mudž no nezināmiem dieviem, kas kosmiskajos kuģos apciemojuši mūsu veco labo Zemi. Šai pagātnē eksistējuši noslēpumaini ieroči, supericroči, bijušas neiedomājamas tehniskas zināšanas, kuru praktisko pielietojumu mēs vēl īsti neesam apguvuši līdz pat šodienai.

Kaut kas nav kārtībā ar mūsu arheoloģiju! Tiek atrastas daudzus gadu tūkstošus vecas elektriskās baterijas. Ir dīvainas būtnes perfektos astronautu skafandros ar platīna jostu aizdari. Tur ir piecpadsmitzīmju skaitļu rindas — un tās nav rakstījis nekāds dators. Sirmā senatnē mēs atradīsim veselu arsenālu neizprotamu lietu. Bet kur mūsu senči smēlās gudrību, lai radītu šos neiedomājamos brīnumus?

Arī ar mūsu reliģijām kaut kas nav kārtībā! Visām reliģijām ir kopīgs tas, ka tās cilvēkiem sola laimi un palīdzību. Arī senie dievi deva šādus solījumus. Kāpēc viņi tos nepildīja? Kāpēc tie pret primitīvajiem cilvēkiem laida darbā supermodernus ieročus? Un kāpēc viņi plānoja šos cilvēkus iznīcināt?

Apradīsim ar domu, ka tā priekšstatu pasaule, kas veidojās gadu tūkstošu ilgā periodā, sagrūs. Daži rūpīgu pētījumu gadi jau ir sadrebinājuši mūsu domāšanas ēku, kurā tik omulīgi bijām iedzīvojušies.

Atziņas, kas bija noglabātas slēgtu sabiedrību bibliotēkās, tiek atklātas no jauna. Kosmisko lidojumu laikmets vairs nav noslēpumu laikmets. Kosmiskie lidojumi, kuru mērķis ir saules un zvaigznes, pēta arī mūsu pagātnes bezdibeņus. No tumšām kapenēm iznāk dievi un priesteri, ķēniņi un varoņi. Mums jāatklāj viņu noslēpumi, jo mūsu rokās ir nepieciešamie līdzekļi, lai izpētītu pagātni pamatīgi un — ja vien mēs to gribam — bez robiem.

Senatnes pētīšanai jākļūst par modernu laboratoriju darba sastāvdaļu.

Arheologiem, ņemot līdzi jūtīgus mērinstrumentus, jādodas uz pagātnes vietām.

Patiesību meklējošiem priesteriem no jauna jāsāk šaubīties par vispāratzītām patiesībām.

Sirmā senatnē dievi ir atstājuši pēdas, kuras izlasīt un atšifrēt mēs spējam tikai šodien, jo mums tuvās kosmisko lidojumu problēmas gadu tūkstošu garumā cilvēcei neeksistēja. Es vēlreiz apgalvoju: sirmā senatnē mūsu senčus ir apmeklējuši viesi no Visuma! Ja arī mēs šodien vēl nezinām, kas bija šis ārpuszemes intelekts un no kuras zvaigznes tas ieradās, esmu pārliecināts, ka šie "svešinieki" iznīcināja daļu toreiz eksistējošās cilvēces un radīja jaunu, varbūt pašu pirmo Homo sapieris. Šis apgalvojums saārda pamatus. Tas sagrauj drupās cokolu, uz kura tika konstruēta šķietami tik precīzā domāšanas ēka. Šīs grāmatas uzdevums ir mēģināt atrast tam atbilstošus pierādījumus.

1.NODAĻA Vai kosmosā sastopamas cilvēkam līdzīgas būtnes?

Augšana bez skābekļa? Dzīvība attīstās visur.

Vai ir iespējams, ka mēs, 20. gadsimta pasaules pilsoņi, neesam vienīgās cilvēkveidīgās dzīvās būtnes kosmosā? Tā kā vēl neviens preparēts homunkuls no citas zvaigznes muzejā nav aplūkojams, atbilde šķiet pārliecinoša un leģitīma — tikai uz mūsu Zemes sastopamas cilvēkveidīgas dzīvas būtnes.

Neskaidrību gan kļūst vairāk, ja mēs jaunākajos pētījumos un atradumos iegūtos faktus savirknējam kauzālā atkarībā.

Astronomi apgalvo, ka skaidrā naktī ar neapbruņotu aci pie debesīm saskatāmas aptuveni 4500 zvaigznes. Jau nelielas observatorijas teleskops dod iespēju saredzēt gandrīz divus miljonus, kamēr moderns spoguļtelcskops atnes līdz mums gaismu no miljardiem zvaigžņu… Gaismas punktiņi Piena Ceļā.

Bet neaptveramajās Visuma dimensijās mūsu zvaigžņu sistēma ir tikai niecīga daļiņa no, ja tā var teikt, Piena Ceļa kūļa, kas ietver sevī ap divdesmit galaktikām 1,5 miljonu gaismas gadu rādiusā (1 gaismas gads = 9,5 biljoni kilometru). Un arī šis zvaigžņu daudzums savukārt ir niecīgs salīdzinājumā ar daudziem tūkstošiem spirālisko miglāju, ko atklājuši elektroniskie teleskopi. Līdz šodienai. Bet pētījumi ir tikai sākušies.

Astronoms Harlovs Šeiplijs uzskata, ka mūsu teleskopu / darbības apgabalā ir ap ĪO20 zvaigžņu. Ja Šeiplijs tikai vienai no tūkstoš zvaigznēm piekārto planētu sistēmu, var izdarīt ļoti piesardzīgu novērtējumu. Turpināsim šo novērtējumu un iedomāsimies, ka tikai uz vienas no tūkstoš šādu zvaigžņu ir priekšnosacījumi dzīvībai. Šāds aprēķins vēl joprojām dos skaitli 1014 . Šeiplijs jautā: uz cik zvaigznēm no šī patiesi astronomiskā daudzuma ir dzīvībai piemērota atmosfēra? Uz vienas no tūkstoša? Tad vēl joprojām paliek neiedomājami milzīgs skaits — 10[1] zvaigžņu, kuru apkārtnē ir dzīvības attīstībai nepieciešamie apstākļi. Pat ja mēs pieņemsim, ka no šī skaita tikai uz vienas no tūkstoš planētām ir radusies dzīvība, joprojām paliek 100 miljoni planētu, kur, iespējams, eksistē dzīvība. Šie aprēķini balstās uz novērojumiem, kas veikti ar šodienas tehniskajām iespējām atbilstošiem teleskopiem, taču tie turpina pilnveidoties.

Ja seko bioķīmiķa doktora S. Millera hipotēzei, tad uz dažām no šīm planētām dzīvība, iespējams, ir attīstījusies ātrāk nekā uz Zemes. Ja turpina šo pārdrošo aprēķinu, tad iegūstam, ka uz 100 000 planētām var būt attīstījušās civilizācijas, kas apsteidz mūsējo.

Neapšaubāmi, ka eksistē Zemei līdzīgas planētas ar līdzīgu gravitāciju, ar līdzīgu tloru un varbūt pat faunu. Bet: vai dzīvība var eksistēt tikai uz planētām ar Zemei līdzīgiem apstākļiem?

Pētījumos priekšroku guvis uzskats, ka dzīvība var attīstīties tikai pie nosacījumiem, kas līdzīgi apstākļiem uz Zemes. Būtu kļūdaini domāt, ka bez ūdens un skābekļa dzīvība nevar eksistēt. Patiešām, pat uz mūsu Zemes ir dzīvas būtnes, kurām nav nepieciešams skābeklis. Tās ir anaerobās baktērijas. Noteikts skābekļa daudzums tām ir kā inde. Kāpēc nevarētu eksistēt augstākas dzīvības formas, kurām nav vajadzīgs skābeklis?

Arvien no jauna iegūtās atziņas liek mums pārvērtēt savu priekšstatu un jēdzienu sistēmu. Līdz nesenai pagātnei uz mūsu Zemes koncentrētais atklājumu gars licis mums idealizēt šo mūsu planētu: te nav ne par karstu, ne par aukstu, ūdens ir atliku likām, skābeklis pieejams lielos daudzumos, organiskie procesi atjauno dabu aizvien no jauna. Īstenībā pieņēmums, ka tikai uz Zemei līdzīgām planētām var pastāvēt un attīstīties dzīvība, nav neapgāžams. Tiek uzskatīts, ka uz Zemes eksistē divi miljoni dažādu dzīvu būtņu veidu. No tām savukārt aptuveni 1,2 miljoni ir zinātniski izprotamas. Un līdzās šīm zinātniski izprotamajām dzīvības formām veģetē daži tūkstoši tādu, kas saskaņā ar līdz šim izplatītajiem priekšstatiem īstenībā nemaz nevarētu

pastāvēt. Uzskati par dzīvības priekšnosacījumiem ir no jauna jāpārvērtē un jāpārbauda.

Piemēram, varētu iedomāties, ka stipri radioaktīvs ūdens ir sterils. Bet īstenībā nāvējošajā ūdenī, kas apņem kodolreaktorus, atrodami daži baktēriju veidi. Doktora Zīgela eksperiments šķiet spokains: viņš laboratorijā radīja tādus apstāk]us kā Jupitera atmosfērā, kam nav nekā kopīga ar mūsu līdzšinējiem priekšstatiem par dzīvībai piemērotiem apstākļiem, un audzēja tur baktērijas un ērces. Amonjaks, metāns un ūdeņradis tās nenogalināja. Entomologu Hintona un Blūma eksperimenti Bristoles universitātē Anglijā deva ne mazāk pārsteidzošus rezultātus. Abi zinātnieki vairākas stundas kaltēja kādas sugas odus līdz 100° C temperatūrai, pēc tam tos tūlīt iemeta šķidrā hēlijā, kam, kā zināms, ir tāda temperatūra kā atklātā kosmosā. Pēc intensīvas apstarošanas viņi atgrieza odus to normālajos dzīves apstākļos. Un notika neiespējamais: kāpuriem turpinājās bioloģiskie dzīvības procesi. No tiem radās pilnīgi veseli odi. Mēs zinām par tādām baktērijām, kas dzīvo vulkānos, par citām, kas barojas ar akmeņiem, un tādām, kas producē dzelzi. Neatbildētu jautājumu kļūst aizvien vairāk.

Daudzos pētniecības centros notiek eksperimenti. Krājas aizvien jauni pierādījumi tam, ka dzīvība nav jāsaista ar mūsu planētas eksistenciālajiem priekšnosacījumiem. Dzīvības priekšnoteikumi un likumsakarības uz Zemes gadsimtiem ilgi šķita esam pasaules naba. Šī pārliecība deformēja un izdzēsa perspektīvas, sašaurināja pētnieku redzesloku, lika viņiem vērot Visumu caur mūsu mērogu un domāšanas sistēmu prizmu. Epohālais domātājs Teilards dc Čardins postulēja: kosmosā tikai fantastiskais var būt reāls! Tiārs šsind^H-s Mūsu domāšanas veida piemērošana, un tas ir tikpat fantastiski cik reāli, nozīmētu, ka kādas citas planētas intelekts par mērauklu ņem dzīvības priekšnosacījumus uz savas planētas. Ja viņi dzīvo pie temperatūras — 150° C līdz — 200° C, tad tie varētu šādu ar mūsu dzīvību nesavienojamu temperatūru uzskatīt par priekšnosacījumu dzīvības pastāvēšanai uz citām planētām. Tas atbilst loģikai, ar kādu mēs cenšamies izgaismot tumsu mūsu pagātnē.

Mēs esam parādā savai no paaudzes uz paaudzi pārmantotajai pašcieņai. Mums jābūt prātīgiem un objektīviem, īsi izsakoties, droši jāstāv ar abām kājām uz zemes.

Kaut kad katra drosmīga tēze ir šķitusi utopiska. Cik daudzas utopijas sen kļuvušas par ikdienišķām patiesībām! Pats par sevi saprotams, ka te pilnīgi apzināti ar piemēriem jāieskicē visekstremālākās iespējamības. Taču ar to, ka tiks projicēts neticamais, kas šodien vēl ir neiedomājams, kritīs barjeras, kas ļaus iepazīt neiespējamo, ko šodien vēl slēpj kosmoss. Nākamās paaudzes Visumā sastaps veselu pārpilnību neparedzētu dzīvības formu. Kaut arī mums tas vairs nebūs jāpiedzīvo, jāsamierinās, ka neesam vienīgais un droši ka ne vecākais intelekts kosmosā.

Visuma vecums tiek vērtēts no astoņiem līdz divpadsmit v miljardiem gadu. Meteorīti atnes organisko vielu pēdas, ko redzam savos mikroskopos. Miljoniem gadu vecas baktērijas mostas jaunai dzīvei. Baktērijas, kas lido Saules gaismas spiediena iedarbības rezultātā, šķērso Visumu un kaut kad tiks satvertas kādas planētas gravitācijas laukā. Jaunas dzīvības attīstās nebeidzamā Visuma riņķojumā kopš miljoniem gadu. Daudzi rūpīgi visdažādāko iežu pētījumi visās pasaules malās pierāda, ka Zemes garoza veidojusies apmēram pirms četriem miljardiem gadu. Jā, un kopš viena miljona gadu, saka zinātne, eksistē kaut kas tāds, ko sauc par cilvēku! No šīs milzīgās laika upes pirms 7000 gadiem atdalījusies maza urdziņa cilvēces vēstures, bagātas ar daudziem piedzīvojumiem, smagām pūlēm, meklējošas zinātkāres. Bet kas gan ir 7000 gadu cilvēces vēstures salīdzinājumā ar miljardiem gadu, kopš pastāv Visums?

Mums — vai radības kronim? — bija vajadzīgi 40 000 gadu, lai nonāktu pie sava šodienas stāvokļa un veidola. Kurš iesniedzis pierādījumus, ka uz kādas citas planētas nevarētu būt labvēlīgāki apstākļi, lai attīstītos citāds vai līdzīgs intelekts? Kāpēc uz citām planētām mums nevarētu pastāvēt konkurence, līdzvērtīga vai pat pārāka par mums? Vai šādu iespēju drīkst atstāt neievērotu? Līdz šim mēs to esam darījuši.

Cik bieži sašķīduši drupās mūsu gudrības pīlāri! Daudzi simti paaudžu uzskatīja Zemi par plakanu

ripu. Daudzus tūkstošus gadu valdīja dzelžains likums: Saule griežas ap Zemi. Vēl mēs esam pārliecināti, ka Zeme ir Visuma centrs, kaut gan pierādīts, ka tā ir gluži parasts, pēc lieluma nenozīmīgs debesu ķermenis, kas atrodas 30 000 gaismas gadu attālumā no Piena Ceļa centra…

Pateicoties atklājumiem, mums ir pienācis laiks apzināties savu niecību bezgalīgajā neizpētītajā kosmosā. Tikai tad mēs zinām, ka esam skudras Visuma valstībā. Taču mūsu iespējas slēpjas Visumā, proti, tur, kur mīt dievi.

Tikai ielūkojušies nākotnē, mēs gūsim pietiekoši daudz spēka un drosmes godīgi un objektīvi pētīt savu pagātni.

2. NODAĻA Fantastisks ceļojums kosmosa. Dievu vizīte. Pēdas akmenī. Žils Verns, visu utopisko romānu ciltstēvs, ir bijis labs rakstnieks. Viņa tiekšanās pēc zvaigznēm vairs nav utopija, un mūsdienu astronauti apriņķo zemeslodi nevis 80 dienās, bet gan 86 minūtēs. Ja mēs šeit aprakstām kāda fantastiska ceļojuma iespējamību un detaļas, tad pēc dažiem gadu desmitiem tas kļūs iespējams, tāpat kā vajadzēja paiet laikam, lai Žila Verna neprātīgie priekšstati par ceļojumu ap zemeslodi 80 dienās saruktu līdz zibenīgam 86 minūšu lidojumam. Bet nedomāsim šādos šauros laika mērogos! Pieņemsim, ka kosmiskais kuģis pēc 150 gadiem startētu no Zemes uz kādu svešu, tālu Sauli…

Kosmiskais kuģis būtu mūsdienu okeāna tvaikoņa lielumā — starta masa ap 100 000 tonnu kopā ar 99 800 tonnām degvielas. Tātad mazākais 200 tonnu derīgās kravas.

Neiespējami?

Jau šodien mēs varētu no detaļām samontēt kosmisko kuģi orbītā ap planētu. Pat montāža prasīs mazāk nekā divus gadu desmitus, jo milzu kosmisko kuģi var sagatavot startam uz Mēness. Turklāt rītdienas raķešu pētījumi iet pilnā sparā. Rītdienas raķešu dzinējos galvenokārt tiks izmantota hēlija kodolsintēze no ūdeņraža vai matērijas anihilācija, kad dzinēja strūklas ātrums sasniedz gaismas ātrumu.

Teorētiski kosmiskais kuģis var sasniegt 80% no gaismas ātruma. Pie šādiem ātrumiem Saules sistēmas robežas būs vaļā!

Patiešām galvu reibinoša iztēle! Uz jaunā laikmeta sliekšņa mums tomēr jāatceras, ka milzu soļi tehnikā, ko savā laikā piedzīvoja mūsu vectēvi, bija ne mazāk galvu reibinoši: dzelzceļš — elektrība — telegrāfs — pirmais auto — pirmā lidmašīna… Mēs pirmo reizi klausījāmies "mūziku no gaisa", redzējām krāsaino attēlu televīzijā, pieredzējām pirmo kosmisko kuģu startus, tvērām ziņas un aplūkojām ap Zemi riņķojošu pavadoņu attēlus. Mūsu bērnubērni piedalīsies starpzvaigžņu cejojumos un mācīsies kosmisko pētījumu tehniskajās fakultātēs.

Izsekosim mūsu fantastiskā zvaigžņu kuģa ceļojumu, kura mērķis varētu būt tāla stāvzvaigzne.

Patiešām interesanti būtu iztēloties, kā kosmiskā kuģa apkalpe lidojot kavē sev laiku. Attālumi ir milzīgi, un gaidošajiem mājāspalicējiem laiks velkas tik lēnām: Einšteina relativitātes teorija ir neapstrīdama!

Tas varētu būt neizprotami, bet īstenībā zvaigžņu kuģī, kas lido gandrīz ar gaismas ātrumu, laiks rit lēnāk nekā uz Zemes. Šo laika starpību zvaigžņu ceļotājiem un Zemes iedzīvotājiem var aprēķināt pēc sekojoša vienādojuma, kas izriet no Lorenča transformācijām: (t = laiks zvaigžņu kuģi; T = laiks uz Zemes; v = lidojuma ātrums; c = gaismas ātrums) Lidojuma ātrumu var aprēķināt pēc profesora Akereta atvasinātā raķetes pamatvienādojuma:

(v = lidojuma ātrums; w = dzinēja strūklas ātrums; c = gaismas ātrums; t = degvielas daļa starta svarā) Brīdī, kad kosmiskais kuģis tuvojas vajadzīgajai zvaigznei, apkalpe neapšaubāmi meklē planētas, nosaka to atrašanās vietas, ar spektrālajām analīzēm mēra temperatūras, aprēķina orbītas. Beidzot viņi priekš nosēšanās izvēlas planētu, kuras parametri vistuvāk atbilst mūsu Zemei. Mūsu kuģis, piemēram, pēc 80 gaismas gadu gara ceļojuma sastāv vairs tikai no derīgās kravas, jo visa dzinēju enerģija ir iztērēta, tāpēc apkalpei jāpapildina degvielas tvertnes ar kodolmateriāliem.

Tātad pieņemsim, ka izvēlētā planēta ir līdzīga Zemei. Mēs jau zinām, ka šāds pieņēmums nav nemaz

tik neiespējams. Uzdrošināsimies vēl arī iedomāties, ka uz šīs planētas civilizācija atrodas apmēram tādā attīstības stadijā kā uz Zemes pirms 8000 gadiem. To visu jau ilgi pirms nosēšanās būtu noteikušas zvaigžņu kuģa mērierīces. Pats par sevi saprotams, ka mūsu astronauti izvēlējušies tādu nosēšanās vietu, kas atrodas tuvu kodolmatcriālu atradnēm. Instrumenti ātri un nekjūdīgi parāda, kurā kalnu grēdā atrodams urāns.

Nosēšanās norit pēc plāna.

Mūsu astronauti redz primitīvas būtnes, kas slīpē akmens darbarīkus, redz, kā tie medī dzīvniekus ar metamajiem šķēpiem. Stepē ganās aitu un kazu bari, primitīvās podniecībās tiek izgatavoti vienkārši saimniecības piederumi. Patiešām dīvaina aina paveras mūsu astronautiem!

Bet ko gan šīs planētas primitīvās būtnes domā par nezvēru, kas te nolaidās, un par stāviem, kas no tā izkāpa? Neaizmirsīsim to, ka pirms 8000 gadiem arī mēs vēl bijām pusmežonīgi. Tāpēc ir saprotami, ka pusmežonīgie šejienes iedzīvotāji paslēpa sejas smiltīs un neuzdrošinājās pacelt acis. Līdz šai dienai viņi bija pielūguši Sauli un Mēnesi. Un nu ir noticis kaut kas baismīgs — dievi nonākuši no debesīm!

No drošas paslēptuves planētas pamatiedzīvotāji novēro mūsu astronautus: galvās tiem savādas cepures ar stienīšiem (ķiveres ar antenām). Viņi brīnās, ka nakts kļūst gaiša kā diena (starmeši), viņi pārbīstas, kad svešās būtnes bez piepūles pacejas gaisā (raķešu jostas), viņi atkal krīt ar sejām pie zemes, kad šausmīgi, nepazīstami "zvēri" šņācot, dārdot un rūcot paceļas gaisā (helikopteri, visurgājēji uz gaisa spilvena), un beidzot viņi metas bēgt uz drošo patvērumu savās alās, kad no kalniem atskan briesmīga dunoņa un dārdoņa (ģeoloģiskās izpētes spridzināšana). Patiešām, primitīvie planētas iemītnieki mūsu astronautus uzskata par visuvareniem dieviem!

Pēc kāda laika, kamēr astronauti turpinās savu smago ikdienas darbu, iespējams, viņiem tuvosies no priesteriem un šamāņiem sastāvoša delegācija, kuri, instinktīvi sajuzdami atbraucējos vadoņus, mēģinās nodibināt kontaktus ar jaunajiem dieviem. Viņi nes dāvanas, lai suminātu tos. Domājams, ka mūsu cilvēki ar datora palīdzību ātri būs iemācījušies vietējo aborigēnu valodu un varēs pateikties par parādīto godu.

Tagad viņi vietējā valodā varēs paskaidrot, ka atlidojušie nav dievi, ka viņus nav apciemojušas nekādas augstākas, pielūdzamas būtnes. Taču tas nelīdz — mūsu primitīvie draugi tam netic. Astronauti nāk no citām zvaigznēm, un viņiem acīmredzami ir milzīga vara un spēja darīt brīnumus. Tiem jābūt dieviem!

Nav arī nekādas jēgas mēģināt palīdzēt viņiem to saprast. Tas viss sniedzas pāri šausmu pārņemto aborigēnu iztēles spējām.

Lai arī cik neiedomājams ir apstākļu kopums, kas veidojas pēc nosēšanās dienas, taču konspektā varam atzīmēt sekojošus punktus: — Daļa iedzīvotāju tiek izvēlēti un apmācīti, lai tie varētu piedalīties atpakaļceļam nepieciešamo kodolmatcriālu meklēšanā izspridzinātajā krāterī.

— Saprātīgākais no aborigēniem tiek izraudzīts par "karali". Kā acīmredzamu savas varas zīmi viņš saņem rāciju, ar kuras palīdzību tas var katrā laikā vērsties pie "dieviem".

— Mūsu astronauti mēģina iemācīt viņiem vienkāršākās civilizētas sadzīves un morāles normas, lai tādējādi padarītu iespējamu sabiedriskās iekārtas attīstību.

— Mūsu grupai uzbrūk kāda cita "tauta". Tā kā kodolmatcriāli vēl nav sagādāti pietiekamā daudzumā, pēc vairākkārtējiem brīdinājumiem tiek atbildēts ar moderniem ieročiem.

— Atbraucēji apaugļo dažas šim nolūkam izvēlētas sievietes. Tā var rasties jauna rase, kas pārlēktu daļai no dabiskās evolūcijas posmiem.

— No mūsu pašu attīstības vēstures zinām, cik ilgam laikam jāpaiet, līdz šī jaunā rase sāks apgūt kosmosu. Tāpēc pirms atgriešanās uz Zemes atstājam skaidras pēdas, kuras vēlāk, daudz vēlāk, spēs aptvert augsti tehnoloģiska, matemātiski domājoša sabiedrība.

— Apšaubāmi būs mēģinājumi pasargāt mūsu aizbilstamos no gaidāmajām briesmām. Pat ja mēs viņiem rādītu visšausmīgākās filmas par kariem uz Zemes un par atomsprādzieniem, tas šīs planētas iedzīvotājus neatturēs no līdzīga neprāta spēlēties ar versmojošajām kara liesmām, tāpat kā neattur

(gandrīz) visas citas zināmās sabiedrības.

Kamēr mūsu zvaigžņu kuģis atkal izzūd Visuma miglājos, mūsu draugi pārrunā redzētos brīnumus — "Dievi bija šeit!" — viņi to pārtulkos savā vienkāršajā valodā, izveidojot leģendu, ko nodot tālāk saviem dēliem un meitām, viņi pārveidos par svētām relikvijām dāvanas un darbarīkus, ko atstājuši astronauti.

Kad mūsu draugi apgūs rakstu zīmes, viņi notikušo varēs attēlot: baisi, dīvaini, brīnumaini. Tad varēs lasīt un aplūkot attēlos, kā dievi zelta tērpos ar šausmīgu troksni nolaidušies no debesīm lidojošā barkā. Tiks rakstīts par ratiem, kuros dievi braukuši pāri jūrām un stepēm, par briesmīgiem ieročiem, kas līdzinājušies zibeņiem, un tiks stāstīts, ka viņi gribējuši atgriezties.

Akmeņos tiks iekalti un ieskrāpēti attēli par kādreiz redzēto: — nesamērīgi milži ar ragainām ķiverēm galvās un kastītēm uz krūtīm; — lodes, uz kurām nenosakāmas būtnes traucas pa gaisu; — stieņi, no kuriem plūst stari kā no saules; — transportlīdzekļi, kas atgādina milzu insektus. Fantāzija, ar kādu tiek attēlota mūsu zvaigžņu kuģa vizīte, nepazīst robežas. Vēlāk mēs redzēsim, kādas pēdas mūsu vēsturē atstājuši "dievi", kas kādreiz apmeklējuši Zemi.

Ir diezgan vienkārši iztēloties, kā attīstīsies notikumi uz planētas, ko apmeklēja mūsu zvaigžņu kuģis.

Vietējie iedzīvotāji daudz ko noskatījās un iemācījās. Vieta, kur stāvēja kuģis, tiks pasludināta par "svēto zemi", par svētceļojumu objektu, kur dziesmās tiks slavināti dievu varoņdarbi. Tur tiks celtas piramīdas un tempļi, protams, pēc astronomiskiem likumiem. Tauta skaitliski pieaugs, būs kari, svētās vietas tiks aizbērtas, nāks jaunas paaudzes, kas no jauna atklās svētās pilsētas, atraks tās un centīsies izskaidrot atrastās zīmes.

Kas notiks tālāk, par to varam izlasīt mūsu vēstures grāmatās…

Taču, lai nonāktu pie vēsturiskās patiesības, jautājumu mežā jāizcērt stiga, kas ved mūsu pagātnē.

3. NODAĻA 11 000 gadu vecas Zemes kartes. Mīklainais Naskas līdzenums. Zīmes dieviem. Pisko svečturis. Neizprotamā Tiavanaka. Dievu bāzes nometne. Šumeru valdnieki un neiespējamie valdīšanas gadi. Ārprātīgais mistrojums.

Iznīcinošās frāzes. Visuma varenie.

Vai mūsu senči ir pieredzējuši apmeklējumu no kosmosa?

Vai arheoloģija balstās uz kļūdainiem pieņēmumiem?

Vai mūsu pagātne ir utopija?

Vai ari intelekta attīstībā valda mūžīgā aprite?

Pirms sniedzam pārliecinošu atbildi uz šādiem jautājumiem, ir jābūt skaidrībai par to, kur pamatojas mūsu vēsturiskā pagātne. Mūsu vēsturiskā pagātne veidojas no netiešām zināšanām. Izrakumi, veci dokumenti, klinšu raksti, leģendas lika iebūvētas loģiskā modelī, tātad darba hipotēzē. Rezultātā radās uzskatāma, interesanta mozaīka, bet tā veidota pēc iepriekš akceptēta modeļa, un atsevišķie elementi reizēm acīmredzami nesader kopā. Tā un tā tam vajadzētu būt notikušam. Tieši tā. Tieši tā, kā gribam. Šaubas par katru loģisko modeli ir leģitīmas, pat nepieciešamas, jo, ja netiek apšaubīts vispārpieņemtais, tad pētījumu process apstājas. Tātad mūsu vēsturiskā pagātne ir tikai relatīvi patiesa! Ja rodas jauni aspekti, tad vecie loģiskie modeļi, lai cik arī tic nebūtu pierasti, ir jāpārskata. Liekas, ka pienācis laiks mūsu pagātnes pētījumu pamatos iebūvēt jaunu loģisko modeli.

Jaunie aspekti attaisno šo prasību. Mēs drīkstam ar citām acīm paskatīties uz vecajām lietām. Mūsu civilizācijas un dažu reliģiju pirmsākumi var būt citādāki nekā esam uzskatījuši līdz šim.

Izpratne par Saules sistēmu un Visumu, par makro- un mikrokosmosu, milzīgie sasniegumi tehnikā un medicīnā, bioloģijā un ģeoloģijā, pirmie kosmiskie lidojumi — tas un vēl daudz kas cits ir pilnīgi izmainījis mūsu pasaules redzējumu mazāk nekā piecdesmit gados. Šodien mēs zinām, ka var izgatavot skafandrus, kas iztur ekstrēmu aukstumu un karstumu. Šodien mēs zinām, ka kosmiskais lidojums nav utopiska iztēle. Mēs pazīstam krāsu televīzijas brīnumu, protam izmērīt gaismas ātrumu un aprēķināt relativitātes teorijas konsekvences. Bet vai mēs zinām vai nojaušam, ka nepazīstams intelekts jau pirms 10 000 gadiem varēja būt zinājis to, ko mēs zinām šodien?

Idilles ledus, kurā icsalis mūsu pasaules redzējums, sāk kust. Jaunajiem domāšanas modeļiem nepieciešami jauni mērogi. Piemēram, arheoloģiju nākotnē vairs neveidos vienīgi izrakumi. Ar vienkāršu atradumu vākšanu un sistematizēšanu vairs nepietiks. Kad jāveido droša mūsu pagātnes aina, jāpiesaista arī citas zinātnes.

Tad ieiesim neticamā pasaulē objektīvi un ziņkāres pilni! Centīsimies saņemt mantojumā to, ko mums atstājuši "dievi"!

Topkapi pils Stambulā 1929. gadā tika pārveidota par Senatnes muzeju. 9. novembrī B. Ilalils Eldcms, Turcijas Nacionālā muzeja direktors, atrada divus fragmentus no Pīrija Reisa kartes. Pīrijs Reiss bija Sarkanās jūras un Pcrsijas līča (lotes admirālis. 1513. gadā viņš Gallipolē sāka zīmēt kartes, kuras 1517. gadā apmeklējuma laikā pasniedza Ēģiptes iekarotājam sultānam Selimam I. Pīrijs Reiss jau pirms šī atraduma bija slavens kartogrāfs. Eksistēja taču jau 215 viņa zīmētas kartes, kuras viņš bija komentējis pielikumā Bahriyc. Šīs atrastās kartes, kas ar košām krāsām bija uzzīmētas uz gazclcs ādas, bija fragmenti no flotes pavēlnieka "Pasaules kartēm", ko uzskatīja par bez vēsts pazudušām.

Savā Bahriye Pīrijs reiss raksta:

"Tās [kartes] Gelibolā [Gallipolē] zīmējis nabaga Pīrijs Reiss, Iladži Mehrneta dēls, kurš pazīstams kā Kemala Reisa brāļadēls. Dievs, piedod viņiem abiem, svētā Muharcma mēnesī 919. gadā [9.03.-7.04., 1513. g.]."

Šajā Topkapi pils ātē Stambulā glabājas Pīrija Reisa kartes.

Mūsu gadsimta četrdesmitajos gados šo pasaules kartes daļu palielinātas kopijas bija ieguvuši vairāki muzeji un bibliotēkas. 1954. gadā šīs lapas nokļuva uz amerikāņu kartogrāfa Arlingtona H. Mclcrija rakstāmgalda. Viņš gadu desmitiem bija specializējies vecu jūras karšu jomā. Šīs lapas fascinēja Mcleriju, jo tur bija iezīmēti kontinenti, kuri 1513. gadā vēl nebija atklāti. Pīrijs Reiss savā Bahriye atzīmē, ka viņš savu pasaules karti sastādījis no 20 dažādām kartēm, un krasta līniju un Antiļu salu apzīmēšanai izmantojis arī Kristofora Kolumba karti. Jāatzīmē, ka līdz šim nav atrasta neviena Kolumba karte. Pielikumā minētas laikabiedriem nezināmas detaļas par Ameriku, kuras Reiss pēc 1511. gada būtu varējis iegūt no Kolumba, kurš bija atgriezies no ceļojuma. Teorētiski tas ir iespējams, taču Reiss bija apzinājies sava darba ārkārtīgo vērtību. Viņš rakstīja: "Šāda veida kartes šodien nav nevienam."

Pīrija Reisa karte. Attēla apakšējā daļā redzama Antarktika, kā arī ant arktiskās salas. Visu to jau 12 000 gadu sedz mūžīgais ledus. No kurienes iegūtas šīs zināšanas?

Arlingtons Mclcrijs lūdza palīdzību savam kolēģim Volteram no ASV Jūras spēku Hidrogrāfijas institūta. Voltcru uzreiz pārsteidza precīzais attālums starp Veco un Jauno pasauli: 15. gadsimta sākumā Amerika vēl nekur nebija atzīmēta. Kanāriju salu vai Azoru precīzā lokalizācija arī bija pārsteidzoša.

Abi vīri ievēroja, ka Reiss vai nu neizmantoja savā laikā pieņemtās koordinātes, vai arī uzskatīja Zemi par ripu. Tas pārsteidza pētniekus, un, lai tiktu līdz lietas būtībai, viņi izgatavoja nolasīšanas režģi, ar ko varēja pārnest veco karti uz mūsdienīgu globusu.

Tagad viņi beidzot bija pa īstam pārsteigti. Ne vien Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas krasta kontūras, bet arī Antarktikas apveidi atradās tieši tur, kur tie ir saskaņā ar mūsdienu zināšanām. Uz Pīrija Reisa kartes Dienvidamerikas gals no Ugunszcmcs turpinās kā šaura zemes josla līdz Antarktikai. Šodien uz dienvidiem no Ugunszemes plosās vētraina jūra. Milimetru pēc milimetra Reisa karte tika salīdzināta ar jūras dibena profilu, kas iegūts ar vismodernākajām metodēm, izmantojot aerofotografešanu infrasarkanajos staros caur ūdeni un kuģu eholotu rādījumus. Patiešām, noskaidrojās, ka aptuveni pirms 11 000 gadiem, ap ledus laikmeta beigām, šis zemes šaurums starp Dienvidameriku un Antarktiku ir pastāvējis. Antarktikā Pīrijs Reiss ar pedantisku precizitāti bija kartografejis krasta līnijas, salas, līčus un kalnu virsotnes. Šodien tās vairs nav redzamas, jo atrodas zem biezas ledus segas.

Starptautiskā ģeofizikas gada laikā, 1957. gadā, ar šīm kartēm nodarbojās arī Peters Lainhcms, toreiz Vestonas observatorijas direktors un ASV Jūras spēku kartogrāfs. Viņš nonāca pie līdzīga slēdziena: kartes (it īpaši Antarktikas rajons) ar neaptveramu precizitāti saskan ar datiem, kas mums kļuva zināmi tikai pēc zviedru, angļu un norvēģu antarktiskajām ekspedīcijām 1949. un 1952. gadā.

1958. gada 28. augustā Džordžtaunas universitātē diskusiju vadītāja Vorena vadībā notika noklausīšanās, kurā piedalījās Mclcrijs un Lainhems. Šeit sniedzam izvilkumus no protokola:

Kartogrāfi pārnesa Pīrija Reisa karti uz globusu. Rezultātā Antarktikas krasta līnijas un salas precīzi sakrita ar mūsdienu kartogrāfu zīmētajām.

Vorens: Mums šodien ir grūti saprast, kā tik daudzus gadsimtus atpakaļ kartogrāfi spējuši būt tik precīzi, kamēr mēs tikai pavisam nesen esam izstrādājuši modernas zinātniskās kartogrāfijas metodes.

Mclcrijs: Tā patiešām ir problēma, ko mēs cenšamies atminēt… Katrā gadījumā mēs nespējam saprast, kā viņi spējuši izgatavot tik precīzu karti bez lidmašīnas palīdzības. Fakts ir, ka viņi to izgatavoja, un ne tikai tas — viņi absolūti precīzi noteica garuma grādus, tas ir kaut kas tāds, ko mēs pirmoreiz spējām tikai pirms diviem gadsimtiem.

Vorens: Peter Lainhem, jūs esat piedalījies seismiskajos pētījumos Antarktikā. Vai šie jaunie atklājumi ari jūsos rada entuziasmu?

Laiahems: Noteikti. Mēs ar seismiskām metodēm atradām daudz ko tādu, kas, šķiet, pierāda apzīmējumus uz kartes — sauszemes masas, kalnu projekcijas, jūras, salas… Es domāju, ka ar seismiskām metodēm mēs varam lielā mērā pacelt ledus segu no šīm zemēm, kas iezīmētas kartē, un tas pierādīs, ka kartes ir vēl precīzākas nekā mēs pašlaik sliecamies domāt.

Dienvidamērikas kontinents ir gareniski deformēts, it kā Pīrija Reisa kartes oriģināls kādreiz

būtu uzņemts virs Kairas. Šaja laikā ar Reisa kartēm nodarbojas kartogrāfijas vecmeistars Čārlzs II. Hepguds. Sarakstoties ar ASV Gaisa spēkiem, kuri kartografeja Antarktiku, Ilepguds 1960. gada 6. jūlijā saņēma sekojošu vēstuli: "Krasta līnijām vajadzētu būt kartografetām, pirms Antarktika pārklājusies ar ledu. Šodien šajā apgabalā ledus ir apmēram jūdzi biezs. Mēs nespējam saprast, kā dati uz kartes būtu savienojami ar ģeogrāfiskajām zināšanām 1513. gadā."

Pīrija Reisa kartes ir neatvairāms pierādījums manai teorijai par viesiem no kosmosa. Man ir skaidrs, ka kartografejuši ārpuszemes civilizācijas pārstāvji no orbitālās stacijas virs Zemes; kartes viņi pasnieguši kā dāvanu kādam mūsu sencim; kā svēts rekvizīts tās saglabājušās cauri gadu tūkstošiem un beidzot nokļuvušas lietpratīgā admirāļa rokās. Kad tas zīmēja savu pasaules karti, viņš nenojauta, ko attēlo.

Turku admirāļa kartes, protams, nav oriģināli, tās ir kopijas no kopijām un vēlreiz kopijas no kopijām. Bet, lai kas arī tās pirms gadu tūkstošiem izgatavojis, viņam bija jāprot lidot un fotografēt!

Droši vien dažiem cilvēkiem no šiem apgalvojumiem aizraujas elpa. Neiedomājami vecas kartes, kas uzņemtas no liela augstuma — tā ir lieta, kuru labāk līdz galam nesaprast. Reizēm šķiet, ka cilvēkam ir bail noraut miglas plīvuru no savas pagātnes. Kāpēc? Lai varētu labi un mierīgi dzīvot ar savām skolas gudrībām?

Tikai 160 kilometru attālumā no Pisko, Peru, atrodas Naskas līdzenums ar saviem noslēpumainajiem zīmējumiem, kuri tika atklāti tikai mūsu gadsimta trīsdesmitajos gados. Kopš šā laika ģeometrisko līniju sistēmas, abstraktie zīmējumi un precīzi izvietotās akmens šķembas šajā pilnīgi līdzenajā akmens tuksnesī starp Palpu ziemeļos un Nasku dienvidos likušas lauzīt galvas arheologiem. Man tās nešaubīgi rada iespaidu par lidlauka iekārtojumu.

Ja kāds pārlido šo līdzenumu, viņam pat no liela augstuma kļūst skaidri saredzamas gaišu līniju joslas, kas stiepjas kilometriem tālu, vietām paralēli viena otrai, tad beidzot krustojas vai veido līdz pat 800 metru garus gaišu trapeču laukumus. Starp šīm kā pa diedziņu novilktajām joslām var

Izkašņātie zīmējumi Naskas līdzenumā Peru. atpazīt milzīgas dzīvnieku figūras, kuru maksimālie izmēri sasniedz ap 250 metru.

Aplūkojot tuvumā, šīs līnijas izskatās kā padziļinātas vagas, kas atsedz pampas dzeltenīgi balto pamatni, kas spilgti izceļas uz tuksneša garozainās virskārtas fona, kas sastāv no brūnām smiltīm un oksidētiem akmeņiem. Marija Reihe, kas kopš 1946. gada nodarbojas ar šo zīmējumu saglabāšanu, mērīšanu un izskaidrošanu un pirmā ar mērlentes un sekstanta palīdzību uzzīmēja šo trijstūru, četrstūru, taisno līniju un daudzo dzīvnieku figūru plānus, vēlāk izdibināja, kāpēc zeme augšpus īngcnio ielejas kā

nekur citur ir piemērota labi saredzama marķējuma izveidošanai, kas var saglabāties gadu simteņiem ilgi.

Proti, Naskas apgabalā gada laikā līst caurmērā tikai 20 minūtes. Parasti te valda sauss, karsts klimats.

Par iežu

Izkašņātie zīmējumi Naskas līdzenumā Peru. dēdēšanu parūpējas smiltis nesošs vējš, kurš aiznes sev līdzi arī visu nenostiprināto materiālu, kas atrodas uz pamatnes virsmas, atstājot tikai oļus, kas lielo temperatūras svārstību rezultātā aizvien vairāk sasprēgā. Uz tiem tad veidojas tā saucamā tuksneša laka, kas pēc oksidēšanās kļūst spoži brūna. Lai izveidotu milzīgos zīmējumus uz tīrās, gaišās pamatnes sanesu ieža, konstruktoriem tātad vajadzēja tikai novākt tumšos virskārtas akmeņus un izkašņāt zemi.

Bet kurš gan radījis šos zīmējumus un kāpēc tādos izmēros, ka tikai no liela augstuma, apmēram tāda kā lidojot ar lidmašīnu, iespējams gūt kopiespaidu par tiem?

Vai celtniekiem jau bija augsti attīstīta leņķu mērīšanas sistēma, ar kuras palīdzību viņi savas mazās skices precīzi pārnesa gigantiskos izmēros?

Marija Reihe domā: "Zīmētājiem, kuri par savu veidojumu pilnīgumu varēja pārliecināties tikai no gaisa, sākumā vajadzēja tos izplānot un uzzīmēt mazā mērogā. Kā viņi pēc tam lielos attālumos varēja katrai līnijai atrast savu vietu un virzienu — tā ir mīkla, kuras atminēšanai vēl būs nepieciešami gadi."

Naskas pampu fenomenam zinātne līdz šim pievērsusi pārāk maz uzmanības. Vispirms domāja, ka šīs kā bultas taisnās līnijas var uzskatīt par inku ielām vai apūdeņošanas kanāliem. Tas ir absurds izskaidrojums! Kāpēc "ielas" sākas līdzenuma vidū un tad pēkšņi atkal izbeidzas? Kāpēc līnijas, ja tās būtu bijušas ielas, ir piesaistītas koordinātu sistēmai? Un kāpēc tās nospraustas pēc kompasa, ja ielu uzdevums ir tikai savienot punktus uz zemes, un pa iespējami īsāko ce]u? Un kāpēc apūdeņošanas kanāliem būtu jābūt putnu, zirnek|u un reptiļu izskatā?

Arī Marija Reihe, kura visilgāk un visintensīvāk nodarbojusies ar Naskas līdzenuma noslēpumu atrisināšanu, savā 1968. gadā iznākušajā grāmatā "Tuksneša noslēpums" noliedz šādu interpretāciju. Viņa uzskata, ka daudz ticamāka, pat vēl ticamāka nekā to reliģiskā nozīme, ir šo zīmējumu saistība ar kalendāra zinātni. Pēc viņas domām, marķējumi uz zemes ietver sevī debess novērojumus, tādējādi saglabājot tos no paaudzes uz paaudzi. Taču viņai jāatzīst: "Nevar pilnīgi pārliecinoši apgalvot, ka visām līnijām ir iespējama astronomiska interpretācija, jo ir tādas (to starpā daudzās līnijas no ziemeļiem uz dienvidiem), kas neatbilst nevienai zvaigznei, kas šajā laika posmā parādījusies pie horizonta. Bet tā kā zvaigznāju pozīcijas jāatzīmē ne tikai uz, bet arī virs horizonta, tad līniju izvietojumu iespējas ir tik daudzskaitlīgas, ka būs ārkārtīgi grūti nonākt pie absolūti ticama rezultāta."

Es zinu, ka Marija Reihe nav vienisprātis ar manu Naskas ģeometrisko līniju interpretāciju, jo viņas

līdzšinējo pētījumu rezultāti nevar apstiprināt tik pārdrošus slēdzienus. Tomēr es atļaušos izskaidrot savu teoriju.

Netālu no vietas, kur šodien atrodas Naskas pilsētiņa, cilvēku neapdzīvotā līdzenumā kaut kad nolaidās sveša intelekta pārstāvji un iekārtoja lidlauku saviem kosmiskajiem aparātiem, kuriem vajadzēja veikt operācijas Zemes tuvumā.

Ideālajā apvidū viņi ierīkoja divus skrejceļus. Vai nolaišanās joslas marķēja ar kādu mums nepazīstamu materiālu? Astronauti izpildīja uzdevumu un aizlidoja atpakaļ uz savu planētu.

Pirms inkiem šeit dzīvojušās ciltis, kas bija vērojušas darbā viņiem ārkārtīgi imponējošās svešās būtnes, kvēli ilgojās, lai šie "dievi" atgriežas. Viņi gaidīja gadiem ilgi un, kad vēlēšanās nepiepildījās, sāka līdzenumā veidot jaunas līnijas, kā bija redzējuši darām "dievus". Tā radās abu pirmo skrejceļu papildinājumi.

Bet "dievi" joprojām neparādījās. Ko viņi bija izdarījuši nepareizi? Ar ko viņi bija sadusmojuši debesu iemītniekus?

Priesteri atcerējās, ka "dievi" atnākuši no zvaigznēm, tāpēc deva padomu pavērst aicinošās līnijas uz zvaigznēm. Darbs atsākās no jauna. Radās pret zvaigznēm vērsti ceļi.

Bet "dievi" neieradās.

Pa šo laiku nāca un aizgāja paaudzes. Sākotnējie, īstie sveša intelekta pārstāvju būvētie skrejceļi sen bija sabrukuši. Nākošās indiāņu paaudzes tikai no nostāstiem zināja par "dieviem", kas reiz bija nokāpuši no debesīm. Faktu nodošanas vietā priesteri izveidoja reliģiskas tradīcijas un pieprasīja, lai "dieviem" tiktu uzstādītas aizvien jaunas zīmes, kas liks viņiem kādu dienu atgriezties.

Tā kā ar līniju vilkšanu nekāds rezultāts sasniegts netika, cilvēki sāka veidot lielas dzīvnieku figūras.

Sākumā attēloja dažāda veida putnus, kuriem vajadzēja simbolizēt lidojumu, vēlāk viņu fantāzijā radās zirnekļu, pērtiķu un zivju apveidi.

Atzīstu, ka tas ir Naskas zīmējumu hipotētisks izskaidrojums. Bet vai aptuveni tā nevarēja notikt? Es to visu esmu redzējis, un katrs var pārliecināties, ka skrejceļu koordinātes un dzīvnieku simboli uztverami tikai no liela augstuma.

Taču ar to vēl nepietiek. Visapkārt Naskai uz klinšu sienām sastopami zīmējumi, kuros attēloti cilvēki, no kuru galvām izšaujas stari — līdzīgi tam, kā kristieši attēlo svēto mirdzumu.

Arheologi šīs skrejceļu atgādinošās līnijas Naskas līdzenumā apzīmē kā inku ielas, "maģiskās līnijas" vai astronomisku kalendāru. Attēls runā pats par sevi!

Līdz Peru dienvidu pilsētas Moljendo apkārtnei, 400 kilometru taisnā līnijā no Naskas, — tik tālu Čīles provinces Antofagastas tuksnešos un pakalnos uz augstām slīpām klinšu sienām atrodami lieli zīmējumi, kuru jēgu un mērķi līdz šim nav izdevies noskaidrot.

Dažās vietās ir identificēti taisnstūri, bultas vai*kāpnes ar izliektiem pakāpieniem, vai arī visa nogāze klāta ar četrstūriem, kas daļēji aizpildīti ar ornamentiem.

Gar noteiktu līniju uz stāvām klinšu sienām atrodami arī apļi ar uz iekšpusi vērstiem stariem, ovāli,

kas aizpildīti kā šaha galdiņi, un pie grūti pieejamas klinšu sienas Tarapakaras tuksnesī — gigantisks "robots".

Par šo atklājumu (750 kilometrus uz dienvidiem no Naskas) 1968. gada 26. augustā ziņoja Čīles laikraksts E1 Mcrcurio ar virsrakstu "Jauns atklājums arheoloģijā ar

Pie kraujām visapkārt Naskas ielejai izveidoti augumi un sejas ar staru vainagiem. aerofotografešanas palīdzību: "Grupai speciālistu izdevies no gaisa izdarīt jaunu arheoloģisku atklājumu. Lidojot virs Tarapakaras tuksneša Čīles galējos ziemeļos, viņi atklāja smiltīs iezīmētu stilizētu vīrieša figūru. Šī figūra ir 100 metru liela un iezīmēta ar vulkāniskiem iežiem. Tā atrodas vientujā, ap 200 metru augstā pakalnā… Zinātniskās aprindās nostiprinās uzskats, ka šāda veida izlūkošanai no gaisa ir liela nozīme aizvēstures pētīšanā…"

Tātad pēc ekspedīcijas dalībnieku novērtējuma "robots" ir ap 100 metru garš. Tā ķermenis ir četrstūrains kā kaste, kājas taisnas un uz tievā kakla novietota kvadrātveidīga galva ar divpadsmit taisniem antenu radziņiem. Kreisā roka nolaista uz leju, labā nedaudz pacelta uz augšu. Sākot no gurniem, pa labi un pa kreisi no ķermeņa redzamas trijstūrveidīgas plāksnes, kas atgādina virsskaņas iznīcinātāja strupos spārnus.

Šī figūra Čīles stāvajā krastā pie Tarapakaras ir 280 metru augsta. Šodien to sauc par

"robotu".

Par šo atklājumu mums jāpateicas Lautaro Nunjesam no Universidad dcl NortcČī\ē, kā arī ģenerālim Edvārdo Jcnsenam un amerikānim Delbertam Trovam, kuri, pārlidojot tuksnesi, uzmanīgi vāca uz zemes redzamo informāciju. Šo patiešām sensacionālo atklājumu pēc vēlāka izlūklidojuma pilnā mērā apstiprināja Antofagastas arheoloģijas muzeja vadītāja Gakolda Buasē. Pintadosas augstienēs piecu kilometru joslā tika atklāta virkne jaunu stilizētu figūru, un to pierāda aerofotouzņēmumi.

1968. gada vasarā Santjago valdības avīze E1 Arauco rakstīja: "Čīlci nepieciešama tāda cilvēka palīdzība, kurš apmierinātu mūsu hronisko ziņkārību, jo ne Gejs, ne Domcjko (arheologi) nekad nav izteikušies par šo (Elenladriljado) platformu, par kuru vieni saka, ka tā ir mākslīgi veidota, bet otri — ka tas esot citplanētiešu darbs."

1968. gada augustā kļuva zināmas detaļas par atklājumiem Elenladriljado plakankalnē. Ar klintīm segtais plato ir aptuveni trīs kilometru garš un vietā, kas nav cietusi no laika zoba, ap 800 metru plats. Šī teritorija rada amfiteātra iespaidu. Ja to ir cēluši cilvēki, tad tiem vajadzēja būt apveltītiem ar vairāk nekā pārcilvēciskiem spēkiem! Šurp atgādātie klinšu bloki ir četrstūraini, četrus līdz piecus metrus augsti un septiņus līdz astoņus metrus gari. Ja šīs vietas izmantojuši milži, tad tiem bija jābūt nenormāli lieliem.

Lai sēdētu akmens krēslos, apakšstilbiem jābūt vismaz četrus metrus gariem. Nepietiek ar visbagātāko fantāziju, lai iedomātos, kādi mirstīgie varējuši no šiem blokiem izveidot amfiteātri. Čīles pilsētas Talkas laikraksts LaManana tad arī jautā: "Vai tā varētu būt bijusi piezemēšanās vieta [dieviem]? Bez šaubām."

Ko vēl var vēlēties?

Elenladriljado plakankalni var sasniegt tikai ar zirgiem. No nelielās apdzīvotās vietas Alto dc Vilčesas līdz kārotajam mērķim 1260 metru augstumā jājāj trīs stundas. Vulkāniskajiem blokiem, kuri šeit atrodami lielā skaitā, vidū ir viena tik gluda pamatplaknc, kāda var rasties tikai pēc visrūpīgākās apstrādes. Arī uz šī plato var skaidri saskatīt daļēji pārtrauktu skrejceļu, kurš ir aptuveni kilometru garš un 60 metru plats. Apkārtnē tika un vēl joprojām tiek atrasti aizvēsturiski darbarīki, ar kuriem it kā būtu jābūt apstrādātiem 233 ģeometriski pareizi piegrieztiem klinšu blokiem, kuri katrs sver aptuveni 10 000 kilogramu. Tic ir būvakmeņi amfiteātrim. Čīles laikraksts Conccption 1968. gada 25. augusta ziņojumā dēvē Elenladriljado plakankalni par "noslēpumainu vietu". Noslēpumaina tā ir patiešām, kā īstenībā noslēpumainas šodien vēl ir visas vielas, kur tiek atrastas aizvēsturiskas liecības. Uz rietumiem skaliens slīd pār milzīgiem bezdibeņiem, virs kuriem riņķo kondori un ērgļi, aiz tiem kā mēmi sargi paceļas vulkāni. Tur, pie rietumu pakalniem, atrodas kāda 100 mclrus dziļa ala, kur konstatētas cilvēku darba pēdas. Patlaban liek pētīts, vai savas industriālās attīstības pierādījumus metāla darbarīku veidā ir atstājuši akmens laikmeta cilvēki, kuri šeit atseguši obsidiana (jaunu vulkanītu stiklveida forma) dzīslu. Es nevaru tam piekrist: akmens laikmeta cilvēkiem diez vai varēja piederēt metāla darbarīki. Līdzšinējās tēzes manuprāt nevar saskanēt.

Zinātniskās ekspedīcijas vadītājs Umbcrto Sarnartaro Buno Santjago laikrakstā ElMercurio 1968. gada 16. augustā aizstāv viedokli, ka tur darbojušies nezināmas kultūras pārstāvji, jo šīs zonas vietējie iedzīvotāji nevarējuši būt spējīgi uz šādiem sasniegumiem. Bet, domā Buno, par plato kā par lielisku nosēšanās vietu visiem iespējamiem lidaparātiem jau zināja. Tāpēc 233 izkārtotos klinšu blokus var uzskatīt par uz debesīm vērstiem optiskiem orientieriem.

Citējot Buno: "Bet varbūt vienkārši bija tā, ka runa ir par nezināmām būtnēm, kuras šo vietu izmantojušas savām vajadzībām."

Mums vienmēr jāatceras, ka aizvēsturisko kultūru radītāji ir pazuduši, bet pēdas, kuras viņi atstājuši aiz sevis, raugās uz mums jautājoši un izaicinoši. Lai uz šiem jautājumiem rastu pareizu atbildi, lai pieņemtu šo izaicinājumu, arheoloģiskajām pētniecības iestādēm no savām valdībām, bet varbūt arī no kādas vispasaules organizācijas, jāsaņem bagātīgi līdzekļi, ar kuru palīdzību sistematizēt un intensificēt pētījumus. Ir normāli un nepieciešami, ka industriālās nācijas iegulda miljardus nākotnes pētniecībā. Bet vai tāpēc drīkst ar mūsu pagātnes izpēti apieties kā ar tagadnes pabērnu? Var pienākt diena, kad ar

militārismam raksturīgo slepenību sāksies īsta arheoloģisko pēlījumu sacensība. Tad izveidosies situācija, kādai mēs dzīvojām līdzi sakarā ar pirmo nosēšanos uz Mēness, tikai gaidāmā sacensība nebūs prestiža jautājums, bet gan daudz vairāk (īri praktisku vajadzību radīta problēma.

Daudzos Peru apgabalos uz kalnu nogāzēm sastopami zīmējumi, kas neapšaubāmi radīti, lai dotu signālus lidojošām būtnēm. Kam citam gan tie bijuši vajadzīgi?

Pisko līča stāvā krasta sarkanīgajā sienā izkalts viens no visdīvainākajiem zīmējumiem. Tuvojoties no jūras puses, jau no divu kilometru attāluma saskatāma gandrīz 250 metru augsta figūra. Ja uzdotu jautājumu — ko tā atgādina, būtu jāsaka, ka šis tēlnieka veidojums izskatās kā milzu trejdeksnis vai kā gigantisks trijžuburu svečturis. Un šī akmens veidojuma vidējā kolonnā tika atrasta gara virve! Vai tā toreiz kalpojusi kā svārsts?

Godīgi jāatzīst, ka ar izskaidrojumu mēs mīņājamies pilnīgā tumsā. Mūsu domāšanas sistēmā tas neiekļaujas, bet tas nenozīmē, ka nebūtu ideju, kā arī šo fenomenu iesaistīt līdzšinējās pētniecības metodes mozaīkā. Bet kas ierosināja senperuāņu tautas, kuras šeit dzīvoja pirms inkiem, veidot fantastiskas līnijas — Naskas nolaišanās joslas? Kāds ārprāts varēja pamudināt viņus veidot 250 metru augsto akmens zīmi sarkanīgajā slāvkrastā uz dienvidiem no Limas?

Bez modernām mašīnām un ierīcēm tas prasītu gadu desmitus smaga darba. Tā būtu bijusi caur un cauri bezjēdzīga darbošanās, ja vien tic nebūtu gribējuši ar savu pūļu augļiem dot zīmi būtnēm, kas nāca pie viņiem no liela augstuma. Atliek atbildēt uz provokatīvu jautājumu: kāpēc viņi to visu darīja, ja viņiem nevarēja būt ne jausmas, ka eksistē lidojošas būtnes?

Identificēšana vairs nevar būt tikai arheologu lieta. Tikai dažādu nozaru zinātnieku konsīlijs garantēti tuvinās mūs mīklas atrisinājumam: domu apmaiņa un sarunas izlobīs patiesības graudus. Briesmas, ka pētījumi nenonāks līdz galīgam rezultātam, slēpjas apstāklī, ka šādu jautājuma nostādni neuztver nopietni un ironizē par to. Astronauti sirmā pagātnē? Negaidīts jautājums katedru zinātniekiem. Vislabāk būtu jautātāju parādīt psihiatram.

Daži arheologi trejdeksni uz klinšu sienas Pisko līcī uzskata par jūras braucējiem domātu krasta marķējumu. Pret šo tēzi runā fakts, ka trejdeksnis atrodas līcī un piebraucošajiem jūrniekiem nekādā veidā nav redzams no visām pusēm. Pret to runā arī tas, ka šāda mēroga zīme bija pārāk liela piekrastes kuģniecībai, bet tāljūras kuģniecība aizvēsturiskos laikos ir, maigi izsakoties, diskutējams jautājums. Bet visvairāk ar šo tēzi pretrunā ir fakts, ka trejdekšņa radītāji to konstruējuši vērstu uz debesīm. Atliek jautāt tālāk: ja reiz kādam kuģniecības veidam bija nepieciešamas navigācijas zīmes, kāpēc šim nolūkam neizvēlējās abas salas, kas atradās tālu jūrā uz trejdekšņa vidējā zara līnijas turpinājuma? Tās bija dabiski orientieri, kas jau no tālienes redzami no visiem kuģiem, lai arī no kuras puses tic brauktu. Tātad, kāpēc šāda zīme, ko no ziemeļiem un dienvidiem braucošie jūrnieki vispār nevarēja redzēt? Un kāpēc navigācijas zīme norāda uz debesīm? Starp citu, izņemot tuksneša smiltis, nav nekā, kas varēja vilināt šurp jūras braucējus, un ūdeņi ar asajiem klinšu rifiem arī senatnē nebija piemēroti, lai noenkurotos.

Jautājumi rodas, un jautājumiem, paldies Dievam, ir tā nekaunīgā īpašība uzbāzīgi mums uzmākties, līdz tic nebūs atbildēti. Un šādu negaidītu jautājumu rodas daudz. Ko, piemēram, varētu teikt, ja no sirmās senatnes būtu saglabājies kalendārs, kas ļauj noteikt dienas un nakts garumu, astronomiskos gadalaikus, Mēness pozīcijas katrai stundai, un arī Mēness kustību, ņemot vērā Zemes rotāciju?

Tas nav tukšs, pārgalvīgs jautājums! Šāds kalendārs eksistē. Tas ir skandalozs atradums, jo ar neapgāžamiem faktiem pierāda (Vai mūsu pašapziņa spēj pieņemt šādus pierādījumus?), ka būtnēm, kuras šo kalendāru izgudroja, izgatavoja un lietoja, bija attīstītāka kultūra nekā mums.

Tiavanakas pilsētā čum un mudž no noslēpumiem. Pilsēta atrodas 4000 metru augstumā un pie tam vēl pašā pasaules malā. Vai varēja uzdrīkstēties iedomāties, ka tieši šādā vietā pastāvējusi aizvēsturiska attīstīta kultūra? No Kusko (Peru) pilsētu var sasniegt pēc vienas dienas brauciena ar vilcienu un kuģi.

Plato atgādina kādas svešas planētas ainavu. Tiem, kas nav šejienieši, fizisks darbs te sagādā īstas mocības, jo gaisa spiediens ir uz pusi zemāks nekā jūras līmenī un skābekļa saturs gaisā ir attiecīgi

mazāks. Un tomēr uz šī plato bija atradusies milzīga pilsēta.

Tiavanaka Bolīvijā kādreiz atradās pie Titikakas ezera. Gadsimtu gaitā ezers ir atkāpies.

Par Tiavanaku neeksistē nekādi ticami nostāsti. Varbūt mums būtu jāpriecājas par to, ka tādējādi ar nūju iedzītās skolas gudrības šeit nevar novest līdz pārbaudītam atrisinājumam. Pār drupām, kuru vecums ir neiedomājams un līdz šim nav izdibināts, klājas pagātnes migla, nezināšana un mīkla.

100 tonnu smagi smilšakmens bloki pārklāti ar 60 tonnu smagiem kubiem. Gludas plaknes ar asām šķautnēm virknējas milzīgos kvadrātos, kas sastiprināti ar vara skavām — tas ir kuriozs, kas līdz šim pagātnē nekur nav sastopams. Desmit tonnu blokos izveidoti 2,5 metrus gari caurumi, kuru nozīme līdz šim nav noskaidrota. Arī piecus metrus garās, nomīdītās, no viena gabala izcirstās akmens flīzes nepalīdz atrisināt mīklas, ko uzdod Tiavanaka. Laikam gan neiedomājama mēroga katastrofas laikā juku jukām izsvaidīti, zemē atrodas akmens ūdensvada posmi: divus metrus gari, 0,5 metrus plati un apmēram tikpat augsti. Šie atradumi samulsina ar savu precīzo apstrādi. Vai mūsu senčiem 110 Tiavanakas nebija nekā cita labāka ko darīt, kā bez instrumentiem gadiem ilgi slīpēt ūdensvada posmus ar tādu precizitāti, salīdzinot ar kuru mūsdienu modernie betona lējumi ir cirvja darbs?

Kādā šodien restaurētā pilī atrodas vesels akmens galvu mistrojums, kas, rūpīgāk aplūkojot, pārstāv visdažādākās rases: sejas ar šaurām un pilnīgām lūpām, ar gariem un izliektiem deguniem, ar glītām un lempīgām ausīm, ar smalkiem un rupjiem vaibstiem. Jā, un uz dažām galvām ir uzvilktas neparastas ķiveres. Vai visi šie svešādie un neparastie veidojumi nes mums kādu vēstījumu, ko mēs savā ietiepībā un aizspriedumainībā nevaram vai negribam saprast?

Viens no lielākajiem Dienvidamerikas arheoloģiskajiem brīnumiem ir monolītie Tiavanakas Saules Vārti — no viena vesela akmens bloka izkalta trīs metrus augsta un četrus metrus plata skulptūra. Šā akmeņkaļu veidojuma svars tiek lēsts virs desmit tonnām. Trijās rindās izvietotas, 48 kvadrātveidīgas pa pusei cilvēku, pa pusei putnu figūras noraugās uz Saules Vārtu frīzes centrā redzamo būtni, kas attēlo lidojošu dievu.

Ko par noslēpumaino Tiavanakas pilsētu stāsta leģenda? Tā vēsta par zeltītu kosmisko kuģi, kas ieradās no zvaigznēm; ar to atlidoja kāda sieviete — Orjana bija viņas vārds —, lai izpildītu uzdevumu kļūt par Zemes ciltsmāti. Orjanai bija tikai četri pirksti, savienoti ar peldplēvi. Ciltsmāte Orjana dzemdēja 70 Zemes bērnus un atgriezās atpakaļ uz zvaigznēm.

Tiešām, Tiavanakas klinšu zīmējumos un figūrās var atrast būtni ar četriem pirkstiem. Šo veidojumu vecums ir nenosakāms. Nekad neviens mums zināmo laikmetu cilvēks nav redzējis Tiavanaku citādā veidā kā drupās.

Kādu noslēpumu glabā šī pilsēta? Kādi svešu pasauļu vēstījumi Bolīvijas plakankalnē gaida, kad tos atšifrēs? Par šīs kultūras izcelsmi un galu nav kaut cik pamatota izskaidrojuma. Tas, protams, netraucē dažus arheologus pārgudri un pašpārliecināti apgalvot, ka šim drupu laukam esot 1500 gadu. Šo vecumu viņi datē, par pamatu ņemot dažas smieklīgas māla figūras, kurām gan nekādā gadījumā nevar būt nekā kopīga ar monolītu laikmetu. Iekārtojas, kā pašiem ērtāk: salīmē kopā dažas vecas lauskas, izseko dažas

tuvākās kultūras, uzlīmē uz restaurētā atraduma etiķeti un — kā pēc burvju mājiena — atkal viss brīnišķīgi iederas tik |oti pārbaudītajā domāšanas sistēmā. Šī metode, protams, ir nesalīdzināmi vienkāršāka nekā priekšstati par sarežģītu tehniku, nemaz nerunājot par tādu domu kā astronauti sirmā senatnē. Tas tikai lietu nevajadzīgi sarežģītu.

Neaizmirsīsim Saksavamanu! Te nebūs runa par inku fantastiskajiem nocietinājumiem, kas atrodas tikai nedaudz metru virs tagadējās Kusko, ne arī par 500 metru garajiem un 18 metru augstajiem terases veida mūriem, kuru priekšā šodien grozās tūristi un fotografējas atmiņai par šo ceļojumu. Mēs runāsim par to nepazīstamo Saksavamanu, kas atrodas nepilnu kilometru no mums jau zināmajiem inku nocietinājumiem.

Mums pietrūkst fantāzijas, lai izdomātu, ar kādiem tehniskiem līdzekļiem mūsu senči akmeņlauztuvēs izlauza pāri par 100 tonnu smagu klinšu bluķi, aiztransportēja to uz attālu vietu un pēc tam apstrādāja.

Mūsu stipri nogurdinātā fantāzija, ko iespaidojuši mūsdienu tehnikas sasniegumi, nonāk šoka stāvoklī, kad mēs stāvam aptuveni 20 000 tonnu smaga

Šo Tiavanakas monolītu vecums nav nosakāms.

Par tā saucamo Tiavanakas ūdensvadu liecina izgatavotai detaļas. Dīvainā kārtā netika atrastas apakšējās daļas — ūdens renes. Vai tas vispār bija ūdensvads, varbūt drīzāk aizsargcaurules kabeļiem'.' akmens bluķa priekšā. Atpakaļceļā no Saksavamanas pēc pārsimt metriem kādā kalna nogāzes krāterī mēs ieraugām šo briesmoni: vienu vienīgu akmens bluķi piecstāvu mājas lielumā. Tas ir nevainojami apstrādāts vislabākajā amatnieku manierē, tam ir pakāpieni un platformas, un tas ir izgreznots ar spirālēm un caurumiem. Vai iespējams atspēkot apgalvojumu, ka šī neredzētā akmens bluķa apstrāde nevarēja būt parasta inku nodarbe brīvajā laikā, ka tai vajadzēja kalpot kādam — šodien vēl neizdibinātam — mērķim? Lai atminēt mīklu mums nenāktos pārāk vienkārši, šis milzenis piedevām vēl stāv uz galvas: pakāpieni tādējādi ved no augšas uz leju; klinšu bluķa visās pusēs redzami it kā ar granātām izsisti caurumi; tur ir arī dīvaini padziļinājumi, kas atgādina atzveltņu formas. Kurš izdomās, kā cilvēka rokas un cilvēka spēks šo bluķi izkustināja, transportēja un apstrādāja? Kāds spēks to apmeta otrādi?

Profesors Dr. Šindlers-Belamī uzskata, ka Tiavanakas Saules Vārtu skulptūras attēlo kalendāru, kas jauj noteikt dienai un nakti garumu, astronomiskos gadalaikus, kā ari Mēness pozīcijas katrai stundai. Un tas viss, ņemot vērā Zemes rotāciju!

Kādi titāniski spēki šeit darbojušies?

Un kādā nolūkā?

Vēl joprojām šā akmens milža brīnuma pārņemti, kādus 300 metrus tālāk mēs atrodam sakusušam stiklam līdzīgas klintis, tic ir sakusumi, kas varētu rasties akmenim kūstot milzīgi augstā temperatūrā.

Izbrīna pārņemtajam ceļiniekam turpat uz vietas tiek īsi paskaidrots, ka akmeni noslīpējušas kūstošās glečera masas. Absurds skaidrojums! Glcčcrs kā jebkura plūstoša masa loģiski tecētu uz vienu pusi. Šī matērijas īpašība nezin vai varētu būt mainījusies neatkarīgi no tā, kad šie sakusumi radušies. Katrā ziņā grūti pieņemt faktu, ka glečers 15 000 kvadrātmetru platībā būtu tecējis sešos dažādos virzienos!

Saksavamana un Tiavanaka glabā milzums aizvēstures noslēpumu, kuri tiek virspusēji un reizē arī nepārliecinoši izskaidroti. Starp citu, smilšu sakusumi vērojami arī Gobi tuksnesī un senu irākiešu apmešanās vietu tuvumā. Kurš zina atbildi uz jautājumu, kāpēc šie smilšu sakusumi tik ļoti līdzinās tiem, kas radušies Nevadas tuksnesī atomcksploziju rezultātā?

Vai tiek pietiekami darīts, lai dotu pārliecinošu atrisinājumu aizvēstures mīklām? Tiavanakā redzami nedabiski, aizauguši pauguri, kuru "jumti" 4000 kvadrātmetru platībā ir pilnīgi līdzeni. Ļoti iespējams, ka zem tiem slēpjas mājas. Līdz kamēr caur pauguru ķēdi nebūs izrakts grāvis, neviena lāpsta neaizraksies līdz mīklas atminējumam. Protams, nepietiek naudas. Taču ceļotāji nereti pamana karavīrus un virsniekus, kas acīmredzami nezina, ko jēdzīgu viņi varētu uzsākt. Vai tas būtu tik absurdi — veikt izrakumus lietpratīgu instruktoru vadībā?

Kam gan visam pasaulē neatrodas nauda! Pētījumi nākotnei ir vairāk nekā nepieciešami. Tik ilgi, kamēr mūsu , pagātne ir neizpētīta, viena aile nākotnes rēķinā paliek neizpildīta: vai pagātne nevar palīdzēt mums risināt tehniskas problēmas, kas vispār nebūtu jāpēta, jo tās jau ir atrisinātas aizvēsturē?

Ja vēlme izzināt mūsu pagātni vēl nedod pietiekamu stimulu, lai veiktu modernus, intensīvus pētījumus, varbūt varētu veikt kādus aprēķinus. Katrā gadījumā līdz šim neviens zinātnieks ar moderniem darbarīkiem nav aicināts uz Tiavanaku vai Saksavamanu, uz Gobi tuksnesi vai lai pētītu leģendāro Sodomas un Gomoras starojumu. Ķīļu raksti un aizvēsturiskās plāksnītes, cilvēces senākās grāmatas — tas viss bez izņēmuma vēsta par "dieviem", kas nāca no zvaigznēm, kuriem bija briesmīgi ieroči un kuri atkal aizbrauca atpakaļ uz zvaigznēm. Kādēļ mēs tos nemeklējam, šos senos "dievus"? Mūsu radioteleskopi sūta signālus kosmosā un mēģina uztvert signālus no sveša intelekta. Bet kādēļ mēs sveša intelekta pēdas vispirms nemeklējam uz mums taču daudz tuvākās Zemes? Mēs taču akli nemīņājamics tumsā — pēdas viennozīmīgi ir saskatāmas.

2300 gadu pirms mūsu ēras šumeri sāka ar to, ka pierakstīja savas tautas slaveno pagātni. Šodien mēs nezinām, no kurienes šī tauta ieradās. Taču mēs zinām, ka šumeri atnesa sev līdzi pārāku, jau izveidojušos kultūru, ko uzspieda daļēji vēl barbariskajiem semītiem. Mēs zinām arī, ka viņi savus dievus vienmēr meklēja kalnu virsotnēs un ka tic — ja apmetņu tuvumā nebija kalnu — uz līdzenās zemes uzbēra mākslīgus "kalnus". Astronomija viņiem bija attīstījusies neticami tālu. Viņu observatorijas aprēķināja Mēness rotāciju, kas tikai par 0,4 sekundēm atšķiras no šodienas aprēķiniem. Bez lieliskā

eposa par Gilgamcšu, par ko runāsim vēlāk, viņi atstājuši nelielu sensāciju: Kujundžikas pakalnā (kādreizējā Nīnivē) tika atrasts rēķins ar gala rezultātu 195 955 200 000 000 mūsu skaitļos.

Piecpadsmitzīmju skaitlis! Mūsu daudz citētie un pamatīgi izpētītie riclumzcmju kultūras senči, vecie gudrie grieķi, savu zināšanu zenītā nebija tikuši pāri skaitlim 10 000. To, kas sekoja, pieticīgi sauca par "bezgalību".

Senie ķīļu raksti piedēvē šumeriem tiešām fantastisku dzīves ilgumu. Tā desmit senie ķēniņi kopā valdījuši 456 000 gadus, un 23 ķēniņi, kam pēc grēku plūdiem bija jānoņemas ar zemes atjaunošanu, tomēr vēl kopā valdījuši 24 510 gadus, trīs mēnešus un trīsarpus dienas. Šie gaduskaitļi mums ir pilnīgi un galīgi neizprotami, lai gan daudzo valdnieku vārdi, skaidri iemūžināti uz plāksnītēm un monētām, viens aiz otra izlasāmi garā sarakstā.

Kā būtu, ja arī šai gadījumā mēs uzdrīkstētos notraukt no acīm zvīņas un aplūkotu senās lietas ar jaunām, šodienas acīm?

Iedomāsimies, ka nezināmi astronauti pirms gadu tūkstošiem apmeklējuši vietas, kur dzīvoja šumeri.

Pieņemsim, ka viņi lika pamatus šumeru civilizācijai un kultūrai, lai pēc šī palīdzības akta atgrieztos uz savas planētas. Iedomāsimies, ka ziņkāre viņus ik pēc simts Zemes gadiem aicināja uz viņu jaunrades vietām, lai pārbaudītu, kā attīstās iesētā sēkla. Ņemot par pamatu šodienas cilvēku vidējo vecumu, astronauti itin mierīgi varēja nodzīvot 500 Zemes gadus. Nē? Relativitātes teorija pierāda, ka astronauti, lidojot turp un atpakaļ kosmiskajā kuģī, kura ātrums būtu bijis mazliet zem gaismas ātruma, novecotu tikai par kādiem 40 gadiem! Atpalikušie šumeri gadsimtiem ilgi būvēja torņus, piramīdas un komfortablas mājas, upurēja saviem "dieviem" un gaidīja viņus atgriežamies. Un pēc simts Zemes gadiem viņi tiešām atgriezās. "Un tad nāca plūdi, un pēc plūdiem no debesīm atkal nolaidās valdnieks…" rakstīts kādā šumeru ķīļu rakstā.

Augšā, lejā un pa labi: šumeru un babiloniešu zīmogi ir vissenākie mazo mākslas Formu pieminekli pasaulē. Tajos attēlots milzum daudz nezināmu, neizskaidrojamu tehnisku piederumu: dievi, kas darbojas pie "dzīvības koka", lidojošas lodes un dievi barkās pie debess juma.

Kā šumeri iztēlojās un attēloja savus "dievus"? To izskaidro šumeru mitoloģija un dažas akadiešu plāksnītes un zīmējumi. Šumeru "dieviem" nebija cilvēka veidola, un katrs no dievu tēliem bija vienlaicīgi saistīts ar kādu zvaigzni. Uz akadiešu plāksnītēm zvaigznes ir attēlotas gluži tāpat kā tās šodien zīmējam mēs. Tikai dīvaini, ka šīs zvaigznes apjož dažāda lieluma planētas. Kā šumeri, kas nebija apbruņoti ar mūsdienu debesu novērošanas tehniku, varēja zināt, ka stāvzvaigznēm ir planētas? Ir saglabājušās skices, kurās redzam cilvēkus ar zvaigznēm uz galvas, citas, kurās tie lido uz spārnotām lodēm. Ir veidojums, kas momentā asociējas ar atoma modeli: viena aiz otras riņķī savienotas lodītes, kas pārmaiņus iespīdas. Neviens bezdibenis nav tik biedējošs, neviena debess tik brīnumaina kā šumeru atstātais mantojums — pilns jautājumu, mīklu, baismu nojautu, ja to aplūko ar "kosmosa acīm".

Secinājumi par kādreizējo kosmosa ciemiņu klātbūtni vēl ir tīri spekulatīvi. Domājams, ka ieradās "dievi", sapulcēja ap sevi pa pusei mežonīgos šumeru ļautiņus un sniedza tiem daļu no savām zināšanām.

Figūriņās un statujās, kas šodien mūs uzlūko no muzeju vitrīnām, redzams rasu sajaukums: izvalbītas acis, izliekta piere, šauras lūpas un galvenokārt taisni un gari deguni. Tēli, kas slikti, nu pavisam slikti iederas pat visshematiskākajā domāšanas un priekšstatu sistēmā par primitīvo.

Ciemiņi no kosmosa sirmā senatnē?

— Libānā ir stiklam līdzīgas klinšu atlūzas, tā saucamie tektīti, kuros amerikānis Dr. Steirs atklāja radioaktīvo alumīnija izotopu.

— Irākā un Ēģiptē tika atrastas slīpētas kristāla lēcas, kādas šodien iespējams izgatavot, tikai izmantojot cēzija oksīdu — tātad oksīdu, kas jāiegūst elektroķīmiskā ceļā.

— Ilelvānā saglabājies auduma gabals — tik smalks un mīksts, kādu mūsdienās var noaust tikai speciālā fabrikā, izmantojot sarežģītas tehniskas zināšanas.

— Muzejā Bagdādē izstādītas elektriskās baterijas, kas darbojas pēc galvaniskā principa.

— Turpat var apbrīnot elektriskus elementus ar vara elektrodiem un nezināmu elektrolītu.

— Londonas universitātes Ēģiptes nodaļā atrodas kāds aizvēsturisks kauls, kas desmit centimetru virs plaukstas locītavas lietpratīgi amputēts ar gludu griezumu taisnā leņķī.

— Dienvidrietumāzijas kalnos ir alu zīmējums, kas precīzi attēlo zvaigžņu pozīcijas pirms 10 000 gadiem. Venera un Zeme ir savienotas ar līnijām.

— Peru plakankalnē ir atrasti ornamenti no platīna.

— Kādā apbedījumā Džudžou (Ķīnā) atrasti jostas gabali, kas sastāv no alumīnija.

— Deli ir kāds sens dzelzs stabs, kas nesatur ne fosforu, ne sēru un tāpēc to nevar bojāt meteoroloģiskie apstākļi. Šai "neiespējamību" kolekcijai vajadzētu uzurdīt mūsu ziņkāri un nemieru. Ar kādiem līdzekļiem, ar kādu intuīciju primitīvi alu cilvēki nonāca pie tā, ka uzzīmēja zvaigznes pareizās pozīcijās? Kādā smalkmehānikas darbnīcā darinātas slīpētās kristāla lēcas? Kā varēja izkausēt un veidot platīnu, ja šis cēlmetāls sāk kust tikai pie 1800°C? Un kur radies alumīnijs, ko tikai ar ievērojamām grūtībām var iegūt no boksītiem?

Neiedomājami jautājumi, es piekritu, bet vai tāpēc mums tos nevajag uzdot? Tā kā mēs neesam gatavi pieņemt to, ka pirms mūsu kultūras eksistējusi augstāka kultūra, pirms mūsu tehnikas — tikpat precīza, paliek tikai hipotēze par ciemiņiem no kosmosa! Kamēr arheologi darbosies tāpat kā līdz šim, jāšaubās, vai mums kādreiz būs iespēja uzzināt, vai mūsu sirmā senatne tiešām bijusi pelēcīga un neizteiksmīga, bet varbūt pavisam saulaina un priecīga…

Vajadzīgs utopiskās arheoloģijas gads! Šai vienā gadā arheologiem, fiziķiem, ķīmiķiem, ģeologiem, metalurgiem un šo zinātņu korespondētājlocekļiem jānodarbojas ar vienu jautājumu: vai mūsu senčus apmeklējuši viesi no kosmosa?

Piemēram, vai gan metalurgs arheologam nevarētu īsi un kodolīgi paskaidrot, cik komplicēta ir alumīnija iegūšana? Vai nevarētu gadīties tā, ka fiziķis klinšu zīmējumā momentā atpazīst kādu formulu? Ķīmiķis ar saviem precīzajiem instrumentiem varbūt varētu viennozīmīgi konstatēt, vai obeliski atdalīti no klintīm ar slapja koka ķīļu palīdzību vai ar nezināmām skābēm. Ģeologi mums ir parādā atbildes uz veselu rindu jautājumu, kas saistīti ar dažiem leduslaikmeta noslāņojumiem. Pie utopiskās arheoloģijas gada komandas, pats par sevi saprotams, piederētu arī ūdenslīdēju brigāde, kas Nāves jūrā meklētu radioaktivitātes pēdas, ko varētu būt atstājusi eventuālā Sodomas un Gomoras atomcksplozija.

Kāpēc pasaules vecākās bibliotēkas ir slēgta tipa? No kā tad īstenībā baidās? Vai viņi norūpējušies par to, ka gadsimtiem ilgi sargātā un slēptā taisnība beidzot nāks gaismā?

Pētniecību un progresu nav iespējams apstādināt. Ēģiptieši 4000 gadus uzskatīja savus "dievus" par reālām būtnēm. Mēs vēl viduslaikos, centīgi aizstāvot savu pasaules uzskatu, nogalinājām "raganas".

Gudro grieķu pieņēmums, ka viņi ar zoss māgu varot izzīlēt nākotni, šodien ir pārspēts tikpat lielā mērā kā vakarējā pārliecība, ka nacionālsociālisms vēl ir ļoti nozīmīgs.

Mums jālabo tūkstotis un viena pagātnes kļūda. Demonstratīvā pašpārliecinātība ir vāji argumentēt:;, tā ir tikai tāda akūtas ietiepības vienkāršota forma. Vēl joprojām teorētiķu vidū pārsvaru gūst ilūzija, ka jebkura lieta vispirms jāpierāda, pirms "nopietns" cilvēks ar to drīkst vai var nodarboties.

Pie tam mums taču tagad ir daudz vieglāk un vienkāršāk. Agrāk tam, kurš izteica jaunu, vēl nebijušu domu, vajadzēja rēķināties ar izstumšanu un vajāšanu no kūrijas un kolēģu puses. Domājams, ka vajadzētu kļūt vieglāk. Nav vairs pāvesta bullu par izslēgšanu no baznīcas, arī sārti vairs netiek kurināti. Tikai — mūsdienu metodes gan ir mazāk teatrālas, taču progresu ne mazāk bremzējošas. Viss notiek klusāk un daudz elegantāk. Ar iznīcinošām frāzēm (killcr phrases, kā saka amerikāņi) tiek apsegtas un iesaldētas hipotēzes un neiedomājami drosmīgas domas. Iespēju te ir daudz: — Tas runā pretī statūtiem! (Vienmēr labi!)

— Tas nav pietiekami klasiski! (Pārliecinoši, atstāj iespaidu!)

— Tas ir pārāk radikāli! (Ar savu atbaidošo iedarbību — ārpus konkurences!)

— Universitātes tam nepiekritīs! (Pārliecinoši!)

— Arī citi jau to ir mēģinājuši! (Protams! Bet vai ar panākumiem?)

— Mēs tajā neredzam jēgu! (Tieši tā!)

— Reliģija to aizliedz! (Ko tur vēl piebilst?)

"Cilvēka veselais saprāts saka," pirms 500 gadiem kāds zinātnieks tiesas zālē iesaucās, "ka Zeme nekādā ziņā nevar būt lode, tad jau cilvēki no tās apakšējās daļas kristu bezgalībā!"

"Bībelē nekur nav rakstīts," kāds cits teica, "ka Zeme griežas ap Sauli. Tātad katrs šāds apgalvojums ir velna pirksts!"

Aprobežotība aizvien sevišķi likusi sevi manīt, pirms jaunas idejas pārņem pasauli. Tomēr uz 21. gadsimta sliekšņa izzinošajam intelektam vajadzētu būt atvērtam fantastiskām realitātēm. Tam vajadzētu gribēt izrevidēt tos likumus un atziņas, kas gadsimtiem ilgi bijuši tabu, taču tagad sakarā ar jaunām atziņām tiek apšaubītas. Ja vecā gvarde arī mēģinās ierobežot šo jauno garīgo uzbangojumu, tad taisnības un realitātes vārdā būs jāiekaro jauna pasaule cīņā pret visiem neizmācāmajiem. Kas vēl pirms 40 gadiem zinātnieku aprindās ierunājās par satelītiem, varēja sevi uzskatīt par sava veida akadēmisko pašnāvnieku. Šodien mākslīgi debess ķermeņi, respektīvi satelīti, riņķo ap Sauli, tie ir fotografējuši Marsu un Jupiteru un pa šo laiku ir mīksti piezemējušies uz Mēness un Veneras, nogādājot uz Zemi pirmklasīgus svešo ainavu fotouzņēmumus. Kad 1965. gada pavasarī tika raidīti pirmie šāda veida uzņēmumi no Marsa, to jauda, sasniedzot Zemi, bija 0,000 000 000 000 000 01 vats — gandrīz neiedomājami maza jauda.

Taču: nekas vairs nav neiedomājams. Vārdam "neiespējams" modernā pētnieka galvā vistiešākajā nozīmē vajadzētu kļūt par neiespējamu.

Tātad neatlaidīgi paliksim pie mūsu hipotēzes, no kuras izriet, ka pirms nezināmiem tūkstošiem gadu Zemi apmeklējuši astronauti no citām planētām. Mēs zinām, ka mūsu vienkāršie un primitīvie priekšteči nezināja, ko iesākt ar astronautu pārāko tehniku. Viņi godināja astronautus kā "dievus", kas ieradušies no citām zvaigznēm, un tiem nekas cits neatlika kā pieņemt šo godu. Starp citu, uz šādu sumināšanu morāli jābūt gataviem arī mūsu astronautiem, dodoties uz kādu svešu planētu.

Dažos mūsu Zemes nostūros vēl šodien dzīvo primitīvi ļautiņi, kuriem jau mašīnpistole ir velna radīts izgudrojums. Varbūt reaktīvā lidmašīna viņiem ir eņģeļu braucamrīks? Vai viņiem no radioaparāta neskan dieva balss? Arī šīs pēdējās primitīvās ciltis naivi un nevainīgi savās teikās nodod tālāk no paaudzes uz paaudzi iespaidus par mums jau tik pašsaprotamiem tehniskiem sasniegumiem. Vēl joprojām viņi skrāpē uz klinšu un alu sienām savu dievu tēlus un to brīnumainos gaisa kuģus. Tiešām, mežoņi tādā veidā mums saglabājuši to, ko mēs šodien meklējam.

Alu zīmējumi Francijā, Ziemeļamerikā un Dicnvidzimbabvē, Sahārā un Peru, pat Čīlē, apstiprina mūsu hipotēzi. Anrī Lots, franču pētnieks, Tasili plato (Sahārā) atklāja vairākus simtus (!) apgleznotu sienu, kur bija atveidoti tūkstoši dzīvnieku un cilvēku figūru, tai skaitā stāvi īsos, elegantos svārciņos; tiem rokās bija nūjas un pie nūjām nenosakāmas četrstūrainas kastītes.

Reizē ar dzīvnieku attēliem mūs pārsteidz būtnes tādos kā ūdenslīdēju tērpos. Lielais Marsa dievs — tā viņu nosauca Lots — bija sešus metrus augsts, bet "mežonis", kurš mums to atstājis, diezin vai bijis tik primitīvs, kā mēs to būtu vēlējušies, lai viss perfekti iederētos vecajā domāšanas sistēmā. Jo "mežonim" acīmredzami bijis nepieciešams kāds instruments, lai varētu radīt šāda veida zīmējumus perspektīvā, jo šajās alās pēdējo gadu tūkstošu laikā līmeņu nobīdes nav konstatētas, īpaši ncpicpūlot fantāziju, mums gribas domāt, ka Lielais Marsa dievs attēlots astronauta vai ūdenslīdēja skafandrā. Uz tā smagnējiem, neveiklajiem pleciem atrodas ķivere, ko ar ķermeni savieno līdzīgs veidojums. Tur kur vajadzētu atrasties mutei un acīm, ķiverē redzamas spraugas. Varētu domāt par sagadīšanos vai pat par aizvēsturiskā "mākslinieka" tēlaino fantāziju, ja šis attēls būtu unikāls. Bet Tasili atrastas vairākas šādas neveiklas, līdzīgi ekipētas figūras, un arī ASV (Tularcs reģionā Kalifornijā) uz klinšu sienām tika atrasti ļoti līdzīgi zīmējumi.

Aplūkojot lietas pēc sava prāta, mēs, daudz nedomājot, esam gatavi uzskatīt, ka mūsu aizvēsturiskie

senči bijuši neizveicīgi mākslinieki un tāpēc veidojuši šādas gandrīz izkropļotas figūras. Bet kāpēc tad šie paši primitīvie alu iemītnieki pratuši perfekti attēlot dzīvniekus un normālas cilvēciskas būtnes?

Tāpēc šķiet, ka ticamāk būtu pieņemt, ka šie "mākslinieki" bijuši pilnīgi spējīgi attēlot to, ko patiešām redzējuši. Kalifornijā uz kādas alas sienas attēlota ģeometriska figūra, kas identificējama, tikai nesmīniet, kā īsts logaritmiskais lineāls dubultā ierāmējumā. Arheologi uzskata tos par seno dievu attēliem…

Uz kāda Irānā (Sījalkā) atrasta keramikas trauka lepojas kāds nezināmas sugas dzīvnieks, kura galvu rotā divi milzīgi, taisni kā sveces, ragi. Lai tā būtu. Bet kāpēc katru ragu rotā piecas pa labi un piecas pa kreisi vērstas spirāles? Ja iztēlojas divus stieņus ar lieliem porcelāna izolatoriem, tad tas aptuveni atbilst zīmējumā redzamajam. Ko par to saka arheoloģija? Gluži vienkārši: runa esot par kādas dievības simbolu. Dievi ir izdevīgi, ar tiem izskaidrojams daudz kas, vismaz viss neskaidrais, dodot mājienu par to, ko mums grūti iztēloties — par viņpasauli. Ar nepierādāmām lietām var viegli sadzīvot. Katra atrastā figūriņa, katra lieta, kas veido kopsakarību, ko var papildināt ar detaļām, nekavējoties tiek piekārtota kaut kādai senai reliģijai. Bet ja lieta pat ar varu nav iedabūjama nevienas eksistējušas reliģijas rāmjos, tūlīt kā trusītis no cilindra tiek izburts kāds jauns, neiedomājams senlaiku kults. Un atkal visi rēķini saskan!

Bet ja nu freskas Tasili, ASV vai Francijā tiešām attēlo to, ko redzējuši mūsu primitīvie senči? Ko lai atbild, ja spirāles pie nūjiņām patiešām attēlo antenas, kuras viņi redzējuši, vērojot svešos "dievus"?

Vai tas nevar būt, tāpēc ka tas nekad nevar būt? Varbūt "mežonis", kurš tomēr bijis spējīgs radīt šos sienu gleznojumus, nav nemaz bijis tik mežonīgs. Sienu zīmējumā Brandbergā (Dienvidāfrikā) attēlotā baltā dāma varētu būt 20. gadsimta mākslinieka darbs: džemperītī ar īsām piedurknēm, cieši pieguļošās biksēs, rokās cimdi, ap ceļgaliem apsietas lentes, kājās čības. Dāma nav viena; blakus tai stāv kalsns vīrietis, rokā tam dīvaina dzeloņaina kārts, bet galvā ļoti sarežģīta ķivere, kas atgādina bruņu cepuri ar sejsegu. Šādu mākslas darbu bez ierunām akceptētu modernā glezniecība! Vienīgi kaut kā neērti, ka runa ir par alu zīmējumu.

Gandrīz visi Zviedrijas un Norvēģijas alu zīmējumos attēlotie dievi tērpti uniformās, galvas tiem nav īsti nosakāmas, definējamas. Tās esot dzīvnieku galvas, apgalvo arheologi. Kāda pretruna — godāt un pielūgt "dievu", ko vienlaicīgi var nokaut un apēst! Šajos zīmējumos bieži redzami spārnoti kuģi, ļoti bieži ar tipiskām antenām. Itālijā atrastas lempīgi ģērbtas cilvēku figūras un, it kā kaitinot mūs, tām uz galvas ir ragi. Neaizdomāsimies tik tālu un neapgalvosim, ka itāļu alu iemītniekiem bijuši tik cieši sakari ar Ziemeļameriku un Zviedriju vai Sahāru un Spāniju, ka pastāvējusi savstarpēja māksliniecisko dotumu un paņēmienu apmaiņa. Tātad neatbildēts paliek šis nepatīkamais jautājums, kāpēc mūsu pirmatnējie senči neatkarīgi viens no otra attēloja cilvēku figūras neveiklos apģērbos ar antenām uz galvas…

Mēs netērētu vārdus, lai izskaidrotu šīs dīvainības, ja tās būtu sastopamas tikai vienā vietā uz mūsu Zemes. Taču tās ir atrodamas praktiski visur.

Tiklīdz mēs skatīsim pagātni, liekot lietā mūsu tehnikas laikmeta fantāziju, plīvurs, kas pārklāj tumsu, sāks zust. Sensenu svēto grāmatu studijas palīdzēs mums pārvērst hipotēzes tik iespējamā realitātē, ka pagātnes pētniecība ilgstoši vairs nevarēs izvairīties no atbildes uz revolucionāriem jautājumiem.

4. NODAĻA Un Bībelei ir taisnība. Pilsēta tiek iznīcināta. Dzīvībai bīstamais Derības šķirsts. Noass nebija Zemes cilvēks.

Dāvanas debešķīgajiem.

Bībelē ir daudz noslēpumu un pretrunu.

Pirmā Mozus grāmata jeb Genesis sākas ar Zemes radīšanu, kas attēlota ģeoloģiski precīzi. Taču kā hronists varēja zināt, ka minerāli radās pirms augiem un augi pirms dzīvniekiem?

"Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības…," teikts 1. Mozus grāmatā, 26.

Kāpēc Dievs runā daudzskaitlī? Kāpēc viņš saka "darīsim", nevis "darīšu", kāpēc "mūsu" un nevis "mana"? Loģiskāk būtu pieņemt, ka vienīgais Dievs gan vērstos pie cilvēkiem vienskaitlī nevis daudzskaitlī.

"Un notika, ka cilvēki sāka vairoties virs zemes un tiem dzima arī meitas. Tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tic tās ņēma sev par sievām, kas tiem labāk patika." (1. Moz. 6:1-2) Kurš atbildēs uz jautājumu, kas tie par Dieva dēliem, kuri ņēma Zemes meitas sev par sievām?

Senajiem izraēļiem taču bija tikai viens vienīgs, neaizskarams Dievs. Kur radās Dieva dēli?

"Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu." (1. Moz. 6:4) Atkal parādās šie Dieva dēli, kas bija sajaukuši savas asinis ar cilvēku asinīm. Šeit arī pirmoreiz tiek pieminēti milži! "Milži" parādās vienmēr un visur: Austrumu un Rietumu mitoloģijā, leģendās par Tiavanaku, eskimosu eposos. "Milži" rēgojas gandrīz visu seno grāmatu lappusēs. Tātad tiem ir jābūt eksistējušiem. Kas viņi bija, šie "milži"? Vai mūsu aizvēsturiskie senči, kas cēla gigantiskas būves un kā rotaļājoties pārbīdīja monolītus bluķus? Vai arī tie bija tehniski nodrošināti astronauti no kādas citas planētas? Skaidrs ir viens: Bībelē ir runa par "milžiem", un tie tiek dēvēti par "Dieva dēliem"; šie "Dieva dēli" gāja pie cilvēku meitām, un tā viņu asinis sajaucās.

Mozus mums savā Pirmās Mozus grāmatas 19. nodajā detalizēti un satraucoši stāsta par Sodomas un Gomoras katastrofu. Ja mēs savas zināšanas asociējam ar Bībelē doto tēlojumu, rodas absolūti nemaldīgs priekšstats.

Un tā divi eņģeļi vakarā nonāca Sodomā, tieši kad Lats sēdēja pie Sodomas pilsētas vārtiem.

Acīmredzot Lats bija gaidījis šos "eņģeļus", kas drīz vien izrādījās vīrieši, jo Lats tos tūlīt pazina un laipni lūdza pavadīt nakti viņa mājā. Bībelē stāstīts, ka baudkārie un izvirtušie pilsētnieki gribēja pārgulēt ar svešiniekiem. Taču svešie ar vienu vienīgu žestu atvairīja vietējo draiskuļu seksuālo uzmācību. Miera traucētāji bija savaldīti.

Eņģeļi pieprasīja Latam (1. Moz. 19:12— 14), lai tas savu sievu, dēlus un meitas, kā arī znotus un vedeklas steidzami izved ārā no pilsētas, jo viņi zināja brīdināt, ka pilsēta visdrīzākajā laikā tiks iznīcināta. Ģimene šim dīvainajam uzaicinājumam īsti negribēja noticēt un to visu uzskatīja par Lata sliktu joku. Citēsim Mozu vārds vārdā: "Un tiklīdz ausa rīts, eņģeļi skubināja Latu teikdami: "Celies, ņem savu sievu un abas savas meitas, kas atrodas še, ka tu neej bojā šīs pilsētas nozieguma dēļ." Bet viņš vēl kavējās. Tad tic vīri to satvēra pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēc ka tas Kungs gribēja viņus pataupīt, un tic to izveda un atstāja ārpus pilsētas. Un notikās, kad tie viņu bija izveduši ārā, ka tic teica: "Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, lai tu netiktu iznīcināts. Steidzies, glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekams tu neesi nonācis tur."" (1. Moz. 19:15— 17,22)

Pēc šīs informācijas nav apšaubāms, ka abiem svešiniekiem, eņģeļiem, piemīt pilsētas iedzīvotājiem nezināma vara. Domīgus mūs dara arī suģestējošā piespiedu steiga, ar kādu viņi skubināja Lata ģimeni bēgt. Kad Lats vilcinājās, viņi to satvēra aiz rokām un vilka projām. Tam vajadzēja būt minūšu jautājumam. "Eņģeļi" pavēlēja, lai Lats dodas kalnos un neatskatās. Taču Lats acīmredzot tos īpaši nebija respektējis, jo mēģināja iebilst: "… bet es nevaru glābties kalnos; es miršu, iekams ļaunums mani sasniegs…" Mazliet vēlāk "eņģeļi" atzīst, ka neko nevar Lata labā darīt, ja viņš tiem neseko.

Kas īstenībā notika Sodomā? Nav domājams, ka visvarenais Dievs varētu būt saistīts ar kādu laika plānošanu. Kāpēc tad šī viņa "eņģeļu" steiga? Vai tomēr pilsētas iznīcināšanu precīzi uz minūti bija nolikusi kāda vara? Varbūt laika mehānisms jau bija sācis skaitīt, un "eņģeļi" to zināja? Tad, protams, pilsētas iznīcināšanas brīdis bija neatliekams. Vai nebija vienkāršākas metodes, kā glābt Lata ģimeni?

Kādēļ tai noteikti bija jādodas kalnos? Un kādēļ viņi nedrīkstēja pat atskatīties?

Atzīstu, ka tie ir nepiemēroti jautājumi par tik nopietnu lietu. Taču, kopš Japānā tika nomestas divas atombumbas, mēs zinām, kādus postījumus tās var nodarīt, un ka dzīvas būtnes, kas tiek pakļautas tiešai staru iedarbībai, iet bojā vai nedziedināmi saslimst. Iedomāsimies skaidri un gaiši, ka Sodoma un Gomora tika pēc plāna iznīcinātas kodoleksplozijā, tātad ar nodomu. Prātosim tālāk: varbūt "eņģeļi" vienkārši gribēja iznīcināt skaldāmu, bīstamu materiālu, pie viena droši iznīdējot arī kādu viņiem nepatīkamu cilvēku izdzimumu. Iznīcināšanas brīdis bija stingri noteikts. Tiem, kuriem bija jāizglābjas — kā Lata ģimenei — vajadzēja uzturēties kalnos dažus kilometrus no eksplozijas centra: klinšu sienas, protams, absorbēja spēcīgos, bīstamos starus. Jā, un kurš gan to nezina, Lata sieva atskatījās un raudzījās tieši atomsaulē. Nevienu tas vairs nevar izbrīnīt, ka viņa uzreiz saļima un bija uz vietas beigta. "Bet tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru…"

Un tā, lūk, (1. Moz. 19:27 — 28) beidzas vēstījums par katastrofu: "Un Abraāms jozās no rīta, lai dotos uz to vietu, kur tā Kunga priekšā bija stāvējis. Un kad viņš raudzījās uz Sodomu un Gomoru un visu tā apgabala apkārtni, tad, lūk, tur no zemes pacēlās dūmi it kā no kādas kausētavas krāsns."

Lai arī mēs būtu tikpat ticīgi kā mūsu tēvi, mēs noteikti nekad nebūsim tik lētticīgi. Pie labākās gribas mēs nevaram iedomāties visvareno, visur esošo, visžēlīgo Dievu, kam svešs laika jēdziens un kas nezina, kas notiks. Dievs radīja cilvēku un bija apmierināts ar savu darbu. Tomēr šķiet, ka vēlāk viņš to nožēloja, jo tas pats radītājs nolēma cilvēku atkal iznīcināt. Mums, šodienas izglītotajiem bērniem, nākas grūti iztēloties visžēlīgu tēvu, kas starp neskaitāmiem citiem izvēlas sev tā saucamos mīluļus, šajā gadījumā Lata ģimeni. Vecā Derība dod mums pārliecinošus tēlojumus, kuros Dievs pats vai viņa eņģeļi ar lielu troksni un dūmiem nolaižas tieši no debesīm.

Grāmatu grāmatā ir kāds cits tehnisks izgudrojums, par ko šai sakarā ir vērts pastāstīt.

Mozus pavēsta (2. Moz. 25:10—15) par precīzajiem norādījumiem, ko "Dievs" devis Derības šķirsta būves sakarā. Izmēri tiek noteikti precīzi uz centimetru, kā arī tas, kurā vietā jāpiestiprina kārtis un kāda leģējuma metāls jāizmanto. Norādījumi bija jāizpilda precīzi, tā, kā "Dievs" to vēlējās: viņš vairākkārt brīdināja Mozu nepieļaut kļūdas.

"Un ievēro, ka tos taisi pēc parauga, kāds tev tika kalnā parādīts." (2. Moz. 25:40) "Dievs" arī sacīja Mozum, ka viņš pats grib ar to runāt, un pie tam no vāka. Neviens, viņš piekodināja Mozum, nedrīkst nākt šķirstam tuvumā, un par tā transportēšanu viņš deva precīzus priekšrakstus, ieskaitot piemērotu apģērbu un apavus. Neraugoties uz milzīgajām rūpēm, tomēr gadījās ķibele (2. Sam. 6:6): kad Dāvids lika iznest Derības šķirstu, blakus pagadījās Uza. Viņš izstiepa roku pret šķirstu, lai to pieturētu, jo vērši paklupa, un šķirsts draudēja apgāzties. Uza uz vietas bija pagalam! Šķirsts neapšaubāmi bija elektriski uzlādēts! Ja šodien rekonstruē Mozus dotos norādījumus, izveidojas ar vairāku simtu voltu spriegumu uzlādēts kondensators. Tas tika veidots no zelta plāksnītēm, no kurām viena bija lādēta pozitīvi, otra — negatīvi. Ja vēl viens no abiem ķerubiem uz vāka darbojās kā magnēts, tad bija radīts perfekts skaļrunis — varbūt pat sarunu ierīce starp Mozu un kosmosa kuģi. Šķirsta

detaļu konstrukcijas skaisti un sīki aprakstītas, un par to var izlasīt Bībelē. Pat neatsvaidzinot atmiņu, mums ir palicis prātā, ka ap šķirstu bieži sprēgāja dzirksteles un ka Mozus — vienmēr, kad viņam vajadzēja padomu un palīdzību — lietoja šo "raidītāju". Mozus dzirdēja sava Kunga balsi, taču nekad neredzēja to vaigā. Kad viņš reiz lūdza tam parādīties, viņa "Dievs" atbildēja: "Bet Viņš sacīja: "Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt, palikdams pie dzīvības." Un tas Kungs sacīja: "Redzi, še pie Manis ir vieta, kur tu vari nostāties uz klints. Un kamēr mana godība ies tev garām, tikmēr Es tev Jaušu stāvēt klints spraugā un segšu savu roku pār tevi, kamēr Es būšu pagājis garām. Un kad Es pacelšu savu roku, tad tu Mani redzēsi no muguras, bet mans vaigs paliks neredzams."" Eksistē pārsteidzoša sakritība. Šumeru eposā par Gilgamešu, kas ir daudz vecāks par Bībeli, piektajā plāksnītē dīvainā kārtā rakstīts: "Neviens mirstīgais nenonāks kalnā, kur mīt dievi. Kurš redz dievus sejā, tam jāmirst."

Dažādās vecās grāmatās, kas vēsta par cilvēces vēstures posmiem, sastopami ļoti līdzīgi apraksti.

Kāpēc dievi nevēlas parādīties seju pret seju? Kāpēc viņi neļauj nokrist savām maskām? No kā viņi bīstas? Vai varbūt 2. Mozus grāmatā rakstītais aizgūts no eposa par Gilgamešu? Arī tas ir iespējams. Galu galā Mozus bija uzaudzis faraona pilī. Varbūt šajos gados viņam bijušas pieejamas bibliotēkas vai viņš ieguvis ziņas par seniem noslēpumiem.

Varbūt mums būtu jāapšauba arī priekšstati par Vecās Derības rašanās laiku, jo daudz vēlāk dzīvojušais Dāvids vēl cīnījies pret milžiem ar sešiem roku un kāju pirkstiem (2. Sam. 21:18 — 21).

Jāapsver arī iespēja, ka visi aizvēsturiskie nostāsti, teiksmas un ziņojumi bijuši savākti vienā vietā un vēlāk, nedaudz sajaukti un pārkopēti, izplatījušies pa dažādām zemēm. Mozus apokalipsē 33. nodaļā lasām, ka Ieva paskatījās debesīs un redzēja tuvojamies gaismas ratus, kurus vilka četri mirdzoši ērgļi.

Kā sacījis Mozus, neviena Zemei piederoša būtjie nespētu aprakstīt šo krāšņumu. Beidzot rati piebrauca pie Ādama, un starp riteņiem uz visām pusēm šķīda dūmi. Šis nostāsts, starp citu, mums nepavēsta daudz jauna, tas tikai apstiprina, ka, jau runājot par Ādamu un Ievu, kā brīnišķīgas parādības pirmoreiz tiek pieminēti gaismas rati, riteņi un dūmi.

Tīstokļos par Lamchu tika atšifrēts fantastisks notikums. Tā kā tīstokļi saglabājušies tikai daļēji, tekstā trūkst atsevišķu teikumu un veselu rindkopu. Tomēr tas, kas saglabājies, ir pietiekoši brīnumains, lai par to pastāstītu. Šī teika vēsta, ka kādā jaukā dienā Lamehs, Noasa tēvs, atgriezās mājās, kur viņu pārsteidza kāda zēna klātbūtne, kurs pavisam neiederējās viņa ģimenē. Lamehs izteica savai sievai smagus pārmetumus un apgalvoja, ka šis bērns nav cēlies no viņa. Tad sieva zvērēja pie visa, kas viņai svēts, ka sēkla esot no viņa, Lamcha, nevis no kāda zaldāta, kāda svešinieka, vai "debesu dēla". (Par kādiem īsti "debesidēliem" runāja Lameha sieva? Galu galā šī ģimenes drāma norisinājās pirms grēku plūdiem.) Katrā ziņā Lamehs nenoticēja savas sievas zvērestiem un ļoti uztraukts devās pēc padoma pie sava tēva Metuzāla. Atnācis viņš izstāstīja šo viņaprāt tik bēdīgo ģimenes dzīves stāstu. Mctuzāls to uzklausīja, padomāja un savukārt posās ceļā prasīt padomu gudrajam Enoham. Dzeguzēna iekļūšana ģimenes ligzdā radīja tik lielu uztraukumu, ka vecais kungs uzņēmās tālā ceļa grūtības. Viņam vajadzēja rast skaidrību jautājumā par mazā zēna izcelsmi. Metuzāls izstāstīja, ka viņa dēla ģimenē uzradies zēns, kurš izskatās mazāk pēc cilvēka, bet vairāk pēc debesu dēla: ai^is, mati, āda, visa viņa būtība neiederējās ģimenē.

Gudrais Enohs uzmanīgi noklausījās šo ziņu un sūtīja veco Mctuzālu atpakaļceļā ar ārkārtīgi uztraucošu ziņu par to, ka pār Zemi un cilvēci nāks bargs sods, un viss dzīvais tiks iznīcināts, jo tas esot netīrs un samaitāts. Bet mazais, svešais zēns, ko ģimene turēja aizdomās, esot izvēlēts par to pēcteču ciltstēvu, kuri pārdzīvos pasaules tiesu, tāpēc viņam vajadzēja likt savam dēlam Lamcham nosaukt zēnu par Noasu. Metuzāls atgriezās mājās un informēja savu dēlu Lamehu par to, kas viņus visus sagaida. Kas cits Lameham atlika, kā atzīt neparasto zēnu par savu un turpmāk saukt to par Noasu!

Pārsteidzošs šajā ģimenes dzīves stāstā ir tas, ka jau Noasa vecāki bijuši informēti par gaidāmajiem grēku plūdiem, un pat vectētiņš Metuzāls, kurš to uzzinājis no tā paša Enoha, kurš drīz pēc tam saskaņā ar

leģendu uz visiem laikiem nozuda ar ugunīgajiem debesu ratiem, līdzko bija sagatavojis briesmīgo notikumu.

Kā lai šeit nerodas nopietns jautājums par to, vai cilvēku rase nav apzināts kultivēšanas akts, ko veikušas svešas būtnes no Visuma? Kāda citāda jēga var būt atkal un atkal sastopamajiem nostāstiem par cilvēku apaugļošanos no milžiem un debesu dēliem, kam seko neizdevušos eksemplāru izskaušana? Šādā skatījumā grēku plūdi bija iepriekš izplānots projekts, ko veica nezināmas, šurp atlidojušas, būtnes ar mērķi iznīcināt cilvēku rasi, atstājot nedaudz retu izņēmumu. Bet ja grēku plūdi, kuru norisināšanās ir vēsturiski pierādīta, bija ar skaidru apziņu iepriekš izplānoti un ievadīti, proti, vairākus simtus gadu pirms Noass uzsāka šķirsta būvi, tad tos vairs nevar uzskatīt par dievišķo tiesu.

Iespēja, ka inteliģentā cilvēku rase ir mākslīgi kultivēta, šodien vairs nemaz nav tik absurda tēze.

Leģenda par Tiavanaku un uzraksts Saules Vārtu frontonā vēsta par kosmisko kuģi, par to, ka aizvēsturiska ciltsmāte izsēdināta uz Zemes ar nolūku dzemdēt bērnus. Arī senie svētie raksti nenogurdami ziņo, ka "Dievs" radījis cilvēku pēc savas līdzības. Eksistē teksti, kuros teikts, ka līdz cilvēks beidzot kļuva tāds, kā to vēlējās "Dievs", bija nepieciešami eksperimenti. Hipotēze par to, ka Zemi apmeklējuši sveša intelekta pārstāvji no kosmosa, ļauj mums pieņemt, ka šodien mēs esam līdzīgi tām senajām, mītiskajām, svešajām būtnēm. Šajā pierādījumu ķēdē kuriozu mīklu uzdod upurēšana, ko "Dievi" pieprasījuši mūsu senčiem. Viņi vēlējās ne tikai kvēpināmos un dzīvnieku upurus. Bieži tika prasītas iepriekš noteikta leģējuma metāla monētas. Ezcon-Geberā atrastas lielākās metālkausēšanas iekārtas senajos austrumos — īstas modernas krāsnis ar gaisa kanālu un dūmu uztveršanas sistēmu un noteiktiem mērķiem domātām atverēm. Mūsdienu metalurģijas eksperti joprojām brīnās par šo fenomenu, ka šajās aizvēsturiskajās iekārtās mūsu senči, iespējams, ieguvuši varu. Taču tā tas neapšaubāmi ir bijis, jo apkārtējās alās un ejās tika atrasti lieli vara sulfātā krājumi. Visi šie atradumi ir vismaz 5000 gadu veci.

Ja kādu dienu mūsu astronauti uz kādas planētas sastapsies ar primitīvām būtnēm, arī tic viņus, domājams, uzskatīs par "debesu dēliem" vai "dieviem". Iespējams, ka mūsu intelekts šajā nezināmajā un vēl neapjaustajā telpā turienes pirmiedzīvotājus apsteigs tikpat lielā mērā kā teiksmainās kosmosa būtnes mūsu aizvēsturiskos senčus. Taču kāda vilšanās, ja šajā vēl nezināmajā piezemēšanās vietā laiks būs aizgājis tālāk un mūsu astronauti netiks sveikti kā "dievi", bet gan apveltīti ar smīnu kā aizvēsturē dzīvojošas būtnes.

5. NODAĻA Gilgamešs un Enkidu. Cilvēces senakais mīts par lidojumu.

Kā ir patiesībā?

Ap gadsimtu miju pakalnā pie Kujundžikas tika atrastas divpadsmit māla plāksnītes, uz kurām bija uzrakstīts māksliniecisko izteiksmes līdzekļu ziņā spēcīgs varoņeposs, kas piederējis Asīrijas ķēniņam Asurbanipalam. Tas bija sensacionāls atradums. Eposs bija uzrakstīts akadiešu valodā; pēc tam tika atrasts vēl otrs eposa eksemplārs, kas piederējis ķēniņam Ilamurabi.

Viennozīmīgi konstatēts, ka par Gilgameša eposa pirmizdevumu mums jāpateicas šumeriem, šai noslēpumainajai tautai, kuras izcelsme nav zināma, bet kura mums atstājusi pārsteidzošas skaitļu rindas un lieliski attīstītu astronomiju. Acīmredzamas ir arī Gilgameša eposa paralēles ar Bībeles 1. Mozus grāmatu.

Kujundžikas atraduma pirmajā māla plāksnītē rakstīts, ka ar slavu apvītais varonis Gilgamešs cēlis mūri ap Urūku. Tur rakstīts, ka "debesu dievs" dzīvojis pārticīgi, viņam esot piederējuši labības spīķeri, un uz pilsētas mūriem stāvējuši sargi. Mēs uzzinām, ka Gilgamešs bijis cilvēka un "dieva" sajaukums: par divām trešdaļām "dievs" un par vienu trešdaļu — cilvēks. Svētceļnieki, kas ieradās Urūkā, pārsteigti un ar godbijību uzlūkoja viņa tēlu, jo nekad līdz tam nebija redzējuši līdzīgu viņam skaistumā un spēkā.

Vēstījums atkal sākas ar domu par cilvēku apaugļošanu no "dieva".

Otra plāksnīte stāsta par citu tēlu — Enkidu, ko dzemdējusi debesu dieviete Arura. Enkidu tēls ir ļoti precīzi aprakstīts: viss viņa ķermenis esot bijis klāts ar apmatojumu, viņu neinteresējusi ne zeme, ne cilvēki, viņš esot tērpies ādās, ēdis dažādas savvaļas zālītes, dzēris kopā ar lopiem pie dzirdinātavas un paisuma laikā plosījies pa trakojošajiem viļņiem.

Kad Gilgamešs, Urūkas valdnieks, padzirdējis par šo ne sevišķi pievilcīgo būtni, viņš iedomājies atsvešināt to no lopiem ar skaistas sievietes palīdzību. Primitīvais Enkidu uzķērics uz valdnieka trika (vai labprātīgi — tas netiek minēts) un pavadījis sešas dienas un sešas naktis kopā ar daiju pusdievieti. Sis nelielais valdnieka savešanas akts liek padomāt: barbariskā pasaulē taču doma par pa pusei dieva un pa pusei dzīvnieka sakrustošanu nebūt nav aktuāla.

Trešā plāksnīte savukārt vēstī par putekļu mākoni, kas nācis no tālienes: debesis dārdējušas, zeme drebējusi, un beidzot ieradies "Saules dievs" un satvēris Enkidu ar saviem varenajiem spārniem un nagiem. Mēs lasām un brīnāmies, ka Enkidu ķermeni pārņēmis kā svina smagums, un ka viņa ķermeņa svars licies tam klints smagumā.

Pat ja mēs senos hronistus apveltītu ar mazākām fantāzijas spējām nekā tie spējuši parādīt, pat ja vēl ņemam vērā to, ko pierakstījuši tulkotāji un pārrakstītāji, arī tad vēl neatbildēts paliek vēstījuma utopiskais jautājums: kā senie hronisti varēja zināt, ka ķermenis pie liela paātrinājuma kļūst smags kā svins? Mums šie spēki ir zināmi. Ja astronauts starta laikā tiek iespiests savā sēdeklī ar noteiktu spēku, tad tas ir iepriekš aprēķināts.

Taču kāda fantāzija iedvesa šo domu senajiem hronistiem?

Piektā plāksnīte stāsta, kā Gilgamešs un Enkidu pošas ceļā, lai kopīgi apmeklētu "dievu" mājokli.

Jau iztālēm laistījies tornis, kurā dzīvojusi dieviete Inanna. Bultas un šāviņi, ko tie kā piesardzīgi ceļinieki raidījuši uz sargu pusi, esot bez jebkāda rezultāta atlekuši atpakaļ. Un kad viņi sasnieguši "dievu" mājokļa iežogojumu, nodimdējusi balss: "Griezieties atpakaļ! Neviens mirstīgais nenokļūs svētajā kalnā, kur dzīvo dievi; tam, kurš redzējis dievus vaigā, uz vietas jāmirst."

"Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt, palikdams pie dzīvības…" teikts 2.

Mozus grāmatā.

Septītā plāksnīte sniedz mums aculiecinieku tēlojumu par kosmisko lidojumu, ko pavēsta Enkidu: četras stundas viņš lidojis dzelžainajos ērgļa nagos. Viņš to attēlo šādi: "Viņš man teica: "Skaties lejup uz zemi! Kāda tā izskatās? Paraugies uz jūru! Kāda tev tā šķiet?" Un zeme bija kā kalns, un jūra kā mazs ezeriņš. Un no jauna viņš lidoja augstāk, četras stundas aizvien augstāk un sacīja: "Skaties lejup uz zemi! Kāda tā izskatās? Paraugies uz jūru! Kāda tev tā šķiet?" Un zeme bija kā miltu putra, un jūra kā ūdeas sile." Šai gadījumā kāda dzīva būtne bija redzējusi zemeslodi no ļoti liela augstuma. Pārāk precīzs ir šis tēlojums, lai tas būtu tikai fantāzijas auglis. Kurš gan būtu varējis pateikt, ka zeme izskatās kā miltu putra un jūra kā ūdens sile, ja tad vēl nebija pat ne mazākā priekšstata par to, kā zemeslode izskatās no augšas?

Jo Zeme no ievērojama augstuma tiešām atgādina miltu putras un ūdenssiļu mozaīku. Ja šai pašā māla plāksnītē teikts, ka kādas durvis runājušas kā dzīvs cilvēks, tad mums pat nedomājot ir skaidrs, ka runa ir par skaļruni. Un astotā plāksnīte stāsta, ka Enkidu, kurš it kā esot redzējis Zemi no ievērojama augstuma, mirst no kādas noslēpumainas slimības, tik noslēpumainas, ka Gilgamešs jautā, vai tikai viņu nav skārusi kāda debesu zvēra indīgā dvaša. No kurienes Gilgamešam radusies tāda nojauta, ka debesu zvēra dvaša varētu izraisīt nāvējošu un neizdziedināmu slimību?

Devītajā plāksnītē stāstīts, kā Gilgamešs apraud sava drauga Enkidu nāvi un nolemj doties tālā ceļā pie dieviem, jo viņa prātam nedod mieru doma, ka viņš varētu mirt no tās pašas slimības, no kuras nomira Enkidu. Plāksnītē teikts, ka Gilgamešs nonācis pie diviem kalniem, kas turējuši debesis, un ka starp šiem kalniem pletušies Saules vārti. Pie Saules vārtiem viņš sastapis milžus, kuri pēc garākas sarunas palaiduši Gilgamešu tālāk, jo viņš pats taču bija par divām trešdaļām dievs. Beidzot Gilgamešs atrada dievu dārzu, aiz kura pletās bezgalīga jūra. Divreiz dievi brīdināja Gilgamešu viņa ceļā: "Gilgamcš, uz kurieni tu dodies? Nemirstību, ko tu meklē, tu neatradīsi. Kad dievi radīja cilvēku, viņi cilvēkam nāvi noteica, nemirstību viņi atstāja sev pašiem."

Gilgamešs neļāvās ietekmēties; par katru cenu viņam bija jāuzmeklē Utnapišti, cilvēku ciltstēvs.

Taču Utnapišti dzīvoja viņpus plašās jūras; uz turieni nebija ceļa un, izņemot Saules dievu, uz turieni nedevās neviens kuģis. Neraugoties uz visdažādākajām briesmām, Gilgamešs šķērsoja jūru, un vienpadsmitā plāksnīte jau vēsta par viņa tikšanos ar Utnapišti.

Gilgamešs redzēja, ka cilvēku ciltstēvs pēc auguma nebija lielāks un plecīgāks par viņu pašu, un viņam likās, ka viņi ir viens otram līdzīgi, kā tēvs un dēls. Utnapišti stāstīja Gilgamcšam par savu pagātni, dīvainā kārtā pirmajā personā.

Par lielu pārsteigumu mēs no Utnapišti dzirdam precīzu grēku plūdu tēlojumu; viņš stāsta, ka dievi viņu brīdinājuši par draudošajiem plūdiem un likuši būvēt barku, lai glābtu sievietes un bērnus, savus radiniekus un ikvienas nozares amatniekus. Negaisa, tumsas, virsū nākošo plūdu un ārpus barkas atstāto cilvēku izmisuma tēlojums vēl šodien nav zaudējis savu iedarbības spēku. Arī šeit, līdzīgi kā Bībeles Noasa vēstījumā, mēs dzirdam stāstījumu par kraukli un balodi, kas tika palaisti gaisā un kā beidzot, kad ūdens līmenis nokritās, barka atradās kalna galā. Paralēles par grēku plūdiem eposā par Gilgamešu un Bībelē ir nepārprotamas, tās neapstrīd arī neviens pētnieks. Šajās paralēlēs fascinē tas, ka mums ir darīšana ar citām zīmēm un citiem "dieviem".

Ja grēku plūdu apraksts Bībelē nav ar pirmo roku rakstīts, tad Utnapišti stāstījums pirmajā personā norāda uz to, ka eposā par Gilgamešu pie vārda ir ticis kāds, kas to pats ir pārdzīvojis, kāds aculiecinieks.

Tas, ka senos laikos pirms vairākiem tūkstošiem gadu Austrumu zemēs notikuši katastrofāli plūdi, ir viennozīmīgi pierādīts. Senajos babiloniešu ķīļu rakstos ir ļoti precīzi pasacīts, kur īstenībā meklējamas barkas atliekas; Ararata dienvidu pusē tika atrasti trīs koka gabali, kas varbūt norāda uz šķirsta piestāšanas vietu. Starp citu, izredzes atrast domājams no koka būvētā kuģa atliekas, kas pirms vairāk nekā 6000 gadiem pārcieta plūdus, ir ārkārtīgi niecīgas.

Eposā par Gilgamešu nav rodami tikai vissenākie vēstījumi, tur ir arī utopiski tēlojumi, ko nevarētu

būt izgudrojuši tālaika visattīstītākie prāti un vēl jo mazāk tos varētu būt sadzejojuši tulkotāji un pārrakstītāji, kas gadsimtu gaitā gājuši pāri šīm unikālajām rindām. Jo tēlojumi satur faktus, kuriem, šodienas acīm raugoties, Gilgameša eposa autoriem vajadzēja būt zināmiem.

Varbūt citādāka jautājuma nostādne ienesīs mazliet gaismas šai tumsā? Vai varētu būt iespējams, ka Gilgameša eposa notikumi risinājušies nevis Austrumos, bet gan Tiavanakas rajonā? Vai varētu būt noticis tā, ka Gilgameša pēcteči ieradās no Dienvidamerikas un paņēma līdzi eposu? Apstiprinoša atbilde izskaidrotu jūras šķērsošanu un reizē arī šumeru parādīšanos, jo, kā zināms, visi vēlākie Babilonijas darbi aizvien no jauna atgriežas pie šumeriem. Bez šaubām ēģiptiešu faraoniem piederēja bibliotēkas, kurās tika savākti, uzglabāti, mācīti, apgūti un pārrakstīti senie noslēpumi. Mozus, kā mēs jau zinām, uzauga ēģiptiešu galmā, protams, arī viņam bija pieejamas reprezentablās bibliotēku telpas. Mozus bija vērīgs un mācīts kungs, viņš noteikti arī pats ir uzrakstījis piecas savas grāmatas, lai gan līdz šim vēl nav zināms, kādā valodā tas tika izdarīts.

Izvirzīsim hipotēzi, ka eposs par Gilgamešu no šumeriem ar asīriešu un babiloniešu starpniecību nonāca Ēģiptē, kur to atrada jaunais Mozus un izmantoja saviem mērķiem. Tādā gadījumā īstais ir nevis Bībeles, bet gan šumeru grēku plūdu tēlojums…

Vai šādu jautājumu nedrīkst uzdot? Mums šķiet, ka aizvēstures pētniecības klasiskā metode ir uzsēdusies uz sēkļa un tāpēc nevar nonākt pie pareiziem un neatspēkojamiem rezultātiem. Tā ir pārāk piesaistīta savam domāšanas modelim, kur neatliek vieta fantāzijai un prātojumiem, kas jau paši no sevis var novest pie radoša impulsa. Viena otra Seno Austrumu pētnieciskā aktivitāte piedzīvoja neveiksmi sakarā ar to, ka Bībeli uzskatīja par neaizskaramu un svētu, jo, pastāvot šādam tabu, pētnieki neuzdrīkstējās uzdot jautājumus un izsacīt šaubas. Šādi it kā izglītoti zinātnieki vēl 19. un 20. gadsimtā atradās gadu tūkstošu vecu maldu varā — un atpakaļceļš nozīmētu apšaubīt daļu no Bībeles patiesībām.

Pie tam pat ļoti ticīgam kristietim būtu jāsaprot, ka daži Vecajā Derībā minētie notikumi tiešām nav savienojami ar visžēlīga, visvarena un visur esoša Dieva būtību. Tieši tam, kurš grib saglabāt Bībeles tēzes neaizskaramas, vajag vai vajadzētu būt ieinteresētam noskaidrot, kas bija tas, kas senatnē audzināja cilvēkus, kas deva tiem likumus par sabiedrības kopdzīvi un higiēnu, un kas iznīcināja pagrimušos.

Kad mēs tā domājam un jautājam, mēs neesam bezdievji. Mēs esam stingri pārliecināti, ka tad, kad būs gūta patiesa un pārliecinoša atbilde uz pēdējo jautājumu par mūsu pagātni, neaptveramajā bezgalībā paliks kaut kas, ko mēs varēsim saukt vārdā "Dievs", tāpēc ka tam mums vienkārši nav cita labāka vārda.

Taču hipotēze par to, ka visuvarenajam Dievam, lai pārvietotos, bija nepieciešami mehānismi ar riteņiem un spārniem, ka viņš pārojies ar primitīvajiem cilvēkiem un ka nedrīkstēja ļaut krist savai maskai, ir un paliek nepiedienīga un pretencioza, kamēr tai nav nekādu pierādījumu. Teologu atbilde, ka Dievs ir visugudrs, un mēs nespējam saprast, kādā veidā viņš parādās un dara savu tautu pazemīgu, nav adekvāta mūsu jautājuma nostādnei un tāpēc ir neapmierinoša. Viņi vēlētos pievērt acis arī uz jaunajām realitātēm. Bet nākotne dienu no dienas krimt mūsu pagātni. Apmēram divpadsmit gadu laikā pirmie cilvēki nosēdīsics uz Marsa. Ja tur atradīsies kaut viena vienīga aizvēsturiska, sen pamesta celtne, kaut viens vienīgs uz kādreizēju intelektu norādošs priekšmets, kāds vēl saskatāms klinšu zīmējums, tad šie atradumi saliks jautājuma zīmes uz mūsu reliģijām un juku jukām samudžinās mūsu pagātni. Viens vienīgs atklājums var izraisīt veselu revolūciju un nopietnas reformas cilvēces vēsturē.

Vai nenovēršamās konfrontācijas ar nākotni priekšā nebūtu prātīgāk atcerēties savu pagātni, pieejot tai ar jaunu, fantāzijas pilnu domāšanu? Aizgājuši tālu projām no savas pagātnes, būdami skeptiski, mēs vairs nevaram atļauties būt lētticīgi. Katra reliģija ietver sevī kādu mītu par savu dievu, tā ļauj domāt un ticēt tikai šā mīla ietvaros. Tikmēr līdz ar kosmisko laikmetu mums aizvien vairāk tuvojas garīguma Pastarā liesa. Teoloģijas mākoņiem jāpazūd, jāizšķīst kā miglas skrandām. Līdz ar izšķirošo soli kosmosā mums jāatzīst, ka nav divu miljonu dievu, nav 20 000 sektu vai desmit lielu reliģiju, bet gan tikai viena vienīga.

Varbūt der pateikt dažus vārdus par "patiesību". Kādas reliģijas pārliecināts piekritējs uzskata, ka

"patiesība" pieder viņam. Tas attiecas ne tikai uz kristiešiem, bet tikpat lielā mērā arī uz citu lielu un mazu reliģisku kopu locekļiem. Tcosofi, teologi un filozofi ir pārdomājuši savas mācības un savu skolotāju mācības, viņi ir pārliecināti, ka atraduši "patiesību". Protams, katrai reliģijai ir sava vēsture, savi atbilstoši solījumi, ko devis attiecīgais dievs, savi nolīgumi ar šo dievu, ko pavēstījuši pravieši un viņu gudrie skolotāji…

"Patiesības" pierādījumi vienmēr izriet no pašas reliģijas pamatiem. Rezultāts ir sasaistīta domāšana, jo tā domāt un ticēt mēs bijām audzināti kopš bērnības. Galu galā veselas paaudzes ir dzīvojušas un turpina dzīvot ar pārliecību, ka "patiesība" pieder viņiem.

Mēs esam mazliet kritiskāki, jo domājam, ka "patiesību" nevar iegūt. Labākajā gadījumā tai var ticēt.

Kurš patiešām meklē patiesību, tas to nevar un nedrīkst darīt tikai savas reliģijas ietvaros. Vai citādi tās nebūtu augstas ambīcijas, kurām kūmās stāv negodīgums? Kas galu galā ir dzīves mērķis un jēga? Ticēt "patiesībai" vai to meklēt? Ja arī varam arheoloģiski pierādīt Vecajā Derībā minētos faktus Divupē, tad vēl joprojām šie dokumentāli pamatotie fakti nav pierādījums "patiesībai" par sastopamajām reliģijām. Ja kaut kur tiek atraktas aizvēsturiskas pilsētas, ciemi, akas vai raksti, tie apliecina, ka šīs tautas leģendas ir patiesas. Ar to netiek noskaidrots, vai šīs tautas dievs bijis vienīgi dievs (un ne astronauts).

Izrakumi visā pasaulē pierāda, ka leģendas atbilst faktiem. Bet vai, piemēram, pamatojoties uz izrakumiem Peru, varētu pierunāt kādu kristieti atzīt par īsto pirmsinku kultūras dievu? Mums pavisam vienkārši šķiet, ka viss ir mīts vai kādas tautas izdzīvota vēsture. Nekas vairāk. Bet tas, kā mums šķiet, ir ļoti daudz.

Tātad, kurš patiešām meklē patiesību, tas nevar noraidīt jaunus un pārdrošus aspektus tikai tāpēc, ka tie neiederas viņa domāšanas (vai ticības) shēmā.

Tā kā pirms 100 gadiem jautājums par kosmiskajiem lidojumiem nepastāvēja, mūsu tēvi un vectēvi neprātoja par to, vai mūsu senčus nav apmeklējuši viesi no Visuma. Iedomāsimies drausmīgo, bet diemžēl iespējamo varbūtību, ka mūsu šodienas civilizācija tikusi pilnīgi iznīcināta kodolkarā. Pēc 5000 gadiem arheologi bijušajā Ņujorkā atradīs sabrukušās Brīvības statujas fragmentus. Vadoties pēc šodienas domāšanas shēmas, viņiem vajadzētu apgalvot, ka runa ir par nezināmu dievību, acīmredzot par uguns dievieti (lāpas dēļ), vai Saules dievieti (spriežot pēc stariem ap statujas galvu). Par to, ka tā ir vienkārši figūra, neuzdrīkstētos (paliekot pie šodienas domāšanas shēmas) pat ieminēties.

Ar ticības baušļiem vairs nav iespējams aizšķērsot ceļu uz pagātni. Ja gribam uzsākt grūtos patiesības meklējumus, mums jāsaņem dūša un jāpamet sliedes, pa kurām līdz šim virzījusies mūsu domāšana, jāapšauba vispirms tas, ko pieņēmām par īstu un patiesu. Vai varam vēl atļauties aizvērt acis un aizbāzt ausis tāpēc, ka jaunajām idejām jābūt ķecerīgām un neprātīgām?

Doma par nosēšanos uz Mēness pirms 70 gadiem, starp citu, arī bija pilnīgi neprātīga.

6. NODAĻA Debesu rati pār Indiju. Ūdeņraža bumbas eksplozija senatnē. NLO senajā zemē pie Nīlas. Par faraonu nemirstību. Visur sastopamie ugunsrati. Laika kapsula nākotnei.

Pēc mūsu līdzšinējām piezīmēm un novērojumiem senatnē ir bijušas dažādas lietas, kādas pēc vispārpieņemtajiem priekšstatiem tur nedrīkstēja būt. Taču mūsu kolekcionāru gars nekādā ziņā vēl nav izsmelts ar savākto atradumu kaudzēm.

Vēl taču arī eskimosu mitoloģija vēsta, ka viņu pirmās ciltis uz ziemeļiem nogādājuši "dievi" ar dzelzs spārniem! Senākie indiāņu mīti stāsta par kādu pērkona putnu, kas atnesis tiem uguni un auglību. Un visbeidzot maiju mitoloģija vēsta, ka viņu "dievi" zinājuši visu: viņi pazinuši izplatījumu, visas četras dehesu puses un zinājuši pat, ka Zeme ir apaļa.

Ko eskimosi fantazē par metāla putniem? Kāpēc indiāņi stāsta par pērkona putnu? No kurienes maiju priekšteči zināja, ka Zeme ir apaļa?

Maiji bija gudri, viņiem bija augsti attīstīta kultūra. Tie ir atstājuši ne tikai teiksmainu kalendāru — mums ir novēlēti arī neticami rēķini. Viņiem bijis pazīstams Veneras gads ar 584 dienām un par Zemes gada garumu tie uzdevuši 365,2420 dienas. (Šodien precīzi aprēķināts, ka tas ir 365,2422 dienas!)

Maijiem ir aprēķini līdz 64 miljoniem gadu. Jaunākie uzraksti satur rēķinu vienības, kas iespējams attiecas pat uz 400 miljoniem gadu. Slaveno Veneras vienādojumu ļoti iespējams, ka varēja būt veikušas elektroniskās smadzenes. Katrā ziņā grūti aptvert, ka to veikusi džungļos dzīvojoša tauta! Maiju Veneras vienādojums izskatās šādi: Colkinā ir 260, Zemes gadā 365 un Veneras gadā 584 dienas. Šajos skaitļos paslēpta pārsteidzoša dalīšanas iespēja: 365 dalās piecreiz ar 73, 584 — astoņas reizes. Neticamā formula izskatās šādi:

Augšā un nākošajā Ipp.: tikai trīs maiju rokraksti pārdzīvoja spāņu posta darbus. Šodien mēs izprotam maiju astronomiju un maiju matemātiku — pārējais mums ir mīkla.

(Mēness) 20 x 13 x 2 x 73 = 260 x 2 x 73 = 37960 (Saule) 8 x 13 x 5 x 73 = 104 x 5 x 73 = 37960 ļ (Venera) 5x13x8x73 = 65 x 8 x 73 = 37960 Tātad pēc 37 960 dienām visi cikli sakrīt. Mitoloģija apgalvoja, ka tad "dievi" nākšot uz lielo "atpūtas laukumu".

Inku priekšteču mītos par dieviem stāstīts, ka zvaigznes ir apdzīvotas un ka "dievi" nolaidušies pie

viņiem no Plejādēm. Gan šumeru, gan asīriešu, kā arī babiloniešu un ēģiptiešu ķīļu rakstos attēlota viena un tā pati situācija: "dievi" atlidoja no zvaigznēm un atgriezās tur atpakaļ, viņi ieradās ar ugunskuģiem vai lidojošām barkām, tiem bija briesmīgi ieroči un atsevišķiem cilvēkiem viņi solīja nemirstību.

Tas ir pilnīgi saprotami, ka senās tautas meklēja savus dievus debesīs, kā arī tas, ka cilvēki ļāva vaļu savai fantāzijai, lai krāšņi attēlotu šo neaptveramo parādību burvīgumu. To visu akceptējot, tomēr paliek vēl pārāk daudz neskaidrību. No kurienes, teiksim, "Mahābhāratas" hronists zinājis, ka var būt tāds ierocis, kas spēj sodīt zemi ar divpadsmit sausuma gadiem, kas ir pietiekami spēcīgs, lai nogalinātu augli vēl mātes miesās? Senindiešu eposs "Mahābhārata" ir apjomīgāks par Bībeli un, pat ļoti piesardzīgi vērtējot, pamatā 5000 gadu vecs. Ir vērts palasīt šo eposu jaunā skatījumā.

Mēs jau gandrīz vai nebrīnāmies, kad "Rāmājanā" uzzinām, ka vimānas, respektīvi lidojošās mašīnas, ar dzīvsudraba un liela dzinējspēka palīdzību lidojušas iespaidīgos augstumos. Vimānas varējušas veikt bezgalīgus attālumus no lejas uz augšu un no augšas uz leju, kā arī uz sāniem. Apskaužami vadāmi braucamrīki! Citāts no N. Data (Anglija, 1891.) tulkojuma: "Pēc Rāmas pavēles brīnumainie rati ar apdullinošu troksni pacēlās un nozuda mākoņa kalnā…"

Neatstāsim bez ievērības tok ka runa atkal nav tikai par lidojošu objektu, bet ka hronists no jauna piemin apdullinošo troksni. Citēsim kādu citu vietu no "Mahābhāratas": "Bhīma virnāna lidoja uz milzīga stara saules spožumā un tā radīja troksni, kas līdzinājās pērkona dārdiem." (K. Rojs, 1889.)

Arī fantāzijai ir vajadzīgs pamats. Kā hronists var attēlot kaut ko tādu, kas prasa zināmu priekšstatu par raķetēm, kā arī to, ka šāds braucamrīks var lidot uz stara un radīt pērkonam līdzīgu troksni?

"Samsaptākabadhā" parādīta atšķirība starp lidojošajiem ratiem un tiem, kas nelido. "Mahābhāratas" pirmā grāmata stāsta par jaunavas Kuntī intīmo dzīvi, kuru ne tikai apciemojis Saules dievs, bet viņa no tā dabūjusi arī dēlu, kas esot bijis mirdzošs kā saule. Tā kā Kuntī — jau toreiz! — baidījās, ka nokļūs negodā, viņa ielika bērnu groziņā un ar visu to palaida upē pa straumi. Krietnais vīrs Adhirata izzvejoja grozu ar bērnu no upes un paņēma bērnu pie sevis audzināšanā.

Nebūtu vērts pieminēt šo gadījumu, ja tam nebūtu tik acīmredzama līdzība ar Mozus dzīves stāstu!

Un aizvien no jauna nepārprotams ir mājiens uz to, ka "dievi" ir apaugļojuši cilvēkus. Līdzīgi kā Gilgamešs, arī Ardžuna, "Mahābhāratas" varonis, dodas tālā ceļā, lai uzmeklētu dievus un izlūgtos no tiem ieročus. Un kad Ardžuna, pārcietis visdažādākās briesmas, atrod dievu mājokli, viņu sagaida pats debesu valdnieks Indra ar savu sievu Sačī, pie tam nevis kaut kur, bet gan debesu kaujas ratos, un viņi ielūdz Ardžunu aizlidot kopā ar tiem debesīs.

"Mahābhāratā" sastopami tik precīzi skaitļi, ka rodas iespaids, ka autoram bijis absolūti precīzs priekšstats par to, ko viņš rakstījis. Ar šausmām viņš attēlo ieroci, kas var iznīcināt visus karotājus, kaut arī tiem bija bruņas: ja karotāji pietiekami savlaicīgi uzzināja, ka pielietots šis ierocis, viņi norāva no sevis visas metāla lietas, salēca upēs un kārtīgi nomazgāja sevi un visas lietas, kurām bija pieskārušies.

Ne bez iemesla, jo autors zināja, ka šī ieroča iedarbības rezultātā izkrita mati un no rokām un kājām nogāja nagi. Viss dzīvais, žēlojas autors, kļuva bāls un nespēcīgs.

Astotajā grāmatā mēs atkal tiekamies ar Indru viņa mirdzošajos debesu ratos: no visiem cilvēkiem viņš izvēlējies Judhišthiru, kurš vienīgais savā mirstīgajā apvalkā drīkst ieiet debesīs. Arī šeit nevar nepamanīt paralēles ar vēstījumu par Ēnošu un Eliju. Šajā pašā grāmatā (kas varbūt ir pirmais ūdeņraža bumbas sprādziena apraksts) teikts, ka Gurkha no varenas vimānas borta raidījis vienu vienīgu šāviņu uz pilsētu. Aprakstā lietoti vārdi, kādi mums palikuši atmiņā no aculiecinieku stāstītā, kad Bikini atolā lika uzspridzināta pirmā ūdeņraža bumba: gaisā pacēlušies balli, kvēlojoši dūmi, desmittūkstoš reižu spožāki par sauli, un pārvērtuši pilsētu pelnos. Kad Gurkha atkal piezemējies, viņa braucamrīks līdzinājies spīdošam antimona klucim. Un filozofiem jāturas pie tā, ko vēsta "Mahābhārata", — ka laiks ir Visuma sēkla…

Arī tibetiešu grāmatās "Tantjua" un "Kantjua" pieminētas aizvēstures lidojošās mašīnas, ko tie sauc par "pērlēm pie debesīm". Abās grāmatās nepārprotami uzsvērts, ka šīs zināšanas ir slepenas un nav domātas atklātībai. "Samaranganā Sutradharā" ir veselas nodaļas, kurās raksturoti gaisa kuģi, no kuru pakaļgala sprēgāja uguns un dzīvsudrabs.

Ar vārdu "uguns" senajos rakstos nav domāta degoša uguns, jo, kopā ņemot, var saskaitīt kādus 40 dažādus "uguns" veidus, kas galvenokārt attiecas uz elektriskām un magnētiskām parādībām. Mums ir grūti noticēt, ka senās tautas zinājušas, ka no smagajiem metāliem var iegūt enerģiju un arī to, kā tas izdarāms.

Nedrīkst arī visu vienkāršot un uzskatīt senos sanskrita tekstus vienkārši par mītiem. Šeit citēto seno rakstu milzīgais apjoms ļauj gandrīz par pārliecību kļūt pieņēmumam, ka senos laikos cilvēki sastapušies ar lidojošiem "dieviem". Ar veco, līdz šim pārbaudīto metodi "tas nevar būt… tā ir kļūda tulkojumā… tie ir autoru vai pārrakstītāju fantāzijas pilnie pārspīlējumi" mēs vairs tālāk netiksim. Biezoknī, kas slēpj mūsu pagātni, jāienes gaisma, ko var paveikt jaunas domāšanas shēmas, kas balstās uz mūsu laikmeta tehniskajām zināšanām. Tāpat kā jānoskaidro kosmisko kuģu fenomens sirmā senatnē, tā arī bieži aprakstītie briesmīgie ieroči, ko dievi vismaz vienreiz izmantojuši, gaida pamatotu izskaidrojumu. Rindas no "Mahābhāratas" liek mums padomāt: "Bija tā, it kā elementi būtu palaisti brīvībā. Saule griezās pa riņķi. Ieroča svelmes apdedzināta, zeme tvīka kā drudzī. Ziloņi bija no karstuma apsviluši un mežonīgi skraidīja šurp un turp, meklēdami patvērumu no briesmīgā spēka. Ūdens uzkarsa, dzīvnieki gāja bojā, ienaidnieks tika nopļauts gar zemi un trakojošās liesmas lika kokiem gāzties rindām vien kā meža ugunsgrēkā. Ziloņi mežonīgi auroja un plašā lokā nokrita zemē beigti. Zirgi un kaujas rati sadega, izskatījās kā pēc ugunsgrēka. Tika iznīcināti

tūkstošiem ratu, un tad pār jūru nolaidās dziļš klusums. Sāka pūst vējš, un zeme izgaismojās. Acīm pavērās drausmīgs skats. Kritušo līķi briesmīgajā karstumā bija tā izkropļoti, ka tie vairs neizskatījās pēc cilvēkiem. Nekad līdz tam mēs nebijām redzējuši tik baismīgu ieroci un nekad līdz tam mēs par tādu ieroci nebijām dzirdējuši." (K. Rojs, Drona Parva 1889.)

Tie, kas šoreiz bija izdzīvojuši, teikts tālāk, peldējās, mazgāja savas bruņas un ieročus, jo visu bija pārklājusi nāvējošā "dievu" elpa. Bet kā bija sacīts eposā par Gilgamešu? "Varbūt tevi skārusi debesu zvēra indīgā dvaša?"

Alberto Tulli, kādreizējais Vatikāna muzeja Ēģiptes nodaļas vadītājs, atrada teksta fragmentu no Tutmcsa III valdīšanas laika, kurš dzīvoja ap 1500. gadu pirms Kristus. Tur teikts, ka rakstveži redzējuši no debesīm nākam ugunīgu lodi, kuras elpai bijusi nelaba smaka; Tutmess un viņa karavīri vērojuši šo skatu, līdz ugunīgā lode dienvidu pusē atkal pacēlusies debesīs un nozudusi skatienam.

Visi citētie teksti ir radušies vairākus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Autori dzīvojuši dažādos kontinentos, tiem bijušas dažādas kultūras un reliģijas. Ziņnešu taču nebija, dienas kārtībā nebija starpkontinentālu ceļojumu. Taču nostāsti nāk no visām četrām debesu pusēm un no neskaitāmiem avotiem, kas stāsta gandrīz vienu un to pašu. Vai autoru smadzenēs fantāzija darbojusies vienā virzienā?

Vai viņus visus vienā veidā kā kādas mānijas pārņemtus vajājuši vieni un tie paši fenomeni? Nav iespējams un iedomājams, ka "Mahābhāratas", Bībeles, eposa par Gilgamešu, eskimosu, indiāņu, ziemeļu tautu, tibetiešu un daudzu, daudzu citu avotu hronisti nejauši un bez jebkāda iemesla stāstītu vienus un tos pašus notikumus par lidojošiem "dieviem", par dīvainiem debesu braucamrīkiem un ar šīm parādībām saistītām briesmīgām katastrofām. Neviena fantāzija tādā veidā nevarētu darboties visapkārt pasaulei. Šie gandrīz vai identiskā formā uzrakstītie vēstījumi var būt radušies tikai no faktiem, tātad no senatnes notikumiem: uzrakstīts tika tas, kas bija redzams. Ja arī — un šai lietā nezin vai kas ir mainījies — sirmās senatnes reportiera fantāzija šos aprakstus pārāk uzpūtuši, šo aprakstu centrā — tāpat kā šodien — paliek fakts, kāds precīzi attēlots notikums. Un tas nevarētu būt izdomāts tik daudzās vietās tik dažādos laikos.

Uzkonstruēsim kādu piemēru: Āfrikas krūmājos pirmo reizi nolaižas helikopters. Neviens iezemietis nekad nav redzējis šādu mašīnu. Ar apdullinošu troksni helikopters nosēžas klajumā; piloti kaujas ietērpos un ķiverēs ar mašīnpistolēm rokās izlec no lidaparāta. Mežonis savā gurnu apsējā samulsis stāv nepazīstamo "dievu" priekšā pie šī rīka, kas nobraucis no debesīm.

Mežonim vienatnē jāmēģina aptvert šo parādību. Citiem, kas nebija klāt, viņš stāstīs, ko redzējis: putnu, debesu braucamrīku, kas taisīja troksni un nelabi smirdēja, būtnes, kurām bija balta āda, ieročus, kas spļāva uguni… Brīnumainais apmeklējums tiks saglabāts uz visiem laikiem, pārmantots no paaudzes uz paaudzi. Kad tēvs to stāstīs savam dēlam, debesu putas, protams, nekļūs mazāks, būtnes, kas no tā izkāpa, k|ūs aizvien dīvainākas, lieliskākas un varenākas. Šis un tas tiks piedzejots klāt. Taču priekšnoteikums brīnumainajam stāstam bija helikoptera efektīgā piezemēšanās: helikopters nolaidās klajumā starp krūmiem, un no tā izrāpās piloti. No šī brīža šis notikums dzīvo cilts mitoloģijā.

Ir lietas, ko nav iespējams izgudrot. Mēs arī nemeklētu savā aizvēsturē kosmiskos lidojumus un to lieciniekus, ja par to būtu minēts divās vai trijās senās grāmatās. Taču, ja tiešām gandrīz visi seno tautu teksti visā pasaulē stāsta vienu un to pašu, mums jāmēģina noskaidrot tajos paslēptā objektīvā patiesība.

"Cilvēka bēras, tu dzīvo pretspriedzīgas un nepadevīgas cilts vidū: tiem ir acis, lai redzētu, bet tie neredz, tiem ir ausis, lai dzirdētu, bet tie nedzird, jo tie ir nepielaidīga, nepakļāvīga un pretestīga cilts."

(Ecckiēla 1^2:2) Mēs zinām, ka visiem šumeru dieviem atbilda kāda zvaigzne. Mardukam (Marsam), visaugstākajam no dieviem, bijusi statuja no tīra zelta, kas svērusi 800 talcntus; tas atbilst, ja var ticēt Hērodotam, 24 000 kilogramiem tīra zelta. Ninurta (Sīriuss) bija Visuma tiesnesis, kas lēma par mirstīgajiem cilvēkiem. Ir atrastas plāksnītes ķīļu rakstā, kurās šumeri vēršas pie Marsa, pie Sīriusa un pie Plejādēm. Šumeru himnās un lūgsnās aizvien tiek pieminēti dievu ieroči, kuru forma un iedarbība tam laikam varētu likties

absolūti bezjēdzīga. Kādā slavas dziesmā, kas veltīta pērkona un viesuļvētras dievam Martu, attēlots, ka viņš licis līt ugunij un iznīcinājis savus ienaidniekus ar mirdzošu zibeni. Par dievieti Inannu teikts, ka tā paceļas debesīs un izstaro briesmīgu, apžilbinošu gaismu un iznīcina ienaidnieku mājas. Ir atrasti zīmējumi un pat kāda mājokļa modelis, kura detaļas ļoti atgādina atombunkuru: apaļš, ar biezām sienām un tikai ar vienu dīvaini ierāmētu atveri. No šī paša laika, apmēram 3000 gadus pirms Kristus dzimšanas, arheologi atrada pajūgu ar ratiem un braucēju, turklāt vēl arī divus cīkstoņus — tas viss bija perfekti un tīri atveidots. Ir pierādīts, ka šumeriem bijusi augsti attīstīta amatnieku māksla. Kādēļ viņi modelējuši masīvu un rupju "bunkuru", ja citos izrakumos Babilonā un Urūkā dienas gaismu no jauna ieraudzījuši nesalīdzināmi smalkāki izstrādājumi? Tikai pēc ilgāka laika 150 kilometru attālumā uz dienvidiem no Bagdādes Nipurā atrasta vesela šumeru bibliotēka, kas sastāv no 60 000 aprakstītām māla pāksnītēm.

Katrā plāksnītē ir iegravētas sešas slejas, un tā mūsu rokās ir vissenākais grēku plūdu apraksts. Plāksnītēs minētas piecas pirmsplūdu laika pilsētas: Eridu, Badtibira, Laraka, Sitpara un Šu rupaka. Divas no šim pilsētām vel līdz šim nav atrastas. Šajās vissenākajās līdz šodienai atšifrētajās plāksnītēs šumeru Noass tiek saukts par Ziusudru; viņš dzīvojis Šurupakā un tur arī būvējis savu šķirstu. Nu mūsu rokās ir viens vēl senāks grēku plūdu apraksts nekā eposā par Gilgamešu attēlotais. Neviens nezina, vai jauni atradumi nenesīs mums vēl senākus šī notikuma aprakstus.

Seno kultūru cilvēki, šķiet, bijuši kā apsēsti ar ideju par nemirstību un atdzimšanu. Kalpi un vergi acīmredzot brīvprātīgi likušies kapā blakus saviem kungiem: kādās no Šubatas kapenēm gulēja ne mazāk kā 70 skeleti, izkārtoti taisnās rindās. Bez mazākajām vardarbības pazīmēm viņi sēžot vai guļot, tērpušies savās krāšņākajās drānās bija gaidījuši nāvi, kas — varbūt indes iedarbības rezultātā — atnāca ātri un bez sāpēm. Viņi bija nesatricināmi pārliecināti, ka uzsāks jaunu dzīvi aizsaulē kopā ar saviem kungiem.

Kas gan iedzinis šo pagānu tautu cilvēku galvās domu par atkalatdzimšanu?

Ne mazāk mulsinoša ir ēģiptiešu dievu pasaule. Arī pie Nīlas dzīvojušo tautu senie raksti zina stāstīt par milzīgām būtnēm, kas barkās braukušas pa debesu jumu. Kādā ķīļu rakstā, kas veltīts Saules dievam Re, sacīts: "Tu iejaucies starp zvaigznēm un Mēnesi, tu velc Atona kuģi pa debesīm un zemi, tu valdi pār nenogurstoši riņķojošajām un ziemeļpolā nenorietošajām zvaigznēm."

Un šeit kāds uzraksts uz piramīdas: "Tu esi tas, kurš stāv saules kuģa priekšgala miljoniem gadu."

Kaut arī senie ēģiptieši bija augsta līmeņa ciparu meistari, joprojām šķiet dīvaini, ka viņi zvaigžņu un debesu kuģa sakarā runā par gadu miljoniem. Ko mums vēsta "Mahābhārata"? "Laiks ir Visuma sēkla."

Memfisā senēģiptiešu dievs Ptahs nodevis valdniekam divus priekšrakstus viņa valdīšanas jubileju atzīmēšanai, uzaicinot viņu svinēt šīs jubilejas sešas reizes 100 000 gadu garumā. Lieki pieminēt, ka Ptahs, pirms nodeva valdniekam šos priekšrakstus, ieradās mirdzošos Atona un Elektrona debesu ratos un pēc tam tajos atkal nozuda aiz horizonta. Idiu vēl šobaltdien virs durvīm un tempļiem redzami spārnotas Saules vai lidojoša piekūna atveidojumi, kas atbilst mūžības un mūžīgas dzīvošanas rakstu zīmēm. Nekur citur nav saglabājies tāds daudzums spārnotu dievu simboliku kā Ēģiptē. Šķiet, tas bija valdnieka Udima apbedījums, kurā atrada zelta kakla ķēdi un kāda pilnīgi nepazīstama dzīvnieka skeletu. No kurienes radies šis dzīvnieks? Kā izskaidrot, ka ēģiptieši jau 1. dinastijas valdīšanas laikā bija apguvuši decimālskaitļu sistēmu? Kā tik senos laikos varēja rasties tik augsti attīstīta civilizācija? Kur jau ēģiptiešu kultūras sākumposmā radušies bronzas un vara priekšmeti? Kurš bija tas, kas nodeva viņiem neaptveramās zināšanas matemātikā un jau gatavu rakstību?

Pirms pievērsīsimies dažām monumentālām celtnēm, kas arī uzdod mums neskaitāmus jautājumus, vēlreiz īss ieskats senos rakstos: No kurienes "Tūkstoš un vienas nakts" pasaku autoriem viņu pārsteidzošā ideju bagātība? Kā viņi nonāca līdz lampas aprakstam, no kuras pēc vēlēšanās varēja runāt burvis?

Kāda pārsteidzoša fantāzija izgudroja "Sczam, atveries!", kur patvērumu rada Ali Baba un 40

laupītāji? Šodien, protams, mūs šādas idejas vairs nepārsteidz, kad, piespiežot televizora slēdzi, mēs varam aplūkot runājošus attēlus. Un kopš katrā lielākā universālveikalā durvis atver fotoelementi, arī "Sczam, atveries!" mums vairs nav nekāda īpaša mīkla. Taču seno hronistu iztēles spējai vajadzēja būt vienkārši neiedomājamai, jo uz tās fona mūsdienu utopisko romānu autoru darbi izskatās pavisam nemākulīgi. Šķiet, ka senajiem stāstniekiem krājumā bijis kaut kas daļēji pazīstams, redzēts, piedzīvots, kas varēja rosināt viņu fantāziju!

Ir tādas seno kultūru teikas un leģendas, kas pagaidām vēl nedod mums stingrus pieturas punktus, lai par to rašanos varētu rast kādu pārliecinošu izskaidrojumu, taču, tuvāk ar tām iepazīstoties, zeme sāk līgoties zem kājām, un tās galīgi sajauc prātu.

Pats par sevi saprotams, arī islandiešu un seno norvēģu sacerējumi vēsta par "dieviem", kas braukā pa debesīm. Dievietei Frigai ir kalpone Gna. Ar zirgu, kas paceļas gaisā virs zemes un jūras, dieviete sūta savu kalponi uz dažādām pasaulēm. Senākās Edas "Dziesmā par Alvi" Zemei, Saulei, Mēnesim un Visumam katram doti dažādi nosaukumi, un pie tam cilvēku, "dievu", milžu un āsu skatījumā tie nosaukti atšķirīgi. Kā, dieva dēļ, sirmā senatnē cilvēki varēja nonākt pie atšķirīgiem uzskatiem par vienu un to pašu lietu, ja viņu redzes apvārsnis bija ļoti ierobežots?

Ja arī zinātnieks Sturlusons ziemeļu tautu un seno ģermāņu vēdas, teiksmas un dziesmas uzrakstījis tikai ap 1200. gadu pēc Kristus dzimšanas, tās tomēr ir dažus tūkstošus gadu vecas. Ļoti bieži šajos rakstu pieminekļos kā Zemes simbols figurē ripa vai lode. Tas ir pietiekami dīvaini, kā arī tas, ka Tors, augstākais no dieviem, vienmēr attēlots ar veseri rokā. Profesors Kīns aizstāv uzskatu, ka vārds "veseris" nozīmē "akmens", ka tas nāk no akmens laikmeta un tikai vēlākos laikos ticis aizvietots ar bronzas vai dzelzs veseri. Saskaņā ar to Toram un viņa vesera simbolam vajadzēja būt ļoti veciem, un to pirmsākumi iespējams meklējami akmens laikmetā. Starp citu, vārdam "Tors" indiešu vēdās (sanskritā) atbilst "Tanayitnu", ko varētu tulkot ar vārdu "pērkons". Ziemeļzemju Tors, dievu dievs, ir ģermāņu vānu pavēlnieks, vānu, kas dara nestabilu gaisa telpu.

Diskusijā, kurā mēs ienestu pilnīgi jaunus aspektus jautājumā par pagātnes izpēti, varētu rasties iebildumi, ka nedrīkst taču visu to, kas pārmantotajās liecībās norāda uz dažādām debesu parādībām, viennozīmīgi uzskatīt par pierādījumu kosmiskajiem lidojumiem sirmā senatnē. Mēs to arī nedarām, mēs tikai norādām uz seno rakstu pasāžām, kurām līdzšinējā domāšanas modelī nebija vietas. Mēs tikai vēršam uzmanību uz tām, protams, nepatīkamajām vietām, kur minētas dažādas zinātniska rakstura lietas un procesi, par kuriem ne šo rakstu autoriem, ne tulkotājiem, ne arī pārrakstītājiem nevarēja būt nekādas nojausmas. Mēs uzreiz esam gatavi atzīt savus tulkojumus par kļūdainiem un kopijas par neprecīzām, ja tas viss, pilnā mērā akceptēts, iekļausies kādas reliģijas ietvaros. Pētnieka necienīgi ir kaut ko noliegt, ja traucē paša izstrādātais domāšanas modelis, vai pieņemt kaut ko tādu, kas nesaskan ar paša tēzēm. Kādu spēku iegūtu mūsu tēzes, ja faktu jaunais tulkojums tiktu veikts "kosmiskā redzējumā"!

Lai izveidotu kārtējo posmu mūsu tēžu ķēdē, nesen pie Nāves jūras atradušies rakstu ruļļi ar apokaliptisku un liturģisku tekstu fragmentiem. Abraāma un arī Mozus apokrifos atkal runa ir par debesu ratiem, kas spļauj uguni, kamēr etiopiešu vai slāvu Enoha grāmatā līdzīgu norādījumu nav.

"Aiz dzīvās būtnes es redzēju ratus, kuriem bija ugunīgi riteņi, un katrs ritenis visapkārt bija pilns ar acīm, un virs riteņiem bija tronis, un tas bija pārklāts ar uguni, kas plūda visapkārt tam." (Abraāma apokrifs 18:11 — 12) Pēc profesora Šolema interpretācijas, ebreju mistiķu troņi un rati aptuveni atbilst tam, ko hellēņu un agrīno kristiešu mistiķi attēlo kā pleromu (gaismas pārpilnību). Tā ir ievērības cienīga interpretācija, bet vai to var pieņemt kā zinātniski pierādītu? Vai drīkstam vienkārši pajautāt, kas tad notiktu, ja daži cilvēki patiešām būtu redzējuši šos atkal un atkal aprakstītos ugunsratus?

Kas īstenībā tik absolūti un pārliecinoši noliedz iespēju, ka vecajos tekstos domāti un attēloti reāli eksistējuši ugunsrati? Taču ne jau tikpat nodrāztais, cik nenoteiktais apgalvojums, ka senatnē nevarēja būt

nekādu ugunsratu! Tiem, kuriem mēs ar saviem jautājumiem esam likuši aptvert jaunās alternatīvas, šī nebūs cienīga atbilde. Galu galā, tas nebija nemaz tik sen, kad lietpratēji apgalvoja, ka akmeņi (meteorīti) no debesīm nevarot krist, jo debesīs neesot akmeņu… Vēl 19. gadsimtā matemātiķi bija aprēķinājuši, ka vilciens nevarēšot braukt ātrāk par 34 km/h, jo citādi no tā tikšot izspiests gaiss un pasažieri nosmakšot…

Nepilnus simts gadus atpakaļ tika "pierādīts", ka ^ priekšmets, kas smagāks par gaisu, nevar lidot…

Kādas cienījamas avīzes kritikā Voltera Salivana grāmata "Signāli no Visuma" pielīdzināta zinātniskajai fantastikai un konstatēts, ka, bez šaubām, arī vistālākajā nākotnē būšot neiespējami nokļūt līdz tālām zvaigznēm; arī ņemot vērā laika nobīdi vai pat astronautu "ziemas miegu" dziļi atdzesētā stāvoklī, neiedomājamie attālumi palikšot nepārvarami.

Cik labi, ka pagātnē vienmēr bijuši pietiekami drosmīgi un pret laikabiedru kritiku kurli fantasti! Bez tādiem šodien nebūtu visu pasauli aptveroša dzelzceļu tīkla, pa kuru traucas vilcieni ar ātrumu 200 km/h un pat ātrāk. (Ņemiet vērā: pie ātruma, kas pārsniegs 34 km/h, pasažieri aizies bojā…) Bez viņiem šodien nebūtu reaktīvo lidmašīnu, jo tās tā kā tā nokristu zemē. (Atcerieties: priekšmeti, kas smagāki par gaisu, nevar lidot…) Un visbeidzot — nebūtu Mēness raķešu. (Ņemiet vērā: cilvēks nevar atstāt savu planētu…)

Ak, bezgala daudz kā nebūtu bez šiem izdaudzinātajiem fantastiem!

Zināma daļa pētnieku gribētu palikt pie tā saucamās realitātes. Pie tam viņi pārāk viegli un pārāk labprāt aizmirst, ka šodienas realitāte vēl vakar varēja būt fantastu utopisks sapnis. Par vienu, nemaz tik neievērojamu, epohālo atklājumu daļu, kas šodien ir mūsu laika realitātes, varam pateikties nevis sistemātiskiem jautājumiem, bet gan laimīgai nejaušībai. Un daži no šiem atklājumiem ar zelta burtiem ierakstāmi "nopietnās fantastikas" vēsturē, jo šie fantasti ar savām drosmīgajām spekulācijām pārvarējuši bremzējošo neobjektivitāti. Bet viens ir skaidrs: nākotnes iespēju robežas ar katru dienu tuvinās. Hcinrihs Šlīmanis piegāja Homēra darbiem nevis kā pasakai, bet nopietni, un tādējādi atklāja Troju!

Mēs vēl pārāk maz zinām par savu pagātni, lai dotu par to galīgu spriedumu! Jauni atradumi var atrisināt nedzirdētus noslēpumus, aizvēsturisku ziņojumu lasīšana spēj nostādīt uz galvas visu realitāšu pasauli. Pie tam mums ir skaidrs, ka lielākā daļa seno grāmatu ir aizgājusi bojā. Dienvidamerikā esot bijis kāds raksts, kurā bijušas ietvertas ziņas par visām senatnes zinātnēm; 63. inku valdnieka Pahakuti IV valdīšanas laikā šie dokumenti tikuši iznīcināti. Aleksandrijas bibliotēkā glabājušies 500 000 zinātnieka Ptolomeja (Šotera) sējumu, kas saturējuši visas cilvēces mītus, teiksmas un nostāstus; bibliotēku daļēji izpostījuši romieši, atlikušo — pēc vairākiem gadsimtiem — kalifs Omārs lika sadedzināt.

Neiedomājami, ka neaizvietojami, vērtīgi manuskripti kalpoja par kurināmo Aleksandrijas publiskajām pirtīm!

Kas notika ar Jeruzalemes Tempļa bibliotēku? Kas notika ar Pcrgamona bibliotēku, kurā glabājušies 200 000 darbu? Kādi dārgumi un noslēpumi kopā ar vēstures, astronomijas un filozofijas grāmatām tika iznīcināti politisku iemeslu dēļ pēc Ķīnas valdnieka Šihuandi pavēles 214. gadā pirms mūsu ēras? Un nav iespējams pat iedomāties, kāda bagātība visās zinātņu nozarēs gāja bojā reliģiskā fanātisma rezultātā! Cik tūkstošus neatjaunojamu rakstu pieminekļu savā akli svētajā dedzībā lika sadedzināt mūki un misionāri Centrālamerikā?

Tas notika pirms simtiem un tūkstošiem gadu. Vai cilvēce tāpēc kļuvusi gudrāka? Pirms nedaudziem gadu desmitiem arī Hitlers lika dedzināt grāmatas publiskos laukumos, un vēl 1966. gadā tas pats notika Ķīnā Mao revolūcijas laikā. Paldies Dievam, šodien grāmatas vairs neeksistē vienā eksemplārā kā senajos laikos.

Vēl pieejamie teksti un rakstu fragmenti sniedz mums kādas nebūt zināšanas par sirmo senatni. Visos laikos tautu gudrākie prāti zinājuši, ka nākotne nesīs karus un revolūcijas, asinis un uguni. Zinādami to, varbūt tieši tādēļ šie gudrie paslēpa paaudžu mantotās gara vērtības no pūļa drošā vietā sava laikmeta majestātiskajās celtnēs, lai pasargātu tās no iespējamās iznīcināšanas. Varbūt viņi senos vēstījumus "paslēpuši" piramīdās, tempļos un statujās vai atstājuši tos šifrētā veidā, lai tic pārdzīvotu laikmetu vētras? Šī doma gan ir jāpārbauda, taču mūsdienās tālredzīgi cilvēki rīkojas tieši tā — nākotnes vārdā.

1965. gadā amerikāņi Ņujorkas zemē ieraka divas laika kapsulas, kas izgatavotas tā, lai līdz 6965. gadam spētu izturēt jebkurus, pat visneiedomājamākos pārbaudījumus un likstas, ko tām varētu sagādāt mūsu zemīte. Šajās laika kapsulās ievietotas ziņas, ko mēs gribam nodot nākošajām paaudzēm, lai kādreiz tic, kas pūlēsies izgaismot savu senču pagātnes tumsu, zinātu, kā esam dzīvojuši mēs. Kapsulas izgatavotas no metāla sakausējuma, kas cietāks par tēraudu; tās neskartas var pārciest pat atomcksploziju.

Bez ziņām par šodienu kapsulās ievietotas arī mūsdienu pilsētu, kuģu, automobiļu, lidmašīnu un raķešu fotogrāfijas, tur ir arī metālu un plastmasu, audumu un šķiedru paraugi; tās nodod ziņas mūsu pēcnācējiem par mūsu ikdienā lietojamiem priekšmetiem: monētām, darbarīkiem, tualetes piederumiem; tur ir veselas grāmatas par matemātikas, medicīnas, fizikas, bioloģijas un astronautikas zinātnēm, kas uzņemtas mikrofilmās. Un, lai šīm tālākajām civilizācijām nodrošinātu vēl pilnīgāku servisu, kapsulās ievietota lieliska atslēga, ar kuras palīdzību visu to, kas tur uzrakstīts un uzzīmēts, varētu pārtulkot nākotnes valodās.

Westinghouse-Electric inženieru grupai radās šī ideja uzdāvināt bagātīgi ekipētās kapsulas nākošajām paaudzēm. Džons Haringtons izgudroja ģeniālu atšifrēšanas sistēmu vēl nezināmām ģcncrācijām. Vājprātīgie? Fantasti? Mums šīs idejas realizācija šķiet aplaimojoša un nomierinoša: tātad ir šodien cilvēki, kas domā 5000 gadus uz priekšu! Tālās nākotnes arheologiem nebūs vieglāk kā mums.

Pēc atomkara neko vairs nenozīmēs pasaules milzīgākās bibliotēkas, un visi sasniegumi, ar kuriem mēs tā lepojamies, nebūs ne plika graša vērti, jo tic būs pazuduši, iznīcināti, sagrauti. Attaisnojot Ņujorkas inženieru fantāzijas lidojumu, jāsaka, ka nemaz nav vajadzīga atomkatastrofa, lai iznīcinātu pasauli: zemeslodes ass nobīde tikai par nedaudz grādiem izraisītu vēl nebijušus un neapturamus plūdus, tic katrā ziņā aprītu jebkuru rakstīto vārdu. Kurš būs tik augstprātīgs, lai apgalvotu, ka līdzīga doma kā tālredzīgajiem Ņujorkas inženieriem nevarēja ienākt prātā arī senatnes gudrajiem?

Neapstrīdams ir tas, ka ūdeņraža un atombumbu stratēģi nevērsīs savus ieročus pret zulusicm vai nekaitīgiem eskimosiem. Tie vērsīs tos pret civilizācijas centriem. Tātad pār progresīvākajām, augstākattīstītajām tautām nāks radioaktīvais haoss. Izdzīvos no civilizācijas centriem attālākās tautas, primitīvas, pusmežonīgas ciltis. Tās nebūs spējīgas tālāk attīstīt mūsu kultūru vai pat tikai pastāstīt par to, jo nebūs visā tajā piedalījušās. Pat kādi gudrie vai sapņotāji, kas būs centušies izglābt kādu pazemes bibliotēku, nākotnē nezinās, ko ar to iesākt. "Parastās" bibliotēkas šā vai tā būs izpostītas, un izdzīvojušās primitīvās tautiņas neko nezinās par noglabātajām slepenajām bibliotēkām. Veselas zemeslodes daļas kļūs par kvēlojošiem tuksnešiem, jo gadsimtiem ilgs radioaktīvais starojums neļaus attīstīties nevienam stādiņam. Pāri palikušie domājams veidos mutācijas, un no nogrimušajām pilsētām pēc 2000 gadiem nekas vairs nebūs palicis pāri. Daba ar savu neapvaldāmo spēku izgrauzīsics caur drupām, dzelzs un tērauds sarūsēs un sairs.

Un atkal viss sāksies no jauna! Cilvēkam ir iespēja izmēģināt savu paša piedzīvojumu otro un trešo reizi. Iespējams, ka viņš atkal par vēlu atklās seno rakstu un mantojumu noslēpumu. 5000 gadus pēc katastrofas arheologi tad varēs apgalvot, ka 20. gadsimta cilvēks vēl nav pazinis dzelzi, jo saprotamu iemeslu dēļ viņi to neatradīs arī pēc viscītīgākās rakņāšanās. Gar Krievijas robežu atradīs kilometriem garus betona prettanku nocietinājumus un nešaubīgi noturēs tos par astronomiskām līnijām. Atradīs kasetes ar magnetofona lentēm un nezinās, ko ar tām iesākt; viņi, piemēram, ncmācē? arī atšķirt ierakstītas lentes no tukšām. Taču šīs lentes varbūt slēptu sevī daudzu jo daudzu mīklu atrisinājumu! Tekstus, kas stāstītu par milzīgām pilsētām, par mājām vairāku simtu metru augstumā viņi uzskatītu par neticamiem, jo šādas pilsētas vienkārši nevar būt. Londonas metro šahtas viņu acīs būtu ģeometrisks kuriozs vai neapšaubāmi pārsteidzoši labi izdomāta kanalizācijas sistēma. Un pēc tam, iespējams, aizvien kaut kur parādītos ziņas par cilvēkiem, kas ar milzīgiem putniem lidojuši no kontinenta uz kontinentu, par dīvainiem kuģiem, kas spļāvuši uguni un nozuduši debesīs. To visu atkal attiecinās uz mitoloģijas jomu, jo nevar eksistēt tik lieli putni un debesu briesmoņi, kas spļauj uguni.

7000. gada pētniekiem klāsies visai grūti: tas, ko tic no dažādiem fragmentiem atšifrēs par pasaules

karu 20. gadsimtā, skanēs pārāk neticami. Taču, ja viņu rokās pēkšņi nonāks Marksa vai Ļeņina runas, tad — tavu laimi! — viņiem būs divi priesteri, ko nolikt kādas jaunas reliģijas priekšgalā.

Izskaidrot var daudzko, ja ir saglabājies pietiekami daudz pieturas punktu. 5000 gadu ir ļoti ilgs laiks. Tā ir tīra dabas iegriba, ka tā akmens veidojumiem ļauj saglabāties piectūkstoš gadu garumā. Ar vismasīvākajām dzelzceļa sliedēm tā tik uzmanīgi neapietas.

Tā ir neveikla situācija: atrast iepriekšējo attīstītāko kultūru celtnes, kādas šodien vēl nemākam atdarināt pat ar vismodernākajiem tehniskajiem līdzekļiem. Bet šie akmens bluķi tur stāv, tos ar runāšanu prom neaizrunāsim. Tā kā tas, kas nevar eksistēt, nedrīkst eksistēt, tiek drudžaini meklēti "saprātīgi" izskaidrojumi. Nometīsim zvīņas no acīm un meklēsim arī mēs…

7. NODAĻA Deju laukums milžiem. Piramīdas un sagadīšanās. Vai Ileopss melojis? Dievu apciemojums pirms vienpadsmit gadu tūkstošiem. Mūmiju atdzimšana.

Uz ziemeļiem no Damaskas, tagadējas Libanas teritorija, atrodas Bālbekas terase: platforma, kas izbūvēta no klinšu blokiem, no kuriem daži ir divdesmit metru gari un sver turpat 2000 tonnu. Līdz šim arheologi nav devuši pārliecinošu <J izskaidrojumu tam, kāpēc, kā un kas būvējis Bālbekas terasi. Tiesa, krievu profesors Agrcsts uzskata par iespējamu, ka terase varētu būt kāda milzīga piezemēšanās laukuma atlieka.

Ja mēs rātni pieņemam tās zināšanas, kas mums tik skaisti tiek pasniegtas, tad no tā izriet, ka senā Ēģipte pēkšņi un bez jebkādas pārejas atradās fantastiskas civilizācijas augstumos. Lielas pilsētas un milzīgi templi, majestātiskas, izteiksmīgas statujas, krāšņas ielas ar pompozām figūrām to malās, perfektas kanalizācijas ietaises, klintīs iekaltas luksuskapencs, varenas piramīdas… šīs un daudzas citas brīnumainas lietas it kā izaug no zemes mūsu acu priekšā. Tiešām brīnumaina zeme, kas bez vērā ņemamas priekšvēstures pēkšņi ir gatava šādiem sasniegumiem!

Tikai Nīlas deltā un šaurās strēmelēs abpus upes bija auglīga aramzeme. Taču eksperti tagad iedzīvotāju skaitu lielo piramīdu būvēšanas laikā lēš ap 50 miljoniem cilvēku! (Skaitlis, J kas ir acīm redzamā pretrunā ar līdzšinējo uzskatu, ka cilvēku kopskaits uz zemeslodes 3000. gadā pirms Kristus dzimšanas bijis 20 miljoni!) Šādos fantastiskos novērtējumos nav svarīgi pāris miljoni cilvēku vairāk vai mazāk: skaidrs ir tas, ka tos visus vajadzēja paēdināt. Tur nebija tikai būvstrādnieku, akmeņkaļu, inženieru un kuģinieku armija, nebija vienīgi simtiem tūkstošu vergu — bija arī labi bruņots karaspēks, daudz labklājībā dzīvojošu priesteru, neskaitāmi tirgotāji, zemnieki un ierēdņi, un visbeidzot un ne pēdējā vietā — bagātais un daudzskaitllgais galms. Vai viņi visi varēja iztikt no niecīgajiem lauksaimniecības ienākumiem Nīlas deltā?

Mums tiek stāstīts, ka akmens bluķi piramīdu būvei transportēti uz sliecēm un veltņiem. Tātad, domājams, uz koka veltņiem! Taču tos nedaudzos kokus, pārsvarā palmas, kas toreiz (tāpat kā tagad) auga Ēģiptē, bija sarežģīti nocirst un pārstrādāt veltņos, tā kā dateles, kas tajās auga, bija vitāli nepieciešamas pārtikai, un palmu stumbri un vēdekļveidīgās lapas vienīgās deva ēnu izkaltušajai zemei. Tomēr tiem vajadzēja būt koka veltņiem, jo citādi piramīdu būvei nevarētu rast pat vāji argumentētu tehnisku izskaidrojumu. Varbūt kokus importēja? Kokmateriālu ievešanai no svešām zemēm būtu bijusi nepieciešama vērā ņemama flote, un no Aleksandrijas kokmateriālus būtu vajadzējis transportēt tālāk pa Nīlu uz Kairu. Tā kā ēģiptiešiem piramīdu būvniecības laikā vēl nebija ne zirgu, ne ratu, citas iespējas nebija. Tikai 17. dinastijas valdīšanas laikā, ap 1600. gadu pirms Kristus dzimšanas, tika ievesti zirgi un rati. Dodu karaļvalsti par pārliecinošu akmeas bluķu traasportēšanas izskaidrojumu! Saka, ka esot bijuši vajadzīgi koka veltņi…

Piramīdu būves tehniskos jautājumos vēl ir daudz mīklu un nav pārliecinošu atrisinājumu.

Kā viņi iekala klintīs savas kapenes? Kādi līdzekļi bija viņu rīcībā, lai izveidotu eju un telpu labirintu? Sienas ir gludas un lielākoties izrotātas ar reljefiem gleznojumiem. Šahtas slīpi iet klints iekšienē, tām ir gludi, labākajā amatnieku manierē apstrādāti pakāpieni, kas ved uz dziļi klintī izveidotajām kapenēm. Tūristu bari izbrīnā stāv to priekšā, bet neviens nerod izskaidrojumu, ar kādiem tehniskiem līdzekļiem tas viss paveikts. Pie tam ir skaidrs, ka ēģiptieši šo pazemes eju būvēšanas mākslu apguvuši jau vissenākajos laikos, jo pašas vecākās kapenes izbūvētas tieši tāpat kā jaunākās. 6. dinastijas

pārstāvja Teti kapenes neatšķiras no Ramzcsa I kapenēm, kas būvētas Jaunās valsts laikā, kaut gan tās šķir 1000 gadu! Acīmredzot senajiem, kādreiz apgūtajiem paņēmieniem, nekas jauns nebija nācis klāt, gluži otrādi — vēlākās būves aizvien vairāk līdzinājās savu vecāko priekšteču nožēlojamām kopijām.

Tūrists, kurš uz kamieļa muguras tiek šūpots uz rietumiem no Kairas Heopsa piramīdas virzienā, vēderā jūt to dīvaino kņudoņu, ko vienmēr izraisa neaptveramās pagātnes relikvijas. Viņš noklausās, ka te un tur kāds faraons licis uzbūvēt kapenes. Un no jauna atsvaidzinājis šīs skolas gudrības, izdarījis dažus iespaidīgus fotouzņēmumus, viņš atgriežas mājās. It īpaši par Heopsa piramīdu izvirzīti vairāki simti nepamatotu, muļķīgu teoriju. 600 lappušu biezajā Čārlza P. Smita grāmatā "Mūsu mantojums Lielajā piramīdā", kas iznāca 1864. gadā, mēs varam izlasīt veselu lērumu briesmīgu muļķību par sakarībām starp piramīdas masu un mūsu zemeslodi.

Taču arī pēc viskritiskākajām pārbaudēm joprojām paliek daži fakti, kas mūs padara domīgus.

Ir zināms, ka senie ēģiptieši piekopa saules kultu: Viņu Saules dievs Re braucis barkā pa debesīm.

Senās valsts piramīdu tekstos attēloti pat valdnieka braucieni debesīs, kas, protams, tika īstenoti ar dievu un viņu barkas palīdzību. Arī Ēģiptes dieviem un valdniekiem bija kāds sakars ar lidošanu…

Vai tiešām tā ir sagadīšanās, ka, pareizinot Heopsa piramīdas augstumu ar miljardu, iegūstam aptuvenu attālumu no Zemes līdz Saulei? Proti, 149 504 000 kilometrus! Vai tā ir sagadīšanās, ka caur piramīdu ejošais meridiāns sadala kontinentus un okeānus divās vienādās daļās? Vai tā ir tikai sakritība, ka piramīdas apkārtmērs, dalīts ar tās dubultu augstumu, dod slaveno "Ludolfa skaitli" tz= 3,1416? Vai tā ir sakritība, ka atrasti aprēķini par Zemes svaru, un vai arī tā ir tikai sagadīšanās, ka klinšainais pamats, uz kā stāv šī celtne, ir rūpīgi un precīzi nivelēts?

Nekur nav atrodami norādījumi, kāpēc Heopsa piramīdas cēlājs faraons Hufu izvēlējās tieši šo klinti tuksnesī savas celtnes būvniecībai. Iespējams, ka tā bija dabīga klints plaisa, ko viņš izmantoja savai kolosālajai celtnei. Izskaidrojums, kaut arī nepārliecinošs, varētu būt arī tas, ka viņš no savas vasaras pils varēja novērot, kā virzās uz priekšu darbi. Abi iemesli neatbilst veselajam saprātam: pirmkārt, būtu bijis nesalīdzināmi praktiskāk izraudzīties būvvietu tuvāk austrumpuses akmeņlauztuvēm, lai saīsinātu transportēšanas ceļu, un, otrkārt,-grūti iedomāties, ka faraons būtu gribējis, lai'viņu

Gīzas piramīdu formas fascinē, raugoties uz tām no jebkura skatu punkta.

gadu pēc gada gan dienu, gan nakti traucētu troksnis būvlaukumā. Tā kā tik daudzkas runā pretī bērnišķīgajiem skaidrojumiem par vietas izvēli, rodas jautājums, vai arī šeit savu vārdu nav teikuši "dievi", un kaut vai tikai ar senos sacerējumos doto kategorisko norādījumu starpniecību, ko pārmantojuši priesteri. Bet, ja pieļaujam šādu skaidrojumu, tad gūstam vēl vienu svarīgu pierādījumu mūsu teorijai par cilvēces utopisko pagātni. Jo piramīda ne tikai sadala kontinentus un okeānus divās vienādās daļās — tā bez tam atrodas kontinentu smaguma centrā! Un: attālums no Lielās piramīdas līdz Zemes centram ir tieši tikpat liels kā attālums no tās līdz ziemeļpolam. Ja šeit pieminētie fakti nav tikai sagadīšanās, un ir ārkārtīgi grūti noticēt, ka tās ir nejaušības, tad tas nozīmē, ka celtniecības vietu noteikušas būtnes, kuras bijušas lietas kursā par Zemes lodveida formu, kā arī par kontinentu un jūru sadalījumu. Šeit mēs varam atļauties atgādināt par Pīrija Reisa pasaules karti! Ne viss ir izskaidrojams ar sagadīšanos vai ar pasakām.

Ar kādu spēku, ar kādām "mašīnām", ar kādiem tehniskiem paņēmieniem vispāf tika nivelēts klinšainais apvidus? Kādā veidā celtniecības meistari izveidojuši pazemes ejas? Un kā viņi tās apgaismojuši? Ne šeit, ne klinšu kapenēs Ķēniņu ielejā netika lietotas lāpas vai kas tamlīdzīgs: nekur nav nomelnējumu uz griestiem vai sienām un ne mazāko pazīmju, ka tamlīdzīgas pēdas tikušas likvidētas. Kā un ar ko tikuši sazāģēti milzīgie bloki, kas nākuši no akmeņlauztuvēm? Ar asām šķautnēm un gludām sānu plaknēm? Kā tie tikuši transportēti un savienoti ar precizitāti līdz milimetriem? Te atkal netrūkst visdažādāko izskaidrojumu: slidenas plaknes; slideni ceļi, pa kuriem tikuši pārbīdīti akmeņi; sastatnes, rampas, uzbērumi… Un, protams, daudzu simttūkstošu ēģiptiešu darbs…

Neviens no šiem izskaidrojumiem neiztur kritisku vērtējumu. Lielā piramīda ir (un paliek?) acīmredzama neaptveramas tehnikas darbības lieciniece.

2 600 000 milzīgi bloki no akmeņlauztuvēm tika izgriezti, noslīpēti, aiztransportēti līdz būvlaukumam un tur savietoti ar precizitāti līdz milimetriem.

Piramīdas atrašanās vieta bija faraona iegriba…

Nepārspējamie "klasiskie" piramīdas izmēri celtniecības meistariem ienākuši prātā nejauši…

Vairāki simti tūkstoši strādnieku ar virvēm (par to pielietošanu pierādījumu nav) vilkuši un bīdījuši divpadsmit tonnas smagos blokus pa sliecēm un veltņiem (pierādījumu nav) augšup uz rampu… Šī strādnieku armija pārtikusi no labības (par tās esamību šādos daudzumos pierādījumu nav)…

Viņi pārgulējusi būdās (pierādījumu nav), kuras faraons ļāvis uzcelt savas vasaras pils priekšā…

Pa skaļruni (pierādījumu nav) tika dota uzmundrinoša komanda "Aiziet!", un tādējādi, reizē pieliekot spēku, strādnieki bīdīja divpadsmittonnīgos blokus augšup…

Ja čaklie strādnieki, strādājot akorddarbu, būtu sasnieguši tādu ārkārtīgi augstu darba ražību kā

desmit vietā novietotus blokus dienā, tad viņi (ja turpinām turēties pie šīs smieklīgās hipotēzes) aptuveni 250 000 dienās (tas ir 664 gados) būtu salikuši tieši 2,5 miljonus akmens kluču šajā lieliskajā piramīdā!

Jā, un nevajag aizmirst: tas viss radās kāda ekscentriska valdnieka iegribas rezultātā, kurš nemaz nepiedzīvoja paša uzsāktās būves nobeigumu. Ļoti jauki un bezgala skumji.

Laikam nav jātērē vārdi, lai pateiktu, ka šī nopietni domātā teorija ir smieklīga. Kurš ir pietiekami vientiesīgs, lai ticētu, ka piramīda nav nekas cits kā valdnieka kapenes? Kurš arī turpmāk uzskatīs matemātiskās un astronomiskās zīmes piramīdās par tīru nejaušību? Šodien Lielās piramīdas būves uzsākšana un pārraudzīšana neapstrīdami tiek piedēvēta faraonam Hufu. Kāpēc? Patiesībā Lielajā piramīdā nav neviena vienīga uzraksta. Neviens, pat visnožēlojamākais hieroglifs, neapliecina kādus visuvarenā valdnieka Hufu/Heopsa, kurš vadījis šīs piramīdas celtniecību, varoņdarbus. Ka šīs piramīdas nevarēja būt uzceltas viena cilvēka dzīves laikā, mums liekas pārliecinoši.

Oksfordas bibliotēkā atrodas kāds manuskripts, kurā koptu rakstnieks Masudi apgalvo, ka Lielo piramīdu licis celt Ēģiptes valdnieks Surids. Dīvaini, šis Surids valdīja Ēģiptē pirms grēku plūdiem! Un savādi, ka gudrais valdnieks Surids licis saviem priesteriem visas zināšanas un pierakstus noglabāt piramīdas iekšienē. Tātad pēc koptu mītiem piramīda ir uzcelta pirms grēku plūdiem. Šādu pieņēmumu savā 2. grāmatā par vēsturi apstiprina Hērodots, kurš apmeklēja Ēģipti 448. gada jūlijā pirms Kristus dzimšanas: priesteri Tēbās viņam esot parādījuši 341 liela izmēra statuju, kas attēlo kādas augstu priesteru dzimtas dažādas paaudzes 11 340 gadu ilgā periodā. Tagad ir zināms, ka katrs augstākais priesteris jau savas dzīves laikā lika veidot savu paša statuju; un arī Hērodots, atgriezies no sava ceļojuma uz Tēbām, ziņoja, ka viens aiz otra priesteri viņam rādījuši savas statujas par pierādījumu tam, ka vienmēr tēvam sekojis dēls. Un priesteri Hērodotam apgalvojuši, ka viņu dati esot ļoti precīzi, jo paaudzi pēc paaudzes viņi visu esot pierakstījuši; tā kā kopā ir 341 statuja, tad katra no tām atspoguļojot viena cilvēka mūžu, un pirms šīs 341 paaudzes cilvēku vidū dzīvojuši arī dievi, taču nekad pēc tam vairs neviens dievs cilvēka izskatā viņus neesot apciemojis.

Vēsturē vispārpieņemtais Ēģiptes vecums ir ap 6000 gadu. Kāpēc tad priesteri būtu tik bezkaunīgi melojuši ceļiniekam Hērodotam un uzdevuši 11 340 gadus? Un kāpēc tik kategoriski uzsvēruši, ka kopš 341 paaudzes viņus vairs neesot apmeklējuši dievi? Šiem precīzajiem datiem, ko priesteri demonstrēja ar savu statuju palīdzību, nebūtu gluži nekādas nozīmes, ja vien sirmā senatnē "dievi" tomēr nebūtu dzīvojuši cilvēku vidū! Starp citu: visi citi antīkie vēsturnieki, kas pirms 2000 un vairāk gadiem rakstījuši par Ēģipti, vienā balsī apgalvo, ka tās vēsture sniedzas vairāk nekā 12 000 gadu garumā.

Par to, kā, kāpēc un kad tika būvēta piramīda, mēs nezinām gandrīz neko. Tur stāv 150 metru augsts un ^ 31 200 000 tonnu smags mākslīgs kalns kā prātam neaptverama darba liecinieks, un tas neesot nekas vairāk kā ekstravaganta valdnieka kapavieta! Kas grib, lai tam tic…

Līdzīgā veidā neizprotamas un līdz šim vēl pārliecinoši neizskaidrotas, maģiski un noslēpumaini mūs uzlūko sirmās senatnes mūmijas. Daudzas tautas ir apguvušas līķu iebalzamēšanas tehniku, un atradumi apstiprina pieņēmumu, ka aizvēstures cilvēki ticējuši tam, ka ķermenis var atjaunoties un dzīvot vēl otru dzīvi. Šādu izskaidrojumu varētu akceptēt, ja ticība šādai ķermeniskai atdzimšanai kaut vai ar grūtībām ievietotos senatnes cilvēku gara mantu krātuvē! Ja mūsu tālie senči būtu domājuši tikai par garīgu atdzimšanu, nezin vai viņi mirušajiem būtu veltījuši tik daudz rūpju. Taču atradumi ēģiptiešu apbedījumos aizvien no jauna vedina domāt par iebalzamēto līķu ķermenisku atdzimšanu.

Tas, ko mēs redzam, nemaz nav tik absurdi! Tiešām, zīmējumos un mītos var rast pieturas punktus tam, ka "dievi" solījuši atgriezties no zvaigznēm un labi saglabājušos līķus modināt jaunai dzīvei. Varbūt tāpēc kapenēs iebalzamētie līķi bija tik praktiski apgādāti ar lietām, kas nepieciešamas šīszemes dzīvei.

Ko citādi viņi būtu iesākuši ar naudu, rotām, ar sev dārgām relikvijām? Un tā kā viņiem līdzi kapā bez vārda runas tika dota pat daļa kalpotāju, šī sagatavošanās jāuzskata par vecās dzīves turpinājumu jaunajā dzīvē. Kapenes bija būvētas gandrīz vai atombumbu drošas, solīdas un neiedomājami izturīgas: tās varēja izturēt visu laiku vētras. Līdzi dotās vērtības bija absolūti krīzes drošas — tas bija zelts un dārgakmeņi.

Šeit nav svarīgi iztirzāt vēlākos mumifikācijas netikumus. Svarīgs ir tikai jautājums: kas iedzinis pagānu galvās ideju par ķermeņa atdzimšanu? Un kam radusies pirmā viedā doma, ka ķermeņa šūnas ir jāsaglabā, lai līķis, uzglabāts simtkārtīgi nodrošinātā vietā, pēc gadu tūkstošiem atkal varētu mosties jaunai dzīvei?

Līdz šim noslēpumainais atdzimšanas komplekss tika aplūkots tikai reliģiozā skatījumā. Varbūt faraons, kurš pilnīgi noteikti zināja daudz vairāk par "dievu" būtību un paradumiem nekā viņa pavalstnieki, bija ieņēmis galvā šo kļūdaini asprātīgo domu: man jāuzbūvē tādas kapenes, ko nevar sagraut gadu tūkstošiem ilgi, un tām jāpaceļas un jābūt redzamām augstu virs zemes. Dievi apsolīja atgriezties un mani uzmodināt… (vai arī tālas nākotnes mediķi atradīs iespēju no jauna mani atdzīvināt…)

Ko šai sakarā lai saka mūsu kosmosa laikmetā?

Fiziķis un astronoms Roberts K. V. Etingers savā 1965. gadā iznākušajā grāmatā "Izredzes uz nemirstību" norāda ceļu, kā mēs, 20. gadsimta cilvēki, varētu ļaut sevi iesaldēt, lai, raugoties no medicīniskā un bioloģiskā viedokļa, mūsu šūnas darbotos tālāk biljoniem reižu lēnāk. Lai arī pagaidām mums šāda doma šķiet utopiska, taču jau šodien katras modernas klīnikas rīcībā ir "kaulu banka", kur gadiem ilgi dziļi sasaldētā stāvoklī var tikt iekonservēti un vajadzības gadījumā no jauna padarīti dzīvotspējīgi cilvēku kauli. Svaigas asinis — arī tas jau tiek praktizēts — mīnus 196° C temperatūrā var tikt uzglabātas neierobežoti ilgi, jā, un dzīvu šūnu uzglabāšanas laiks sašķidrināta slāpekļa temperatūrā ir gandrīz vai bezgalīgs. Vai faraonam tā bija utopiska doma, kas tagad stāv savas realizēšanas priekšā?

Daudzviet atrastas mūmijas, kas saglabājušās tik pilnīgā un nebojātā veidā, ka tās šķiet kā dzīvas.

Glečeros atrastās inku mūmijas pārdzīvojušas ilgus laikus, un teorētiski tās ir dzīvotspējīgas. Utopija?

1965. gadā krievu televīzija parādīja divus suņus, kas veselu nedēļu atradušies dziļi iesaldētā stāvoklī, v Septītajā dienā tos atkausēja, un paskat: tie sveiki un veseli dzīvoja tālāk!

Nav noslēpums, ka amerikāņi savas ilglaicīgās kosmosa programmas ietvaros nopietni nodarbojas ar problēmu, kā nākotnē iesaldēt savus astronautus pirms došanās ceļā uz tālām zvaigznēm…

Profesors Etingers, lai arī šodien bieži izsmiets, pareģo, ka tālā nākotnē cilvēkus nesadedzinās un neļaus sagrauzt tārpiem, viņš paredz, ka līķus iesaldēs dziļās saldēšanas kapsētās vai kamerās, kur tie sagaidīs dienu, kad medicīna būs tiktāl attīstījusies, lai spētu novērst viņu nāves cēloni, un līķi varētu uzsākt jaunu dzīvi. Kurš izdomā šo utopisko domu līdz galam, kā briesmīgu vīziju redz dziļi iesaldētu karavīru armiju, kas kara gadījumā pēc vajadzības var tikt atsaldēta. Tiešām šausmīga vīzija!

Kāds sakars mūmijām ar mūsu hipotēzi par lidojumiem kosmosā sirmā senatnē? Vai aiz matiem pievilkti pierādījumi?

Mēs jautājam: kā mūsu senči varēja zināt, ka pēc speciālas apstrādes ķermeņa šūnas darbojas biljoniem reižu lēnāk un turpina dzīvot?

Mēs jautājam: kur radusies ideja par nemirstību, no kurienes doma par ķermeņa atdzimšanu?

Lielākā daļa seno tautu bija apguvušas mumifikācijas mākslu, arī bagātnieki to praktizēja. Nav runa par neapstrīdamiem faktiem, bet par atbildi uz jautājumu, kā radusies ideja par ķermeņa atmodināšanu, atgriešanu dzīvē. Vai šī ideja kādam valdniekam vai augstdzimušam firstam ienāca prātā gluži nejauši vai ari kāds bagāts kungs, iespējams, novēroja "dievus", kā tie ar komplicētas metodes palīdzību apstrādāja savējo līķus un uzglabāja tos bumbu drošos sarkofāgos? Vai arī kaut kādi "dievi" (astronauti) nodeva savas zināšanas, kā pēc speciālas apstrādes līķus no jauna var atgriezt dzīvē, kādam zinātkāram, inteliģentam valdnieka dēlam? šī spekulatīvā motivācija prasa mūsdienīgu pamatojumu. Cilvēce pēc vairākiem simtiem gadu veiks kosmiskos lidojumus šodien vēl neparedzamā tehniskā izpildījumā. Tūrisma biroji savos prospektos piedāvās ceļojumus uz citām planētām ar precīziem izlidošanas un atgriešanās laikiem. Priekšnoteikums šai tehniskajai pilnībai, protams, ir tāds, ka attīstās visas zinātņu nozares. Elektronika un kibernētika vienas pašas nesasniegs šo mērķi. Savs vārds jāsaka arī medicīnai un bioloģijai, kurām jāizdibina ceļi, kā panākt to, lai cilvēka dzīvības procesus būtu iespējams pagarināt. Šodien arī šī kosmiskās izpētes nozare

attīstās pilnā sparā. Utopiska konsekvence: vai seno laiku astronautiem jau bija tās zināšanas, kas mums tagad jāapgūst no jauna? Vai šis svešais intelekts jau pazinis metodes, kā jāapstrādā ķermenis, lai to pēc x tūkstošiem gadu būtu iespējams no jauna atdzīvināt? Iespējams, ka gudrajiem "dieviem" bija interese "uzglabāt" vismaz kādu mirušo, lai varbūt kādreiz viņu varētu iztaujāt par šīs paaudzes vēsturi? Ko mēs par to varam zināt? Vai nevarētu būt, ka šāda aptauja, "dieviem" atgriežoties, jau ir notikusi?

Pirmās pēc visiem priekšrakstiem preparētās mūmijas gadsimtu gaitā kļuva par modes lietu. Pēkšņi katrs gribēja tikt no jauna pamodināts, pēkšņi katrs domāja, ka kādu dienu viņš modīsies jaunai dzīvei, ja tikai rīkosies tāpat kā viņa priekšteči. Augstākie priesteri, kuriem tiešām bija zināšanas par šādu atmodināšanu, pielika visus spēkus, lai veicinātu šo kultu, jo ar to bija saistīti labi ienākumi.

Mēs jau runājām par šumeru valdnieku vai Bībeles tēlu neiespējamo fizisko vecumu. Mēs uzdevām jautājumu, vai tam nevarētu būt kāds sakars ar kosmiskiem starpzvaigžņu lidojumiem, kur, lidojot tikai nedaudz lēnāk par gaismas ātrumu, laika nobīdes dēļ astronautu vecums attiecībā pret mūsu planētu palielinājās tikai Joti nedaudz.

Varbūt ka rakstos minēto personu neiedomājamā vecuma izskaidrojumam mēs varētu nākt uz pēdām, ja pieņemtu, ka šīs personas tika mumificētas vai iesaldētas? Ja seko šai teorijai, tad svešajiem astronautiem vajadzēja mākslīgi iemidzināt senatnes svarīgākās personības un, kā stāsta leģendas, vēlākos apmeklējumos tās izvilkt no plaukta, atkausēt un sarunāties ar tām. Katra apmeklējuma beigās astronautu iecelto un instruēto priesteru uzdevums bija dzīvos miroņus no jauna preparēt un uzglabāt milzīgajos tempļos, līdz kādu dienu "dievi" atkal atgrieztos.

Neiespējami? Smieklīgi? Tic parasti ir cilvēki, kas jūtas tik īpaši saistīti ar dabu, ka ceļ vismuļķīgākos iebildumus. Vai tad pati daba mums nesniedz spilgtus "ziemas miega" un atmošanās piemērus?

Ir tādas zivju sugas, kas, sasalušas ragā, labvēlīgā temperatūrā no jauna atkūst un vislabākajā noskaņojumā peld pa ūdeni. Puķes, daudzi kāpuri, piemēram, maijvaboļu, ne tikai aizvada bioloģisko ziemas miegu — tie pavasarī pie tam vēl parādās skaistā, jaunā tērpā.

Būsim paši sev advocatus diubnli: vai ēģiptieši mumifikāciju noskatījušies dabā? Ja tā, tad vajadzētu būt eksistējušam tauriņu vai maijvaboļu kultam, vismaz kādām tā pēdām. Nekā tāda, kas vedinātu šādā virzienā, nav! Pazemes milzīgajos kapeņu sarkofagos gan atrasti mumificēti vērši, taču no vēršiem ēģiptieši ziemas miegu nevarēja būt noskatījuši.

Astoņus kilometrus no Helvānas guļ vairāk nekā 5000 dažāda izmēra sarkofagu, un tie visi attiecas uz 1. un 2. dinastijas laiku. Tie apliecina, ka mumifikācījas māksla ir vecāka par 6000 gadiem.

1953. gadā profesors Emerijs arhaiskā kapsētā Sakaras ziemeļos atrada lielas kapenes, kurās, kā tiek uzskatīts, apbedīts kāds 1. dinastijas faraons. Ārpus galvenajām kapenēm trijās rindās bija izvietoti 72 citi apbedījumi, kuros atradās kalpotāju mirstīgās atliekas. Tie bija gribējuši pavadīt savu valdnieku uz jauno pasauli. Uz 64 jaunekļu un astoņu jauno sieviešu ķermeņiem nav pamanāmas nekādas vardarbības pēdas. Kāpēc šie 72 cilvēki vēlējušies, lai tos iemūrē un tādējādi nogalina?

Ticība otrajai dzīvei viņpasaulē ir pazīstamākais un reizē vienkāršākais šī fenomena izskaidrojums.

Bez rotaslietām un zelta faraonam kapā līdzi deva arī labību, eļļu un garšvielas — acīmredzot pārtikai viņpasaulē. Neskaitot kapu apgānītājus, kapenes atvēra arī vēlākie faraoni. Viņi tad atrada visus šos krājumus neskartus. Tātad mirušais tos nebija ne ēdis, ne paņēmis līdzi uz viņpasauli. Un, pirms kapenes atkal tika aizvērtas, tajās novietoja jaunas mantas un nodrošināja pret ielaušanos, izliekot dažādas lamatas. Tas vedina uz domām, ka šie cilvēki ticēja ķermeņa atmodināšanai tālākā nākotnē, nevis tūlītējai jaunai dzīvei viņpasaulē. Turpat Sakarā 1954. gada jūnijā tika atrasts apbedījums, kas nebija izlaupīts, jo kapenēs atradās lāde ar dārglietām un zeltu. Sarkolags bija noslēdzams nevis ar vāku, bet gan ar bīdāmu plāksni. 9. jūnijā Dr. Goncims svinīgi atvēra sarkofagu. Tas bija tukšs. Pavisam tukšs. Vai mūmija bija aizbēgusi, nepaņemot līdzi savus dārgumus?

Krievu pētnieks Rodenko 80 kilometrus no Mongolijas robežas atklāja apbedījumu, tā saukto

kurgānu V. Tas ir akmeņains paugurs, no iekšpuses apdarināts ar koku. Visas telpas ir aizpildītas ar ledu, tur valda mūžīgais sasalums, un šajos apstākļos apbedījuma saturs bija iekonservēts. Vienā no telpām atradās iebalzamēts vīrietis un līdzīgā veidā preparēta sieviete; abi nelaiķi bija nodrošināti ar lietām, kuras varētu būt nepieciešamas vēlākā dzīvē: pārtikas produktiem, apģērbiem, dārglietām, mūzikas instrumentiem. Viss dziļi iesaldēts un labi saglabājies, ieskaitot mūmijas!

Ar atradumu Mongolijā diezin vai var pamatot gatavošanos nākamajai dvēseliskajai dzīvei. Šajā gadījumā tikusi apzināti pielietota dziļā sasaldēšana, jo runa ir par ar koku apdarinātām un ar ledu piepildītām telpām. Šāda rīcība pārāk noteikti liecina par domāšanu šīszemes kategorijās. Mums atkal un atkal uzmācas jautājums, kāpēc senie cilvēki domāja, ka šādi preparētiem līķiem būtu jābūt spējīgiem kādreiz atdzīvoties. Tā pagaidām ir mīkla. Ķīnā, Vuhuanas ciemā atrodas 14 x 12 metru liels taisnstūrveida apbedījums. Tajā atdusas 17 vīriešu un 24 sieviešu skeleti. Arī šeit nevienam skeletam nav redzamas vardarbīgas nāves pazīmes. Andos atrodami apbedījumi glečcros, Sibīrijā ir ledus kapenes, Ķīnā, pie šumeriem un Ēģiptē sastopami grupveida un atsevišķi apbedījumi. Un visi mirušie bija rūpīgi sagatavoti un nodrošināti gaidāmajai atkalatdzimšanai. Tie visi bija apgādāti ar jaunajai dzīvei nepieciešamo, un visi apbedījumi bija izvietoti un izbūvēti tā, lai tic pārdzīvotu gadu tūkstošus.

Vai tās visas ir tikai sagadīšanās? Vai tās ir tikai mūsu senču nejaušas, dīvainas iedomas? Vai eksistē kāds sens mums nezināms solījums par ķermenisko atdzimšanu? Kurš to varētu būt devis?

Jērikā tika atrakti 10 000 gadu veci apbedījumi, un tur atrada 8000 gadu vecas no ģipša izveidotas galvas. Arī tas ir dīvaini, jo, kā zināms, šī tauta vēl nemaz nepārzināja podniecības mākslu. Kādā citā Jērikas daļā tika atrasts liels daudzums apaļu māju: mūri to augšējā daļā ieliecas uz iekšu, veidojot it kā kupolveida jumtus.

Visvarenais oglekļa izotops C14 , ar kura palīdzību iespējams noteikt organisko vielu vecumu, šajā vietā uzrāda maksimāli 10 400 gadus. Šie zinātniski iegūtie dati diezgan precīzi saskan ar tiem, ko uzdod ēģiptiešu priesteri. Viņi apgalvo, ka to priekšteči pildījuši savu dienestu vairāk nekā 11 000 gadu. Vai arī tā būtu tikai sagadīšanās?

Par sevišķi īpatnēju atradumu uzskatāmi aizvēsturiskie akmeņi Lusakā (Francijā): uz tiem ir absolūti moderni ģērbtu v cilvēku zīmējumi platmalēs, jakās un īsās biksēs. Abats Breijs uzskata zīmējumus par autentiskiem, un viņa skaidrojums iznīcina visus iepriekšējos priekšstatus par aizvēsturi. Kurš tad ir izdarījis šos gravējumus akmenī? Kam pietiks fantāzijas iztēloties zvērādās tērpušos alu iemītnieku, kurš zīmē uz sienām 20. gadsimta cilvēkus?

Cilvēki, kuri šādus jautājumus uzskata par muļķīgiem, mēģinās mums šo pretrunu izskaidrot šādi: ja akmenslaikmeta alu iemītnieki bija primitīvi un mežonīgi, tad viņi uz alu sienām nevarēja uzzīmēt šos pārsteidzošos gleznojumus. Bet ja mežonis bija spējīgs radīt šīs gleznas, kāpēc tad viņš nebūtu spējīgs uzbūvēt sev patvērumam mājokli? Gudrākie cilvēki atzīst dzīvnieku spēju jau miljoniem gadu būvēt sev ligzdas, midzeņus un cita veida patvērumus. Taču acīmredzot tas neiederas viņu domāšanas sistēmā — piešķirt tādas pašas spējas tā laika homo sapieris!

Bornco rietumkrastā kalnos tika atrasts katedrālei līdzīgi izbūvētu alu tīkls; alās atrasto kultūras palieku vecums tiek vērtēts ap 38 000 gadu pirms Kristus dzimšanas. Šo nenovērtējamo atradumu vidū ir tik mīksts un smalks audums, ka pie labākās gribas nav saprotams, kā mežoņi kaut ko tādu dabūjuši gatavu! Jautājumi, jautājumi, jautājumi… Šīs lietas nav nekādas hipotēzes, tās ir sastopamas lielā daudzumā: alas, kapenes, sarkofagi, mūmijas, senas kartes, arhitektoniskā un tehniskā ziņā neizmērojamas celtnes, dažādas izcelsmes rakstu pieminekļi, kas neiederas nekādās shēmās.

Arheoloģijas domāšanas modelī jau iezogas pirmās šaubas, taču pagātnes biezoknī jāienes gaisma, robežakmeni jāliek par jaunu, jāpievieno vesela rinda jaunu datu.

Skaidrības labad: mēs neapšaubām pēdējo 2000 gadu vēsturi! Mēs runājam tikai un vienīgi par sirmo senatni, par laiku, ko vēl sedz dziļa tumsa, kas mums jāizgaismo, izmantojot gluži jaunu jautājuma nostādni.

8. NODAĻA Kontakti ar kosmosu. Mīklas atrisinās. Tautu staigāšana dievu dēļ. Palenkes fantastiskā kapa plāksne. Tikai aklie neko neredz. Čūskas pie debess juma. Tūkstošiem gadu veca rēķināmā mašīna. Vērtīgās neiespējamības.

Spāņu konkistadori, kas iekaroja Dienvid- un Centrālameriku, visur sastapās ar teiksmām par Virakoču. Viņi vēl nekad nebija dzirdējuši par milzīgiem baltajiem cilvēkiem, kas atnākuši no debesīm…

Ar izbrīnu viņi uzzināja par saules dēlu rasi, kas apmācījusi cilvēkus dažādās mākslās un tad atkal pazudusi. Un visās leģendās, ko spāņi noklausījās, tika apgalvots, ka saules dēli atgriezīsies.

Tiešām, Amerikas kontinents ir senu kultūru dzimtene, taču mūsu zināšanas par Ameriku ir tikai tūkstoš gadu vecas. Ir pilnīgi nesaprotami, kāpēc 3000 gadus pirms Kristus dzimšanas inki Peru audzēja kokvilnu, lai gan nepazina stelles un tiem to arī nebija…

Maiji ierīkoja ielas, taču nebrauca pa tām, lai gan ritenis tiem bija pazīstams… Neizprotamas ir milzīgās olmeku galvas ķiverēs! Tagad tās novietotas Viljacrmosas muzejparkā Meksikā. Neviens nezina, kas tās radīji* un ko tās attēlo. Šķiet pat, ka senajām tautām sagādājusi milzu prieku" gigantisku akmens bluķu staipīšana pār kalniem un ielejām: ēģiptieši transportēja savus obeliskus no Asuanas, Stounhcndžas arhitekti savus akmens klučus piegādāja no Dienvidrietumvelsas un Marlboro, Lieldienu salu akmeņkaļi izcēla gatavās monstru statujas no attālām akmeņlauztuvēm un nogādāja to atrašanās vietā, bet uz jautājumu, no kurienes nākuši Tiavanakas monolīti, vēl neviens nemāk atbildēt. Dīvaini ļautiņi bijuši mūsu tāltālic senči; it kā tīšām viņi sagādāja sev neērtības, būvējot savas statujas visneiedomājamākajās vietās. Vai tikai aiz grūtību pārvarēšanas prieka?

Neuzskatīsim mūsu senās pagātnes māksliniekus par tādiem muļķiem! Viņi tikpat labi būtu varējuši būvēt savus tempļus un statujas akmeņlauztuvju tiešā tuvumā, ja vien viņiem šo veidojumu atrašanās vietu nebūtu noteicis kāds sens vēstījums. Mēs esam pārliecināti, ka inku Saksavamanas cietoksnis Kusko tuvumā nebija ierīkots tikai tāpat vien, bet gan tāpēc, ka sens vēstījums šo vietu apzīmējis par svētu. Mēs esam pārliecināti arī par to, ka visur tur, kur atrasts visvairāk cilvēces atstāto monumentālo celtņu, interesantākie un būtiskākie mūsu pagātnes relikti vēl neatrasti guļ zemē, starp citu, tādi relikti, kuriem varētu būt liela nozīme tālākā un izšķirošā mūsdienu kosmisko lidojumu attīstībā.

Svešie, nezināmie astronauti, kas pirms daudziem gadu tūkstošiem apmeklēja mūsu planētu, nezin vai bija mazāk tālredzīgi, kā mēs sev liekamies šodien. Viņi bija pārliecināti par to, ka cilvēks reiz spers soli kosmosā, liekot lietā savu spēku un savas zināšanas. Tas ir banāls pasaules vēstures fakts, ka kādas planētas intelekts allaž meklējis kosmosā dzīvību, kaut ko sev radniecisku, kādu citu intelektu, ar ko iespējams sazināties.

Pēdējā laikā radioastronomi ir nosūtījuši radioimpulsus svešam intelektam. Kad mēs saņemsim atbildi — pēc desmit, piecpadsmit, simts gadiem —, mēs to nezinām. Mēs pat nezinām, uz kuru zvaigzni raidīt savus signālus, jo nenojaušam, kura plaflēta varētu mūs interesēt vairāk. Taču daudz kas liecina par to, ka trūkstošie dati, kas nepieciešami, lai sasniegtu mūsu mērķi, atrodas ierakti zemē un mūs tur gaida.

Mēs nodarbojamies ar smaguma spēka pārvarēšanu, eksperimentējam ar milzīgas jaudas atomelektrostacijām, ar elementārdaļiņām un ar antimatēriju. Bet vai mēs darām pietiekami, lai atrastu datus, kas noslēpti dziļi zemē, lai beidzot spētu pa īstam izzināt mūsu senseno dzimteni?

Saucot lietas īstajos vārdos, daudz kas no tā, kas līdz šim tikai ar grūtībām iekļāvās mūsu pagātnes

mozaīkā, kļūs diezgan ticams un pamatots: tas attiecas ne tikai uz senajiem rakstiem, bet arī uz "reālajiem faktiem", kas paveras mūsu kritiskajam skatienam visās zemeslodes malās. Galu galā mums piemīt saprāts, lai ar to domātu.

Tātad cilvēka pēdējā atziņa būs aptvert to, ka viņa līdzšinējās tiesības uz dzīvi un tieksme pēc progresa nozīmē mācīties no pagātnes, lai nākotnē viņš būtu gatavs eksistēt kosmosā un uzturēt sakarus ar to. Kad tas tā notiks, gan gudrajiem, gan vislielākajiem individuālistiem būs jāatzīst, ka mūsu visu uzdevums ir apdzīvot universu un nest tālāk jebkuru gara izpausmi, ikkatru enerģiju un pieredzi. Tad varēs piepildīties "dievu" vēstījums, ka miers valdīs virs zemes un ceļš uz debesīm būs atvērts.

Tiklīdz visas iespējamās varas, spēki un intelekti pievērsīsies Visuma pētīšanai, šo pētījumu rezultāti pārliecinoši atsegs karu bezjēdzīgumu. Kad visu rasu, tautību un nāciju cilvēki apvienosies starptautiskā uzdevumā, padarīt tehniski īstenojamus ceļojumus uz svešām planētām, Zeme ar savām miniproblēmām nostāsies pareizā attiecībā pret norisēm kosmosā.

Okultisti varēs izslēgt savas lampas, alķīmiķi iznīcināt savus kausēšanas tīģeļus, slepenās brālības novilkt savus apmetņus. Gadu tūkstošiem kultivētās aplamības vairs neatradīs dzirdīgas ausis. Ja Visums atvērs mums savus vārtus, mūsu nākotne kļūs labāka.

Mēs motivējam savu skepsi attiecībā uz senās pagātnes skaidrojumu, balstoties uz šodien mūsu rīcībā esošajām atziņām. Ja atzīstam, ka esam skeptiķi, mēs to domājam tādā veidā, kā to divdesmitajos gados kādā priekšlasījumā formulēja Tomass Manns: "Pozitīvais skeptiķī ir tas, ka viņš visu uzskata par iespējamu!"

Lai arī mēs uzsvērām, ka mūsu nolūks nav apšaubīt pēdējo 2000 gadu cilvēces vēsturi, mēs tomēr ticam, ka grieķu un romiešu dievus, kā arī lielāko daļu teiksmu un leģendu tēlu apņem ļoti senas pagātnes elpa. Kopš eksistē cilvēce, tautās turpina dzīvot senseni vēslījumi. Arī modernās kultūras piegādā mums faktus, kuru saknes stiepjas sirmā, neizzinātā senatnē.

Drupas Gvatemalas un Jukatanas džungļos ir salīdzināmas ar Ēģiptes kolosālajām celtnēm. 100 kilometru attālumā no Meksikas galvaspilsētas atrodas Čolulas piramīda, kuras pamatlaukums ir lielāks nekā Heopsa piramīdai. 50 kilometru uz ziemeļiem no Mehiko atrodas 20 kvadrātkilometru lielais Teotivakanas piramīdu lauks, un visas atsegtās celtnes ir vērstas pret zvaigznēm.

Senākais teksts par Teotivakanu vēsta, ka šeit sanākuši kopā dievi un sprieduši par cilvēkiem, pirms vēl homo sapiens eksistēja!

Mēs jau runājām par maiju kalendāru, kas ir precīzākais pasaulē, iepazināmies ar Veneras vienādojumu. Šodien ir pierādīts, ka visas celtnes Čičenicā, Tikalā, Kopanā un Palenkē tikušas būvētas pēc brīnumainā maiju kalendāra. Piramīdu nebūvēja tāpēc, ka tā bija nepieciešama, tempļus nebūvēja tāpēc, ka tie bija vajadzīgi. Piramīdas un tempļus būvēja tāpēc, ka to pieprasīja kalendārs. Katros 52 gados bija jāpabeidz noteikts skaits celtnes pakāpienu. Katram akmenim bija kāds noteikts sakars ar kalendāru, katra pabeigtā celtne bija astronomiskā ziņā perfekti izpildīta.

Taču tas, kas notika vēlāk, apmēram 600 gadus pēc Kristus, ir pilnīgi neaptverami! Vesela tauta pēkšņi un bez jebkāda iemesla atstāja savas grūtā darbā uzceltās pilsētas ar greznajiem tempļiem, meistarīgi uzbūvētajām piramīdām, statuju iekļautajiem laukumiem un plašajiem stadioniem. Džungļi izēdās cauri celtnēm un ielām, sagrāva mūrus un radīja milzīgu drupu ainavu. Neviens iedzīvotājs nekad neatgriezās šajās vietās. Šo notikumu, šo milzīgo tautu staigašanu, varam pārnest uz Seno Ēģipti: paaudžu paaudzes saskaņā ar kalendāru būvēja tempļus, piramīdas, pilsētas, ielas un ūdenskrātuves; no akmens ar primitīviem darbarīkiem smagā darbā izkala brīnišķīgas skulptūras un novietoja pie krāšņajām mājām, bet kad vairāk nekā tūkstoš gadu ilgais darbs bija pabeigts, ēģiptieši pameta savas mājvietas un pārcēlās uz neauglīgajiem ziemeļiem. Šāda rīcība, pietuvinot to mums aptveramiem laikiem, šķiet neiedomājama, jo ir bezjēdzīga. Jo neizprotamāks ir kāds notikums, jo daudzskaitlīgāki ir tā izskaidrojumu un tulkojumu mēģinājumi. Vispirms tika piedāvāta versija, ka maijus varētu būt padzinuši sveši iebrucēji. Taču kas gan

varēja līdzināties maijiem, kas atradās savas civilizācijas un kultūras augstākajā punktā? Nekur netika atrastas nekādas pēdas, kas norādītu uz karadarbību. Ir vērts padomāt par ideju, ka tautu staigāšanu varēja izraisīt spēcīgas klimatiskas izmaiņas. Arī šim variantam trūkst pierādījumu. Kur tie arī lai rastos, ja Jauno valsti no Vecās valsts šķīra tikai 350 kilometri pa gaisa līniju — attālums, ar kādu nepietiktu, lai izbēgtu no katastrofālām klimatiskām izmaiņām. Arī pieņēmums, ka maijus varētu būt izkustinājusi no vietas postoša epidēmija, prasa nopietnus pētījumus. Izņemot to, ka šis skaidrojums tika piedāvāts kā viens no daudziem citiem, tam nav ne mazāko pierādījumu. Varbūt noticis kāds paaudžu strīds? Varbūt jaunie sacēlušies pret vecajiem? Varbūt noticis pilsoņu karš, revolūcija? Ja piekristu kādai no šīm versijām, būtu pašsaprotami, ka tikai daļa iedzīvotāju, respektīvi zaudētāji, būtu atstājuši savu zemi, bet uzvarētāji palikuši vecajā vietā. Pētījumi izrakumos nedeva ne vismazāko mājienu uz to, ka kaut vai viens maijs būtu palicis uz vietas! Visa tauta pēkšņi izceļoja un atstāja savas svētās vietas neapsargātas džungļos.

Daudzo versiju korim mēs pievienojam jaunu balsi, tēzi, kas ir tikpat maz pierādīta kā pārējie maiju rīcības tulkojumi, kas nav balstīti uz faktiem. Tajā ir tikpat daudz varbūtības kā pārējos skaidrojumos, tāpēc mēs to piedāvāsim citiem droši un pārliecinoši: Maiju priekštečus kaut kad ļoti senos laikos apciemojuši "dievi" (ar tiem mēs domājam astronautus).

Maiji bija mantojuši svētus astronomiska un matemātiska rakstura vēstījumus un viņiem bija arī kalendārs! Tā kā "dievi" bija solījuši kādu dienu atgriezties, priesteri sargāja mantotās zināšanas: viņi radīja jaunu, lielisku reliģiju — Kukulkana jeb "Lidojošās Čūskas" reliģiju.

Pēc priesteru rakstiem "dieviem" vajadzēja atkal nolaisties no debesīm tad, kad milzīgās celtnes atbilstoši kalendāra cikliem būs pabeigtas. Un tā viņi skubināja lautu pabeigt tempļu un piramīdu būvi pēc šī svētā ritma, jo gadam, kad darbs tiks pabeigts, vajadzēja kļūt par prieka gadu. Tad no zvaigznēm nonākšot dievs Kukulkans, pārņemšot savā īpašumā celtnes un turpmāk dzīvošot starp cilvēkiem.

Darbs tika pabeigts, pienāca gads, kad jāatgriežas dievam — taču nekas nenotika! Tauta dziedāja, lūdza un gaidīja visu gadu. Bez panākumiem tika upurēti vergi un rotaslietas, kukurūza un ejļas. Taču debesis palika mēmas pret viņu lūgumiem un nedeva nekādas zīmes. Neparādījās neviena debesu būtne, nedzirdēja ne šalkoņu, ne tāla pērkona dārdus. Nekas nenotika, itin nekas.

Ja mēs pieņemam šo hipotēzi, tad priesteru un tautas vilšanās bija briesmīga: gadsimtiem ilgais darbs bija izrādījies veltīgs. Uzmācās šaubas. Varbūt kalendāra aprēķinos iezagusies kļūda? Varbūt "dievi" nolaidīsies kādā citā vietā? Vai viņi būtu tik briesmīgi maldījušies?

Mums jāzina, ka mistiskais maiju gads, kurā sākas kalendārs, ir 3114. gads pirms Kristus dzimšanas.

Pierādījumi tam atrodami maiju rakstos. Ja šo datumu uzskata kā pierādītu, tad tikai nedaudzi gadsimti šķīra šo laiku no ēģiptiešu kultūras sākumposma. Šim leģendā minētajam skaitlim vajadzētu būt patiesam, jo to atkārtoti konstatē tik precīzais maiju kalendārs. Ja tas tā ir, tad mūs padara skeptiskus ne tikai kalendārs un tautu staigāšana. Kāds gandrīz pavisam jauns fakts liek mums šaubīties.

Meksikāņu arheologs Albcrto Russ Luljers no 1949. līdz 1952. gadam strādāja pētniecības darbos un "Uzrakstu templī" Palenkē atklāja kādu apbedījumu. No tempļa priekštelpas, kas atrodas uz kāpņveida piramīdas augstākās platformas, gandrīz 25 metru dziļumā ved stāvas, mitrumā apglumējušas kāpnes, kas beidzas divus metrus zem zemes virskārtas līmeņa. Kāpnes bija tā nomaskētas, ka šeit acīmredzot runa ir par kādu slepenībā turētu eju. Kameras izmēri un novietojums atbilst "maģiskajiem vai simboliskajiem priekšstatiem" (Marsels Brions). Arheologiem un viņu palīgiem bija vajadzīgi trīs gadi, lai atbrīvotu ceļu no augšas līdz apakšai. Kameras grīda veidota no 3,80 metru garas un 2,20 metru platas monolītas akmens plāksnes ar fantastisku reljefu; man nav zināms vēl kāds tik skaists un akurāti nostrādāts akmenī izpildīts darbs. Visapkārt taisnstūrim ir iegravēti maiju hieroglifi, tikai neliela to daļa ir atšifrēta. Akmens plāksni rotā hieroglifi, kādi mums pazīstami no maiju literatūras un maiju stēlām; tur ir dzīvības koks (vai dzīvības krusts), indiānis ar Zemes dieva masku: galva rotāta ar spalvām, aukliņām

1952. gadā Meksikā dziļi zem Palenkes "Uzrakstu tempļa" tika atklāta slepena kripta. un ncfrlta caurulītēm. Un visbeidzot — svētais kccalputns, divgalvaina čūska un simboliskas maskas.

Arheologs Pols Rivē, viens no labākajiem objekta pazinējiem, uzskata, ka indiānis attēlots, sēžot uz upurējamā altāra, un aiz viņa sēdekļa esot iegravēta "stilizēta laika dieva bārda": motīvs, kas aizvien sastopams maiju pilsētās. Zem šīs cēli apstrādātās monolītās plāksnes tika atrasts skelets purpursarkanā zārkā; seju tam klāja zelta maska. Blakus skeletam bija dažas nefrīta rotaslietas, kā arī rituāla un upurēšanas priekšmeti…

Kopš es ieraudzīju šo Palenkes kapa plāksni, es to interpretēju tehniski. Nav svarīgi, vai mēs plāksni aplūkojam no garākās vai īsākās malas — jebkurā gadījumā rodas iespaids, ka uz tās attēlots astronauts kosmiskajā kuģī. Labākos man zināmos fotouzņēmumus, kur fiksēta kapa plāksne, kas atrodas aiz nodrošinātām dzelzs restēm, izdarīja filmas "Atmiņas par nākotni" komanda. Pēc astoņkārtēja pieprasījuma valdība atļāva pusstundu darboties ar kamerām

Augšā un pa labi: kriptasgrīdas plāksne ir 3,80 m gara un 2,20 m plata. Šis vienreizējais attēls ir iegra vēts brīnišķīgā reljefā. A ttēls neprasa komentārus. un prožektoriem. Ar šo attēlu palīdzību es labāk nekā savā pirmajā grāmatā ar faktiem varu pierādīt, par ko ir runa. Kopumā kapa plāksni veido ierāmējums, kura vidū, saliekusies uz priekšu (kā astronauts komandkapsulā) sēž kāda cilvēkam līdzīga būtne. Šai savdabīgajai būtnei galvā ir ķivere, no kuras uz aizmuguri stiepjas sapārotas caurulītes. Degunu nosedz skābekļa nodrošināšanas iekārta. Noliekusies uz priekšu, šī būtne ar abām rokām veic manipulācijas ar kaut kādiem kontrolmehānismiem. Uz augšu paceltās labās rokas pirksti atrodas tādā stāvoklī, it kā tie grozītu kādu tieši iepretī novietotu precīzās regulācijas pogu; kreisās rokas plaukstai, ko augstāk nosedz piedurkne, saskatāmi četri pirksti, pie kam mazais pirkstiņš ir saliekts. Vai neizskatās tā, it kā būtne ar šo

roku darbinātu kādu sviru, līdzīgu mopēda rokas gāzes svirai? Kreisās kājas papēdis atrodas uz kāda vairākpakāpju pārslēdzošā pedāļa. Aplūkojot Palenkes gravīru, uzmanību piesaista mūsdienīgais apģērbs, kādā tērpies indiānis: tieši zem zoda un vēl arī kakla izgriezumā redzams tāds kā pulovers ar nolokāmu apkakli. Pieguļošā tērpa augšdaļa pie plaukstu locītavām beidzas ar aprocēm. Ap vidukli plata drošības josta ar speciālu slēdzi, īsas bikses no materiāla ar rupju tīklvcida zīmējumu, tālāk kājas ietērptas tādās kā zeķbiksēs, kas sniedzas līdz potītēm… un tā astronauts ir perfekti ietērpts! Manā skatījumā aparatūrai, kurai pa vidu salīcis iekārtojies astronauts, ir sekojošas funkcijas: tieši priekšā piesprādzētajam astronautam atrodas centrālais skābekļa agregāts, enerģijas apgādes sistēmas un komunikācijas, kā arī rokas vadības sviras un instrumenti apkārtnes novērošanai. Kuģa priekšgalā, tātad pirms centrālā nodalījuma, var saskatīt lielus magnētus, kuriem jārada magnētiskais lauks ap kuģa apšuvumu, lai novērstu sadursmes ar dažādām dajiņām, lidaparātam lielā ātrumā traucoties izplatījumā. Astronautam aiz muguras redzama kodolsintēzes iekārta. Shematiski parādīti divi atomu kodoli, domājams, ka ūdeņradis un hēlijs.

Man liekas būtiski, ka šīs konstrukcijas aizmugurē, ārpus ierāmējuma, stilizēti attēlota reaktīvā strūkla.

Blakus šim zīmējumam, ko esmu tehniski interpretējis, uz kapa plāksnes redzami atkal un atkal sastopamie maiju hieroglifi. Es uzskatu par pašsaprotamu, ka maiji tādā veidā nodevuši ziņu par savu "debesu sūtni" un arī uzzīmējuši šo notikumu kā nu varējuši un pratuši. Pēc ārpuszemes būtnes viesošanās saprotama ir indiāņu vēlēšanās iemūžināt augsto viesi kopā ar viņa aparātu cilnī. Bet nemaz nerunājot par to, ka akmeņkaļiem nebija attiecīgu tehnisko zināšanu, būtu pilnīgi neiespējami tikai pēc acumēra iekalt akmenī tik komplicētas aparatūras zīmējumu, kāds ir vienvietīgs kosmiskais kuģis. Vai viņi lūdza konsultāciju viesim no kosmosa? Vai zvaigžņu sūtnis nodeva maiju māksliniekiem vienkāršu shematisku kosmiskā transportlīdzekļa zīmējumu? Skeptiķiem, kuri man jautā, kāpēc būtu jāizpauž ārpuszemes zināšanas un noslēpumi, es varu vienīgi atbildēt, ka arī šajā gadījumā viņi to darīja tāpēc, lai atstātu acīmredzamas liecības par savu klātbūtni.

Akceptējot šo spekulāciju, esošie, jau daļēji atšifrētie hieroglifi šai pašā laikā neizslēdz kapa plāksnes zīmējumu tehnisko interpretāciju. To, ka kapa plāksnē attēlota parasta maiju simbolika, simtprocentīgi nevar pierādīt. No literatūras nevar izdarīt pārliecinošus secinājumus, ka reljefs nesatur tehniskus elementus. Ar to mēs netiksim uz priekšu, ja respektēsim novecojušas hipotēzes. Arheoloģija noliedz iespēju, ka senatnē cilvēkiem varētu būt bijušas zināšanas par kosmiskajiem kuģiem. Tāpēc nav toleranti noraidīt manu versiju. Šai gadījumā taisnīgs būtu neizšķirts rezultāts: kapu plāksnes zīmējumu nozīmi maiju literatūra nespēj pamatoti izskaidrot, un tehniskā interpretācija ir iespējama. Čičenicas observatorija ir pirmā un vecākā maiju apaļā būve ar kupolveida jumtu. Pat šodien šī restaurētā celtne

Modernajā rekonstrukcijā parādīts, ko varēja būt redzējis maiju akmeņkalis, kas neko nesaprata no tehnoloģijas. izskatās kā moderna observatorija. Izvietota uz trīs terasēm, tā paceļas augstu virs džungļiem.

Iekšpusē vītņu kāpnes ved uz augšējo novērošanas platformu. Kupolā ir pret zvaigznēm vērstas lūkas un atveres, tā ka naktīs te paveras iespaidīga zvaigžņotās debess panorāma. Uz ārsienām skatāmas lietus dieva maskas… un kāda spārnota cilvēka figūra.

Protams, maiju interese par astronomiju vēl nav pietiekams pamatojums mūsu hipotēzei par kontaktiem ar svešu planētu intelektu. Līdz šim neatbildētu jautājumu pārpilnība ir mulsinoša. No kurienes maiji ieguvuši zināšanas par Urānu un Neptūnu? Kāpēc novērošanas posteņi Čičenicas observatorijā nav vērsti pret spožākajām zvaigznēm? Ko izsaka raķetē lidojošā dieva zīmējums akmenī Palcnkē? Kāda nozīme bija maiju kalendāra aprēķiniem 400 miljonu gadu ilgam laika posmam? Kurš nodevis viņiem neaptveramās zināšanas astronomijā? Vai katrs fakts ir maiju saprāta darbības nejaušs rezultāts, vai aiz tiem kopumā slēpjas kas vairāk, varbūt kāds tālai nākotnei veltīts svarīgs ziņojums?

Ja mēs visus faktus saberam sietā un ar plašu vērienu atdalām graudus no pelavām, tad paliek pāri vēl tik daudz aplamību, tik daudz "neiespējamību", ka turpmāk nepieciešamas idejas, kas iekustinātu pētniekus lieliem un jauniem darbiem, kas ļautu atrisināt vismaz daļu no bezgala daudzajām mīklām. Čūskas simbols atrodams uz gandrīz visām maiju celtnēm. Tas ir pārsteidzoši, jo tautai, kas dzīvo bagātīgi zaļojošas floras vidū, faktiski vajadzēja atstāt savos akmens zīmējumos arī ziedu motīvus. Taču līdz šim neviens zīmējums, kurā būtu attēloti ziedi, nav atrasts. Toties pretīgā čūska redzama it visur. Čūska jau kopš neatminamiem laikiem lokās pa putekļiem un dubļiem. Kāpēc gan tai piedēvēja spēju lidot? Ļaunuma simbols ir čūska, kas nolādēta, lai spētu tikai rāpot. Kā šo pretīgo radījumu var pielūgt kā dievu, un kāpēc čūska spēj vēl arī lidot? Pie maijiem tas viņai bija iespējams. Dievs Kukulkans, domājams, atbilst vēlākajam dievam Kecalkoatlam. Ko maiju leģenda vēsta par šo Kecalkoatlu?

Viņš nācis no kādas svešas uzlēcošās saules zemes baltā tērpā, un viņam bijusi bārda. Viņš iemācījis

tautai visas zinātnes, mākslas un paražas, kā arī izdevis ļoti gudrus likumus. Maiji dižojas, ka Kecalkoatla vadībā kukurūzas vālītes sasniegušas vīra garumu un kokvilna augusi krāsaina. Kad Kccalkoatls izpildījis savu misiju, viņš, pa ceļam sprediķojot savu mācību, devies atpakaļ uz jūru un tur iekāpis kuģī, kas viņu aizvedis uz rīta zvaigzni. Mums kļūst gandrīz vai neērti pieminēt, ka arī bārdainais Kecalkoatls solījis atgriezties.

Protams, arī par veco, gudro kungu Kecalkoatlu netrūkst dažādu nostāstu un skaidrojumu. Viņam tiek pat piedēvēta it kā mesijas loma; pats par sevi saprotams, jo šajos platuma grādos vīrs ar bārdu nav ikdienišķa parādība. Eksistē pat tāda pārdroša versija, pēc kuras Kccalkoatls esot Jēzus māceklis! Mūs tā nespēj pārliecināt. Lai kurš arī no Vecās Pasaules būtu sasniedzis maijus, viņš pazina riteni, kas virza uz priekšu cilvēkus un lietas. Vai gan tādam gudrajam, tādam dievam kā Kecalkoatlam, kurš kārtoja dažādas dzīves norises kā misionārs, likumdevējs, ārsts un padomdevējs, nebūtu bijis visupirmais pienākums iepazīstināt maijus ar riteņu un ratu lietošanu? Tiešām, maiji nekad nav lietojuši ratus, viņi nelietoja riteņus.

Pabeigsim šo sajukumu ar kādu īsu sirmās senatnes dīvainību izklāstu!

1900. gadā grieķu ūdenslīdēji pie Antikiteras atrada vecu vraku, kas bija piekrauts ar marmora un bronzas statujām. Mākslas vērtības tika nogādātas drošībā un no vēlākiem pētījumiem izrietēja, ka kuģis gājis bojā ap Kristus dzimšanas laiku. Izšķirojot atrastās lietas, starp visādām grabažām atradās kāds bezformīgs veidojums, kas izrādījās nozīmīgāks nekā visas statujas kopā ņemot. Kad šis atradums bija apstrādāts un uzmanīgi preparēts, tā izrādījās bronzas plāksne ar riņķiem, uzrakstiem un zobratiem; drīz kļuva skaidrs, ka uzrakstiem ir kaut kāds sakars ar astronomiju. Kad bija notīrītas daudzās atsevišķās detaļas, skatam pavērās dīvaina konstrukcija: regulāras formas mašīna ar kustīgiem rādītājiem, komplicētām skalām un aprakstītām metāla plāksnēm. Rekonstruētajai mašīnai ir vairāk nekā divdesmit ritenīšu un sava veida diferenciālais pārnesums. Mehānisma vienā pusē atrodas vārpsta, kas, tiklīdz tā sāk griezties, iedarbina dažādā ātrumā visas skalas. Rādītājus aizsargā bronzas vāciņi, uz kuriem lasāmi gari uzraksti. Vai, paraugoties uz šo mašīnu, rodas kaut mazākās šaubas par to, ka senatnē darbojušies pirmklasīgi smalkinehāniķi? Turklāt mašīna ir tik komplicēta, ka tā, domājams, nav pirmais šāda veida modelis. Amerikāņu profesors Sola Praiss aparātu interpretējis kā sava veida rēķināmo mašīnu, ar kuras palīdzību varēja aprēķināt Mēness, Saules un, iespējams, arī citu planētu kustību.

Nav tik svarīgi, ka šī mašīna varētu būt izgatavota ap 82. gadu pirms Kristus dzimšanas. Interesantāk būtu uzzināt, kas izgatavojis šīs konstrukcijas pirmo modeli — šo mazformāta planetāriju!

Ir zināms, ka ķeizars Fridrihs II no Piektā krusta kara 1229. gadā atgriezies no Austrumiem ar pavisam neparastu telti; telts iekšienē bijis ierīkots pulksteņa mehānisms un caur telts kupolveidīgo jumtu bijis iespējams novērot zvaigžņu kustību! Vēl viens senatnes planetārijs… Mēs akceptējam planetārija toreizējo eksistenci, jo zinām, ka tam bija nepieciešamie amatniecības priekšnoteikumi. Planetārija ideja mūs mulsina tādēļ, ka laikā ap Kristus dzimšanu nevarēja būt priekšstata par zvaigžņotajām debesīm, ievērojot Zemes rotāciju. Pat zināšanām bagātie senatnes ķīniešu un arābu astronomi mums nepalīdzēs izskaidrot šos faktus, jā, un Galileo Galilejs neapstrīdami piedzima tikai 1500 gadus vēlāk… Tiem, kas apmeklē Atēnas, nevajadzētu palaist garām izdevību aplūkot "Antikiteras mašīnu"; tā atrodas Nacionālajā arhitektūras muzejā. Par Fridriha II telts planetāriju ir tikai rakstiskas ziņas.

Lai arī senatne bijusi pelēcīga, tā mums atstājusi jocīgas lietas: — 3800 metrus virs jūras līmeņa uz Markavasī tuksneša plato klintīm atrasti tādu dzīvnieku zīmējumi, kādu Dienvidamerikā pirms 10 000 gadiem nemaz nebija. Tie ir kamieļi un lauvas.

— Nevadas tuksnesī (Death Valley) ir kādas senas pilsētas drupas, tā it kā tikusi iznīcināta kādā lielā katastrofa. Vēl šodien samanāmas sakusušu klinšu un smilšu pēdas. Ar vulkāna izvirduma karstumu nebūtu pieticis, lai izkausētu klintis, turklāt karstums tad vispirms būtu apdedzinājis celtnes. Vienīgi lāzera stari šodien var radīt atbilstošu karstumu. Dīvainā kārtā šai apgabalā vairs neaug ne zāles stiebriņš.

— Hadschar cl Gublc, dienvidu akmens, kas atrodas Libānā, sver divus miljonus kilogramu. Šis

akmens ir apstrādāts, taču cilvēka rokas to nevarētu būt pakustinājušas.

— Uz nepieejamākajām klinšu sienām Austrālijā, Peru un Ziemeļitālijā ir mākslīgi radīti vēl neatšifrēti marķējumi.

— Teksti uz zelta plāksnēm, kuras tika atrastas Kaldejā, vēsta par cilvēkiem līdzīgiem "dieviem", kas ieradušies no debesīm un dāvanā priesteriem pasnieguši zelta plāksnes.

— Tādās zemēs kā Austrālija, Francija, Indija, Libāna, Dienvidāfrika, Čīlc ir dīvaini melni "akmeņi", kas satur daudz alumīnija un berilija. Jaunākie pētījumi liecina, ka šie akmeņi senos laikos bijuši pakļauti spēcīgai radioaktīvai ietekmei un augstām temperatūrām.

— Šumeru ķīļu rakstos parādītas stāvzvaigzncs un planētas.

— Krievijā atrasts reljefs zīmējums, kurā attēlots lidaparāts, kas sastāv rjo desmit kopā savienotām lodēm, kas ievietotas taisnstūrveida rāmī, ko no abām pusēm balsta masīvas kolonnas. Uz kolonnām novietotas lodes. Starp japāņu atradumiem ir dažādas bronzas statujas, kurās attēlotas humanoīdas būtnes smagnējā apģērbā, kas hermētiski savienots ar ķiveri. Arī apavi un cimdi tikpat cieši savienoti ar apģērbu.

— Kādā ļoti senā maiju rokrakstā nolasāmi Mēness aptumsumi pagātnē un nākotnē.

Kā mums grib izskaidrot šīs un daudzas citas mīklas? Tas nav nekas vairāk kā atrunāšanās, ja šos senos vēstījumus nešķirojot uzskata par nepareiziem, kļūdainiem, nenozīmīgiem. Un ir vienlīdz netaisni, iedzītiem strupceļā, uzskatīt visus tulkojumus un skaidrojumus par nepietiekamiem un būt gataviem tos jebkurā brīdī izmantot, ja ziņas iederas attiecīgajā domāšanas modelī. Mums šķiet, ka tā ir gļēvulība, ja tiek aizvērtas acis un ausis faktu un hipotēžu priekšā tikai tādēļ, ka jaunie slēdzieni varētu izraut cilvēku no viņam pierastās domāšanas sistēmas.

Atklājumi ik dienu un ik stundu notiek visā pasaulē. Mūsu modernie satiksmes un komunikācijas līdzekļi ziņo par atklājumiem no visas pasaules. Ja to tiešām vēlas, no nejaušībām var radīt sistēmu.

Tāpat kā tagadnes pētījumos, visu nozaru zinātniekiem ar tādu pat degsmi vajadzētu pievērst savu pētniecisko ziņkāri arī vēstījumiem no pagātnes.

Tāpēc, tieši tāpēc mēs izvirzījām ideju par utopiskās arheoloģijas gadu. Tāpat kā mēs nevēlamies muļķīgi "ticēt" veco domāšanas modeļu gudrībām, mēs arī neprasām "ticēt" mūsu hipotēzēm. Tomēr mēs ticam un ceram, ka drīz pienāks laiks bez aizspriedumiem pieiet pagātnes mīklām — ar visrafinētākās tehnoloģijas palīdzību.

Mēs neko nevaram darīt, ka Visumā ir miljoniem citu planētu…

Mēs neko nevaram darīt, ka daudzus tūkstošus gadu vecai japāņu statujai Tokomajā pie ķiveres ir moderni aizslēgi un acu aizsega diafragma…

Mēs neko nevaram darīt, ka eksistē Palcnkes kapa plāksnes akmens cilnis…

Mēs neko nevaram darīt, ka admirālis Pīrijs Reiss nav sadedzinājis savas vecās kartes…

Mēs neko nevaram darīt, ka cilvēces senajās grāmatās un vēstījumos sastopamies ar tik daudz neskaidrībām…

Taču mēs varam kaut ko darīt — tagad, kad to visu zinām, taču neievērojam un neņemam nopietni!

Cilvēci sagaida grandioza nākotne, kas vēl pārspēs tās grandiozo pagātni. Mums nepieciešams izpētīt kosmosu un nākotni, mums vajadzīga drosme ķerties klāt tādiem projektiem, kas pirmajā brīdī šķiet nereāli. Kaut vai koncentrētam pagātnes izpētes projektam, kas mums varētu sniegt vērtīgas atmiņas par nākotni. Atmiņas, kas tad tiks pierādītas, kas izgaismos cilvēces vēsturi, un nebūs vajadzīgi aicinājumi visam vienkārši ticēt. Tas viss turpmāko paaudžu laimei.

9. NODAĻA Vai eksistē atmiņas molekulas? Pravieši ēd grāmatas.

Vissenākās atmiņas no kosmosa. Sapņi no pagātnes. Idejas nobriest.

Kāpēc mēs tik bieži neatceramies vārdus, adreses, telefona numurus, jēdzienu nosaukumus, kaut arī esam pamatīgi sasprindzinājuši atmiņu? Pie tam mēs noteikti "jūtam", ka informācija, ko meklējam, ir paslēpta kaut kur mūsu smadzeņu pelēkajās šūniņās un tikai gaida, lai tiktu atrasta no jauna. Kāpēc mēs nevaram operēt ar savu zināšanu krājumu pēc vēlēšanās un katrā brīdī?

Roberts Tompsons un Džeimss Makonels no Teksasas 15 gadus nopūlējās eksperimentāli atšifrēt atmiņas noslēpumus un identificēt atmiņas mehānismu. Kad viņi jau bija veikuši visdažādākos pētījumus, beidzot tika izdarīts kāds eksperiments, "kuram bija lemts novest pie fantastiskiem rezultātiem. Par tā varoņiem kļuva plakanie tārpi ar labskanīgu nosaukumu Dugesia dorotocephala. Šie dzīvnieciņi no vienas puses pieskaitāmi pašiem primitīvākajiem organismiem, kuriem vēl eksistē smadzeņu substance, no otras puses, tie uzskatāmi par sarežģītas struktūras dzīvām būtnēm, kas spēj pilnīgi reģenerēties šūnu dalīšanās rezultātā. Ja šādu mazu tārpu sagriež gabalos, tad katrs atsevišķais gabaliņš atjaunojas par pilnīgi veselu, pilnvērtīgu eksemplāru.

Tompsons un Makonels ļāva saviem mazajiem eksperimenta varoņiem ielīst plastikāta ūdens renē — ne jau tāpēc, lai sagādātu tiem kādu sevišķu izpriecu! Ar viltīgu nodomu, kā nu reiz pētnieki mēdz apieties ar saviem izmēģinājumu objektiem, viņi pieslēdza trauku vājas strāvas avotam. Bez tam viņi virs trauka novietoja sava biroja galda lampu ar 60 vatu kvēlspuldzi. Tā kā plakanie tārpi ir ļoti jūtīgi pret gaismu, tic sarāvās katru reizi, kad lampa tika ieslēgta. Pēc tam kad abi zinātnieki bija vairākas stundas atkārtojuši šo gaismas un tumsas rotāju, tārpi vairs nelikās zinis par gaismas uzplaiksnījumiem. Tic bija aptvēruši, ka viņu dzīvībai nedraud briesmas, ja pēc gaismas seko tumsa un otrādi. Tad Tompsons un Makonels gaismas kairinājumu kombinēja ar vāju elektrisko sitienu, ko tārpi ikreiz saņēma kādu sekundi pēc gaismas impulsa. Ja pirms tam plakanie tārpi gaismas kairinājumu jau bija ignorējuši, tagad tic pēc strāvas impulsa atkal sarāvās čokurā.

Tad dzīvnieciņiem tika atvēlētas divas stundas atpūtai, pirms tie atkal tika stiepti uz "moku sola". Un tad izrādījās, ka tārpi nav aizmirsuši, ka pēc gaismas iedegšanās tos gaida strāvas sitiens. Dzīvnieciņi pēc gaismas iedegšanās sarāvās čokurā arī tad, ja gaidītais strāvas sitiens nemaz nesekoja.

Tad abi pacietīgie pētnieki sagrieza plakanos tārpus mazos gabaliņos un veselu mēnesi gaidīja, līdz šīs daļas reģenerējas par veseliem tārpiem. Pēc tam tie atkal nonāca izmēģinājumu traukā un no jauna tika pakļauti neregulāriem gaismas impulsiem. Tompsons un Makonels izdarīja pārsteidzošu atklājumu: gaidot strāvas sitienu, čokurā sarāvās ne vien galvas gabaliņi, kuriem bija reģenerējusies aste, bet arī astes gabaliņi, kas bija ieguvuši jaunas smadzenes!

Kas bija noticis?

Kādā veidā jaunizveidotajā galvā nonākušas atmiņas par strāvas sitienu?

Vai šūnās, kurās uzglabājās "vecās" atmiņas, norisinājušies ķīmiskie procesi, kas iegūto pieredzi nodevuši tālāk jaunizveidotajām šūnām?

Tieši tā tas bija noticis. Ja "nemācīts" plakanais tārps apēd "mācītu" savu sugas brāli, tad viņš pat pārmanto sava upura apgūtās spējas. Pētījumi citās laboratorijās ļāva konstatēt laktu, ka, pārstādot tāda dzīvnieka šūnas, kuram bijušas iemācītas kādas iemaņas, cita dzīvnieka ķermenī, šīs iemaņas darbojas tālāk. Tā, piemēram, žurkas tika apmācītas nospiest noteiktas krāsas taustiņus, kad tās gribēja dabūt barību. Kad izmēģinājuma dzīvnieki bija iemācījušies perfekti izpildīt šo uzdevumu, viņus nogalināja un

no to smadzenēm iegūto ekstraktu injicēja nedresētām žurkām vēdera dobumā. Jau pēc dažām stundām nedresētās žurkas darbināja tos pašus krāsainos taustiņus. Eksperimenti ar zelta zivtiņām un trušiem apstiprināja hipotēzi, ka apgūtās zināšanas ar noteiktām šūnām bioloģiski ķīmiskā procesā var tikt pārnestas no viena ķermeņa uz otru. Šodien pieņēmums, ka atmiņas tiek glabātas speciālās atmiņas molekulās, un ka atmiņu saturu fiksē un pārnes RNS un DNS molekulas, tiek uzskatīts par zinātniski apstiprinātu. Konsekventi turpinot šos pētījumus, cilvēce jau pārskatāmā nākotnē varētu gūt iespēju neļaut atmiņām un zināšanām pazust līdz ar kāda cilvēka nāvi, bet gan saglabāt un nodot tālāk kāda cilvēka reiz iegūtās garīgās bagātības.

Vai mēs vēl piedzīvosim to laiku, kad ārkārtīgi saprātīgi, zemūdens pētniecībai "ieprogrammēti" delfīni dosies uz zemūdens staciju? Vai redzēsim ielās strādājam pērtiķus, kas "ieprogrammēti" apieties ar ceļu būves mašīnām?

Es uzskatu, ka, lai šodien apšaubītu vispārdrošāko iespēju īstenošanos dzīvē, vajag vairāk drosmes, nekā ar tām nopietni rēķinoties.

Tam, ka svešs intelekts jau kopš aizvēsturiskiem laikiem pratis tamlīdzīgi manipulēt ar atmiņu, zinātnisku pierādījumu vēl nav. Tomēr pat tāds ievērojams zinātnieks kā Šklovskis neizslēdz iespēju, ka uz citām planētām ir dzīvas būtnes, kas aizsteigušās tālu priekšā mūsu zinātnes sasniegumiem.

Man atkal nāk prātā Vecā Derība, kurā ne viens vien pravietis ziņo, ka "dievi" viņiem devuši grāmatas apēšanai.

Pravietis Ecekiēls stāsta par šādu mielošanos ar grāmatām: "… un viņš man deva ēst rakstu rituļu un man sacīja: "Cilvēka bērns, apēd šo rakstu rituļu, ko Es tev došu, un pildi ar to savas iekšas." Tad es to apēdu…" (Ecckiēla 3:2 — 3) Nav nekāds brīnums, ka šādi "baroti" pravieši zināja vairāk par citiem un bija gudrāki par apkārtējiem!

Kopš zinātnieki atklāja DNS dubultspirāli, ir zināms, ka gēna šūnas kodols satur visu informāciju, pēc kuras tiek būvēta dzīva būtne. Perfokartes ir tik piemērots salīdzinājums, ka es šo būvēšanas plānu, kas ir ieprogrammēts šūnu kodolos, mazliet vienkāršoti saukšu par "dzīvības perfokartēm". Šīs perfokartes būvē dzīvību pēc stingri noteikta laika plāna. Ilustrēsim mūsu piemēru: desmitgadīgs zēns un astoņgadīga meitene, protams, jau ir mazi cilvēki, taču viņiem vēl daudz kā trūkst no tā, kas tiem piemitīs kā vīrietim un sievietei. Pirms viņi kļūs pieauguši, šūnas to ķermeņos vēl dalīsies triljoniem reižu, un līdz ar katru šūnas dalīšanos perfokartes iesaista procesā aizvien jaunas būvdetaļas: zēni un meitenes izstiepjas garumā, sāk dīgt kaunuma matiņi, bārda, piebriest krūtis. Perfokartes nekļūdās, to perforācija nosaka savlaicīgu attīstības gaitu.

Es atļaujos vēlreiz uzsvērt, ka tas ir fakts, kas attiecas uz katru dzīvu būtni. Uz šīs solīdās zinātniskās bāzes pamata es varētu izvirzīt diskusijai kādu spekulatīvu ideju, kas personīgi man šķiet pavisam loģiska: vai visai cilvēcei — tāpat kā katrai atsevišķai dzīvai būtnei — kopš aizvēsturiskiem laikiem nav dots ieprogrammēts visu aptverošs projekts?

Antropoloģiskie, arheoloģiskie un etnoloģiskie fakti dod man drosmi pastāvošajām hipotēzēm par cilvēces izcelšanos pievienot arī savējo: es domāju, ka visa informācija, tātad visas perfokartēs iekodētās komandas, aizvēsturiskajam cilvēkam nodotas no ārienes kādas mērķtiecīgas mākslīgas mutācijas rezultātā.

Ja mēs pa manām pēdām taustāmies atpakaļ cilvēces aizvēstures tumšajos labirintos, tad izrādās, ka cilvēks ir vienlīdz "zemes dēls" un "dievu bērns". No šīs sakrustošanas izriet ārkārtīgi nozīmīgas un fantastiskas konsekvences.

Dzīvojot "savā" laikā, mūsu priekšteči tieši uztvēra savā apziņā aizvēsturi, viņu atmiņā glabājās visi tās notikumi. Ar katru paaudzi daļa šo seno atmiņu tika pārmantota. Vienlaicīgi katra paaudze esošajam perfokaršu kodam pievienoja ko jaunu. Vai nu laika gaitā informācija tika atkal pazaudēta, vai spēcīgu impulsu rezultātā pārklājās ar citu — visas informācijas kopsummas nesamazinājās! Tātad cilvēkos ir

iekodētas ne tikai viņu pašu atmiņas, bet arī tas, ko ieprogrammējuši dievi\ kuri jau Ādama laikos veikuši kosmiskos lidojumus!

Starp mūsu šodienas zināšanām un šo seno atmiņu nojausmu atrodas barjera, kuru veiksmes brīžos var pārvarēt tikai nedaudzi cilvēki. Jūtīgi cilvēki — gleznotāji, dzejnieki, mūziķi un pētnieki — satraucoši izjūt šīs pirmatnējās atmiņas un bieži vien izmisīgi cenšas piekļūt šai dziļi viņos paslēptajai informācijai. Mediķi ar indīgu vielu un monotonu ritmu palīdzību centās iegrimt transā, lai varētu pārvarēt barjeru, aiz kuras slēpjas mūsu mūžsenās atmiņas. Es arī domāju, ka aiz savulaik par modes lietu uzskatītās "puķu bērnu" tieksmes pēc narkotikām un nervus stimulējošas mūzikas slēpās iedarbīgs mūžsens instinkts, kas spieda viņus tādējādi piekļūt nezināmajam. Pie tam atsevišķos gadījumos arī izdodas pavērt durvis uz apslēpto pasauli, taču parasti nav iespējams šo skurbulī gūto atklāsmi attēlot līdzcilvēkiem.

Kāds piemērs: Visi piemin "Aladina burvju lampu", kad jāapraksta kāda absolūti utopiska ierīce, kāds neaptverams notikums. Es neturu pie vārda tikai praviešus, jo esmu radis arī antīko cilvēku bieži vien dīvainajās atklāsmēs meklēt realitāti, realitāti, kas gaida savu (atkal)atklājēju.

Kas īsti ir šī dīvainā burvju lampa, kurai Aladins deva rīkojumus? Tā neapšaubāmi deva iespēju materializēt pārdabisku būtni. Tas notika vienmēr, kad jaunais Aladins paberzēja lampu. Varbūt ar berzes spēku tika iedarbināta materializēšanas mašīna? Šodienas zināšanas ļauj mums dot burvju lampas darbības iespējamu izskaidrojumu: mēs zinām, ka kodoltehnoloģija pārvērš masu enerģijā, ka fizika ļauj enerģijai pārvērsties masā. Televīzijas attēls tiek sadalīts 100 000 rindās, kuras tiek pārveidotas enerģijas viļņos un pārraidītas. Izdarīsim lēcienu fantastikas pasaulē: galds, arī tas, pie kura es pašlaik sēžu, sastāv no bezgalīga skaita savstarpēji saistītu atomu. Ja izdotos šo galdu sadalīt tā atomārajās sastāvdaļās, enerģijas viļņu veidā noraidīt uz noteiktu vietu un tur no jauna salikt kopā pēc iepriekš noteikta modeļa, tad būtu veikts matērijas traasports. Tīra utopija? Jāatzīst, ka šodien vēl jā. Bet vai arī nākotnē?

Varbūt antīko cilvēku prātos vēl pavīdēja kāda atmiņu atblāzma par agrākajos laikos novērotajiem matcrializācijas efektiem: šodien tēraudu cietina, iegremdējot to šķidrā slāpeklī. Mums šis jaunākajos laikos atklātais paņēmiens liekas pats par sevi saprotams. Laikam gan, pateicoties aizvēsturiskām atmiņām, šis cietināšanas process jau senatnē bija tehniska realitāte. Tas gan tika praktizēts ļoti rupjā veidā: lai padarītu cietākas zobenu virsmas, tos nokaitēja un dūra gūstekņu ķermeņos! Bet no kurienes bija zināms, ka cilvēka ķermenis ir piesātināts ar organiskiem slāpekļa savienojumiem? Kā uzzināja par šo ķīmisko efektu? Vai tikai no pieredzes?

No kurienes gudrajiem vīriem un sievām radusies paļāvība, ka plaši izplatītas drosmīgas idejas empīriski, soli pa solim realizēsies, ka sākotnējās fantāzijas un utopijas kādu dienu kļūs par īstenību?

Esmu stingri pārliecināts, ka zinātniekus iedvesmo neatlaidīga vēlēšanās atkal zināt tikpat daudz, cik cilvēces atmiņā aizvēsturiskos laikos ielicis svešs intelekts, panākt, lai šis iespaidīgais atmiņu kopums atkal kļūst par realitāti! Jābūt kādam pamatotam iemeslam, kāpēc visos cilvēces vēstures posmos kosmoss bijis nozīmīgs pētījumu objekts.

Vai visi tehniskās attīstības posmi, vai katrs solis progresa virzienā, vai, visbeidzot, arī utopiskās idejas nav bijušas tikai gatavošanās lielajam piedzīvojumam: kosmosa atkal- iekarošanai? Šodienas futuroloģiskās idejas, kas mūs mulsina un bieži vien pat baida, kādreiz varbūt ir bijušas realitātes uz mūsu planētas! Lasot Teilarda de Čardina (1881 — 1955) darbus, kuri tieši šodien dod ierosmi daudziem cilvēkiem, es pirmoreiz uzdūros "kosmisko pamatdaļu" jēdzienam. Tikai vēlāk tiks novērtēts, cik izšķirošu ieguldījumu 20. gadsimta pasaules uzskata veidošanā devis šis jezuīts ar saviem paleontoloģiskajiem un antropoloģiskajiem pētījumiem, kuros viņš gribēja apvienot katolisko pasaules uzskatu ar modernajām dabas zinātņu atziņām. 1962. gadā, septiņus gadus pēc viņa nāves, asā teoloģiskā disputā tika izlemts, ka Teilarda izpratne pārkāpj katolisko mācību.

Es nezinu nevienu jēdzienu, kurš tik skaidri izteiktu, kas saprotams ar kosmiskajām norisēm.

Matērijas pamatdaļiņa ir atoms. Arī kosmosā materiālā pamatdaļiņa ir atoms. Bet eksistē vēl citi iedalījumi, proti, laiks, apziņa, atmiņas. Nezināmā veidā visas šīs daļas viena ar otru savienojas un savstarpēji pievelkas. Varbūt kādu dienu mēs nāksim uz pēdām tādām mijiedarbībām, tātad spēkiem, kas nav definējami un kvalificējami ne fizikas, ne ķīmijas, nc kādās citās dabaszinātņu kategorijās. Un kaut ari pagaidām materiāli nedefinējami un nesaprotami, tic iespaido norises kosmosā. Tur un tikai tur man ir tā robeža, kur beidzas visi pētījumi un kur tiem arī jābeidzas.

Es vēlētos, lai mani apcerējumi būtu jauni ceļa rādītāji, kas reiz novestu pie pārliecinošiem rezultātiem.

Tiešā saskaņā ar manu pārliecību, ka cilvēces prāti glabā aizvēsturiskas atmiņas, kas gaida savu atkalatklāsmi, ir divi gadījumi, kas minēti Povela un Bcrgjē grāmatā "Ceļā uz trešo gadu tūkstoti". Tiem nav nekā kopīga ar okultām fantāzijām. Vienā gadījumā runa ir par Nobela prēmijas laureātu Nilu Boru (1885—1962), kurš licis pamatus mūsdienu atomu uzbūves teorijai. Šis pasaulslavenais fiziķis stāstīja, kā viņam radusies ideja par ilgus gadus meklēto atoma modeli: viņš sapnī redzējis sevi sēžam uz kādas no kvēlojošas gāzes veidotas saules. Šņākdamas garām joņojušas planētas, kas savā riņķojumā bijušas piesaistītas saulei ar smalkiem pavedieniem. Pēkšņi gāze sacietējusi, saule un planētas sarāvušās un sastingušas. Šajā brīdī Nils Bors pamodies. Viņam tūlīt bijis skaidrs, ka sapnī redzētais ir atoma modelis.

1922. gadā viņš par šo "sapni" saņēma Nobela prēmiju.

Citā Povela un Bcrgjē pieminētā gadījumā arī sapņo un rīkojas divi dabaszinātnieki. Kāds Bella telefonu kompānijas inženieris no ASV 1940. gadā lasīja ziņojumus par Londonas bombardēšanu. Tie viņu ļoti satrauca. Kādā rudens naktī viņš sapnī redzēja, kā pats uzzīmē kādas ierīces konstrukciju, ar kuras palīdzību zenītlielgabalus var notēmēt un fiksēt uz iepriekš aprēķinātu punktu lidmašīnas kursā tā, ka tie trāpīs mērķī, neskatoties uz lidmašīnas ātrumu. Nākošajā rītā Bella kompānijas inženieris uzskicēja to, ko bija jau uzzīmējis sapnī. Viņš bija radījis kādas ierīces konstrukciju, kurā pirmoreiz tika pielietots radars. Tās izgatavošanu un rūpnieciskās ražošanas uzsākšanu vadīja ievērojamais amerikāņu matemātiķis Norberts Vīncrs (1894-1964).

Es domāju, ka šo divu ģeniālo dabaszinātnieku "sapņi" pamatojas uz viņu "aizvēsturiskajām" zināšanām. Iesākumā vienmēr ir kāda ideja (vai sapnis!), kas ir jāpierāda. Es nemaz neuzskatu par pārdrošu apgalvojumu, ka kādu dienu molekulārās ģenētikas speciālisti, kuri jau zina, kā darbojas ģenētiskais kods, izdibinās arī cik — un varbūt ari pat kādas — zināšanas mūsu dzīvības perfokartēs ieprogrammējuši svešā intelekta pārstāvji. Tas būtu fantastiski, bet būtībā pat iespējami, ja kādu dienu tiktu atklāts kods, ar kuru no pirmatnējās atmiņas varētu izsaukt noteiktas zināšanas noteiktam mērķim!

Es uzskatu, ka cilvēces attīstības gaitā kosmiskās atmiņas aizvien vairāk nostiprinās mūsu apziņā.

Tās veicina jaunu ideju dzimšanu, kuras kādreiz, laikā kad mūs apmeklējuši "dievi", jau bijušas realitātes.

Laimīgos brīžos krīt barjeras, kas mūs šķir no pirmatnējām atmiņām. Tad mūsos pamostas vareni spēki, kas iznes dienas gaismā noglabātās zināšanas.

Vai gan tā ir tikai sagadīšanās, ka grāmatu iespiešana un pulksteņa mehānisms, automašīna un lidmašīna, gravitācijas likumi un ģenētiskā koda darbības mehānismi ik reizes tika izgudroti un "atklāti" gandrīz vienlaicīgi dažādās pasaules malās?

Vai gan tā ir tikai sagadīšanās, ka satraucošā doma par to, ka sveša intelekta pārstāvji reiz varējuši apmeklēt mūsu planētu, pašreiz parādās daudzskaitlīgās publikācijās un tiek pamatota ar pilnīgi dažādiem avotiem un argumentiem?

Tas ir ļoti ērts paņēmiens — uzskatīt par nejaušībām idejas, par kuru rašanos pie rokas, šķiet, nav pārbaudītu izskaidrojumu. Tik vienkārši nedrīkst rīkoties. Un zinātnieki, kas vispār visās norisēs cenšas atklāt likumsakarības, jau nu nepavisam nedrīkst apšaubīt jaunās idejas — tās sākumā var šķist vēl tik utopiskas — ar lapidārām deklarācijām no nopietnu pētījumu jomas. Šodien mēs zinām, ka katras dzīvas būtnes šūnas kodolā ir kodēta informācija par tās tapšanu un bojāeju. Kāpēc arī visai cilvēcei nevarētu būt uzdots milzīgs plāns, liela, pilnīga perfokarte, kurā

ierakstītas aizvēstures cilvēku un kosmiskās atmiņas? Šī premisa sniegtu pārliecinošu izskaidrojumu tam, ka kaut kādā laika punktā pēkšņi parādās pasauli virzošas idejas, atradumi un atklājumi: šis laika punkts ir ieprogrammēts perfokartē! Nolasīšanas mehānisms pārbauda perfokarti un izsauc atmiņā aizmirsto un zemapziņā esošo.

Drudžainā ikdienas steiga nejauj mums saskatīt neapzināto. Aizvien jaunu rosinošu iespaidu novirzītus, mūsu prātus neaizsniedz aizvēsturisko atmiņu ieraksti. Tāpēc man tā nav nejaušība, ka mūki savās cellēs, darbā noslēgušies pētnieki, filozofi, savā rakstura nošķirtībā un vientulībā mirstošie, gūst grandiozu ieskatu pagātnes atmiņās un nākotnes vīzijās.

Mēs visi kopš aizvēsturiskiem laikiem atrodamies evolūcijas spirālē, kas neapturami nes mūs nākotnē, nākotnē, kas — kā es esmu pārliecināts — kādreiz jau bijusi pagātne; nevis cilvēku, bet "dievu" pagātne, kas mūs iespaido un kādu dienu kjūs par tagadni. Vēl mēs gaidām zinātnes eksaktos pierādījumus. Bet es ticu kādu izredzētu personību gara spēkam, kuriem dots smalks nolasīšanas mehānisms, kurš kādu dienu atgūs aizvēsturiskos laikos ierakstīto informāciju par notikušo īstenību. Līdz šai laimīgajai stundai es turos kopā ar Teilardu de Čardinu: "Es ticu zinātnei. Bet vai zinātne līdz šim kaut reizi ir papūlējusies aplūkot pasauli citādāk nekā no lietu ārpuses?"

10. NODAĻA Cilvēkdzīvnicki? Grēka izskaidrojums. Kad dievi atnesa ģenētisko kodu. Galvenais liecinieks Mozus. Karantīna izredzētajiem. Vai Dievs var kļūdīties? Dievišķais un pasaulīgais. Dūriens lapseņu midzenī.

Sirmā senatnē acīmredzot ir dzīvojušas būtnes, kurām piemitušas cilvēka un dzīvnieka īpašības. Par to liecina seno laiku literatūra un māksla. Mums visiem spilgtā atmiņā palikuši spārnoti vērši ar cilvēku galvām, vāravas, skorpioncilvēki, putnu cilvēki, kentauri un daudzgalvaini monstri. Visās grāmatās apgalvots, ka šie cilvēkdzīvnicki vēl vēsturiski pārredzamos laikos dzīvojuši kopā ar cilvēkiem baros, ciltīs un pat lielākās tautu formācijās. Tās stāsta par cilvēkdzīvniekiem, kas tika kopti un vadīja savas dienas kā "tempļa dzīvnieki", un, kā šķiet, ir bijuši tautas "lutināti mīluļi". Lielie šumeru valdnieki un vēlāk arī asīrieši rīkojuši cilvēkdzīvnieku medības — iespējams, tikai izklaidēšanās nolūkā.

Noslēpumainos tekstos doti aplinku mājieni par "puscilvēkiem" un "jaukteņiem", kuru dīvainā eksistence vienmēr aizslīd mītu nekontrolējamajos plašumos. Ēģiptiešu auns joprojām klejo pa 12. gadsimtā dibinātā templiešu ordeņa nostāstiem. Tas staigājis ar divām kājām, uz galvas tam auguši cilvēka mati, šai būtnei bijuši auna nagi un pakaļdaļa, un spēcīgs fails.

Hērodots (490. —425. g. pirms Kristus) savos "Ēģiptes stāstos" attēlo dīvainus melnus baložus, kas it kā esot bijuši "cilvēkdzīvnieku mātītes" (II, 57). Araksas grīvā dzīvojošie persieši it kā esot "kopojušies ar zivīm" un, kā stāsta Hērodots, tie esot bijuši zivju cilvēki ar zvīņām klātu ādu (I, 202). Indiešu vēdas vēsta par mātēm, kas "staigājušas uz rokām". Eposā par Gilgamcšu teikts, ka Enkidu vajadzējis "atsvešināt no dzīvniekiem". Peiritoja kāzās kentauri, būtnes ar cilvēka ķermeņa priekšdaļu un zirga pakaļdaļu, paveduši lapitu sievietes. Mīnotauram, būtnei ar vērša galvu, vajadzējis upurēt sešus jaunekļus un sešas jaunavas. Galu galā, arī uz Hēfaista kalponēm var raudzīties no dzimumtieksmes apmierināšanas aspekta. Es gandrīz nemaz nešaubos arī par to, ka deja ap zelta teļu bijusi kādas seksa orģijas kulminācija.

Platons savā darbā "Dzīres" raksta: "Sākotnēji blakus vīriešu un sieviešu dzimumam bija vēl trešais. Šim cilvēkam bija četras rokas un četras kājas… Neizsakāms bija šo cilvēku spēks un bezbailīgs viņu prāts, tie plānoja iekarot debesis un pavedināt dievus…"

Kabīri, rakstos biežāk dēvēti par "Lielajiem dieviem", piekopuši slepenu kultu ar auglības dēmoniem, kas sācies Senajā Ēģiptē un turpinājies hellēnisma periodā līdz pat romiešu kultūras ziedu laikiem. Tā kā kabīru saieti bija slepeni, līdz pat šodienai nav precīzi izpētīts, kas tās bijušas par robustām seksuālām izpriecām, ar ko šie kungi sev kavējuši laiku. Tomēr skaidri zināms, ka parasti tajās piedalījušies divi sievišķie un divi vīrišķie kabīri, kā arī viens dzīvnieks: pārojās ne tikai vīrieši ar sievietēm, arī dzīvniekam visā bija aktīva loma!

Tacils (Annālcs XV, 35) attēlo vēlīnas orģijas, kurās "pārojušies, piedaloties cilvēkdzīvniekiem".

Cik ilgi slepeni tikušas piekoptas perversitātes, līdz šim nav noskaidrots.

Hērodotam, šķiet, reizēm šī lieta kļuvusi derdzīga; viņš ar riebumu raksta (LI, 46): "… Un visu acu priekšā āzis saplūda ar sievišķi…"

Dievišķo Pānu antīkie mākslinieki attēlojuši ar āža kājām un kazas galvu. Arī tas radījis Hērodotam neveiklības sajūtu (II, 46): "Kāpēc viņi to tā attēlo, par to labāk nemaz nerunāt…"

Ebreju Talmudā teikts, ka Ievu apaugļojusi čūska. Šis sižets J iedvesmojis daudzus māksliniekus. Uz Nipūrā atrastajām lauskām attēlota sieviete ar labi attīstītām krūtīm un čūskas asti, starp citu, zīmējums

ļoti līdzīgs sižetam par sirēnām, kas savaldzina skaistus jaunekļus.

Mūsu sirmās pagātnes grēcīgo pusi, lai cik tā arī būtu nepatīkama, nav iespējams noretušēt.

Pornogrāfija visos laikos bijusi pieprasīts stimulators. Aizvēsturiskie seksuālu ekscesu zīmējumi uz māla plāksnītēm, klinšu sienām un dzīvnieku kauliem runā paši par sevi.

Uz Salmanasara II melnā obeliska, kas atrodas Britu muzejā, attēlotas dīvainas būtnes, kas atgādina gan cilvēkus, gan dzīvniekus. Luvrā, Bagdādes muzejā un arī citur redzami savādi cilvēku un dzīvnieku krustojumi. Maltas salā stāv anatomiski neparasti veidotas akmens figūras: tām ir lodveida augšstilbi un smailas pēdas; to dzimumu vispār nav iespējams noteikt. Asīriešu mākslas darbos arī nereti attēloti puscilvēki. "Pavadošie" teksti stāsta par "noķertiem cilvēkdzīvniekiem", ko sagūstījuši karotāji, un tos kā Musri zemes meslus nodevuši lielajam valdniekam. Uz kāda akmens laikmeta kaula, kas atrasts Francijā, attēlots kāds pa pusei cilvēks, pa pusei pērtiķis, kura fails esot sevišķi atraktīvs.

Vadoties no šodienas bioloģijas zināšanām, cilvēka un dzīvnieka krustošana nav iespējama, jo nesaskan partneru hromosomu skaits. Šādas pārošanās rezultātā nekad neradīsies dzīvotspējīga būtne. Bet vai mēs zinām, pēc kāda ģenētiskā koda bija savietots jaukteņu hromosomu skaits?

Seksuālais cilvēka un dzīvnieka kults, ko tik aizrautīgi un ar baudu piekopuši senatnē, man liekas, ticis celts godā nezināšanas dēļ. Vai "labākas zināšanas" par pārošanos atbilstoši savai sugai nevarēja būt nākušas tikai no sveša intelekta?

Vai zemes cilvēki, pēc tam kad "dievi" atkal aizceļoja, no jauna praktizēja pārošanos ar dzīvniekiem?

Un vai šis recidīvs tad nekļuva par grēku, par mantotu grēku?

Varbūt tāpēc viņi baidījās no dienas, kad atgriezīsies "dievi"? Senatnes attīstību bremzējošais faktors acīmredzot bijis sajaukšanās ar dzīvniekiem. Šādi raugoties, "grēks" nav nekas cits kā bremzējoša atpakaļejoša attīstība, ko veicināja sajaukšanās ar dzīvnieku asinīm.

Mantots grēks kļūst loģisks tikai ar to, ka katrreiz, kad tiek radīti pēcnācēji, tiem iedzimst kaut kas no kādreizējā dzīvnieka: dzīvnieciskais cilvēkā.

Kāds gan vēl cits "grēks" būtu iedzimtībā? Šumericm universa apzīmēšanai bija tikai viens jēdziens: "an-ki", ko aptuveni var tulkot kā "debesis un zeme". Viņu mīli stāsta par "dieviem", kuri brauca pa debesīm barkās un

Arī šos nelielā auguma cilvēkdzīvniekus, kas attēloti uz asīriešu obeliska, kopēji ved īsa pavadā (augšējais att.). Tie ir dzīvnieki ar cilvēku galvām (apakšējais att.); viens no jaukteņiem iebāzis mutē īkšķi — monstri ir dzīvojuši!

ugunskuģos, nonāca no zvaigznēm, apaugļoja viņu priekštečus un tad no jauna aizbrauca uz zvaigznēm. Šumeru panteons, dievu svētnīca, bija "atdzīvināts" ar tādām būtnēm, kurām piemita diezgan labi saskatāmas cilvēku formas, bet kas tomēr, šķiet, bijušas pārcilvēciskas, pat nemirstīgas. Taču šumeru teksti attiecībā uz saviem "dieviem" nav aptuveni un neskaidri; tie skaidri un gaiši pasaka, ka tauta "dievus" kādreiz redzējusi pati savām acīm. Viņu gudrie bija pārliecināti, ka pazinuši "dievus", kuri izdarīja lielo darbu. Tā šumeru tekstos var izlasīt, kā viss norisinājies: "dievi" atnesuši viņiem rakstību, devuši norādījumus, kā iegūstams metāls (šumeru vārds "metāls" tulkojumā nozīmē "debesu metāls"), un iemācījuši audzēt miežus. Lai nenovirzītos no mūsu domu gājiena, ir svarīgi zināt, ka pēc šumeru piezīmēm pirmie cilvēki radušies, krustojoties dieviem ar zemes bērniem… Šumeru teiksma vēsta, ka (vismaz) Saules dievs Utu un Veneras dieviete Inanna nākuši no kosmosa.

Vārdam "riba" atbilst šumeru vārds "ti". "Ti" nozīmē arī "radīt dzīvību". Savukārt par Ninti sauc šumeru dievieti, kas "rada dzīvību". Kādā mītā teikts, ka gaisa dievs Enlils "padarījis grūtus" vairākus cilvēkus.

Kāda ķīļu rakstā aprakstīta plāksnīte vēsta, ka Enlils ielējis savu "sēklu" Meslamtejas klēpī: "… Tava kunga sēkla, mirdzošā sēkla, ir manā klēpī; Sina sēkla, dievišķā sēkla, ir manā klēpī…"

Kad cilvēki vēl nebija radīti, un Nipūrā dzīvoja tikai dievi, Enlils izvaroja skaisto Ninlilu un padarīja to grūtu pēc augstākas pavēles. Jaukā zemes meita Ninlila vispirms pretojās, lai netiktu apaugļota tieši no "dieva". Par Ninlilas bailēm pirms izvarošanas vēsta kāds Nipūras ķīļu raksts: "…

Mana maksts ir par mazu, tā neprot piegulēt. Manas lūpas ir par mazām, tās neprot skūpstīties…"

Dievišķais Enlils neklausījās Ninlilas noraidošajos vārdos. Tas bija "dievu" lēmums — iznīcināt netīrās dzīves pretīgo izdzimumu, un tātad Enlils ielēja savu sēklu Ninlilas klēpī. Šumerologa S. N. Krāmcra tulkotajā plāksnītē lasām: "… Lai iznīcinātu cilvēces sēklu, pieņemts dievu sapulces lēmums. Pēc Ana un Enlila pavēlošajiem vārdiem… viņu kundzībai pienāks gals…"

Uz kādas citas plāksnītes rakstīts šāds teksts: "Tajās dienās dievu radīšanas kamerā, viņu mājā Duku, tika veidoti Lahars un Ašnana… Tajās dienās Enki saka Enlilam: "Tēvs Enlil, Laharam un Ašnanai, tiem, kurus radījām Duku, liksim tiem kāpt no Duku lejā."

Vai dievu "radīšanas kamera" bija tas pats, kas "Duku"? Un vai "Duku", no kurienes jaunradītajiem vajadzēja "kāpt lejā", bija dievu kosmiskais kuģis? Lasot tik uzskatāmu tēlojumu, šāds pieņēmums šķiet pavisam reāls!

Pensilvānijas universitātes zinātnieki 1889. gadā no kādas ekspedīcijas atveda pasaules vecāko pilsētas plānu, kas bija izpildīts mērogā; tas bija pilsētas Enlil-ki (Nipūras) plāns. Šajā gaisa dieva Enlila pilsētā bija "Seksuāli netīro vārti"! Es šos vārtus uzskatu par "dievu" aizsardzības pasākumu pēc padarītā darba: pēc tam, kad viņi bija radījuši jaunu ģenerāciju, tie gribēja novērst sodomiju, tāpēc norobežoja

"jauno cilvēku" no joprojām vēl netīrās, izvirtīgās ārpasaules. Kāds ķīļu raksts satur pat netiešu mājienu uz "dievu" apaugļošanas metodi, proti, dievišķā gēna iestādīšanu.

Mozus grāmatas, kas man jau sagādāja tik bagātīgu materiālu par Galaktikas superbūtņu pārvietošanās līdzekļiem sirmā senatnē, ir bagātību krātuve manām tēzēm — ja šos tekstus lasa gudri, ar iztēli, ar kosmosa laikmeta cilvēka acīm. Ļausim tātad no jauna "dieviem" iznākt no Mozus grāmatu lappusēm! Varbūt tie kaut ko jaunu un pārsteidzošu pavēstīs arī par senajiem cilvēkiem, kas piekopuši sodomiju…

2. Mozus grāmatā (19:16—19) rakstīts: "Un notika trešajā dienā, kad ausa rīts, tad bija pērkons un zibeņi, un biezs mākonis virs kalna, un varen stipra bazūnes skaņa, tik stipra, ka visa tauta, kas bija nometnē, izbijās. Un Mozus izveda tautu ārā no nometnes Dievam pretī, un tic nostājās kalna pakājē. Un viss Sinaja kalns kūpēja, jo tas Kungs nonāca uz to ugunī, un tā dūmi cēlās augšup itin kā kādas krāsns dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja. Un bazūnes skaņa pieņēmās spēkā…"

2. Mozus grāmatā (20:18): "Kad visa tauta redzēja pērkonu, zibeņus un dzirdēja bazūņu skaņas un redzēja kalnu kūpam, tad tauta, to vērodama, bēga un nostājās iztālēm."

Kurš gan šodien vēl tic, ka lielajam un visuvarenajam Dievam pārvietošanās nolūkā bija nepieciešams braucamrīks, kas kūp un zibeņo, izraisa kalna trīcēšanu un braucot rada ellišķīgu troksni — kā reaktīvais iznīcinātājs, pārvarot skaņas barjeru? Dievs ir visur klātesošs. Taču kā — tam taču tā jābūt — viņš var aizsargāt un novērot savus "bērnus", ja ierodas tik pārspīlēti pompozi? Un kāpēc viņš tik ļoti pārbaida savus bērnus, ka tie bēg projām no viņa? Lielais Dievs! Tomēr viņš pavēlēja Mozum turēt tautu nostāk no kalna, kur viņš piezemēsies. To mēs lasām 2. Mozus grāmatā (19:23 — 24): "Un Mozus sacīja tam Kungam: "Tauta nevar kāpt augšā Sinaja kalnā, jo Tu pats esi mūs pamācījis teikdams: "Dariet ap kalnu sētu… ej un nāc atpakaļ, sev līdzi atvezdams Aronu, bet priesteriem un tautai neļauj lauzties cauri… ka Viņš tos nesalriec.""

Kādā Dāvida psalmā Dieva parādīšanās attēlota īpaši dramatiski: "Tā Kunga balss šķiļ uguns liesmas; tā Kunga balss liek tuksnesim drebēt, tas Kungs liek drebēt Kadešas tuksnesim, tā Kunga balss iztrūcina stirnas un izgāž mežus ar visām saknēm…" (Psalmi 29:7 — 9) Spilgti attēlota kosmiskā kuģa piezemēšanās: "… Tu brauc uz mākoņiem kā ar ratiem, Tu skrieni ar vēja spārniem. Tu dari vējus par saviem vēstnešiem un uguns liesmas par saviem kalpiem." (Psalmi 104:3 — 4) Pravietis Miha izsakās vēl spēcīgāk: "… tas Kungs atstāj savu vietu, nolaižas zemē un staigā pa augstākām zemes virsotnēm tā, ka kalni zem Viņa soļiem izkūst…"

(Mihas 1:3-4) Fantāzijai nepieciešama izejas pozīcija. Bet kāda bija izejas pozīcija vecās Derības rakstītājiem?

Vai viņi aprakstīja to, ko vispār nebija redzējuši? Pārāk bieži viņi liek mums ticēt, ka viss bija tieši tā, kā viņi aprakstījuši. Un es ticu šiem rakstītājiem uz vārda: viņi rakstījuši vai nu to, ko tiem pastāstījuši liecinieki, vai to, ko paši redzējuši. Nekāda fantāzija nevarēja viņiem iedvest priekšstatu par braucamrīku, kas spļauj uguni, rībina tuksnesi, kas liek zem sevis izkust kalniem…

Mēs, 20. gadsimta bērni, kas esam lasījuši aprakstus par Ilirosimu, tikai nojaušam, ko šī parādība — Dievs varēja nozīmēt Svēto rakstu tēlojumos.

Mēs gribējām arī pārbaudīt, kas Vecajā Derībā teikts par mākslīgo apaugļošanu: "Dievs" (vai "dievi") savā satiksmes līdzeklī nolaidās uz Zemes. Viņi ķērās pie sava svarīgākā darba: visus eksperimentam "izredzētos" tie atdalīja no dzīvnieciskās pasaules un pavēlēja "doties tuksnesī". Tuksnesī šie cilvēki atradās kā sava veida karantīnā. "Dievi" tos apsargāja no ienaidnieka un deva viņiem mannu un ambroziju, lai tic nenomirtu badā. Veselu paaudzi šiem "izredzētajiem" vajadzēja izturēt tuksnesī. 2.

Mozus grāmatā (19:4) paskaidrots: "Jūs esat redzējuši, ko Es esmu darījis ēģiptiešiem un kā Es jūs esmu nesis uz ērgļa spārniem [!] un esmu jūs pie sevis atvedis."

Ja tā ir taisnība, ka "dievu" rīcībā bijis ģenētiskais kods, miglas plīvurs nokrīt no daudziem tekstiem, kaut vai, piemēram, šajā vietā 1. Mozus grāmatā (1:26 — 27): "… Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības… Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla viņš to radīja…"

Tikai vēlāk Dievs no cilvēka radīja sievieti, par to stāstīts 1. Mozus grāmatā (2:22): "… Šo sānkaulu, ko viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs tas Kungs izveidoja par sievieti…"

Noasu, kurš pārcieta grēku plūdus un kurš ir cilvēku dzimuma ciltstēvs, "dievi" ielika Enoša klēpī.

Abraāma sievu v Saru, kura sava vecuma dēļ vairs nevarēja dzemdēt, apmeklēja "dievs", un viņa radīja dēlu Tzāku. Mozus par to stāsta: "Bet tas Kungs Sāru piemeklēja, kā viņš to bija teicis; un tas Kungs darīja Sārai, kā Viņš bija pavēstījis. Un Sāra tapa grūta un dzemdēja dēlu, Abraāmam vecam esot…" (1. Mozus 21:1-2) Pravietim Jeremijam "tas Kungs" uzticēja lūk ko: "Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām." (Jeremijas 1:5) Programmēšanā pēc ģenētiskā koda šī "pazīšana pirms v dzimšanas" ir nepārprotama. Vispār man šķiet, ka daudzi Vecās Derības teksti norāda uz dievišķu apaugļošanu. Pēc tam "dievi" radīja pamatdzimumu, kuram vajadzēja izpildīt tam uzliktos pienākumus uz zemes. Mozus runā ar Abraāmu par nākotnes uzdevumiem: "… Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēji tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju…" (1. Mozus 15:5) Šiem pēcnācējiem vajadzēja saņemt savu daļu, jo: "… Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izraudzījis no visām tautām par atsevišķu tautu." (3. Mozus 20:24) Tomēr "dieviem" bija ko noņemties ar saviem audzēkņiem, jo tie nekādi negribēja atteikties no sava vecā ieraduma kopoties ar dzīvniekiem. Tā Mozus brīdina cilvēkus un piedraud ar sodu tiem, kas neatteiksies no šī ieraduma: "Un nekādi dzimuma sakari tev nav atļauti ar lopiem, ka tu ar tiem nepadari sevi nešķīstu; arī sievietei ir aizliegts nostāties, lai tiktu apieta no dzīvnieka; tā ir kauna pilna apgānīšanās. Nekļūstiet nešķīsti visu šādu nodarījumu dēļ, jo ar tiem sevi ir padarījušas par nešķīstām pagānu tautas, ko es izdzīšu jums pa priekšu. Ar to ir arī zeme apgānījusies, un Es pie tās piemeklēšu viņu pārkāpumus, tā ka zeme izspļaus savus iedzīvotājus." (3. Mozus 18:23-25) Sods par šādiem grēka darbiem bija bargs, un tādam tam arī vajadzēja būt, jo kopošanās ar dzīvniekiem acīmredzot ir bijusi plaši izplatīta. Pāris izvilkumu no Mozus lasītā sodu reģistra: "Un ja kāds vīrietis kopojas ar liellopu, tad viņam ir mirtin jāmirst, un arī lopam ir jātop nokautam.

Un tāpat arīdzan, ja sieviete tuvojas dzīvniekam ar nolūku, lai tiktu no tā apieta, tad viņai jātiek kautin nokautai, tāpat arī tam dzīvniekam, — tiem jāmirst, lai viņu asinis paliek uz tiem." (3. Mozus 20:15-16) Vispirms no šīs izvirtīgās sērgas tika atbrīvota tikai "izredzētā tauta" — pēc 40 gadu karantīnas tuksnesī. Pēc tam jaunajai paaudzei jau it kā vajadzēja izjust riebumu no sajaukšanās ar dzīvnieku asinīm. Tā "dievi" izcīnīja grūtu, toties panākumiem bagātu cīņu, lai izskaustu dzīvniekcilvēkus un radītu augstāk attīstītu, ģenētiski programmētu cilvēku. Tāpēc viņi Jāva atgriezties Apsolītajā zemē tikai jaunajai paaudzei. Par to teikts 4. Mozus grāmatā (14:29 — 30): "… Šinī tuksnesī kritīs jūsu augumi… Tiem, kas divdesmit gadu veci un vecāki, kas ir pret Mani kurnējuši, jums nebūs ieiet tanī zemē…"

Taču arī uz dzīvi Apsolītajā zemē attiecās tie paši stingrie likumi: "Un lai jūs neielaistos ar šīm vēl atlikušajām tautām, kuras ar jums kopā dzīvo, un ka jūs nepieminētu

viņu dievu vārdus… Jo, ja jūs paši no Dieva atkritīsiet un piebiedrosieties šo tautu atlikumam, kas vēl ir pie jums, un ja jūs arī ar tiem savstarpēji saradosieties, precēdami paši viņu meitas, un viņi nāks precēt jūsējās… tad tās pašas jums turpmāk kļūs par slazdu valgu, par lamatām, par pātagu jūsu sāniem un par dadžiem jūsu acīs…" (Jozuas 23:7- 13) Pēc atgriešanās Apsolītajā zemē likumi un paražas aizvien vēl bija stingri. Sodomijai tika darīts gals tikai, "dieviem" pasludinot jaunus likumus.

"Dievi" atstāja cilvēkiem, ko paši bija veidojuši — precīzus norādījumus par higiēnu, kurus var izlasīt 3. Mozus grāmatā (13:2 — 4): "Ja kāda cilvēka miesas ādā metas tūkums vai augonis, vai balti ādas plankumi, kas norāda uz spitālību, un viņa miesas āda liktos slima, tad lai tādu ved pie priestera Ārona vai viņa dēliem priesteriem. Un priesteris lai apskata miesas ādas vainu: ja mati virs slimās vietas ir kļuvuši balti, un slimā vieta liekas dziļāka, salīdzinot to ar pārējo miesas ādu, tad tā ir spitālības pazīme; priesteris lai to apskata un atzīst tādu par nešķīstu. Bet ja viņa ādā ir balti plankumi, bet ādā padziļinājumi nav saskatāmi, un arī mati vainā nav kļuvuši balti, tad priesteris lai to iesloga uz septiņām dienām."

"Dievi", svešais intelekts, mācīja jaunajiem cilvēkiem diagnosticēt slimības un — kā šajā gadījumā — nogādāt saslimušos "izolatorā".

Ari par pilnīgu un rūpīgu dezinfekciju doti moderni norādījumi. 3. Mozus grāmatā (15:4—12) lasāmi detalizēti priekšraksti: "Ikviena guļas vieta, kurā tas ir gulējis, ir nešķīsta, un ikviens rīks, ko tas ir lietojis, ir nešķīsts. Un kas viņa guļas vietu ir aizskāris, tas lai mazgā savas drēbes un pats lai mazgājas ūdenī… Un kas aizskar tāda slimnieka miesu, tas lai mazgā savas drēbes un lai pats mazgājas ūdenī… Un ja tāds slimnieks… uzspļauj veselam, arī tādam ir jāmazgā savas drēbes un pašam jāmazgājas ūdenī… Un it visiem sedliem, uz kuriem tāds ir jājis, būs būt nešķīstiem. Un ikviens, kas aizskāris kaut ko, kas atradās zem viņa, tam ir jābūt nešķīstam… Un māla trauki, ko tas aizskar, ir jāsadauza, bet koka trauki ir jāizskalo bagātīgi ar ūdeni."

Tic visi ir modernās higiēnas norādījumi. Bet kam senatnē varēja būt šādas zināšanas? Man, no 1969. gada pozīcijām raugoties, notikumi nostājas šādā secībā: "Dievi" ieradās no kosmosa.

"Dievi" izvēlējās cilvēku grupu un mērķtiecīgas mākslīgās mutācijas ceļā izmainīja tās nākošo paaudzi.

"Dievi" cilvēku grupai, kas iemantoja viņu ģenētisko materiālu, deva likumus un norādījumus, lai izveidotos attīstīties spējīga civilizācija.

"Dievi" iznīcināja cilvēkus, kas nepakļāvās šīm normām.

"Dievi" izvēlētajai grupai nodeva īpašas zināšanas par higiēnu, medicīnu un tehniku.

"Dievi" atstāja šiem cilvēkiem priekšrakstus un metodes miežu audzēšanai.

Prezentējot savu versiju, es ar nolūku neievēroju hronoloģiju. Vecās Derības teksti ir pakāpieni reliģijas veidošanā, tie neatspoguļo vēsturiski precīzus laika posmus. Salīdzinot piecās Mozus grāmatās un praviešu rakstos attēlotos notikumus ar citu senu (un senāku) tautu rakstu pieminekļiem, gribas secināt, ka tie nevarēja norisināties tajā laika posmā, kur tos ievietojuši reliģijas pētnieki. Vecā Derība ir grandiozs likumu un praktisku norādījumu krājums, kas smelti no mītiem un reāliem vēsturiskiem notikumiem. Šis krājums satur milzum daudz neatminētu mīklu. Jau gadsimtiem ilgi ticīgie Bībeles lasītāji godīgi cenšas tās atrisināt. Taču tur ir pārāk daudz faktu, kurus nevar savienot ar priekšstatu par visuvareno, labestīgo un visu zinošo Dievu. Šo mēģinājumu centrā ir jautājums: kā tas ir iespējams, ka visu zinošais Dievs var kļūdīties? Vai tas ir visuvarens Dievs, kas J pēc cilvēka radīšanas vispirms konstatē, ka "viņa darbs bija labs", bet mazliet vēlāk jau šo darbu nožēlo?

Ilustrācijai 1. Mozus grāmata (1:31):

"Un Dievs pārbaudīja visu, ko Viņš bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs…"

Turpretī tālāk mēs lasām: "Tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš savā sirdī ļoti noskuma."

(1. Mozus 6:6) Tas pats Dievs, kas bija radījis cilvēku, nolēma atkal iznīcināt savu darbu. Viņš to nedarīja tikai vienu reizi — viņš to darīja bieži. Kādēļ?

Pretrunīga man šķiet arī ideja par "iedzimto grēku". Vai tad Dievam, kas radīja cilvēku, nevajadzēja zināt, ka viņa v radītās būtnes kļūs grēcīgas? Tapu, ja viņš to nezināja, vai tad viņš var būt visu zinošs Dievs?

Dievs sodīja ne tikai Ādamu un Ievu, kas tiešām bija grēcīgi, bet līdzatbildībā par grēku arī visus nevainīgos pēcnācējus. Taču bērnubērni ne tik vien nebija piedalījušies šai grēka darbā, viņi vispār neko par to nezināja. Un Dievs, upurējot nevainīgu asins upuri, tādējādi gribēja remdēt savas dusmas? Es apšaubu to, ka bezgalīgi labestīgais Dievs var izjust atriebības kāri. Es nesaprotu arī, kāpēc visuvarenais Dievs liek tik nežēlīgā veidā nogalināt savu vienīgo nevainīgo dēlu, lai tikai pēc tam visiem cilvēkiem tiktu piedoti viņu grēki.

Man ir sveša doma ar šādu jautājumu nostādni un mājieniem apšaubīt lielas reliģijas. Es tikai norādu uz šīm pretrunām, jo esmu pārliecināts, ka universa lielajam Dievam nav itin nekā kopīga ar "dieviem", kurus mēs sastopam leģendās, mītos un reliģijās, ar "dieviem", kuri veica mutāciju no dzīvnieka līdz cilvēkam. Šai "literāro" pierādījumu pārpilnībā man prātā nāk Mišela de Montēņa (1553 — 1592) teikums, ar kuru viņš beidza savu runu kādā filozofu saietā: "Mani kungi, es tikai izveidoju buķeti no noplūktām puķēm un nepievienoju tai klāt neko citu kā vien pavedienu, kas tās sasaista."

Tā kā es lietas pētu pašos pamatos, es bieži tieku kritizēts, ka avotus izmantoju pārāk burtiski. Nu jau 2000 gadu mūsu tēvi un tēvu tēvi tika radināti uztvert Bībeli burtiski. Ja viņi būtu šaubījušies, viņiem nebūtu klājies labi. Šodien par problēmām un neskaidrām lietām drīkst runāt, un tāpēc es izvirzu jaunus jautājumus.

Kāpēc "dievs" ar saviem "eņģe|icm" vienmēr parādījās sakarā ar tādiem fenomeniem kā uguns, dūmi, trīcēšana, zibens, apdullinošs troksnis, vējš? Tiek piedāvāti drosmīgi un fantāzijas pilni skaidrojumi, kas divos gadu tūkstošos varēja nobriest līdz "neapgāžamiem pierādījumiem". Taču kāpēc gan reiz nevarētu pieņemt noslēpumaino par realitāti? Šveices profesors Dr. Otmārs Kīls uzskatīja, ka šīs Dieva parādīšanās jāuzskatot par ideogrammām — pilnīgi pretēji ^ profesoram Lindborgam, kurš šos pašus notikumus tulko kā halucinācijas. Vecās Derības pētnieks Dr. Gijoms uzskata Dieva parādīšanos par dabas parādību, tai pašā laikā Dr. V. Beicrleins gandrīz visus fenomenus identificē ar izraēļu svētku rituāliem.

Speciālistu skaidrojumi? Es te redzu tikai pretrunas. Taču jaunās paaudzes domu lidojumā ir kaut kas svaigs.

Tā Dr. Fricis Dammcrmūts Bāzeles Teoloģijas fakultātes žurnālā (Nr. 21/65) raksta: "… dziļāk ieskatoties, ziņojumiem, kas Dieva parādīšanos saista ar meteoroloģiska vai vulkāniska rakstura dabas parādībām, nav seguma… Ir laiks aplūkot šīs lietas no jauna redzes punkta, tad Bībeles pētīšana pavirzīsies uz priekšu."

Es uzskatu, ka svešais intelekts centās radīt jaunu cilvēku ne jau tikai aiz altruiskām tieksmēm.

Varētu taču pieņemt, kaut arī līdz šim tas ne ar ko nav pierādīts, ka "dievi" uz Zemes meklēja kādu sev svarīgu "materiālu" — varbūt degvielu?

Daži norādījumi pieļauj secinājumu, ka "dievi" par palīdzību, ko tic sniedza cilvēces attīstībā, ir iekasējuši samaksu!

2. Mozus grāmatā tiek minēts "paceļamais upuris", jēdziens, ko viegli palaist garām nepamanītu, ja

neuztver tā jēgu. Pieredzējuši tulkotāji man apgalvoja, ka ar to jāsaprot priekšmeti, ko var pacelt gaisā vai kaut kur iebīdīt iekšā. Šai sakarā atkal citāts no 2. Mozus grāmatas (25:2 — 7): "Tā saki Izraēla bērniem: piencsict Man upuri no ikviena vīra, kura sirds to skubina; ņemiet šo labprātīgo upuri. Un šāda lai ir tā dāvana, ko jūs ņemiet: zelts, sudrabs un varš, zils un sarkans purpurs, sarkans šarlaks un karmezīns, smalku dziju audums un kazu spalvu audums, un iesarkanas aunu ādas, un āpšu ādas, un akāciju koks…, oniksa akmeņi un intarsiju akmeņi efodam un krūšu rotai…"

Un lai upura nodošana noritētu bez pārpratumiem, saraksts tika stingri noteikts; par to teikts 4. Mozus grāmatā (31:50 — 52): "Tāpēc mēs esam atnesuši tam Kungam dāvinājuma upuri, ikviens, tuvodamies ar to, ko viņš ir atradis no zelta priekšmetiem — rokas sprādzēm, aprocēm, gredzeniem, auskariem un dārgām rotām… Tad Mozus un priesteris Ēleāzars saņēma no tiem zeltu un citus smalki izstrādātos priekšmetus. Un viss zelts, ko tie tam Kungam atnesa par paceļamo upuri, bija sešpadsmit tūkstoši septiņi simti piecdesmit sekeļu…"

Taču Dievs par to, ko viņš saviem zemes bērniem labu darījis, prasījis gandrīz neiespējamu algu!

No Mozus vārdiem izriet, ka upuris nebija domāts arī priesteriem, jo tiem pašiem vajadzējis iekasēt sev dāvanas un algu. "Dieviem" savāktā peļņa tika arī sevišķi precīzi uzskaitīta, tāpēc tik nekrietns rēķins nevarēja būt īstā Dieva cienīgs.

Vai paceļamais upuris bija "dievu" pieprasītā samaksa par cilvēkiem nodoto intelektuālo zināšanu daudzumu?

Pēc iepazīšanās ar senajiem avotiem rodas iespaids, ka "dievi" uz mūsu planētas nav uzturējušies ilgi. Tie izdarīja savu plānoto darbu un tad atkal pazuda uz ilgāku laiku. Taču viņi prātoja, kā savā prombūtnes laikā varētu nosargāt to, ko bija radījuši. Tā kā tiem piemita izcilas spējas, viņi, domājams, uzstādīja tehniskas ierīces, lai pārraudzītu savu darbu.

"Dievu prombūtnes periodos bieži notika tā, ka kāds priesteris, meklēdams padomu un palīdzību, sauca savu kungu, kā tas aprakstīts 1. Samuēla grāmatā (3:1): "Kad jauneklis Samuēls godam kalpoja tam Kungam priestera Ēļa acu uzraudzībā, tad tā Kunga atklāsme bija retums Izraēlā: nekļuva zināmi nedz pravietojumi, nedz novērotas parādības."

Jaunie cilvēki netika atstāti pilnīgā bezpalīdzībā. Raksti stāsta par "dievu kalpiem", kas pēc augstākas pavēles pildīja dienestu uz Zemes, kas apsargāja izredzētos un "dievu" mājokļus. Vai šie "dievu kalpi" bija roboti?

Eposā par Gilgamešu attēlota dramatiska Enkidu un Gilgamcša cīņa pret briesmoni Iluvavu, kas viens pats veiksmīgi apsargāja "dievu" mājokli. Metamie šķēpi un vāles, ko meta Enkidu un Gilgamcšs, bez jebkādas iedarbības atlēca no "spīdošā briesmoņa", bet aiz tā muguras "durvis" runāja pērkondimdošā cilvēka balsī. Gudrais Enkidu atklāja "dievu kalpa" Huvavas vārīgo vietu un spēja padarīt briesmoni kaujas nespējīgu.

Huvava nebija ne "dievs", ne cilvēks. Par to var spriest no rindām, kuras 1950. gadā publicēja Džcimss Pričards savā darbā "Senie Tuvo Austrumu teksti". Ķīļu raksti zina stāstīt par Iluvavu: "… Līdz kamēr es šo "vīru", ja tas ir vīrs, nebūšu nonāvējis, līdz kamēr es šo "dievu", ja tas ir dievs, nebūšu nogalinājis, es nesperšu savus soļus uz pilsētu… Ak mans kungs [saka Gilgamcšam], tu, kas neesi redzējis šo būtni…, tu neesi pārņemts no šausmām, es, kas šo "vīru" esmu redzējis, es esmu pārņemts no šausmām. Viņa zobi ir kā pūķa zobi, viņa seja — kā lauvas seja…"

Vai šeit nav attēlota cīņa ar robotu? Varbūt Enkidu zināja, kur atrodas svira, ar ko izslēgt mašīnu, lai šādā veidā pabeigtu nevienlīdzīgo cīņu savā labā?

Arī kāds ķīļu rakstu tulkojums, ko veicis N. S. Krā- mers, ļauj domāt par automātu, kas ieprogrammēts kā "dievu kalps": "… tie, kas viņu pavadīja, kas Inannu [dievieti] pavadīja, bija būtnes, kas nepazīst ēdienu, nepazīst ūdeni; tie neēd priekšā nobērtus miltus, nedzer upurētu ūdeni…"

Par būtnēm, kas "neēd ēdienu un nedzer ūdeni" bieži stāsta šumeru un asīriešu plāksnītes. Reizēm šie

spokainie briesmoņi tiek saukti par "lidojošiem lauvām", "ugunsspļ āvējiem pūķiem" vai "spīdošām dieva olām".

Par šādām "dievu" atstātām uzraudzības komandām vēsta arī grieķu mīti. Mītā par Hēraklu stāstīts par Ņēmējas lauvu, kas nokritis no debesīm un ko nespēja ievainot "neviens cilvēku ierocis". Cita teiksma vēsta par pūķi Landonu, kura acs nezināja miega un kurš cīnījās "ar uguni un briesmīgu šņākšanu".

Mēdcjai ar Jāsonu, pirms tie ieguva zelta aunādu, vajadzēja pārspēt viltībā pūķi, kura "ķermeni iekļāva spīdošas dzelzs zvīņas" un kas vārtījās liesmās.

Roboti sastopami arī Bībelē. Nekas cits nevarēja būt eņģeļi, kas izglāba Latu un viņa ģimeni, pirms tika iznīcināta Sodoma un Gomora. Un ko nozīmē jēdziens "Dieva rokas", kas sniedza palīdzību izredzētajiem kaujās? 2. Mozus grāmatā (23:20 — 21) stāstīts par eņģeli, kas Dieva uzdevumā sniegs palīdzību: "Redzi, Es sūtīšu eņģeli tavā priekšā, kas tevi ceļā pasargās, lai novestu tevi uz vietas, kādu Es tev esmu sataisījis. Sargies viņa priekšā, klausi tā balsij un nesacelics pret viņu, jo viņš tavus pārkāpumus piedos, jo mans vārds mājo viņā."

Man tas šķiet tikai loģiski, ka robotam "iekšā" ir viņa konstruktora gars vai vārds, kā arī tas, ka viņš nekad nevar novirzīties no tā, kas tajā ir ieprogrammēts.

Man vēl kā skolniekam brīnišķīgs šķita Bībeles Jēkaba piedzīvojums, kas izstāstīts 1. Mozus grāmatā (28:12): kad Jēkabs vakarā bija no ceļošanas piekusis un atgūlās, viņš ieraudzīja kāpnes, kuru augšgals "balstījās debesīs", un pa tām Dieva eņģeļi kāpa augšup un lejup. Varbūt Jēkabs pieķēris "Dieva kalpus" pārkraujot kosmisko kuģi? Vai Jēkaba brīnumainais piedzīvojums bija aculiecinieka stāstījums?

Lai pārbaudītu manus tik pārdrošos apgalvojumus, pamēģināsim visās vietās, kur senajos tekstos minēts vārds "pūķis", aizvietot to ar mums šodien tik pierasto jēdzienu "robots" — pārsteidzoši, cik saprotams uzreiz kļūst viss nesaprotamais!

Es pieņemu, ka tēzēm, ko esmu izplatījis, tiks nežēlīgi uzbrukts. Svešs intelekts esot darījis galu sodomijai? No sveša intelekta jaunizveidotie cilvēki saņēmuši norādījumus civilizētai kopdzīvei?

Svešais intelekts pēc padarītā darba atkal pazudis kosmosā, taču atstājis uzraugus, kas pieskatītu jaunos cilvēkus? Un šie uzraudzītāji bijuši roboti, automāti bez dvēseles?

Aiz mītiem, leģendām un teiksmām es mēģināšu saskatīt kādreizējo realitāti. Es konstatēju: — Tibctieši un hinduisti uzskatīja universu par Zemes iedzīvotāju "māti".

— Jaunhebridu salu iezemieši apgalvo, ka pirmā pamatrase esot bijuši "debesu dēlu" pēcnācēji.

— Indiāņi saka, ka viņi esot "pērkona putnu" pēcnācēji.

— Inki esot cēlušies no "saules dēliem".

— Maiji esot "Plejādu bērni".

— Ģermāņi uzskata, ka viņu priekšteči cēlušies no "lidojošajiem vāniem".

— Indieši esot cēlušies no Indras, Gurkhas vai Bhīmas — visi trīs esot braukuši pa debesīm ar "ugunskuģiem".

— Enohs un Elija pēc padarīta darba uz visiem laikiem pazuda "ugunīgos debesu ratos".

— Dienvidjūras salu iedzīvotāji esot debesu dieva Tangalao pēcnācēji, kas esot nobraucis no debesīm milzīgā, spožā olā. Šīm ziņām par evolūciju ir viens kodols: ieradās "dievi", izvēlējās cilvēku grupu, ko tic apaugļoja un nošķīra no pārējiem. Viņi tiem deva izteikti modernas zināšanas un tad uz laiku vai uz visiem laikiem nozuda.

Par to, kas paliek pāri pēc tik samudžinātām pārdomām, pasaka F. Kolenbergs savā grāmatā "Zinības par tautām": "… dievu mīkla, mīkla par cilvēka izcelšanos, vesels lēvenis senu rakstu, kuru jēgu ierobežoto zināšanu dēļ mēs joprojām nemākam iztulkot."

Atļaušos vēl kādu svarīgu mājienu "dievu mīklas" sakarā. Iepriekš es pieminēju relativitātes teoriju, raķetes pamatvienādojumu, kā arī laika nobīdi starpplanētu lidojumos. Mēs redzējām, ka tad, ja kosmosa

kuģis lido ar ātrumu, kas ir nedaudz mazāks par gaismas ātrumu, tā apkalpei laiks rit daudz lēnāk nekā tiem, kas palika uz starta planētas. Vai mums tā jāuzskata par sagadīšanos, ka senie raksti neatkarīgi viens no otra uzsver to, ka "dieviem" eksistējušas citādas laika vienības nekā mums?

Indiešu dievam Višnu cilvēka dzīve ilgst tikai "vienu acumirkli". Katrs no senajiem ķīniešu valdniekiem bija "debesu pavēlnieks", brauca ar ugunsspļāvēju pūķi pa debesīm un dzīvoja 18 000 Zemes gadus. Jā, arī Paņgu, pirmais "debesu valdnieks", jau pirms 2 229 000 gadiem braukāja pa kosmosu, un pat mums labi pazīstamā Vecā Derība apgalvo, ka Dieva rokās viss nodots "… vienu gadu un divi gadus un vēl vienu pusgadu" (Daniēla 7:25) vai arī, kā grandiozi pateikts psalmā (90:4): "… jo tūkstoš gadi Tavā priekšā ir kā vakardiena, kad tā pagājusi, kā vienas nakts sardze."

II. NODAĻA Kari Visumā. Intelekts nāca no kosmosa. Patvēruma planēta Zeme. Dzīvība visapkārt. Universālais cilvēks.

Kopš tā laika ir pagājuši jau gandrīz trīsdesmit gadi, tas varēja būt apmēram pamatskolas otrajā klasē Šafhauzenē. Toreiz mēs, mazi zēni, no mūsu reliģijas skolotāja mutes pirmoreiz dzirdējām, ka debesīs kādreiz norisinājusies kauja: tur erceņģelis Lucifers kādu dienu nostājies Dieva, tā Kunga, priekšā un sacījis: "Mēs Tev vairs nekalposim!" Uz to Dievs pavēlējis spēcīgajam erccņģclim Gabriēlam iznīcināt Luciferu un citus dumpiniekus ar liesmu zobenu.

Tagad es zinu, ka Vecajā Derībā Lucifera nav. Tas arī nemaz nebūtu iespējams, jo leģendu apvītais Mozus tēls, kas personificē Vecās Derības autorus, dzīvojis ap 1225. gadu pirms Kristus. Vārds Lucifers ir latīniskas izcelsmes, un šī valoda tiek datēta agrākais ap 240. gadu pirms Kristus. Lux t'arc (Lucifers) nozīmē "gaismu nesošs", "gaismu dodošs". Jocīgi, ka katoļu reliģijas mācībā sātans attēlots tieši kā gaismas nesējs.

Tomēr Vecā Derība sniedz mums precīzas ziņas par kauju, kas notikusi debesīs.

Par pravieša Jesajas (740.— 701.g. pirms Kristus) pareģojumiem, ciktāl tic saglabājušies, var izlasīt Vecajā Derībā; pravieša Jcsaja grāmatas 1. —35. nodaļā: "Kā tu esi kritis no debesīm, tu spožā zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu nogāzts pie zemes, kas tu tautas locīji! Tu gan domāji savā prātā: Es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visaugstākais!"

Taču arī Jaunās Derības Jāņa atklāsmes grāmatā (12:7 —8) diezgan nepārprotami norādīts uz kauju debesīs: "Izcēlās karš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. Pūķis un viņa eņģeļi turējās pretim. Bet tie nespēja, un tiem nebija vairs vielas debesīs."

Par debesu kariem un kaujām stāstīts daudzās senatnes liecībās. Tibeticšu kriptās gadu tūkstošiem tika glabāta grāmata par slepenu mācību dzjanu. Pirmatnējais teksts (nav zināms, vai tas vēl kaut kur saglabājies) paaudzi pēc paaudzes lika pārrakstīts, un gudrie to papildināja ar jauniem vēstījumiem un atziņām. Dzjanas grāmatas daļas, kuras vēl ir saglabājušās līdz mūsdienām, pārtulkotas sanskritā, cirkulē pa pasauli, un zinātāji apgalvo, ka šai grāmatā atspoguļota cilvēces vēsture, kas stiepjas miljoniem gadu senā pagātnē.

Dzjanas grāmatas sestais pants skan šādi: "Ceturtajā [pasaulē] dēliem pavēlēts radīt savus līdziniekus. Viena trešdaļa izvairās, divas — paklausa. Lāsts ir izsacīts… Vecākie rati griezās uz augšu un uz leju. Visu piepildīja mātes sēkla. Cīņas notika starp radītājiem un nīdētājiem, un kaujas par telpu; sēkla radās un radās aizvien no jauna. Rēķini, Lāno, ja Tu gribi zināt Tava rata patieso vecumu…" Ēģiptiešu "Mirušo grāmatā", tekstu krājumā, kurā doti priekšraksti, kā izturēties viņpasaulē, un pēc kuras vadījās mumificējot un guldot kapā mirušos, varenais saules dievs Re cīnās ar viņam neuzticīgajiem bērniem kosmosā, tā kā viņš cīņas laikā nekad neesot atstājis pasauļu olu. Romiešu dzejnieks Ovidijs (43. g. pirms Kristus — 17. g. pēc Kristus) turpmākajām paaudzēm pašsaprotamā veidā pazīstamāks kļuva ar savu darbu "Ars amandi" ("Mīlas māksla") nekā ar mitoloģiska rakstura darbiem, kā, piemēram, "Metamorfozēm"; "Metamorfozēs" Ovidijs vēsta par Faelonu (spīdošais), kuram viņa tēvs, saules dievs Ilēlijs, reiz atļāva vadīt saules ratus; Factons nespēja tos novaldīt, nogāzās, un zemi pārņēma liesmas.

Grieķu mitoloģijā liela nozīme ir divpadsmit Urāna (debesis personificējošās dievības) un Gajas (zemi personificējošās dievības) bērniem; tie bija briesmīgi bērni, šie divpadsmit titāni, kas ar neapvaldītu spēku uzstājās pret iedibināto pasaules kārtību un pret dievu valdnieku Zevu. Viņi pat gribēja ieņemt

dievu mājokli Olimpu. Hēsiods (ap 700. g. pirms Kristus), Ovidija vecākais grieķu kolēģis, kas savā "Teogonijā" attēlo dievu un pasaules izcelšanos, zina stāstīt par Prometeju, kurš pēc lielām nesaskaņām ar Zevu nonesa cilvēkiem no debesīm uguni. Zevam pašam pēc nežēlīgas kaujas vajadzēja dalīt varu ar saviem brāļiem Poseidonu un Aīdu. Homērs (ap 800. g. pirms Kristus), kaut arī ietekmējies no Zcva vārda nozīmes ("dzidras debesis"), attēlo viņu kā "mākoņu stūmēju", "pērkona dievu", "augstumā dārdošo", kas, cīnoties ar pretinieku, bez jebkādām ceremonijām liek lietā zibeni, tā izšķirot cīņas savā labā. Zibens kā ierocis lietots arī maoru leģendās: tajās stāstīts par nesaskaņām, kas izcēlušās debesīs, pēc tam kad gaismas dievs Tane sakārtojis zvaigznes; leģendā atkritēji, kas vairs nevēlējušies sekot Tancm, saukti pat vārdā, taču tad Tane ņēmis palīgā zibeni, uzvarējis nemierniekus un nometis tos uz zemes, un kopš tā laika zemes virsū vīrs cīnās pret vīru, tauta pret tautu, dzīvnieks pret dzīvnieku, zivs pret zivi. Dievam Hinuno Ziemeļamerikas pejotu indiāņu teiksmā neveicas labāk: pēc tam kad viņš bija uzsācis strīdu ar dieviem, viņš tika izdzīts no debesīm.

Indijas Starptautiskajai sanskrita pētniecības akadēmijai Misorā pietika drosmes kādā sirmās senatnes gaišreģa Maharši Bharādvajas sanskrita tekstā aizvietot tradicionāli tulkotos vārdus ar vārdiem no mūsu priekšstatu pasaules. Rezultāts bija pārsteidzošs: sensenas leģendas kļuva par perfektu tehniska rakstura informāciju!

Ja es uzmanīgi darītu to pašu un tikai aizvietotu vārdu "debesis" ar moderno jēdzienu "kosmoss", tad leģendas un mīti par dievu cīņām debesīs kā uz burvju mājienu pārvērstos par gigantiskām cīņām kosmosā starp divām pretinieku nometnēm. Reliģiju debesīs, protams, nenotika nekādi kari, tur mita un mīt tikai viens vienīgs labestīgs, visu zinošs Dievs.

Jeļena Petrovna Blavatska (1831 — 1891), kas 1875. gadā Londonā nodibināja Teosofijas biedrību, savā sešu sējumu darbā "Slepenā mācība" (1888) raksta: "Viens no ebreju dieva Jahves vārdiem "Cebaots", kas V nozīmē "karaspēka pavēlnieks", ir radniecisks kaldejiešu Cābcram, kam saknē ir "cāb", kas nozīmē "rati", "kuģis" un "karaspēks". Tātad šis Jahvcs vārds burtiski tulkojams kā "kuģa karaspēks", "komanda" vai "eskadra"."

Man šķiet, ka zemes, tāpat kā cilvēka radīšanā piedalījušies vairāki dievi. Maiju un kiču mītā par pasaules radīšanu "Popol-Vuh" stāstīts, kā tika radīts cilvēks: "Saka, ka tie tika radīti un veidoti, viņiem nebija mātes, nebija tēva, taču tos sauca par vīriešiem.

Tos nedzemdēja sieviete, tie netapa radīti no radītāja un veidotāja, arī no Aloma un Kaholoma ne, tas notika tikai caur brīnumu, tikai brīnums tos radīja un veidoja…"

Maiju indiāņi, kuru diezgan pēkšņā parādīšanās tā saucamajā vēsturē tiek datēta ap Kristus dzimšanas laiku, vispirms primitīvā veidā dzīvoja mežos un ar visvienkāršākajiem ieročiem medīja zvērus. Viņu galvas vēl nebija svētītas augstākām zinībām. Taču ap šo laiku vajadzētu būt radušam ies "Popol-Vuh" mītiem. Kā indiāņu primitīvo domāšanu lai salīdzina ar tādiem formulējumiem kā: "… viņiem nebija mātes, nebija tēva… tos nedzemdēja sieviete,… tikai brīnums tos radīja un veidoja…"?

Viss šķiet tik pretrunīgs un samudžināts, ka ar līdzšinējām metodēm pie skaidrības tikt nav iespējams. Tāpēc es gribētu dot stimulu domāšanai.

Ja Visumā bijuši kari, tad, kā jau visās domstarpībās, kas tika risinātas ar spēka pielietošanu, vajadzēja būt uzvarētājiem un zaudētājiem. Uzvarētāji varēja netraucēti palikt uz savas planētas, bet zaudētājiem bija jābēg: viņi bija spiesti ar vēl ncizmēģinātu kosmisko kuģi īsā laikā sasniegt kādu citu planētu. Kosmiskajā kuģī enerģijas rezervju un pārtikas krājumu pietiek tikai ierobežotam laikam. Tātad uzvarētājam vajadzīgs noteikts viņam zināms laika sprīdis, lai pilnīgi iznīcinātu ienaidnieku. Kaut neliels pārsvars laika ziņā dod zaudētājam izredzes, jo tas savā kosmiskajā kuģī var izmantot laika nobīdi savā labā. Uzvarētājs nav ieinteresēts, lai kāds izdzīvotu: pietiek, ka viens zaudētāju pāris sasniedz mērķi; tas radīs pēcnācējus, tad izaugs tauta, kas gribēs atriebties par savu sakāvi. (Ja šim pārim — un to uzvarētāji zina — ir zināšanas par molekulāri bioloģiskajiem procesiem, tas uz mērķa planētas spēs izmainīt pat primitīvas dzīvības formas.) Uzvarētie savukārt zina uzvarētāju "mentalitāti",

viņiem ir tādas pašas tehniskās zināšanas, ir tāds pats "gars". Sacenšoties ar laiku, viņi "stūrē" uz tuvāko planētu. Vai zaudētāji pēc kaujas būtu atraduši trešo planētu no Saules — mūsu Zemi?

Vai mūsu zilā planēta kalpojusi par patvērumu kosmiskās kaujas zaudētājiem?

Teorctizējot tālāk, ir skaidrs, ka tam bija nepieciešami vairāki obligāti priekšnoteikumi. Apstākļiem izdzīto dzimtenē vajadzēja būt vismaz līdzīgiem kā uz mūsu Zemes; šai planētai vajadzēja atrasties tikpat tālu no savas saules, tai bija jābūt apmēram tikpat lielai, reizē ar to tur vajadzēja būt līdzīgam pievilkšanas spēkam kā uz Zemes, un, pats par sevi saprotams, arī skābekli saturošai atmosfērai.

Cik liela ir varbūtība, ka no Zemei līdzīgas planētas varēja būt palaisti kosmiskie kuģi?

Statistikā varbūtība ir visspēcīga.

Tas, ka jautājums par kosmisko kaimiņu eksistenci kļuvis par "nopietnu izpētes tēmu", daudzējādā ziņā ir saistīts ar daudzu dabaszinātnieku uzskatiem, ka tic ir milzu maldi — pieņemt, ka mēs esam vienīgās intelektuālās būtnes kosmosā.

Kurš zina, cik vispār ir zvaigžņu?

Privātdocents Dr. rer. nat. Hanss F. Ebcls no lleidelbcrgas savā esejā "Iespējamā dzīvība uz svešām planētām" raksta: "Astronomi uzskata, ka tikai vienā mūsu Piena Ceļā, iespējams, ir vairāki simti no miljoniem Zemei līdzīgu apdzīvotu planētu."

Tātad tai aspektā, ka netrūkst Zemei līdzīgu planētu, kur ierīkot starta laukumus kosmiskajiem kuģiem, mana teorija iztur kritiku. Ilipcrtrofo domu, kas vēl pirms nedaudz gadiem noteica mūsu "pasaules uzskatu", ka tikai un vienīgi uz Zemes iespējamas intelektuālas dzīvības formas, tagad kā nederīgu atmetuši pat visfanātiskākie kadru zinātnieki. Tempi passati (laiki pagājuši).

Taču rodas jauns jautājums.

Ja jau Visumā čuin un mudž no planētām un intelektuālām būtnēm, vai nav jāpieņem, ka tur visas dzīvības formas attīstījušās pavisam citā virzienā nekā pie mums? Vai blakus tolerancei, kas raksturīga jebkuriem statistikas aprēķiniem, nav pārdroši vēl arī pieņemt, ka būtnes, kas piedalījās kosmiskajā karā, izskatījās līdzīgas cilvēkam?

Jaunākie pētījumi daudzās ar šo tēmu saistītajās nozarēs apstiprina, ka citplanētu intelektuālajām būtnēm jābūt līdzīgām cilvēkam: atomu struktūras un ķīmiskās reakcijas visur kosmosā ir vienādas.

Profesors Heincs Hābers saka: "Nebūt nav tā — kā agrāk bieži iztēlojās — ka dzīvības fenomens pacietīgi gaida, līdz kamēr nedzīvā daba uz kādas planētas radīs nosacījumus, kādos var eksistēt dzīvība; drīzāk izskatās tā, ka dzīvība ar savu izcilo ķīmisko aktivitāti veicina to, lai radītu pati sev vidi un pārveidotu planētu tā, ka šī planēta kļūst spējīga nest sevī dzīvību visā tās krāšņumā."

Lords Kclvins (1824—1907) bija profesors Glāzgovā. Dabas/.inībās viņš ir pazīstams kā izcils fiziķis, jo viņš ne vien atklāja tā saukto otro termodinamikas pamatlikumu, bet arī deva precīzu zinātnisku absolūtās temperatūras definīciju (šodien tā tiek mērīta Kelvina grādos). Bez tam Kclvins sastādīja svārstību ilguma pamatformulu oscilācijām elektrisko svārstību ķēdēs, kā arī atklāja viņa vārdā nosaukto tcrmoeleklrisko efektu. Lords Kclvins, kā izriet no šīm īsajām ziņām, ir liels vīrs eksaktajās dabaszinātnēs, un katram studentam viņš tiks pasniegts kā sava priekšmeta pirmā lieluma zvaigzne. Taču mūsu laikos nekas nav zināms par Kelvina pārliecību, ka "dzīvība" vispirms nav radusies uz mūsu niecīgās 1/ planētas Zemes, bet gan atpūsta no Visuma dzīlēm sporu formā. Kelvins bija pārliecināts, ka šie augu vienšūnas graudiņi, kas satur dīgļus — bezdzimuma šūnas, no kurām var rasties jauna dzīvība — ir tik nejūtīgi pret milzīgu aukstumu, ka šīs šūnas dzīvotspējīgas nogādāja uz Zemi meteori vai meteoru putekļi, lai tās šeit gaismas dzīvinošās iedarbības rezultātā attīstītos tā, lai vēlāk no tām varētu rasties augstāk attīstīti organismi.

Es esmu par to, lai visu Kelvinu ņemtu nopietni, tātad arī to, kurš jau savā laikā pārvarēja augstprātīgo iedomu, ka dzīvība varēja attīstīties tikai uz mūsu planētas. Arī tīri dabaszinību jomā

sastopam šķēršļus, ko mums uzliek reliģiozā (baznīcai uzticīgā) domāšana: tā kā dzīvība ir iznīcīga, tai jābūt iznīcīgai arī Visumā. Kamēr dabaszinātnieki pierādīja, ka viņu tik augstu vērtētā lorda pārliecība ir maldi, tai vajadzēja ieņemt pienācīgu vietu dažādo uzskatu par dzīvības izcelšanos uz Zemes plašajā spektrā. To cienījamais lords ir pelnījis.

Es nekad neriskētu iekļaut diskusijā tik pārdrošu un vienlaicīgi tik lielisku tēzi. Pie tam esmu nonācis pie konstatējuma, ka, mazliet piepūloties, apstiprinājumu manām spekulatīvajām domām, par kurām tieku bargi kritizēts, var rast zinātniskajā literatūrā. Tas ir nomierinoši man un nomierinoši maniem kritiķiem.

Piemēram, un tas manā teorijā par kaujām kosmosā ir svarīgi, cs sastopos ar skepsi, kad ar alu zīmējumos attēloto un atpazīstamo kosmiskajiem lidojumiem piederīgo priekšmetu (skafandru, antenu, barošanas sistēmu uti.) palīdzību mēģinu pierādīt, ka mūsu zemi apmeklējuši sveša intelekta pārstāvji no citām planētām. Man saka, ka tās ir muļķības: ja tie ir šodien lietojami priekšmeti no tik sena laika, tad taču šim svešajam intelektam tālāk vajadzēja attīstīties pavisam citādā ceļā nekā mums. Precīzus argumentus man gan nenākas dzirdēt, taču tas, kas nevar būt, nedrīkst būt. Pieņēmumu jūrā atrodami arī daži loģiski slēdzieni, kas atbalsta manu tēzi, ka svešajam intelektam vajadzētu būt tādam pašam kā Homo sapiens vai vismaz ļoti līdzīgam.

Profesors Rolands Puceti, tik slavenu speciālo žurnālu kā "The philosophical Quarlcrly" un "Analysis" līdzstrādnieks, savā grāmatā "Ārpuszemes intelekts filozofiskā un reliģiskā skatījumā" raksta, ka viņš pētījis šo jautājumu, "jo pēc visiem amatnieciskajiem secinājumiem, šķiet, ir pienācis laiks bez aizspriedumiem izpētīt jaunākās zinātniskās atziņas par šo tēmu filozofijas un teoloģijas zinātnieka skatījumā." Puceti, kas aizstāv domu, ka Visuma intelektuālajām būtnēm lielā mērā jābūt līdzīgām Ilomo sapiens, ierindojams labāko dabaszinātnieku pulkā. Jau 1964. gadā pazīstamais biologs Dr. Roberts Bīrijs žurnālā "American Scicntist" publicēja savu rakstu "Humanoīdi uz citām planētām", kur aizstāvēja šādu pašu viedokli, un arī bioķīmiķis Dr. Jozcfs Krauts no Kalifornijas universitātes pēc 15 gadu nodarbošanās ar enzīmu pētīšanu nonāca pie šādas pašas atziņas.

Kā tad tomēr lai "pierāda", ka ārpuszemes intelekts attīstījies līdzīgi kā cilvēks? To pierādīt var tikai loģiska slēdzienu secība, kas balstās uz jau skaidri zināmiem faktiem.

Profesors Puceti sāk ar to, ka vienādi ārējie apstākļi noved pie līdzīga izskata un orgānu izveidošanās ģenētiski atšķirīgām dzīvām būtnēm. Šāda konverģence notiek uz visām Zemei līdzīgām planētām, kur kompleksām dzīvo būtņu sistēmām rodas dzīvībai nepieciešamie priekšnosacījumi. Tāpēc, vēsturiski attīstoties, atšķirībām dzīvo būtņu attīstībā uz mūsu vai uz citām planētām vajadzēja būt pavisam niecīgām. Proti, kā pie mums, tā citur dzīvība sākās ar ķīmiskām pārmaiņām planētas virskārtā — "ar organisko vielu rašanos no nedzīvās dabas uz oglekļa savienojumu bāzes ūdens vidē". Ka augēdāji un ga|ēdāji okeāna vidē attīstījušies atšķirīgi un dažādās formās, "līdz iekaroja sauszemi", ir pierādīts: fosilijas ir atrastas ne tikai 60 miljonu gadu vecos iežos, tās atrada arī vienu miljardu f gadu vecā slāneklī. Jaunu ķermeņa formu attīstība kādreizējām amfībijām nav gadījuma rakstura: lai pārvietotos uz cieta pamata, bija vajadzīgi citāda veida locekļi nekā zivīm. Daba radīja vienīgo saprātīgo pārvietošanās veidu — iešanu, jo tā iespējams pārvietoties pa jebkuru pamatu. Ja amfībijām vēl bija ļoti mazas smadzenes, uz sauszemes dzīvojošajām būtnēm vajadzēja lielāku domāšanas aparātu, jo briesmas no apkārtējās vides tiem draudēja nesalīdzināmi lielākā mērā. Bet lielākas smadzenes tiek labāk apgādātas ar asinīm un vispār labāk darbojas tieši ejot.

Kādam kāju skaitam vajadzēja būt jaunajai populācijai, jautā Puceti. Ar vienu kāju būtu par maz, jo, ja šī būtne pēkšņi pakritīs, tā nevarēs piecelties. Nepāra skaits būtu nepraktisks līdzsvara apsvērumu dēļ, taču arī daudzi pāri būtu neizdevīgi, jo tie atļautu tikai lēnām rāpties uz priekšu. Tiešām, fosilie atradumi ir stingri pierādījumi tam, ka gadu miljonu evolūcijas gaitā dzīvo būtņu kāju skaits nepārtraukti samazinājās, līdz kamēr beigu beigās izrādījās, ka tieši divi pāri kāju ir vislietderīgākie. "Vislabākais priekšnoteikums tam, lai izveidotos lielas smadzenes, šķiet, ir divas kājas, jo divi pāri kāju, pārejot uz dzīvi kokos, nodrošināja iespēju vienam pārim pārveidoties par rokām, kā rezultātā

tika atvieglota arī apiešanās ar darbarīkiem turpmākajā attīstības fazē."

Ir saprotami, ka pāreja no dzīves ūdenī uz sauszemi piespieda dzīvajām būtnēm mainīt "šasiju". Un, ja pie mums, tad arī citur. Ja vairs nešaubāmies par to, ka visa dzīvība cēlusies okeānā, tiktāl mēs varētu būt vienisprātis. Taču izrādījās, ka nepieciešama vēl viena jauna "šasijas konstrukcija": līdz ar plēsīgo zvēru aktīvo dzīvesveidu, divpusēji simetriskā ķermenī purnam bija jāatrodas ķermeņa priekšgalā, bet pēcpusei — pakaļgalā. Šīs divas lokalizācijas plēsīgajiem zvēriem (un ne tikai tiem!) izrādījās vislabāk piemērotas barības uzņemšanai un izdalīšanai.

Visiem plēsīgajiem zvēriem svarīgākie maņu orgāni un satveršanai nepieciešamie instrumenti atrodas ķermeņa priekšpusē purna apvidū. Nav nekāds brīnums, ka arī vislielākais nervu kamols, smadzenes, atrodas tieši tur. Tādējādi pavēlei, kas nāk no smadzenēm, ir visīsākais ceļš līdz satvērējorgāniem. Sauszemes dzīvajām būtnēm notiek nervu audu pilnveidošanās, kas pakāpeniski noved pie spējas veidot jēdzienus. Ir zināms, ka dellīniem ir "vērā ņemamas smadzenes, kaut arī tie dzīvo ūdenī, taču spēja veidot jēdzienus, domājams, var attīstīties tikai, dzīvojot kādā kopībā, izmantojot valodu un lietojot darbarīkus". Tā kā pat visvienkāršāko darbarīku lietošana zem ūdens ir samērā apgrūtinoša, "nav ticami, ka šādos apstākļos varēja attīstīties jēdzienos domātspējīgas smadzenes, jo šim procesam nepieciešama sociālā vide un zināmas objektīvas valodas formas".

Profesors Puceti izslēdz arī iespēju, ka intelektuālas būtnes varētu būt putni, jo lidojošam radījumam jābūt vieglam, taču lielas smadzenes ir smagas un tām nepieciešama spēcīga apgāde ar asinīm. Šo variantu viņš piemin tāpēc, lai fantāzijas pilnās spekulācijas par dzīvības attīstību ievirzītu reālos domāšanas modeļos.

Pie evolūcijas ncizbēgamībām pieder arī līdzīgā acu uzbūve pavisam atšķirīgām dzīvnieku sugām: dzīvniekiem ir perfekta, fotokameras uzbūvei līdzīga acs ar lēcu, tīkleni, acs muskuļiem, gaismas caurlaidīgu radzeni utt. Arī acu skaits un novietojums ir vienāds — tās vienmēr atrodas galvā, smadzeņu tuvumā, tāpat kā ausis allaž novietotas ķermeņa augstākajā vietā. Ožas un garšas izjūta veidojas degunā un mutē, tiešā nervu centru tuvumā.

Profesors Puceti šeit tik stingri pamato savu domu, lai atspēkotu biologu apgalvojumu, ka tehniski intelektuāla dzīvība varēja attīstīties neierobežoti daudzos virzienos. Apgalvojot, ka attīstība varēja norisināties daudzveidīgi un kontraversi, tiek izslēgta iespēja, ka arī uz planētām, kas atrodas ārpus Saules sistēmas, noteiktos, Zemei līdzīgos apstākļos dzīvībai vajadzēja attīstīties līdz intelektuālām formām. Puceti apgalvo, un es vienmēr esmu atbalstījis šo tēzi, ka uz citām planētām, uz kurām ir līdzīgi apstākļi kā uz Zemes, ūdens vidē vajadzēja rasties dzīvām būtnēm, kas neizbēgami attīstījās pēc tāda paša parauga kā uz mūsu Zemes, tiklīdz pārgāja dzīvot uz sauszemes, "kur tām radās iespēja attīstīt valodu, pielietot darbarīkus un pāriet uz kopdzīvošanas sociālajām formām". Šāds evolūcijas ceļš jānoiet katrai intelektuālai būtnei uz jebkuras citas planētas. Izplatījumā šādai attīstībai vajadzētu būt notikušai tik daudzas reizes, uzskata Puceti, ka mēģinājumi satikt intelektuālu ārpuszemes būtni un ar to saprasties "nav lemti neveiksmei". Puceti: "Mans secinājums … gluži vienkārši ir tāds, ka intelektuālām ārpuszemes būtnēm visā kosmosā lielā mērā jābūt līdzīgām Ilomo sapiens."

Loks noslēdzas. Lords Kclvins uzskatīja, ka dzīvība uz mūsu planētas tika "atpūsta" no Visuma.

Puceti par pamatu ņem drošās zināšanas par dzīvības izcelšanos, ka evolūcijas likumi visur ir vieni un tic paši. Jozefs Krauts ir pārliecināts, ka dabai uz Zemei līdzīgām planētām savas problēmas bija jārisina līdzīgā veidā kā pie mums. Un Alberts Einštcins sacīja tā: "Es sev jautāju, vai daba vienmēr nespēlē vienu un to pašu spēli."

Ja var (vai drīkst) pieņemt, ka uz miljoniem citu planētu eksistē inteliģentas būtnes, tad doma, ka tur dzīvība var būt senāka un tādēļ tālāk attīstījusies, gan ir tikai pieņēmums, taču ne no pirksta izzīsts. Varbūt veco Ādamu kā "radības kroni" beidzot laiks aprakt? Protams, es nevaru "pierādīt" savu teoriju, taču nevienam nav ari argumentu, lai pārliecinātu mani par pretējo.

Tiklīdz kādā teorijā var uzrādīt kādus netiešus pierādījumus, to, pēc manām domām, var iekļaut

nopietnā diskusijā. Šeit nav runa par pierādījumiem, kas tiek pieprasīti. Kuru gan zinātnisku teoriju, jau, sākot no pirmās domas, varētu uzbūvēt no pierādījumiem?

Runa nav arī par "aizvietotājreliģiju", kā to nepareizi sauc daži kritiķi. Ja manām teorijām būtu aizvietotājreliģijas "garša", tad būtu loģiski, ka zinātniskās radības, kuru embrijs bijusi kāda teorija, vispirms arī bijušas "aizvietotājreliģijas". Vienkāršais cilvēks nevar atkārtot visas mēģinājumu rindas, kas noved pie teorijas pierādījuma. Vai viņam jātic zinātniskām teorijām, riskējot ar briesmām, ka pētījumu rezultāti beigu beigās izrādīsies maldīgi? Es ar savām teorijām gribu dot impulsu domāšanai. Ne vairāk, bet arī ne mazāk.

12. NODAĻA Dogonu cilts zināšanas. Vēstījums no Sīriusa sistēmas.

Pierādījumi ir acīmredzami. Pie lietas būtības. Valodas līkloči. Ērglis ir nolaidies. Ugunsspjāvēji dievi. Radīšanas mīts no Japānas. Laika nobīde senos tekstos. Dogu figūras.

Profesori pret Dēnikenu. Lodveida kosmiskie kuģi.

Aculiecinieki stāsta. Elijas brauciens debesīs. Zinātniski iesaiņotās blēņas. kāda maija vakarā AnrI Gelmēns apmeklēja savu draugu Šarlu Sansonu Fohūrā Senžermcnā.

Gelmēns palika pa nakti, jo Robespjērs bija noteicis komandanta stundu.

Sansons (1740— 1793) bija bende. Viņš, tāpat kā daudzi citi viņa kolēģi, apkalpoja ārsta Giljotlna izgudroto J nonāvēšanas mašīnu, kas Robespjēram deva iespēju galvaspilsētā vien 15 000 cilvēkus "nesāpīgi" sūtīt nāvē, nocērtot tiem galvu. Sansonam bija tas gods nosūtīt uz viņpasauli karali Ludviķi XVI un Mariju Antuaneti.

Kad 17. maija agrā rītā Gelmēns atstāja Sansona dzīvokli, pēc nedaudz soļiem viņu arestēja.

Gelmēnu apsūdzēja par to, ka pagājušajā naktī viņš Ildelasitē esot dalījis ķecerīgas skrejlapas un kautiņā nodūris kādu jakobīni.

Kad godājamais un neaizstājamais Šarls Sansons pēc dažām stundām uzzināja par drauga arestu, viņš devās uz revolūcijas tribunālu un lika ieprotokolēt, ka Gelmēns noziegumā apsūdzēts kļūdas dēļ, jo no 16. maija vakara līdz 17. maija rītam viņš neesot atstājis Sansona dzīvokli Fobūržf.

Neviens neticēja Parīzes bendes vārdiem, jo Gelmēns pa to laiku — kaut arī tika spīdzināts — bija izstāstījis tādas lietas, ko varēja zināt tikai tas, kurš pats bijis klāt iepriekšējās nakts burzmā, piemēram: ka skrejlapas augšējo stūri rotājusi neļķe, ka pamfleta priekšpēdējā rinda bijusi uzrakstīta ačgārni, ka kautiņā piedalījušās divas sievietes, kurām kāds jakobīnis norāvis no galvas kapuces, ka duncim, ar ko tikusi izdarīta slepkavība, bijis Damaskas tērauda asmens. Sansons nespēja aptvert, no kurienes draugs to visu varēja zināt. Tā Gelmēns ar saviem izteikumiem nodeva sevi giljotīnai.

29. maijā Grevē laukumā Anrī Gclmēnu veda uz nāves mašīnu. Viņa draugs lika nokrist cirvim.

Nekad neizdevās noskaidrot, kur Gelmēns bija ņēmis šīs zināšanas, taču šī informācija bija dārga, jo viņš par to samaksāja ar savu galvu.

Ne mazāk pārsteidzošas ir zināšanas, kas ir dogonu rīcībā. Īstenībā arī viņiem tādas nemaz nevarētu būt, taču tās ir izskaidrojamas: ar pierādītiem faktiem. Es šeit runāju par noslēpumu apvītajām dogonu zināšanām, kuri gan laimīgā kārtā nebeidza savu dzīvi uz giljotīnas. Vēl šodien kādi 225 000 dogonu dzīvo Bandiagaras plato un Hombori kalnos Āfrikas rietumdaļā Mali Republikā.

1975. gada beigās kādā avīžu ziņā es izlasīju, ka britu astronoms Roberts Tempis uzrakstījis grāmatu, kuras saturs apstiprina manas teorijas. Tempis esot pierādījis, ka dogonu nēģeru senajā mitoloģijā rodamas konkrētas zināšanas par Sīriusa sistēmu, zināšanas, kādu dogoniem atbilstoši viņu izglītības līmenim nemaz nevarēja būt. Avīzē rakstīts, ka Tempis esot pierādījis, ka dogoniem jau kopš senseniem laikiem zināma Sīriusa neredzamā pavadoņa pozīcija, gravitācija un orbīta. Šī ziņa mani ieintriģēja.

Kas bija šie dogonu nēģeri? Es nekad par viņiem nebiju dzirdējis. Un kas bija šis misters Tempis?

Es uzrakstīju dažas vēstules savai "piektajai kolonnai" Anglijā. Kas ir Roberts Tempis un ko viņš publicējis par dogoniem un viņu noslēpumainajām zināšanām? Vispirms es sagādāju veselu lērumu literatūras par dogoniem, tostarp arī Roberta K. G. Tempļa "Sīriusa mīklu". Fascinējoša grāmata. Es Templam uzrakstīju un apsveicu viņu ar šo atklājumu. Pēc dažiem mēnešiem mēs satikāmies Londonā.

Izrādījās, ka Tempis — pretēji ziņām — nav britu astronoms, bet gan amerikāņu lingvists (valodnieks). Viņš dzimis 1945. gadā un ir izteikti kluss, korekts vīrs, kurš vēl nenojauš, kādas likstas un naids viņu sagaidīs, tiklīdz viņa grāmata gūs panākumus, kas viņam pienākas un kurus es tam no visas sirds novēlu. Fakts, ka Tempis pa to laiku kjuvis par Karaliskās astronomu biedrības locekli, norāda uz viņa zinātnisko kvalifikāciju.

Būtiskāko par brīnumainajām un neaptveramajām dogonu zināšanām par Sīriusa sistēmu es pirmām kārtām esmu guvis no atkārtotām sarunām ar Robertu Tempļu, jo, tikai pateicoties viņam, es sev atklāju dogonu literatūru, tāpēc esmu viņam daudz pateicības parādā.

1931. gadā franču antropologs Dr. Marsels Griols apmeklēja dogonu nēģeru cilti. Tā bija pētnieciska tikšanās, kas Griolu mulsināja un fascinēja. Viņš iepazinās ar mitoloģiju, kas bija ļoti komplicēta un kaut kādā neizdibināmā sakarā saistīta ar zvaigznēm. Nēģeru ciltīm ir bijuši rituāli, kas atkārtojās tikai ik pēc 50 gadiem un tiek atkārtoti vēl šodien. Katrai paaudzei šim nolūkam vajadzēja darināt maskas no jauna. Gadsimtiem ilgi dogoni tās uzglabā tādā kā ciema arhīvā kopā ar citām pagātnes vērtībām.

1946. gadā Griols no jauna apciemoja dogonus. Šoreiz viņu pavadīja zinātniece, kas nodarbojās ar tautu pētīšanu, Dr. Žermēna Dīterlena. Čcti u gadu pētījumu rezultātus abi zinātnieki publicēja darba "Sudānas Sīriusa sistēma", bet etnoloģiskajam ziņojumam par nēģeru cilšu mītiem pievērsa uzmanību tikai šaurs speciālistu loks. Taču šis darbs bija kā bumba ar laika degli, kas pēc 25 gadiem — jā, tieši tā var teikt — eksplodēja.

Kas tad ir tik pārsteidzošs dogonu mītos? Sapņi, reliģioza māņticība, fantasmagorija vai eksaktas zināšanas?

Griols un Dīterlena apkopoja vietējās zināšanas par Sīriusa sistēmu četros Sudānas tautību grupējumos: pie Bandiagaras dogoniem, bambariem, pie bozo no Segu rajona un miniaukiem no Kutialas rajona.

Sākumā autori izdara konstatējumu, ko nedrīkst izlaist no redzesloka, ja grib aptvert teiktā objektivitāti. Viņi raksta: "No mūsu puses savāktie dokumenti nav devuši iemeslu tam, lai pētītu to izcelsmi vai izteiktu hipotēzes. Tie tikai izkārtoti tā, lai četru svarīgāko cilšu izteikumus varētu apvienot vienā kopīgā ziņojumā. Nekad netika izvirzīts jautājums uzzināt, kā cilvēki, kuriem nav vispār nekādu instrumentu, varēja zināt praktiski neredzamu debess ķermeņu orbītas un raksturīgākās īpašības."

Ik pēc 50 gadiem dogoni svin savus "Sigui svētkus". Sigui ceremonijas pamatā ir tieksme pēc pasaules atjaunotnes. Svētku sākšanās laiku nosaka Po Tolo, kas ir Sigui zvaigzne. Po ir mazākais dogoniem zināmais labības grauds. Botāniskais nosaukums vārdam "Po" vai "Fonio" (kā to sauc Rietumāfrikā) ir Digitaria exiiis, un zem nosaukuma Digitaria mazais Po iegājis speciālajā literatūrā.

Bet Digitārija, vēsta dogonu mitoloģija, 50 gados vienreiz apriņķojot spoži spīdošo Sīriusu, un pie tam šī pavadoņzvaigzne esot neredzama. Vēl dogoni stāsta, ka Digitārija esot smagākā zvaigzne, kas nosakot Sīriusa pozīciju, apriņķojot to pa tā orbītu.

Dogonu mitoloģija sniedzas nenosakāmi sirmā senatnē. Kur dogoni ņēmuši zināšanas par Sīriusu un Sīriusu B, kuras mēs apguvām tikai pagājušajā gadsimtā?

Astronomijā Sīriusu sauc arī par "suņu zvaigzni", taču šis apzīmējums ir novecojis. Tas radies laikā, kad Sīriuss uzlēcis "suņu dienās", tātad laikā, kad samērā regulāri iestājas karstums, t. i., no jūlija beigām līdz augusta beigām. Jau sen zināms, ka Zemes ass vilciņveida kustības jeb preccsijas dēļ pēc 26 000 gadiem notiek pavasara punkta atpakaļejoša kustība caur debess ekvatoru un ekliptiku (Zemes orbītu),

tātad mainās zvaigžņu koordinātes. Tāpēc vienas zvaigznes novērojumi jāreducē uz citas zvaigznes novērojumiem.

Sīriuss ir 1. lieluma zvaigzne Lielā Suņa zvaigznājā, kas atrodas debess dienvidu puslodē, tā ir spožākā debesu sfēras zvaigzne, baltā krāsā, 8,5 gaismas gadu attālumā (1 gaismas gads = 9,5 biljoni kilometru). Sīriusam ir arī pastāvīga balta 9. lieluma pavadoņzvaigzne. To 1844. gadā atklāja Kēnigsbergas astronoms Beselis (1784 — 1846) un 1862. gadā pirmoreiz ieraudzīja amerikāņu optiķis un mehāniķis Elvins Klārks (1804—1887). Sīriuss ir normāla zvaigzne, bet tā pavadonis Sīriuss B pieder pie balto punduru klases ar ļoti lielu blīvumu. Šīs ziņas atrodamas katrā labā enciklopēdijā.

Tikai 1834. gadā Besclis atklāja, ka Sīriusa kustība ir neregulāra, ka tas nekustas taisnā līnijā, bet drīzāk tā trajektorija ir viļņveidīga. Desmit gadus Besclis savam ' asistentam regulāros intervālos lika mērīt Sīriusa pozīcijas. Tad Besclis uzskatīja, ka viņa aizdomas apstiprinājušās, ka kaut kas ietekmē Sīriusa orbītu. Šo neredzamo kaut ko astronomi nosauca par Sīriusu B. Izmantojot tālaika labākos teleskopus, vēl pagājušā gadsimta pirmajā trešdaļā Sīriuss B joprojām palika neredzams debesu ķermenis. Bija pat pieņēmumi, ka tā ir nespīdoša zvaigzne. Pieņēmumi…

Taču 1862. gadā amerikānis Klārks, kas jau bija pazīstams kā daudzu lielu teleskopu konstruktors, ar teleskopu, kura lēcu diametrs bija 47 centimetri, atrada līdz tam neredzamo Sīriusu B Beseļa iedomātajā vietā! Sakarā ar to, ka tā attālums līdz ļoti spožajam Sīriusam bija niecīgs, tikko atklātā pavadoņa ^ gaismu nevarēja konstatēt: Sīriuss B neatradās vis ēnā, bet gan sava lielā brāļa pārāk spožajā gaismā.

Pēc tam Sīriuss B tika iereģistrēts kā baltais punduris. Baltajiem punduriem ir ļoti liels blīvums, bet gaismas spēja tikai ap 0,0003 procentiem. Attiecībā pret Sīriusu A, Sīriusa B blīvums ir kā 0,42 : 27000!

Sīriusa B diametrs ir 41 000 km, taču tam ir tikpat liela masa kā Saulei. Sava īpašā smaguma dēļ Sīriuss B ir spējīgs ietekmēt spožā Sīriusa A orbītu 50,04 ± 0,09 gadu ritmā, vadot to atkārtotā viļņveida kustībā.

Tabulā tas izskatās šādi: Blīvums 0,42 27000 Masa Rādiuss 2,4 1,8 0,96 0,934 Sīriuss A 1,3 Sīriuss B 11,2 Absolūtais spožums Saules vienībās Amerikāņu lingvists Roberts Tempis pēc dogonu mītu un modernās astronomijas pētījumiem uzzīmēja Sīriusa B orbītas diagrammas. Lūk viņa komentārs: "Līdzība ir tik pārsteidzoša, ka pat ar neievingrinātu aci tūlīt redzams, ka abi atveidojumi ir identiski līdz pat vissīkākajai detaļai. Perfekcionistiem nav vajadzības izvilkt savus mērinstrumentus! Fakti ir nodemonstrēti un tie vēsta, lūk, ko: dogonu ciltij ir vispārīgas zināšanas par visneticamākajiem un komplicētākajiem principiem, kas saistīti ar Sīriusu B un tā orbītu ap Sīriusu A." Tātad modernās zināšanas saskan ar tām, ko mums sniedz senseni mīti!

Ja dogoni saka, ka Digitārija gada laikā apgriežas ap sevi pašu, lai gan nav zināms, vai viņi šeit domā Zemes gadu vai Digitārijas gadu, pārsteidzošs jau ir pats fakts, ka primitīva nēģeru cilts vispār kaut ko zināja par kāda debesu ķermeņa pašrotāciju. Galu galā atziņa, ka mūsu Zeme griežas ap savu asi, nav nemaz tik vcca. Bet dogoni jau kopš sirmas senatnes zina, ka pasaulespamatkustība ir virpulloks. Šodien katram zināms, ka galaktikām ir spirālveida struktūra.

Iespējams, ka kādu dienu mūsu astronomi atklās vēl arī to, ko dogoni jau sen — cik sen? — zina: ka Sīriuss B nekādā ziņā nav vienīgais spožā Sīriusa pavadonis. Šodienas zināšanas Dogonu zināšanas Sīriuss B kā Sīriusa A vadītājs tika atklāts un ieraudzīts tikai pagājušā gadsimta vidū.

Sīriuss B bija neredzams. Bija nepieciešami vismodernākie, spēcīgākie teleskopi un intensīvs pētniecības darbs, lai varētu noteikt tā orbītu.

Sīriuss nav sistēmas bāze: tas ir viens no centrālajiem punktiem kādas mazas zvaigznes orbītā. Šo

zvaigzni sauc "Digitārija". Dogoni Digitāriju nekad nav redzējuši.

Upura garīgā un materiālā daļa tika sūtīta Digitārijai, par kuras eksistenci zināja, bet kura palika neredzama.

Sīriuss B ir niecīga zvaigzne, tas ir baltais punduris.

Sīriusa B orbitālais periods ir 50,04 + 0,09 gadi.

Sīriuss B ir baltais punduris ar ļoti lielu blīvumu.

Digitārija ir bezgalīgi maza. Savā attīstības laikā tā deva visu, kas eksistē.

Digitārijas apriņķošanas laiks ir apmēram 50 gadi, un tas atbilst pirmajiem septiņiem valdīšanas laikiem, no kuriem katrs ilga septiņus gadus.

Digitārija ir smagākā zvaigzne. Tā sevišķi ietekmē Sīriusa pozīciju, apriņķojot to pa savu orbītu.

Dogonu mīti stāsta par zvaigzni Emmc Ya, kas esot lielāka nekā Digitārija, taču četrreiz vieglāka, arī tās orbitālais periods esot 50 gadi, tā griežoties tajā pašā virzienā kā Sīriuss B, tikai tās orbīta esot lielāka. Pamatojoties uz dogonu iedrošinošajiem apgalvojumiem, kas attiecas uz Sīriusa sistēmu, mūsu astronomiem vajadzētu ņemt nppietni uzdevumus, ko uzdod mīti. Tie vēsta, ka zvaigzni Emme Ya pavada satelīts, ko sauc par "sieviešu zvaigzni". Mīti stāsta arī par trešo Sīriusa pavadoni, kam dots nosaukums "Kurpnieks". Tas atrodoties no Sīriusa tālāk un griežoties uz pretējo pusi.

Datus par Emme Ya un Kurpnieku vēl nav iespējams pārbaudīt. Nav tik tehniski spēcīgas astronomiskās aparatūras, lai 8,5 gaismas gadu attālumā esošai zvaigznei varētu noteikt kaut kādu satelītu atrašanās vietu. Tāpēc Emmc Ya un Kurpnieku līdz to zinātniskam apstiprinājumam es vēl nepieskaitu tiem objektiem, kas viennozīmīgi pierāda, ka dogoniem ir zināšanas, kādas tiem atbilstoši viņu izglītības līmenim nevarēja būt.

Es redzu, kā mani kritiķi izmisīgi meklē kādas durtiņas, aiz kurām varētu noglabāt dogonu mantojumu.

Vai tad vispār var "ticēt" abu franču zinātnieku pētījumiem, es dzirdu viņus vaicājam? Nu, nu! Kurš šeit vaimanā par "ticēšanu"? Griols un Dīterlena darbojās nopietnāk par tiem, kas, balstoties uz eksaktām zināšanām, momentā gatavi noticēt jebkam. Kad abi franči 1951. gadā publicēja savu ziņojumu, piezemēšanās uz Mēness vēl šķita vistīrākā utopija, un manas grāmatas parādījās gandrīz 20 gadus vēlāk.

Es nevaru būt viņus inficējis ar savu fantāziju. Pie visiem dogonu dieviem, kāpēc gan diviem redzamiem zinātniekiem būtu vajadzējis izgudrot šo pasaciņu? Nē, tie bija fakti, ko viņi atveda sev līdzi no Āfrikas džungļiem.

Būtu prātīgi, ja pajautātu: varbūt kāds Āfrikas apceļotājs "ievazājis" nozīmīgās zināšanas par Sīriusa sistēmu šai neauglīgajā un karstajā zemē, kāds, kuram bijušas zināšanas par 19. gadsimta vidus atklājumiem astronomijā? Šim ceļotājam tad vajadzēja būt ievērojamam astronomam… un daļēji ārprātīgam. Kurš gan cits būtu varējis tik absurdā veidā apmierināt savu godkāri, izskaidrojot primitīviem nēģeriem faktus par neredzamo Sīriusa pavadoni?

Man rūgti jāapbēdina visi skeptiķi, kas ķeras pie pēdējā salmiņa, apgalvojot, ka kaut kad taču tomēr kāds svešinieks būs dogonus pamatīgi informējis, jo citādi — tas taču godīgi jāatzīst — viņu zināšanas vienkārši ir neizskaidrojamas.

Taču šim misteram X savus kvalifikācijas celšanas kursus Mali, dogonu dzimtenē, būtu vajadzējis noturēt jau pirms vairākiem gadsimtiem — laikā, kad pie mums vēl nebija ne mazāko aizdomu, ka eksistē tāds Sīriuss B! Bet dogonu koka masku kolekcija, kā uzskata zinātnieki, ir sakārtota un arhivēta nepārtrauktā secībā, sākot jau ar 15. gadsimtu. Ja man kāds tālaika rietumu zinību krātuvē var uzrādīt ziņas par Sīriusu B, es to ielūdzu ceļojumā uz Mali!

Lai kaut ko atzītu par pareizu, ir jāsavāc divkārši un trīskārši pierādījumi, ja tas ir iespējams.

Dogoniem vēl ir arī ģimeņu alus mucas, kuras varētu kalpot kā papildu pierādījums tam, ka Sīriusa svētki svinēti jau kopš ļoti seniem laikiem.

Senatnē katram hogonam (ciema vecākajam) vajadzēja no baobaba šķiedrām novīt lielu trauku;

pinums nelaida cauri ūdeni, un šajā traukā vajadzēja raudzēt pirmo rituāla alu. Šo pirmo alu mazās porcijās izdalīja visām ģimenēm, tās to iemaisīja pašu raudzētajā alū. Sigui ceremonijas laikā katras ģimenes alus mucai bija jānonāk tiešā saskarsmē ar hogona alus trauku. Katrreiz pēc svētkiem hogona alus trauks tika piekārts pie viņa mājas centrālās sijas, un tā šīs mucas tur pastāvīgi karājās pārskatāmās rindās. Patriarhs Ongnonlu Dolo, viens no apkārtnes vecākajiem hogoniem, zināja stāstīt, ka viņa vecvectēvam bez mucām, kas tagad karājās pie viņa mājas, piederējušas vēl astoņas un daudz senākas. Blakus maskām ari alus mucas ļauj hronoloģiski izsekot Sigui svētkiem līdz pat 12. gadsimtam.

Taču etnologi nebūt nav pārliecināti, ka pirmie svētki notikuši tieši ap šo laiku. Sigui svētkus uzskata vēl par 1000 gadu senākiem, jo dogoni, cik zināms, nav kopš sākta gala dzīvojuši vienā un tajā pašā vietā: valda uzskats, ka tie ieceļojuši no vēl nezināmiem Mali apgabaliem. Bet, lai kad arī viņi būtu sākuši svinēt Sigui svētkus, tie nav iedomājami bez zināšanām par Sīriusu B. Ja es postulēju, ka dogoniem savas zināšanas vajag būt ieguvušiem no kosmosa, lieli gudrinieki iebildīs, ka Sīriuss B nav planēta, tātad no turienes nekādas dzīvas būtnes nevarēja ierasties. Es to nemaz arī neapgalvoju. Tā nav rakstīts arī dogonu mītos. Tur, proti, ir runāts par satelītiem.

Daudz ir diskutēts par to, ļai dubultzvaigžņu sistēmai var būt planētas un vai vispār divu sauļu dzīvības zonās varētu eksistēt planēta. Astronomija visumā noraida iespēju, ka dubultzvaigžņu tuvumā varētu eksistēt planētas ar dzīvībai nepieciešamiem apstākļiem, jo komplicēto abu sauļu ^ gravitācijas attiecību rezultātā planētām izveidotos "nenormālas orbītas" ap abiem centrālajiem debesu ķermeņiem.

Tādas domas valda šodien. Pierādīt tās nekādā veidā nav iespējams. Mūsu rīcībā esošie teleskopi vēl neļauj konstatēt citu sauļu sistēmu planētas. Taču tas, vai Sīriusa sistēmā ir planētas vai nav, laktus nemaina: dogoni kopš senseniem laikiem pazīst Sīriusu B. Bez jebkādiem pārpratumiem un bez visvienkāršākajiem tālskatiem.

Ja nekas vairs nelīdz, mēs šodien ķeramies pie akupunktūras adatām vai parapsiholoģijas neierobežotajām iespējām. Akupunktūra ir nesāpīga. Parapsiholoģija nodara sāpes, ja tai jāizskaidro racionālais ar iracionālo. Vislielākie viltnieki varbūt sacīs tā: "Viss taču ir pavisam vienkārši! Kaut kā, kaut kur un kaut kad kāda dogona smadzenēs ir attīstījušās transcendentālas spējas. Viņa gars aizlidoja Sīriusa B virzienā un ieguva tur visas šīs zināšanas!" Lūdzu, tas ir izskaidrojams tik vienkārši! Ženevjēva Kalamē-Griola 1970. gadā, izmantojot sava mirušā tēva savāktos materiālus, izdeva grāmatu "Melnā ģenēze". Tur rodamas atbildes uz jautājumu, kur dogoni ņēmuši savas zināšanas.

— Amma bija vienīgā pirmatnējā dievība.

— Amma no māla lodītēm radījis zvaigznes, un tās viņš izmētājis telpā. Šis rindas man velnišķīgi atgādina zinātnieku savulaik par visiespējamāko atzīto Visuma rašanās "lielā sprādziena" teoriju. Zinātniski to pamatoja beļģu fiziķis un matemātiķis Zoržs Lcmetrs. Tā pasludina, ka visa matērija pirms miljardiem gadu bija saplūdusi kopā vienā pirmatnējā atomā, tā bija milzīgi smaga masa universā, un šī masa aizvien vairāk sablīvējās virzienā uz kodolu. Spēki tik ļoti pieauga, ka matērijas blāķis eksplodēja un miljardiem šķembu aizlidoja izplatījumā. Ilgā konsolidācijas procesā daļiņas savācās kopā bezgalīgi daudzās galaktikās. Šī teorija literatūrā iegājusi zem jocīgā nosaukuma "Big Bang".

Varbūt dieva Ammas vārds saistāms ar "lielā sprādziena" norisi?

Dogonu priesteris Ogotcmeli apliecina: "Zemes dzīvības spēks ir ūdens… Pat akmenī ir šis spēks, jo mitrums ir it visā… Nommo nokāpa lejā uz zemes un atnesa šķiedras no augiem, kas jau auga debesu laukos… Pēc zemes, augu un dzīvnieku radīšanas Nommo radīja pirmo cilvēku pāri, no kura vēlāk izcēlās astoņi dogonu pirmsenči. Šie pirmsenči dzīvoja bezgalīgi ilgi."

Tas, ka Nommo pēc padarīta darba atgriezās "debesīs", ir pats par sevi saprotams, ja kaut nedaudz esam iepazinuši visu kontinentu mitoloģijas. Taču jauns un pārsteidzošs ir secinājums, ka "ūdens ir pat akmenī". Tā ir drosmīga mītu teicēju atziņa, ja ņem vērā, ka Sahāras tuksnesī un savannās akmeņi

kaudzēm mētājas vienīgi kā nekur nederīgi traucēkļi.

Akmenī ir ūdens — (ās ir pilnīgi jaunas zināšanas. Kad tika izmēģinātas visas iespējas cilvēkam izdzīvot kosmiskajās stacijās uz Mēness, visbeidzot tika veikti eksperimenti ar akmeņiem. Izdevās tehniski atrisināt problēmu, kā ary ievērojamām pūlēm atdalīt no akmens ūdeņraža un skābekļa molekulas un likt tām savienoties.

Mēs varam pateikties Ogotcmcli par ziņām, kas tikai pirmajā mirklī šķiet mīklainas. Viņš apgalvo, ka cilvēku pirmsenči mēģinājuši sameklēt debesīs savu radītāju Nommo, taču kaut arī būtībā visi bijuši līdzīgi, viņiem vajadzējis dzīvot atsevišķi un tic nedrīkstējuši viens otru apmeklēt. Viens no viņiem, vēlāk to paaugstināja par pirmo zemes kalēju, neievēroja aizliegumu un uzmeklēja sev citu sievu. Ogotcmcli saka: "Tā kā viņi caur to bija kļuvuši nešķīsti, viņus vajadzēja atšķirt no pārējiem. Tāpēc, lai varētu dzīvot, viņi devās uz Zemi…, jo šeit viņi bija sevi aptraipījuši."

Spontāni man iešaujas prātā doma: karantīna!

Ja pamatojamies uz to, ka Nommo kā debesu dēls nav uzaudzis uz mūsu planētas, viņam nevarēja būt senči uz Zemes. Šis Nommo, kura dzimtene atradās kaut kur Visumā, ar mērķtiecīgas mākslīgās mutācijas palīdzību pārveidoja esošo, taču viņaprāt zemu attīstīto dzīvību "pēc savas līdzības". Šī "uzlabotā" dzīvība turpmāk attīstījās atbilstoši nosacījumiem un apstākļiem uz Zemes; šai vidē un pret šo vidi attīstījās aizsargvielas pret dzīvībai bīstamām Zemes baktērijām. Mutantā dzīvība imunizējās savā dzīves telpā. Lai neriskētu ar savu dzīvību, Nommo arī "debesīs" nedrīkstēja kontaktēties ar saviem "produktiem". Tiem bija jāatgriežas atpakaļ uz Zemes, kur tie bija "aptraipījušies".

14 gadus pēc sava pirmā ziņojuma Griols un Dīterlena grāmatā "Bālā lapsa" ("Lc renard pāle") mūs iepazīstina ar jauniem materiāliem par dogonu Sīriusa sistēmu. Pamatojoties uz dogonu liecībām, viņi izpētījuši, ka to astronomijas zināšanas neaprobežojas tikai ar jau minēto sistēmu. Viņiem esot bijusi informācija arī par mūsu Saules sistēmu, par Jupiteru un Veneru. Dogoni esot lietojuši ne tikai Sīriusa kalendāru, tiem esot bijis zināms ari Saules kalendārs, kā ari saglabājušās īpašas piezīmes par zemkopību.

Mēs pārāk aizietu plašumā, ja iedziļinātos vēl arī šajos aspektos. Man bija svarīgi iepazīstināt ar dogonu zinātniski dokumentētajām zināšanām par Sīriusa sistēmu. Īstenībā — kurš gan to apstrīdēs? — šādu zināšanu viņiem nemaz nevarēja būt.

Jau gadsimtiem ilgi zināms, ka nēģeriem nekad nav bijuši nekādi astronomiskie optikas palīglīdzekļi, viņiem bijusi sveša algebras rēķinu māksla, bet, neraugoties uz to, viņiem jau kopš sirmas senatnes ir zināšanas, kādas mūsu rīcībā ir tikai kādus 100 gadus.

Arī pazīstamajā zinātniskajā žurnālā "Nature" tika aplūkota Sīriusa mīkla. Vankūveras (Kanāda) universitātes profesors Maikls Ovendens mēģināja pamatot neizskaidrojamo: "Lai izprastu, kāpēc dogoniem saglabājušās tik senas tradīcijas, vajag tikai atsaukt atmiņā faktu, ka 16. gadsimtā Tombuktu (Mali) darbojās plaukstoša musulmaņu universitāte. Caur Tombuktu izgāja grieķu, ēģiptiešu un šumeru senatnes mantojums."

Nu un tad? Vai tas kaut ko izmaina? Tas, vai dogoni bija pirmie, kas zināja precīzas detaļas par Sīriusu B, vai šīs zināšanas bija vēl vecākas un piederēja jau pie grieķu, ēģiptiešu vai šumeru zinātnes mantojuma, nemaina faktus. Jo līdz šim par Sīriusa sistēmu nav bijis citu eksaktu pārmantotu datu kā vien dogonu mantojums!

Un, ja nepieciešams, es pat varu akceptēt profesora Ovendcna "skaidrojumu": šis mantojums mūs aizved vēl tālākā pagātnē.

Dogonu mīts man kalpo kā uzskatāms piemērs tam, ka visi mīti jēdzieniskā tulkojumā no grieķu valodas ietver sevī tādas nozīmes kā "vārds", "liecība" un "stāstījums". Tie ar savu laikam nepiesaistīto vēstījumu pretendē uz patiesību, un tas jāņem vērā. Kādreiz, kad tie radās, tās bija piedzīvotu notikumu reportāžas. Pirmajiem mītu stāstītājiem nevajadzēja nekādus daudznozīmīgus komentārus: viņi nezināja,

par ko tie stāsta.

Sameklē jebkur pasaulē kādā izrakumu vietā ļoti vecu māla lausku, ieroc to kādā nomaļā vietā divu metru dziļumā zem smiltīm vai akmeņiem un pēc tam aizved uz turieni arheologu ar lāpstu. Viņš tev pastāstīs par šo atradumu fantastisku stāstu: kas, kad un kāpēc šeit dzīvojis.

Iespied rokā kādam etimologam, reliģiju zinātniekam vai filozofam viņam līdz šim nepazīstama mīta pierakstu. Tu piedzīvosi zilus brīnumus, klausoties, ko visu senie cilvēki domājuši ar šo mītu, kam viņi ticējuši un ko, tikai aizplīvuroti fantastiskā veidā, gribējuši pateikt. Rodas iespaids, ka kungi kādreiz sačukstējušies ar saviem pirmatnējiem senčiem — tik precīzi, bet reizē tik atšķirīgi (atkarībā no fakultātes) tiek interpretēti sensenie mīti. Ir saprotams, kāpēc lielais filozofs Karls Džespers (1883— 1969) neuzticējās "zinātniskajai māņticībai"; viņš uzskatīja, ka mīli vienmēr satur zīmes un Šifrus, kas prasa izskaidrojumu. Ja mītu kodolu uzskata par vēsturiskās apziņas pirmsākumu, atveras vārti uz mūsu senatnes vēsturi.

Es uzskatu, ka nav obligāti saprast teikumu pēc teikuma, vārdu pēc vārda. Labākajā gadījumā šajos vēstījumos var atrast lielāko kopsaucēju un nezināt, uz cik ļodzīga pamata tas stāv. Pati mītu pētniecība pierāda: kas vēl vakar likās simtprocentīgi drošs, pēc dienas bieži jau vairs ir tikai drupu kaudze, pa kuru vēl joprojām čakli rakājas daži gudrie, bet pārējie to žigli paslauka zem tepiķa.

Rentablāk ir meklēt kodolu, to notīrīt un lieko balastu, ko pievienojušas daudzās paaudzes, pārmest pār bortu. Groteskākais visā ir tas, ka stāstītāji paši nesaprata stāstītā būtību. Piemērotu vārdu (piemēram, tehnisku) trūkuma dēļ tā bija kā laika deglis, kas noslēpts vārdu kaudzē un juceklīgos attēlos.

Mana ziņkāre nav savaldāma. Es vēlos uzzināt, kā īsti ir ar šiem mitoloģiskajiem dieviem, kāda nozīme ir apstākļiem, kuros tic parādījās un darbojās. Kāda bija viņu "personība", no kāda materiāla tā bija gatavota? Ja tā bija gars, kā tad to varēja redzēt un ar to runāt? Kāpēc vispār "dievi" parādījās, kāpēc strādāja un līksmojās uz mūsu vecās Zemes? Kāds mērķis bija viņu varas, zināšanu, pārāko spēju demonstrēšanai? Kāpēc viņi nepalika? Kāpēc un uz kurieni viņi visi devās? Kāpēc solīja atkal atgriezties? Vai visi šie dievi visās zemēs un visos kontinentos bija reālas būtnes vai tikai mežoņu fantāzijas produkti?

Etimoloģija uzskata, ka mūsu pirmatnējiem senčiem savus "dievus" vajadzēja iztēloties debesīs, jo debesis ar savām zvaigznēm nozīmēja kaut ko bezgalīgu un nesasniedzamu, vienkārši izsakoties: svētlaimi. Kur gan citur, ja ne Visumā viņiem meklēt savus "dievus"? No turienes taču šie "dievi" nāca lejā pie viņiem, ļoti ķermeniski, ar derīgām lietām bagāžā un gudriem padomiem galvā. Skaidrs, ka "debesis" bija viņu "dievu" mājvieta, pie tam ļoti dzīva un aktīva.

Ja debesu apraksti būtu pieminēti tikai vienu, divas reizes un dievu aktivitātes atspoguļotas pilnīgi dažādos veidos, es to visu varētu pieņemt par poētiskās iedvesmas sakritību. Taču tēmas visur ir vienādas. Vai to vairs var uzskatīt par sagadīšanos?

Cilvēki, domājams, visos laikos bijuši pieraduma dzīvnieki. Viņi dzīvojuši un dzīvo vienā ritumā.

Alpu kvēle kalnietim nebūt nav tik brīnumains piedzīvojums kā atpūtniekam, viņš to bieži redz pa savu logu. Kad pirmajos kosmiskajos lidojumos astronautu atgriešanās tika pārraidīta tieši no Klusā okeāna, cilvēki aizturēja elpu. Tad skatītāju auditorija sasniedza tādus pašus apmērus kā ik pēc četriem gadiem Olimpisko spēļu laikā. Pēc atkārtotiem lidojumiem uz Mēnesi kādreiz neiedomājamais bija kļuvis par rutīnu. Interese atslāba, ziņu aģentūras vairs raidīja tikai dažu sekunžu reportāžas. Tas, kas atkārtojas, kļūst ikdienišķs, par to vairs nerunā.

Tām bija jābūt sensacionālām ziņām, kas tikušas nodotas tālāk no paaudzes uz paaudzi! Pavisam noteikti tie nebija ikdienišķi dabas norišu apraksti, kā mūs grib pamācīt. Pats par sevi saprotams, ka kādreiz sēklu iesēšana zemē, dzīvnieku kopšana, tāpat kā vārdu došana apkārtējās pasaules lietām bija ikdienišķās dzīves sastāvdaļa. Ja vienmēr būtu bijis tā, tad par to netiktu bilsts ne vārds, taču iesākums bija tā vērts, lai to darītu zināmu, jo tas saistījās ar tik grandioziem notikumiem. No skaidrām debesīm savādos pārvietošanās līdzekļos uzradās "dievi" ar sarežģītiem vārdiem. Tas bija kas jauns! To vajadzēja

stāstīt tālāk bērniem un bērnubērniem.

Mīti jālasa mūsdienīgā skatījumā, tad skaidri iezīmēsies sensacionāli fakti.

Es konstruēšu kādu piemēru, kā, iespējams, var rasties mīts.

15 000 gadu pirms Kristus Austrālijas vidienē piezemējas astronauts. Primitīvie aborigēni bailīgi paslēpjas savos mājokļos. Pamazām viņi nomierinās kā dzīvnieki, kas pierod pie sveša saimnieka. Atkal ir nepieciešams laiks, kamēr astronauts var sākt nedaudz saprasties ar primitīvajiem ļautiņiem — viņš ar tiem, bet ne otrādi! Ar nedaudzajām zīmēm, kuras viņi aptver, ir par maz, lai saprastu notiekošo: ka atbraukušais svešinieks nav nekāds dievs. Šim nolūkam nav ne zīmju, ne žestu. Mežonīgajiem ļautiņiem svešinieks ir un paliek dievs, jo viņi bija redzējuši, kā viņš ar apdullinošu troksni nolaidās no debesīm.

Kā lai astronauts bez nevienas piemērotas frāzes izskaidro to, kas viņam ir līdz smieklīgumam vienkārši? Jautājums būtu noskaidrots, ja šie ļautiņi saprastu, ko "dievs" savā valodā izmisīgi pie sevis murmina: "Bērniņi, esiet prātīgi! Es esmu būtne no miesas un asinīm, picskaricties taču man!" Tad paskatās uz debesīm: "Es nāku no kādas zvaigznes tur augšā, kas ir ļoti līdzīga jūsu dzimtenei. Tur augšā, draugi, ir mana dzimtene! Nebaidieties no spožuma, ar ko es piezemējoties jūs izbiedēju! Tie bija starmeši, ar kuru palīdzību es meklēju nolaišanās vietu. Paskatieties taču, te ir kabeļi, pa kuriem pienāk strāva no ģeneratora!"

Iezemieši no tā nesaprata ne vārda, un, pat ja būtu sapratuši, tad neticētu svešinieka apgalvojumam, ka viņš neesot dievs. Galu galā viņi ar savām acīm bija redzējuši, kā tas ierodas no izplatījuma.

Tas bija īsti dievišķs veikums.

Kas notiks viņu smadzenēs, kad astronauts jau sen atkal būs starp savējiem?

Smadzenes "darbojas". Savas nabadzīgās sarunvalodas nedaudzajos izteicienos viņi meklē salīdzinājumus, ar ko kaut aptuveni vārdos attēlot šo ārkārtējo notikumu. Dievs bija ieradies braucamrīkā, aiz kura stiepās spīdoša, karsta sliede. Lai to aprakstītu, labs salīdzinājums bija saule. Tā viņi stāsta, ka ieradies kaut kas spožāks un karstāks par sauli, un tas griezies kā ripa. Šis kaut kas taisījis milzīgu troksni — kā pērkona dārdus. Šis dīvainais kaut kas nāca no mākoņiem un kustējās, tātad tas bija kāds braucamrīks. Tikai: braucamrīki pārvietojas pa zemi, bet šis lidoja. Visi to bija redzējuši. Kā lai to pastāstu savam bērnam? Viņi zina, kā gaisā lido putni… Jā, tā tas bija: diskveida braucamrīks, tas griežas, spožas gaismas apvīts, šī gaisma bija spožāka un karstāka par sauli, tas kā milzīgs putns tuvojās zemei. Šis kaut kas bija arī ļoti bīstams, tas nebija īsti apaļš. īpaši bīstamas bija milzu čūskas, kas līda pa zemi. Jā, tā tas bija: braucamrīks, kas bija bīstams kā čūska un kam bija olas forma. Būtne, kas izrāpās no olas un piebiedrojās viņiem, bija grezni ģērbusies. Jā, dievam bija tāds apģērbs, kas izskatījās kā sudrabaini spīdoša āda. Šādi vai līdzīgi sensacionālais notikums varētu tikt "pārfrāzēts" par stāstāmgabalu. Nav nekāds brīnums, ka jau piektā paaudze, sākot no x dienas, vairs nespēja nojaust, kas īstenībā bija noticis. Taču brīnums ir tas, ka filologi pēc 15 000 gadiem izliekas tik labi zinām to, kam senči ticējuši! Kā izklausās mitoloģisku norišu skaidrojums etimologa vārdiem?

"Debesu koks Bieži vien mitoloģiskajās dziesmās tiek pieminēts ozols, ābele vai rožu krūms, un es gandrīz nešaubos par to, ka šeit runa ir par imagināru koku, pie kura domāja katru dienu austrumos uzlecam sauli.

Saule tiek saukta gan par rozi, gan zelta ābolu, un, tā kā gan rozei, gan ābolam vienmēr nepieciešams stumbrs, pie kā augt, bija ticējums, ka katru dienu uzdīga neredzams koks, kas līdz pusdienām stiepās garumā, bet vakarā atkal noslīga lejup un tika nocirsts."

Lai katrs saprot, kā grib un kā var, no kurienes šiem gudrajiem, ja vien tiem pašiem nepiemīt dievišķā dzirksts, šīs tik pārliecinošās zināšanas, kādās smadzeņu šūnās rodas secinājumi, ko mūsu

senčiem vajadzēja domāt ("es gandrīz nešaubos par to"), no kurienes drosme apgalvot, ka viņiem zināms pat tas, kam mūsu senči kādreiz ticējuši.

Notiek blefošana. Kuram gan ir rokā viena masta piecu kāršu kombinācija?

Reiz es uzzinu, ka mīta pamatā ir fabulā pārvērsta vēsture. Tiklīdz esmu gatavs pieņemt šo domu, man iečukst ausī: muļķības, tā ir vēsturē pārvērsta fabula. Ar ko tad man ir darīšana? Ja tiek attēlota vēsture, kādēļ tad tai būtu jāaizsedzas ar fabulu? Taču, ja tā ir fabula, kur tad paliek vēsture? Vajadzētu reiz vienoties par vienu viedokli.

Salīdzinot attiecīgos pētījumus, iegūstam apmēram šādus rezultātus: A tauta stāstīja gandrīz to pašu ko B tauta, tā lietoja līdzīgus vārdus, tos pašus morāles jēdzienus, pielūdza tos pašus dievus, ko citas tautas. No tā izriet secinājums, ka tām vai citām ciltīm acīmredzot kaut kad bijusi kopīga bāze vai arī tās atradušās vienādos apstākļos. Taču: mitoloģijas pētniecības salīdzinošā metode nevar dot informāciju par to, vai tās salīdzinājumi izriet no attēloto notikumu pirmatnējās nozīmes.

Protams, daudzi mīti satur arī idejas un alegorijas, kas mums vairs nav saprotamas pašā pamatā un tāpēc tiek interpretētas dažādi. Dažas ziņas arī nav iespējams saskaņot ar drošām zināšanām par senām tautām un laikiem.

Jau kopš senatnes mīti ir bijuši iecienīti studiju objekti. Pieeju tiem gadsimtiem ilgi liedza reliģiskais pasaules uzskats. Pagāja ilgs laiks, līdz tika apsvērta iespēja, ka poētiskajām tautas teiksmām pamatā varētu būt arī vēsturiska patiesība vai pat eksistenciālas domas par pasaules rašanos. Samērā drīz tika atzīts, ka mītos saglabājušās ziņas par tautām un ģimeņu kopībām, par apmetņu dibināšanu un atsevišķu cilšu paradumiem. Taču reliģiozais, valodnieciskais, kā arī materiālistiskais skaidrojums uzvandīja aizvien jaunus jautājumus. Izskatās, ka tikai ar zinātnes skalpeli vien lietu pirmsākumam tuvāk netikt.

Man īsti nepiestāvētu apelēt pie ticības, jo es taču tik lielu nozīmi piešķiru zināšanām. Patiesības meklējumos mīti var daudz palīdzēt. Arī šodien un tieši šodien! Modernās tehniskās zināšanas Jauj izlobīt kodolu no senatnes mantojuma. Šīs metodes priekšrocība ir tāda, ka tā ātrāk noved pie taustāmiem rezultātiem, jo tehnika piegādā mūsdienu funkcionālos faktus.

Inženicrzinībās to sauc par "racionālu strādāšanu" Akadēmiskās domāšanas fabrikas varētu daudz mācīties no daudznoslogotās tehnikas: tā katru problēmu reducē uz vienkāršākiem variantiem: šim nolūkam tā meklē risinājumus, kurus nevar apgāzt jau rītdien, tāpēc ka vakardienas izejas punkts izrādījies k]ūdains. Tehnika nevar atļauties daudzos nevajadzīgos maldu un apkārtceļus.

Kas attiecas uz mitoloģiju, vienkāršākam problēmas nostādnes variantam ir priekšrocība visvairāk pietuvinātics iespējamai patiesībai. Vispirms, protams, rodas grūtības ar valodu. Seno stāstītāju vārdu krājums bija šaurs, visi jēdzieni attiecās tikai uz vienkāršo ikdienas dzīvi un uz dabas parādībām, kas mūžīgi atkārtojās. Ciltij un piederīgajiem, dzīvniekiem, augiem, pirmajiem darbarīkiem un vienkāršajiem ieročiem bija savi nosaukumi — ugunij un saulei, ūdenim un vējam, dienai un naktij, saullēktam un saulrietam, zibenim un pērkonam, dzimšanai, slimībai un nāvei bija savs apzīmējums. Taču, ja atgadījās kaut kas tāds, ko tieši nevarēja aprakstīt ar trūcīgo vārdu krājumu, izdomāja līdzības, kā rezultātā radās vārdu gleznas, kuras vēl pat šodien ir racionāli uztveramas.

Poēzija.

Ir kļūdaini pieņemt, ka runāšana un domāšana ir saistītas funkcijas, ka bez valodas nav iespējams domāt. Tā arī ir matemātika (un reizē ar to domāšana), kad anonīms pircējs Sotbiju izsolē paceļ roku, izpleš piecus pirkstus un liek savam naudas turētājam pirmajā rindā piedāvāt 50 000 dolārus. Ja bagātais virs divreiz izslien piecus pirkstus, viņa piedāvājums uzkāpj līdz 100 000 dolāriem. Netika izrunāts neviens vārds, toties tika intensīvi domāts. Žestu valoda arī var darīt

kaut ko zināmu, tāpat arī attēli, dziesmas un mūzika. Tā var nodot arī kaut ko tādu, ko valoda nespēj.

Neviens nezina un neviens arī neuzzinās, ar kādiem žestiem senie stāstnieki pavadīja savas runas.

Smiekli, raudas, kāda neartikulēta spontāna skaņa papildināja visu komplekso situāciju — un stāstīja!

Man nāk prātā tikšanās ar kādu Alpu ganu Bcrnīnas kalnā manā dzimtenē. Viņš man pastāstīja teiku par kalnu vīriņu, kas vēl šodien tur klejojot apkārt. Vietās, kur gans neatrada īstos vārdus vai nejutās pietiekami pārliecinošs, viņš pēkšņi sāka izteiksmīgi žestikulēt. Es viņu sapratu. Bez vārdiem.

Žestu nozīme mutvārdu mantojumā ir pilnīgi atstāta bez ievērības.

Valoda ir mīlēts, bet novārtā pamests domāšanas bērns. Tā pastāvīgi klibo iepakaļ notikumiem. Tā tikai tad var meklēt un veidot savus jēdzienus, kad jaunais jau ir noticis. Valoda arī nav "lieta" ar nemainīgu vērtību, tās jēdzienu saturs pastāvīgi mainās. Tā nekad nav brīva no tās lietotāju tā brīža attīstības līmeņa: tā pastāvīgi pielāgojas laika garam. Pat sākot no tās dienas, ar kuru mēs saņemam pirmās rakstiskās liecības, skaidrība ir ļoti nosacīta. Mītos attēlotie notikumi sniedzas daudzkārt tālāk par mūsu ēras nulles gadu, nesalīdzināmi senākā, gandrīz neizpētītā pagātnē. Cik daudz reižu pirmatnēji lietotie vārdi var būt mainījuši savu nozīmi! Bez tam visi tie, kas nodarbojās ar mītiem, piepildīja vārdu saturu ar citu semantisko nozīmi. Arī šī iemesla dēļ mīti dažādos laikos ir skaidroti no pilnīgi atšķirīgiem redzes viedokļiem. Par svarīgāku uzskatīja poētisko aprakstu un, vai nu apzināti, vai neapzināti, palaida garām pašu kodolu, kas, tā sakot, neskarts pārcieta visus laikus, jo saturēja piedzīvoto, pārciesto un pateikt gribēto pirmpamatu. Šis pirmpamats ir palicis saskatams, kaut arī čaula ir mainījusies.

Debesbraukšana. Kristiešu svētku diena, kas balstās uz neskaidru Bībeles leģendu.

Debesbraukšana. Kā lietišķs ziņojums, kurā mūsu planēta skatīta no liela augstuma.

Par to var izlasīt babiloniešu eposā par Etānu. Tas tika atrasts kopā ar visu Asīrijas valdnieka Ašurbanapala (669 — 626 pirms Kristus) māla plāksnīšu bibliotēku izrakumos Nīnivē. Tagad bibliotēkas lielākā daļa atrodas Britu muzejā Londonā. Tā ir lielākā babiloniešu un asīriešu literatūras kolekcija.

Nav zināms šī eposa rašanās laiks. Atsevišķas tā da|as atpazīstamas daudz vecākajā akadiešu eposā par Gilgamešu (pēc 2000. gada pirms Kristus). Mīts par Etānu var sniegties līdz pat cilvēces attīstības pirmsākumiem, jo jau uz 5000 gadu veca zīmogcilindra ir atveidoti tēli no šī mīta.

Turpmākie izvilkumi ir ņemti no mīta par Etānu otrās un trešās daļas: Etana vēršas ar lūgumu pie dieva Šamaša, lai tas viņam palīdz dabūt "dzimšanas zāli". Šamašs sūta viņu pie "ērgļa". Tas jautā Etanam, ko viņš vēlas. Kad Etana pasaka savu lūgumu "Iedod man dzimšanas zāli!", "ērglis" viņu nes uz zvaigžņotajām debesīm. Lidojuma laikā "ērglis" sešas reizes vērš sava ceļabiedra uzmanību uz to, ka zeme aizvien vairāk sarūk: "Kad viņš to kādu bridi bija nesis, ērglis saka viņam, Etanam: skaties, mans draugs, kāda ir kļuvusi zeme, paskaties uz jūru pasaules kalna malā! "Zeme izskatās kā kalns, jūra ir kļuvusi kā strauts." …Kad viņš to vēl kādu brīdi bija nesis augšup, ērglis saka viņam, Etanam: skaties, mans draugs, kāda ir kļuvusi zeme! "Zeme izskatās kā koku audze."

Aizvien augstāk un augstāk ceļas "ērglis" ar cilvēka dēlu un vēl un vēlreiz tas mudina savu pavadoni pastāstīt, ko viņš saskata. Beigu beigās no zemes ir redzams "tik vien kā būda", un plašā jūra kļūst niecīga "kā pagalms" Šī reportāža, ko profesors Rihards Ilcnings jau 1928. gadā "Vācijas inženieru savienības gadagrāmatā" apzīmēja kā "pasaules senāko lidojuma aprakstu", beidzas ar fascinējošiem teikumiem: "Mans draugs, paskaties, kāda kļuvusi zeme! "Zeme ir kā kūka un plašā jūra tik vien liela kā maizes

grozs." Un tad tas nesa viņu vēl augstāk un sacīja: mans draugs, paskaties, kā zeme ir pazudusi! "Es paskatījos, ka zeme ir pazudusi, un arī jūru manas acis nesaredzēja! Mans draugs, cs negribu kāpt debesīs.

Dari tā, lai es atgrieztos uz zemes!""

"Eagle has landed", tā astronauti ziņoja kosmisko lidojumu vadības centram Hjūstonā, kad pirmā kabīne ar astronautiem uz borta nosēdās uz Mēness. "Ērglis ir nolaidies!"

Un tūlīt saprātīgs un lietišķs man kļūst vēstījums par Etanas lidojumu. Eagle has landed.

Nīnivcs māla plāksnīšu bibliotēkā atradās arī vairākas daļas no mīta "Par pasaules sākumu". Mūs vairs gandrīz nepārsteidz, ka arī šajā ļoti senajā radīšanas mītā ieskanas šodienīgas zināšanas par pasaules (pirmatnējā buljona) rašanos: "Kādreiz, kad debesis augšā vēl nebija nosauktas, kad zemei lejā nebija vārda, kad okeāns, visa pirmsākums, radītājs, un bangojošie jūras viļņi visu dzemdēja, kad vēl nebija izveidoti lauki, nebija redzama ne niedre, kādreiz, kad nebija neviena no dieviem, neviens vārds nebija nosaukts, neviens liktenis izlemts, tad tika radīti dievi, radās Lūmu un Lāamu, zuda lielā laika gaita."

• Sargons l (2334 — 2279 pirms Kristus), Trešās Asīrijas valsts dibinātājs, bija progresīvs kungs.

Viņš lika savākt visa veida rakstus vienā gigantiskā bibliotēkā. Tur lika atrasts vēstījums par lielajiem plūdiem, senāks par Bībelē aprakstīto, kā arī ziņas par pasaules radīšanu. Bībelē pasaules radīšana aizņem 31 strofu, bet daudz senākais asīriešu vēstījums uzrakstīts uz māla plāksnīšu abām pusēm, kas kopā ir vairāk nekā 1000 līniju.

Amerikāņu asiriologs Freds Talmimi vairākus gadu desmitus ir strādājis pie asīriešu ķīļu rakstu jaunā tulkojuma. Talmimi, kurš atbalsta manu teoriju par to, ka mūsu planētu apmeklējušas kādas civilizētas ārpuszemes būtnes, man rakstīja: "Asīriskās izcelsmes vārds "dievs" visbiežāk būtu tulkojams kā "virsotnē virs liesmām". Arī Sargona I savāktie raksti būtu datējami kā daudz senāki nekā šodien vispārpieņemts."

"Virsotnē virs liesmām?" Tas sasaucas ar pravieša Ecekiēla teikto! "… bija saskatāms kaut kas kā safīra akmens, kaut kas tronim līdzīgs. Uz šā troņa veidojuma bija redzams sēžam tēls, tam bija cilvēka izskats. Un es redzēju it kā zaigojoša metāla mirdzumu, kā uguni viņam visapkārt un iekšā: no viņa gurniem uz augšu un no viņa gurniem uz leju uguns liesma apklāja viņu.

Arī tālāk ap viņu visapkārt bija spilgti starojoša gaisma." (Ecekiēla 1:26 — 27) Tā kā kristīgajā Vecajā Pasaulē Bībeles teksti tiek pieņemti par autentiskiem, tad šeit vesels vīru kvartets ziņo par "virsotni virs liesmām".

Jahves reliģijas pamatlicēja Mozus zemais bass: "Un viss Sinaja kalns kūpēja, jo tas Kungs nonāca uz to ugunī, un tā dūmi cēlās augšup itin kā kādas krāsns dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja." (2. Mozus 19:18) Ķēniņa Dāvida sulīgais baritons: "Tā Kunga balss šķiļ uguns liesmas. Tā Kunga balss liek tuksnesim drebēt, tas Kungs liek drebēt Kadcšas tuksnesim. Tā Kunga balss iztrūcina stirnas un izgāž mežus ar visām saknēm." (Psalmi 29:7-9) Tam pievienojas psalmista smeldzīgais baritons: "… Tu brauc uz mākoņiem kā ar ratiem, Tu skrieni ar vēja spārniem; Tu dari vējus par saviem vēstnešiem un uguns liesmas par saviem kalpiem." (Psalmi 104:3 — 4) Un skanīgais pravieša Mihas tenors: "Jo, redzi, tas Kungs atstāj savu vietu, nolaižas zemē un staigā pa augstākām kalnu virsotnēm tā, ka kalni zem Viņa soļiem izkūst…"

Frcds Talmimi domā, ka asīricšu zīmogos un rakstos vismaz astoņām būtnēm atpazīstamas viņu profesionālās funkcijas, jo to vārdu tulkojumiem ir uzskatāma nozīme. Talmimi nodeva man šo sarakstu:

nozīmē: RAMANIaugstākie SAMANInodebesīm nākušie KHALABIpiloti SAPAKVIastronai SAPARI ceļotāji GABARI milži ARAIJI ar zemi saistītievai zemes cilvēki RAIJI kontrolieri vai novērotāji Ko izteiks asīricšu miti, ja vecos jēdzienus aizstas ar moderniem?

Pasaulslaveni ctimologi uzskata, ka, zinot vārdu saknes, var izskaidrot visu mitoloģiju. Noskaidrot vārdu jēgu, atgriežoties pie to saknēm, bez šaubām, ir svarīgs lingvistu uzdevums. Manuprāt tur tomēr slēpjas kāds āķis, kas apdraud visrūpīgāko pētījumu rezultātus: nevar uzzināt vārdu un jēdzienu veidošanās piemērus, pamatu un norisi. Kas sākotnēji ir bijis domāts? Tā kā uz šo jautājumu nav pārliecinošas atbildes, tad nevar arī aprakstīt vārdu saknes, kuru izcelsme nav zināma. Tuvāk būtībai var nonākt, ja tulkojumos beidzot ieved adekvātus terminus no modernās tehnikas pasaules. Tad var iztikt bez trikiem, tomēr veidojas lādas reportāžas, kādas tās kādreiz bijušas un kuras mēs šodien beidzot atkal varam saprast. Ja tikai gribam un paccnšamies. Ar tūkstoš un vienu pierādījumu es gribu izlauzt ceļu šai izpratnei.

Līdz 1945. gada 15. decembrim, kad sabiedroto koalīcija aizliedza sintoismu, tas bija reliģiozās Japānas valsts kults — vadonis Tenno, ķeizars, augstākais dievs un zemes pārvaldnieks vienā personā.

Sabiedrotie gribēja izbeigt stingri kopto japāņu tradīciju, jo valsts vadītājs, kas tika pielūgts kā dievs, nepakļāvās to pavēlēm: viens dievs tika gāzts.

Sintoisma pamatā ir trīs vēsturiski mitoloģiskas hronikas: viena no tām "Kodziki", kas publicēta 712. gadā, satur piezīmes par senatnes lietām. Otras hronikas "Nihongi" izdevējs ir princis Toneri, tajā ir 30 grāmatas un to var uzskatīt par oficiālu valsts vēsturi, kas sākas ap 720. gadu. "Kodziki" aplūkoti notikumi sirmā senatnē. Kaut arī šie darbi uzrakstīti pēc Kristus dzimšanas, nav šaubu, ka tie ir daudz senāk radušos oriģinālu noraksti, kuru pamatā ir mutvārdu mantojums.

Pirms citēju "Nihongi" sākuma rindas, es gribētu atgādināt par jau pieminēto "lielā sprādziena" teoriju, pēc kuras astrofīziķi pieņem, ka pirmatnējā atoma eksplozija radīja Visumu. Tur saskatāma fantastiska līdzība ar šodienas teoriju: "Pirms senatnes, kad debesis un zeme vēl nebija šķirtas, kad sievišķais un vīrišķais vēl nebija šķirts [!], tie radīja haosu, līdzīgu vistas olai, un šajā haotiskajā masā izveidojās asns. Tīrais un gaišais izpletās, kļuva caurspīdīgs un pārtapa par debesīm; smagais un nespodrais palika turpat, un izveidojās zeme.

Kas attiecas uz smalko, tas saplūda viegli, bet smagais un nespodrais savienojās kopā tikai ar lielām pūlēm.

Tāpēc debesis izveidojās vispirms, un tikai tad zeme pieņēma noteiktu formu."

Profesors Lemetrs, kas ar Doplcra efekta[2] palīdzību apliecināja "lielā sprādziena" idejas pareizību, saka: "Universā visa matērija bija savienojusies pirmatnējā atomā smagas matērijas masas veidā."

"Nihongi" tas pateikts šādi: "… šai haotiskajā masā izveidojās kodols…" No mūsdienu astrollziķu mutes tas skan tā: "Gadu miljardiem ilga procesa rezultātā Zeme atdzisa, radās minerāli, ūdens, metāli utt., bet brīvajām gāzēm process sākās tikai tad, kad tās nonāca kāda debesu ķermeņa pievilkšanas spēka zonā."

"Nihongi": "Kas attiecas uz smalko, tas saplūda viegli, bet smagais un nespodrais turpretī savienojās kopā tikai ar lielām pūlēm. Tāpēc debesis… vispirms… tikai tad zeme…"

Visumā "lielā sprādziena" iedarbība ir jūtama vēl joprojām: to pierāda t.s. "sarkanā nobīde", galaktikām attālinoties vienai no otras. Un vēl kas: starp saulēm, planētām un piena ceļiem aizvien vēl klejo dažādu gāzu molekulas. Astrofizika senajai dziesmai ik dienas var pierakstīt klāt jaunu pantu.

"Nihongi": "Tīrais un gaišais izpletās, kļuva caurspīdīgs un pārtapa par debesīm; smagais un nespodrais palika turpat, un izveidojās zeme."

Tagad mazliet par šodienas ģeoloģiju.

Katrs bērns skolā apgūst, ka zemeslodes ārējo kārtu sauc par zemes garozu, kura, ņemot vērā mūsu planētas apjomu, kas sastāda 1 083 219 000 000 kubikkilometrus, nebūs biezāka par ābola mizu.

Salīdzināsim! Zemes garoza atrodas uz granītam līdzīgas kārtas, kuras trūkst plašā teritorijā zem okeāniem. Zemes garozas apakšējā robeža atrodas 8—15 km zem jūras līmeņa, 30 — 40 km zem līdzenumu līmeņa un 50 — 70 km zem plakankaļņu un augstkalnu līmeņa. 2900 km dziļumā atrodas zemes mantija un pie 5100 km atzīmes sākas zemes iekšējais kodols. Šo karsto, ar gāzēm piesūcināto, sakusušo masu sauc par magmu.

1912. gadā ģeofiziķis Alfrēds Vēgencrs (1880- 1930) izvirzīja savu kontinentu nobīdes teoriju, kura pa šo laiku jūras pētīšanā pārvērtusies no teorijas par praksi. Vēgenera teorijas pamatā bija liels pirmatnējs kontinents, ko apskaloja milzīga jūra; Zemes vēstures vidusposmā tas saira, un gabali savstarpēji attālinājās. To pierāda fakts, ka, piemēram, Dienvidamerika un Āfrika, kā arī Ziemeļamerika un Dienvidamerika viena no otras atdalījās tikai kontinentu dreifa laikā. Vēl nav pagājis nemaz tik ilgs laiks, kopš Vēgenera teorija kļuvusi par nešaubīgi atzītu patiesību!

Ko par to vēsta "Nihongi"?

"Pēc tam radās dievišķas būtnes. Bez tam pasaules radīšanas sākumā cietzemes peldēšana šurp un turp ir salīdzināma ar draiskulīgas zivs peldēšanu ūdenī."

Savādi? Savādi.

"Nihongi" satur pirmklasīgu informāciju. Kas runā pretim tam, ka dievi, "kas bija radušies debesīs", kurus tās radīja kā "absolūti tīrus vīriešus", ir bijuši informācijas nesēji?

Etimologi uzskata, ka "šie dievu tēli, protams, uztverami vienīgi simboliskā nozīmē. Īstenībā tie nav eksistējuši".

Ja mītos nojaušam kādreiz eksistējušu realitāti — acīmredzot tā ir briesmīga doma —, tad šīs no paaudzes uz paaudzi mantotās garīgās bagātības, ko parasti varēja uzskatīt par visu, ko vien vēlējās, galu galā ir "tikai" mīti. Tikai? Kurš tad būs mūsu īstais ciltskoks, ja mūsu vissenākās vēstures mitoloģija ir viena vienīga simbolika? Un, ja jau reiz tikai simbolika, tad rodas jautājums: kam šie simboli domāti?

Vārds "simbols" nāk no grieķu valodas, kurā symballeio burtiski nozīmē "savienot kopā". Leksikonā tas skaidrots šādi: "Simbols pauž attiecību starp apzīmējamo tēlu un tā raksturīgāko pazīmi un reizē ar to izsaka domātā jēgu it kā līdzībā. Vienu saturu var paust dažādas zīmes, un dažādi saturi var tikt saistīti ar vienu zīmi."

Lūdzu, sekojiet vien braši mācībai, ka mīti uztverami simboliski! Bet tad es precīzi gribu zināt "domātā jēgu", tad es gribu uzzināt visu par "tēlu attiecībām". Nē, pat mēģinājums palikt pie nesavienojamā nenes augļus. Es gribu zināt precīzi. Daudz precīzāk.

"Nihongi" nodaļas, kurās kaut kas sacīts par Visuma rašanos, sākas šādi: "Kādā rakstā teikts…"

"Kādā rakstā teikts: kad debesis un zeme vispirms atdalījās viena no otras, tukšuma vidū atradās grūti aprakstāms tēls. Tajā pati no sevis radās dievība.

Kādā rakstā teikts: senos laikos — tad, kad zeme bija jauna un zemeslode bija jauna, tai apkārt peldēja tāda kā plūstoša e|ļa. Tad zemes dzīlēs radās kaut kas, tas bija līdzīgs niedres dzinumam. Tam transformējoties, radās dievi ar to vārdiem… Pēc tam tukšuma vidū izveidojās viela, kas līdzinājās plūstošai eļļai, un tad tā pārvērtās par dievību…"

Tukšuma vidū atradās aprakstāms tēls… Tajā rodas dievība… Zemes dzīlēs rodas kaut kas, kas izskatās pēc niedres dzinuma… no tā rodas dievi.

Ko lai es saku savam bērnam? Niedres dzinumiem ir pludlīnijas forma, kas pāriet tvirtā apaļumā.

Cilvēkiem, kuriem niedres pazīstamas kā amatniecības materiāls, šis salīdzinājums izsauc asociācijas par

kādu priekšmetu, respektīvi, par kosmisko raķeti.

Spriežot par apzīmējumiem, kas attiecas uz kaut ko nekad neredzētu, mēs, 20. gadsimta pārgudrie, neesam tikuši ne soli tālāk!

Tā pirms 50 gadiem kāds vīrs redzējis pie debesīm kādu "priekšmetu", kas — jā, kā tas izskatījās?

— esot atgādinājis lidojošu šķīvi. Kopš tā laika tūkstošiem cilvēku, arī amerikānis Džimijs Kārters, esot redzējuši tādu "lidojošu šķīvīti". Pirmajam cilvēkam, kas to redzēja, nav bijis cita piemērotāka vārda, lai raksturotu šo nezināmo lidojošo objektu, viņš stāstīja par "lidojošo šķīvīti".

Es ar lielu patiku noskatītos, kā 4000. gadā etimologi nodosies 20. gadsimta mītu tulkošanai! Tie vandīsies pa izraktajiem avīžu arhīviem un bibliotēkām. Vienmēr un visur viņi uzdursies uz šiem nelaimi vēstījošiem "lidojošajiem šķīvīšiem". Jau sen viņu kolēģi arheologi būs salīmējuši kopā lauskas un pierādījuši, ka cilvēki savulaik zem šāda izskata priekšmeta, saukta par šķīvi, pazinuši trauku, no kā ēduši. Kas tad tie bija par rīkiem, kas, ja var ticēt mītiem, pārvietojušies gaisā, mainījuši krāsu, izdarījuši pārsteidzošas zigzagveida kustības un tamlīdzīgi?

4000. gada etimologi vienosies, ka "lidojošie šķīvīši" bijuši kāda globāli piekopta sporta veida piederumi, it īpaši pēc tam, kad zem kādas arēnas betona atlūzām tiks izrakts bronzas vīrietis, kas acīmredzot meta gaisā tādu rīku kā šie šķīvīši. Zinātnisks mīta izskaidrojums ir izdevies!

Tāpat kā afrikāņu dogonu mītos, arī japāņu leģendā "Nihongi" no debesīm nokāpj astoņas personas, tātad vesela komanda, kas, tāpat kā tur, arī šeit pie nolaišanās un starta izplata riebīgu troksni un dūmus: "Kad nu vispirms Susano pacēlās debesīs, tad lielā jūra dārdēja kā pērkons un sāka kustēties, tad kalni un pakalni skaļi stenēja, tas viss notika dievišķās dabas straujuma dēļ."

Ieskatīsimies indiešu mitoloģijā un Bībelē!

Indiešu mītu apkopojumā "Mahābhāratā", kas satur 80 000 dubultrindu par notikumiem sirmā senatnē, sacīts: "Bhīma ar savu vimānu lidoja uz varena stara, kas spīdēja kā saule un izplatīja troksni kā pērkons negaisa laikā."

Ecekiēla grāmatā "tā Kunga godība" rada tādu troksni, ko var salīdzināt tikai ar "kara nometnes dunoņu" un "lielu ūdeņu krākšanu". Kad Bībeles Kungs nolaižas uz svētā kalna, viņš visu apkārtni izbaida ar paša radītajiem dūmiem, drebēšanu, troksni, uguni un smaku. Šodien pilsoņu aktivitātes vērstos pret šāda veida piesārņojumiem: jau iepriekš tiek uzzināts, kur un kas tiek plānots. Toreiz šāda veida "apgrūtinājumi" bez iepriekšējas pieteikšanas nāca "no augšas".

Starp citu, metaforas, ko lietoja senie hronisti, var atrast arī reportieru ziņojumos par pirmo raķešu startu no Kanaveralas raga Floridas austrumkrastā. Ja pirmoreiz sastopamies ar kaut ko varenu, tā attēlošanai vēl nav vārdu. Bet nu atpakaļ uz Japānu!

"Kodziki", piezīmēs par senatnes lietām, Saules dieviete Amaterasu sūta savu mazdēlu Ninigi, lai tas valdītu pār japāņiem uz Zemes. Ninigi nolaižas Kjusju salas rietumdaļā uz kāda kalna un atnes sev līdzi trīs regālijas: noslēpumainu spoguli, zobenu un jašmas virteni. Šīs imperatoru varas regālijas eksistē vēl šodien.

Miljoniem japāņu katru gadu dodas uz Ise pilsētu Ilonsju salā, kas ir lielākā no četrām galvenajām salām, lai Naiku templī pielūgtu dievišķo spoguli, kas ir augstākā no regālijām. Honsju salas vidienē, Atsutas templī pie Nagojas glabājas zobens, bet jašmas virtene — imperatora pilī Tokijā.

Pirmatnējā variantā svētais spogulis bijis jāglabā "iekšējā lādē", tam bijis jābūt kārtīgi iepakotam daudzās kārtās, kuras nekad netika un arī šodien vēl netiek atvīstītas vaļā. Kad kādu no kārtām skar laika zobs, čaklie priesteri tūlīt aptin apkārt jaunu. To, kas atrodas brīnumainajā sainī, nezina neviens mirstīgais.

Debešķīgā Ninigi mazdēls bija Dzimmu Tenno, pirmais japāņu imperators. "Tenno", kas ir japāņu imperatoru tituls, nozīmē "debesu valdnieks". Pēc mītiskās ģenealoģijas pirmais japāņu imperators bija saistīts ar Saules dievieti Amaterasu. (Par šādām dinastijām stāstīts visas pasaules mītos. Visi ēģiptiešu

faraoni, piemēram, bija dievu pēcteči.)

Katrs jauns Tenno pēc sēšanās tronī dodas ceļā uz Ise, lai templī paziņotu dieviem par savu stāšanos amatā. Kopš senseniem laikiem ceremonijā ir mainījies tikai tas, ka imperators vairs nebrauc slēgtā vēršu pajūgā, bet gan dzelzceļa salonvagonā.

Pat mītiskais Dzimmu Tenno it kā atdusoties dzimtas kapenēs. Atbilstoši hronikai viņš kāpis tronī 660. Mēness gada pirmā mēneša pirmajā dienā pirms Kristus.

Kad es 1976. gada pavasarī pēdējo reizi biju Japānā uz filmēšanu televīzijā, es mēģināju dabūt atļauju apmeklēt Dzimmu mauzoleju. Tas nav iespējams, skanēja no visu mutēm; izņemot imperatora piederīgos, neviens mirstīgais nedrīkst spert tur ne soli un "iekšējo lādi" atļauts aplūkot tikai Tenno. Man tika tas mazais mierinājums, ka japāņu televīzijas ļaudis noorganizēja helikopteru, kas mani vairākas reizes apveda riņķī ap teiksmaino kapu. Es neieraudzīju neko vairāk kā grāvi ar ūdeni, kas apņēma mauzoleju kā nocietinātu pili, mākslīgi apmežotu pakalnu, zem kura it kā atrodoties kapenes, un dažus ne ar ko neievērojamus mūrus. Vairāk neko.

Tas bija kāds japānis, kurš man ieteica atzīmēt šajā grāmatā manu vēlēšanos iekļūt noslēpumainajā valstībā. Imperatora galms mūsdienās jau esot kļuvis tik moderns, ka šādā neparastā veidā man varētu rasties izdevība tikt ielaistam Dzimmu Tenno kapenēs. Esmu pielicis tik daudz pūļu, lai pietuvotos neparastajam, ka šīs nedaudzās rindas man uzrakstīt nenākas grūti. Wait and sce.

Pasaules mitoloģijās čum un mudž no tādām grandiozām lietām, kas kļuvušas saprotamas tikai kopš Alberta Einštcina relativitātes teorijas atklāšanas. Jau iepriekš tika minēts vērtīgākais piemērs no attiecīgā mīta, kur tika izskaidrots mūžīgais laika nobīdes likums. Tāds ir arī sensenais mīts "TangoFudoki", kurā stāstīts par Salas bērnu: "Josas apgabalā ir novads vārdā Heki, un šai novadā atrodas ciems vārdā Čučukaha, un starp šī ciema iedzīvotājiem bija kāds vīrs vārdā Salas bērns. Šis vīrs bija skaists no skata un visādā ziņā brīnišķīgs.

Imperators tad vadīja valsti Asakuras pilī, un Salas bērns izbrauca viens pats ar laivu jūrā un zvejoja. Tā kā bija nakts, viņš laivā aizmiga. Te pēkšņi parādījās meitene, neizsakāmi skaista no skata.

Salas bērns jautāja meitenei: "Cilvēku mājas ir tik tālu no šejienes, un uz jūras nav nevienas dzīvas dvēseles. Kas tu esi, kā tu tik negaidīti nāc pie manis?"

Meitene smaidot atbildēja: "Es nāku šurp no gaisa."

Salas bērns turpināja izjautāt: "No kāda gaisa tu nāc?"

Meitene atbildēja: "Esmu šurp nākusi no debesīm. Es tevi lūdzu, atmet savas šaubas un aprunājies mīļi ar mani! Esmu nodomājusi dzīvot ar tevi kopā, mūžīgi kā debesis un zeme. Ja tu gribi klausīt maniem vārdiem, neatver kādu brītiņu acis!"

Drīz abi sasniedza īpatnēju salu, kas bija kā nosēta ar pērlēm. Salas bērna acis nekad nebija redzējušas tādu spožumu. No mirdzošas pils iznāca septiņi zēni, un tos sauca par Plejādēm', tad nāca vēl astoņi zēni, un to vārds bija Iliādes[3].

Salas bērns iepazinās ar skaistās meitenes tēvu un māti, un tie viņam izskaidroja atšķirību starp cilvēku pasauli un debesīm. Salas bērns apprecēja debesu meitu, un prieki bija desmittūkstošreiz lielāki nekā pie cilvēkiem uz zemēs.

Kad bija pagājuši trīs gadi, Salas bērnu pēkšņi pārņēma ilgas pēc mājām. Viņš skuma pēc saviem vecākiem. Žēlabas un skumjas nemitējās.

Reiz meitene viņam vaicāja: "Kopš kāda laika cs vēroju tevi un redzu, ka tu esi citādāks nekā parasti. Lūdzu, Jauj man uzzināt, kas tevi nomoka!"

Salas bērns atbildēja: "Mana niecība atstāja manu piederīgo un manu draugu dzimteni un nonāca tālajā dievu pasaulē. Mani ir pārņēmušas skumjas. Ja es drīkstu vēlēties, es gribētu uz kādu brītiņu nokūt dzimtenē un apraudzīt savus vecākus."

Kad viņi bija atvadījušies viens no otra, viņš iekāpa kuģī. Meitene lika tam aizvērt acis. Te pēkšņi viņš jau bija savā dzimtenē, Čučukahas novadā.

Viņš paraudzījās visapkārt: cilvēki un lietas bija kļuvušas pavisam citādākas. Viņš pat neatrada neko tādu, pēc kā varētu sazīmēt savu māju. Salas bērns jautāja kādam cieminickam: "Kur tagad dzīvo Salas bērna ģimene?"

Cieminieks atbildēja: "No kurienes tu esi, ka jautā pēc tik veca vīra? Esmu dzirdējis vecus ļaudis stāstām, ka senos laikos te dzīvojis vīrs vārdā Salas bērns. Viņš viens pats aizbraucis plašajā jūrā un nekad neesot atgriezies. Kopš tā laika aizritējuši jau pāri par 300 gadiem. Kāpēc tu pēkšņi tā jautā pēc viņa?"

Tad Salas bērns šņukstēdams aizgriezās." Šai vietā mēs sataustām mīta kodolu, kas man tik ārkārtīgi patīk: pasakai līdzīgajā mīlas stāstā ir noglabāta tikai mūsu laikā (pēc Einšteina!) pierādīta patiesība. Laika nobīde! Salas bērns, acīmredzot, paņemts līdzi kosmiskajā kuģī, kas lidojis ar lielu paātrinājumu. Salas bērns domā, ka debesīs pavadījis tikai trīs gadus, taču, atgriezies savā dzimtenē uz Zemes, uzzina, ka šeit pa to laiku aizritējuši vairāk nekā trīs gadu simti. Nevainīgs, pievilcīgs stāsts, kas sniedz faktus, Velns parāvis! Kurš apstrīdēs šo faktu? Šis nav vienīgais vērtīgais piemērs, kas atrasts, pateicoties čaklumam un arī laimīgai nejaušībai, un kas apliecina, ka seno mītu autoriem bijušas zināšanas par laika nobīdi. Pārlaižot tikai paviršu skatu pavērtajam apvārsnim, redzam, ka indiešu dievam Višnu cilvēka mūža ilgums nozīmējis "tikai vienu acumirkli", ka mītiskie Ķīnas valdnieki bijuši "debesu pavēlnieki", kas braukuši pa debesīm ar ugunsspļāvēju pūķi un dzīvojuši 18 000 Zemes gadus. Par pirmo valdnieku Pan Ku ķīniešu mitoloģija vēsta, ka tas 2 229 000 Zemes gadus braukājis pa kosmosu. Pat mums labi zināmajā Vecajā Derībā ir atzīmēts, ka Dieva rokās viss kļūst kā "viens laiks un divi laiki un vēl puse laika". Psalmists to formulē dzejiskāk: "Jo tūkstoš gadu Tev ir kā diena, kas vakar pagāja kā naktssardze…"

Kopš atgriezos no Japānas, manu prātu nodarbina divas dīvainas lietas. Senajos japāņu mītos ir dievs Omoijkane. Kad lūdzu šo vārdu pārtulkot, sev par izbrīnu izdzirdu, ka burtiski šis vārds nozīmē: dievība, kas sevī apvieno vairāku dievu domāšanas spēku. Šis dievs acīmredzot bija kāds datora paveids.

Savādi!

Tas ir tikpat savādi kā tas, ko man pateica japāņu arheologi. Arheoloģijā pazīstamas japāņu dogu figūras. Tās ir darinātas no akmens vai māliem un izskatās kā astronautu galvas skafandros un ar milzīgām brillēm. Šis dogu figūru veids (eksistē arī citi) pirmoreiz parādās ap 600. gadu pirms Kristus. Bet tieši ap šo laiku debesu dievi nodeva valsti Dzimmu Tenno, pirmajam Japānas imperatoram, un 20 000 km no šīs vietas 592. gadā pirms Kristus notika pravieša Ecekiēla satikšanās ar kosmiskajiem kuģiem[4].

"Koincidence" — tā skan svešvārds, kas raksturo divu vienādu notikumu sakritību. Šis vārds man patīk!

Kādā diskusijā[5], ko 16 zinātnieki sarīkoja sakarā ar manu teoriju, profesors Joahims Ilīss sacīja: "1000 piemēru, kuru varbūtība ir 1:1000, risinot kādu problēmu, neko nemaina tās ncticamībā, nepadara atrisinājumu ne par matu ticamāku, kā to būtu izdarījis viens vienīgs fakts. Tie ir matemātikas likumi un reizē arī saprātīgas domāšanas likumi, par tiem nav vērts nopietni strīdēties."

Vai tiešām nē, augsti godājamais profesora kungs? Ar argumentācijas nešaubīgumu es pilnīgi un galīgi neesmu vienisprātis. Man, vienkāršam ierindas pilsonim, desmit netieši pierādījumi kādā apgalvojumā ir vairāk vērti, nekā tikai viens fakts. Taču, ja Ilīss dod priekšroku "vienam vienīgam faktam", viņš to var dabūt dogonu mītā par Sīriusu. Būsim savstarpēji pielājīgi! 2x2 ir 4. Kurš to grib apstrīdēt? Matemātikai nav vajadzīgi netieši pierādījumi, matemātikā visu nosaka skaidri likumi, tā ir apskaužama zinātne. Domāšanas likumiem trūkst šīs absolūtās skaidrības. Diemžēl. Prāta slēdzieni ir likuši slepkavas nosēdināt uz elektriskā krēsla vai pakārt, un pēc tam dažreiz izrādījies, ka viņi nav bijuši vainīgi. Misēklis saprātīgā domāšanā? Neskaitāmas "saprātīgas" zinātniskās teorijas balstās uz dažiem netiešiem pierādījumiem. Kā piemēru var minēt Darvina evolūcijas teoriju. Daudzas, pat vairākums

astronomisko un astrofizikālo teoriju eksistē uz (dažu!) netiešu pierādījumu pamata — tādas kā vispāratzītā profesora Frcda Hoila teorija, kas apgalvo, ka Visuma pirmsākumos ūdeņradis radies "no nekā". Gandrīz katrs arheoloģisks pieņēmums balstās uz netiešiem pierādījumiem, līdzīgā veidā kā dažu marksistisko pseidozinātnieku socioloģiskie nākotnes modeļi.

Kā tas var būt, ka "tūkstoš piemēri" (netiešie pierādījumi) vienā svaru kausā sver tik daudz, bet citā tiem vajadzētu but vieglākiem par puku? Vai tas ir augstākais zinātniskais taisnīgums?

Es, protams, esmu domājis par to, no kuras puses jāpieiet šim tik īpašajam taisnīgumam. Katrs cilvēks nāk pasaulē ar sava veida datoru, ar smadzenēm. Tur kopš pirmās dienas koncentrējas visas jutekliskās sajūtas un gribas akli. Molekulārās atmiņas vienības un nervu elektriskie pārslēdzējelementi tiek integrēti galvas smadzeņu garozas pelēkās substances 14 miljardos šūnu. Tur tiek uzglabāta un pārstrādāta informācija. Jau šūpulī guļoša zīdaiņa smadzeņu šūnās nonāk informācija: tas ir karsts, auksts, mitrs, sauss, smaržojošs, smirdošs, melns, balts, krāsains. Vēlāk nāk mērķtiecīga, īpaša informācija no vecākiem, skolotājiem un mācītājiem: to drīkst, bet to ne, tas ir pareizi, šis nepareizi. Un kādu dienu cilvēks patstāvīgi kombinē un rīkojas ar uzkrātajām zināšanām. Viņš zina, ko rada mīlestība un naids, prieks un sāpes, patika un nepatika.

Londonas universitātes psihologs, profesors H. J. Kempbcls, viesprofesors Maksa Planka institūtā Vācijā un College de France Parīzē, konstatējis, ka cilvēka smadzenes vienmēr un katrā gadījumā tiecas pēc baudas, tās ir uz to programmētas. Pie tam Kcmpbels domā, ka ne tikai uz seksuālas baudas gūšanu.

Arī, piemēram, profesionāli panākumi sagādā baudu tāpat kā sabiedrības atzinība par īpašiem sasniegumiem. Bet nepatikšanas, nedrošība un uzbrukumi kā garīgajā, tā materiālajā kapitālā pamodina nepatikas sajūtu.

Ja to ņem vērā, tad cilvēciski ir pat saprotams, ka savā jomā izglītots speciālists izjūt nepatiku, ja kāds apšauba viņa ilgā, centīgā darba rezultātus. Nostādītā balsī viņš par tiem ziņojis no katedras katru dienu. Tīrā bauda! Brīnišķīgi! Un tad, ak šausmas, rūpīgi uzcelto loģisko konstrukciju sāk ļodzīt. No uzmācošās nepatikas sevi, diemžēl, nevar pasargāt arī zinātnieks. Ar šo piezīmi es negribu aizskart neviena zinātnieka integritāti, tikai katru ka līdzpilsoni aicināt līdzi no cilvēciska uz vispārcilvēcisko.

Es dažreiz apsveru, kāpēc gan gudros datorus nebarot ar skaitliskiem datiem no senā mantojuma — mītiem, leģendām un arī reliģiskajiem rakstiem. Es sev vaicāju, vai skaitliskās attiecības starp tajos minētajiem dievu gadiem un cilvēku gadiem neļautu aprēķināt seno kosmisko kuģu ātrumus un līdz ar to attālumus starp apdzīvotajām "dievu pasaulēm"?

Es vienmēr meklēju eksaktu skaitlisko materiālu, ko varētu piedāvāt datoru programmām. Kaut ko cs atradu kādu ļoti senu, noslēpumu pilnu grāmatu Kandžura un Tandžura franču valodas tulkojumā. Šis tulkojums datēts ar 1883. gadu.

Dažas replikas par abām šīm grāmatām: Īstenībā ir pārāk pieticīgi "Kandžuru" ar tās 108 foliantiem, deviņām daļām ar 1083 grāmatām saukt par vienu grāmatu. "Kandžurā" ir apkopoti lamaisma svētie raksti. "Tandžura" ar saviem 225 sējumiem uzskatāma par tās komentāru. Šie abi ķīniešu rakstu darbi aizņem tik daudz vietas, ka noglabāti vairāku tibetiešu ciemu māju pagrabos. Tieļļir šifrēti. Tikai kāda simtā daļa oriģinālo tekstu ir pārtulkota, to rašanās laiks nav zināms.

Viena no "Kandžuras" grāmatām saucas "Sešu balsu krājums". Šis citāts ņemts no nodaļas "Dievišķā balss": "Ir dažādas debesis un šīs debesis nav atvērtas visām dievībām. Lai cik daudz dievu arī nebūtu, pat tie nevar pārkāpt trīs fundamentālos iedalījumus, kas tur saucas šādi: vēlmju siera, to sfēra, kam ir forma un to sfēra, kam nav formas. Šīs trīs sfēras iedalās apakšgrupās. Pavisam ir 28 dzīves vietas. Vēlmju sierā ir sešas."

Pēc detalizēta dažādu reģionu un to valdnieku apraksta katrā reģionā tiek noteikta citāda dievu gadu attiecība pret cilvēku gadiem: "Četru lielo valdnieku debesīs 50 zemes gadi atbilst vienai dienai un vienai naktij. Dzīves ilgums

sasniedz 500 gadus jeb, pārrēķinot zemes gados, deviņus miljonus gadu.

Virs "četru lielo valdnieku" debesīm nāk otrā debesu dzīves vieta… 100 cilvēku gadi šajās debesīs skaitās viena diena un viena nakts. Dzīves ilgums sasniedz 1000 gadus. Pārrēķinot cilvēku gados, tas ir 3600 x 10000 gadu jeb 36 miljoni gadu…

Virs šīm debesīm ir vieta, kas līdzinās bieziem mākoņiem. Šeit atrodas septiņas dārgumu glabātavas, tik lielas kā Zeme. 200 zemes gadi tur dieviem ir viena diena un viena nakts. Viņu dzīves ilgums sasniedz 2000 gadus. Ja to pārrēķina cilvēku gados, tas ir 144 miljoni gadu…

Pēc šīm debesīm nāk Tusita dzīves iecirknis. 400 cilvēku gadi pie šiem dieviem atbilst vienai dienai un vienai naktij. Viņu dzīves ilgums sasniedz 4000 gadus. Cilvēku gados tas ir 576 miljoni gadu…

Virs Tusita dievu pasaules… atrodas piektais dzīves apgabals… Dieviem var piederēt pieci elementi un viņi var pārvērsties. 800 cilvēku gadi pie šiem dieviem atbilst vienai dienai un vienai naktij.

Viņu dzīves ilgums ir 10 000 gadu, un tas, pārrēķinot cilvēku gados, atbilst 2 miljardiem 304 miljoniem gadu…

Virs piektajām debesīm paceļas… sestā rezidence… Šie dievi var pārvērst visu un viņu priekam ir dārzi, meži, pilis un viss, ko viņi vēlas. Tā ir vēlmju sfēras virsotne. 1600 gadi pie šiem dieviem atbilst vienai dienai un vienai naktij. Viņu mūžs ir 16 000 gadu vai, ja to izsaka cilvēka gados, deviņi miljardi 216 miljoni gadu…"

Datori ir aprēķinājuši, cik bieži savas dzīves laikā eskimosi slimo ar iesnām, cik bieži viduseiropictis maina apakšveļu vai cik liela ir varbūtība, ka Smita kungs no Milvoki ASV iepazīsies ar Dipona kungu Marscļā. Šeit es piedāvāju negausīgajiem skaitļotājiem bagātīgu mielastu, aprēķinus ar daudziem zināmiem lielumiem.

Ja četru lielo valdnieku debesīs 50 zemes gadi atbilst vienai diennaktij, tad cik ātri jālido kosmiskajam kuģim, lai, ņemot vērā laika ritējuma ātruma izmaiņas, veidotos attiecība 50 zemes gadi pret 24 dievu stundām?

Ja noiets pirmais etaps, var rīkoties, kā to darīja Šerloks Holmss. Konans Doils savam izveicīgajam detektīvam, izsekojot ļaundari, lika rīkoties šādi: konstatējot iegūstamos faktus, viņš noteica nozieguma izdarīšanas vietu, tad ar cirkuli apvilka riņķi, kurā vajadzētu atrasties noziedzniekam, ja tas bēdzis kājām; zinot automašīnas braukšanas ātrumu, viņš novilka otru riņķi, kurā meklēt noziedznieku, ja tas aizbraucis ar auto; vislielāko apli viņš novilka gadījumam, ja ļaundaris izmantojis lidmašīnu, kas laika intervālā x būtu ieradusies vietā y.

Ja eksobiologiem piemistu kaut daļa no Šerloka Holmsa mērķtiecīgās fantāzijas, tas varētu viņus novest pie praktiskiem rezultātiem, palīdzot zinātniekiem notvert klejojošos Visuma ceļotājus.

Tik daudz aprēķinu veikti zinātniskajiem un politiskajiem papīrgroziem, kuru saturs jau rīt tiks sagriezts strēmelēs. Kāpēc beidzot neievadīt datorā programmu, kas var no pagātnes sniegt svarīgus datus nākotnei? Tai nevajadzētu būt sliktai programmai tikai tāpēc, ka to ierosinu es.

Dzenot pēdas literatūrā, tāpat kā savos pasaules ceļojumos, es pastāvīgi sastopos ar olu kā kosmiskā kuģa simbolu. Tagad es šo vienkāršo lietu atradu "Citralakshanā", "Tandžuras" otrajā nodaļā: "Kad pasaules olas stingrums bija novērsts, caur zelta olu tika pārvarēta tumsa, un no ūdens viss

radās. No šīs zelta olas iznāca zemes ciltstēvs."

Tibetiešu leģendās atkal un atkal sastopama kosmiskā ola. Kāda leģenda stāsta: "No vēl neradītās būtības tapa balta gaisma, un no šīs gaismas pamatsubstances parādījās ola visā pilnībā: no ārpuses tā bija mirdzoša, tā bija caur un cauri laba. Tai nebija ne roku, ne kāju, taču tā spēja kustēties. Tai nebija spārnu, bet tā varēja lidot. Tai nebija ne galvas, ne mutes, ne acu, un tomēr no tās skanēja balss. Pēc pieciem mēnešiem apbrīnojamā ola saplīsa, un no tās iznāca cilvēks…" Ķīniešu Ijao kultūras mītos ziņots, ka mūsu pasaule nākusi no kādas olas. Pirmie cilvēki esot ieradušies uz Zemes "sarkanīgi zeltītās olās"; olas esot izskatījušās kā "lieli dzelteni maisi".

To formu ljao ciltis apraksta vienveidīgi: "sešas kājas, četri spārni, nav acu, nav sejas".

Pasaules ola ir viena no mitoloģijas centrālajām tēmām. Vienā no senākajām ēģiptiešu "Mirušo grāmatas" lūgšanām mēs lasām: "Ak, pasaules ola, uzklausi! Es troņa kungs un valdnieks esmu. No ļaunuma brīvs es eju caur laikiem Un telpām, kam robežu nav."

Arī "Dziesmā par lietu rašanos" Rigvēdā, senākajā indiešu upurmītu apkopojumā, ir skaidri pamanāms olas motīvs: "Toreiz vēl nebija ne būtības, ne nebūtības, un gaisa telpas ne, un debesu tai pāri… Bez vēja sākamībā dvašoja tas viens, un vairāk nebija neviena. No tumsas visa nakts bij pārklāta, un okeāns bez gaismas, grimis naktī. Te tas, kas čaulā bija noslēpies, tas viens bij dzimis stara karstumā.

Kad šķērsām cauri mērlentu tie lika, kas bij tur augšā un kas apakšā?… Kurš juta to, kā notiek radīšana?

Tik dievi bija no tās cēlušies. Kurš pateiks to, no kurienes tie nākuši?" "Čaula, kurā bija paslēpts dzīvības spēks", atradās "bezgaisa telpā", kur "nebija debesu". No šīs čaulas dzima "tas viens… stara karstumā".

Kodēts attēls. Ola kā neidentificēta lidojoša objekta atainojums.

Mīti savā būtībā ir daudzējādā ziņā līdzīgi un vienmēr identiski savā tieksmē padarīt iedomājamu kaut ko nekad neredzētu.

Pēc Kordiljcros dzīvojošo Austrumkolumbijas čibču indiāņu mutvārdu izteikumiem spāņu hronists Petro Simons uzrakstīja šādu mītu: "Bija nakts. No pasaules vēl nebija gandrīz nekā. Gaisma bija ieslēgta kādā lietā, "kaut kā mājā", un nāca no turienes ārā. Šī "kaut kā māja" glabāja sevī gaismu, lai tā nāktu ārā. Gaismas spožumā sāka tapt lietas…"

Olu, par kuru runāts mītos, varētu saprast kā dzīvības simbolu, jo dzīvība izlien, parādās vai iznāk no olas un top redzama, pie tam parasti pēkšņi un eksplozīvi.

Gadījumā, ja olas nav speciāli radītas mītu skaidrošanai, tām jau pašā pirmsākumā ir bijis trausls apvalks. Bet: no zelta, un nebūt ne trauslas, olas iznāca Zemes ciltstēvs ("Tandžura"), "īpašā" olā bija paslēpts zibens; šī ola pārsprāga, un visas "redzamās lietas" iznāca no turienes ārā ("Pangve"), ar "troņa valdnieku" uz borta pasaules ola iet caur telpu un laiku ("Mirušo grāmata"), kvēlojoša, spēcīga stara pavadīta, parādījās "čaula", un dievi izlēca no tās ārā ("Rigvēda"). Bet indiānim acīmredzot neienāca prātā šis salīdzinājums tai "lietai", kas nāca no debesīm, viņš to nosauca par "kaut kā māju".

Kad mītos tiek runāts par tumsas pārvarēšanu, tiek apgalvots, ka tā esot tumsa, kas apņem olu mātes miesās. Taču tādā veidā mīti netop skaidri, jo tumsa, kurā kustas pasaules ola, ir skaidri definēta: vienmēr runa ir par gadu miljonu tumsu, kas klājās visam pāri tajos agrajos laikos, kad nebija ne būtības, ne nebūtības, tā vienmēr valdīja pirms visa radīšanas nulles stundas.

Pārsteidzoša ir ideju bagātība, ar kādām kādreiz tika attēlots neiedomājamais! Lasot "Tandžuru", var tikai pabrīnīties, kā tiek aprakstīts atoms, elementu sīkākā daļiņa: "Tiek mācīts, ka astoņi atomi ir mata galiņa resnumā. Ja zina šo mēru, tad nonākam pie tā, ka viens mata galiņš līdzinās astoņām gnīdām [utu oliņām]. Astoņas gnīdas līdzinās vienai utij, un astoņas utis ir tikpat, cik viens mieža grauds."

Pats par sevi saprotams, ka vienam mata galiņam nepietiek ar astoņiem atomiem, taču es uzskatu, ka stāstītājs saviem klausītājiem vismazāko no visām lietām ir aprakstījis vienkārši ģeniāli. Un astoņas utis jau dod veselu mieža graudu. Atoms savā mazumā ir kļuvis "iedomājams". Nav jāslēpjas aiz simboliem,

nav jāsacer komentāri, nav jāizskaidro, kas ir "domāts". Visa pamatā ir realitāte, un tā ir skaidri samanāma. Man nāk prātā rabīns, kuram kāds ticīgais lūdz padomu. "Stāsti!" teic rabīns un noklausās lietas būtību. Kad ticīgais grib to paskaidrot, rabīns viņu pātrauc: "Apklusti! Ja tev kaut kas jāizskaidro, tava liela ir jau sabojāta!" Šis uzsauciens lieti noderētu arī zemsvītras piezīmju ražotājiem!

Tibctā čum un mudž no mītiem. Tibetiešu valdnieku ģenealoģijā sākumā tiek runāts par 27 leģendāriem valdniekiem. No tiem "septiņi debesu valdnieki nokāpa lejup pa debesu kāpnēm". Tie tiek saukti par "gaismas dieviem", kas, paveikuši savu darbu uz zemes, atkal pazūd Visumā. Pat senākie budistu rakstu pieminekļi esot "kastītē nokrituši no debesīm".

Tibetas budisms atšķiras no Indijā piekoptā. Tibetiešu budismā ir ieplūduši tantrisma skolas atbalstītāji, tajā apvienojušies to hinduistu reliģiju grupu pārstāvji, kas pielūdz vienu augstāko dievu.

Tāpēc šai mitoloģiju sajaukumā sastopam daudz vairāk budismam raksturīgo vārdu nekā "tīrajā" budismā.

Tibetas budisma mītos dzīvoja "lielais Skolotājs" vārdā Padmasambhava, kurš nāca no debesīm un atnesa sev līdzi rakstus kādā nezināmā valodā. Neviens nevarēja tos saprast. "Lielais Skolotājs" noglabāja tos alās "līdz laikam, kad tie kļūs saprotami". Uzturēšanās laikā uz Zemes "lielais Skolotājs" izvēlējās savu mīļāko skolnieku un atļāva tam pēc viņa aizlidošanas pārtulkot dažas svešajā valodā sarakstītās grāmatas. Patiešām, vēl šodien eksistē tibetiešu raksti ar nosaukumiem kādā pilnīgi nepazīstamā valodā. Neviens līdz šim nav varējis tos pārtulkot. Arī šāds mantojums ierindo mītus kādreizējās realitātes kategorijā.

Kā šis mī|ākais skolnieks apraksta atvadīšanos no "lielā Skolotāja"? Tik pamatīgi, ka, pēc manām domām, viņš par to būtu pelnījis labu atzīmi: "Pie debesīm parādījās mākonis un varavīksne, un tie pienāca ļoti tuvu klāt. Mākoņa vidū stāvēja zirgs no zelta un sudraba… Visa pasaule varēja redzēt, kā tas pa gaisu nāca viņiem [dieviem] pretī. Kad zirgs bija uzlidojis olekti debesīs, Padmasambhava pagriezās.

— Mani meklēt varēs bezgala ilgi, — viņš teica un aizlidoja projām.

Valdnieks un apkārtstāvošie bija kā smiltīs izmestas zivis… Kad viņi lūkojās tam nopakaļ, tic redzēja Padmasambhavu tik lielu kā kraukli; kad palūkojās vēlreiz, viņš bija tik liels kā strazds, un tad viņš līdzinājās mušai, un beidzot jau izskatījās neskaidrs un izplūdis, tik liels kā uts oliņa. Un kad tie vēlreiz paskatījās, tad viņu vairs neredzēja."

Pārsteidzoša atbilstība ziņojumam par Etanas kosmisko lidojumu! Tajā ir astronauta reportāža, kurā pavēstīts, kā skatienam izzūd zeme. Šeit vērotāji no zemes redz, kā "lielais Skolotājs" izgaist Visumā: uz zirga no zelta un sudraba.

Piedodiet, profesor Ilīs, tas runā pretī jebkuram saprātam, ja visiem šiem netiešajiem pierādījumiem nepiešķir nekādu nozīmi, ja tos atmet kā nejaušību!

Jo arī Bībelē ir dublēts šis brauciens debesīs uz zirga. Tas gan nav aprakstīts ar tādu optisku precizitāti, taču arī šeit pravietis Elija svinīgi tiek saukts par "skolotāju", kurš par debesīm zinot vairāk nekā visi viņa līdzpilsoņi. Tas norisinās, kad "skolotājs" runā ar savu mīļāko skolnieku Elisu: "… piepeši nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi [no debesīm], kas tos abus vienu no otra atšķīra; tā Elija vētrā aizbrauca uz debesīm. Kad nu Elisa to redzēja, tad viņš skaļi kliedza: "Mans tēvs, mans tēvs!" … Kad joprojām viņš to vairs neredzēja, … viņš pacēla Elijas mēteli, kas tam bija nokritis, griezās atpakaļ un nostājās Jordānas malā."

Miljoniem cilvēku nopietni lūkojās uz Elijas braucienu debesīs ar ugunīgiem zirgiem, jo tas ir rakstīts Bībelē. Kāpēc tad neuzskatīt par realitāti tibetiešu mitoloģiju? Tas, ko mums piedāvā skolnieks, ir plašs vēstījums: ļaudis Tibetā pazina "lielo Skolotāju", viņš bija dzīvojis starp tiem, iemācījis viņiem visu nepieciešamo, tic bija ar viņu runājuši, un viņš bija tik gudrs, ka zināja kādu valodu, ko tie nesaprata. "Lielais Skolotājs" tātad bijis personība. Un tad kādu dienu viņš aizbrauca atpakaļ debesīs, kuras vienmēr bija saucis par savu dzimteni.

Projām aizlidoja nevis kāda bezķermeniska parādība, bet gan būtne no miesas un asinīm. Vispirms viņš

bija tik liels kā krauklis, tad jau mazs kā strazds, pēc tam vēl tik niecīgs kā muša un beidzot tik sīks kā uts oliņa, līdz tad vispār vairs nebija redzams. Spīdoša reportāža!

Tikai kārtības labad es pieminēšu, ka ļoti līdzīgi mīti par braukšanu debesīs ir saglabājušies daudzās kultūrās visos kontinentos. Plašs temats disertācijai!

Atšķirībā no mītiem "Kandžura" un "Tandžura", kuri ir pārtulkoti tikai daļēji, indiešu eposs "Mahābhārata" neapšaubāmi ir plašākais pārtulkotais sacerējums par kādas tautas vēsturi. No 18 nodaļām, kurās sakārtoti 18 000 pantu, es sniedzu citātu no "Ardžunas ceļojuma uz Indras debesīm": "Kad pasauļu sargi bija projām, Ardžuna, ienaidnieka bieds, vēlējās, lai Indras debesu rati nonāk pie viņa. Un pēkšņi nāca rati gaismas mirdzumā, aizbaidot tumsu no gaisa un apgaismojot visus mākoņus, piepildot pasaules apkārtni ar briesmīgu troksni, līdzīgu pērkonam. Tas bija debesu burvju darinājums, patiesi apžilbinošs. Tad viņš iekāpa ratos, mirdzošs kā dienas kungs. Nu viņš, kuru cilts baltais pēcnācējs, priecīgs brauca augšup ar šo burvju darinājumu, ar debesu ratiem, kas līdzinājās saulei. Kad viņš tuvojās debesu iecirknim, kas neredzams mirstīgajiem, zemes iemītniekiem, viņš redzēja debesu ratus, brīnišķīgākos no tūkstošiem. Tur nespīdēja ne Saule, ne Mēness, arī uguns ne, bet gan dīvainā mirdzumā, cēlā radīšanas spēkā tur staroja tas, kas lejā uz zemes redzams kā zvaigžņu atveidi, lielā attāluma dēļ līdzīgi lampiņām, kaut arī tie ir lieli ķermeņi."

Vai šeit katram, kas spējīgs domāt, neataust gaisma? Neviens nav spiests piedalīties manās aizrautīgajās fantāzijās, lai iztēlotos acu priekšā ratus "gaismas mirdzumā, aizbaidot tumsu no gaisa apgaismotajos mākoņos." Bet hronists uzbur ne tikai "apžilbinošu" abstraktu gleznu. Viņš atzīmē tādus pavisam reālus blakus apstākļus kā "briesmīgo troksni, līdzīgu pērkonam", ar ko rati piepilda apkārtni.

Viņa skatiens seko ratiem, līdz tic sasniedz Visuma tāles, kur "nespīd ne Saule, ne Mēness".

Skaidrs. Brauciens norisinājās ārpus mūsu Saules sistēmas. Ja mītu satura skaidrojums būtu jāmeklē kā pa miglu, kā tas līdz šim pierasts, tad, protams, no šī senatnes mantojuma nevarētu sagaidīt tādu precizitāti, kā to redzam Indras brauciena uz debesīm aprakstā. Taču hronists gribēja, lai nākošās paaudzes viņu saprastu. Tāpēc viņš optiski un akustiski precīzi attēloja tādas detaļas, ko no Zemes neviens nevarēja redzēt, proti, ka zvaigznes ir "lieli ķermeņi": "… kas lejā uz zemes redzami kā zvaigžņu atveidi, lielā attāluma dēļ līdzīgi lampiņām, kaut arī tie ir lieli ķermeņi"! Šo ziņu neklāj migla, tās izskaidrošanai nav nepieciešama zemsvītras piezīme. Tā tur ir rakstīts, un tas neprasa paskaidrojumus.

Tā būtu šaubīga lieta, ja mutvārdu mantojums būtu saglabājies tikai senajos rakstos, jo par tiem filologu starpā ilgstoši norisinās matu skaldīšana. Šos tekstus taču tik brīnišķīgi var interpretēt gan šā, gan tā. Bet: par daudzām lietām, ko mēs iepriekš aplūkojām, ir saglabājušies mākslinieciski atveidojumi, kurus var aplūkot un aptaustīt.

Esmu sagatavojis šo seno liecību kopsavilkumu. Savu kritiķu uzmanību kategoriski vēršu uz to, ka runa būs par nepārprotamiem un acīm redzamiem objektiem.

Es šeit minēšu dažus šādus atradumus tādā veidā, kā tic bija aprakstīti dažādos tekstos: — klinšu zīmējumi Sahārā, Brazīlijā un Peru, kā arī Ziemeļamerikas un Kanādas indiāņu zīmējumi; — mazo formu māksla šumeru, asīricšu un senēģiptiešu zīmogos; — dogu figūras Japānā; — no salmiem darinātie Brazīlijas kajapu indiāņu svētku tērpi, kas simbolizējot kādreizējos viesus no kosmosa;

Augšā un augšā pa labi: dogu figūra, kas atrasta Takomajā Japānā. Neviens nemāk pateikt, kad senie japāņi varētu būt nēsājuši šādas brilles un apģērbu. Vai mākslinieks radījis statuju, par modeli ņemot astronautu, ko redzējis savām acīm'.' Japāņu mītos tiešām sacīts, ka viņu pirmie valdnieki ieradušies no kosmosa.

Lejā: "Lielā Marsa dieva"atveidojums uz klints Tasiliplato Sahārā. Klinšu zīmējums oriģinālā ir astoņus metrus augsts. To atklāja franču arheologs Anrī Lots.

— lelles, kādas hopi cilts indiāņi Arizonā darina vēl šodien. Pirms daudzām paaudzēm tās tika veidotas pēc viņus apciemojušo "augsto dievišķo būtņu" parauga ar dažādiem kosmosam piederīgiem atribūtiem. "Dievi" esot solījuši atgriezties.1 Varbūt tam visam nav nekādas nozīmes? Varbūt tas viss nevar kalpot par pierādījumu? Tiešām jāsmejas!

Tā ir pretruna jau pati par sevi, ka zinātnes patiesie pretinieki jāmeklē — un ir atrodami — pašu zinātnieku rindās. Čakli un nenogurdināmi akadēmiskajā ainavā tika celtas dažāda lieluma un nocietinājuma pilis, tās kā torņi paceļas pāri ļaundariem, kas uzdrīkstas izdrupināt kādu vaļīgu akmeni no restaurāciju prasošā pils mūra, vai pat saņemas nekaunību pārgalvīgā sparā rāpties uz nožogojuma, lai iemestu skatu (un ne tikai) rūpīgi apsargātajā sakņu dārzā. Neiecienīti ieroči šajā cīņā ir priekšzīmīgi, gluži jauni netiešie pierādījumi.

Pavisam nopietni: es labi saprotu, ka netiešo pierādījumu uzkrāšanu universitāšu aprindās ne labprāt pieņem zināšanai. Vairojas nepatika domāt šaubīgās kategorijās, kuras nav izturējušas laika pārbaudi. Ir briesmīgi iztēloties nepieciešamību pieļaut iespēju, ka kāds, nebūdams priesteris visaugstākajā svētnīcā, varētu būt tik patiess, ka viņu nedrīkst apliet ar piķi un sēru no pils robotajiem mūriem.

Bruņinieciska cīņa, kad zemē guļošais godpilni kapitulē, pirms gūst nedziedināmus ievainojumus, būtu pavisam godīgs noteikums. Tā ir šausmīga doma, ka būtu jāgaida, līdz aplenktie izmirst!

Nobela prēmijas laureāts Markss Planks (1858—1947), viens no jaunāko laiku ievērojamākajiem zinātniekiem, pretinieku izmiršanas nepieciešamību izsaka ar matemātisku precizitāti:

"Jauna zinātniska patiesība nemēdz panākt savu atzīšanu tādā veidā, ka pretinieki tiek pārliecināti un atzīst sevi par pārmācītiem, bet gan daudz biežāk caur to, ka pretinieki izmirst un veidojas jauna paaudze, kas no sākta gala uzticas patiesībai." ' Šīs lelles pirmoreiz parādītas manā filmā "Dievu vēstījums". (Aut.) Man ir bijusi tā laime blakus zinātniekiem, kurus uzskatu par saviem akadēmiskajiem pretiniekiem, iepazīt tolerantus, cēlus zinātniekus, atklātus sarunbiedrus; ar dažiem mani saista cieša draudzība. Mēs diskutējam, apmaināmies ar vēstulēm, es lūdzu tiem padomu un palīdzību, uzklausu kritiku, un viņi man to visu sniedz. Tie būs tie "labie zinātnieki", par kuriem runāja molekulārās bioloģijas speciālists G. S. Štents, kad vēlējās bezaizspriedumainus kolēģus. Šie vīri kontrolē savu nepatiku un tiem piemīt īpašība, ko es nemitīgi varu apbrīnot — bez skaudības atzīt pamatotus argumentus. Tāpēc es neredzu nekādu pamatu tam, lai neturpinātu faktu krāšanu savas teorijas apstiprinājumam "atbilstoši zinātniskās metodoloģijas stingrākajiem principiem" (profesors Lūiss Navija), arī tad, ja kāds zinātnieks uzskata, ka vienam argumentam nav lielāks pierādījuma spēks kā tūkstoš argumentiem. Tā kā ļoti augstu vērtēju saprātu, es ceru arī uz savu domubiedru un taisnīgo soģu saprātu.

Karls Gustavs Jungs (1875— 1961) vērtē seno tautu mītu redzējumu kā "arhetipisku apziņas attīstību", kur "objektīvi neapzinātais" rod sev atbilstību labā un sliktā, prieka un soda, dzīves un nāves atainojumā.

Gluži tāpat kā mītu "zinātniskajai" interpretācijai, es nevaru piekrist arī to psiholoģiskajam traktējumam. Tur, kur skaidri saskatāma realitāte, nebūtu nekādas vajadzības ar psiholoģijas metožu palīdzību sadalīt vēstījuma būtību neatpazīstamās sastāvdaļās, lai pēc tam no jauna varētu spēlēt spēlīti "Kas es esmu?"

Ir jau tā, ka pētījumu rezultāti mums tikpat kā nesniedz jaunu drošības sajūtu. Mēs vienmēr jūtamies it kā notverti draudu tīklā, un šie draudi no atklājuma uz atklājumu aizvien pieaug. Pat tas, kas it kā varētu dot visnotaļ pozitīvu rezultātu, reizēm tiek uztverts kā nelaimes vēstnesis. Tiklīdz kāds pētījums ir veiksmīgi izgājis pārbaudes stadiju, jau tūlīt bez aplinkiem tiek jautāts par zaudējumiem: jā, bet vai tas neizraisīs negatīvas sekas cilvēcei? Nemieru rada jau pats jautājuma formulējums neatkarīgi no tā, kāda varētu būt atbilde.

Pie tam katram cilvēkam piemīt sensena tieksme dabūt atbildes uz jautājumiem par sakarībām, kas izskaidro tam viņa eksistenci, izskaidro visus kāpēc, kādēļ un kādā nolūkā. Reliģijas atbild uz šiem jautājumiem ar ticības liturģiju, taču mūsdienu cilvēks vēlas zināt, nevis ticēt. Vairs nav daudz tādu cilvēku, kas lūgšanās tiešām rod mieru. Tāpat kā neticīgie, arī viņi meklē īstas atbildes. Neviens neļaus sevi ilgi barot ar atbildēm, kas izteiktas pavēles formā, kādas vienmēr krājumā ir materiālistiskā pasaules uzskata aizstāvjiem. Runa ir par to patiesības mazumiņu, kas jau pēc neilga laika atkal netiks apšaubīts.

Esmu pārliecināts, ka ir tādas patiesības; ja vien mēs seno laiku mantojumu uztversim kā kādreiz notikušu realitāti, ja atsegsim šī mantojuma būtību, kas ienesīs skaidrību mūsu pagātnē un vienlaicīgi (ja izdarīsim pareizus secinājumus) noņems bailes no nākotnes. Jo mēs zinām, kas bija iespējams un kas būs iespējams.

Esmu konstatējis: Mīti par pasaules un cilvēka radīšanu ir līdzīgi visā pasaulē.

Vissenākie dievi-radītāji vienmēr nāk no kosmosa un pēc padarītā darba atgriežas atpakaļ debesīs.

(Tikai nākošās dievu paaudzes nāk no alām, zemes dzīlēm, no ūdens.)

Vissenākajiem dieviem ir lidaparāti, kurus visi hronisti unisonā raksturo kā olveidīgus, tie esot bijuši tik lieli kā milzu putni, tik lieli kā milzu čūskas, tiem bijis metāla apvalks, logi, no kuriem spīdējusi gaisma, to korpuss spīdējis spoži kā saule, šis spožums žilbinājis acis; no šo aparātu spožuma tumšā nakts kļuvusi gaiša, tie radījuši milzu troksni, piezemēšanās un pacelšanās līdzinājušās pērkona dārdiem, tie bijuši veidojumi ar uguns asti, zem tiem drebējusi vai izdegusi zeme; tie vienmēr ieradušies no kosmosa un atkal tur atgriezušies, iegrimstot nebeidzamā tumsā, tie lidojuši ar milzu putnu vai zeltaini ugunīgu zirgu

spēku, šie veidojumi, kas mītos tiek apzīmēti ar vārdu "kaut kas" vai "kaut kā māja".

Dievi-radītāji padara zilo planētu apdzīvojamu. Tic rada priekšnoteikumus, lai rastos flora un fauna.

Senie dievi rada inteliģentu cilvēku.

Senie dievi apmāca pirmos inteliģentos cilvēkus, ierāda darbarīku pielietošanu, pamāca, kā kopjami augi un dzīvnieki, izdod pirmos kolektīvās sadzīves likumus, rūpējas par infrastruktūru.

Dievi iece| savus pēcnācējus par zemes pārvaldniekiem (senie ķeizari, valdnieki, faraoni).

Senie dievi pēc izpildīta uzdevuma vienmēr atgriežas debesīs, universā, un tie apsola atkal atgriezties.

Bībelē vai Gētes tekstos vienmēr var atrast piemērotu citātu. Šoreiz man tāds patrāpījās slavenā veimārieša darbā: "Ka pasaules vēsture laiku pa laikam jāpārraksta, par to mūsu dienās nešaubās neviens. Taču šāda vajadzība nerodas tāpēc, ka pa šo laiku būtu atklāts daudz jaunu notikumu, bet gan tā iemesla dēj, ka ir nākuši klāt jauni uzskati, ka progresīvā laikā cilvēkiem rodas viedokļi, kas liek raudzīties uz pagātni un to vērtēt pavisam jaunā veidā."

Tas rakstīts tā Kunga 1829. gadā.

Cik apbēdināts gan justos slavenais rakstnieks, ka viņa tik pareizā atziņa vēl tagad pēc gandrīz 170 gadiem praksē aizvien netiek atzīta!

13. NODAĻA 1000 dievu zemē. Uz Zemes nekā jauna. Dievi bija ķermeniski. Kalendārs mūžībai. Vēsture atkārtojas.

Mīklainā eksplozija Sibīrijā. Vimānas virs Indijas. Gudrais pērtiķis lidojošajā kastē. Pagātnes briesmīgie ieroči.

Debesu iedzīvotāji un viņu braucamrīki. Par mākslīgo apaugļošanu pirms gadu tūkstošiem. Pravieša Enoha slepenā grāmata. Grāmatas rašanās. 200 debesu sargu nolaišanās. Pravietis Enohs kosmiskajā kuģī. Arī Ezra runāja ar ārpuszemes būtnēm. Abraāms orbītā ap Zemi.

Jeremija un Abimelehs — sevišķs ceļojums laikā. Nezinošs dievs?

Kad es 1975. gadā ceļoju pa Indiju, Srinagarā sarunā ar savu indiešu draugu es meklčju Bībeli, lai pārtulkotu viņam kādu vietu no Ecekiēla grāmatas. Visas lietas, kas kaut iztālēm varētu būt noderīgas ekspedīcijā, bija sabāztas manā landroverā — Bībeles tur nebija.

Garāmejot es lūdzu hoteļa portjē sagādāt man pilsētā Bībeli. Aizsūtītais kurjers atgriezās pēc dažām stundām ar tukšām rokām, kaut ari bija apskrējis visas grāmatnīcas. Grāmatas ar vislielāko tirāžu pasaulē šeit nebija pārdošanā. Es palūdzu hoteļa direktoram, vai viņš nebūtu tik laipns un nepiezvanītu kādiem sev pazīstamiem kristiešiem, lai šādā veidā tiktu pie Bībeles. Apzvanīšana nedeva nekādus panākumus. Dažas dienas vēlāk Bombejā es no jauna uzsāku Bībeles meklējumus, taču arī šeit bez rezultātiem.

Beidzot man atausa gaisma: ko gan indietis iesāks ar "mūsu" Bībeli? Viņam tā ir tikai mītu, pasaku un leģendu sakopojums. Tikai atrodoties tālu no dzimtenes, kurā Bībele tiek uzskatīta par grāmatu grāmatu, kļūst skaidrs, ka citur pasaulē tā nebūt neietilpst svēto grāmatu kārtā. Šo kārtību — atšķirīgu pēc reliģijām un kultūrām, kā arī ģeogrāfiskajā ziņā — nosaka tikai valdošā reliģija. Kas vienam ir svēts, otram var būt neko neizsakoša leģenda.

Man izjuka šīs grāmatas koncepcija.

Toreiz man acu priekšā rēgojās divi šķirkļi: viens no tiem bija "mitoloģijas", otrs — "svētās grāmatas". Pēc nesekmīgās Bībeles meklēšanas, sēžot pie sakrātā materiāla, man kļuva skaidrs, ka starpība starp šiem jēdzieniem ir absurda. Kuram gan kristīgajam Rietumu pasaulē būs svēta indiešu "Rigvēda", grāmata par radīšanu? Kurš pieskaitīs ēģiptiešu "Mirušo grāmatu" pie svētajām grāmatām, jo faraonu laiks pirms 2000 gadiem mums ir sirma senatne, un nezin vai kāds vēl tiek guldīts zemē pēc šīs grāmatas svētajiem rituāliem? Kura dienvidamerikāņu cilts ieskaitīs persiešu "Avestu" mūžīgi svēto grāmatu kategorijā? Kurš arābs akceptēs formoziešu kalnu cilšu svēto mantojumu kā visīstākos Dieva vārdus?

Vēl šodien atceros, kā naksnīgas pastaigas laikā pa Bombejas ostu es šīs nodaļas koncepciju, tēlaini izsakoties, pār krastmalas mūra nožogojumu iemetu Arābijas jūrā. Toreiz es apņēmos, palīgā ņemot visu piecu kontinentu seno grāmatu materiālu, pierādīt, ka mani dievi uz mūsu zemes darbojušies ļoti aktīvi un

veikli, spriedumu, vai šie avoti uztverami kā svēti vai ne, atstājot novērotāja vai lasītāja ziņā.

Pierādījumu tēma nav izmainījusies.

Man ir svarīgi pierādīt ar drošiem faktiem, kas ņemti no autentiskiem seniem avotiem, ka dievi nebija "gars", ka tie eksistēja ķermeniski un ka šī eksistence neaprobežojās tikai ar to spekulatīvo "parādīšanos" un atgriešanos dzimtajās debesīs, ka šīs dievišķās radības šeit aktīvi radīja dēlus un meitas un svētajās vai nesvētajās grāmatās atstāja visdažādākos norādījumus un zināšanas… un: pieļāva pavisam nedievišķas kļūdas. īsi un skaidri: es pamatošu, ka dievi nebija tas, par ko tos uzdeva reliģijas. Es ķeršos klāt pie bagātīga faktu materiāla.

Lai gan tā varētu izklausīties, tomēr "Avcsta" nav kādas kapitālsabiedrības īpašums. Šis vārds nāk no persiešu valodas un nozīmē "pamatteksts" vai "pamācība". "Avesta" satur parsu, tagadējo Zaratustras piekritēju, reliģiozos tekstus. Parsi pretojās pieņemt arābu islāmu, tāpēc 10. gadsimtā izceļoja uz Indiju.

Viņi ir nolemti izmiršanai: tie precas vēlu un tikai savā starpā, tāpēc dzimstība ir zema; šodien ir vairs tikai ap 100 000 to persiešu pēcnācēju, kas ikdienā runā gudžaratu valodā, kas pieder pie jaunindiešu valodām, toties viņu dievkalpojumi tiek noturēti pēc "Avestas", kurai ir savs alfabēts un kas laika gaitā ir kļuvusi gandrīz vai nesaprotama.

Parsi ir slaveni ar savu labdarību un tikumību, un tie noraida jebkurus mēģinājumus atgriezt citādi domājošos savā ticībā. Tas izraisa pret viņiem sevišķas simpātijas. Žēl, ka viņu niecīgais skaits neļauj šai simpātiskajai nostājai uzplauki visā pasaulē.

No sākotnējā "Aveslas" apjoma līdz šodienai saglabājusies tikai vairs ceturtā daļa. Tā ir lūgšana "Jasna", "Jaštas" ar himnām, kas veltītas 21 dievībai, senirāņu mīti, kas vēlāk papildināti, "Visprats" ar lūgšanām augstākām būtnēm un visbeidzot "Videvdats", kas satur likumus par rituālo šķīstīšanos.

Daļa no šī reliģiskā darba saglabājusies ķīļu rakstos, ko likuši sagatavot valdnieks Dārijs Lielais (550 — 486 pirms Kristus), viņa dēls Kserkss (519 — 465 pirms Kristus) un mazdēls Artakserkss (ap 424 pirms Kristus).

Visaugstākais dievs bija Ahuramazda, viņš bija radījis debesis un zemi. Pārējie dievi, ar retiem izņēmumiem, pieminēti tikai garāmejot. Un labi, ka tā, es gribētu aši piemetināt, jo svešo vārdu īpatnējā rakstība tomēr sagādā lasītājam grūtības un jauc galvu, jo mums ar tiem nav nekāda sakara, tāpat kā ar Jozua, Nchemiju, Ilabakuku, kuru tikpat svešādi skanošos vārdus mums dzina galvās reliģijas mācībā.

Taču, ja vēlamies paplašināt savu redzesloku, vai nu gribam, vai negribam, šo kungu vārdi mums jānorij.

Labu apetīti!

"Avestas" daudzajās apakšnodaļās rodamas pavisam mūsdienīgas zināšanas. Mītā par radīšanu sacīts: "Pēc tam Jima lika zemei izplesties, tā kļuva par trim trešdaļām lielāka nekā iepriekš. Pa vienu tās trešdaļu tagad staigā lopi, darbalopi un cilvēki. Pēc viņu vēlēšanās un gribas, lai kāda tā katrreiz būtu."

(2. apakšnodaļa: 39. —41. pants) Šodien mēs zinām, ka 70,8 procentus zemeslodes virsmas aizņem ūdens un 29,2 procentus — sauszeme, tātad nepilnu trešdaļu. Taču seno persiešu senči vēl nebija kartografejuši globusu. Kurš viņiem pateica, ka uz vienas trešdaļas staigā "lopi, darba lopi un cilvēki"? Gars un gari nav tik precīzi savos ziņojumos.

Higiēnas priekšraksti, ko "dievs" Ahuramazda atstāja pravietim Zaratustram (ap 630 — 588 pirms Kristus), viennozīmīgi attiecas arī uz slimību bakteriālo izplatīšanās ceļu, tāpat kā tas lasāms 3. Mozus grāmatā. "Avestā" tas skan šādi: "Kāds vīrs mirst kalnu ielejā. Šurp lido putni no kalnu virsotnēm uz ieleju. Šurp pie mirušā cilvēka ķermeņa un plosa to. Tad putni atkal lido projām no kalnu ielejas uz virsotni. Viņi aizlido uz kādu koku, cietu vai mīkstu. Tur viņi spļauj, viņi apķēza šo koku, tur viņi apmetas un audzē mazuļus. Tad kāds vīrs kāpj no ielejas kalnos. Viņš pieiet pie koka, kur bija putni, viņam vajadzīga malka. Viņš nocērt šo koku, sadala to, saskalda… Līķis, kura daļas iznēsā suņi, putni, vilki, vēji

vai mušas, dara cilvēku netīru." (5. apakšnodaļa: 112. pants) Mozus grāmatā ir līdzīgs apraksts: "Ikviena guļas vieta, kurā tas ir gulējis, ir nešķīsta, un ikviens rīks, ko tas ir lietojis, ir nešķīsts. Un kas viņa guļasvietu ir aizskāris, tas lai mazgā savas drēbes un pats lai mazgājas ūdenī… Un kas aizskar tāda slimnieka miesu, tas lai mazgā savas drēbes un pats lai mazgājas ūdenī… Un ja tāds slimnieks… uzspļauj veselam, arī tādam ir jāmazgā savas drēbes un pašam jāmazgājas ūdenī… Un it visiem sedliem, uz kuriem ir jājis [slimnieks], būs būt nešķīstiem. Un ikviens, kas aizskāris kaut ko, kas atradās zem viņa, tam ir jābūt nešķīstam… Un māla trauki, ko tas aizskar,… ir jāsadauza, bet koka trauki ir jāizskalo bagātīgi ar ūdeni." (3. Mozus 15:4—12) Tic ir lietišķās fizioloģijas priekšraksti, kādus mums šodien kā pašsaprotamus piedāvā medicīniskās pētniecības atziņas. Šādām zināšanām toreiz acīmredzot nebija vispārējs raksturs, jo tās vienmēr — un ne tikai Zaratustram un Mozum — izplatīja dievi. Proti, līdzīgas izturēšanās normas aprakstītas dažādos senajos rakstos, un tas vienmēr ir dievs, kas nodarbojas ar higiēnas priekšrakstu izskaidrošanu.

Es nevēlos doties arēnā, lai izcīnītu kauju par to, kuras no šīm gara mantām ir vecākas un kura svētā vai nesvētā grāmata šīs zināšanas pārņēmusi no kāda garantēti senāka avota. Kurš kad ko izmantojis — tas ir pārāk garlaicīgs strīds. Man ir svarīgi tikai pierādīt, ka tajos laikos zināja par slimību izplatīšanās ķēdes reakciju: līķis —putns —koks —cilvēks vai pacients —gulta —segli —trauks. No kurienes tas bija zināms? Garīgs dievs ar šādiem — tik svarīgiem! — sīkumiem nebūtu nodarbojies. Tur būs darbojies kāds mācīts vīrs, kāds ar gaišu prātu, kājām un rokām, kāds palīgs, atsūtīts no pārtikušas, industriāli attīstītas planētas.

Ja ticam senajam mantojumam, tad visas tautas saņēmušas pirmās praktiskās zināšanas no dieviem.

Protams, var argumentēt, ka mūsu senčiem pietika laika, lai izsekotu kontaktinfekciju ceļu, kaut arī tiem nebija ne mazākās nojautas par slimību ierosinošiem mikroorganismiem. Iespējams. Bet kāpēc gan tad šī vispārējā pieredze vienmēr bija jāieliek mutē dieviem kā nozīmīga atklāsme? Tam tomēr bija jābūt bijušam pārsteidzošam konstatējumam, ja iepazīstināšanai ar to bija jāapgrūtina dievi. Starp citu: kā mūsu senči varēja zināt, ka tikai viena trešdaļa zemeslodes ir apdzīvojama? "Gars" zemes virsmu nedala kvadrātos. "Garam" nav acu.

Es pasludinu: dievi bija ķermeniski.

Parsu rakstos teikts, ka zvaigznes veido karaspēku, ka tas savukārt sadalīts dažādos grupējumos, un tos savukārt izkārto karavadonis. Viss notiek pavisam militāri. Tiek runāts par dažādām zvaigžņu sistēmām un skaidri norādīts uz kaujām, ko tās izcīna. Zvaigznāju valdnieks ir Tištrija, viņa vārds dots arī vienai zvaigznei. Šī zvaigzne Tištrija tiek cildināta visaugstākajos toņos četrdesmit reizes — piemēram šādi: "… Zvaigzni Tištriju, mirdzošo, cildinām mēs. Debesis, kas seko tās likumiem, cildinām mēs.

Bezgalīgo laiku cildinām mēs.

Laiku, garā periodā valdnieku, cildinām mēs…" ("Avcsta") Nu kļūst pamanāms, ka zvaigznes tiek slavinātas to īpaši svētīgo īpašību dēļ — apmēram šādi: "… Zvaigzni Tištriju, mirdzošo, majestātisko, cildinām mēs. Zvaigzni Kataveku, kas vada ūdeni, stipro, ko radījis Mazda, cildinām mēs.

Visas zvaigznes, kas satur ūdens sēklu, cildinām mēs.

Visas zvaigznes, kas satur zemes sēklu, cildinām mēs.

Visas zvaigznes, kas satur koka sēklu, cildinām mēs. Mēs cildinām zvaigznes, kuras sauc Haptoiringa, majestātiskās dzīvinošās, kas pretojās Jatam, mēs tās cildinām…"

Tie esot tikai fantāzijas apveltīti izskaistinājumi, lai raksturotu pielūgtos dievus, es lasu zinātniskajās interpretācijās. Vai tā ir? Es uzskatu, ka aiz tā slēpjas kaut kas konkrētāks.

Grāmatā "Dabistāna" šeihs Muhameds Fani raksta, ka parsicin "planētas vienkārši esot lodveida ķermeņi". Galu galā! Galileo Galilejs tikai 1610. gadā pēc Kristus ar savu "Zvaigžņu vēstnesi" izraisīja revolūciju astronomijas zinātnē, pierādīdams Kopcrnika sistēmas pareizību.

Tas pats ar rakstnieka talantu apveltītais šeihs savā grāmatā attēlo dažādus tempļus, ko parsi pēc dievu vēlēšanās ierīkojuši par godu to dzimtajām planētām. Atraktīva īpatnība: katrā templī atradies lodveida modelis, kas attēlojis planētu, kurai par godu šis templis bija uzcelts. Katram templim bija savi kārtības un apģērba nēsāšanas noteikumi, ko diktēja tam atbilstošā planēta. Jupitera templī drīkstēja parādīties tikai zinātnieka vai tiesneša tērpā; Marsa svētnīcā parsi bija tērpti kareivīgi sarkani un sarunājās "lepnā tonī" kā virsnieku kazino. Veneras templī — kā gan citādi? — tika smiets un jokots, bet Merkura svētnīcā runāja oratoru un filozofu garā. Mēness templī parsu priesteri uzvedās bērnišķīgi un "darīja kā cīkstoņi", turpretim Saules templī apvilka zelta un brokāta tērpus un uzvedās "kā Irānas valdniekiem pieklājas".

Vissenākajos parsu tekstos es atkal sastopos ar tādiem priekšrakstiem par astronomisko laiku, ka no jauna man ienāca prātā laika nobīdes efekts. Lūk, kā izskatījās parsu laika skaitīšana: — Saturna apriņķošanas laiks ap Sauli atbilda vienai dienai. Pēc šodienas astronomiskajiem aprēķiniem tas būtu 29,5 gadi.

— 30 šādas dienas atbilda vienam mēnesim — tieši 885 Zemes gadiem.

— 12 šādi mēneši atbilda vienam gadam, tas dod 10 620 Zemes gadus.

— Viens miljons šādu parsu gadu tika apzīmēts ar vārdu ferd.

— Viens miljons ferd atbilda vienam vert, un viens miljons vcrt tika saukts par mcrt.

— Pat vienam miljonam mert viņiem bija apzīmējums jad, 3000jad atbilda vienam vad un 2000 vad — vienam cad. Pirmā monarhija, kas "valdīja no debesīm", esot pastāvējusi pāri par 100 cad. Pēc mana rēķina tas dod skaitli ar 25 cipariem.

Ko tas nozīmē?

Es uzdodu vienkāršu jautājumu: kādēļ un kādā nolūkā parsiem bija nepieciešams rēķināt šādos laika intervālos? Ikdienā šāds "kalendārs" nederēja, ar to nebija ko iesākt. Mēs atzīmējam gadu tūkstošu maiņu kā svarīgu vēstures robežšķirtni un uz šādu laika posmu prognozējam ārkārtējas nākotnes perspektīvas.

Pēc parsu laika skaitīšanas viens gadu tūkstotis ilgtu vienu krietnu mēnesi.

Nē, šī laika skaitīšana gūst jēgu vienīgi astronomijas un laika tecējuma sakarā: "Bezgalīgo laiku cildinām mēs. Laiku, garā perioda valdnieku, cildinām mēs…"

Indiešu nacionālajā eposā "Mahābhārata" viens no 80 000 dubultpantiem, kas radušies pirms Kristus dzimšanas, filozofiskā veidā pauž laika bezgalību: Dievs aptver telpu un laiku. Laiks ir universa sēkla.

Vēdas (no indiešu vārda veda = zināšanas) ir senākā indoāriešu reliģiskā literatūra. Scnindicšu valoda, kurā tās sarakstītas, ir krietni senāka nekā vēlākā sanskrita literatūra. Vēdas ir visu to rakstu apkopojums, kas tiek uzskatīti par "pārcilvēciskiem" un iedvesmojošiem un par kuru rašanās laiku vēl joprojām notiek strīdi.

Līdzīgi kā parsu "Avesta", arī vēdas ir sagrupētas četros lielos blokos. "Rigvēdas" 1028 himnas ir veltītas atsevišķiem dieviem; sākotnēji šis himnu krājums rakstiskā veidā piederēja valdošajām priesteru ģimenēm. Pēc tam himnas pārgāja kopējā īpašumā un pēc tam tika vārds vārdā nodotas no paaudzes uz paaudzi mutiskā veidā. Tā "Rigvēda" palika par vissenāko valodas, etnogrāfijas un reliģijas avotu.

"Samavēdā" sakopotas melodijas, kurās ietverta ari nozīmīga "Rigvēdas" tekstu daļa. "Jadžurvēdā" apkopotas upurēšanas formulas, savukārt "Atarvavēdā" — baltās un melnās maģijas noslēpumi.

Visu šo četru vēdu saturu vēl joprojām vairākas skolas traktē kā augstāko kultūras mantojumu. Ja šīs vērtības nebūtu saglabājušās, nabadzīgā indiešu tauta, domājams, vēl ātrāk un nežēlīgāk būtu kritusi par upuri totālai iznīcībai.

Viens no pamatīgākajiem senindiešu garīgā mantojuma pazinējiem ir profesors Dr. D. Kumars Kanjilals no Kalkutas Sanskrita universitātes. 1975. gada 12. augustā es apciemoju šo laipno zinātnieku viņa koledžā. Turpmākie izvilkumi ir no mūsu sarunas, ko es ierakstīju magnetofona lentē: — Profesora kungs, cik veci ir senākie vēdu teksti?

— Vecākos tekstus varētu datēt apmēram ar 5000. gadu pirms Kristus.

— Dažādos indiešu sanskrita tulkojumos es atradu aprakstus par lidojošiem ratiem. Vai tas ir tikai mitoloģisks fantāzijas produkts?

— Indija ir ļoti sena zeme ar īpaši bagātām sanskrita tradīcijām. Pēc manām domām, lidojošie rati, kas bieži tiek saukti par vimānām, tiešām ir bijušas kaut kādas lidojošas mašīnas. Iepazīstoties ar daudzajām šodien pieejamām interpretācijām, nedrīkst piemirst, ka šie apraksti jau kopš 2000 gadiem vēl joprojām tiek aplūkoti, tā sakot, vecā skatījumā. Tā kā šodien ir zināms, ka var eksistēt lidojošas mašīnas, visām šīm problēmām jāpieiet pa jaunam. Turēšanās pie vecajām patiesībām vairs neko nedod. Katra no laika atkarīga atziņa ir pakļauta izmaiņām. Ir skaidrs, ka aiz aprakstiem par lidojošajiem ratiem slēpjas fakti, šiem aprakstiem ir pavisam cita nozīme, nekā līdz šim piedēvētā. Protams, daudzi mitoloģiskie elementi tostarp paliek karājamies gaisā, taču mēs pūlamies izlobīt zinātnisko patiesību, kas slēpjas šajā tehniski pievilcīgajā mantojumā.

— No "Mahābhāratas" man zināms par Ardžunas lidojumu uz Indras debesīm. Tur attēlots debesu ratu "brīnumainais veidojums", kas "ar troksni, līdzīgu pērkona grāvienam" uzbrauc mākoņos, un lidojums tiek aprakstīts dažādos augstuma etapos. Vai tāds sanskrita tekstu pazinējs, kāds esat jūs, lasot šo aprakstu, varat iedomāties, ka tas stāsta par kosmisko lidojumu?

— Pasāža par Ardžunas ceļojumu uz debesīm, ko jūs nule pieminējāt, nekādā gadījumā nav pilnīga.

Liekas, ka jūs izmantojat nepilnīgus tulkojumus. Oriģinālā jūs varētu izlasīt, ka Ardžuna redzēja dažus lidojošos ratus, kas bija avarējuši un tāpēc lidotnespējīgi. Citi lidojošie rati atradušies uz zemes, vēl citi jau lidojuši pa gaisu. Šie precīzie lidojošo un lidošanai nederīgo ratu apraksti pierāda, ka vēstījuma autori skaidri zinājuši, par ko runājuši.

— Vai senindiešu dievi ir nemirstīgi?

— Vispār nē. Tie acīmredzot iziet cauri trim uzturēšanās līmeņiem, un trešā līmeņa beigās tie mirst.

Tātad tie ir pakļauti nāvei tāpat kā mēs. Starp citu, dievi arī noveco, un tiem ir pavisam normālas vecuma kaites. Sanskrita tekstos — man gandrīz jālieto vārds "protams" — aprakstītas daudzas laulības dievu starpā, tie viens ar otru rada bērnus, tāpat ir aprakstīta ari kopošanās dievu un cilvēku starpā. Šo attiecību dievišķajiem pēcnācējiem piemīt viņu tēvu zināšanas un ieroči. "Rāmājanā" [aiz "Mahābhāratas" otrs lielākais indiešu eposs, aut. piez.] ir vieta, kur teikts, kā radušies tuksneši, proti, no briesmīgo dievu ieroču nodarītajiem postījumiem. Šo ieroču aprakstus jūs atradīsiet "Mahābhāratā".

Profesoru Kanjilalu es uzskatu par nozīmīgu lietpratēju.

Atgriezies hotelī, es uzmeklēju "Mahābhāratā" vietu, uz kuru man norādīja profesors Kanjilals. Es to atradu 8. grāmatā: "Nepazīstamais ierocis ir spožs zibens, postošs nāves vēstnesis, kas liek sairt pelnos visiem Vrišni un Anhakas piederīgajiem. Sadegušie ķermeņi nebija atpazīstami. Tiem, kas izglābās, izkrita mati un nogāja nagi. Māla priekšmeti saira bez jebkāda iemesla, putni kļuva balti. īsā laikā apkārtne bija saindēta.

Zibens trāpīja zemē, un pacēlās smalki putekļi."

Ziņojums no Hirosimas, no Nagasaki?

Mēs nespējam aizmirst šīs ainas.

1945. gada 6. augustā uz Hirosimas nokrita pirmā atombumba. Tā paņēma 260 000 cilvēku dzīvības, ievainoto skaits bija milzīgs. Trīs dienas vēlāk atombumba iznīcināja Nagasaki. Bija 150 000 nonāvēto.

Ainas, kas laupa mums miegu. Cilvēku ķermeņi, kas svelmainajā karstumā sarāvušies mazi kā rotāju lelles. Vārgstošie bez matiem un ādas, kas mira lauka lazaretēs. Koki un lauki, kas bija pārvērsti pelnos.

To nedrīkst aizmirst.

Amerikāņu filozofs Žoržs de Sanatajana (1863 — 1952) teica: "Katrs, kurš neatceras pagātni, ir nolādēts to atkārtot." "Mahābhāratā" attēlotais noticis pirms nezināma skaita gadu tūkstošiem: "Bija tā, it kā elementi būtu palaisti brīvībā. Saule griezās pa riņķi. Ieroča svelmes apdedzināta, zeme tvīka kā drudzī. Ziloņi bija no karstuma apsviluši un mežonīgi skraidīja šurp un turp… Ūdens

uzkarsa, dzīvnieki gāja bojā… Trakojošās liesmas lika kokiem gāzties rindām vien kā meža ugunsgrēkā…

Sadega zirgi un kaujas rati, izskatījās kā pēc ugunsgrēka. Tika iznīcināti tūkstošiem ratu, tad iestājās dziļš klusums… Acīm pavērās drausmīgs skats. Kritušo līķi briesmīgajā karstumā bija tā izkropļoti, ka tie vairs neizskatījās pēc cilvēkiem. Nekad līdz tam mēs nebijām redzējuši tik baismīgu ieroci un nekad mēs par tādu ieroci nebijām dzirdējuši."

Hirosima? Nagasaki? Vai pirms gadu tūkstošiem kāda vieta tālā subkontinentā?

"Debesis iekliedzās, par atbildi ierēcās zeme, uzplaiksnīja zibens un augšup pacēlās liesmas, lija nāve. Spožums pazuda, apdzisa uguns. Viss, ko ķēra zibens, bija kļuvis par pelniem."

Hirosima? Nagasaki? Indija?

Nē, tas ir citāts no babiloniešu un šumeru eposa par Gilgamešu. Atmiņas par nākotni.

Nevajag taču būt tik gļēviem un atmest šāda veida senatnes mantojumu kā neobjektīvus mītus, pie tam vēl pierakstot to autoriem poētisku fantāziju. Daudzie līdzīgie ziņojumi senajos rakstos apstiprina pieņēmumu, ka: "dievi" no (vēl) neidentificētiem lidojošiem objektiem pielietojuši atom- vai kodoltermiskos ieročus.

Pirms kāda laika es izvirzīju jautājumu sakarā ar pamatos neizskaidroto 1908. gada 30. jūnija eksploziju akmeņainajā Sibīrijas taigā Tunguskā, vai daudzie tur konstatētie simptomi, tādi kā pārogļotie cilvēki, iznīcinātie ziemeļbriežu ganāmpulki, pilnīgi sadegušie koki, nenorāda uz notikušu atomeksploziju.

Mani vēl vienu lieku reizi nosauca par jukušu.

Par šo notikumu ir izvirzītas 80 dažādas teorijas. Starptautiski pazīstamais krievu ģeologs doktors Aleksejs Zolotovs 17 savas dzīves gadus veltījis vienīgi taigas uzdotās mīklas pētījumiem. Pēdējos gados viņam pievienojās zinātniska komisija, kas sastāvēja no vairāku fakultāšu pārstāvjiem. 1976. gada 15. oktobrī Maskavā viņš paziņoja, ka 1908. gada jūnijā taigā pilnīgi noteikti esot eksplodējis kosmiskais kuģis ar atomdzinēju. Vēl šodien konstatējamais radioaktīvais fons, tāpat arī šajā rajonā vērojamo postījumu īpašās iezīmes izslēdz visas līdz šim par iespējamām uzskatītās teorijas. Uz tādiem jautājumiem kā "Vai tas tomēr nebija milzu meteorīts?" un "Vai to nevar uzskatīt par zemestrīci?" zinātņu akadēmijas doktors Zolotovs atbildēja ar drosmīgu frāzi: "Tas bija kosmiskais kuģis, un es to pierādīšu!"

Es priecājos, ka varu to ick|aut savā grāmatā.

Pēc kodolu skaldīšanas atklāšanas amerikāņi no 1943. līdz 1945. gadam strādāja pie urāna bumbas izgatavošanas. Pirmā eksplodēja 1945. gada 16. jūlijā izmēģinājumu poligonā pie Losalamosas Ņūmeksikā. Otrā nokrita Hirosimā, trešā Nagasaki.

Nē, nē, godājamie eksperti, beidzot jābūt skaidrībai. Tas, ko ziņo senie hronisti, nav drūmas fantāzijas produkts. Viņu atstātais mantojums ir kādreiz pārdzīvota baismīga īstenība.

Gariem nav ieroču. Bet dievi bija ķermeniski.

"Rāmājana", kā es jau minēju, ir otrs lielākais indiešu eposs. Pretstatā "Mahābhāratai", tas ir māksliniecisks eposs, par kura autoru pēc vietējiem nostāstiem tiek uzskatīts dzejnieks Vālmīki. Tā uzrakstīšana tiek datēta ar 4. vai 3. gadu simteni pirms Kristus. Eposa varonis ir valdnieka dēls Rāma, kuram dēmoniskais milzis Rāvana nolaupīja sievu Sītu un aizveda uz Lankas salu. Ar pērtiķu valdnieka palīdzību Rāma viņu atguva. Rāma tika pielūgts arī kā dieva Višnu indiešu iemiesojums, tādēj "Rāmājana" Indijā kalpo kā svētā grāmata.

Arī "Rāmājanas" 24 000 šlokas1 pierāda dievu darbošanos kosmosā. Detalizēti tiek aprakstīti brīnišķīgi rati, kas momentā rada asociācijas par kosmisko kuģi. Krāšņie rati ar visu ģimeni paceļas gaisā. Kuriozā veidā šis braucamrīks tiek aprakstīts kā lidojoša piramīda, kas startē vertikālā stāvoklī.

Pantos rakstīts, ka piramīda esot bijusi tik augsta kā trīsstāvu māja, un šis dīvainais veidojums lidojis no tagadējās Ccilonas uz Indiju. Tātad tas nolidojis vairāk nekā 2000 jūdžu. Lidaparāta iekšienē bez sēdekļiem vairākiem pasažieriem bijuši ari "slepeni nodalījumi". Šai kosmiskajai piramīdai paceļoties, saprotamā kārtā izplatījies milzu troksnis. Arī tas lasāms sanskrita tekstos.

Pagājušā gadsimta otrajā pusē un šī gadsimta sākumā, liekas, ir bijis laikmetīgi iepazīstināt Vācijas

teritorijā dzīvojošos ar indiešu senajiem sanskrita tekstiem. No tā laika ir daudz labi domātu darbu, kuros jūtams gadu desmitiem ilgs smags darbs. Es vēlētos uzaicināt sevišķi ieinteresētus lasītājus kādreiz paņemt šāda veida darbus bibliotēkā. "Rāmājanā", teiksim, runa viennozīmīgi ir par lidojošu aparātu, kas "liek notrīcēt kalniem, paceļas dimdot kā pērkons, sadedzina mežus, pļavas un ēku jumtus"; profesors Ludvigs to komentē šādi: "Nav šaubu, ka ar to var būt domāta vienīgi tropiskā vētra." Ak, svētā vientiesība!

"Rāmājanu" vācu valodā tulkojis Hermanis Jakobi, tas gan nav burtisks tulkojums — nodaļu pēc nodaļas, pantu pēc panta saturs tiek atstāstīts pastarpināti. Ja profesors uzduras lietām, kas viņam šķiet bezjēdzīgas, jo ir panti, kuros stāstīts ' Sloku — no divām panta rindām sastāvošs indiešu pantmērs. par lidojošiem objektiem, viņš tiem augstprātīgi pārlec, lietojot tādas piezīmes kā "bezjēdzīga pļāpāšana" vai "šo vietu mierīgi var izlaist, tic ir tikai fantāzijas pilni prātojumi".

Cīrihes Centrālajā bibliotēkā es atradu neskaitāmas grāmatas par indiešu literatūru, par indiešu mistiku, par indiešu mitoloģiju un metriem garus komentārus par "Mahābhāratu", par "Rāmājanu", par vēdām, bet pavisam maz tiešu tulkojumu. Zinātniski komentāri par indiešu tekstiem mani neinteresē, kopš es zinu, cik daudz tiek noklusēts, tāpēc ka zinātnieki rutīnas dēļ kļuvuši akli pret jauniem faktiem un pierādījumiem, un kopš esmu sapratis, ka rietumnieciski uzpūtīgo Bībeles fanu attieksme pret mums svešajām svētajām grāmatām vienmēr būs klaji augstprātīga. "Mūsu" reliģija taču ir nesalīdzināmi dziļāka un patiesāka! Es līdz nāvei nevaru cicst citu reliģiju noniecināšanu!

70 gadus tika strādāts, neņemot vērā tik ļoti daudzināto objektīvi zinātnisko distancēšanos. Nevienam neienāca prātā ideja nolikt priekšā pilnīgu "Rāmājanas" vai "Mahābhāratas" tulkojumu bez komentāriem.

Visur sastopami tikai atsevišķu fragmentu tulkojumi, kas bez žēlastības noslīkst komentāru jūrā.

Es pieturējos pie vienīgajiem lielajiem tulkojumiem angļu valodā — Čandras Potrāpa Roja "Mahābhāratas" (Kalkuta, 1896) un M. Neta Data "Rāmājanas" (Kalkuta, 1891) tulkojuma. Jāpiezīmē, ka eksistē vairāki "Rāmājanas" tulkojumi angļu valodā. Vēdu vāciskie tulkojumi ir labi.

Man ir zināmi tie "mēles mežģi", pēc kuriem vingrinās topošie aktieri. Aktieru skolās derētu pamēģināt izrunāt kāda sanskrita teksta virsrakstu. Tas izskatās šādi: Samarānganasutradhara. Kurš to spēj, lai piezvana!

Ar šo briesmīgo vārdu ir aprakstīti lidojošie braucamrīki vimānas. Līdzīgi kā mūsu helikopteri, tās esot bijušas īpaši manevrētspējīgas: tās varējušas apstāties gaisā, varējušas lidot apkārt zemeslodei vai ārpus tās un piķējošā lidojumā uzbrukt mērķiem uz zemes. Diemžēl trūkst daudzu svarīgu datu, lai būtu iespējams rekonstruēt šo lidaparātu, taču to trūkst "nevis izglītības trūkuma dēj, bet gan lai nepieļautu ļaunprātīgu izmantošanu". Man nav zināms, vai toreiz jau bija teroristi, kas būtu varējuši samontēt šīs lieliskās vimānas. Katrā gadījumā senie indieši aizsargājas no rūpnieciskās spiegošanas un nelicencētiem pakaļdarinājumiem.

Neraugoties uz to, ir saglabājušies iespaidīgi apraksti: "Korpuss jāveido stiprs un izturīgs… no viegla materiāla… Caur spēku, kas ir dzīvsudrabā un kas liek kustēties uz priekšu viesuļvētrai, cilvēks brīnumainā veidā var veikt debesīs lielu attālumu. Tāpat vimānas var izmantot, lai uzbūvētu templi "dievam kustībā". Jāiebūvē četri izturīgi dzīvsudraba rezervuāri. Kad tie ar regulējamas liesmas palīdzību, kas nāk no dzelzs tvertnēm, tiek uzkarsēti, vimānā attīstās pērkona spēks un tā parādās kā pērle pie debesīm…"

"Rāmājanā" šādi lidojošie rati tiek attēloti pavisam plastiski: "Kad atnāca rīts, Rāma iekāpa debesu ratos. Ratu spēks ir neierobežots. Rati bija kā divstāvu māja ar vairākiem nodalījumiem un logiem… Tie bija krāšņi un vareni… Kad tie pacēlās gaisā, bija dzirdama debešķīga skaņa…" Šodien lidmašīnām un kosmiskajiem kuģiem bieži tiek dots kāda dzīvnieka vārds, piemēram, stārķis, lija, vanags, ērglis. Ka šiem jēdzieniem kādreiz bijusi mitoloģiska nozīme, es to varu saprast. Bet kas gan ērglim meklējams uz Mēness (Eagle has landed)?

"Rāmājanā" un kaut vai tekstā ar neizrunājamo nosaukumu nekur vimānas netiek apzīmētas ar simboliskiem jēdzieniem vai mitoloģiski izskaidrojamiem nosaukumiem. Bez aplinkiem tiek runāts par lidojošiem ratiem, par debesu ratiem vai braucamrīkiem, ar kuriem dievi brauc pa mākoņiem. Nē, apgalvojumu, ka ar šādu tēlojumu ir gribēts izskaistināt un apskaidrot sanskrita literatūras varoņus, vairs nepieņems neviens mūsdienīgs cilvēks. Debestiņ, ko tikai visu vēl nevarētu atklāt senajos tekstos, ja mūsu kosmisko lidojumu inženieri mācētu lasīt sanskritu, šo 2500 gadu veco mākslas valodu, oriģinālā! Indijā sanskrits vel šodien ir zinātnes un dzejas valoda.

"Rāmājanas" galveno domu es jau ieskicēju. Nodaļā "Rāma un Sita" precīzi attēlots, kā nelietis Rāvana aizved "gaisa ratos, kas līdzīgi saulei" brīnišķīgo Sītu. Lidojums iet pāri ielejām, mežiem un augstiem kalniem. Ne nolaupītās varoņa sievas palīgā saucieni, ne lūgšanas nenoskaņo nelieti griezties atpakaļ.

Kad Rāma uzzina par savas Sītas neģēlīgo nolaupīšanu, atskan militāri īsa pavēle: "Momentā izvest ārā gaisa ratus!"

Rāvana pa to laiku jau lido pār okeānu Lankas (tagad Ceilonas) virzienā. Taču Rāmas gaisa rati acīmredzot lidojuši ar lielāku ātrumu, jo drīz vien viņš stājas pretī Rāvanam gaisa kaujā. Ar "debesu bultu" viņš nošauj laupītāju, kas krīt "lejup bezgalībā". Sīta ir izglābta, tā pārkāpj sava vīra debesu ratos, kas "pēc Rāmas pavēles ar milzu troksni pacēlās augšup mākoņos".

Rāma var uzskatīt sevi par laimīgu, ka viņam ir daži sevišķi izveicīgi cīņu biedri, kas pieprot neticamus stiķus. Viens no šiem apdāvinātajiem biedriem ir pērtiķu valdnieks ar savu ministru Hanumānu.

Pēc vēlēšanās karaliskais pērtiķis var izaugt milža augumā vai sarauties mazs kā īkstītis. Taču vispirms viņš ir drošsirdīgs pilots: "Kad viņš kalnā uzsāk savu lidojumu, nolūst kalnu kores, ļogās kalnu pamati, milzīgu koku zari tiek nolauzti, zaru un lapu lietus krīt uz zemi. Putni un zvēri bēg uz saviem patvērumiem."

Gudrais un izveicīgais pērtiķis reizēm savā lidojošajā kastē startē arī no pilsētas; tas nevienam nepatīk, jo tad "tiek izskaloti skaistie Lankas lotosu dīķi". Tas, ko novēroja pilsētas iedzīvotāji, gandrīz nebija aptverams: "Ar degošu asti tas šūpojas virs jumtiem un izraisa milzīgus ugunsgrēkus, no tā sagrūst augstās celtnes un torņi, un prieka dārzi pārvēršas tuksnesī."

Tikai analfabēti varētu nepamanīt, ka senindiešu tekstos tiek aprakstīti lidojoši rati. Tas, kurš to noliedz, negrib atzīt patiesību, jo tā neiederas viņa pasaules uzskatā. Tas ir pilnīgi Darvina garā, kurš uzskatīja, ka visas dzīvās būtnes attīstās pakāpeniski un mierīgi, tāpēc arī tehnika un cilvēka apziņa tika apveltītas ar evolūcijas svētību. Šajā pakāpeniskajā attīstībā nedrīkstēja būt nekādas iejaukšanās no ārpuses. Pat neizskaidrojamus attīstības lēcienus vajadzēja izskaidrot tieši tā. Ja evolūcija parasti tiek traktēta kā pakāpenisks, soli pa solim gājiens caur cilvēces vēsturi, tai jābūt — ja tam nav pārliecinoša izskaidrojuma — veikušai lēcienus pasaules rekorda tālumā. Lorenam Eislijam, Pensilvānijas universitātes antropoloģijas profesoram ir radusies kāda nojausma: "Mums ir pamats domāt, ka, nekaitējot spēkiem, kas piedalījās cilvēka smadzeņu veidošanā, sīkstā un mokošā cīņa par eksistenci starp dažādām ļaužu grupām nevarēja veicināt tik augstu garīgo spēju attīstīšanos, kādas, kā mēs šodien atzīstam, piemitušas senajām tautām. Kaut kas cits, kāds cits attīstības faktors ir paslīdējis garām attīstības pētīšanas teorētiķu uzmanības lokam."

Tā tas ir, bet: "Gars nenokrita no debesīm!" Viss, kas senajos tekstos šķiet fantastisks un ko nevar ievietot attīstības teorijā, tiks uzskatīts par blēņām, līdz kamēr no visa tā netiks atvasināta jauna teorija: ārpuszemes spēki ir manipulējuši ar pirmatnējiem cilvēkiem un vienā rāvienā (ņemot vērā cilvēces attīstības vēstures garumu) pavirzījuši viņu gara spējas uz priekšu.

Kā pata situācija šahā: teorija pret teoriju. - * Tas ir normāli un nav nekāds negods, kamēr vienas teorijas piekritēji neizliekas, ka paši savā personā bijuši klāt tajā brīdī, kad pirmatnējie cilvēki kļuva inteliģenti.

Ja gadījumā evolūcija ir nepārtraukts process, es lūdzu vienu — pārliecinošu! — izskaidrojumu,

kādas "sagadīšanās" dēļ visās zemeslodes malās senajos rakstos pēkšņi parādās debesu braucamrīku apraksti, kā nonāca līdz daļēji starpkontinentāliem lidojumiem komfortablos lidaparātos, kāpēc mūsu pirmsenči visu laiku runāja par svešiniekiem, kas ieradās no debesīm un deva dažādus praktiskus norādījumus, kāpēc pēc izpildīta uzdevuma tie vienmēr aizlidoja atpakaļ uz savu dzimto planētu.

No kurienes gan mūsu senči ieguva tik precīzus attēloto debesu ratu rasējumus? No kurienes zināšanas par pielietojamo materiālu? No kurienes navigācijas instrumenti? (Stūrējot pēc acumēra, arī dievs nelidotu no Indijas uz Ceilonu!) Tie nebija nekādi rotaļu pūķi vai vienmotora sporta lidmašīnas, kas atdzīvināja debesis. Debesu rati bija vairāku stāvu augstumā, daži bija "tik lieli kā templis". Kaut ko tādu nebūvē kādā vienkāršā ģimenes darbnīciņā!

Kāpēc īsti šie lidaparāti atbilstoši evolūcijai nebija attīstījušies tālāk? Soli pa solim? Tad mēs jau pirms dažiem tūkstošiem gadu būtu nolaidušies uz Mēness!

Kad NASA uzdevumā tika strādāts pie Saturna projekta, tā realizācijas gaitā programmai līdzdarbojās 20 000 piegādā- tājfirmu.

Visā sanskrita literatūrā nav ne rindiņas, kas norādītu uz tehniķiem, fabrikām vai izmēģinājuma lidojumiem. Debesu braucamrīki tomēr vienkārši, pēkšņi un pārsteidzoši bija klāt. "Dievi" tos radīja un apkalpoja. To atjaunošana, projektēšana un ražošana nenotika uz mūsu planētas.

Tādēļ es apgalvoju: gars tomēr nokrita no debesīm!

Indiešu tekstos aprakstītie lidaparāti konstrukcijas ziņā acīmredzot bija pārāki par atspoles tipa kosmiskajiem kuģiem. Tie varēja "lidot ap zemi", tie varēja "apstāties gaisā", bez tam vēl "iejukt starp zvaigznēm", pie kam tie izstaroja tādas intensitātes gaismu, it kā "pie debesīm būtu divas saules".

Tamlīdzīgi novērojumi vedina uz spekulācijām, vai šeit nav runa par fotonu dzinējicrīcēm — hipotētisko kosmiskās tehnikas galamērķi. Profesors Eižens Zcngcrs (1905—1964), ievērojamais raķešu un kosmisko lidojumu pētnieks, pētīja fotonu dzinējicrīču iespējas; tās pielietojot, nerēķinot zudumus, kas rodas pārvēršot enerģiju, reaktīvā strūkla teorētiski varētu sasniegt gaismas ātrumu. Šāda dzinēju sistēma kosmiskajos kuģos izgrūstu izplatījumā vienā virzienā vērstu elektromagnētisko viļņu kūli, kaut vai gaismu, un tādējādi radītu vilkmes spēku. Fotoni pie ļoti īsa viļņu garuma ir elementārdaļiņas bez masas.

Profesors Ernsts A. Šteinhofs saka, ka pie šodienas tehnoloģiskajām iespējām fotonu dzinēja izmantošana ir grūti iedomājama. Ka tagadējā stadijā šī nodoma realizēšana ir neiespējama, nav diskutējams jautājums. Taču tehnoloģiskie priekšnoteikumi dienu pēc dienas uzlabojas. Kāpēc gan īstenībā svešajam intelektam šie priekšnoteikumi nevarēja būt bijuši jau ļoti sen? Tikai tāpēc ne, ka mēs sevi uzskatām par "radības kroni"?

Taču, kad kādā tālā dienā arī pa mūsu debesīm kursēs kosmiskie kuģi ar fotonu dzinējiem, tie izstaros gaismu, kas izskatīsies "kā zibens" un lielā augstumā spīdēs "kā otra saule".

Dievu ķermeniskumu pierāda kareivīgās pēdas, kādas tie atstājuši "Mahābhāratā". Ja rietumu un austrumu militāristi pašķirstītu šo indiešu eposu, viņiem siekalas saskrietu mutē: dieviem piederējuši ieroči ar nāvējošu iznīcināšanas spēku.

Vienā no "Mahābhāratas" grāmatām dievs Agni dāvina varonim Vasudevam čakras disku, apgalvojot, ka ar to viņš varēšot sakaut savus ienaidniekus: "Kad ierocis būs izpildījis savu uzdevumu, tas vienmēr atgriezīsies pie tevis."

Kad drosmīgā Vasudevas dzīvībai draud briesmas, viņš vērš čakru pret savu ienaidnieku: "Disks acumirklī atdalīja valdnieka galvu no tā ķermeņa un atkal atgriezās Vasudevas rokā."

Varētu domāt, ka tas bija bumerangs, ass kā nazis. Bet tā nebija, jo ierocis bija ugunī līts, "ugunsdieva dāvana". Vasudcva esot briesmīgi apdedzinājis rokas, kad uztvēris šo bumerangu.

Ardžunam, eposa varonim, bija zināms, ka pie cilvēkiem viesojošos dievu rīcībā ir rafinēti ieroči.

Tā viņš griežas pie dieva Šivas un lūdz tam spēcīgu ieroci. Šiva viņam to dod līdz ar lietošanas pamācību: ""O, lielais varoni, es gribu dot tev savu mīļāko ieroci. Taču tev jāuzmanās, lai to nepavērstu

nepareizi. Ja tu to vērsīsi pret vāju ienaidnieku, tas var sagraut visu pasauli. Nav neviena, kuru nevarētu pieveikt ar šo ieroci…" Pēc attīrīšanas upura Šiva viņu iepazīstināja ar šī ieroča lietošanas noslēpumiem.

Tad viņš lika Ardžunam nākt uz debesu valstību. Ardžuna noskaitīja lūgšanu Šivam, Visuma valdniekam, kurš ar Urnu, savu sievu, pazuda mākoņos kā rietoša saule."

No dieva Kuveras, kurš attēlots kā sava veida ieroču noliktavas pārzinis, Ardžuna saņem ieroci Antradhana, brīnišķīgu un patīkamu ieroci, kuram piemīt spēja "iemidzināt pretinieku". Brīnišķīga vīzija!

Cik jauki būtu, ja visi savstarpēji karojošie grupējumi tiktu iemidzināti! Katrā ziņā no ANO ģenerālsekretāra, kurš noteiktu pamošanās brīdi, tas prasītu augstu inteliģenci…

Starp citu, tūlīt pēc tam, kad Ardžuna bija saņēmis hipnozes ieroci, pie viņa savos debesu kaujas ratos piebrauc debesu valdnieks Indra ar sievu Sačī, liek varonim sēsties ratos un kopā ar viņu braukt debesīs.

"Mahābhāratas" kara korespondencēs izceļas pāndavu un kauravu cīņas par varu. Tajās vienmēr iejaucas dievi, vienmēr tās izšķir viņu neparastie ieroči. Kādā kaujā pret pāndavu karaspēku tiek pielietots ierocis Nārājana: "Apdullinošs troksnis piepildīja kaujas lauku, ierocis Nārājana lidoja gaisā, no tā kā šņācošas čūskas nāca ārā tūkstošiem bultu un krita visos virzienos lejup uz karotājiem."

Tas rakstīts "Mahābhāratas" grāmatā "Dronaparva".

Pašas no sevis atmiņā ataust Staļina ērģeles, kuras Sarkanā Armija izmantoja Otrajā Pasaules karā: daudzstobru reaktīvais mīnmetējs. Nosaukumi radušies no šaujamierīces klasifikācijas, kā arī no tuvojošos šāviņu radītās skaņas, kas līdzinājās ērģelēm.

"Dievi", liekas, bijuši nepārspējami draudīgu ieroču izgudrošanā. Un Ardžunam tie piederēja. Tāpēc viņš tika aicināts izmantot tikai "pirmos ieročus", ko dievi tam kādreiz bija iedevuši, jo "pēdējā ieroča" iedarbība būtu briesmīga. Tomēr arī "pirmie ieroči" nebija nekādas spējlietiņas: "Ieroči šāva augstu gaisā, un no tiem ārā lauzās liesmas, kas līdzinājās lielajai ugunij, kas beigu beigās aprij zemi. Tūkstošiem krītošo zvaigžņu nogāzās no debesīm. Dzīvnieki uz zemes un ūdeņos bailēs trīcēja. Visa zeme drebēja." Tā tas aprakstīts "Mahābhāratā" Laimīgā kārtā jau toreiz bija apdomīgi vīri, kuri zināja, kas noliks, ja tiks pielietots "pēdējais ierocis". Kad kauja bija pašā kulminācijā, tajā iesaistījās gaišreģis Vjāsa un uzaicināja karojošās puses atvilkt atpakaļ "pēdējo ieroci", kas jau tikko bija sagatavots pielietošanai. Ja tas tiktu raidīts kaujā, "… divpadsmit gadus zemē valdītu sausums… un vēl nedzimušie bērni liktu nogalināti mātes miesās".

Vjetnama!

Mums, 20. gadsimta cilvēkiem, ainas ar izdegušo zemi, kailajiem kokiem, sakropļotajiem bērniem, bojāgājušajiem vīriešiem un sievietēm iedveš šausmas un ir kļuvušas par traumu. Tas ir totālā kara lāsts, ko pazīst tikai uzvarētais.

Kaut vienmēr būtu tāds gudrais, kas apstādinātu "pēdējo ieroci"!

Piemēri par ieročiem, kurus "dievi" pastāvīgi iesaistīja pasaulīgu rēķinu kārtošanā, ir daudzskaitlīgi pierādījumi manam konstatējumam par "dievu" ķermenisko eksistenci. Ieroči, kādi tie aprakstīti senajos indiešu tekstos, neatbilda senču tehniskajam statusam. Ceļš līdz tik spēcīgiem iznīcināšanas ieročiem tomēr ved pa tehnoloģiskās attīstības pakāpieniem, kuriem vajadzētu būt aiz sevis atstājušiem arī citus tehniskas izcelsmes "pieminekļus", ne tikai ieročus. Tādu nav. Ieroču sistēmas ikreiz uzradās pēkšņi, tikpat pēkšņi kā lidojošie aparāti.

Es neļauju sevi maldināt. Es izvairos no interpretācijām, kur lieta grozās ap tīru fantāziju, kas ieperinājusies mitoloģijā. Arī fantāzijai jāpieiet radoši, tā jāatdzīvina. Bet ja fantāzija atklāj eksaktas zināšanas, no kurām neviens nevar neko saprast, tad beidzot tā sauktais neizprotamais jāizskaidro no mūsdienu redzes viedokļa. Tāpēc es vispirms ievācu informāciju par ieročiem, kā tie šodien attīstās un tiek izgatavoti!

Jāpiekrīt, ka agrākajos šādu tekstu skaidrojumos nevarēja būt iesaistītas ne modernas ieroču

sistēmas, ne kosmiskie objekti. Šie nezināšanas zelta laiki ir pagājuši. Mēs pazīstam kodolieročus, mēs piedzīvojam praktisko kosmisko lidojumu sākumu. Mums (ja esam godīgi) jāienes savas zināšanas veco tekstu izskaidrošanā, pieļaujot iespēju, ka cilvēks zaudē savu nimbu, savu pārākumu, un rēķinoties ar varbūtību, ka var tikt apgāzta evolūcijas teorija. Vai tiešām nekas nenokrita no debesīm?

Arī "Rigvēda" piedāvā ķermeniskus dievus, kas lido kosmosā. Lūk, tikai daži paraugi, kuri varētu noderēt vispusīgam prospektam par Visumu: "Tie, kas aizceļo no šīs pasaules, visi bez izņēmuma nonāk uz Mēness. Mēness ir vārti uz debesu valstību, un kurš var Mēnesim atbildēt uz viņa jautājumiem, tam viņš ļauj iziet no sevis." ("Rigvēda", 1) ' "Lai slavēts Vāju, gaisa un pasaules telpas pavēlnieks! Ak, rodi man, upura kungam, vietu! Atver vārtus uz debesu telpu, uz pasauļu telpu, lai mēs tevi ieraugām, lai sasniedzam visvarenību! Lai slavēti debesu valdnieki, pasaules telpas valdnieki! Ak, rodiet man kādu vietu! Uz turieni mēs vēlamies iet." ("Rigvēda", 24) Kāds godājams kungs uzrunā savu skolnieku: "Pasaules telpa ir varenāka par liesmu, jo pasaules telpā ir gan saule un mēness, gan zibens, zvaigznes un uguns. Pateicoties pasaules telpai, tiek saukts, sadzirdēts un atbildēts; pasaules telpā priecājas un skumst; pasaules telpā dzimst un pasaules telpā tiek dzemdēts; tev jāpielūdz pasaules telpa! Kas to godā, tas iegūst pasaules telpas bagātību, tas sasniedz gaismas telpas bagātās pasaules, kas ir bez robežām, kur var tālu soļot, cik tālu vien plešas pasaules telpa, tik tālu pēc patikas tas varēs klejot…" ("Rigvēda", 7) Godājamais skolotājs vis nenodeva savam skolniekam filozofiskās domāšanas modeli, kā kāds varbūt vēlētos apgalvot, tādējādi tekstam arī tiešām nebūtu nekāda sakara ar "īsto" pasaules telpu, ar kosmosu. Man priekšā atrodas šādu cienījamu skolotāju dzimtas ciltskoki, kas aptver 56 paaudzes un sniedzas līdz tam vīram, kura rīcībā bija pašas sākotnējās zināšanas. Ar to atšķirību, ka tās, kas pieminētas "Rigvēdā", ir nesalīdzināmi senākas. Tas ir tāpat kā stafete Bībeles ģenealoģijā — no Jēzus uz ķēniņu Dāvidu, no Dāvida uz Abraāmu, no Abraāma uz Ādamu ved sākotnējo zināšanu avoti. Nedrīkst pieņemt vienu ģenealoģiju kā drošu tikai tāpēc, ka tā iederas mūsu priekšstatos, un noraidīt otru, tikpat solīdu un pierādītu. Indiešu godājamiem skolotājiem bija svarīgi nodot zināšanas nesagrozītā veidā. Lūk, tā!

Mēness ir vārti uz debesu valstību. Precīzi! Tieši tāpēc amerikāņi un krievi to izvēlējās par pirmo mērķi kosmosa apgūšanā. Tam, kurš tehniski ir izturējis pārbaudījumu ar piezemēšanos uz Mēness, viņš Jauj iziet no sevis. Precīzi. Pa to laiku tika sasniegts Marss, tiek tēmēts uz Veneru un Jupiteru. Kaut arī mūsu zināšanas par kosmosu vēl ir ļoti virspusējas, tās mums ļauj pārdomāt, vai arī citu planētu iedzīvotājiem Mēness nevarētu būt kalpojis par atskaites punktu. Pēdējos gados piedzīvots milzu progress, ka intelektuālu būtņu un civilizācijas eksistences iespējamība uz neskaitāmām citām planētām vairs netiek apstrīdēta.

Gaisa pavēlnieks, pasaules telpas pavēlnieks, visvarenība? Kas mudina mūsdienu varenos pievērsties kosmiskajiem lidojumiem? Tikai untums? Tam izmaksas ir par augstu un piepūle par lielu. Lai tik tāla mērķa vārdā panāktu tehnisko progresu — tam varēja atrast mazāk līdzekļietilpīgus iemeslus.

Zilās planētas izejvielu resursi būs izlietoti jau gluži saskatāmā nākotnē. Nepieciešamība atrast jaunas rezerves uz citām planētām veicināja kosmisko lidojumu attīstību. Pats par sevi saprotams, citu motīvu starpā arī militārajam aspektam bija nozīmīga loma, taču visi šie motīvi stāv krietni tālāk par atziņu, ka izpostītā Zeme ne tik tālā nākotnē kļūs neapdzīvojama. Šodien zinātnieki ir vienisprātis, ka kosmosā var būt tūkstošiem civilizāciju, jā, nu jau vairs arī netiek nopietni apstrīdēta doma, ka, iespējams, pastāv civilizācijas, kas ir vecākas par mūsējo. Ir tikai viens loģisks secinājums: senākajām civilizācijām uz to dzimtajām planētām jau pirms daudziem gadu tūkstošiem varēja rasties tāds piespiedu stāvoklis, uz kādu mēs neizbēgami virzīsimies trešā gadu tūkstoša sākumā. Ak, pasaules telpas valdnieki, rodiet mums kādu vietu! Uz turieni mēs vēlamies iet.

Kosmiskās stacijas jau sen kā nav zinātniskās fantastikas grāmatu autoru iedomas. Ir gatavas

konstrukcijas, tās darbojas ar lādu pašu precizitāti kā kosmiskās raķetes, kas tiek palaistas gaisā Amerikā un Krievijā un kuras precīzi punkts punktā sasniedz mērķi. Pat četrstāvu kosmiskā stacija, ko divas amerikāņu firmas NASA uzdevumā modelēja mērogā 1:1, jau ir pārspēta. Ir izplānotas un uzkonstruētas tādas kosmiskās stacijas, kas spēj uzņemt vairākus simtus zinātnieku un tehniķu. Mākslīgi radītos smaguma spēka apstākļos būs iespējams pavadīt darbadienas pētniecības darbā kosmosā. Par kosmisko lidojumu nākotnes perspektīvām mēs jau runājām. Tāpēc vēl tikai piezīmēšu, ka plānotas tiek pat kosmiskās klīnikas: mediķi zina, ka noteikti pacienti, kas skaitās nedziedināmi, kosmosā var atveseļoties.

Pēc tam kad neliela astronautu grupa ir pierādījusi, ka cilvēka organisms necieš no kosmisko lidojumu pārslodzēm, arī sievietes ir uzsākušas lidojumus kosmosā. Astronautus sagatavo NASA. Drīz arī mums būs visi priekšnoteikumi, lai notiktu tā, kā teikts "Rigvēdā": pasaules telpā dzimst un pasaules telpā tiek dzemdēts!

Viss, ko senie teksti vēsta par notikumiem kosmosā, kādreiz būs arī mūsu realitāte. Tas ir "tikai" naudas jautājums. Demokrātiskajās valstīs trūkst tālredzīgu, drosmīgu ierēdņu, kas būtu gatavi iekarot mērķus, kas nestu panākumus tikai parīt. Cilvēces izdzīvošana nav ienesīga tēma pirmsvēlēšanu cīņai.

Nekur rietumu pasaulē. Sabiedriskā doma tiek apcirpta, esot svarīgāki uzdevumi, kaut vai trešās pasaules valstis. Netiek ņemts vērā, ka mēs visi, kopā ar trešās pasaules valstīm, sēžam vienā laivā. Kad industriāli attīstīto valstu skursteņi vairs nekūpēs, zilajai planētai būs jābankrotē. Ak, pasaules telpas valdnieki, atveriet vārtus!

"Mahābhāratā" stāstīts par varoņa Karnas piedzimšanu un audzināšanu. Karna bija pusdievs, jo neprecēto Kuntī bija "apmeklējis Saules dievs". Kā dabisks dievišķās apaugļošanas rezultāts tai piedzima dēls, kas bija līdzīgs savam tēvam, viņš bija "mirdzošs kā pati saule". Bijusī jaunava Kuntī, baidīdamās no negoda, ielika bērnu kārbā un slepus palaida pa upi. Krietnā sieva Adhirata izvilka puisīti no ūdens, nosauca to par Kārnu un izaudzināja kā savu bērnu.

Kurš gan neatceras aizkustinošo stāstu par mazo Mozu, kuru arī viņa māte ieguldīja groziņā un ielaida Nīlā, no kuras to izvilka faraona meita?

Ir tīrais negals ar neskaitāmajiem dievu dēliem. Šie dievišķo gaisa kuģu komandu locekji simtos skaitāmi ne tikai mitoloģijās, tādi sastopami arī pavisam nopietnā, tā sauktajā "oficiālajā" literatūrā.

Kumranītu tekstos, kas uzrakstīti 2. gadsimtā pirms Kristus un kurus 1947. gadā uzgāja kalnu nogāžu alās pie Nāves jūras, ir atrodams tik pārsteidzošs stāsts, ka man tam jāpieskaras, lai noticētu, ka tas pieder pie šī sacerējuma. Lamcha grāmata, kurā atrodams šis vēstījums, pēc vairāk nekā 2000 gadiem, protams, izskatās vairāk cietusi nekā tūkstošreiz lasīta grāmata; laiks un mitrums alā, kur šis sacerējums glabājies, ir darījis savu. Tie fragmenti, kas nav laika zoba skarti, ir pietiekami interesanti. Šeit runa nav par mītu, bet vēsturiski konkrētā laikā notikušu gadījumu. Tātad: Lamchs, Noasa tēvs, kādu dienu atgriezās no vairāk nekā deviņu mēnešu ilga ceļojuma. Tāpēc saprotamu iemeslu dēļ viņš bija ļoti pārsteigts, ieraugot mazu zēnu, kas nevarēja būt viņa dēls, un kura ārējās pazīmes galīgi neiederējās viņa dzimtā. Kurš gan ņemtu Lamcham ļaunā, ka viņš savai sievai Batenošai izteica visļaunākos pārmetumus? Taču viņa zvērēja pie visa, kas tai bija svēts, ka tā esot viņa, Laineha sēkla, jo viņai nekas neesot bijis ne ar zaldātu, ne svešinieku un nepavisam jau nu ne ar kādu "debesu dēlu": "Ak, mans kungs…, es tev zvēru…, ka no tevis bija šī sēkla, no tevis tas bija ieņemts, no tevis Šis auglis, ne no kāda svešinieka vai sarga, vai debesu dēla…"

Lamehs neticēja nevienam sievas vārdam. Viņš devās pie sava tēva Metuzāla pēc padoma. Tas noklausījās savādo stāstu, kārtīgi padomāja, taču ncnonāca ne pie kāda slēdziena, tādēļ nolēma uzmeklēt gudro Enohu. Dzeguzes ola puisēna izskatā tikumīgajā ģimenē lika vecajam Metuzālam uzņemties tāla ceļa grūtības, viņam taču jārūpējas par skaidrību šai lietā. Ko citādi domās ļaudis?

Enohs noklausījās Metuzāla ziņojumu, ka no skaidrām debesīm uzradies puisēns, kas mazāk izskatās pēc cilvēka un drīzāk pēc debesu dēla, ka tā acis, mati, āda, pilnīgi nekas neiederoties viņu ģimenē.

Gudrais Enohs to visu noklausījās un tad sūtīja Metuzālu uz mājām ar satraucošu ziņu, ka cilvēci uz zemes piemeklēšot bargs sods; visa "gaļa" tikšot iznīdēta, jo tā esot netīra un samaitāta. Bet savam dēlam Lamcham lai viņš pavēlot paturēt puisēnu, sacījis Enohs, un lai nosaucot to par Noasu: mazais Noass esot izredzēts būt par ciltstēvu visiem tiem, kas pārdzīvos lielo pasaules tiesu.

Pārsteidzošākais šajā ģimenes drāmā ir tas, ka vairākas reizes ir pieminēts "debesu dēls" kā iespējamais likumīgais radītājs, kā arī tas, ka jau Noasa vecāki tikuši brīdināti par grēku plūdu tuvošanos. īpaši ievērības cienīgs ir fakts, ka šo ziņu vectēvam Metuzālam nodeva tas pats Enohs, kas, ja ticam vēstījumam, jau drīz pēc tam ugunīgos ratos pazuda debesīs. Šis Enohs ir maas draugs, es viņam esmu uz pēdām. Man ir īpaša vājība uz noslēpumainām personībām, pie tam vēl tāpēc, ka šis vīrs Vecajā Derībā tiek pieminēts tikai garāmejot. Enohs nav pelnījis, ka viņu nobīda malā, jo viņš ir kādas aizraujošas grāmatas autors. Ja baznīcas tēvi būtu mūs uzskatījuši par nobriedušiem Bībeles lasītājiem, "Enoha grāmatai" būtu sava vieta plauktā pie citām grāmatu grāmatām! Taču vecā baznīca ir izslēgusi to no "publiskās lietošanas". Pietiekams pamats, lai iedraudzētos ar Enohu un nodarbotos ar viņu.

Kad uzzinām, ko Enohs var pastāstīt, saprotam, ka vecā baznīca — savā izpratnē — labi darījusi, noslēpdama no mums šo grāmatu: tajā ir tik pārsteidzošas ziņas, ka tās pilnīgi būtu spējušas izsist Vecās Derības Dievam pamatu zem kājām.

Kas bija šis Enohs, kura vārds senebreju valodā nozīmē "svētītājs", "svētītais", "skolotājs"?

Mozus viņu apzīmē kā septīto no desmit ciltstēviem, tātad viņš bijis pirmsplūdu patriarhs, šis Jareda dēls, kurš jau gadu tūkstošiem ilgi atrodas sava dēla Mctuzāla ēnā, par kuru 1. Mozus grāmatā jeb Genesis teikts, ka tas dzīvojis 969 gadus — tiešām "tik vecs kā Metuzāls". Piecu Mozus grāmatu stāstītājs svētītajam Enoham ļauj kļūt 365 gadus vecam un pēc tam nevis mirt, bet gan "ugunīgos ratos nozust debesīs".

Mēs varam būt dubultgandarīti: pirmkārt, par to, ka sirmās senatnes pareģis mums atstājis ziņojumus par saviem brīnumainajiem piedzīvojumiem ar dieviem un, otrkārt, ka šie ziņojumi "es" formā vispār ir parādījušies.

Enoha grāmata sākotnēji ir parādījusies senebreju vai aramiešu valodā, par to ir pārliecināta lielākā daļa mūsdienu zinātnieku. Šis sākotnējais teksts ir pazudis un līdz šai dienai nav atrasts.

Ja tas būtu bijis galīgs zaudējums, mēs nekad nebūtu uzzinājuši par šīm dokumentārajām vērtībām.

Taču ctiopieši pēc pašā Kristus ēras sākumā uzrakstītā un Ēģiptē atrastā pirmteksta grieķu tulkojuma veica savu tulkojumu. Kādā vairs nckonstatējamā brīdī šis Enoha teksta tulkojums tika iekļauts abesīniešu baznīcas Vecās Derības kanonā un kopš tā laika tas ir svēto rakstu skaitā.

Ziņa par Enoha grāmatas eksistenci Eiropu aizsniedza 18. gadsimta pirmajā pusē. Āfrikas apceļotājs un Etiopijas pētniecības centra dibinātājs anglis Džcimss Brūss (1730— 1794) atklāja ne tikai Zilās Nīlas avotus; no saviem vairākkārtējiem ceļojumiem viņš pārveda arī trīs Enoha grāmatas eksemplārus.

Vispirms tos nepilnīgi pārtulkoja vēlākais Kešelas ercbišofs profesors Ričards Lorcnss, bet pēc tam vācu orientālists un protestantu teologs Augusts Dilmans (1823— 1894), pateicoties savam tulkojumam, padarīja Enoha grāmatu par sarunu tematu speciālistiem. Kopš tā laika teksti tika papildināti ar vēl apmēram 30 jauniem etiopiešu rokrakstiem un salīdzināti ar grieķu versiju. Tekstu salīdzinošā analīze, kas tika veikta augstā akadēmiskā līmenī, pierādīja, ka mums ir darīšana ar īstu Enoha grāmatu.

Starp citu, speciālisti vēl nav atmetuši cerību, ka vienā jaukā dienā kādās ēģiptiešu kapenēs varētu atrasties senebreju vai aramiešu pirmteksts. Brīnumi notiek bieži. Dažās Bībelēs, kurās ievietoti apokrifi, ir lasāma arī Enoha grāmata. Vārds "apokrifs" nāk no grieķu valodas un nozīmē "slepens raksts" vai "slepena svētā grāmata" Manā īpašumā ir Enoha grāmatas tulkojums, kas izdots 1900. gadā Tībingcnč. Es zinu, ka ir modernāki tukojumi, taču Tībingenes izdevumam ir tik apjomīgs 17 speciālistu sastādīts piezīmju aparāts, kāda nav nevienam citam izdevumam. Šīs piezīmes ir noderīgas, jo tajās uzrādītas dažādas tulkojuma

iespējas, tādējādi tās neietekmē teksta uztveri un neko neuzspiež. Lasot Tībingenes izdevumu, nojaušams zinātnieku apmulsums komplicētā un brīžam neizprotamā teksta priekšā. Taču viņi nekautrējās atzīt, ka neizprot astronomisko skaitļu rindas, fizikālo parādību aprakstus un šodien tik saprotamās ģenētiskās manipulācijas šajā senajā grāmatā. Tāpēc bieži vien desmit Enoha grāmatas rindiņām atbilst 20 rindiņas zemsvītras piezīmju, kur skaidri norādīti iespējamie tulkojuma veidi. Man tas ir svarīgi.

Ja Enoha grāmatu ietiepīgi pūlas interpretēt vienīgi teoloģiskā garā, tiešām rodas tik dīvainu ziņu labirints, ka izeju no tā neatradīs pat Ariadnes pavediens. Taču, atmetot puķainajā valodā attēlotās blakuslietas un ķeroties klāt skeletam, nemainot tajā nevienu burtu, mums, šodienas cilvēkiem, tiek pavēstīts sevišķi dramatisks stāsts.

Vēl ir svarīgi piezīmēt, ka Enoha grāmatas pētnieki uzskata, ka to uzrakstījis K/e/j.vautors, un uzrakstīšanas laiku tie datē ar 2. gadsimtu pirms Kristus. Tātad šim senatnes mantojumam ir atrasts viens autors. Iepriekšējais pieņēmums, ka grāmata varētu būt uzrakstīta pēc Kristus dzimšanas, sen vairs nav aktuāls.

Viss, ko es teicu par ziņotāju nespēju visu pateikt vārdos, piemēra pēc redzams arī Enoha grāmatā.

Gan notikumu vērotājam, gan to pierakstītājam trūka konkrētu jēdzienu, lai attēlotu to, kas bija noticis.

Aculiecinieki un rakstītāji atradās situācijā, kādā nonāktu katrs, kuru uzaicinātu aprakstīt vītņu kāpņu formu, šim nolūkam neizmantojot rokas. Ir vajadzīgi salīdzinājumi. Šeit noder spēle "Tas izskatās tāds kā…". Senajiem novērotājiem šī spēle bija nepieciešama tad, kad viņiem vajadzēja attēlot tajā laikā nepazīstamas, nekad neredzētas parādības. Tā kā viņi nebija spējīgi par pieredzēto pastāstīt precīzos vārdos, tie ņēma palīgā fantāziju un attēloja to savā bagātīgajā (austrumnieciskajā) alegoriskajā tēlu valodā.

Jo iespaidīgāks bija piedzīvotais notikums, jo leknāk sazaļoja fantāzija.

Lai gūtu sev notikuma patieso iespaidu, man šķiet likumīgi atmest šos prātu mulsinošos krāsainos izskaistinājumus, tad paliks pāri dokumentāla melnbalta fotogrāfija: notikuma momentuzņēmums. Pat mēs zaudējām valodu, kad savos televizoru ekrānos ieraudzījām pirmos tiešos fotouzņēmumus no Marsa.

Sirmās senatnes hronistiem šokējošu pārdzīvojumu iespaidā nebūs klājies citādāk.

Enoha grāmatas pirmajās piecās nodaļās tiek pasludināta pasaules tiesa: debesu dievs pametīs savu mājokli, lai eņģeļu karapulka pavadībā nolaistos uz zemes. Vienpadsmit turpmākās nodaļas stāsta par "nepaklausīgajiem eņģeļiem", kas pretēji sava "dieva" pavēlei kopojas ar cilvēku meitām. Šie "eņģeļi" saņēma no sava "dieva" tik precīzi noteiktus uzdevumus, ka tos tiešām grūti ierindot debesu būtņu skaitā: "Semjasa mācīja buramos vārdus un sakņu griešanu, Armaross — buramo vārdu atslēgas, Barakvels skaidroja, kā novērot zvaigznes, Kokabēls iepazīstināja ar astroloģiju, Ecckvēls deva zināšanas par mākoņiem, Arakiēls stāstīja par Zemes zīmēm, Samsavēls skaidroja Saules zīmes, bet Seriēls — Mēness zīmes…"

Tas izklausās tā, it kā dievs būtu eņģeļus iecēlis par referentiem, lai tie uzturēšanās laikā uz zemes veiktu īpašus uzdevumus. Mēs uzzināsim, ka referenti bijuši kompetenti savās nozarēs. Tas, ka viņu zināšanu līmenis bijis nesalīdzināmi augstāks par toreizējo Zemes iedzīvotāju līmeni, nav apstrīdams.

No 17. līdz 36. nodaļai, tā sauktajā grāmatas "kodolā", aprakstīti Enoha ceļojumi uz dažādām pasaulēm un tālām debesu velvēm. 37. —71. nodaļā apkopotas tēlainās runas, dažāda veida līdzības, kuras pareģim stāstījuši dievi. Enoham dots tiešs norādījums šīs runas pierakstīt, lai tās nodotu tālāk citām civilizācijām. Iemesls tam bija tāds, ka viņa laikabiedri varētu nesaprast tehniskos ziņojumus, bet tie esot svarīgi nākotnei. Tā nav mana interpretācija, tā rakstīts Enoha grāmatā!

Grāmatas 72. — 82. nodaļa satur precīzus datus par Saules un Mēness orbītām, par liekajām dienām, zvaigznēm un debesu mehānismu, dod ģeogrāfiskus priekšstatus par Visumu. Atlikušajās nodaļās ievietotas Enoha sarunas ar savu dēlu Metuzālu, kam viņš pavēsta par grēku plūdu tuvošanos. Grāmata beidzas ar happy-cnd — Enohs savos ugunīgajos ratos nozūd debesīs.

Slāvu Enoha grāmata satur datus, kādu nav abesīņu izdevumā. Tajā attēlots, kā Enohs nonāk kontaktā

ar debesīm: "Kad man palika 365 gadi, kādu dienu otrajā mēnesī es biju viens pats mājās… Tad man parādījās divi ļoti liela auguma vīri, kādus nebiju zemes virsū redzējis. Viņu sejas mirdzēja kā saule, acis bija kā degošas lāpas; no viņu mutēm sprēgāja uguns; apģērbs un balsis tiem bija brīnišķīgas, viņu rokas bija kā zeltaini spārni. Tie stāvēja pie manas gultas galvgaļa un sauca mani vārdā. Es pamodos no miega un piecēlos no savas guļvietas; tad es paklanījos viņiem un mana seja bija bāla no bailēm. Te abi vīri mani uzrunāja: "Esi mierīgs, Enoh! Nebaidies! Mūžīgais kungs mūs pie tevis ir sūtījis. Tev šodien kopā ar mums jādodas debesīs. Dod saviem dēliem un saviem kalpiem rīkojumus, kas viņiem tavā mājā jādara!

Bet neviens lai tevi nemeklē, līdz tas kungs tevi atkal vedīs pie viņiem…"

Reliģiskajās interpretācijās vienmēr tiek apgalvots, ka ļoti vecais patriarhs redzējis kādu parādību vai vīziju. Ziņojums ir netīkami precīzs, tas apgāž šo interpretāciju. Proti, Enohs pamodās un pēc abu kungu vēlēšanās deva norādījumus par to, kas darāms viņa prombūtnes laikā. Kaut arī par Enoha ceļojumu debesīs tiek pārliecinoši apgalvots, ka tas neesot nekas cits kā nāves vīzija, man jāsaka: — Paskatieties precīzi, mani kungi, jo tekstā rakstīts, ka pravietis pēc savas "vīzijas" sveiks un vesels atgriezās pie ģimenes.

Tā nav laimīga sagadīšanās, ka Enoha piedzīvojumi tika pierakstīti. Viņš saņēma stingru pavēli iemūžināt visu piedzīvoto: "Kungs man teica: "0, Enoh, aplūko debesu plāksnīšu rakstus, lasi, kas uz tām rakstīts un atceries visu pēc kārtas! Es aplūkoju visu uz debesu plāksnītēm, izlasīju visu, kas tur bija rakstīts, iegaumēju visu un rakstīju grāmatu. Šī ir Enoha, rakstnieka, sacerēta un pierakstīta pilnīgas gudrības mācība, kas visiem cilvēkiem daudzināma un ir visas pasaules soģe. Šī ir grāmata, taisnīguma vārds un rājiens mūžīgajiem sargiem.

Un nu, mans dēls Metuzāl, es pastāstu tev visu un uzrakstu priekš tevis; esmu tev visu atklājis un nodevis tev grāmatas, kas satur visas šīs lietas. Saņem, mans dēls Metuzāl, šīs grāmatas no sava tēva rokas un nodod tās pasaules nākamajām paaudzēm!"

Te viss notiek tik lietišķi un apzināti, ka nevar būt ne runas par uzdevuma devēju kā par imagināru būtni. Neviens dievs nevienā reliģijā neprasītu tik detalizētu savas rīcības pierakstu.

Slāvu Enoha grāmatā mēs arī uzzinām, kā tikušas diktētas daudzas Enoha grāmatas. Tur ir dokumentāri pierādīts, ka diktējis nevis personīgi Dievs, bet to nokārtojis viņa "pilnvarotais" crccņģclis Brctils: "Un viņš aprakstīja man visas lietas debesīs, uz zemes un jūrā, visu elementu vietu kārtību un maiņu, gadalaikus, dienu ritumu un maiņu, baušļus un mācības. Un Brctils stāstīja man 30 dienas un naktis, viņa lūpas runāja nedzirdami. Arī es bez atpūtas pierakstīju visu stāstītā saturu. Kad es beidzu, biju uzrakstījis 360 grāmatas."

Kas čaklā rakstnieka bibliotēkā teikts par daudz citētajiem "mūžīgajiem sargiem"?

"Pirms šiem notikumiem Enohs tika paslēpts, un neviens cilvēkbērns nezināja, kur viņš paslēpts, kur uzturējās un kas ar viņu bija noticis… Redzi, tad lielā Svētā sargi sauca mani, Enohu rakstnieku, un teica man: "Enoh, tu taisnīguma rakstniek, ej un sludini debesu sargiem, kuri pametuši augstās debesis, svētās mūžīgās vietas, samaitājušies ar sievietēm, kā to dara cilvēkbērni, un uz zemes krituši lielā postā.""

Būtu zaimojoši piešķirt šādiem "debesu sargiem" nevainīgu eņģeļu lomu. Ja viņiem tomēr vajadzēja to darīt (ņemt sev sievietes), tas iet uz svēto rakstu interpretētāju rēķina, jo tie to nedrīkstēja darīt. Eņģeļi nesajaucas ar zemes sievietēm. Tai laikam vajadzēja būt karaspēka daļai, kas tur bija rīkojusies — runa ir par 200 vīriem, kas radījuši 1000 bērnus. Viņi, šķirti no sievām, atradušies ekspedīcijā un meklējuši objektus savas miesaskāros apmierināšanai. Un, kā jau visi okupanti, tos arī atraduši!

"Tie un visi pārējie, kas bija ar viņiem, ņēma sev sievietes, katrs no viņiem izvēlējās vienu, un tic iesāka… pie viņām aptraipīties… Tās kļuva grūtas un dzemdēja 300 olektis garus milžus. Tic ir gājuši

pie cilvēku meitām uz zemes, gulējuši ar tām un ar šīm sievietēm aptraipījušies… Bet sievietes dzemdēja milžus, un tāpēc visa zeme bija pilna ar asinīm un netaisnību."

Ja vēl rodas šaubas par "sargu" sugu un izcelsmi, Enohs tās nepārprotami izklīdina. Viņu pasauc kungs, kuram pilnīgi noteikti ir vara pār sargiem: "Nāc šurp un klausies, ko teikšu! Ej turp un saki debesu sargiem, kuri tevi sūtījuši lūgt par viņiem: "Īstenībā jums būtu jālūdz par cilvēkiem, nevis cilvēkiem par jums. Kāpēc jūs esat pametuši augstās un mūžīgās debesis, gulējuši ar sievietēm, aptraipījušies ar cilvēku meitām, ņēmuši sev sievas, rīkojušies kā zemes bērni un radījuši milžus dēlus? Kaut arī bijāt nemirstīgi, jūs esat aptraipījušies ar sieviešu asinīm, ar miesas asinīm radījuši bērnus, iekārojuši cilvēku asinis un radījuši miesu un asinis, kā dara tie, kas ir mirstīgi un pārejoši."

Situācija ir skaidra. Enohs stāv sargu komandanta priekšā. "Sargi" nav tikai aizvēsturiskā pravieša fantāzijas radīti. Par tiem runā Ecekiēls. Viņi parādās eposā par Gilgamešu. Runa ir par milžiem, kas tikuši radīti. Tiek nosaukts pat milžu skaits īsi pirms grēku plūdiem: "Dievs lika nākt grēku plūdiem uz zemes un izdeldēja visu radību un arī 4 090 000 milžus. Odens pacēlās 15 olektis augstāk par visaugstākajiem kalniem."

Enoha ziņojumā nevar nesadzirdēt komandanta sarkastisko izsmieklu, kurš drīzāk gaidījis, ka viņa sargi būs zemes bērnu aizstāvji, nekā to, ka cilvēki būs viņa padoto advokāti. Ļoti saīdzis augstais kungs ir par savas komandas kopulāciju ar cilvēku meitām, kuras ir "mirstīgas un pārejošas". Jo viņš un viņa ļaudis, šķiet, ir nemirstīgi. Šis oreols sakarā ar apkaunojošajām mīlas naktīm un to rezultātiem varētu būt zudis. Ar saviem ļaudīm neapmierinātais komandants galu galā zina laika nobīdes likumus ar lielu ātrumu norisošajos starpzvaigžņu lidojumos! Ja ekipāža uz zemes radītu bērnus, šīs sīkās planētas iedzīvotāji būtu atklājuši blēdību un ievērojuši, ka viesi, kurus viņi turēja par dieviem, nepavisam nav nemirstīgi!

Tā jau bija kļūme. Šefs īpaši dusmojās par nepaklausīgo komandu, ko viņš atstāja ar izpētes un audzināšanas uzdevumiem, kamēr pats ar savu kosmisko kuģi veica citus uzdevumus Saules sistēmā. Un sevišķi tāpēc, ka šie referenti bija ļoti rūpīgi izmeklēti darbam uz Zemes, viņi nedrīkstēja ielaisties ar cilvēku meitām. Tā nevaldāmā kaisle pārvilka treknu svītru kosmiskā plānotāja rēķiniem. Komandantam tā bija slikta zīme.

Es lūdzu jūs neizgaisināt no atmiņas pretēji pavēlei radītos milžus, es likšu tiem visā augumā staigāt ar viņu milzīgajām kājām pa senās vēstures lappusēm, lai pierādītu viņu kādreizējo eksistenci!

"Pirms šiem notikumiem Enohs tika paslēpts, un neviens no zemes bērniem nezināja, kur viņš bija paslēpts, kur viņš uzturējās." Šodien tas viss izklausās pēc pasakas, bet toreiz tā bija pilnīgi un galīgi neizprotama lieta, ka cilvēks ar miesu un asinīm, kāds bija Enohs, pēkšņi bez pēdām pazuda no zemes virsas. Tolaik laupīšana vēl nepiederēja pie slimas sabiedrības ikdienas parādībām. Enoha atrašanās vieta nekad netiktu noskaidrota, ja viņš pats nebūtu rakstījis protokolu. Enohs piedalījās kosmiskajā lidojumā!

Astronauts Enohs ziņo: "Viņi mani ieveda debesīs. Es iegāju iekšā un tuvojos mūrim, kas bija būvēts no akmeņiem un apņemts ar liesmainām mēlēm; tās sāka man iedvest bailes. Es iegāju liesmainajās mēlēs un tuvojos lielai, no kristāla akmeņiem būvētai mājai. Šīs mājas sienas līdzinājās ar kristāla plāksnītēm izliktai grīdai, arī mājas pamati bija no kristāla. Tās jumts bija kā zvaigžņu un zibeņu ceļš ar ķerubiem pa starpu, un debesis sastāvēja no ūdens. Uguns jūra apņēma tās sienas, un durvis dega ugunī.

Tur bija vēl cita māja, lielāka par šo; visas durvis tai bija atvērtas. Tā izcēlās visādā ziņā — gan ar savu skaistumu, gan greznību, gan lielumu. Tās grīda bija no uguns; augšējo daļu veidoja zibeņi un riņķojošas zvaigznes, un tās griesti bija liesmojoša uguns, es ievēroju augstu troni. Tas izskatījās kā diadēma, to aptvēra kaut kas nenosakāms, kas līdzinājās mirdzošai saulei. Lejā zem troņa plūda liesmojošas uguns upes, un es nevarēju paskatīties uz to pusi. Tronī sēdēja augstā Majestāte; tās tērps bija spožāks par sauli un baltāks par sniegu. Apkārt viņam stāvēja desmittūkstoš reiz desmittūkstoši, un viņš

darīja visu, ko vien tam iegribējās. Un tie, kas stāvēja viņa tuvumā, neatgāja nost ne dienu, ne nakti, nekad neatgāja nost no viņa.

Viņi mani pavilka sāņus un aizveda uz citu vietu. Es ieraudzīju vietas, no kurienes nāca ugunis, redzēju kambarus, kur glabājās zibeņi un pērkons. Es redzēju visu zemes straumju tecējumu un dziļuma tecējumu.

Es redzēju dziļu bezdibeni ar debesu uguns kolonnām, un es redzēju uguns kolonnas krītam lejup; tās nebija izmērāmas ne augstumā, ne dziļumā. Aiz šī bezdibeņa es redzēju tādu vietu, kur nebija ne debesu virs galvas, ne zemes apakšā un pat ne ūdens zem tās. Tur nebija putnu, dīvaina bija šī vieta, tuksnesīga un baismīga. Es tur redzēju septiņas zvaigznes kā lielus degošus kalnus. Kad es par to apjautājos, eņģelis teica: "Šī ir vieta, kur beidzas debesis un zeme."

Es gāju, līdz nonācu vietā, kur nebija nekā. Tur es redzēju kaut ko briesmīgu: es neredzēju ne debesis augšā, ne cietu zemi apakšā, tikai tukšu vietu. Tur bija liela uguns, tā locījās un zvēroja; šai vietā bija tādi kā iegriezumi, kas stiepās lejup bezdibenī un tie bija pilni ar lejupkrītošām uguns kolonnām."

Tēlojums ir viennozīmīgs un nepārprotams, es tikai gribu sniegt dažus norādījumus.

Enohs precīzi ataino savu piedalīšanos kosmiskajā lidojumā ar viņa rīcībā esošajiem salīdzinājumiem, kādu nevar būt viņa laikabiedriem, kam nav ne jausmas par šo notikumu. Ceļojums (tāpat kā Ecekiēla grāmatā) sākas ar transportkuģa startu, un šis transportkuģis nogādā Enohu bāzes kuģī.

Enohs nebeidz vien brīnīties, nu viņam ir arī bail.

Viņš nepazīst materiālu, no kā uzbūvēta kosmiskā zonde. Viņam tās siltumatstarojošais ārējais apvalks jāsalīdzina ar kristāla akmeņiem, jo tic viņa laikabiedriem bija zināmi no tempjiem un pilīm.

Izskatās tā kā… No reaktīvā dzinēja sprauslām pirms starta lokās liesmas kā ugunīgas mēles. Kosmiskā kuģa iekšiene ir no tāda paša materiāla kā ārpuse, tāpēc arī iekšpuse viņam šķiet kā no kristāla.

Tas, ko Enohs notur par "griestiem", protams, nav nekas cits kā skats, ko viņš redz caur iluminatoru, taču viņš neko nezina par karstumu atstarojošo stiklu, caur kuru var novērot zvaigžņu orbītas. Uguns jūra, kas apņem zondi, ir spēcīgā gaismas retleksija no kosmiskā kuģa ārējā apvalka, kas atmosfēras trūkuma dēļ netiek aizkavēta.

Arī mēs šo tekstu, lai cik tas arī nebūtu vienkāršs, šodien vēl nespētu saprast, ja nebūtu redzējuši, piemēram, amerikāņu un krievu kosmisko kuģu savienošanās momentu kosmosā. Toreiz krievi caur īpašu kanālu no savas mazās kapsulas ielīda amerikāņu lielajā kapsulā. Šādā pārkāpšanā citā, lielāku dimensiju kosmiskajā kuģī, piedalās Enohs, kad viņš ziņo, ka nonācis lielākā "mājā". Viņu atkal fascinē žilbinošais krāšņums un burvība (tas ir saprotams, jo savā dzimtenē viņš dzīvoja teltī, caur kuru pūta vējš!). Atkal viņam trūkst piemērotu vārdu, ar ko saviem līdzcilvēkiem attēlot gūtos iespaidus. Šeit, lielākajā mājā, viņš redz komandantu, "augsto Majestāti". Tā kā viņam klausa visi ļaudis, atbilstoši Enoha priekšstatiem, tam vajag būt "augstajai Majestātei": neviens nav varenāks par viņu.

Komandanta tērps Enoham šķiet spožāks par sauli un baltāks par sniegu. Salīdzinājums nemaz nav tik pārsteidzošs, jo Enohs un viņa līdzcilvēki nēsā rupjas, no kazu vilnas austas drēbes. Astronautu izskats Enoham liekas tik pompozs, ka viņam jālieto šķietami absurdi salīdzinājumi. Taču tādā pašā stāvoklī vēl šodien ir žurnālisti, kas stāsta par Haute Couturc prezentācijām, tā kā Parīzē tiešām radies pavisam jauns stils, ja atceramies kaut vai Pjēra Kardēna astronautu tērpiem līdzīgos modeļus. Toreiz arī šodienas reportieri izlīdzējās ar mums pazīstamiem, drošiem salīdzinājumiem, lai lasītāji varētu iztēloties, kas tur tādam Kutirjē ienācis prātā. Arī Enohs nerīkojās citādāk.

Kas ir galīgi akls, lai uzskata kosmisko kapsulu attēlojumu par "parādību", sapni vai vīziju. Šī aizsegšanās ar nekontrolējamo pilnīgi kapitulē novērojumu priekšā, kas ir pārāk precīzi, lai kaut iztālēm būtu pārvēršami vīzijā. Un tā kā Enohs vēl izplūst garās, pārbaudāmās skaitļu rindās, argumentācija ar vīzijām izplēn kā dūmi vējā.

Pravietis ziņo, ka redzējis visu zemes straumju tecējumu; viņš attēlo nevienam nepiederošo zemi

atmosfērā, kur nedzīvo putni, zonu, kur valda nāvējošs aukstums, kur vairs nav horizontu: "vietu, kur beidzas debesis un zeme". Enohu sagrābj bailes no Visuma: "Tur manas acis redzēja zibeņu un pērkona noslēpumus, kā tie sadalījās, lai pūstu pār zemi, es redzēju mākoņu un rasas noslēpumus. Tur es redzēju, no kurienes tie visi radās un kā no turienes nonāca savās vietās.

Pēc tam man tika izrādīti visi zibeņu un gaismas noslēpumi, kā zibeņi darbojas par svētību zemei.

Jo pēkonam pastāv stingras likumsakarības attiecībā uz skaņas izplatīšanās ilgumu. Pērkons un zibens nekad nav šķirti; augstāka saprāta vadīti, tie abi dodas lejup un nešķiras viens no otra. Jo kad zibens zibeņo, arī pērkons liek ieskanēties savai balsij."

Enohs iepazīstina ar atziņām, kādas mēs, zemes iedzīvotāji, ieguvām pētniecības rezultātā tikai pēc gadu tūkstošiem. Kā zināms, pērkons rodas, strauji izplešoties zibens sakarsētajam gaisam, un tas izplatās ar skaņas ātrumu (333 metri sekundē). Pērkonam ir stingras likumsakarības "attiecībā uz skaņas izplatīšanās ilgumu". Cik daudz agrāk mums būtu kļuvuši pieejami dabas likumi, ja mūsu rīcībā būtu bijuši Enoha teksti! Senie baznīcas tēvi acīmredzot rēķinājās ar gudriem Bībeles lasītājiem: tic būtu atklājuši fizikas likumus, pēc kuriem "darbojas" Visums, un lielais Visvarenais būtu palicis bez darba. Bija iespējams daudz agrāk zināt, tā vietā lai tam būtu jātic. Ja kādreiz nejauši laika ziņās aplūkojam satelītatlēlus, kuros redzama mākoņu veidošanās virs zemes, mēs saprotam, par ko savā ziņojumā runā Enohs: viņš to visu novēroja ar savām acīm no liela augstuma.

"Es redzēju kambarus, kur glabājas zibeņi." Arī kaut ko tādu nenovērosi, sēžot kamieja mugurā. Taču milzīgā augstumā šādi "kambari" ir iespējami. Zibens ir spēcīga dzirkstcļizlāde starp pretēji uzlādētiem mākoņiem, kuru starpā rodas izlādes kanāli. Tikai tad, kad šāds kanāls sasniedz zemi vai kādu citu mākoņu sablīvējumu, notiek galvenā izlādēšanās ar "debesu uguns kolonnām". Līdz tam zibeņi uzkrājas tādos kā kambaros. Lūdzu, nepārmetiet Enoham! Viņam nav ne mazākās jausmas par elektrību un nekāda priekšstata par to, cik gaiši deg debesis, kad parastā zibens uzliesmojumā realizējas simtiem kilovatstundu liela enerģija. Taču pastāv arī vairāku simtu miljonu voltu lielas sprieguma atšķirības. Lielā augstumā Enohs, pats par sevi saprotams, pamanīja šo fizikālo procesu norisi — debesu uguni!

"Pēc tām dienām šajā vietā, kur es redzēju visas slepenās parādības — proti, mani sagrāba viesuļvētra un aiznesa uz rietumiem —, tur manas acis saskatīja visas tās noglabātās lietas, kam vajadzēja notikt uz zemes: vienu dzelzs kalnu, vienu vara kalnu, vienu no sudraba, vienu no zelta, vienu no mīksta metāla un vienu no svina.

Eņģelis teica: "Pagaidi mazliet, un viss noslēpumainais tev atklāsies. Tie kalni, ko tavas acis skatīja: dzelzs kalns un tas no vara, un tas no sudraba, tas no zelta un no mīkstā metāla, un no svina, tie visi tava izredzētā priekšā kļūs kā vasks uguns priekšā un kā ūdens, kas no augšas nolīst pār kalniem…

Tās būs beigas, jo viņi visus noslēpumus… zina, tāpat kā visus noslēpumainos spēkus un visus tos spēkus, kas nodarbojas ar burvestībām… kuri visai zemei atlej attēlus; visbeidzot arī, kā iegūstams sudrabs no zemes putekļiem un kā no zemes rodas mīkstais metāls. Jo svins un alva netiek iegūti no zemes kā iepriekšējie; tas ir avots, kas tos rada."

Satelītus, kā zināms, modernā zinātne izmanto Zemes pētīšanai — kaut vai NASA ĒRTS programmā (Earth Ressources Technology Satellites). 1000 kilometru augstumā un vēl augstāk šīs kosmiskās ierīces apriņķo mūsu planētu pa polāro orbītu; tās ir aprīkotas ar multispcktrālām televīzijas kamerām un radiometriskām uztveršanas ierīcēm. Televīzijas kameras un radiometri uztver attēlu 200 kilometru platā joslā. Sevišķi kontrastaini uzņēmumi (nepareizu krāsu foto) tiek izmantoti pētniecības nolūkos ģeoloģijā (zemes garozas uzbūve), ģeodēzijā (zemes virskārtas uzņēmumi), hidroloģijā, okeanoloģijā, gaisa un ūdens piesārņošanas gadījumos un citur — taču arī, un pat pirmām kārtām, lai atklātu rūdas iegulas, līdzīgi tam kā atklāj gāzes, naftas un ūdens atradnes. Pat arheoloģija guvusi lielu labumu no šī modernā izpētes instrumenta — kosmiskajām zondēm.

Šodien ir tieši tā, kā to sirmā senatnē aprakstījis Enohs, kad viņš piedalījās kosmiskajā ceļojumā: ar satelītu palīdzību tiek izzinātas dažādu metālu atradnes, zem zemes tiek atklāti dzelzs, vara, sudraba un zelta kalni.

Pat Enoha norādījums, ka "sudrabs tiek iegūts no zemes putekļiem", ir precīzs. Pieejamajos zemes garozas slāņos sudraba saturs ir 0,1 grams uz tonnu. Sudrabs bieži vien sastopams kā citu metālu ieguves blakusprodukts, retāk atradnēs ar saturu 500 grami uz tonnu. Bieži vien tas jāiegūst no "zemes putekļiem".

Tīrs varš zemes garozā sastopams ļoti reti; tas tiek kausēts apdedzināšanas krāsnīs redukcijas ceļā 1100° —1200° C temperatūrā no rūdas — varš iztek "kā no avota". Arī alva, kuras saturs zemes garozā ir tikai kādi 3 grami uz tonnu, tiek kausēta elektriskajās krāsnīs un iztek no tām kā no avota.

Vārds "Enohs" senebreju valodā nozīmē "svētītais" Kosmiskā lidojuma laikā kompetenti astronauti Enohu acīmredzot "iesvētīja" viņa laikam pilnīgi nepazīstamās tehnoloģijās. "Šie ir to vadoņu vārdi, to ir vairāk par 100, 50 un 10. Pirmā vārds ir Jekvuns; viņš ir tas, kurš pavedināja visus eņģeļu bērnus, noveda tos uz Zemi un iekārdināja ar cilvēku meitām. Otrā vārds ir Azazels; tas deva eņģeļu bērniem sliktus padomus, tā ka viņi aptraipīja savas miesas ar cilvēku meitām.

Trešā vārds ir Gadriēls; viņš ir tas, kurš ierādīja cilvēku bērniem dažādus nāvējošus sitienus. Viņš arī pavedināja Ievu un parādīja cilvēku bērniem nāvējošus instrumentus: bruņas, vairogu, kaujas zobenu un vispār visdažādākos nāves instrumentus. No šīs stundas caur viņa roku ieroči izplatījās pie cietzemes iedzīvotājiem. Ceturtā vārds ir Pēnemijs; viņš parādīja cilvēku bērniem atšķirību starp rūgtu un saldu un iepazīstināja ar visiem gudrību noslēpumiem. Viņš iemācīja cilvēkiem rakstīt ar tinti uz papīra un caur to daudzi apgrēkojās no mūžības mūžībā un līdz pat šai dienai. Piektā vārds bija Kasdeja; tas cilvēku bērniem iemācīja visādus sliktus sitienus un kā nogalināt embriju mātes miesās, lai tas iznīktu, viņš stāstīja par dvēseles sitieniem, par čūsku kodumiem un par sitieniem, ko var dabūt pusdienas karstumā…

Caur Mikaēlu tika radīta zeme virs ūdens, kur no apslēptām kalnu dzīlēm tek lejā skaisti ūdeņi…"

Enohs, respektīvi šī stāsta uzrakstītājs, šo tekstu sauc par runu gleznās. Tie ir it kā attēli, kas uzgleznoti uz stikla: motīvi neaptveramā veidā spīd cauri.

Jekvuns un Azazels ir atbildīgi par ārpuszemes iemītnieku kopošanos ar cilvēku meitām un reizē ar to arī par milžu rašanos, kuru kādreizējā eksistence vēl tiks pierādīta. Gadriēls, kas bija kompetents bioloģijas un tehnikas jautājumos, bija apguvis visu par ieročiem, ieskaitot nepazīstamu nāvējošu instrumentu izgatavošanu: viņam savas zināšanas jābūt ieguvušam ārpuszemes reģionos, citādi Enohs nebūtu bijis tik pārsteigts. Pēnemijs bija plaša profila zinātnieks. Viņš apmācīja cilvēkus ne tikai rakstībā, kā arī tintes un papīra lietošanā, viņš tiem deva arī citas zināšanas, dažāda veida "noslēpumus": zināšanas, kuras viņš, izpildot uzdevumu, nodeva tālāk. Kasdeja pārvaldīja tādu cīņas sporta veidu kā karatē ("visādus sliktus sitienus"), un to varēja pielietot ne tikai divcīņā. Viņam bija zināma vieta sievietes ķermenī, uz kuru iedarbojoties, varēja izraisīt abortu, tas bija nesāpīgs augļa nodzīšanas veids bez jebkādiem instrumentiem. Kasdejam bija pazīstama arī terapija pret siltuma dūrienu, veselības traucējumu, kas rodas ķermenim pārkarstot ("sitieni, ko var dabūt pusdienas karstumā"), kā arī viņam bija zināšanas psihiatrijā, kuras viņš nodeva tālāk ("dvēseles sitieni"). Ir nepieciešams tikai neliels domas kūlenis, lai Mikaēlā nojaustu arhitektu ("tika radīta zeme virs ūdens").

Enohs novēroja to, cik pamatīgi "eņģeļi" tika gatavoti savam uzdevumam: "Es tajās dienās redzēju, kā eņģeļiem tika iedotas garas auklas, kā tie paņēma spārnus, lidoja un pagriezās uz ziemeļiem. Es jautāju eņģelim: "Kādēļ viņi paņēma tās garās auklas un aizgāja projām?"

Viņš man atbildēja: "Viņi aizgāja, lai mērītu. Viņi aiznesīs taisnajiem taisnos mērus un taisnās auklas…

Izredzētie sāks dzīvot pie izredzētajiem, un tie ir tie mēri… Mēri atklās visus noslēpumus zemes dzīlēs un tos, kas gājuši bojā tuksnesī… Azazels… parādīja viņiem metālus un to apstrādi, kā arī rokassprādzes un citas rotaslietas, to, kā lietojams acu smiņķis, kā izskaistināmi acu plakstiņi, iepazīstināja ar vērtīgākajiem un izmeklētākajiem dārgakmeņiem un visdažādākajām krāsvielām…" Šeit "izredzētie" nepārprotami tiek iepazīstināti ar jauniem, precīziem mēriem. Kas gan bija olekts,

nomērīšanai pielikta apakšdelma garums, kas varēja būt gan īsāks, gan garāks! "Taisnie mēri", tās bija pārbaudītas mērlentes, kas no tā brīža stājās spēkā. Tā izredzētie varēja izmērīt arī "dziļuma noslēpumus", kur tiem bez metāliem bija jāatrod arī "vērtīgākie un izmeklētākie" dārgakmeņi un jāpārstrādā rotaslietās. Cik ļoti smalks bija to būtņu dzīvesveids, kuru vidū uzturējās Enohs, norāda mājieni par kosmētikas mākslu. Cik salīdzinoši primitīvas bija kolonizācijas modernās metodes: mēs uzdāvinājām mežoņiem bezvērtīgas stikla pērlītes, bet tās būtnes pamācīja, kā sievietēm prasmīgi un mākslinieciski izkrāsotics.

"Es redzēju debesu zvaigznes un es redzēju, kā viņš tās visas nosauca vārdā. Es redzēju, kā tās ar precīziem svariem tika nosvērtas pēc to gaismas spējas, pēc to tāluma telpā un parādīšanās dienas."

Tiešām, astronomi klasificē zvaigznes gan pēc to nosaukumiem, gan pēc lieluma ("tika nosvērtas ar precīziem svariem") un spožuma ("pēc to gaismas spējas"), kā arī pēc atrašanās vietas ("tāluma telpā") un datuma, kad tā pirmoreiz novērota ("parādīšanās dienas"). Pirmsplūdu laika pravietis tik precīzus datus var būt saņēmis tikai no būtnēm, kas savā intelektuālajā attīstībā aizsteigušās nesalīdzināmi tālāk nekā viņš pats un viņa laikabiedri. Jo: tam visam bija jānotiek pirms grēku plūdiem, tāpēc ka tikai Enohu pašu "debesu balsis" informē par gaidāmo notikumu: "Jo visa zeme nogrims, gatavojas plūdi, kas nāks pār visu zemi, un viss, kas uz tās atrodas, ies bojā.

Pamāci viņu, kā lai viņš izglābjas un saglabā savus pēcnācējus turpmākai cilvēku ciltij uz zemes!" Šie aizvien no jauna sastopamie norādījumi acīmredzot novirzīja Enoha pētniekus no pieņēmuma, ka šie teksti varētu būt radušies jau Kristus laikā. Jo: pēc Kristus grēku plūdi jau bija sen piemirsts, leģendārs nolikums! Tātad, ja Enoha grāmatā ir fiksēti pirmsplūdu laika dati un notikumi, tad izskaidrojiet man, kādā veidā šie (primitīvie) cilvēki nonāca pie zināšanām, kādu tajā laikā uz Zemes vēl nemaz nebija!

Daudzu nodaļu garumā stiepjas komplicēti un detalizēti astronomiski daļu un pakāpju aprēķini īsa pirmsplūdu laika astronomijas izklāsta veidā. Tā, ko es šeit citēju, ir tikai neliela daļa no tiem datiem, kas vēl ir saprotama cilvēkam, kas neorientējas astronomijā: "Tajā dienā saule iziet no tiem otrajiem vārtiem un rietumos noriet; tā atgriežas atpakaļ austrumos un trešajos vārtos 31 rītu uzlec un debesu rietumos noriet. Tajā dienā nakts sāk dilt, un tā satur deviņas daļas, arī diena satur deviņas daļas, un nakts ir tikpat gara kā diena, un gadā ir tieši 364 dienas. Dienas un nakts garums un dienas un nakts īsums — atšķirības rodas mēness riņķošanas dēļ… Kas attiecas uz to mazo gaismekli, ko sauc mēness, katru mēnesi tā uzlēkšanas un norietēšanas laiks ir dažāds; viņa dienas ir tādas pašas kā saules dienas, un kad viņa gaisma ir vienmērīga, tā satur septīto daļu no saules gaismas, un šādā veidā viņš uzlec… Viena puse no viņa parādās par 1/7, un visa pārējā ripa ir tukša un bez gaismas, izņemot 1/7 un i/14 no puses viņa gaismas…"

To, kas rakstīts Enoha grāmatā, pret baznīcas gribu priekš mums, tik progresīvajiem zemes iedzīvotājiem, vajadzēja atklāt Nikolajam Kopcrnikam (1534), Galilco Galilcjam (1610) un Johanam Kepleram (1609)!

Kad es lasu vēstures grāmatas, man rodas iespaids, ka neviens varonis nemēdz atstāt šo pasauli bez saviem "pēdējiem vārdiem". Arī Enohs ir pieturējies pie šī jaukā paraduma. Pirms viņš savos "ugunīgajos ratos" pazūd Visuma tālēs, atbilstoši slāvu Enoha grāmatai, viņš dod norādījumu "pakajpalicējiem uz zemes": "Un grāmatas, kuras es jums nodevu no Dieva, nenoglabājiet tās! Stāstiet par tām visiem, kas to vēlas, lai viņi caur tām mācās tā Kunga darbu!"

Es esmu sekojis šim pravieša vēlējumam.

Manam pierādījumu izklāstam par to, ka "dievi" ar saviem "eņģeļiem" bijuši ķermeniskas būtnes, būs daudz iebildumu, taču bez iebildumiem tiks pieņemts manis teiktais, ka Dievs ir viszinošs.

"Dievs man atbildēja un sacīja: "Zīmes, pēc kurām tu jautā es tev varu izskaidrot tikai daļēji. Kaut ko pateikt par tavu dzīvi es neesmu spējīgs, es to pats nezinu.""

Šādu patīkami godīgu Dieva atbildi deva arī kāds pravietis, konkrēti Ezra (no senebreju vai.: palīdzība), jūdu priesteris un rakstvedis, kas 458. gadā pirms Kristus savas atlikušās tautas priekšgalā atgriezās Jeruzalemē no babiloniešu gūsta. Desmit īsas nodaļas no Ezras grāmatas ievietotas Vecajā Derībā. Bez šīm atzītajām Ezras grāmatas nodaļām ir vēl divi apokrifi, baznīctēvu neatzītās grāmatas, un ceturtā Ezras grāmata, kas ir piesātināta ar slepenām zinībām. Arī šie 1. gadsimtā pēc Kristus uzrakstītie darbi krita par upuri Bībeles redaktoru cenzūrai.

Tā kā Ezram viss, ko viņš gribēja paziņot, likās pārāk fantastisks, arī viņš bija gatavs noticēt, ka viņa pavēlnieks tam parādījies kā vīzijas tēls un padarījis viņu par slepeno zināšanu līdzzinātāju un tālāk nodevēju. Taču kad vēlāk visu zinošais Dievs vienkāršā jautājumā godīgi atzīstas, ka viņš nezina atbildi uz šo jautājumu, mēs kā nelūgti novērotāji redzam lielo pavēlnieku pavisam ne viszinošā lomā: iztaujātā būtne absolūti nešķiet dievišķa.

Tas, kurš sniedza pamācības Ezram, bija pārsteidzošs pragmatiķis: "Sapulcini tautu un saki viņiem visiem, lai tic nemeklē tevi 40 dienas. Bet tu sagatavo daudzas tāfelītes rakstīšanai, paņem pie sevis Sāraju, Dabriju, Selcmiju, Etānu un Aziēlu, šos piecus vīrus, jo viņi māk ātri rakstīt, un tad nāc šurp.

Bet, kad tu to būsi veicis, viena dala tev būs jānodod atklātībai, bet otra slepeni jānodod gudrajiem.

Rīt ap šo laiku tev jāsāk rakstīt."

Tā 40 dienās tika uzrakstītas 94 grāmatas. Bet kad 40 dienas bija pagājušas, Augstākais man sacīja: "Tās 24 grāmatas, kuras tu uzrakstīji pirmās, tev jādod lasīt gan cienīgajiem, gan necienīgajiem. Pēdējās 70 grāmatas nevienam nerādi un nodod tikai savas tautas gudrajiem."

Tas ir vēl viens pierādījums tam, ka kādām ārpuszemes būtnēm ir bijusi skaidri definējama interese par to, lai turpmākajām paaudzēm tiktu atstāti dokumenti par viņu klātbūtni un piezīmes par nodotajām zināšanām. Ezras teksti acīmredzot ir radušies izņēmuma situācijā: lielās steigas dēļ svešinieks pieprasa piecus vīrus. Šodien to darītu stenogrāfists, ja nebūtu pieejams magnetofons.

Ezra sarunā ar "augstāko" (kungu, pavēlnieku, valdnieku) ir sašutis par netaisnībām šīszemes dzīvē.

Tāpat kā citos svētajos rakstos, arī šeit lielais svešinieks apsola, ka kādā tālā dienā viņš atgriezīsies "no debesīm", lai "taisnīgos un gudros" paņemtu sev līdzi. Uz kurieni? Uz kuru planētu?

Sarunas partnera dzimtene droši vien atrodas dažu gaismas gadu attālumā no mūsu Saules sistēmas, jo svešinieks dod pravietim mājienus par laika nobīdi. Ezra, protams, brīnās un pavisam naivi jautā, vai "viņš" tad nevarot radīt uzreiz visas pagātnes, tagadnes un nākotnes paaudzes, lai vēlāk visi varētu atgriezties "mājās". Tam sekoja šāds dialogs: Augstākais: "Pajautā mātes klēpim un saki tam tā: ja tev ir desmit bērni, kāpēc tev tic piedzimst katrs savā laikā? Uzaicini to uzreiz radīt visus desmit!"

Ezra: "Tas nav iespējams, viņš to nevar, tikai katru savā laikā."

Augstākais: "Arī es tāpat izveidoju zemi par mātes klēpi tiem, kurus viņa saņem katru savā laikā. Es šajā pasaulē, kuru pats radīju, iedibināju noteiktu kārtību."

Ezra pārdomā par pēctecību laikā. Viņš grib zināt, vai tad, atgriežoties no debesīm, laimīgāki būs mirušie vai izdzīvojušie. Augstākais apgalvo: "Izdzīvojušie ir nesalīdzināmi laimīgāki par mirušajiem." īsā atbilde ir saprotama. Jau otrreiz "augstākais" saka pravietim, ka zeme ir veca un jau "pāri jaunības spēkam". Ja pielieto visos laikos derīgos laika nobīdes likumus, tad mūsu planēta apkārtējās vides piesārņojuma un industriālās pārapdzīvotības dēļ jau sen būs kļuvusi neapdzīvojama, kad sitīs "mājās atgriešanās" stunda. Izdzīvojušie rīstīdamies ieelpos pēdējo skābekli. Kad "augstākais" šos izdzīvojušos deportēs uz citu planētu, viņi noteikti būs "vissvētlaimīgākie".

Augstākais apstiprina, ka viņš ir bijis tas, kas runājis ar Mozu un devis tam padomus: "Toreiz es izsūtīju Mozu, izvedu tautu no Ēģiptes un nogādāju to pie Sinaja kalna. Tāpat es paturēju viņu daudzas dienas pie sevis. Es viņam pavēstīju daudz brīnumaina un parādīju laika noslēpumus."

Šādi beidzas ceturtā, no mums slēptā, Ezras grāmata: "Tā es darīju septītā gada sestajā nedēļā 5000 gadus, trīs mēnešus, divpadsmit dienas pēc pasaules radīšanas… Toreiz Ezra pazuda un lika uzņemts šai vietā pie sev līdzīgiem, pēc tam kad bija šo visu uzrakstījis. Viņu sauc par Augstākās zinātnes rakstītāju."

Baznīcas tēvu cenzūra ir atstājusi Bībelē daudzas baltas lappuses. Arī Abraāma apokalipse, kas radusies 2. gadsimtā pēc Kristus, nav radusi vietu Vecajā Derībā. Tādēļ mēs gan no Mozus šo to uzzinām par Abraāmu, taču ne to, no kurienes viņš nāca, un arī ne to, ka viņš — tāpat kā Enohs, Ecckiēls, Elija un citi — bija ciemojies "debesīs". Apokalipsē mēs uzzinām, ka Abraāma miesīgais tēvs bijis Tcrahs, elku figūriņu fabrikants. Jaunais, iecirtīgais Abraāms neesot varējis sarast ar sava radītāja darbu, viņš meklējis īsto dievu, tādu, kas neļāva sevi pavairot kokā vai akmenī. Šis ilgotais un nezināmais dievs kādu dienu satika pusaudzi un uzaicināja to pamest tēva mājas: "Es izgāju ārā. Es vēl nebiju nonācis līdz pagalma vārtiem, kad nodārdēja stiprs pērkons un uguns nokrita no debesīm, un tā sadedzināja viņu [tēvu], viņa māju un visu, kas tajā iekšā līdz pat pamatam četrdesmit olekšu platumā."

Vecajā Derībā Mozus stāsts par Abraāmu ir tikai trešajā personā, kamēr apokalipse uzrakstīta pirmajā personā: tāpat kā Enoha, Ezras vai Ecekiēla gadījumā pie vārda tiek aculiecinieks, kāds, kurš bija šokēts par svešinieka brutālo parādīšanos. Jā, pirmā personīgā "eņģeļu" parādīšanās viņu pārbiedē tik lielā mērā, ka viņš uz vielas paģībst: "Kad es izdzirdēju balsi, kas teica man tādus vārdus, es paskatījos gan uz vienu, gan otru pusi, nekur neviena cilvēka elpas, un tā nobijās mans prāts, ka mana dvēsele [apziņa] izlidoja no manis. Es kļuvu kā akmens un nokritu zemē, jo man vairs nebija spēka nostāvēt. Un kad es tā gulēju ar seju pie zemes, es dzirdēju Svētā balsi sakām: "Ej, Jāveļ, pacel to vīru! Ļauj, lai tas atgūstas no savām trīsām." Tad pie manis pienāca eņģelis…, līdzīgs vīrietim, satvēra mani aiz labās rokas un nostādīja uz kājām…"

Atkal Vecās Derības aizstāvji pasludina, ka šeit ir runa par vīziju, ko redzēja Abraāms, ka šo tekstu nav rakstījis viņš (it kā citu Bībeles autoru autortiesības būtu pilnīgi neapšaubāmas!) un tāpēc tas neiederas Vecajā Derībā. Abraāms savā apokalipsē tieši un atklāti pasaka savus uzskatus, viņš runā tikai pirmajā personā. Kurš dievbijīgs, ticīgs ebrejs būtu uzdrīkstējies ne tikai pats izlikties par Abraāmu, bet arī vēl cilvēces ciltstēvam ielikt mutē vārdus, kas nenāk no paša Abraāma? Kā gan satikšanās, kurai nebija liecinieku, būtu notēlota tik dramatiskā veidā, ja par to nebūtu stāstījis pats tās līdzdalībnieks?

Kāpēc gan teksta viltotājam būtu jāieliek ciltstēva Abraāma mutē tik apkaunojoša lieta kā samaņas zaudēšana? Es gan varu iztēloties, kādēļ baznīcas tēvi nevēlējās redzēt Abraāma apokalipsi Bībelē: vairākkārt tiek runāts par to, ka tam Kungam "Abraāms kļuvis mīļš", jūtu izpausme, kādu nevajadzētu izjust dievišķam garam. Starp citu: "eņģeļa" ķermeņa robustums acīmredzot nav diskutējams jautājums.

Tas, ka runa nav par garīgu būtni, top absolūti skaidrs no apokalipses teksta. Atjēdzies no ģīboņa, Abraāms pēta svešinieku, kas viņu tik ļoti bija nobaidījis: "Tad es ieraudzīju to, kas satvēra mani aiz labās rokas un nostādīja uz kājām. Viņa ķermenis līdzinājās safīram, viņa seja hrizolītam un mati tam bija kā sniegs, un diadēma ap galvu kā varavīksne."

Ekskluzīvi tērptais svešinieks stādās priekšā kā "tā Kunga kalps", kuram likts pavadīt Abraāmu.

Stāstītājs pirmajā personā attēlo braucienu uz debsīm: "Un tas notika, saulei rietot. Tur bija dūmi, kādi nāk no krāsns… Tā viņš mani aizveda līdz uguns liesmu robežai. Tad mēs kāpām augšup, daudzreiz pagriežoties, uz debesīm, kas bija piestiprinātas pie firmamenta. Es redzēju gaisā tādā augstumā, kādā mēs bijām uzkāpuši, varenu gaismu, tā nav aprakstāma, un šai gaismā varenu uguni, un iekšā veselu baru… varenu stāvu,… kas sauca vārdus, kādus es nesapratu." Kā līdzinās cits citam šie tēlojumi! Arī Abraāms tiek ar transportkuģi nogādāts bāzes kuģī, kas riņķo orbītā ap Zemi. No "varenās gaismas" Abraāms zaudē valodu, viņš to visu nevar aprakstīt. Te nu mēs, 20. gadsimta bērni, esam nesalīdzināmi gudrāki. Ar labu lauka binokli vai nelielu tālskati mēs jau varam novērot dažus satelītus: saules apspīdēti, tie zaigo kā mazas, spožas planētas. Taču cik varenu (saules) gaismu reflektē starpplanētu kosmiskā kuģa ārējais apvalks! Cik varena ir uguns, kas laiku pa

laikam izšaujas no reaktīvā dzinēja!

Abraāms orbitālā lidojuma laikā nejūtas īsti labi: "Bet es vēlējos atkal nokrist lejā uz zemes; augstā vieta, kur mēs atradāmies, te stāvēja taisni, te pagriezās uz leju…"

Gluži tāpat kā tas paredzēts mūsu kosmiskajos kuģos nākotnē, jau toreiz ar augsti attīstītas tehnikas palīdzību komandai būs bijis nodrošināts mākslīgais smaguma spēks.

Visvienkāršāk tas izdarāms, lidķcrmenim rotējot ap centrālo asi. Ja pasažieris stāv pie šādā veidā rotējoša kosmiskā kuģa iluminatora, viņa acīm paveras tieši tāds skats, kādu attēlo Abraāms: "Te tas stāvēja taisni, te pagriezās uz leju." Miljoniem filmas "Kosmiskā odiseja 2001" skatītāju nekad neaizmirsīs iespaidu, ko radīja permanenti rotējošā kosmiskā stacija — reizēm zeme ir augšā, tad atkal tur atrodas zvaigznes, tā kā liftā bez grīdas un griestiem, tā, kā to uzaicina aplūkot "mūžīgais" vai "varenais": "Aplūko taču no augšas zvaigznes, kas atrodas zem tevis…"

Vispirms man tā bija vienīgi ziņkārība — uzzināt, kas no mums, Bībeles lasītājiem, tika slēpts, un tikai pēc tam cenzētie senie teksti kļuva par manu rūpīgo studiju objektu. Izrādījās, ka tieši šajos slēptajos tekstos ir daudz faktu, kas norāda uz kosmiskajiem lidojumiem aizvēsturē, tāpat kā tur ir norādes par laika nobīdi, par ko tumsonīgajiem ļautiņiem nevajadzēja zināt, jo citādi teiksma par dievu nemirstību pārplīstu kā ziepju burbulis.

Senebreju rakstos ir sacerējums "Atlikušie Baruha vārdi", jeb, kā to vēl mēdz saukt, "Pielikums pie pravieša Jeremijas".

Baruhs bija pravieša Jeremijas draugs, kas viņam 604. gadā pirms Kristus nodiktēja izteicienus, kas atraduši vietu ari Bībelē. Baruhs acīmredzot ir uzrakstījis arī kaut ko nepiedienīgu, jo "Atlikušie vārdi" Bībelē nav sameklējami. No trešās līdz piektajai nodaļai ir atrodams šāds stāsts: Jeremija, kurš ir viens no lielajiem praviešiem, tiešām bija arī (kā vairāki viņa kolēģi) dzimis politisks aģitators. Gadiem ilgi viņš sludināja Jūdejas norietu, ja gadījumā ar lielām pūlēm netiks pakļauta Babilonija. Neviens viņā neklausījās. Tad "pavēlnieks" viņu informēja, ka Jeruzaleme tiks izpostīta un jūdu tauta aizvesta babiloniešu gūstā. 586. gadā pirms Kristus tā arī notika.

Jeremija un Baruhs ložņā pa Jeruzalemes pilsētu, lai "Visaugstākā" uzdevumā noraktu "tempļu bagātības" un tādējādi izglābtu tās no iznīcināšanas. Šai brīdī mākoņos atskan trompešu skaņas un "no debesīm nāk eņģeļi ar lāpām rokās".

Jeremija lūdz kādam eņģelim, lai tas viņam izgādā sarunu ar "Visaugstāko". Satikšanās notiek.

Jeremija lūdz tam Kungam pasaudzēt viņa jauno etiopiešu draugu Abimelehu, jo tas viņu reiz esot "izvilcis no dūņainas bedres". Tas Kungs parāda izpratni par tādu pateicību un liek Jeremijam sūtīt savu draugu "pa kalnu ceļu" uz Agripas vīna kalnu; tur viņš pats uzņemšot jauno cilvēku un paslēpšot, līdz viss būšot garām.

"Nākošajā rītā Jeremija sūtīja Abimelehu ceļā un sacīja: "Paņem grozu un ej pa kalnu ceļu uz Agripas muižu. Salasi vīģes! Iedod tās slimajiem un tautai!"

Pēc dienas Jeruzalemi ieņem ienaidnieks. Dzīvi palikušie, starp viņiem Jeremija un Ecekiēls, tiek vesti gūstā uz Babiloniju.

Abimclcham briesmīgie notikumi bez pēdām pagājuši secen, viņš vispār neko par tiem nezina. Labā noskaņojumā viņš basām kājām soļo pa kalnu ceļu, "lai salasītu vīģes". Pēkšņi viņam noreibst galva. Viņš atsēžas, noliek grozu ar svaigajām vīģēm starp ceļgaliem un aizmieg.

Kad viņš pēc kāda laika pamostas, viņam ir bail, ka Jeremija rāsies, ka viņš bijis tik nolaidīgs.

Abimelehs aši satver savu grozu ar vīģēm un soļo Jeruzalemes virzienā.

Tagad seko briesmīgākais: "Viņš nonāk Jeruzalemē. Taču viņš vairs nepazīst ne šo pilsētu, ne tās mājas, ne savu ģimeni… Šī nemaz nav īstā pilsēta. "Esmu apmaldījies… Galva man vēl ir smaga… Dīvaini! Kā lai es pasaku Jeremijam, ka apmaldījos?" Tā viņš atkal iziet no pilsētas, tad no jauna paskatās atpakaļ, ierauga tās

apveidus un saka: "Tā tomēr ir īstā pilsēta, esmu tikai apmaldījies." Viņš atkal atgriežas pilsētā un meklē.

Viņš neatrod nevienu no savējiem un no jauna iet ārā no pilsētas; tad viņš noskumis paliek stāvam, jo nezina, uz kurieni doties."

Abimelehs ir apjucis. Viņš taču bija tikai aizgājis, lai aši salasītu vīģes! Viņš vairs nesaprot pasauli. Ārpus pilsētas viņš notupstas zemē. Garām iet vecs vīrs. Abimelehs viņam jautā: "Kas šī ir par pilsētu?" — "Jeruzaleme," atbild vecais vīrs. Abimelehs taujā pēc priestera Jeremijas, pēc Baruha un vēl veselas rindas pazīstamu cilvēku un piemetina, ka viņš šajā pilsētā vairs nevienu nepazīstot. Vecais aizdomīgi vaicā: "Tu nosauci Jeremiju un apvaicājies par viņu pēc tik ilga laika? Jeremija jau sen ar visu tautu ir aizvests uz Babiloniju."

Abimelehs uzskata, ka vecais nav īsti savā prātā un tikai nožēlo, ka sirmgalvjus nedrīkst noķengāt vai izsmiet, jo citādi… Viņš pajautā, cik vēls patlaban ir, un rēķina, ka, kopš viņš aizgājis, aiztecējušas tikai dažas stundas: "Ņem, pārliecinies pats! Ņem! Palūkojies uz vīģēm!" Un Abimelehs parādīja sirmgalvim savu grozu ar vīģēm. Un tas redzēja, ka vīģes vēl ir sulīgas. Kad sirmgalvis tās ieraudzīja, viņš iesaucās: "Mans dēls! Tu esi dieva luteklis… Redzi, šodien paiet 66 gadi, kopš tautu sagūstīja un aizveda uz Babiloniju.

Lai tu redzētu, ka tā ir taisnība, paskaties uz tīrumu! Sēklas tikai vēl dzen asnus, vēl nav pienācis vīģu laiks!"

Tālāk šai stāstā teikts, ka "tā Kunga eņģelis" sūta ērgli, un šis lepnais putns aiznes Baruha vēstuli no Jeruzalemes uz Babiloniju; vēstulē ir ziņa sagūstītajam Jeremijam, ka viņa draugs Abimelehs ir dzīvs, ka viņam klājas labi un viņš nav kļuvis vecāks.

Tas ir tikpat skaidrs kā āmen baznīcā, ka arī šī teksta sakarā vēl nav beidzies strīds par to, kad šis sacerējums radies, kas to uzrakstījis un kurš ir šī stāsta garantēti vecākais izdevums. Man ir vienalga, kā beigsies šis zinātnieku strīds, mani interesē vienīgi kaili fakti: kādu cilvēku paslēpj "Visaugstākais" vai kāds no viņa "eņģeļiem"; šis cilvēks aizmieg, pamostas un domā, ka ir tikai kādu brīdi nosnaudies, "jo vīģes vēl ir svaigas un sulīgas kā tikko plūktas"! Šis cilvēks pārbauda, vai viņam vēl visi ir mājās; vairākas reizes viņš dodas uz pilsētu un atkal atpakaļ pa kalnu ceļu, viņš grib izdibināt, kas tik dīvains noticis ar pilsētu, ar pilsētu, "kuru viņš tikko kā atstāja". Un tad šis cilvēks uzzina — tas nemaz nav aptverami — ka pagājuši 66 gadi, kopš viņš pameta Jeruzalemi un aizmiga. 66 gadi! Tad tāpēc tik ļoti izmainījusies pilsēta un kļuvuši citādi ļaudis! Šis laika nobīdes fenomens optiski tiek demonstrēts ar svaigajām vīģēm: Abimelehs pamostas laikā, kad kokos vēl nekarājas vīģes. Pirmatnējam autoram, lai kas viņš arī nebūtu, bija svarīgi saglabāt nākamajām paaudzēm un uzskatāmi attēlot paša piedzīvoto un paša acīm redzēto laika nobīdi. Vajadzēja prast parādīt nākamībai šo priekšstatu par laika varenību. Šāda veida laika degļi ir ar nodomu sabāzti senajās grāmatās: ārpuszemes būtnēm nebija citas izvēles un citas iespējas atstāt savas eksistences un savas darbības pēdas kā vien tautu reliģijās. Tikai tur tās varēja tikt saglabātas, kādā jaukā dienā atklātas un — saprastas.

Balstoties uz faktiem, es nonāku pie subjektīvas pārliecības (un tas ir leģitīmi — uzskatu veidošanās procesā pārstāvēt subjektīvu viedokli), ka ārpuszemes būtnes pēc pavisam noteiktu uzdevumu veikšanas un pirms atgriešanās uz savas planētas kaut kur mūsu Saules sistēmā ir deponējušas sava veida kapsulu, kurā atstājuši tālai nākotnei datus par savu klātbūtni šeit uz Zemes.

Dankans Luncns, skotu astronoms un Skotijas Tehnoloģijas un zinātnes asociācijas prezidents, pieļauj iespēju, ka mūsu Saules sistēmā atrodas kāda tamlīdzīga ārpuszemes izcelsmes zonde.

Pamatojoties uz savdabīgi atpakaļ atnākošu radioatbalsi, kas rezultātā dod atšifrētus zvaigznāja Epsiloo Bootis attēlus, Lunens pieņem, ka zonde varētu būt nākusi no 103 gaismas gadu attālā Epsiloa Bootis zvaigznāja. Profesors R.N. Breisvels no ASV Stenfordas universitātes Radio- astronomijas institūta uzskata Lunena atklājumu par "iespēju sazināties ar svešu intelektu". No saviem novērojumiem Luncns

izdarīja secinājumu par to, ka šī mākslīgā zonde riņķo mūsu Saules sistēmā jau 12 600 gadus un ka tā ir uzkrājusi pilnīgu informatīvu programmu cilvēcei. Uz atkārtotiem radiosignāliem no Zemes pēc inteliģentas novilcināšanās tika atbildēts tajā pašā viļņu garumā.

Mana interpretācija ir šāda: mākslīgo objektu, kas sūta radiosignālus, kāds novietoja mūsu Saules sistēmā, un šis kāds pirms 12 600 gadiem bija uz mūsu Zemes. Esmu pārliecināts, ka šis vai kāds cits ārpuszemes civilizācijas radīts objekts var glabāt sevī ziņas par ekspedīciju uz Zemi, tas var nosaukt savu starta planētu un sniegt informāciju par ātrumu, ar kādu lidoja kosmiskais kuģis, tajā varētu atrasties arī kuģa žurnāls ar informāciju par darbībām uz Zemes. Tas un daudz kas cits varētu atrasties Dankana Luncna pamanītās mākslīgās zondes informatīvajā programmā.

Ja varētu būt, tad var būt.

Atliek atbildēt uz jautājumu, kāds man vienmēr tiek uzdots aiz dibinātiem iemesliem pēc priekšlasījumiem, kuros es piedāvāju šo hipotēzi: kā citplanēticši varēja iedomāties, ka mums, atpalikušajiem Zemes iedzīvotājiem, kādu dienu vispār varētu rasties ideja meklēt šādu laika kapsulu mūsu Saules sistēmā?

Atbildot uz to, noslēgsies viens no manu faktu pierādījumu ķēdes posmiem.

Pats par sevi saprotams, meklēt kaut ko var tikai tad, ja ir nojauta par meklējamā objekta esamību.

Pēc varbūtības teorijas likumiem šodien un vispār nākotnē būtu absurdi kaut kur meklēt deponētu laika kapsulu. No savas dzimtās planētas ģeoloģiskās vēstures ārpuszemes būtnes zināja, ka būtu pilnīgi bezjēdzīgi paslēpt dokumentus statujā vai zem kāda monolīta: gadsimtu gaitā vējš, lietus, vētras un laika zobs visu iznīcinātu; zemestrīces un plūdi izdzēstu jebkuras pēdas, un to, kas paliktu pāri pēc dabas katastrofām, apgrieztu otrādi kari.

Tātad kur likt dokumentus vai ziņas par pagātni, kas domātas nākotnei? Kur rast drošību, lai uzglabātu ziņas, kurām jāpārdzīvo laiki?

Tikai kādā x punktā mūsu Saules sistēmā! Kādā punktā, kas aprēķināms loģiskā matemātiskā ceļā, kaut vai kāda planētu trīsstūra smaguma spēka laukā, kaut vai kādā tālā orbītā ap Zemi, Mēnesi, Marsu vai Veneru, vai arī norakt uz ilgu laiku kontinentu smaguma centra punktā, kaut vai pie magnētiskā Ziemeļpola vai Dienvidpola, taču tie ir tikai daži no iespējamiem loģiskiem matemātiskiem punktiem.

Tomēr ar to vien nepietiek, lai rīkotu medības uz kādu no šiem punktiem.

Norādes uz medību objektu — par to mani pārliecina fakti — ir atstātas mitoloģijās, svētās grāmatās un reliģijās. Tā kā "dievi" cilvēku veidoja pēc savas līdzības, viņi varēja paredzēt un prognozēt savu "produktu" domāšanu un darbību.

Viņi zināja, ka ziņkāre ir viena no virulcntām rakstura iezīmēm un otra — vēlēšanās uzzināt vairāk.

Tā kā citplanētiešicm bija pazīstama savu ražojumu smadzeņu darbība, viņi precīzi zināja, ka tehnika programmē atklājumus un attīstību. Pēc kādas atrisinātas problēmas aizvien tiks meklēta kāda jauna — spekulatīvās domāšanas pcrpetuum mobiledarbosies. Agrāk vai vēlāk radīsies vēlēšanās iekarot kosmosu, ilgotais mērķis būs kosmiskie lidojumi.

Tikai ap šo laiku, tas šīm būtnēm bija skaidrs, viņu līdzinieki sāks apjaust pēdas, kas viņiem atstātas mantojumā. Izmantojot pa šo laiku iegūtās tehniskās zināšanas par kosmiskajiem lidojumiem, viņu radītie "produkti" sāks pārbaudīt visas mitoloģijas, leģendas un reliģijas jaunā (viņu pašu!) skatījumā, interpretēs tās moderni un tad piespiedu kārtā — proti, tad, kad tam pienāks laiks — uzdos jautājumu: kur mēs atradīsim pierādījumu tam, ka mūsu senčus apmeklējuši ciemiņi no kosmosa? Kā mēs varam sekmēt atklātu vai slēptu pierādījumu atrašanu?

Ir nobriedis laiks atklāt mūsu vissenāko pagātni. Nepalaidīsim garām iespēju saņemt savu daļu no kosmiskā mantojuma!

Pirms kāda laika sabiedriskās domas pētīšanas darbinieki Cīrihes ielās jautāja garāmgājējiem, kā viņi savās domās iztēlojas "mīļo Dievu". Atbilžu diapazons bija sākot no "gara" līdz pat "vecam vīram ar baltu bārdu, kas mīt augstu virs mākoņiem".

Lai cik arī komiski tas pirmajā brīdī neliktos, juceklis, kas valda uzskatos, atbildot uz šo komplicēto jautājumu, man šķiet loģisks. Šis sajukums ir gadsimtiem ilgās visu reliģiju indoktrinācijas sekas. Katram zemes tārpam tika iestāstīts, ka viņam visur jājūtas apņemtam no Dieva un jāzina, ka pat visapslēptākajā vietā viņu novēro Dievs. Šīs miljardkārtējās bilokācijas pieprasīja Dicvu-garu, visur klātesošu un viszinošu. Tikai tad Dievs var būt informēts par visu, kas rāpo un lido, tikai tad var izstrādāt vienotu vērtējumu taisnīgajam un netaisnīgajam, tikai tad var dzīvot pēc dogmām. Tikai Dicvs-gars iespiežas visā un katrā: Visums ir Dievs. Panteisms, mācība par to, ka Dievs ir visur, ir dominējošais visās reliģiski filozofiskajās mācībās, kurās Dievs tiek identificēts ar pasauli. Pēc šīs mācības Dievam jābūt bezpersoniskam. Tas ir uzskats, ko lielais filozofs Arturs Šopenhaucrs (1788—1860) svinīgi nosauca par "pieklājīgo ateismu". Pat kristietībā, kur Dievs tēvs un Dievs dēls ir cilvēciski darbojošās personas, ir krietna daļa panteisma, jo, proti, citādi arī kristīgo Dievs nevarētu būt visur esošs. Dievam jābūt garam. Visur esošam, visuvarenam un visu zinošam tam piemīt spēja jau iepriekš zināt to, kas un kad notiks. Tādējādi, stāvot visam pāri, viņam ir svešas cilvēku vajadzības, kļūdas un maldi. Taču kā Dicvam-garam viņam nebūtu nepieciešami nekādi cilvēkiem redzami transportlīdzekļi, lai pārvietotos no vienas vietas uz otru. Tikai gars var būt visur.

Tā ir definīcija, kuru es visnotaļ varētu atbalstīt, ja senajā mantojumā, kaut vai Bībelē, nebūtu neatrisināmu pretrunu, kas labi zināmo definīciju noved līdz absurdam.

Labi ieskatoties, Bībeles Dievs nemaz nav tik viszinošs. Pravietis Ezra to zina. Dievs atzīstas cilvēkam: "Zīmes, pēc kurām tu jautā, es tev varu izskaidrot tikai daļēji. Kaut ko pateikt par tavu dzīvi es neesmu spējīgs, es to pats nezinu."

Bībeles Dievs nav arī nekļūdīgs!

Mozus grāmatā Dievs vispirms konstatē, ka "viņa darbs ir labs", tas attiecas uz cilvēka radīšanu: "Un Dievs pārbaudīja visu, ko Viņš bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs." (1. Mozus 1:31) Taču drīz vien jau viņš nožēlo savu veikumu: "Tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš savā sirdī ļoti noskuma." (1. Mozus 6:6) Tātad Dievs nav drošs par sava darba pareizumu. Visbeidzot tas viņam šķiet tik ļoti neizdevies, ka viņš atkal iznīcina visu, ko pats radījis, milzīgajos grēku plūdos.

Ar visur klātesošā nosacīto visa zināšanu arī iet kā pa celmiem. Pēc tam, kad Ādams notiesājis Ievas servēto ābolu no visa atzīšanas koka, viņš "aiz kauna" paslēpjas krūmos. Bet Dievs nezina, kur Ādams palicis: "Un Dievs tas Kungs sauca Ādamu sacīdams: "Kur tu esi?" (1. Mozus 3:9) Ādams apgalvo tam Kungam, ka viņš dzirdēja to nākam, bet esot aiz kauna paslēpies: "… Kas tev ir sacījis, ka tu esi kails? Tu taču nebūsi ēdis no koka, no kura es tev aizliedzu ēst?" Un cilvēks sacīja: "Sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu." (1.

Mozus 3:11 - 12) Dievs acīm redzami nebija lietas kursā. Viņš nezināja, kur paslēpies Ādams un viņam nebija ne jausmas, ka Ieva savu Ādamu pavedinājusi uz ābola ēšanu.

Ievērības cienīga ir ne tikai šī neinformētība. Nav precīzs arī priekšstats par Dieva bezgalību laikā, par to, ka tas var iepriekš paredzēt, kas notiks. Paradīzes pasaule vēl bija pārskatāma. Kā teikts Bībelē, viņš Ādamu un Ievu pats bija radījis, tātad viņam vajadzēja pārraudzīt abu aktivitātes. Gali neiet kopā.

Kad nu Ādams bija uzzinājis, kā tas darāms, Ieva dzemdēja Kainu un Ābelu. Ābels kļūst par avju ganu, bet Kains par zemkopi; tie ir divi krīzes droši amati, kas parasti tiek subsidēti — gudra izvēle. Abi zēni pēc kāda laika nes upuri tam Kungam. Un kā tas Kungs skatās uz viņiem?

"Un tas Kungs skatījās uz Ābelu un uz viņa dāvanām ar labpatiku. Bet Kainu un viņa dāvanas Dievs neievēroja." (1. Mozus 4:4 — 5) Līdz šim brīdim ne Kains, ne Ābels nebija devuši iemeslu, lai viņus vērtētu dažādi. Nav nekāds

brīnums, ka Kains ir saīdzis uz netaisno Dievu: "Tad Dievs sacīja Kainam: "Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni?" (1. Mozus 4:6) Visu zinošam Dievam tas bija jāzina. Taču viņš pat neiejaucas, kad Kains nogalina savu nevainīgo brāli Ābelu! Viņam pat vēl ir jāapvaicājas: "… Kur ir Ābels, tavs brālis?…" (1. Mozus 4:9) Tas Kungs nav pat spējīgs aizkavēt bezjēdzīgu nāvi! Galu galā viņam paša radītais cilvēks nepatīk tiktāl, ka viņš nolemj visam darīt galu: "Tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš savā sirdī loti noskuma. Un Dievs sacīja: "Es iznīcināšu no zemes virsas cilvēku, kuru Es esmu radījis; cilvēku līdz ar lopiem un rāpuļiem un putniem gaisā, jo Man ir žēl, ka Es tos esmu radījis."" (1. Mozus 6:6 — 7) Dievu viņa neizdošanās dēļ var saprast. Taču vai visu zinošajam nevajadzēja nojaust, kas viņu sagaida? Bet viņam nepietiek ar šo kļūdu un nožēlu! Pēc visu iznīcinošajiem grēku plūdiem viņš no jauna nožēlo, ka izpostījis visu paša radīto skaistumu. Pēc tam, kad Noass ar savu šķirstu pietauvojās pie kāda kalna, viņš upurēja Dievam dedzināmo upuri: "Kad tas Kungs oda patīkamo smaržu, Viņš sacīja uz sevi: "Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām, un Es arī turpmāk vairs neiznīcināšu visu dzīvo radību, kā Es to esmu darījis." (1. Mozus 8:21) Novēlota atziņa, ka paša padarītais darbs nav izdevies! Daudzinātais visu zinošais nezināja, kas no viņa darba iznāks? Dīvaini.

Ja akceptējam Bībeles "Genesis", tad visi cilvēki jāuzskata par Noasa, kā arī viņa dēlu un vedeklu, kuri arī bija šķirstā, pēcnācējiem. Runa ir par eliti, ko tas Kungs uzskatīja par piemērotu izdzīvošanai.

Pretēji savam zvērestam, Dievs bija spiests, totāli iznīcinot Sodomu un Gomoru, šiem pēcnācējiem vēlreiz likt smagi ciest.

Man lekcija par Bībeles tēmu neparedz ne vairāk, ne mazāk kā tikai izdarīt vienu secinājumu: šeit ir parādīts Dievs, kas pieļāva kļūdas, kas maldījās, kas nožēloja, kas bija spējīgs uz asiņainām akcijām.

Senajos novērojumos Dievs tika apgaismots kā spējīgs uz cilvēkiem piemītošām garastāvokļa izpausmēm, kaut vai uz dusmām, uz neobjektīvu mīlestību, uz nežēlību. Es absolūti nepiekrītu, ka šādi atribūti piestāvētu Dievam, vismaz tic neiederas priekšstatā par imagināru, pār lietām stāvošu, visu zinošu būtni, kā tas mums tika mācīts. Es nevēlos neko citu, kā tikai darīt zināmu, ka Vecās Derības Dievs nebija ne bezgalīgs laikā, ne visu zinošs un arī ne abstrakts. Es varu parādīt, ka viņš ļoti reāli darbojās līdzi notikumos, ka viņam bija cilvēka augums un viņš pat "dienas vēsumā staigāja pa dārzu" (1. Mozus 3:8)'.

Es izvēlējos Bībeli no visiem reliģiska satura avotiem tāpēc, lai katrs varētu izlasīt manus izvēlētos citātus pašam piederošajā Bībelē.

Lieta ir tāda, ka mītos dievi neizturas ne par matu citādāk. Grieķu un romiešu dievības gan tiek pasludinātas par nemirstīgām, taču, pretstatā Bībelei, tās tomēr netiek raksturotas kā "mūžīgas": tās tikai k| ūst nesalīdzināmi vecākas par cilvēkiem, kuru vidū tās laiku pa laikam uzturas. Antīkās pasaules mītos dievi attēloti kā simpātiski cilvēciski tēli, kas reizēm šauj pāri par strīpu, kas dusmās pieņem pārsteidzīgus lēmumus, kurus pēc tam nepieciešams labot, kas bieži maina savus uzskatus un pavisam atklāti izsaka nožēlu par neveiksmīgiem pasākumiem.

Daži no šiem dieviem pat piedzimst uz zemes, piekopj biseksuālas attiecības ar meitenēm un zēniem un bieži vien sadumpojas pret saviem vecākiem. Paaudžu konflikti dievu ģimenēs, kā jau tas pierasts augstākajā sabiedrībā. Dievu tēvs Zevs, debesu un Visuma valdnieks, bezgalīgi iemīlējās savā dzērienu pasniedzējā Ganimēdā, kuru Zevs viņa īpašā skaistuma dēj bija uznesis Olimpā pavisam nedievišķā veidā, pielietojot spēku. Šajā dievu ģimenē vispār notika savādas lietas. Zeva dēls Apollons iemīlējās jauneklī Iliakintā, kas, starp citu, bija auglības dievs. Dievam galīgi nepiemērotā veidā dievs Apollons nonāvēja savu iemīļoto ar spēcīgu diska metienu. Vai nu ar nodomu, vai bez tā — bet dievišķīgi tas nebija.

Romiešu superdievs Marss, atbildīgais par kariem, augu valsti un auglību, ļāva sevi apvest ap stūri vecajai dievietei Annai Perennai. Un, lai šim cēlajam pulciņam piebiedrotu arī kādu ģermāņu mītu dievu, atcerēsimies Odinu (Votanu), kas tika saukts par visa tēvu. Šim visu dievu un cilvēku papum piemita gluži perversa tieksme uz pārģērbšanos: reizēm viņš parādījās čūskas izskatā, reizēm kā ērglis, citreiz tautas vidū parādījās kraukļa veidolā. Pavisam nedievišķi viņš meta šķēpu un jāja ar astoņkājaino zirgu Sleipniru. Odins bija bailīgs dievs. Atgriežoties Valhallā, viņš no kauju laukiem paņēma sev līdzi spēkavīrus, kuriem vajadzēja viņu apsargāt. Beigu beigās, neraugoties uz drošības dienestu, Odinu aprij vilks Fenrirs. Ja gadījumā Odins bija gars, Fenrirs būs norijis gaisu vai to, kas var palikt pāri no šāda dieva materializēšanās.

Man nav nekas pret dieviem, gluži otrādi, es tos "mīlu". Taču es viņus mīlu ar visām viņu kjūdām, trūkumiem, ar visām viņu jaukajām vājībām un maldiem. Tas viņus padara tik cilvēcīgus, šāds dievu tips taču ir mums daudz tuvāks! Ne par velti viņi mūs radīja pēc savas līdzības. Taču pirmām kārtām: tieši tādi un ne citādi viņi "klīst" pa visu tautu un laiku mītiskajiem sacerējumiem.

Visi teksti runā par labu tam, ka dievi bija ķermeniski!

14. NODAĻA Kas bija Bībeles manna? Tehniskas instrukcijas senebreju slepenajā rakstā. Dcus cst maehina. Lieta ar diviem galvaskausiem. Mannas mašīna. Pazemes pilsētas. Raķešu starta estakāde pirmatnējā mežā. Akmeņu bibliotēka.

Kajapu indiāņu mantojums.

Džordžs Sasūns ir anglis. Pēc profesijas viņš ir konsultants elektronikas jautājumos un lingvists.

Sasūns lasīja manas grāmatas. Mēs sarakstījāmies, kā arī satikāmies uz salas un iepazināmies. Viņš man sacīja, ka starp faktiem, uz kuriem es balstu savu teoriju, atradis dažus pieturas punktus, kas ļāvuši viņam nojaust, ka līdz šim parasti mistiski un reliģiski skaidrotajos senajos rakstos ir "atklājamas" pavisam konkrētas lietas.

Sasūns paņēma sev priekšā kabalas1 angļu izdevumu bet drīz vien konstatēja, ka tulkojums ir pārāk komplicēts un miglains, lai ar to varētu ko iesākt. Viņš sāka apgūt aramiešu valodu, lai varētu izlasīt oriģinālu. Tur Sasūns uzdūrās stāstam par Bībeles mannu, un tas viņu elektrizēja, jo viņam likās, ka tekstā var atpazīt mannas ražošanas iekārtas konstrukciju.

Ar savu precīzo tulkojumu viņš iepazīstināja biologu un tehnisku rakstu autoru Rodniju Dcilu. Tāpat kā Sasūns, arī Dcils šifrētajā aprakstā nojauta bioķīmiskas laboratorijas attēlojumu. Kad abi vīri bija saskaņojuši savus priekšstatus par kabalas tekstu, viņi lūdza zinātniski tehnisko zīmējumu speciālistam Martinam Ričam pēc viņu datiem izgatavot konstrukcijas zīmējumus. Uz papīra izveidojās bioķīmiska laboratorija! Šo atklājuma priekšvēsturi man pastāstīja Džordžs Sasūns. ' "The Kahbalah Unveited". Containing: The Hook of conccaled Mystery — The greater holy assemhly and The tesser holy assemb/y. By S. L. Macgregor Matheus.

Tā kā es jau tāpat esmu pārliecināts par to, ka senajos mītos paslēptas daudzas tehniskas zināšanas, tad par šo atklājumu biju gan pārsteigts, taču ne šokēts. Šo notikumu biju jau gandrīz piemirsis, kad 1976. gada pavasarī man rokās nonāca Sasūna un Dcila raksts zinātniskajā žurnālā "New Scientist", kura nosaukums bija "Dcus est maehina?" (Vai dievs ir mašīna?) Ja šāds izdevums kādai tēmai veltījis veselas trīs lapas, tad tur kaut kam jābūt. Ļoti garā un ļoti zinātniski uzrakstītā ziņojumā Sasūns bija atvēlējis man vienu īsu un skaidru formulējumu; viņš nodeva manā rīcībā arī abus zīmējumus. Zinot pētījumu rezultātu, katram jābūt skaidrībā par to, ka manna nekrita no debesīm, kā tas lasāms 2. Mozus grāmatā (16:4 — 25).

Vai manna bija vienšūnas olbaltums, kas tika ražots kādā īpašā bioķīmiskā iekārtā?

Gadu tūkstošiem ilgie pūliņi noskaidrot, kas īsti bija šī manna, nedeva nekādus konkrētus rezultātus.

Parasti tā tiek aprakstīta kā kokcīdu sekrēts, kuras parazitē uz tamariska (Tamarix mannifera). Šie insekti sūc no zariem ar ogļhidrātiem bagāto sulu, ko viņu ķermeņi nespēj absorbēt; tie to izdala caurspīdīgu pilienu veidā, kas sastingstot veido baltas lodītes, kuras satur glikozi, fruktozi un helielu daudzumu pektīna (tas viss tiek izmantots želeju pagatavošanai). Šo vielu savāc tikai skudras, kas nes to savos pūžņos. Bez tam beduīni to vēl šodien lieto kā cukura aizstājēju, viņi to sauc par "mān".

Kaut arī šai vielai ir zināma līdzība ar Bībelē aprakstīto mannu, tai pietrūkst Mozus cildinātās uzturvērtības. Tā nesatur olbaltumu, manna Vecajā Derībā aprakstīta kā "maize" un pamatuzturviela. Bez tam "mān" var atrast tikai dažus mēnešus gadā un tik niecīgā daudzumā, ka tuksnesī ceļojoša tauta ar to ilgi nebūtu paēdusi.

Dažkārt Bībeles manna tiek identificēta kā Aspicilia cscu/cnta (mannas ķērpis), bet nav pierādīts, ka

šī augu suga jebkad būtu tikusi atrasta Izraēlas apkaimē. Tā aug tundrās un Alpu augstienēs.

Tātad, no kurienes nāca manna, kurai, kā jau tautas uzturlīdzeklim, vajadzēja būt pieejamai lielos daudzumos? Sasūns un Deils ir pārliecināti, ka atbildi atraduši kabalā.

Kabala, cik zināms, izmantota kopš 12. gadsimta kā jūdaisma czoterisko mācību apkopojums.

Jēdzieas atvasināts no senebreju kabballah ("mantojums"). Daļa tradicionālās jūdaisma mistikas pamattēžu atrodama "Sepher-ha-Zohar" ("Spīdēšana") trīs grāmatās, kuras pēc 2. gadsimtā izdarītiem pierakstiem 13. gadsimtā sarakstījis spāņu ebrejs Mozus Bcn Šemtobs de Leons. No agrākiem avotiem, no aramiešu Krcmonas kodeksa (1558), radusies latīņu Kabhala Dcoudata (1644) un angļu Kabbalah Unvcilcd (1892).

"Spīdēšanas" teksti sniedz kāda pavisam ķermeniska dieva, "dienu pirmtēva" aprakstu. Ievērības cienīgs pirmtēvs! Tas veidots no vīrišķās un sievišķās daļas. Šis savdabīgais paņēmiens — izjaukt dievu pa daļām un pēc tam atkal salikt to kopā — samulsināja Sasūnu un Deilu. Viņi no teksta izslēdza nesvarīgo un saprata, ka aprakstīts ir nevis dievs, bet gan mašīna. Arī šeit kabalas sacerētāji, kas neko nesaprata no tehnikas, izmantoja viņiem labi zināmo cilvēcisko īpašību attēlojumu, lai radītu priekšstatu par aparātu, kāds viņiem nebija pazīstams. Varu piemetināt, ka apaču cilts indiāņi vēl šodien izmanto šo metodi. Lai kaut kā iztēlotos automašīnu, viņi starmešus sauc par "india" (acis), elektriskos vadus par "tsavs" (vēnas), dzesēšanas cauruli par "chin" (zarna).

Lingvists Sasūns mēģināja salīdzināt "dienu pirmtēva" aprakstu ar adekvātiem tehniskiem terminiem.

Izrādījās, ka senie teksti gadsimtu gaitā tā mistificēti, ka konkrēti fakti vārds pa vārdam pazuduši ezoteriskā miglā. Tiešām, tikai Šodien beidzot ir iespējams dot senajiem tekstiem tehnisku interpretāciju.

Es citēju 51. — 73. pantu no grāmatas "Iladra Zuta Odisha" ("Mazais svētais slavinājums"):

"Galvaskauss Augšējais galvaskauss ir balts. Tajā nav ne sākuma, ne gala. Viņa sulu dobā lieta ir izstiepta un domāta tecēšanai… No šīs dobās lietas baltā galvaskausa sulai katru dienu krīt rasa tajā galvaskausā ar mazo seju… Un viņa galva ir piepildīta, un no tā galvaskausa ar mazo seju rasa krīt uz ābolu lauku [vai plēšām]. Un viss ābolu lauks tek no šīs rasas. Vecais svētais ir noslēpumains un paslēpts. Un augstākā gudrība ir paslēpta galvaskausā, kas ir redzams, un no viena līdz otram pirmtēvs nav atvērts [tas nozīmē, ka to savienojums nav redzams]. Un galva nav pati par sevi [jeb viena], jo tā ir visas galvas augšējā daļa [jeb galva]. Augstākā gudrība ir galvā: tā ir apslēpta un to sauc par augšējām smadzenēm, apslēptajām smadzenēm, kas mīkstina un ir mierīgas. Un nav neviena [cilvēku] dēla, kas to zina [tas nozīmē, ka tas nevienam nav saprotams]. Trīs galvas ir dobas: šī ir iekšā tajā un šī virs tās otras. Viena galva ir gudrība; šī galva ir noslēpta no tās, kura ir apklāta. Šī gudrība ir noslēpta, tā ir augstākā no visām galvām un citām gudrībām. Augšējā galva ir "pirmtēvs un svētais", apslēptākais no visapslēptākajiem. Šī galva ir visas galvas augšējā daļa, tās galvas, kas nav [parasta] galva un ir nepazīstama. [Apraksts pastiprina iepriekš teikto: runa nav par normālu, domāt spējīgu galvu. Un pie tam nav skaidrs, ap ko lieta grozās, jo galva ir apslēpta.] Un tāpēc "svēto pirmtēvu" sauc par "neko". Un visi tie mati un visas tās auklas, kas nāk no smadzenēm, ir gludas un noslēptas makstī. Un viss kakls īsti nav redzams… Tur ir celiņš, kas tek no smadzenēm vietā, kur sadalās mati… Un no šī celiņa tek visi atlikušie celiņi, kas nokarājas uz leju un ieiet galvā ar mazo seju…"

No kabalas konteksta rodas šāda situācija: "dienu pirmtēvam" bija divi galvaskausi, kas atradās viens virs otra; tos ietvēra vēl viens — ārējais galvaskauss. Augšējā galvaskausā atradās augšējās smadzenes, uz kurām tika destilēta rasa; apakšējās smadzenes saņēma debesu eļļu. "Pirmtēvam" bija četras acis, viena no tām spīdēja no iekšpuses, trīs nebija tādas, kas pašas spīdēja; no kreisās un labās puses tās šķiet melnas, dzeltenas un sarkanas. Kā jau "pirmtēvam" pieklājas, viņam bija apjomīga bārda

13 dažādos veidos; mati tam it kā auga no sejas ārā un tad atkal iekšā. Mati bija mīksti, un svētā eļļa tecēja tiem cauri.

Galvas ar mazo seju sevišķa pazīme bija tās cietais galvaskauss, kura vienā pusē attīstījās uguns, bet otrā — gaiss; bez tam tas no vienas puses virpināja apkārt gaisu, bet no otras — uguni. Eļļa tecēja no augšējā galvaskausa uz apakšējo un tur mainīja krāsu no baltās uz sarkanu. Cietajam galvaskausam visapkārt atradās apakšējās smadzenes, virs kuru

Džordža Sasūna un Rodnija Deila rekonstruētā mannas mašīna. ārējās formas tika destilēta rasa, kas tās katru dienu piepildīja. Tas, kas plūda lejā, bija manna. Tur tā tika savākta hostijās (sēkliniekos) un nosūkta caur peni.

Par "dienu pirnitēva" sievišķo daļu kabalā atrodamas tikai dažas detaļas: tai bija daudzkrāsaini mati, kas visi tomēr beidzās zeltainā krāsā un, sastiprināti ar auklu, veda atpakaļ augšējā galvaskausā. Katra sabata laikā "pirmtēvs" krita transā. Tad tā daļas tika tīrītas un atkal saliktas kopā.

/. Auffviaā pihaikaust ar irlrcklu vinmu, ut kur*.* knndeničja.* tiltu*. 2. Rczcrtruin ar j(ai*niax avutu, kat a/nlanr */ģu kultūru. J. Rcrvrtuanr, kuri HttLt* latvtaū pmdukls. 4. Ak/i, aukUt. Irni/tt*, Jber… 5. *cJ uz aiuru/u jiitčmu. ft. AfcmIctmu 'galva ". kuri tiek hii/rolizStl iivtl» tukun. 7. Caur "kaklu"prutlukl* tiek icraJiLi s*vjk.itnj* trauki. I*. Rcrrrruin. kuri Ufk satiku vtia prttdukciļa.

Angļu pētnieki izdibināja, ka šī veidojuma augšdaļā bijusi destilācijas iekārta ar izliektu atdzesējamu virsmu, pār kuru plūda gaiss, un ar ūdens palīdzību tika kondensēts. Odens tika ievadīts rezervuārā, kura vidū atradās spēcīgs gaismas avots, kas apgaismoja kādu kultūru, iespējams, hlorcllas tipa zaļaļģi. Eksistē dučiem hlorcllas paveidu. Olbaltumvielu, ogļhidrātu un tauku savstarpējā attiecība var tikt mainīta, radot attiecīgus augšanas apstākļus.

Aļģu kultūras, kas ražoja vēlamo produktu, cirkulēja cauruļu sistēmā, kura nodrošināja skābekļa un oglekļa dioksīda apmaiņu ar atmosfēru un izvadīja lieko siltumu. Hlorcllas dūņas tika novadītas citā traukā, kur tās tika apstrādātas tādā veidā, ka ciete daļēji hidrolizējās par iesala cukuru, kas pēc vieglas apcepšanas ieguva medus vafeļu garšu: "… Tā bija balta kā koriandra koka sēkliņas un pēc garšas kā

medū cepti plāceņi" (2. Mozus 16:31).

Sausais produkts tika uzkrāts divos rezervuāros; viens no tiem tika iztukšots ikdienas vajadzībām, otrs tika piepildīts pakāpeniski, lai sabatā (kad mašīna nedrīkstēja strādāt) būtu pārtikas krājums divām dienām. Katru nedēļu sabata laikā mašīna nedarbojās, un tika gaidīts līdz svētdienai, kad tā no jauna varēja uzsākt produkta ražošanu.

Mašīnai bija jāsaražo uz vienu ģimeni viens omers1 produkcijas dienā, un tā kā tai bija jāapgādā 600 ģimenes, tā saražoja pusotra kubikmclra mannas dienā.

Kas notika ar mašīnu, kad Izraēla bērni atstāja tuksnesi un kad tā vairs nebija vajadzīga? (Jozuas grāmatā (5:12) teikts: "… Un ar šo nākamo dienu… viņiem izbeidzās manna…") Pēc Jērikas ieņemšanas mašīna tika uzstādīta Šilo (1. Samuēla 4:3). Vēlāk to kā laupījumu ieguva filistri, taču drīz vien atdeva atpakaļ, jo tā daudzus no viņiem nonāvēja. Skaidrs, jo filistri nekad nebija redzējuši mannas mašīnu darbībā, viņi arī nebija saņēmuši lietošanas pamācību, kad nozaga šo aparātu. Tā ir bijis vienmēr: nepazīstama tehnika ir bīstama. Jozcfs Flāvijs, Romas ebreju vēsturnieks, kas dzīvoja 1. gadsimtā pēc Kristus, ir atzīmējis, ka filistri pēc produkta nogaršošanas visi dabūjuši caureju. Kad mašīna bija atdota atpakaļ, ķēniņš Dāvids to kā rituāla priekšmetu izstādīja kādā teltī Jeruzalemē (1. hronika 15:1). Viņa dēls Zālamans lika uzbūvēt šai baigajai mašīnai īpašu templi (2. hronika 2:5). Kādā tempļa izlaupīšanā tika sabojāta arī mašīna.

Sasūns un Deils nobeidz savu ziņojumu "Ncw Scientist" tā: "Šāda veida mašīnas būtu nepieciešams ekipējums kosmiskajos kuģos, jo tās izpilda dubultfunkciju, proti, apgādā omers — ebreju tilpumu mērs, atbilst aptuveni trim litriem. ar skābekli elpošanai un ar pārtiku. Krievu zinātnieki ir konstruējuši un izmanto šādu mašīnu gaisa attīrīšanai noslēgtā vidē orbitālajā stacijā "Salūts", kur cilvēki dzīvo vairākus mēnešus. Bioloģiskā kultūra gan uzņem astronautu ekskrētus, un domājams tāpēc nav ēdama. Mūsu šīsdienas biotehnoloģija vēl nav gājusi tik tālu uz priekšu kā tā, kas bijusi pielietota mannas mašīnā. Galvenais trūkstošais komponents ir augstas intensitātes un jaudas gaismas avots. Lāzeru optika var atbilst tieši šādām prasībām.

Paliek jautājums: no kurienes nākusi izraēļu mannas mašīna? Ir mēģināts spekulēt ar to, ka Zemi pirms 3000 gadiem apmeklēja dzīvas būtnes no kosmosa un ka šie ciemiņi atveda sev līdzi mannas mašīnu. Taču šī spekulācija nes sev līdzi tikpat daudz problēmu, cik tā atrisina. Mēs šodien labāk neizvirzīsim šo hipotēzi. Kad mēs kādu dienu būsim beiguši savus pētījumus, varbūt spēsim dot atbildi uz šo jautājumu."

Es nepretendēju uz to, lai angļu zinātnieku ziņojumu izmantotu kā pierādījumu savai astronautu teorijai. Taču es uzskatu par svarīgu faktu, ka no senajiem rakstiem var izlobīt lietiskus datus, ka tur, kur tas ir iespējams, nepareizi un savu laiku nodzīvojuši uzskati tiek aizstāti ar modernām tehniskām zināšanām. Tāpat kā Sasūns un Dcils to izdarīja ar kabalu. No maziem akmentiņiem mums vajag rekonstruēt mūsu senās pagātnes milzu mozaīku.

Pavisam cita rakstura mīkla ir Turcijas pazemes pilsētas. Pie Derinkuju, Antaljā, senāk bijusi pazemes pilsēta, kas savos dziļi zemē sniedzošajos stāvos devusi patvērumu 20 000 cilvēkiem. Kad šī pilsēta bija apdzīvota, tā netika kalpojusi par improvizētu patversmi. Tur bija milzīgas koplietošanas telpas, dzīvokļi ar guļamistabām un dzīvojamām istabām, staļļi un pat apjomīgi vīna pagrabi, nerunājot nemaz par veikaliem un daudz ko citu. Telpas atrodas dažādos stāvos; līdz šim Derinkuju no zemes attīrītas 13 telpas. Atsevišķos dzīvojamos blokus vienu ar otru savieno šahtas, ieejas noslēdz lielas, apaļas durvis, kas aizbultējamas no iekšpuses, bet no ārpuses nav atveramas. Dziļāk izvietotajos stāvos tika atrastas akas, kapu vietas, ieroču noliktavas un — bēgšanas ceļi. Ģeniālajiem arhitektiem bijušas pat zināšanas par gaisa kondicionēšanu: līdz šim atbrīvotas 52 gaisa šahtas, caur kurām, pateicoties rafinēti izveidotai cirkulācijas sistēmai, svaigs gaiss nokļuva līdz pat visattālākajam kaktiņam. Derinkuju — par kuru es tikko kā runāju — un tai ļoti līdzīgā Kaimakli ir tikai divas no mazākais 14 pazemes pilsētām, kā

uzskata turku arheologi. Arheologiem jau ir zināmi savienotājceļi, pa kuriem visas apakšzemes pilsētas uzturēja savstarpējos sakarus. Tiek lēsts, ka šajās "katakombās" ilgu laiku dzīvojuši ap 1,2 miljoni cilvēku.

1,2 miljoni cilvēku! Tas nozīmē, ka pietiekamā daudzumā vajadzēja sagādāt arī uzturlīdzekļus. Kā?

Un no kurienes?

Arheologi uzskata, ka šīs pilsētas tikušas iespiestas zemē pirmajos gadsimtos pēc Kristus: šeit kristieši esot slēpušies bailēs no saviem vajātājiem.

Par šo skaidrojumu rodas šaubas. Pazemes cilvēkiem vajadzēja dzīvot. Laukus, kas nestu augļus, zem zemes ierīkot nevarēja pat ar vislielāko izveicību: trūktu gaismas augu attīstībai. Taču, ja viņiem vajadzēja nodarboties ar zemkopību un lopkopību virs zemes, tad arī dzīvoklis zem zemes vairs nebija drošs patvērums! Lauki un staļļi būtu uzrādījuši vajātājiem, ka tur dzīvo cilvēki. Aplencēji pavisam mierīgi būtu varējuši apmesties pie ieejām un gaidīt, kad izbadējušies "peļu" cilvēki izlīdīs dienas gaismā. Viņiem pat nevajadzētu uzsākt kauju: tie varētu savu ienaidnieku pakļaut bada nāvei. Blokāde!

Bez šīm pārdomām pret oficiālo versiju runā vēl arī tas, ka, ierīkojot tik grandiozas pazemes pilsētas, virspusē vajadzēja būt izaugušiem smilšu un celtniecības atkritumu kalniem. Tam, kurš kādreiz ir bijis šajās pilsētās, ir skaidrs, ka tās nav radušās uz ātru roku. Šeit ticis plānots un celts gadu desmitu, varbūt pat simtu, garumā. Tur, kur tādos apjomos tika rakts, vajadzēja rasties izrakto zemju kalniem, un tie savukārt būtu likušies aizdomīgi jebkuram ienaidniekam. Arheologu servētais "cepetis" man neizraisa ēstgribu.

Es piedāvāju izskaidrojumu no sava "dievu" teorijas arsenāla: Šī reģiona iedzīvotājus pirms ilga laika apciemojušas ārpuszemes būtnes. Pirms prombraukšanas tās paziņojušas, ka atgriezīsies ar savu lidojošo aparātu, lai sodītu tos, kas nebūs sekojuši viņu dotajām pavēlēm. Tātad kaut kad viņiem varēja draudēt negaidīts uzbrukums "no augšas". Bailes no tā, kas nāca no debesīm, iedzina cilvēkus šeit, tāpat kā Dienvidamerikā, fantastiski interesantajās pazemes būvēs. Ļaujiet man šajā pasaules ceļojumā norādīt uz vēl kādu dīvainību! Tā redzama Bolīvijas džungļos.

150 kilometrus no Santakrusas atrodas ciems, kurš saucas Samaipata. Vēl 30 kilometrus tālāk atrodas Elfuerte, savāds kalns džungļu vidū.

Par Elfucrtcs kalnu arheologiem zināms maz, tiek piedāvātas tikai nožēlojamas un smieklīgas teorijas. Nav arī nekādu izmantojamu rakstu pieminekļu.

Mūsu priekšā džungļos paceļas kalns. Divas dziļas, mākslīgi veidotas vagas ved augšup un pēkšņi izbeidzas. Augšā, plato virsotnē ir akmenī izcirstas dažāda lieluma vannas, akmenī izkalti riņķi, baseini, izrakti trīsstūri, apdrupuši nocietinājumu torņi. Visi šie veidojumi savā starpā ir savienoti ar dīvainu kanālu sistēmu. Ja tā bijusi būve, kas kalpojusi noteiktam mērķim, jāpiezīmē, ka nav aizmirsta arī māksla: pakājē pie dziļajām vagām spēku simbolizē pantera un jaguārs. Pakāpieni un izskalotās nišas ļauj domāt par aizvēsturisku stadionu. Dziļās un simetriskās vagas atgādina raķešu starta estakādi. Atstāts bez ievērības, Elfuerte snauduļo savā nodabā Bolīvijas mūžamežā. Šis augstākais kalns pie Samaipatas nes uz savas vecās muguras noslēpumu. Vai tas kādu dienu tiks atminēts?

Tiem vienmēr nav jābūt kalniem vai milzīgām pazemes pilsētām, uz ko mums jāvērš sava zinātkāre!

Meklējot pierādījumus citplanētiešu eksistencei, mēs nedrīkstam atstāt bez ievērības arī mazos kricelējumus uz klinšu un alu sienām! Kad tie tika reģistrēti un izpētīti, vēl netika ņemts vērā aspekts par iespējamo vēstījumu no "dieviem". Šādas zīmes es esmu arhivējis tūkstošiem un labprāt nodotu tās nopietnu interesentu rīcībā.

Lielu un interesantu kolekciju savācis profesors doktors Hanvjcrs Kavrera. Jau paaudzēm viņa ģimene dzīvo senajā pilsētā Ikā, Peru dienvidos. Vispirms es apvaicājos arheologam

Dīvainais veidojums "Elfuerte" pie Samaipatas ciema llolīvijā. Pakalna virsotnē redzama "raķešu starta estakāde". dr. Hcningam Bišofam no Manhcimas etnogrāfijas muzeja, vai viņš ir lietas kurā par Ikas gravētajiem akmeņiem un ko par tiem domā. Doktors Bišols man atrakstīja, ka Ikas akmeņi esot viltojumi, kurus izgatavo indiāņi, lai pārdotu tos tūristiem par dažiem soliem (Peru naudas vienība).

Atšķirībā no saviem pretiniekiem, es vienmēr uzklausu abas puses. Tagad es zināju, ka oficiālā arheoloģija Peru gravētos akmeņus uzskata par falsifikāciju.

Es lidoju uz Peru.

Kavreru ģimenei Ikā pieder liela māja, kāda viņiem arī nepieciešama, jo šī ģimene ir liela.

Neskatoties uz to, trijās lielās telpās līdz pat griestiem ierīkoti plaukti, kuros glabājas milzīgs daudzums akmeņu. No futbola bumbas lieluma līdz tādiem kā piepūsti baloni. Katra akmeņa gravējumam ir cits motīvs. Telpu, kurā starp akmeņiem un plauktiem atrodas kolekcionāra rakstāmgalds, var iztēloties kā olu tirgotavu, tikai olas ir akmeņi un tie visapkārt izrotāti ar fantāziju apliecinošām gravīrām. Redzami indiāņi, kas jāj uz putniem. Citi indiāņi iemūžināti ar neparastiem darbarīkiem rokās.

Uz kāda akmens indiānis redzes uzlabošanai izmanto lupu. Kāds akmens ir kabatas formāta globuss: tajā rūpīgi iegravētas nepazīstamu zemju kontūras, kontinenti un okeāni. Biedē simboliski briesmoņi, kādi nekad nav redzēti. Dr. Kavrcra, kurš pats ir vadošais ķirurgs, rāda man akmeņu sēriju, kas attēlo sirds operācijas norisi. Pacientam, kurš guļ uz sava veida operāciju galda, tiek izoperēta sirds; caurulītes savieno viņu ar infuzijas sistēmām. Tiek ievietota jauna sirds. Divi operētāji savieno artērijas.

Krūšukurvis tiek aizvērts. Visu šo procedūru, labāk nekā es to spēju aprakstīt, parāda attēli, kurus es palūdzu profesoram, lai varētu tos pievienot pie citiem dokumentiem.

Profesors Kavrera ir stūrgalvīgs vīrs, viņš necieš citādas domas (ko es nožēloju), taču viņš tik ļoti aizraujas ar savu lietu, tāpat kā es ar savējo. Veselas divas dienas viņš mani raustīja no viena akmens pie otra. "Look, Erīc! Eric look here!" Tikko esmu nomērķējis skatu uz kādu akmeni, viņš jau velk mani pie nākamā. Viņam piemīt īpašnieka un kolekcionāra lepnums: Kavreras kolekcijā ir 14 000 akmeņu. Lielāko daļu no tiem viņam piegādājuši indiāņi, dažus viņš pats atradis. Vairākums akmeņu ir plaukstas lielumā ar putnu, puķu, mītisku koku un cilvēku motīviem. Uz lielākajiem akmeņiem attēloti tik komplicēti, savstarpēji savijušies abstrakti motīvi, kas neliktu sarkt pat Pikaso, ja autortiesības pēkšņi tiktu piedēvētas viņam.

Mani nepārtraukti nodarbināja šāds jautājums: vai šeit ir īstas (senas) un viltotas (modernas) akmens gravīras? Un: ja gadījumā šeit ir viltojumi, vai Kavrera to zina? Vai viņš ir labticīgs akls upuris? Es par to pajautāju Dr. Kavreram.

"Kādā ciemā, kas atrodas 26 kilometrus no šejienes, darbojas viltotāji, kas kopē gravīras un pēc tam tās pārdod man, taču jau pēc motīviem es tūlīt zinu, kurš no akmeņiem ir īsts, tātad sens, un kurš viltots un

varbūt vēl tikai vakar

Pie Dr. Kavreras Peru pilsētā Ikā trīs telpas i/kārtoti daudzi tūkstoši dažāda lieluma akmeņu ar gravīrām.

izgatavots. Neskaidros gadījumos, kādi ari mēdz gadīties, es lūdzu speciālistus, lai tie veic ģeoloģiskas analīzes."

Es palūdzu Kavreram, lai viņš man aizdod vienu no saviem akmeņiem, kuru bez šaubīšanās uzskata par "īstu". Es paņēmu šo akmeni un aizbraucu uz nabadzīgu ciemu tuksnesī, kur dzīvoja viltotājs Bazilio Ušuja. Es viņam sacīju, ka nopirkšu vienu no viņa akmeņiem, ja viņš man Jaus paskatīties, kā tāds akmens tiek izgatavots. Pēc ilgas stīvēšanās viņš piekrita. Viņa divpadsmit bērnu ielenkumā mēs iegājām būdā.

Meistars izzvejoja no kāda groza akmeni plaukstas lielumā, ar zīmuli atzīmēja uz tā līnijas un sāka darboties ar zāģa atlūzu. Pēc 40 minūtēm viņš man iespieda rokās akmeni ar baloža atveidojumu.

— Vai jūs gatavojat arī lielāka formāta gravīras? — es jautāju. Akmeņkalis lepni pasmaidīja: — Jā, visādas!

— Uz doktora Kavreras kolekcijas lielajiem akmeņiem attēloti komplicēti vēsturiski raksti. No kurienes jums visas šīs zināšanas?

— No attēliem laikrakstos.

Vai es biju saticis ģēniju?

Kamēr džips mūs atkal rībēdams vizināja atpakaļ uz Iku, es sāku rēķināt. Kavreram ir 14 000 akmeņu, viņa kaimiņam — vēl 11 000. Kopā tieši 25 000 akmeņu. Lai uzvilktu vienkāršas baloža līnijas, Bazilio bija nepieciešamas 40 minūtes. Tas bija primitīvs darbs, ko nevar salīdzināt ar lielāko daļu Kavreram piederošo akmens gravīru. Pie tam Kavreras akmeņu diametrs caurmērā ir ap 40 cm. Tic ir apmēram 20 reižu lielāki par to dūres lieluma gravīru, ko man darināja Bazilio. Un vēl: Kavreras kolekcijas akmeņi ir nesalīdzināmi mākslinieciskāk izpildīti. Rūpīgākā manierē un ar bagātu izdomu.

Ja tāda veida akmens pagatavošanai, kādi ir Kavreras kolekcijā, vajadzīgas 20 reiz 45 minūtes, viltotājs šim darbam patērētu 15 stundas. Lai pagatavotu 25 000 akmeņu, būtu nepieciešams jau 375 000 stundas; par pamatu ņemot 12 stundu darba dienu bez pauzes, šis darbs aizņemtu 31 250 darba dienas bez pārtraukuma. Čaklajam abu kolekciju viltotājam šim darbam būtu jāpatērē 85 gadi, strādājot 12 stundas dienā. Ja pieņemam, ka darbā tika iesaistīta arī visa dzimta, darbs ir paveicams.

26 kilometrus no Ikas dzīvo akmeņu viltotājs Bazilio Ušu ja. Ar nolauztu zāģīti viņš darina savus viltojumus.

No "bibliotēkas akmenī": nepazīstamu zemju kartes…

… starp kalniem un kādu kokam līdzīgu veidojumu indiāņi vēro zvaigžņotās debesis, kurās saskatāms kuģis…

Spožā gaismā mēs salīdzinājām "īslo" akmeni, ko man iedeva Kavrera, ar svaigi cepto no Bazilio būdas. Uz jaunā akmens zem mikroskopa parādījās tīras taisnleņķa gravējumu līnijas, kamēr Kavreras akmeņa rieviņās zem glazūras bija redzami mikroorganismi. Tāda bija mazā un tomēr lielā atšķirība starp īstajiem un viltotajiem akmeņiem!

Pastāv izšķirošs arguments pret Bazilio apgalvojumiem, ka motīvus viņš ņemot no ilustrētiem žurnāliem. Žurnālos tiek publicēti tādu priekšmetu fotoattēli, kādi reāli eksistē! Taču komplicētajiem motīviem uz Kavreras "īstajiem" akmeņiem šajā pasaulē nav fotografējamu oriģinālu! Ņemsim vispārdrošāko sižetu: kad doktors Barnards un citi viņa kolēģi uzsāka sirds transplantācijas, ilustrētajos žurnālos bija redzamas satraucošas fotogrāfijas par šo drosmīgo ķirurģisko pasākumu. Bet: gravīrām uz Kavreras akmeņiem nav ne mazākās līdzības ar šiem dokumentālajiem fotoreportieru uzņēmumiem.

Modernajā ķirurģijā, piemēram, pieslēdzas pie roku vēnām un artērijām. Uz vecajiem akmeņiem caurulītes beidzas pacienta mutē. Kad gan kāds fotogrāfs uzņēmis putnu, kurš liek vadīts ar pedā|iem un uz kura jāj kāda būtne? Kad gan mūs^i avīzēs bijuši redzami uguni spļaujoši pūķi? Kur kāds reportieris sastapis būtni, kuras galvu apņem svētais mirdzums?

Atzīšos, mani vēl māca šaubas, kad mēs atkal ienācām Kavreras mājā. Es viņam to pateicu. — Nāciet, mans draugs! — viņš aicināja un veda mani pie sava rakstāmgalda. Viņš nolika man priekšā ģeoloģijas ekspertu slēdzienu oriģinālus, kurus tai laikā bija publicējis savā grāmatā1 . Pirmā atsauksme datēta ar 1967. gada jūniju, to sagatavojusi raktuvju sabiedrība "Maurisio Hotšilds" Limā. Ģeologa Dr. Ēriha Volfa parakstītajā laboratorijas atsauksmē rakstīts: "Neapšaubāmi runa ir par dabisku akmeni, kura šķautnes noapaļojušās, tam pārvietojoties upes gultnē. Petroloģiski tas definējams kā andezīts. Andezīti ir akmeņi, kuru komponenti radušies mehāniskas kustības un vienlaicīgi arī liela spiediena rezultātā. Konkrētajā gadījumā te ir pierādāma laukšpata ' Janvier Cabrera: "F.l mensaje dc laspiedras grabadas de Ica ", Ļima 1967.

Pa kreisi: sirds operācija.

Pa labi: debesu novērošanai tika izmantoti tālskati — pirms daudziem gadu tūkstošiem! intensīva pārveidošanās sericītā1 . No vienas puses, šis process paaugstināja akmens kompaktumu un īpatnējo svaru, un no otras — radīja tādas virsmas īpašības, kādas prata novērtēt senie mākslinieki, radot savus darbus. Šo atsauksmi tagad vajadzētu apstiprināt… ar precīzāku slēdzienu.

Es varu apliecināt, ka šos akmeņus klāj plāna, bet dabīga oksidācijas produktu kārta, kas sedz arī gravējumu rievas. Tas ir apstāklis, kas ļauj uzskatīt, ka šie akmeņi ir ļoti seni.

Gravīru izpildījumā nav konstatējamas nekādas nozīmīgas atšķirības, tas ļauj izdarīt pieņēmumu, ka gravīras nav izgatavotas pārāk tālu no to šodienas atrašanās vietām.

Limā, 1967. gada 8. jūnijā."

1 sericīts — vizlas grupas minerāls, gaišās vizlas, muskovīta paveids.

Gribu včrs( jūsu uzmanību uz trim šajā atsauksmē izdarītajiem secinājumiem: 1. Akmeņiem, uz kuriem veikli gravējumi, ir lielāks īpatnējais svars nekā tiem, kuru šķautnes ir noslīpētas. Šāda veida akmeņi tiek atrasti turienes upēs un ezeros.

2. Gravētie akmeņi ir ļoti veci, par ko liecina fakts, ka tic klāti ar dabīgu oksidācijas produktu kārtiņu. Šī kārtiņa sedz visu virsmu.

3. Oksidācijas kārtiņa pārklāj arī gravējumu vielas, kas ir nepārprotams pierādījums tam, ka gravēšana tikusi veikta pirms oksidācijas.

Kā bija ieteicis pirmās atsauksmes autors, Dr. Kavrera lūdza veikt ekspertīzi Nacionālajai tehniskajai augstskolai (Facultad de Minas). Augstskolas vārdā to parakstījis inženieris Fcrnando de 1as Kasass i Scsars Sotiljo. Es citēju: "Visi akmeņi ir stipri karbonizējušies andezīti. Par to nepārprotami liecina to krāsa un ārējā virsma.

Akmeņi cēlušies no slāņiem, kas veidojušies no izkusušas vulkāniskas vielas, kas atbilst tipiskam šīs zonas mezozoja ēras veidojumam.

Dažādie apkārtējās vides apstākļi ir bojājuši akmeņu virsmu un izmainījuši laukšpata kārtas struktūru. Reizē ar to ārējā kārta vairs nav tik cieta, tāpēc ap iekšējo kodolu izveidojusies tāda kā mīkstāka čaula. Ārējās kārtas cietība caurmērā atbilst 3. grādam pēc Mona skalas, bet pašam akmenim tā iekšienē pēc tās pašas skalas cietība ir 4,5 grādi.

Akmeņus iespējams apstrādāt praktiski ar jebkuru cietāku materiālu, piemēram, ar kaulu, gliemežvāku, obsidiānu, kā arī ar metāla instrumentu."

Pēc šāda secinājuma vajadzētu aizrauties elpai! Mezozojs aptver mūsu planētas juras un krīta periodus, tātad to laiku, kad šeit pastaigājās zauri, šīs aizvēsturiskās dzīvās būtnes, kuras neviens cilvēks it kā neesot dabūjis redzēt, jo valda uzskats, ka laikā, kad dzīvojuši zauri, cilvēku vēl neesot bijis.

Kvalificēti speciālisti ir atzinuši, ka gravīras ieskrāpētas akmeņos, pirms izveidojās oksīdu kārtiņa.

Es varu parādīt īstus akmeņus no Kavreras kolekcijas: uz tiem nepārprotami attēlots cilvēks un dinozaurs draudzīgā savienībā!

Tūkstošiem gadu vecajās gravīrās laika z.oba radītie bojājumi saskatāmi. Darbs ir veikts neticami precīzi.

Mācītājs Krespi no Marijas Auksiljadores baznīcas, kas atrodas Ekvadorā, Kucnkas pilsētā, man pirms vairākiem gadiem parādīja akmens plāksnes ar gravējumiem, ko viņam uzdāvinājuši indiāņi. Arī uz tām attēloti cilvēki un zauri viens otram miermīlīgi blakus!

Vai vēl joprojām nevar būt tas, kas nedrīkst būt?

Pie Paluku upes: dinozauru un cilvēka kāju nospiedumi. Tādi paši atradumi arī Dienvidamerikā.

Profesors Omero Enao Marins 1971. gadā izrakumos Kolumbijā Tolimas apgabalā pie Elbokeronas atrada 20 metru garu iguanodonta skeletu un tam blakus — cilvēka galvaskausu!

Gadu miljoni galvaskausu bija pārvērtuši pelēkā pārakmeņotā veidojumā ar trausliem sazarojumiem.

Tie taču ir atradumi, kādus zinātne tik sajūsmināti akceptē — ciktāl tie iederas cementētajā pasaules ainā.

Zauri un cilvēki draudzīgā savienībā? Tas neiederas evolūcijas teorijas kodeksā. Tāpēc labāk aizvērt visas durvis un logus, lai neielaistu iekšā gaismu, kas mums sniedz tik nepatīkamas dāvanas.

Man ir svarīgi pateikt saviem skeptiskajiem pretiniekiem, kāds sakars Ikas akmens bilžu grāmatai ar manu teoriju. Pie Kavreras es redzēju īstu aizvēsturisku akmeni, kurā iegravēta zvaigžņotā debess: ar komētu, dažām lielākām zvaigznēm, kas savā starpā savienotas ar līnijām — un starp kurām zēģelē kuģi.

Starp kalniem un mitoloģiskiem kokiem tup indiāņi un caur teleskopiem lūkojas debesīs! Tas ir nozīmīgs seno laiku mantojums.

Pēc pieredzes ar mācītāja Krespi dārgumiem es skaidri un gaiši pasaku žurnālistiem, kas dosies braucienā uz Iku: es ziau, ka viņi tur sastapsies ar viltojumiem, kuri milzīgā steigā masveidā tiek ražoti tūristiem. Ar sērijveida motīviem. Neatgriezieties atpakaļ ar nodrāztām frāzēm: "Dēnikens ir atmaskots — Ikā ir tikai viltojumi!" Izsaiņojiet koferus, nefotografējiet uz ātru roku preces, kas domātas tūristiem!

Papūlieties sameklēt fotografēšanai īstos akmeņus!

Kad 1974. gadā uzkavējos Brazīlijā, es apmeklēju arī etnoloģi un indiāņu pētnieci Felisitu Barreto kundzi. Viņas grāmata "Danzas Dindigenas del Brasi!" ar dažādu mežonīgi dzīvojošu cilšu rituāla deju attēlojumiem bija atstājusi uz mani lielu iespaidu. Jau vairākus gadus mēs sarakstījāmies. Kopš divdesmit gadiem civilizācijai "zudusī" Barreto kundze ieradās no Dieva aizmirsta apgabala, kas atradās Paru upes augštecē pie Brazīlijas un Franču Gviānas robežas. Līdz Bclenai viņu bija paņēmusi līdzi Brazīlijas Gaisa spēku lidmašīna, no Tcrczinas lidojumu šurp un atpakaļ biju garantējis es.

— Dievs žēlīgs, kas par troksni šajā pilsētā! Vai mēs nevaram nolīst kādā klusā alā?! — izsaucās Barreto kundze, atlētiska auguma dāma vidējos gados. Es palūdzu klusu istabu hotelī "Nacional". Sarunas fragmenti ņemti no ieraksta magnetofona lentē: — Cik ilgi jūs neesat bijusi pilsētā?

— Gandrīz divdesmit mēnešus. Bet jau šīs vienas dienas man pietiks atkal ilgam laikam! Es jau tagad ilgojos pēc saviem indiāņiem mūžamežos…

— Ilgojaties? Pēc kā?

— Pavisam vienkārši — pēc dabas. Esmu iemācījusies bez vārdiem sarunāties ar kokiem, akmeņiem, ar dzīvniekiem un rasas lāsēm. Pie indiāņiem tiek runāts maz, bet mēs visi saprotamies.

— Jūs dzīvojat starp mežonīgiem indiāņiem. Kāpēc viņi jūs kā balto nenogalina?

— Indiāņi ir citādāki, nekā par viņiem runā, un tad vēl es esmu sieviete, un sieviete ir kā čūska bez indes, kā ierocis bez asmeņa. Gaišo matu dēļ viņi mani sauc par "Bālo Pusmēnesi". Visas ciltis zina, ka mani tā sauc, visi pazīst mani ar šo vārdu, un, kad pārceļos no vienas cilts apgabala uz citu, es visur tieku ļoti draudzīgi uzņemta.

— Kā jūs ģērbjaties? Vai nēsājat džinsus?

— Blēņas! Lielākoties es staigāju kaila vai gurnu apsējā. Cilts virsaitis, kur es pašlaik dzīvoju, lūdza mani kļūt par viņa trešo sievu…

— Dieva dēļ! Jūs taču neteicāt viņam "jā"?

— Pagaidām nē, bet tas būtu jauki būt par virsaiša trešo sievu! Kā trešajai sievai man būtu mazāk jāstrādā. Bez tam mēs trijatā varētu virsaiti iekaustīt…

— Patiešām?

— Jā, kāpēc gan ne? Ja indiānis ar savām sievām apietas nekorekti vai dara viņām pāri, sievas viņu iekausta! Kad viņš ir dabūjis pērienu, tam jāiet projām no mājām uz upi un tur jānosēžas tupus. Ja līdz vakaram neviena no viņa sievām ncatved to atpakaļ uz mājām, viņam šī un visas turpmākās naktis jāpavada vīriešu mājā un jāmeklē sev jaunas sievas. Varbūt pateicoties šīm stingrajām paražām, indiāņi ir patiesi džentlmeņi… Taču man vēl jāpiemetina ka cilts nevienu neatstāj likteņa varā, arī ja kāds tiek atstumts vai ir smagi slims. Mani divreiz sakoda indīgas čūskas, un vairākas dienas es biju bez samaņas.

Tad indiāņi mani kopa un izdziedināja ar dažādiem augiem, kurus viņi sakošļāja un tad lika uz brūcēm…

— Jūs esat lasījusi manas grāmatas. Ko indiāņi zina par ideju, ka cilvēks cēlies no Visuma?

— Ļaujiet man atbildēt ar kādu leģendu, ko stāsta kaiatu ciltī. Šī cilts dzīvo Singu upes augštecē Matugrosu štatā. Vispār šo vai kādu līdzīgu leģendu zina visās ciltīs…

Tālu no šejienes, uz kādas nezināmas zvaigznes notika indiāņu tiesa, kas nolēma mainīt cilts dzīvesvietu. Indiāņi sāka rakt zemē bedri, aizvien dziļāku un dziļāku, līdz tā iznāca ārā planētas otrā pusē.

Virsaitis pirmais metās bedrē un pēc garas, aukstas nakts nokļuva uz Zemes, bet gaisa pretestība šeit bija tik spēcīga, ka izmeta virsaiti atpakaļ viņa vecajā dzimtenē. Virsaitis nu ziņoja cilts tiesai par savu piedzīvojumu, par to, ka redzējis zilu pasauli ar zaļiem mežiem, uz kuras netrūkst ūdens, un ka viņš iesakot visiem indiāņiem doties uz šo pasauli. Tiesa nolēma sekot virsaiša ieteikumam un deva rīkojumu indiāņiem vīt no kokvilnas garas virves. Pa šīm virvēm viņi laidās lejup bedrē, pavisam lēnām, lai arī viņi netiktu izsviesti atpakaļ no Zemes. Tā kā viņi tik lēnām iegremdējās Zemes atmosfērā, lielais ceļojums sasniedza mērķi, un kopš tā laika viņi dzīvo uz Zemes. Kaiati stāsta, ka sākumā ar virves palīdzību vēl esot pastāvējis kontakts ar veco dzimteni, taču kādu dienu ļauns burvis to esot pārgriezis, un kopš tā laika viņi gaida, ka brāļi un māsas no vecās dzimtenes viņus meklēs uz Zemes un atkal atradīs…

— Vai indiāņi vēl runā par zvaigznēm?

— Par zvaigznēm nē, bet ar zvaigznēm! Bieži vien viņi stundām ilgi nekustīgi sēž aplī un turas viens otram pie pleciem kā bezgalīgā ķēdē, viņi nerunā ne vārda. Ja kāds aculiecinieks pēc šādām sēdēm jautā, kas nupat tika darīts, viņš pilnīgi noteikti nesaņem atbildi, bet no sievietēm esmu uzzinājusi, ka vīrieši runā ar debesīm.

— Tātad viņi lūdz dievu?

— Nē, tas ir mēms dialogs ar kādu tur augšā! (Barreto kundze paceļ roku un norāda uz griestiem.)

— Sakiet, vai mežonīgajiem indiāņiem vēl ir rituāli vai rituāla priekšmeti, kas norāda uz kādu sakaru ar Visumu?

— 0, jā! Ir spalvainie cilvēki: indiāņi, kuri sevi no galvas līdz kājām aplīmē ar spalvām, lai līdzinātos putniem, kuri tik viegli var pacelties debesīs. Un eksistē neskaitāmi masku tērpi, kurus, ja vēlas, visus var tulkot pēc jūsu izpratnes. No dažām maskām spraucas ārā dakšaini zari — kā jūsu antenas alu zīmējumos! Indiāņi arī bieži no galvas līdz kājām ietērpjas no salmiem darinātos tērpos, lai ar šīs maskarādes palīdzību kļūtu līdzīgi saviem leģendārajiem ciltstēviem! Žoao Ameriko Perē, viens no mūsu ievērojamākajiem indiāņu pētniekiem, tikai nesen ir publicējis dažas fotogrāfijas, kuras viņš uzņēmis jau 1952. gadā — tātad ilgi pirms Gagarina pirmā kosmiskā lidojuma — un kurās redzami kajapu indiāņi savas cilts rituāla tērpos. Aplūkojot šos attēlus, tūlīt nāk prātā astronauti. Kajapi (nesajaukt ar kaiatiem!) dzīvo Paras štata dienvidos pie Frcsko upes… Žoao Ameriko Perē laipnā kārtā nodeva manā rīcībā fotogrāfijas ar kajapiem viņu "rituāla tērpos" publicēšanai šajā grāmatā. Šos uzņēmumus viņš izdarīja kādā indiāņu ciemā pie Frcsko upes uz dienvidiem no Paras. Sakarā ar šo patiešām pārsteidzošo maskarādi man šķiet svarīgi vēlreiz skaidri norādīt uz to, ka Perē šos uzņēmumus izdarīja jau 1952. gadā, tātad laikā, kad mums visiem (nemaz nerunājot par mežonīgiem indiāņiem!) astronautu apģērbs un ekipējums vēl nebija pierasts. Jurijs Gagarins savā kosmosa kuģī "Vostok 1" pirmo reizi apriņķoja Zemi 1961. gada 12. aprīlī un tikai pēc šī notikuma astronauti un viņu apģērbi mums ir labi pazīstami kā manekeni veikalu skatlogos! Kajapi savos no salmiem atdarinātajos astronautu tērpos neprasa nekādus komentārus, izņemot norādījumu uz to, ka šīs cilts vīrieši šos "rituāla apģērbus", kā to noskaidrojis Perē, svētkos uzvelk kopš neatminamiem laikiem.

Kajapu leģenda, ko atstāsta Žoao Ameriko Perē, prasa tikpat maz komentāru. Perē to dzirdējis Gorotires ciemā Fresko upes krastā no indiāņa Kubenkrankcina, vecā cilts padomdevēja, kurš tiek saukts par Viedo. Un šī ir tā leģenda, kuru stāstīja Viedais.

"Mūsu tauta dzīvoja plašā savannā, tālu prom no šī apgabala. No turienes varēja redzēt Pukato-Ti kalnu grēdu, kuras virsotnes apņēma neziņas migla, un šis neziņas plīvurs nav atsegts līdz pat šai dienai.

Saule, nogurusi savās tālajās gaitās, apgūlās zaļajā zālājā aiz biezokšņainā meža, un Membala, visu lietu

izgudrotājs, apsedza to ar savu zvaigžņoto apmetni. Kad kāda zvaigzne nokrita, Mcmi-Keniti šķērsoja debesis un aiznesa to atpakaļ uz savu vietu. Par to rūpējās Mcmi-Keniti, mūžīgais sargs.

Kādu dienu no Pukato-Ti kalniem pirmo reizi ciemā ieradās Bep-Kororoti. Viņš bija no galvas līdz kājām tērpies bo (tas ir fotogrāfijās redzamais salmu tērps). Rokā viņam bija kops, pērkona ierocis. Aiz bailēm visi ciema iedzīvotāji iebēga biezoknī, vīrieši centās aizsargāt sievietes un bērnus, daži pat mēģināja cīnīties ar atnācēju, bet viņu ieroči bija par vājiem. Ikreiz, kad viņi ar saviem ieročiem pieskārās Bep-Kororoti apģērbam, tic sabirza putekļos. No Visuma atnākušajam karotājam bija jāsmejas, cik nevarīgi bija tie, kas ar viņu cīnījās. Lai pierādītu tiem savu spēku, viņš pacēla kopu, norādīja ar to uz kādu koku vai akmeni un iznīcināja abus. Visi noticēja, ka Bep-Kororoti ar to viņiem gribējis parādīt, ka nav atnācis ar viņiem karot. Tā tas turpinājās ilgu laiku.

Tas bija liels juceklis. Drosmīgākie cilts kareivji mēģināja izrādīt pretestību, bet arī viņi beidzot samierinājās ar Bep-Kororoti klātbūtni, jo viņš nekad un nevienam neuzmācās. Viņa skaistums, ādas mirdzošais baltums, viņa maigums un pret visiem vērstā mīlestība pakāpeniski visus savaldzināja un vilka pie sevis. Visi ieguva drošības sajūtu, un tā viņi kļuva draugi.

Vēl šodien kajapu indiāņi pielūdz savu debesu skolotāju Bcp-Kororoti. Viņi imitē to ar salmu tērpa palīdzību, jo tamlīdzīgi viņš esot izskatījies.

Bep-Kororoti iepatikās rīkoties ar mūsu ieročiem, viņš gribēja mācīties kļūt par labu mednieku.

Beigu beigās viņš guva tādus panākumus, ka ar mūsu ieročiem bija labākais no labākajiem ciltī un drosmīgākais no drosmīgākajiem ciemā. Nepagāja ilgs laiks, kad Bep-Kororoti tika uzņemts ciltī kā karotājs, un tad kāda jauna meitene izvēlējās viņu par vīru un apprecēja to. Viņiem bija dēli un meita, ko viņi nosauca par Nio-Pouti.

Bep-Kororoti bija gudrākais no visiem, un tāpēc viņš sāka citus apmācīt nezināmās lietās. Viņš

pamācīja vīriešus būvēt ng-obi, vīriešu māju, kas šodien ir visos mūsu ciemos. Tur vīrieši stāstīja jaunekļiem par saviem piedzīvojumiem, un tā viņi iemācījās, kā izturēties briesmās un kā pareizi domāt.

Patiesībā šī māja bija skola un Bep-Kororoti skolotājs.

Ng-obi attīstījās amatnieku prasme, tika uzlaboti mūsu ieroči, un nebija nekā tāda, par ko mēs nebūtu pateicību parādā lielajam karotājam no Visuma. Viņš bija tas, kurš nodibināja "lielo kameru", kurā tika apspriestas mūsu cilts rūpes un vajadzības, un tā tika izveidota labāka organizācija, kas atvieglināja visus darbus un dzīvi.

Bieži vien jaunekļi izrādīja pretestību un negāja uz ng-obi. Tad Bep-Kororoti uzvilka savu b<t> un uzmeklēja jauniešus, kuri tagad vairs nekādi nevarēja pretoties un tūlīt nāca atpakaļ uz ng-obi, jo tikai tur bija droši aizsargāti.

Kad medībās radās sarežģījumi, Bep-Kororoti pacēla savu kopu un nonāvēja zvērus, viņus nemaz neievainojot. Mednieks vienmēr drīkstēja ņemt sev labāko medījuma gabalu, bet Bep-Kororoti, kurš neēda mūsu barību, ņēma sev tikai nepieciešamāko savas ģimenes uzturēšanai. Viņa draugi tam nepiekrita, bet Bep-Kororoti savus paradumus nemainīja.

Gadu gaitā viņa uzvedība izmainījās. Viņš vairs negāja kopā ar citiem, bet gribēja palikt savā būdā.

Kad Bep-Kororoti pameta mājokli, viņš vienmēr devās uz Pukato-Ti kalniem, no kurienes bija ieradies.

Bet kādu dienu viņš pakļāvās sava gara gribai, kuru vairs nespēja pārvarēt, un pameta ciemu. BepKororoti sapulcināja savu ģimeni, tikai Nio-Pouti nebija klāt, jo tā bija kaut kur aizgājusi, un viņa aizceļošana notika lielā steigā. Gāja dienas, un Bep-Kororoti nebija atrodams. Bet tad negaidīti viņš atkal parādījās ciema laukumā un izdeva briesmīgu kaujas saucienu. Visi domāja, ka viņš sajucis prātā, un gribēja to nomierināt. Bet kad vīrieši centās viņam tuvoties, nonāca līdz briesmīgam cīniņam. BepKororoti nepielietoja savu ieroci, bet viņa ķermenis drebēja, un kurš viņam pieskārās, uz vietas kā beigts nokrita zemē. Rindām vien gāja bojā karotāji.

Cīņa turpinājās dienām ilgi, jo kritušie karotāji varēja no jauna piecelties, un viņi atkal un atkal centās savaldīt Bep-Kororoti. Viņi sekoja tam līdz pat kalnu korēm. Te notika kaut kas ārkārtīgs, no kā visi zaudēja valodu. Bep-Kororoti kāpās atpakaļ līdz Pukato-Ti grēdām. Ar savu kopu viņš iznīcināja visu, kas gadījās ceļā. Līdz kamēr viņš nonāca kalnu grēdas virsotnē, koki un krūmi bija pārvērsti putekļos. Bet tad viņš pēkšņi sacēla milzīgu troksni, kas satricināja visu apgabalu, un, liesmojošu mākoņu, dūmu un pērkona grāvienu pavadīts, izzuda debesīs. Šis notikums satricināja zemi un tā rezultātā krūmi tika ar visām saknēm izrauti no zemes, bija iznīcināti savvaļas augļi un pazuda medījums, tā ka cilts sāka cicst badu.

Nio-Pouti, kā zināms, no debesīm nākušā Bep-Kororoti meita, bija apprecējusi kādu karotāju un dzemdējusi dēlu. Viņa teica savam vīram, ka zinot, kur atrast pārtiku visam ciemam, bet viņam vajadzēja sekot tai Pukato-Ti kalnos. Sievas pamudināts, vīrs saņēma drosmi un devās viņai līdzi uz Pukato-Ti apvidu. Tur viņa Mem-Baba-Kcnt-Kre apgabalā sameklēja kādu īpašu koku un apsēdās tā zaros, pie kam klēpī viņai bija dēls. Vīram viņa palūdza pieliekt koka zarus tik tālu, līdz to gali pieskartos zemei. Tajā acumirklī, kad zari pieskārās zemei, notika spēcīga eksplozija, un Nio-Pouti izzuda starp mākoņiem, dūmiem, putekļiem un pērkona grāvieniem.

Laulātais draugs dažas dienas gaidīja, bija zaudējis dūšu un jau gatavojās bada nāvei, kad pēkšņi izdzirda blīkšķi un redzēja, ka koks atkal atrodas vecajā vietā. Viņa pārsteigums bija liels, jo sieva bija atkal kopā ar Bep-Kororoti, un viņi bija atnesuši lielus grozus, pilnus ar pārtiku, kādu viņš nepazina un nekad nebija redzējis. Pēc kāda laika debesu vīrs atkal iekārtojās savā fantastiskajā kokā un no jauna lika pieliekt zarus līdz zemei. Pēc eksplozijas koks atkal pazuda debesīs.

Nio-Pouti ar savu vīru atgriezās cicmā un darīja zināmu Bep-Kororoti pavēli: visiem vajadzēja nekavējoties pārcelties un iekārtot savus ciemus pie Mcm-Baba-Kent-Kre, vietā, kur viņi varētu dabūt sev pārtiku. Nio-Pouti teica arī, ka augļu, dārzeņu un krūmu sēklas vajagot saglabāt līdz lietus sezonai, lai

tad atkal iesētu zemē, un tās varētu nest jaunu ražu. Tā pie mums ieviesās lauksaimniecība… Mūsu tauta pārcēlās uz Pukato-Ti un dzīvoja tur mierā, mūsu cicmā būdu kļuva vairāk un tās no kalniem varēja redzēt līdz pat horizontam…" Šo indiāņu pētnieka Žoao Ameriko Perē pārstāstīto kajapu leģendu es liku burtiski pārtulkot no portugāļu valodas. Tikpat vecs, cik leģenda, ir arī astronauta tērps, ko indiāņi apvelk, pieminot BepKororoti parādīšanos. Šīs nodaļas nobeigumā es varu konstatēt: Es nejūtos vainīgs pie tā, ka Brazīlijas kajapu indiāņi vēl šodien svētkos dzied par viesiem no kosmosa un pie tam tērpjas salmu apģērbos, kas atveido seno astronautu tērpus, astronautu, par kuriem stāsta viņu leģendas…

Es nejūtos vainīgs pie tā, ka senie cilvēki visā pasaulē zīmējuši uz kinšu un alu sienām "dievus", kuru galvas rotā astronautu ķiverēm līdzīgas galvassegas, no kurām spraucas ārā veidojumi, kas ir sasodīti līdzīgi īsviļņu antenām.

Es nejūtos vainīgs pie tā, ka Enohs un Elija, tāpat kā daudzi citi, "ugunīgos ratos" pazuda debesīs… .Tā nav mana vaina, ka turku admirālis Pīrijs Reiss 1513. gadā izgatavoja pasaules kartes, kurās viņš — pirms Kolumba — iezīmēja Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas krastus un pat Antarktikas kontūras, kas paslēptas zem biezas ledus kārtas: kontūras, kuras mēs pirmoreiz atklājām "Starptautiskā ģeofīzikālā gada 1957" laikā, izmantojot zondēšanu ar eholotiem. Es patiešām nezinu, kurš nodeva Pīrija Reisa rīcībā mākslīgo Zemes pavadoni un supermodernas novērošanas ierīces…

Mani var spīdzināt un nostādīt uz galvas, bet es nevarēšu atbildēt uz jautājumu par to, kāds impulss licis "Samaranganas Sutradharas" 230 sanskrita pantos iekļūt dažādiem precīzi aprakstītiem lidaparātiem. Es pieņemu, ka toreiz kāds tos ir redzējis.

Es zvēru pie visa, kas man dārgs, ka neesmu Enoha grāmatas autors. Manis arī nebija klāt, kad pravietis Ecckiēls saskārās ar kosmiskajiem kuģiem, kurus viņš aprakstījis ar tādu pedantisku precizitāti, ka kāds mūsdienu NASA inženieris varēja tos rekonstruēt.

Bez tam es neesmu izgatavojis šumeru zīmogus, kuros pie debesīm lidojoši aparāti sastopami tik lielā dažādībā un tik labi pašsaprotamā veidā, it kā senie valdnieki ar šīm lietām būtu rīkojušies ikdienā.

Man var pārmest par bagātu fantāziju. Tomēr aizvēsturiskās teiksmas par lidojošiem pūķiem un debesu čūskām nevarēja būt manas spalvas radītas. Es taču nācu pasaulē tikai 1935. gadā. Tad šīs leģendas bija jau dažus tūkstošus gadus vecas. Ļauns prieks ir svešs manai būtībai, taču nebūtu godīgi neatzīt, ka šad un tad gandarījums mani sasilda kā groks aukstā ziemas vakarā.

Es uzdrīkstos atgādināt to, ko iepriekš jau garāmejot pieminēju: pirms vairākiem gadiem es pirmo reizi ieraudzīju ideāli taisnās, kilometriem garās zemē ievilktās līnijas Naskas līdzenumā Peru, Andu priekškalnē. No lidmašīnas šīs līnijas atgādināja lielu lidlauku; un tā kā šis līniju tīkls tika radīts senos laikos un bija saskatāms tikai no liela augstuma, cs šo iekārtojumu interpretēju kā kulta laukumu, kurā indiāņi icvilkuši savas līnijas un zīmējumus par godu lidojošajiem dieviem.

Pēc gadu desmitu ilgiem pētījumiem zinātne apgalvoja, ka šeit runa esot par astronomisku kalendāru.

Dažādu šaubu vietā par šo izskaidrojumu varētu uzdot tikai vienu jautājumu: ko iedzimtie būtu iesākuši ar kalendāru, kas saredzams tikai no ļoti liela augstuma? (Par šāda veida praktiskiem jautājumiem zinātnei nav nekādas daļas, tās pārstāvji vienmēr ir svētlaimīgi, kad var prezentēt kādu "atziņu".) Rezultātā: visos zinātniskajos darbos līnijas Naskas līdzenumā tika atzīmētas kā astronomisks kalendārs.

Jo vairāk es biju pārsteigts, kad arheoloģijas profesors Bartcls no Tībingcnas pēc kādas televīzijas diskusijas man teica, ka par Naskas līniju skaidrojumu kā par astronomisku kalendāru varot aizmirst, jo ilgstoši pētījumi pierādījuši, ka starp līnijām un debess ķermeņiem nav pastāvējis nekāds sakars. Visi dati par debess spīdekļu koordinātēm un orbītām esot tikuši ievadīti datorā, un tas, aprēķinājis visus

iespējamos variantus, nevienā vienīgā gadījumā neesot varējis atrast nekādu sakarību, kas attaisnotu kalendāra teoriju. Tas nenozīmējot, ka man ar savām teorijām esot taisnība, taču līdz šim valdošais uzskats esot atmetams. Pa šo laiku es izlasīju grāmatu[6], par kuru runā profesors Bartcls: tā reizi par visām reizēm apgāž kalendāra teoriju.

Es uzskatu par necienīgiem un arī neiespējamiem savu oponentu mēģinājumus padarīt manus netiešos pierādījumus par zaigojošiem tīras fantāzijas ziepju burbuļiem. Kad vēl ir tikušas piedāvātas jaunas teorijas, kuru būvakmeņi un netiešie pierādījumi bijuši nofotografējami? Vai pretinieku nometnē nav pamanījuši, ka pēc manām grāmatām uzņemtas divas pilnmetrāžas dokumentālās filmas? Filmas, kurās atradumu vietās iemūžinātie fakti visu acu priekšā tika demonstrēti uz ekrāna. Neviens no maniem pretiniekiem nevar izlocīties, ka šīs manas teorijas dokumentācijas diemžēl paslīdējušas garām nepamanītas. Katrs var tās redzēt tiklab ASV, NVS un Ķīnā, kā arī citās 29 zemēs, kur parādījušās manas grāmatas. Ja kāds nepieņem pat uzfilmētus pierādījumus, tāds var tikai kā "misters Kimbls" bēgt no nepatīkamās patiesības.

15. NODAĻA Eņģeļa Moronija vēstījums. Grāmata ar metāla folijas lappusēm. Brīnumainais zelta plāksnīšu stāsts. Lameha rullis. Šalema kļūst par Jeruzalemi. Šķērsām pāri okeānam uz Ameriku.

Realitāte ir fantastiskāka par jebkuru fantāziju.

Pirms es sāku izsekot pēdām, kas atstātas pirms daudziem gadu tūkstošiem, man jāpastāsta kāds apbrīnojams un tikpat apstrīdams notikums, kas atgadījies Amerikā pagājušā gadsimta pirmajā trešdaļā; tas mūs ved atpakaļ gadu tūkstošiem vecās pēdās.

Starp ieceļotājiem, kas toreiz lielos baros no Vācijas, Skandināvijas, Īrijas un Anglijas tiecās uz Jauno Pasauli, bija arī Smitu ģimene no Skotijas, kas ar astoņiem bērniem dzīvoja mazā apdzīvotā vietā Palmirā, Ņujorkas šatā.

Apgabals, kurā dzīvoja Smiti, bija robežzeme ar civilizāciju: ikdienas cīņa par eksistenci prasīja no ieceļotājiem smagu fizisku darbu. Kopš amerikāņu Neatkarības kara gan bija pagājis jau pusgadsimts, taču milzīgā zeme vēl bija maz apdzīvota, un ieceļotājiem nepārtraukti nācās izturēt cīņas ar indiāņu pamatiedzīvotājiem.

Jaunpicnācēji no Eiropas bija čakli, no vecās dzimtenes viņi atnesa sev līdzi ne vien darbarīkus un labu gribu, bet arī daudzveidīgus reliģiskos uzskatus, kurus tie centās izplatīt ar misionāru cienīgu degsmi.

Sektas un reliģiskas apvienības vairojās ātrāk nekā nezāles. Neskaitāmu ticības novirzienu svētie apustuļi sprediķoja, pārtrumpoja viens otru ar pārdrošiem solījumiem un iekaroja dvēseles ar visļaunākajiem draudiem no viņpasaules. Kapelas, tempļi un baznīcas auga kā sēnes pēc lietus, it kā nelabais būtu pesonīgi ieradies, lai samulsinātu ieceļotāju dvēseles jaunajā dzimtenē.

Smitu māte ar trim bērniem — tāpat kā daudzi citi ieceļotāji — pieslējās prezbiteriāņiem.

Astoņpadsmitgadī- gajam dēlam Džozefam klājās grūtāk: viņš izmisīgi meklēja patieso Dievu, jo nespēja atzīt, ka visi ticības nesēji cieti kā klints apgalvoja, ka viņiem esot taisnība un vienlaicīgi Jēzus vārdā viens otru apkaroja līdz pat asinīm. Džozefs Smits (1805— 1844) nebija nekas līdz pat tai 21. septembra naktij, kad viņš piedzīvoja savādu vīziju.

Džozefs kā transā skaitīja lūgšanu savā guļamistabā, kad pēkšņi viņš ieraudzīja gaismu, kas lika telpai iemirdzēties. No gaismas basām kājām iznāca eņģelis baltā tērpā. Parādība stādījās priekšā pārbiedētajam dievlūdzējam kā Dieva sūtnis vārdā Moronijs, un šis Moronijs paziņoja jauneklim kaut ko pārsteidzošu!

Moronijs teica, ka kādā akmeņainā paslēptuvē netālu no Smitu ģimenes dzīvesvietas esot paglabāta uz zelta plāksnītēm iegravēta grāmata, kas satur pilnīgas ziņas par agrākajiem Amerikas kontinenta iedzīvotājiem un viņu izcelsmi. Blakus zelta plāksnītēm atrodoties vairogs, pie kura piestiprināti divi dārgakmeņi, tā sauktie Urims un Tumims, ar kuru palīdzību izlasāms senais raksts; bez tam slēptuvē vēl esot "dievišķais kompass". Atbilstoši vēstījumam, viņš, Džozefs Smits, esot izredzēts pārtulkot vienu daju no šiem rakstiem, bet pēc tam viņam ar tiem esot jāiepazīstina pārējie. To teicis, dieva sūtnis Moronijs pazuda.

Uz neilgu laiku.

Tad Moronijs atkal parādījās, atkārtoja savu satraucošo vēsti un pievienoja tai pravietojumu, ka nākotnē gaidāms neiedomājams sausums un bads.

Nav zināms, vai Moronijam bija uzdots pasniegt savus vēstījumus pa porcijām vai viņš vienkārši

bija aizmāršīgs. Katrā gadījumā 21. septembra naktī Moronijs ieradās trešo reizi, lai diviem iepriekšējiem vēstījumiem pievienotu brīdinājumu: Džozefs nedrīkstot nevienam rādīt Kumora pakalna svētās relikvijas, izņemot dažas iepriekš noteiktas personas; ja viņš rīkošoties pretēji aizliegumam, viņš tikšot nonāvēts.

Neizgulējies pēc iztraucētā naktsmiera, pie pieticīgajām brokastīm Džozefs, protams, izstāstīja tēvam par savu šokējošo piedzīvojumu. Pārlieku ticīgs, kā jau visi ieceļotāji, Smita tēvs nešaubījās, ka dēlam uzticētais uzdevums ir no Dieva; viņš tam lika uzmeklēt eņģeļa Moronija aprakstīto vietu.

Uz dienvidiem no Palmiras, netālu no Mančestcras ciema, paceļas Kumora pakalns, kas ziemeļu pusē ir ļoti stāvs. Nedaudz zemāk par pakalna virsotni Džozefs Smits atrada aprakto un viņam novēlēto mantu — kā tas notika, viņš to ir aprakstījis pats: "Zem diezgan paliela akmens atradās kaste ar vērtīgajām plāksnītēm. Šā akmens virspuse bija bieza un noapaļota, bet uz lejasgalu tas bija šķautņains un kļuva šaurāks, tāpēc līdz vidum akmens bija redzams, bet apakšējo daļu visapkārt jau klāja zeme. Es nokasīju zemi nost, sameklēju kaut ko līdzīgu svirai, pabīdīju to zem šķautnes un, nedaudz piepūloties, pacēlu akmeni. Es ielūkojos bedrē un tiešām ieraudzīju plāksnītes, kā arī Urimu un Tumimu, un vairogu, kā bija sacījis vēstnesis. Kaste, kurā tas viss atradās, bija pagatavota no akmeņiem, kurus kopā saturēja kāds cementam līdzīgs materiāls. Kastes dibenā slīpi bija ielikti divi akmeņi, un uz šiem akmeņiem bija novietotas plāksnītes un pārējās lietas."

Kad jauneklis, alkatīgi kā jebkurš dārgumu meklētājs, ar abām rokām spontāni tvēra pēc šiem priekšmetiem, viņš momentā sajuta sitienu. Viņš mēģināja vēlreiz, un to atkal skāra apdullinošs sitiens.

Trešajā mēģinājumā tas jau atgādināja spēcīgu strāvas triecienu; kā paralizēts jauneklis gulēja zemē.

Tai pašā brīdī blakus viņam nostājās Moronijs, mīklainais nakts vēstnesis, un pavēlēja Džozefam nākt uz šejieni katru gadu šai pašā dienā; kad pienākšot laiks, viņš saņemšot svētos priekšmetus.

Pēc četriem gadiem tas laiks pienāca!

Dievu sūtņu Moronija parādīšanas fantāzijas pilns attēlojums.

1827. gada 22. septembrī dieva sūtnis Moronijs nodeva Smitam aprakstītās zelta plāksnītes, vairogu un zaigojošos tulkošanas palīglīdzekļus Urimu un Tumimu. Moronijs brīdināja divdesmitgadīgo Džozefu, ka vigam būs jāatbild, ja gadījumā viņa nolaidības dēļ mūžsenie dārgumi pazustu.

Es nezinu, vai šis gadījums norisinājies tieši tā vai līdzīgi.

Tomēr: tieši tā un ne citādi tas aprakstīts tā sauktajā "Mormoņa grāmatā", "Jēzus Kristus Pēdējo dienu svēto baznīcas" — respektīvi mormoņu — "Bībelē". Tam tic vairāki miljoni mormoņu, šo dievbijīgo un krietno cilvēku, kuru centrs atrodas Jūtas štatā Soltleiksitijā.

Es nezinu, vai Džozefs Smits bija reliģiozs psihopāts vai veikls demagogs, kas izmantoja sava laika reliģiskās jukas, lai pārvilinātu cilvēkus savā pusē. Es nezinu, vai Džozefs Smits bija pašaizliedzīgs, godīgs un taisnību meklējošs pravietis.

Es nezinu arī to, kas bija tas, kas jaunekli apmeklēja 1823. gada 21. septembra naktī un kas pēc četriem gadiem viņam nodeva apslēptās bagātības. Vai tas bija kāds indiānis, kas zināja par seno plāksnīšu eksistenci? Vai varbūt jauneklis pats vai kāds no viņa dzimtas bija tās noglabājis? Beigu beigās — varbūt šo noslēpumu izpauda kāds no indiāņiem, kuri tika pievērsti daudzajām eksistējošajām kristīgās reliģijas kopībām. Varbūt kādam no baltādainajiem bagātību meklētājiem vajadzēja partneri, un viņš uzticēja Smitam šos dārgumus? Vai varbūt jauneklis pats nejauši atrada šo krātuvi un izdomāja stāstiņu par debesu parādību, lai viss šķistu interesantāk?

Atbildi es nezinu, taču vienu varu secināt: Džozclām Smitam ir piederējušas zelta plāksnītes ar iegravēto tekstu! Ņemot palīgā "tulkošanas akmeņus" Urimu un Tumimu, Džozefs Smits pēc divdesmit viena mēneša darba bija pārtulkojis daļu no atrastajām plāksnītēm, kad viņš 1829. gada jūnijā — protams, ar eņģeļa Moronija atļauju — tās parādīja trim godājamiem un cienījamiem vīriem. Olivcrs Kauderijs, Deivids Vitmers un Mārtiņš Ileriss uzrakstīja dokumentu, kurā tie zvērēja, ka redzējuši plāksnītes un "arī gravējumus uz plāksnītēm".

Kumora pakalns, kura virsotnē Džozefs Stnits atrada plāksnītes ar "Mormoņa grāmatu". Šī liecība ir vērā ņemama, jo šie trīs vīri no tās neatteicās arī pēc tam, kad bija novērsušies no Smita un viņa dibinātās Pēdējo dienu svēto baznīcas un divi no viņiem bija kļuvuši par tās dedzīgiem pretiniekiem. Neviens no šiem vīriem neatsauca savu zvērestu.

Divas dienas pēc tam, kad Smits bija nodevis atklātībā aprakstītās plāksnītes, parādot tās šiem trim vīriem, viņš gaišā dienas laikā izrādīja savu bagātību vēl astoņiem lieciniekiem, kuri drīkstēja no plānajām plāksnītēm darināto grāmatu paņemt rokā un pašķirstīt. Arī šie astoņi vīri apliecināja to ar zīmogu un parakstu: "Visu nāciju, kārtu, valodu un tautību pārstāvjiem, pie kuriem nonāks šis darbs, tiek darīts zināms, ka Džozefs Smits juniors, šī darba tulkotājs, mums ir rādījis jau pieminētās plāksnītes, kas izskatās kā zelts; visas tās, ko jau pieminētais Smits ir iztulkojis, mēs esam turējuši savās rokās; mēs redzējām arī gravējumus uz tām, tic izskatījās seni un bija ļoti dīvaini izstrādāti. Un mēs nopietni apliecinām, ka minētais Smits mums šīs plāksnītes ir rādījis, jo mēs tās esam redzējuši un aptaustījuši, un mēs noteikti zinām, ka minētajam Smitam ir šīs plāksnītes, par kurām mēs stāstījām. Un mēs nododam savus vārdus, lai apliecinātu pasaulei, ko esam redzējuši. Un mēs nemelojam un par liecinieku piesaucam Dievu.

Kristiāns Vitmers, Džcikobs Vitmers, Pīters Vitmcrs jun., Džons Vitmers, Ilaircms Pcidžs, Džozefs Smits sen., Ilairems Smits, Semjuels H. Smits."

Zvērests, ko deva vienpadsmit vīri — kuri neviens nepiederēja pie Džozefa Smita dibinātās reliģiskās kopības, vēl vairāk, viņi visi aizstāvēja savu reliģisko pārliecību un par liecinieku piesauca Dievu — ir ļoti nozīmīgs, ja atceramies to fanātisko dedzību, ar kādu ieceļotāji toreiz turējās pie savām

kopībām un sektām, bīstoties no Pēdējās Tiesas soda.

Ne tikai ar zvērestu apstiprinātās liecības ļauj spriest, ka Smita rīcībā tiešām kādu laiku atradušās aprakstītās plāksnītes: par to liecina arī tulkojuma saturs! Tas izslēdz totāla viltojuma iespēju, tai pašā laikā es gandrīz pilnīgi droši pieļauju daļēju viltojumu.

Smits zelta plāksnītes apraksta kā nedaudz plānākas par toreiz tirdzniecībā esošo skārdu; atsevišķās "lapas" kopā saturējuši trīs gredzeni, grāmata esot bijusi 15 cm plata, 20 cm gara un tās biezums bijis ap 15 cm. Vienu trešdaļu no metāla folijām bijis iespējams brīvi šķirstīt, bet divas trešdaļas no tām esot bijušas savienotas vienā blokā, bijušas "aizzīmogotas". Smits izgatavoja plāksnīšu rakstu zīmju novilkumu, un šīs zīmes zinātnieki vēlāk klasificēja kā "reformētos ēģiptiešu hieroglifus". Šolaiku Jēzus Kristus Pēdējo dienu svēto baznīcas "Mormoņu grāmatas" pamatā ir baznīcas dibinātāja Džozefa Smita mīklaino plāksnīšu tulkojums, kas papildināts ar pravietojumiem par Jēzu (kādu, protams, nebija pirmatnējā tekstā) un savdabīgu Bībeles stāsta turpinājumu, kas piemērots amerikāņu sabiedrības kristīgajai ticībai ap pagājušā gadsimta vidu.

Smits un viņa nodibinātā "Pēdējo dienu svēto" reliģija drīz vien kļuva par izsmiekla objektu, tam visam vēl pievienojās arī amerikāņu fundamentālistu naidīgums, viņi cieši turējās pie Bībeles "vārdiskas izpratnes" un dedzīgi sprediķoja pret kritisko teoloģiju un modernajām dabaszinībām. Fundamentālisti ASV darbojas vēl šobaltdien.

Smitam šo notikumu nepatīkamu vērsa fakts, ka eņģelis Moronijs pēc tulkojuma pabeigšanas pieprasīja plāksnītes atpakaļ, lai no jauna tās paslēptu tālākai nākotnei. Tā nabaga Džozcfam bez viņa tulkojuma un vienpadsmit vīru ar zvērestu apstiprinātā dokumenta nepalika neviens pierādījums, ka gandrīz divus gadus viņš diendienā turējis rokās teiksmu apvītās plāksnītes.

Jaunā mormoņu draudze cīnījās un turējās drosmīgi; neraugoties uz to, ka tā vairākkārtīgi tika izdzenāta, draudze pieņēmās skaitā, un šodien tai ir ap pieciem miljoniem piekritēju, taču toreiz draudzes locekļu starpā valdīja arī nesaskaņas, kas noveda pie tā, ka Džozefs un viņa brālis Hairems tika apcietināti. 1844. gada 27. jūnijā Kartāgas cietumā iebruka pūlis un nošāva brāļus Smitus. Čaklajiem un dievbijīgajiem mormoņiem nu bija savs moceklis. Viņi turējās kopā un pēdējo 140 gadu laikā radīja vēl nebijušu reliģiozu pasaules impēriju.

Bezdibeni, kas pastāv starp pagājušajiem gadu tūkstošiem un pēdējā gadsimta pirmo pusi, savieno vienīgi ļodzīgs iekaramais tilts, kas gan ir nostiprināts abos krastos, taču daudzie satrunējušie dēļi liek pētniekiem veikt pārdrošus lēcienus, ja viņi nevēlas noslīkt tagadnes atvarā. Lai izveidotu samērā pieklājīgu tiltu gadu tūkstošu senā pagātnē, var noderēt divas daļas no "Mormoņa grāmatas": Ētera un Ncfija plāksnītes.

24 Ētera grāmatas plāksnītes stāsta par jaredu tautas vēsturi. Pārtulkotajās plāksnītēs rakstīts, ka Babilonas (Bābeles) torņa celtniecības laikā, tātad 3. gadu tūkstoša beigās pirms Kristus, jaredīti lūguši savu dievu, lai tas viņus glābj no tautu jukām. Dievs uzklausīja viņu lūgšanas un aizveda tos vispirms uz mežonīgu apvidu un pēc tam pāri okeānam uz Amerikas krastu. Visos sīkumos aprakstītais ceļojums ildzis 344 dienas. Tas, kurā Amerikas kontinenta krastā pārccļotāji izcēlās, plāksnītēs nav minēts, taču citāti no mormoņu Bībeles Ētera grāmatas 2. nodaļas 4. panta modina mūsu interesi: "Pēc tam kad viņi bija nonākuši Nimrodas ielejā [Mezopotāmijā (autora piez.ļ), nolaidās tas Kungs un runāja ar Jarcda brāli; un tas Kungs atradās mākonī, un Jareda brālis viņu neredzēja.

Tas Kungs gāja pa priekšu un runāja ar viņiem, pats būdams mākonī, un deva tiem norādījumus, uz kurieni doties.

Viņi iegāja biezoknī un būvēja braucamrīkus, kuros tie, tā Kunga vadīti, brauca pār daudziem ūdeņiem.

Un braucamrīki bija tā būvēti, ka tie bija īpaši blīvi un nelaida cauri ūdeni tāpat kā trauki. Kuģu dibeni un malas bija blīvas kā traukam; gali bija smaili un augšējā daļa nelaida neko cauri tāpat kā jebkurš trauks. Tie bija tikpat gari kā koki, un, kad tika aizvērtas durvis, tic bija blīvi kā trauki."

Kad jaredīti pēc sava "kunga" norādījumiem bija uzbūvējuši astoņus pilnīgi blīvus pārvietošanās līdzekļus bez logiem, viņi konstatēja kļūdu konstrukcijā: pēc vienīgo durvju aizvēršanas uz borta bija pilnīga tumsa. Acīmredzot tā tomēr nebija kļūda konstrukcijā, jo "kungs" viņiem iedeva 16 spīdošus akmeņus, pa diviem katram kuģim, un šie akmeņi nodrošināja spožu gaismu 344 dienas. Augstākā klase!

Kuģiem, kas bija pielādēti ar sēklām un visdažādākajiem sīkdzīvniekiem, vajadzēja būt pārsteidzoši manevrētspējīgiem jebkuros laika apstākļos. Pat ja Ētera grāmatas tulkojums tikai daļēji atbilst faktiem, jaredītus tehniski izglītojis fenomenāls "kungs". Lasi un brīnies: "Un daudzas reizes viļņu kalni, kas gāzās kuģiem pāri, apraka tos jūras dziļumos, tāpat arī lielās un briesmīgās vētras, kuras izraisīja spēcīgie vēji.

Bet kad viņi tika aprakti dziļumos, ūdens tiem nespēja nodarīt ļaunu, jo braucamrīki bija tik blīvi kā Noasa šķirsts. Kad viņi bija apņemti no daudziem ūdeņiem, tie sauca to Kungu, savu Dievu, un tas viņus no jauna izveda ūdens virspusē."

Vispirms Dievs radīja cilvēku, pēc tam viņš iznīcināja to pēcnācējus grēku plūdos. Ar tiem, kas izdzīvoja, viņš noslēdza derību uz "mūžīgiem laikiem" (1. Mozus 9:9). Spītīgie cilvēki gribēja līdzināties Dievam un uzcēla Babilonā milzīgu torni. Dievs sadusmojies nobrauca lejā un izklīdināja cilvēku bērnus "pa visu zemes virsmu" (1. Mozus 11:8). Viena no padzītajām kopībām bija jaredīti; tic kuģos, kas bija viegli kā putni un kuros bija dīvaini gaismas avoti, tika nogādāti Amerikā.

Ja Dievs kādai cilvēku grupai gribēja dot iespēju izdzīvot, kādēļ vajadzēja tā pūlēties un būvēt astoņus mazus kuģus? Vai tad visvarenais Dievs, pateicoties savam spēkam, ar brīnuma palīdzību nebūtu varējis cilvēku bērnus nogādāt tālajā krastā?

Vai šim Dievam nebija iespējas nogādāt jaredītus pāri okeānam ar kādu lidaparātu, vai viņš to vienkārši negribēja? To, ka viņš bēgļus gribēja pārvest pār Lielo dīķi, pierāda paveiktais darbs. Vai Dievs spēja tikai sniegt tehniskus norādījumus kuģa būvei? Vai viņš aizmirsa, ka kuģu tilpnēs būs tumšs kā naktī un tāpēc bija spiests pēc tam koriģēt savu kjūdu ar spīdošajiem akmeņiem? Pat ja tas Kungs nevēlējās, lai notiktu brīnums, pat ja viņš mazajiem cilvēkiem lika grūti strādāt, lai tie spētu izglābties, joprojām paliek neskaidrs, kāpēc viņš nesniedza norādījumus normāla kuģa būvniecībai, ar kādu mierīgi varētu šķērsot Atlantijas okeānu. Un, ja nu reiz tā bija riekstu čaumala, nevis kārtīgs kuģis, tad lielais Dievs, mākoņu un vēju pavēlnieks, varēja vismaz nodrošināt savām aitiņām mierīgu jūru.

Mulsina tas, ka mūžīgais un visu zinošais Dievs tik maz spēja ielūkoties nākotnē. Vai viņš nenojauta, ka pēc okeāna šķērsošanas pārmantotie ziņojumi gadu tūkstošiem ilgi varētu izaicināt cilvēkus šaubīties par viņa visvarenību? Viņš provocē jautājumu: kāpēc tehnika, bet ne brīnums? Dievs būtu rīkojies gudrāk, ja izmantotu kādu no mūžam neizskaidrojamajiem brīnumiem. Brīnumi nav aprēķināmi ar kritisku prātu.

Jaredīti, tāpat kā visi imigranti, nedrošo kuģu tilpnēs nonāca Amerikā. Vai noteicošā "kunga" rīcībā nebija piemērotas tehnikas, lai savus aizbilstamos aiztransportētu pāri Lielajam dīķim mazāk bīstamā veidā? Kas par "dievu" te darbojies pirms 5000 gadiem? Aizvēsturiskā tumsas laiku literatūra vārds vārdā ir mistiska. Precīzi nekas nav zināms. Neglābjami dumjā cilvēce vienmēr rūpīgi izdzēsusi pagājušo laikmetu mantojumu. Antīkās pilsētas Pergamonas bibliotēka Mazāzijā ar 500 000 sējumiem tika iznīcināta. Grandiozās bibliotēkas senajā Jeruzalemē, tāpat kā pasaules pilsētā Aleksandrijā lika izpostītas, actcku un maiju bibliotēkas nodedzinātas. Visu laikmetu cilvēki ir pamatīgi postījuši pagātnes zināšanu krājumus, taču visu iznīcināt nav spējuši. Vēl eksistē gadu tūkstošiem vecu teiksmu fragmenti, no kuriem ar lielu pacietību var izveidot priekšstatu mozaīku par "dieviem", kuri reiz šeit darbojušies.

Tekstu relikti nejauj izdarīt nekādus loģiskus slēdzienus par teiksmu vecumu. Hronisti viennozīmīgi pierakstīja ne vien pašu piedzīvoto, bet arī to, ko uzzināja no mutvārdu leģendām. Vissenāko, seno un "jauno" notikumu atstāsti saaudušies juceklīgi raibā paklājā. Laiki virpuļo viens otrā kā kokteilis šeikerā.

Tie veido gadu kārtas, kas gadsimtu gaitā ekscentriski summējas ap kādu viduspunktu. Šodien mums atliek vienīgi nolobīt šī "sīpola" daudzās čaulas, lai atsegtu iekšējo, būtisko saturu.

Tas, ko mēs atrodam "pašā kodolā", būtībā nav nekāds "brīnums", nav nekas neizskaidrojams, tas neapelē

pie ticības, tā ir saprāta kategorija, tātad analizējama un līdz ar to izskaidrojama. Tālāk no seno nostāstu epicentra — atbrīvotas no virspusējām un nejaušām piedevām — atrodamas pēdas, kas, kādreiz atstātas zinātkāriem cilvēkiem, ved tālā nākotnē. Šī nākotne nupat ir sākusies!

Aizvēsturisko laiku jūdu teiksmas ziņo, ka eņģelis Rafaēls "Visaugstākā uzdevumā" esot atnesis Ādamam pēc tā padzīšanas no paradīzes grāmatu, kuras teksts skaidri un gaiši esot bijis iegravēts "safīra akmenī". Rafaēls informēja Ādamu, ka ar šīs grāmatas palīdzību viņš varot sevi izglītot. Cilvēces ciltstēvs saprata, cik vērtīga ir šī "grāmata", un tādēļ pēc lasīšanas vienmēr to paslēpa klinšu alā.

No gravējumiem Ādams uzzināja… "… visu par saviem locekļiem un asinsvadiem un arī visu, kas notiek viņa ķermeņa iekšienē, par tā mērķi un cēloņiem."

Viņš iemācījās arī saprast planētu gaitu. Ar šīs grāmatas palīdzību viņš varēja… "… izpētīt Mēness ceļu, tāpat kā Aldebarana, Oriona un Sīriusa ceļus. Viņš zināja nosaukt katras atsevišķas debesis un zināja to īpašības… Ādams labi izprata pērkona lomu, zibeņu mehānismu un zināja pateikt, kas noticis mēnesi pēc mēneša."

"Grāmata" uz safīra akmens ar antropoloģiskām un astronomiskām instrukcijām? Debesu sūtņa Rafaēla tikpat groteska dāvana Ādamam, kā tā, ko eņģelis Moronijs pasniedza Džozcfam Smitam!

Priekš pagātnes hronistiem šim notikumam vajadzēja būt kaut kam tādam, ko šodien žurnālisti sauc par "pīli", nepatiesai ziņai. Tīrais neprāts — šī grāmata uz safīra akmens.

Kā gudri datoru laikmeta bērni mēs zinām, ka tas, kas kādreiz šķita neiedomājams, ir tehniski iespējams. Ikvienam ir zināms, ka pusvadītāju tehnikā tiek izmantotas miniatūras silīcija plāksnītes, lai uz tām "iegravētu", ierakstītu atmiņā, milzīgu informācijas daudzumu. Tādēļ, raugoties no šodienas pozīcijām, izvirzās jautājums: vai tekstu uz salīra akmens varēja būt radījusi kāda augsti attīstīta tehnoloģija, kas tālu pārspēj mūsējo?

Saskaņā ar senajām jūdu teiksmām, Ādams šo vērtīgo grāmatu atstāja savam dēlam Setam, kurš savukārt to nodeva tālāk mantojumā Enoham, Abraāmam, Mozum, Āronam — tikai pašiem gudrākajiem cilvēkiem! — līdz pat Zālamanam (aptuveni 965 — 926 pirms Kristus), Jūdejas un Izraēlas ķēniņam, kurš no šī safīra akmens esot ieguvis savu neizmērojamo gudrību.

Saskaņā ar senajām jūdu teiksmām, Enoha grāmata esot bijusi daļa no Ādama safīra grāmatas.

Enoham, septītajam no desmit ciltstēviem, kā zināms, bijuši tieši kontakti ar Dievu, viņš runājis ar "debesu sargiem" un "kritušajiem eņģeļiem". 365 gadu vecumā viņš — vēl dzīvs būdams — ar lielu pompu "pazūd" debesīs. Jūdu teiksmas vēsta, ka Enohs savas vispusīgās zināšanas guvis no Ādama safīra grāmatas, viņš sapulcinājis ap sevi ļaudis, lai nodotu tiem safīra akmens gudrības, lai tos informētu un apmācītu: "Kad cilvēki sēdēja ap Enohu, un Enohs ar viņiem runāja, cilvēki pacēla acis un redzēja zirga stāvu laižamies lejā no debesīm, un zirgs lielā ātrumā piezemējās. Ļaudis to sacīja Enoham, un Enohs viņiem atbildēja: Šis zirgs nolaidās manis dēļ. Ir pienācis tas laiks un tā diena, kad es jūs pametīšu, un no šī brīža es jūs vairs nekad neredzēšu." Pa to laiku zirgs jau bija klāt un nostājās Enoha priekšā, un visi cilvēku bērni, kas bija kopā ar Enohu, to skaidri redzēja."

Senajā jūdu teiksmā attēlots, kā ticīgie pēc Enoha vārdiem bagātās atvadu runas pirms starta uz debesīm viņu nekādā gadījumā negrib laist prom, kā viņi skrien tam pakaļ un kā Enohs tos septiņas reizes lūdz atstāt viņu vienu, kā viņš tos uzstājīgi brīdina griezties atpakaļ, jo citādi viņi miršot. Pēc katra brīdinājuma ļaudis grupās esot devušies mājup, tomēr neatlaidīgākie palikuši pie Enoha. Uzticība, pieķeršanās, ziņkāre? Enohs beidzot padodas, viņš ir dusmīgs: "Tā kā viņi nu reiz pastāvēja uz to, ka ies kopā ar Enohu, viņš vairs tos nepierunāja, un viņi tam sekoja un neatgriezās atpakaļ. Un septītā dienā notika tā, ka Enohs negaisa laikā ar ugunīgu zirgu ugunīgos ratos uzbrauca debesīs."

Par to, cik absolūti "neikdienišķs" bija Enoha starts uz debesīm, stāstīts jūdu teiksmā: cilvēki, kuri

bija uzklausījuši Enoha brīdinājumu un atgriezušies mājās, pēc tam kad atkal bija iestājies miers, devās meklēt savus biedrus, kas bija burtiski minuši savam pravietim uz papēžiem: visi gulēja beigti starta laukumā — atvainojiet! — vietā, kur Enohs ugunīgajā zirgā pacēlās debesīs.

Teiksmām apvītais periods starp Ādama iznācienu cilvēces vēstures scenārijā un Bābeles torņa būvniecību bija dievu, lidojošu ugunsspļāvēju zirgu, mīklainu nāves cēloņu un savādu dzimšanu ziedu laiks.

Tātad mūsu vēsture ir ļoti sena, kaut arī mēs to zinām tikai kopš 1947. gada. Toreiz Nāves jūras ziemeļrietumu malā pie Kumranas vienpadsmit kalnu alās tika atrastas sensacionālas bagātības: daudzi rokraksti no 2. gadsimta pirms Kristus — ādas ruļļi māla krūzēs.

Vienā no ruļļiem stāstīts par Lamchu, nomadu ciltstēvu un muzikantu, Noasa tēvu.

Lameham vēl aizsaulē būtu jāpriecājas, ka viņa dzīves laikā ģimenes intīmās attiecības nekļuva vispārzināmas, jo tās, proti, ir tikpat neveiklas, cik dīvainas. Lameha dzīvesbiedre Batenoša dzemdēja bērnu, kaut arī ģimenes galva nebija ar viņu gulējis. Vēlāk Lamehs uzzināja no sava vectēva Enoha, ka "debesu dēli" ielikuši sēklu viņa sievas Balcnošas klēpī. Lamehs parādīja augstsirdību un atzina bērnu par savu: pēc "debesu dēlu" vēlēšanās šis tik dīvainā kārtā radītais pēcnācējs tika nosaukts vārdā Noass. Noass k]uva pazīstams visā pasaulē ar to, ka bija pārdzīvojis grēku plūdus.

It kā ar to pašu rūpju nebūtu gana, arī Lameha dēla Nera ģimenē nebija noslēpjama bērna ierašanās, kas nekādā ziņā nebija radīts dabīgā ce|ā. Ncrs bija precējies ar Sofonimu, un tā — par nožēlu visai ģimenei — bija neauglīga. Nera rosīgie mēģinājumi ielikt Sofonimas klēpī pēcnācēju cieta neveiksmi.

Visaugstākā priesterim, kāds bija Nērs, kura gudrību apbrīnoja visa tauta, tas bija neiedomājams negods — uzzināt, ka Sofonima tapusi grūta. Satriekts un nikns, priesteris Ncrs tik rupji nolamāja savu sievu, ka tā sabruka un uz vietas bija beigta, taču no mātes miesām izrāpās zēns trīsgadīga bērna augumā. Ners pasauca savu brāli Noasu. Viņi apraka Sofonimu un deva puisēnam vārdu Melhiscdeks, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā Šalcmas (Jeruzalemes) valdnieks un Visaugstākā Dieva priesteris.

Lasot senos tekstus, nerodas nekādas šaubas, ka Mclhiscdeka dzimšana ir saistīta ar "debesīm".

Pirms vēl tas Kungs bija atvēris slūžas, lai palaistu grēku plūdus, no debesīm nokāpa ercenģelis Mikaēls un pastāstīja Melhiscdcka adoptētājam, ka viņš bijis tas "kungs", kas ielicis puisēnu Sofonimas klēpī.

Tāpēc — un tas ir saprotams — "tas Kungs" viņu, ercenģeli Mikaēlu, sūtot ar uzdevumu paslēpt puisēnu Mclhiscdcku paradīzē, lai tas sveiks un vesels pārdzīvotu drīzumā gaidāmos grēku plūdus: "Un Mikaēls paņēma zēnu tai pašā naktī, kad viņš bija nokāpis lejā, un viņš paņēma to uz saviem spārniem un nogādāja Ēdenes dārzā."

Melhiscdeks izdzīvoja! Pēc grēku plūdiem viņš parādās no jauna. Hronists Mozus par to stāsta šādi: "Un Sodomas ķēniņš gāja tam pretim Savas ielejā, tas ir Ķēniņu ielejā, pēc tam, kad viņš bija atgriezies no Kedarlaomera un to ķēniņu sakāves, kas bija ar to. Un Melhiscdeks, Šalcmas ķēniņš, iznesa vīnu un maizi; viņš bija Visaugstā Dieva priesteris. Un viņš to svētīja un sacīja: "Lai svētī Abraāmu Visaugstākais, kam pieder debesis un zeme. Un slavēts lai ir Visaugstais Dievs, kas tavus ienaidniekus devis tavās rokās." Un Abraāms deva tam desmito tiesu no visa, kas tam piederēja."

Simtiem Vecās Derības ekseģētu un zinātnieku ir iekaisuši dusmās par šo vietu Bībelē: "Savādais Šalemas valdnieka un priestera tēls, kas parādās kā Dcus ex maehina un atkal pazūd, protams, ir nodarbinājis nākamās paaudzes."

Protams, jo šeit ir noticis kaut kas ārkārtējs. Pēc jūdu hierarhijas tradīcijām priekšgalā atradās Abraāms, pirmais no trim ciltstēviem un kulta dibinātājiem. Un tad pēkšņi nāk gandrīz nepazīstamais Melhiscdeks un svētī Abraāmu! Un tas vēl nav viss: ciltstēvs labprātīgi atdod Šalemas valdniekam "desmito tiesu no visa"! Kas tas bija par "Visaugstākā Dieva" priesteri? Bija taču tikai viens Dievs, kam zvērēja uzticību arī Abraāms. Vai varbūt Abraāms kaut ko zināja par sevišķajām, ekstraordinārajām

"debesu" radībām? Šis Melhisedeks parādās ne pēc plāna, viņš neiederas izstrādātajā shēmā.

Mazāk paļaujoties uz naivu ticību un drosmīgāk izmantojot mūsdienīgas spekulācijas, Melhisedeka mīklu varētu atrisināt jau šodien — šādi: kāda ārpuszemes izcelsmes komanda, kas veidota no tā saucamajiem dieviem, mākslīgas apaugļošanas ceļā radīja Noasu un Melhisedeku. Likumīgie tēvi Lamehs un Nērs atzina tos par saviem dēliem, kaut arī zināja, ka tā nav patiesība, jo atcerējās savu mākslīgajai apaugļošanai izraudzīto sievu Batenošas un Sofonimas apliecinājumus, ka dēlus viņu ķermeņiem uzticējušas "debesu būtnes". Tie ir tie paši debesu dievi, kas iznīcina pēcnācējus, jo viņu ģenētiskais eksperiments attīstījies nevēlamā virzienā. Pārdzīvot grēku plūdus lemts abiem ģenētisko manipulāciju "produktiem". Noass kā šķirsta kapteinis kļūst par jaunās paaudzes ciltstēvu, valdnieks un priesteris Melhisedeks — par tās skolotāju.

Tas, ka Melhisedeks eksistēja gan pirms, gan pēc grēku plūdiem, nebūt nerada pārpratumus. Alberta Einšteina speciālās relativitātes teorijas aprēķini, fizikālos eksperimentos gūtie pierādījumi padara to iespējamu: pateicoties ercenģeļa Mikaēla laipnajai palīdzībai, Melhisedeks iekāpa kosmiskajā kuģī, kas uzņēma lielu ātrumu, un drīz atkal atgriezās uz Zemes. Kamēr turpinājās šis relatīvi neilgais (pēc kuģa laika) lidojums, uz Zemes pagāja gadu desmiti vai pat gadsimti, bet kuģa apkalpe nebija būtiski novecojusi. Melhisedeks, jauns un mundrs, bija gatavs svarīgu uzdevumu veikšanai.

Nav būtisks notikumu norises laiks un to dalībnieku vārdi. Teiksmainie nostāsti nav hronoloģiski sakārtojami. Vai grēku plūdus pārdzīvojušo vispār sauca Noass, kā to apgalvo Bībele? Vai varbūt viņa vārds bija Utnapišti, kā rakstīts eposā par Gilgamešu, kas sacerēts ap 2000. gadu pirms Kristus? Varbūt tas nebija arī Utnapišti, bet gan Mulkueikajs, kā kagabu indiāņi Kolumbijā sauc priesteri, kurš plūdus pārlaida burvju kuģī? Vārdi ir tikai tukša skaņa. Svarīga ir pati nostāstu substance.

Vai esam izlaiduši no redzesloka Džozefa Smita "Mormoņa grāmatu"? Kas Ādama safira grāmatai, eņģelim Rafaēlam un Enoha braucienam debesīs, Noasa un Melhisedeka mākslīgajai radīšanai kopīgs ar "Mormoņa grāmatu"?

Smita pārtulkotajā Ētera grāmatā rakstīts, ka jaredīti ar saviem astoņiem kuģiem esot izgājuši jūrā apmēram tajā laikā, kad tika būvēts Bābeles tornis. Jaredīti ir atvasinājums no brāļa Jareda, un Jarcds pats bija Enoha tēvs!

"Jareds" tulkojumā nozīmē apmēram to pašu, ko "lejā nokāpušais", un tā kā jaredītiem bija "dievišķa" izcelsme, ir saprotams, kādēļ pēc grēku plūdiem dievi tiem deva priekšroku, ierādot jaunu dzimteni. Astronautu komanda rūpējās par saviem pēcnācējiem. Man šie "dievi" šķiet kā līdz šodienai piekoptās radu un draugu būšanas aizsācēji.

Atcerēsimies: Ētera grāmatā jaredīti nonāk savā jaunajā dzimtenē astoņos kuģos, kuriem nav logu, bet kas ir blīvi kā trauki. Tāds pats pārbrauciens aprakstīts arī babiloniešu poēmā par radīšanu, tās nosaukums ir Enuma elīs. Tajā kārtējo reizi attēloti grēku plūdi, taču plūdus pārcietušo varoni šoreiz sauc Atrahasiss. Atsevišķajos fragmentos, kas saglabājušies no šīs poēmas, dievs Enki dod plūdus pārciest izredzētajam Atrahasisam precīzus norādījumus, kā būvējams kuģis. Par atbildi uz Atrahasisa iebildumiem, ka viņš no kuģu būves neko nesaprotot, dievs Enki smiltīs uzzīmē kuģa skici un izskaidro tās būtību.

Lūk, ko raksta kāds amerikāņu orientālists1 , kurš kā pirmais no zinātniekiem uzdrīkstējās pa jaunam interpretēt šumeru, asīricšu, babiloniešu un Bībeles tekstus: "Enki pieprasīja "pārdomātu" kuģi, visriņķī tam bija jābūt hermētiski noslēgtam un noblīvētam ar "biezu piķi". Tam nedrīkstēja būt klājs un neviena atvere, "tā, lai saule nevarētu ieraudzītics iekšā". Tam jābūt "kā dieva Apsu kuģim", kā sulili — tieši šis vārds mūsdienās tiek lietots zemūdenes apzīmēšanai.

"Taisi kuģi, ko var zvalstīt un apgāzt!" sacīja Enki."

1827. gadā Džozefs Smits turēja rokās zelta plāksnītes. Nabaga ieceļotājs no Skotijas nebija mācījies ne aramiešu, ne senebreju valodu, nekad nebija redzējis šumeru ķīļu rakstus, jā, mormoņu pravieša laikā visā pasaulē nebija vēl neviena zinātnieka, kas būtu mācējis pārtulkot babiloniešu

plāksnītes, jo tās — tāpat kā eposs par Gilgamešu — tika atrastas tikai pēc Džozefa Smita nāves. Kā lai izskaidro Ētera grāmatas un citu, vēlāk atrastu tekstu sakritību?

Visos laikos cilvēki ir skatījuši vēsturi caur zinātnieku gatavotām brillēm. Ciktāl runa ir par brillēm, kas nākušas no precīzo zinātņu — matemātikas, fizikas, bioloģijas, ķīmijas — darbnīcām, tās ir redzi padarījušas asāku. Taču, kopš zinātņu augstumos ir pacelta arī teoloģija un psiholoģija, briļļu lēcas aizmiglojās; šo tandēmu, tāpat kā līdz tam, vajadzēja atstāt svētlaimīgas ticības stāvoklī. Kad teologi un psihologi senos tekstus "zinātniski" krata savu cunftu šeikeros, no tiem neizlīst nekas vairāk kā tikai drūma ticība. Un tas mums jānorij kā zinātnisku atziņu rezultāts! Brrr.

Protams, ir smalki izteikties zinātniskās nomenklatūras terminoloģijā, lai tai pašā laikā visiem būtu skaidri saprotams, ka senie hronisti ir melojuši. Iedzīti stūrī, šie "zinātnieki" būtu drīzāk gatavi akceptēt domu (ko nevarētu teikt par arheologiem, etnologiem un aizvēstures pētniekiem!), ka cilvēki jau pirms gadu tūkstošiem varēja būt spējīgi uzbūvēt kārtīgus tālbraucējus kuģus, nekā iesaistīt loģiskā kalkulācijā "dievus" un svešus apmācības meistarus.

Vai Enumu elfs hronisti meloja, rakstīdami, ka dievs Enki apmācīja Atrahasisu kuģu būvē? Kāpēc Noasu un Utnapišti tikai "dievi" varēja uzvedināt uz domu konstruēt ūdensizturīgus un vētrasdrošus kuģus?

Kādā burvju darbnīcā tika izgatavotas mākslīgā apgaismojuma ierīces jaredītu flotei? Ja nebija lietpratēju, kā tad lai izprot mākslīgās apaugļošanas brīnumu, kā rezultātā dienas gaismu ieraudzīja tādi vareni vīri kā Noass un Melhisedeks?

Es zinu, ka gadījums ar Noasu nav nekas īpaši jauas! Senākais šumeru Noass nebija pat Utnapišti, bet gan vēl senākais Ziasudra. Šis ir piemērs tam, ka dažādie hronisti: a) acīmredzot smeļ savas zināšanas no vecākiem avotiem un b) senākajiem varoņiem dod savas tautas vārdus. Lai kādos arī vārdos netiktu nosaukti grēku plūdu uzvarētāji, viņi visi bija pa pusei dievi. Tsti zemes cilvēki tic nav bijuši nekad!

Tas, kurš fragmentāri saglabājušos senos tekstus studē ar kritisku, ncaizplīvurotu skatienu, atrod īpašas pazīmes, pēc kurām var identificēt "dievus". Pretstatā Dievam, kas pārvalda Visumu, teiksmu un mītu dievišķie tēli nebūt nebija visvareni. Tie neieradās pasaku feju izskatā, lai ar burvju nūjiņas palīdzību pārvietotu cilvēku grupas no vienas vietas uz otru. "Dievi" gan paši lidoja uz tālām zemēm, atsevišķos gadījumos, kas ir pierādāmi, ņēma līdzi arī pasažierus, taču savos dažādas konstrukcijas lidaparātos tie netransportēja ļaužu grupas. Reizē ar lo ir skaidri šādi fakti: "dievi" neizmantoja milzīgus kosmiskos kuģus, viņu tehniskās iespējas bija ļoti, ļoti ierobežotas. Viņu braucamrīkus drīzāk var uzskatīt par kaut ko vidēju starp atspoles tipa kosmisko kuģi un helikopteru. To, ka Bībeles laikos bijis iespējams uzbūvēt nelielu kosmisko kuģi, ar Ecekiēla grāmatas palīdzību nešaubīgi pierādījis NASA inženieris Jozefs Blūmrihs.

Kāds liels bāzes kuģis, kas riņķojis orbītā ap Zemi un ko zilās planētas iedzīvotāji nekad nedabūja aplūkot, izsūtīja mazākus transportlīdzekļus Zemes virzienā. Tāpat kā amerikāņu atspoles tipa kuģī, tajos vieta bija tikai nedaudzām personām. Ārpus Zemes atmosfēras startējušais nelielais kosmiskais kuģis lēnām nonāca Zemes blīvākajos atmosfēras slāņos. Dzinējs enerģiju saņēma no atomreaktora.

(Atomenerģijas pretinieki uzsvērs, ka tad komandai vajadzētu būt radioaktīvi saindētai. Muļķības! Kādēļ tad nav saindējušies jūrnieki pēc gariem pārbraucieniem atomzemūdenēs?)

Apmēram desmit kilometru augstumā virs zemes nelielais kosmiskais kuģis apstājās. No galvenā korpusa tika izbraukti divi līdz četri helikopteru agregāti, kas bija cieši saistīti ar kosmisko kuģi.

(Helikopteru agregātus ar propelleru lāpstiņām nevar "izbraukt", norūks skeptiķi. Tos var izbraukt, jo lāpstiņas — piemērs: automašīnas antena! — ir konstruētas tā, ka ir sabīdāmas. Bet enerģija! Jā, to piegādā tas pats kodolreaktors, kas atrodas uz kuģa borta.) Atspoles tipa kuģis slīdēja tuvāk zemei un ar helikopteru palīdzību spēja nosēsties kā līdzenumos, tā arī kalnainos apvidos. (Utopija? No kurienes ārpuszemes būtnēm bija zināšanas par atmosfēras blīvumu zemeslodes tuvumā, par to, kāda tipa propelleru lāpstiņas piemērotas dotajiem nosacījumiem? Tehniskā ziņā nesalīdzināmi pārāki par zemes iedzīvotājiem, viņi nosacījumus bija izpētījuši no orbītas. Un: dzenskrūve dzen kuģi uz priekšu jebkurā

šķidrā vidē — vai tas būtu saldūdens vai jūras ūdens, eļļa vai viskijs. Lidmašīnu konstruktori jau sen atrisinājuši šo ikdienišķo problēmu — noregulēt propelleru lāpstiņas pareizā leņķī atbilstoši atmosfēras spiedienam.)

Starp citu, helikopteru nosēšanās izskaidro pērkonam līdzīgo milzīgo troksni, kas visās senajās hronikās ar neslēptām šausmām minēts sakarā ar "dievu" ierašanos.

Mazajos atspoles tipa kosmiskajos kuģos, protams, nevarēja pārvadāt lielas laužu masas. Ja kāds "dievs", kāds Visaugstākais, debesu sūtnis, gribēja nometināt viņpus okeāna tautas daļu, viņam vajadzēja, kā teikts nostāstos, dot instrukcijas par kuģu būvi.

Ja papildus neparādīsies nekādi aizvēsturiskie teksti — tie bez šaubām kaut kur gaida savu atklāšanu —, mēs nevarēsim uzzināt, kādos teiksmainos laikos tas viss ir noticis. Kaut kad "dievi" ir darbojušies. Šodien visi pazīstamākie etnologi ir vienisprātis, ka starp Veco un Jauno pasauli ir pastāvējuši kontakti: pāri Beringa jūras šaurumam vai, kā to ar saviem braucieniem pierādīja Tūrs Heijerdāls, ar vienkāršiem plostiem pāri Atlantijas okeānam. Nenoliedzami, ka Dienvidamerikas un Centrālamerikas kultūrām ir daudz kopīga ar Tuvo Austrumu kultūrām. To pamato uzskaitītie piemēri:

Būtu noderīgi un atzīstami šo mazo sarakstu ar Vecās un Jaunās pasaules seno tekstu pārsteidzošajām sakritībām papildināt līdz pamatīga apjoma disertācijai, ja patiešām pastāv interese noskaidrot neatminētās pagātnes mīklas.

Tūrs Heijerdāls pievērsa uzmanību tālākām paralēlēm, tādām kā līdzīga kokvilnas aušanas tehnika, zēnu apgraizīšana, kas līdzīgi tiek veikta gan šajā, gan tajā pusē, analoģiski zelta juvelierizstrādājumi, līdzīga ieroču tehnika u.tml. Zinātnes žurnālists Gcds fon Haslers konstatējis apbrīnojami līdzīgus dievu vārdus un pilsētu nosaukumus abos kontinentos.

Eposa "Popol-Vuh" nepārprotamais teksts novērš pēdējās šaubas par kultūras importu no

mezopotāmiešu dzīves telpas uz Dienvidameriku un Centrālameriku — aizvēsturiskie ciltstēvi nākuši no Austrumiem: "Tā pazuda un aizgāja projām Balam-Kitcē, Balam-Akabs, Mahukuta un Jku-Balams, pirmie cilvēki, kas atnāca šurp pirms ilga laika. Tie nomira ļoti lielā vecumā. Un viņus sauca par "dieva kalpiem", "upura priesteriem"… Un tie atnesa pār jūru Tulas rakstus. Par rakstiem viņi sauca to, uz kā bija uzrakstīta viņu vēsture."

1519. gadā, kad spāņu iekarotāji bija apmetušies nometnē Meksikas galvaspilsētas Tenočtitlanas tuvumā, acteku valdnieks Montesuma (1466-1520) priesteriem un citām augsti godājamām personām noturēja iespaidīgu runu, kas sākās šādi: "Jums, tāpat kā man, ir zināms, ka mūsu senču dzimtene nav zeme, kurā mēs dzīvojam, bet gan ka tic liela valdnieka vadībā ieradās šeit no milzīga tāluma."

Montesuma bija augsti izglītots savas tautas valdnieks, viņš orientējās sava laika zinātnēs un bija savu priekšteču mantojuma labs pazinējs. Viņš zināja, par ko runāja. Spāņu ierašanās Ernando Kortesa vadībā tam šķita kā viņa ticības piepildījums, viņš domāja, ka atgriezies dievs Kecalkoatls: Montesuma nepretojās iekarotājiem.

Vairs nav jāuzdod jautājums, vai kultūru ietekme ir notikusi, svarīgāk ir uzdrošināties sameklēt atbildi uz šādu jautājumu: kad un kāpēc tā notikusi?

Ir veltīgi spriedelēt par to, kad tas notika. Neraugoties uz arheoloģiski datējamiem reliktiem, nav iespējams noteikt pat aptuvenu laiku. Acteki atsaucās uz senu mantojumu, par kura pirmsākumu tiem nebija ne mazākās nojausmas. Tāpat arī maiji un inki. Tas, ko pierakstīja klāt katrs no hronistiem, nebija paša piedzīvots: "Tā rakstīts tēvu piezīmēs". Neuzrādot avotu — varētu iebilst. Kas bija šie tēvi, kad viņi šeit ieceļoja, to autori nezināja.

Tomēr arheoloģiskie datējumi stiepjas aizvien tālākā senatnē. Žurnālā "Scientific American" ievērojamais maiju pētnieks Normens Hemonds iepazīstināja ar keramikas izstrādājumu atradumiem Jukatanā, pussalā, kas atdala Meksikas līci no Kārību jūras, un šie atradumi tiek datēti ar 2600. gadu pirms Kristus. Daļa no keramikas izstrādājumos attēlotajiem mākslinieciskajiem motīviem varētu attiekties uz maiju pirmklasisko periodu. Šis jaunais gadaskaitlis pamatīgi sajauc visus rēķinus, jo saskaņā ar arheologu līdzšinējiem uzskatiem, senās maiju valsts sākumi datējami ar 600. gadu pirms Kristus, bet maiju pirmklasiskais periods varētu būt sācies agrākais ap 900. gadu pirms Kristus. Ko lai iesāk ar apgrūtinošajām keramikas lauskām, kas ir tieši 1500 gadus par vecu šai shēmai? Vislabāk tās acīmredzot būtu no jauna aprakt un aizmirst, lai turpmākās paaudzes aplauž ap tām savus zobus. Ikkatrs jauns datējums apgrūtina mīklas atminēšanu, un tomēr mēs ceram uz daudziem jauniem atradumiem. Ko mēs no tā visa varam secināt? Par to, kad notika teiksmām apvītā ieceļošana, ne no rakstiskām, ne arheoloģiskām liecībām nav iegūstami konkrēti dati. Tie vēl aizvien ir aprakti cilvēces vēstures tumsā.

Tikpat neskaidrs ir jautājums par to, Aāšis lielais ceļojums ir noticis. Ziemā un agrā pavasarī ceļošanai varētu būt izmantots ar ledu klātais Beringa ceļš starp Ziemeļamerikas (Prinča) ragu un Āzijas Dežņeva ragu. Vēl šodien kuģošanu šeit visos gadalaikos apgrūtina migla un dreifējošs ledus. Šis bīstamais maršruts pa ūdeni pirms gadu tūkstošiem, šķiet, nevarēja izrādīties derīgs. Bet, ja Atlantijas okeāna šķērsošanai izvēlējās plostus, smailītes vai primitīvas buru laivas, jāpieņem, ka ceļojuma galamērķis bija iepriekš zināms.

Es nekādā ziņā nenovērtēju par zemu mūsu tikko kā akmens laikmetu pārdzīvojušo senču drosmi un uzdrīkstēšanos, es ticu, ka grūtā brīdī viņi bija spējīgi pat uz pārdrošību, taču nejau uz pašnāvību. Būdami cietzemes iemītnieki, tie droši vien baidījās no mežonīgās jūras, kas varēja salauzt viņu nedrošos plostus kā riekstu čaumalas. Ja tie tomēr uzņēmās veikt bīstamo ekspedīciju, viņiem vajadzēja būt drošiem, ka mērķis ir tā vērts. To akceptējot, vismaz samērā skaidra kļūst atbilde uz jautājumu: kāpēc? "Dievi" viņiem tur tālumā apsolīja svētītu zemi! No šī solījuma izrietēja nepieciešamība instruēt savus aizbilstamos par to, kā būvējami kuģi, iepazīstināt ar navigācijas paņēmieniem utt. Viņi nelielām cilvēku

grupām — tā nebija nekāda "tautu staigāšana"! — norādīja, kā ar nedrošiem, nestabiliem kuģiem sasniedzams mērķis. Tā, kā sacīts senajos rakstu pieminekļos.

Atliek spekulēt par to, kāds motīvs varēja būt vadījis "dievus", kad tie sadalīja cilvēkus nelielās grupās pa dažādiem zemeslodes rajoniem. Vai viņiem bija svarīgi nosūtīt savus pa pusei dievišķos pēcnācējus uz jaunu, drošu dzimteni? Varbūt tie paredzēja cilvēces turpmākās attīstības aprises, tās intelekta turpmākās veidošanās virzienus? Galu galā, varbūt viņi cerēja mākslīgi radīto ciltstēvu Noasa un Melhisedeka pēcnācējos ieraudzīt zinātniekus, kas atklās un aptvers "dievišķo" mantojumu? Vai viņi bija droši, ka to atstātās pēdas nekad neizzudīs?

Pastāv tādi priekšnoteikumi, ar ko dzīvām būtnēm jārēķinās, vai tās to vēlas vai nē. Moskīts naktī lido uz gaismu, tas nav spējīgs tam pretoties. Lai dzīvotu, cilvēkam ir jāēd un jādzer, vai viņš to vēlas vai nē. Tās ir organisma eksistenciālās funkcijas. ' Inteliģents prāts grib zināt: kā bija toreiz? Kāda ir mūsu izcelsme, kādi mēs esam? No kurienes radās domāšana, kas atšķir homo sapicas no dzīvnieka? Inteliģentu jautājumu virkne nenovēršami ved atpakaļ pie "dieviem", vai mēs to vēlamies vai nē. Inteliģenta papļāpāšana dažreiz var sniegt šķietami pieņemamas atbildes, taču pēkšņi kādā brīdī puspatiesības un meli mūs vairs neapmierina. Inteliģence ir nesavaldāma bestija. Tā jautā un jautā: kā tas toreiz notika? Un visbeidzot atzīst, ka cilvēces vēsture bez "dieviem" mūs ieved ainavā, kas sastāv no baltiem, akliem plankumiem.

Mītus un teiksmas caurstrāvo spēcīgais iespaids, ko ar savu parādīšanos agrīnās rītausmas cilvēkos radīja "dievi". Hronisti uztvēra senā mantojuma sarkano pavedienu un vērpa to tālāk. Tādā veidā "dievišķie" darbi iemiesojās — sākot no trokšņainās ierašanās līdz visdažādākajām instrukcijām, kas tika sniegtas Zemes cilvēkiem. Ar sev pieejamiem līdzekļiem mūsu sirmie senči pārvērta arhitektoniskos meistardarbos to, ko bija iemācījušies, apkalpoja "savam laikam neatbilstošu" tehniku, radīja pārsteidzošus mākslas priekšmetus. Inteliģencei daudz tālākā nākotnē bija aiz tā "jāaizķeras". Domājams, ka tā.

To, ka pēdas tika atstātas ar nodomu, pierāda sacerējums "Popol-Vuh", kas ir viens no apjomīgākajiem cilvēces rītausmas rakstu pieminekļiem. Tur teikts, ka dieva kalpi "atnesa Tulas rakstus pār jūru. Par rakstiem viņi sauca to, uz kā bija uzrakstīta viņu vēsture". Tā maiju cilts kiču mantojums atsaucas uz vēl senākiem rakstiem, jā, un viena daļa no "Mormoņa grāmatas" bija šādi raksti. No 24 "Mormoņa grāmatas" plāksnītēm — kas bija tikai tās mazākā daļa — Džozcfs Smits pārtulkoja tās, kurās aprakstīts, kā jaredīti šķērsoja Atlantijas okeānu.

Grāmatas lielāko daļu Smits pārtulkoja no Nelija plāksnītēm. Kas bija Nefijs? Tas bija kādas ebreju ģimenes dēls, un šī ģimene ap 600. gadu pirms Kristus — tātad tūkstošiem gadu pēc jaredītiem — dzīvoja Jeruzalemē. Nelija tēvu sauca Lehi.

"Mormoņa grāmatas" 1. nodaļas 4. pantā Nefijs stāsta: "Jūdejas ķēniņa Cedekijas pirmā valdīšanas gada sākumā nāca daudz praviešu, kas tautai pareģoja, ka tai jānožēlo grēki, citādi lielā pilsēta Jeruzaleme tiks iznīcināta."

Tas atbilst patiesībai. Jeruzaleme 586. gadā pirms Kristus tika pilnīgi nopostīta. Šai teiksmainajā laikā kļuva slaveni Jeremija un Ecckiēls. Tam vajadzēja būt īpašam laikam, jo abi pravieši — Jeremija un Ecckiēls — nepārtraukti sarunājās ar savu "dievu", kas ugunīgos ratos nobrauca no debesīm.

Tas pats, kas notika ar šīm prominencēm, atgadījās arī ar Ncfija tēvu Lehi; tas aprakstīts Nefija grāmatas 1. nodaļas 6. pantā: "Kamēr viņš lūdza Dievu, parādījās ugunīgs stabs un nolaidās uz kādas no klintīm… Un viņš redzēja kādu būtni nokāpjam no debesīm un ievēroja, ka tā spīdēja spožāk par pusdienas sauli."

Būtne, kas iznāca no ugunīgā staba, pavēlēja Lehi, viņa sievai, kā arī viņa dēliem un meitām — tātad arī Nefijam — sasaukt kopā ģimenes draugus: šis pulciņš esot izredzēts ceļojumam uz tālu zemi. Pēc neliela uztraukuma izceļotāju grupa noslēpumainā kunga vadībā uzbūvēja kuģi.

"Un kungs runāja ar mani un teica: "Tev jābūvē kuģis tādā veidā, kā es tev to parādīšu, ar to es tavu

tautu vedīšu pāri ūdeņiem!"" (1. Nefija grāmata, 1. nodaļa, 6. pants).

Ar to vēl nepietika, noslēpumainais svešinieks dāvāja kuģa būvētājiem arī lietošanai gatavu astronautu barību, kuru nevajadzēja ne sagatavot, ne vārīt. Viņš zināja ne tikai to, ka ēdiens satur kopā miesu un dvēseli, bet arī to, ka kāda cita lieta ir vēl svarīgāka, proti, — kompass!

"Kad mans tēvs no rīta piecēlās un piegāja pie telts durvīm, viņš sev par lielu pārsteigumu redzēja zemē atrodamies no tīra misiņa izgatavotu dīvainu lodi. Lodē bija divas vārpstas; un viena no tām norādīja cc|u, kas mums jāizlauž mežonīgajā apvidū… Un mēs sekojām lodes norādītajam virzienam, kas mūs aizveda uz auglīgām vietām svešumā." (1. Nelija grāmata, 16. nodaļa, 10. un 16. pants).

Pārbrauciena laikā nomira tēvs Lchi. Nefijs pārņēma vadību. Brāļi apskauda Nefiju par īpašo labvēlību, ko viņam izrādīja "kungs", tie piesēja viņu pie baļķa. Šajā bīstamajā situācijā pierādījās, cik nepieciešams ir kompass: "Kad viņi bija mani sasaistījuši, tā ka es nevarēju vairs pat pakustēties, pārstāja darboties Kunga sagādātais kompass. Tāpēc viņi nezināja, uz kuru pusi stūrēt kuģi…" (1. Nefija grāmata, 18. nodaļa, 12. pants).

Dumpis uz kuģa beidzās, ekspedīcija sasniedza Amerikas kontinentu — ar metāla plāksnītēm un kompasu: "Un es, Nefijs, paņēmu līdzi arī ziņojumus, kas bija iegravēti uz misiņa plāksnītēm, un arī lodi vai kompasu, ko Kungs ar savām rokām bija sagatavojis manam tēvam." (2. Nefija grāmata, 5. nodaļa, 12. pants).

Pamatojoties uz Nefija aprakstiem, mormoņu pētnieki ir pārliecināti, ka grupa vispirms pārvietojusies no Sarkanās jūras pāri Arābijas pussalai, tad Indijas okeāna krastā — kaut kur Adcnas un Omānas līča rajonā — būvējusi savu kuģi un beidzot pāri Klusā okeāna dienvidu daļai sasniegusi Dienvidamerikas krastus. Džeimss E. Telmidžs ir izdibinājis, ka tas noticis 590. gadā pirms Kristus. Šis gadaskaitlis mums jāiegaumē.

Eksistē kāda analoģija, kas rada izbrīnu. Tas, ko Džozefs Smits 1827. gadā pārtulkoja no metāla plāksnītēm, pēc būtības rakstīts eposā "Popol-Vuh". Bet Smits patiesībā nevarēja zināt šīs maijiem piederīgās kiču cilts bībelcs saturu, jo to pirmoreiz pārtulkoja Volfgangs Kordens mūsu gadsimta piecdesmitajos gados!

Amerikas kontinentu neatkarīgi viena no otras sasniedza divas grupas: — jaredīti savos hermētiski noslēgtajos kuģos pirmā "dievu viļņa" laikā. Tas bija teiksmainais laiks, kad hronisti vienā katlā lika mutuļot Ādama safīra grāmatai, Enoha debesu braucienam, "bērniem no mēģenes" Noasam un Melhisedekam, tāpat kā pasaules "kungiem" Utnapišti, Ziasudram un vēl kā viņus tur sauca; — nelīti, kas, nākdami no austrumiem, Dienvidameriku sasniedza vēlāk, proti, ap 590. gadu pirms Kristus. Drīz pēc izcelšanās krastā Nefijs lika uzcelt templi: "Un es, Nefijs, cēlu templi pēc Zālamana tempļa parauga, bet neizmantoju pie tam tik daudz dārgu lietu, jo tās šajā zemē nebija atrodamas, tāpēc to nevarēja uzbūvēt tādu kā Zālamana templis. Bet savā arhitektūrā tas līdzinājās Zālamana templim; un darbs bija ārkārtīgi skaists." (2. Nefija grāmata, 5. nodaļa, 16. pants).

Es negrasos pierādīt, kura "Mormoņa grāmatas" daļa ir īsta, tomēr varu iepriecināt Jēzus Kristus pēdējo dienu svēto baznīcas piekritējus: kā manas izmeklēšanas blakus produkts veidojas kāds pierādījums. Tātad: Nefijs būvēja templi "pēc Zālamana tempļa parauga". Ja šī informācija ir pamatota, tad Dienvidamerikā vajadzētu varēt atrast kādu templi, kas līdzīgs tam, ko Zālamans lika uzcelt senajā Jeruzalemē — apbūvi ar priekšējo un iekšējo pagalmu, svētnīcu ar tempļa izbūvi, ar četriem vārtiem, kas vērsti uz visām četrām debesu pusēm. Šim templim vajadzētu būt radītam starp 5. un 6. gadsimtu pirms Kristus.

Un vēl: Nefija templim vajadzēja būt būvētam, tā sakot, pēc improvizācijas, neņemot par paraugu un ncaizņemotics idejas no tipiskās Dienvidamerikas arhitektūras. Meklējamajam templim vajadzēja būt pirmajam savā veidā — būvei, kas neatbilda šīs zemes tradīcijām, tādai, kas pēkšņi radās kā no zila gaisa.

Es esmu ne tikai uz pēdām templim, kas atbilst šiem priekšnoteikumiem, es esmu uz pēdām arī "kungam", kas atveda nelītus uz Dienvidameriku. Vai šis "dievs" pēc nolaišanās no debesīm vēl eksistēja vai pārvērtās garā? Un vēl viens jautājums: kur Nefijs ņēma cilvēku masas celtniecības darbiem? Viņš taču ieradās ar pavisam nelielu grupu.

Tūlīt pēc ierašanās nelīti sāka "apstrādāt zemi un sēt sēklas; mēs iesējām visas sēklas, ko bijām paņēmuši līdzi no Jeruzalemes zemes". (1. Nelija grāmata, 18. nodaļa, 24. pants).

Nelīti pēc tam cītīgi ķērās pie pēcnācēju radīšanas, tie piekopa laulības ar vairākiem partneriem (kas mormoņiem 1890. gadā ar likumu tika aizliegts). Pieņemot, ka ieceļotāju grupa sastāvēja no 100 sievietēm un 100 vīriešiem, un katra sieviete gadā būtu dzemdējusi vienu bērnu, jau pēc 15 gadiem nelītu kopējais skaits sasniegtu 1500 cilvēkus. Pirmdzimtie, piecpadsmitgadīgie dzimumgatavību sasniegušie pusaudži, iedvesmojās no pieaugušo parauga un labprāt pievienoja savu daļu kopējā vairošanās lietā. Pēc trīsdesmit gadiem savam "kungam" slavas dziesmas varēja dziedāt jau kādi 5000 nefītu. Tātad bija pietiekams skaits cilvēku, lai uzbūvētu templi, it īpaši, ja sadarboties gatavi bija iezemieši. Personāls bija pieejams.

"Kungs" arī bija klāt! Tikko ieradies, viņš dod Ncfijam uzdevumu: "Tas Kungs man pavēlēja, un es no bronzas izgatavoju plāksnītes, kurās man jāiegravē vēstījums par savu tautu." (1. Nelija grāmata, 19. nodaļa, 1. pants).

Pagāja 30 gadi. "Kungs" lielu nozīmi piešķīra tam, lai cilts vēstures pierakstā nebūtu baltu plankumu.

Viņš no jauna pavēlēja Nefijam: "Un 30 gadi bija aizritējuši, kopš mēs atstājām Jeruzalemi, un Dievs, tas Kungs, sacīja man: darini jaunas plāksnītes; tev tajās jāiegravē daudzas lietas, kas man ir patīkamas un var noderēt tavai tautai." (2.

Nelija grāmata, 5. nodaļa, 28. —30. pants).

Vai "kungs" bija iedomīgs? Kādēļ viņš gribēja, lai tiek atzīmētas "lietas, kas man ir patīkamas"?

"Kungs" nemitīgi pieprasīja, lai viņa zelta vārdi tiktu iegravēti metāla plāksnītēs, viņš uzskatīja, ka nākotnē tie būs svarīgi, citādi būtu tos licis rakstīt uz kāda degoša materiāla — papirusa, ādas vai koka. Šis gudrais "kungs" rūpējās par savu nodoto zināšanu noturīgumu, adresējot tās nākotnes inteliģentajiem prātiem.

Grūts jautājums: vai Dienvidamerikā ir templis, kas būvēts pēc Zālamana tempļa parauga? Vai ir atrodams pierādījums tam, ka tur darbojušies dievi?

Es ielūdzu jūs aplūkot šo templi!

16. NODAĻA Brauciens pāri Ančiem. Čavinā de Vantarā. No kurienes plāni un celtniecības tehnika? Templis, kas radies no nekā. Ķerubi un skaitlis "septiņi". Neizprotamā Raimondistēla.

Svētceļojumu vieta — bet kam tā domāta? Zālamana templis Dienvidamerikā. Pa pēdām. Dievišķais kompass.

Ziņojumi nākotnei. jūdi Jeruzalemi sauc Čavina de Vantara.

Tajā 1980. gada aprīļa dienā lija kā no spaiņiem, kad pie mūsu mājas durvīm Feldbrunā stāvēja divi pilnīgi izmirkuši mormoņu misionāri. Vecākais, gadus trīsdesmit vecs, bija amerikānis, viņu sauca Čārlijs. Jaunākā vārds bija Pauls, viņš bija no Bernes. Jēzus Kristus Pēdējo dienu svēto baznīcas pārstāvji, kas bija ieradušies pie manis, uzdāvināja man "Mormoņa grāmatas" vācu izdevumu. Septiņi citi tulkojumi jau bija atraduši sev vietu manas bibliotēkas plauktos. Es ielūdzu misionārus apsildīties un pacienāju tos ar tasi kafijas.

Mans tautietis Pauls jautāja, ko es domāju par "Mormoņa grāmatu". Atbilstoši savām domām, es sacīju, ka uzskatu Ētera un Nefija plāksnītes par aizraujošām un informatīvām un domāju, ka tās nav viltojums, taču nožēloju, ka vēlāk oriģinālajam tekstam ir pievienoti samērā neveikli pravietojumi par Jēzu.

Jaunie ticības nesēji tam, protams, nepiekrita: vai nu visa "Mormoņa grāmata" ir Svētā Gara inspirēta un tālab "īsta", vai arī tas viss nekam neder. Tā kā materiāls bija man zināms, es ļāvu noprast, ka nevēlos ielaisties neauglīgās diskusijās, pietika ar vienu mājienu, ko Pauls no Bcrnes aptvēra pārsteidzoši ātri — pilnīgi pretēji apgalvojumam, ka berniešiem raksturīga lēna domāšana. Pauls vaicāja: "Jūs pazīstat tik daudzas drupas Dienvidamerikā. Vai jūs neesat atradis nevienas tādas, kas līdzinātos Zālamana templim Jeruzalemē?"

Atbilstoši patiesībai, es viņam paskaidroju, ka pašreizējā momentā vēlamais neatrodas manā acu priekšā. Nemaz nemēģinājuši uzsākt bezcerīgu eksperimentu, lai pievērstu mani savai ticībai, misionāri atvadījās. Bija tik draņķīga aprīļa diena, ka viņi noteikti būtu atraduši savas ticības atbalstītājus, ja būtu spējuši uzburt zilas debesis.

Pauls no Bernes bija manā kažokā ielaidis uti, kas ik pa brīdim mani kņudināja, taču vēl kāda cita mani knaibīja nesalīdzināmi neatlaidīgāk, tā, kā utis to pieprot.

Tas, vai Nefija grāmatā pieminētais templis Dienvidamerikā bija vai nē, man nebūt nelikās tik svarīgi, kā atrast atbildi uz jautājumu, vai eksistēja templis, kuru sīki aprakstīja Ecckiēls Vecajā Derībā — templi tālā zemē, templi, kas atrodas augstu kalnos un kas ir būvēts tāpat kā Zālamana templis. Ja Dienvidamerikā atrastos tāds templis, kas atbilstu Ecekiēla aprakstam, tas būtu aizraujoši.

Kāds sakars "Mormoņa grāmatas" Nclijam ar Bībeles pravieti Ecckiēlu? Nu, abi dzīvoja vienā laikā un tajā pašā ģeogrāfiskajā vietā. Varbūt viņi viens otru pazina. Abi viņi stāstīja par "lidojošu dievu", kas nolaidās no debesīm un deva norādījumus. Pēc šī paša dieva norādījumiem Nefijs Dienvidamerikā lika ierīkot templi, un šis pats dievs kopā ar Ecckiēlu aizlidoja uz tālu zemi, kur viņam "ļoti augstā kalnā" tika parādīts pēc Zālamana parauga būvēts templis. Dokumentāli ir pierādīts, ka Ecckiēls dzīvoja Jeruzalemē un Babilonijā. Ja viņam kāds parādījis templi, kas atrodas Dienvidamerikā — Ecckiēls to aprakstījis neticami precīzi —, tad šim kādam viņu vajadzēja uz turieni nogādāt un atkal atvest atpakaļ uz Tuvajiem

Austrumiem. Citas iespējas nav.

Manus Zālamana tempļa meklējumus Dienvidamerikā tātad nekādā ziņā neierosināja tikai "Mormoņa grāmata", es meklēju arī Ecekiēla templi, tāpat arī pēdas "lidojošajam dievam", kas aiz visa tā slēpās.

To, ka abas šīs pēdas fascinējošā veidā sastapsies, es aptvēru tikai daudz vēlāk.

Manas acis jau vairs neuztvēra daudzos tempļus, kas arheoloģijas grāmatu lappusēs slīdēja tām garām. Atrast to templi man toreiz nozīmēja vairāk par visu pasaulē.

Ja arīcs manīju kādu līdzību, Jeruzalemes Zālamana tempļa plāns man pateica priekšā, ka atrastajam objektam trūka svarīgu punktu, ka tas bija par jaunu vai par vecu, ka tas neiederējās ne Nefija, ne Ecekiēla laikos. Es iegādājos 39 bagātīgi ilustrētas grāmatas. Visās tajās bija apcerēta Čavina de Vantara. Es nolēmu apmeklēt šo kulta vietu, noņemt precīzus mērus un aplūkot panorāmu, kurā tā atrodas.

1981. gads. Eiropā atkal auksts un slapjš pavasaris. Peru bija rudens, kad es Limā noīrēju sava veida krievu džipu — tā bija Lada Ņiva.

Pašā rīta agrumā, ilgi pirms rītausmas, es izbraucu uz gludas asfaltētas autostrādes Panamericana delNorte, uz vienas no pasaules brīnišķīgākajām autostrādēm, kas caur smilšu tuksnešiem tuvu piekrastei veda uz Truhiljo, ceturto lielāko Peru pilsētu. Pie Pativilkas pilsētiņas es nogriezos no Panamerikas autostrādes. Tagad gar šosejas malām pletās cukurniedru plantācijas.

Kad es pie muitas mājiņas samaksāju 250 solus, man nāsīs iesitās briesmīga smirdoņa no ņivas.

Degvielas tvertnei nebija vāciņa. Es aptinu ap akmeni plastikāta maisiņa gabalu un aizbāzu ar to smirdošo caurumu.

Pēc aptuveni 30 kilometru brauciena pa akmeņainu tuksnesi garām tumšām un draudīgām priekškalnēm šoseja sāka vīties kalnup. Aiz atzarojuma pie Pativilkas jau no tālienes saskatāmas kāda indiāņu nocietinājuma drupas. Es sasniedzu nelielu ciemu ar nosaukumu Časkitambo, kas atradās 780 metru augstumā. Senos laikos šeit atradusies marķējuma vieta inku stafetes skrējējiem. Šai vietai ir arī labāk vienkārši paskriet garām.

Ar šauriem serpentīniem sākās kāpums, kas veda pa rūsas brūnu nogāzi. Smagie lietusmākoņi jau peldēja zem manis, miglas siena pacēlās un pavērās skats uz nebeidzamiem gaiši brūniem vai melni mirdzošiem kalniem. Pie katra pagrieziena, kas veda aizvien augstāk kalnos, mans grabošais "krieviņš" rūca aizvien nevienmērīgāk un negribīgāk. Uz šaurajiem ceļiem mana "sarkanā zvaigzne" netika galā arī ar otro ātrumu. Pie Kahakajas, 2600 metru augstumā, vecais zēns pilnīgi izlaida gaisu. Auto astma. Motors prasīja vairāk skābekļa.

Šaurais un līkumainais ceļš pa rūsas brūno nogāzi ved uz kailām kalnu virsotnēm.

Es noskrūvēju gaisa filtra vāciņu. Filtrs, kam normāli jābūt gaisu caurlaidošam, izskatījās kā aprepējis ģipša pārsēja gabals. Es to aizmetu projām, uzskrūvēju vāciņu uz tukšās filtra kārbas, piespiedu starteri — un stūrgalvīgais krievu auto ierūcās. Viņš bija sapratis. Viņam vajadzēja mani uzvilkt kalnos.

Ik pēc katra serpentīna es cerēju, ka beidzot būšu sasniedzis pāreju uz kalna muguras. Tās ilgu laiku bija mānīgas cerības, jo aizvien pavērās jaunas augstkalnu ielejas. Māla būdas ceļa malās bija redzamas

aizvien retāk. Indiāņi krāsainos pončo stiepa smagus maisus pieredzējušu kalnos kāpēju stīvajā gaitā, lēnām liekot vienu kāju priekšā otrai. Tiešām brīnums, kā čaklie iezemieši šeil augšā uz trūcīgās, akmeņainās zemes sagādā sev iztiku, tomēr viena trešdaļa no 14,6 miljoniem Peru iedzīvotāju dzīvo augstkalnu apgabalos.

4100 metru augstumā beidzot bija sasniegta aukstā, mākoņos tītā pāreja. Eiropas platuma grādos tā būtu mūžīgā ledus un sniega zona, taču Peru atrodas tuvāk ekvatoram. Šeit augšā vēl aug nabadzīga zālīte un nīkulīgi krūmi.

Jauna indiāņu sieviete ar tumšbrūnu sejas krāsu — pie krūtīm tai ap kaklu apsietajā lakatā gulēja zīdainis, uz muguras smags kartupeļu maiss — mani neuzticīgi uzlūkoja ar lielajām, tumšajām acīm, kad es tai pavaicāju, vai viņa nevēlētos kāpt automašīnā; šajā apkārtnē reti ierodas pieklājīgi svešinieki. Es nocēlu maisu sievietei no muguras un iestūķēju to aiz ņivas sēdekļiem. Sieviete iekāpa un apmulsusi smaidīja, kad bija sakārtojusi visus sešus svārkus, kādus nēsāja visas indiāņu sievietes. Mēs braucām garām aizsalušajai Konokočas lagūnai, mums priekšā 6600 metru augsto Ujavasas Kordiljeru glečeru mēles.

Es izvilināju 110 nerunīgās indiāņu sievietes viņas ceļamērķi, tā bija Kataka, kas atradās 3540 metru augstumā Riosantas ielejā. Man kļuva neomulīgi no domas, ka sievietei ar bērnu un maisu 40 kilometri būtu bijuši jāsoļo divas dienas, tagad mēs tur nokļuvām pusstundas laikā. Katakā atzarojas ceļš uz Čavinu de Vantaru.

Vienīgajā degvielas uzpildes stacijā es piepildīju savu īrēto automašīnu ar jaunu dāmu un diviem kungiem. Viņu sauca Rūta, vīrieti ar melno bārdu — Uri, bet ar sarkano — Izāks: viņi bija izraēļi, kas nolēmuši veselu gadu bez īpašas plānošanas ar gadījuma mašīnām paceļot pa pasauli, taču tādu kultūras pieminekli kā Čavinu de Vantaru viņi neizlaida. Viņi painteresējās, kāds velns mani uz turieni dzenot. Es pagaidām aprobežojos ar neskaidriem mājieniem uz Zālamana templi sakarā ar pravieti Ecekiēlu; varbūt tic bija fanātiski konservatīvi izraēļi, kurus varētu šokēt mani patiesie plāni.

— Jūs esat no Šveices? — jautāja Uri. — Tad jums vajadzētu zināt Ēriha fon Dēnikena grāmatas.

Viņš pārstāv idejas, par kurām es īsti netieku skaidrībā, vai tās ir vājprātīgas vai sakarīgas…

Atbildes vietā es iekodu lūpā.

Aiz Kataras ceļš vairs nebija asfaltēts un līkumu līkumiem veda uz gleznaino ledus klāto Kerikočas ezeru (3980 m). Skatu piesaistīja sniegiem klātā Janamarejas virsotne (5260 m).

Tad tika sasniegts 4510 metru augstās Kavisas pārejas tunelis. Vārds "tunelis" varētu izsaukt nepareizas asociācijas ar pazemes pārvadiem rietumu industriālajās zemēs, tāpēc der atzīmēt, ka šis 500 metru garais tunelis ir tikai klintīs rupji izcirsts caurums, caur kuru ved dabīgs, stipri bedrains ceļš. No griestiem un sienām tek pa pusei sasalis glečeru ūdens, gaisma un ceļazīmes šai murgainajā vienas joslas ceļā vēl nav ierīkotas. Ja caur ūdeņu fontāniem tuvojas kāda satiksmes līdzekļa uzbudinošie prožektoru staru kūļi, tad tas šoferis, kurš atrodas tuvāk vienam vai otram tuneļa galam, ir spiests braukt atpakaļ. Pats par sevi saprotams, katrs autobraucējs brauc ar cerību — un izredzēm — nesastapt pretimbraucēju šajā tumšajā caurumā; zvaigznīte ceļvedī šim tunelim nav paredzēta.

Lai cik mokoši bija uzbraukt kalnos, izrādījās, ka stāvais nobrauciens no tuneļa lejup Mosnas ielejā arī tik pieredzējušiem autobraucējiem, pie kādiem es sevi pieskaitu, tiešām var iedvest šausmas. Šaurais zemes ceļš locījās līkumu pēc līkuma kā

Čavinas de Vantaras ciema laukums. bezgalīga čūska. Braucot pa šo ceļu, var kļūt redzīgs tikai ar kreiso aci, jo labajā pusē draud nāvējošs bezdibenis. Pie Mačakas ciema (3180 m) mēs nonācām ielejā. Tieši ceļa malā atrodas nepārredzamās Čavinas dc Vantaras drupas.

Hotelis "Turistas" bija aizņemts līdz pēdējai gultai, tie nebija tūristi, bet gan arheologi. Tur bija sastapusies vācu un peruāņu arheologu elite. No viņu gaišību vācu sabiedrības ar mani pieklājīgi sasveicinājās profesors Udo Oberems un Henings Bišofs, viņu peruāņu kolēģi to darīja pieklājīgi un labvēlīgi. Vāciešiem es esmu neaprēķināms dīvainis, par kuru nekad nevar zināt, kādu jaunu joku tas atkal izspēlēs. Peruāņi mani uzlūko mazliet citādāk. Kad es pirms dažiem gadiem tiku godināts Naskas apgabala domē, pilsētas galva savā svinīgajā uzrunā sacīja, ka esot daudz teoriju par līnijām Naskas līdzenumā. Vai tās bijušas tikai kalendārs vai starta laukums baloniem, kas pildīti ar karstu gaisu, vai paliekas no inku būvētiem ceļiem, vai maģiski zīmējumi, vai sporta laukuma mērķu līnijas, vai zemes marķējums ārpuszemes intelektam, viņš to nevarot izšķirt. — Mūs, kas šeit dzīvojam un strādājam, — sacīja Naskas pilsētas galva, — pirmām kārtām neinteresē, kuriem no zinātniekiem ir taisnība. Taču viens ir skaidrs: fon Dēnikena kungs ir atvedis visvairāk tūristu uz mūsu reģionu! — Lūk, tā!

Pie naksnīgās maltītes izraēļi apvaicājās, vai nevarot būt kaut kādā veidā man noderīgi, pa to laiku viņi bija uzzinājuši, kas viņus paņēma līdzi mašīnā. Ar pateicību es pieņēmu šo piedāvājumu, jo pie mērījumiem man tieši noderēja meitene, kas varēja visu pierakstīt.

No rīta izraēļi labā garastāvoklī sagaidīja mani uz saules apspīdēta pakalna drupu lauka priekšā.

Viņi bez ceremonijām uzkāra sev kaklā fotoaparātus un mērinstrumentus. Mēs izgājām caur lielajiem koka vārtiem, kas veda uz Čavinas dc Vantaras drupām.

Visas kopējās celtnes vēl saglabājušos daļu sauc E1 Castillo, kas nozīmē "pils", kaut arī pils tā nekad nav bijusi. Runa ir par taisnstūrveida ēku 72,90 metru garumā un 70 metru platumā. Lielie granīta bloki, savienoti ar precizitāti līdz milimetram, veido taisnleņķa ārējo sienu; apakšējie, zemei tuvāk novietotie vecākie monolīti ir saglabājušies vislabāk; jo augstāk paceļas viegli uz iekšu vērstā celtne, jo skaidrāk samanāmi postījumi — tāpat kā Zālamana templim Jeruzalemē, kam pāri gājuši 36 kari un kas ticis nopostīts septiņpadsmit reizes. Čavinā, tāpat kā Jeruzalemē, uz apakšējiem akmens bluķiem aizvien tika uzcelts jauns mūris.

E1 Castillo galvenais portāls ir vērsts uz austrumiem — virzienā, kur lec saule, Jeruzalemes virzienā. Divas kolonnas, uz kurām atrodas deviņus metrus garš monolīts, ir segtas ar kvadrātveida un taisnstūrveida granīta plāksnēm. Apjomīgās kolonnas visapkārt ir reljefi izstrādātas ar neizprotamiem zīmējumiem, tāpat arī noslēdzošais monolīts un blakusesošās plāksnes. Laika zobs ir daļēji izdzēsis gravējumus, diemžēl arī cilvēki pielikuši roku smalkajam darbam. E1 Castillo bija visas tempļa teritorijas nobeigums un vainagojums, tā bija vissvētākā vieta, kurā ieiet bija atļauts vienīgi augstākajiem priesteriem. E1 Castillo ziedu laikos varenajai būvei jau no neliela attāluma vajadzēja atgādināt vienotu

bloku bez jebkādiem salaidumiem. Šodien aiz monumentālā galvenā portāla redzama tikai ar krūmiem apaugusi drupu kaudze. Dažus pakāpienus zemāk atrodas laukums, kas aizņem visu E1 Castillo platumu — priekšējais pagalms uz svētnīcu. Tieši 36 metrus no E1 Castillo kāpnes ved lejup uz otru, milzīgu priekšējo pagalmu (70x42 m), no kura citi pakāpieni aizved uz kvadrātveida tā saukto iegremdēto laukumu (garumā 49,70 m).

Uz ziemeļiem un dienvidiem no "iegremdētā laukuma" paceļas platformas, kas vēl nav atraktas, taču tās var pazīt pēc mākslīgajiem uzkalniņiem, no kuriem ārā rēgojas vairāki monolīti. Visa kulta vieta kopumā aizņem apmēram 13 hektāru lielu platību, taču līdz šim ir atsegts tikai tempļa komplekss. Ir zināms, ka visa teritorija atradusies uz mākslīgas akmens platformas.

No "iegremdētā laukuma" četras kāpnes ved tieši uz visām četrām debess pusēm, mans kompass to apstiprināja absolūti precīzi. Plato atrodas vairāk kā 80 metrus zem Mosnas gultnes, šī upe tempļa teritorijai tek garām dienvidaustrumu pusē.

Augšā: visus kopējās celtnes vēl saglabājušos daju sauc E1 Castillo, kas nozīmē "pils", kaut arī pils te nekad nav bijusi. Apakšā: El Castillo galvenais portāls ar divām kolonnām, uz kurām balstāt deviņus metrus garš monolīti.

No "iegremdētā laukumu", kura malas garums ir 48 metri, ved četras kāpnes tieši uz visām četrām debess pusēm.

No EI Castillo rietumpuses mūra līdz dienvidaustrumu stūrim ir 228 metri, līdz šim atsegtā daļa ir 175 metrus plata. Šajos mēros nav ieskaitīts mūris, kas kādreiz apjoza visu areālu. Mūra atliekas ir redzamas rietumu pusē.

Katrā gadījumā šeit atradusies pamatīga taisnstūrveida apbūve ar priekšējiem un iekšējiem pagalmiem un — vēl šodien — ar desmit metrus augsto vissvētāko vietu ar priekšējiem un iekšējiem pagalmiem priesteriem un tautai. Kāpnes un vārti orientē taisnstūri atbilstoši debess pusēm, un galvenais portāls norāda uz austrumiem — viss kā Zālamana templī Jeruzalemē.

Jeruzalemes Zālamana templis šodien vairs nav precīzs taisnstūris, bet gan neregulāra trapece, kuras uz ziemeļiem vērstā mala ir 315 metrus gara, dienvidu malas garums ir

Pa kreisi: zem tempļa atrodas sazarotu eju tīkls.

Pa labi: ejas ir trīs metrus augstas un bieži spēji pagriežas 45 grādu leņķī.

280 metri, rietumu — 485 metri un austrumu — 470 metri. Tomēr sākotnēji templis tika būvēts kā precīzs taisnstūris. Par formas deformāciju ir atbildīgs valdnieks Hērods, kurš lika dubultot teritoriju, un tā kā šim nolūkam trūka vietas, tika uzbūvēti papildu balstmūri, uz kuriem (toreiz) tika izveidotas jaunas platformas. Rūta, Uri un Tzāks noņēma tempļa pagalmu, mūru un monolītu mērus, pa to laiku es visu nofotografēju visdažādākajos rakursos. Kad Rūta kādas pīppauzes laikā atnesa manu rakstāmbloku — ar lielu saspraudi piestiprinātu pie dēļa — es aizturēju elpu: tas bija profesionāls darbs!

Izpildīts smalkās līnijās, bija radies iespiešanai gatavs teritorijas izvietojuma plāns. Tur bija ieskicēts kubs ar mūriem un monolītiem, ar pakāpieniem, kāpnēm un iegremdētajiem laukumiem. Līniju abos galos bija uzvilktas mazas bultiņas, kas norādīja, uz ko attiecas klātpicliktais mērījuma rezultāts.

Mēs bijām notupušies uz klintīm, kuru šeit netrūka. Es painteresējos par savu jauno draugu profesijām. Rūta skopos vārdos pateica: — Esmu ģeodēziste, ceļu un zemes mērīšanas inženiere.

Tad lūk kāpēc tāda precizitāte! Uri, izrādījās, bija skolotājs, bet ī/.āks — pilots. Dievi manā ņivā bija iesēdinājuši īsto komandu! Četratā mēs padarījām tādu darba apjomu, kura veikšanai man vienam būtu bijis nepieciešams precīzi četrreiz vairāk laika.

Kopīgi mēs devāmies atklāt ejas, kas kā tīkls aužas zem Čavinas de Vantaras. Kāda eja lielā laukuma austrumu pusē bija tikai 1,10 metrus augsta un 67 centimetrus plata, pa to nevarēja pārvietoties taisnā stāvoklī — saprotama iemesla dēļ: Čavinu de Vantaru 1945. gada 17. janvārī pārpludināja spēcīgi ūdensplūdi. Tas notika tā: dienvidaustrumu pusē garām tek mazā Mosna, ziemeļrietumu flangā — starp drupām un indiāņu ciemu Čavinu — lejup brāžas Vačcksas strauts; tas iztek no augstkalnu ezera, kurā uzkrājas Kordiljcru glečera kušanas ūdeņi. 1944. gada decembrī un 1945. gada janvārī klāt pietecēja vairāk ūdens, nekā ezers spēja uzņemt, tā klinšainie krasti lūza kā aizsprosti. Mežonīgais strauts pārvērtās par trakojošu upi un pārpludināja Čavinas dc Vantaras zemākās vietas, pārklājot tās ar tumši brūnganzaļu dūņu un dubļu kārtu, kas ielauzās pazemes ejās. Kad ūdeņi noskrēja, palika nogruvuši akmeņi, smiltis un māls.

Eja, caur kuru cs līdu kabatas lukturīša gaismā, pirms tam noteikti bijusi augstāka — vai dziļāka, kā vēlaties. Ciktāl varēja zem gruvešiem aizlīst pa alu uz priekšu, cs redzēju piecas ejas, kas atzarojās sāņus, tās bija 60 cm augstas un 48 cm platas. Tās varēja būt kanalizācijas sistēmas daļas, it īpaši tāpēc, ka galvenā eja iet Mosnas virzienā.

Bet tā kā rietumpusē kāda 1,7 m augsta eja gāja dienvidu virzienā, tātad nevirzījās ne uz vienu strautu, var secināt, ka pazemes infrastruktūru neveido tikai ūdeni novadošas ejas. Čavina dc Vantara tikusi pārpludināta arī senākos laikos. 1919. gadā peruāņu arheologs Hulio S. Teljo kopā ar grupu indiāņu uzsāka plašus izrakumus. Kad viņš 1934. gadā atgriezās, strauts bija "izpostījis daļu no galvenā spārna". Teljo raksta, ka trešā daļa no kompleksa, ko viņš vēl bija redzējis neskartu, tagad ir izpostīta, daudzas pazemes ejas un kanāli ir izskaloti. Kilometra attālumā no tempļa uz upes sēkļa Teljo atradis māla, metāla un akmens priekšmetus: tic bija atskaloti no tempļa drupām.

Kādreiz, kad templis neskarts stāvēja visā savā godībā, trakojošie kalnu strauti tam neko nevarēja padarīt. Cieši savienotie megalītu mūri bija blīvi, kanalizācijas sistēma zem Čavinas de Vantaras darbojās, strauti tika kopti. Tikai tad, kad sagāzušies koki un monolīti nosprostoja ūdens tecējumu, tikai pēc tam, kad kapu aplaupītāji bija izsituši caurumus El Castillo mūros, ūdens varēja veikt savu postošo

darbu, sabojājot celtnes.

Nākošajā dienā mani izraēļi iekāpa kādā indiāņu autobusā, kur pasažieriem bija mazāk vietas nekā sardīnēm kārbā. Jā, es apsolīju, ka aizsūtīšu katram no viņiem kādu no savām ebreju valodā izdotajām grāmatām ar veltījumu no autora. Mēs bijām kopā tikai divas dienas, taču man ļoti pietrūka Rūtas un abu bārdaiņu, kad es savā ņivā atkal braucu uz drupām, lai tuvāk aplūkotu ejas kurmju kalniņā.

E1 Castillo ziemeļu pusē divas ejas ir aizžogotas ar dzelzs restēm, lai tūristi uz savu roku nekāptu tumšajā labirintā. Tas tiešām ir labirints, es to uzzināju.

Tūlīt aiz ieejas pirmā eja ved uz dīvaino stēlu E1 Lanzon, tulkojumā tas nozīmē "šķēps". El Lanzon atrodas divu taisnā leņķī novietotu eju krustpunktā, tās ir vairāk nekā trīs metrus augstas, taču tikai 50 centimetrus platas. Monolītas granīta plāksnes veido masīvus griestus, kas domāti mūžībai. Šī eja, neraugoties uz tās īpatnējām proporcijām, nebūtu pieminēšanas vērta, ja tur neslēptos neatminama mīkla: El Lanzon ir milzu stēla, vairāk nekā četrus metrus augsta, bet klinšu eju augstums sasniedz tikai nedaudz vairāk par trim metriem! Kā stēla El Lanzon šeit nokļuvusi? Tas nav gumijas milzis, ko var saliekt. Nē, nē, pārpratums! Stēlas impozantais garums neļāva to pārvietot arī horizontālā stāvoklī ap neskaitāmajiem 50 centimetru plato eju stūriem. Ir tikai viena

Stēla E1 Lanzon ir novietota dziji zem zemes divu šķērsojošos eju krustpunktā. Tās augstums ir trīs metri, platums — 50 centimetri. Stēla ir bagātīgi rotāta ar ornamentiem. Neviens nezina, ko tic izsaka. iespēja: Čavinas dc Vantaras arhitekti jau no paša sākuma ieplānojuši atveri griestos, caur kuru stēla tika nolaista abu eju krustojumā, pirms vēl virs tām bija uzbūvēts templis.

Neviens nezina, ko El Lanzon simbolizē. Čehu arheologs Miloslavs Stingls stēlu apraksta kā… "… sevišķi dīvainu būtni. Pār apakšlūpu pārkārušies vareni jaguāra zobi. Acis stingi vērstas uz augšu, it kā tās raudzītos uz debesīm. Arī josta, kas apjož dieva vēderu, ir rotāta ar jaguāru galvām. Bet no jostas nokarājas divas čūsku galvas. Vienu roku — labo — dievs pacēlis uz augšu, otra ir uzlikta uz gurna."

Tas ir stēlas apraksts, nevis tās nozīmes izskaidrojums, un man ir grūti sekot pat aprakstam, jo ir jāpiepūlas, lai El Lanzon stēlā vispār atpazītu kādu "būtni". Jā, ir saskatāma liela galva, no tās augšžokļa izlīduši "jaguāra zobi", taču tic nav tādi ilkņi, ar kādiem jaguāri parasti dod savu nāvējošo cirtienu. Ja Miloslavs Stingls redz jaguāra zobus, tad es — ar tikpat lielu fantāziju — saskatu tur bruņas, un man vispār šķiet, ka El Lanzon vairāk rada tehnisku iespaidu, nekā to var uzskatīt par kāda dzīvnieka atveidojumu.

Izņemot eju, pa kuru es ienācp un nokjuvu pie stēlas, sākot no krustojuma, visas pārējās ejas ir aklas.

Pēc dažiem soļiem es apstājos pie bieziem mūriem. Tas man šķita savādi. Vai tas varēja būt lietderīgi, ka Čavinas dc Vantaras plānotāji izbūvēja eju tikai līdz stēlai El Lanzon un visām pārējām joka pēc lika

izbeigties mūru priekšā? Patērēt tik daudz laika un spēka, lai īstenotu arhitekta joku? Es nojautu, ka aiz eju aklajām galastacijām atrodas slepenas durvis. Ne vairāk, ne mazāk.

Tā kā tālāk es netiku, atlika vienīgi griezties atpakaļ. Ārā mani apžilbināja saule, kā tas iespējams tikai skaidrajā gaisā 3000 metru augstumā. Es mirkšķināju acis, līdz varēju visu skaidri saskatīt, un tad iegāju otrajā ejā, kas zem El Castillo [ci dienvidu virzienā. Elektrisko kvēlspuldžu vājais apgaismojums pa to laiku bija izslēgts. Es iztaustījos atpakaļ dienas gaismā. Kāds patīkams uzraugs man aizdeva senlaicīgu karbīda lampu. Par ķīlu es viņam atstāju savas šķiltavas, kuru man drīz vien pietrūka. Karbīda lampas smaka uz mirkli atgādināja manu pirmo velosipēdu.

Griezīgi zaļganā gaisma atkal krita uz trīs metrus augstām, klintīs izcirstu eju sienām un griestiem, kas bija veidoti no monolītiem. Drīz vien pa labi atzarojās ejas, es izvēlējos to, kas veda pa kreisi.

Es gandrīz paklupu pār akmens galvu, kas, uzmetot tai paviršu skatienu, izskatījās kā cilvēkam līdzīga būtne ar ķiveri galvā. Agrāk sienas bija klājuši reljefi, kuros attēlotas lidojošas būtnes ar paceltiem sastingušiem spārniem, šodien par tiem liecina vairs tikai rudimenti. Reljefu gravējums ir tik smalks un precīzs, it kā te savam brīvā laika vaļaspriekam būtu nodevies mūsdienīgs zobārsts ar savu profesionālo turbīnu urbi, taču slikti atalgotam vaļaspriekam pazemē zobārstiem neatliek laika, viņi to labprātāk iegulda peļņu nesošos pasākumos virszemē. Arī šī eja mani drīz vien apstādināja pie masīvas sienas.

Ar pēddziņa centību un pacietību es atgriezos atpakaļ galvenajā ejā, sameklēju jaunu ieeju, uzkāpu pa septiņiem stāviem pakāpieniem un nonācu kādā citā koridorā: 1,30 metrus platā un 1,83 metrus augstā. Šeit divi cilvēki ērti varētu iet viens otram blakus. Šķērsām pret kāpņu galu stiepās šaura eja, no kuras trīs izlauzumi sienās veda trīs telpās: 5,70 metrus garās, 1,94 metrus platās un 2,25 metrus augstās.

Karbīda lampas spilgti zaļā gaisma uzbūra groteskus tēlus: neparastas akmens galvas meta uz mani lepnus, nedaudz zobgalīgus skatienus un rādīja savas ķiveres. Tās bezkaunīgi vaicāja: "Ko tu par mums domā?"

Dažreiz gribētos iziet cauri sienām, bet tas nav izdarāms. Es atkal atgriezos centrālajā koridorā, divreiz pagriezos par 90 grādiem, iegaumēju to un devos iekšā kādā citā telpā. Tur akmens galvas bija kārtīgi sarindotas uz koka plāksnes un konfrontēja ar reljefu teiksmainajiem tēlojumiem. Cik daudzas līdzīgas ejas un telpas gaida, lai tās tiktu atraktas? Varbūt dziļi zem drupām savu atklāšanu gaida "dievu" noslēpums, varbūt tempļa cēlāji zem zemes glabāja neizprotamās Čavinas de Vantaras kultūras atslēgas.

Kamēr manas acis aplūkoja katru noslēdzošās sienas kvadrātcentimetru, pūloties atrast iespējamo norādi uz kādu atveri, karbīda lampa iešņācās un nodzisa. Es stāvēju tumsā.

Augšā: pie sienām reiz atradušās dīvainas un vienreizīgas galvas. Apakšā: dzi/i zem zemes karbīda lampas spilgti zaļajā gaismā manī nolūkojās galvas ar neparastām grimasēm sejās.

Bija kluss kā kapā. Tikai tagad es sajutu uz ādas vāru gaisa plūsmu, kas strāvoja cauri kamerai.

Ventilācija no kaut kurienes dzina gaisu. Bez optiskas orientācijas iespējām es taustījos gar gaisa plūsmas radara staru, uzgrūdos akmens galvām, atsitos pret monolītiem. Vairākas reizes es liku uzliesmot sava fotoaparāta zibspuldzei, tā kā baterijas man bija pietiekamā daudzumā. Gaisa plūsma nāca no dibensienas apakšas. Vai aiz tās bija kāda eja, kas veda dziļumā? Es aptaustīju iezi, spēcīgi uzspiedu uz būvakmens reljefajiem punktiem, taču tas nepakustējās.

Es uzmanīgi virzījos soli pa solim, ik pa brīdim likdams uzliesmot zibspuldzei, man pietrūka šķiltavu, kas glabājās siltā vietā uzrauga bikšu kabatā. Aptaustot visas ejas šķita vienādas, neviena no tām nedeva nekādu pieturas punktu par to, uz kurieni man pagriezties, vajadzēja atrast kāpnes, pa kurām biju uzkāpis septiņus pakāpienus un pa kuriem tagad atkal jātiek lejā, taču pakāpieni, kurus es sataustīju, veda augšup. Gaisa plūsma pastiprinājās pie sienām. Uz visām četrām es rāpos augšup, atkal pa septiņiem pakāpieniem, tad ieslīpi virs sevis ieraudzīju gaismu. Horizontālā eja veda zem dzelzs režģa, kurš izrādījās viegli paceļams. Es vienā rāvienā izkļuvu no dziļuma brīvībā un mēģināju lokalizēt savu atrašanās vietu.

Es biju izkļuvis no labirinta apmēram E1 Castillo centrā, augstu virs pret austrumiem vērstās galvenās ieejas. Zem manis pletās tikai tempļa laukuma lielais taisnstūris. Pēc dažiem rāpšanās vingrinājumiem cs apsēdos īsai atpūtai pie galvenajiem vārtiem, palūkojos augšup, lai konstatētu, no kura cauruma nupat kā biju izrāpies — un tieši virs sevis, monolīta apakšmalā, kas cienīgi atdusējās virs ieejas kolonnām, atklāju raksturīgi iegravētas lidojošas būtnes.

Tic bija 14 ķerubi, kā Bībelē tiek saukti debesu sargi: septiņas plēsīgus putnus atgādinošas, gandrīz tehniski interpretējamas figūras skatījās uz ziemeļiem, septiņas — uz dienvidiem. Es atcerējos, ka visām kāpnēm, pa kurām es rāpos augšup vai kāpu lejup, bija septiņi pakāpieni. Vai "svētais skaitlis" septiņi kalpoja par atslēgu Čavinā dc Vantarā?

Reljefs ar spārnotajām būtnēm ir iegravēts tik smalki, it kā te vaļaspriekam būtu nodevies zobārsts ar savu turbīnu urbi.

Skaitlim "7" ir tradīcijas nc tikai kā sasodītajam septītajam laulības gadam. Tā maģija meklējama septiņu dienu periodā, kādā Mēness parādās vienā no savām četrām fāzēm. Ap 1600. gadu pirms Kristus babilonieši atteicās no līdz šim » lietotās piecu dienu nedēļas un ieviesa septiņu dienu nedēļu: viņi septiņos debess ķermeņos — Saulē, Mēnesī, Merkurā, Venerā, Marsā, Jupiterā un Saturnā — saskatīja Visuma kopējo kārtību. Pie ebrejiem par svētā skaitļa "7" nozīmi liecina septiņas pasaules radīšanas dienas un svečturi ar septiņiem žuburiem viņu svētnīcās, arī Jāņa atklāsmēs atrodama "grāmata, aizzīmogota ar septiņiem zīmogiem". Skaitlim "7" ir nozīme budismā un malajiešu kultūrvidē. Senajā Grieķijā bija spēkā septiņu dienu termiņi. Tēbās bija slavenie septiņi vārti, bija septiņas gudrības un septiņi pasaules brīnumi. Vai skaitlis "1" tika godāts arī Čavinā de Vantarā?

Mūsdienu izlūkdienestu slepenajiem darbiniekiem vairs neviens kods nav drošs. Vai nebūtu iespējams atminēt kodus, kuri mūsu acu priekšā gaida savu atšifrējumu?

Tur apakšā "nogremdētajā laukumā" arheologa Hulio S. Tcljo palīgs atrada obelisku, kas šodien atrodas Limas arheoloģijas muzejā, tas nosaukts par "Tcljo obelisku" un tā zīmju valoda gaida iztulkojumu. Stundām ilgi es stāvēju tā priekšā, fotografēju un liku uzzīmēt tā gravējumus. Es iztaujāju peruāņu arheologus par zīmējumu iespējamo saturu. Ka atkal nekas precīzi nav zināms, cs pamanīju tūlīt, līdzko tika uzsākta kultu ārija: jaguāra kults, plēsīgo putnu kults un tamlīdzīgi — tikpat labi es pilnā rīklē varētu dziedāt par piramīdu kultu, jo Teljo obeliskā var saskatīt arī mazas piramīdas.

Tur apakšā, laukumā, kur stāvēja obelisks, atrodas arī "Septiņu kazu altāris" (saukts arī par "Oriona zvaigznāja altāri"). Ar manu zooloģisko fantāziju gan nepietika, lai atšifrētu septiņas kazas, tomēr altāra septiņu caurumu izvietojums aptuveni atbilst septiņu pavadoņu atrašanās vietām Oriona zvaigznājā. — Visur parādās šis sasodītais skaitlis "7". To, ka tas arī Čavinā de Vantarā bijis vismaz svēts skaitlis, apstiprina speciālā literatūra. Vai "septiņi" var būt šifra atslēga Čavinas de Vantaras vēstījumam? Kur ir superaģents 007? Varbūt arheologiem jāpieaicina kāds atšifrēšanas speciālists? Numurs ar "kultu" ir diezgan nodrāzts.

Katrs, kurš apmcklē Museo Aatropologicoy Arqueologico Bolivara laukumā Limā, noiet garām Raimondi stēlai. Tā atvesta no Čavinas dc Vantaras tempja. 1873. gadā Antonio Raimondi lika no diorīta pagatavoto 1,75 m augsto, 73 cm plato un 17 cm biezo stēlu aiztransportēt uz galvaspilsētu.

Ko zinātnieki domā par reljefiem, kas grezno šo mākslas priekšmetu?

Miloslavs Stingls: "Raimondi stēlā… attēlots cilvēks—jaguārs. Taču no tā dievišķās galvas izaug aizvien jaunas un jaunas stilizētas šādu jaguārcilvēku galvas, no kuru rīklēm rēgojas vareni ilkņi."

Teljo obelisks no Čavinas de Vantaras šodien atrodas Limas arheoloģijas muzejā. Iegravētie ornamenti ar samudžināto attēlu virkni līdz šim nav atšifrēti.

Profesors H. D. Diselhofs: "Uz taisnstūrveida plāksnes attēlots taisni stāvošs jaguārcilvēks, kas katrā rokā tur daudzdaļīgu, bagātīgiem ornamentiem klātu scepteri. Apakšējā daļa pāriet stilizētās plēsīgu dzīvnieku galvās, augšā redzama augu valsts emblēma. Augstā galvas rota izveidota no plēsīgo zvēru rīklēm un čūsku galvām, čūsku ķermeņiem ar reālistiski izzīmētām galvām… Šeit atveidotie pamatmotīvi ir: cilvēka un dzīvnieka krustojums, plēsīgie kaķi, čūskas un grifi."

Rūdolfs Pertncrs un Naidžels Deiviss: "… attēlots stāvs ar plēsīga dzīvnieka galvu pretskatā. Abās sāņus saliektajās rokās tas tur pa izrotātam zizlim, kas pacelti augstu virs galvas. Akmens augšējās divas trešdaļas ir aizpildītas ar fantastisku galvas rotu, kas sastāv no vienas virs otras izvietotām mutēm ar izkārtām mēlēm, no kurām labajā un kreisajā pusē slīpi uz augšu iet paralēli izvietotas čūsku galvas."

Profesors Hermanis Trimborns: "Jau 1873. gadā šeit uzmanību piesaistīja akmens plāksne, tā dēvētā Raimondi stēla, kuras plakanajā reljefa attēlots felīds [kaķim līdzīgs, aut. piez.] briesmonis ar scepteriem nagos. Tā kronis veidots no vesela plēsīgo zvēru rīkļu torņa, un no šīm rīklēm iziet čūskas."

Profesors Horsts Nahtigals: "Šī stēla ir viena no interesantākajām amerikāņu megalītu kultūras skulptūrām. Tajā attēlota stāvoša dzīvnickcilvēka figūra ar zvēra galvu un galvas rotu, kas veidota no monstru galvām, šo rotu ietver staru vainags. Kājām un rokām ir dzīvnieka nagi: ap ķermeni aplikta josta no čūskām."

Dr. Zigfrīds Ilūbers: "Reljefa detaļas ir kā šifrs: ilkņi, čūsku galvas, dīvaini savijumi, acis ar neizskaidrojamu izteiksmi

— sirreālas, ja šai izteiksmei vispār iespējams piemeklēt atbilstošu vārdu. Pārakmcņojies, draudošs, bailes iedvesošas esamības žests."

Pa labi: arī fenomenālā Raimondi stēla atrasta Čavinā de Vantara. Kāds gan līdz šim neizprasts tehnikas brīnums šeit attēlots?

Dr. Fridrihs Kacs: "… Ari šeit mēs redzam čūskveidīgus matus un spilgti izteikstus jaguāram līdzīgus sejas vaibstus.

Raimondi akmens sastāv no vairāku ķermeņu un seju kārtām, kas kopā rada gandrīz monstram līdzīgu tēlu."

Dr. II. G. Francs: "Stāvošajā figūrā attēlots kulta vadītājs, priesteris, šamanis vai kaut kas tamlīdzīgs. Šai figūrai ir maska, ko var uzskatīt par sejas masku no dzīvnieka ādas, kas ir fantastiski pārveidota. Maska no ķiveres kļuvusi par torni… Kājas pāriet jaguāra vai ērgļa nagos. Maskas celtne paceļas milzīgi augstu pār niecīgo, it kā saspiesto, stāvošo figūru… To, kas paceļas virs tās, vajadzētu pieskaitīt pie maskas virsbūves, kas sastāv no vairākiem pakāpienveidīgi izkārtotiem dzīvnieku augšžokļiem ar plaši atvērtām rīklēm, kas it kā vērstas uz augšu."

Dr. Inge fon Vēdemaiere: "Pilnīgs radīšanas dieva Virakočas augstākās inkarnācijas tēls."

Ieinteresēts lasītājs, ja vēlas, var pagriezt Raimondi stēlas fotogrāfijas par 180 grādiem, respektīvi, nostādīt tās uz galvas, tad izskatās, ka šī tik daudznozīmīgā un daudz tulkotā figūra krīt no augšas uz leju!

Skaidrs, ka tad dzīvnieka vai ērgļa nagi, jaguārcilvēka kājas — vai lai kas arī tas nebūtu — atradīsies nepareizajā galā, taču, lai atpazītu lejupkrišanas procesu, ir nepieciešams mazāk fantāzijas, nekā ieejot iekšā visos tajos atklājumu noslēpumos, kuriem galu galā nav nekādas jēgas.

Ja jau reiz reljefa šifri — vienīgais vārds, kas man patīk šai apjomīgajā interpretāciju kaudzē — tiek skaidroti tik pretrunīgi, tad vietā būtu arī mani spekulatīvie jautājumi: vai šie aizdomīgie "scepteri" neizskatās ļoti tehniski? Varbūt mums ir darīšana nevis ar jaguāriem vai kroplīgiem jaguārcilvēkiem, nevis ar "augstas stilizācijas pakāpes galvām" vai masku torņiem, bet gan ar kāda motorbloka shēmu ar sprauslām un daudziem pievadiem? Varbūt tā ir kādas nākotnes tehnoloģijas bilžu mīkla, ko mēs sapratīsim tikai tad, kad mūsu tehnika būs attīstījusies tikpat tālu?

Es arī nezinu, ko šī stēla grib pastāstīt, man ir skaidrs tikai tas, ka arheoloģiskā stepa deja uz vietas mūs nekad nenovedīs pie mērķa. Tai pietrūkst drosmes neortodoksālai domašanai.. "Ignorēšana rodas no ignorances", teica Arturs Šopenhaucrs (1788- 1860). Tur man nav ko piebilst.

Ar savu eksistenci vien Čavina de Vantara spēlējas ar speciālistiem: tempļa projektam nav paraugu, tātad to nav iespējas pierastā veidā iestādīt noteiktā attīstības virzienā. Čavina de Vantara uzrodas pēkšņi, bez iepriekšējās pieteikšanās, un ienāk labi sakārtotajā arheologu sistēmā, meklējot savu vietu: šeit cs esmu, Čavinas dc Vantaras kultūra! Šis pēkšņums uzdzen uz pieres izmisuma sviedrus un izjauc iedresēto pelēko šūniņu kārtību.

Trīs pazīstamu zinātnieku citātos izpaužas šis izbrīns: Profesors Valters Krikebergs: "Jau bieži ir uzsvērts, ka augstāko kultūru attīstība senajā Amerikā nav notikusi kā organisks, pakāpenisks, vienlaidu process, bet gan lēcienveidīgi, gandrīz var teikt — eksplozīvi… Šķietami bez saknēm, bez iepriekšējām attīstības pakāpēm uz skatuves uznāk jau senākās amerikāņu augstākās kultūras: Centrālamerikā — olmeku kultūra, Andu zemēs — Čavinas. Šo savādo parādību varbūt iespējams apmierinoši izskaidrot tikai tad, ja pieņem vienu vai vairākus stimulus, kas no ārpuses ietekmējuši veco Ameriku."

Miloslavs Stingls: "Čavinas kultūras rašanās līdzinās eksplozijai, negaidītai izlādei, kuras ietekme un sekas īstenībā jūtamas visā Peru."

Profesors 11. D. Diselhofs: "Mana pārliecība ir, ka pie Čavinas kultūras rašanās līdzdarbojusies kāda vēl nenoskaidrota ārēja ietekme."

Visus, kas redzējuši Čavinu dc Vantaru, pārņem izbrīns. Nelīdzena, klinšaina teritorija 50 000 kvadrātkilometru platībā tika nolīdzināta un noplanēta. Tur jau pie pirmās vareno celtņu plānošanas tika paredzēta dziļi zem zemes izbūvēta kanalizācijas sistēma, klintīs tika izlauzti (izspridzināti?) evakuācijas vai savienotājkoridori, un El Castillo ar blakusccllnēm un laukumiem precīzi savietojās ar apakšzemes infrastruktūru. Ģēnija darbs, vienreizējākais sasniegums visā pasaulē, ja ņem vērā, ka tam visam nebija parauga. Bet: arī Zālamana templim Jeruzalemē bija izbūvētas pazemes ejas. Jaunākajos laikos pastiprināti veiktie izrakumu

Es biju izkļuvis no labirintu augstu virs galvenās ieejas.. Zem manis pletās terasveidīgais

tempļa galvenais laukums. darbi Jeruzalemē atsedza slēptās ejas, un tiks atklātas vēl daudzas Jeruzalemes un Čavinas de Vanlaras tempļu līdzības. Arheoloģiskie pētījumi turpinās.

Nē, bez tehniskām zināšanām Čavinu dc Vantaru uzbūvēt nebija iespējams. Tā kā šādas zināšanas, kā uzskata visi speciālisti, Amerikas kontinentā neeksistēja, tās bija nepieciešams importēt. Tur bija darbojušies pirmklasīgi akmeņkaļi, nevis uz ātru roku apmācīti indiāņi. Tikuši pielietoti darbarīki, ko paaudze pēc paaudzes attīstījušas amatniecības praksē. Tur darbojušies pieredzējuši augstceltņu un pazemes būvju arhitekti, kas plānojuši vienā kopīgā komandā. Kad celtne bija pabeigta, pie darba stājās sevišķi spējīgi mākslinieki, kuri simtiem akmens plākšņu izrotāja ar saviem abstraktās mākslas darbiem.

Vai viņi ne no kā radīja Čavinas de Vantaras stilu?

Šis veidojums ir tipisks Ča viņai de Vantarai. Spārnota būtne ar cilvēka ķermeni, cilvēka kājām un rokām, taču ar nedefinējamu galvu un putna nagiem.

Visi speciālisti uzskata, ka šim stilam ari nav iepriekšēja parauga. Vai tik perfekts stils varēja tā vienkārši rasties ne no kā? Lai ari līdz šim neizprasti, plakanie, reljefie zīmējumi satrauc ar savu mīklainību. Stēlu, obelisku un sienas plākšņu gravīrās attēlotas tiklab dzīvniekcilvēku būtnes kā tehniski roboti. Lai tā būtu EI Lanzon vai Raimondi stēla, Teljo obelisks vai monolīta sienas plāksne, tās visas izpildītas vienā stilā ar tādiem pašiem šifriem. Tur darbojušies — un neviens to neapstrīdēs — neskaitāmi mākslinieki, kas visi piederējuši pie vienas skolas. Čavinas de Vantaras darbi ir dīvaina lieta gadījumā, ja tic tika iejaukti "savā sulā". Vai tā ir noticis?

Mczopotāmijā "spārnotas dievības" pazīst kā raibus suņus. Tās ir izslējušās virs piļu portāliem, grezno troņu zāles un kapenes; mazās formās tās sastopamas arī uz šumeru, babiloniešu, asīriešu un hetu zīmogiem, ar kādiem tajā laikā apstiprināja privātus un oficiālus dokumentus. Šādas "spārnotas dievības" mākslinieciski pilnīgās abstrakcijās mēs redzam arī Čavinā de Vantarā.

Ilulio S. Teljo, dzimis augstkalnu indiānis, aizvien vēl nozīmīgākais Čavinas dc Vantaras izrakumu veicējs, šos mākslas darbus apzīmēja par "sevišķas rases" produktiem, tegravējumi plāksnēs viņam atgādināja zivs un pūķa krustojumu. Viņš iznesa no drupām veidojumus ar pūķa, kondora un cilvēka elementiem, monstrus, kas, šodienas acīm raugoties, ļauj apjaust mašīnu aprises. Stilizēti kondori lido, plaši izpletuši spārnus, taču tiem nav putnu seju, acu un knābju. Tās ir putnu, zvēru, cilvēku un monstru simbiozes, sirreāli mākslas darbi no citas pasaules, kādai "sevišķai rasei" piederīgi, tā, it kā tēlnieku cirtņus būtu vadījuši citplanētieši.

Par Čavinas dc Vantaras stilu un sakarā ar to sarakstītas veselas bibliotēkas. Pēc lielākās daļas šo grāmatu izlasīšanas es citēju: "Līkņu patoss ir raksturīga Čavinas de Vantaras stila iezīme. Šādas iekšējas enerģijas pilnas līknes nav zināmas nevienā citā peruāņu stilā."

"Savos ārkārtīgi komplicētajos dzīvnieku attēlojumos Čavina sasniegusi tādu pilnības un ralinētības pakāpi, kāda nav zināma cilvēku tēlojumos. Reljefi atklāj tādu meistarības līmeni, kas robežojas ar virtuozitāti: lielie, cietie akmeņi pārklāti ar elegantu lokanu līniju labirintu, tās izskatās kā zīmējumi ar spalvu."

"Juccklība un āķīgums… liekto līniju stingrums un kvalitāte, īsāk sakot, kopējā koncepcija liek domāt, ka šeit mēs atrodamies tālu no tās mākslas sākotnes, kas, bez šaubām, citā vidē attīstījās par liela izmēra akmeas tēlniecību."

Kas tas varētu būt? Kāda mašīna? Tāpat kā Raimondi stēJā ari šeit no aparatūras šaudās čūsku galvas.

Arī nenosakāmie bastardi pieskaitāmi pie Čavinas dc Vantaras atradumiem Kāpčc šādi lieli reliģiozi mākslas stili radušies Centrālamerikā un Peru (Čavinā), bet nekur citur?

Kas radījis šo ģēniju? Es to nezinu.

Ar gravīru "spalvas zīmējumiem" smagās kolonnas un galvas atbilst saviem skulpturālajiem līdziniekiem. Amerikāņu arheologs Vendels K. Benets atradis divus dučus pa daļai cilvēku, pa daļai dzīvnieku galvu, kas visas satur Čavinai

Gadu tūkstošu gaita reljefi zaudējusi līniju skaidrību. Taču vēl joprojām saskatāmas robotveidīgās sejas un pavisam modernās bikses.

Kā visur esoši uzraugi no tempļa sienām kādreiz raudzījās akmens sejas. tipiskus gravējumus. Kādreiz akmens galvas uz karnīzēm raudzījās no temp|a sienām, šodien vairs tikai divas atrodas vecajās vietās.

Galvas ir ļoti dažādas, vienām ir plati deguni un biezas lūpas, citām zem deguna redzams taisnstūrains dzīvnieka purns ar atņirgtiem vampīra zobiem. Dažas ir ar tādiem tehniskiem aksesuāriem kā ķiverēm, trokšņa slāpētājiem, elpošanas filtriem un briļļveidīgiem acu aizsegiem. Sejām kopīga ir nelaipna, svešāda, distancēta, auksta izteiksme.

Bcncts atraka arī megalītiskas plāksnes ar ornamentiem, kuriem, bez šaubām, ir kāda nozīme arī bez cilvēkiem un dzīvniekiem līdzīgajiem tēliem: to daudzās lokveidīgās līnijas atkārtojas zem abstrakti figurālajicm attēliem. Ar visu savu gudrību mēs līdz šim neesam spējuši iztulkot simbolu valodu. Tas runā par sliktu mums, nevis senajiem māksliniekiem, kuri ar saviem līdzekļiem savus vēstījumus uzticējuši akmeņiem.

No tempļu ejām dienas gaismā tika iznesti vairāk nekā divi duči neizprotamu galvu.

Varētu nepārspīlēt šo cilvēkdzīvnieku kombināciju nozīmi — tic ir pārmantoti visās senajās kultūrās — ja šis smalkais ornamentu stils līdz galam izturēts nebūtu vienīgi Čavinā dc Vantarā un kopā ar visiem šiem ncjaucēnicm būtu izplatījies plašāk nekā mēs nojaušam. Vērotājam neviļus rodas iespaids, ka mākslinieki, kuri neatkarīgi pārvaldīja savas formas, nezināja, ko viņi attēlo! Vai tas, ko tie gravēja, viņiem tika "diktēts"? Vai viņi izmantoja tēlus savu priekšstatu robežās, kad jaguāru un kondoru apveidos fiksēja nezināmo "kaut ko", kas visā varenībā nonāca no debesīm? Vai akmens portretos viņi atgādināja par dieviem ar ķiverēm galvās, kuri, nikni lūkojoties, deva kundziskas pavēles?

Kad Bībeles Enohs un Elija uzbrauca debesīs, nākošajām paaudzēm tika nodots, ka tas esot noticis ar zirgiem, kas spļāvuši uguni. Mūsu senči, kuri četrkājainus pazina labāk nekā mēs, zināja, ka zirgi nespļauj, uguni un jau nu nepavisam neprot lidot. Iespējams, ka nesaprotamo aprakstīja vai gleznaini attēloja tādējādi, ka izmantoja zirga spēku kā nepazīstama veidojuma eksplozīvā spēka simbolu.

Zirgspēks arī mums bija jaudas tehniskā vienība. Tāpat kā mezopotāmiešiem spārnotais ugunsspļāvējs zirgs, Čavinas de Vantaras māksliniekiem šim nolūkam derēja spārnots jaguārs vai kondors, un tā kā visādi lopiņi vadāja pa debesīm cilvēkveidīgas būtnes, radās grūti izprotamas kompozīcijas, kas tātad nebija "sirreālas" mākslinieciskā ziņā, bet mēģināja atspoguļot to, kas bija piedzīvots.

Spilgts piemērs tam ir Vecajā Derībā pravieša ījaba grāmatas 40. un 41. nodaļā minētais "bchemots", kas nebija un nevarēja būt, jo: "Viņa kauli ir kā varā lietas caurules, viņa ģindenis kā izkalti dzelzs stieņi. Viņa šķaudīšana liek uzinirdzēt gaismas atspulgiem, kā pirmie rīta ausmas stari ir viņa acis. No viņa mutes izšaujas liesmas, izsprakšķ veseli dzirksteļu kūļi! Bet no viņa nāsīm paceļas dūmi kā no verdoša katla… Viņa elpa liek gailēt oglēm, no viņa mutes izverd liesmas un karstums. Kad viņš pieceļas kājās, tad izbīstas paši drošsirdīgākie aiz bailēm un pazaudē savas rīcības spējas. Kad viņam cērt, tad zobena asmens skar viņu tikpat maz kā šķēps, metamais durklis vai bulta. Dzelzs viņam šķiet līdzīga salmiem un varš līdzīgs sapuvušam kokam. Viņš ir tas, kas liek dzelmei uzvirst kā podam, un jūru tas izmaisa kā zāļu vārāmo trauku. Aiz sevis tas atstāj taku spīdam, tas pārvērš jūras virsu sudraba vizmā. Virs zemes tam nav līdzinieka; viņš ir radīts, lai būtu bez jebkādām bailēm." (Tjaba 40:18; 41 :io-12,13,17- 19,23-25) Traka lieta ir šī ar tehniskām iespējām apveltītā "behemota" slavināšana! Vecās Derības pētnieki uzskata, ka šīs "Tjaba runas un Dieva atbildes" ir ēģiptiešu un babiloniešu izcelsmes: tika apdziedātas nezināmas būtnes. Līdzīgā veidā arī Čavinas dc Vantaras reljefi kalpo piedzīvotā iemūžināšanai.

Visbeidzot šķiet, ka Andu mākslinieki būtu lasījuši eposu par Gilgamešu, kurā literāri attēlots tāds jauktenis, kādu simbolizēja viņu akmeņi: "Ar pūlēm Gilgamešs un Enkidu kāpa tālāk, aizvien augstāk kalnā, kur ciedru krāšņuma pārpilnība ieskauj dievu mājokli. Žilbinošā baltumā atspīd dievietes Inannas svētais tronis.

Viņiem līdzi bija cirvis. Enkidu to atvēzēja un nocirta vienu ciedru koku. Te atskanēja dusmīgs

šņāciens: "Kas tur atnācis un nocirtis ciedru koku?" Viņi redzēja pašu Huvavu nākam. Viņam bija lauvas krēpes, tā ķermeni sedza dzelzs zvīņas, pie kājām bija lijas nagi, uz galvas — savvaļas vērša ragi; aste un radīšanas loceklis beidzās ar čūsku galvām… Viņi šāva uz to bultas, meta šķēpus. Šāviņi atsprāga atpakaļ, viņš bija neievainojams."

Speciālisti domā, ka Čavina dc Vantara bijusi svētvieta, kas kalpojusi par reliģijas centru kādai mīklainai tautai, kas pēkšņi uzradusics Mosnas augstkalnu ielejā un uz dažiem gadsimtiem uzspiedusi visai teritorijai savu kultūru — uzskats, ko amerikānists Fridrihs Kacs apraksta šādiem vārdiem: "Pētnieku lielākā daļa domā par kulta spēku, par jaunas reliģijas rašanos, kas izplatījās lielā Andu teritorijā. Bieži uzskata, ka Čavina, varbūt arī citi šīs kultūras centri, bijušas lielas kulta vietas, kas kļuvušas par svētceļojumu centriem. Svētceļnieki tātad vēsti par jauno reliģiju aiznesa uz visattālāko ciemu. Tiešām, vēl tagad ir reliģiju centri, un mēs varam vērot svētceļniekus, kas mēro simtiem, pat tūkstošiem kilometru, lai apmeklētu svētās vietas."

Savā pētījumā par Čavinas problēmu Gordons R. Vilijs nonāk pie tāda paša secinājuma: "Čavina acīmredzot ir liels ceremoniju centrs." Šo uzskatu atbalsta arī Hulio S. Tcļjo.

Visām reliģijām reiz bijuši to iniciatori, reliģiju dibinātāji. Vecās Derības izraēļi godina Dievu, to Kungu, kas radīja Ādamu un Ievu, kas pasargāja Noasu un runāja ar Abraāmu un Mozu. Jaunā Derība līdzības un tēzes grupē ap Jēzu. Buda un Muhameds, reāli pravieši, nodibināja reliģijas. Lai kur pasaulē arī radās reliģijas, tās vienmēr ir saistībā ar dieveilvēku būtnēm. Nevienā gadījumā reliģijas nav radušās, tā sacīt, masu apskaidrības rezultātā. Tās vienmēr bija būtnes, kas dzīvoja atbilstoši tam, ko tās sprediķoja.

Reliģiskajam Čavinas kultam neeksistēja reliģijas dibinātājs. Tā būtu zaimošana, uzskatīt jaguārus, kondorus vai čūskas par reliģijas dibinātājiem, tāpēc ka nav izdevies atrast nevienu apskaidrotu personu.

Ir pētnieki, kas jauc dzīvnieku un cilvēku kultu ar šamanismu. Šamaņi bija burvji, kas aizsūtīja savu dvēseli pie gariem vai spēja nodrošināt to ienākšanu savā ķermenī. Naidžels Deiviss, kas jau 20 gadus dzīvo Meksikā, uzskata: "To, kurš mežā neskarts spēj aizbēgt no tīģera, mojo [indiāņu cilts Austrumbolīvijā, aut. piez.] dievs uzskata par īpaši izredzētu un ieskaita Jaguāru šamaņu kārtā. Mojo cilts vēl aizvien piekopj tempļa kultu, kas veltīts šai dievībai."

Nav šaubu, ka šamaņu kults ir izplatīts primitīvu tautu vidū, ir arī saprotams, ka vienkārši dabas bērni labprāt vēlētos iegūt sev dzīvnieku īpašības — jaguāra straujumu, čūskas viltību, putna spēju lidot (sapnis, ko izsapņo visas tautas). Tā ir ābeces gudrība, ka dzīvnieki tika upurēti tamdēļ, lai tos pielabinātu. Nekad primitīvo tautu mākslinieki nebūtu plēsīgajiem zvēriem "piedzejojuši" spējas, kādas nebūtu pie tiem novērojuši: čūskas lokās pa zemi, tās nelido; jaguārs skrien un lec, bet nelido; kondoram nav kāju lēkšanai kā jaguāram. Tik vienkārši tas ir.

Reliģijām un kultiem ir likumi un morāles normas. Vai tās izstrādāja jaguāri, kas bija precējušies ar šamaņiem? Varbūt kondori ķērca no debesīm dievbijīgus saukļus? Un — kronis visam — vai starp dzīvniekiem bija sastopami arhitekti, kas uzbūvēja Čavinu de Vantaru, lai tic beidzot dabūtu savu reliģijas centru?

Izmēģinājuma pēc akceptējot, ka Čavinas de Vantaras reliģija tiešām bijusi jaguāru un kondoru reliģija, vai tad teicamie mākslinieki nebūtu īpaši papūlējušies, lai attēlotu savus apbrīnotos, varenos un pielūgtos dzīvniekus pēc iespējas precīzi? Vai tādā gadījumā Čavinas akmens monumentos nebūtu iespējams apbrīnot nobeigtus, teicami izdevušos dzīvnieku ķermeņus, tikpat brīnišķīgus, kā senie ēģiptieši un babilonieši veidoja savus Apisa vēršus un lauvas? Vai nevarētu gaidīt, ka Čavinā de Vantarā būtu atrodams vismaz kāds mumilīcēts jaguārs vai kondors, līdzīgi kā ēģiptieši mumificēja miljoniem Saules dieva Re piekūnu? Čavinā netika atrasta neviena svētā dzīvnieka mūmija.

Kādam dievam ticis radīts šis templis?

Tas mācēja lidot kā koridors un bija līdzīgs arī jaguāram, viņš nonāvēja kā čūska un tam bija cilvēka

vaibsti. Viņam bija gudra valdnieka inteliģence. Kas tas bija par dievu, kurā apvienojās visas šīs īpašības?

Senākajos pētījumos tempļa būve datēta ar 700.— 1000. gadu pirms Kristus. Teologs un vēsturnieks Zigfrīds Hūbers, kurš ilgus gadus dzīvojis Andu zemēs, raksta: "Ja tās pirmsākumus var lēst ap 850. gadu pirms Kristus, Čavina uzskatāma par senāko un pilnīgāko mākslas stilu gan formas, gan tehnikas ziņā… Atbilstoši tam 850. gadā pirms Kristus šai zemē ieradušies svešinieki un piespieduši iezemiešus pieņemt viņu idejas."

Jaunākie pētījumi vairs nestiepjas tik tālā pagātnē. Pcruāņu arheologi uzskata, ka templis būvēts starp 800. un 500. gadu pirms Kristus. Nekas precīzāks nav zināms, it īpaši tāpēc, ka visi šodien lietotie gadaskaitļi 200 gadu turp un atpakaļ intervālā (iek atzīti par pieļaujamiem. Mūsu fiziķi gan piedāvā modernus instrumentus senu un pavisam senu reliktu datēšanai, taču iegūtie rezultāti tomēr ir apšaubāmi.

Tā kā nodarbošanās ar arheoloģiju ir modē, būtu nepieciešams pastāstīt tuvāk par datēšanas tehniku.

Datējumi tiek aprēķināti, izmantojot radioaktīvo elementu pussabrukšanas periodus. Pussabrukšanas periods ir laika intervāls, kurā sabrūk puse no kāda radioaktīva elementa izotopa jebkura sākotnējā atomu skaita. Kā izejas punkts nepieciešams kāds stingri noteikts lielums. Pazīstamajā radioaktīvā oglekļa C14 metodē kā konstante tiek pieņemta Zemes atmoslēra ar nemainīgu radioaktīvā oglekļa izotopa daudzumu.

To, cik nestabils ir šis izejas punkts, konstatē arī speciālā literatūra: Zemes vēstures gaitā šis kā konstants novērtētais lielums bijis pakļauts svārstībām. Kāpēc tās notikušas, nav zināms, taču tajā pašā laikā nevar noliegt, ka šī iemesla dēļ datējumi ir apšaubāmi. Turklāt ir svarīgi, kādi priekšmeti jādatē ar fizikālo metodi. No šī paša tempļa var tikt izmeklētas gan kādas lupatas skrandas, gan koka ogļu pārpalikumi. Kas būs, ja auduma gabals atlicis no kādas tempļa dejotājas tērpa, kura savu mākslu demonstrējusi jau aizvēsturiskā templī? Arī koka ogļu pārpalikumi neko neliecina par tempļa vecumu, jo iespējams, ka uguns liesmojusi tempļa drupās. Šodien fizika nodod mūsu rīcībā vienpadsmit datēšanas metodes, taču viennozīmīgus rezultātus tās dod ļoti reti. Katrai metodei ir savs āķis un savi kļūdu avoti. Katra analīze ir derīga tikai noteiktiem materiāliem un prasa zināt attiecīgās vietas specifiskās īpašības, kas bieži nav iespējams.

Tā, piemēram, mikroanalīze prasa zināt, cik augsta kādreiz bijusi slāpekļa, fluora un urāna koncentrācija izmeklējamajā vietā. Kas to var pilnīgi noteikti zināt? Kālija-argona metodē izmērāmais lielums pilnīgi atkarīgs no argona daudzuma, kas gadu tūkstošu gaitā iespiedies (un atkal bez pēdām izgaisis) iežos. Aminoskābju analīzes vājā vieta ir tā, ka to var pielietot tikai objektiem, kas glabājušies mērenās temperatūrās, jo pie augstākām temperatūrām ķīmiskās reakcijas izmainās. Neviens cilvēks nevar zināt, vai analizējamais objekts kaut kad nav bijis pakļauts augstāku temperatūru iedarbībai. Tempļi nodega un uz to pamatiem tika uzcelti no jauna. Tādējādi katrai metodei ir savi trūkumi.

Datēšanas speciālists profesors Ričards Bērlijs runā par nākotnes perspektīvām: "Nākošais lielākais solis uz priekšu datēšanā pēc radioaktīvā oglekļa metodes laikam gan ir sagaidāms no daļiņu paātrinātāju izmantošanas. Šai metodei vajadzīgi tikai daži miligrami analizējamā materiāla, un tā dod iespēju iegūt rezultātus ātrāk nekā ar pašreizējām metodēm, pie kam augstākā vecuma robeža ir aptuveni 100 000 gadu. Sakarā ar augstajām izmaksām iegādāties šo iekārtu varētu atļauties tikai dažas privileģētas institūcijas."

Viens trūkums šai metodei ir jau tagad. Aparatūra ir pārāk dārga. Pie valstu oficiālās neieinteresētības agrīnās cilvēces vēsturē iekārtu iegādei nabadzīgajos budžetos netiks atvēlēts ne grasis.

Varbūt tehniķiem vajadzētu apvienot pūliņus un uzbūvēt laika mašīnu, ar ko ceļot pagātnē. No brīnumiem mums acis izsprāgtu no pieres!

Pareizi Čavinas de Vantaras datējumi varētu atrasties kaut kur starp 500 un 1000 gadiem pirms Kristus.

Amerikāņu arheoloģijā kompetenti amerikānisti norāda uz to, ka aptuveni šajā laikā Meksikā radusies mīklainā olmeku kultūra. Olineki, Meksikas līča krastu pirmiedzīvotāji, patiešām radījuši

mākslas darbus, kuros bieži saskatāma līdzība ar Čavinas stilu. Šāda veida keramika atrasta sapoteku reliģiozajā centrā Montealabanā, kā arī Vcrakrusā un Tlatliko pie Mchiko. Olmeku akmenī modelētajām monstru galvām ir līdzība ar to nezināmajiem brāļiem no Čavinas, tikai tic, kas šodien dižojas La Venta muzejparkā pie Viljaermosas, ir nesalīdzināmi lielāki. Mchiko Nacionālā antropoloģijas muzeja ekspozīcijā var aplūkot olmeku čūsku galvas ar tehniskiem atribūtiem, kas varētu būt nākušas no Čavinas.

Vai tādējādi Čavinas kultūrai ir ekvivalents?

Zinātnieku strīdā par to, kura kultūra kuru ietekmējusi, es negribētu iejaukties, tomēr jākonstatē, ka Čavina de Vantara atrodas Dienvidamerikas Andos, nevis Centrālamerikā, Meksikā. Nav izslēgts, ka 200 gadu ilgajā nosacītajā laika intervālā, ko savā rīcībā atstāj datējumu autori, ļaužu grupas no Čavinas ceļojušas uz ziemeļiem vai braukušas turp pa jūru un "inficējušas" olmekus. Starp Peru un Meksiku nav nekādu nepārvaramu šķēršļu un ir pietiekoši daudz stimulu, lai dotos ceļojumā, kaut vai, piemēram, lai izplatītu savu lielisko un ietekmīgo reliģiju. Reliģiozs fanātisms vienmēr bijis pietiekams iemesls, lai dotos visdēkainākajās ekskursijās. Kas viss gan nevarēja notikt iztrūkstošajos 200 gados!

Speciālā literatūra pamatā aizstāv viedokli, ka Amerika esot sākta apdzīvot no ziemeļiem, no šodienas Kanādas teritorijas, virzienā uz dienvidiem. Jozcfs Blūmrihs savā grāmatā "Kaskara un septiņas pasaules" ar faktiem pierāda, ka šī teorija par virzīšanos no ziemeļiem uz dienvidiem ir spēkā ar izņēmumiem. Centrālamerikā un Dienvidamerikā eksistē daudzi datējumi, kas ir senāki nekā Ziemeļamerikā sastopamie, kā vicc vcrsa arheologi ziemeļos ceļ gaismā mākslas izstrādājumus, kas ir senāki nekā dienvidos atrastie cilvēka roku darinājumi.

Kam šie neauglīgie strīdi? Pārvietošanās notikusi gan no ziemeļiem uz dienvidiem, gan no dienvidiem uz ziemeļiem. Šai iekšējai tautu staigāšanai negaidīti pievienojās ieceļotāju viļņi, tic atkuģoja pāri okeānam, atnesdami sev līdzi neredzētas kultūras.

"Mormoņa grāmatas" plāksnēs Nefijs stāsta, ka viņš ziņas par savas tautas pagātni esot atvedis līdzi pāri jūrai. Pēc ierašanās viņš lika būvēt "templi pēc Zālamana tempļa parauga". Tas varētu būt Čavinas de Vantaras templis.

Nefijs pats motivē to, kāpēc nav licis templi celt krasta tuvumā, bet gan izmeklējis apvidu augstu Andu kalnos. Pēc izcelšanās krastā viņš sastrīdējies ar saviem brāļiem: "Taču viņu dusmas pret mani pieņēmās spēkā, un viņi jau lūkoja pēc manas dzīvības. Jā, viņi ņurdēja man pretī un teica: mūsu jaunākais brālis domā, ka viņš var pār mums valdīt; un viņa dēļ mums bija daudz jācieš; tāpēc mēs viņu tagad nositīsim, lai viņa vārdi mūs vairs neapbēdina. Jo, lūk, mēs negribam, ka viņš ir mūsu pavēlnieks, jo tās ir mūsu tiesības, ka vecākie brāļi valda pār šo tautu." (2. Nelija grāmata, 5. nodaļa, 2. pants).

Konflikts ir ieprogrammēts. "Dievs" pavēl Nefijam kopā ar saviem atbalstītājiem atdalīties. Nefijs paklausa: "Un mēs paņēmām teltis un visu, ko vien varējām, un daudzas dienas gājām caur biezokni. Un, kad bijām gājuši daudzas dienas, mēs atkal uzcēlām savas teltis." (2. Nefija grāmata, 5. nodaļa, 7. pants).

Lai kur arī ieceļotāji izcēlās krastā, viņi atradās Andu priekškalnē, un tas — izņemot nedaudzās auglīgās strēles upju krastos — bija tuksnesis, īsts tuksnesis. "Iet caur biezokni" varēja nozīmēt tikai to, ka nelīti gāja kalnos, jo nekur citur biezokņa nebija. Un kur gan var būt labāks patvērums kā kalnu ielejās?

Svešajā zemē ienācēji orientējās pēc strautiem, kas neizbēgami noveda pie to avotiem. Un "dievs" visur bija klāt. Nefijs to atzīmēja un arī to, ka šis dievs spēja lidot. Viņš pavēlēja izredzētajam Neiijam izgatavot "jaunas metāla plāksnītes un iegravēt tajās daudzas lietas", kas viņam šķita patīkamas. Čavinas de Vantaras celtnieku saistība ar jūru ir neapstrīdama: augstu kalnos tika atrasti gliemežvāki un perlamutra izstrādājumi.

Nefijs esot ieradies Dienvidamerikā ap 590. gadu pirms Kristus. Pēc 30 gadiem viņš lika būvēt templi. Čavinas tempļa teritorijas izbūve datēta starp 800. un 500., agrākais starp 1000. un 600. gadu pirms Kristus.

Nefijs ir redzējis Zālamana templi savām acīm; viņu pavadīja ļoti izglītotas ģimenes — tas tiek minēts 1. grāmatā —, iespējams, ka to starpā bija ar tempļa būvi saistīti arhitekti.

Kad Nefijs pameta Jeruzalemi, domājams, ka pilsētu bija ieņēmuši babilonieši. 586. gadā pirms Kristus Zālamana templi pilnīgi izpostīja Nebukadnecara karavīri. Tā ir spekulācija, bet nebūt ne tik neiespējama, ka svētā tempļa plānus izveda no zemes, lai liktu tam no jauna pacelties bijušajā skaistumā kādā citā vietā — kā bijušās dzimtenes piemineklim un senās ticības simbolam. Čavinas de Vantaras templis pilnīgi noteikti var būt bijis Zālamana tempļa kopija: — Čavi nas de Vantaras tempļa kompleksam bija priekšējie un iekšējie pagalmi, iesvētītas vietas, svētnīca (E1 Cnstillo), atdalītas teritorijas svētceļniekiem, priesteriem un augstākajiem priesteriem, tempļa mūris ar ārējām telpām, kas domātas "nešķīstajiem", kā arī Bībelē minētais strautiņš… viss kā Zālamana templī; — Čavina de Vantara bija pavērsta uz visām četrām debess pusēm… tāpat kā Zālamana templis; — Čavina dc Vantara bija svētnīca, reliģisks centrs un svētceļojumu vieta… tāpat kā Zālamana templis; — Čavinā dc Vantarā "septiņi" bija svētais skaitlis… gluži kā Zālamana templī; — Čavina de Vantara ir uzcelta virs pazemes ejām un kanāliem… gluži kā Zālamana templis; — Čavinas de Vantaras svētnīcā (E1 Castillo) nebija logu, bet bija ventilācijas sistēma, iekštelpas tika mākslīgi apgaismotas… tāpat kā Zālamana tempļa svētnīcā; — Čavinas dc Vantaras celtnieki pielūdza "lidojošu dievu"… gluži tāpat kā izraēļi.

Pēdējais konstatējums izsauks protestus: izraēļi ir pielūguši tikai vienu vienīgu, "neizsakāmu" Dievu.

Tas bija izraēļu Dievs, kas, liesmās tīts, ar lielu troksni, drebēšanu un smirdoņu nobrauca no debesīm, kā tas iespaidīgi attēlots Vecajā Derībā. Tas bija tas pats Dievs, kurš pavēlēja Mozum ierīkot žogu ap svēto kalnu, lai tauta netiktu iznīcināta, kad viņš ieradīsies: "Un viss Sinaja kalns kūpēja, jo tas Kungs nonāca uz to ugunī, un tā dūmi cēlās augšup itin kā kādas krāsns dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja." (2. Mozus 19:18) Jā, bija aizliegums veidot izraēļu Dieva attēlus: "Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes." (2. Mozus 20:4) Saskaņā ar šo pavēli Zālamana templī nedrīkstētu būt nekādu dievu attēlojumu. Vai šis aizliegums tika ievērots un tomēr vienlaicīgi apiets tādējādi, ka izgatavoja abstraktus dievu attēlus — kā Čavinā dc Vantarā? To, ka Zālamans nekalpoja tikai vienīgi savam Dievam, bet piecieta arī citus dievus, apliecina pat Vecā Derība: "Un ķēniņš Zālamans ļoti cienīja sveštautu sievietes… no tām tautām, par kurām tas Kungs bija sacījis Izraēla bērniem: neejiet jūs pie viņiem,… ka jūs nepieķeratics viņu dieviem. Tomēr Zālamans viņām pieķērās ar sevišķu mīlestību. Viņam bija septiņi simti sievu no augstākām aprindām un trīs simti blakus sievu. Un viņa sievas locīja viņa sirdi. Un īpaši Zālamanam vecam kļūstot, viņa sirds pievērsās svešiem dieviem, jo viņa sirds nebija tā atradusi mieru pie tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds." (1. Ķēniņa 11:1—4) Vai viņa templis tad arī tika izrotāts ar abstraktiem svešu dievu attēliem, tas vairs nav konstatējams: 586. gadā pirms Kristus babilonieši templi pilnīgi sagrāva. Tas tika atjaunots, bet romiešu imperators Tīts Flāvijs 70. gadā pēc Kristus lika to no jauna nodedzināt. Vai reljefos un akmens skulptūrās bija dievu attēlojumi, kas tika iznīcināti? Par to klātbūtni runā dzīvniekcilvēciskie dievu attēli šajā šaurajā ģeogrāfiskajā telpā: babilonieši izkopa tos visā pilnībā. Tāpat kā Čavinā de Vantarā.

Kas attiecas uz Nefija tepli, Čavinā de Vantarā rodams vairāk atbilstību Jeruzalemes Zālamana templim, nekā nejaušību kuņģis spēj sagremot. Es tās atklāju savā ceļojumā, kurā meklēju pēdas Ecckiēla templim.

Ecekiēla atstātie dokumenti ir dokumenti paši par sevi, īsta krimināllieta. Hcinriha Šlīmaņa cienīga lieta!

Atšķirsim šos dokumentus!

17. NODAĻA Ecckiēls neredzēja vīzijas. NASA un Bībeles teksti. Bumba ar laika degli. Ecckiēla lidojums uz augstiem kalniem.

Celtne tiek izmērīta. Bībeles ekseģētu māņu manevri — "jo tāpēc jau tu esi šurp atvests". Vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara. Krimināllieta atrisinās. Nejaušības, vai tikai nejaušības? Bet mani kungi!

Ecekiēls bija Vecās Derības pravietis. Sekojošajam aprakstam pamatā ir notikums, kas esot atgadījies ap 592. gadu pirms Kristus.

"Notika tas trīsdesmitā gada ceturtā mēneša piektajā dienā, kad es biju aizvesto gūstekņu starpā pie Ķebaras upes; tad atvērās debesis…

Es redzēju: Piepeši nāca stipra vētra no ziemeļiem, pacēlās liels mākonis ar uguni, tam bija spožums visapkārt, un pašā vidū spulgoja kaut kas kā spilgti mirdzošs metāls. Tam vidū bija redzami četri dzīviem radījumiem līdzīgi veidojumi: tie bija cilvēkiem līdzīgi tēli. Bet ikvienam no tiem bija četras sejas un četri spārni. Viņu kājas bija taisnas, un viņu kāju pēdas bija kā teļa nagi un laistījās kā rūpīgi nogludināti vara veidojumi… Šo dzīvo tēlu izskats bija kā kvēlojošas ogles, ka lapu spožums: to uguns spulgoja dzīvo tēlu starpā. Ugunij bija spilgts spožums, no uguns izšāvās zibeņi.

Tuvāk aplūkojot dzīvos tēlus, es redzēju četrus riteņus zemē ik pa vienam katra tēla priekšā. Un riteņu izskats un veidojums bija kā no tirkīza, un visi četri bija vienādi, un tic bija tā veidoti, it kā ritenis ietilptu ritenī. Tie gāja uz visām četrām pusēm, sāņus nepagriezdamies.

Riteņu loki, ārkārtīgi augsti, lieli un briesmīgi, bija acu pilni visiem četriem visapkārt. Un kad dzīvie radījumi iekustējās, tad ritēja tiem līdzi arī riteņi, un kad tie no zemes pacēlās, tad pacēlās tiem līdzi arī riteņi… Un es dzirdēju viņu spārnu švīkoņu, tā bija kā lielu ūdeņu krākšana, kā Visuvarenā

Tā dievbijīgie mūki pirms četriem gadsimtiem iztēlojās Ecekiēla vīziju. Augšā redzamas "taisnās kājas, kas laistījās kā rūpīgi nogludināti vara veidojumi", apakšā — "riteņi ritenī".

pērkona rūkšana; kad tie kustējās, tā bija kā kara nometnes dunoņa, kad tie apstājās, tad tie ļengani nolaida savus spārnus. Un augstu pāri par izplatījumu virs viņu galvām bija saskatāms kaut kas kā safīrakmens, kaut kas tronim līdzīgs. Uz šā troņa veidojuma bija redzams sēžam tēls, tam bija cilvēka izskats." (Ecckiēla 1:1,4 - 7,13,15 - 19,24 - 26) "Tad gara spēks pacēla mani, un es izdzirdu aiz sevis ārkārtīgi skaļu un spēcīgu troksni, kad pacēlās no savas vietas tā Kunga godība, un proti — četru dzīvo tēlu spārnu švīkstoņu, šiem spārniem savā starpā saskaroties, un ratu rīboņu, katram ritenim griežoties līdzās savam tēlam." (Ecckiēla 3:12—13) "Vēl es ieraudzīju līdzās ķerubiem četrus riteņus, līdzās katram ķerubam vienu, riteņi izskatījās kā mirdzoši hrizolīta akmeņi. Visi četri bija vienāda izskata, it kā būtu ritenis ritenī. Kad tic kustējās, tie virzījās tieši uz visām četrām pusēm, nepagriezdamies sāņus. Kurp virzījās priekšējā ķeruba ritenis, turp pārējie gāja līdzi bez pagriešanās. Un visa viņu miesa, viņu mugura, rokas un spārni un arī riteņi bija acu pilni visapkārt visiem četriem. Kad ķerubi sāka kustēties, tad līdzās viņiem sāka ritēt arī riteņi. Un kad ķerubi pacēlās spārnos projām no zemes, tad riteņi no sava stāvokļa viņiem līdzās neizkustējās un no viņiem neattālinājās. Kad ķerubi apstājās, tad apstājās arī riteņi, un kad tie atkal pacēlās, tad pacēlās arī riteņi…" (Ecckiēla 10:9-12, 16-17) Šo tekstu es nolasīju no papīra pēc referāta kādā ārkārtīgi vētrainā diskusijā un pateicu, ka tas ir no Bībeles. Kāds sevišķi sašutis pretinieks uzkliedza man: — Ir bezkaunīgi to apgalvot! — Es izvilku no sava diplomāta koferīša tā saucamo Cīrihes Bībeli ("Die Heilige Schrift des Alten und des Neuen Testaments", Stuttgart 1972). Tā ir pati labākā. Es pasniedzu to sašutušajam viesim, un tas apklusa. No Cīrihes Bībeles ņemti iepriekšminētie citāti.

Kad pirmo reizi uzdūros šiem tekstiem, es arī biju tieši tikpat pārsteigts, taču uzreiz nodomāju, ka tajos ir pārāk daudz tehnisku lietu, lai drīkstētu tos nodot vienīgi teoloģiskās interpretācijas rīcībā.

Es nekaunīgi apgalvoju, ka Ecckiēls — vai kāds cits, kurš formulējis pirmo, senāko versiju — ir redzējis mehānisku veidojumu un aprakstījis, kā tas pēkšņi ieradies no mākoņiem un saprotamā kārtā atstājis uz viņu spēcīgu iespaidu. Citkārt vārdos varens, viņš spējis tikai stostīties. Vēl nekad viņš nebija redzējis mašīnu, tātad nespēja aptvert tās riteņu un spārnu funkcionālo nozīmi — Ecckiēlam tic bija "dzīva radījuma" locek|i, jo tic kustējās. Pats par sevi saprotams, ka "četri spārni" — propelleru lāpstiņas — nolaidās, kad helikopters piezemējās, to jau no laika gala nosaka smaguma spēka likumi. Aculiecinieks apbrīnoja riteņus un riteņu lokus, viņš brīnījās, ka tic kopā ar "dzīvo radījumu" pacēlās gaisā. Tāda ir helikopteru īpašība, ka tie lidojumā ņem līdzi šasiju.

Vietējais reportieris Ecckiēls uztvēra nekad nedzirdētu troksni. Lai padarītu uzskatāmāku šo briesmīgo dārdoņu, viņam ienāk prātā salīdzināt to ar "lielu ūdeņu krākšanu" un "kara nometnes dunoņu". Šīs skaņas cilvēki spēja iztēloties. Ecckiēls visu bija pamatīgi novērojis, viņš pamanīja pat pilotu, kas sēdēja "uz kaut kā tronim līdzīga".

Modernai teksta tehniskai interpretācijai netrūkst pamatīgu salīdzinājumu. Man bija skaidrs, ka Ecckiēls nav redzējis nekādu vīziju, drīzāk viņš aprakstījis tehnisku realitāti. Par savu pārdrošību izteikumos es saņēmu bargu kritiku, es nevarēju savus apgalvojumus pierādīt. To spēja kāds izcils tehniķis, kas mēģināja atmaskot manus apgalvojumus kā vistīrākās muļķības.

Vairāku gadu tūkstošu garajā Bībeles ekseģēzes vēsturē tas bija jaunums, ka Bībeles tekstiem kritiski piegāja inženieris. Šo inženieri sauc Jozcfs F. Blūmrihs, viņš ir bijušais NASA konstrukciju pētīšanas grupas vadītājs Ilantsvilā, Alabamas štatā, neskaitāmu patentu autors lielo raķešu būvē, viņam ir piešķirta NASA medaļa. Savā grāmatā "Tad atvērās debesis" viņš inženiertehniski pierādīja, ka pravieša Ecckiēla kosmiskais kuģis ir kādreiz eksistējis.

Priekšvārdā Blūmrihs raksta, ka īstenībā viņš gribējis pierādīt manu apgalvojumu nepamatotību, taču: "Nezinu, vai kādreiz pilnīga sakāve ir bijusi tik bagātīgi atalgota, tik fascinējoša un iepriecinoša."

Lūk, Blūmriha tehnisko pētījumu rezultāti:

Šī ir rekonstrukcija kosmiskajam kuģim, ko pravietis Ecekiēls redzēja no aptuveni 60 metru attāluma. Tehniski nevainojami aprēķināto rekonstrukciju veicis bijušais NASA vadošais konstruktors inženieris Jozefs Blūmrihs.

"Vispārējais Ecckiēla aprakstīto kosmisko kuģu ārējais izskats ir izlobāms no viņa ziņojuma. Pēc tam inženieris pilnīgi neatkarīgi no šī ziņojuma var aprēķināt un rekonstruēt šāda veida lidaparātu. Ja pēc tam var konstatēt, ka rezultāts ir ne tikai tehniski iespējams, bet pat katrā ziņā ļoti saprātīgs un labi pārdomāts, un ja Ecckiēla ziņojumā ir aprakstītas detaļas un norises, kas bez ierunām saskan ar tehniskajiem rezultātiem, vairs nevar runāt tikai par netiešiem pierādījumiem. Esmu aprēķinājis, ka Ecckiēla kuģim bijušas ļoti ticamas dimensijas.

Sākot uo rumbas, ritenis ir sadalīts vairākos segmentos. Katrs segments beidzas ar veltni, kas var griezties pa labi un pa kreisi. Ja kosmiskais kuģis virzītos uz lasītāja pusi, riteņi, kas atrodas pa labi un pa kreisi, grieztos normāli ap riteņa asi, turpretim priekšējam un (šeit neredzamajam) aizmugurējam ritenim grieztos tikai tā apakšējais veltnis. Tieši tā to aprakstījis pravietis Ecekiēls, sacīdams: "Tie gāja uz visām četrām pusēm, sāņus nepagriezdamies. "

Iegūtie rezultāti uzbur mūsu priekšā kosmisko kuģi, kāds bez vārda runas var eksistēt tehniskā ziņā, ari tā funkcijas atbilstoši kuģa lietošanas nolūkam ir visai lietderīgi izkārtotas. Mēs esam pārsteigti, ieraugot tādu tehnikas līmeni, kas nekādā ziņā nav fantastisks, bet gan drīzāk mūsu pašreizējo iespēju robežās, tātad ir tikai nedaudz priekšā mūsu laikam. Bez tam iegūtie rezultāti rāda mums kosmisko kuģi, kas tika lietots kompleksā ar bāzes kuģi, kas atradās orbītā ap Zemi. Fantastiski ir tikai tas, ka šāds kosmiskais kuģis reāli eksistēja jau pirms vairāk nekā 2500 gadiem."

Blūmriha pētījumu lielisks blakusprodukts bija pēc Ecckiēla apraksta konstruētais ritenis, kas varēja kustēties visos virzienos, par ko 1974. gada 5. februārī inženieris saņēma Amerikas Savienoto Valstu patentu Nr. 3.789.947, ko var uzskatīt arī par novēlotu atzinību perfektajam reportierim Ecckiēlam.

Tātad mana interpretācija nemaz nebija tik nepareiza.

Kopš tā laika, kad es pirmo reizi nodarbojos ar Ecckiēla tekstiem, pagājuši jau daži gadi. Vecais kungs man nedeva mieru. Galu galā viņa grāmata nesastāv tikai no četrām nodaļām, kuras mani iedvesmoja uz spekulācijām ar kosmiskajiem kuģiem; tajā ir 48 nodaļas ar izteicieniem, draudiem, pavēlēm, pareģojumiem un precīziem ziņojumiem. Tajos ir daudz dīvainību.

Gadsimtu gaitā Ecckiēla grāmata pieredzējusi neskaitāmas interpretācijas. Kādā 1981. gadā iznākušā darbā ir bibliograleti, citēti un izstrādāti 270 apcerējumi par pravieti. 272 zinātnieki ir veltījuši savas dzīves gadus senajiem tekstiem. Kaut arī samudžinātās ekseģēzes deva maz jauna — visiem pētniekiem piemīt šauri teoloģisks redzes loks —, viņi tomēr līdz pat šodienai apliecina možu interesi par Ecekiēlu.

Nav nekāds brīnums, jo tekstos tikšķ bumba ar laika degli, kurai jāizved līdz pēdām, ko "tas Kungs" apzināti atstājis. Noslēpumiem piemīt neiedomājams pievilkšanas spēks.

Pavisam jauni ir mani pētījumi par celtni, kas mūsdienu Ilcinriham Šlīmanim varētu sniegt norādes izrakumu veikšanai; šie pētījumi ir tikpat precīzi kā kādreiz Homēra dzeja, kas kļuva par ceļa rādītāju uz Troju.

Dārgumu krātuvi es atveru Ecckiēla grāmatas 40. nodaļā un aizveru 47. nodaļā. Es atļaušos izrakstīt

no teksta tikai tās pasāžas, kuras es uzskatu par svarīgām; šajos citātos, lai vieglāk

Pēc pravieša Ecckiēla apraksta Jozets Blūmrihs konstruēja riteni, kas varēja kustēties visos virzienos, par ko viņš 1974. gada 5. februārī saņēma Amerikas Savienoto Valstu patentu Nr. 3.789.947. būtu sekot notikumiem, es nozīmīgākās vietas esmu izcēlis kursīvā. Šāda rīcība nav negodīga: katram ir pieejama Bībele un ir iespējams izmantot pilnu tekstu. Man ir zināmas zinātniskas grāmatas, kurās izmantoti citāti, kuru avoti lasītājam nav pieejami.

Ecekiēls stāsta: "Mūsu trimdas un gūstniecības divdesmit piektajā gadā gada sākuma mēneša desmitajā dienā, četrpadsmitajā gadā pēc Jeruzalemes pilsētas ieņemšanas, nāca tā Kunga roka pār mani un aizveda mani… pacilātības noskaņā Izraēla zemē un nolika mani uz ļoti augsta kalna, kura dienvidu pusē bija pilsētai līdzīgs ccltņu kopums.

Kad viņš mani turp bija aizvedis, redzi, tur stāvēja kāds vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara. Viņam bija rokā linu aukla un mērkoks; viņš stāvēja vārtos. Viņš mani uzrunāja tā: "Cilvēka bērns, skaties vērīgi ar savām acīm un klausies uzmanīgi ar savām ausīm un liec vērā visu, ko es tev rādīšu, jo tāpēc jau tu esi šurp atvests, lai tev to parādītu…

Es redzēju tur mūri, kas no ārienes visapkārt ieslēdza svētnīcas joslu, un mērkoks tā vīra rokā bija sešas olektis garš, skaitot olektī parasto olekti un vēl plaukstas platumu. Ar to viņš mērīja mūra biezumu: tas bija vienu mēru jeb mērkoku biezs un vienu mēru augsts.

Tad viņš gāja pie vārtiem, kas bija uz rītu pusi, pacēlās pa kāpnēm septiņus pakāpienus uz augšu…

Tad viņš izmērīja prickšpagalma platumu no apakšējo vārtu iekšējās priekšpuses līdz iekšējā pagalma priekšpusei — simt olekšu… Viņš mērīja arī to vārtu garumu un platumu, kas bija pret ziemeļiem pie ārējā pagalma… Tad viņš veda mani uz dienvidu pusi; arī dienvidos cs redzēju vārtus… Tad viņš veda mani iekšējā pagalmā pie rītu puses vārtiem un izmērīja vārtus; tiem bija tic paši mēri kā pārējiem vārtiem…

Tad viņš izmērīja iekšējo pagalmu, tas bija četrstūris simt olekšu garš un simt olekšu plats… Un viņš

mērīja dievnama mūri; tas bija sešas olektis biezs, un malējās piebūves mūra biezumu svētnīcai visapkārt: tas bija četras olektis. Sānu telpu bija trīsdesmit, trijos stāvos…

Un cs redzēju dievnamam visapkārt stiepjamies paaugstinātu nogludina!u ceļa segumu… Un viņš mērīja pakaļējās ēkas garumu visgarām gar iežogojumu, kas atradās tās aizmugurē, līdz ar tās stabu ailēm šinī un otrā pusē: simt olekšu.

Dievnama iekšpuse, tā ārējā priekštelpa un tā vissvētākā vieta bija izklātus ar koka plāksnēm… Un sienas bija visapkārt apklātas ar greznām koka plāksnēm no zemes līdz logiem un tāpat arī sānu sienas.

Virs dievnama durvīm iekšpusē un ārpusē un uz visām sienām visapkārt bija novietoti koktēlnieku veidojumi, proti ķerubu tēli un palmu veidojumi; starp diviem ķerubiem stāvēja palmas atveids. Ikvienam ķerubam bija divējāda seja…

Un kad viņš bija pabeidzis mērīt nama iekšpusi, viņš mani veda virzienā uz vārtiem, kuru priekšpuse bija vērsta pret rītu pusi, un viņš izmērīja visu apjomu. Viņš izmērīja mūra rītu pusi ar mērkoku: pieci simti mēru pavisam. Tad viņš pagriezās uz ziemeļiem un izmērīja mūra ziemeļu pusi: pieci simti mēru pavisam… Visam dievnama iecirknim jeb joslai bija visapkārt mūris, tam garums pieci simti mēru un platums pieci simti mēru, lai atšķirtu svēto telpu jeb joslu no nesvētās.

Viņš mani noveda pie vārtiem, kas ir uz rītu pusi. Un redzi, Izraēla Dieva godība parādījās pēkšņi no rīta puses ar stipru troksni kā lielu ūdeņu krākšanu, un zeme atmirdzēja no Viņa godības. Šī parādība bija tāda pati kā tā, ko es redzēju, kad Viņš nāca iznīcināt pilsētu, un ratu skatījums, ko es ieraudzīju, bija tā pati parādība, ko cs redzēju pie Ķebaras upes…

Kad viņš mani atveda atpakaļ pie dievnama izejas, es redzēju, ka tur iztecēja ūdens no dievnama sliekšņa apakšas uz rītu pusi, jo dievnama priekšpuse bija pret rītiem, un ūdens tecēja lejup gar dievnama dienvidu sienu…

Un viņš man sacīja: "Šis ūdens notek uz rītiem, tas tek lejup pa līdzenumu un ietek beigās jūrā, un kur tas ietek, tur jūras ūdens kļūst veselīgs. Visa dzīva radība, kas kustas, kur šī upe tek, mantos dzīvību; arī zivju bagātība būs ļoti liela, jo kad šī upe tur nonāks, jūras ūdens kļūs veselīgs; it visur, kur šī upe tecēs, radīsies dzīvība…

Pie upes, tās abos krastos, augs visādi ēdamu augļu koki; to lapas nevītīs un to augļi nemitēsies, ik mēnešus tie atnesīs svaigus augļus, jo ūdens, pie kura tic aug, iztek no svētnīcas…""

Grāmatas pirmā daļa parasti tiek saukta par "Dieva parādīšanos". No debesīm lejup braucošu, mirdzošu un dzirksteles sprēgājošu "ratu" vīzijām senās Izraēlas mitoloģiskajā literatūrā ir bijusi liela loma. Pat Ieva, Ādama sieva, esot redzējusi debesu ratus: "Te Ieva pacēla acis pret debesīm un redzēja nākam gaismas ratus, ko vilka četri spoži ērgļi, kuru brīnumaino skaistumu neviens no mātes miesām nākušais nav spējīgs aprakstīt, ne arī uzlūkot viņu sejas; un ratiem pa priekšu nāca eņģeļi."

Debesu braucamrīki, kas sastopami senajos tekstos, neiederas nevienā angārā! Pravietis Enohs attēlo "ugunīgos debesu ratus", Elija nozuda debesīs citā to modelī, kuru "vilka ugunīgi zirgi". Tā kā Vecās Derības interpretētāji ietiepīgi pieturējās pie izraēļu senajiem tekstiem, viņiem pagāja secen, ka debesu rati, piemēram, rībina debesis arī budisma mitoloģijā: "lielais skolotājs" Padmasambhava arī lietojis šādu ierīci. Arī Ardžuna, indiešu "Mahābhāratas" varonis, jautrā noskaņojumā brauc ar debesu ratiem izplatījumā.

Pie visas pasaules visu mītu, reliģiju un sektu dieviem! Kāpēc gan šādi "debesu rati" nedrīkstētu būt bijuši?! Kāpēc izvairīties no ticama fenomena izskaidrojuma?

Trīs speciālistu skatījumā atsedzas svarīgākās interpretācijas: teoloģijas profesors Dž. Lindbloms notikumos redz "halucināciju radītus pārdzīvojumus", viņa šveiciešu kolēģis Otmars Kīls saskata "parādības", kamēr profesors V. Baierlins tos izprot kā izraēļu svētku kulta rituāla daļas. Vienīgi teologs Fricis Dammermūts atzīst, ka "… apšaubāmos ziņojumus, rūpīgi tos aplūkojot, grūti izskaidrot ar meteoroloģiskas vai vulkāniskas izcelsmes dabas parādībām". Kādā vēlākā ziņojumā Bāzeles teoloģiskās

fakultātes laikrakstā Dammermūts pat atzīmē: "Būtu laiks aplūkot lietas jaunā skatījumā, tad Bībeles pētījumi ietu tālāk."

Bravo! Tas būtu solis pareizā virzienā, ja izdotos nonākt pie vienota debesu ekipāžu salīdzinājuma, ja Vecās Derības lietpratēji sapulcētos pie viena apaļā galda ar indiešu mitoloģijas pētniekiem un izklātu uz tā savus dokumentus.

Nav grūti globālo "debesu ratu" parādīšanos reducēt uz specifisku, lokālu notikumu izraēļu dzīves telpā. Jo tas nav pareizi!

Gadsimtu gaitā pravieša tēls piedzīvojis mulsinošas izmaiņas: no pravieša, kura vārds bija neaizskarams, radās "gaišreģis", kurš, izejot "sapņotāja" un "fantasta" stadiju, kļuva par "kataleptiķi", par šizofrēniķi, kurš cietis no stinguma krampjiem.

Lai izvairītos no neizskaidrojamā, tika un tiek likta lietā izdoma un jebkura viltība.

Ecckiēla grāmata tika rūpīgi izķidāta. Scmantiķi konstatēja, ka tās stils un vārdu izvēle ļauj secināt, ka tai bijuši vairāki autori. Pravietis nekavējoties tika pasludināts par "Pscido-Ecckiēlu", kura grāmata tikusi kompilēta no dažādiem citiem tekstiem tikai ap 200. gadu pirms Kristus. Pirms simts gadiem ievērojamais Ecckiēla pētnieks teologs Rūdolfs Smends (1851 — 1913) rakstīja: "Nav apšaubāms, ka apraksts balstās uz piedzīvotu vīziju, un šī vīzija nav tikai rakstnieka tēlojuma forma."

Pa šo laiku teologu vairākums, kas domāja, ka grāmatas autors nav vis pravietis, bet drīzāk tā uzskatāma par redaktoru kopīgi veiktu darbu, sajauca senos tekstus — starp tiem, iespējams, paša pravieša radītus — ar citām savam laikam piederīgām piedevām. Šādai izpratnei pievienojos arī cs: "Ecckiēls" vairs nav oriģināls. Pavisam praktiska jautājuma nostādne padara autortiesības par nesvarīgu problēmu; ir vienalga, vai vīzijas redzējis Ecckiēls, vai arī viņa vārdā nosauktā grāmata radusies no seniem un klāt pievienotiem nostāstiem. Mani jautājumi attiecas uz ziņojuma būtību: — Ja Ecckiēls arī redzējis vīziju, tad ko ar to gribēja panākt viņa Dievs?

— Ja vīzijas nebija, tad kuras teksta daļas vērtējamas kā realitāšu apraksti un kuras kā fantāzijas produkti?

— Ja izrādās, ka apraksti ir fantasmagorijas, mēs varam tos atmest kā zinātnisko fantastiku…

— Ja izrādās, ka reportāžas ziņo par reāliem notikumiem, kur tad meklējams dētajās aprakstītais templis?

— Jāatbild uz jautājumu, kā Ecckiēls — vai misters X — nokļuva pie šī tempļa un kā nonāca atpakaļ Jeruzalemē. Ecekiēla grāmatas ziņojumu autors raksta pirmajā personā: "… es redzēju… es piedzīvoju… cs dzirdēju… es tiku nogādāts…" Pirmās personas lietošana vienmēr demonstrējusi aculiecinieka statusu un pārliecību par saviem uzskatiem. Vai tas, kurš stāv aiz šīs pirmās personas, ir melojis? Plātījies, lai izskatītos interesants?

Fakti pierāda, ka Ecekiēla ziņojumi datējami ar 6. gadsimtu pirms Kristus, lai tos varētu piedēvēt pravietim (kurš dzīvojis šajā laikā) vai viņa skolniekiem. Tas bija ortodoksāli stingras ticības laiks.

Neviens rakstītājs neiedrošinātos piesaukt lielo Dievu kā galveno liecinieku meliem, neviens neriskētu ielikt lielā Dieva mutē vārdus, kas neatbilstu patiesībai: "Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas viņa vārdu nelietīgi valkā."

Bet ja Ecckiēla vārdā pasniegti meli, kāpēc tad viņš kā pravietis vēl atrodams grāmatu grāmatā? Arī ja Ecckiēls nav bijis (vienīgais) autors, oriģinālziņojums uzrakstīts pirmajā personā!

Sekojot pamatprincipam, "šaubu gadījumā lemt par labu apsūdzētajam", es uzskatu, ka Ecckiēls attēlojis realitāti.

Tekstā viņš saka, ka tā Kunga roka nolikusi viņu uz ļoti augsta kalna. Izraēlā nav neviena ļoti augsta

kalna.

Tādas interpretācijas, ka Ecckiēls esot aprakstījis Zālamana templi Jeruzalemē, nevar atbilst patiesībai, jo Zālamana templis neatrodas uz ļoti augsta kalna. Jeruzalemē un tās apkārtnē nav arī neviena paaugstinājuma, kas līdzinātos ļoti augstam kalnam, tur ir tikai daži pakalni. Turklāt: Ecckiēls bija uzaudzis Jeruzalemē, viņš zināja pakalnu nosaukumus. Ja tas Kungs būtu Ecekiēlu pārcēlis uz kādu no šiem pakalniem, viņš saskaņā ar savu grāmatvedības precizitāti būtu pateicis, uz kura tieši.

No ļoti augstā kalna Ecckičls ieraudzīja pilsētai līdzīgu celtņu kopumu. Ja tā būtu bijusi Jeruzaleme, viņš savu dzimto pilsētu pazītu un nosauktu to vārdā.

Nav nekādu šaubu: šeit nav domāta Jeruzaleme un Zālamana templis.

"Redzi, tur stāvēja kāds vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara." Tas, ka Ecekiēls nepazīstamo stāvu tūlīt identificē kā vīru, liecina, ka viņš to secinājis no sejas izteiksmes vai arī no apstākja, ka sievietes tad vēl nemēdza pavēlēt, jo dzimumpazīmes netiek aprakstītas. Šis vīrs izskatījās it kā būtu no vara. Godājamie ekseģēti, kāpēc jums neienāk prātā doma, ka šis vīrs bija tērpies astronauta apģērbā, kura spožums reportierim atgādināja spīdīgas bruņas?

Svešinieks pravieti uzrunāja par cilvēka dēlu. Interesanti, jo šī uzruna pieļauj secinājumu, ka vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara, pats nebija cilvēks, un viņam nebija zināms arī uzrunātā vārds. Ja es piezemētos uz Marsa starp maziem, zaļiem cilvēciņiem, un viens no tiem mestos manā priekšā gar zemi, arī es nevarētu sacīt: "Fridrih Millcr, piecelies!" Bezpersoniskā uzruna "cilvēka bērns" man šķiet labs netiešais pierādījums tam, ka svešais kungs nekādā ziņā nebija nemirstīgais, visuvarenais Dievs: viņš būtu zinājis Ecckiēla vārdu.

Skeptiķi varētu jautāt, kā tad ārpuszemes būtnes — kā es to pieņemu — zinājušas Ecckiēla valodu.

Tāpat kā visos laikos cilvēks ir ļoti ātri apguvis tikko atklāto tautu valodas, arī citplanētiešiem vajadzēja tikai neilgu laiku novērot savu izvēlēto mērķa grupu, lai apgūtu nepazīstamās idiomas.

Tagad kļūst īsti aizraujoši!

Vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara, uzaicināja pravieti precīzi fiksēt to, ko tūlīt ieraudzīs, jo tāpēc jau tu esi šurp atvests, lai tev to parādītu. Šajā teikumā apslēpts brīnumaina notikuma kods.

Aizmirsīsim ārpuszemes spēku līdzdarbību, tad iznāk, ka lielais, visuvarenais Dievs licis Ecekiēlu aiztransportēt uz "ļoti augstu kalnu, un viņa acu priekšā vīram, kas izskatījās it kā būtu no vara, bijis ar rnčrkoku jāpārmēra templis, lai Ecckiēls varētu iegaumēt mērus. Precīzie datu pieraksti pierāda, ka pravietis uzdevumu uztvēris ļoti nopietni. Kāds bija šīs apmācības mērķis?

Teologi uzskata, ka Dievs nodevis Ecekiēlam tempļa vīziju, lai viņš nākotnē spētu tādu uzbūvēt. Bet: Ecckiēla templis nekad netika uzcelts. Ja Dievs savam izredzētajam stāstīja niekus, viņš nezināja nākotni, tātad nebija visu zinošs. Šajā laktā sēpjas kāds āķis: Ecekiēla teksta pirmatnējā variantā neeksistēja gramatiskā nākotnes forma! Senebreju valoda rakstiskā veidā bija tīra līdzskaņu valoda — bez patskaņiem. Lai atvieglotu lasīšanu, patskaņu vietas starp līdzskaņiem tika atzīmētas ar sīkiem punktiņiem. Pirmatnējā tekstā eksistēja vienkāršā pagātne vai saliktā tagadne, taču nākotnes formu nebija. Atbilstoši teksta jēgai, gramatikas žņaugos iespiestie teikumi izsauc teoloģijas studētāju neapmierinātību. No perfeetum consccutivum laiku likuma darbības rezultātā vajadzības gadījumā rodas nākotnes laiks. Precīzi ņemot, Ecckiēla grāmatas pirmtekstu var tulkot pagātnē, tagadnē vai nākotnē pēc moto "Kā jums labāk patīk?"

Bija templis — ir templis — būs templis.

Tā kā zinātnieki ir pieķērušies versijai par vīziju, templis, kura izmērus Ecckiēls tik precīzi iegaumējis, protams, tiek projicēts nākotnē. Perfeetum consccutivum to padara iespējamu.

Sāksim ar to, ka Ecekiēls (vai misters X) tika aizvests pie tempļa, kas viņa acu priekšā tika izmērīts.

Rodas jautājums. Kāda ir šo precīzo mērījumu jēga? Teksts pats dod atbildi uz šo jautājumu: pravietim vajadzēja visu iegaumēt, tāpēc viņš bija šurp atvests.

Manā Cīrihes Bībelē, no kuras es citēju, precīzi teikts tā: "Jo tāpēc jau tu esi šurp atvests."

Getingenes tulkojumā šis pats citāts skan šādi: "Jo, lai tev to parādītu, esmu nācis šurp."

Kāda plaisa šķir šos abus tulkojumus!

"Jo tāpēc jau tu esi šurp atvests" nozīmē, ka Ecekiēls pēc ceļojuma nonācis notikuma vietā. "Jo, lai tev to parādītu, esmu nācis šurp" izsaka to, ka vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara, apmeklējis pravieti. Šis tulkojums, domājams pēc teologu vēlēšanās, ierosinājis domu par vīziju. Kontekstā gan tā savu mērķi pazaudē: Ecckiēls lika aizvests uz ļoti augstu kalnu, un tur viņš ieraudzīja pilsētai līdzīgu celtņu kopumu, viņš tātad tiek konfrontēts ar jaunu situāciju. Ecekiēls saņēma uzdevumus precīzi atzīmēt vīra, kas izskatījās it kā būtu no vara, noņemtos telpu un mūru mērus.

Modrā uzmanība, ar kādu Ecckiēls piereģistrēja datus, ļauj izteikt pieņēmumu, ka viņš tos pierakstījis uz vietas. Reizē ar to tā Kunga roka caur savu sūtni, vīru, kas izskatījās it kā būtu no vara, sasniedza savu paredzēto mērķi: kāds līdz šim brīdim nezināms templis iegāja vēstures annālēs! Kādas reālas tempļa celtnes — nevis vīzijveidīga fantoma — dati turpmāk gadu tūkstošu garumā nodarbinās inteliģences prātus.

Svešie, mani citplanētieši — jāizlaiž taču beidzot kaķis no maisa —, nojauta, ka svētais mantojums nekad neiet zudībā, ka tas — pārrakstīts, pavairots vai nodrukāts — pārdzīvos karus un dabas katastrofas.

Viņi zināja, ka priesteri un tekstu tulkotāji izlauzīs zobus ap tekstā iepīto mīklaino notikumu. Viņi zināja, ka kādreiz, tālā nākotnē, nenodcldējot ticību brīnumam, tehniski tiks izskaidroti arī debesīs braucošie rati.

Tā kā esmu pārliecināts, ka Ecekiēla grāmatā pierakstīti reāla tempļa reāli izmēri — un ir vienalga, vai to darījis pats pravietis vai cits autors — šim templim, kas sava lieluma dēļ nevar palikt nepamanīts, šodien vajadzētu būt saglabājušamics vismaz rudimentārā veidā. Tātad, aiziet medībās!

Ecekiēla aprakstītā tempļa priekšpuse ir vērsta uz austrumiem. Nevainojamajā Cīrihes Bībelē vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara, vispirms izmēra mūri, citi tulkojumi attiecīgi min "būvi" vai "celtni".

Vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara, lieto īpašu mērkoku, kas ir sešas olektis garš, skaitot olektī parasto olekti un vēl plaukstas platumu. Jocīgi! Ja darīšana būtu bijusi ar vīziju, tad noteikti būtu lietota parastā olekts. Nē, ar tādu šeit netiek mērīts, tā ir speciāli izgatavota. Un speciālisti ar tik nepatīkamajām neskaidrībām tiek galā šādā veidā: "Ja runa ir par "garīgas nozīmes celtni", nav svarīgi zināt, vai šeit domāta "parastā" babiloniešu olekts (458 milimetri) vai izraēju biežāk lietotā "karaliskā" ēģiptiešu olekts (525 milimetri)… Šis tēlojums simbolizē tikai to, ka svētā vieta atšķiras no jebkuras citas vietas."

Pareizi. Ja jau reiz vīzija, tad ir vienalga, kāds mērkoks lietots. Bet: tā nebija vīzija.

Tekstā runa ir par četrstūrveida celtni, kas vērsta uz visām četrām debess pusēm. Vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara, izmēra četrstūrainu prickšpagalmu no apakšējo vārtu iekšējās priekšpuses līdz iekšējā pagalma priekšpusei — simts olekšu uz rītu un ziemeļu pusi. Ecckiēls ievēro pie ieejas sienām iekšpusē un ārpusē un uz visām sienām visapkārt koktēlnieku veidojumus, proti, ķerubus un palmas, un: ikvienam ķerubam bija divējāda seja. Katrs ķerubs bija pa pusei dzīvnieks, pa pusei dievam līdzīgs cilvēka tēls.

Vai būtnes ar dubultām sejām simbolizē lidojošus dieva sūtņus? Lidojošas būtnes, tādas, kā tos ērgļus, kurus bija redzējusi Ieva, kad tā aprakstīja debesu ratus? Varbūt tie bija lidojoši jaguāri vai mehāniski veidojumi? Jautājums paliek atklāts, tikai: ķerubi vienmēr ir saistīti ar lidošanu.

Par visu tempļa teritoriju grāmatā atrodams svarīgs norādījums: ūdens tek lejup gar dievnama dienvidu sienu uz rītu pusi… un ietek beidzot jūrā.

Pārāk konkrēti dati, lai tā būtu vīzija!

Tikpat precīzi dati tiek sniegti par celtņu kompleksa struktūru: "Pretī tām divdesmit olektīm, kas bija iekšējam pagalmam, un pretī tam akmeņu segumam jeb klonam, kas bija ārējam pagalmam, gāja divas stabu ailes trijos stāvos. Sīko telpu priekšpusē bija desmit

olekšu plata un simts olekšu gara eja; no šīs ejas durvis bija virzienā uz ziemeļiem. Augšējās sīkās istabas bija šaurākas nekā apakšējās un vidējās, jo stabu ailes sašaurināja telpu."

Getingcnes Bībelē teikts, ka "klinšu izvirzījumi" iestiepās stāvos, ka stāvi bija izkārtoti "trīs pakāpēs" un tāpēc "salīdzinājumā ar apakšējo un vidējo stāvu augšējais bija īsāks". Tāpēc "apakšējā un vidējā pakāpe veidoja terasi, kas pacēlās virs zemes", jā un "pretī ārējā pagalma bruģim bija slīpums, kas sastāvēja no trim pakāpēm".

Pievienoju īsu Getingencs Bībeles komentāru: "Rodas iespaids, ka visa ēka, ņemot vērā nelīdzeno apvidu, bija sadalīta trīs daļās, no kurām katra atradās vienu pakāpi zemāk par iepriekšējo."

Ticīgākajiem no visiem ticīgajiem teologiem vajadzētu uzmākties šaubām par to, vai var tik ietiepīgi pastāvēt uz versiju par vīziju. Vai gan visuvarenais Dievs nebūtu varējis paziņot, kādam jāizskatās kaut kad nākotnē Izraēlā būvējamam templim, vienīgi ar spoža attēla palīdzību? Vai viņš būtu apkrāvis vīziju ar datiem par celtnes vēlamo novietojumu atbilstoši debess pusēm? Vai parādībai būtu nodoti tik pasaulīgi dati kā telpu un eju izmēri, kā celtnes novietojums pie nogāzēm nelīdzenajā apvidū, vai būtu pieminēts strauts, kas tecēja austrumu virzienā un ietecēja jūrā? Teologi paši runā pretī apgalvojumam, ka Ecckiēls varēja būt aprakstījis Jeruzalemes templi: "Rakstos nekas nav teikts par šādu tempļa avotu. Jo Siloas lēnos ūdeņus (Jcsajas 8:6) identificēt ar to ir samērā grūti; tie arī plūda pavisam citā virzienā."

Taču Ecckiēls šo strautu aprakstījis īpaši precīzi: "Visa dzīva radība, kas kustas, kur šī upe tek, mantos dzīvību; arī zivju bagātība būs ļoti liela… Pie upes, tās abos krastos, augs visādi ēdamu augļu koki; to lapas nevītīs un to augļi nemitēsies, ik mēnešus tie atnesīs svaigus augļus…"

No Jeruzalemes neiztek ne strauts, ne upe, kuras krastos "kustas dzīva radība". Fantastiski, ko tikai teoloģijas interpreti nav piedēvējuši šai upei! Tā kā Nāves jūra ir mirusi vārda vistiešākajā nozīmē un tur pie vislielākās gribēšanas nevar būt ne runas par zivju bagātību, Ecckiēla aprakstītā upe kļuva par nākotnes vīziju!

Lai upei — kas Jeruzalemē neeksistēja — iedvestu vismaz iluzoru dzīvību, tulkotāji un ekseģēti pielietoja divējādus trikus: Ecekiēla tekstā nav ne vārds minēts par Nāves jūru — tātad šis nosaukums ir pievienots tulkojumā: "Starp citu, tulkojumā vārds "jūra" jāapzīmē ar jēdzienu "Nāves jūra", jo šī sakarība gan ir skaidra ebreju, bet ne vācu lasītājam, un tulkojums ir mazāk vērtīgs, ja tā jēga uztverama vienīgi, izlasot piezīmi."

Tagad otrs triks!

Pēc tam kad "jūra" tulkojumā, apzināti papildinot tekstu, bija tikusi pie nosaukuma, manipulācijas rezultātā jūra kopā ar upi kļūst par brīnumainu ekoloģisku nākotnes notikumu: Pirmais komentārs: "Nu Ecckiēls redz otru brīnumu: strauta apkārtnē, kas pirms tam acīmredzot bija kaila, aug neskaitāmi koki un pārvērš neauglīgo tuksneša ainavu ziedošā zaļumā…, lejup uz Jordānas ieplaku plūst ūdeņiem bagāta upe un ietek Nāves jūrā… No tempļa iztekošā ūdens brīnumainā iedarbība liek izzust jebkurām šaubām par to, no kurienes ņemtas krāsas un attēli šai nodaļai; tā ir paradīzes upe, kuras ūdeņi ielīksmo Dieva pilsētu."

Otrais komentārs: "Tas būtu pavisam aplams pasākums, izšķiest laiku, lai zinātniski kritizētu šādas fantāzijas. Turieties pie idejas par dabas apskaidrotību…"

Trešais komentārs: "Tāpēc Ecckiēla cerības, ka nākotnē tempļa avots kļūs par ūdeņiem bagātu upi, kas apūdeņos Jūdejas austrumdaļu un pat atveseļos Nāves jūru, ir ļoti saprotams. Kad kādreiz templī notiks īsts dievkalpojums, tuksnesīgajam tempļa apvidum jāpārvēršas augļu dārzā."

Ceturtais komentārs: "… apraksta upi, kurā plūst dzīvību nesošs ūdens, kas, iztekot no svētās vietas, padara auglīgu zemi

un atveseļo Nāves jūru."

Piektais komentārs: "Kādēļ vispār šādu vīziju gadījumā jāmeklē kaut kādi saskares punkti, kuriem ir tik apšaubāma vērtība? Vismaz mums, kristiešiem, ja vien mēs neesam tikai garlaicīgi teksta kritiķi, šī svētā upe nozīmē Dieva pareģojumu…, mēs šai upē un tās radītajā iedarbībā saskatām jauku Svētā Gara svētības simbolu."

Vīzija — pravietojums. Apgaismība. Vadoties no komentāriem, Ecckiēls ir apsolījis augļu dārzu, teicis, ka Jūdeja tiks apūdeņota un Nāves jūra atveseļosies. Nekas no tā nav piepildījies. Izraēla vēl aizvien gaida uz paradīzes upi ar jauko Svētā Gara svētību.

Kritikai nevajagot šķērdēt laiku, lai to visu pieņemtu par dabas apskaidrotību.

Ja ŠĪ imanis šadi būtu apgājics ar Homēra dzeju, domajams, ka Troja nebūtu atklāta līdz pat šodienai.

1889. gadā arheologs Žoržs Pcro (1832— 1914) kopā ar savu līdzstrādnieku Čārlzu Čīpicu piedāvāja uzrasēt tempļa rekonstrukciju, kas bija veikta pēc Ecckiēla teksta; papildu aprakstu abi zinātnieki bija ņēmuši no Vecās Derības Ķēniņu grāmatas.

Lai veiktu precīzu rekonstrukciju, radās grūtības ar mērvienībām. Cik garu olekti bija lietojis vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara?Babiloniešu 45,8 cm garo olekti vai 52,5 cm garo ēģiptiešu? Vai varbūt olekts bija pavisam cita garuma? Patiesībā tas nav svarīgi, jo no šiem mēriem jebkurā gadījumā izauga milzu celtne.

Pero paklupa pret kādu lietu, kurai, ja viņš būtu rūpīgāk padomājis, nebūtu vajadzējis sagādāt nekādus pārsteigumus: "Pamatīgāk izstudējot Ecekiēla tekstu, mēs konstatējam, ka pats templis ir aprakstīts mazāk detalizēti nekā pagalmi un prickšpagalmi, kuri to ietver. Īstenībā šiem ārējiem veidojumiem pravietim nevajadzētu šķist tik svarīgiem kā pašai svētnīcai. Pirmajā brīdī šī disproporcija pārsteidz, taču tai noteikti ir savs pamats."

Autori ir ļāvušies paradoksālai loģikai: iespējams, tie saka, Ecckiēls nav tik detalizēti aprakstījis svētnīcu tādēļ, ka izraēļiem tā jau tāpat bija pazīstama. Lieta jāsāk no otra gala: izraēļu vairākums netiks tālāk par prickšpagalmiem un iekšējiem pagalmiem, tātad viņi tos pazina labāk nekā svētnīcu, kuras slieksni nebija ļauts pārkāpt katram. Kādēļ tad Ecekiēls tik precīzi aprakstījis tempļa ārējos veidojumus?

Ari teologs Rūdolfs Smcnds pagājušajā gadsimtā uzdrošinājās veikt tempļa rekonstrukciju uz papīra un brīnījās, ka, mērot templi, "izņemot divus gadījumus, kas patiesībā nemaz tādi nav (Ecekiēla 40:5 un 41:8), tika ņemti vērā vienīgi garumu un platumu izmēri."

Mani šis aplamais ziņojums neizbrīna. Vīram, kas izskatījās it kā būtu no vara, bija skaidrs, ka pēc gadu tūkstošiem par tempļa augstumu vairs nekas daudz neliecinās. Svarīgi bija tikai mūra pamatu izmēri, kurus aizsargāja zeme. Taču apstāklis, ka Ecckiēls neatzīmēja augstuma izmērus, vienlaicīgi ir pretrunā ar to, ko vēlas pierādīt teologi: proti, ka pravietis halucināciju iespaidā aprakstījis kādu nākotnē būvējamu celtni: nākotnes celtnei augstuma mēri būtu vienkārši nepieciešami. Ja interpreti sadūšotos, iznāktu no sava pavēņa un akceptētu, ka Ecekiēls aprakstījis reālu celtni ar tai atbilstošiem izmēriem, mīkla būtu atminēta.

Rekonstrukciju mēģinājumi aizvien sapinas pieņēmumu tīklā, ko veido ticība tam, ka Zālamana templis Jeruzalemē obligāti esot bijis šī tempļa paraugs. No šiem maldiem rodas pretrunas, kuras atklāti atzina Rūdolfs Smcnds: "Atlikušie panti var šķist neloģiski "vārtu stabu" dēļ, bez tam, raugoties objektīvi, tas būtu absurds… Šajā gadījumā pretrunīgs ir arī izteiksmes veids, jo, pats par sevi saprotams, durvis un halle tad sabruktu. … ka pie visiem vārtiem bija šāda telpa, šķiet neiespējami jau pašā pamatā, jo galdi kaušanai [kulta vajadzībai paredzēto dzīvnieku nogalināšanai, aut. piez.], kas nevarēja būt no tām šķirami, atradās tikai vienā telpā un, proti, pie austrumpuses vārtiem. … ja turpretī dedzināmais, grēku vai nozieguma upuris bija jānokauj altāra ziemeļu pusē, šai vietā rodas pretruna."

Lai nerastos kļūdaina izejas pozīcija, protams, vajadzēja čakli pieslīpēt Ecckiēla tekstu, lai tas ietilptu Zālamana tempļa rāmī.

Līdzīgi kā Smends, arī teologs un filozofs Oto Teniuss, mēģinot rekonstruēt templi, bija pārsteigts par trūkstošajiem augstuma izmēriem, taču tai pašā laikā apbrīnoja lietišķi precīzo aprakstu.

"Jāņem vērā absolūti lietišķais apraksts, kurā doti pat durvju platumi un mūru biezuma izmēri bez jebkādiem teksta izpušķojumiem, un jāievēro, ka pēc šī apraksta ir uzzīmējama tempļa horizontālā projekcija, un, proti, tikai horizontālā projekcija. Uz jautājumu, kāpēc Ecckiēls nemin nevienu tempļa augstuma izmēru, var teikt, ka, pieņemot, ka templis bija fantāzijas auglis, atbildes nemaz nav…"

Tieši tādēļ! Tas nebija nekāds fantāzijas auglis! Arī teologam Eduardam Reisam (1804 — 1891), vadošajam vēsturiski kritiskās teoloģijas pārstāvim, rekonstrukcija sagādāja grūtības: "… Paliek nepārvaramas grūtības attiecībā uz citiem elementiem… 60 olekšu augsti stabi šķiet stipri aizdomīgi…. lai dabūtu 25 olekšu platumu, acīmredzot ejas un sardzes telpas izmēriem vēl jāpieskaita aizmugurējās sienas biezums, kas šeit nav minēts… Ko tas nozīmē: durvis pret durvīm vai: no vienām durvīm līdz otrām? Vai šeit domātas durvis sardzes telpas aizmugurējā sienā, kas iziet uz pagalmu?"

Ar divām lietām teologs Teniuss ir trāpījis desmitniekā: izmantojot Ecckiēla tekstu, iespējams uzzīmēt tempļa plānu un, pieņemot, ka templis bija fantāzijas auglis, jautājums, kāpēc trūkst augstuma izmēru, paliek bez atbildes.

Kopumā ņemot, mēģinājumi veikt rekonstrukciju nav sevišķi pārliecinoši. Izmēri un pieņēmumi — piemēram, pie kuriem mūriem atradušies altāri un mazgājamie trauki — tika aizgūti no citiem Bībeles avotiem un pielīdzināti Zālamana templim.

Neskatoties uz dažām pretrunām, Ecckiēls savā aprakstā nodod tālāk visai derīgus datus, kas dod priekšstatu par to, kas viņam tika parādīts augstajā kalnā.

I. Ecekiēla aprakstītais teplis ir eksistējis. Ecckiēla — un/vai viņa līdzautoru — apraksti nav radušies kādas vīzijas rezultātā. Tā nebija parādība, kurā projicējies arhitektonisks plāns templim, kas jāuzceļ nākotnē. Būtu absurdi vīzijā iekļaut reālus datus par apvidu, kurā jātiek uzceltam templim, tektoniskas norādes par "nogāzēm" un "klintīm", kurām jāietilpst nākotnes celtnē. Tikpat bezjēdzīga būtu bijusi precīzā strauta atrašanās vietas norāde "dienvidu pusē". Līdz groteskai sakāpināta man šķiet vīzija, kura uzdrošinās pie šī strauta vai upes vēl arī iestādīt nedzirdēti auglīgus kokus ar krāšņiem augļiem, kokus, kuru lapas nekad nenovīst. Un tas viss Jeruzalemes apgabalā! Bez tam, nav tiesa, ka to visu reģistrējis pravietis pats. Par to zināja vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara. Kā viņš to zināja?

Tas, ka Bībeles tekstā aprakstos lietota nākotne — "… pie upes, tās abos krastos, augs visādi ēdamu augļu koki; to lapas nevītīs un to augļi nemitēsies…" bija tulkotāja gramatisku apsvērumu rezultāts. Tikpat labi viņš būtu varējis rakstīt "… pie upes, tās abos krastos, auga… koki; to lapas nevīta…"

Pret hipotēzi par vīziju runā arī īpašā olekts, ko pielietoja vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara.

Ecckiēls bija sludinātājs un pravietis, bet ne arhitekts. Savā paša apziņā vai zemapziņā viņš nevarēja "radīt" precīzos mērīšanas datus. Viņam pat amatnieciskā mērīšanas tehnika būtu bijusi sveša. Bez vīra, kas izskatījās it kā būtu no vara, nebūtu tempļa izmēru.

Pirmās personas lietošana Ecckiēla ziņojumā liecina par autora tiešu kātbūtni nolikumos. Nepieņemt viņa apgalvojumus kā reālus ziņojumus nozīmē uzskatīt visu grāmatu par fantastisku izdomājumu.

Kā centīgi ekseģēti domā aizpildīt šo bīstamo vakuumu?

Ne tempļa vispārīgajā aprakstā, ne tā svētnīcas attēlojumā Ecckiēla grāmatā netiek pieminēts Derības šķirsts. Ja ziņojuma objekts būtu Zālamana templis Jeruzalemē, tad Derības šķirsts, svarīgākais no visiem svētumiem, noteikti nebūtu aizmirsts.

II. Ecckiēls aprakstīja Čavinas dc Vantaras templi Peru Andos.

Būdams pieticīgāks nekā tie, kas uzdodas par visu labi zinošiem — it kā paši būtu stāvējuši klāt, kad 573. gadā pirms Kristus pravietim vajadzēja būt redzējušam savu "vīziju" —, es sasummēju vairāk par duci "nejaušību" un atstāju spriedumu kritiskā lasītāja ziņā.

1. nejaušība: Ecekiēls ar debesu ratiem tika nogādāts uz viņam nepazīstama ļoti augsta kalna. — Čavina de Vantara atrodas uz šāda kalna, un pirms ierašanās Ecckiēls to nepazina.

2. nejaušība: Paskatoties uz leju, Ecekiēls redzēja pilsētai līdzīgu celtņu kopumu. Skaitās arheoloģiski pierādīts, ka pie Čavinas de Vantaras reiz atradusies plaša pilsēta.

3. nejaušība: Ecckiēls aprakstīja templi, kura galvenā fasāde vērsta pret austrumiem. — Tā tas ir Čavinā de Vantarā.

4. nejaušība: Ecckiēla plāna kopskatam bija trīspakāpju konstrukcija uz trim terasēm, kas atradās viena virs otras — tā kā Čavinā de Vantarā.

5. nejaušība: Ecckiēla ziņojumā ārējā prickšpagalmā var iekjūt pa trim vārtiem, kas vērsti attiecīgi už ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem. Tā kā Čav ina de Vantarā. Rietumos, protams, atrodas Castillo ēka.

6. nejaušība: Vīra, kas izskatījās it kā būtu no vara, izmērītais "iekšējais pagalms" veidoja kvadrātu ar tieši 50 metru garām malām. — Čavinā dc Vantarā es un mani izraēliešu draugi izmērījām 49,70 metrus.

7. nejaušība: Ecekiēla ziņojumā no "iekšējā pagalma" četras kāpnes veda uz četrām debesu pusēm.

— Tieši tā, kā Čavi na de Vantarā.

8. nejaušība: Vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara, izmērīja, ka vārtu pīlāri ir piecas olektis augsti.

Pēc babiloniešu olekts tas būtu 2,29 metri, pēc ēģiptiešu olekts iznāktu 2,62 metri. Mēs ar izraēliešu draugiem no mērlentes nolasījām 2,30 metrus.

9. nejaušība: Ecekiēls pie iekšējām un ārējām sienām visapkārt redzēja skulptūras, galvenokārt ķerubus. — Tā tas ir Čavinā de Vantarā. .

10. nejaušība: Saskaņā ar Ecekiēla teikto, pie tempļa dienvidu sienas bija avots.— Šodien Čavinā de Vantarā no dienvidiem plūst strautiņš, nonāk līdz celtnei, bet pie tās dienvidaustrumu stūra.

11. nejaušība: Ecekiēla ziņojumā "ūdens" kļūst par upi, kas plūst uz austrumiem. Tiešām, no Čavinas de Vantaras plūst maza upīte Mosna, tā vispirms pagriežas uz austrumiem un tek līdz Ujkajbambas ciemam, kur ietek Maranjonā. Maranjona sākumā plūst ziemeļu virzienā, bet pēc tam gluži kā pēc kompasa pagriežas uz austrumiem un plūst vairākus tūkstošus kilometru līdz Amazones baseinam, ietekot Atlantijas okeānā, tātad jūrā.

12. nejaušība: Vīrs, kas i/skatījās it kā būtu no vara, pravietim attēloja šādu ainu: apvidus, pa kuru tek upe, mantos dzīvību, arī zivju bagātība būs ļoti liela. Šis apraksts lieliski atbilst Maranjonai un Amazonei, kurai ir lielākais upes baseins pasaulē.

13. nejaušība: Vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara, slavēja Ecekiēlam šī apgabala sevišķi auglīgo zemi, kur auga mūžzaļi koki dažādiem augļiem. Trāpīgāk par Maranjonas un Amazones baseinu nemaz nevar pateikt.

14. nejaušība: Čavinā de Vantarā liela nozīme bija skaitlim "septiņi", tāpat kā izraēļiem.

15. nejaušība: Ecckiēls pierakstīja savus piedzīvojumus starp 592. un 570. gadu pirms Kristus. Čavina de Vantara tika uzcelta starp 800. un 500. gadu pirms Kristus! Ņemot vērā jau pieminēto arheoloģiskās datēšanas neprecizitāti, 200 gadu laika nobīde aizvien vēl pieļauj laika atbilstību, pat ja teksta oriģināls būtu 200 gadu vecāks, nekā tas tiek pašreiz pieņemts.

16. nejaušība: Vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara, sacīja Ecekiēlam, ka viņa tauta šeit uzcēlusi viņam jaunu templi. Čavina de Vantara radās no nekā. Bez jebkādiem priekštečiem. Daudz mazāk "nejaušību" mudināja Heinrihu Šlīmani ķerties pie izrakumiem Hisarlikas pakalnā Mazāzijā.

Lai būtu korekts, es pieminu arī tos Ecckiēla minētos datus, kas nesakrīt ar lietu apstākļiem Čavinā de Vantarā. Tā, piemēram, Ecckiēls raksta, ka tempļa teritorija bijusi kvadrātveida. Iespējams, ka arī Čavinai de Vantarai bijusi kvadrāta forma, tikai tad būtu jāzina, kur sākotnēji atradusies tās austrumu robeža, jo šodien tā vairs nav sazīmējama.

Ecckiēlam svētnīca bijusi kvadrāts ar 50 metru garām malām. Šie izmēri nesakrīt ar Castillo dimensijām. Tās tagad ir 70 reiz 72,90 metri, tātad tikai gandrīz kvadrāts. Nelaime tikai tā, ka nav zināms, vai vēlāk redaktori nav mainījuši Ecekiēla dotos izmērus — lai Zālamana templi padarītu atbilstošu "vīzijai". Uz šādu iespēju norāda arī profesors Valters Eihrods: "Uz to, ka arī šeit [mērījumos, aut. piez.] nav iztikuši bez labojumiem, ko izdarījusi sveša roka, varētu norādīt dažas stilistiskas īpatnības…"

Protams, ka no Ecckiēla minētajiem koktēlnieku veidojumiem Čavinā de Vantarā vairs nav atlicis nekas. Vismaz 2500 gadu ilgā laikā no koka nekas nepaliek pāri — arī, ja tas nav cietis ugunsgrēkā. Es netiku manījis arī nekādus palmu veidojumus, acīmredzot būs bijis tā, ka dažos stilizējumos vēlējās saskatīt šos tropiskos augus. Manuprāt pirmatnējā tekstā — bez ķerubiem — varēja tikt pieminēti arī dzīvnickcilvēku tēli, kādi sastopami Čavinā de Vantarā. Tie tad būs krituši par upuri teksta apstrādātājiem un cenzoriem, kuriem šādi tēlotājas mākslas elementi nešķita laikmetīgi. Neaptveramais un nesaprotamais tika izmests. Nav nekāds brīnums, ka Ecekiēla grāmata pēkšņi apraujas.

Ap Ecekiēlu vēl aizvien virmo dažādas dīvainības. Pirms dažiem gadiem es izlasīju ziņojumu presē: Kumranas alās pie Nāves jūras it kā esot atrasts Ecckiēla grāmatas nobeigums. Es uzrakstīju uz visām iespējamām adresēm, lai rastu iespēju iepazīties ar šo atradumu. Bez panākumiem. Pat vislabticīgākajam cilvēkam jāsāk domāt, ka tekstos varētu būt tādas ziņas, kas ir slēpjamas no plašākas sabiedrības.

Es apzinos, ka, neraugoties uz pārspīlēti daudzajām "nejaušībām", neesmu pierādījis savu hipotēžu pareizību. Varbūt kaut kur citur pasaulē ir citi tempļi, kas vēl vairāk atbilst Ecckiēla aprakstam nekā celtnes Čavinā de Vantarā. Taču es vismaz ceru, ka esmu devis ieguldījumu reālistiskākai un kritiskākai pieejai debesu ratu un tempļu vīziju pētīšanā.

Vīram, kas izskatījās it kā būtu no vara, bija dibināti iemesli sūtīt Ecekiēlu uz Dienvidameriku.

Kaut kad starp 1000. un 500. gadu pirms Kristus no jauna parādījās ārpuszcmcs būtnes. Tās aizvilināja kādu izraēļu grupu — "Mormoņa grāmatas" nelītus — uz Dienvidameriku. Tās izceļotājiem deva instrukcijas, apgādāja ar kompasu un apsargāja.

Dienvidamerikā šai grupai lika būvēt templi pēc Zālamana tempļa parauga. Pēc "dievu" režijas nefīti kopā ar saviem palīgiem ķērās pie darba. Kad templis bija gatavs, viens no "dieviem", vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara, aizlidoja uz Babiloniju, piezemējās pie Ķcbaras upes tur, kur Ecekiēls kopā ar citiem izraēļiem bija saņemts gūstā. Visi, izņemot pravieti Ecckiēlu, aizbēga. Vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara, pēc Ecekiēla izturēšanās pazina viņā grupas garīgo vadoni. Viņš kopā ar Ecckiēlu lidoja uz Čavinu de Vantaru, lai parādītu viņam templi, ko tikko bija pabeiguši celt nelīti.

Kam tas viss?

Lai atstātu pēdas nākotnei! Adresāti esam mēs. Citplanēticšu mērķis bija panākt, lai Ecckiēla pēcnācēji — kaut kad tālā nākotnē — atklātu un saprastu kopsakarības. Viņi pagātnē ielika bumbu ar laika degli nākotnei.

Ja Babilonijas laikos uz Zemes būtu pabijuši viesi no kādas citas planētas, viņiem šī reģiona literatūrā un mākslā būtu bijis jāatstāj pēdas, kas liecinātu par viņu klātbūtni, es dzirdu skeptiķu ņurdēšanu. Bet viņi taču to darīja!Mēs izdarām kļūdu, senajos tekstos nesaucot lietas īstajos vārdos un neinterpretējot mūsdienīgi un tehniski senās skulptūras.

Es nevaru aizmirst kādu garu nakti manā mājā kopā ar draudzīgi noskaņotiem arheologiem.

Tā kā arheoloģijas lauciņā nejūtos īsti omulīgi, es uzdevu ķecerīgus jautājumus. Ko iesāks ar tiem atradumiem, es jautāju, kas neiederas izstrādātajā shēmā, piemēram, ar tehniskiem reliktiem, kuri varētu sagraut visus līdzšinējos pieņēmumus? Tehniskas seno laiku ierīces? Tās varētu uzskatīt par kāda splīnīga kolēģa izspēlētu joku. Un tad? Ja šis atradums izrādītos "ārpuszemes izcelsmes" vai neiederētos jau izpētītās kultūrās, par to tiktu noklusēts. Par šo joku visi ļoti smējās, taču man ienāca prātā, cik bezatbildīga šāda nostāja ir pat jokā: iedomāti neaizskaramo zinātnisko domu nedrīkst satricināt.

To nojauta jau vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara, kad teica Ecckiēlam šos vārdus: "Cilvēka bērns, tu dzīvo prctspriedzīgas un nepadevīgas cilts vidū: tiem ir acis, lai redzētu, bet tic

neredz, tiem ir ausis, lai dzirdētu, bet tic nedzird."

BIBLIOGRĀFIJA I-X nodaļa

Allan, Tom: Wesen, die noch niemand sali, Bcrgisch Gladbach 1%6. Andreas, Peter: Was niemand glauben will, Berlin, Frankfurt a. M., Wien 1967. Bacon, Edward: Auferstandene Geschichte, Zьrich 1964.

Betz, Otto: Offenbarung und Schriftordnung der Qutnransektc, Tьbingen 1960. Blavatsky, Helena Pctrowna: Die Geheimlehre, ursprьnglich Leipzig 1888, gekьrzte Ausg. Graz 2. Aufl. 1984. dies.: Die Stimme der Stille, ursprьnglich l.eipzig 1928, Mьnchen 1986.

Bogen, Hans Joachim: Knaurs Buch der modernen Biologie, Mьnchen, Zьrich 1967. Boschke, Friedrich Ludwig: Erde von andern Sternen, Dьsseldorf, Wien 1965. ders.: Die Schцpfung ist noch nicht zu Ende, Berlin, Darmstadt, Wien 1963. Braun, Wernher von: Die bemannte Raumfahrt, Frankfurt a. M. 1969.

Brentjes, Burchard: Fels- und Hцhlenbilder Afrikas, Leipzig 1965. Brion, Marcel: Die frьhen Kulturen der Welt, Kцln 1964. Burrows, Miliar: Mehr Klarheit ьber die Schriftrollen, Mьnchen 1958. Gamp, Lyon Sprague de: Geheimnisvolle Stдdte der Geschichtc, Dьsseldorf, Wien 1966.

Clarke, Arthur: Im hцchsten Grade phantastisch, Dьsseldorf, Wien 1963. Cordan, Wolfgang: Das Buch des Rates. Mythos und Geschichte der Maya, Dьssel​dorf, Kцln 1962.

Cottrell, Leonard: Die Schmiede der Zivilisation, ursprьnglich Zьrich 1962, Mьn​chen 1990.

Covarrubias, M.: Indian Art of Mexico and Gentrai America, o. O. 1957. Danielsson, Bengt: Vergessene Inseln der Sьdsee, Wien 1955. Disselhoff, Hans-Dietrich: Gott muЯ Peruaner sein, Wiesbaden 1956. ders.: Alltag im alten Peru, o.O., o. J. Dupont, A.: l.es ecrits esseniens dccouverts pres de la mer mortc, o. O. 1959. Dutt, M.: Ramayana, o. O. 1891.

Einstein, Albert: Grundzьge der Relativitдtstheorie, Wiesbaden 5. Aufl. 1969. Eugster, Jakob: Die Forschung nach auЯerirdischem Leben, Zьrich 1969. Faust, Helmut: Woher wir kommen - wohin wir gehen, Frankfurt a. M. 1967 (aus: »Genossenschaftliches Lesebuch«). Frischaucr, Paul: Es steht geschrieben, Hamburg 1967 (aus: »Die Weh der Bьhne als Bьhne der Welt«), Gamow, George: Die Lcbensgeschichte der Erde, Mьnchen 1941. Georg, Eugen: Verschollene Kulturen, Leipzig 1930.

Hapgood, Ch.: Maps of the ancient Sca Kings, o. O. 1965.

Hebcrer, Gerhard: Homo - unserc Ab- und Zukunft, Stuttgart 1968.

Hcrtcl, Johannes: Indische Marchen, Diisseldorf, Koln 1962.

Herodot: Historien, Biicher I—IX, Stuttgart 4. Aufl. 1971.

Hocnn, Kari: Sumcrische und akkadische Hymnen und Gebete, Ziirich 1953 (aus: »Die Bibliothek der Alten Welt«). Homet, Marce) Fran^ois: Die Sohne der Sonne, Olten u. Freiburg i. Br. 1958. Honorē, Pierre: Das Buch der Altsteinzeit, Dusscldorf, Wien 1967. Kramer, Samuel Noah: Geschichtc beginnt mit Sumer, Munchen 1959. Krickeberg, Waltcr: Marchen der Azteken und Inkapcruaner, Maya und Muisa.Jena 1928. ders.: Altmexikanische Kulturen, Berlin 1956.

Kiihn, Herbert: Wenn Steine reden, Wiesbaden 1966.

Lajoux, Jean-Dominique: Wunder des Tassili n'Ajjer, Munchen 1967.

Lhote, Henry: Die Fclsbilder der Sahara, o. O. 1964.

Lohse, Eduard: Die Texte aus Qumran, Darmstadt 1964.

Ley, Willy: Die Himmelskundc, Dusscldorf, Wien 1965.

Mason, John Alden: Das alte Peru, Ziirich 1965.

Pauwels, Louis, und Bergier, Jacques: Aufbruch ins dritte Jahrtausend, Bern und Stuttgart 1962. dies.: Der Planēt der unmoglichen Moglichkeiten, Bern u. Stuttgart 1968. Prause, Gerhard: Niemand hat Kolumbus ausgelacht, Diisseldorf, Wien 1966. Reiche, M.: The mysterious markings on Nazca, o.O. 1947. ders.: Mystery on the Descrt, o.O. 1949.

Riiegg, Walter: Kultc und Orakel im alten Agyptcn, Ziirich und Stuttgart 1960. ders.: Zauberei und Jcnscitsglauben im alten Agypten, Ziirich und Stuttgart 1961. ders.: Die Agyptische Gotterwelt, Ziirich und Stuttgart 1959. Roy, P. Ch.: Mahabharata, o.O. 1889. Santa, della, E.: Viracocha, o.O. 1963.

Sullivan, Walter: Signale aus dem All, Diisseldorf, Wicn 1966.

Teilhard dc Chardin, Pierre: Die Entstehung des Menschen, Munchen 1963. ders.: Die Zukunft des Menschen, Olten und Freiburg i.Br. 1963. ders.: Der Mensch im Kosmos, Munchen 1965.

Wauchope, R.: Implications of radiocarbon datēs, o.O. 1954.

Ziegel, F. Y.: Nuclear exp!osion over the Taiga, o. O. 1962.

Vispārīgi materiāli un žurnāli: Die Edda, 2 Bandc (Altnordische Dichtungen). (In verschiedenen Ausgabcn liefer- bar.)

Gilgamesch, F.pos der Alten Welt. (In verschiedenen Ausgabcn lieferbar.) Das Mahabharata. (In verschiedenen Ausgaben lieferbar.)

La Mafiana, Talca/Chile, 11. 8. 68: Amplia Rcpcrcusion han tenido Noticias Sobre la Curiosa Planicie Cordillcrana. El Sur, Conccption/Chile, 25. 8. 68: El Enladrillado, und I.ugar de Mistcrio. El Mercurio, Santiago/Chile, 26. 8. 68: Neue archaologischc Entdeckung. Las Ultimas Noticias, Santiago/Chile, 26. 10. 58: Sensationel Hallazgoen Talca - Descubren Antigua Civilisation.

XI un XII nodala

Baumann, Hermann: Schopfung und Urzcit des Menschen im Mythos der afrikanischen Volkcr, Berlin 1936. Bopp, Franz: Ardschuna's Reise zu Indra's Himmel, Berlin 1824.

Campbell, H. ].: Der Irrtum mit der Seele, Bern 1973. Christie, Anthony: Chincsischc Mythologie, Wiesbaden 1968. Deussen, Paul: Die Gehcimlehre des Veda, I.eipzig 1921. Ebermann, Prof. Oskar: Sagen der Technik, Lcipzig 1930. Feer, Leon: Anales du Musēe Guimet, Eytraits du Kandjour, Paris 1883. Florenz, Kari: Die historischen Quellen der Shinto-Rcligion, Gottingen 1919. ders.: Japanische Mytho!ogie, Tokio 1901. Freuchen's, Pcter: Book of the Eskimos, Greenwich, Con. 1961. Frobenius, Leo: Volksmarchen und Volksdichtungen Āfrikas, Jena 1921/1928. Gorju, P.: Entre le Victoria, l'Alben et l'Eduard, Marseille 1920. Griaule, Marcel: Schwarze Genesis, Freiburg 1970.

Griinwedel, Albert: Mythologie des Buddhismus in Tibct und in der Mongolei, Lcipzig 1900.

Gundert, Wilhelm: Japanische Rcligionsgcschichte, Stuttgart 1936. Journal deleSocičtedes Africanistes:Tome XXI, Fasciculc I, Paris 1951, Un systēme soudanais de Sirius.

Laufer, Bcrthold: Dokumente der indischen Kunst, Hcft 1: Das Citralakshana, Leipzig 1913.

Ludwig, Alfred: Der Rigveda oder dic hciligcn Hymnen der Brāhmana, 1. Bd., Prag 1876.

Miillcr, Prof. Max: Bcitragc zu einer wisscnschaftlichen Mythologie, Bd.2, Leipzig 1899. ders.: Einleitung in die vergleichende Religionswissenschaft, Leipzig o. J. NATURE: Vol. 261, June 17, 1976 / Mustard sees of mystery. Olschak, Blanchc: Tibet - Erde der Gotter, Ziirich 1960. Roy, Potrap Chandra: The Mahabharata, Kalkutta 1891.

Simon, Pedro: Noticias Historialcs dc 1as Gonquistas de Tierra en 1as Indias Occidcntalcs, Bogota 1890. Stuckcn, Eduard: Astralmythen der Hebraer, Babylonier und Agypter, I. Teil,

o. A. Templc, Robert K. G.: The Sirius Mysiery, London 1976. Tessmann, G.: Die Pangwe, Bd.II, Bcrlin 1913.

Torday, E. and Joyce: Notēs čthnographiques sur Ies Peuples communcmcnt appe- lēes Bakuba, ainsi que sur Ies Peuplades apparantēes Ies Bushongo, Bruxelles 1910. Wendland, Prof. Joh.: Die Schopfung der Wc)t, Halle 1905.

XIII un XIV nodala Berlitz, Charles: Geheimnisse versunkener Welten, Frankfurt 1973. Biren, Roy: Das Mahabharata, Diisseldorf, Koln 1961. Blumrich, Josef F.: Da tat sich der Himmel auf, Diisscldorf 1973. Burrows, Millar: Mehr Klarhcit iiber die Schriftrollen, Munchen 1958.

Cabiera, Janvier: El mensaje dc las piedras grabbadas de ica, Lima 1976. Charroux, Robert: L'engime des andes, Paris 1974.

Dalberg, F. von: Scheik Mohammed Fani's Dabistan oder Von der Religion der altesten Parsen, Aschaffenburg 1809. Deussen, Paul: Sechzig Upanishad's des Veda, Lcipzig 1905.

Ditfurth, Hoimar von: Der Geist fiel nicht vom Himmel, Hamburg 1976. Duncan, I.unan: Man and the Stars. London 1974. Dutt, Nath. M.: The Rāmāyana, Kalkutta 1891. Grassmann, Hermann: Rig-Vcda, Lcipzig 1876. Jacobi, Hermann: Das Ramayana, Bonn 1893. Prof. Dr. Dilepp Kumar Kanjilal / Mitteilungen vom 13. 7.1975. Kautzsch, F.mil: Die Apokryphen und Pscudigraphen des Alten Testaments, Bd. 1 + 2, Tubingen 1900. I.udvvig, A.: Abhandlung iiber das Ramayana und die Bczichungen desselben zum Mahabharata, Prag 1894. Pucceti, R.: Aufierirdische Intelligcnz, o.O. 1970.

Riessler, Paul: Altjiidisches Schrifttum aufierhalb der Bibel, Augsburg 1928.

Roy Potrap Chandra: The Mahabharata, Kalkutta 1896.

Spiegel, Friedrich: AVESTA, Die hciligcn Schriften der Parsen, Leipzig 1852.

Vispārīgi materiāli: Alfred, Ludwig: Die Nachrichten des Rig- und Atharvavcda iiber Gcographie, Geschichtc und Verfassung des Alten Indicn, Prag 1875. Dupont, A.: I.es ecrits esseniens dčouverts pres de la mer morte, Paris 1959. Dutt, Roincsh C.: The Ramayana & Mahabharata, London 1910.

Gcldner, K., und Kagi, A.: Sicbenzig Licder des Rigveda, Tubingen 1875. Geldner, Kari F.: Der RigVeda, Leipzig 1951. Ion.s, Veronica: Indian Mythology, Ncw York 1967. Krassa, Petcr: Als die gelben Gotter kamen, Munchen 1973. ders.: Gott kam von den Sternen, Freiburg 1974. Lohse, F.duard: Die Tcxte aus Qumran, Munchen 1964. Meycr, Eduard: Der Papyrusfund von Elephantine, Lcipzig 1912. Miiller, Prof. Max: A History of Ancient Sanskrit Literature, London 1859. ders.: Rig Veda oder Die Heiligen Lieder der Brahmanen, Lcipzig 1856. Rajagopalachari, C.: Rāmayana, Bombay 1975.

Schlisske, Werner: Gottcssohne und Gottcssohn im Alten Tcstament, Berlin 1973. Sen Umapada: The Rig Vedic Era, Calcutta 1974.

Die Hcilige Schrift des Alten Testaments, Verlag der Ziircher Bibel, Ziirich 1942.

XV un XVII nodaļa

Barwolf, Adalbert: Radar entschleicrt die Acker der Maya, aus: DIE VCtU.T, Ham​burg, 6.9. 1980.

Baumann, F.berhard D.: Die Hauptvisionen Hcsekiels, aus: Zeitschrift fiir die Alt' testamentlichc Wissenschaft, Band 67, Berlin 1956. Baumgartner, W.: Hebraisches Schulbuch, 26.

Auflage, Basel 1971. . Bcnnctt, Wcndcll C.: The north highlands of Peru, Part 2, Excavations at Chavin de Huantar, aus: Anthropological Papērs of the American Museum of Natūrai History, Vol. 39, Ncw York 1944.

Beycrlcin, W.: Herkunft und Geschichtc der altesten Šinai-Traditioncn, 1961. Bin Gorion, Micha Joscf: Die Sagcn der Juden von der Urzcit, Frankfurt 1919.

Blumrich, Josef F.: Da tat sich der Himmel auf - Die Kaumschiffe des Propheten Hesekiel und ihrc Bestatigung durch modernstc Technik, Diisscldorf 1973. ders.: Kasskara und dic Sieben Wclten, Diisseldorf 1979. Bopp, Franz: Ardschuna's Reise zu Indra's Himmel, Berlin 1824.

Brugg, Elmar: Tragik und schopferischcr Mensch, Badcn/Schwciz 1965. Burckhardt, Georg: Gilgamesch - F.inc Erzahlung aus dcm alten Orient, Insel-Verl»g o.J. Burleigh, Richard: Naturwissenschaftlichc Methoden der Altcrsbestimmung, aus: Die Cambridge F.nzyklopadie der Archaologie, Munchen 1980. Coe, Michael D.: Olmec and Chavin: Rejoinder to Lanning, aus: American Antiquity, Vol. 29, No. 1, Salt Lake City 1963. Cordan, Wolfgang: Das Buch des Rātes Popol Vuh Schopfungsmythos und Wanderung der Quiche-Maya, Diisseldorf 1962. DAS BUCH MORMON, 16.Auflage, 1966.

Davies, Nigel: Bevor Kolumbus kam - Ursprung, Wege und Entwicklung der alt amerikanischen Kulturen, Diisscldorf 1976. Disselhoff, Fl.D.: Alt-Amcrika, Baden-Baden 1961. ders.: Das Imperium der lnka, Berlin 1972.

Duīnmcrmuth, Fritz: Biblischc Offenbarungsphanomene, aus: Thcologischc Zcitschrift, Nr. 21, 1965. ders.: Scparatdruck der Theologischen Pakultai der Universitat Bascl, Theol.

Zcitschrift, Nr. 17, 1961 und Nr. 19, 1963. Eichrodt, W.: Das Alte Testament deutsch-Der Prophct Hesekiel, Gottingcn 1968. Eissfeldt, Otto: Einleitung in das Altc Testament, Tiibingcn 1964. Franz, Heinrich G.: Ticrmaskc und Mcnsch-Tier-Verwandlung als Grundmotive der altamcrikanischen Kunst, aus: Jahrbuch des kunsthistorischen Institūts der Universitat Graz, 1975. Grūnwcdel, Albert: Mythologic des Buddhismus in Tibet und in der Mongolei, Lcipzig 1900.

Hammond, Norman: The earliest Maya, aus: Scicntific American, Ncw York, Marz 1977.

Hassler, Gerd von: Noahs Wcg zum Amazonas, Hamburg 1976.

Hauck, Albert D.: Rcalenzyklopadie fiir Protcstantische Thcologic und Kirche, Kap. Ezechiel, Graz 1969. Hcrtzbcrg, H. W.: Die Melkisedeq-Traditionen, aus: The Journal of the Palestine Oriental Society, Vol. VIII, Jcrusalem 1928. Heycrdahl, Thor: Wege iibers Wasser Volkcrwanderungen der Friihzeit, Miinchcn 1978.

Hincklev, Gordon B.: Die Wahrheit wiedcrhcrgestcllt - Kurzer Abrifi iiber die Geschichtc der Kirchc Ješu Christi der Heiligen der Letzten Tage, o. O. 1978. Honorč, Pierre: Ich fand den Weifien Goti, Frankfurt 1965. Huber, Siegfricd: Im Reich der lnka, Olten 1976.

Kano, Chiaki: The origins of the Chavi'n culturc, Studies in pre-columbian Art & Archaeology, Nr. 22, Washington 1979.

Katz, Friedrich: Vorkolumbische Kulturen - Die groften Reithe des alten Amerika, Munchen 1969.

Kauffmann Doig, Fcdcrico: La cultura Chavin, aus: Las grandes Civilizacioncs dcl Antiguo Peru, Tomo III, Lima 1963.

Kautzsch, Emil: Die Apokryphen und Pseudepigraphen des Alten Testaments, Band II, Kap. 7: Das Leben Ādams und Evas, Hildesheim 1962.

Keel, Othmar: Zuriick zu dcn Sternen, Fribourg 1970.

Krickeberg, Walter: Altmexikanische Kulturen, Berlin 1975. ders.: Die Religionen des Alten Amerika, Stuttgart 1961.

Kubler, George: The art and architccturc of Ancicnt America, Harmondsworth 1962.

I.ambert, Wilfricd G., und Millard, Alan Ralph: Atra-Hasis, The Babylonian Story of the flood, Oxford 1970.

I.ang, Bernhard: Ezcchiel - Der Prophct und das Buch, Darmstadt 1981. l.indblom, J.: Prophecy in ancicnt Isracl, Oxford 1962.

Lothrop, Samuel K.: Das vorkolumbianischc Amerika und scine Kunstschātzc, Gcnf 1964.

Madcr, A. E.: Ncuc Dolmcnfundc in Wcstpalastina, aus:TheJournal of the Palcstine Orienta! Society, Vol. VII, Jerusalcm 1927.

Mason, Alden J.: Das alte Peru, Ziirich 1965.

Mazar, Bcnjamin: Der Bergdes Herrn- Neuc Ausgrabungcn in Jerusalem, Bergisch Gladbach 1979.

Middendorf, E.W.: Das Hochland von Peru, Band III, Berlin 1895.

Moller, Gerd und Elfriede: Peru, Pforzheim 1976.

Nachtigall, Horst: Die amcrikanischcn Megalithkulturen, Berlin 1958.

Portner, Rudolf, und Davies, Nigel: Alte Kulturen der Neucn Wclt. Ncuc F>kennt- nisse der Archaologie, Diisseldorf 1980.

Prager, Mirjam, und Stembcrger, Giintcr: Die Bibel, Salzburg 1976.

Raimondi, Antonio: El Peru, Tomo I, Lima 1940.

Rcuss, Eduard D.: Das Alte Tcstament - Die Prophetcn, Band 2, Braunschweig 1892.

Ricluer, G.: Der ezcchielschc Tempcl - Einc cxcgctische Studie iiber Ezechiel, aus: Beitrage zur Forderung christlicher Thcologie, 16. Jahrgang, Fleft 12, Tubingen 1912.

Sejourne, Laurette: Altamcrikanische Kulturen, Band 21, Frankfurt 1971.

Sitchin, Zecharia: Der Zwolfte Planēt, Unterageri bei Zug 1979.

Smcnd, Rudolph: Der I'rophet Ezechiel, Leipzig 1880.

Stingi, Miloslav: Die Inkas - Ahncn der -Sonnensohne», Diisseldorf 1978.

Talmage, James E.: Die Glaubensartikel - Eine Untersuchung und Betrachtung der Hauptlehren der KircheJešu Christi der Heiligen der Letztcn Tage, Salt Lake City o.J. Tcllo, Julio C.: Discovery of the Chavin Culture in Peru, aus: American Antiquity, Vol. IX, No 1, Menasha 1943.

Thenius, Otto: Die Biichcr der Konige - KurzgefaBtes exegetisches Handbuch zum Alten Tcstament, Leipzig 1849.

Torrey, C.: Pseudo-Ezckiel and the original Prophecy, Ncw Haven 1930.

Trimborn, Hermann: Das Alte Amerika, Stuttgart 1959.

Waisbard, Simone: Die Kuitur der Inkas, Ziirich 1980.

Wedemeyer, Inge von: Sonncngott und Sonnenmenschcn, Tubingen 1970.

Willey, Gordon R.: The early great styles and the risc of the pre-columbian civilizations, aus: American Anthropologist, Band 64, 1962. ders.: The Chavin Problem, aus: Southwestern Journal of Anthropology, Vol. 7, No. 2, Albuqucrque 1951. Wuttke, Gottfried: Melchisedech, der Pricsterkonig von Salem. Eine Studie zur Gcschichte der Exegesc, Giefien 1929. Zimmerli, Walther: Ezechiel, Band XIII/2, Neukirchcn-Vluyn 1969.

Par autoru

Ērihs fon Dēnikens dzimis 1935. gadā Cofingenē, Šveicē. Jau viņa pirmā grāmata, 1968. gadā publicētās "Atmiņas par nākotni", kļuva par pasaules mēroga bestselleru. Līdz šodienai publicēti vēl astoņpadsmit autora darbi. Vairāki no tiem izmantoti populārās televīzijas filmās.

Viņa sacerējumi tulkoti 28 valodās, to kopējā tirāža visā pasaulē pārsniedz 51 miljonu eksemplāru.

Nu tiem pievienojies latviešu izdevums. Par pētniecisko darbu viņam piešķirti daudzi starptautiski apbalvojumi.

Dēnikcns Ērihs Fon. De 554 Vēstījumi un zīmes no Visuma. No vācu vai. tulk. S. Veisa. Māksi. M. Muskare. R., AlbertsXII, 1998, 408 lpp.

F.rihs fon Dēnikens aizstāv tēzi, ka pirms tūkstošiem gadu Zemi apmeklējušas ārpuszemes būtnes un atstājušas dažādas pēdas. Šos vēstījumus un zīmes šodien vajag apzināt un izskaidrot. Grāmata piedāvā kompaktu pārskatu par Dēnikena gadu desmitiem ilgo meklējumu svarīgākajiem rezultātiem.

paskaidrojumi Parakstīta iespiešanai 25.02.98. Formāts 84 x 108/32. Apgāds "Alberts XII", Reģistrācijas apliecība JVb 000322145. Lāčplēša iela 27, Rīga, LV-1011.

Iespiests Talsu tipogrāfijā, Jaunā iela 17, Talsos, LV —3201.

Sagatavošanā: Mihaels Preisingers bermudu trijstūra mīkla atminēta Ja eksistētu septiņi pasaules fantastisko fenomenu brīnumi, tad Bermudu trijstūris neapšaubāmi būtu viens no tiem!

To, kas pasaulei lika aizturēt elpu, lasot Čārlza Berlica bestsellerus, beidzot ir iespējams izskaidrot.

Jaunā fizika un neapstrīdami pierādījumi apstiprina: kuģi, lidmašīnas un ciemi pazūd citās dimensijās!

1 Plejādes — spoža vaļēja septiņu zvaigžņu kopa.

[1] [2] efekts nosaukts Kristiāna Doplera (1803— 1853) vārdā. Efekta būtība izpaužas skaņas augstuma inaiņā, ja skaņas avots vai novērotājs pārvietojas. Ja attālums starp abiem objektiem palielinās, skaņa kjūst zemāka; ja samazinās — skaņa kļūst augstāka. To var novērot, tuvojoties vai attālinoties lokomotīvei. Kas attiecas uz gaismu, tad gaismas avotam pārvietojoties tuvāk novērotājam, rodas spektra nobīde uz tā zilo pusi, pārvietojoties prom no novērotāja — uz sarkano pusi. Doplera efekts Jauj izmērīt jebkuras zvaigznes kustības ātrumu, jo ir pierādīts, ka visu galaktiku zvaigznēm piemīt tādas pašas fizikālās īpašības kā Piena Ceļa zvaigznēm.

[3] iliādes — spoža vaļēja zvaigžņu kopa Vērša zvaigznājā netālu no Aldebarana. Tās locekļu precīzi izmērītā kustība ņemta par pamatu attālumu skalai Visumā.

[4] blūmrihs "Tad debesis atvērās — pravieša Ecekiēla kosmiskie kuģi".

[5] ernsts fon kuons "Vai dievi bija astronauti?"

[6] Sitchin, Zecharia: Der Zvvolfte Planēt, Unterāgeri bei Zug 1979.