VILTUS lieta - Janis Ivars Stradins

Annotation

Jānis Ivars Stradiņš VILTUS lieta Rīga 2002 Mākslinieks Aldis Aleks Klasiskais detektīvžanrs, sakausējot piedzīvojumus ar intriģējošu noslēpumu un izsmalcinātu loģisko analīzi, ir kļuvis par patiesi aizraujošu lasāmvielu. Lasītāju atsaucību jau ieguvuši šajā stilā sarakstītie Jāna Ivara Stradina detektīvromāni: Atvērtā seifa noslēpums Dēmonu villa Piedzīvojumi Francijā Baumana lieta Austrumu bankas miljoni Lēdijas Šarlotes Geskelas nolaupīšana Zilais pavediens Melnā pils Vecās kapsētas spoks Zelta orda Konrāda Laubes noslēpums Mežvidu velns. Kronberga un Štāla nelielā diskusija par leģiona rašanās iemesliem noslēdzas ar lēmumu - noskaidrot patiesību no kāda bijušā leģionāra Rūdolfa Griezes mutes. Diemžēl, ieradušies pie viņa, draugi atrod to mirušu. Nošautu! Slepkavībai patērēto bezjēdzīgi daudzo ložu skaits izraisa aizdomas par atriebību. Bet izmantotais ierocis - padomju laika kalašņikovs liecina par šo automātu parādīšanos nelegālajā tirgū. Taču lieta izrādās daudz nopietnāka. Kad izmeklēšanas gaitā sāk izkristalizēties neiedomājami daudz viltus, Kronbergs secina, ka te ir darīšana nevis ar atsevišķu noziedznieku, bet gan ar tai adekvātu organizāciju. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Jānis Ivars Stradiņš I nodala II nodala III nodaļa IV nodaļa DARĪJUMS V nodaļa MELI VI nodaļa VII nodaļa VIII nodala IX nodaļa VĒSTULES X nodaļa APMELOTAIS XI nodaļa XII nodaļa XIII nodala XIV nodaļa XV nodaļa XVI nodaļa XVII nodaļa XVIII nodaļa XIX nodaļa XX nodala XXI nodala XXII nodaļa SATURS

Jānis Ivars Stradiņš VILTUS lieta

I nodala NOZIEGUMS APUZES IELĀ Gluži nemanot aizskrēja vasaras pēdējās dienas. Lai gan lapas vēl netaisījās dzeltēt, tuvīnais rudens nodeva savu klātbūtni ar saltām vēsmām. It īpaši tās bija jūtamas agrajās rīta stundās, kuras esmu paradis veltīt skriešanai. Vēl pēc pāris dienām vējš iegriezās ziemeļos un sākās lietavas. Vienas nakts laikā temperatūra nokritās gandrīz līdz nullei. Pilsēta ietinās pelēkā, miklā autā. Biju cerējis, ka nejaukais laiks neievilksies, taču atvasaras saule kā nerādījās, tā nerādījās. Dzīvoklī kļuva nepatīkami drēgns. Ilgi cietos, gaidīdams uz brīnumu, bet tā kā ne mans draugs, ne daba nereaģēja, neizturējis uzstiepu no pagraba prāvu klēpi bērza malkas. Iekūru savā istabā krāsni un, līdzko ierūcās dūmenis, apliecinot, ka ar vilkmi viss kārtībā, ar ērtībām ierīkojos pavērto durtiņu priekšā. Nepagāja ne pāris minūtes, kad, salīgi rokas berzēdams, durvīs parādījās Valts Kronbergs.

- Pavirzies! - sveiciena vietā pamājis, viņš nolika līdzās krēslu un apsēdies ar krāsns kruķi sabikstīja degošās pagales. Pēc tam atgāzās pret atzveltni un, sakrustojis uz krūtīm rokas, svētlaimē piemiedza acis.

- Brīnišķīgi! Krāsns ir viens no izcilākajiem izgudrojumiem. Reizē ar dabiski izstaroto siltumu, - viņš pamāja uz sprakšķošās malkas pusi, - tā pilda sirdi ar to kluso prieku, kuru pierasts dēvēt par omulību, vai ne? Visīstākais iekšējais siltums. Un jau ierunājoties pirmajai pagalei, - drauga balsī skanēja tai neraksturīgi liriski toņi. - M…jā. Māja, suns, kaķis un krāsns… Ko vecumdienās cilvēks var vairāk vēlēties?

- Līdz tām vēl… - es atmetu ar roku. - Un nemaz nav teikts, ka izdosies tās sagaidīt, lešausies kādam prātā ziedot sevi, uzspridzinot RIMI kopā ar mums kā Ņujorkā debesskrāpi, un vējā sapnis par māju, suni, kaķi un krāsni.

Tikai vakar vakarā mēs uzzinājām par asinis stindzinošajiem terora aktiem Savienotajās Valstīs un nebijām pat aprunājušies. Tādējādi mani vārdi bija kā uzmudinājums domu apmaiņai par notikušo.

Jāatzīstas, ka pēc televizorā redzētajiem skatiem nakts man pagāja mokošās gaidās pēc rītausmas. Es nekādi nespēju atbrīvoties no uzmācīgas nojautas, ka pāri visai Zemei savelkas draudošas un, kas visgrūtāk panesams, - nenovēršamas briesmas. Cilvēce atgādināja skorpionu, kas pasācis sevi tik neganti nīst, ka nevar vien sagaidīt mirkli, kad varēs ietriekt savā mugurā paša indīgo dzeloni. Itin kā apstiprinot drūmās nojausmas, austošā diena likās tērpusies ne vien ierasti pelēcīgajā sēru apmetnī, bet papildus, itin kā sāpēs par notikušo un reizē neizbēgamo, saraustīti elsoja. Acij gandrīz nesaskatāmi, ņirbu vilnīšiem līdzīgi miglas sabiezējumi, te uzrodoties un tikpat negaidīti izzūdot, sakustināja aiz loga redzamo ainavu.

Nekristīgie priekšmeti it kā atdzīvojās. Noslēpumainās ēnas namu tumšajās pavārtēs sāka atgādināt rēgainus, slapstīgus augumus, bet melnās logu ailes - jaunas, glūnīgas acis. Ar spilgtu iztēli apveltīts cilvēks šajā matētajā, mitruma pievilgušajā gaismēnu rotaļā spētu saskatīt visfantastiskākos notikumus.

Taču šoreiz skarbā realitāte bija pārspējusi visneierobežotākās fantāzijas iespējas.

- Nē, Robert! - kā jau biju cerējis, Valts nekavējoties iesaistījās sarunā. - Lietas būtība slēpjas ievērojami dziļāk. Ja runājam par ziedošanos… Ziedot dzīvību varmācības labā? - viņš noliedzoši pakratīja galvu. - Nē! Tev, protams, skaidrs, ka es runāju par tiem, kas savām rokām realizēja asiņaino aktu. Par pilotiem. Kamikadzēm. Ziedošanās nekādi neiet kopā ar vardarbību, l ai ir pavisam citas, diametrāli pretējas saknes. Pašaizliedzība ir cēlas jūras. Tādas nekad neļautu ietriekt lidmašīnu ar cilvēkiem pārpildītā debesskrāpī. Arī par personīgo atriebību te nevar būt ne runas. Padomā pats! Kādu gan gandarījumu saņems atriebējs, patiesā vaininieka vietā aizraidot uz viņpasauli pavisam citu. Tādu, kam ar pāridarījumu nav ne mazākā sakara. Absurds, vairāk nekas!

- Kamikadzes bija tikai izpildītāji, - es iebildu.

- Labprātīgi izpildītāji, Robert! - izlaboja Valts. - Un tas vairs nav viens un tas pats. Šis drūmais

fakts apstiprina, ka viņi bijuši vienisprātis ar baismīgās ieceres autoru. Piespiest kaut ko tādu izdarīt nav iespējams, vai ne?

- Jā, bet, - es iebadīju ar pirkstu prāvajā avīžu žūksnī, kas gulēja uz galda, - tur iemeslus…

Ar nepacietīgu žestu paraustījis plecus, Kronbergs uzmeta man dīvainu skatienu. Es ievēroju, ka vīrišķīgās mutes kaktiņus iezīmē vēl vakar nebijušas, skarbas līnijas. Acīmredzot arī viņam šaušalīgais notikums nebija pagājis vienaldzīgi secen, un es varēju tikai iedomāties, kā jūtas tiešie traģēdijas aculiecinieki un kur nu vēl tie, kas zaudējuši tuviniekus zem gigantisko celtņu atlūzām.

- Laikraksti reti analizē cēloņus. Un, ja tas arī tiek darīts, tad ārkārtīgi pavirši - iztaujājot vienu vai otru cilvēku, itin kā ar tādu paņēmienu iespējams noskaidrot patiesību. Vai ar dialoga palīdzību, kas būtībā ir tas pats. Bet patiesība var būt tikai viena, pretējā gadījumā tā nav patiesība. Tāpēc šāda analīze un tās secinājumi nav nekas cits kā vesela iedomātu pieņēmumu virkne. Nepamatotu. Šo jautājumu mes esam pārsprieduši jau vairākkārt. Tādējādi iznāk, ka jebkuru ārkārtēju notikumu cēloņi jāmeklē ievērojami dziļāk, turklāt ar citiem paņēmieniem, nevis atsevišķu cilvēku zināšanu vai domu līmenī.

Es neiecietīgi pakratīju galvu.

- Tu taču nenoliegsi, ka, tikai konstatējot un nosakot cēloņus, ir iespējams kaut ko mainīt uz labo pusi. Ietekmēt procesus…

- Kas tad kavē to darīt? Neticu, ka tas tev ir noslēpums. Bet nekas neiznāk, Robi. Un neiznāks.

Patiesā patiesība nebūt neslēpj kā cēloņus, tā sekas. Gluži tāpat kā šo… procesu neizbē- gamību. Bet parādi man kaut vienu valstsvīru, kas būtu ieklausījies tās brīdinājumos un kur nu vēl ņēmis vērā. Pēdējā laikā terors kļuvis par ikdienu, par kaut ko tādu, kas ir tās dabiska sastāvdaļa.

- Vardarbība… - es iesāku, bet Valts mani skarbi aprāva.

- Vardarbība ir tikai sekas. Cēloņi, draugs, sakņojas pavisam citā pasaulē. Ik reizi atkārtojot vienu un to pašu, es patiesi brīnos, ka tu līdz šim neesi spējis paturēt manus vārdus galvā. M…jā, lai gan…

Protams, tā kā runa ir par garīgo - domu pasauli, skaidrs, ka arī tu neesi brīvs no šīs ietekmes. Un tieši šī ar armiju vai policiju neapkarojamā pasaule dominē mūsu domās. Ietekmē tās uz ļaunu. Un ne jau Ladens vai Arafats padara cilvēkus par labprātīgiem pašnāvniekiem, bet tieši šī - iekšējā domu pasaule. Mēs meklējam ļaunuma cēloņus visur, tikai ne tur, kur, ik reizi parādoties, tie apliecina savu realitāti. Šī pasaule sevi ir pārliecinoši pierādījusi, turklāt ar tādu varmācību, uz kādu spējīgs tikai galējs ļaunums.

Cik paradoksāli - bet tieši pie tās vēršas masu mediji, mēģinot noskaidrot vardarbības cēloņus. Nudien apburtais loks! Taču mainīsim tematu! Runājot atklāti - man tas nepatīk. Labāk darīsim savu darbu, apkarojot ļaunuma izpausmes tajā sfērā, kur pietiek ar deduktīvām iemaņām un kriminālistikas zināšanām.

Brīdi mēs klusuciešot vērojām šaudīgās liesmas. Pamazām gaiss telpā iesila, un drīz vien pavērto durtiņu priekšā kļuva par karstu. Pēkšņi, gluži kā norunājuši, reizē pagrūdām krēslus atpakaļ. Valta seja no kurtuves plūstošajā speltē bija kļuvusi sarkana kā indiānim. Ari man kaisa vaigu gali. Draugs izvilka no iekškabatas laikrakstu un sāka lasīt. Pēc brīža nopūtās un vēl pēc viena, paraustījis plecus, jautāja: - Tev zināms, par ko te rakstīts?

Papurinājis galvu, atjautāju: - Par ko?

- Par leģionu. Kādam tas joprojām nedod mieru. Pat cenšas novilkt paralēles ar to, kas notika Ņujorkā! Pielīdzina fašistiem! Puikas, kam par politiku bija tik maz saprašanas kā kurlajam par mūziku.

Viņi gandrīz visi nāca tieši no skolas sola. Smadzenes ir jāskalo ne vienu gadu vien, līdz politikāņu murgotais spēj pārmākt veselo saprātu, vai ne?

- Karš jau sen aiz kalniem. Šodien, lai saskaitītu bijušos leģionārus, pietiktu ar abu roku pirkstiem.

Kam tas viss vajadzīgs?

- Ne vienam vien. Kāds tur brīnums, ja, nespēdams tikt augstā krēslā, kāds no jauna izspēlē naida kārti? Pasaulē tas jau sen kā aprobēts un pierādīts - ja valdība netiek galā ar iekšējām ekonomiskajām problēmām, tiek meklēts ārējais ienaidnieks. Pūlis alkst asiņu un uz šī fona gatavs aizmirst par savu

izsalkumā kurkstošo vēderu.

- Bet klaji meli… — es nogrozīju galvu.

Valts atglauda matus un salika rokas uz pakauša. Es skaidri jutu, ka arī šis temats viņam nav pa prātam, tomēr pēc nelielas pauzes atbilde sekoja.

- Meli ir apzināta nepatiesība, vai ne? Bet, ja apzināta, tad mērķtiecīga. Bet, ja mērķtiecīga, tad kalpo netīru, kā paši meli, mērķu sasniegšanai. Dzīves aksioma. Diemžēl kā rietumos, tā austrumos joprojām valda pārliecība, ka šie nenoliedzami vīrišķīgie puiši bijuši visīstākie fašistu pakalpiņi. Un kas bijis tas, kas šo pīli palaidis, neviens nejautā. M…jā. Smieklīgi! Kurš sulainis ir gatavs doties nāvē, lai izdabātu savam kungam! Sulaiņa vienīgais ierocis ir bijis un paliks - saliektā mugura. Turklāt šajā gadījumā kungs - zvērīgs okupants. Un, kas ne mazāk svarīgi - bankrotējis. Skaidrs, ka pat aklais ar šiem bandītiem neielaistos nekādās dar,- šanās. Un te - brīvprātīgs latviešu formējums Vērmahta rindās!

- Jāatzīstas, man par to ir visai miglains priekšstats.

- Tev vienkārši nav iznācis par to padomāt. Vai «uminies, kurā gadā Latvijā pirmo reizi ienāca padomju karaspēLs? - Četrdesmitajā.

- Un kurā sākās latviešu deportācijas uz gulaga nāves nometnēm?

- Tajā pašā.

- Bet kurā nodibināts leģions? Šoreiz varēju tikai paraustīt plecus.

- Četrdesmit trešajā, - Kronbergs palīdzēja. - Tātad pēc tam, kad mūsu tauta uz savas ādas bija izbaudījusi padomju režīma "draudzības" apliecinājumus. Un sapratusi, ar ko tai darīšana. Tādējādi nav vajadzīga nekāda lielā prāta piepūle, lai aptvertu leģiona rašanās iemeslus. Piekriti? - Kronbgrgs uzmeta man jautājošu skatienu.

Pakasījis pakausi, es nedroši sacīju: - Varbūt, lai apturētu krievu karaspēku?

- Padomju, Robert, - draugs izlaboja. - Krieviem no šī režīma nācies ciest pat vairāk nekā citiem.

Bet atbilde pareiza. Visa šī pasākuma organizētāju plāns bijis vienkāršs - vajadzīgi ieroči! Virsū nāk spēks, kas sevi apliecinājis kā ārkārtīgi ļaunu. Kur to ņemt? Protams, vienīgajā iespējamā vietā - no nacistiem. Tādiem pašiem ienaidniekiem kā tie, kas jau tuvojas. Karot pret abiem reizē būtu tīrais neprāts.

No tā izriet, ka iecere bijusi šāda - ļaut sevi novājināt kaujās kā brūnajiem, tā sarkanajiem, bet atlikušo padzīt ar iegūtajiem ieročiem. Ar Bermontu taču tika galā parasti pilsētnieki, kāpēc lai kaut kas līdzīgs neizdotos arī šajā reizē? Bet jau pēc kara ar rietumvalstu atbalstu iegūt garantijas kā brīvvalsts atjaunošanai, tā pastāvēšanai. Diemžēl notikumi frontē iegrozījās ne tā, kā bija plānots. Un, neraugoties uz to, ka ieroči tika saņemti, likt tos lietā, kā paredzēts, tā arī neizdevās. Žēl. Tas varbūt būtu aiztaupījis mūsu tautai ilgos ciešanu gadus. Iznāca gluži kā parunā - ar labiem nodomiem ir ceļš uz elli bruģēts… Tā vietā, lai leģionārus godātu kā patriotus un varoņus, tos sāka vajāt.

- Lai runā ko runādami, bet neticu, ka Hitleram šī skaļi nedeklarētā iespēja neienāca prātā, - es iebildu.

- Droši vien ienāca, - Valts piekrita. - Manuprāt, ja karā būtu uzvarējusi Vācija, leģions tiktu atbruņots un pilnīgi iespējams, ka puišiem viss būtu beidzies vēl ļaunāk. No gulaga daži tomēr atgriezās, bet no Himlera nāves nometnēm izredžu nebūtu nekādu.

Uguns kurtuvē sāka pamazām noplakt, un es piemetu vēl pāris pagales. Malka bija tik sausa, ka acumirklī uzšāvās liesmas un vesels dzirksteļu spiets nozuda dūmenī. Atslīdzis savā vietā, turpināju aizsākto tematu.

- Starp leģionāriem droši vien bija arī tādi, kuru slepenie nodomi nebūt nesakrita ar vairākuma.

Piemēram, kriminālisti, kas tādējādi cerēja izvairīties no atbildības, vai marodieri, kas alka pēc nesodītas laupīšanas.

Kronberga platajā pierē ievilkās stāva rieva.

- Protams. Tajā viegli varēja iezagties vieglas peļņas tīkotāji vai pat provokatori. Par pēdējiem varēja parūpēties paši vācieši, lai vajadzības gadījumā būtu iemesls leģiona izformēšanai. Taču no tā šīs militārās organizācijas būtība nemainās. Tie bija zēni, patrioti un nevis kaut kādi fašistu pakalpiņi un kur nu vēl SS domubiedri. - Draugs atmeta ar roku un piepeši ar visu augumu pagriezās pret mani. - Lai izgaisinātu pēdējās šaubas, varbūt pats vēlies uzklausīt patiesību no kāda bijušā leģionāra mutes?

Tev kāds padomā?

Kronbergs palocīja galvu.

- Viens ir. Kādās bērēs mana nu jau nelaiķe tante iepazīs- tināja mani ar Rūdolfu Griezi. Pie galda mums iznāca sēdēt līdzās, un es dzirdēju, kā viņš ar otro blakussēdētāju nodevās atmiņām. No piesardzīgajām frāzēm nebija grūti izlobīt, ka runa ir par karu un par leģionu. Tas bija laiks, kad cilvēki vēl nebija pieraduši runāt par to skaļi. Lai gan temats mani interesēja, es neiejaucos. Cik nopratu, tad abi dienējuši kopā - 19. divīzijas sastāvā. Bet vēlāk, kad saruna kļuva kopīga, pie sākotnējā temata viņi neatgriezās. Griezem es laikam iepatikos, jo viņš uzaicināja mani ciemos. Diemžēl tante drīz nomira, bet vienam braukt bija neērti. Tagad viss mainījies. Un, lai gan daudzi joprojām glabā sirdī aizspriedumus, par leģionu pusčukstus nerunā. Slēpt vairs nav ko, tā ka varēsi iztaujāt viņu pēc sirds patikas. Braucam?

Nekādu sevišķo sajūsmu Kronberga priekšlikums manī neizraisīja. Bet, ņemot vērā to, ka jau divas dienas nebiju rādījis degunu ārpus mājām un plaušas prasīt prasījās pēc svaiga gaisa, piekrītoši pamāju: - Braucam. Tikai vispirms piezvani. Brīdini par ierašanos.

- Viņam nav tālruņa, - sliedamies kājās, attrauca draugs. - Ģērbies! Opelis gaida lejā. Vienīgais, kas var izjaukt mūsu tikšanos, ir nāve - Grieze ir jau krietni gados.

- Vai tālu jābrauc?

- Uz Apūzes ielu.

- Pirmā dzirdēšana. - Ar kāju aizgrūdis sakarsušās krāsns durtiņas, arī es piecēlos. - Ja neko jaunu neuzzināsim, tad vismaz izvēdināsim elpošanas aparātu.

Mūsu pelēkais opelis uz apkārtnes grūtsirdīgā fona atgādināja nelaimīgu, izmirkušu pūdeli. Šo priekšstatu radija kā ar asarām norasotais vējstikls un automašīnas nemazgātie sāni.

Tumšajā dubļu kārtiņā lietus bija izskalojis neskaitāmas nedaudz gaišākas taciņas, kas kopumā atgādināja salēkšķētu, slapju suņa vilnu. Lietus nebija stiprs, taču siks un apnicīgs. Salonā jautās laika apstākļu ietekme - gaiss bija vēss un mikls. Līdzko iesila motors un iekšā kļuva silts, arī drūmās krāsas aiz loga likās mainījušās un tagad šķita daudz dzīvespriecīgākas nekā iepriekš.

Ielās, droši vien lietus dēļ, automašīnu bija maz. Pa Vanšu tiltu šķērsojuši Daugavu un pārbraukuši pāri dzelzceļam, nogriezāmies pa labi. Šis bija veco privātmāju rajons. Apūzes iela atzarojās no liepām apaugušas alejas. Abās šaurās šķērsieliņas pusēs stiepās laika gaitā nomelnējuši, nekrāsoti žogi. Aiz tiem, dārzu dziļumos lietus un krūmu dēļ tikko saskatāmi slēpās vienkārši koka namiņi. Valts apturēja opeli zemu vārtiņu priekšā. Taciņa no tiem veda cauri augstiem jāņogu krūmiem un aprāvās betonēta sliekšņa priekšā.

- Vai viņam ir suns? - ar nelielām bažām sirdī es pain​teresējos.

Atbildes vietā draugs vienaldzīgi paraustīja plecus un paņēma no aizmugures sēdekļa portfeli.

- Kas tajā iekšā? - gribēju zināt.

- Konjaks. Lai vieglāk un ātrāk varētu atjaunot pazīšanos. Kāpjam laukā!

Satvēris parocīgāk savu veco lietussargu, atgrūdu durvis. Ja pa dārzu klaiņo suns, negaidīta uzbrukuma gadījumā būs ar ko atgaiņāties. Citam tas patlaban nebija derīgs - lietus vairs tik tikko rasināja. Neatraduši pie vārtiņiem zvanu, saskatījāmies. Mirkli Valts vilcinājās, varbūt cerēdams, ka saimnieks no mājas mūs saskatīs, tad nospieda rokturi. Žēli iečīkstējušies, vārtiņi atvērās. Skaņa bija tik spalga, ka es iekšēji saspringu, gaidīdams, ka tūlīt tūlīt, zobus atņirdzis, no krūmiem izlēkšos četrkājains sargs. Taču viss palika klusu. Laikam jau saimnieks nebija no tiem, kam kā turības un reizē baiļu

apliecinājums piederēja masīvs rotveilers ar platiem buldoga žokļiem.

Melna, slidena taciņa noveda mūs pie sarkanbrūnu ķieģeļu mājas. Dažas pazīmes liecināja, ka sākotnēji šis nams, gluži tāpat kā lielākā daļa redzēto, bijis no koka un tikai vēlāk ticis apmūrēts ar ķieģeļiem. Pamati gan bija saglabājušies vecie - dekoratīvi, no apcirstiem laukakmeņiem. Jumtu sedza četrstūrainas gluda šīfera plāksnītes. Uz brūni krāsotās stenderes rēgojās balta poga. Uzspiedis tai pirkstu, tikai ar pūlēm saklausīju, kā, sienu klusināts, kaut kur namā melodiski iedziedājās zvans. Kronbergs sakārtoja kaklasaiti un noraustīja žaketi, taču neviens nenāca. Brītiņu pagaidījis, piezvaniju vēlreiz.

Klusums. Valts drūmi paraustīja plecus.

- Laikam būsim atbraukuši velti. Redzi, cik nepiedodami ir izteikt visaptverošus spriedumus. Mūsu tikšanos var izjaukt ne tikai nāve, bet pavisam prozaiska lieta. Grieze vienkārši var nebūt mājās.

- Varbūt viņš guļ. Uz vecumu visi kļūst par guļavām, - es iebildu un atkārtoti piezvaniju.

- Iesim, Robert, - Kronbergs bezcerīgi atmeta ar roku un pagriezās uz ielas pusi. - Acīmredzot nav lemts.

Taču es neesmu no tiem, kas, ķēries pie kaut kā, tik vienkārši atmestu savus nodomus. Ar vienu roku satvēris draugu aiz žaketes stūra, ar otru nospiedu rokturi. Un brīnums - durvis bez skaņas atvērās! Valta acīs uzliesmoja trauksme.

- Varbūt viņam slikti. Vecs cilvēks, turklāt viens… Telefona ari nav… - viņš čukstēja un izšķiries devās iekšā.

Lai nepārbaiditu namatēvu, gadījumā, ja tas tikai iesnaudies, es vairākkārt skaļi pieklaudzināju un tikai pēc tam sekoju draugam. Mūsu priekšā atklājās iegarens, sarkani iztapsēts gaitenis ar padomju laika standarta drēbju pakaramo, lielu, veclaicīgu spoguli un trim durvīm, katru uz savu pusi. Noklusinot soju troksni, grīdu sedza padilis, iedzeltens paklājs. Pēkšņi kaut kur namā noklaudzēja logs. Es atviegloti nopūtos - tātad saimnieks mājās un mūsu divdomīgā situācija drīz beigsies. Valts atdarīja durvis, no kurām bija nākusi skaņa, bet aiz tām neviena nebija! Tā izrādījās liela kvadrātveida telpa, droši vien viesistaba, ar platu logu, kura labā puse stāvēja pusvirus. Droši vien, mums ienākot, nelielais caurvējš bija sakustinājis cieši neaizvērto logu. Par to, ka klaudziens nācis no šejienes, nebija šaubu. Aplaidis apkārt acis, istabas stūrī pamanīju stiklotas divviru durvis. Drošības pēc skaļi noklepojos, taču nekas nemainījās. Dziļais klusums, kas valdīja mājā, tagad sāka krist uz nerviem.

- Dīvaini, - es čukstēju, - logs vaļā, ārdurvis tāpat, bet no saimnieka ne miņas.

Atbildes vietā Valts pielika pie lūpām pirkstu un pamāja. Cik klusu spēdami, plecu pie pleca mēs šķērsojām viesistabu un, tā kā stiklotās durvis stāvēja vaļā, ielūkojāmies blakustelpā. Vairāki grāmatplaukti, kā arī masīvs rakstāmgalds apliecināja, ka šo telpu Grieze izmanto par darba kabinetu. Es paspēru uz priekšu vēl vienu soli un pavēros gar stūri. Skats, kas atklājās acīm, lika man šausmās sastingt.

Istabas kaktā pusguļus stāvoklī ar galvu pret sienu rēgojās nekustīgs vīrieša augums. Tas bija sirms cilvēks ar grumbainu un baltu kā krīts seju. Plati ieplestās acis nekustīgi raudzījās pretējā sienā. Nebija šaubu, ka viņš miris. Tagad arī Kronbergs ieraudzīja līķi. Pelēkās acis satumsa, un lūpas izdvesa tikko dzirdamu čukstu: - Rūdolfs Grieze!

II nodala VERNERS ZATLERS - Logs! - es piepeši atcerējos.

Valts dziļi ievilka nāsis gaisu un, noliedzoši pakratijis galvu, dobjā balsī atteica: - Dūmi paguvuši atdzist. Šauts vismaz pirms stundas.

Tikai tagad es ievēroju, ka mirušā ķermenis no vienas vietas noplūdis asinīm. Daudzie caurumi apģērbā liecināja, k. Grieze sašauts kā siets. Pat rakstāmgalda durtiņās un sienā rēgojās vairāki ložu izrauti robi. Uz grīdas vāļājās vesela riekšava čaulīšu. Pieliecies Kronbergs vienu pacēla un aplūkojis sacīja: - Šauts ar kalašņikovu. Nez kāpēc tāda izšķērdība? Būtu taču pieticis ar pāris lodēm, bet te gandrīz puse aptveres izgāzta?

- Jāzvana policijai, - es ieteicos, un, piekrītoši palocījis galvu, Valts atrūca: - Protams, protams. Bet tikai pēc tam, kad būsim apskatījuši nozieguma vietu. Paskat! Liekas, slepkava kaut ko meklējis, - draugs norādīja uz izvilktajām rakstāmgalda atvilktnēm un savandītajiem papīriem. - Interesanti. Jāpalūkojas, varbūt atro​dam kādas pēdas.

Mēs rūpīgi izpētījām katru kaktu kabinetā, rakstāmgaldu, ieskatījāmies papīros, no kuriem lielāko daļu veidoja apmaksātas kvītis vai rēķini. Ar lupas palīdzību, no kuras viņš nekad nešķīrās, Valts vērīgi aplūkoja katru vietu, kur slepkava būtu varējis atstāt pirkstu nospiedumus. Beidzis ar apaļo, niķelēto durvju rokturi, viņš izslējās un, uzmetis skatienu nekustīgajam Griezes augumam, teica: - Karu pārdzīvoja, bet še tev… Par ko gan viņu tā? Labi, - viņš pavērās mani un paraustīja plecus.

- Vēl mazliet un tad zvanīsim policijai. Izskatās, ka nelūgtais viesis strādājis gumijas cimdos.

- Pēc kā tu noteici?

- Vairākās vietās viņš ar tiem nodzēsis, domājams, saimnieka pirkstu nospiedumus. Ar ādas cimdiem aina būtu citāda. Būtu muļķīgi iedomāties, ka to izdarījis Grieze pats. Gadalaiks cimdiem nav piemērotākais un kur nu vēl gumijas. To lietošanas sfēra ir ļoti ierobežota. Interesanti, ko šis automāta īpašnieks meklējis? Naudu? Bet pat kāmim skaidrs, ka šādos apartamentos nekāds baņķieris nemitinās.

Taču izvandītie papīri apstiprina, ka viņam kaut kas bijis vajadzīgs.

- Maldināt policiju, - es ieminējos, un Kronbergs piekrītoši pamāja.

- Es šo iespēju ņēmu vērā. Bet tādā gadijumā tas, kas šeit noticis, bijis nekas cits kā…

- Atriebība, - es nobeidzu drauga vietā.

- Jā. Ja vien… - itin kā baidīdamies, ka pateiks kaut ko lieku, Kronbergs saknieba lūpas un devās uz durvju pusi. - Iesim, apskatīsim logu.

Tas, tāpat kā mums ienākot, joprojām stāvēja pusvirus. Kronbergs caur lupu metodiski aplūkoja palodzi, tad rokturi un beigās, izliecies ārā, apskatīja zālāju.

- Liekas, te kāds stāvējis. Uz palodzes nospiedumu nav, taču es atradu dažus smilšu graudiņus. Tas varētu nozīmēt, ka, lai iekļūtu mājā, viņš tomēr izmantojis logu. Pilnīgi iespējams, ka zāle spēs mums pastāstīt kaut ko vairāk. Ejam!

Apgājuši ēkai apkārt, mēs nonācām pie viesistabas loga. Dīvaino apli veicām drauga uzstājlbas dēļ, jo man tas likās pavisam lieki. Miklajā zālē tieši zem loga pavērtās puses rēgojās labi saskatāmas pēdas!

Nospiedumus bija atstājuši liela izmēra vīriešu apavi. Tie bija vērsti ar purngaliem pret māju. Man ienāca prātā, ka te pabijis pats namatēvs. Itin kā uzminējis manas domas, Valts pietupās un pēc dažiem mirkļiem paziņoja: - Tas nav bijis Grieze. Viņam kurpes ir labi ja četrdesmit otrā numura, bet šie - četrdesmit sestā. Tā vien liekas, ka slepkava tiešām iekļuvis caur šo logu. Bet aizgājis jau civilizēti - pa durvīm. Varbūt

sākumā viņš no šejienes tikai novērojis, bet tad, kad situācija noskaidrojusies, rīkojies? Jā. Redzi? Pēdas it kā klājas viena pāri otrai. Šis cilvēks ir mīdījies. Tā notiek, ja ilgāku laiku jāstāv uz vienas vietas.

Svešā īpašumā kvernēt zem loga bez iemesla neviens neies, vai ne? Kāds varētu būt šis iemesls?

Novērošana? Varbūt viņš ir gribējis noskaidrot, vai ieplānotais upuris ir mājās. Vai ir viens un tā tālāk.

Tas liekas ticami. Bet kā tu domā?

- Palodze ir augstu, - es iebildu. - Redzi, tikai pacēlies pirkstgalos, es spēju sasniegt loga rāmi.

- Priekš tevis tas tiešām ir maķenīt par augstu. Taču cilvēkam, kurš valkā četrdesmit sestā numura apavus, tā ir maza problēma. Tādam arī augums nevar būt kā pundurim, vai ne? Protams, gadās izņēmumi, tomēr notikušais apstiprina, ka slepkava bijis, tāpat kā viņa kurpes, krietni virs vidusmēra. Turklāt spēcīgs un veikls.

Es izbrīnījos.

- Kā tu zini…

- Pirmkārt, tāpēc, ka Grieze nošauts savā kabinetā. Ja saimnieks būtu saklausījis aizdomīgu troksni, mēs viņu būtu atraduši viesistabā. Kā līķa, tā krēsla stāvoklis liecina, ka pirms uzbrukuma viņš mierīgi sēdējis pie rakstāmgalda. Vai ievēroji caurumu tā labajā plecā? Tik lielu robu spēj izraut vienīgi iznākoša lode. Tātad to viņš saņēmis no mugurpuses. Pirmo. Tas licis pietrūkties un apgriezties. Tādējādi pārējās jau ķērušas krūtis. Šo pieņēmumu apstiprina fakts, ka dažas trāpījušas rakstāmgaldā. Lai aprēķinātu iespējamo trajektoriju, šajā gadījumā var iztikt bez ballistiskās ekspertīzes. Tas viss apliecina, ka Grieze nav dzirdējis nelūgto viesi iekāpjam. Pretējā gadījumā viņš būtu pagriezies agrāk un šī lielā cauruma labajā plecā nebūtu. Un tikpat skaidrs, ka to paveikt spētu vienīgi spēcīgs un veikls cilvēks.

- Tātad liela auguma, veikls, spēcīgs. Nēsā četrdesmit sestā numura apavus, - es rezumēju. - Tātad mums ir darīšana ar gados jaunu cilvēku. Taču viens man liekas dīvaini - kā viņš nav spējis nogāzt Griezi ar pirmo šāvienu? Atstatums no durvīm līdz rakstāmgaldam nepārsniedz četrus metrus. No tāda attāluma pat es nebūtu nopūdelējis, bet noziedznieks trāpījis tikai plecā. Varbūt par spīti gadiem šim ar redzi nav lāgā, bet varbūt trīcējušas rokas?

Kronbergs paraustīja plecus.

- Iespējams. Tomēr nav izslēgts, ka plecā viņš iešāvis ar nolūku. Turklāt man liekas, ka starp pirmo šāvienu un pārējiem aizritējis kāds laika sprīdis. Varbūt pirms nogalināšanas slepkava mēģinājis izspiest no sava upura kādas ziņas? Bet, ja te tik tiešām darīšana ar atriebību, Griezem bija jāzina, no kā rokas nāk nāve. Padomā pats - kas tā par atriebību, ja upuris aiziet viņpasaulē, pat nenojaušot par to, kas viņu turp aizraidījis. Atriebība ir specifisks attieksmes veids, tāds, kas jāizbauda. Pretējā gadījumā tā ir vienkārša slepkavība. Bet tā jau nedod nekādu gandarījumu.

- Tev taisnība, - es piekritu. - Starp citu, kaut ko līdzīgu mēs secinājām, pārspriežot notikumus Ņujorkā. Vai apstaigāsim pārējās telpas?

Neatbildējis Kronbergs paspēra pāris soļus sānis un pacēla nelielu, kā man likās, stieplītes galu.

- Kas tas?

- Matadata, - draugs pastiepa to man. - Nez no kurienes tā te gadījusies? Cik atminos, jau bērēs, mūsu pirmās tikšanās laikā, Grieze bija atraitnis vismaz ar piecu gadu stāžu. Un te…

- Laika pietiekami, lai apprecētos vēlreiz.

- Viņa gados? - Kronbergs pakratīja galvu. - Apšaubu. Bet kāpēc tai gals aizliekts?

- Kāda tam nozīme? - Es paraustīju plecus. - Varbūt tā te vāļājas ne vienu vien gadu.

- Tad kāpēc pa šo laiku nav sarūsējusi? - Valta lūpās ievilkās viegls smaids. - Lai notiek, darīsim pēc tava prāta. Iesim zvanīt policijai.

Man gandrīz sanāca dusmas.

- Es to neesmu teicis!

Draugs skaļi iesmējās.

- Labi jau labi, neesi. Vai tāpēc jāaizsvilstas? Tad darīsim pēc mana prāta - iesim zvanīt policijai.

- Bet pārējais nams? Tie bifeļi izmīdīs visas pēdas!

- Es pacentīšos, lai šī lieta nonāktu Lāča rokās. Tad arī mums kaut kas atkritīs. Tāpat patlaban pa māju vien slaistāmies. Treniņa pēc varam paurķēties šajā notikumā. Tam piemīt dažas visai intriģējošas nianses. Ejam, Robert!

Valts ielika atradumu kabatas portfelī. Vēlreiz aplaiduši apkārt skatienu un nekā ievērības cienīga nepamanījuši, devāmies projām. Pa ceļam Valts uzmanīgi aplūkoja taciņu un beigās arī vārtiņus. Diemžēl vairāk neko atklāt neizdevās. Lietutiņš bija atsācies no jauna. Opelī, rokas bagāžas nodalījumā, Kronbergs sagrabināja mobilo tālruni. Viņam laimējās - policijā uz zvanu atsaucās mūsu senais draugs Jānis Lācis. Nosaucis adresi un pāris teikumos aprakstījis nozieguma detaļas, Valts izslēdza telefonu un, salicis aiz pakauša rokas, atgāzās sēdeklī.

- Tu tiešām domā, ka pēdas zem loga atstājis slepkava? - vērdamies grūtsirdīgajā panorāmā, es vaicāju.

- Protams, nav izslēgts, ka tas bijis kāds cits, - Valts nekavējoties atsaucās, un tas liecināja, ka drauga domas, tāpat kā manējās, grozījušās ap šo faktu. - Protams. Nu, kaut vai kaimiņš. Ienācis papļāpāt un, lai nebūtu jāiet iekšā, pa logu pasaucis saimnieku. Atbildi nesaņēmis, devies projām. Tie smilšu graudiņi uz palodzes vēl neko nepierāda. Hm… Slepkavība izdarīta aptuveni pirms stundas vai divām, jo līķis vēl nebija sastindzis. Diez vai pēc tās šis cilvēks būtu ilgi uzkavējies nozieguma vietā. Kur garantija, ka kāds nav sadzirdējis šāvienu troksni? Ar katru sekundi aug risks, vai ne? Neraugoties uz savandito rakstāmgaldu un izsvaidītajiem papīriem, pagaidām vispieņemamākā šķiet tava versija.

- Par atriebību?

- Jā. Kas zina, varbūt tās ir kara gadu atskaņas. Grieze - bijušais leģionārs. Bet cilvēkam, kuram rokās ierocis, reizēm gadās likt to lietā pavisam neparedzētos apstākļos. Pat negribot. - Kronbergs izvilka cigareti, aizsmēķēja un, izmetis sērkociņu pa logu, uzlika elkoni uz atzveltnes. - Te nu tev bija intervija ar bijušo leģionāru! Man nelaiķis patika. Pat neraugoties uz to, ka mūsu pazīšanās ilga vienas bēru ceremonijas garumā. Savaldīgs vīrs ar visai savdabīgu humora izjūtu. Nešablonisks, tā varētu teikt. Kam gan bijusi vajadzīga viņa nāve? Tāpat jau nebija aiz kalniem…

Mēs apklusām. Liekas, ka viss jau bija izrunāts un atlika tikai gaidīt policiju. Sīkais lietutiņš pa sarunas laiku bija pārvērties miklā, pelēkbaltā dūmakā. Ja tāda te valdījusi ari nozieguma laikā, slepkava mierīgi varēja atnākt un izdarīt savu melno darbu, neviena nemanīts. Migla bija tik bieza, ka tālāk par trīsdesmit metriem kaut ko bija grūti saskatīt. Un tikai tad, kad, kā sīpolu mizojot, sāka asarot acis, es aptvēru, ka šī migla patiesībā ir dūmi. Kaimiņmājā laikam kāds bija iekurinājis krāsni. Zemu klādamies pāri zemei, sajaukušies ar miglas putekļiem līdzīgo lietutiņu, tie ietina apkārtni gluži kā pelēkbaltā vatē.

Lācis ar savu komandu ieradās pēc minūtēm divdesmit. Asiņainais skats man jau bija tiktāl sabojājis omu, ka tad, kad viņš lūdza mūs parādīt notikuma vietu, es kategoriski atteicos izkustēt no vietas. Valtam nekas cits neatlika, kā uzņemties nepatīkamo pienākumu vienam. Policijas pēddzinis - liels pelēks vilku sugas suns - savu pienākumu pildīšanu uzsāka visai pašpārliecināti. No loga tas drošā riksī aizvilka kinologu līdz taciņai, bet te pēkšņi sāka svaidīties. Paskrējis uz vārtiņu pusi, aprauti ierējās un metās atpakaļ, bet, nenoskrējis pusceļu līdz mājai, griezās uz pretējo pusi. Bija redzamss, ka suns pēdas nespēj uzņemt. Bet kad tas sāka nežēlīgi šķaudīt, kļuva skaidrs, ka par to ir parūpējies slepkava. Lai nomierinātu savu četrkājaino draugu, seržants noglaudīja masīvo galvu un aizveda asti nolaidušo neveiksminieku uz policijas furgonu.

Grūtsirdīgi blenzdams norasojušajā stiklā, es mazpamazām sāku kauties ar miegu. Galvā viss šķita kā uz ielas - ietīts vatē. Liekas, ka beigu beigās biju iesnaudies, jo, kad noklaudzēja opeļa durvis un, Kronbergam apsēžoties, nozvalstījās automašīna, es pamatīgi satrūkos. Uzmetis man skatienu, draugs viegli pavīpsnāja.

- Labrīt!

Samulsis nokrekšķējos un, pavilcies augstāk, vaicāju: - Kā gāja?

- Nekā. Vismaz ne tā, lai tas būtu apspriešanas vērts.

- Braucam mājās?

Valts neatbildēja. Pavēries draugā, es atkārtoju jautājumu, bet, it kā tas neattiektos uz viņu, Kronbergs turpināja nekustīgi lūkoties vējstiklā. Nebija šaubu, ka tikai tagad viņa smadzenes Sāka tā pa īstam uzņemt apgriezienus. Piepeši, itin kā nokratot sastingumu, viņš nodrebinājās un uzmeta man jautājošu skatienu.

- Tu kaut ko teici?

- Vaicāju - vai braucam mājās?

- Vēl ne. Man iešāvās prātā kāda ideja. Kā būtu, ja mēs vismaz daļēji realizētu sākotnējo ieceri?

Man gribas apciemot Griezes draugu. Atminies, to pašu, par kuru tev stāstīju? Arī bijušais leģionārs, un to, ko gribēji vaicāt nelaiķim, varēsi pa​jautāt viņam.

- Atceros, - es palocīju galvu. - Viņš sēdēja otrā pusē Rūdolfam Griezem, vai ne?

- Jā. Viņa vārds ir Zatlers. Verners Zatlers. Dzīvo tepat netālu.

- Tu nestāstīji, ka būtu ar viņu iepazinies.

- Es to arī neizdarīju. Bet, pārmeklējot Griezes māju, Lāča puiši uzdūrās uzņēmumam. Zatlera. Es uzreiz viņu pazinu. Foto​grāfijas otrā pusē bija adrese. Ja viņi dienējuši kopā, nav izslēgts, ka Zatlers zinās kaut ko par nelaiķa pagātni vairāk nekā kaimiņi. Varbūt tieši viņa atmiņā glabājas kas tāds, kam pa spēkam novest mūs uz izšķērdīgā šāvēja pēdām.

Pēkšņi gluži kā fizisku reakciju es sajutu sevī mostamies mednieka instinktu.

- Braucam!

Izrādījās, ka Zatlers tāpat kā Grieze mitinās privātmājā šaipus Daugavai. Kronbergs vadīja opeli pa šauro ieliņu jūkli ar profesionāla šofera noteiktību. Mani vienmēr pārsteidza tas, cik labi viņš orientējās pilsētā. Laikam, ja vajadzētu, Valts spētu no galvas nosaukt lielāko tiesu no pat nomaļās vietās izliktajām ceļa​zīmēm. Es aptuveni lēsu, ka atrodamies Bieriņos, kad pamājis uz ielas stūri, draugs izmeta: - Klāt esam. Ši.

Uz zilās izkārtnes ar krietni padzisušu krāsu bija lasāms - E)rustu iela. Pabraucis uz priekšu vēl metrus simts, Valts apstādināja automašīnu nesen celta žoga priekšā. Aiz tā koši zaļa un līdzena kā galds mauriņa vidū slējās neliels, balts namiņš ar lēzenu, sarkanu dakstiņu jumtu. Lai gan arī Griezes pagalms nebija nolaists, tas nespētu ne līdzināties šī dārza sakoptībai. Jāatzīstas, ka manī šī nevainojamā kārtība izraisīja asociācijas ar operāciju zāles netīkamo sterilitāti. Man vienmēr patikusi neliela, mākslinieciski pieļaujama nekārtība. Tāda, kas rada to mājīguma efektu, kuru nevar sajaukt ar saimnieka slinkumu vai nevīžību. Pirmatnējais mūžamežs vienmēr bijis un būs pievilcīgāks par stādīto.

- Pedantisks cilvēks… - pilnīgi nepamatoti juzdams mostamies sevī nepatiku pret man pavisam nepazīstamo cilvēku, es noburkšķēju.

Metālā kaltie vārtiņi izrādījās aizslēgti. Par laimi uz nelielas plāksnītes rēgojās zvana poga. Taču Valts kavējās to nospiest. Viņa vērīgais skatiens, gluži kā iztaustot apkārtni, lēnām slīdēja pa apli. Šādās reizēs katra detaļa, gluži kā nofotografēta, cieši iegūla drauga atmiņā. Vajadzības gadījumā viņš vienlīdz precīzi spēja atcerēties kā kopainu, tā pašu visneievērojamāko sīkumu. Ticis ar šo darbu galā, kas vairāk bija iestrādājies pienākuma reflekss nekā pastāvīga nepieciešamība, Kronbergs piezvanīja. Pēc dažām sekundēm baltās mājiņas durvis atvērās un, skaļi riedams, pagalmā izlēkšoja suns. Pareizāk - suņa parodija, jo ar tādu sīkuli žurka tiktu galā kā zvirbulis ar mušu. Nožēlojamajā dzīvniekā viss bija tievs un smalks, sākot ar kājām, kas atgādināja četrus sērkociņus, un beidzot ar diega galam līdzīgo astīti. Ceļu līdz vārtiem šis dīvainais radījums veica, viegli grīļodamies, acīmredzot kuslajās miesās spēka bija pagalam maz. Taču šos trūkumus aizēnoja balss - spalga, ar tik drausmīgu pieskaņu, ka drebuļi skrēja caur kauliem. Par laimi no mājas atskanēja dobjš bass:

- Vietā, Dinozauri Tajā pašā acumirklī drausmīgās rejas aprāvās un, iežmie- dzis kājstarpē drebelīgo astīti, sīkulis gluži kā vēja nesta lapa aizslīdēja kaut kur sāņus. Durvīs parādījās nedaudz uzkumpis liela auguma vīrietis. Viņam bija sarkana alus cienītāja seja ar uzburbušu, kartupelim līdzīgu degunu un sirmi, ezītī apcirpti mati. Turpat uz sliekšņa neuzticīgi mūs nopētījis, viņš diezgan nelaipni uzsauca: - Ko vajag?

- Jūs, Zatlera kungs, - Valts pacēla sveicienam roku. - Mēs tiešā ceļā no Griezes. Rūdolfa Griezes.

Vai atceraties mani? Virzas bērēs. Mēs…

Namatēva kā dusmās sarauktā piere noskaidrojās.

- Atminos gan, kā nu ne. Starp mums toreiz sēdēja Rūdolfs. - Paspēris dažus soļus uz vārtiņu pusi, itin kā sarunādamies pats ar sevi, bet pietiekami skaļi, lai saklausītu arī mēs, saimnieks nomurmināja: Atmiņā palicis vēl kaut kas… Profesija… - dobjajā balsī jautās aizdomīgi toņi. - Kas noticis?

Tobrīd pa ielu mums garām lēnā gaitā soļoja divi vīrieši, un neatbildējis Kronbergs atvaicāja: - Vai mēs nevarētu aprunāties mājā?

Zatlers nedrošā gaitā pietuvojās vārtiņiem, un tikai tagad es saskatīju, cik viņš vecs. Vismaz astoņdesmit. Papildus gadu ievilktajām rievām saimnieka sejā jautās nepārprotamas slimības pazīmes pelēcīgā ādas krāsa, tumšie maisiņi zem acīm, kā arī iezilganās lūpas lika domāt, ka vainīga ir sirds. Šo diagnozi apstiprināja arī tas, ka niecīgais ceļa gabals to bija pagalam nokausējis - vecais elpoja sēcoši un saraustīti, it kā nule būtu skrējis. Pilnīgi iespējams, ka brangais vēders, kas burtiski vēlās pāri jostai, bijis visu viņa kaišu pirmierosinātājs. Tas un gaļīgais dubultzods liecināja, ka Zatlers mīl paēst. Ņemot vērā nekustīgo dzīvesveidu, kas ir rik liela vecuma neatņemama sastāvdaļa, skaidrs, ka nolietojies organisms nespēja tikt galā ar slodzi. Atslēdzis vārtiņus, viņš kaut kā dīvaini paglūnēja uz Valtu un teica: - Ja jau esat atnākuši…

Kronbergs, kas noteiktos apstākļos spēja būt absolūti nejūtīgs pret nepieklājīgu izturēšanos, pateicīgi pamāja: - Pateicos, Zatlera kungs! Pie jums tik tīrs un kārtīgs…

- Vedeklas vaina, - tuklās lūpas pirmo reizi savilkās tādā kā nīgrā smaida grimasē. - Bet ko es…

Man kurpes aizšņorēt ir vesela problēma. Nāciet!

Viegli gāzelēdamies, vecais vīrs ieveda mūs namā. Tāpat kā ārpusē, arī te viss izstaroja pedantisku kārtību. Tā man šķira saturam neiecietību kā pret putekļiem, tā arī pret katru, kas to mēģinātu izjaukt. Ceļā mums patrāpījās vidēju gadu sieviete ar skarbu, puritānisku seju.

- Erna, vedekla, - nepalēninot gaitu, Zatlers mūs iepazīstināja un ieveda lielā telpā. Tajā bija kaut kas gan no viesistabas, gan darbam un atpūtai domātas telpas. Lai kam tā arī bija paredzēta, to visu vienoja nevainojama tīrība. Droši vien nevietā nolikta lieta šajā mājā būtu kaut kas ārkārtējs. Zatlers smagi iezvēlās platā ādas atzveltnī un, pamājis uz dīvānu iepretim, nobubināja zem deguna: - Sēsrieties! Un… - te viņa apaļās ačeles apstājās pie Valta, kas patlaban vilka no portfeļa konjaka pudeli.

- Kā būtu pa vienai? - Kronbergs uzmeta saimniekam jautājošu skatienu, taču pēc Zatlera sejas varēja redzēt, ka jautājums bijis lieks. Nīgrie vaibsti bija izlīdzinājušies, bet lūpas rotāja īsts smaids.

Tagad mūsu priekšā sēdēja pavisam cits cilvēks.

- Kaut pa piecām, - ari dobjā balss, pielāgojoties sejas izteiksmei, bija ieguvusi sirsnīgus toņus.

Itin kā nometis gadus trīsdesmit, vecais neticami veikli uzslējās kājās un pavēra durvis: - Erna! - kliedzienu droši vien varēja saklausīt pat ielas otrā galā.

Sauciena iespaidā nepilnas minūtes laikā žurnālu galdiņu noklāja vesela izmeklētu uzkodu virkne, kuras vidū goda vietu ieņēma konjaka pudele. Tā vien likās, ka, zinādams par mūsu ierašanos, Zatlers savlaicīgi sagatavojies uzņemšanai. Kad, nolikusi pēdējo šķīvi, skarbā izskata sieviete, tā arī nepateikuši ne vārda, nozuda durvīs, vecais vīrs atvainojās:

- Erna nebūt nav tik atturīga, kā varētu nodomāt. Ja ne jūs, tikt pie glāzītes man nebūtu nekādu izredžu. Vedekla stingra, bet sava taisnība jau ir - motors sācis streikot, - viņš piesita sev pie sirds. - Bet simts grami tam taču nekaitēs? - Jautājums gan tika izteikts apgalvojuma formā.

- Nekādā ziņā, - es pacentos viņu nomierināt. - Konjaks pat esot ieteicams. Protams, ar normu.

Tagad Zatlers uz sterilās apkārtnes fona izskatījās tieši pēc tā iztrūkstošā mākslinieciskās nekārtības elementa, kas padara mājokli omulīgāku. Izmetis savu glāzīti, viņš noskurinājās kā no ūdens izkāpis suns un, uzkozdams šķiņķa šķēli, neskaidri vaicāja: - Kāpēc nepaķērāt līdzi Rūdolfu? Neesam tikušies jau vairākus mēnešus.

Valts kavējās ar atbildi, un pauze darīja namatēvu uzmanīgu.

- Vai jūs joprojām strādājat izmeklēšanas jomā?

Kronbergs palocīja galvu un, apsteigdams nākamo jautā​jumu, sacīja: - Paslēpes nudien nav nekāda jēga spēlēt. Jums taisnība - mūsu vizītei ir tiešs sakars ar manu profesiju. Lieta tā, ka Rūdolfs Grieze ir miris!

Par spīti gaidītajam, šī ziņa veco vīru nebūt nepārsteidza. Ielējis sev vēl vienu glāzīti un, neizlaižot no rokas pudeli, izmetis, viņš grasījās piepildīt to no jauna.

- Līdz simts gramiem palicis pavisam nedaudz, - nojauzdams, ka ar to vien var nebeigties, es atgādināju.

Paraustījis platos plecus un papildus veltījis man pārmetošu mirkli, vecais tomēr nolika pudeli savā vietā. Pēc tam atgāzās pret atzveltni un, kā godinot aizgājēju, nokāra galvu.

- Lai viņam vieglas smiltis! - un, ne pie viena nevērs- damies, norūca: - Šogad viņš jau ceturtais!

Aiziet vecā gvarde! Diemžēl tik strauji kā pēdējā laikā…

- Ar gvardi jūs domājat leģionu?

- Kas nu tā par gvardi. Nē, vienkārši veču paruna. — Zatlers nobrauca ar delnas virspusi pāri acīm un kā sakaunējies par šo jūtu izplūdumu mulsi nokrekšķējās. - No kā viņš mira? - Dobjā balss likās piesmakusi.

- Slepkavība. Pirms stundas mēs atradām Griezi nošautu savā kabinetā! - mans draugs klusā balsī, it kā vairīdamies svešu ausu, atbildēja.

- Kā - nošautu? - bija skaidri redzams, ka namatēvs nespēj aptvert Valta vārdu nozīmi.

- Ar kalašņikovu, - Kronbergs pacēla glāzi. Es pastiepos pēc savējās, bet, apsteidzot mani, Valts uzlika tai delnu. - Tev būs jāsēstas pie stūres, Robert.

Tāds notikumu pavērsiens man nepavisam nebija pa prātam, taču es paļāvos uz to, ka draugs zina, ko dara. Neesmu nekāds dzērājs, un mani ik reizes līdzīgā situācijā aizvaino vienīgi pavēles forma.

Apspiedis ne visai smalko vārdu, kas teju bija gatavs nolidot no lūpām, pavēros saimniekā. Liekas, tikai tagad vecais vīrs bija aptvēris notikušo līdz galam.

- Bet Rūdolfs… Kam vajadzēja nogalināt vientuļu pensionāru? - viņa balsī bija saklausāms neviltots izbrīns. - Kraķi, kas nevienam nemaisās pa kājām un tup savā būdā? Zili brīnumi! - pirmo pārsteigumu bija nomainījusi neliela aizdoma. Dziļi nopūties, Zatlers nogrozīja galvu un, it kā žņaugtu apkaklīte, atpogāja krekla augšējo podziņu.

Tā kā Valts ar īsta degustatora paņēmienu patlaban malkoja dzintarkrāsas dzērienu, es atbildēju viņa vietā: - Tieši tāpēc jau mēs ieradāmies pie jums. Nav izslēgts, ka nozieguma iemesli meklējami senā pagātnē. Sakiet, vai jūsu pēdējie vārdi nozīmē, ka Grieze vairījies no sabiedrības? Tādā gadījumā pilnīgi iespējams, ka tā nav bijusi tikai tieksme pēc vientulības, bet kaut kas būtiskāks.

- Kas? - Bailes.

- Hm. Rūdolfs tik tiešām nemīlēja uzturēties cilvēkos, bet bailes… - vecais neticīgi nogrozīja galvu.

- Roberts tikai izteica varbūtību, - sarunas grožus no jauna pārņēma Kronbergs. - Turpinot mana drauga domu, no pieredzes varu teikt, ka cilvēks reti norokas no sev līdzīgajiem. Vienīgi baiļu gadījumā.

Tas ir dabiski, vai ne? - Kronbergs izvilka cigaretes, bet, atminējies par saimnieka kaiti, grasījās bāzt atpakaļ kabatā.

- Smēķējiet vien, - Zatlers viņu aizturēja. - Erna pīpē kā tvaikoņa dūmenis, bet man tabakas izgarojumi pat patīk. Tātad jūs domājat, ka viņš no kaut kā baidījies?

Atbildes vietā Valts paraustīja plecus 1111 aizsmēķēja.

- Nē, neticu! - namatēvs piebīdīja viņam smagu, līdz spīdumam nopulētu vara pelnutrauku. Rūdolfs no laika gala bijis tāds, kam iedzimtā pārgalvība neļauj bailēm pat pietuvoties. Kaut kas līdzīgs imunitātei. Viņa tēvs bija tieši tāds pats. Nedod Dievs, izraisīt viņā dusmas. Saķersies kaut vai ar Goliātu! Jā, tāds viņš bija, un dēls ne par matu labāks. Nevaldāma rakstura kā viens, tā otrs. Uz vecumu jau bija kļuvis rimtāks, bet jaunībā gatavs aizsvilties galīgi ne par ko. Var taču būt, ka dusmas pārmāc bailes? - runātājs vērās manā draugā ar jautājošu skatienu.

- Ne tikai bailes, arī saprātu, - Valts palocīja galvu. - Vai jūs bijāt labi pazīstami?

Gadiem ejot, cilvēka attieksme pret nāvi pamazām mainās. Kā esmu novērojis, jaunākam, kam pirmo reizi nākas ar to saskarties, tā šķiet kā kaut kas negaidīts un baismīgs. Nesaprotams. Bet vecam gluži otrādi. Nepatīkams un reizē neizbēgams fakts, kuram tas, gluži kā skrējējs finišam, visu savu mūžu bija nenovēršami tuvojies. Turklāt labi zinādams, ka šī pēdējā dzīvības līnija būs jāšķērso šā vai tā. Šī neizbēgamība pieradina, liek iekšēji sagatavoties. Tādējādi jebkura nāve veca cilvēka acīs nav nekas ārkārtējs. Tā ir gaidīta. Protams, ne jau kā kaut kas mīļš un vajadzīgs, bet arī ne briesmīgs, par ko bez apstājas būtu jādomā. Droši vien, ja tā nebūtu, nāves tuvošanās smagi nomāktu un ne viens vien zaudētu prātu vēl pirms liktenīgās taisnes šķērsošanas. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka Zatlers tik ātri atguvās.

Vienīgais, ar ko viņš nespēja samierināties, bija varmācība. Nāvi viņš pieņēma bez ierunām, slepkavību nē.

- Mēs gājām vienā skolā, pat sēdējām vienā solā. Abi esam no Tukuma rajona. Abi reizē iestājāmies leģionā. Vienā divīzijā. Taču nekādi lielie sirdsdraugi nebijām. Kā jau vienaudžiem - skola, lauki… Nē! Padomā tik - noslepkavots! - Zatlers jau kuro reizi nogrozīja galvu. - Piedodiet, nekādi nespēju aptvert.

- Kurā gadā jūs iestājāties leģionā?

- Četrdesmit trešajā. Tūdaļ pēc skolas beigšanas.

- Kas jūs pamudināja spert šo soli? - es iekritu starpā. - Leģions tika saformēts no brīvprātīgajiem, vai ne?

- Jā, - Zatlers pamaja. - Es jau teicu, mūs ar apkārtnes jauniešiem daudz kas vienoja. Skola, lauki un… stāsti par padomju karaspēka izdarībām četrdesmitajā gadā. Daudziem no mums uz Sibīriju bija izvesti radi, paziņas. īsi sakot, klimats bija nobriedis. Klīda baumas par latviešu karavīru apšaušanu, kā arī par zvērībām koncentrācijas nometnēs. Jauniešu patriotisms un nenoliedzami arī pārgalvība bija tie, kas vairumam mūsu vienaudžu lika iestāties leģionā. Aizstāvēt dzimteni!

- Jūs nemulsināja tas, ka tiksiet iekļauti SS vienību sastāvā?

Vecais vīrs paraustīja plecus.

- Kāda tam nozīme? Galvenais tikt pie ieročiem. Pasaule tikai pēc Nirnbergas spēja apjēgt, ko šie burti īsti nozīmē, un kur nu mēs. Bet pēc kara visi redzētu, kurš bijis kurš. Taču kas varēja paredzēt, ka uzbrucēji ies pāri savējo līķiem? Padomju virsnieki dzina kareivjus uzbrukumā gluži tāpat, kā teroristi tagad dara ar ķīlniekiem. īsti zvēri! Slepkavot savējos! Kaut kas tāds varēja ienākt prātā vienīgi garīgi slimajam. Vācieši pie tā ķērās kara pēdējās dienās, kad nebija kur sprukt. To, lai gan nevar attaisnot, bet vismaz daļēji saprast. Bet te - Kurzeme. Sveša teritorija! M… jā.

- Vai nodienējāt kopā līdz galam?

- Nē. Rūdolfu pēc nedēļas pārcēla uz 15. divīziju un tās sastāvā nosūtīja uz Vāciju apbruņošanai.

Tā īsti pagulēt kopā ierakumos mums neiznāca. Pēc Kurzemes ieņemšanas mani nosūtīja uz Krasnojarskas nometni. Kā izdzīvoju, to nudien nemāku pateikt. Taču atgriezos. No mūsu klases dzīvajos bijām palikuši tikai divi - es un Tālis Bergvalds. Visi pārējie…

- Jūs piemirsāt Griezi, - es atgādināju, taču namatēvs pakratīja galvu.

- Atgriezāmies mēs divi, - viņš ietiepīgi atkārtoja. - Bet Rūdolfs… Par to, ka viņš dzīvs, uzzināju tikai deviņdesmit trešajā gadā. Virzu mēs apglabājām piektajā, vai ne? Tātad tikai divus gadus pirms tam.

Tā, lūk! - Ar tādu kā gandarījumu Zatlers nobeidza un, izvilcis puķotu kabatlakatu, noslaucīja pieri.

Mēs ar Valtu saskatījāmies.

- Kā tā?

- Redzams, ka tas jums nav zināms, - saimnieka vecišķi blāvās acis, pārslīdējušas mums, cerīgi apstājās pie pudeles. Tā kā ne es, ne Valts nereaģējām uz vārdos neizteikto mājienu, viņš ar redzamu piepūli novērsa tās sānis. Pēc tam, it kā izbaudīdams neesošu malku, norija siekalas un, jau samierinājies, turpināja: - Visu šo laiku, kopš pameta Latviju, Rūdolfs bija nodzīvojis ārzemēs. Viņš pats stāstīja. Vācijā tam izdevies dezertēt. Pēc tam pārgājis Francijas robežu. Kādā ciematiņā bēglim izdevies atrast pajumti.

Bet jau pēc kara palicis tur dzīvot.

- Iznāk, ka Grieze turpat sešdesmit gadus aizvadījis ārpus Latvijas! Tas gan ir pārsteigums! Kronbergs domīgi norūca un, dziļi ievilcis dūmus, ar neslēptu interesi pavērās stāstītājā.

III nodaļa ATMINAS Vecais vīrs tagad izskatījās noguris. Aktivitātes uzturēšanai es pielēju vēl pusglāzīti. Kā ķīmiķis, nopētījis tās saturu pret gaismu, Zatlers rūgti pasmīnēja: - Peņģerots, nekas vairāk! Zvirbuļa deva. Man tagad viss ar normu. Norma tur, norma šeit. Vai tas gaļas gabals, vai stiprāks malks. Bet laikam jau pareizi ir, jo neslēpšu, ka man no laika vislielākās grūtības ir sagādājusi tieši norma. Mērs… - Dziļi ieelpojis, viņš ar vienu malku iztukšoja glāzīti. Pēc tam apveltīja ar ilgu pilnu skatienu apetīti rosinošos gurķīšus, tad šķiņķi, bet tā arī nekam nepieskāries ar troksni izpūta gaisu.

- Vai Grieze ir stāstījis kaut ko par emigrācijā pavadītajiem gadiem? Kur strādājis? Par ģimeni, draugiem?

- Ļoti maz. Bet šo to dzirdējis esmu, - namatēvs tomēr nenoturējās un, uzdūris uz dakšiņas piparu gurķīti mazā pirkstiņa resnumā, labsajūtā atslīga pret atzveltni.

- Pastāstiet! - Valts palūdza un, nodzēsis pelnutraukā līdz pusei nosmēķēto cigareti, kā paradis, salika kopā pirkstu galus. Kā stājā, tā pelēko acu uzmanīgajā skatienā bija lasāms, ka katrs dzirdētais vārds tiks droši ieguldīts atmiņā. Savukārt saimnieka vaigos atplaukušais sārtums liecināja, ka glāzītes nestais mun​drums tam ļaus puslīdz droši atcerēties vajadzīgo.

- Sākšu ar to, ko man pastāstīja Rūdolfs vēl skolas gados, - viņš nokoda mikroskopisku gurķīša gabaliņu un turpināja: - Izrādās, ka viņa izcelsmes saknes meklējamas ne tikai Latvijā, bet ari ārzemēs.

Francijā. Jā, jā, Francijā, - laikam pamanījis manā sejā izbrīnu, viņš atkārtoja. - Lieta tā, ka, Napoleonam ciešot sakāvi Krievijā, varbūt jums gadījies to dzirdēt - vairākas franču armijas daļas šķērsoja Kurzemi.

Kāds vai nu ievainots, bet tikpat labi dezertējis virsnieks, Griezes sencis, palicis šeit. Rūdolfs gan minēja vārdu un uzvārdu, taču atmiņā palicis tikai vārds - Klods. Kā paši saprotat, tad, gadu gaitā mijot kā gredzenus, tā uzvārdus, franciskais pamazām vien izdzisis un palicis tikai latviskais. Bijušais Napoleona virsnieks nodibinājis šeit ģimeni, ieprecoties turīgā dzimtā. Lai gan viņš te noenkurojies pa īstam, galīgi saites ar dzimteni sarāvis neesot. Būdams Bonaparta politiskais pretinieks, šis Klods turpinājis dzīvi interesēties par notikumiem Francijā. Diemžēl juku laiki, kas tolaik valdījuši dzimtenē, neesot izraisījuši vēlmi atgriezties. Pat Burboniem atkārtoti nākot pie varas. Apbrīnojami līdzīgs Rūdolfa liktenim, vai ne?

- Hm… - kā vienmēr, kad viņa interese bija pamodināta, Valts vēl dziļāk iegrima sēdeklī. Apbrīnojami līdzīgs. Un tālāk?

- Tas ir viss, kas man zināms par Rūdolfa dzimtu. Bet tuvāk šodienai, un to jau man pastāstīja citi, varu pateikt tikai to, ka četrdesmitajā gadā visa viņa ģimene tikusi izvesta uz Sibīriju. Atgriezies neesot neviens! Pats viņš izglābies tīrās nejaušības dēļ - dienā, kad atnākuši tiem pakaļ, Rūdis bija aizgājis makšķerēt.

- Pēc vecāku izvešanas pie kā viņš apmetās?

- Rūdolfu pie sevis pieņēmusi kāda pavecāka atraitne - mātes draudzene. Viņa dzīvojusi kaut kur pilsētā. Reižu reizēm mēs ar savu skolas biedru tur saskrējāmies. Adresi gan nezinu. Pats viņš neteica, bet es negribēju uzplīties. Taču ziemā skolu apmeklēja kā agrāk. Bet pēc beigšanas satikāmies jau leģionā.

Runā, ka citur rekrūši tikuši iesaukti, bet mēs abi un tie, kurus iepazinu, iestājāmies brīvprātīgi. Ari mani vecāki bija cietuši no represijām, tā ka ne man, ne Rūdim nebija nekāds brīnums, kad ieraudzījām viens otru formas tērpā.

- Tātad leģionā jūs iestājāties ar nolūku atriebties? - gribēdams tikt skaidrībā līdz galam, es vaicāju.

Zatlers pakratīja galvu.

- Nepavisam nē. īstie vainīgie taču frontē nemētājās. Kam tad atriebties? Krievu zemniekam? Mūsu mērķis bija viens - neielaist Latvijā padomju karaspēku. Neļaut atkārtoties četrdesmitajam gadam.

Protams, līdz ar to sekmēt Latvijas kā brīvvalsts atjaunošanu. Otrais izrietēja no pirmā.

- Skaidrs, - es pamāju.

- Diemžēl notikumi frontē sagrāva mūsu ideju kā kāršu namiņu. Pārspēks bija pamatīgs. Rezultāts triumfa vietā koncentrācijas nometne, bet goda - cietuma balanda. Papildus visam sekoja vesels lēvenis slimību, kuras sevi pieteica jau pēc atgriešanās dzimtenē. Gribējām pārgrozīt likteni… Tad man ne prātā nenāca, ka katrai lietai savs laiks. Un kad tas bija klāt, padomju iekārta sabruka pati no sevis.

- Nevaru nepiekrist, - Valts palocīja galvu. - Bet pastās​tiet, kas notika tālāk?

Par manu moku ceļu nepastāstīšu nekā jauna. To jau aprakstījis Solžeņicins, un jums nebūs interesanti. Šis ceļš visiem bija vienāds. īsumā: no Krasnojarskas tiku pārsūtīts vēl uz vairākām nometnēm, jo ieslodzītos, laikam bailēs no sacelšanās, periodiski mainīja vietām. Atgriešanās. Liegta augstākā izglītība, un šofera darbs līdz pensijai. Visa biogrāfija. Bet ar Rūdolfu liktenis mūs atkārtoti saveda kopā Latviešu biedrības namā. Saskrējāmies gluži nejauši. Neraugoties uz to, ka gadi kā mani, tā viņu bija krietni apbružājuši, uzreiz pazinām viens otru. Tas notika tieši togad, kad viņš pārcēlās no Francijas uz dzīvi Latvijā. Deviņdesmit trešajā gadā. Tolaik es jau vairāk nekā divdesmit gadus mitinājos šajā mājā. Gerda, mana sieva, nomira pirms trīs gadiem. Tomēr bez sievietes māja nepalika - nelaiķes vietā nāca vedekla. Tā ka mājas solis, un to jūs noteikti esat paguvuši ievērot, - stāstītājs pārlaida mums nedaudz ironisku skatienu, — raizes man nesagādā. Bet Rūdolfs pēc atgriešanās nopirka Apūzes ielā sev māju. To pašu, no kuras, kā saprotu, jūs nule atbraucāt.

- Jā, no Apūzes ielas, - es apstiprināju. - Vai Grieze pār​brauca viens, vai kopā ar ģimeni?

- Viens. Bet par ģimeni nekā nezinu. Reiz gan iznāca pajautāt, taču Rūdolfu tas nezin kāpēc aizkaitināja, tāpēc šim tematam es vairs neesmu pieskāries. Tikāmies reti un arī tad galvenokārt bērēs.

Kopēju paziņu mums bija cik vienai rokai pirkstu, jo kā nekā sešdesmit gadus bijām nodzīvojuši katrs savā valstī. Jā, sākumā viņam pat latviešu valoda sagādāja grūtības. Man likās, ka svešumā aizvadītie gadi ir uzspieduši tādu kā mentalitātei svešu zīmogu. Bet finansiāli Rūdis bija neatkarīgs.

- Kā to saprast?

- Gaužām vienkārši. Neatkarīgs nedz no mikroskopiskās pensijas, nedz dzīves dārdzības, nedz kukuļņēmēju mahinācijām. Arī ne no algas, kuru vieni nespēj izmaksāt astronomisko nodokļu dēļ, bet otri - sava negodīguma. Bēdīgi… Droši vien arī tas pieder pie mūsu tautas likteņa, - Zatlers nopūtās. - Cik dīvaini - visi ir nemierā, tātad jau sen laiks kaut kam mainīties, bet - še tev! Ne par matu!

- Vai Griezem bija noguldījumi bankā?

Namatēvs paraustīja plecus.

- Kas to zina. Bet nedomāju, ka viņš braukāja pa pasauli, līdzi vadādams portfeli ar ietaupījumiem.

- Jums taisnība. Būs jādabū atļauja ieskatīties kontos, lai gan… Kā būtu rīkojies jūs? Protams, pārskaitītu vajadzīgās summas no ārzemēm, jo noguldīt naudu mūsu bankās joprojām ir riskanti, vai ne?

Tā būtu gan ērti, gan droši.

- Noteikti, - Zatlers apstiprināja.

- Ja mums taisnība, noskaidrot nosūtītāju būs viegli. Bet tagad pacentieties atcerēties visu, ko Rūdolfs Grieze jums stāstījis par savu dzīvi svešumā.

- Grūts uzdevums, - nogrozījis galvu, atzinās saimnieks. - Redziet, katrā mūsu retās tikšanās reizē kā trešais, neiztrūkstošais sarunas dalībnieks bija klāt šis te, - viņš uzlika resno rādītājpirkstu uz pudeles kakliņa. - Un ko tas nozīmē, manuprāt, lieki paskaidrot.

- Acīmredzot, atmiņā nekas daudz nebūs aizķēries… - Valts drūmi secināja.

- Diemžēl, - vecais vīrs paplēta rokas. - Vai man maz prātā varēja ienākt… Tobrīd tas nepavisam nelikās svarīgi. Tāda tukša tērgāšana. Bet, ja ļoti nepieciešams, es pacentīšos…

- Izdariet gan, tas tiešām ir svarīgi. Bet pēc tam ar jautājumu palīdzību pamēģināsim atmodināt arī

to, kas snauž atmiņas dziļumos. Šis trešais… kaut vilks to parautu! - Kronbergs uzsita ar dūri pa celi. Cik liecības tas izkropļojis! Un galvassāpju un lieka darba sagādājis!

Laikam, lai stimulētu atmiņu, Zatlers enerģiski paberzēja pieri, pēc tam aizvēra acis un uz brīdi iegrima tādā kā vieglā transā. Laikam jau vecajam bija sava metode, kā iedarbināt smadzenes produktīvam darbam. Kad blāvās acis atkal atvērās, es varēju apzvērēt, ka skatiens kļuvis ievērojami skaidrāks un mērķtiecīgāks.

- Sākšu ar to, kas vislabāk iespiedies atmiņā. Es jau stāstīju, ka Vācijā Rūdolfs dezertējis. Viņš apgalvoja, ka jau tur sapratis, ka mūsu plāni neizbēgami sabruks. Cik tas patiesi, to nezinu, taču tā viņš stāstīja. No kuras tieši vietas sācies Griezes ceļš uz Franciju, man nav zināms, arī tas - kā viņam izdevies neiekrist vāciešu nagos, ne. Manuprāt, viņš nav rīkojies pēkšņas iedomas vadīts, jo atceros vārdus "nebija viegli izvēlēties maršrutu pāri Alpiem, bet, lai būtu drošāk, gāju pa grūtāko".

- Jaušama mērķtiecība, - Valts nomurmināja. - Vai nevarētu būt, ka franču ģenealoģiskais atzars viņam bijis zināms un Grieze devies nevis uz labu laimi, bet pie radiem? Pag, cik īsti laika pagājis no tā sākuma? Napoleons cieta sakāvi Krievijā astoņi simti divpadsmitajā gadā. Tātad pagājuši nepilni divi gadsimti. Pie izturīgas veselības, turklāt nododot to no paaudzes uz paaudzi, tas nebūt nav tik daudz. Ja konsekventi iegrāmatotu ciltsgrāmatā katru, nebūtu nekāds brīnums, ja Rūdolfa Griezes vārds figurētu kāda franču aristokrāta dzimtas annālēs.

- Kāpēc aristokrāta? - es paraustīju plecus. - Tikpat labi podnieka vai audēja.

Diez vai varēšu atrast podnieku, kas interesētos par saviem priekštečiem. To dara vienīgi aristokrāti. Ar ko var palepoties amatnieks? Ar darba prasmi, vairāk neko. Bet muižniekiem senčos atrodami gan karavadoņi, gan diplomāti, gan augstas baznīcas amatpersonas.

- Tātad… - es centos sagremot domu, kas, drauga rosināta, pēkšņi sakustējās kaut kur prāta dziļumos. - Ak tā! Nu, protams! Šis Klods, iespējams, nebūt nav ticis ievainots, jo…

- Bijis politiskais pretinieks savam virspavēlniekam, - Valts turpināja manā vietā. - Skaidrs, ka podnieks vai audējs ar politiku nenodarbosies. To darīja buržuāzija, kuras lielum lielāko vairākumu veidoja aristokrātija. Amatnieku gan izmantoja par ieroci, taču pie vadības galda sēdēja citi. Tie, kas mācēja plānot. Cilvēki ar izglītību. Bet tolaik tādi nāca vienīgi no sabiedrības augstākajiem slāņiem. Bet tas, ka šis Klods vairījies atgriezties arī pēc Restaurācijas, var nozīmēt to, ka viņš bijis opozīcijā kā pret vieniem, tā - otriem. Kā pret Napoleona, tā Burbonu piekritējiem. Tādējādi nav izslēgts, ka viņa palikšanas Latvijā galvenais iemesls bijis nevis ievainojums, bet viņš vienkārši dezertējis. Ko teiksi, Robert? - Valts pavērās manī. - Vēstures lietās eksperts esi tu.

Es paraustīju plecus.

- Tad visticamākais, ka šis Griezes sencis piederējis pie jakobīņiem. Lielās franču revolūcijas laikā tie pārstāvēja demokrātiski noskaņotās buržuāzijas intereses. Iespējams, ka pēc termidora apvērsuma Klods aizgājis pagrīdē. Varbūt pat visai savdabīgi - iestājoties armijas rindās. Tolaik kļūt par virsnieku bija muižnieku privilēģija. Tādējādi, apkopojot spriedumus, mēs varam pieņemt, ka runa ir par revolucionāro Jakobīņu kluba biedru, kis pēc revolūcijas kraha, baidoties no vajāšanas, iestājies armijā.

Piedaloties neveiksmīgajā karagājienā pret Krieviju, bet armijai atkāpjoties, to pašu drošības apsvērumu mudināts, dezertējis un palicis Latvijā. Šī versija izskaidro gan to, kāpēc Klods nav atgriezies Francijā, gan arī to, kāpēc viņš tik aktīvi sekojis notikumiem dzimtenē.

- Izsmeļoši! - Kronbergs uzsita man uz pleca. - Vismaz šinī gadījumā grāmatu pozitīvo nozīmi nevar noliegt. - Un vērsda- mies jau pie namatēva, paskaidroja: — Roberts ir visīstākais grāmatu tārps. Taču šī aizraušanās ļauj ne tikai nosist brīvo laiku, bet uzkrāt šo to noderīgu. Kad pie rokas nav cita izziņas avota, jāiztiek ar viņa atmiņu. Jāpiebilst, ka tā ir ievērojami daiļrunīgāka un saprotamāka par enciklopēdijās sausi izklāstīto materiālu. Taču atvainojiet, Zatlera kungs, mēs pārtraucām jūsu stāstu. Turpiniet, lūdzu!

- Faktiski nekas daudz nav atlicis. Kurā vietā Rūdis dzīvojis Francijā, es nezinu. Tāpat par viņa draugiem, kas palikuši tur. Mūsu sarunas ikreiz ritēja par mums abiem zināmām lietām - skolu, jaunības

dienām un ļoti reti - par leģionu. Rūdolfs mīlēja vairāk klausīties nekā stāstīt pats. Bet ar mani, it īpaši, ja sarunā piedalās trešais, - Zatlers plati pasmaidīja, - notiek otrādi. Bet tieši tas, jo nekādi lielie draugi nebijām, ļāva kā man, tā viņam justies apmierinātiem. - Šoreiz saimnieks skaļi iesmējās. Acīmredzot, negaidītās ziņas izraisītie pārdzīvojumi jau bija pāri.

Kronbergs ielēja vēl pa mēriņam. Pacēluši glāzes, viņi sa​skandināja, un Valts sacīja: - Šī lai būtu ceļakāja. Uz veselību!

- Prozit! - Vecais atrūca. - Tās nudien nekad nav bijis par maz.

- Atstāšu jums savu vizītkarti, - nolicis tukšo glāzīti, Valts izņēma no kabatas solīto un, sniegdams saimniekam, piebilda: — Ja vēl kaut ko atcerēsieties, piezvaniet!

- Norunāts! - Zatlers smagnēji uzslējās kājās un lēnā solī pavadīja mūs līdz vārtiņiem. Gar mājas stūri glūnēja smails kā žurkai purniņš. Ieskatījies pazinu izcilo rējēju Dinozauru. Izlaidis mūs uz ielas, vecais aizslēdza vārtiņus un, atvadām pamājis, pagriezās uz mājas pusi. Taču pēc dažiem soļiem, pēkšņi apstājās un sāka berzēt pieri. Laikam tādējādi iedarbinātā atmiņa kaut ko izdeva, jo apsviedies viņš sāka vicināt rokas. Valts, kas patlaban sēdās opelī, pamanījis dīvainos žestus, uzsauca: - Kas noticis?

- Man ienāca prātā! - Zatlers atkliedza un, atgriezies pie vārtiņiem, paskaidroja: - Kādā tikšanās reizē, kad runa bija par Franciju, Rūdolfs viņam neraksturīgi sapņainā balsi izmeta: "Rododendru ieleja… Pireneji…" un, kā man liekas, nez kāpēc lepni nobeidza: "Un vienīgi es to zinu!"

- Vai… - Nē, nē, - namatēvs atmeta ar roku un papildus vēl pakratīja galvu, - tas ir viss! Pārējo izdzēsis tas… trešais sarunas biedrs. Bet nez kāpēc šī frāze bija iestrēgusi atmiņā.

IV nodaļa DARĪJUMS Visu atpakaļceļu Valts klusēja. Pieri saraucis, dziļi iegrimis sēdeklī, viņš intensīvi domāja. Lietutiņš beidzot bija pārstājis pavisam, un debesis, kaut arī lēnām, sāka skaidroties. Automašīnu ielās bija salīdzinoši maz, tāpēc stūrēt viegli. Pretēji manam draugam, es nevarēju palielīties kaut ar vienu cik necik vērā ņemamu domu. Tāpēc, pārstājis piepūlēt galvu, visu uzmanību veltīju apkārtnei. Turklāt mūsu sākotnējais mērķis, ar kuru bijām ieradušies Pārdaugavā, likās pārtapis pavisam citā. Tā tas vienmēr notika - tiklīdz uzradās kāda interesanta problēma, mans draugs, protams, ja tobrīd viņu nesaistīja citi pienākumi, pieāķējās tai kā vēzis. Šis bija tieši tāds gadījums. Bet, ielūkojoties pagātnē, nācās atzīt, ka tādā ceļā, nevis pēc klienta pasūtījuma, mums bija izdevies atrisināt vairākas ārkārtīgi sarežģītas lietas.

Man pat šķiet, ka Valtam tās patika visvairāk, jo te varēja dot brīvu vaļu kā izdomai, tā rīcībai. Klientu pieteiktās vienmēr saturēja ierobežojumus. Pirmām kārtām tie saistījās ar nevajadzīgām atskaitēm, kas neko citu kā vien velti izniekotu laiku nedeva. Turklāt mums ne vienu reizi vien bija nācies sadurties ar pasūtītāja mēģinājumiem nekompetenti iejaukties izmeklēšanā. Mūsu praksē bija divi gadījumi, kad šie cilvēki pat mēģināja pārņemt izmeklēšanas grožus savās rokās. Pie tam pagalam prastā veidā - pavēlot darīt to vai šo. Neprofesionālu iejaukšanos savā darbā Kronbergs nevarēja paciest un reizēm šī iemesla dēļ bija atteicies no visai daudzsološām lietām. Šoreiz bija tas ideālais apstāklis, kad, izņemot upuri, nebija neviena, kuru skartu šis noziegums. Tādējādi nebija ari tās atbildības izjūtas svešu priekšā, kas gan darbojās kā dzinulis, bet reizē kavēja radošu pieeju darbam. Atstājuši opeli ārdurvju priekšā, mēs atgriezāmies savā krāsns sasildītajā, omulī​gajā dzīvokli katrs ar savu domu par turpmāko.

- Izdzeršu kafijas tasi un iešu palasīt, - es paziņoju. Viegli pasmīnējis, Valts atmeta: - Attiecībā uz kafiju - pievienojos. Bet tālāk mūsu ceļi šķiras. Mēģināšu noskaidrot, ko policijai izdevies atrast Apūzes ielā. Pēc tam - caur kādu banku Grieze saņēmis pārskaitījumus. Bet vakarpusē, kad Lācis ar savu komandu būs atgriezies bāzē, aizbraukšu vēlreiz uz nozieguma vietu. Ja kārtīgi palūgsi, esmu gatavs paķert tevi līdzi. Jāiztaujā kaimiņi. Cilvēks var norakties no sabiedrības, bet daudz grūtāk to izdarīt no kaimiņiem. It sevišķi privātmāju rajonā. Te vienam ievajagas zāģa, otram — naglu vai sazin vēl ko. Kur ņemt? Protams, pie kaimiņa. Tādējādi apkārtnes iedzīvotājus apvieno tāda kā saimnieciskā vide.

Viņi zina cits cita vajadzības. Varbūt kāds no viņiem spēs pastāstīt par nelaiķi vairāk nekā Zatlers. Bet tagad ejam uz virtuvi un pie kafijas pārspriedīsim šīs nenoliedzami intriģējošās lietas nianses. Grāmata pagaidīs, Robert. Un ilgi tas nevilksies.

Kā gluži pašu par sevi saprotamu lietu saimniekošanu draugs atstāja manā ziņā. Pats viņš ērti iekārtojās stūrī, pievilka klāt pelnutrauku un aizsmēķēja cigareti. Ja kāds iedomātos, ka mani tas aizskāra, tas maldītos par visiem simts procentiem. Vienkārši šī bija laika gaitā attīstījusies abpusēji izdevīga taktika. Tā kā versiju izstrādāšana un visa pārējā stratēģija ietilpa Kronberga kompetencē, skaidrs, ka apkraut viņu ar liekiem pienākumiem tādas slodzes gadījumā nebūtu saprātīgi. Tāpēc darba dalīšana mūsu starpā bija stingri noteikta. Mani tas neapgrūtināja, bet Valtu ne tik. Tomēr nevajadzētu domāt, ka mans ieguldījums problēmas risināšanā nebūtu ņemams vērā. Nē. Bet tā kā man domāšana veicās vislabāk tad, kad darbojās rokas, šāda pienākumu sadale bija visnotaļ saprātīga un taisnīga.

Uzvārījis kafiju, sadabūju tasītes un, uzsmērējis katram pa sviestmaizei, paziņoju: - Varam sākt!

- Ko? - draugs pacēla nodurto galvu. - Dzert kafiju?

- Gan to, gan apspriešanu. Nav grūti apvienot.

Valts pievilka tuvāk kūpošo tasīti, bet sviestmaizes pie​stūma man.

- Pie Zatlera es pēc katra mēriņa uzkodu, - viņš paskaidroja. Uzmanīgi pietuvinājis karsto, aromātisko dzērienu lūpām, bet tā arī nenobaudījis, Valts nolika tasīti atpakaļ uz galda. - Pārāk karsta.

Tālab sāksim ar pārspriešanu, labi?

- Lai notiek, - es atbildēju un ķēros pie sviestmaizes. - Tu runā, bet es klausīšos.

Valts piekrītoši pamāja ar galvu.

- Sākšu ar mērķi. Mūsējo, - apklusinot iebildumus, viņš novēcināja roku. — Skaidrs, ka šī nav vienkārša slepkavība. Diemžēl tās patiesie iemesli pagaidām slēpjas mums nepieejamā vietā. Tādējādi kā vienīgo reālo mērķi, kam veltīt uzmanību, es saskatu slepkavu. Protams, pretējais ceļš - kāpēc tas izdarīts un tikai pēc tam - kas ir vainīgais, būtu daudz vieglāks un konkrētāks. Taču būsim reālisti. Viss, kas pagaidām mums par viņu zināms, ir spriedumu līmenī, izņemot divus faktus. Pirmais - četrdesmit sestā numura apavi attiecas tieši uz viņu, bet kalašņikovs, iespējams, uzvedīs uz pēdām. Es atkārtošu mūsu agrākos secinājumus par šo tipu ne tikai, lai mūsu turpmākie spriedumi būtu mērķtiecīgāki, bet lai kāda detaļa neizkristu no atmiņas. Kā jau apsvērām, pēc apavu izmēra iespējams aptuveni izskaitļot augumu.

Pēc paņēmiena, ar kādu viņš iekļuvis mājā, - izveicību un spēku. Domāju, ka sevišķi nekļūdīšos, ja papildināšu šo portretu ari ar dažām rakstura īpašībām. Tās būtu - nosvērtība reizē ar apdomību. Un diez vai būs liela kļūda, ja pievienošu minētajam ari aukstasinību. Šis vīrs vispirms novērojis. Un, tikai rūpīgi iepazinies ar apstākļiem, rīkojies. Motīvu par atriebību pagaidām atstāsim rezervē, lai gan pamatīgais caurums labajā plecā uzvedina tieši uz tādām domām, reizē liekot skeptiski izturēties pret manis pieminētajām rakstura īpašibām. Taču esmu sastapis indivīdus, kuros emocijas it labi sadzīvo ar apdomību un aukstasinību.

- Ja slepkava ir apdomīgs, tad arī saprātīgs, vai ne? - es teicu. - Bet tādā gadījumā arī tālredzīgs. īsi sakot, varbūt viņa rīcība, es domāju par šāvienu plecā, ir izskaidrojama nevis ar atriebību, bet pavisam citu. Piemēram - maldināt izmeklēšanu? Vai tāda varbūtība tev neienāca prātā?

- Tā būtu patiesi fantastiska tālredziba. Nē, — Kronbergs papurināja galvu. - Labāk liksim šo faktu mierā. Kas zina, varbūt laiks pierādīs tavu taisnību, bet pagaidām atturēsimies no tādiem secinājumiem.

Turklāt vēl nav zvanīts, ka šaujot viņš nav kļūdījies vai arī tiešām slikti redz. Nē, Robi, pagaidām tas lai paliek. Mani visvairāk interesē kalašņikovs.

- Ko no tā var izsecināt? Padomju laikā ar tiem bija pilna visa Latvija.

- Pareizi. Taču, apsverot šo faktu, var izdarīt ne vienu vien secinājumu. Pirmkārt, tā nav pistole, kuru nemanīti var turēt kā azotē, tā kabatā. Automāts aizņem vietu. To pat somā grūti noslēpt. Staigāt pa pilsētu ar tādu uz pleca diez vai šis tips atļāvās. Arī čella futrālis tam nebūtu visai piemērots, - Valts pasmaidīja. - Grozi, kā gribi, šis ierocis ir ļoti neparoclgs. Ne lietošanas ziņā, bet pārvietošanās.

Slepkava ir slepkava. Viņam visā jābūt neuzkrītošam. Bet Grieze nošauts gaišā dienas laikā. Ko tas mums dod?

- Nu par gaišu ro grūti nosaukt, - es iebildu. - Migla un lietus.

- Un tomēr. Visticamāk, ka viņš atbraucis ar automašīnu. Tādējādi riskanto posmu, kurā kāds to varēja pamanīt, ir iespējams samazināt līdz minimumam. Vārtiņi, pagalms, logs. Un tomēr varbūt pat tik īsajā distancē kāds to tomēr pamanījis.

- Vajadzēja paskatīties - varbūt viņš iekļuvis pagalmā no pretejas puses. Žēl, ka nezinām, kas tur atrodas.

Kronbergs nogrozīja galvu.

- Tur, žoga viņā pusē, aiz augstas sētas atrodas koka mājele. Nolaista. Un aizaudzis dārzs. Nekopts.

Es nokrekšķējos un, mulsumu slēpdams, nokodu gabalu sviestmaizes.

- Un tomēr viss var notikt.

- Neticu, - Kronbergs paraustīja plecus. - Automātu, kā jau teicu, grūti noslēpt. Tas liek domāt, ka diez vai viņš būs uzņēmies lieku risku, stiepjot to cauri kaimiņa pagalmam. Tā būtu tīša likteņa izaicināšana.

- Labi, bet es gribēju vēl iebilst.

Kronbergs skaļi iesmējās.

- Tad dari to, strīdniek.

- Kalašņikovam ir divi modeļi. Viens ar koka - nekustīgu, otrs ar saliekamu metāla laidi. Šo otro var noslēpt tā, lai neviens nepamanītu.

- Var, - Valts piekrītoši pamāja. - Taču tas mazāk izplatīts. Vienkāršības labad, prorams, neizlaižot no redzesloka arī otro varbūtību, es pagaidām pieturēšos pie pirmā modeļa. Lai būtu ar ko strādāt.

Protams, iztaujājot cilvēkus, nāksies ņemt vērā arī to - otro. Man tas vajadzīgs, ja tā var teikt atspērienam. Bet tālakais jau rādīs, ar kuru īsti pastrādāts noziegums. Tagad nākamais jautājums - kur viņš to ņēmis? Pie mums nopirkt šo ieroci nav tik vienkārši kā citur. Bet stiept pāri robežai, lai liktu lietā šeit maz ticams. Būs jāpajautā Lācim, Pēc manām domām, viņam drīz jāzvana.

Taču es paguvu izlasīt veselas trīsdesmit lapaspuses, iekams atskanēja zvans. Tas nebija gaidītais tālruņa signāls, bet gan mūsu ārdurvju melodiskā zvana džinkstoņa. Kā jau biju gaidījis, atverot ieraudzīju mūsu drauga Jāņa Lāča drukno figūru. Viņa lietusmētelis spīdēja kā nolakots - acīmredzot, mani prieki bijuši pāragri un lietus atsācies ar jaunu sparu. Pakāris to priekšnamā, ciemiņš uzmeta man vainīgu skatienu. Zem slapjā apģērba uzreiz sāka krāties ūdens peļķīte. Nomierinot es uzsitu viņam uz pleca un apsolīju pamest apakšā grīdas lupatu. Pateicīgi uzsmaidījis, Jānis saberzēja nosalušās rokas.

- Cik pie jums omulīgi! Uzcienā ar kaut ko karstu, Robi! Piemēram - kafiju. Esmu izsalies kā suns.

Kur Valts?

- Savā istabā. Tūlīt nāks. Ejam uz virtuvi.

Pēc dažiem mirkļiem mums pievienojās Kronbergs. Ieraudzījis policista koši sarkano degunu ar pamatīgu pili galā, piedāvāja: - īstam siltumam pareizākais…

- Tev taisnība, - viesis pamāja. - To pašu apliecina mans deguns, signalizējot - pa mēriņam.

Nudien, zobs uz zoba nestāv.

Tā šodien jau otro reizi uz galda mūsu priekšā uzradās konjaka pudele.

- Kompāniju tev sastādīs Roberts, - liekot uz galda glāzītes, paziņoja Valts. - Esmu nodomājis vakarpusē izbraukt ar mašīnu, tāpēc atturēšos. Turklāt savu daļu jau esmu nobaudījis rīta pusē.

Lai gan prāts man nepavisam nenesās uz iedzeršanu, mūsu viesa labad biju spiests piekrist. Lācis tiešām bija izsalies zils, un krietns konjaka malks tam nāktu par labu. Zināju, ka viens pie glāzītes viņš nebija piedabūjams nekādos apstākļos. Saskandinājuši bez liekiem tostiem ielejām katrs sevi pa dedzinošam malkam, un jau pēc īsa brīža mūsu druknā ciemiņa stingie vaibsti atslāba. Bet kad iesākto papildināja vēl daži karstas kafijas malciņi, varējām būt droši, ka viņš ir uz pekām.

- Brrr… Nudien, izložņāju visu Griezes pagalmu gluži kā tāds dzinējsuns. Pat apkārtni. Atbrauca Blumbergs, un tu jau zini…

- Zinu, - Valts pamāja. - Blumbergs no laika gala bijis ķerts uz svaigu pēdu meklēšanu. Tas viņam veicas, nevar noliegt. Bet tikai brīvā dabā. Taču pie rakstāmgalda - nē. Vecais ir mednieks, un tas viņam laikam no tā. Nu pastāsti, kā tev veicās?

- Kas es tāds, ja pat suns pēdas neuzņēma? - Jānis atmeta ar roku, taču Kronbergs nebija tik viegli ņemams.

- Suns ir suns, bet Lācis ir… vai ne? - viņš iesmējās. - Kurš no abiem brašāks? Vai tas, kura vienīgā priekšrocība ir deguns, jeb tas - kura galva? Nekautrējies nu, liec galdā trumpjus! Atzīšos, ka mani šis gadījums ieinteresējis vairāk par āķīgo trijvilci.

- Piezvani Blumbergam, varbūt izņēmuma kārtā viņš šo lietu piespēlē tev, - Lācis ierosināja, un pēc viņa sejas nevarēja pateikt - joko, vai runā nopietni.

- Cits resors, - Kronbergs pakratīja galvu. - Turklāt man nekad nav patikusi priekšniecība. Vēl no tiem laikiem, kad strādāju tāpat kā tu, nekas cits kā konflikti ar tiem neiznāca. Stāsti, veco zēn!

Mūsu viesis no pieres apakšas apveltīja Kronbergu ar neuzticīgu skatienu.

- Tātad tu gribi…

Valts paraustīja plecus.

- Izskaidrojums ir pagalam vienkāršs - mums ar Robertu patlaban nav darba, visīstākā dīkstāve.

Baidos, ka tā var notrulināties darbā vajadzīgās iemaņas. Mēs nejauksimies izmeklēšanā, tikai palīdzēsim. Tas izklausās pārāk nesavtīgi, taču tā nav, jo mums jārūpējas, lai uzturētu darba kārtībā sevi.

Tādējādi tas būtu abpusēji izdevīgi. Turklāt neprasām nekādu atalgojumu! Vai šajos pērkamajos laikos kaut ko tādu var maz iedomāties? Pakustini smadzenes, Jāni! Tas taču ir tā vērts, ko?

-Ja vien… — kā man izklausījās, Lācis tādā kā uzspēlēti domīgā balsī novilka un novērsa sānis acis.

Pēc tam piebildis, - nu labi! - piekrītoši palocīja galvu. - Taču man jābūt informētam par jūsu darbību. Un vēl kas. Atcerieties, ka atbildību prasīs ne no jums, bet manis.

Protams, protams, - sekoja atbilde, taču ciešu apņemšanos rīkoties, kā prasīts, es tajā nesaklausīju. To varēja saprast. Līdzīgās situācijās, kur policijas darbību ierobežoja priekšraksti, subordinā- cija vai pavēles, mēs varējām rīkoties nesalīdzināmi brīvāk.

Piepeši Lācim kļuva par karstu. Ar pāris kustībām nometis žaketi, viņš norāva kaklasaiti un atpogāja kreklam trīs podziņas. Pēc tam atgāzās pret atzveltni un noelsās: - Uff… gluži kā pirtī! - sadabūjis kabatlakatu, noslaucīja spēji norasojušo pieri.

- Kontrasti. Pēc ilgas saldēšanās klajā laukā tā parasti notiek. Bet ja šī procesa katalizators ir glāzīte, tad tas izjūtams divtik spēcīgi. Ceru, ka tas tev netraucēs stāstīt?

Palaidis gar ausīm Valta pēdējos vārdus, Jānis izvilka no iekškabatas vēstuļu paciņu. Lai gan tās bija bez aploksnēm, turklāt akurāti pārsietas ar aukliņu, mani nemāca ne mazākās šaubas, ka tās ir vēstules.

- Šo korespondenci mēs savācām nelaiķa rakstāmgaldā. Divas glabājās arī virtuves skapītī, policists apstiprināja manas nojautas.

- Kas tajās tik vērtīgs?

- Kas? - uzmanīgi, lai neizjauktu paku, viņš izvilka virsējo un atlocījis nolika uz galda. - Redziet?

Tās visas ir franču valodā.

Papīrs tā sadzeltējis, ka teksts kļuvis praktiski nesalasāms. Rakstīts ar spalvu. Velkot uz leju, piespiediens iezīmējis treknākas līnijas. Agrāk to sauca par glītrakstīšanu. To, ka tā ir franču valoda, noteica eksperts.

Tā kā pēc musu piedzīvojumiem Francijā ne man, ne Valtam šī valoda nekādas grūtības nesagādāja, mēs reizē pārlie​cāmies pāri vēstulei pilnīgā pārliecībā, ka jau pēc brīža tulkojums gulēs uz galda. Bet - ak vai! Teksts, kas pirmajā acu uzmetienā bija licies salasāms, ieskatoties tuvāk, nebūt tāds nešķita. Lācim izrādījās taisnība - lai to izlasītu, vajadzēja kaut ko vairāk par valodas prasmi. Tievākās līnijas laika gaitā bija pilnīgi izdzisušas, un vēstule izskatījās rakstīta drīzāk ķīļrakstā, nevis kādā mums pazīstiTmajā valodā. Saglabājušās treknākās līnijas veidoja dažāda garuma vertikālas svītriņas, apbrīnojami atgādinot seno šumeru rakstu. Pat ar maksimālu piespiešanos šajā līniju jūklī nebūtu iespējams izburtot ne vārda.

- Tavs eksperts ir vienkārši ģēnijs! - es nopurpināju. - Kā tādos ķeburos iespējams saskatīt franču valodu, man, nudien, nav saprotams.

- To noteica aparatūra, - Lācis paskaidroja. - Redziet, šī vēstuļu paciņa, tā mēs domājam, ir vienīgais avots, kas varētu izgaismot nelaiķa radu rakstus. Lieta tā, ka viņš apmeties Apūzes ielā samērā nesen. Mūža lielāko daļu aizvadījis ārzemēs un atgriezies jau kā vecis. Dzīvojis Francijā. No kaimiņiem uzzinājām, ka Grieze bijis ļoti noslēgts. Tādējādi, lai uztaustītu vēstulēs lietoto valodu, neliela ievirze jau bija dota. Bet pārējo paveica tehnika.

- Vai šīs tev vairs nav vajadzīgas? - uzlicis uz paciņas plaukstu, painteresējās Kronbergs.

- Nē. Kopijas ar pilnu tekstu jau ir mūsu rīcībā. Bet šīs es taisījos nolikt vietā. Kas zina, varbūt uzrodas kāds mantinieks un sāk interesēties, kas pievācis ģimenes relikvijas. Patlaban notiek tulkošanas darbi. Manuprāt, rit ap pusdienas laiku tie būs galā un vēstuļu saturs rokā.

- Bet kā tu to sasaistīsi ar mūsdienām? Spriežot pēc papīra faktūras, tās ir vismaz simts, ja ne vairāk gadus vecas. Diezgan pamatīga laika nobīde, lai būtu cerības atrast kādu no šo vēstuļu nosūtītājiem pie dzīvības, ko?

- Mēs domājam, ka tās tiešām ir ģimenes relikvijas, - policists palaida gar ausīm nelielo ironiju. Nodotas no paaudzes uz paaudzi. Padomā pats - kurš gan turēs mājās korespondenci, no kuras nav nekādas jēgas? Nesalasāmu? Relikvija - cita lieta. Tādējādi nav izslēgts, ka, noskaidrojot vēstuļu saturu, izgaismo​sies kā nelaiķa radu raksti, tā ari viņa dzīves vieta Francijā. Būs vismaz pavediens, ar ko sākt.

- Bet ja nu vēstules nepieder viņam un šī paka nokļuvusi pie Griezes pavisam nejauši? Turklāt nav taču zināms, vai tajās būs kaut kas par viņa dzimtu.

Lācis nervozi paraustīja plecus.

- Vai es iebilstu? Bet tā kā par šo cilvēku nekas nav zināms, jāiztiek ar to, kas ir. Taču man gan šķiet, ka kaut ko atrast mēs varētu. Līķi uzgājāt jūs, vai ne? Bet tā nu nekādā ziņā nevar būt sagadīšanās. No spuraino uzacu apakšas viņš pēc kārtas apveltīja mūs ar pētošu skatienu. - Tas nozīmē… Varbūt vienosimies? Tad tā nebūs vienpusēja policijas slaukšana, hm, bet līdzvērtīga sadarbība. Es - jums, jūs man. Runājiet taču, velns parāvis! - viņš, nesagaidījis atbildi, pēkšņi tā iebaurojās, ka no pārsteiguma es tik tikko nenokritu no krēsla.

Kronbergs skaļi iesmējās.

- Visai iespaidīga eksekūcija, vai ne, Robi? Ko atbildēt? Skat, izrādās, mēs viņam esam vairāk vajadzīgi nekā viņš mums.

- Līdzvērtīga apmaiņa ar informāciju ir sadarbības labākais variants, - paraustījis plecus un šķībi pablenzis mūsu viesī, atteicu.

- Bet ja mērķis ir viens un nav domstarpību par lauru sadali, tad jāizzūd visām domstarpībām.

Nesaprotu, kāpēc tā jābļauj?

- Gan tas noskaidrosies. Tu piekriti? - Valts ar visu sēdekli pagriezās pret mani.

- Kālab ne? Bet kāpēc…

- Vēlāk, Robert. Mēs esam ar mieru, - Kronbergs sacīja Lācim. - Runājot par lauriem… Tie piekritīs oficiālajai izmeklēšanai. Kā pirmo labprātīgo soli, lai izzustu pēdējās šaubas, speršu es un pastāstīšu to, kas ir mūsu rīcībā.

- Visu?

Kronbergs nošūpoja galvu.

- Nudien, tā vien liekas, ka tu esi… Ja solīju pastāstīt, tad pastāstīšu. Jeb tev mans solījums nav nekā vērts? - es jutu, ka neizpratnē par mūsu vienmēr nosvērtā drauga dīvaino attieksmi, Valts pamazām sāk uzvilkties. Tomēr viņam izdevās saņemt sevi rokās, un tālākais jau skanēja mierīgi kā vienmēr. - Taču neiesaku priekšlaikus celt gaisa pilis, jo arī mums par Griezi zināms ļoti maz. Tagad klausies un nepārtrauc. Lieka tērgāšana mani novērš no secības.

Pirmām kārtām Valts īsos, lakoniskos teikumos iepazīstināja viesi ar iemesliem, kas bija likuši mums doties pie Griezes. Viņš neslēpa arī par nozieguma vietā atrastajām pēdām un no tām izrietošajiem secinājumiem. Tāpat arī par vizīti pie Zatlera. Izrādījās, ka mūsu spriedumi attiecībā uz slepkavu mats matā sakrīt ar policijas domām.

- Jā, — Jānis palocīja galvu. - Liela auguma, spēcīgs un apbrīnojami veikls. Liekas, būs atbraucis ar automašīnu.

- Kāpēc suns neuzņēma pēdas?

- Šī nelieša pazoles bija apstrādātas ar kaut kādu ellišķīgu ziedi, kas izplata sunim patiesi apdullinošu smaku.

- Mani loti interesē, kur viņš rāvis kalašņikovu?

- Pa bišķītim vien tu velc no manis… Labi, bet nevienam ne vārda! Padomju armijai atstājot Latvijas teritoriju, tālredzīgi un negodīgi, bet varbūt mūsu valstij naidīgi cilvēki, izmantojot jukas un atskaites trūkumu, izlaupījuši veselu ieroču noliktavu. Par šo faktu mūs jau pirms pusgada brīdināja Krievijas puse. Līdz šim šie ieroči, pārsvarā automāti, laikam bija gulējuši bez lietošanas. Paslēptuvē.

Bet pēdējā laikā dažas pazīmes liecina, ka tie sākuši parādīties melnajā tirgū. Šomēnes jau fiksēti divi

gadījumi, kad lietā tikuši likti tieši kalašņikovi. Mums ir visas nozagtās partijas katras vienības reģistrācijas numuri. Diemžēl neviens eksemplārs joprojām nav nonācis mūsu rokās, tā ka droši apgalvot, ka tie ir tie, nevaru.

- Hm… Nav izslēgts, ka tie. Vai nolaupītā partija bija liela?

- Pieci simti.

- Oho! - Turklāt četrdesmit kastes ar patronām.

- Nopietni! Kas nodarbojas ar ieroču meklēšanu?

- Tas uzdots man.

Valts apveltīja ciemiņu ar līdzcietīgu skatienu.

- Nepārrausies?

- Attiecībā uz Griezi un ieročiem priekšniecība uzskata, ka tās ir viena no otras izrietošas lietas un ērtības labad apvienojusi vienā. Principā tā jau it kā būtu - ja izdotos tikt uz tirgoņu pēdām, pilnīgi iespējams, ka ar viņu laipnu palīdzību arī pie slepkavas Apūzes ielā un pārējiem diviem. Par laimi, šie abi gadījumi beidzās bez upuriem. Bet tikai laimīgas nejaušības dēļ. Blumbergs tā pateica un…

- Viņa teiktais ir kā āmen baznīcā, - Valts pamāja. - Vecajam, kā redzu, joprojām visi klausa, neraugoties uz to, ka viņa prognozes nebūt nav simtprocentīgas. Bet var jau gadīties, ka šajā gadījumā viņam izrādīsies taisnība. Apslapini rīkli, tad stāstīšana veiksies sakarīgāk. Un nebļauj, jo tas šo orgānu nelabi ietekmē. Vēlāk tu atskaitīsies par izlēcienu.

Lācis paklausīgi pacēla pie lūpām glāzīti, un, negaidīdams uzaicinājumu, es sekoju viņa piemēram.

Pirmā malka nestā labsajūta tik tiešām gluži nemanot bija pāraugusi miegainībā, un mēriņš izrādījās pašā laikā. Pagaidījis, līdz tas iedarbojas, Kronbergs teica: - Iznāk, ka tu ar pilnu atdevi nemaz nedomā ķerties pie slepkavības lietas, kā liki nojaust sākumā.

Tātad tev ir rās divas, turklāt ieroču…

- Es jau teicu - pirmais ieroči un pēc tam ar iegūtajām ziņām tikt pie pārējiem. Starp citu, kaut ko tuvāk par Griezi tu varētu uzzināt ļoti vienkārši - no savas tantes. Tā bija viņa, kas bērēs jūs iepazīstināja?

- Nē. Vienkāršas sagadīšanās pēc sēdējām līdzās pie galda. Bet tante ir mirusi. Turklāt, viņai dzīvai esot, mums nekad nav iznācis runāt par Rūdolfu Griezi. Pilnīgi pieļauju, ka viņa to nemaz nepazina.

- Žēl. Ko domā darīt?

- Gribēju iztaujāt kaimiņus, bet jūs esat mūs apsteiguši. Vai visus izdevās sastapt mājās?

- Nē. Tikai trīs. Vienu labajā pusē, otru - tajā pašā, tikai pāris namus tālāk un vēl vienu… - Lācis pakasīja pakausi. - Pag! Ak jā! Ja stāv iepretim vārtiņiem… tā māja atrodas kreisajā pusē. Nu jā! Blakus.

Neliela, pelēka koka mājele. Tur dzīvo kurla vecenīte, kas ir neiedomājami pļāpīga, taču par visu, tikai ne tematu.

- Nav bagāts loms.

- Lielākā daļa darbā. Ja vēlies, atlikušos vari noklaušināt pats.

- Labi. Bet kā ar tiem, kas dzīvo Griezes mājai aizmugurē?

- Tā ir cita iela, - Lācis atmeta ar roku. - Starpā augsts žogs. Tādi cits citu ne redz, ne pazīst.

- Tomēr…

- Jā, jā… Bet Blumbergs ar savu pēdu dzīšanu un kur nu vēl viss pārējais… Ieroči… Bet es esmu tikai viens!

Kronbergs sakrustoja uz krūtīm rokas un atgāzās krēslā. Pelēko acu skatiens bija kļuvis nekustīgs un pētošs. Likās, tas spēj caurskatīt cilvēku kā rentgenā. Nemirkšķinot Valts vērās ciemiņā tik ilgi, līdz neizturējis tas kļuva nemierīgs.

- Ko tu tā blenz?

- Esmu novērtējis tevi par zemu, — mans draugs lēnām atbildēja. - Teātris! Viss, ko tu te mūsu

priekšā spēlēji, ir bijis teātris. Izpildījums uz goda. Vienīgais defekts - tavs bļāviens. Tas nu tiešām bija ne tikai nevietā, bet ļauj izprast to, kas notiek aiz kulisēm. Kas to būtu iestudējis, ko?

- Par ko tu runā? - sarunas biedra acis iepletās tik atklātā vientiesībā, ka pat man kļuva skaidrs Lācis kaut ko slēpj.

- Par to pašu, vecīt! - Kronbergs atbildēja. - Es, naivais, pūlos pierunāt tevi, lai jūs pieņemtu mūsu palīdzību, bet tieši to tu gaidi no mums! Apbrīnojami! Neticu, ka kaut ko tādu tu uzsāktu uz savu roku. Man liekas, ka Blumbergs ir informēts…

Lācis smagi nopūtās un novērsa sānis acis.

- Ir, - viņš beidzot atzinās. - No tevis neko nevar noslēpt. Es jau brīdināju viņu, bet pats zini… Šoreiz mums tiešām vajadzīga tava palīdzība. Visi cilvēki nodarbināti, lieku nav, bet man… Turklāt Griezi atradāt jūs! Tādējādi policija varētu ar jums noslēgt tādu kā neoficiālu līgumu, iesniegt pasūtījumu, ja tā var izteikties. Jūsu - Griezes slepkavības izmeklēšana, mūsu - visa iespējamā informācija.

- Kālab bija jāspēlē teātris? - es gribēju uzzināt. - Esam sadarbojušies jau agrāk. Varēji pateikt atklāti.

Jānis paraustīja plecus.

- Tu nepazīsti Blumbergu. Tā tik tiešām bija viņa ideja. Valts zina - vecais neprot lūgt. Man liekas, viņš pat ļautu sevi giljotinēt, nekā lūgtu žēlastību, pat labi zinot, ka tā nesīs dzīvību. Ietiepīgs kā auns, turklāt ar ambīcijām. Taču šoreiz kurpe spiež. Tāpēc viņš izdomāja visu izvērst tā, it kā mēs būtu vajadzīgi jums, nevis patiesībā - jūs mums. Es gan domāju, ka aiz visa slēpjas kāda pārējiem nezināma pavēle. Iespējams, tā satur ieroču atrašanas termiņus. Blumbergs, ja arī nav tavs pielūdzējs, Valt, tomēr arī tavas spējas nekad nav noliedzis. Es viņu brīdināju, ka tu mani atmaskosi, bet tas vecajam bija kā pīlei ūdens. Ne ausu necēla. Nemaz nezinu, kā tagad izgrozīties. Viņš domās…

- Neko nedomās, - Valts pārtrauca runātāju. - Izlik- simies, ka noticis tieši tā, kā viņš iecerējis. Nu, būsim mēs tie lūdzēji, un kas? Ja no tā rezultāts nemainās, kāda tam nozīme. Vienīgais ieguvējs būs Blumberga pašlepnums. Lai! Ja tas netraucē darbam, lai priecājas. Bet ar vienu norunu - ja tavs šefs, Jāni, iedomāsies mūs komandēt, tajā pašā acumirklī vienošanās tiks anulēta! Tā kā tu visu šo jezgu esi uzsācis, tu to visu viņam arī pateiksi. Un būsi starpnieks. Viņš zinās, kā sokas mums, bet mēs saņemsim vajadzīgo informāciju caur tevi. Ar mieru?

Lācis pamāja.

- Nerunāts! - Kronbergs atslīga pret atzveltni un kā starp citu pajautāja: - No kā vecais uzzinājis, ka sēžam bez darba? Pretējā gadījumā diez vai šī ideja viņam būtu ienākusi prātā.

- Nezinu, bet nav izslēgts, ka tavā apkārtnē Blumbergam ir savs aģents. Novērotājs.

- Paskat tik, cik ievērojamas personas esam kļuvuši, Robert, - Valts pasmaidīja. - Tā vien liekas, ka kāds sāk baidīties no konkurences… Būtu viņš tikpat spēcīgs stratēģijā… Un kā paredzēts noformēt mūsu attiecības?

Ja izdosies ieinteresēt jūs uzņemties slepkavības lietu, man jāļaujas pierunāties sniegt nepieciešamo palīdzību, reizē daļēji atklājot, ka policijai nav vienaldzīgi jūsu darba rezultāti. Es runāju par ieročiem. Vienošanās - mutiska.

- Ko nozīmē - ieinteresēt? - es gribēju zināt.

- Veiksmes gadījumā jūs saņemsiet atlīdzību no speciālā fonda. Cik, to es nezinu. Kaut kas līdzīgs vienreizējai prēmijai. Nedomājiet, ka man šis uzdevums bija patīkams. Otrādi, pat pazemojošs. Nudien, nespēju savaldīties! Tas bļāviens, Robi, bija kā liekā tvaika izlaišana un domāts vairāk pašam nekā jums.

Piedodiet, zēni! Bet ņem vērā, Valt, ka vecais tevi pazīst ne sliktāk kā tu vinu. Nu kā? » - Lai top! - Kronbergs piecēlās un pāri galdam pastiepa Lācim roku. - Liekas, viņam izdevies mūs ieinteresēt, ko? - jautājums bija adresēts man. - Piekrītam?

- Jā, - es piekritu, un abi vīrieši ar rokasspiedienu apstip​rināja, ka noruna stājusies spēkā.

V nodaļa MELI Tagad, kad mūsu attiecības vairs neapēnoja savstarpēja neuzticība, saruna uzreiz kļuva brīva un atraisīta. Es iedomājos - ko gan cilvēce iegūtu, ja katrs attieksmē pret citiem censtos atbrīvoties no viltus, šīs acij gan nesaskatāmās, bet no tā ne mazāk iedarbīgās indes. Tas, nudien, ir kā lāsts. Nekur, kur sadūrās dažādas intereses, neviens nerunāja atklāti, par mērauklu savstarpējiem darījumiem lietojot godīgumu un tieksmi uz labu, bet balstījās uz personiskā savtīguma, egoisma un ļaunprātības. Pat valstsvīru un diplomātu darbs masu informācijas līdzekļos tika analizēts vienīgi no šī aspekta, liekulīgi mēģinot pacelt viltus melu pārklāju, itin kā pretējā puse nerīkotos tieši tāpat. Bet tādu, kas atklāti nostātos uz godaprāta ceļa, viennozīmīgi pagrieztu ļaunumam muguru, neslēpti noteiktu savu rīcību, pamatojoties tikai uz tautas vajadzībām, nebija. Bija vairāk vai mazāk slēpts viltus, maskēts ar tukšu retoriku un smaidam līdzīgām grimasēm. Visīstākais garīgais tukšums, kas nenoliedzami nesa postu pašiem cilvēkiem. Reizēm tas izpaudās gluži nevajadzīgi, kā iesīkstējušam melim nepatiesība, apliecinot, cik dziļi esam sabojājuši paši sevi, piekāpjoties ļaunuma priekšā. Tā kā tamlīdzīgas pārdomas smagi nomāca, pacentos atbrīvoties no tām ar jautājumu: - Vai nevarētu būt, ka slepkavība Apūzes ielā bijusi izdarīta pēc pasūtījuma? Bet Grieze tā sacaurumots, lai būtu garantija, ka tas izpildīts?

Valts saskatījās ar Lāci un paraustīja plecus.

- Tas būtu pretrunā ar sākotnējo versiju, Robi. Atriebību neveic ar svešām rokām. Nē, iesim ceļu, kuru esam noteikuši. Tāpēc pirmām kārtām nāksies noskaidrot, turklāt precīzi, - viņš uzlika roku policistam uz pleca un atkārtoja, - precīzi, no kurienes Grieze ieradies Latvijā. Pilsētu vai ciematu, ielas nosaukumu, mājas, dzīvokļa numurus. To nāksies izdarīt taviem puišiem, Jāni. Mēs domājam, ka nelaiķis saņēmis pensiju ar kādas mūsu bankas starpniecību. Atliek noskaidrot departamentu, kas to nosūta, un pavediens būs rokā. Neoficiālā ceļā šādu izziņu nav ko domāt dabūt, bet tu to varēsi. Bez tam mēs tagad rikšojam kopējā iejūgā un nav izslēgts, ka šķietami lielais apkārtceļš mūs nenoved pie tā, kam pēdas dzen tu. Vēstules atstāsi?

- Ja vēlies, lūdzu. Bet nekā interesanta tajās nav. Stabiņi un kaut kādi āķīši - kas to var saprast. Rit dabūsiet pilnu tekstu latviešu valodā. Vēstules sanumurētas tā, lai nekļūdīgi varētu zināt, kurš tulkojums kurai atbilst.

- Paldies!

Lācis piecēlās. Viņa sejā joprojām jautās vainas apziņa, lai gan atbildība par incidentu būtu jāuzņemas pavisam citam cil​vēkam. Jau durvīs atskatījies, Jānis dusmīgi atmeta ar roku un nikni norūca: - Šī bija pēdējā reize! Nākamo intrigu Blumbergs lai veic pats!

Kad durvis aizcirtās, Valts smagi nopūtās: - Ak šī subordinācija! Paldies Dievam, ka mēs tai neesam pakļauti. Ejam atpūsties, bet vakarpusē vēlreiz aizlaidīsim uz Apūzes ielu. Cerams, ka visi kaimiņi būs mājās, - it kā es būtu devis piekrišanu, viņš paziņoja un pagriezās uz savas istabas pusi.

-Ak šī subordinācija… - cik indīgi varēdams, izmetu viņam nopakaļ un, kā paradis brīžos, kad nekas cits nebija darāms, devos palasīt.

Pulkstenis rādija septiņi vakarā, kad Valts mani modināja. Izrādās, ka biju iesnaudies ar grāmatu rokā. Smagu galvu, vienigi iekšējās pienākuma apziņas virzits, pa pusei apjauzdams apkārtni, sekoju draugam. Taču mašīnā miegainība drīz vien izvēdinājās un, kad nonācām Apūzes ielā, biju atkal uz strīpas. Uz ielas valdīja pustumsa. Pilsētas trokšņi līdz šejienei neatplūda, un šķita, ka esam nokļuvuši kādas mazpilsētiņas privātmāju rajonā. Šur tur logos jau blāvoja nespodra gaisma. Iemītnieku izjautāšanu nolēmām sākt ar parocīgāko - pamatīgu divstāvu villu, kas atradās taisni iepretim Griezes mājai ielas viņā pusē. Tas bija mājigs trīsdesmito gadu nams ar platiem trīsrūšu logiem un augstu pamatu. Tā kā

dārzam atvēlētā teritorija bija visai knapa, te auga viss pa vienam - viens upeņu krūms, viens jāņogu, viena vienas šķirnes ābele, otra - citas, tāpat bumbieres, ķirši un viss pārējais. Augļu koki bija apgriezti, ņemot vērā miniatūro tiem atvēlēto platību. Tāpat katra dobīte bija veidota ar apdomu, lai pietiktu vietas gan dārzeņiem, gan zemenēm un zirņiem. Viss liecināja, ka dārzu iekopis tālredzīgs cilvēks. Vārtiņi, kā aicinot ienākt, stāvēja vaļā. Es pamanīju, ka tie nav aprīkoti nedz ar atslēgu, nedz aizšaujamo. Šķērsojuši metrus piecus plato maura strēmeli pa betona plāksnēm izliktu taciņu, mēs nonācām pie platas nojumes.

Izrādījās, ka zvanīt nav vajadzīgs. Acīmredzot, no mājas bijām pamanīti, jo stiklotās ārdurvis piepeši pašas atvērās. Sārtas griestu spuldzes apgaismotajā ailē stāvēja ražena auguma sirma sieviete. Lai gan koptā seja izskatījās jaunāka, es lēsu, ka viņai jau pāri pusmūžam. Stingrais skatiens un cieši sakniebtās lūpas liecināja par skarbu, valdonīgu raksturu. Nomērojusi mūs ar neuzticīgu skatienu, viņa nedaudz piesmakušā balsī jautāja: - Ko vēlaties?

- Saimnieku.

- Tā esmu es. Bet jūs?

- Mēs izmeklējam Apūzes ielā pastrādāto noziegumu.

- Kur? - viņa sacēla uzacis.

- Tieši pāri ielai.

- Griezes mājā? - sieviete piepeši nobāla.

- Jūs viņu pazīstat?

- Kas īsti noticis? - lēnām, it kā baidīdamās izdzirdēt kaut ko briesmīgu, viņa vaicāja, un nezin kāpēc man šķita, ka tai jau zināms par notikušo.

- Kundze… - Valts daudznozīmīgi apklusa.

- Pētersone.

- Pētersones kundze, mani sauc Valts Kronbergs, viņu - Roberts Štāls. Bet noticis kaut kas pavisam nelāgs - Rūdolfs Grieze šorīt nogalināts.

- Nogalināts! - Sieviete viegli sagrīļojās un cieši pieķērās pie stenderes. Tagad viņas joprojām izteiksmīgās acis ziņkāres vietā pauda šausmas. Un bailes.

- Jā, jūsu kaimiņš nošauts.

- Ak, kungs! - Pētersone saķēra kaklu un, aizžņaugtā balsī izdvesusi: - Nāciet iekšā! - nedrošā solī devās dziļāk mājā.

Pirms aizvēru ārdurvis, palūkojos atpakaļ, turp, kur aiz zemā dzīvžoga stāvēja nams, kurā šorīt bijām atraduši līķi. Ābeles zaru spraugā to varēja saskatīt kā lielu, nedaudz izplūdušu ēnu. Logi, kas metāliski vizēja tumsā, izskatījās noslēpumaini un baigi. Pēkšņi vienā uzliesmoja blāva gaisma un tūdaļ pat nodzisa.

Es cieši lūkojos, gaidīdams, ka tas atkārtosies, taču viss palika tumšs. Nodomājis, ka man tikai licies vai arī vainīga kāda automašīna, kuras starmeši pārskrējuši stiklam, es aizvēru durvis. Nebūdams drošs par redzēto, nolēmu pagaidām neko neteikt. Pa šo laiku Valts ar dāmu jau bija sasniedzis priekšnama galu, no kurienes sākās kāpnes uz otro stāvu. Taču, neaizgājusi līdz tām, namamāte nogriezās pa kreisi lielā mājīgi iekārtotā viesistabā. Ar mājienu lūgusi mūs apsēsties, viņa izņēma no grāmatplaukta nelielu kārbiņu un, atvērusi vāciņu, iemeta mutē tableti. Tāpat sausu norijusi, mirkli smagi elpodama, gaidīja uz iedarbību un, kad tā bija sākusies, atvainojās: - Piedodiet, nervi!

Apsēdusies mums iepretim pie apaļa, brūni pulēta galda, kura vidū uz mežģīņu sedziņas stāvēja kristāla vāze ar neredzēti skaistu rozi, saimniece sacīja: - Tas bija kā sitiens! Nabaga Rūdolfs! Kas to varēja izdarīt?

- Tāpēc esam atnākuši un ceram, ka jūs palīdzēsiet to noskaidrot. Varbūt jums, Pētersones kundze, zināms kāds cilvēks, kuram būtu bijis iemesls vēlēt nelaiķim ļaunu? - cieši vērdamies sievietes skaistajās acīs, Kronbergs jautāja.

Laikam pirmītējais satricinājums bija pāri, jo, paraustījusi plecus, namamāte noteiktā balsī atteica: - Nē, tādu es nezinu. Starp citu, Grieze Latvijā dzīvo pavisam neilgi. Vai jums zināms, ka mūža lielāko daļu viņš aizvadījis ārzemēs?

- Šo to esam dzirdējuši, - Valts pamāja.

- Pārradies dzimtenē, viņš nopirka šo māju. Tā kā Grieze dzīvoja klusu un vientuļi, turklāt Latvijā tam nebija nedz radu, nedz draugu, nedomāju, ka kādam būtu iemesls viņu ienīst.

- Kad jūs pirmo reizi uzzinājāt par Rūdolfa Griezes eksistenci?

- Viņš atgriezās deviņdesmit trešajā… Jā. Tieši šajā gadā mēs pirmo reizi ieraudzījām Kalderu mājas pagalmā saimnie​kojam jauno saimnieku.

- Kāpēc Kalderu?

- Tā iegājies. Pēc pirmā nama īpašnieka vārda. Vecais Kalders to uzcēla vienā gadā ar mūsējo.

Trīsdesmit sestajā vai piektajā, skaidri neatceros. Bet viņa dēls, daudzsološs ķīmiķis, kam Latvijā pēdējos gadus bija jādzīvo bez darba, bija spiests māju pārdot un pārcelties uz Ameriku. Esmu dzirdējusi, ka tagad viņš esot vadošais speciālists kādā lielā ķīmijas koncernā. Pie mums darbojas kaut kādi ačgārni procesi, vai jums tā nešķiet? Valstij vajadzīgie, gudrie cilvēki ir spiesti emigrēt, bet ārzemēs jau savu darbu atdevušie, atgriezties dzimtenē.

Kronbergs piekrītoši pamāja.

- Diemžēl. Sakiet, no kurienes jums zināms, ka Griezem Latvijā nav nedz draugu, nedz radu?

Man likās, ka Pētersone nedaudz saminstinājās, kā cilvēks, kas nevēlas izplatīt nepatiesas baumas, taču viņas balss joprojām skanēja noteikti.

- Viņš pats man to stāstīja.

- Jūs bieži sarunājāties?

- Kā jau kaimiņi. Sākumā, iekārtojoties, viņš iegriezās pie mums vismaz reizi nedēļā. Tad arvien retāk un retāk, bet pēdējā laikā mēs tikāmies vienīgi veikaliņā vai uz ielas.

- Ko viņš vēl jums stāstījis?

- Neko daudz, ja par sevi. - Pētersone pastiepās un, izvilkusi no plaukta nelielu sarkankoka lādīti, izņēma tievu kā zīmulis, garu cigareti. - Vai neiebildīsiet?

- Te nu mēs neesam nekādi saimnieki, - Valts paraustīja plecus. - Pareizāk būtu, - arī mana drauga lūpās uzradās smēķis, - jautāt man - vai neiebildīsiet?

Pirmo reizi namamātes pilnīgās lūpas savilkās smaidā. Tas izrādījās pilnīgs pretstats tai izteiksmei, ar kādu viņa bija mūs sagaidījusi. Likās, ka joprojām glīto seju piepeši būtu apstarojusi kāda noslēpumaina, iekšēja gaisma, kas acumirklī izdzēsa vaibstos visus skarbos un valdonīgos toņus, to vietā iezīmējot sievišķību un maigumu. Tik pārsteidzošu metamorfozi man līdz šim nebija gadījies redzēt. Bet, ielūkojoties vērīgāk, likās, ka tā tomēr nav patiesās būtības atspulgs.

- L.ūdzu! - viņa pastiepa manam draugam aizdegtas šķiltavas un pēc tam, piesmēķējusi pati, nolika uzgaida kristāla pelnutrauku. Likās, ka namamātes hobijs ir kristāla izstrādājumi. Aplaidis apkārt skatienu, es tiešām ieraudzīju veselu starp pārējiem priekšmetiem izmētātu kolekciju - vāzes un vāzītes, salātu un augļu traukus, pat pulksteni no šī paša materiāla. It kā uzminējusi manas domas, saimniece teica: - Visu mūžu esmu strādājusi ar stiklu, un kristāls ir mana lielākā vājība.

- Manuprāt, tā ir pavisam nekaitīga aizraušanās, - Kronbergs pasmaidīja. — Personīgi man kristāls vienmēr licies auksts. Protams, protams, — apsteidzot iebildumus, viņš lūdzoši piespieda roku pie sirds, - par gaumi nestrīdas. Zinu - varavikšņains, mirdzošs, ar dzidru skaņu un tā tālāk. Taču es dodu priekšroku parastam stiklam. Bet atgriezīsimies pie temata, - laikam pamanījis saimnieces acis agresīvu dzirksti, Kronbergs sacīja. - Pastāstiet kaut ko par kaimiņiem. Varbūt kādam bijušas ar nelaiķi tuvākas attiecības nekā jums?

- Ko tur stāstīt, - nedaudz skarbākā tonī nekā iepriekš Pētersone atbildēja. Laikam mana drauga vārdi to bija nedaudz aizskāruši. - Te neviens Griezi tā īsti nepazīst. Vismaz man nav nācies dzirdēt, ka

pa šiem gadiem kāds būtu uzaicināts pie viņa ciemos. Ari viesības rīkojis nav. Man istaba atrodas otrajā stāvā. No turienes Griezes nams pārskatāms kā uz delnas.

- Vai dzīvojat viena? - nez kāpēc man piepeši iegribējās uzzināt.

Nezināmu iemeslu dēļ šis vienkāršais jautājums lika saimniecei pietvīkt. Nervozi nokratījusi neesošus pelnus, viņa uzplāja uz sejas agrāko - auksto un atturīgo - izteiksmi. Pēc tam paraustīja plecus un, kā apvainojusies par netaktisku jautājumu, diezgan nelaipni atteica: - Kopā ar dēlu. Esmu atraitne.

- Cik dēlam gadu?

- Divdesmit astoņi. Viņš man sportists, spēlē basketbolu.

- Bet virs?

- Nomira pirms divpadsmit gadiem. Jūs neticēsiet - no bites kodiena.

- Kālab ne, rādi gadījumi ir bijuši, - Valts piekrita. - Jūs teicāt, ka no savas istabas loga Griezes nams ir labi pārskatāms. Palūgšu sasprindzināt atmiņu. Sakiet - vai pēdējā laikā jums nav gadījies pamanīt slaistāmies ap viņa māju svešus, aizdomīgus cilvēkus? Nesteidzieties atbildēt. Var gadīties, ka, ieraudzījusi kādu, noturējāt to par pastnieku vai santehniķi. Tāpēc vārdu "svešs" es lietoju ar noteiktu nodomu. Šajā gadījumā tas apzīmē cilvēku, kas bijis pagalmā saimnieka prombūtnes laikā, izturējies aizdomīgi un tā tālāk. Ceru, ka sapratāt mani?

- Liekas, - viņa pabužināja biezos, sirmos matus un domīgi atkārtoja: - Tātad svešus.

- Jā, - Valts palocīja galvu.

Namamāte iegrima domās. Mēs netraucējām un nesteidzi- nājām. Kronbergs turpināja smēķēt, bet es aplūkoju viesistabas iekārtojumu. Laukā bija satumsis, un ielās iedegās spuldzes. Apkārtnē valdīja savāds klusums. Beidzot Pētersone pacēla galvu.

- Es pārcilāju atmiņā visus redzētos, bet neatminos nevienu, kas būtu izraisījis aizdomas. Svešu.

Turklāt ik reizes līdzās bija pats saimnieks.

Kronbergs nodzēsa cigareti un, sniegdams vizītkarti, palūdza: - Ja kaut ko atcerēsieties, piezvaniet. Ja nebūsim, jūsu teikto ierakstīs automātiskais atbildētājs.

Mums laiks iet, Pētersones kundze. Pateicos par atklātību. Jā, vai mēs nevarētu pārmīt kādu vārdu ar jūsu dēlu? Varbūt viņš…

Namamātes sejai pārslīdēja ēna.

- Tad es to zinātu, bet ja vēlaties, pajautāšu to pašu ko jūs man. Un ja būs kaut kas noderīgs, piezvanīšu. Georga patlaban nav mājās, viņam treniņš. - Jau uz sliekšņa klusu, it kā baidīdamās, vai kāds nenoklausās, Pētersone jautāja: - Vai viņš nemocījās?

- Kas? - Valts uzreiz neaptvēra.

- Grieze. Viņš bija uz vietas pagalam?

Kronbergs lūkojās sievietē ar ciešu skatienu.

- Lai uz to atbildētu, mums bija jābūt tur klāt. Un kāda gan tagad tam nozīme, kundze. Uz redzēšanos! Ārdurvīm aizcērtoties, es gluži neviļus pametu skatienu augšup. Otrajā stāvā, pa pusei nojumes aizsegts, gaiši spīdēja logs. Piepeši man likās, ka pāri aizvilktajiem aizkariem aizslīdētu ēna.

Nenoturējies saķēru Valtu aiz piedurknes.

- Kas noticis?

- Man liekas, ka otrajā stāvā kāds ir, - es atčukstēju, un, neteicis ne vārds, draugs devās pie vārtiņiem. Tikai iesēdies auto​mašīnā un aizcirtis durvis, viņš atļāvās runāt skaļi.

- Tev likās vai ari tu redzēji? Kas tas bija?

- Ēna. Pārslīdēja pāri aizkariem un izgaisa.

- Vīrieša vai sievietes?

- Nezinu.

- Ko tu pats par to saki?

- Tobrīd tā šķita reāla. Nevar būt, ka man sākušas rādīties halucinācijas. Turklāt vienā dienā jau divas.

- Kā to saprast?

Nācās viņam izskaidrot ari par Griezes logā pamanīto gaismu. Piebildu, ka tā varētu būt bijis arī atspulgs vai vienkāršs redzes māns.

Kronbergs kļuva nopietns.

- Jāpārbauda. Sāksim ar Pētersones namu. Parādi man to logu, - skatīdamies uz tumsā grimstošo fasādi, Valts palūdza.

- Priekšā dzīvžogs. Pagaidi! - es iedarbināju motoru un paripināju opeli soļus desmit tālāk. - Lūk!

Tas apgaismotais otrajā stāvā.

- Hm… - Kronbergs nomurmināja. - Nāksies noskaidrot. Ja Pētersone melojusi, tas viņu nostādīs visai aizdomīgā stāvoklī.

- Pareizi, - es tikai tagad aptvēru. - Dēls!

- Jā, dēls! - Kronbergs apstiprināja. - Tādējādi mūsu redzeslokā var parādīties pirmais aizdomās turamais. Basketbolu, kā zināms, spēlē lielākoties garie. Turklāt viņš ir sportists, tātad spēcīgs un veikls.

Mums noteikti jāpārliecinās, vai tās bijušas tavas iedomas, vai arī kaut kas reāls. Jautājums - kā to izdarīt? Starp citu, vai, mums atnākot, tajā logā spīdēja gaisma? Neievēroji?

- Nē. Turklāt nebija tā satumsis.

- Skaidrs. Tagad brīdi paklusēsim.

Labu laiku Valts uzmanīgi pētīja ielas spuldzes vāji apgaismoto fasādi. Es netraucēju, jo lēmumu, kā rīkoties, šādās reizēs Kronbergs pieņēma vienpersoniski. Nereti tie man bija likušies visai avantūristiski, bet, kā vēlāk pierādījās - vienmēr loģiski pamatoti. Kronbergam aiz muguras bija daudzu gadu prakse, tāpēc es ir nedomāju uztiept savu viedokli.

- Ja tiktu uz balkona, logs būtu turpat blakus, - sarunādamies pats ar sevi, viņš murmināja. - Bet priekšā aizkari. Ko darīt? Neuzsauksi taču, lai pavelk tos sānis.

- Varbūt var atrast kādu šķirbiņu vai arī no balkona noklausīties sarunas istabā? - es minēju.

- Izlemts! - itin kā nedzirdējis, Kronbergs u/.plāja ar delnām pa ceļgaliem. - Rīkosimies tā. Pirmām kārtām jātiek uz balkona. Šim nolūkam izmantosim lietus notekas cauruli. Ja spraugas nebūs, jāmēģina iekļūt mājā. Domāju, ka tas lielas grūtības nesagādās. Bet jau tālāk pietiks ar atslēgas caurumu, vai ne?

Mums jābūt maksimāli piesardzīgiem. Ja izšķērdīgais šāvējs tiešām bijis Pētersones dēls, nav izslēgts, ka viņš ieroci tur pa rokai. Galvenais uzdevums - noskaidrot, vai viņš ir mājās. Nekādu pašdarbību! Nedod Dievs, ja izraisīsim trauksmi. Tikai izlūkošana. Ja tavas aizdomas apstiprināsies, mājās pārspriedīsim, kā rīkoties tālāk. Tagad pabrauc uz priekšu un apstājies aiz līkuma.

Es paklausīgi aizvadīju opeli līdz krustojumam un apturēju augsta žoga aizsegā. Pēc tam, aizslēguši durvis, klusu kā ēnas atgriezāmies pie Pērersones nama. Tagad otrajā stāvā gaisma dega jau veselos trīs logos, bet viss apakšējais grima tumsā.

- Varbūt izmantosim parādes durvis? - es čukstēju. - Dāma būs augšā.

Valts papurināja galvu.

- Nekādā ziņā. Tur noteikti ir vannas istaba, tualete. Varam uzskriet kādam virsū.

- Itin kā aiz balkona durvīm tas nebūtu iespējams, - es nopurpināju, taču paklausīgi sekoju nopakaļ draugam. Nojume, kas pletās virs ieejas, otrajā stāvā veidoja nelielu balkoniņu. Tas neatradās visai augstu, taču, ari palecoties, apakšējo malu es diez vai spētu aizsniegt. Lai tiktu augšā, vienīgais ceļš bija pa notekas cauruli. Man tā likās ļoti nedroša. Bet kad mēģināju pakustināt, turējās kā zemē ierakts stabs.

Acīmredzot pat notekas agrāk būvēja krietni izturīgākas nekā tagad. Stiprinājuma vietas atradās pietiekami tuvu cita citai, lai būtu jāraizējas, kur nolikt kāju. īsu mirkli ieklausījies, Valts pamāja un

pirmais sāka rausties augšup. Līdz pusei viss gāja labi, bet te caurule tik griezīgi iešņirkstējās, ka es instinktīvi atlēcu atpakaļ. Kronbergs sastinga. Par laimi mājā aizdomīgo troksni nebija saklausījuši, jo viss palika klusu. Minūti pagaidījis, Valts turpināja iesākto ceļu un, sasniedzis balkonu, bez trokšņa pārvēlās margām. Tagad bija mana kārta. Cenzdamies nedomāt par to, kas gaida priekšā, es cieši pieķēros pie notekas. Augšā man izdevās tikt bez mazākā troksnīša. Balkoniņš, kā jau spriedām, izrādījās pavisam neliels. Valts, pārkāries pāri margām, patlaban centās ieskatīties aizdomīgajā istabā. Skaidrs, ka tas nebija izdevies, jo, neapmierināti papurinājis galvu, viņš atslīga atpakaļ. Tagad, lai kā negribējās, būsim spiesti iekļūt namā. Es pieliecos aplūkot balkona durvju atslēgu, bet Kronbergs uzlika roku man uz pleca un tikko dzirdami iečukstēja ausī: Nesteidzies. Vispirms pamēģināsim ieskatīties Pētersones istabā, - viņš norādīja uz logu balkoniņa otrajā pusē.

- Kāpēc tu domā, ka tur dzīvo viņa?

- Tas ir vienīgais logs, no kura var pārredzēt Rūdolfa Griezes kā māju, tā pagalmu.

Pārgājis balkona pretējā pusē, pa kuru bijām šeit ieradušies, Valts ar īstu akrobāta paņēmienu balansēdams uz vienas kājas, kas balstījās uz dažus centimetrus platās ārmalas, un ar kreiso roku pieturēdamies pie margām, mēģināja ieskatīties minētajā telpā. Diemžēl arī šeit viņu gaidīja neveiksme.

Logu klāja biezi aizkari, kuros atrast pat visniecīgāko spraudziņu tā arī neizdevās. Neko darīt, atlika pēdējais - balkona durvis. Tās bija pa pusei stiklotas un kā divas ūdens piles atgādināja ieejas durvis.

Kronbergs uzmanīgi nospieda rokturi un, man par brīnumu durvis bez trokšņa atvērās. Taču gaidītā kāpņu laukumiņa vietā aiz tām atklājās vēl vienas. Un .tās izrādījās ciet. Aizslēgtas. Lai nu kam, bet manam draugam tāds sīkums nebija nopietns šķērslis. Izvilcis mūķīzeru saišķi, no kura viņš laikam šķīrās, vienīgi ejot vannā, Valts dažās sekundēs tika galā ar vienkāršo slēdzeni. Ceļš bija brīvs.

- Pagaidi šeit, - viņš čukstēja un, lai būtu iespaidīgāk, smagi uzspieda man uz pleca. - Tumsā mēs tikai traucēsim viens otram.

Es pat netaisījos iebilst, jo mana slepenā maņa - nojauta nebrīdināja no briesmām.

Kronbergs kā ēna ieslīdēja iekšā, bet es, pacenties sarauties pēc iespējas mazāks, noslēpos stenderes aizsegā. Lai atgaiņātu satraucošās domas un īsinātu laiku, skaitīju sekundes. Saskaitīju veselas simts, taču no drauga joprojām nebija ne miņas. Maz pamazām, pretēji gribai, mani sāka pārņemt uztraukums. Par laimi pavērās melna sprauga, un pa to kā džins no pudeles izslīdēja mana drauga atlētiskais augums. Nebilstot ne vārda, Valts aizslēdza iekšējās, pēc tam aizvēra ārējās durvis un norādīja ar pirkstu lejup. Atpakaļceļš mums vedās nesalīdzināmi vieglāk un ātrāk. Ticis uz ielas, Kronbergs straujā solī devās uz opeli un, tikai atslīdzis aukstajā sēdeklī, atļāvās uzelpot.

- Nu? - es nespēju valdīt nepacietību.

- Pētersone melojusi, - vilkdams no kabatas cigaretes, viņš atbildēja. - Es pārliecinājos - dēls ir mājās!

VI nodaļa IEBRUCĒJS Kronberga paziņojums mani nepārsteidza. Varbūt tāpēc, ka iekšēji kaut ko tādu jau biju sagatavojies izdzirdēt. Pievēris acis, atlaidos sēdeklī un iegrimu pārdomās. Kāpēc gan šī sieviete bija uzņēmusies acīmredzamu risku, stāstot mums nepatiesību? Varbūt viņa centās novērst aizdomas no dēla? Bet tādā gadījumā ar saviem meliem tā ir panākusi gluži pretējo. Lai gan viņas rīcība, pieņemot, ka Georgs Pētersons ir iejaukts sava kaimiņa slepkavībā, likās puslīdz pamatota, kaut kāda tik tikko nomanāma nianse drauga balsī lika nojaust, ka tā nebūt nav. Neizkūpinājis cigareti līdz galam, Kronbergs izmeta smēķa galu pa logu un pagriezās pret mani.

- Tas puisis izrādījās pamatīgs bullis - platiem pleciem un galvastiesu garāks par mani. Par laimi vecajās mājās viss ir pamatīgs, pat atslēgas caurums. Tas ļāva viņu diezgan ciešami aplūkot. Un tomēr, Valts domīgi nobraucīja zodu, - divas lietas man liek apšaubīt, ka tieši Georgs bijis tas, kas aizraidījis veco Griezi pe senčiem. Pirmkārt, nozieguma vieta atrodas nepilnu piecdesmit metru atstatumā no paša dzīvesvietas. Tur jābūt īpaši pašpārliecinātam, lai tik bīstamā tuvumā izdarītu slepkavību.

- Vai arī aptaurētam, - es iespraudu, un Kronbergs pamāja.

- Nereti tas ir gandrīz viens un tas pats. Ber klausies tālāk. Otrkārt, man liekas apšaubāmi, ka šis puisis būtu ienīdis nelaiķi. Gadu starpība, interešu atšķirība… viņiem nevarēja būt nekā kopēja! Tas viss, pieņemot, ka vainīgs ir viņš, sagrauj sākotnējo versiju par atriebību. Taču būtu aplami atmest citus iemeslus. Laupīšanu, nevēlama liecinieka likvidēšanu un, diesviņu zina, ko vēl. Bet jāatzīst, ka ir viens fakts, kas liek aizdomāties. Slepkavas pazoles bija apstrādātas ar kaut ko, lai suns nespētu saost pēdas. Ja viņš atbraucis ar automašīnu, kā domā policijā, tad tas nudien būtu lieki. Cita lieta, ja šis cilvēks dzīvo pāri ielai. Tad šāda rīcība kļūst pati par sevi saprotama. Un tomēr visreālākā man joprojām liekas atriebība. Naids. Slepkavības veids to netieši apstiprina. Izgāzt pusi aptveres… Bet zināmas aizdomas Georgs Pētersons izraisa, to nevar noliegt.

- Varbūt ņemt viņu ciet?

- Par ko? Tas, kas māte slēpusi, ka dēls mājās, nav pieskaitāms pie noziegumiem. Pierādi, ka puisis iejaukts slepkavībā! Pat pēdu nospiedumi pie Griezes loga neko nedod. Nē, Robert, šis raženais basketbolists var pagaidīt. Mums ir steidzamākas darīšanas.

Drauga vārdi darīja mani uzmanīgu.

- Kādas?

- Vēlreiz pārbaudīt nozieguma vietu. Ja nu tu neesi kļūdījies un tur tiešām kāds bijis? Policija durvis aizzīmogoja, bet kuru gan spēj aizturēt tāda papīra strēmelīte? Man nedod mieru atmiņas par savandīto rakstāmgaldu. Nav izslēgts, ka neatradis, ko meklējis, šis tips ierodas otrreiz. Žēl, ka par logā redzēto gaismu tu nepateici uzreiz.

- Nevarēju. Tobrīd Pētersone veda mūs mājā. Es gāju pēdējais un, durvis aizverot, atskatījos. Bez tam man nebija īstas pārliecības par redzēto.

- Skaidrs. Liekas, notikumi sāk uzņemt apgriezienus. Diemžēl kļuvis pavisam tumšs, tas apgrūtinās mums darbu. Darīsim tā - vispirms pārliecināsimies, vai ielaušanās tiešām notikusi. Ja aizdomas apstiprināsies, iesim iekšā. Dēka var izrādīties bīstama, tāpēc neaizmirsti par ieroci. Tāpat mums būs vajadzīgi kabatas lukturīši. Tavējais mētājas rokas bagāžas nodalījumā.

Sagatavošanās aizņēma tikai dažas sekundes. Pārvietojis šaujamo no paduses uz žaketes kabatu un paņēmis lukturīti, biju gatavs iet. Papildus pieminētajam ekipējumam Kronbergs iebāza kabatā netīru tenisa bumbiņu, kas nez no kuriem laikiem mētājās uz aizmugures sēdekļa. Pēc tam jau otro reizi šajā vakarā mēs devāmies izlūkgājienā. Taču atšķirībā no iepriekšējās es piepeši sajutu briesmas. Tās it kā

migla sabiezēja ap mums, liekot saspringt nerviem. Kronbergs, kas gāja pussoli pa priekšu, pēkšņi apstājās un, aplaidis apkārt uzmanīgu skatienu, pusčukstus sacīja: - Man tāda nojauta, ka priekšā mūs gaida nepatikšanas.

- Gluži tāpat kā man.

- Hm. Tas nozīmē, ka iet iekšā pa vārtiņiem nebūtu prāta darbs. Divkāršu brīdinājumu neievērot nedrīkst. Redzi, ielas lukturis stāv gandrīz virs vārtu staba, un mēs būsim kā uz delnas. Neko darīt, nāksies kāpt pāri sētai. Kaut kas visā šajā lietā man nepatīk. Nav izslēgts, ka viņš nav viens. Ja otrs stāv sardzē, mēs kā likts iekritīsim slazdā. Nē, no šīs puses neiesim. Griežamies atpakaļ!

- Neko nepaveikuši? - es izbrīnījos, jo mana drauga dabā nebija iesākto neizdarīt līdz galam. Bet tā kā viņš neko neatbildēja, nācās paklausīt. Labu brīdi soļojām klusuciešot, un tikai tad, kad nogriezāmies šķērsieliņā, kur vientuļi mūs gaidīja opelis, Valts atļāvās dot atbildi: - Kāpēc neko nepaveikuši? Vienkārši, ņemot vērā jaunos apstākļus, mainīsim taktiku. Kālab doties frontālā uzbrukumā, kas vienmēr prasa lielus upurus, ja varam izsēdināt desantu preti​nieka aizmugurē?

- Ā! - es beidzot sapratu. - Tev prātā tā nolaistā mājele aiz Griezes nama?

- Jā, - Valts pamāja. - Ja tur arī kāds mūs pamanīs, nebūs liela bēda - stādīsimies priekšā kā izmeklētāji. Šā vai tā mums viņus nāksies nopratināt, jo, neraugoties uz to, ka namelis stāv uz citas ielas, tas atrodas vistuvāk nozieguma vietai. Šķērsosim pagalmu un pārrāpsimies pāri žogam. Manuprāt, viņi mūs nepamanīs, jo tik nolaistā vietā dzīvo tādi, kas savai apkārtnei īpašu uzmanību nav raduši pievērst.

Bet tā kā šī teritorija atrodama uz citas ielas, cerams, arī tiem, kurus ejam medīt, neienāks prātā kādu gaidīt no šīs puses. Visticamāk, ka viņa vai viņu uzmanība būs vērsta uz Griezes vārtiņiem. Bet tā kā tā ir tikai teorija, būsim maksimāli piesardzīgi.

Vajadzīgo vietu mēs sasniedzām, nesastapuši nevienu gājēju. Šis rajons likās kā izmiris, ja vien šur tur logos redzamā gaisma neapliecinātu par dzīvības klātbūtni. Apkārtnē valdīja tik dziļš klusums, ka niecīgākais troksnītis likās apdullinoši skaļš. Bet droši vien pie tā vairāk bija vainojami nervi nekā ausis.

Nolaistā mājele izrādījās vēl vairāk nekopta, nekā bija licies rīta pusē. Vismaz tā lika domāt Valta nosodoši nogrozītā galva. Pat tumsā tā izskatījās nožēlojami - iegrimis, sarūsējis skārda jumts, melna, gandrīz nesaskatāma fasāde, nemazgāti logi, caur kuriem tik tikko spēja izspiesties cauri gaisma. Te viss apliecināja ne vien nabadzību, bet arī slinkumu. Kronbergs apstājās pie vārtiņiem un pārlaida ciešu skatienu aizaugušajam dārzam.

- Tādam ūķim suns būtu par nastu, - viņš murmināja. - Lieka mute, nerunājot par klapatām. Šie cilvēki ir no Sūnu ciema, kam par apkārtni tikpat maza bēda kā par personisko higiēnu. Ejam! Tikai uzmanīgi, jo kas zina, kādi pārsteigumi mūs gaida žoga viņā pusē.

Valts ar grūtībām atvēra vārtiņus. Lai to izdarītu, nācās tos pārcelt, jo eņģu vietā sapuvušos dēlīšus vertikālā stāvoklī saturēja tērauda stieple, kas bija vienkārši apmesta apkārt stabam. Šaura melni nomīdīta taciņa, cauri augstai kā palienas zālei veda tieši uz māju. Nekas neliecināja, ka tā kādreiz būtu pļauta. Nolicis vārtiņus vietā, Kronbergs pamāja. Lai mēs būtu grūtāk ieraugāmi no mājas, ceļu viņš izvēlējās gar pašu žogmali. Te, saplūstot ar sētas melno fonu, mēs kļuvām gandrīz nesaskatāmi. Turklāt nepalika arī pēdas, jo jaunā zāle, savijusies ar pērno kūlu, veidoja tādu kā biezu, elastīgu paklāju. Reizēm gan gadījās paklupt pār kādu ķieģeli vai dēļa galu, taču labāk tā nekā brist pa auksto, mitro zāli. Jau pāris soļus tālāk tā sniegtos vismaz līdz gurniem, bet pie mājas - līdz viduklim. No nama puses neatlidoja ne skaņas, tikai tumsā vientuļi blāvoja logs. Līdz robežai ar Griezes pagalmu mums izdevās aizkļūt bez starpgadījumiem. Bet te, salīdzinot ar iepriekšējo, slējās nesalīdzināmi augstāka sēta. Likās, ka tikt tai pāri nebūs viegli, taču mums izlīdzēja nameļa iedzīvotāju nevīžība. Augstais žogs bija uzcelts, nenojaucot veco. Nebija šaubu, ka to uzslējis pats nelaiķis Grieze, jo vecā sēta bija palikusi pūt šajā pusē. Mūs tas iepriecināja, jo noderēja par labu labo atbalstu, lai pēc tam tiktu pāri jaunajai. Bez sevišķas piepūles uzrausies satrunējušo dēļu augšmalā, Kronbergs piesardzīgi iztaisnojās un ieskatījās blakus dārzā. Es, modri lūkodamies uz visām pusēm, gaidīju lejā. Neko aizdomīgu nemanījis, Valts pamāja:

- Nāc!

Pēc pāris mirkļiem arī es biju augšā. Izrādījās, ka šī ir necerēti ērta novērošanas vieta. Ar kājām balstoties uz vecā un ar rokām pieturoties pie jaunā žoga malas, tumsā paši paliekot neredzami, mēs netraucēti varējām pārskatīt kā lielāko daļu Griezes pagalma, tā visu mājas aizmugures daļu. Mani izbrīnīja dīvaini svešādais skats, kas pavērās acīm. Tā varētu izskatīties glezna, kurā apgaismojums nedzīvs un visas priekšmetu kontūras sastingušas. Nekustīgs bija viss, sākor ar nama aprisēm un beidzot ar koku mestajām ēnām. Tikai paskatījies augšup, atskārtu, ka vainīgs ir pilnmēness. Izpeldējis mākoņu plaisā, tas lēja pāri zemei savu auksto gaismu. Pat ierastie priekšmeti tajā izskatījās kā no citas pasaules.

Bet vienu labumu tas deva - ļoti skaidri varēja saskatīt katru detaļu sētas viņā pusē. Diemžēl, parādījis savu bālo vaigu, mēness jau pēc mirkļa aizslēpās aiz zemajiem padebešiem. Par laimi neilgā uzliesmojuma izrādījās pietiekami, lai, nebaidoties ar kādu saskrieties, varētu nokāpt nelaiķa pagalmā.

Taču Kronbergs kavējās. Varbūt mana saasinātā briesmu sajūta kaut kādā veidā ietekmēja arī viņu?

Iemesls tomēr izrādījās cits. Izmakšķerējis no kabatas auklas galu, Valts piebikstīja man pie sāna un, iespiedis to rokā, klusu teica: - Pārvietojies metrus trīs pa labi. Tur aiz sētas aug ābele. Apsien šo auklu ap zaru, lai mums būtu nodrošināts atpakaļceļš. Kokam apakšējie zari apcirsti, un gadījumā, ja nāksies pa to atgriezties, aukla palīdzēs tikt augšā.

Izpildīt drauga pavēli nesagādāja nekādas grūtības, un jau pēc brīža mēs stāvējām Rūdolfa Griezes maurā. Tumšie logu stikli metāliski zaigoja naktī. Negaidīti man ienāca prātā, ka uz šo dēku mūs ierosinājušas tikai manas iedomas, bet īstenībā te neviena nav bijis. Es jau sāku nožēlot, ka biju pastāstījis par redzēto gaismu, kad piepeši Valts sagrāba manu roku.

- Dzirdi? - satrauktais čuksts nebija skaļāks par spāres lidojumu.

Es ieklausījos. Un arī manas ausis uztvēra ļoti pazīstamu skaņu. Par to, ka tā nāca no mājas puses, nebija šaubu. Labu brīdi sasprindzinājis dzirdi un prātu, pūlējos aptvert - ko tā man atgādina? Un pēkšņi sapratu - tur čaukstēja papīri! Likās, kāds piesardzīgi šķirstīja grāmatu vai burtnīcu. Ja apkārtnē nevaldītu tik dziļš klusums, šīs skaņas noteikti nebūtu sadzirdamas. Bet logi bija tumši. Kā uzminējis manas domas, Valts sacīja: - Viņam jābūt kādā no istabām ielas pusē. Tāpēc tev ari izdevās ieraudzīt gaismu. Esmu gandrīz pārliecināts, ka tas bijis kabatas lukturīša stars. Laikam šis tips rakņājas pa vecā Griezes papīriem.

- Ko darīsim?

- Pārbaudīsim logus šajā pusē un, ja neko aizdomīgu neatradīsim, dosimies uz durvīm. Pistoli es ieteiktu turēt gatavībā. Lukturīti tāpat. Ja kāds patrāpīsies uz mūsu takas, vispirms apžilbināsim, bet tālāk jau rīkosimies pēc apstākļiem.

- Kā tev šķiet - tas ir slepkava?

Atbildes vietā Valts paraustīja plecus un, paplikšķinājis man pa muguru, piesardzīgi sāka zagties uz priekšu. Jo tuvāk nāca nams, jo skaidrāk bija dzirdami aizdomīgie trokšņi. Tagad jau nebija nekādu šaubu - kāds šķirstīja papīrus! Pārbaudot abi logi šajā pusē izrādījās ciet. Drošibas pēc Kronbergs paraustīja arī tos, kas atradās mājas vienā galā. Arī tie izrādījās aizvērti no iekšpuses un bez bojājumiem, kas liecinātu par uzlaušanu. Lai gan atlika vēl divi nama otrajā galā, izskatījās, ka iebrucējs iekļuvis mājā pa durvīm. Visi pārējie logi atradās ielas pusē, kur tos apgaismoja pie vārtiem stāvošā laterna. Diez vai šis tips būtu izvēlējies tik nepiemērotu ceļu, lai ielauztos namā tūdaļ pēc rīta pusē notikušās slepkavības.

Tagad sākās mūsu dēkas bīstamakais posms. Pats galvenais, to mēs sapratām abi, bija priekšlaikus neizbiedēt noziedznieku. Tas nozīmēja, ka mājā jāiekļūst bez mazākā troksnīša. Zināt gan ir viens, bet izdarīt - pavisam kas cits. Šādās reizēs Valts gāja pirmais, bet es ar ieroci rokā nosedzu aizmuguri. Lai gan ielas lukturu gaisma šajā pusē mājai nokļuva vienīgi atblāzmas veidā, jutos neomulīgi. Te tomēr nebija tik tumšs, cik varētu vēlēties. Ja viņu ir divi un otrais slapstās kaut kur krūmos, cerēt, ka ilgi paliksim nemanīti, būtu muļķīgi. Bet ari kavēties nedrīkstēja. Pie stūra Kronbergs apstājās un ar skatienu

iztaustīja katru aizdomīgo ēnu mājas priekšā. Es varēju būt drošs, ka viņam nebūs paslīdējis garām neviens sīkums, jo jau neskaitā​mas reizes draugs bija pierādījis, ka uz viņa redzi var paļauties.

- Liekas, neviena nav, - pēc vairākām bezgala garām sekundēm viņš norūca un pamāja ar pistoli, ejam tālāk!

Ar ieroci vienā un kabatas lukturīti otrā rokā, viscauri nosvīdis no sasprindzinājuma, es nedzirdami sekoju. Te bija ievērojami gaišāks. Ceļu gar logu veicām pieliekušies. Joprojām nekas neliecināja, ka mājā kāds būtu, vienīgi papīru čaukstoņa ar katru brīdi kļuva skaļāka un skaļāka. Beidzot klāt bija durvis.

Līdz šim mūs daļēji aizsedza ogu krūmi, bet pie tām mēs būsim kā uz paplātes. Kronbergs pārvilka ar piedurkni pierei un nopūtās: - Nekas cits neatliek, kā cerēt, ka viņš ir viens. Es tagad mēģināšu atvērt durvis, bet tu mani piesedz no mugurpuses. Paliec tepat ēnā un sāc kustēt vienīgi, ja pamani kaut ko aizdomīgu.

Es būtu varējis saderēt, ka durvis būs ciet, taču mums par izbrīnu tās izrādījās vaļā! Acīmredzot šis fakts samulsināja pat manu draugu, jo, atlaidis rokturi, viņš atgriezās pie manis.

- Tas nav uz labu, - Valts čukstēja! - Viņš būtu muļķis, ja nebūtu nodrošinājies. Un padomājis par kādu rezerves ceļu atkāpšanās gadījumā. Vispiemērotākais tam, manuprāt, būtu viesistabas logs. Tas pats, kurā tu pamanīji gaismu un zem kura atradām pēdas. Rīkosimies tā: tu gaidīsi pagalmā, slēpnī, bet es speršos iekšā. Ja iebrucējs mēģinās bēgt, pacenties viņu aizturēt. Iebaidīšanai raidi šāvienu gaisā. Tikai neiedomājies viņu sašaut! Ierocis mums vajadzīgs vienīgi uzbrukuma atvairīšanai. Nebaidies, īstajā brīdī es pagūšu pieslēgties. Uz redzi, veco zēn! Lai mums veicas!

Tomēr šī nebija no tām reizēm, kad mans iedzimtais optimisms spēja pārmākt briesmu sajūtu. Tā likās tikpat reāla kā pret krūtīm vērsts pistoles stobrs. Sasprindzinot gribasspēku, man tomēr izdevās savas emocijas nedaudz pieklusināt. Pa to laiku Valts jau bija atvēris sprīža platuma spraugu. Viņš to darīja tik lēnām, ka, skatoties no malas, šķita - durvis stāv uz vietas. Kad likās - nu jau var spraukties iekšā, piepeši kaut kas iešķindējās. Nākamajā mirklī, drauga spēcīgās rokas rautas, durvis atsprāga vaļā, un Kronbergs kā lode iemetās mājā. Es pakāpos dažus soļus tālāk, no kurienes bija labāk saskatāms viesistabas logs, un sasprindzis gaidās noņēmu ieroci no drošinātāja. Taču nekas nenotika. Mani sāka mākt bažas, vai ar draugu nav kas atgadījies. Piepeši pa atvērtajām durvīm izlidoja spēcīgs vārds un tūdaļ tam sekoja ari Valts.

- Kas noticis?

Kronbergs atmeta ar roku un nikni norūca: - Nelaba lieta, Robert! Ļoti nelaba!

- Kas? - es satraucos vēl vairāk.

- Iegūt apstiprinājumu paša muļķībai ir ļoti nelaba lieta!

Lai gan atbilde nesa daļēju atvieglojumu, reizē auga dusmas, kad redzēju viņu apsēžamies uz sliekšņa un vienā mierā izvelkam cigaretes.

- Runā taču! - nespēdams apvaldīt aizkaitinājumu, es iebļāvos, un tas lika Kronbergam pasmīnēt.

- Ak, šis emocijas! - bet, tūdaļ atguvis nopietnību, paskaidroja: - Viss notika tieši tā, kā mēs spriedām. Policijas aizzīmogotās durvis šo cilvēku nebija atbaidījušas, drīzāk otrādi - pievilinājušas.

Zīmogs laikam šķitis kā garantija, ka šonakt te neviens nerādīsies. Arī nodrošinājies viņš bija. Sarežģītā signālierīce, kas sastāvēja no tukša spaiņa, auklas gabala un alumīnija karotes, nostrādāja bez aizķeršanās. Izdzirdējis šī mehānisma troksni, es likos iekšā pārliecināts, ka tas liks iebrucējam pamest māju pa īsāko ceļu, taču izrādījās, ka viņš nav ar pliku roku ņemams. Viesistabas durvis izrādījās ciet! To es nebiju gaidījis.

Tā vietā, lai nekavējoties liktos atpakaļ, lukturīša gaismā, turklāt ar vienu roku mēģināju likt lietā mūķīzeri. Protams, no tā nekas neiznāca un man neatlika nekas cits, kā, tumsā sarkstot, noklausīties, kā noklaudz logs un nodun zeme, viņam izlecot. Un te nu mēs esam - tukšā kā nākuši.

- Bet es neko neredzēju! Pa viesistabas logu neviens neiz- lēca! Neesmu taču akls! Varbūt tev galvā

nodunēja, bet nevis…

- Vai es teicu, ka pa viesistabas? Pa to viņš tiešām neizlēca, bet pa kabineta gan. Mūsu apsvērumi jau no paša sākuma bijuši kļūdaini - viņš pagalmā neienāca ne pa vārtiņiem, ne pāri augstajam žogam, kuru nule uzveicām mēs, bet gan no kaimiņmājas puses. Sēta te zema. Tur dzīvo tā kurlā vecenīte, kas gan daudz runājot, taču ne par tematu. Atminies, Lācis stāstīja? Šis fakts apstiprina, ka iebrucējs tik tiešām ir tālredzīgs. Pirms ķēries pie riskantā pasākuma, viņš ir rūpīgi iepazinis apstākļus.

- Jāskrien pakaļ!

- Par vēlu, draugs. Dzirdi? - Kaut kur pavisam netālu ierūcās automašīnas motors un, pārāk strauji uzņemot gaitu, nokaucās riepas. - Nav jēgas bizot apkārt. Šis vīrs mūs ir apspēlējis, nākas to atzīt. Labāk paskatīsimies, ko viņš pēc sevis ir atstājis. Ja pēdas sakritis ar tām zem viesistabas loga…

- Iznāks, ka esam palaiduši slepkavu, iespējams, to pašu Georgu Pētersonu.

Kronbergs paraustīja plecus.

- Runājot par basketbolistu… Šī versija satur, kā es agrāk jau minēju, daudz kā tāda, kas pie pamatīgas analīzes neiztur kritiku. Reizē nevar neredzēt, ka ar šo ģimeni kaut kas nav kārtībā. Tu pamanīji gaismu Griezes logā, pirms mēs iegājām Pētersones namā. Pa mūsu sarunas laiku viesistabas durvis stāvēja vaļā. |a pieņem, ka tikko no mums aizbēgušais ir Pētersons, kā izskaidrot to, ka es redzēju viņu augšstāvā? Bet to, ka priekšnamā neviens nav rādījies, varu apzvērēt. Gaisma nelaiķa logā un iebrucējs taču ir divas savstarpēji saistītas lietas. Nē, Robert, tas noteikti bijis cits. Divās vietās vienlaikus atrasties nevar. Turklāt rēcošais motors un gaudojošās riepas… Nav vērts muti dzesēt. Ejam!

Pārbaudīsim telpas un pašās beigās piezvanīsim Lācim. Lai atsūta kādu noņemt pirkstu nospiedumus un aizzīmogot ārdurvis.

Nama galā, tieši zem kabineta ioga, miklajā zemē mums izdevās atrast vairākus, ļoti reljefus pēdu nospiedumus. Taču šie izrādījās vismaz divus numurus mazāki par tiem, kurus atklājām šorīt. Abu lukturīšu gaismā Kronbergs tos rūpīgi izpētīja un papildus izmērīja. Es pa to laiku vēroju apkārtni.

Tiešām, žogs šajā pusē bija zems un pat visai neveiklam cilvēkam nebūtu nekāds nopietnais šķērslis.

Varēja redzēt, ka bēglis licies projām pa kaklu pa galvu - uz vecas naglas sētas augšmalā man izdevās atrast no auduma izrautu gabaliņu. Kaimiņu vārtiņus šis cilvēks bija pametis līdz galam vaļā. Valts manu atradumu ielika kabatā un, pēdējo reizi aplaidis skatienu apkārt, pamāja: - Ejam iekšā!

Bet vispirms viņš ar lupas palīdzību rūpīgi aplūkoja ārdurvju slēdzeni. Es rādīju gaismu.

- Hm… - pēc mirkļa viņš norūca, - šis tips iekļuvis mājā ar pagalam vienkāršu paņēmienu. Paskat, cik daudz aplamību šajā lietā mēs esam pieļāvuši jau no paša sākuma.

- Izskatās, ka durvis ir vienkārši atslēgtas?

- Tā arī ir, - Valts piekrita. - Bet tas nozīmē, ka garā auguma sportiskais vīrs ar četrdesmit sestā numura apaviem, kā arī atvērtais viesistabas logs ir pavisam no citas izrādes. Viņam bijušas atslēgas.

Atslēgas un mērķis.

- Varbūt garais bijis līdzdalībnieks? Sargs?

- Tas gan būtu brašs sargs - stāvot ar muguru pret ielu!

- Bet suns?

- Kāds suns? - Valts uzrāva uzacis.

- Policijas. Ja garais bijis no citas izrādes, kāpēc tad suns neuzņēma viņa pēdas?

- Izskaidrojums varētu būt šāds, - Kronbergs iztaisnojās un salocījis noglabāja lupu iekškabatā. Iztēlosimies iespējamo notikumu secību. Teiksim, agrā rīta pusē kāds nācis pie Griezes. Ieraudzījis saimnieku logā, iekšā nav gājis, bet apstājies turpat zālītē papļāpāt. Pēc tam devies projām, bet logs tā ari palicis vaļā. Bet pēc kāda laika ieradies slepkava. Ar savu atslēgu atslēdzis durvis, padarījis melno darbu un neviena nekavēts atklāti - pa vārtiņiem - aizgājis. Pa ceļam tas nopēdojis četrdesmit sesto numuru tā, ka suns nespēja uzņemt nevienas pēdas.

- Loģiski, - es piekritu. - Bet atslēgas? Kā viņš ticis pie svešām atslēgām?

- To pārrunāsim mājās. Ir jau vēls. Apskatīsim, kas skatāms, un lasīsimies prom. Paskat, Kronbergs pieskārās ar pirkstu papīra strēmelei, - zlmogpapīrs pārgriezts. Un cik akurāti! Droši vien ar žileti. Liekas, šis tips nav bijis pārliecināts par to, ka vairs nebūs šeit jāatgriežas.

- Pēc kā tu spried?

- Ja, durvis atverot, viņš vienkārši būtu pārrāvis papīru, jautājuma nebūtu. Bet pārgriezt? Kālab lieki riskēt, uzkavējoties atklātā vietā? Nē, tā bijusi tālredzība, nevis vienkārša iedoma. Paskaties pats! Kronbergs aizvēra durvis un norādīja uz papīra strēmelīti, kuras vidū kā apaļš plankums rēgojās zīmogs.

Es pieliecos tuvāk. Abas baltā papīra pusītes tagad izskatījās kā viena. Pat zinot, man tikai ar grūtībām izdevās atrast griezuma vietu. Skaidrs, ka svešam pat no neliela attāluma nevarētu ienākt prātā, ka tā ir tikai fikcija.

- Tev taisnība, - iztaisnojies es apstiprināju. - Viņš tiešām nodrošinājies arī šajā gadījumā. Bet iemesls, spriežot pēc dzirdētajām skaņām, liekas skaidrs. Ja neizdosies arī šoreiz atrast vajadzīgo dokumentu, nāksies mēģinājumu atkārtot. Tiktāl, manuprāt, viss saprotams.

- Brīnišķīgi, tikai žēl, ka nezinājām to agrāk. Bet tagad paskatīsimies, ko viņš izdarījis ar viesistabas durvīm. Tām noteikti kaut kas palikts zem roktura, jo es nespēju to nospiest ne par milimetru uz leju. Pag! Nekas taču nav mainījies, un tā mēs iekšā netiksim. Jāiet atvērt no iekšpuses. Tāpēc es iekāpšu pa logu, bet tu man nāc pretim pa priekšnamu. Aiziet!

Kronbergs pazuda aiz ēkas stūra, bet es, ar grūtībām atradis tumsā slēdzi, iededzu gaismu un devos uz viesistabas pusi. Taču Valts izrādījās veiklāks, jo, kad nospiedu rokturi, tas viegli noslīga un durvju spraugā parādījās drauga seja. Rokā viņš turēja slotu.

- Tā jau domāju! - iemetis to kaktā, Kronbergs notīrīja rokas. - Visparastākā slota. Bija pabāzta zem kliņķa. Nāc iekšā! Tikai uzmanīgi! Te tāda nekārtība kā lielveikalā neparedzētas revīzijas laikā.

Kad pie griestiem iedegās lustra, es ievēroju, ka šī nekārtība satur arī noteiktas kārtības elementus.

Nebija šaubu, ka te kaut kas meklēts. Turklāt metodiski. Pa roku galam sasviestā grāmatu guba droši vien sastāvēja no tām, kas jau bija pārmeklētas. Vēl neizskatītās stāvēja galda stūrī, bet pārējās, tās, kuras, mums ierodoties, viņš bija pētījis, pavisam nelielā kaudzītē, turklāt virsējā bija atvērta. Grāmatplauktu saturs liecināja, ka ar iesākto darbu viņš ne tuvu nav bijis galā. Bet kabinets izskatījās kā pēc viesuļvētras. Visi rakstāmgaldā glabātie dokumenti vāļājās uz grīdas, bet tukšās atvilktnes kur kurā.

Kronbergs dažus pacēla, bet tās izrādījās tikai vecas kvītis. Apsēdies krēslā, viņš nometa tos atpakaļ un, grozīdams galvu kā pūce, jautāja pats sev: - Ko gan viņš meklējis? Ne jau vecus rēķinus!

Viņa vārdi ievirzīja manas domas citā gultnē.

- Vecus? Grieze glabāja ne tikai vecas kvītis, bet arī vēstules. Varbūt atrisinājums meklējams šajā virzienā?

- Iespējams… - Kronbergs domīgs piekrita. - Bet kas tas? - viņš pacēla no rakstāmgalda nelielu lapiņu. Visapkārt vienas kvītis, bet šī, liekas, ir kaut kas cits. Panāc tuvāk, paskaties! - viņš izgludināja papīru un sāka pētīt. Diemžēl apgaismojums bija par vāju, tāpēc Valts papildus iededzināja galda lampu.

- Kaut kāds zīmējums? Rēbuss? Un kas te apakšā rakstīts? Nē, tas nav latviski. Bet… Pag, tā taču franču valoda!

Ieskatījies es apstiprināju: -Jā.

- Tūlīt! - draugs iesaucās un uz labu laimi paķēra no grīdas kādu rēķinu. Apgriezis ar tukšo pusi uz augšu, pa reizei iemetot acis atrastajā lapiņā, sāka rakstīt: "Rododendru austrumos, trīs aizā, strauta krāce, tālākie uz sienas. Lai jums palīdz!" Kaut kāds murgs!

- Kas tās par atstarpēm?

- Skaties! Oriģinālā redzamas tuķšas vietas, tāpēc es tās saglabāju ari tulkojumā. Varbūt tām ir kāda nozīme. Bet, kas šī īsti ir par lapiņu? Un kā tā te nokļuvusi? Diez vai policija to būtu palaidusi garām.

- Man liekas, ka to steigā pametis pats iebrucējs, - es sacīju, un, uzmetis man atzinīgu mirkli, Valts piekrītoši pamāja.

VII nodaļa MĀTES RŪPES Atgriezties savās mājās mums izdevās tikai pēc pusnakts. Trakās dienas piedzīvojumos bijām galīgi aizmirsuši par vēderiem. Par savu eksistenci tie atgādināja pēkšņi un reizē. Baismīgo rūkšanu papildināja tāda izsalkuma sajūta, ka mums pagāja vismaz stundas ceturksnis, to remdinot. Kronbergs, kas atšķirībā no manis reizē darīja divas lietas - ēda un domāja, nolicis dakšiņu, izvilka no kabatas Griezes mājā atrasto lapiņu.

- Tā ir kopija, - viņš sacīja. - Tātad kaut kur glabājas oriģināls. Mums vēl jātiek skaidrībā…

- Cikos rīt celsimies? - es nožāvājos. - Ierosinu - ap pusdienas laiku. Un pietiek, Valt! Pārslodze neko labu nedod, tāpēc diskusiju atliksim uz rītu. Eju gulēt, un no tā mani neat​turēs pat otrie grēku plūdi.

- Žēl, - draugs novilka. - Mums būtu tik daudz ko pārrunāt. Piemēram, par atslēgām, - viņš izmeta āķi, bet man ne prātā nenāca to norit.

- Ar labu nakti, veco zēn! Ar mani šie pekstiņi jau sen kā neiet cauri.

Atvadām pamājis, gluži kā miglā aizklunkurēju līdz savai istabai. Ātri norāvu virsdrēbes un, pat aizmirsis iztīrīt zobus, krišus iekritu gultā. Izslēdzu gaismu un acumirklī iegrimu dziļā bezsapņu miegā.

Lai gan nodoms sust līdz pusdienlaikam nepiepildījās, jo atmodos īsi pirms deviņiem, nožēlot nenāca ne prātā. Austošā diena izrādījās īsts pretmets vakarējai. Pie spilgti zilajām, dzidrajām debesīm ne mākonīša. Apžilbinošā saule, kā atvainodamās par ilgo prombūtni, dāsni lēja pāri pilsētai savus siltos atvasaras starus. Turklāt jutos izgulējies. Kronbergs jau bija augšā, jo no virtuves plūda ēstgribu rosinošas smaržas. Ja, neviena nespiests, draugs no brīva prāta uzņēmās brokastu gatavošanu pats, tas nozīmēja, ka mums maz laika. Un secinājums - priekšā mūs gaida tāda pati, ja ne trakāka diena.

- … brīt, Robi! - grozīdams virs uguns pannu, viņš atmeta uz manu sveicienu. - Sēdi nost! Tūlīt tiksi pie ceptas olas.

- Bet mans deguns saka, - es dziļi ievilku nāsīs gaisu, - ka te ož pēc vēl kaut kā.

- Pēc grauzdētām maizītēm, - Valts pamāja. - Deguns tev tiešām uz goda. Tās vēl cepeškrāsnī.

Zvanīja Lācis. Būs klāt pēc trīsdesmit minūtēm. Ar tulkojumiem un biezu vārdu no Blum- berga. Par mūsu vakardienas izdarībām, bet galvenais - neveiksmi. Sadarbībai ar policiju ir savas ēnas puses - nācās dot nelielu atskaiti. Sava taisnībiņa jau vecajam ir - nepārdomāta rīcība, bez nodrošinājuma, kuras dēļ… un tā tālāk. Un tā joprojām! Bet vēstu​les iztulkotas, un tas ir labi.

- Tik ātri? Jānis solīja…

- Blumbergs nervozējot. Steidzinot. Arī man liekas, ka viņam noteikti termiņi. Kāds tur augšā…

Vecais par to vienkārši skaļi nerunā.

Valts uzmeta katram uz šķīvja pa vēršacij un izvilka no cepeškrāsns pannu ar brūni grauzdētām maizītēm. Pieticīgās, bet sātīgās brokastis vainagoja kūpošas kafijas malks.

- Liekas, tu visu nakti esi pavadījis nomodā? - atgāzies pret atzveltni, izbaudīdams aromātiskā dzēriena nesto labsajūtu un reizē kritiski aplūkodams draugu, es vaicāju.

- Gandrīz, - Kronbergs pamāja. - Domāju…

- Kādi rezultāti?

- Neiedomājami daudz franciskā. Diez vai tā būs tikai sagadīšanās. Vēstules, tad šis te iebrucēja pamestais papīrītis, nemaz neņemot vērā nelaiķa biogrāfiju… skaties vien, ka šī lieta mūs neaizved otrreiz uz Megrē dzimteni. Toreiz, tikai pateicoties brīnumam, mums izdevās atgriezties veselām ādām.

Toties tagad mums tur draugs - Zans Lanū, - es atgādināju. - Bet pastāsti par saviem secinājumiem. Tiem noteikti bija jāizriet no tavām šīs nakts pārdomām.

- Secinājumiem… - Valts domīgi novilka. - Pareizāk tos nosaukt par problēmām. Taču viens otrs ir.

Diezgan nekonkrēti, tomēr neliela realitātes ieskice sāk jausties. Pirmais pārdomu temats man bija atslēgas. Tieši tās sasaista abus iebrukumus Griezes mājā, jo, liekas, kā slepkavības reizē, tā vakar vakarā iekšā viņš ticis, atslēdzot durvis. Skaidrs, ja atslēgas kūļājas pa kabatu, nav nekādas jēgas kāpt iekšā pa logu. Runāju daudzskaitlī, jo ārdurvīm to ir divas. Lai gan šķiet, ka ikdienā, pašam esot mājās, Grieze nav sevi lieki apgrūtinājis ar slēgšanu, bet vienkārši ārējām aizcirtis šleperi. Promejot gan.

Jautājums - kā šis izšķērdīgais šāvējs ticis pie svešām atslēgām?

- Ir divas iespējas, - es pakasīju aiz auss. - Vai nu nozagt vai noņemt nospiedumus un izgatavot dublikātus pašam.

- Jā, - Valts piekrita. - Taču pirmā jāatmet uzreiz. Tik nopietnā gadījumā saprātīgs cilvēks tā nedarītu. Pat zinot, ka īpašniekam to ir divi eksemplāri. Padomā pats - kā tu rīkotos atklājis, ka ārdurvju atslēgas pazudušas?

- Laikam jau pārcilātu atmiņā iespējas - kur varēju tās atstāt vai izsviest. Pēc tam - varbūt kāds nozadzis?

- Un? - Ja rastos aizdomas, ka tās nozagtas, noteikti ienāktu prātā, ka kāds gatavo ielaušanos, lai pievāktu jau kaut ko vērtīgāku.

- Tālāk? Kā tālāk tu rīkotos?

- Nomainītu atslēgas un paccnstos papildus nodrošināties.

- Loģiski. Tu izsmeļoši paskaidroji, ka šāda rīcība nebūtu iebrucēja interesēs. Bet tas nozīmē, ka atslēgas bija jāiegūst slepeni, namatēvam par to pat nenojaušot. Kā? Lai tiktu pie nospiedumiem, viņš varēja izlikties par elektriķi vai sazin ko, bet man tas šķiet visai muļķīgi. Kas zina, kā viss iegrozās, turklāt arī tā var izraisīt aizdomas. Bet tas atkal nebūtu viņa interesēs, vai ne? Slepkava noteikti vairījies sev pievērst uzmanību. Turklāt viņa rīcību noteica ne tikai fakts, ka jālikvidē Grieze, bet arī iespēja, ka atslēgas nāksies likt lietā ne vienu reizi vien, kā arī notika. Viņa plānā nebija ierēķināta vienīgi mūsu neparedzētā ierašanās. Tātad mēs apstājāmies pie nospiedumiem. Tos vajadzēja iegūt, bet kā?

- Nezinu, - es atzinos. - Ja viņam būtu kāds, kas labi pazīst Griezi… Bet arī tad nav garantija, ka tas neizpļāpāsies. Nudien, nevaru iedomāties.

Kronbergs aizsmēķēja un, izpūtis gaisā iezilganu dūmu mutuli, salika rokas uzgaida. It kā ilustrējot stāstījumu, iebakstī​dams ar cigaretes filtru te vienā, te otrā punktā, viņš teica: - Tu pareizi iesāki. Šim tipam attiecībā uz ieplānoto upuri bija vajadzīgs neitrāls, bet reizē pietiekami tuvs cilvēks. Diezgan dīvains formulējums, bet diemžēl precīzāk pateikt nevaru. Neitrāls — tāds, kuru ar Griezi nesaista nedz radniecības saites, nedz draudzība. Pietiekami tuvs - šajā gadījumā apzīmē tīri matemātisku lielumu. Vai tev mans izklāsts neizraisa kādu domu?

Visai miglainās drauga frāzes manās smadzenēs pamazām ieguva arvien konkrētākas aprises. Pēkšņi kā uzliesmojis gaismas stars acumirklī atklāja aiz tām apslēpto ideju: - Kaimiņš!

- Pilnīgi pareizi! - Kronbergs pamāja. - Cilvēks, kam ir paviršas paziņas attiecības ar ieplānoto upuri un kas dzīvo turpat netālu. Tikai tāds var ieiet mierīgi pie kaimiņa mājā un nemanīti noņemt nospiedumus. Ieganstu iegriezties var atrast vienmēr.

Valts bija tik mērķtiecīgi ievirzījis manas domas, ka turpmākie spriedumi jau izrietēja viens no otra.

- Bet kuram katram viņš noteikti neuzticētos. Kas būtu vispiemērotākais? - tagad es sarunājos vairāk ar sevi nekā draugu.

- Acīmredzot tāds, kas prot mēli turēt aiz zobiem. Tātad tā pakurlā un runātkārā vecenīte atkrīt.

Bet… Hm. Nē, liekas, te der vienīgi piespiešana.

Kronbergs, kas, cigareti kūpinot, klausījās manā spriedelēšanā, piekrītoši pamāja. Taču nebilda ne vārda, ļaujot man vienam turpināt tālāk. Arī šī bija viņa metode - mana analīze ļāva uztaustīt vājos punktus paša spriedumos.

- Tātad - piespiest! Šantažēt? Piedraudot izrēķināties? Sak, nospiedīšu es gan tevi, gan tavus tuviniekus kā gnīdas, ja neklausīsi!

- Tas iedarbojas tikai uz brīdi un arī tad kā uz kuru, - draugs iejaucās. - Te jāņem vērā, ka arī likums nepaijā. Noteiktos apstākļos tas piedraud vēl iedarbīgāk. Bailes no soda ne vienam vien atraisījušas mēli, neraugoties uz šantāžu.

- Bet brīvprātīgi… Ak tā! - pār mani nāca apskaidrība, - viņš vienkārši kādu uzpircis!

- Jau siltāks. Bet kā zināt, pie kura vērsties? Cilvēki nav vienādi. Viens, ne aci nepamirkšķinājis, izdarīs netīru darbu par pliku sviestmaizi, turpretim otru pat ar stobra palīdzību nepiespiedīsi piedalīties tur, kur neļauj sirdsapziņa. Šis cilvēks noteikti nerīkojās uz labu laimi.

- Iznāk, ka viņam bija vajadzīgs kāds, kas pats nostājies uz nozieguma ceļa?

- Karsts! Tas nozīmē, ka mums jāatrod līdzdalībnieks, kas atbilstu noteiktiem parametriem, ja tā var teikt. īsi - uzpērkams kaimiņš, kas atrodas konfliktā ar likumu.

- Liekas, es sāku apjaust, uz ko tu mērķē.

Valts paraustīja plecus.

- Pie tā vainīga pati Pētersone. Var jau būt, ka daļēji arī četrdesmit sestā numura pēdas zem Griezes loga. Es Lācim palūdzu ievākt ziņas par šīs dāmas dēlu. Ja Jānim par viņu nekā nebūs, nāksies šo māju apciemot vēlreiz.

Pie durvīm atskanēja zvans.

- Tas būs viņš, - Kronbergs piecēlās. - Uzliec trešo tasīti, bet es ielaidīšu.

Ikdienā tik brašais policists šoreiz izskatījās nedaudz sašļucis. Man liekas, ka viņš pat nepamanīja, kā izdzēra savu kafiju. Skatiens, kas bija vērsts kaut kur tālumā, un mehāniskās kustības liecināja, ka viņa domas aizņemtas ar kaut ko ne visai patīkamu. Kronbergs tādās reizēs nesteidzināja. Mierīgi kūpinādams ciga​reti, gaidīja, kad viesis pats ierunāsies. Beidzot Lācis pacēla galvu un vainīgi pasmaidīja: - Šķiet, būšu aizdomājies?

- Pavisam nedaudz, - es atsaucos.

- Pie mums, liekas, piepeši visi pamodušies, - Jānis nošū- poja galvu. - To vien dzirdi - kur ieroči?

Kad dabūsiet rokā? Tā vien liekas, ka kādam politiķim sākusi kurpe spiest un vajadzīgs kaut kas, ar ko uzskaistināt savu portretu. Man jāatbild par to, ka es it kā biju pie valsts stūres neatkarības sākumā.

Daudzi no sākotnējiem patriotiem tagad pārtapuši iesīkstējušos krēslu deldētājos un jautā man to, uz ko nāktos atbildēt pašiem. Un te vēl jūs! Blumbergu pamatīgi saērcināja tas, ka vakar ielauzāties Griezes mājā.

- Kā otrie, Jāni. Mēs to nebūtu darījuši, ja iekšā kāds ne- saimniekotu.

- Un šis kāds jums pasprucis! Vecais, kad to uzzināja, kļuva sarkans kā tomāts. Tā vien likās - tūlīt ķers trieka. Policijā joprojām šīs divas lietas uzskata par vienu. Laikam jau Blum- bergam izdosies mani nomocīt. Varbūt iet par sētnieku? Cik tur rūpju un nekādas atbildības. Ja nu vienīgi atkalas laikā. Vicini vienā mierā slotu un svilpo maršus.

- Tevi neatlaidīs. Kādam taču āda jāģērē. Bet šo kandidātu rindā pirmais stāvi tu. Tas par to, ka nerunā pretim. Taču mēs velti tērējam laiku. Pastāsti mums par Georgu Pētersonu.

- Atsauksmes visnotaļ pozitīvas. Basketbolists, piektā kursa students. Ar aizdomīgiem ļautiņiem nejaucas. Māte - pensionāre. Tas arī viss.

- Skopi.

- Pozitīvie jāmeklē citā kartotēkā. Bet tagad par vēstulēm. Es atvedu tulkojumus. Kā jau teicu, tie katrs atbilst noteiktai vēstulei, kuru atrast var pēc atbilstošā numura. Saturs man nav zināms, ber eksperts, kad to pajautāju, atrūca kaut ko necenzētu. - Policists izvilka no azotes uz pusēm pārlocītu rakstāmmašīnas lapu kaudzīti un nolika galda stūrī. - Te būs. Iepazīstiet vēsturi. Bet tagad pastāsti sīkāk - kas jums atgadījās tajā Apūzes ielā? Kad atstāstīju notikušo, Blumbergs divdomīgi lika nojaust, ka esat palaiduši

sveikā ne vien slepkavu, bet arī drošas pēdas pie meklē​tajiem ieročiem.

Blumbergs ir gaišreģis, nevis policists! - Kronbergs īgni norūca. - Tavs šefs, Jāni, pat klāt nebūdams, ienes mūsu omulīgajā dzīvoklī pamatīgu diskomfortu. Mēs to nomanījām jau pagājušajā reizē, bet ja tā turpināsies, būsim spiesti atteikties no sadarbības. Vari viņam pateikt. Bojājiet viens otram omu savā kantorī, bet te tas neies cauri.

- Piedod, Valt! - Lācis uzlika savu masīvo ķepu Kron- bergam uz pleca. - Es saprotu un turpmāk tos… melnumus pacentīšos atstāt savā kabinetā.

- Labi, - mans draugs īsi noteica. Lai gan šis vārdiņš saturēja piedošanu, taču reizē tajā izskanēja brīdinājums. Likās, to saprata arī mūsu viesis. Viņa vaigi pietvīka, taču sirdsapziņa spieda klusēt. Pēc tam Valts pastāstīja par mūsu vakardienas piedzīvojumiem, kas galvenokārt skāra vienīgi redzēto un dzirdēto, neielaižoties dziļākā analīzē. Droši vien Lācis neko vairāk par to, ko bija dzirdējis no Kronberga pa telefonu, neuzzināja, jo viņa seja sadrūma. Nebija šaubu, ka Valts nevēlējās atklāt mūsu kārtis. Kāpēc tas bija viegli saprotams. Ja Blumbergs sāktu rupji jaukties mūsu darbā, varēja atgadīties, ka visas ieceres kādā jaukā dienā sabruktu gluži kā kāršu namiņš. Pirmie simptomi jau lika sevi manīt. Nebija izslēgts, ka viņš mūs ieskaitījis savu padoto pulkā, bet tādam jūgam ne es, ne Valts nebijām gatavi.

- Tu daudz ko paturēji pie sevis, - Kronbergam apklustot, Lācis tomēr piezīmēja. - Es jūs saprotu pat labāk, nekā domājat, un netaisos tincināt. Bet vienu gan lūgšu - ja kaut kādā veidā uztapsiet uz ieroču pēdām, nekavējoties padodiet ziņu.

- Par to vari būt drošs, — Valts palocīja galvu. — Bet kā tev pašam? Vai ir kāda versija, kur tos meklēt?

- Tur tas bēdīgākais, ka pat tādas nav. Tie var atrasties visur. Grābstos kā pa tumsu. Nopratinu šeit uz dzīvi palikušos virsniekus, kas kaut kādā veidā bijuši saistīti ar noliktavu numur septiņi. Bet kāda tam jēga? Viņi visi ir pensionāri. Nav man ne liecinieku, ne pierādījumu, ne faktu. Viens čiks! Es tagad iešu, bet vakarā piezvanīšu, labi? - jautājums izskanēja Lācim ne​raksturīgi bikli.

- Kaut vai pusnaktī, - lai kaut nedaudz uzmundrinātu sašļukušo policistu, Kronbergs pasmaidīja un pavadīja viņu līdz durvīm. Es jau beidzu mazgāt pēdējo šķīvi, kad beidzot viņš atgriezās.

- Kur tu tik ilgi biji?

- Atļāvos izteikt mūsu draugam dažus praktiskus padomus no paša agrākās pieredzes. Kā labāk rīkoties nervoza priekšnieka klātbūtnē, ja nav vēlēšanās runāt atklāti.

- Un ko Jānis?

- Apsolīja izmēģināt praksē. Bet tagad laiks apspriesties mums. Ko darīsim? Ja mūsu versija ir pareiza, pat neraugoties uz Lāča pozitīvajām atsauksmēm par Georgu, jākaļ dzelzs, kamēr tā karsta.

Cilvēks var noiet neceļos, un pat tuviniekiem par to nebūs zināms, kur nu varas iestādēm. Tāpēc mans priekšlikums - nekavējoties braukt pie viņa un piespiest kā māti, tā viņu pie sienas. Ko jautāt mums ir.

- Bet ja viņi nepadosies?

- Vismaz māte padosies. Pētersonei kaut kas zināms par dēla gaitām. Ja viņa cenšas tās slēpt, neļaujot mums tikties ar puisi, skaidrs, ka tajās nevar būt nekas labs. Pretējā gadījumā - kāda tai jēga bija melot? Ja pieļaujamā robežās uzspiedīsim, dāma kapitulēs. Tikai jāmāk prasmīgi lietot kā rīksti, tā pīrāgu. Lietderīgi ofensīvu būtu sākt pret katru atsevišķi. Vienam ir grūtāk izturēt.

- Ka tik nenoiet greizi, - es šaubījos. - Blumbergs izba- zūnēs pa visu Rīgu, kāds nepraša ir Kronbergs.

- Blumbergs? - Valts ne pa jokam aizsvilās. - Liec vismaz tu mani mierā ar šo cilvēku. Mēs darām savu darbu, un man nav nekādas daļas gar kaut kādu tur intrigantu.

Tik satrauktu savu draugu biju redzējis ārkārtīgi reti, tāpēc pasteidzos mainīt sarunas tematu.

- Labi, ja tu uzskati, ka uz Pētersoniem "jāuzspiež", "uzspiedīsim", - cik spēdams vienaldzīgi sacīju, un Valts pablenza manī ar aizdomīgu aci.

- Tu to saki, lai mani nomierinātu, vai arī… - viņš ieturēja dziļdomīgu pauzi, bet tā kā es ir

netaisījos reaģēt, turpināja pats, - bet kāda tam nozīme? Celies! Ja Georga mājās nebūs, nopratināsim māti. Viņai gan vajadzētu būt, kā nekā - pensijā. Bet pēc tam sameklēsim puisi. Nedomāju, ka to izdarīt būs grūti. Braucam!

Arī šoreiz piesardzīgais Valts atstāja opeli šķērsieliņā aiz stūra. Atlikušo ceļu mēs veicām kājām.

Saules spožie stari Griezes dārzā uzbūra apžilbinošu gaismēnu rotaļu. Likās neticami, ka šis priecīgais krāsu jūklis spēj tā līksmoties baismīgā notikuma vietā. Pētersoni mums izdevās sastapt pagalmā.

Atlaidusies uz soliņa mājas priekšā ar grāmatu klēpī, viņa snauda. Lai dāmu neizbiedētu, Valts piesardzīgi noklepojās. Sieviete sarosījās. Taču miegainība, kuru izraisīja siltie, glāsmainie dienas spīdekļa stari, izrādījās spēcīgāka, un viņa iegrima vēl dziļākā snaudā. To redzēdams, Valts diezgan skaļi uzrunāja sēdošo: - Labdien, Pētersones kundze! Šoreiz viņa atmodās. Es gaidīju atbildes sveicienu, bet tā vietā skaistās acis ieplētās pēkšņās šausmās, bet roka, kā apspiežot kliedzienu, piešāvās priekšā mutei. Grāmata ar plakšķi nokrita zemē.

- Sliktu sapni redzējāt? - acīmredzot, lai atbrīvotu saimnieci no šokam līdzīgā stāvokļa, tīši skarbā balsī noprasīja Kronbergs. Tas līdzēja. Noņēmusi roku no mutes, sieviete tikko dzirdami nočukstēja: - Es tā nobijos!

- No mums?

- Man likās… Piedodiet, izbīli jūs nepazinu. Ko vēlaties? - Pētersone pieliecās un pacēla grāmatu.

Es ievēroju, ka pirksti viņai viegli trīc.

- Atnācām parunāt par dēlu, - Valts atbildēja un ar ciešu, nekustīgu skatienu uzlūkoja sēdošo.

Varēja redzēt, ka saimniece sāk justies neērti. Man vēl nebija gadijies sastapt cilvēku, kas būtu spējis aukstasinīgi izturēt šo pētījošo un caururbjošo skatienu.

Kā reiz atzinās kāds bijušais recidīvists - viņam vieglāk bijis lūkoties pistoles stobrā nekā Kronbergam acīs. Ar šo paņēmienu Valts it kā sagatavoja liecinieku vaļsirdībai, paralizējot visus garīgās pretošanās punktus un iedvešot pārliecību, ka nekas nav noslēpjams. Jo emocionālāks bija cilvēks, jo vieglāk pakļāvās iespaidošanai. Pētersone bija ar pietiekami jūtīgu uztveri, lai spētu pretoties, jo, pēkšņi iešņukstējusies, iespieda seju delnās un sāka tik gauži raudāt, ka mana sirds iedrebējās līdzjūtībā.

Acīmredzot šajā namā, varbūt pat nesen, bija norisinājusies kāda drāma. Mazliet nomierinājusies, viņa nosusināja halāta piedurknē acis, iztriepjot skropstu tušu pa vaigiem, un, balsij viegli trīsot, teica: - Jau kopš bērnības Georgs auga visu lolots un aprūpēts. To darīja gan mans vīrs, gan abas manas jau mirušās māsas, kas puisēnā redzēja mūsu dzimtas turpinājumu. Diemžēl, tā lutināts, zēns ļoti drīz aizmirsa, ko nozīmē pateicība, tad - pieklājība un pašās beigās — gods.

- Viņš ir mājās? - Valts pārtrauca stāstītāju.

- Nē, lekcijās. Bet es turpināšu. Kad Georgs sāka spēlēt basketbolu, papildus pieminētajiem zaudējumiem izgaisa tāds jēdziens kā draudzība. Tās vietā nāca nepamatots lepnums un ārkārtīgi netīkama godkāre. Apmēram tāda, kas sportistam liek skrējiena laikā aizlikt savam konkurentam priekšā kāju, lai tikai tiktu pie uzvarētāja lauriem.

- Mērķis attaisno līdzekļus - jezuītu izgudrojums.

- Tieši tā. Zemisku tieksmju zemisks pamatojums.

- Precīzs formulējums. Iznāk, ka jūsu dēls maz pamazām, apkārtējās vides ietekmēts, ticis… noformēts par, hm, noteiktu personību.

- Par nelieti! Kā mātei man to ir grūti atzīt, bet par nožēlošanu tā ir patiesība, - Pētersone to pateica klusā, bet noteiktā balsī kā cilvēks, kas izšķīries runāt taisnību. - Par īstu egoistu, kam galīgi nerūp līdzcilvēki, vienīgi personiskās vajadzības.

- Un kā ar mērķiem?

Namamāte nokāra galvu. Šķita, ka to darīt viņai lika vairāk vainas apziņa nekā kauns.

- Mērķi… Kā nu bez tiem. Pats galvenais atstūma malā visus iepriekšējos - gan iecerēto karjeru

sportā, gan darbā. Georgs sāka slikti spēlēt, neapmeklēja treniņus, bet mācībās atpalika pat no vājākā studiju biedra.

- Nauda? - es ieminējos, un sieviete piekrītoši pamāja.

- Jā. Tā kļuva par viņa lolojumu, visu sapņu piepildījumu. Visu. Saprotiet, Georgs ir mans dēls, taču es tādu… nevēlos. Ļaunu egoistu, kura vienīgā tieksme ir pēc skanošā, kā viņš to dēvē. Un es pie tā esmu daudz vainīgāka par citiem. Tur tā bēda, ka pati to labi saprotu. Baroju, ģērbu, bet nespēju saskatīt lejupslīdi! Pirms pāris gadiem varbūt kaut kas vēl būtu labojams, bet tagad… - viņa bezcerīgi atmeta ar roku. - Georgs jau divas reizes pieķerts krāpšanā. Par laimi neviena no tām nebija tik nopietna, lai ierosinātu krimināllietu. Jebkurš cits būtu no kauna zemē ielīdis, bet viņam tas - kā pīlei ūdens. Ne manos, ne vīra rados tādu nav, nez no kurienes… - viņa drūmi sarauca pieri un apklusa.

Es redzēju, cik smagi Pētersonei par savas ģimenes likstām bija stāstīt svešiem. Nebija šaubu vadzis pilns un gatavs kuru katru brīdi lūzt.

- Pastāstiet par viņa attiecībām ar nelaiķi Rūdolfu Griezi, - tikai pēc laba laika Valts atļāvās pārtraukt neomulīgo klusumu.

Pētersones acīs pazibēja bailes.

- Tikai neiedomājieties, ka viņu nogalināja Georgs! Viņš ir spējīgs uz visu, tikai ne slepkavību! Es zinu. Tāpēc ka tik negatīvo iekšieni it kā apvienojusi vienā personā pagalam nožēlojama īpašība gļēvums!

- M… jā, nav glaimojošs raksturojums. Taču jūs neatbildējāt uz manu jautājumu, - Kronbergs atgādināja un, izvilcis cigaretes, piedāvāja dāmai. Kad abi bija aizsmēķējuši, Pētersone sacīja: - Nezinu, kā agrāk, bet pēdējā laikā Georgs bija pasācis iegriezties pie kaimiņa. Es nepievērsu tam uzmanību. Ja Rūdolfs būtu no bagātajiem, varbūt man rastos aizdomas, ka viņš grib to izmantot, bet šķita, ka dēls vienkārši atradis sev domubiedru vai arī kaut ko kopēju, kas interesē abus. Līdz tam vakaram, kad, pēkšņi atvērusi viņa istabas durvis, ieraudzīju to ar vīli rokā līkņājam pāri skrūvspīlēs iestiprinātai pusgatavai atslēgai. Tas mani pārsteidza, jo dēls ir izteikts baltrocītis.

- Varbūt pazaudējis savējo, viņš gribēja izgatavot jaunu atslēgu? - es ieminējos, bet namamāte pakratīja galvu.

- Tam būtu vajadzīgs paraugs, bet tāda viņam nebija, jo otrais komplekts gulēja manā kabatā. Bet tas vēl nebūtu nekas, ja vien uz galda stūra es nebūtu pamanījusi plastilīna plāksnīti. Lai gan dēls to steidzīgi iegrūda atvilktnē, paguvu ievērot uz tās atslēgas nospiedumu. Viņa rīcība izraisīja aizdomas, un es nekavējoties pieprasīju paskaidrojumus. Georgs apgalvoja, ka atslēgu pasūtījis kāds viņa paziņa. It kā par atlīdzību, jo pats neprotot to izgatavot. Bet tad ieradāties jūs un paziņojāt par slepkavību. Man kā zibens izšāvās cauri smadzenēm - plastilīnā redzētais nospiedums bijis no Griezes atslēgām! No briesmīgās domas sirds likās krūtīs apstājamies, un jāatzīstas, jums prome​jot, es sameloju.

Valts ļoti pārliecinoši notēloja pārsteigumu un izbrīnu.

- Samelojāt? Ko īsti?

Pētersone nodūra acis.

- Georgs tobrīd bija mājās, - kā neskanīgs čuksts izskanēja atbilde.

- Hm… Tas jau rādās ļoti nopietni. Tomēr savas aizdomas, kā noprotu, jūs esat paturējusi pie sevis?

- Jā. Georgam par tām nav ne jausmas. Bez tam man bija tas kārtīgi jāpārdomā. Pretējā gadījumā viss būtu izvērsies vienīgi asu vārdu apmaiņā. Jūs taču saprotat - nekādu pierādījumu, ka Georgs būtu iejaukts notikušajā ar Griezi, nebija un nav. Vienīgi tās atslēgas… Bez tam varēja izrādīties, ka viss noticis tieši tā, kā viņš stāstīja. Naktī es visu pārdomāju un sapratu, ka dēls dzīvo tādā kā transā, pakļauts postošām tieksmēm, kas pilnīgi nomā- kušas saprātu. Varbūt, lai attaptos, viņam nepietiek ar vārdiem, bet vajadzīgs kaut kas iedarbīgāks? Šoks? Un tad man ienāca prātā, ka vienīgais, kas spētu kaut ko mainīt, ir bērnībā vienmēr atliktais pēriens. Kārtīgs pēriens! Pamatīgs! Uz manis teikto viņš jau sen nereaģē vai arī

atbild ar neslēptu sarkasmu. Tā ka es neko mainīt nespēju. Bet atbildība likuma priekšā… tas būtu pavisam kas cits. Pēriens!

- Viss loģiski, ja vien viņš nav vainīgs Griezes nāvē. Tad tas nebūs vis vienkāršs pēriens, bet kaut kas daudz vairāk. Jūsu plāns tiešām ir pamatīgi apsvērts un loģisks, — mans draugs sacīja tonī, kas izskanēja ļoti divdomīgi. - Tiešām, ir gadījumi, kad uz cilvēku neiedarbojas nekas, līdz viņš nonāk tiesas priekšā. Taču gribu brīdināt, ka vairumā gadījumu novērojams pretējs process.

- Zinu, bet… neko nedarīt ari nevaru.

- Laiks rādīs, vai jums bijusi taisnība. Taču vēl nav zināms, vai Georga rīcība ir tiesājama, bet par rakstura īpašībām atbildība likuma priekšā nav paredzēta.

Pētersone izbrīnījās.

- Par kādām īpašībām! Es runāju par motociklu! Motociklu, kas jau trešo dienu, nez no kurienes uzradies, stāv mūsu šķūnītī. Georgs apgalvo, ka par to neko nezinot. Nudien! - viņa sasita rokas. - Vai tikai jūs neiedomājāties, ka gribu nodot Georgu tiesai kā slepkavu? Absurds! Un atslēgas! Ak, Kungs! viņa saķēra galvu. - Ko es esmu jum sastāstījusi! Gribēju visu pēc kārtas, bet iznāca pavisam ačgārni. Šonakt, jau rīta pusē, es aptvēru, ka atslēgas, tās atslēgas, nav bijušas no Griezes mājas. Nē. Visdrīzāk no tāda paša šķūnīša kā mūsējais, kurā glabājies tas nelaimīgais motocikls.

Kronbergam neatlika nekas cits kā nogrozīt galvu un turpināt iztaujāšanu.

- Šis gadījums nav manā kompetencē! - viņš norūca. Vai dēlam daudz draugu?

- Neviena. Viņa augstprātība un pastāvīgās runas vienīgi par naudu ir aizbaidījušas visus.

Kronbergs dziļi ievilka dūmus un, it kā apdomājot kārtējo jautājumu, apklusa. Patiesībā, un es to redzēju, sievietes pēkšņais lēciens sāņus bija pamatīgi iedragājis to loģisko spriedumu virkni, kura, klausoties stāstījumu, bija izveidojusies viņa prātā. Jāatzīstas, arī mani Pētersones pēdējais paziņojums bija krietni samulsinājis. Bet reizē šķita, it kā kaut kas būtu nostājies savā vietā. Taču iesāktais bija jānobeidz, un, nokratījis pelnus, Valts teica: - Parasti cilvēki rīkojas vienveidīgi - zaudējot vecos, cenšas iegūt sev jaunus draugus. Vai draudzenes.

- Par draudzenēm nudien nezinu. Georgs nekad par to nav runājis. Bet attiecībā uz draugiem… viņa domīgi pārvilka ar roku pāri sejai. - Pirms dažām dienām pie Georga ieradās kāds tips. Nepatīkams.

Droši vien par draudzību te nevar runāt, jo šis cilvēks bija turpat divas reizes vecāks. Man uzkrita acis tumšas, ļaunas. Un rēta. Tā šķērsoja zodu. Galva - gludi skūta. Viņš ar kaut ko atgādināja tikko no ieslodzījuma atbrīvotu cietumnieku. Bet ģērbies eleganti. Ar gaumi.

- Kāda izmēra apavi viņam bija kājās?

Pētersone paraustīja plecus.

- Lai co noteiktu, ir jābūt kurpniekam.

- Vismaz salīdziniet ar dēla.

- Georgs nēsā četrdesmit sesto numuru. Ne kurpes, bet īstas laivas. Šim tās noteikti bija mazākas, jo arī augumā viņš nebija padevies tik ļoti kā dēls. Bet kurš numurs, to gan es ne​pateikšu.

- Nekas, mums pietiks arī ar aptuvenu novērtējumu - mazāks par četrdesmit sesto… - Kronbergs kaut kā negribīgi pasmaidīja. - Vai esat šo cilvēku vēl kādreiz satikusi?

- Nē, bet man atmiņā viņš iespiedies labi. Un ne tikai ārēji. No šī vīrieša it kā strāvoja kaut kas melns un netīrs. Vai tā bija aura, vai kas cits, taču es to sajutu. Gluži kā pieskārienu. Brutālu, nodevīgu…

Lai gan redzēju viņu tikai dažus mirkļus, vēl ilgi jutos, it kā garām būtu paslīdējis kaut kas derdzīgs… Kā indīga čūska…

- Vai dēlam par viņu pajautājāt?

- Jums jāzina, ka mēs ar Georgu jau labu laiku dzīvojam kā svešinieki. Protams, kā jau māte, es par viņu turpinu rūpēties, bet garīgajā ziņā mums nav nekā kopēja… - Liekas, Pētersone tikai tagad ar prātu aptvēra pati savu vārdu jēgu, jo līdz ar katru zilbi, gluži kā ausij nedzirdams kreščendo, pieauga tajos

saklausāmā bezcerība. - Es visu atdotu, lai tikai atgūtu dēlu! - tagad Pētersones balsī skaidri jautās neslēpts nogurums. - Vai vēl ko vēlaties dzirdēt? Atvainojiet, ja vairāk jautājumu nav, es iešu atgulties.

Nejūtos sevišķi labi.

- Uz redzēšanos, kundze! - Valts piecēlās. - Gribu jūs palūgt - vēlreiz pārdomājiet savu lēmumu attiecībā uz dēlu. Vēlāk var būt par vēlu. — Viņš atvadām pamāja ar roku.

Jau izejot pa vārtiņiem, atskatījos. Ārdurvju biezā stikla nedaudz izkropļots, gluži kā gleznas ietvarā, rēgojās tumšs augums - Pētersone pavadīja mūs ar skatienu.

VIII nodala PLATKĀJA LIECĪBA Likās, ka mūsu sarunu biedres nogurums tagad pārgājis uz manu draugu, jo, smagi cilādams kājas, viņš teica: - Jūtos tā, it kā smagā mašina būtu pārbraukusi pāri. Iesim uz opeli un atvilksim elpu.

Tikko iekāpis, neraugoties uz manu pārmetošo skatienu, viņš izvilka cigaretes un, palaidis zemāk sānu stiklu, aizsmēķēja. No malas raugoties, drauga seja liktos bezkaislīga, ja vien es nebūtu to tik labi iepazinis. Nedaudz zemāk noslīgušie mutes kaktiņi, kas citam neko neizteiktu, man liecināja par rūpēm.

Pametis uz manu pusi it kā paviršu skatienu, Kronbergs pa​smaidīja: - Tev taisnība, mani patiešām māc rūpes.

Lai nu kas, bet gaišredzība nebija mana drauga dabā, tāpēc es neslēpu izbrīnu: - Kā tu zini, par ko es…

Valts ievilka dūmus un kā izgaršojot, paturējis tos nedaudz mutē, izpūta logā.

- Ļoti vienkārši. Kad acis piemiedzis, ievēro - piemiedzis, Štāls nekautrīgi, jūti starpību nekautrīgi, sāk blenzt cita sejā, skaidrs, ka tam prātā, ko viņš domā. Zinot šī kunga asredzību, skaidrs, ka secinājumi būs nekļūdīgi. Tādējādi man atlika tikai pateikt, kas ar mani notiek, lai gūtu apstiprinājumu kā taviem, tā paša spriedumiem. Rūpes?

- Jā, - es apstiprināju.

Tā tas ir, - Valts iesmējās un pamājis atguva nopietnību. - Esmu tiešām norūpējies. Ir par izmeklēšanu, ir par Georgu Pētersonu. Paskat, cik pretrunīgus raksturojumus par viņu sniedza policija un paša māte. Pirmais bija absolūti pozitīvs, bet otrs - galīgi pretējs! Kuram ticēt? Lācim taisnība - pozitīvie, lai tie nesajuktu ar negatīvajiem, nudien jāglabā citā kartotēkā. Šādas pretrunas man liek skeptiski izturēties pret abiem.

- Kādas tev rūpes par noziedznieku?

- Es taču tikko paskaidroju. Turklāt - kur pierādījumi, kas ļautu cilvēku tā nosaukt? Motocikls?

Atslēgas? Nav nemaz zināms, vai tās maz bijušas… Un vai uz Pētersones redzi var paļauties? Un kur nu vēl viņas it kā pamatotais, bet pilnīgi ačgārnais domu gājiens? Tāds cilvēks, būdams liecinieks, spēj ievārīt pamatīgu putru, Robi. Jūtas, kombinējoties ar iedomām, var likt viņas mutei pateikt tādas aplamības, par kādām saprāts nosarktu kā biete. Taču viena otra detaļa, vismaz kāda daļa stāstītā uzņemama nopietni. Jā, mani māc rūpes par to puisi… - piepeši Valts apklusa un sāka blenzt kaut kur tukšumā. Nākamajā mirklī izmetis: - Gaidi mani atpakaļ! - izlēca no mašīnas un skriešus nozuda aiz stūra.

Es jau sen biju pieradinājis sevi nebrīnīties par viņa neprognozējamo rīcību. Tā vietā, lai skrietu pakaļ, apbruņojos ar pacietību un, dziļāk iegrimis sēdeklī, nodevos apkārtnes vērošanai. Kļavas jau metās iedzeltenas un saules spožajos staros šķita tērptas zaļganzeltainos apmetņos. Gaiss, kas ieplūda pa logu, bija dīvaini svaigs un ar to netveramo rūgtuma aromātu, kas ievada lapu dzeltēšanu. Cilvēkus nekur neredzēja. Tāpat automašīnas, un tas it kā pārklāja pāri ainavai tādu kā miegainības autu. Kā pretstats pilsētas centra steigai un burzmai. Turklāt savs nopelns bija saules siltajiem stariem, jo, pats to nemanīdams, iesnaudos. Atmodos no durvju klaudziena. Atvēris acis, līdzās ieraudzīju Valtu.

- Kur biji?

- Pie Pētersones. Atcerējos, ka nepalūdzu parādīt to plastilīna plāksnīti, kurā viņa bija redzējusi atslēgas nospiedumu. Ja tas sakristu ar Griezes saišķi esošo, mūsu rokās būtu pirmais lietiskais pierādījums. Dāma neiebilda, un mēs uzkāpām viņas dēla istabā.

- Vai izdevās atrast? - es saspringu, gaidot atbildi.

- Jā, bet tikai plastilīnu. Tas bija saviļāts apaļā bumbiņā. Paņēmu to līdzi, varbūt noderēs. Vēl

iemetu acis šķūnīti. Tur tiešām stāvēja motocikls. Liekas, japāņu.

- Izskatās, ka māte par varēm grib iesēdināt dēlu aiz restēm.

- Daļēji viņu saprast var. Vairums sieviešu rīcību nosaka nevis saprāts, bet jūtas. Tieši tā kā šajā gadījumā. Bet ja ņem vērā, ka jūtas ir aklas? Tās visai bieži neļauj saskatīt patiesību. Mīlestība - sava objekta trūkumus, naids - paša muļķību. Tādējādi Pētersone nemaz nespēj atrast citu izeju. Te jūtas pilnīgi pakļāvušas saprātu un mēģināt kaut ko ieskaidrot, nav jēgas. Viņa rīkojas…

- Man tā nepatīk!

- Tu neesi Pētersone un Georgs nav tavs dēls, Robert! Pēc viņas domām, izvēles nav, - Kronbergs paraustīja plecus. - Kāda mums tur daļa. Lai dara, kā uzskata par pareizu. Mūsu uzdevums ir cits noskaidrot patiesību un saņemt ciet slepkavu. Tāpēc Georgu un atslēgas atstāsim vēlākam, bet tagad apciemosim kurlo večiņu, kas, pēc Lāča vārdiem, neesot piedabūjama runāt par tematu. Varbūt mums izdosies tas, kas neizdevās policijai? Un ja nu viņa redzējusi iebrucēju? Kaut nu izdotos nodibināt kontaktu! Mēs taču līdz šim nezinām, kā izskatās slepkava. Pēc tam brauksim mājās un pārrunāsim, ko iesākt ar neceļos nonākušo puisi. Ja vien… Tāpat papētīsim vēstules. Es gribēju teikt - tulkojumus. Arī to nozieguma vietā atrasto rēbusu. Nevar taču būt, ka viss franciskais šajā lietā būtu viena vieniga nejaušība.

Bet pēcpusdienā pievērsīsimies Georga Pētersona personai jau praktiski. Ejam, Robert!

Vecenīte, par kuru bija stāstījis Jānis, īstenībā izrādījās vairāk nekā pakurla. Mēs pat bijām spiesti ieiet mājā bez atļaujas, jo uz vairākkārtīgajiem un uzstājīgajiem zvaniem neviens durvis neatvēra.

Atradām viņu virtuvē mazgājam traukus. Večiņai aiz muguras noteikti bija vairāk par astoņiem desmitiem, taču kalsnajā stāvā nevarēja manīt ne mazākās gurduma pazīmes. Laikam jau namamāte bija pieradusi pie negaidītiem viesiem, jo viņa pat nesatrūkās, pēkšņi ieraugot mūs. Tā vietā, it kā būtu gaidījusi, sieviņa viesmīlīgi paplēta rokas un ar vientiesīgu smaidu grum​bainajā sejā jautāja: - Kas būsiet, un ar ko varu pakalpot?

Galanti, kā tikai viņš mācēja, Kronbergs paklanījās un stādījās priekšā, taču saimniece laikam dzīvoja citā pasaulē, jo atbildes vietā teica: - Mincis jau otro dienu blandās apkārt!

Mēs saskatījāmies.

- Varbūt jārunā skaļāk? - es ieminējos. - Iespējams, ka večiņa aizpilda pauzes, bet tās ar viņas dzirdi droši vien liekas visai garas.

Kronbergs pamāja un, piegājis cieši klāt, apdullinoši iebļāva sievietei tieši ausī: - Mincim ir darīšanas!

- A… - laikam viņa kaut ko bija saklausījusi, un Kronbergs tajā pašā briesmīgajā balsī turpināja: - Mēs esam no policijas!

- A… - no vienveidīgajām atbildēm nebija saprotams, vai viņa aptvērusi teikto, tāpēc draugs pārgāja uz jautājumiem: - Kā jūs sauc?

- Milda. Milda Pliederc, - izrādījās, ka kontakts tomēr iespējams. Šaubas izraisīja vienīgi Kronbergs - cik ilgi viņš izturēs trako bļaušanu. Acīmredzot policijas pratinātāju daba nebija apveltījusi ar tik varenu rīkli kā manu draugu.

- Vai neesat pamanījusi savā dārzā svešu?

- Nē.

- Bet kaimiņa? - Kronbergs pamāja uz Rūdolfa Griezes mājas pusi.

- Esmu. - No vienkāršās atbildes man sirds salēcās.

- Kad? - Vakar. - Pliederes atbildes bija precīzas un skaidri saprotamas. Man atlika tikai pabrīnīties, kā Lāča puiši nebija varējuši izdarīt to pašu ko mēs.

- Vakarā?

- Nē, rīta pusē.

Vai tiešām mums uzsmaidījusi veiksme? Aculiecinieks!

- Pastāstiet! - Valts izkliedza un, strauji elpojot, sāka apgādāt plaušas ar bļaušanā zaudēto skābekli.

- Tas bija ap astoņiem. Iznācu ārā, jo gribēju sakārtot šķūnīti. Ziema tuvojas un jāsagatavo vieta.

Malka būšot… - Pēkšņi viņa aprāvās un, mulsi pasmaidījusi, atmeta ar roku. - Kā vienmēr, sarunāties nav ar ko un tad nu domas klīst pašas… Vecums. Es runāju par…

- Svešinieku, - Kronbergs bija spiests no jauna piepūlēt balss saites. - Astoņos no rīta jūs devāties uz šķūnīti…

- Pareizi, atcerējos! Gāju sakārtot, lai būtu kur likt malku. Man tas šķirbains. Un labi vien ir - malka labāk žūst. Krāmējos savā nodabā un te paceļu acis. Taisni priekšā dēļu spraugā saskatāms kaimiņa logs.

Bet logā - sveša seja! Nodomāju, ka pie Rūdolfa ciemiņš, un turpināju iesākto darbu. Bet, kad atgriezos mājā, skatos, arī svešais dodas prom.

- Jūs runājat par logu mājas galā?

- Jā. Kaimiņam tur darbistaba.

- Vai svešais aizgāja pa vārtiņiem?

- Protams. Jums ļoti patīkama balss, kungs.

Kronbergs skaļi iesmējās.

- Droši vien tāpēc, ka spējat to sadzirdēt?

- Kā tad! - viņa enerģiski pamāja. - Citi kaut ko bubina zem deguna, bet jūs - skaidri un saprotami.

Bet kāpēc to visu jautājat, ja nav noslēpums?

- Jūsu kaimiņš vakarrīt nogalināts! Tieši ap to laiku, kad redzējāt svešo.

Vecenītes blāvās acis plati iepletās. Skaidrs, ka pat šo vēsti Jāņa puiši nebija spējuši novest līdz Pliederes saprašanai. Un tā vietā paši bija izdarījuši pagalam aplamus secinājumus par nenoliedzami saprātīgo sieviņu.

- Vai spēsiet aprakstīt šo cilvēku?

- Mēģināt var, - viņa pamāja. - Tas bija vīrietis ap gadiem piecdesmit. Glīts, ar nelielu bārdiņu.

Galvā brūna žoke- jnīca. Aptuveni viņa augumā, - saimniece norādīja uz mani, - ģērbies melnā vējjakā.

Kājās brūnas, mīkstas kurpes. Sportiska auguma. Ļoti noteiktām kustībām. Ak, Dievs! Iznāk, ka esmu redzējusi slepkavu! - Pliedere saķēra galvu.

Tik precīzu aprakstu reti nākas dzirdēt, un pat Kronbergs izskatījās pārsteigts.

- Kādā krāsā viņam acis?

- Nezinu, bija pārāk tālu.

- Vai viņu gaidīja mašīna?

- Neredzēju. Vīrietis izgāja uz ielas, nogriezās pa labi un aizsoļoja. Jā, rokā viņš nesa sporta somu.

Lielu un, spriežot pēc salīkušā auguma, smagu. Vai tiešām tas bijis…

- Droši vien, kundze, — Kronbergs pamāja ar galvu, ko izdarīt acīmredzot pēc pamatīgo bļāvienu sērijas viņam nācās pagrūti. - Bet kāpēc jūs to visu nepastāstījāt mūsu kolēģiem?

Namamāte paraustīja šauros plecus.

- Viņi jau nejautāja. Kaut ko bubināja un sačukstējās savā starpā. Es tā arī nesapratu - kas šiem bija vajadzīgs. Aptvēru, ka no policijas, jo divi bija formas tērpos, bet tas ari viss. Atšķirībā no viņiem jūs runājat skaidri, tā ka man ir patiess prieks atbildēt.

- Gluži kā man - jūs uzklausīt. Paldies un sveiki! - Valts pēdējiem spēkiem izbļāva un noliecās noskūpstīt Pliederes sastrādāto roku.

- Braši! - uz ielas es viņu uzteicu. - Tu auroji tikpat baismīgi kā dinamiskais skaļrunis stadionā.

- Droši vien, taču man pašam to novērtēt nav iespējams. Tomēr komplimentu pieņemu, jo man ausīs džinkst, tātad tas ir pelnīts, - Kronbergs pasmējās. - Gribu ēst! Tas nozīmē, ka mums laiks mājās.

- Labi, - es piekritu, - vienīgi nāksies iztikt ar to, kas ledusskapi. Šī jau otrā diena, kopš mani

pavāra pienākumi pamesti novārtā. Taču nav liela bēda, jo man tur glabājas prāvs šķiņķa gabals, bet olu var uzcept pāris minūtēs.

Mājās pārradāmies pamatīgi izsalkuši, jo uz Vanšu tilta nācās pavadīt vismaz pusstundu, iekams tikām pāri. Neparedzētā aizķeršanās bija tiktāl sakāpinājusi apetīti, ka iztikām tāpat - ar šķiņķi, maizi un kafiju. Neraugoties uz pieticīgo maltīti, mājīgā omulība, kas valdīja dzīvoklī, ātri vien padzina nervozo satraukumu, kas mani bija pārņēmis pēc tikšanās ar Pētersoni. Nevaru noliegt - man šī sieviete nepatika.

Varbūt negatīvā attieksme sakņojās viņas izvēlētajā paņēmienā, kā cīnīties par dēlu, bet varbūt faktā, ka bijām pieķēruši to melos. Taču, lai kas arī būtu pirmavots, iekšējas antipātijas neļāva domāt par viņu labu. Pat iztēlojoties sevi viņas stāvoklī, es nespēju sajust ne kripatu līdzjūtības. Kad pateicu to draugam, viņš piekrita.

- Ar mani ir tāpat. Ja pieņemtu dēla degradāciju par izejas faktu un atpakaļgaitā papētītu Pētersones ieguldījumu tā tapšanā, tad skaidrs, ka tas nav mazais. Viņa gan pati to nenoliedza, taču es to nez kāpēc nejutu. Ne balsī, ne sejas izteiksmē. Var jau būt, ka pie tā bija vainīga mana kritiskā attieksme, bet kā mīmikā, tā emocionālajos balss locījumos es nesamanīju patiesas jūtas. Tie likās neīsti. Attiecībā uz Georgu viņas rīcība atgādina nekrietnas sievas izturēšanos pret vīru, ja šajā gadījumā der tāds salīdzinājums. Te mesties ap kaklu, te apveltīt ar pļauku un kā vienā, tā otrā gadījumā apgalvot, ka mīlot.

Man nācies izdarīt neskaitāmas kļūdas, analizējot vājā dzimuma iespējamo izturēšanos. Kur vīrietim tā būtu sakārtota loģiskā secībā, tur viņām tas pats izskatītos pavisam citādi. Pat morāli, kurai, liekas, attiecībā uz abiem dzimumiem būtu jābūt vienādai, sieviete uztver atšķirīgi. Sievietes loģiku raksturo tieši loģikas trūkums, jo saprāts tiek aizstāts ar jūtām. Tāpēc nedomāju, ka mums būtu jācenšas Pētersones plānos saskatīt īpašu jēgu. Labāk pievērsīsimies tiem, kurus varam saprast. Vīriešiem. Mūsu sarakstā to ir pārsteidzoši maz, turklāt tikai viens, kam reāli iespējams ķerties klāt. Tas pats basketbolists, Georgs Pētersons. Jautājums tikai - darīt to aplinkus vai tieši? Manuprāt, pirms dodamies vizītē, mums lieti noderētu kāda neitrāla cilvēka atsauksmes par viņu. Tāpēc tu turpini dzert kafiju, bet es iešu sazvanīt man pazīstamu basketbola treneri. Ar viņa starpniecību, iespējams, piekļūsim kādam, kas Georgu labi pazīst.

Komandas biedram. Augstskolā pagaidām labāk nebāzties. Paklīdīs vēl baumas, un draņķīgi, ja kāds stulbenis pēkšņi iemet sejā nepelnītu pārmetumu, vai ne? Pēc tam izlemsim, kā rīkoties tālāk.

Valts atgriezās tikai pēc pusstundas.

- Veiksme! - viņš jau no sliekšņa paziņoja. - Treneris pat sadabūja vajadzīgā cilvēka tālruņa numuru, tā ka man izdevās visu nokārtot, neizejot no priekšnama. Toms Platkājis, tā viņu sauc. Georga draugs. Bet Pētersone teica, ka dēlam tādu nav! Patīkams puisis šis Toms. Saprotošs. Pats apsolīja ierasties.

- No kurienes tāda pretimnākšana?

- Esot dzirdējis par mani, - viegli pasmaidījis, lakoniski attrauca draugs un ielēja sev kafiju. Pēc tam pievilka sev tuvāk lapiņu, kura visu šo laiku bija nostāvējusi galda stūri. Tā bija tā pati, kuru bēgot uz Griezes rakstāmgalda steigā bija pametis iebrucējs. Līdz šim mums nebija iznācis to kārtīgi papētīt. Es piebīdīju tuvāk krēslu.

- No teksta neko jēdzīgu nevar izlobīt, - Valts iebakstīja ar pirkstu paša tulkojumā. - Ko tas nozīmē?

Un kāpēc starp vārdiem atstātas spraugas? Un vēl šie kvadrātiņi un svītriņa?

- Čukču ornaments.

- Nesapratu? - Kronbergs ziņkāri pavērās mani.

- Tas var būt fragments tiklab no čukču, tā pigmeju rotājumiem. Nav jēgas lauzīt galvu, jo, kamēr mūsu rokās neno​nāks kaut kas konkrētāks, kāds norādījums, tas ir un paliks… čukču ornaments.

- Laikam tev taisnība, - Valts piekrita. - Labi, atliksim to malā un ķersimies pie vēstulēm. - Viņš atbīdīja paplrīti līdz ar iztulkoto tekstu un pievilka tuvāk paciņu, kuru te bija atstājis Lācis. Atlocījis virsējo vēstuli un pārskrējis acīm, paraustīja plecus.

- Kārtējais rēbuss. Klausies! "Dārgais Klod! Grāfa uzdevumā man ir tas gods paziņot jums, ka

nama atjaunošanas darbi nesokas tik labi, kā bija cerēts. Grūti šajos laikos sameklēt piemērotu darbaspēku, tacu mēs esam pārliecināti, ka ar laiku šis jautājums tiks atrisināts. Tagad par materiāliem.

To, kas sagādāts, bieži sabojā žurkas. Tas satrauc arhitektu, un daži ieteic ķerties pie glābšanas apļa.

Taču viņš nav pierunājams. Pēc V. nāves jūs esat vienīgais, kam zināms apļa noslēpums, un mēs pateicamies Dievam par jūsu uzticību mūsu lietai. Gaidiet! Tā diena nav tālu, kad pazemojošo emigrāciju nomainīs gods dzimtenē. Ar cieņu, nama pārraugs, barons de K." Draugs nometa vēstuli uz galda un, salicis rokas aiz pakauša, vērās manī ar savām pelēkajām acīm.

Bija skaidri redzams, ka dīvainais seno laiku vēstījums viņu dziļi ieintriģējis.

- Neko nesaprotu, - es atbildēju uz viņa skatienu. - Tur pieminēts tikai viens vārds - Klods, bet…

Ko izsaka šie lielie burti, vai arī tituli - grāfs, barons? Man tā viena vienīga mīkla.

- Mīkla gan, - draugs pamāja. - Bet interesanti būtu noskaidrot tās atrisinājumu, vai ne? Ja šīm vēstulēm ir sakars ar Rūdolfa Griezes nāvi, lieta var izrādīties krietni vien sarežģītāka, nekā domājām sākumā.

- Pieņemsim, ka slepkava meklējis tieši šīs vēstules. Tad kāpēc viņš tās nepievāca tūlīt pēc varasdarba? Paciņa gulēja atklātā vietā. Noziedzniekam rakņājoties pa dokumentiem, tā noteikti pabija viņa rokās.

- To izskaidrot nav grūti. Vēstules taču nesalasāmas. Ja tās būtu aploksnēs, tad diez vai mēs par tām kaut ko zinātu. Kaut kāda nojausma man liek domāt, ka tieši tās bijušas iebrucēja mērķis. Nav izslēgts, ka kādā no pārējām glabājas noslēpuma atslēga.

Valts paņēma nākamo un taisījās jau atlocīt, kad nelaikā atskanējis durvju zvans aprāva iesākto darbu.

- Tas noteikti būs Toms, - īgni norūca draugs un, ar gribasspēka palīdzību aizdzinis no sejas neapmierināto izteiksmi, devās atvērt.

Platkājis izrādījās tik raženi noaudzis puisis, ka viņam noteikti labāk piedienētu Platpleča vārds.

Sportiska griezuma žaketi izspīlēja īsta cīkstoņa pleci. Uz vērša kakla balstījās gaišmataina vikinga galva ar gariem matiem. Seja pauda jauneklīgu mundrumu un dzīvesprieku. Varētu nodomāt, ka viņš ieradies intervēt Kronbergu, nevis atbildēt uz jautājumiem, jau no sliekšņa puisis tik dedzīgi sāka interesēties par mūsu darbu, ka nebija šaubu - viņš ir informēts par mūsu dēkām. Beigu beigās Valts bija spiests apturēt jautājumu birumu un stingri pārtvert sarunas grožus savās rokās.

- Tagad mana kārta! - viņš pacēla roku, un mūsu viesis paklausīgi apklusa. - Gribu brīdināt - par to, ko šeit dzirdēsiet, nevienam ne vārda! Nevienam! Vai apsolāt?

-Jā! - Platkājis pamāja ar galvu tā, ka garie mati kuplā mākonī uzlidoja gaisā.

- Jautājumi skars galvenokārt jūsu bijušo draugu Georgu Pētersonu.

- Vai tad man to kāds atņēmis? - puisis izbrīnījās.

- Esam dzirdējuši, ka…

- Mūsu starpā melns kaķis nav izskrējis, - ciemiņš dusmīgi sarauca pieri. - Nezinu, kas to sastāstījis, bet vienu gan - tas ir nekaunīgs melis. Varbūt Georgs ir mazliet nesavaldīgāks, nekā būtu jābūt, taču ar sportistiem, it īpaši karjeras norietā, tā atgadās. Arī es neesmu nekāds eņģelītis. Tā ka viņš nav nekāds bijušais, bet mans draugs.

- Vai jums neliekas, ka viņš ir augstprātīgs?

Nomirdzinājis divas līdzenu, baltu zobu rindas, jaunais vīrietis skaļi iesmējās.

- Neesmu pamanījis.

- Negodīgs?

- Nē, nudien!

- Varbūt jūs gribat apgalvot, ka viņš ir tīrs un bez mazākā traipiņa?

- Parādiet man tādu, un es to nosaukšu par svētu, - ciemiņš jau aizkaitināts paraustīja platos plecus.

- Katram savi trūkumi, taču par Georgu neko sliktu nevaru teikt.

Mēs ar Kronbergu saskatījāmies, un droši vien kā viņam, tā man reizē iešāvās prātā viena un tā pati doma.

- Kas jums zināms par viņa ģimeni?

- Tikai tas, ka tēvs miris un viņš dzīvo kopā ar pamāti.

- Ko? - Valts pat paslējās krēslā. - Tātad… Hm… Tas nu gan ir pārsteigums! Un kas ir viņa īstā māte?

- Georgs pats to nezina. Viņa pametusi tēvu tūlīt pēc dēla piedzimšanas un līdz pat šim laikam neesot likusies par viņu ne zinis. Līdz astoņiem gadiem viņš ar tēvu dzīvojis kopā kā ar labāko draugu, bet kad mājā ienākusi pamāte, dzīve sagriezusies ar kājām gaisā. Reiz mums ar Georgu gadījās tā ilgāk pasēdēt pie alus pudeles. Parasti viņš ir diezgan noslēgts un nemīl stāstīt par sevi, bet toreiz sirds laikam bija pārāk pilna. Izrādījās, ka jau kopš pirmās dienas pamāte sākusi viņu tiranizēt. Turklāt darījusi to ārkārtīgi pazemojoši - viesos liekulīgi apmīļojot, bet vienatnē - ieperot ne par ko.

- Vai jūs nepieļaujat, ka tie bijuši meli?

- Meli? - Platkājis izbrīnījās. - Pie alus pudeles? Un vispār Georga dabā nav kādu aprunāt.

Gadījās, ka viņš nevarēja teikt patiesību, tad vienkārši klusēja. Varbūt kāds, pats ar greizām smadzenēm būdams, šādu izturēšanos tiešām iztulkotu kā augstprātību.

- Mums teica, ka Pētersons kļuvis slinks un egoistisks.

Ciemiņš rūgti pasmīnēja.

- Nudien, tā vien liekas, ka jūs nākat taisnā ceļā no Georga pamātes. Nezinu nevienu, kas par viņu varētu kaut ko tādu teikt. Slinks? Bet vai jums zināms, ka viņš mācās augstskolas pēdējā kursā? Vai tā ir slinkuma pazīme? Turklāt ar pilnu slodzi strādājot mēbeļu firmā? Varbūt ari tā ir slinkuma izpausme? Un kur nu vēl sports! Varat manā vārdā pateikt tam, kas visu to sastāstījis, ka man kulaki niez sadot viņam pa purnu! - Sašutumā pietvīkusi seja un varenā dūre, kas ar blīkšķi nokrita uz galda, runāja izteiksmīgu valodu. Valtam izrādījās taisnība - lai gan nedaudz ekspansīvāks, kā varētu vēlēties, Toms Platkājis izraisīja noteiktas simpātijas.

- Vai esat ticies ar Georga pamāti?

- Tikai reizi.

- Un kāds palika iespaids?

- Objektīvi runājot - nekāds. Šķita saprātīga, runājot par kristālu vai stiklu - par erudīta. Tas notika pirms pieminētās alus dzeršanas, tā kā nekādi aizspriedumi manu vērtējumu nespēja ietekmēt. Taču, atminoties to dienu… - viņa gaiši zilajās acīs pavīdēja šaubas. - Nezinu, vai teikt… Faktiski tās bija manas subjektīvās izjūtas, tātad nav izslēgts, ka maldīgas. Ņemiet to vērā. Un tomēr, jutu to ārkārtīgi spēcīgi. Viņai ir skaistas acis, bet reizēm skatiens kļūst dīvaini nekustīgs. Un tad tas šķiet auksts un… cietsirdīgs. Bet atkārtoju, tā bija tīri subjektīva uztvere, kuru savos apsvērumos jūs nekādā ziņā nedrīkstat ņemt par pamatu.

- Cik viņai gadu?

- Zem piecdesmit, tā apgalvoja draugs. Bet viņa jau pensijā, jo darbs stikla pūšanas cehā tiekot pielīdzināts ļoti kaitīgiem.

- M… jā, - Kronbergs novilka, un man šī nopūta likās kā grūtsirdības izpausme par visu, kas saistījās ar šo sievieti. - Bet atgriezīsimies pie Georga. Vai kādā sarunā ar jums viņš nav pieminējis Rūdolfa Griezes vārdu?

- Nekad.

- Bet kaut ko stāstījis par savu kaimiņu?

- Arī nē. Taču… - mūsu viesa izteiksmīgajā sejā bija lasāma reizē kā neapmierinātība, tā ziņkāre.

- Es sapratu, ko jūs gribējāt teikt, - Kronbergs izvilka cigaretes un piedāvāja puisim, bet kad tas atteicās, aizsmēķēja pats un turpināja, - mēs iidz šim neesam paskaidrojuši - kāpēc jūs tā iztaujājam. Un

tas nav patīkami, vai ne?

Ciemiņa mūsainā seja pietvīka rietošas saules sārtumā.

- Vispār… jā, - viņš mulsi izgrūda. - Mani vienmēr interesējusi loģiskā domāšana. Esmu par jums daudz dzirdējis, Kronberga kungs. Mani pārsteidz tas līmenis dedukcijā, par kuru daudzi stāstījuši. Es, tāpat kā Georgs, arī spēlēju basketbolu, tikai citā komandā. Man pat liekas, ka jūs ar savām spējām varētu noteikt - cik labi. Protams, tas ir tikai joks, jo, lai uz to atbildētu, būtu jāredz mani laukumā.

- Tur tik tiešām jūs neesmu redzējis, - Valts paplēta rokas, - bet nedomāju, ka arī bez tā nevarētu to noteikt. Protams, ne tik precīzi kā treneris, bet noraksturot gan. Gribat izmēģināt?

- Jūs smejaties!

- Prātā nav nācis. Nu tad kā? - Kronbergs vēlreiz pajautāja un, saņēmis piekrītošu mājienu, atgāzās pret krēsla atzveltni un pievēra acis. - Sākšu ar to, ka tāpat kā Georgam, arī jums ir tas vecums, kad nav tālu sportiskās karjeras beigas. Tādējādi, lai gan pieredze sasniegusi maksimumu, fiziskajā ziņā tuvu noriets. Jūs neesat zvaigzne, jo pretējā gadījumā būtu bieži sastapis Platkāja vārdu laikraksta "Sports" slejās. Sev par kaunu, man jāatzīstas, ka pēdējā laikā atšķiru šo avīzi pietiekami reti. Taču šis nožēlojamais fakts neizslēdz sākotnējo spriedumu, jo tik atpalicis neesmu, lai man nebūtu zināmi basketbola elites vārdi. No teiktā izriet, ka spēlējat republikas mēroga mačos, kas, pēc manām domām, ir visai augstā līmenī. Atlētiskais stāvs un garais augums man liktu ieskaitīt jūs centra spēlētāju sastāvā.

Cīņu zem groza bieži izšķir ne vien auguma garums, bet arī masa. Un spēks. Līdz šim atminos lielo Jāni Jāni Krūmiņu. Pretinieki nevarēja viņu nosegt ne tikai garā auguma, bet arī plato plecu un spēcīgo roku dēļ. Vienkārši netika klāt, bet izraut bumbu nebija ko domāt. Un tāpat kā viņam, manuprāt, arī jums pietrūkst ātruma, tāpēc esmu pārliecināts, ka ātrajos uzbrukumos nepiedalāties. Izņēmums - ja esat aizkavējies pretinieka laukuma pusē un, pārtvēruši bumbu, mazie to piespēlē jums.

- Pēc kā jūs spriežat, ka man pietrūkst ātruma?

- Pēc gaitas. Sportists, kas liek purngalus uz iekšu, nekad nebūs sprinteris. Tālāk. Metienus parasti izdarāt no groza apakšas un gandrīz nekad no laukuma stūriem.

- Kāpēc tā domājat?

- Par to stāsta jūsu labās rokas pirksti. Manuprāt, treniņa vai spēles laikā jūs esat guvis traumu, vieglprātīgi uztverot zemu no grīdas atlecošu bumbu. Tas ir ļoti bīstami, jo tā ietriecas perpendikulāri izstieptajos pirkstos. Jo zemāk cenšas to uztvert, jo bīstamāk - pēc atsitiena pret grīdu tās ātrums ir vislielākais. Turklāt tā iegūst tādu īpašību, kuru varētu nosaukt par atsitiena asumu. Labās rokas īkšķis un rādītājpirksts jums noteikti traumēti, to var redzēt pēc uztūkuma locītavu vietās. Tādi pirksti zaudē elastību un līdz ar to jutīgumu. Tāpēc vidējie un tālie metieni kļūst neprecīzi. Bet zem groza jūs ir grūti savaldīt. Ja bumba rokā, tur jānotiek brīnumam, lai tā aizietu garām mērķim. Un tā, savelkot galus, varu teikt, ka, spēlējot par centru kādā no republikas augstākās līgas komandām, esat viens no rezultatīvākajiem spēlētājiem zem groza. Par trūkumiem es jau minēju. Vēl varu piebilst, ka komandas biedri jūs ciena.

- Hm… — mūsu apmeklētājs nogrozīja galvu. - Viss saskan, vienīgi par pēdējo man pašam nav zināms.

- Nosvērts cilvēks, bez tieksmes uz apvainošanu kā jūs, labsirdīgs un godīgs — to es secinu pēc atklātajām un taisnajām atbildēm uz maniem jautājumiem - nevar būt necienīgs. Kā domā tu, Robert?

- Tāpat. Bet viena iebilde man ir. Vai tu ņēmi vērā varbūtību, ka mūsu ciemiņš varētu būt kreilis?

Tādā gadījumā tavi secinājumi attiecībā uz pustālajiem metieniem izrādītos kļūdaini, jo kreisā roka viņam ir bez vainas.

- Tad muskuļi tai arī būtu prāvāki nekā labajai. Manuprāt, jūs strādājat fizisku darbu un galvenā roka, kas to veic, ir vairāk attīstīta. Jums tā ir labā.

- Mēs ar Georgu strādājam kopā, bet darbs galdniecībā saistās ar labās rokas lielāku piepūli, viesis paskaidroja.

- Bet vai tas attiecībā uz traumu arī atbilst patiesībai? - es gribēju zināt.

- Jā. Pirms gadiem septiņiem treniņā, turklāt - vieglprātīgi, pat tas ir pareizi, jo labi zināju par sekām, es pārāk tuvu grīdai mēģināju pārtvert driblētu bumbu un no locītavas izsitu uzreiz trīs pirkstus. Ārsts gan iegrieza tos atpakaļ, diemžēl defekts palika. Tagad tie slikti lokās, apgrūtinot pustālo metienu izpildīšanu. Jūsu precīzie secinājumi ir patiesi pārsteidzoši, Kronberga kungs! Es vēl saprastu, ka, ieraugot briļļainu cilvēku, jūs spētu noteikt, ka tas ir tuvredzīgs, - Platkājis iesmējās. - Bet sports…

Nudien, liekas, jums nekas nepaliek apslēpts. Taču man jūs tā arī neat​bildējāt. Kas īsti noticis?

- Darīsim tā, - Valts pacēla gaisā cigareti. - Man palicis neuzdots vēl viens jautājums. Pēdējais.

Vispirms atbildi sniegsiet jūs, pēc tam es pacentīšos apmierināt jūsu ziņkāri. — Platkājis piekrītoši pamāja. - Tātad norunāts. Jautājums ir šāds: vai starp Georga paziņām jums nav gadījies redzēt kādus gadus piecdesmit vecu vīrieti ar gludi skūtu galvu un rētu pāri zodam?

- Starp Georga paziņām nē. Bet aprakstam līdzīgu tipu esmu sastapis pie viņa mājām. Šis cilvēks stāvēja atspiedies pret koka stumbru un nomērīja mani ar nepieklājīgi ciešu skatienu.

- Bet kā jūs zināt, ka viņš nav jūsu drauga paziņa?

- Parādīju pa logu viņu Georgam. Šis tips joprojām dirnēja savā vietā.

- Un ko atbildēja draugs?

- Paraustīja plecus un teica, ka esot viņu jau ievērojis. Turklāt redzējis to lūkojamies binokli.

- Binokli? - Kronbergs izbrīnījās. - Tur ar acīm pietiek atliku likām - viss tik tuvu. Un uz kuru pusi tas bijis vērsts?

- Pāri ceļam. Turp, kur stāv sarkanbrūnu ķieģeļu nams ar šīfera jumtu, - jauneklis atbildēja, un es nodrebēju, it kā aizdomīgais vīrietis stāvētu man aiz muguras.

IX nodaļa VĒSTULES Toms Platkājis bija projām, bet es vēl aizvien nespēju atbrīvoties no dīvainās sajūtas, it kā man aiz muguras kāds stāvētu. Prātā iešāvās pat doma - vai šī fenomena pamatā nevarētu būt kaut kas reālāks par tukšām iedomām. Taču, laikam ejot, maz pamazām izdevās nomierināties. Tumšais tēls kaut kur atkāpās, līdz izzuda pavisam. Visu šo laiku kūpinādams cigareti, Kronbergs vērās logā, laikam pārdomādams nule kā uzzinātos jaunumus. Par sevi varu teikt tikai to, ka nepatīkamā sveša klātbūtnes sajūta bija pilnīgi pārmākusi smadzeņu darbību. Vienīgais, ko es spēju - novākt galdu un nomazgāt traukus. Pabeidzis pavēros Valtā. Atsvešinātā sejas izteiksme apliecināja, ka draugs joprojām nav runājams. Bet kad satvēru durvju rokturi, lai dotos uz savu istabu, mani apstādināja viņa balss.

- Vakarpusē iziesim nelielā pastaigā.

- Uz kurieni? - es atskatījos.

- Tepat uz parku. Pastāvēsim uz tiltiņa un pavērosim pīles. Laiks sola būt piemērots. Es tagad izbraukšu, jo man šis tas vēl jānoskaidro, bet tu līdz tam varētu pašķirstīt vēstules. Varbūt izdodas uztaustīt kādu saikni ar mūsdienām un notikušo Apūzes ielā. Pacenties to veikt ātrāk, jo kas zina, kad tas mums var noderēt.

- Bet tu?

Kronbergs tikai atmeta ar roku.

- Vakarā visu pārrunāsim. Sešos būšu atpakaļ.

Paklausot drauga lūgumam, savācu vajadzīgos papīrus un, apsēdies savā istabā pie rakstāmgalda, sakārtoju parocīgāk. Droši vien no manis iznāktu tīri ciešams grāmatvedis, jo, darbojoties ar dokumentiem, pirmām kārtām cenšos saglabāt kārtību. Izlasīto vēstuli atliku sāņus, tāpat nezināmā uzbrucēja pamesto zīmīti. Vēstuļu oriģinālus atstūmu galda stūrī. Prāvā kaudzīte liktu domāt, ka to ir krietni daudz, ja vien tulkojumu plānā paciņa neapliecinātu pretējo. Rakstītājs vai rakstītāji bija lietojuši ļoti biezu, pergamentam līdzīgu papīru. Pēc tam apbruņojos ar zīmuli, dzēšgumiju un baltu lapu, lai būtu kur pierakstīt piezīmes. Tā sagatavojies, iekšēji nedaudz satraukts, atšķīru augšējo tulkojumu. Nebija šaubu, ka šo vēstuli ir rakstījusi sieviete: "Klod! Protams, tu vari rīkoties, kā atzīsti par pareizu, bet ārpus tavām jūtām eksistē vēl kaut kas, ko neesi ņēmis vērā. Pienākums pret dzimtu, pie kuras piederi. Saradojoties ar barbariem, mūsu asinis ieplūdīs svešs, postošs spēks, kas var smagi atsaukties uz taviem pēcnācējiem. Un nav vēl zināms, vai uz mums arī. Klēra Bonsī jaunkundze joprojām mūs apciemo. Ikreiz, kad saruna novirzās uz tevi, viņas acis pieplūst ar asarām. Vai tiešām kāda lauku sieva no civilizācijas pašas nomales var līdzināties Klēras izsmalcinātajām manierēm, skaistumam un prātam? Nemaz nerunājot par pūru. Būtu vismaz viņai aizrakstījis. Padomā par to visu, mī[ais Klod, un atgriezies. Atgriezies, kamēr nav par vēlu. Tevi sveicina māsas un vecmāmiņa, kuras veselība ar katru dienu kļūst arvien vājāka. Ari grāfa ģimene lika nodot sveicienus. M. P.S. Tikai necenties iestāstīt, ka tevi tur aiztur pienākumi, kā to mēģina izdarīt barons de K. " Man šķita, ka vēstules autors bijusi Kloda māte. Tā domāt lika gan burts M paraksta vietā, gan tajā izteiktās rūpes par ģimeni un pēcnācējiem. Laikam jau Klēru Bonsī viņa bija saistījusi ar dēla nākotni, turklāt arī pašai jaunkundzei svešumā mītošais Klods, šķiet, nav bijis vienaldzīgs. Protams, ja vien aiz tā neslēpjas mātes viltība, lai piespiestu dēlu atgriezties. Tiktāl viss likās skaidrs. Bet te no jauna uzpeldēja barona de K. vārds. Nez kas šis cilvēks bijis? Es pievilku pirmo tulkojumu. Tas beidzās ar vārdiem nama pārvaldnieks barons de K. Dīvaini, ne viņš pats, ne Kloda māte nerakstīja pilnu uzvārdu. Nama pārraugs? Manā uztverē aristokrātiskais tituls gluži nesaskanēja ar minēto amatu. Bet varbūt tas ir šifrs?

Nebija izslēgts, ka aiz vārda "nams" slēpjas pavisam cits jēdziens. Kāds? Labu brīdi lauzīju galvu, bet, tā ari neko neizdomājis, izdarīju savā lapiņā pirmo atzīmi - nams, un tai līdzās - pārraugs, barons de K.

Piebildē bija teikts, ka barons mēģinājis iestāstīt Kloda mātei, ka dēlu Latvijā aiztur pienākumi. Tas man šķita savādi, taču, nespēdams rast šiem vārdiem izskaidrojumu, atliku abu vēstuļu tulkojumus sāņus un ķēros pie trešā. Šis izrādījās tik īss kā durvīs iesprausta zīmīte. Man tas likās aizdomīgi. Ja nu Lāča eksperts noslinkojis un šis ir nepilnīgs tulkojums? Lai pārbaudītu, atradu numuram atbilstošu oriģinālu.

Neraugoties uz to, ka papīrs kā pēc formāta, tā faktūras kā divas ūdens piles līdzinājās pārējiem, tajā redzamo svītriņu skaits bija nesalīdzināmi mazāks. Tātad manas bažas bija nevietā un tulkojums bija pilns. Nez kāpēc biju iedomājies, ka jo garāks vēstījums, jo vairāk informācijas tam būtu jāsatur. Taču, izlasījis nelielo vēstulīti, sapratu, ka arī dažās rindiņās var pateikt ļoti daudz.

"Kbd! Grāfs un barons de K. arestēti. Es dodos uz Kalē un, ja paveiksies, tālāk. Tu esi brīvs no saistībām. B. n. b. lai paliek, kur ir, varbūt pienāks laiks arī tām. Brālība ir iznīcināta, bet R. solīja izdarīt visu, lai to atjaunotu. S." Tagad kļuva skaidrs, kāpēc vēstulēs tikuši lietoti iniciāļi, bet saturs izklāstīts vairāk vai mazāk šifrētā formā. Droši vien pieminētā brālība bijusi nelegāla organizācija, kuru vajājušas varas iestādes. Un nebija izslēgts, ka tās pamatkodolu veidojuši, kā jau sarunā ar Valtu biju minējis, jakobīņu kluba biedri.

Tas izskaidrotu kā arestus, tā Kloda emigrāciju. Vienīgais, kas it kā negāja kopā ar šo pieņēmumu, bija pienākumi, kas viņu aizturēja šeit. Kas tie par pienākumiem? Svešā zemē? Civilizācijas nomalē, kā bija izteikusies Kloda māte un kam daļēji varēja piekrist? Un ko nozīmēja šie trīs burti - B.n.b.? Salicis papīrus pa vietām, atgāžos krēslā, pūlēdamies salikt uzzināto arī savā galvā loģiski atbilstošajām vietām.

Bet vienīgais, ko spēju, bija apziņa, ka jautājumu ir nesalīdzināmi vairāk par atbildēm. Varbūt nākamā vēstule ienesīs skaidrību visā šajā jūklī? Ar šādām cerībām sirdī es atšķīru pēdējās vēstules tulkojumu un iegrimu lasīšanā.

"Klod! No drošiem avotiem esmu uzzinājis, ka nevēlēšanos atgriezties dzimtenē diktējušas nevis tavas sirdslietas, bet gan politiskie uzskati. Taču laiki mainās un jaunības degsmes vietā būtu jānāk nosvērtībai un saprātam. Luijs XVIII man piešķīris lielu īpašumu un plašas pilnvaras kā atlīdzību par uzticību vīna namam. Šīs - īpašās pilnvaras es tagad gribu likt lieta. Man pazīstami tie ļaudis, kas ievilka tevi — deviņpadsmitgadīgu jaunekli - karā pret Dieva iecelto valdnieku. Un kas no tā iznāca? Pilnīgs krahs, ko neapstrīdēs pat aklais! Rojālisti savu pretinieku lielāko daļu jau sodījuši gluži tāpat kā Konvents Luiju XVI. Atlikušie, un tādu nav daudz, salīduši kā žurkas pa alām. Es tīši iesāku ar politiskajiem uzskatiem. Vai, dzīves iemācīto gudrību pieņēmis, tu nebūsi tos mainījis? Esmu pārliecināts, ka būsi. Tie, kas tevi ievilināja cīņā pret valdnieku, patiesībā piespieda iziet karā pret Dievu, ja jau valdniekus šajā godā ieceļ Visaugstākais. Klod! Pienācis laiks atzīt savas kļūdas un pazemoties. No savas puses apsolu izdarīt visu, lai dzimtenē tu tiktu uzņemts nevis kā nodevējs, bet ar godu. Bet atzīsti, tas būtu pārāk nevienlīdzīgi, vienpusēji no Luija puses. Uzticība ir jāpierāda un jānopelna. Pims mēneša ceļā uz Duvru mēs notvērām jūsu brālības grāmatvedi jeb finansu ministru, ja tev tā tīk labāk, marķīzu Senžermēnu. Viņš izrādījās tik nožēlojams gļēvulis, kādam es neuzticētu pat sīknaudu. Un reizē īsts Burems. īsi sakot, pēc deviņdesmit trešā gada notikumiem karaļa kase tika izlaupīta un personiskā manta konfiscēta. Marķīzs neslēpa, ka Šīs bagātības tikušas noglabātas slepenā vietā rezervei. Runājot par sacelšanos, pīrāgs, ko jūsējie gribēja aprīt, pārāk garšoja visiem un neizbēgami noveda pie izplūkšanās. Savtība, Klod! Cik nožēlojami! Tieši tā nes vislielāko postu tādām organizācijām kā jūsējā. Vēl nule kā sākuši, jūs jau bijāt nolemti neveiksmei tieši šīs savtības dēļ. Pretinieks, ar kuru neviens nerēķinājās, slēpās jūsos pašos. Un uzvarēja! Bērnībā mēs bijām draugi, un man šķiet, ka pienācis laiks draudzību atjaunot. Bet, lai to izdarītu, tev būs jādod apstiprinājums turpmākajai lojalitātei pret karali un savam godaprātam. Reizē tas kalpotu par dokumentētu garantiju tavai nākotnei dzimtenē. No tā paša Senžermēna mums zināms, ka vienīgais, kam zināma bagātību slēptuves vieta, esi palicis tu. Atdod tās, kam tās pēc patiesības pieder, lai triumfētu taisnība, un iegūsi brīvību. Necenties maldināt sevi, ka tev jau tā ir. Nav! Klod! Un vēl likšu tev pie sirds — pacenties ar skaidru galvu novērtēt manu priekšlikumu. Nekas taču nekavē Luiju nosūtīt pie tevis slepenu ekspedīciju un ar varu atgādāt uz Franciju kā noziedznieku. Taču es pēc man dotajām

pilnvarām uzstāju, un viņš man paklausīja. Vaktij ļoti vajadzīga nauda! Bez dzīves iemācītās gudrības vēl eksistē personīgais patriotisms un sirdsapziņa. Pie tiem es vēršos. Tavs Leonards de Neijs.

P.S. Tikko saņemsim tavu piekrišanu, grāfi Benjo personīgi iznīcinās tavu lietu, bet Taleirāns oficiāli ņems tevi savā paspārnē. Taču… laiks negaida!"

Beidzot apkārt valdošajā tumsā likās atspīdējis pirmais gaismas stariņš. Burbonu nama bagātības lūk, ko nozīmēja trīs nesaprotamie burti B.n.b. Ja tieši ap tām savērpusies intriga, iznāca, ka Kloda noslēpums saglabājies līdz mūsdienām. Un par spīti kā slepenībai, tā aizritējušajam laikam, kādam izdevies tikt tam uz pēdām. Varbūt skaļi neizpausts, bet kaut kāda dokumenta veidā tas ticis nodots no paaudzes uz paaudzi, līdz nonācis līdz Rūdolfam Griezem? Kur šis cilvēks, uzzinājis par tāda eksistenci, to meklēs? Protams, pie šī noslēpuma glabātāja pēctečiem. Tādā gadījumā skaidrs, ka Klods nav paklausījis de Neija ieteikumam. Viņam tas varēja beigties bēdīgi, tāpēc jādomā, ka Griezes sencis pacentās laikus nodrošināties.

Es atlaidos uz dīvāna un saliku uz pakauša rokas. Lieta izrādījās patiesi intriģējoša. Man pat šķita, ka es ne tik vien domās, bet kaut kādā netverami materiālā veidā esmu pārcēlies uz sen aizgājušajiem laikiem. Iedomājoties sevi Kloda vietā, burtiski sajutu to, ko acīmredzot bija pārdzīvojis viņš pēc vēstules izlasīšanas. Vilinājumu atgriezties, lai atkal apvienotos ar saviem mīļajiem, reabilitāciju, atelpu ierastajā vidē un kā pretstatu — doto solījumu uzticīgi glabāt noslēpumu. Bet ja viņš bijis godavīrs līdz galam, ko tad? Taleirāna paspārne nekādi negarantētu īstu drošību, turklāt reizē nostādītu viņu uz viena pakāpiena ar šo divkosīgo un neuzticamo cilvēku. Acīmredzot vēstules autors to nebija ņēmis vērā, lai gan pārējā izmantojis visu iespējamo arsenālu - draudzību, patriotismu, sirdsapziņu un pat vēršanos pie skaidrā saprāta. Manuprāt, tik liberālu pieeju vairāk bija diktējusi nevis viņa personīgā attieksme pret Klodu, kā nevēlēšanās pieļaut kļūdu. Iespējams, tas bijis uzdevums, un, ja bagātības aizietu de Neijam gar degunu, sekotu sods. Uz tādām domām mani uzvedināja pats pēdējais teikums, kurā izskanēja slēpti draudi. Draugs tā nerīkotos. Man ienāca prātā, ka norādījums uz bagātību atrašanās vietu varbūt nav atradies pie Griezes, jo kā citādi izskaidrot faktu, ka viņš tās nav pievācis? Nelaiķa pieticīgais dzīvesveids to apliecināja. Bet varbūt slepkavībai nav nekāda sakara ar B.n.b.? Bet tad es atcerējos par iebrucēja pamesto zīmīti. Lai arī ne simtprocentīgi, bet tā apliecināja, ka vardarbība Apūzes ielā ir saistīta ar Burbonu nama bagātībām. No pārmērīgas domu gūzmas man pamazām sāka reibt galva. Lai kaut nedaudz atslābinātos, gāju uzvārīt kafiju. Tieši tad, kad ūdens tējkannā uzmeta pirmo burbuli, gluži kā aicināts, pārradās Kronbergs. Man pietika acu uzmetiena, lai pateiktu - kaut kas noticis. Droši vien mēs bijām ļoti līdzīgā stāvoklī, ja spēju to saskatīt. Veiksme - tā to sauca! Mirdzums pelēkajās acīs un tik tikko jaušams smaids lūpu kaktiņos neļāva kļūdīties.

- Redzu, tev ir ko pastāstīt, - likdams uz galda tasītes, es ierunājos.

Valts apveltīja mani ar pētošu un mazliet ironisku skatienu.

- Tāpat kā tev… - arī viņam nebija paslīdējis garām mans pacilātais garastāvoklis.

- Ir gan, - es nespēju nociesties un pirmais izstāstīju visu par uzzināto no vēstulēm un saviem spriedumiem. Kronbergu bija grūti ar kaut ko pārsteigt, un es ar gandarījumu redzēju, ka tas man izdevies.

- Burbonu nama bagātības! - viņš nogrozīja galvu. - Kas gan nenotiek pasaulē! Veca pensionāra slepkavība Rīgā un… Francijas karaļnama divsimts gadu garuma problēmas! Bet kā ar dīvaino zīmīti?

Vai mēģināji piekombinēt klāt?

- Neesmu līdz tai ticis. Nule kā pabeidzu ar vēstulēm. Tagad tava kārta. Stāsti, bet es sagatavošu fanfaras.

- Līdz fanfarām vēl tālu, Robert. Taču šo to man izdevās noskaidrot. Vai tu zini, ka Griezem ir dēls?

Es paraustīju plecus.

- Tu pats labi zini, ka nē. Un kur viņš mīt?

- Francijā.

- Kā tev tas izdevās?

Valts ielēja kafiju un, izmaisījis cukuru, pacēla tasīti pie lūpām. Nomalkojis aizsmēķēja un, atgāzies krēslā, izpūta pret griestiem tievu dūmu strūkliņu. Acīmredzot šīs rituālspēles bija pietiekamas, lai sakārtotu faktus izklāstam derīgā formā, jo nok​lepojies viņš teica: - Apūzes ielā es ievēroju kādu faktu, kuru tu un, man liekas, ari policija, palaida garām. Proti, izņemot Rūdolfa Griezes pasi, mums tur neizdevās atrast nevienu dokumentu. Vecus rēķinus un kvītis varēja ar maisiem grābt, bet starp tiem nebija neviena papīra, ar kādiem cilvēks apaug savas dzīves laikā.

Ne dzimšanas apliecības, ne izglītību apliecinoša dokumenta, pat ne Kalderu mājas pirkšanas akta. Nekā!

Reizē tik ilgi uzglabātie rēķini liecināja, ka Grieze attiecībā uz papīriem bijis ļoti pedantisks cilvēks. Tas bija savādi. Ja vien nelaiķis nebija tos atstājis Francijā, tad…

- Tiem jābūt noslēptiem! - es iesaucos.

- Jā, - Kronbergs pamāja. — Tieši tādi paši bija mani secinājumi. Atlika atrast slēptuvi. To, ka tai jāatrodas Apūzes ielā, nebija vērts pat apšaubīt. Un tā, to laiku, kuru tu pavadīji pie vēstulēm, es izlietoju slēptuves meklēšanai.

- Tu devies uz Griezes māju viens? - Manos vārdos dzir​damais pārmetums lika draugam pasmaidīt.

- Darba dalīšanai ir sava pozitīvā puse, Robi. Tā ļauj ekonomēt laiku. Bet tā mums tiešām maz. Uz Lāča komandu spiež no augšas, un arī mēs nevaram atļauties to vilkt garumā.

- Un ja tur gaidītu tas…

- Skaidrs kā diena, ka es šo varbūtību ņēmu vērā. Par laimi, namā neviena nebija un, spriežot pēc visa, kopš pēdējās reizes viņš tur nebija rādījies. Slēptuvi man izdevās atrast bez sevišķām grūtībām.

Diemžēl to pašu nevar teikt par tās atvēršanu. Vai zini, kas man palīdzēja meklēšanā? Mūsu pirmā lieta.

Atminies? Mēs to nosaucām par "atvērtā seifa lietu"?

- Tātad - seifs?

- Jā. Iemūrēts priekšnama sienā un nosegts ar spoguli. Vesela pusstunda pagāja, iekams to dabūju vaļā. Kā jau biju domājis, tajā glabājās vesela paka ar dokumentiem. Atradu arī prāvu naudas summu.

Diemžēl tā man lika izsaukt Lāča komandu un iegrāmatot visu atradumu. Taču pirms tam es rūpīgi iepazinos ar papīriem. Jau pats augšējais ļāva ielikt pirmo punktu Francijas kartē. Tā izrādījās laulības apliecība. Izdevusi Svētā Sebastiāna baznīca Fuā. Tajā bija teikts, ka tūkstoš deviņi simti piecdesmitajā gadā, liekas, maijā, Rūdolfs Grieze stājies likumīgā laulībā ar francūzieti Terēzi Ružē. Fuā! Vai tiešām tur meklējams pavediena gals?

- Kur tas ir?

- Francijas pašos dienvidos, Pireneju grēdas priekškalnēs. Esmu pārliecināts, ka tieši šajā pilsētelē Grieze aizvadījis sava mūža lielāko daļu.

- Uz ko pamatots tavs spriedums?

- Gadu vēlāk šī pati baznīca izdevusi dzimšanas apliecību par Žorža Andreja Griezes nākšanu pasaulē. Turklāt šis pats vārds figurē apdrošināšanas polisē, kas tāpat glabājas seifā. Apdrošināšana nelaimes gadījumā. Tāpat bankas konts, kas man ļāva noskaidrot, no kurienes Grieze saņēmis pārskaitījumus. Un atkal - Fuā! Tā vairs nav sakritība, Robert, tā ir dzīve.

- Pārliecinoši, - es piekritu. - Vai apdrošināšanas naudas saņēmēja adrese tur bija minēta?

- Protams. Kambrona ielā septiņpadsmit.

- Vēl pavisam nesen viens ņurdēja, ka franciskā daudz, bet par Franciju nekā… - es piebildu. Tagad viņam jābūt gandarītam. Pat ar uzviju. Ko iesāksim? Brauksim uz Fuā noskaidrot, vai kādam bijis zobs uz nelaiķi Griezi? Bet varbūt paliksim tepat? Manuprāt, faktiskais ieguvums viena mirāža vien ir.

Nekā taustāma, nekā, kas palīdzētu atšķetināt noziegumu Apūzes ielā. Bet varbūt tev palicis kaut kas rezervē?

Kronbergs izvilka no kabatas rakstāmmašīnas papīra lapu un atlocījis nolika uz galda. Pietika acu uzmetiena, lai noteiktu, ka tā bija kopija. Man par izbrīnu tajā bija atainoti divi līdzās stāvoši koki. Un,

tikai ieskatoties ciešāk, sapratu, ka tie nav vienkārši koki.

- Izskatās, ka tas ir kaut kas no ģenealoģijas? - es ieminējos redzot, ka katru zaru un zariņu grezno pa diviem sīkslkiem burtiņiem rakstītiem vārdiem.

- Tev taisnība. Te ir mākslinieciski atainota divu dzimtu ciltsgrāmata. Palūk te! - viņš piedūra pirkstu vietā, kur abi koki saskārās, - vai vari izlasīt, kas tur rakstīts? Uz viena un uz otra zariņa? Redzi, tie ir uzpotēti viens otram un veido vienu.

- Nē, - es atzinos, - bez lupas nav ko domāt. Tev viena parasti guļ kabatā.

- Šoreiz ir izņēmuma gadījums un tur tās nav. Bet ir vēl viena — priekšnamā, kurpju skapīša atvilktnē.

- Tūlīt atnesīšu, - es pielēcu kājās un jau pēc dažām sekundēm atgriezos ar vajadzīgo. - Te būs.

- Paskaties! - Kronbergs piestūma man lapu.

Cauri palielināmajam stiklam katrs burts bija skaidri salasāms un izskatījās kā iegravēts. Uz zariņa kreisajā pusē bija franciski rakstīts - Terēze Ružē, bet labajā - Rūdolfs Grieze.

- Izskatās, ka nelaiķis piederējis pie ievērojamas ģimenes, - es sacīju. - Gluži tāpat kā viņa izredzētā. Būtu interesanti papētīt abu saknes.

- Tad papēti! - Valts iebadīja ar rādītājpirkstu stumbru pamatnēs. - Grieze ir cēlies… Pieliec taču lupu! - nevarēdams salasīt, viņš pikti piegrūda man pie sāna. - Vismaz koku pašu varēja taču apzīmēt ar normāla lieluma burtiem! Fuā! Grāfs Fuā!

Bet tā taču sauca pilsētiņu, kurā Grieze dzīvojis! Vai tā būtu sakritība? Interesanti! - Valts izņēma man no rokas lupu un, braukdams uz augšu, murmināja, - nāk pirmais lielais zars Zaks Fuā, tālāk atzars Filips, tad nāk Viktors un visi Fuā, Fuā, Fuā… Redzi, ar sievietes vārdu zari neturpinās, tātad… Bet ja ģimenē visas ir tikai meitenes? Meitas? Ak Dievs, cik tas sarežģīti! Te jābūt speciālistam, lai šajā mudžeklī kaut ko saprastu! Izejot pie vīra, meita pieņem citu uzvārdu… Tātad pāriet citā dzimtā. Nu jā!

Aristokrātiem dzimtas turpinātāji ir tikai vīrieši. Nez vai te var būt arī izņēmumi? Paskatīsimies, vai attiecībā uz Griezi varam > kaut ko atrast. Uzvārds liecina, ka viņam nebūtu jāpieder pie šī koka, taču eksistē izņēmumi… Hm. Griezes zariņš atzarojas no Aleksandras Griezes, bet skatoties vēl uz leju, jau no Fuā! Un te jau viņš ir, šis noslēpumainais Klods! Klods Fuā! Piecas paaudzes viņu šķir no nelaimīgā Rūdolfa Griezes? - Valts pavērās manī. - Jā, tas tā varētu būt.

- Iedod paskatīties! - tagad es izņēmu no drauga pirkstiem lupu. - Aleksandra, Pēteris, Kārlis, Jānis, Zaks un Klods. Visi šie vārdi, izņemot paša Kloda un šī te Zaķa, latviešu. Tas apstiprina, ka Klods Fuā bijis savas dzimtas zara aizsācējs Latvijā. Bet kāpēc te stāv Zaks?

- To izskaidrot nebūs grūti. Acīmredzot dēlam vārdu izvēlējies pats Klods, nevis māte. Nav tik viegli asimilēties svešā valstī, un, iespējams, ka tādējādi viņš vēlējies saglabāt vismaz kaut ko no franciskā. Man tas liekas dabiski. Un kāds bijis Kloda sievas vārds?

- Katrīna, - es lasīju. - Katrīna fon Begena. Paskat tik, te rakstīts pilns vārds! Tātad kaut kādi izņēmumi varbūt tiešām ir? Šķiet, ka šī sieviete bijusi vāciete.

- Baltvāciete. Muižniece. Tātad Fuā uzvārds Latvijā saglabājies līdz… Rūdolfa Griezes mātei Aleksandrai Fuā. Protams, re ir daudz varbūtību, un tas ar tēvoča, vai citu radu starpniecību joprojām te atrodams. Bet ejot pa šo zariņu, tas apraujas un turpinās jau kā Grieze. Skaidrs, ka, izejot pie vīra, Aleksandra mainījusi uzvārdu. Faktiski līdz ar to nelaiķim Rūdolfam Griezem būtu jāpieder jau pie cita koka. Tad kāpēc viņš ierakstīts šeit? Varbūt ar nolūku noteikt šo abu seno dzimtu radniecības pakāpi?

Labi, paskatīsimies tagad, no kā tad īsti cēlusies Terēze Ružē?

Valts, bez ceremonijām pievācis palielināmo stiklu, pietu​vināja to kreisā koka pamatnei.

- Paskat tik! De Urhela! M… jā. Bet kāpēc - Ružē? - viņš pārcēla lupu uz zariņa, kas savienoja abus kokus. - Tēvs - Huans Urhels, bet te - Ružē? Atzars taču ir pēcnācējs, vai ne? - Valts pavērās manī. Tātad uzvārdiem būtu jābūt vienādiem.

Es paraustīju plecus.

- Jā, tā laikam vajadzētu būt, lai gan saprotu no visa šī jūkļa ne vairāk kā pigmejs no astronomijas.

Pag! Bet ja šī Terēze arī ir bijusi Urhela, tad vienīgais izskaidrojums…

- Tev taisnība, - Kronbergs pamāja. - Grieze bijis viņas otrais vīrs! Paskat, pat no aristokrātu ciltsrakstiem var izlobīt šo to derīgu. Bet kāpēc te nav atzīmēts dēls? Terēzes un Rūdolfa dēls Zoržs Andrejs Grieze?

- Laikam jau tāpēc, ka viņš vairs nepieder ne pie vienas no šīm dzimtām. Faktiski, ja tā ir, kā tu saki un šajos sarakstos iekļauj tikai vīriešus, tad, Terēzei kļūstot par Ružē un Rūdolfa mātei Aleksandrai par Griezi, tās automātiski tiek ieskaitītas vīru ģimenēs. Ciltsgrāmatās. Zini, manuprāt, šie koki nekam praktis​kam nav derīgi, varbūt vienīgi ārstam, lai noteiktu iedzimtības nesto ietekmi uz slimībām.

- Tā nu nav, Robert. Sākotnējās saites var pārraut uz papīra, bet ne jau dzīvē. Teiksim, ja šī Terēze ierastos pēc palīdzības pie šī te zariņa - Diego Urhela nevis ar vizītkarti, bet ar māsīcas tiesībām, vai tas neko nenozīmētu? Un kā vēl! Starp citu, sasniedzot noteiktu vecumu, cilvēki nezin kāpēc sāk pastiprināti interesēties par saviem radiem - tuvajiem un vēl vairāk tālajiem. Domāju, ka nebūšu tālu no patiesības pieņemot, ka šī zīmējuma autors, ne jau visa, bet tā, kas attiecas uz pašu, bijis Rūdolfs Grieze. Dabūjis kā sievas, tā savas izcelsmes radurakstu kokus, viņš tos apvienojis kā zarus, tādējādi apvienojot abas senās ciltis vienā ar savas ģimenes starpniecību. Arī lietas praktiskā puse, ja tā ir taisnība, līdz ar to sāk izgaismoties. Kā jau minējām, Grieze Vācijā dezertējis un pārgājis Francijas robežu ar noteiktu mērķi nokļūt pie radiem. Esmu gandrīz pārliecināts, ka kabatā tam gulēja Kloda Fuā ciltsgrāmata. Varbūt nedaudz saīsinātā veidā, bet pietiekama, lai nokļūtu pie vajadzīgajiem cilvēkiem. Starp citu, Apūzes ielas seifā es atradu arī dažas fotogrāfijas. Uz vienas bija Griezes dēls, tā ka tagad viņš zināms pat pēc sejas.

- Bet Terēze?

- Bija viens vecs kāzu uzņēmums, bez paraksta. Vīrietī es atpazinu Rūdolfu Griezi, tātad jāsecina, ka dāma līdzās bijusi tā pati Terēze de Urhela, vēlāk - Ružē un visbeidzot - Grieze.

Kronbergs atbīdīja zīmējumu tālāk un, atbrīvotajā vietā nolicis tasīti, piepildīja to no jauna ar kafiju.

Tagad viņš izskatījās noguris. Pēkšņais lēciens aristokrātu radu rakstu mudžeklī arī no manis bija prasījis pamatīgu garīgo spēku atdevi. Dīvaini, bet šis iespaids jautās ne vien galvā, bet visā ķermenī. Juros iztukšots kā students pēc garas un mokpilnas sesijas. Uzmundrinājumam ielēju arī sev pustasīti un, ar vienu malku iztukšojis, jautāju: - Interesanta ekskursija pagātnē, bet ko tā mums dod?

Kronbergs paraustīja plecus un piecēlies piegāja pie loga.

Domīgi raudzīdamies laukā, teica: - Kas zina? Bet ja sākotnējā versija joprojām ir spēkā, proti, slepkavība atriebības nolūkā, vismaz varēsim noskaidrot, vai Griezem ir bijuši ienaidnieki. Nav taču izslēgts, ka uz Latviju viņš pārcēlies nevis dzimtenes mīlestības dzīts, bet gan bailēs par savu dzīvību. Tādā gadījumā slepkava var būt nācis tiešā ceļā no Fran​cijas. Šo versiju daļēji pamato nelaiķa noslēgtais dzīvesveids šeit.

- Tad jau mums atliek aizbraukt uz šo Fuā un iztaujāt visus radiņus, - es pamāju uz zīmējuma pusi.

Valts manu ironiju palaida gar ausim.

- Ir arī cits - vieglāks ceļš. Sazināties ar Interpolu. Ar Lanū Parīzē. Nosūtīsim viņam slepkavības lietu un ar to saistītos materiālus ar lūgumu pārsūtīt tos tālāk uz Fuā vietējai policijai. Tā izdarīs pārējo un pat vairāk. Ziņas mēs saņemsim pa faksu, lielākais, ar dažu stundu nokavēšanos. Tehnikas laikmetam ir savas priekšrocības, tas saistās ne tikai ar atmosfēras piesārņošanu vien. Zans visu nokārtos, par to vari būt mierīgs.

- Es jau tāds esmu. Taču Parīze un Fuā ir tālu, bet mēs šeit. Turklāt joprojām neko neesam paveikuši slepkavības lietā. Pilnīgi iespējams, ka tās iemeslus var atrast Francijā, bet reālo izpildītāju gan pie mums. Varbūt Lācim ir kas jauns? Vajadzētu piezvanīt.

- Mēs jau tikāmies Apūzes ielā. Attiecībā uz ieročiem šādas tādas aizdomas esot, bet pierādījuma joprojām neviena. Nule kā policijas redzeslokā nonākusi kāda ekstrēmistu grupa. Tās kodolu veido šeit dzīvojošie krievu jaunieši ar profašistiskiem uzskatiem.

- Jaunieši… - es nicīgi atmetu ar roku. - Ko no tādiem ņemt…

Kronbergs pakratīja galvu.

- Tu aizmirsti vēsturi. Jaunieši vienmēr bijuši visvieglāk ietekmējamā sabiedrības daļa, vajadzīga rikai ideja, ar ko tos iekustināt. Atceries hunveibinus Ķīnā, komjauniešus Padomju savienībā? Ari Hitlers balstījās tieši uz jauniešiem, dibinot pat sporta skolas ar nacionālsociālistisku ievirzi. Vācieši pāri visam, āriešu rase…

- Tā ir, taču aiz hunveibiniem stāvēja lielais Mao, aiz komjauniešiem - tautu tēvs Staļins, bet aiz šiem? - es neticīgi paraustīju plecus. - Mēs jau teju esam Eiropas Savienibā, NATO… un te kaut kāda grupiņa. Neredzu jēgu.

- Vai tu domā, ka līdz ar divdesmit pirmo gadsimtu vājprātīgo kļuvis mazāk? Vai sadistu, kuru roka pati no sevis ceļas, lai nogalinātu? Vai bļauru ar kāškrusta zīmi sirdi? Pats redzi, ka ļaunums ar katru dienu samilzt gluži kā augonis, kas gatavs teju uztrūkt. Starp citu, tieši psihopātiem piemīt spējas ietekmēt ļaudis. Musulmaņu pašnāvnieki - teroristi lielākoties ir jaunieši, bet vai tie, kas izplāno šos aktus, nav ar visīstāko novirzi no normas?

- Bet mērķis?

Kronbergs domīgi pakasīja pakausi.

- Mana stiprā puse ir loģika - cēlonis un sekas, bet šādu organizāciju pirmsākumos grūti atrast apdomātu, taustāmu, ja tā var teikt, mērķi. Vai futbola fani sabrauc uz mačiem no visas pasaules, lai kopīgiem spēkiem izdemolētu svešas pilsētas? Nē, viņi taču neko nezina cits par citu. Bet kad sabraukuši un apvienojušies stadionā, kad jūtas kļuvušas kopējas, bet saprāts noslīdējis mērkaķa līmenī, tad tie rīkojas jau kā organizācija. Runājot par ekstrēmistiski noskaņotajām jauniešu grupām, domāju, ka sevišķi nekļūdīšos, ja sacīšu, ka aiz tām stāvošie Džugašvili un Siklgrūberi tikai savāc tos kopā. Iemeslus var izdomāt vai cik, kaut vai to pašu futbolu vai austrumu cīņu. Vēl nedaudz ideoloģiskās indes kopējā jūtu pasaulē, un tie vairs nav cilvēki, bet uz visu gatavi mankurti un zombiji. Instrumenti, ar kuru palīdzību tikt pie varas. Un kam pa spēkam noteikt putras sastāvu, kas vārās kāda tur psihopāta galvā, kas iecerējis sev šo godu? Man tādi šķiet līdzīgi nekrietnam rūķim, kas ik dienas piemet pa tējkarotei sāls saimnieces gatavotai zupai, lai tikai sanaidotu vīru ar sievu. Tādam, redzot plūcamies abus laulātos, no labpatikas paduses svīst un galvā rosās triumfējoša doma - tagad dzīvoklis ir mans! Tālāk viņš pat gribēdams nespēj saskatīt. To var attiecināt uz krievu kopienu un pamatiedzīvotājiem Latvijā. Izolēt, sanaidot un tad lūgt no austrumiem palīdzību vajāto tautiešu aizstāvēšanai. Lūk, tāda varētu būt iecere. Lai to realizētu, vajadzīgi jaunieši un… ieroči. Pēdējie nepieciešami tādēļ, ka ar runāšanu vien nepietiek, vajadzīgi fakti, ka tieši tā notiek, kā izmisīgajās telegrammās teikts. Cietēji noteikti būs ne jau no latviešu vidus… Tā domā policijā, un es tam pievienojos. Ja šie apsvērumi atbilst patiesībai, izsekojot grupas vadoņiem, iespējams, var tikt uz pēdām automātu partijai, kas tika izzagta no septītās noliktavas.

- Viņi noteikti ir konspirējušies.

— Protams, — Valts piekrita. - Bet noklausīšanās un novērošanas sfērā tehnika ir devusi tādu aprīkojumu, ka tā vairs nav problēma. Tā kā mums tādas nav, rīkosimies savu iespēju robežās. Es sagatavošu visu nepieciešamo un sazināšos ar Lanū. Nosūtīšu viņam Griezes slepkavības lietu. Bet tu pa to laiku paurbinies vēstulēs. Pacenties atrast kopsakaru ar to dīvainā satura zīmīti, kuru mums piespēlēja iebrucējs. Bet vakarpusē izmetīsim līkumu pa parku.

X nodaļa APMELOTAIS Negaidīti lielais faktu daudzums, kas burtiski bija nogruvis pār mums pēdējo stundu laikā, ra<ļīja pamatīgu haosu smadzenēs. Es ilgāk par minūti nespēju paturēt prātā vienu domu, kad to jau patvaļīgi nomainīja cita, tā ka par mērķtiecīgu darbu nevarēja būt ne runas. Skaidrs, ka mana galva pieprasīja sev atpūtu. Tāpēc, atstājis papīrus uz galda, atlaidos klubkrēslā un paņēmu aizsākto romānu. Diemžēl darbība tajā risinājās par tematu, kas man šķita pliekans, - dažādās formās, veidos un darbībās apspēlētu mīlestību. Maisīta ar meliem, liekulību, savtīgumu un krāpšanu, tā turpinājās no lapaspuses uz lapaspusi, izraisot pretīgumu gan pret formulējumu, gan pret to, kas aiz tā bija aizslēpts. Manā uztverē šīs jūtas saistījās ar godīgumu, labprātību, nesavtību un uzticību, pilnīgi pretēji tur aprakstītajam - kailai baudkārei, kuras apmierināšanai noderēja jebkura, pat viszemiskākā rīcība. Aizcirtis romānu, iesviedu to plauktā un izvilku Eiropas karti. Gribēju atrast Fuā, taču Francijas teritorija izrādījās tā samazināta, ka, izņemot piecu sešu lielāko pilsētu nosaukumus, tajā nekā cita nebija. Bet tad man ienāca prātā, ka kaut kur glabājas atsevišķa Francijas karte, kuru biju iegādājies Parīzē. Par laimi nebiju to nogrūdis pārāk tālu.

Atlocījis sadūros ar pretēju problēmu - te viss izrādījās tik sīki apzīmēts, ka acis žilba daudzajos nosaukumos, burtos un krāsu pārejas toņos. Taču tad atcerējos Kronberga vārdus - Pireneju priekškalnēs.

T'as ievērojami sašaurināja pārmeklējamās teritorijas daļu. Un te jau tā bija - Fuā!

Neliela pilsētiņa ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju, kas, spriežot pēc brūni iekrāsotās apkārtnes, atradās kādu kilometru virs jūras līmeņa. Cauri tai tecēja Arjēža, spriežot pēc visa, diezgan strauja upe.

Tā aizsākās I'ireneju grēdā tikai kilometrus piecdesmit no Fuā, bet, pateicoties daudzo pieteku nestajiem ūdeņiem, sasniedza pilsētu jau kā ievērības cienīga upe. Viss apvidus bija izrobots ar gravām, pa tām tecēja strauti un avoti, no kuriem lielākā daļa noteikti bija pārāk sīki, lai atzīmētu tos kartē. Un turpat Arjēžas augštecē uz Spānijas un Francijas robežas es ieraudzīju mini- valstiņu Andoru. Tā bija tik maza, ka pietiktu stundas, lai to šķērsotu ar divriteni visplatākajā vietā. Pilsētiņas un ciemi kā Spānijas, tā Francijas pusē bija izvietojušies ūdeņu tuvumā. Krasās reljefa maiņas liecināja, ka šis ir mežonīgs apvidus. Cik žēl, ka neizdevās tikties ar Rūdolfu Griezi tā, kā bijām iecerējuši. Droši vien viņam būtu daudz ko pastāstīt par šo mums svešo nostūri. Mani vienmēr vilinājuši pirmatnēji, cilvēka rokas neskarti apvidi. Tāpēc ari lauvas tiesu manā bibliotēkā aizņēma ceļojumu apraksti.

Pēkšņi bez klauvēšanas pavērās durvis, un spraugā pabāzās Kronberga galva.

- Laiks pastaigai, Robert!

- Tūdaļ, - es atmetu, nespēdams uzreiz atrauties no kartes. - Piles var pagaidīt…

- Piles jā, bet ne Georgs Pētersons. Mums viņš jāpārtver pirms lekcijas.

- Kur tā būs?

- Parka viņā pusē, Kronvalda bulvāri. Tur uz stūra ir Elektroenerģētikas fakultāte. Vakamieki gan uz lekcijām salasās pēdējā bridi, taču drošības pēc ieradīsimies nedaudz agrāk, lai nebūtu jāiet iekšā.

Taisies, pēc piecām minūtēm dodamies ceļā. Parkā papriecāsimies par nez kādā veidā no gājputnu instinkta vaļā tikušajiem putniem.

Man nekas cits neatlika kā nopūsties un iet pārvilkt apavus. Valts jau gaidīja ar portfeli vienā rokā un lietussargu otrā.

- Vai tiešām gaidāms lietus? - es izbrīnījos.

- Biji pārāk iegrimis darbā? - draugs atvaicāja. - Jau pirms pusstundas savilkās pamatīgi mākoņi, domāju, ka būs lietusgāze, bet pagaidām, izņemot krēslu, tie neko citu nav izraisījuši. Drošības pēc paņem arī tu kaut ko, zem kā paslēpties.

Uz ielas tiešām valdīja pustumsa. Zili melni mākoņi nekustīgi karājās virs pilsētas. Gaisā nejuta ne mazāko vēja pūsmiņu. Lai gan viss liecināja par drīzu negaisu, mans iekšējais barometrs to noliedza galva skaidra, locekļos mundrums. Ne miņas no smaguma ķermenī, kas ir drošākā pazīme, ka drīz pērkona

pavadījumā atvērsies debesu slūžas. Parks bija tukšs. Zem kokiem valdīja drūma krēsla. Acīmredzot vairāk paļaujoties uz acīm redzamo, nevis iekšēji jūtamo, cilvēki laikus bija devuši kājām ziņu. Bet pīlēm kā jau ūdensputniem bija vienalga - līst vai nē. Tās dzenāja cita citu ar tādu neatlaidību un niknumu, ka atlika tikai pabrīnīties - kas šīm būtu dalāms.

- Pārņēmušas cilvēka dabu, - norūca Kronbergs. - Kamēr nebija pārcēlušās uz dzīvi pilsētā, uzvedās pavisam citādi. Slikta sabiedrība samaitā labus tikumus…

Elektroenerģētikas fakultāte izrādījās neizteiksmīga, iedzeltena ķieģeļu māja tramvaja sliežu viņā pusē. Mēs apstājāmies pie kalta metāla žoga, kas norobežoja ieeju no trotuāra, un sākām gaidīt. Pēc minūtēm desmit sāka parādīties pirmie studenti. Noguruši pēc garās darba dienas, bet neatlaidīgi un mērķtiecīgi, lai, uzkrājuši zināšanas, varētu pakārpīties augstāk.

- Ka tik nepalaižam garām, - redzot cilvēku plūsmu kļūstam arvien blīvāku, es bažīgi noteicu.

- Tad jau Eifelim varētu paiet garām kā parastam telefona stabam. Tas puisis ir galvas tiesu garāks par mani. Turklāt tovakar es viņu labi apskatīju. Bullis, ko pa gabalu pamanītu starp simtiem.

- Tad tas ir viņš, - es norādīju uz gara auguma vīrieti, kas patlaban kāpa ārā no tramvaja.

- Jā, - Valts palocīja galvu. - Tagad man rūpes - vai izdosies pierunāt viņu nobastot pirmo lekciju.

Cerēsim uz atsaucību. Bet iespaidīgs gan, ko?

Nācējs pūlī izcēlās kā eiropietis pigmeju vidū. Man viņš atgādināja Tomu Platkāji ne tikai ar varenajiem pleciem, bet arī ar vaibstiem. To gan vairāk varēja attiecināt uz būtību nekā formu. Atklāts, drošs skatiens, vienkāršība, nepiespiesta izturēšanās. No viņa staroja spēks un… labestība. Es šo auru sajutu jau pa gabalu, un tā likās kā punkts, kas noslēdza Pētersones pašai doto raksturojumu. Viņš soļoja līdzās vienkārši ģērbtam vīrietim un par kaut ko dzīvi sarunājās. Diemžēl pirmais iespaids neļāva izdarīt neatgriezeniskus secinājumus attiecībā uz puiša līdzdalību notikumos. Kad viņš ar savu biedru jau grasījās nogriezties celiņā, kas veda uz fakultātes durvīm, Kronbergs ierunājās.

- Atvainojiet, liekas, jūs esat Georgs Pētersons?

Ieraudzījis svešu, puisis izbrīnā apstājās.

- Tā mani sauc. - Viņš nogaidoši apklusa un pārlaida mums ašu skatienu. - Ko vēlaties?

- Parunāt zem četrām acīm. Lieta skar nelaimes gadījumu ar jūsu kaimiņu. Vai varat atlicināt mums stundas ceturksni?

- Pēc piecām minūtēm sākas lekcija…

- Varbūt jūsu draugs to pierakstīs, bet jūs vēlāk no viņa pārrakstīsiet? - Valts pamāja uz puisi, ar kuru Georgs bija pa ceļam sarunājies. - Mans vārds ir Kronbergs, bet viņu sauc Roberts Štāls.

- Kronbergs? Esmu par jums dzirdējis.

- Protams, no Toma?

Pētersons piekritoši pamāja un pagriezās uz sava biedra pusi, kas gaidīja dažus soļus tālāk.

- Alfrēd, pasaki lūdzu grupas vecākajam, nu, tu pats zini ko. Labi?

Vīrietis saprotoši palocīja galvu, un atvadām novēcinājis ar roku, iejuka uz durvīm plūstošajā cilvēku straumē.

- Ieiesim parkā, tur mūs neviens netraucēs, - Valts sacīja un, kad bijām tikuši pāri ielai, tieši pajautāja: - Vai jums zināms, ka Rūdolfs Grieze, jūsu kaimiņš, noslepkavots?

- Kas gan to nezina? - Pētersons paraustīja plecus. - Apkārtnē par to vien runā.

Viņa izturēšanās ne par matu nebija mainījusies. Ne miņas no sasprindzinājuma vai piesardzības, kas neizbēgami parādītos vai nu balsī, kustībās, vai skatienā, ja viņš būtu vainīgs. Pat cilvēkam ar tērauda nerviem nebūtu pa spēkam noslēpt šo ķermeņa reakcijas liecību.

- Apsēdīsimies tur, - Kronbergs norādīja uz nelielu nojumi - Ķīnas veltījumu Rīgai tās astoņsimt gadu jubilejā. Tā bija celta tradicionālajā ķīniešu stilā, un, ja tomēr lietus uznāktu, būtu zem kā paglābties.

Melnie mākoņi joprojām aizklāja debesis, un parks bija tukšs kā izslaucīts. Nojumītē soliņu nebija, taču akurāt tādā augstumā uzbūvētā apmale ļāva iztikt bez tiem. Kronbergs izvilka cigaretes, un Pētersons

palūdza vienu arī sev.

- Parasti nesmēķēju, - kā atvainodamies, viņš paskaidroja. - Bet ja esmu noguris, neliels dūms man palīdz uzmundrināties.

- Vai sportam tas nekaitē? - es vēlējos uzzināt.

- Ja regulāri, tad protams. Taču pats nepērku, turklāt… šī man ir pēdējā sezona. Beigšu augstskolu un pievērsīšos citai karjerai, — puisis skumīgi pasmaidīja un, piesmēķējis no Valta šķiltavām, pārlaida mums jautājošu skatienu.

- Tūlīt, - Kronbergs uz to atbildēja un, izputis dūmus, pavērās rokas pulkstenī. - Lekcija ir akadēmiskās stundas garumā?

-Jā.

- Tātad, lai pagutu uz nākamo, jāatlaiž jus vēlākais piecas minūtes pāri septiņiem… Labi, tā ari darīsim. Bet tagad pastās​tiet - kas jums zināms par notikušo?

- Nekas. Es ar nelaiķi biju maz pazīstams un…

- Man zināms, ka bijāt Griezes pagalmā īsi pirms slepkavības, - Kronbergs viņu diezgan skarbā balsī pārtrauca, taču tas puisi nemaz nesamulsināja.

- Nu un? Es pats būtu pateicis, - viņš uzmeta neapmierinātu skatienu manam draugam. - Ir netaisos noliegt - torīt es tiešām biju iegājis pie viņa.

- Vai mājā?

- Nē, tikai pagalmā. Kūmiņš stāvēja logā, un nebija nekādas vajadzības mīdīt viņa paklāju.

- Kāda vajadzība jūs ieveda tur?

- Tā nebija mana, bet Zentas.

- Kādas Zentas? - Kronbergs nesaprata.

- Pamātes. Es viņu saucu vārdā, - Georgs paskaidroja. - Biju sataisījies uz darbu, un jau durvīs viņa lūdza ieskriet pie Rūdolfa un atdot nelielu, avīzē ietītu sainīti.

- Kas tajā bija iekšā?

- Nezinu, viņa neteica, bet es nejautāju. Kas man daļas. Spriežot pēc formas, tā varēja būt grāmata.

Kaimiņš no rītiem vingro pie atvērta loga, tā ka lūguma izpildīšana man daudz laika neatņēma. Uz autobusu paguvu laikā. Tas ir viss.

- Vai apkārtnē nepamanījāt kaut ko aizdomigu?

- Nē. Atdevu sainiti un steidzos projām. Nākamais auto​buss iet tikai pēc divdesmit minūtēm.

- Kāda bija Griezes uzvedība? Viņš nelikās satraukts, varbūt noraizējies?

- Nē. Paņēma sainiti, pateicas, nolika uz palodzes un… turpināja rita rosmi.

- Tātad viņš zināja, kas tur iekšā?

- Acimredzot.

- Mums stāstīja, ka pēdējā laikā jūs diezgan bieži esot iegriezies pie viņa. Vai tā ir taisnība?

- Ko nozīmē - bieži? Ja agrāk nemaz, tad arī reizi pusgadā var apzīmēt ar - bieži. Bija vajadzība gribēju sameistarot sev plauktu no veca skapja dēļiem. Lakoti, pulēti, žēl laist postā, bet plaukts man būtu pašā laikā. Es taču strādāju mēbeļu firmā. Bet man tie instrumenti veci, vēl no padomju laikiem. Ar zāģi labi ja ceriņam var zaru nozāģēt, bet par urbi vispār labāk nerunāt. Pamēģināju - zāģis aizgāja šķībi kā dzērājs grāvī. Bet kaimiņam viss jauns - pats savām acīm redzēju. Tā ka pāris reizes iegāju aizņemties šo to.

- Plauktu uztaisījāt?

- Protams.

Kronbergs domīgi pavērās parka drūmajās ēnās. Droši vien tāpat kā es, viņš domās kavējās pie puiša pamātes dīvainās rīcības.

- Vai starp jūsu draugiem nav kāds vidēju gadu cilvēks ar skūtu galvu un rētu sejā? - es pajautāju un man likās, ka mūsu sarunas biedra atklātā seja nedaudz satumsa.

- Tāda drauga man nav, taču es zinu, par ko jūs runājat. Esmu ar viņu ticies, bet neko daudz pastāstīt nevarēšu. Šis vīrietis mani uzrunāja pirms trim dienām. Bija jau vēls, kad noguris kā suns es atgriezos no treniņa. Neraugoties uz diezgan kriminālo ārieni, viņš izturējās nosvērti un laipni. Sacīja, ka esot no detektīv- firmas, kas…

- Ko? - man paspruka, - no detektīvfirmas?

- Jā. Šī firma piedāvājot pakalpojumus - pazudušu personu meklēšanu, aizdomīgu novērošanu, aizsardzību pret iespējamu laupīšanu vai uzbrukumu un tā tālāk. Viņš ietilpstot grupā, kas nodarbojoties ar pēdējo. Ar firmu līgumu esot noslēdzis Rūdolfs Grieze, un viņa pienākums - nakts dežūra, lai novērstu iebrukumu mājā.

Mēs ar Kronbergu saskatījāmies.

- Un ko šis cilvēks gribēja no jums?

- Izīrēt telpu novērošanai. Nams atrodas parocīgā vietā, taču neviena nederēja - skatu aizsedza priekšā augošie koki. Vienīgā, no kurienes kaut kas būtu saskatāms, būtu pamātes istaba, bet, zinot .viņas dabu, es uzreiz pateicu, ka no tā nekas neiznāks.

- Vai šis cilvēks stādījās priekšā?

- Ne tikai. Viņš iedeva pat savu vizītkarti, gadījumā, ja tomēr… - Georgs izvilka no krūšu kabatiņas kartona četrstūrīti un pasniedza man.

- "Privātdetektīvs Leons Blūmfelds", - es lasīju. - SIA "Alfa". Telefons, fakss, mobilais… Mums uzradušies konkurenti, Valt, - es pavēros draugā. - Tu tādus zini?

- Esmu dzirdējis. Vienīgais, ar ko tie nenodarbojas, lai tiešām būtu konkurenti, ir noziegumu izmeklēšana. Vai pēc slepkavības esat viņu redzējis?

- Nē. Biju pamanījis viņu jau agrāk novērojam Griezes māju, bet pēc tam nē.

- Skaidrs, — Kronbergs nokratīja pelnus zālē. - Bet tagad esmu spiests skart jums droši vien ne visai patīkamu tematu - pamāti. Kādas ir jūsu attiecības?

Georgs Pētersons paraustīja plecus.

- Mēs esam svešinieki. Faktiski tādi esam kopš brīža, kad viņa ienāca manās mājās. Man nav ne mazākās vēlēšanās runāt par viņu.

- Un tomēr. Izmeklētāja darbs nereti spiež interesēties par to, ko citā gadījumā es nedarītu. Tā nav dīka ziņkārība, Pētersona kungs, bet gan nepieciešamība. Saprotiet mani pareizi. Jūsu pamati esam jau nopratinājuši, tagad atliek noteikt dzirdētā ticamības pakāpi. Un tur varat palīdzēt jūs. Pastāstiet par viņas raksturu.

- Liekulīgs un netaisns, - puisis atsvieda un, laikam pārāk dziļi ierāvis dūmus, pēkšņi sāka nevaldāmi klepot.

- Viss? - pagaidījis, līdz sarunas biedrs bija atguvis elpu, Valts neticīgi pajautāja.

- Manuprāt, pilnīgi pietiekami, jo no tā izriet pārējais, - izslaucījis piedurknē asarām pieplūdušās acis, Georgs atrūca.

- Vina nemīl nevienu… - it kā cenzdamies aizturēt lieku vārdu, kas teju bija gatavs pasprukt pār lūpām, viņš aizlika mutei priekšā delnu. Taču tiklab tāpēc, lai neļautu atjaunoties klepus lēkmei.

- Vai pēdējā laikā jums nav nācies izgatavot atslēgas? Pētersons apveltīja manu draugu ar izbrīnītu skatienu.

- Ne agrāk, ne pēdējā laikā. Es vispār nekad neesmu izgatavojis nevienu atslēgu. Kāpēc tā jautājat?

- Ja nē, tad nē, - Valts pasmaidīja. - Mūsu profesijas specifika nepieļauj pilnīgu atklātību. Vai jums ir motocikls?

- Ir un nav, - puiša balsī jautās tik tikko manāms aizvainojums.

- Kā to saprast? - Kronbergs uzrāva uzacis.

- Toms, ar kuru jau esat tikušies, palūdza piemitināt savējo. Dzīvoklī neturēsi, zem klajas debess no sēdekļiem drīz vien nekas nepaliktu pāri. Tā nu manā šķūnītī gan stāv motocikls, bet reizē tas pieder

citam.

- Nedusmojieties! Vai atļausiet paturēt šo? - Kronbergs izņēma Blūmfelda vizītkarti man no pirkstiem, un Georgs, jau apspiedis negatīvās emocijas, piekrītoši pamāja.

- Bet lūdzu. Man apsardze nav vajadzīga, pietiek ar šo, - viņš pacēla milzīgo dūri un pie reizes ieskatījās rokas pulkstenī.

- Vēl desmit minūtes, un man jāiet.

- Zinu, - Valts pamāja. Vai esat dzirdējis Griezi runājam par saviem ienaidniekiem?

- Nē. Es jau teicu, ka maz ko par viņu zinu.

- Bet varbūt par draugiem?

- Arī nē.

- Tad laikam būs viss, - Valts nodzēsa cigareti un, ar knipi ielidinājis krūmos, piecēlās. - Jā, man liekas, ka, runājot par pamāti, jūs neizteicāt visu līdz galam. Teikums, kas beidzās ar klepus lēkmi, spriežot pēc intonācijas, tā arī palika nenobeigts. Jūs sacījāt - viņa nemīl nevienu… - Kronbergs apklusa un uzlū​koja jaunekli ar jautājošu skatienu.

- Tieši tā.

- Bet vai turpinājuma nebūs?

- Būs. Izņemot dēlu.

-Jūs?

Pētersons pakratīja galvu.

- Es neesmu viņas dēls. Zentai ir savs - no pirmās laulības. Igors. Trīs gadus vecāks par mani.

Laikam manam draugam bija apnicis brīnīties, jo viņš pat nepamirkšķināja.

- Vai adresi neiedosiet?

- Lūdzu, - Georgs izvilka kabatas portfeli un izņēma no laikraksta norautu strēmelīti - Dzirnavu ielā sešpadsmit. Te ir arī tālruņa numurs. Pirms gadiem pieciem viņš apprecējās un pārcēlās uz dzīvi pie sievas. Lāga čalis, droši vien viss tēvā… - Nelielo divdomību apstiprināja balsi dzirdamais sarkasms.

Valts pārrakstīja adresi savā piezīmju grāmatiņā un, ieska​tījies pulksteni, pamāja: - Nu gan laiks. Pateicos par atklātību. Un visbeidzot. Pamāte vēl nav tajā vecumā, lai…

- Es sapratu. Šo to esmu dzirdējis, bet labāk pajautājiet Igoram. Zenta no viņa neko neslēpj.

XI nodaļa VĒL VIENI MELI Atvadījušies no Georga, pagriežamies pretējā virzienā - uz māju pusi. Lai gan debesis joprojām izskatījās draudošas, manam barometram bija taisnība - nelija. Tāpēc ierosināju pasēdēt uz soliņa. Valts piekrita, un, pārgājuši pāri tiltiņam, atradām piemērotu vietu kanāla malā. Spēcīgās smaržas un mierpilnais skats, ko nespēja sabojāt pat melnie mākoņi, nesa veldzi dvēselei. Nemaz negribējās ticēt, ka šī lauku ainava atrodas pašā Rīgas centrā. Vismaz pusstundu nosēdējām, nepārmijuši ne vārda. Es, ne par ko nedomādams, atpūtināju acis lapu zaļumā, kurā jau šur tur sāka parādīties pirmās atvasaras krāsas.

Toties draugs, spriežot pēc sarauktās pieres, šo laiku pavadīja intensīvās pārdomās. Pēkšņi viņš nopūtās un, uzmetis man kritisku skatienu, painteresējās: - Baudi dabu?

Cerēdams, ka viņš liksies mierā, es kaut ko nesakarīgi atņurdēju. Diemžēl no tā nekas neiznāca.

Paslējies augstāk, Kronbergs sabužināja matus, pēc tam, izbraucot cauri ar abu roku pirkstiem, pieglauda un, laikam tādējādi atjaunojis asins- apgādi smadzenēs, sacīja: - Mums derētu apmainīties domām.

- Varbūt vēlāk? - Man tik ļoti negribējās izjaukt dabas izraisīto idilli sevī, taču Valts nebija pielūdzams.

- Nē, draudziņ, tūlīt! Mums jāsavelk gali. Sākumā apkoposim visu, ko zinām par Zentu Pētersoni.

Skaidrs, ka nekas tīrs tur nav, taču jāparakņājas vien būs. Šis tas neļauj viņu tik vienkārši neņemt vērā vai atmest kā prastu meli. Jautājums - vai šī dāma tiešām ir ar novirzi, vai aiz visa tā slēpjas kas cits?

- Pētersone ir slima ar ļaunprātīgu intrigomāniju.

- Iespējams. Bet vispirms jāpierāda, ka aiz šīs diagnozes neslēpjas nodoms. Vairāki fakti netieši liecina, ka lieta nav tik vienkārša, kā tev gribētos. To, ko viņa noklusēja attiecībā uz padēlu un īsto dēlu, pagaidām nav vērts cilāt. Mani visvairāk interesē - kāpēc viņa ar Georgu nosūtīja Griezem sainīti?

Es paraustīju plecus.

- Kas tur interesants? Vienkārši palūdza pa ceļam ienest.

Mani vārdi draugu nepārliecināja.

- Viņa ar padēlu dzīvoja kā divi svešinieki, bet te… Piepeši! Turklāt lūdza to, ko it viegli bija izdarīt pašai. Un ņem vērā - tas noticis īsi pirms slepkavības. Vai nav par daudz sakritību? Tad klāt vēl nāk tās atslēgas, kuras Georgs nekad nav izgatavojis. Es puisim ticu. Ja atmet haosu, kas it kā ietin visu Pētersones stāstīto, bet piešķir viņas rīcībai virzību, noteiktu nodomu, kuru viņa cenšas īstenot, nevar nepamanīt, ka dāmai par notikušo ar kaimiņu bijis zināms, vēl pirms to paziņojām mēs.

- Tu domā?

- To pierāda ne viens vien fakts viņas izteikumos. Esmu gandrīz pārliecināts, ka Zenta Pētersone kaut kādā veidā ir iejaukta Rūdolfa Griezes slepkavībā, - Valts atteica un, gaidīdams uz pretargumentiem, pavērās manī ar savām pelēkajām acīm, kas pustumsā izskatījās gandrīz melnas. Tā kā es klusēju, atmetis ar roku, viņš turpināja pats: - Grieze no rītiem vingroja pie atvērta loga. Pamātei tas bijis labi zināms, jo no viņas istabas var labi saskatīt kaimiņa pagalmu un namu. Bet Georgam nē. Pag! Varbūt jāpieiet problēmai no citas puses? Saki, ko viņš atstāja pie Griezes?

- Sainīti.

- Un vēl?

Es paraustīju plecus.

- Neko.

- Pēdas, Robert! Nospiedumus zem viesistabas loga. Puisim neizbēgami tie tur bija jāiemin. Kā

zināms, suns pēdas neuzņēma, tāpēc ka noziedznieka pazoles bija nosmērētas ar kaut ko, kas nomāc ožu.

Protams, tā rīkotos cilvēks, kas dzīvo kaut kur upura tuvumā. Tātad nospiedumi un šie secinājumi it kā norāda uz vainīgo, vai ne? Tālāk seko virkne apsvērumu, kurus izdarīju kā es, tā policija - gara auguma, spēcīgs un neticami veikls. Nav šaubu, ka šiem spriedumiem kopā ar faktiem un pamātes liecību bija jānoved pie Georga Pētersona.

- Iznāk, ka viņa… tīši nolikusi padēlu pa sitienam?

- Tā iznāk. Katram gadījumam, ja izgāztos šī, mums tika piespēlēta rezerves versija - atslēgas, kuras it kā pēc nospieduma plastilīnā izgatavojis nekrietnais padēls.

- Bet sainītis? Mēs taču to neatradām. Kas tur bijis iekšā?

- Droši vien kaut kas nesvarīgs. Es domāju, ka tūdaļ pēc Georga aiziešanas Pētersone iegāja to atprasīt.

- Kāpēc?

- Uz tā varēja būt viņas vai vēl kāda pirkstu nospiedumi. Ari dāma nav gājusi iekšā, to apliecina zālē atrastā matadata. Starp citu, tagad tās lieto tikai vecāka gadagājuma sievietes. Jaunākām pietiek ar dažnedažādiem jauninājumiem, kas satur frizūru ne sliktāk par matadatām. Uzpūt un gatavs! Jau pirmajā vizītē pie Pētersones es ievēroju tādas viņai matos. Bet attiecībā uz sainīti viņa varēja atvainoties un izskaidrot visu ar kļūdu. Tur nav nekā sarežģīta.

- Bet kāpēc matadatai, kuru atradām Griezes pagalmā, gals bija aizliekts?

- Es pārbaudīju - liekuma vietā tā izrādījās aizlūzusi! Matadata pārstāja pildīt savas funkcijas saturēt frizūru un vienkārši karājās matos. Kāds brīnums, ka tā izkrita. To apstiprina fakts, ka neatradām uz tās ne mazāko rūsas plankumiņu.

Drauga vārdu iespaidā šī kristāla mīļotāja no pagalam nepievilcīgas, melot kāras un nepatiesas sievietes pārvērtās atbaidošā briesmoni.

- Tātad Rūdolfs Grieze ir noslepkavots tādēļ, lai varētu uz apsūdzēto sola nosēdināt Georgu?

Kronbergs pakratīja galvu.

- Drīzāk, lai novērstu aizdomas no īstā vaininieka. Domāju, nekļūdlšos sacīdams, ka aiz visām šim intrigām stāv gudrs cilvēks, kam ir neierobežota ietekme uz Zentu Pētersoni. Organizators. Viņa rokā atrodas visi pavedieni, un es pieļauju, ka tiešā Griezes slepkavība nav bijusi viņa darbs, bet veikts pēc pasūtījuma. Te viss ir maldinošs - pirmais šāviens plecā, lai radītu aizdomas par atriebību, padomju kalašņikovs plus izšķērdīgā šaudīšana, lai tās apstiprinātu un reizē sajauktu kārtis. Viena putra, vai ne?

Tāpēc arī mums līdz šim nav izdevies izstrādāt viengabalainu versiju. Viss tā sagrābstīts, nenoteikts.

Turklāt šis cilvēks ņēmis vērā, ja vainu tomēr neizdosies uzvelt Georgam, aizdomas automātiski novirzīsies uz pamāti.

- Varbūt patiesībā ari viņa bijusi tā, kas aizraidījusi Griezi uz laimīgākām medību vietām? - es vaicāju, pats tam ne visai ticēdams.

- Nē, Robert. Lai gan… - Valts pakasīja pakausi. - Šauts diezgan nemākulīgi - lielākā daļa ložu aizgājusi garām. Bet… Pliederes redzētais vīrietis? Kur to lai liekam?

- Līdzzinātājs, - es sacīju, taču Kronbergs pakratīja galvu.

- Neticu! Pārāk daudz kas liecina, ka, viņš tikai izmantoja Pētersoni, turklāt kā aklu instrumentu.

Līdzzinātājs… Šis vārds pats par sevi liecina, ka te jābūt abpusēji lidzvērtigām zināšanām. Informācijai par rlcibu un mērķiem. Taču ne vienu, ne otru es šis sievietes rīcībā neesmu manījis. Pat otrādi - cenšanās grēkāža lomā nostādīt savu padēlu met ēnu uz pašu. Man ir tāda nojauta, ka ar cilvēku, kas visu to savērpis, ja neizdosies viņu pieveikt šeit, mūsu ceļi vēl krustosies nākotnē. Kur? Pilnīgi iespējams, ka Francijā. Tā vien liekas, ka viņš izgājis Burbonu bagātību medībās. Tāpēc nav izslēgts… - pēkšņi mans draugs apklusa un lēnām izvilka cigaretes.

- Kas noticis, - redzot viņa sasprindzināto seju, es vaicāju.

- Tur, - lūpas gandrīz nekustinādams, Valts atbildēja un tikko manāmi pameta ar galvu uz priekšu. -

Aiz tās lielās liepas kanāla viņā pusē kāds slēpjas! Novēro! Redzi?

Bez asām kustībām piesardzīgi pavēros norādītajā virzienā, taču neko aizdomīgu nesaskatīju. Bet to, ko nespēja acis, paveica mana iekšējā maņa - piepeši es sajutu svešu skatienu.

- Liekas, tev taisnība. Kas tas varētu būt?

Kronbergs, lai atslābinātos, lēnām pagrozīja galvu un izstiepa kājas šķērsām celiņam.

- Kas to lai zina. Varam tikai minēt. Bet skaidrs, ka bez iemesla neviens neies slapstīties pa tukšu, tumšu parku. Nav izslēgts, ka tas ir tas pats tips, kuru ar savu negaidīto ierašanos mēs iztraucējām Griezes mājā. Bet ko viņam vajag? Hm… Ja tas ir tas, viņš noteikti fiksējis mūsu tikšanos ar Georgu. Un ja tas tā, sapratis, ka neesam noticējuši pamātes pīlei… Ber ja nu tas nav viņš, bet kāds tur aizlidis nokārtoties?

Derētu pārbaudīt. Kā lai tiekam klāt? Kamēr metīsim likumu līdz tiltiņam un pa otru krastu atpakaļ, viņš būs jau gabalā. Nudien, liekas, ka visātrāk - mesties peldus.

- Diemžēl rezultāts būs tas pats. Viņa pozīcija ir nevainojama. - Tagad arī man izdevās saskatit melnu kokam pieplakušu augumu. Taču atšķirt detaļas nebija ko domāt. Diez vai Kronbergam ar savu skaidro skatienu tas būtu pa spēkam un kur nu man. - Un tomēr nav zvanīts, ka mēs nekludāmies un tas ir parasts pļēgurs, kas atbalstam sadomājis izmantot liepas stumbru, - es sacīju. - Ja neko nevaram, varbūt iesim mājās?

- Nē, pārbaudīsim, - Valts atmeta un, izvilcis šķiltavas, piesmēķēja. - Tu celies un ej uz tiltiņa pusi.

Es palikšu sēžot. Ja tas ir vienkāršs dzērājs, tad nereaģēs. Bet ja nē, šis manevrs liks tam laisties lapās.

Slienies augšā un ej! Lai gan tādā tumsā cerību maz, pacentīšos viņu vismaz apskatīt. Pie velna šos mākoņus! Ne šis, ne tas. Ne līst, ne redzēt ļauj!

Nesteidzīgi izstaipījies, piecēlos un, it kā gribēdams izlocīt kājas, pagriezos uz tiltiņa pusi. Tajā pašā acumirklī no liepas resnā stumbra atdalījās melns augums un apbrīnojami veikli nozuda aiz parka krūmiem. Valts paklusām nolamājās. Izlikties vairs nebija vajadzības, un es atgriezos savā vietā.

- Ko redzēji?

- Plankumu, ēnu, bezveidīgu draņķi, sauc kā gribi! - Kronbergs dusmīgi ievilka dūmu. - Slikti, šis cilvēks pazīst mūs sejās! Protams, liepas aizsegā viņš varēja nonākt, vienīgi nofiksējot pie fakultātes mūsu sarunu ar Georgu. Man tā lieta sāk nepatikt! - Nodzēsis līdz galam nenopīpēto cigareti, viņš piecēlās. - Ejam mājās! Vēl pēc pusstundas te būs melns kā akā.

Patiesi, pēc novērotāja atklāšanas parkā bija kļuvis neomulīgi. Pirms tam man gribējās tikai sēdēt un sēdēt, bet tagad pēc iespējas ātrāk tikt projām. Varbūt viņš nav viens un no tumšajām pazarēm glūn vesela banda? Lai gan Valts izskatījās kā parasti, es pamanīju viņa kustībās klāt nākušu piesardzību. Arī pelēko acu skaitens bija kļuvis ašāks, bet reizē arī ciešāks. Par laimi no parka tikām ārā bez starpgadījumiem.

Uzbudinājums man ik uz soļa lika saskatīt tumšajās ēnās neesošus, uzbrukumam gatavus, draudošus augumus. Tie gan, pienākot tuvāk, ik reizi pārvērtās vai nu pagalam nekaitīgos koku stumbros, vai krūmu skupsnās, taču, kad iznācām uz ielas, atvieglojuma nopūta pati nolidoja no manām lūpām. Tomēr no sajūtas, ka mūs joprojām kāds novēro, es atbrīvoties nespēju. Laikam jau mani iekšējie procesi kaut kādā acij nesaskatāmā veidā ietekmēja ari Kronbergu, jo pie mājas durvīm viņš apstājās un, neuzkrītoši aplaidis apkārt skatienu, norūca: - Tas tips noteikti velkas nopakaļ! Kā būtu…

- Izslēgts! - labi zinādams, ko viņš taisās ierosināt, es nocirtu. - Ja izliksimies, ka neko neesam pamanījuši, varam iegūt, bet tā - tikai zaudēt! Kāpjam augšā! Varbūt pa logu izdosies kaut ko ieraudzīt.

- Cepuri, ko citu… - draugs neapmierināts noburkšķēja, tomēr sekoja man kāpnēs. Bet dzīvokli, neraugoties uz paša pesimistisko pareģojumu, pirmām kārtām devās pie loga. Labu bridi vērojis ielu, Valts bezcerīgi atmeta ar roku un, atslīdzis krēslā, apveltīja mani ar drūmu skatienu. - Nesaprotu, kas viņam no mums vajadzīgs? Te kaut kas slēpjas, bet kas?

Atbildes vietā es paraustīju plecus un, izvilcis no plaukta grāmatu, iezvēlos dīvānā. Redzot manu nepārprotamo attieksmi pret jebkuru diskusiju, nobubinājis kaut ko par "deģenerācijas procesu, kura gala

produkts ir šāds - domāt pagurušais mietpilsonis", Kronbergs smagnēji piecēlās un nozuda durvīs.

Jāatzīstas, ka šoreiz mani nebūt nevilināja lasāmviela, gribēju tikai kaut brīdi pabūt vienatnē. Droši vien tāpēc, ka pēc pēdējiem notikumiem parkā pat savā istabā nespēju atbrīvoties no nojautas par nepārtraukti uzglūnošām briesmām. Savādi. Reizē biju viennozīmīgi pārliecināts, ka tas neattiecas uz mums, bet gan uz kādu citu! Uz ko? Atbildēt uz šo jautājumu es nespētu, taču vēlējos vismaz izprast paša dīvaino stāvokli.

Diemžēl tas man neizdevās un ari mieru baudīt bija ļauts tikai pusstundu. Pa šo laiku biju paguvis ieslīgt tādā kā atsvešināta pusmiega stāvokli, un tālruņa zvans, kas to izjauca, izklausījās kā nākam no kaimiņmājas. Ilgi cietos, līdz neizturējis būtu jau cēlies, ja priekšnamā neatskanētu drauga smagie soļi.

Vārdus es nesaklausīju, taču saruna bija īsa. Nolicis klausuli, Valts pavēra manas durvis.

- Skaidrs! - viņš ar vienu vārdu novērtēja manu kūtrumu. - Bet tagad slienies kājās un braucam!

- Kas zvanīja?

- Georgs.

- Vai kas noticis?

- Neteica, tikai lūdza nekavējoties aizbraukt, - Valts domīgi paberzēja pieri. - Likās, viņš vairījās skaļi runāt. Varbūt zvanīja no sveša tālruņa? Bet viņam pašam ir savs… Jā, noteikti no sveša, jo fonā bija dzirdamas attālas balsis.

- Es domāju, ka viņš vēl lekcijās.

- Jau pāri desmitiem, kādas tur lekcijas. Droši vien puisis nule kā pārradies… Hm. Izskatās, ka mājā kaut kas nav kārtībā, jo viņš apsolīja mūs sagaidīt uz ielas. Ak, Dievs! Skrienam, Robert! Iesildi motoru, es tikai paķeršu šo to un tūlīt būšu klāt.

Drauga satraukums pielipa arī man. Bet ja viņš nespēja izskaidrot to, kas īsti noticis, atlika gaidīt, kad manis vadītais opelis sasniegs Apūzes ielu. Visu ceļu mēs klusējām. Droši vien Kronbergs galvā turpināja radīt jaunas teorijas, taču es biju aizņemts ar stūrēšanu. Piebraucis pie Pētersones mājas, izslēdzu motoru un pavēros apkārt. Georgu nekur neredzēja. Apkārtnē valdīja klusums. Piepeši saklausīju grants čirkstoņu - kāds nāca. Paskatījies atpakaļ, ieraudzīju tuvojamies tumšu stāvu. Pirmajā mirklī izbijos — tik liels un draudošs tas izskatījās, bet, saskatījis seju, nomierinājos. Georgs Pētersons. Izskatījās, ka viņš nāk no kaimiņmājas.

- Kas noticis? - kāpdams laukā, Kronbergs jautāja.

Ielas laternas gaismā jaunā cilvēka seja izskatījās kā mironim - dzeltenbalta. Plati ieplestās acis atainoja šausmas.

- Zenta ir mirusi! - viņš dobjā balsī izdvesa un smagi atspiedās pret opeļa jumtu.

XII nodaļa AIZDOMAS Runā, ka cilvēkus ietinot aura - tāds kā pozitīvs vai negatīvs lauks, kas atbilstoši ietekmējot apkārtējos. Tagad man šķita, ka tas attiecināms ne vien uz ļaudīm, bet arī uz vietu. Apūzes ielas apkārtnē jautās kaut kas tamlīdzīgs - melnas un ļaunas enerģijas klātbūrne, kurai pa spēkam izraisīt vardarbību.

Taču tad man iešāvās prātā, ka Georgs bija tikai pieminējis nāvi, bet ne tās cēloņus.

- Mirusi? No kā? - apsteidzot mani, jautāja Kronbergs.

- Nezinu. Atradu viņu viesistabā uz grīdas.

- Jūs zvanījāt no kaimiņiem? -Jā.

- Kāpēc?

- Mūsu tālrunis klusēja. Atvainojiet, ka par notikušo nepateicu skaļi, bet viņiem tur māmiņa bezgalīgi nervoza sieviete, kas pat oda kodienā saskata kaut ko apokaliptisku. Padzirdējusi par notikumu ar Griezi, uz tabletēm vien dzīvojot. Negribēju viņu lieki satraukt.

- Tomēr jums ir aizdomas, ka te notikusi…

Pētersons paraustīja platos plecus.

- Tā jūs domājat, bet kāpēc uzskatāt, ka arī es…

- Tāpēc, ka līdz pēdējam brīdim nerādījāties uz ielas. Nedomāju, ka to izraisīja kādas konkrētas bailes. Cilvēki reizēm rīkojas neapzināti. Kāda detaļa, nejauši noklausīts vārds vai kas cits liek pieņemt lēmumu, par kuru pašam it kā nav ne jausmas.

Zemapziņā. Tas ir dabisks aizsargmehānisms, un jūsu gadījumā, manuprāt, tieši tas ari nostrādājis.

Ejam!

Nama durvis izrādījās vaļā. Kā jau Georgs bija teicis, sievieti mēs atradām viesistabā. Viņa gulēja uz grīdas, sarāvusies čokurā ar līdz nepazīšanai saviebtu seju. Līdzās vāļājās bieza kristāla glāze.

Tērpusies grezni kā uz viesībām. Nekas neliecināja par vardarbību. Likās, nāves cēlonis visdabiskākais trieka. Elpas trūkuma un pēkšņu sirdsdarbības traucējumu gadījumos tādas izmaiņas ārienē nav retums.

Pieliecies Valts brīdi vērās mirušās plati ieplestajās acīs, pēc tam pacēla glāzi. Tās dibenā varēja saskatīt sīkus, baltus graudiņus, kas atgādināja pulveri saberztu tableti.

- Inde?

Kronbergs nolika glāzi uz galda un uzmeta man ašu skatienu.

- Tu zini, ka to var pateikt vienīgi ekspertīze. Taču, ja vēlies, es pieliešu ūdeni, un tu vari noteikt bez tās… - viņš pasmīnēja un pagriezās pret Georgu, kas, apstājies pret durvīm, balstīja stenderi. Rīkosimies tā: mēs ar Štālu tagad izpētīsim notikuma vietu, bet jūs pēc minūtēm piecpadsmit piezvanīsiet policijai. Man liekas, ka būs labāk, ja neteiksiet, ka pirms viņiem te esam pabijuši mēs. Tam, ko es saku, ir savi iemesli. Bet tagad parādi​et man telefona kārbu.

- Tā ir tur - aiz galda, - neizkustēdamies no vietas, puisis norādīja ar pirkstu.

- Es domāju citu - sadales kārbu. To, pie kuras vai nu no centrāles, vai skapja pienāk daudzdzīslu kabelis.

- Tā atrodas ārā. Pie sienas. Paredzēta desmit abonentiem. No otrās pozīcijas atzarojas mūsu tālruņa līnija, esmu kādreiz pats to labojis.

- Ļoti labi. Iesim paskatīties, jo bez sakariem karu nevinnēt. - Kronbergs nolika glāzi un sekoja saimniekam. Likās, ka Pētersons bija gatavs darīt jebko, lai tikai nebūtu jāstāv vienā telpā ar mironi.

Līdzās parādes durvīm, zem jumta pārkares mēs atradām pie sienas piestiprinātu, pirmskara laika sadales kārbiņu. Valts pastiepās, pacēla vāciņu, bet līdzko atlaida, tas pats no sevis aizkrita ciet. Nācās atstutēt to uz pildspalvas gala. Vāciņš tagad gan stāvēja vaļā, bet zem tā nekas nebija redzams. Tāpēc es

atnesu no mašīnas kabatas lukturīti. Abonentu līniju vadi bija pievilkti ar tik pamatīgām skrūvēm, ka nebija brīnums, ka šī konstrukcija joprojām spēja tikt galā ar savām funkcijām. Otrajā pozīcijā, par kuru bija teicis Pētersons, viss likās kārtībā. Taču, kad Valts pieskārās vienam no abiem vadiem, tas, viegli saliecies, izslīdēja no skrūves apakšas.

Butaforija! - draugs norūca un pavērās Georgā. - Pār- kniebts! Redzat nu, kā darbojas aizsargmehānisms, par kuru es minēju! Līķis, pārtrūkuši sakari… Zemapziņā šie abi fakti, it kā papildinot viens otru, jau pārtapa jēdzienā - slepkavība! Un tad tālāko jūsu rīcību jau diktēja nevis paša domas, bet gan kaut kas dziļāks. Instinkts, ja vēlaties, lai gan tāds formulējums nebūtu pareizs. Nojauta par vardarbību. Sabojātā tālruņa līnija tagad apliecina to, ko pirms tam droši vien noturējāt par nervu sasprindzinājumu. Skaidrs, ka glāzē redzētie graudiņi nav nākuši no askofēna tabletes. Bet kāpēc viņam ievajadzējies sabojāt telefonu? Uzsvērt, ka noticis, kā viņš gribējis, jeb tam ir kāds cits izskaidrojums?

Tā kā mēs neatbildējām, Valts izņēma kabatas nazīti un, atkailinājis pārkniebtā vada galu, aptina to ap skrūvi. iMājā īsi iedžinkstējās telefons, liecinot, ka sakari atjaunoti. Izņēmis pildspalvu un aizvēris vāciņu, viņš teica: - Arī par šo detaļu stāstīt policijai nav vērts. Lai jums nerastos nepareizi secinājumi un kļūtu saprotams mans lūgums, varu pateikt, ka Griezes slepkavības lietā mēs sadarbojamies ar varas iestādēm.

Ja vien notikušais ar jūsu pamāti satur noziegumu, šī lieta šā vai tā nonāks mūsu rokās, tāpēc ka atrodas turpat līdzās.

Bet ir daži cilvēki, kas no nevajadzīgām lietām prot uzpūst ziloni. Pat uzskata to par nepieciešamu.

Tas traucē darbam. Tāpēc es negribētu dot tiem šādu iespēju. Jūs saprotat?

Pētersons pamāja.

- Gadījumā, ja man nav izdevies izkliedēt aizdomas, varu iedot tālruņa numuru. Tas ir oficiāls policijas numurs, pārbaudiet! Tur jums pateiks…

- Nav vajadzīgs, - Georgs atmeta ar roku. - Es jums ticu. Bet ko darīt man?

- Sagaidīsiet policiju, parādīsiet, kas rādāms, un, kad tā būs projām, liksieties uz auss.

- Šeit? - puiša acis, likās, izlīdīs uz pieres. - Pēc tā, kas noticis! Es nevaru! - Bija redzams, ka aiz raženā auguma slēpjas pagalam trausla dvēsele. Bet iedomājoties, ka pat ziloni spēj nobaidīt mazs kucēns, sapratu, ka nosodījumam te nav vietas.

Varam paņemt jūs līdzi. Pārnakšņosiet pie mums, - es ierosināju. - Bet rīt, kad būsiet nomierinājies, atgriezīsieties mājā. Kamēr jandāliņš nebūs galā, mēs pagaidīsim aiz stūra mašīnā. Man viena istaba ir brīva, - lai Kronbergs kaut ko nepārprastu, piebildu, bet redzot viņu atmetam ar roku, sapratu, ka tas bijis lieki.

- Paldies! - milzis īsti sievišķīgā žestā piespieda rokas pie krūtīm.

- Norunāts! - Valts iejaucās. - Lai šodien tiktu gultā, laiks meklēt pēdas.

Vispirms Kronbergs apskatīja ārdurvju priekšu, pēc tam gaiteni. Apstaigājām telpu pēc telpas, bet neatradām neko, kas liecinātu, ka mājā pabijis kāds svešs. Pētersons, kas neatkāpās no mums ne soli, uzreiz būtu pamanījis, ja kaut kas nebūtu kārtībā. Vienīgi nelaiķes istabā puisis apjuka.

- Neesmu te bijis vairāk kā gadu… - viņš mulsi paskaidroja. - Mēs nesatikām, jūs zināt.

- Vai pamāte daudz smēķēja?

- Ne pārāk. Tievas, garas cigaretes.

- Kā šī? - Valts norādīja ar pirkstu uz pelnutrauku. Tajā rēgojās no nikotīna dzeltens, dzēšot saņurcīts filtrs.

- Nē, - pieliecies tuvāk, sacīja jauneklis. - Tā ir cita. Lūk, viņas! Kā jau teicu - gara, tieva. Šīs cigaretes gals tiešām izrādījās vismaz uz pusi tievāks.

- To, cik gara tā bijusi, noteikt pagrūti, tāpēc ticēšu uz vārda, - Valts pasmaidīja. - Bet - no kurienes šī resnā?

- Iespējams, viņa šo marku glabāja svētdienām. Teiksim, svētdienās tai vairāk garšoja "Kosmosa"

dūms nekā tie tievie zīmuļi, - es ieminējos.

- Tādā gadījumā izskaidro - kāpēc uz tievās cigaretes filtra palikušas lūpu krāsas pēdas, bet uz tās nē? - Valts jautāja. - Nē, Robert, te noteikti kāds pabijis. - Pieliecies tuvāk, viņš paostīja pelnutrauka saturu. - Jā, smaka svaiga. Šo faktu gan nenoklu​sējiet izmeklētājam. Lai noņem pirkstu nospiedumus.

Kad atgriezāmies viesistabā, kur joprojām, ar stiklainām acīm vērdamās griestos, nekustīgi gulēja Zenta Pētersone vai tas, kas no viņas bija palicis pāri, Valts aplaida apkārt ciešu skatienu. Pēc tam ar kabatas lakatiņu nocēlis klausuli, pārbaudīja, vai tālrunis strādā.

- Uz galda ne pudeles, ne karafes, bet no šādām glāzēm dzer ne jau ūdeni… Bet kas tas? - viņš pastiepa pirkstu 1111 piedūrās uz galda gulošai vizītkartei. - Izskatās kaut kur redzēta. Vai jūs to nolikāt šeit?

- Ko? - Pētersons negribīgi atrāvās no stenderes un paspēra soli uz mūsu pusi.

- Šo vizītkarti. Tā ir manējā.

- Nē, - puisis izvilka no kabatas tādu pašu. - Redziet, man pašam tāda ir. Jūs to iedevāt promejot.

Parkā. Vai atminaties?

- Protams. Tātad šī ir pamātes. Hm, kaut kas nedodas rokā! - viņš iesita sev pa pieri, it kā tā būtu vainīga. - Nespēju saprast! Pat īsti nevaru pateikt - ko! Bet varbūt tās ir tikai iedomas. Tagad zvaniet, Georg! Kaut vai uz nulle divi, bet mēs čāposim uz mašīnu. Atradīsiet mūs aiz stūra.

- Pagaidiet! - puisis lūdzoši pacēla rokas. - Piezvanīšu, un iešu ar jums. Nevaru taču palikt viens kopā ar…

Pētersons izskatījās ne pa jokam satraukts. Jau automašīnā viņš atvainojās: - Neesmu gļēvulis, bet mironis manī izraisa neizsakāmu pretīgumu. Tās nav bailes. Kaut kas cits…

Derdzīgs. Nezinu, kā pateikt.

Tad nav vajadzīgs, - Kronbergs, kas bija apsēdies viņam līdzās uz aizmugures sēdekļa, nomierinoši sacīja. - Ikdiena ir kā piebāzta ar stresu, kam velti par to domāt. Labāk nodarbināt prātu ar kaut ko citu. Kļūst vēsi. Varbūt ieslēgt krāsniņu, Robert?

Arī es jutu, kā nakts drēgnums spiežas cauri katrai apģērba spraugai. Drauga priekšlikums nāca īstā laikā, un es iedarbināju motoru. Kad salons iesila, palaidu zemāk stiklu, lai laikus saklausītu policijas ierašanos. Lieka skaidrošanās ar varas pārstāvjiem patiesi nebija mūsu interesēs.

- Ko jūs ar to domājāt - nodarbināt prātu ar kaut ko citu? - Pētersons, kas auguma dēļ nekādi nespēja atrast ērtāko pozu, jautāja.

- Ko? - Valts atvaicāja un automātiski iebāza roku kabatā pēc cigaretēm. - Redziet, kad notika nelaime ar jūsu kaimiņu Rūdolfu Griezi, mēs sākām meklēt tos, kam bijušas tuvākas attiecības ar nelaiķi.

Tas ir sākuma ceļš, izmeklētāja darba specifika, lai tiktu uz pēdām noziedzniekam. Cilvēki ir sabiedriskas būtnes un nereti uztic cits citam savus noslēpumus. Šī reize nav izņēmums. Ir līķis un aizdomas par varmācību. Tātad - uzdevums. Parkā sarunā ar jums es skāru delikātu tematu - pamātes draugus. Uz to jūs nespējāt atbildēt. Taču es nepajautāju par draudzenēm. Tādas viņai noteikti bijušas, vai ne?

- Protams, - puisis pamāja un, greizi pasmaidījis, palūdza: - Iedodiet ari man cigareti! Faktiski negribas, bet pēc notikušā…

Valts atvēra paciņu. Ar knipi uzsitis lidz pusei divas, pastiepa Georgam. Nemākulīgi piesmēķējis, jauneklis paguva ievilkt tikai pāris dūmus, kad pēkšņs klepus pilnīgi pārņēma to savā varā.

- Kļūs slikti! Metiet prom to draņķi, - es devu padomu, un Pētersons acumirklī paklausīja.

Mans draugs, kura stāžs gaisa piesārņošanā ar tabakas dūmiem pārsniedza astoņpadsmit gadus, pasmīnēja un, vienā mierā izpūtis logā zilganpelēku dūmu mutuli, sacīja: - Robertam nenoliedzami taisnība - visīstākais draņķis! Taču atgriezīsimies pie temata. Pamēģiniet atcerēties. Mūsu gadījumā vispiemērotākā būtu sirdsdraudzene. Tas ir - draudzene, kurai nekas netiek noklusēts. Parasti, cik pazīstu vājo dzimumu, tāda ir viena. Pakasiet pakausi, Georg, varbūt kāda ienāk prātā.

- Tur nav ko kasīt. Silvija Poča, - pat nedomādams, atbildēja puisis. - Viņa dzīvo tepat - tikai trīs mājas tālāk. Zenta ar viņu desmit gadus nostrādājusi kopā. Arī viņa jau pensijā, lai gan pēc gadiem un ārienes nepateiksi. Cik man zināms, Poča ir vecmeita, ar aizspriedumiem pret pretējā dzimuma pārstāvjiem.

- Varbūt ieiet tūlīt? - Kronbergs pavērās manī. - Mums nekur nav jāsteidzas.

- Nobaidīsim. Jau vēls.

Pirmo reizi pēc notikušā Pētersona sejā atplauka nepie​spiests smaids.

- Viņa pati kuru katru nobaidīs. Ne sieviete, bet četrdurvju veļas skapis. Es Poču labi pazīstu un, pirms ierodas policija, varu aizvest. Mani vina ielaidīs.

- Tā ir ideja! - Kronbergs saberzēja rokas. - Nav ko kavēties! Ejam! Tikai aizbrauksim aiz stūra.

Atstājuši mašīnu šķērsieliņā, griezāmies atpakaļ. Vajadzīgā māja stāvēja uz paša stūra. Spožā gaisma logos viesa cerības, ka izdosies ar šo sievieti parunāt. Puisim izrādījās taisnība - izdzirdusi viņa balsi, namamāte uzreiz atvēra durvis.

- Kāds vējš tevi atpūtis, Georg? - dziļi vīrišķīgo basu papildināja nospiedoši milzīga, masīva figūra. Pētersons līdzās viņai likās pat sarucis mazāks. Ja vēl tēlam pievienoja sarkanu, gaļīgu un uzblīdušu seju spilgti rudu matu ielokā, tad impozantāku būtni būtu grūti atrast. Toties kustības bija vieglas, pat ar nelielu, cik nu pamatīgā miesas būve ļāva, graciozitātes devu. Man viņa nez kāpēc patika.

- Mirusi? Zenta mirusi! - uzzinājusi par notikušo, Poča ieplēta taukos iegrimušās acis un atkrita krēslā tā, ka man atlika tikai pabrīnīties par šīs mēbeles izturību.

Diemžēl. Mums ir aizdomas, ka tas nav vienkāršs nelaimes gadījums, — Valts piebilda un, pagriezies pret Georgu, pamāja uz durvju pusi. - Jums laiks iet. Kuru katru brīdi policija būs klāt. Šoreiz puisis paklausīja bez ierunām. Bet saimnieci laikam tik ļoti bija satraukusi negaidītā vēsts, ka, pat nepainteresējusies, kas esam, viņa pati sāka stāstīt: - Es Zentu pazīstu nu jau divdesmit gadus. Kas to būtu domājis! Kopā strādājām. Man vēl ir viņas izgatavota vāze. Turklāt tieši šovakar gribējām izmēģināt jaunu recepti… Bet svētdien bijām ieplānojušas aizbraukt uz Jūrmalu… - Un it kā tikai tagad aptvērusi, ka atrodas viena divu nepazīstamu vīriešu sabiedrībā, Poča aprāvās un, caur pieri uzlūkodama mūs ar neuzticīgu skatienu, diezgan asi noprasīja: Bet kas jūs tādi esat?

Diemžēl mūsu vārdi viņai neko neizteica, bet kad Kronbergs paziņoja, ka izmeklējam Rūdolfa Griezes slepkavības apstākļus, viņa pamāja: - Zinu, Zenta stāstīja. Cik baismīga nāve! Vai jūs domājat, ka ari vina…

- Pagaidām tikai vācam ziņas. Jūs bijāt tuvas draudzenes, vai ne?

-Jā.

- Tādā gadījumā jums zināms viens otrs tās noslēpums. Vai viņai bija draugs?

- Jūs laikam domājat - mīļākais? - milzīgā sieviete pietvīka, un man tas šķita daudz dīvaināk par viņas neparasto ārieni.

- Sauciet, kā gribat. Ir taču skaidrs, par ko es runāju.

- Ir, - Poča piekrita. - Esmu redzējusi viņu divas, varbūt trīs reizes. Ne adresi, ne tālruni nezinu. Ar ko nodarbojas - tāpat. Zenta stāstīja, ka viņš esot ļoti gudrs, daudz lasījis un interesants sarunu biedrs.

- Viņai viņš patika?

Saimniece uzmeta Valtam savādu skatienu.

- Zenta no viņa bija kā bez prāta. Nudien, bez prāta. Viss, ko viņš bija teicis, draudzenes mutē izskanēja negrozāmi kā likums. Tas vairāk līdzinājās dievināšanai, pielūgsmei nekā parastām attiecībām.

Bet, runājot par ārieni, neko daudz nepateikšu. Ap gadiem piecdesmit, glīts. Iespējams, ka glīts. - Poča mulsi izlaboja. - Man vīrieši nepatīk, tāpēc objektīvu spriedumu šajā ziņā varat negaidīt. Jā, nēsā nelielu bārdiņu. Es viņā ar maksimālu piespiešanos neko īpašu nespēju saskatīt. Pat pretēji - man nepavisam

nepatika klausīties šī cilvēka guturāli veltajos vārdos.

- Guturāli? Kā to saprast? - Valts bija paliecies uz priekšu, un viņa acīs dzirkstīja uzmanība.

- Varbūt es nepareizi izteicos, - Poča paraustīja plecus, - bet, viņam runājot, skaņas likās nākam no balsenes - tādas kā miksti murrājošas, matētas. Man tas izklausījās pēc dzērāja šļupstēšanas, kad tam kļuvis slikti.

Kronbergs visu saprata. Es jau tagad zināju nākamo jautājumu un, kad tas atskanēja, sapratu, ka mūsu spriedumi sakrīt.

- Kā viņam vārds?

- Andrejs Fuā, - viņa vienkārši atbildēja, un manā atmiņā acumirklī atausa Fuā dzimtas ciltskoks, tikai ar jaunu, zīmējumā neredzamu zaru.

XIII nodala ZĀDZlBA Pēkšņi pa kluso ieliņu aiztraucās vairākas automašīnas un, spriežot pēc skaņas, apstājās pie Pētersonu vārtiņiem. Metāliski, cita pēc citas noklaudzēja durvis, un līdz mums atlidoja balsu murdoņa.

Policija bija klāt.

- Dīvains uzvārds, - sarunu turpinot, it kā starp citu noteica Kronbergs. - Nelatvisks. Vai viņš ir ārzemnieks?

- Man arī tā likās, un es pajautāju Zentai. Taču Zenta tikai paraustīja plecus un atteica, ka viņai tas vienalga.

- Hm. Savdabīga attieksme. Bet jūs, vai jūs nepamanījāt šī cilvēka ārienē vai uzvedībā kādu īpatnību? Dzimumzīmi, rētu, varbūt asarojošas acis?

- Nē, nekādas novirzes. Vienīgi tā murrājoša balss, tā gan man nepatika. Taču runāja tīri, bez akcenta.

- Kā ģērbies?

- Melnā. Viss melnā. Pat krekls un kaklasaite melni. Gluži kā uz bērēm. Zentai paskaidrojis, ka viņam sēras. Bet par ko, nav teicis. Vienīgais izņēmums - brūna ādas žokejcepure. Tagad man šķiet, ka draudzenes dievināšana saturēja vēl kaut ko. Atminos viņas skatienu… Pielūgsmei pa vidu jaucās… bailes! Jā, tās noteikti bija bailes. Nu es atminos - viņa baidījās tam kaut ko jautāt. Sākumā es nodomāju, ka tā ir tikai delikātāka izturēšanās nekā ierasts, bet tagad…

- Dievināšana vienmēr satur bailes, - es piebildu, un Kronbergs piekrītoši pamāja.

- Tev taisnība, bet tikai daļēji. Ja tas attiecas uz reliģiju, tad - jā, bet ne uz sievietes un vīrieša attiecībām. Te tās nav dabiskas. Žēl, ka nezināt, kur viņu meklēt.

- Varbūt to var pateikt Blūmfelds.

- Kas? - Kronbergs izbrīnījās.

- Te, ap Zentas māju, grozījās tāds plikpaurains tips no apsardzes dienesta. Interesējās - vai nevarot izīrēt telpu novērošanai. Viņam esot uzdevums apsargāt Rūdolfu Griezi. Taču tad nāca tā nelaime, un, laikam baidīdamies no atbildības, viņš izčibēja. Vienu es atminos - darbavietu. Viņš strādāja tajā… ar ierobežotu atbildību, vārdā - Alfa. Telefonu es nepierakstīju, bet gan jau sameklēsiet.

- Bet no jūsu mājas Griezes namu nemaz nevar saskatīt.

- Es tā arī pateicu.

- Kā jūs ar viņu uzsākāt sarunu?

- Gāju pie Zentas un pie vārtiņiem ieraudzīju viņu. Man dūša saskrēja papēžos - izskats kā īstam bandītam. Droši vien labi zinādams, kādas emocijas izraisa ar savu ārieni, Blūmfelds iesāka ar to, ka uzrādīja savu vizītkarti. Uzzinājis, ka dzīvoju nostāk un no ieceres nekas neiznāks, noplātīja rokas un palūdza par to nevienam nestāstīt.

- Kāpēc jūs domājat, ka šis Blūmfelds spēs kaut ko pastāstīt par Zentas draugu? - es pajautāju.

- Redzēju viņus kopā.

- Kur? - Automašīnā. Tā stāvēja aiz stūra iepretim maniem gala istabas logiem. Pie stūres sēdēja Fuā un smēķēja. Es viņu saskatīju skaidri. Pēkšņi no stūra iznāca Blūmfelds un apsēdās viņam līdzās. Nebija šaubu, ka abi viens otru pazīst, jo, pirms aizvērās sānlogs, es redzēju, kā tie sarokojās. Tātad Fuā bija Blūmfeldu gaidījis.

- Kad tas notika?

- Pirms dienām trim. Precīzi neatceros.

- Vai Zentai par to pastāstījāt?

- Nē. Man tas nelikās svarīgi. Minūtes desmit viņi par kaut ko sarunājās, tad plikpauris izkāpa un nozuda, no kurienes nācis. Tas arī viss.

Mēs ar Kronbergu saskatījāmies. Skaidrs, ka no mūsu puses tā bijusi visīstākā nolaidība nepainteresēties par šo Blūmfeldu. Droši vien tāpat kā mani, arī draugu bija nohipnotizējis viņa profesijas nosaukums. Turklāt, ja pat prezidenta neskaitāmie miesassargi nereti ir bezspēcīgi plānota nozieguma priekšā, jo vairāk viens cilvēks. Tas viss gluži vienkārši bija iemidzinājis mūsu modrību. Taču neattaisnoja, jo pārbaudīt vajadzēja. Varēju tikai iedomāties, kādiem vārdiem Valts patlaban lamāja sevi.

- Vai Blūmfelds nepaskaidroja, kāpēc nolīgts apsargāt Griezi? - Jūtot, ka klusums pamazām kļūst neomulīgs, es pain​teresējos. — Un kāpēc ne mājā, bet ārpusē?

- Viņam it kā daudzkārt piedraudēts, taču vairāk neko nezinu. Uz vecumu cilvēki kļūst dīvaini, kāda man daļa - vai viņu sargā viens vai vesela armija, vai ārā, vai iekšā, - Poča atmeta ar roku.

- Kā redzat - nenosargāja. Tātad attiecībā uz vecajiem kaut kas nav īsti pareizi, - es iebildu un ar acs kaktiņu pamanīju, ka draugs no jauna sācis sekot mūsu sarunai. - Vai nelaiķi Rūdolfu Griezi jūs labi pazināt?

- Nē. Viņš bija nesabiedrisks. Tupēja mājā kā kurmis alā. Taču man zināms, ka mūža lielāko daļu Grieze aizvadījis ārzemēs. Laikam jau tas ir viss, ko varu par viņu pastāstīt. Neesam viens pie otra viesojušies.

Počas seja bija kļuvusi bāla un miegaina, bet kustības gurdas. Acīmredzot smagā miesas nasta prasīja ne tikai pastiprinātu pārtikas devu, bet arī regulāru atpūtu. To ievērojis, Kronbergs piecēlās.

- Mēs tagad iesim. Taču pirms tam gribu jūs lūgt nevienam nestāstīt ne par mūsu vizīti, ne sarunu.

Pat policijai nē. Mēs gan sadarbojamies, bet savā ziņā esam tādi kā konkurenti. Ja izmeklētājs uzzinās, ka esam jūs jau nopratinājuši, var izraisīties konflikts. Bet ja to padzirdēs noziedznieks, par sekām varam tikai minēt, - drauga vārdi izskanēja ļoti daudznozīmīgi.

- Griezes slepkava? Bet es domāju, ka viņš jau sen kā gabalā! - par spīti gurdumam, saimniece izbrīnījās.

- Nav. Cik mums zināms, ar to vien lieta nav beigusies. Šis cilvēks joprojām turpina grozīties kaut kur tuvumā. Pilnīgi paļaujoties uz jūsu godaprātu, kā lielu noslēpumu uzticēšu - viņš redzēts ielaužamies sava upura mājā jau pēc notikušās vardarbības. Vairāk gan neko nejautājiet! Neatbildēšu. Jau vēls, un mums laiks pazust. Pateicos par stāstījumu, un - uz redzēšanos! Te būs mana vizītkarte. Ja kaut ko atcerēsieties vai uzzināsiet, piezvaniet.

Laikam resnā namamāte gāzās vai no kājām, jo pat nepavadīja mūs līdz durvīm. Acīmredzot, tikko bijām prom, viņa uzreiz iekrita gultā.

- Poča slimo ar diabētu, - izejot no mājas, norūca Valts. - Un nevis gulta tai vajadzīga, bet insulīns, - viņš viegli pasmīnēja, ar to apliecinot, ka manu domu gaita tam labi zināma.

Vārtiņi no pagalma izgāja uz Apūzes ielas līdzās krustojumam. Pie Pētersona mājas stāvēja vairākas automašīnas un ātrās palīdzības autobusiņš, ap kuru tekalēja cilvēki baltos halātos. Cenšoties nepievērst uzmanību, mēs nogriezāmies gar stūri un jau pēc mirkļa sēdējām savā opelī. Iedarbinājis motoru, ieslēdzu krāsniņu un ar roku pārbaudīju ventilatora darbību. Jau pēc brīža siltais gaiss bija piepildījis salonu un varēja pievērt žalūzijas. Un cik dīvaini - tikai palaidis uz leju loga stiklu, sajutu, cik aukstas kļuvušas naktis. Ķermeņa temperatūras un galvas, kura ieelpoja āra gaisu, kontrasts bija pamatīgs. Spriežot pēc nekustības, Valts no jauna bija atsācis paššaustīšanos, taču, kad pastiepos pēc grāmatas, kas katram gadījumam gulēja rokas bagāžas nodalījumā, viņš saslējās un pavērās manī.

- Ko teiksi par jauno gaismas staru?

- Liekas, to ir vairāki. Par kuru tu runā?

- Par to, kas visu sasaista vienā - par Fuā. Liekas, tagad sāk apstiprināties versija, ka visa šī jezga savērpusies ap Burbonu bagātībām. Un tomēr man nav skaidrs, kāpēc vajadzējis tik nežēlīgi izrīkoties ar

veco Rūdolfu Griezi?

- Tas ir psihopāta darbs. Viņš novāc no ceļa visus, kas varētu kaut kā traucēt.

- Psihopāta?

- Nu jā. Tādu ietekmi, kāda viņam bijusi uz Zentu Pētersoni, var izraisīt vienīgi psihopāts.

- Hm… - Kronbergs kļuva domīgs. - Lai gan tu nedaudz apsteidz vezumu, nevar noliegt, ka te jaušas racionāls grauds. Tiešām, tas daudz ko izskaidrotu. Viltību, nežēlību, pat neatlaidību un mērķtiecību.

Poča, pēc draudzenes vārdiem, sacīja, ka šis cilvēks esot gudrs, erudīts.

- Tas viens otru neizslēdz, - es iebildu. — Hitlers arī nenoliedzami piederēja pie šīs sugas. Taču muļķis nekad nespētu vadīt tik lielu valsti un kur nu vēl iekarot puseiropas. Nelīdzsvarotu cilvēku rīcība ir grūti prognozējama, un varbūt tieši tur slēpjas psihopāta panākumi. Viņi prot ietekmēt.

- Prot gan, - Valts piekrita. - Liekas, tev izdevies ieskicēt noteiktu personību, kuras visi parametri bez pretrunām iekļaujas slepkavas garīgajā portretā. Taču man joprojām šķiet, ka miesnieka darbu pastrādājis kāds cits. Varbūt tas pats Blūmfelds? - viņš pirmo reizi skāra mums abiem sāpīgo tematu. - Rit pārbaudīsim, kas tas īsti ir par putnu. Bet jau tagad var gandrīz simtprocentīgi apgalvot, ka šim vīram nav nekāda sakara ar "Alfas" darbību. Diemžēl no kļūdām neviens nav pasargāts… - neraugoties uz lakonismu, viņa vārdos jautās dziļš nosodijums. Paša.

Es tomēr paņēmu grāmatu. Taču salonā bija pārāk tumšs, lai saskatītu sīkos burtiņus. Protams, varētu izlīdzēties ar kabatas lukturīti, bet, pieradis lasīt ar ērtībām, tikai nopūtos. Nometu grāmatu atpakaļ un, salicis rokas aiz pakauša, atgāžos sēdeklī.

- Viņš ļoti sargājies, - it kā sarunādamies pats ar sevi, piepeši nomurmināja Kronbergs.

- Kas? - Šis Fuā. Ja jau Pētersones padēlam par viņa eksistenci nebija ne jausmas. Tas varētu nozīmēt, ka savu darbu šeit viņš vēl nav pabeidzis.

- Drūms secinājums. Jau divas slepkavības, tātad…

- Viena! - skaidrības labad Valts izslēja gaisā pirkstu un pēc tam pakratīja. - Otrs var būt parasts nelaimes gadījums. Sirdslēkme un pēkšņs gals. Pētersone sūdzējās par sirdi, un kāds tur brīnums…

Interesanti, ko pastāstīs Georgs. Pats pēdējais laiks sakārtot zināmos faktus loģiskā secībā, citādi viss kā sagāzts vienā gubā. Kam bijis vajadzīgs mūs izsekot? - Liekas, draugs atsāka monologu. - Jā, ja varēja sajust skatienu pat pie mājas durvīm, skaidrs, ka viņš parkā tikai izlicies. Un pēc mūsu eksperimenta nevis laidies lapās, bet noslēpies citā vietā. Žēl, ka neizdevās viņu saskatīt.

- Melns piķis, tātad - Fuā, - es iejaucos drauga domu gaitā. - Sērojošais slepkava…

- Bija tumšs, - Valts atmeta ar roku. - Tādā apgaismojumā par balts kaķis izskatās pēc pelēka, bet pelēks - pēc melna. Nez kur tas puisis tik ilgi kavējas? - Viņa balss skanēja nervozi un uzbudināti.

- Tevi kaut kas satrauc? - es pavēros draugā, ber viņš tikai paraustīja plecus. Mani tāda atbilde neapmierināja, tāpēc atkār​toju jautājumu. Šoreiz Kronbergs nemēģināja izvairīties.

- Tā ir tikai nojauta, Robi. Nekas vairāk par nojautu, - viņš atteica un domīgi nobraucīja pieri. Mūsu izsekošana un Zentas Pētersones pēkšņā nāve… Abi it kā savstarpēji nesaistītie fakti kaut kur manā zemapziņā tomēr mēģina savienoties. Izskaidrot to, ko ar prātu nespēju aptvert. Jūtos kā Prokrusta gultā neder ne šā, ne tā. Un tajā pašā laikā nojauta, ka aiz tā kaut kas slēpjas, ir ļoti spēcīga. Bet kas?

- Pārpūlētas smadzenes, kas cits. Tev derētu atpūsties. Pat metāls nogurst, kur nu vēl nervu šūnas.

Izgulēsies, un varbūt jau rīt viss kļūs skaidrs. - Piepeši pamanīju, ka runāju gluži kā slikts pedagogs pamācošā bezierunu tonī, kuru pats jau kopš skolas laikiem nespēju ciest. Par laimi Kronbergs to nepamanīja, jo dzirdēju viņu vēlreiz nomurminām: - Kur tas puisis iekritis?

Negaidīti, gluži kā atbildot uz jautājumu, pēc kārtas ierūcās vairāku automašīnu motori, bet pēc minūtes no stūra iznira milzīgais stāvs. Georgam iesēžoties, opelis nozvalstījās kā kuģelis sabangotā jūrā.

Viņš vēl nebija lāgā ierīkojies, kad jau atskanēja mana drauga pirmais jautājums:

- Vai nāves iemesls noteikts?

- Vēl ne. Tie baltie graudiņi glāzē it kā esot no saberztas tabletes. Ja grūti norīt, pārlejot tādu pulveri ar ūdeni, to izdarīt esot nesalīdzināmi vieglāk.

- Jūsu pamāte manā klātbūtnē norija sausu tableti, - Kronbergs pakratīja galvu. - Un kas tās par zālēm?

- Kaut kas sirds spazmu gadījumos. Taču viņi neizslēdz arī slepkavību. Zentas izsmēķētā cigarete, atminieties - viņas istabā, pelnutraukā, izmeklētājam likās aizdomīga. Viņš to ilgi ostīja un visbeidzot pieaicināja arī ārstus. Tomēr pie vienota slēdziena viņi nenonāca. Ja viņam var ticēt, tad cigaretes filtrs piesūcināts ar kaut ko, kas spēj izraisīt minētos simptomus - sirds spazmas un elpas trūkumu. Rit eksperts sniegšot precīzu atbildi.

- Kas vadīja grupu?

- Tāds padzīvojis vīrs… Pag! Zombergs, jā, Zombergs. Viņš pievāca arī to otro cigaretes galu bez lūpukrāsas pēdām.

Georgs izskatījās noguris. Varēja redzēt, ka šī diena bija izsūkusi no viņa vairāk spēku nekā basketbola mačs.

"Nekas, drīz būsim mājās," it kā tas viņu uzmundrinātu, es nodomāju un nospiedu gāzes pedāli.

Uz ielas valdīja melna nakts. Reto lukturu apgaismotā brauktuve šķita pagalam izdangāta, taču patieso ainu izkropļoja ēnas. Lai gan pa šo ceļu jau biju braucis, drošības pēc neriskēju un lēnā gaitā virzījos uz priekšu, līdz sasniedzu asfaltu. Te jau kļuva vieglāk un, piedevis gāzi, jau pēc stundas ceturkšņa apturēju auto mūsu mājas priekšā. Nobloķējis stūres ratu, pametu opeli likteņa varā līdz rītam un gliemeža gaitā vilkos nopakaļ saviem ceļabiedriem. Katrs pakāpiens šķita augstāks, nekā citkārt, bet kā par brīnumu man izdevās viņus panākt. Viņi stāvēja kāpņu laukumiņā durvju priekšā, un Kronbergs izskatījās noraizējies.

- Kas noticis?

- Nevaru atvērt. Slēdzenē kaut kas ķeras, - viņš pieliecās un, uzšķīlis uguni, vārās liesmiņas gaismā ielūkojās atslēgas caurumā. Acīmredzot bojājums bija nopietns, jo draugs iebāza nelietojamo atslēgu kabatā un izvilka mūķīzeru saišķi. Par spīti nogurumam, garā puiša acis ieplētās. Bet tās kļuva pavisam apaļas, kad slēdzenē kaut kas nokrakšķēja un durvis atvērās.

- Klase, - viņš nogrozīja galvu. - No jums iznāktu labs kramplauzis.

- Teicams, - pasmīnējis izlaboja Kronbergs un, ragad jau pārsteigdams arī mani, izvilka pistoli. Pagaidiet kāpņu telpā! - viņš izmeta pāri plecam un klusi kā ēna ieslīdēja priekšnamā. Šķiet, tikai tagad es sāku izprast drauga dīvaino rīcību. Acīmredzot atslēgas bojājums nebija nejaušība, bet kāds mūsu prombūtnes laikā bija ielauzies dzīvoklī! Katram gadījuma arī es apbruņojos ar šaujamo un aizbīdīju mūsu viesi drošākā vietā. Elpu aizturējis, ieklausījos, bet, izņemot asins dobjos pukstus deniņos, nekas cits nebija saklausāms. Likās, pagāja vesela mūžība, kad beidzot durvis no jauna atvērās un uz sliekšņa parādījās Valts.

- Nāciet iekšā! Droši vien tas bijis slēdzenes defekts, - viņš sacīja, taču kaut kas tā balsī lika apšaubīt šo spriedumu. - Ko lai dara - bailēm lielas acis. Bet ikdienā sastopoties ar ļaundarību, gribot negribot nākas piesargāties. Kā būtu ar kafijas tasi? Tu sagatavo ciemiņam gultu, Robert, bet es parūpēšos par vakariņām. Nāciet man līdzi uz virtuvi, Georg! Šovakar mums īsta vecpuišu kompānija.

Liktos - tik sīks un neievērojams starpgadījums, tomēr tas bija spējis pamatīgi sabojāt man omu.

Rosīdamies pa istabu, gluži neapzināti brīdi pa brīdim pametu sāņus pa tramīgam skatienam, it kā tur kāds slēptos. Katra lieta, šķiet, izstaroja draudus, un es atviegloti uzelpoju, kad, ticis galā, pievienojos pārējiem. Kafija jau kūpēja uz galda un karsts malks palīdzēja man atbrīvoties no pēdējām nervu sasprindzinājuma paliekām.

- Tāda ir mūsu dzīve, - smērēdams sviestmaizes, Valts turpināja aizsākto sarunu. - No vienām briesmām otrās, ik brīdi sargājoties no lamatām, līdz parasts lietus tārps sāk izskatīties pēc klaburčūskas.

Taču šķietami liekā uzmanība sevi attaisnojusi ne vienreiz vien. Ķerieties klāt, draugi! - viņš uzlika šķīvi uz galda un piesita man pie pleca. - Varbūt mūsu viesim derētu kāds mēriņš? Lai atslābinātos? Mani krājumi beigušies, tāpēc esi tik laipns un maķenīt patukšo arī savējos.

- Tūlīt atnesīšu, - es diezgan negribīgi uzslējos un devos uz savu istabu. Atvēris bāra durtiņas, izņēmu aizsāktu konjaka pudeli un piepeši sajutu - kaut kas nav kārtībā! Aplaidu apkārt acis - nekā!

Atkārtoju vēlreiz - tas pats. Acīmredzot saspriegtā nervu sistēma nebija spējusi tik ātri atslābināties. Ar šo domu aizvēru durtiņas, pagriezos un… sastingu. Rakstāmgalds bija tukšs! Kloda Fuā vēstules, tulkojumi, Griezes namā atrastā zīmīte, viss, ap ko pēdējā laikā lauzīju galvu, bija pazudis!

XIV nodaļa BLŪMFELDS Lai cik dīvaini tas būtu, uz Kronbergu šī ziņa neatstāja gaidīto iespaidu. Tā vietā, lai satrauktos, draugs vienā mierā pacēla pie lūpām tasīti un nomalkojis pateica kaut ko pavisam ačgārnu: - Beidzot!

Turklāt tādā tonī, ka man no dusmām, šķita, acis izsprāgs no pieres.

- Kā tu vari tik… tik… - sašutumā es pat nespēju atrast piemērotu vārdu, ar kādu izteikt savas jūtas.

- Kā mēs tagad attaisnosimies. Pazudis taču… svešs īpašums! Ko Lācim teiksim? Un kur nu vēl viss pārējais? Darbs!

Nomierinies, Robert! - Valts atstūma tasīti un aizsmēķēja cigareti. - Dusmas nav īstais padomdevējs, sašutums nomāc loģisko saprātu, bet nepamatota atbildības izjūta padara bailīgu. Tevi pārsteidza šis vārds - beidzot?

- Protams! It kā tu ar nepacietību to būtu gaidījis! - es nespēju rimties. - Zagli, ka pievāc…

- Tev taisnība, esmu! - skanēja pārsteidzoša atbilde.

Droši vien mana seja pauda maksimāli iespējamo attieksmi, jo, skaļi iesmējies, Valts piecēlās un izgāja no virtuves. Tas nu tiešām bija par daudz. Lai gan Pētersons no notiekošā saprata labi ja piekto daļu, es redzēju puiša acīs solidaritāti ar mani. Kronbergs atgriezās ar lielu aploksni un, nometis to manā priekšā, atslīga savā vietā.

- Kas tur iekšā? - lai gan manī viss vārījās, piespiedu sevi runāt mierīgi.

- Paskaties.

Atvēris ieraudzīju papīrus. Kaut kas man tajos likās pazīs​tams, taču tikai izvilcis ārā, sapratu, ka turu savās rokās pazudušos! Netrūka neviena - pat lapas, uz kuras biju izdarījis savas atzīmes.

- Neko nesaprotu, - es pacēlu acis uz draugu. - Varbūt paskaidrosi - kas te īsti notiek?

Acīmredzot Valta neizskaidrojamā rīcība bija ieintriģējusi arī Pētersonu, jo es pamanīju, ka blāvā miegainība viņa acīs izdzisusi un to nomainījusi interese. Taču tā vietā, lai paskaidrotu, atgādinot par neizdarīto, Kronbergs pieskandināja pie pudeles. Smagi nopūties, sadabūju glāzītes un ielēju konjaku.

- Iztiksim bez tostiem, - Valts paziņoja un izmeta savējo.

— Tas - zālēm. Lai ausis kļūst dzirdīgas. Tagad klausieties. Izdarīšu nelielu atkāpi, lai stāsts būtu saprotams arī mūsu viesim.

Mans draugs vienkāršiem teikumiem aprakstīja Rūdolfa Griezes nāves apstākļus un pēc tam arī to, kā, izmeklējot slepkavību, mēs nonācām viņa mājā. Valts puisim neslēpa pamātes stāstīto par viņu.

Georga seja ik reizi noraustījās, noklausoties nepelnītos apvainojumus. Bet kroni visam laikam uzlika Zentas Pētersones apgalvojums, ka visa pamatā bijusi viņas mīlestība pret padēlu.

- Viņa vienkārši sajukusi prātā! - Jauneklis nenocietās.

- Tikai vājprātīgajam pa spēkam izdomāt kaut ko tik absurdu!

- Iespējams, ka jūs nemaz neesat tālu no patiesības, - Kronbergs pamāja. - Nudien tāds ar tādu vislabāk saprotas… Pilnīgi iespējams, ka mūsu gadījumā šī paruna ir spēkā.

Tad viņš izstāstīja mūsu sarunu ar Poču. To, ka pamātei bijis draugs. Lai gan šo faktu Georgs uzņēma kā pašu par sevi saprotamu, taču viņš kategoriski atteicās piekrist, ka Zenta bijusi viegli iespaidojama.

- Pamātes divkosīgo raksturu it kā apņēma necaursitama, dzelžaina paštaisnība. Ja viņa kaut ko negribēja, tad piespiest to nespēja neviens - ne ierocis, ne lūgšanas. Man Zenta tādās reizēs šķita nevis cilvēks, bet ietiepīgs feldfēbeļa reglamentētās loģikas iemiesojums. - Izrādījās, ka puisim piemīt spēja ietērpt savas domas visai daiļrunīgā izteiksmē.

- Kā redzat, tomēr atradies kāds, kas spējis to mainīt. Un ne tikai. Pakļaut! Bet par to vēlāk. Sākumā

es mēģināju izprast, tikai izprast, jūsu pamātes mērķi. Pēc viņas teiktā, to varētu formulēt tā - glābt un reizē pazudināt. Jeb pazudināt, lai glābtu. Viss viens. Pretruna uz pretrunas. Taču uzmanība jums bija pievērsta. Atslēgas, pēc tam arī motocikls… Tomēr skaidrs, ka īlenu maisā nenoslēpsi un patiesība šā vai tā uzpeldēs. Tā arī notika. Mums pietika tikai aprunāties ar Tomu Platkāji, lai aizdomas, kuras pārvarēm viņa gribēja izraisīt pret jums, tiktu pavērstas pret pašu. Un tad es atmetu šo sievieti ar visām viņas slimīgajām idejām un pamēģināju iedomāties, kas aiz tā visa stāv. Tobrīd es vēl nezināju par Zentas drauga Andreja Fuā eksistenci, taču pieļāvu, ka jūsu pamāte akli pilda sveša cilvēka gribu. Turklāt nebija izslēgts, ka runa ir par Rūdolfa Griezes slepkavu. Uz to sekundāri norādīja vairāki fakti. Noziedzniekam bija vajadzīgi šie dokumenti. Turklāt vienu viņš steigā pazaudēja sava upura mājā un tas tagad guļ šajā kaudzītē, - Kronbergs piedūra pirkstu pie nelaiķa Griezes papīriem. - Pēc slepkavības mēs ar Robertu bijām pirmie, kas pārmeklēja notikuma vietu. Viņam varēja rasties aizdomas, ka dokumenti, kuriem dzen pēdas viņš, nonākuši mūsu rokās. Tātad tos vajadzēja atdabūt, vai ne? Ja jūsu pamāte būtu tik patstāvīga, kā apgalvojāt, un nepārkāptu neitrālas liecinieces statusu, viņa dzīvotu vēl šodien. Tieši vakar es sapratu, ka, iesaistoties spēlē, Zenta parakstīja sev nāves spriedumu. Kāds bijis viņas uzdevums, ja par galveno uzskatītu dokumentus? Kā jau teicu - noskaidrot par mums visu iespējamo un aizdabūt no mājām. To viņa darīja bez sirdsapziņas pārmetumiem, aizdomu krustugunīs nostādot jūs. Bet kad parkā pēc tikšanās ar jums mēs nofiksējām novērotāju, es sapratu, ka ejam pa sveša nospraustu taku. Tā dzen vēršus uz kaušanu.

Pēdējās dienas viņš neizlaida jūs no redzesloka, gaidīdams, kad parādīsimies mēs. Ja sekotu arests, tas nozīmētu, ka pamātes meli sasnieguši mērķi. Bet tā kā nekas tamlīdzīgs nenotika, atlika izsekot un noskaidrot mūsu adresi. Faktiski - pārbaudīt. Bet jau pēc tam - novākt liecinieci un tikt pie kārotajiem papīriem. Pirmo diemžēl novērst mēs nespējām, taču nojauta par nelaimi, par spīti tam, ka jūs nepateicāt, kas īsti noticis, it kā iedarbināja izpratni, un es aptvēru, ka, tiklīdz būsim projām, viņš brauks šurp.

Protams, man ne prātā nenāca pasniegt Griezes papīrus šim tipam kā dāvanu. Tāpēc, kad pēc jūsu izsaukuma devāmies uz mašīnu, es vispirms novācu no galda visus dokumentus un noslēpu gaidāmajam uzbrucējam nepieejamā vietā. Tomēr ar to bija par maz, vajadzēja kaut ko pasviest vietā. Tāpēc atstāju nelielu viltībiņu, kas, cerams, ļaus šim cilvēkam uzlikt rokudzelžus vistuvākajā laikā. Bet mana vizītkarte, kuru atradām uz galda jūsu viesistabā, Georg, apliecināja, ka šie spriedumi ir pareizi. Pārbaudījis adreses pareizību, tūdaļ pēc otrās slepkavības šis Fuā pagaidīja pārnākam jūs un redzot, ka dodaties zvanīt, brauca uz mūsu māju. Ja tālruņa līnija nebūtu pārrauta, viņš nezinātu, ka esat atradis līķi. Viss liecina, ka šis cilvēks nav paradis paļauties uz nepārbaudītiem faktiem. Vizītkarte taču varēja būt viltota. KopUmā viņa rīcība liek domāt, ka Rūdolfa Griezes slepkava un jūsu pamātes draugs ir viena un tā pati persona.

Kronberga stāsts atstāja dziļu iespaidu uz mūsu ciemiņu. Laikam jau viņa uztverē izmeklētāja darbs asociējās ar primitīvu pakaļdzīšanos, kurā prāta piedeva ir gaužām niecīga. To apliecināja replika, kas atskanēja pēc tam, kad Valts bija beidzis: - Lai izspēlētu galvā tik sarežģītu kombināciju, jābūt īstam meistaram. Nebiju domājis, ka jums tik daudz jāstrādā ar smadzenēm. Un ko domājat darīt tālāk?

- Šis cilvēks ir bīstams. Turklāt saistīts ar lietu, ļoti nopietnu, kura gan ir policijas kompetencē, tomēr daļēji skar mūsējo. Bez tam viņa rīcība un paņēmieni ļauj apšaubīt tā veselo saprātu. Tas nenozīmē, ka šis cilvēks ir muļķis, nebūt nē. Bet gan to, ka no viņa var sagaidīt visu. Man nedod mieru tas Blūmfelds. Vai nevarat pastāstīt par viņu sīkāk? Radniecīgā profesija iemidzināja mūsu modrību, bet tagad šis detektīvs nonācis aizdomās turamo sarakstā. Pliku pauri var nosegt ar cepuri, bet rētu sejā - ar lieko bārdu. Tādējādi mums lieti noderētu kāda īpatnība uzvedībā. Kaut kas tāds, kas nepiemīt citiem.

Pētersons palocīja galvu, ka sapratis, un iegrima domās. Man likās, ka pēc tik grūtas un garas dienas viņš neko jaunu nepateiks. Bet mēriņš acīmredzot bija stimulējis to smadzeņu daļu, kura attiecās uz atmiņu, jo pēc brītiņa jauneklis pie sevis nomurmināja: - Jā, viņam noteikti bija bojāts celis…

- Par ko jūs runājat?

- Blūmfeldam es izrādīju istabas, - Georgs paskaidroja. - Kamēr staigājām pa līdzenu grīdu, viss šķita normāli. Bet, kāpjot pa kāpnēm uz otro stāvu, es ievēroju, ka viņa labā kāja liecas ar grūtībām. Ceļa bļodiņas traumas vai lūzuma gadījumā, kas, starp citu, ir viens no biežākajiem negadījumiem sporta spēlēs, ja kārtīgi neizārstē, paliek tāds defekts. Kāja celī negrib locīties un, kāpjot pa trepēm, liek sevi just visvairāk.

- Hm, paldies! Tas nudien var izrādīties ļoti svarīgi. - Valts no jauna piepildīja tukšās glāzītes. Bet valoda? Balss? Varbūt tajā saklausījāt kādas īpatnības?

- Balss? Valoda? Ak jā! Blūmfelds runāja ar nelielu latgaļu akcentu.

- Bet varbūt krievu? Esmu pamanījis, ka krievam, kas labi apguvis latviešu valodu, tas ir ļoti līdzīgs.

Pētersons paraustīja plecus.

- Var jau būt, neesmu speciālists. Runājot par augumu, viņš bija nedaudz mazāks par jums. Bet, šķiet, ka es to jau teicu agrāk.

- Kādā krāsā viņam acis?

- Nezinu. Neesmu radis tādiem sīkumiem pievērst uzmanību.

Laikam Georgs bija pateicis visu, jo, izdzēris konjaku, palūdza: - Vai ļausiet man iet gulēt? Diena pagājusi vienos auļos, tāpēc katra lieka miega minūte man ir zelta svarā. Un tā tas iet no dienas dienā. Jūs mani atvainosiet?

- Varat būt drošs, - es piecēlos. - Nāciet man līdzi! Es parādīšu jūsu istabu.

Redzot saklāto gultu, jaunekļa acis atmaiga pateicībā.

- Esmu sagādājis jums liekas rūpes. Jā, tikai tagad atcerējos - man vajadzīgs modinātājs. Septiņos jābūt darbā.

- Esmu no cīruļiem, pamodināšu. Bet ja nejūtaties drošs, tur uz skapja malas stāv. Ar labu nakti!

- Ar labu nakti! Paldies! - puisis gurdi pamāja un pa​stiepās pēc pulksteņa.

Kad atgriezos virtuvē, Kronbergs piecēlās.

- Lai izvairītos no liekiem jautājumiem, es labāk lasīšos projām.

- Kas tā par viltību, kas ļaus… - es iesāku, bet draugs neļāva pabeigt.

- Rīt, Robert! Nez kāpēc tu šodien esi mazāk noguris par mani.

- Nestaipu līdzi lieku nastu, - es diezgan indīgi atcirtu.

- Kādu?

Viltību… - dusmīgi noburkšķējis, ķēros pie trauku mazgāšanas. Valts bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem iesmējies devās gulēt.

Laikam pēdējo notikumu iespaidā nakts man pagāja vienos murgos. Bet ja būtu jāatstāsta redzētais, neko jēdzīgu pateikt es nevarētu. Paši murgi sastāvēja nevis no personām un darbības, bet bailēm, smaguma sajūtas un tumsas. Bezmiesīgi, melni rēgi riņķoja ap mani, izsūcot pēdējās vīrišķības paliekas un reizē ar kaut ko bezcerībai līdzīgu pilienu pa pilienam iepildīja manī šausmas. Biju kā izšķīdis nepanesamās melnās drausmās, bet vairāk par nāvi mani biedēja arvien vairāk sabiezējoša tumsa. Tā varētu justies uz nāvi notiesātais, kā palēninātā filmā vērojot savam kaklam tuvojamies giljotīnas nazi.

Slapjš no šausmām pamodos līdz ar ausmu un, lai aizskalotu murgu pēdas, palīdu zem dušas. Tas gan līdzēja visai nedaudz. Iet atpakaļ gultā nebija jēgas, jo bija skaidrs, ka tāpat neizdosies aizmigt. Tāpēc pagatavoju brokastis, uzvārīju kafiju un, gaidīdams, kad pamodīsies Georgs, ar grāmatu rokā atslīgu krēslā. Dzirdēju, kā blakusistabā neizsakāmi pretīgā balsī iedziedājās modinātājs. Neviena neapklusināts, tas nozvanīja visas atsperes garumā un beidzot apklusa. Tā kā joprojām nebija dzirdams nekāds troksnis, kas liecinātu, ka pulkstenis savu uzdevumu paveicis, noliku grāmatu plauktā un piecēlos. Nebija šaubu, ka pārdzīvojumu nogurdinātais puisis pats nepamodīsies, tāpēc, bez klauvēšanas atvēris durvis, sapurināju viņu aiz pleca. Labu brīdi manī vērās tukšs, neizpratnes pilns skatiens. Beidzot, kad jau sāku domāt par sarunas terapiju, tas noskaidrojās, un Pētersons pamodās paīstam.

- Cik pulkstenis?

- Vēl laika gana - piecpadsmit pāri sešiem. Modinātājs nozvanīja, bet jūs necēlāties.

- Paldies, ka pamodinājāt! - apsēdies gultā, viņš nolaida kājas uz paklāja un kā lielās galvassāpēs iebrauca matos ar abu roku pirkstiem. - Tūlīt celšos.

- Vannas istaba atrodas iepretim durvīm, bet brokastis jau galdā.

- Nezinu, kā pateikties, - ciemiņa balsī jautās aizkustinājums. - Kopš mātes nāves neatceros, ka par mani kāds tā būtu rūpējies.

Kā jau sportistam, Pētersonam pietika ar piecām minūtēm, lai sakārtotos. Virtuves durvīs viņš parādījās Kronberga pavadībā. Lai gan mans draugs izskatījās itin svaigs, iezilganie maisiņi zem acīm liecināja, ka gulējis viņš maz.

- Ielej arī man tasīti, - Valts palūdza un, pagriezies pret Georgu, jautāja: - Vai labi gulējāt?

- Kā nosists.

- Varu iedomāties, - Valts saprotoši pamāja ar galvu. - Bet es piecēlos, lai vēlreiz piekodinātu jūs uzmanīties. Lai gan it kā tiešas briesmas jums nedraud, neesmu drošs, ka šis cilvēks savas slimās psihes dēļ neizspēlē ļaunu joku.

- Vai tiešām jūs domājat, ka te darīšana ar vājprātīgo?

- Ne gluži, taču dažas novirzes viņa rīcībā liecina, ka pilnīgi normāls vis šis tips nav. Ir nianses, kas citam varbūt neko īpašu neizsaka, bet man gan. Tāpēc būtu labi, ja jūs uz kādu laiku pārceltos citur.

Vienam tik lielā mājā nebūs droši. Teiksim, ja Toms jums dotu…

-Tomam liela ģimene un ārkārtīgi mazs dzīvoklītis. Par to nevar būt ne runas. Varbūt iegādāties suni?

Uz to Valts atbildēja tikai ar nīgru smaidu. Es zināju, ka viņš suņus necieš. Un lai cik dīvaini būtu tieši neuzticības dēļ. Mums reiz par šo jautājumu izraisījās tik vētraina diskusija, ka līdz šai dienai to atceros visos sīkumos. Un jāteic, ka draugam, par spīti asajiem vārdiem, kas no mums abiem bira kā no pārpilnības raga, izdevās mani pārliecināt. Es sapratu, ka cilvēka attieksme pret suņiem nav dibināta uz faktiem, bet emocijām. Taču Kronbergs argumentēja tieši ar tiem.

- Tādā gadījumā uzaiciniet viņu pie sevis, - es ieteicu.

- Divatā vienmēr drošāk.

- Tā ir ideja! - puiša sadrūmusī seja nedaudz atplauka.

- Toms ir neprecējies, turklāt viņa motocikls jau atradis pajumti manā mājā.

Valts iesmējās.

- Pareizi. Atliek pārvietot uz turieni arī saimnieku, un komplekts būs pilnīgs. Un vēl - pat ar viņu nedalieties tanī, ko dzirdējāt šeit. Vispārīgos vilcienos, protams, iepazīstiniet ar situāciju, bet neko vairāk. Un atcerieties, ka jūsu pamātes draugs nav viens. Poča viņu redzējusi kopā ar Blūmfeldu. Ja šī vīra āriene, spriežot pēc jūsu un Počas atsauksmēm, kaut par piecdesmit procentiem atbilst iekšienei, jābūt maksimāli piesardzīgam.

Kad pabrokastojis mūsu ciemiņš devās projām, jau pie durvīm Valts vēlreiz atgādināja par piesardzību. ŠI neatlaidība apstiprināja, ka viņš pats šo padomu uzskata par ļoti nopietnu. Laikam to sajuta ari Georgs, jo apsolīja tā ari rīkoties.

- Patīkams puisis, - kad, izvadījuši viņu, atgriezāmies virtuvē, Valts teica. - Cerēsim, ka tas dullais liks viņam mieru. Varbūt vēl kādu stundiņu pasnaudīsim?

- Liekas, ka nakti tu esi pavadījis nomodā?

- Ne visu, bet trešo daļu droši. Pētīju dokumentus.

- Un kā?

- Spriežot pēc tavām piezīmēm, galvenajos vilcienos mūsu domas sakrīt. - Izskatījās, ka viņš ir netaisās atklāt savu noslēpumu, jo man pietika tikai ieminēties par to, kad draugs uzreiz kļuva nevaļīgs.

Bet es burtiski plīšu no ziņkārības - ko īsti viņš piespēlējis iebrucējam dokumentu vietā. Ar šādu

attieksmi biju sadūries jau neskaitāmas reizes. Sākumā mani pārņēma dusmas, vēlāk — grūtsirdība, bet tagad - izpratne, ka nav ko uzbāzties, ja Valts to negrib. Kad pienāks laiks, viņš pats visu izstāstīs, kā bija noticis ikreiz. Arī tas piederēja pie Kronberga darba stila.

Novācis traukus, devos palasīt un pat nepamanīju, kā ar grāmatu klēpī aizmigu. Varētu nodomāt, ka tas ir tuvā vecuma pirmais vēstnesis, ja es nezinātu īsto vainīgo. Mīksto, plato, no vecākiem mantoto klubkrēslu. Tieši šis atzveltnis bija izspēlējis ar mani tamlīdzīgu joku ne vienreiz vien. Ja biju noguris un nevaļīgs, es vispār baidījos tam tuvoties. Droši vien gadu gaitā piemērojies mana ķermeņa īpatnībām un formai, tas pie reizes bija uzkrājis to nomierinošo auru, kuru izstaro laba grāmata, jo tieši šajā klubkrēslā, stāvlampas mājīgās gaismas apspīdēts, biju izlasījis savas bibliotēkas lielāko daļu. Šī krēsla suģestējošo ietekmi bija pamanījis pat Kronbergs, bet es tai vienkārši nespēju pretoties. Pamodies izdzirdu priekšnamā balsi - tur Valts patlaban sarunājās pa telefonu. Nolicis klausuli, ieskatījās manā istabā.

- Jau augšā? - draugam nebija paslīdējis garām dziļais klusums manos apartamentos. - Tikko piezvanīju "Alfai". Pie viņiem tiešām strādā Leons Blūmfelds. Negribēdams izraisīt nevēlamas aizdomas, es neko daudz nerunāju, tikai pateicu, ka gribu viņu satikt. Sekretāre jau bija gatava raut vīru pie tālruņa, taču es apsolīju piebraukt. Ja šis Blūmfelds izrādīsies cits, nevis tas ar rētu un pliko pauri, varbūt viņam izdodas atcerēties, kam viņš iedevis savu vizītkarti. Lai gān nekādas lielās cerības uz to es nelieku.

Visticamāk, šī pseidoblūmfelda rokās tā nonākusi nejauši vai vienkārši izvilkta no kabatas īstajam.

- Bet varbūt izgatavota pēc pasūtījuma, - es iejaucos. - Tas taču tik vienkārši - uzzināt datus, bet pārējo izdarīs tehnika stundas laikā.

- Tad kāpēc neierakstīt tajā izdomātu vārdu? Nē, Robert. Šis cilvēks tādējādi nodrošinājies gadījumam, ja kādam ienāk prātā pārbaudīt. Piezvanot uz "Alfu", šāds aizdomīgais saņemtu atbildi - jā, pie mums tiešām strādā Leons Blūmfelds. Protams, uzstājīgi cilvēki, par kādiem ar novēlošanos esam kļuvuši mēs, aizraktos līdz patiesībai. Visos citos gadījumos pietiktu ar vienkāršu apstiprinājumu. Tā ir psiholoģija, vecīt! Tā kā mums ar to ir par maz, ģērbies un ejam. Tas ir tepat netālu - Ganu ielā.

Apskatīsim, vai šim Blūmfeldam ir kāda līdzība ar Georga un Počas aprakstīto.

Izrādījās, ka iela ar dīvaino nosaukumu atrodas nepilnu desmit minūšu gājiena attālumā no mūsu mājas. Sabiedrība "Alfa" bija izvietojusies lepnas mājas pirmajā stāvā. Pieņēma mūs kā no modes žurnāla vāka izkāpusi skaistule nepieklājīgi īsos bruncīšos. Droši vien nekas nebūtu mainījies, ja viņa vispār tos būtu aiz​mirsusi uzvilkt.

- Leons Blūmfelds? Tātad jūs bijāt tas, kas pirmīt zvanīja. Mirkli pagaidiet, tūlīt pasaukšu. - Meiča nospieda taustiņu pelēkā tādā kā datora tastatūrā un skaļi atkārtoja vārdu. Pēc dažām sekundēm atvērās durvis. Es saspringu, taču Valtam izrādījās taisnība. Nekas šī cilvēka ārienē neatgādināja Počas tik izteiksmīgi aprakstīto tipu. Šis izrādījās atlētisks, glīts, gadus trīsdesmit piecus, četrdesmit vecs vīrietis ar melnīgsnēju seju un bieziem, ezītī apcirptiem matiem.

- Vai sauci?

- Jā. Ar tevi vēlas parunāt šie cilvēki, - meitene ar zodu pamāja uz mūsu pusi un piebilda: - Varat izmantot konferenču zāli. Patlaban tur neviena nav. Bet rēķinies, Leon, - pēc pusstundas sāks pulcēties viesi.

Blūmfelds paskatījās Valtā, manī, tad vēlreiz Valtā un neticīgā balsī vaicāja: - Vai tiešām Kronbergs? Valts Kronbergs?

- Viņš pats, - mans draugs atbildēja. - Bet šis ir mans kolēģis un draugs Roberts Štāls.

- Priecājos iepazīties, - vīrietis viegli palocījās. - Nāciet man līdzi! Konferenču zālē mūs neviens netraucēs. Varbūt atsūtīsi mums pa tasītei kafijas? - šie vārdi jau attiecās uz trūcīgi ģērbto meiteni.

- Tūlīt. Pēc minūtes būs gatava.

Blūmfelds izgāja cauri trim istabām, ieveda mūs lielā telpā ar parketa grīdu. Pie griestiem visās varavīksnes krāsās vizuļoja liela lustra kā teātrī. Istabas vidū stāvēja garš, balti klāts galds, uz kura,

izņemot minerālūdeni, nekā cita nebija. Taču nebija šaubu, ka jau drīz to noklās banketā nepieciešamais ēdienu un dzērienu sortiments. Mēs apsēdāmies stūri pie zema žurnālu galdiņa, uz kura stāvēja dažas cigarešu paciņas un liels māla pelnutrauks.

- Smēķējiet! - mūsu pavadonis piestūma mums tuvāk minētās lietas, taču šoreiz Kronbergs atteicās.

- Nav vērts bojāt gaisu. Labāk ķersimies pie lietas.

- Ar ko varu pakalpot?

- Ļoti vienkārši - iedodiet man savu vizītkarti.

Lai gan Kronberga lūgums Blūmfeldu izbrīnīja, taču viņš bez ierunām pasniedza prasīto. Nebija šaubu, ka šī vizītkarte ir no viena komplekta ar to, kuru jau bijām redzējuši. Tobrīd sekretāre ienesa kafiju, Valts pagaidīja, lidz, atstājusi aiz sevis smaržas mākoni, viņa, gurnus grozīdama, bija izlīgojusi ārā, un tad jautāja: - Mani interesē, vai šāda vizītkarte varēja nonākt nepiederošās rokās?

- Kā to saprast - nepiederošās? - Blūmfelds pacēla tasīti, un es sekoju viņa piemēram.

- Teiksim, pie cilvēka, kuram jūs to neesat devis, - mans draugs atteica.

Mūsu sarunas biedra ausis šis jautājums droši vien izskanēja savādi. Bet laikam mūsu profesijas pārstāvju starpā eksistēja nerakstīta etiķete - vispirms atbildēt, pēc tam vaicāt. Mirkli domājis, Blūmfelds iemalkoja kafiju un sacīja: - Tā tas varētu notikt, bet vienīgi nozogot. Viss vizītkaršu komplekts glabājas manā kabatas portfelī, tas - žaketē, bet žakete - man mugurā. Es to nenovelku pat karstā laikā. Ieradums, kura cēlonis ir tas, ka nesvīstu.

- Kam jūs tās piedāvājat?

- Cilvēkiem, ar kuriem nākas stāties darba attiecībās, paziņām, draugiem… Kā nu kurā gadījumā. Šķita, ka ar katru atbildi mūsu cerības ar šī kartona gabaliņa palīdzību uztapt uz aizdomīgā cilvēka pēdām, sarūk. Taču mans draugs bija neatlaidīgs.

- Varbūt pieiesim problēmai no citas puses. Es aprakstīšu cilvēku, bet jūs parakņājieties atmiņā vai neesat ar viņu kādreiz ticies.

Kronbergs paguva pieminēt tikai divas no raksturīgajām pazīmēm, kad Blūmfelds viņu pārtrauca: - Ja šim cilvēkam labā kāja celī stīva, jūs runājat par Sergeju Semjonovu. Bandītu un slepkavu.

Bijušo padomju armijas virsnieku.

XV nodaļa KONSPIRĒTĀ VIENĪBA Tas, ko pateica Blūmfelds, bija patiesi negaidīti. Droši vien Valts tāpat kā es iekšēji novaidējās, sirdsapziņas rīkstītei sāpīgi atgādinot par mūsu nolaidību.

- No kurienes jums zināms šis cilvēks? - es jautāju.

Blūmfelds paskatījās man acīs ar tiešu un atklātu skatienu.

- Kopš barikāžu laikiem. Es tolaik biju jauns un dedzīgs. Tikko pēc vidusskolas beigšanas. Patriots vārda vistiešākajā nozīmē. Jūs noteikti neesat aizmirsuši šo spraigo laiku - OMON trakošanu, bruņotu uzbrukumu Latvijas milicijai, nevainīgu cilvēku slepkavības. Noskatoties nelielās specvienības terorā pret veselu tautu, mēs, kopumā vienpadsmit cilvēku, nolēmām rīkoties neatkarīgi no nevarīgajām valsts iestādēm, kas, šķiet, nespēja saprast, kam īsti klausīt - tautai vai Padomju savienības valdībai. Protams, nevienam nebija noslēpums, kas īsti stāv aiz šīs vienības rīkļurāvējiem. Draudi, kurus klaji izteica komunisti kā šeit, tā Maskavā, runāja paši par sevi. Atceraties? Ja pret OMON tikšot lietots spēks, armija esot gatava dot prettriecienu. Taču, ja ļautu viņiem brīvu vaļu, pasīvi noraktos alās un gaidītu, kas no visas tās jezgas iznāks, skaidrs, ka no dziesmotās revolūcijas paliktu pāri tikai līķi. Nepārprotiet, mums ne prātā nenāca likvidēt šo bandu, bet gan pakļaut kontrolei tās darbību. Ietekmēt, nepārkāpjot neitralitātes robežu. Novērot, īpaši to neslēpjot, drošā attālumā pavadīt izbraucienos, bet pats galvenais demonstratīvi parādot, ka ari mēs esam bruņots spēks, iedzīt viņiem bailes. Ar vārdu sakot - turēt šo vienību pastāvīgā nervu sasprindzinājumā, lidz ar to ierobežojot un paralizējot tās postošo darbību.

Transports mums bija, iedzīvotāju atbalsts tāpat, atlika vienigi sagādāt ieročus. Bez tiem mēs būtu vienigi smieklīgi izlēcēji, kam elementāra saprāta trūkums liek padižoties. Skaidrs, ka nodevības, haosa un vardarbības atmosfērā uzsākt kaut ko tādu atklāti nebūtu prāta darbs. Tāpēc nolēmām rīkoties konspiratīvi, par savu eksistenci neinformējot nevienu dzīvu dvēseli. Par galveno grupas mērķi mēs noteicām civiliedzīvotāju aizsardzību no Maskavas ielikteņu varas. Un patvaļas. Piežmiegt specvienības bravūru, iedvest bailes un nedrošību, likt saprast, ka paši viņi tikai cilvēki vien ir un kuru katru bridi var krist lodei par upuri.

- Jā, bet, lai šādu plānu realizētu, ar dūri vien ir par maz, - es ieminējos, un Blūmfelds piekrītoši pamāja.

— Pilnīgi pareizi, es to jau minēju - bija jāsagādā ieroči. Ber kur tos ņemt? Taču, kas pasaulē būtu visgrūtāk realizējama lieta, te kā par brīnumu izrādījās visvienkāršākā. Dezorganizētās padomju armijas rindas ar katru dienu kļuva arvien retākas, brīvi ļaujot uzpeldēt virspusē duļķēm - negodīgiem pašlabuma meklētājiem. Tolaik par sviestmaizi varēja tikt ne vien pie automāta, bet pat lielgabala. Uzskaite bija kļuvusi par vienkāršu papīra smērēšanu, un armijnieki, skaidri saprotot, ka būs jāizvācas šā vai tā, bija gatavi pārdot pat savus rezerves zābakus. Un nebija svarīgi - kam, bijusi tikai nauda. Mums izdevās nodibināt sakarus ar kādas armijas noliktavas priekšnieka vietnieku. Šis cilvēks bija gatavs pārdot pat miesīgo māti, ja tikai par to samaksātu. Uzvārdu gan neizpauda, un tas mūs ari neinteresēja. Ieroči, tie gan.

Par grašiem nopirkuši duci automātu un munīciju, bijām gatavi sava plāna īstenošanai. Lai gan tik gludi, kā domāts, tomēr negāja, taču darbs nebija velts. Bandīti manāmi pierima, un visai drīz viņus evakuēja uz austrumiem. Bet pēc neilga laika tiem sekoja arī armija. Taču īsi pirms aizbraukšanas notika incidents. To pašu noliktavas priekšnieka vietnieku, ar kura starpniecību mēs tikām pie ieročiem, atrada mežā nogalinātu, bet viņa pakļautībā esošo noliktavu iztīrītu līdz pēdējam. Aizdomas krita uz pašu priekšnieku, taču dienā, kad bija jāierodas kara prokuratūrā, lai atskaitītos par notikušo, viņš pazuda bez pēdām. Vieni domāja, ka dezertējis, citi - nošauts. Kara prokuratūrā tolaik dienēja viens no mūsējiem, tā ka ziņas saņēmām no pirmavotiem.

- Vai šis - jūsējais aizbrauca kopā ar visiem?

- Nē. īsi pirms tam viņš gāja bojā autokatastrofā.

- Bet gatavojās braukt?

Blūmfelds paraustīja plecus.

- Nezinu. Zinu vienīgi to, ka viņa vecāki trīsdesmit devītajā gadā represēti un miruši ieslodzījumā.

Padomju režīmu šis cilvēks - pēc tautības baltkrievs, ienīda negantāk nekā dažs labs no izsūtītajiem. Viņš pat izteicās par to kā personu - komunists! Tas viņa mutē skanēja kā lamuvārds.

- Tātad jūsu grupā bija ne tikai latvieši?

- Tā bija internacionāla. Bez pārējiem tajā bija vēl divi poļi un ukrainis.

- Kas nodibināja sakarus ar noliktavas vadību?

- Viņš. Ivans Jermolovs. Kapteinis ar juridisko izglītību.

- Vai noliktavas numuru atceraties?

- Septiņi. - Blūmfelda atbilde saskanēja ar manu un, spriežot pēc Kronberga dzirkstošā skatiena, arī ar viņa nojautu.

- Iznāk, ka ar jūsu pirkumu sākusies īsta ķēdes reakcija, ja jau ar septīto noliktavu saistītie cilvēki sāka cits pēc cita iet bojā. Bet vai par pašu priekšnieku kaut kas zināms?

- Vaņa, tā mēs saucām Jermolovu, stāstīja, ka tas esot otrā pasaules kara veterāns. Godīgs zaldāts, ar kuru viņš pat neievadīja sarunas.

- Vai kādreiz esat strādājis milicija? Vai policijā?

- Nē.

- Skaidrs. Atlicis noskaidrot, kas ir šis Sergejs Semjonovs, cilvēks, kas uzdevies par jums, turklāt uzrādot vizītkarti.

- Manu vizītkarti? - Blūmfelda acis plati ieplētās. - Kā tas varēja notikt?

- To mēs gribam dzirdēt no jums. Pastāstiet, kā jūs iepazi​nāties un kas viņš īsti ir.

Blūmfelda sejā parādījās nepatika. Tikai vēlāk no stāstītā es sapratu, ka to izraisījusi nevis mūsu uzmācīgā neatlaidība, bet gan atmiņas par šo cilvēku.

- Semjonovs… Septītā noliktava nebija atsevišķa, bet gan vesela kompleksa sastāvdaļa. Majors Sergejs Semjonovs bija šī kompleksa apsardzes bataljona komandieris. Skaidrs, ka atvērt noliktavu un kur nu vēl no tās kaut ko izvest varēja vienīgi ar viņa sankciju. Par laimi viņš izrādījās visvairāk sasmērējies no visiem. Jermolovs pastāstīja, ka tikai dažas dienas iepriekš prokuratūra saņēmusi sūtījumu no Tambovas. Tajā atradusies vietējās milicijas ierosinātā krimināllieta pret Sergeju Semjonovu, turamu aizdomās par divu slepkavību izdarīšanu šīs pilsētas apkaimē. Tās notikušas astoņdesmit sestajā gadā, atvaļinājuma laikā. Abas - laupīšanas nolūkos. Meklēšana ievilkusies tāpēc, ka nevienam pat prātā nav ienācis, ka kaut ko tik zvērisku pastrādājis padomju armijas virsnieks. Kad beidzot tas noskaidrojies, lieta tikusi pārsūtīta uz kara prokuratūru pie mums. Jermolovs to "pieturēja", līdz būsim tikuši pie ieročiem. Paši saprotat, ka tāda "svira" bija zelta vērta.

- Tātad reizē ar darījumu jūs šantažējāt apsardzes daļas komandieri?

Uzspiedām, tas manās ausīs skan labāk, - Blūmfelds paraustīja plecus. - Šis cilvēks… pat nezinu, kā pateikt… Rūdīta noziedznieka fizionomija tam likās dota, lai brīdinātu sabiedrību no viņa.

Kopā ar skarbu un nežēlīgu skatienu tā uzjundīja dvēseles dziļumos neizskaidrojamas bailes no kaut kā tāda, ko pat grūti noformulēt. To varētu nosaukt par ļaunumu, iemiesotu izteikti derdzīgā apvalkā, kas turklāt spēj ietekmēt ar savu klātbūtni vien. Mēs pēc tam pārrunājām šo efektu. Viņa tuvumā cilvēku pārņem tāds kā iekšējs bezspēks, suģestējošs vājums, kā peli kobras acu priekšā.

- Stāstiet tālāk! - Kronbergs paraudzījās pulksteni. - Mums atlikušas desmit minūtes.

- Tātad mums atlika vienoties ar kompleksa apsardzes daļas priekšnieku. Tāpēc Ivans Jermolovs piezvanīja viņam, lai pārrunātu lietas detaļas. Par to, ka viņš piekritis, šaubu nebija, jo no Tambovas saņemtā kopijā par nodarījumu bija minēta ari atbildība. Pēc civiltiesību likumiem - augstākais soda

mērs. Armijā, ja vien būtu iespējams, tas noteikti būtu vēl bargāks.

- Tātad viņš piekrita?

- Protams, jo izvēles šim atbaidošajam cilvēkam nebija. Tas, ko, pašķirstījis lietu, izlasīju, nekā citādi viņu neļauj nosaukt. Slepkavību detaļas bija patiesi atbaidošas.

- Kur jūs ar viņu tikāties?

- Juglā. Brīvā dabā. Sarunā piedalījāmies mēs divi - Jermolovs un es.

- Samaksai Semjonovs pieprasīja lietu iznicināt?

- Nē. Atdot viņam. Līdz armijas izvešanai bija palicis pavisam nedaudz, un mēs spriedām, ka viņš gatavojas dezertēt. Izdevīgāku bridi grūti iedomāties, vai ne? Nevis bēgt, bet palikt.

- Vai viņš piekliboja?

- Nē.

- Bet kā jūs uzzinājāt par šo defektu?

- Izlasīju lietā. Rēta sejā iegūta kautiņa laikā ar nažiem, bet stīvā kāja - no traumas bērnibā. Tur bija minēts, ka ir vairāki fakti, kas liecina par to, ka Semjonova noziegumu saraksts nebūt neaprobežojas ar šīm divām slepkavībām.

- Cik saprotu, pēc barikāžu dienām jums ar viņu tikties vairs neiznāca?

- Jā, lai pateicība Dievam! - Blūmfelds pamāja. - Tāpēc jo dīvaināks šķita apgalvojums, ka viņš izmantojis manu vizītkarti.

- Toreiz, kad "uzspiedāt", jūs minējāt savu vārdu?

- Nē.

Hm… Vai tiešām sakritība? Nejauša? Bet kas gan nenotiek zem saules… Jūs mums ļoti palīdzējāt, Blūmfelda kungs. Un ne mums vieniem. Nesaprotu tikai - kāpēc par visu to līdz šim nav zināms policijai?

Mūsu sarunas biedrs paraustīja plecus.

Neviens nav prasījis. Taču es jau teicu - mūsu grupa darbojās konspirēti. Bet pēc tam, - viņš atmeta ar roku. - Padomju armija bija spiesta aizvākties, OMON tāpat, neatkarība atgūta un lauri sadalīti.

Bet mēs? Mēs jau bijām tikai… pašdarbnieki, kam par paveikto viens atalgojums - gandarījums. - Viņš rūgti pasmai​dīja un piecēlās. - Ja jautājumu vairāk nav, mums laiks atstāt zāli.

Jau pie ārdurvīm Valts painteresējās: - "Alfas" pakalpojumu specifika…

- Pārsvarā miesassargu pienākumi. Mēs esam izgājuši speciālu apmācības kursu, apguvuši dažādu ieroču lietošanu, kā arī austrumu cīņas paņēmienus.

- Pateicos! - Kronbergs pastiepa viņam roku un piepeši, it kā kaut ko atcerējies, piesita sev pie pieres. - Bet varbūt jūsu vizītkarti pievācis kāds cits?

Valts dažos teikumos ieskicēja Andreja Fuā portretu. Lai gan tajā tik acīs krītošu detaļu kā Semjonova, nebija, Blūmfelds pamāja ar galvu.

- Liekas, es viņu pazīstu.

Sirds satraukumā sažņaudzās, bet manam aukstasinīgajam draugam pietvīka vaigu gali.

- Un kā viņu sauc? - Kronberga balsī izskanēja gaidas.

- Andrē Fuā. Francūzis, kas, saklausījies par šeit notiekošo, uzturēšanās laikā Latvijā gribēja nolīgt sev miesassargu. Bet to vizītkarti es viņam iedevu pats. Te nekādas blēdības nav. Latviski, neraugoties uz vārdu, runāja nevainojami. Bez akcenta.

- Vai nezināt, kur viņš apmeties?

- Nē. Darījums diemžēl nenotika, un vairāk šis cilvēks šeit nav rādījies.

Visu atceļu draugs klusēja. Jaunās ziņas arī manī bija iedarbinājušas veselu pārdomu lavīnu. Šķita, ka policijai izrādīsies taisnība - Rūdolfa Griezes slepkavība un pazudušo ieroču lieta ir saistītas. Man ienāca prātā, ka šī izmeklēšana bija kā saraustīts ceļojums pagātnē - turp un atpakaļ. Nez, vai mums

izdosies apvienot un atrisināt problēmu, kas bija "izmētāta" pa visiem šiem juku laikiem?

- Varbūt pasēdēsim un paelposim svaigu gaisu? - pēkšņi ierosināja Kronbergs un, saņēmis manu piekrišanu, nogriezās pa parka celiņu. Atraduši brīvu solu, apsēdāmies dīķīša malā. Šodien atvasara bija īpaši jūtama. Drošie vien to veicināja naktī nolijušais lietutiņš un siltā saule. Likās, ka viss, kas vien spēja izdalīt smaržas, darīja to ar divkāršu enerģiju. Man no tām viegli reiba galva. Soliņi bija pilni ar pļāpīgām vecenītēm, kas stundām varēja risināt savas nebeidzamās sarunas.

Manuprāt, pienācis laiks pārspriest tālākās rīcības plānu, - Valts sacīja. - Izskatās, ka esam paveikuši to, ko nespēja policija - tikuši uz pēdām ieročiem.

- Jāzvana Lācim, lai nomierinās. Varu tikai iedomāties…

- Iiicis pagaidīs. Ari tie priekšnieki, kam iekšējā nieze neļauj citiem strādāt, - draugs atsvieda. — Varbūt izšķirošajā brīdī ievajadzēsies viņu palīdzību, bet patlaban varam iztikt bez tās. Tagad nav šaubu, ka mūsu cilvēks ar rētu ir tas pats Tambovas noziedznieks, kuru joprojām meklē Krievija. Un tas pats, kas pieļāva septītās noliktavas izlaupīšanu. Blūmfelda stāstītais liek domāt, ka šis cilvēks ir ar sadistiskām tieksmēm. Ja viņš tiešām ir Rūdolfa Griezes slepkava, tad, iespējams, tieši te slēpjas izskaidrojums kāpēc upuris bija tik briesmīgi sašauts. Viņš vienkārši tādā veidā izlādējās, līdz galam izgaršojot savu varas darbu. Tādējādi versija par atriebību kļūst ja ne pilnīgi atmetama, tad apšaubāma gan.

- Bet Fuā?

Fuā bijis pasūtītājs, Semjonovs - slepkava. Tā es atrisinu šo abu cilvēku sadarbību. Pilnīgi iespējams, ka bijušais majors kļuvis par algotu killeru.

- Tad jau varam viņus salikt pa plauktiņiem, - es atgāžos pret atzveltni un izstiepu kājas. Bija tik patīkami ļauties siltās saules glāstiem, ka piepeši zaudēju katru vēlēšanos pabeigt iesākto domu. Draugs uzmeta man skatienu un pasmaidīja.

- Gulēsi mājās, Robi. Kas ar tevi noticis? Vecums? Pēdējā laikā tu snauduļo, pat kājās stāvēdams.

Labāk pastāsti par saviem plauktiņiem.

To pavisam ir divi, - ar gribasspēku nokratījis labsajūtas uzsūtīto miegainību, es atteicu. - Uz pirmā sēž Andrē vai Andrejs Fuā un Burbonu nama bagātības, bet uz otrā - Sergejs Semjonovs ar septītās noliktavas ieročiem un munīcijas kastēm. Tātad viņus, lai nejauktu galvu, iespējams atdalīt vienu no otra.

Lai gan interesantāks šķiet pirmais plaukts, jaušu, ka būs jāsāk ar otro. Semjonovu un ieročiem. Vienīgi, ja tava viltība ir ieplānota agrāk…

Valts manus pēdējos vārdus palaida gar ausīm.

- Bet kā mēs tiksim viņam klāt?

Uz šo jautājumu es nespēju atbildēt. Bet tad man ienāca prātā, ka bijušais bataljona komandieris ir saistīts ar Fuā. Ja pirmo izdosies atrast francūzi, nebija izslēgts, ka ar viņa starpniecību mēs tiktu uz pēdām Semjonovam. Šis ceļš šķita vieglāk realizē​jams pat par valsts mērogā izsludinātu meklēšanu.

- Jā, - Kronbergs pamāja. - Ja Fuā apmeties viesnīcā ar savu vārdu, mēs viņu viens divi dabūsim rokā. Bet ja nē, iespē​jams, atradīsies vēl kāds ceļš…

- Kāds?

Tā pati nelielā vihībiņa, kura joprojām tev nedod mieru. Viesnīcu revīziju nāksies uzticēt policijai, bet mums jānoskaidro Zentas Pētersones īstais nāves iemesls. Varbūt vainīga bijusi nevis cigarete, bet kaut kas cits. Nav šaubu, ka ekspertīze to jau noteikusi. Bet atlikušo dienas daļu veltīsim atpūtai.

Lai top! - es sacīju un piecēlos. - Jo ātrāk izkustēsimies, jo ātrāk tiksim pie atlikušās dienas daļas.

Mājās Valts nekavējoties apsēdās pie tālruņa, bet es gāju pagatavot kaut ko pusdienām. Nekā jēdzīga ledusskapī neatradis, apmierinājos ar pāris sardelēm katram un atvērtu marinēto gurķu burciņu. Piedzerot klāt alu un piekožot sviestmaizi, iznāca tīri ciešami. Beidzis sarunu, draugs ienāca virtuvē un, apsēdies savā vietā, domīgi sacīja:

Pētersones nāvi izraisījusi toksiska viela, kas nonākusi plaušās ar ievilktajiem cigaretes dūmiem. Tieši tā, kā bija spriedis izmeklētājs. Filtrs bijis piesūcināts ar indi. Izrādās, ka pēc izglītības viņš ir ķīmiķis un tieši šīs zināšanas likušas tam pievērst uzmanību filtra nedabiskajai krāsai. Jā, visas viesnīcas tiks pār​meklētas, un, ja vien Fuā būs reģistrējies, kā ceram, mums viņš neizspruks.

- Tātad vairs šaubu nav? Zenta Pētersone ir noslepkavota?

Jā, var teikt, ka tas ir pierādīts. Turklāt neviens tik sarežģītu pašnāvības veidu neizvēlētos, ņemot vērā, ka tas nebūt nav vieglākais ceļš, kā šķirties no dzīves. Šī, izrādās nav vienkārša inde, Robert.

Ari pēc iedarbības.

- Kas tad tajā tik īpašs?

- Speciālisti domā, ka tā pieder pie ķīmiskajiem ieročiem.

- Bet kur tie radušies Latvijā?

- Tu piemirsi par to noliktavu kompleksu. Bez septītās tur bijušas ari citas…

- Vai tiešām tu domā, ka… Taču Padomju Savienība, ja nemaldos, vēl pirms Otrā pasaules kara pievienojās Ženēvas protokolam.

- Bet kas to pārbaudīja? - draugs atjautāja, un es sapratu, ka priekšniecības nieze varēja izrādīties daudz pamatotāka, nekā mēs domājām.

XVI nodaļa PATIESAIS IEMESLS Ieturējies Kronbergs atkal apsēdās pie tālruņa, bet es nolēmu aizstaigāt līdz veikalam. Ledusskapja saturs, sarucis līdz kritiskajai robežai, atgādināja par maniem pienākumiem.

Koridorā dzirdēju Valtu sarunājamies ar kādu krieviski, bet tā ari nesapratis, par ko, aizvēru aiz sevis durvis. Parasti mēs iepirkāmies garāmbraucot. Gājiens no mājām tikai uz veikalu, bez kādiem blakuspienākumiem, priekš manis bija retums. Tāpēc nolēmu izmest nelielu likumu pēc laikrakstiem un nopirkt sev jaunu zobu suku. Ari pasta gāja uz beigām, nemaz nerunājot par tualetes ziepēm. "Drogās" iegādājies visu saimniecībā nepieciešamo, pat laikrakstus, atceļā iegriezos pārtikas veikalā. No turienes es jau iznācu kā nastu nesējs ēzelis - apkrāvies ar saiņiem un sainīšiem. Smagiem un pilniem. Nedod Dievs, ja kādam neizturētu rokturis! Izjūkot nastas konstrukcijai, man nebūtu ne mazāko izredžu bez svešas palīdzības aizgādāt sapirkto uz mājām. Par laimi tas nenotika un, ar kāju atgrūdis parādes durvis, apmierināts ar veiksmi jau grasījos spraukties iekšā, kad pēkšņi ar muguru sajutu svešu skatienu! Biju šo efektu pārbaudījis jau neskaitāmas reizes, tāpēc varēju nešaubīties - kāds mani novēroja! Nezin kāpēc šoreiz tas mani iepriecināja. Jau kāpjot augšup, mēģināju izprast dīvaino refleksu pret to, kas parasti bija uzjundījis satraukumu un bailes. Man tas likās tik savādi, ka iemeslu nespēju apjēgt. Varēju vienīgi pieņemt, ka tā bijusi zemapziņas reakcija uz to, kam prāts vēl nav gatavs. Bet varbūt savdabīgās zīmes atšifrējums ir visai vienkāršs - izmeklēšana virzās pa pareizo ceļu? Patiesi, ja tā nebūtu, neviens te negrozītos. Tātad eksistēja kaut kas tāds, kas noziedzniekus piesaistīja mums. Varbūt, gudri pavelkot aiz šīs neredzamās saites, mums izdotos izdabūt dienas gaismā šos glūņas, kas slapstās aiz stūriem un slepkavo nevainīgus cilvēkus? Savādi, bet arī mana drauga reakcija mats matā izrādījās tāda pati.

- Novēro? - viņš priecīgi saberzēja rokas. - Brīnišķīgi, tātad esam kļuvuši par ēsmu!

- A… - tagad arī mans prāts aptvēra to, ko zemapziņa bija paziņojusi jūtu veidā. - Tātad tev ir plāns, kā viņus savaņģot?

Ir gan, - palīdzēdams man izkravāt saiņus, Valts attrauca. - Viltībiņa darbojas. - Bet ko tu esi sanesis? Vai gaidāmi ciemiņi? - rindodams pa tukšajām ligzdiņām ledusskapī olas, viņš painteresējās. Te rotai pietiktu nedēļai…

- Nenosodi, lai pats netiktu sodīts. Nez kāpēc, kad tas viss ir galdā, ne reizi neesmu saklausījis ne mazāko neapmierinātību. Ja netīk mana izvēle, vari soļot uz veikalu pats.

To tik ne! - tēlotā izbīlī Kronbergs pacēla rokas. - Esmu gatavs ēst visu, ko dosi, tikai ne vazāties pa pārtikas bodēm! Par laimi mūsu pienākumi jau sadalīti un pārskatīt tos man nenāk ne prātā, viņš iesmējās. - Tātad tevi novēroja?

-Jā.

- Arī izsekoja?

- Nezinu. Sajutu skatienu, tikai atgriežoties. Pie parādes durvīm. Bet ja viņš būtu vilcies nopakaļ, es noteikti būtu nofik​sējis to agrāk.

- Tas nozīmē, ka novērots tiek mūsu dzīvoklis. Lieliski!

Likās pienācis īstais brīdis, bet kad, gribēdams izvilkt kaut ko saprotamāku, es ierunājos par atklātību, tās neredzamo un radošo darbību, veidojot savstarpējo uzticēšanos, sējor nesavtības sēklu un tā tālāk, Kronbergs apklusināja manu daiļrunību, iesakot iet palasīt kādu grāmatu. Nebija nekādas nozīmes ar viņu runāt, tāpēc, piekrāvis pilnu šķīvi ar cepumiem, bez iebildumiem sekoju viņa padomam. Diemžēl no lasīšanas nekas neiznāca. Vārdu jēga slīdēja kaut kur garām, neļaujot aptvert pat vienkāršu domu. Cerēdams, ka televizors palīdzēs aizmirsties, noliku grāmatu sāņus un nospiedu pārnēsājamajā pultī ieslēgšanas pogu. Par nožēlošanu, rādītās filmas bija sadistu, bet

reklāma - pusdebilu pusaudžu izpratnes līmenī, tā ka nācās to izslēgt. Uz šī trulā fona padomju laika māksla tagad šķita kā apgarota Rafaela glezna divgadīga bērna smērējuma priekšā. Un te man ienāca prātā - kas gan ir ļaunāks - asiņainais komunistu režīms vai ari šīs antimākslas spiediens, kuram cauri vīdēja neslēpta tieksme pārvērst cilvēku dzīvniekā. Skaidrs, ka ar varu nevienu nevar pakļaut, jo pretestība nekur nepazūd. Var tikai piespiest bailēs par dzīvību vai no soda darīt to, ko viņš negrib. Bet kā cīnīties ar to, kas izverd no iekšienes? Alkoholiķis ar lielāko prieku nedzertu, bet dzer, narkomāns burtiski sabradātu savu šļirci, bet tā vietā ik dienas ievada sevī arvien jaunas indes devas. Kas tas ir? Vājprāts vai kas cits? Kā var pielīdzināt mākslai cauru spaini uz sadrupuša ķieģeļa fona vai teatrālu vaikstīšanos reizē ar durvīs iespiesta kaķa ņaudēšanu — mūzikai? Taču - ja nebūtu pieprasījuma, nebūtu arī piedāvājuma. Globālais terors kopā ar pseidomākslu un katra cilvēka iekšējām tieksmēm uz ļaunu veidoja tādu kā vienotu personu. Pasauli. Man drebuļi pārskrēja pāri mugurai no domas, ka ari es piederu pie tās.

Nesaraujami, kā roka pieder pie ķermeņa. Bet vai tiešām nesaraujami? Un nav nekādas izejas? Jau labu laiku es sajutu sevī kaut ko tādu, ko varētu nosaukt par… liecību. Nevis aptveramu ar prātu, bet gan ar visu būtību. Man nebija ne jausmas, no kurienes tā cēlusies, taču tās nestā ziņa bija viennozīmīga - tālāk nav kur iet! Ļaunums ir piepildījis savu mēru, un pasaulei atliek gaidīt vienīgi neizbēgamo. No šīm domām vien mana piere pārklājās ar lipīgiem sviedriem. Nespēdams paciest vientulību, gāju meklēt draugu. Laikam manas problēmas viņu netirdīja, jo atradu to apkrāvušos ar Griezes papīriem. Atgāzies krēslā un sastutējis kājas uz rakstāmgalda malas, Valts pētīja vienu no Kloda Fuā vēstulēm. Izbrīnījies ieraudzīju, ka tas nav tulkojums, bet gan ķīļrakstam līdzīgais oriģināls.

- Ko tu tur gribi atrast?

- Redzi? - novācis kājas no galda un uzlicis uz tā vēstuli, Kronbergs jautāja.

- Redzu, - es piekrītoši pamāju.

- Bet ko tu redzi? — draugs pavērās manī no apakšas uz augšu.

- Svītriņas. Mēs jau tās apskatījām.

Valts paskatījās logā un, nedaudz izmainījis papīra stāvokli attiecībā pret krītošo gaismu, ar pildspalvas galu vilkdams neiz​protamus zigzagus, vaicāja: Bet šo zīmējumu? Skaties uzmanīgi! Papīrs sadzeltējis kā aknu slimnieka seja, bet kāpēc te palikušas svītras? Šīs te, dzeltenzilganās?

- Papīra defekts? - es minēju, taču Valts pakratīja galvu.

Es izpētīju pārējās vēstules. Faktūra viena, bet tajās nekā tāda nav. Ko tas varētu nozīmēt?

Varbūt te slēpjas kāds noslēpums?

- Kas tā par vēstuli?

- Pirmā. Šifrētā.

- Vai tev ir kāda nojausma, kāpēc tā darīts? Ja tas darīts…

- Niecīga. Skaidrs, ka tā uzrakstīta tā, lai patiesā nozīme svešiniekam paliktu nesaprotama, vai ne?

Bet tieši tajā ir šis dzīslojums. Vai nevarētu būt, ka arī tas pieder pie tā paša šifra, tikai zīmējuma izpildījumā?

Mazliet padomājis, pamāju.

- Nav izslēgts. Bet kāda tam nozīme?

Pagaidām nezinu, bet varbūt ar laiku tā atklāsies. - Valts atbīdīja papīru tālāk un aizsmēķēja. Pirmām kārtām mums jāpabeidz iesāktais. Liekas, tu sāc nojaust, kāpēc policijā visi tā satrakojušies?

Liekas gan, - es piekritu. - Izskatās, ka reizē ar ieročiem no šī noliktavu kompleksa pazudis vēl kaut kas. Ķīmiskās rūpnie​cības produkcija armijas vajadzībām?

- Jā, un tas jau ir daudz nopietnāk par dažiem simtiem automātu.

- Bet kāpēc par to mēs uzzinām tikai tagad?

Labāk būs, ja pielīdzināsim savus secinājumus minējumiem. Krievijā droši vien domāja, ka šī lieta nekad neuzpeldēs atklātībā. Nozagts, tātad - pārdots, kuram kāda daļa. Bet liekas, ka šīs indīgās

kaujas vielas palikušas šeit. Tu taču zini, ka boļševiku slimīgā ideja socializēt visu pasauli joprojām ir dzīva ne tikai austrumos, bet arī pie mums. Cilvēkam, kas izaudzināts tādā garā, ir grūti pārorientēties pieņemt demokrātiju vai monarhiju. Gandrīz neiespējami, jo visas pārējās iespējas ir izslaucītas no apziņas kā naidīgas un tāpēc nepieņemamas. Turklāt labi zināms, ka viņi nebūt nav atstumti no varas. Pēc šo cilvēku izteikumiem var saprast, ka viņi tikai nogaida. Protams, tagad nav septiņpadsmitais gads un ar stobru šo lietu nepaveikt. Taču bez tā eksistē vēl arī parlamentārā cīņa. Un tikai stulbenis to novērtētu par zemu. Tādējādi es domāju, ka par šo incidentu Krievijas pusei ir zināms. Taču tā klusēja, jo pēc PSRS sabrukšanas pārņēma tās saistības. Un pareizi - parādoties šādiem faktiem atklātībā, visai pasaulei kļūtu skaidrs, ka bijusī padomju valsts ir rupji pārkāpusi starptautiskos līgumus. Sekas - tagad tas mestu ēnu jau uz Krieviju. Rezultāts - iespējamas ekonomiskās sankcijas kā pret pagalam neuzticamu partneri, izolētība un tā tālāk. Ar vārdu sakot, tiktu nopietni iedragāti tās centieni normāli iekļauties pasaules sabiedriskajā sistēmā kā tās sastāvdaļai. Šī procesa pretinieki, arī tādu nav mazums, noteikti pacenstos no mušas uzpūst ziloni, un nav vēl zināms, kā viss beigtos. Bet, spriežot pēc slepenības un nervozitātes, arī mūsējie nav ieinteresēti izbazūnēt to pa radio vai televīziju. Manuprāt, te darbojas vairāk ekonomiskie apsvērumi nekā politiskie. Un bez visa tā arī atbildības izjūta, ja notiktu nelaime. Droši vien tikai augstu stāvošajiem ir zināms, kas notiek patiesībā. Pārējiem, kā Lācim un mums, šajā lietā figurē tikai ieroči. Tagad, kad sāku aptvert problēmu, kļūst skaidra arī Blumberga rīcība. Vecajam nav viegli.

Piepeši iedžinkstējās Valta mobilais tālrunis.

- Klausos! Jā. Nav? Žēl gan. Paldies! - Izslēdzis telefonu, viņš pagriezās uz manu pusi. - Policija pārmeklējusi visas viesnīcas bez izņēmuma. Ar Andrē vai Andreja Fuā vārdu tajās neviens nav reģistrējies.

- Varbūt mēs pieļaujam kļūdu? - es domīgi ierunājos. - Ja nu patiesībā viņš ir nevis iebraucējs, bet Latvijas pilsonis?

Kronbergs pamāja.

- Man ienāca tas prātā, un policija jau vāc informāciju. Protams, no kurienes šim Fuā tik perfektas latviešu valodas zināšanas? Iebraucējam no Austrālijas tas vēl būtu saprotami. Viņiem tur vesela emigrantu kopiena ar savu kori un pašdarbību, kas strikti glabā un kopj latvietību, bet Francijā par kaut ko tādu nav dzirdēts. Turklāt, ja viņš bijis slepkavības pasūtītājs, skaidrs, ka iebraucējam svešā valstī atrast tik reta profila cilvēku būtu ļoti sarežģīti. Bet vietējam, turklāt tādam, kas pats varbūt pieder pie noziedznieku aprindām, tā nebūtu liela problēma. Es ļoti ceru, ka drīzumā šis fakts noskaidrosies. Šajā sakarībā mums šonakt priekšā neliela dēka. Varbūt tieši tā palīdzēs noskaidrot, kas īsti ir šis Andrejs Fuā.

Manuprāt, Andrejs, nevis Andrē, kā viņš stādījies priekšā "Alfā". Tur tas bija saprotami - ārzemnieks, kam ievajadzējies miesassargu. Es pat pieļauju, ka šai vizītei bijis viens vienīgs mērķis - iegūt kāda darbinieka vizītkarti, lai Semjonovs varētu ticami attaisnot savu vazāšanos ap Rūdolfa Griezes māju. Bet tas, ka'viņam tikusi tieši Blūmfelda, nav nekas cits kā sagadīšanās. Es pat neticu, ka bijušajam apsardzes bataljona komandierim šis vārds kaut ko izsaka.

Droši, - es piekritu. - Blūmfelds būtu apaļš idiots, ja laikā, kad nekas vēl nebija skaidrs, pakļautu sevi tādam riskam. Tiktāl viss saprotams. Taču to pašu es gribētu teikt arī par priekšā stāvošo nakti. Jaušu, ka tai ir kāds sakars ar tevis piesviesto viltībiņu. Vai beigsi reiz vilkt garumā? Pasaki vienreiz - kas un kā!

Kas? Nu, protams, Fuā. Kā? Uz to atbildēt sarežģītāk, bet gan jau uz vietas redzēsim. Ieraudzījis manu pārvērsto seju, Valts iesmējās. - Pārstāj par katru sīkumu uzvilkties! Tas traucē, bet mums vēl priekšā medības Griezes mājā. Šonakt. Laiks dokumentēti nofiksēt mūs interesējošos cilvēkus.

Lai tu beidzot nomierinātos, toreiz, Griezes papīru vietā es atstāju gaidāmajam iebrucējam nelielu vēsti zīmītes veidā. It kā adresētu mums. Autoru lai izdomā pats. Saturs šāds: "Rūdolfa Griezes mājā atrasts seifs. Atvērt nevarējām, jo nebija atslēgas. Speciālists ieradīsies parīt, tad arī to izdarīsim."

Man nevajadzēja paskaidrot, lai aptvertu tekstā ieslēpto ideju.

- Bet vai Fuā nebūs to izdarījis jau pagājušajā naktī?

- Tūdaļ pēc Zentas Pētersones slepkavības? Tad viņš nav pie pilna prāta. Visapkārt riņķo policija, kaimiņi satraukti, turklāt Georga prombūtnes laikā, jo viņš taču pārnakšņoja pie mums, namā tika atstāts dežūrpostenis. Vēl ņem vērā, ka viņam bija vajadzīgs laiks, lai sagatavotos. Seifs nav tualetes durvis, kurām pietiek ar krampīti. Lai atvērtu tērauda skapi, vajadzīgs vai nu speciālists, vai arī noteikts tehniskais aprīkojums. Šī zīmīte liks viņam pārvērtēt iepriekšējos spriedumus un secināt, ka ne policija, ne mēs Griezes papīrus neesam atraduši. Neviena neskarti, sveiki un veseli tie guļ šajā seifā.

- Tātad ierīkosim slazdu?

- Nē, - Kronbergs pakratīja galvu. - Tikai slēpni. Gribu pavērot. Jāzina taču, ar ko mums darīšana, vai ne?

- Un tālāk?

Tālāk nāksies viņus izsekot. To darīs Lāča puiši. Ari fotografēšanu. Blumbergs atsūtīs labākos speciālistus, vari būt drošs.

- Tātad tu ceri tikt uz pēdām… … ieročiem, Robert. Bet, lai to izdarītu, pirmām kārtām jātiek uz pēdām tam, kam zināma to atrašanās vieta. Semjo- novam. Sergejam Semjonovam, jo cita mums nav. Rīkojoties profesionāli un gudri, šī ceļa galā mums var uzsmaidīt veiksme.

Vai arī piga, - es norūcu. - Kas notiks, ja šis Fuā, izrādīsies, nav ar pliku roku ņemams? Tad bijušais majors noraksies tik dziļi pagrīdē, ka mums gadsimta izrādīsies par maz, lai viņu no turienes izvilktu.

Viņš jau tur sēž tā kā tā. Es nedomāju, ka šos abus cilvēkus vieno tikai līgumattiecības. Pretējā gadījumā mūsu pasākums zaudē savu jēgu. Esmu pārliecināts, ka viņi labi pazīst viens otru. Un ne tikai pazīst, pieļauju, iet uz vienu kopīgu mērķi.

Kronberga vārdi mani izbrīnīja.

- Semjonovs un Fuā? Kas viņiem kopīgs? Tambovas noziedzniekam ar franču aristokrātu? Bleķis!

- Pilsonība, Robčik. Padomju pilsonība, un tas nav maz. Bet tās priekšā tas, ko minēji tu, ir galīgi bez nozīmes. Viņi ir tikai cilvēki un nebūt nav izolēti. Varbūt pagātne to ceļi jau krustojušies, varbūt… Te iespējami varianti, kas pat sapņos nav rādījušies. Pierādīt es nevaru, tomēr šādas tādas detaļas apliecina, ka rā varētu būt. Un reizē apstiprina, ka Fuā ir nevis Andrē, bet parasts latviešu Andrejs.

- Kāpēc tu agrāk to neteici? - sadrūvējies noprasīju. Šī bija tā reize, kad pieņemt vienpersonisku lēmumu nebūtu pareizi. Jā, es varēju piesviest zīmīti, kas man to pārmestu, bet kad uz kārts likta valsts drošība, tālākais bija jāsaskaņo ar tiem, kas par to atbild. Tāpēc pagājušajā naktī, kamēr jūs ar Georgu saldi čučējāt, es par savu ieceri informēju Blumbergu. Neaizmirsti, ka ieroči ir policijas lieta, bet mēs ar savējo tai pakārtoti. Un tāpat kā es, pirms tam saskaņojis atbildi ar augstākstāvošajām instancēm, viņš jau rīta pusē deva savu piekrišanu. Tagad tev skaidrs, kāpēc es klusēju? Nesaņemot policijas sankciju šai operācijai, visa mana iecere nebija izēstas olas vērta.

Es pamāju, bet tad atcerējos par novērotāju. Uz to Kron​bergs tikai paraustīja plecus.

- Tas nozīmē, ka projām dosimies pa rezerves izeju. Cauri pagalmam. Opeli nāksies novietot tā attālāk no mājām, lai būtu pa ceļam. To izdarīšu es.

- Uzmanies! Ja mūs turpina novērot, glūņa, redzot tevi aizejam, var satraukties.

- Aizbraucam, - Valts izlaboja. - Lai! Atpakaļ nākšu kājām, un tas viņu nomierinās. Pie reizes šis tas būs jāizdara. Jāsagatavojas pašam un jāpacenšas nodrošināt netraucētu pieņemšanu gaidāmajam ciemiņam Rūdolfa Griezes mājā. Nevar ļaut tam visu nakti aizvadīt seifa meklēšanā, vai ne? Gaidi mani un neiedomājies kaut kur iet. Tad gan viņš satrauksies. Lai domā, ka viens no mums ir dzīvokli. Tas liks nogaidīt. Nav šaubu, ka šo rīcību diktējusi manis atstātā viltībiņa. Taču šis tips grib pārliecināties, ka tās

nav lamatas. Redzot, ka nekur netaisāmies, viņš nomierināsies, un tālākais jau ritēs kā pa sviestu.

- Dievs dod! - es nomurmināju. - Cikos izejam?

- Pēc asroņiem. Ceru, ka uz ro laiku pagūšu visu nokārtot. Jā! Gadījumā, ja piezvana Medveds, esi tik labs, pieraksti viņa teikto.

- Medveds? Pulkvedis?

- Ne jau seržants. Uzdevu viņam šo to uzzināt. Te tomēr savijušās abu valstu intereses. - Draugs piecēlās un noņēma no atzveltnes žaketi. - Ja vēlies, vari palikt manā istabā un pastudēt papīrus. - Viņš atvadām pamāja un, atstājis mani vienu, devās savās gaitās. Nopūties apsēdos Valta atbrīvotajā krēslā un pievilku klāt vēstuli ar dīvaino tīklojumu.

XVII nodaļa SLĒPNIS Droši vien ne tikai man gaidīšana vienmēr likusies visnogur- dinošākā no visiem laika pavadīšanas veidiem. Lai mazinātu tās iedarbību, biju izstrādājis veselu rīcības plānu. Protams, pirmajā vietā šajā sarakstā stāvēja grāmata. Ja gaidāmie notikumi nebija sevišķi svarīgi vai bīstami, tā viegli ļāva aizmirsties. Nopietnākos gadījumos ķēros pie ēdienu gatavošanas, izmēģinot jaunas, paša izdomātas receptes. Bet ja ari tas nelīdzēja, atlika visiedarbīgākais - tīrīšanas un kārtibas ieviešanas darbi. Tā kā es tos necietu visvairāk, manas domas it kā pārslēdzās uz citu režīmu - ātrāk pabeigt, tad būs miers! Ātrāk tas attiecas ari uz laiku. Savādi, bet šķita, ka reizē tas ieguvis citus apgriezienus. Kur citam netīkamus darbus darot, laiks likās velkamies gliemeža ātrumā, ar mani bija otrādi. Tas joņoja! Labu bridi stīvi blenzis neizprotamajā zimējumā, kas man atgādināja tīfa slimnieka asinsvadu tiklu, nolēmu doties uz virtuvi. Bet jau pa ceļam sapratis, ka ari tas nelīdzēs, aplaidu apkārt kritisku skatienu. Grīdas nemazgātas vismaz divas nedēļas, putekļi, gluži kā kultūras slānis krājās pāri priekšmetiem, pat ierastā kārtiba, kas gan galvenokārt bija Kronberga kompetencē, pēdējo notikumu iespaidā bija paguvusi pamatīgi ciest. Tas viss lika pieņemt pašam visnepatīkamāko lēmumu, turklāt to veicināja iekšējā pārliecība, ka bez pamatīgas pašmocības vakarpusē jutīšos kā slimnieks pēc smagas operācijas. Atlika piespiest sevi sākt.

To es paveicu ar kafijas tases starpniecību. Lēnām malkojot, iekustējos, piekārtojot to un šo, līdz, pārgājis automātiskajā režīmā, ap astoņiem biju paveicis šķietami neiespējamo - iztīrījis visu lielo dzīvokli kā uz pieņemšanu. Atvēris dūms, Valts manu veikumu novērtēja ar atzinīgu smaidu.

- Paskat, cik ilgi esam cietušies! Nebiju domājis, ka viss tā apaudzis. Vai pulkvedis zvanīja?

- Nē. Kā gāja?

- Šoreiz policija ir pārspējusi pati sevi. Pat es, galēji kritiski noskaņots, neatradu, kur piesieties.

Māja vienlaikus tiks novērota no vairākām vietām. Izsekošanu veiks vairākos ešalonos, pieredzējušākajiem darbiniekiem nomainot citam citu. Arī par galveno vienojāmies - ja Fuā ieradīsies kopā ar Semjonovu, ņemsim viņus ciet. Ne jau mēs, bet operatīvā grupa. Ja majora nebūs, iztiksim ar novērošanu.

Priekšnamā es pagriezu spoguli tā, lai viņš vieglāk pamanītu seifu. Tikai pavisam nedaudz. Bet mēs sēdēsim izbrīvētajā sienas skapī. Gaiteņa galā. Grieze tur glabājis veco apģērbu un daudz ko citu. Es visu izvācu un ievietoju tur divus krēslus. Vietas pietiekami, arī par ērtībām nevarēsim sūdzēties. Neredzamā vietā iemontēju katram pa actiņai, turklāt parūpējos, lai durvis no ārpuses nebūtu atveramas. Liekas, viss paveikts, lai medības būtu veiksmīgas.

Bet arestējot Semjonovu, viss tiks nodots akla likteņa rokās, - es iebildu. - Ja gribēs, viņš uzrādīs ieroču glabātuvi, ja nē, neko neteiks.

Kronbergs domīgi pamāja.

Tā jau tas ir. Taču policijā valda uzskats, ka viņu izdosies piespiest. Tam nevar nepiekrist svira nenoliedzami ir iedarbīga.

- Spīdzināšana, vai? - saviebies es atmetu ar roku. - Tā vēl cietumā tiks ne tikai Semjonovs, bet arī Lācis ar to pašu Blumbergu.

Tu aizmirsi par Tambovas lietu. Vai var izdomāt kaut ko iedarbīgāku? Viņam tiks piedāvāta izvēle - vai nu riesa šeit, vai arī Tambovā. Žēl tikai, ka Medveds nav zvanījis.

Tikai tagad es apjēdzu, kāda loma atvēlēta pulkvedim. Simtprocentīgi paļaujoties uz savu draugu, Kronbergs acīmredzot bija lūdzis viņu personīgi pārsūtīt Sergeja Semjonova lietu uz Rīgu. Vai viņš baidījās no nezināmiem šķēršļiem, vai arī šādas rīcības pamatā bija citi apsvērumi, taču viens bija skaidrs - šo slepenību varēja izskaidrot tikai ar maksimālu piesardzību. Un tieši tā it kā papildus izcēla stāvokļa nopietnību.

- Jau astoņi, - es atgādināju, un draugs pamāja.

Tūlīt iesim. Es tikai iemetīšu kaut ko mutē. Neesmu ēdis, kopš šķīrāmies. Jā, manuprāt, novērotājs joprojām sēž kaut kur tuvumā. Lai gan neesmu tik jūtīgs kā tu, taču sajust tomēr sajutu. Un tāpat - tikai pie mājām.

Steigā iekodis to, kas gadījās pa rokai, un nocēlis priekšnamā telefona klausuli, Valts iededza savā istabā naktslampiņu.

Gaisma logā apstiprinās, ka esam mājās, bet, piezvanot pa tālruni, viņš saņems aizņemšanas signālu. Cerams, ka augšā tas tips nekāps. Liekas viss, varam iet.

Bez klaudziena aizvēruši ārdurvis, cenzdamies nesacelt troksni, nokāpām lejā. Pēc tam tālredzīgi aizspieduši degunus, izdrāzāmies cauri smirdošajam pagrabam, šķērsojām asfaltēto pagalmu, tad kaimiņmāju un vēl vienu pagalmu, kura vidū auga vientuļš, liels kastanis, un cauri iebraucamajiem vārtiem izgājām uz blakusielas. Te mūs gaidīja uzticamais opelis. Kronbergs ieņēma vietu pie stūres, bet es apsēdos līdzās.

- Šķiet, esam izsprukuši sveikā. Nedomāju, ka viņš mūs pamanīja.

Viens to nemaz nespētu - paturēt acīs parādes durvis un izeju no mūsu tik jauki smaržojošā pagraba.

Apūzes ielā mēs nonācām ap rietu. Saules sarkanajos staros visa apkārtne likās liesmu apņemta.

Valts lēnā gaitā pabrauca garām abām likteņa tik bargi piemeklētajām mājām. Es sasprindzināju visu uzmanību, taču atklāt kaut vienu policijas novērotāju man neizdevās. Likās, ka Kronbergam bijusi taisnība - operācija bija ne tikai rūpīgi izstrādāta, bet arī atbilstošā līmenī veikta.

- Mēs ieiesim pa durvīm.

- Bet ja nu…

- Šajā reizē vārdiņš "bet" nudien neiederas. Nebaidies, Blumbergs paredzējis visu. Šajā ziņā uz viņu var pajauties kā uz nevienu citu. Tikko būsim aizvēruši durvis, tās no ārpuses tiks aizzīmogotas. Ja viņi parādīsies agrāk, mums paziņos pa mobilo. Ja nakts tumsā, ar gaismu Pētersones istabas logā.

- Tu tikai neaizmirsti telefonu pēc tam izslēgt. Nedod Dievs, ja visinteresantākajā brīdī kādam ienāk prātā piezvanīt, lai apjautātos par pašsajūtu. Dabūsi vēl lodi ribās.

- Atgādini. Liekas, esam klār. Aiz šī stūra mūsu braucamais jutīsies pietiekami omulīgi. Mums te sagatavota garāža.

Biju domājis, ka draugs joko, taču, kad, izbraucis cauri atvērtiem vārtiem, viņš taisnā ceļā ieripināja mašīnu vaļējās garāžas durvīs, sapratu, ka te viss pārdomāts līdz pēdējam sīkumam. Teicamā organizācija izdarīja to, ko nespēja mans gribasspēks, - nomierināja vairāk nekā bruņotu policistu vienība. Valts izslēdza motoru. Rūkoņai apklustot, iezvanījās mobilais tālrunis. Vismaz piecas reizes tas paguva atgādināt par sevi, iekams Kronbergam izdevās to izdabūt no kabatas.

- Jā. Paldies! - tā bija visa saruna.

Iebāzis piņķerīgo kastīti atpakaļ, Valts pamāja: - Varam iet. Gaiss tīrs.

Acīmredzot policisti no slēpņa bija nofiksējuši mūs ierodamies un, lai apstiprinātu kā savu klātbūtni, tā mūsu drošību, informēja par operācijas norisi. Faktiski tā vēl nebija sākusies, notika tikai sagatavošanās. Nevaru noliegt, ka šis zvans, gluži tāpat kā pirms tam apziņa par teicamo organizāciju, it kā injicēja papildu zāļu devu, un mans garastāvoklis vēl vairāk uzlabojās. Liktos - sīkumi, bet tam, kas izgājis uz šauras takas divcīņā ar plēsīgu zvēru, ir labi zināms, ka tādās reizēs nav nekā svarīgāka par iekšēju mieru. Tas nes līdzi drošu roku, asu skatu un savlaicīgu reakciju. Uzvaru. Bet nervozitāte, nedrošība un bailes ir tuvā zaudējuma vēstneses. Ir liela atšķirība - soļot, vairoties no katra skatiena, slapstoties ēnu aizsegā un gaidot, ka kuru katru mirkli kaut kas var atgadīties, vai brīvi virzīties uz priekšu, pārlieci- nātampar drošību, kura sakņojas nevis cerībās, bet gan pamatotā informācijā. Parasti līdzīgās situācijās mums par nožēlošanu pietrūka tieši šīs pārliecības. Tas padarīja ik soli tramīgu, un ar

katru brīdi auga nervu sasprindzinājums. Šī bija izņēmuma reize, kad varējām neslēpties. Sasnieguši Griezes vārtiņus, nepiespiesti šķērsojām pagalmu un iegājām mājā pa viesmīlīgi atvērtām durvīm. Bet tiklīdz tās bija ciet, ārpusē noskrapšķēja atslēga, un, kad izbijies no pēkšņajām skaņām, es nospiedu rokturi, tās izrādījās ciet.

- Es taču brīdināju, - Valts dusmīgi norūca. - Tūlīt aizzīmogos, un mēs te būsim gluži kā piederoši pie nelaiķa mēbeļu komplekta. Ieslēdz gaismu!

Es paklausīgi nospiedu slēdzi, un pie griestiem iedegās spuldze. Aiz durvīm kaut kas noskrapšķēja, likās, papīrs, un iestājās klusums. Viss notika tā, kā draugs bija teicis.

- No kurienes viņš te uzradās? No gaisa, vai?

- Tie ir speciālisti, - Kronbergs īsi paskaidroja un pameta galvu uz priekšu. - Kā patīk? Tur būs mūsu slēptuve.

Gaiteņa galā visas siena platumā stāvēja skapis. Pa tā atvērtajām durvīm varēja saskatīt divus līdzās stāvošus krēslus. Izskatījās, ka vietas tiešām būs pietiekami, un tvarstīt gaisu ar vaļējām mutēm arī nenāksies.

- Vai kāpsim iekšā tūdaļ pat?

Kālab? - Valts paraustīja plecus. Nav taču zināms, cikos gaidāmi ciemiņi, bet tur ērtību nav sevišķi daudz. Līdz tam varam pasēdēt viesistabā, paskatīties televīziju. Turklāt mums jāpatur acīs Pētersones istabas logs. Signāls par tuvošanos - divi viens otram sekojoši uzliesmojumi.

- Televizoru negribu! - es kategoriski atteicos no priekšlikuma. - Tā vietā nenāktu par ļaunu, ja tu iepazīstinātu mani ar operācijas sīkumiem.

Izslēguši priekšnamā gaismu, mēs pārvietojāmies uz viesistabu un, katrs pēc savas gaumes izvēlējušies sev vietu un krēslu, apsēdāmies tā, lai būtu redzams logs pretējās mājas otrajā stāvā. Uz ielas jau bija satumsis, un cits pēc cita iedegās apgaismes lukturi.

Tātad, ja viņi ir divi un viens no abiem Semjonovs, ņemsim tos ciet, - es ierunājos. - Ja tikai Fuā, laidīsim, lai iet. Bet ir trešais vai pat ceturtais variants. Teiksim, ierodas viens pats Semjonovs?

- Arests, - Valts īsi atmeta.

- Bet ja nepazīstams cilvēks? Ne Fuā, ne bijušais apsardzes bataljona komandieris, bet pavisam kāds cits? Ko tad?

- Tas pats, kas ar Fuā - izsekošana! - bija redzams, ka draugs nav noskaņots dialogam, taču es ir nedomāju atlaisties.

- Bet kā tiks koordinēta tālākā rīcība? Fuā ir mūsējais, bet Semjonovs…

Semjonovs tāpat, - Kronbergs mani pārtrauca. - Un liecies reiz mierā! Nav ko zīlēt kafijas biezumos. Kad laiks būs klāt, tad redzēsim, kā to lietu labāk darīt. Bet pagaidām aizmirsti par Burboniem un visu pārējo. Vissvarīgākais patlaban ir ieroči. Ieroči un inde. Nav nemaz zināms, cik tās ir un kas nodomāts ar to darīt. Gaidi! - Apklusis Valts demonstratīvi aizgriezās, ar to likdams saprast, ka saruna beigusies.

Samierinājies ar likteni, pavēros logā, cerēdams uztvert aizdomīgu kustību vai sērkociņa uzliesmojumu. Man tā gribējās atklāt vismaz vienu novērotāju. Diemžēl tāpat kā pirms tam no tā nekas neiznāca. Apkārtnē valdīja dziļš miers, un nevienam ne prātā nevarēja nākt, ka Rūdolfa Griezes māju no visām pusēm ielenkuši policisti. Piepeši Pētersona mājā iedegās gaisma, un es sagrābu savu draugu aiz piedurknes.

- Sēdi mierīgi! - Kronbergs atvilka roku. - Tas ir pirmajā stāvā. Acīmredzot Georgs pārradies no lekcijām.

- Arī ar viņu viss saskaņots?

- Protams. Viņš atvēlēja mūsējiem pamātes istabu, un ne jau policija patvarīgi ieņēma to triecienā.

- Tagad Valts šķita kļuvis pretimnākošāks, tāpēc es to pasteidzos izmantot.

- Bet kā ar seifu? Ja nu viņiem nebūs pa spēkam to dabūt vaļā?

Draugs viegli paraustīja plecus un, izvilcis no kabatas mūķīzeru saišķi, parādīja man tievu stienīti ar aizliektu galu.

Pietiek ar šo. Ja nav, var izgatavot uz vietas, vajadzīga tikai stieple un plakanknaibles. Bet ja šajā specifiskajā nozarē viņam pieredzes nav, pats vienkāršākais būtu izgriezt atslēgu. Privātie seifi, kā tev zināms, ir samērā vienkāršas konstrukcijas, ar ievērojami plānākām sienām nekā uzņēmumu vai banku.

Protams, bijusi tikai nauda, var uztaisīt nezin ko. Taču Griezem tās nebija, vismaz ne tik daudz, lai atļautos kaut ko līdzīgu Šveices nacionālās bankas depozītkamerām. Mēs to zinām un Fuā tāpat. Tas vieš cerības, ka viņš neieradīsies šeit, stumjot ratiņus ar metāla gāzes balonu, bet būs apbruņojies ievērojami vienkāršāk.

Piepeši mūsu sarunu pārtrauca mobilā tālruņa zvans. Mani tas pārsteidza, jo pēc norunas tumsā netiks zvanīts, bet gan padots gaismas signāls.

-Jā, - pielicis melno kārbiņu pie auss, Valts atbildēja.

- Kāda tam nozīme, ka divi? - viņa balsī jautās aizkaitinājums.

- Rīkojamies, kā norunāts!

Beidzis sarunu, viņš grasījās bāzt telefonu kabatā, bet es, atcerējies par savu uzdevumu, atgādināju: - Vispirms izslēdz! - Pateicīgi uzsmaidījis, Valts paklausīja.

- Tātad viņi drīz būs klāt?

- Jā. Divi, - Kronbergs apstiprināja. - Nez kas tai Blumberga komandai pēkšņi lēcies - visiem samežģījušās smadzenes! Ja divi - jāņem ciet! Tas nekas, ka Semjonova starp tiem nav. Toties divi! Nācās iegriezt atpakaļ. Mums laiks, Robert! Elpo dziļi un pacenties nešķaudīt, - Valts deva vēl pēdējo padomu un, viegli pasmaidījis, piecēlās. Ielas luktura atblāzmā viņš atgādināja milzīgu, draudošu rēgu.

Sienas skapis izrādījās ietilpīgs - vairāk nekā metru dziļš, ar smagām, brūni pulētām durvīm. Iekāpis un apsēdies krēslā, es pievēru savu pusi, bet Kronbergs to nostiprināja augšā un apakšā ar aizbīdņiem.

Lieki bija teikt, ka visu to mēs darījām kabatas lukturīša gaismā. Pēc tam, līdzīgā kārtā nodrošinājis arī otrās durvis, draugs atslīga savā krēslā. Tagad, lai atvērtu tās no ārpuses, būtu vajadzīgs lauznis.

Novērošanas actiņa bija ieskrūvēta parocīgā augstumā, vajadzēja tikai nedaudz paliekties uz priekšu.

Katram gadījumam izvilku kabatlakatiņu, ja nu tiešām uznāk šķavas. Tā sagatavojušies, sākām gaidīt.

Piepeši klusumā ielauzās vāra skaņa - tādi kā peles skrapšķi, tai skraidot pa pagrīdi. Pēc brītiņa tikko dzirdami noklaudzēja ārdurvis un mūsu novērošanas spraugas apkārt valdošajā tumsā uzliesmoja kā baismīgas acis. Pieliecies savai klāt, ieraudzīju ieliektās lēcas nedaudz izkropļotu priekšnamu un divas tumšas figūras tā galā. Viens no ienācējiem turēja rokā jaudīgu lukturi, kas vairāk atgādināja policista steku nekā apgaismošanai paredzētu ierīci. Neiedomājami spilgtais stars aprakstīja pusloku, un uz mirkli viss priekšnams uzliesmoja nepanesamā gaismā - tas bija trāpījis spogulī.

- Re, kur ir! - klusa balss krievu valodā iesaucās, un stars nokrita uz grīdas.

Tagad, kad tas nežilbināja, skaidri varēja saskatīt notiekošo. Garākais, kas turēja lukturi, pieliecās tuvāk spogulim un tikko dzirdami nomurmināja: - Jā, tas ir seifs.

Vai dabūsi vaļā? — mazākais, kura seja pēc visiem parametriem atbilda tam, ko zinājām par Andreju Fuā, pie​nāca klāt.

Kaut ar sērkociņu, - viņa līdzzinātājs izsmejoši noducināja. - Tas jau nav seifs, bet drīzāk tualetes galdiņš. Rādi tikai gaismu, - viņš atdeva lukturi biedram un izvilka mūķīzeru komplektu. Ja es savām acīm nebūtu redzējis, kā Valts savējo iebāza kabatā, būtu varējis apzvērēt, ka tas ir tas pats.

Izvēlējies to pašu stienīti ar aizliekto galu, kuru man bija rādījis Kronbergs, viņš nolika to uz skapīša un nocēla no vadža spoguli. Tas bija liels pirmskara ražojums un, kā liecināja mana pieredze, ari smags, taču vīrieša rokās likās viegls kā spalviņa. Atstutējis pret sienu, viņš paņēma savu saišķi un, ielicis stienīti prāvajā slēdzenē, atvēra seifu gluži kā ar atslēgu. Nebija šaubu, ka šajā specialitātē viņš ir profesionālis.

Domāju, ka pat Kronberga talants nedaudz nobālētu šī priekšā. Atvēris smagās durvis, viņš pamāja mazākajam: - Gatavs! Tagad tava kārta, bet pirms tam… - viņš daudz​nozīmīgi paberzēja pirkstu galus.

- Te būs! - Fuā, tas noteikti bija viņš, izvilka no kabatas naudas paciņu un pastiepa garajam. Tas gluži kā sīkstulīgs padomju grāmatvedis, apslapinājis pirkstus, pārskaitīja summu un iebāza azotē. Bija skaidrs, ka viņš tikai izpildījis noteikto darbu par noteiktu summu. Bet Fuā, pagriezis kloķīti, atvēra otrās durtiņas un ieskatījās glabātavā. Kā pirmo viņš izvilka… naudu! Gluži tādu pašu paciņu, kādu nesen no savas kabatas izvilka Valts, tikai krietni vien biezāku.

- Kāposti! - garais iesaucās. - Varbūt padalīsies? Ņem, - Fuā atskaitīja viņam vairākas naudas zīmes, bet pārējo iebāza kabatā. Pēc tam vēlreiz ieskatījās seifā. Šoreiz viņa rokā uzradās kāds papīrs. Jāatzīstas, es biju neizpratnē - no kurienes tur radusies nauda un tad vēl šis papīrs? Vairāk nekā neatradis, mazākais aizspieda abas seifa durtiņas, un, kamēr viņš kaut ko pētīja atrastajā lapā, garais, pat nepapūloties tās aizslēgt, uzkāra spoguli savā vietā.

Pēc tam vini viens aiz otra klusuciešot nozuda durvīs. Vēl neliels > klikšķis, atslēgas mēlītei iekrītot savā vietā, un viņi bija projām.

Tagad Valts ieslēdza savu lukturīti. Tā gaismā šaurā telpa likās vēl mazāka, nekā bija patiesībā. Es jau gribēju slieties kājās, bet viņš mani aizturēja.

- Brītiņu pagaidīsim! Lai viņi aiziet drošā attālumā. - Pēc tam izvilka mobilo tālruni un ieslēdzis uzspieda kādu numuru. Atskanot atbildei, pateicis tikai divus vārdus - viss kārtībā! - ielika atpakaļ kabatā.

- Paklau! - es nespēju nociesties, - no kurienes seifā gadī​jusies nauda? Tu pats stāstīji, ka to…

- Tā vajadzēja. Bez jebkādas realitātes piedevas viņš varēja kļūt aizdomīgs.

- Bet papīrs? Kas tas par papīru?

- Kāds papīrs? - Kronbergs izbrīnīti sacēla uzacis, un bija skaidrs, ka viņš tikai tēlo.

Pats labi zini! Un vispār, tā ir nekaunība! - es aizsvilos. - Netaisi mani par muļķi, citādi… nedabūsi ēst! Netaisīšu neko - nedz pusdienas, nedz vakariņas, nedz… … siļķi krējumā, ne gulašu un - kas visbriesmīgākais - ne ābolu pankūkas! - draugs skaļi iesmējās, bet es sašutuma un elpas trūkuma dēļ pat nespēju atcirst. - Neuztraucies tik ļoti! Es taču jokoju.

Bet tas papīrs… Tajā nekā sevišķa nebija. Nekā, izņemot…

- Kārtējo viltībiņu, - es nobeidzu viņa vietā, un Valts it kā vainīgi pamāja ar galvu.

XVIII nodaļa VIESI Vēl minūtes piecas mēs aizvadījām, sasprindzināti ieklausoties katrā troksnītī, bet acīmredzot nelūgtie ciemiņi netaisījās atgriezties. Ieskatījies pulkstenī, Kronbergs jau kuro reizi ķērās pie sava tālruņa. Atbilde bija nomierinoša. Piecēlies viņš atvilka visus četrus aizbīdņus un izkāpa no šaurās slēptuves. Skapja durvīm atveroties, plaušās ieplūda svaiga gaisa vilnis.

- Savu esam padarījuši, - draugs izstaipījās, bet es pa​raustīju plecus.

- Kāda velna pēc tad mēs te tupējām?

Novērošana, Robert, - Valts pamācoši izslēja gaisā pirkstu, - gadījumos, kad aizdomās turamajam par to nav ne jausmas, kombinācijā ar nepastarpinātu noklausīšanos, ir jebkuras izsekošanas augstākais - kulminācijas punkts. Žēl vienīgi, ka nebija Semjonova. Tad iegūto informāciju nevarētu pat salīdzināt ar šo. Starp citu, garais ļoti nepiesardzīgi atstāja uz seifa savu pirkstu nospiedumus. Tas mūsu rokās ieliek pamatīgu trumpi. Manuprāt, viņš ir vienkāršs kramplauzis.

- Bet ar augstu profesionālo līmeni, - es iebildu. - Seifu viņš dabūja vaļā kā savu kabatas portfeli.

Lai, bet mūsu klātbūtnē viņš izdarīja ielaušanos svešā mājā un zādzību. Ir liecinieki, bez tam nauda ir iezīmēta. Bet… - piepeši Valts sarosījās, - viss var izrādīties veiksmīgāk, nekā mēs domājam.

Kriminālajā pasaulē viss saistīts gluži kā ekonomikā. Teiksim, laupītājs, kas ieguvis briljantus, jau pazīst pārpircēju, kam pārdot iegūto preci. Tam jābūt no tās pašas sugas, citādi var atgadīties sazin kas. Šis pārpircējs, jau kā puslīdz godīgs pilsonis, savu ieguvumu realizē tālāk, pildot tādas kā vairumtirdzniecības funkcijas. Pēc tam, kad nolaupītā manta nonākusi jau trešajās rokās, ir gandrīz neiespējami to sameklēt. Tā jau iegājusi oficiālā biznesa apritē, un jānotiek brīnumam, lai kāds to atpazītu. Tādējādi savstarpējos sakarus nodibina dažādu kriminālo struk​tūru pārstāvji gan savā starpā, gan ar klientiem pasūtītājiem, kāds mūsu gadījumā ir Andrejs Fuā. Tāpēc nebūs nekāds brīnums, ja ar garā starpniecību izdosies tikt uz pēdām Tambovas slepkavam, majoram Semjonovam. Gadījumā, ja Fuā izrādītos cietāks rieksts, nekā domājam. Ejam, pasēdēsim viesistabā. Priekšnams nav īstā vieta sarunām.

Pēc brīža klāt būs eksperts, tad varēsim iet projām.

- Bet ja nu viņi atgriežas?

Tādā gadījumā tiks padots signāls. Neuztraucies, Blumbergs visu paredzējis. - Valts aizvēra abas skapja puses, un mēs pārvietojāmies savās iepriekšējās vietās uz istabu. Likās, nekas nebija mainījies. Ielas lukturu atblāzmā telpa joprojām grima rēgainā pustumsā. Apkārtnē valdīja dziļš klusums, un nevienam, redzot šo mieru, ne prātā nevarēja ienākt, ka te tikko notikusi ielaušanās.

Solītais eksperts ieradās tikai pēc pusstundas, turklāt veselas svītas pavadībā. Tās vidū izcēlās sirms gara auguma vīrietis ar inteliģentu seju un skarbām manierēm. Bija redzams, ka viņš te vecākais, jo katra pavēle acumirklī tika bez ierunām izpildīta. Un tikai pēc tam, kad Valts mūs iepazīstināja, beidzot sapratu, kas viņš ir.

Pulkvedis Blumbergs. - Vīrieša rokasspiediens bija ciešs, bet ne pārāk stingrs. - Kamēr puiši strādās, - viņš pamāja uz seifa pusi, ap kuru rosījās eksperts ar savu asistentu, - mēs pārmīsim dažus vārdus viesistabā.

Drošības pēc aizvilcis aizkarus, viņš iededza stāvlampu un, cieši aizvēris durvis, apsēdās krēslā galda otrā pusē. Blumberga kustības bija brīvas un nepiespiestas, acīmredzot viņš bija pieradis pie visdažādākās sabiedrības. Neraugoties uz atsauksmēm, kas par šo cilvēku bija dzirdētas, man viņš patika.

Patika nesteidzība, kuru nevarēja sajaukt ar gausumu, patika atklātais skatiens un vēl kaut kas, kas nepadevās aprakstam. Droši vien iekšējās simpātijas, kas jau attiecās uz kaut ko acīm neredzamu, bet ne mazāk būtisku.

- Gribēju atvainoties… - viņš iesāka, un pēc tā, kā ieplētās mana drauga acis, varēja teikt, ka kaut ko tādu viņš dzird pirmo reizi. - Tu mani pazīsti, Valt, taču šoreiz situācija ir tik saspringta… Man vajadzēja pašam, bet nē… - vecajam grēksūdze galīgi nepadevās, un Kronbergs bija spiests apžēloties.

Lai nu paliek. Galvenais, un tā ir vienošanās, panākta. Spriežot pēc pēdējiem faktiem, lieta tiešām nav vienkārša… - Mana drauga pelēkās acis nekustīgi vērās sarunas biedra sejā.

- Kura?

- Ieroču.

- Tas ir plašs jēdziens…

- Varu sašaurināt - Pētersones Zentas cigaretes filtrs.

- M… jā, - pulkvedis nokāra galvu. - Tātad tev zināms…

- Tikai secinājumu veidā. lakoniskais dialogs uz mirkli apklusa. Spriežot pēc sarauktās pieres, Blumbergs kaut ko intensīvi apsvēra. Pēkšņi papurinājis galvu, it kā sarunādamies pats ar sevi, nomurmināja: - Nē, to es nevaru! Nedrīkstu!

- Labi, - Kronbergs pamāja. - Bet ir vēl cits variants. Diplomātu. Nepasakot pateikt. Vai šī filtra saturs atstāts te ar kādu noteiktu mērķi, vai arī tā ir bijusi parasta zādzība?

- Nav zināms.

Vai bez Semjonova nn nogalinātā bāzes priekšnieka vietnieka vēl kāda persona, varbūt organizācija, ir piedalījusies darījumā?

- Tāpat - nav zināms.

- Ko par to saka… austrumos?

- Rausta plecus.

- Izliekas vai nezina?

- Vieni izliekas.

- Hm… - Tas nav tik vienkārši, kā šķiet, Valt. Turklāt šinī reizē rokas man ir sasietas.

- Par laimi mums nav. Es sapratu. Uz redzēšanos, pulkvedi! - Kronbergs paspieda vecajam roku.

Blumbergs tiešām tagad šķita vecāks, nekā ienākot. Droši vien milzīgā atbildības nasta bija kļuvusi pārāk smaga, bez tam pulkstenis jau rādīja pusnakti.

Priekšnamā joprojām rosījās eksperts. Atvadām pamājuši, aizvērām aiz sevis Rūdolfa Griezes durvis, un man ienāca prātā, ka šī ir pēdējā reize, kad to darām. Vēlāk izrādījās, ka šī bijusi patiesi pravietiska doma.

Droši vien pēc sarunas ar Blumbergu Valts bija spiests šo to pārskatīt savā attieksmē pret viņu, jo visu ceļu līdz pat mašīnai domīgi klusēja. Un, tikai iedarbinājis motoru, it kā starp citu izmeta: - Priekšnieks, reizē būdams cilvēks, iemieso sevī divas dažādas visai pretrunīgas personas…

Mājās pārradāmies pamatīgi izsalkuši. Bet tā kā nogurums šoreiz izrādījās lielāks, paķēruši kaut ko uzkožamu, izklidām pa istabām. Gulta likās tik mīksta, ka es aizmigu, lāgā nepaguvis norīt pēdējo kumosu.

Pamodos svaigs un izgulējies. Uz pēdējo notikumu baigā fona daba šķita kā galējs pretmets cilvēku ļaundarībai. Siltā, spožā saule dāsni lēja savus starus pāri zemei, atvasaras krāsas gan tikai divu aiz loga redzamo koku veidā priecēja ar savu krāšņumu, bet gaiss pat šeit, Rīgas centrā, likās neparasti svaigs un bagāts ar skābekli. Plaši atvēris logu, raudzījos dzidrajās debesīs un mocīju sevi ar jautājumu - celties vai nē? Par laimi manā vietā izlēma Kronbergs.

- Brokastīs!

Tieši šis grūdiens man bija vajadzīgs, lai bez nožēlas atbrīvotos no siltās gultas skavām. Reizes trīs pietupies, ar to pašu pabeidzot rīta vingrošanu, ielēcu treniņtērpā un, pa ceļam noskalojis muti, ierados virtuvē ar īstu vilka apetīti. Droši vien arī Valts noguruma dēļ nebija to vakar ne tuvu apmierinājis, jo sviestmaižu grēda, kas kā kalns slējās milzīgā šķīvī, vismaz divas reizes pārsniedza mūsu ikdienas

patēriņu. Brokastis nebija ne pusē, kad atskanēja tālruņa zvans. Es pat nedomāju kustēt no vietas, jo par deviņdesmit deviņiem procentiem zināju - tas bija adresēts Valtam. Tā arī izrādījās. Kafija jau bija auksta, kad viņš atgriezās pie galda.

- Vai Medveds? - es mēģināju uzminēt, un Kronbergs apstiprinoši pamāja ar galvu.

- Viņš pats. Sūta tev sveicienus.

- Paldies! Ko labu pastāstīja?

- Ar katru dienu, pat ēdienreizi, pieņemoties svarā. Kļuvis neiedomājami resns.

- Un viss?

- Pagaidām… - viņš nepaguva pabeigt, jo tālrunis no jauna aicināja pie sevis.

Nudien kā vērtspapīru biržā! - es nopukojos, taču lieki, jo draugs bez iebildumiem jau otrreiz paklausīja tā saucienam. Šī saruna izrādījās vēl garāka par pirmo, un saprazdams, ka citādi Valts pie karstas kafijas netiks, uzliku no jauna vārīties ūdeni.

Atgriezies, redzot savā priekšā uzrodamies kūpošu tasīti, viņš apveltīja mani ar pateicīgu smaidu.

- Paldies, Robert!

- Zvanīja Lācis? - es minēju vēlreiz un atkal trāpīju pašā desmitniekā.

- Jā. Ari lika pasveicināt.

- Kas jauns?

- Daudz kas. Blumberga vīriem izdevies pavadīt Fuā līdz pat dzīvesvietai, vismaz tā viņi domā.

Tā ir… Hospitāļu ielā… - nedroši, it kā nebūtu pārliecināts par saviem vārdiem, Kronbergs teica un, izvilcis no kabatas zīmīti, jau lasot atkārtoja, - jā, Flospitāļu ielā. Garā pirkstu nospiedumiem daktiloskopiskā analīze jau veikta. Kā jau domājām, tā uzrādīja profesionālu dzīvokļu zagli Eduardu Šmitu ar iesauku Punduris. Pēc tautības krievu. Fuā tagad paliek mums. Pēc stundas Blumbergs savu komandu atsauc, un novērošanu pārņemsim mēs. Punduris jau arestēts, un Lācis apsolīja izvilkt no viņa visu, pat to, kas tam nav zināms. Dzīvokļu zaglis kļūst ļengans un runātīgs, ja tam cenšas "piešūt slapjo" lietu. Jānis apsolīja pamēģināt. It kā viss būtu — māja, kurā pirms neilga laika ticis noslepkavots cilvēks, atkārtota ielaušanās, zādzība… Tas viņam atraisīs mēli.

- Cerēsim. Bet kāpēc Blumbergs tik pēkšņi sadomājis atkāpties?

- Viņu spiež. Vecais to pateica aizplīvuroti, taču pietiekami skaidri, lai mēs saprastu. Un nav teikts, ka viņam neliek darīt to, ko izdomājis kāds rangu augstāks stulbenis. Šī situācija man ir, ai, kā pazīstama. Taisies! Pēc piecpadsmit minūtēm dodamies ceļā. Neaizmirsti nomaskēties, jo Fuā pazīst mūs pēc sejas. Nav izslēgts, arī Semjonovs. Tāpēc būsim piesardzīgi.

Kā jau paradis, Kronbergs aizslēpās aiz neredzīgo zaļajām brillēm un uzmeta plecos maisam līdzīgu žaketi. Tā padarīja viņa augumu zemāku un neveiklāku nekā patiesībā. Manā arsenālā atradās sen neizmantotas salmu krāsas ūsiņas. Kopā ar izspūrušiem matiem un "kliedzošu" kreklu, kuru tik tikko aizsedza noļukuši vējjaka, es pārvērtos tik impozantā būtnē, ka pat miesīgā māte nepazītu. Un lai cik dīvaini tas būtu, es uzkrītošajā apģērbā jutos daudz ērtāk un brīvāk nekā uzvalkā. Varbūt tiešām šajā apstāklī slēpās jauniešu tieksme pēc acīs lecošiem kankariem?

Tālredzīgais draugs bija atstājis mūsu opeli veselu kvartālu nostāk, taču, šo posmu nosoļojot kājām, radās izdevība pārbaudīt, vai tiekam novēroti. Protams, to vislabāk veica mana jūtīgā intuīcija. Un tās atbilde bija viennozīmīga - neviena nav! Mani šis fakts iepriecināja ne vien no viedokļa, ka viss it kā iet pēc plāna, bet arī tāpēc, ka ciest nevaru, ja uz mani kāds blenž. Tad es kļūstu nervozs un pavisam viegli aizkaitināms.

Cik noprotu, tad Andrejs Fuā nestrādā sabiedriski derīgu darbu? - kad bijām ieņēmuši vietas automašīnā, es ieteicos.

Nav zināms, - aizsprādzēdams drošības jostu, atbildēja Kronbergs. - Kā iegājis, viņš ārā no mājas vairs neesot nācis. Taču tas vēl neko nenozīmē. Vienam darba diena sākas vēlu vakarā, citam - agri no rīta. Dažs strādā divas diennaktis pēc kārtas un tad trīs atpūšas. Labāk būs, ja atturēsimies no

pārsteidzīgiem secinājumiem.

- Bet nevaram taču tur kvernēt bezgalīgi. Varbūt Semjonovs ir nedomā rādīties.

Kronbergs iedarbināja motoru un, iegriezis opeli ielas braucamajā daļā, vērīgi skatoties uz priekšu, atteica: - Tad iesaki ko citu! Vienīgais liecinieks, kam darījums ar ieročiem zināms visos sīkumos, palicis Sergejs Semjonovs. Noliktavu bāzes priekšnieka vietnieks beigts, pats priekšnieks, lai gan neitrāla persona, tūlīt pēc tam pazudis bez vēsts. Iespējams, viņu piemeklējis vietnieka liktenis. Tad Ivans, kā viņu - Jermolovs, gājis bojā autokatastrofā. Tādējādi visi, kam bijis kāds sakars ar šo lietu, jau pārcēlušies uz laimīgākiem biznesa laukiem. Atlicis vienīgi plikgalvis ar rētu. Protams, tev taisnība - bezgalīgi nīkt tur nav jēgas. Ja tā padarīšana ievilksies, gan Lācis palīdzēs ar kādu no savējiem. Bet Blumberga žests, atsaucot komandu, man tagad skaidrs. Tā vienkārši bijusi nomierinoša injekcija kādas augstākstāvošas personas resnajā dibenā. Vecais nemaz nav tik slikts aktieris, kā, pazīstot viņu, varētu nodomāt. Vismaz impro​vizācija viņam padodas vairāk nekā labi.

- Bet Blūmfelds? - es atgādināju. - Arī viņš taču piedalījās darījumā. Tikās ar to pašu Semjonovu.

Blūmfelds? Ak jā. Taču viņš ir no citas operas. Civilais, bet bojā gājušie visi armijnieki. Te izskatās, ka kāds, gribēdams slēpt pēdas, citu pēc cita novācis lieciniekus.

- Semjonovs?

- Varbūt.

Doma par to, ka priekšā mūs gaida tikšanās ar tik baismīgu cilvēku, nudien, nebija no omulīgākajām.

Lai pārslēgtos uz kaut ko nomierinošu, jautāju, kā beigusies saruna ar pulkvedi iMedvedu.

- Mājās tu nepagūsi izstāstīt, - es atgādināju.

- Biju lūdzis viņu dabūt Semjonova Tambovas lietu un, ja iespējams, pārsūtīt mums. Bet izrādās, ka milicijā tās nav. Acīmredzot nodota arhīvā. Viņš likšot kādam no saviem draugiem parakņāties. Pats patlaban esot apkrauts ar darbiem līdz ausīm. Sēžot Novosibirskā un saucot pie atbildības barbariskos meža izcirtējus. Tas arī viss. Jā, paskat vien, dodoties ciemos pie Rūdolfa Griezes, vai kādam varēja ienākt prātā, kā viss sarežģīsies? Tā vien šķiet, ka šajā putrā var pat aizmirsties, kāds īsti ir mūsu uzdevums!

Hospitāļu iela izrādījās tukša kā izslaucīta. Par to nebija jābrīnās, jo braucamo daļu klāja aizvēsturiska bruģa kārta, kas, vietām iegrimusi, veidoja tādu kā motokrosa trasei līdzīgu profilu, bet ietvi likās sagrauzuši milzīgi, asfaltēdāja dinozaura zobi. Valts apturēja opeli uz krustojuma ar Miera ielu. Te Hospitāļu ielas pats sākums bija noklāts ar asfaltu. Otrā pusē tramvaja sliedēm pletās Jēkaba kapi. Jau daļēji pārtapuši parkā, tie liecināja gan par cilvēka laicīgumu, gan tā īso atmiņu. Paaudzes bija nomainījušās, un tikai retais vairs atcerējās, kur milzīgo liepu paēnā atdusas viņa senči.

Kā mēs uzzināsim, kura īstā māja? - vērsdamies uz priekšu, kur nams, kļaujoties pie nama, veidoja ielu, es vaicāju.

Pagaidīsim mašīnā, - atskanēja dīvaina atbilde, bet, kad pārbaudei iemetu skatienu spogulītī, redzēju, ka Valts nejoko. Acīmredzot pēc norunas Blumberga cilvēks nodos savu posteni mums tieši šeit opelī.

Tā arī izrādījās. Pēc nepilnām piecām minūtēm pie vaļējā lodziņa pieliecās vienā kreklā ģērbies puisis ar vērša kaklu un muskuļotām cīkstoņa rokām.

- Labdien. Esmu Eglons. Man… - Sēdieties iekšā! - pārliecies pāri sēdeklim, Valts atgrūda aizmugures durvis un, tiklīdz jauneklis bija ieņēmis vietu, pats tās aizcirta. Pēc tam aizvēris visus logus, pagriezās pret atnācēju. - Esmu Valts Kronbergs. Kas jauns?

- Pagaidām pa vecam. Ārā nav nācis.

- Bet tur noteikti jābūt vēl vienām - sētas durvīm. Es spriežu pēc redzamo namu vecuma.

Tā arī ir. To pusi uzmana cits darbinieks. Manas prombūtnes laikā tam nākas darīt arī manu

darbu - paturēt acīs parādes durvis, taču viņš tiks galā. Pagalms tur īsti džungļi, bet sētas durvis vienmēr stāv vaļā.

- Vai dotajam aprakstam līdzīgs cilvēks nav rādījies? -Nē.

- Labi.- Kronbergs no jauna iedarbināja motoru un, lēnām izkustinājis mašīnu no vietas, jautāja: Kurā dzīvoklī viņš apmeties, nav zināms?

Nav, - lai gan Valta balsi skaidri bija dzirdams, ka citādi nemaz nevar būt, puisis vainīgi pasmaidīja.

To redzot, draugs pasteidzās viņu nomierināt.

Pretējā gadījumā tas būtu brīnums. Bet nu jau diena sākusies un cilvēki iekustējušies. Būtu lietderīgi noskaidrot visu iespējamo par šīs mājas iemītniekiem. Tā ir valsts vai privātīpašums?

Privātais. īpašniece Marija Zatlovska apdzīvo otrā stāva trešo dzīvokli. Lūk, šī ir tā māja, Eglons norādīja uz pamatīgi apbružātu trīsstāvu namu, kura lieliem rūsas plankumiem noklātais jumts noteikti laida cauri ūdeni. Augšstāva tumšās logu ailes liecināja, ka tur neviens nedzīvo. Iespējams, ka vainīgs bija tieši caurais jumts.

Valts apturēja automašīnu ielas pretējā pusē tā, lai aizdomīgā ēka būtu pēc iespējas labāk saskatāma.

Brīdi pētījis nepievilcigo fasādi, jautāja: - Kur jūsu biedrs?

- Pagalmā. Krūmos stāv soliņš, no kura ērti pārredzēt kā sētas durvis, tā cauri tām arī ieeju. Pašu gan ieraudzīt neizdosies, jo pagalms nav kopts gadiem.

- Vai par Zatlovsku kaut kas zināms?

Mūsu sarunas biedrs paraustīja plecus.

- Tikko kā sākusies diena… Bet jūs piezvaniet, varbūt kaut kas jau ir. - Likās, ka, nespējot dot izsmeļošu atbildi, viņu ik reizi pārņem vainas apziņa.

- Labi. Domāju, ka varat atsaukt savu biedru, bet es novietošu braucamo vecajā vietā. Negribu, lai kāds mūs redzētu kopā, tāpēc jūs izkāpsiet pa ceļam.

Kronbergs apgrieza opeli un trīs mājas tālāk izlaida cīkstonim līdzīgo puisi. Kad pēc mirkļa ieskatījos aizmugures spogulītī, viņš jau bija pazudis. Novietojuši opeli asfaltētajā laukumiņā, sakārtojām savu maskarādi, taču izkāpt nez kāpēc kavējāmies. Droši vien vainīga bija tuvo briesmu sajūta, kas, kā ar aukstu ūdeni apņēmusi sirdi, paralizēja plaušu darbību. Šķita, pietiks tikai pavērt durvis un, ielauzusies pa tām, skarbā īstenība samals mūs putekļos. Droši vien ar Valtu notika kaut kas tamlīdzīgs, jo, pavēries manī pāri savām zaļajām brillēm, viņš nošūpoja galvu.

Novērojam nevis mēs, bet gan mūs, - tas izskanēja tik pārliecināti, it kā es jau būtu sniedzis paskaidrojumus par savā iekšienē notiekošajiem procesiem.

Liekas, ka tā ir, - es pamāju. - Turklāt tā nav vienkārša novērošana. Kaut kas te noteikti nav kā citkārt, diemžēl nevaru pateikt - kas. Šī pamatsajūta it kā kombinējas ar izteiktiem draudiem.

Bet novērošana mūsu darbā vienmēr bijusi saistīta ar tiem. Tā nekad nav dīka ziņkāre, kas klačubābai liek pielipt pie sveša atslēgas cauruma. Drošam pieder pasaule, vai ne? Tāpēc kāpjam laukā!

Rau, tur priekšā, šķiet, ir veikaliņš. Varbūt tajā var tikt pie kafijas tases. Mums derētu nedaudz atslābināties. Ja šīs sajūtas pāries, iesim tālāk. Bet ja nē, nāksies padomāt par citiem paņēmieniem, kā sekmīgi realizēt savu nodomu. Zinot, ka tiekam novēroti, bāzties Zatlovskas īpašumā būtu tīrākais ārprāts.

Veikaliņš, uz kuru bija norādījis Valts, izskatījās ļoti pievil​cīgs. Platais, gaumīgi dekorētais skatlogs, kura interjerā netrūka pat gaiļa ar savu saimi un nez kāpēc omulību izraisošs parasts ratu ritenis, vilināt vilināja iegriezties. Nenoliedzama priekšrocība mums, ja nevēlējāmies rādīties klajā laukā. Turklāt veikala durvis atradās tikai dažu soļu atstatumā no opeļa deguna. Ar katru mirkli neizskaidrojamais satraukums auga augumā. Bija tāda sajūta, ka mums tuvojas asinis alkstošu bandītu vienība. Droši vien mūsu rīcību bija diktējuši instinkti, jo, tiklīdz bijām no mašīnas ārā, dažos lēcienos kā lielā negaisā, plecu pie pleca, iesprukām atvērtajās durvis. No malas šāda lēkšošana noteikti izskatījās nedaudz dīvaina.

Tikuši iekšā, atjēdzāmies un aplaidām apkārt acis. Pie tādas kā bāra letes, kas stiepās visa skatloga garumā, bija izvietojies jauns pārītis un dzēra kafiju, klāt piekožot kūku. Telpa smaržoja tā, ka siekalas pašas saskrēja mutē. Kā gan te nebija - tik bagātu pīrādziņu, cepumu, bulciņu un maizīšu klāstu vienuviet redzēju pirmo reizi. Tagad es ar nožēlu atcerējos drauga sviestmaižu kalnu un savu negausību, jo uzdabūt kaut ko tam virsū nebija ko domāt. Vienīgi šķidrumu. Kronbergs pasūtīja divas kafijas un, uzgriezuši muguru simpātiskai pārdevējai, kuras daiļās actiņas pauda dziļu ieinteresētību par mums abiem, gaidot kamēr atdzisis kūpošais dzēriens, pavērāmies logā. Piepeši Valts pieliecās un, kaut ko pacēlis no gridas, uzlika uz šķīvīša. Tas stāvēja mums līdzās uz neliela, apmeklētājiem domāta ķeblīša. Tā izrādījās tāda pati kūka kā tās, ar kurām mielojās jaunais pārītis.

- Lūdzu, jaunais cilvēk!

Nesaprazdams, kam tas teikts, paskatījos draugā, bet tobrīd virs ķeblīša augšmalas lēnām izslējās amizanta sejiņa. Tās izskats vien apliecināja mazā veikaliņa tirgotās produkcijas kvalitāti. Varu pateikt tikai to, ka kūka, būdama nesalīdzināmi biezāka un platāka par šī mazā radījuma muti, bija pārklājusi tās apkārtni ar necaurredzamu krēma kārtu, kurai pa vidu jaucās vientuļas ķiršu ogas un šokolādes gabaliņi.

Viens tāds, apbrīnojami līdzīgs iesnu laikā nereti skatāmajiem… defektiem, karājās pašā deguna galā.

Mans draugs sadabūja savu milzīgo kabatlakatu un ar pāris kustībām atbrīvoja viņu no atbaidošās maskas.

Zem tā atklājās mīļa, gadus trīs veca zēna sejiņa. Domigi lūkodamies Valta nēzdogā, viņš, liekas, apsvēra, kas labāk - zaudēt šo gardumu, lai ari no vietas, kur tam nebūtu jāatrodas, vai ari priecāties par atgūto identitāti. Pēc mirkļa izšķiries par pēdējo, pastiepa roku, kura burtiski pazuda Kronberga lielajā plaukstā un nopietni sacīja: - Būs tev ar!

- Kā tevi sauc, mans jaunais draugs? - Valts painteresējās.

- Toms Ronis, - puisēns plati uzsmaidīja un piepeši, pagrābis no ķeblīša kūku, turklāt tā, ka krēms burtiski izlīda pa pirkstu starpām, metās pie sievietes. - Mamm… - mazā roka ar lipīgo gardumu iegrima elegantās kleitas krokās, un uz tālāko es jau neskatījos.

Nelielais starpgadījums mums abiem bija palīdzējis. Pirmītējā nervu spriedze izzudusi, un tās vietā tagad dominēja veselais saprāts.

Valts pacēla tasīti un, piemiegtām acīm vērdamies logā, piepeši sastinga. Paraudzījies viņa skatiena virzienā, ieraudzīju tramvaja sliedes šķērsojam kādu vīrieti. Diemžēl attālums bija par lielu, lai varētu atšķirt nācēja vaibstus. Viņš bija ģērbies plānā vējjakā un ādas žokejcepurē. Ārienē nekā sevišķa, taču kaut kas piesaistīja manu uzmanību. Un te es sapratu - cepure! Uz ielas bija pārāk silts, lai liktu tādu galvā. Pārgājis pāri Miera ielai, vīrietis nogriezās pa labi - Hospitāļu ielas virzienā. Jau pēc desmit metriem viņa seja kļuva saskatāma. Brutāla un ļauna, bet nenoliedzami glīta. Viņam varēja būt ap četrdesmit pieciem gadiem. Kā neapstrīdama personas apliecība šī cilvēka zodu šķērsoja dziļa rēta.

Semjonovs! - Kronbergs tikko dzirdami nočukstēja, un tieši šajā mirkli vīrietis, it kā atdūries pret neredzamu šķērsli, paklupa un smagi atsitās ar seju pret asfaltu. Brūnā cepure nolidoja no galvas, atsegdama pliku pauri.

XIX nodaļa ANALĪZE Es instinktīvi paliecos uz durvju pusi, taču Valts, sagrābis mani aiz rokas, apturēja.

- Pagaidi!

- Varbūt viņam slikti! Lai kā, jāpaskatās taču!

- Pagaidi! - draugs atkārtoja. Es redzēju pelēkās acis gluži kā mikroskopā cieši iztaustām Jēkaba kapu ēnainās pazares. Piepeši tās apstājās, un, pastiepis pirkstu, viņš klusi iesaucās: - Vai redzi? Tur to cilvēku ar zilo somu? Aiz skolas? Viņš patlaban sēžas mašīnā.

Tagad ari es ieraudzīju tālumā melnu automašīnu, pēc formas, liekas, audi, kuras atvērtajās durvīs ielidoja zila soma un tai sekoja vīrieša augums. Lielā attāluma dēļ neko sevišķu saskatīt nevarēja, un, neizpratnē pagriezies pret draugu, es jautāju: - Dieva dēļ, paskaidro jel, kas te notiek!

Valts ar vienu malku, gluži kā dzērājs šņabja glāzi, izmeta savu kafiju un, tā ari neatbildējis, devās uz durvīm. Man nekas cits neatlika kā sekot.

Semjonovs joprojām gulēja, kur nokritis, un nemaz netaisījās slieties kājās. Sieviete pelēkā halātā, spriežot pēc padusē iemiegtās slotas, sētniece, apstājusies līdzās, nīgras, ar visu neapmierinātas vecenes balsī rājās: - Dzer no paša rīta! Un ko ģimene saka? Vai tev bērnu nav, ļurba? Lops tāds, piesūcies kā mārks, bet kas naudu pelnīs? Un kā tādus zeme tur? - vārdi no viņas mutes bira kā pupas. - Cietumā tādus! Kur gan policija skatās?

Uz leju, - pienācis gulošajam, Valts pieliecās un apvēla to uz muguras. Atklājās ar asfaltu notriepts vaigs un šermuļus uzdzenošs caurums deninos. No brūces lēnām sūcās asinis un, > krādamās straumītē, ritēja aiz nogalinātā auss. Par to, ka viņš miris, šaubu nebija!

Sētniece uz mirkli apstulba, bet jau nākamajā atsāka jaunu tirādi: - Vienas šausmas! Bandīts uz bandīta! Slepkavo gaišā dienas laikā! Cilvēks pat gultā nevar justies drošs! Ko tā valdība dara. Un policija.

Ja tu, vecā vārna, tūdaļ pat neaizvērsies, - cieši vērdamies sievietes trulajā sejā ar nemirkšķinošām acīm, Kronbergs stingri teica: - Vainot varēsi tikai sevi…

Jāatzīstas, tik skarbus vārdus, turklāt adresētus sievietei, es no drauga mutes dzirdēju pirmo reizi.

Bet viņš zināja, ko dara. Acīmredzot šis bija iedarbīgākais veids, kā apklusināt tādas kā šī, jo, ne vārda neatbildējusi, sētniece apgriezās un, purpinādama kaut ko nesaprotamu, aizslāja uz priekšu, līdz nozuda iebraucamo vārtu tumsā. Man likās, ka viņa to būtu izdarījusi ievērojami ātrāk, pārvietojot savu darbarīku no pleca uz kājstarpi. Pa to laiku Valts jau bija piezvanījis policijai un, bāzdams mobilo tālruni kabatā, sacīja: - Tūlīt ieradīsies Lācis. Tu viņu pagaidi tepat, bet es došos uz Zatlovskas īpašumu. Pēc tam kopā ar viņu nāciet pie manis. Es gaidīšu vai nu mājas priekšā, vai arī nama īpašnieces dzīvoklī. Nāciet tikai divi, pārējos lai sūta atpakaļ.

- Bet kas varēja Semjonovu tā… Tuvumā taču neviena nebija!

- Snaiperis, - īsi atteica Kronbergs un, atvadām pamājis, aizsoļoja pa izdangāto ietvi. Es pavadīju draugu ar skatienu, līdz viņš nozuda trīsstāvu nama durvīs, un tikai tad iedrošinājos vēlreiz paskatīties uz mironi. Un, ak šausmas, viņš likās atdzīvojies - seja izmainījusies, atkāries žoklis atsedza dzeltenus, nikotīna saēstus zobus, un šķita, ka viņš smīn. Man tas likās tik baigi, ka, nodrebējis pie visām miesām, es

atsprāgu vairākus soļus atpakaļ. Par laimi Lācis bija rīkojies operatīvi un jau pēc dažām minūtēm tālumā atskanēja policijas sirēnu gaudošana.

- Mans Dievs! - ieraudzījis līķi, Jānis nobālēja. - Semjonovs! Šī bija viņam galīgi neraksturīga reakcija, jo, ilgus gadus nodienējis policijā, Lācis bija saskatījies daudz baismīgākas ainas par šo. Acīmredzot uztraukuma iemesls bija cits, un viņa nākamie vārdi to apliecināja.

- Vienīgais pavediens un tas pats pušu! Nu gan man galvu noraus!

- Kas? Blumbergs?

- Vispirms viņam, pēc tam man. Kur Valts?

Uzzinājis, ka Kronbergs mūs gaida, Lācis izdalīja īsas pavēles katram no savas komandas un pagriezās pret mani.

- Varam iet. Kā tas notika?

- Snaiperis, tā teica Valts. Šāvis no Lielo kapu puses. Liekas, mēs viņu redzējām.

-Kad? - Pēc slepkavības. Bet tobrīd, kad tas notika, mēs tajā veikaliņā dzērām kafiju un lūkojāmies logā.

- Tātad tas notika jūsu acu priekšā?

- Jā. Diemžēl neko mainīt nebija mūsu spēkos. Redzējām tikai, ka Semjonovs pēkšņi nokrita. Tā kā šāviena troksnis līdz mums neatskanēja, uzreiz neaptvērām, kas īsti noticis. Izskatījās, ka viņš vienkārši paklupis, krītot atsities ar seju pret ietvi un zaudējis samaņu.

- Bet Fuā? Kas ir ar viņu?

- Nezinu, - es paraustīju plecus. - Tie, kas novēroja māju, jau būs projām, bet mēs vēl īsti neesam pārņēmuši viņu pienākumus.

Kā tā? Jums taču jābūt tur? - Lācis apstājās un nomērīja mani no galvas līdz kājām ar īsta priekšnieka skatienu.

- Mūs novēroja, tāpēc nepaguvām. Mēs to jutām abi, Jāni, tādēļ arī iegriezāmies veikaliņā. Valts droši vien gribēja atklāt glūņu, bet tad sekoja Semjonova slepkavība. Taču viņš jau ir tur, un nedomāju, ka Fuā ilgāk par piecām minūtēm būs palicis bez uzraudzības.

Piecas minūtes… - mans sarunu biedrs noburkšķēja. - Kā Filmā "Karnevāla nakts" dziedāja populārā aktrise Ludmila Gurčenko, - piecas minūtes izšķir daudz… Atliek cerēt, ka šoreiz tā nebūs.

Rādi, kur viņš ir!

Tā kā nama priekšā Kronberga nebija, jādomā, ka viņš bija atradis Zatlovsku mājās. Durvis vērdams, es sacīju: - Trešajā dzīvoklī. Tikai uzmanīsimies! Varbūt Fuā kaut kādā veidā Fiksē nelūgtos viesus, ja tādi parādās kāpņu telpā.

Atbildes vietā pamājis, Lācis bez skaņas ieslīdēja tumšajā durvju ailē. Kāpnēs neizturami smirdēja pēc kanalizācijas, acīmredzot īpašniecei nepietika naudas ne tikai jumta labošanai vien. Flīzētās ejas galā rēgojās atvērtās sētas durvis, aiz kurām, kā jau bija stāstījis cīkstonim līdzīgais Eglons, bija jāatrodas novērošanai piemērotajam soliņam. Taču neko, izņemot zaļu, cieši saaugušu krūmu biežņu, saskatīt neizdevās. Cenzdamies nesacelt troksni, uzkāpām trešajā stāvā. Trešā dzīvokļa durvis stāvēja pusvirus.

Nebija šaubu, ka tas ir mājiens no Kronberga - iet iekšā. Paklausot nojautai, atvēris tās, soļus trīs tālāk ieraudzīju savu draugu rāmi tērzējam ar padzīvojušu, bezgaumīgi izkrāsojušos sievieti. Taču, kad pienācu tuvāk un redzēju dāmas niknumā saviebto seju, kļuva skaidrs, ka tik miermīlīga saruna nemaz nav.

Ienākot Lācim, namamāte noelsās vien: - Pilns komplekts!

- Sveika, Ragana! - Jānis izsmejoši palocījās. - Paskat, cik pasaule tomēr maza. Nu, protams, ar Kronbergu tu esi pazīstama pat ilgāk nekā ar mani. Ko viņa pastāstīja, Valt?

- Mokās lokās, bet izspiest nevar.

Kā jau ragana. Viņai patiesība ir kā žultspūšļa iekaisums, nekā negrib samierināties ar tās esamību. Vai atkal esi ķērusies pie vecā biznesa? - viņš vērsās pie sievietes.

Atbildes vietā uzrunātā paraustīja plecus un demonstratīvi aizgriezās.

- Pēdējo reizi tevi dēvēja par Raganu, - Kronbergs mīksti ierunājās, - bet kā tagad?

- Zatlovska. Man pieder šī māja. Ūja! - Lācis izbrīnījās. - Cik atminos, tad tev piederēja smirdošs dzīvoklis un vairākas līdz pēdējam izgulētas gultas - tavu netīro ienākumu avots. Tagad likuma vietā tevi apdraud milzum- liels konkurentu bars. Nu jau ar gultu vien kļuvis par maz, tiek pieprasīts dizains. - Viņš aplaida apkārt skatienu un saviebās. - Bet ja jau tu savos apartamentos to nespēj nodrošināt, jaušu, aiz durvīm stāv bankrots. Pastāsti, mani trakoti interesē - kā gan tu esi tikusi namīpašnieces godā?

Joprojām stāvēdama ar muguru pret mums, dāma negribī​gi pāri plecam izmeta: - Apprecējos. Māja ir vīra mantojums.

- Visu cieņu, bet kur tad viņš pats?

- Atdeva Dievam dvēseli.

Nevar būt! - Lācis ieplēta acis. - Dievam! Kas to būtu domājis! - Jānis ir nedomāja slēpt sarkasmu, acīmredzot izmālētā sieviete viņam bija labi pazīstama. - Kopš tevi zinu, tavā apkārtnē nav bijis neviena, kam tā dvēsele pēc nāves nonāktu citur kā vien ellē. Pastāsti par Andreju Fuā! - viņš tik negaidīti un asi mainīja tematu, ka Zatlovska sarāvās. - Par Fuā! - Lācis atkārtoja. Tagad viņš runāja cieti un pavēloši, nepavisam kā agrāk.

- Nesaprotu, par ko tu runā, priekšniek, - sieviete apgriezās. - Pirmo reizi dzirdu - Fuā! Es tādu nepazīstu.

- Apraksti, Valt! - Jānis vērsās pie Kronberga. - No manis nekad neiznāks kārtīgs liecinieks.

- Gadus piecdesmit vecs vīrietis. Glīts, ar nelielu bārdiņu. Galvā… galvā…

- Kas tev iestrēga? - policijas pārstāvis painteresējās.

- Galvā brūna ādas žokejcepure, - draugs nobeidza un paskatījās manī.

Viņa skatiens it kā ieslēdza atmiņā tieši to dalu, kas saistījās ar pieminēto priekšmetu. No jauna, gluži kā palēninātā Filmā, acu priekšā aizrit nule kā redzētais notikums - vīrietis, kas tikko kā mierīgi gājis, pēkšņi klūp uz līdzenas vietas, krīt un, smagi atsities ar seju pret asfaltu, paliek nekustīgi guļam.

Brūnā ādas žokejcepure nolido no galvas, atsegdama kailo pauri… Vai tiešām…

- Vai pazīsti tādu? - Lācis kā hipnotizējot vērās namamātē ar nekustīgu un draudošu skatienu.

- Visus jau nevar atcerēties, - viņa paraustīja plecus, taču es pamanīju tās acīs iezogamies atturību un piesardzību. - No kurienes viņš ir?

- No tavas mājas, draiskulīt. Šoreiz Zatlovska netēloja, es varēju galvu likt ķīlā. Dusmīgi paskatījusies policistā, viņa piesita ar pirkstu pie pieres.

Neesmu vēl prātu izkūkojusi! Man te viss joprojām kārtībā. Savus īrniekus pazīstu kā piecus pirkstus. Tāda starp viņiem nav, tas ir kā āmen baznīcā.

- Ber varbūt viņš te pie kāda nācis? - ierunājās Valts.

Neesmu redzējusi, - sieviete atcirta un paskatījās uz durvīm, taču Kronbergs mājienu izlikās neredzam.

- Pieņemsim. Bet ko tev izsaka vārds - Semjonovs? Sergejs Semjonovs?

- Neko.

- Glīts, bet ļauna izskata. Zodu šķērso dziļa rēta.

- Rēta? Pag, reizes divas tādu esmu satikusi. Kāpnēs, īrnieks gan viņš nav, tas ir droši. Bet varu pajautāt. Mēs te esam kā viena ģimene, un diez vai kādam ienāks prātā slēpt.

- Nē! - Valts nocirta kā ar nazi. - Kas tev trešajā stāvā? Logi tumši.

Tukšs. Jumts tek, ar ko salāpīt nav. Izpuvis caur caurēm. Jāmaina viss segums, bet naudas tik

vien pietiek kā… nekam. Iedzīvotāji izvācās, tagad stāv tukšs.

- Vai vari parādīt?

- Ja tik ļoti vajadzīgs… - viņa neapmierināti noburkšķēja, taču, nocēlusi no vadža atslēgu saišķi, pamāja: - Ejam!

Trešajā stāvā, tāpat kā pārējos divos, viens otram iepretim bija izvietojušies divi dzīvokļi.

Saimniecei bija taisnība - jau kāpņu telpā griestus klāja rūsai līdzīgi plankumi, un varēju tikai iedomāties, kā izskatās dzīvokļos. Tā arī izrādījās. Vietām apmetums bija pavisam nokritis, atsedzot griestu dēļus un uz tiem uzsisto drāšu sietu. Telpās oda pēc puvuma. Es pamanīju drauga uzvedībā klāt nākušu piesardzību. Pirmais dzīvoklis atstāja pilnīgas pamestības iespaidu, taču otrajā pašā gala istabā, kas izrādījās bojāta vismazāk, mēs uzgājām saliekamu alumīnija gultu. Pacēlis matraci, Valts izvilka no tā apakšas tādu kā brūnu spalvu vīkšķi. Tā izrādījās vīriešu parūka, kurā bija ievīstīta liekā bārda. Virtuvē uz palodzes mētājās ēdiena paliekas. Maize vēl bija mīksta.

Kā to saprast? - saspiedis riecienu, Kronbergs parādīja to saimniecei, bet tā tikai paraustīja plecus.

- Varbūt kāds klaidonis.

- Bet kā viņš ticis iekšā?

- Liela māka atmūķēt.

- Kā lai es tev noticu? - Valts skumji uzsmaidīja Zatlovskai.

- Visu mūžu biji Ragana… Bet varbūt uz vecumu tiešām esi nākusi pie prāta?

- Kas tev par daļu? - izkrāsotā dāma nikni atcirta. Pats tikko teici - neticu! Man tagad pieder māja!

Bet diez vai tev tas ko spēj izteikt. Atbildību. Iekrāšu naudu, izremontēšu, un tad jau redzēsim…

Mums te vairāk nebija ko darīt, to sapratām mēs visi. Kad tikām uz ielas, pavēries atpakaļ, Kronbergs nomurmināja: Kas gan nenotiek zem saules! Paskat tik, pat Ragana var nākt pie prāta! Ziniet ko, zēni, pasēdēsim uz soliņa. Tur pie stūra es vienu manīju. Mums derētu savilkt galus. Kopējos. Un vienam kaut nedaudz atslābināties.

Viņa pēdējie vārdi zīmējās uz Lāci. Ari es pamanīju, ka, tuvojoties Semjonova slepkavības vietai, viņa vaigs ar katru soli kļūst arvien drūmāks. Kronberga pieminētais soliņš, faktiski - diviem betona klučiem pārmests dēļa gals, noteikti nāca no padomju laikiem. Varēja redzēt, ka šo vietu ļoti iemīļojuši dzērāji, jo zāli no vienas vietas klāja dažnedažāda draza - tukšas pudeles un ēdiena atkritumi. Mūs tas neatbaidīja, jo bijām redzējuši vēl sliktākas. Kad bijām kā nebūt ierīkojušies, Valts izvilka cigaretes un aizsmēķējis līdzjūtīgi pavērās Jānī.

- Pie jums laikam iet karsti?

- Un būs vēl karstāk, - mūsu draugs atmeta ar roku.

- Semjonovs beigts, un, kā saka kriminālie - gali ūdeni.

- Vai nu tā būs? Pamēģini iedomāties sevi slepkavas vietā. Kādā gadījumā tu izlemtu novākt savu biedru? Varbūt šajā labāk skanēs - līdzzinātāju?

- Kā kādā? Protams, ja viņš sāktu apdraudēt vai nu mani, vai kopējo lietu.

Bet ko tas nozīmē? Pārāk nesaslavējot sevi, to, ka esam tikuši kādam uz pēdām. Pilnīgi iespējams, tiem pašiem ieročiem. Jautājums ir - vai tiešām visi gali ūdenī, vai arī kāds palicis ārā? Ko teiksiet?

Vispirms plecus paraustīju es, pēc tam Lācis, tad atkal es, un pēc manis vēlreiz Jānis. Redzot tādu vienprātību, Kronbergs nespēja novaldīt smieklus.

Labi, tad sākšu es. Jūs jau zināt, ka Andreju Fuā Blumberga puiši pavadīja līdz Zatlovskas mājai, bet brīdī, kad mums ar Robertu bija jāpārņem viņa novērošana, notika slepkavība. Vai atceries, Robert, to sajūtu, ka mums seko. Tu to formulēji kā novērošanu, kas kombinējas ar tādiem kā draudiem, vai ne?

-Jā.

Redzi nu, cik precīzas var būt cilvēka nojausmas. Tā arī bija - mēs tikām novēroti ļoti specifiskā veidā - cauri snaipera šautenes optiskajam tēmēklim. Bet atgriezīsimies pie Fuā. Kur palicis šis cilvēks? Zatlovska viņu nav redzējusi, Semjonovu gan. Te derētu atsaukt atmiņā Rūdolfa Griezes slepkavu. Viņa ārienē dominēja divas acīs krītošas detaļas - bārda un ādas žokejcepure. Tā viņu aprakstīja Pliedere. Tāda pati brūna cepure, kas tikai pirms stundas noripoja no galvas Semjonovam. Un tieši tad man ienāca prātā doma, ka bīstamākajos gadījumos bijušais majors, tad kad uz kārts tikusi likta paša drošība, nodrošinājies ar šiem atribūtiem, zem tiem apslēpjot paša raksturīgākās iezīmes. Mums ar Robertu zināms, ka Fuā tiešām nēsā bārdiņu. Un tad es secināju, ka vakarnakt redzētais vīrietis, kas kopā ar Punduri iztīrīja Rūdolfa Griezes seifu, bijis nevis Fuā, bet gan Sergejs Semjonovs. Un viņš arī bija tas, ko Blumberga ļaudis pavadīja līdz pat Raganas mājai. Taču pirms ieradāmies mēs ar Robertu, Semjonovs jau savā izskatā to bija pametis novērotāju acu priekšā, kam, protams, tāda metamorfoze pat prātā nevarēja ienākt. Kas tad isti bijis šis Sergejs Semjonovs?

Manuprāt, cilvēks, kas naudas dēļ ir gatavs uz visu, taču tālāk par vienkāršu algotni tā ari nav ticis.

Nav šaubu, ka pēc seifa iztīrīšanas viņam bijis jāatskaitās tam, kas par to maksāja. To Semjonovs izdarīja bez liekas kavēšanās šorīt un kļuva… lieks. Bet Zatlovskas mājas trešajā stāvā viņš acīmredzot bija ierīkojis tādu kā rezerves bāzi, vietu, kur izmainīt ārieni, lai varētu atkratīties no sekotājiem. Nedomāju, ka viņam izdevies nofiksēt Blumberga vīrus, drīzāk tā bijusi asinīs pārgājusi nepieciešamība nodrošināties pēc katras operācijas. Bet Fuā? Par Semjonovu tagad puslīdz skaidrs, bet kas ir šis mistiskais cilvēks ar franču uzvārdu? Skaidrs, ka kopēt viņu Pētersones apkampienos bijušais majors neriskētu. Tas nozīmē, ka vienīgi Poča to pazīst pēc izskata, jo visos citos gadījumos pieļaujam, ka tas bijis Semjonovs. Viņa redzējusi abus kopā, un te nu nekādas kļūdas nevar būt. Viens ir skaidrs, neizpratni par notiekošo veicināja tieši šo abu cilvēku līdzība - augums, bārda un pat žokejcepure, kuru nēsāja kā viens, tā otrs. Tā ka nav nekāds brīnums, ki tur, kur mēs domājām par Fuā, faktiski bija darbojies Semjonovs. Un vēl kas. Kā liecināja Poča, Fuā runāja kā īsts latvietis, kas viņš acīmredzot arī ir. Pārejot uz krievu valodu, viņa izrunā noteikti bija jāparādās kaut nelielam akcentam. Taču, novērojot abus seifa speciālistus vakarnakt, neko tamlīdzīgu viņu dialogā saklausīt neizdevās. Tas apstiprina, ka abi bijuši vienas tautības, kā arī to, ka šis bārdainis bijis nevis Fuā, bet gan Semjonovs. Tiktāl viss skaidrs, vai ne?

Bet tagad pamēģināsim uztaustīt kopsakaru starp visiem trim - Semjonovu, Fuā un ieročiem. Par to, kāck tas bijis abu cilvēku starpā, jautājumu nav. Pasūtītājs un izpildītājs, vai ne? Tomēr ar to vien, man liekas, būs par maz. Te nez kāpēc jaušas pagātne, īpašus komentārus neprasa arī Semjonova sakars ar ieročiem.

Man nedod mieru kas cits - vai Fuā ir visā šajā jezgā tikai nejauši iepinusies persona, cilvēks, kas noalgojis Semjonovu, vai arī kaut kas vairāk? Izsakiet savas domas, citādi es tikai viens te runāju.

Bijušais majors gāja atskaitīties maksātājam, tātad Fuā, - es sacīju. - Vai pēdējam zināms par ieročiem? Es teiktu, ka jā, lai gan par mani precīzāku atbildi spētu dot Blumbergs.

Valts atzinīgi pasmaidīja, bet Lācis izbrīnījās.

- Kāpēc ne Ho Ši Mins?

- Tāpēc ka tavam priekšniekam zināms, kādi ieroči toreiz pazuda no noliktavām. Iztīrīta tika ne vienīgi septītā. Automāti ir tikai daļa. Ja tur bijušas arī snaiperu šautenes, aprīkotas ar optiskajiem tēmēkļiem, mēs iegūtu liecību, ka arī Fuā piederējis pie vienas bandas ar nelaiķi majoru.

M… jā. Ir nu gan putra! - Jānis norūca, bet, tūdaļ pat sapurinājies, palūdza no Valta mobilo tālruni. Uzspiedis numuru, sacīja: - Zvana Lācis. Man vajadzīga neliela izziņa. Jā, attiecībā uz ieročiem.

Vai toreiz kopā ar automātu partiju nepazuda arī snaiperu šautenes? Jā. Ar optiskajiem tēmēkļiem. Jā. No divpadsmitās? Skaidrs. Paldies! Drīz būšu. - Izslēdzis telefonu, viņš pastiepa to Kronbergam. - Divdesmit piecas snaiperu šautenes kopā ar munīciju un komplektā ar optiskajiem tēmēkļiem… Tie gan bijuši patrioti! Dzimtenes aizstāvji!

- Tātad man taisnība! - es iesaucos. - Fuā ir no vienas kompānijas ar viņiem! Arī tev, Valt, taisnība

- ne visi gali ir ūdenī! Palikušais var izrādīties pat svarīgāks par Sergeju Semjonovu. Vienīgais, ko es nekādi nespēju aptvert, - kāds viņam bija sakars ar Burbonu bagātībām?

Gan noskaidrosies. Patlaban svarīgāk ir tikt uz pēdām Fuā. - Valts izpūta gaisā veselu dūmu mākoni. - Kur viņu meklēt - tāds ir jautājums?

Pagātnē, - es domīgi atbildēju. - Ja jau viņš ir no vienas kompānijas ar tiem, kas aptīrīja noliktavas, tad visa saknes nav meklējamas nekur citur kā vien pagātnē. Barikāžu laikā. Vai pat pirms tam.

Es neticu, ka Blūmfelda grupa bijusi tā, kas pamudinājusi uz šo noziegumu noliktavu vadību. Manuprāt, lieta ir daudz nopietnāka.

Kronbergs piekrītoši pamāja.

- Man arī tā šķiet. Ko teiksi, Jāni? Vai parakņāsimies pagātnē?

- Es jau labprāt, bet kur to ņemt?

- Vai VDK arhīvi likvidēti?

- Nē. Neviens, cik zinu, tos nav pieprasījis.

- Man vajadzētu ieskatīties aģentu personiskajās lietās. Štata aģentu. Vai iespējams noformēt to kā izmeklēšanā nepie​ciešamu procedūru?

- Bez šaubām.

- Parunā un piezvani man. Vakarpusē būšu mājās. Bet tagad laiks. Mēs tevi aizvedīsim, Jāni. Kā ir, vai nekļuva vieglāk ap sirdi?

- Tu atmodināji cerību.

- Arī tas nav maz. Jā, neaizmirsti pasveicināt Blumbergu.

Ko es dzirdu? - Lācis nomērīja manu draugu ar izbrīna pilnu skatienu. - Blumbergu? Pulkvedi Blumbergu?

Vari neatkārtot. Diemžēl man nākas atzīt, es veco nebiju pietiekami nedz novērtējis, nedz pazinis. Bet tev es pateikšu vienu - vari priecāties, ka tev tāds priekšnieks. Pat brīžos, kad nespēj viņu saprast.

- Hm… Vēl tikko…

- Tas laiks jau sen garām, vecīt! - Valts uzsita viņam uz pleca un piecēlās. - Ejam uz mašīnu!

Jau kāpjot opelī, manas acis it kā pašas no sevis paskatījās pāri ielai. Tur, pretējās ietves vidū, rēgojās milzīga, tumši brūnu, jau sarecējušu asiņu palts.

XX nodala PAMESTĀS NOLIKTAVAS Mājās, kā jau pēdējā laikā radis, Valts uzreiz piesēdās pie tālruņa. Bet es, nezinādams kur likties, faktiski, lai tikai nepaliktu viens, sāku kārtot trauku skapi. Pēdējā slepkavība bija atstājusi uz mani patiesi smagu iespaidu. Un ne tikai ar faktu, ka manu acu priekšā tikusi laupīta cilvēka dzīvība, kā ar savu aukstasinīgo, nežēlīgo mērķtiecību. Bezjēdzīgi grabinādamies pa traukiem, mēģināju ieklausīties sarunā, taču, traucēdams pats sev, tikai trokšņoju arvien vairāk. Nervozā satraukumā, it kā darbodamās pašas par sevi, rokas stumdīja un grūstīja šķīvjus, tā ka man no neciešamajām skaņām krita vai ausis ciet. Par laimi šoreiz saruna nebija gara, un, nolicis klausuli, draugs pabāza galvu virtuvē.

- Tu esi pavisam sarkans, Robert. Vai kas noticis? - ieraudzījis manu idiotiskās dusmās saviebto seju, viņš izbrīnījās.

Lai cik dīvaini būtu, vienkāršais jautājums it kā ieslēdza manī agrāko saprātu un, pārvilcis roku pāri sejai, es attapos.

- Nervi. Šķiet, ka man tās vardarbības ir tā kā par daudz.

- Tev taisnība. Pabeigsim šo lietu un kādu laiku atpūtīsimies.

- Kādu laiku? - es aizsvilos. - Bet pēc tam atkal viss sāksies no jauna? Slepkavības, vardarbība, ļaunprātība? Kas tā par dzīvi! Visīstākā elle! Viss vienā indē! - liekas, es jau kliedzu.

It kā nedzirdot, Valts pagāja man garām, vienā mierā uzlika uz plīts tējkannu un, aizdedzinājis gāzi, nozuda priekšnamā. Pēc minūtes viņš atgriezās ar konjaka pudeli rokā. Pielējis pilnu glāzi, pastiepa man.

- Dzer! Tas palīdzēs.

Zobiem pretīgi sitoties pret stiklu, ielēju sevī dedzinošo šķidrumu un jau pēc pāris mirkļiem sāku nomierināties. Pirmās nozuda spazmas rīkles galā, tad smagums sirds apvidū, un visbeidzot noskaidrojās smadzenes. Valts, kas, kūpinādams cigareti, sūca kafiju un vēroja mani ar pārbaudošu skatienu, apstiprināja galīgo diagnozi ar vārdiem: - Tagad šķiet, viss kārtībā.

- Tā liekas, - es mulsi atbildēju, joprojām nespēdams apjēgt, kas īsti ar mani noticis.

- Nervu reakcija uz psihisko pārslodzi, - uz manis neizteikto jautājumu deva atbildi Valts. - Tagad tev derētu atgulties. Tādai lēkmei parasti seko miegs.

Gādīgi kā tēvs apņēmis ap pleciem, viņš aizveda mani līdz istabai un, palīdzējis ierausties gultā, apsedza ar pledu. Kopā ar konjaku Kronberga klātbūtne iedvesa manī mieru un, nepaguvis pat pateikties, es iegrimu dziļā miegā.

Atmodos naktī. Pāri dzīvoklim klājās gandrīz vai taustāms klusums. Izjauktais diennakts ritms kopā ar pārdzīvoto nervu krīzi bija radījis manī tukšumu. Garīgu tukšumu. Apmēram tā jūtas students, kas nule kā nokārtojis garu un smagu eksāmenu sesiju. Pieradis dienu no dienas urbties grāmatās, pēkšņi nometis visu pienākumu jūgu, viņš pirmās dienas jūtas pilnīgi kā no laivas izsviests. Garīgais tukšums tādās reizēs atgādina fizisku presi - tā kā vajadzētu kaut ko darīt, bet nezini, pie kā ķerties. Par aizmigšanu nebija ko domāt, tāpēc, sameklējis grāmatu, mēģināju aizmirsties autora varoņu piedzīvojumos. Taču arī no tā nekas neiznāca - nepatīkama tukšuma sajūta likās nobloķējusi visas izjūtas. Piepeši man ienāca prātā, ka varbūt iespējams no tās atbrīvoties pavisam vienkāršā veidā - paēdot izlaistās pusdienas un vakariņas.

Censdamies nesacelt troksni, pārvietojos uz virtuvi un pusstundas laikā piebāzu kuņģi līdz pēdējai iespējai. Un lai cik dīvaini būtu, tam kļūstot pilnākam, pamazām arī aizpildījās garīgais tukšums. Mokošā sajūta izzuda, un tās vietā nāca ziņkārība - kā Valtam veicies? Vai viņš dabūjis atļauju ieskatīties VDK arhīvos? Diemžēl pulkstenis rādīja krietni pāri pusnaktij, un no manas puses būtu egoisms viņu modināt.

Taču, kad atmetis cerības tuvāko stundu laikā kaut ko uzzināt, devos uz savu istabu, piepeši atvērās

Kronberga durvis. Ģērbies treniņtērpā, viņš nemaz neizskatījās pēc tāda, kas tikko būtu izkāpis no gultas.

Viņu ieraugot, es nopriecājos.

- Kafiju gribi? - to es pajautāju tāpat vien, pilnīgi pārliecināts, ka draugs atteiksies. Bet man par brīnumu, viņš piekrita.

- Gribu.

Tādējādi biju spiests atgriezties virtuvē, lai to pasniegtu. Ūdens vēl nebija atdzisis, un Kronbergs saņēma tasīti, tiklīdz bija apsēdies.

- Pirmklasīgs serviss, - viņš pamāja. - Bet ko tu klimsti apkārt kā mēnessērdzīgais?

- Nenāk miegs. Kā tev gāja? Vai tiki pie arhīviem?

- Tiku. Pagaidām varu pateikt tikai to, ka iegūtā informācija izrādījās vairāk nekā negaidīta. Taču tas vēl kārtīgi jāpārdomā, lai neizdarītu pārsteidzīgus un kaitīgus secinājumus. Arī Medveds pastāstīja visai brīnumainas lietas. Tu jau zini, ko biju lūdzis viņam noskaidrot. Nu tad tā - Tambovas milicija nekad nekādu apsūdzību pret Sergeju Semjonovu nav izvirzījusi! Saprati? Tāda vispār neeksistē.

Medveda cilvēki izskatījuši pat tās arhīvā nodotās lietas, kas datētas ar astoņdesmito gadu. Gandrīz gadsimta ceturksni vecas!

- Ko tas nozīmē?

- Pagaidām nezinu. Tāpat kā to, vai pulkvedim izdosies dabūt no Krievijas bruņoto spēku vadības ziņas par cilvēkiem, kas armijas izvešanas bridi dienējuši Latvijā. Viss, kas mums par Semjonovu zināms, taču nācis no citu cilvēku mutes. Bet es gribu dokumentus. Ar liecībām vien var izrādīties par maz, turklāt tās var būt maldinošas.

- Valt, tu taču atceries to bridi pirms viņa slepkavības?

- Protams.

- Mūs novēroja, par to es galvu varu likt ķīlā. Turklāt tu pats to arī sajuti, vai ne? Bet tas notika, vēl pirms bija parādījies Semjonovs. Vai tas nevar nozīmēt, ka šim snaiperim, neraugoties uz mūsu maskarādi, bijis zināms, kas esam?

- Nedomāju. Lai gan atzīšos, ka līdzīgas aizdomas sākumā radās arī man, bet tad es tās atmetu. Pēc faktu analīzes. Pirmkārt, līdz pat Miera un Hospitāļu ielas stūrim nekas tamlīdzīgs mūs netirdīja. Viss sākās tikai tad, kad bijām apstājušies. Tas nozīmē to, ka viņš jau bija tur priekšā. Un, pārlūkojot apkārtni, lai nepalaistu garām upuri, savā teleskopā papētīja arī mūs. Katram gadījumam. Ja šis cilvēks būtu mums sekojis, viņš nekādā veidā nespētu ieņemt pozīciju Jēkaba kapos. Mums priekšā. Tobrīd, kad tu sajuti viņa klātbūtni. Tas ir izslēgts. Bet viens gan nav apstrīdams - Semjonova maršruts, tam atgriežoties Zatlovskas mājā, viņam bijis zināms visos sīkumos, un slēpnis kapos nav nejauši izvēlēts.

- Ko tu par visu to domā? - es jautāju.

Kronbergs paraustīja plecus.

- Lai izvirzītu stingru, dzelžainu versiju, joprojām viss ir pārāk neskaidrs. Taču vienu gan nevar nepamanīt - visur jaušas viltus. Un tas nemaz nav tik mazsvarīgi, kā varētu likties. Tā vien šķiet, ka to visu izverd viens un tas pats avots. Neslēpšu, es lieku lielas cerības uz savu otro viltībiņu. Taču, lai to realizētu, kā nākas, mums nopietni jāsagatavojas. Un pirmām kārtām jāapkopo tā informācija, kuru es gaidu no Krievijas. Un tikai pēc tam, ja manas aizdomas apstiprināsies, atskanēs komanda - uz priekšu!

Vai esi puslīdz attapies?

- Jā, - es pamāju, lai gan jutu, ka iekšējais smagums pilnībā vēl nav izzudis. Dodams draugam šo atbildi, domāju, ka līdz rītam tiešām būšu uz pekām.

- Tādā gadījumā šodien izbrauksim nelielā pastaigā.

Els, protams, gribēju zināt, kāds būs tās mērķis.

- Tikai izlūkošana. Stobru vari atstāt atvilktnē. Pasēdēsim automašīnā un iepazīsim kādas firmas darbinieku sejas. Varbūt nākotnē tas var noderēt. Bet ja gribi, vari palikt mājās, taču es domāju, ka neliels izbrauciens tev nāks par labu. Bet tagad, atvaino, eju gulēt. Brokastis tavā ziņā. Ceļamies astoņos. Ar labu

nakti!

Lai gan biju pārliecināts, ka atlikušo nakts daļu nāksies aizvadīt ar grāmatu rokā, pilnais vēders uzdzina tādu miegu, ka, tikai ar pēdējiem spēkiem paguvis uzgriezt modinātāju, jau otru reizi iekritu pārsteidzoši dziļā miegā. Toties pamodos kā izdziedināts no smagas slimības. Spiediens pakrūtē bija izgaisis bez pēdām, bet nervu sistēma pilnībā atjaunojusi savas funkcijas - par to tā pavēstīja ar labsajūtu un iekšējo mieru. Pagatavojis brokastis, tieši astoņos gāju modināt draugu. Valtam pietika ar paviršu skatienu, lai dotu manam stāvoklim izsmeļošu novērtējumu.

- Tagad ar tevi tiešām viss kārtībā.

Pēc Kronberga pieprasījuma izmainījuši savu ārieni, bet šis fakts liecināja, ka lieta nav tik vienkārša, kā to iztēloja Valts, tūlīt pēc brokastīm devāmies ceļā. Mūsu mērķis izrādījās tā pati sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Alfa". Ar opeli tikām līdz tai nepilnās divās minūtēs. Kronbergs apturēja mašīnu ielas viņā pusē tā, lai, lieki nestaipot kaklus, būtu pārskatāma kā nelielā ieliņa, tā ieejas durvis.

- "Alfa" darbu sāk deviņos, - iemetis acis pulkstenī, viņš paziņoja. - Nāksies kādu brīdi pagaidīt.

Gribu nofiksēt pilnīgi visus darbiniekus.

- Tev ir kādas aizdomas?

- Varbūt, - Valts negribīgi atmurmināja. - Blūmfelds apgalvoja, ka Sergejs Semjonovs Tambovā izdarījis noziegumu, taču pārbaudot izrādījās, ka tā nav tiesa.

Bet Blūmfeldam par to pastāstīja cits. Tas… Ivans Jermolovs. Atceries? No viņa grupas.

Cilvēks, kas tobrīd strādāja Kara prokuratūrā.

- Atceros, - Kronbergs pamāja un izvilka cigareti. - Taču Jermolovs gāja bojā autokatastrofā, bet Blūmfelds ir šeit. Jāiztiek ar to, kas mums ir. Skaties, tur laikam peld sekretāre, - viņš pamāja ar cigaretes galu uz jaunu meiču, kas, gurnus grozīdama, tuvojās no Dzirnavu ielas puses. Spriežot pēc gaitas un trūcīgā apģērba, ar to domājot bruncīšu garumu, tā tiešām bija viņa. Tā arī izrādījās. Droši vien sekretāres pienākumu sarakstā eksistēja punkts - ierasties darbā pirmai. Domāju, ka viņa atslēgs durvis un atvienojusi automātisko signalizāciju, spersies tālāk, taču dāmiņa tikai piespieda zvana pogu un sāka gaidīt. Pēc brīža durvis atvērās, un ailē parādījās masīva vīrieša figūra. Uzrādījusi caurlaidi, sekretāre paspraucās garām, un durvis aizcirtās.

Tad ta brīnums - "Alfai" vietējā apsardze! - Kronbergs pamāja pāri ielai. - Nez kas tādā minifirmā tik vērtīgs? Slepeni austrumu cīņas paņēmieni, vai?

Pēc piecpadsmit minūtēm sāka pulcēties pārējie darbinieki. Uzņēmums tiešām izrādījās neliels, jo līdz deviņiem es biju saskaitījis tikai divdesmit piecus cilvēkus. Lielākā to daļa bija iespaidīgas ārienes īsts cīkstoņu klubs, starp kuriem tikai viena bija sieviete - tā pati sekretāre. Dažs ieradās kājām, kā mums jau pazīstamais Blūmfelds, bet lielākā daļa atbrauca mašīnās. Tādējādi firmas darbinieku transports noklāja visu pretējās ielas malu, apgrūtinot mums novērošanu. Kā pēdējais, no liela, melna limuzīna izrausās pusmūža vīrietis. Ārienē nekā sevišķa, taču kaut kas viņā piesaistīja manu uzmanību. Un tad es aptvēru - bārda!

Neliela bārdiņa, kas klāja zodu un kā dvīņumāsa līdzinājās tai, kuru Zatlovskas mājā Valts bija izvilcis no matrača apakšas. Uzmetis skatienu draugam, redzēju viņu tik cieši urbjamies atbraucējā, it kā ar acīm būtu iespējams iespiesties cilvēka būtībā. Durvīm aizcērtoties, Kronbergs atgāzās sēdekli un aizlika rokas aiz galvas.

- Liekas, viss. Šis bija pēdējais, jo nu jau piecas minūtes pāri deviņiem.

- Tā bārda… - es iesāku, bet draugs neļāva turpināt.

Bārda nav nekāds izņēmums, vecīt. Manu paziņu vidū tādu, kas to nēsā, ir vismaz ducis. Taču nepaturēt šo faktu atmiņā ari nebūtu gudri, vai ne? - viņš izstaipījās un izvilka mobilo tālruni. - Jāpiezvana Blūmfeldam. - Viņš pielika telefonu pie auss. - Vai Blūmfelda kungs? Jā, šeit Kronbergs. Mani interesē vieta, kur tika atrasts bāzes priekšnieka līķis. Vai varat parādīt? Nav vaļas? Žēl. Tik precīzi nezināt? Bet

pastāstīt varat? Kaut aptuveni? Nē, nē, tādi sīkumi nebūt nav svarīgi. Jā. Pa labi no pagrieziena. Tāā. Jā.

Sapratu. Liels paldies, Blūmfelda kungs. Uz redzēšanos.

Izslēdzis tālruni, Valts iedarbināja motoru.

Aizbrauksim līdz Juglai. Gribu uzmest aci vietai, kur atrada nelaimīgā bāzes priekšnieka līķi.

Tas ir pie Bābelīša.

- Ezeriņa?

- Jā. Netālu no ebreju kapiem. Turpat blakām noliktavām, kuras toreiz apzaga. Tūlīt aiz dzelzceļa.

- Braucam, es ari gribu paskatīties.

Kronbergs aizvadīja opeli līdz Sporta akadēmijai un nogriezās pa kreisi. Šķērsojis vispirms tramvaja, pēc tam vilciena sliedes, pie kapsētas vārtiem viņš apstājās. Izkāpis pamatīgi izstaipījās, jo bijām pavadījuši mašīnā jau vairāk nekā stundu, un, aizslēdzis durvis, pamāja: Mūsu maršruts ved līdz kapsētas stūrim, pēc tam mežā, līdz nākamajam, un tālāk es parādīšu.

Aiziet!

Pagājuši uz priekšu, tur, kur beidzās kapsēta, nogriezāmies pa labi un turpinājām ceļu gar žoga malu, virzīdamies arvien dziļāk retajā mežā. Nekoptā, tomēr cilvēku apmeklētā. Par to liecināja visdažādākā draza, kuru ikviens uzskatīja par izmetamu turpat, kur tā kļuvusi lieka. Pēc centra sasmakušā gaisa apdullinoši smaržoja priedes. Nosoļojuši pa taisnu līniju līdz nākamajam žoga stūrim, nogriezāmies uz Ķīšezera pusi. Nelielā graviņā Kronbergs apstājās.

- Tas noticis šeit. Te viņu atraduši bērni. Apakšpulkvedi Gavrilu Skvorcovu.

- Kā tu uzzināji viņa vārdu? — es izbrīnījos.

- Ne es, bet Medveds. Viņam ir sakari armijas aprindās, turklāt diezgan augstā līmenī. Tāpēc jau es to resnuli tramdu, - draugs pasmējās. - Nekas, pirms tam mēs izpalīdzējām viņam, tagad mūsu kārta saņemt to pašu atpakaļ. Paskat, līdz noliktavām vēl ko iet un iet. Skaidrs, ka viņi apakšpulkvedi nav nošāvuši tur - pārāk smaga un bīstama nasta, lai stieptu šo gabalu. Tas nozīmē, ka Skvorcovs, neko nenojauzdams, pats šurp atnācis. Bet ja tā, tad tos, kas viņu vēlāk nošāva, viņš labi pazinis. To mēs būtu tā kā noskaidrojuši, - Valts noteica un, pēdējo reizi aplaidis apkārt skatienu, pamāja. - Kātojam tālāk!

Virziens - tur tas pakalns. Uz priekšu!

Pakalna kore, lai gan izskatījās zema, nebija tik viegli sasniedzama. Visa apkārtne vienās bedrēs. No sākuma es nesapratu - no kurienes tās te radušās, līdz aptvēru, ka tās ir kara gadu atskaņas - šāviņu zemē izrautās rētas. Nācās mest līkumu līkumus, kāpienu papildus sarežģīja biezais mellenājs, apslēpjot nodevīgu iegruvumu, taču beigu beigās tikām kalna galā. Te koku bija mazāk, arī bedres ceļā patrāpījās ievērojami retāk. Taču jau pēc brīža nācās nokāpt vēl vienā gravā. Tā bija ne tikai tikpat izdangāta kā iepriekšējā, bet papildus kalpoja par izgāztuvi.

Droši vien ruvlnā ciematiņa iedzīvotāji savu ērtību labad bija pasākuši to lietot šim nolūkam. No neciešamās smirdoņas aizrāvās elpa. Sprinteru ātrumā šķēsojuši nākotnes vēsturnieku darba vietu, cik ātri spēdami, pieveicām nākamo pakalnu un tikai tā virsotnē atļāvāmies brīvi uzelpot. Paraudzljušies uz priekšu, līdzenā ieplakā ieraudzījām pirms desmit gadiem izlaupīto noliktavu bāzi. Koncentrācijas nometnes barakām līdzīgās ēkas bija izmētātas kur kurā. Acīmredzot to izvietojumu bija noteikusi nevis plānotāju griba, bet gan raženo koku augšanas vieta. Šis fakts liecināja par slepenību, jo, cik biju redzējis tamlīdzīgas armijas būves, tās, neraugoties uz koku izvietojumu, tika būvētas šablona veidā. Simetriski, tā, lai pēc iespējas atvieglotu apsardzei darbu un garantētu lielāku drošību. Šur tur saglabājušās dzeloņstiepļu žoga atliekas pastiprināja šis vietas līdzību ar nāves nometnēm. Kā nevienam nevajadzīgs pēc armijas izvešanas šis komplekss lēnām gāja bojā. Retie, šaurie lodziņi bija izdauzīti, šīfera jumtu klāja zaļu sūnu kumšķi, pašas ēkas bija ieaugušas garā, biezi sazēlušā grīsli. Valts gluži kā īsts medību suns izošņāja visas bijušās noliktavas citu pēc citas. Uz katras vārtiem ar pus- izdzisušiem burtiem bija rakstīts tās numurs. Taču vairāk par septīto Valtu ieinteresēja otrais. Tā izrādījās vēl ciešami saglabājusies baraka, tikpat piemēslota kā pārējās. Man jau no iepriekšējām bija līdz kaklam, un,

stāvēdams ārpusē, es vēroju, kā draugs bradā pa šiem netīrumiem ar dzinējsuņa neatlaidību. Kad, neko neatradis, viņš parādījās vārtos, es atļāvos diezgan indīgi apvaicāties: - Vai tagad tavas estētiskās jūtas ir apmierinātas?

- Pilnīgi, - Valts pasmaidīja. - Varam doties mājās.

Atceļam izvēlējāmies citu maršrutu, jo šķērsot smirdošo gravu mani pat ar koku nepiespiestu. Tā kā no kompleksa veda aizaugusi taka, kas agrāk bija kalpojusi par pievedceļu, ejot pa to, vajadzēja tikt līdz asfaltam. Tā arī izrādījās. Atlikušais gabals līdz kapsētai jau bija tīrā pastaiga. Tālumā aiz kāpām varēja saskatīt Ķīšezera zilo svītriņu. Apkārtnē valdīja īsts lauku klusums, kuru papildināja pilsētai neraksturīga ainava - iedzeltenu smilšu sanesumi labajā pusē un priežu mežs kreisajā. To visu vienoja ar skābekli un smaržām pārbagāts gaiss. Taču kā netīrs traips uz krekla jauko noskaņu bojāja apziņa, ka neesam šeit ieradušies atpūsties, bet gan iziet pa desmit gadus veca nozieguma pēdām. Te valdošais miers padarīja šo vietu rūpju un steigas pārpilnajā pilsētā par savdabīgu oāzi, kuras pamati it kā balstījās uz labvēlību, bet būtība šķita ieslēpta dabas liegajā iespaidā uz visu dzīvo. Taču pat zeme nespēja noslēpt pagātnes pēdas. Arī šeit bija brāzušās pāri politisko izmaiņu vētras, bez žēlastības aizraujot līdzi cilvēku dzīvības, atstājot atmiņā un zemē nesadziedētas rētas. Jā, pat miers, kuru izstaroja daba, bija mānīgs - aiz koku klātajiem pakalniem joprojām slēpās ieroču noliktavas, un kas varētu apgal​vot, ka nākotnē tās no jauna netiks izmantotas šim nolūkam.

Kronbergs iedarbināja motoru un apgrieza opeli atpakaļceļam. Garāmbraucot kapsētas vārtiem, iemetis tajos aci, nez kāpēc apmierināti nokrekšķējās.

XXI nodala ARESTS Atpakaļ Valts brauca pa Brīvības gatvi, bet, ticis pāri Gaisa > tiltam, nogriezās uz Senču ielas. Abās tās pusēs auga milzīgas liepas gluži kā liecības zīmes, pēc kurām vēlākajām paaudzēm atrast izzudušo Lielo kapu teritoriju. To šķērsojis, Kronbergs izbrauca uz Miera ielas un apstājās iepretim veikaliņam, kura priekšā bija notikusi slepkavība.

Es te izkāpšu, - viņš paziņoja, - bet tu brauc mājās. Katram gadījumam opeli atstāj uz blakusielas. Pati labākā vieta ir tur, kur biju to novietojis es, atminies? Bet man vēl šis tas darāms, lai…

Tu vienkārši gribi tikt no manis vaļā, - es Kronbergu pārtraucu. - Vienatnē izpētīt snaipera slēptuvi, domā nesapratu? Vai tad es traucēju?

Nepavisam nē, - draugs uzlika man uz pleca roku. - Taču es nespēju atrasties divās vietās vienlaikus. Mājās un tur, - viņš pamāja ar zodu uz Jēkaba kapu pusi, no kuras bija nākusi Semjono- vam nāvējošā lode. - Ap pusdienas laiku man apsolīja piezvanīt Medveds. Ja mēs abi klimtīsim pa kapiem, kas viņam atbildēs?

- Labi, - atbildes nomierināts, es pamāju un, kad Valts bija izkāpis, pārvietojos šofera vietā. - Kad atgriezīsies?

- T iklīdz būšu ticis galā, - draugs atteica un devās pie zaļās gaismās pāri ielai, bet es, nospiedis gāzes pedāli, uz mājām.

Paklausot Kronberga lūgumam, atstāju automašīnu uz blakusielas un atlikušo gabalu veicu kājām.

Līdz pusdienām vēl bija stundas trīs, tāpēc, atlaidies savā istabā uz dīvāna, mēģināju izprast notikumus. Bet kad tas, kā pēdējā laikā ik reizi, man atkal neizdevās, pievērsos vieglākajam — kāds bijis Valta nodoms, dodoties uz pamestajām noliktavām? Mana drauga rīcību, izmeklējot kādu lietu, vislabāk raksturoja nevis augstas dedukcijas spējas un analītiskais prāts, bet gan pastāvīgā mērķtiecība. Ir pirmais, ir otrais ikreiz vainagoja noslēgumu, taču mērķtiecība bija ikdiena. Viņš nekad nedarīja kaut ko lieku vai nevajadzīgu.

Viss laiks tika pakļauts kopējā, bet katra minūte kā kopējā, tā tūlītējā mērķa sasniegšanai. To zinādams, es biju pārliecināts, ka mūsu izbraukumu uz Juglu diktējusi nevis dīka ziņkārība, bet gan nepieciešamība.

Bet, ņemot vērā, ka no tiem notikumiem mūs atdalīja veseli desmit gadi, nekādi nespēju to aptvert. Varbūt Valts bija cerējis atrast kādu lietišķo pierādījumu? Bet kam? Un kāpēc tas būtu mums vajadzīgs? Nē, desmit gadi ir pārāk ilgs laiks, lai kaut kas saglabātos.

Tā prātodams, es visu laiku modri klausījos, vai neatskanēs tālruņa zvans. Taču tas klusēja. Un darīja to līdz pat brīdim, kad pārradās Kronbergs.

- Medveds zvanīja? - viņš jau no sliekšņa noprasīja.

- Nē. Vai slēpni atradi? - es atjautāju.

- Atradu. Viņš stāvējis aiz resna koka stumbra. Tur visapkārt saauguši biezi krūmi, tā ka no malas ieraudzīt kaut ko aiz tiem praktiski nav iespējams. Toties veikaliņa apkārtne, ņemot vērā, ka snaipera rīcībā ir optiskais tēmēklis, pārredzama kā uz delnas. Ideāla vieta, lai, nebaidoties par sevi, novāktu kādu no attāluma. Diemžēl tas ir viss, ar ko varu palielīties.

- Bet pēdas?

- Augsne tur cieta kā nomīdīts klons, bet nedaudz tālāk vienas aizdomīgas atradu. Taču garantiju, ka tās atstājis šāvējs, nav nekādu, jo pirms manis tur pabijusi policija.

Piepeši atskanēja tālruņa zvans. Ar burvju mākslinieka zibenīgo kustību pagrābis klausuli, Kronbergs satraukti iekliedza mikrofonā: Klausos! - Bet laikam zvanītājs nebija gaidītais, jo tālākā saruna jau noritēja mierīgos toņos.

Faktiski no Valta puses tā aprobežojās ar vairākkārt atkārtotiem - jā! Nolicis klausuli, viņš paskatījās pulkstenī. - Jau divi! Nez kas tur noticis? Viņiem pulkstenis taču…

- Tu runā par Medvedu? -Jā.

- Gan jau piezvanīs, - es pacentos viņu nomierināt. - Bet ar ko tu tikko runāji?

Ar vienu no Lāča puišiem. Jānis licis viņam piezvanīt un pastāstīt jaunumus. Punduris esot atzinies, diemžēl tas joprojām neko nedod. Viņu kopā ar Fuā jeb Semjonovu savedis kāds kriminālais, taču tā vārdu viņš kategoriski atsacījies nosaukt. Par spīti draudiem. Kā jau domājām, viņš, tas ir, Smits, ticis noalgots tikai vienam - atvērt seifu. Punduris izrādījies augstas klases speciālists, kuru sen jau meklējot policija. Viņš paradis ar pasūtījumiem ne- smērēties un strādāt viens. Tomēr šajā reizē atalgojums bijis tik vilinoši liels, ka nespējis to atraidīt. Tagad raudot krokodila asaras par savu muļķību.

Esot pat izmetis pacilāti divdomīgu frāzi par to, ka visu ļaunumu sakne slēpjoties mantkārībā. Vai nebūtu laiks parūpēties par pusdienām? - viņš piepeši mainīja tematu, taču tobrīd no jauna nodžinkstināja tālrunis. Šoreiz saruna noritēja krievu valodā. Laikam jau Medveds, beidzot ticis galā ar saviem darbiem, bija izpildījis arī Valta lūgumu. Tā kā man neko neizteica nedz minētie vārdi, nedz pats temats, es pārvietojos pie plīts, lai kaut ko pagatavotu. Tā nu reiz bija iznācis, ka šodien nebiju sava uzdevuma augstumos. Protams, par kārtīgām pusdienām nevarēja būt ne runas. Manā uztverē marinēts gurķis kopā ar cepta šķiņķa šķēli, olu un rupjmaizi, nebūt nav sliktāks par kādā tur neizprotamā vārdā nosauktu un "Grand Hotel" restorānā pasniegtu eksotisku ēdienu. Par laimi šajā ziņā mūsu gaumes sakrita, un, Kronbergam noliekot klausuli, virtuvē jau gaidīja klāts galds. To ieraugot, viņš kā īsts gardēdis saberzēja rokas.

- Brīnišķīgi! - Valta pēdējā laikā rūpju nomāktā seja bija atplaukusi. Reizē ar satraukumu tā pauda gaidas, gluži kā medniekam, kas ilgi nosēdējis slēpnī. Skaidrs, ka attiecināt šo izteiksmi uz maltīti nevarēja, tāpēc es jautāju: - Izskatās, ka tev veicies?

- Liekas gan. Esmu pārliecināts, ka šodien pat ieroči gulēs tiem piemērotā vietā. Taču laika maz, jo gribu to visu paveikt līdz pieciem. Es tagad paēdīšu un aizbraukšu pie Lāča. Šī ir tā reize, kad bez papildspēkiem mums neiztikt. Pēc pāris stundām būšu atpakaļ. Tu gaidi mani mājās. Mums priekšā neliels karagājiens. Un nejautā neko, man jāsteidzas!

Rekorda ātrumā notiesājis savu porciju un jau durvīs izmetis, ka pievāks opeli, Kronbergs atstāja mani vienu un neizpratnē par turpmākajiem plāniem. Taču priecīgais satraukums viņa sejā liecināja, ka ieroču lietas teorētiskā puse pabeigta un atlicis to pašu izdarīt tikai ar praktisko. Sirds man sažņaudzās iedomājoties, ka varbūt jau pēc dažām stundām es aci pret aci sastapšos ar tiem, kuru dēļ jau vairāki cilvēki bija zaudējuši dzīvības.

Lēnām ritēja laiks, un arvien tuvāk nāca Valta noliktā stunda, bet viņš vēl nerādījās. Man mazpamazām sāka uzmākties doma, ka kaut kas atgadījies. Dzīvoklī tagad šķita netīkami kluss, nespēdams nosēdēt uz vietas, staigāju no istabas istabā, nervozā satraukumā nez ko piekārtodams, sasprindzinājis dzirdi, gaidot, kad beidzot atskanēs soļi kāpnēs un noskrapšķēs atslēga. Taču tās vietā iedžinkstējās tālrunis.

- Robert? - klausulē atskanēja pazīstamā balss, un es atviegloti uzelpoju.

- Beidzot! Jau četri! Kur tu tik ilgi vazājies?

Izmaini ārieni, - draugs pat nepapūlējās atbildēt uz maniem pārmetumiem. - Un soļo uz Ganu ielu. Tiksimies pie "Alfas". Gaidīšu mašīnā. Paķer līdzi stobru. Viss. - īsi pīkstieni liecināja, ka saruna pārtraukta.

Man nekas cits neatlika kā paklausīt. Jau pēc piecpadsmit minūtēm es biju noliktajā vietā. Opelis gaidīja nedaudz attālāk nekā iepriekšējā reizē, viss pārējais, likās, nebija mainījies. Pretējās ietves malu tāpat daiļoja dažādu krāsu, toņu un marku automašīnas, starp kurām pamanīju arī melno limuzīnu, no kura bija izrausies aizdomīgais bārdainis. Kronbergs izskatījas mierīgs un nosvērts, tikai skadrais skatiens bez

pārtraukuma iztaustīja apkārtni.

- Ko mēs gaidām? - iekāpis es painteresējos.

- Blumberga komandu.

- Kāpēc ne Lāča?

- Operācijas vadību uzņēmies pats pulkvedis. Acīmredzot policijā to uzskata par ļoti svarīgu.

- Tātad tomēr tas bārdainis… - es ierunājos un pavēros uz Valtu ar jautājošu skatienu.

- "Alfa", Robert, - Kronbergs mierīgi atteica. - Rau, klāt arī Blumbergs.

Aiz mums apstājās apbružāts žigulis ar tumši tonētiem stikliem, taču neviens no tā neizkāpa.

- Kur tad viņš ir?

Tobrīd iečerkstējās drauga mobilais tālrunis. Pielicis pie auss, viņš brīdi klausījās, tad īsi atbildējis: - Labi! - nometa to līdzās uz sēdekļa un izvilka šaujamo.

- Blumbergs sēž aiz muguras, tur tajā žigulī. Tūdaļ sāksies operācija. Turi stobru rezervē, bet ārā nebāzies. Mūsu uzdevums ir gaidīt. Rezervē. Gadījumam, ja kādam tomēr izdodas tikt projām.

Kronbergs vēl nebija beidzis, kad no stūra lielā ātrumā izdrāzās mikroautobuss un, pretēji visiem satiksmes noteikumiem uzbraucis uz ietves, nobremzēja tieši "Alfas" durvju priekšā. Noklaudzēja autobusa durvis, un melni ģērbti, bruņoti stāvi nozuda ieejā, bet ielas braucamo daļu nobloķēja vairākas vieglās automašīnas. Varēja tikai nobrīnīties, cik saskaņoti rīkojās Blumberga komanda. Turpat, automašīnu aizsegā, tie jau pēc dažām sekundēm kontrolēja kā ieeju "Alfā", tā iebraucamos vārtus un pat šķērsieliņu visā tās garumā. Ieņemot pozīciju, viss notika pilnīgā klusumā, bez acīs krītošām kustībām. Šķita, ka pārsteiguma moments būs savu devis, jo "Alfā", šķita, nekas nav mainījies. Bet te atsprāga durvis, un mūsu virzienā pāri ielai metās melns stāvs. Es neviļus saspringu, taču viņa mērķis nebijām mēs, bet aplupušais žigulis, jo tā durvis atvērās un spraugā parādījās pulkveža sirmā galva. Skrējējs bija viens no viņa vīriem. Kronbergs jau bija paguvis laikus palaist lejup stiklu, tā ka mēs skaidri dzirdējām visu sarunu.

- Saņēmāt?

- Jā. Visus, izņemot vienu. Aleksandru Kravcovu.

- Ko? Kā tas varēja notikt?

- Pazemes eja, pulkvedi. Mēs pat nezinājām, uz kurieni tā ved. Tās priekšā bija bruņotas durvis.

Mēs gan uzspridzinājām, bet bija par vēlu. Puiši virzās pa to uz priekšu lēnām, jo tur ik uz soļa uzstādītas lamatas. Bet pārējie aizturēti. Upuru nav.

Labi, varat atgriezties. - Blumbergs izkāpa un, pienācis pie mūsu opeļa, uzplāja ar delnu pa jumtu. — Ejam, Valt! Paskatīsimies, kas tur atgadījies. - Viņš pat nepajautāja, vai esam dzirdējuši sarunu ar melnā ģērbto vīru.

Izskatījās, ka kopš mūsu vizītes "Alfā" nekas nav mainījies. Vienīgi sekretāre nez kur pazaudējusi savu standartsmaidu, ierāvusies kabineta stūri, iztriepdama pa vaigiem skropstu tušu, gauži raudāja. Visi pārējie bija sadziti konferenču zālē un gluži kā banketa viesi sēdēja garā galda priekšā, uz kura pat šajā rei'zē netrūka minerālūdens un pat vairāki ziedu pušķi dīvainas formas vāzēs. Izbrinijies starp aizturētajiem ieraudzīju arī Leonu Blūmfeldu.

- Kur eja? - Blumbergs jautāja vienam no savējiem.

- Blakus telpā, - paturēdams acīs arestētos, tas pamāja uz atvērtām durvīm.

Izrādījās, ka aiz tām atrodas priekšnieka kabinets. Nez kāpēc tos var pazīt uzreiz. Varbūt tāpēc, ka, salidzinot ar citiem, tajos ir daudz vairāk ikdienas darbā nepieciešamo priekšmetu - papīru, aktu vāku un tā tālāk, bet varbūt tāpēc, ka tie ir nesalīdzināmi solīdāki un atturīgāki. Kabinetā smirdēja pēc pulvera.

Pretējā sienā es ieraudzīju vaļējas tērauda durvis, kurām atslēgas vietā rēgojās izrauts caurums. Uz kabineta pusi vērstā daļa bija nomaskēta sienas paneļa veidā un droši vien, kad durvis bija ciet, saplūstot ar pārējo, kļuva nesaskatāmas. Piepeši tumšajā ailē parādījās melna figūra.

- Ziņo! - redzot ienācēju pametam uz mūsu pusi aizdo​mīgu skatienu, pulkvedis skaļi pavēlēja.

- Eja iziet uz Strēlnieku ielas. Beidzas pagrabā. Arī aiz tērauda durvīm.

Tātad Kravcovs ir projām! - Blumbergs drūmi secināja, un viņa padotais vainīgi pamāja.

Redzams, pulkvedim tas bija pamatīgs trieciens, jo, izvilcis kabatlakatiņu, viņš noslaucīja spēji norasojušo pieri un kā bezspēkā smagi atlaidās krēslā rakstāmgalda priekšā. Pēc tam, it kā sarunādamies pats ar sevi, nomur​mināja: - Ieroču, protams, nav.

Nē. Bet, iespējams, ka pazemes ejā ir kāda slēptuve. Vajadzīgs eksperts un kāds ar metālmeklētāju.

Rīkojies! - pulkvedis gurdi pamāja un, caur pieri uzlūkodams manu draugu, jautāja: - Ko darīsim, ja to tur nebūs?

- Aizbrauksim līdz noliktavām, - skanēja dīvaina atbilde, un Blumbergs paraustīja plecus.

- Tad nav ko kavēties. Puiši paši tiks galā. Kravcovs ir brīvībā, un no viņa var sagaidīt visu ko.

Braucam!

- Bet kā tad Blūmfelds? - es pirmo reizi ierunājos, taču Valts tikai atmeta ar roku.

- Gan pienāks kārta arī viņam. Tikai paņemiet līdzi savējos, pulkvedi. Pietiks ar vienu mašīnu. Šodien jau otro reizi mēs ieradāmies Juglā. Tikai izkāpām nevis kapsētas vārtu priekšā, bet pievedceļa galā, kas nāca no pamestajām noliktavām. Apkārtni joprojām ietina tas pats lauku smaržu un miera auts. Atstājuši pie automašīnām divus vīrus, ar pārējiem devāmies pa taku mežā, kur krūmos un zālē ieaugušas mūs gaidīja pussabrukušās noliktavas.

- M… jā, - tās ieraudzījis, norūca Blumbergs. - Tādā nostūrī var pārdot pat lielgabalu un neviens to neieraudzīs. Bet ko mēs šeit darīsim?

- Nāciet man pakaļ, - neatbildējis Valts pamāja ar roku, un, it kā pārtapis no priekšnieka padotajā, pulkvedis paklausīgi sekoja mana drauga pēdās. Pie otrās noliktavas Kronbergs apstājās un izvilka kabatas lukturīti. Saule jau gāja uz rietu, un zem kokiem valdīja pustumsa. Bet noliktavā, neraugoties uz līdz galam vaļā atstātajiem vārtiem, vispār nekas nebija redzams.

Ko mēs šeit darīsim? - Blumbergs atkārtoja jautājumu, un, viegli paraustījis plecus, Valts izvairīgi atteica: - Papētīsim. Mēs ar Robertu rīta pusē šeit jau pabijām, taču izdarījām to diezgan pavirši. Varbūt izdodas atrast kādas pēdas. Šinī ēkā, es domāju, ir glabājušies ķīm… cigarešu filtri?

Pulkvedis pavilka vienu vārtu pusi un, izlasījis uz tās uzvilkto ciparu, apstiprinoši pamāja.

- Jā. Otrajā.

- Ejam iekšā.

Pielūžņotajā, platajā telpā nekas neliecināja par tās agrāko izmantojumu, kā pēc drauga divdomīgās frāzes varētu nodomāt. Taču viena otra konstrukcija, kā Valts paskaidroja, varēja kalpot šim nolūkam. To, ka tas iespējams, apliecināja Blumberga piekrītošais mājiens. Angāra vidū Kronbergs apstājās un, pavērsis lukturīša staru pret grīdu, sacīja: - Vai nav dīvaina pēda?

Es pieliecos tuvāk un smiltīs, kas klāja grīdu, ieraudzīju nospiedumu. Tas bija svaigs. Taču ne pilns, bet tikai puse - papēdis ar nelielu pazoles daļu.

- Kā jums tas patīk?

Pulkvedis pacēla uz Valtu neizpratnes pilnu skatienu, bet es tieši pavaicāju: - Kāda tam nozīme? Te viss nopēdots.

Paskaties, - draugs aizsmēķēja un ar cigareti norādīja uz augšu, - jumts kārtībā, tātad lietus te neiekļūst, arī vējš, bet puse pēdas pazudusi! Kur tā varēja palikt?

- Aizgāja pastaigāties?

Nē, Robert. Gluži vienkārši to kāds ir aizslaucījis. Šīs tikko samanāmās svītras atstājusi slota jeb, pareizāk, krūma zaru saišķis. Ja labi pameklēsim, esmu pārliecināts, ka to atradīsim. Bet tagad jautājums - kam piepeši ienācis prātā tik piemēslotā vietā kaut ko uzkopt?

Tālāk nenoklausīdamies, Blumbergs vienam no saviem vīriem, kas gluži kā miesassargi ar dažu soļu distanci mūs pavadīja, turēdamies aizmugurē, pavēlēja: - Atnesiet lāpstu. Jā, ari lauzni un vēl kādu lukturi.

Pulkveža prasme komandēt tiešām nebija apšaubāma, jo par spīti attālumam, pavēle tika izpildīta rekorda ātrumā. Paņēmis lauzni, viņš uzsita ar to pa grīdu.

Gaidītās smilšu šņirkstoņas vietā, atskanēja dobjš būkšķis - stienis bija atdūries pret betonu. Par to šaubu nebija. Ar lāpstu nogrūdis sānis vismaz piecus centimetrus biezo zemes kārtu, es ieraudzīju dzelzsbetona plātņu klājumu. Blumbergs uzsita vēlreiz, un tukšajā telpā atbalsojās tā pati dobjā dunoņa, apliecinot, ka zem tās ir telpa! Atradis salaiduma vietu, pulkvedis mēģināja iebāzt spraugā laužņa galu, taču tā bija par šauru. Nācās gabalu atskaldīt. Bet pati plātne izrādījās tik smaga, ka pacelt to spējām vienīgi kopējiem spēkiem. Novēluši sānis, ieraudzījām melnu caurumu. Valts iespīdināja tajā staru.

- Te nav dziļš. Lielākais pusotru metru. - Viņš atspiedās uz malām un, pirms kāds paguva viņu aizturēt, nolēca lejā. Draugam izrādījās taisnība - kājās stāvot, viņa galva bija grīdas augstumā.

Kas tur ir? - redzot Kronbergu pietupjamies, pulkvedis nespēja valdīt satraukumu. - Vai tas ir tur? Vai ir?

Valts lēnām iztaisnojās un, ar vienu lēcienu atgriezies virszemē, pasmaidīja: Ir. Viss ir! Jūsu nedienām pienācis gals, pulkvedi. Žēl tikai, ka palaidām Kravcovu. Bet galvenais tomēr ir tas, kas atrodas tur, vai ne? Manuprāt, mums derētu to atzīmēt. Ja izbrīvēsiet laiku, būšu priecīgs redzēt jūs vakariņās. Būtu labi, ja ierastos arī Lācis. Te dažs labs deg ziņkārē un ar grūtībām spēj apslēpt vēlēšanos salikt visus punktus uz i, - viņš uzlika man uz pleca roku. - Bet atlikušo te jau paveiks speciālisti, kam ir zināšanas, hm, cigarešu filtru iesaiņošanas un transportēšanas specifikā, viņš pavērās pulkveža no uztraukuma koši sarkanajā sejā, un Blumbergs, piekrītoši pamājis, pateicīgi pasmaidīja: - Paldies, Valt!

XXII nodaļa ATSKATS Kad lietas labā bija vajadzīgs, Kronbergs varēja kļūt absolūti nejūtīgs gan pret etiķeti, gan caur puķēm izteiktiem mājieniem. Taču šoreiz Blumbergam pat nenācās kaut ko paskaidrot. Acīmredzot tāpat kā Valtam viņam valsts intereses bija pāri visam. Savu izdarījuši, mēs te kļuvām lieki, pat es to uztvēru kā pašu par sevi saprotamu. Nespeciālistu klātbūtne tur, kur bija darīšana ar ķīmiskajiem ieročiem, varēja izrādīties ne tikai nevēlama un traucējoša, bet pat bīstama.

- Mēs pazūdam, - Kronbergs bez mazākā pamudinājuma no malas pats paziņoja tūlīt pēc tam, kad pulkvedis bija izdalījis pavēles savējiem. - Tātad tiekamies vakarā?

Labi. Paldies par uzaicinājumu. Tikai agrāk par deviņiem es diez vai tikšu. Šo vietu nāksies aplenkt un apsargāt, līdz iera​dīsies speciālisti. Turklāt nemaz nav zināms, vai mums tādi ir.

Neaizmirstiet par sapieriem. Tie cilvēki, kas šo nelietību pastrādājuši, noteikti nav pie pilna prāta. Nav izslēgts, ka tu ir uzliktas mīnas.

- Protams, - pulkvedis pamāja. - Jūs iedomāties nevarat, kādu pakalpojumu esat izdarījuši man un valstij, - sniegdams roku, sirmais vīrs izjusti sacīja, un es redzēju viņa acīs neliekuļotu pateicību.

- Par otro, tas man noslēpums, bet par pirmo es gluži vienkārši esmu priecīgs. Lai jums veicas!

Esiet piesardzīgi, lai nekas nespētu atcelt tostu par laimīgām beigām. Bet mēs, Robert, tagad brauksim iepirkties, - Valts, saņēmis mani zem rokas, pagrieza uz izejas pusi. - Pārslēgsimies no ieročiem uz pannu, klātu galdu un visām tām būšanām, kas cilvēkus nevis šķir, bet vieno.

Pa izmeklēšanas laiku es tikai vienu reizi biju izgājis iepirkties, tāpēc mums nācās papildināt arī to produktu rezerves, kurus parasti gan galdā neliek, bet kuri ir pilnīgi neaizstājami gatavojot. Tādējādi iepirkumu apjoms izrādījās tik milzīgs, ka teju būtu vajadzīgi papildspēki, lai vienā piegājienā visu to uzdabūtu dzīvoklī. Draugs pat izmeta kaut ko par piekto roku, kura mums lieti noderētu tad, kad kāda tur persona, piepeši atcerējusies par saviem pienākumiem, cenšas aizlāpīt paša vainas radīto robu vienā paņēmienā. Atmaksai par nesāpīgo dūrienu, es iespiedu viņam padusē marinētu šampinjonu burciņu un, aizcirtis bagāžniekam vāku, pacēlu savus saiņus.

Pēc katras veiksmīgi pabeigtas izmeklēšanas Kronbergs bija paradis savilkt galus. Tas nozīmēja dot izsmeļošu skaidrojumu visiem tiem faktiem, detaļām, plāniem un rīcībai, kas nereti līdz pašām beigām pārējiem bija tikpat nesaprotami kā sākumā. Jāatzīstas, ka līdz tam mani nereti bija kaitinājusi drauga klusēšana, bet šo brīdi es gaidīju kā bērns saldo ēdienu. Turklāt Valts prata gan stāstīt, gan izvēlēties piemērotu kompāniju, kurai tāpat kā man tas bija interesanti. Bet kas tas būtu par noslēgumu, par smagā darba vainagojumu bez klāta galda? Un tieši šeit, kur sākās mani pienākumi, es varēju atspēlēties draugam par viņa noslēgtību, liekot darīt visus virtuves melnos darbus - mizot sīpolus vai kartupeļus, mazgāt traukus vai burkānus. Te es biju priekšnieks, apveltīts ar varu, bet Kronbergs mans padotais. Valts pakļāvās nekurnēdams, tikai nelielais smaids lūpu kaktiņos liecināja, ka tāpat kā es arī viņš to uzskata par joku. Spēli, kas pēc bīstamām dēkām ļāva norimt kā nervu spriedzei, tā atslābināties domām.

Ap astoņiem vakarā virtuves darbi bija pabeigti, atlika tikai piekārtot dzīvokli un uzklāt galdu. To, kā bijām raduši, mēs darījām Kronberga istabā. Kad arī tas bija paveikts, saposāmies paši un sākām gaidīt viesus.

Blumbergs noteikti ieradīsies kopā ar kundzi, - piepeši Valts paziņoja. - Bet mums mājās nav neviena zieda!

- Gan kāds atnesīs, - es pacentos viņu nomierināt. - Šoreiz tu esi programmas nagla un nevis kāds cits. Tātad tev pienākas kā apsveikumi, tā ziedi.

Man izrādījās taisnība. Kad, atsaucoties uz zvanu, es atvēru ārdurvis, kā pirmais spraugā parādījās

skaistu rožu pušķis. Tam sekoja eleganti ģērbra sieviete ar skaidri izteiktu nodomu pasniegt to man. Par laimi es paguvu noreaģēt un, novēršot iespējamo kļūdu, pagrūst savā vietā Valtu. Lācis gan ieradās viens, taču pudelēm pilnais sainis apliecināja, ka gluži tā tas nav. Ārpus darba Blumbergs šķita pavisam cits cilvēks - asprātīgs un nebūt ne tāds sausiņš, par kādu to varētu noturēt, redzot tikai darbā. Protams, viņam kā gados vecākajam un augstākajam pēc dienesta pakāpes pienācās uzsaukt pirmo tostu. Lai gan tas izrādījās īss, taču ietvēra pašu galveno: - Par laimīgām beigām!

Kad pirmais malks bija paveicis savu darbu un noārdījis atturības barjeras, kas viesību sākumā liedz cilvēkiem izjust savstarpējo tuvību, sarunas kļuva dzīvākas. Pašā sākumā tās gan ritēja par mūsu dzīvokli, tad iekārtojumu, rajonu, kurā atradāmies, nedaudz vēlāk - par klāto galdu, novirzoties uz dažādu tautu kulinārijas sasniegumiem, kurus kā nu kuram bija nācies nobaudīt, līdz pārgāja uz galveno. Protams, mūs visvairāk interesēja šīs patiesi intriģējošās lietas vēl neatklātie noslēpumi, bet tā kā tie bija zināmi vienīgi Kronbergam, pēc kārtējā tosta Blumbergs sacīja: Mēs te ātrā tempā cilājam glāzītes, bet varbūt, kamēr vēl galvas ir puslīdz skaidras, tu, Valt, varētu pastāstīt par to, kas noveda ieroču lietu pie šīs dienas noslēguma? Manuprāt, vīrieši neiebilst?

- Arī sievietes, - Blumberga kundze paziņoja un iesmējās.

- Man vīrs atskaitās pēc katras pabeigtas lietas.

-Tradīcijas… Tradīcijām ir liela nozīme, jo tās ir dzīves stils un laika gaitā iestrādājusies vajadzība pēc kaut kā tāda, kas ir tikpat nepieciešams kā dienišķā maize, - piebilda Lācis.

- Gandrīz vai derētu uzsaukt tostu - par tradīcijām! - ja vien šī nebūtu viena no tām. Runā, Valt!

Pierunāt Kronbergu nebija nekādas vajadzības, jo tāpat kā es viņš mīlēja šo noslēguma atskatu uz paveikto. Esmu pārliecināts, ka viņam tas bija kaut kas vairāk par vienkāršu atskaiti. To droši vien varētu nosaukt par darba spēju novērtējumu, jo tādās reizēs draugs it kā vienlaikus atskaitījās arī pats savā priekšā. Viņš iesāka ar Rūdolfa Griezes slepkavību, reizē neaizmirstot pieminēt par policijas redzeslokā uzpeldējušajiem ieročiem un iespējamo abu lietu saistību.

- Iztaujājot kaimiņus, mēs nonācām bijušās stikla speciālistes Zentas Pētersones mājā. Šī sieviete, kas sākumā ne ar ko neatšķīrās no neitrālas liecinieces, izrādījās mele. To mēs nofiksējām pirmajā vakarā. Viņas dēls, pareizāk - padēls, arī šai ziņā viņa nerunāja taisnību, Georgs Pētersons izrādījās mājās, lai gan dāma apgalvoja, ka viņa neesot. Tas lika ierindot šo sievieti nevis liecinieku, bet gan aizdomās turēto sarakstā. Bet nākamās vizītes laikā Pētersone jau atklāti centās parādīt savu padēlu cik iespējams nelabvēlīgā gaismā. Reizē viņa apgalvoja, ka gribot to glābt no samaitātā dzīvesveida, pāraudzināt ar likuma rīkstes palīdzību. Pakļaujot analīzei visu apgalvoto, bija skaidri redzams, ka tas neiztur kritiku. Viņas rīcībā jautās viltus un reizē - sveša griba. Šķita, ka dāma pilda cita pavēles. Ziniet, draugi, tieši Zentas Pētersones rīcībā kopā ar pazudušo ieroču lietu, lai cik dīvaini būtu, es pirmo reizi apjautu nevis atsevišķa cilvēka, bet, ja tā var teikt - politiskās sistēmas klātbūtni. Iekārtas, kas nevairās no netīrumiem un savu mērķu sasniegšanai izmanto visus līdzekļus. Kā jums zināms, padomju valsts pamatbalsts vēl pirms septiņpadsmitā gada bijis viltus un meli. Izmantot tādu un tādu šķiru, kuru pēc mērķa sasniegšanas vienkārši likvidēt. Tātad viltus! Viltus kopā ar varu. Piespiest un apmuļķot. Taču ar to vien bija par maz, lai aizraktos līdz saknei. Skaidrs, ka ne jau visas bankrotējušās iekārtas organizācijas vienādā mērā varēja atļauties lietot šīs abas sviras. Faktiski bija tikai viena, kas nesodīti drīkstēja to darīt, - Valsts drošības komiteja, bijusī Čeka. Viltus un vara. Meli un ieroči. Tāds bija mans sākuma slēdziens, neraugoties uz blakusapstākļiem un to, ka bojā gājušais bijis pēc ilgas prombūtnes dzimtenē atgriezies ārzemnieks. Slepkavības ierocis bija tas, kas abas šīs lietas sakausēja vienā. Turklāt fakts, ka pāris ložu vietā, ar kurām būtu pilnīgi pieticis, bija izgāzta gandrīz aptvere, liecināja, ka slepkavam ir pieejami munīcijas krājumi un lodes taupīt nav nekādas vajadzības. Ja šis noziegums pieskaitāms atriebībai, kā domājām sākumā, tad tas būtu saprotami. Taču liekas, ka pienācis laiks pārskatīt šo versiju.

Bet ja tā, tad gribot negribot nākas pieņemt, ka varasdarbu pastrādājis cilvēks ar zināmām psihiskām novirzēm. Sadists. Un lai gan Rūdolfa Griezes nāve ievadīja izmeklēšanu vienā virzienā, kas, starp citu, ir ārkārtīgi intriģējošs, pienākuma pēc nācās no tā uz laiku atteikties. Tomēr gribu jums darīt zināmu, ka ir Griezes, ir ieroču lietā figurē divi - vieni un tie paši cilvēki. Tas nozīmē, ka mums vēl daudz kas nav zināms un sakars abu starpā var izrādīties ievērojami ciešāks, nekā domājam patlaban.

Valts, noguris no nepārtrauktās stāstīšanas, izvilka cigaretes un, tikai tad atcerējies, ka sēž dāmas sabiedrībā, iebāza tās atpakaļ kabatā. Lācis nelielo pauzi izmantoja, lai uzsauktu kādu pagalam neiederīgu tostu. Droši vien viesiem bija nepieciešama kaut īslaicīga atpūta, lai spētu sagremot dzirdēto. Tāpēc tosts tika bagātīgi apslacīts ar viņa paša atnesto konjaku un papildus nogremdēts, bet to jau es saku ar neslēptu lepnumu - garšīgās uzkodās. Pēc tam jau visi bija gatavi klausīties tālāk.

- Bet tagad parunāsim par VDK, - Valts sacīja. - Liktos absurdi, ka, sabrūkot valstij, kuras struktūrā bijusi šī patiesi asinskārā iestāde, būtu kāda jēga runāt par vienas vai otras nākotni. Esmu daudz domājis par dažādām organizācijām un secinājis, ka tādās grupās sāk funkcionēt kaut kas vairāk par vienkāršu indivīdu kopumu, kur katram ir savas domas un uzskati. Iestājoties darbā, teiksim, tajā pašā VDK, cilvēks kļūst atkarīgs pirmkārt no tās iekšējās kārtības, pasaules uzskatiem jeb ideoloģijas, tāpat mērķiem, kam tā kalpo, un līdzekļiem, ar kādiem tos sasniegt. Tādējādi indivīds kā atsevišķa šūna gan iekļaujas organizācijā, bet funkcionē kā kopējas smadzenes un rokas. To apstiprina milzum daudzi fakti un novērojumi. Bet ko tas nozīmē? Tikai to, ka cilvēks kļuvis par tāda kā milzīga monstra piedēkli, kura rīcību tagad diktē sveša, ļauna griba un viņš ir tās izpildītājs. Bēdīgi, vai ne? Diemžēl tā ir taisnība, kas sevi pierādījusi neskaitāmas reizes, turklāt visdažādākajos grupējumos, bet šim postošajam faktam joprojām neviens negrib pievērst pienācīgu uzmanību. Es varētu par šo tematu daudz runāt - gan par saknēm, gan slēpto būtību, taču tas būtu ļoti garš monologs ar nesagatavotu klausītāju. Tāpēc turpināšu par Griezi. Zem viņa loga mēs atradām liela izmēra apavu nospiedumus. Tieši tādus, kādus varēja atstāt Georga Pētersona kurpes. Tobrīd viss šķita sakarīgi - liela auguma, veikls un spēcīgs cilvēks, mats matā kā viņš, iekļuvis mājā pa atvērto logu un zvēriski ar padomju kalašņikovu aizraidījis uz viņpasauli savu upuri. Taču kad Georga pamāte sāka klaji apmelot savu padēlu, es sapratu, ka patiesība ir pavisam citāda.

Izrādījās, ka tikai no viņas istabas varēja saskatīt Griezes māju. No rītiem vecais vīrs bija paradis vingrot pie vaļēja loga. Tātad viņa to zināja. Bet pēdējās šaubas izgaisināja pats Georgs, pastāstot mums, ka slepkavības rītā pamāte lūgusi viņu nodot kaimiņam sainīti. Viņš to arī izdarījis, īsi pirms darba nododot sūtījumu caur logu. Tādējādi atstājot zem tā savu pēdu nospiedumus. Bet to, ka slepkava bijis pavisam cits, apstiprināja fakts, ka viņa pazoles bija nosmērētas ar sunim ožu bojājošu ziedi. Sākumā tas lika turēt aizdomās kādu no dzīvojošajiem tuvumā, bet tagad apstiprināja, ka te darīšana ar rūpīgi izplānotu slepkavību. Viltu, paliekot zem sitiena nevainīgu cilvēku. Tieši ar tādām metodēm strādāja VDK. Plānoja, ietērpa melos un slepkavoja. Taču šim viltum bija ļoti īsas kājas un uz tā uzķērās vienīgi ideoloģijas apstulbinātie. Manā uztverē tas vienmēr bijis primitīvs. Ja šīs organizācijas noziegumi tolaik tiktu izskatīti kaut nedaudz objektīvi, bez direktīvām no augšas, kas ierobežoja, bet reizēm pat liedza izmeklēšanu, neļaujot bāzt degunu tur, kur kāds to negribēja, tie tiktu gandrīz simtprocentīgi atklāti. Primitīvs ļaunums.

Arī šī ir līdzīgām organizācijām piemītošā īpatnība. Ja par tādu pieņem visu plašo Padomju Savienību, kas, būdama valsts, faktiski arī ir organizācija ar savu ideoloģiju, kas pilnīgi pakļauj saprātu, tad tikai aklais nesaskatīs, cik piezemēts tas bija. Koncentrācijas nometnes, masveida slepkavības, pat vesels karš pret pašas tautu, un tas viss ietērpts melos un viltū. Lai dzīvo lielais Ļeņins! Lai dzīvo padomju tauta! Šie lozungi - klaji meli! Un pietika cilvēkam tikai piekrist, pieņemt sludināto viltu, kad viņš jau pats kļuva par šī ļaunuma sastāvdaļu. Tāda ir šīs lietas īpatnība, kura, tikai faktiem uzkrājoties, maz pamazām pārtapa pārliecībā. Varbūt vienu tostu atslodzei? - Valts piepeši pavaicāja un pacēla glāzīti.

Mana drauga izklāstītā analīze bija padarījusi pulkvedi domīgu. To varēja saprast, jo minētā režīma laikā viņš bija ieņēmis samērā augstus amatus. Turklāt VDK šķietami radniecīgā iestādē - milicijā. To redzēdams, Kronbergs sacīja:

- Par kārtību sargājošajām iestādēm!

Delikātā frāze it kā atdzīvināja Blumberga drūmo seju, un, pateicīgi pasmaidījis, viņš atbildēja: - Tu esi patiesi gudrs cilvēks, Valt! Arī uz to!

Izdzēris Kronbergs nolika glāzīti un, redzēdams klātesošo gatavību klausīties tālāk, turpināja stāstu.

Lai labāk būtu izprotama mana domu gaita, pieminēšu vēl vienu ļaunu organizāciju īpatnību nežēlību pret savējiem un nevēlamu liecinieku likvidēšanu. Diemžēl es to atcerējos pārāk vēlu - tikai pēc tikšanās ar Georgu Pētersonu. Sarunā ar viņu viltus tika atmaskots galīgi un neapgāžami, turklāt Georga nevainību apliecināja pirms tam dotā Toma Platkāja liecība, kā arī paša Pētersona dzīve - darbs un mācības. Bet tovakar, jau pēc mūsu šķir​šanās, notika zīmīgs atgadījums. Parkā mēs nofiksējām novērotāju.

Acīmredzot šis cilvēks bija izsekojis Georgu, bet pēc tam pārorientējies uz mums. Kaut kur zemapziņā es nojautu briesmas, ne mums, bet kādam citam, taču dot šīm izjūtām skaidrojumu tobrīd nespēju. Bet tagad, kad aizsaulē aizgājusi visas netīrās intrigas realizētāja Zenta Pētersone, tas vairs nav noslēpums. Gaidītā aresta vietā mēs ar Georgu bijām runājuši kā ar liecinieku. Tas viennozīmīgi apstiprināja, ka puiša pamātes meli mērķi nav sasnieguši un līdz ar to viņa pati ir kļuvusi bīstama tam, kas aiz šīs intrigas stāvēja. Un viņš rīkojās. Bez kavēšanās un nežēlīgi. Pārnākot no lekcijām, Georgs atrada Zentu - tā viņš sauca pamāti, jau mirušu. Nāves iemeslu noteica policijas eksperts, apstiprinot izmeklētāja aizdomas, kuras tas tovakar izteica skaļi. Un tā šajā samezglotajā lietā pirmo reizi uzpeldēja ķīmiskie ieroči. Mums nav jāspēlē paslēpes, draugi, jo visiem tas zināms. Klātesošajiem. Lieta izrādījās valstiski svarīga un pietiekami nopietna, lai mēs ar Robertu pilnībā pārslēgtos tikai uz to. Tātad Pētersone bija nogalināta, ar šo indi piesūcinot cigaretes filtru. Es domāju, ka pietiktu ar pilienu, lai aizraidītu uz viņpasauli nezin cik cilvēku. Viņas pelnutraukā mēs atradām vēl vienu smēķa galu. Tādas cigaretes namamāte nelietoja, un tas ļāva secināt, ka īsi pirms nāves viņa kopā ar kādu, rāmi tērzēdama, savā istabā smēķējusi. No šī fakta izrietēja divi spriedumi - nezināmais tai bijis labi pazīstams, un otrs - tam ir pieeja nāvējošajai vielai. Tādējādi sākotnējā versija par nozagto kalašņikovu parādīšanos tirgū negaidīti papildinājās ar masveida iznīcināšanas ieročiem. Kas bijis šis izsmalcinātais slepkava? Uz Pētersones cigaretes bija saskatāmas lūpukrāsas pēdas, bet uz otras nē. Tas norādīja, ka, iespējams, te darīšana ar vīrieti. To apstiprināja vairāki blakusfakti - pārrautā telefona līnija un vēl viena otra detaļa, kas neļāva kļūdīties. Jāatzīst, ka nelaiķe vēl nebija sasniegusi tos gadus, kas, atstājot sejā neizdzēšamu liecību, liek novērst no sievietes pretējā dzimuma acis. Viņa, neraugoties uz to, ka bija jau pensijā, joprojām saglabāja pievilcību, un es pieļāvu, ka varasdarbu varētu pastrādāt tās draugs. Kad pajautāju, Georgs par tādu neko nevarēja pateikt, toties netālu dzīvojošā Poča, Pētersones sirdsdraudzene, gan. Šis fakts vēlreiz apstiprināja, ka te ir darīšana ar ļoti piesardzīgu cilvēku. No Počas mums izdevās iegūt viņa ārienes aprakstu, kas pilnībā sakrita ar Rūdolfa Griezes kaimiņienes Mildas Pliederes doto.

- Ko? - Jānis Lācis tā izbolīja acis, ka es gandrīz vai pašāvu apakšā šķīvīti bailēs, ka tās izvelsies no orbītām. - Pliedere taču ir kurla! Turklāt muld kaut ko galīgi bezjēdzīgu! Viņa noteikti nav pie pilna prāta!

—Par ausīm es esmu vienisprātis. Tās viņai tiešām švakas, bet ar pārējo viss kārtībā. Tavu neveiksmi izskaidrot nav sarežģīti. Vienkārši daba tev liegusi kārtīgu rīkli, bet man nē. Jaunības gados es pat dziedāju Pionieru pils zēnu kori, - Kronbergs iesmējās. - Tāpēc nav nekāds brīnums, ka mani viņa sadzirdēja. Turklāt deva tik izsmeļošu slepkavas aprakstu, kā reti kāds spēj. Bet Poča to papildināja ar vārdu - Andrejs Fuā. Ja šim Fuā ienāktu prātā, ka Pētersonei ir sirdsdraudzene, no kuras tā neko neslēpj, esmu pārliecināts, ka lietā figurētu nevis vienas, bet divu sieviešu līķi. Bet viņai vēl dzīvai esot, uz skatuves parādījās kāds plikpaurains vīrietis ar rētu pāri zodam un Leona Blūmfelda vizītkarti kabatā.

Svešiem viņš stādījies priekšā, to uzrādot, tātad it kā atklāti. Viņš apgalvojis, ka Rūdolfs Grieze ar "Alfu" - detektīvu aģentūru, kas nodarbojas ar privātpersonu apsardzi, - noslēdzis līgumu, un viņš meklējot telpu, no kuras varētu novērot sava klienta namu. Par samaksu, protams. Visos liecinieku aprakstos šis vīrs tika

attēlots kā reti kriminālas ārienes tips. Un te man ar kaunu jāatzīstas, ka šoreiz mēs ar Robertu nopūdelējām. Droši vien radniecīgais "Alfas" profils ar mūsējo, tāpat plikpaura amats - detektīvs, iemidzināja mūsu modrību. Par laimi uz visai neilgu laiku. Kad Silvija Poča pastāstīja, ka redzējusi šo cilvēku kopā ar Zentas Pētersones draugu Andreju Fuā, mēs aptvērām savu kļūdu un devāmies vizītē uz "Alfu". Es nez kāpēc biju pārliecināts, ka plikpauris un Leons Blūmfelds, kura vizītkarti viņš bija uzrādījis, ir divas dažādas personas. Kāpēc? Jāatzīstas, ka šajā reizē es paļāvos uz intuīciju, lai gan, vēlāk analizējot apsvēru, ka tās pamatā tomēr bijis saprāts. Turklāt nebūtu nekāda lielā nelaime, ja nojauta mani pieviltu. Tādā gadījumā es izskaidrotu savu vizīti ar vajadzību pēc miesassarga pakalpojumiem. Taču tā mani nepievīla, un Leons Blūmfelds izrādījās pilnīgs pretstats plikpaurim. Viņš mani pazina, protams, pēc uzvārda un bija ļoti pretimnākošs. No Blūmfelda mēs uzzinājām, ka barikāžu laikā viņš un vairāki domubiedri esot realizējuši visai pārdrošu ieceri, kā vājināt OMON vienības graujošo darbību. Iespaidojot ar pastāvīgu klātbūtni un ieročiem.

- Tie ir meli, - Blumbergs iesaucās. - Tādas grupas nav bijis! To darījām mēs - toreizējā milicija, un, ja kādi būtu parā​dījušies, es to zinātu. Turklāt mēs tikai novērojam un nebūt negrasījāmies iebaidīt.

- Tobrīd es to nezināju, bet nojautu, tāpēc katram gadījumam uzdevu jautājumu - vai viņš strādājis milicijā. Atbilde bija noliedzoša, un es sapratu, ka te kaut kas nav kārtībā. Turklāt Blūmfelds apgalvoja, ka iesaistījies grupā tūdaļ pēc skolas beigšanas, taču viņa seja pauda ko citu. Vecumu. Es lēsu, ka patlaban viņam ap četrdesmit ar kļūdu divi trīs gadi. Tātad arī šeit parādījās meli. Bet kur meli, tur arī viltus. Tālāk es painteresējos, vai viņš nav devis kādam savu vizītkarti, un, kad atbildot Blūmfelds paraustīja plecus, aprakstīju viņam plikpauri. To izdzirdis, šis privātdetektīvs uzreiz nosauca vārdu Sergejs Semjonovs, noliktavu kompleksa apsardzes daļas priekšnieks, bataljona komandieris, majors. It kā tas bija viņš, ar kura palīdzību ticis izlaupīts septītais angārs. Darījumu ar ieročiem slēdzis, no vienas puses, šī objekta priekšnieka vietnieks, apakšpulkvedis Skvorcovs un Semjonovs, no otras puses, Blūmfelds un viņa grupas biedrs Ivans Jermolovs, nikns padomju iekārtas ienaidnieks, kapteinis, kara prokuratūras darbinieks. Ar iegūtajiem ieročiem plānots turēt OMON pastāvīgā nervu sasprindzinājumā, tādējādi ierobežojot tā darbību. Tā mēs pirmo reizi tikām uz pēdām pazudušajiem ieročiem. Un lai gan tas viesa cerības, viena otra detaļa Blūmfelda stāstā izskanēja nepārliecinoši. Darījuma svira, protams, nauda. Bet Jermolovs stāstījis, ka kara prokuratūrā ienākusi krimināllieta no Tambovas. Tajā teikts, ka Sergejs Semjonovs atvaļinājuma laikā pastrādājis vairākas šaušalīgas slepkavības. Tieši šo faktu viņi gatavojās pasniegt, ja apsardzes bataljona komandierim ienāktu prātā klīrēties. Bet manā uztverē šī apsūdzība negāja kopā ne ar virsnieka mundieri, ne ar ieņemamo amatu. Tā kā Jermolovs vēl pirms armijas izvešanas gāja bojā autokatastrofā, nācās lūgt palīdzību manam vecajam draugam, pulkvedim Medvedam. Un kas izrādījās - Tambovas milicija nekad un nekādu apsūdzību pret Sergeju Semjonovu nav izvirzījusi! Tādējādi mūsu uzmanības lokā nokļuva uzreiz divi - Blūmfelds un Semjonovs. Un reizē ar viņiem, ari "Alfa". Izmeklēšanas gaitā cietis neveiksmi ar virsniekiem pensionāriem, Jānis bija pārslēdzies uz krievu ekstrēmistiskajām organizācijām Latvijā. Tagad daudzi cenšas atdzīvināt murgaino ideju par vispasaules sociālistisko sistēmu. Bet šī ideja iet kopsolī ar viltu un ieročiem, tāpēc man viņa rīcība likās pareiza. Arī man bija nojauta, ka te nav darīšana ar atsevišķiem cilvēkiem, bet organizāciju.

Tā kā pulkvedim Medvedam ir labi pazīstami diezgan augstu stāvoši cilvēki armijas aprindās, es palūdzu pēc iespējas pilnīgāku informāciju par ieroču darījumā iejauktajām personām - Ivanu Jermolovu, tolaik kara prokuratūras darbinieku un, protams, par pārējiem. Vārdu sakot, par visiem, kam bijis kāds sakars ar Juglas objektu. Bet pats, ar jūsu, Blumberga kungs, laipnu atbalstu ķēros pie VDK štāba darbinieku personiskajām lietām. Jau Blūmfelda stāstā mani darīja uzmanīgu kāda neiederīga detaļa - kā tikko skolu beidzis jaunietis varēja būt tik labi informēts par norisēm slepenā noliktavu objektā. Varēja pieļaut, ka šīs ziņas tam sniedzis Jermolovs, bet arī kara prokuratūras darbiniekam diez vai tādas būtu pieejamas. Varbūt vienīgi, izmeklējot noziegumu. Bet pēc Ivana Jermolova bojā ejas autokatastrofā par tālākajiem notikumiem Juglas objektā varēja zināt vienīgi armijas cilvēki. Kaut kas te nesaskanēja. Un vēl kas. Inde,

kuru atrada Pētersones cigaretē, manā uztverē asociējās tieši ar šo kompleksu. Faktiski ne tik daudz ar pašu kompleksu, cik ar tā personāla augstajām dienesta pakāpēm. Te eksistēja skaidra nesakritība ar gaužām neievērojamo objektu un tā vadības uzplečiem. Ko tas varētu nozīmēt? Tikai to, ka objekts bijis ļoti nozīmīgs. Slepens! Un tad es sapratu - tieši tur padomju armija glabāja ķīmiskos ieročus, neraugoties uz skaļi deklarēto valdības atteikšanos no tiem. Kārtējie meli. Bet atgriezīsimies pie Pētersones nāves.

Nojauta par viltu, kas visu šo laiku neatstājās no manis ne uz mirkli, pēc Georga zvana tovakar piepeši kļuva ļoti spēcīga, un es sapratu, ka kaut kas tiek gatavots. Tāpēc aizejot es noslēpu Griezes papīrus, kuru medībās, manuprāt, izgāja šis Andrejs Fuā, un to vietā atstāju zīmīti, ka Apūzes ielā, nogalinātā Rūdolfa Griezes nama sienā, atrasts seifs. Jūs jau zināt tālākos notikumus. Fuā patiesībā izrādījās Semjonovs, kas par saviem maskēšanās atribūtiem bija izvēlējies tos, kas padarīja viņu līdzīgu ar Fuā. Vai tas darīts ar nodomu, vai tā ir sagadīšanās, joprojām nezinu. Bet tas par mērķi, par Napoleona virsnieka atstātajām vēstulēm, kuras centās iegūt savā īpašumā latvietis ar franču uzvārdu, izrādījās patiesība. Kā jau domāju, mūsu prombūtnes laikā dzīvoklis tika uzlauzts un mana zīmīte nonāca tā rokās, kam faktiski bija adresēta.

Fuā. Skaidrs, ka šī cilvēka nākamais solis bija Griezes seifs. Tāpēc arī mēs tur ierīkojām slēpni. Taču man šķita, ka pats viņš tur nerādīsies. To apliecināja piesardzība, ar kādu tas tika plānojis katru operāciju. Tādēļ jau es tik stingri uzstāju, ka vienīgi tad, ja ieradīsies abi - Semjonovs un Fuā, ņemsim tos ciet. Pretējā gadījumā tiklā varēja ieskriet mailīte, bet haizivs paliktu ārpusē. Manas aizdomas apstiprinājās, taču vienu lietu es neparedzēju - to, ka tūlīt pēc tam Semjonovs tiks likvidēts. Slepkavība notika mūsu acu priekšā un, jāatzīstas, man bija ne mazāks trieciens kā Jānim. Vismaz sākumā, jo biju domājis ar šī cilvēka starpniecību iegūt neapgāžamus pierādījumus par VDK plānoto noziedzīgo akciju pret suverēnu Latvijas valsti. Izskatot Drošībās komitejas arhīvu, man izdevās atrast trīs aģentu personiskās lietas - Gavrila Skvorcova, Leona Blūmfelda, kā arī Aleksandra Kravcova. Ar visām fotogrāfijām. Lai gan biju kaut ko tādu gaidījis, vēriens mani pārsteidza. Līdz ar to kļuva pilnīgi skaidrs, ka iecere par ieročiem dzimusi, ja tā var teikt - VDK smadzenēs. Bet mana drauga Medveda atsūtītās ziņas pielika visam punktu. Izrādījās, ka Juglas objektu īsi pirms armijas izvešanas savā ziņā pārņēmusi Drošības komiteja. Bijušais tās priekšnieks nevis pazudis bez vēsts, bet jau pirms tam ticis aizsaukts uz Maskavu. Viņa vietā ielikts VDK darbinieks Aleksandrs Kravcovs, tagadējais "Alfas" direktors, vietnieka posteni ieņēmis Gavrils Skvorcovs, bet apsardzi realizējis Sergejs Semjonovs. Armijas vadība bijusi spiesta pakļauties spiedienam no augšas. Ber tālākais jau skaidrs - ķīmiskie ieroči tikuši paslēpti otrās noliktavas pazemes bunkurā. Vēl pirms pabiju tur, es aptvēru, ka tos kopā ar kalašņikoviem visērtāk būtu paslēpt tieši tā. Noliktavas atrodas nomaļus, neparocīgā vietā un noteikti vēl ilgi netiks izmantotas.

To nebija grūti paredzēt un, ņemot šos apstākļus vērā, labāku slēptuvi par jau esošo pat iedomāties nevarēja. Atlika izbetonēt pazemes bunkuru un pārvietot uz turieni ieročus. Šo versiju mes ar Robertu pārbaudījām, pēc kārtas izložņājot visas pamestās ēkas. Manu uzmanību piesaistīja visvairāk saglabājusies, kurai uz vārtiem bija uzvilkts liels cipars divi. Pārrāpojot grīdu, es uzgāju to puspēdu, kuras otrā puse, pēc Roberta domām, bija aizgājusi pastaigāties. Nebija šaubu, ka grīda tur nesen slaucīta.

- Mēs atradām no krūmu zariem sasietu slotu, - starpā iekrita Blumbergs. - Tieši tā, kā tu teici.

- Tātad - kāpēc kādam ievajadzējies šo piemēsloto vietu negaidīti uzkopt? Protams, tikai tāpēc, lai noslēptu pēdas. Ķīmisko ieroču uzglabāšana ir ļoti specifiska, turklāt jāprot ar tiem apieties. Inde Pētersones cigaretē apstiprināja, ka slepkavam bijusi zināma ne tikai tās atrašanās vieta, bet viņš mācējis arī ar to apieties. Tādējādi man šīs pazoles pusnospiedums izteica daudz, un es atļāvos to saglabāt līdz lietas noslēgumam. Attiecībā uz VDK mērķiem varu sacīt, tikai ņemiet vērā, es izsaku vienīgi savas domas, ka šie apmātie lolojuši cerības kādreiz atjaunot Padomju savienību visā tās agrākajā apjomā.

'Iadu, kuras sastāvā kā agrāk "gavilētu" latviešu tauta. Lai piespiestu to no jauna vērsties ar "lūgumu" uzņemt dižās valsts sastāvā, bija vajadzīga rīkste. Terors. Ķīmiskie ieroči būtu iedarbīga stiba, pat pārāki par nodevīgu valdību. Nav izslēgts, ka pirms tam tiktu realizēts lokāls paraugdemonstrējums, liekot saprast, ka joki nav. Taču, lai to visu realizētu, sākot no terora līdz pat varas pārņemšanai, bija vajadzīgi

cilvēki. Vislabāk viegli iespaidojami jaunieši. Šīs vervētāju funkcijas arī veica "Alfa" savā konferenču zālē, mēģinot no jaunajiem cilvēkiem izveidot paklausīgus bezierunu robotus. Tikai vienu VDK slimās smadzenes bija palaidušas garām - tautu attieksmi pret bankrotējušo iekārtu un tās ideoloģiju, - Valts noguris no ilgās runāšanas apklusa.

- Bet Fuā? - es jautāju. - Kur viņš palicis?

- Labi, - Kronbergs nopūtās. - Pabeigsim arī šo problēmu un tad parunāsim par kaut ko priecīgāku.

Tātad Pētersonei bija draugs, ja tā var nosaukt šo vīrieti, Andrejs Fuā. Šis pats cilvēks vēlāk viņu noindēja, par to šaubu nav, jo pilnīgi izslēgts, ka atturīgā sieviete ielaistu savā istabā svešinieku. Bet tagad jautājums - vai sev sirdsdāmu viņš izvēlējās jūtu, vai aprēķina vadīts? Atbilde ir viennozīmīga ieplānotā intriga, kas saistījās ar Griezes papīriem, lika atrast visparocīgāko novērošanas vietu. Tāda visā apkārtnē bija Zentas Pētersones istaba. Logs, no kura kaimiņa nams un pagalms bija pārskatāmi kā uz delnas. Bet Semjonova klātbūtne tur izskaidrojama ar neatliekamu vajadzību tikties ar šefu. Vizītkarti viņš uzrādījis vienkārši, lai atkratītos no liekas uzmanības. Bet lai tiktu pie kārotā loga, Andrejam Fuā nācās upurēt pašam sevi. Atmaksai par to šis vīrs iesaistīja afērā arī savu draudzeni un katram gadījumam arī padēlu. Viņš savu ieceri būtu realizējis ne čiku, ne grabu, ja mums ar Robertu piepeši nebūtu iešāvies prātā apmeklēt veco Griezi, lai noskaidrotu patiesību par latviešu leģionu. Tiktāl viss skaidrs. Bet tagad jautājums - kas īsti ir šis Andrejs Fuā? Ne VDK arhīvā, ne armijnieku liecībās, kuras man atgādāja Medveds, ari ne "Alfas" darbinieku sarakstā neviens ar tādu uzvārdu nav atrodams. Lai noskaidrotu, kas viņš īsti ir, atgriezīsimies pie Pētersones nāves. Indi, kas to nogalināja, bija sagādājis Fuā, turklāt nesen.

Tieši tāpēc mēs atradām to puspēdu vēl laika neizdzēstu. Šis fakts nozīmēja vienu - ari viņš ir saistīts ar VDK. Tālāk. Kā jau minēju, ar ķīmiskajiem ieročiem prot apieties ne jau katrs. Tur vajadzīgas speciālas zināšanas. Bet Drošības komitejas arhīvā atrastajā lietā ar Aleksandra Kravcova vārdu ailē, kas attiecas uz izglītību, bija rakstīts - inženieris ķīmiķis.

Beidzot pār mani nāca apskaidrība.

- Iznāk, ka Kravcovs ir tas pats Fuā?

- Jā, tā es atrisinu šo problēmu. Atsauc atmiņā viņa ārieni - tā cilvēka, kas pie "Alfas" izkāpa no limuzīna. Un tagad saliec to kopā ar Silvijas Počas aprakstīto portretu. Uzvārdu viņš noteikti nav izvēlējies nejauši.

-Žēl, ka viņu palaidam!

- Bet Griezes lieta vēl nav pabeigta, Robert, un nākotnē mūs noteikti gaida tikšanās ar šo cilvēku.

Iespējams, ka tieši Fuā uzvārds ļaus tikt tam uz pēdām. Tas un nelielā viltibiņa, kuru es atstāju Griezes seifā. Runājot par vecā vira slepkavību, domāju, ka to sava šefa labā izdarīja Semjonovs. Diez vai es kļūdīšos teikdams, ka šis cilvēks bijis ne tikai slepkava, bet, kā par to liecina gan viņa āriene, gan piederība pie VDK un briesmīgi sašautais Grieze, - monstrs, kas katru padomju iekārtas pretinieku uzskata par savu personisko ienaidnieku. Tādējādi versija par atriebību daļēji paliek spēkā, jo upuris bijušais leģionārs. Jā, kamēr nav izkritis no prāta! Jums, pulkvedi, vajadzētu painteresēties, kam pieder zemes gabals ar visām pamestajām noliktavām. Es nebrīnīšos, ja tas būtu pārgājis kādas sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Alfa" īpašumā. Tas liekas viss.

Nesaprotu, kāpēc Blūmfeldam ievajadzējās stāstīt pasaciņu par barikāžu laiku, grupu pret OMON un vēl pieminēt ieročus? - Lācis paraustīja plecus. - Pietiktu taču ar jā, nē un sveiki?

Tas bija ekspromts, Jāni. "Alfa" pēkšņi bija nonākusi izmeklēšanas uzmanības lokā. Ko darīt?

Vajadzēja kaut ko, turklāt nekavējoties, kas novērstu no tās uzmanību. Un te nostrādāja zemapziņa. Tieši tā steigā pārkrāsoja melnu par baltu. Kā? Protams, apgriežot visu kājām gaisā. Ienaidnieku parādot kā draugu, nodevēju - kā patriotu. Un reizē samaisot kopējā netaisnībā patiesību ar meliem. Ietērpjot viltū.

Nenoliedzami - VDK rokraksts.

- Vēl mēs neesam noskaidrojuši par Griezes atslēgām, — es atgādināju. - Kur viņš tās ņēmis?

- Nospiedumus plastilīnā ieguvusi pati Pētersone. Atceries jautājumu, kuru tā uzdeva mums - vai

viņš nemocījās? Tādu izdomāt var vienīgi tas, kas pats tur pielicis roku. Ari matadata un ar Georgu nodotā paciņa apliecina, ka viņa tur nesen bijusi, jo kā citādi tai būtu kaut kas nododams cilvēkam, ar kuru viņa netiekas. Un tieši šī iemesla dēļ, pēc neizdevušās intrigas viņa kļuva bīstama Fuā. Lai izgaisinātu pēdējās šaubas, kas ir šis cilvēks, varu pateikt, ka parādīju Aleksandra Kravcova fotogrāfiju Silvijai Počai. To, no VDK arhīva. Lai gan uz tās viņš bija bez bārdas un jaunāks, Poča uzreiz pazina Fuā.

Bet runājot pat Semjonova nāvi, es domāju, ka viņi to likvidēja pārkāpuma dēļ. Tikai pateicoties viņa vieglprātībai, uzrādot Blūmfelda vizītkarti, mūsu redzeslokā uzpeldēja "Alfa". Taču nav izslēgts, ka šis cilvēks ari pārāk daudz zināja. Vai nav tiesa - visu šo lietu ietver nepatiesība - viltus, meli un ļaunprātība.

Ja tas būtu atkarīgs no manis, es to nodēvētu par "Viltus lietu". Varbūt arī mūsējai derētu savs vārds? Kronbergs jautājoši pavērās manī.

"Burbonu nama bagātības", - nedomājot es atbildēju, un, piekrītoši pamājis ar galvu, Valts apstiprināja: - Lai būtu "Burbonu nama bagātības".

SATURS I nodaļa. NOZIEGUMS APOZES IELĀ…………………………………….. 5 II nodaļa. VERNERS ZATLERS……………………………………………… 16 III nodaļa. ATMIŅAS ………………………………………………………….. 33 IV nodaļa. DARĪJUMS…………………………………………………………. 41 V nodaļa. MELI………………………………………………………………….. 57 VI nodaļa. IEBRUCĒJS………………………………………………………… 70 VII nodaļa. MĀTES RŪPES………………………………………………….. 84 VIII nodaļa. PLATKĀJA LIECĪBA………………………………………….. 100 IX nodaļa. VĒSTULES ……………………………………………………….. 117 X nodaļa. APMELOTAIS …………………………………………. 133 XI nodaļa. VĒL VIENI MELI ……………………………………… 143 XII nodaļa. AIZDOMAS ………………………………………………. 151 XIII nodaļa. ZĀDZĪBA……………………………………………………….. 161 XIV nodaļa. BLŪMFELDS………………………………………………….. 171 XV nodaļa. KONSPIRĒTĀ VIENĪBA……………………………………. 184 XVI nodaļa. PATIESAIS IEMESLS………………………………………. 194 XVII nodaļa. SLĒPNIS ………………………………………………….. 204 XVIII nodaļa. VIESI ………………………………………………………. 214 XIX nodaļa. ANALĪZE……………………………………………………….. 227 XX nodaļa. PAMESTĀS NOLIKTAVAS……………………………….. 239 XXI nodaļa. ARESTS …………………………………………………………. 249 XXII nodaļa. ATSKATS …………………………………………………. 259