ViktorsLivzemnieks-Cilvekivienesam

Annotation Viktors Līvzemnieks Cilvēki vien esam Redaktore L.Bībere Māksl.red. A.Jēgers Tehn.redaktors V.Kļaviņa Korektore R.Filipsone Māksliniece Vija Hirša Stāstu un tēlojumu krājums Krājumā ir spilgti attēloti cilvēku likteņi un viņu jūtas diezgan plašā laika posmā, sākot 19.gadsimta zemnieka līdz vienkāršam strādniekam kolhozā.

Cilvēki vien esam Cilvēka sirds alkst Maija Zābaciņi Atraitnes dēls Īstie vārdi Jons nomiris Meitene ar grozu Vai nav jancīgs!

Divatnis Uz kurieni! Čekstera liktenis Cietējs No tumsas bēgošais Neziņas ielejā Tadavišs

Cilvēki vien esam

Cilvēka sirds alkst Maija — Labi, māmīt! Tūlīt!

— Uzmanies, meitiņ! … Taciņa aizvijās caur brikšņu brikšņiem, turp, kur šņāca sirmais un noslēpumainais mežs.

— Uz kurieni, knauķi? — pēkšņi meitēna priekšā kā no zemes izauga melni, nosmulējušies vīri un cieši apstāja apkārt. Viņa piespieda pie krūtīm mātes doto nesamo un lielām acīm raudzījās uz ieroču stobriem, kas gandrīz skāra pieri.

Meitenīte gribēja bēgt.

Plata un raupja roka līdz sāpēm satvēra plecu un vairs neatlaida.

Tie citi ar bleķa miroņgalvām pie cepures atraisīja sainīti un pilnu muti ēda karašu ar sviestu un biezpienu.

Tas viss bija jāaiznes tētim.

Meitēnam sametās žēl sviesta un karašas.

— Kurp mūs ved, tētu?

— Nezinu.

— Bet kāpēc viņi apēda karašu?

— Paliec klusu, meitiņ!

— Un kāpēc viņiem uz cepures miroņgalvas?

— Tāpēc, ka viņi nav cilvēki.

— Nū … — meitēns negribēja ticēt.

— Muti! — nobrēca kāds blakus.

Beidzot viss bars apstājās.

— Man bail, — drebēja meitēns.

— Nebīsties. Skaties viņiem virsū.

Meitēnam aizsēja acis. Ar to pašu mātes punktaino lakatiņu, kur bija iesieta karaša ar sviestu un biezpienu …

Vienu brīdi dižā vientuļniece egle it kā sadrebēja, aplāsodama sveķu asarām. Mežs šalca, kā parasti, mikls un noslēpumains.

Pelēks tīrumu vējš. Laikam arī tāpēc cīrulim virs lauka trellis izskan tik skumjš. Taču — maijs.

Mazs meitenīts tipina lejā no uzkalnīša, garām kaimiņu tantes mājām.

— Labdien, — viņa sveicina vientuļo sievu vārtos.

Sirmā māmuļa noglauž meitēna gaišos matus un iedod siltu karašas gabaliņu ar biezpienu un sviestu, kā savējai kādreiz. … Cilvēka sirds alkst maija.

Zābaciņi Vasaras pēdējās atvadas, pēdējie piemīlīgie saules stari. Meža taciņa noklāta lapu lapām. Basām, repuļainām kājām mīksta iešana. Vitālija matu ērkulis kā izbalējusi zāles kūla, dzelteni rūtots krekls, lielas, pleķoti nokrāsotas nātna bikses, auklā saturētas pār plecu, — zēns saplūda ar rudens raibo ainavu.

Vitālijs uzskrēja piekalnē pie priedes. No šejienes varēja saredzēt pelēkās baļķu mājas un arī Anni, jaunāko māšeli, tuvējās saimnieka ganīklās ar pārdesmit govīm.

— Anni! — viņš auroja. Bet māšele nesadzirdēja.

— Anni, — Vitālijs jau bija atjozis pie viņas, — zini, ko man skolotāja Meikšāne pateica?

— Nu? Vitālijs ķircinādams iesmējās un no dziļās bikšu kabatas izvilka stabuli.

Dar' man, tēvis, pastaliņas, Skolā ieti man gribas …

Beidzot māšele uzzināja — Vitālijs stabulēs skolas svinīgajā vakarā astoņpadsmitajā novembrī.

— Anni, velna bērns! Kur tev govis! Nāc tik tu man mājās, nāci — piesmacis kliedza tēvs, triekdams no sava lauka Annes ganītās saimnieka govis.

— Un ko tu te amzierējies! — dabūja bārienu arī Vitālijs. — Auzas jāsaved piedarbā. Marš!

Labību veda līdz vēlam vakaram. Veda arī visu nākamo dienu, tad linus …

Vitālijs mudināja bēri un bēdīgs prātoja, ka jau trešo dienu nav rādījies skolā, bet saimnieka tīrumi tik plaši un darbiem nav gala.

Sākās pelēcīgas, līņainas dienas ar drēgniem, saltiem rītiem. Vitālijs samirkušiem, aplāpītiem svārķeļiem un ar zemēm notašķītām biksēm sēdēja uz vezuma, domāja par skolu … par gaidāmo sarīkojumu … Kaklā iespiedās asaru kamols, acis kļuva miklas.

— Sveiks!

Vitālijs sarāvās, parāva aprepušās kājas zem dibena. Tikai tagad viņš pamanīja skolēnu pulciņu, kas nāca pretī.

— Skolotāja apvaicājās par tevi. Vai tu esi slims?

— Slimais! — smējās saimnieku Osvalds. — Viņam jau basas kājas. Ubags. Slaisti vien ir, nevar laukus novākt.

Vitālijs neatbildēja puikām ne vārda. Bet aizvainojums kremta.

Novembra sestdiena iesākās nelāgi. Kad Vitālijs pamodās, aiz loga vienmuļi pakšķēja lietus lāses.

Priekšiņā rosījās māte, grabēja kastroļi, un plītī sprakstēja uguns. Pašlaik viņa paceļ vāku, sīc katls.

Tagad kāš pienu. Iečīkstas ārdurvis, un noklaudz smagie tēva soļi. Viņš kāsē, kaut ko saka mātei…

Vitālijs aši piecēlās. No drēbēm notīrīja zemes, baļļā nomazgāja muti.

— Papu, es šodien iešu uz skolu.

— Kur tu bass skriesi! — māte iebilda.

Tēva grumbainā sejā iegūlās bēda.

— Papu, man jāpūš stabule, šodien valstij svētki.

Māte līkņāja ap plīti. Tēvs sakumpis klusēja un lēni tina avīzes stērbelē smēķi.

— Papu!

— Nekur tu neiesi. Lini jāsaved.

— Bet es iešu! — viņš trīcošā balsī spītējās.

— Lai jau iet, — māte vedināja. — še, dēliņ, uzauj vien šitās.

No istabas kakta izvilktas, uz grīdas vidu grabēdamas nokrita pastalas. Tās pašas, ko viņš pērn

valkāja pa ganiem.

— Kad tēvs pārdos miežus un Annīte no saimnieka saņems par ganīšanu, tad nopirksim tev zābaciņus, — māte mierināja.

Pastalās? Tagad? Nē! Tie vēl esot tēvs un māte! Saimnieku Osvalds un stacijas priekšnieka Ivars viņu atkal izsmies. Pirksti savilkās dūrēs.

— Jaunskungs atradies! — tēvs sadusmojās. — Ko vēl negribēsi! Lakādas kurpes, ko? Droška būs jāaizjūdz? Pasēdi vien mājās. Skola nekur neaizbēgs.

Vecais sienas pulkstenis ar apdzeltējušām bildēm uz ciparnīcas, rudens drēgnumā aizsmacis, sita septiņus. Pusdeviņos sākās stundas, četri kilometri ko iet.

Tēvs sparīgi vija virvi, māte uzposa guļvietas. Nočīkstēja priekšiņas durvis, zēns nostājās uz lieveņa. Šķiet, neviens to nepamanīja.

Sejā iesitās sīka, šaltaina līņa. Vitālijs nodrebēja, ierāva galvu apkaklē, žigli lavierēdams pa sētas pančkām, aizmetās aiz kūtiņas un tad taisni no piekalnes lejā uz mežu.

Bikšu gali kūlējās gar zemi, norausdami lietus rasu un aiz sevis atstādami tumšu celīti. Kāju pēdas kā pamirušas, pirkstus knaibīja aukstums, it kā viņš būtu iekāpis skudru pūznī. No zariem laiku pa laikam nobruka šalts; drīz vien Vitālijs izmirka caurcaurēm.

Mežs beidzās pie Kirupītes. Rudens lītavas upi bija pacēlušas augstu jo augstu, resnajai apsei, kas nozāģēta laipai, galotne pretējā, zemākā krastā pazuda ūdenī.

Vitālijs ilgi neprātoja. Jāsteidzas. Rokas izpletis, viņš soli pa solim uzmanīgi taustījās pa noglumējušo baļķi. Lejā brāzās straume, viņš centās neskatīties uz to.

Vēl divi kilometri pa dubļaino ratu ceļu, un klāt bija arī skola — brūni krāsota, ar dēliem apšūta baļķu ēka.

Laikam zvans jau noskanējis. Lēni viņš atvēra klases durvis un nostājās uz sliekšņa.

— Labrīt!

Cik daudz smejošu, ziņkāru acu! Saimnieku Osvalds kaut ko iečukstēja blakus sēdošajam Ivaram.

Tas iespurdzās.

— Kāds tu izskaties, Vitālij! — izsaucās jaunā skolotāja.

Iespurdzās arī skolēni aizmugurē.

Vitālijs nedroši paraudzījās lejup. Starp kāju pirkstiem izspiedusies mālu zampa, bikšu gali nopluinīti, ūdens piesūkušies, melni.

— Izej, sakārtojies, — noteica skolotāja.

Iecirtis lūpu, Vitālijs aizvēra aiz sevis durvis, atstājot slapjus pēdu nospiedumus un ūdens peļķi, kas satecējusi no bikšu galiem.

«Gan es tam Osvaldam parādīšu!» nozvērējās Vitālijs.

Roka kabatā sataustīja stabuli. Caurumiņos bija salipušas maizes drupačas. Nē, viņš tiem nespēlēs.

Lai paši… Acu priekšā iztēlojās skolas zāle. Skatuve apgaismota daudziem spožiem uguņiem. Apkaimes ļaudis raugās uz stabulētāju, dziesmiņa drebēdama saplok, izzūd pavisam, un labu laiku viņš samulsis stāv. Bet tad saimnieku Osvalds pa visu zāli skaļi nočukst: «Kāds viņš izskatās! Kājas! Šausmas!» Un, it kā Osvaldu atbalstot, zāles stūrī kāds nosaka: «Un neaudzināts!» Bet skolotāja Meikšāne baras: «Izej sakārtoties!»

Spalgi iezvanījās zvans. Viss apklusis kā pirms negaisa, tad pēkšņi atsprāga klašu durvis, izsviežot gaitenī čalas, spiedzienus, klaudzoņu.

Vitālijs it kā atmodās. Seja tvīka, lūpas sausas, sausas.

— Kāpēc tu nenāc uz skolu? — pavaicāja stacijas priekšnieka Ivars, bet Vitālijs, šķiet, nedzirdēja.

— Paskat, kādus zābaciņus tēvs man atveda no Rīgas! Kāpēc tu basām kājām nāc uz skolu?

— Man vēl nemaz nesalst, — Vitālijs samelojās.

— Memme apjautājās, kad tu atkal atnākšot ar ogām?

— Apjautājās? — Vitālijs satrūkās.

Sākās stunda. Skolotāja Meikšāne tūlīt noprasīja: — Kāpēc kavēji skolu? Slims?

— Lūdzu, skolotāj, mēs viņu uz ceļa viņdien satikām.

— Viņš veda linus.

Klasē sacēlās kņada.

Osvalds iznesa krūti: — Papus saka, slaisti vien ir, nevar laukus novākt, — un lepni aplaida skatienu apkārt. Redziet, kāds varens mans papus…

Vitālijs gribēja ko bilst, bet vārdi nenāca pār lūpām.

— Sēdies!

Vitālijs atkrita solā. Tikai ne raudāt! Nekāds pīkšķis viņš nav.

Diktāts… jāraksta diktāts… Ausis uztvēra tikai atsevišķas teikumu dajas. «Latvija … pasaulē viskulturālākā …» Kā raksta «kultūra»? Kas tas ir «kultūra»? «Mēs esam laimīgi…» Kas tas ir «laimīgi»? Ak tā, laimīgi… Uz papīra uzbružājās saķeburoti burti.

Savākusi rakstu darbus, skolotāja nostājās pie sava iecirtīgā audzēkņa.

— Vitālij, vai kas atgadījies? Tu negribi vairs ar mani runāt… Nu paskaties man acīs, paskaties!

Viņš pacēla galvu.

— Tu taču esi slims! Tādā laikā un vēl basām kājām. Un ko tēvs saka?

Skolotāja Meikšāne steidzās pēc tabletēm, satraukta, rosīga.

Taču Vitālijs negaidīja skolotāju, bet atkal brida pār peļķēm un dubļiem uz māju pusi.

Lietū aizsoļoja mazs, sagumis cilvēks …

Meži, dūkstis… Pavīd apdzīvota sala ar pelēcīgām, saplakušām ēciņām, un atkal sūnainais čūskulājs ar purva priedītēm un biezokņu dumbriem. Ceļi neizbraucami, gurdinoši. Reti jau arī kāds brauca kur attālāk, ja vien uz staciju — zaļu būceni, pie kura ne visi vilcieni piestāja. Turpat tuvumā atradās arī sešgadīgā pa​gastskola un «Turības» veikals.

Vitālijs ienira meža krēslā. Taču viņš nepagriezās uz māju pusi, bet pa mīksto sūnekļa stigu iebrida purvā un sāka lasīt dzērvenes. Ādams — Vitālija tēvs — šodien bija pabeidzis labības vešanu, un Šaicānu saimnieks tālab izmaksāja pudeli degvīna. Grīļodamies tēvs meklējās pēc siksnas, ar ko pārmācīt nule pārnākušo dēlu.

— Odum, vai tu jucis! — centās aizstāvēt māte.

— Tēvs per, bet nesit. Ak, noslēpi siksnu, ragan!i Dēliņu ļuļina… A nu ka, puis, lien laukā! Ādams aiz rokas izrāva Vitāliju no kakta un pārstiepa pār celi.

— Kamēr vien dievs debesīs, tikmēr klausīsi tēvu.

Klausīsi… klausīsi… un pie katra vārda siksna atzvetējās pret ielāpaino, slapjo bikšu dibenu.

Istabas durvis atvērās, un kāda roka satvēra siksnu.

— Jūs… jūs… kā jūs iedrošināties!

Skolotājai Meikšānei drebēja balss. Ādams savicināja siksnu.

— Mācītāji man atradušies! Abiem tūlīt pie reizes… Jaunkundzīte!… Nost!

Vitālijs negaidot izrāva siksnu un metās mātei aiz muguras. Skolotāja abām rokām turēja Ādama svārku piedurkni, aiz uztraukuma atkārtodama vienu un to pašu: «Kā jūs iedrošināties!»

Saguris un nožēlojams mājas tēvs atlaidās uz gultas malas. Rokas trīcēja, seja balta kā linu palags.

Atguvās arī skolotāja. Padeva roku mātei.

— Vitālijs ir nopietni slims. Tūlīt lieciet viņu gultā.

Tad viņa pievērsās Ādamam.

— Kā tā var! šodien pat — viņš atnācis uz skolu bez apaviem.

— Ko es, kalps… Vai nu par utīm tos zābakus nopirkšu… Par maizīti jādomā.

Meikšānei kļuva bēdīgas acis. Viņa tagad starp šiem nabagajiem ļaudīm izskatījās daudz, daudz vecāka un izņēma no kabatas naudas maciņu.

— Ņemiet. Zābaciņiem. Viņam jāmācās, viņam ir spējas.

— Bet tā taču nauda!

— Annītes visa vasaras alga! — savukārt iesaucās māte.

— Vitālij, bučo skolotājai roku! — tēvs pavēlēja.

Vitālijs joprojām spītīgs stāvēja malup.

— Nebučošu. Un nestabulēšu valsts svētkos tiem tur…

Skolotāja pasmaidīja.

— Nevienam nebučo roku! Un nestabulē tiem tur… Kad būsi vesels, tad tu man nospēlēsi kaut ko, vai ne?

Pēc brīža puisēns atradās zem divām segām, māte uzklāja vēl virsū krāsaino, lēveraino lupatu segu, un Vitālijs iegrima tvīkstošā snaudā.

Skolotāja atvadījās. Ādams mulsdams atvainojās.

— Piedodiet man, prastam mužikam. Tas viss no tiem kreņķiem. Paldies jums, mījā!

— Tēt! — Vitālijs karsa. — Tēt! — Viņš pagriezās. — Te … ņem …

Izstieptajā tievajā roķelē daži santīmi.

— Stacijas priekšnieka madāmai dzērvenes lasīju … Tādus melnus, spožus zābaciņus kā Ivaram …

No Rīgas …

— Būs. .. būs… — Ādams pirkstos žņaudzīja nožēlojamos santīma gabalus un aizsmacis nosolījās: — Būs, dēliņ… Iedzīvosimies. Es strādāšu … Vo, kādas rokas! Tev arī tādas būs, stipras …

— Bet skolotāja mums laba …

— Laba.

Vitālijs aizmiga, taču slimīgais sārtums vaigos neizdzisa. Satvēris mātes roku, viņš sacīja: «Mums būs, mamm.»

Atraitnes dēls Kur jau tie gadi kā Augšlatgalē, tur, kur purvi stiepjas līdz Pleskavai un meži tādi, ka i vilks apmaldās, Kokaru ciemā kādā pirts graustā uz dzīvi apmetās Antonija ar savu dēluku, kuram bija ļoti savāds vārds — Guntarhilds. Antonija staigāja pa mājām šūdama, un Guntarhilds gāja līdzi.

— Mamu, pastāsti vēlreiz par ķēniņu Nameisi! — puisēns stāvēja mātei klāt pie šujmašīnas un neparko negribēja iet paskraidelēt ar saimnieku mazajiem pa saulaino āru.

Māte stāstīja, un viņš klausījās.

Kā pati pielijusī, smagā debess pār tīrumu nolaidās lamas: — A vui da valns! Nakrišķens! Kur tev gūvs!

Un nikna saimniece no mazā sapņotāja rokām rāva grāmatas un svieda tās pakaļ govīm āboliņa laukā.

— Nameisi, Nameisi! Vai tu esi ķieniņš Nameisis? — mēdījās saimnieces puikas.

Guntarhilds piekto vasaru gāja ganos, pelnīdams ziemai skolas maizi un apģērbu.

Ciema sievas runāja: — Skotās kai vilka bārns zam pīres!

— Bet viņā kaut kas ir! — to atzina visi.

Kad septembrī ciema bērnus ar zirgiem aizveda uz skolas kopmītni, Guntarhilds lielceļa malā, zemu noliecis galvu, pie ugunskura sildīja basās kājas. Atraitnes dēls varēja sākt mācīties tikai pēc trešās salnas, kad saimnieks govis tīrumos vairs nelaida. Skola nebija tuvu — sešus kilometrus cauri mežam katru rītu, katru vakaru. Viņa mātei nebija ne palagu, ne segu, ne maizes, lai aizvadītu dēlu uz veselu nedēļu, un pēc četrām ziemām māte jau teica: — Nu tu esi uzaudzis, dēls. Skolu pabeidzis. Mācies, dēls, amatu! Pats sev māju uzcelsi…

— Mamu, kā Nameisis varēja padarīt Zemgales tautu bagātu?

— Dēls, kas no tevis iznāks? — atraitne ar asarām acīs raudzījās zēnā.

Guntarhilds klusēja.

Vīri grozīja galvas un, pīpes izņēmuši no mutēm, īsi noteica: — Jumā kaut kas ir! … Tai pavasarī zēns aizbēga no mājām un Kokaru ciema. Viņš devās pasaulē mācīties tālāk uz augstām skolām.

Tas bija vakara mijkrēslis, kad pie pirts grausta grabinājās kāds dīvains skrandainis. Lai gan iesirmie mati, spurainā, nekoptā bārda un dziļās rievas ap acīm un dzeltenās pieres stāstīja par grūtām dienām, svešinieka augums bija stalts un balss skanēja sulīga.

— Kas tur?

— Antonija bailīgi snaikstīja durvīs trīcošo galvu.

— Man nekā nav!

— Labvakar, bēdumāt! Es esmu ķēniņš Nameisis. Man nekā nevajag!

Večiņa aicināja svešinieku pirts priekšiņā.

— Guntarhild!

Večiņa spēra strauju soli ienācējam tuvāk.

Skrandainis nepatīkami novaibstījās un lēni noteica: — Es neesmu vājprātīgs. Es esmu ķēniņš Nameisis.

Viņš vismīļi tencināja par ūdens malku un, vēl prom iedams, uz durvju sliekšņa augstsirdīgi sieviņai noteica: — Par to ūdens krūzi mani pavalstnieki tev uzcels visskaistāko māju. Paldies tev! Sveika! Man tālu

jāiet. Man vispirms māja jāuzceļ viņai.

Un vēlais vakara viesis aizgāja pa dangaino ratu ceļu.

Īstie vārdi Atkušņa lāses krita no egļu zariem uz gājēju pleciem.

— Brr… Vai vēl tālu? — Kārlēns noskurinājās. Neviens viņam neatbildēja. Egļu galotnes kļuva aizvien gaišākas, meža taka šaurāka.

— Mūmijas! — viņš sirdījās un atkal vaicāja: — Vai ilgi tā bridīsim? — Un vēl piebukņīja priekšējam ar dūri, lai sadzird un atbild. Viņam likās, ka vīri tīšuprāt met visādas zaķa cilpas pa mežu, lai tikai kavētos.

— Cšš… — priekšējais nočukstēja. Rinda apstājās.

— Kas tur ir? — Kārlēns nepacietīgs mīņājās pa vidu un snaikstīja galvu uz vienu un otru pusi, lai kaut ko ieraudzītu vai saklausītu.

— Apklusiniet taču to teļu! — atskanēja no rindas priekšgala.

Tad rinda atkal sakustējās un izstiepās garā zosu gājienā.

Kārlēns jutās aizvainots un vientuļš, šo to jautājot, kļuva drošāk ap sirdi, vārdi it kā izgaisināja uzmācīgo nemieru un izbīli, kas dažbrīd apņēma sirdi kā ar knaiblēm. Bet tā, saspringti klusējot, likās — sirdspuksti dzirdami pa visu mežu un no katras tumšākas pazares viņu novēro slepenas acis.

— Ķesteru onkul, vai vēl tālu? — pēc laba laika viņš atkal nenocietās. Lielais kažoks priekšā pagriezās pret viņu un tādā pašā dusmīgā balsī aprāja: — Kā pendelis! Nevari būt klusu! Ja tālu, nevajadzēja nākt!

Kārlēns tikai tagad pamanīja, ka vīri izdzēsuši smēķus, soļus liek garus un biklus, kā bīdamies uzmodināt sirmo mežu. Un atcerējās, ka Ķesteru Jēkabs pirms ceļā došanās piesacīja uzmanīties — caur mežu dragūni jādelējot. Atkal kļuva smagi ap dūšu. Ja nu viņu saķer? Tikai to ne, visus septiņus tā nevar vienkārši saķert un nošaut ar vienu zalvi pie kādas sirmas egles! Viņi mirs uz lauka kā varoņi… Un Kārlēns ļaujas domām. Tagad tādi notikumi! Jau otro ziemu kā mītiņo, vasarā baronu ligzdas kūpināja, vietējo pagasta pašpārvaldi iecēla. Taču, kad Kārlēns pa ziemas brīvdienām no Jelgavas atbrauca uz Lapmuižas ciemu, viņš māju vairs neatrada savā vietā. Pakalnā uz balta sniega starp apdegušām ābelēm melnoja tikai gruvekļi. Dragūni bija dedzinājuši arī citas ciema mājas un daudzus vīrus aizdzinuši uz nodedzinātās barona pils staļļiem. Viņš pārgulēja pirtiņā, bet šorīt Ķesteru Jēkabam pateica — iešot šiem līdzi pie meža brāļiem.

Gājēji iznāca nelielā meža klajumiņā.

— No kurienes? — viņiem noprasīja kāds ar divstobreni plecā.

— Kalpi no Lapmuižas.

Viens, divi, trīs … viņus saskaitīja un piesacīja neizklīst. Ķesteru Jēkabs izvilka tabakas maku un gausi uztina smēķi.

Kārlēnam sala. Viņā auga dusmas. Vai tā ir revolūcija vai kāda baptistu sanākšana? Sēž, smēķē, pasmejas! Un tās valodas: par linu kulstīšanu, par pērnā gada kaut kādām tur kāzām, par zirgiem, sievām, tīrumiem, un neviena vārda par revolūciju, par soda ekspedīcijas izdarībām! It kā viņi te nebūtu nākuši dragūnus apšaut, bet uz zaķu dzīšanu. Un Kārlēnam kļuva skumji. Vilšanās un īdzīgums iegūlās viņa bālajā, gludajā sejā. Viņa acu priekšā atausa aizgrābjošas ainas ar satrauktiem zirgiem, ar plīvojošiem karogiem un uz priekšu skrejošiem vīriem; dzirdami vaidi, ievainots komandieris pieslienas puszviļus un ar vienu saucienu paceļ vīrus izšķirošajam triecienam …

Divi zeņķi uztrauktām sejām kaut ko pavēstīja vīriem. Pēc brīža nez kur nozuda arī Ķesteru Jēkabs.

— Vīri! Ir vēl mazs krājumiņš ieroču, ejiet, saņemiet! — atskanēja dažas balsis no meža puses.

Kārlēns nodrebēja. Tātad tuvojās tas brīdis. Viņš iejuka barā un drīz vien saņēma vecu berdanku un desmit patronas.

Vīri jau bija sastājušies pa pulciņiem. Ķesterū Jēkabs pamāja ar roku, un Lapmuižas vīri devās

atpakaļ pa to pašu ceļu.

Kārlēns dega nepacietībā. Tāds brīdis… Viņi dodas izšķirošā cīņā par latviešu zemi. Nost ar baroniem!

«Draugi,» viņam gribējās teikt, «atcerieties šo pelēko rītu, ievelciet krūtīs spirgto dzimtenes elpu.

Mēs ejam nāvē!»

— Draugi, — Kārlēns neizturēja un paceltā balsī ierunājās: — Vai jūs kaut ko jūtat?

— Kas ir? — apcirtās priekšējais.

— Šis brīdis … vēsture …

— Tfī … Tarkšķ kā vecene!

«Kā auni,» rūgti nodomāja Kārlēns… «Vai tiešām viņi neko neapzinās un tā var lāčot vienā mierā un pīpēšanā?»

Uzreiz mežs izbeidzās. Vīru bars uzkāpa priežu pauguriņā un klusēdams sāka vērot netālās mājas un vēl attālāk — barona pils staļļus. Pagalmā zviedza zirgi, drasēja braši dragūni, skanēja smiekli. Ķesteru Jēkabs ieklausījās.

— Drīz sāksies. Apsēžas, puiši!

Viņš klusu izklāstīja, kas un kā: — Mūsējie sāks no meža viņas puses, uzbrūkot pilij. Mums jāsit bēgošie pa šo ceļu. Lūk, tā! Tagadiņ izretinieties gar meža malu. Sagatavojieties, puiši! Kā tev, Kārlēn? Baiļu nav?

Lai viņš atbildētu, ka ir?

— Nē, nemaz!

Viņš izriesa krūtis, savilka uzacis.

— Esi tepat man blakus, — vēl piebilda Ķesteru Jēkabs.

Tik tiešām, blakus šim druknajam vīram kļuva tā kā mierīgāk ap sirdi.

Kārlēns iegūlās eglīšu pudurī pie augstas priedes. No šejienes itin labi varēja pārredzēt ceļu no barona pils pagalma gar tuvējām zemnieku mājām.

Viņā pusē sākās šaušana. Kārlēns redzēja, kā sāka skraidīt dragūni, kā aizjoņoja prom kāds satraukts zirgs. Tad šāvieni kļuva aizvien retāki, līdz iestājās draudīgs klusums.

Pēc kāda laiciņa pie Ķesteru Jēkaba piebrida aizelsies un nosvīdis zemnieku puisis, laikam no otrpuses kaujiniekiem, un pavēstīja visiem, ka dragūni ieslēpušies pils laidarā. Grūti viņus no turienes izkūpināt, jo staļļos ir muižas govis.

Pēkšņi atskanēja daži šāvieni, govju māvieni, šaipusē atvērās laidara durvis. Pa tām, cita pie citas spiezdamās, smagi un negribīgi izdipoja govis.

Kaujiniekiem acis vien iepletās, kad starp brūnajām govju mugurām pavīdēja arī sakumpušie dragūni. Šaut? Kā trāpīt? šaut govij?

Te zemnieku skatieni pievērsās Ķesteru Jēkabam, lai nu viņš saka. Bet Ķesteru Jēkabs pats nevarēja attapt. Tos draņķa bendes viņš labprāt nožmiegtu citu pēc cita, kā tie šāvuši un slepkavojuši pa šo pusi.

Bet govis?

Kārlēns nomērķēja un nospieda šautenes gaili. Desmit patronas, desmit ienaidnieka dzīvību — tādai jābūt atriebībai par nopostītajām mājām, par tēvu, par māti. Bet jau no pirmā šāviena maurodama sniegā apvēlās brūnaļa. Pārējās, ragus sliedamas, spiedās ciešāk, līdz metās lēkšus. Nu jau būs klāt tuvējām mājām» — Šaujiet!

Govis vēlās. Šur tur starp tām art kāds bēguļa dragūns. Šāvieni pieņēmās spēkā. Tagad šāva arī no pils puses. Govis pasitās sāņus laukam pāri, pagriezdamas pakaļpuses Ķesteru Jēkaba kaujiniekiem.

Sniegā stigdamas, ķepurodamās tās vairs nespēja saturēties kopā. Ķesteru Jēkaba ļaudis izrādījās īstā vietā. Starp gārdzošām govīm sniegā cits pēc cita palika arī dragūni. Taču aiz kritušo govju mugurām tie veikli paslēpās, šauteņu stobrus pagriezuši pret mežu. Bet

daži jau paguvuši patverties tuvējās mājās.

No pils laidara līdz tuvējām zemnieku mājām sniega lauks plankumoja sarkans, klāts beigtām govīm un kritušiem dragūniem.

— Urā! — Kārlēns uzlēca kājās. — Uz priekšu! Par tēviju!

Kārlēnam negribējās tik viegli palaist dragūnus prom. Viņam vēl četras patronas kabatā.

Taču vīri neskrēja ārā no savām paslēptuvēm.

— Vīri, — Kārlēns izslējās visā augumā un savicināja ieroci. — Vēsture mūs … Gļēvuļi… Ķesteru Jēkabs viņu norāva zemē.

— Dulls, uz klaja skriedams. Vai ta vēl nepietiek šitās vinnes?

Bet Kārlēns vairs nedzirdēja. Viņš gulēja nedzīvs pie Ķesteru Jēkaba kājām un blāvām, pārmetošām acīm raudzījās zemniekā, ka tas nemāk karot tā, kā bildēs zīmē vai grāmatās par revolucionāriem raksta.

Un Ķesteru Jēkabam arī šoreiz trūka vārdu. Viņš aizvēra Kārlēna acis un vakara pusē, kad viss bija sen apklusis, turpat kalniņā izkašāja bedri un noguldīja puisi zem nesenās viņa sargātājas — lielās priedes.

Dienvidu saule tveicēja laukus un ceļus. Meža uzkalniņā apstājās grupa skolēnu un sasēdās atpūtai.

— Zēni, — pēkšņi paziņoja nopietna izskata pusaudzis, — es atradu kādu kapu kopiņu!

Visi saskrēja raudzīties. Priedes paēnā bija kaps ar dažām pusvītušām lauku puķēm un sūnainu laukakmeni, uz kura varēja sataustīt iekalumu: «Kārlēnam 1906».

— Biedri, — tas pats nopietnais nokrekšķinājās un gatavojās lielai, iespaidīgai runai. — Te guļ kaujinieks, kurš, cīnīdamies pret savas tautas apspiedējiem, nežēloja dzīvību. Viņš devās nāvē …

— Vajag aplaistīt puķes, — meitenes pārtrauca savu biedru un noskrēja lejup uz tuvējam mājām pēc ūdens.

Jons nomiris Vējš, kas brīžam kā neprātīgs brāzmuļoja pa rudens rugainēm, brīžam skumdams drebēja apsēs, uz rīta pusi klusu pieskrabināja pie Jonienes loga. Gar sūnzaļā jumta paspārni ložņādams, vēji gribēja zināt, kādēļ lielās istabas vidū plīvo vārs sveču gaismeklis, kādēļ vēja balsij ik pa laikam pievienojas sievietes vaimanas.

— Mā-ām, man bail… — činkstēja puišelis, pie mātes brunčiem piespiedies un platām acīm lūkodamies tumšajā logā, kur varēja sadzirdēt vieglu vēja skraboņu. — Man bail… mammīt!

Otrs, vēl mazāks, vienā krekliņā sēdēja krāsns priekšā un, pie sevis dudinādams, spēlējās ar malkas pagalēm.

Vējš drīz saprata. Pie gultas, kur bija sakņupusi sieva, tika apraudāts nomirušais.

— Mamm, ēst… — nerimās puišelis. Viņam bija apnicis jau kuru stundu tā tupēt uz ceļgaliem svētbildes priekšā. Kājas tirpa un sāpēja, tā ka Petrs nolēma netupulēt, lai māte saka, ko grib.

— Vai, vīriņ, vīriņ, paliek mani bāreņi vargdieņi, — Joniene piespieda Petra gaiveli sev pie krūtīm, slaucīdama viņa matus ar asarām, izkliegdama lietuviski savu raudu dziesmu. — Vai, kur lai eju, kur lai bēdu nolieku?

Arī Petram sāka plūst asaras, un viņam kļuva sevis un nelaimīgās mātes žēl.

— Māmīt, neraudi, dzirdi, priekšsēdētājs teica, ka mani internātskolā iekārtošot, tur drēbes un ēst dos…

Joniene nedzirdēja pašas bērna balsi, bet turpināja žēlo dziesmu pie nomirušā gultas: — Visi bārs manus bāreniņus, visi atstums …

— Mā-ām, kaimiņu Imants jau no septembra tur dzīvo…

—… nekur pajumti neatradīs …

— Tur tik jautri…

Niknas un asarām valgas bija Jonienes acis, kad tās ieurbās Petrukā.

— Ē-ēst, — skanēja otrā istabas stūrī pie krāsns..

— Ak jūs nepateicīgie akmens gabali! O, manu Joni, Joni, tie taču vilki, ne bērni! Kam dievs man tik bargu likteni uzlicis! Petruk, dēliņ, noskaiti vēl «Visiem mirušiem …»!

Ar ausmiņas iestāšanos mirušo apvāķēt atnāca divas latgaliešu ciema vecenes baltos lakateļos ar dieva grāmatu rokā. Noglāstījušas bāreņiem galvu, viņas noslīga uz ceļiem blakus bēdu mātei un nu kopā apraudāja aizgājēju. Pēc tam abas viešņas saudzīgi piecēla atraitni un ieveda blakus istabā.

Joniene negulēja. Izberzusi acis, sakārtojusi drānas, viņa atcerējās, ka bērni nav vēl ēduši, ka govs nav slaukta un cūka barota.

Kad abas atnācējas bija aizskaitījušas rožu kroni līdz pusei, uz galda jau kūpēja kāpostu bļoda.

Pēc brokastīm Joniene savu vecāko puiku sagrāba aiz auss un nostrostēja, ka jaunajām biksēm jau paspējis notašķīt ar zemēm i ceļus, i dibenu. Tad pikta saposa viņu ceļam.

— lesi uz miestu pie baznīckunga. Saki, tas dieva kalps Jons aizgājis mūžīgā mierā. Palūdz baznīckungam, lai atnāk svētdien ap desmitiem uz aizlūgumu mūsmājās un apbedīšanu. Raugi, Petr, nepiemirsti, ko tev nupat sacīju!

Petrs visu atminēsies. Pārsviedis jaunos zābaciņus pār plecu, viņš devās ceļā.

— Vei, tas tak Pēcis! — jau pie pirmajām mājām viņu apstādināja.

— Nāc apsildies, pastāsti, kā mātei, bēdulei, klājas, — aicināja kaimiņiene.

— Nav vaļas. Pie baznīckunga eju.

— Steidz, steidz, bērniņ!

Pie nākamās sētas vajadzēja noklausīties vecā Donata atmiņas, kā viņi ar Petruka tēvu Joni kolhozu dibinājuši. Un vai alus arī tiekot brūvēts?

— Nav kam brūvēt, — atteica Petrs.

— Nu, ja nav, tad taču pasaki, ka es… nē, pats aiziešu parunāties pie vārgdienes.

Citā mājā apprasījās, vai patiešām Jonam tā sirds tāda vāja bijusi. Jā, šajos laikos neesi drošs, ja ne sirds, tad vēzis.

Nu arī Petram visu tālāko ceļu kļuva arvien vairāk tēva žēl. Viņš atcerējās, kā tēvs bija viņu mācījis zirgu jūgt, pēc tam tīrumus ecēt, bet skolā rokdarbu stundās visskaistākie kokgriezumi bija Petram. Ne velti tēvs savā daiļmākslā centās izskolot dēlu, pie tam pats bija bezgala lepns, ja Petrs cauriem vakariem skrubināja vienu un to pašu koka karoti. «Labas rokas un gaiša galva,» viņš lielīja Petru citiem. Bet tad, kad tēvs sāka vārguļot un no gultas vairs necēlās, viņš, grebdams kādu nieciņu, šad tad piesauca Petru klāt un uzlika aprepušo roku uz pleca. «Skaties, tu esi vienīgais, kas mātei atbalstu dos, saudzē viņu, nekaitini, laiks tev prātīgam būt…»

Petrs norausa asaras. Viņš tagad ir vīrišķis, kam jārūpējas par māti un brāļuku.

Baznīca iedvesa bailes. Mēma un vārnu apsēsta tā no savu torņu augstumiem noraudzījās uz mazo radību.

Baznīckunga mājas vārtiņi izrādījās aizslēgti. Aiz krāšņām asteru un puķu zirnīšu dobēm žvadzēja suņa ķēde un kladzināja vistas. Rokas priekšautā slaucīdama, pie vārtiņiem pienāca rūpestu un nevaļas saliekta sieviņa.

— Man baznīckungu …

— Ak baznīckungu … Nāc, bērns, iekšā.

Uz istabas sliekšņa Petrs samulsa. Teikt labdienu, bet vai te tā saka, kaut kā savādāk jāsveicina. Un viņš mēģināja atcerēties. Galīgi Petru samulsināja baznīckungs. Petrs to bija iedomājies krāšņā sutanā ar vīraka kvēpekli rokā, taču viņš ieraudzīja druknu vīreli, kas, izmeties vestē, ar atrotītām piedurknēm pie baļļas uz ēveldēļa grieza kāpostgalviņas skābēšanai.

Mazliet pārsteigts bija arī pats baznīckungs. Taču noslaucīja rokas dvielī un pamāja ar galvu: — Lai slavēts Jēzus Kristus!

— Labdien!

Un tikai tad Petrs atcerējās, ka jāatbild: «Mūžīgi mūžam, āmen!» Kaut kāda ēna pārslīdēja pār baznīckunga vaigu.

— Tas dieva kalps Jons no Apšu ciema aizgājis … aizgājis, — tālāk Petrs nevarēja apcerēties vārdu pa vārdam tā, kā māte viņam piekodināja — … tēta nomira. Mamma prasa atnākt svētdien. Ap desmitiem mūsmājās.

— Jons… Jons… ak, mjā… Nekāds ticīgais viņš gan nebija. Pie grēksūdzes ne reizes viņu netiku redzējis, baznīcai arīdzan nevienu artavu netika atvēlējis, bet nu, ja atraitne tā grib, tad … saki mātei, ka svētdien būšu.

Jā, to noteikti Petrs mātei pateiks.

Kā slogu nometis, viņš izgāja atpakaļ uz lielceļa. Petru interesēja skola. To nesen kā uzcēla, lielu, ar daudzām varenām piebūvēm. Tur mācoties no daudzbērnu ģimenēm un tādi, kam trūcīgi mājas apstākļi.

Petram ļoti gribējās te mācīties. Garie kilometri rudeņos, ziemā vai pavasara šķīdonī uz vietējo pamatskolu likās mokoši un nepatīkami. Bet tad Petrs atcerējās, ka viņš tagad vīrieša galva mājās…

Bija pienākusi sestdiena. Apmazgāts un saģērbts Jons gulēja klētī oša zārkā, ko pats po vaļas brīžiem nojumē bija darinājis. Joniene rosījās pa māju, kopā ar divām sābrienem posdama un gatavodama bēru mielastu. Kublos rūga misa, cepeškrāsnī čurkstēja jēra gaļa, abrās mīkstīja iejavu pīrāgiem. Petram arī bija darba pilnas rokas: te malkas klēpis jāpienes, te govij siens jāpasviež, te jāskrien uz kaimiņiem pēc dakšiņām un traukiem.

Pagalmā ar motociklu iebrauca kolhoza priekšsēdētājs Jāzeps.

Tā nu gan esot nelaime. Tāds strādnieks aizgājis mūža dusā! Ko nu Joniene domājot iesākt?

Ko nu sevišķu iesāksi! Tāpat vilks savas dienas. Petrs jau arī paaudzies, lai šoziem pabeidzot

ceturto klasi, tad lai stājoties saimniekot. Pats mazākais jāaudzina, skolā jāsūta.

Jā, tas Petrs. Puisis ar gaišu galvu un prasmīgām rokām. Pa vasaru pusotra simta darba dienu sapelnījis. Bet vai Joniene nevēlas iet uz fermu?

Nē, pie govīm ne. Elektriskās slaukšanas vēl arvien nav, bet šai pirkstos reimatisms.

Kāpēc pie govīm… Cūku fermā gluži labi nopelnīšot. Bet Petru vislabāk uz miesta internātskolu sūtīt.

To viņa pati vislabāk zināšot. Rīt lai Jāzeps atnākot uz izvadīšanu.

Svētdiena izrādījās nemīlīga. No rīta smidzināja smalks lietus, bet ap pusdienlaiku uzpūta ass ziemeļvējš.

Viesi jau bija sanākuši.

— Ai Joni, vai mēs zinājām, ka šis rudens tev pēdējais, — pūta kaimiņu Donats, iznēsādams sanākušajiem paša brūvēto alu.

Petrs dibenistabā noņēmās ar brālīti. Tas negribēja rimties, bļāva vienā bļaušanā.

— Vē, vē… vai nebeigsi verkšķēt, vērpli! — Petrs no tiesas bija sašutis, jo sētā un istaba pilns ļaužu, par tēvu vien dzird valodas. Kas tas bijis par brīnišķīgu cilvēku! Kolhoza labuma šmaucējus un visvisādus blēžus aiz apkakles grābis, ļaudīm nekad nav atteicies uzspēlēt vijoli kāzās vai svētku reizēs.

— Baznīckungs tā kā kavētos… — kāda sieva daudznozīmīgi novilka.

— Petr, — dēlu piesauca Joniene, — tu pateici, ka svētdien?

— N-jā.

Joniene bija uztraukusies no tiesas. Tāda izgāšanās, tāda izgāšanās!

Vīri lūkoja iebaudīt alu.

— Uz vakaru būs labāks, — aizbildinājās pats brūveris Donats.

Kad bija pārrunāts par sāpēm pakrūtē, jauniem cimdu rakstiem un kolhoza nebūšanām, Joniene nolēma sākt aizlūgumu nelaiķim. Tā izrādījās maza dumpība pret visvareno, kad četras ciema sievas izpildīja visu rituālu bez baznīckunga, kura vārdus un balsi ļoti labi atdarināja pati Joniene. Aizlūdzējas tomēr bija nemierā — mazāk ar baznīckungu, nekā ar Jonieni, kura neesot pratusi visu izrīkot godam un pēc tradīcijas.

Joniene saposa Petru, nolaida melno plīvuru pār seju un izgāja pagalmā. Seši vīri uz pleciem uzcēla zārku, un pa sasprausto eglīšu gatvi procesija lēnām kāpa lejā no kalna, lai otrpus gravas paceltos kapkalnā. Kāds zvanīja kapsētas zvanu.

Ar baltiem, gariem dvieļiem zārku nolaida bedrē. Sievas gribēja sākt kādu no baznīcas psalmiem, kad uz smilšu kaudzes uzkāpa Donats.

Joniene pacēla izbrīnītas acis. Viņa nebija nekad domājusi, ka kaimiņu Donats tik labi par viņas vīru var pateikt. Runāja vēl Jāzeps. Tad vēl pašu brigādes ļaudis, bet jaunākie, kuru nebija daudz starp pavadītājiem un kuri sāņus vien turējās, uzsāka dziesmu. Vienkāršu, senu dainu par cilvēka skumjām un bēdām. Dziedāja visi. Pat Joniene, cietās, mezglotās rokas salikusi, no sirds vilka sen pazīstamos vārdus.

Vīri jau sāka bērt ciet kapu, kad Petrs iesaucās: — Mamm, baznīckungs brauc!

Ar vienu roku pieturēdams sutanu, tuvojās baznīckungs. Nepievērsdams uzmanību bēriniekiem, cienīgtēvs vēra vaļā dziesmu grāmatu, teikdams: — Litāniju «Visiem mirušiem»… Nekāds svētais tas Jons jau nebija …

Vīri sastomījās. Bērt, nebērt ciet? Joniene sausām acīm lūkojās uz baznīckunga rokām. Pat krusts nebija paņemts līdzi.

— Beriet taču ciet! — viņa uzkliedza vīriem un pati sāka rūgti raudāt.

Baznīckungs piesteidzās pie Jonienes. Ja nu šī tā izmuļķojusi viņu, lai samaksājot, vai tiešām neesot varējusi piecas minūtes pagaidīt.

Joniene no kabatas izrāva rubļus un atsvieda baznīckungam.

— Atvaino, bēdumāt, atvaino! Tas kungs ir paņēmis viņu savā klēpī, lai viņam debesu valstība, — baznīckungs iebāza naudu kabatā un, turpat sāņus atgājis, nomurmināja pie sevis lūgsnu. Vīri jau beidza veidot kapa kopiņu.

Sākumā bēru mielastam pāri gūlās nesenā notikuma ēna. Dažs ieminējās, ka rīt agri kulšana, cits nobažījies, ka viņam mājās bērni atstāti vieni. Taču drīz viesi sarosījās, un istabā atsākās valodas.

Piecēlās kolhoza priekšsēdētājs: — Valdes vārdā atļausiet atraitnei pasniegt nelielu pabalstu!

Bērinieki sarosījās gar abām galda pusēm, kad pārsteigtā Joniene saņēma aploksni ar vairākām naudas zīmēm.

— Paldies, ļaudis, ka neaizmirsāt! — viņa ar pateicības asarām acīs tencināja.

Petrs sēdēja blakus Jāzepam. Viņiem bija sava runāšana. Miestā jaunu skolu uzcēluši, zēna kokgriezumi uz Rīgas Pionieru pils izstādi nosūtīti.

— Ai, baltmati manu! — Jāzeps noglaudīja zēna galvu. — Vai, kaimiņien, nebūtu labāk viņu uz internātskolu sūtīt? Lai skolojas.

— Es jau gribēju teikt par to fermu. Esmu ar mieru. Bet Petrs … lai Petrs dara, kā pats vēlas, — Joniene piegāja pie loga.

Istabā ļaužu siltums, bet aiz loga nerimās rudens vējš.

Meitene ar grozu Viņa apsēdās ceļa malā un raudāja. Ne jau tāpēc, ka nogurums lauza kājas. Raudāja, lai kļūtu vieglāk ap sirdi. Netālu ieskanējās gājēju balsis. Viņa izbijusies pasteidzās noraust asaras. Pienāca pulciņš jauniešu.

— Bet tā taču Anniņa!

Sastapt tieši šoreiz sava kolhoza puišus un vēl Laimoni viņa cerēja vismazāk.

— Uz balli?

— Nē, Laimoni, projām.

— Projām? … Bet kam tev grozs?

— Ai, nevajag! Atdodiet!

Laimonis paņēma grozu, lai pavadītu meiteni cauri mežam. Bet ceļš nekļuva vieglāks. No egļu pazarēm tumsa cēlās aizvien augstāk, apsedza koku galotnes, drīz vien gar abām ceļa malām pret debesi aizstiepās divas melnas meža svītras. Izvadījis meiteni cauri eglainei, Laimonis saņēma viņas roku, brīdi paturēja to savā raupjajā plaukstā un novēlēja viņai labu veiksmi. Tumsa slēpa Anniņas pēkšņo sasarkumu un sāpi acīs.

— Tu, Laimon, piedod man …

— Eh …

Priekšā vēl bija garš ceļš. Jāiziet cauri miestam, tad pa lielo šoseju trīs stundu gājiens līdz dzelzceļa stacijai.

Par nogurumu viņa nežēlojās. Jāiet, viņa atradīs … Māte iesākumā sunīja, bet vēlāk iežēlojās.

Varbūt meita savu laimi satiek. Taču tēvs bija pārāk ass un nelaida viņu no mājām prom, lai dzītos pakaļ nez kādam tur puišelim, kas šoruden pabijis kolhozā pie kartupeļu novākšanas.

Viņa atkal atpūtās. Pieturēja motocikls.

— Sēsties, pavedīšu.

— Nē, nē!

— Nebaidies, man pāri četrdesmit un pašam četri baltgalvji mājās. Uz miestu?

— Līdz lielajam ceļam.

Motocikls apstājās miestā. Kājām viņa turpināja ceļu pa šoseju. Grozs ar drēbēm kļuvis bezgala smags, sirdi nospieda nezināmais, kam ik ar soli viņa tuvojās. Anniņa baidījās tikties ar viņu. Vai ticēs?. .. Cik reižu viņa sev tā nav jautājusi, un ik reizes bira asaras.

— Nu, kas tā raud? Rausies kabīnē! Šoferis nopriecājās, ka nakts laikā radies ceļabiedrs, ar ko patērzēt, turklāt meitene …

— Uz mājām?

— Te man nav māju. Ar nakts vilcienu došos uz Lupstiem.

— Tā ir maza stacija. Kā tad tālāk tiksi?

— Tur man līgavainis — Lupstos par stacijas dežurantu.

— Ā … Gaida tātad.

— Nezinu. Šoferis palūkojās uz grozu. Kādas domas pārņemts, apklusa. Meitene savukārt domāja par to, ka viņam būs pārsteigums. Kabīnē bija silti, vienmuļi dūca motors. Noliekusi galvu pār grozu, Anniņa aizmiga.

Pie kāda ceļa krustojuma mašīna apstājās. Turpat šoferis apturēja siena vezumeli. Tad rati kustējās tālāk. Klik, klap, klap, klik … Pakavi tumsā šķēia dzirkstis, iečīkstēdamies pa asfalta ceļu ļodzījās rati.

— Tātad i nezini, vai viņš tevi gaida? — vedējam radās vēlēšanās nomierināt meiteni, pateikt kādu sirsnīgu vārdu. Uzšmaukstinājis zirgam ar pātagu, viņš atskatījās. Pierāvusi ceļgalus gluži klāt zodam,

viņa aizvien vēl gulēja cietu miegu.

— Man jau tepat caur silu, bet lai nu..

Vedējs vieglītiņām purināja viņu aiz pleca.

— Stacija, hallo …

Anniņa izberzēja acis.

— Kā es nokļuvu uz vezuma?

— No mašīnas iznesām uz rokām un noguldījām sienā, šoferis piesacīja, ka jāmodina stacijā, ka Lupstos jūs gaidīs tas puisis…

— Kāds puisis?

Redzēdama, ka izstāstījusi par daudz, viņa sastostījās un apklusa.

Kādi laipni un uzmanīgi ļaudis viņai gadījušies ceļā! Viņa tērzēja ar meiču, kura brauca uz Rīgu.

Vilcienā viņas apsēdās uz viena sola. Meiča Anniņas braucienu uzskatīja par «traku gājienu». Viņa vīriešiem neticēja, tālab pamācīja, lai nesteidzas, — vīriešu pilna pasaule. Anniņa to nevarēja saprast — tajā «pilnajā pasaulē» viņas sirdi kremta tikai viens.

Lupstos vilciens nostāvēja labu laiku. Meiča, ziņkāres dzīta, izliecās pa logu — pie sliežu ceļa stāvēja meitene ar grozu un viņai iepretim galīgi apjucis stacijas dežurants, kurš savā mulsumā neattapās pat vilcienu atlaist. Tad paņēma no Anniņas rokām grozu. Meiča atviegloti pasmaidīja. It kā par visiem, kas neparasto ceļinieci bija izvadījuši šonakt ceļā.

Vai nav jancīgs!

Kad pēdējo reizi slaucīta istaba?

Neatceros.

Mūsu istabiņa ir šaura, mikliem, izplūdušiem plankumiem griestu stūros, bet iemītajai grīdai pie durvīm allaž redzamas izspūrušas dēļu atskabargas.

Kāpēc tad istaba netiek slaucīta?

Fizmats Conka ir zubriķis. Viņa lekciju kladēs var sastapt pilnīgi mistiskas lietas: «Einšteins pieņem, ka inerciālā sistēmā signāls var izplatīties tikai ar gaismas ātrumu. Nāk miegs. Kaut kur lēni sinhronizē pulkstenis…» No lekcijām miegains pārnācis, viņš cauru nakti ņemas un buras, ka ne izprast, slaucīs grīdu vai ne.

Man šķiet, ka Zarnica būs vainojams. Mazs, izkaltis, it kā veselu vasaru būtu aizbāzts aiz jumta spāres vējā žāvēties, ierāvies savos noplukušajos pašaustās vadmalas svārkos, viņš aiz šī drēbju gabala ir aizslēpis no visiem arī savu sirdi. Nekad viņš nelieto vairāk par trim zilbēm — «mh-mh …» (caur zobiem), «ā?» un «nē» (caur degunu). Bet runā, ka Zarnica protot vairākas valodas! Nekad netiku redzējis, ka būtu kāds, izņemot grupas biedrus, viņu apciemojis vai atsūtījis vēstuli. Tiesa gan, reiz viņam pienāca vēstule lieliem, ķeburainiem burtiem. Varbūt tēvs rakstīja. Pēc tam Zarnica kluss staigāja visu dienu apkārt, iesaiņoja kādus zāļu pulverus un aizgāja uz pastu.

Par savu stipendiju viņš pērk tikai grāmatas. Vienīgi viņa skapīša plauktā tās neatradīsim: tur vienmēr stāv litra pudele ar ūdeni, maizes kukulis un paciņa margarīna. Reiz Čonka nolēma Zarnicu piedzirdīt: varbūt viņš izkrata savu sirdi, pastāsta kādu piedzīvojumu. Nopirka divas «percovkas», vakarā uzlika galdā un pie rokas pievilka klāt arī Zarnicu. Iesākumā viņš caur degunu kaut ko neapmierināts murmulēja, bet, kad bija iztukšotas jau abas pudeles, pie pēdējā malka uzsmaidīja mums abiem un pateica: «Jūs esat lāga puikas.» Viņš kā bija, tā arī palika ar neapmiglotām, saprātīgām acīm. Zarnica kļuva pat drūmāks. Tad paņēma ģeogrāfijas mācības metodiku, un, puszviļus atlaidies gultā, kala pamācības, kā skolotājam vislabāk iedarboties uz bērnu psihi. Pēc brīža, redzēdams, ka mēs ar čonku taisāmies ar degungaliem izurbt galda malu, viņš saudzīgi paņēma mūs aiz padusēm un noguldīja katru savā gultā. Tā mums neizdevās apmierināt ziņkāri. Kopš tā laika par viņu izteicāmies vienā vārdā: «Jancīgs.» Šodien Zarnica ir pavisam savāds. Guļ gultā nu jau labu stundu. Ne lasa, nekā. Guļ un skatas griestos.

— Izslauki grīdu! — Čonka žāvādamies novelk.

Es jau piepūtu vaigus, lai nokliegtu to Zarnicam pie pašas auss, kad izdzirdu kādu klauvējam.

— Lien iekšā! — dārdoši atskan no manas puses.

— Riskē vien! — Čonka piebilst.

Un tiešām, it kā riskētu, durvis lēni paveras. Daudz pa dienu ir iekšā un ārā staigātāju, bet fakultātes docenta Kurmja smaidu nebiju gaidījis. Kā nekā taču solīds cilvēks!

— Vai Zarnica būtu? — viņš jautā.

— Jā, — caur degunu noskan viņā istabas stūrī. Ak, atskabargas! Viņa smaids izdzisa, kolīdz galoša aizķērās aiz tām, un istabiņā ienāca pati bardzība. Druknu, veltenisku ķermeni, bez sevišķi iezīmēta kakla, mazu galviņu un ļoti mazām acīm, īsām kājām zem mīksti samtainās melnas krāsas kažokādas — tas ir biedrs Kurmis.

Par šo apmeklējumu sīkāk uzzināju tikai vakarpusē. Ar Kurmi Zarnicas grupas biedri bija izspēlējuši nelāga joku. Kad filozofijā eksāmens bija tikko iesācies un jau viens paspējis «izbraukt cauri», auditorijā esot ienācis pasta zēns un Kurmim uz galda nolicis steidzamu telegrammu. «Mūs abus vairs nekas nesaista. Aizbraucu. Sieva.» Kurmis pirmā acumirklī esot apstuibis. Ūdens malks atgriezis viņu pie

saprāta, pēc tam vīrelis aizdrāzies kā plēsts uz dekanātu un zvanījis visiem radu radiem, bet bez jebkādiem rezultātiem. Kad beidzot piezvanījis uz mājām, sieva pašlaik brokastojusi. Eksāmenu nenolika neviens.

— Jūs esat prātīgs cilvēks, — Kurmis, apsēdies pie Zarnicas gultas, meklē vārdus. — Jūs saprotat, cik šis joks ir muļķīgs.

— Jā.

— Un tādēļ… Jūs zināt, kas vainīgs, vai ne?

— Nē!

— Nu, nu! Es jau nedusmojos, bet, redziet, jūs tīšām slēpjat vainīgo, un tagad pusgrupai ir jāatvadās no augstskolas. Jūs taču, Zarmca. esat prātīgs vīrs.

Brīdi klusē abi.

— Nu jā, ka tā, tā … — ļoti apbēdināts, Kurmis pieceļas un uzliek cepuri galvā. Viņš padod ardievu un aiziet.

Zarnica uzslējās, izdzer puspudeli ūdens un saģērbjas. Arī viņš aiziet.

Nākamdien viņš atkal valstās līdz pusdienai gultā, bet tad steigšus kaut kur nozūd. Šoreiz Zarnica pārnāk drīz.

— Zini, — viņš paraugās manī. — Grāmatas piesargi. Kad būs adrese, atsūtīšu. Nevienam grāmatas nedod!

— Bet pats?

— Es… — viņš atmet ar roku.

Zarnica ir izslēgts. Viņš, kā vēlāk stāstīja, vakar bija aizgājis pie rektora un pateicis, ka pats esot uzrakstījis nelaimīgo telegrammu.

Biedri grupā gan protestējuši, gribējuši pārliecināt rektoru, ka viņš, fakultātes labākais ģeogrāfs, to nekad nebūtu spējīgs izdarīt, tomēr cits vaininieks vietā neatradies …

Zarnica saka: — Gribu ātrāk strādāt… — un paspiež, manu roku. — Nu tad …

Tā ir šķiršanas. Atklāti sakot, viņš man patīk. Tomēr — vai nav jancīgs?

Kāpēc viņam bija tā jādara?

Kad vēlāk pārsūtīju uz kādu tālīnu lauku skolu viņa daudzās grāmatas, skapī atradu nelielu dzeju burtnīciņu.

Vai tās viņa vai ne, — to nevaru skaidri pateikt.

Tā arī neizpratu šo cilvēku. Arī vārds viņam savāds — Zarnica. Čonka tagad uztiepj, ka man esot jāslauka istabiņa.

Divatnis Lietus gāza spaiņiem. No priedulāja izkūlās vīrietis un, ieraudzījis autobusu pieturas ugunis, atlikušo ceļu gandrīz vai noskrēja.

Nojumē uz soliņa sēdēja pajauns sievišķis, ierāvies lietusmētelī, un lasīja biezu romānu.

— Vai piepilsētnieks uz Rīgu vēl nav gājis? — viņš apjautājās.

— Nē, nav gājis.

Viņai varēja būt gadu trīsdesmit. Gari, izbalējuši mati, seja apvītusi, bet visā viņas trauslajā augumā patvēries kaut kas bērnišķīgs, bikls un reizē arī jauks: gan aizrautībā, ar kādu viņa lasīja romānu, gan gatavībā, ar kādu viņa atbildēja, gan kautrīgajos cejgalos, kurus viņa spieda aizvien ciešāk kopā un ik pa laikam ar roku pārbaudīja, vai lietusmētelis tos pietiekami apsedz.

— Nu ko, pagaidīsim.

Pēc tikšanās ar lasītājiem viņš jutās bezgala noguris. Un vispār šīs lasītāju konferences rajonu bibliotēkās vairāk līdzinājās godināšanai, kur pats rakstnieks iederējās kā ilustrācija starp savām grāmatām. Runas skanēja aprauti, sausi, neikdienišķīgi. Viņam pasniedza rozes, lūdza ciemoties, par viņiem rakstīt. Viņš centās būt pieklājīgs, dažbrīd asprātīgs un nogura.

«Tas sievišķis gan ilgi lasa. Nu jau minūtes desmit vienu un to pašu lappusi,» viņš nodomāja.

— Piedodiet. Sakiet, kas tā par grāmatu, ko jūs pašlaik lasāt?

— Zigmāra «Janusa divatnības».

— Ak Zigmāra!… Vai vērts laiku velti šķiest?

— Dievinu!

Dievinu! Vēl trakāk! Šovakar vismaz bija iztikuši bez šīs apjūsmas un lietojuši kaut cik atturīgus standarta teicienus, kā «patika», «romāns izturēts», «rakstnieks pratis reāli attēlot», «iezīmētie tēli pārliecina, lai gan tajā un tajā lappusē…». Meitene laikam no kolhozā kantora. Vismaz bibliotēkā starp klausītājiem viņu nemanīja.

— Vai jūs esat lasījis Zigmāra «Jauko svētdienu»?

— Phē, ciest nevaru!

«Es nu nebūtu pats savus romānus lasījis! Šī saruna uzjautrina.»

— Kas jums varēja patikt «Jaukajā svētdienā»?

— Mīlestība. Tāda ir reta un atnāk negaidīti.

— Bet «Janusa divatnības»?

— Kad lasu viņa grāmatas, tad šķiet, es neesmu es, bet kāda no grāmatas varonēm. Man žēl Janusa, nabaga cilvēka, kuram divas dzīves un divas sejas: mājā vientulībā un skaļajā sabiedrībā.

Pienāca autobuss. Viņi apsēdās blakus brīvajās sēdvietās. Viņa atkal atvēra grāmatu.

Lieciet taču nost to draņķi! Parunāsim par jums pašu. Tas taču daudz interesantāk.

Seja viņai pietvīka. Pirmītējā bērnišķīgā pievilcība pazuda, šķiet, blakus sēdēja cita sieviete: spītīga, aizvainota, nepieejama. Viņas nicīgais acu uzmetiens it kā sacīja: jūs esat rupjš. Un vai vispār jūs kaut ko jēdzat no grāmatām? Nē, jūs laikam apskaužat Zigmāru!

— Kur jūs strādājat? Ak, sadusmojāties… Un tā paša Zigmāra dēļ? Nav vērts. Es Zigmāru labi pazīstu.

— Jūs viņu pazīstat?

— Un kā vēl! Kopā pa ielu plikiem vēderiem esam skraidījuši, kopā mācījušies, kopā alu dzēruši, strīdējušies.

Viņa visa kļuva pati uzmanība, acis spulgoja ar to pašu biklo izbrīnu, it kā viņai blakus patiešām pats Zigmārs runātu.

— Kur jūs strādājat? — viņš atkārtoja savu jautājumu.

— Grāmatnīcā, bet braukāju uz Rīgu, kur man ir mājas, —- viņa steigšus atbildēja. — Es visus viņa rakstus izgriežu un saglabāju. Viņam vajag būt ļoti gudram, lielu pieri, mazliet skumjam, vai ne?

— Kā jūs sauc?

— Vai tas tik svarīgi? Biruta.

— Mani — Jānis Oļšanskis. Neprecējies. Nebēdnīgs. Nepīpēju.

— Nu kam tas?

— Vai tad jums nepatīk vīrietis, kas nav precējies, nepīpē, ir nebēdnīgs?

Viņa klusi nosmējās.

— Patīk.

Oļšanskis apjuka. Viņš sevi pieķēra pie domas, ka arī viņam nejaušā ceļabiedre iepatikusies un viņas pēkšņi izteiktais vārds samulsinājis. Viņi izkāpa abi vienā vietā.

— Paklausieties. Tā mazā autonojumīte pie skaistā priedulāja nemaz nebija slikta. Man gribētos to vēlreiz redzēt. Aizbrauksim turp svētdien no rīta!

Viņa priekšlikums Birutā neizraisīja gaidīto sajūsmu.

— Varbūt arī Zigmārs atbrauks.

Viņa par kaut ko izšķīrās, tad bikli, tikko dzirdami izdabūja: — Man neērti.

— Biruta, nu brauksiml Kāda jauka svētdiena tā būs!

— Varbūt…

Viņa aizsteidzās nama kāpnēs.

Tiešām, svētdiena pagadījās saulaina.

Lēni un piesardzīgi viņa izkāpa no autobusa, lūkodamās visapkārt.

— Ā, tas esat jūs! Labdien!

— Cik jūs šodien pievilcīgai Viņi lēni gāja uz sila pusi. Oļšanskis paņēma Birutas roku savējā.

— Bet kur tad rakstnieks Zigmārs?

— Viņš ļoti aizņemts. Bet man viņš lika jums kaut ko atvest. Zigmārs labprāt dāvina jums savu romānu «Janusa divatnības» ar ierakstu.

Viņa aiz pārsteiguma apstājās, atspiedās pret priedes stumbru.

— Ai! Un piekļāva grāmatu pie krūtīm. Pasaule acu priekšā it kā pārvērtās, Oļšanskis kaut kur izgaisa, mežs iedziedājās simt šalkās. Apjukusi viņa devās uz priekšu.

Ar tādu neuzmanību Oļšanskis nebija visai mierā, pat paskaļāk nokremšļojās. Taču atgriezt īstenībā savu ceļabiedreni neizdevās. Lai par ko viņš stāstīja vai jautāja, viņas domas kavējās kaut kur citur. Tikai vienubrīd viņa pavaicāja: — Kāds viņš izskatās, lūdzu?

— Mjā, kā lai to saka? Viņš ļoti līdzīgs man. Tāpat kā es staigā platmalē, diezgan krunkainu seju, lielas pieres gan viņam nav, un arī diez cik gudrs nav. Tā ap gadu četrdesmit.

Biruta vērīgām acīm it kā apglāstīja katru viņa sejas vaibstu. Oļšanskim kļuva neērti.

Viņi apsēdās uz liela laukakmens.

— Vai zināt, jūs esat ļoti jauka. Mēs varētu būt draugi. Vai jūs tā nedomājat?

— Sakiet, lūdzu, vai rakstnieks Zigmārs ir precējies?

Zigmārs, atkal tas Zigmārs! Oļšanskis kļuva greizsirdīgs. Viņš apskauda un šobrīd nīda Zigmāru.

Pateikt viņai, ka Zigmārs ir viņš pats un neviens cits? Bet vai noticēs? Un viņa taču iemīlējusies Zigmārā, nevis Oļšanskī!

Precējies.

Biruta saduga. Oļšanskis saudzīgi apņēma viņas plecus, pievilka sev klāt, ar lūpām maigi pieskārās

viņas matiem.

— Vai zināt, es jums uzdāvināšu Zigmāra fotouzņēmumu!

— Cik jūs labs! Liels paldies! Tas man darītu bezgala lielu prieku. Viņš laikam daudz ko savā dzīvē pārdzīvojis?

— Tiesa gan. Bet es ne mazāk par viņu. Es taisni brīnos, ar ko viņš tā daudziem iepaticies?

Viņam gribējās pilnīgi iznīcināt Zigmāru Birutas acīs, pacelties par to augstāk.

— Es arī esmu spējīgs tādus romānus uzrakstīt. Ar ko es sliktāks par viņu?

— Cietiet labāk klusu! Kā jūs iedrīkstaties ar viņu mēroties! Pārāk noplucis un rupjš jūs esat.

Raugieties, vecums teju teju. Bet Zigmārs… tas ir slavens. Slavens!

— Ak slavens…

Kā viņš šobrīd necieta šo Zigmāru, šo neesošo, šo iedomāto pūļa elku!

— Viņš nav precējies, es pirmīt samelojos. Bet dzīvē viņš ir ļoti pieticīgs, diezgan pelēks, kaut asu mēli, kautrs. Tikai — dievs nedod, ja viņš apskaišas!

— Es viņu mīlu.

— Bet mani jūs mīlētu?

— Nē. Es mīlu viņu.

— Es esmu rakstnieks Zigmārs. Tas ir mans pseidonīms.

Oļšanska lūpu kaktiņi bija cieši sakniebti, acis dzēla dētas un skaudras.

— Vai tad neredzat, ka tas esmu es! — Oļšanskis iekliedzās, izrāva no kabatas savu fotoattēlu, kādu laikrakstu. — Nu! Tiešām neticat? Lūk, apliecība. Lūk, pase. Lūk, paraksts…

— Kā jums nav kauna! Jūs!

Viņai pār vaigiem sāka ritēt asaras. Uz lēkā laukakmens palika «Janusa divatnības» ar ierakstu, fotoattēls, no kura valdzinoši smaidīja Zigmārs-Olšanskis. Sagumusi vina gāja uz autobusu pieturu.

Uz kurieni!

Tas ir dīkdieņa prieks — atzvelties zem koka un vērot, kā apkārt pasaule rosās. Pa lielceļu garām tipina sieviņas no darba, uz darbu, putekļus vērpetēs griezdamas, skrien mašīnas, steidz, steidz . . . bet zem ozola ēnā ir labi. Te lielceļa steiga netiek klāt, te žūžains miers.

Nāk vakars, tālu trokšņu un sienāžu sirsoņas pieskandēts. Čīkst aku vindas, mauj govis, īd teļi. Suņi sasaucas, savu vakariņu tiesu gaidot.

Turpat pie ozola Visvaldis ieraušas svaiga siena gabanā. Pagalvī nolicis ceļa somu, viņš ļaujas gurdumam un miegam.

Viņu uzmodina dzidri smiekli.

— Tūlīt tu būsi man rokā! — meiča cītīgi dzenā puisi pa pļavu. Aizelsušies abi nokrīt pie ozola, kur pirmīt sēdēja Visvaldis.

— Imant, vai es tev patīku?

— Nezinu.

Viņi skūpstās.

«Ka neieveļas vēl siena gabanā! Atraduši vietu savām mīlas rotaļām!»

— Marij («Aha, nebučojas vairs!»), tu par daudz atklāti… šodien, kad es piebraucu ar mašīnu, tu pļavā, visiem redzot, pieskrēji man klāt. Es negribu, kad citi redz.

— Ak tā? Ak negribi? Kurš skolas izlaiduma vakarā man lipa klāt? Visi redzēja.

Imants un Marija klusē.

Diez kāda viņa izskatās? Spridzīga melnmate. Bet šis garš lutausis. Nemaz neprotas. Viņš gan prastos. Glāstītu viņai roku un teiktu, cik viņa ir smuka. Teiktu, lai atmet visam ar roku un dodas viņam līdzi vasaru paklaiņot. Pastāstītu par klases audzinātāju, kura šopavasar pēc gala eksāmeniem noturēja pārrunas, par ko viņi dzīvē domā kļūt. Viņš negrib būt ne ārsts, ne inženieris, ne kosmonauts … «Bet kas tad?» toreiz neizpratnē iesaucās klases audzinātāja. — «Nekas. Būšu mietpilsonis.» — «Un tāds ir padomju jaunietis! žēl, ka es tik ātri jums izsniedzu atestātu. Citi dodas uz jaunceltnēm, uz Sibīriju celt komunismu …» — «Bet es ne uz kurieni.» — «Jūs kļūstat bezkaunīgs!» — «Bet vai tad te Latvijā neceļ komunismu? Tikai kaut kur tālu Sibīrijā?» Audzinātāja bija pārskaitusies. Muterei un fāterim viņš arī pateica, lai viņu atstāj angļu mierā — augstskolā stāties viņš netaisās. «Uz kurieni tad tu domā stūrēt?» fāterītis piktojās. Vai tad viņš zināja, ko dzīvē grib redzēt? Viņam patika lauki, un viņš devās vasaru paklaiņot pa Latviju.

Visvaldis prātodams aizmieg. Aizmieg bez sapņiem. Pēc laiciņa atmostas. Drēgnums ielīdis azotē un drebina pie visām miesām.

Abi mīlētāji vēl nav beiguši savas runas.

— Mums būs kāzas, — Marija ļaujas saviem tālajiem sapņiem.

«Un tad mēs iegādāsimies gumijkoku,» pie sevis nopūšas Visvaldis.

— Tu ar mašīnu katru dienu man atvedīsi pļavu ziedus.

— Man drīz jādodas karadienestā. Pēc tam jau redzēs, šeit, pāķos, es nu gan netaisos nonīkt. Derētu pāris gadiņu nolauzt Tālajos Austrumos — tur var lielo rubli iesist.

— Bet es?

— Nu nu, uzreiz savelk lūpu. Nevaru es tādēļ zem taviem brunčiem staigāt kā cālis. Ir vēls. Pamalē aust…

Marija klusē. Visvaldim žēl meičas. Gribētos izlēkt no gabanas un sadot tam memļakam. Bet vai pats paliktu, ja Marija lūgtos? Uz tādu jautājumu viņš nespēj atbildēt. «Ko es vēlos no dzīves? Pēc pāris kilometriem būs cita pasaule un citi ļaudis. Kur mana vieta? Zem gabanas?»

Tie divi aiziet.

Visvaldis grozās savā guļas vietā un no saltā drēgnuma un kaistošām domām nevar un nevar aizmigt.

Ar rīta gaismu viņš izlien no savas nakts slēptuves. Noskurinās. Bieza, samākusies debess, pie visa klāt paša īgnums, ka šonakt nav izgulējies. Visvaldis rasā nomazgā seju, iekož desmaizi ar kādā dārzā nočieptiem redīsiem.

Viņš pieceļas. Uz kurieni nu?

Rasā žļurkst kurpes, drebulis nav mitējies. Jāiegriežas uz kādu stundu tuvākajās mājās apsildīties.

— Labdien, saimniecīt! Vai neliegtu krūzi ūdens un mazliet siltuma?

Gara, salīkusi sieva ar šķību aci nomēra puisi un aicina virtuvē. Visvaldis apsēžas uz bluķīša plīts mutei priekšā un noauj kājas.

— Vai tālu ceļu? — saimniece prašņā.

— Diezgan.

Ienāk kupla meiča ar pilnu slauceni piena, sveicina Visvaldi.

— Pasteidzies, pasteidzies, drīz būs klāt mašīna uz pļavām, — sieva mudina meitu.

— Viņam piedāvā pienu.

— Uz kurieni tad dodies, puis? — sieva neatlaižas.

— Ne uz kurieni.

— Kā, ne uz kurieni? … Šie darba rūķi to nespēj saprast, kā var, no spēka izsizdamies, staigāt ne uz kurieni. Ļauns cilvēks?

Taču puiša acis nemaz par to neliecina. Lauku ļaudis parasti jau pa gabalu jūt, kas tas par cilvēku, kurš dzer no viņu krūzes vai prasa naktsmājas.

— Apskatu, nu … dzimto zemi apceļoju …

— Ā, — saimniece sapratusi teikto, bet nesaprot, kā bez darba cilvēks var klaiņāt apkārt pa pasauli.

— Šopavasar pabeidzu vidusskolu. Tāpēc atpūšos. Dzīvoju Rīgā.

Pēdējā piebilde, acīm redzot, attaisno puisi. Nu jā, kas dzīvo Rīgā, visi tādi.

— Mūsu Marija ar šopavasar pabeidza vidusskolu Piepalīdz kolhoza sienu novākt. Rudenī redzēs, varbūt kādā tehnikumā sadomās iestāties Tagad jau neviens par strādnieku negrib palikt — tikai par ārstiem, inženieriem, kosmonautiem. Bet kas tad to maizi dos?

Visvaldis bezgala pārsteigts par saimnieces vārdiem. Diez ko atbildētu klases audzinātāja?

Visvaldim domas sapinas. Neatlaidīgi un domīgi uz viņu skatās Marija. «Tā ir viņa!» Visvaldis ievēro, ka meiča nemaz nav tik kupla, kā pirmīt likās. Marija stāv pie virtuves loga un arī dzer pienu. Visvaldis redz viņas gleznos plecus, vingro augumu. Skaudība viņu pārņem, iedomājoties vakarnakti.

— Dzeriet vēl, — Marija piedāvā.

«Kādas magnētiskas acis!»

Mājīgi sprēgā malkas pagales. Visu būtni pārņem snaudai līdzīga nekustība. «Ja aizrakstītu mātei, ka drīz atgriezīšos? Bet varbūt labāk doties uz Sibīriju … tur ceļ, tur dimd zeme, un dienas skrien kā gājputni…»

Pagalmā iebrauc mašīna un nobremzē. Atskan īsi, steidzinoši signāli un tad skaļa, nīgra Imanta balss, Visvaldim tik pazīstama no šīs nakts: — Ko čammājas!

Laukā izskrien Marija, aiz viņas arī saimniece. Visvaldis attopas, ka palicis viens. Ļaudīm laiks min uz papēžiem, darba pilnas rokas. Cik nelāgi, ka esi lieks un citiem pa kājām. Bet viņš, Visvaldis, ir iecirtīgs un nepadosies nekādām saitēm, kas ierobežotu viņa līdzšinējo brīvību. Viņš auj kājas un dzird: — Nevaru, nevaru… — laukā joprojām šķendējas Imants. — Tad nevajadzēja līdz ausmai nīkt pļavā, ja nevari! Kur tad es raušu cilvēku, kas vezumu krauj? Tā es par dienu nekā nenopelnīšu!

Virtuvē iebrāžas Marija un aiz uztraukuma nevar, nevar vien garos zābakus uzvilkt. Viņas acis brīdi paveras svešiniekā. Tās ir asaru pilnas.

— Jūs jau aizejat? — prasa meitene. — Brauciet līdz! Uz siena pļavām!

— Bet ja nu es brauktu? — mugursoma negaidīti ielido virtuves kaktā. — Gribu nopelnīt sev pusdienas.

Viņš skatās meitenei tieši acīs. Pagalmā atkal nepacietīgi signalizē šoferis.

Kad Visvaldis iziet pagalmā, Marija jau paspējusi ielēkt kabīnē blakus šoferim un mašīna spēji aizbrauc. Visvaldis pārsteigti noskatās un lēni atgriežas pēc savas mugursomas. Uz kurieni tagad?

Čekstera liktenis Kurš ir zinājis savu likteni? Stāsta gan, vecos laikos pat tā esot bijis, ka no rīta vēl ubags, bet vakarā — āre če! — bagātai skaistulei par vīru. Un vai mūsu laikos arī nav likteņa? Viens otrs var dzīvē sisties, ka acis vai zaļas metas, bet viņš kā bijis, tā arī paliks savai mātei ar kājām pa priekšu dzimis.

Tāds ir liktenis.

Vēl vakar Čeksters lauzīja galvu, vai pēc auzām nesēt tūliņ kukurūzu, jo šogad pavasaris pagadījies brangi sparīgs, bet šodien, satinies gultas lēveros, guļ un vaid ne savā balsī — plaušas sāpot.

Vecais vairs nav dzīvotājs. Čeksteriene tuntuļu tuntuļiem skraidīja pa māju, gaudās un žēlojās vēl sparīgāk nekā pats slimnieks.

Tas bija jāzina arī katram garāmgājējam. Un, ak vai, ja kāds ieminējās, ka plaušas vispār nesāpot! Ar tādu nav ko runāt! Tas jau ar koka sirdi. Toties vajadzēja redzēt Čeksterieni tad, kad viena otra pļāpu vecene aizgūtnēm skaidroja savu māku krūšu ārstēšanā.

— Ak, māsiņ, debesis tevi svētīs! — līst Ceksterienes pateicība.

— Ko nu! Es to tikai aiz savas labās sirds.

Padomi tūdaļ tika likti lietā. Ķēķis, istaba, pagalms pildījās mainīgām smaržām: pēc šķebām vērmelēm, pēc šņabja, pēc citrona, pēc medus salduma.

Bet tad atkal nāca padoms un, protams, tas visprātīgākais padoms, ka Čeksteram palīdzēšot tikai viens — konjaka uzlējums uz jaunajām vītoliņu atvasītēm, kas tur pie Zvirgzdupītes augot.

— Teļa svaigās asinis, — ar padomu neskopojās otrs.

— Vai arī suņa tauki. Tikai tie! Atceros, manā laikā Purvainē bija vīrs, tad šis… — stāstīja trešais. Čeksteriene pacilāja nažus un žēli paskatījās uz ķēdes Dūksi. Nē, to viņas sirds neizturēs!

Tātad vecā Čekstera liktenis bija nomirt diloņa nāvē.

Kad ļaunā vēsts nonāca arī līdz kolhoza priekšsēdētāja ausīm, viņš tieši no tīruma atsūtīja puisi ar zirgu, lai aizgādā Čeksteru uz slimnīcu.

Un kādi bija brīnumi visai Purvainei, kad pēc pāris dienām Čeksters, zarainu vēzdu cilādams, atsoļoja mājup. Viņš atnācis teitan nomirt. Taču labāk mājās nekā tur.

Slimnīcā esot gan bijis. Bet vai tad ārsti ko jēdzot!

— Nopirktu kādas nebūt zāles…

— Naudu gaisā izmest?

Atvilka gultai segu un, apzinādamies tā brīža svarīgumu, nolikās gultā mirt.

Vecenei viņš sabļāva, lai nepuņķojas, lai atnes no pieliekamā kambara sveces, ko galvgalī nolikt.

Pagāja vakars un rīts. Nāve nez kur bija aizkavējusies. Čeksters nopūta sveces, lai velti nedeg.

Izgājis sevis pēc, viņš pēdējo reizi kāpa vēl uz istabas augšas paštaisīto ozola zārku palūkot.

— Tā kā par īsu, — norūca Čeksters, ieguldamies ērtāk zārkā.

Nāve neatnāca ne pēcpusdienā, ne vakarā.

— Ta velns, kas tā par slimību, — šķendējās vecais. — Ja reiz mirt, tad mirt, nevis cilvēku no darba atraut.

Aizdedzis vienu sveci, Čeksters gulēdams prātoja, vai tagad līdz Jāņiem ienāksies agrīnie kartupeļi vai ne, vai vecenei kolhozs priekš govs sienu iedalīs no līča vai trīsgadīgā āboliņ- lauka.

Sestdien mirēju atnāca aplūkot kaimiņi.

— Ai, ai, — nopūtās priekšsēdētājs.

— Vadzī, noprovē no šī, — piedāvāja alus kanneli otrs raudzītājs. Trešajam, ceturtajam un piektajam arī šis tas bija līdzi paķerts, tā ka čeksteram ne par miršanu galva jālauza. Sestajam, septītajam, pat trīspadsmitajam, kas raugos atnāca nākamajā dienā, uz atvadām kabatā atradās sīvais. Pirmdien slimnieks, patiešām, jau stāvēja uz debesu sliekšņa.

— Nu, sieviņ, — Čeksters padeva roku savai večiņai. Tās bija atvadas. Čeksteriene trīcot un šņukstot noslīga uz ceļiem pie mirēja gultas.

— Nu, sieviņ, — no jauna iesāka mirējs, — taisi no miežiem iesalu un nokauj telēnu. Neskopojies manās bērēs.

Un vecā Čeksteriene neskopojās. Sālīja, vārīja, pirka.

— Vai dzīvs vēl? — večiņa laiku pa laikam apjautājās.

— Tūlīt, tūlīt, manu vecenīt!

— Ja dievs neņem, tad kaut velns tevi ātrāk parautu! Ka visa šī taisīšanās nav par velti vien.

Viņas bažas izrādījās vietā. Neko darīt, alu nācās ar tālīnajiem, nedēļu iepriekš lūgtajiem bēriniekiem izdzert, šai karstajā vasaras laikā teļa cepešus notiesāt. .. Arī pats Čeksters nobaudīja no sava bēru mielasta: — Labs, — viņš novērtēja pašbrūvēto. Priekšsēdētājs kopā ar brigadieri uzmanīgi nopētīja slimnieka vaigu.

— Vai tu patiesi slims? — jautāja priekš​ēdētājs. — Tu jau uz strādāšanu ne visai nadzīgs.

— Slims, slims, mani dārgie! Sāp galva, krūtis, un visi kauliņi kā salauzti.

— Varbūt izliecies? —tā brigadieris. Čeksters tikai novaidējās.

Tad dzer zāles, atvedīsim ārstu, — atsāka priekšsēdētājs.

— Mirstu, ļautiņi! Ko nu mani aprūpēt vairs!

Nāves bālais stāvs mājelē ienāca septiņas dienas vēlāk. Taču tās elpa aiz pārskatīšanās skāra nevis Čeksteru, bet viņa mīļo aprūpētāju — pašu Čeksterieni. Tā sasirga ne pa jokam.

Nāve naktīs taisni pie Čekstera auss nekaunīgi trina savu izkapti.

— Ai, bālā, nemīlamā, kaut atej no manis uz dienām trim, lai savu večiņu varu aptecēt.

Un čeksters, sāpes pārvarēdams, uz rīta pusi cēlās no savas gultas augšā, izslauca brūnaļu, pabaroja vistas, pagatavoja brokastis.

— Nu kā tev, vecen?

— Grēks gulēt tādā laikā. Saulīte ripo pa zemi. Sīpolus derētu iestādīt. Čeksters ņēma lāpstu, stādīja sīpolus.

— Ko? Es redzu saimnieku dzīvu un veselu un vēl pie darba? — brigadieris brīnījās. — Ja nu vari, Čekstertēv, tad rīt, lūdzams, aizbrauc uz govju fermu, pavadā pakaišus.

— Čeksters pāris dienu vadāja fermai pakaišus.

Kad kolhoza ciematā ieradās ārsts ar renfgenmašīnu, Čeksters ar savu večiņu līkņāja pa lauku, sēdami cukurbietes.

— Čekster! — pie sējumiem pieturēja motociklu brigadieris. — Nāc, savas plaušas parādi ārstam!

— Uh! — un Čeksters draudīgi savicināja zemes kukurzni. — Tā jau viss ciems par mani smejas.

Un vai nav liktenis? No tā laika vēl šobaltdien nāve no Čekstera mūk pa gabalu.

Cietējs No fabrikas atbraukušie talcinieki guļas vietu saklājuši gar istabas vienu sienmali uz salmiem un cits pie cita sagūluši.

Klusums. Dzirdams vienīgi, kā vecais Osītis šņāc — it kā pļavā vienādiem izkapts vēzieniem zāli pļautu. Aiz loga vienmuļi čabina rudens lietus.

Antons uz mirkli pieklust, iegail smēķa uguntiņa. No viena sāna uz otru viņam blakus nogrozās garais Siljāns.

— Nu kā tad tālāk? Vai tu jau aizmigi? — jautā zēniska balss.

— Tai pašā pavasarī Onute aptur šujmašīnu un saka: «Man ar ir puika.» Saka: «Ņemšu pie sevis.»

Ko nu es, — ja jau ir, tad ir. Lai ved. Atvedām tai vasarā par ganu kolhozā. Bet rudenī šī atkal: «Ej, ej uz dzirnavām! I pašiem būs maize, i kazai kāds miltiņš pieturēsies pa to garo ziemu.» Es ļoti negribēju. Ļaužu tur pilns katru dienu. Sazīmēs mani, uzlaidīs vēl sievu virsū, pēc tam izlokies. Bet Onute uzlika iemavas. To ziemu tā arī sadzīvoju pa dzirnavām. Un tad sanāca skumjas. Skatos uz Onutes puiku un domāju: «Nu jau pusotra gada!» Skatos aprīlī uz briestošiem pumpuriem un pašam tā vien kaut kas krūtīs briest.

Garais Siljāns atkal apgriežas uz otriem sāniem un tā uzrauj segu pār galvu, ka pašam un arī Antonam atsedzas kailas kāju pēdas. Aiz loga šalko salijušie bērzi, un istabā kļūst vēl smacīgāk un drēgnāk.

— Un kā tālāk? — atkal tā pati balss.

— Viendien dzirnavās prasa: «Kā mēs tā dzīvojam, ne sarakstījušies, nekā?» Es saku — labi dzīvojam. Cik nu labi, nezinu. Toziem tā vien gribējās kaut ko par savējiem dzirdēt. Man taču arī mājās tāds pats brašs puika. Tēvu gaida. Lai nu kā, noilgojos pēc savas sieveles. Pametu Onuti.

— Beidz tu te cauru nakti vaimanāt, — Siljāns nožāvājas.

— Nu un?

— Sievas žēl, i tāds kauns ņem pie sirds. Viņa taču trūkumu cieš, nabadzīte, dēluku audzina, bet es …

Uz brīdi aizķeras balss, it kā aizlūst, bet tad atkal Antons turpina: — To vasaru tā arī aizvadīju uz Gaujas plostiem. Onuti vai aizmirsu, bet atgriezties pie sievas baidījos. Viņa man stingra, tāda, ka auksts metas pie papēžiem. Paskatās uz tevi, pasaka vārdu, un — dzēris vai nedzēris, vainīgs vai nevainīgs — topi rāms kā septembra debess. Tāda, lūk, man viņa.

Baidījos. Bet rudenī ap šo pašu laiku metu cepuri pret zemi un nodievojos, lai paput divi deviņi, bet es braucu. Sak, uzlikšu galdā visu vasaras aldziņu un sacīšu: «Piedod, sieviņ!»

— Nu un?

— Aizbraucu. Dēluks, padomā, pazina. Stāv pie mājas vārtiem un sauc: «Papu!» Jā, taisni tā: «Papu!» Viņa arī mājās. Paskatījās un neko. Es stāvu, saproties, un nekustu. Tūlīt, tūlīt… Lai! Vainīgs esmu. Lai kaunina, lamā, raud … Viņa vēlreiz paskatās un… — Antonam ietrīcas balss, — un saka: «Tavas pusdienas cepeškrāsnī.»

Istabā ielien klusums. Pat lietus aiz loga pārstājis čabēt. Siljāns, šķiet, aizturējis elpu, bet ievaicājas: — Un tā arī teica: «Tavas pusdienas cepeškrāsnī»?

— Jā, «pusdienas cepeškrāsnī».

— Laimīgais! Mana sieva nekad neatstāj pusdienas cepeškrāsnī.

— Neviena ļauna vārdiņa no tās dienas. Neviena ļauna, neviena paša, ne kripatiņas! Kaut reizīti paskatītos uz mani tā kā agrāk, ka šermuļi izskrien caur kauliem, lai es, nelietis, nomestos uz ceļiem viņas priekšā un lūgtos: «Sieviņ, piedod!» Bet nē.

Pēdējie Antona vārdi skan gandrīz kā vaidi.

— Kaut vienu pašu dusmu kripatiņu, lai vieg​āk tiktu! Bet viņa — tik laba . ..

Vecais Osītis pārstājis krākt un, nozvalstījies uz otra sāna, norūc: — Rimstieties jel reiz! Rīt lini jāmērc.

No tumsas bēgošais Nu vīri iesiluši, par mājas iešanu nav ko domāt. Viena otra visu vakaru nogarlaikojusies sieva vilkšus velk savu veceli mājup, šis burkšķēdams spirinās pretī vai izlūdzas to pašu nieka stundiņu, lai vēl uzdancotu un patriektu. Un alus muciņu pilnu arī tā kā žēl atstāt. Diez kad vēl pienāks tā reize, kad sovhoza direktors ieradīsies viņu nomaļajā brigādē un uz pļaujas svētkiem nosauks desmit pudu miežu iesala. Kas nu tagad par mājās iešanu!

Ieskurbušie vīri sauc pār visu istabu: — Mūziku!

Muzikanti paklīduši kur kurais. Trompetists ar kādu ciema meiču aizgājis mēnesnīcu lūkoties.

Bundzinieks, piesūcies alus, žļurgojas šepat pie galda stūra. Akordeonistam pašam tīk ielocīt kājas. Bet vai tad spēlmaņu trūkums! Zeņķi acis vien zibina uz akordeonu. Katrs pēc kārtas mēģina ko izčīkstināt.

Arī somu letkisu. Meitenīši svaida augšup kājas, ka biželes vien kust citiem par lielu smieklu.

Pasmējušies ta pasmējušies, bet, ja nu ko dancot, tad to pašu Latgales polku.

— Andrej! Kur Andrejs?

Tagad visiem galvā Andrejs. Vecais ciema muzikants, kas nospēlējis te visiem cieminiekiem kāzas un krustabas, no galda vēl paprasa: — Vai tad mana spēle ko var? Tagad jau nav modē. Lai jau nu jaunie.

Ballētāji grib Andreju, un te vairs vecajam muzikantam nav ko pretī turēties. No palodzes noceļ savas harmonikas un …

Tā spēlēt prot tikai viņu Andrejs! Izsviedrina līdz pēdējai krekla vīlītei. Liekas, tais plēšās velns iekšā kņudētu, un tikai piekurina papēžus, un tikai piekurina! … Uh! Uh! Sasarkuši vīri, kuriem pat dakšas uz vecumu kļuvušas pasmagas rokās, braši piesit kājas. Lai veras, lai zina, kādi jauni reiz bija. Ne to vien varējuši! Kas viņiem viena nakts līksmībā! Kas viņiem pāris mucu alus! Kas viņiem pasaule! Te — zemes centrs!

Apkārt staigā alus krūze, bet jau arvien mielaināka, jau ar rauga piegaršu, jau no trešās muciņas.

Turpat pie šķūņa nogāzta autokrava siena — kuru kājas nenes uz māju, tas iekrīt turpat.

Andrejs arī noreibis. Ar harmonikām padusē viņš taustās uz durvju pusi.

— Ei, Marjka, kur tu?

Sieva neatsaucas. Viņiem iešana cauri mežam uz Niedrupes ciemu. Andrejs aiztaustās gar zedeņiem.

— Marusja!

Neviena. Pie šķūņa, kur izgāzts siens, kāds sievišķis gan nočortojas: tā kā pēc balss būtu šī, tā kā ne.

Viņš virzās turp. Nē, neviena nav. Apgriezies grib iet atpakaļ, bet apjūk.

— Marusja!

Par velti saukts. Par velti meklēt. Un laikam ļaudīm taisnība vien būs. Ļaužu acis nemelos. Maz viņa Marusja dzīvo pa māju. Vairāk otrpus upes, tur atradusi citu pajumti. Tagad tā arī iznāk, ne īsti tur, ne īsti šite. Tiesa, viņš ir pacietīgs, stiprs, strādīgs. Bet vai katra cilvēka sirds nepukst pēc laimes, savas mājas, pavarda?

— Kas tur?

— Es. — Kas tas tāds par «es»? Kā strazdulēns tu esi?

— Mammas.

— Zinu, zinu — mammas. Bet mammu kā sauc?

— Paulīne. Mēs tagad tava brāļa mājā dzīvojam.

— Ak Pavjinkas meitiņa! Vaļa? Un ko tu pa tumsu dari? Mājās jau sen vajadzēja būt!

Maza roka pieķeras viņa resnajam, rupjajam rādītājpirkstam.

— Mamma tā lika. Es tevi aizvedīšu mājās. Tava Marusja aizgāja ar tumsiņu.

Pa meža ceļu Andrejs iet brīvi. Šķiet, ka viņš mazo Vaļu vestu pa šo tumsas valstību. Kājas jau zina — te gramba, te egļu saknes, te kājceliņš iemīts ap dūksnienē iebridušiem melnalkšņiem. Tā noieti tie divi kilometri.

— Tagad teci, teci vien tālāk. Māmiņu pasveicini. Neaizmirstiet mani arī citu reizi, ienāciet pie aklā Andreja!

Pie ķēdes smilkstēdams jau gaida Duksis. Jāpaglauda, jāpateic daži vārdi.

Mājas durvis atvērtas.

— Marusja!

Neatsaucas. Tātad palikusi ballē. Nē, nē, esot aizgājusi līdz ar tumsiņu. Tātad, tātad.. . Andrejs aiztaustās līdz gultai. Noliek harmonikas uz krēsla, pats smagi atsēžas, novelk zābakus… Gulta tāda kā neklāta. Pliks salmu maiss … Spilvens bez drānas… Roka tausta. Bet sega? Palagi? Nesatausta. Andrejs slienas kājās. Uz galda nograb bļoda, pret kāju atsitas krēsls, apgāžas. Skapī palagu nav, arī segu nav.

Aizgājusi… Čubruks, čubruks gatavais! Uz ko cerēji, ko luncinājies! Gribēji šo gaisagrābsli pie vietas piesiet? Gribēji mācīt citādāk dzīvot un mīlēt? Bet varbūt viņa nav ņēmusi? Mājai durvis vienmēr vaļā, katrs var ieiet… Bet kālab tad jaunšūtā vadmalas kārta neaiztikta un aitādas kažociņš?

Galva dulna. Andrejs ieraušas gultā, paņem cigareti.

Vai tad vieglumu no sava likteņa viņš gaida? Vai tad pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem nebija daudz smagāk? Vai tad pirmoreiz šī vienatne, šī pati tumsa?

Viņš bija tikko pieci gadi, kad lielceļu gar tēva māju dangāja kara rati. Brauca baltie, tad sarkanie, tad zaļie. Brauca tīfnieki, brauca ievainotie ar pārsietām rokām, kājām. Māte ik reizītes caur loga aizkariem skatījās, vai no kara gaitām neatgriezīsies tēvs. Un gandrīz aiz katra tāda aizjūga grāvmalēs palika lādiņi, patronas. Toties to viņš piemin, kad ar pliku vēdereli iztipināja no mājas pagalma ar āmuru rokā un par visām varēm centās uz ceļmalas akmens sadauzīt kādu no šiem pamestajiem šāviņiem. Viņu apdullināja sprādziens.

Gar acīm palika tumšs. Tumšs uz mūžiem.

Tēvu no kara sagaidījusi, drīz nomira māte, atstādama piecus brāļukus un divas māšeles. Toreiz tēvs nosūrojās, nosūrojās un apņēma Helēnu no tālīnās Aizpurves, strādīgu un biklu sievu. Tā iznēsāja vēl vienu brāļuku. Nu viņi bija astoņi ķipari! Ai, Helēna! Grūts bija tavs mājas solis. Kāpēc izgāji pie atraitņa ar septiņiem bērniem! Par tādu grēku dievs tevi sodīja, acis izvalbījās apaļas kā pogaļas. Ļaudis ar pirkstu rādīja uz dieva nosodīto, nezinādami, ka «nosodītajai», mūsdienu ārstu mēlē runājot, ir tā pati Bazedova slimība.

Nomira arī pamāte. Brāļi sacēla mājas, pārveda sievas, aiz sijas istabās aizsprauda šūpuļa kārtis.

Andrejs dzīvoja starp viņiem, strādāja, kur vien varēja likt lietā savas rokas vai prātu. Toties ciema ļaužu jautrības un prieki neizpalika bez aklā Andreja harmonikām. Viņu mīlēja, kā mīl ierastus ratus vai krūzi, kā mīl istabas puķes. Viņa harmonikas palīdzēja lauku vīriem un sievām gaišāk, bezbēdīgāk dzīvot, viņš līdzēja citiem, pats aizmirsdams sevi.

Andreju pamodina gaiļi. Viņš vairs neprāto, priekšiņā atrod slauceni un iet Brūnaļu slaukt. Kāš pienu, ielej kaķim, ielej Dūksim. Baro vistas un cāļus.

Kaimiņos arī jau sacēlušies kājās viņa paša brāļi. Kādreiz ar sviedriem vaigā nolīda mežu, uzcēla mājas. Tālab tik dārgs Jegoru brāļiem tieši šis nelielais ciems, ko nosaukuši par Niedrupi, tālab nemaz nekārdina sovhoza piesolītais centrs, tālab Jegori saticīgi turas kopā. Pie brāļiem šorīt steidzas arī Andrejs.

— Dzīvo un priecājies, ka tiki no tās ķēves vaļā, — saka viens.

— Skaties, Andrej, nelaid to mātīti tuvumā. Pamanīšu, ar mietu padzīšu, — saka otrs.

Brāļi Andreja bēdas uzņem kā savējās. To, ka brāļiem netīk Marusja, Andrejs jau zina sen. Un, ka ar mietu pat tuvumā nelaidīs, arī tam tic.

Andrejs kleterē atpakaļ un grābstās pa pagalmu, nezinādams, pie kā īsti pielikt savas rokas un sirdi.

Un gaida, kaut kur klusībā gaida, gaida.

Duksis aizrīdamies sāk riet.

— Labdien!

Mazā Vaļa!

— Es tev ogas salasīju.

Turpat blakus ietrīsuļojas dzidra sievietes balss: — Velk un velk pie tevis.

Paulīne apskatās apkārt.

— Ai, ai! Un to tu visu savām rokām?

— Nelielos, pats saskaldīju malku. Pietiks visai ziemai. Nāc iekšā, nāc!

— Nav jau vaļas! Jāiet kūlīšus siet.

Bet Andrejs jau pārkāpis slieksni. Aiz viņa gribot negribot jāseko arī Paulīnei. Un atkal viņas balss pilna izbrīnās: — Ak kungs!

— Pats no jauna samūrēju krāsni. Redzi — jaunus griestus ieliku. Jaunu grīdu tāpat. Bet nu rokas neceļas, lai ko darītu. Kam vairs! Vakar Marusja paņēma drēbes …

— Katrs nesam savu bēdu. Vai man viegli? Uz galvas jau viens otrs sirmāks mats, savu mūžu atstāju vīratēva mājās. Ko esmu redzējusi dzīvē? Kā bez acu tā arī nodzīvoju. No rīta agrumā piecelies, skrien barot lopiņus, skrien kurināt plīti, skrien dārzā, skrien uz lauka, skrien, skrien … Bet vai kādu labu vārdu dzirdēju? Izsunīja. padzina. Vīrs jau cik gadus dauzās kaut kur pa Rīgu. Tā nu pagaidām dzīvoju ar savu Vaļu šai pusē. Strādāju, maizei iznāk.

— Viens, viens esmu palicis kā no zemes izcelts akmens citiem pa kājām, grāvmalē pagrūsts. Grūti man, Paulīn, kad saimnieces nav, kas pieskata. Tā jau daru visu pats. Bet neredzu, kur gotiņu piesiet, neredzu to pašu kreklu izmazgāt. Aiziešu pie Marusjas, parunāšu vēl reizīti.

Paulīne aizkavējusies, viņai savs ceļš kāpjams. Lai nu viņas Vaļa turp pavadot. Pārāk strupi gan tas izskan. Nu, protams, meitēnam tāds gājiens pa prātam.

Andrejs iet, augstu cilādams kājas, svinīgs, nerunīgs. Smaržo rudzi, smaržo vīgriezes, saule cepina gājējus.

Aiz robežupes šosvētdien laikam taču kādi svētki. Jau iztālēm sievieši spiedz, ļerkst harmonikas.

— Vai redzi māju ar izrakstītiem logiem?

— Redzu.

— Un augstus pagalma vārtus?

— Redzu.

Andreju jau pamanījuši. Vai tad viņš nedzird šos apslēptos smiekliņus, hihināšanu? Lai! Turpat pie vārtiem viņu sagaida Marusja. Skaļa, sadzērusies. Kāds vīrs basā iedod Andrejam glāzi ar alu.

Nobrūķējis Andrejs atsmaida. Laikam taču labi ļaudis, ja tūlīt vedina pie galda, ja glāze ar alu arvien pilna, ja visi līksmojas un rauj tevi šajā līksmībā līdzi. Nu jau arī Marusja bučodama apkrīt ap kaklu, dzied.

Alus, cik noprotams, no cukura taisīts. Kož pēc sātana! Pret vakaru Andrejs jau gatavs apkrist. Viņš grib izrunāties ar Marusju, bet Marusjas nav. Viņš iet pagalmā, meklē.

— Marusja!

Pieskrien tā pati Pavļinkas Vaļa.

— Ko tad tu, meitiņ!

— Lūdzu, lūdzu, iesim mājās!

— Ej, es palikšu. Ej, nebaidies. Es ar tanti iešu.

Vai Vaļa aiziet, to Andrejs nezina. Viņš kleimuro pa pagalmu, aptur dzīrotājus, viņam jāsadzen rokā

Marusja.

Tepat jau viņa vāvuļo šurp. Kopā ar to pašu basu.

— Marusja, iesim mājās!

— Skat, pavēlnieks uzradies! Pāris gadiņu padzīvojām, vai nepietiek, manu mīlīt? Negribu citiem pāri darīt. Andreika! Eh, dzīvītei Kam tu man akls un pliks! Ar desmit rubļu pensijas … Ej pa šo celītiņu mājās. Ej, ap rīta pusi pārnākšu!

Neviena vārda, neviena skaņa nenāk no viņa cieši sakniebtajām lūpām. Andrejs uzklumstās uz ratu ceļa. Tā pati tumsa, kas viņā, šķiet, sabiezējusi, mutuļo, žņaudz. Un no šīs tumsas viņš bēga un šajā tumsā arī iebrien ikreiz dziļāk, krizdams dangās, cinatās, saknēs, aptraipīdamies, saskrambādams pirkstus. Un tā arvien … gadiem savā tumsā, savā melnajā nelaimē.

Andrejs tenterē un tad vairs nevar. Pēc stundas viņš jūt, ka ir nomaldījies, ka izmisums smacē.

Pakritis viņš paliek pie zemes, aizkusis elsdams un to asarām mitrinādams. Turpat kaut kur rīstīdamies rej suns. Nevienas dvēseles, neviena.

Pēkšņi Andreja vaigu nolaiza asa mēle. Suns smilkstēdams grūž purnu Andrejam sejā, — vai tad saimnieks nepazīs savu Dūksi! Suņuki Norāvies ar visu ķēdi. Tad tu mani gaidīji, gārgdams rēji? Ķēdi no rokām neizlaizdams, Andrejs ceļas. Duksis pieved pie mājas. Andrejs noņem ķēdi sunim no kakla, palaiž brīvē.

— Staigā, draudziņ!

Pats atver šķūņa durvis, apmet ķēdi ap siju, parauga, vai tur cieši, iztaisa cilpu un iebāž galvu. Viņa nodoms skaidrs, izmisīgi briedis līdz šim brīdim. Ķēde īsti nesavelkas, un vairāk arī Andrejs neko palabot nepagūst. Turpat durvīs ar lākturi nostājies brālis.

Ne vārda neteikdams, noņem no Andreja kakla ķēdi, paņem zem paduses un saudzīgi ved uz savu māju.

Turpat izbijusies sagaida brāļasieva, pamodusies arī Paulīne.

— Iedzer! — brālis iedod šņabi.

— Mēs domājām, ko tas suns var riet!

Blakus piespiežas Vaļa: — Kāpēc nepaklausīji, nenāci?

— Man pašai vajadzēja pavadīt un atvest, — saka Paulīne. — Kāpēc neej uz sovhoza ciematu? Tev māju sola uzcelt vis.

Andrejs knosās. Brālis vēl tik tikko apvaldīti norūc: — Tev slikti pie mums? Saki! Kā tu tā varēji! Ja nu tie jauniņie memļaki, kas neko nav pārdzīvojuši savā dzīvītē, lai nu tie! Bet tu? Cilvēki cietumus pārcieš, operācijas… nu kā lai tev saka… Paulīne sieva ražena, rokas čaklas un sirds atsaucīga, aprūpēs tevi, palūdz tikai…

— Paulīn, kāda tev matu krāsa? Iesirmo daudz?

— Aitasgalvai Nudien, sajucis! … Nākamrīt ap brokastlaiku stīva un neizgulējusies šurp nāca Marusja.

Neziņas ielejā Te nu viņa stāv: mati izpluinīti, jaciņa neaizpogāta, kurpes sabristas. Tāda kā jukusi.

— Anusja, Anusja, kāda tu izskaties! Vai nu viņa nedzird, vai arī viņai tas vienalga. Kā apmāta — ieņēmusi galvā savu, ka viņai vajag Vaguli, šo sadrūmušo vīru, kuram pašam mājās sieva un bērns.

— Nāc pie prāta, Anusja!

Nedzird.

— Atkal biji tur, graudu kaltē, pie viņa?

Bet var jau arī nevaicāt. No vienaldzīgā, negulētā vaiga tas noprotams.

Cirkalīšu vecei lakats cieši ap galvu, pat mute aizklāta. Tikai spicais deguns laukā, un apaļās ačeles šaudās pa istabas kaktiem.

— Taisies, taisies! Telītēm ūdeni salej, kannas aizved.

Anusja ģērbjas lēni, savu springo augumu izrādīdama. Tikai miegs viņai acīs, bet varbūt domas, kuras kavējas vēl joprojām tur, pie Pētera graudu kaltē?

Cirkalīšu vecei dusmas aug rūgumā. Tik daudz nelaba jādzird par šo meitišķi. Uzradusies te nez no kurienes! Godu neglabā. Kas viņai te nekaitētu! Kolhozs būcenīti ierādīja, dārziņu. Padzīvotu starp viņiem, iedzīvotos, i kārtīgu puisi sev atrastu. Oi, Jēzus Marijai Par postu viņa mums te!…

Cirkalīšu vece ciešāk savelk lakata stūrus.

— Braucam, vai?

Rudens vējš līdz galam atrauj durvis, jau tā nemīlīgajā telpā ietriec lietus šalti.

Turpat pie durvīm rati ar mitru siena klēpi. Anusja noskurinās. Draņķīgi. Kālab viņa ir šeit, nevis savā Kubaņā, kur pašlaik droši vien saulīte mirdzina, ķircinās puiši, un meičas, skaļi čalodamas un smiedamās, steidzas uz augļu konservu fabrikas vārtiem? Bet viņa, lūk, visu priekšpusdienu un vakaru šeit lietū vadās uz tuvējo miesta pienotavu kannas ar pienu, vadās Cirkalīšas teļiem ūdeni un salmus. Ko tālajā pasaulē viņa cerēja atrast? Tagad viņa patiešām neko nesaprot.

— Nū-ū!

Sagriezis galvu, zirgs apdomīgi velk ļodzīgos ratus pa dangaino dubļu ceļu…

Pēterim Vagulim šorīt arī nemierīgs prāts. Sieva apkārt vien grozās. Tas dara nervozu, neļauj domām brīvu vaļu. Bet viņam jādomā, cieši, sakarīgi. Vai Franciska zina, ka viņš ap Anusju lakstojas? Varbūt arī nezina. Labāk, ja zinātu … Anusja, Anusja… Grūti mums kopā, grūti šķirtiem. Kāpēc netikāmies tad, kad biju jauns un brīvs? Tagad eju . pie tevis, bet līdzi nāk mana ierastā dzīve, kurā sava vieta arī Franciskai, arī puikam, arī nodzīvotajiem gadiem. Ar tevi, Anusja, runājos, bet varbūt es tikai taisnojos savai Franciskai, taisnojos savas neprātības, bezgribas priekšā. Ar abām kājām esmu šeit, pie šī galda, pie šī siltuma, bet sirds tur, pie svelmainās Anusjas, kuras lūpas no asarām sāļas… Vajag izšķirties, nostāties uz cieta pamata!… Bet vilcinos, ļauju liktenim pašam izlemt. Trūkst gribas… Un neziņa spiež, spiež un nomāc.

Pēc brokastīm Vagulis atkal atgriežas pie darba. Neko lielu viņš nedara. Uzmana graudu kalti, raugās, lai savlaicīgi pieved un aizved graudus. Viņam tikai izrīkošana.

Pa dienu sirds norimst. Viņš tērgo ar vīriem, šur tur piepalīdz maisu nesējiem. Bet tad klāt brīdis, kad viņš ir nomainīts, un jādodas mājup. Viņš zina, ka Franciska būs pagatavojusi vakariņas, ka pēc tam viņš nīks istabas kaktā, pīs auklas vai grebs nevienam nevajadzīgas koka karotes — tikai lai būtu ko darīt un nevajadzētu skatīties Franciskai acīs. Jā, un domās, domās… Šovakar ir citādāk. Kolīdz Pēteris pārkāpj pār mājas sliesni, viņš jūt, ka labi nav. Uz galda vakariņu nekādu, pat mutes bjodā ūdens nav ieliets, lai nomazgātu rokas.

— Kas tad tev lēcies? — viņam neviļus pasprūk.

Franciska turpat pie plīts šerpi apcērtas, nograbina bļodiņas un tad nošņāc:

— Ej pie tās prasīt!

— Pie kuras? — Pēteris noprot, par ko ir runa, naivais vaicājums tikai sakulsta sievas dusmas. Un tās sprāgst laukā.

Viņš visu dzird. To, ka appuišots uz to labāko, ka tagad piesmējis viņu cilvēku acīs, ka dievs visu redz un par visu soda, ka … ka … Daudz ir šo «ka». Viņš pat nemēģina taisnoties.

— Taisnība viss, ko tu saki. Mēs ar Anusju dzīvosim kopā.

Tā. Izšķirts ir. Negaidīti, bet vieglāk, nekā viņš bija cerējis. Nu, paldies tev, Cirkalīša, ka pakulstīji mēli. Neziņa beigusies.

Franciska stāv bez valodas. To viņa nebija gaidījusi. Visu ko — klusēšanu, kliegšanu, sišanu, bet to ne. Domāja savā apjukušajā prātā, ka noslānīs vīru, paspīdzinās kādu laiku, un tad jau viss kaut kā iekārtosies pa vecam. Viņa tagad gatava pat lūgties, bet neziņā mīdās pie plīts un klusi raud.

Jau nedēļu Vagulis mitinās būcenī pie Anusjas. Otrajā nedēļā no mājām pārnes ikdienā pašu nepieciešamāko mantību.

Anusja, vai tavā sirdī iemājojis miers un mīlestība? Nē, nemelo, ka nu tev ir labi. Tava sirds lēkā kā sprostā iedzīts vāverēns, un tavi glāsti ir strauji, jo tu neesi droša par to, ka tagad ir labi. Tu vēl baidies no savas pašas sirdsbalss: «Kas turpmāk būs, kas būs?»

Franciska, nerādi cilvēkiem gludu seju. Tik un tā tie netic, ka tavā sejā nebūtu sāpju rievu. Tu esi pacietīga, tu esi gaidoša. Franciska, kāpēc tu klusēji, kad Pēteris paņēma projām savas drēbes? Kāpēc bukņīji puiku uz Pētera pusi, bet pati no kakta slepus cerēji, ka vīrs uz tevi paskatīsies un redzēs, ka tev ap galvu apsiets Pētera sen dāvātais lakats, ka tavus plecus sedz jauna jaciņa, ka tu esi koša? Bet Pēteris nekavējās. Viņš vairījās uz tevi palūkoties. Galvu nodūris, manījās prom. Nemāni sevi un nestāsti ļaudīm, ka Pēteris vairs tev nav nekas, negāni Pēteri klačotājas Cirkalīšas priekšā —• viņam Anusjas gulta nemaz nav tik silta.

Pēter, tu vēl arvien vērp savu nebeidzamo domu. Nu, ko tu esi izdomājis? Tu taču sparīgi izšķīries toreiz, kad sieva tev nebija uzlikusi vakariņas galdā! Kāpēc tad tagad tev vēl piere grumbās? Vai Anusjas glāstošie pirksti tās nav izlīdzinājuši? Vai tad tev trūkst laimes? Ai, Pēter, netaisnojies vīru priekšā pie glāzes, ka tas ir liktenis, no kura nevienam mums neizbēgt. Nestāsti, ka tava sieva Franciska bijusi koka gabals bez dvēseles, un necel viņai pāri Anusju, kuras dvēseles mutuļos tu vēl neesi līdz galam niris!

Iedzer, Pēter! Ka neiet, ta neiet tai dzīvē! Laukā ziema, istaba par karstu: viņa tik svelmīga. Viņa dedzina visus tavus balstus, tev nav pie kā pieķerties, pat sētas mietiņa… Viss kvēl!…

Pēteris pārnāk mājās. Tagad graudu kaltē darbi beigušies, jādara kolhozā viss, ko ik rītus brigadieris liek. Anusja jau viņu gaida. Uz galda piena putra.

— Putra. Atkal piens, atkal putra, — Vagulis neapmierināts murmulē.

Lopus viņi netur. Pienu lēti dabū no fermas, maizi un pārējos produktus pārved no miesta.

Anusja šovakar neskalo savas lupatas, nerosas gar plīti. Tūliņ pēc vakariņām tāda lēna un domīga pieglaužas Pēterim klāt.

— Pēter, vai tu mani mīli?

Ak, šie dīvainie sieviešu jautājumi1 — Kas tad ir?

— Nē, tu man saki, vai mani mīli?

— Nu mīlu jau, mīlu. — Viņš nav radis tik augstas valodas.

— Nē, tu mani nemīli, — Anusjai satraukumā ietrīcas lūpa.

— Neniekojies. Ko tu tāda jocīga šovakar?

— Tad precies ar manil Pēteris ir neziņā. Ko lai Anusjai saka?…

— Nav kur steigties.

Cituvakar Anusja tīrais kašķis. Dirn pie plīts mūrīša un zibina ar acīm.

— Atbildi man, kas es tev esmu? Piegulētāja? Ļaudīm ceļā vairs nevaru trāpīties!

Viņa kliedz. Viņš pieceļas, aiziet.

Dzeršana tā nav. Tikai durnuma noskalošana. Viena, otra glāze… lietas it kā nostājas savā vietā. Arī cilvēkiem acīs skatīties vieglāk. Arī runāšana padodas. Kad viņš pārnāk pie Anusjas, spēj viņu par mīļu saukt, spēj viņai notēlot nākotnes ainas ar pārtikšanu, ar svētlaimi šais istabas sienās.

Viņa arvien mazāk klausās. Diezin kādu domu šķetina. Laikam bēgt taisās? Pamest viņu vienu, nelaimīgu, ar saplosītu dzīvi? Re, kā vairās no viņa. Viņš sit Anusju, viņa bļauj, ķer slotas kātu. Viņš mūk.

Viņa dzenas pakaļ. Viņš pāri tīrumam, viņa tikai līdz slieksnim.

Viena, otra glāze sīvā… Viņš atkal labs un nomierinājies. Droši klauvē pie būceņa durvīm, slikto atkal vērš par labu. Pat lūdzas, apņemas.

Anusja viņā atkal sāk klausīties, ticēt. Tad dzer abi. Nakts atkal mierīga divu cilvēku satrauktajā elpā.

Anusja ik dienas teļu fermā satiek Cirkalīšu veci. Cirkalīša parasti apvaicājas, kas jauns. Vai nu pēc skata nepateiksi šo zebieksti! Par visām varēm grib ko jaunu, peļamu izdzirdēt, ar savu degunu visus domu kaktiņus izošņāt. Anusjai seja bāla, arī klusāka viņa kā citureiz.

— Laikam tev nav vieglas dienas, — dzird līdzjūtību Cirkalīšu veces balsī. — Ko tu ar to plenci ņemies! Ar mietu tādu vajadzētu padzīt.

Tā jau ir. Viņa pati arvien vairāk to saprot. Bet roka neceļas. Vienīgi, kad galvā sakāpj dusmas. Viņa grib ātrāk tikt mājās atgulties, atpūtināt džinkstošo galvu.

Jā, tur nāk pretī Franciska. Gribot negribot viņām jāsatiekas uz šī šaurā ceļa. Franciska nogaidot apstājas. Cieši skatās uz savu sāncensi. Anusja bez vārdiem Franciskas sejā lasa visu. «Ko tev te vajag!

Ko līdi šurp, čūska, pasaules blandone! Vai citu vīrišķu tev trūkst, ja ievajadzējās šito lempja Pēteri!»

Klusēdamas viņas noraugās viena otrā. Franciska joprojām ceļu negriež. Anusja pirmā sper soli sāņus sniegā. Tāpat klusēdama apiet stāvētāju. Franciska tā arī neizkliedza, kas sirdī sakrājies. Sagumusi viņa aizslāj.

Beidzot Anusja izšķetinājusi savu domu. Viņa dosies projām! Tūliņ!

Pētera vēl nav mājās.

Nekādu mantību viņa nav iedzīvojusi. Viens pats koferis pie rokas. Pa to pasu ceļu Anusja brien tālāk, kalnup, kur autobusu pietura.

Tovakar Pēteris Vagulis atstreipuļo mājās, kā parasti, — piedzēries. Jau pa gabalu dzird viņu lādamies.

— Anusja, durvis attaisi! Anusja, kur tu!… Tumšs, ka vai kaklu nolauzt…

Klusums. Tāds tukšs, biedīgs klusums.

— Noslēpusies!…

Istabā patiešām neviena nav. Vienā ziņā pat labi, ka nav, nevajadzēs izskaidroties. Ievēlies gultā, pēc brīža viņš jau krāc, tā ka būceņa jumts vai cilājas.

Rīta pusē viņš pamostas no tā paša biedīgā klusuma. Roka čamda blakus — nav. Pēkšņi viņš atjēdzas, satrūkstas — tik tiešām Anusjas nav.

Tikai tagad Pēteris aptver, ka ir notikusi liela nelaime, kuru vakar dzērumā nav pat manījis. Viņš taču ir palicis viens!

Pēteris ceļas, dodas uz darbu. Cirkalīšu vece priekšā.

— Kur tad jaunā sieva? Ja tā kavēsies arī turpmāk, mani teļi vairs necietīs, es sūdzēšos.

— Anusja nevar. Šodien es pats braukšu.

Pa dienu padarījis Anusjas darbu, vakarā ar klusu cerību ver būceņa durvis — nav! Arī nākamajās dienās Anusja nepārnāk. Pēteris gaida. Un, lūk, kādurīt, pat neapsveicinājusies, Cirkalīšu vece ber vaļā: — Kā tad, kā tad! Svilpo, Pēter, stabulīti! Putniņš laidelējas jau kuro dienu pa miestu, sev jaunu

ligzdiņu meklēdams.

— Ko tu muldi!

— Vai tad ļaudīm ausu nav, acu nav?

— Kur viņa?

— Nezinu, nezinu. To jau tev pašam vajadzēja zināt. — Un aiztek Cirkalīšu vece ķiķinādama.

Pie miesta pienotavas Pēteris atstāj zirgu un pats stundu staigā pa ieliņām vērodams. Velti. Nu, tai skrien! Pietiek viņam šī trakuma.

— Pēter!

Anusja sēž ragavās, viņu gaidīdama. Kāpēc nevedas valodas? Tagad taču vajadzētu iemirdzēties visai apkārtnei! Abiem nav gaidītā tikšanās prieka. Viņš nevar pievilkt to sev cieši klāt, apmīļot. Viņš redz Anusju it kā no attāluma, redz nervozās acis, sagurušos vaibstus.

— Tu tagad šeit esi apmetusies?

— Jā.

— Nāk pavasaris. Vajadzētu nopirkt sivēnu, pa vasaru nobarotu…

— Nē, nē, uz turieni es vairs neiešu! Man bail, man… Darbu es sameklēšu tepat.

Anusja piecēlusies pieglaužas Pēterim: — Es nemaz agrāk nezināju, ka tu man esi tik tuvs.

Pēteris stāv tāds apjucis. Viena roka kā nedzīva gar sāniem, otra glāsta Anusjas matus. Viņam pat asaras izsprāgst. Tās nav aizkustinājuma, bet gan bezspēcības asaras, ka viss tā nejēdzīgi iznāk.

— Tu nāksi pie manis uz šejieni? Pa vakariem?

Pēteris saprot — pa vakariem…

Liktenis atkal ir izspēlējis ar Pēteri kārtējo joku. Viņa Franciska tagad Cirkalīšu veces vieta kopj teļus, bet Pēteris Anusjas vietā pieved teļiem salmus un barību, vadā uz miestu piena kannas, kur šad tad aizkavējas līdz pat pusnaktij. Neko darīt, kolhozā saprot, ka pavasara ceļi draņķīgi, labi, ja ar zirgu var izbraukt.

Franciska nemaz neļaunojas uz Pēteri. Pat apvaicājas, kas un kā. Arī Pēteris apvaicājas, kā pašai Franciskai, kā puikam.

— Atnāc, apskaties…

Pavasara ceļi pamazām apžūst, un arvien retāk Pēteris aizkavējas pa vakariem miestā. Viņš kļuvis tāds kā mundrāks. Un kādu vakaru, kad neizturami smaržo ievas, zeme rūgst un daudz balsīs runājas daba, Pēteris atgriežas Franciskas sētā.

Un kādu vakaru, kad izsmaržojušas ievas un ceriņi ver acis, kad zeme pārklājusies ar mīkstu un zaļu seģeni, būceņa durvis atver Anusja. Istabā mitrs, sen tā nav kopta. Anusja iekur plīti, sapoš istabu. Viņa gaida Pēteri. Gaida un jūt, — viņš te vairs nenāk.

Vai tad izmisums var ko līdzēt? Vai savaldība var ko līdzēt? Jūtas vajag izlādēt. Garīgo lādiņu pārvērst darbībā. Citādi cilvēku saēd emociju aizture. Nevajag plēst šķīvjus, var skaldīt šķūnī malku.

Prieku taču mēs neizturam, ļaujam tam vaļu smieklos, dziesmās, dejā. Paraudi, Anusjai Tici, kļūs vieglāk.

Ak, nē! Tava sejas āda bāla, it kā uzvilkta uz vaigu kauliem. Lūpu kaktiņi ļauni nostiepti uz leju. Tavas dusmas aug, neglīti pārvērš seju. Laid laukā tās, neaizturi! Tā vairs nav tā Anusja, ko pazina Pēteris. Šai sievietei ir kaut kas slikts padoma. Sen jau tas brieda, viņa tikai to neapjauta.

No plīts Anusja izņem degošu malkas pagali un iemet gultā — uz tās pašas segas, zem kuras gulēts ar Pēteri. Lai gruzd, lai deg!

Ceļmalas ceriņu smaržu viņa nejūt. Tikai gruzduma. Sagurusi apstājas kalnā tuvu miestam. Tur, ielejā, palikusi viņas neziņa. Lūk, tur aiz koku galotnēm var samanīt… Deg…

Tadavišs Izšāvis mēli kā maizes lizi, skrien vienā skriešanā. Kam tavas skriešanas vajag?

Tadavišs ne skrien, nekā. Arī par to mēli sieva tikai piedomājusi. Tadavišs aizvāž kabatas nazi, saloka sievas lakateli, izdzer palikumu no krūzītes, kura pazudusi brūnajā plaukstā. Tā, brokastis iekostas.

— Rudzi birst laukā, — viņš nosaka.

— Pašu dārziņā kartupelīši nerušināti. Māja puscelta. Kur tad Lūcīte pārbraukusi apmetīsies?

Vai viņš tiešām nedzirdējis? Kā allažiņ vērpj gausu domu vai arī tik apdauzīts, ka nesaprot. Anele krīt izmisumā.

Tadavišs uztin smēķi un tad tikai sāk ieklausīties sievas vārdos. Kam viņš tā pūlas? Kolhozam? Sev? Tikai Lūcijas dēļ. Bet gan jau māja pagaidīs. Kur tad tā jāskrien pašā rudzu laikā? Nokops tīrumus un tad.

Acu nepamirkšķinās, ka pils būs gatava.

— Dzird, Jāzeps taisās prom no kolhoza. No Lūcijas arī nekādu ziņu, — Anele domīgi piemetina.

— Ak tā?

Uzmetusi dusmīgu aci, viņa paķer lakatiņu, krūzīti, izgrūž niknu «uh!» un aizplanckā prom, ka brunči vien noplīv pa gaisu.

Nostājies uz kalnainajiem tīrumu pleķīšiem, kombains rīstīdamies kā ķemsis rij citu pēc cita klāt pievestos labības vezumus. Tadavišs stājas pie salmiem. Uzdakšo tādu stiepienu, ka ar visu krūzi pazūd zem tā.

Atbrauc arī agronoms Jāzeps. Apklusinājis motociklu, pienāk pie graudiem, pasvārsta rudzus plaukstā. Jāzeps ierauga arī viņu, Tadavišu. Sveicienam pamāj ar galvu. Tadavišs sapīcis uzdur uz dakšām vēl lielāku kampienu, tā ka priedes kāts nokrakst. Atritušie salmi un pelavas aiziet pa gaisu, pieķeras Jāzepa dzeltenajiem matiem, vējenei. Zilās acis mierīgas, neizsaka neko. Aprunājies ar kūlējiem, Jāzeps aizbrauc.

Tadavišam kā velniņš iesēdies iekšā. Ak aizbrauca … Jāzeps tikpat kā znots… Ar Lūcīti izsenis sarakstās. Mīcās puisis pa gultas vietu kolhoza centrā. Uzceltu pili, mīļi dzīvotu visi kopā …

Otrā dienas pusē Tadavišs kā par brīnumu nedodas vis pie kulšanas, bet apņēmīgs kāto uz savu jaunbūvi, it kā uz pasaules cita darba nebūtu.

Pa darba cēlienu uz jaunbūvi atvelkas arī viens otrs ciema večuks. Apsēžas uz ķieģeja, klusē.

Nopīpē vienu, tad uztin otru kazas kāju, nosaka savu «jā-jā», bet tik dziļdomīgi, ka ej nu izdibini, vai par būvēšanos tas teikts, vai par to, ka šim laiks tikpat klusi kā atnācis uz māju iet.

Saule jau uz rietu. Upītes tiltu rībina pajūgi. Ļaudis no tīrumiem brauc mājup.

— Mēs, brālīt, pa tiem tīrumiem neatliekušies, šis, paskat, ķellējas! Kur tā maize lai būtu! - Citiem nav pa prātam Tadaviša būvēšanās.

— Vai Lūciju gaidi? — kāds uzrunā laipnāk. — Varenu pūru gatavo!

Ko te trin mēles, glūn baltām acīm! Viņam savs darbs un nav kad visādas valodas gvelzt. Tīrais negals! Tadavišs pārmet svārkus pār plecu un dodas mājup.

Tur atkal Anele. Ar visu šā rīta piktumu. Tīši rībina bļodas, ka ausis aizkrīt, tad pagrūž priekšā zupas trauku.

— Jāzeps bija. Grib, lai tu šovakar aizejot pie viņa.

Tadavišs brīnum neatvedīgs valodā. Var nosēdēt visu vakaru uz mājas lieveņa un nepasacīt ne vārda.

Tā arī tagad — tikai pēc vakariņām izņem ļuļķi no mutes un nosaka: — Ak bija gan?

Anele stundu gaidījusi atbildi un tagad tik vien — «ak bija gan».

— Tad pasaki Jāzepam, es neiešu.

— Tad neiesi? — Anele apstājas istabas vidū. Aža spīts! Tāda pati Lūcija. Tēvā, kas tēvā.

Precēšoties. Atraksta no Rīgas: «Mamm, rudenī es precos.» Bet tagad atkal: «Atsūti naudu!» Un viss, un vairāk ne vārda! Aneles priekšauta stūris ceļas pie miklajām acīm.

— Lūcīte naudu prasa.

Nudien, asinis sakāpj galvā! Tēvs ar māti it kā akmeņi ceļa malā. Tiem nav ne sirds, nekadas daļas.

Tikai nauda, lūk, jāaizsūta. Bet mājas būve?

Tadavišs nevar vairs istabā nosēdēt. Gail smēķis, mēle un domas kā sasietas. Viņš iet lejā uz upīti, bet arī te miera nav, kāpj pāri tiltelim, brien rasotā līča pļavā.

Vakara saulriets iesēstas graustupītes alkšņos. Zirgi smagi bubina pa aploku, rasā mazgā kājas godpilnais stārķis. Blakusmājās ūjina ļaudis vakariņās.

Tā nemanot Tadavišs nonācis kolhoza centrā, kur vienā no ēkām mitinās Jāzeps.

— Labvakar, Tadavištēv! — sveicina Jāzeps.

Tadavišs apsēžas uz mājas sliekšņakmens. Gurdums izlīst pa kauliem.

— Šodien pēcpusdienā tu neatnāci darbā pie kulšanas.

— Tu neļaunojies. Grūti man to māju būvēt, kad skauģiem no tā acis sāp. Līdz rudenim diez vai pagūšu.

Jāzeps nopircis akordeonu. Tadavišs aplūko pirkumu. Manta laba. Vācu. Simt divdesmit basu.

— Tu, Tadaviš, to lietu proti, uzlaid, — lūdz Jāzeps.

Tadavišs spēlē. Neko sarežģītu. Sāk ar to pašu vecveco «Zaļo mežu» un tad pāriet uz jaunāko — «Silavas valsi».

Vakars izdziest kļavu galotnēs. Gotaļa izslaukta. Kūpošu slauceni saimniece ienes virtuvē, un drīz no turienes atskan viņas balss: — Uū, putra galdā!

— Rīt arī diena, — nosaka Tadavišs un noliek akordeonu sāņus. — Gribētu pabeigt mājas būvēšanu, lai jums kur kāzas nosvinēt.

— Tadavištēv, nu kur tad jāsteidzas ar būvēšanos! Nokopsim laukus, sasaukšu puišus, vienā rāvienā uzcelsim.

— Par talku der padomāt. Bet dzird, tu šejieni atstāšot?

Jāzeps mulst.

— Lūcijai sola dzīvokli tur, kur viņa par skolotāju. Tad mēs kopā …

— Es taču ceļu māju! Māju!

Sabiez vakars. Tadavišs liek gausu soli uz māju pusi. … Rudzi nokulti, kukurūzas lauki nokopti, auzas vien, bārenītei, noliekušas galvas cieta māla piekalnēs. Tadavišs ar paveikto mierā. Vēl tikai cukurbietes un tad…

Pie graustupītes tilta Tadavišs atvelk elpu. Sasodīts! Vecuma ķirķis ielīdis mugurā, un tad tie kreņķi.

Lūcija… Aizsūtīja šai rubļus, un ne paldies par to! Nav laika, saprotams. Atbrauks pati. Būs gatava māja, tad. Sen jau nav būts šajā tālīnajā nostūrī. Viņš apsēžas uz grāvja malas un lūkojas augšup uz piekalnīti, kur vajadzētu būt jaunbūvei. Pāri pusaplauztām lazdām un pusaugu bērziņiem šūpojas spāru vainags. Pa kuru laiku? Tadavišs vēl nav attapies no redzētā, kad jau atskan talkas vīru skaļās balsis un ieņerkstas akordeons. Tadavišs uzraušas uz ceļa un ar visu vari lūkojas augšup. Kā tad — līdz elkoņiem ar javu notašķījies, Jāzeps stāv durvīs, kaut ko rāda un stāsta pārējiem.

— Ak jūs, sasodītie! Kādēļ tad man, večukam, neko nepateicāt!

Jāzeps smaida savu kluso smaidu.

— Jā, — Tadavišs kļūst varen žirgts un runātnīgs. — Agrākos laikos māju neuzceltu vis. Tagad visa pretimnākšana.

Viņš rosās, ierāda. Sen jau galvā izplānojies, cik rūšu logos liks, kādu jumta segumu, kur katra stunda pie būves darbiem aiztecēs.

Pēc triju dienu maktenas talkas mazums vien palicis — jānomālderē tikai sienas. Un, lūk, klāt arī Jurģi. Kā vecos laikos — rudenī pēc lapkriša tā ap Mārtiņiem. No sava vecā mitekļa Tadavišs ar Aneli pārbrauc jaunajā mājā. Skumīgi, ka pie palīgu uzcienāšanas klāt nav Jāzepa. Tomēr aizbrauca.

Ciema veči, tāpat kā senāk, nepāriet upītes tiltu, nepakavējušies kaut brīdi pie Tadaviša.

— Bet šīs istabas Lūcijai, — izrāda saimnieks, lepns un priecīgs.

Cukurbiešu lauki novākti, nu varētu domāt par iecerētajām kāzām, bet… Anelei darbs krīt no rokām ārā, Tadavišam it kā krūtīs desmit kaķu skrāpētu.

Kādudien Anele noraud rūgtas asaras — atrakstījuši! Mīļi sveicina i Lūcija, i Jāzeps. Klājoties labi…

— Tomēr atrakstījuši… — Tadavišam sirds atvilgst. Tomēr atrakstījuši! Tikai par māju, par kāzām, — kālab ne vārda? Būtu atbraukuši, šķinka gabalu, sviestu, medu iedotu. Diez kā tur pilsētā ar ēšanu?

— Skolota… Visādu darīšanu daudz. Nevar tā taisnojas tagad Tadavišs, taisnojas tagad Anele tuvajiem kaimiņiem. Bet sirdī aizvien cer — tūlīt, tūlīt pār upītes tiltu nāks Lūcija ar Jāzepu. Tadavišs pussasalušajā zemē ir iedēstījis liepu un ošu gatvi gandrīz līdz pašam slieksnim.

Tadavišam vairs nav jāsteidzas. Viņš pēkšņi jūt, ka ir vecs.

— Anel, paraugies!

Iztālēm aiz bērzu kailās ataugas redzams, kā sabrūk viņu vecā baļķu būdele ar sūnzaļiem sāniem.

Logā satumst. Klusēdami viņi pavakariņo. Kad rīta pusē iegaismosies logs, viņi atkal, viens otram neizrādīdami, lūkosies uz upītes tiltu — varbūt nāk…