Vilkacu sila lidumnieks - Janis Maulins

Jānis Mauliņš Vilkaču sila līdumnieks «Vilkaču sila līdumnieks»: "Annele" ; RĪGA; 2005 Ąķķīņąöč Jānis Mauliņš Vilkaču sila līdumnieks Vēsturisks romāns ANNELE Redaktore Iluta Moldane-Greiškane Vāka dizains Andris Lamsters R. Zarriņa gleznas motīvs Apgāds "Annele" sirsnīgi pateicas uzņēmējam Jānim Blaževičam par ierosmi un atbalstu vēsturisko romānu konkursa "Senatnes spogulis" rīkošanā, kā arī par atbalstu šīs grāmatas tapšanā. ® Jānis Mauliņš, 2004 © Andris Lamsters, 2004 © "Annele" 2005

Jānis MauliņšVilkaču sila līdumnieks Jānis Mauliņš Vilkaču sila līdumnieks Vēsturisks romāns Ievadījums šis vēstījums skar vairāk nekā gadsimtu garu laiku Vidzemes zemnieku dzīvē 16. un 17. gadsimtā, kad latviešu bajāri un leimaņi, kara posta un daudzo ienaidnieku tirdīti, zaudēja mantotās privilēģijas un zemes turētāju tiesības Vidzemē.

Diezgan daudzi seno latviešu kungu, novadu valdītāju un lielo zemju īpašnieku pēcnācēji savu izcilo stāvokli saglabāja vēl trīs gadsimtus pēc vācu krustnešu atnākuma, tas ir, līdz 16. gadsimta vidum. Vāci šīs tiesības deldēja pakāpeniski un uzmanīgi, lai nesaceltu ļaužu nemierus.

Daudzi bajārdēli un pat veselas Tālavas un Jersikas lielļaužu ģimenes 13., 14. un 15. gadsimtā, protestējot pret vācu klātbūtni, devās trimdā uz Pleskavu, Novgorodu un Vitebsku. Šī trimda sevišķi liela bija Pleskavā, kur vikingu tiesiskajam izcilus stāvoklim pielīdzinātie Tālavas un Jersikas bajāri sastādīja dažubrīd pat ceturto daļu no privileģētajiem pilsētas iedzīvotajiem, tāpēc vāci juta nepārtrauktas un pamatotas bažas no Krievzemes puses un centās ar latviešu bajāriem nenīsties.

Tomēr Krievzemes trimdiniekiem neizdevās sakūdīt pret vāciešiem ne pleskaviešus, ne novgorodiešus, jo Krievzemei no austrumiem mācās virsū tatāru-mongoļu ordas, kas beigu beigās pakļāva visas plašās Kijevas un Maskavas zemes divi simti gadus ilgam terora un verdzības jūgam.

Tolaik miera dzīvi Vidzemē pārtrauca vienīgi pašu Livonijas vācu pārvaldīto mazvalstiņu savstarpējās ķildas, bet citādi, ja var ticēt hronistam Rusovam, gan vāci, gan latvieši še dzīvoja "kā Dieva ausī", dzīvoja tik rimti, ka bija zaudējuši spēju pretoties ienaidniekam, kad tas 16. gadsimta vidū ar lielu karapulku iebruka Livonijā, tas ir, Latgalē, Vidzemē un Igaunijā.

Iebrucējs bija asiņainais Krievzemes apvienotājs — cars Jānis Briesmīgais, kas savam karaspēkam piepulcēja varenību zaudējušo tatāru pulkus. Tie bija ļaudis, kas neprata strādāt, jo no mazotnes apguva laupīšanas, postīšanas un nogalināšanas gudrības.

Līdzi karaspēkam ieklīda vilki, kas ēda nogalināto ļaužu līķus un kļuva par cilvēkēdājiem. Tāpat līdzi iebrucēju ordām tika ievazātas slimības.

16. gadsimta otrā pusē Livonija bija nepārtrauktu karu, sirojumu un nedrošības apsēsta. Vēlāk karā

iesaistījās Polija, pēc tam arī Zviedrija. Ar pārtraukumiem kari turpinājās līdz 1629. gadam, kad starp Poliju un Zviedriju, kas bija sākušas cīņu dēļ Vidzemes, tika noslēgts miers.

Pēc miera līguma Vidzemes rietumu daļa, ko tagad sauc par Vidzemi, palika Zviedrijai; Vidzemes austrumu daļa, ko tagad sauc par Latgali, pārgāja Polijas valdījumā. To nosauca (rakstītāju kļūdu dēļ) par Inflantiju.

Vidzemē zviedru laiki, kuri ļaužu atmiņās palika kā labie zviedru laiki, pastāvēja vairāk nekā 70 gadus.

17. gadsimtā pēc Zviedrijas karaļa pavēles Vidzemē tika nodibinātas skolas zemnieku bērniem, tāpēc gadsimta beigās starp zemniekiem bija vairāk lasītpratēju nekā nepratēju. Šajā pat laikā, tas ir, 17. gadsimta vidū Kurzemes hercogs Jēkabs dzīrās iegūt kolonijas gan Āfrikā — Gambiju, gan pie Ameri​kas krastiem — Tobago salu.

Var teikt, ka 17. gadsimts bija savdabīgs Latvijas atmodas un tautas pašapzināšanās laiks, ko veicināja gan veco ļaužu atmiņas par bijušo neatkarību, gan iepazīšanās ar Livonijas Indriķa hroniku, kas drīz tika aizliegta kā uz dumpi rosinoša grāmata.

16. gadsimtā notikušie zemnieku dumpji, kas būtībā bija pašdarbīga poļu siriķu padzīšana no veseliem novadiem Cesvainē, Viļakā un citur, pārņemot pārvaldīšanu savās rokās, nebija Livonijas Indriķa seno vēstures stāstu izprovocēti, bet gan sentēvu atmiņu ietekmēti un vācu kungu gļēvulīgās bēgšanas sekas.

Karakalpu laupīšanai un sirotāju vardarbībai pienācās stāties pretī muižkungiem, bet viņi bija palaidušies dīkā dzīvē, pieņēmuši sliņķu tikumus.

Atsevišķu cilvēku pūles pievērst cilvēku prātus ideāliem, kārtīgam darbam un tālākiem mērķiem bija vērojamas gan starp latviešiem, gan vāciešiem, bet tādu "tikušo" centība ne vienmēr tika izprasta un novērtēta.

To, ka latviešu garīgais mugurkauls saglabājies stingrs cauri gadsimtu dzirnavām, vislabāk liecina mūsu tautasdziesmas un sakāmvārdi.

Tikuma vai, kā toreiz teica, goda glabātājas tāpat kā tautas dziesmu teicējas lielāko tiesu bija sievietes.

Tāda šajā vēstījumā ir arī latviešu lielļaužu celma pēdējā atvase Zane, kas nonāk kalpones stāvoklī, bet nezaudē ticību savas cilts zara uzplaukumam nākotnē. Neremdināmā ticība, kas meitai šķiet vienaldzīga un apnikusi, pat kaitinoša, bet mazdēlam Tenim nedaudz smieklīga un aplama, beigu beigās paceļ jauno cilts zaru raženam un centīgam darbam, ļauj atjaunot seno godību citos apstākļos un citā laikā, izbaudīt gan saldmi, gan rūgtumu, kas nāk līdzi goda gājumam.

Dzīve nekad nevar būt pilnīga, un bēdas biežāk atnes savējie, nevis svešie.

Vēstījuma gaitā lasītājs uzzinās, kā veidojas cilvēks, kurš kļūst par Vilkaču sila līdumnieku, un kā vilkači atrod ceļu pie cilvēkiem.

Idaļasentēvu gara spēks

Veco lielļaužu dzimtas zars posta Tā nu bija noticies, ka tieši kādreizējās lepnās lielļaužu pēcnācējas, tagadējās Ķeveru kalpa sievas, bijušās vaļi- nieces Gaiķu Līzes bandubērns Tenis dabūja daiļo un čaklo Ķeveru saimnieka Bērtuļa meitu Sauci par sievu. Drīz abi ar Laimesmātes ziņu kļuva par Vilkaču sila pirmajiem līdumniekiem, lai vēlāk taptu par jaunu lielmāju saimniekiem aiz Melnās sērgas laukiem un jaunas lielas cilts sācējiem.

Teņa vecmāmiņa — seno latviešu Ausalu un vēlāko novada leimaņu meita Zane, kas labi zināja pērno laiku teikas, kopā ar meitu Līzi bija pārcietušas daudzas mellas dienas, jo viņu mūža gājumi iekrita sešpadsmitā gadsimta Livonijas kara, melnās sēr​gas un bada vasaru laikā.

No karakalpu nešķīstībām cilvēki glābās mežos un nomaļos stūros aiz dzelkšņu gravām un akačiem.

No bada glāba arīdzan purvi un ozolu meži, bet no melnās sērgas nepasargāja nekas.

Vectēvi un citi saimes ļauži un neļauži bija zobena vai sērgas pievarēti.

Vecāmāte Zane, kas bija dzimusi pirms visiem kariem, iznesa cauri nelaimju dzīvei savu vienīgo pie dzīvības palikušo pastarīti Teņa māti Līzi, par ko nebeidza atgādāt meitai un mazdēlam Te​nim.

Tenis ziemas vakaros pirms aizmigšanas, īpaši tādās reizēs, kad vēders bija tukšs, lūdza vecomāti: — Pasaki vēl par veciem laikiem un mūsu kungiem.

Zane stāstīja mazdēlam jau citdien dzirdētu teiku par sava vectēva vectēvu, kas nācis no zemgaļu zemes, kur piedzimis kā zemgaļu lielkunga dēls, par vecāsmātes vectēva vectēvu, kam piederējis latgaļu novads šimpus Daugavas. Tas stiepies krietna dienas gājuma platumā. Novada turētāju saukuši par vecāko jeb valdaju un viņam piederējušas trīs pilis augstos kalnos ar divu stāvu istabām, kambariem un glāžu logiem, apjoztas ar resnu mie​tu sētu un dzelzī kaltiem vārtiem.

Stāstot savas teikas un pasakas, vecāsmātes balss tapa svešāda, kā egļu šalka augstā kalnā, vaigos atspīda jaunības laiku prieks un bramanīgā stāja: Sajāja brammaņi augstajā kalnā, Sakāra zobiņus lielkoka zaros, Sēdās pie galda likteni zīlēt: Vai būs šāgada satekli saukt.

— Kas tā tāda satekle? — Tenis taujāja.

— Ļaužu pulkums, — skanēja atbilde. — Tos saveda mūsu sentēvi ar vecāka trideksni rokā. Atmini, dēliņ, mūždien, ka tu esi lepnu lielļaužu bērns, — viņa parasti nobeidza savu sakāmo ar piekodinājumu.

Tenis manīja, ka stāstījums pašai vecaimātei labi iet pie sirds, tāpēc, tai prieku vēlēdams, vēl lieki patincināja: — Vai mēs visad vairs kungi nebūsim? Kālab tagadiņ vāci rī​ko un spriež?

No tādas valodas vecāmāte tapa domīga, bet allažiņ pieļāva, ka reiz iegrozīsies laiki, kad latvieši, ja vien Likteņlēmējs to dos, atgūs savus novadus. Tāpēc paaudzēs jāsaglabā doma par vecu laiku tikumiem un godiem.

— Glabā godu atmaņā, kā vaidelaiši māca. Bez goda stājas cil​vēks izdēdē, — viņa sacīja.

Stāstot mazdēlam par vecu laiku dzīvi, Zanei pašai acu priekšā klājās pērno laiku bijums raibā virtenē.

Divpadsmitajā mūža gadā Zane pieredzēja lielus satraukumus, kas pārņēma ļaudis pēc Krievzemes negantā valdnieka Jāņa Briesmīgā pirmā iebrukuma Vidzemē. Nāca bēdu ziņas cita par citu ļaunākas.

Graudus un lopus noslēpa mežā, paši mita skuju būdās. Pie ceļu krustiem stāvēja sargi ar taurēm, lai dotu ziņu apdraudētām sētām.

Togad Laimesmāte Ausalu Leimaņus pažēloja, krievtatāru jul- ga pagāja garām.

Vācu kungi izrādījās vāji zemes sargātāji. Sauca leimaņus un citus labiešus karā, bet paši aizbēga uz Vāczemi. Tagadējā muižkunga Felsberga tēvs ar saviem bērniem gan paslēpās tepat Rīgā, bet novada kara simtu nācās vadīt Zanes tēvam un brāļiem bez vācu palīga.

Tolaik leimaņiem pēc tiesas un taisnības brīvkungu stāvoklim bija pielīgts karakalpa pienākums, tāpēc kara bāliņi ar uzticēto vīru simtu uz savu roku šur tur papluinīja sāngaitās nosebušos Krievzemes laupītājus, izdzīdami tiem prieku klīst pa nomaļu takām.

No šiem kāviņiem ij dažs labs savējs balts bāleliņš neatgriezās, palika guļam kaut kur mežmalā, pīķa vai zobena nomaitāts.

Leimaņu Ausalu dzimtas vīrieši gan visi togad atgriezās mā​jās. Vienīgi brālim Dravim bija savainota kāja un ieskrambāts vaigs, bet tas viņam pēc laika vairs netraucēja ne sienu pļaut, ne miežus sēt, ne alu darīt, ne diet.

Jā, tolaik Ausalu dzimtas Leimaņu dižsēta vēl īstu bēdu ne​pazina.

Zanes tēva sētai ļauns izrādījās otrais karš, kad Zanei jau ritēja divdesmit otrais gads un šūpulī gulēja pirmais dēlēns.

Bija pagājuši tikai trīs gadi kopš iepriekšējā kara, tāpēc neviens negaidīja jaunu iebrukumu. Vecie

leimaņi, vienreiz vācu kungu piemānīti, vairs karā negāja, palika katrs savā sētā sargāt mantu un saimi.

Tas bija kļūms solis. Pa sētām izkliedētie māju sargi nespēja pretoties vairākiem dučiem niknu sirotāju. Vai nu bija jābēg, vai jākrīt nevienādā cīņā.

Manīdami, ka mežā takas vairs nav briesmu pilnas, iebrucēji tapa drošāki, nevairījās klīst pa sānu ceļiem. Tā viņi izstaigāja malu malas, laupīdami, kaudami un dedzinādami.

Pats ļaunākais, ka šis siriķu laiks ievilkās deviņas vasaras un rudeņus no vietas.

Leimaņus nodedzināja tikai pašās kara beigās.

Nekas cits neatlika kā doties uz nomaļāku vietu meklēt pa​jumti.

Zanes dēliņi bija sasirguši un nomiruši no siriķu ievazātās sērgas un saltās guļas mežā zaru būdā; vīrs un brāļi aizgājuši atriebt postu, māte un tēvs miruši, tāpēc drošāku mājvietu klaušināt Zane devās viena pati ar mazo Līzīti uz rokas. Tālu aiziet nevarēja, jo dārzā palika govis, cūkas un aitas, mežmalā ganījās zirgi.

Tos visus uzmanīja vienīgais palikušais kalpa ļaužs — vecais Rūcis, kam mūža dienas jau bija skaitītas.

Visus lopus saglabāt nevarēja. Dažus pārdeva mežļaudīm, daļu atdāvāja kalpu saimēm, daļu aizlienēja. Tā aizgāja Ausalu Leimaņa godība.

Zane būtu raudājusi caurām dienām, bet viņai pie krūts kavējās mazā Līzīte, mazs gaismas stariņš bēdu naktī. Tai nederēja darīt ļaunu ar nelaimes domu un vaimanāšanu.

Pajumte atradās Briņķu muižas daļā. Muižkungs Felsbergs bija atgriezies no bēgļu gaitām un licis apjozt muižu ar stāv- mietu sētu. No Rīgas viņš bija atvedis meistarus, kas nodedzinā​tās kunga mājas vietā izcirta divstāvu ērbeģi ar daudzām ista​bām.

Sprukstu sētu ugunsnelaime nebija piemeklējusi, jo tā atradās viņpus upes, kas siriķu laikā bija ūdeņu bagāta.

Sprukstu saimniece Zete aicināt aicināja mitināties pie viņas. Būdama vārga, sieva divatā ar savu veco vīru nespēja tikt galā ar darbiem.

Rija, saimes kambaris, pūne un klāvs bija aizlaikus cirsti, nomelnējuši un veci, bet citādi tā nekas.

Protams, ne jau nodegu​šajai Leimaņu sētai godībā līdzīgi.

Te Zane cerēja sagaidīt mājās vīru Dāvi vai kādu no brāļiem, bet nesagaidīja. Gāja runas, ka Dāvis kopā ar citiem leimaņiem ieņēmuši vairākas muižas un sākuši tās pārvaldīt, domādami, ka apvienotiem zemniekiem pienācis laiks atgriezt savu ļaužu godību. Diemžēl vietējie vaļenieki, gājēji un klaušinieki viņiem neuzticējās. Galu galā ļaunums vien iznāca. Poļi nostājās vācu kungu pusē un bargi sodīja karotājus kā karaļa varas pretiniekus un dumpeniekus.

Kādu galu ņēma Līzītes tēvs, Zane tā arī nekad neuzzināja. Šajā pusē neatgriezās neviens no viņa kara draudzes.

Sprukstos dzīve tecēja itin ciešami. Laikam jau vecajā sētā mājoja labi gariņi. Palīdzēja arīdzan tas, ka Zanei, svārkos un kažokā iešūtas, glabājās sudraba markas un dālderi.

Ar Sprukstu saimnieces ziņu Zane salīga kaimiņpuisi par kalpu. Tas izrādījās labs meistars.

Palīdzēja ne tikai tīruma un pļavas darbos. Sakrāva jaunu krāsni ar lieliem akmeņiem vai līdz griestiem.

Mazās lūkas vietā istabas dienvidu galā izgrieza četrreiz lielāku, ielika tur krustu un aizvilka caurumus ciet ar taukos mērcētām cūkas pūšļa plēvēm. Nu telpā ietika daudz vairāk āra gaismas. Skaidrās ziemas dienās saulīte skaisti iespīdēja istabā, ka aiz prieka nevarēja ne atskatīties. Siltākās dienās, kad no plēves nokusa sala vižņu piesalums, Līzīte aiz priekiem lakstīja kā telēns un klaigāja: — Vasariņa! Vasariņa! Istabā vasariņa!

Tāds saules spīdums bija Līzes visskaistākās ziemas atmiņas, sevišķi tādās reizēs, kad māte sēdēja pie kājminamā ratiņa, šķina linu kodaļu, ritināja pavedienu un soļa ritumā dziedāja poļu kara- puišu iemācīto meldiņu ar pašas sacerētiem vārdiem: Cūkas drikos, cūkas drikos, Sivēniņi rāceņos. Ejta, bērni, dzenat laukā, Lai neposta labumu.

Dejas dziesma, ko bija atveduši poļu karavīri, ļaudīm patika. Kad atnāca meitas un puiši no Pērļu ciema kopā vakarēt un Sprukstu kalpa puisis Lumstu Jēcis palaida vaļā savas stabuļu dūkas, ar kāju piesizdams klabatas, tad sākās tāda lekšana, ka bail skatīties. Vecā Sprukstiene bārās un smēja: "Ak, debestētīt, kāda traka tā polka! Nesamin bērnu vai prēslīcu! Ij guns akmini var nogāzt no krāsnsaugšas."

Istaba līgojās no tāda jandāliņa.

Lai gan kārtējie lielie un mazie kari bija ņēmuši daudzas dzīvības, un pa ceļiem vēl klīda siriķi un visādi glūniķi, jaunie nedomāja gauži un gari sērot. Jautrība viņiem ļāva atgūties spēkā un cerībā.

Līze vēl atminējās, ka Sprukstos uz augstajiem krāsnsakme- ņiem kaltējās lielas skalu buntes un smaržoja pēc priežu meža. Pie sienām karājās kumelīšu, vērmeļu, madaru, vīgriežu un daudzu citu zāļu saišķi un baltas linu kulītes, kā jau kārtīgās mājās pienākas, kur ļaudis gatavi cīkstēties ar sērgām un miesas kaitēm.

Gan Zanei, gan viņas meitai te patika, bet liktenis vēlreiz pret viņām sazvērējās.

Kādu dienu no tāliem ciemiem Kurzemes pusē atgriezās Sprukstu saimnieku dēls Ludis, kuru bija domājuši karos nokautu. Pārnāca ar viņnovadā nolūkotu sievu. Līdzi tuntuļoja mazs puika, un sieva atkal stāvēja gaidībās.

Sprukstiem bija pienākušas prieka dienas, bet Zanei ar Līzi— raizes, jo vajadzēja meklēt jaunu mitekli. Saimniece gan viņas projām nedzina, bet Zanei netikās būt citiem par maisekli. Tapt par Sprukstu kalponi viņai nenāca ne prātā, to nepieļāva dzimtas gods.

Pavasari viņa kopā ar Līzīti apstaigāja tuvākos ciemus, aizgāja ij līdz Ausalu pelnu čupiņām.

Meklēja padoma.

Ceļā satika muižas puisi. Izstāstīja savu vajadzību.

— No Felsberga daļas prom tu nedrīksti iet, — muižas puisis viņu biedināja. — Tāds tagad likums.

— Ko iesākt? — Zane bēdājās.

— Ej uz Gaiķiem, — viņš pamācīja.

— Ko tur?

— Esot brīvs vaļinieku kambaris.

Zane smagi nopūtās. Ilgi domāja. Kur palikusi viņas Laimīte? Kur Debesu Tēva prāts? Vai lai viņa ietu vaļenieku pirtiņā?

— No muižas daļas ārā nelon iet,— puisis atgādināja.

"Un tas arī vēl," Zane sūri domāja. "Vai vēl zemāk būs jākrīt? Agrāk Leimaņi pakļāvās tikai novada kungam, par vietējiem vāciešiem nelikās zinis. Vai tas viss būtu zudis līdz ar mantas zau​dēšanu?"

— Esmu leimaniete,—-viņa sacīja.

Puisis saminstinājās. Leimaņi, protams, bija brīvļauži, augstāki par muižas kalpiem un klaušiniekiem, tāpēc viņš nepratās atbildēt, tikai vēlreiz minēja par Gaiķiem, piebilzdams, ka kambaris tur esot paliels un vēl gluži labs, saimniece veca labiete un saimnieks rāmas dabas vīrs, kam mežos pussimts bišu koku un palieli tīrumi. Dēli karos paklīduši, bet meitas izprecētas.

Tās pašas dienas pievakarē Zane kopā ar Līzīti aizgāja uz Gaiķiem.

Vecā Gaiķu saimniece patiesi izrādījās goda pratēja. Viņa atminējās Ausalu leimaņus un palepojās, ka pazinusi gan Zanes tēva brāli, gan māsas.

— Tie visi tikuši ļaudis, — viņa sacīja. — Tādus goda zinātājus es ar labu prātu raudzītu. Nāciet, dārgie labieši, pie mums!

Cildinošā runa dziedēja Zanes sirdi. Vaļinieces kārta viņai šķita pieņemamāka saprotošu cilvēku paspārnē. Viņi zinājās seno laiku gājumu, ļaužu dižumu un prata parādīt cieņu. Varbūt viņi godu dos arīdzan jaunajai dzimtai, ko, cerams, atsāks Līze te nākamos laikos, ja Lēmējs lems, iziedama labās tautās.

Apmezdamās Gaiķos, Zane kļuva par Gaiķu Zani. Leimaņu un Ausalu vārdi pazuda. Dažs viņas nodēvēja par vaļiniecēm, bet

Zane savu domu un labietes stāju nemainīja. Viņa bija tā, kas vē​lāk sagrozīja dziesmai vārdus: Kas gulbīti baltu dara, Ja ne jūras ūdentiņš, Kas balinu godā cēla, Ja ne goda laudaviņa.

Kad Līze paaugās lielāka, viņas abas bieži vakarēja apkārtējo saimnieku istabās, stāstīdamas notikumus un pasakas, dziesmas dziedādamas. Zane ciema ļaudīm iemācīja bramaņu teikas un sakāmos par lielās dzimtas koka zariem un Augsto kalnu. Savukārt Pērļupītes sievas, kur bija sajaukušies kopā saimnieki ar gājējiem, jo visus māca kara posts, viņām iemācīja gaudu dziesmas par melno čūsku, bargiem kungiem un bāra bērniem bez saulītes vakarā.

Dziedot bēdīgos vārdus ar sērīgo skanējumu, krūtīs spieda sūrums, bet kad dziesma bija galā, likās, ka tu, cilvēks, savu prātu dzidrā avota ūdenī būtu nomazgājis un nu vari iet tālāk dienas gaitās ar jaunu sparu.

2»

2.Līzes precinieks Gatis Nedaudzie miera gadi Livonijā gāja ātri. Bērni auga. Ļaudis pamazām atgriezās vecajās mītnēs, cirta jaunas rijas un kambarus, uzplēsa aizaugušos tīrumus.

Tikai Ausalu mājvietā sakuplojušās eglītes neviens neaiztika. Zanei un Līzei tādi darbi nebija pa kaulam. Saimes ļaudis izklīduši.

Pienāca Līzei derību vecums, Zanei sejā ievilkās rievas. Vienīgi kad saimniekdēls Gaiķu Gatis atnāca pie viņām pasērst, Za​nes vaigs noskaidrojās.

Līze vērtās par raženu meitu — lokana, izdarīga, ar spri​ganām acīm, allaž smaidīga un laipna.

Te viņa nesa no gubeņa govīm miežu salmus, te jau gādāja zirgam sienu no pūnes.

Viņas abas jau otro gadu saimniekoja vienas. Līze iemācījās visus darbus: ecēt, sēt un ar čāci art zemi.

Līze gāja ar lielu siena nastu plecos un smaidīja. Viņa atminējās vasaru, kad Viršu Dravis atnāca talkā pie kaudzes mešanas. Siens smaržoja gluži tāpat kā tagad. Dravis meta viņai uz kaudzes lielus siena klēpjus ar stiprām paegļa dakšām un katru mīļu brītiņu vēlīgi uzsmaidīja.

Kad kaudze bija pabeigta un gals noklāts ar zariem, Līzei vajadzēja tikt lejā. Tam derēja krusta koks, ar kuru puisis pasniedzās pretī lejā kāpējai. Uz krusta meita atspiedās ar kājām un laidās slīdēt. Tā puišiem parasti bija pati jautrākā izprieca, jo šļūcot lejup siens vilka meitai kreklu uz augšu, lai kā viņa to turēja ciet, bet puisis apakšā šo skatu vēroja tik ilgi un jautri, cik nu viņam kauns un godaprāts ļāva.

Saimniekdēls Gatis bija atnācis tikai pašā kaudzes gala metumā, bet pirmais paķēra krusta koku, kad vajadzēja Līzei palī​dzēt nokāpt.

Viņš neķircinājās un nekavējās ar slidināšanu, šķita tā samulsis, ka acis nespēja uz augšu pacelt, kad tur paspīda Līzes apaļīgie plikumi.

Kad Līze nostājās uz zemes viņam blakus, piesarkusi kā zemene un klusi pateicās, Gatis saņēmās un pajautāja: — Nu, kaziņa? Vilku gaidi?

Līze sataisīja izbrīnītu vaigu un jautāja: — Kur ir vilks?

Viņi abi viens otru labi saprata.

Kad sienu ieveda pūnē un blāķis kļuva krietni augsts, Līze pati palūdza: — Gatiņ, nocel mani!

Gatis palīdzēja. Viņam bija slaids augums un stipras rokas. Ar tām viņš meitu brīdi ilgāk pieturēja, lai zemē tikšana būtu pavisam.droša.

Līze īsti nesaprata, vai pareizi dara, nepretodamās viņa turē​jumam. Galu galā rīkojās tā, kā patika, jo bija tak liela meita.

Pēc spēka un lēnuma Gatis atgādināja lāci, kas našķējas ap bitēm — piesardzīgs un gauss. f Līze reiz iedomājās, ka tādam naktī gulēt blakus būtu droši, ij spradži un odi nekostu.

Zanei bija vērīga acs. Viņa savā prātā atbalstīja meitas kavēšanos ar saimniekdēlu. Kā nekā tāds leimaņu atvasei bija pie​dienīgāks par gājēju, lai gan nekāda diža tēva dēls jau nu neskai​tījās.

Zane atminējās, ka uz Līzi acis meta arī viņpurva vācietis. Ne jau muižas kungs, bet viens no tiem, kas te atvesti no Vāczemes, lai apsaimniekotu bez ļaudīm palikušās zemes. Savādi bija skatīties, kā šis saksis — Vāczemes kolonists — rūpīgi ara zemi ar čāci un brauca zemnieku ratos, kājas pārkarinādams pāri viršņu malai. Kādu prieku tāds ienācējs svešzemnieks spētu dot viņas lokanajai lielļaužu daiļaviņai?

Felsbergs — jā, bet to viņmuižā jau gaidīja Ģertrūde.

Ara darbi beidzās. Līze ienāca istabā.

— Par ko tu tik priecīgi domāji, kumeļam sienu nesdama? — Zane viltīgi taujāja. Līze mīļi pasmaidīja un izvairīgi teica: — Iedegšu skalu.

— Nē, meitiņ, — atsauca māte. — Lieka rūpe.

Pēc brītiņa viltīgi piebilda: — Mums tak nav skalu mainītāja.

— Tas tik ātri neuzradīsies, — Līze atsmēja.

Līze zināja, ka māte gaida viņas derības. Zināja, ka izvēle kritusi uz Gaiķu Gati. Cik ilgi lai viņas vienas te dzīvotu? Leimaņu dzimtai bija vajadzīgi pagātnes teiku tālāknesēji, stipri goda vīri un stipras sievas — jauna paaudze.

— Ko ta gaidīsi? Varbūt kādu poļu panu? — Zane taujāja.

Līze atcerējās, ka rudens tirgā bija grozījies brašs poļu vaivada ierēdnis ar līku ūsu un uzstājīgu balsi. No tāda dvesa svešatnība.

— Nepalaid laimi secen, — Zane turpināja tirdīt meitu. — Vēlāk žēlabas nelīdzēs. Kad jālemj un jādara, tad nav ko kavēties, lai cik grūti izšķirams.

Un Zane atkal stāstīja meitai savu jaunības stāstu, ko Līze bija klausījusies vismaz reižu divdesmit.

— Lai kādi ļaudis bijām, tagad esam vaļinieki, — viņa nobeidza. — Ko tev, sērdienītei, dižoties un gaidīt. Ij es — lielu ļaužu bērns — ilgi nebokstījos. Cilvēka vērtību ceļ tikai stipra dzimta, kas paliek aiz tevis. Kas gan šai saulē ir lielāks prieks, ja ne tas, kad divi cilvēki saiet kopā un iegrimst viens otrā kā pilnūdeņu upītē. Vai tu no tā bīsties?

— Nebīstos, — teica Līze, lai gan viņai tirpas pārgāja no galvas līdz kāju pēdām aiz mātes savādajiem vārdiem.

Zane turpināja savu: — Katrai meitai Likteņa lemtais laiks pienāk. Tas jāsaņem ar godu, bez tītības. Labiešu pēcniekiem nav ļauts palikt ceļmalā kā tukšiem sausziežiem… Kad es derējos, tēvs stāvēja duru priekšā ar zobiņu rokā, tērpies bruņu kreklā. Pie pavadas dūkanbēris. Aiz muguras balta debess. Vīramāte teica man spēka vārdus par Saules koka zariem. Viņas stāja bija kā īstai novada lielkunga atvasei, kas nelaužu netiklības nepazīst… Mūsu tālie vecie tēvi, kā esmu tev gādināt atgādājusi, ņēma no sava novada bajāriem nodokļa metekli, ko tagadiņ vāci ņem no mums. Daudzi labieši mūsu vectēvus cēla godā darba un tikuma dēļ, ne dēļ zobiņa bieda…

— Vai viņi nekad nevienu nešaustīja ar pātagām? — Līze iejautājās.

— Ar pātagām? Nē, meitiņ. Pašu kungi bija labi kungi. Ar ciema ļaudīm nerējās. Sliņķim deva, kazi, mazāku daļu, ne vairāk. Tā viņu bēda. Vaļīgi turēts cilvēks aizmirst goda. Nonicina labdarus, toties tāds ceļ godā bargus, uzstājīgus ļaundarus. Tā, meitiņ, ir mūsļaužu lielā bēda, kas nesa un nesīs vēl daudz posta mūsu zemei…

Zanei bija laba atmiņa. Viņas vectēvs Ķelpju Juris bija vedis laika rēķinus pēc katoļu laika

skaitījuma. Pratis stāstīt, ka pats dzimis 1460. gadā pēc Kristus. Šo skaitli viņš bija iecirtis Ausalu mājas aplodā. Vectēvs pieminēja, ka pasaulē nācis apaļus piecdesmit gadus pēc lielās Grīnvaldes kaujas, kur poļu, leišu un krievu pulki kopīgiem spēkiem sakāvuši vācu ordeni, atdodot daļu brī- vestības un tiesību arī kuršu ķoniņiem.

Vectēva bērnībā Zemgalē vēl dzīvas bijušas atmiņas par zemgaliešu lielkungiem Gaidi, Viestartu un Nameju, par Sidrabenes pili un tautas gaužo gājumu prom no savām sētām, prom no tēvu zemes un saviem novadiem.

Kad Zane stāstīja par Ausalu godību, atgādinādama, ka leimaņiem arī vācu laikā nebija jāmaksā nodevas, ne arī jāiet klaušās, toties jātur gatavībā kara zirgi, bruņu krekli, vairogi, pīķi un zobeni, Līze pajautāja: — Viņi kalpoja vāciem?

— Jā, meitiņ, — Zane atbildēja un smagi nopūtās.

Arī meitai kļuva smaga sirds. Bet cilvēks laists pasaulē ne jau lai bēdātos. Viņa apsviedās un mīlīgi sacīja: — Iesim ķekatās uz saimniekmāju.

— Tā ir prātīga valoda, — māte uzslavēja.

Līze atvēra tīni, kur glabājās goda drānas. Māte aizdedza skalu. Nu varēja redzēt, cik koši mirdz uz goda drānu piedurknēm krāsu raksti, cik spoži zvīļo vainadziņu rotas.

Meita ietērpās drānās. Māte viņu vērtējoši aplūkoja. Sirds iedrebējās par savu lolojumu. Šķita pārlieku daiļa un iekāro​jama.

"Kas par daudz, tas par ļaunu," viņa nobažījās. "Labi, ka sirotāju kļuvis mazāk."

Tūlīt domas pagriezās uz gaišo pusi. Vai Gaiķu Gatis notu​rēsies, tādu nedabūjis?

— Varbūt apjozties ar sievas jostu? — Līze šķelmīgi jautāja.

— Ujā! Blēņdare! — Zane apsauca. — Domās vēl, ka esi šķeista.

— Ha! Lai domā! Puiši jākārdina, māmulīt. Tu esi pārlieku veclaicīga.

— Rimsties, auša!

-—Kā tu pagājušos būdeļos dziedāji: "Visu gadu kauniņš bija, nu bez kauna šovakar."

Zane pasmaidīja, tad nopietni sacīja: — Tu man esi vienīgā…

— Ha! — Līze atsmēja. — Tu man arīdzan vienīgā.

Saimniekmājas pagalms jau bija nomīdīts. Reksis ieslodzīts klētī, tikai galva pa kaķa caurumu ārā. Rūca, bet nerēja. Istaba pilna gaismas, valodu un cita trokšņa.

Zane ar dūri pieklauvēja. Viņai mugurā bija garš kažoks ar garu baltu vilnu uz ārpusi, galvā linu kule ar izgrieztiem caurumiem acu vietā. Lūpās iekniebta "poļa" ūsa no lina, rokā lapaina bērzu pirts slota pilna ar sniegu.

Līze bija tērpusies tautu meitas goda drānās, vienīgi seja izrievota melnām rievu vagām un galvā virs vainadziņa rēgojās divi brūni vilkavāļu ragi.

Līdzko viņas atvēra durvis, dejotāji aprāvās, lācis priekā ierē​cās un sāka rupjā balsī dziedāt: Ko budēli vēlu nāca?

Ko pa krūmiem grābājās?

Budēlīšu mātītēm Ceļā tika radibiņas.

Par atbildi pacēlās pirts slota, un lācis tikko paguva paglābties no pēriena. Tikai sniegs un sakaltušas bērza lapas nobira pār viņa pelēcīgo govsādas galvu.

— Es nav badelis, es ir poļu pans, — ūsas kustinādams, smalkā balsī svepstēja baltgalvainais ķēms.

Lācis pa tam paspēja jau pielavīties pie Līzes.

— Kāds skaists ragainis! — viņš jūsmoja. Tūlīt slota nošmaukstēja viņam pa muguru.

— Nekāro, medus zagli, pēc mana kalpa! — ūsainais pans sauca smalkā sieviešu balsī.

— Vaivod, vai tavs velniņš prot kādu dziesmiņu? — taujāja vecā Gaiķene.

— Prot.

— Lai nodzied! Lai skaita! — sauca budēļi. Līze nolieca galvu un bēdīgā balsī sacīja: Nedod, Dievs, es negribu Visai daiļa tēva dēla. Visai daiļš tēva dēls Kājām mina līgaviņu.

— Au, au! — atskanēja izbrīnās sauciens. — Vai tu esi tautu meita?

— Tautu meita.

— Kālab tev ragi?

— Ragainās labāk patīk puišiem. ♦ Zanei bail palika par meitas drošo runu, tāpēc viņa sagrāba ragaini aiz rokas, izrāva plāna vidū un sāka dziedāt pati: Ar kauninu vakar biju, Ar kauninu rītā būšu, Bez kaunina vien tik biju Saules griežu vakarā.

Gaiķu saimniece Sūre nostājās viņai pretī un teica: Tiesa, tiesa, ne meliņi Vecu ļaužu valodiņa: Lielā naktī meitas jāja Raganās, vilkacēs.

Zane nevarēja palikt parādā. Viņai prāts tā vien pinās ap savu vectēvu bramanību.

Kas tā tāda diža seta Aiz kalniņa lejiņā? Tai sētai treji vārti, Visi treji sudraboti.

Jaunajiem tāda sacīšana likās par nopietnu, tāpēc viņi uzsāka gājuma dziesmu.

Ciku, Čaku zakīts lēca No krūmiņa krūmiņā. Tā čikāja ķekatnieki No ciemiņa ciemiņā.

— Ujā, ujā! — sauca Sūre. — Kur tik ātri jāskrien? Vai deguns tev nerāda, ka puscūķis krāsnē?

— Ejam avelēs! Ejam avelēs! — sauca lācis, kas nebija neviens cits kā Gaiķu Gatis. Lāča ādā viņš jutās daudz brīvāks un drošāks Līzes priekšā nekā ikdienas ģērbā. Sataisījis rupju lāča balsi, viņš skandēja: Tautu meita, Saules meita, Tavu smuidru augumiņu: Tu, te priekšā līgojot, Dari puisim traku galvu.

Līze nepalika parādā. Viņa kā lūgšanā un teica: Es velniņš — bēdu brālis Visi mani nicināja: Pērkons spēra rijas krāsni Apakš mana tupējuma. notupās uz klona, saņēma rokas Vilciņam, jēru zaglim, Ciema meitas zeķes ada; Lācītim, medus kāpim, Šuva brūnu kažociņu.

— Celies, velniņ, ņemu tevi par sievu! — sauca lācis. — Tad pērkons tev pa dibinu nespers.

Būdeļi smējās locīdamies. Pēc sena ticējuma tas, kurš būdeļu vakarā ierunājās par derībām, visus būdeļus aicināja uz kāzām.

— Lācis ir Gaiķu Gatis! — sauca puiši. — Turiet pie vārda! Lai derās Ūsiņa dienā, tad zirgi nesprāgs.

Atkal istabu pāršalca smieklu brāzma.

Pa tam Gaiķu saimniece Sūre kopā ar saimniekpapu Bērtuli bija izvilkuši no oglēm dzelzs plāti ar puscūķi un nolikuši uz gludā plienakmens aiz krāsns. Grieza to gabalos un lika uz koka lizītēm.

—- Še, Līze, tev viena lizīte, — kāds lūkoja jokot. Neviens nelikās to dzirdam, novērsās no runātāja.

Tā teikt varēja tikai muļķis, kas neprot goda. Lai bija zemei gājuši pāri kari un posti, ļaudis glabāja bāliņa nepazemošanas tikumu.

No aizkrāsnes, uz lāvām tupēdami, bērni vēroja budēļus platām acīm. Divas lielākas meitenes no Pērļupes laukiem palīdzēja saimniecei, nesdamas apkārt māla bļodas ar vārītiem zirņiem. Pie katra apstājās, lai tas pagrābtu pa saujai, un novēlēja: Apaļīgi kumeliņi, Mīksti, silti cālēniņi.

Gaiķu Gatis, kas uz ēšanas brīdi bija atmetis pār plecu lāča purnu, papildināja: Melni auni —jēruliņi, Sirmi taksi — kucēniņi.

Līze viņam brīdinoši pakratīja pirkstu.

— Būdeļtēvs, poļu pans, tevi par to var nopērt, — viņa brī​dināja. — Es piepalīdzēšu!

— Lai per! — Gatis bezbēdīgi atmeta ar roku.

Pēc cienasta saimniece, citiem piepalīdzot, piesēja puišiem mugurgalā astes — kuplas pirtsslotas, meitām ap galvu apsēja baltus linautus.

Tad visi sastājās aplī, veidodami kazu dārzu. Vidū bija jāstāv kazām-meitām, ārpusē — puišiemvilkiem.

Gatis paguva iečukstēt Līzei: — Tu būsi mana kaza, nebēdz no manis.

Līze klusēdama pamāja ar galvu piekrišanas zīmi. Sievas pamanīja viņu sarunu un tūlīt sauca: — Nečaukst pa kaktiem! Līze, vidū ar visiem ragiem. Tu vilku nobadīsi kā kucēnu.

— No vilka bēgdama, nekrīti uz lāci! — sauca puiši. — Viens te tāds puslācis staigā.

Līzi un vēl divas meitas iebīdīja dārziņā. Viņa jutās laimīga un iztrūcināta. Manīja puišu vēlīgās acis, sievu kluso greizsirdību un prieku. Viņa uzspieda stingrāk uz pieres savu ragaino vainadziņu, palūkojās uz savām baltām zeķēm un goda kārtas rak​stiem, un sirdi caurskrēja saldas baiļu trīsas.

Skic, kaziņa, lapiņās, Ne es tevim lapu liedzu, Tik tu pati piesargiesi No tā meža junkuriņa.

Vilki skraidīja apkārt dārziņam un taujāja pēc saviem vārtiem uz vilku vārda. Beidzot vārti atvērās.

Gatis metās pie savas kaziņas turpat vai nogrūzdams zemē citu kazu. Līze tādu lēcienu bija gaidījusi, izspruka ārā. Vilks palika ieslēgts dārziņā. Līze, slēpdamās aiz krāsns stūra, līksmi lūrēja uz Gati. Pēkšņi vilks ar varenu lēcienu, bezmaz pret griestu baļķi atsizdamies, izkļuva no sprosta un bija viņai klāt.

Saķēra ap vidu un piespieda lūpas pie vaiga. Salds drebulis pārskrēja augumu. Patiesi likās, ka īsts vilks tūlīt sāks viņu ēst. Jaunuve aiz satraukuma tikko spēja noturēties kājās.

Rotaļnieku dārziņš turpināja griezties, dziedātāji, uz viņiem raudzīdamies, jautri dziedāja: Vilciņš kazu saplosīja, Vilciņš kazu saplosīja Smalkā kārklu krūmiņā…

Līzei likās, ka Gatis patiešām saudzīgi un mīļi saplosa viņas sirdi. Viņi kopā iestājās aplī un dziedāja dziesmiņu citai kazai un citam vilkam.

Mālavēru puikas, aizkrāsnē uz lāvas sēdēdami, sarunājās. Mazais teica lielākajam: — Nesaplosīja gan. Kaza palika dzīva.

—Pagalam, pagalam smukā kaza,—lielākais kaitinājās.— Viņš aizvilks sev līdzi uz mežu. Tu redzēsi. Gatis ir vilks, Dieva suns.

Pēc rotaļas saimniece atnesa grozu ar gariņu maizi, kas trīs naktis bija stāvējusi veļu mielastam. No zemākā groza gariņi bija mielojušies, bet augstāko atstājuši šīszemes iemītniekiem, iedodami līdzi savu svētību.

Sakaltusi doma smaržoja pēc paegļu dūmiem un rudziem.

Pēc veļu maizes nobaudīšanas vajadzēja sēsties pie saimes galda, kas pa deju un rotaļu laiku bija izņemts no plāna vidus un nostatīts sienmalē. Nu sastatīja āžus un uzlika tiem virsū plāti, kas bija darināta no ēvelētiem dēļiem.

Pie cūkas šņukura galdā parādījās miežu ķūķis ar kāpostiem un alu. Visa istaba aizsmaržoja pēc ceptiem āboliem. Gata māsa sūrābolus bija sabērusi krāsnī, ko bērniem mieloties.

Līze sēdēja blakus Gatim. Sirds viņai šūpojās kā laiva ezerā. Viegli, viegli līgodamās. Dzīve uzmirdzēja agrāk neapjaustā spēkā un skaistumā. Būt par Gata sievu, par Gaiķu sētas saimnieci bija tik vilinoši, ka viņa aizmirsa visu: gan savas cilts dižumu, gan pašreizējo vaļenieces stāvokli. Viņai piederēs šis staltais bez- bēdnieks un gudrenieks, lielais lācīgais strādātājs.

— Kas rotās galda spēles? — jautāja saimniece.

Piecēlās vecāka sieva no Dziļavota un noskaitīja divdomīgu sakāmo. Krišs pastāstīja bezkaunīgu sagadījumu no precētu ļau​žu dzīves, ka meitām ausis vien nosvila.

Tad piecēlās Gatis un pavēstīja: — Es teikšu sprediķi kā pastars saka.

Līze atskatījās uz māti. Diez, ko viņas māmuļa par Gata blēņām teiks. Bet Zane neko nebēdāja,

grauza tik tālāk cūkas šņu​kuri.

— Es nesīšu jums, mīļā draudze, postu un bēdas, jūs mīlēdams, jo mūsu Dievs, tas kungs, ir bargs Dievs. Daudz bargāks par jūsu Pērkonu. Viņš visus mīļākos pārmāca, sūta karus, sērgas, postu un nāvi. Ja jūs esat palikuši dzīvi, jūs neesat vācu Dieva mīlestības cienīgi. Es teikšu jums no Akaču Paula svētās grāmatas tos vārdus, ko viņš saka tesaloniķeriem, kad tie nezināja, pa kuru ceļu iet, kuru salmu klēpi celt, uz kura celma apsēsties, no kuras krūzes nodzerties…

Pēkšņi Gata penterējumu pārtrauca kādas sievas skadrā balss: Apklustat, gudri ļaudis, Dievs ienāca istabā Dievs ienāca istabā, Sēdās galda galiņā.

Gatis kļuva nopietns.

— Es negribu ļaunu, bargu un atriebīgu dievu, — viņš sacīja.

— Gati, vai par to šovakar jārunā, — Līze teica, paņēmusi viņu aiz rokas. — Man bija tik labi.

Nebaidi mani.

— Velns aiz mēles raustīja, — Gatis atzinās. — Vai būsi mana?

— Man bail par tevi. Tevi nes savāds melns vējš.

Viņai patiešām kļuva baisi. Mācītājs runāja tik mīlīgi un lēni. Kāpēc apsmiet viņa sprediķi? Visus sauca par saviem bēr​niem. Runāja latīniski un vāciski. Ķesteris labi pārcēla latviskā mēlē.

— Viņi atnāca mūsu zemē kā laupītāji, — Gatis sacīja un sa​koda zobus.

Gata tēva brālis bija kritis Cesvaines dumpī. To viņš nespēja aizmirst.

Poļiem, krieviem, vāciem un zviedriem bija viens un tas pats dievs. Visi šī dieva kalpi taisni tādēļ tik vienprātīgi nostājās par netaisnību, pret latviešu tiesībām.

Līze redzēja Gata drūmumu. Saprata.

— Gatiņ, — viņa teica. — Pretosimies rāmā garā. Izauklēšu tev desmit dēlu. Viņi nesīs tālāk mūsu spēku un taisnību, turēs stipru prātu un piepildīs zemi.

Gatis piecēlās kājās un, pēc labiešu paražas salicis rokas uz krūtīm, dziļi paklanījās Līzes priekšā.

Pie galda sēdošie apklusa. Klusumā atskanēja Gaiķu Gata satrauktā balss: — Līze patiesi ir īsta lielļaužu meita, — viņš sacīja un vēlreiz dziļi paklanījās.

— Mēs visi esam labiešu bērni, vien nezin, kurā augumā, — aizrādīja Gaiķu Sūre — Gata māte.

— Kad tu, Gati, zagsi līgaviņu? — jautāja Mālavēru pušel- niece.

— Esmu jau nozadzis, — Gatis teica un ar savām lāča ķetnām apķēra Līzes plecus.

Pēc vakariņām viņi devās mežā uz Pērļupītes ciematu, jautrā barā vilkdami līdzi veca bišu koka bluķi. Gatis ar Līzi kopīgi turēja vienu lūku valga galu, mācījās strādāt kopīgu darbu. Kad bija aizvilkuši līdz ciemata galam, apstājās pie pēdējās sētas žagaru kaudzes un gāja sist pa pakšiem.

Dziedāja: Neguļat, ciema ļaudis: Lāči, vilki pagalmā.

Kad ciema ļaudis bija iztrūcināti, tika iekurta guns un būdeļi dejoja tai apkārt, iedami saules rakstā — te uz leju, te uz augšu. Kad svērās uz augšu, Gatis saķēra Līzi un meta viņu gaisā tā, ka svārki noplīvoja pāri galvai un sniegs no vīzēm sabira vai līdz padusēm.

Līze sarka un bālēja. Traki bezkaunīgi tas bija, bet Saules griežu naktī, kad kauniņš atstāts mājās, drīkstēja arīdzan bezkaunīgi palīksmot. Ja Gatis prasītu, viņa nomestu drēbes un dejotu apkārt ugunij kaila.

Taisījās uz atkusni. Dzeltenais Gata māsas kažociņš bija silts un viegls. Sirds un miesa dega kā ugunī. Gatis taču bija atzinies, ka viņam ir tas pats senās godības un nākotnes sapnis kā viņas cilts zaram.

Viņus abus nesa pagātnes un nākotnes tvīce un atspirgšana. Senču mūža spēks kā tērauda velks auda tālāk savu dzīves rakstu.

Līze apzinājās savu jaunību, veselību un sparu. Viņa patiešām spēs iznēsāt daudz dēlu. Gaiķi kļūs par nākošā ciemata vidu. Dēli līdīs līdumus Lielajā silā pie Dziļūdeņa. Tāds spēks cels no pagātnes augšā

bijušo godību…

Līze palūkojās uz māti. Zane smaidīja. Viņas stiprā, labā māmulīte. Viņas abas kopā bija pārcietušas siriķu briesmas, pār​dzīvojušas sērgas laikus. Kas gan viņām vairs var kaitēt? Un Līze skaļi nodziedāja: Es savai māmiņai Kā sirsniņa azotē, Kā sirsniņa azotē, Kā puķīte dārziņā.

Lai gan bija nemierīgi laiki, dzīve šķita skaista un daudzsolo​ša kā austošs rīts.

3.Nelaime nenāk brēkdama Pavasaris atnāca ātri. Liepām lapas saplauka jau aprīļa vidū, kas Vidzemes pusē nekad agrāk nebija noticis. Skaidri gan to nevarēja noteikt, jo tikai nesen zemnieki sāka sekot kristīgo laika rēķinam, kad Rīgā bija noticis kalendāra dumpis, kurā iejaucās arīdzan latvietis Mārtiņš Gīze, veltīgi pazaudēdams savu gudro galvu.

Vecais Gaiķis, Gata vectēvs Madis jau labu laiku sludināja, ka gaisos savelkas ļaunums. Viņa jaunības gados, kad vācietis Luters sašķēla baznīcu, sākās kari, ļaunas slimības un citādi posti, no kuriem zeme neatlabst vēl līdz šai dienai.

Tagad rādījās vēl dīvainākas zīmes. Zviedru ķēniņa dēls Sigismunds tapa par Polijas karali pēc zemnieku aizstāvja Ste​fana Batorija nāves, lai gan zviedru zemē bija citāda ticība un valoda nekā Polijā.

Pēc sava tēva nāves Sigismunds nonāca arī Zviedrijas ķēniņa tronī, vai, kā zviedri teica skaidrā latviskā vārdā, tapa par zviedru zemes kungu. Reizē saglabāja Polijas karaļa troni un pieņēma poļu ticību.

Viss sapinās mežģu mežģos.

Tirgus laikā zviedru sūtnis un poļu stražņiks lūkojās viens uz otru kā vilks uz suni. Vācu kungi baidījās no abiem un locījās abu priekšā, lai gan centās to neizrādīt un drasēja braši.

Karaļu un karakalpu alkatība, tāpat kā kungu naids izplatījās līdzi vējiem kā sērga uz zemākiem ļaudīm.

— Gaisos staigā netiklība, — savu sakāmo vai ik dienu atkārtoja Gaiķu Madis.

Pa to laiku viņa mazdēls Gatis un vaļinieku Līze bija varen sadraudzējušies. Nedēļā pēc rudens gada tirgus bija norunāta kāzu dzeršana.

Gaiķu saimniekdaļā togad bija izauguši labi mieži un rudzi. Apcirkņi tika piebērti pilni un vēl palika pāri. Daļu sabēra vaļinieku klētiņā. Galu galā Līze ar Gati tik un tā drīz "metīs kauliņus kopā". Drošāk šķita labumu tā sadalīt, lai vairītos no nezi​nāma likteņa spēriena, par ko vectēvs bubināt bubināja.

— Gaisos tvan un tvan nelaba dvaka, — viņš rūca.

Laikam jau vecajam vīram bija taisnība.

Mazdēls Gatis bija kā iebarots uz vājinieces meitu Līzi. Kā tas beigsies, vien Likteņlēmējs zināja.

Nebija noslēpums, ka puisis pa vakariem un dažkārt arīdzan pa naktīm palika vājinieču sētā. Ko viņi tur darījās, neviens skaidri nezināja.

Līze bija dzirdējusi Gata vectēvu baramies par ļaužu izlaidību un prāta greizumu, kas izplatās līdzi vējiem no valdnieku un kungu namiem, tāpēc pūlējās sargāt savu vainadziņu, cik nu spēja, lai gan Gatis reizēm varen uzstāja, zvērēdams, ka precību laiks tik un tā pienākšot.

— Mīļo Gatiņ, pacietīsim, — Līze lūdza. — Vecie ļaudis māca, ka vienīgi prāta lēmums un pacietība ver nākotnes vārtus. Vai esi aizmirsis?

Reizēm Līze drebēja pie visām miesām valdīdamās un lieg​damās.

Kad tomēr meita nepadevās un tikai sāka raudāt, Gatis savā iekārē tapa nejauks, teica: — Tu laikam blenz uz Ķelpi, — viņš greizsirdīgi runāja.

Par Ķelpi zemnieki bija iesaukuši aizpurva vācieti, ko Fels- bergs vāciski sauca par Helferu, tas ir, palīgu. Ķelpis savu jauno vārdu labprāt pieņēma, ar to juzdamies tuvāks citiem zemnie​kiem.

— Nē, Gati, — Līze dedzīgi aizstāvējās. — Tu tak zini, ka mani vecie bija latviešu lielļaudis. Es viņu cerokli nekad nepie​vilšu.

— Felsberga rados arīdzan esot latviešu kungi, — Gatis ķīvē​jās pretī.

— Nē, — Līze apstrīdēja. — Staldes nebija valdaji, tikai ba​jāri.

— Kāda tur starpība? Manējie arīdzan bija tikai saimnieki.

Lielu radu, labu ļaužu, No godīgas māmuliņas.

Līze noskaitīja dziesmas vārdus.

Diemžēl arī Gata mātei Sūrei kaut kas galvā bija samežģījies, vai kā viņa pati domāja, prāts sācis pareizāk rēķināt.

— Pūrs Līzei nebūs liels, — viņa teica vīram. — Ko no tādām nodeguļām var gaidīt?

— Kas zin, kas zin, -— Bērtulis minēja.

Jo tuvāk nāca derību diena, jo vairāk runāja par mantu. Sūre par to ieminējās arī Gatim un citiem bērniem. Ja Līze neienāks ar pūru, ko Gatis varēs izmaksāt māsām, kad tām būs pūrā jādod zirgi un govis?

Viņi, tā spriezdami, vēl nezināja, ka Likteņlēmējs jau iecerējis viņus žēlīgi atbrīvot no rūpēm par pūru un mantu, tāpēc sparīgi ņēmās rēķināt, cik sudraba Zane varētu būt saglābusi, cik dālderu, cik zlotu, cik marku. Graši, vērdiņi un šķiliņi viņiem nelikās skaitāmi. Izpostītajā Vidzemē lopu cenas bija augstas.

Kārtīgs darba zirgs maksāja vai divus dālderus, aita — pusdāl- dera. Zemgalē gan cenas bija pavisam citas. Tur nesen jēri pārdoti par vērdiņu gabalā. Ja Zanei nav vairākas mārciņas sudraba, tad pūrs būs trūcīgs.

Gatis šīs runas klausījās ar sarauktu pieri. Vai tad godu, skaistumu, tikumu un darba veiksmi varēja nopirkt par naudu?

Cik cerēšanās ar Līzi bija sākusies mīļi un ar mātes laipnu atbalstu, tik nule tā vērtās par nelādzīgu kaulēšanos un stīvē​šanos kā tirgū.

Līzei Gatis, protams, par to neko nebilda. Bija kauns un žēlums. Tikai puiša uzstājība pret Līzi kļuva mazāka.

Pa tam laiks gāja, un derību diena tuvojās.

Lielajam tirgum ļaudis jau laikus čakli gatavojās, piepildīja sviesta toverus un medus vāceles, sēja siera un vaska rituļus, uz​baroja aunus un veprus, miecēja ādas un žāvēja apiņus.

Gatis ar Līzi brauca abi kopā uz Briņķiem nomaksāt Felsber- gam pēdējās rudens nodevas un pieteikt savas derības, lai viss būtu pēc kungu noteiktās tiesas un taisnības.

Muižas vārti bija vaļā. Viņi iedzina savus vezumus pagalmā un piegrieza pie mantu kambara, kad no ērbeģa iznāca jau​nais kungs Gotfrīds, kas tikko bija atgriezies no Vācijas, un abiem laipni pamāja ar roku.

Vezumi bija izkrauti un vedums pierakstīts, Gotfrīds vēl un vēl dzīrās ar Gati un Līzi parunāt.

Dzīvodams Vāczemē, viņš bija piemirsis latviešu valodu un tagad lūkoja zaudētās valodas iemaņas atgūt.

Viņa lepnums neļāva kaut ko nezināt.

— Jūs mīt pē Pērļupīt? — viņš jautāja.

— Nē, — Gatis atbildēja. — Aiz pirmā purva pretī Ķelpim, tas ir, Helpferam, tam jūsu vācietim.

— Ā! Klār. Skaidirs, — Felsbergs centās runāt lēni un sapro​tami, bet tas šoreiz iznāca jocīgi.

Gatis nevarēja noturēties nepasmīnējis. To manīdams, Gotfrīds, ko zemnieki vienkāršības dēļ sauca par Gati, runādams sāka skatīties tikai uz Līzi.

— Tavam vīram vārds Gatis, — viņš teica. — Gane kā man — Gatis.

Kungs to teica tik mīlīgi un labvēlīgi, ka Līzei nekas cits neatlika kā draudzīgi pasmaidīt, kas Gatim pagalam nepatika.

— Gotfrīds nav Gatis, — puisis aizrādīja.

— Nau, nau, — Felsbergs piekrita. — Aber tava sieviņa ir deiļa kā īsta Elizabete.

Tāda runa Gatim ij patika, ij nepatika. Toties Līze lūkojās Gotfrīdam acīs ar savādu apmātu skatienu.

Meitu pārsteidza tas, ka Felsbergam ne tikai gaišo matu kodeļa, bet arī acis bija taisni tādas pašas kā Gatim, tikai lūpas plānākas un deguns ga​rāks.

Tajā brīdī aiz sētas sākās zirgu dipa.

Pēc dažiem mirkļiem pa atvērtiem vārtiem ieauļoja četri stražņiki ar zobeniem pie sāniem. Kunga dēls atrāvās aiz kam​bara stūra. Gatis un Līze palika pie saviem zirgiem stāvam.

— Hei! — viens iesaucās un teica kaut ko poliski. Strauji ķēra pēc Līzes, noliecās, nomutēja viņu uz lūpām pirms viņa spēja at​tapties.

— Neaiztiec! — Gatis iekliedzās un izrāva no ratu viršņiem lubu.

Stražņiku vecākais piestāja pie Felsberga, kaut ko dusmīgi prasīja. Līzes tīkotājs izlēca no sedliem, pasvieda pavadu otram un pats ievēlās ratos pie Līzes, kas grožus raustīdama pūlējās aizbēgt no briesmām. Zirgs sāka iet. Stražņiks nogāza Līzi ratos un pilnā kaklā smējās. Citi divi skaudīgi noskatījās pakaļ.

Gatis pieskrēja un sita ar lubas galu varmākam pa galvu. Tas saļima ratos kā nopļauts. Zirgs, briesmas jauzdams, sāka auļot. Gatis ieleca savos ratos stāvus un lūkoja ar dēli aizsargāties no stražņiku zobeniem, bet cik gan ilgi. Asmens pāršķēla labās rokas plecu, groži izkrita no pirkstiem. Stipra roka sagrāba viņu aiz ap​kakles un norāva zemē. Otrs uzsēdās uz kājām.

Pa to laiku Līze bija izgrūdusi no ratiem apdullušo uzbrucēju un, dzīdama zirgu auļos, aizlēkšoja uz purvu.

Redzēdami Gata varonīgo pretošanos, pagalmā iznāca vecais kungs ar kalpu — abi bruņoti ar zobeniem un kramenī​cām. Draudīgi uzsauca stražņikiem kaut ko poļu valodā. Jaunais Felsbergs bija steidzies palīgā Līzei. Nu nāca atpakaļ ar vārtu priekšā gulošā poļa zobenu rokā.

Stražņiki, kas nebija nekādi stražņiki, bet gan karavīra tikumu zaudējuši paklīdeni laupītāji, kurus saindējis tas pats nelabais prāta tvans, par ko gaudās Gata vectēvs, nu redzēja, ka ir ielenkti, ka draud nāves briesmas. Viens no viņiem jau gulēja savainots, otram zemnieks paguva iespert ar kāju pa pakrūti.

Tik negantu pārdrošību zobena priekšā viņi piedzīvoja pirmo reizi.

Vecākais pārlaida skatienu apkārtnei. Nu viņi atradās aci pret aci ar trīs zobeniem un diviem šaujamrīkiem. Viņš pacēla plaukstu par miera zīmi.

Vecais kungs ar kalpu palika pie suņu būdas mērķējam uz viņiem ar plintēm, bet jaunais no vārtu puses nāca klāt.

— Jūs esat laupītāji, — Gotfrīds sacīja.

— Esam karaļa Sigismunda padevīgi kalpi, kam uzdots sodīt nepaklausīgos, — skanēja atbilde. — Šis slepkava, kas nokāva vai dziļi ievainoja mūsu biedru, mums jānogādā pie tiesas vīriem, lai vainīgais saņemtu pienācīgu sodu.

— Jūs aizskārāt viņa līgavu, — Gotfrīds aizrādīja. — Jūsējais izturējās kā laupītājs svešā zemē, ne savā novadā.

— Par to lai lemj taisnīga tiesa, — polis atbildēja.

Felsbergs saprata, ka nekāda taisna tiesa Gaiķu Gati negaida.

Pareizāk būtu visus šos vazaņķus nokaut un apbest, bet tas nebija tik viegli izdarāms. Turklāt tas nebūtu kristīgi. Un ja patiesi viņi nav paklīdeni, bet stražņiki ar sabojātu tikumu, tad viņu nāve nepaliktu nepamanīta. Ļaudis izpļāpātos, sotņiks saostītu un… gals klāt.

— Laiki ir nedroši, — Felsbergs sacīja. — Mēs varētu jūs nokaut kā suņus. Karalis un viņa vietnieki mūs par to uzslavētu, jo tikumu zaudējis karavīrs ir ļaunāks par ienaidnieku. Bet mēs jums ticam un ļausim jums iet. Savainoto zemnieku, kad viņš būs izveseļojies, mēs paši nodosim tiesas vīriem. Lai viņš paliek te.

Laupītāju priekšnieks, nojauzdams, ka sāk pūst labvēlīgi vēji, skarbi iebilda: — Mēs neticam jūsu vārdiem. Vai nu dodat šo ļaundari kopā ar viņa pajūgu mums tūlīt, vai arī mēs uzskatīsim jūs par līdzdalībniekiem, par dumpiniekiem pret karaļa varu. Tādiem, kā zināt, ir tikai viens soda mērs.

Tā viņi vēl kādu laiku tielējās. Pie vārtiem kāds klaudzināja. Ienāca daži zemnieki un turpat nostājās.

Vēroja draudīgo skatu.

Apdauzītais stražņiks gulēja nepakustēdamies. Arī sasietais un ievainotais Gatis bija rāms un sastindzis.

Viņš saprata kunga labvēlību un nojauta, ka ar savu pārgalvīgo rīcību ir paglābis muižu no izlaupīšanas vai vēl lielāka posta. Žēl, ka viņš savu dvēseli būs atdevis vācieša labā. Paldies Dievam, ka vismaz Līze aizbēga.

"Līzīt, Līzīt," viņš pārmetoši domāja. "Kāpēc tu naktī tā turējies man pretī? Būtu vismaz manu dēliņu iznesusi pretī nākotnes saulītei."

Un viņam pār vaigu noritēja asara.

Kungi ar laupītājiem tielējās vēl labu brīdi. "Stražņiki" gribēja bez Gata un pajūga dabūt vēl šādu tādu labumu: naudu, ēdienus un dzērienus. Par tādu bezkaunību apskaities, Felsbergs ķērās pie meliem.

Teica: — Cesvaines stārasts ir man labs draugs. Rīt aizjāšu un pastāstīšu par jūsu izdarībām.

Tas līdzēja.

Sasaitēto un asinīm noplūdušo Gati noguldīja blakus bezsamaņā gulošajam laupītājam. Tā viņi abi, grambās kratīdamies, tika aizvesti.

Gatis nepārnāca ne uz savu kāzu dienu, ne pēc mēneša, ne pēc gada.

Nākošā rudenī kāzas dzēra Gotfrīdam Felsbergam un viņa vecāku izraudzītajai freilenei Ģertrūdei no Stenceļmuižas.

Kāzu viesus apkalpoja Zane un Līze. Līzes un jaunā kunga acis vairākas reizes satikās. Jaunava joprojām sēroja. Gotfrīds pie tā jutās vainīgs, tāpēc pie pirmās izdevības, viņu iepriecinādams, teica: — Tu esi daiļa meita. Tevi vēl daudzi gribēs.

Līze neko neatbildēja, tikai viņas acis pildījās ar asarām.

Bet ar to Līzes pārbaudījumi nebeidzās.

Pienāca lietainā bada vasara.

Sākās jauns karš starp Zviedriju un Poliju. Valstis, kurām bija viens kopīgs karalis, bija sākušas karu. Gaiķu vectēva pareģojums piepildījās.

Vēl pēc gada sākās melnās sērgas nāves dzīres. Tās bija ļaunākas par karu un sirotāju laikiem, kad tika nodedzinātas mājas, izkauti lopi un nopostīti lauki. Tad cilvēki nereti paguva paglābties mežos.

Toties neredzamā kaulainā sieva, kas pļāva cilvēkus ar melno izkapti, visas mantas atstāja neskartas.

Taisni tāpēc nāves pļāvums šķita daudz briesmīgāks. Šī viņsaules dvaša šķita šermulīga arīdzan tāpēc, ka tā pielavījās klusām un pret to nespēja karot stipri vīri ne ar zobenu, ne ar dūmu plinti, ne ar buramvārdiem. Tā staigāja pa ciemiem gan ziemā, gan vasarā. Zane bija pārliecināta, ka melno mēri atpūš melnais vējš, par ko bija runājis Gaiķu vectēvs.

Melnajai pļāvējai pa priekšu gāja biedīgas valodas. Te vienā, te otrā vietā dažs saslimis ar nedziedināmu kaiti. Trīs dienas nogulējis karsonī, sācis vemt asinis un drīz vien atstājis šosauli. Pirms miršanas šķobījis ģīmi un stāstījis lietas, kas nekādi nav bijušas. Ļaudis nesaprata, vai ticēt, vai neticēt. Bija jau daudz tādu pasaku un teiksmu, ko stāstīja, laiku kavēdami un bērnus žūži- nādami. Ne reizi vien paklīda runas, kurām nebija nekāda pamata. Cilvēkam nu reiz bija tāda daba: otru aprunāt, izlikties gudrākam un jaunas vēstis zinošam, lai citi viņu uzklausītu un ievērotu.

Drīz vien briesmas pienāca pavisam tuvu. Kaimiņu pagastā pašā vasaras vidū gane saslima ar kāsu.

Nākamā dienā sākās karsoņi. Meitene no sāpēm palikusi ar greizu ģīmi. Grābājusi gar krūtīm un lūgusi, lai izvelk no vēdera žurku, kas viņai tur pa nakti ielīdusi un tagad spiež un žņaudz elpu. Ja to izvilktu, tad karsonis un sāpes beigtos.

Viņa to lūgusi tik uzstājīgi, ka vecā saimniece atmetusi bijāšanu un sākusi iztaustīt vārgules krūtis un vēderu, bet nekādu zvēru viņas iekšās neesot manījusi. Toties pēc nedēļas, kad meitenes augumiņu jau paņēmusi Zemes māte, pati iekritusi tādā pašā karsonī.

Kad sābri siena laikā iegriezās kaimiņu sētā, lai runātu par kopējo kaudzes vietu purva pļavu saliņā, mājās dzīvu atrada tikai piecgadīgu saimnieces meitiņu sēdam pie savas mātes guļvietas, raustām mirušo

māti aiz drēbēm. Bērns sūdzējās, ka māte neceļas, lai izslauktu govis, kas aplokā bļauj, un neizlaiž cūkas dārziņā.

Sābri paņēmuši meitenīti pie sevis un drīz vien paši visi saslimuši un nomiruši. Dzīva palikusi tikai šī sābru meitenīte un pašu vecaistēvs un vecāmāte.

No tās reizes neviens vairs neiedrošinājās spert kāju kaimiņu sētā, ja modās bažas, ka tur varētu būt kāds sirdzējs.

Arī novada stārasts laida ziņu, ka cilvēkiem jāpaliek savās sētās, lai neiznēsātu sērgas ļaunumu. Kad ļaudis prasīja, ko darīt ar mirušajiem, stārasts atbildēja baznīckunga vārdiem: "Lai mirušie aprok mirušos."

Ko darīt ar lopiem un citu dzīvo radību, neviens nemācēja pateikt.

Lai kā ļaudis sargājās, sērga sasniedza arī Briņķu muižas zemes.

Kungi, kā visās briesmu reizēs, sakrāva savu dārgo mantību divos divjūgu ratos ar kulbām un aizbrauca uz Rīgu. Staļļa puisim sērgas gadījumā bija jāpalaiž visi lopi pagalmā, kur tie kādu laiku varēja mitināties, bet pašiem jādzer labi daudz vīna, kas glabājas jaunā ērbeģa pagrabā.

Par tādu pavēli muižas kalpotāji bija varen apmierināti. Kas gan pirms nāves netīkotu krietni padzīrot ar kunga labumiem?

Zane ar Līzi tāpat kā citu gadu pļāva un kaltēja sienu kopā ar Gaiķu saimi. Gata nelaime Sūri un Zani vairāk satuvināja nekā tas būtu noticis, ja jaunie paguvuši saieties kopā. Viņas vienoja kopējā gaidīšana un cerības.

Kungs gan vēstīja, ka Gata aizvedēji nebija stārasta stražņiki. Tie bija no karapulka noklīduši dīkdieņi un laupītāji. No vienas puses tas šķita labāk, jo Gatim tad nedraudēja kakla tiesa par kārtības kalpa nogalēšanu un iešanu pret karaļa varu. No otras puses zemniekpuiša liktenis nu bija atkarīgs no laupītāju labvēlības, ko sagaidīt šķita ne visai cerīgi.

Sērgas tuvums tomēr lika aizmirst ij Gata likteni. Gaiķu vectēvs ik rītu vēroja debesi un sauli, pēc saules rieta skatījās uz mēnesi un uz vakarkrēslā tumstošiem mežu galiem. Gaidīja, vai neredzēs jātnieku ar melnu izkapti rokā un miroņgalvu padusē. To redzējis viņa vectēvs pirms pusotra simta gadiem, kad melno augoņu sērga bija izkāvusi vai pusi pasaules.

Debesis bija sārtas un tvanīgi skaistas. Nekāda jātnieka tur nemanīja.

Jau ceturto nedēļu ne Gaiķu saimnieksētā, ne vaļinieču pagalmā nebija redzēts neviens svešs cilvēks.

Siena pļauja beidzās. Sākās rudzu un kviešu laiks.

Te kādu dienu kalps Dravis, atgriezies no bišu koku apskates, teica Sūrei: — Saimniec, sērga ķērusi arī Dziļavota un Pērļupītes sētas.

— Kā tu zini? — Sūre iztrūkās. — Tad tač mums arīdzan gals klāt!

— Vērši mauj, cūkas kviec, suņi gaudo, — Dravis stāstīja. — Mālavēru auzās ganās lopu bars kā pļavā.

— Ko tu līdi tuvumā! Ko nāvīti savā sētā aicināji! — Sūre ņēmās vaimanāt. — Skic, prom, nešķīstais! Nenes postu mūs​mājās!

— Saimniec, es no Mālkalna priedes gala, kur doris dējas. Tas nevar kaitēt.

Sūre neticīgi nopētīja Dravi. Viņas vaigs bija satumsis, bet Drava promdzīšanu viņa tomēr vairs neprasīja.

— Melnās sērgas vietā ļaudīm desmit gadu nav ejams, — viņa sacīja. — Kas būs ar mums?

Dravis arīdzan nezināja padoma. Nekas cits neatlika, kā vairīties no tās puses, cik jaudas, vēl vairāk nekā no uguns nelaimes. Tie klajumi tur tagad bija pārvērtušies par nāves tīrumiem, mājas — par nāves kambariem. Uz ilgu laiku.

Smiekli un dziesmas bija galīgi apklusušas. Suņus piesēja saitē. Govju gani divkārt rūpīgi uzmanīja savus ganāmpulkus, lai tie nenoklīstu melnās sērgas laukos. Uzmanīja, lai vērsis ar savu tauri nepievilinātu savvaļā klīstošās melnās sērgas māju govis.

Pēkšņi kādu dienu pašā diendusas laikā Gaiķu saime sastinga šausmās. Pagalmā stāvēja Luķu Made no Melnās sērgas lauku vi​dējās sētas, apvilkusies goda drānās, ar ozollapu vaiņagu galvā.

Sūres pirmā doma bija uzrīdīt suņus. Tiem sērga nekaitēja. Lai saplucina un padzen nelaimi. Suņi, diemžēl, bija piesieti. Viņa grasījās tos palaist, bet apkaunējās. Bluķa vakarā Made bija jautri dziedājusi savādo būres dziesmu, kas vēl tagad prātā.

Ce, vilka pedele, Ce, krauja lasele.

Vilks tup uz toros.

Sumet suku vabolei.

— Meit! — Sūre beidzot atguva valodu. — Tu nāci mums dāvāt nelaimi?

— Nē, — Made sacīja un pacēla rokā turētu zāļu vīkšķi. — Dāvāšu garlika rāceņus ar lupstiem.

— Kam tādi?

— Vecāmāte ar to kaites dziedēja.

— Melno sērgu?

— Arīdzan melno mēri.

— Viņa vēl dzīva?

— Dzīva.

— Un vecaistēvs?

— Gana govis.

— Debesu sētā?

— Mālavēru pļavā. Debesu sētā vēl nav ticis.

Sūre atskatījās uz Madi, Bērtuli un citiem, kas bija apstājušies pie mājas stūra un, baiļu pārņemti, vēroja sērgas ciema viešņu.

Made, cilvēku bailes matīdama, nolika nešļavu zālē un devās projām.

— Vai neviens cits nepārcieta? — Sūre sauca viņai pakaļ.

— Kalpa Juris, — Made atbildēja. — Viņš ēda un elpoja itenos svētiņus, kamēr karstumi pārgāja.

Gaiķu Sūre baidījās skart ar roku atnestos lakstus. Pabikstīja ar slotu. Pie saknēm tiem bija mazi rievoti rācenīši. Ko ar tiem darīt? Beidzot viņa sadūšojās, ieslaucīja visus kulē un aiznesa uz klēti.

"Kazi, varbūt līdzēs. Vecā Lūķene prata kaites riebt un vār​gumu noņemt," viņa nodomāja.

Viss turīgais piemeža ciems, kas nebija cietis no kariem un siriķiem, vienā vasarā pārvērtās par Melnajiem laukiem.

Sērgu nepārcieta arī Mades vecaistēvs, kas, mantas kārodams, bija lūkojis bez saimniekiem palikušos lopus un citu labumu saglabāt nākamajām dienām. Nelīdzēja zāļošana. Drīz Made ar vecmāmiņu un Mālavēru kalpu Juri atstāja sērgas apsēsto klaju​mu Debestēva ziņā.

Pirms tam Juris ar Madi divatā divas nedēļas strādāja vaiga sviedros, vilkadami uz vecajām tupeņu bedrēm mirušo ciem- nieku augumus. Guldīja lielā kopējā kapā vienu pie otra, katru pavadot ar vārdiem: Saņem mani, Zemes māte, Tavi godi pienākuši.

Bēdāties neatlika ne laika, ne spēka. Vecāmāte viņiem gāja līdzi, uzmanīdama, lai jaunie darbu izdara kārtīgi, neatstāj kādu mēra upuri virs zemes vilku un suņu zobiem vai maitasputnu knābjiem. Tie varētu postu aiznest tālāk pasaulē.

Lielo kapu Juris pārsedza ar priežu kokiem, lai klāt netiktu vilki un lapsas.

Kad bija atrasts pēdējais sērgas upuris un apguldīts smiltājā, vecāmāte pacilāja dēlīti, ko vienmēr nēsāja līdzi, un teica: — Piecdesmit sešas dvēselītes aizgāja viņsaulē.

Lubu ar piecdesmit sešiem iegrieztiem krustiņiem iesprauda smilšu kalniņa galā.

4.Mežvidus brīnums diendusas laikā No laika gala zināms, ka nav labi iet vienam dziļi mežā karstā vasaras dienvidū. Tad no egļu klusās

šalkoņas, tvanlga ziedu smārda un žilbīgās saules svelmes cilvēkam apreibst galva un rādās murgu ainas, kas dažkārt pārtop miglainā īstenībā, atstājot pēdas visā cilvēka turpmākajā dzīvē.

Vēl bīstamāk tādā laikā staigāt pa vēri, kur kādreiz ļaunā nāvē miruši cilvēki.

Kopš melnās sērgas laikiem bija pagājuši vairāk nekā desmit gadi. Gaiķu saimniekmāju bija izlaupījuši un nodedzinājuši sveši karakalpi. Labi, ka saimniekmeitas bija jau agrāk izprecētas. Pie vienas no tām drīz aizgāja vecumu pavadīt Sūre un Bērtulis.

Lai gan melnā sērga ne lielos, ne mazos Gaiķus, kur mita vaļinieces, nebija skārusi, āra ļaudis labprāt nenāca uz Gaiķiem strādāt. Melnās sērgas lauki no tejienes bija tikpat kā ar roku aizsniedzami.

Kāds bērns vai lops varēja ieklīst sērgas perēklī, tad visiem gals klāt.

Runāja arīdzan, ka rudens naktīs vecajā Gaiķu rijā miroņi ļauni spokojoties, ne tā kā Debestēva dārzos aizgājušie velēnu gariņi. Miroņi nākot ar šaušalīgiem vaidiem, gārdzieniem un zobu klabināšanu.

Ja pēc tāda mirkļa cilvēks spējot vēl palikt savā prātā, tad esot jāpriecājas kā bērnam.

Zane un Līze arī labprāt būtu gājušas projām, bet viņām nebija, kur iet. Vaļinieku veco kambari un citas ēkas Sūre bija bez maksas nodevusi viņu rīcībā, tāpēc te viņas jutās kā savās mājās, pašas sev noteicējas. Nevienam pa kājām nemaisījās. Zanei galvā joprojām bija saimnieces gars un vaigā lielļauža stāja, lai gan viņa no aršanas un citiem smagiem darbiem bija krietni salikusi un samelnējusi.

Pēc melnās sērgas gada, kad nāves izkapts bija nopļāvusi vai visus jaunākos vīriešus, Līzei nebija cerību atrast piemērotu precinieku. Iziešanu pie kalpa puiša Zane nevarēja ne iedomāties, teicās to nepārdzīvot, aiziešot kapā.

Līze, protams, māti kapā dzīt negribēja.

Viņas abas cītīgi gaidīja atgriežamies Gaiķu Gati. Kamēr nebija skaidras vēsts, ka viņš būtu miris, gan māte, gan meita cerēja uz brīnumu.

Līze reizēm iztēlojās, ka Gatis pārnāk mājās kā cienījams poļu pans vai uzkalpojies par kara kalpu vecāko. Ko viņa tad Gatim teiktu, ja būtu izgājusi pie cita?

Reizēm šķita, ka viņas uzticība ir kā zelta pavediens, kas pāri tālumiem palīdz Gatim pārvarēt visas likstas un atgriezties mājās dzīvam un veselam.

Kad māte nopūtās, Zane saprata, ka viņa necer meitas iecerēto sagaidīt, domā, ka puiša kauliņi sen jau smilšu piebiruši.

Skaidrības brīžos arī Līzei šķita, ka Gatis nav dzīvs.

Kad jaunajam vācu kungam Gotfrīdam Felsbergam muižā dzēra kāzas, Gotfrīds atrada brītiņu, lai Līzei pateiktu, ka Gatis ar zobenu bijis smagi savainots plecā, tāpēc centies poļus atrunāt no viņa aizvešanas, bet poļi ietiepušies uz savu.

Atminoties to briesmīgo dienu, Līze bieži raudāja, meklēja savu vainu. Kā viņa tobrīd varēja tik ātri aizbraukt, atstādama Gati vienu briesmās? Varbūt vajadzēja pasisto laupītāju vest līdzi uz mežu, vēlāk apmainīt pret Gati. Runāja, ka tā reizēm naid​nieki mijot savus dreļļus.

Lai kā viņa bēdājās, raudāja un sevi nosodīja, nekas nemainījās. Tāpat nekas nemainījās, ja viņa kļuva bezbēdīga un sāka dziedāt. Vienīgi mātes vaigs tad kļuva drusku gaišāks.

Vienā tādā reizē Zanei paspruka vārdi, kas Līzei pašai bija vairākkārt mocījuši prātu.

— Būtu Gatis agrāk paņēmis tavu vainadziņu, tagad viņa dēls jau varētu pie arkla radināties.

Līze nemācēja neko atbildēt. Saprata, ka mātei visvairāk sūrst doma par leimaņu dzimtas galu, par veco lielļaužu teikas beigām, par tām nākamām dienām, kur viņām abām nespīdēja ne mazākais savas dzimtas dzīvības stariņš. Redzama tikai nebeidza​ma nāves tumsa.

— Gatis tevi žēloja? — māte jautāja. — Neuzstāja?

— Uzstāja, — Līze atbildēja.

— Tu turēji godu?

— Turēju godu.

— Jaunai meitai tas piedien, — māte teica un nopūtās.

— Vai vecai nepiedien? — Līze prasīja.

Māte neko neatbildēja.

Tā gāja gads pēc gada. Muiža no viņām tikpat kā neko neprasīja — gadā divas aitas un divas markas sudraba. Lai gan Zanei vēl krājumā turējās bijušās godības nauda, kā arī sudraba saktas, piekariņi un matu stīpas, viņas dzīvoja taupīgi, vezdamas uz rudens tirgu audumus, adījumus, ādas un jērus. Ja gadījās labs bišu gads, veda arī medu un vasku.

Dravis, uz Līzi cerēdams, bija iemācījis viņai visas dravenieka gudrības, arī dzeiņa dzīšanu un bištēviņa atšķiršanu, kad saime jāieved jaunā kokā. Kad Līze viņam atteica, sagāja kopā ar kalpa meitu un paņēma nomā bandinieka tīrumus netālu no Krusta kroga, kur vēlākos gados tika sagūstīts vilkatis, kurš uzdevās par Kaulaišu Krišu no viņmuižas.

Reizēm Līze nožēloja, ka atteikusi Dravim. Tolaik atmiņas par Gati vēl bija svarīgas, cerības viņu sagaidīt šķita gluži ticamas, tāpēc viņa Dravja bildinājumu nespēja pieņemt. Un tas viss pagaisis. Viņa tapusi par cietu vecmeitu. Reizēm kļuva varen bai​līga, tumsā nespēja iziet pagalmā.

Reiz gadījās tā, ka māte bija izvēlusi pagalmā alus mucu. Pati to piemirsusi. Kad Līze krēslā grasījās iet uz klēti, viņa ieraudzīja pagalmā melnu, lielu kunkuli, kas izskatījās pēc lāča vai cita mežazvēra.

Bailēs iekliegdamās, viņa atrāvās atpakaļ.

— Kas tur? Siriķis? — Zane taujāja. Līze vēl brītiņu nespēja parunāt. Drebēja pie visām miesām un turēja ciet durvis ar abām rokām.

— Lācis, — viņa beidzot izdvesa.

— Ej nu, — māte neticēja. — Ko tad suns nerej?

— Es redzēju. Tepat klēts priekšā, — Līze palika pie sava.

— Laid, es palūkāšu pate! — Zane pabīdīja sāņus meitu un vēra durvis.-—Tāds takjāpadzen.

Lopiem uzklups.

Zane, brīdi vērusies satumsušajā pagalmā, teica: — Jā, meit, pēc lāča gan.

Tad sāka saukt ganu suni Kauci: — Se, se, se, se! Kauci, Kauci, Kauci!

— Vai zvērs neiet projām? — Līze bažīgi taujāja.

— Neiet. Tup kā nelabais, — Zane atbildēja un turpināja saukt: — Kauci, Kauci, Kauci!

Suns pa vakaram izrādījās kaut kur noklīdis. Acīmredzot nospriedis, ka vēl jau nav kārtīga nakts, tāpēc viņam te savā sarga būdā nav jātup.

Vēl kādu brīdi izsaukusies suni un uzmetusi aci melnajam briesmonim, kas reizēm it kā sakustējās, bet prom negāja, Zane cieši aizšāva durvis un noteica: — Meit, man ar no tā lāča bail. Lai viņš tup līdz ritam.

Rīta gaismā viņas par savām bailēm un aizmāršību pasmējās.

Tāda nu bija vientuļu sievišķu dzīvīte — ij no alus mucas jābaidās.

Savādi, ka citkārt Līze jutās bezgala droša. Padomājusi, ka viņas mūžs aiziet velti, viņa droši devās pie bišu kokiem vai vākt mētras Pērļupītes krastos.

"Ja arī notiks kas ļauns, par nāvi jau nekā ļaunāka nebūs," viņa pie sevis sprieda. "Tik un tā esmu kā nederīga nauda. Vai man sava dzīvība jāsargā."

Vēl vairāk. Reizēm viņu pārņēma vēlme pēc briesmām un nelaimēm. Gribējās, ka vienreiz beigtos bezcerīgais tukšums un rūpes tikai par sevi. Ausīs skanēja dainu vārdi: Prieki, prieki jaunajam! Kādi prieki vecajam? Vecajam tādi prieki Kā vasaras dunduram. Vecā prieki aizgājuši Pār kalniņu dziedādami.

Bija vēl skarbāki vārdi:

Vecajam tādi prieki: Jāiet smilšu kalniņā.

Par smilšu kalniņu viņa vēl domāt nedomāja. Arī māte bija spirgta un stipra. Viņas abas bija iemācījušās visus vīru darbus, gan auklas vīt, gan kaudzes kraut, gan zemi art. Prata iztēst izkapts kātu un tam stingri piesiet izkapti, kā arī to izkāpināt uz laktiņas un uzvilināt to ar tīrumā atrastu akmens striķi vai no smiltīm un māla izdedzinātu galodu.

Uz tālo pļavu, kur auga pati leknākā zāle, parasti viņas abas reizē negāja, jo mājās apkopjami palika kustoņi un cits ejams mājas solis. Pēdējos gados Pērļupes līčos ar siena kopumu noņēmās tikai Līze. Ja bija jākaltē un jāmet gubās iepriekšējo ritu pļāvums, viņa tur palika visu dienu.

Tā ari todien viņa beidza rīta pļāvumu tūlīt pēc rasas nokrišanas, izārdīja jaunos vālus un vēlreiz apvēla vecos.

Diena bija tveicīga. No upes otrā krasta eglēm nāca tvanlga sveķu smarža. Tuvējo alkšņu lapas spīdēja kā nomedotas. Tikko saule bija pacēlusies virs koku galotnēm, Līze novilka svārkus un ņieburu, palika pakulu krekliņā, kas sniedzās tikai līdz ceļgaliem. Labāk just ap augumu vēja glāstu nekā pietvīkt no svied​riem.

Tepat vārnas ķērciena attālumā pirmās Melnās sērgas lauku mājas. Dzīvs cilvēks šajā nomalē neieklīda. Cik ilgi sērgas spēks saglabājas, neviens skaidi nezināja teikt, bet cilvēki nenāca ne dzīti.

Līze paņēma zāļu maisu, kurā vāca mētras, liepu ziedus un citas veselības zāles ziemas kaitēm, uzmeta uz pleca svārkus un kamzoļu, un brida gar upes krastu uz Melno lauku pusi. Pēc leknās līču zāles smagā pļāvuma tāds gājums atpūtināja gan rokas, gan prātu. Viņa atmeta galvu un ļāva saules staru glāstam savus brūni iedegušos vaigus. Arī rokas līdz elkoņiem un kājas līdz ceļgaliem bija brūnas.

Brienot pa garo zāli, kājas vajadzēja celt augstu. Zāle pinās ap gurniem, krekls slīdēja uz augšu, atklājot augšstilbu baltumu.

Tāds brīvs gājums un savas miesas tvirtums dīvaini saldināja dvēseli. Pļāvumā gūtais nogurums mīļi aijāja, dzīdams galvā asi​nis. Pēkšņi pašai par brīnumu no krūtīm izlauzās dziesma.

Bēdu manu lielu bēdu, Es par bēdu nebēdāju! Liku bēdu zem akmeņa, Pāri gāju dziedādam.

Viņa apstājās un klausījās, vai mežā nenoskanēs atbalss. Nē. Šī nebija īstā vieta atbalsīm. Mežs klusēja, it kā būtu norijis viņas gaviles.

Nekad vēl pēc Gata aizvešanas un pēc sērgas Līze nebija tik tālu mežā aizgājusi. Lūk, te bija lielais ozols, bērzu skupsna, upes atvars. Pazīstama vieta. Te viņi ar Gati dažkārt satikās, lai būtu tālāk no ļaužu acīm. Sēdēja zaķpēdiņu kalniņā un runāja par nākotni, par desmit dēliem.

Līze nokrita zālē. Gribējās raudāt, bet asaras nenāca. Atmiņas sāpēja kā brūce.

Pēc mirkļa viņa saņēmās. Noplūca zaķpēdiņas, sasēja slotiņā un iebāza zāļu maisā.

Laukuma malā uz pagara kāta stāvēja violeti zilga zieda kausiņš. Gatis to sauca par Meža princesi, māte — par Vientuļo zvaniņu. Līze pieliecās un paostīja. No zieda kāpa reibinoši tī​kama smarža.

Saules tveice kļuva arvien spiedīgāka.

"Ka neuznāk lietus," Līze nodomāja un pavilka uz augšu krekla malu.

Atklājās kaili gurni. Saule patīkami glāstīja miesu. Tikko manāms vējiņš nolaizīja ādu ar maigu mēlīti.

Gatim viņa nekad sevi tā neatklāja. Mīļajai saulītei varēja rādīt visu.

Viņa noģērba kreklu pavisam. Kā pirtī. Piecēlās kājās un aplūkoja sevi. Paduses oda pēc sviedriem.

Tepat lejā bija atvars, kurā viņa kādreiz kopā ar Gaiķu saimes meitām un Gata māsām bija peldējusies.

Līze skriešus noskrēja no kalniņa, krūtis ar rokām pieturēdama, un iegremdējās ūdenī. Pirmajā brīdī no vēsuma aizrāvās elpa. Tad kļuva pavisam labi. Galva palika skaidrāka. Vairs neuzmācās bēdu domas un žēlabas.

Ko īsti nozīmēja vārdi: "Cekulīte, raibalīte, sargā sevi vanagam," kurus tik zīmīgi todien izrunāja Gatis?

Pirms izkāpšanas no upes Līze vēlreiz iemērca matus ūdenī, lai izplīvo taisni, tad izlaida caur pirkstiem un sasēja mezglā. Kāpa kalniņā pa slīpumu pret sauli, svaiguma un meža miera apņemta.

"Ja kāds redzētu, domātu, ka esmu Lauma — meža meita," viņa nodomāja un savā nodabā pasmaidīja, tad paskatījās uz zemi un pamanīja, ka iekāpusi meža zemeņu ceros. Viņa sāka lasīt un ēst ogas. Tās bija saldas un daudz.

Tad viņa vēlreiz apstājās pie upītes, iebrida un padzērās. Kailam cilvēkam vasaras laikā patiesi bija ērta dzīve.

Karstums vēl arvien pieņēmās. Tuvojās pats dienvidus smagais tvīkums, kad mežs sastingst gaidās, ne vēsmiņa neuzpūš, pat kamenes un zemes bites pārstāj aplidot ziedus. Smaržas lēni ceļas kā zaļi mēļš vilnis un smacē cilvēku ar savu saldi reibinošo dvašu.

Līze atgriezās pie drēbēm un zāļu maisa, kas saulē bija sakarsis, ka ne roku pielikt. Saldi dvašoja pļāvuma malā uzietās un izraktās Rāmaves saknes, ko dažs sauca par Miega rūķi, cits — par Kaķa prieku.

Noklājusi zālē drānas un nolikusi zāļu maisiņu pagalvī, viņa apgūlās. Saule bija pagājusi uz priekšu, un krasta augstā priede meta ēnu. Ienāca prātā, ka vajadzētu ļauties diendusai, lai gan parasti tālajā pļavā viņa nedeva sevi miegam. Māte biedēja, ka, purva tuvumā vienam guļot, var nemanot čūska ielīst mutē. Te gan bija smilšains paugurītis ar sīku zālīti un zaķpēdiņām. Nekādu čūkslāju tuvumā, tomēr labāk piesargāties un neaizmigt. Tāpat brīvi paguļot arī varēja atpūsties.

"Ja krekla nav mugurā, tad jau neaizmigšu," Līze nodomāja, raudzīdamās saules gaismas pielijušajās debesīs.

Prātā nāca Gaiķu saimniekmājas, kuras pamazām vien ieau​ga krūmos.

Melnās sērgas laukos ļaudis nemita jau divreiz ilgāk nekā Gaiķos. Tur jau krūmi būs izstiepušies līdz māju čukuram, rijās un istabās saviesušās čūskas, šķirgatas, sikspārņi un citi mošķi. Tad jau šeit uz smilšu paugurīša starp zemenēm, zaķa pēdiņām un zaķa prievītēm ar Rāmaves sakni pagalvī daudz labāk un dro​šāk.

Nogurums, tveice un Rāmaves saknes smārds darīja savu. Līze aizmiga ciešā miegā.

Aizmidzis cilvēks nav spējīgs domāt par vecu ļaužu biedi- nājūmiem no meža burvestībām tveicīgā diendusas laikā. Viņš vienkārši guļ un dziļi elpo, krāj spēkus nākamiem darbiem.

Taisni tādā brīdī piezogas meža burvestība. Tā atlido kā ods vai maza mušiņa, pieskaras gulētāja ādai un klusi sīc pasaciņu, līdz tā pārvēršas par gulētāja sapni, kas kļūst tik skaidrs un taustāms, ka gulētājs to notur par īstenību, un beidzot tā arī pārvēršas par īstenību.

Līze skaidri redzēja, ka pāri kalniņam nāk Gatis jaunās drānās, iededzis un svaigs, ne drusku netapis vecāks. Jauneklīgais vaigs gan jaunavu nedaudz mulsināja.

"Ka tik viņš nepamana, ka esmu kļuvusi vecāka," viņa bažīgi domāja. Gribēja jautāt, kā viņš izglābies, bet mēle neklausīja. Galu galā tas nebija svarīgi. Gatis atgriezies dzīvs, par to jāpriecājas, cik vien viņas spēkos, jāpasaka taisnība, ka viņa visu laiku viņu gaidījusi, nav ne pie viena cita gājusi, nav ne uz vienu citu domājusi.

Kaut nu šoreiz Gatis nepazustu! Kāpēc viņš jau spēra dažus soļus uz takas pusi? Vai tiešām arī šoreiz aizies, neatstādams dēlu?

Līze izstiepa rokas un lūkojās uz savu iecerēto ar lūdzošu skatu. Pēkšņi viņa ievēroja, ka Gatis smīnīgi lūkojas uz viņas kai​lajiem gurniem, kurus nesedza īsais krekliņš. Viņa lūkoja ar ro​kām vilkt krekla malu uz leju, bet lindraks bija pagaisis, roka ķēra tukšu gaisu.

Veltīgi nopūlējusies, viņa smagi nopūtās un aprima. Gatis bija tā kā paslēpies, dzirdama tikai viņa mierinošā balss: — Tu esi skaista! Nebaidies! Būs labi. Tu esi skaista! Šie vārdi skanēja kā dzīvības stabule. Līze atviegloti uzelpoja un pasmaidīja. Gatis joprojām nebija redzams. Kur viņš paslēpies? Taisnība viņam, ka nevajaga kaunēties no kailuma, ja augums daiļš, ja vēlas meitu vai dēlu, ja… Saņēmusi visus spēkus, Līze atvēra acis.

Gatis stāvēja viņai blakus nometies uz ceļiem un raudzījās viņā mīļuma pilnām acīm. Viņa pelēkraibās tik labi pazīstamās acis bija kļuvušas svešākas, pierē ievilkusies rūpju strīpiņa, mati atkāpušies no pieres, kļuvuši drusku tumšāki un retāki, bet citādi…

Līze pēkšņi atrāva savas pretī pastieptās rokas atpakaļ. Vai tiešām tā ir īstenība? Vai nav viņu savā varā sagrābis Vadātājs?

— Nebaidies, Līze! — Gatis teica. — Tas esmu es. Tu esi skaista. — Viņš pieliecās un saudzīgi nomutēja Līzi uz lūpām.

— Vai šis ir meža diendusas sapnis? — viņa čukstēja.

— Patiesība, mīļā Līze! Patiesība, — teica vīrietis.

— Patiesība kā sapnis, — Līze piekrita un pasmaidīja.

Projām ejot, Gatis viņu mīļi nomutēja un sacīja: — Rīt… Labāk parīt tepat pusdienlaikā. Ja būs lietus, tad aizparīt.

Līze piekrītoši māja ar galvu. Viņa nesaprata, kāpēc Gatis nevar pavisam te palikt tūlīt, kāpēc viņam jāiet projām. Klu​sībā brīnījās, bet vaicāt neiedrošinājās. Ja nu Gatis patiešām no Viņsaules palaists, lai dāvātu viņai dēlu, palaists tikai uz mazu laiciņu, kad diendusas svelme atkausē Viņsaules vārtus, tad jāsa​mierinās.

Līze noskatījās, kā Gatis pazūd aiz priedītēm, klusiem soļiem aiziedams uz Melno sērgas lauku pusi.

Viņa nezināja, ko domāt. Viņsaules gars tas īsti nevarēja būt. Vēl viņai viegli smeldza vīrieša pieskāriens un sīka asiņu strīpiņa rotāja krekla malu. Visā augumā karsti dega sāpīgā laimes mirkļa svelme.

— Brīnums! — viņa čukstēja. — Laimas dāvana? Meža mātes lolojums?

"Ja lietus līs, tad aizparīt." Ko tas nozīmēja? Kāpēc viņam vajadzīga karsta saule?

Augums nodrebēja. Labāk tomēr, ja tas būtu bijis šīssaules cilvēks.

Todien viņa sakasīja un sakrāva septiņas gubas siena — visu divos rītos pļauto, bet nemaz nejutās nogurusi. Likās, ka dvēseles dziļumos aizdegusies jauna dzīvības uguntiņa.

Ejot mājās ar izkapti un grābekli pār plecu, viņa skaļi dzie​dāja: Ne tas ēda pura zāli, Nedzer rāvas ūdentiņu. Tam vajaga tīru auzu, Līčos pļauta sausa siena.

Saule laidās uz mežu galiem, ēnas stiepās garas un sapņainas. Pēkšņi sakustējās mežmales papardes, lūza zari, un kāds zvērs ātriem lēkšiem gāzās viņai virsū. Elpa aizrāvās.

— Kauci, Kauci! Kā tu mani nobaidīji! — Līze iesaucās, saņēmusi pieskrējušo mājas sargu aiz ausīm.

Labi vien bija, ka suns iztraucēja domas no pusdienas tveices savādā notikuma, kurš joprojām dunēja sirdī, skanēja ausīs un kutēja pakrūtē. Vaigi dega karstumā kā pēc pirts un straujāk pakustoties noreiba galva. Tāds izskats mātes acīm nepaies nemanīts. Ko lai viņai saka?

— Tālumā dzirdēju tavu dziesmu un apraudājos, — Zane pavēstīja. — Kauci rīdīju tev pretī.

Domāju, ka tu dziedi aiz bailēm no meža.

— No meža un no tava kubula es vairs nebaidos, — Līze atsmēja.

— Kas noticis? — Zane jautāja, jo dzirdēja meitas balsi svešas stigas.

— Neprasi, māmulīt! — Līze mīļi lūdza. — ja kas, pateikšu.

Kaucis piebāza purnu Līzei pie drēbēm, nošķaudījās, piebāza vēlreiz un ierējās.

— Esi mierīgs, — Līze viņu aprāja un noglaudīja pelēko galvu. Viņa jutās kā tajā tālajā Saulgriežu naktī, kad atgriezās mājās no bluķa dedzināšanas, kad Gatis viņu bija sviedis pār ugunskuru.

— Dod, mām, slauceni, es izslaukšu pelēcīti. — Viņa sniedzās pēc ķipja.

— Tu septiņas gubas sakasi, esi nogurusi.

— Dienvidū pagulēju nomiedzī.

— Nekas, atpūties vien. Mežā miegs ir smags.

Līze atsēdās istabas priekšā uz bluķa, apņēma rokas ap ceļiem un lūkojās debesīs. No rieta uz ausmu

slīdēja viegli mākonīši, zālē pie mājas stūra sīca aizkavējusies kamene, pa kūts jumtu lēkāja zvirbuļi. Aiz ganību ieloka pret debesīm slējās tumšas egles un zaļi bērzi, caur kuru lapām saule sijāja novakara sudrabu. Dārzā ap veco bumbieri lidinājās bezdelīgas. Viss tik parasts un mierīgs. Nekas nebija mainījies, bet viņai šķita, ka būtu no jauna piedzi​musi.

Nākošā rītā pirms saules lēkta viņa tāpat kā citu rītu devās uz līča pļavām. Māte palika guļam atmiedzī.

Torīt Līze nopļāva daudz, bet nejutās vēl visu paveikusi.

Pusdienlaikā uzmeklēja zemeņu kalniņu, pamielojās ar zemenēm, nomazgājās atvarā un nolikās pasnaust. Miegs nenāca. Vakardienas brīnums neatkārtojās. Šķita, ka viss pieredzētais bijis māns.

Ceļos notupusies, galvu klēpī noliekusi, viņa žēli raudāja. Tad nopurinājās, izslējās taisna, spītīgi saknieba lūpas un devās gubot vakar pļauto klājienu.

— Diendusas māņi. Meža rēgi, — viņa čukstēja.

Trešās dienas pusdienā pamalē ducināja pērkons, bet drīz no​griezās uz Melno lauku pusi.

Līze vairs lāga neticēja Gata atnākšanai, bet uz zemeņu kalniņu tomēr aizgāja, uzvilkusi savu baltāko linu kreklu ar krāsu rakstiem izšūtām apmalēm.

Brīdi gulēja, lūkodamās debesīs un klausīdamās.

Meža vīrs nenāca.

Tad viņa ātri nometa kreklu un gulēja kaila. "Meža gars Gatis mani caur apģērbu nevar saskatīt," viņa domāja.

Veltīgi.

Līča pļavas bija nopļautas. Palika vēl pēdējais krāvums gubās. Pēc tām jānāk ar Laici un gubas jāšļūc mājās pa veco Mālavēru un Gaiķu ceļu.

— Es, meit, iešu gubas likt, — teica māte. — Tev vienai pa mežu par ilgu, var galva samežģīties.

Redzu, ka tu staigā ne savā prātā.

Tajā rītā Līze palika sētā. Iebilst pret mātes nodomu šķita neiespējami. Pašai arī likās, ka pārlieku noticējusi Gata pārnākšanai vai meža burvestībām. Viņa nezināja, ko redz cilvēks, kad sajūk prātā vai satrakojas un sāk skriet par vilkati. Varbūt taisni tā tas sākas. Kāpēc tovakar suns tā savādi rēja? Gāja valodas, ka mežā mīt vilkači.

Pienāca pusdienlaiks. Līze iedzina dārzā aitas un govi, pie klēts piesēja Kauci.

Ausīs arvien uzmācīgāk skanēja vārdi: "Ja būs lietus, tad aizparīt." "Ja būs lietus, tad aizparīt."

Apvilkusies skaistā krekliņā, uzmetusi uz rokas seģeni un maisiņu zālēm, viņa sāka iet pa to pašu taku, kur bija aizgājusi māte. Steidzās. Bija pats pusdienas svelmējums. No debesīm plūda dzīva uguns.

Baidīdamās saskrieties ar māti, Līze steidzās pa Mālavēru ceļu, tad nogriezās eglājā, kur bija izlikti bišu koki, tad gar dobju kalniņu uz piekalnes priedītēm.

Iznāca krietns līkums. Saule jau sen bija dienvidū. Viņa sāka skriet. Nu jau bija redzama lielā upmalas priede un bērzs. Tepat vajadzēja būt mātei. Jātiek garām klusu un nemanāmi, lai nenobaidītu. Jā, tur jau viņa līkņāja. Vientuļa sieva meža vidū. Cik viņai gadu? Jau pāri pussimtam, pie sestā desmita. Tā paiet mūžs!

Līču pļavas palika aiz muguras. Vēl jātiek līdz brīnumu kalniņam pie atvara. Līze skrēja vieglā uzmanīgā riksī. Solis bija dī​vaini viegls kā sapnī.

Zaķpēdiņu jeb brīnumu kalniņš tāpat kā todien smaržoja rei​binoši un tvīksmīgi. Viņa spēra uzmanīgus soļus, it kā baidīdamās kaut ko iztraucēt.

Patiesi Gatis gulēja tieši tur, kur viņa todien bija gulējusi, apvilcies tādās pašās brūnās pusvilnas biksēs, zaļā linu kreklā un nolicis pagalvī zem apmetņa zābakus.

Līze brīdi lūkojās viņā, tad klusi nogāja pie upes, nometa kreklu un ienira atvarā. Ūdens noskaloja sviedrus un atveldzēja sakarsušo prātu.

Nē, nē. Šī te nebija nekāda burvestība. Tas nebija Gatis. Pārlieku līdzīgs muižas kungam Gotfrīdam

Felsbergam — Gatim, par kuru māte bija teikusi, ka viņš nākot no veco lielļaužu zara, tā zara, kas sapinies ar vāciešiem. Zane vēl bija piebildusi, ka tādu pīteņu esot diezgan daudz, Jersikas Līvens arī nākot no līvu zemes.

"Tomēr labiešu ļaužs," Līze nodomāja.

Kad, kreklu apvilkusi, viņa kāpa kalniņā, vīrietis jau bija atmodies, stāvēja un raudzījās uz nācēju apjucis un izbrīnēts.

Viņa apstājās soļus piecus no pasvešā cilvēka un pētoši aplūkoja to. Viņas vaigā atspoguļojās gan bēdas, gan prieks. Vie​nu brīdi šķita, ka viņa bēgs. Tomēr nebēga.

— Tu esi upes nāra? — vīrietis jautāja.

— Meža meita, — Līze atbildēja.

— Nāc! — sacīja Gatis un paplēta rokas.

Līze spēra vienu soli, tad otru, trešo, ceturto un… piekto. Mežvidus brīnums pārņēma prātu.

5.Bandu bērns Tenis Tuvojās rudens. Nobrieda druvas. Dārzā ienācās āboli un bumbieri, mežā — brūklenes, dzērvenes, rieksti, ozolzīles un sūrāboli.

Līze izstāstīja mātei par zaķpēdiņu kalniņā notikušo. No tā Zane tapa varen žiperīga. Kad sers bija savests rijā un atlika kāds brīvs brīdis, viņa dzītin dzīrās iet sēnēs, ogās un riekstos.

Lietus dienās, par mitrumu nebēdādama, viņa gāja brīksnājā klūgas griezt un saknes plēst vai vāca stādus un lapas dzīparu krāsošanai. Arī Līzi it kā kāds svešs spēks skubināt skubināja uz darbošanos. Viņa devās uz Mālavēru ozolbirzi pēc zīlēm, ik rei​zes nesdama mājās pa pus maišelim.

Toruden abas sievas pievārīja piecus lielus podus ar brūkleņu un bumbieru jaucekli, sakaltēja divas lielas kules ar riekstiem un desmit virtenes ar sēnēm. Arī žāvētu melleņu sanāca krietni daudz. Mežs bija bagāts kaimiņš. Atlika tikai pastaigāt, palocīt muguru un pakustināt pirkstus, tad badā nevarēja nomirt.

Kad pienāca velaiņu laiks, vājinieces nesa maizi un gaļu uz Gaiķu saimniekmājām dievaiņu cienastam, lai vecajo gariņi gata​votu labu ceļu šaisaulē gaidāmai pādītei.

Zane dzīrās Saules griežu vakarā aicināt uz savu kambari aizpurva ļaudis no Gaigaliem un Repuļiem, bet pēc vecā kunga rīkojuma šķilters apziņoja mājas, ka dejas unblēņu dziesmas šogad aizliegtas.

Ziemassvētki neesot nekādi bluķa svētki, bet miera un bijāšanas laiks, kad kaut kur tālu austrumu zemēs piedzimis kāds mazs svēts bērniņš, kura mieru liegts traucēt ar bezkaunīgiem tračiem, vaļīgām dziesmām un netiklām izdarībām. Varbūt viss tas posts, ko piedzīvojusi Vidzeme pēdējos gadu desmitos, cēlies no bijāšanas trūkuma pret lielā kunga dzimšanas dienu.

Zane, protams, netaisījās darīties pretī kunga pavēlei. Viņa labi atminēja tos Ziemassvētkus pirms divpadsmit vai cik tur gadiem, kad Gaiķu Gatis, Līzei izrādīdamies, teica savu izsmējīgo sprediķi. Vai tāda māžošanās nenesa ļaunu? Varbūt viņa kauliņi sen piebiruši ar smiltīm. Kāpēc liktenis laupītājus sūtīja uz muižu? Varbūt ļaunā sprediķa dēļ.

Saulgriežus vientuļās sievietes pavadīja rātni, toties citās dienās dziedāja un vakarēja mājās pie saviem ratiņiem vai ar adīk​ļiem rokās devās pie aizpurva kaimiņiem. Kaucis vienīgais palika sargāt māju.

Sābros dziedāja dziesmas, stāstīja bijumus un teikas, sacīja pasakas. Bērni klausījās, mācījās dziedāt un veikli runāt.

Kad tuvojās tīnību laiks, Zane katru dienu kurināja pirtiņu un lielajā toveri sildīja ūdeni, lai pie rokas būtu siltums, bēr​zu un ozola lapu pietvaicēts gaiss gan priekšnamā, gan lāvas rājumā.

Tenis nāca pasaulē, kad no pļavmalas bērziem Zane bija satecinājusi jau veselu mučeli ar bērzu sulām un Gaigalu birzē Ķeveros jau iešūpota Lielā diena.

Kamēr Līze ar pādi pēc grūtā cīniņa gulēja pirtī uz lāvas, Zane vēlreiz izkurināja istabā krāsni un uz akmeņiem izsautēja paegļus. Tie izdzenāja ļaunumu un deva spirgtumu. Mazais Tenis nedrīkstēja sarīties dūmu vai ieraut durnu gaisu. Viņš bija jāsargā un jāglabā kā acuraugs, lai nesaslimtu un nenovārgtu. Arī grū​tās radībās nomocītai un sāpju nokrēstai Līzei bija jāgādā labas dienas.

Tāpēc Zane, nemanīdama sava vecuma, tecēja kā irbīte, kustējās kā ūdenszāle, bija čakla kā bitīte.

Viņa bērnu savīkstīja kreklā un villainē, aiznesa uz istabu un ievietoja no kārklu klūgām pītā šūpulī, piekodinādama Līzei vēl pagulēt, lai varētu bērnu barot labi atpūtusies. Kad Līze dzīrās celties un palīdzēt, lai mātei būtu vieglāk, Zane zīmīgi atmeta ar roku un teica: — Kam man vieglas dienas, ja nebūs cerokļa.

Gaiķu vaļinieku vecajā kambarā sienu baļķi nu uzdzirda maza bērna balsi, ko nebija dzirdējuši veselus divdesmit gadus.

Kad, mātes pieturēta, istabā ienāca Līze, krāsns oglēs sēdēja pods ar kamu putru. Otrā podā čurkstēja gaļa, uz galda bļodā jau dzisa ābolu un melleņu virums ar miltu klučkām. Blakus koka vācele ar medu. Galda otrā galā trīs vaska sveces.

— Kādi godi! — Līze sacīja un atlaidās guļvietā.

— Guli, meit, guli, — Zane paskubināja. — Nedēļnieces laiks Ziedu prasa. Citdien sagrūdīšu kaņepju staņķi, izdarīšu zirņu pikas vai auzu ķīseli.'Laiča zobi vairs auzas labi nemaļ, prasās pēc milta.

Līze pagrozīja galvu.

— Tas viss Teņa nākumam?

— Tev arīdzan, — māte atmeta.

Nu beidzot vaļinieču vecajā būdā bija ienākuši lieli laiki, dabūts dzīves pavediens. Sētā uzradies vīrieša cilvēks. Ja būtu gadījusies meitene, to sauktu par Tenci. Teņa vārds bija piederējis vectēva vectēvam, kas zināja visus tālos laikus, lielļaužus, labiešus un bajārus.

Drīz pienāca sējas dienas. Zane lūkoja art, bet tas viņai bija par grūtu. Līze lūdza sābrus palīgā, bet tiem trūka darbinieku. Bija sācies nežēlīgs klaušu laiks. Muiža, izvairīdamās no arkla nodevām, kuras uzlika tikai zemnieku sētām, ne muižas tīrumiem un laidariem, paplašināja savu saimniecību, kas pa sērgas un ba​da gadiem bija panīkusi. Vajadzēja daudz darbaroku. Kā citādi, ja ne ar klaušām.

Nekas cits neatlika kā pie arkla ķerties Līzei, lai gan viņa ar krūti baroja bērnu. Pēc dažām dienām ij viņai tas bija jādara tikai pa rītiem un vakariem, jo atnāca šķilters un norīkoja Līzi pie kāpostu un rāceņu sēšanas kunga pūriņā.

— Mums nav klaušu, — Līze stīvējās pretī.

— Būs, — šķilters atbildēja. — Briņķos nav darbenieku. Godīgs cilvēks pūlas arīdzan citu labā, nevis rauš tikai sev treknumu. Kas aizmirst savu kungu un tuvāko, tas ir nederīgs cilvēks, tādu naktīs velni moka. Šķilters prata runāt.

— Kur likšu pādi? — Līze vēl lūkoja iebilst.

— Vai mājās bez darba dirni? — Šķilters bargi noprasīja. — Kur liki, tur liksi.

Labi, ka nebija jāiet no paša rīta. Varēja vienu cēlienu paart tūlīt pēc saules lēkta. Tupeņu sēklas prasīja siltu zemi, kad saule gabalā.

Līze ņēma bērnu līdzi tajā pašā ziemā pītajā grozā. Līkstes vietā noderēja dīķa malā augoša ozola zars, kur piesēja grozu ar bērnu. Tur nu viņš šūpojās Vējamātes auklēts un Ozoltēva šū​pots.

— Izaugs īsts ozoldēls, — citas sievas Līzi priecināja.

Kāpostu un rāceņu lauks bija liels. Jaunais Felsbergs, kā tolaik Gotfrīdu dēvēja, Vāczemē bija samācījies barot lopus ar rāceņiem un skābēt kāpostus mucās, lai tos ziemā vestu pārdošanai.

— Taupiet sēklas, lai iznāk visam gabalam, — šķilters brīdināja. — Aprušiniet, lai strazdi nenolasa.

Vakarā mugura sāpēja. Tā bija samilzusi visu dienu līkņājot. Sēkliņas bija mazas un melnas. Grūti saskatīt, kur tās leknajā trūdu zemē nokrita.

Lai Dievs sargā, ja vaga iznāktu greiza. Līze centās padarīt darbu ātri un labi, dažkārt aizmirsdama Teni, kas bija nobrēcies stīvs, izspēries no tīmekļa un nosalis zils. Citkārt bērniņam pa sejiņu rāpoja

vabole vai zirneklis. Mušas un odi bija parasti ciemiņi. Daždien saule Teņa vienu vaigu nocepināja gluži sar​kanu.

Līzei arvien bija bažu pilna sirds. Tas taču viņas vienīgais. Ne Dievs, ne Laima vairāk nesolīja. Tā vietā uzlikuši viņai līdz šim nebijušas klaušas.

Kad tīrums nāca uz galu, garām gāja jaunais kungs Gotfrīds jeb Gatis. Viņš brīdi apstājās, palūkojās uz salīkušo Līzi, tad pagājās līdz ozolam, pa gabalu pavēroja piekārto grozu ar bērnu, paklausījās un gāja tālāk.

Nākošā dienā šķilters pavēstīja, ka Līzei turpmāk muižas klaušās vairs nav jānāk, ij todien viņa var iet tūlīt atpakaļ uz mā​jām un strādāt savā tīrumā "cik nagi nes".

— Lai Dieviņš tev palīdz, šķilter! — viņa atvadījās ar labu vārdu.

Bērns ik dienas pildīja viņas sirdi ar rēnu mieru. Auga un pieņēmās apaļumā pat grūtajā klaušu gājumā. Mājās palikusi, Līze pati sevi vairs neskubināja, klusu vērās Dieva pasaulē. Rāmā garā darbi veicās vēl labāk.

Viņai likās, ka dabas vaļa, kas apkārt šalca un vīteroja, ir pilna ar skanīgām un skaistām dziesmām, kas vēl nekad agrāk nav dzirdētas. Skaņas nāca no tālajiem egļu siliem, no zaļajām bērzu birzēm, no zāles un puķēm, no dzeltenziedu tērcēm, no vējā viļņojošā rudzu lauka un gaišajām debesīm.

Pēc sējas laika vēl nebija pienācis siena laiks. Līze nesa grozu ar savu mazo Teni uz ganībām pie govs un, klusi dūkdama, pusē dziedāja, pusē skaitīja: Lēni, lēni Dieviņš brauca No kalniņa lejiņā. Netraucēja pļavas ziedu, Ne maizītes arājiņu.

Pamalē ducināja pērkons, gaiņādams mošķus. Zemei tuvojās auglīga, zaļa vasara. Sirds bija pilna tik liela miera, ka cilvēku vairs nebaidīja nekādas nākamo laiku rūpes un raizes.

Līze nezināja un nevēlējās zināt, ka viņas lolojumu ciema sievas un meitas sauca par bandu bērnu.

Dzīve bija grodāka un raženāka par ciema sievu vienkāršajiem rēķiniem.

Dzīvodamas divas vien, Zane un Līze nebija daudz bēdājušas par iztiku sev. Ja nepadevās rudzi, padevās mieži vai griķi, ja nepadevās mieži un griķi, padevās zirņi un pupas.

Bada gadā, kad citviet, kā dzirdēja runājam, ļaudis bija ēduši sprāgoņus un pat griezuši un cepuši mirušu cilvēku gaļu, viņas pārtika no meža veltēm. Nobaroja vepri ar ozolu zīlēm vien. Tikai pēdējā nedēļā pirms kaušanas deva malumu un zīles novārīja, lai iztecētu rūgtums un gaļa nebūtu sūra. No rudens puses nedēļām ilgi pārtika no kaltētiem augļiem, ogām un riekstiem. Trīs maisiņi grauduma stāvēja nolikti pavasara sējai. Tos cilvēks nedrīkstēja aiztikt ij badā mirdams.

Bada gadā muiža no viņām prasīja divus siekus rudzu. Tagad šis posta laiks bija aiz muguras. Varēja cerēt, ka neatgriezīsies arī melnā sērga, kas lika spēka vīriem locīties mokās un mirt nāves cisās, gārdzot un plēšot sev no krūtīm melnus trumus un augoņus. Žēl, ka divas lielas valstis Polija un Zviedrija vēl tagad nevarēja sadalīt iekarotos latviešu un igauņu novadus. Plēsās kā vilki pie nogāzta zirga. Ļaudis stāstīja, ka katoļu mācītājs, kas bija ielauzījies latviešu valodā, baznīcā no kanceles sludinājis, ka Polijas un Lietuvas apvienotā karaļvalsts mīlot latviešu zemniekus, tāpēc nodokļu maksāšana karalim un muižai esot svēta un Vienīgajam Dievam tīkama lieta, jo stiprinot valsts un īstenās ticības spēkus. Polijas- Lietuvas karaļvalstij neesot citu rūpju kā rūpes par latviešu laimi un miera dzīvi uz šīs zemes un debesīs.

Atstāstījusi dzirdēto meitai, Zane nobeidza: — Visi labu vēl. Galā ļauns vien sanāk.

Līze neatbildēja. Viņa ar krūti baroja Teni, tāpēc bija ar mieru noticēt katram priestera vārdam, kas solīja mieru un labu. To prasīt prasīja pats lielākais miera saucējs — mazais Tenis. Viņa domāja, ka nu būs jāapsēj rudenī lielāks rudzu tīrums, jānostiprina vecā nama sienas, jāapmaina krāsnī saplīsušie akmeņi, jāsapļauj vai​rāk siena, lai vairāk tiktu govij uz kārā zoba. No salmiem piens netecēja.

Daudz kas vēl nu krietnāk jāpadara nekā iepriekšējos gados, lai krātos labums bērnam un

nākamajiem laikiem.

Baltajai aitai pavasarī bija atnesušies divi jēri. Līze gribēja tos abus paturēt līdz citai vasarai. Tad to būtu divreiz vairāk. Jādomā par jauniem kažokiem, čabatām un pastalām.

Zane piekrita visām meitas iecerēm. Viņai bija atgriezusies senā goda doma un labietes stāja. Tenis.

Tenis. Ja viņš zinātu, ko no viņa gaida un uz ko cer māte, bet jo sevišķi vecāmāte, viņš tik mierīgi negulētu.

Tajā vasarā un rudenī viņas padarīja daudz vairāk nekā iepriekšējos gados. Iesēja trīs pūravietas miežu, četras auzu un siekavietu zirņu. Sava vieta atradās arī pupām, kaņepēm un rā​ceņiem.

Rudens pienāca dāsns. Ar iztikšanu viņas nu bija nodrošinātas, un Tenim par to atlika tikai sist plaukstas. Diemžēl nācās virsū cita liksta. Vecā māja un rija, kas bija kalpojušas daudziem gājējiem diezin kuru paaudzi, izrādījās satrunējušas, sienas katru gadu sēdās zemāk, šķiebās un tapa vējīgas.

Ziemas spelgoņā pakšos ij lausks vairs nespēra. Visas šķirbas sievietes nejaudāja aizdrīvēt. Caurā istabā bija grūti noturēt siltumu.

Salmu jumts vietām bija pārvērties par melnu zemi un apaudzis ar sūnu, citviet izļumis caurs. Kad nāca lielās rudens lietavas, ūdens pilēja cauri griestiem bērnam šūpulī. Ja šūpuli vēl varēja pasargāt, tad istabas klons tapa mitrs un dubļains, ka nelī​dzēja ij biezi egļu zari un citāda sausināšana.

— Kā mežā zem egles, — Zane sūrojās.

Līzei atlika tikai piekrist un bēdīgi nopūsties.

Tenis gulēja savā šūpulī un ne par ko nebēdāja. Viņa guļu grozs tagad bija nolaists krietni zemu, lai puika nesasistos, ja sa​domā rezgalēties pāri malai.

Kādā sausākā dienā Līze gāja uz mežu pēc maikstēm. Jum​ta caurajās vietās uzklāja garkūļu salmus un ar maikstēm tos noslodzīja. Nekad viņa to agrāk nebija darījusi. Bet darbs darīja darītāju. Ūdens lāses uz klona kļuva daudz retākas. Pie mazāka lietus vispār vairs nesūcās ne pile.

Ziema, kā katru gadu, sasniga dziļa. Zaķi un stirnas apgrauza strauta krasta sūrābelēm visus apakšējos zarus. Lapsas ložņāja ap māju, ostīdamās pēc vistām. Kopš Mālavēri un citas Melno lauku sētas palikušas aizaugā un Gaiķu saimniekmājas tukšas, vaļinieču sēta bija palikusi mežā vienīgā apdzīvotā vieta, un arī to no divām pusēm ielenca brikšņi un ataugas.

Kādu ziemas rītu pēc Meteņiem Līze, rīta agrumā iedama uz avotiņu pēc ūdens, pamanīja, ka kūtspakaļā pie sienas no kupenas ārā kulstās tāda kā slota, kā lupata. Viņa apstājās un brīnējās. Uzpūta vējš. Plancka pazuda. Tās vietā no kupenas izsprūda smuidrs pelēks purns un divas stāvas ausis.

— Vilks! Sē! — viņa iesaucās. — Prom uz mežu, nelabais! Sē, palaidni! Neaiztiec manas aitiņas!

Zvērs izlēca no izkāstās bedres. Palūkojās uz Līzi ar stīvām dzeltenām acīm. Brīdi stāvēja redzami neapmierināts par traucē​jumu.

— Kauci, Kauci, ķer meža junkuru! — Līze vēlreiz iesaucās. — Kauci, Kauci!

Suns, kas bija ieslodzīts klētiņā, sāka riet.

Vilks izlikās to nedzirdam. Tomēr apdomājās un lēnām aiz​vilkās uz meža pusi.

Līze iebrida kupenā palūkot, ko tas Dieva suns paspējis iz​darīt. Vēl tak kūtī nebija ticis.

Apakšējo satrunējušo baļķi mežinieks bija krietni saskrāpējis, paracis pēdu platu caurumu, bet sasaluma dēļ tālāk nespējis zemi izkasīt. Deguns makanam bijis labs. Racies tieši pretī aitu aizgaldam.

Zirga steliņā caur zemi līst nebūtu prātīgi — zirgs nospertu.

Lai citu nakti meža junkurs nesadomātu savu laupītāja ieceri pabeigt, Līze izkasītajā caurumā ievēla no krāsns virsas ņemtu ap- dūmotu akmeni. Bija dzirdēts, ka vilki no uguns un kvēpu smakas baidoties.

Lai akmens nebūtu viegli izkustināms, tam blakus iedzina mietiņus un noslogoja ar zariem.

Iepriekšējā pavasarī, kad tāpat kā citu gadu Līze ar māti cirta malku nākošai ziemai, Teņa radīto lieko rūpju dēļ malkas tika sagādāts mazāk. Nu nācās iet uz ataudzi un cirst zaļus bērziņus. Tie mazāk dūmoja. Bērnam dūmi nenāca par labu. Krāsns kur- šanas reizēs Teni vajadzēja satuntuļot un nolikt zemē pie pašas krāsns, jo tur bija siltāk un mazāk dūmu.

Lai nākošā ziemā nepaliktu bez sausas malkas, Līze ar māti nu ik dienu devās uz tuvējo birztalu cirst alkšņus un apses. No Gata laikiem viņām bija palicis arī zviedru zāģis, bet tas sen tapis neass. Sievietes neprata uzasināt, tāpēc viņas strādāja ar cirvi. Gāza no vietas visus tīruma malas alkšņus, kā citkārt lī​dumu līžot.

Tā tika smalka un laba malka. Arīdzan mežs atkāpās no mājas. Citziem meža junkuram tālāks nākums pa klajumu līdz kūtiņai.

Ar bērnu bija vairāk noņemšanās, kad tas sāka rāpot un staigāt. Te mazais piespieda plaukstiņu pie karsta krāsnsakmeņa, nesaprazdams, kāpēc tas kož, te raustīja vērpjamo ratiņu vai tītavas, kamēr uzgāza sev virsū. Pēc tam kliedza skaļi un pārmetoši, it kā akmens vai ratiņš būtu vainīgi, ne viņš pats.

— Re, kāds negantnieks! — Zane priecājas. — Kustīgs kā ūdenszāle. Būs lielu darbu darītājs.

6.Lielļaužu bērns vaļinieku pirtiņā Lai gan Zane turējās pie domas, ka tikušie ļaudis agri vai vēlu atkal nonāk uz zaļa zara un top par labiešiem, lai kā tie būtu likteņa nomākti un spaidīti, tomēr ar Ausalu cilts pēcnācējiem viss notika otrādi.

Jau dzīve Gaiķu vaļinieku sētā nebija lepna, tomēr te vēl varēja sevi mierināt, ka nav citiem par kāju pameslu. Diemžēl priekšā stāvēja vēl sūrākas dienas, tikai pēc tam nāca atdzimšanas laiks.

Tenis auga labi. Drīz viņš ievēroja, ka gan māte, gan vecāmāte viņu tur sētā par galveno. Reizēm prasa padomu kā lielam vīram. Tas viņam gan patika, gan nepatika. Līdz ko viņš uz kādu laiciņu noklīda pie strautiņa, paslēpās aiz zaru kaudzes vērot krupju dzīvi vai klusi zagās birztalā, lai uzzinātu, kāda tuvumā izskatās vālodze, kas tik cītīgi svilpoja savu "ķipuka piv", māte vai vecāmāte sāka viņu saukt un meklēt tādās baiļu pārņemtās balsīs, ka nepatika klausīties. Tāpēc viņam vienreiz paspruka traks teiciens: — Jūs abas man neļaujat dzīvot!

Māte un vecāmāte no tāda pārmetuma palika gluži vai bez valodas, bet bija pietiekoši gudras, lai saprastu, ka sava lolojuma pārlieka pieskatīšana nenāk par labu. Saprātīgāk būtu ļaut viņam darboties un pētīt apkārtni.

Tāpēc jau piecu gadu vecumā Teni norīkoja par ganu govij un aitām. Atbildība par ganāmpulku puikam patika, tikai tā ievilkās pārlieku ilga un garlaicīga. Viņš kāpa kokos, mētāja akmeņus, lūkoja strautā noķert mailītes, izrakt zemes bites vai noķert kurmi, kas pļavā kumpēja melnu kalnu pēc kalna.

Kamēr Tenis ar šiem pētnieka darbiem noņēmās, dažkārt ganīklis noklīda neceļos.

Vecais zirgs Laicis bija nobeidzies. Sēta palika bez arkla vilcēja. Lūkoja arkla darbam pieradināt govi, bet nekas neiznāca. Tāpēc visiem lauka darbiem nācās zirgu ņemt no aizpurva lauku saimniekiem Ķeveriem, kur bija aizprecēta Gaiķu Sūres meita Barbara un dzīvoja Līzes tīkotājs kalps Dravis.

— Nāc vien, leimaniet, kad vien vajaga, — Sūre laipni runāja. — Ķeveru Bērtulis ir goda vīrs, tev viņš kumeļu neliegs.

Tā tas arī notika. Protams, par vienu zirga dienu pašai nācās divas dienas atstrādāt. Tas nebija dārgi.

Citur prasīja trīs vīra dienas.

Atkal bija sākušies nemiera laiki. Te ienāca zviedri, te iebruka poļi. Abi ņēma no zemniekiem gan zirgus, gan citu labumu, tāpēc Ķeveru saimnieks dažkārt zirgu deva par velti, lai tas stāvētu mežā paslēpts no svešām acīm.

Ejot pēc zirga, Zane reizēm ņēma līdzi Teni. Tur mazdēlam atvērās jauna pasaule. Barbara katrreiz viņu noķēra un teicās vaļā nelaist. Viņai pašai divi vecākie bija dēli, pārējās tālāk nāca meitas, tāpēc mazs puika viņai šķita ķerams un paturams.

— Varbūt tu precēsi kādu no manām mazajām šķelmēm? — viņa tincināja Teni.

Puika nezināja, ko atbildēt. Bailīgi smaidīja un gaidīja, kad viņu palaidīs. Te palikt viņš nevēlējās.

Mežā viss bija tik pazīstams, tuvs un savs. Pat sava vāvere, kas nāca piekalnes ozolā zīles šķīt. Savs peļu ķērājs sermuliņš ar melniem punktiņiem ausīs, kas peli prata izvilkt pat no sniega.

Toties Ķeveru birzītē cauru gadu karājās starp bērziem uzkārtas šūpoles. Tur varēja uzšūpoties augstu, augstu. Meitenes, pa gaisu lidinādamās, aiz prieka spiedza, ka visi apkārtējie meži skanēja.

Redzēdama, ka dēlam patīk iet ļaudīs, Līze viņu sāka vest uz visiem godiem gan ziemās, gan vasarās. Ļaudīm pamazām aizmirsās, ka tas ir bandu bērns. Lai kā domāja un sprieda, neviens nevarēja pasacīt,' kur Līze tādu noķērusi. Viņa pati stāstīja, ka atnācis Gatis un aizgājis, jo šajā zemē ilgi nedrīkstējis kavēties. Ļaudis nesaprata: ticēt vai neticēt. Vienīgi Sūre — Gata māte — zināja patiesību, bet tā nevienam neko neteica. Izturējās tā, it kā tas patiesi būtu viņas mazdēls.

Dzīve mežā un bez zirga patiesi nebija tā līksmākā, lai gan muiža no viņām vairs ne nodevu, ne klaušu neprasīja.

Lai kā viņas cirta krūmu malas, mežs pamazām vien spiedās virsū, tīrumiņi tapa šaurāki, māju pakši un jumti caurāki. Arī bišu koku kļuva arvien mazāk. Dažs nokrita satrūdējušo saišu nenoturēts, cits izdēdēja pats vai pārvērtās par caunas mitekli.

Zani visvairāk nomāca veco māju neatvairāmā trūdēšana. Tā liecināja, ka agri vai vēlu pienāks brīdis, kad sienas, jumti un griesti sabruks un tur iekšā vairs nebūs iespējama ne lopu turēšana, ne sera vešana, ne mantas glabāšana, ne dzīvošana.

Nebija spēka, lai izcirstu jaunus kambarus, tāpēc balstīja un pielāpīja tos pašus vecos pakšus.

Kad vecāmāte runāja par mājas gāšanos, Tenis vērīgi klausījās kā skaistu pasaku, kurā notiek visādi briesmu gabali, tikai ne klausītājs, ne stāstītājs tiem klāt netiek. Ja māja patiesi gāztos, tad būtu viens īstens tracis.

— Kač nu mudrāk tas ūķis šķiebtos! — Tenis reiz izmeta lie​la cilvēka nopietnībā.

— Kāpēc, dēls, tu tā runā, — Zane viņu aprāja. — Ka mēs visi nepaliekam zem gruvešiem! Kas te, mežā, nāks un vilks mūs ārā?

— Es izkasīšos un tikšu ārā! — Tenis apņēmīgi apgalvoja. — Pēc tam izrakšu jūs abas.

Līze jau ierunājās par iešanu ārā no meža, par nolīgšanu kaut vai par kalpiem, bet Zane bija pretī.

Kad no jauna paklīda runas par karakalpu zvērībām, kuras notikās galvenokārt lielu ceļu tuvumā un tīro lauku sētās, Līze samierinājās.

Diemžēl, nākošā gada pavasarī lietus laikā sabruka dzīvojamā kambara griesti. Vispirms iegāzās jumts, ka nodimdēja vien. Griestu sija vairs neizturēja un pārlūza. Iemītniekus no nāves paglāba vecā augstā akmeņu krāsns, uzķerdama visu lūzas svaru. Krāsnī vēl spirgti kvēloja ogles. Uguns nelaime nesākās tikai tādēļ, ka no augšas aumaļām tecēja ūdens.

Ložņādama zem sabrukušo griestu lēveņa, Līze savāca saimes trūcīgo mantību un aiznesa uz pirtiņu.

Tenis cītīgi palīdzēja. Vienīgi Zane nepakustināja ne pirkstu. Tāds notikums bija viņu pārlieku pārsteidzis un satriecis.

— Eima, māt, — Līze aicināja Zani, kad visas mantiņas bija pārvāktas.

— Ak, posts! Ak, posts! — māte čukstēja un turpināja sēdēt zem gruvešiem uz bluķa krāsnspriekšā.

Pāri viņas galvai karājās gadsimtu dūmos nomelnējuši pusbaļķēni gluži kā šīs vecās labiešu sievas bargais liktenis. Kuru katru brīdi tie varēja gāzties tālāk un salauzt viņas kaulus, bet viņa sēdēja nepakustēdamās.

— Ače, žigli var atkal graut, — Līze rādīja uz nošķiebtajiem kokiem jumta caurumā.

— Lai krīt, — Zane atmeta. — Ausalu Leimaņi ir pagalam. Ko gan lai es vēl gaidu?

— Šitie tak nav Leimaņi. Leimaņi sen nodeguši, — Līze skaidroja. — Te ir Gaiķi, kas mums nepieder. Toties tev ir mazdēls, kas tev pieder.

— Tas ir vācieša mazdēls, — Zane teica un nevarīgi nolaida rokas gar sāniem. Uz āru bija izlauzies kāds samilzis, bet agrāk neizteikts sāpju kamols.

— Tu pati teici, ka Felsbergs ir veco labiešu zara, — Līze aizrādīja.

— Teicu, teicu,— Zane nenoliedza. — Paskaiti atpakaļ. Bērns bija puslatvietis, mazbērns — puse no puses. Tā katru paaudzi pa pusei nost. Kas tad tur paliek? Kripatiņa.

— Ja nu viņi precējās arīdzan ar puslatviešiem? — Līze stīvējās pretī. — Tad puses tika lielākas.

Varbūt tapa ij lielākas par vācu daļu. Tu teici, ka daudzi lielļauži pārgājuši vācu vārdos un tikumos.

— Teicu jau teicu, — Zane piekrita un smagi nopūtās. — Jādzīvo jau vien būs.

Viņai no acīm sāka ritēt asaras. No samirkušās krāsns nāca dūmi un tvaiki. Smaržoja pēc māliem.

Sarunu Tenis bija uzmanīgi klausījies, bet vecāsmātes asaras viņam nepatika. Viņš izgāja pagalmā, skrēja pa peļķēm un zviedza kā zirgs.

Beidzot Zane saņēmās.

— Tiesa, — viņa teica. — Leimaņi jau arī tādi svešo karakalpi vien bija, lai gan galvā nesa savu domu. Rūgti sirdī tikai tas, ka taisni manam vaiņagam jānoiet līdz pašai zemei, līdz dubļiem. Zemāk vairs nevar krist.

— Nesūro, māt, — Līze mierināja. — Mūsu Tenis būs atkal saimnieks, bajārs.

Puika bija klusi atgriezies sabrukušajā istabā, tāpēc Līze viņam jautāja: — Vai tu būsi bajārs?

— Būšu lielbajārs, — Tenis nešaubīdamies atbildēja. Un pie​bilda: — Es jau esmu lielļaužs.

— Re, — Līze teica mātei. — Mēs celsimies augšā. Nekas ne​kur nepazudīs.

— No tavas mutes Dieva ausī, — Zane teica un piecēlās.

Vecomāti gandarīja tas, ka viņas daudzās runas nebija gājušas garām mazdēla ausīm. Mazs vēl bija, bet pašu galveno sapratis. Ne jau īsti Zane ticēja, ka varēs atgriezt senos laikus, kad latvji bija vēl brīvi, dzīvoja ar saviem kungiem un priesteriem. Doma par godu un lielļauža stāju pati par sevi bija vērtība, kas dārgāka par sudrabu un zeltu. Ne velti dziesma dziedāja: Velns raus naudu, sudrabiņu, Ja nebija tikumiņa.

Kā uztvērusi mātes domu, Līze sacīja: — Visus dubļus nomazgāsim, māt. Izcirtīsim jaunas mājas, uzplēsīsim jaunus tīrumus un atgūsim visu zaudēto, ja nepa​zaudēsim godu, tikumu, pacietību un cerību. Vai tā būs, Teni?

— Būs! — Tenis apliecināja.

— Dzirdēji? — Līze jautāja mātei. — Nāc, iesim tūlīt. Es tev pastāstīšu brīnumu lietas. Nāc!

Zane cēlās.

Tikko viņa bija pārkāpusi slieksni, nogāzās jumta otrā daļa. Uzvērpās putekļu un pelnu mākonis. Uz bluķīša, kur bija sēdējusi Zane, uzkrita otra resnā sija.

— Redzi, — Līze sacīja un rādīja uz notikušo. — Vai tas nav brīnums, ka tu nepaliki zem gruvešiem? Tenim aumaļ vajadzīga tāda vecmāmiņa, kas atkal un atkal stāsta par veciem godiem un laikiem. Kad Tenis būs liels, tu stāstīsi viņa bērniem. Dzīves ziņa vīsies cauri mūžiem un laikiem kā sarkans dzīpariņš… Tā, māmulīt, kādreiz tu man mācīji. Vai ne?

— Pag, meit, krāsns ar oglēm palika zem gružiem, — Zane attapās. — Jālūkā lai uguns neiesprūk jumtā.

Līze ielīda paskatīties.

Izrādījās, ka ogles jau izdzisušas.

Ar to dienu viņi sāka dzīvot pirtiņā.

Tenis stiepās arvien garāks un pieņēmās spēkā. Pieskatot govi, kazu un aitas viņš rāva vaļā visas dziesmas, ko bija dzirdējis ziemas vakaros un godos. Bērtulis un Dravis, kā arī draugi bija viņam samācījuši kā lingas taisīt, loku spriegt, bultas test un stabules dobt. Ja vien bija no darba brīvs brītiņš, viņš steidza vingrināties ar lingu. Meta mērķī akmeņus, kuru te netrūka, sevišķi pie grants kalniņa, kas netika apstrādāts pārlieko akmeņu dēļ.

Neiztika bez palaidnībām. Neskaitāmas reizes metis pa bērziņā uzkārtu gana tarbu, Tenis reiz palūkoja mest pa dzīvu mērķi — aitu. Pirmo reizi netrāpīja. Otru reizi akmens savainoja aitai kāju tik pamatīgi, ka Zanei vajadzēja to iesiet skalos, jo bija pārsists kauls. « Tenis abām sievietēm bija tik stipri pie sirds, ka viņas nespēja bārties, tikai vaimanāja kā par vilka vai lāča nodarītu ļaunumu. Tenim tas ķērās vēl vairāk pie sirds, tāpēc sevi nosolījās nekad vairs pa dzīvu

mērķi nelingot.

— Tu ar to metuli nejoko, — Zane bažījās. — Ar tādiem agrāk karā gāja. Lai tev vēl maz spēka, labi atvēzies, cilvēku no- galēsi.

Atlika traukt akmeņus mežā un klausīties, kā šalc lapas un lūzt zari. Ar roku viņš akmeni varēja aizmest soļu sešdesmit, bet ar metamo pātagu — trīs četras reizes tālāk. Patiesi tas bija labs ierocis.

Vienīgais dzīvais mērķis palika meža putni — vārnas un žagatas, bet tās bija mazas un manīgas.

Te kādu dienu Tenis pamanīja, ka gar meža malu lēnā kunga solī iet vilks. Zēns šo pelēci ar bālganu asti un dzeltenīgu krūtežu redzēja ne pirmo reizi. Citkārt tas bija pagājis garām ganāmpulkam neapstādamies. Vecāmāte bija devusi padomu tādu labestīgu Dieva suni neaiztikt. Šoreiz pelēcis nebija tik bezrūpīgs, apstājās un raudzījās uz avīm. Pavērās arīdzan uz ganu, it kā kaut ko apsvērdams. Tenim kabatas bija pilnas ar akmeņiem, lingas aukla nostiepta un gatava metiem. Otra mešanas ierīce ar akmeni staklītē nolikta blakus. Roka niezēt niezēja izmēģināt laimi pa īstu dzīvu mērķi.

Ja vilkam tiks kliba kāja, māte un vecāmāte nevaimanās, nemaz nezinās. Vienīgi bailes, ka zvērs nemetas viņam virsū.

Ar drebošu sirdi Tenis atvēzējās un rāva savu kara rīku slaidā lokā, bet ne ar visu spēku, jo, lēnīgāk metot, varēja taisnāk trāpīt. Lingas maikste nošvīkstēja gaisā, akmens drāzās ātrāk par vēju un atsitās vilkam pret sāniem. Pelēcis sarāvās, tā kā novēkšķējās, tad pagriezās un skrēja taisni uz lopu pusi. Gans, nobijies iznākumu, taisījās bēgt, bet, ieraudzījis zemē otru metekli ar šķēlumā iespraustu akmeni, pagrāba to un atvēzējās vēlreiz.

Aitas, ieraudzījušas mūžseno ienaidnieku, pielēca pie govs, saspiedās bariņā un sastinga. Duksis pielēca kājās un vēroja, kā govs bailēs klana galvu. Vienīgi telēns, muļķis, nelikās par vilka skrējienu ne zinis, mierīgi plūca zālīti.

— Sē! Sē! Meža vecis! — Tenis sāka kliegt.

Vilks pieskrēja pie aitām. Bariņš pašķīda uz visām pusēm. Vecās auļoja uz mājām, jēri iedrāzās krūmos. Govs sprauslādama skrēja uz gana pusi.

— Neaiztiec! Vilkati! — Tenis kliedza no visa spēka. — Prom no ganībām! Prom!

Viņam no bailēm sasprāga acis asaras.

Izrādījās, ka vilka nodoms nebija uzbrukt ganāmpulkam. Viņš tak laikam meklēja vainīgo akmeņa sviedēju. Paskatījās uz govi, pieskrēja teļam, bet, kad tas atlēca nost, pagriezās pret Teni.

— Dūksi! Dūksi! — gans sauca īsteno palīgu. Bet tas bija izgaisis bez pēdām. Zēns vēzēja šķelto metekli, kad zvērs bija no viņa ne vairāk par pieciem soļiem. Netrāpīja. Baiļu pārņemts viņš cēla rokas uz augšu kā cerēdams pats tām līdzi uzlaisties debesīs. Vilks pielēca ganam pie paša deguna, noklabināja zobus, aši izšāva mēli un nolaizīja vaigu, tad, asti ierāvis, aizleksēja uz mežu.

Tenis stāvēja ne dzīvs, ne miris. Nespēja saprast, kas īsti no​ticis.

Vakarā, aizdzinis lopus mājās, viņš izstāstīja notikušo mātei un vecaimātei. Tās grozīja galvas.

Neticēja.

— Saki, Teni, vai nu tā īsti bija, — Zane tincināja. — Ja jau zvērs būtu gribējis grābt tev aiz deguna, tad būtu sagrābis. Vai jātic, ka silā patiesi mīt vilkači?

— Viņš negrāba, bet nolaizīja, — Tenis palika pie sava. — Tas bija gudrs vilkatis.

Tā tautās aizgāja pasaka par ganu, kam vilks ganībās pieskrējis un nobučojis uz vaiga. Un jātic vien bija, ka tālajā tīrelī mīt savādi vilki. Ne velti mežs bija iesaukts par Vilkaču silu.

Par akmens metienu meža kungam māte un vecāmāte bija vienisprātis, ka nedrīkst traucēt savā nodabā ejošu meža saim​nieku.

Tenis baidījās, ka vilks var ierasties citu dienu un atmaksāt par pārinodarījumu. Bet pelēcis vairs nerādījās. _ Pēc vairākiem gadiem, kad Briņķu muižā īstais vilkača vilks no soda kambara izpestīja vilkati Kaulaišu Krišu, Tenis saprata, ka todien saskrējies ar vilkača kalpu. Tas, ka vilks bija viņam nolaizījis

vaigu, lika domāt, ka vilkači pret viņu ir iecietīgi un drau​dzīgi, tāpēc viņš no meža nebaidījās.

7.Silts stūrītis kalpu galā Dzīve pirtiņā izrādījās pagalam sūra. Siltums akmeņos neturējās ilgi. Gaismas lūka bija tik šaura kā kaķa acs. Sienas un griesti bez mēra melni — gadu desmitiem kvē​pināti.

Tenis saslima ar garo kāsu. Klepoja gan dienu, gan nakti. Bija tik vārgs, ka šķita — tūlīt izdzisīs.

Nelīdzēja nekādas zāles.

Nelaime pārgāja tikai pavasara pusē, kad Zane deva dzert uzkarsētas bērza sulas ar medu.

Vēl kādu laiku Tenis bija vārgs. Gulēja un svīda. Vājnieku uzpasēdamas, sievietes togad netika pie malkas ciršanas. Mierināja ar domu, ka pirts krāsnij vajadzēs mazāk kuramā nekā kambara lielajai milzenei, kur akmeņi slējās vai līdz griestiem.

Gulēdams vājnieka cisās, Tenis mātei un vecaimātei plijās virsū, lai viņas stāsta gadījumus no sava dzīves gājuma, māca rēķināt un izskaidro pasauli. Sevišķi neatlaidīgs viņš kļuva, kad nāca veselāks.

Saspiedušies lāvas daļā, viņi tumsā bieži pavadīja vakarus bez darba garās sarunās. Teņa slimība bija sievietes izbiedējusi. Kāda gan vairs jēga vilkt tālāk dzīvību, ja bērns nomirtu? Dzimtas dzīves gājums būtu izbeidzies tumsībā.

Tenim bija pamodusies zinātkāre par cilvēku mūžu un apkār​tējo pasauli.

— Kas ir ūdens? — viņš taujāja.

— Vai, dēliņ, to gan es nezinu, — vecāmāte grozīja galvu. — Ūdens ir dzeršanai un mutes mazgāšanai.

— Kāpēc ūdens pīle ir apaļa?

— Tā tai vieglāk stāvēt, — vecāmāte lūkoja skaidrot.

Bet mazdēls nerimās.

— Kas ir saule?

— Vai manu baltu dieniņ! — vecāmāte brīnējās. -— Vai tad tu saulīti nezini?

— Kāpēc saulīte spīd?

— Saulīte spīdējusi no mūža gala, — vecāmāte lūkoja izlocīties.— Ne velti saka: saules mūžu nedzīvosi.

— Vai tur kaut kas deg?

— Nezinu, dēliņ, — Zane bija spiesta atzīties. — Saulīte ir kā Dieviņš, kas mums labu vēlē, tāpēc silda.

— Kas bija pirms mūža gala? — Tenis turpināja taujāt.

— Kas to lai zin? Varbūt cita dzīve un cita pasaule. Nekacini tik daudz par tādām gaisa lietām.

Kamēr mīti šaisaulē, skaties uz šīssaules lietām.

Uzdodams grūtos jautājumus, Tenis pārliecinājās, ka arī gudrā vecāmāte daudz ko nesaprot un nezina. No tā tika vismaz viens labums: viņš jutās drošāks, vairs nepieņēma visu vecāsmātes teikto par neapstrīdamu patiesību.

Kādreiz jau viņš, būdams mazāks, bija dzirdējis, kā māte mierina vecomāti, teikdama, ka katram cilvēkam ir viens tēvs un māte, bet divi vectēvi un divas vecāsmātes, kuri savukārt atkal bija nākuši no diviem vectēviem un divām vecāmmātēm.

Vārguļa cisās gulēdams, Tenis bija izspriedis, ka ik jaunai paaudzei bija divi vecie. Vienā paaudzē divi, divās paaudzēs divkārt pa diviem. Un tā uz priekšu. Lai vieglāk būtu rēķināt, viņš uz lāvas malas rindoja zirņus. Rotaļājās.

Māte un vecāmāte bija iemācījušas skaitīt un saskaitīt, bet reizināt un dalīt neierādīja. Varbūt pašas nezināja, kā to darīt, lai gan runādamas šad tad teica: jēru divi lāgi vairāk, trejdeviņi novadiņi, dali uz pusēm, visiem trim pa daļai.

Kad vecāmāte kārtējo reizi ņēmās stāstīt teiku par saviem ve​cajiem, Tenis iejautājās: — Vai atmini, kā tu sēdēji sabrukušā istabā uz bluķīša pie krāsns. Gaidīji, lai tevi nosit? Atmini?

— Atminu, — vecāmāte pikti atrūca.

— Ko tu tur sēdēdama domāji?

Zane dziļi ieelpoja un smagi nopūtās.

— Kad tu būsi vectēva vai vecvectēva kārtā, tad vērsies vaļā cits gadu simtenis. Tu būsi tapis bagātas bajāru dzimtas pirmtēvs. Tolaik tu brīnīsies, cik ātri aizgājis vesels gadu simts. Pašam tev būs grūti ticēt, ka teitan miti tādā kambarī, kas aiz trūkuma sabruka, ka vārgi šamā pirtiņā, ar nāvīti ķīvēdamies, ka dzirdēji vecomāti runājam par seno lielļaužu laikiem un nesaprati, kālab viņa nerimdamās kūko kā sila dzeguze vienu un to pašu. Tad tu sapratīsi, ka tikušie lielļauži un labieši nav lieli savu lielo kam​baru, smagā sudraba un dābolaino kumeļu dēļ. Pavisam citādi viss stāv.

Kumeļi un lielie saimes kambari nākuši pie labiešiem un viņu bērniem, lai kādā postā tie būtu uz laiku iebriduši. Labumu devis un nesis viņu prāts, tikums un čaklums.

Neba maize pati nāca Bagātā sētiņā. Nav saulīte uzlēkusi, Jau sirmīsi nosvīduši.

Vecāmāte noskaitīja pantiņu.

— Tu skaidri zini, ka es būšu liels saimnieks? — Tenis tur​pināja tincināt.

— Zinu, dēls. To liecina visi tavi vecie tēvi un tavas vecās mātes. Ātri aizguģoja mūža gadi. Dzīve pagāja kā viena diena. Nu jau man septiņdesmit. Saliec, dēls, atpakaļ sešas reizes pa septiņdesmit, tad dabūsi to laiku, kad tavi vecie tēvi turēja no​vadu.

Vai tas tālu? Man viežas, ka tepat viņdien mans tēvs stāvēja Leimaņu pagalmā ar dūkano pavadā, ar vairogu un zobenu. īstenais kara bāliņš. Sābri viņu dēvēja par kara kungu. Vectēvs bija ar vēl dižāku stāju. Viņa vectēvs no kuršu puses bija atvedis brīva cilvēka lepno prātu un atmanu.

Tāda drellība kā tagadiņ vecamtēvam ne sapinā nerādījās. Tolaik zemnieku par drelli drīkstēja padarīt vienīgi ar zemnieku zemes tiesas ziņu. Ij tad — ne ilgāk par desmit gadiem.

— Vai tava vectēva vectēvam arī bija vectēvs? — Tenis jautāja, lai izjauktu vecāsmātes stāsta pārlieko atkārtojumu.

— Bija, dēls, bija. Tas zars mita viņpus Daugavas kuršu un zemgaļu zemēs. Tur tolaik svešzemju kungus neklausīja. Zemga​lis Namejs veda karā pret krustnešiem…

— Tavai vecaimātei arīdzan bija vecmamma, —Tenis kārtējo reizi pārrāva stāstījumu.

— Kā citādi, puik. Dzimta vidzemniece, — Zane skaidroja.

— Tai vecmammai tāpat bija vectēvs un vecāmāte?

— Bija, kā citādi…

— Zini, ko es izrēķināju ar zirņiem? — Tenis pavēstīja.

— Nezinu, dēls, kas tev tie par zirņiem.

— Tev pavisam bijuši astoņi vectēvu vectēvi un astoņas vectēvu vecmammas. Kā tu zini, kuri ir īstenie lielļaužu zari?

— Tu, puika, nejauc galvu, — vecāmāte sapīka. — Zari aug uz augšu, ne uz leju.

Tenim nerūpēja vecļaužu zarojuma nosaukums. Viena lieta viņam bija skaidra: vecāmāte atcerējās vienu vectēva vectēvu un vienu vecāsmātes vecomāti, lai gan tādu bija pavisam seš​padsmit.

— Man baile, — Tenis ķircināja savu lolotāju.

— No kā, dēliņ, baile?

— Ka tik kāds no vecajiem, kurus tu neatceries, nav bijis zirgu zaglis un drellis. Pati reiz teici, ka lībieši zaga kumeļus.

— Vai tu esi driģenes saēdies! — vecāmāte pukojās. — Kam tev viss jāgriež otrādi?

— Driģenes neēdu. Dzēru bērza sulas, — Tenis vienā mierā atbildēja.

Tā mazdēls ar vecomāti bieži ķīvējās tajā pavasarī, kad Tenis sāka atlabt. Vecāmāte papukojās, bet galā bija pavisam priecīga. Vakarā stāstīja Līzei: — Tam puikam ir gaiša galva. Šis jau tagad grauž mani vidū pušu. Dienās būs burtnieks vai vaidelotis.

Līze klusēja, bet Tenis, tādu sevis lielīšanu dzirdēdams, sa​slējās lepnībā.

— Man baile, — viņš teica.

— No kā? — Zane brīnējās. — Atkal kādas rezgalības galvā?

— Rezgalības, — Tenis atzinās.

— Nu, saki, saki, — vecāmāte paskubināja.

— Izrēķināju, cik daudz vecajo man bija pirms sešiem vectēvu gājumiem, kad latvieši vēl turēja novadus.

— Nu, nu, dauzekli, cik tad bija? — Zane sarosījās.

— Vairāk par četriem tūkstošiem. Vesels novads. Tādam daudzumam pa diviem lāgiem zirņu pietrūka. Iemācījos izskaitīt bez zirņiem.

— Nu, puika, tev iznācis greizi. Nevar būt tiesa, — Zane liedzās atzīt mazdēla rēķinu.

Līze bija piekāpīgāka.

— Tāds daudzums lieku reizi droši liek domāt, ka mūsu vecajos ir ne viena vien novada turētāja zars, — viņa rāmi aizrādīja.

Zane arīdzan tam piekrita. Vienīgi Tenis kārtējo reizi nespēja savaldīt mēli.

— Būs pa vidu arīdzan kāds drellis gadījies.

— Kāpēc tev drellis tik traki vajadzīgs? — Zane sapīka.

Līze klusēja. Viņai arī likās, ka māte pārāk karo par dzimtas zara tīrību, bet iebilst nedomāja. Stipra goda doma deva spēku un pacietību, ļāva pārdzīvot grūtus laikus.

— Tāpat jau visi vienas mātes bērni vien esam, — viņa samierinoši atzina. — Kā pati stāstīji, māt, kad cirsta Lielleimaņu jaunā māja, par kalpu strādājis arīdzan kāds bajārdēls.

— Jā, tā jau nu tas bija, — Zane piekrita. — Arīdzan paši mēs tagadiņ ubagi vien esam.

Lai nu kā, centības gribu vecāmāte prata uzbudināt.

Kad Tenis, būdams divatā ar vecomāti, reiz lūkoja par viņas radurakstu cilāšanas indevi pazobot, viņš saņēma bargu at​bildi.

— Cilvēks no lopiņa, dēliņ, ar to vien šķirams, ka zin, no kurienes nācis, kurp gājums, — Zane skarbi sacīja. — Paraug' muižkungus. Tiem jāatmin savi sentēvi vecās grāmatās. Kam tādu nevaid, atņem muižu. Ja mēs spētum savus vecos rakstus uzrādīt, kazi, visas muižas piederētos mums.

Tenis noklausījās vecāsmātes teiktajā ar pavērtu muti. Patiesi, taisnība. Šoreiz vecāmāte viņa spriešanas gribu "grauza vidū pušu".

Tomēr vislabāk Tenim patika vecāsmātes svinīgie pravietojumi, kurus gan viņa izteica gaužām reti, allaž piebilzdama, ka šajos mūžu laikos jābūt vēl rāmiem un godīgi jāstrādā.

Tenis pazina katru grumbu un rievu vecāsmātes sejā, katru balss skaņu. Viņa izskatījās sīksta kā ilgi ūdenī gulējusi sieksta. Pieres un zoda āda sakrokojusies, sačurnējusi un nomelnējusi, bet acis spīdēja kā divas degošas ogles, kad viņa teica savu pareģes pasaku: — Kungus un vagarus agri vai vēlu paraus jods. Pielūko, lai uz to laiku tavi dēli un mazdēli ir sprauni un taisni, lai tavas mei​tas un mazmeitas staigā ar saules gaismu acīs.

— Vai es to pieredzēšu? — Tenis taujāja.

— Ne tu, ne tavi paša dēli to nepieredzēs, — skanēja skarba atbilde. — Tava un viņu daļa nest veco godu cauri mūžiem un laikiem, lai varētu augšā pacelties tad, kad Liktens liks doties debesu augstumos.

Tenis klausījās ar bijībā stingstošu sirdi.

— Tev mīļa vecāsmātes valoda? — Līze jautāja dēlam, redzē​dama dēla satraukumu.

Tenis par piekrišanu klusēdams māja ar galvu.

Vasara pagāja kā jau vasara. Tenis ar visu slimošanu bija krietni pastiepies garumā un lūkoja pļaut sienu. Arkla turēšana gan vēl bija par grūtu.

Tomēr tagad viņi padarīja mazāk nekā citu gadu. Zane bija pārkāpusi savai lepnībai un klaušināja

ciemos pēc kāda kaktiņa kalpu istabā, kur abas ar meitu un puiku varētu piemesties. Vēl vienu ziemu pārlaist mazajā, melnajā pirtiņā neviens nevēlējās.

Ja nu savārgst Līze, ko tad viņi te meža biezoknī iesāks? Kūtiņa un klētiņa arīdzan šķiebās un sēdās arvien zemāk. Durvīm nācās nocirst apakšu, lai tās varētu virināt. Tecēja jumts, peles izurbināja satrunējušās sienās caurumus. Pat vasaras vidū kakti smakoja pēc pelējuma un sēnēm.

Sivēnu topavasar viņas nepaņēma, toties aitu bija saaudzis vesels pulks. Izgājušo vasaru vilka pabaidītais teļš izaudzis par lielu teli, kuru gribot negribot nācās vest ciemos pie vērša.

Klaušināšana pēc kalpu kakta nevedās. Saimnieki dzīrās iztikt ar mazāku kalpu skaitu, jo katru dzīvu dvēseli muižkungs tūlīt ierakstīja grāmatā, novada stārasts tai uzlika nodevu. Nekas cits neatlika kā iet pie tā paša Ķeveru Bērtuļa un Barbaras.

— Nāciet droši, — Bērtulis mierināja. — Brīva kakta nav, toties uztaisīsim gar lielo sienu platu lāvu visiem trim. Būs silts, ūdens virsū netecēs, vilki pakšus neskrubinās un degunu bērnam nelaizīs.

Tenim Bērtulis gaužām patika. Tas tik bija jautrs vecis, nevis tāds kā vecāmāte — mūžam nopietna un norūpējusies.

— Dūksim vieta būs? — Tenis jautāja.

— Tas tev jāprasa Rūcim. Vai dos sev blakus vietu? Ja nedos, tad tev pašam no lubām Dūksim jāizcērt jauna būda, — Bērtulis atbildēja.

Kad uzkrita pirmais sniegs un radās ragavu ceļš, Ķeveru ļaudis atbrauca pēc Zanes, Līzes un Teņa ar trīs ragavām. Vienās sakrāva tīnes, mucas, vērpšanas un aušanas kokus un ratus, kā arī lauka un meža darbu rīkus. Vezums iznāca tik liels, ka bija jāpabrīnās par bagātīgo mantību. Otrās ragavās salika maisus ar graudiem, vilnu, ozolzīlēm un citām dabas veltēm. Trešajās veda neizkultos miežus. Siens un salmi palika. Pēc tiem un citām palikušām mantām nosprieda atbraukt citreiz.

— Ak, vai! Ak, vai! — Zane bēdīgi pūta. — Mūža galā jāatstāj māja.

Tenis spriņģoja kā kumeļš. Kas tādam bēdas?

Ceļš nebija viegls. Jākuļas cauri brikšņiem un brūkstalām, pa šaurām meža takām, kur gadus piecpadsmit ar zirgu nebija braukts.

Govis labprāt gāja līdzi miežu vezumam, bet aitas tā vien taisījās sprukt atpakaļ. Jēriem sala kājas.

Tie lēca pa trim, pa trim. Šis brauciens Tenim palika atmiņā līdz mūža galam. Divpadsmit gadus viņš bija klausījies meža šalkas un putnu balsis, vērojis meža dzīvi, mācījies meža gudrības, apnicis vecāsmātes nostāstu par simtgadīgu koku rijām un lielbaļķu istabām, par nepārkliedzamiem tīrumiem, par astoņu zirgu steliņiem, divdes​mit govju staduliem un par jāņuguni augstā mastā Sauleskalna galā.

Braucot pāri Kugru kalnam tālumā kļuva redzama Briņķu muiža ar divstāvīgo kungu māju un augstu mietu sētu priekšā. Mājai bija glāžu logi. Uz jumta čurnēja divi sarkanīgi tupuļi.

— Nu? Ir ko brīnīties? — Bērtulis prasīja puikam.

— Kas tie par tupuļiem uz jumta? — Tenim paspruka jau​tājums.

— Ā! — Bērtulis pasmaidīja. — Tie ir kurteņi. Caurumi dū​miem, kad lejā kurina krāsnis.

— Kāpēc kungi gaisu silda?

— Viņiem daudz malkas, dūmi nepatīk, — Bērtulis paskaid​roja.

Tenis nogrima pārdomās. Pagāšziem pirtiņā viņam dūmi bija stipri kaitējuši. Gaužām nepatika arīdzan puspirksta biezais mellums uz sienas. Kazi, kad viņš izaugs liels, varbūt arī uztaisīs māju ar tādu sarkana māla kurteni uz jumta, lai nav dūmos un tvanumā jāsmok ne pašam, ne bērniem. Ķeveri bija lielas mājas, bet ne tik lielas kā kādreiz Leimaņi. Saimnieces māte Sūre, kas Gata dēļ turēja Līzi gluži kā meitu, iepazīstināja citus kalpu gala iemītniekus ar jaunatnācējiem, tos pagodinot ar Zanei tīkamu valodu.

— Pieņemiet nu savā pulkā Lielleimaņu Zani ar meitu Līzi, mazdēlu Teni. Ceru, ka nenīdīsities.

— Kāda muiža mums jādala? — atsaucās sprigana vecenīte, muti čāpstinādama. — Lai samaksā

dālderi un dzīvo veseli.

— Tu, Trīne, pamāci viņiem kas un kā.

— Pateikšu, pateikšu, ja dālderi samaksās.

— Trīne, nemāžojies, nodomās vēl, ka pa īstam. Izies pa pagastu valodas, ka Ķeveros cilvēkus dīrā ar dālderi.

Līze un Tenis smaidīja par pļāpīgās sievas valodu, bet Zane turējās nopietna. Viņa tikko bija nosaukta par Lielleimaņu Zani. Vienīgo pagasta Leimaņu pēdējā un vienīgā mantiniece nevarēja tak smaidīt par kalpa sievas jārībām.

Tenim acis spirdza uz saimnieces mātei līdzi ienākušajām viņas mazmeitām, kuru vārdus viņš zināja jau no citas reizes, kad ar māti bija atnācis vakarēt.

Tince bija gadu vecāka par Teni, Sauce — divus gadus jaunāka. Abas žirgtas kā vāveres ar baltām matu kodaļām galvā.

Pirms gadiem četriem, kad Tenis pirmo reizi saskrējās ar meitenēm, viņi labu laiku viens otru paslepeni aplūkoja. Tad pēkšņi Tince iesaucās: — Skrējām!

Visi trīs kopā aizauļoja no mājas kalniņa uz dīķi. Ar to pašu pazīšanās bija nodibināta. Meitenēm ap kājām plandījās gari brunči, kājās pastaliņas no dzelteni izmiecētas govs ādas. Tenim kājās bija brūnas lūku vīzes, cieti sapītas un novaskotas, ka ūdens negāja cauri. Saucei uz pieres krita īsa matu šķipsna.

Tincei mati sasieti pītenī.

Kamēr māte un vecāmāte runāja ar Sūri un gājējiem, arī tagad Tenis izlavījās ārā kopā ar saimniekmeitām. Atskatījās uz jumta čukuru. Teica: — Jums nav uz jumta kureņa?

— Kas tas? — Tince brīnījās.

— Dūmu tecis, — Tenis paskaidroja. — Lai istabā nekrātos dūmi.

Meitenes uz viņu raudzījās kā uz jocīgu, bet smiet nesmēja. Ko varēja zināt no meža puikas.

— Briņķu muižas mājai ir uz jumta. Vai jūs muižas māju ne​esat skatījušas? — Tenis noprasīja.

— Esam. Esam, — skanēja atbildes.

— Bunduku jumta čukurā redzējāt?

— Redzējām.

— Pa to nāk ārā dūmi.

— Nāk, — meitenes piekrita un vērās uz Teni ar atzinīgiem skatieniem.

Puikam tāda apbrīna bija pa prātam, bet zinātkāre vēl lielāka. Tāpēc viņš teica: — Parādiet man savu riju!

Meitenes brīdi šaubījās. Taisnību sakot, viņām pašām savas rijas nebija. Tā tur lejiņā bija vectēva un tēva rija, kur strādāja saimes ļaudis.

— Vai to tur? — Tince jautāja.

— To pašu, — Tenis atbildēja.

Viņi visi trīs aizskrēja. Citi līdzīga vecuma kalpu bērni stāvēja pie klēts stūra un noskatījās. Līdzi neskrēja.

Skrējēji pa suņa caurumu ielīda rijā rāpus. Krāsns te bija divreiz platāka un augstāka nekā Gaiķu istabā, tikai neatradās plāna vidū, bet malā pie durvīm. Īstenībā tā bija vēl lielāka, no milzīgiem akmeņiem sakrauta, jo kurtuve atradās padziļā bedrē.

— Kāpēc uguns tik zemu? — Tenis taujāja.

— Tā vajaga, — pēkšņi ierunājās jaunākais meitēns Sauce un viegli pagrūda Teni. — Vai tu vari uzkāpt salmu gubā?

Viņa metās skriet pa salmu klājumu uz augšu. Tince un Tenis metās līdzi.

Tince pirmā tika augšā. Arī Tenis būtu uzrāpies, bet Sauce pieķērās viņam pie rokas un parāva

atpakaļ. Abi nokrita salmos. Uz mirkli kritienā deguni saspiedās kopā, tad Tenim gar degunu nošļūca Sauces kuplais matu ērkulis. Brīdi viņi gulēja salmos un skatījās viens uz otru, izbrīnīti un pārsteigti par kaut ko mīļu un jocīgu.

Tenis dzīrās vēl aplūkot ārdus un piedarbu, bet Tince prātīgi atturēja un pamācīja: — Tur tu tapsi melns kā velns. Kas tevi mazgās? Sievas tak tev vēl nav.

— Vēl tev sievas tak nav! — priecīga atkārtoja Sauce un sāka smieties. Šie smiekli Tenim gāja pie sirds. Spirgti un mīļi kā mušķērāja dziesmiņa pavasarī. Tos viņam nācās atcerēties vēl daudzas rei​zes vēlākā dzīvē.

— Nāc! — teica Tince. — Parādīšu mūsu spriguļus.

Izrādījās, ka tie nebija lielie spriguļi, bet meitenēm īpaši taisīti mazi sprigulīši gludos kātiņos.

— Jūs kuļat miežus? — Tenis brīnījās.

— Auzas, — Tince paskaidroja.

Kopš šīs pirmās reizes Tenis vairāk gāja kopā ar saimnieka meitenēm nekā ar sava vecuma kalpu bērniem.

Kalpa sievas aiz muguras trina mēles: — Nūja, lielo Leimaņu Zanes mazdēls. Skrien mazajai saim​nieku Saucei līdzi. Kad būs pūrs jāskata, tad māte un tēvs attap​sies, kur šis pliks kā baznīcas žurka liekams.

— Nu, nesaki, nesaki, — iebilda otra. — Dēliešam acis kā spoles un rokas kustīgas. Tāds kalpos ilgi nepaliks.

— Ar ko tad šis labāks? — pirmā strīdējās pretī. — Kurš bērns tad rokas tur klēpī?

— Cita kaula, cita kaula, — otrā palika pie sava. — Sprigans kā vāvere.

Nevar teikt, ka Tenis vairītos no kalpu bērniem. Viņš paspēja visu. Pēc smagās slimošanas pavasarī pusaudzis beidzot jutās pa īstam atkopies un spara pilns. Te viņš šūpoja birzītē Tinces un Sauces mazās māšeles — Malvu un Baibu, te kopā ar kalpa puikām skrēja aiz pakalnes pavingrināties ar akmeņu metamo, te ar mazo cirīti jau rūpīgi šķēla un plēsa lubas Dukša būdai vai skalus dedzināšanai.

Zane vēroja Teņa rosību, draudzēšanos ar Sauci un Tinci, klausījās sievu runās un apmierināta pie sevis sprieda: "Tā nu tas ir. Labietis paliek labietis. Bāz kaut maisā."

Vēl vairāk prieka vecaimātei un mātei Tenis sagādāja garajos ziemas vakaros, kad pie skala gaismas viss kalpa gals vērpa un adīja, šuva un lāpīja, pina grozus, vija auklas un virves.

Lai retāk būtu jāmaina skali, Tenis sprauda tos vienu otram galā, bet kad arī tas neapmierināja, uztaisīja divus skalu turētājus, kur uguns pārgāja no viena uz otru. Nu uguns viena skala vietā dega četru skalu garumā. Skala uzraugam iznāca mazāka uz- manīšana, varēja ilgāk noņemties ar savām lietām.

Vēl vairāk prieka savām lolotājām Tenis sagādāja, kad kalpu galā ienāca Bērtulis un ar tēsli ņēmās darināt izkapšu, cirvju un grābekļu kātus. Ķeveru saimnieks bija gājis pasaulē, saticies ar dažādiem ļaudīm, kādu mēnesi īpaši mācījies pie handeļa jeb tirgotāja gan rēķināšanu, gan burtu zīmes.

— Cik ir divreiz pa četri? — viņš prasīja bērniem, kuri vēroja viņa darbu. — Kas pateiks?

Dažs skatījās griestos, cits lūkoja skaitīt uz pirkstiem, cits pro- vēja gudrību no deguna izurbināt, bet Tenis atbildēja ātri un bez šaubīšanās.

— Astoņi.

— Re, kāds makans! — Bērtulis pabrīnējās. — Cik ir divreiz pa astoņi?

— Sešpadsmit, — skanēja tikpat ātra atbilde.

— Vai tu traks! — Bērtulis uz viņu pārbaudoši palūkojās. — Kas tev to pateica?

Tenis izbijies raustīja plecus. Viņš nebija pārliecināts, vai pateiktais skaitlis ir pareizs. Ar zirņiem tā iznāca. Kazi, varbūt ar citu skaitāmo citādi.

— Vai tu pats to izrēķināji? — Bērtulis neatlaidās.

— Pats, — Tenis sacīja.

— Ej, Teni! — kāds puika iesaucās. — Ogles birst garām baļ​ļai. Māja nodegs!

Tenis aizskrēja pie skalu darba. Ogle bija mella, tā neko nevarēja kaitēt. Viņš ogli iemeta ūdenī un sasprauda jaunus skalus.

Bija ienākusi arī Sauce un caur pieri uz viņu lūrēja.

— Līze," — Bērtulis uzrunāja Teņa māti. — Vai tu bērnam rēķinus samācīji?

— Nemācīju, — Līze atbildēja.

— Nu, puis, tu mani nebaidi, — Bērtulis jokoja. — Ja vēl pateiksi, cik ir divreiz pa sešpadsmit, es aiz brīna no bluķa no- velšos.

— Trīsdesmit divi, —Tenis priecīgi pavēstīja, jo bija sapratis, ka viņa rēķins pareizs.

— Ba, ba! -— Bērtulis māja ar abām rokām un gāzās no bluķa zemē. Slīmests un grābeklis nokrita skaidās.

Bērnu galā sacēlās varenas gaviles un priecīga lēkāšana. At​skanēja saucieni: -—Tenis nogāza saimnieku! Lailā!

Visi zināja, ka Bērtulis joko.

Sauce nesaprata, vai smieties citiem līdzi, vai raudāt. Kaut arī tētis jokoja, tas tomēr bija viņas labais tētis.

Viņa draudīgi pacēla dūrīti pret Teni, kas jau steidzās pie sa​va upura sniegt palīdzību.

— Tā, tā! — Bērtulis viņu uzslavēja. — Labi, ka palīdzi pie​celties!

Visi bērni tūlīt saklupa Bērtulim apkārt, lai celtu augšā. Sauce gadījās Tenim blakus.

— Tu, Teni, esi liels palaidnis, — viņa dusmīgi čukstēja drau​gam ausī.

— Esmu palaidnis, — Tenis piekrita un bēdīgi piebilda. — Pats nezinu, kas no manis iznāks.

Varbūt zirgu zaglis.

— Nē, nē! — Sauce satraukti purināja galvu.

Kad Bērtulis bija atžirbis no "ģīboņa" un varēja atkal prātīgi runāt, ātri noskaidrojās, ka Tenis nezina šādus tādus vienkāršus rēķinus. Piemēram, cik ir divreiz pa pieci. Protams, viņš ātri apķēra, bet tūlīt atbildēt nevarēja.

Bērtulis izrādījās varens skolotājs. Ar skaliem un grābekļa zariem skaitīdami, reizinādami un dalīdami bērni vieglā rotaļā un jokos iemācījās visas galvenās rēķināšanas gudrības.

Bērtulis, uz lubas ar ogli rakstīdams, iemācīja bērniem arī pa​reizos skaitļu pierakstus.

Viņu varētu apskaust daudzi vēlāko laiku skolotāji, jo bērnus pēc tam pārņēma īsts rēķināšanas trakums. Visas malas tika aprakstītas ar skaitļiem, rēķiniem un burtiem, ka saimniecei nekas cits neatlika kā piedraudēt ar žagariem, ja pašmācības vien​reiz nebeigsies.

Gadus trīsdesmit vēlāk daži no šiem Ķeveru mājas trakajiem rēķinātājiem un baļķu aprakstītājiem aizbēga uz Kurzemes hercoga Jēkaba kuģu būvētavām. Tur viņi pārsteidza pieredzējušus vācu un holandiešu meistarus ar savu attapību un rēķinu prasmi.

Tādā iznākumā stipra vaina bija Ķeveru Bērtuļa toziem pa jokam taisītajai rēķinu un attapības sacīkstei starp bērniem kalpu gala lielajā istabā.

Savu prasmi neviens no viņiem vēlāk neslēpa. Lika lietā un mācīja citus.

Bērtulis zināja atbildēt arī uz tādiem Teņa jautājumiem, ku​rus neprata izskaidrot māte un vecāmāte.

— Jau pirms simt gadiem kāds spānīzeru kuģis apbraucis zemei apkārt, —Bērtulis stāstīja. — Braucis ne pa malu. Zēģelējis uz priekšu pāri malai un tur cauri pa apakšu ticis atpakaļ. Visur ūdens un zeme tāda pati kā te. Visa zeme esot liela liela apaļa lode, brīvi lidinoties gaisā, nekur nepiemezdamās, kā gaisā uzmests akmens. Saule un Mēness, kā redzat, — viņš paskaidroja, — arīdzan ir apaļas un lielas lodes, kas karājas gaisā tālu tālu no mums.

Tenis lūkoja saprast tādu visas pasaules lidināšanos, bet galva neklausīja. Bērtulis atzinās, ka arī viņam esot grūti to apķert, bet vīrs, kas to stāstījis, bijis vecs, gudrs jūrā braucējs, kas jaunībā brīnījies, kāpēc kuģis, iziedams jūrā, pazūd it kā aiz kalna. Beigās paši mastu gali paliek redzami, līdz arīdzan tie

nogrimst jūrā gluži kā aiz pasaules malas.

Pavasara pusē saimniecei Barbarai atskrēja dēls. Bērtulis par to bija varen priecīgs, ka Tenim sametās vai skaudība un greiz​sirdība.

Kad Barbara uz brītiņu iedeva Zanei paturēt mazuli, vecāmāte paplikšķināja tam pa dibenu un sacīja: — Spēka zāle! Spēka zāle! Audz lāča stiprumā, čūskas viltībā, kadiķa sīkstumā!

Tenis brīnījās, kā tādam mazam var novēlēt lāča stiprumu. Vai no tāda maza kamoliņa jebkad var iznākt tēvainis, kas mērotos ar lāci.

To viņš atcerējās pēc dažiem gadiem, kad mazais Jānītis kā pelēks kamols vēlās viņam līdzi uz ganiem un bija aumaļ priecīgs, ka aitubars no viņa bēga.

Pamazām vien šaisaulē notika brīnumu lietas. Ari viņš pats bija kļuvis raženāks un izstiepies garumā.

8.Vilkaču sila vilinājums Zane, Līze un Tenis bija ilgu laiku mituši lielā meža līkumā. Tik tālu no citām mājām, ka vienīgi pašos dzedrākos vakaros varēja tālumā sadzirdēt gaili dziedam vai suni rejam. Cik mežs liels, briesmīgs un visādu nešķīstību pilns, to viņi uzzināja pēc iznākšanas no brūkstalām un silavām.

Rudeņos, ziemās un pavasaros, daudzos iekšas darbus darot, gan kalpa sievas, gan saimniekļaudis allaž stāstīja par dienā pie​redzēto un uzdzirdēto vai pārrunāja agrāk saklausīto.

Bieži runas iegriezās par vilkačiem un Vilkaču silu. Tenim runas šķita jo sevišķi aizraujošas tālab, ka viņi nesen kā no Vilkaču sila stūra bija iznākuši klajumā.

Daudzi stāstījumi izklausījās pēc brīnumu pasakām, bet šis tas likās ari gluži ticams.

— Pasaulē tā nu ir, — pārliecinošā balsi vēstīja Trīne, — ja cilvēks uzkāpj ar kāju uz Vilkača āderes, viņš pazūd bez ziņas un miņas, it kā tāda cilvēka vispār pasaulē nebūtu bijis. Ļaunos laikos ādere kustas. Var piešļūkt pie goda ļaužu mītnes. Tad cilvēki piepeši pazūd, paši nesaprazdami, kas noticis.

Dažs pēc desmit, divdesmit gadiem atronas, kad citi viņu vairs nepazīst, meklē savu mitekli, cits uz mūžu mūžiem paliek sastindzis āderē vai akacī kā veca sieksta.

Re, Olūksnes pusē pirms dažiem gadiem tā noticis. Muižas kalps vienā dienā apskatās un redz, ka sētā viss savā vietā: ļaudis ar tīrumā, gana lopus, vāra putru. Otrā dienā vairs nav ne cilvēku, ne lopu.

Mājas tukšas kā izslaucītas. Neviens nav redzējis ne aiz​braucam, ne nomirstam…

— Vai nu bēgulis kādam vēstīs, ka taisās sprukt projām no kunga valga, — kāds iebilda. — Par to tak pienākas kakla tiesa.

— Tie cilvēki nebija bēguļi, — Trīne iebildumu apstrīdēja. — Kungs piešķīris lielāku zemi, uz divi gadi atlaidis nodevas. Varēja dzīvot kā bajāri. Kāpēc lai tie bēgtu?

Tajā pašā āderē vienlaik pazuduši arīdzan trīs karakalpi. Jājuši pa pagastu, alu prasīdami, solījušies muižā pārlaist nakti. Sperlings vai kāds tur kungs viņus gaidījis, aber tā ij nav sagaidījis ne tovakar, ne citu laiku. Viens karakalps bijis vaivoda māsēns, tālab šis paģērējis fogtam meklēt dienu un nakti.

Ošņājušies līdz pat meteņiem pa visu novadu, ij mūsu Felsbergu tincinājuši. Nekā. Cilvēki ar visiem zirgiem kā ūdenī iekrituši. Līdz šai dienai nav atrasti.

— Vai tā ādere zirgus ar ņem? — iejautājās kāds kalps.

— Kā redzi, — Trīne attrauca. — Ij spalva pakaļ nepaliek… Mana vecāmāte stāstīja patiesību kā dīvu pasaku par kādu notikumu viņas jaunībā. Piepeši ciemā kā no zemes uzradies puisis, ko neviens nav pazinis. Skaists kā bilde, tikai tā vecmodīgi apvilcies: ar garu svārku un lielbrieža ādas pastalās. Prasījis pēc Dakstu Daces. Daksti vēl stāvējuši piekalnē ar cauriem jumtiem. Daces vārda nevienai meitai pagastā nezinājuši. Šis aizgājis Dakstos. Pazinis ij riju, ij kambari, ij šlaupstu. Cilvēki visi sveši. Šis sācis kā pērkons pirēties: ko mānot, kur Daci likuši, Dace vēlējusi viņam atnākt pēc kungu dievvārdiem, lai dodot Daci — saderētu līgavu, citādi padarīšot galu. Ļaudis satraukušies, dzīrušies nelaimīgam dēlietim palīdzēt, līdz kāds saklaušinājis, ka viņā pagasta malā kāda saimnieka mājās nabagu galā dzlvājusi vecava vārdā Dace, kurai jaunībā bez ziņas un miņas

izgaisis līgavainis. Redzēts ceļā uz viņas māju Dakstos, pēc tam kā akā iekritis. Velti izmeklējuši.

Dace aiz sirdsžņaugām tapusi prātā viegla. Mājas panīkušas, atdotas citiem par renti. Pate Dace nonākusi žēlastības maizē pie tā saimnieka dēliem, kurš jaunībā arīdzan uz to balto daiļuvīti cerējis. Ļaudis tā ir nosprieduši, ka jaunais puisis uz mirkli iegājis viņsaules takā, mazu brīsniņu pazudis no pasaules. Kad atkal atgriezies šaisaulē, pagājuši simt gadi. Kur pa to laiku mitis, nemācējis pateikt. Mazu brīsniņu pabijis tādā kā spulgā pļavā, kur lielas villaines plivinājušās, svešzemju putni čiepstējuši.

— Kur tas puisis palika? — Tenis nespēja novaldīt ziņkāri.

— Ātri vien nomira, — Trīne atmeta. Un piebilda: — Ko ta šis itaisaulē bez savas Daces būtu veicis? Ļaudis viens otram Debesu nolemti līdz ar dzimšanu. Ja saiet kopā, dzīve rit, ja misās — dzīvīte pagalam.

To dzirdot, Tenim savādi šuršuļi pārskrēja pār muguru. Likās, ka Trīne to saka par viņu un par Sauci. Ja saies kopā, būs labi, ja nesaies, — mūžs postā.

— Tad jau tas kungs, kurš aizviņgad Gulbinas ceļā bez miņas pazuda, pēc simt gadiem arīdzan savas Dorotejas taujās, — teica Repuļu Dāvis, kura dēls dienēja muižā pie Felsberga.

— Kas to lai zin, — Trīne gudrā viszines balsī novilka un tūliņ mala savas pasaku dzirnas tālāk. — Vek, Bērtulis pauda par kuģošanu zem zemes. To kuģu vīri skaidrā prātā piedzīvojuši. Tā izklausās vēl lielāka pasaka, aber jātic vien ir. Ja tu, cilvēks, neticēsi otra pasakai, tā ij pasauli nesapratīsi. Visur pats neizstaigāsi, vi​su neaptaustīsi. Ij tas nepalīdzēs. Puisis, kurš viņsaulē pabija, gudrāks no tā netapa. Vienīgi citi saprata, ka šim kas nebūt galvā mižģējies…

Pēc Viņpasaules teikām pienāca stāsti par vilkačiem.

— Aizviņu ziemu es savām ausīm mežā dzirdēju vilkača aurus, — teica Repuļu Dāvis. — Parasto vilku gaudas nācies dzirdēt vairākkārt. Kad vilku tēvs palaiž savu stabuli, tad skaņa nāk kā no ērģeles.

Vilkača kliedziens ir pavisam cits. Ne tuvu kā vilkam: "Mēg! mēg! Auvā, auvā!" Bail klausīties. Ausīs duras.

Viņgad Vilkacis pēc Dormuižas kunga un suņa noriešanas atstājis glumus vēmekļus. Kādi desmit cilvēki tos redzējuši. Tās tak nevar būt tukšas pasakas. Vai tad visi melotu?

— Ko Bērtulis saka? — Tenis taujāja.

— Ko saka? — Dāvis rūca. — Lai cilvēks brauc kač pa zemes apakšu ar kuģi, viņš nekādi nesapratīs, kas notiek tepat tuvumā, ja tas noslēpts cilvēka acīm un ausīm. Nekāda cita prāta mums nav kā redzēšana un dzirdēšana…

— Vēl var aptaustīt, — Tenis iebilda.

— Nūja, — Dāvis piekrita. — Tas ar' viss. Citus gaņģus, kuros staigā murgi un jodi, cilvēks samana tikai retu reizi, kad prātā paveras caurums uz viņsauli vai uz vaidelaiša laikiem un liku​miem.

— Ir tādi cilvēki, kuri skata lietas citādi nekā prasti ļautiņi, — sacījumu atkal pārņēma Trīne. Viņai nepatika, ka Dāvis grasās celties viņai pāri ar nesaprotamo lietu saprašanu.

— Ko tu, Dāvi, tik tālu spried, — viņa apsauca sāncensi. — Vai tad tavs Indriķis, ar kungu pa sila vēri staigādams, neredzēja dzīva vilkača pēdas, kas izbeidzās pie avotiņa. Par to muižā runā katrs bērns.

Zāļu Made teikusi, ka suns pa gabalu jūt vilkača tuvumu. Viņam tāds spēks, ka cilvēks aiz bailēm dreb kā apšu lapa, suņi taisās vai nobeigties.

Viņmuižas ļaudis stāstījuši, ka redzēts vilkaču skrējiens ziemas laikā pāri laukam. Zvēri bijuši zirga lielumā, astes veselu asi garas, pēdas lāča pēdu platumā…

— Vai atceries, ka rudens tirgā pie Krustakroga vilkači nozaguši niknā vagara māsu. Aizgājuši kā vējš… —Dāvis iesāka.

— Ej, tu, dulbur! — Trīne viņu apsauca. — Nebāz kuili ar kaķi vienā maisā. — Tie bija stražņiki, poļu kungu kalpi no Lat- golas.

— Citi saka — vilkači, — Dāvis spurojās pretī. — Tirga sargs aiz bailēm bikses pieķēzījis…

— Nu jau gudrs, — Trīne viņu sabāra. — Bērnu ausīm tādas runas laid par biksēm…

Dāvis apkaunējās un vairs neteica ne vārda.

Trīne stāstīja par vilku, kas viņpagasta bandenieka sievai Bertai auzas vedot lecis uz vezuma, tad zirgam mugurā. Uzkliedzis: "Es lepni pajāšos!"

Zirdziņš, nabadziņš, aiz bailēm nesapratis, ko iesākt. Sieva gan sapratusi, ka jāpaliek mēmai, tikai otrā dienā izstāstījusi patiesību. Nav spējusi parunāt.

Pēc dažām nedēļām tas pats vilks ieskrējis kāda zemnieka sētā un saķēris sešgadīga bērna degunu.

Labi, ka turpat bijusi māte. Ar maizes lizi uzšāvusi zvēram pa muguru.

Bērna degunam ne vainas. Šis vēl lūkojis mātei iestāstīt, ka vilciņš bijis labs, viņam muti nolaizījis.

Tādu ziņu dzirdot, Tenis trinās uz savas lāvas, seģeni līdz zodam uzvilcis. Nesaprata, vai sacīt, vai nesacīt par līdzīgu piedzīvojumu ar vilku. Toreiz māte un vecāmāte bija cieši piekodinājušas citiem ļaudīm par vilka laizīšanu nerunāt, lai viņu nenoturētu par muļķi. Pašas gan bija kaut ko teikušas.

Pēkšņi ierunājās Zane.

— Es ar' pazīstu tādu bērnu, kam vilks muti nolaizīja. Tepat mūsu kunga daļā. Mežā aitas ganot.

— Vai tad vucenu neaiznesa? — prasīja Trīne.

— Neaiztika ne avis, ne teļu.

— Tas tak nevar būt vilkatis, ja bērnus mīlē, — aizrādīja Dāvis.

—Vilkači nav bez mēra ļauni,—Trīne allaž likās zinošāka par citiem. — Ja tie dzītos visus noriet, tad pa krūmiem cilvēku kauli vien mētātos. Ir daļa ļaužu, kuriem tie skrien par sargsuņiem. Vilkačus varot dzirdīt ar alu, kam piejauktas driģenes, tad tie esot varen neganti.

— Krūmu Made teikusi, —- atkal ierunājās Dāvis, kam dēls allaž pienesa jaunākās vēstis no muižas. — Teikusi, ka vilkači izkāpuši no vācu nocirstām svētbirzēm. Vaidelošu gari, kas slēpušies ozolu saknēs, iznākuši virszemē dievumu nest. Redzot tautu panicinātu, pārtapuši par vilkačiem un vilkatēm, kas baida bar​gus kungus un pārmāca.

Vakarēšanās, kad rēķinu un burtu mācīšana nenotika, bieži tika apspriestas vilkaču un citu mošķu izdarības.

Tenis un citi Ķeveru ļaudis ij zināt nezināja, ka viņus nupat nupat gaida bargs vilkaču notikums tepat Briņķu muižā.

Pirmo ziņu pievakarē Dāvim pateica krodznieka puika.

— Stražņiki notvēra pašu vilkati ar visu nazi. Aizveda uz muižu mocīt.

Dāvis pavēroja debesis. Jā, varēja būt, ka tuvojas vilkaču un raganu laiks.

Nākot mājās, viņam likās, ka aiz kalna meža līkumā pie krūmiem pavīd tāds kā pelēks zvērs, kā zirgs ar jātnieku.

Putenis griezās arvien negantāk. Drīz neko vairs nevarēja saskatīt. Dāvis kūlās tik uz māju pusi, par vilkaču tuvumu īsti neticēdams. Nebija ticis līdz otrajam kalnam, kad no muižas puses vējš atnesa tādas kā suņu vai vilku gaudas. Ap sirdi tapa savādi.

Tikko viņš iegāja Ķeveros, ari viņu sētas suņi sāka riet un gaudot. Skatījās uz muižas pusi, it kā no turienes nāktu kāda briesmu ziņa vai nelaba smaka.

Ap sirdi kļuva pavisam jocīgi.

Kad viņš par dzirdēto pastāstīja saimniekam un saimes ļaudīm, tie galvas vien grozīja. Patiesi, suņi rēja kā aizsvilušies. Pagājās uz muižas pusi, apsēdās pakalnē un ņēmās žvankstēt bez apstājas.

—Vajadzētu palīdzēt vilkatim izbēgt, — Tenis ieminējās.

— Kāpēc tā, dēliņ? — Zane vaicāja.

—Mēs uz mūžu taptu vilkača draugi, — Tenis atbildēja.

Līze bažīgi palūkojās uz dēlu.

Ne māte, ne dēls nezināja, ka šajā pašā brīdī Gotfrīds Felsbergs stāv aci pret aci ar vilkati Tomu, kas uzdevies par vilku ka​rali Kaulaišu Krišu no "viņpuses".

Citi sagāja istabā, bet Tenis un Dāvis, apvilkušies kažokos, stāvēja pie klēts stūra, vērās vakara krēslumā un putenī, lūkodami saskatīt un saklausīt kādu jaunu ziņu.

Duksis un Rūcis, cilvēku tuvuma drošināti, pārrikšoja pāri pauguram un turpināja žvankstēt te mierīgāk, te negantāk.

Kad vējš pierima, no muižas puses atskanēja bises šāviena pluikšķis.

Gaudas no muižas puses pieklusa. Arī Duksis un Rūcis pār​trauca zvanīt.

Piepeši abi mājas sargi par jaunu ierējās tik spalgi un izmisīgi, ka Tenim gribējās skriet viņiem palīgā.

Tas nebija vajadzīgs. Abi drosmīgie rējēji bēga uz sētu, ko kājas nesa. Tikai tikuši blakus Dāvim un Tenim, apstājās un atguva balsi. Spalvas uz muguras abiem bija saslējušās kā sari. Riedami viņi brīžam pameta izbrīnētus skatus uz cilvēkiem, it kā nesaprazdami, kāpēc gudrie divkāji nenojauž, kādas šausmu lietas tur aiz diviem pauguriem norisinās.

Tikai pēc vairākām dienām Ķeveru ļaudis uzzināja, kā vilki atbrīvojuši soda kambarī ieslēgto vilkati, ar zobiem atplēsdami durvju sprūdu, kā izdzinuši no staļļa zirgu un mežmalā to saplosījuši.

Kur palicis pats vilkatis, neviens īsti skaidri nemācēja pateikt. Viens tiepās, ka uzlēcis zirgam mugurā, cits zināja, ka turpat pagalmā pārtapis par vilku un aizlēcis pa gaisu gaisiem. Repuļu Dāvja dēls Indriķis pastāvēja uz to, ka vilkatis paslēpies kunga zirgu steliņā un kaut kur tur slēpjas vēl šobrīd, jo viņš,redzējis Kaulaišu Krišu pie zirgiem ieejam. Ārā izskrējis zirgs viens pats bez jātnieka.

Pēdu dzinēji otrā dienā lūkojuši vilkati un vilkus izsekot pa pēdām. Diemžēl sniga sniegi un putināja, tāpēc pēdu izsekošana nevedusies. Skaidri sapratuši tikai vienu, ka Lielais sils pārlieku pilns ar vilkiem, starp kuriem mīt arī pats vilkatis, kas uzdodas par Kaulaišu Krišu.

Indriķis atklāja noslēpumu un tēvam izstāstīja, ka jau agrāk vilks bezmaz norējis kunga mīļāko suni Hloju, kad kungs lūkojis dzīt vilkača pēdas silā aiz Melnajiem laukiem. Tur brīžam vilka pēdas pārtapušas lopa nagos, te pārtrūkušas, it kā nešķīstenis būtu aizlidojis pa gaisu vai ieniris avotiņā. Lupstu Reinis arī​dzan lūkojis dzīt vilkatim pēdas. Tāda pati vēja ķeršana vien sanākusi.

Tenim, visu to klausoties, modās arvien lielāka ziņkāre atrast slepenās meža takas un izdibināt vilkaču noslēpumus. Viņš bija meža mājās dzimis un audzis. Koki, krūmi, putni, stirnas, āpši un citi meža radījumi likās kā draugi, tādi paši savu taku minēji kā cilvēki. Vēl vairāk: liels klajums viņu baidīja, jo tur nebija kur paslēpties, nebija koka, kur uzrāpties, nebija zara, ko varētu izlietot par aizsargāšanās ieroci.

Vasarā karstajos pusdienlaikos, kad siena darbinieki iekrita diendusā, viņš aizzagās uz mežu. Te gan mežu gabali bija sīkāki un skrajāki. Lazdas mijās ar apsēm, bērzi ar alkšņiem. Maz lielegļu silāja, tāpēc viņš centās aiziet pēc iespējas tālu, uz vecajām vietām, kur kādreiz pats staigāja ar akmeņu metekli rokā un paštaisītu loku plecos.

Māte un vecāmāte bija diezgan daudz stāstījušas par Melnās sērgas lauku sētām, kur kādreiz mituši priecīgi un strādīgi cilvēki, kas nesuši ziedokļus ozolu svētbirzē, kuru vācu kungi vēlāk likuši nocirst.

Svētozolu dēli un saulesmeitas par to esot sadusmojušies un visam novadam uzsūtījuši nelaimi pēc nelaimes. Karus un badu. Pēdējais sods kritis pār ozolu cirtēju pēcnācējiem melnās sērgas izskatā. No tās visi ļaudis nomiruši, pirms nāves grūti mocīdamies. Izdzīvojusi tikai Zāļu Made ar savu māti, jo tās bijušas veco tikumu un gudrību zinātājas. Māte gan jau mirusi.

Svētozolu birzē agrāk vienmēr jēņu ziedam dedzis ugunskurs, krādams pelnus uz ozolu saknēm.

Vēlāk turpat dedzināti ozolu bluķi.

Svēto ozolu stumbrus daži gudrākie ielikuši jaunceļamo māju pamatos. Tur tie stāvējuši vairāk nekā simt gadu. Mājas iznīkušas reizē ar bluķu sapūšanu. Tā tas Dieva nolemts, ka vainīgajai ciltij jāiznīkst reizē ar svētozolu satrunēšanu.

Kad no Trīnes un Dāvja stāstiem kļuva zināms, ka Briņķu muižas kungs Gotfrīds Felsbergs, vilkača pēdas dzīdams, pārstaigājis arīdzan Melnās sērgas laukus, Tenim šķita, ka līdz ar to noņemts aizliegums

tur savu kāju spert cilvēkam.

Pirmo reizi Melnās sērgas laukus Tenis apmeklēja viens. Pēc pērkona lietus, kas pašā dienas vidū samērcēja sienu. Tālab darba pie siena vairs todien nebija, un Tenis pavēstīja mātei un saimniekam, ka ieies dziļāk mežā palūkot, kur rudenī ienāksies riek​sti, brūklenes un citi meža labumi.

Tāda runa izklausījās gaužām ticama, jo Tenis patiešām allaž prata atrast tās labākās ogu, riekstu un sēņu vietas. Tenis arīdzan šoreiz nemeloja. Sērgas laukos, kas bija stāvējuši atmatā ceturto daļu gadu simteņa, ataugas mežos varēja būt gan ogas, gan rieksti.

Sauce dzīrās iet līdzi, bet Tenis sabaidīja meiteni, ka ceļā daudz purvu ar čūskām un nātrēm, kas sakodīs viņas kājas caurumu caurumos. Sauce ne no čūskām, ne no nātrēm nebaidījās, bet matī- dama, ka Tenis šoreiz patiesi negrib būt kopā ar viņu, samierinājās ar likteni.

Puisim pavisam savādi tapa ap sirdi aplūkojot Gaiķu vaļinieku sētu, kur vēl pirms dažiem gadiem viņš bija mitis. No kambara klona jau auga ārā bērziņi cilvēka augumā.

Kaktā, kur vēl čurnēja lāva, uz kuras viņš bija gulējis, tupēja liels rupucis un, baidīdams nācēju, kustināja dzelteno pakakli.

— Tupi vien, Piena māte, tā tava vieta, — Tenis labsirdīgi no​vēlēja un steidzās tālāk.

Kūtiņa bija pavisam sašķiebusies, bet vēl stāvēja ar visu jum​tu. Pirtiņa gan bija sabrukusi.

Uz Melnās sērgas laukiem Tenis negāja taisni, bet pa upes malu, kur ceļš labāk zināms. Diemžēl arī tur krūmi tā sazēluši, ka patiešām iznāca gabalu pa nātrēm brist.

Līčos, kur māte kādreiz viena pati pļāva sienu, zāle sniedzās līdz kaklam. Te gubu vešanas reizēs viņš bija skraidījis riņķu riņ​ķiem. Vēlāk rudens pusē atklīdis ar visu ganāmpulku noganīt lekno atālu.

Pēdējā līča krastā viņš kāpa eglē, lai paskatītos uz Melnās sērgas lauku pusi, ievērotu zīmīgākos kokus un koku pudurus, jo citādi šajā jaunmeža smalksnē varēja apmaldīties, kač ar' saule stāvēja dienvidū un rādīja debesu puses.

Diemžēl eglē bija bišu koks, pilns ar bitēm. Kā tikt tam garām? Tenis zināja: ja viena bite iedzeļ, tūlīt cilvēkam klūp virsū vesels pulks šo mazo zobena bruņinieku. Jālūko netraucēti lavīties pa stumbra otru pusi.

Tenis līda starp zaru žuburiem elpu aizturējis, klusībā pie sevis skaitīdams: "Bitīt, manu drostaliņ, tu dzeltenas kājas āvi. Nedzel kokā kāpējam, kas tev labas dienas nesa."

Kad egles galotnes kļuva ilkss resnumā, Tenis apstājās un lūkojās pāri ataudzei uz Melnās sērgas lauku pusi. Tur nebija vairs nekādu tīrumu, tikai mežs un mežs. Tālumā viens vai divi augstāki ozoli un liepas. Tur varēja būt veca māju vieta. Citur savādās taisnās rindās stāvēja jauni slaidi bērzi, it kā cilvēku dēstīti.

Visvairāk tomēr bija sazēlušas jaunas egles. Zem tām šūpojās alkšņu pelēklapu galotnes kā viļņojošs ezers. Pāri upes līkumam dienvidu pusē zilganā tālumā slējās augsts lielo egļu mežs. Toties tepat pie augstās krasta priedes pletās vienīgais lielākais klajums, ar retām mazām priedītēm piekaisīts.

Iegaumējis lielo koku izvietojumu un izrēķinājis taisnāko ceļu uz mājām, Tenis uzmanīgi kāpa zemē garām bišu kokam, bišu vārdus skaitīdams. Gaisā vējoja medus smarža.

Pagājis uz priekšu, Tenis uzdūrās gludam klajumiņam. Te šķita tik jauki, ka viņš nespēja atturēties, neatlaidies kaķpēdiņu maurā guļus. Uz šejieni māte viņu mazu bija dažkārt atvedusi. Viņš rotaļājās ar kaķpēdiņām vai ēda zemenes. Māte sēdēja klu​sēdama, domās nogrimusi.

Tālumā uz Melnās sērgas lauku pusi iekramšķinājās krauk​lis. Laikam atgādināja, ka jāsteidzas.

Tenis pārbrida vairākām tērcēm, kuru krastos viedās senas aršanas darbu pēdas — augstas ežmales.

Savādi bija apjaust, ka pirms viņa nākšanas pasaulē te cilvēki aruši un sējuši. Nāca kalns, pēc tam līdzenums.

Pēkšņi viņš atdūrās pret nomelnējušu garu guļbaļķu sienu. Te bija tā vieta, kur rindā auga bērzi.

Baltie slaidie stumbri spiedās pie satrunējušajiem baļķiem. Pareizāk sakot — baļķi spiedās pie bērzu stumbriem. Zemē rēgojās sagāzušās rijas pēdējās at​liekas.

Tenis gāja klusām, kā baidīdamies kādu iztraucēt. Siena izrādījās piecdesmit soļu gara ar diviem šķērskrāvumiem. "Rija, pie​darbs, pelavnieks," Tenis sprieda.

Istabas vietā auga egles. Koku atliekas bija sakņupušas zemē, apaugušas ar sūnu un apbirušas ar biezu skuju kārtu, ka tikko va​rēja pamanīt. Vienīgi pēc krāsns akmeņu krāvuma varēja noteikt mājas vidu.

Klēts nebija pilnīgi sabrukusi. Lubu jumts stāvēja, šķībi sasvēries uz vienu pusi, jo tur bija izpuvuši balsta baļķi. Citādi viss izskatījās neskarts. Durvis aizslēgtas ar iekaltu greznu kali. jumta lubas apsūnojušas zaļas un nomelnējušas, bet vēl derīgas.

Tenim iešāvās prātā doma ieskatīties klētī, bet atturēja melnās sērgas biedīgums. Vecāmāte bija stāstījusi, ka sērga dažkārt paslēpjas zemē. Pēc piecdesmit gadiem tā ķer cilvēku, kas to uzrok, meklējot apraktu mantu.

Tenis centās atminēties, ko vecāmāte bija sacījusi par Lielo silu. Tālāk nāca Dziļūdeņu muklājs, melns dūņu bezdibenis. Zirgs tur nekad nedrīkstot iet, tikai cilvēks, ja zin meža gudrības, noskaita Meža mātes vārdus un allažiņ acis tur vaļā.

Aiz Dziļūdens sākoties Lielā sila pati serde, kur neviens no Lielo Leimaņu ļaudīm tajā paaudzē nebija nokļuvis. Tur esot viltīgi meža ezeri, ar sūnu apauguši. Ka tik dzīva radība tur sperot kāju, burbuļi vien pakaļ nostiepjoties.

Tolaik ļaužu bijis daudz, vienādi mežā baidījušies iet. Ka tur varētu mist vilkači un nešķīsteņi, tagad vairs reti kurš šaubījās. Vilkatis bija cilvēks kā cilvēks, bet ar spēju pārtapt vilkā, jo viņam bija vilka sirds. Ne zemnieks, ne kungs ar tādu nevar tikt galā.

Jā, bet kur te atradās Melnā auna perējums?

Tenis nožēloja, ka nebija vecomāti pamatīgāk iztaujājis. Kur varēja būt sila stūris, kurā Zuze un Grieta mežā redzējušas velnu melna auna izskatā? Kad Zuze pārnāca mājās, viņa nemācēja neko kārtīgi pasacīt, vienīgi atkārtoja, ka abas ar Grietu mežā redzējušas dzīvu velnu, kas blējis aitas balsi un griezis zobus.

Vecāmāte ne Zuzei, ne Grietai lāga neticēja. "Grieta jau jaunībā bija kā caura kule," viņa mēdza teikt. "Ar tiem bandiniekiem mums posts vien bija. Viņas vīrs arīdzan Grietu par zvana kuli vien sauca."

Lai nu kā, abas vecenītes nevarēja pārskatīties un pārklausīties. Melns auns tur bijis, ko suns arīdzan redzējis un jutis. Jātic tam, ko cilvēks kā paša pieredzēto stāsta. Kāpēc neticēt? Māte un vecāmāte kādreiz neticēja, ka viņam vilks vaigu nolaizīja, lai gan vilks patiesi tā izdarījās. Sāka ticēt tikai tad, kad no cita pagasta pienāca līdzīga ziņa un pagājušā ziemā vilki atbrīvoja vilkati no soda kambara.

Tenim bija baisi mežā par to domāt, tomēr piedzīvojumu kāre bija vēl lielāka. Ja tagad krūmos pagadītos melns auns, viņš ietu tam klāt, lai notiek kas notikdams. Ja vilks viņam ļaunu nedarīja, lai gan viņš to bija apskādējis, kāpēc velns lai rīkotos citādi?

Vecāmāte bija stāstījusi, ka Vilkaču sila lielajā tīrelī ļaudīm piemetas vadātājs, kas liek maldīties arvien dziļāk un tālāk no mājām. Pēc tam drošinot piebildusi, ka ar vērīgiem bērniem mežā tas nenotiekot.

Diemžēl nekas savāds šajā gājienā viņam negadījās. Tenis atrada vēl vienu māju gruvekļus, kur pirts vietā stāvēja satrūdējušu baļļiņu un ķipīšu atliekas, upītes malā zvilnēja gluds akmens drēbju velēšanai.

"Kur tā viss varēja pazust?" Tenis sevī brīnējās. "Nav ne cilvē​ku, ne lopu kaulu."

Te nu Tenis aci pret aci redzēja kā laika zobs (vecāmāte mēdza tā teikt) bez žēlastības sagrauž visu šīs pasaules godību. Ķeveros Tenis pārradās pavēlu vakarā, noguris kā medību suns. Lazdu pakalni viņš bija atradis, bet brūkleņu vietas gan pa ceļam nekur nerādījās.

Tas nozīmēja, ka viņam meklējumos jādodas vēl kādu dienu. Šoreiz Sauce izlūdzās viņam par pavadoni. Arī Tince un citi bērni dzīrās doties līdzi, bet Tenis stingri pastāvēja uz to, ka viņš ņems līdzi tikai vienu, lai neiztraucētu Meža veci un neuzskrietu uz Vadātāja. Sauce esot gājienam piemērotākā, jo skaļi nebļaustās kā dažs labs cits. Teņa māte un Sauces māte arī bija vienisprātis, ka Tenim labāka pavadone būs meitene, jo neļaus puisim pārāk dziļi mežā

noklīst un ālēties.

Sauce izrādījās tālredzīgāka par Teni — paņēma kulītē līdzi plāceņus un biezpiena cibiņu. Šoreiz gājiens izrādījās daudz bagātāks. Gaiķu vecās saim- niekmājas vietā viņi iztraucēja stirnu ģimeni, bet Pērļupītes krastā saskrējās ar bebru pāri, kas krūmu ēnā gulēja diendusu. Tādus zvērus Tenis savām acīm nebija redzējis, tikai pēc nostāstiem saprata, ka tie ir bebri. Zvēriem bija maza galva un platas plikas astes. Turklāt tepat netālu upītes malā bija apgrauzti koki, daži jau nogāzušies.

— Veries, kādi līdumnieki! — Tenis sacīja. — Kazi, mums ar' derētu te meža klusumā nolīst līdumu un sadraudzēties ar vil​kačiem.

Sauce priecīgi palūkojās uz Teni. Kopā ar viņu meitenei jebkurš darbs šķita kā rotaļa. Gan siena grābšana, gan linu plūk​šana, gan rudzu siešana.

Viņi pārbrida upītei, uzkāpa gravas krastā un iegāja tajā meža pusē, ko pēc nostāstiem ļaudis dēvēja par Vilkača daļu. Te pletās bagātīgi brūkleņu lauki. Ogas bija vēl zaļas, bet lieliem ķekariem un to mētras tik biezi saaugušas, ka trūka brīvas vietas, kur kāju nolikt.

Viņi gāja brīnīdamies. Līdzenais lauks zem slaidajām prie- dītēm stiepās nepārskatāms un nepārstaigājams. Te varēja nākt simtiem ogotāju, tik un tā visas ogas nenolasītu.

— Teni! — Sauce bailīgi sacīja. — Vai tu atceries ceļu uz mā​jām?

Puisis palūkojās uz sauli, palūkojās atpakaļ.

— Nebaidies! — viņš sacīja. — Atpakaļ iesim citā vietā pāri upītei.

— Vai te ir Melnā auna perējums, kur Grieta un Zuze ogas lasīja? — Sauce nerimās.

— Viņas neteica, ka bridušas pāri upītei, — Tenis prātoja.

— Tur bija daudz brūkleņu, — Sauce atgādināja.

Kādu brīdi viņi gāja klusēdami. Vairāk raudzījās uz kājām, lai neuzmītu ogām vai kādam rāpulim.

Priedīšu audze beidzās. Priekšā pavērās gravas krasts.

Tenis apstājās. Lejā tecēja maza urga, bet gravas krasti stāvi un apauguši ar meža rožu un kādu citu dursteklīgu krūmu au​dzēm no vienas vietas.

Nekas cits neatlika kā iet gar malu un meklēt labāku pārejas vietu. Diemžēl vienīgo vietu, kur būtu vieglāk tikt pāri, aizsprostoja krustu šķērsu sagāzušies koki, šķiet, bebru nograuzti. Tālāk atkal krasti apauguši ar dzeloņkrūmiem.

Viņi jau prātoja par došanos atpakaļ, kad priekšā pamanīja saulainu klajumiņu un aiz tā gravas strauju pagriezienu. Labi, ka viņi nebija līduši pāri gravai, nu vajadzētu atkal nākt atpakaļ.

Klajuma malā gulēja vēja nolauzta egle. Meža lūkotāji apsēdās uz tās un ieturēja pusdienas.

Pēkšņi Sauce pieķērās Tenim pie rokas. Mīksti mezdams kājas, manīgs kā kaķis viņiem tuvojās liels vilks.

Apstājās no viņiem soļus divdesmit un uzmanīgi vēroja, it kā kaut ko no viņiem gaidīdams.

— Viņš grib ēst, — Sauce čukstēja. — Es viņam iedošu sviest​maizi, lai viņš mūs nekāro.

— Dod, — Tenis piekrita.

Dzirdēdams, ka cilvēki sarunājas, vilks apsēdās uz dibengala gluži kā suns un ar pakaļkāju pakasīja sev sānu. Sauce ar pirkstiem iztīrīja biezpiena cibu, uzzieda arīdzan sviestu uz plāceņa, apspļaudīja un gāja pie vilka.

Vērodams pusaudzes kailās kājas uzmanīgi minot sūnu, lai tuvotos meža junkuram, Tenis pēkšņi saprata, ka Sauce pieder viņam, ka tādu dārgu mantu viņš vilkam neatdos.

Ar pāris lieliem lēcieniem viņš bija meitenei blakus, apķēra viņu ap vidu.

— Neej tālāk! Met! — viņš sacīja.

Vilks arī bija pielēcis kājās. Šķiet, gatavojās uzklupt.

Sauce meta plāceni. Maizes gabals nokrita soli no vilka pur​na. Vilks pieliecās, paostīja, bet neņēma.

— Ēd, muļķi! — Sauce uzkliedza.

— Iesim prom! — Tenis lūdza.

Viņi lēnām atkāpās, acis no vilka nenovērsdami. Pelēcis vēlreiz noliecās pie maizes ņukas, sakampa to un apēda.

— Allallā! — Sauce klusi iegavilējās. — Vilks ēd plāceni ar sviestu! Labs vilks! Labs vilciņš!

Būsi mums draudziņš? Aizstāvēsi mūs?

Vilks pašķieba galvu, it kā ieklausīdamies, tad strauji apgriezās un metās lejā gravā, izlīzdams pa dzelkšņu apakšu. Ticis otrā krastā, neatskatīdamies aizrikšoja starp eglēm viegliem, manīgiem soļiem kā dejodams.

— Sauce, es par tevi nobijos, — Tenis atzinās.

— Es par tevi arīdzan, — Sauce atbildēja.

— Kāpēc par mani? Tu taču gāji pie vilka.

— Vilki neuzklūp sieviešiem. Vilki uzklūp vīriešiem, — mei​tene paskaidroja.

Tenis joprojām Sauci turēja ap vidu apķertu. Tad palaida vaļā un sacīja: — Man bez tevis būs grūti dzīvot.

— Kur tad es pazudīšu? — Sauce brīnījās.

— Drīz mēs būsim lieli… Tevi aizvedīs…

— Ak, tā…

Tālāk viņi gāja klusēdami. Saucei brīžam šķita, ka ausīs skan tāda kā smalka smilkstoņa. Viņa lūkoja saprast, kura auss īsti dzied. Ja kreisā, tad varētu gaidīt labu vēsti.

Diemžēl dziedāšana beidzās. Ausi noteikt tā ari neizdevās.

Kad, mājās pārnākuši, viņi stāstīja, ka atraduši desmit pūra- vietu lielu brūkleņu lauku, viņiem negribēja lāga ticēt, bet kad pastāstīja, ka Sauce pabarojusi vilku ar plāceni, visi uzskatīja viņus par jokupēteriem.

Tikai ar laiku, kad viņi palika pie sava vēl arī pēc nedēļas, ļaudis sāka noticēt. Sprieda: "Kas tur ko brīnīties, ja vilks ņem meitēnam no rokas maizi. Re, pagāšgad vilki muižas kambara sprūdu prata atvilkt, lai vilkati izpestītu. Tāds zvērs vezumu vilk​tu, kā dziesmā dzied, ja tik kāds prastu iejūgt ragavās."

Togad Tenis ar Sauci un Tinci, līdzi paņemot arī dažus lielākos kalpu bērnus, nesa mājās brūklenes veseliem maisiem. Saimnieces ogas kopā ar mežāboliem sautēja lielos čuguna podos un nolika ziemai koka muciņās. Virsū uzklāja medus kārtu, lai nepiemestos pelējums.

Arīdzan riekstu raža bija dāsna. Melnās sērgas lauku ataudzē stiepās vesela nogāze ar rudzu riekstu lazdām, kurām rieksti bija ēdami jau ap rudzu pļauju.

Diemžēl pļaujas steigoņā atlika maz laika pa mežu klaiņot, jo darbu tīrumā netrūka. Tenis jau bija lielais pļāvējs un pamiju taisītājs. Katram jaunajam tika atrasts darbs pa kaulam. Mazie staigāja pa tīrumiem, uzlasīdami vārpas. Lielākie cilāja grābekļus, krāva kopiņas ragavās, pieveda pļāvumu pie blāķa jeb pamija.

Bērni plijās Tenim, lai visi ietu riekstos, sūrojās, ka rudzu lazdām rieksti izbirst.

Tomēr pirmajā gājumā Tenis citus līdzi neņēma, klusām aiz​lavījās kopā ar Sauci.

Sauce ar gudru ziņu no māsas pūra daļas bija līdzi paņēmusi piecus linu palagus, kas mežā gaužām noderēja, jo laika bija maz, riekstus vajadzēja savākt ātri. Viņi visu ceļu pa mežiem un brūkstalām rikšot norikšoja steidzīgā solī. Kopš tikšanās ar vilku, kad viņi bija viens otram atzinušies savās bailēs par otra dzīvību, attiecības bija mainījušās. Likās, ka vairs nav par ko runāt. Sevišķi pēc tam, kad ļaudis sāka viņus piezobot par jauno pāri.

Puikām patiesi bija taisnība. Dienvidu nogāzē augošās lazdas jau meta lapas. Ja vien stiprāk pieskārās stumbram, rieksti bira čabēdami.

Sauce žigli noklāja palagus, zemākajam palagam malā iebāzdami kuplus žagariņus. Tad abi rāpās lazdu krūmā un ņēmās purināt. Rieksti bira kā krusa un satecēja palagu vīlē. Viņi stei​dzās no koka zemē un grāba ar riekšavām guvumu.

No katra purinājuma satecēja četras piecas riekšas riekstu. Nepagāja ilgs laiks, kad līdzi paņemtais

maišelis bija pilns. Viņi steidzās mājup.

— Kā jūs tik ātri? — brīnījās Līze viņus ieraudzījusi. — Vai tukšā?

— Re, pilns maiss! —Tenis gavilēja un nometa maisu no ple​ciem.

Pie mājas otrām durvīm Barbara bāra Sauci: — Ko tu pa Tinces tīni rakņājies! Viņa raud! Ej, pielūdzies māsiņu!

— Teni! Teni! — Sauce sauca. — Atdosim riekstus Tincei. Es viņai nodarīju pārestību.

— Man nevajaga riekstu! — māsa atcirta.

— Izmazgāšu! — Sauce solīja. — Ziemā noaudīšu jaunus.

— Nesoli tukšu, tu nemāki vēverēt, — Tince niknojās. Pievērsās mātei: — Kā Sauce ar Teni kopā, tā viņi tūlīt sastrādā pa​laidnības. Es nezinu, kā tas beigsies. Dabūs vēl…

— Tince! — Barbaras balsī ieskanējās kauninājums.

— Mām, man nav jākaunas, — Tince atmeta. — Lai kaunas viņa.

— Tince! — māte vēlreiz apsauca meitu.

Kopš tās reizes Sauce un Tenis sāka viens no otra vairīties.

Varbūt tā bija labāk. Kad kungi rudens pirmajā sniegā rīkoja lielās vilku medības, daudzus apkārtnes zemniekus sūtīja par dzi​nējiem.

Ja būtu Tenis un Sauce kopā, droši vien abi būtu gājuši. Tagad palika mājās katrs savā istabā un par medībām nelikās ne zinis. No Ķeveriem kungu jakti taisīt aizgāja tikai Repuļu Dāvis ar otru kalpu.

Kad pienāca ziņas par medību bēdīgo galu, Tenis atviegloti uzelpoja. Viņam gauži negribējās, ka kungi pieveiktu vilkus.

Divas reizes viņš bija piedzīvojis, ka vilks pret viņu izturas draudzīgi, tāpēc viņš jutās ar tiem saistīts.

Arī Felsbergu vilks nenorēja, tikai izdzina no meža. Dzītin izdzina. Teni un Sauci vilks neaiztika, nedzina arīdzan projām, pats aizriksēja pāri gravai, cauri ērkšķu krūmiem.

Dāvis, pārnācis no muižas, kur no sava dēla Indriķa bija ziņas savācis, stāstīja: — Dieviņ balto, kas tur bijis par medinieku pulku! No pus Vidzemes sajājuši. Ij zviedrs, ij sprancūzis. Kā uz kāzām. Beigās iznāca viena kunga bēres. Pašu Felsbergam — vājinieka cisas. Medību rītā Gotfrīds bijis varen uzstājīgs. Vakarā šo pārveduši bālu kā cērmi, tikko spējis dvest.

— Vai, dieniņ! — šausminājās Trīne. — Es ar tos lielos vilka gaudus dzirdēju. Klausoties varēja pamašas ķert. Tam zvēram jā​būt divu zirgu milzienā. Ij Lupstu Reiņa resnais vērsis tā nespēja izbaurot.

Toziem saime atkal un atkal atgriezās pie runām par vilkaču medībām, par vietu, kur nomirusi aizšautā gaišpelēkā vilcene, par kalniņu, kurā savilkti nokosto suņu kauli, par gravas krastu, kur Vilkatis norējis lielsuni Vērša rīkli, par Dziļūdeni, kur nogrimis mirušā kunga zirgs.

Daudz runāja par Vilkati, kas nācis pakaļ Felsbergam līdz pat meža malai Repuļu tīrumos. Kā tas uz kungu blenzis ar ļaunām acīm, no kā cilvēkam vai prātā jāsajūk.

Tenim, to dzirdot, kājas niezēt niezēja skriet apskatīt tās vietas. Tikai šoreiz gan vienam bija tā kā bail. Viņš reizēm palūkojās uz Sauci — vai tā būtu nācēja?

Meita likās viņu neredzam. Jo lielāka auga, jo kļuva spītīgāka un ļaunāka.

Pēkšņi Sauce pati uzrunāja Teni: — Ko tu lūri uz mani kā Vilkatis? — viņa jautāja, kad Tenis lūkoja viņai tuvoties.

Tas bija gaužām nepelnīti.

— Tu pati esi Vilkača! — Tenis atcirta. — Redzu, ka par mani ļauni domā.

— Tu spītējies kā āzis, — Sauce nepalika parādā. — Redzu, ka tu mani ienīd.

— Tu glūni kā spīgana, — Tenis deva pretī.

— Es ar muļķi nerunāju, — Sauce teica un pagrieza puisim muguru.

Tā nu iznāca, ka izlīgšanas mēģinājums padarīja nesaskaņu vēl lielāku.

Tenis pēcāk lūkoja sadraudzēties ar Tinci, bet tā bija pārāk izvairīga. Izlūkot mežu kopā ar Tinci

šķita garlaicīgi, tāpēc viņš daudz nepiepūlējās. Labāk paņemt līdzi kādu kalpa dēlu, lai gan vecaimātei gauži nepatika, ja Tenis ar kalpiem pārlieku sagājās un vedināja tos uz blēņu lietām.

Tā pagāja ziema. Nāca pavasaris ar lāstekām, sērsnu un vizināšanos no kalna baļķu ragaviņās. Sauce ne reizi nesēdās Teņa ragutās, metās kopā ar māsām, brāļiem un kalpa puišiem citā vezumā.

Muižkungs Felsbergs pēc izveseļošanās bija kļuvis dievticīgāks, pavēlēja visiem zemniekiem: saimniekiem, kalpiem, vaļiniekiem un bandiniekiem septīto dienu svētīt un vismaz reizi pusgadā aiziet uz baznīcu tajā svētdienā, kad ķesteris baznīckunga runu pārcēla latviešu mēlē.

Runāja, ka drīz pārbraukšot Felsberga dēls no Vācijas. Tur viņš gāja augstās skolās un vērtās par gudru jaunu cilvēku.

"Varbūt Sauce cer uz jauno Felsbergu," Tenis nodomāja, kad meita kārtējo reizi bija uz viņu drūmi palūkojusies.

9»

9.Tena ciešanas Ne māte, ne vecāmāte spēja ko līdzēt: ne grozīt Sauces prātu, ne atvēsināt Teņa galvu.

Katra diena, kas briedināja jaunekļa miesu un dvēseli, nesa tam jaunas ciešanas. Viņš būtu ar mieru palikt par kalpu Ķeveros, ja Sauce…

Tas nebija iespējams. To viņš saprata ļoti skaidri. Lai cik labsirdīgs Bērtulis un laipna Barbara, viņi neļaus savai meitai kļūt par kalpa sievu. Tāpēc Sauce viņu nīda.

Vecāmāte gan bija vēstījusi par dižo Ausalu Leimaņu dzimtu, kuras zariņš viņš skaitījās. Bet kāda tam vērtē, ja viņi Ķeveros bija kalpi bez zemes, bez savām mājām, bez cerībām.

Zane par laimi bija aprimusi bijušo godību skandināt. Ne jau citu kalpu klātienē dižoties ar savu leimanietes cilmi. Agri vai vēlu celtos izsmiekls. Tas kristu arī uz Līzi un Teni.

Tenis cieta arī no tā, ka viņu īsti nepieņēma ne kalpu puiši, ne saimnieku dēli. Arīdzan pats viņš jutās sašķelts it kā divās daļās. Vecāmāte ar saviem stāstiem bija sapostījusi viņa dzīvi. Ja nebūtu lielļauža iedomas, viņš viegli atrastu kopēju valodu ar kal​pu ļaudīm, ja vien… Sauce…

Jā, pie visa vainīga tomēr Sauce.

Zinājis vai nezinājis par saviem tikušo ļaužu vecajiem, viņš, vienalga, nesamierinātos ar kalpa mūžu.

Viņam derēja tikai tāds mūžs, kuram priekšā paveras plašs ceļš nākotnē. Ne tikai viņam. Arīdzan viņa bērniem un mazbērniem. Var jau būt, ka vecāmāte ar savām teiksmām tādu gribu viņam iedevusi. Bet tad nu viņai nebija ko pārmest. Tā bija laba griba.

Tā Tenis sprieda un grozīja sava likteņa metus, neatrazdams mieru ne dienu, ne nakti. Viņš bija redzējis, kā viens otrs kalpa puisis rudens peļņu notērē pa krogu, pretī dabūdams sagurumu un šķebenu dūšu.

Kādu dienu pirms siena laika, kad visi tīrumi apsēti un darbu mazāk, vecāmāte skubināja Līzi un Teni iet uz baznīcu. Tur kārtējo reizi bija Dieva vārdi ar ķesteri, kas pārstāstīja pastara teikto sprediķi latviešu valodā.

— Tur būs Felsbergs ar dēlu un meitu, — Zane stāstīja. — Paskaties, Teni, uz Hannu, pasaki labas dienas. Viņa labprāt ar zemniekiem aprunājas.

— Man Hannas nevajaga! — Tenis dusmīgi atmeta.

— Paskaties kā uz māsu, — Zane mierināja. — Lai redzi, ka cilvēki vien visi esam.

— Vecomāt, man ir savas rūpes, — Tenis atvairījās.

Ceļš uz baznīcu bija krietni patāls — četras garās jūdzes, tā​pēc vecāmāte neņēmās iet līdzi.

Muiža svinēja apsējības, un zemniekiem nācās darīt to pašu.

Baznīca bija pelēka neliela koka būve ar tornīti vienā galā. Iekšā patukšas solu rindas. Priekšpusē dēļu pacēlums un divas kastes, uz kurām dega daudzas gaišas sveces. Pretī aiz tām krāsainas bildes karājās pie sienas un apzeltīts krusts iestiprināts ar sarkanu drānu segtā galdā.

— Vai viņiem cits Dievs? — Tenis prasīja mātei.

— Tas pats visiem mīļais Dieviņš, tikai viņi citādi to godi​na, — māte atbildēja.

— Kāpēc katoļi un luturi plēšas?

— Katram sava taisnība, — māte sacīja. Un piebilda: — Neprasi tik daudz. Dievs jāpieņem ar sirdi.

Baznīcēnu priekšā uz paaugstinājuma iznāca mācītājs melnā talarā ar pavadoni. Mācītājs norunāja garu sakāmo katoļu baznīcas valodā, ko acīmredzot nesaprata arī ķesteris, jo netulkoja.

Tenis aplūkoja baznīcēnus. Atnākušas bija arī saimniekmei​tas — Tince un Sauce.

Kungu daļā sēdēja Felsbergi, arī Hanna ar Albrehtu. Vecie kungi un dēls svinīgi lūkojās tikai uz priekšu. Hanna reižu reizēm pažūrēja ar acīm visapkārt, uzmeta skatienu arī Tenim.

Tad pastars jeb mācītājs sāka runāt vāciski un ķesteris ņēmās tulkot latviski. Dvēseļu gans bēdājās, ka daudzas vietas baznīcas solos tukšas. Tas tālab, ka zemniekiem nerūpē dvēseles glābšana, viņi nododas miesas kārībām, nevar paiet garām krogam, kur arī šodien daudzi aizķērušies, līdz svētai vietai nav spējuši tikt, tāpēc baznīca tik tukša. Dzeršana un plītēšana esot liels ļaunums, no kura dažam rodoties zvēra domas un zvēra izskats, dažs pār​vēršoties par nešķīsteni, kas naktīs skrien pa gaisu.

Sievietēm savukārt vairāk jādomā par mīlestību uz Dievu, nevis vasarās jāguļ klētiņās, kur miesas kārīgi bezdievji var tikt tām klāt. Dažas, lai kārdinātu preciniekus, pat baznīcā nāk lepni uzcirtušās, saspraudušas apmetņus ar lieliem sudraba blāveriem un izpušķotām piedurknēm un jostām.

Mācītājs runāja priekš zemniekiem neparasti gari, atkal un atkal bargi strostēdams dzērājus, kas krogā nodzer prātu, nenāk baznīcā.

Beigās mācītājs skaidri paziņoja, ka citās nākamās svētās dienās krogi tiks slēgti, lai baznīcas laikā sātans nevienam nevarētu aptumšot prātu.

Tenis, saviļņots par pastara beidzot veiksmīgi atrasto skaidro un lietišķo domu, skaļi iesaucās: — Pareizi! Tā vajaga darīt! Kam tik gari vervelēt?

Māte izbijusies aizšāva Tenim roku mutei priekšā.

— Ko bļauj, — viņa čukstēja. — Te ir baznīca, ne vakarēšana, kur katrs var runāt.

Tenis apjuka. Viņš bija tik uzmanīgi klausījies mācītāju kā neviens, tāpēc arī beigās tā aizdomājies līdzi, ka pavisam aizmir​sis, kur stāv un ar ko runā.

— Ko viņš mani lamā par pļēguru? Ja grib dzērājus lamāt, lai iet uz krogu, kur plenči sēd. Lai runā ar viņiem!

— Esi mierīgs, —- māte vēlreiz apsauca. — Tince un Hanna jau skatās uz mums.

— Lai skatās! — Tenis nevērīgi atmeta. Žēl, ka Sauce neskatījās. Būtu vismaz dusmojusies. Vienal​dzība bija grūti panesama.

Uz mājām nākot, bija jāiet garām krogam, kurā stražņiki sagūstījuši Vilkati. Tenis jau agrāk tur bija iegriezies, pircis krūzes, bļodas un adatas, arī alu nogaršojis, bet kopā sēdējis ar pļēguriem vēl nebija.

Pēc mācītāja aizrautīgās runas modās ziņkāre par cilvēku krogus gaitām.

Lielais krogus galds bija iznests saulītē. Pie tā dirnēja daudz vīru, kuri līdz baznīcai nebija tikuši.

Sēdēja uz zarainiem egles bluķiem un skaļi tērzēja. Ieraudzījuši baznīcēnus, pacēla alus kau​sus un sauca: — Re, misai gals! Varam pagānu dziesmas uzdziedāt.

Tenis apstājās. Tur sēdēja divi Ķeveru kalpa puiši un vēl daži pazīstami jaunekļi.

— Es iedzeršu alu, — viņš teica mātei. — Tu vari iet mājās.

Pašu mājas puiši viņam nedeva vietu pie galda, bet kāds vecāks vīrs no pagasta otra gala laipni aicināja: —- Nāc šurpu, zoniņ! Es tevi pazīstu. Tu esi kungs Ausals no Lielleimaņiem.

Tenis nezināja, ko teikt. Prātā bija vecāsmātes nostāsti, bet kad kaut ko tādu teica svešinieks, izklausījās savādi. Viņš vērīgi pārskatīja citus krogusbrāļus. Vai netaisās viņu izjokot un izsmiet. Sauce jau bija reiz smējusies, ka Tenis gribot Felsberga Hannu par sievu.

Jaunības gadi bija grūts laiks: tu, cilvēks, ceri uz lielām lietām, bet visi tevi cenšas pabakstīt, pazemot, pataisīt par muļķi.

Svešais vīrs izskatījās krietni iereibis. Kā lai uzmin, kas tam aiz ādas.

— Nāc, Zanes mazdēl! — svešais aicināja un no galda apakšas izvilka vēl vienu brīvu sēžamo bluķi. — Vai es pareizi teicu?

Paldies Dievam — krodznieks atnesa alus krūzi, tāpēc Tenis varēja kavēties ar atbildi.

— Atbildi, vai tu esi Lielleimaņu Zanes mazdēls?

— Esu, — Tenis pabailīgi piekrita.

— Kā tavs vārds?

— Tenis.

— Zane dzīvo Ķeveros?

— Ķeveros par kalponi, — Tenis pazemīgi paskaidroja.

— Iedzer! Tad es tev pastāstīšu par taviem vecajiem.

Tenis iedzēra. Alus bija rūgtāks nekā diedzētu miežu brūvē​jums Saulgriežu svētkos Ķeveros.

Redzēdams, ka Tenis no rūgtuma saviebjas, svešais sacīja: — Krodznieks apiņus taupa, liek pie alus vaivarājus. Kunga ložņa, — svešinieks paskaļi runāja.

Tenim šķita, ka krodznieks var to dzirdēt.

— Labs alus, — viņš teica.

— Labs, — svešinieks smīnēdams piekrita.

"Patiesi, ko viņš no manis grib?" Tenis prātoja.

Lai ātrāk tiktu projām, puisis dzēra alu lieliem guldzieniem, bet kauss bija pamatīgs — vismaz pusotra stopa. Traukam dibens vēl nerādījās, bet galvā jau iesita žvimbulis. Kad galda otrā galā puiši uzsāka dziesmu "Strauja, strauja upe tecēj'," Tenim gandrīz vai gribējās vilkt līdzi.

— Tu zin, ka krodznieks palīdzēja saķert Vilkati?

— Zinu.

— Vai neprasīsi atpakaļ Lielleimaņu zemi? Tā tak ir tavu ve​cajo daļa.

— Kas tev no tā? -— Tenis jautāja. Viņš runas par zemes un tiesību atdabūšanu bija dzirdējis arī no vecāsmātes, bet tās allaž beidzās ar nopūtu, ka nav dzīvs palicis Lielleimaņu turētāju vīru zars, tālab cerību tikpat kā nekādu. Turklāt poļi un zviedri bija sajaukuši gaisu ar jauniem likumiem. Pat daudzi muižnieki zaudēja muižas, ja nebija rakstītu pierādījumu par īpašuma tie​sībām.

Zviedri gan atzina, ka zemes tiesā vācu kungs ir vienāds ar zemnieku, kad izšķirams kāds strīds, bet par leimaņu īpašo stāvokli nerunāja. Kara reizē viņi lika visiem saimniekiem iet pulkos.

— Ausaliem bija četru arklu zeme, kas tagad gandrīz visa aizaugusi elkšņos, — vīrs skaidroja. — Elkšņi, dēls, aug labā zemē. Līdumu viegli plēst. Trešā gadā nebūs vairs neviena celma.

Tenis atviegloti uzelpoja. Šis vīrs netaisījās viņu izjokot, bet droši vien tīkoja pēc kāda zemes stūrīša viņa senča daļā.

— Es ar taviem vecajiem iznāku attāla rada, — svešais tur​pināja.

Galda otrā galā puiši atkal dziedāja. Tenis ieklausījās dziesmas vārdos un satraucās. Vai tur nedziedāja par viņu?

Saimeniekam četras meitas: Divas šmaules, div' ragainas. Sargies, lepnais kalpa dēls, Ka ragainas nepaņēmi.

Kalpiņš ara melnu zemi, Grib saimnieka meitu ņemt. Ar, kalpiņ, pura malu, Ņem kalpiņa līgaviņu.

Kam pīlīte, tu plekāji, Kam sajauci ūdentiņu? Kam, meitiņa, tu atstāji Tik ārišku tēva dēlu.

Bērzu nav slotas lauzt? Lauzi slotas ozolā. Meitu nav Vidzemē? Ņemi sievu Vāczemē.

Lieli puiši, mazi puiši, Visi kunga grāmatā. Lielas meitas, mazas meitas, Visas cūku rakumos.

Pēdējais pants Teni drusku nomierināja. Puiši acīmredzot jārējās savā pulkā, par Teni nelikdamies ne zinis.

— Vai tu nedzirdi, ko es saku? — svešinieks piktojās. — Kungs no tās grāmatas lasīja un stāstīja, ka tur skaidri rakstīts: agrāk latviešiem bijuši savi kungi, neviena svešinieka. Tā zeme, proties, ir tava no vecu veciem laikiem… Klausies, izmaksā man kausu alus par tādu labu ziņu.

Tenis nezināja, ko atbildēt. Sirds viņam bija laba, viņš cītīgajam runātājam izmaksātu, bet līdzi nebija vairāk naudas kā viens vērdiņš, kas jāatdod krodzniekam par jau izdzerto.

Viņš klusēdams paņēma savu tukšo krūzi, reizē ar vērdiņu nolika uz letes un devās projām neatskatīdamies. Soļi kļuva aizvien ātrāki. Galvā sakāpušais reibums lika traukties uz priekšu.

Kāds no dziedātājiem nosvilpās viņam pakaļ. Prātā krājās īgnums pret dzērāju pulku, pret krogu un pašam pret sevi. Kāpēc vajadzēja tur iegriezties? Ko viņš te meklēja? Saucei izrādīties? Ar ko izrādīties?

Viņam nebija draugu ne starp kalpiem, ne saim- niekdēliem.

Tomēr vienu labu domu gan tas dzērāju ubags iedeva. Par līduma līšanu. Kāpēc lai Tenis nekļūtu par līdumnieku? Līdum​niekiem muiža deva trīs vai pat piecus brīvgadus bez nodevām.

Mājās Tenis gribēja ielavīties klusām, bet pretī gadījās Tince. Tā tūlīt skaļi nokliedzās: — Gaiķu Līzes pļēgurs arīdzan pārradies no baznīcas!

Tenis grasījās ko atbildēt, bet nespēja. Pats vainīgs, ka dzēra lielo kausu un klausījās ubagu nabaga valodā. Kļuva pavisam bē​dīga sirds.

Jauna cilvēka dzīve bija moku un briesmu pilna. Sirds plīsa vai pušu aiz žēlabām par Sauci, par savu nabadzību, par bijušo godību, par netaisnību, par ļaužu smīnīgo izturēšanos pret viņa centību būt labākam.

Ausīs skanēja dziesmas vārdi: Ar, kalpiņ, pura malu, Ņem kalpiņa līgaviņu.

"Kāpēc tāds liktenis?" viņš domāja. "Būtu Sauce piedzimusi par kalpa meitu, viss būtu kārtībā."

Bet ja nu tomēr viss nebūtu kārtībā? Ja viņa tāpat saspītētos? Kas tas par ļaunu spēku, kas sajauca viņu draudzību?

Kam, pīlīte, tu pļekāji, Kam sajauci ūdentiņu.

Tenis ielīda savā lāvā, lai miegā remdētu bēdas.

Dažas dienas vēlāk pienāca ziņa, ka Tenim kopā ar vecomāti Zani jāierodas Briņķu muižā pie Felsberga.

Tenis sabijās. Vai krodznieks nav nosūdzējis, nodevis viņu tāpat kā toreiz Vilkati? Tas pļāpīgais svešnieks krogā vienu lāgu aicināja uz dumpi un kungu padzīšanu. Runāt ar tādu nozīmēja dalīt vainu uz pusēm.

Zanei ritēja astotais gadu desmits, bet viņa uz kājām turējās labi. Kaut arī gājiens bija patāls, viņa visu ceļu nogāja neat- pūzdamās.

Felsbergs viņus saņēma laipni. Apjautājās, kā Zanei ar veselību. Nepieņēma priekšnamā, bet ieveda lielajā viesistabā, kur sēdēja kundze Ģertrūde, meita Hanna un dēls Albrehts. Zane izturējās mierīgi, it kā tāda pieņemšana priekš viņas nebūtu ne​kas, bet Tenim no satraukuma sirds kāpa vai pa muti ārā.

— Man veselība klibo, tāpēc pasaucu jaunos, lai dzird, par ko runājam, — Felsbergs iesāka.

Tad pievērsās Tenim: — Vai tu no Vilkača baidies? — viņš pēkšņi vaicāja.

Tenim pār seju notecēja auksti sviedri.

— Nebaidos, — viņš klusi atzinās.

— Ja nu tev nāktos dēties viņa midzeni?

— Es viņam neko ļaunu neesmu darījis.

— Pēc tava prāta viņš atriebjas tikai ļaundariem?

— Nezinu.

— Vakar stražņiki aizveda Zāļu Madi. Neizdevās man viņu nosargāt, — kungs teica un apklusa.

Pēkšņi ierunājās Hanna: — Made bija savāda vecenīte. Man viņa patika. Viņa zināja Vilkača lietas.

— Tu, Zane, esi tādu ļaužu, kas godu un darbu prot, — kungs pievērsās vecaimātei. — Vai tavs mazdēls Tenis iet tavās pēdās?

— No mūsu zara viņš palicis vienīgais, — Zane sacīja ar pašcieņu. — Kāpēc lai no ceļa maldītos? … Viņa tēvs arīdzan bija ontlīgs cilvēks.

Felsbergs manāmi piesarka. Tagad viņam pienāktos jautāt, kas tad ar viņa tēvu noticis, bet neiedrošinājās. Sajuta, ka Zane zin patiesību, bet ir pietiekoši gudra, lai par to nerunātu.

Viņš šinī lietā bija izklaušinājis apkārtnes ļaudis. Neviens par Teņa īsto tēvu neko skaidri nemācēja teikt. Runāja, ka no karakalpiem uz īsu brīdi atgriezies laupītāju aizvestais Gatis. No viņa tad arī pasaulē nācis Tenis. Vismaz pati Līze tā reiz izteikusies.

— Tas labi, ka tēvs arīdzan ontlīgs cilvēks, — kungs uzslavēja un pētoši lūkojās uz Teni. Puisis par savu cilmi, redzams, neko nezināja, jo no vērīgā skata nemulsa.

— Tu krogā esot klausījies runas par kungu padzīšanu, — Felsbergs atkal pievērsās Tenim. — Vai tas taisnība?

Tenis klusēja.

— Klausījies? — kungs jautāja gluži mīlīgi.

— Klausījos. Ausis ciet nebāzu, — Tenis atbildēja nedaudz spītīgi. Gribēja vēl piebilst, ka pļēguriem pļēgura valoda, bet atturējās. Svešiniekam, lai kāds tas ubagu nabags, tomēr bija taisnība. Vāci te bija ienākuši gluži tāpat kā laupītāji, kas aizveda vi​ņa tēvu.

— Jā, zēr gūt, — Felsbergs pasmaidīja. — Melot tu, dēls, neproti, bet, lai izdzīvotu, reizēm tas vajadzīgs. Vai piekriti?

Tenis brīdi apsvēra atbildi. Vecāmāte mazam bija skaitījusi priekšā izsmējīgu dziesmiņu: "Zinu, zinu, bet neteikšu…" Tajā tika stāstīts, kā pļāpīgs bērns nodod vecākus aiz muļķības, jo ne​prot melot.

— Piekrītu, — viņš atbildēja.

— Tu esi prātīgs puisis, — Felsbergs uzslavēja. Tad pievērsās klātesošai savas ģimenes "padomei". — Kā jums šķiet, vai Tenis būs piemērots?

— Liekas nopietns puisis,—-sprieda Ģertrūde.

— Man viņš patīk, — koķeti teica Hanna un tik mīļi pasmai​dīja, ka Tenis nosarka līdz ausu galiem.

Albrehts sarauca pieri.

— Vai pietiks drosmes, gribas, izturības un darba prasmes? — viņš šaubījās. Tad pievērsās Tenim: — Cik tev gadu?

— Deviņpadsmit pilni gadi, — Tenis atbildēja. Viņš joprojām nesaprata, kādas grūtas lietas kungi viņam iecerējuši. Pirmās izbailes viņš bija pārdzīvojis. Tagad pakrūtē kasījās prieka smī- neklis, — sak, laikam gatavo viņu celt par novada vecāko vai par Neimindes cietokšņa pavēlnieku. Par tādu zviedru celtu no​cietinājumu Daugavas grīvā stāstīja pārnākušie kara bāliņi.

— Vai tu proti visus darbus? — Albrehts taujāja.

— Protu.

— Darvu dedzināt arīdzan?

— Mmm… Protu.

— Zalpēteri vārīt?

— To gan neprotu, — Tenis bēdīgi atzinās. Viņš zināja tikai to, ka zalpēteri lieto kara vajadzībām.

Tā stāstīja no Neimindes pārnākušais Miks. Uz kara būšanām viņam galīgi nenesās prāts.

— Māju mācēsi uzcirst? — Albrehts turpināja iztaujāt.

— Mācēšu.

— Zemnieka darba rīkus taisi?

— Taisu.

— Visus?

— Nav amata rīku.

— Labi, — Gotfrīds pārtrauca cītīgo pratinātāju. — Redzu, ka tu esi vērīgs puisis. Ko neproti, to iemācīsies. Kā saka: darbs māca darītāju.

— Tā tas ir, — Tenis žigli piekrita.

Bet ar to jautājumu mocības nebeidzās.

— Tev līgava ir? — prasīja Hanna.

Tenis uz viņu drūmi palūkojās, kā jau uz visnepatīkamākā jautājuma izdomātāju. Hannas pelēcīgi raibās acis mierīgi izturēja Teņa skatienu. Viņa augstprātīgi pasmaidīja un piebilda: — Bez sievas tu viens nekā nevarēsi izdarīt.

Tenis nepatikā sarauca pieri.

— Patiesi, tev jānolūko sieva, — Hannas teiktajam pievienojās viņas māte Ģertrūde. — Sieva, kā saka, ir nama atslēga un dvēse​le — laimes rūķītis.

Tenis joprojām nesaprata, uz ko viņu gatavo.

— Piekriti? — Ģertrūde jautāja.

— Piekritu, — Tenis atbildēja. Viņš iedomājās Sauci sev par sievu, un viņam gribējās skaļi kaukt aiz bēdām, ka tas nav iespējams, ka Sauce viņu negrib. Nu kungs liks precēties ar kādu citu, kura viņam

nepatiks. Līdz šim uz Sauci saglabājās kaut kādas cerības. Tagad tās pazudīs. To viņš nepārdzīvos…

— Tu kādu mīli? — Hanna uzjautrināti taujāja.

Tenis izaicinoši paskatījās kunga meitai acīs. Nē, viņam negribējās citu, pat ja tā būtu kunga meita Hanna, ja liktens tādu brīnumu piedāvātu. Viņam bija vajadzīga Sauce, kas kādreiz bija sapratusi viņu bez vārdiem, no pusvārdiem, kuras mati smaržoja pēc vasaras un jebkurš nejaušs pieskāriens viņam reibināja galvu.

Viņš par to tā sadomājās, ka šķita labāk zaudēt visu, ko kungs, acīmredzot, taisījās viņam piedāvāt, nekā zaudēt cerības uz Sauci. Hanna bija augstprātīga, lielīga. Sauce, pat padzenot viņu, nekad neizturējās bramanīgi un lielīgi. Sauce, pat padzenot viņu… cieta. Cieta! No kā?…

-— Mīli? — Hanna atkārtoja jautājumu ar uzsvaru.

Tenis par piekrišanu bēdīgi palocīja galvu. Kāpēc gan lai viņš šiem tālu no viņa stāvošajiem cilvēkiem nepateiktu patiesību?

Gotfrīds Felsbergs saskatīja ciešanas sava… dēla sejā, tāpēc līdzjūtīgi pajautāja: — Viņa tevi negrib?

— Nezinu, — Tenis atzinās.

— Viņa zin, ka tu viņu mīli? — Hanna tincināja pa savai vīzei.

— Nezinu, vai zina, — Tenis godīgi atzinās.

— Kas viņa ir? — Hanna svila ziņkārē. Viņasprāt šī saruna tak vērtās par skaistu izrādi. — Kā sauc?

Tas nu bija prasīts par daudz.

— Negribi teikt?

— Negribu.

— Viņa tātad nezin, ka tu viņu mīli? — Hanna nerimās.

— Varbūt nezin.

— Tu tak esi ein dummer Kerll — jaunava iesaucās. Un smiedamās piebilda: — Varbūt tu mīli mani?

— Hanna! — tēvs viņu asi apsauca. — Lūdzu, netraucē mūsu sarunu!

— Vai man jāiet projām? — Hanna padevīgi jautāja.

— Vari klausīties, — Gotfrīds Felsbergs atļāva.

Tenis sēdēja, galvu nokāris. Viņš neko citu nevēlējās kā sprukt ārā no šīs mājas, no jautājumu krustugunīm, kaut uz mirkli atvilkt elpu, attapties.

Brīdi telpā valdīja klusums. Tad atkal ierunājās Gotfrīds Fels​bergs.

— Teni, — viņš sacīja. —· Sirdslietas tev tomēr būs jānokārto. Jo ātrāk, jo labāk. Ja Zane var palīdzēt, lai palīdz, ja nevar — neko darīt. Es tev piedāvāju lielu līdumnieka saimniecību — divu vai trīs arklu vērtībā.

Zane, kas līdz šim bija klusēdama klausījusies, pēkšņi iejau​tājās: — Leimaņu laukos?

— Nē! — Kunga balss skanēja stingri un noteikti. Redzēdams, ka Zane sakņūp, viņš piebilda: —Tur līdumus līdīs citi. Lauki agri vai vēlu būs jāatdod muižai. Gribu, lai Tenis taisa savus tīrumus tā, ka tie paliek viņam un viņa dēliem uz visu laiku… Pie reizes lūgšu jūs nevienam neteikt par maniem nodomiem ar Leimaņu zemi, tāpat arī par līduma piedāvājumu Tenim. Lai tas neizietu pasaulē. Pļāpāšana kaitētu gan Tenim, gan man. Gribu piedāvāt Tenim desmit līdumnieka brīvgadus. Likums tik daudz brīvgadu neatļauj.

Zviedrijas karalis prasa nodevas no zemniekiem. Mums, muižniekiem, nodevas jāpiedzen no visām sētām, kas uzskai​tītas viņu revīzijas grāmatās. Sapratāt, kāpēc reizēm kaut kas jā​slēpj?

— Sapratām! Sapratām! — atbildēja Tenis un Zane gandrīz reizē.

— Arī man reizēm labāk nezināt, kas tur mežā notiek. Jo novadā būs vairāk ļaužu un klusu sētu, jo visiem klāsies labāk, — kungs piemetināja.

Tenis jutās kā no miega atmodies. Par līdumnieka sētu viņš bija domājis vairākkārt. Tikai kā līdumnieks viņš varēja izbēgt no kalpa kakta. Tikai tā viņš varēja cerēt uz saimniekmeitu. Tikai tā viņš varēja apremdināt iekšējo urduli, kas lika viņam cerēt uz augstām un lielām lietām. Uz tām viņu bija skubinājusi māte, bet jo sevišķi vecāmāte, kas te nu sēdēja kunga priekšā salīkusi un grumbotu vaigu, tomēr cienīga un stalta.

— Kur tā zeme? — Tenim pret paša gribu paspruka jautā​jums.

— Tu pazīsti Vilkaču silu? — kungs atbildēja ar pretjautā​jumu.

— Pazīstu labāk nekā citi, — Tenis atbildēja.

— Es gribu, lai tu ietu tālāk aiz Melnās sērgas laukiem, tuvu Dziļūdeņu malai. Tur sensenos laikos purva malā esot audzēti ne tikai rāceņi, bet arī mieži. Dabūts septītais grauds… Vai esi ar mieru?

— Esmu ar mieru, — Tenis atbildēja nešaubīdamies.

— Darbarīki un lopi būs? — kungs jautāja.

— Būs, — ar atbildi pasteidzās Zane.

— Desmit brīvgadi? — Tenis vēl pārjautāja.

— Desmit, ja zviedru revidenti nesaostīs, — Felsbergs atbildēja. — Ja es nomiršu, paliks mans dēls un meita, kas solījumu dzird.

— Jā, — Albrehts apstiprināja. — Es atcerēšos.

Hanna, protams, klusēja.

Tenis uzmeta viņai skatienu. Nedaudz aizvainota un skumja, viņa izskatījās gandrīz skaista. Protams, ne zemnieciska, bet kā no citas pasaules ieradusies un sveša. Tenim nebija vajadzīga kunga meita.

10.Sākums Pa ceļam uz mājām Zane iztaujāja Teni. — Kura tad ir tā slepeni ieskatītā?

— Nav nekā slepena, — skanēja atbilde.

— Ja nav slepena, tad pasaki.

— Kāds tev no tā labums?

— Varbūt varu palīdzēt. Tenis klusēja.

— Agrāk tu ar Sauci kopā gāji, — Zane minēja.

Tenis klusēja.

— Varbūt patiesi Hannā ieskatījies? Dzīvē visādi gadās. Tenis klusēja.

— Tev patiesi galva sagriezusies, — Zane kļuva pikta.

— Jā. Sagriezusies, — Tenis piekrita. Un piebilda: — Atceries, ka par līdumu kungs pieteica nepļāpāt.

— Par tavu ieskatīto runāt drīkstu? — Zane pikti prasīja.

— Vecomāt! — Tenis sašutis iesaucās. — Kāds es tev liedzējs! Kungam apsolītais jāpilda.

— Kungs teica tev sievu dabūt. Lika man palīdzēt.

— Tu nekā nevari palīdzēt, — Tenis teica niknā balsī un, saķēris seju plaukstās, apsēdās ceļmalā.

Vecāmāte arīdzan apsēdās, bet nespēja rimties.

— Vai Dieviņ! Vai viņa nomira? Neesmu dzirdējusi, ka jauna meita mūsu kunga daļā būtu aizgājusi veļu valstībā. Kā tad ir?

— Vēl ļaunāk nekā nomirusi, — Tenis izmeta.

— Ļaunāk? — vecāmāte brīnījās. — Kā tas var būt? Vai tapusi par kroga padauzu? Ko? Runā tač reiz, ka tevi nelabais!

— Vecomāt, — Tenis sabijās. — Vai tu mani nolādi? Šoreiz klusēja Zane.

— Viņa mani nicina, — Tenis beidzot atzinās. Zane izbrīnīta palūkojās uz mazdēlu.

— Kā tevi, staltu puisi, var nicināt?

— Var, — Tenis palika pie sava.

— Ko ta viņa dara?

— Nosauca mani par vilkati un par muļķi…

— Nu, dēliņ, tā tik tāda ķīvēšanās.

— Nosauca par pļēguru…

— Tas gan ļaunāk, — Zane piekrita. — Vai tad tu nebiji dzē​ris?

— Biju.

— Tad jau tā balta patiesība. Tenis klusēja.

— Vai tik vien tā naida? — Zane taujāja.

— Viņa ir saimniekmeita un grib saimniekdēlu. Kā jau dziesmā teikts: "Ar, kalpiņ, pura malu, ņem kalpiņa līgaviņu."

— Hm, — Zane sacīja. — Tad jau būs tā pati mūsu Saucīte. Dzirdēju, ka viņa to dziesmiņu dzied…

Kāpēc tad jūs saplēsāties? Vai kāds palīdzēja?

— Tince palīdzēja.

— Ha! — Zane sacīja. — Varbūt viņa pati bija uz tevi cerē​jusi?

— Uz mani? — Tenis brīnījās. — Vecākā saimniekmeita cerē uz kalpa puisi bez tēva?

— Kāds tur brīnums, — Zane apstiprināja. — Viņi tak zin, kādu ļaužu tavs nākums. Viņu celms daudz- mazāks par mū​sējo.

— Vecmāmiņ, — Tenis mīlīgi sacīja, jo viņam kļuva vecāsmātes žēl. — Ko līdz lielas runas, ja mēs esam nabagi. Kalpi. Ij bez kārtīga kaktiņa saimes istabā.

— Dēliņ, — vecāmāte atbildēja. — Tās nav tikai lielas runas. Tā ir patiesība. Kam vecāki reiz tikuši, tam bērni un bērnu bērni tādi būs. Vai Bērtulis nesaprot, ka dārgāks par sidrabu ir gods. Mantu var siriķi nopostīt un nolaupīt. Goda stāja nav atņe​mama.

— Bērtulis varbūt to saprot,— Tenis piekrita.

— Saucīte arīdzan saprot, — Zane mierināja.

— Vai tu taisies viņu lūgties manā vietā? — Tenis atkal iekar​sa. — Nepazemo mani!

— Dēliņ, nebūs labi, ja tu pārāk pazemosi arī savu nākamo sievu. Sievas gods būs tavs gods. Trīs arklu sētas saimniecei jābūt ar stāju.

— Vecomāt, tu man galīgi sajauc galvu, — Tenis žēlojās. — Nekādu trīs arklu nav, ir brikšņa.

Nejauc galvu!

— Ej nu ej, — vecāmāte brīnējās. — Man likās, ka tu taisies sajaukt manu veco galvu.

Kad viņi pārnāca, protams, visi gribēja uzzināt, kā muižā gājis.

—- Nezinu, nezinu, ka tas beigsies, — Zane vaimanāja. — Dzen mūs uz mežu. Ķeveros esot pārāk daudz ļaužu, tāpēc lielas nodevas un klaušas. Nevar kungu saprast, ko viņš īsti grib. Lika Tenim steidzīgi meklēt sievu, bet paša meita Hanna prasa, vai Tenis viņu mīlot.

— Ko ta' Tenis atbildēja, — Trīne ziņkārojās.

— Ko ta' atbildēja, — Zane plātīja rokas. — Klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis.

— Ko kungs? — Trīne nerimās.

— Kungs teica, ka Tenis esot vērīgs. Viņš uz Teni cerot. Noprasīja vēl, vai Tenis no Vilkača nebaidoties. Kad Tenis atbildēja, ka nebaidās, tapa priecīgs.

— Varbūt patiesi Hanna Teni ieskatījusi, — Trīne sprieda. — Pirms gadiem trīsdesmit Gulbinas pusē kungs apņēma kalponi. Tu nāc no latviešu lielļaužiem, tie jau reizēm radojas ar vāciešiem.

— Ej nu ej, — Zane atmeta ar roku. — Tādas tās lietas neizskatījās. Jaunais kungs noprasīja, kādus Tenis amatus prot.

Zane patiešām pierādīja, ka ir seno lielļaužu meita. Runāja patiesību, bet tik veikli salika stāstāmo, ka par sarunu muižā maz ko varēja saprast.

Tenis staigāja satraukts un drūms. Viņam vai tūlīt gribējās skriet uz mežu. Diemžēl nāca vakars.

Nākošā dienā iecerēta mēslu izvešana no cūku un aitu aizgaldiem. Ziemā kūti tīrīja tikai govju galā, kad lopus izveda pagalmā, bet aizgaldas jātīra vasarā, kad cūkas un aitas iespējams sadzīt dārziņos.

No rīta Tenis iegāja saimnieku galā prasīt brīvu dienu un pie reizes lūkot parunāties ar Sauci.

Neizdevās ne viens, ne otrs. Bērtulis bija aizgājis pie zirgiem, bet Sauce paskrēja viņam garām ar saraudātām acīm.

— Kāpēc Sauce raud? — Tenis vaicāja viņas mātei, kas slaucīja nama grīdu.

— Nezinu, kāds kukainis atkal iekodis, — Barbara dusmīgi atbildēja. — Man jau nesaka. Ej, prasi pats. — Tad pajautāja Te​nim: — Kā muižā gāja?

— Labi, — Tenis atbildēja.

— Ko tad tu tāds sadrūvējies?

— Tāpat vien.

— Aiz labas dzīves? — Barbara pasmīnēja.

— Aiz labas dzīves, — Tenis piekrita un laidās projām.

Sauce pie suņu būdām glaudīja Dūksi un kaut ko viņam sa​cīja. Diemžēl Tenis nedzirdēja.

Ieraudzījusi nākam Teni, piecēlās un devās projām uz rijas pusi.

— Sauce! — Tenis uzrunāja.

Gājējas soļi tikai paātrinājās.

— Sauce, pagaidi! Vai tu nedzirdi?

Nekas nelīdzēja.

Tenis pieskrēja un saķēra viņu aiz rokas. Viņa skatījās uz otru pusi, nerādīja seju.

— Kāpēc tu raudi? — Tenis jautāja.

— Kāda tev daļa? — skanēja atbilde.

— Sauce, es gribu tev kaut ko pastāstīt.

— Es jau zinu, — Sauce sacīja.

— Ko tu zini?

— Visu.

— Tu nekā nezini! — Tenis sadusmojās. — Tu, daiļā saimniekmeita, gribi mani kājām mīt? Pat parunāt neatļaujies, esi par lepnu. Pēc desmit gadiem tu rūgti nožēlosi, ka esi mani nici​nājusi.

Sauce pirmo reizi pagriezās pret Teni, skatījās viņam sejā ar sasārtušām acīm.

— Kājām mīt? Nicinājusi? — Viņa brīnīdamās pētīja Teņa vaigu. Tad sacīja: — Tu to dari ar mani. Ej pie savas Hannas! Es visu zinu! Tince man izstāstīja. Trīne apliecināja. Es visu zinu!

— Tu nekā nezini! — Tenis kliedza.

— Zinu, — Sauce palika pie sava.

— Es Hannu negribu. Viņa smējās par mani. Man esi vajadzīga tu. Bez tevis es nonīkšu. Smejies, ja gribi. Nu tu to zini. Smejies!

Sauce tiešām sāka smieties. Smējās un birdināja asaras. Viņas smiekli nebija izsmejoši, bet līksmi.

Tenis viņu turēja aiz rokas un skatījās kā apburts.

Pēc izsmiešanās viņa uz Teni palūkojās ar pavisam citādām acīm. Šķelmīgi pasmaidīja un teica: — Dažam puisim meitu vajagot tikai uz vienu nakti. Pēc tam viņš ne par savu nonīkšanu, ne par citu vairs nerunājot.

— Sauce, tu man esi vajadzīga visam mūžam! — Tenis dedzīgi apliecināja.

— Vai par to tu gribēji man stāstīt?

— Arī par to. Galvenais tomēr cits.

— Nu? Tenis nezināja, kā iesākt. Galu galā viņš Saucei varēja piedāvāt tikai smagu mežaina darbu uz daudziem gadiem bez nevienas brīvas dienas. Viņas pirksti paliks tādi paši mezglaini kā viņa mātei no izkapts, grābekļa, cirvja un čāča ragu turēšanas. Dzīve būs meža dziļumā, pus dienas gājuma tālumā.

— Man žēl tevis, — beidzot viņš iesāka. — Tur būs daudz smaga darba. Varbūt, patiesi, tev labāk iziet pie kāda saimniekdēla, kam iekopta sēta.

Sauce pasmaidīja.

— Nav tik daudz saimniekdēlu, kam krīt mājas, lai varētu izprecināt visas saimniekmeitas, — viņa sacīja.

— Tev jau atrastos, — Tenis skumji sacīja. — Tu esi daiļa.

— Neatrastos, — Sauce atmeta ar roku. — Stāsti!

Viņi iegāja rijā, lai citi saimes ļaudis nesāk brīnīties par viņu garo runu.

Tenis stāstīja par saviem nodomiem daudzu gadu garumā. Iedomu acīm skatīja jau plašos tīrumus un pļavas, no resniem baļķiem celtas rijas, kūtis, pūnes un klētis. Strauta malā pirti ar šķeltu baļķēnu grīdu, ar glāžu logiem kā muižas mājā.

Par laimi viņš saimes istabā bija klausījies ļaužu runas un mācījies, strādājot prātīgā Sauces tēva saimniecībā, daudz ko apguvis. Zināja, kā mucas test un stīpot, kā ragavu slieces, ratu riteņus un zirgu lokus liekt. Bijuši tikai darba rīki. Druvis savā laikā bija viņu iemācījis ne tikai akmeņu metekli darināt, bet arī namdaru gudrības: sienas baļķu cirtuma iezīmēšanu, baļķu celšanas stampu un beidzot arī lielo spāru uzsliešanas gudrību.

Sauce klausījās Teņa stāstā kā brīnumpasakā. Viņš bija iecerējis pat kalpu un bandinieku mājas.

Purva malā lielu siena kaudžu vietas ar lubu jumtiem. Stalli septiņiem zirgiem… Visu jau nevarēja ne iedomāt, ne saklausīt.

No Teņa rāmā un iedrošinošā stāstījuma Sauci pārņēma brīnumains miers. Viņa aizvēra acis, lai labāk iztēlotos nākošās meža lielsaimniecības aprises. Brīdi tā gulēja, salmos atlaidusies, līdz viņu pārņēma miegs. Nogurdinošā iepriekšējā nakts, kad viņa pārdzīvoja izmisīgas sirdssāpes par iespējamo Teņa sapīšanos ar trakulīgo muižkunga meitu, prasīja savu. Viņa aizmiga.

Tenis, nometies viņas priekšā ceļos, runāja un runāja, kamēr pamanīja, ka meita vairs ne dzird, ne jūt.

Nobijās. Pieliecās un pārliecinājās, ka dvašo. Nezināja, ko iesākt. Pašam miegs nenāca. Prāts bija prieka pilns par Sauces atgriešanos, par priekšā stāvošo nākotnes ceļu; jutās kā apreibis, kā desmit alus kausus izdzēris. Šis reibums būs bez mielēm, veselīgs un ilgs līdz pat mūža galam.

Lai Sauci netraucētu, viņš atlaidās guļus patālāk no viņas, salmu čupas otrā malā. Salmi bija vēl saglabājuši rudens smaržas. Tās likās kā sveiciens no viņa dzīves nākamiem raženiem rudeņiem.

Bija jūtama arī kūts mēslu smaka no garām braucošiem mēslu ratiem. Mēslu rausēji sen jau strādāja.

Tur bija jābūt arī viņiem. Saucei — uz lauka, lai čupas izārdītu, Tenim — kūtī pie kraušanas.

Pēkšņi sākās skaļākas sarunas. Acīmredzot aitu daļa bija iztīrīta, nu vezumi brauca uz cūku galu, tāpēc darbinieki bija iznā​kuši pagalmā.

— Vai Sauce uz tīruma? — jautāja Barbara.

— Nav manīta, — skanēja atbilde.

— Kur Tenis? — jautāja kalpa puisis.

Par atbildi cits noskandēja nerātna pantiņa sākumu: Kur, pelīte, tu tecēji Saulainā rītiņā…

— Bērtul, — Barbara vērsās pie vīra. — Vai tu nepamanīji, ka divu darbinieku trūkst?

— Sieviņ, — Bērtulis prātīgi atbildēja, — man ar skaitīšanu tā pašvaki iet.

Pulkā atskanēja atzinīgi smiekli. Kāds dziedādams nodziedāja: Došu, došu smukpuisītim, Kaut nebiju solījusi: Došu savu ezeriņu Kumeliņu peldināt.

— Kur viņi ir? — Barbara klusi jautāja.

— Rijā, — kāds vēl klusāk atbildēja.

Tenis aizvēra acis. Izlikās par aizmigušu.

Barbara atvēra durvis un lēnām nāca tuvāk. Tenim sirds kala kā dzenis. No šī mirkļa bija atkarīgs, vai Barbara viņam būs sievasmāte, vai nebūs.

Soļi bija apstājušies. Valdīja klusums. Tenis nevarēja ilgāk aizturēt elpu, smagi izdvesa.

Aizmigušais tak elpot drīkstēja.

— Nabaga bērni! —- pēkšņi atskanēja Barbaras čuksts. — Kā viņi viens dēļ otra nomocījušies!

Tad atkal brīdi valdīja klusums. Bet pēc tam valdonīga balss: — Sauce, kas ar tevi? Citas meitas pusi tīruma noklājušas, tu guli.

Sauce pieleca sēdus.

— Kur Tenis?

— Re, tepat jau guļ, — Barbara nicīgi izmeta.

— Vai! — Sauce atviegloti izdvesa.

— Vai jūs abi reizē savārguši?

— Abi savārguši, — Sauce piekrita.

— Tu, Sauce, par savu slinkumu pusdienlaikā izravēsi divas rāceņu vagas mazajā purviņā, — Barbara bargi rīkoja.

— Tev, Teni, puspods rudzu tiks atskaitīts rudenī.

— Mām, Teni rīko tēvis, — Sauce aizstāvēja.

— Ko tāds var rīkot, ja nesaskaita, ka divu darbinieku trūkst, —Barbara skarbi teica. —Rīt ir muižas klaušu diena. Kas papuvi ars, ja visi gulšņās? Notīrāt viens otru no salmiem un pie darba!

To teikusi, viņa izgāja no rijas cienīgā saimnieces solī.

Tenis un Sauce izpildīja mātes rīkojumu — notīrīja viens otru. Tikai tad, kad abi it kā neviļus sakļāvās kopā, nolikuši galvas viens uz otra pleca, viņi saprata, cik šis rīkojums bija gudrs un viņiem labvēlīgs.

Tā viņi stāvēja labu laiku. No otra cilvēka tuvuma nāca visi labumi, kādi vien pasaulē varēja būt, cits viss bija sīkumi.

Pusdienlaikā rāceņu vagas viņi ravēja kopā. Izravēja pavisam piecas. Kad Sauces māte vēlāk par to brīnījās, Sauce atjokoja: -—Es tāpat kā tēvis, ne visai labi protu skaitīt.

Lūk, tā sagājās kopā kalpa puisis ar skaistāko saimniekmeitu Sauci no Ķeveriem.

Derības dzēra ne pārlieku bramanīgas. Tenim bija žēl katra lieki nokavēta brītiņa un katra lieki izdota graša.

Jau tā naudas izgāja daudz. Felsbergs pastāvēja uz to, lai jaunais pāris pierakstās baznīcas grāmatā un saņem mācītāja svētību. Tur nācās braukt pa divi lāgi un maksāt divus vērdiņus.

Zane klusi čukstēja Tenim: — Esi mierīgs, dēliņ, man tīnes dibenā vēl ir divi kalpi, četri zirgi, sešas govis un visi vajadzīgie rīki un aizjūgi. Tikai nevie​nam vēl to nesaki. Gan pienāks laiks.

— Tas lai paliek maniem dēliem un meitām pūra tiesai, — Tenis atbildēja.

— Paldies, dēliņ! — Zane nopriecājās. Un piebilda: — Tagad tev pūrā došu vienu govi un vienu zirgu. Ja vajadzēs — kādu amatu rīku.

Kāzās kaimiņpuiši dziedāja: Kam, pīlīte, tu plekāji, Kam sajauci ūdentiņu. Kam, meitiņa, tu tik ilgi Pret to puisi šlampājies.

Tas, protams, bija netaisnīgi dziedāts, bet Sauce jutās tik lai​mīga, ka par to nebēdāja, smaidīja.

Citas dziesmas skanēja mazāk cietsirdīgi.

Kalpiņš ara melnu zemi, Grib saimnieka meitu ņemt. Ar, kalpiņ, pura malu, Ņem pagasta daiļaviņu.

Bērzu nav slotas lauzt? Lauzi slotas ozolā. Meitu nav kalponēs? Ņemi sievu saimniekos.

Saimeniekam četras meitas: Divas šmaules, div' ragainas. Vai, dieviņ, kalpa dēls! Vai ragainas nepaņēmi?

— Paņēma! Paņēma! — kāzinieki kliedza. — Citas jau viņam nedotu, tikai ragaino deva. Citi dziedāja tālāk: Ņem, bāliņ, līgaviņu, Ņem darbā lūkodams. Ar bagātu netiklīti Nabagā noiesies.

— Lūkoja darbā, lūkoja. Piecas rāceņu vagas kopā izravēja, — puiši sauca. Ņemiet, puiši, kalponītes, Neņemiet mātes meitas. Mātes meitas laiskas bija Tup uz vāļās aizkrāsnē.

— Ne aizkrāsnē. Rijā! Abi divi rijā tupēja! — skanēja saucieni un smiekli.

Tenis vasarā trīs reizes bija izstaigājis Vilkaču silu līdz pat Dziļūdenim, meklēdams sev pirmās apmetnes vietu. Vienreiz kopā ar Sauci.

Melnās sērgas lauki joprojām šķita daira vieta, tāpēc viņi tiem gāja ar līkumu.

Pats grūtākais bija atrast ceļu retākās meža audzēs, pa kurām varētu izlauzties cauri ar siena, sēklas un darbarīku vezumiem.

Mantu vešanai derēja tikai ragavu ceļš. To vajadzēja nospraust vasarā, kad varēja redzēt, kur drošs pamats, tāpēc iedams pa varbūtējo ceļa vietu, Tenis aizlauza zarus. Lai ziemā tie ar nokaltušo lapu vīkšķi labi būtu redzami.

Mājas vietu Tenis jau bija izvēlējies. Tas bija nolaidens līdzenums uz Dziļūdeņa pusi, kuru vietām šķērsoja nelieli paugurīši un tērcītes. Vienu tā daļu aizņēma alkšņi, blīgznas, dažs rets bērzs un egles. Tur varēja taisīt vienlaidus tīrumus līdz pat purva malai.

Vakaru pusē šalca varenu egļu mežs. Tā malā Tenis bija iecerējis celt mājas. Vispirms pirtiņu pie avota urgas —simt soļus uz meža pusi. Tur sākumā viņi varētu mitināties, tāpēc pirts tika iecerēta pietiekoši liela un ar glāžu logu. Vēlāk, kad augtu saime, nenāktos cirst jaunu, pietiktu sestdienās visiem vietas uz lāvas. Tenis domāja par nākotni.

Saucei patika sīkstrautiņa krasts: pietiekoši augsts, lai to aiz- dambētu un izveidotu skaidra ūdeņa dīķi. Ķeveros dīķis allaž saziedēja un saglumēja. Te visam jābūt tādam pašam vai labākam nekā tēva mājās.

— Rija būs augstāk. Laidars lejāk, — Tenis skaidroja. — Pūne otrā paugurā. Klēts un istaba — te.

Sauce lūkojās gan tur, gan tur. Gaidāmie darbi viņai šķita kā skaista rotaļa. Līdz šim visu darāmo bija nosacījuši vecāki. Nu viņa varēs lemt kopā ar Teni, taisīt savu pasauli.

Sauce, ar plaukstām smeļot ūdeni, padzērās no strautiņa.

— Tas ir ūdens no Vilkača avota, — Tenis paskaidroja.

— Kas no tā? — Sauce brīnījās.

— Tukšu nedrīkst izdzert.

— Es domāju, ka no dzeršanas kļūšu par vilkaču.

— Tu jau esi vilkača, — Tenis ķircināja.

— Se, dzer tu arīdzan, — Sauce sniedza plaukstas Tenim.

Tenis izdzēra riekšavu tukšu un tūlīt sagrāba Sauci ap vidu.

— Tagad esmu īsts vilkatis. Tūlīt tevi apēdīšu.

— Tu to nevari, jo es esmu vilkača.

Viņi brīdi cīkstējās, ar pieskārieniem viens otru glāstīdami. Tad Sauce bažīgi palūkojās meža tālumā.

— Ja nu pa īstam parādās Vilkatis? Ko mēs teiksim?

— Sveicināsim, — Tenis atmeta.

— Kādiem vārdiem?

— Sveiks, labais meža vīrs! Nākam tev palīgos.

— Viņš prasīs, vai mēs esam saderēti? Ko tad atbildēsim?

— Sacīsim patiesību.

— Ka neesam saderēti?

— Mjā.

— Viņš kā brīvu meitu sakamps mani un nesīs projām.

Tāpēc viņi izlēma, ka derībām jānotiek pēc iespējas ātrāk.

Nu, kāzu dienā viņi šo sarunu un dauzīšanos atminējās. Abi

sasmaidījās.

Pirmais pats galvenais solis nu bija sperts: viņi kļuvuši par vīru un sievu. Gan Līze, gan Barbara un Bērtulis bija apmieri​nāti. Sevišķi priecīga bija vecā Zane.

Līzi baidīja līdumnieka smagais darbs. Viņa labi zināja, ko nozīmē būt vienai puslīdz iekoptā sētā, kādi toreiz bija Gaiķi, tomēr tālums no citiem ļaudīm un smagais arāja, pļāvēja un malkas cirtēja darbs spieda sirdi.

Zane viņu mierināja: — Būs tak divi — vīrs un sieva.

— Nāks pādīte un sapīs rokas, — Līze bēdājās.

— Uja! — Zane viņu apsauca. — Bērniņš dod trīskāršu spēku strādāt. Vai tu to nematīji?

— Nematīju.

— Nūja, tev bija citādi. Saucei vīrs būs pie sāna, kad galvā kāps dzīvības trakums. Es zinu ij to, ij to. Tā vai tā, darbs allaž nāk par labu.

— Pārlieks darbs nomāc, — Līze iebilda.

— Uja! — Zane nebija pārrunājama. — Kas tas par cilvēku, kuru darbs var nomākt? Tikušam darbs dara prieku. Druvā eimu, druvā teku, druvā man lieli prieki. Vai tad tā nav patiesība? Kam galvā plenderība, tam gan darbs mokas sagādā. Ne Tenis, ne Sauce tādi nav.

11.

11.Meža vientulības bargā dziesma Dziļūdeņi atradās četras reizes dziļāk mežā nekā Gaiķi. Pat Gaiķos tikai īpaši dzidros un klusos vakaros varēja sadzirdēt āra sētas gaili vai suni. Dziļūdeņa meža milzumā nedzirdēs ij paša resnākā vērša baurojumu. Tāpat neviena auss nedzirdēs līdumnieku saucienus pēc palīdzības. Cilvēki, kas tur strādāja, bija pilnīgi paši savā, meža un Dieva ziņā.

To visu Tenis labi apzinājās.

Nedēļu pēc kāzām citi jau rijā cilāja spriguļus, bet Tenis ar Sauci gatavojās braucienam uz mežu.

Vija virves un auklas, asināja cirvjus un vīlēja zāģi, šuva kažokus un kažokādu seģenes, rudens tirgū sapirkās kaltus, podus, vīles, dzelžus, naglas, mucas, toverus, ķipjus, krūzes, adatas un citas mantas, kas mežā varētu noderēt.

Zirgu un ragavas iedeva Bērtulis kā Sauces pūra mantas. Pal​sa bija jauna rāma ķēvīte, laba vilcēja.

Lietus mēneša beigās uzkrita pirmais sniegs.

Zvaigžņotā naktī, kad sietiņš rādīja laiku starp pusnakti un sauleslēktu, viņi devās ceļā. Līdz Gaiķiem brauca pa baltu sniega tumsu zvaigžņu gaismā. Vēlāk uzlēca mēness, biedīgi spīdēdams starp kokiem un

caur koku zariem kā sarkans kara ugunsgrēks. Krūmi un egļu čemuri nāca pretī un slīdēja garām tumši un draudīgi. Reizēm ķēvīte nokrācās, kad kāds braucēju iztrūcināts ziemas putns biezokņa brikšņā saplikšķināja spārnus, pārlidodams uz drošāku vietu. Kas zin, kur palaban atradās vilku bars, kuru pirms dažiem gadiem nesekmīgi bija lenkuši ar dūmu plintēm bruņotie muižkungi. Vilku un zaru dēļ Tenis un Sauce gāja katrs savā pusē zirgam ar cirvjiem rokās, pa brīžam atcirzda- mi zarus, lai būtu platāka stiga, lai zari nenoplēstu pārlieku daudz siena no tā jau ne visai kuplā siena vezuma. Vecajā silā braukšana bija ērta, tur starp milzenīgām eglēm krūmi neauga, stumbri no apakšējiem zariem bija attīrījušies. Toties Melnās sērgas lauku trīsdesmitgadīgā jaunā audze bija smalksnes un brikšņu pilna. Tur ceļu ar cirvi Tenis bija jau agrāk tīrījis, bet ne visu paspējis un paredzējis.

Dziļūdeņa malā viņi nonāca, kad cauri kokiem jau lauzās rīta saules stari, solīdami skaidru, vēsu dienu.

Pie avotiņa padzirdīja zirgu un padzērās paši. Pēc tam piesēja zirgu pie vezuma un, ātri iekoduši plāceni un gaļu, ķērās pie darba.

Tenis jau agrāk bija izraudzījis egles, kuras jāzāģē. Izrēķinājis uz kuru pusi tās jāgāž, lai skuju būdai tuvāk tiktu zari un pie pirts vietas būtu vieglāk pievelkami baļķēni.

Kad bija nogāztas četras vidēja lieluma egles, Tenis devās uz alksnāju cirst kārtis. Alkšņi te bija slaidi un bez zariem, cirvis ass kā nātre. Piecdesmit kārtiņas tika sacirstas ātri. Sauce pa to laiku vēl nebija paspējusi nodarināt zarus eglēm un sausos sanest ugunskura vietā.

Tenis nocēla no siena vezuma mazās ragaviņas, iejūdza Palsu un šļūca pēc kārtīm. Vasarā viņš bija ievērojis un izracis palielus akmeņus. Nu tos pie reizes uzvēla uz ragaviņām un atvilka izraudzītās zaru būdas vietā. Pēc tam atvilka kārtis. Tad uzmeta virves cilpu Sauces sakrautajām zaļu zaru čupām un pievilka tuvāk telts būves vietai. Kad bija atzaroti, nomērīti un nogriezti slaido egļu galotņu gali, arī tos uzlika uz ragaviņām un pievilka tuvāk. Tie bija iecerēti par četrstūrainās skuju būdas stūru sta​biem.

Kamēr Sauce sēja kopā balstu galus ar iedarvotām virvēm un raka tiem balsta bedrītes, Tenis starp četrām augošām eglēm ierīkoja Palsai aploku, iecirzdams robus egļu stumbros kāršu ieķī- lēšanai. Pēc tam kārtis piespieda ar stumbriem piesietiem mietiem. Pirmajā naktī Palsai bija jāpārnakšņo zem klajas debess ar piesietu lupatsegu uz muguras.

Nemanot vien bija pienākusi pēcpusdiena.

Atkal pie avotiņa urgas viņi padzirdīja zirgu un padzērās paši, tad ieēda to pašu ko rītā, tikai uzkozdami vēl kaltētus sūr- ābolus un piegrauzdami zaļu rāceni. Ēzdams Tenis jau domāja par pirts un mājas ciršanu. Vēl Gaiķos, ganos iedams, viņš bija ar nazi no alkšņa spruguļiem iztēsis istabu ar visiem pakšiem, durvju vietām un lubu jumtu. Strādāja dienas desmit.

Cik reizes vairāk dienu prasīs īstas mājas izciršana? Ko varēs palīdzēt Sauce? Re, viņai jau tagad rokas melnas no darvas un sveķiem.

— Ko tu tik sērīgs? — Sauce jautāja.

— Tevis žēl.

— Par ko?

— Te būs zvēra darbs… Vai tu neesi vīlusies, pie manis nāk​dama?

Sauce brīdi izbrīnējusies raudzījās uz vīru, tad pamāja ar pirkstu.

— Panāc tuvāk!

— Kas ir?

— Nāc!

Tenis pieliecās. Sauce apņēma viņu ar savām melnajām, sve​ķainajām plaukstām un iečukstēja ausī: — Tu esi muļķis.

— Kāpēc?

— Te ir branga dzīve. Tikai muļķis to nesaprot.

— Man tevis žēl, — Tenis atzinās.

— Man tevis arīdzan. Tāpēc pie darba! Lai naktī ir kur gulēt.

Tenim gribējās teikt, ka Sauce ir zelta gabaliņš, īsta saules meita, bet to nedrīkstēja, tas būtu nepiedienīgi. Tā vīri nemēdza runāt. Viņš klusēdams paklausīja.

Vispirms uzcēla divus sasietos balsta kokus, piepalīdzot ar staklīgām blīgznas kārtīm. Kad bija uzcelti otri divi, tos augšgalā salaida kopā. Uz balsta stabu žuburiem salika kārtiņas visos četros sānos.

Tenis pa tām uzrāpās un tur, četru cilvēka augumu augstumā, vēl papildus ar darvotu virvi nosēja galus.

Tad sākās zaru kraušana un sasaistīšana ar auklām pie telts sienām.

Zaru telts vēl nebija apjumta līdz pusei, kad līdumnieki saprata, ka nepietiks zaru. Nekas cits neatlika kā nozāģēt vēl dažas egles.

— Būda ir par lielu, — sprieda Sauce.

— Redzēsi, ka plašums noderēs, — Tenis atbildēja.

— Noderēs, — Sauce piekrita.

Arī krāsns virsai akmeņu nepietika. Vajadzēja vēl divas reizes ar Palsu braukt līdz pura malai, kur Dziļūdenī ietecēja Pērļ- upīte.

Toties pēdējā braucienā Tenis upītē atrada lielus plakanus glūdiniekus, uz kādiem Gaiķos tika cepti plāceņi. Viņš tikko jaudāja tos dabūt augšā upītes krastā un uzcelt uz ragutiņām. Pa ūdeni ņemdamies, viņš samērcējās gluži slapjš. Labi, ka Sauce bija padomājusi par otru drēbju kārtu. Turpat pustaisītā būdā viņa lika Tenim pārģērbties.

Telts vēl līdz augšai nebija nosegta ar skujām, kad saule pazuda meža biezoknī. Nekas cits neatlika, kā lūkot iedegt pavardu.

Kamēr Tenis raka pelnu bedri un krāva akmeņus, Sauce telti no iekšpuses apspraudīja ar Tinces palagiem, kuru vietā Sauce bija viņai noaudusi un izbalinājusi vēl smalkākus.

— Nu jau būda būs balta kā kunga pils, — teica Tenis, kad beidzot sausā posā krama iešķiltā dzirkstele aizkvēlojās.

Tālāk līdz liesmai bija viegls ceļš. Sūnu bārda un sausa zāle bija vislabākie kurekļi. Pēc tam bērza tāss uguni nostiprināja. Un tad jau dega smalki zari. Pēc tam resnāki.

Kad uguns ņēmās rūkdama, Tenis kāpa aizlāpīt pašu telts galotni. Sauce meta augšup zarus, Tenis tos piesēja. Dūmi un uguns svelme kāpa augšup, kveldēdama jaunā līdumnieka vaigus, dūmi grauza acis, bet sirds bija prieka pilna.

Pilnīgā tumsā Tenis vēl pielaboja zirga aploku, sapīdams biezāku zaru vairogu vēja pusē. Pats par sevi līdumnieks varēja ma​zāk rūpēties, bet zirgs bija jāsargā un jāglabā.

Kāršu sēta, kā veci ļaudis zināja teikt, zirgu labāk pasargājot no vilkiem nekā kūts sienas baļķi.

Kāršu sētai vilks nekad cauri nelienot un pāri nelecot. No zediņu sētas gan nebaidoties. Tāpēc skuju pinums Tenim ne visai patika. Bet vai tad visus labumus varēja reizē dabūt?

Palsa izskatījās pavisam apmierināta. Čamdīja ar savām biezajām lūpām pa auzu kuli un labsajūtīgi spursloja. Kad auzu kuli noņēma, viņa sniedzās pēc skujām, kas bija uzklātas zaru būdai.

— Ei! — Tenis ķēvītei uzsauca. — Tu apēdīsi mūsu jauno māju. Patīk vai nepatīk, nāksies tevi piesiet uz citu pusi.

Kad viņi, pa tumsu grābādamies, bija atnesuši no siena vezuma apakšas tur sakrautos podus, tīni un citas mantas, uzklājuši būdas kaktā uz skujām siena guļvietu, Sauce tur apsēdās un, uguns versmē raudzīdamās, priecīgi iesaucās: — Teni, mēs vienā dienā uzcēlām istabu un zirgu stalli.

— Jā, — Tenis piekrita. — Tikai vakariņu putra gan vēl nav izvārīta.

— Ak! — Sauce teica un ķēra pēc poda. Iegrozīja to roves akmeņu starpā virs uguns, iebēra ūdenī zirņus un putraimus, no​grieza divas žāvētas gaļas šķēles un piemeta sāli.

Tenis noskatījās sievas rosībā, tad cēlās un gāja uz avotiņu pēc ūdens zirgam. Nakts meža biezoknī bija tik tumša, ka acis tik​ko atšķīra sniega bālumu no egļu stumbru melnuma.

Kamēr putra vira, Sauce būdā novilka auklu un uzkarināja Teņa samirkušās drēbes.

Tenis nodarbojās ar citu: izdrāza staklīti, tās galos piesēja naglas.

— Kas tas? — Sauce jautāja.

— Mērs baļķa dobšanai, — Tenis attrauca.

Viņš sievai pastāstīja, kā staklīti vilkt pa divu baļķu vidu, lai iezīmētos cirtuma malas. Kad dobuma vieta iezīmēta, baļķis gāžams uz sāniem un cērtams bez bēdu tieši pa strīpas vietu. Tēsti baļķi viens otra līkumā gulēs kā pieaudzēti.

— Te ir labāk nekā mājās, — Sauce teica. — Smaržo skujas un siens, guns silda degunu. Visapkārt svaigums un miers.

— Tā tas ir, — Tenis prātīgi piekrita.

Viņi bija tik noguruši, ka pēc vakariņām nepaguva viens otru apmīļot, kad abi jau iegrima dziļā saldā miegā.

Tenis pamodās pirmais. Sietiņš rādīja rīta tuvumu. Caur koku zariem spīdēja pusmēness, balts kā vidū pārcirsts sudraba dālderis. Palūkoja zirgu. Parakņājās pelnos. Kādas zaļas alkšņa pagales galā vēl sārtojās ogle.

Pēc mirkļa jau sprakšķēja ugunskurs.

Būda bija kļuvusi vēsa, lai gan durvju ejai priekšā Sauce bija aizklājusi palagu.

Tenis novilka tīrās drēbes un nometa tās uz tīnes. Apvilkās vecajās drānās, kas bija izžuvušas un patīkami smaržoja pēc sku​ju dūmiem.

Patīkami smeldza pleci, mugura un rokas kā pēc mēslu tal​kas. Tenis paņēma zāģi, cirvi un mēru.

Egles izrādījās varen slaidas. No katras iznāca pa diviem sānu baļķiem un viens gala baļķis pirtiņai.

Pāri palika vēl gari resgaļi, kurus varēs saplēst lubās, ja vien nebūs greizi.

Bērtulis mācīja, ka, lubas šķeļot, var pagalam nomocīties, ja neizvēlas pareizu koku. Nederēja tas, ko pusmūžā vējš sagriezis vērpumā vai stumbrs audzis no sauskauļa. Viņš arīdzan pieteica, ka lubām vislabāk der priede, ka labs sava aroda vīrs spējot no labas priedes dienas laikā saplēst lubas pusei no pirts jumta.

Taisīdams zaru būdu, Tenis bija rēķinājis, lai tur varētu strādāt arī dažu labu koka darbu tumsas vai lietus laikā. Tā lieki netērētos dienas. Lubas plēst varētu ij šovakar, ja tik būtu, no kā plēst. Pie reizes no lubām varētu uztaisīt pajumti Palsai. Lubas viegli noņemamas un pārceļamas uz citu vietu, ja jau Palsai vairs jumta nevajadzēs.

Sagarinājis baļķus, Tenis grasījās doties uz purva ieloku, lai palūkotu un nocirstu kādu turienes slaido priedi, kad Sauce aici​nāja brokastīs.

Vakardienas putra aumaļ garšoja. Sauce bija to uzlabojusi, piejaukdama divas olas un pielikdama vairākas karotes krē​juma.

— Tu man nodarīji pāri, — Sauce sūdzējās Tenim.

— Kur tas bij'? — Tenis satraucās.

— Aizgāji un nepamodināji.

— Vai es nedrīkstu tevi žēlot? -— Tenis brīnījās.

— Nedrīksti, — Sauce palika pie sava.

Todien viņi sagarināja visus baļķus pirtij. Vakarā nogrieza un atveda pie būdas priedes stumbru lubām. Diemžēl tas izrādījās sauskaulis, derēja tikai krāsns kurināšanai. Arī labi. Toties divu egļu resgaļi plīsa skanēdami. Nākošā dienā varēja no lubām uztai​sīt pajumti zirgam.

Debesis vilkās uz lietu. Lai nesamirktu siens, nācās to sanest būdā un izvietot pa kaktiem patālāk no uguns. Sauce nu varēja pārliecināties, cik noderīgs būdas plašums. Siens pasargāja iemītniekus arīdzan no vēja pūtiena.

Trešajā dienā par spīti lietum Tenis nogrieza un atveda divas labas lubu priedes. Nu darba pietika vairākiem vakariem. Sauce turēja šķeļamo cirvi, raudzīdama, lai luba plīst ne par biezu, ne par plānu.

Tenis ar koka vāli zvēla pa cirvja pietu ar tādu sparu, ka luba tūlīt aizlidoja prom.

Dienā tika tēsti un izcirsti baļķi pirts sienām. Vakaros gā​dāts cits.

Tenis izrēķināja, ka pirts jumta vienas rindas nolikšanai va- jaga piecdesmit lubu. Piecdesmit uzsitienu ar vāli ij vienā vakarā nebūtu nekas grūts, ja vien visas šķilas labi šķeltos, ja nebūtu iesākumā jādzen miza, ja nebūtu jācilā smagie bluķi, no kuriem retu reizi varēja dabūt vairāk par divdesmit labām lubām. Pirts jumta vienai pusei, ja lubas klāja vienā kārtā, pietika ar piecām rindām. Tā vien likās, ka no divām priedēm pietiks lubu visam jumtam.

Sešos vakaros vajadzīgais lubu daudzums tika sadarināts. Zirgs pa to laiku lielu daļu siena bija apēdis. Toties būdas kaktus nu pildīja no purva malas atvestā baltsūna, kas bija paredzēta pirts sienu drīvēšanai. Vakaros lubu plēšanas vietā tika darinātas durvis un durvju aplodas, urbtas un kaltas trepes, lai būtu ar ko uz jumta kāpt, urbti caurumi lubu galos, caur kuriem dzīt nostip​rinājuma tapas.

Kad Saucei nevajadzēja palīdzēt Tenim, viņa adīja zeķes vai šuva maza bērna krekliņus.

Kamēr bija gaišs un varēja strādāt ārā, viņi abi ņēmās tēst pirts baļķu gropes un izzāģēt pakšu sajūgumus. Cēla baļķi uz baļķa, strīpoja iezīmes vai raudzīja cirtuma derīgumu. Kļūdīties te nedrīkstēja.

Darbi ne visai vedās, jo nebija pieredzes un iemaņu. Traucēja arī divu resnu egļu stumbri, kurus bez sniega aizvilkt uz māla pauguru rijas būves vietā nevarēja, jo tie bija resni un sešas asis gari, domāti nākošās dižrijas pašiem pamatiem. Egles bija augušas tieši nolūkotajā pirts vietā. Tagad tur palika tikai celmi. Viens priekšnamā, kur Tenis to bija izraudzījis par galdu, otrs lāvas rājumā izvēlēts sēdēšanai vai ķipja nolikšanai.

Ar lielu prātošanu un rēķināšanu darbs tomēr gāja uz priekšu. Sevišķi pēc tam, kad Tenis apgaismošanas nolūkā vakaros sāka dedzināt zaru ugunskuru. Zaru te bija vesela lūžņa. Lai cilvēks un zirgs nesapītos, tie tik un tā bija jāsadedzina.

Divpadsmitajā dienā, kā liecināja Teņa iegrieztie robiņi būdas balsta stabā, pirts sienai bija izcirsti, piemērīti un salikti septiņu vaiņagu baļķi, kā arī sadarīti šķērssienas koki, izkaltas un ieķīlētas durvju aplodas, izgriezta lūkas vieta divu baļķu starpā. Baļķi nebija pārlieku smagi. Divatā pārdomāti stumjot pa slīpiem balstiem un velkot ar virvi, tos uzcelt pavedās gluži labi.

Diemžēl rūpes sagādāja Palsa, kas, laikam jau aukstā staļļa dēļ, bija trakum ēdelīga. Viss siens bija nobarots. Palika vēl tikai pašu guļvietai noliktais.

Nekas cits neatlika, kā ķerties arīdzan pie šī pēdējā siena. Gultas vietā salika skujas un sūnas. Tenis zirgam gan piedāvāja egļu skujas un veco pļavmalas zāli, bet Palsa pret šim mantām izturējās šņaucerīgi — tikai sprauslāja un bozās.

Vēl pāris dienās viņi paguva izcirst un uzlikt atlikušos četrus vaiņagus — pavisam vienpadsmit. Tad zirgs nonāca galīgā badā. Sniega nebija, varēja jau lopiņu laist mežā, lai pats meklē sev kādu vecās zāles kušķi, bet viņi baidījās, ka Palsa neieklīst vilkam zobos. Savukārt alkšņos piesiets, zirgs ātri vien sapinās savā saitē.

Gaužām negribējās atstāt iesākto darbu, dzīties pa pliku zemi ar ragavām uz mājām, bet cits nekas neatlika. Nevarēja Palsu galīgi nobadināt, tad šī ij līdz mājām netiktu.

Atlikušo pārtiku cilvēkiem viņi noslodzīja mucā, liekās drēbes paslēpa tīnē, darbarīkus noglabāja zem guļvietas skujām. Arī baļķu ragaviņas, virves un citas lietas atstāja būdā. No sveša cilvēka nebija ko baidīties. Kopš Vilkača medībām neviens te savu kāju nebija spēris. Melnās sērgas lauku bieds atturēja mežā gā​jējus. Šoreiz viņi brauca dienā, arvien vēl pa ceļam cirzdami zarus un krūmus, kas traucēja lielākam siena vezumam. Lai nenomocītu badā novārgušo zirgu, paši gāja kājām.

— Ceļš ir par tālu, — teica Tenis.

— Labi vien ir, — sacīja Sauce.

— Pavasarī laikam vēl nesēsim, — teica Tenis.

— Es viena sieka vietu jau noskatīju, — atbildēja Sauce.

— Tu saki, ka sēsim? — prasīja Tenis.

— Arīdzan sienu pļausim, — atbildēja Sauce.

— Kūts jāuzcērt, — sprieda Tenis.

— Klēts, rija, — piekrita Sauce. Ķeveros viņus sagaidīja dažādi. Līze un Barbara pārmeta, ka par ilgu bijuši projām. Zane savukārt brīnījās, kā tik ātri atpakaļ. Bērtulis priecājās, ka jaunie nav ķēruši karstu, padomājuši arīdzan par elpas atvilkšanu.

Atpūta gan neiznāca. Tenis kā sasvilis taujāja Bērtuli par māju būves lietām, mērīja riju un kūtis, pētīja salaidumus, jumta spāres un jumtus, aprunājās par līduma līšanas gudrībām un daudz ko citu.

Trešajā vaļošanās dienā kā pēc pasūtījuma atkal uzkrita sniegs, un viņi varēja vēlreiz ar lielāku siena vezumu doties ceļā.

Brauca ne tik agri. Mežā viņus taču jau gaidīja gluži laba skuju būda un no vējiem un sniegiem pajumte Palsai. Lai vezumu pasargātu no zariem un sniega, to pārklāja ar linu palagiem un viscaur nostīpoja ar virvēm. Nu ceļš šķita daudz vieglāks un īsāks.

Visas mantiņas skuju būdā stāvēja neskartas. Guļvietas stūrī Tenis tagad noglabāja uz lubu gabaliem ar ogli sazīmētus būves rēķinus un plānus. Cik kam jābūt garam, cik platam, cik augstam, cik un kurā vietā liekamas veravas, cik gari un kuros sānos vedami rijas baļķi, kādi šķērssienām, cik un uz kuru pusi liekami resgaļi, lai siena iznāktu līdzena.

To visu nevarēja prātā paturēt, tad galva plīstu pušu. Ja iepriekš visu izrēķināja un sarakstīja, tad strādāt bija viegli. No pirts būvēšanas Tenis bija šo to mācījies.

Divas dienas viņi grieza egles un darināja baļķus. Trešajā dienā jūdza ķēvīti un pievilka nocirstos baļķus vajadzīgā vietā.

Debesīs bija pavērušās sniega slūžas. Sniga un sniga. Vienīgais labums, ka starp lielajām eglēm sniegs līdz zemei tika maz, palika zaros.

Pirts stāvēja pusbūvēta — bez griestiem un jumta. Tenis steidza pievest rijas un kūts baļķus, kamēr pastāvēja labs sniegs.

Slaido egļu tievākos galus nolika pagaidu kūtiņas būvei. Vēlāk to atstās aitu miteklim.

Diemžēl dienas kļuva aizvien īsākas un naktis garākas. Uznāca stindzinošs sals. Koki tā sasala, ka zāģis gāja dārdēdams. Sasalušos zarus cērtot, labākajam cirvim asmenī izlūza robs. Skuju būdas iemītniekiem naktīs sals lika segties ar divām kažok- segām. Lai nenosaldētu degunus, nācās galvas griezt pret roves akmeņiem un galvgali pārvilkt ar palagiem.

Visgrūtāk klājās Palsai. Kājas ķēvītei nekādi nevarēja pasargāt no sala, kaut arī tās aptina ar lupatām.

Gribot negribot nācās atgriezties pie pirts būves. Tur koki bija mazāki, tos varēja pievilkt pie ugunskura un pirms apstrādes sasildīt.

Izrādījās, ka pirts sienās nav iecirstas sijas vietas. Tenis steigā bija aizmirsis, ka pirtij vajadzīgi arīdzan griesti. Nu vajadzēja vai nu celt jau uzlikto vaiņagu zemē, vai likt vēl vienu jaunu.

— Lai ir augstāki griesti, — Sauce sacīja. — Mēs tak ceļam lielbajāru pirti.

Tā pirts ieguva vienu lieku vaiņagu.

Kad no egļu tievgaļu baļķēniem bija satēsti un uzlikti griesti, varēja ķerties pie spārēm. Tur atkal bija kaltam un svārpstam darbs.

Lielā aukstumā darbi, protams, vedās lēnāk. Cimdi un biezie kažoki padarīja cilvēkus par tūļām.

Saucei bieži aiz kaut kā aizķērās kāja, un viņa nokrita kupenā, jautri smiedamās. Tādās reizēs viņa teica Tenim: — Kauns, kauns, Teni!

— Par ko man kauns? — Tenis brīnījās.

— Par to, ka tu tik neveiklu sievu esi apņēmis. Ir kauns vai nav?

Tenis klusēdams klausījās un smaidīja.

Kad pirtij jumta spāres bija uzliktas un nostiprinātas, sals atlaidās.

Atkal tika gāztas slaidās egles, un baļķi ceļoja uz būves vietām. Dažs no tiem bija tik smags, ka viņi divatā, visu savu cilvēka gudrību pielietādami, tikko spēja uzcelt vienu galu uz ragavām. Kā lai tādu dabū rijas sienā pusotra cilvēka augumā bez palīgiem un bez kaltēšanas? Kur tad vēl šķērssijas un spāres, kas te divkārt lielākas par pirts sāna baļķiem.

— Koki jāsagādā un jāpieved, kamēr ziemas ceļš. Pavasarī varēšu mizot, kaltēt, cirst un zāģēt, svilpodams kopā ar meža put​niem, — sprieda Tenis.

Cirsma kļuva arvien plašāka, baļķu krāvumi lielāki. Lai baļķi netiktu sajaukti, Tenis to galus apzīmēja ar cipariem un citām zīmēm.

Atkal sagriezās sniegputenis.

Kādu nakti Tenim likās, ka dzird vilku gaudojam. Skuju būdas sienām visas meža skaņas gāja cauri.

Sīļi dienā bieži klaigāja, bet naktīs parasti klusēja. Vienīgi baltā pūce reižu reizēm ievaimanājās. Nu šī dīvainā dobjā skaņa bija dzirdama kaut kur tālumā.

Tenis pagriezās uz otriem sāniem, pārvilka kažoku pāri ausij un gulēja tālāk.

Diez cik ilgi viņš bija gulējis, kad pie sāniem piebikstīja Sau​ce. Modināja.

Nevajadzēja ij bikstīt. Viņš pats dzirdēja zirga izmisīgo dauzīšanos, grūšanos pret sētu un lubu grabēšanu.

Tenis pielēca kājās un taustījās pēc cirvja. Neatrada. Ilgāk nedrīkstēja kavēties. Paķēra no roves akmeni un izlēca no būdas. Zirga apveidus saskatīja labi. Lopiņš stāvēja kājās, tātad vēl nebija nokosts.

Sajuzdams cilvēka rosīšanos, pārtrauca dauzīt ar kājām zemi.

— Se, ņem uguni! — Sauce sniedza aizdegtu skalu.

Patiesi bija par tumšu, lai ko skaidri saskatītu. Kad Tenis pacēla gaismekli augstāk, viņam mute aiz bailēm un izbrīna palika vaļā, jo Palsai uz muguras zem paša jumtiņa pieplacis tupēja liels vilks un vērās Tenī dzedrām dzeltenām acīm. Ķēvītes acis aiz bailēm bija plati ieplestas. Viņa stāvēja sastin​gusi nāves šausmu gaidās.

— Kas tur ir? — no būdas jautāja Sauce.

Viņas balsi dzirdēdams, vilks pagrieza ausi kā suns, ieklausīdamies tās skaņā. Tenim tik daudz kļuva saprotams, ka vilks zirgu nebija plēsis un šobrīd arī to netaisījās darīt.

— Ak, tu negantnieks! — Tenis teica gluži draudzīgi. — Tup zirgam uz muguras kā ķēniņš.

— Kas tup? —jautāja Sauce.

— Liels vilks.

Sauce ar vienu rāvienu bija no kažokiem ārā. Vai nu Tenis prātu zaudējis, vai patiešām noticis kas nedzirdēts. Jokošanos Teņa balss nepauda.

— Ak! — viņa iesaucās. — Tas ir tas pats mūsu vilks ar mel​numiņu pie kreisās acs.

— Kāds mūsu vilks? — Tenis nesaprata.

— Nu, toreiz brūklenēs, kad mēs… sastrīdējāmies…

— Tu viņam devi plāceni, — Tenis atcerējās.

— Tagad iedošu biezputru ar kreimu.

— Kāp zemē no zirga, Vilkati! — Tenis uzsauca. — Vai nemani, kā lopiņam kājas dreb? Tūliņ nogāzīsaties abi.

Tenis draudīgi paplivināja skala guni uz vilka pusi. Zvērs, it kā sapratis, lēni atvilkās atpakaļ un nolēca otrā pusē Palsai. Zirgs atlēca no viņa, spēra. Vilks veikli uzlēca uz sētas un pazuda tumsā.

Kad Sauce iznāca no telts ar krējumā mērcētu biezputru pa​vārnīcā, vilka vairs nebija.

— Aizbēga? — viņa vaicāja.

— Es aizdzinu, — Tenis paskaidroja. — Lai viņš ir kač pats lielais Vilkatis, tā zirgu baidīt nedrīkst.

— Es dzirdēju, — Sauce sacīja un sniedza pavārnīcu Palsai. — Ēd, kumeliņ, tev pēc izbīļa tas noderēs. Ķēvīte patiešām paņēma vienu kampienu un sāka ēst. Otru gan vairs neņēma.

Zaru telts rovē dega sprigana sauso zaru guns, izplatīdama smaržīgu siltumu. Tenis iededza otru skalu un apstaigāja zirga stāvvietu. Vilks bija aizgājis pa tām pašām pēdām, pa kurām nācis šurp. Zirgam nekas nekaitēja, pat mugura nebija saskrāpēta, jo to sedza bieza lupatu seģene. Tenis paņēma rokās ķēvītes galvu, piespieda savam vaigam un sacīja: — Esi mierīgs, kumeliņ! Tas zvērs bija uz negantiem jokiem. Citādi godīgs vilks. Viņš tevi neaiztiks.

Sauce bija jau ielīdusi atpakaļ guļvietā.

— Novelc aukstās virsdrēbes, — viņa sacīja. — Citādi man kailai būs auksti pie tevis.

Tenis novilkās un ielīda zem kažokseģenes blakus sievai. Piespieda degunu viņas plecam. Sauces miesa smaržoja pēc vasaras tāpat kā pirmajā satikšanās reizē rijā. Satraukumu, ko bija radījusi satikšanās ar savādo vilku, viņi remdēja savā priekā vienam pret otru. Pēc tam iegrima dziļā atspirdzinošā miegā.

Pamodās lielā gaismā. Laiks bija kļuvis siltāks. Sniga. Pārslas gāzās blāķiem. Kaut kur augšā virs koku galotnēm skrēja lieli vēji, bet izcirtumā jūtama tikai rāma vēsma.

Sniga visu nedēļu. Nocirstās egles gāzdamās ieplacinājās sniegā. Uzcelt baļķus uz ragavām kļuva aizvien grūtāk, jo ceļamiem bomjiem sniegā zuda atspaids, tukšās ragavas stāvēja sniegā augstu virs zemes. Kā tur iemānīt smagu, garu baļķi?

Modās bažas, vai viņi vispār ar zirgu un ragavām tiks ārā no meža. Dienas bija kļuvušas pavisam īsas, arī siena vezumam jau atkal bija redzams gals.

Kādu rītu, kad debess bija noskaidrojušās un vējš iegriezies no ziemeļrītiem, jaunie līdumnieki izlēma doties uz mājām.

Tas bija grūts brauciens. Sniegs sniedzās zirgam līdz vēderam. Kur bija seklāks, cilvēki sēdās ragavās, bet klajumos un sīkmeža smalknē, lai zirgu galīgi nenokausētu, gāja kājām. Ķeveros pārbrauca dziļā vakara tumsā.

— Kāpēc tik vēlu? — prasīja Līze.

— Bridām visu dienu, — Sauce atbildēja.

— Daudz padarījāt? — taujāja Zane.

Kad Tenis izstāstīja, vecāsmātes sejā atplauka senais lep​nums.

— Tas jau ir kaut kas, — viņa sacīja. — Kā gan citādi, ja abi no labiešu kaula.

Uzzinājusi, ka pirtij jau uzlikti griesti, saslietas spāres un jumtam saplēstas lubas, Zane apņēmīgi pavēstīja: — Pavasarī es uz turieni aizvilkšos kaut vai rāpus. Redzu, ka man Dieviņš dos nomirt sava mazdēla mājā un dusēt sava maz​dēla zemes smilšu kalniņā.

Kad Tenis dzīrās doties atpakaļ uz Dziļūdeņiem bez zirga, Zane tapa pavisam priecīga.

— Tad jau tu pirtij jumtu arīdzan uzliksi? — viņa prasīja.

— Gan jumtu, gan veravas, gan rovi, — mazdēls solīja.

— Es par savu naudu salīgšu tev rijas un kūts cēlājus, lai arīdzan mana daļa būtu ielikta tajā lielbajāra sētā, — Zane čukstēja Tenim pie auss. — Labi, ka sataupīju sidrabu. Nu varēsim atkal celties augšā. Tev ļaudava arīdzan gadījusies ar tikumu, ne vien no vaiga daiļa. Sargā, žēlo, dēliņ, viņu. Otru tādu nedabūsi.

— Viņa pati nesargājas, neklausa, — Tenis žēlojās.

— Parāj, — Zane pamācīja. — Tas vīra pienākums. — Tad piebilda: — Lai gan rājums tādai nelīdzēs. Čakli ļaudis, ja lūko aizturēt, vēl trakāk raujas darbā. Man par jums abiem tāpēc bailes. Pārāk strauji gribat ņemt. Ka sevi nesabeidzat. Savu brīdi lon arīdzan atpūsties un pie reizes papriecāties.

— Kad dzīvosi pirtiņā, tad varēsi pieskatīt, — Tenis attrauca.

— Dieviņ balto! — Zane sacīja. — Pirmā pajumte, kas pēc ilgiem gadiem mums atkal piederēs.

Visu lielo mūžu pa svešiem ūķiem lielļaužu bērni būdeļoja.

Dzirdot tādu runu, Tenim gribējās vai tūdaļ iet atpakaļ uz savu līdumnieka mīti.

12.Meža miera traucētāji nerimstas Pagāja dienas trīs, līdz trakie sniega bridēji — ķēvīte Pal​sa, Sauce un Tenis atguvās no pārpūles.

Un tad jau arī bija klāt kungu Saulgrieži jeb Ziemassvētki. Pēc vecu ļaužu rēķina gan īsākās dienas jau palika aiz muguras, īstajā laikā daudzās mājās tika ēsts cūkas šņukuris un dedzināts bluķis. Tas notika savas desmit dienas agrāk nekā svētkus svinēja Kristus bērna pielūdzēji.

Labi vien, ka tā, jo Felsbergs bija kļuvis varen ticīgs. Ziemassvētkos bluķa vilkšanu un dedzināšanu aizliedza. Skubināja vi​siem iet uz baznīcu.

Zinādams kungu labvēlību, Tenis jūdza ragavās Palsu, un viņi kopā ar Sauci un māti brauca uz baznīcu. Zane atteicās braukt.

— Tie svētki nav pareizā laikā, — viņa teica. — Ko es tur, vecu laiku cilvēks, darīšu? Atnāks poļi un prasīs, kālab es svētījusi Ziemassvētkus pa lutriņu, ne pa katoļu vīzei. Eče, Repulis jau dabūja sodu, ka zviedriem palīdzējis!

— Mēs nevienam neko nepalīdzēsim, vien aizbrauksim līdz baznīcai, — Tenis mierināja.

— Braucat, bērni, — Zane atļāva. — Es ar savu Dieviņu parunāšos tepat uz lāviņas. Man viņš tāds paklausīgs — atnāk mājās bez maksas.

Par garo ceļu norūpējies bija arī Tenis. Ļaudis gan runāja, ka ceļš esot iebraukts un gluds, bet drošs varēji būt tikai tad, ja pats savām acīm redzēji.

Brauciens iznāca labs. Baznīcā ieradās arī muižkungs Felsbergs ar savu ģimeni. Vēlīgi palūkojās uz jaunajiem līdumniekiem, ar galvas mājienu sveicināja.

— Mām, kāpēc viņš tevi tā noskatīja? — Tenis vaicāja.

— Stāvi klusu! Baznīcā nelon pļāpāt, — Līze atbildēja.

Pēc meža vientulības iejaukties tik daudzos svešos cilvēkos šķita pavisam savādi. Ja vēl vasarā Tenim citi ļaudis baznīcā un krogā nospieda sirdi, ērcināja, tad tagad bija otrādi: gribējās vai ar katru apmīt kādu labu vārdu.

Laikam tas tādēļ, ka viņš vairs nejutās kalpa kārtā. Vēl jau gan bandu zemē zem sniega brieda rudenī iesēti ziemas rudzi, vēl pats mita Ķeveru saimes istabā pie gala sienas kopā ar saimnieka meitu Sauci uz atsevišķi nodalītas lāviņas. Mita gan tikai tad, kad netika pie darba savā līduma zemē, kur līdumniekus gaidīja jau gandrīz gatava jauka mājiņa, ko viņi sauca par pirtiņu.

Baznīcā dega daudzas spožas sveces. Priekšā uz paaugstinājuma stāvēja divas palielas egles, ar baltām lentām izrotātas.

Mācītāja palīgs kūpināja vīraka dūmus, kas, sajaukdamies ar skuju smaržu, patīkami kairināja degunu.

Tenis vairs nesekoja ķestera vārdiem tik vērīgi kā vasarā. Rāmi sēdošo un stāvošo cilvēku pulkums, mācītāja un ķestera draudzīgās balsis, kā arī ērģeļu stabuļu maigās skaņas nesa viņu kā lēns vilnis pretī ilgotajam dvēseles gaišumam, pretī nākotnes sap​ņu piepildījumam.

Lūk, pie ērģelītēm stāvēja jauns puisis ar kupliem gaišiem matiem. Bērtulis zināja stāstīt, ka puisis pats ērģelītes uztaisījis: saurbis stabules un sašuvis plēšas. Par to kungi viņam samaksājuši piecus dālderus.

Paši kungi tādu darbu nespēja. Viņi nemācēja strādāt, bija iz​laidušies slinkumā un bramanībā.

Tenis palūkojās uz kungu stūri un pamanīja, ka atkal vecais Felsbergs raugās šurp. Hanna šoreiz stāvēja daudz rātnāk, sapņai​ni lūkodamās svecīšu liesmās.

Vai kungam būtu ienākušas par viņiem kādas ļaunas valodas? Eh, vienādi iešana ļaudīs atnesa nemieru un bažas.

Ejot no baznīcas ārā, Tenis tīši spiedās tuvāk kungu gājumam. Felsbergs, ieraudzījis Teni tuvumā,

pieliecās un jautāja: — Strādā?

— Strādājam, — Tenis atbildēja un pabīdīja uz priekšu Sau​ci. — Abi. — Lai Dievs jūs svētī, — kungs sacīja un vēlreiz uzmeta skatu Līzei, kura nāca jaunajiem aiz muguras. Viņu skatieni uz mirkli satikās. Līze novērsās un gāja garām. Ko gan viņi vairs spēja viens otram dot? Tikai veltīgi samīdīt savu lepnumu un tikumu.

Tenis un Sauce priecājās, ka nebija nevienam stāstījuši, kā naktī zirgam uz muguras uzlēcis vilks.

Diez ko par to domātu Felsbergs? Noturētu viņus vēl par Vilkača draugiem. Valodas vienādi drīz aizstaigāja līdz muižai.

Tūlīt pēc vācu Ziemassvētkiem Tenis atkal kļuva rosīgs. Sniegi bija dziļi. Otrā kalpa sieva katru vakaru savam mazulītim dzie​dāja dziesmiņu: Dziļi sniegi, īsas kājas Tālu salmu gubentiņš.

Kājām nokļūt līdz Dziļūdeņam nevarēja ne zirgs, ne cilvēks. Kā lai tur nokļūst? Sniegi tik dziļi, ka ij Ķeveru saimnieks un kalpi negāja mežā pēc malkas, nebrauca uz pļavu pēc siena, lai gan viena kaudze vēl bija palikusi purā. Vienīgās iebrauktās sliedes gāja uz kroga un muižas pusi. Ij tās reizēm aizputināja, ka zirgi brida līdz vēderam. Tie, kas bija šurp atbēguši no kāda nikna muižkunga Kurzemes pusē, par sniegu varen brīnējās. Tik dziļu ziemu tur nekad neesot redzējuši.

Bērtulis pirti bija pārvērtis par sutinātavu. Jaunu ozoliņu kārtiņas sautēja un lieca, lieca un karsēja, kamēr iznāca puse no ratu riteņa. Tāpat viņš lieca ragavu slieces priekšgalu. Kad Tenis viņam pažēlojās par savu nemieru un bēdu, atminot daudzos darbus, kas darāmi līdumnieka daļā, Bērtulis sacīja: — Lūko piesiet pie kājām lubas. Galus tepat podā pasautēsim un salieksim uz augšu kā ragutām, tad varēs šļūkt sniegam pa virsu.

Tenis aiz pārsteiguma neprata atbildēt. Tā patiesi bija laba doma. Kad viņi brauca šurp, tukšās ragavas slīdēja sniegam pa virsu.

Tenis tūlīt sameklēja lubas, nolika uz šautra sniega un uzkāpa virsū. Jā, lubas daudz negrima. Tā varēja iet pa sniegu.

Dažās dienās divi pāri lubu tika sataisīti par sliecēm. Par vēz- dām, uz ko balstīties nedrošajā gājumā, Sauce ieteica ņemt slotas, ar ko piedarbā slaucīja pelavas, vai arī pirts slotām iedzīt kātus, tad vēzda negrims sniegā līdz dibenam.

Tā ar visu kopēju gudrību, jokojot un smejot, sagatavoja jauno pāri ziemas gājumam uz tālo līdumnieka mitekli.

Mugurās viņi uzsēja maisus ar maizes klaipiem, gaļas kumpi, kaltētiem āboliem, mellenēm un citu ēdamo. Lai vieglāk būtu nest, riekstus izšķēla no čaumalām un iesēja maisiņā.

Labi, ka ar ragavām bija jau aizvesti milti un putraimi, citādi ar ēdamā aiznešanu ietu grūti. Lai ceļā drošāk justos, Tenis ņēma līdzi cirvi. Uz to uzstāja arī Zane.

— Bez ieroča, dēls, tādā lānī nevaid brist, — viņa sacīja. — Kāds varaks uzklups, ko tad?

Pirms došanās ceļā Tenis un Sauce bija tepat māju tuvumā lūkojuši paieties ar lubām. Nekāds liels prieks nesanāca, tomēr labāk, nekā brist ar vīzēm vai zābakiem.

Kad viņi jau āvās ceļam, ierunājās Līze: — Man ar' gribētos iet palīgos, redzēt stalto skujenīcu.

— Mām, tev vēl jādara kalpa darāmais, — Tenis attrauca. — Jānopelna rāceņu sēklas. Pavasarī tur visiem darba pietiks. Paši gulēsim pirtiņā, algādžiem ierādīsim skujenīcu.

Promiešanas rīts gadījās skaidrs un spožs. Spīdēja zvaigznes, blāvu gaismu deva dilstošais pusmēness, sniega klajums vizuļoja zilgani balts. Sals knieba degunā un vaigos.

Sauce neviļus grūti nopūtās. Lai Tenis nesadomātu neņemt viņu līdzi, sieva neteica, ka viņai kļuvis grūti, ka viņā briest jau​na dzīvība.

Tenis brida pa priekšu. Sauce viņa pēdās. Tā iet bija pavisam viegli. Vietām lubas slīdēja pašas.

Atlika tikai noturēties taisni un nepakrist. Slota atbalstam gauži noderēja. Sevišķi, kad bija jākāpj kalnā.

Toties uz leju gāja viegli. "Šlūkavas" slīdēja pašas, ka Saucei reiz, lai noturētos no uzskriešanas virsū Tenim, nācās jāšus uzmesties uz slotas un tā kavēt slīdēšanu. Beigās viņa tāpat tupus gandrīz uzdrāzās Tenim, apsēdās uz lubu galiem un slotas un ņēmās smieties.

— Tagad zinu, kā uz slotām jāj raganas, — viņa smiedamās teica.

— Tev iet labāk nekā man, — Tenis sacīja ar manāmu lep​numu par sievu.

— Nav dzirdēts, ka vilkači jātu uz slotām, — viņa atbildēja. — Jāj tikai raganas.

Kad viņi bija nokļuvuši uz Melnās sērgas lauku otrā kalna, pamalē iesārtajās rīta blāzma, drīz pārvērzdamās par gaišumu, kas izdzēš zvaigznes.

Slēpotāji bija iemanījušies iet slīdīgākā solī. Nogurums padarīja kustības lēnākas un līganākas.

Lielo egļu zaros sauli sveica ziemcietīgi putniņi, iedama apgaitā uz savām barības glabātavām, pa egļu zariem lēkāja vāvere. Kādu brīdi viņiem sekoja sīlis, bie​dinoši ķērkdams.

Tad jau viņi iegāja savas iedomātās lielsaimniecības robežās. Tā bija savāda māju sajūta.

Kājām ejot, viņi taču pirmo reizi tuvojās savai līdumnieku mītnei, tāpēc pilnā mērā ļāvās atgriešanās priekam. Apstājās iz​cirtuma malā un vēroja, cik tas kļuvis liels. Vismaz trīs pūra- vietas.

Zaru būda bija apsnigusi balta kā siena kaudze. Pirtiņas sienas un puskailās spāres slējās sīkas un zemas. Apkārt trīs pēdu dziļš sniegs, kas vizuļoja rīta saules staros kā sudrabs. Agrāk mītās pēdas un baļķu ceļi bija apsniguši un pazuduši skatam. Vietām tikko jaužami dobuļi. Baļķu klājums arīdzan pazudis.

Tikai dažu nenodarināto egļu galotnes slējās no sniega kā lieli balti eži. Darba steigā tās viņi tīši bija atstājuši, lai paspētu vēl sniega laikā ar zirgu pievilkt stumbrus rijas un kūts celšanai.

— Paveries, kā mežs izpostīts! — Sauce teica, spožām acīm raudzīdamās uz viļņaino klajumu.— Tur pavasarī miežus un rā​ceņus sēsim.

— Nāksies drusku papūlēties, — Tenis piekrita.

Viņi nosēja no kājām lubas un iegāja teltī. Toverus, mucas un guļvietas kažoksegu klāja smalki sniega putekļi, kas pa zaru spraugām iesijājušies būdā. Baltsūnu čupa pie ieejas arī balojās no sniega.

Pagāja labs laiks, kamēr Tenis uzšķīla uguni un uzpūta liesmu. Tādā saltā laikā uguni degt nebija viegls darbs.

Pēc tam Tenis gāja raudzīt ūdeni, pa ceļam ar slotu mēzdams sniegu uz abām pusēm. Sauce tikām no sniega izraka sauso zaru kaudzi, sakūra rovi un sakārtoja telti. To darīdama, viņa dziedāja: Kas kait man nedzīvot Domājām, gudrojām, Diža meža viduci: Ar ko laukus pušķosim: Visapkārt egles, priedes, Sēsim rudzus, sēsim miežus, Vidū saule ritināja. Dēstīsim ozoliņus.

Neraud' gauži, sila egle, Gāju liela sila vidā Ne es tevi skaliem cirtu: Zemē sēt rācenīšus: Cērt' istabas pamatiem, Es gribēju sila zemi Daiļu dziesmu klausīties. Par ārisku padarīt.

Ienāca Tenis ar ūdens spaņģiem.

— Meža vecim tava dziesma bija pa prātam.

— Vai tu viņu satiki?

— Kā lai nesatiktu, ja tas vecis esmu es pats.

— Vai tu zini, ka mēs vairs neesam divi? — Sauce pavēstīja.

— Kā tā?

— Uz vasaru mums piederēs mazs, mīļš bērniņš.

Tenis piegāja pie sievas, apņēma rokām plecus un piespieda sev klāt. Tā viņi brīdi stāvēja, klausīdamies ziemciešu putniņu čiepstēšanā aiz būdas sienām. Viņi abi bija laimīgi.

— Laikam riju vajadzēs celt vēl lielāku, — Tenis sacīja.

— Kāpēc?

— Nu, Dāvim ar' tur būs jāron savs kakts.

Sauce sāka smieties.

— Ja nu nebūs Dāvis, būs Dore?

— Tad kūts jācērt lielāka, — Tenis prātīgi sprieda.

Tā viņi jautri iesāka savu dzīvi mežā bez zirga. Darba pietika abiem. Tenis nomēroja kārtiņas, Sauce ar tesli tām vajadzīgās vietās notēsa sānus. Caurumus urba un tapas darināja vakaros pie skala gaismas.

Kad kārtis bija sagatavotas, Tenis ņēma īsās trepes, kāpa uz pirts iegriezt un ietest kārtiņu vietas spārēs.

No sākuma darbs secās lēnāk, bet ar laiku vedās gluži veikli, lai gan strādāšana cimdos un kažokā nebija tāda kā vasarā.

Trešajā dienā visas kārtiņas bija uz jumta, un varēja sākties lubu likšana.

Sēdēdams uz lubojamā soliņa, urbdams caurumus un dzīdams tapas, Tenis pirmo reizi aiz prieka iedziedājās: Klipu klapu, kaimiņ Mika, Ar tām koka karotēm. Atved savu līgaviņu Zaļā skuju būdelē.

Sirdi spieda tikai viena rūpe: aroda pratēji biedēja, ka zaļā kokā dzītas tapas pēc izkalšanas krītot ārā. Ko tur Tenis varēja līdzēt? Kad izkaltis — jāuzmana. Vai nu īsti tik traki būs.

Drīz vien pienāca diena, kad pirts rovē varēja ienest uguni. Kad lāvas puse bija iesilusi, Tenis aiztaisīja dūmu lūku un ar tēsli nodzina no baļķiem mizu, kas būvējot bija tīšām atstāta, lai labāk redzamas ieskrāpētās cērtamās iezīmes.

Nu pirts smaržoja pēc svaigiem sveķiem un vasaras. Vienīgā nelaime, ka no griestiem pilēja ūdens — tur kusa griestu šķirbās sabirušais sniegs.

— Ejma pēc niedrēm, — Tenis sacīja. — Citādi vieni griesti siltumu netur.

Nākošā rītā, kas bija apmācies un remdens, viņi devās uz purva malu. Veci ļaudis zināja stāstīt, ka Dziļūdeņa purvā esot arīdzan ezers. Tur vajadzēja būt niedrēm. Niedru jumti bija visam cilvēka mūžam.

Ne tur peles taisīja midzeņus, ne zvirbuļi perēkļus, ne indīgi kukaiņi dējās. Vienīgi kazas nevarot turēt.

Tās kāpjot uz jumta un ar kājām sabakstot klājumu.

Tenis sprieda, ka uz jumta kazas netiks, ja piedarba vai gubeņa stūrī jumtu pārāk tuvu zemei nenolaidīs.

Par niedru meklēšanu Tenis bija domājis visu rudeni. Neiz​nāca laika. Steidzās dzīt baļķus.

— Varbūt tu paliec sētā,—-Tenis ieminējās Saucei. — Tur jāiet vērīgi. Akači visu ziemu dvašo.

— Kas tevi vilks ārā, ja tu iestigsi? —— Sauce atbildēja.

Sākotnēji pa mežu, kur auga lieli koki, viņi brida bez bēdu.

Iešana ar lubu sliecēm nu veicās gluži labi. Te bija arī lieli piepur- va klajumi — vecas pļavas, kur laikam zāle tik liela, ka jauniem kociņiem neļāva iesakņoties. Vietām gari zāles stiebri rēgojās ārā no dziļā sniega. Tās nebija niedres.

Pēkšņi viņi nokļuva pie vaļējas ūdens lāmas. Apkārtējie krū​mu zari bija apsarmojuši.

— Re, kā Dziļūdens elpo, — Tenis sacīja.

— Diez cik te miroņu kaulu guļ? — Sauce sprieda.

— To es arīdzan nezinu, — Tenis atbildēja.

Tālāk viņi šļūca daudz uzmanīgāk. Lubas, protams, tādus gājējus nesa daudz vieglāk nekā parastus bridējus, bet ko varēja zi​nāt no tāda purva, kas ziemas spelgoņā izverd nesasalušu ūdeni.

Pēkšņi lielā purva pusē viņi ievēroja augstus kokus. Tur va​jadzēja būt cietzemei.

Viņi bija tikuši gandrīz līdz lielkoku saliņai, kad Sauce iesau​cās: — Teni, neej! Tev pēdās ūdens!

Tenis bīstamo vietu bija jau pārvarējis. Izlēca krastā. Sauce brīdi šaubījās. Tad ar slotu aizslaucīja

ciet mitrās sliedes un gāja vīram pa pēdām. Kad bija pārgājusi, pēdās atkal parādījās mit​rums.

— Pa šito vietu atpakaļ vairs neiesim, — Sauce paziņoja.

Saliņā auga viena gauži liela egle. Tenis uzrausās tās pašā ga​lotnē. Ilgi vērās uz visām pusēm.

— Ko tu redzi? — kliedza Sauce.

— Klusu! — Tenis bargi sacīja un ar steigu kāpa lejup.

— Kas tur bija? — Sauce izbijusies vaicāja.

— Nezinu, vai tev sacīt, — Tenis čukstēja.

— Saki! — Sauce skubināja. — Citādi man būs pašai jākāpj eglē.

— Nē. Eglē gan tu nekāp. Tas var nākt par ļaunu Dāvim. Tur pusjūdzi tālāk viņā krastā ir kalns. Aiz tā kalna… Ceru, ka man acis nemežģījās….

— Lāči? — Sauce minēja.

— Nē. Kaut kas trakāks.

— Briežu pulks? Runā, Teni!

— Māju jumti.

— Māju jumti?

— Tādi kā dūmi arīdzan, — Tenis vēstīja.

— Cilvēku nebija?

— Nemanīju.

— Tā sēta tad mums tuvāk nekā Ķeveri, — Sauce sacīja.

— Tuvāk, — Tenis piekrita. — Vienu vācu jūdzi. Desmit tūkstoš soļu. Kā pusceļš līdz baznīcai.

— Tu gan labi rēķini, — Sauce uzslavēja. — Tikai iešanai nav ceļa, dziļūdens priekšā. Bez lubām pāri netikt.

—-Viņā galā purvs gandrīz saiet kopā ar mežu tajā vietā, kur lielais egļu kalns, — Tenis vēstīja. — Pa vidu dziļa sprauga.

— Tēvs teica, ka viņā pusē kalnam esot bebru slīkšņa. Bebri upi noslodzījuši ar kokiem.

Tā viņi kādu laiku sprieda, jaunās vēsts satraukti, tad Sauce vaicāja: — Ezeru un niedres nemanīji?

— Kā nu ne? — Tenis attrauca. — Esam garām pagājuši. Lūk, tajā meža ielokā guļ ezers, niedrām apaudzis. Tur niedru ir vesels klājiens.

Nokļuvuši slīkšņas malā, viņi kādu brīdi slēpoja pa cietu zemi, kur auga lieli koki. Tā bija gara pussala, kas iestiepās aizau​gušajā dūņeklī. Tikuši mežam cauri, viņi apstājās niedrāja malā.

Tur Tenis vēlreiz uzkāpa eglē. Kad nokāpa, teica: — Niedru pietiks visu māju jumtiem un vēl purva malas sie​na kaudzēm.

Tad viņš izņēma no kules auklu. Piesēja savu kreiso roku pie Sauces kreisās rokas.

— Vecāmāte pieteica būt prātīgiem, — viņš paskaidroja.

Uz lubām šļūkdami, viņi apstaigāja visu ezeru. Pāri tam gāja zaķu un lapsu pēdas. Neviens lielāks zvērs savas zīmes nebija atstājis. Pret meža ieloku, kur ezers, acīmredzot, bija seklāks, purva malas pļavas stūrī niedru audze šķita vairākas pūravietas liela. Nelaime tikai tā, ka sniegs dziļš. Puse no niedru garuma atradās zem sniega. Turklāt lubeniekiem līdzi nebija izkapšu, tikai naži.

Sagriezuši divas nastas, viņi tās apsaitēja ar auklām, uzkrāva mugurā un devās uz mājām.

Ceļa pētīšanas nolūkā viņi todien vēlreiz aizgāja līdz eze​ram.

Kad pirtiņas ārējā būve bija pabeigta, iekšā sēžu celmi aptēsti un nogludināti, ierīkotas lāvas un ielikta šķeltu koku grīda, tajā ieiet bija gaužām tīkami.

Arī no ārpuses mājiņai nebija nekādas vainas. Jumts dzeltens kā no vaska, durvis baltas, sienas staltas. Vienīgi ārpusē baļķiem mizas nodzīt varēs pavasarī, kad uznāks siltums.

— Zini, Teni, — kādu vakaru, jaunajā miteklī guļot, ierunājās Sauce. — Man liekas, ka tur purva salas mājās mīt Vilkatis.

— Tas var gadīties, — Tenis piekrita.

— Vai tev nav baile?

— Nav. Viņa suns jau mūs apciemoja.

— Tu domā, ka tas bija Vilkača vilks?

— Tur nav ko domāt, — Tenis attrauca. — Tā tas ir.

-— Viņš var arīdzan mūs nomaitāt, — Sauce sprieda.

—-Nemaitās,—Tenis droši apgalvoja.—Vecā Zāļu Made, kuru kungi nokāva, skaidri teikusi, ka labus cilvēkus Vilkačs neaiztiek.

— Vai tu domā, ka esi labs?

— Varbūt neesmu īsti labs. Toties par tevi skaidri zinu, ka esi laba. Tevis dēļ Vilkača arīdzan mani pažēlos. Viņš var sākt dusmot tad, ja sāksim par viņu stāstīt ļaudīm. Viņš grib slēpties. Felsbergs vairākkārt taujāja, vai es baidos no Vilkača. Kungs zin, ka te tuvumā Vilkača perēklis, tāpēc lika līdumu plēst pie Dziļ- ūdeņa. Kungs grib Vilkača biedu mazināt. Mums labāk, ja bieds paliek. Uztaisīsim paši te trīs arklu zemi un dzīvosim kā kungi. Ne karakalpi, ne siriķi mūs nesadzīs.

Dienas kļuva arvien garākas. Saule kāpa augstāk. Sniegs sasē​dās un tapa zilgans.

Tenis un Sauce atkal grieza baļķus. Šoreiz tos darināja pēc dzīvojamās istabas mēriem. Katram baļķim abos galos ar ogli uzvilka pazīšanas zīmes, lai vēlāk lielajā baļķu lērumā tie nesajuktu. No tievgaliem grieza baļķus klētiņai un gubenim. Katru dienu sagrieztos baļķus Tenis skaitīja, uzvilkdams ar ogli tādu vai citu baļķa zīmi uz attiecīgas lubas, lai vēlāk neaizmirstos. Lubas ar sadarināto koku zīmēm krājās skuju būdas kaktā.

Tuvējā mežā pietrūka slaidu egļu jumta spārēm. Tām derēja tikai slaikas pusaugu egles.

Kad sniegs kļuva seklāks, viņi aizbrida līdz Vilkavotam. Aiz tā slējās biezs trīsdesmitgadīgs jaunmežs, kurā spāru egles stāvēja cita pie citas kā nomērītas.

Baļķu darināšana veicās ātri, jo līdumnieki galotnes atstāja neapstrādātas. Te tās nevienam netraucēja. Dažās dienās viņi sacirta vajadzīgos spāru kokus rijai un istabai. Citām ēkām tik slaiku stumbru nevajadzēja.

Grūtāk gāja ar kārtiņu meklēšanu. Nācās vien iet uz Melno lauku jaunmežu. Pīlādžkokus, kas auga zem eglēm ap Vilkavotu, negribējās cirst, jo pīlādžu ogas bada gados daudzus bija glābušas no nāves.

Arī šobrīd Saucei, par ogām iedomājot, siekalas saskrēja mutē. Rieksti, kaltētie āboli un ogas bija apēstas. Palicis tikai drusciņš miltu un putraimu. Pavalgam vēl dažas karotes tauku un sažāvēta jēra ciska.

Sauce neatzinās Tenim, ka pa klusam kožļā skujas un piebriedušos bērzu pumpurus. Reiz sāka sūkāt bērza gremzdus, ko saule jau bija atkausējusi. Tenis, to redzot, tapa domīgs.

Nākošā rītā, kad saule vēl nebija uzlēkusi un sniegu sedza stipra sērsna, Tenis ar roves akmeni grozā un ar cirvi padusē teciņiem vien aizrikšoja uz Niedru ezeriņu. Viņš bija dzirdējis, ka pavasara uzplūdu laikā zem ledus slāpstot zivis. Ja tādā laikā izcērtot ledū āliņģi, zivis pašas lektin lecot no ūdens.

Tur, kur viņi ziemā, baiļu pārņemti, bija gājuši, auklā sasējušies, tagad Tenis gāja viens un bez lubām. Mežā gan drošības dēļ nocirta kārtiņu, pie kuras pieturēties, ja gadījumā ielūztu ledū. Bet izrādījās, ka sasalušais sniegs ir stingrs. Cērtamā āliņģa vietā ledus arīdzan izrādījās vismaz puspēdu biezs.

Zivis tiešām bija slāpušas. Kad viņš izcirta āliņģi un no tā izcēla sabirušos ledus gabalus, pie āliņģa malas parādījās pirmā rauda. Tik nespēcīga, ka reizēm peldēja uz sāniem, reizēm uz mu​guras.

Pēc brīža sāka nākt citas zivis, plātīja žaunas un bāza degunus ārā no ūdens. Drīz viss āliņģis bija pilns ar zivju mugurām. Tenis ar roku tās ķēra un meta uz ledus. Tad ielika akmeni grozā un ielaida grozu āliņģī. Pirmajā cēlumā tika vai pusgrozs ar zivīm. Sajutušas svaiga gaisa pieplūdumu, zivis nāca un nāca.

Tenis atkal un atkal gremdēja un cēla grozus. Bēra lomu uz sniega līdz attapās, ka nu jau tikusi vesela muca raudu, asaru un līdaku. Viņi divatā ar Sauci visas tās nejaudās apēst.

Sagrābis pilnu grozu, Tenis steidzās mājup. Nokusis un nosvīdis ieklupa būdā, kur Sauce vārīja

kārtējo lieso klučku putru. Ieraudzījusi pilnu grozu ar raženām zivīm, sieva uz brīdi zaudēja valodu.

— Kur bērt? — Tenis prasīja.

— Ber ārā, sniegā, — Sauce pamācīja.

— Dod maisu un nāc līdzi! — Tenis rīkoja.

— Kur tās dabūji? — sieva beidzot attapās jautāt.

— No ezera pasmēlu.

— Tu biji uz ezera? Viens? Bez lubām?

-— Nāc žigli, kamēr lapsa nepielavās. Es veselu maisu izbēru uz ledus! — Tenis skubināja.

Kad viņi piegāja pie āliņģa, tur joprojām pulcējās slāpstošās zivis. Tenis pagājās tālāk gar ezera krastu un izcirta vēl vienu caurumu ledū. Arī tur drīz vien saradās slāpstošās zivis un, strauji kustinādamas žaunas, elpoja gaisa svaigumu.

Daļa izvilkto zivju vairs nekustējās, bija sasalušas.

Tā gluži negaidot bija pienākušas zivju dienas. Lielo lomu sabēra muciņā. Muciņu apraka sniegā zirga mītnes ēnā. Vienu grozu lūkoja izlietot tūlīt. Cepa, vārīja un kūpināja.

Tas bija īsts svētku mielasts. Saulīte arīdzan iegriezusies pava​sarī. Dienas kļuva garākas par nakti.

Jaunajiem līdumniekiem tapa varen priecīgs prāts. "Lielā die​na klāt!" sirds gavilēja.

No savestajiem baļķiem nokusa sniegs. Pelēkbrūnie stumbri saulē sasila. Sākās mizu lobīšana un tēšana. Pelēcīgie stumbri, līdumnieku tēsekļu skubināti, nometa savas pieticīgās drānas un atmirdzēja dzeltenīgi balti un koši.

Kad divpadsmit sienas baļķiem miza bija drāzta, tos ar bomjiem apgrieza otrādi un turpināja tēst no otras puses. Tā sienu pēc sienas.

Pateicoties zivju lomam, viņi varēja mežā uzturēties divpadsmit dienas ilgāk un nomizot visus baļķus, v Saule kāpa arvien augstāk. Dienas beigās nomizoto baļķu sānos jau bija vērojamas kaltuma plaisas.

Sniegs plaka acīm redza​mi. Purvs pārplūda. Nāca pavasaris. Pēdējais laiks atgriezties Ķeveros.

Mucas dibenā palikušās zivis Sauce iztīrīja, sasālīja un ielika ādas tarbā. Tarbu Tenis iesēja savā muguras maisā, kopā ar tukšām cibām un ķērni. Tad viņi rīta agrumā, kamēr sniegā turējās sērsna, devās uz Ķeveriem. Tērces bija pārplūdušas. Rīta salums tomēr ļāva gājējiem tikt tām pāri bez kāju mērcēšanas. Ķeveros ļaudis viņus saņēma ar gavilēm.

Līze spieda Teni un vedeklu sev pie krūtīm un čukstēja: — Baidījos! Baidījos! Mani mīļie!

Barbara, kurai bija četras meitas un četri dēli, par savu Sauci tik daudz nebēdāja. Arī vecā Zane klusēja. Toties Grieta bija mutīga kā ik reizi.

— Ak tad vilki nenorēja? — viņa jautāja ar smaidu. — Te jau citi teica, ka sen abi vilku vēderos.

Lielais Vilkačs neļaušot traucēt mieru.

Par atbildi Tenis lika galdā zivju tarbu.

— Mēs sametāmies draugos ar Ūdeņu Veci, kas mīt tuvējā ezerā. Viņš atsūtīja jums labas dienas.

Gan Sauces brāļi, gan kalpu puiši skatījās uz Teni un Sauci kā uz brīnumdariem.

Jaunie līdumnieki stāstīja, kā mizojuši baļķus, kā uzklājuši jumtu pirtiņai, kā cirtuši kārtiņas, kā ķēruši zivis.

— Daigas cirst ij es vēl varētu, — to dzirdot, sprieda vecāmāte Zane. —· Kaut gan vieglāk pīt no klūgām murdus zivju ķērumam. Ja ne citu — palīdzēšu guni pieskatīt. Tenim, Saucei un Līzei jau pasūtīju jaunas izkaptis un grābekļus. Arīdzan līduma arkls — beblis man padomā. Tev, Teni, jārūpē darba rīki ne tikai sevim, arīdzan algādžiem. Es zinu, kā jārīko darbi lielā sētā. Katram jāzin sava gaita.

— Vai vilki patiesi nenāca? — brīnījās Grieta.

— Nāca, — teica Tenis.

— Bail nebija?

— Drusku sabaidījos, — Tenis atzinās.

Ne to, ka vilks tupējis uz zirga muguras, ne to, ka meža salas tālumā aiz kailām alkšņu krūmu galotnēm Tenis pamanījis māju jumtus, lūkodamies no purva saliņas egles gala, viņi nebilda ne vārda. Arī par e/;era niedru bagātību klusēja. Vai vajadzīgi lieki skauģi viņu veiksmei? Ja ziņa par līdumnieku sētas un tīruma tapšanu nenonāks zviedru rakstvežu ausīs, spēkā paliks kunga solījums desmit gadus ne ar nodevām, ne ar klaušām jauno sētu neapgrūtināt.

13.Vilkača zīmes

No Keveriem šķiršanās iznāca varen sirsnīga. Katrs saimes ļaužs dzīrās ko uzdāvāt Vilkaču sila gājējiem. Gata māte Sūre dāvāja villaini, Gata tēvs — paštaisītus zābakus. Par Dāvja darināto spīļarklu čaci un celmu arklu — bebli Zane bija drusku maksājusi naudā, bet arī tā bija vairāk dāvana nekā pir​kums.

Dāvājuma sanāca tik daudz, ka Zane baiļojās, vai zirgs pa- vilkšot tādu krāvumu. Vēl jau rijas kaktā glabājās vecās lietas no Gaiķu laikiem.

— Tās tur var stāvēt, līdz Tenis uzcirtis riju un istabu, — Bēr​tulis mierināja.

Grietai par to tūlīt bija sakāmais.

— Tu, saimniek, neesi Tenim un Līzei neko dāvājis. Ar meitas devumu itoreiz vairam nav gana.

— Liec tu mierā Bērtuli! — Dāvis viņu apsauca. — Padoms vien, ko Bērtulis devis, ir apaļa talenta svarā.

Grieta nebija apklusināma.

— A, ko Barbara dos? Ko tavi lielie dēli? Māsai būtu ko pie​metuši.

— Es pats sevi došu, iešu līdzi palīgos, — piedāvājās Miks.

— Patiesi? — Tenis priecājās. — Nāksi?

— Ja tu un Sauce būs ar mani mierā, — Miks atbildēja.

Sauce jau bija Tenim stāstījusi, ka tēvs izlēmis Ķeverus atstāt vecākajam dēlam Kristam. Ja nespēs ar to saprasties, tad pēc vecu vecās paražas — jaunākajam dēlam, mazajam Gustam, kas ij cū​kas vēl neganīja.

Tenis piecēlās un sniedza Mikam roku. Viņš vairākkārt bija iedomājis, ka mežā derētu vēl kāds prātīgs vīrišķis, kas prastu baļķus dobt un pakšus cirst. Rudenī, kad pēc vecāsmātes nodoma riju un istabu celt aicināmi algādži, Miks gaužām labi noderētu darbu pieskatīšanai, jo tas bija puisis ar labu galvu kā tēvam un veiklām rokām.

Ar Miku Tenis vislabāk sapratās, jo abi bija līdzīgu domu pārņemti. Prātoja gudras lietas, par ko citi nemēdza spriest. Kālab dažas zvaigznes griežas citādi nekā viss debesu jums? Kāpēc saule tik karsti spīd, bet nesadeg? Vai patiesi pasaule tāda pastāv no laika gala un nekad nebeigsies? Kāpēc sasalis ūdens pārplēš stipru mucu? Kāpēc pavasaros bērza sulas tek pa koku uz augšu?

Neko jau viņi neprata atbildēt, bet brīnējās, kāpēc par tādām lietām citi nebrīnās.

Arī Sauce ar Miku draudzējās labāk nekā ar Kristapu un Tinci.

Par Miku Tenis bija izdomājis vēl tālāk. Viņam kā saim- niekdēlam, kam mantojumā nepaliek tēva sēta, jādomā par citu tīrumu ierīkošanu un citas sētas celšanu. Kālab gan pēc dažiem gadiem, kad būs nolūkojis sievu, viņam nekļūt tepat Vilkaču silā par līdumnieku? Tādu sābri sev Tenis vēlēties vēlējās.

Agrā rītā ceļā devās divi smagi piekrauti vezumi ar mantām. Cilvēki gāja kājām. Arīdzan Zane solījās visu ceļu nosoļot. Kad Tenis gribēja viņu iesēdināt ragavās uz miežu maisa, viņa tikai atvēdinājās ar rokām: — Ujā, dēls! Man vežmā galva reibst. Uz jaunajiem Lielleima- ņiem kājas pašas nestin nes.

Ja neskaita zirgu ielūšanu ledū, braucot pāri applūdušajām tērcēm un varen grūto stīvēšanos, kamēr divās vietās dabūja vezu​mus nost no piesaulē nokusušajām nokalnēm, ceļu veikt izdevās gluži labi.

Ieraudzījuši dzelteni notēstos baļķus pie Vilkavota, jaunie mītnieki saprata, ka līdumnieka miteklis vairs nav tālu. Tomēr bija jāpārbrauc vēl trīs pastāvi uzkalni līdz priekšā starp dižmeža eglēm pavīdēja izcirtums, zaru būda, lubu jumts zirgam un bei​dzot strautiņa malā zeltaini mirdzoša pirtiņa.

— Ai, bērni, bērni! — Zane atelsdamās sacīja. — Dieva darbus darāt! Kač nu man no pleciem Dieviņš noņemtu desmit gadu gājumu, tad es varētu jums pa īstenam palīdzēt.

Tās pašas dienas pēcpusdienā, kamēr sievietes nolika pie vietas rīkus, vistu grozu un citas mantas, vīrieši ar abiem zirgiem devās uz Vilkavotu pēc spāru kokiem. Vienam vezumam bija baļķu ragaviņas un atbalsta kūleņi. Tur varēja reizē uzkraut divus baļķus. Ar otrām ragavām tievgals vilkās pa zemi, tālab vairāk par vienu siet nevarēja.

Darbi vedās ātri, jo baļķu cēlāji bija trīs spēka vīri: Tenis, Miks un Krists. Pēdējo Bērtulis bija sūtījis līdzi, lai būtu, kas at​dzen atpakaļ zirgu un pie reizes ielāgo ceļu uz līdumnieku sētu.

Kad satumsa, mežā bija palikuši tikai septiņi spāru koki.

No egļu skujām, sūnām un siena tika sataisītas cisas visiem jaunajiem līdumnieku sētas iemītniekiem.

Zane izvēlējās guļu pirtiņā, kur gulēja arīdzan Tenis un Sauce. Miks, Krists un Līze, kas bija pieraduši būt kopā Ķeveru lielajā saimes istabā, apmetās skuju teltī. Miks ar Kristu izvēlējās guļvietu Sauces un Teņa vietā, Līze — uz sūnu cisām pretī rovim.

Vakariņas visi ēda pirtī lāvas rājumā pie jaunā galda vaska sveču gaismā.

Abas durvis un gaismas lūka stāvēja vaļā, jo izkurinātas bija abas krāsnis. Pie griestiem tāda spelte, ka pērties varēja, bet Zane neļāva dūmu lūku turēt vaļā. Baidījās no pārlieku liela caurvēja. Viņa nejutās īsti vesela.

— Man tāds kā drebulis no lielās iešanas, — viņa sūdzējās. — Pie Bērtuļa dzīvodama, izlutusi, ka ij kārtīgi paiet nevlžāju.

— Tu, Sauce, neņem galvā! — Tenis jokoja. — Vecaimātei uz rīkošanu ir nags. Kad šķīlu guni, šī stāv aiz muguras un māca: "Ne​pareizi piepi turi. Izčurini dobīti, tad dzirkstele neleks garām."

— Žēlo vecmāmiņu! — Sauce Teni apsauca. — Viņu visu mū​žu neviens nav žēlojis.

— Mani arīdzan neviens nežēloja, kamēr tu neuzradies, — Tenis izbeidza sarunu ar joku.

Krists savā vezumā slepeni bija ielicis mazo muciņu ar alu un divas paša dobtas alus krūzes. Nu viņš lika savas dāvanas galdā.

Visi dzēra slavēdami. Vienīgi Sauce tikai pagaršoja.

— Pareizi, meit! — Zane uzlielīja. — Lai bērns nepiedzimst par plencku.

Kad alus krūzes bija iztukšotas, Sauce uzsāka dziesmu: Neraud' gauži, sila egle, Ne es tevi skaliem cirtu: Cērt' pirtiņas pamatam, Daiļu dziesmu klausīties.

Dziesmu tūlīt pārķēra Krists un Miks, pagriezdami pa savai vīzei. Lai pakaitinātu māsiņu, dziedāja, uz Teni ar pirkstiem bakstīdami: Ņem, bāliņ, līgaviņu, Ņem darbā lūkodams. Ar bagātu netiklīti Nabagā noiesies.

Tādus vārdus labprāt dziedāja visi. Vienīgi Zane viducī apklusa. Nākošais pants vērsās tieši pret Sauci. Ņemiet, puiši, kalponītes, Neņemiet mātes meitas: Mātes meitas laiskas bija — Tup uz vāļās aizkrāsnē.

—Ujā! Ujā!—iesaucās Zane. —Nu jau dzied galīgi greizi. Kur tu, Krist, redzi laisku? Neba maize pati nāca bagātā vietiņā…

— Ai, Teni! Ai, Teni! — smiedams sauca Krists. — Ja vīramāte un vecāmāte uz vienu roku ar vedeklu, tad vīram dzīves te nebūs. Turies, bāliņ!

Tenis un Sauce līksmi smaidīja. Toties Miks, reibuma iedro​šināts, steidzās brāli atbalstīt: — Es jau matīju, ka Tenim te gals klāt, tāpēc nācu palīgos.

— Pareizi! — Krists uzslavēja. — Tu visas trīs uzpasē, lai Tenim ādu nenovelk. īpaši to, kas klusē.

Zini, ka klusie ūdeņi dziļi.

— Zinu, zinu, — Miks attrauca un sasmaidījās ar Līzi. Krists patiešām prata radīt jautrību un priecīgu prātu. Kāpēc gan lai viņš nebūtu jautrs, ja redzēja, ka brālis Ķeveru dēļ ar viņu ķīviņu nesāks, ja jau nolēmis mežā ievingrināties līdumnieka pūliņos.

Kad bija nodziedātas vēl dažas līdumnieku dziesmas un izdzerti otrie alus kausi, Tenis sprūdīja muciņu ciet un iznesa ārā.

— To dzersim, kad būs ielikti pamati rijai, kūtij, istabai ir klētij.

— Ai, ai, cik ļauni! — Krists bēdāja. — Es tad nebūšu klāt. Žēl, žēl.

— Mums arīdzan žēl, — Līze atzinās. — Tu proti prieku nest.

— Nebēdā! — Krists attrauca. — Norīkošu savā vietā brāli. Dzirdi, Mik? Rūpējies, lai Līze nav bēdīga. Lai nesametas uz vie​nu roku ar tiem citiem sieviešiem, tad Tenim gals klāt.

Kad pirmās svinības līdumnieku pirtiņā izskanēja un katrs bija atradis vietu savās cisās, Sauce teica Tenim: — Mūsu mājas slepus ir apmeklējis Vilkatis.

— Kā tu zini?

— Redzi, — viņa teica un iedeva Tenim vīstokli.

Tenis paņēma un atvēra to. Iekšā bija sudraba nauda divu dāl​deru cenā.

— Tā ir poļu nauda, — viņš sacīja. — Kā tu to dabūji?

— Vilkatis samaksājis par cirvi. Teitan bija nolikti trīs ciri. Palikuši tikai divi. Trešā vietā, skaties, lubas gals ar ogles uzvilktu rakstu.

Uz lubas nebija uzzīmētas Vilkača burvestības. Atveidots cir​vis ar visu kātu.

— Par ciri tā ir liela maksa, — Tenis sacīja. — Pērnruden tirgā par ciri prasīja pieci zloti. Te ir vienpadsmit. Vai tu to saproti?

— Saprotu, — Sauce atbildēja.

— Ko tu saprati?

— Sapratu, ka Vilkatis mums draudzīgs.

— Ko vēl?

— Viņš nav bijis rudens tirgā.

— Ko vēl?

— Viņš no mums nebaidās.

— Pats galvenais, sieviņ, — Tenis sacīja, — ir tas, ka viņš netaisās mūs dzīt ārā no meža. Mums jāgādā, lai par viņa zīmēm neviens svešs neuzzina.

— Tāpēc, Teni, es tev tikai tagad klusi pasacīju. Vai tev nav prātīga sieva?

— Visprātīgākais tomēr esmu es, jo pratu tevi tik prātīgu atrast un apņēmu par sievu,— Tenis attrauca.

— Tu smirdi pēc alus, — Sauce pavēstīja.

— Tu smaržo pēc vasaras, — Tenis sacīja un tiecās viņu glās​tīt.

— Rāmāk, — Sauce aprāja. — Vecāmāte dzirdēs.

— Lai dzird, — Tenis attrauca.

Otrā dienā no rīta Tenis ar Miku saveda mājās atlikušās spāres. Vakarpusē devās uz ezermalu kārtis lūkot un ielika ezerā murdu. Kad kāršu koki izbeidzās, pārlūkoja murdu. Iekšā kūlās divas palielas līdakas.

Zivis uzvēra zarā un nesa mājup.

Alksnājā skanēja cirvja cirtieni. Tur strādāja Sauce un Līze. Uz alkšņu čupas sēdēja Zane un rīkoja: — Cērt tuvāk pie zemes. Tagad grūši. Vēlāk arsi svilpodams. Kā tu miežu vezumu dabūsi mājā, ja ragutas ķersies aiz celma. Līdums jāgāž kārtīgi.

Tenis parādīja sievietēm zaru ar uzvērtām zivīm.

— Ūja, kādi ūdens bubuļi givti! — Zane izsaucās.

— Vai tu vairs neesi savārgusi? — Tenis jautāja.

— Vai tad es biju vārga? — Zane brīnējās.

Vakaram iznāca garda zivju zupa. Uz pavasari ar ēšanu visiem zemniekiem bija trūcīgi. Rudenī kauto cūku gaļa jau bija apēsta. Govis aizcietējušas uz teļu gaidām. Vienīgi vistas dūšīgi dēja.

Diemžēl mežā atvesta bija tikai viena govs. Sauces pūra raibaļa vēl barojās Ķeveru kūtī. Vistas tikai brīdi izlaida no groza. Sauce bija gribējusi sapīt tām sētu zirga un govs laidara stūrī, bet Zane rīkoja alkšņus cirst. Toties tagad zivju zupai varēja piešaut divas olas, tādēļ tā iznāca varen garšīga.

—Būtu labāk, māmiņ, vistas paganījusi, nevis mūs rīkojusi, — Līze teica mātei, Mika priekšā nokaunējusies par Zanes vagarisko valodu.

— Viņa deva labus padomus, — Miks aizstāvēja Zani. — Cel​mi, patiesi, nedrīkst būt gari.

Pamazām viss nokārtojās. Vistām tika savs pītu zedeņu dārzs, Tolei siena redeles blakus Palsai.

Naktī tomēr vistas vēl ieslodzīja grozā un grozu iesēja egles zarā, jo baidījās gan no seska, gan caunas, gan no pūces, kas naktīs reizēm svilpa un vaimanāja netālajā eglājā.

Trīs dienas, Zanes norīkoti, visi strādāja pie līduma līšanas. Kārtiņas cērtot, alksnājs jau bija krietni izretināts. Atlika vienīgi celmus paīsināt un nocirst pāri palikušos lielos kokus.

Kad nokusa sniegs un zeme atvilga, sākās sagatavošanas darbi ēku pamatiem. Lai apakšējais baļķis

nepūtu, nācās noņemt zemes virskārtu līdz mālam. Uz mālu uzbēruma varēja guldīt pamatu stumbru un vēl apsvaidīt ar māliem no abām pusēm, lai tikai augšējā mala paliktu ārā, tad koki bija pasargāti no puves.

Lai zinātu, ka pamati nolikti taisni, Tenis baļķi ar izcirsto reni apgrieza otrādi un pielēja ar ūdeni. Ja ūdens netecēja ne uz vienu, ne uz otru galu, gulums bija pareizs.

Kamēr vīrieši greba baļķus, grieza pakšus, sievietes cirta līdumu. Lai taupītu sienu zirgam, Zane staigāja ar Toli pa mežu, kamēr uzdūrās pērnā rudeņa brūklenēm. Pati saēdās, kā teica, pa kunga vīzei un atnesa vēl veselu turzu uz mājām.

Sauce salūkoja medu un uztaisīja no ogām veselu ķipi laba dzēriena.

Citu dienu Zane aizgāja līdz purvam. Staignājā, ar koku ceļu taustīdama, aizkļuva līdz bagātīgai pērnā gada dzērveņu vietai: —Tev, meit, itāda manta gauži vajadzīga, lai bērniņš būtu stiprāks un rāmāks, — Zane sacīja, dodot Saucei dzērveņu vāceli.

Kādu dienu Zane pārnāca mājās pagalam satraukta.

— Tur pa pura malu nelabais ārdās, — viņa pavēstīja. — Milzīgs kurmis rok alas un kokus gāž.

— Grauž kokus? — Tenis vaicāja.

— Negrauž. Izrok apakšā visu zemi, un koks apgāžas, — Zane skaidroja.

— Tas būs bebris, — sprieda Miks.

— Nē, nav bebris, — Zane stīvējās pretī. — Vai tad bebris ietu kā kurmis pa visu pura malu?

Neviena egle nav nograuzta. Tas ir pazemes nelabais, pats Vilkačs.

— Kurā vietā tie brīnumi notiek? — Miks bija gatavs tūlīt iet cīnīties kaut vai ar pašu deviņgalvaino pazemes velnu. — Es dro​šībai paņemšu līdzi raukni, ar ko atkauties, ja man uzklūp.

— Es vairs tur neiešu, — Zane atmeta ar roku.

— Kur tā vieta? — taujāja arī Tenis.

— Tur, kur avota urga ietek kopā ar Ērkšķu gravas strautu purvā, ir kails lāsmenis līdzās muklājam, kurā Volfa zirgs no​grimis.

— Kā tu zini, kur Volfa zirgs nogrima? — Tenis sāka dusmo​ties. — Vai tu tur biji klāt?

— Pēc viņu stāsta tā iznāk, — Zane skaidroja. — Zirga pēdas gājušas pa gravas viņu krastu.

Neviens agrāk nebija redzējis Zani tik apjukušu un nobi​jušos.

Visi nolika pie malas citus darbus un devās skatīt pazemes nelabo. Zane viena palika sargāt māju.

Izrādījās, ka vecāmāte bija stāstījusi patiesību. Slīkšņas malā, kur urga un strautiņš ietecēja muklājā, veidojās paliela ūdens lāma, neliels meža ezeriņš. Ielokā ap lāsmeni auga egles. Dažas no tām bija sagāzušās šķībi, citas apgāzušās pavisam ar visām saknēm. Neviens koks nebija grauzts. Zem egļu saknēm dūnekļa malā patiešām rēgojās lielas alas, kurās, ja labi papūlētos, varētu rāpus ielīst cilvēks.

Pats dūnekļa Velns — alu racējs — cilvēkiem nerādījās.

— Jūs varat iet, — teica Miks. — Es palikšu gaidīt. Vai tas ir purva velns vai kāds nezināms zvērs, rokā jādabū.

14»

14.Cīņa ar purva briesmoni Miks bija izvēlējies pareizo paņēmienu. Zvērs, manīdams cilvēku aiziešanu, brīdi nogaidīja, bet tad droši sāka darboties. Nočabēja otrā krasta krūmi, ar vieglu plukšķi kāds ielaidās ūdenī un peldēja šurp.

Virs ūdens slīdēja brūna ne​liela galva ar baltiem sāņzobiem.

"Nu milzīga žurka, nekas cits," Miks nodomāja. "Jāsit par beigtu, lai neposta mežu un nebaida cilvēkus." Pa to laiku peldošais nezvērs pietuvojās krastam.

Miks sastinga gaidās. Viņš tupēja vienas alas malā tajā vietā, kur trūdu zemes virskārta bija iebrukuši, atklādama alu skatam. Diemžēl lielā žurka nelīda šajā alā, bet pazuda zem ūdens. Alu te bija daudz, no vienas vietas. Ne jau velti egles izgāzušās. Cerības, ka zvērs parādīsies tieši Mika tuvumā, gaužām mazas. Tomēr cits nekas neatlika kā gaidīt. Miks zināja veco mednieku paņēmienu— medījums jāpieradina pie sava tuvuma.

Viņš sēdēja un domāja garu domu. Diezin kad viņam tāpat kā Tenim būs sava sieviņa, kas gaidīs mazulīti. Pirms tam jānotiek tam lielajam brīnumam, ka divi cilvēki izdara to pašu… Salduma pilno, kā dziesmā teikts, sava kumeliņa peldināšanu viņas eze​riņā.

Citam tas padevās viegli. Kā Tenim. Nolūko meitu jau no pusaudzes gadiem un tad apņem par sievu.

Nekādu moku. Miks alka pēc ezeriņa, bet neviena meita, ko varētu precēt, nebija padomā. Katrai kāda vaina. Viena nevīžīga, staigā ar netīru priekšautu. Vai tad "vāverīte", kā citi puiši teica, zem tāda priekšauta tīrāka? Otra tumulīga. Darbu darot, neveikla. Kāja vai roka vienmēr kaut kur aizķeras. Cita visādi laba, bet deguns garš kā vārnas knābis un pati tieva kā šķeista. Vēl kāda par resnu.

Trīne jau bija ievērojusi Mika izvēlību, tālab kādu reizi viņu nosauca par princi, kas gaida pelnrušķīti — varen daiļu un ar visiem goda un tikuma ieradumiem.

Mikam bija pētnieka prāts, kas visu centās iepriekš izdomāt. Kā tas būs? Kāda tā būs? Kāpēc daža meita atstāja viņu gluži vienal​dzīgu? Cita it kā vilināja un reizē atbaidīja ar kaut ko bīstamu.

Cita izturējās pārlieku lepni, centās puisi izsmiet. Tā, kas bija aicinoša un kairināja puiša prātu, kā ļaudis runāja, jau bija ar citiem puišiem izvārtījusies pa siena šķūņiem. Viņš ar tādu nevarēja sākt, tā būtu sevis apgānīšana. Grūta lieta tā precība.

Pagastā bija viens vecpuisis, kurš, laikam tāpat kā Miks, nemācēja sev atrast pienācīgu meitu. Par viņu ļaudis smīkņāja. Miks nevēlējās palikt bez pēcnācējiem vai tapt cilvēkiem par apsmieklu. Joki par vecpuišiem reizēm bija aumaļ nežēlīgi. Tie, kas baudīja sievietes glāstus, ar to jutās daudz pārāki par viņu — nezinātāju.

Tā patiesi bija taisnība. Visa ļaužu dzimta cauri paaudzēm turējās kā uz stipras auklas uzvērta, tāpēc Dieviņš devis tik kairu prieku mūžu koka stumbram. Vecpuišiem tas palika nebaudīts. Vai vēl bēdīgāk — tie to baudīja ar savu cisu maisu, kā dziesmā teikts, apgānīja sevi, grēkoja pret Likteņlēmēja gribu.

Novakara saule apspīdēja dūņeklīgo ezeriņu. Gaisos klaiņoja meža smaržas, no tāluma atplūda bērzu zaru un lapu smārds. Miks aizvēra acis un centās atcerēties, kur un kad tādu smārdu ostījis. Tas saistījās ar to pašu kairo domu par sievieti.

Jā, viņš atcerējās. Un atcerēdamies nosarka.

Tas bija vakar — pirts dienā. Pirti viņi kūra pusdienlaikā, ne vakarā, lai tās iemītniekiem naktī nebūtu par karstu. Sievietes bija nomazgājušās un nāca ārā. Arī Līze. Nāca pa celiņu pretī uz zaru būdu vienā kreklā, basām kājām un rokām, piesārtusi un svaiga. Miku pārņēma mulsums. Viņš neviļus apstājās un ar pa​tiku noraudzījās sievietē. Nezin par ko piepeši sakautrējās.

Līzei Miks arvien bija mīļš un tuvs kā dēla draugs un saim- niekdēls, kam viņa mātes ietekmē jutās tuvāka nekā kalpiem. Pašai nezinot, kāpēc, viņa šajā mirklī kļuva mulsi stāvoša. Mika žēl. Varbūt puiša dziļās nopietnības un vientulības dēļ.

Sieviete saņēma plaukstās puiša galvu, paberzēja viņa ausis ar bērza zaru smaržās mērcētām rokām, jautri pasmaidīja un teica: — Ej, mīļpuisīt, mazgāties!

Cik tas bija savādi! Neizprotami. Neskaidri un neko nepasākoši. Bet pēc tam, naktī guļot ar Līzi divatā zaru būdā, likās citādi. Miegs kļuva trauslāks, prātu māca kauns par savām ie​domām…

Kas tās bija par iedomām? Vai maz pat domās drīkstēja to atļauties? Domas jau arī nebija drošas.

Līze bija viņa jaunākā drauga māte, savāda tvīkuma pilna sieviete ar tvirtiem locekļiem, tīkamu vaigu, maiga un klusa. Viņas balss vienādi skanēja klusi sidrabaini kā aicinošs zvaniņš…

Pēkšņi Miks atrāvās no mocošajām domām, jo izdzirda klusus, čabošus soļus un uzmanīgu urķēšanos sev aiz muguras. Roka stingrāk satvēra īsās krūmu izkapts kātu.

Tā bija gaidītā lielā žurka ar pieckārt lielākiem zobiem par suņa ilkņiem. Kā apgriezties, lai zvēru neaiztramdītu? Un ja nu tas metas virsū no muguras?

Domās nogrimis viņš jutās gluži kā miega pārņemts. Nu pēkšņi iztraucēts un nobijies. Ausīs vēl skanēja Zanes vārdi: "Pats nelabais! Pats Vilkačs!"

Ja nu pēkšņi lielā žurka būs pārvērtusies vilkā vai cilvēkā?

Miks lēni, lēni grieza galvu, ka pati modrākā acs nepamanītu kustību.

Jā, tas bija gaidītais, tikai daudz lielāks nekā pēc galvas lieluma varēja spriest. Šoreiz galva nebija

redzama, tā bija noliekta. Toties rumpis trīs suņu resnumā.

Miks uzmanīgi pieslējās kājās un paspēra vienu soli, kad otrā krastā atskanēja brīdinošs pīkstiens, zvēra galva aši pašāvās uz augšu. Tūlīt sekoja viņa straujš lēciens ūdenī.

Arī Miks paguva lēkt un vēzēt ar raukni. Ierocis iecirtās zvēra sānos, kad tam priekšgals jau bija ūdenī. Plakanā plikā aste ar negantu spēku sitās pret dūnekļa malu, ka dubļi vien pašķīda pa gaisu, pieķepēdami Mikam acis.

Zvērs rāvās uz priekšu kā jau nelabais. Puisis tomēr neatlaida raukņa kātu, tāpēc tika ierauts dūneklē nelabajam līdzi zem ūdens. Uz mirkli pazibēja doma, ka tas ir pats ezera velns, kas ievilks viņu savā miteklī. Varētu jau palaist raukņa kātu, bet tad darbarīks pagalam.

Aizvēris acis un sakniebis lūpas, Miks turējās pretī mēmajai ūdens raganai, kura, kā zināms, atņem slīcējam saprašanu, pēc tam dzīvību. Pēc brītiņa vilkšana dziļumā tapa vārgāka, līdz apstājās pavisam.

Miks nebija liels peldētājs, bet airēties prata. Viņš ar kreiso roku ķepurojās uz augšu, labajā joprojām tu​rēdams raukņa kātu. No ūdens šļaksta un gaisa trūkuma ausis džinkstēja.

Miks uz mirkli atvēra acis. Ūdens izskatījās dzeltens kā alus. Pa vidām peldēja dūņu plēksnītes.

Beidzot puiša galva iznāca no dūņainās žļurgas.

Ari zvērs acīmredzot bija nolēmis labāk nākt saules gaismā nekā kulties pa dūņām. Viņa galva gan joprojām nebija redzama, tikai brūnie garie sari uz platās muguras.

Miks pakustināja raukni. Par atbildi atkal nomutuļoja ūdens no zvēra platās astes vēziena, un rauknis tikko neizslīdēja no rokas.

Pretējā krastā gluži kā cilvēks, divās kājās pacēlies, tupēja otrs zvērs, lūkodamies šurp, un pa reizei kaut ko kliedza.

Mikam viss notiekošais šķita kā ļauns murgs. Saelpojies svaiga gaisa un izšņaukājis no deguna tur sarauto ūdeni, viņš sāka justies drošāk.

Savainotais zvērs arīdzan izbāza galvu no ūdens un elpoja, bet gaužām vārgi, tāpēc Miks vēlreiz parāva raukni. Galva iegri​ma ūdenī, bet aste vairs nevēzēja.

Miks nesaprata, ko iesākt. Pie katras kustības ledus aukstais ūdens ieplūda zem drēbēm un saldēja locekļus. Noturēties virs ūdens kļuva aizvien grūtāk.

Lāmas purva krasts bija tuvāk, bet arīdzan mežmalas krasts nebija tālu — apiņu kārtiņas garumā.

Miks airējās turp. Sadurtais zvērs reizēm pretojās, brīžiem brīvi ļāvās vilkšanai. Aizpeldējis dūnekļa malā, Miks lūkoja ar kājām sataustīt lāmai dibenu. Diemžēl stingra pamata nebija, tikai mīksta dūņa kā biezputra jaucās ap pastalām.

Pie stiebriem un egļu sakņu galiem turēdamies, Miks kārpījās gar malu, meklēdams kājām pamatu līdz pēkšņi medījums atdzīvojās un lūkoja iesprukt vienā no zemūdens alām. Miks atkal dabūja krietni papūlēties līdz izvilka zvēru atpakaļ brīvā ūdenī.

Roku pirksti no aukstuma kļuva arvien tuimāki. Modās bažas, ka ilgi nevarēs noturēt raukņa kātu, tāpēc viņš sabruci​nāja kādas lielās alas ieeju, iebrida spraugā un izkūņojās no ūdens.

Diemžēl medījumu izcelt neizdevās. Nagi un pleznainā aste pretojās. Purva krastā joprojām uz divām kājām stāvēja otrs zvērs un šad tad iekliedzās. Beidzot tas metās ūdenī un peldēja šurp.

Miks vilka raukni, bet ne ar visu spēku. Baidījās nolauzt kātu. Ieraudzījis veselo garzobi peldot šurp, sabijās, ka tas var viņam uzbrukt, tāpēc stingri saķēra pusbeigto zvēru aiz glumās astes ar kreiso roku un izcēla to sausumā.

Bija arī pēdējais laiks. Otrs bebris izlīda no alas turpat viņa tiešā tuvumā, piecēlās pakaļkājās un iesvilpās kā laupītājs. Miks pastūma beigto zvēru dzīvajam tuvāk, lēni izvilka no savainotā sāna ieroci un metās virsū draudīgajam svilpotājam. Diemžēl ne​veiksmīgi. Zvērs pratās ātri pazust alā.

Kad Miks slapjš, nosalis un nomocījies pārradās mājās, saule jau rietēja. Zane, kā parasti, pirts lielajā podā vārīja vakariņām putraimu putru ar aitas gaļas drupaču. Beigās putru atveldzēja ar dažām piejauktām vistas olām.

— Te tavs nelabais, — Miks teica, nomezdams pirtspriekšas skujās medījumu. — Liela žurka ar plakanu asti, nevis pazemes nelabais.

— Bebris, — Zane sacīja pavisam mierīgi. — Tā jau es do​māju.

— Tu teici, ka dūnekļa nelabais, — Miks aizrādīja.

— Vai tad viss jāsaka, ko domā? — Zane attrauca un viltīgi pasmaidīja. — Šā vai tā. Varonis tu esi.

Bebru givt nav viegli. Tas būs vai četri podi* smags makans. Nu tik jāķeras pie dīrāšanas. Bebra gaļa ir gauži laba.

Ja jau vecā Zane tā teica, kas cits atlika kā iet pēc naža un dīrāt, lai gan viņš bija noguris kā suns un mitrās drēbes pat pēc grūtā nākuma neļāva kaulos atgriezties siltumam. Dīrāt lopus Miks prata labi, kā jau katrs kārtīgs zemnieka dēls, bet šoreiz neveicās. Divās vietās pārgriezās āda. Labi, ka ne akotā, bet pie pleznām. Beigās kļuva tik grūti, ka viņš notupās skujās un atpūtās. Tajā brīdī pienāca Līze, brīdi klusēdama vēroja gan Miku, gan pusdīrāto zvēru, tad teica: — Tev drēbes slapjas. Tu drebi.

Viņas vēsā roka pieskārās Mika karstajai pierei.

— Tu iekriti ūdenī? — Līze jautāja.

— Tik tikko izkūlos, — Miks atzinās.

— Tev jāpārģērbjas sausās drēbēs, — Līze rīkoja. — Paņemšu Teņa goda kārtu. Nāc pirtī, tur siltāks.

Miks pārģērbās, bet drebulis nerimās.

Pārnāca Tenis un Sauce. Iekūra ārpusē ugunskuru un tā gaismā pabeidza bebra dīrāšanu un ķidāšanu.

Zane, protams, neiz​tika bez rīkošanas.

Pods — apmēram 8 kg.

— Dziedzeri [1] nesamaitājiet! — viņa sacīja. — Tam ir lielkungu smārds. To atdodiet man. Gaļu ieliekait sālsūdenī kopā ar svētiņiem**.

Labi tomēr, ka viens vecāks cilvēks zināja, kā un ko darīt.

— Te būs divdesmit mārciņas labas gaļas, — Zane atzina. — Par tādu medījumu Miks jāgodā.

— Godāsim par Princi Velna uzvarētāju, — teica Tenis.

— Ne tā, — Zane nepiekrita. — Tā būs skaudība.

— Tev nekas nav pa prātam, — Tenis kaitināja vecomāti.

— Nē, dēls, — Zane atbildēja. — Man pa prātam viss, kas labs.

Miks iznāca no pirts ar savām vecajām drānām uz rokas un devās uz skuju būdu.

— Meit, — Zane teica Līzei. — Ej pakaļ, pieskati, ka nesa- vārgst.

Būdā Miks dzīrās vilkt nost Teņa jaunās drēbes, bet Līze pre​tojās.

— Nemēģini vilkt mugurā slapjās drānas, — Zanes iedrošināta, Līze uzstāja. — Lien ar Teņa drēbēm zem kažoka.

— Nevaru, — Miks purināja galvu. — Sacūkošu.

Līze izņēma no tīnes savu kreklu, apšūtu ar villaini.

— Se, velc manu naktsvalku.

Miks stāvēja un drebinājās.

Līze iemeta pavarda oglēs zarus, lai būtu siltāks.

— Nu, velcies, nestāvi, — viņa lūdza.

— Ne-e-va-a-ru, — Miks runāja, zobus klabinādams.

— Tu no manis kaunies?

Miks klusēja.

— No manis tev nav jākaunas nekādi, — Līze sacīja un vilka nost Teņa svārkus. Pēc tam palīdzēja novilkt bikses. Drudzis puisi tā kratīja, ka viņa kustības vairs nebija sakarīgas. Acis pilnas izbaiļu. Mirkli pavīdēja puiša jaunais tvirtais augums, tad jau Līze pārmeta viņam pār galvu savu lina kreklu ar villaines

pārvalku, kas uz roves bija sasilis gluži karsts.

Velkot viņu augumi uz mirkli saskārās, un Līze juta, cik puisis briesmīgi dreb. Tāpēc viņa apņēma puisi rokām un pieplacināja viņa augumam sakarsušo kreklu.

Diemžēl no tā drebuļi kļuva vēl lielāki.

— Lien ātri zem kažoka! — Līze skubināja.

Miks paklausīja. Drudzis viņu tā raustīja, ka kažoksega puri​nājās.

Līze uzgūlās uz segas malas un apbakstīja ar roku no otras puses.

Drebuļi drusku norima.

"Ak, Dievs!" viņa domāja. "Ja šis jaunais puisis nomirs, es visu mūžu jutīšos vainīga, ka ņēmu viņu mežā līdzi."

— Es atnesīšu krūzi karstas putras, ko nostrebties, — viņa sacīja.

— Negribu, — Miks aši izgrūda.

— Uzviršu deviņvīra tēju? — Līze minēja.

— Ne, ne! — skanēja atbilde.

Viņa brīdi klusēja. Klausījās puiša saraustītos elpas vilcie​nos.

— Varbūt gribi karstu alu?

Miks neatbildēja.

— Tev netīk, ka es te guļu? — Līze jautāja.

— Tīk, — skanēja atbilde.

Līze gulēja, līdz pašai kļuva vēsi.

— Atnesīšu tev siltu alu, — viņa teica un cēlās.

— Atnes, — Miks piekrita.

Līze apspriedās ar māti.

— Karsts alus var līdzēt, — Zane piekrita. — Ja nelīdz, ej pate klāt, sasildi. Itādās reizēs nekas nav labāks par suņa vai otra cilvēka karstumu.

Kad Līze atgriezās, Miks bija piemidzis, bet līdzko viņa dzīrās ielīst savās cisās, čaboņa puisi pamodināja. Viņš tā satrūkās, ka palēcās pussēdus.

— Guli, princīt, — Līze maigi sacīja.

— Hai! — puisis smagi nopūtās. Pēc brīža skumji sacīja: — Arīdzan tu mani apsmej.

— Mikiņ, mīļais, es to nopietni, ne smieklam, — Līze maigi lūdzās. Pēc brīža piebilda: —Ja man tāds puisis kā tu būtu bijis jaunībā…

Miks klusēja.

— Es atnesu siltu alu, — Līze atgādināja. — Dzersi?

Miks pagriezās, paslējās uz elkoņa. Dzēra lieliem malkiem. Tad sniedza kausu Līzei.

— Tev arīdzan jādzer.

Līze dzēra. Viņai likās, ka ikviens viņas izdzertais malks nāk arī Mikam par labu. Viņi dzēra pārmaiņus, kamēr lielais kauss nāca tukšs.

— Vai taisnība, ka tavi vecie bijuši novada kunigi? — Miks jautāja.

— Tā mana māte stāsta, — Līze atbildēja.

Tad viņa iemeta malku rovī un ielīda savā guļvietā zem ka- žoksegas. Naktis joprojām turējās aukstas. Vēl jau mežā šur tur balinājās sniegs. Tikko viņa taisījās iemigt, Miks dzīrās celties augšā.

— Kur tu? — Līze satraucās.

— Jāiet, — Miks ņurdēja.

— Kur? Puisis neatbildēja.

— Pagaidi! Neaukstinies! — Līze lūdza. — Pagriezies turpat pret sienu. Tāpat guļot iztecini. Viņā pusē ir tecīte, tur viss aiz​ies.

— Man kauns! — Miks izmocīja.

— Nomet kaunu! — Līze uzstāja. — Ne vienmēr kauns ir vietā.

— Hai! —- puisis smagi nopūtās un cēlās augšā.

"Velna tiepeklis!" Līze nikni nodomāja. "Mokās tāpat kā Te​nis mocījās Sauces dēļ, un Sauce mocījās dēļ Teņa."

Kad Miks atgriezās, Līze dzirdēja viņa zobu klaboņu jau pie ieejas. Viņa atminēja mātes pamācību sildīt ar savu miesu, bet arī viņai agrāk nebijis mulsums pret puisi neļāva to tūlīt piedāvāt.

— Mik, es uzmetīšu uguni, — viņa sacīja.

— N-ne, nne! — Miks drebinājās.

— Kā tu sasildīsies?

— N-ne, nene-zinu, — skanēja atbilde.

— Iet tevi sasildīt? — beidzot viņa piespieda sevi jautāt.

Miks neatbildēja.

— Vai iet?

— J-jāā.

Līze nesaprata, kāpēc tas tik grūti. Sirds tik satraukti sita, it kā taisītos pa muti kāpt ārā. Nebija taču nekas. Viņa sasildīs ar savu miesu sava dēla draugu, jaunu, savārgušu puisi veca sieva veselos ar sildīšanu.

Līze apņēmīgi pacēla kažoksegu un ierosījās blakām slimniekam. Galvā vēl bija alus radītais vieglums, tāpēc viņai gribējās smieties.

— Nu mēs gulēsim kā vīrs un sieva Teņa un Sauces vietā, — viņa jautri pavēstīja. — Esi mierīgs, puisīt, viss būs labi, tu tiksi spirgts un vesels, dabūsi jauku sieviņu, kas ļaus tavu kumeliņu savā ezeriņā peldināt… Viss tev vēl priekšā. Tikai jāizveseļojas… Tāpēc guli mierīgi. Es tevi sasildīšu.

Drudzis diemžēl nemazinājās. Vēl pieņēmās spēkā. Līze apņēma puisi ar roku un pievilka sev klāt.

Tā viņa Gaiķos pusaugu Teni vairākas reizes bija sildījusi, un viss beidzās labi.

Patiešām drudzis drīz aprima. Miks smagi nopūtās un it kā sastinga.

Naktī notika tas, ko abi bija klusībā vēlējušies, lai gan kaunē​jušies un nespējuši atzīties.

Miks pamodās nedaudz vēlāk nekā citu rītu. Spirgts un vesels, it kā nekāda drudža nebūtu bijis. Par nelielo aizgulēšanos drusku nokaunējies. Līze kā vienmēr bija klusa un mierīga, tikai vaigā piesārtusi, it kā pie ugunskura būtu ilgi sēdējusi.

"Laikam visu nakti guni kūrusi, lai tas delveris nenosaltu," Zane nodomāja.

Pēc trīs dienām pienāca lielais brīdis, kad tika ielikti pirmie pamatu baļķi rijai, kūtij un istabai.

Kūtij uzlika trīs vaiņagus. Rijai un dzīvojamai istabai gan tikai divus. Tām baļķi bija pārlieku gari un smagi, maz apkaltuši.

— Saimniek! — Miks uzrunāja Teni. — Šovakar, kā solīji, jā​liek alus muciņa galdā.

— Tu jau lielu kausu esot izstrēbis viens pats, — Tenis aizrādīja.

— Tā bija aumaļ skopa samaksa par nelabā nokaušanu, — Miks atbildēja.

— Skopa gan, — Tenis piekrita.

Sievietes lielajam notikumam bija laikus gatavojušās. Zane purva malā uzgājusi nātru vietas un saplūkusi piesaulē izdīgu- šos asnus. Kopā ar Sauci pārlūkojušas murdus un atnesušas trīs līdakas. Kopš Miks nomedīja bebru, Zane vairs no purva nebaidījās, salasīja divas turzas pērnā gada dzērveņu. Medus cibā vēl turējās. Varēja izvārīt gardu jo gardu suslu ar miltu klučiem. Ūdens vietā visi nu jau labu laiku dzēra bērzu sulas. Tās deva spirgtumu miesai un garam skaidrību.

Kad Sauce un Zane pārnāca no sūnu plūkšanas un Līze no līduma celmu līdzināšanas, saule vēl nebija norietējusi, apspīdēja viņējā kalna egļu un bērzu galotnes. Visi kopā apsēdās uz lielās rijas pamata baļķiem rindā kā bezdelīgas pirms aizlidošanas uz siltām zemēm.

— Te nu es pieredzu, ka top jauna labiešu sēta, — Zane sacīja. Un piemetināja: — Pura malā

uzgāju vietu, kur rāceņus un kāpostus sēt.

Brīdi pasēdējuši klusā saderībā, līdumnieki turpināja darboties. Sauce ar vecomāti gāja gādāt goda mielastu, Tenis, Miks un Līze uzlika ceturto vaiņagu jaunajai kūtij. Tenis un Miks cēla baļķus un piepasēja pakšus, Līze veikli sarindoja uz baļķiem sūnas.

Koki bija sagatavoti arī piektajam vaiņagam.

— Ceļam tos arīdzan, — teica Miks. — Labs darbiņš, kas padarīts.

Pēdējā laikā puisis bija kļuvis runīgāks un priecīgāks. Strā​dāja kā apsēsts.

Tenis palūkojās uz kalna egles galotni. Tā vēl sārtojās no va​kara blāzmas.

— Ceļam! — viņš teica.

Tā tovakar līdumnieku jaunās kūts sienas pacēlās vīra krūts augstumā.

— Atri gan jums iet, — Līze uzslavēja.

— Ja ir palīgs, kas sūnas liek, — Miks attrauca.

Pamatu ielikšanas mielasts bija izdevies varens. Galdā stāvēja uz oglēm ceptas līdakas, svaigu nātru putra ar bebra gaļu un olām, kā arī pelnos cepti plāceņi un medains dzērveņu virums ar klimpām.

Miks piepildīja abus lielos koka alus kausus līdz malām un teica: — Alus ir labas zāles pret drudzi, — un palūkojās uz Līzi.

Viņi dzēra, bet nedziedāja. Sauce bija pārņemta ar sevi. Tāpat Līze un Miks. Zane savukārt grima pagātnes atmiņās par lieliem laikiem, uz kuru atgriešanos viņa cerēt cerēja. Tenim acu priekšā vēl mirdzēja baļķu tēšamais cirvis un domās rindojās darbi, kas jāpadara desmit gadu garumā. Kad viņš bija izdzēris savu krūzi alus, piecēlās un teica: Laba mana sila zeme Doris dēt, rudzus sēt. Sīc bitīte, zied rudzī'si, Pats jaukuma nevarēju.

— Ejam pie miera! Rīt atkal darbi gaida. Mik, neļauno, ka es tik strups, ka godi nesanāca tādi, kādus tu vēlējies.

— Taisni tādi sanāca, — Miks atbildēja. — Neļauno tu man.

— O, cik smalki kungi runā! — Sauce pasmējās.

— Labi, dēli! — Zane uzslavēja. -— Tā ir īstena lielļaužu valoda. Cilvēks jāglāsta ar labiem vārdiem. Tie dod visiem spēku. Tu, Mik, patiesi esi lielļaužu nākuma.

— Princis, — Tenis izmeta.

Miks pielēca kājās.

— Teni! — viņš iesaucās. Un klusi, lūdzoši nobeidza: — Ne​kad tā vairs nesaki.

— Brālīt, Tenis tā tevi ceļ, cienīt ciena, — Sauce sacīja. — Es laikam šovakar neveiklu joku sācēja.

— Būs labi, Mik, — ierunājās Līze. — Miers baro, nemiers posta. Visi esat labi.

Tovakar Mikam atkal piemetās drudzis. Līzei vajadzēja iet viņu sasildīt.

Pirmais apjukums bija pārgājis. Viņa jutās atbildīga par puiša nākotni.

— Tu nedrīksti pie manis pierast, — viņa sacīja. — Esmu ve​ca. Apsoli?

— Tev ir daiļš augums, — Miks atbildēja.

— Jaunai vēl daiļāks.

— Nav. Dažai kā sivēna miesa.

— Mik, man par tevi bail.

— Tev ir sidrabaini salda balss.

— Mik, ar tevi nav labi.

-— Man ar tevi gana labi. Tev nav? — Miks bažīgi prasīja.

Līze klusēja. Viņa juta, ka Miks tūlīt no viņas atteiktos, ja viņa teiktu, ka nav labi. Viņš patiešām bija dzimis princis, kam rūp cita likteņi vairāk par savējo. Ko ar tādu iesākt? Melot un teikt, ka nav labi, nozīmētu viņam briesmīgu triecienu. Ja reizi viņa ņēmusies palīdzēt puisim tikt galā pašam ar sevi, izbeigt alku mokas, tad nekādi nedrīkstēja tās padarīt vēl lielākas, galīgi sabojāt viņa prātu.

— Tu klusē. Tu tikai paciet mani? Atzīsties!

Līze saņēma Mika galvu rokās.

— Mīļo dēliņ! Tu man dod tādu prieku, kāda manā mūžā ne​kad nav bijis. — Un viņa sāka raudāt.

— Kāpēc tu raudi?

— Aiz laimes un… aiz bailēm. Ja kāds par mums uzzinās, es nomiršu.

— Nemirsi! Neuzzinās! — Miks apņēmīgi sacīja.

— Es nomiršu arī tad, ja tu neapņemsi skaistu, mīļu meitenīti par sievu.

— Viņa nenāks pie manis, — Miks bažījās.

— Kāpēc?

— Nepatikšu viņai.

— Izmet tādas domas no galvas!

— Kā var patiesību izmest?

— Tu gribi, Mik, lai es pasaku patiesību? — Līze cieti vaicāja.

Puisis brīdi klusēja. Pārdomāja. Nesaprata, ko īsti tik bargu Līze varētu pateikt.

— Pasaki, — beidzot viņš atļāva.

— Esmu lepna, — Līze iesāka. — Tu tam tici?

— Esi lepna, — Miks piekrita.

— Bez Teņa tēva neviens cits man nav bijis. Mani gribējuši ne viens vien. Es spēju no tā atturēties gan Teņa, gan goda dēļ. Tev es nespēju atteikt. Saproti, puisīt? Veca, pacietībā rūdīta sieva nespēja tevi atgrūst. Kā lai tev spētu atsacīt jauna, karsta tautu meita? Tu pārlieku netici, velti sevi moki…

— Tāpat kā tu.

— Taisnība. Tāpēc labi zinu, cik tas ir grūti. Tā var savu mūžu samaitāt. Vai patiesi tev nav nevienas meitas padomā?

Miks brīdi domāja, tad teica: — Kazi, ir.

— Kura?

— Muižkunga Hanna.

Līzei tas bija nepatīkams pārsteigums.

— Tas gan patiešām ir bēdīgi, — viņa teica.

— Kāpēc bēdīgi?

— Viņa tev galīgi neder. Ne viņas tēvs, ne māte, ne citi kungi neļaus tev viņu apņemt. Labāk viņu laidīs nāvē. Tādi gadījumi agrāk bijuši. Ja nu atļautu, tu nezinātu, ko ar Hannu iesākt. Kungi ir netikli, neprot darbu. Ar savu neprasmi lepojas kā ar daiļumu. Ko tu ar tādu tuntuli iesāktu? Tev galva un rokas ņipras. Viņiem vienīgie godi — lepnība un laiskums. Ai, Dievs, Mik, ja tu uz Hannu ceri… Esmu tevī vīlusies, — viņa skumji nobeidza.

— Es pajokoju, — Miks atzinās.

— Kāpēc tā?

— Indriķis stāstīja, ka Hanna dzlrusies iemācīties govis slaukt, bet māte teikusi, ka tas esot kauns.

— Nu, re. Ar tādu godu cilts nevar ilgi pastāvēt.

— Zane teica, ka tavi vecie arī bijuši kungi.

— Viņu gods bija darbs un tikums.

— Kāpēc viņi nepastāvēja?

Līze klusēja. Nezināja. Tikai mīļi noglāstīja puiša galvu.

Citu nakti Miks bija drosmīgs ij bez alus. Teica: — Man atkal ir auksti.

Līze bija dzirdējusi, ka, alu dzerot, cilvēks spējot pastrādāt ne tādas lietas vien, spējot pārvērsties pat par vilkati, ja Miks nāca pie viņas skaidrā prātā, tas bija kaut kas cits. Atgrūst viņa nespēja. Skaidrs

prāts tādā lietā divkārt tīkamāks.

Zane pamanīja Līzes spulgojošās acis, saldas līksmes pilnos vaigus un nomākto prātu, bet nekādi to nespēja izskaidrot.

Kādu vakaru Līze teica Mikam: — Sācies sējas laiks. Ļaudis iet klaušās. Ķeveru tīrumi paliks nesēti, ja tu nepalīdzēsi. Tev jāiet mājās. Tāda bija noruna ar Bērtuli.

Miks klusēja.

— Tur satiksi kādu krietnu meitu. Te, mežā, tavas nākamās dienas neredzu, — Līze sacīja.

Miks klusēja.

Aiznākošās dienas rītā viņš devās projām.

Kad puisis bija aizgājis, Līze aicināja māti pusdienas laikā paieties pa mežu, lai saplūktu zaķkāpostus un skābenes vakariņu putrai.

Tur Līze izstāstīja mātei par savu grēku. Viņai sirds bija gan līksma, gan gauži smaga, ka ilgāk izturēt vienai šo prāta slogu vairs nebija pa spēkam. Kad bija izstāstījusi, drebošu sirdi gaidīja mātes spriedumu.

Zane kavējās ar atbildi. Viņai nācās atminēties, ko par tādām lietām veci ļaudis teica viņas jaunībā, kā to būtu vērtējusi viņas vecāmāte un vecaistēvs, kā runātu sābru zintniece. Pašai bija prieks par Līzes mirdzošām acīm un spēka pacēlumu, kā ari ba​žas par godu un kārtību. Beidzot viņa ierunājās: — Kazi, Mikam tas iet labumā, — viņa lēni un prātīgi sprieda.— Viņš tāds sapinīgs, bailīgs. Ja tev ir mana daba, arīdzan tev tas ļaunu nenesīs. Ceru, ka izbeigt laikā pratīsi. Prātu nezau​dēsi…

— Kāpēc tu par godu nerunā? — Līze jautāja. — Tas man sirdi spiež visvairāk.

Zane brīdi padomāja. Tad teica: — Tu neko negodīgu neesi darījusi. Ja vien pasaule to nezinās. Mana vecāmāte stāstīja, ka agrāk pie vaidelošiem mitušas saules meitas — dieveklītes, kas tādā vīzē dziedinājušas jaunu puišu pārlieku spraigo prātu. Tas skaitījies grūts un gudrs goda darbs, lai glābtu viežākos prātus no jukuma.

— Es brīžam spriedu, ka meža Vilkačs man iedvesis tādu trakumu,— Līze atzinās. — Vai tā nav Vilkača slepena zīme?

— Nedomāju vis, — Zane attrauca. — Tad jau Vilkačs iznāktu tāds kā cilts gudrības un spēka gars.

— Varbūt tāds viņš ir? — Līze prātoja.

— Ko var zināt, — Zane šaubījās. — Es no bebru alām patiesi toreiz baidījos. Neviens nekad nebija teicis, ka bebri rok alas kā kurmji. Kazi, ij tas ir kādā sakarā ar Vilkati.

— Miks zvēru nomedīja un saslima. Citādi mēs nebūtu… Pār​lieku viss uz to…

— Lai kā, meit, — Zane mierināja. — Puisim ļaunu neesi nodarījusi, ja viņš paklausīja un gāja auzas sēt. Raugi, ka pati ne- pieroni pie salduma. Redzu, jau redzu, kā tev visa miesa virm.

— Es godu zinu, — Līze sacīja.

— Redzu jau, redzu, — māte piekrita.

— Tu nevienam nesaki.

— Vai tev prāts!

— Cik labi, māmiņ, ka es ar tevi izrunājos! — Līze atzinās.

— Esi mierīga, meitiņ, — Zane atbildēja.

Līze apņēma māti rokām, piespieda sev klāt un sacīja: — Kaut nu Teņa un Mika bērni būtu laimīgi!

— Kas to zin, — Zane teica un nopūtās.

Zane bija taisījusies no pirts pārvākties uz zaru būdu pie Līzes. Laiks bija kļuvis silts. Guļa teltī būtu gluži tīkama. Pēc sarunas ar Līzi pārdomāja. Viņa nojauta, ka Miks drīz atgriezīsies. Viņas klātbūtne būdā atņemtu meitai tos dažus laimes mirkļus, kuru viņas mūžā bijis tik maz. Kas zin, ari Mikam netiktu pateik​ti tie vajadzīgie spēka vārdi, kurus Līze pie sarunas varētu stin​gri pasacīt.

Bija sācies sējas laiks.

Līduma žagaru kaudzes tika sadedzinātas. Pirms tam Tenis ar bebli un šekuma jeb spīļu arklu izara zemi starp alkšņu un eg​ļu celmiem, lai uguns nevarētu pa gružiem un lapām izplesties un ieskriet mežā.

Neizartās vietas pie celmiem izrušināja ar zaru kapļiem, kurus ziemā no egļu galotnēm Tenis bija izcirtis un sadarinājis.

Mežs te bija stāvējis ilgi. Starp celmiem sakrājusies bieza kārta auglīgas zemes no vecām lapām, zariem un skujām, kas te garus gadu desmitus krituši un trūdējuši.

— Ja Dievs dos, rudenī ienāks septītais vai astotais grauds,— Līze sprieda.

Kapļošana ap celmiem nebija viegla. Sviedri tecēja aumaļām. Visi darbenieki izmetās lina kreklos atrotītām piedurknēm.

Tenis, brīdi vērojis māti, teica: — Mežs visiem nāk par labu. Tu, māmī, arīdzan esi kļuvusi daiļāka un jaunāka.

To viņam nevajadzēja teikt.

Līze spēji nosarka, pūlējās novērsties, bet viņas kauna mul​sums bija manāms ij no mugurpuses.

— Kas tev notika? — dēls sabijās.

— Nekas, — māte murmināja. — Saule par karstu.

Sirds sita, it kā no krūtīm izlekt vēlēdamās. Dēla tuvumu māte juta ne tikai ar acīm un ausīm. Tas viņu apņēma kā blīvs, taisnību prasošs tīkls.

"Ai, Dieviņi, palīdzi man!" viņa klusībā lūdzās. "Ļauj izmest no galvas domu par dēla draugu Miku!"

Diemžēl Dieviņš nepaklausīja. Pāri pauguram no meža puses nāca Miks.

— Kas tad tev gadījies? — Zane pirmā viņu ne visai špetni uzrunāja.

— Māte sūta nešļavu, — Miks taisnojās.

— Kas tavā vietā ies muižas tīrumā? — Zane neatlaidās.

— Neviens, — Miks attrauca. — Kungs manu un Teņa klaušu izstrīpājis no grāmatas.

Līze nodrebēja. Kā to Miks zināja? Vai ar Hannu būtu sati​cies?

— Kā tu to zini? — viņa jautāja.

— Tēvam pavēstīja šķilters, — Miks atbildēja.

— Tu paliksi te? — jautāja Sauce.

Miks nopētīja māsas augumu ar priecīgām acīm. Tas bija kļuvis krietni pilnīgāks, vaigi plānāki, seja brūnāka. Patiesi, jaunākā māsa bija daiļākā meita pagastā, tāpēc viņam pašam tik grūti sievu izvēlēties.

Katram labumam savs ļaunums.

— Palikšu līdz siena laikam, — Tenis atbildēja.

— Tēvs atļāva?

— Lika palīdzēt.

Sauce piegāja viņam klāt, apņēma rokas ap kaklu, pasniedzās uz pirkstgaliem un nomutēja uz vaiga.

Agrāk brālis no tāda maiguma vairījās. "Gājums uz mājām viņam redzami nācis par labu," Sauce nodomāja.

Pusdienlaikā viņi bija iesākuši nomazgāties urgas dambī. Tas vareni atsvaidzināja. Pēcpusdienā kādu brītiņu atlaidās diendusā, lai pēc tam varētu strādāt līdz vēlam vakaram, bet nākošā rītā ar gaismas svīdu iziet tīrumā.

Kad Līze atlaidās diendusā savā skuju būdā un Miks sāka stāstīt, kā viņam gājis, Līzei piemetās drudzis. Vēl negantāki drebuļi kļuva, kad Miks sauca viņu pie sevis.

— Tu esi savārgusi? — Miks baiļojās.

— Nē.

— Kāpēc drebi?

— Domā pats.

Līdumnieki apsēja piecas pūravietas līduma zemes. Protams, viena pūravieta bija jāatskaita uz celmu rēķina.

No smagajiem darbiem un kumeļa gaidās Palsa bija kļuvusi gluži kaulaina. Vienīgi lielais vēders lēni šūpojās kā pilnības solījums. Tālei jau bija atskrējusi telīte un vistu grozā čiepstēja deviņi cālīši.

Zane visvairāk priecājās par rāceņu, kāpostu un pupu vagām purva malas dūņeklī un zirņu lauciņu līduma viņā galā.

— Tādā purva rozā nekaitēs ne kaltums, ne mitrums, — viņa sacīja.

Aprūpēdama savu daļu, Zane dziedāja: Viena pati tautu meita Dzirā dzeltas lasījās. Ne tai vaid vilka bail, Nei vanaga nosperam.

Telēnam uztaisīja dārziņu, bet govs tika palaista mežā brīvi tāpat kā Palsa. Lopi bija pieraduši pie cilvēka, tālu negāja.

Pēc apsējībām līdumnieki ķērās pie kūts celšanas. Baļķi karstajā saulē bija izkaltuši un viegli.

Vienīgi dažs labs cirtums drusku sagriezies, tāpēc nācās pielabot. Dienas laikā viņi sacēla sienas līdz augšai, salika durvju aplodas un noķīlēja. Durvis Tenis bija jau pagatavojis ziemā. Nu atlika tikai piemērot un pie- tapot baļķos veravas. Divās nākošās dienās ielika griestus un saslēja spāres. Vēl divās dienās uzlika latas, salika un satapoja gala sienas līdz jumta šļaupumam. Līze, ķēvīti žēlodama, no purva malas nesa izkaltušās sūnas nastā uz muguras.

Jumtam nebija ne lubu, ne salmu, ne niedru. Nekas cits neatlika kā līdz rudenim pārklāt jumtu ar egļu skujām. Ilgāk tas, protams, neturēsies, jo izkaltušas skujas ātri nobira. Rudenī taisītā skuju būda jau bija kļuvusi caura. Guļvietās kažoki salija gluži slapji. Caurās vietas nācās atkal un atkal lāpīt ar jauniem zariem.

Skuju vajadzībai tika nogāztas četras egles, kas bija noderējušas par stabiem zirga un govs mītnei.

Egles nogrieza virs stadula jumta. Lopus nometināja lielajā dārzā. Pie nogriezto egļu stumbriem pietapoja garākus sacaurumotus stabus, gar kuriem jumtu varēja celt augstāk. Tā tika izveidota vieta nākošai ar jumtu seg​tai siena kaudzei.

Līdz siena laikam Tenis un Miks paguva uzlikt vēl četrus vaiņagus rijai un sagatavot jumta kokus.

Tad Miks devās uz savām mājām, bet līdumnieki uz purva malas grīslāju sienu pļaut. Miežu, kviešu un zirņu zelmenis jau viļņojās vējā, solot labu rudeni.

15»

15.Zemes un meža svētība Tas bija ražens gads, kā vienmēr pēc dziļas ziemas. Vienīgās ķibeles Tenim sanāca ar izkaptīm.

Pļaujot celmaino purva malu, tās abas salūza. Nekas cits neatlika, kā doties uz krogu pie nodevīgā krodznieka, jo citur tuvākā apkārtnē neviens dzelžu mantas nepārdeva.

Krodznieks patlaban kaut ko rakstīja melnā parādu grāmatā. Tenis ziņkāri pastiepās, lai redzētu, vai "kroguspaps" zīmes liek latviski vai vāciski. Neredzēja. Kauns bija prasīt. Bailes arīdzan. Ka tik nenotur par dumpenieku, vilkati vai citādu pesteli.

— Ko gribi? — krodznieks noprasīja.

— Ciri, — Tenis teica un nolika uz letes trīs naudas gabalus. Viņš savā prātā rēķināja, ka visa bagātība tūlīt nav jārāda.

Krodznieks paskatījās uz naudu.

— Ko vēl?

— Trīs izkaptis un sāli.

Krodznieks atnesa izkaptis un teica:

— Tās ir priekšpēdējās, tāpēc dārgākas.

Viņš grūstīja naudas gabalus pa galdu, lai dzirdētu skaņu, šķībi palūkojās uz Teni un tad visus trīs sabēra lādē.

— Kur tev zloti tika? — beidzot pajautāja.

— Tie no vecāsmātes, — Tenis meloja, acis nepamirkšķinādams. — Viņai ir vēl sidrabs. Ja tu man pie tā paša dosi vēl podu sāls, es nākšu pie tevis arīdzan citu reizi.

Krodznieks brīdi galvā rēķināja.

— Puspodu, — viņš teica. — Citādi man jāizput.

— Labi, — Tenis piekrita.

Tenis bija izbrīnēts par svešās naudas vērtību. Tā vien likās, ka samaksājis par dārgu, nav pietiekoši kaulējies. Varbūt kalējs par cirvi būtu prasījis tikai vienu zlotu. Drusku tā kā žēl. Bet kad viņš atminējās, kā nauda nākusi, tūlīt norima.

Vilkatis vai kāds cits mežā bija daudz krietnāk pārmaksājis. Kazi, par to varēja nopirkt savus četrus cirvjus. Ko žēlot? Galvenā vērtē bija darbs savā raženajā līdumnieka sētā nevis prečošanās pa krogiem.

"Ja nauda no Vilkača, tad sava alkatība jāsavalda. Darba vīrs stiprs, ja sirdi nemāc greiza doma." Tā sevi nomierinājis, Tenis ar cirvi, trijām izkaptīm un sāls bunduli mugurā gāja mājup.

Pa ceļam iegriezās pie Zanes salīgtiem palīgiem mājas ciršanā. Kabatā vēl kūļājas četri poļu zloti.

Vesela bagātība līdumniekam. Par tiem varētu nopirkt gan gaļu, gan graudus, tomēr labāk paņemt sivēnu, lai gaļa izaug lielumā.

Puiši par darba norunu nebija aizmirsuši.

— Cik tu dosi? — vecākais jautāja. — Zane solīja trīs šķiliņus dienā, brīvu iztiku un guļu.

— Mēnesī tas dos turpat vienu sudraba zlotu, — teica Tenis. — Tā ir liela nauda.

— Laba nauda, — piekrita vaļinieks.

— Tu mums maksāsi kapara vērdiņos? —prasīja jaunākais. — Tiem zudusi vērtība.

— Es teicu, ka par vienu mēnesi, ja labi strādās, cilvēks dabūs sudraba zlotu, — Tenis cieti noteica.

— Labi, dēls, — vecākais piekrita. — Par to ir norunāts unci schluss.

Tālāk viņi vienojās, ka uz mežu tos aizvedīs kāds no Ķeveru ļaudīm. Tie arī noteiks darba sākšanas laiku. Darba rīki: cirvji, urbji un zāģis jāņem līdzi pašiem. Ar dzīvi zaru būdā, kur jumtam nepil ūdens cauri un ir laba rove, kur valkus žāvēt, viņi bija apmierināti. Ķeveros vēl nācās parunāties ar Bērtuļa saimes ļaudīm, kā arī ar Bērtuli, Barbaru, Kristu un Miku.

Bērtulis ieteica akmeņus krāsnīm vest no Melnās sērgas sa​brukušo māju krāsnīm.

— Sērgas ļaunuma akmeņos vairs nav, — viņš droši apgalvoja. — Tikai to ļaudīm stāstīt nevajaga.

Re, Miks arīdzan taisās apņemt sievu un iet tev kaimiņos. Viņš noskatījis kādu stūri no Melnajiem laukiem. Tā ir, Mik? — Tā ir, — Miks atbildēja.

Tenis piecēlās un spieda Mikam roku.

— Lai tev Dievs palīdz! Es arīdzan tev palīdzēšu, cik spēšu. Kad būs vedības?

— Tas tik drīz nenotiks, — Miks teica, slēpdams acis no drau​ga skatiena.

Tenis ilgi nopļāpāja. Izgāja saules rietā. Ieradās pie Dziļūdeņa dziļā naktī, ko par nakti gan īsti nevarēja saukt, jo vakara blāzma pārgāja rīta blāzmā, slīdēdama gar ziemeļu pamali, neko daudz nesatumsdama.

Ar saules lēktu visi bija pie darba.

Daļu siena, sakrautu gubās uz alkšņu un bērzu meijām, salika pie pajumtes blakus zaru būdai un sakrāva pantā. Citu atstāja pura malā un sakrāva apaļkaudzē ar garu mietu vidū. Pašu labāko uzmeta vai nu uz kūts augšas vai iedzina vienā kūts stūrī, kur šobrīd vietas pietika atliku likām.

Kad siens bija savākts, palika dažas brīvas dienas līdz miežu pļaujai. Ar steigu vajadzēja darināt pajumti, lai būtu, kur no lie​tus paslēpt vākumu.

Darbs dzina darbu.

Sauce bija kļuvusi lēnīga, tāpēc bieži vien darbus nācās veikt Tenim ar māti divatā. Kopā viņiem darbi veicās labi. Viena ar vecomāti Gaiķos dzīvodama, māte bija apguvusi visus darbus, arī tos, kurus parasti veic vīrieši.

Ar gudru ziņu, baļķus mizojot, Tenis un Miks bija lielākas krijas sakrāvuši blāķī un noslodzījuši ar zemi, lai izstiepjas taisnas. Nu tās noderēja kaudzes jumta darināšanai. Tāds jumts bija viegls. Pa stabu caurumiem balstu pārspraužot, to varēja pa vienam stūrim vien pamazām celt uz augšu vai laist uz leju.

Pats lielākais labums, ka to darināt varēja pie pašas zemes, tāpēc darbs veicās ātri un viegli.

— Tev, Teni, patiesi ir laba galva un zelta rokas, — māte slavēja, pie reizes domādama Miku, par kuru viņa bija sākusi domāt kā par savu bērnu, kura tapšanā bijusi līdzdalīga arī viņa.

— Nav laba galva, — Tenis iebilda. — Par vēlu iedomāju mizas likt zem sloga. Citādi to pietiktu ij kūts jumtam. Vecāmāte par to runāja. Es neklausījos.

— Vecāmāte tevi tur par dieviņu, kas atgriež bijušos laikus.

Tenis pasmējās.

— Kad Sauce nesīs pasaulē mūsu mazo "dieviņu" un tas uzsēdīsies vecaimātei kaklā, diez ko tad viņa sacīs.

Tā diena pienāca drīz. Mieži vēl nebija nopļauti. Tenis strādāja uz lauka. Līze viņam palīdzēja. Zane purā plēsa baltās sūnas, kuru lielajiem ēku taisīšanas darbiem arvien šķitās par maz, un pie reizes pieskatīja govi, kura gan bija pavisam rātna un uz māju pusi vien blenza, jo aplokā spriņģoja viņas teļš.

Sauce piegāja pie Līzes un klusi pavēstīja: — Sāk stipri sāpēt.

Līze steidzās uz pirti uzkurt uguni un sildīt ūdeni. Lika Saucei atgulties. Tad nosūtīja Teni pēc vecāsmātes.

Pasaulē nenāca Teņa gaidītais puika Dāvis, bet slaida, skaista meitiņa, ko nolēma saukt par Silavu vai Silamīti.

Mieži bija ienākušies labi. Saulē izkaltušus, tos uz tīruma varēja sabāzt maisā un, maisu dauzot ar vāli, izkult, bet nebija dzirnu, kur samalt miltus un putraimus, tāpēc, apspriedies ar māti un vecomāti, Tenis jūdza ragavās Palsu un brauca uz Melnās sērgas laukiem, kur zem maltuvītes koku puveniem bija ievērojis dzirnavu akmeņus, kad kopā ar Sauci pētīja mežu.

Palsei līdzi rikšoja mazs pelēcīgs kumeliņš ar gauži garām kājām un mīkstu, sprogainu astīti.

Atveda Tenis ne tikai dzirnakmeņus, bet arīdzan lielu sarūsējušu cirvi un veseri, kā arī divus krāsnsakmeņus un plīts- akmeni.

Dzirnām ierīkoja kaktu jaunās rijas stūrī, uzklājot pagaidu jumtiņu no atlikušajām krijām.

Pirmo malumu par godu Silavai uzsāka Zane. Turpināja Līze. Savu roku pielika arī Sauce-un Tenis, kurš akmeņus bija pārkalis, lai tiem būtu asāks zobs un tie labāk maltu.

— Ja pirmajai karašai klāt būs akmeņu druskas, tā nebūs saimnieces vaina, — viņš sacīja. — Vainīga būs Silamīte.

— Pie kam tur Silava? — Sauce aizstāvēja meitu.

— Viņa mani steidzināja, — Tenis paskaidroja.

Kad mieži bija nopļauti un daži pūri izkulti, lai pietiktu, ar ko ēdināt rudens algādžus, vēl līdz auzu un zirņu pļaujai palika dažas brīvas dienas. Tenis divatā ar māti, dzeiņa dzīšanas vīzē aizmetot virvi aiz staba rijas vainagu iekšpusē un bīdot baļķi pa slīpi pieslietiem bomjiem ar kāju spēku, uzcēla vēl trīs vaiņagus rijai.

Tas bija smags un lēns darbs. Dienā vairāk par vienu vaiņagu uzlikt nevarēja. No sākuma nepietika darba iemaņu, vēlāk siena tapa augstāka un cēlums grūtāks. Māte pēc katra pacēluma ātri atsēja ar citu virvi baļķi, lai tas neslīdētu atpakaļ, un Tenis varētu sataisīties jaunam cēlumam.

Nu rijas sienas bija desmit baļķu augstumā. Ar roku tikko varēja aizsniegt pēdējā baļķa apakšējo

malu. Sauce kā veiklāka pie katra cēluma pakoja baļķu savienojumos sūnas.

Kamēr jaunie pūlējās ar lieliem darbiem, Zane pītajā vistu grozā uz siena maišeļa noguldīja mazo Silavu un, to auklēdama, staigāja pa mežu, pie reizes lasīdama mellenes, kuru te bija zils klājiens.

Tenis vēl paspēja iztēst un piemērot durvju aplodas, kad ar steigu nācās stāties pie auzu pļaušanas.

Nebija jau daudz pļāvu​ma— nepilnas divas pūrvietas, bet laipošana starp celmiem ka​vēja darbu.

Pēc auzu pļaujas atkal kādas dienas bija brīvākas. Ar lielām pūlēm Tenim kopā ar sievišķiem izdevās uzvilkt augšā griestu balsta sijas — pavisam piecas. Uz sijām uzlikt pēdējo baļķu vaiņagu vairs nejaudāja. No pārpūles piemetās vēdergraizes un nelabumi. Kādu brīdi šķita, ka būs jānoliekas vājnieka cisās.

Kamēr visi satraukti rūpējās par Teni, vārnas vistu dārzā noknāba divus pusaugu cāļus. Labi, ka Zane pamanīja un iztraucēja. Negantnieces laupījumu nepaguva aiznest. Nekas cits neatlika, kā izvārīt cāļu gaļas zupu.

— Tas manam vārgumam par godu, — Tenis smēja.

Patiešām, no cāļu viruma Tenim kļuva vieglāk.

Pa Teņa slimošanas laiku Līze bija paspējusi ezermalā sapļaut veselu vezumu niedru, ar ragavām tās pārvest mājās un ķērusies klāt pie pagaidu jumta pīšanas rijas kaktā noliktam serumam.

Tenis aplūkoja mātes paveikto un atzina par labu. Jumts sastāvēja no daļām. Katra daļa diviem cilvēkiem paceļama un noliekama pēc vajadzība. Nu zuda Teņa lielā bēda, ka rudens lieti sapūdēs ievākto labumu pirms rija tiks zem īsta jumta.

-— Tu, mam, esi zelta vērta, — Tenis sacīja, apkampa māti un piespieda pie krūtīm.

Kad palaida vaļā, Līze sāka streipuļot. Tikko noturējās kājās.

— Kas tev notika? — Tenis sabijās.

— Nekas, nekas, — māte attrauca. — Apreiba galva.

— No kā?

— Tāpat vien… Aiz prieka par tavu veselību.

— Par to, ka esmu tev labs dēls?

— Par to, ka gauži labs.

— Kad visu te sadarināsim, tad sarīkosim lepnas dzīres. — Tenis māja ar roku visapkārt.

Līze domāja citādi.

— Labāk klusītēm, — viņa sacīja. — Neaizmirsti, ka te ir Vilk​aču sils.

— Tas gan, — Tenis piekrita un pajautāja: — Vai tev vienai skuju būdā nav bail?

— Esmu pieradusi, — māte atbildēja.

Pļavas malā vēl auga pupas, rāceņi un kāposti. Tas viss bija vecāsmātes un Sauces ziņā. Tenis ar Līzi tesa baļķu salaidumu cirtes un grieza pakšu krustus dzīvojamai istabai. Te baļķi nebija tik milzenīgi kā rijai, bet greizāki un cietāki, tāpēc cirtes plēšanai nācās šur tur iegriezt ar zāģi. Un te nu parādījās vecā sakāmvārda taisnība, ka darbs māca darītāju. Tēšot baļķu gropes ar iezāģēšanu, radās doma taisnākos šķēlumus kraut atsevišķā ritē, lai vēlāk tos izlietotu par lubām.

Kādu dienu, kad mežā sāka plaukt rudens ziedi un virši, Zane ziedos pamanīja divas bites.

— Līze, vai tālu tava vecā bišu drava? — viņa jautāja meitai. — Saki viens cilvēks, kā tie Dieva kukainīši te gadījušies.

— Tālu gan, — atbildēja Līze.

Zane bija vērīgi lūkojusi, kā bites cilā spārnus un uz kuru pusi aizlaižas. Viņa nelikās mierā, kamēr Tenis uz ātru roku pa​gatavoja dzeini un kopā ar Līzi devās mežā bišu mīti lūkoties.

Bija karsta diena, pūta lēnīgs vējš. Labāku laiku nevarēja vēlēties, lai lūkotu bišu dējumu. Atlika tikai turēt vaļā acis, ausis un degunu. Patiesību sakot, mazāk acis un ausis, vairāk degunu. Labs bitenieks medus smārdu manīja pāri trim kalniem un gravām.

Patiešām ilgi nevajadzēja meklēt. Turklāt tā nebija viena bišu saime, bet veselas trīs. Pie divām

varēja labi piekāpt. Trešā palika neaizsniedzama.

Ar divām pietika, lai, neizpostot dējumu, pieliktu pilnu spai​ni ar dzeltenām smagām kārēm.

— Vecaimātei gan ir ķēriens,—Tenis priecājās. — Būs gandrīz vai jāsāk ticēt, ka viņa ir no lielļaužu zara un zina bišu vārdus.

— Vai tu neticēji? — Līze brīnējās.

— Ticēju jau, ticēju, — Tenis atsmēja. — Tikai viņa par to pārāk svarīgi runā. Kā mācītājs baznīcā.

— Māmulīte ir laba un gudra, — Līze sacīja. — Viņa zina ne tikai bišu vārdus.

— Visu zina, tikai ne to, kā es nācis pasaulē, — Tenis smēja.

— Zina, — māte atbildēja. Un piebilda: — Viņa zina arīdzan to, ka ne vienmēr patiesības teikšana nes labu.

— Gribu zināt, — Tenis uzstāja.

— Kad miršu, tad tev pasacīšu,: — Līze apsolīja.

Tenis samierinājās. Silavas nākums pasaulē bija uzjundījis domu par savu nākumu.

Zane un Sauce par medus guvumu varen priecājās.

Līze sprieda, ka nākošā gadā jāsāk arī viņai auļu dēšana. To viņa gluži labi bija apguvusi, Gaiķos dzīvodama. Ij vecais dzeiņa krēsls tika aizvests uz Ķeveriem un saglabāts. Tikai jāatved.

Dažas dienas vēlāk taisni medus dēļ Līze piedzīvoja lielu izbīli. Dienā viņa palīdzēja Tenim cirst baļķus un celt tos dzīvojamās mājas vainagos, vakaros kūra guni, grozīja būdā sakarinātos maisus ar kaltējamo seru, lāpīja drēbes un apdarīja citus darbus, tāpēc miegs naktī nāca kā jau nogurušam cilvēkam.

Vienīgi reizēm traucēja domas par Miku. Ko viņš darīja? Vai meklēja līgavu? Vai ticis galā ar savu nedrošību?

Pēkšņi viņa pa miegam šķita dzirdam uzmanīgus soļus. Modās jausma, ka tas varētu būt Miks. Ko varēja zināt no traka puiša?

Viņa ieklausījās naktī. Patiesi, tie bija cilvēka soļi. Diemžēl gājējs attālinājās. Drīz soļi noklusa pavisam.

"Laikam Tenis aplūkoja lopus," Līze nodomāja un par jaunu aizmiga. No rīta neko neatcerējās, līdz, pacēlusi ieejas palagu, ieraudzīja spaini ar medu.

"Kāpēc Tenis to atnesis šurp?" pavīdēja bažīga doma. Tad viņa ievēroja, ka spainis ir no smalkākiem dēlīšiem sastīpots un jau​nāks. Ko tas nozīmēja?

Viņa pasauca Teni.

— Hm, — Tenis sacīja. — Tas ir viņa darbs.

— Kā? — Līze baiļojās.

— Vilkača, — Tenis attrauca.

— Ko tas nozīmē? Draudus?

— Nē. Draudzību.

Tenis pastāstīja par pavasarī paņemto cirvi un atstāto poļu naudu. Toties par purva salas tālumā pamanītiem māju jumtiem neteica ne vārda.

Divi lieli spaiņi ar medu un vasku — tā bija liela bagātība trūcīgiem līdumniekiem.

Dzīvojamās istabas sienas cēlās uz augšu katru dienu pa vienam vaiņagam. Zane vairāk neļāva, lai Tenis atkal nepārstieptos.

— Lēnāk brauksi, tālāk tiksi, — viņa atgādināja veco sakām​vārdu.

Tā tas gāja katru dienu. No rīta Tenis, Līzei un Saucei piepalīdzot, uzcēla vienu vaiņagu, vakarpusē brauca ar ragavām pēc ezera niedrēm. Sasēja tās kā rudzus kūlīšos un sakrāva statos.

— Vai šoruden rudzus nesēsim? — Zane jautāja. — Neredzu, ka tu gatavotu rudzu zemi.

Tenis saķēra galvu.

— Ai, tu tētīt! Ai, tu debestiņ! Galīgi aizmirsu!

Ar Bērtuli bija norunāts, ka bandinieka rudzus nopļaus un izkuls saimnieks pats, par to saņemdams no katra pūra pa siekam graudu samaksai. Pēc graudiem bija jābrauc ar steigu. Pie reizes jāatved otra govs, aitas un cūcēns.

Tā no darbiem atkal tika atrautas divas dienas. Toties Tenis un Līze atgriezās kopā ar veselu ganāmpulku — govi, bullēnu, septiņām aitām un diviem četrus mēnešus veciem sivēniem.

Darbu nokavējumu divkārt atsvēra tas, ka viņiem līdzi atnāca Miks.

Ieraudzījis tik augsti pacēlušās rijas un dzīvojamās istabas sienas, Miks iesaucās: — Tev tak ēkas tikpat kā gatavas!

Kad viņi ķērās pie darba, Miks saprata, ka darāmā vēl gaužām daudz. Patālāk no būvēm kā slaidas daigas gulēja spāres. Vēl tālāk čurnēja kāršu čupas, bet ne mazāk kāršu vajadzēja vēl sacirst mežā. Nācās pārlūkot arī pirts jumtu, jo tas no izkalšanas bija zaudējis stiprību.

Tagad pats galvenais bija sagatavoties palīgu saņemšanai. Lai koki būtu pa rokai, lai katrs tūlīt zinātu savu darbu, lai nekā ne​trūktu.

Pa to starpu ar steigu bijušajā zirņu un miežu celmājā jāiesēj un jāiear ziemas rudzi.

Atkal skuju būdā Miks mitinājās kopā ar Līzi. Pirmās naktis pagāja svešatnīgi. Ne viens, ne otrs negribēja atcerēties bijušo. Tikai pēdējā naktī, pirms Miks devās atpakaļ uz Ķeveriem, lai nākošā dienā šurp atvestu algotos būvniekus, viņi nolēma atvadīšanos uz visiem laikiem atzīmēt, kā Līze teica, ar pēdējās medus kāres izēšanu.

Miks bija nolūkojis sev līgavu, tāpēc baiļojās, vai dara pareizi, ja vēl priecājas ar sava drauga māti.

Par to viņš bija tik nomākts, ka atkal un atkal smagi nopūtās. Tajā pašā laikā viņš jutās kā izsalcis vilks.

— Nav spēka savaldīt karstumu, — viņš bēdīgs atzinās Lī​zei. — Laikam esu nelabs cilvēks.

— Nemoki sevi, — Līze viņu mierināja. — Tā bijis no laika gala, ka kaunīgus puišus dzīvē ievadīja vecākas sievas. Mana māte stāstīja, ka agrāk pie vaidelošiem pat mitušas īpašas dziednieces, kas tādā vīzē dziedinājušas izsamisušus jaunuļus, lai ar tiem negadītos kas ļauns.

— Patiesi?

— Patiesi.

— Tu Zanei izstāstīji?

— Izstāstīju.

— Kāpēc?

— Bēdājos par tevi un par sevi.

— Kāpēc par mani?

— Ka neesmu nodarījusi tev pārestību.

— Vai visi, kas nāk no veco kungu zara, ir tik labi kā tu?

— Nezinu.

— Tu mani par negoda ļaužu neturi?

— Tu esi labs. Apsoli, ka savu sieviņu nekad nepievilsi.

— Apsolu.

Tā bija viņu pēdējā saruna divatā. Rītā viņš devās uz Ķeve​riem.

16» Celtnieku cirvji zvana un balsis skan ākošajā dienā līdumnieku sētā ieradās vesela vataga ļaužu. Jauno pāri apciemot nāca Sauces māte un tēvs. Atnesa krietnu ciema kukuli, kā paši teica, mazajai meža meitai Silamītei.

Bērtulis slavēja Teni bez mitas, līdz Sauce sāka kļūt greizsir​dīga.

— Miks viņam palīdzēja, — viņa teica.

— Bez Mika es nekas nebūtu, — Tenis piekrita. Ieraudzījis istabas sienā atstāto caurumu trīs baļķu augstumā, Bērtulis iesvilpās.

— Tu liksi glāžu logu?

— Tā mēs ar Sauci nospriedām, — Tenis prātīgi atbildēja. — Tāds stikls pērn tirgū stāvējis par vienu zlotu. Vecāmāte solīja samaksāt.

— Pa tādu logu var ielīst lācis, — Bērtulis šaubījās.

— Lai lien, — Tenis attrauca. — Būs cepetis. Lāča gaļa esot garda.

Nākošā dienā sākās algādžu darbi. Bez diviem salīgtajiem bija vēl vecā Popja jaunākais dēls, kas strādāja par vēderu, jo mācī​jās darba gudrībā.

Darba iemaņas apguva arīdzan Miks. Viņš gaidīt gaidīja, kad sāksies niedru klāšana uz jumtiem. Tas bija jauns neredzēts arods, jo līdz šim viņš bija redzējis tikai klājam salmu jumtus.

Algādži strādāja labi — no agra rīta līdz vēlam vakaram. Visi četri vīrieši nu mitinājās skuju būdā, kur slīpās sienas no nemitīgiem jaunu zaru kārumiem bija kļuvušas tik biezas, ka ij vējš vairs cauri nepūta.

Vakarā pie rovja uguns remeši darināja koka tapas savienojumiem, lai dienas gaisma nebūtu velti jātērē tādam knibenīgam darbam. Miks ar prieku vēroja, cik veikli šķeļas no tiem pašiem izcirstajiem pakšu klučiem šķilas un ātri pārtop par sastiprinājuma tapām gala baļķiem un spāru savienojumiem. Vēl veiklāk tapa mazās tapiņas latiņu piestiprināšanai.

Aroda pratēji Teņa taisīto baļķu uzvilkšanas ierikti atzina par labu. Tā kā tagad stipru vīru bija gana, baļķi tika uzvilkti bez apstāšanās. Kad tika uzliktas griestu jeb sajūgsijas, tām pāri pārklāja jumta latiņas, izveidojot griestus. Uz tiem uzstūma spāru baļķus, samērīja un saķīlēja gatavas spāru žākles ar visiem šķērs​kokiem jeb bendzelēm.

Pirmo uzcēla pusspāres spraisli jumta gala šļaupumam, nostiprināja ar šķērskokiem un vēl drošumam ar papildus kārtīm, piesitot tās ar naglām. Tad pāri šķērskokam pārmeta velkamās virves abus galus. Divi vīri, ar savu svaru svērdami, vilka nākošo spāru pāri uz augšu, bet citi divi to cēla no apakšas ar kārtīm.

Kad spāre bija uzcelta, to steidzīgi nostiprināja ar pagaidu balstu, izmantojot naglas. Pēc tam pārmeta bendzelei virvi ar galā iekārtu svaru un nomēroja spāres taisnumu. Kad tas bija izdarīts, divi vīri katrā galā ar svārpstiem jau sagatavotā cirtumā ieurba sienas baļķī caurumu un nostiprināja balstu ar pamatīgu koka tapu, kas uz rovja bija krietni izkaltēta, kālab varēja tikai briest un kļūt stingrāka.

Spāres ceļot, Tenis īsti izjuta, cik rija iznākusi liela. Jumta čukurs šķita tik augsts, ka, uz to skatoties vien, galva reiba.

Pēdējo, piecpadsmito spāru pāri uzcēla otras dienas vakarā. Pirms tā pacelšanas Popis ataicināja Sauci un lika viņai jau agrāk sagatavoto lielu ozollapu vaiņagu, kas bija izrotāts ar sārtiem sēr- mūkšogu ķekariem, piestiprināt pie spāru ragiem. Kad pēdējais izrotātais spāru pāris tika pacelts un nostiprināts, pāri līduma celmiem un sila eglēm atskanēja līksms sauciens: — Līgo, līgo, aijai-jā! Līgo, līgo, aijai-jā! Lai uguns un mošķi nekaitē! Lai puvums un tārpi nemaitā!

Lai svētība nāk pa durvim iekšā! Lai nešķīstība zūd pa pakšiem ārā!

— Visa apgaita līdz ezeram, līdz lielā kalna malai, līdz ērkšķu gravai, līdz Bebra rakumam lai top par āriskiem tīrumiem! — sauca Tenis.

Zane raudzījās uz debesu augstumos plīvojošo zaļsarkano vaiņagu virs nākošā rijas jumta čukura un klusi slaucīja prieka asaras.

— Nu, saimniek! — meistars uzrunāja Teni. — Ar steigu jāpļauj un jāved meldri. Sarūpētās kaudzītes uz jumta uzkāps ātri. — Viņš rādīja uz pienestajām niedru statiņām. — Steidziet uz popi klūgas un vicas griezt!

Meistara īstais vārds nebija Popis. Viņu tā bija iesaukuši tāpēc, ka viņš katru pļavu vai purvu sauca par popi.

Nu darba pietika visiem un visai dienai, arī vakariem. Jum ta licēji sadalījās divās daļās. Miks ar Sauci klāja kūtij kārtīgu niedru jumtu, meistars ar abiem dēliem sita latas un klāja niedras rijai. Tenis ar

Līzi pļāva un veda niedras no ezermalas. Vakaros, kad kļuva tumšs un uz jumta strādāt nevarēja, rijas plāna vidū sakūra guni un pie ugunskura gaismas tēsa latas, urba tajās caurumus, taisīja trepes, kuru izrādījās par maz, karsēja, lieca un vērpa klūgas, darināja vicas.

No vēja sargāja rijas sienas. Jumta augstumā vēl stāvēja klaja debess, ar spārēm un ar latu rindām sastrīpota. Uguns tās skaisti apgaismoja.

Meistars izrādījās labs teiksmu stāstītājs. Kamēr viņam un citiem pirksti veikli kustējās, darot darbus, no viņa mutes plūstin plūda viens stāstījiens pēc otra gan par apburtiem akmeņiem, gan par runājošiem ozola bluķiem, gan par brīnumskaistām dūkņām, kas ievilina kaislīgus puišus savās skavās un noslāpē, gan par raganām un vilkačiem.

Visi stāsti sākās ar to, ka viņam pazīstams cilvēks vai nu pats redzējis un piedzīvojis notikušo, vai dzirdējis no tāda, kas to pats savām acīm skatījis un ar savām ausīm klausījies.

— Dukņa vilina, lokās un gorās, atklādama savus plikumus, un kaislē vaid tā, ka jebkurš vīrs zaudē prātu un iet viņai līdzi, kā uz pūni kaušanai iet pie saites vests slaktējams auns, — Popis runāja. — Par Dieva laimi, skrienot pakaļ meža meitai, šim kāja aizmetusies aiz zara, tāpēc nokritis un uz saknes sasitis galvu. Kad atjēdzies, daiļava vairs nav bijusi redzama, tikai krūmos tālumā atskanējuši viņas kairie smiekli un degunā spiedies salds pu​ķu un sievietes sviedru smārds…

— Tādu smaku mežā esmu odis, — teica meistara jaunākais dēls, un viņa acis aiz brīnumiem bija platas, platas.

Par vilkačiem Popis zināja daudzus nostāstus. Turklāt tepat no tuvākās apkārtnes.

— Tepat doriešos, — Popis stāstīja, — pakums* pamanījis savu suni tā jocīgi īdam un stenam.

Gājis lūkot. Nekā nematījis. Aber suns tā ij nemitējies. Sācis pa īstenam smilkstēt un gaudot. Pēc brīža tapuši dzirdami soļi. Pa tīrumu skrējis vilkačs — cilvēks ar vilka galvu un vilka asti. Pakaļ dzinušies divi jātnieki staltos kumeļos.

Vilkačs skrējis tik mudīgi, ka acis žilbušas. Pēdās tam kūpējuši pelēki dūmi kā no rijas jumta, un gaisā bijusi jūtama vieplīga smaka, no kā vīriem krūtis žņaugušās bailēs, bet pakrūtē ieķērušies tādi kā sveša kaķa nagi un neatlaidušies.

Vilkačs tā ij pazudis mežā, bet vienam no jātniekiem mežmalā ap zirga kāju aptinusies melna odze.

Zirgs krākdams lecis, līdz nokratījis čūsku.

Par Vilkača noķeršanu Briņķu muižā Popis arīdzan zināja stāstīt citādi nekā Ķeveru Trīne vai krodznieks. Šis tas gan arī saskanēja.

— Muižā Felsbergs Vilkačam devis ost sērmūkša rīksti un stāvēt zem krusta. Šis varen viebies, tomēr izcietis. Pēc visa izskatījies, ka tas ir viens no Vilkaču lielkungiem, kas zina pretlīdzekļus svētumam. Kad viņam jautājuši par mājām, šis nosaucis gan pagastu, gan mājas, bet tur tādu māju nekad nav bijis. Tāds Kaulaišu Krišs nekad tur nav redzēts.

Pakums — zemnieks, kas uzrauga muižu.

Kad kungs licis skaitīt Tēvareizi, vilkatis sācis gārgt un lūdzis, lai viņu vairāk nemokot, pateikšot visu taisnību. Tad nu atzinies arīdzan, ka viņam vienād' darīšana ar sumpurņiem un jodiem, ka viņi reizēm ēdot bargu kungu dvēseles kā sakaltušus čiekurus, bet rudeņos, kad gaudojot meža virpuļu vēji kā šovakar, ķeroties arīdzan dzīvajiem pie rīkles.

Viņam esot atvēlētas trīs dienas gadā būt cilvēkam. Tad nevienam ļauna nedarot, tikai nolūkojot jaunu upuri. Pēc viņa vajāšanas atriebšanas darbu tagad būšot tik daudz, ka nezināšot, kuru pirmo kampt.

Kad muižkungs apjautājies, vai vilkačs savus mellos darbus vēl strādāšot, kad tiesas kungi viņu sadedzināšot uz sārta, šis atteicis, ka strādāšot vēl vairāk, jo sadedzinātu vilkaču dvēseles iemitinoties niknos karavadoņos, kas ar vienu mēzienu izmaitājot veselus novadus. Kungi pēc tādas atbildes apspriedušies un nolēmuši labāk tikties ar dzīvu karavadoni nekā ar dzīvu vilkati, tālab dzīrušies to sadedzināt. Vēl tik tiesa bijusi jāpagaida.

Tad sācies Lielā Vilkača putenis, atskanējuši kaucieni un brēcieni. Vērši kūtīs maurojuši, un kaķi

slēpušies vilnas maisos. Divi suņi, nespēdami pārdzīvot Vilkača tuvumu, nobeigušies uz līdzenas vietas.

Pats Vilkatis no kambara pazudis. Pa ceļam paguvis pārkost kunga zirgiem spēka dzīslas. Viss muižas pagalms vairākas dienas bijis Vilkača smakas pilns, ka elpot grūti.

Pēc trim dienām pats augstākais soģis — fogts ieradies muižā palūkot uz nešķīsteņa darbiem. Teicis, ka vēl labi jūtot sēra un dumbra gaisu. Limbažu pusē pirms gadiem desmit bijis tāpat. Tur sadedzināti vairāki vilkači. Tie paši atzinušies, ka Ziemassvētku naktī kopā ar burvjiem un raganām sagājuši Rīgas Doma baznīcā. Tur ieradies pats pekles vecākais velns, tērpies melnās vācu kunga drānās, sēdējis netālu no altāra uz augsta sēdekļa un smaidījis.

Pēc tam tas pats velns uz ērģelēm spēlējis un dziedājis velnu dziesmas šaušalīgā aizkapa balsī.

Mazie velni situši ķepas uz cītarām. Dzīrušies arīdzan sniegties pēc kokles, ko baznīcā ienesis mazs puisēns baltiem linu matiem, aber tikko tai pieskārušies, kaukdami rāvušies prom, jo kokle, būdama paša Baltā Dieva ska​ņu rīks, nederot velnu spēlēm un velnu kalpībai.

Tenis klausījās, klausījās, bet netika gudrs, cik te taisnības, cik melu. Atminējās, ka pats ne reizi vien, apcerēdams kungu bardzību un ļaunumu, domājis, ka tāds Dormuižnieks patiesi pelnījis, lai tam uzbruktu jodi, sumpurņi un vilkači. Gribējis pats arīdzan iemantot kādu vilkaču un burvju gudrību, lai gan tas izrādījās bīstami, jo Zāļu Madi, nevainīgu sievu, viņas gudrība aizveda nāvē.

To, ka vilki klausījuši Lielajam Vilkatim un atvēruši kambara durvis savam ķēniņam, runāja visi. No vienas puses, tur nebija nekā pārdabīga. Vilku, droši vien, varēja samācīt tāpat kā suni, tomēr šermulīgi tas šķita, ka vesels vilku bars ieklūp muižā un kungi ij ar uguns bisēm nekā nevar padarīt.

Kur pēc tam Kaulaišu Krišs pazuda? Kālab kungi medībās nekā nepanāca? Kāds zvērs saplēsa Volfa lielo asinssuni?

Ja nu patiešām Vilkatis tikai trīs dienas gadā parādās cilvēka izskatā, bet pārējo laiku staigā kā gudrs vilks.

Tenis atminējās savu ar lingu sasisto vilku, kas noklabināja zobus viņam pie deguna, un sabaidījās.

Kas zin, varbūt kāds zvērs veca vilkača ādā trin zobus arīdzan uz viņu?

Diemžēl, līdzēt tur nekā nevarēja.

No otras puses, tāds vilks, kas toreiz brūkleņu laukā gorījās, un tāds, kas guļus bija uzmeties Palsai uz muguras, drīzāk atgādināja gudru samācītu suni, kura saimnieks, kas zin, varbūt dzīvoja tepat ne pārlieku tālu, varbūt tajās mājās, kuru jumtus viņš bija ziemā skatījis no purva egles gala.

Ja nav nekādu burvību, tad tāds mežinieks, vai nu to saukt par Kaulaišu Krišu vai par Lielo Vilkati, nebija līdumniekiem naidīgs, citādi nenestu medus spaini un par paņemto cirvi nebūtu atstājis tik daudz naudas.

Ja sāka par to visu domāt, galva vai plīsa pušu aiz neskaidrības, tāpēc labāk bija nedomāt, nodoties darbam ar visu spēku, lai lie​kām prāta mocībām neatliktu laika.

Patiesi, labāk izdomāt, kā izrakt vietu rijas krāsnij, pa kuru laiku atvest akmeņus. Kad niedru klājums celsies augstāk, vaļēju guni plāna vidū dedzināt nedrīkstēs, lai dzirksts neielec jumtā. Šoruden uz mežu ogās, riekstos un sēnēs Zane un Sauce tika mazāk. Lai algādžiem būtu ko ēst, nācās nokaut jau otro pavasara aunu. Toties darbi vedās raiti uz priekšu.

Kad bija uzlikts kūts jumts, Miks devās uz Ķeveriem. Palika tikai Popis ar abiem dēliem.

Tenis vai nu ar māti vai ar sievu katru dienu brauca ar ragavām uz ezermalu pēc niedrēm. Braucējam darbs nebija grūts, to​ties pļāvējam bija ko svīst un arī ko salt.

Lai gan rudens turējās sauss, nebija vietas, kur varētu piekļūt pie meldriem, nesamērcējot kājas.

Dažviet niedras pļaujot gāzās ūdenī. Tās vajadzēja savākt, sasiet kūlītī un iznest malā pie ve​zuma.

Tenis smēja, ka viņš visu laiku ir slapjš kā ūdensžurka.

Kad ūdens kļuva auksts un pārklājās ar ledus kārtiņu, jokot vairs negribējās.

Vieglāk kļuva tad, kad viņi brauca uz purva malu pēc klūgām un vicām vai cirta tām piekalnītes bērzus.

Kas kaitēja jumiķiem? Viņi sēdēja uz jumta un svilpoja. Viens ķīlēja kārtiņas, divi klāja meldrus.

Sauce skraidīja kā vāvere pa trepēm augšā un lejā, pienesdama niedru kūļus. Zane noņēmās ar lopiem, putras vārīšanu un bērna pieskatīšanu.

Viņa viena pati, govis ganīdama, bija noņēmusi rāceņu lauku. Daļu turpat apraususi "miroņkaudzē", otru daļu atgādājusi uz kūti ar visām lapām. Tos puscūķi ēda, ausis kustinādami.

— Paldies Dievam, — viņa sevi slavēja, — ka man pavasarī bija prāts sasēt tik daudz tupeņu. Ko citu tiem sušķiem liktu vēderā? Viņi tak rijīgi kā meža zvēri.

Tā smagā darbā beidzot pienāca diena, kad rijas čukurā tika noslogota pēdējā niedru kārta, jaunā ēka stāvēja augsta un stalta visā savā godībā.

— Jumts, saimniek, ja guni nepielaidīsi, stāvēs ilgāk par tavu mūžu, — teica meistars, ar prieku lūkodamies uz paveikto.

Nākošā dienā, gluži kā jumta pabeigšanu gaidījis, uzkrita pirmais dziļākais sniegs.

Algādži ķērās pie istabas spāru darināšanas.

Vēl bija atlikušas dažas dienas no trīsdesmit nolīgtām. Ar tām nepietika, lai istabai uzklātu griestus, saslietu spāres un saķīlētu gala šļaupstus. Griestu baļķi vēl nebija sagādāti, tie jāmeklē mežā tādi, kas taisni plīst.

— Uzdzīsiet istabu līdz spārēm, par visiem trim kopā došu jums vēl vienu zlotu, — Tenis sacīja.

Meistars pagrūda uz augšu savu jērādas cepuri, pakasīja pakausi, saskatījās ar dēliem un sniedza roku Tenim līguma aplie​cinājumam.

Sniegi turējās trīs dienas. Tenis sadzina pagalmā meistaru sameklētos un nogrieztos kokus istabas griestiem un paspēja arīdzan aizbraukt uz Melnās sērgas laukiem pēc rijas akmeņiem.

Otrajā braucienā līdzi paņēma Sauci, kas tur ozolu birzē salasīja divus maisus zīļu cūku barībai.

Pa salīgtām dienām algādži salika dzīvojamās mājas griestus, saslēja spāres, pieķīlēja arīdzan dažas latas un salika gala sienas līdz jumta gala nolaidumam.

Darbus beidzot, tika izsista spunde alus muciņai. Visi, Silavu ieskaitot, sapulcējās rijā, lai pirmo reizi iekurtu lielo rijas krāsni, ko pa šo laiku bija paspējuši uzmūrēt Tenis ar Sauci. Ārdos* bija uzkrauts vesels vezums miežu sera. Uz bendzeles tupēja pagājušā naktī pa vaļējām durvīm iemaldījusies pūce.

Kad sāka no krāsns celties dūmi un piepildīt telpu līdz pat čukuram, pūce sāka vaimanāt, bet pa atvērtām durvīm ārā ne​lidoja.

— Pūce ir gudrības putns, — meistars mierināja satraukto Sauci. — Jūsu māja taps par zintnieku mitekli. Runā, ka zintnieku pils kādreiz nogrimusi Burtnieku ezerā. Kur tā celsies augšā, vēl nevienam neesot zināms. Pēc jūsu vecāsmātes Zanes runām tā vien liekas, ka tā celsies taisni šamā vietā.

Un Popis atkal sāka savus daudzos teiksmu stāstus par nesaprotamiem notikumiem, ko viņš pats vai viņa paziņas pie​redzējuši vai dzirdējuši.

Pieminēja arīdzan atgadījumu Olūksnes novadā ar trim karakalpiem, kas no rīta izjājuši un pazuduši bez pēdām ar visiem zirgiem.

— Reiz es arīdzan nonācu tādā vietā. Ceļam priekšā nostiepās tāda kā melna strīpa, — meistars skaidroja. — Atlika pārkāpt tai pāri, lai pazustu uz visiem laikiem. Viņā pusē ārs laistījās un vizēja sudraba spožumā. Sapratu, ka tur iet nevar, ka tur ir mūžības laiks, kurā tikai Dieva dēli staigā un miruši vecajie mājo. Atrāvu kāju atpakaļ. Paskatījos uz zābaku. Tas pārrauts pušu no augšas līdz apakšai. Sirds sitās kā negudra. Laikam pašu arīdzan bija ķēris viņsaules cirtiens. Pagāja vairākas dienas, līdz pilnīgi attapos un atgriezos šaisaulē.

Meistars, kura senčos bija lībieši, zināja daudz nostāstu par lībiešu puses notikumiem. Teicās runājis ar vīru, kas ne tikai savām acīm redzējis pa gaisu skrejošu pūķi, dzirdējis viņa balsi, bet saņēmis arīdzan no pūķa dāvanu —- veselu maisu zivju. Ārdi — kārtiņas rijas žāvētavā, uz kurām lika žāvējamo labību.

— Notika tas tā, — Popis stāstīja. — Vispirms pūķis ierēcās tik skaļi kā desmit lāči reizē. Saule pietumsa. Tad ieraudzīja viņu debesu malā lēni lokām asti. Pūķis pats sēdējis tādā kā mākoņu krēslā ar baltu galvu debesīs. Pelēks rumpis ar melnu asti balstījies uz mežu galiem. Suņi aiz bailēm palīda zem klētiņas. Kad pūķis pielocījās tuvāk, atskanēja gaudīgi dārdoša runa skaidrā latviešu, nevis vācu valodā: "Maksu saņemsi!"

Pūķis, garām skriedams, ar asti aizķēris pagalma liepas ga​lotni un to nolauzis, toties pagalmā nobēris zivis, no kurām daža vēl bijusi dzīva, spārdījusies. Pavisam vīrs savācis veselu pūra maisu ar raudām, brekšiem un līdakām. Dažs teicis, ka tas esot bijis viesulis. Kā varēja viesulis atnest zivis, ja tuvumā neviena ezera?

Dzirdot meistara stāstus, Tenim tapa savādi ap sirdi. Viņa cirvi paņemt un naudu atstāt arīdzan nevarēja viesulis, zibens vai cits dabas spēks. Tāpat medus spaini nevarēja atgādāt kāds visiem zināms meža zvērs, kaut vai pats gudrākais medus kārumnieks lācis. Pasaulē notikās ar prātu neaptverami atgadījumi, ar kuriem atlika vien samierināties un mierīgi darīt savu darāmo.

Pēc algādžu aiziešanas līdumnieku sētā iestājās miers. Divas dienas tika dotas tādai kā atpūtai, ja par atpūtu skaita apkārtnes sakopšanu, rijas klona iesvētīšanu ar pirmo kūlumu un sera pārvietošanu no kaudzes uz riju.

Tajās dienās ģimenes apspriedē tika pieņemti divi svarīgi lēmumi: jaunā sēta nosaukta par Dziļumiem un nolemts pavasarī iegādāties mājas sargu suni.

Ziema nebija dziļa. Pēc atkušņa uznāca stiprs kailsals. Pēc tam drusku uzsniga un atkal sala. Nu varēja droši pļaut ezera niedres, kuras ūdens laikā nebija sasniedzamas.

Strādāja visi četri. Vienīgi Silamīte gulēja, lupatās ievīstīta un piesaitēta pie groza, lai neizveltos no lazdas zarā iekārtā šūpuļa. Meita bija krietni apvēlusies un lūkojās pasaulē platām, izbrīna pilnām acīm.

Sētā pietika vietas, kur novietot savāktās niedras. Daļu sabāza zem sienam domātā jumtiņa jaunās istabas tuvumā, otru daļu sakrāva jaunajā rijā.

Ziemā jumta jumšana nebija visai ērta. Salā niedres kļuva trauslas, klūgas stīvas, darbs ar cimdotām rokām divkārt neveiklāks. Bet Tenim un Saucei nevajadzēja steigties — priekšā vairāki gari ziemas mēneši.

Darba steiga aprima. Garie vakari deva miesai vieglumu. Nesteigā darīts darbs dziedināja prātu un sirdi. Kad darba iemaņa bija iegājusies un niedru klājuma kārtībai līdzi nevajadzēja daudz piedomāt, Tenis, jumja krēslā sēdēdams, ja vien putenis vai lietus netraucēja, dziedāja: Arājs ara kalniņā(i) - dū-dū-dū! Avots teka lejiņā(i) -jū-jū-jū! Netrūkst maizes arājam(i) - ai-ai-ai!

Ne ūdeņa avotam(i) — lai-lai-lail Maza maza man zemīte — vai-vai-vai! Bet ražīga labībiņa - lai-lai-lail Vienu graudiņu izsēju - vaivai-vai! Desmit nāca atpakal(i) — lū-lū-lū!

Dziedāšana aprima, kad sagriezās putenis un vējš, kaut arī lielais egļu mežs to stiprā mierā savaldīja, ņēmās plosīt nepabeigto jumta klājumu. Jumta klāšanu beidza ap Meteņiem. Vēl dienas desmit pagāja, kamēr iekārtoja rovi, saslēja guļamlāvas, loga vietu aizbāza ar sūnām un lubām un nogrieza istabas vidū palikušos celmus, lai tie neslietos augstāk par grīdas baļķiem.

Nu jauno līdumnieku Dziļumu četras galvenās ēkas: pirts, kūts, rija un istaba bija gatavas. Varēja atkal ķerties pie līduma līšanas.

Zane apdarīja mājas soli un pieskatīja mazo Silamīti, bet Sauce un Līze kopā ar Teni strādāja līdumnieka darbus.

Ziema sanāca daudz seklāka nekā iepriekšējā, tāpēc līst līdu​mu varēja bez bēdu.

— Kad tie celmi satrūdēs, es būšu galīgi veca, — Līze bēdājās, griežot lielos skuju kokus.

— Toties paveries, kāds baļķis iznāca. Taisni kā nomērīts klēts balsta stabam, — Tenis vērtēja pa savam.

Purva malas eglājs tika sagarināts siena šķūņa baļķiem. Ja mežs tuvu un nogāztos kokus nav kur likt,

kālab gan pļavas malā kaudzes vietā neuzcirst šķūni?

Tāpat tika gatavoti baļķi klētij, pūnei, gubenim, mantu kambarim un jaunajiem lopu staduliem vai, kā vecāmāte Zane mēdza sacīt, lopu stabuļiem.

Uz pavasara pusi, kad dienas kļuva garākas, darbs veicās labāk. Sagarinātos baļķus pa nedziļo sniegu aizveda uz būves vietām. Malkas kokus un zarus sakrāva atsevišķās kaudzēs. Zarus atstāja sadedzināšanai, malku — pavardam. Līdumniekam jāsamierinās, ka tīruma vidū stāvēja ne tikai celmi, bet arīdzan malkas grēdas.

Kad pienāca Lielā diena un dienvidū piekalnes bērzā jau tecēja sulas, Zane aicināja visus kopā apsēsties saulītē un padomāt, cik daudz svētības cilvēkam dod zeme un mežs. Zeme — augļus, mežs — gan augļus, gan mieru, gan daiļumu. Un tad viņa runāja: — Bērni! Es jūs vēroju. Tagadiņ varu pateikt, ka jūs gaida lieli godi un laiki. Sauce, tu izgāji pie vājinieces dēla. Sirdī saprati, ka tas nav vaļinieku celma, jo pati esi dižas dzimtas spēka zars. Tas, ka tu spēji sajust Tenī cilvēka garu, kas nes uz augšu debešos, liecina par tavu lielo prātu un maņu.

Kad redzēju tavu pazemību, pieticību, rāmumu un reizē lielo lepnumu, tad sapratu, ka tu esi dzimusi princese. Tikai veca būdama, attapu, kāpēc pasakas par īsto princesi cildina pelnrušķīti. To tu man iemācīji, Sauce.

Varbūt, bērni, es kādreiz kādu esmu sāpinājusi ar runām par mūsu lielļaužu celmu, ar savu neremdināmo lepnības garu. Varat man dusmot, bet tā nu ir balta patiesība, ka bez lielļauža gara, bez lepnas goda domas neviena cilts nevar pastāvēt.

Lai jūs nekad nesapamptu tukšā lepnībā un nekad nenoēstu savu godu maizē! Lai kādi bagāti gadi un godi nāk, neaizmirstiet pazemotos asnus, kuros tek lielļaužu celma sulas. Celiet tos uz augšu ar vārdu, ar palīgu. Jums priekšā skaista dzīve, kur būs ne tikai darbs, bet arīdzan līksmība. Tak neaizmirstat īsto laimes avotu: Druvā iemu, druvā teku, Druvā man lieli prieki. Druvā man saule lēca Druvā saule norietēja.

Te, meža klusumā, vērojot jūsu darbu un saticību, māju celšanu un Silamītes nākumu pasaulē, es pārdzīvoju otru lielāko laimes mirkli savā garajā mūžā. Pirmais bija Laimes mātes sūtītais Teņa atnākums.

— Mām, — Līze iebilda. — Tu runā tik nopietni, it kā taisītos mūs pamest. Tu mums vēl esi gauži vajadzīga.

— Es netaisos mirt! — Zane saslējās. — Tagad mirt? Tad jau man vispirms prātā jāsajūk.

Uz brīdi iestājās klusums. Klusi šalca lielās sila egles. Tuvējos bērzu zaros vējš smalki žūžoja. Šurp plūda saulē sasilušo skuju un sūnu reibīgais svaigums. Smagi elpoja viss noslēpumainais Vilkaču sils, dodams spēku un prieku tā iemītniekiem.

II dala Vilkaču iznākšana1.Gadu ritumā Zane, vēl Ķeveros dzīvodama, bija solījusi līdumnieka māju celšanai un tīrumu ierīkošanai likt lietā veco Leimaņu un Ausalu laiku sidrabu un citu naudu. Nu tas laiks bija pienācis.

Līdz šim Tenis izlīdzējās ar poļu zlotiem, ko brīnumainā kārtā saņēma pazudušā cirvja vietā. Lai algotu gada kalpu, ar atlikušo naudu vairs nepietika. Izrādījās, ka kalpi kļuvuši dārgāki. Tā kā Zviedrijas karalis bija noteicis nodevas ņemt tikai no zemniekiem, bet muižas zemi neaplikt, daudzi muižnieki sāka muižai tuvākos laukus apstrādāt paši. Tas ir, ne jau paši ķērās pie arkla ragiem vai kāpa mēslu ratos, bet līga kalpus vai lika zemniekiem šo zemi apstrādāt klaušu darbu kārtībā.

Lielākā daļa Vidzemes muižnieku jebkuru darbu uzskatīja par kaunu un pazemojumu kunga kārtai.

Felsbergs gan vismaz neatturējās darbiniekus izrīkot. Citās muižās, kur muižkungi bija mazāk izglītoti un lepnāki, muižkungs rīkošanā un saimniecības pārraudzībā nepiedalījās, nozīmēja šim nolūkam kādu zemnieku, ko sauca par pakumu jeb pakungu, kā nu kurā vietā pieņemts.

Lai saimnieki varētu nokārtot nodevas un vēl izpildīt klaušas kunga tīrumā, viņiem bija kopā ar visu kalpu un gājēju saimi jā​strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram.

No klaušām dažkārt varēja atpirkties, bet tas maksāja baltu naudu — četrus, piecus dālderus gadā par cilvēku un vēl četrus podus medus.

Bērtulis stāstīja, ka nupat zemes tiesa piespriedusi kādam saimniekam samaksāt kalpam krietnu naudu, jo tas iesūdzējis tiesā par līguma laušanu. Pietiesāti pavisam pusotra dāldera gadā, turklāt vēl drēbju kārta un uzturs.

Tautā izplatījās dziesma: Daža laba kalpa sieva Cimdā naudu žvadzināja. Cita laba saimeniece Cimdā slauka asariņas.

Kalpus mainīja ne Jurģos, bet Miķeļos, tas ir, rudenī, kad priekšā nekādi lielie darbi nestāvēja, bet maizi šiem pielīgtiem algādžiem vajadzēja dot, tā teikt, jau uz priekšdienām.

Beigu beigās Dziļumu saimniekam palaimējās ar veselu kalpu ģimeni — pārbēdzējiem no cita novada. Atklātībā viņi nedrīkstēja rādīties, jo Vidzemes muižnieki savā saietā bija norunājuši pārbēdzējus izdot un bargi sodīt. Daudzi tādi laimes meklētāji esot vienkārši diedelnieki, kas nevīžo strādāt godīgu darbu, ie​krituši parādos līdz ausīm un nu grib izlocīties, noslēpties.

Patiesībā pārbēdzēji biežāk bija tādi zemnieki, kas muižnieku alkatības dēļ tika padzīti no iekoptām mājām, iedzīti mežā līst līdumus, piesolot tikai dažus brīvgadus, tas ir, īsu atbrīvojumu no klaušām un nodevām.

Pārbēdzēja Reiņa ģimeni atveda Pauru Ansis. Kad Zāļu Mades vairs nebija, viņš izkārtoja cilvēku slēpšanas lietas un uzturēja manīgus sakarus ar meža iemītniekiem.

Tā bija liela ģimene. Tēvs Reinis, māte Lūle, vecākais dēls Mi- ķīts — divdesmit divus gadus vecs, Juris — divdesmit gadus vecs, Hansim un Aucim divpadsmit un desmit gadi. Vēl septiņpadsmit un piecpadsmitgadīgas meitas — Katiņa un Līna.

Ieradās viņi no Zimmermuižas "Jurumiem". Katram mugurā drēbju nastiņa. Vienīgo vezumu vilka pelēkraibs zirdziņš vārdā Daglis. Vezumā atradās visa viņu mantība. Ragavas līdz augšai piekrautas pilnas ar visādiem krāmiem: toveriem, mucām, groziem, aužamiem un vērpjamiem daiktiem. Apakšā blīvējās maisi ar sēklas graudiem.

Zane atbraucējus vērīgi nopētīja. Vecaimātei pret cilvēkiem bija viens, bet skaidrs mērs: vai tie ir goda ļaudis, kas pēc ne​laimes un likstās atkal ceļas augšā, vai gaudulīgi ļēļaki no gala līdz galam.

Jurumiešu saime Zanes vērtējumu izturēja. Pirmajā vakarā, kad bija pieticīgi iekārtojušies lielās saimes istabas kaktā kopīgā mīļā pulciņā, Reinis atsēdās uz grīdas lielās egles celma vietā un teica: — Žēl, ka tas celms nav garāks, nebūtu uz grīdas jāliek diben- gals.

Ieraudzījis Teņa izgudroto skalu turētāju, uzslavēja: — Tas ir ontlīgs stiķis!

Tad bēdzēji izstāstīja savu bēdu stāstu.

Ziemera muižas lielskungs esot sapinies ar Sļukuma trako kungu. Arī Kerstena muižas prosesors jeb īpašnieks Johans Nan- delštats pavedinot Ziemera muižkungu uz visādām uzdzīvēm, ākstībām un naudas tērēšanām. Nandelštata prāts no karā pārciestām šausmām palicis paviegls, jo viņš dienējis pie mežonīgā Hanša Vrangeļa Austrijā, kur ticis par dragūnu kapteini.

— Karā jau cilvēks ne darbu, ne godu mācās, tikai asiņainu ļurbāšanos, — Reinis prātīgi sprieda, par to saņemdams Zanes uzslavu: — Tas tiesa, dēls! Tev gaiša galva.

— Muiža arīdzan šim nokrita kā no gaisa, — Reinis stāstīja tālāk. — Viņa vectēvs no mātes puses saucās johans Šļukums, kas te mita no Meistara laikiem. Meistars bija vecu laiku kungs no tālaviešu celma. Ontlīgs vīrs, kas uz upes uztaisīja dzirnavas un vērpavu. Viss tagad izpostīts.

Mūsu Kristops Langenbergs nebija ļauns. Atbraucis no Vāczemes pilsētas Meisenes, dienējis pie Fabiana fon Tīzenhauzena. Muiža lēnēta kopā ar trim māsām, kas arīdzan prasa naudu, tāpēc klaušas lielas, nodevas briesmīgas. Un šis no tā trakā Nandelštata mācās visādus niķus un ļaunumus. Katiņai uzklupa. Aizveduši uz muižu, likuši izģērbties…

Kauns stāstīt. Labi, ka viņa šos apmānījusi un aizbēgusi… Sāka slēpties…

Tā viss kopā: nodevu parādi, pārliekās klaušas, Katiņa… Dzina ārā no Jurumiem. Prom uz lielā Dēliņu kalna pusi gravainā un kalnainā mežā, prom no āriskiem tīrumiem, kur mani vectēvu vectēvi aruši gadu simtiem ilgi.

Var jau teikt, ka Langenbergam arīdzan nodarīja pārestību, pievienodami daļu viņa zemnieku Olūksnei, bet vai nu tai kara​kalpu trakulībai varētu līdzēt ij taisnīgāks dalījums.

Tā nu tas ir — savējos dzītin aizdzen. Vietā nāk bēgļi no citurienes. Stāmers un Skripītis no Kurzemes, Kuzma — no krievu zemes. Ļaudis klaiņo kā neļauži.

Tādā skuju būdā, kāda jums te stāv, nodzīvojām pusgadu. Sēklas graudu atpakaļ nedabūjām. Viens bērniņš gan aizgāja viņsaulē…

— Ai, ai, posta dienas, — to dzirdot nopūtās Lūle. — Tie abi ērzeļkungi jau mūs par cilvēkiem neturēja. Sprieduši, vai maz zemniekam esot dvēsele. Likuši Katiņai nomest drēbes, lai aplūkotu, vai visas lietas esot kā cilvēkam, vai kā lopam…

— Mam, nerunā… — Katiņa lūdzās.

— Labi, meitiņ, lai tēvs stāsta, — Lūle piekrita.

Reinis turpināja stāstu.

Kungi patiesi sākuši domāt, ka zemnieki ir pēdējie muļķi. Lai izdzīvotu, par tādu ne vienam vien nācās izlikties.

Kungs prasa: — Kur tu vakar biji?

Zemnieks atbild: — Kungs, es cieši guļu.

Kungs taujā par citām dienas darīšanām. Zemnieks atbild: — Man, kungs, maktens miegs.

— Tu dienā guli? — kungs kliedzis. Šis atbild: — Dienu, kungs, man nav. Man pieder vienīgi klaušas un baznīca.

Jāegļo linu tīrums. Šis ar egli šļūc tik pa vienu vietu. Pakums nosūdz kungam. Kungs apskaišas, liek nopērt. Pats skatās. Pie katra sitiena zemnieks priecājas: — Ai, cik labi! Ai, cik viegli! Kādu saldu elpu dod! Cik labi, nu varēšu pagulēt! Nebūs jāiet klaušās. Kauč nu biežāk pērtu! Tāda maņa kā pie jaunas meitas! Ak, Dieviņ, cik mīksti!

Tādus muļķus spēlējuši vairāki. Kad no Vāczemes ieradušies gudri kungi zemnieku aizstāvji, Langenbergs vedis šiem rādīt tādus zemniekus. Gudrajiem vācu kungiem nācies atzīt, ka latviešu zemnieki nav īsti cilvēki, bet zemākas cilvēkveida radības, kam pārlieku truls prāts un ačgārna lietu saprašana.

Reinis vēl pastāstīja, ka pirms gadiem desmit vai piecpadsmit Šļukuma muižas īpašnieka Nandelštata divi dēli kopā ar poļu karakalpu klaiņojuši pa apkārtējiem pagastiem, laupīdami un sievietes ķerstīdami, līdz pēkšņi visi trīs ar visiem zirgiem pazuduši, kā ūdenī iekrituši.

Līdz šai dienai neviens neesot ne matiņa atradis, lai gan meklēšana bijusi pa visu novadu gan pie poļiem, gan pie zviedriem.

Ij tagad vēl neesot beigusies. Mācīti vīri zintnieki lūkojuši palīdzēt, sprieduši, ka tādās vietās, kur strauji mainās māls ar smilti un tekums nogrimst līdz elles dziļumiem, esot āderes, kur cilvēks pazūdot un izkūstot kā svece līdz ar visām savām mantām. To mācīti ļaudis saucot par trānscēndrānu vai kā līdzīgi.

Tenis, Sauce, Līze un Zane klausījās Reiņa stāstījumā varen ziņkāroti. Tas bija cilvēks no tāluma, tāpēc zināja daudz jauna. Turklāt katrs redzēja, ka galva viņam ir īstajā vietā. Jautri tapa iedomājot, ka tādi gudrenieki muižnieku priekšā spēlē muļķus un apmāna Vāczemes zintniekus kā mazus bērnus.

Ar Jurumiešu saimes atnākšanu Dziļumos radās jauna dzīvība. Darbi kārtojās pavisam citādi. Ātri tika pabeigta pusbūvētā lielā kūts un pļavmalas pūne, nolubots klēts jumts un apjumts gubenis.

Tenis ierādīja Reinim bandinieka* daļu mežā, kas jānocērt līdumā, strādājot vienu dienu savā, vienu dienu saimnieka darbā.

Zane kā veca lielbajāru meita uzņēmās darba dalījumu, kad jaunajiem pietrūka padoma un bija tā kā neērti par pliku velti likt cilvēkam pūlēties.

Katiņa un Līna, kas meža būdas sūrumā bija zaudējušas mazo māsiņu, metās kā uzburtas uz Silavīti, kuru labāka ska​nējuma dēļ ieteica saukt par Silamīti un citu vārdu vairs nelie​tot.

Silamītei bija piepulcējies brālis Indriķis, kuram arī tagad netrūka auklētāju un žēlotāju.

Tīrumi kļuva arvien lielāki. Palsas kumeļam rudens tirgū tika piepirkts draugs. Nu abi jaunie zirgi nāca mācāmā vecumā. Līdumnieku tīrumiem zirgi gauži noderēja.

Tenis uztaisīja otru īpašu arklu sakņu raušanai, ko sauca par bebli. Ja pareizi mācēja aizķert, alkšņu saknes ar tādu nebija grūti izraut. Bērza celmi niknāk turējās pretī. Nebija arīdzan liela vajadzība to saknes plēst, jo tās slēpās dziļāk zemē un sēšanas darbiem daudz netraucēja. Vissmagākais bija lielegļu līdums. Tur celmi trūdēja gadu desmitiem, tāpēc tos nācās apcirst un izcelt ar bomjiem. Tas bija bezkaunīgi grūts darbs.

Bandinieks — kalps, kas par atalgojumu saņem sēklu un zemes ga​balu.

Tīrumi plētās plašumā. Purva malas dūksnājam cauri tika izrakti grāvji, tālab tas pārvērtās par auglīgu lauku, kur rāceņi auga bērna galvas lielumā un mieži deva desmito graudu.

Kalnāja plato muguru pie Melnās sērgas laukiem starp Pērļ- upīti, ērkšķrožu gravu un Bebru upes līkumu kaimiņos Greveļu Ansim tajā gadā, kad Dziļūdeņos beidzās lielo māju celšana, mežu sāka līst Ķeveru Miks ar savu jauno sieviņu Daci. Mājas vietu izvēlējās Daces tēvs — ūdens āderu zinātājs. Viņš teica: — Te būs jums aka, kurā nekad netrūks ūdens.

Grūti bija ticēt, jo vieta atradās vai pašā augstienes virsotnē. Tomēr, kad viņi sāka rakt aku, izrādījās, ka tēvam taisnība. Nebija ierakušies ne cilvēka auguma dziļumā, kad sāka sūkties mitrums. Drīz vien ūdens plūda tik strauji, ka rakšanu nācās pārtraukt un ar steigu rāpties no bedres ārā. Aka piestājās ūdens pilna. Labi, ka bija savlaicīgi ielikuši ozolkoka grodus, citādi viss rakums būtu sabrucis.

Nu vairs šaubu nebija, ka te jāceļ māja. Tuvumā atradās vairāki lieli ozoli, kas varēja būt vairākus gadsimtus veci. Kazi, atliekas no senas svētbirzes, kuru vāci, kā dzirdēja runājam, pirms simt vai simtpiecdesmit gadiem likuši izcirst.

Par Mika mājas vietu neapmierināts bija vienīgi Tenis. Kālab gan draugs savu sētu izvēlējies tik tālu no Dziļumiem? Nevarēs Līgodienā salīgot, Saulgriežos kopīgu bluķi vilkt un Meteņos kopā vizināties no kalna. Arī līdumnieka darbos un rūpēs bija grūti Mikam un Dacei palīdzēt, atmaksāt par to, ko Miks bija viņiem līdzējis. Žēl, bet Mika prātu neviens nespēja grozīt. Kā vecāmāte Zane reiz cildinoši izteicās, Miks bijis un paliek karaļdēls pēc savas dzimtās dabas: kluss un jutīgs, īsts lēmējs, kas otram cilvēkam vēlē tikai labu.

Mikam gribējās, lai viņa sēta stāv augstāk par citām, lai no tās var pārskatīt visu plašo klajumu, kad meža vietā būs tapuši āriski tīrumi. Redz, cik tālu viņš domāja.

Tenis aizsūtīja draugam palīgos Reiņa vecāko dēlu Miķīti. Tas atgriezās pēc pāris nedēļām un stāstīja, ka Mikam darbos palīdzot vecākais brālis Krists no Ķeveriem ar veselu kalpu pulku.

Tāda ziņa Teni padarīja tramīgu. Varbūt Miks grasās uzcelt lepnāku un lielāku sētu par Dziļumiem?

To nu nevarēja pieļaut. Viņš runāja ar vecomāti. Sak, vai tas būtu pareizi, ja vienkārša bajāra un leidas vīra dēls pārtrumpētu viņu — lielļaužu atvasi?

Zane deva sudrabu, lai Tenis varētu algot vēl divus kalpus un kalponi lielākiem darbiem.

Tā Dziļumu lielā saimes istaba pamazām pildījās ar gājējiem.

Kad mežs bija nolīsts līdz Ezerpurvam, tur arīdzan uzcēla siena pūni, ko Reinis savā vīzē sauca par šķeuni.

Zanei gāja uz galu jau astotais gadu desmits, bet vēl viņa turējās žirgta un moža. Prāta ziņā pārspēja

dažu labu jauno.

Viņa bija tā, kas uzstāja, lai visiem jaunajiem Tenis iemāca rēķināt, lasīt un rakstīt. Pēc Zviedrijas karaļa rīkojuma citos pagastos lielāku zemnieku mājās sāka ierīkot skolas, kur bērniem mācīja rakstu gudrības un rēķinus. Arī Briņķu muižas jaunais kungs bija par tādu skolu atvēršanu.

Zemē nostiprinājās sen gaidītais miers. Zviedrijas karalis izrādījās vēlīgs pret zemniekiem, aizstāvēja latviešus pret vācu kungu pārestībām, centās ievest vienlīdzību un taisnību pēc savas zemes paražām. Zviedrija nepazina tādu kārtu dalījumu kā Vidzemē, kur kungi darbu uzskatīja par kaunu un pārtika no zemnieku klaušām un nodevām. Tomēr arīdzan karalis baidījās sanīsties ar vietējo muižniecību, kurai rokās bija visa vara.

Runāja, ka dažs labs muižnieks, kuru zemes tiesa taisnīgi nosodījusi, licis nopērt zemnieku tiesnesi par nepareizu spriedumu un vēl iesūdzējis viņu augstākā tiesā par pretošanos un varas darbiem pret kungiem.

— Tā tas ir, — sprieda Reinis. — Gan karalis, gan romnieku dievs tālu, kungs tepat tuvumā.

Ar visām netaisnībām dzīve tomēr griezās uz labo pusi. Kara posta un siriķu laikos zemnieki nebija droši, vai, aizveduši savu guvumu uz tirgu, naudu dabūs. Nezināja, vai nepārdoto mantu atpakaļ atvedīs, vai kāds par to samaksās puslīdz ciešamu cenu, vai saņemtajai naudai turēsies vērtība, lai par to varētu nopirkt kaut ko saimniecībai vajadzīgu. Tagad cenas kļuva zemniekam izdevīgas.

Vidzeme bija tapusi par Zviedrijas maizes klēti. Rudzi, mieži, kvieši, lini, medus, sviests un lopi labprāt tika pirkti. Rīga izvērtās par lielāko Zviedrijas pilsētu. No ostām katru nedēļu atgāja uz Gotlandi un Stokholmu pa divi trīs kuģiem, pilni ar zemes labumiem. Pretī no Malmes un Gotlandes nāca sāls un dažādu dzelzs preču kravas. Slaveni kļuva zviedru zāģi, cirvji, izkaptis un arklu dzelži, kā arī aitu cērpjamās dzirkles, linu susekļu zobi un zāģu vīles. Tāpat adatas, īleni un naglas.

Lētāki kļuva Gotlandes stikli māju logiem, jo tepat Latvijā gan Kurzemē, gan Vidzemē dažs labs uzņēmīgs muižnieks uz​būvēja stikla kausējamās krāsnis, kaļķu cepļus un rūdas kau- sētavas.

Kad zemē valda brīva saimnieciska rosība un brīvs darbs, tad allaž plaukst dzīve un cilvēki sevi dzen darbā ar labu prātu ne mazāk, kā vagara rīkstes skubināti. Tikai prieka visiem vairāk.

Ar dzelzs lemešiem varēja drošāk art celmainos līduma tīrumus, ar stiprām izkaptīm labāk pļaut nelīdzenos laukus un tērces, ar labiem zāģiem un cirvjiem raženāk strādāt mežā.

Ar Līzes gudru ziņu un Reiņa dēlu piepalīgu mežā bija izliktas gandrīz vai divdesmit dores bitēm.

Divpadsmit auļu stāvēja dārzā starp iestādītām bumbierēm un ābelēm. Lai bitēm būtu medus ziedi, uz tālajām pļavām un ganībām, kā arī uz ezermalu iebrauktā ceļa malā tika iestādītas liepas. Lauku vidū, lai būtu kur tveicē piestāt cilvēkiem un lopiem vai paglābties no negaisa lietus laikā, tika iedēstīti ozoli. Šobrīd tur slējās bērzi un priedes.

— Sēta un lauki nebūs āriski, ja tur nezaļos liepas un ozoli, — teica Zane. — Lai manas acis vēl redz nākamo sētas daiļumu.

Sauce visos darbos gāja, klusi pie sevis dziedādama.

Garām gāju sila malu, Laba mana sila zeme Āboliņu dēstīdama: Doris dēt, rudzus sēt: Es domāju sila zemi Sīc bitīte, zied rudzīši, Par ārisku padarīt. Pati prieka nevarēju.

2.Jautrās kalpones Mades pazušana Gāja gadi vai, kā Zane teica, ritēja laika meti. Nu jau saimnieka galā čivināja četras jaukas atvasītes un piek​tā bija pieteikusi sevi uz nākumu šaisaulē.

Reinis tajā gadā izlūdzās no Teņa savam vecākajam dēlam Miķitim, kas bija apņēmis raženu sievu, bandu zemes gabalu uz bijušās Zāļu Mades būdas pusi.

Neviens Tenim nebija ierādījis viņa zemes robežas, tāpēc viņš tās noteica pats. Ko iesākt?

Tāda savas zemes ierādīšana kalpiem bija savāda lieta. Tu it kā aizlaid projām daļu savas bagātības,

samazini savas tiesības un teikšanu, bet, no otras puses, kalps tev paliek parādā it kā par neko un strādā tavā labā tikai par to, ka esi viņam ļāvis justies brīvākam un patstāvīgākam uz sava zemes pleķīša.

Tenis baidījās, vai tikai viņa iecerētā, domās izauklētā trīs arklu lielsaimniecība no tā necietīs, nekļūs mazāka, tāpēc gāja apspriesties ar vecomāti, kas joprojām vēl turējās moža, lai gan viņai nāca jau astoņdesmit trešā gadskārta.

— Ko tu, bērniņ, bēdā, — Zane viņu mierināja. — Kas var atņemt tavu zemi tev, lielļaužu pēcniekam, kam pēc taisnības nāktos piederēt veselam novadam.

—Ja nu viņi pēc kāda laika iedomā, ka zeme pieder viņiem? — Tenis bažījās.

— Noslēdz skaidras derības, — Zane pamācīja. — Pēc katriem pieciem gadiem nosaki jaunu kārtību, kā muižkungi to dara, lai saprot, ka zeme ir tava daļa, bet viņi tikai zemei aizdoti jeb rentes ņēmēji. Lielbajārs bez bandiniekiem nekādi nevar iztikt. Tas tev nāks par labu.

— Reinis spriež, ka vest no tālā gāršas gala šurp visu bandas āru esot lieki, tāpēc viņš runā par jaunu sētas ciršanu, — Tenis runāja tālāk.

— Te nu, dēls, prātīgāk būtu, ja tu mājas cirstu pats, tad tavu piederību nevarēs apstrīdēt, — Zane pamācīja. Šo pamācību Tenis ņēma vērā.

Patiesību sakot, tāpat galvenie cirtēji bija Reinis ar saviem dēliem. Tik vien tās atšķirības, ka Tenis rīkoja, ko un kā darīt. Protams, viņš bieži uzklausīja arīdzan Reiņa padomus vai lūgumus. Tā bandinieki tomēr saprata, ka īpašnieks un visa noteicējs ir Dziļumu Tenis.

— Nepalaid par vieglu, — pamācīja Zane. — Ja gājēju palaiž, no tā ceļas posts gan viņam pašam, gan saimniekam. Nav pasaulē nekas ļaunāks par izlaidību. Ij bads, ij karš, ij sērga nav tik kaitīgi, kā palaišanās vaļībā un slinkumā. No tā allaž saceļas tikai sav- starpu naids aiz skaudības, dīkuma, aiz nelietīgas bramanības.

Aizgājušo jurumiešu vietā Dziļumos nāca citi kalpi un kal​pones.

Lielajās Gāršas pļavās, kur pēc koku nociršanas bez aršanas un sēšanas saauga kupla zāle, siena iznāca tik daudz, ka vajadzēja uzcelt divas siena pūnes jeb šķūņus.

Dziļumu laukus nu jau apstrādāja ar pieciem zirgiem. Govs- lopu pulks bija pieaudzis līdz desmit galvām.

Katru rudeni uz tirgu varēja aizvest trīs, četrus aunus un vienu vai divas aitas ālavīcas, kurām jēri vairs neatskrēja. Veda arīdzan pa vienam, diviem bullēniem, dažus podus vaska, linus un citu labumu.

Medu atstāja mājās veselībai un kārām mutēm, kuru bija pietiekoši daudz. Arī cūkas nepārdeva, jo visi labprāt ēda cūkas miesu.

No labībām visraženāk padevās mieži un rudzi. Pēdējā rudenī zviedru uzpircējiem aizveda veselu lāsti jeb četrus Rīgas pūrus [2] rudzu, par to saņemot sešus zviedru dālderus [3] sudrabā.

Pārpalikušo naudu Tenis krāja kopā ar vecāsmātes dāvāto seno leimaņlaiku mantojumu, krāja nākamības nezināmiem laikiem, kā arī domādams par desmitgadu iztecējumu, kad būs jāsāk maksāt nodevas un jāiet klaušu gaitās uz muižu. Viņš cerēja, ka Felsbergs ļaus atpirkties ar leidas naudu. Kā ļaudis stāstīja, tā atpērkoties vai puse no Vidzemes zemniekiem.

Kad uznāca dziļa ziema un sasniga biezi sniegi, viss līdumā nocirstais klajums izskatījās tīrs un balts no viena meža līdz otram. Reizēm bija grūti ticēt, ka tur augušas varenas egles, priedes un raženi bērzi.

Lauki šķita gluži āriski.

Par Lielā Vilkača negantībām vairs nebija nekas dzirdams. Arīdzan Dziļumus nekādi slepeni nācēji neapmeklēja. Varbūt tā​pēc, ka māju sargāja divi čakli suņi: ganu Pakans un saites Boncis.

Vienīgi no aizviņa pagasta vēl pienāca ziņas par kādas jaunas meitas pazušanu, bet tā ātri aizmirsās.

Notikušais nekādi nesagājās ar Vilkaču silu, jo bija pārāk tālu, un meita jau iepriekš bija ķīvējusies ar muižkungu, kas bija viņu pieņēmis par kalponi, bet prasījis tādus pakalpojumus, ko meita nebijusi ar mieru dot.

Dažs pieļāva domu, ka muižkungs pats meitu aiz niknuma par nepakļaušanos kaut kā nomaitājis, jo nekādu lielo traci par cilvēka pazušanu necēla.

Pavasaros un rudeņos, kad lauki nebija sniega klāti, nedz arī viļņojošu druvu segti, varēja redzēt daudzos lielegļu celmus, kas joprojām čurnēja un negribēja padoties ne laika zobam, ne līdumnieku pūliņiem.

Reinis, kam līdumu plēšanai laika bija vairāk, celmu laušanai lietoja veco lāču migas taisīšanas paņēmienu. Rudeni pirms lielajiem vējiem paraka un aizcirta dižegļu saknes veselā meža strēķi. Kad uznāca vētra, koki gāzās viens otram virsū, raudami sev līdzi cits citu. Tā dažkārt vienā naktī vētra izlauza vairākus dučus sīkstu egles celmu bez cirvjiem, kapļiem, lāpstām un cilvēku spēkiem.

Diemžēl vienā tādā aizlūznī patiešām lācis ietaisīja migu, laikam tak nezinādams, ka aizlūznis domāts citam nolūkam. Tenim ar ķepaini iznāca bīstama saķeršanās. Par laimi, tā beidzās liktenīgi tikai lācim.

Dziļumu sētā ļaužu pulks kļuva aizvien lielāks. Gājēji te labprāt turējās, jo galdā netrūka ne aizdara, ne pavalga. Par mai​zi, karašu vai plāceni ij runas nevarēja būt. To ļāva katram ēst, cik vēders nesa.

Tenis bija stingrs, bet laipns saimnieks, kas prasīja kārtīgu darbu, pats iedams visiem pa priekšu.

Tāpat Sauce allaž bija mīlīga un klusa tāpat kā Līze. Vienīgi vecā Zane reizēm pacēla balsi, kad redzēja kādu darām pārlieku aplamību vai aumaļ dīki vaļojamies. No viņas rājiena visi bijās, tāpēc Tenim un Saucei nevajadzēja pārāk piepūlēties ar saimes rīkošanu. Lai gan Zanes balss vairs nebija nekāda skaļā, jaunie viņu salīdzināja ar Pērkonu. Viens otru tā arī apsauca: — Rimsties! Pērkons rūks! Īstenībā Zane bija mīlīga un labsirdīga. Mazie bērni ap viņu pītin pinās. Bērns, ja tas pareizi ievadīts, vislabāk novērtē cilvēkus.

Tad kādu dienu Zanei, kurai jau nāca pie deviņdesmit, uzradās sāncense, kas pati, diez vai to vēlēdamās, tūlīt piesaistīja bērnu vēlību. Tā bija jaunā kalpone Made, kuru māte, muižas vaļiniece, tīši par puscenu bija spiestin uzspiedusi Tenim un Saucei rudens tirgus laikā. Lūgusi pieņemt par kalponi, jo, kā māte izteicās, tas bērns pārlieku darbīgs un nevaldāms, ka māti vairs neklausa, tak svešus ļaudis klausīs un meža milzumā norims.

Jaunā kalpone nebija ij nedēļu sabijusi, kad Zane viņu aicināja pie sevis, lika apsēsties uz Reiņa taisītā grebļu bluķa un pajautāja: — Vai tu neesi Zāļu Madei rada?

— Nezinu, vecomāt, — Made papurināja savas tumšās cir​tas. — Māte to no manis slēpj.

—- Tu zini, kā beidzās Zāļu Mades šīszemes gaitas? — Zane jautāja.

— Nezinu, vecmāmiņ. Laikam jau ļauni?

— Ļauni gan, — Zane piekrita. — Guni sadedzināja.

— Kāpēc?

— Kungiem nepatika. Bija pārlieku žirgta tāpat kā tu.

— Vai! — jaunā Made smagi nopūtās un tūdaļ sāka smieties. Smējās tik dzidri, ka bērni saskrēja apkārt taujāt, kas tik jauks te runāts un bijis.

— Viņa smejas par cilvēka cepināšanu uz uguns, — Zane pa​skaidroja.

— Ziemā sildīja? — jautāja Indriķis, priecīgi vērdamies meitā.

—-Jā, — Made piekrita, sagrāba zēnu rokās un pacēla gaisā. — Tu šitā aizlidosi dūmos tieši debesīs, ja es tevi sildīšu.

— Ai, Dieviņ! -— Zane atmeta ar roku. — Tu tak esi nelabo​jama delvere.

— Kas tā tāda delvere? -— Made jautāja.

— Tāda kā tu, — Zane atbildēja. — Auša, kurai menčīgas lie​tas vien prātā.

—-Menčīga! Menčīga! — klaigāja Indriķis un piebāza degunu Madei pie vaiga.

— Muļķi! — Made viņu apsauca.-—Ar degunu neviens meitu nebučo.

Indriķis tūdaļ attapās. Nomutēja uz vaiga ar skaļām lūpām visiem par lieliem smiekliem.

Made ne brītiņu nespēja nostāvēt mierā. Darbus viņa paveica tikpat ātri kā palaidnības. Bērni viņai palīdzēja, cik vien spēja, jebkurā darbā. No meitas virmoja tāds dzīvesprieks, ka arī Zanes nopietnība tika salauzta.

— Ai, Made! — viņa teica. —-Ja tev pamāte liktu no pelniem lasīt pupas, tad tavā vietā visu to izdarītu sveši bērni. Tā tu tiktu debesīs par velti.

Kā vienmēr sarunas laikā ar vecomāti ap viņām stāvēja bērni un līksmi klausījās.

— Man nav pamātes, — Made atsmēja. — Patēvs taisījās nākt, bet aizgāja pie tādas, kurai platākas… —Viņa aprāvās.

— Kas platāks? — Zane pabargi jautāja.

— Platākas gūžas, — Made teica un nosarka.

Patiesi, ar Madi nevienam nekļuva garlaicīgi.

Reiz viņa ar bērniem pazuda aitu laidarā. Kad pēc mirkļa tur ieradās Sauce, trim aitām izrādījās sapītas kājas.

— Kāpēc tā? — Sauce brīnējās.

— Kas tas par pieguļnieku, kas neprot zirgam pinekļa uzlikt,— atbildēja piecgadīgais Dāvis vīra cienīgā nopietnībā.

Citreiz Made mācīja bērniem jāt uz cūkām. Kamēr viņi nosmērējās ar cūku mēsliem līdz ausīm. Pēc tam visi ko​pā tikpat jautri pie avotiņa izmazgāja drēbes pelnu sārmā itin baltas.

Bet arī tur paspēja negantoties: sarīkoja sacensības, kurš ilgāk izturēs stāvēšanu ledusaukstā avota ūdenī. Uzvarēja, protams, saimnieka Indriķis, kurš nekādi nespēja padoties kalpu Pēterīša priekšā. Pēc tam gan dabūja smeldzīgas zobu sāpes.

Vistrakāko numuru ar bērniem Made nostrādāja lielajā siena pūnē. Neviens pieaugušais ij zināt nezināja, ka pa siena apakšu zem sijām krustu šķērsu izraktas alas, bet pašā vidū ar Mades palīdzību ierīkots "laupītāju miteklis", izklāts ar segām un kažokiem, apgādāts ar pārtiku un citām mantām. To atklāja tikai vēlā pavasarī, kad pēdējo sienu sāka ņemt no lielās pūnes. Tad kļuva skaidrs, kur slēpušies kažoki un segas, kas visu ziemu veltīgi meklēti.

Kādu dienu mazais saimnieka Dāvis kopā ar Indriķi, spēlēdami laupītāju virsaišus, bija noguruši.

Dāvis aizmidzis ciešā miegā. Indriķis izrausies no alas un, par brāli aizmirsdams, aizbraucis līdzi siena vedējiem uz pļavu. Viņam ij prātā nenāca, ka brālis saldā miegā dus "laupītāju midzenī".

Puiku sāka meklēt tikai tumsā, kad visiem "laupītājiem" vajadzēja būt istabā un "piestrādāt" par skalu mainītājiem, lai "ka​ralis" neuzzinātu par viņu melnajiem darbiem.

— Kur tas Dāvis piņķējas? — pirmais satraucās Dāvja pārinieks Indriķis, kam brāļa vietā pienācās lieka skalu uzmanīšana. Satraucās arīdzan Sauce un Tenis. Ne mazāk nobijās delvere Made, jo visu acis tūdaļ raudzījās uz viņu.

Tika izmeklētas visas kūtis un citas ēkas, izčamdīts gubenis. Pat pirtiņa un klētiņa tika atvērtas un izklaigātas. Bērns bija kā akā iekritis, lai gan Dziļumos akas nebija, tikai avotiņš, kurā noslīkt piecgadīgam resgalim pagrūti.

Kad no meklēšanas visi bija paguruši un sēdās pie vakariņu galda, durvīs parādījās Dāvis sapīkušu vaigu, caur pieri lūrēdams.

Pirmā pie viņa metās Made, priecīgi mutēdama palaidni uz abiem vaigiem. Pašai pāri vaigiem tāpat kā Saucei noripoja prieka asaras.

-— Kur tu biji? — visi taujāja.

Puika joprojām bija pikts. Neatbildēja, bet liela cilvēka nopiet​nībā pārmeta: — Jūs te visi bez manis dzīrojāt pie mielasta galda.

— Pasaki, dēliņ, kur tu biji? — Tenis jautāja.

— Laupītāju midzenī, — skanēja atbilde.

— Kur tas atrodas?

Dāvis palūkojās uz Silamīti, Indriķi, Ansi, Pēteri un citiem bērniem, tad paskatījās acīs Madei un teica: —-Alā.

— Kur tā ala?

Dāvis brīdi domāja, tad teica: — Te ir Vilkaču sils. Cilvēkiem visas lietas nav jāstāsta.

Dažs iesmējās.

— Ko tu tur darīji? — jautāja Sauce.

— Gulēju, — Dāvis godīgi atzinās.

— Made! — ierunājās Zane. — Tu tak zini?

— Zinu, — Made atzinās.

— Kur tas ir? — Zane uzstāja.

— Nesaki! — iesaucās Indriķis. — Tu esi mūsu gūstekne, vilkaču princese, tu neesi laupītāja.

— Gan jau, — samierinoši teica Līze. — Ja tik vēsā laikā tur bērns varēja mierīgi gulēt un pats pārnākt, tad tur nekā ļauna nav.

Dziļumu ļaudis pie Mades nerātnībām ar bērniem bija jau pieraduši. Viņu joki un noslēpumi it kā paplašināja pasauli. Tas tādā meža noslēgtībā gauži noderēja. Turklāt Madei joku un nerātnību bija tik daudz, ka visas iztiesāt nebija pa spēkam.

Puiši uz Madi skatījās kārām acīm. Bet viņa zināja godu. Kad Jurumu Juris reiz lūkoja viņu meņģīgāk sagrābt, dabūja tādu pļauku pa ausi, ka nožvankstēja vien.

Viņa prata aizstāvēties ar vēl bargākiem līdzekļiem, lai noturētu puišus pieklājības robežās. Tajā pašā laikā viņa labprāt tos ķircināja un vilināja, sevišķi Jurumu Hansi, kurš tāpat kā citi Reiņa lielākie bērni, izņemot Miķīti, dzīvoja Dziļumos. No viņas mirkļa untumiem nepaglābās ij sešpadsmitgadīgais Jurumu Aucis.

— Nāc, nomutē mani! — viņa puisim pavēlēja mazo bērnu klātbūtnē.

Aucis nosarka kā ābols.

— Paklausi vilkaču princesei! Paklausi! — gavilēja mazie. Dievs viens zin, vai viņi bija samācīti, vai pratās paši.

Meitas pārliekās trakulības dēļ dažai sievai gribējās Madi apsaukt, atgādinot, ka viņa ir bandu bērns, kam tēvs nezināms, bet neiedrošinājās. Visi zināja, ka arī saimniekam Dziļumu Tenim tēvs nav zināms. Tādā ligā ne cilvēki vainīgi, bet juku laiki un pasaules ļaunumi.

Kad Made skumji dziedāja nabaga dziesmiņu "Ar āzīti vagu dzinu celmainā līdumā", visiem ap sirdi tapa sērīgi, un neviena viņas aušīgā doma vairs nešķita ļauna.

Beigu beigās tomēr piepildījās Zanes pareģojums, ka Madi gaida sūrs mūžs.

Pēc dziļās ziemas, kā parasti, nāca silta un tveicīga vasara.

Pāri mežiem un tīrumu plašumiem tvanēja dienvidus svelme. Ap celmiem sakuploja meža zemenes un saulē smaržoja tik saldi, ka likās — smaržo viss plašais kviešu un rudzu lauks.

Katru dienu purva malā un tālās Gāršas šķūņos dzina sienu. Pļaut izgāja pirms saules lēkta, nakts miegam dodot ne vairāk par četrām stundām. Made pļāva vālā visiem līdzi. Ņēma to nedaudz šaurāku, toties nekad neiepļāva celmos, kuri vēl arvien šur tur gadījās.

Pēc pļāvuma visi izārdīja vālus. Vīrieši pieveda ar gubām iepriekšējās dienas krāvumu pie šķūņa un, ja vajadzēja, izārdīja pārkaltēšanai. Pēc tam ieturēja pusdienas, kuras ar nēšiem vienai pļāvēju vatagai atnesa Sauce, otrai — Līze.

Tveices laikā siena darbos vīrieši gāja baltos kreklos un baltās vai zilganās pakulu biksēs. Tā varēja pasargāties no asiem saules stariem, vieglās drānas ļāva vējoties tveices karstumā. Vīriešiem galvas no saules un siena gružiem sargāja rupja linaudekla vai no salmiem pītas nošlauptas platmales, sievietēm —

ap matiem apķerti balti lakatiņi.

Jautrā Made kā allaž visu darīja citādi. Viņa savus tumšos matus no saules un siena nesargāja, apsēja ar izrakstītu lentu, kas labi izdaiļoja viņas skaisto augsto pieri. Krekls viņai bija īsāks nekā citām sievām un meitām, atsedza nobrūnējušos kāju stilbus un ceļgalus. Lai atvēsinātos, viņa bieži brida ezerā ar visu kreklu. Kad iznāca malā, krekls pielipa miesām tik cieši, ka bija redzama katra viņas auguma līnija.

Darbs pie siena Madei patika. Vienīgi rīta cēlienā trūka bērnu, ar ko jārēties. Ar puišiem vālā nekādus pigorus taisīt nevarēja. Kaut gan arī tur viņa šo to izgudroja. Vienīgi Teņa klātbūtne viņu mulsināja. Līdz ko saimnieks ciešāk uz viņu palūkojās, Made nolaida skatienu. Tenis pats sev negribēja atzīties, ka trakulīgās meitas dzīvesprieks un možums, kas bija pavisam citāds nekā Sauces saldais mierīgums, viņam saistīja prātu. Lūkodams viņas vingros kāju dilbus un kailos ceļgalus, viņš ne reizi vien iedomāja par auguma apveidiem, kas slēpās zem drānām. Taisnību sakot, viņš caur meitas mitro kreklu tos jau bija vairākkārt skatījis.

Kādu dienu, pusdienas ēdot un ar puišiem tērzējot, Made bija nosēdusies tā, ka viņas ne pārāk garais krekls atslīdēja no gurniem pārlieku tālu. No puišu puses nekas briesmīgs nebija saskatāms, toties Tenim atklājās vairāk, tāpēc viņš gluži neapzinīgi ar vīrietisku labsajūtu palūkojās un kairīgi pasmaidīja. Sauce, to ievērojusi, skaudīgi un nedaudz zobgalīgi pajokoja: — A-ū, tev patiktu gan!

Tenis apjucis palūkojās sievā un nosarka kā palaidnībā pieķerts bērns. Viņam nebija ienākusi prātā doma par Madi kā sievu. Bet šis Sauces teiciens un balss skaņa iesvēla galvā karstumu kā ar pirts slotu.

Kopā ar dienvidu tveici, siena smaržu, Sauces un… Mades tuvumu tas pagalam apreibināja galvu. Viņš pamanīja, ka Made arīdzan visu dzirdējusi, redzējusi un sapratusi. Tas radīja vēl lielāku skurbuli.

"Ai, Dieviņ, Dieviņ," viņš prātoja gandrīz vai izmisis. "Saucei gan tā nevajadzēja teikt. Un vēl tādā garšīgā balsī, ka tirpas noskrēja pa locekļiem." Un viņš uzmeta biklu skatu Madei. Draiskule uztvēra to un mīļi pasmaidīja.

Ja līdz šim viņš visas Mades draiskulības bija uzņēmis drīzāk kā puicisku nerātnību, tad nu vairs nespēja tikt vaļā no Sauces vārdiem un kairīgās balss skaņas: "Ā-ū, tev patiktu gan!"

Nu viņš atcerējās Mades niķus ar pavisam citu domu. Pirms nedēļas viņš pārradās no Ozolkalniem, kur dzīvoja Sauces brālis Miks un kur bija aizvedis ķēvi pie ērzeļa. Made pienāca viņam klāt, pieglaudās gandrīz vai pie pleca un, mīļi acīs skatīdamās, bērna naivumā ziņkārīgi jautāja, uz ķēvīti palūkodamās: — Vai viņai bija labi?

— Nezinu, — Tenis dusmīgi attrauca.

— Es domāju, ka saimnieks zin, — Made vīlusies sacīja.

Tenis bija godīgs vīrs. Viņam ij prātā nenāca krāpt sievu, bet Mades tuvums viņu patiesi uzbudināja. Garšīgā piena putra sprūda rīklē. Vienīgi rūgušpiena krūzi izdevās izdzert un vēl otru krūzi ar ogu sulas dzērienu.

Made ziņkāri vēroja Teņa rīstīšanos.

Tāpat kā katru dienu visi nolikās pūnes ēnā uz diendusu. Vienīgi saimnieks ar Hansi taisījās iet pēc gubām. Puisis izskatījās pagalam noguris un miegains.

— Hansīt, man tevis žēl, — Made maigi sacīja. — Es saimniekam pavadāšu zirgu. Tāpat jāiet uz ezeru peldēties.

Puisis priecīgi atdeva pavadu Madei.

— Tev gan, Made, pietiek spara diviem puišiem, —Tenis uzslavēja. Tā nebija pirmā reize, kad saimnieks ar Madi strādāja, kamēr citi ņēma diendusu.

— Tu domā, ka es varētu ar diviem reizē? — Made saprata pa savam. Un priecīgi piebilda. — Man arīdzan tā liekas.

— Nedelverējies! — Tenis viņu apsauca.

— Vai tu, saimniek, ar divām nevarētu? — viņa jautāja un smējās.

Tenis sadrūma.

Kādu brītiņu viņi gāja blakām, tad Made teica: — Ai, garlaicīgi!

To teikusi, uzlēca zirgam mugurā jāteniski kā puisis un aizrikšoja uz ezera līci, ka balti gurni nospīdēja.

Gubas bija sakrautas dūņājā, kur zirgs grima. Tenis tās, aiz koku galiem paņēmis, atmuguriski iedams, izvilka sausumā. Tur viņi aizjūdza zirgu un Made aizveda.

Kad bija palikusi pēdējā guba un Tenis, cirvi uz elkoņa paņēmis, grasījās iet cirst jaunus lapotņu kokus jaunām gubām, Made nejūdza zirgu pie gubas, bet piesēja to ūdens malā pie kārklu krūma un teciņiem skrēja pie Teņa, rokas izpletuši.

Nebija šaubu, ka viņai atkal prātā kāda delverība.

— Saimniek! — viņa sauca. — Nāc!

Tenis likās nedzirdam.

— Teni, muļķi, nāc! — viņa sauca, jautrā izbrīnā vērodama, vai saimnieks ņems to pie sirds, ka viņu nosauc par muļķi.

Tenis klusēdams vēroja draiskuli.

No meitenes plūda tik neviltots dzīvesprieks, ka dusmoties nebija spēka.

Viņa pienāca klāt un raudzījās Tenim sejā pēkšņā nopiet​nībā.

— Tu mani negribi,— viņa skumji sacīja.

— Neaušojies, meitēn, tu visiem patīc, — Tenis tēvišķīgi mie​rināja.

Viņa apķērās Tenim ap kaklu.

Tenis stāvēja apjucis. Neviļus pieskārās ar rokām meitenes augumam. Tas šķita kā ugunī kveldēts, trīcošs.

Pēkšņi Made atkāpās, rāva aiz rokas saimnieku sev klāt un pati krita zemē. Lai nesamīdītu negantnieci, Tenim arī nācās no​krist blakus. Made zibenīgi bija viņam virsū un piespieda pie zemes.

Tādu stāvokli nepieļāva vīrieša pašlepnums. Ar vienu rāvienu viņš meitu nosvieda sev blakus. Viņa pretojās, glauzdamās ar sa​vu augumu pie viņa auguma.

Tenim ausīs ieskanēja Sauces balss: "Gribētos gan, patiktu gan…" Traks varēja palikt! Meitai un sev mūžu samaitāt, to viņš nedrīkstēja.

— Mīļo meitiņ, ko tu gribi? — viņš izbijies jautāja.

— Tevi. Vīru gribu. Vai nemani?

— Ko tu no manis? — Tenis brīnījās. — Puisi vilini, nevis precētu vīru.

— Nav puišu. Tevi gribu!

— Hanss, Juris, — Tenis minēja.

— Lai viņi iet pupās! — Made niknojās.

— Saucei gribi pāri darīt? —- Tenis jautāja.

— Nē, nē! Viņa ir laba.

— Dziļumus gribi mantot?

— Lai Pērkons sasper Dziļumus! Tevi gribu!

— Mīļā Made, tu esi apmāta.

— Esmu apmāta, — Made piekrita. — Vai tev tik grūti vienu reizi? Neviens nezinās. Gribu zināt, kā tas ir.

— Cits puisis labprāt to parādīs, — Tenis mierināja. — Tu esi gauži daiļa meita, salda kā avene.

— Daiļa? — Made jautāja un pēkšņi nometa kreklu. Pagro​zījās. — Daiļa? Salda?

— Aumaļ daiļa, — Tenis apstiprināja, patiesi pārsteigts par Mades kailuma skaistumu.

Prātu gan tūlīt pārņēma bažas, ka viņš dara kauna darbu, vērdamies uz jaunas meitas kārdinošo augumu. Saules gaismā tik tuvu viņš nekad neko tādu nebija skatījis. No satraukuma reiba galva. Uznāca

tāds kā nespēks.

— Teni! Palīdzi! — meita lūdzās.

Uzticīgais vīrs bija tiktāl apjucis, ka neko nevarētu palīdzēt, kaut ij gribētu.

— Es parunāšu ar Juri, — Tenis izgrūda un tūdaļ saprata, ka kļūdījies.

— Lai Juris iet ka…! — pēkšņi Made niknā, pārvērstā balsī iekliedzās un tūlīt aizšāva savai mutei priekšā plaukstu.

— Māsiņ, mīļo! — Tenis centās labot aizvainojumu. — Tā tiktu sabojāts gan tavs mūžs un gods, gan mans mūžs un gods. Ciestu daudzi nevainīgi cilvēki. Mūsu bērni un bērnu bērni ciestu par mūsu nesavaldību.

Made pieslējās kājās. Pasmaidīja.

— Daiļa tomēr esmu?

— Pārlieku daiļa. Galva reibst skatoties, — Tenis godīgi at​zinās.

— Tevi es nesūtīšu tur, kur Juri, — Made sacīja un pavīpsnāja. Tad ātri uzrāva kreklu mugurā, piegāja pie gubas, notupās uz ceļiem un, sarāvusies kā maza nelaimes čupiņa, čukstēja: — Vai Dieviņ! Dieviņ mīļo! Kā man sāp sirds!

Tenis nostājās viņai blakus. Viņam pār vaigu noritēja asara.

Made piecēlās, klusi ar plaukstu notrauca no viņa vaiga mit​rumu un teica: — Ejam cirst gubu kokus. Es palīdzēšu aizvilkt tos pie siena.

Pēc tam viņi piejūdza Bēri pēdējai gubai un aizvilka to pie pūnes. Visi darbinieki gulēja saldā diendusas miegā.

Nedaudzie saspringuma mirkļi bija bijuši tik asi, ka Tenim šķita, it kā būtu pagājis ilgs laiks, vai vesela mūžība, bet ēna rādīja, ka vēl ir krietns brīdis atpūtai. Viņam gribējās, kā nekad agrāk, būt miegā blakus Madei. Bet to nedrīkstēja. Pāri cilvēka vēlmēm stāvēja citi lielāki likumi.

Vakarpusē, kādu brīdi palikusi ar Teni divatā, Made lūdzās: — Nesaki Saucei. Man kauns! Lūdzu, nesaki!

Tenis klusēdams atmeta ar roku.

— Lūdzu, nesaki nevienam! Nesaki nevienam! — Made turpināja lūgties. Viņa šajā brīdī izskatījās tik maiga un aicinoša, ka Tenim galvā sakāpa asinis. Tagad viņš to spētu.

— Nesacīšu, — viņš apsolīja. Nezināja, vai citreiz spēs atturēties, ja Made vēl kādu reizi lūgs "palīdzēt".

No tās dienas meita kļuva nopietnāka. Ar bērniem vairs ne- draiskojās, divdomīgas dziesmiņas nedziedāja, toties bija iemīļojusi vienu dziesmiņu, ko reizi bija dzirdējusi no Zanes, kad tā stāstīja par Sauces un Teņa saderēšanos.

Vai pa Dieva devumam, Vai pa Laimas likumam Svešs ar svešu satikās, Mīļu mūžu nodzīvoja.

Tenis staigāja arīdzan ne īsti savā ādā, it kā būtu nodarījis nelietību. Gribējās prasīt padomu mātei un vecaimātei, ko viņam iesākt, bet nedrīkstēja. Bija solījis klusēt, nesacīt nevienam.

— Vai negribi aiziet pie savas mātes ciemos? — Tenis Madei ieminējās, kad lielie siena darbi bija beigušies.

Made nopētīja viņu ar savām tumšajām, skaistajām acīm un teica: — Iešu pa mežu paklaiņot, ogas palasīt.

— Ej, — Tenis atļāva.

Tā Made sāka viena doties mežā. Bērnus līdzi neņēma. At​nesa avenes, mellenes, citreiz — neko.

Reiz no tāda gājuma viņa neatgriezās ne tās dienas vakarā, ne nākošajā dienā, ne pēc trīs dienām, ne pēc nedēļas.

Tenis pats devās uz Mades mātes mājām. Arī tur Mades ne​bija.

— Vai Dieviņ, kur mana saulīte palikusi? — Mades māte sērojās. — Būs kādā akacī iekritusi.

Teicu, ka Vilkaču sils nav labs. Mana sirds juta. Viņa neklausīja, tikai pasmējās. Ai, Dieviņ, mana

Saulīte! Mans gaišumiņš!

Tenim bija grūti klausīties mātes bēdās. Viņš jutās vainīgs, solīja izmeklēt visus purva akačus, lai gan saprata, ka nav iespē​jams visus pārlūkot.

Viņi pārmeklēja un ar grābekļiem izkāsa Bebra dūņekli, Egļu kalna slīkšņu. Aizlaipoja pat līdz Garās egles saliņai. Atrada senus sievietes kaulus satrūdējušās drānu driskās un lielu sudraba saktu, bet Madi ne dzīvu, ne mirušu neuzgāja.

Pārtrauca meklēšanu ar mierinošu domu, ka līķa atrašana jau neko nepalīdzētu, vien meklētāji uzzinātu, ka cilvēks patiesi pa​galam. Varētu apglabāt smilšu kalniņā.

Mades pazušanas ziņa izgāja pagastā, kārtējo reizi ietinot Vilkaču silu baiguma plīvurā.

Garās egles saliņā atrasto lielo saktu Tenis noglabāja Zanes naudas lādē, kur viena tāda jau atradās.

— Tas ir Jersikas pils kalēja darbs, — Zane pavēstīja. — Senas godības daļa. Kas gan nelaimīgo ļaudavu iedzinis purā?

Pagāja gads. Pagāja divi trīs gadi. Nekādas ziņas par Madi nenāca.

Tenis meitas meklēšanā bija iesaistījis arī Sauces brāli Miku, kas cirta līdumu Ozolkalnos.

—Tu toreiz dūņekļa velnu, kas raka alas zem eglēm, pievarēji. Šoreiz arīdzan rodi padomu, — Tenis viņam sacīja.

Miks apsolīja padomāt.

Gāja gadi. Mades nelaime pamazām aizmirsās, bēdas un bieds nobālēja.

Bērni nāca pasaulē un auga lieli. Tīrumi kļuva plašāki un tīrāki. Dziļumi vērtās par Zanes sapņoto lielbajāra sētu. Pati viņa kādu rītu vairs nepamodās, bija devusies pie pašas cildinātiem senčiem.

3.Felsbergs atklāj Tenim noslēpumu Kad kopš līduma līšanas sākuma bija pagājuši vienpadsmit gadi, bet nekādas ziņas no muižas par nodevām, klaušām vai leidas naudu nebija pienākušas, Tenis skaistā vasaras dienā, kad lauki bija apsēti, bet siena pļauja vēl nesākās, devās uz muižu pats, lai ar kungu sarunātu tālākās saimniekošanas lietas.

Vecāmāte Zane pirms gada bija pēdējo reizi, atpūzdamās un brīnīdamās, Līzes pavadībā apstaigājusi tīrumus, tad priecīga un nogurusi pārnākusi mājās, atlaidusies savā guļvietā, lai klusi un priecīgi aizietu no šīssaules viņā saulē. Tenis allaž atcerējās viņas vārdus: "Ej, bāliņ, taisnu ceļu, runā skaidru valodiņu."

Nevarēja palikt tā, ka viņš nepilda norunu. Desmit gadi bija pārlieku garš laiks līdumniekam bez klaušām un nodevām. Bija dzirdams, ka citi līdumnieki, kas atradās tuvāk muižai un vēlāk bija sākuši līst līdumus, jau vairākus gadus maksāja naudas nodokli, deva nodevas graudā un gāja uz muižu klaušās.

Ceļš uz Ķeveriem vasarās joprojām bija grūti izbraucams. Mežā koku saknes lauzīt lauzīja ratu riteņus, dūņainās luckās grima gan rati, gan zirgs, tāpēc Tenis gāja kājām, muguras maisā līdzi paņēma deviņas paštaisītas vaska sveces, ietītas trijos galda palagos — baznīcas vajadzībai. Pār plecu, vēzdā uzvērtu, nesa ausaiņu koka toveri ar medu, dāvanu kundzei. Svārku kulē žvadzēja muižai domāti desmit sudraba dālderi.

Vasarā šo ceļu Tenis tikpat kā nekad nebija mērojis. Nevarēja zināt, vai kungs nebūs dusmīgs, ka viņš tikpat kā neapmeklēja baznīcu un neveda kristīt savus bērnus. Brīva dzīve desmit gadu garumā bija viņu tā pārvērtusi, ka pašam no sevis palika drusku bail. Citi pildīja klaušas un lieca muguras kunga priekšā. Pat Ozolkalnu Miks jau otro gadu sūtīja uz muižu pavasaros un rudeņos vienu zirdzenieku un nodeva pusi birkava linu. Ko teiks Felsbergs par to, ka viņš, Tenis, desmit brīvgadiem vienu vēl pa virsu nodzīvojis bez nodevām?

Ceļš veda pāri bijušajām Gaiķu ganībām, kur viņš ar lingas akmeni bija trāpījis vilkam. Tur jaunaudzes alkšņi un bērziņi bija nocirsti un sakrauti lielās čupās. Netālu no veco Gaiķu gruvešiem vīri cirta jaunu māju. Ja tie bija Gaiķu Gata radi, tad tie, kazi, bija arī viņa radi. Diemžēl mājas cēlāji atradās pārāk tālu aiz nolīstās ganības, lai varētu tiem pakliegt dievpalīgu.

No līdumā kalstošiem kokiem un saulei atvērtās zemes nāca tvanīgs smārds, citāds nekā meža dziļumā, kur lielās egles, prie​des un bērzus gāza Dziļumu ļaudis.

Jā, tā nu bija iegājies, ka Dziļumi ik gadus atkal un atkal paplašināja savus laukus par četrām vai piecām pūravietām. Jaunajos līdumos viņš bija pasācis sēt linus, jo tad sīkie celmi, kurus ne vienmēr izdevās izart, nelauza pļāvēju izkaptis. Plūkšanai tie netraucēja.

Linu cena, Kurzemē attīstoties kuģniecībai, bija cēlusies. Par vienu birkavu* Rīgas uzpircēji deva veselus trīs sudraba dālderus.

Birkavs — apmēram 167 kg — 17. gs., t.s. Rīgas birkavs.

Sarunāt pircējus palīdzēja Pauru Anša dēli. Viņi kā brīvzemnieki bieži brauca uz tirgiem attālākos novados.

Pie Gaiķu vaļinieku mājas atliekām uz tīrumiņa, kur kādreiz bija sētas kaņepes, Tenis apsēdās.

Vēzda ar medus ķipi bija gauži nospiedusi plecu. Prātu pārņēma savāda doma. Te taču bija viņa dzimtene.

Toties viņa bērniem dzimtene ir tajā Vilkaču sila mē​mumā, kur tolaik neviens neuzdrīkstējās iet.

Priekšā stāvēja plašais Melnās sērgas mežājs, kur ij tagad dažs labs netaisījās dēt savu mājvietu. Par to Tenis klusībā priecājās. Tur blakus Kalnozoliem viņš palīdzēs līdumus līst un mājas cirst saviem vecākajiem dēliem, jo Tenis un Sauce Dziļumus nolēmuši atstāt jaunākajam, kurš, kazi, vēl nebija piedzimis.

Tenis iekoda līdzi paņemtās sviestmaizes, padzērās pie strautiņa un vēlreiz apsēdās bijušajā kaņepju lauciņā, kura viena mala jau bija aizaugusi ar dūšīgiem alkšņiem un eglītēm. Aizvēra acis un atlaidās saulītē guļus. Uz mirkli šķita, ka viņš ir pusaudzis, ka viss tālāk notikušais nav īstā dzīve, bet tāds kā liels sapnis, ko izsapņojusi vecāmāte Zane, kura pagājušā vasarā pēc plašo tīrumu apskates bja apsēdusies un teikusi: "Tagad mana sirds mierīga. Ausalu gars ir atgriezies šajā saulē. Nu es varu iet."

Un viņa arīdzan tūliņ aizgāja uz viņsauli.

Vai patiešām šeit, vaļenieku būdiņā mitinoties, viņa zināja, ka taps Dziļūdeņu bajārsēta? Kā cilvēks uz to tik stingri varēja pastāvēt?

Tālāk viņš gāja tieši uz muižu gar purviņa malu, kur, kā ļaudis stāstīja, divu vēršu rīklēm kādreiz baurojis milzīgais Lielā Vilkača vilks. Kad būs nokārtotas lietas ar Felsbergu, varēs iegriezties pasērst Ķeveros pie Sauces radiem.

Muižā Tenis saskrējās vispirms ar Ģertrūdi — Gotfrīda Fels- berga sievu. Ieraudzījusi līdumnieku, viņa brīdi to vēroja, saulē acis miegdama.

— Labas dienas, kundze! — Tenis sveicināja un paklanījās, labo roku uz krūtīm uzlicis.

— Hanna! — Ģertrūde pasauca meitu.

Iznāca Hanna. Pirms parādījusi, kur nolikt nešļavu, arī viņa Teni pamatīgi nopētīja.

— Esmu Tenis no Dziļumiem, — Tenis iepazīstināja ar sevi.

— O, jā,—Hanna atsaucās un vēlreiz viņu vērīgi nolūkoja. — Tu gribi satikt papu?

— Gribu satikt, — Tenis atbildēja.

Muižā bija uzbūvētas vairākas jaunas ēkas. Nojaukta sēta, pār kuru kādreiz bija rāpies Vilkača vilks.

Dārzā sastādītas jaunas ābeles un bumbieres un kaut kādi krūmi, kurus Tenis nepazina.

Gotfrīds Felsbergs bija laipns — sniedza zemniekam roku sveicienam. Tenis brīdi vilcinājās. No Reiņa viņš bija dzirdējis, ka viņa kungi prasījuši zemniekiem par padevības zīmi bučot kungam roku. Tas nu Tenim nebija pa kaulam. Viņš pasniegto roku paspieda, kā sveicinot draugu.

— Stāsti, Teni, kā tu dzīvo, — Felsbergs draudzīgi sacīja, nepavisam negaidīdams no līdumnieka pazemības izrādīšanu.

— Man ir trīsdesmit pūravietu tīrumu, — Tenis iesāka.

— Divdesmit morgenu? — Felsbergs izbrīnēts pārjautāja. — Tik daudz!

Kopā ar pēdējos gados iekoptiem līdumiem īstenībā bija ne mazāk kā četrdesmit piecas pūravietas jeb pusotra arkla lieli aramie lauki. Protams, daudzi lielie celmi vēl rēgojās. Pie dažiem no tiem bija iestādīti ozoliņi un liepas.

— Kur īsti Tava sēta stāv? — kungs jautāja.

— Nezinu, kā izstāstīt, — Tenis bažījās.

— No ērkšķu gravas tālu?

— Diezgan tālu. Kā no muižas līdz Ķeveriem.

— Tur kaut kur Vilkavots satek purva livenī kopā ar ērkšķu gravas strautu. Tur kādreiz noslīka Volfa zirgs ar visiem sedliem? Vai tas tālu no tavām mājām?

— To es rēķinu Dziļūdeņu zemes daļā. Sauces brālis Miks tur nosita purva velnu, — Tenis stāstīja.

— Nešķīstenis bija izracis tādas alas, ka cilvēks varēja rāpus ielīst iekšā. Tikai beigtu redzot, sapratām, ka tas ir bebris. Rok alas kā kurmis. Negants zvērs.

— Tad jau tu neesi visai tālu no lielā Egļu kalna pie Bebru slīkšņas stāvās gravas, — Felsbergs sprieda. — Tur es kādreiz dzinu pēdas Vilkatim. Pēdas gāja apkārt kalnam un atkal atpakaļ uz Vilkavota pusi. Līdz šai dienai nesaprotu, kur tas gājējs palika… Vai tevi Lielais Vilkačs nav traucējis?

Tenis pakasīja pakausi.

— Neko ļaunu nevaru sacīt, — viņš atbildēja.

— Kur tā dukte palika, kas pie tevis kalpoja?

— Made?

— Jā. Vai vilkači nevarētu būt to norējuši?

— Nezinu. — Tenis purināja galvu.

— Esot bijusi daiļa meita, — Felsbergs minēja.

— Daiļa gan, — Tenis piekrita.

— Tas nav labs mežs, — kungs sprieda. — Patiesi īsts Vilkaču sils, ja cilvēki pazūd.

— Man mežs patīk, — sacīja Tenis.

— Tu nebaidies?

— Nebaidos.

Viņi vēl parunāja par Kalnozoliem un Gaiķu jaunajiem līdumniekiem, tad Tenis vilka ārā no kabatas leidas naudai iecerētos desmit zviedru dālderus. Teica: — Tas par pagājušo gadu. Vienu gadu esmu nokavējis.

Felsbergs klusēdams paņēma naudu, iemeta ar varu apkaltā šķirstiņā, kas stāvēja istabas kaktā uz krēsla.

—Sveces dāvinu baznīcai,—Tenis sacīja.—Pa vienai uz katru mūsu cilvēku: mātei Līzei, man ar sievu un sešiem bērniem.

— Ai, Teni, cik tu bagāts! — kungs nopriecājās. — Seši bērni tik jaunam! Kā mātei ar veselību?

— Iet visos darbos.

— Arvien vēl klusa un maiga?

— Klusa, — Tenis domīgi piekrita. — Maz runā. Toties vecāmāte Zane bija runīga. Visus izrīkoja.

Nomira turpat vai simt gadu vecumā.

— Tad aizgāja gan veco laiku zinātāja, — kungs sprieda.

Tenis sāka satraukties. Kāpēc Felsbergs tā iztaujā par viņa ģimeni, bet par klaušām un nodevām vai leidu nesaka ne vārda? Galu galā viņš bija te nācis, lai tiktu par to skaidrībā.

Kungs, it kā Teņa domas uzminējis, teica: — Es te muižā vairs ilgi nedzīvošu. Braukšu pie dēla uz Karalaučiem. Nezinu tikai, kā nokārtot tālo līdumnieku zemju piederību. Vecā rullī esot zīmēts, ka tā nav Briņķu muižas daļa… Par to nav ziņu.

— Kas tad muižā saimniekos? — Tenim izspruka jautājums.

Kungs nedaudz sapīka. Tad cēlās un teica: — Iesim, es tevi pavadīšu līdz meža malai.

Kad viņi izgāja uz ceļa, viņiem pakaļ nolūkojās vairākas ziņ​kāras kalpu un kalpoņu acis.

Felsbergs pavēzēja roku uz ziņkārīgo pusi un teica: —Ja kungs iet blakus zemniekam, tas ir pret vācu muižkungu goda paražām. Nevaru zināt, kurš no

viņiem rīt ziņu nodos tālāk muižnieku goda sargātāju ausīm. Pēc tam draugi sāks uz mani greizi lūkoties.

Tenis apstājās: — Nekaitējiet sev, — viņš sacīja.

Felsberga izturēšanās patiesi nesaskanēja ar vācu kungu bramanlbu, par kuru stāstīja Reinis un viņa sieva no Ziemeru muižas. Pats viņš, pa mežiem dzīvodams, tās kungu tikumu lie​tas nezināja.

— Nāc vien, Teni, blakus. Man ir smaga sirds. Un reizē priecīga par tevi. Arī par Albrehtu man labs prāts. Viņš ticies ar daudziem zinātņu vīriem Vācijā. Runājis arī ar Kurzemes jauno hercogu jēkabu Kuldīgā. Jēkabs draudzējas ar holandiešiem, ņem tos par meistariem, būvē kuģus, ceļ kaļķu cepļus, kausē dzelzi, dedzi​na ķieģeļus. Cer visus latviešus apvienot vienā stiprā valstī… Ko tu par to saki?

Tenis nesaprata, ko atbildēt. Zane bija stāstījusi, ka viņas jaunībā tādi latviešu varas tīkotāji gan Cesvainē, gan citur no poļiem dabūjuši kakla tiesu, bet viņu līdzrunātāji — smagu pērienu. Varbūt kungs viņu izspiego…

— Nebaidies, Teni, — sajuzdams zemnieka bažas, Felsbergs turpināja. — Neaicinu uz dumpi.

Priecājos par raženu darbu.

— Tie lini un kaņepāji, ko mēs pārdodam, aiziet kuģu bū​vei, — Tenis sacīja.

— Nāc, Teni, atsēdīsimies uz tā lielā akmeņa. Te daudzkārt esmu vasarās sēdējis, dabas mierā pārdomājis pasaules lietas.

Tenis bailīgi apsēdās kungam blakus. Juta, ka kungs grib kaut ko teikt, bet vilcinās, it kā baidās. Tas satrauca līdumnieka sirdi vēl vairāk.

— Cik liela būs Dziļumiem vakas nodeva? — Tenis jautāja. Tikai tāpēc viņš uz muižu bija nācis, lai to uzzinātu. Ko runāt citu, ja tas nav noskaidrots.

— Vakas grāmatu es tev nerakstīšu. Teicu jau, ka Dziļumu daļa nepieder Briņķu muižai. Kad Hanna apprecēsies, te ienāks cits posesors, tas ir, īpašnieks… — Felsbergs aprāvās un smagi nopūtās.

Klusēja arī Tenis.

— Vai tava māte tev neko par mani nav sacījusi? — pēkšņi Gotfrīds jautāja.

— Nē. Gandrīz neko.

— Līze ir laba,—Felsbergs domīgi sprieda. Un piemetināja: — Kā agrāk latvieši teikuši, viņa ir ārisks cilvēks.

— Viņa prot izlīdzināt strīdus, — Tenis piekrita.

— Teni! — kungs pēkšņi savādi uzrunāja līdumnieku un pats tapa tāds kā jocīgs. — Es tev kaut ko lūgšu… Nebrīnies…

Tenim no satraukuma sāka džinkstēt ausis.

— Lūgšu tevi nevienam nesacīt to, ko es tev tagad pateikšu. Apsoli?

— Apsolu! — Tenis sacīja.

Felsbergs pastiepa roku. Viņi piecēlās un sarokojās par zīmi nelokāmas derības noslēgšanai.

— Teni, tu esi mans dēls…

Tenis vērīgi palūkojās Felsberga sejā. Domas drūzmējās galvā viena aiz otras. Gotfrīds ļāva viņam brīdi padomāt.

— Sapratu, — Tenis beidzot sacīja.

-— Redzi, Teni, vācu kungs tāds pats cilvēks vien ir. Dažā ziņā nelaimīgāks par latviešu zemnieku…

Vienu es vēl gribu no tevis: tici, ka tā nebija ne izlaidība, ne arī varmācība.

— Ticu, — Tenis sacīja.

Felsbergs nolieca galvu un sāka runāt klusā, it kā vienaldzīgā balsī: — Tavas mātes priekšā jūtos vainīgs. Es nenosargāju viņas saderēto, viņas līgavaini Gati. Mēs laupītājus varējām nošaut un Gati atbrīvot. Baidījos, ka tie, kā viņi uzdevās, ir stražņiki, tālab par viņu nogalēšanu draudētu sods. Vēlāk uzzināju, ka Gatis atrasts miris laupītāju midzenī. Nevienam to nestāstīju, lai nesāpinātu tavu māti, bet tas viņas dzīvei nenāca par labu. Viņa gaidīja Gati, neizgāja pie

vīra, lai gan bija daiļa, čakla un rāma. Vēlāk sapratu savu kļūdu, ko drīzāk bija izraisījusi mana muļķība un gļēvulība pret laupītājiem, nevis žēlums pret Līzi.

Tolaik vēl vilkači mežā nemita. Es bieži tālu klaiņoju pa lielo silu savā nodabā, baudīdams meža smaržas, skaņas un ēnaino saules mirgu. Vācu kungam tāda dīka pastaiga piedien. Art tīru​mā viņš nedrīkst, tas būtu pret kungu paražām. Pats es varu domāt, kā gribu, bet manu rīcību stingros rāmjos tur citu kungu bruņinieciskie tikumi, kas daudzviet man liekas nepieņemami.

Kaut vai tā pati uzspiestā slinkošana. Veciem latviešu kungiem tik aplamu tikumu nebija. Rakstu zinātāji atstājuši liecību, ka pats novada kungs Tālivaldis gan miežus pļāvis, gan miestiņu tecinājis…

Tā es toreiz gāju pa mežu. Dzirdu: kāds pļauj sienu tālu no mājām, pļauj viens pats mežainā upītes līcī. Domāju: tas ir gan uzņēmīgs vīrs. Skatos: jauna, daiļa sieviete. Gaiķu Līze. Ko es varēju viņai palīdzēt? Kārtīgi pļaut neprotu. Sirdī atkal sarosījās vainas sajūta, ka neizglābu viņas Gati, kura vīrišķībai pateicoties, mēs paši palikām dzīvi.

Pēc kāda laika nācu atpakaļ. Gribējās palūkoties, kā viņai veicas. Tāpat klusām, pa gabalu…

Bija tveicīgs dienvidus. Elpu ņēma ciet… Gāju sviedrus slaucīdams. Pēkšņi dažu soļu attālumā ieraugu Līzi… Aizmigušu diendusā. Kailu… Pajautā viņai. Varmācības nebija. Pirmo reizi varbūt viņa noturēja mani par Gati, sauca vārdā. Otrreiz viņa gaidīja mani, zinādama, kas esmu…

Tenis klusēja. Nevar teikt, ka šis atklājums būtu viņu ielīksmojis. Tātad māte viņu dabūjusi no vācieša, no sveštautieša, kura senči šajā zemē ieradušies ar uguni un zobenu.

Ja taisnība Zanei, tad vācieši līdzi veduši noziedzniekus — perigrīnus, kas, še karodami, izpirkuši savus grēkus. To viņš vēl reizi pārjautāja Zanei, kad Reinis stāstīja par Slukuma kunga izvirtībām.

— Tu esi apbēdināts? — Felsbergs jautāja, manīdams Teņa sadrūvēšanos.

— Vai tev godīgi vecie tēvi? — Tenis pēkšņi, pats sev par iz​brīnu, skarbi jautāja.

— Saprotu, — Felsbergs sacīja. — Zemnieki vācus nīst un ap​smej.

— Agrākos laikos visi ienācēji no cita novada saukti par ne- ļaudīm un staiguļiem. Ne tikai vāci, — Tenis atbildēja. — Pēdējā laikā, kad zemnieki bēg no bargiem kungiem, ļaudis sāk staiguļus saprast un pieņemt.

— Dēls, piedod man! — Felsbergs sacīja. — Vai tava stāja un darbi nav labākā liecība, ka neesmu tev devis sliktas asinis? Manos vecajos arīdzan ir latvieši no lielļaužu cilts. Tolaik, kad vēl ļāvuši derēties ar nevācu meitām. Vecajos nav neviena perigrīna.

— Ha! — Tenis iesmējās.

— Kas tur smieklīgs, — Felsbergs jautāja.

— Atcerējos, ko, puika būdams, izrēķināju, lai apturētu vecāsmātes lielo lepošanos ar savu dižļaužu cilmi. Sešpadsmitajā paaudzē dižļaužu pēcnācēju sanāca vesels novads. Kā te savus goda zarus sarēķināt?

— Tev, Teni, ir gaiša galva, — teica Felsbergs. — Ceru, ka savus bērnus sūtīsi augstās skolās.

Nebūs tālu jābrauc. Tepat Vidzemes igauņu daļā Tērbatā atvērta universitāte. Zviedrijas karalis uzdevis Johanam Fišeram Vidzemē katrā pagastā ierīkot zemnieku skolas. Pienāks laiks, kad zemnieki būs tikpat gudri kā muižnieki. Vai tu tā nedomā?

— Par gudrību man grūti spriest, — Tenis šaubījās. — Vai tas bija gudru vīru darbs, ka Zāļu Madi sadedzināja uz sārta? Viņa zināja zāles katrai kaitei, pat mērim.

—-Es aizstāvēju Madi, — Felsbergs atgādināja.

— Es to zinu, — Tenis atbildēja. — Rīgas gudrenieki aiz savas gudrības domāja citādi. Tas mani drusku baida no lielas gud​rības.

— Tev ir gaišs prāts, — Felsbergs vēlreiz uzslavēja savu dēlu, arvien vēl juzdamies viņa priekšā vainīgs. — Vai tu, Vilkaču sila serdē dzīvodams, neesi pamanījis ļaunas vilkača zīmes?

— Purva saliņā uzgājām cilvēka kaulus, — Tenis sacīja. — Nezinu, vai tā ir vilkača zīme.

Sievietes reizēm ogodamas pārāk tālu ieklīst mežā. Nomaldās.

— Vai tici, ka cilvēks spēj pārvērsties vilkā?

— Neticu.

— Hm, — Felsbergs domīgi nogrozīja galvu. —Toreiz noķertais vīrs Kaulaišu Krišs tomēr tā apgalvoja. Tu taču to gadījumu zini?

— Zinu, — Tenis atbildēja.

— Kā tu izskaidrosi, ka vilki viņu atbrīvoja no soda kam​bara?

— Domāju, ka vilkam var šo to iemācīt, — Tenis sacīja, lai gan pašam, par to domājot, kļuva savādi ap sirdi. Nevarēja taču kungam stāstīt, kā vilks bija uzlēcis arīdzan viņa zirgam uz muguras.

Cilvēks, kas bija tik dārgi samaksājis par cirvi un citreiz atnesis spaini ar medus kārēm, droši vien, nevēlējās, lai to stāstītu kungiem.

— Tu domā, ka tie ir vajāti cilvēki, kas sauc vilkus palīgā, lai labāk slēptos, — Felsbergs jautāja.

— Nezinu, — Tenis atbildēja. — Varbūt, ka tā ir.

— Albrehts tā domā. Viņš ir labi mācīts cilvēks, — Felsbergs sacīja. — Muižnieku lielākā daļa tic vilkaču sevišķam spēkam.

— Lai tic, — Tenis attrauca.

— Mani māc bažas par muižnieku kārtas likteni. Kad zviedri lika ievest vaku grāmatas, atklājās, ka daudzi muižnieki neprot ne lasīt, ne rakstīt. Tic visādiem brīnumiem. Tajā pašā laikā zemniekus uzskata par muļķiem, gandrīz vai par dzīvniekiem.

Tu saproti, ka mani tāpēc māc tavs liktenis. Tajā pašā laikā vēl vairāk bažu rada muižnieku kārtas nākamie laiki. Nupat muižnieki grasās sasaukt Tērbatā vai Rīgā bruņinieku sapulci — landrātu, kur stingri norunāšot, lai bruņinieku un muižnieku kārtai nepienāktu klāt citas kārtas ļaudis no malas.

Hanna, kā redzēji, vēl nav izgājusi pie vīra, Albrehts arī vēl nav precējies. Tā mēs iznīksim. Bērnu sagaidīt un kopt nav viegls darbs. Ja cilvēks lepojas ar bezdarbību, tad no viņa piepūli velti gaidīt. Tāpēc tavs dzīves spēks mani iepriecina. Nezinu, kā tuvināt muižniekus zemniekiem un zemniekus muižniekiem.

Ne Vācijā, ne Zviedrijā tāds kārtu dalījums nepastāv. Agri vai vēlu arīdzan šeit pienāks citādi laiki.

Kur tad paliksim mēs — priviliģētā kārta? Ceru, ka iesim kopā ar jums, palīdzēsim jums dabūt brīvību. Ir starp vāciem tādi, kas par to domā un jau kaut ko dara, bet vairākums ir laiski tumsoņi.

To es, Teni, neslēpdams tev pasaku, ne lai tevi kūdītu uz dumpi, bet lai tu saprastu, ka spēks ir tavā pusē. No tevis, kā tu teici, man ir seši mazbērni, bet muižnieku kārtā — neviens.

Ordeņa biedri baidās, ka bez norobežošanās no zemniekiem mēs zaudēsim valodu un līdz ar to saiti ar Vāczemi. Vācieši, kas ieiet zemnieku kārtā, pēc dažām paaudzēm vairs vācu valodu neprot. Kā zini, tepat mūsu acu priekšā ir piemērs. Redzi tur tās mājas. Es viņa zemi nepievienoju muižai, ļāvu saimniekot. Nekā. Viņi vairāk skatās uz zemniekiem, lai gan vecais vēl tagad latviski runā vājāk nekā es.

Tā es tev, Teni, izkratu savu sirdi, lai tu zinātu, ka tavs tēvs nav nemaz tik ļauns, kaut ari vācietis, tātad pāridarītājs.

— Kungs… tu man esi darījis tikai labu, — Tenis sacīja.

— Labi, ka tu tā domā. Tad man sirds mierīga. — Felsbergs priecājās. — Aiznes no manis sveicienus mātei. Ceru, ka pēc gadu simtiem Hannas un Albrehta pēcnācēji ar taviem pēctečiem draudzīgi ies kopā, darīdami latviešu zemi bagātu un stipru. Notikumi tagad ātri rit. Spānīzeri, englanderi un holanderi brauc apkārt zemeslodei. Drīz tiem pievienosies kuģi no Kurzemes. Šķiroties Felsbergs sacīja: — Dievs zin, vai vēl tiksimies. Ģertrūdei nav labi ar veselību. Sarīkosim Hannai kāzas un tad dosimies uz Prūšu zemi, uz Kara- laučiem. Varbūt vēl tālāk — uz Berlīni.

4.Mades parādīšanās Pārnācis mājās, Tenis bija kluss. Nu viņš zināja noslēpumu, ko māte solījās atklāt tikai uz nāves gultas. Zināja, bet nekas no tā nemainījās. Palicis tikai dīvains smagums sirdī no Felsberga skumīgās runas par plašo pasauli un miglā tīto nākamo laiku.

Sirdi māca domas ari par jauno Madi. Kur tā palikusi? Vai līdzīgs ļaunums nebūtu piemeklējis arī viņa māti, ja Felsbergs būtu bijis pārlieku tikls un izvairīgs. Katrā ziņā viņš, Tenis, nebūtu ieraudzījis šo balto saules dienu… Tās patiesi bija mulsinošas domas.

Kā arvien no grūtām, neizdomājamām domām arī šoreiz pa​glāba darbs. Sākās siena laiks.

Tvanēja pļavā siens, tvīka mežā koki. Dzīroja vasaras piln- zieds.

Kādā diendusā, kad Tenis kā parasti palika nomodā, viņš nolēma aiziet uz lazdu pakalni, kas sākās piecsimt soļu aiz Volfa zirga jeb Bebra dūksnāja un stiepās gar purva malu līdz pat lielā Egļu kalna pakājei.

Bebra lāma bija gandrīz aizaugusi, purva pusē, kur, kā Miks stāstīja, sēdējis otrs bebris, mazie bērziņi bija jau krietnas ilkss vai pat sera bomja resnumā.

Tā nu bija sanācis, ka darba steigā Tenim nebija atlicis laika pārstaigāt pat visu savu zemi, kur nu vēl doties izlūkot tuvāko apkārtni. Dūnekļa malā auga skaistas puķes un saldi smaržoja. Žēl, ka viņš nebija klausījies vecāsmātes runā, kad viņa stāstīja par augiem un meža ziediem, nosaukdama visiem vārdus.

Lazdu pakalne šogad atkal bija ražena. Prātā nāca diena, kad Sauce, paņēmusi māsas pūra palagus, palīdzēja viņam vākt riekstus Vecgaiķu lazdājā. Cik tas bija sen! Tince aizprecējusies tālumā. Mazie brāļi jau cērt līdumus. Zanes vairs nav šinī saulē.

Domās nogrimis Tenis nonāca pie Egļu kalna. Kādas te auga varenas egles! Pat rijas celšanai bija par resnām. Galotnes stiepās augstu debesīs. Vai kādreiz viņa dēli te cirtīs līdumu?

Savādi, ka Felsbergs bija apgājis apkārt šim kalnam, nākdams no muižas, bet viņš, te tuvumā dzīvodams, to nebija izdarījis. Neatlika laika.

Kalns patiesi bija liels. Viņā pusē līdz pat purvam stiepās paplata pārpludināta tērce ar vaļējiem ūdens lāsmeņiem, vietām ar mīkstu sūnu apaugušiem. Te savienojās bebru uzpludinātā upe ar Liveņa purvu, radīdama savdabīgu nepārbrienamu bezdibeni. Taisnība Felsbergam, ka te bija zemes mala. Otrā krastā cilvēki varēja nokļūt tikai no cita novada. Tātad tās mājas, kuru jumtus viņš bija skatījis no purva saliņas, bija citā pagastā vai pat citā apriņķī. Varbūt nepiederēja nevienam. Varbūt piederēja…

Vilkatim? Ja tā, tad gravā jābūt kādai pārejai.

Tenis gāja gar krastu, uzmanīgi lūkodams.

Vienviet pretējais krasts pienāca soļus divdesmit, trīsdesmit, bet tur muklājs bija jo sevišķi drūms, pat lāga sūnas neauga, tikai melna dūņu lucka ar vaļējām ūdens lāmiņām.

Pēkšņi Tenim likās, ka pretējā krastā sakustas krūmu zari. Viņš apstājās un brīdi vēroja. Klusums.

Tikai pa gravu starp stāvām egļu sienām aizlidoja vārna, te uz vienu, te uz otru pusi galvu grozīdama.

Drīz bija klāt purva mala, kur dūņeklis izpletās kails un plats. Tenis lūkoja ar kāju mīksto sūnu paklāju un tūliņ iegrima līdz ceļgaliem.

— Tpu! — viņš sabaidījies nospļāvās. Nodomāja, ka Mikam vajadzēja lielas drosmes, lai mestos bebram līdz tādā dūņu luc- kā — ledaini aukstā, melnā ūdenī.

Tenis sāka iet ātrāk. Diendusas laiks tuvojās beigām. Viņš kā saimnieks nedrīkstēja darbu nokavēt.

Jāsakārto kaudzes vieta…

No purva plūda vaivariņu smarža, satvīkušu purva bērziņu lapu smārds un īpatnēja reibinoša purva dvinga. Saules spiedīgums un diendusas svelmainais stingums, kas lika gaisam viegli trīsuļot, padarīja galvu trulu. Tāds gājiens tagad šķita muļķīgs, labāk būtu pagulējis. Tāpat kā toreiz, kad viņš neatstāja gubu vilkšanu uz vēlāku laiku. Pats redzēja, ka puisim acis veras ciet. Nebūtu iznākusi vientulība ar Madi, meita līdz šai dienai būtu dzīva un spirgta, priecētu daudzu prātus un sirdi. Kā viņa toreiz lūdza: — Nesaki Saucei! Nesaki Saucei!

Kā šis jautrais bērns sakņupa un sāpēs izdvesa: — Vai, Dieviņ! Kā man sāp sirds!

Aiz muguras krūmos kaut kas noskrapstēja.

Tenis bailīgi atskatījās un nospļāvās.

— Tpu! Murgi rādās, — viņš nočukstēja. Un gandrīz reizē ar viņa čukstu atskanēja cita balss: — Teni, pagaidi! Neaizej!

Vīrs palika stāvam kā iemiets, nespēdams pakustināt nevienu locekli. Nesen Felsbergam viņš bija teicis, ka netic vilkaču brīnumiem un pasakām, bet nu gaidīja, lai atskan gaiļa dziesma un vadātājs negūst viņu savā varā.

Tā bija Mades balss. To nevarēja nepazīt. No purva dumbrāja saules tveices izcelta, tā rēgojās un skan viņam ausīs, lai ievilinātu viņu pie sevis melnajā nāveklī. Viņš baidījās atskatīties. Saprata, ka, līdzko atskatīsies, mežs, saule un diena pazudīs, kopā ar to — viss viņa mūžs. To nedrīkstēja, jo viņam ir seši bērni, septītais gaidāms. Tie visi jāizaudzina par gudriem un stipriem cilvēkiem. Jāizaudzina arī dēlu dēli un meitu meitas, varbūt pat dēlu mazbērniem jāstāsta vecāsmātes teiktās teikas par lielļaudīm, Felsberga vēstījums par vācu likteni Vidzemē, par seno laiku varoņiem, kas drosmīgi cīnījušies, par blēdīgo Brandenburgas pulkvedi, kas gribēja latviešus sanaidot ar zviedriem.

Nē, nē. Viņš nedrīkstēja sajukt prātā un purvā pazust.

Diemžēl stiprā apņemšanās nelīdzēja. Aiz muguras atskanēja soļu troksnis un pieklusināta balss teica: — Cik labi, saimniek, ka pagaidīji.

"Re, kā," Tenis dīvainā mierā nodomāja. "Izklausās akurāt kā dzīva. Tālab jau visi šādām balsīm notic un aiziet pazušanā. Es gan neticēšu."

Viņš stāvēja kā stāvējis, muguru pagriezis purvam. Soļi tuvojās. Tas nu vairs nebija labi. Viņš sāka lieliem stiepiem steigties projām. Tūlīt ausis sasniedza izmisīgs lūgums: — Teni, nebēdz, neesmu vilkata, esmu dzīva Made!

Tenis apstājās. Lūdzošā balss varēja traku padarīt. Tāda tā skanēja toreiz, kad viņš… "Ja jau beigas, tad beigas," viņš izlēma. "To esmu nopelnījis."

Viņš atskatījās un ieraudzīja dzīvu sievieti, kas patiešām izskatījās stipri līdzīga Madei. Arī tāds pats krekls mugurā, tāpat mitrs un pielipis miesām, tikai nosmērēts ar dūņām. Tātad tomēr no akača izlīdusi. Kā par brīnumu dzīva un smaidoša.

— Labi, saimniek, ka paklausīji meža meitai, — viņa priecīgi pavēstīja. — Tu patiesi esi īsts vīrs.

Tenim šķita, ka Made patiešām ir īsta, dzīva.

— Made, mīļā! — viņš čukstēja. — Kā mēs tevi meklējām!

— Nāc šurp, kārdinātāji — Made jautri teica un iesmējās. — Nāc aiz lazdu krūma, lai no tālā pļavas stūra neredz.

Tenis, drošs paliek drošs, ieknieba sev ausi. Auss sāpēja. Tātad viss notika īstenībā. Arī burvestības nekādas nebija. Viss pārāk parasti. Bērzi bālgani, kārkli un lazdas pelēkas, lapas skaidri zaļas. Made nedaudz pilnīgāka un reizē kalsenāka. Acis tikpat tumšas, vizuļojoši mundras un laipnas.

— No kurienes tu, Made? — Tenim neviļus skaļi paspruka.

— Csst! — Made pielika pirkstu pie lūpām. — Mežam ausis, laukam acis…

— Kur tu dzīvo?

Made iesmējās.

— Mežā, draudziņ. Trīs dienas gadā kļūstu par cilvēku, kā jau vilkatei pienākas.

— Es tevi nositīšu, — Tenis sacīja.

— Kāpēc?-—Made sabijās. — Es taču jokoju. Sen tevi meklēju, lai tu pateiktu manai mātei, ka esmu dzīva. Ne apburta, ne nomi​rusi — dzīva. Patausti, ja netici.

Tenis brīdi šaubījās. Tad piegāja un paņēma Madi aiz rokas.

— Nu? — Made klusi smējās. — Tici?

No šiem smiekliem Tenim ap sirdi kļuva viegli un reizē smel​dzīgi.

— Tu mani nobaidīji, — Tenis sacīja. — Tavā priekšā jūtos vainīgs.

— Par ko, Teni? — Made brīnījās. — Nāc šurp.

Viņa apņēma rokām Teņa galvu un nomutēja viņu uz abiem vaigiem. Nāsīs iesitās purva dvaka.

— Nāc apsēdīsimies kārklu krūma ēnā, — sieviete teica un novilka Teni sev blakus. Tad sāka stāstīt.

Toreiz mežā saskrējusies ar svešu jaunekli. Tas no viņas sākumā nobijies. Tad aicināja sev līdzi.

Viņa piekritusi, jo ap sirdi bijis tik bēdīgi, ka ne no kā nav baidījusies. Tad puisis jautājis, vai Made ir ar mieru ilgu laiku palikt pie viņa mežā, lai neviens par to nekā nezinātu. Tā meža vilkatis pārvedis sev līgavu.

Tenis uzzināja, ka Madei ir trīs meitas. Vienai seši, otrai četri, trešai trīs gadiņi. Vienīgi sirds par māti nenorimstot, tāpēc mek​lējusi iespēju satikties ar Teni.

— Pasaki viņai, ka esmu dzīva, ka man ir trīs meitas… Ne vārda vairāk! —-Made sacīja skaudrā balsī.

No tā, kā iezibējās viņas acis, Tenis saprata, ka tai nav brīv neko vairāk stāstīt, ka pateikts varbūt jau par daudz. Viņš saprata cilvēkus, kas slēpās mežā. Kazi, varbūt tajās mājās, kurām jumtus viņš saskatīja no egles ziemā, kad lapas bija nobirušas. Tās no šejienes nevarēja būt pārāk tālu. No pasaules tās tomēr ar dum- brājiem, mežiem un staignājiem atdalītas tālā purva salā. Tas acīmredzot bija vienīgais drošais dumpinieku miteklis, kuru tie aizstāvēja ar visiem spēkiem un prātiem, reizēm kļūdami nežēlīgi.

Tenim gribējās par visu to Madi izjautāt, bet viņš klusēja, jo juta, ka nezināt ir labāk. Jau tā pārāk daudz noslēpumu nāca pār viņa galvu.

— Atceries, Teni, — Made sacīja, — kā es Tevi kādreiz ļoti gribēju. Tagad ej projām! Neatskaties!

Nestāsti nevienam neko!

Viņš paklausīja. Aiz muguras palika Lazdu pakalne, Egļu kalns, purvs un drūmā grava, kurai pāri acīmredzot Made bija kaut kā pārkūlusies, pārbridusi, nosmērēdamās ar dūņām.

Viņš iegāja upītes līcī, vēroja nopļauto celmaino pļavu. Nespēja īsti attapties. Notikušais tomēr bija īstenība, nevis purva dvakas radīti murgi.

Pirmajā rudens sniegā, braukdams mājup no kaimiņpagasta tirgus, viņš iegriezās pie Mades mātes un pastāstīja, ka saticis svešu tālumnieku, kas, uzzinādams, ka Tenis no Briņķu muižas puses, lūdzis pateikt Mades mātei, ka Made esot dzīva un vesela, audzinot trīs meitas. Māte, protams, vēlējās uzzināt ko sīkāku, bet Tenis teicās neko vairāk nezinām. Arī par to pašu mazumiņu māte bija gauži priecīga.

5.Pēc piecpadsmit gadiem Glotfrīda Felsberga žēlabas par muižkungu izlaidību un ļaunumu, izrādījās pamatotas. Felsberga kā Briņķu muižas īpašnieka tiesības apstrīdēja Johans fon den Brinkens — kāds no šīs muižas sen bijušā īpašnieka zariem.

Felsbergs savas īpašuma tiesības nevarēja pierādīt. Viņam bija tikai līgums par muižas renti ar izpirkumu. Lai gan līgumā bija noteikts, ka pēc divdesmit gadu rentēšanas muiža pāriet Gotfrīda Felsberga īpašumā, dokumenta, kas apstiprinātu īpašuma tiesību nodošanu un nostiprināšanu, nebija.

Kara un juku laikos Felsbergi bija kādu laiku muižu atstājuši, tā teikt, Dieva ziņā. To uzraudzīja Repuļu Indriķa tēvs. Nu Brin- kens šīs liecības izmantoja, lai pierādītu, ka Felsbergs nav nekāds Briņķu muižas īpašnieks, ka īstais īpašnieks, kā pierāda pat viņa uzvārda un muižas nosaukuma sakritība, ir viņš — Johans fon den Brinkens.

Ja Brinkens savas īpašuma tiesības nespētu pierādīt, muiža pārietu Zviedrijas valsts īpašumā. Tukšā paliktu gan Felsbergs, gan Brinkens.

Muižnieku saiets nolēma, ka jāizlīgst tā, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva. Brinkens kļūs par īpašnieku, bet Felsbergs ar bruņinieka godavārdu atstājams par muižas pārvaldnieku, kas Brin- kenam maksā ik gadus simts dālderu nomas maksas. Ar tādu izlēmumu Brinkens un Felsbergs griezās Tērbatas hoftiesā. Brinkens dabūja īpašuma tiesību apstiprinājumu. Ja neviens nebūtu pierādījis savas īpašuma tiesības, labuma nebūtu nevienam.

Diemžēl izveidojās apstākļi, ka Brinkens varēja savu bruņinieka goda vārdu neturēt, jo Gotfrīds Felsbergs aizbrauca uz Vāc- zemi, bet viņa meitu Hannu apprecēja pavecāks kungs Hūns, kas bija pliks kā baznīcas žurka, tikai ar skanīgu muižkunga nosau​kumu.

Saimniekot viņš neprata. Pret zemniekiem izturējās bargi un netaisnīgi.

Pieraduši pie Felsberga lēnprātīgās saimniekošanas, zem​nieki sāka vairīties un spītēties.

Sapratis, ka viņam ar muižas darbiem neveiksies, Hūns savāca palielinātas gada nodevas no zemniekiem, izpārdeva muižas lo​pus un citu labumu un kopā ar Hannu aizbrauca pie tās vecākiem un brāļa uz Vāczemi.

Brinkenam vajadzēja meklēt jaunu muižas pārvaldnieku. Tas nenācās viegli, jo kārtējo reizi Vidzemē iebruka krievi, ieņemdami Daugavpili un Koknesi. Gan muižām, gan zemnieku sētām draudēja izlaupīšana. Tādā reizē pārvaldnieka amats bīstams.

Kad krievi atkāpās, par arendatoru pieteicās Dormuižas kunga paziņa no Vācijas — Fihtenknābels, par kuru bruņinieku aprindās gāja runas, ka Vācijā fogts viņu meklējot par liela mēroga krāpšanu.

Cik liela tā krāpšana īsti bija un vai vispār bija, neviens tā arī skaidri neprata pateikt, bet Brinkens jutās gluži apmierināts, ka dabūjis par muižas pārvaldnieku vācieti. Kaut gan zviedru valdība atbalstīja latviešus ar skolām un zemes tiesu, par muižu pārvaldītājiem viņa tos nevēlējās redzēt. Ļoti iespējams, ka tādu nostāju ietekmēja muižnieku sapulce un tās galva landmaršals — vācu muižnieks jeb bruņinieks, kas gauži rūpējās par vāciešu tiesībām, jo vācieši zviedru dēļ jau tā jutās apdraudēti savās tiesībās uz muižām un zemniekiem.

Tā, lūk, Briņķu muižā par arendatoru un rīkotāju kļuva Fih- tenknābels un palika, kamēr Dziļumu Teņa bērni izauga lieli un paši sāka saimniekot. Par šiem līdumniekiem kungi veda atsevišķu vakas grāmatu. Teņa un Sauces vecākā meita Silamīte izgāja par sievu pie Repuļu Indriķa jeb muižas Indriķa dēla Sīmaņa un sāka iebūvieša dzīvi bijušās Lielleimaņu zemes tālākā meža stūrī, kas vēl nebija pievienots muižai.

Vecākais dēls Indriķis viens pats sāka cirst līdumu aiz Pērļ- upītes lielā līkuma Ērkšķu gravas krastā.

Neviena meita viņam nebija pa prātam.

Dāvis, kaut arī jaunāks, apņēma par sievu Pauru Anša jaunāko meitu Karini un sāka līst līdumu Melnās sērgas lauku bie​zoknī.

Gan Indriķim, gan Dāvim Tenis ar kalpiem un jaunākajiem brāļiem palīdzēja izcirst mājas, aizdeva zirgus un piedāvāja citu palīdzību.

Indriķis nekādus lopus neņēma — iegādājās tikai kazu. Viņš bija vismācītākais no Teņa bērniem.

Mācījies gan kaimiņmuižas zemnieku skolā, gan vienu gadu Valmieras vācu skolā. Pasaule viņam likās tik plaša un savāda, ka domas par zemnieka darbu galvā vairs īsti neiederējās.

Mācīdams citus bērnus Lutera katķismā un rēķinos, viņš allaž sadūrās ar jautājumiem, kas kādreiz bija mulsinājuši prātu arī viņa tēvam. Kas tā tāda saule? Vai tā ir taustāma lieta? Vai tā ir gaismu nesēja dievība? Kā tā var dot siltumu no zila gaisa? Kāpēc ūdens zirneklis var skriet pa virsu ūdenim, it kā šķidrums būtu ciets kā dēlis?

Kāpēc latviešu valodā izdots Mārtiņa Lutera mazais katķisms, no kā skolā mācījās bērni, bet nebija grāmatas, kurā būtu izskaidrots, kā no smiltīm izvārīt caurspīdīgu stiklu, kas visām mājām būtu gaužām noderīgs. Georga Menceļa sprediķu grāmata, kaut arī daudz pasaulīgāka un šīs zemes dzīvei tuvāka, arīdzan runāja tikai par Dievu un ļaužu tikumiem.

Indriķis bija saticies ar klaidoni no Vāczemes, kas piestāstīja viņam pilnu galvu ar visādām brīnumu ziņām par pasauli. Par zemēm, kur saule spīdot tieši virs galvas un dzīvojot ļaudis ar melnu ādu, par svešu lielu zemi aiz milzīgas jūras, kura daudzas reizes lielāka par Lielo jūru pie lībiešu krasta.

Klaidonis bija Indriķim iestāstījis, ka dzīves gudrība nav strādāt melnās miesās, lai pēc mantas sakrāšanas to pievāktu svešzemju iebrucēji, siriķi vai pašu zemes netaisnīgi kungi, bet gan savu vēlmju saskaņošana ar dabu un mirkļa baudīšana ar prāt​nieka domas domāšanu.

Indriķis redzēja, ka šis klaidonis, būdams tukšinieks, visur jutās labi. Dzīves prieku viņam deva nesteidzīga un dīka vaļoša- nās, pārdomas par pasaules sarežģītajām lietām.

— Tu tāds pats kā Miks, — Sauce mēdza teikt, kad Indriķis, domās nogrimis, raudzījās tālumā. — Sapņo par princesēm, bet uz zemnieku meitām neskaties. Ka nepaliec vecpuišos.

Arī Indriķa izvēlētā mājas vieta ne Saucei, ne Tenim nešķita pareiza — Pērļupītes augstā krastā. Te Pērļupīte, kas ietecēja Li- veņa purvā, mezdama līkumu, visvairāk pietuvojās bebru aizsprostotās lielās upes līkumam.

Ja Indriķis pareizi izprata ļaužu nostāstus, te kaut kur atradās Melnā auna perējums jeb Velna parādīšanās vieta.

Indriķa vientulīgo aiziešanu mežā vecāki ne visai atbalstīja. Palīdzēja uzcelt tikai istabu un kūtiņu.

Tā arī pateica: — Dabūsi sievu, tad vairāk palīdzēsim.

Nopietnais Dāvis pētīja vecākā brāļa mājvietu un sprieda: — Kā ar vezumiem tiksi gravai pāri? Visi tīrumi būs uz otru pusi, māja vienā zemes stūri.

— Toties meitas priecāsies. Lejā tecēs mazgāties, kalnā tecēs pušķoties. Kā dziesmā dzied, — Indriķis paskaidroja.

— Re, — Sauce brīnījās. — Mūsdienās, kad visi tikai par vēderu un mantu domā, viņš runā par daiļumu.

Lajkam jau Indriķa dzīvei bija sava pievilcība, jo pie viņa labprāt viesojās mazās māsiņas, kuru bija pavisam trīs: Zane, Ilze un Zinta. Netālu no mājām grava bija šaura. Lai māsām būtu vieglāk tikt no krasta uz krastu, Indriķis pāri gravai bija nolaidis divas krasta egles, kas izrādījās tik lielas, ka sniedzās gandrīz no viena krasta līdz otram. Tā bija varena laipa. Indriķis liekos zarus nocirta. Tos, kas noderēja par roku atbalstu gājējam, papildināja vēl ar kārtiņām, lai ejot pie tām varētu turēties. Kaut gan viņš divās vietās baļķus no apakšas atbalstīja ar kokiem, laipas sava pārliekā garuma dēļ šūpojās. Turklāt māsām aiz nerātnības allaž izdevās tās tīši sašūpot. Brālis tādu prieku nespēja viņām liegt.

Ar laipām ņemoties, Indriķim modās doma šinī vietā vēlāk, kad otrā pusē būs tīrums, uzbūvēt īstu augstu un lielu tiltu, kam pāri varētu braukt arī ar sera un siena vezumiem.

Klēti Indriķis cirta viens pats, katru spāres galu izveidodams kā zalkša galvu.

— Tie būs mani naudas pūķi, — viņš teica. Nebija tā, ka Indriķis nedomātu par dzīves lietām. Viņš ar savu sūdzību Vidzemes ģenerālgubernatoram bija panācis, ka Briņķu muižas pārvaldnieks vairs nejaucās meža ļaužu dzīvē. Līdumnieki pēc taisnības skaitījās valsts lēņa zemnieki, kas nevienam nepiederēja līdz brīdim, kad tiktu nodibināta jauna vaka un ievestas īstas jaunas vaku grāmatas. Briņķu muižas arendators Fihtenknābels tādu lieku pienākumu nevēlējās uzņemties, jo pats neprata ne rakstīt, ne rēķināt. Savukārt zviedriem trūka ierēdņu, kas noņemtos ar tāda meža stūra zemniekiem. Tādam ierēdnim būtu jāmaksā laba alga, lai tas nesāktu blēdīties un zagt.

Trīs gadus Indriķis mežā dzīvoja viens pats. Izcirta nelielu riju ar piedarbu. Tur viņš spāru galus iztēsa par auna galvām ar visiem ragiem. Ja kāds jautāja, kāpēc viņš tādiem niekiem lieki laiku un darbu šķiež, Indriķis atbildēja vienādi: — Lai zin, ka te ir Vilkaču sils, tuvumā Pūķa rakums un Melnā auna tupeklis.

Vairāk lopu viņš neturēja kā baltu kazu un desmit vistas. Lai palielajā kūtiņā kaza ziemā nenosaltu, viņš tai un vistām vienā kūts galā iekārtoja atsevišķu būceni.

Zirgu lauku apstrādei Indriķis aizlienēja no Dziļumiem, par ko, protams, pienācīgo dienu skaitu atstrādāja.

— Tu, dēls, laikam esi nelaimīgs? — reiz iejautājās Sauce, kurai Indriķa dzīvesveids nomāca sirdi.

— Ņem sievu un sāc dzīvot. Vai patiešām neviena meita nav pa prātam? Varbūt, skolā iedams, esi kādā ieskatījies tik cieši, ka citu vairs nevari tuvumā paciest? Izmet tādas blēņas no galvas, citādi visu mūžu samaitāsi. Sievišķis paliek sievišķis, tāpat divas kājas un gari mati.

Uz to Indriķis rāmi pasmaidīja un teica: — Man vecāmāte izstāstīja, kā tu un tēvs viens otra dēl gan​drīz nonīkuši.

— Vai tev tāpēc jānīkst? — Sauce jautāja.

— Man nav nevienas, — Indriķis atteica. — Nav pienācis laiks.

— Ak, Dievs! Paliksi vēl vecpuišos! Kauns pa visu pagastu! Būs reiz viena pie tevis jāatved… un viss. Ārā no mājas tak ne- dzīsi.

— Nedzīšu. Uzcelšu sev pirtiņu tur tālāk upītes līkumā, ja jau mājā dzīvošanas nebūs.

— Nezinu, ko ar tevi darīt, — Sauce bēdājās.

— Nekā nedari, — Indriķis atbildēja. — Esi kā vienmēr mierīga un rāma. Klusa kā mežs, no kura es smeļu mieru un dai​ļumu.

Lai gan Indriķis dzīvoja meža mēmumā, viņš mežā nemedīja. Lasīja ogas, sēnes, riekstus. Mazās māsas pie viņa bieži ciemojās: atnesa viņam kaut ko cienastam, pārnesa Dziļumos kaltētas bekas, ogas, kaltētus sūrābolus un dažu labu upītes gliemežos at​rastu krāsainu pērli.

Toties jaunākie brāļi — dvīņi — Kārlis un Gusts mīlēja medīt ar pašu meistarotiem ieročiem. Līdz šim gan bija nošāvuši tikai vienu meža pīli, bet izklaiņojušies pa mežu krustām šķērsām.

Reiz, satikuši mežā Indriķi, sāka viņu iztaujāt par Egļu kalnu.

— Vecā Zane teica, ka tur vecos laikos stāvējusi latviešu kun​gu pils, — minēja Gusts.

— Varbūt sēdēja, — Kārlis zobgalīgi papildināja.

— Muļķis! — Gusts apsauca Kārli.

— Fihtenknābels! — atbildēja Kārlis.

— Miers! — uzsauca Indriķis.

Dvīņi labprāt gāja kopā, bet vienmēr ķīvējās, katrs gribēja izlikties gudrāks un veiklāks. Arī nošautā pīle bija radījusi tikai ķildas. Gusts bija nošāvis, par ko Kārlim skauda, tāpēc viņš palaida ziņu, ka pīle sēdējusi ligzdā uz olām.

— Kaut kur viņiem pils bija jāceļ, — Gusts neatkāpās no do​mas. — Kāpēc lai nebūtu būvējuši šeit?

— Vai es ko citu saku! — Kārlis īgņojās.

— Kurš no jums zin, kāpēc latvieši karu zaudēja? — Indriķis jautāja.

Dvīņi saausījās.

— Nebija labu stopu, — Gusts teica un pacilāja savu ieroci.

— Kā tu, Kārli, domā? — Indriķis pievērsās otram brālim.

— Viņi savā starpā ķīvējās, — Gusts minēja citu.

— Taisnība! —Indriķis uzslavēja. — Viens otru apkaroja, tā​pat kā jūs patlaban darāt.

— Ja būs briesmas, mēs iesim kopā, — iebilda Kārlis.

— Tas ir par maz. Arīdzan par vēlu. Draugiem jābūt katrā dar​bā, tad spēki milzt.

Brāļi sabāza galvas kopā un sačukstējās.

— Vai kurši arīdzan ir latvieši? — Gusts jautāja.

— Latvieši, — Indriķis piekrita.

— Mēs iesim pie viņiem, — Kārlis paziņoja.

Nu bija laiks brīnēties Indriķim.

Sen jau klīda runas, ka Kurzemē sākušies lieli darbi, ka kurzemnieku kuģi braucot tālās jūrās.

Pārveduši uz Kurzemi arī kādu mori — galīgi melnu cilvēku ar biezām lūpām. Ja tādam pie pieres pieliktu ragus —nu dzīvs velns! Tomēr esot mierīgs un labsirdīgs, kuģi saucot par "lumbu" un suņus par "kam-kam".

Kurzemes hercogs Jēkabs runājot skaidri latviski un liekot latviešiem mācīties visādus amatus, arī tādus, kādus Rīgas kungi latviešiem strādāt neļaujot. Dzelzs cepļos tiekot kaldināti zobeni, bises un pat dižgabali, kas šaujot ar podu smagām lodēm.

Indriķis pats bija saviem brāļiem un kaimiņbērniem ne tikai rakstīt un rēķināt mācījis, bet arīdzan

stāstījis par Kurzemi un citām pasaules lietām.

— Tikai nesaki nevienam, — Gusts piekodināja.

— Neizpļāpājat vien paši, — Indriķis pamācīja.

Tā viņi izšķīrās. Devās katrs uz savām mājām. Indriķis nolūkojās pakaļ delveriem, kas izauguši par spēka vīriem. Raugot tos, viņam bija gaiši ap sirdi. Ja mātei taisnība, tad taisni tādus vecā Zane bija vēlējusies redzēt nākamos leimaņus — nākamo lielo laiku gatavotājus. Kurzemes hercogu Jēkabu viņi uzlūkoja gandrīz kā Dievu. Indriķis zināja, ka tur nebūt ne visiem veicas labi.

Puiši aizgāja klusā solī kā vilki. Indriķim uz brīdi modās skaudība, ka viņš nav tik izlēmīgs un skaidrs. Viņš zināja pārlieku daudz, lai spētu tik strauji lemt par rīcību. Ne Indriķis, ne dvīņi nezināja, ka šī ir viņu pēdējā tikšanās visiem kopā.

Indriķis gāja zem sirmām eglēm, meža rāmuma aijāts, klusi svilpodams dziesmiņu par daiļu meitu, kas izaugusi, puišiem neredzot. Šur tur starp eglēm stāvēja milzenīgas apses, kuru lapas sīki drebēja lēnā vēja vēsmā. Cēli savus zarus pleta vientuļš liels ozols, kas kādreiz, acīmredzot, izdaiļojis un sargājis bajāra tīrumus. Pēc lieluma spriežot, tas stāvēja kopš brīvļaužu laikiem un, kas zin, stāvēs vēl līdz pat nākamajiem brīvības laikiem, jo ozols, kā vecāmāte zināja stāstīt, spējīgs pārdzīvot piecdesmit ļaužu paaudzes. Indriķim gribējās savu mūžu pavadīt tāda milzeņa tuvumā. Savādi, ka viņa mazbērni un mazmazbērni to skatīs tādu pašu lielu un zaļoksnu.

Nolaidis acis no ozola zaru žuburiem, Indriķis alkšņu audzes malā pamanīja jaunu sievieti zaļos lindrakos…

Dažas dienas vēlāk Zinta un Ilze, kā pieradušas, rīta pusē devās lasīt ogas un pie reizes apciemot Indriķi. Viņas drīz vien atgriezās satrauktas.

— Indriķis ir pazudis. Kaziņai tesmenis vai plisa pušu, — Zinta pavēstīja. — Re, durvīs iespraudis skaidu ar vārdiem: "Es aizeju." Uz kurieni, to nav rakstījis.

— Nu ko? Pieaudzis cilvēks, — Tenis rāmi sacīja, lai gan sirdī viesās nelabas domas. Klusi aiziet, atstājot kazu un vistas Dieva ziņā, nebija prāta darbs. Labi vismaz, ka Dāvja sieva Dace jau auklēja viņam pirmo mazdēlu. Mājās mita deviņpadsmitgadīgie dvīņi, vienpadsmitgadlgais Mārcis un piecgadīgais pastarītis Jēkabs, kuram vārdu Indriķis bija ieteicis par godu Kurzemes hercogam Jēkabam.

Par pastarīti vienīgo nebija ko raizēties — tam liktenis izlemts — palikt par saimnieku Dziļumos.

Pēc trīs dienu gaidīšanas dvīņi kopā ar māsām atveda uz Dziļūdeņiem Indriķa kazu un vistas. Zinta skumji sacīja: — Viņa nav. Laikam vairs nebūs.

Tad arī tēvs un māte kļuva nemierīgi. Tenis noprasīja dvīņiem: — Jūs pēdējie tikāties. Ko viņš teica?

— Viņš neko neteica. Kad mēs pasacījām par Kurzemi, viņš tikai skatījās uz mums ar stīvām acīm, — Gusts paskaidroja.

— Varbūt viņš bija savārdzis? — tēvs minēja.

— Neizskatījās, — Gusts apšaubīja. — Viņš bieži ir tāds do​mīgs.

Viņi kopīgi izmeklējās Indriķa pēdas tuvākā apkārtnē, bet ne Indriķi, ne kādas atstātas zīmes neievēroja.

Tenim uz mirkli iešāvās prātā doma, ka pazušana varētu būt saistīta ar teiksmainajiem meža iemītniekiem, kurus sauca par vil​kačiem, bet viņš to ātri izmeta no galvas. Šā vai tā prātīgāk bija gaidīt. Ja Indriķis dzīvs, viņš atradīsies. Ja miris, tad vilkaču meklēšana nepalīdzēs. Sievietes kauli un drēbju atliekas Dziļūdeņa salā un galvaskausi un citi cilvēku kauli Egļu kalna nogāzē, kur purvs pārgāja gravas šaurumā, bija pietiekoši biedinoši, lai tālāk neietu.

Nācās vien domāt, ka Indriķis, jaunāko brāļu ietekmēts, pa klusam aizgājis uz Kurzemi. Tur, protams, pavērās lielākas iespējas kļūt par labi atalgotu meistaru vai par vācu kungu, bet kopumā dzīve Kurzemē,

kā stāstīja dažs labs pārbēdzējs no turienes, bija ļaunāka nekā šeit, kungi bargāki, latvieti turēja par beztiesisku vergu.

Tenis un Sauce dzīrās dēlu nosodīt, ka viņš, neko nesakot, tik viegli atstājis dzimto pusi. Īstenībā bija citādi. Indriķis nevēlējās atstāt dzimto novadu. Viņš bija kritis vilkaču gūstā.

6.Meža meitas bīstamais valdzinājums Sieviete stāvēja, atspiedusies pie slaida ozoliņa, un platām biklām acīm raudzījās uz bezrūpīgo jaunekli. Ieraudzījis meitu, Indriķis apstājās. Tā bija sveša, tuvējā apkārtnē neredzēta merga. Vietējās meitas Indriķis pazina. Ar tām bija iets un diets gan Saulgriežu svētkos, gan Mārtiņos, gan Lieldienās.

Turklāt šī bija savādi bikla kā meža zvērs. Mazā meža kustoņu iemītā taciņa, pa kuru gāja Indriķis, veda tieši garām vietai, kur viņa stāvēja. Indriķis devās uz priekšu. Vai lai svešas meitas dēļ viņš mainītu savu ceļu un nodomu? Trīs gadus* vientulīgi dzīvodams, viņš nebija pieradis pie traucējumiem savos darbos un iecerēs. Vienmēr paveica to, ko iepriekš nolēmis.

Mežiniecei bija lielas zaļi brūnas acis kā ozolzīles un vaska dzelteni mati, kas sasieti ar prievīti "zirgastē", pieri apvija baltsar- kani rakstīta jostiņa.

Jo tuvāk Indriķis gāja, jo soļi kļuva lēnāki. Vīrieti pārņēma svešatnības uzdzīts mulsums. Viņš bija domājis, ka tuvošanās meitieti izbaidīs, bet viņa stāvēja nepakustēdamās. Kad Indriķis apstājās dažus soļus no viņas, svešniece pabailīgi pasmaidīja un teica: — Indriķis?

Puisis neattapa atbildēt. Svešā brīdī vēl stāvēja, nopētīdama Indriķi no galvas līdz kājām, tad mulsi, vilinoši iesmējās un metās uz alkšņāja pusi. Lindraki viņai bija paīsi — tikai līdz ceļgaliem. Skrienot zibēja kailie, brūni iedegušie lieli.

Indriķis nolika sūnās krūzi ar mellenēm, lai varētu skriet viņai pakaļ, jo sievietes bēgšana mežā vīrietī allaž izraisa mednieka dziņu, bet tad viņš pēkšņi, pats nesaprazdams kāpēc, apstājās pussolī un aizvēra acis. Sirds sita kā negudra. Svešniece šķita pārāk dīvaina, bīstama. Tik īsā tērpā nebija redzēta neviena. Arī tādas acis viņš redzēja pirmo reizi. Tāpat viņas balss skanēja dīvaini dobji kā aizsmakusi.

Turklāt šī dīvainā meža meita zināja viņa vārdu, lai gan viņš sievieti nebija ne reizes agrāk redzējis.

Nokāris galvu, Indriķis gāja pa mežazvēru taciņu uz māju pusi, ar ausīm uzmanīgi uztverdams katru lūztoša zariņa troksni, kas nāca no tās puses, kur aizskrēja zaļdzeltenā meža sieviete.

Aizgājis mājās viņš nolika trauku ar ogām uz galda, tad steidzīgi nosoļoja lejā līdz strautiņam, ar plaukstām smēla ūdeni, ņēma no gultnes baltās smiltis un ar tām berza pirkstus, lūpas un zobus, kas no mellenēm bija kļuvuši zilgani.

Ticis ar mazgāšanos galā, Indriķis pārveda mājās kazu, ielaida to aplociņā, nopļāva un iemeta tai zāli, atnesa un ielēja silē divus spaiņus ūdens. Pēc tam aizsprauda mājas durvis un pieslēja pie tām krusteniski divus Sērmūkšu zarus. Pats īsti nesaprata, kāpēc tā dara. Vispār viņš jutās galīgi apmāts.

Kad māja bija sakārtota, viņš beidzot attapa, ko nolēmis darīt. Paņēma sērmūkškoka nūju un devās atpakaļ mežā. Gāja pavisam citādi, nekā šurp nākot: klusiem soļiem, uzmanīgi klausīdamies un apkārt lūkodamies. Aizgāja līdz vietai, kur pēdējo reizi bija redzējis meža sievieti. Lūkoja pēc pēdām. Diemžēl tās bija grūti saskatāmas, pareizāk sakot, tādu vispār nemanīja. Līdz ko beidzās sūnu paklājs un sākās lielmežs ar skuju klājumu un retu zāli, pēdu nospiedumus vairs nekas nesaglabāja. Varēja tikai nojaust virzienu, kur viņa tobrīd aizgāja, kad bija vēl dzirdama čaboņa un smalku zariņu strinkšķi. Kur viņa atradās tagad, Indriķim nebija ne jausmas.

Puiša dvēseli pārņēma slāpējošas skumjas. Tās radās dēļ sievietes, viņam nolemtas sievietes, kura pazuda meža biezoknī.

Viņa bija stāvējusi un gaidījusi, uzrunājusi vārdā, aicinājusi, bet viņš neattapies, tāpēc sākusi skriet.

Kāpēc viņš nebija laikus sapratis, ka šis ir Laumas vilinājums un solījums? Laikam pārlieku aizņemts ar savām vientuļnieka domām un ar apceri par Kurzemes hercoga darbiem.

Kā lai izlabo kļūdu?

Nekas cits neatlika kā meklēt uz labu laimi.

Viņš gāja ātri, uzmanīgi sperdams soļus un ieklausīdamies katrā zīmīgā troksnītī.

Jā. Tālumā trokšņoja mežastrazds. Pēc balss varēja nojaust, ka tur putna tuvumā atradās vai nu kāds plēsīgs zvērs — cauna vai lūsis — vai cilvēks. Tādā balsī putns sava perēkļa tuvumā allaž brēca, ja tam tuvojās svešnieks.

Putns pamazām apklusa. Indriķis turpināja soļot mīkstā zvē​ra gaitā. Un pēkšņi apstājās.

Neliela laukumiņa vidū sēdēja zaļā meža meita. Viņus šķīra eglīšu jaunaudze. Indriķis brīdi viņu uzmanīgi vēroja. Sieviete bija izlaidusi matus dzeltenā vilnī un, zodu rokās atspiedusi, asaru pilnām acīm raudzījās meža milzumā.

Indriķis klusi pašķīra zarus. Viņas ceļgali bija kaili. Tas vīrieti samulsināja. Viņš nezināja, vai drīkst iziet klajumā un pārsteigt ar savu klātbūtni, ja sieviete tā sēž ar atsegtiem gurniem un tik ļoti nogrimusi savās skumjās domās, ka ne ko redz, ne dzird.

Viņš paspēra dažus soļus atpakaļ un tīšām uzkāpa uz nokrituša egles zariņa. Tas lūztot noknaukšķēja, bet svešiniece par to nelikās zinis.

Drebēdams no satraukuma, Indriķis spēra atkal dažus soļus uz priekšu un iznāca no eglīšu aizsega.

Sieviete palūkojās uz viņu ar vienaldzīgu, skumju skatienu. Tādu redzot, arī Indriķim kļuva smagi ap sirdi. Viņš klusēdams lēnām piegāja viņai klāt un apsēdās blakus. Brīdi sēdējis, dzīrās pieskarties viņai, lai pārliecinātos, vai tā ir dzīvs cilvēks, vai parādība, bet baidījās iztraucēt mirkļa burvību, glāsmaino mieru, kas valdīja ap viņiem un saistīja ar tīkamām neredzamām saitēm.

Viņi sēdēja klusēdami, un Indriķim šķita, ka ap viņiem tinas zeltaini zaļš pavediens, kļūdams arvien grodāks un ciešāks. Pui​sis bija ar mieru tā sēdēt līdz mūža galam.

Beidzot sieviete noslaucīja asaras, palūkojās uz viņu un teica: — Es dziržu sūļus.

Nedzirdētā valoda Indriķi sabaidīja.

— Kas tu esi? — viņš jautāja.

— Vecmeita, — viņa ātri atbildēja un vainīgi pasmaidīja.

— Cik tev gadu? — Indriķis jautāja.

— Gadskārtu? — viņa pārprasīja. Un tūlīt atbildēja: — Div​desmit vīna.

— Kur tu mīti? Kur tavas mājas?

Sieviete aši palūkojās uz Indriķi, un viņai acīs iezibējās bailes.

— Kam tu bīsties? — Indriķis brīnījās.

Viņa brīdi aplūkoja vīrieti ar savām zaļganīgajām nāras acīm un tad teica gluži lietišķi.

— Gribu iet tev par sīvu… par sievu.

Indriķis raudzījās uz viņu gluži apjucis. Tāda vaļsirdīga piedāvāšanās galīgi nepiestāvēja meitas tikumam. Viņa raudzījās uz Indriķi bez mulsuma, it kā būtu villaines tirgū piedāvājusi. Šāda vientiesīga nekautrība varbūt bija iespējama Ziemassvētku vakarā. Pēkšņi Indriķim tā šķita bērnišķīgi tīra un jauka.

Viņa bija kā pieaudzis bērns. Kādreiz nomoda sapņos viņš bija domājis par tādu sievieti — vienkāršu, atklātu, tomēr lepnu. Te nu tāda bija.

— Kur tev mājas? — Indriķis jautāja, lai gan jau reizi bija saņēmis atbildi ar klusēšanu.

— Tālu, tālu poļu zemē, — sieviete teica un iesmējās. — Es būšu vī-ēna. Kā borene.

— Bārene, — Indriķis izlaboja.

— Bārene, — sieviete atkārtoja.

— Kāds tev vārds?

— īve.

— Man Indriķis.

— Zinu. Tavas muāsas izklaigāja.

— Māsas?

— Zinta ar Ilzi. Viņas tevi sauca par Indriķi.

Indriķis brīdi domāja. Tad saņēmās un tāpat kā īve lietišķi un vienkārši apjautājās: — Vai tu zini, ko vīrs un sieva dara? īve palūkojās Indriķim acīs, saprata, ko puisis ar to domājis.

— Zinu, — viņa teica, nedaudz samulsusi. Un piebilda: — Tas nav ļauni. Tā nākas darīt visiem.

Indriķis pamāja ar galvu par piekrišanu.

— Labi, — viņš teica. — Iešu ar tevi.

Sievietes acīs uzmirdza bailes.

— Nevar… Šodien nevar… Varbūt… rīt.

— Nevar, — Indriķis atkārtoja un sarauca pieri.

— Nevar, — īve čukstēja un aizklāja ar rokām seju.

— Kam tu raudi? — Indriķis jautāja un glāstoši pieskārās viņas matiem ar plaukstu. Sieviete nepakustējās. Viņas paceltās rokas bija pavilkušas uz augšu zaļgano lindraku, un virs brūnajiem ceļgaliem atklājās apaļīgo gurnu gaišās svītriņas kā salds solījums.

Indriķis pavirzījās tuvāk, piespieda savu galvu viņas plecam, kuram pāri risēja dzeltenbrūns pēc kalmju saknēm smaržojošu matu klaids. Sirds sitās kā negudra, jauzdama svešu, bargu noslēpumu un briesmas, kas grasījās krustot viņa mūža ceļu.

— Kam tu raudi, mana meža meita? — viņš atkal jautāja.

Viņa bikli atlieca galvu un palūkojās uz Indriķi ar savām zīļu acīm. Klusēja.

Skatieni brīdi gremdējās viens otrā, apvienodamies klusā saskaņā.

— Viņi var tevi nomaitāt, — meža meita teica sērīgā balsī.

— Kas? — Brāļi, brālēni un citi.

— Kāpēc?

— Pēc vectēva padoma.

— Kāpēc?

— Lai neviens svešs nezinātu…

Indriķis neizpratnē paraustīja plecus.

— Esmu Vilkača mazmeita, — īve sacīja un nolieca galvu. — Pie mums mīt jūsu Made, mana māte.

Indriķis nesapratnē papurināja galvu. Viņš Madi atcerējās ļoti miglaini. Vienīgi vecāku sarunas bija prātā atstājušas kaut kādu nojausmu par mežā pazudušu meitu un reizē ar to noliegumu mežā tālu iet. Tas bija kaut kas baigs, no kā viņam bērnībā skudriņas tekāja pa muguru. To gudrāk bija neatcerēties.

— Jūs tak neesat laupītāji? — viņš jautāja.

— Nē, — īve purināja galvu. Viņas medainie mati viļņojās. — Vectēvs kāvās un bēga no laupītājiem… stražņikiem.

Indriķis atkal pieskārās viņas matiem un tos noglāstīja, tad apņēma meitas galvu ar rokām un piespieda sev pie krūtīm. Šī meža meita viņam piederēja, to skaidri varēja just. Un viņš pēkšņi aptvēra, cik ļoti bagāts ir tāds, kam pieder otrs cilvēks. Tā bija liela, liela bagātība. Bagātība nākotnei, par kuru allaž mēdza runāt vecāsmātes māte. Viņam likās, ka nekad nevienam nav bijis un nebūs tā, kā ir viņam un, acīmredzot, arī īvei.

To nakti abi pavadīja Indriķa mājā. Tā bija viņu kāzu nakts. No rīta devās uz Vilkača mitekli. īve gan stāstīja, ka vēl neviens dzīvs meža salu nav atstājis, izņemot divus viņas tēva brāļus, kas aizbēguši tirgus gājiena reizē, iepriekš vecaimātei piekodinādami viņus nemeklēt un par salas noslēpumu atklāšanu ne​raizēties.

Vectēvs Toms, kam tagad diez cik gadu, reiz ievedis tādu nežēlīgu kārtību, ko neviens līdz šim atklāti nav iedrošinājies grozīt.

Labi saprazdams, kādas briesmas salā viņam draud, Indriķis tomēr gāja līdzi īvei pie viņas tēva un mātes, lai pateiktos par meitas audzināšanu un lūgtu tās roku. īve izskatījās vairāk satraukta nekā viņš. Lai slēptu savas bailes un nepazaudētu Indriķi, viņa centās daudz runāt, iztaujāt. Uz​zinājusi, ka Indriķim ir septiņi brāļi un četras māsas, viņa sasita plaukstas kā maza meitenīte un iesaucās: — Un tēvs nebijās, ka būs par daudz?

— Kāpēc lai šis bītos? — Indriķis brīnējās.

— Mana mamma mazo ceturto māsiņu tīši nomaitāja. — īve skumji pavēstīja. — Uz salas tik daudziem nav vietas.

Indriķis klusēja. Viņš saprata šo no klaušām un nodevām brīvo, sena liela nozieguma līdzdalīgo salas iemītnieku drūmo ikdienu. Kā viņi tur spēja mitināties? Saulgriežu svētkos nelīksmojot, nebraucot ciemos, neredzot pasauli, nepārtraukti baidoties?

Indriķim likās, ka viņam beidzot radies dzīvē liels mērķis — izvest šos cilvēkus pasaulē. Tēvs kādreiz neskaidri bija minējis par meža dziļumā mītošo Vilkati, kas esot zemniekiem draudzīgs, bet sargoties iznākt no meža kungu barguma un atriebības dēļ. Tagad, kad notika strīds par Vilkaču sila līdumnieku piederību Briņķu muižai vai Zviedrijas valstij, bija visizdevīgākais laiks izvest pasaulē purva salas iemītniekus.

Stāsti par vilkača briesmu darbiem bija pārlieku seni. Pat tēvs tos nebija pieredzējis, tikai dzirdējis.

Un vispār nebija skaidrs, kur Vilkača vaina? Sen pazudis vecais Felsbergs, kuru Vilkatis izdzinis no meža. Jaunie kungi neko par to nezināja. Strīdīgo līdumnieku zemju pagaidu pārvaldnieks bija jauns ienācējs no Vācijas, kas vēl pat kārtīgi latviešu valodu neprata. Viņš par senajiem notikumiem, šķiet, tikpat kā neko nezināja.

— Tu nobijies? — taujāja īve, kad Indriķis, domu pārņemts, lielā Egļu kalna malā apstājās.

— Nē-ē. — Puisis purināja galvu. — Vai patiesi sievas bendē bērnus? — viņš brīnējās.

— Uz lāvas izsautē, — īve paskaidroja. — Vairāk ļaužiem vietas nav.

— Kāpēc tu nepaliki pie manis?

— Žēl.

— Kā žēl?

— Mātes, māsu. Mūsu visu. Viņi no bailēm nedēļām vilktos kā pusdzīvi, ja es pazustu bez miņas.

Indriķis pamazām saprata, cik briesmīgas ir bailes no pasaules, no svešiem, no nokļūšanas atklātībā tādiem cilvēkiem, kas ilgstoši slēpušies. Katrs gājums pēc sāls, izkapts, cirvja vai vedot vēršus uz tirgu saistīts ar briesmām, ar vērīgiem skatieniem no aizdomīgu ļaužu puses, katra satikšanās ar svešiniekiem briesmu pilna, nodevības apdraudēta.

Viņi klusēdami nogāja gar staignās gravas krastu un iegriezās lazdu pakalnē. īve paņēma Indriķi aiz rokas un veda purvā līdz pat melnajiem akačiem. Kādam no tiem senos laikos bija pāri nogāzies liels koks un nogrimis ūdenī. īve palaida vaļā roku un teica: — Brien vērīgi! Skaties, kā es to daru.

Koka stumbrs bija melns, glums, bet stingrs. Brizdami līdz ceļiem ūdenī, viņi pārlaipoja pāri ūdenim līdz sīkai saliņai, kur auga mazi bērziņi un purva kārkli ar baltām pūkām zaru galos. Tie stāvēja kā aizsargvalnis pret ziņkārīgiem skatiem.

Aiz krūmiem kļuva saskatāma cilvēku iemīta taka no ciņa uz cini starp vaļējiem akačiem.

Nezinātājam ne prātā nevarēja ie​nākt, ka te ir purva pāreja, jo pretī atkal vizēja ūdens. īve pavilka uz augšu lindrakus un brida baltās sūnās, kas lēnām grima un atkal uzpeldēja.

— Tos kārklus, mazos krūmiņus šurp maisā atnesa mans vectēvs un iestādīja, lai aizsegtu acīm tālāku gājumu, — īve stāstī​ja. -— Tie noder par ceļa rādītāju zinātājam.

Kad viņi nokļuva muklāja otrā pusē, īve lika Indriķim apsēsties un pagaidīt. Pati viņa aizgāja atpakaļ uz purva taku, no krūma izvilka bozi, ar to sabadīja cilvēka pēdas līdz nepazīšanai un virsū uzspieda

divas vilka pēdas, tad pasauca Indriķi.

— Redzi, šajā malā cilvēku pēdas pārtop par vilkača pē​dām,— viņa sacīja.

Indriķis atcerējās teiksmu par vilkača valstību. Viņu pārstei​dza teiksmas un īstenības sakritība.

— Kā tu to izdarīji? — viņš jautāja.

— Noskaitīju buramvārdus, — īve sacīja un mīļi pasmaidīja.

Viņi devās meža biezoknī.

Pakalne, kurai pāri lielais vilks kādreiz bija stiepis Repuļu aunu, tagad bija aizaugusi ar biezu egļu jaunmežu. Ja tagad Tenis ziemā lūkotos no pura saliņas garās egles galotnes uz salas vidieni, viņš māju jumtus vairs nesaskatītu.

Aiz kalna sākās tīrumi. Tie bija krietni lieli — aizviļņoja pāri trim pakalniem.

Viņi gāja gar miežu lauka malu. īve pa priekšu, Indriķis aiz viņas soli solī. Puisis jau grasījās jautāt pēc mājām, kad pēkšņi viņiem ceļā klusēdams nostājās milzīgs sarkanīgi pelēks suns un ar blāvām bezkaislīgām acīm palūkojās Indriķī, Turpat divdesmit soļus tālāk aiz lielāku un mazāku eglīšu dzīvžoga atradās pelēka zemnieku māja. No tās iznāca vīrietis ap gadiem trīsdesmit, pavirši palūkojās uz īvi un Indriķi un novērsās. Raudzījās egļu biezoknī. īve apstājās.

— Vectēvs iztrūcinājies, — vīrietis teica skarbā balsī.

Indriķis saprata, ka te viesmīlība negaida, saprata īves bažas par iespējamo nonāvēšanu. To apstiprināja arī svešā vīra vaigs un izturēšanās.

— Kāpēc tu viņu atvedi? — viņš biedīgi jautāja īvei.

Indriķis beidzot īsti aptvēra, kādās briesmās nokļuvis.

Cilvēka nonāvēšana viņu izpratnē, šķiet, bija kaut kas līdzīgs cūkas vai cita lopa nokaušanai. Sak, kas jādara, tas jādara.

— Iesim pie vectēva, — īve pagriezās pret Indriķi un bikli pasmaidīja. Arī Indriķis lūkoja smaidīt, bet lūpas neklausīja.

Vilkatis Toms sēdēja kūtspriekšā uz apaļa bluķīša un tesa grābekļa zarus. Ieraudzījis mazmeitu un Indriķi, vērīgi palūkojās. Viņa sejā nepakustējās neviens vaibsts. Pelēkajās ūdeņainajās acīs vīdēja vienaldzīga nežēlība.

— Atradi gan mājas? — vectēvs nīgri jautāja īvei.

— Atvedu vīru, — īve līksmi paziņoja.

Toms brīdi lūkojās uz Indriķi, tad atkal uz īvi.

— Kur tu viņu liksi?

Atkal Indriķis juta, ka par viņu nerunā kā par cilvēku, bet kā par lietu, turklāt nederīgu un traucējošu lietu. Nu patiešām vairs nebija grūti saprast, ka pār viņa galvu karājas nāves melnā izkapts.

Viņš atskatījās un ieraudzīja, ka viņu un īvi lokā ielenkuši četri vīri drūmām sejām pelēkās drēbēs, rokas slēpdami aiz mu​guras.

— Es atnācu, lai jūs visus aicinātu klajumā! — Indriķis dedzīgi ierunājās. — Pietiek nīkt purvā!

Tagad ir miera laiki.

— Nemelo! Nupat krievi iebrukuši Vidzemē, — atskanēja balss.

Indriķim mute palika vaļā.

— Kā tu zini?

— To man pastāstīja bēglis no Daugavas.

— Tas nekas. Jums jānāk ārā no meža. Varat visi uzdoties par Daugavmalas bēgļiem, — Indriķis steidzās runāt. — Aiz Riekstu kalna ir daudz brīvas zemes, kas nepieder nevienai muižai. Viss lielais Vilka…ču sils. Jūsu nosargāts. Saprotat? Mans brālis būs jaunā pagasta vecākais. Lai šī Vilkaču mītne paliek apslēpta citai ļaunai reizei, to pagastā neierēķināsim. Nāciet man līdzi! Es jūs pasargāšu.

Drūmo vīru skaits pieauga. Viņi nāca tuvāk. Parādījās arī dažas sievietes. Indriķa vārdi uz šiem

ļaudīm, kā redzams, neatstāja nekādu iespaidu.

— Nedariet ļaunu! — Indriķis drūmi sacīja. — Man ir seši brāļi un simt draugu!

— īve, tu esi vainīga! — atskanēja Vilkača Toma balss.

— Viņš ir mans! — īve teica un uzlika roku Indriķim uz ple​ca. — Ja viņu, tad mani ar…

Indriķis pieglauda īvi sev klāt un nodomāja: "Kas zin, varbūt šis ir pēdējais dzīves brītiņš, bet īve ir patiesi mana īstā, kuru ilgi esmu gaidījis, tad lai rauj arī mūs abus pats nelabais, ja jau likteņlēmējs tā nolicis."

— Dēli! — pēkšņi Vilkatis Toms ierunājās savādā balsī, kādu neviens no viņa nebija dzirdējis. — Dēli un bāliņi! — Tad brīdi sausi pačāpstināja muti un vēlreiz atkārtoja: — Dēli! Vai viņš zin, ka mēs esam desmitkārši slepkavas?

— Viņš zin! — īve sauca. — Viņš zināja, tomēr nenobijās, ne​atteicās nākt pie jums.

— Vai viņš ir traks? — Toms jautāja.

— Nav traks, — īve apliecināja. — Viņš tic, ka mēs esam labi, ka mēs karojām pret ļaundariem.

— Kurši nokāva vairāk iebrucēju nekā tālavieši, tāpēc tagad vāci viņus vairāk cieni, — teica Indriķis. — No kādas cilts tu esi cēlies, vectēv?

— No… Staldēm. No slavenās Taurētāja, no vecā Lataka cilts.

Indriķis iepleta muti.

— Tad tak mēs esam rada! — viņš iesaucās. — Mana vecvec- māte Zane stāstīja par Taurētāja zaru, ar ko saradojušies Ausalu labieši, mani vecajie. Viņa stāstīja arī par kādu varenu stopnieku Lūsalu, kas mācījis viņiem kara prasmi…

— Lūsals? — atskanēja vāja sievietes balss no aizmugures. Visi atskatījās. Tā bija vecā Madara, Ances māte, brašo vīru vecā​māte.

— Lūsals? — viņa pārjautāja.

— Lūsals, — Indriķis apstiprināja.

— Tom! — Madara teica. — Sitais cilvēks ir Pērkona sūtīts, ja atceras Lūsalu septiņu mūžu garumā. Vai viņš bija klibs ar vienu kāju?

To Indriķis, protams, nezināja, bet lietas labā apgalvoja, ka patiesi Lūsalam viena kāja bijusi stīva.

— Tāpat vien mēs visi bāleliņi, — Madara sacīja un noslaucīja acis. — Lūsali bija Adarotu radi.

Pēc tādām runām Indriķis jutās daudz drošāk. Palūkojās uz īvi, kurai acis bija brīnumu pilnas. Tajā brīdī viņam piestāja žirgta pajauna sieviete un jautāja: — Tu patiesi esi Dziļumu Indriķis?

— Jā, — Indriķis atbildēja.

Sieviete apķērās viņam ap kaklu.

— Ak tu mans mazais mīlulis! Vai atceries, kā tevi šūpoja Vilkaču princese Made?

Indriķis klusēja. Atmiņas bija pārāk neskaidras, tālas. Pēc vecāsmātes stāstiem viņš labāk zināja, kā tēvocis Miks cīnījies ar purva velnu un uzvarējis, lai gan nelabais viņu ierāvis dūņeklī zem ūdens. īve arī apkampa Indriķi ap vidu un atkārtoja: — Viņš ir mans! Nevienam es viņu nedošu. Viņš ir lasījis grāmatu par senām latgaļu brīvības cīņām pirms vācu ienākšanas. Par godu grāmatas rakstītājam viņam dots vārds Indriķis. Indriķis ir svēts, viņu nedrīkst nomaitāt!

— Kam nāci Vilkaču salā? — vectēvs Toms neatlaidās. Viņš bija piecēlies no sava bluķīša un pienācis klāt.

— Lai izvestu jūs klajumā.

— Tur ir meteklis, klaušas, vagara pātaga un siriķi laupītāji, gan savējie, gan sveši…

— Tas ir nieks… pret jūsu likteni, kad jāatsakās no saviem bērniem. Vai tāds Saules meitu vēlējums?

Vilkatis Toms klusēdams lēnām sniedza roku Indriķim, lai gan viņa acis joprojām spīdēja drūmi un

draudīgi.

Indriķis saņēma roku un stingri paspieda. Atskatījās uz apkārtējiem vīriem. To acīs joprojām zaigoja ļaunums un bailes. "Viņi patiešām daudzajos vientulības un baiļu gados kļuvuši īsti vilkači," jauneklis domāja. "Nekas viņiem vairs nav dārgs, pat savi bērni un bērnu nākotne tiem šķiet lieka un traucējoša, iznīdējama. Viņus pārvērtušas ilgstošās bailes no kungu atriebības un naida par vecām un sen aizmirstām slepkavībām."

— Palīdzi, vectēv! — Indriķis lūdza Vilkati Tomu. — Pasaki viņiem, lai uzticas man un īvei. Lai Pērkons mūs nosper, ja mēs vienam no jums nodarīsim kaut vai pašu mazāko ļaunumu! Muižā sen ir citi kungi. Krodznieks, kas nodeva Lielo Vilkati, miris…

Indriķis runāja un runāja. Pats brīnījās par sevi. Viņš agrāk bija domīgs klusētājs, kas nesaprata, kāpēc īsti nācis šaizemē, un kas viņam būtu jādara. Nu viss šķita skaidrs: Vilkača cilts jāizved pasaulē.

Viņš skaidroja, ka purva salas noslēpums tik un tā atklāsies. Tagad jaunie vēl klausa viņa tēva Teņa brīdinājumu neiet pāri Bebru slīkšņai Egļu kalna gravā, bet, cik tas ilgi būs, ja viss lielais Vilkaču sils būs nolīsts un ciems stāvēs pie ciema? Vai nebija gudrāk iet palīgā līdumnieku dēliem un meitām, iet pasaulē tālāk kaut vai uz Kurzemi, kur hercogs Jēkabs strādā lielus darbus, kur latvieši var iemācīties jebkuru amatu, kļūt par kuģiniekiem un lepniem kungiem. Kurzemē pēc lielās sērgas trūkstot cilvēku, tā​pēc katrs pārbēdzējs tiekot turēts zelta vērtībā…

Indriķis runāja un runāja. Ap viņu bija sapulcējušies visi purva salas māju iemītnieki, ari sievietes un bērni. Jaunekļa balss skaņa bija pavisam citāda nekā purva ļaudīm — droša, skaļa, brīva. Viņš bija pirmais ārienes cilvēks, kas nebija nobaidīts, kam bija mērķis viņiem palīdzēt, kam vecais Vilkatis Toms bija snie​dzis roku sveicienam.

Kad viņš beidza, vilkači bija kļuvuši domīgi. Vecenītei, kas bija ieminējusies par Lūsalu, acīs mirdzēja asaras, seju apstaro​ja balts prieks. Tā bija vecā Madara. Viņai krēslu atnesa Vilkača Toma brālis Miķelis — vīrs ar pilnīgi baltu galvu. Apsēdināja meita Ance, kas laipni, vēlīgi lūkojās uz Indriķi un īvi.

— Vai jums jāsaka, no kurienes nākat? — Indriķis turpināja runāt. — Muižnieki slēpj zemniekus no zviedru rakstvežiem, lai nebūtu jāmaksā nodevas un nodokļi. Dziļumos arīdzan visi nav ievesti kungu grāmatās. Sieviešus vispār neatzīmē. Vienu gadu es braucu līdzi reģisteram par mācekli, tāpēc labi zinu kārtību…

— Tu proti rakstīt? — jautāja kāds baltmatains pusaudzis.

— Protu, — Indriķis atbildēja.

— Es arīdzan protu, — puika palielījās.

— Gaužām labi! — Indriķis viņu uzslavēja. — Ieteikšu tevi pagastā par palīgu. — Tad turpināja: — Kad nāksiet līdumus līst, sakāt, ka atbēgāt no Kurzemes vai no poļu daļas. īve man, gudram cilvēkam, iestāstīja, ka ieklīdusi no Polijas, runāja kā sebe- žiete. Noticēju. Tikai tagad saprotu, ka viņa mani apvedusi ap stūri.

Pamanījis, ka viens otrs no drūmajiem vilkača vīriem sejā atvilgst, pat tikko manāmi pasmaida, Indriķis turpināja vēl dro​šāk.

— Jums jāapsola, ka nākošos vasaras Saulgriežu svētkos visi kā viens, jauns un vecs, mazs un liels līgosiet kopā ar mums Jēņu kalna ozolu birzē pie mana mātes brāļa Mika Ozolkalnos. Vai ap​solāt?

— Apsolām! — skanēja vientuļa puiškāna balss.

— Tikai viens? — Indriķis brīnējās. — Vai tad citi priecāties negrib?

Visi lūkojās uz vectēvu Tomu.

Indriķis saprata, ka ņēmis pārāk strauji. Vajadzēja ļaut viņiem attapties, pārdomāt.

— Ceru, ka jūs vismaz atļausiet ņemt īvi par sievu. Tā jums viens cilvēks būs mazāk. Made, tu atdosi savu meitu Teņa dēlam?

— Atdošu, — Made sacīja un bikli palūkojās uz blakus stāvo​šo vīrieti. — Tu, tēvs, piekriti?

Vīrietis klusēdams pamāja ar galvu.

Indriķis paņēma īvi aiz rokas. Viņi draudzīgi sakļāvās kopā un sasmaidījās.

— Mana Sebežas rezu meita no Varakļāniem, nezinu, kā lai tevi nozog, — Indriķis teica. — Apkārt tev pārlieku daudz dros​mīgu sargu.

— Tu jau esi nozadzis, — īve atbildēja.

7.Vilkaču pasaule Velti Indriķis cerēja uz savu daiļrunību. Pienākot vakaram, viņus abus ar īvi ieslodzīja kambarī bez logiem. Veda divi pavecāki vilkači garām bārdām un kupliem matiem.

— Kāpēc tā? — Indriķis stīvējās pretī.

Par atbildi tvēriens kļuva tikai stingrāks.

— Mēs nebēgsim, — īve sacīja.

— Klusē! — skanēja skarba atbilde.

Pēc brīža, sveces nesēja pavadīts, atnāca vecaistēvs —Vilkatis Toms. Apsēdās uz bluķīša un raudzījās uz Indriķi dzedrām acīm. īve joprojām bija satraukta un dusmīga, ne reizi neparaudzījās vectēvam acīs.

— Manu tēvu nokāva, — vectēvs sacīja un apklusa.

Viņi kādu brīdi sēdēja klusēdami. Svece dega ar dzeltenu lies​mu, izplatīdama tīkamu medus smaržu.

— Ziedēja ābeles. Es dzirdēju kliedzienus, — vectēvs ierunā​jās un atkal apklusa.

Indriķis sēdēja uz klona un raudzījās zemē.

— Mēs viņus apbedām, — teica Vilkatis Toms. — Zem salmiem gubenī. Neviens viņus nav atradis līdz pat šai dienai.

Atkal klusums.

-—Tā viņi visi jāaprok. Visi ļaundari, sveši okšķeri.

Indriķis sarāvās. Vai tas zīmējās arī uz viņu? Viņš prātoja, ko vēl varētu teikt vectēvam, lai tas kļūtu piekāpīgāks un drošāks, atbrīvotos no sava smagā baiļu, vainas un naida sloga, bet nekas nenāca prātā.

Vislabākā šķita klusēšana. Sadusmots un drūms viņš sēdēja uz salmu cisām, aizmirsis, ka blakus atrodas īve.

Vilkatis Toms klusēdams piecēlās un kopā ar savu pavadoni izgāja, cieši nobultēdams durvis.

— Ja aizbultēja, tad šovakar mūs nemaitās, — īve sacīja.

Indriķis klusēja. Šo cilvēku cietā, negrozāmā nostāja viņam tomēr šķita nesaprotama.

— Tu esi mans, — īve sacīja un pieglaudās puisim.

Otrā rītā durvis atvēra jauns dēlietis. Ēdienu sniedza Made.

— Indriķi, tu zini, ka Ive ir mana meita? — viņa jautāja. — Kā dzīvo tēvs?

—- Labi.

— Tu mazotnē biji tiepša, — viņa teica.

— Jūs visi te esat tiepšas, — Indriķis atbildēja.

— Jā, — Made viegli piekrita.

— Kāpēc mūs nesauc pie galda? — īve jautāja.

— Viņi vēl joprojām apspriežas, — Made atbildēja. — Ari mūs aizdzina projām.

Viņa iesmējās gaišus, skanīgus smieklus, un Indriķim atausa atmiņā kāds tāls mirklis no bērnības.

— Vai tēvs par mani neko nestāstīja? — Made nerimās.

— Nē-ē, — Indriķis domīgi novilka.

Made un puisis aizgāja, atstājuši durvis neaizvērtas.

— Diez vai viņas māte, mana vecāmāte, vēl dzīva? — īve skumīgi sacīja. — Gaida meitu un nevar sagaidīt.

— Labāk nomirt, nekā šitā dzīvot, — Indriķis drūmi piekrita.

Viņi notiesāja atnesto ēdienu: sēņu zupu ar rāceņiem, piekozdami rudzu maizi. Tukšās bļodiņas nolika aiz sliekšņa. Paši palika sēžam kambarī. īve sāka stāstīt par vilkaču cilts likteni. Cik stingri aizliegts iziet purva malā, kur iespējams saskatīt no viņa krasta, ka aizliegts gravas krasta tuvumā lasīt sēnes, ka allaž pārbaudītas pēdas pie dūnekļa, ka divas Ances meitas palikušas vecmeitas, ka viena precējusies ar brālēnu, kā priecājušies par bērna nāvi… Visi tīrumi apkopti līdz pat upei un purva malai. Atstāti koki tikai aizsegam, drošībai. Auglībai dedzināts akmens un kaisīts uz laukiem. No purva dzītas dūņas. Miežiem viengad bijis desmitais grauds.

Tomēr vienmēr cilvēkus mokot bailes par badu, jo ļaužu pārāk daudz… īve zināja, ka vilkači nāvējuši katru iemaldījušos svešinieku. Kaulus pēc tam izlikuši uz meža ceļiem. Tas tāpēc, ka viens gūsteknis, kam visi uzticējušies, reiz aizbēdzis. Pēc tam viņi gadiem ilgi jutušies ne dzīvi, ne miruši… īve apklusa. Kāds nāca, ar kūju zemi dimdinādams. Izrādījās, ka tā ir vārgā vecmāmiņa, kas vakar bija ieminējusies par Lūsalu.

— Nu, putniņi? — viņa teica, vērdamās kambara krēslā. — Vai vēl tupat?

— Tupam, — īve atbildēja. Un jautāja: — Ko viņi dara?

— He, — vecenīte nopurkšķējās. — Spriež.

— Ko saka?

— Neko nesaka. Sēd un klusē. Tā viņu spriešana.

— Tāda apspriede? — īve pavīpsnāja.

— Vai tad tu nezini, — vecā Madara pikti sacīja. — Sēd un pūš.

— Smaga doma, — Indriķis ieminējās.

— Smaga, — Madara piekrita. — Man, simt gadu vecai, nācās atgādināt, ka šitā ir mana māja. — Un viņa pati smagi nopū​tās. Tad lēnām apsēdās uz sliekšņa, pagriezdama jaunajiem mu​guru.

— Pirms manas piedzimšanas kāda no vilkaču sievām lūkojusi aizbēgt no salas, bet mājās nav tikusi, pazudusi bez vēsts kādā akacī, — īve turpināja stāstīt. — Līdzi aiznesusi mārciņu smagu sudraba saktu, ko nedrīkstējusi ņemt… Kaut ko grozīt būs ļoti grūti. Ja tu, Indriķi, to neizdarīsi, tad neviens cits to nespēs. Tas, ka viņi klusē, liecina, ka viņi domā. Vai viņi domā, vecmāmiņ? Ko saka Toms?

— Ai, balto Dieviņ! — Madara nopūtās. — Kādiem mīļiem vārdiem mēs to meitu sagaidījām! Abi ar Andri izkūpēja kā migla. Aiznesa mūsu pavarda mantojumu, laimes saktu, apraka purvā kopā ar saviem kauliem…

— Sakta ar Saules jostas rakstu? — Indriķis pēkšņi iejautājās.

Vecīte viņu neuzklausīja. Runāja tālāk savā nodabā.

— Otru saktu es labprātīgi un uz visiem laikiem novēlēšu tai, kas izvedīs mūs pasaulē. Ja tev, īve, izdosies, tad es varēšu mierīgi nomirt… Mani vecie bija bagāti labieši, kas prata kaldināt gan bruņas, gan saktas. Sievas darināja adarotas un bija Saules rakstu zinātājas. Mūsu cilts nedrīkst palikt mežā. Mana Ancīte arīdzan jau nosirmojusi kā balta aitiņa aiz bēdām par bērnu likteni. Jauno acis nav redzējušas gaismu, kas mirdz no Jēņa ugunīm uz Saules kalna, nav dzirdējušas liela ļaužu pulka brīvu dziesmu skaņu…

—Vecmāmiņ, — Indriķis sacīja.—Liela sudraba sakta ar kaltu saules jostu un eglēm glabājas pie manas vecmāmiņas Dziļumos.

— Ko tu saki, dēls? — Madara pārjautāja.

—Saktu tēvs atrada purvā pie cilvēku kauliem un satrupušām drēbēm, — Indriķis sacīja.

— Aplīk tāda kā stīpa, — vecenīte minēja.

— Apkalta mala, — Indriķis piekrita.

Pēkšņi Madara žirgti māja ar roku uz pagalma pusi un sauca: — Ei, Tom, dēls! Nāc!

Indriķis domāja, ka vecenīte sauc kādu no jaunajiem, bet izrādījās, ka viņai par dēlu saucams pats

vecais Vilkatis Toms.

Toms nostājās pie durvīm un, acis piemiedzis, raudzījās kam​bara krēslā.

— Vai vēl atminies Sarmu un Andri? — Madara jautāja.

Toms neatbildēja.

— Sarmas nozagtā sakta esot pie tava drauga, — Madara sacīja Tomam. — Vek, Indriķis zin.

Atraduši kopā ar kauliem.

Toms klusēja.

— Vai tu neatmini lielā sila pirmo līdumnieku? — vecīte prasīja. — Tas, kuram tu palīdzēji ar naudu.

— Tenis? — Toms beidzot ierunājās.

— Šis tak ir Teņa dēls, — Madara sacīja.

Toms atkal klusēja. Viņam acīmredzot prātā bija kāda aizķere, kas neļāva ātri spriest.

— Vai, Dieviņ! Kādu tu viņiem sagādāji kāzu nakti! Ai, ai, Tom! Nāves kambarī, — Madara pēla Vilkati.

Vilkatis Toms nolieca galvu un klusēja.

— Par Andri nekā nezini? — Madara taujāja.

— Par kādu Andri? — Indriķis nesaprata.

— Sarmas vīrs pēc laika arīdzan aizbēga. Lidzi aiznesa vācu grāmatas un latviešu burtus. Bērnus nebija no kā mācīt. Labi, ka Miķelis atminēja un sazīmēja rakstus no jauna.

— Par Andri neko nezinu, — Indriķis domīgi sprieda. Un piebilda: —Ja dzīvs, tad tak tuvumā nepalika. Varbūt aizbēga uz Poliju. Tur, kā dzird, vairāki vidzemnieki tapuši par poļu muiž​niekiem.

Toms labu brīdi lūkojās Indriķim acīs, kā pārbaudīdams un brīnēdamies.

— Andris to varētu, — viņš beidzot sacīja.

— Tā tas varētu būt, — arī Madara piekrita. īve piegāja pie vecāsmātes, notupās un pieglaudās kā kaķēns. Madara ar drebošiem, izdēdējušies pirkstiem glāstīja viņas matus un klusi runāja.

— Ai, tu mana Dūkņas meita, sila raganiņa. Ko tu meklēji cilvēkos? Atvedi savu ķēniņdēlu uz apburto alu pie vilkačiem. Kas zin, ko viņš te piedzīvos. Laimīte jau pāri dūkstei netiek, staigā pa viņu pusi kopā ar brūnām riekstkodītēm un daiļiem tautu dēliem. Vai Dieviņš, Pērkoniņš metīs mums reiz laipu pie cilvēkiem, nezinu. Vai vēl redzēšu akmeni upes malā, kur mana māmulīte kreklus velēja. Ai, mazā ozolīte, vāverīte, ko tu esi atvedusi briesmās, ko tu esi pastrādājusi! Visiem galvas sāp. Dēli un mazdēli nezina, ko darīt, vectēvi nezina, ko darīt. Tavai veculītei arīdzan galva tukša kā piedarbs pavasarī. Raudāt gri​bas, tikai asaru nav.

Laikam jau miršu, ja tik gauži gribas redzēt pelēko akmeni upmalā, kur pēdējo reizi stāvēja mana māmuliņa pirms visiem lieliem kara gājumiem, kuri mūs izdzina. Toreiz man nebija vai​rāk kā četri gadi…

Indriķis uzmeta skatienu Tomam. Tas stāvēja stīvs un sakūris. Pāri vaigam vecajam vīram noritēja asara.

— Viss mūžs! Viss cilvēka mūžs, —viņš klusi murmināja. Un pēkšņi viņa acis iedegās naidā. — Nolādētie svešinieki! — viņš bargi sacīja. Tad pievērsās Indriķim un bargi noprasīja: — Vai viņu dēļ tevi mums vajadzēs nokaut?

— Tom, Indriķis ir Dieva sūtīts, — Madara sacīja. — To man saka tāla balss pašā sirds dibenā.

Mums te mežā nav kungu, esam brīvi kā putni, tomēr Indriķim vaigā vairāk gaišuma nekā mums. Mūsu dēliem bailes un vilkaču slava saēdusi vaigus un pieres, nāves kaulu sēta un dumbra stīpa ap druvām un pļavām aizžņaugusi prātus.

— īve stāstīja, ka jums vienu gadu rudzi devuši divpadsmito graudu, — Indriķis pēkšņi atgādāja.

— Vecotēv, vai tas tais​nība?

— Taisnība, — Toms atbildēja.

Sarunas pamazām ievirzījās par saimnieciskām lietām. Atnāca vēl daži ziņkārīgie, kas šobrīd bija brīvi no darba. Indriķis drīz uzzināja lielās rudzu ražas noslēpumus. Lauki mēsloti ar purva dūņām, lopu mēsliem un kaļķakmens pelniem. Par citu Indriķis bija dzirdējis, bet ka akmens pelni baro rudzus un zāli, tam grūti bija ticēt.

Vilkačiem neatlika nekas cits, kā vest Indriķi uz lauku un rā​dīt, kā kaļķakmens padara tīrumu auglīgu.

Indriķis raudzījās uz raženo rudzu lauku, kas nāca jau brie​dumā, un teica: — Kāpēc vecmāmiņa domā, ka šeit uz salas nenokāpj Laima? Re, šā tīruma vidū viņa stāv un smaida. īves brāļu un brālēnu sejās atspoguļojās mulsums.

— Laima iet Indriķim pa priekšu, — īve sacīja un pieglaudās puisim pie pleca. — Viņš ir vaidelotis no pērnas cilts.

Viņi aizgāja līdz pļavas malai. Arī tur zāle auga daudz raženāk tajās vietās, kur bija kaisīti akmens milti vai pelni. īves brāļi parādīja Indriķim kaļķakmens ieguves vietu upītes krasta tuvumā. Tur rakumā bija izveidoti divi sekli dīķi, kuros dzirdīja govis.

— Iet uz labo pusi! — īve priecīgi čukstēja Indriķim ausī. — Viņi vairs nebaidās, ka mēs varētu aizbēgt. īvei izrādījās taisnība. Novakarē Indriķis un īve ēda azaidu pie kopējā galda lielajā saimes istabā.

Iespaids nebija sevišķi patīkams. Visi klusēja, it kā pielūgdami kaut kādus klusuma garus.

Acīmredzot tas bija viņu dzīves veids, lai kļūtu pasaulei nepamanāmi. Arī daži bērni, kas vēl bija mazi, izturējās savaldīgi un šķita gandrīz vai mēmi. Tomēr runāt prata.

Var jau būt, ka klusēšanu radīja neparastā, gadu desmitiem nepieredzēta tikšanās ar svešu cilvēku.

Sarunas sāka raisīties, kad īve un Indriķis iegāja pie Madaras, Ances un Miķeļa. Te viņš īsumā uzzināja vilkaču saimes dzīves galvenos notikumus, sākot no Toma un Miķeļa ierašanās purva salā.

Iepriekš purva salas mājas "Adarotas" no pasaules bijušas mazāk nodalītas. Tad vēl nebijis bebru slīkšņu. Madaras tēvs un māte apmetušies šajā mežainajā stūrī, bēgdami no krievu trakā cara Jāņa Briesmīgā laupītājiem, kas pārpludinājuši visu Vidzemi un Igauniju kā siseņu mākonis. Visnegantākie bijuši kriviču sa​vervētie tatāru pulki, kas savā ceļā kāvuši pat ij suņus un kaķus, ne tikai cilvēkus.

Meža mājās senie amata pratēji laimīgi paslēpušies no iebrucēju posta, kas vēlies zemei pāri vairākkārt, bet melnajai sērgai nespējuši izbēgt. Tai pašai melnajai sērgai, kas izkāvusi Indriķa mātes kaimiņciemu. To ievazājis krievu karaspēks no tālienes. Tāpēc to saukuši par tatāru mēri. Paglābušās tikai Madara un Ance.

Desmit gadus pēc tam ieradušies Toms ar Gunu un Miķelis. Sākušies vilkaču laiki. Vilki dzīvojuši gan kambarī, gan sētā. Pie​radināti. Mežasuņi tupējuši pakalnā pie birztalas kā ķipji un gai​dījuši, kad Toms tiem nesīs kārtējo jēru uzkodām.

Lai vilkus pabarotu, audzēts liels aitu pulks. Vai līdz simta. Tik un tā nepieticis. Paši palikuši pusbadā. Toms ar Miķeli lūkojis vilkus padzīt, kad jau trešais izaudzētais vilks aizbēdzis, bet mežinieki tapuši tik bezkaunīgi, ka vasarā vairs aitas nevarē​juši ganos laist.

Nezinājuši, ko iesākt. Sākuši šaut ar bultām. Nelīdzējis. Zvēri tapuši piesardzīgāki, bet vēl nekaunīgāki.

Tā mocījušies vairākus gadus. Ganos gājuši divi ar stopiem bruņoti vīri, lai nosargātu ganāmpulku.

Pēkšņi kādā rudenī meža suņi pazuduši, jo purva salā apmeties lāču pāris ar diviem pusaugu lācēniem.

Kopš tā laika vilki vairs neesot manīti. Lāči tagad arīdzan kaut kur aizklīduši.

— A, tad tie bija jūsu lāči, kas mūsu dores izpostīja un govi saplēsa, — Indriķis sacīja. — Labi, ka tēvu nenogalēja. Viena lāčāda vēl tagad karājas klētī pie sienas.

Tā viņi runāja ilgi.

Miķelis un Ance aicināja pārnakšņot saimes istabā, jo visi jaunie bija aizgājuši gulēt uz siena, bet īve un Indriķis atteicās. Devās atpakaļ uz kambari, kur salmu cisās abiem jau agrāk bija uzklāta mīksta guļvieta.

Nākošā dienā Indriķis jau piedalījās purva siena žāvēšanā. Zāle bija sapļauta dūksnājā starp kokiem un krūmiem. Līdzi zālei nopļautas arī sīkas krūmu atvases un zari. Viss šis juceklis skaitījās govju siens.

To iznesa malā un sakrāva gubās tāpat, kā to darīja Dziļumos, tikai tik netīru un grīšļainu sienu gan tēvs neļā​va gubā likt.

— Pavasaros mums ij tāda pietrūkst, — teica īves brālēns, redzēdams Indriķi domīgi čikstām gramšļīgo purva zāles maisek- li. — Katru pavasari lopiem ir bads.

— Mums Pērļupītes līčos siena ir par daudz,—Indriķis sacīja. — Pavasarī atvedīsim jums dažus vezumus.

— Pa kādu ceļu? — jautāja vilkatis, kura vārds bija Gaidis.

— Taisīsim tiltu, — Indriķis atbildēja, pats īsti īresaprazdams, kurā vietā un kā tiltu darināt. Gravas stāvumā, kur dūkstājs bija tikai divdesmit soļu plats, krasti pārāk krauji, lai tur brauktu ar vezumu. Uz lejas pusi nepārvarama un dziļa bebru slīkšņa, otrā pusē — liveņa purvs ar akačiem un dumbriem.

Acīmredzot to pašu domāja arī Gaidis.

— Nevar, — viņš sacīja un papurināja galvu.

— Kāpēc? — Indriķis neatlaidās. — Redzu, ka jums te labi re- meši. Vai nu ko neizdomāsiet?

— Toms neļaus, — teica otrs vilkatis.

— Pierunāsim! — Indriķis uzstāja.

— Es vakar dzirdēju, — pēkšņi ierunājās īve. — Viņš teica, ka gribētu zināt, ko dara Garāssprākles Jērums, viņa jaunības draugs, vai vēl cilājot karoti.

— Tas tak stipri tālu, — iebilda Gaidis.

— Pag, — pēkšņi saslējās otrs vilkatis — Ances un Miķeļa jaunākais dēls Daudzis. — Mamma un vecmamma teica, ka šur viņi atbraukuši ar vezumiem — zirgiem un ratiem. Kā viņi brauca? No Egļu kalna puses? Kur tika pāri?

— Varbūt tolaik nebija Bebru slīkšņas? — minēja Gaidis.

— Paps teica, ka bijusi slīkšņa. Viņi briduši līdz krūtīm pa slīkšņu purvu…

Indriķis klusēja. Doma bija iekustināta. Tā strādāja viņa labā, visu labā.

Vakarā vecās mājas pagalmā tika iznesti krēsli un bluķi, kā arī rudzu kuļamie soli no piedarba. Visi sasēdās aplī un sākās lielā spriešana.

Te Indriķis pirmo reizi redzēja kopā visus purva iemītnie​kus.

— Ja mēs iesim pasaulē, tad pāri soklam jātaisa tilts, — pirmais runu iesāka Daudzis. — īvei tak pūrs jāpārved.

Toms klusēdams neticīgi grozīja galvu.

Miķelis nobraucīja savu balto bārdu un sacīja: — Tiltam jābūt tajā vietā, kur mēs pirms četrdesmit deviņiem gadiem pārbridām slīkšņu un pārvilkām vezumus.

— Kur tas bija? — Gaidis jautāja, ziņkārē degdams.

— Pie ābeles. Pretī lazdu pakalnes stūrim, — Miķelis sacīja. — Ābeli es tur iedēstīju, lai šo vietu neaizmirstu. Zem dūņām tur ir cieta zeme.

— Ko Felsbergs par to sacīs? — jautāja Toms dobjā balsi. — Mani viņš var nokaut. Tas nebūtu nekas. Vai jums, jaunajiem, dzīvot negribas?

— Vectētiņ, — īve maigi pieglaudās Tomam. — Felsbergu sen vairs te nav… Vācijā aizbraukuši.

— Mana vecmāmiņa teica, ka Felsbergs Vilkatim esot piedevis, — Indriķis sacīja. — Gribējis glābt arī Zāļu Madi, bet nav spējis. Vai patiesi bija tāda Zāļu Made, kas tev palīdzēja? — Indriķis pievērsās Tomam.

Toms labu brīdi klusēja.

— Bija! — atbilde skanēja dobji un drūmi.

— Kā redzat, nevienam nav no kā baidīties, — Indriķis sacīja. — Četrdesmit deviņi gadi, — viņš domīgi atkārtoja. — Puse gadu simteņa! Jūs esat varoņi. Spējāt to izturēt. Es nespētu.

— Vai trakais Sļukums vēl dzīvs? — Toms jautāja.

— Tādu es nezinu, — Indriķis sacīja.

— Sļukumam vajadzētu būt simt gadu vecam, — sprieda Toma jaunākais brālis Miķelis. Viņi abi ar Tomu bija nonāvējuši klai​ņojošos karakalpus pirms aizbēgšanas no dzimtām mājām.

— He! — iesmējās Indriķis. — Sen miris. Kungi ilgāk par astoņdesmit nenodzīvo. No slinkuma viņiem kauli mīksti.

— Varbūt kungu grāmatās mūsu vilkatība ierakstīta uz laiku laikiem, — Toms joprojām šaubījās.

— Es redzēju viņu grāmatas, — Indriķis sacīja. — Tur nebija neviena vārda par vilkačiem. Kāds vācu zintnieks gan bija pieminējis vilkačus, tikai galīgi aplam. It kā cilvēks, alu dzerdams, varot pārvērsties par vilku. Olūksnes pusē kāds tā esot pārgājis vilka ādā… Tur zemnieki kungus vienkārši ar tādām runām muļķojuši.

Toma vaigā atmirdzēja gaišums, gandrīz vai smaida atblāzma.

— Ka tik tas jokdaris nav bijis Garāssprākles Jērums, — viņš sacīja. — Tas bija kā traks uz draudīgiem jokiem. Izgāšgad, skrie- damies ar citiem pa ezera ledu, upesgalā ielūza ar visu zirgu un kamanām. Domājām — pagalam. Nekā. Ij zirgs, ij pats ar visām kamanām izlīda malā kā erceni. Ij vārgums nepiemetās. Dzēra meda​ļu, ij zirgam mutē lēja. No tā par vilku nepalika ne pats, ne zirgs…

Visu klātesošo sejās atmirdza gaišums. Tādu runu no vecā To​ma viņi dzirdēja pirmo reizi.

— Kāpēc tam joku vecim tāds jocīgs vārds? — jautāja Gaidis.

— Nu, tak sprākle viņam bija gara, — Toms atbildēja. — Kājas sākās tur, kur citam jostas vieta. Es spēru divus soļus, viņš — vienu. Vēdera viņam vispār neredzēja. Vienalga, ēda viņš kā nelabais. Dzēra vēl trakāk… Diez vai vēl ir dzīvs…

Beigu beigās viņi nolēma tilta taisīšanu atlikt uz rudens kailsalu vai ziemu, kad purvs no saviem dziļumiem izdzīs virspusē ūdeņus, kas gravas galā sasals ledū. Tad būs vieglāk iedzīt mietus tilta balstiem un pievest kokus tilta klājumam.

Lai cilvēki bez pūlēm tūlīt varētu nokļūt gravas otrā krastā, nolēma šaurākajā vietā, kur kādreiz karājušās "vilkaču šūpoles", nogāzt dažas krasta egles pāri gravai tā, lai galotnes atdurtos otrā krastā.

Nākošā dienā tāda laipa kājāmgājējiem tika uztaisīta. Nācās nogāzt četras egles, jo, sitoties ar galotnēm pret pretējā krasta stā​vumu, tās lūza.

Beigās izdevās varena taka, izdaiļota ar atbalsta kārtīm gar malām, ar zariem un ar velēnām noblietētu kājceliņa pamatu.

Kad Indriķis īves vecākus un citus purva salas iemītniekus aicināja ciemos pie sevis, jaunie paklusi atzinās, ka Indriķa mītni jau kādreiz no ārpuses aplūkojuši. Jaunajos pētnieku gars allaž pārvarējis bailes un liegumus.

Vēl pēc trim dienām Indriķis veda īvi pie Teņa un Sauces iepazīstināt vecākus ar savu izredzēto.

Līdzi viņiem par vedējmāti izlūdzās Made.

Bija rudzu pļaujas laiks. Visi strādāja uz tīruma aiz Bērzu kalna. Lauks stiepās līdz pat Apšu gāršas soklam. īve kalna galā apstājās un, acis izbrīnā iepletusi, lūkojās uz plašo klajumu un milzīgo tīrumu, kas klājās pāri trim pauguriem un vienā galā jau bija piepildīts ar taisnās rindās nostatītām runiņām, bet otrā galā vēl viļņoja gaiši brūnpelēka rudzu druva. Tīrumā locījās vairāk nekā desmit pļāvēju un kūlīšu sē​jēju. Bērni vecāka vīra uzraudzībā nesa un krāva kūlīšus statos jeb runiņās.

— Es protu kūlīšus siet, — īve sacīja.

— Neiesim tālāk, — Indriķis ieteica un apsēdās uz viena no celmiem, kādi vēl te šur tur tīrumā

stāvēja. — Sēdiet jūs arīdzan. Viņi atnāks pie mums.

Smaržoja zāle, rudzu rugāji, rudzu graudi, zeme, pussatrunē- jušie līduma celmi. Pāri galvām pletās bālgani zilas debesis ar re​tiem baltiem mākonīšiem.

Indriķis un īve nedaudz blēdīgi un nedaudz bailīgi smaidīja. No kādreiz draiskulīgās Mades acīm ritēja asaras.

8.Gadu straujā skrēja Kad zemē valda miers un ļaudis nenomāc ne sērgas, ne ļauni kungi, kad dzīve rit klusi, tad laiks aizsteidzas vēja spārniem, jo ikdienas steidzīgie darbi un katras saimes ikdienas rūpes dzen dienu pēc dienas, gadu pēc gada.

Vecāki gaida bērnus paaugamies, bet drīz vien izrādās, ka tie ir ne tikai paaugušies, bet izauguši lieli un sagādājuši mazbērnus, kuru paaugšanās par jaunu jāgaida.

Jaunajiem šķiet, ka laiks velkas lēni, bet vecie jūt, ka tas auļo kā nevaldāms zirgs. Jo tuvāk mūža gals, jo jonis kļūst straujāks. Beigās jāsaka tā, kā dienu pirms nāves teica vecā Zane, kas bija nodzīvojusi reti garu mūžu: "Dzīve pagāja kā viena diena."

Tika izpriecāti prieki par Indriķa atrašanos, līksmots par Mades un viņas vecākās meitas īves atgriešanos pasaulē, kā Sauce teica, no viņpasaules.

Protams, tāda pirmā parādīšanās uz tīruma daudzos ļaudīs dažam likās pārlieku pārgalvīga, bet ne jau visi redzētāji uzzināja visu patiesību. Vairumam Made un īve skaitījās atnācējas no Re- zu zemes, no poļu Inflantijas.

Tilts pāri purva stūrim patiešām tika uzbūvēts. Indriķim līdumu līst un ēkas cirst palīdzēja gan brāļi un tēvs kopā ar Dziļ​ūdeņu gājējiem, gan īves brālēni un tēvoči.

Indriķim un īvei kāzas dzēra jaunuzceltajā rijā Indriķa sētā Riekstos, dancodami un dziedādami uz nebēdu. Vecais Vilkatis Toms, ko īstajā vārdā sauca par Tomu Staldi, lēnām malkoja alu un ar rāmu skatienu raudzījās jauno priekos.

Nākošajā vasarā Līgosvētkus svinēja Ozolkalnos lielā pulkā. Savas balsis apdziedāšanas dziesmām līdzi locīja arī purva salas sievietes: Made, Ance un pat vecā Madara.

Pie alus kausa sēdēdami, Toms un Miķelis atkal atgādājās, ko šādā jautrības reizē būtu pastrādājis Garāssprākles Jērums.

Netrūka jautrības un delverību arī citos svētkos un saietos. Viss lielais Vilkaču sils modās dzīvei, jo pūta stiprs un drošs ze​mes un cilvēku auglības vējš. Bija zviedru laiki.

Kādu pusgadu par Silciema ļaužu nodevu savācēju sabija lepns sirms zviedru kungs Kristjansens Luka, kas dīvainā kārtā gluži labi prata latviešu valodu. Drīz vien izgāja runas, ka šis zviedru kungs ir Luķu Mades jeb Zāļu Mades dēls Krišjānis, kas kara jukās bija pazudis.

Aizdomas pastiprinājās tālab, ka Kristjansens apkārtnes vecākiem ļaudīm taujāja par Zāļu Mades dzīvi un likteni.

Pēc Luka aiziešanas par vakas turētāju tika uzaicināts Indriķis. Viņš piekrita vest grāmatas, bet atteicās no nodevu vākšanas, lūdza, lai par nodevu piedzīšanu rūpējas Fihtenknābeļa brālis Jose. Pēc zviedru ieražas Indriķi pilnos vārdos sāka saukt par In​driķi Tenisonu — Teņa dēlu.

Tajā laikā piecpadsmit kilometrus dziļo dižmežu retināja jau daudzi līdumnieki. Teņa dēli un znoti, kā arī "no cita novada" atnākuši dīvaini vīri drūmām sejām, kuplām bārdām un klusām balsīm. Tie bija Vilkaču dēli un mazdēli.

Viens no tiem vārdā Ullis pieprasīja muižkungam Fihtenknā- belim, lai tas liek vakas turētājam pierakstīt viņa līdumnieka sē​tas nosaukumu "Vilkači".

— Varum tād' vārd'? — kungs brīnējās.

— Tāds vārds sargās no ļaunuma, — puisis paskaidroja. — Velns tak velnu neaiztiek, vilks vilku nerej. Tas mežs esot reiz bi​jis apsēsts ar vilkačiem.

— Ā, spās, — kungs iesmējās. — Lai top!

Tā vilkaču piemiņa tika iemūžināta Ulla mājas nosaukumā, kas saglabājās līdz pat 1938. gadam, kad, rūpējoties par mājas vārdu daiļskanību un krietnumu, tas tika nomainīts pret "Vilnīši".

Lai gan Tenim jau auga krietns pulks mazbērnu, pats viņš joprojām bija stiprs vīrs. Viņš ar divpūru maisu uz muguras viegli uzkāpa pa klēts pakāpieniem, ne mirkli nesamīņādamies. Ar vienu rokas grābienu aiz apaušiem savaldīja ērzeli un rīta cēlienā nopļāva četras gubas siena.

Sauce bija pieņēmusies miesās, tālab Tenis viņu smiedams dēvēja par bajārieni. Par to sieva neko daudz nedusmojās. Citiem viņa, Teni pazobodama, teica, ka resnums esot no tā, ka bērni vairs nenākot pasaulē, bet tur esot vainīgs Tenis, tāpēc būšot lai​kam cits vīrs jāmeklē.

Sauce bija kļuvusi skaļāka nekā jaunībā. Prata veicīgi izrīkot palielo saimi un paveikt mājas soli. Ja labi ieklausījās viņas balsī, bija dzirdamas vecās Zanes valodas skaņas un teicieni.

Dziļumi bija kļuvuši patiešām par dižbajāru sētu. Atsevišķas kūtis uzceltas zirgiem, govīm un cūkām.

Vecajā kūtiņā mitinājās aitas kopā ar vistām un citiem putniem. Bija uzbūvēta otra klēts un pūne. Vienīgi dzīvojamā māja, rija, piedarbs un pirtiņa palika senējie.

Kad svētdienās saimes ļaudis un jaunie aizgāja uz baznīcu, Sauce ar Teni nosēdās pagalmā uz lielbaļķa sola un, klusi sarunādamies un dzīvi pārdomādami, noraudzījās uz veco pirtiņu, ko pirms daudziem gadiem ar drošu roku, bet drebošu sirdi bija cirtis Tenis, baidīdamies sieviņai atzīties, cik viņam tomēr bail no lielā meža un savu spēku niecīguma.

Nu, lūk, pagājuši vairāk nekā trīs gadu desmiti. Visa apkārtne pārvērtusies līdz pilnīgai nepazīšanai.

Grūti iedomāties, ka skaisto, gludo tīrumu vietā stāvējis reiz liels mežs, augušas varenas egles. Celmi pazuduši, lauki kļuvuši līdzeni. Saaugušas liepas gatves ceļā uz pļavām, uz ganībām. Dārzā zarus lieca ābeles un bumbieres, kuploja ērkšķogu un jāņogu krūmi kā nevienām citām mājām tuvākā apkārtnē.

Tenis ar māti bija izrunājis arī notikumu ar Felsbergu. Tas patiešām bija savādi tā skaidri uzzināt, no kurienes viņš nācis un kāpēc tā noticis.

Līze prata atrast īstos vārdus dēla mierināšanai. Par tiem viņa klusēdama bija domājusi visus garos gadus. Zane ar savu uzstājību par latviešu senkungu zariem un godu bija padarījusi viņas domu grūtāku.

Kā nekā Tenim līdzi nāca svešu iekarotāju cilts zarojums. Lai arī godaprāta trūkumu Felsbergam nevarēja pārmest, viņš tomēr nesa no senčiem līdzi kaut ko svešu, latviešiem nepieņemamu. Tā bija dziņa iekarot un pakļaut citus. Tāda nu liga viņa ciltij piemita. Bet varbūt tas notika tāpat kā mežā līdumu līžot — ja pietrūkst vietas tīrumiem, jāiet dziļāk silā.

Māte Teni mierināja ar vārdiem: "Visi cilvēki vien esam. Varbūt tu savu stipro prātu un labo veselību esi mantojis pa daļai no viņa. Vai tavs darbs un lielās mājas nav labākā liecība, ka tevī mīt stiprs gars. Vecmāmiņas runāšana maz ko būtu līdzējusi, ja tu nebūtu viņu uzklausījis un centies celt veco bajāru godību."

Tenim nebija ko bilst pretī mātei. Patiesi, visi bija cilvēki, lai no kādas zemes nākuši un kādā valodā runāja. Lepnums par savu cilti bija palīgs, lai cilvēks turētos pretī slinkumam un izlaidībai, lai gara vārgums nesabojātu mūžu.

Bez gara stipruma, kalpa kaktā bēdu sagrauztas, būtu nonīkušas gan māte, gan vecāmāte, nebūtu pasaulē izvesti vilkači, ne​būtu viņa stiprās cilts. Diez kā Saucīte nodzīvotu savu mūžu.

Labi bija tā, kā bija. Un Tenis pateicās mātei un klusībā arī savam tēvam, kurš toreiz bija izteicies, ka viņa pēcnācēji nākamajos laikos ies kopā ar latviešiem draudzīgi plecu pie pleca.

— Nu, Teni, tu par ilgu klusē, — ierunājās Sauce.

Tenis palūkojās uz dārzu, kur kā lieli zaķi tupēja bišu koki, palūkojās uz lielo kūti, kur iekšā un ārā skrēja bezdelīgas, palūkojās uz dīķi, kur plunčājās pīles un zosis, uz bērza galotni, kur savā ligzdā pie mazuļiem knābi klabināja stārķis, un pa​smaidīja.

— Te nav, ko runāt, — viņš atbildēja, pamādams uz bērza pusi.

Tomēr viņa sirdi spieda kāda bažīga doma. Pastarītis Jēkabs bija it kā no sveša kaula. Re, tepat kalnā Līgosvētku naktī puisis piedzērās līdz prāta aptumsumam. Vai tas bija sagadījums vai dziļāks

ļaunums?

Ilgodamies atsvētīt negauša darbā pavadītos gadus un gadu desmitus un it kā baidīdamies no savas pārliekās pieticības un nopietnības, Tenis bija sācis svinēt katrus svētkus un godus ar lielu greznību.

"Lai bērni jūt vairāk prieka, nekā mēs to saņēmām," Tenis mēdza teikt sievai. Sauce neteica ne jā, ne — nē.

Te, Līzes rīkoti, Ziemassvētkos tika taisīti tādi "vilku dārzi", kas jaunajiem palika atmiņā uz daudziem gadiem. Dēlu laikā uz Saulgriežiem un Meteņiem te sabrauca ij no Briņķu muižas daļas rindām vien dūkanbēru vilktas rakstītas kamanas ar spridzīgām tautu meitām.

Kārlis un Gusts, basām kājām sniegā stāvēdami, delverēda- mies dziedāja: Ciema meitas sabraukušas Rakstītām kamanām. Nāciet, puiši, saņemat Basajām kājiņām.

Baznīca zemnieciskās izpriecas Ziemassvētkos necieta, tālab pulcēšanās Teņa "meža muižā" kļuva par ikgadēju ieražu, jo ziņas no šejienes pasaulē izgāja maz. Kurš okšķeris būtu tik drosmīgs un uzņēmīgs, lai ziemas naktī ietu uz Vilkaču sila dūksnāja malu lūkot, kā tur kur uguni un velk bluķi?

Tenis un Sauce jaunos skubināja Ziemassvētkos braukt uz baznīcu. Viņi to labprāt darīja. Aizbrauca, noklausījās mācītāju, nolūkojās spožajās svecītēs, lai pēc tam straujā riksī laistu uz mājām, jau pa ceļam uz Dziļumiem silā sataisīdami tādu traci, ka izbaidīja caunas, vāveres un dzilnas. Citi līdumnieki vēlāk smēja, ka mežā dzirdējuši simts vilku gaudojam dažādās balsīs.

Dziļūdeņi bija kļuvuši par meža un piemeža ļaužu galveno saieta vietu un kultūras centru, lai gan atradās ne līdumnieku sētu vidū, bet nomalē. Te satikās gan tie, kam rūpēja grāmatu gudrības, gan tie, kam rūpēja satikties ar meitām vai dēliem. Līze, kas pēc Zanes nāves bija nonākusi ciltsmātes lomā, rūpējās, lai šajā pulkumā neviens netiktu atstumts vai panicināts, lai jaunie mācītos goda stāju, nedarītu viens otram gauži, pārlieku nešķirotu tēva dēlus un meitas no kalpu dēliem un sērdienītēm. Kad citādi tas nebija panākams, Līze atgādāja, ka pati bijusi kal​pone un vaļiniece, Tenis — kalps, bet saimniekmeita Sauce nav viņu tāpēc nicinājusi, jo redzējusi, ka puisim iekšā ir darba un goda ādere. Tā, lūk, tapusi šī bajārsēta, tāpēc te augstprātībai nav vietas, te cilvēks jāvērtē pēc viņa goda stājas. Savu sakāmo viņa allaž nobeidza vienādi: "Muļķīši pārved princesītes. Gudri karaļdēli apņem pelnrušķītes."

Nuarī Līze klusi aizgājusi viņsaulē.

Kad sapulcējās vecāki gadu gājumu ļaudis, tie atcerējās sākumu, posta gadus un meža milzumu.

Cilvēku tolaik palicis pavisam maz, domājuši, ka gals klāt. Brīnējušies par Teņa drosmi doties meža dziļumā, bet jau toreiz sapratuši, ka Tenis ir īstais vīrs, kas ko lielu paveiks.

Nevar teikt, ka Tenim tāda uzslava neietu pie sirds. Viņa balss tādās reizēs kļuva cienīgāka, lēnāka, vaigs nopietnāks un krūts tā vien riezās uz āru.

Sauce, tādu vīra vājību manīdama, tūlīt viņu apsauca: — Uja! Izgāzis krūpeni. Sābri pajoko, a šis ņem par pilnu pa​tiesību. Vai vecs jau palicis?

— Nē, nē, mēs nopietni, — vīri apstrīdēja Sauci, bet pats Tenis atjokoja: — Neesmu vecs! Es vēl varu apņemt jaunu meitu.

Sauce nepalika parādā: —Tu jau jā. Vien nevar zināt, vai tā meita tevi gribēs apņemt.

— To gan es nezinu, — Tenis rāmi piekrita, atcerēdamies, kā jautrā Made siena pļavā bija nikni kliegusi: "Lai Pērkons sasper tavus Dziļumus!" Jā, bagātība te maz ko varēja līdzēt. Labāk pa​jokot un laist visu pār galvu.

Dvīņi Kārlis un Gusts savā laikā bija grūti valdāmi. Visu jautrību sācēji un beidzēji. Arī strīdējās uz nebēdu, ka neviens gudrs nespēja tikt, cik tas nopietni, cik nenopietni. Kad reizēm citiem šķita, ka puiši nupat saies matos, un tie steidzās viņus šķirt un mierināt, dvīņi strīdu pārvērta par jautru joku, un mierinātāji pa​lika ar gariem deguniem.

Sevišķi zīmīgs tracis tādā vīzē notika kādos Ziemassvētkos pie bluķa vilkšanas. Kārlis taisījies lāča bluķim ņemt bišu koku, bet Gusts bijis pretī, skaidrodams, ka bitītes no tāda trakuma būšot pagalam,

sevišķi jau tādēļ, ka bluķis beigās jāsadedzina. Kārlis centies Gustu pārliecināt, ka bitēm vizināšanās var tikai patikt, ka dedzināšot jau bluķi nevis bites, tās varot aizlidot. Viņi tikmēr ķildojušies, kamēr Kārlis apskaities un viens pats rāvis bluķi no steķa zemē un sācis vilkt. Tajā brīdī no istabas iznācis Tenis. Citi dzīrotāji sabijušies, atlekuši nost.

Lai kādas ālestības Ziemassvētkos pieļaujamas, tīša bišu postīšana tomēr viņiem šķita par traku. No Teņa sabijušies ne jau viņa skopuma, ne mantas dēļ. Bagātais Dziļumu saimnieks no tā daudz neciestu.

Nepieņemama bija doma par dabas dotā svētuma, čaklo medus vācēju tīšu nobendēšanu.

Taisni šinī izbīļu brīdī dvīņi pēkšņi sapratušies, nevis atstājušies no bluķa, bet abi sākuši vilkt bluķi līksmodami, ka bitītēm patiešām gan uguns, gan vizināšanās gaužām patikšot, to dvēselītes uzlidošot debesīs un tur krāšot vēl daudz labāku medu, kurš kā visa debesu manta — krietni dārgāks par parasto medu.

To dzirdot, citi palīgi atsacījušies vilkt, raudzījušies uz Kārli un Gustu kā uz trakiem. Pienācis Tenis un vaicājis: — Ko nepalīdzat?

— Sirds neļauj bitītes postīt, — bēdīgi atsaukusies kāda meita, kas klusībā cerējusi uz vienu no dvīņiem. Bijis redzams, ka pēc tādas iecerētā izdarības šī sāk pārdomāt. Tad Tenis paskaidroja: — To bluķi tak viņi rudenī taisni šitai vajadzībai uzstaklēja. Tur iekšā nav ne bišu, ne lapseņu.

Nu meitas uzklupušas dvīņiem, centušās sabāzt sniegu aiz apkakles. Tracis vien iznācis.

Pēc dvīņu aiziešanas, pēc Dāvja, Indriķa un Anša apprecēšanās un aiziešanas līdumniekos māja kļuva klusāka. Bet drīz jau trakošanas gados nāca Zane, Zinta un Ilze, līdz ar Mārci un Jēkabu.

Pastarītis Jēkabs bija paklausīgs, tajā pašā laikā sagādāja tēvam un mātei visvairāk rūpestu, jo bija gaužām aizmāršīgs un nekārtīgs, lai gan tēvs ik dienu viņu radināja pie kārtības darbu izdomāšanā un norīkošanā. Turklāt viņam patikās pasēdēt kopā ar draugiem pie alus krūzes krogā vai kāda kaimiņa sētā.

Kādu dienu Teni kungs aicināja uz Briņķu muižu. Tur bija ieradies pats muižas īpašnieks Johans fon den Brinkens un piedāvāja Tenim muižas vagara amatu, solīdams labu algu.

Tenis saprata, ka Brinkenam nav īstas drošības par Fih- tenknābeļa godīgumu, tāpēc meklē par vagaru goda vīru, kas varētu viņam palīdzēt, tas ir, kļūt zināmā mērā par muižas aren- datora uzraugu. Tas bija gaužām nepateicīgs amats. Naids nāktu gan no kungiem, gan no zemniekiem.

— Kungs, man ir vārgas kājas, — Tenis atrunājās.

— Tev dos zirgu, — kungs paskaidroja.

— Man ir galvā vārgums, — Tenis nerimās.

— Kāda vaina? — Kungs rauca pieri.

— Reizēm daru pavisam aplam, ja topu dusmīgs, — Tenis pūlējās kungu iebaidīt.

— Tāda kaite tev no mazām dienām? — Brinkens vaicāja.

— No bērna kājas, no bērna kājas, — Tenis priecīgi piekrita.

Kungs brīdi domāja, tad teica: — Pats vainīgs. Redzu, ka tev patiesi slima galva, ja atsakies no tāda goda un tādas algas. Patiesi galva nav richtig.

— Nu ja, nu ja, — Tenis pazemīgi piekrita. Viņam patiešām bija sākusi sāpēt galva no draudīgās sarunas vien. Kas notiktu, ja būtu vagara amats jānes katru dienu?

— Ko tu saki par savu dēlu Ansi? — kungs nerimās.

— Dēls kā jau dēls, — Tenis piesardzīgi atbildēja.

— Vai viņš ir godīgs?

— Līdz šim bija godīgs.

— Vai viņam galva ir richtig?

— To labāk prasi viņam pašam.

— Also, labi, — kungs piekrita.

Uz mājām Tenis brauca lēnām, domu pārņemts. Pa ceļam iegriezās pie Anša, pastāstīja par sarunu ar Brinkenu. Dēls, šķiet, bija ar kunga nodomu gluži apmierināts un iepriecināts. Viņam smagais lidumnieka darbs likās par grūtu. Kas kaitētu pagozēties kungu sabiedrībā un parīkot citus?

Tenis sprieda citādi: — Dēls, atmini arvien, — viņš teica, — ka ar cilvēkiem jāsadzīvo draudzīgi. Kā tev vagara amatā tas izdosies, to es nezinu. Tā būs suņa vai vilka sadzīvošana ar aitām, kuru ganāmpulkā ir arīdzan pa vienam otram dūšīgam aunam ar smagiem ragiem.

— Vēl jau neesmu amatā, — Ansis attrauca.

— Tev būs smalki jāzina tirgus cenas, — tēvs nerimās. — Jāpazīst gan zviedru, gan poļu nauda.

Vai zini, no cik šķiliņiem sastāv grasis?

— Nezinu.

Tad Tenis sāka runāt par pagasta tiesnešiem, kurus gan ievēlē ļaudis, bet pēc kunga gribas. Pietiek kungam tiesas laikā ar baltu aci palūkoties uz taisnās tiesas spriedēju, lai tam sāktu rokas trīsēt un balss raustīties.

— Vajadzēja tad sūdzēt karalim,— Ansis aizrādīja.

— Jā, — Tenis pavīpsnāja. — Re, Smeltēnos gan sūdzētāju, gan sūdzības vedēju padzina no zemes, tagad abi vaļinieku pirti​ņās ar visām saimēm.

— Es dzirdēju, ka reiz tāds netaisns muižnieks ar karaļa pavēli padzīts no muižas, — Ansis bilda pretī.

Vectēva un tēva runās vērīgi klausījās Anša vecākais dēls, skalus tureklī mainīdams. Kā lai neklausās, ja viņi zināja zemniekus, kas iejūguši kamanās žiglu zirgu un pārbraukuši pa ledu pāri jūrai uz Zviedriju pie karaļa, kuru zviedri sauca vienkārši par kungu. Nu gluži kā pasakā. Tikai princeses un leduskalna trūka.

Beigās Tenis sacīja: — Labāk jau būtu, ja par tādu braucienu nav jādomā.

— Vai tu iesaki man neiet tajā amatā, ja gadījumā kungs pa​tiesi aicina? — Ansis vaicāja.

— Tas tev, dēls, jālemj pašam. Tu esi skolā gājis. Tagad ir citi laiki. Es visu mūžu esmu tikai līdumus līdis, kokus cirtis. Tur savu godu saglabāt nebija grūti. Nezinu, kā vagara amatā noturēties, nepagrimstot negodā.

— Vai mums nav pienācis laiks ieiet kungu kārtā? — Ansis minēja. — Tu par to kādreiz runāji.

— Nezinu, dēls, nezinu, — atbildēja Tenis un nokāra galvu.

Zviedru laiku brīvības tvans Brīvības un laimes solījums skaists ir tikai domās un sapņos. Kad tas nolaižas uz zemes, tam tiek uzmesti jauni pinekļi, gājēja ceļā saaug jauni ērkšķi, uz svešu pusi cilvēku vilina agrāk neredzētas spīganas un vadātāji, par katru kļū​mīgu soli likdami samaksāt vai nu ar daļu mūža, vai ar visu mūžu.

Zviedru karaļa cīņa pret muižnieku varu deva latviešu zemniekiem cerības un zināmu brīvību.

Nepalika noslēpti gadījumi, kad muižnieki zaudēja muižas, uz kurām līdz šim viņiem skaitījās pilnas īpašuma tiesības.

Sevišķi plaši muižu pārvešana Zviedrijas karaļa īpašumā notika 17. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad krietna daļa muižu īpašnieku palika par nomniekiem savās muižās. Par to latviešu zemnieki cildināja zviedru karaļus, sevišķi Kārli X un Kārli XI. Par godu zviedru varenajiem karaļiem, kas vismaz daļēji atrieba vāciem senu netaisnību pret latviešiem — latviešu zemes atņemšanu, daudzi zemnieki saviem bēr​niem deva vārdu Kārlis. Tenim tā sanāca jau veseli četri mazdēli Kārļi.

Jāsaka gan, ka reti kāds muižnieks pēc īpašuma tiesību noņemšanas tika padzīts no muižas, tāpēc īstenībā nekas nemainījās. Nedaudz grozījās tikai muižnieku un zemnieku domāšana. Apziņai, ka muižnieks ir muižas neierobežots īpašnieks, bija pavisam cits svars, nekā būt rentniekam karaļa daļā.

Muižnieki materiāli neko nezaudēja, jo visi ienākumi tāpat gāja caur viņu rokām, toties morāliskais

zaudējums bija smags. Muižniekos modās bailes. Un kā allaž tādās reizēs — ari griba turēties pretī draudošajām briesmām. Muižniekos radās arī apvienošanās tieksme, kas pat visos simts karu un juku gados nebija īsti sarosījusies.

Vienotības starp muižniekiem bija vēl mazāk Livonijas mazvalstiņu laikā, kad pēc ordeņa sabrukuma bieži novads karoja ar novadu par tīriem sīkumiem. Kaut gan jāsaka: kurš karš gan sācies aiz nopietnas vajadzības?

Līdz zemniekiem aizvien biežāk nonāca runas, ka Zviedrijas karalis ir zemnieku draugs un agri vai vēlu dos tādu brīvību, kāda valdīja zviedru zemē.

Par muižniekiem zemnieki sprieda: — Ha! Muižnieks! Rentnieks. Padzīt rentnieku no zemes ka​ralim viens dvašas pūtiens.

Ziņas par viena otra muižnieka taisnīgu sodīšanu gāja no mutes mutē kā brīvības un taisnības evaņģēlijs.

Pretsvarā tam muižnieki dibināja muižnieku sapulces un padomes — landrātus, kur sprieda, kā kopīgiem spēkiem noturēt un pavairot savu varu. Tas, ka muižas piederēja Zviedrijas karalim, bija vēl labāk. Katra zemnieka nolaidība un nepaklausība nu iznāca kā vēršanās nevis pret muižnieku, bet pret karali. Vai gan zviedru zemes valdnieks gribētu, lai viņa muižās valda nekārtība, ļaudis izlaižas slinkumā un izvirtībā?

Tomēr taisnīgie sodi muižniekus tracināja, kaut arī spriedumu zemnieku labā nebija daudz.

Muižnieks no viegla soda baidījās vairāk nekā zemnieks no smaga, jo zemniekam, kā vēstī senais vergu teiciens, nebija ko zaudēt, tikai savas važas.

Vidzeme gadu no gada deva Zviedrijai arvien vairāk dažādu lauksaimniecības labumu. Ne velti izplatījās teiciens: "Vidzeme — Zviedrijas maizes klēts." Vidzeme deva gandrīz trešo daļu no tā laika Zviedrijas ienākumiem.

Dziļumu Tenis no savas zemes ik gadus vakas nodevā aizveda 24 pūrus rudzu, tikpat daudz miežu un auzu, divi podi apiņu, 12 mārciņas linu dzijas, 20 markas zemesnaudas, trīs aitas, divas cūkas, 12 vistas, 40 olas, podu vaska, birkavu linu, 4 vezumus sie​na, kā arī 15 dālderus tā saucamās leidas naudas, ko deva klaušu vietā, lai gan jaunajam pagastam klaušās nebija kur iet. Tāda leida tika uzlikta visiem.

Tikai pēc nodevu nomaksas zemniekam bija atļauts pārdot pāri palikušos lopus un citas dabas dāvanas. Parasti gan šis noteikums netika ievērots, jo tirgi notika dažādā laikā, un zemniekam vajadzēja kaut kur iegūt naudu, ar ko nomaksāt nodokļus un leidu.

Lai ieņemtu vienu dālderi, bija jāpārdod pērnā gada vērsis vai četri auni. Vienu dālderi deva arīdzan par pieciem pūriem rudzu vai sešiem pūriem miežu. Piecpadsmit dālderu sadzīšana nebija viegla lieta.

Savu naudas samaksu gaidīja arīdzan kalpa puiši un meitas. Kārtīgs saimnieks domāja arī par kāda mazumiņa atlikšanu nebaltām dienām.

Dziļumiem palīdzēja tas, ka Tenis apguva vilkaču gudrības lauku mēslošanā. Viņš skubināja domāt par labāku zemes apsaimniekošanu un māju paplašināšanu arī dēlu — mantinieku, bet tas viņa vārdos klausījās nevērīgi.

Saimniekot kļuva grūtāk arī tādēļ, ka paša dēli un meitas, šis bezmaksas darbaspēks, aizgāja pasaulē.

Turklāt katram līdzi bija jādod pūra nauda, mantas un lopi dzīves iesākšanai. Jēkabam, kas palika mājās par mantinieku, tāda mantas izdalīšana šķita pā- rinodarījums viņam.

— Nesaprotu, kur tu tāds mīkstčaulis gadījies, —reiz dusmās tēvs viņu rūgti strostēja. — Mēs ar māti te tādi paši jauni vieni ienācām mežā un sākām saimniekot. Tu pie visa gatava nevari tikt galā.

— Tie bija citi laiki, — dēls attrauca.

— Kādi citi laiki? — tēvs errojās.

— Bija posta gadi.

— Kas no tā? — tēvs brīnījās. — Cilvēki tādi paši. Darbs nekad pats nepadarīsies.

Dēls pasmīnēja un novērsās. Viņš īsti nesaprata tēvu. Un tēvs nesaprata dēlu.

Apkārtējās gāršās, brūkstalās un silājos ieradās arvien jauni līdumnieki, tīrumus dzina veco līdumnieku bērni un mazbērni. Lielais Vilkaču sils tika izretināts un pazuda. Palika tikai retas birztalas un meža saliņu skumšķi. Zeme atdzīvojās tur, kur arkls vairāk nekā simt gadus nebija dzinis vagu.

Zemnieks-līdumnieks ar vēlīgām acīm lūkojās uz briestošām druvām. Bērni pa ežmalēm un celmājiem, meklēdami zemeņogas, tekalēja ar basām kājām, vākdami gardumu bērza un alkšņa turziņās.

Arvien jauni egļu un priežu stumbri, celtnieku cirsti, gūlās māju apcirkņos, vaiņagos un slējās spārēs, kamēr krūmi un zari pārvērtās pelnos, lai ar tiem barotu līdumu laukus. Pāri vecotēvu senajām tīrumu vietām un ežām staigāja jauni ļaudis ar priecīgām sejām, spēka un cerību pilni. Vai viņi būtu citādi nekā Teņa jaunības laikā?

Silciema vakas vietā bija izaudzis liels un plašs Silciema pagasts, kurā ietilpa arīdzan bijusī vilkaču slēptuve — purva sala.

Bebru slīkšņas vietā izveidojās skaistas un raženas līču pļavas. Bebri to garšīgās gaļas, smaržīgā dziedzera un spīdīgās ādas dēļ bija izšauti. Viņu celtie dambji satrunējuši un izjaukti. Garā tilta vietā uz purva salu nu tika uzbērts dambis no smiltīm, tikai pašā iežmaugas vidū atstāta vieta ūdens notecei, kur pietika ar parastu koka tiltu. Upītes iztekā pie purva uz tilta sēdēdami, pusaudži ik pavasarus ķēra līdakas un citas zivis.

Vienīgi lielais Egļu kalns stāvēja kā stāvējis. Tā nogāzes bija pārāk stāvas, lai varētu uzbraukt ar zirgu pēc baļķiem vai malkas. Sirmās egles ļaudīm iedvesa bijību. Ne vienam vien šķita, ka to varenie stumbri liecina par zemes un tautas stiprumu, tāpēc kalnu turēja neskartu kā svētumu, kas vēstīja par zaļoksnības spēku kādreiz izcirsto ozolu biržu vietā.

Indriķa pārziņā nodotā vaka drīz vien izveidojās par krietnu pagastu, kura vidū nācās celt ēku skolai un veidot kroga mītnes, kur ļaudīm apmesties, iedzert alu, nopirkt sāli, cirvjus un citas preces.

Tā kā bebru slīkšņa bija izsusējusi, Pauru Anša dēli un mazdēli uz upes augstāk pa teci uzbūvēja dzirnavu dambi, kur ūdens grieza gan dzirnavu akmeņus, gan vērptuves ratus un spoles.

Ansis, ar līku bērza kūju staigādams, labprāt izrādīja gudrās ietaises katram ziņkārīgajam, lepni tās nosaukdams svešā vārdā par manufaktūru, ikreiz godīgi atzīdams, ka visu šo bagātību ar savām veiklajām rokām sameistarojuši Vilkača Toma mazdēli par atmaksu, ka viņš ļāvis puišiem pļaut sienu bebru slīkšņas pļavās, kas skaitoties Pauru daļā.

Diemžēl ne visi ļaudis bija tik pieticīgi un rāmi kā Toma mazdēli. Drīz vien sākās strīdi par laukiem un mežiem, par pļavām un upītēm. Pat par kādu ezeriņu, kurā peldēties un zivis ķert dzīrās visi no tuvākās apkaimes.

Indriķis lūkoja strīdniekus salabināt, bet tas ne vienmēr izdevās. Strīds par ezeru beidzās ar to, ka tiesības uz to ieguva Briņķu muižas kungs Fihtenknābels. Cik tas bija likumīgi vai nelikumīgi, Indriķim neizdevās noskaidrot. Dokuments par piede​rību Fihtenknābelam bija izdots, ar to strīdi beidzās.

— Tā, lūk, strīdēdamies mēs kādreiz pazaudējām visu savu zemi, ko vaimanāt par vienu ezeru,— Indriķis mēdza teikt strīdniekiem, kas vēl cerēja ezeru atgūt. Viņam kā pagasta vecākajam tāds risinājums bija izdevīgs, jo ar strīdniekiem allaž iznāca visgrūtākās runas. Likās, ka cilvēkam galvā kaut kas aizķēries un viņš nesaprot vienkāršas lietas un patiesības, katrs tiepjas par savu, otru nemaz neuzklausīdams.

Kad viņš atcerējās kādreizējo ļaužu saderību un mieru tēva sētā, labsirdību pret citiem ļaudīm, prieku par katru nācēju, tad tagadējie cilvēku prāti šķita kā ar indīgu tvanu piesmirkuši un greizi.

Dzīve gāja uz labo pusi, tomēr ļaudis savās dziņās un tieksmēs steidzās tai pa priekšu, kļūdami arvien nepacietīgāki un dumpīgāki.

Lai gan bija miera laiks, zemnieki bēga no viena novada uz otru. Tādu klaiņošanu veicināja ne tikai kungu bargums un netaisnība, bet arī atnācējiem piešķirtie brīvgadi. Katrs muižnieks labprāt pieņēma pie sevis jaunu zemnieka ģimeni, kā no gaisa nokritušu darba spēku un viņa bagātības vairotāju. Nelīdzēja bargi likumi, kas prasīja ne tikai nekavējoties atvest bēgli atpakaļ, bet paredzēja arī bargus sodus līdz pat

nāves sodam. Likums nedarbojās. Arī muižkungu savstarpēja vienošanās nelīdzēja, jo bēgļi allaž uzdevās par nākušiem no cita novada.

Kurzemē valdīja hercogs, poļu Vidzemē, tas ir, tagadējā Latgalē saimniekoja poļi. Latvija bija sadalīta savstarpēji svešu, pat naidīgu varu starpā trijās zemēs. Turklāt vēl palika iespēja stāstīt par nākumu no Krievzemes, kur arīdzan tolaik latviešu netrūka, sevišķi Sebežā, Pleskavā un Smoļenskā.

Agrāk ļaudis pret ienācējiem izturējās ar aizdomām, ilgu laiku uzskatīja tos par neļaužiem. Šis tikums nu mainījās, jo izrādījās, ka lielumlielā vairumā tādi bēguļotāji bija goda ļaudis, viņi tikai meklēja labāku dzīves vietu.

Bija, protams, gadījumi, kad bēgļi pēc dažiem gadiem atgriezās, lai atriebtos bargam muižkungam.

Alūksnes novadā kādam kungam bija tā gadījies. Muiža izlaupīta un nodedzināta. Kungs paglābies tikai tāpēc, ka labi noslēpies istabā kamīnaugšā aiz dze- gas. Izsprucis no slēptuves tikai tad, kad liesmas sākušas viņu smacēt.

Mācītājs no kanceles pārmeta bēdzējiem dzimtenes mīlestības trūkumu, apsaukāja par klaidoņiem un dīkdieņiem, bet nekas nelīdzēja. Turpat draudzes daļā muižkungs klusēdams savos reģistros ieveda jaunus līdumniekus, kas atbēguši no "Poļu Inflantijas".

Nevar teikt, ka mācītāju un muižnieku pārmetumos par tikumu pagrimumu nebūtu daļa taisnības.

Muižkungam, lai apkrāptu zviedrus, viegli bija sarunāt ar zemnieku, lai tas revīzijas laikā slēpjas. Par to zemniekam tika samazinātas nodevas un klaušas, bet muižkungs nokļuva tādā kā ķīlnieka lomā, kura blēdību zem​nieks varēja jebkuru brīdi izpaust.

Muižām un pagastiem paplašinoties, sāka aptrūkt vācu tautības rīkotāju, jo bērnu viņiem bija maz, turklāt gudrākie jaunās paaudzes pārstāvji mīlēja izklīst pasaulē, tāpēc par desmitniekiem, šķilteriem un vagariem nācās ņemt latviešus, kuri, nokļuvuši ama​tos, nereti iedomājās sevi vācu kungiem līdzīgus.

Diemžēl galva bija sagriezusies arī Teņa dēlam Ansim. Lai izskatītos cienīgāks, viņš lika sev šūdināt cepuri ar cietu buļļa ādas nagu, pastalu vai čabatu vietā pat ziemas spelgumā gāja ar kurpēm vai zābakiem, kuru zoles bija piesistas ar koka ķīlēm. Pat balss un solis viņam izmainījās, ieguva lietišķu cienību. Turklāt tas notika tik veikli un gudri, ka pat viņa māte Sauce, kurai bija laba acs un nags uz tādu ākstību izsmiešanu, neko nemācēja ne saskatīt, ne pateikt.

Varbūt Sauce bija kļuvusi par vecu vai neredzēja padoma, kā dēla prātu grozīt. Viņa reizēm neslēptā labpatikā lūkojās uz savu auklējumu, kas dižojās kā kungs gan stājā, gan apģērbā, gan valodā. Kazi, varbūt strādājot tādā puspārvaldnieka amatā tā taisni piederējās.

Sauce vienīgi nevarēja samierināties ar dēla sažņaugto balsi, kas agrāk bija plūdusi brīvi un plaši.

— Vai tev kaklā kāda vaina? — viņa viltīgi jautāja. — Tā kā balsi spiež ciet, kā degunā dīc.

Ansis nosarka. Paradumu spiest vārdus cauri zobiem un degunu viņš bija apguvis no kāda lepna kunga, kas viesojās pie Fihtenknābeļa un izskatījās varen svarīgs vīrs.

Sauce varbūt neko nebūtu teikusi, bet mutīgais Vilkaču Ullis bija palaidis joku pa visu pagastu, ka vagaram Ansim piemetusies sveša, no Vāczemes atvesta kakla un deguna kaite, kas esot gaužām grūti un dārgi dziedināma.

— Nav nekādas vainas, — Ansis attrauca. — Tas nāk no tam, ka es iemācījos vācu mēlē runāt. Vai tad es tādā amatā drīkstēju pa vāciskam neprast?

Jāatzīst, ka stārasta amatu Ansis pildīja gudri. Pa trim gadiem reizi rudenī sarīkoja pagasta mielastu.

Tad pēc nodevu nomaksas sapulcējās zemnieki pie kopēja galda muižas nojumē un līksmoja. Tur pie viņiem iznāca pats muižas pārvaldnieks Fihtenknābels. Tuvumā paslaistījās arī divi jaunie kundzēni tādos kā zviedru ka​rakalpu svārkos.

Zemniekpuiši, alu iedzēruši, tiem jautri māja ar rokām un sauca: — Kom šur! Kom šer!

No tā jaunekļi tikai pacēla augstāk degunus un nelikās dzirdam, kālab viens otrs zemnieks uz viņiem nobolīja baltu aci. Sak, re, kur aug nākamie vergu dīdītāji. Meitas gan uz jaunekļiem meta labvēlīgākus

skatienus, tomēr tikai retai viņi patika. Izlikās tādi pabāli, pavāji, kā pavasarī ilgi kūtī noturēti telēni. Tā nu iznāca, ka Anša labi domātā kungu un zemnieku tuvināšanās nenotika. Pats viņš kā bija, tā palika vientulīgs vidutājs, ko gan sirds, gan prāts plēsa uz vienu un otru pusi. Kādu reizi, iedzēris vairāk alutiņa, smagi nopūtās: — Grūta dzīve vagaram.

To dzirdēdami, zemnieki tikai pavīpsnāja bārdās. Kāda gan šim grūta dzīve, ja sēta brīva no klaušām un nodevām, turklāt par nodevu piedzīšanu no citiem un klaušinieku uzraudzīšanu kungs maksāja viņam savu tiesu, bet zemnieki, dažādus atvieglojumus tīkodami, arīdzan vēl piemeta no savas puses. Tomēr neviens skaļi acīs viņam to neteica, piekrišanā klanīja galvas un bilda: — Tā tas ir. Nav maizes bez garozas.

— Kungam pēļi arīdzan spiežot dvašu.

— Kā smejies: pelei kaķis, kaķim suns.

Kad atskanēja kokles un stabules, visi aizmirsa gan savu, gan kungu grūto dzīvi un metās bezbēdīgā dejā. Lai nu ko poļi bija darījuši, bet jautru polku gan bija atveduši Latvijā.

Muižkunga jaunekļi, gulēdami ērbeģī uz spalvu pēļiem, sapīkuši sprieda, ka nebūtu bijis par nāvi papriecāties ar kādu ņipru zemniekmeitu, vien nezināja, kā to izdarīt. Tēvs bija stingrs pret mīlas sakariem ar zemnieku kārtas ļaudīm. Tāpēc pirms aizmigšanas kundzēniem atlika vien grūti nopūsties.

Toties aiz logiem skanēja jautra dziesma: Aiz ko man līkas kājas, Aiz ko kupris mugurā? To man deva kunga rija, Kunga lielie tīrumiņi.

Tādus vārdus izdzirdis, Ansis lūkoja dziedātājus apklusināt. Kad tas neizdevās, atmeta ar roku un pats sāka dziedāt līdzi: Vagarīte Dievu lūdza, Ellē kājas karājās. Kādu Dievu tad tu lūdzi, Kad tu pēri darbeniekus?

Lai jau rīt Fihtenknābels strostē viņu par nepareizu rīcību, par neprašanu zemniekus audzināt, šobrīd viņš citādi nevarēja. Galu galā viņš tak apdziedāja pats sevi, tas bija labi un jautri. Nevienu viņš nebija pēris, ne arīdzan licis pērt tik stipri, lai varētu runāt par atmaksu ellē. Dažs slaists bija tik aumaļ laisks, ka reizēm patiesi roka grābstījās pēc pātagas, bet Ansis centās no tādas pārsteidzības vairīties. Tepat jau vecumdienas būs jāpavada, kāpēc sanīsties.

Tāpēc viņš labāk iztukšoja vēl vienu krūzi alus un pats uzrāva dziesmiņu: Elle, elle, kungu rija, Elle kunga piedarbiņš. Tur es savu jaunu mūžu Kā pirtī pērtināju.

Visi zināja, ka Ansis kunga riju nekad nebija kūlis, jo nāca no Vilkaču sila līdumniekiem. Dziesma bija dziesma, patiesība — patiesība. Galvenais — šo svētku nakti lustīgi nolīksmot.

10.Vagara Anša spožums un posts Svētku reizē Ansis bija kopā ar zemniekiem, bet klaušu dienās viņam gribot negribot vajadzēja kļūt par bargu un nepielūdzamu rīkotāju. Darbi bija jāpadara, lai tur vai lūzt vai plīst. Viņš labi zināja, kā zemnieki strādāja savā tīrumā — muguru neatliekdami, saulē nepaskatīdamies, kā meža rūķi. Nonākuši klaušu darbā, tie paši vīri un sievas pārvērtās par kūtrām un tizlām būtnēm, kā ar slimību sistām. Tā vien lūkojās, lai nepadarītu vairāk kā sābris.

Ja kungiem strādāt jebkuru zemnieka darbu skaitījās negods, tad zemniekam strādāt čakli muižas tīrumā skaitījās tikpat liels negods un kauns. Tāds čaklinieks citu zemnieku vidū vairs cieņu nespēja iemantot.

Ansis, kas bija audzis leidas mājā, tādu klaušinieku niķi sākotnē nezināja, tāpēc pirmajā vasarā patiesi nobijās no klaušinieku tūļības, gribēja pat atteikties no vagara amata, bet muižnieks nebija ar mieru, piedraudēja uzlikt dubultus nodokļus, pārmeta Ansim par tikuma un pienākuma nesaprašanu. Ansis esot cerīgi izraudzīts, lai audzinātu savus tautas brāļus čaklumam un darba tikumam. Kas viņš būtu, ja no tik cēla darba atteiktos?

Diemžēl zemnieki ar labu nebija pāraudzināmi. Tomēr viņš sākumā par miesas sodiem negribēja ij dzirdēt. Kad muižkungs pret viņa gribu lika kādu nopērt, Ansis ievēroja, ka cilvēks pēc tāda soda it kā

aizlūzt, aizplīst, ilgāku laiku staigā ar tādu kā aizmiglotu skatienu, zem kura slēpjas bīstami zibšņi. Tos varēja just pat ar pakausi. Tādēļ Ansis izdomāja citādus soda veidus, par kuriem bija izlasījis agrākās vecpagasta aktīs. Tos pielietojuši agrākie pagasta vecākie. Daži no tādiem sodiem viņam ļoti iepatikās, tāpēc viņš tos pielietoja bieži. Piemēram, vainīgajam darba kavētājam vai sliņķim lika atvest no mājām jēru, vistu, pīli vai medus vāceli, kuru tad visi kopīgās pusdienās notiesāja. Vienam iznāca sods, pārējiem līksmība. Reti kurš par šādu sava biedra sodīšanu kļuva īgns, kā tas notika pēršanas reizēs.

Ne sliktāk klaušu darba uzlabošanā palīdzēja gabaldarba ieviešana. Ja iecerētais tīrums tika ātrāk un labāk novākts, An​sis ļāva klaušiniekiem iet mājās agrāk, lai arī saule bija vēl labā gabalā.

Tā viņš pamazām pieradināja ļaudis pie centības. Kad bija pieradinājis žirgti strādāt, sāka dot arvien lielākus gabalus, grū​tāk paveicamus darbus.

Drīz vien muižnieks pamanīja, ka darbi jau sokas daudz labāk. Ansis ar to pašu klaušinieku skaitu padarīja daudz vairāk nekā agrākā vagara vai paša muižkunga rīkošanas laikā.

Fihtenknābels neskopojās Ansim ar uzslavām. Tas vagaram lika vēl vairāk censties. Viņš iemācījās veikli tīt ļaudis, tā teikt, ap pirkstu, ka neviens īsti nemācēja dusmoties. Viņš sarunāja no klaušinieku vidus apakšuzraugus, kas apsūdzēja mazāk veicīgos un blēdīgos darbiniekus, kuri gribēja izslīdēt vieglāk cauri uz citu rēķina.

Ansis tādam slaistam neko nepārmeta, tikai lika vakarā pastrādāt ilgāk, nolīdzināt savu tā saucamo sliņķa tiesu.

Pateicoties Anša vagara spējām, klaušu darba ražīgums tiktāl pieauga, ka muižkungs sāka domāt par muižas lauku paplašināšanu. Jaunajiem iebūviešiem drīz vien atteica klaušu vietā pieņemt leidu, arī dažus vecos saimniekus pārcēla no leidas atpakaļ uz klaušām. Lieki teikt, ka tas zemniekos izraisīja neapmierinātību. Bet tā kā cietušo nebija daudz, līdz dumpim, protams, nenonāca.

Tomēr ļaudīm radās nedrošība par nākotni. Tādās reizēs, kā zināms, cilvēki vai nu ieraujas sevī, cer uz savu laimi un otra ne​laimi, vai arī sāk domāt nopietnas pretestības domas, meklēt vai​nīgos. Ļaunuma gaidīšana dažkārt vēl vairāk satrauc ļaužu prātus nekā skaidri redzams ļaunums. Mūžmūžos ierastās, dabas rituma diktētās nelaimes un postu cilvēks panes desmitkārt pacietīgāk par atsevišķu cilvēku sagādātām nelaimēm, ko radījusi to patvaļīgā rīcība vai iegriba. Sevišķi kaitina tāda rīcība, kas griežas pret senseno ierasto notikumu plūsmu.

Vārdu sakot, Ansis saprata, ka ir pārcenties un sagādājis zemniekiem jaunu postu un bēdas, kas līdz ar to grūtas dienas sagādās arī viņam pašam vagara amatā, bet neatrada sevī tik daudz spēka, lai vērstos pie muižkunga un prasītu pārtraukt muižas darbu un lauku paplašināšanu. Zemnieki pareizi sprieda, ka Fihtenknābels drīz sāks klaušinieku padzīšanu no vectēvu zemēm, nedodot cerības pat uz līdumnieka daļu, jo muižas robežās neapgūtu me- žāju bija palicis pavisam maz. Var jau būt, ka muižnieks vagaru neuzklausītu.

Klīda baumas, ka zviedri grasoties visus zemniekus un viņu zemes pārvērst par domēnu un valsts īpašumu ar pilnu pašpārvaldi, kur vāciešiem nebūtu nekādas lomas, bet muižām atstāt vienīgi tos tīrumus, kurus tā līdz šim apstrādājusi ar saviem dar​biniekiem un ar klaušiniekiem. Arī tas pamudinājis muižniekus sagrābt pēc iespējas vairāk zemju savā apsaimniekošanā, kamēr vēl tāda karaļa pavēle nav iznākusi.

Vēlāk gan izrādījās, ka tās bijušas tīši palaistas vai netīši paklīdušas baumas. Valdību varbūt satrauca tas, ka, pārvezd^mi zemniekus uz leidām, daļa muižnieku bija palaidušies slinkumā tā, ka dažkārt pat muižas ērbeģi sāka ieaugt krūmos.

Lai nu kā, baumas darīja savu un izdarīja. Zemniekos rūga nemiers.

Ansim negribējās atzīties pat sev pašam, ka viņa klusēšanā vainīgas bija arī alkas kāpt augstāk pa dzīves kāpnēm, tāpēc nederēja sanīsties ar kungu, likt tam šaubīties par viņa spējām. Vai gan cilvēkam varēja pārmest par viņa censonību?

Pats gan viņš īsti neapzinājās, kādu kāpienu uz augšu viņš ar tādu censonību varētu panākt, jo muižas arendatorus no latviešu vidus nepieņēma pat zviedru kungi. Vagara amats bija pats augstākais, uz ko

varēja cerēt cilvēks, kas gribēja palikt par lat​vieti.

Diemžēl, cilvēks, kas sācis dzīties uz augšu, vēlāk savu dzīšanās vajadzību un gribu nespēj ne apturēt, ne ar prātu apsvērt. Dotā manta un vara padara cilvēku par aklu tās kalpu, pašam to neapzinoties, sabiedē pat goda vīru. Tā tas bija toreiz, tā tas ir mūsu laikos.

Tā nu pienāca diena, kad Ansim vajadzēja kāpt zirgā un nest ziņu Ķeveru saimniekam Pēterim, tam pašam Anša brālēnam, kas reizēm mīlēja pazoboties par Anša amatu, kurš dzīru laikā bija uzsācis dziesmiņu par vagarīti. Ziņa bija bēdīga — Ķeveru saimnieku kungs brīdināja, lai viņš lemj par tālāku saimniekošanu, jo pēc gada Ķeveru zeme tiks pievienota muižai. Citiem vārdiem: muiža uzteica nomas līgumu. Viss likumīgi un taisnīgi. Gada lai​kā rentniekam varēja vienošanos uzteikt.

Ansis, protams, zināja, ka tās ir mātes dzimtās mājas un viņa tēva Teņa kādreizējais miteklis, bet viņš sevi mierināja ar domu, ka tāds ir vagara amats—paziņot kunga lēmumu, sevi par vainīgu neuzskatīja. Vienīgi viņam šis uzdevums bija nepatīkamāks, darīja prātu īgnu. Viņš jāja, lūpas sakniebis, sarauktu pieri, cenzdamies sevi noskaņot skarbai sarunai un stingrībai, atminēdamies Pētera zobgalīgos izteicienus un lepno neatkarīgo stāju, kas vagaru kai​tināja. Viņš ne tuvu nesaprata, kas viņu sagaida.

Ansis pajāja garām dīķim, pie kura kādreiz viņa tēvs — pliks kalpa bērns — apmija pirmos vārdus ar Ķeveru meitenēm Tinci un Sauci. Pēdējā bija kļuvusi par viņa māmuļu. Šobrīd Ansis par to, diemžēl, nedomāja, viņš sevī jau jutās kā citas, augstākas kārtas pārstāvis, kas pēc kunga pavēles jau trīs vai četrus zemniekus līdzīgā kārtā izlicis no viņu sētām. Tas nozīmēja, ka viņam par šo cilvēku likteņiem bija liela teikšana. Patīkama izjūta.

Muižkungs bija devis padomu īsi pateikt sakāmo un iebildu​mus neuzklausīt. Tas bija labs padoms.

Kad Ansis nogriezās ap rijas stūri, Pētera jaunākais meitēns izlīda no jāņogu krūma un iekliedza pa durvīm istabā: — Vagars!

Ansis bija iecerējis cienīgi nolēkt no zirga, piesiet to pie ozola un cienīgi ieiet istabā, bet pēc tāda ļauna sauciena viss sa​mežģījās. No istabas tūlīt iznāca saimnieks un viņa jaunākais dēls, acīmredzot, tikko pusdienojuši, it kā uz karu gatavi. Tālab Ansis iedomāja labāk palikt zirgā.

— Ziņa no muižkunga, — viņš teica savā kundziski cienīgajā kakldeguna balsī.

— Na, — Pēteris apjucis atsaucās.

— Tev jāiet uz svētozolu līdumiem aiz Leimaņu gāršas. Šī zeme top pievienota muižai. Kontrakts top uz priekšu atteikts. Tā ir kunga likumīga griba un nav ne atsakāma, ne pārsūdzama, — Ansis runāja lēni un stingri.

Pēteris raudzījās uz Ansi kā prātā tērēts. Vai patiesi ļaunās runas bijušas pareizas? Acis viņam kļuva blāvas kā stikli, apakšlūpa atkārās. Dēls žirgti palūkojās uz tēvu, savādi paklanīja galvu un pēkšņi piesarka kā biete.

— Nu ja, — puisis teica it kā vienaldzības trulumā. — Nūja. Vagariņš danco. Nu jau saviem pie rīkles.

No pusaudža nicinoši mierīgās balss un ļauni saviebtā vaiga Ansim pakrūtē kaut kas sagriezās.

Sarunāties ar puišeli viņš stā​dīja zem sava goda, tālab asi pievērsās Pēterim: — Kam neapsauc to kverpli?

Pēterim, diemžēl, nenāca ne prātā domāt par dēlu. Vesels bēdu un rūpju kalns bija nogruvis pār viņa pleciem.

— Na! — viņš stenēja. — Beigas gan. Tad nu beigas klāt.

Māte stāvēja pie durvīm, piespiedusi lakatiņa stūri pie mutes, baiļu pārņemta. Mazās māšeles sejā atspoguļojās šausmas. Dēls neizturēja. Viņš sāka kliegt uz vagaru: — Tu esi cūku vepris! Laizi kungiem pakaļas! Greizā kunga rīkle! Soda auns! Pazūdi!

Jaunekļa acis zvēroja.

Ansis pirmajā mirklī apjuka. Sāpes jaunekļa balsī bija pārāk spēcīgas un neviltotas, lai par tām apvainotos. Bet viņu sakaitināja tas, ka neviens no pieaugušajiem puiku neapsauca.

— Klusē, šmurguli! — viņš uzkliedza.

Puika neapklusa, bet turpināja izkliegt jaunus apvainojumus: — Tu, kungu desa! Brauc iekš fāterland, tur būs vairāk vācu pakaļu, ko laizīt! Varēsi nošmurgāties līdz ausīm!

Tādus bezkaunību plūdus sirds neizturēja. Pātaga pacēlās nemanot un noplāja pāri jaunekļa vaigam asiņainu svītru. Pēteris bailīgi palūkojās uz dēla vaigu un drebošām rokām sniedzās pie vagara sedlu kāpšļa. Ansis nodomāja, ka Pēteris lūgs piedošanu, grasījās jau visžēlīgi atvairīt, bet pēkšņi juta, ka vīrs, iekrampējies viņam zābakā, ar visu spēku velk to uz leju. Šajā brīdī, kā paša vella sūtīti, no istabas izlēca divi Pētera vecākie dēli. Sagrāba Ansi pie sāniem un izcēla no sedliem. Jaunākais ar pārsisto vaigu saķēra zirgu aiz pavadas. Ansis saprata, ka nupat vairs labi nav, spērās ar nāves bailēs dubultotiem spēkiem, bet trīs niknu vīru kampieni bija pārāki. Pēc dažiem acumirkļiem viņš jau gulēja uz vēdera pār žagaru cērtamo bluķi ar atkailinātu dibengalu.

Sita viņam ar vecu zirga pinamo valgu. Tad palaida vaļā un smīnīgi noskatījās, kā viņš uzvelk bikses, sasaitē un uztraušas zirgā. Acīs viņam bija salijusi blāva migliņa kā dažkārt nopērtam klaušiniekam, tālab pērēji paši sabijās par izdarīto. Vai tik nebija iznācis kas nepareizi?

Klusēdams Ansis lēni izjāja uz ceļa. Likās, ka viņā viss sagriezies šķērsām. Sēžamvieta vēl sūrstēja, bet ne pārāk. Grūti bija ko saprast. Galvenais tomēr šķita apvainojums. Viņš, vagars, bija nopērts dienas vidū ar vecu pinekli Pētera sievas un mazu bērnu acu priekšā. Tās bija šausmas, prātā nesalokāms briesmu darbs! Cauri baltam atriebības salkumam tomēr spiedās šaubas par paša taisnību. Varbūt viņš patiešām kļuvis tik slikts, ka pelnījis pērienu?

Par velti tak nekad vagarus neper. Tādu nostāstu bija dzirdēts diezgan. Līdz šim viņam ne prātā nebija ienācis, ka viņš arī varētu nokļūt nopērto vagaru skaitā. Cik tālu līdz tam, ka viņu pakārs mežā, kā tas pirms gadiem desmit bija noticis aizviņā pagastā. Pakāra kā suni. Un neviens laba vārda pakaļ neteica.

Vainīgie aizbēga uz Krievzemi. Tur jau laikam tādus gaidīt gaida…

— Ak, Dievs! — viņš klusi norūca un pielika plaukstu pie pieres. Zirgs viņu lēnām nesa uz muižas pusi. Lopiņš šo ceļu zi​nāja.

— Ak, Dievs! — Ansis atkārtoja un sakoda zobus, ka tie no- ņerkstēja kā durvju eņģes. Apziņa, ka viņš izsprucis cauri puslīdz sveikā, vienīgi nežēlīgi apkaunots, par ko zemnieki aizmugurē nebeigs smīkņāt, sadzina galvā asini.

Niknums cēlās kā milzīgs vilnis, aizplūzdams no galvas līdz kājām un sadrebinādams visu miesu, ka ij pātaga viņa rokā iedrebējās. Acis pieplūda asinīm. "Atriebt! Atriebt!" sauca sirds un prāts. Lai neviens citreiz ij pīkstēt neiedrošinās. Ķeveru Pēteris par to dārgi samaksās. Padomā: pacelt roku pret viņu, Ansi, vagaru, kas visus izrīko un zina, kas ar kungiem kopā gājis, kas pret visiem izturējies kā tēvs, kā vecākais brālis. Varbūt reizēm bijis par mīkstu un draudzīgu. Nolādēts cilvēks tas Pēteris! Riebīgs puišelis tas mazais ņerga. Un Ansi pildīja priecīga atziņa, ka viņa pusē ir tiesa un taisnība. Likums.

Pa to laiku Ķeveru mājās uz istabas sliekšņa sakucusi sēdēja Pētera sieva un aiz bēdām plēsa matus.

Pusaudžu Mārcis apjucis noraudzījās pakaļ vagaram uz muižas pusi, kur zem zirga kājām putēja ceļa baltā smilts. Gaisos valdīja tāda pati rēna vasaras dvesma kā tad, kad vagara Anša vecmāmiņa Līze reiz nāca mājās no stādāmo kāpostu lauka muižas tīrumā, nesdama divus mēnešus veco Teni, Anša tēvu, klūgu grozā, priecādamās par bērna rāmo gulēšanu, par gaidāmo brīvo svētdienu un plaukstošās pasaules jaukumu, klusi pie sevis daiņodama: Lēni, lēni Dieviņš nāca No kalniņa lejiņā. Netraucēja ābeļziedu, Ne arāja gājumiņ.

Kā runas izgāja pasaulē, Dievs vien zin, bet visu pagastu tūlīt pāršalca ziņa par notikušo. Tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Ķeveru Pēteris nopēris vagaru. Vīri, to dzirdēdami, klusi pavēra mutes, bet sievas izbīlī šūpoja galvas un pūta:

— Ar vecu zirga pinekli, vai Dieviņ!

Nevar teikt, ka runās nebija daļa smiekla.

— Tu mīļo debestiņ! Vagars rādījis muižkungam savu strīpoto pakaļu. Un tu vēl saki, ka vella nav.

Citi runāja nopietnāk.

— Ka tik Pēteri nenobendē.

— Vācietis šito lietu neatstās bez soda.

— Bail padomāt.

Pats Pēteris bija kluss un drūms.

Mācītājs svētdien runāja bargu sprediķi. Runāja latviešu valodā un, jāatzīst, gluži labi. Lai izturētu konkurenci ar katoļiem, luterticīgie mācītāji bija sākuši apgūt latviešu mēli, Citsvētdien viņš sprediķi nolasīja no drukātās Kurzemes mācītāja Manceļa sprediķu grāmatas, ko viens otrs zemnieks, lasīšanu mācīdamies, bija apguvis tik labi, ka zināja no galvas. Šoreiz mācītājs grāmatā tikpat kā neieskatījās, runāja no galvas.

— Nu ļaundaris sēd zem pagraba cietumā, — viņš drūmi sacīja. — Vai Ansis vagars gāja bargs?

Nē, — teiks katrs mīļš cilvēks. Vai jūsu kungs nav arīdzan labs? Aber jums vēl nav labi. Jums sirdī pampst lepnības gars. Lai nolādēts tas kā traka suņa bizējiens! Bīstajties grēka! Kas apsmej labu, tas pelna ļaunu. Daudzi vagaru un kungu skābi uzlūko. Kam tā? Vagars tak gana savu cilvēku ganāmpulku, kā jūs ganāt savus cilvēkus un teļus. Visu mūsu gans ir tas augstais Dievs, tas Kungs, kas sauc pēc cilvēku bijības un bezvainības. Viltus praviešus un vēja sējējus gaida nāves vētra un mūžīgā pazudināšana.

Baznīcā sēdēja arī Ansis. Viņa sirds jutās aplaimota par mācītāja stingrību. Viņa pērējam brālēnam Pēterim draudēja bargs sods. Todien Ansis tā pa īstam pirmo reizi ievēroja, cik mācītājs saprātīgi runā.

Patiešām bija vajadzīgi gani gan lopiem, gan cilvēkiem. Viņš bija nolikts gana amatā un veica šo darbu pēc tīrākās sirdsapziņas. Auns, kas bada ganu, jāsoda. Ja agrāk latviešiem bija savi kungi, vai tad iztika bez ganīšanas? Varbūt taisni tāpēc tolaik latvieši nespēja turēties, ka neprata cienīt savus kungus un kārtību, pietiekoši neklausīja, kad vajadzēja paklausīt bez ierunām, lai vērstu vairogus un zobenus tikai uz vienu pusi, pret galveno posta nesēju, pret pašu bīstamāko nelaimi. Bez kārtības un paklausības nekad nekas nevarēja droši pastāvēt. Mācītājs, būdams vācietis, laikam to labi saprata, ka pakļaušanās ganam ir svētīga.

Anša sirdi spieda vienīgi tas, ka baznīcēni lūkojās uz viņu nelaipni, it kā viņš, Ansis, nevis Pēteris būtu galvenais ļaundaris. Cilvēki bija gaužām nesaprātīgi. Tāpēc ij latviešiem tāds sūrs liktenis, ka viņi pēc dabas nejauki un muļķi. Un Ansim galvā iešāvās doma, ka viņa tautas brāļi saņem vien to, ko nopelnījuši. Mācītājs pareizi saka: pasaulē katram tāda vieta, kādu tas sev sagādājis ar savu rīcību. Un Ansim gluži nemanot prātā iesēdās doma, ka viņam kā prātīgam pasaules kārtības sapratējam vīram pēc taisnības pienāktos atrasties vāciešu vidū, nevis klenderēties starp latviešiem, pretī saņemot neatzinību un naidu.

Baznīcā sēdēja arīdzan Pētera jaunākais dēls ar rētu uz vaiga. Viņš šobrīd sevi gauži nosodīja par trako mutes brūķējumu. Diemžēl attapiņš nāca par vēlu. Uz baznīcu viņš bija atsūtīts paklausīties, ko jaunu mācītājs teiks par tēvu, kas nu cieta viņa nesavaldības dēļ. Tomēr mācītājs neteica neko jaunu par Pētera tālāko likteni. To, ka tēvs sēd, iespundēts muižas pagrabā, un gai​da uz bargu tiesu, bija zināms jau visiem.

Pēterim savā ziņā bija vieglāk: viņš sēdēja vai gulēja pagrabā uz diviem gariem bluķiem, kas reizē bija ari viņa guļvieta, un neko nedomāja. Kas izdarīts, izdarīts, to vairs neatsauksi. Nejuta arī nekāda žēluma vai naida. Prāts mierīgs, ka viņš atzīts par vienīgo grēkāzi, ka jācieš nav dēliem, kas palīdzēja vagara lu- braku paturēt uz bluķa.

Tagad varbūt drusku žēl, ka negadījās pie rokas jaunāks un grodāks pineklis. Bet labi varbūt taisni tā, Ansis mazāk dabūja ciest un tāpēc mazāk atdarīs. Kaut gan tagad teikšana par viņa brīvību vai kakla tiesu vairs nebija vagara, bet tiesas rokā.

Pēteris arī bēgt nedomāja, ja kaut ij nāve draudētu. Bēgšana projām no savējiem vēl ļaunāka par

nāvi. Ja atstāj saimi un dzimteni, vietu, kur bērnībā skraidījis ar basām kājām vai ļepatojis ar vīzēm, spēlējies ar suni vai lepni gājis puiša solī, tad kālab vēl dzīvot?

Pēteris cerēja, ka tādas pašas skaidras domas sirdī ir arī viņa dēliem, sevišķi jaunākajam muļķītim.

Kas cilvēkam ko bēdāties, ja zini, ka aiz tevis paliek tādi dēli? Tad var, ja liksta liek, ar mierīgu sirdi aiziet pie veļiem, pie tēvu tēviem. Tāpēc viņš sirdī bija rāms un kluss.

Baznīcā mācītājs pa to laiku turpināja ļautiņu apgaismošanu, stāstīdams, ka vāci jūt pret savām audzināmām tautām mīlestību un brāļa jūtas, bet pretī saņem nepateicību un naidu gan no lībjiem, gan no igauņiem, gan no latviešiem, jo šīs tautas vēl ir ļaunuma un gara tumsības pilnas, ļaunu kūdītāju uzbudinātas. Vācieši mīl visas tautas ar vienādu mīlestību, latvieši tautas šķiro, viņi Dieva gara un cilvēkmīlas nesējiem atbild ar šaursirdīgu naidu un nepateicību, kas glabājas no tiem laikiem, kad latvieši savā gara aklībā pielūdza elku dievus: kokus, lopus un mākoņus, nāvēja viens otru alkatīgos karos un sirojumos, pat sievas ņēma, tās laupīdami, kā īsti mežoņi.

Mācītāja doma bija skaidra: ja latviešu zemēs nebūtu ienākuši vācieši, latvieši būtu nīkuļojuši, kamēr nonīkuši. Tagad, lūk, latvieši vēl dzīvoja, pat brangi dzīvoja. Ja vien mazāk dzertu, mazāk ēstu un atteiktos no citām miesas kārībām, dzīve būtu vēl raženāka un drošāka.

Tik skaidru un prātīgu runu klausoties, vagaram Ansim arvien vairāk galvā nostiprinājās doma, ka viņam un viņa bērniem vajadzētu pāriet vāciešos. Kā visiem līdzīgu domu domātājiem, kādu bijis daudz no pasaules gala, viņam šķita, ka atradis jaunu, gudru ceļu dzīvē, ko vēl neviens nav ne sapratis, ne staigājis, jo nav spējis pacelties gara augstumos, palūkoties pāri tuvajiem apvāršņiem, savai šaursirdībai un pagātnes maldiem. Un kā daudziem līdzīgiem "spožā ceļa gājējiem" viņam patiešām godīgi neienāca prātā, ka no šīs "plašapvāršņu" pasaules sākta gala līdzīga ceļa gājējiem ir tikai viens vienīgs apzīmējums — nodevējs.

Jāsaka tomēr, ka starp domāšanu un darīšanu ir liela atšķirība. Var jau būt, ka viņa godīguma saglabājumam piepalīdzēja vāci, kas viņu nepieņēma savā sabiedrībā, atstāja tikai pakalpiņa lomai, tālab viņš par īstu nodevēju nekļuva. Tiesā viņš liecināja atturīgi un atzinās, ka nevēlas barga soda Pēterim, pieminēja pat kristiešu Dievu, kura augstākais bauslis esot piedošana. Taisnību sakot, viņam visu laiku prātā stāvēja mežā pakārtā vagara lik​tenis.

Zemes tiesa* piesprieda Pēterim desmit pārus rīkšu pie kāķa** un piecus gadus ilgu dreļļa [4] jūgu, no kura, pēc kunga izpirkuma, viņš drīz nonāca atpakaļ pašu muižā, kur tika pielikts pie alus brūvera darba muižas alus brūzī. Tur viņa drellība tapa daudz mīkstāka, turklāt muiža ieguva centīgu un padevīgu bez​algas darbinieku.

Ceļoties zemnieku labklājībai, pieaugot ļaužu skaitam un diemžēl arī izlaidībai, stipri palielinājās alus patēriņš. Izplatījās brandava raudzēšana. Muiža šīs ienesīgās nozares centās paturēt savās rokās.

Tika izdoti likumi, kas zemniekiem aizliedza tirgoties ar alu. No zemniekiem dažkārt alu iepirka muiža veselām mucām, lai pārdotu tālāk par krietni dārgāku cenu. Ja vagars noķēra zemnieku pašu tirgojam alu, tad preci atņēma. Vagaram par slinku tirgošanās uzraudzību draudēja sods: pirmo reizi — viens mēnesis cietumā vai 40 markas naudā, otrreiz — divkārtēja pievilkšana pie kāķa, noperot ar rīkstēm.

Pēc Pētera notiesāšanas muižkungam ausīs nonāca ziņa, ka Ansis pietiekoši neuzrauga slepenos alus tirgotājus. Lai gan Ansis dievojās, ka ir uzmanīgs un vērīgs kā zebiekste, tomēr Fihten- knābeļa ticība viņa godprātībai ar to bija iedragāta.

Draugi Ansim stāstīja, ka Pētera dēli gribot Ansi par katru cenu dabūt pie kāķa, tāpēc kopā ar citiem taisīšot tīšu alus pār​došanu, kur pieaicināšot kungu.

Tas vagaru satrauca vairāk par visu. Jau pēc pēriena Ķeveru pagalmā uz malkas bluķa Ansis bija zaudējis daļu savas cienīgās stājas un mieru. Pēriens vagaru bija aizlauzis, pat kakla balss nedaudz izmainījusies uz skaidrības pusi, tāpēc jaunie viltīgie draudi šķita gauži bīstami un ticami. Šajos laikos cilvēki bija izlaidušies, no viņiem varēja sagaidīt visu. Ja jau nosit vagaru, un ne muižkungs, ne fogts nevar atrast vainīgo, ij pa īstam nemeklē, kas tad viņiem ko neuztaisīt vienu alus pārdošanas viltojumu?

No aizviņa pagasta nāca ziņa, ka tur vagars dzērumā iebri​dis mārkā un noslīcis. Neviens nepētīja pēc vainīgajiem. Mācītājs tikai atkārtoja: nedzerajt, bīstajt, redzajt. Ar dzērāju tā notiekot. Un viss.

Ja jau jaunajiem ienākusi prātā tik viltīga doma par kāķi, tad viņi var izdomāt vēl kaut ko ļaunāku.

Vārdu sakot, Anša vagara maize bija kļuvusi patiesi sūra. Zemnieki par atlaidēm vairs samaksu nedeva, draudēja visu pateikt muižkungam reizē ar ziņu par alus tirgošanu.

Vajadzētu par šīm blēdībām un briesmām izstāstīt kungam, pirms nebija sākuši runāt zemnieki un viņu bargi apsūdzēt. Diem​žēl arī tas šķita bīstami. Tāda kā šaušana uz sevi pašu. Slikti gan tā, gan tā.

Atlika tikai vēlreiz sev atzīt, ka vagara maize kļuvusi stipri rūgta. Tālab kādu dienu Ansis sāka runāt kungam par atstāšanos no amata. Kungs nepiekrita.

— Tu tokš mūsu cilvēk, — Fihtenknābelis slavēja viņu. — Tā​du nevar atlaist.

Lai gan kunga runa Ansim glaimoja, tomēr tā nepatika. Vai viņš te pieķēdēts? Aizgājis aiz stūra, viņš slaidi nospļāvās.

Pa to laiku Ķeveru Pēteris, visas ķezas vaininieks, vaiga sviedros aprūpēja daudzos muižas brūža kubulus, strādādams pa septiņpadsmit, astoņpadsmit stundām dienā, ēzdams dienišķo ūdeni un maizi, reizēm paslepen piedzerdams alus misu. Viņa dēli, no mājām padzīti, cirta bijušās svētozola birzes pakalnos līdumus, zvilnēdami pār vagara galvu kā draudīgs padebesis. Satikuši vagaru, ne reizi nesveicināja. Ansis dzīrās par to viņus patramdīt, bet tad atmeta ar roku.

Sētā Ansim arīdzan ne viss gāja gludi. Vecākais dēls pret tēva gribu apprecējās ar vājinieces meitu un aizgāja par kalpu pie Pauru Anša. Otrs dēls Centis bija kļuvis par ballīšu muzikantu un dzērāju. Kur vien bija kādas svinēšanas, tur viņu aicināja. Kur vien bija svinēšanas, tur dzēra. Citi plundurējās tikai pa saviem godiem, Centis pa visu godiem bružājās kā vērdiņš. Ar to vēl nepietika, dēls vēl staipījās kopā ar Dziļumu Jēkabu pa krogu, tai​sīdami visādas kauna lietas. īsi pirms Ķeveru Pētera dreļļu laika beigām muižkungs beidzot atlaida Ansi no vagara amata, jo Ansis arīdzan bija sācis dzert.

Ticis vaļā no šī krusta, Ansis gāja pa zemnieku sētām, sūdzēdamies par "suņa amatā" sabeigtu galvu un prātu, un labprāt ar večiem sadzēra.

Zemnieki viņu pacienāja ar alu, noklausījās bēdu pilnajā valo​dā un grozīja galvas.

— Jocīgs palicis tas vagariņš.

— Toties kakls tapis vesels.

— Laikam pēriens palīdzējis.

— Runā, kā uz kukaiņu ciemu iedams.

Tā Ansis pamazām atguva vecā labā vagara slavu. Visvairāk tādai slavai palīdzēja jaunais vagars, kurš bija straujš, bargs un savu kļūdīšanos nekad neatzina. Pat Ķeveru Pēteris, savu soda verdzību izcietis, uz Ansi ļauna prāta neturēja un apsauca arīdzan dēlus, kas vēl dzīrās Ansi aprunāt. Viņi līdumā bija izcirtuši jaunas mājas, puslīdz iekopuši tīrumus, apņēmuši sievas un tapuši par saimniekiem. Ķeveros visiem tik un tā nebūtu pieticis vietas.

Pēterim nācās atzīt, ka katram ļaunumam ir arī savs labums. No Elkuzemes, kā muižkungs vienā vārdā dēvēja jaunās līdumnieku sētas, piecus gadus netika prasītas ne klaušas, ne nodevas, bet pēc tam klaušu vietā ļāva atpirkties ar leidu. Tā, gluži negaidot, bija piepildījies Pētera mūža sapnis: viņa dēli tika brīvi no klaušu darba, ko tie nekad nebūtu piedzīvojuši, palikdami Ķeveros, kas atradās blakus muižas laukiem. Tāda sēta labi noderēja kā klaušinieku mājaS 11.Teni un Sauci dēls izdzen no Dziļumiem Izstāstīt par visiem līdumnieka Teņa un Sauces bērnu likteņiem nav iespējams, jo bērnu bija daudz un lielākā daļa dzīvoja godīgu zemnieku dzīvi, audzinādami jaunas atvases un iekopdami savus laukus.

Daudzie līdumnieku tīrumi jau sagāja kopā ar kaimiņu laukiem. Pat purvi bija izcirsti un tapuši par vienlaidus pļavām, kurās pa vidām šur tur stāvēja lieli koki— priedes, liepas, ievas. Tās bija atstātas daiļumam un sirds priekam.

Vai nebija skaisti, ja agrā vasaras rītā ap saules lēktu, tādā pļavasvidus priedē tupēdama, agrīnos pļāvējus apsveicināja pelēkā vārna, zīmīgi galvu klanīdama un varen lietišķi un izteiksmīgi norunādama savu: — Kvār! Kvār! Kvār!

Cita kaut kur tālumā atsaucās: — Kark! Kark! Kark!

Tādas pļavas, tīrumi un mežu puduri stiepās pāri visam biju​šā Vilkaču sila plašumam.

Līdz ar sila zudumu, arī nosaukums "Vilkaču sils" vairs netika lietots. Teica vienkārši Silciems vai Silciema pagasts. Vienīgi dažu veco, kādreiz mežā ieaugušo māju vietu nosaukumi palika. Tādā veidā saglabājās Gaiķi, Luķi, Mālavēri, Spruksti.

Zanes lielais sapnis par zemes atdzimšanu bija piepildījies, vienīgi vecotēvu godi un laiki, lielļaužu goda laiki neatgriezās. Sētas veidojās lielas un turīgas. Ne vienas vien saimniecības stadulā stāvēja pieci, seši zirgi, kūtī desmit, piecpadsmit govis, bet rūpju tāpēc nekļuva mazāk. Gandrīz vai otrādi.

Daža laba saimnieka dēls, redzēdams savas sētas turību, nesaprata, kāpēc vasaras rītos jāceļas pirms saules, jāstrādā līdz spēku izsīkumam, lai vakarā iekristu guļvietā kā akmens ezerā, bet rīta agrumā atkal celtos un ietu nebeidzamā darbā.

Ar darbu ir tā: ja sāk to nemīlēt, tas kļūst divkārt grūtāks un nogurdinošāks. Jo darbs vairāk nogurdina, jo par to mazāk priecājas. Tā tas iet, līdz cilvēkbērns sāk nīst katru derīgu piepūli kā mocību, meklē citur dzīves prieku un atrod to plenderībā.

Tā diemžēl notika ar Dziļūdeņu mantinieku pastarīti Jēkabu, kuru nolemtā mantinieka stāvokļa dēļ visi uzlūkoja kā izredzēto. Ne tikai Sauce, arī Tenis jau no pusaudža gadiem nemanot vien Jēkabu palaida vieglāk. Viņš jau bija vienīgais no bērniem, kam nebija jāvāķ mazāks brālītis vai māsiņa, tālab viņš pie rūpēm par otru netika radināts. Toties pār viņu kā pār mazāko bira glāsti, uzslavas un cerību vārdi.

Mazāko visiem gribējās pažēlot, dažkārt arī paķircināt. Viņš bija it kā rotaļlieta, par kuru rūpējas, kuru iz​manto, bet par kura radināšanu dzīvei mazāk domā.

Kad zināms vecums bija sasniegts, neko vairs daudz grozīt nevarēja. Jēkabs bija sācis dzīvot citādi, nekā nācās kārtīgam zemniekam.

Bija ziema. Smalks sniegs vizuļoja saulē. Tīrumu vidū birzītes un koku skupsnas greznojās baltā sarmas rotā. Lielās meža egles šķita kļuvušas sirmas kā vecenītes. Ap sauli vīdēja bālgans aplis, vēstīdams vēl lielāku aukstumu un negantus puteņus.

No sētas uz sētu stiepās iebraukti ragavu ceļi ar retiem melni zaļganiem zirga bumbuļiem pa vidu. Pa ceļiem, pātagas pa gaisu žmiukstinādami, kamanās brauca zemnieki dzeltenbrūnos alkšņu un kārklu mizās miecētu aitādu kažokos un tādās pašās mīkstās un siltās ausenīcās, kuras sauca par jērenēm. Pretim saulei laidās vārnas, tumšākas un mazākas nekā vietējās. Vecais Tenis zinājās teikt, ka tās esot ziemeļzemju vārnas, bet vietējās pelēces ziemas pavadot vairāk uz dienvidiem, siltākās zemēs, varbūt Polijā.

Raudzīdamies uz skaisto ziemas pasauli, mazi bērni, pasakas sa​klausījušies, taujāja: — Kur ir ledus pils? Kur ir Ziemeļa pils? Vai tagad šī zeme arī pieder Ziemelim? Vai tagad te valda Sniega karalis?

Reti kurš zināja taujāt, kas šo lauku vietā bija pirms piecdesmit gadiem. Vēl mazāk bija tādu, kas saglabāja ziņas par vēl senāku laiku, kad Livonijā nebija iebrukuši trakā krievu Jāņa Briesmīgā tatāriskie karapulki. Jaunie redzēja, ka te rindojas mājas un tīrumi, ļaudis nāk arvien klāt, nesdami līdzi dzīves spirgtumu un nākotnes plaukumu.

Mārtiņos, Ziemassvētkos un Meteņos no sētas uz sētu gāja lielas ķekatnieku vatagas. Tad karsti tika izkurinātas lielās akmeņu krāsnis gan istabās, gan rijās, lai budēļiem-ubagiem būtu kur dancot svaigā siltā gaisā un būtu izcepti ne tikai rāceņi un āboli, bet arī jēra ciskas un cūkas ribiņas, izsautēti zirņi, pupas, pu​traimu desas un zirņu misēklis.

Pie dienā izkurinātām krāsnīm, vakarā skalu un sveču gaismā valdīja silta omulība. Dūmi bija

izvējojušies pēc tam, kad iz- kodinājuši no visiem kaktiem mošķības un slimības: gan drudzi, gan garo kāsu. Cilvēkiem, kas auguši ar dūmvadiem apgādātu krāšņu istabās, to svaigo tīrību, kas valdīja dūmistabās ziemas vakaros, to tīkamo dvesmu, kas nāca no sakapātām skujām, no skalu un vaska sveču deguma, nekādi nesaprast. Tādu jaukumu viņi tā arī savā mūžā nepiedzīvos un tik tīru gaisu nekad neelpos. Šis svaigums bija tas, kas uzbūra mūsu senču labsajūtas brīnumu, dzidrās un labās domas, kas salijušas tautas dziesmās un pasakās.

Tolaik, pacēlusi rokas pār cilvēku galvām, stāvēja tīrība, svaigums un daba. To nevar salīdzināt ar šodienas šķietami ērtajiem un tīrajiem dzīvokļiem, kur kaktos gadiem ilgi stāv putekļi, vairojas mikrosēnīšu sugas, jajiodernu mēbeļu un aparātu iekšās čum miljoniem mikrobu kūniņu.

Tāds skaistajā ziemas dienā, rāmā dabas mierā gulēja atdzimušais jaunais pagasts: no Ķeveru purva līdz Dziļumiem, no jaunuzceltajām Luķu mājām līdz Vilkaču salai. Pusē no visām sētām dzīvoja Teņa vai Sauces radinieki, bērni un bērnu bērni.

Dziļumi stāvēja turpat, kur tika celti — garās nogāzes dienvidu pusē netālu no purva — pavisam kādas piecpadsmit ēkas, cita lielāka par citu. Te pirms pusgadsimta Tenis un Sauce bija apmetušies mežā, skuju būdā, lai paliktu. Te viņi bija izcirtuši pirmo ēku — pirtiņu, kas stāvēja joprojām, tikai lubu jumts bija vairākkārt nomainīts. Te Sauce laida pasaulē pirmo bērnu meitenīti Silamīti, kura pati nesen bija kļuvusi par vecmāmiņu. Pēc tam pasaulē nāca citi. Uz šīs pirtiņas sliekšņa sēdot, pēc gadu desmitiem ilga neveiksmju un bēdu sloga savas muguras un prātus pa īstam atkal lepni iztaisnoja Teņa vecmāmiņa Zane un māte Līze, savām acīm redzēdamas, kā sākas jauna godība, kā mežā par jaunu atzeļ pašu saglabātā un tālāk nodotā dzīvība, kā strauji plešas līdums un ceļas lielas mājas, solot tālu nākotnē ejošu un cerību pilnu jauno audzi, solot tās turību un gara stiprumu.

Labi vien, ka ne māte, ne vecāmāte tolaik nenojauta, ka Tenim un Saucei šī visu kopā cirstā, celtā un gādātā skaistā jaunbajāru sēta mūža galā būs jāatstāj. Bet tas laiks nu bija pienācis. Ne Teņa, ne Sauces dabai nepiemita vēlme un spēja tādam likteņa triecienam akli pretoties, turklāt viņiem abiem tik ļoti sāpēja sirds… Tur nekas ar varu nebija grozāms. Vainīgs viņu pastarītis Jēkabs.

Mazdēls Jānis, Jēkaba vecākais, ar satrauktām acīm vēroja, kā vectēvs un vecāmāte, lēnām kustēdamies, izkrauj drēbes no kopējās tīnes, saliek tās vieglos klūgu grozos, kuros uz tirgu veda vilnu un dziju, savāc savus iemīļotos kausus un karotes. Viņi bija par nespēcīgiem, lai paceltu lielo ozolkoka tīni — krietnu mucu, bet drānas viņiem bija vajadzīgas, jo viņi nebrauca ciemos, brauca prom uz visiem laikiem. Uz kurieni, to Jancis nezināja. Vakar strīda beigās vectēvs Tenis bija stingri pateicis Jāņa tēvam Jēkabam: — Tu vai es… Tātad es!

Vectēvs nekad ar vārdiem nemētājās.

Jancim bija žēl tēva. Vectēva un vecāsmātes — vēl vairāk. Daudz vairāk. Viņa acis kā pelēki pelēni skraidīja pakaļ vectēva un vecāsmātes roku kustībām, katram viņu solim. Viņš bija dzirdējis visu vakardienas sarunu. Tēvs aizvakar pārbrauca no Ilzes kroga krietnā žvingulī, atvedis līdzi kādu svešu sievieti, kas savādi smējās un lipa klāt Jēkabam kā apinis pie kārts. Viņi kopā pārgulēja nakti un abi no rīta aizbrauca. Vakarpusē tēvs pārradās viens, lielīgs un īgns, kā allaž pēc dzeršanas. Beidzot sarunu, vec​tēvs sacīja: — Tu vai es…

Brīdi gaidījis atbildi, pabeidza: — Tātad es!

Un neko vairāk. Jautājums skaitījās izlemts un skaidrs.

Kādreiz pirms nedēļām un gadiem bija runāts par citu — ka mirušās sievas, Janča mātes, vietā jāapņem jauna, kas parūpēsies par bērnu un turēs mājās kārtību, ka jāizbeidz krogā sēdēšana un joku taisīšana, jādomā par saimniecību, par saimes ļaudīm un saimes lietām. Jēkabs vai nu neatbildēja neko, vai īgni atrūca:

— Nu, un tad?

Citreiz niknāk un paštaisnāk: — Tu pats mani iemācīji dzert, tētukiņ!

— Kā es tevi mācīju?! — Tenis, galvai drebot, sašutis sauca.

— Visos godos un svētkos, cik vien atceros, bija alus kannas, alus dvaka un apdulluši vīri, kas jautri ar mani runājās un piesolīja nogaršot patekas.

— Vai kāds toreiz tā piedzērās? — sauca vectēvs.

—- Es jau arīdzan zemē neveļos, — Jēkabs attrauca.

Tas tiesa. Grāvī jau laikam viņš vēl īsti neguļāja, bet saimniekotājs arī vairs nebija. Pirms pāris gadiem tās pašas izlaidības dēļ saplēsās ar brāli Mārci. Tas aizgāja projām uz citu sētu par bandinieku.

Negribēja palikt pat šīs zemes tuvumā, atrada tālāku vietu.

Pēc Mārča aiziešanas Jēkabs kļuva drošāks, uzmetās visiem par varenu pavēlnieku. Tramdīja un drauvēja kalpus tā, ka Miķe- ļos jaunus goda vīrus sadzīt pa visu pagastu nevarēja ne ar uguni. Togad rūpēdams, lai tīrumi nepaliktu atmatā, ar sētuvi plecos izgāja arī vectēvs, lai gan muguras sāpes grieza viņu gluži greizu. Ieraudzījis Teni tīrumā, Jēkabs it kā atžirba, trīs dienas uz kroga pusi neskatījās, bet pēc tam atkal brida pa veco stigu.

— Kāmī viņš atsities? — Sauce brīnējās. — Mēs reibām no darba, viņš — tikai no miestiņa.

Tenis atminējās savu jaunības gadījumu ar krogu, Sauces saucienu "Pļēgurs!" un klusēdams tikai nogrozīja galvu. Tā vien izskatījās, ka cilvēki bija izlaidušies no labas dzīves. Un viņiem nebija lielas mīlestības. Tā viņš, acis miegdams, domāja un pieļāva, ka arī viņš, kazi, būtu palicis par pļunduru, ja būtu vieglāk audzis un neredzētu priekšā lielu ceļu, par kuru neaprimusi skandināja vecāmāte Zane, ja nebūtu Sauces…

Viņam tolaik acu priekšā stāvēja Gaiķu vaļinieku pirtiņas pūstošie pakši, iebrukušie istabas griesti un mātes bēdīgais vaigs. Diemžēl, kā izrādās, par pļēguru lēti tapt, par tādu apdullušu muļķi, kas nezina, pie kura koka labāk pieri sist. It kā būtu cilvēks, it kā — ne. Galva kā čūsku mudžeklis. Gribēšanu daudz, bet prāta, kas slimās vēlmes norāj un sasaista pareizā pinumā, kā nav, tā nav.

— Jūs tālu iesiet? — Jancis bijīgi iejautājās.

— Tu aizvedīsi, — vectēvs atbildēja.

Jancis izskrēja ārā, palūkojās stallī. Ābolainais stāvēja savā vietā. Viņa izaudzētais kumeliņš. Kopā ar vectēvu viņi bija iemācījuši to iejūgā. Ar Abolīti nu viņš aizvedīs savus vecvecākus uz viņu jauno dzīves vietu. Kazi, kur tā būs. Tas varēja būt arī pliks mežs vai purva mala. Vectēvs pret sevi bija ciets kā krams. No viņa varēja visu sagaidīt. Sāks atkal dzīvi skuju teltī.

Jancis labi saprata, cik ļoti vectēvam un vecaimātei sāp sirds, ja viņi atteicās no pašu celtām mājām.

Tāpēc jaunā puiša sirdi spieda dziļas skumjas. Prātā pinās vectēva stāsti par to, kā viņi abi ar vecomāti te atnākuši liela meža vidū ziemas laikā, kā pirmās nedēļas pārgulējuši zaru būdā. Un cirtuši, cirtuši.

Griezuši un cirtuši bez attapiņa kā apreibuši.

Tas bija tik sen, tik sen. Jancim Dziļumi šķita stāvam tādi no laika gala, kopš pasaules radīšanas.

Vecas lielas ēkas ar nosūnojušiem jumtiem un pakšiem, pie kuriem saulē sildās zalkši, vāķēdami peles.

Milzīgie baļķi ēku sienās šķita kā iemūrēti, neizkustināmi, bez sākuma un gala. Krāsnis sakrautas un samūrētas no lieliem akmeņiem, kas nokūpējuši melni. Viss tik stiprs, vecs un pamatīgs, ka taisni vai prāts sāka šķobīties, ja lūkoja iedomāties, ka reiz visa tā nebija un, kazi, drīz nebūs.

Tikpat grūti bija iedomāties vectēvu un vecomāti jaunus, spara pilnus un skaistus. Vecāmāte esot bijusi vismaz tikpat skaista kā Kalnu Malva. Patiesi, tādos cilvēkos, kas spēja tik droši likt pamatus ēkām, guldīt tik milzīgus kokus māju sienās, bija kaut kāds Dieva spēks. Tālab, ienācis istabā, Jancis cieši nolūkoja vectēvu un vecomāti un pie sevis nočukstēja: "Tādi viņi ir."

Istabā uz mirkli ienāca arī Jēkabs, palūkojās uz groziem, tāds kā apvainojies, un tūlīt izgāja. Vēl jau nevarēja zināt, ko viņš izdomās. Tikpat labi viņš varēja mesties lūgt piedošanu, kā izslie- ties bezsirdīgā

lepnībā. Dzērāja garastāvoklis. Viņš nebija kungs pār savām iegribām. Ar tādu cilvēku visgrūtāk. Nezini, ko nākošā mirklī izstrādās.

Jānis redzēja šo dvēseles postu un katru dienu stiprināja savus spēkus pret to. Tāpēc jau tādu ļaužu bērni ne reti izaug kā pretstats vecākiem. Tenis un Sauce to redzēja. Tas atvieglināja viņu bēdas un reizē vēl vairāk skubināja braukt projām. Lai Jan​cis saprot, ka tas nav joks.

Kā pēdējo vectēvs no gultas galvgaļa izņēma izrakstītu lādīti ar visu laiku, veidu un vērtību naudas gabaliem, kas daudzkārt bija noderējuši par uzskatāmu paraugu, mācot bērniem naudas vērtību un derīgumu. Iebāzis lādīti maisā, viņš teica mazdēlam: — Nu, Janci, iejūdz kamanās!

Jānis paklausīgi devās ārā pa durvīm. Un turpat saskrējās ar tēvu.

— Kur tu? — Jēkabs noprasīja.

— Jūgt Abolīti.

— Kam? — Vecamtēvam.

— Nejūgsi!

Jānis brītiņu stāvēja, tad pagriezās un devās uz stalli. Atvēra staļļa durvis, atspieda ar koku un iegāja steliņģī. Tēvs nāca līdzi.

— Neaiztiec! — viņš cieti pavēlēja.

Jānis nekad nebija atteicies tēvam paklausīt, lai cik tēvs bija untumains vai šļaugans. Puisim bija pilni sešpadsmit gadi un sava galva uz pleciem, bet viņš neaizmirsa cieņu, ko bija uzsūcis no vecātēva un vecāsmātes. Tomēr šoreiz viņš stingri un noteikti sacēlās. Paņēma Abolīti aiz apaušiem. Zirgs ar lūpām aptaustīja viņa plaukstu un vīlies noglauda ausis.

"Ja viņš sitīs, lai sit," puisis nodomāja. "Ja nositīs zemē, celšos augšā un jūgšu tālāk. Slikti tikai, ka Abolītis visu to redzēs, varbūt nobīsies, varbūt arī viņam, nevainīgam, tiks sava tiesa."

— Tu dzirdēji? — tēvs griezīgi noprasīja.

— Dzirdēju, — Jancis klusi atbildēja un veda zirgu garām tēvam uz kamanām. "Ja arī viņš iesistu tik stipri, ka es būtu beigts," viņš domāja, "tomēr man jāiet. Mana nāve liks viņam attapties, būs tikpat pamācoša kā teika par naudas dvēseli."

Kad Abolītis bija iejūgts un tēvs vēl nebija sitis, Jancis pirmo reizi palūkojās uz viņu un pamanīja, ka tēvam dreb lūpas kā ma​zam bērnam.

Pirmajā mirklī jaunekļa sirdī iesvēlās skaudrs žēlums, bet tad viņš atminējās reizes, kad tēvs ar vienu žestu vai skaņu šādu noskaņu spēja pārvērst citā, gluži pretējā, un līdzjūtība izplēnēja.

— Vectēvam jābrauc, — viņš tikai klusi noteica un paņēma grožus.

Zem sliecēm iegurkstējās sniegs. Abolītis apstājās pie istabas durvīm un saausījās. Jancis ieskrēja iekšā un paņēma gabalu maizes. Tad palīdzēja iznest vectēva un vecāsmātes mantas.

— Re, — teica vecāmāte. — Aizbrauksim kā kungi rakstītās kamanās.

Vectēvs nesacīja nekā, tikai stīvi savilka uzacis.

Kamanās bija maz vietas, bet vectēvam un vecaimātei mantu vēl mazāk — klēpī saturamas. Jancis notupās priekšā, un viņi sāka braukt. No piedarba puses uz viņiem nolūkojās kalps un kalpone. Citi kalpi bija aizbraukuši uz tālpurva šķūni pēc siena. Vectēvs tīši izraudzījās tādu laiku, kad vismazāk pavadītāju.

Jēkabs stāvēja turpat pie staļļa, kur Jancis bija viņu atstājis. Viņš nolūkojās pakaļ. Kad braucēji izgrieza no olnīcas uz ciema ceļa, viņš piegāja pie staļļa durvīm un aizvēra tās. Jancis raudzījās zirga rūzganīgi melnajā astē un priecājās, ka pretī neviens nenāk, ka vectēvs un vecāmāte ne ko jautā, ne ko saka. Lai kā viņš turējās, nespēja noturēties. No acīm lija karstas asaras un tecēja, vaigus sildīdamas.

Apkārt pletās skaista ziemas diena.

No Garā kalna virsotnes kļuva pārskatāmas mājas vai puspagasta tālumā balti sniegotiem jumtiem, pelēkām sienām. Tās tur stāvēja kā dzīvības cietokšņi, it kā gatavotos pacelties gaisos, lai kļūtu par kaut

ko vēl varenāku.

Sapņaini skaistās vīzijas nomāca atmiņas par tēvu. Prātā tomēr arvien no jauna malās truls jautājums: "Kāpēc tēvs tā dara? Kāpēc?"

— Skaista diena, — vecāmāte ierunājās.

— Ptrpū! — Jancis pie krustceļiem apstādināja rikšotāju.

— Uz Riekstiem! — vectēvs sacīja.

Jancis pasmaidīja. Labi gan, ka vectēvs un vecāmāte brauca tepat pie Indriķa un īves. Viņš pavilka grožus un pagrieza. Abolītis tūlīt atkal laidās slaidā riksī, ka sniega pikas vien griezās pa gaisu.

Riekstu Indriķa sievai īvei bija dzimušas sešas meitas pēc kārtas. Divas no tām nomirušas. Palikušas divas vecākās Baiba un Jete un jaunākās Tāle un Smilga. Divi dēli Indulis un Kārlis vēl tikai pusaugā, toties Baiba un Jete jau bija precējušās, kopā ar savām ģimenēm dzīvoja rijā un strādāja kopējā saimē.

Viņām jau bija saradies krietns bērnu pulciņš, kas skraidīja kopā ar saviem tēvočiem Induli un Kārli, kuriem gadu vēl nebija daudz. Arī Riekstu sētas tīrumi bija izpletušies plašumā abpus Pērļupītei. Pāri gravai bija uzcelts jau otrs tilts. Darba te pietika visiem. Arī mai​zes un pavalga netrūka.

Ziemā, kad lielie lauku darbi bija apdarīti, rija izkulta un lini izkulstīti, ļaudis varēja padzīvot brīvāk, pastrādājot pie skala gais​mas sīkos knibekļa darbus un kopā vakarējot.

Visiem bērniem pēc Indriķa negrozāma lēmuma bija jāiemācās lasīt un rēķināt. Vienam tādu grāmatu gudrība padevās vieglāk, citam grūtāk, bet izsprukt no tās nevarēja neviens. Pēc labām mācībām bērni dabūja dzirdēt dažādas teikas un veco ļaužu atmiņas, kuras klausījās labprāt arī pieaugušie. Sevišķi vērīgi kļuva klausītāji, kad īve ņēmās stāstīt vilkaču teiksmas un atmiņas par Kaldabruņu Madaras vecajiem.

Pie Indriķa savā laikā mitinājās arī īves vecmāmiņa — Mades māte — balta kā kodaļa. Arī tā mācēja stāstīt, bet jau dažus gadus kā mirusi.

Sevišķi labs veco notikumu un pasaku teicējs bija Baibas vīra vectēvs, turpat vai simt gadu vecs vīrs ar gaužām grumbainu se​ju un miglainām acīm, kas stāstā atdzīvojās un kļuva dedzīgas.

Viņam bija sava teika par Vilkati, kas, protams, nesakrita ar īstenību, bet tāpēc šķita vēl pievilcīgāka.

Teika bija īsumā tāda.

Kad zeme bezgalīgos karos bija izpostīta, sērgu un bada izvārdzināta, kungi zemniekiem atņēma vēl pēdējo kumosu, un nebija, kas viņus aizstāv. To zinādams, no dziļa meža pāri aiz- salušiem slīkšņiem iznāca liels rūsgani pelēks vilks ar sirmu muguru. Tas bija zirga lielumā, pēda sprīža plata un pusotra sprīža gara, mute liela un sarkana kā krāsns rīkle, zobi kā grābekļi.

Zvērs varēja noskriet ātrāko zirgu un ar vienu ķetnas vēzienu to nogāzt zemē līdz ar visu jātnieku.

Vilks neaiztika nodzītu zemnieka zirģeli un pelēko zemnieku pakulu biksēs, kas, karakalpu aplaupīts, brauca ziemu mežā pēc malkas. Vilks apgāja ar līkumu, lai tos nebaidītu, arī mazu puisēnu un meitenīti, kas naktī, nespēdami Sagaidīt pārnākam tēvu un māmulīti, gāja tiem pretī pa egļu meža taciņu uz muižu vai kaimiņu ciemu, kur viņi bija aizgājuši sapelnīt maizīti, bet krituši par upuri klaiņojošiem karakalpiem.

Kad uz ceļa parādījās kungu divjūgs, vilks ar lielu lēcienu ieklupa ragavās, nokoda kungus, iesita ar asti vedējam pa pakaļu, lai tas vieglākām kājām ļepo uz savām mājām, izjūdza zirgus un palaida tos brīvā solī. Kungu drēbēs atrasto naudu, ko kungs bija izspiedis no zemniekiem, vilks atdeva grūtdieņiem. Lai tie nezinātu, kas ir devējs, dālderus un dukātus vilks atstāja būdiņas priekšā uz sliekšņa, iebāza loga caurumā, nobēra rijas krāsns priekšā vai uz taciņām, kur staigāja bēdu piemeklēti cilvēki.

Nesaprazdami, kā nauda radusies, ļaudis sacerēja pasakas par zvaigznēm, kas nokrīt un pārvēršas par sudraba dālderiem, par ledu, kas lielā salā pārtop par sudrabu, par auzām, kas ziemassvētku naktī sakūst kopā un sacietē par naudu, par vērdiņiem, kas kaltējas rijas krāsnīs.

Tā kā vilks nebija īsts vilks, bet lielāks, gudrāks un labsirdīgāks, to nevarēja īsti saukt par vilku, tāpēc ļaudis to sāka dēvēt par Vilkati.

Zemnieki no Vilkača nebaidījās, bet kungi, ieraudzīdami rūsgano lielo vilku ar sirmām kumbra spalvām, sāka drebēt kā drudzī un reizēm zaudēja prātu. Tāpēc viņi sāka spriest, ko iesākt ar šo meža briesmoni.

Visiem kungiem bija netīras sirdis, jo visi senos laikos bija atņēmuši zemniekiem tīrumus. Kopš tā laika viņi dzīvoja no zemnieku darba un labumiem, paši neko nestrādādami, tikai vizinājās karietēs un kamanās, augstprātīgi runāja. Kungi nosprie​da noķert Vilkati un tiesāt kā jodu un pesteli.

Rīgas bīskaps jeb svētais tēvs, kas bija visas kristīgās ticības stūra balsts, atklāja muižniekiem Vilkača noslēpumu, proti, šis zvērs vilka ādā bija noķerams, kad tas pārvērtās par cilvēku. Tas notika trīs dienas gadā. Tad viņš klīda pa ceļiem un takām. Vērīgs zinātājs to spēja pazīt, atšķirt no parasta zemnieka pēc acīm, ku​ras dega vilka acu spīvumā, un pēc lunkanā soļa.

Uz visiem ceļiem tika izlikti lūriķi Vilkača ķeršanai. Bīskaps bija pamācījis, ka Vilkatim, lai viņa viena cilvēkdiena skaitītos pilna, reizi jānokļūst krogā, baznīcā vai muižā, vai kādā citā vietā, kur pulcējas daudz ļaužu, tālab ķērājus un lūrētājus nolika arīdzan tādās vietās un pieteica visiem muižas izpalīgiem turēt acis vaļā.

Diez no kāda novada pienāca ziņa, ka vagars noķēris dzīvu Vilkati. Dažas dienas vēlāk no cita pagasta nāca vēsts, ka tur arīdzan noķerts Vilkatis. Par tādu veiksmi sākumā visi kungi nopriecājušies, bet kad tapa zināms, ka noķerti jau septiņi Vilkači, prieka vietā nāca bailes, ka Vilkaču ir pārlieku daudz.

Vācu zintnieki drīz vien atrada, ka par Vilkačiem spēj pārvērsties katrs zemnieks, sevišķi, ja tas ir latvietis.

Sākuši spriest: kas gan kungiem maizi sastrādās, ja izķers un ar kakla vai uguns tiesu sodīs visus Vilkačus, visus zemniekus? Lūkojuši ievest zemniekus no Vāczemes, bet tie ilgi nenoturējušies, pārtapuši par tādiem pašiem vilku zemniekiem.

— Vai mums ir kāds Vilkača naudas gabals? — jautāja Kārlis, pacēlis galvu no grāmatas.

— Nē, — īve atbildēja. — Vienīgi Tenim, tavam vectēvam, varētu būt. Viņam Vilkatis reiz esot paņēmis cirvi un vietā atstājis daudz poļu zlotu.

Visi saausījās. Arī tie, kas bija domājuši, ka stāstījums ir tīrā bērnu pasaka bez pamata, sāka domāt.

— Vai tādi Vilkači patiesi bijuši? — Baiba brīnījās.

— Bijuši. Kā citādi, — īve atbildēja un palūkojās uz savu vīru Indriķi.

Tas dusmīgi sarauca pieri. Vilkaču īsto noslēpumu pēc viņa domām vēl ilgi nedrīkstēs atklāt. Tas jāsaglabā nebaltām dienām. Mācīti vācu zintnieki vēl joprojām ticēja, ka zemnieks spēj pārvērsties Vilkatī, pēc noteiktas kārtības uzdzerot alu, kurā iejaukta kāda meža zāle. Lai tic. Lai ij viņa mazbērni nezina, ka viņu vecmāmiņa nākusi no īsta Vilkača midzeņa.

Paldies Dievam, Ive prata bērnu un mazbērnu taujājumam labi atbildēt.

— Ticamāk, ka šim Vilkatim nebija nekas cits kopīgs ar vilkiem, kā vien mežs, — viņa sacīja. — Tas bijis godīgs cilvēks, kas slēpies tīrelī, bēgdams no kungu un karakalpu pārestībām. Runā, ka tagad viņam jau esot mazbērnu mazbērni, kas no mūsu bērniem ne ar ko neatšķiras.

Tieši nākošā dienā pēc šīs sarunas atbrauca vectēvs Tenis un vecāmāte Sauce. īve vērpa pakulas. Sen viņa bija atteikusies no linu vērpšanas, to paveica meitas, kurām mīkstāki pirksti. Linu drēbei jābūt plānai un lokanai kā savītušai pamašu lapai, lai siena laikā nav kauns kreklu vilkt mugurā. Pakulu dzija noderēja maisu, zāļu nastu un bērnu valka lindraku aušanai.

Nupat divi sešgadīgi negantnieki ar basām kājām taisīja iz- skrējienus pa sniegu. Sala kniebiens viņiem šķita mīļš un patīkams, ja tūlīt atkal varēja ieskriet istabā un sasildīt apsalušās pēdas, paberzējot pret otras kājas stilbu. Acis viņiem spirdzēja, sirdis sitās kā sprostā iebāzti zvirbulēni. Ka tik vecāmāte neuzbrēc! Ka tik neaizliedz! īve viņus vēroja rāmā mierā. Lai jau iepazīst sala lielkungu, izaugs spraunāki lietaskoki.

Pēkšņi puikas pietupa pie sliekšņa un vērīgi raudzījās pagalmā. Pa durvju augšu ārā plūda dūmi un siltais gaiss, pa apakšu tieši puikām virsū vilka stindzinošs aukstums.

— Ati, Tāli! — īve uzsauca. — Ausis apsaldēsiet!

— Brauc! — Atis, galvu pagriezis, paskaidroja.

— Kas? — Veca… bārda, — Tālis sacīja, vārdus meklēdams. īve gāja paskatīties. Kamanas patlaban apstājās pie kūts celiņa. Kučieris Jancis piesēja zirgu pie ozola. Abolītis bija jauns, tādam pacietības maz, lai paciestu cilvēku garās runas un darīšanas.

Tenis un Sauce jau nāca pa celiņu, katrs savu grozu rokā nes​dami.

— Kādi jauki ciemiņi! — īve priecājās.

— Vai Indriķis ir? — Tenis vaicāja savādā balsī.

— Vai kas svarīgs? — īve jautāja.

— Svarīgs.

— Saki vien man, — īve pasmaidīja un vēroja vīra tēvu ar savām skaistajām zīļu acīm. — Mēs te visi vienādi saimnieki.

Vectēvs palūkojās uz vedeklu ar drūmu skatienu, un viņam sāka drebēt galva. Jancis arīdzan bija ienācis istabā, stāvēja un mulsi raudzījās klonā. Puisis pagara auguma, galva sniedzās dūmos, laikam tāpēc viņš strauji mirkšķināja acis.

— Mēs, redz, aizejam no Dziļumiem, — Sauce ar grūtībām pārdabūja pār lūpām. Kopš viņas dēls vagars bija izlicis no mājām un ar kāķi nosodījis tās jaunāko brāli Pēteri, viņa ne par ko vairs nejutās droša.

— Jēkaba dēļ, — īve vairāk pateica nekā jautāja.

— Dēla dēļ, —Tenis apstiprināja. » — Katrā nelaimē sava laime, — īve sacīja. — Te par jums visi varen priecāsies, gan lieli, gan mazi. Sevišķi Atis un Tālis.

Tenis ausījās, cenzdamies īves balsī saklausīt ko neīstu. Kas gan vēlas vecus cilvēkus sev uz kakla?

Ja vēl iznāk slimošana, ilga cisās gulēšana, tad posta pilna māja.

— Es varu vēl daudzus darbus, — Tenis sacīja. — Ij auzas sēt, ij palēnām sienu pļaut vai seru dakšot. Vienīgi celmu laušanai īsti nederu.

— Nu, nu, — īve atsaucās. — Celmi vairs mums nav jālauž.

Atis ar Tāli bija atkal iznākuši no sava kakta, vēroja vectēva tēvu un vectēva māti ar apaļām acīm. Tie tak bija aizmūžu cilvē​ki — dzīva pasaka.

— Re, kur galvenie gaidītāji! — īve pameta ar roku uz puiku pusi.

Sauce palūkojās. Uzrunāja.

— Nu, zaķēni, vecvectēvu pazīstat?

Mazie slēpās viens aiz otra un stūmās atpakaļ uz drošo kaktu.

— Nepazīstat? — jautāja īve.

Viens no mazajiem kaut ko teica, bet nevarēja īsti saprast.

— Nu! — uzstāja īve.

— Bezmaz, — Atis čukstēja. Tas priekš puikas bija svešs vārds, bet acīmredzot te piemērots.

— Ak, tad īsti negalvo par pazīšanu, — īve smaidīja.

Bērnu mulsums un svešatnība ātri pārgāja. Drīz jau Atis jau​tāja Tenim: — Vai tev ir Vilkača nauda?

— Ko? — Tenis īsti nesadzirdēja.

— Tev ir Vilkača nauda?

— Ir, — Tenis nopietni atbildēja.

— Pasakā vai pa īstam?

— Pa īstam gan.

— Vilkačs aiznesa tavu cirvi?

— Paņēma. Vietā atstāja naudu.

— Tas bija vecos laikos?

— Aumaļ vecos laikos. Kad šajā saulē vēl nebija ne tava tēva, ne mātes, ne tava vectēva, ne vecās mātes. Vienīgi es ar tavu vec- vecmāti, re, šo pašu, bijām jauni un stipri, dzīvojām ziemā vieni paši dziļi silā egļu skuju būdā, kurai vējš pūta cauri. Tas bija tik sen, ka dažbrīd pašam liekas, vai maz tas viss tā bijis… Tomēr bija gan.

Nu vairs vecais Tenis nebija jāpārliecina, ka te sirsnīgi gaidīti. Puikām uz viņu acis zibēja kā zebiekstēm uz medījumu. Nez no kurienes bija saradušies arī citi bērni. Laikam jau daba pati tā gudri iekārtojusi, ka par veco cilvēku dzīvi visvairāk interesējas mazi bērni. Veco stāsti ir viņu otrā maize. Kā lai tādas maizes ne​sējus neņemtu pretī godīgā bajāra sētā?

Kad pēc brīža no kūts, rijas un pūnes istabā sanāca četras meitas, puiši un pats Indriķis un uzzināja par vecīšu nodomu šeit apmesties uz dzīvi, prieki izvērtās itin skaļi.

— Vectēv! Vecmāmiņ! Dziļumi nepazudīs. Re, kur Jancis stāv. Būs labi, vecmāmiņ! Neraudi!

— Kur vectēvs un vecāmāte, tur saule gaišāk spīd.

— Tu nezini, vecmāmiņ, kādas mums baltas ievas zied.

— Pērles upītē var uziet, ja meklē…

— Lakstīgalas pogo, ka ausis plēš.

— Gravā rozes zied. Smaržo, ka galva reibst.

— Jā, jā, — vectēvs pavīpsnāja un jaunie pamanīja, ka vecajā vīrā atgriezies agrākais joku gars. — Mazie puikas gan jums bargi. Man tūlīt noprasīja, vai Vilkača nauda ir. Ja nebūtu naudas bijis, mani ij pār slieksni laikam pāri nebūtu laiduši.

— Būtu! — sauca Atis.

— Tu jau biji pāri slieksnim! — joku sapratis, kliedza Tālis.

Dziļumu Jēkaba dēls Jancis, to visu dzirdēdams, smēja kopā ar citiem. Viņš apskauda šīs mājas ļaudis, māsīcas un brālēnus, mazo Ati un Tāli. Kāpēc gan viņam nebija lemts piedzimt un augt tādā sētā? Te viss vienkāršs, priecīgs un skaidrs. Nu jau viņi stundu mielojas pie galda, jautri tērzē, bet alus kausu neredz, dzer liepziedu tēju un saraudzētas bērza sulas.

Kā uzminēdams Janča domas, Indriķis iesaucās.

— O, tēv, aizmirsām šādā reizē ar alu pacienāt! No Ziemassvētkiem vēl saglabājies rijas stūri. Ka tik pēdējā salā nav sasalis. Ij muciņu saplēsis.

— Man nenesiet! — Tenis stingri sacīja. — Es nedzeršu ne sūkalu.

Iestājās klusums.

— Teni, — Sauce ierunājās samierinošā balsī.

— Negribu redzēt! — Tenis noskaldīja kā ar cirvi un nodūra skatienu klonā.

— Ja no Ziemassvētkiem, tad būs sasalis, — Sauce teica un pasmaidīja. Mazmeitas saprotoši iesmējās. Atkal istabā atgriezās jautrība. Vienīgi vecvectēvs sagumis un drūms gremdējās sevī. Tad sarauca pieri un teica: — Viņš man pārmeta, ka es viņam iemācījis dzert. Varbūt pa​tiesi tā bija.

Atkal iestājās klusums kā pie kapa. Pēc brītiņa to pārtrauca Indriķa balss.

— Kā tu domā, tēv, vai ziemā der lopus kaisīt un barot ar zaļām skujām, lai tie nesavārgtu?

— Der gan, — tēvs lēnīgi atbildēja.

— No kādām zālēm, vecmāmiņ, var nopervēt linu audumu debesu zilumā? — vaicāja savukārt mazmeita Baiba.

Sauce vēlīgi pasmaidīja.

— Pienāks vasara, parādīšu. Šķiroties Jancis lūdza Indriķi: — Atbrauc pa reizei, paskaties, kā mums sokas, tad man būs vieglāk dzīvot.

— Neraizējies, dēls, palīdzēšu tev, cik spēšu, — Indriķis sa​cīja. — Es tak redzu, kas tu esi.

Dzīve ritēja tālāk. Abolītis rikšoja mājup bez vectēva un vecāsmātes. Kučiera jaunie, vēl ne visai platie pleci bija sakņupuši, kā smagu nastu nesot.

12.Dienvidjūras dēkaiņa atgriešanās Vecaistēvs un vecāmāte ātri vien iejutās Riekstos. Te ik stūrī mājoja vēlība, saticība un možs gars.

Bieži jo bieži skanēja smiekli. Vakaros Indulis vai Kārlis lasīja citiem priekšā Manceļa grāmatas un sprediķus, bet, kad bija iespiesta Alūksnes mācītāja pārtulkotā bībele, lasīja to. Visi bezgala brīnījās par tur aprakstītām ķēniņu negantībām, nežēlībām un bezkaunībām.

— Tā gan ir viena bezdievīgi nešķīsta pasaka, — sprieda Sau​ce. — Kā to var saukt par svētu?

Bībeli saime tomēr klausījās labprāt. Svētuma, patiesi, tur bija maz, toties saistoši visādu notikumu atstāsti, kas, ilgi klausoties, gan sāka apnikt, bet, ja lasīja pa druskai ik vakaru, tad nebija nekādas vainas.

Dzīves gudrību tur varēja atrast atliku likām, kā arī visādus jocīgus nosaukumus, kuri dažkārt lieti noderēja. Riekstu zemes galu, kas iestiepās bijušās bebru slīkšņas pļavas stūrī un grūtās piekļūšanas dēļ tika reti apmeklēts, bērni nosauca par jūdu zemi, bet kauslīgo gaili — par Erodu.

Sprediķu grāmatā minēto debesu gaismu Riekstu ļaudis, Indriķis un viņa saime, saprata kā gudrību, kas iegūta, piepūlot prātu ar domām un sakrājot ziņas. Gudrība apskaidroja cilvēku, padarīja to labāku, iecietīgāku un garā stiprāku, tālab tā šķita kā spožums, kas nāk no debesīm.

Pēc gara mūža rūpēm un smaga darba, pēc pēdējos gados piedzīvotā nemiera un bēdām par Jēkaba dzīvi un izdarībām vecie cilvēki Riekstos beidzot ieguva to mieru, saskaņu un cerību nākotnes tālākam ceļam, ko viņi sen bija pelnījuši un gaidījuši.

Bērni bieži lūdza Teni stāstīt patiesus dzīves notikumus. Bībeles teikas viņiem negāja pie sirds.

Turklāt tajā grāmatā bija savāda valoda, kādā neviens nerunāja. Vecvectēva stāstos viss bija skaidri saprotams un saredzams. Kad Tenis stāstīja, kā Dziļumu bandinieka dēls Jukumu Juris kāvies ar trim vilkiem, kas iedzinuši pusaugu stirnēnu pusuzceltā rijā un ne par vari negribējuši laupījumu atstāt cilvēkam, tomēr Jurim uzbrukt baidījušies, tad tur bija ko klausīties gan par to, kā viens vilks gandrīz uzdūries uz dakšām, gan par to, kā Jurim uz ledus paslīdējusi kāja un viņš nogāzies zemē, vairāk sabaidīdams vilkus, nekā pats bijis nobijies, ka vilki tajā brīdī varētu viņam uzklupt.

Vēl šermulīgāk bija dzirdēt, kā pats Tenis salecies ar lāci, kas krūmos ēdis nogalēto govi. Viņam līdzi bijis tikai krūmu rauknis. Govi viņš meklējis kā palaidnībās noklīdušu. Ij prātā nav nācis, ka to kāds zvērs būtu sakampis, jo vilki lielu lopu neaiztiek, bet lāči te nebija manīti no laika gala.

Dzirdēdams krūmos mīņekli, Tenis spriedis, ka tur govs ķes- kājas ar dunduriem, kliedzis un sitis ar raukni pa zariem, lai šī bīstas un iet ārā, lai tek uz mājām, kur gans jau aizdzinis citus lopus. Brīnījies, kāpēc tā govs tāda nepaklausīga, tāpēc metis ar akmeni, jo caur lapām skaidri redzējis tās brūni pelēko muguru. Akmens lopam trāpījis, bet tas izrādījies liels lācis, kurš patlaban plēsis govi un dzēris tās asinis.

Atskanējis negants rēciens, un tumšs liels kamols cauri krūmiem meties Tenim virsū. Bēgšanai vairs nebijis ne laika, ne vietas, atlicis vienīgi atgaiņāties ar raukni un kārkla stupi, kas bijusi kreisajā rokā.

Kaut kā gadījies, ka stupe jeb rīkste zvēram iebakstījusi degunu, tāpēc pirmo vēzienu ar ķepu tas devis pa stupi, pats sasvērdamies sāņis. Tad nu Tenis ar raukni pļāvis lācim biezajā kakla spalvā no visa spēka.

Trāpījis…

Kas noticis tālāk, Tenis nezināja teikt, jo lācis paguvis ar otru ķetnu iepļaut viņam pa galvu tā, ka uz kādu laiciņu prātiņš pazudis. Atjēdzies guļam asiņu paltī blakus lācim puspliks. Zvērs pēdējās nāves mokās vēl saplēsis viņa drēbes un pēc tam izlaidis garu. Tenis aptaustījis kaulus. Visi tā kā veseli.

Stutējies kājās. Vienīgi galva reibuši un vaigs drusku nosmērēts ar asinīm, jo aiz auss trāpījis lāča nags.

Palikušo rētu Tenis varēja bērniem pa​rādīt.

Kad vecvectēvs pastāstīja, ka lāča āda vēl tagad glabājas Dziļumu istabā pie sienas, mazie plijās virsū tur aizbraukt un apskatīt.

— Gan paspēsiet, — Tenis mazos mierināja. — Jums garš mūžs priekšā. Es gan vairs visu nepagūšu.

Tomēr, kā redzat, es​mu mierīgs.

Citkārt Tenis lielākajiem bērniem stāstīja par vācu kungu baltā zirgā, kurš piejājis pie Krusta kroga, nolecis, izvilcis no ādas kules grāmatu un ņēmies lasīt zemniekiem priekšā par latviešu agrākiem laikiem, kad vāci iebruka šaizemē un latvieši viņus vairākkārt neganti sakāva, lai gan cīnījās bez bruņām, glābdamies aiz vērša ādu apvilktām koka šķidām un plecu sargiem. Kāvušies ar īsiem zobeniem, dzelzs uzgaļu šķēpiem un zarainām vālēm.

Vecāmāte Sauce savukārt stāstīja pasakas, ko bija kādreiz dzirdējusi no savas un Teņa vecāsmātes.

Visbiežāk atkārtoja teiku par naudas dvēseli.

Lai pamanītu naudas dvēselīti, cilvēkam jābūt ar gaužām vērīgu prātu. Reizēm tā lido kā mazs pelēks putniņš, citkārt ložņā kā pelēns, bet allaž tur, kur nauda glabājas. Ne mirkli tā nenorimst meklēt ceļu no cilvēka uz cilvēka, aiznesdams no zemnieka to, kas zemniekam paliek pāri, bez kā viņš var iztikt, un sameklēdama citu mantu, kas vairāk vajadzīga, lai nomierinātu bargus kungus, kad tiem ļauns prāts.

Naudas dvēselīte lido tālu. Līdz Rīgas torņiem, līdz Vāczemei, līdz Zviedrijas karaļa tronim un vēl tālāk.

Citkārt tā aizklīst līdz tālām dienvidus zemēm, kur cilvēki vienmēr staigā kaili kā bērni vasarā, kur cilvēka āda no saules svelmes tāpēc sadegusi melna kā maizes garoza pārku​rinātā rovī.

Naudas dvēselīte ir čakla kā meža rūķītis, žigla kā mazputniņš un nerimtīga kā bitīte. Tā ir darba vīram rada, kas kalpo visiem: gan bagātiem, gan nabagiem, gan zemniekiem, gan karaļiem. Ļauna tā nevienam nedara. Ja ļauni ļaudis to dzen uz ļaunumu, sūta pie ļaundariem, viņa paklausa, bet tās sirsniņa aiz bēdām sastingst un naudas dvēselīte raud.

Dažkārt ļaudis to iesloga ar dzelzīm apkaltās lādēs, citkārt ierok zemē. Tad naudas dvēselīte aizlido pie tāda saimnieka, kas ļauj tai brīvi lidot un palīdz vairot tās spēku.

Vai jūs, bērni, kādreiz esat istabā, pagalmā vai citur mājas tuvumā redzējuši lēkājam un čiepstam mazu, pelēku putniņu? Nē. Tālab nē, ka jūs dzīvojat godīgu cilvēku mājā, kur neviens nemoka naudas dvēselīti. Ja kādreiz redzat tādu bēdīgu putniņu, tad tas būs ļaundara rokās nokļuvušais naudas putniņš.

Uzmanie​ties! Tuvumā jābūt pašam ļaundarim.

Reizēm ļaudis aiz pārinodarījuma un bēdām kļūst tuvredzīgi. Viņi, raudzīdamies uz naudu, paklausīgā, klusā putniņa vietā redz plēsīgu maitu ērgli, pelēkās pelītes vietā saskata mēra laika suni, kas ļaudīm nes tikai postu. Tie skaļi klaigā: "Nolādētā nauda! Ļaunā naudas kārība! Tu esi kā kraupains suns, kā maitu krauklis!" Patiesībā uz savārgušās naudas čupiņas sēž tas pats pelēkais darba putniņš — naudas dvēselīte, tup ar nolaistiem spārniņiem.

Ja nauda nonākusi pie labiem cilvēkiem, dvēselīte dzied klusu dziesmiņu, daudz klusāku par kaķa dzirnaviņām, ienes mājās mieru un saticību, atnes skaistus, baltus sapņus par ziedošām pļavām, ziedos kūpošām rudzu druvām un bērnu žirbām acti​ņām…

Teikai par naudas dvēselīti nebija ne sākuma, ne gala. Vecāmāte to stāstīja pa gabaliņam katrreiz savā vietā un reizē. Tāpēc tā bērniem neapnika. Bērni saprata, ka bagātais nicina pelēko putniņu, bet nabags to glabā un silda azotē, saprata, ka laupītājs apcērp putniņam spārniņus, neļaudams tam aizlidot uz īsto vietu, ka kungi ar melniem zābakiem mīda pelēko putniņu, bet dzērāji met to slapjos alus kausos un kveldē reibuma tvanā.

Līdzīgi kā par naudas dvēselīti Sauce mācēja stāstīt arī par cilvēku alkatību, kas padara tos dusmīgus uz visu pasauli, jo, vārgi būdami, viņi nespēj gūt pasaulīgus labumus, tāpēc skauž un nīst citus, kamēr sadeg savā ļaunumā: kļūst kā drudža nokrēsti.

Kad Sauce runāja par alkaču likteni, pieaugušie saprata, ka viņa runā arīdzan par savu lielo sāpi — Jēkabu un Dziļumiem, atceras vagarētāju Ansi.

Par Jēkabu gāja bēdīgas valodas. Kalpone aizbēgusi no mājām, jo nav izturējusi piedzērušā saimnieka uzbāzību. Citreiz Jēkabs, braucot mājup no kroga, iesitis kādai kaimiņu meitai ar pātagu un nolamājis nelabos vārdos. Mājās ierīkojies kāds Jēkaba dzērājbrālis, uzņēmies par rīkotāju un izvazājot

mantu uz visām pusēm.

— Ļauns kā vilkatis, — ļaudis sacīja.

To dzirdēdama, īve nolieca galvu. Viņai sāpēja sirds, ka tādu ļaunu žūpu salīdzina ar vilkati, no kuriem neviens nekad nebija žūpojis.

Vecais Tenis un Sauce bija dažus gadus nodzīvojuši pie Indriķa, kad atnāca ziņa, ka Jēkaba paša dēls kopā ar kalpu nopēruši Jēkabu, atņēmuši klēts atslēgas. Tas noticis pēc tam, kad žūpa aizvedis uz krogu četrus maisus pēdējo sēklas miežu. Jānis bija izaudzis par dūšīgu puisi, kas daudzkārt atskrēja uz Riekstiem pēc padoma. Runāja maz un tikai par lietu. Neko nesūdzējās.

Nu vadzis beidzot bija lūzis. Tēva līderīgās dzīves dēļ Briņķu muižas kungs, kam bija uzlikts pienākums vākt nodevas un leidu arīdzan Silciema daļā, bija pierakstījis Dziļumiem gan lie​lākas nodevas, gan lielāku leidas naudu. Saimniecība gāja uz iz​nīkšanu.

Uzdzirdis par dēla nopēršanu, Tenis, rūgtu domu mākts, grozīja galvu. Nu viņa divi dēli bija dabūjuši pelnītu pērienu. Laikam jau tāpēc, ka bērnībā maz tika pērti. Tas bija kauns tēvam. Diemžēl grozīt vairs neko nevarēja. Šie dēli savu godu nebija spējuši glabāt. Ansis aiz pārcentības un neīstas kunga domas, Jēkabs aiz izlaidības, slinkuma un žūpības. Palika vienīgais mierinājums, ka mācība tomēr saņemta un mācītāji bijuši pašu ļaudis no latviešu zemnieku vidus, savējie, kas liecināja, ka tautas goda doma vēl dzīva un stipra, ka jaunā paaudze raugās pasaulē ar gaišu skatu.

— Labi, ka Jēkabu nopēra paša dēls, — Sauce mierināja Teni.— Tā ir laba vēsts. Mūsu Dziļumiem nāk jauns, labs un stingrs saimnieks.

Par to domājot, vectēvs atmaiga. Patiesi, mazdēli bija viņa cilts zaru zari. Kaut gan tēvu pērt bija grēks un negods, tomēr la​bāk, ka to nav darījuši sveši.

Gandrīz vai bija jādomā, ka dēļ Jēkaba žūpošanas un Jāņa rokas pacelšanas pret tēvu Dziļumiem pēkšņi uzkrita savāda liksta, kas iztrūcināja ļaudis arī tālākā apkārtnē. Pēkšņi pašā vasaras plaukumā kokiem un krūmiem pazuda lapas. Vietām pat zāle iz​nīka, it kā tās nemaz nebūtu bijis.

Meži kļuva caurredzami kā ziemā. Ganu gatves skaistajām liepām pēkšņi kādā rītā rēgojās tikai kaili stumbri, tāpat bez lapām tās pašas dienas vakarā jau stāvēja bērzu birze.

Jānis meklēja vainīgo un atrada. Lapas noēda mazi zaļganbalti kukainīši, kādi nekad mūžā nebija redzēti. Posta darbus tie veica gaužām ātri. Cilvēka acu priekšā neilgā brītiņā pusaugu bērziņš tika atbrīvots no lapām. Pirms mirkļa tas bija stāvējis zaļš. Nu slējās kā sakaltusi slota.

Jaunais saimnieks baiļojās, ka lapu ēdāji, bada dzīti, var mesties arīdzan uz tīrumiem, kur, paldies Dieviņam, vēl lekni viļ​ņojās sējumi.

Kukaiņu sērgas vilnis vēlās uz priekšu tūkstošiem soļu platā joslā, kļūdams arvien platāks un briesmīgāks. Mežu tuvumā tika noēsta arī zāle.

Neviens nezināja, kā pret to cīnīties, kā izlīdzēties, jo ātri vien tārpiņi pārvarēja Dziļumu robežas un vēlās kā neapturams posta vilnis uz priekšu. Dažs prātoja par dūmošanu, tikai nezināja, kā to tik plaši izdarīt, neapdraudot mežus ar uguni, kas sausā laika dēļ šķita varen bīstama.

— Tas ir uz kariem un sērgām, — sprieda ļaudis.

Dažs bija lūkojis kurināt uguni, dūmot ar skuju dūmiem, bet tārpiņiem tas ne mazākā mērā nekaitēja.

Nekas nespēja turēties pretī spēcīgajam kukaiņu dzīvības izvirdumam.

Nelaime bija jau nonākusi Indriķa zemes daļā, kad kādu rītu bērni atskrēja mājās līksmi saukdami: — Putniņi! Tūkstoš putniņu!

— Melns mākonis putniņu!

Pieaugušie, dzirdēdami tādus bērnu kliedzienus, sabaidījās vēl vairāk, gāja skatīties.

Puskailie koku zari čumēja un mudžēja no agrāk neredzētu pelēku mazputniņu simtiem. Tie steigšus vien ar pilnām mutēm kampa dāsno un garšīgo barību — lapu ēdājus tārpiņus.

Putniņu patiešām bija melni tūkstoši. Kad viens koks bija notīrīts, spārnainu mākonis pacēlās gaisā un pārcēlās uz nākošo. Cilvēki varēja tikai skatīties un apbrīnot mazo spārnainu daudzumu un ēdelību.

Tārpiņi, protams, bija mazi, bet to bija bezgala daudz.

Bezlapaino koku tuksneša virzīšanos uz priekšu jau pirmajā dienā manāmi palēninājās. Vēl pēc dažām dienām posta gājums pavisam apstājās. Kad bija nolasīts pēdējais kukainītis, viss spārnainu bars pacēlās gaisā un aizlaidās uz citiem apvidiem. Neviens tā arī nesaprata, no kurienes šie glābēji ieradušies un kur tie palika.

Tā bija nelāga vasara. Tikko bija laimīgi beidzies tārpu uzbrukums, sākās dūmu nelaime. No pamales nāca zilgani mākoņi un aizklāja sauli. Tā kļuva tumši sarkana, tikko saskatāma. Elpu smacēja deguma smaka. Kaut kur pasaules viņā malā dega meži, purvi un zemdegas.

Taisni šai mežu ugunsgrēku laikā pagastā uzklīda gadus piecdesmit vecs vīrs ubags, sirmiem matiem, nekustīgu labo roku un klibu kāju. Kurā mājā viņš iegāja, tur palika vairākas dienas. Runāja viņš kā prāvests vai svētais — svarīgā balsī un par varen lielām lietām, par svešām zemēm, grūtiem darbiem, kā arī par nedarbiem.

Visiem gribējās klausīties par tālām zemēm, kur kokos aug maizes klaipi, par milzīgām jūrām, kurām pāri ar strauju buru kuģi jābrauc vairāk nekā mēnesi, par sauli, kas pusdienā ilgi stāv nepakustēdamās tieši virs galvas, it kā būtu debesu jumā ar mie​tu iemauta.

Ubagu nabags lepni stāstīja par latviešiem piederošām zemēm tālās dienvidu salās, kur upēs un purvos dzīvo tik lielas šķirgatas kā baļķi. To briesmīgās mutes pilnas ar meža kuiļa ilkņiem. Mu​tes tām tik lielas, ka var sakampt un vienā stiepienā notiesāt cilvēku. Zobi samaļ paša stiprākā vīra kaulus kā sakaltušu maizes garoziņu. Svētais ubagu nabags tāpat stāstīja par jūras laupītājiem, kas runā dažādās svešās mēlēs, bet kopīgi dara ļaunu darbu —· aplaupa kuģus un slepkavo jūras braucējus.

Viens otrs Silaciema ļaužs par kuģiem ne nieka nezināja, tam nu ubagu nabags labprāt visu sīki izklāstīja. Viņš ņēma koku un turpat uz gluda celiņa uzzīmēja kuģi ar visiem rīkiem: mastiem un burām, lielgabaliem un tauvām. Viņš sauca katru kuģa piederumu savā vārdā, runāja par braukšanas būšanām ar visādām tur "halzēm" un "vestēm", par ko nevienam nebija nekādas skaid​rības.

Tādu kuģu bijis daudz un uz daudziem tādiem braukuši latvieši — Kurzemes hercoga Jēkaba jūrnieki, visi īsti vella puikas, kas nebijušies paša nelabā, vienīgi dienvidu sauli grūti pane​suši.

— Baltos ekvatora saule nospiež kā utes, — viņš skaidroja. — Arīdzan laupītāji tur cilvēkus kauj kā utes. Āfrikā melno tik daudz, ka visi krūmi pilni. Cum un mudž kā utes.

Vārds "ute" ubagu nabagam varen patika. To viņš lietoja vietā un nevietā. Reizēm viņš arī sevi nosauca par uti, lai gan viņam pašam utu nebija.

Viņa stāstiem nebija ne gala, ne malas. Viņā klausījās gan bērni, kas vēl sūkāja īkšķi, gan veči ar līkām kājām un baltām bārdām. Ubagu nabags visādi citādi bija kārtīgs, tīrīgs un laipns, tikai nesacīja savu vārdu un dedzināja smirdīgas lapas, vilkdams caur savāda līka daikta caurumiņu dūmus sev mutē un krūtīs.

No tādas nešķīstas dūmošanas viņa dvaša smirdēja pēc apsviluša veca suņa. No tam radās teiciens: "Smird kā kuģa ubags."

Pats šis kroplais klaidonis apgalvoja, ka tāda dienvidjūras lapu dedzināšana šim esot vienīgais mierinājums un mīļas atmiņas no senajiem skaistajiem laikiem. Kad lielā kule ar tabaku būšot cauri, tad laikam viņam aiz sirdssāpēm būšot jāmirst.

Vārda taujātājiem ubags atbildēja, ka viņam esot daudz vārdu: viens dots pēc dzimšanas, otrs bēgšanas laikā, trešais dienestā pie hercoga, ceturtais uz kuģa dots pēc jūras krustabām. Tagad viņš esot Ubagu Nabags.

Turēdami viņu par gudru zintnieku, ļaudis viņam prasīja, ko var nozīmēt tāda lapu apēšanas sērga, tāds kukaiņu uzbrukums, kam nekas nespēj stāties ceļā.

— Uz postu un nelaimi, — ubagu nabags atbildēja, aci nepamirkšķinādams. — Uz karu un mēri. Tad pasmaidīja un piebilda: — Uz zemes vienmēr kaut kur kāds karo, un mēris arīdzan ik dienas pļauj cilvēkus, tāpēc man ir taisnība uz laiku laikiem.

Un ubagu nabags turpināja stāstīt par akmens mājām, kas daudz lielākas par Rīgas pilīm, un par baznīcām, kas mūrētas pirms tūkstoš un vairāk gadiem.

— Tajos laikos, mīļie brāļi, ļaudis bijuši daudz gudrāki nekā šodien. Paši gājuši zudumā no izlaidības un uguns ūdens dzerša​nas, tikai piemiņa palikusi akmenī.

Kādu dienu lielais pasaules brīnumu zinātājs un klaiņotājs pēkšņi savārga un sāka taujāt pēc Dziļūdeņu Teņa un Sauces, pēc Silamītes un Indriķa. Uzzinājis, ka Tenis un Sauce vēl dzīvi, palicis pavisam jocīgs, nerunīgs. Vēl tikai pārjautājis, vai Tenis esot tas pats Vilkaču sila līdumnieks, kas te silā ienācis pirmais.

Runas par tādu taujāšanu nonāca ausīs arī Indriķim, Tenim un Saucei, kura tad nu lika mazmeitai Baibai aiziet uz to ciemu, kur patlaban mīt sasirgušais ubagu nabags, kā viņš sevi dēvēja, un palūkot, vai nav kāds no dvīņiem, kuri pirms daudziem gadiem aizbēga uz Kurzemi amatu mācīties. Sauce vēl pamācīja vērīgi palūkoties, vai tam nabagam nav drusku atkārušās ausis un pie labās acs brūna zīmīte. Ja tā, tad tas ir Gusts. Kārlim nekādu sevišķu ārēju pazīmju, pēc kā pazīt, nebija, vienīgi pagarš, uz leju nokāries deguns. Diemžēl tāds knābis piemita daudziem ļaudīm.

Ubagu nabags pašreiz bija apmeties pie īves brālēna Gaida. Kad Baiba iegāja ciema sētā, nabags sēdēja sētsvidū uz bluķa, smagi klepoja un spļāva. Svešinieku brīdi vērīgi aplūkojusi, Baiba tam jautāja: — Vai tu esi Gusts?

— Esu. A, ko tu, daiļaviņ, gribi no manis? Vai neredzi, ka taisos mirt?

— Nāc pie tēva! — Baiba droši sacīja.

— Ak, tu Jūras nelabais! — iesaucās klaidonis. — Vai viņš tai​sās mani pērt?

Baiba ātri pielāgojās Gusta runas veidam.

— Varbūt ij nopērs, ·— viņa teica. — Kāpēc tu tik ilgi vazājies apkārt un nenāci uz mājām?

— Ak, tu daiļaviņ! Baile bij.

— Kur Kārlis?

Uz to Gusts neatbildēja. Noprasīja: — Kas tu esi? Mana māsiņa?

— Nē. Indriķa meita.

■ Par tādu atbildi Gusts palaida varenu svilpienu, ar kādu kuģa kapteinis vai viņa palīgs sauca kuģa vīrus uz klāja vai padeva citu ziņu, piemēram, par jūras laupītāju kuģa parādīšanos.

— Tad nu gan laikam esu tapis stipri vecs, — viņš teica un tā brīnījās, ka apkārtējiem gribot negribot bija jāsmejas.

Ar to arī viņa spraunums beidzās, atkal uznāca lielā kāsēšana un spļaušana. Kad bija izklepojies, teica: — Laikam ezis ielīdis vēderā. Maita, ārā nenāk.

Todien Gusts ar Baibu ieradās Riekstos, nesdami līdzi palielu kuli ar tabakas paliekām. Nekādu citu mantu viņam nebija, ja neskaita vēzdu, uz kuras viņš iedams balstījās.

Tenis un Sauce klusēdami noklausījās ziņu par Kārļa nāvi tālajā dienvidu salā. Kā īsti Kārlis dabūjis galu, Gusts nevarēja pastāstīt. Viņi kāvušies plecu pie pleca. Gusts pirmais notriekts zemē ar sašķaidītu plecu un kāju. Kārlis vēl palicis stāvus ar zobenu rokā. Kad Gusts atjēdzies, viņš gulējis starp ievainotiem un mirušiem. Meklējis Kārli. Nav atradis. Tikai no asiņu smakas, līķu skatīšanas un taustīšanas sākusi atkal ellišķīgi sāpēt apdauzītā galva. Uznācis nelabums un viņš nolēmis labāk atgulties un atpūsties, jo kājas un pleca dēļ tik un tā nekur tālu aizrāpties nav spējis. Kad vēlreiz atjēdzies, gulējis kuģī. Taujājis pēc brāļa. Puiši atbildējuši, ka visus kritušos, tajā skaitā Kārli, apbēruši ar zemi piekrastes smiltīs un steigušies projām, līdzi paņemdami tikai ievainotos.

Kārlim Kurzemē palikusi sieva ar diviem bērniem — meitu un dēlu. Viņam, Gustam, nekas pasaulē pakaļ nepalicis, tāpēc nācis atpakaļ uz dzimteni. Ar sievām neveicies. Pirmā nomirusi ātri. Jaunu apņemt taisījies, nepaguvis, jo kuģis gājis projām. Tagad par vēlu.

Visus ieguvumus un ietaupījumus atdevis Kārļa sievai, lai audzina mazbērnus. Viņam pašam esot vajadzīgs tikai kakts, kur ziemā pārgulēt. To sameklēt neesot grūti. Tikai vienās mājās, no Kurzemes šurp nākot, rīdīts ar suni, ij tad nezinot, vai tā nav bi​jusi tukša bērnu palaidnība.

— Vai tu vēl atmini Vilkaču silu? — Tenis jautāja.

— Atminu gluži labi, — sacīja Gusts. — No tā vēra nekas nav palicis pāri. Ja nāks jauni kari un posta laiki, kur tad jūs slēp​sieties?

— Vai tu domā, ka būs ļauni laiki? — Tenis jautāja.

— Būs, — Gusts atbildēja.

— Nebiedē! — Sauce bārās. — Vai tad vienmēr jābūt kariem?

— Ja cilvēku par daudz, mežu vairs nav, tad jākaro. Mēris palīdzēs retināt ļaudis.

— Ptu! —Tenis nospļāvās. — Ko gvelz blēņas?

— Kādreiz tu teici, ka mēs nevaram svešus kungus pievarēt, jo mūsējo ir par maz. Nu ir daudz.

Vajadzētu sākt. Vairāk mēs te nevaram būt — maizes pietrūks.

Tenis pakasīja savu balto matu kodaļu. Gusta valoda viņam nepatika.

— Kad vilks ir rāms, to nevajaga aiztikt, — vecais vīrs sacīja.

— Kungi! Ko tie te tup, nolādētie! — Gusts sauca.

— Kam tu lādies? — Sauce bēdājās.

— Ih! — Gusts sažņaudza kreisās rokas dūri. — Lai krīt kā utes!

— Tavs brālis Ansis jau sabija par vagaru. Ij pa vāciskam ielauzījās. Un kas no tā? Sanīdās tikai ar cilvēkiem. Vai tur kāds labums? Kungam kunga likstas.

— Patiesi, kas par labumu vagaram? Suņa darbs. Lai jods parauj kungus! Ejam kungus padzīt!

— Gust, Gust! — Sauce viņu apsauca. — Esi prātīgs! Kas ies! Kur bērnus liks? Nu nerunā tādas runas!

— Eh! — Gusts nicīgi atmeta ar roku. — Par Vidzemes hercogu jādabū latvietis, citādi nav vērts dzīvot.

Pēc pāris nedēļām Gusts nomira. Viņu nobeidza "ezis", kas bija ielīdis krūtīs caur pīpes dūmu.

Nāves tuvums bija viņu satraucis, tāpēc viņš runāja trakas lietas, par kurām zemnieki šobrīd ne domāt nedomāja, jo saimniecība plauka. Kaut ari muižnieki perināja domas par zemnieku tiesību ierobežošanu vai katrā landtāga sanāksmē, nodomi bija tikai nodomi.

Beigu vārdi Vienīgi veci cilvēki īsti saprot, cik ātri rit gadu simteņi. Šķiet, tepat viņi kā bērni skraidījuši pa āru, te jau stīvi un greizi guļ uz sava cisu maisa un gaida pēdējo stundiņu. Jaunie, viņus vērodami, saka: "Tie jau garu mūžu nodzīvojuši, laiks aiziet viņsaulē." Vecie to dzird, bet neļaunojas un nebēdājas. Viņi savu ir padarījuši. Dzīve rit tālāk stipra un zaļokšņa.

Atkal nāca bada gadi, neražas vasaras, bet tās nebija tik briesmīgas, kādas bija pieredzējušas Teņa māte un vecāmāte, ne arī tādas, kādas jaunībā pieredzēja pats Tenis, kad viss nokalta. Pavasarī iesētie kvieši sadīga tikai pēc vasaras saulgriežiem, bet mēnesi pēc tam jau uznāca pirmās salnas.

Tomēr arī togad raža bija tik niecīga, ka zemnieki spēja izpildīt tikai pusi nodevu. Lai piedzinēji neatņemtu iztiku un sēk​las labību, to apraka zemē vai noslēpa mežā. Šīs nelielās neveiksmes vienu otru pie rāmas dzīves pieradušu jauno zemnieku noskaņoja meklēt mierinājumu krogā, kas bija uzcelts pie pagasta mājas.

Tur par saimnieci rīkojās Indriķa māsa Ilze, tāpēc šo vietu visi sauca nevis īstā vārdā par Mālavēru krogu, bet par Ilzes krogu. Ilze bija laipna saimniece un visiem patika.

Neražas gadā krogs kļuva daudziem par bēdu remdētavu un reizē par jaunu bēdu taisītāju. Nākošā gadā, kad par ražu nevarēja sūdzēties, bēdu remdētāji pēc veca ieraduma nāca uz krogu. Sievas šķendējās, sauca Ilzi par vīru apdzirdītāju un pievilinātāju.

Indriķa sētā Riekstos un Mika sētā Ozolkalnos katru vasaru Jāņos līgoja un dedzināja darvas mucas

augsta staba galā.

Ziemassvētkos tāpat kā agrāk "vilki" ķēra "kazas" un būdeļi vilka bluķi. Visi godi tika atzīmēti un godam nosvētīti.

Dārzos ziedēja ābeles un bumbieres, un zem tām, uz krusteniskiem steķiem atbalstīti, tupēja resni bišu koki ar iztrupušām serdēm.

Dūkstīs kurkstēja vardes, strautos skraidīja zivtiņas un gliemežvākos brieda pērles. Meža gravu krastos kā senāk auga smar​žīgas mežrozītes ar asiem dzelkšņiem.

Siena laikā ļaudis staigāja izrakstītos kreklos un steigšus skrēja glābt sauso sienu, ja kāds lietus mākonis kāpa pārlieku augstu pamalē.

Tāds šis septiņpadsmitais gadsimts gāja pretī nākošā gadsimta straujajiem notikumiem, kad pār Latviju nāca krievu jūgs, kas dzīvi smagi nospieda, kaut arī par Krievzemes carieni uz īsu brīdi tika alūksniete. Rietumos dzimusī hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustība par jaunu deva latviešu tautai cerības un sevis apzināšanu, kopējo interešu izpratni un ticību saviem spēkiem.

Neviens agrākais gadsimts nebija dāvājis tautai tik daudz spēka un gaišuma kā septiņpadsmitais, kuru dažkārt dēvē par zviedru zelta laiku gadsimtu.

Bija uzplaukušas tautas dziesmas un pasakas. Atmodās no senčiem glabāta goda un laimes doma.

Garie miera gadi bija ļāvuši tautai pieņemties kuplumā un pašapziņā. Diemžēl līdzi turībai izplatījās arī vieglas dzīves netikumi. Stāties tiem pretī tauta nebija gatava, tāpēc to gaidīja jauni pārbaudījumi: posts un nelaimes.

Un tad nāca atkal jaunas paaudzes, kas atminēja mūžam veco patiesību par gara stiprumu, kas vienīgais spēj pavērst tautas ceļu pretī laimes saulei.

Satura rādītājs Ievadījums ………………………………………………………………….. 5 Idaļa Sentēvu gara spēks 1. Veco lielļaužu dzimtas zars posta ceļos………………………. 11 2. Līzes precinieks Gatis ……………………………………………… 17 3. Nelaime nenāk brēkdama ………………………………………… 29 4. Mežvidus brīnums diendusas laikā ……………………………. 39 5. Bandu bērns Tenis …………………………………………………… 50 6. Lielļaužu bērns vaļinieku pirtiņā ……………………………… 58 7. Silts stūrītis kalpu galā ……………………………………………. 65 8. Vilkaču sila vilinājums…………………………………………….. 77 9. Teņa ciešanas ………………………………………………………….. 93 10. Sākums ……………………………………………………………….. 104 11. Meža vientulības bargā dziesma …………………………….. 115 12. Meža miera traucētāji nerimstas ……………………………. 127 13. Vilkača zīmes……………………………………………………….. 139 14. Cīņa ar purva briesmoni……………………………………….. 147 15. Zemes un meža svētība …………………………………………. 164 16. Celtnieku cirvji zvana un balsis skan ……………………… 172 II daļa Vilkaču iznākšana 1. Gadu ritumā …………………………………………………………. 185 2. Jautrās kalpones Mades pazušana ……………………………. 192 3. Felsbergs atklāj Tenim noslēpumu………………………….. 205 4. Mades parādīšanās ………………………………………………… 215 5. Pēc piecpadsmit gadiem………………………………………….. 219 6. Meža meitas bīstamais valdzinājums ………………………. 227

7. Vilkaču pasaule …………………………………………………….. 239 8. Gadu straujā skrēja ……………………………………………….. 249 9. Zviedru laiku brīvības tvans……………………………………. 257 10. Vagara Anša spožums un posts ………………………………. 264 11. Teni un Sauci dēls izdzen no Dziļumiem …………………. 276 12. Dienvidjūras dēkaiņa atgriešanās…………………………… 290 Beigu vārdi …………………………………………………………….. 300 Iespiesta un iesieta SIA "Tipogrāfija Ogrē" Brīvības ielā 31, Ogrē, LV-5001.

[1] 17. un 18. gadsimtos bebrus medīja ne tikai ādām, bet arī lai gūtu smaržas no viņu sekrēta dziedzera.

[2] rīgas pūrs — 10 parastie pūri, apmēram 500 kg rudzu. Laste — 2 tonnas rudzu.

[3] 1 dālderis = 3 zloti = 15 markas = 90 graši.

[3] Zemes tiesa — otrās instances tiesa, kas izlēma kriminālno- darījumus.

[4] drellība — verdzība, no kuras varēja par naudu izpirkt notiesāto.