Visapkart tikai musejie - Arnis Terzens

Arnis Terzens Visapkārt tikai mūsējie Triloģijas Ausgtākā līga 1.grāmata

1997 Anotācija Arnis Terzens (1961) ir žurnālists, plašākai auditorijai kļuvis pazīstams kā Latvijas Televīzijas publicistiskā raidījuma "Programma X" vadītājs (1991 - 1993). „Visapkārt tikai mūsējie” ir darbs, kas pārstāv latviešu literatūrā diezgan reti sastopamu atzaru politisko romānu. Pat vairāk, zinošākam lasītājam var rasties iespaids, ka darbs ir ne tikai „based on true story”, bet ir autobiogrāfisks reālu notikumu atstāsts.

Grāmatā ir aprakstīta 1995.gada 6.Saeimas priekšvēlēšanu cīņa un notikumi pēc tam, kad Saeimas jaunās partijas – „Demokrātiskā partija Saimnieks”, „Latvijas vienības partija” un „Tautas kustība Latvijai”, cīnījās par varu ar esošajām, – „Latvijas ceļš”, „Latvijas zemnieku savienība”, „Tēvzemei un brīvībai” un LNNK. Pēc vēlēšanām pirmie divi mēģinājumi izveidot valdību bija nesekmīgi – netika apstiprināts ne Māra Grīnblata (Tēvzemei un brīvībai), ne Ziedoņa Čevera (Demokrātiskā partija Saimnieks) piedāvātie ministru kabineta varianti. Un tad sastādīt valdību tika uzaicināts toreiz bezpartejiskais un plašākai publikai nezināmais Andris Šķēle…..

Romāna galvenais varonis Miks (Arnis Terzenes) ir pazīstams žurnālists, kuru sens viņa paziņa, agrākais bārmenis, bet tagad uzņēmējs – Italo (Ainārs Gulbis) iepazīstina viņu ar skandalozu, ārzemēs dzīvojošu uzņēmēju Hugo (Armands Stendzinieks), lai kopīgi izveidotu nepolitisku laikrakstu. Laikraksta izveidošanai uzņēmējiem pagaidām līdzekļi neatrodas, bet Hugo Mikam piedāvā citu darbu – iesaistīties viņa politiskā protežē – Zaksa (Alberts Kauls, Latvijas vienības partijas līderis) vēlēšanu reklāmas kampaņas organizēšanā…..

1. daļa Robežsargs — pavisam jauns zēniņš zaļā formastērpā — no sava stiklotā būra dziļumiem uzmeta Mikam profesionāli vienaldzīgu skatienu, kaut ko savas letes dziļumos parakstīja un apzīmogoja un pa mazo un šauro atveri lielajā stiklā pasniedza atpakaļ pasi. Miks nez kāpēc pasmaidīja, paņēma savu pilsonisko dokumentu un — faktiski jau jutās sasniedzis savu galamērķi. Vēl tikai neizbēgamā lidostas procedūra pārbaudei uz nevēlamu metāla priekšmetu klātbūtni tavās kabatās, vai kur tur vēl ķermenī, un tu jau esi ārzemēs.

Mikam šī sajūta bija labi pazīstama, un allaž tā ir bijusi patīkama. Nokāpis lejup pa nekad nestrādājoša, cik nu Miks atcerējās, eskalatora trepītēm, viņš jau atradās ārzemēs. Neitrālā josla.

Pavadones jau enerģiski aicināja visus Londonas reisa viesus kāpt lidostas autobusiņā, kurš tos aizvizinās līdz lidaparātam. Līdz oficiālajam izlidošanas brīdim vēl atlikušas piecpadsmit minūtes. Miks zināja, ka nekas netiks nokavēts. Turklāt viņš instinktīvi juta, ka lidmašīnas salons nebūs pārpildīts un pavadoņu lietišķajai steigai ir gluži simboliska nozīme.

Miks nostājās stūrītī pie beznodokļu veikaliņa un aizsmēķēja. Turpat bija arī liels, apaļš metāla pelnutrauks, kuru līdz pusei pildīja smalka jūrmalas smilts, un pirmajā acu uzmetienā tas drīzāk atgādināja

kādu panīkušu puķu vai eksotisku dienvidu augu klumbu.

Smēķēšana komfortablos apstākļos vienmēr ir patīkama un it kā īpaši izceļ šī mirkļa svarīgumu. Tu tā stāvi, laid dūmiņus, vērīgi raugies visapkārt un smalki birdini cigaretes pelnus milzīgā pelnutraukā.

Kaut kur, kādā citā Rīgas lidostas stūrī tieši tāpat un ar tikpat svarīgu sejas izteiksmi to dara kāds cits.

Viena no pavadonēm jau pāris reižu bija aizdomīgi paskatījusies uz Miku. Pirmā lidotāju porcija jau bija aizgādāta uz lidaparātu, un tagad pie ārdurvīm gaidīja otrs pustukšais lidostas autobusiņš. Varētu laist arī to prom, taču kaut kas pavadoņu aprēķinos liecināja par to, ka vēl nebūt visi pasažieri, kas izgājuši biļešu reģistrāciju, ir vienkopus un gatavi bez bēdu lidot ar šīs aviokompānijas gaisa laineri.

Kamēr gados vecākā pavadone caurstaigāja nelielo bāriņu, apklau​šinot tā apmeklētājus, vai kāds nav aizmirsis, ka viņam burtiski pēc desmit minūtēm jāizlido uz Londonu, tikmēr jaunākā pavadone atkal aizdomīgi raudzījās uz Miku. Viņš tai uzsmaidīja un iemeta cigaretes nodeguli smilšainajā pelnutraukā, taču apdomājies vēl iespieda to ar pirkstu smilšu dziļumā, kur tas vairs pat nekūpēja, un paskatījās uz pavadoni, it kā teiktu — eju jau eju. Jaunā pavadone saprata, un viņas simpātiskajā sejā atplauka pavisam cits smaidiņš. Pati laipnība.

— Šodien tāds pustukšs reiss, — teica Miks, sniedzot pavadonei iekāpšanas karti.

Jā, nedēļas vidū tā mēdz gadīties, — viņa aizvien laipni smaidīja.

Izlidosim laikā?

Savādāk nemēdz būt,— pavadone teica ar pārliecību.

Es esmu pēdējais? — Miks pārvaicāja. Šķiet, ka jā.

Nu, tad — varam braukt, — Miks teica mākslotā svarīgumā.

Tad nu braucam ari, — pavadone smaidīja.

Patiešām simpātiska būtne, Miks nodomāja. Laikam tikai nesen strādā, tāpēc arī ir tik dabiski pieklājīga. Vēl nav aizmirsies viss, kas kursos mācīts, un nav vēl iestājies profesionāli nihilistiskais riebums pret cilvēkiem, kuriem tik bieži jāsmaida, kaut gan patiesībā vienam otram gribētos vienkārši kraut pa ausi ar kaut ko pietiekami smagu.Iekāpis autobusiņā, Miks ar skatienu atdūrās nelielā, spilgtā plakātiņā. Tādu pašu viņš pirms brīža bija redzējis pie sienas lidostas uzgaidāmajās telpās, bet tobrīd nepievērsa tam uzmanību un neieskatījās tajā dziļāk. Tagad vienkārši nekas cits neatlika kā papētīt šo izstrā​dājumu rūpīgāk.

Tas bija zemnieku partijas vēlēšanu aģitācijas plakāts, kurš nepārprotami aicināja balsot tikai un vienīgi par viņiem. Agri gan viņi sāk, nodomāja Miks. Es, piemēram, pat īsti nezinu, kad tās vēlēšanas ir un cik vispār partiju būs, kas izvirzīs savas pretenzijas uz varas pārņemšanu valstī.

Lidmašīnas salonā piepildījās arī otrs Mika paredzējums. Savā trīs sēdekļu joslā viņš bija viens pats. Iekārtojies vidējā sēdeklī, viņš uz viena no brīvajiem izvietoja savu mazāko ceļasomu, bet uz otra izklāja avīžu paciņu, kuru nule kā bez īpašas atlases bija iepircis lidostas kioskā. Piesprādzējies viņš uzlika galvā austiņas un ieslēdza portatīvo magnetofonu. Mūzikas skaņa tikai nedaudz pārsniedza lidmašīnas dzinēju dūkoņu, taču ar to pilnīgi pietiek. Jaunākā pavadone mehāniskām kustībām demonstrēja, kā jārīkojas nekad neiespējamās avārijas gadījumā, kā jāuzliek peldveste, kur kaut kas jāpūš, kas aiz kā jāparauj.

Mikam tas atgādināja skolniecisku ķēmošanos. Kāda te vēl veste un svilpes! Kad kritīs, tad nokritīs, jeb, kā parasti joko lielākās braucēju kompānijās, lietojot vienu un to pašu mūžveco joku — gaisā jau vēl neviens nav palicis.

Toties viņš novēroja, ka, visādi kustoties un goroties, jaunā pavadone ik pa brīdim atsedz skatienam ļoti jau nu pievilcīgas kājas. Bet Miks jau bija mūzikas pasaulē un domās jau staigāja pa Londonu.

Tur Miku sagaidīs Hugo. Iespējams, ka nesagaidīs. Hugo ir unikāls tips, tāpēc Miks jau priekšlaikus bija noskaidrojis, kurā viesnīcā viņam rezervēts numurs un kā līdz turienei nokļūt. Hugo pa telefonu bija ieteicis neeksperimentēt un uzreiz no lidostas braukt ar taksometru, taču Miks skaidri zināja, ka tā nedarīs.

Viņš labāk eksperimentēs. Viņš lieliski zināja, cik svarīgi ārzemēs ekonomēt katru grasi. Dārgi maksājošās lētās izpriecas vēlāk parasti liedz iegādāties vienu vai otru nieciņu vai suvenīru mājiniekiem.

Un redzēt viņu apmierinātās sejas — tas, protams, ietilpa tajā ārzemju brauciena kompleksā, kas radīja to baudījumu, pēc kura Miks pat apzināti tiecās.

Hugo patiešām ir neaprakstāms tips. Vismaz līdz šim Mikam ar tādiem nebija nācies sastapties, kaut arī viņš nojauta, ka tādi pasaulē ir. Kopš sastapšanās ar Hugo daudz kas Mika dzīvē ir mainījies. Pavisam neilgā laika posmā. Un arī šis brauciens uz Londonu pēc būtības bija neparasts. Jautāts, kālab tad nu viņš šoreiz tā dodas uz Londonu, Miks nez kāpēc izjuta zināmu neveiklumu, jo pirmo reizi nācās atbildēt tādā svarīgā tonī — zini, darba darīšanās. Viņa aprindu cilvēki uz ārzemēm brauca labākajā gadījumā ekskursijās. Vai arī nebrauca nemaz.

Tas bija gadījums. Gadījums Mika dzīvē, pēc kura, lai kā ari gribētos samelot, bet tas bija pašam jāatzīst, laikam viņš apzināti bija tiecies un tādu slepenībā gaidījis. Tiesa, šis gadījums nepavisam nebija tāds, kādu viņš bija sevī lolojis, taču kaut kas uz to pusi jau bija.

Miks nojauta, ka tikties ar Hugo Londonā viņš brauc arī gaidāmo vēlēšanu sakarā. Absolūti apolitiskais tips Miks un vēlēšanu organizēšana, pareizāk pat būtu teikt, kādas partijas priekšvēlēšanu kampaņas organizēšana — ja to uzzinātu kāds no viņa bijušajiem kolēģiem vai esošajiem draugiem, tad tas viņiem būtu pats lielākais pēdējā laika pārsteigums.

Mazākais, ko varēja gaidīt no šīm vēlēšanām, bija tas, ka pie varas paliks tie paši pseidoprofesionāļi, kas pa šiem pēdējiem trim gadiem gan valsti kopumā, gan atsevišķus tās iedzīvotāju slāņus ir nolaiduši uz vēl dziļākas grunts, nekā to pamanījās viņu priekšgājēji. Un tas patiešām būtu tas mazākais ļaunums.

Liela daļa no viņiem jau bija dīžājušies ar svarīgiem portfeļiem, sēžot puslīdz ērtos iepriekšējās valdības krēslos, un, kā šķiet, pusi no sev vajadzīgā sazagusies jau tad. Pēdējā posmā viņi tā kā būtu varējuši piezagt to otro pusi un tādējādi izveidotos par itin pieņemamiem valstvīriem, kas tagad nu atļautos padomāt arī par pārējiem cilvēkiem, par tautu, tā sacīt.

Dažs labs no ministriem, viņu padomniekiem vai kādu apšaubāmu komisiju vai komiteju priekšsēžiem bija omulīgi apvēlies miesās un laikam jau garā arī un tagad televizoru ekrānos un publiskās uzstāšanās reizēs jau krietni vien pielaidīgāk svepstēja no savām treknajām pazodēm šķietami liberālākas lietas, nekā to bija darījis pirms ievēlēšanas vai draudzīgas iecelšanas amatā, kad galvenais bija skaļi un pārliecinoši bļaut par nācijas izzušanu un lādēt krievus. Un šīs izmaiņas nepagāja secen godīgo vēlētāju skatienam. Kāds jau sāka domāt, vai tikai televizors nav vainīgs un vai nevajadzētu iegādāties jaunu, jo, raugi, mans deputātiņš vairs neierāmējas tajā ekrānā.

No sākuma, braucot dienesta komandējumos kā ekskursijās, dažs labs no tautas vēlētajiem priekšstāvjiem tomēr bija šo to paklausījies un ari sapratis no lielās pasaules politikas un saimniekošanas pamatiem. Kad nu ģimenes bija apgādātas ar visiem iespējamajiem ārzemju niekiem un pašiem par pārsteigumu izrādījies, ka vietējais tirgus attīstās tikpat strauji kā viņu pašu vēderu apjomi, līdz ar ko visos pašmāju veikalos ir dabūjams viss tas pats, kas agrāk tik lolotajās attīstītajās ārvalstīs, tad gribot negribot nācās ja ne saprast, tad vismaz oficiāli akceptēt to, kas valstī stihiski un savā ziņā nevadāmi notiek, uzmeklēt tajā pāris likumsakarību, pārfrāzēt dažu labu priekšvēlēšanu tēzi un, krūtis izriežot, teikt — nu, re, es taču teicu, ka tā būs!

Bet neko izšķirīgu kopumā no gaidāmajām vēlēšanām neviens negaidīja. Jo pastāvēja taču tikai pilnīga skaidra un tikai vienīgi iespējamā otra galējība. Proti, pie varas nāks tie, kas visus pēdējos gadus tikuši atstumti no lielā katla, bet kuriem arī ir ģimenes, ari ir draugi un paziņas, kuriem savukārt varētu būt savas personīgās un biznesa darījumu intereses. Pēc būtības šie otrie no pirmajiem atšķīrās ar to, ka solīja zilus brīnumus uz līdzenas vietas, lai ari viņu vidū pat vislabāk informētais cilvēks nespēja saskatīt kaut cik pazīstamus un izglītotus cilvēkus, kuri būtu par pazīstamiem kļuvuši ar saviem labajiem un tautai

noderīgajiem darbiem. Pārsvarā viņi bija pazīstami ar savu vairāk vai mazāk savdabīgo, ekscentrisko vai vienkārši skandalozo uzvedību. Un tas gaužām biedēja, jo rausīgs neprofesionālis ir krietni vien bīstamāks, ja viņš tiek pie varas svirām, nekā tikpat rausīgs pusprofesionālis, bet kuram jau ir kaut kādas iemaņas un kurš potenciāli vēl varētu izveidoties par sakarīgu darboni, un tādējādi nebūtu jātērē knapie valsts līdzekļi katra politiska iznireļa izglītošanai, kas galvenokārt ir tikai un vienīgi viņa rupjo kļūdu labošana.

Un galvenā jaunās sabiedrības iezīme bija tā, ka profesionāli un visādi citādi spējīgi cilvēki nebūt nerāvās pie varas. Vai nu uzreiz un galīgi atteicās piedalīties politisko spēlīšu samazgu taisīšanā, vai lika ilgi un pacietīgi sevi pierunāt, kamēr visi iespējamie termiņi jau sen bija palaisti garām, bet gaidīt nākamos, starplaiku piepildot ar rūpīgu gatavošanos, viņiem šķita pārlieku garlaicīgi, jo pa lielākajai tiesai tie bija reāli un lietišķi domājoši ļaudis, kam labprātāk tikās savas dienas vadīt patiešām lietderīgās nodarbēs. Tāpēc viņi nolīda pa lauku mājām, apkopa dārzu, makšķerēja, pa reizei uzrakstīja kādu prātīgu rakstiņu, nošāva kādu autoza-gli, gāja uz teātri vai izstāžu atklāšanām, bet televīzijas intervijās, uz kurām viņus burtiski ar varu pierunāja jaunā žurnālistu paaudze, kam viņi šķita kā tādi amizanti un pārgudri relikti, viņi viedi smaidīja par saviem personīgajiem grūtajiem apstākļiem, kur viņiem nākoties iztikt ar smieklīgajām pensijām vai institūtu aldziņām, kuras vienreizēji stabili jau vairākus gadus turējās iztikas minimuma zemajā līmenī, kurš patiesībā nemaz nebija nekāds iztikas minimums, bet gan pazemojošs ziedojums, kādus mēdz pavirši pasviest ubagam ielas stūrī. Šie nu bija stabili tautieši, kas gulēja aizkrāsni un sūkāja ķepas. Viņi bija pagaisuši no cilvēku prātiem. Viņus ne tikai neviens vairs nepazina, viņus neviens pat nežēloja.

Arī Miks bija visnotaļ vienaldzīgi noskaņots pret visām gaidāmajām batālijām un allaž tāds ir bijis.

Jau kopš boļševiku okupācijas laikiem, kuros viņš ir dzimis un audzis, viņš bija paradis vienkārši neapmeklēt vēlēšanu iecirkņus tajās dienās, kad bija jāliek savs paraksts zem pilnīgi sveša un nepazīstama cilvēka uzvārda, un viņš bija pamanījies neveikt savu pilsoņa pienākumu arī brīvvalsts laikā.

Tiesa gan, iepriekšējo vēlēšanu laikā tas sanāca vairāk kā tāds pārpratums. Nez kā iegrozījās, ka tajā laikā viņam bija radusies iespēja pabūt Parīzē. Tur par jaunatvērtās vēstniecības vienu no sekretāriem strādāja kāds sens paziņa no studiju laikiem, kurš bija itin labi apguvis franču valodu. Pie viņa arī Miks nakšņoja un, iepriekš pārlieku neiedziļinājies vēlēšanu procesa niansēs, bija nolēmis savu balsi atdot par viņam puslīdz pieņemamu politisku grupējumu, kurš Mikam simpatizēja ar to, ka tur daudzi bija kārtīgi bārdaini vīri ar lieliem augumiem un dobjām balsīm. Uz pārējo lielausainu, šķībmutainu un plikgalvainu cukurgaiļu fona, kas kastrātu falsetā skandēja augsto nacionālistisko dziesmu, bet slepeni kabatā glabāja vēl boļševiku laikā izsniegtu balto biļeti, Mika izvēlētie vīri šķitās tie nu visvairāk pieņemamie. Nerunāja jau viņi neko gudrāk par tiem pārējiem, taču kaut kas tur bija...

Un tolaik sabiedrībā valdīja uzskats — lai kā arī kāds personiski nepatiktu, tomēr vismaz vēlēšanās kā tādās ir jāpiedalās, lai varas galotnēs atkal neizspraucas cittautieši un bijušie, aizvien vēl pārliecinātie komunisti. Miks arī to saprata un bija nolēmis šoreiz neignorēt vēlēšanas. Taču viņš nesaprata, ka neviens viņam neļaus vēlēt Parīzē, kur to drīkstēja darīt tikai tajā areālā dzīvojošie, kā mēdza teikt, svešatnes tautieši. Turklāt vēlēšanu likums noteica, ka balsu nodošana ārvalstīs notiek nedēļu pirms vēlēšanu dienas dzimtenē.Tā nu Miks ieradās Parīzē brīdī, kad visas vēlēšanu urnas jau bija uzsākušas ceļu uz dzimteni.

Un atkal viņš nebija pildījis savu pilsoņa pienākumu. Un atkal nenieka par to nebēdāja, jo galu galā viņa iekšējā izvēle bija izrādījusies veiksmīga un klaji pret jauno un neatkarīgo valsti noskaņotie spēki ieguva smieklīgi mazu pārstāvniecību parlamentā, un tas viņiem atvēlēja tikai demaršētāju un nenozīmīgu sabotieru lomu, un to viņi arī cītīgi pildīja jau no pašas pirmās parlamenta darba dienas, ar ko gan sabiedrībā nekādu jūtamu rezonansi radīt nespēja. Ar viņiem neviens nerēķinājās.Nekur tālu nebija tikuši arī Mikam simpātiskie staltie bārdaiņi, taču galvenais tomēr šķitās panākts ari bez tā. Miks to uztvēra kā rotaļīgu azarta spēli, kur nav žēl, ja neko nav izdevies vinnēt vai uzminēt pareizo burtu vai ciparu

kombināciju.

Miks bija apolitisks pēc savas dabas divu iemeslu dēļ. No lielās politikas viņš saprata gaužām maz, lai arī bija itin populārs un ievērības cienīgs žurnālists. Audzis ģimenē, kur avīzēs lasīja tikai pēdējās lappuses, skolojies skolās, kurās komunistisko ideoloģiju mācīja ar tik brutālu ofensīvu, ka normālu bērnu smadzenes to vienkārši neņēma pretim, Miks gan sadzīvē, gan savā darbā interesējās tikai par saimnieciskām lietām un līdz noteiktam savas profesionālās karjeras posmam tās nekādi nesaistīja ar politiku. Atskārsme, ka šīs lietas ir pārāk nesaraujami saistītas, nāca pavisam nesen.

Miks bija ass žurnālists, un viņu ātri ievēroja. Tuvojoties vēlēšanām, kā negaidīta lavīna pār viņu sāka gāzties dažādu sīkpartiju piedāvājumi par maksu vai bez tās pārstāvēt to intereses presē un visādos citādos publiskos pasākumos vai pavisam atklāti piedāvājumi kļūt par vienu no kādas sīkpartijas lokomotīvēm, kuras aizsegā tad varētu zvejot vēlētāju balsis un iebraukt līdz ar to parlamenta kārotajos krēslos.

Pārvarējis pirmo apmulsumu un pateicis visai strupu nē, jo viņš to visu uztvēra kā nenopietnu ampelēšanos, Miks tomēr iegrima pārdomās. Pie viņa griezās ari kāda daudzskaitlīgāka un šķietami iespaidīgāka par​tija, uz kuras piedāvājumu viņš it kā atjokojot rotaļīgi teica: — Ja nu vienīgi man ir izredzes kļūt par valsts prezidentu. Bet tādu izredžu jau nav, vai ne?Uz to viņam atbildēja — kāpēc gan ne? Raugi, esošais prezidents taču nākot akurāt no šīs partijas rindām.

Jā, kāpēc gan ne! Miks, protams, ļāvās sapņainām domām par to, kāds viņš būtu kā prezidents.

Sievai gan tas patiktu. Viņa mācētu izrādīties kā valsts pirmā dāma. Un, ja tā labi padomā, tad tā ir viena kliedzoša nejēdzība, ka par prezidentu var kļūt tikai solīdā vecumā. Pašam prezidentam jau nav nekādas vainas, bet kāpēc par valsts pirmo dāmu jābūt viņa dabiski apvītušajai kundzei? Iedomājies tikai, kādu efektu tas atstātu starptautiskajā arēnā, ja tur parādītos gados jauns prezidents ar burvīgu skaistuli pie sāniem! Tas gan būtu ari bīstami, jo citi, vecie prezidenteļi noteikti iekārotu šo skaistuli, un tā jau nav tālu līdz starpvalstu konfliktam, kurš var beigties arī ar kara pieteikšanu. Agrāk taču uz to pastāvēja visa cilvēces attīstība, un visi kari galvenokārt notikuši sieviešu dēļ. Jā, piemēram, kādā saviesīgā ballītē, teiksim, Luksemburgas pilī, Mika sievai uzmācas Bulgārijas prezidents, saņem pļauku, iejaucas Miks un sadod šim tā kārtīgāk pa ausi, bet no rīta pastkastītē atrod Bulgārijas prezidenta parakstītu kara pieteikumu. Specdienesti jau ziņo, ka viens bulgāru tanks kaut kur pierobežas apkaimē jau manīts. Miks kā prezidents saceļ tautu taisnīgam aizstāvības karam, bīda pretim vienu savu tanku un, protams, uzvar ienaidnieku...

Bet patiesībā taču es esmu pilnīgs idiots valsts lietās. Bet tie, kas tagad ir pie varas? Vai tad tie ir labāki?

Nē, tie, protams, nebija nekādi pārliecinošie argumenti. Miks pasmaidīja par savām pēkšņajām iedomām un turpināja nežēlīgi šaustīt saimnieciski vārgās balamutes, kas grūda valsti aizvien dziļākā dūkstī. Un tādējādi viņš ieguva aizvien vairāk nelabvēļu. Un tagad tā pa īstam sāka saprast, kas tad īsti valstī notiek, kas ir tās patiesie saimnieki un cik nozīmīga ir — lai arī īslaicīga, bet tomēr! — nākšana pie varas kādam grupējumam kopumā vai atsevišķiem tā pārstāvjiem un visiem tiem, kas patiesībā slēpjas aiz viņu mugurām. Aprakstot un analizējot lielākos iekšējo finansu un ārvalstu kredītu šķērdēšanas gadījumus, Mikam neglābjami nācās secināt veselu virkni visnotaļ būtisku lietu. Savirknējot uzvārdus, to piederību pie attiecīgajām partijām un zināmajiem valstiskajiem amatiem, Miks ātri vien izsecināja, kur meklējams visu lietu kodols un no kuras puses tajā alkatīgi iegrauzies tārps. Atklāti par to rakstīt viņš vēl negrasījās, taču ar to bija ieviesis skaidrību savā domāšanā.

Proti, nesen atgūtā neatkarība ir un ilgi vien paliks tikai uz skaista un smaržīga papīra rakstīta, kamēr šodienas pasaules kārtība ir tāda, ka ekonomiskā ziņā mēs nekur no bijušajiem un tagad arī jaunajiem pasaules varenajiem kaklakungiem netiksim. Un šī atziņa Mika apolitiskumu darīja vēl lielāku, turklāt nu jau tas balstījās uz konkrētas pārliecības.

Tāpēc tuvojošās vēlēšanas viņš uztvēra pavisam piesardzīgi un raudzījās uz tām ar veselīgu devu sarkasma, savu viedokli neslēpjot arī privātās sarunās. Visi viņi tur ir blēži, un nav ko viņiem pievērst uzmanību. Mēs būsim tādi, kā mums to atļaus pasaules varenie. Un nevajag iedomāties, ka viņus tāds niecīgs pasaules nostūris neinteresē. Sīkie pašmāju napoleoniņi var solīt tautai, ko vien vēlas. Ja kāds uz šīs ēsmas uzķeras, tad lai pats sevi arī vaino. Ja kaut kas no šiem solījumiem realizēsies, tad tā būs tīrā nejaušība un tas būs tikai jāņem par labu. Patiesībā viņi tikai grib tikt pie lielā katla un tajā esošos labumus pārdalīt sev par labu. Sev personīgi — un nenieka vairāk.Taču Mikam nebija lemts izvairīties no šīm vēlēšanām. Vēl jo vairāk. Vēl vakar viņš nespēja nojaust, cik dziļi iestigs šajā zampā, cik lielu lomu nospēlēs viņa pagaidām vēl neapzinātās spējas un cik bēdīgi tas viss galu galā beigsies.

Cilvēkiem patika Mika materiāli. Viņš rakstīja nesaudzīgi, saucot lietas īstajos vārdos, un vietām nekautrējās no pārspīlējumiem, kuriem vienmēr atradās stiprāks vai vājāks pamatojums.

Viņa jājamzirdziņš bija nekaunīgs paradokss. Un tas izrādījās visietekmīgākais instruments cīņā pret tiem varasvīriem, kuri ikdienā darbojās tieši tādām pašām metodēm, vien ar to atšķirību, ka centās visus savus darījumus nostrādāt klusiņām un bezgala piktojās par katru at​klātībā nonākušu sīkumu.

Miks savas analītiķa spējas pastiprināja ar veselīgu devu demagoģijas, kas pašapzinīgos profesionālos demagogus sākumā darīja tramīgus, bet ar laiku jau gluži trakus. Viņu draudēja iesūdzēt tiesā, bet tikai draudēja, un neviens nez kāpēc neiesūdzēja. Viņam izdemolēja mašīnu, apzaga garāžu, un reiz visai aizdomīgos apstākļos tika piekauts viņa dēls. Taču neko īpašu padarīt viņam nespēja. Allaž Miks prata uzmeklēt bīstami patiesas likumsakarības un par tām spēcīgi uzrakstīt, un rezultātā visi viņa slēptie nelabvēļi bija spiesti atskārst, ka paši vien ir iekrituši tajā bedrē, kuru rakuši žurnālistam. Viņu nelaime bija tā, ka, veicot vienu vai otru cūcību, kas kādreiz vērsta arī uz Miku personīgi, pretēji viņu cerētajam tā nepalika vis tik anonīma un neatšifrējama, un Miks nekad nekautrējās to atgādināt. Daudziem radās jautājums, kā viņš to visu spēj? Tas ir veiksmīgs blefs, jeb viņa labā strādā vesels informācijas ieguves un apstrādes dienests? Miks tikai smaidīja vien. Ko nu viņš te tagad ies stāstīt. Un visiem Mika nelabvēļiem patiešām beidzot nācās pievērst lielāku uzmanību tam, cik profesionāli viņi veic savu darbu, nevis tam, cik skaļi un plaši, un nacionālistiski ietekmīgi viņi prot runāt mītiņos. Un ar pēdējo nodarbi, proti, mītiņošanu viņiem pēdējā laikā arī bija lielas problēmas. Cilvēki uz tiem vairs nenāca, lai arī cik kliedzošus un it kā pārliecinošus tautas glābšanas nepieciešamības iemeslus organizētāji tiem izdomāja.

Taču uz Mika profesionālo karjeru tas tomēr atstāja zināmu iespaidu. Lai ari lasītāju cienīts, viņš sāka izjust aizvien lielāku spiedienu no avīzes vadības puses, līdz visbeidzot saprata, ka tā vairs nav normāla dzīve, un uzrakstīja atlūgumu, kurš nekavējoties ari tika akceptēts. Miks spieda roku redaktoram, kurš cēli smaidīja, bet viņa acīs varēja izlasīt — piedod, vecīt, bet mēs laikam atrodamies barikāžu pretējās pusēs.

Protams, Miks nodomāja. Protams, ka tev ir taisnība. Avīze tik mazā valstiņā, lai cik arī liela būtu tās iedzīvotāju pašapziņa, tomēr nav pasakainu peļņu nesošs uzņēmums. Ja tev nav stabilu dotāciju no valsts vai no privātām personām, vai viņu veidotām apvienībām, tad tu vari izdot tikai tādu skrejlapu, kuru vērts uzlīmēt uz suņu apčurātiem stabiem, no kuriem bezpartijiski sētnieki tos nesaudzīgi katru rītu akurāti un lādējoties noplēš.

Un tā patiesība ir vēl skaudrāka — attiecīgajiem dotētajiem pašiem ir vajadzīga avīze, un tikai tāpēc viņi to finansē. Bet viņi nekad to nedarīs, ja tajā strādā tāds spurains Miks, kurš ir pārāk gudrs un nekautrējas to izmantot, lai nemitīgi atmaskotu patiesos valsts saimniekus un izsaimniekotājus, kas vairumā gadījumu ir vieni un tie paši ļaudis un gandrīz bez izņēmuma visi grasās kandidēt gaidāmajās vēlēšanās.

Miks no avīzes aizgāja bez rūgtuma sirdī. Drīzāk jau ar veselīgu apņemšanos sākt pavisam citu un daudz saturīgāku dzīvi. Un tā jau nu gluži nebija, ka itin visi ietekmīgākie spēki būtu sazvērējušies pret viņu. Dažs vēl aizvien draudzīgi un iecietīgi aicināja viņu savas partijas rindās, cits atklāti un patiesi

teica, ka cienot viņa talantu, lai arī tas ir nodarījis ne vienu vien kaitējumu viņa interesēm, un kopumā Miks nebūt neju​tās atstumts un pamests.

Puslīdz labi orientēdamies pastāvošajā sistēmā, Miks nonāca pie secinājuma, ka sabiedrībai pietrūkst jauna izdevuma. Tāda izdevuma, kurš būtu pilnībā brīvs no politiķu aizkulišu ietekmes, brīvs no savstarpējas lamāšanās, tāds, kurš runā un stāsta par ikdienu, par cilvēku kā vērtību pašu par sevi, nevis tikai pelēkā fona vienu no elementiem, kurš pelnījis tikai to, ka gudrais politiķis viņam visu izstāstīs un paskaidros, kā viņam jārīkojas katru mīļu brīdi tā, lai politiķis būtu apmierināts. Būtu nepieciešams viens kārtīgs izdevums, kurš rāda ārpuspolitikas lietu kārtību.

Miks gan labi nojauta, cik bezcerīgs ir šāds mēģinājums, taču tomēr nolēma ķerties pie šīs idejas īstenošanas.

Staigāšana pa bankām kredīta meklējumos beidzās pārliecinoši ātri un nesekmīgi. Tur neviens pat nepasmējās par viņa trako ieceri. Tur sēdēja viedi ļaudis, un viņi saprata, ka avīze nenes un nevarēs nest peļņu un tālab tā nevar iekļauties bankas interešu lokā. Pirmajā nacionālās brīvlaišanas vilnī lielā skaitā saradušās komercbankas atklāti strādāja visas pēc viena principa — kamēr valdībā sēž mūsējie, tikmēr jāgūst ātra un pārliecinoša peļņa, tā jāizmanto tikai savējo cilvēku interesēs un kā nākotnes garants gadījumam, ja savējie cilvēki valdībā krīt un ir jālasās prom no šīs zemes, jo ir pilnīgi skaidrs, ka vietā nākušie valdītāji vispirms sāks ar veco parādu piedzīšanu. Tāpēc nav nekādas nozīmes iesaistīties vārdos skaisti skanošos projektos, kuri nesola acumirklīgu peļņu.

Mika projekti prasīja kredītus uz četriem līdz pieciem gadiem. Bankā teica — ko jūs, jaunais cilvēk?! Divi trīs mēneši, ne vairāk. Un ar milzīgiem procentiem. Ar savu biznesu tu tādus atdot nevari.

Un Miks domāja, izgājis laukā no pompozi iekārtotās iestādes, vai viņi patiešām katru dienu sēž kā uz čemodāniem un no rītiem, izejot no mājas, nespēj sievai pateikt — būs šovakar mājās vai gaidīt kādu ziņu no draugiem vai, kas pavisam ļauni, bet nebūt nav neiespējami, no prokuratūras? Intere​santi, vai ne?

Bet dažās bankās viņu nenoraidīja tik strupi un uzreiz. Kaut ko viņa vārds vēl nozīmēja. Teica, ka veikšot konsultācijas un tad varēšot šo sarunu turpināt. Miku tas iedvesmoja, jo viņš skaidri zināja, ka pēc bankas mērauklām viņam nepieciešamā summa nemaz tik liela nav, taču viņš aizvien vēl nesaprata, ka ne jau naudas būšana vai nebūšana te ir galvenais.Divās bankās sarunas patiešām turpinājās, taču diemžēl tikai vienā virzienā. Jā, redzi, principā mēs varētu finansēt arī jauna laikraksta izdošanu, taču ar noteikumu, ka tas aizstāvēs konkrētas mūsu intereses. Nekur tālu no tās politikas tu, puis, netiksi. Esi prātīgs. Ar tavām spējām mēs tālu tiksim. Un — šito gan labi ielāgo! — tādā gadījumā tas nebūs nekāds kredīts. Mēs to vienkārši finansēsim, un viss. Padomā labi.

Miks padomāja un tūlīt arī teica, ka tas viņu neapmierina. Vai tad viņiem neesot vieglāk maksāt jau esošam izdevumam, lai tas ik pa brīdim aizstāv viņu intereses? Tādam nolūkam taču nav vajadzīgs vesels izdevums. Kas tad tādu lasīs? Baņķieri klusi smīnēja un raudzījās Mikā gandrīz vai pārsteigtu skatienu — kā, vai tad patiešām viņš neko nesaprot? Visi esošie jau ir glīti nopirkti un sadalīti savā starpā. Un neviens jaunais arī nedrīkst iziet ārpus viņu kontroles.

Drīz nelielajā finansiāli spēcīgo personu un uzņēmumu elitē Miks kļuva pazīstams kā ideālistisks diedelnieks, kurš lidinās pa mākoņiem un izliekas, ka neko nesaprot no lietu kārtības. Pavisam drīz neviens jau pat negribēja ar viņu runāt. Intervija? Jā, lūdzu. Tikai nekādas sarunas par pilnīgi neatkarīga izdevuma veidošanu. Vai tu traks esi, vai? Kur lai mēs ņemam tādu bezcerīgu un neatgūstamu naudu? Ja tu parakstītos uz zināmiem noteikumiem, tad vēl varētu pameklēt. Bet tagad, piedod, vecīt...

Un Miku sāka nomākt zināma bezcerība, un vienubrīd viņš jau bija nolēmis atmest visam ar roku.

Nesen kāds viņa paziņa, līdzīgā veidā diedelēdams naudu, tomēr bija pratis pārliecināt naudasmaisus un savā rīcībā ieguvis tīri glītu summiņu, par kuru var izveidot jaunu raidstaciju. Miks saņēma uzaicinājumu tajā strādāt un neatteica. Aldziņa maza, taču lielas iespējas piepelnīties reklāmas organizēšanas jomā.Zinot, ka bez kārtīgi nostādīta reklāmas organizēšanas darba arī avīzei diez ko labi neklāsies, Miks

paša spēkiem bija nodibinājis nelielu reklāmas aģentūru, kas pagaidām nodarbojās ar visādiem sīkdarbiem, no kuriem ienākumi knapi sedza izdevumus par telpu īri, telefona lietošanu un citiem pakalpojumiem. Taču tas jau bija kaut cik profesionāli noorganizēts darbs, kuru veikt bija gatavi spējīgi cilvēki, un vajadzības gadījumā tas solīja labus panākumus plašāka atvēziena pasākumos.

Mika radio paziņa to zināja un daļēji ari tāpēc, lai atvieglotu savu dzīvi radio stacijas tapšanas pirmajos soļos, piedāvāja Mikam sadarbību. Viņa vārda parādīšanās jaunā radio ētera viļņos vien jau daudz ko nozīmētu. Jā, un Miks tam piekrita, jo cerības, ka izdosies realizēt savu ideju par jaunas avīzes izdošanu, kļuva aizvien blāvākas.Taču runas par Mika meklējumiem biznesa aprindās bija izplatījušās necerēti plaši. Svarīgi vīri savās sarunās ik pa brīdim atgriezās pie šīs tēmas, apspriežot iespējamos kopā nākšanas variantus un attiecīgi gau-žoties par, viņuprāt, Mika ietiepīgo stulbumu veidot pavisam neatkarīgu avīzi. No tāda tipina, kāds ir viņš, to patiešām var sagaidīt. Un to, starp citu, nemaz nedrīkst pieļaut. Ja taisām, tad taisām tādu, kā vajag. Kā lai jaunekli pārliecina?Un tā kādu vakaru Mikam uz mājām piezvanīja kāds ne pārāk tuvs paziņa. Miks pat īsti nespēja atcerēties, kur un kādos apstākļos viņi savu​laik bija iepazinušies. Šķiet, tas bija vēl Mika studiju laikā, kad viņš — jauns, aizrautīgs un neprecēts — bohēmas vārdā mēdza bieži vazāties pa visiem iecienītākajiem krogiem, un tur paziņas uzradās un pazuda gluži tikpat ātri, kā tiek veiktas maiņas spēles gaitā hokejā. Paziņas nāca un gāja, bet ar Italo viņi bija pamanījušies iepazīties tuvāk.

Miks kā jauns un runātīgs plītētājs, Italo — kā lēnprātīgs un ārēji pašpārliecināts bārmenis kādā krodziņā, kurš bija slavens ar to, ka tur mēdza savas jautrākās stundas vadīt gluži vai viss nepieradināmās mākslas un kultūras sabiedrības zieds. Un šajā Italo krodziņā dzerstījās visi — gan aktieri, gan mākslinieki, gan pastāvošās varas bažīgi nīstie rokmūziķi, gan tolaik populārākie žurnālisti un literāti, gan arī visi citi, kas uzskatīja, ka viņiem ir jel mazākā saistība ar šīm šķietami izredzētajām aprindām, kurās noteikti bija pamanījušies iefiltrēties gan strauji plaukstošās noziedzīgās pasaules jaunie bosiņi un bosiki, gan ari visur esošās drošībnieku armijas slepenie novērotāji. Par jaunām meitenēm nemaz nerunāsim. Tās bija gatavas līst iekšā kaut pa šauro, kuģa vai lidmašīnas iluminatoram līdzīgo tualetes lodziņu, lai tikai pabūtu šajā sabiedrībā. Viņām tur ļoti patika. Un ne tikai viņām. Visiem tur patika. Un tāpēc arī visi tur gribēja iekļūt. Bet krodziņš bija neliels, un visiem, saprotams, vietas tur neatradās. Tāpēc laika gaitā no izredzētajiem izveidojās īpaši izredzēto slānītis, un iekļūšana šajā slānītī ļoti jau nu bija atkarīga no lielā bārmeņa Italo īpašās labvēlības. Proti, ja nu krodziņš bija jau pārpildīts — un tā tas gandrīz vienmēr arī bija — un uz ielas izvei​dojusies solīda, bet aplam nervoza rinda, taču tev nu ļoti, ļoti gribējās ietikt iekšā, tad bija jāsaka šveicaram — čau, vecais, es eju pie Italo. Pēc tam satraukti jāgaida kādas pāris minūtes, kamēr šveicars gausi atgriežas, lai paziņotu visvarenā bārmeņa verdiktu, proti, vai viņš vispār tādu jautātāju atceras. Ja ne, ta šoreiz, puis, tu esi izgāzies. Bet, ja atceras gan un ir arī devis atļauju, tad tu esi īstais vīrs. Iedod tikai šveicaram rublīti un meties iekšā iereibušo, pārgudrās un pārsvarā tukšās runās piesārtušo mākslinieku un seksuāli nogatavojušos meiteņu burzmā, kuras pacietīgi gaida, kamēr viņu dievi beigs dzert, un tad sāksies sadale — kurš nu kuro uz kurieni šoreiz aizvedīs. Ej vien iekšā un plītē arī tu vesels, jo — tu taču esi no Italo izredzēto loka.

Miks kaut kā ļoti ātri bija ieguvis šo nepieciešamo Italo labvēlību un praktiski varēja nākt un iet, kad vien sagrib, pārsvarā pat neko daudz nejautājot pēc Italo, jo šveicari viņu jau tāpat labi pazina. Varbūt mazliet dīvaini, bet tā Mikam bija arī citos krogos. Kāpēc tas ir tā, par to Miks nebija īpaši domājis, bet nav izslēgts, ka tam bija pavisam vienkāršs iemesls, proti, Miks ne tikai iedeva stratēģisko rublīti, bet nereti arī pacienāja viņus ar kādu lieku glāzīti un, pats galvenais, bieži vien tīri cilvēciski un no sirds ar visiem izrunājās, tādējādi būdams lietas kursā par ne vienu vien šveicaru sadzīves problēmiņu.

Bet studentu Miku ar bārmeni Italo savukārt saistīja kaut kādas, varētu pat teikt, garīgas saites. Viņi viens otram nekad nebija izdarījuši nekādu tādu pakalpojumu, par kuru būtu jājūtas parādā līdz kapa malai, taču šī sapratne izveidojās ātri un it kā bez šķietamas motivācijas. Daudzi, pat ļoti daudzi gribēja iegūt bārmeņa Italo lavbvēlību, pat paši uz to uzprasījās, taču ne katram tas izdevās. Miks nebija nekā

īpaši centies un to bija dabūjis ātri vien. Tā gadās.

Bet situācijas mainās ātri. Arī dzīvē. Nez kāpēc Miks pasāka biežāk apmeklēt citus krogus, īpaši kādu nesen atklātu gaumīgu alus bāru, un viņi viens otram it kā pazuda uz ilgākiem gadiem. Un drīz arī Italo pameta darbu krogā. Sākās pārmaiņas boļševizētās sabiedrības dzīvē, pavērās spraudziņas šķietami godīgākām iespējām pelnīt naudu, un drīz jau Miks dzirdēja atbalsis, ka Italo pasācis kaut kādus privātos biznesus, no kuriem gan sākumā nekas labs neesot sanācis. Ko viņš tur īsti darīja, to Miks varbūt vēlējās zināt, taču, šķiet, pat līdz šai dienai nav pamanījies to noskaidrot. Un vispār — ļaudis runāja, ka tam Italo esot visnotaļ tumša pagātne, čekists esot bijis vai kaut kas tamlīdzīgs. Miks tam neticēja, kaut gan — ej nu sazini, kurš mums te kas ir. Un galu galā — cilvēks bija visnotaļ labs. Kāpēc bija? Tāpēc, ka tie ir aizgājušie laiki. Kas noticis pa šiem daudzajiem gadiem, to Miks patiesi tagad labprāt uzzinātu.

Bet toreiz vēl runāja, ka Italo esot meties sporta biznesā. Un tam gan varētu noticēt. Miks taču lieliski atcerējās, ka tieši kopīgā izpratne par sportu bija viens no viņu ātrās un it kā neapzinātās tuvināšanās iemesliem. Pats Italo — garš, gandrīz divmetrigs, slaids un blonds milzis, izbijis basketbolists — vienmēr mēdza ironiski sūkstīties, ka, lūk, nepareiza ir visa tā sistēma, kurā dzīvojam (viņš patiesi mēdza pārdroši izteikties, un varbūt tāpēc šīs aizdomas par čeku, jo tolaik tie, kas mēdza drosmīgi runāt, bet viņiem nekas par to nebija, vienmēr šķita aizdomīgi), jo, raugi, viņš taču būtu visnotaļ vērā ņemams basketbolists, taču nav nekādi iespējams to iestāstīt citiem, īpaši basketbola vadošajiem cietpauriem, kuri pieraduši dzīvot tādos apstākļos, kad valstī faktiski ir tikai viena meistarkomanda, kurā tev neiekļūt, ja vien nebūsi galvas tiesu pārāks par citiem. Un laikam jau Italo nebija galvas tiesu pārāks par citiem.Un tāpēc viņam bija jāstrādā krogā. Bet viņš bieži vien it kā sapņaini izteicās — ek, ja būtu man tādas iespējas, zini, es tad tādu komandu uztaisītu! Nekad neiznāca laika un pietrūka vēlmes izrunāt līdz galam — kādu tad īsti tu to komandu būvētu, taču šis nu patiesi bija zilais sapnis.

Bet šeit Miks jau tolaik skaidri apzinājās, ka krogā Italo nebūt nestrādā tāpēc, ka ir vienkārši pievīlies savās personīgajās sportista spējās. Nē. Vienkārši viņš vājprātīgi mīlēja naudu. Pēc iespējas lielāku un tādu, kas tā ātri, ātri ienākas. Ne gluži bez darba, bet tomēr — tā ātri, ātri. Un tolaik bez nonākšanas pretrunā ar bargajiem padomju likumiem par bezstrādes ienākumiem un vesela lēruma citu visdažādāko muļķību strādāšana krogā bija viens no ienesīgākajiem ceļiem uz labklājību. Miks vēl šodien lieliski atceras filozofiju, kas tik skaudri izskanēja kādā Italo vaļīgākā frāzē, kad, Mika jautāts, kā tad īsti viņš te pelna to biezo rubli, viņš atbildēja: Kā? Pavisam vienkārši, vecais. Es ņemu tikai un vienīgi no savējiem, no pazīstamajiem. Jūs paši man saraušat to kapitāliņu. Netici? Negribi — netici, bet, starp citu, arī tu pats tur esi iekšā. Jā, jā, pavisam dziļi iekšā. Redzi, ir jau tā, ka no sveša es nekad neņemšu, jo svešie... jā, tie svešie vienkārši nav droši. Visādi var gadīties. Mūsu arodā, ja paņem ciet, tad tu momentāli esi no šīs sabiedrības, no šīs bārmeņu un krodzi​nieku kastas laukā. Es to vēl nevēlos.

Un svešie, kā mēs labi zinām, šeit vispār iekšā gandrīz vai ne​tiek, — Miks piebilda.

Jā. Pats saproti...

Vai nu tāpēc, ka Miks atkal bija jautrākā prātā, vai arī vienkārši nejutās aicināts par to aizdomāties dziļāk, viņš par šiem Italo vārdiem tikai pasmējās. Nu, un lai tā ir! Kas man par daļu? Bet tomēr šī atziņa, ka naudiņa jātaisa, pēc iespējas smalkāk apčakarējot savējos, jo tas, raugi, tev pašam ir drošāk, neskaidri tomēr iegūla viņa apziņā. Iegūla un turpat arī pazuda. Tajos gados viņš lidoja citos mākoņos. Pretendēja, tā sacīt, uz patieso mākslinieku aprindām. Bet tajās aprindās tolaik naudas taisīšana nespēlēja galveno lomu. Tur galvenais bija protests. Vienalga kāds. Varbūt arī tieši tāds kā nicīga attieksme pret pārticību.

Varbūt.Un tagad, kad Italo viņam piezvanīja, Mika acu priekšā uzausa viņa lielais, blondais tēls un viņš atcerējās, ka tomēr taču šo to pēdējā laikā ir par viņu dzirdējis.

Italo tagad bija itin vērā ņemama privātuzņēmuma īpašnieks un prezidents. Rakņājoties pa jaunās brīvvalsts pirmo gadu stihisko saimnieciskās dzīves īstenību, Miks pāris reižu bija uzdūries gan šīs firmas nosaukumam, gan tās vadītāja uzvārdā sazīmējis it kā pazīstamu cilvēku. Tās darbība, ātrie

panākumi, pamatkapitāla avoti un vēl daudz kas cits radīja aizdomas. Krāsainais metāls, naftas produkti, datoru un kompjūterprogrammu bizness, lēti un izdevīgi kredīti, vārdu sakot, viss kā pie visiem citiem aizdomīgajiem, tikai ar vienu jūtamu atšķirību. Proti, nav kur piesieties. Citi jau vai nu sēž cietumā, vai ir paspējuši aizlaisties uz eksotiskām salām, bet Italo vēl aizvien tepat. Un, jo dienas, jo kļūst aizvien cienījamāks.

Viņš strādā gudri un laikam jau vienmēr atrod pareizās sviras, kuras nospiežot dabū visu, ko viņam vajag, bet valstiskās struktūras allaž liek mieru. Un nupat jau ir klāt tas brīdis, kad viņam vairs itin neko nevarēs izdarīt, ja arī atklāsies, ka pagātnē ir bijis kāds neglītumiņš. Ar visiem premjerministriem viņš parasti ir uz tu. Ar svarīgāko komisiju vadītājiem parlamentā tāpat. Gandrīz visi ministri vai nu kādreiz dzēruši viņa krodziņā, vai vēl pavisam nesen strādājuši pie viņa, vai ir bērnības vai jaunības draugi. Kas tādi nav bijuši, tie tagad tādi kļuvuši.

Vārdu sakot, puisis ir zirgā. Piecsimtais mersedess, grezna villa laukos, pašam savs basketbola klubs, kurš valsts čempionātā ir ārpus konkurences, bet Eiropā vidējā līmenī nes firmas vārdu, un tā tālāk.Miku pārsteidza ne tikai pats Italo zvans, bet arī straujais ievads, pēc kura viņš nekļūdīgi pazina zvanītāju, lai arī viņi kādus nepilnus astoņus gadus nebija tikušies.— Čau! Te tāds Italo zvana. Atceries?

Klausies, es dzirdēju, ka tu tā kā grasies manā radiostacijā pastrādāt.— Jā, šobrīd ir tāda situācija, ka esmu palicis bez nopietna darba, —Miks samulsis atbildēja, galvenokārt domādams par to, kur Italo sadabūjis viņa telefona numuru, jo to tikai nesen viņam pieslēdza un tas darbojās tikai otro dienu.— Bet kas tev ir ar to avīzi? Taisīsi, netaisīsi?— Hm, bija tāda doma, — Miks aizdomīgi novilka.— Vai tiešām?— Klausies, vajadzētu satikties. Man te ir šādas tādas idejas. Domāju, ka tev arī tās patiks.— Kuru spārnu tad tu pārstāvi? Kreisais vai labējais? Vai centrējoši kreislabiskais? Jeb esi meties uz nacionālradikāļiem?— Liecies mierā! Man tie pepiņi visi ir pie vienas vietas. Redzi, man tieši patīk tava nepolitiskā ideja. Aprunāsimies vēl ar pāris cilvēkiem, un es domāju, ka mums kaut kas varētu izdoties.Miks, protams, piekrita tikties. Un turpmākais notika kā raibā kaleidoskopā. Italo bija izteikts rīcības cilvēks. Viņa leksikā nebija vārdu — nevaru, nemāku, nav laika, nav iespējams un tamlīdzīgi. Reizēm viņš vienīgi atļāvās pateikt — negribu. Bet nupat viņš arī bija sev nodrošinājis tādu stāvokli, ka drīkstēja kādreiz tā pateikt. Bet, ja viņš reiz ir pieņēmis lēmumu, tad nekas viņam to nespēs traucēt realizēt,Jau nākamajā dienā pēc telefonsarunas Miks tikās ar Italo, pēc pusotru stundu garas sarunas saņēma solījumu, ka divu mēnešu laikā tiks sagādāta nepieciešamā summa, un tika aizvests uz ēku, kurā plānots izvietot redakcijas telpas, lai jau varētu aprunāties ar celtniekiem, kas tad tādam avīžnieciskam veidojumam īsti nepieciešams, kas ir tas pats specifiskākais un cik tas viss aptuveni varētu maksāt.Straujajā notikumu gaitā Miks paspēja uzdot tikai vienu jautājumu:— Paklau, Italo, kam tev tas vajadzīgs? Ar basketbolu un radio vēl nepietiek? Tu nemaz neizskaties pēc tāda labdabīga mecenāta.— Esi mierīgs. Es jau no savas kabatas neko nemaksāšu. Man te ir viens vācietis, kuram nagi niez taisīt pie mums vai nu televīziju, vai avīzi. Varbūt no skaudības, ka man ir radio.— Vācietis? — Miks bija neizpratnē.— Nu, tāds nosacīts vācietis. Sens paziņa. Tagad viņš jau kādu piekto gadu dzīvo Vācijā.

— Pag, pag, bet vai tā naudiņa būs tīra? Tu mani pazīsti...

— Pazīstu, pazīstu! Par to tev ne mirkli nav jāuztraucas. Tīrāka nemēdz būt. — Kaut kāds viltības velniņš tomēr zibēja Italo acīs. Miks to uztvēra, taču ļāvās pārliecināties. Pārlieku jau nu veiksmīgi viss bija iegrozījies. Lai tad arī ir tas nosacītais vācietis.

Bet nosacītais vācietis bija Hugo. Cik tomēr maziņa tā pasaulīte! Miks jau studiju laikā kļuva populārs ar saviem rakstiņiem, tāpēc viņu pazina vairāk nekā viņš citus savus studiju biedrus no dažādām grupām un kursiem. Hugo viņu uzreiz atcerējās, jo kādu laiku ir studējis tajā pašā augstskolā. Un ar savu azartisko pieeju dzīvei un darījumu kārtošanai viņš aizrāva Miku vēl vairāk, nekā to spēja izdarīt Italo.

Nokļuvis šādu divu darboņu sabiedrībā, Miks uz laiku nonāca pilnīgā viņu ietekmē un, sev par lielu

brīnumu, ātri pieņēma viņu darba stilu. Žurnālista darbs jau nu arī nebija nekāda gumijas stiepšana, taču tikai šeit viņš īsti saprata, ko nozīmē strādāt tā, lai nauda nāk.Vienīgais, pie kā viņš nespēj pierast vēl tagad, ir Hugo attieksme pret naudu. Pareizāk gan laikam būtu teikt tā — attieksme pret lielām naudas summām. Hugo bija cilvēks, kurš, jautāts, vai neatrastos kāds miljons tāda un tāda projekta realizēšanai, un, ja vēl viņam šis projekts patiešām liekas simpātisks, tad itin mierīgi atbild — piedod, vecīt, tagad nav, bet tu man piezvani šovakar ap astoņiem, varbūt tad būs.Kā tā nauda nāk un kā tā iet, to Miks tikai tagad sāka redzēt. Tāda apjoma darījumu kārtošanai valsts kā tāda ar visām tās neskaitāmajām un uzblīdušajām pārbaudes un kontroles institūcijām zaudē jebkādu pastāvēšanas jēgu. Nodokļi un kas tur vēl — nē, tas priekš pen​sionāriem un godīgiem melnstrādniekiem. Pievienotās vērtības nodok​lis, deklarācijas par apjomīgiem pārskaitījumiem vai skaidrās naudas izmaksām, ienākumu deklarēšana! Ko? Ak, jā, pareizi, ir arī tādi. Jā, jā, tā vajag, to tā valdība ir pareizi izdarījusi, bet, paklausies, nerunāsim tagad par niekiem, es te, lūk, ko esmu izdomājis, klausies...Pašam Italo par to nav jādomā. Tā dēļ viņš uztur veselu juristu un grāmatvežu armiju, un tie tad arī cīnās. Un uzvar. Un viss, atļausimies piezīmēt, pilnīgi viss ir likumīgi un pareizi. Likumdošanā ir tik daudz šauro vietu, ka attiecīgajiem ierēdņiem atliek tikai plātīt rokas un bezspēcīgi vārstīt mutes. Un Miks lieku reizi pārliecinājās, ka valdības un ierēdniecības krēslos nebūt nesēž paši labākie cilvēki. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Gudrākajiem ir pašiem savas firmas, vai arī viņi tādās strādā, pirmkārt, par krietni vien labāku atalgojumu, otrkārt, krietni vien interesantāku un jaunrades bagātāku darbu. Līdz ar to viņi ir neapstrīdami un mūžam lojāli savam bosam. Valsts iestādēs sēdošie savu priekšnieku ir gatavi pievilt minūtes laikā. Cenas ir zināmas, un pēdējos gados tās nav mainījušās.

Pārcilājot atmiņā šīs emocijas, Miks nemierīgi sagrozījās lidmašīnas sēdeklī. Šķiet, ari viņš pats pieskaitāms pie šīs gudrāko elites. Vai tā patiešām ir, un vai viņš ir ar to apmierināts? Nav viegli sev atzīties, bet laikam jau ir gan. Apmierinājums ir dīvains, bet tas ir un vairāk gan ir nevis apmierinājums, bet gan tāda kā atklāsme par to, cik bezjēdzīgi nežēlīga ir vienkāršo ļaužu dzīve. Bet par to labāk nedomāt. Viņi varbūt ari ir nekaunīgi pakļauti valsti vadošo neprašu untumiem un maksā gan nodokļus, gan pakļaujas citām legālajām represijām, bet — tikai nevajag iedomāties, ka viņi ir vai nu nelaimīgi, vai kā citādi jūtas dzīves piešmaukti. Patiesībā noteikti ir gluži otrādāk. Lielākais vairums no viņiem, no vienkāršajiem ļaudīm, noteikti ir krietni vien laimīgāki par jebkuru pārtikušu bagātnieku. Vismaz visi viņi guļ mierīgu miegu. Man viss ir kār​tībā un nav jābaidās no katra negaidīta klauvējiena pie durvīm.

Dažs labs Mikam pārmeta — vecīt, ar ko tu esi sasējies? Tā taču netīrā kompartijas vai čekas nauda.

Bet Miks zināja atbildi, un tā nekādus pa​pildu pārbaudījumus viņa sirdsapziņai neuzlika.

Ja nu gadījumā tā patiešām ir netīrā kompartijas vai čekas nauda, tad kāda vaina, ka Miks tiek pie tās un liek to lietā tādā veidā, ka beidzot ar to nes labumu visiem? Galvu var likt ķīlā, ka tauta ir izslāpusi pēc netendencioza preses izdevuma. Un skeptiķiem mutes bija ciet. Ja nu tas ir tā, tad patiešām ir vērts.

Un šajā vidē Mika ideālisms uzvarēja. Kamēr citi tikai virina mutes un bļaustās par tautai it kā nozagtajiem miljoniem, tikmēr Miks, skat, tos praktiski atgādā atpakaļ.Taču straujajam optimismam drīz pienāca gals. Hugo bija ievērojams darbonis. Ievērojams ar nežēlīgi plašo atvēzienu visā, pie kā viņš ķeras klāt. Iedevis Mikam zināmu daļu no avīzes veidošanai nepieciešamās naudas, viņš pazuda. Toties viņa vārds pēkšņi parādījās visās avīzēs un vairs no tām nepazuda mēnešiem ilgi.

Kādu vakaru Hugo pats piezvanīja Mikam.

— Tā. Tagad es kādu laiku būšu Vācijā. Visas attiecības tālāk kārtosi caur maniem cilvēkiem. Es tev iedošu vārdus un telefonu numurus. Nē! Nē, savādāk. Viņi tevi paši sameklēs.

Nevarētu teikt, ka es visu labi sapratu, — iebilda Miks.

Avīzes taču lasi. Tas jau sen pret mani brieda.

— Bet nekas neliecina par to, ka tev būtu bīstami dzīvot tepat, — Miks teica.

It kā jau tā ir, bet it kā arī nav. Bet šitā vienkārši būs drošāk. Tu jau pats zini, kā mūsu valstī notiek.

Vispirms arestē un tad gadiem ilgi ļauj skaidroties, un pēc tam pat atvainoties nejēdz. Un mūsējie tagad

vispār ir traki palikuši pirms vēlēšanām. Tici man, viņi vēl viens otru līdz rudenim simtiem reižu apcietinās un tā vien tikai vāks punktus, — Hugo skaidroja.

Pag, bet tad jau tev tomēr ir kaut kāds melnumiņš aiz ādas, — Miks neatlaidās.

Nekā tamlīdzīga. Pilnīgas muļķības. Viņi paši tur nespēj neko cilvēcīgi savā starpā sadalīt, tāpēc tagad cenšas atrast kādu upura jēru. Izdomāja paniekoties ar mani. Nē, es labāk būšu pa gabalu. Bet tu nesatraucies, es drīz būšu atpakaļ, un mūsu lietiņas ies uz priekšu bez aiztures. Visas norunas paliek spēkā. Italo manās lietās nav tik dziļi iesaistīts, un viņš taču visu laiku būs uz vietas.

Viņš iedos atlikušo naudu?

Viņš nedos. Tas viss notiks caur mani.

Kas viss? — Miks nesaprata.

Visa naudas plūsma.

Tev tā ir? Tev ir ko pludināt?

Nū... šobrīd nav. Bet būs. Man jau te visādas lietiņas virzās.

Avīzes gan ziņo pavisam kaut ko citu. — Miks atļāvās pavīpsnāt.

Nu, tur neko tagad nevar darīt. Būtu es pats uz vietas, es tām avīzēm tiktu klāt, un tās ziņotu pavisam ko citu. Tagad jāapmierinās ar to, ko viņām pasviež tie otri. Bet, es tev vēlreiz saku, par mūsu lietiņām tu nesatraucies nemaz. Tur viss būs kārtībā. Būs naudiņa, un viss kas būs.

Tagad nav, bet piezvani rīt ap diviem, ja? — Miks mēģināja parodēt Hugo balsi, un šķiet, ka tas viņam izdevās.

— Apmēram tā. — Hugo tovakar nebija noskaņots uz ironizēšanu. Tikko uzzinātais Mikam bija liels trieciens. Viņš saprata, ka pēkšņā virzība ir apstājusies un, ja ne uz visiem laikiem, tad uz ilgiem gan.Miks sazinājās ar Italo un noskaidroja vēl šo to, kas optimismam lika pavisam noplakt. Ātrāk kā pēc vēlēšanām atpakaļ viņš nebūs, — Italo teica.

Kāds tam sakars ar vēlēšanām? — Miks nesaprata.

To tu pajautā viņam pašam.

Bet nebija arī jājautā. Brīdi padomājis, Miks pats visu saprata. Atkal esmu bijis nedaudz paviršs un neuzmanīgs, Miks sevi norāja. Ar šitādiem vīriem strādājot, ir jābūt nemitīgā informatīvā formā.

Skaļie laikrakstu virsraksti liecināja, ka Hugo kaut kādā veidā it kā ir pamanījies apvest ap stūri divas ietekmīgas struktūras — vienu no lielākajām komercbankām un galvaspilsētas tirdzniecības ostu.

Vai patiešām piemānījis, par to bija grūti spriest, taču avīžrakstu autori uzmācīgi vedināja lasītāju tieši uz tādām domām.

Nez kādā veidā dabūjis ostas garantijas, viņš ir bankā saņēmis kredītu, kura apjoms spēj šokēt ikvienu. Trīsdesmit pieci miljoni. Viss it kā esot normāli, un pat pirmos atmaksāšanas termiņus viņš esot ievērojis, taču kaut kas ir sašūpojis to laipu, un, sākot pētīt dziļāk, tagad tiek apšaubīta garantijas vēstules likumība. Un pie visa vainīgs esot tas — tā gan esot vēl nepārbaudīta informācija —, ka Hugo attiecīgo kredītnaudu neesot izmantojis solītajiem pasākumiem, kas nestu izdevīgu labumu garantijas izsniedzējai ostai, bet gan esot sapircies nekustamos īpašumus, mākslas priekšmetus un iesācis lielveikalu tīkla veidošanu visā valstī. Un kādam no ostas spices vīriem tas nav paticis. Vai viņi par maz saņēmuši? Zinot Hugo dāsnumu, tam grūti noticēt. Drīzāk šis darījums ir noticis aiz kāda ietekmīga kunga muguras, kurš no tā sev nav dabūjis itin neko. Turklāt — patiešām — tuvojas taču vēlēšanas...

Bet kārtīgu punktu visam uzlika cita informācija. Proti, izmantojot vienu un to pašu, nu jau apšaubīto garantijas vēstuli, Hugo pamanījies saņemt tāda paša apjoma kredītu kādā Ukrainas bankā. Valsts galvenā osta ieķīlāta, kredīta ņēmējs pazudis, ārprāts un šausmas. Vispār jau nekur viņš nebūtu pazudis, Miks domāja, ja paši nebūtu sākuši rakņāties savā netīrajā veļā. Pirmos maksājumus taču viņš nokārtoja un būtu kārtojis arī tālāk. Bet — tuvojas taču vēlēšanas...

Un Miks tagad labi saprata Italo piezīmi par to, ka ātrāk par pirmo pēcvēlēšanu dienu Hugo šeit nav gaidāms. Šajā skandālā iesaistīti paši augstākie varas ešeloni, kuri ir stipri tikai tik ilgi, kamēr tā vara ir

viņu rokās. Bet atņemt to var itin vienkārši. Atliek tikai viņu vietās salikt citus. Un tad jau ar visiem miljoniem var atgriezties mājās. Un tad nesenie vajātāji paši pārvērtīsies par vajājamajiem. Ak, žēliņ, šī īsprātīgā un mantrausīgā pasaulīte! Kas viss tikai nenotiek naudas dēļ!

Miks nu bija nonācis bezgala divdomīgā situācijā. Āķis lūpā, kā mēdz teikt. Zināmā naudas summiņa uz izdevīgā bezprocentu ilgtermiņa privātaizdevuma noteikumiem ir saņemta, nokārtotas visas juridiskās formalitātes, iesaistīti darbinieki, šur tur jau palaista neliela reklāma, skauģi un interesenti gaidīt gaida.

Bet tagad — še tev! Pāris mēnešu vēl jāpagaida.

To, ka Hugo nespēs tik drīz piešķirt apsolīto naudiņu, lai varētu pilnībā pabeigt visus avīzes organizēšanas darbus, Miks saprata uzreiz. Italo savu naudu nedos, to viņš ir pateicis un iesaistījis šajā lietā Miku tikai tāpēc, lai kaut daļēji pasūknētu laukā no Hugo naudu, kuru viņi tur viens otram nemitīgi ir parādā. Italo vienkārši ir ļoti izdevīgi, ka Hugo iegulda līdzekļus pasākumos, kuri ir paša Italo pārraugāmības lokā.

Un oficiāli Italo paziņo — nē, ko jūs, man pietiek ar radio, man avīzi nevajag. Bet privāti Mikam saka — tu neuztraucies nemaz, viss būs. Mēs no Hugo dabūsim visu nepieciešamo. Šis viltīgais — mēs!

Kā teica mazais telēns krievu multenē — mām, mēs esam saskaitīti, ārprāts! Un Mikam likās, ka mafijas taustekļainā roka sažņaudzas ap viņa kaklu. Kamēr uzstājies kā žurnālists, tikmēr bija miers. Neveikli pabaidīja un likās mierā. Kas būs tagad?

Taču tās bija tikai dabiskas acumirkļa emocijas. īstenība nemaz tik drūma nešķita. Un domāšana pavisam izmainījās pēc kārtējā Hugo zvana, un pēc šīs sarunas Mikam viss vairs nešķita tik drūmās krāsās mālēts.

— Klausies, vec, — Hugo elsoja klausulē. — Tu pats tagad lieliski redzi, ka tā jau ir visīstākā rīdīšana pret mani. Italo gan saka, ka man vajadzētu klusiņām stāvēt maliņā un nogaidīt, taču es tam nepiekrītu. Tādai apmelošanai nevar ļauties! Klau, tu reiz teici, ka tev jau ir gandrīz gatava reklāmas aģentūra. Tā ir? Redzi, vajadzētu uzrīkot kārtīgu pret-kampaņu. Tu saprati? Es visu sadabūšu. Būs tev gan cilvēki, kas paši runā, gan nauda, kas nerunīgākajiem atver mutes. Tagad es mierā nelikšos. Paklausies, bet vajadzētu tādu kārtīgu bliezienu! Tu varēsi ar saviem vīriem?

Miks atkal uzreiz visu saprata. Un viņā pamodās kādu laiku zināmā piespiedu bezdarbībā snaudušais žurnālista velniņš. Skandāls ir liels. Un — patiesi — pagaidām viss iet vienos vārtos. Hugo ir prom Vācijā, un visi tagad dod viņam virsū. Italo tradicionāli ir kluss, mierīgs un nemanāms. Bet Hugo grib aizstāvēties. Un tas nav parasts skandāliņš. Tas ir kārtīgs jampadracis, kurā ir iesaistīti gandrīz visi tie paši brekši, kurus pats Miks agrāk ir tik cītīgi tvarstījis. Hm, tas būtu interesants pasākums. Turklāt Miks labi apzinājās, cik izmaksās tāda mēroga reklāmas kampaņa, un saprata, kāds labums no tā atlēks viņa cilvēkiem, kas pagaidām aģentūrā vilka itin nožēlojamu profesionālo dzīvi, aizvien gaidīdami labākus laikus, kurus viņiem nemitīgi sola Miks, kuram savukārt tos sola Hugo. Nu šis brīdis varētu būt klāt.Mikam pat neienāca prātā noraidīt šo piedāvājumu. Viņš piekrita, par ko saņēma neviltotu un sirsnīgu Hugo «paldies».

— Ar to vien būs par maz, — Miks piebilda.

— Saprotu, saprotu! Es visu saprotu, — Hugo steidzās piebilst. — Tu tā fiksi uzmet plāniņu par to, kā tam vajadzētu visam izskatīties, un arī aprēķini, cik tas aptuveni varētu izmaksāt. Nākamnedēļ naudiņa tev būs.

Vēl nenolicis klausuli, Miks jau apjauta kopējo iespējamā darījuma apjomu. Bet, nolicis klausuli, viņš jau bija aprēķinājis aptuveno aģentūras peļņu. Par šādu pasūtījumu viņu apskaudīs ikviena no esošajām lielajām reklāmas aģentūrām. Un galu galā tas viss nāks tikai par labu gan viņa personīgajam, gan reklāmas aģentūras, gan topošā izdevuma veido​lam. Nē, tas nu patiešām nav slikti.

Vēl Miks drošības pēc piezvanīja Italo.

— Protams, būtu muļķīgi no tā atteikties, — Italo teica. — Pēc būtības jau tas ir gluži vienalga —

vai nu Hugo pārsitīs viņus visus pušu, vai sēdēs cietumā. Bet tu savu naudiņu būsi dabūjis. Ja ne tā, kā bija iecerēts sākumā, tad vismaz caur šo reklāmas kampaņu. Tikai pateikšu tev pavisam godīgi: es nedodu ne pieci procenti, ka viņš to naudu arī dabūs, kuru tev tikko apsolīja.Tas nu bija prātīgi teikts. Godīgi un prātīgi. Un Miks noslīga pār piezīmju burtnīcu, rēķinot uz mini skaitļotāja un zīmējot uz papīra kaut kādas tikai pašam saprotamas kriptogrammas.

Tagad galvenais dabūt no Hugo to naudu, ko citādāk laikam gan būs pagrūti panākt. Un uztaisīsim arī viņam kārtīgu reklāmas kampaņu, lai redz, kas mēs esam par vīriem.Ko tur Italo teica par cietumu? Tātad ari tas ir iespējams. Kalsim dzelzi, kamēr tā ir karsta.

Portatīvajā magnetofonā ievietotā kasete jau gāja uz beigām. Miks dzirdēja, kā apkalpes komandieris ziņo par to, ka Londonā ir plus divdesmit pieci grādi un ka mēs tur būsim pēc trīsdesmit minūtēm. Miks noņēma austiņas un tīksmi izstaipījās. Pirms iedegsies brīdinošā signāllampiņa, jāpaspēj vēl uzsmēķēt.

Jaukā pavadone žigli tekalēja pa šauro eju starp krēslu rindām, un Miks atkal pievērsa uzmanību viņas kājām. Varēja saprast, ka tās ir rū​pīgi un gludi skūtas. Šķiet, ka šorīt pat.

2. daļa Miks patiešām netaisījās akli paklausīt Hugo ieteikumam un nebrauca no Getvikas lidostas uz savu PARK LANE HOTEL ar taksometru. Viņš gan mirkli uzkavējās pie amizanto melno austiņu rindas, bet vairāk gan tāpēc, lai papriecētu acis par šiem retro vāģīšiem. No paziņām viņš bija izzinājis, ka reizes desmit lētāk ir braukt ar vilcienu, jo laika ziņā tas ir tas pats, kas ar melno taksīti. No Viktorijas stacijas līdz viesnīcai jau nu viņš savu somu aiznesīs pats.Hugo māk parūpēties par servisu, un Miks par to jau vairākkārt bija pārliecinājies. PARK LANE HOTEL, lai arī nebija pats glaunākais Londonas iestādījums, tomēr daudz jau arī no tiem neatpalika. Principā tūristiski noskaņotajam Mikam bija pa prātam ari šīs viesnīcas ģeogrāfiskais izvietojums.Apgājis apkārt Velingtona piemineklim, Miks iegāja Haidparkā un nogāja nelielu gabaliņu pa to. Viņu pārsteidza tas, ka Londona sagaida viņu saulaina un silta. Patiesībā par to viņš pie sevis pat nedaudz sūkstījās. Kur tad izslavētā migla un miklums? Līdz šim nekad nebijis ne Anglijā, ne pašā Londonā, Miks alka izjust tieši šo atšķirību, jo visu Rietumeiropu viņš jau bija izceļojis krustām šķērsām un konstatējis, ka nu jau vairs nav liela atšķirība, kurā valstī tu atrodies. Visur vieni un tie paši veikali, viena un tā pati prece, vieni un tie paši benzīntanki, tās pašas mašīnas un gandrīz arī vienādi cilvēki. Un tagad — še tev: arī Londona tāda pati un vēl bez miglas!

Viesnīcā problēmu nebija. Miks jau iepriekš bija informēts, ka nebūs vienīgais Hugo viesis, kaut gan par pārējiem nezināja itin neko. Tāpēc viņam nācās ilgāk skaidrot, kas un kurš tieši viņš ir un cik dienu nolēmis te pavadīt. Izrādījās, ka viņš ir ieradies pirmais no Hugo saaicinātajiem cilvēkiem. Turklāt viesnīcnieki zināja teikt, ka pats Hugo ieradīšoties tikai pēc divām dienām. Tas Miku gan apmierināja, gan viesa viņā bažas. No vienas puses, viņš pats bija ierosinājis šo tikšanos izstiept pēc iespējas garāku, lai darba lietas apvienotu ar veselīgu, tūristisku atpūtu. Bet, no otras puses, pēkšņi zuda pārliecība, ka Hugo visu ir nokārtojis līdz galam. Ja nu viņš pēkšņi neatbrauc nemaz? Un tā ir pilnīgi iespējama situācija! Mikam līdzi ir tikai daži dolāri. Segt visus izdevumus ir solījies Hugo, un Miks ar to ir rēķinājies, bet — ja nu viņš neatbrauc?

Tomēr Miku nomierināja tas, ka viņš nebūs vienīgais Hugo viesis. Tik daudzus vienlaicīgi viņš taču nespēs nostādīt neveiklā situācijā.

Viesnīcas numuriņš bija itin piemīlīgs. Liela, plata gulta, televizors, minibāriņš, duša un vanna, personīgais seifs un telefons. Ar domu — Hugo visu sedz — Miks vispirms patukšoja bāriņu. Mazās un smieklīgās reibinošo dzērienu pudelītes viņš tikai pārcilāja, jo nu jau drīz būs gads, kopš ir atteicies no alkohola lietošanas, bet senās izjūtas ņēma virsroku, un viņš vismaz prātā apcerēja to, kā tad īsti no tādiem špictrauciņiem varē​tu dzert. Tādas kā lielas ampulas. Tādas jau veselas jārij nost.

Pēc tam viņš omulīgi nomazgājās dušā un tad nokāpa lejā uz viesnīcas vestibilu, kur nopirka mazu, salokāmu Londonas karti.Mikam patika pa nepazīstamām vietām blandīties vienatnē. Pilnībā pārliecināts,

ka nekad un nekur nepazudīs un neapmaldīsies, viņš allaž droši klīda pa jebkuras pilsētas ievērojamākajām un arī tādām vietām, kuras visi uzskatīja par nedrošām un uz kurām tradicionālās tūristu takas neveda.Pēc pirmās pastaigas dienas Miks pārradās varen noguris. Ielīdis gultā, viņš ilgi skatījās televizoru un izbaudīja galveno baudāmo aiz​liegto augli, proti, līdz apnikumam smēķēja gultā.

Hugo varētu ierasties jau rīt vai, vēlākais, parīt agri no rīta. Par itin veiksmīgo viņa un viņa firmas reklāmu Hugo tagad ir palicis Mikam parādā zināmu summiņu, un Miks kārtējo reizi pārcilāja prātā jau sen zināmus skaitļus, aizvien rēķinādams, cik tad liela būs viņa aģentūras peļņa pēc tam, kad būs nomaksāti visi parādi. Vajadzētu būt tādai, kas viņa cilvēkiem sniegs pietiekamu gandarījumu. Un šie jau tur berzē rokas un droši vien jau lidostā brēkdami sagaidīs.

Tiesa gan, telefoniski Hugo bija kaut kā aizdomīgi izteicies, ka visu varbūt viņš šoreiz nenomaksāšot, bet Miks lai nesatraucas, jo esot padomā kāda jauna akcija, un tad jau visas tās summas safokusēšoties vienuviet.Hm, jauna akcija. Interesanti gan. Pavisam interesanti. Mājās visi par viņu brēc, lai atdod trīsdesmit piecus miljonus un lai atbrīvo tautu no bažām, ka galvaspilsētas osta nonāks sveštautiešu rokās, bet šis tikai plāno aizvien jaunas reklāmas akcijas. Fantastisks vīrs.Bet ar Mika darbu viņam ir jābūt apmierinātam, jo nežēlīgā spēle uz vieniem vārtiem ir beigusies. Tagad visiem ir skaidrs, ka Hugo nav nekāds blēdis, bet gan smalka šīs īpatnības novirziena pārstāvis. Viņš ir tāds pats kā visi tie, kas atļāvās pacelt balsi un mest ēnu uz viņu pašu. Un attiecīgie bļauri, starp citu, netieši uzzinājuši, ka ar Hugo reklāmas kampaņu nodarbojas Miks, uz brīdi pavisam pievēra savas mutes. Hugo bija iekrājies zināms daudzums dažādu interesantu faktu, kurus Miks un viņa cilvēki attiecīgi apstrādāja, un tagad varētu teikt, ka lielajās cīņās ir iestājies pārtraukums pie rezultāta 1:1.

Un Miks juta, ka pagaidām viņš turas labi, jo nekur nav pārkāpis profesionālās ētikas normas.

Nevienu Hugo faktu viņš nespēra laukā bez rūpīgas pārbaudes, un šī pārbaude savukārt ļāva saprast, ka šajā jomā Hugo pagaidām strādā apbrīnojami godīgi. Pat godīgāk nekā viņa oponenti.Miks atkal jutās zirgā, turklāt skaidri apzinājās, ka ar šo darbiņu viņš ne tikai ceļ savu reitingu, kas agri vai vēlu noderēs avīzei, bet arī itin labi nopelnīs pats.

«Tikai nepaliec pārāk lepns uz sevi un nesaceries uz pārlieku fantastiskām summām,» Miks pats sevi bremzēja tajos brīžos, kad šķita, ka nu jau pārāk labi veicas. Bet tik gludi jau tomēr negāja, un tāpēc jau arī šīs nemitīgi šaubīgās pārdomas.Hugo stabili turējās pie savām tradīcijām. Proti, visu ar plašu žestu uzsākt, iebarot savus kompanjonus ar pieņemamām sākuma iemaksām, bet pēc neilga brītiņa sākt taisnoties, ka tagad vēl neesot, bet drīz jau būšot.

Pildot nospraustos reklāmas kampaņas virzienus, Miks jau bija palicis parādā vairākām citām firmām un virknei privātpersonu. Kaut kādu mistisku lielo nākotnes projektu vārdā, kurus pasludināja Hugo un tālāk transformēja Miks, visi kreditori bija ar mieru pagaidīt. Bet tas taču nevar vilkties bezgalīgi. Vēlāk gan atklāsies, ka var itin mierīgi, bet Miks vēl aizvien bija nelabojams ideālists un domāja, ka pasaulē visas lietiņas, it īpaši tās lielās jeb puslielās, tiek kārtotas tā, kā pie pieklājīgiem ļaudīm pieņemts. Bet, sajutis, ka situācija kļūst skaudri līdzīga situācijai ar līdz galam nesagādātajiem līdzekļiem avīzes izdošanai, viņš sāka uzstāt stingrāk, līdz panāca to, ka Hugo viņu aicina pie sevis uz izskaidrošanos Londonā.

It kā jau tam vajadzētu notikt Vācijā, kur Hugo dzīvo, bet Londona bija Mika ideja. Angļi no mums neprasa vīzas, bet vācieši aizvien vēl ir kā traki uz tām. Un tas jūtami sarežģīja jebukuru mēģinājumu nokļūt Vācijā operatīvā kārtā. Hugo gan pēdējā laikā bija pamanījies veikt pāris meistarstiķu un dabūjis virkni cilvēku bez vīzām gan laukā no dzimtās valsts, gan Vācijā iekšā, taču Miks nevēlējās tādā veidā riskēt ar savu vārdu, labi apzinoties, ka tādus stiķus bez apjomīgas korupcijas veikt nevar. Lai nu ar ko, bet ar tamlīdzīgiem skandāliem viņš savu vārdu saistīt negribēja. Turklāt nokļūt Vācijā bez vīzas varēja tikai ar «Lufthansas» reisu uz Londonu caur Frankfurti. Un, lai neradītu liekas aizdomas mūsu robežsargiem, biļete tāpat bija jāpērk līdz Londonai. Kāda tad starpība? Un Miks teica — tad jau labāk

laižam patiešām uz Londonu. Visi papīri tīri, neviens nav ļaunprātīgi piekrāpts, valsti ieskaitot. Bet, kad esmu jau tur, tad daru, ko gribu, un organizēju satikšanos, ar ko gribu.

Hugo tam piekrita, lai arī sirsnīgi pasmējās par Mika piesardzību.

Tu, vecīt, rausties pilnīgi veltīgi. Tāpat visi specdienesti labi zina, ka tu strādā manās interesēs.

Es nedaru neko pretvalstisku. Pagaidām, — iebilda Miks.

Tur jau ir tā lieta. Tev nav no kā raustīties. Vienīgais, kam patiešām var iznākt ziepes, esmu es. Bet arī tas ir tikai tāds iedomāts visgalējākais variants. Ar tavu palīdzību atvēsinājuši viņu paurus mēs esam.

Tas nav maz, un tagad atliek tikai mazliet nogaidīt.

Un pēc brītiņa spert atkal vaļā?

Jā, un pēc brītiņa spersim atkal vaļā. Man te atkal ir ienākušies daži faktiņi par to trako ministru...

Nu, kad atbrauksi, tad jau aprunāsimies. Bet par to Londonu tev tiešām taisnība. Visiem būs ērtāk.

Paldies.

Miks un specdienesti. Interesanti gan. Un tagad viņš atcerējās kaut kādu dīvainu uzparikti, ko Hugo allaž staipīja līdzi, uzturoties dzimtenē. Tiklīdz viņš kaut kur ieradās vai uzņēma kādu pie sevis mājās, tā viņš vispirms atvēra vāku kaut kādai ādas futrālī ietērptai kastei, izvilka mazu antenu, pagrozīja kaut kādas spīdīgas podziņas un tikai pēc tam atļāvās sākt vairāk vai mazāk lietišķu sarunu. Tā bija pretnoklausīšanās ierīce un, kā Hugo zvērēja, simtprocentīgi droša. Nedzirdot ne tikai to, ko runā šajā telpā, bet neizpratnē ir arī gandrīz visi kaimiņi — nez kāpēc gan šiem pēkšņi vairs nedarbojas telefons?

Un Miks secināja, ka tā ir gan dīvaina un divdomīga, gan arī intriģējoša situācija. Miks paļāvās gan Hugo, gan Italo ārējam mieram. Nevarētu teikt, ka viņš atradās viņu paspārnē vai arī zem kaut kāda bandītiska jumta, bet kaut kādā veidā viņu miers pārgāja arī uz Miku, un dažu labu lietu un parādību pēdējā laikā viņš bija sācis aplūkot pavisam citādākām acīm. Kāpēc tas tā ir, to viņš nevarēja pat sev paskaidrot. Bet par visu vairāk viņam patika tas, ka atrodas ietekmīgi cilvēki, kas prot pienācīgi novērtēt viņa darbu. Līdz šim vēl neviena iestāde nebija viņu prēmējusi ar atmaksātu ceļojumu, teiksim, uz Londonu.

Bet specdienestiem tas ir tāds darbs — ko tur lai dara? Un kāda gan tur starpība, kurš izpilda ārzemēs dzīvojoša tautieša reklāmas pasūtījumu, lai arī cik šaubīgs kādam šis tautietis liktos. Ja to nedarīšu es, tad to izdarīs kāds cits, un šajā darbībā nav jūtama ne mazākā smaka no likumpārkāpuma. Par kampaņas saturisko turēšanos likuma robežās rūpējas Miks pats, un ar to, šķiet, viss ir kārtībā. Lai jau klausās tās manas telefona sarunas. Man no tā ne silts, ne auksts. It kā tas jau nebūtu darīts agrāk, kad vēl strādāju avīzē. Tur vārda vistiešākajā nozīmē sienām bija ausis. Tas vēl no boļševiku laikiem, kad visi smējās, ka lielākais padomju izgudrojums ir īpašais dzelzsbetons, kuru veido piecdesmit procenti cementa un piecdesmit procenti mikrofonu.

Pēc pastaigām bagātās dienas Miks bija patiešām noguris un vakarā aizmiga ātri. Cenšoties izbaudīt visas atmaksātas uzturēšanās priekšrocības, viņš neaizmirsa ne tikai patukšot mazo bāriņu, bet arī pasūtīja brokastis numurā. Vakarā tā bija īpaši jauka procedūra, kad viņš istabmeitas atnestajā sarakstā ar zīmuli pasvītroja to ēdienu nosaukumus, kurus viņš vēlētos redzēt savā priekšā no rīta pie gultas.

Jau pēc pirmās reizes viņš sapratīs, ka tā gan ir tīri jauka izlaidība, bet tomēr diezgan neizdevīga.

Angļi tev šīs brokastis atnes gan, bet kopumā tās ir visnotaļ paskopas. Daudz prātīgāk tomēr ir pašam nokāpt tos pāris stāvus zemāk un pie zviedru galda sakrāmēt uz viena vai vairākiem šķīvīšiem tieši tik ēdamā, cik sirdsapziņa ļauj un cik tu patiešām esi spējīgs noēst. Ar numurā piegādāto pietiek labi ja pāris stundām, jo pēc tādām brokastīm gribas atkal ēst krietni vien pirms loģiskā pusdienošanas laika.

Bet tajā vakarā Miks pasūtīja brokastis numurā uz pulksten astoņiem no rīta un darīja to arī ar kādu citu nolūku, proti, tādējādi viņš bija pārliecināts, ka neatļausies pārāk ilgi gulēt, jo karstās brokastis viņu laicīgi pamodinās.

Otro dienu Londonā Miks atkal pavadīja, omulīgi klīstot pa šo vienu no slavenākajām pilsētām pasaulē. Tauers, Bekingemas pils, Vestminsteres abatija, Tiso kundzes vaska figūru muzejs, Lielais Bens un, protams, daudz kas cits, kas rosināja atmiņu par sendzirdētiem notikumiem. Un tas nudien bija bezgala jauki. To droši vien varētu saukt par veselīgu atpūtu.

Vilšanos radīja tikai divas lietas. Pilnīgi nesaprotams likās slavenais Vaterlo tilts, kurš Mikam šķita nu gluži kā pagājušajā gadā būvēts — milzīgs, plats neizteiksmīga un pelēka betona monstrs modernā izpildījumā. Nekādas romantikas.Otrs misēklis gadījās ar Šerloka Holmsa muzeju, kurš Londonas kartē krāšņi iezīmēts kā viena no ievērojamākajām vietām, bet dabā tāda, kā izrādījās, nemaz nav. Ir tikai doktora Vatsona krodziņš un maza suvenīru bodīte, kuras galvenais dārgums ir grāmatas par Serloku Holmsu ļoti daudzās pasaules valodās.

Bodītē pārsteigts grozoties, meklējot jelkādas muzeja pēdas, bet negribēdams kļūt par nejauša izsmiekla objektu un nevarēdams saņemties kādam par to muzeju apjautāties, Miks paspēja ievērot, ka, protams, izcilajā grāmatu kolekcijā nav nevienas latviešu mēlē rakstītas grāmatas. Šķiet, viņš varētu izcelties un kļūt par nez kāda kluba goda biedru, atsūtot viņiem kādu šīs nelielās bauru tautiņas valodā nodrukātu grāmateli par lielā pēddziņa piedzīvojumiem. Šiem brīnišķīgajiem stāstiņiem ir bijuši jau vairāki izdevumi.

Tikai atgriezies uz ielas un neizrādījis nekādu vēlēšanos par ārprātīgi bargu naudu nopirkt kādu šogad taisītu Šerloka Holmsa pīpi vai tizlus Vatsona pantalonus, vai jebkuru citu nieciņu un aizvien vēl neticīgi aplūkodams visus Beikerstrītas gala pakšus, Miks ievēroja, cik vienaldzīgi šai vietai soļo garām paši angļi.

Un kā gan ne! Šerloks Holmss taču nav nekāda vēsturiska persona. Nu labi, vēsturiska viņa persona varbūt arī ir, bet tā nekad nav bijusi reāla. Tas ir skaists, bet parasts mīts, kuru angļiem vispār ir ļoti daudz. Katru no tiem ar savu muzeju nenodrošināsi. Savukārt īstas vēsturiskās personas viņi gan prot godāt. Londonā vai ik uz stūra ir uzstādīts piemineklis tādam seram un šitādam seram, un nez vai viņi paši garantēti atceras, ko tad katrs sers tādu īpašu paveicis! Un te, protams, nav runa par lielajiem monumentiem, kuri normālam vēstures nezinātājam varētu radīt maķenīt kļūdainu priekšstatu par to, ka angļi ir tikai lecīgi pasaules iekarotāji un neviens šīs tautas īpatnis nav pamanījies, piemēram, uzrakstīt kādu sakarīgu grāmatu. Mikam šķita, ka ar savām pasaules kaujām, kurās iznīcināti miljoniem cilvēku, nevajadzētu tik ļoti lepoties, bet — vai tad viņam kāds kaut ko ir jautājis, ko?

Bet visapkārt viss ir līdz smieklīgumam pedantiski uzkopts. Nu — labi, Dievs ar visiem tiem angļiem, Miks nodomāja. Kaut kā jau tas pats Dievs viņiem atriebsies par visām vairākos gadu simtos nevainīgi izlie​tajām asinīm.

Paskat, tuvojas vakars, un drīz jau paredzams, ka beidzot ieradīsies Hugo. Londona tā kā būtu apskatīta, un nu pēdējais laiks ķerties pie lietu kārtošanas.

Taču doma, ka Londona nu ir apskatīta, bija ārkārtīgi naiva. Patiesībā Miks neapjauta, ka īstā apskate pavisam drīz tikai sāksies.

Paēdis prātīgas vakariņas kādā viesnīcai tuvā krodziņā un mirklīti pasēdējis HARD ROCK CAFE Miks bija atgriezies savā numurā, nomazgājies dušā un ierušinājies platajā gultā. Nule kā viņš bija izpētījis, kā no istabiņas telefona aparāta var sazvanīt mājas, un uzgriezis savu telefona numuru.

Izdzirdējis sievas pārsteigto balsi, pēc pāris pieklājības frāzēm jau grasījās īsumā pastāstīt par savām šīsdienas gaitām un to, ka viss jau principā ir labi, ja vien neskaita to, ka Hugo pats vēl nemaz nav ieradies un neviens nezina, kad viņš īsti būs, kā Miks tūlīt arī sadzirdēja pie durvīm enerģisku klauvējienu. Skaņas liecināja, ka tā var klauvēt tikai viens cilvēks un tas ir Hugo.

Aši pateicis, ka nupat viņam kāds klauvējas pie durvīm, Miks nometa klausuli un atvēra durvis.

Jā, tur nu viņš stāvēja — Hugo Rozenbahs, nācijas finansistu, ostinieku un politiķu bieds. Ne pārāk

liela auguma, bet arī nebūt ne maziņš, nedaudz drukns, varētu pat teikt — korpulents, ar mazām špicūsiņām un taisno matu frizūru, kas viņu vērta ārkārtīgi līdzīgu Ādolfam Hitleram. Ģērbās viņš allaž eleganti. Kā jau miljonāram pienākas, domāja Miks. Vienīgi tovakar Londonas spiedīgais gaiss bija licis viņam novilkt žaketi, šķirties no kaklasaites un atraut vaļā baltā īspiedurkņu krekla augšējo podziņu.

Nu, sveiks, — Hugo teica, pastiepa sveicienam roku, un viņa skatienā pazibēja tāds kā vaicājošs apjukums, sak: nu, kas ir, viss kārtībā?

Nāc iekšā, — teica Miks, nezin kāpēc izjuzdams arī tādu kā apjukumu. — Viesnīcnieki zināja teikt, ka tu te būšot ne ātrāk par rītrītu. Es jau sataisījos uz gulēšanu.

Ai, dulli tie angļi ir! Es pusstundu gaidīju, kamēr šie atrod kādu, kurš prot runāt vāciski. Nav brīnums, ka viņi visu ir saputrojuši.

Hugo apsēdās atpūtas krēslā. Miks vīkšījās baltajā frotē peldmētelī un domāja — satikušies viņi gan ir, bet, skat, nav īsti par ko runāt. Nesāks taču tā uzreiz par tām svarīgajām lietām. Bet nekāds brīnums jau tas nav, jo — cik tad viņi ir pazīstami savā starpā? Pāris mēnešu, un no tiem lielāko daļu tāpat vairāk runāts pa telefonu nekā kopīgi meklēti un atrasti piedzīvojumi, par kuriem katru mīļu brīdi varētu pamēļot.

— Ko tu tur skaties? — Hugo norādīja uz televizoru.

— Neko konkrētu, — Miks atbildēja. — Sporta kanāli cauru dienu laiž kaut kādu man neizprotamu bumbiņas spēli. Nopietni tēviņi stundām ilgi stāv un blenž viens uz otru, tad kaut ko met, kaut kur skrien un atkal apstājas un stāv. Neko nevar saprast. Bet stadions pilns. Vismaz trīsdesmit tūkstoši. Laikam jau jāstrādā nevienam nav. Bet tagad uzgriezu kaut kādu filmu. Skandalozais Hjū Grants plosās.

— Jā? Nezinu tādu.

Viņš te nesen nospīdēja ar to, ka gaišā dienas laikā, tā teikt, orāli kopojās ar kādu melnādainu mauķeli. Savā mašīnā, visiem cilvēkiem labi redzamā vietā.

Oho! Tad tas ir kārtīgs vīrs, — Hugo izsaucās, un Miks nesaprata, kāpēc viņam tā iezibas acis. Taču tūlīt arī šis zibsnis izzuda.

Uz mirkli iestājās klusums. Abi blenza televizorā. Šķita, ka Hugo ar pastiprinātu interesi mēģina atšifrēt, kurš tur ir tas Grants, taču, kā par sodību, tieši tobrīd bija iestājusies tāda pagarāka epizode bez dižā aktiera piedalīšanās.— Tev ar angleni viss kārtībā? — Hugo jautāja.— Jā, bez problēmām. Ir, protams, zināma atšķirība, vai tu runājies ar tīru angli vai kādu no jebkuras citas zemes, kam angļu nav dzimtā valoda. Bet, kopumā ņemot, es tīri labi tieku galā. Lai gan kaut kādas specifiskas vai biznesa lietas, kur nežēlīgi svarīga katra vissmalkākā nianse, es varbūt gan neatļautos kārtot bez speciālas palīdzības. Bet tu? Tikai vācu valoda?— Pilnīgi pietiek visur Eiropā. Angļi tikai tādi iedomīgāki, — Hugo šķendējās. — Vai Viktors arī jau ir klāt?— Kāds Viktors? — Miks piesardzīgi vaicāja.— Nu, tavējais, tas... kolēģis vai... nu, no tās vakara avīzes. Kā viņam bija uzvārds?— Miks acumirklī noprata, par kuru cilvēku ir runa, un palīdzēja Hugo atcerēties viņa uzvārdu.— Jā, jā — tas pats. Tu viņu labi pazīsti? — Hugo turpināja.— Pēc vārda zinu, bet cūkas kopā neesam ganījuši. Šķiet, neesam pat tikušies.

— Kā? Tu taču pats viņu sūtīji pie manis uz Vāciju, kad toreiz interviju vajadzēja.— Sūtīju gan, jā. Pie tevis brauca arī no citiem izdevumiem, bet nenozīmē, ka es viņus visus personīgi pazīstu. Kaut gan pazīstu jau drīz visus, bet akurāt Viktors man ir vissvešākais. Es uzstājos reklāmas aģentūras vārdā un izvēlējos puslīdz rakstīt protošus talantus.— Nu jā, labi.,. Bet saki — kas tā bija par dāmīti no televīzijas?— No valsts televīzijas? — Jā.— Tā mazā? — Miks vēl pārjautāja.— Jā, tāda sprigana. — Hugo gluži vai atdzīvojās. — Šī cērtas arī?— Ko, ko?— Nu, viņai... patīk, nepatīk?— Hm... Nezinu, — Miks sastomījās. — Tev jau pašam bija laiks par to pārliecināties.— Nebija jau īsti tā laika, nebija, — Hugo drūmi norūca.— Ar vienu vakaru par maz?— Nē, bet tur jau tie pārējie visu laiku bija klāt.— Vai tad tas pēkšņi kļuvis par tādu šķērsli? — Miks pārjautāja.— Nē, bet tā jau tās lietiņas nedarās.— Jā ? — Miks neizteiksmīgi novilka. Nez kāpēc viņam negribējās par to daudz runāt. Žiperīgo dāmīti no televīzijas viņš pazina visnotaļ pavirši un tāpēc laikam nejutās īpaši zinošs pārspriest viņas spējas un orientācijas. Bet Hugo vēl piebilda:

— Saproti, šitas padarīšanas, tā ir viena liela simfonija. Kā tas skuķis iepatīkas, tā neko vairs nevar padarīt. Tad gribas šo dabas velti izbaudīt papilnam.

Iestājās neveikla pauze. Miks ar vienu acs kaktiņu turpināja skatīties filmu, kur nupat iegrozījās itin aizraujošs sižets, un, salīdzinot ar Hugo, kurš darīja tāpat, Mikam bija zināmas priekšrocības, jo viņš labāk zināja fabulu. Bet Hugo jutās pietiekami omulīgi arī tāpat. Viņš brīžiem skatījās Mikam tieši acīs, bet varēja manīt, ka viņš it kā runā vienu, kaut ko tā kā pa virsu, bet zemapziņas dzīlēs virpina tikai sev zināmas un saprotamas lietas.

Viktoram vajadzēja ierasties šodien? — Pirmais īso klusēšanas pauzi pārtrauca Miks.

Jā. Jūs nelidojāt kopā?... Ak, pareizi, tu jau te esi sen. Hm, es tagad īsti nezinu, jo šķiet, ka viņam jau vakar te vajadzēja būt. Tu nezini, kurā numurā viņš mīt?... Ak, jā, jā — atkal aizmirsu.

— Man pat prātā nenāca to kādam te vaicāt, — Miks atteica.

Un manējie vīri tev mājās neteica, ka viņš arī būs? Es biju pilnībā pārliecināts, ka jūs visu laiku būsiet kopā.

Nē, neko man neviens neteica. Es no tavējiem vispār tikai ar grūtībām sagrabināju naudu biļetēm.

Nācās vēl no sevis pielikt klāt.

Par to tu nesatraucies itin nemaz. Es visu nosegšu, un viss ari būs kārtībā, — Hugo teica. — Bet paklausies! Ko mēs hotelī vien sēžam? Ejam kaut kur pavakariņot!

— Es jau gan esmu vakariņojis, — Miks bilda.

— Nieki. Tās noteikti bija tikai ceturtdaļvakariņas, — Hugo strauji iebilda. Kaut kas bija jādara.

Kaut kas bija jāorganizē. Un, kad tas bija jādara, tad viņš jutās savā elementā. — Darīsim tā: es vispirms noskaidrošu, kur sēž Viktors, un tad dabūšu viņu rokā. Tu pa to laiku uzģērbies, un — tiksimies lejā pēc, nu, pēc cik minūtēm?

— Pēc kādām piecpadsmit, — Miks teica.

— Labs ir. Pusdesmitos lejā. — Un Hugo neparasti veikli un darbī​gi izšāvās no istabiņas.

Biezās durvis mīksti un blīvi aizcirtās, un Miks bridi palika stāvot kājās. Tad viņš uzjautrināti paraustīja plecus, pats pie sevis par kaut ko pasmīkņāja un saprata, ka nu jau iebilst neko vairs nevarēs.

Vēl viņš atcerējās, ka diezgan muļķīga sanākusi saruna pa telefonu ar sievu, taču otro reizi zvanīties vairs negribējās. Piezvanīšu rītdien.

Nokāpis lejā foajē, Miks redzēja, ka Hugo ar Viktoru viņu jau gaida. Lai arī patiešām lasījis viņa rakstus uz dzeltena papīra iznākošajā vakara avīzē, taču vaigā Miks Viktoru nekad nebija redzējis.

Vienubrīd viņam šķita, ka ieraudzījis viņš atcerēsies, bet tagad tā nebija.

Viktora raksti nebija paši ģeniālākie, taču reiz Miks kriminālās un policijas hronikas slejās bija nejauši izlasījis pāris rindiņu, kurās bija teikts, ka atskurbtuvē nonācis tāds un tāds žurnālists V. no visiem labi zināmās vakara avīzes un tur visādi skaļi uzvedies un vēl draudējis policistiem ar lielām ziepēm, kas iestāsies pēc tam, kad viņš par visām «šitām nelikumībām būs uzrakstījis avīzei».

No šīs epizodes Miks bija izdarījis secinājumu, ka šis ir goda vīrs un tikai tādi ir sūtāmi pie Hugo pildīt viņam vajadzīgās reklāmas kampaņas attiecīgos pienākumus.

Bet Hugo, raugi, velti laiku netērē nekad. Pietika ar vienu reizi, un turpmāk jau viņš pats organizē sev viesus no to personu loka, kurus savulaik rūpīgi meklējis un atlasījis Miks. Un Miks tagad nevarēja sev skaidri pateikt, kas tieši šīs īstenības apjēgšanā rada viņam neomulību. Var jau būt, ka tas viss ir pareizi, bet tomēr neatstāja tāda sajūta, ka tu tiec ļaunprātīgi izmantots un pēc tam vēl pats dabūsi lūgties, lai tev kāds vismaz paldies pasaka.

Tu izskaties tāds kā novājējis, — Miku apsveica Viktors.

Nu ja — divas dienas Londonā bez kārtīgām vakariņām — tā nav joka lieta, — smējās Hugo.

Miks draudzīgi sniedza Viktoram roku, taču nedaudz satrūkās no tādas familiaritātes, jo nupat bija pavisam pārliecināts, ka ar Viktoru personīgi nekad nav ticies. Un Mikam radās neskaidra nojausma, ka te

nav vainojamas tikai Hugo paša aktivitātes. Gan jau Viktors pats ir radījis tādus apstākļus, ka Hugo viņu aicina pie sevis. Un dažs labs žests vai vārds ik pa brīdim it kā nodeva Viktoru un — vismaz Mikam tā likās — parādīja, cik ļoti viņam rūp šī tikšanās un cik labu un spēcīgu iespaidu viņš vēlas atstāt gan uz Hugo, gan Miku. Bet — vai tad tu pats ari to nedari, draudziņ? Ko? Un tagad, pirmo reizi dzīvē skatot Viktoru, Miks redzēja, ka šī cilvēka ārējais veidols pilnībā atbilst tam priekšstatam, kas rodas par viņu, lasot viņa rakstus. Tipisks tautietis — prātvēders, ar biezu stiklu brillīti, ar neveselīgu vēderiņu, strupu augumu, kuru allaž klāj vai nu īsākas bikses, vai šaurāka žaketīte, un šī tipa kungiem raksturīgie pārējie atribūti — nepaklausīgi, cirtaini, puspelēki mati un nenosakāmi dzeltenīgs krekls, kurš allaž izskatās nedēļu valkāts, un, protams, siļķveidīga, pelēka šlip-sīte, kura bijusi modē pirms gadiem trīsdesmit. Vecums tāds pats kā Mikam un Hugo — starp trīsdesmit un četrdesmit.

Miks saprata, ka īsi pirms viņa atnākšanas šie abi ir omulīgi tērgājuši par saviem lielajiem vēderiem, tāpēc uz Viktora repliku par savu veselīgo izskatu Miks atbildēja korekti un izvairīgi: — Paldies, nesūdzos.

— Mik, tev tā mēle labāk lokās. Pajautā tiem angļiem, kur ir Čester-tona hotelis, — teica Hugo.

Pārmijis dažus vārdus ar metrdoteli, Miks zināja teikt: — Principā nav tālu, varot pat ar kājām aiziet.

— Muļķības! — Hugo sauca. — Lai gādā taksi. Un labi veicīgi. Taksometrs bija viņu rīcībā burtiski pēc vienas minūtes, jo melnie austini dežurēja kaut kur drošā attālumā no viesnīcas. Šķiet, ka viņi ne​drīkstēja atrasties pie pašas viesnīcas, taču allaž bija kaut kur rokas stiepiena attālumā.

Bet brauciens patiesi bija īss. Cestertons bija tāda paša tipa viesnīca kā PARK LANE, taču tam bija kāda cita un, šķiet, visnotaļ būtiska atšķi​rība, par kuru vislabāk zināja teikt Hugo.

— Cestertons ir pats glaunākais un pats dārgākais restorāns visā Londonā. Dārgāka vairs nav.

Miks nevilšus saskatījās ar Viktoru.

— Es jau gan neslikti pavakariņoju itin pieņemamā ieskrietuvē, — teica Viktors.

— Zinu, zinu, — teica Hugo. — Miks arī esot pārēdies. Tas jums būs .- bijis tikai tāds viegls iesākumiņš. Nemaz nenāks par ļaunu uzēst vēl kaut ko kārtīgu. Ja jūs zinātu, kādas tur butītes gatavo! Es katru reizi, kad esmu Londonā, vakariņoju tur.

Dažs labs mani tur varētu pat atcerēties.

Miks un Viktors vēlreiz solidāri saskatījās un abi gandrīz vienlaicīgi paraustīja plecus. Ko nu tur daudz iebildīsi? Ja jau butītes, tad lai ir arī butītes. Ar tintes zivīm būtu savādāk, bet — ko tu padarīsi butītēm? Un vakariņas pašā dārgākajā Londonas krogā nemaz nav tik slikts piedzīvojums. Vienīgi Mika prātu nodarbināja pēkšņa doma — nevaru atcerēties, kā bute ir angļu valodā. Zināju taču, nudien, zināju!Ziepju traukam līdzīgais melnais austins, smagi gāzelēdamies, bet nečīkstēdams un negrabēdams, līkumoja pa taisnām un glītām ieliņām, un Miks juta, ka viņu pārņem tīksma pacilātība. Hugo rosīgums un miljonāram atbilstošais bezbēdīgi plašais vēriens kairināja izjūtas, un viņam šķita, ka viss notiek tik jauki, ka tā tas arī turpināsies un tikpat jauki arī noslēgsies. Vēl vairāk — Mikam šķita, ka viņš atrodas uz kāda vienreizēja piedzīvojuma sliekšņa.Bija jau vēls, un Londonas šķērsielas bija pilnīgi tukšas no cilvēkiem. Bet automašīnu bija bezgala daudz. Vietām bija burtiski jāspraucas cauri abās ielas malās blīvi stāvošo braucamrīku rindām. Uz tiem raugoties, Miks atcerējās, kādu pārsteigumu viņam sagādāja Parīze šajā ziņā. Reiz viņš bija apstājies un gandrīz divdesmit minūtes vērojis, kā kāda glauna un sīka Parīzes vecmāmiņa ar savu mazo braucamo bīdījās ārā no vietas, no kuras, šķiet, bez lieliem zaudējumiem gan priekšā, gan aizmugurē stāvošajām mašīnām izbraukt nav iespējams. Bet tantuks to izdarīja. Lēnām, prātīgi un pēc desmit minūtēm jau aizbrauca tālēs zilajās. Nākamās desmit minūtes Miks vēroja, kā cits braucējs ieņem nule atbrīvojušos vietu. Arī viņam tas izdevās un arī bez jebkādiem zaudējumiem.

Austiņa šoferis savukārt demonstrēja pavisam cita rakstura veiklību. Viņš pārliecinoši spraucās cauri tur, kur Miks nemēģinātu to darīt pat tad, ja viņam dzītos pakaļ vesels bars asinskāru vajātāju.

Laikam jau ir jāpiedzimst un jāuzaug Parīzē vai Londonā, lai tiktu pie šādām iemaņām. Mikam radās aizdomas, ka deviņdesmit procenti no mūsu autobraucējiem nekad nespētu nolikt braukšanas eksāmenu ne Francijā, ne Anglijā, kur, jādomā, šie iekārtošanās vai izbīdīšanās manevri ir viens no galvenajiem pārbaudes testiem.

Pie Čestertona viņus laipni sagaidīja šveicars un cauri krāšņām viesnīcas uzgaidāmajām telpām ieveda plašā restorāna zālē. Ir jau daudz kas redzēts, bet šis skats pārsniedza visus paredzējumus. Miks jutās tā, it kā būtu iegājis kāda Dikensa romāna darbībā.

Smaidīgi un šaudīgi oficianti, telpa izdekorēta ar pamatīgiem retzemju koku paneļiem, pie augstajiem griestiem varenas un dārgas lustras, kas meta it kā pieticīgu, bet pilnīgi pietiekamu gaismu, masīvi galdi ar ērtiem atzveltnes krēsliem un daudz brīvu vietu, kaut gan nevarēja apgalvot, ka restorāns būtu pustukšs.

Jau pirmajā acu uzmetienā varēja redzēt, ka šis patiešām ir dārgs restorāns. Cilvēki, kas tajā uzturējās vēlajā vakara stundā, neuzkrītoši lika manīt, ka viņi jau nav tie, kas mēdz apmeklēt HARD ROCK CAFE, lai tur izdzertu pāris alus kausu no speķainām glāzēm un vakariņās apēstu dienišķo porciju spageti.

Miks nevilšus salīdzināja savu kompāniju ar pārējiem restorānā esoša​jiem. Hugo bija paspējis aplikt spilgti krāsainu kaklasaiti, tāpēc nu jau vairs neizskatījās tik vaļīgs kā pirms brīža viesnīcas numurā. Bet par Viktora izskatu Miks nez kāpēc apkaunējās. Ar to pašu saņurcīto uzvalciņu viņš taču staigā dienu dienā!

Bet pats viņš jutās labi.

Viesmīlis centās apjautāties pēc kungu vēlmēm un vienlaicīgi ar žestu norādīja uz kādu galdiņu pašā plāna viducī. Hugo enerģiski vēcinājās viņam pretim un jau apņēmīgi devās uz kādu brīvu galdiņu pašā zāles stūrī. Viesmīlis it kā nedaudz apjuka, taču neko daudz iebilst nespēja, jo Hugo kustējās kā torpēda ar neizmaināmu kursu, un pēc mirkļa viņš jau rosījās pie paša izvēlētā galdiņa un ar rokas mājieniem aicināja pie sevis Miku un Viktoru, kuri mazliet bikli vēl stāvēja pie pašas ieejas.

Viesmīlis vēl centās pavisam laipni Hugo kaut ko paskaidrot, taču uzrunātais tikai veikli kaut ko buldurēja vācu valodā, kuru viesmīlis acīmredzami neprata, un tika radīts nepārprotams iespaids, ka, tā teikt, jelkādi komentāri te ir pilnīgi lieki.

Sēžamies tepat! Droši, droši, veči. — Hugo pat nepaskatījās nopakaļ viesmīlim, kurš aizgāja ar diezgan muļķīgu smaidu sejā. — Šeit man reiz bija viens amizants gadījums. Neatceros, kad tas īsti bija.

Laikam pirms pāris gadiem. Nu, vārdu sakot, ierados kādu pusstundu pirms oficiālās slēgšanas un uzreiz pasūtīju iemīļotās butītes. Bet šis laikam kaut ko īsti nesaprata un atnesa man tikai vienu. Es saku — bija jābūt divām, bet šis tikai smaida un māj ar galvu. Labi, es domāju, lai jau māj vien. Es to vienu butīti apēdu, piedzeru tur kaut ko klāt, un tad šis nāk ar rēķinu. Bet es saku — kur tad otra bute, vai man ilgi vēl būs jāgaida? Un, saproties, šim tas smaidiņš pazūd. Nopietni, nopietni, vecīt, es saku, stiep tikai šurp to otru buti arī, kā bija pasūtīts. Restorāns jau tukšs. Viņa kolēģi vienā galā gandrīz vai jau sāk kārtot krēslus un ko tur slaucīt, bet viņš, redzi, tomēr bija spiests vēl pusstundu man gatavot to otro butīti. Un es pēc tam vēl šo to pasūtīju. Beidzām ap diviem naktī. Virtuves personāls jau sāka pa visām šķirbām lūrēt, kurš ir tas trakais, kam nakts vidū vajag butes.

Tikai vīrieši vien, un visi gados jauni. — Miks vērtējoši vērās vis​apkārt.

Tas ir pareizais stils, — Hugo zibenīgi pārsviedās uz citu sarunas tēmu, un tas viņam nesagādāja ne mazākās grūtības. — Pirmkārt, jau visos kaut cik nopietnos krogos parasti apkalpo tikai vīrieši. Virtuvē, ja nemaldos, arī sievietes nestrādā. Otrkārt, neviens kārtīgs īpašnieks pie sevis ilgi netur vienus un tos pašus cilvēkus.

Lai pārāk nepierastu cits pie cita? — bilda Viktors.

Jā. Bet vairāk gan tāpēc, lai vispār nebūtu nekādu ilglaicīgu saistību. Un — pats galvenais! Lai varētu mazāk maksāt. Nāk jaunie, tie jāapmāca, pusslodze, pusalga, un tā tālāk. Bet ar ilglaicīgajiem

kadriem tur vienmēr sākas kaut kādas problēmas — izdienas algas pielikumi, sociālie fondi, pensijas un viss pārējais penteris. Visur pasaulē meklē ceļus, kā nemaksāt valstij to, ko tā pieprasa.

Reiz jau pamatīgi izdancinātais viesmīlis apkalpot Hugo un viņa kompāniju atsūtīja citu oficiantu, pavisam jaunu dēlieti, kurš, kā šķiet, nedaudz pieprata vācu valodu. Hugo laida kā Berlīnes radio, bet jauniņais oficiants pacietīgi klausījās, un varēja redzēt, ka visu patiešām saprot. Šitais tāds pavisam jauns, — izmeta Hugo un turpināja kaut ko viņam skaidrot.

Visi ēdīs butes? — viņš ik pa brīdim kaut ko pārjautāja Mikam un Viktoram, taču nemaz nealka pēc apstiprinošas atbildes. Ar pirkstu vilkdams pa cenrāža ailēm, Hugo pasūtīja, šķiet, pusi no restorāna ēdienu klāsta.

Miks uz viņu domīgi raudzījās un netika skaidrībā — viņš ir satraucies par kaut ko vai arī vienkārši tāds ir vienmēr. Hugo nemitīgi kaut ko stāstīja un žestikulēja, taču acu skatiens visu laiku klīda pa plašo restorāna zāli, un tā vien šķita, ka viņš gaida vēl kādu ierodamies jeb, gluži otrādi, bažījas kādu te ieraudzīt vai sastapt.

— Es parīt lidoju prom, — pēc brītiņa ierunājās Viktors, un tas izskanēja kā slēpts pārmetums, ka Hugo ieradies tikai šovakar. — Mums šo​dien, vēlākais, rīt, visu vajadzētu izrunāt.

Hugo pameta it kā bažīgu skatienu uz Miku.

— Šovakar atpūšamies, — viņš strauji teica. — Es patiešām tikai nupat kā esmu ielidojis.

Lidmašīnā kaut ko tur uzknābāju gan, bet tas jau nav nekas nopietns.

Miks uztvēra Hugo bažīgo skatienu, no kura laikam bija jāsaprot — runāšos ar katru atsevišķi.

Viktors laikam nebija tik attapīgs. Bet varbūt viņš vienkārši tik labi nevarēja sekot Hugo dvēseles spogulim, jo sēdēja ar sānu pret viņu.

Miks jau arī laikam tāpēc ir šeit, — Viktors turpināja un it kā īpaši uzsvēra to «tāpēc». Miks pat gluži vai satrūkās. Ja viņam tagad jautātu — kāpēc, tad viņš nespētu to paskaidrot.

Jā, jā. Nē... Šovakar izklaidējamies. Visu pārējo sarunāsim uz rītu, — Hugo izmeta un pēc īsa brītiņa turpināja: — Varbūt arī parīt. Ja vajadzēs, tad pārcelsim tavu aizlidošanu par kādām dienām.

Viktors neizprotami nokremšķējās. Miks saprata, ka ir jāmaina saru​nas tēma.

Tev te nav kaut kādi blati pie operas biļetēm? — viņš vērsās pie Hugo. — Es šodien nostaigāju gar Karalisko operu. Tur pilnā sparā rit «Operas spoka» izrādes. Bet ar biļetēm ir bezcerīgi. Ļoti jau nu labprāt apskatītos slaveno mūziklu.

Jā? — Hugo izklaidīgi teica. — Vai tad nu nevar nopirkt? Cik tas maksā?

Ne jau naudā tā lieta, — teica Miks. — Nav dārgi. Bet — nevar dabūt. Visas biļetes izpārdotas nedēļām uz priekšu. Daudzviet gan var atrast visādus sīkus kantorīšus, kas piedāvā biļetes pat uz šo vakaru, taču pie pašas operas kasēm es izlasīju lielu un nepārprotamu brīdinājumu, ka operas administrācija neatbild par to biļešu derīgumu, kuras nav pirktas tieši operas kasēs.

Dabūsim, dabūsim. Būs tev tās biļetes. Pag, tu taču te būsi vēl trīs dienas, ja?

Jā, līdz svētdienai, — Miks atbildēja.

Tad viss būs kārtībā, — Hugo teica.

Nedēļas nogalē ar to dabūšanu var būt vēl sarežģītāk.

— Liecies mierā! Viss būs labi, — Hugo teica ar to sev raksturīgo pašpaļāvību, kas pēdējā laikā Miku bija darījusi piesardzīgu. Šķita, ka brīžiem Hugo ir gatavs sasolīt zelta kalnus uz līdzenas vietas, lai tikai tieši tajā brīdī viņu liktu mierā ar tālāku tincināšanu.

Esi tikai mierā, jo viss būs kārtībā — ja ne šodien, tad rīt, teiksim, pēc pulksten diviem. Šāda satura solījums Hugo bija kā tāds parazītvārdiņš. Cits mēdz bieži savā runā iestarpināt «sak», «vot» vai «bļa», bet Hugo tas ir kāds spontāns solījums. Protams, tas ir mazliet savādi, bet līdz šim Miks pats ir piedzīvojis to, ka liela, ja ne pat izteikti lielākā daļa no šiem solījumiem ir arī piepildījušies. Ir, protams, arī tādi gadījumi kā solījumi par līdzekļu sagādāšanu avīzei, kas velkas un netiek pildīti mēnešiem ilgi, bet uz kopējā fona tie noteikti ir mazākumā.

Miks nolēma neiztaujāt vairāk Hugo. Varbūt rīt vēl atgādināšu par tām biļetēm, bet lielas cerības uz veiksmi likt nevar.

Miks atcerējās, kādu pārsteigumu viņš bija baudījis pie Londonas Karaliskās operas tovakar.

Izstaigājis kasu un paša operas nama priekštelpas un sapratis savu bezcerību, jo biļetes nopirkt nebūs iespējams, viņš izgāja uz ielas un lēnā gaitā devās pa to uz augšu Pikadillī virzienā. Bet aiz operas nama stūra viņu pārsteidza īpatnēja cilvēku rinda, kuri cits aiz cita, ievērojot saprātīgu pusmetra distanci, bija sastājušies aiz baltas līnijas, kas novilkta tieši uz trotuāra. Maza, glīta plāksnīte pie mājas sienas uz paša stūra liecināja, ka šeit jāpulcējas visiem tiem, kuri vēlas sagaidīt kādu lieko biļetīti. Un, tikai šajā vietā stāvot, bija cerības dabūt tādu biļeti, kura patiešām būs īsta un derīga.

Miks ieinteresēts pagājās gar šo rindu un novērtēja, ka tā ir vismaz simt metru gara. Nez cik tas sanāk jardos, Miks automātiski domās sāka rēķināt. Zināmas cerības varētu būt tikai kādiem pirmajiem trim vai četriem. Ko domā pārējie? Cik ilgi viņi te jau stāv un cik domā vēl stāvēt? Starp citu, lielākā daļa no viņiem izskatās pēc iebraucējiem.

Kopumā Londona Mikam šķita vienmuļa, lai arī dažādi sīki atgadījumi, kurus viņš pieredzēja, to vērta savdabīgi īpatnēju un lai arī viņš zināja, ka Londona ir īstena pasaules pilsēta un katru minūti tās atturīgie nami sevī producē pasaules mēroga darījumus, sākot no Nobela prēmiju cienīgām humānisma akcijām, līdz pat vistumšākajiem noziegumiem.

Laikam jau tieši tur arī izpaužas tas impēriskais angļu savdabīgums. Ārējs miers un it kā šķietama vienmuļība, taču asumu dzīvei piešķir ik uz soļa sastopamais birokrātiskums, un tā ierēdņi savus pienākumus pilda ar sadistisku tīksmi. Kā gan te var justies svešinieks? Pastāvēt rindā pie operas stūra — jā, to vēl var atļauties vai arī tos stāvētājus var saprast. Bet vai svešinieks te var dzīvot? Kā šajā pasaulē jūtas Hugo, kurš Vācijā dzīvo jau sesto gadu?

Es jau arī sākumā Vācijā pāris gadu nostrādāju krogā par oberi, — teica Hugo. — Tas krodziņš gan bija mazāks un pieticīgāks par šito, taču atmosfēra un visas tās attiecības tādas pašas.

Tagad tu centies atriebties savai pagātnei? — pajautāja Viktors.

Kādā ziņā?

Dancinot oficiantus.

Nē. Kālab gan? — Hugo nepiekrita. — Tā ir sistēma. Saproti, ja es esmu te ienācis, lai atstātu savu naudu, tad viņiem ir jādara viss, ko es vēlos. Ne gluži jāstāv uz galvas, tā es to nedomāju. Apzinātu ņirgāšanos jau neviens normāls cilvēks nepacietīs. Taču es viemēr sēdēšu pie tā galdiņa, pie kura gribu, protams, ja vien tas tajā brīdī ir brīvs, un apēdīšu tieši tik bušu, cik tajā mirklī man gribas. Saproti? Bet šitiem snobiskajiem angļiem es īpaši gribu parādīt, ka viņi nav bijuši un nekad arī nebūs pasaules centrs.

Lai mācās valodas! Pat krievi, kas kaut ko grib darīt Eiropā, ātri vien samācās. Bet šitais man tēlo biezausaino lāci.

Butes gan tādu efektu nedod, kādu tagad var pie tevis novērot, taču man šķiet, ka tev nemaz nenāktu par ļaunu nomest no svara pāris kilogramu. Kāda puspuda bumba tev noteikti ir lieka, — teica Miks.

Muļķības. Es tāpat labi jūtos. Lai tikai viņi danco. Parādīsim, kā īsteni latvieši uzēd! Starp citu, tā ir tikai tīri cilvēciska vājība, ka viņi it kā rāda garu ģīmi. Patiesībā viņi visu lieliski saprot un tikpat lieliski zina, ka par to tiks samaksāts. Es to zinu pats no savas pieredzes.

Par papildu butes gatavošanu pusnaktī — par dubultu cenu? — Miks pavīpsnāja.

Dubulta varbūt nesanāk, bet mīļākajai auskariem vai smaržiņām gan, — Hugo atteica.

Un tad nāca ēdieni. Vispirms bija melnie ikri, tad kaut kas līdzīgs pašam lasim vai arī storei ar citronu, pēc tam kūpinātu šķinķīšu izlase, kaut kādu eksotisku putnu mēlītes, nenosakāmu sastāvdaļu galerts, gan siltas, gan aukstas pastētes, milzīgā izvēlē dārzeņi — gan svaigi, gan konservēti, gan sutināti — un tad vēl ceptas butes, grillēta cūkgaļa, kaut kādas desiņas, sēnes, kartupeļi gan eļļā cepti, gan

vienkārši vārīti, un bija arī olīves, pupiņas un rieksti, minerālūdens, vīns, konjaks, saldējums un ruma mērcē ceptas pankūkas, divdesmit šķirņu siers, šokolāde un cigāri. Un gan jau bija vēl kaut kas.

Viktors iekrita ar to, ka tomēr nepadevās gandrīz vai nepārvaramajam Hugo spiediena un neēda butes, kas patiesībā bija vienkārši lieliskas. Viņš nolēma vairāk pievērsties plašajai gaļas ēdienu izvēlei.

Priekšā nolikto kaudzi viņš diemžēl nespēja pievārēt.

Bet Hugo apbrīnojamos kvantumos pie visa ēda klāt maizi un litriem deva iekšā minerālūdeni.Miks savukārt varonīgi izturēja visu programmu, izņemot pankūkas ruma mērcē. To vietā viņš ļāvās fantāzijai un nogaršoja vismaz desmit siera šķirnes, no kurām viņam vislabāk iepatikās no Skotijas aitu piena gatavotais siers. Arī no cigāra viņš atteicās, jo jau pirms krietna laika bija pārgājis uz vieglo cigarešu smēķēšanu.

Beigu beigās bija tā, ka visa trijotne sēdēja, atgāzusies krēslos, un sarunas bija ievirzījušās pavisam izklaidīgā un nekonkrētā gultnē. Miks ar tīksmi izjuta ērto krēslu efektu un atcerējās, ka labi sen jau ir gribējis tieši šādus krēslus sev mājās pie apaļā istabas galda, kuru viņš bija mantojis no nesen viņsaulē aizgājušā mātesbrāļa. Arī bažīgums Hugo acīs bija pazudis, un viņš jau tikai pieklājības pēc apjautājās, vai veči negribot apēst vai izdzert vēl kaut ko.

Veči negribēja vairs neko, un Hugo tas nemaz nepārsteidza, jo beidzot arī pats jutās pietiekami pavakariņojis. Un pulkstenis rādīja jau krietni pēc pusnakts.

— Jādodas vai nu gulēt, vai kaut kādās izpriecās, — izmeta Miks, vērodams kādu attālāku galdiņu, pie kura pirms brītiņa bija sasēdušās sešas no galvas līdz papēžiem melnos talāros tērptas jaunas sievietes. Varēja nojaust, ka viņas ir no kādas tuvo Austrumu tuksnešainās zemes.

Naftinieces, — izmeta Hugo, uztverdams Mika skatienu.

Bet ēd vienas pašas, — teica Miks.

— Nekā nebija. Redzi, tur tālāk pie atsevišķa galdiņa sēž vīrs, — Hugo skaidroja. Viņš melno dāmu pulciņu jau bija pamanījis krietni ātrāk par Miku.

Tiešām, pie attālāka galdiņa sēdēja tipisks arābs un vientuļā lepnībā sukāja iekšā savas vakariņas, kuras, cik nu varēja no attāluma neuzkrītoši saskatīt, bija nevis trūcīga musulmaņu gavēņa maltīte, bet zināmā mērā pat sita pušu Hugo izvēli.

— Smieklīgi, — bilda Miks.

Tā viņiem pieņemts, — atbildēja Hugo. — Bet, paskat, visas gandrīz viena vecuma. Tas nu gan ir feini, vai ne? Viena daudzgalvaina un daudzkājaina sieva. Hā!

Un līdzīgas arī kā māsas, — piebilda arī Viktors, kurš ilgu laiku bija klusējis, jo laikam jau pārdzīvoja savu neveiksmi ar gaļas ēdieniem.

— Tas tikai mums tā liekas, — teica Hugo. — Atceries padomju impēriju. Viņiem tur Maskavā ari visi provinču iedzīvotāji šķita pilnīgi vienādi. Cik reižu viņi visu nav, pamatīgi saputrojuši, domādami, teiksim, lietuviešus, bet runājuši par latviešiem! Un, ja tā pavisam godīgi padomā, — vai tu vari uzreiz pateikt, ar ko, teiksim, uzbeks atšķiras no turkmēņa? Vari? Vai šajā gadījumā? — Un Hugo vieglītēm pameta ar īkšķi melno dāmu galdiņa virzienā. — Viņas ir no Kuveitas, Irākas vai Irānas? Noteikti, ka nevari.

— Jā, — piekrita Viktors.

Bet tu, Mik, kaut ko ieteicies par izpriecām, ja? — pēkšņi Hugo jestri pārjautāja.

Nu — vai nu vienu, vai otru. Vai nu pa taisno gulēt, vai arī priecā​ties, — Miks atbildēja.

Hm... Vispār jau derētu ari kādu veceni izcirst, ne? — Hugo šķelmīgi turpināja.

Miks uzmanīgi uz viņu paraudzījās. Nevarētu teikt, ka tieši to viņš bija domājis, taču visu vakaru nosēdēt vienā akadēmiskā restorānā jau nu nebūtu prāta darbs. Šķiet, ka šeit visa programma jau ir izsmelta. Vēl gan paliek ēdienkartes otra daļa, bet tās apgūšanu varbūt būtu prātīgāk atstāt uz kādu citu reizi.

— Anglietes šajā ziņā nav tās labākās, — turpināja Hugo.

Nū... Londona ir internacionāla, varētu pat teikt — pasaules pilsēta, — bilda Viktors, kuru Hugo piedāvātā turpmākās nakts pro​gramma, šķiet, ieinteresēja vairāk nekā Miku.

Nē, nē, tā tas nav. Tad te ir jāiekļūst īpašās aprindās. Bet citādāk — tā nav nekāda simfonija.

— Dārgi? — vaicāja Miks.

— Arī dārgi. Bet pats materiāls ir slikts. Visas ekstra dāmas jau sen guļ pie miljardieru sāniem.

Pārējās ir tās, kuras arī Rīgā maksā nieka grašus, — Hugo lietpratīgi skaidroja.

Bez pārliekām svētulības izpausmēm, taču par tādu perspektīvu, turklāt pēc tik nievājoša iespējamā materiāla apraksta, kuru nule kā sniedza Htigo, Miks nebūt nejutās spārnots. Ar izpriecām viņš patiesi bija domājis kādas izpriecas vizuālā ziņā. Aptuveni zinot cenas, kādas ir dažādos naktsklubos un līdzīgos iestādījumos, Miks apzinājās, ka par savu naudu viņš tos nekad neapmeklētu. Bet, ja jau Hugo ir uzsācis šīvakara izmaksāšanas tūri, tad varbūt ir cerības tajos pabūt.

Bet patiesībā tobrīd Mika prātu nodarbināja kas cits. Ausīs, kā ar nažiem durti, iedūrās it kā nejauši izmestie Hugo vārdi — to jau tikai miljardieris var atļauties. Kas tad Hugo ir pats? Nu labi, šobrīd miljardieris viņš vēl nevar būt. Piekrītu. Bet trīsdesmit pieci miljoni arī nav nekāda pieticīgā summiņa.

Vai tiešām ir tik milzīga atšķirība starp miljardieri un miljonāru? Vai pat — multimiljonāru? Nudien es nezinu, kāda ir tā patiesā gradācija. Visādā gadījumā bija pilnīgi skaidrs, ka viņa pašreizējais stāvoklis nebūt nav tāds, par kuru viņš justos apmierināts. Tas nav viss, kungi, es jums to pavisam droši saku — Miks it kā dzirdēja Hugo starp rindiņām sakām.

— Viņiem te ir tas Soho, — teica Miks.

— Tā ir miskaste, — Hugo saviebās. — Tas domāts šņurkainiem krievu jūrniekiem un citiem švakiem iebraucējiem. Tur, tieši tur ir tas, par ko es teicu — drausmīgi zema klase.

Kur tad ir tā augstā? — vaicāja Viktors.

Klubos. Kaut kādos klubos. Izmēģināsim?

— Nu... jāskatās, cik tas maksās, — izvairīgi teica Viktors, parau-dzīdamies uz Miku, kurš ar vienu ausi visā klausījās gan, bet patiesībā aizvien vēl slepeni raudzījās uz arābu dāmu galdiņu.

— Cik maksās, tik arī tiks samaksāts, — Hugo pārliecināti teica.— Par to jums nav jāraizējas... Hei, Mik! To tu nemaz nesaceries! Labāk pat neskaties uz to pusi. Tūlīt arābs vēl sados tev pa tauri.

— Arābs, starp citu, jau ir aizgājis, — Miks teica.

Daudzo sievu vīrs patiešām jau bija aizgājis un atstājis savas dzīvesbiedres vienas pašas.

Uzmanīgāk ielūkojoties, varēja manīt, ka tur vairs nav sešas, kā bija sākumā, bet vairs tikai piecas.

Palikušās, šķiet, bija kļuvušas brīvākas un jautrākas. Divas no viņām pat bija atļāvušās uzsmēķēt. Tā jau tas ir, domāja Miks. Patiesībā viņas vēl ir pavisam jauniņi skuķēni, gluži vai bērni, kas itin labi apzinās savu pašreizējo stāvokli, taču ik pa brīdim bērnība pati liek nejauši sevi manīt. Miks ne mirkli nešaubījās, ka lielākajai daļai no viņām lielajās ceļasomās ir noglabāta lelle vai kāds cits atribūts, kas ir raksturīgs austrumtautu bērniem.

— Jā, paskat tikai, kāds! Vecais velns! — Hugo gluži vai iesaucās.— Paēda, paņēma vienu sev līdzi un aizgāja uz numuriem cirsties. Vecais arābu blēdis!

Miks nožēloja, ka ir palaidis garām to brīdi, kad notika šī izvēle. Interesanti gan, pēc kādiem principiem daudzsievis vadās, kad nolemj dot priekšroku kādai no savām sievām?

— Bet tas arī ir visprātīgākais, — Hugo bija iededzies. — Es arī labprāt turētu tādu nelielu harēmiņu.

Arī viņš nebija redzējis pašu arāba izvēles brīdi un tagad iegrima grūti apslēpjamā fantāzijas pasaulē.

Pa to laiku ieradās oficiants, lai apjautātos, vai tad kungi būtu beiguši un vai nebūs kādas vēlmes.

Sejā viņam bija ierakstīts: kas attiecas uz butēm, tad tās mums ir vesels baseins, un pieci pavāri ir gatavi tas cept kaut līdz rītam.

Viktors izvēlējās vēl vienu glāzīti konjaka, bet Hugo paņēma brūnos ādas vāciņos ieliktu rēķinu.

Uzmetis tam paviršu skatienu, viņš no vienas kabatas izvilka kredītkarti, no otras piecdesmit mārciņu naudaszīmi un tad abas ielika brūnajos vāciņos. Miks ar Viktoru jau kuro reizi neapzināti saskatījās. Šķiet, abus interesēja viens un tas pats — nez cik tas rēķins ir liels? Taču skaļi jautāt neviens neuzdrošinājās.

Piecdesmitnieks dzeramnaudai? — vaicāja Viktors.

Jā. Tas tā tīri normāli, — izmeta Hugo. — Procentuāli.

Un tagad abi žurnālisti varēja spicēt savus prātus un censties izdibināt, cik procentuāli tad piecdesmit mārciņas iznāk no kopējās summas. Laikam jau tas nebija nekas jauns Hugo viesu sejas izteiksmēs pēc šādām vakariņām. Bez jelkādas lielmanības viņš paziņoja: — Tūkstoti nepārsniedzām.

Jā, nodomāja Miks, nav slikti — pavakariņot par gandrīz diviem tūkstošiem dolāru! Tīri garšīgi, neko daudz nevar sūdzēties. Taču šī, viņaprāt, nepārprotamā izšķērdība Miku iepriecināja. Tas varētu nozīmēt tikai to, ka Hugo nauda ir un nebūs mērots ceļš uz Londonu tikai skaistāko vietu apskatei un grandiozu vakariņu notiesāšanai. Un tas ir tīri labi.

Miks gan labi apjēdza, ka viņi pa trijiem trijās stundās ir noēduši tādu summu, kādu vēl pagājušajā gadā viņš sapelnīja avīzē pa visu gadu, taču pēkšņi arī viņa iedzimtā taupība piekāpās tādu fantasmagorisku plašumu priekšā, un viņš vairs necentās sevi mocīt ar liekām pārdomām. Simtiem pensionāru par šo naudu... Eh, labi, tādā veidā taču to pasauli nelāpa.

Un doma, ka Hugo nauda ir un aizvien reālāka sāk kļūt viņa solījumu pildīšana, Miku vienkārši ielīksmoja.

Varbūt tomēr sāksim ar Soho? — Miks teica pēkšņajā dvēseles pacēlumā. Nu gan varētu visus tos plikumus tā labi saskatīties.

Jā, tagad, naktī, tur jābūt tīri interesanti, — piebalsoja Viktors. — Es pa dienu biju līdz turienei aizstaigājis, bet viss liecināja, ka īstā dzīve tur sākas tikai vēlu vakarā.

Kā kungi vēlas, — Hugo teica. — Tikai es jūs vēlreiz brīdinu, ka tas būs pilnīgi veltīgs gājiens.

Labi paēdušie kungi labi saprotamu iemeslu dēļ vēl apmeklēja Londonas lepnākā un dārgākā restorāna tualetes un tad devās no impēriski grandiozajām telpām laukā, uz ielas, kur viņus sagaidīja smaga, bieza un karsta nakts. Miglas gan aizvien vēl nebija, un Mikam radās aizdomas, ka tā mēdz parādīties tikai noteiktos attiecīgas sezonas pos​mos. Šis miglai ir atvaļinājuma laiks, teiksim.

Drebelīgā austiņa šoferis bolīja acis un viltīgi smīnēja, taču no Hugo vācu valodas nesaprata neko.

Mikam gāja vieglāk.

— Ā! Soho. Jā, jā — okei!

Iekārtojušies nebūt ne ērtajās sēdvietās, Viktors un Miks vienlaicīgi aizsmēķēja. Bet Hugo pa mazo lodziņu stikla sieniņā, kas atdalīja šofera kabīni no pasažieru salona, nemitīgi centās šoferim padarīt vēl skaidrāku ceļojuma mērķi.

— Prīmā vumen, ja! Ekstra klass, ja! Super. Firštein? Lai būtu super klass, okei? Šoferis turpināja omulīgi smaidīt un vadīja austiņu pa kaut kādām vēl šaurākām ieliņām, nekā viņi bija braukuši uz Čestertonu, vēl veiklāk un apbrīnojamāk nekā viņa iepriekšējais amatbrālis. Vienlaicīgi viņš arī centās kaut ko paskaidrot Hugo. Jādomā, ka viņš neko daudz gan nesaprata, jo nemitīgi atkārtoja vienu un to pašu: — Jā, jā, das ist gut. Ekselent vumen. Prima balerina... Mik, ko viņš tur visu laiku vārās?

— Es no šejienes neko nedzirdu, — Miks atbildēja.

Vārās vairāk par mani. Kā tu domā, vai viņš pareizi saprot, ko mēs gribam? — Hugo neatlaidās.

Un ko mēs gribam? Tu esi pārliecināts, ka mēs visi gribam vienu un to pašu? — vaicāja Miks.

Nu, nezinu... Vai tad tu negribi kādu izcirst?

Esmu ļoti izvēlīgs, atļaušos piebilst, — Miks pavīpsnāja.

Es jau arī nekritīšu virsū pirmajai, — teica Hugo. — Bet neko pārāk labu mēs vairs nedabūsim. Īstās meitas ir jāņem pa dienu.

Vismaz apskatīsimies, kā tas viss tur notiek tuvplānā, — piebilda Miks.

Hugo atmeta ar roku.

— Kur viņš mūs tik ilgi ved, es nevaru saprast? Ar kājām būtu atnākuši ātrāk, — Hugo atkal nelikās mierā. — Ei, fūrman, vas ist das? Nou ūr, firštein? Tempo, tempo! Šoferis tikai turpināja labvēlīgi smaidīt un līkločoja ar savu austiņu tālāk. Miks intuitīvi juta, ka viņi met samērā koncentriskus lokus kaut kur tepat ap Pikadillī laukumu. Pēc nostāstiem kaut kur tur jau tas Soho ir. Bet kāpēc tā jālīkumo? Drīz arī Miks saprata, ka dienā ir bijis Soho rajona tuvumā un nogājis tam garām burtiski pāris metru. Ar kājām gan viņi ātrāk nebūtu atnākuši, kā pirms brīža šķendējās Hugo, taču nekas sāpīgs jau tas nebūtu.Tuvojoties Pikadillī laukumam, Londona neticami ātri atdzīvojās, un, izbraucot uz kaut kādas platākas ielas, viņi pēkšņi jutās kā Brazīlijas festivālā. Ielas bija vienkārši pārpilnas. Britu jaunatne, sajaukušies ar tūkstošgalvaino tūristu masu, aizņēma burtiski ikvienu ietves un vietām arī brauktuves kvadrātpēdu.Raugoties acu priekšā pēkšņi uzausušajā jūklī, Hugo uz mirkli bija pieklusis.

— Paklausies, veči! Kāpjam tepat laukā. Te mēs ātrāk kaut ko labu dabūsim nekā tajā miskastē, uz kuru mēs te pusi nakts braucam, — Hugo iesaucās. — Paskat, sitās divas pat. Kāda vaina? Labākas vairs nekur nebūs, goda vārds!

Miks ar Viktoru abi pagrieza galvas norādītajā virzienā. Normālas, simpātiskas, kārtīgas meitenes.

Pavisam jauniņas. Kas gan Hugo liek domāt, ka viņas nu uzreiz ir ņemamas? Vai nu kaut kas viņa galvā pavisam ir sagrozījies šķērsām, vai arī es vairs galīgi neko nesaprotu, domāja Miks.

Nē, ko tu te ņemies? — Miks teica. — Tu taču nedomā staigāt pa ielu un kā tāds maniaks tvarstīt katru puslīdz simpātisku skuķi.

Kāpēc maniaks? — Reizēm šķita, ka Hugo ir pavāji ar humora izjūtu. Bet, ja nu tas tā ir, tad pie viņa labākajām īpašībām noteikti varēja pieskaitīt to, ka viņš nekad un ne uz vienu neapvainojas. Nekad un ne uz vienu. Un mēdz brīnīties, kāpēc kāds apvainojas uz viņu. — Pāris reižu varbūt aizšautu garām, bet pēc tam mēs ātri vien dabūtu rokā kaut ko garšīgu.

Un kur tu domā pēc tam palikt, ja izdodas kaut ko dabūt uz ielas? — vaicāja Viktors. Itin praktisks prātojums, nodomāja Miks.

Kā kur? Prom uz hoteli, un cirtīs laukā. — Hugo pat nesaprata, kāpēc vispār radies tāds jautājums.

Nu, ja ņem īstās, par naudu, tad tās jau brauktu. Bet kā tu pierunāsi kādu uz ielas tūlīt arī braukt tev līdzi? — iebilda Viktors. — Sanāks nāvīgi garš vakars, kamēr izvadāsi pa krogiem vai deju plačiem un panāksi to, ka beidzot esi viņai iepaticies.

Ei! Vecīt, tev gan ir gaiša galva! Pareizi, ir jāiet uz kaut kādu diskotēku, un tur mēs visu viens un divi nokārtosim, — Hugo iesaucās. — Tā, fūrman, stop! Stop, es teicu. Finiš, firštein? Genuh. Stop, stop!

Austiņa šoferis negribīgi nobremzēja. Visi trīs braucēji izkāpa laukā. Hugo samaksāja un pagriezās pret pārpildīto ietvi ar tādu skatienu, it kā skaļi sauktu — nu, kas ir, idritvai kociņ ; te es esmu, klūpiet virsū!

Viņi iejuka biezajā un jautrajā pūlī un lēnā solī devās nekonkrētā virzienā. Miks pēkšņi izjuta milzīgu un negaidītu uzjautrinājumu. Interesanti, kā gan Hugo tagad kādu pierunās. Mierā viņš neliksies, to viņam var uz pieres izlasīt. Jāpaskatās. Taču Hugo slāja diezgan vienaldzīgi, ik pa reizei izmetot kādu sālītu frāzi, novērtējot vienu vai otru savas iekāres potenciālo objektu. Miks vēroja pretim nākošo publiku un redzēja, ka tie visi pārsvarā ir jaunieši, varētu pat teikt, pusaudži.Brīvās Eiropas brīvie jaunieši, kuru vecāki, jādomā, pārāk neuztraucas par to, kur tagad atrodas viņu bērneļi. Un uztraukties patiešām nebūtu par ko. Pirmkārt, jau tāpēc, ka viņi nebūt neko nezina par tādu Hugo, kurš šobrīd aktīvi ielūr sejā un pārējās vietās vai ikvienam pretimnākošajam bērnelim. Otrkārt, tāpēc, ka Mikam par zināmu pārsteigumu neredz neviena, kurš būtu piedzēries vai pārpīpējies zālīti. Par tādiem, kas būtu kaut ko nelāgu

sašpricējušies, vispār nevar runāt. Ja nu kaut kas tāds tomēr notiek, tad tikai ne šajā vietā, bet kaut kur slepeni un pavisam citur. Starp citu, tajā pašā Soho droši vien.Tā nu sanāca, ka gluži nejauši viņi novirzījās no galvenās straumes un, apejot vienu lieku kvartālu, nonāca pie rajona, kur viss liecināja, ka tas nu ir tas Londonas izpriecu rajons Soho.

— Hm... Nu ko, laikam jau tas ir liktenis, — domīgi teica Hugo. — Vēl aizvien gribat iebāzt savus degunus tajos smirdīgajos ūķos?

— Ja jau liktenis ir lēmis... — teica Miks.

— Nu labi, lai tā būtu. Bet es vēlreiz atkārtoju, ka brīdinājis jūs esmu. Apmetuši nelielu līkumu pa rajonu, kurš pēc leģendāriem nostāstiem bija šķitis kā nezin kas, gan Viktors, gan Miks saprata, ka Hugo savos vērtējumos ir bijis pat pārāk saudzīgs. Šī nu reiz tiešām bija zema klase. Visādi muļķīgi pīpšovi, videonomas un aizdomīgas videokabīnes, sekslietu veikaliņi un viss kas cits, kas principā nespēj rosināt normāla cilvēka iztēli.

Mikam nācās secināt, ka viņš uz to visu noraugās ar ieinteresētu riebumu. Ir nācies pabūt gan Amsterdamas, gan Hamburgas un Frankfurtes, un pat slepenajos Amerikas analogajos rajonos, un jāteic, ka tur saturs gan ir tas pats, taču kopumā viss izskatās nesalīdzināmi glaunāk. Pievilcīgāk. Šeit viss ir šaurs, smacīgs un aizdomīgs. Tā vien šķiet: ja ieiesi kādā no videokabīnēm, tad iznāksi laukā bez biksēm, par naudas maciņu nemaz nerunājot.

Bet Hugo tikām izmantoja kādu sekslietiņu veikalu. Iznācis no tā laukā, viņš atkal šķendējās: Kaut kāds vājprāts! Pat kārtīga prezervatīva viņiem nav.

Viņām jau pašām ir jābūt prezervatīviem, — Viktoram paspruka.

— Nieki. Tie visi ir mazie izmēri, — Hugo atmeta ar roku. — Ne virsū, ne nost dabūt. Es viņiem prasu pēc paša lielākā, bet šie man grib iesmērēt kaut ko ar ūsām vai kaut kādām ķepām galā. Tas viņiem šķiet kaut kas nāvīgi oriģināls. Es saku — lielo, big! Bet šie tikai smaida un klanās un dod man klaine.

Tad tev jāapmeklē vairumtirdzniecības bāze, laicīgi un pietiekamā daudzumā jāiepērk un vienmēr jānēsā līdzi, — pavīpsnāja Miks.

Es jau tā ari daru. Kā tu to zini? — Hugo neticīgi paraudzījās uz Miku.

Vismaz es tā darītu, ja man pret to būtu tādas prasības,— Miks atbildēja.

Pareizi, — Hugo atkal nejuta nekādu ironiju. — Man jau vienmēr ir līdzi, bet, redzi, es vakar pirms izlidošanas iegriezos Hamburgā. Vecīt, tā tikai bija dziesma! Visas manas rezerves tur arī palika. Jā...

Pats esmu vainīgs, jo es taču labi zināju, ka te tā ir. Vajadzēja Hamburgā sapirkties... Nu, vai netīsimies prom no šejienes?

Jau kuro reizi tovakar Miks un Viktors vienlaicīgi un neizlēmīgi paraustīja plecus.

Uz kurieni? Uz mājām, tas ir, uz viesnīcu? Vai uz kādu diskotēku? — vaicāja Viktors. Mikam bija skaidrs, ka nupat jau Viktoram arī ir piemeties Hugo azartiskais drudzis.

Uz hoteli vēl par agru, — Hugo teica. — Jāmēģina tikt atpakaļ uz tās ielas. Tur mēs vai nu uziesim kādu diskotēku, vai tāpat kaut kas patrāpīsies. Tur vazājas tīri labs materiāls.

Mikam jau nāca miegs, taču viņš turpināja ar interesi vērot Hugo. Viņa rosīšanās un enerģija bija apbrīnojama. Viņš staigāja pa naksnīgo Londonu tādā gaitā un ar tādu sejas izteiksmi, kāda var būt tikai īstenajam šīs pilsētas saimniekam. Viss, kas kaut nedaudz neatbilst viņa priekšstatiem, tiek pakļauts nesaudzīgai kritikai, bet labs ir tikai tas, ko vēlas viņš, un tā labā, protams, nekur nav. Viņa sejā bija rakstīts — do​diet šurp man to labāko, man nauda ir, es nopirkšu.

Kas gan īsti ir šis Hugo? Ko viņš tikai grib, un ko viņš patiesi var nopirkt? Un vai tā patiešām ir viņa patiesā seja? Mik, vai tu negrasies kļūt pārlieku piekasīgs?

Vienubrīd Mikam uznāca paškritikas lēkme. Paklau, Mik, patiešām — ar ko tu te esi sasējies? Taču, domājot atkal par iesāktajām un nepabeigtajām lietām, par tajās iesaistītajiem cilvēkiem, par gaidāmo peļņu, viņš šīs domas aizgaiņāja. Ko, pārdevies, vecīt? Nebūt ne. Pagaidām tikai mēģinu godīgi nopelnīt.

Uz banknotēm jau nebūs uzrakstīts — netīra nauda. Un — galu galā — kurš tad būs tas eksperts, kurš, tikai acu skatienu uzmetis vai pat nedēļu ilgi visu pētījis ar milzīgu lupu, neapstrīdami būs spējīgs pateikt: jā, tā ir netīra?

Miks pilnīgi skaidri apzinājās, ka lielais skandāls presē ap šo amizanto Hugo kredīta lietu ir sacelts tikai tāpēc, ka tā patiesie cēlāji paši bija cerējuši pašūdināt tādas pašas platas biksiņas ar lielām kabatām, kādas tagad ir Hugo. Bet šis, raugi — škic, un prom: te Vācijā, te Anglijā, te sazin kur tikai vēl ne. Un negrib vairs dalīties. Jūs, cienījamie kungi, maķenīt par vēlu nākat. Visi, kam kaut kas pienācās, savu jau ir dabūjuši. Bet jūs labāk netraucējiet man strādāt, lai to kredītu varētu ar godu atdot.

Bet par to, ka šis kredīts tiešām tiks dzēsts, par to ne mazāko šaubu. Tāpēc arī izplānota tā reklāmas kampaņa, kuras galvenais mērķis bija visiem izskaidrot, ka brēka te gan ir liela, bet tās villas tā pamazāk.

Neviens jau tā īsti nav apšaubījis to, ka Hugo varētu arī neatdot naudu. Par to pagaidām neviens nemaz nerunā. Visi trako par to, ka ostas garantija it kā bijusi nelikumīga. Un tās tomēr ir divas dažādas lietas.

Turklāt, kā jau bieži minēts, Hugo ir regulāri un kārtīgi veicis visas pirmās atmaksas, un tas jau nu nekādā gadījumā nedod iemeslu jelkādam šaubām. Un tieši tālab arī turpmāk nevajadzētu lieki satraukt sevi un citus.

Bet tā jau nenotiek un nenotiks arī. Kādam tomēr ļoti sāp, ka viņš ir apiets. Hugo ticis pie lielā kušķa, ieguldījis to prātīgā darījumā, spēj atdot parādu ar visiem lielajiem procentiem un tagad lepns un nogribējies staigā pa naksnīgo Londonu. Skaisti.

Vai nu viņa pastāvīgās sievietes ir stipri vien mazspējīgas, vai arī patiesībā Hugo ir īstens seksa gigants, jo tas, kā viņš tagad cenšas kaut ko sadabūt te, uz ielas, liecina par zināmā mērā pārdabiskām vēlmēm un spējām. Un Miks labi zina, ka šajās lietās kaut kā īpaši plātīties un mānīties, un pasniegt sevi par labāku, nekā tu patiesībā esi, nemaz nav tik vienkārši. Jebkurš normāls cilvēks, un pie tādiem Miks sevi ar pilnu pārliecību pieskaita, to ātri vien atšifrētu. Hugo ir patiesi nogribējies un pat tā klasiski skaisti uzbudināts. Brrrr! Miks nodrebinājās, iedomājoties to nabaga meiteni, kura šovakar piekritīs saņemt no Hugo gludās naudaszīmes par to, ka nekurnot sniegs attiecīgo pakalpojumu. Un viņa skatiens vien jau nesolīja neko labu. Tas noteikti būs viens zvērīgs cirtiens, Miks nodomāja un iekšēji pasmaidīja par to, ka nejauši jau ir piesavinājies šo bargo Hugo apzīmējumu, kas piešķirts visādi citādi itin jaukam pasākumam. Kas vieniem ir «uķuķuķū», «skribu—skrabu», «šņikšņaks» vai — ja tā spēcīgāk jau grib izteikties — «kniebiens», «stūķis» vai «dukurē-jums», tas Hugo ir viennozīmīgi tikai un bez šaubīšanās cirtiens. Pat bez pēdiņām un iekavām, kā pilnīgi autonoma un ikdienišķa parādība. Varbūt vēl varētu padomāt par to, vai tikai savā prātā viņš pats šo jēdzienu nelieto ar lielo sākuma burtu.

Pēkšņi viņus kāds sauca. Tas bija tā austiņa šoferis, kurš viņus bija līdz šai ļaužu pārpilnajai avēnijai atvizinājis. Vai seri nav dabūjuši to, ko tik ļoti vēlējās? Panāk šurp, es jums visu paskaidrošu.

Redziet, lieta tāda, ka šis ir tikai tāds iebraucējiem domāts ūķis. īstie lokāli ir izmētāti visur citur pa Londonas centra nomalēm, un nezinātājs tos nemaz tik viegli nevar atrast. Ja seri loti vēlas, tad šoferis varot viņus uz kādu no tādiem aizvest. Vai vēlas? Seri esot svešzemnieki, to varot redzēt. Bet neesot jau nekādi prastie, un to ari varot labi redzēt.

Miks klausījās un palēnām tulkoja austiņa šofera stāstīto. Hugo tikai māja ar galvu — nu, es taču teicu!

Laižam viņam līdzi? — vaicāja Viktors.

Laižam jau laižam. Te jau nu nepaliksim nekādā gadījumā. Bet es varu garantēt, ka arī tas nebūs nekas nopietns. Vecais grib nopelnīt, mūs vadājot krustām šķērsām.

Austiņa šoferis, šķiet, bija nopratis Hugo šaubas un pasteidzās paziņot, ka gadījumā, ja seriem nepatiks, viņš atdošot naudu atpakaļ. Hugo iesmējās.

— Kārtīgs vecis. Tas prot pelnīt. Okei, fūrman — forvards!

Un atkal jau nekur pārāk tālu nebija jābrauc. Patiešām, kādā tukšā un klusā ieliņā mirgoja ar sarkanu

gaismu izgaismotas trepītes, kas uz augšu veda iekšā kādā noslēpumainā iestādījumā. Desmitnieks no katra, un tu arī esi tur iekšā.

Parasts krodziņš, kurā puse no apmeklētājiem ir dāmas, kas tūlīt pat tev ir klāt un sāk draudzīgi runāties. Hugo no turienes izmetās ārā kā lapseņu sadzelts.

— Tu tikai paskaties, kas tur notiek! Es taču neesmu tik traks, lai sāktu cirst savas vecmāmiņas klases biedrenes. Fui! Nekādas paškritikas.

Austins vēl aizvien bija ārpusē. Ko, vai tad seriem nepatika arī šeit? Hm. Varbūt jau pārāk vēls, un tāpēc pāri palicis tikai tas, kas ir palicis. Bet varētu aizlaist uz vēl vienu vietu. Tur gan grūtāk iekšā tikt, un uz iebraucējiem arī tur iešķībi skatās. Hm. Tas esot tāds ļoti specifisks lokāliņš. Bet, ja tā labi padomā, tad viņam tur esot neliela pazīšanās. Labs ir, laižam arī, gan jau viss nokārtosies.

— Nu gan plēš. Nu tikai plēš uz nebēdu, — smīkņāja Hugo. — Viss. Ja tur nekā nebūs, un es dodu simt punktus, ka nebūs, tad gan prasīšu naudu atpakaļ.

Austins piestāja pie iepriekšējam ārēji līdzīga namiņa. Kaut kas tā kā amerikāņu stilā. Tikai tur, aizokeāna, par oficiantēm mēdz strādāt slaidas meitenes, kurām kārtīgi uzšpricētas kailas krūtis — kā tādi peršingi. Te gan tā druscīt savādāk, nodomāja Miks, bet vienalga solās būt tīri interesanti.

Austiņa šoferis atstāja trijotni mašīnā un pats iegāja aprunāties, un tam, šķiet, bija jāsimbolizē pārākā uzticēšanās. Šitais ir labais vecītis, — Hugo dvesa. — Tagad iegāja notēlot, ka kaut ko tur baigi mums sarunās.

Varbūt šeit tomēr kādu brītiņu pakavēsimies, lai kaut cik izjustu to atmosfēru? — teica Miks.

Ko tu gribi tajā smirdoņā izjust? — Hugo iesaucās. — Viņi tur kvēpina kaut kādus īpašus iekārdinošus vīrakus. Muskuss vai kas tas ir, es īsti nezinu. To tu gribi izbaudīt? Tiešām? Man jau tagad vēmiens nāk.

Vienalga. Zini, vairs nav tas vecums, lai nejēgā bizotu pa nakti no viena kroga uz otru un pa starpu vēl tvarstītu pieņemamus skuķus, — Miks diezgan stingri neatlaidās.

Arī Viktors tam piekrita, un Hugo nekas cits neatlika kā piekrist palikšanai. Kad no tumšsarkani apgaismotajām trepju telpām iznāca austiņa šoferis un slepeni māja, lai seri nāk iekšā, Hugo nerādīja pārāk pateicīgu ģīmi, un viņš vēl šoferim teica:— Saderam, ka tevis te vairs nebūs, kad mēs pēc mirkļa nāksim ārā. Šoferis vaicājoši paskatījās uz Miku, jo jau bija ielāgojis, ka tikai viņš var gan iztulkot, gan vispār kaut ko pateikt.

Miks naivi paraustīja plecus, it kā sakot — piedod, vecais, bet tā ir grūti pārtulkojama vārdu spēle.

— Labi, labi, laidies lapās, fūrman. Laidies arī. Cjuruk! Cjuruk nah haus, okei! — uzsauca Hugo.

Viņus pavadīja kāds pavecāks kungs. Viņš visu laiku kaut ko centās paskaidrot, un Mikam šķita, ka viņš to saprot tā — ieejas maksā ir ietverts arī viens dzēriens, bet pārliecināts par to viņš nebija, jo gaitenī jau varēja saklausīt skalu mūziku, un tūlīt arī no kādām nomaskētām sāndurvīm iznāca gandrīz kaila un simpātiska mulate. Nožvadzēja auskari, rokas un kāju sprādzes, nosmaržoja pēc veselas smaržu buķetes, meiča silti uzsmaidīja, kā šķita, tieši Mikam un pazuda aiz kādiem aizkariņiem.Pavadonis ieveda viņus pustumšā un piesmēķētā zālē, kas bija apbrīnojami pilna ar cilvēkiem. Pašā viducī atradās apmēram divdesmit kvadrātmetru liela skatuvīte. Uz tās mūzikas pavadījumā gorījās kāda cita meiča. Diezgan kārns radījums. Mūzika skanēja pilnā skaļumā, un tas atkal traucēja Mikam saprast visu, ko stāsta viņu pārziņā nodotais oficiants.

Miks pasūtīja konjaku Viktoram un minerālūdeni sev un Hugo.

— Tā mellā bija laba, — Miks teica, kad iestājās neliela pauze mūzikā.

— Ārprāts! Mik, ko tu runā? — Hugo sašuta. — Viņai taču simt gadu.

Miks jutās maķenīt aizskarts.

— Man tā vien šķiet, ka tu beigu beigās pasūtīsi pusaugu skuķēnu, tā, ap gadiem divpadsmit, — viņš atcirta.

— Liecies mierā, — Hugo teica.— Ko tad tev īsti vajag? — Miks bija patiesā neizpratnē.—

Kārtīgu, jaunu veceni. Ko tad citu?

Cik jaunu? Ne jau tos bērnus, kas tur klīst pa ielām, — Miks teica.

Tu neko nesaproti, — Hugo ietiepās. — Kādi bērni? Septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu — tas taču īstais cirtiens. Ūūū — tā, ka acis izspiežas!

Kam? — Miks pārjautajā, taču atbildi nesagaidīja. Hugo uz bridi ierāvās sevī.

Var jau būt, ka es patiešām esmu zaudējis garšu, Miks domāja. Kaut gan trīsdesmit trīs gadi vēl nav tas vecums, kad sāk zust šīs izjūtas. Vai tiešām es uz jaunatni sāku skatīties kā uz neglābjamiem un kaitinošiem bērniem? Bet, no otras puses raugoties, pārlieka tieksme uz pavisam jaunām dāmiņām jau drīzāk ir stabilu veču filozofija. Un Hugo ir tikai pāris gadu vecāks par Miku. Šķiet, ka patiesībā visvecākais šajā kompānijā ir Viktors. Vismaz tā viņš izskatās.— Viktor, kā tev šķiet? — Miks meklēja glābiņu pie viņa.— Melnā nebija slikta, jā, — Viktors novilka, sūkdams konjaku no lielas glāzes, kas gan nebija īsta konjaka glāze.

Veči, labs ir, — Hugo strauji iejaucās. — Vēl desmit minūtes te pasēžam, jūs sasūcieties pamatīgi to atmosfēru, bet tad gan tīsimies prom. Te ož pēc vecas gaļas.

Hugo piecēlās, un Miks ievēroja, ka viņa acīs atkal iezadzies tas šaudīgais un nesaprotamais dzirkstījums, kurš bija manāms vēl Čestertonā.— Es aplūkošu, kur te ir tualete, — Hugo noteica un aizgāja.— Tas nu gan ir nogribējies, — sacīja Viktors.— Jā, pat grūti saprast, vai viņš to domā nopietni vai ari tas ir kāds savdabīgs humors, — piekrita Miks.— Es redzu, ka tev nav nekāda lielā interese, — Viktors turpināja,— Kā to lai ņem, — Miks centās būt pēc iespējas patiesāks. — Tā mellā man patīk.Pēc brītiņa, mēģinot pārkliegt skaļo mūziku, Viktors turpināja:— Kādā sakarā tu esi te ieradies?Miks satrūkās.

Nevarētu teikt, ka viņš būtu piemirsis, ka šāds jautā jums agri vai vēlu atskanēs, bet tomēr tas viņam nāca negaidīti. Vai Viktora prātu nodarbina tieši tādas pašas domas, ar kādām ik pa brīdim cīnās Miks?— Nekas pārak nopietns, — Miks negribīgi atbļāva. — Mēs jau sen čomojamies. Tagad ir te noveidojušās pāris biznesa lietiņas. Nekas jau īpašs, bet skaidrība vismaz ir jāievieš.

Taču Miks juta, ka tas neizskanēja pārliecinoši. Un pēkšņi tas viņu bezgala kaitināja. Jau no paša sākuma viņam nepatika tas, ka Hugo it kā nav ievērojis viņu norunu. Proti — to, ka Miks ir iesaistīts viņa lietās, zinās tikai pavisam šaurs cilvēku loks: Hugo, pats Miks, Italo un vēl daži, bez kuriem fiziski nevar iztikt, kamēr Hugo pats dzīvo ārzemēs. Un vismazāk viņam gribējās, lai par šo sakām zina Viktors no dzeltenās vakara avīzes. Kopš pirmā satikšanās mirkļa vēl viesnīcas foajē jau vairs nebija kur likties, taču neapmierinātības sajūta ne brīdi nepameta Miku. Ne uz brīdi. Var jau būt, ka Hugo zina, ko dara. Bet pilnīgi iespējams, ka neko nezina. Viņš dzīvo no gadījuma uz gadījumu, un starplaikos cilvēki mainās kā kinofilmas kadri, un viņam nebūt nav svarīgi, ko šie cilvēki par viņu domā. Bet jāatzīst arī tas, ka no gadījuma uz gadījumu viņš dzīvo tikai pagaidām un pats nebūt nav par to sajūsmā, un dara visu iespējamo, lai šie gadījumi reiz beigtos. Un dara to, kā nu prot un kā uzskata par pareizu.

Bet attiecībā uz Mika vēlmi būt pēc iespējas nemanāmākam jāsaka tā — ja nu ir sanācis, ka Mikam jāizgaismojas, tad lai jau pats tiek galā ar savu slepenību. Pats es ne no viena neslēpjos, un visi zina, kur es esmu un ko es daru. Paldies, Hugo. To es neaizmirsīšu.

Un Mikam pat neradās doma pajautāt Viktoram pašam — ko tad tu te dari? Galu galā nav ko piktoties. Ne jau Viktors te pie visa ir vainīgs. Viņš ir iesviests — vai arī: ļāvies iesviesties — tādā pašā situācijā, kādā tagad atrodas Miks. Būsim puslīdz solidāri.

Miks pacēla minerālūdens glāzi, saskandināja ar Viktoru un parādīja grimasi, no kuras būtu jāsaprot — ko nu mēs te pļāpāsim par nopietnām lietām tādā troksnī, kad tāpat neko nevar lāgā sadzirdēt.

Bet Viktors tomēr bija noskaņots runāt. Tā vien šķita, ka Hugo enerģiskā klātbūtne viņu nomāc un tagad, kad Hugo nav klāt, viņš jūt, ka bei​dzot viņam neviens neliedz parunāties.

Tu vispār nedzer vai tikai šovakar atturies? — Viktors vaicāja.

Nedzeru gandrīz nemaz, — Miks atbildēja.

Hugo ari.

Jā, bet viņam, cik es zinu, ar šo lietiņu ir pavisam savādāk. Viņš nelieto jau sešus gadus. Pirms tam viņš meta gandrīz piecpadsmit gadus no vietas. Kā sešpadsmit gadu vecumā pirmo reizi pamēģināja, tā pēc tam katru dienu bez izņēmuma.

Sešus gadus, — novilka Viktors. — Tieši tik, cik viņš dzīvo Vācijā. Tā sanāk?

Tā sanāk, — Miks piekrita. Par to būšanu senos draugos ar Hugo viņš bija atklāti samelojis un tagad jutās mazliet neveikli. Viņš negribēja iegrimt dziļās pārrunās par Hugo pagātni un dažu labu viņa rīcības motīvu, un tam bija gluži loģisks izskaidrojums — neko daudz jau viņš nezināja.

Tev nešķiet, ka viņa rīcībā ir jūtami tipiska alkoholiķa gājieni? — turpināja Viktors.

Ko tu ar to domā? — Miks patiesi ieinteresējās, jo arī pats zemapziņā par kaut ko tādu bija domājis.

Varbūt ne tik konkrēti un tieši, bet tagad, izdzirdējis šos Viktora vārdus, viņš vienā mirklī to apjēdza un domās bija spiests piekrist šim vērtējumam.

Visa šī aktīvā darbošanās atgādina veca dzērāja plosīšanos. Galvenais ir process. Ja ir rezultāti, tad ir labi, bet pats galvenais — nemitīga darbība. Visu laiku jārosās, lai pēkšņi nenolūztu un nepakristu kādā vietā. Lai nepaliktu vienā vietā. Visu laiku kaut ko vajag, bet nekas nespēj sniegt apmierinājumu.

Man gan šķiet, ka šī vakara drudzim ir pavisam cits, pavisam konkrēts iemesls, — Miks teica.

Tas pats jau vien ir. Kamēr nedabūs to, ko ir sagribējis, tikmēr viņš nenomierināsies. Un, kad būs dabūjis, tad jau raudzīsies pēc nākamā mērķa, — viedi spriedelēja Viktors.

Prātnieks, domāja Miks. Bet taisnība viņam ir.

Tikai tādi arī tiek pie miljoniem, — piebilda Viktors.

Un tikpat viegli tos notriec, ja? Tā tu gribēji teikt?

Ne gluži tā es gribēju, bet... gandrīz vai tā arī iznāk, — Viktors savādi noteica.

Velns parāvis, Miks pie sevis lādējās, viņš laikam domā, ka es arī esmu iesaistīts to miljonu skandālā. Būtu muļķīgi pieļaut to, ka viņš pie šādām domām arī paliek.

Tu domā to aizņēmumu komercbankā? — Miks vaicāja.

Nu — jā. Bet tas jau nav vienīgais, vai ne? Toreiz, kad tu mani aizsūtīji pie viņa uz Vāciju, es redzēju, kā viņš ir iekārtojies. Tādi apartamenti, sešsimtais mersedess — to visu viņš nevarēja paspēt iegādāties par komercbankas miljoniem. Tas ir iegūts agrāk.

Nemāku teikt. Es Vācijā pie viņa neesmu bijis. — Miks tomēr nebija apmierināts ar šādu sarunas gaitu. — Es ar viņu vairāk kontaktējos Rīgā. Šobrīd arī es te esmu tikai tāpēc, ka viņš to ļoti vēlējās. — Un Miks juta, ka viņam sāk svilt ausu gali.

Un tajā brīdī atkal nez no kurienes parādījās pusplikā mulate. Žvadzinot neīstās dārglietas un izriezusi tvirtās un gandrīz pilnīgi kailās krūtis, viņa lēnītēm nogāzelēja garām galdiņam, pie kura sēdēja Viktors un Miks. Un atkal Mikam šķita, ka vina viņam uzsmaida. Tieši viņam un nevienam citam. Miks plati pasmaidīja viņai pretim. Mulate strauji apstājās un vaicājoši uz viņu paraudzījās. Viņas acīs varēja izlasīt — vai drīkstu piesēst?

Miks naivi blenza uz viņu un nespēja neko sakarīgu ne pateikt, ne veikt kādu žestu. Ak, ko nu — mulate pamāja, atkal uzsmaidīja un devās tālāk savās māksloti neatkarīgajās gaitās. Viņa pielīgoja pie bāra letes un iespiedās starp diviem vīriem, ar kuriem viņa, šķiet, jau sen ir tuvāk pazīstama. Vīri viņu gandrīz vai neievēroja, tikai automātiski un pieklājīgi pašķīrās, lai ļautu viņai atspiesties pret bāra leti.

Mazais, apaļais un tvirtais dupsītis tika izspīlēts tik jauki, ka Miks drošības pēc beidzot novērsa savu skatienu.

— Nemaz tik veca nav, patiesi, — secināja Viktors.

Ei, nu ko tu! Hugo tikai māžojās, — Miks teica, lai arī jutās mazliet tā neveikli, ka Viktors viņu ir pieķēris it kā grēcīgās domās. — Viņš alkst pēc augstākās klases, bet man ir tādas aizdomas, ka viņš vienkārši pats nezina, ko īsti grib. Starp citu, kur gan viņš ir? Tev nešķiet, ka viņš jau pārāk ilgi ir prom?

Vispār — jā, — Viktors piekrita. — Ko tev tas oficiants īsti teica? Mēs varam vēl kādu dzērienu paņemt?

Tajā troksnī es īsti nesapratu, bet man šķiet, ka varam gan, — Miks apstiprināja.

Kad nu viņš atkal parādās, tad paņem man vēl vienu konjaku.

Labi, — Miks teica. — Iegaršojās? Kāds vispār ir?

Pagaršo pats.

Nē, paldies.

Uz deju plača iepriekšējo meiteni nomainīja cita. Cita mūzika, citas gaismas, cita meiča, taču efekts tas pats. Dīvaini nogurušas un vienlaicīgi aicinošas kustības.

Pāri pretim divas dāmas piecēlās no kāda galdiņa, kur bija laiciņu sēdējušas divu kungu sabiedrībā, un aizgāja pie bāra. Nav sanācis, Miks konstatēja. Laikam jau Hugo šo to saprot no sitām lietiņām. Miks ari viņas abas būtu sūtījis atpakaļ pie bāra. Bet par to mulati vēl varētu padomāt.Savukārt kungi, no kuriem abas meičas tikko kā bija aizgājušas, Mikam nez kāpēc izskatījās pēc privātās drēbēs maskētiem krievu jūrniekiem. Ja viņi tagad dzertu tēju, tad to pavisam droši un nekļūdīgi varētu noteikt. Bet viņi dzēra kaut ko citu, un palsajā tumsā nevarēja saskatīt, vai, liekot glāzi pie mutes, labās acs plakstiņš nodevīgi pieveras vai ne-pieveras.

Kopumā Hugo prombūtnē bija pavadījis vairāk nekā divdesmit minūtes. Var jau būt, ka tieši tik daudz laika ir vajadzīgs, lai tiktu vaļā no visa tā, kas šovakar apēsts.

Hugo atgriezās pie galdiņa, un izskatījās, ka viņš ir bijis laukā uz ielas.

Veči, vai nešķiet, ka jātinas prom? — viņš teica.

Kur tu biji tik ilgi? — vaicāja Miks.

Tualetē! — Hugo bija neizpratnē par tādu jautājumu.

Tualetē? Tik ilgi?

Nu. Kas ir?

Nekas. Salīdzinoši ilgs laiks tualetes apmeklējumam.

Normāls, — Hugo pielika punktu. — Jums tur ir ko dzert vēl? Izdzeram un lasāmies prom no šejienes. Tā ir mana glāze? Kas tur ir? Minerālis? — Hugo aizdomīgi paostīja glāzi un tad ar veiklu kustību izdzēra to tukšu.

Un tajā pašā mirklī viņam šķita, ka beidzot viņš visu ir sapratis. Hugo necieš šo vazāšanos pa krogiem, jo tas pārāk atgādina to atmosfēru, kurā viņš ir dzīvojis tik daudzus gadus, un nevar būt pārliecināts, ka tieši tās iespaidā atkal reiz var atgriezties pie saviem vecajiem niķiem. Krogus gaiss, smēķu un alkohola dvinga, lētas un pērkamas sievietes — nē, pie tā viņš vairs negrib atgriezties nekad. Tā ir nulle. Tas ir zemāk par nulli. Tur viņš reiz jau ir bijis un nevēlas vairs tur nekad atgriezties. Un nenovēl to arī nevienam citam. Pavisam godīgi un labdabīgi. Un tāpēc arī šī vēlme pēc visa tā labākā, pēc dārgākā restorāna, pēc iztapīgas apkalpošanas, pēc pašām labākajām sievietām, pēc visa tā, kas ir krasi pretējs viņa iepriek​šējās dzīves posmam, kuru viņš laikam pat īsti atcerēties negrib.

Miks ir noskatījis to nēģerieti, — teica Viktors. Nodevējs.

Malacis! — iesaucās Hugo. — Es tevi apsveicu. Neko ļaunāku nevarēji izvēlēties?

Neko es vēl neesmu izvēlējies, — Miks iebilda. — Tev ir kaut kādi aizspriedumi pret mulatēm?

Protams, — Hugo sašuta. — Es esmu īstens rasists.

Miks nolēma vairs neturpināt. Hugo ir pārlieku uzvilkts un izskatās pēc tāda, kurš ne tikai sarunās lielas muļķības, bet var arī kaut ko patiesi pasākt. Viņš itin mierīgi varētu izraisīt te kādu skandāliņu, iekaustīt simpātisko mulati, saplēst pāris spoguļu, kas ieskauj visu zāli, un pēc tam par visu samaksāt. Jā, mierīgi. To viņš varētu pavisam mierīgi.

Miks lēnām piecēlās un lika nojaust, ka ir gatavs iešanai. Kājās uzreiz pielēca arī Hugo, bet Viktors pārstāja smalki malkot nesen atnesto jauno konjaka porciju un visu pārpalikumu izdzēra vienā malkā.

Izgājuši uz ielas, viņi redzēja, ka melnais austins, protams, viņus vairs negaida. Vai nu ir sapratis, ka

seri nupat tiešām prasīs atpakaļ naudu, vai arī viņam šķitis, ka nu tie beidzot ir atraduši to, ko vēlējās. Bet prom viņš ir. Bija pagājusi ne vairāk kā pusstunda.

— Es jau to zināju, ka viņš būs aizlaidies, — teica Hugo. — Bet tā nav nekāda problēma. Tūlīt dabūsim citu. Pag, uz kuru pusi mums jāiet?

Izvēlējušies iespējami pareizāko virzienu, viņi sāka lēnām iet. Nogājuši kādus nepilnus piecdesmit metrus, viņi pēkšņi izdzirdēja aizmugurē skrejošus soļus un saucošas balsis. Miks pat neatskatījies uzreiz atskārta, kas ir par lietu.

Tūlīt arī viņus panāca tas pats oficiants, kurš viņus bija apkalpojis pie galdiņa. Pusaizelsies un it kā vainīgi smaidīdams, viņš teica, ka seri visādi citādi esot ļoti simpātiski ļaudis, bet diemžēl esot aizmirsuši sa​maksāt par dzērieniem. Miks pārtulkoja un tūlīt pat iekoda sev mēlē.

Kā! Tas vecais pauts, kurš mūs veda iekšā, taču teica, ka pa vienam dzērienam iekļauts katras ieejas kartes cenā, — Hugo sašuta. Viņš rakājās pa kabatām un izmisīgi centās kaut ko īpašu tajās atrast. — Paskaties... Pagaidi, kur man tās ir? Es tūlīt atradīšu, un aplūkosim, vai uz tām šis noteikums pat nav rakstīts... Idritvaikociņ, būšu tomēr pazaudējis...

Es arī tā sapratu, — Miks juta, ka visa vaina tagad pamazām gul​stas uz viņu.

— Kas ir? Vas ist dos? Manī? — Hugo draudīgi pavērās uz oficiantu. Mikam šķita, ka tūlīt ies pa gaisu rokas.

Nē, nu jāsamaksā jau laikam ir. — Un Miks vilka no kabatas laukā maciņu.

Pagaidi, pagaidi, — Hugo viņu apturēja. — Ja jau vajag, tad es samaksāšu. Smiekla nauda. Bet kā tad tur īsti ir — dzērieni bija iekļauti cenā vai nebija? Kurš no viņiem mums te tagad bāž tos batonus ausīs? Izjautā kārtīgi.

Miks vēlreiz visu pārjautāja, un oficiants apstiprināja, ka seri kaut ko nav pareizi sapratuši. Turklāt šis puisis runāja tik satraukti un pat kaut kādā profesionālā dialektā, ka Mikam atkal likās, ka viņš neko daudz nesaprot. It kā desmit mārciņas no katra cilvēka kā ieejas maksa, bet par katru dzērienu jāmaksā atsevišķi, vai arī — desmit par ieiešanu un viens graķītis par brīvu pie bāra, nevis pie galdiņa, vai pat tā — ja jūs cienātu kādu no mūsu dāmām, tad kaut kas tur par brīvu vai kaut kas tamlīdzīgs, vai arī kaut kas pavisam cits. Bet nu tur neko vairs nevar darīt, un Miks visu pārtulkoja tā, lai pats neizskatītos pēc pārāk liela idiota.

Laikam jau tas visvairāk attiecas uz mani, — bikli bilda Viktors un vilka maciņu laukā no savas kabatas. Neveikla situācija, lai neteiktu vairāk.

Nu labi, samaksāsim. — Arī Viktoru apturēja pietiekami val​donīgs Hugo žests. — Cik tur vajag?

Miks noprecizēja summu. Hugo pasniedza piecdesmit mārciņu banknoti un ar plaukstu veica kustību, kas izteica — dod šurp atlikumu. Oficiants kaut ko neveikli skaitīja, pārlika kaut ko no vienas kabatas otrā, un beidzot noskaitīja precīzu atlikumu, līdz pēdējam šiliņam. Bet Hugo ar to nepietika. Viņš vēlreiz pastiepa roku. Oficiants neizpratnē uz viņu paraudzījās.

— Cek, — Hugo teica.

Oficiants saprata. Viņš sāka taisnoties, ka tad seriem būšot jāuzgaida, jo čeku viņš varēšot izrakstīt tikai iekšā, kur ir kases aparāts.

Hugo lika noprast, ka tiks gaidīts. Oficiants straujā gaitā devās atpakaļ, un viņa vaļējā melnās ādas vestīte plīvoja vien. Pavisam jauns zēns, Miks konstatēja, kurš laikam ir students un ar šitādiem tipiņiem vienkārši ir spiests strādāt, kamēr izmācīsies un pats nostāsies uz kājām. Četrdesmit mārciņas, kuras iestādījuma saimnieks notiekti piedzītu no viņa paša, varētu būt itin vērā ņemama naudiņa nabaga studentam.

Oficiants gāja steidzīgiem soļiem un vairākas reizes pāri plecam paraudzījās atpakaļ. Pie pašas ieejas iestādē ar sarkanīgi apgaismotajām kāpnēm viņš apstājās un vēlreiz palūkojās uz trijotni, kas vēl aizvien nebija izkustējusies no savas vietas platās ielas malā.

Kad oficiants nozuda durvīs, Hugo teica:

— Smerdeļu kompānija. To es nedomāju par pašu oberīti. Viņš jau nav ne pie kā vainojams. Un tagad aši ejam, lai viņš mums ar to savu čeku dzenas pakaļ.

Līdz platās ielas galam, kur tā krustojās ar otru tikpat platu ielu, viņi aizgāja pāris minūtēs, bet oficiants tā ari nebija parādījies. Jādomā, ka tagad pat pie labākās gribēšanas viņš vairs trijotni nepanāktu. Miks šīs bažas izteica skali.

— Tas arī nav svarīgi, — atbildēja Hugo. — Galvenais, lai viņš to čeku izraksta. Nevarēs tik mierīgi izspiesto naudiņu iebāzt savā kabatā. Nē, patiesi, šitais nebija pelnījis nekādu dzeramnaudu.

Pēc brīža viņi apturēja kārtējo melno austinu. Hugo nosauca viesnīcu. Salonā valdīja klusums.

Vadītāja kabīni atdalošo stikla sienu rotāja liela un uzkrītoša uzlīme, kuras teksts norādīja, ka te nav vēlams smēķēt.

Te laikam nedrīkst smēķēt, — teica Miks.

Redzēs, ko šis teiks, — Hugo uzskatīja par pienākumu reaģēt.

Mikam pēkšņi šķita, ka tas būtu amizants eksperiments. Viņš aizdedzināja cigareti un izpūta kuplu dūmu, kurš pārvērtās biezā mākonī, vispirms aptinās apkārt Hugo, kurš neko neteica, un tad lēnām vēlās cauri nelielajam atvērumam vadītāja kabīnē.

Vadītājs arī neteica neko. Laikam jau viņš profesionāli nojauta valdošo gaisotni. Nakts stunda arī vēla. Ielas tumšas un tukšas. Nav jēgas lieki riskēt. Hugo klusēja. Klusēja arī Viktors. Brīžiem Miks pats sev nepatika. Laikam kaut ko būšu pārpratis. Droši vien, ka Hugo to visu nemaz tā nebija domājis.

Piebraukuši pie PARK LANE HOTEL, viņi kādu brīdi gaidīja pie aizslēgtajām durvīm. Pulkstenis jau rādīja trīs naktī. Jeb — no rīta, kā nu kuram. Šveicars ielaida viņus iekšā, plati smaidīdams. Nekādu problēmu, kungi var nākt un iet, kad vien vēlas.Viktora numurs atradās ceturtajā stāvā, un viņš no lifta kabīnes izkāpa pirmais. Hugo ar Miku brauca līdz sestajam. Šķiroties viņi sarunāja, ka rīt ieturēs kopīgas brokastis un pēc tam tā ap pulksten desmitiem satiksies Hugo istabā un runās, tā teikt, par lietu. Čau! Čau!

Ar kredītkartei līdzīgo šifratslēgu atslēdzis sava numura durvis, Miks iegāja iekšā un atlaidās neuzklātajā gultā. Uz pārvalka atradās istabmeitas uzlikts numurā pasūtāmo brokastu cenrādis. Tas nu šoreiz izpaliks, jo, pirmkārt, ir nolemts brokastot kopā ar Hugo, bet, otrkārt, — nekad vairs nekādas brokastis gultā.Miks juta, ka galva dun un asinis šalc ausīs. Sajūta tāda kā pēc kārtīga rokkoncerta vai ari tā kā reizēm agrāk, kad pietiekami daudz izdzerts. Kaut kas spieda arī pakrūtē. Tās būs pārlieku bagātīgās vakariņas Cestertonā. Patiesību sakot, par brokastīm vispār negribas domāt.

Ar mokām piespiedis sevi noģērbties un saklāt guļamvietu, Miks palīda zem biezās segas. Vēl vienu aizliegto cigareti guļus, un tad jau varēs migt ciet.

Laiski ieslēdzis televizoru, Miks citu pēc citas spieda tālvadības pults podziņas, pārslēdza neskaitāmos kanālus, līdz pārliecinājās, ka vispār rāda tikai sporta un mūzikas kanāli.

Sporta kanāls piedāvāja aizvien to pašu garlaicīgo un Mikam nesaprotamo bumbiņas mešanas un veču ārprātīgās bizošanas spēli, un Miks nevarēja saprast, vai tā vēl ir tā pati spēle, kuru bija mēģinājis skatīties pievakarē, vai arī tas ir šīs spēles videoieraksts.

Bet pa MTV ekrānu lēkāja netīri, vājprātīgi izlaidīgi un bandītiski ģērbušies nēģeri un sirsnīgi kaut ko nepieklājīgu deklamēja bungu mašīnas pavadījumā.

Miks klusiņām iesmējās. Vajadzētu piespiest, lai to MTV paskatās Hugo. Vismaz kādas piecas minūtes. Un tad tā nejauši ielikt rokās auto​mātu. Kā minimums — televizors būtu pagalam.

Miks juta, ka acis pašas krīt ciet. Galvenais tomēr neaizmigt ar de​gošu cigareti rokā.

3. daļa Miks bija plānojis pamosties īsi pirms deviņiem, lai ar telefona zvanu pamodinātu ari Hugo. Jau no

agrākiem laikiem viņš labi atcerējās to, ka no rītiem Hugo nav viegli pieceļams. Ja ir sarunāts, ka tu viņu pamodināsi, piezvanot pa telefonu, tad tev jāzina, ka tādiem zvaniem ir jābūt vismaz trijiem, ja ne visiem pieciem. Pirmos divus viņš vēlāk pat neatceras. Pie trešā viņš beidzot atpazīst zvanītāju, lai arī pirmajās divās reizēs jau ir pamanījies itin plaši un šķietami sakarīgi izrunāties un pat sarunāt un sasolīt šādas tādas lietas.Un Miks bija aizmidzis ar domu, ka nekāds ilgais laiks gulēšanai nesanāks. Esot ārzemēs, jau nekad savādāk nav bijis.

Nesaprazdams, vai viņš to visu domā sapņos vai arī vēl aizvien nav īsti aizmidzis, Miks pēkšņi apjauta, ka kāds itin enerģiski dauzās pie durvīm. Brokastis? Es taču nepasūtīju. Bet kaut kas atkal teic priekšā, ka ir tikai viens cilvēks, kurš tā var klapēties.Uzmetis skatienu pulkstenim, Miks konstatēja, ka ir pusastoņi no rīta. Viņš ir gulējis labi ja četras stundas. Nekas traks. Kā tikai savulaik nav gājis.

Miks izlēca no gultas, miegaini un nedaudz satraukti piečāpoja pie durvīm un atvēra tās. Klauvētājs patiešām bija Hugo, un jāteic, ka viņa izskats Miku pārsteidza. Mugurā viņam bija tas pats vakardienas baltais krekls ar īsajām piedurknēm un vaļēju apkaklīti, bet uz labās rokas, kas bija saliekta elkonī un taisnā leņķī piepacelta uz augšu, bija uzmests lielais, baltais vannasistabas dvielis, kādi dučiem vien bija atrodami katrā šīs viesnīcas numurā, un viņš to turēja cieši piespiestu ar otru roku. Seja gluži vai zaļa.

— Čau! Piedod, — satraukti elsodams, iesāka Hugo turpat durvju priekšā. — Baigākā neraža.

Paskaties!

Un Hugo vieglītēm noņēma dvieli no elkonī saliektās rokas. Skatienam pavērās apmēram piecpadsmit centimetrus gara, pietiekami dziļa un asiņaina rēta apakšdelma virspusē, un no tās bieziem mutuļiem sūcās tumšsarkanas asinis. Tikai tagad Miks ievēroja, ka gandrīz divus kvadrātmetrus lielais dvielis viss ir gluži sarkans, nevis balts.

— Kur tu tādu norāvi? — Miks samiegojies iesaucās. — Nāksi iekšā?

Nē, nē, es tūlīt laižu uz kādu slimnīcu, — Hugo strauji turpināja. — Kaut kāds stulbums, vai ne?

Kāpu laukā no vannas, paslīdēja kāja, un, ar rokām vēzējoties, tā iemaucu pa stūri stikla plauktiņam, ka, paskat, laikam pušu līdz kaulam... Klausies, tad nu mums laikam jāatliek tas randiņš.

Jā, protams, — Miks piekrita. — Tu jau arī nemaz nezini, kad būsi atpakaļ un kad būsi runājams.

Mūžīgi jau tur nebūšu, — Hugo stenēja, nemitīgi kārtodams un pārkārtodams dvieli.

— Tu esi gluži bāls. Braukt tev līdzi?

— Nē, nē! Es pats tikšu galā. Tiklīdz viss būs beidzies, es piezvanīšu uz hoteli. Tu tad apjautājies pie meitām lejā. Okei? Bet zini, kas ir... Var sanākt tā, ka mēs šodien vairs nevarēsim tikties. Saproti, man pēcpus​dienā bija nolikts randiņš ar Italo.

— Ar Italo? — Miks pārjautāja. — Viņš arī ir šeit?

— Jā, šodien iebrauc. Es aizmirsu tev pateikt, — Hugo noņurdēja. — Tu jau negribēji, lai viņš zina, ka esi pie manis.

Vai tad bija tieši tā? — Miks nodomāja. Vai tomēr nebija maķenīt savādāk?

— Mēs gan abi divi tā nolēmām, — Miks teica.

— Jā, jā, tā jau bija. Bija, bija tā. Bet šķiet, ka tev būs jāuzgaida līdz rītdienai. Ar Viktoru man arī kaut kā jātiek galā. Tu taču pagaidīsi, vai ne? Neskriesi nekur prom? — Hugo turpināja strauji buldurēt.

Es pagaidīšu, protams, — teica Miks.

Varbūt dienas beigās atkal normāli pavakariņosim.

Labi, labi, lai tā būtu, bet tu taisies tagad uz to slimnīcu, — Miks ieteica. — Tu esi pārliecināts, ka man nevajadzētu braukt līdzi? Vismaz patulkošu. Es būšu divās minūtēs saģērbies.

To jau viņi paši sapratīs, kur man kas ir jānogriež un kas ir jāpiešuj. Tu, galvenais, neaizmirsti par Italo. Nerādies viņam acīs. Viņam par tevi es arī neko neesmu teicis.

— Kurā istabā viņš mīt? — Miks vaicāja.

Viņš vispār ir citā hotelī. Hiltonā. Bet tas nav tālu no šejienes, tepat aiz stūra vien ir, — Hugo teica.

— Nu, labi, klausies, es dodos prom. Tu pats redzi, cik stulbi ir sanācis.

Labi. Gaidīšu ziņas, — Miks teica un kādu brītiņu noraudzījās pakaļ Hugo, kurš straujiem, apaļiem un nedaudz ļodzīgiem soļiem aizlāčoja pa mīksto viesnīcas gaiteņa paklāju.

Tad Miks aptvēra, ka stāv savas istabas vaļējās durvīs vienā apakšveļā, īsi novērtējis to, ka uz paklāja pie durvīm nav palikusi neviena uzreiz pamanāma asins pilīte, Miks aizvēra durvis. Un tūlīt pat ielīda atpakaļ gultā.

Lai izvēdinātu cigarešu dūmus, Miks vakarā bija iedarbinājis gaisa kondicionieri. Tagad viņš juta, ka kaut ko īsti pareizi tur nav sapratis. Istabā valdīja gluži vai stindzinošs aukstums. Pavisam noteikti, ka tie kloķi bija jāsagroza kaut kā savādāk.Gatavais humors ar to Hugo. Un pēkšņi Miks sāka smieklos gluži vai rīstīties. Taču tūlīt pat viņš sevi apsauca. Bet vēl ilgi viņam nācās valdīt vienu vai otru spurgu, kas draudēja izlauzties uz āru ik reizi, kad vien acu priekšā nostājās iztrūcinātā Hugo zaļganā seja. Klāt jaucās arī atmiņas par vienu vai otru pagājušās nakts epizodi. Nē, patiesi, tikai ar Hugo tā var izgadīties.

Miks juta, ka iemigt vairs nespēs. Ieslēdzis televizoru, kādā programmā viņš uztrāpīja uz jaunas filmas sākumu. Galvenajā lomā Ringo Stars. Vecais eksbītls. Viņš spēlēja galveno lomu filmā par kaut kādiem alu laikmeta cilvēkiem. Miks bija dzirdējis, ka tāda filma ir, bet redzēt to nebija nācies. Un jau pēc brīža viņš konstatēja, ka šo mākslas darbu itin mierīgi varētu demonstrēt pašmāju kinoteātros un telekanālos, turklāt pilnībā atbrīvojot sevi no rūpēm par valodas barjeru. Filma bija praktiski bez teksta, ja neskaita pāris pusartikulētu pirmcilvēku izsaucienu.

Bet visumā vecais stiķu meistars Ringo bija diezgan draņķīgs aktieris. Alu cilvēka loma laikam arī ir vienīgais, ko viņš varētu kinomākslā pacelt.

Un draņķīga ir visa šī būšana, domāja Miks. Pašā Londonas centrā guli gultā un blenz televizorā, un neziņā kaut ko gaidi. Ārā aizvien vēl jauks laiciņš, bet iet nekur negribas. Un, patiesību sakot, būs jau gana kurpju zoļu deldēts. Līdzi paņemtais nelielais naudas krājumiņš arī gandrīz beidzies. Ēdienam pietiks, bet neko vairāk atļauties arī nevarēs.

Miks bija paredzējis, ka šīrita sarunā ne tikai daudz kas noskaidrosies idejisko plānu jomā, bet beidzot tiks kārtotas arī materiālo attiecību formalitātes, kas pārvērstos glītās naudas čupiņās, no kurām zināma daļa pienāktos arī Mikam pašam. Bet tagad ir skaidrs, ka būs jāgaida vis​maz vēl vesela diennakts.

Noskatījies filmu, Miks iegāja dušā. Viņš centās kustēties pēc iespē​jas uzmanīgāk un nekādi nevarēja saprast, kur un kā krītot Hugo varēja tik pamatīgi savainoties. Visiem priekšmetiem visi stūri te ir noapaļoti, un vienīgais stikls te ir lielais spogulis virs izlietnes, kurš ir pamatīgi ierāmēts un neatraujami piestiprināts pie sienas. Varbūt viņam ir cita tipa numurs? Tā laikam būs gan.

Miks nolēma nebrokastot viesnīcā, bet gan apmeklēt kādu romantiskāku vietiņu. Ja jau jāvelk laiks, tad tas jādara tā, lai ir pēc tam ko atcerēties.

Apjautājies pie šveicara par Hugo, Miks uzzināja, ka viņš jau esot zvanījis no slimnīcas. Pagaidām viņu tikai visādi apskatot.

Brokastošanai Miks atrada lielisku brasēriju vienā no Haidparka stūriem, kur sākas Oksfordstrīta — Londonas galvenā iepirkšanās artērija. Sēžot zem raibas nojumes pašā ielas malā, Miks ar labu apetīti notiesāja omleti ar bekona šķēlēm, dārzeņu salātu plati, divus banānus un izdzēra kārtīgu krūzi īstenas angļu tējas.

Oksfordstrīta tikko bija uzsākusi savu ikdienas dunu, un pa to biezā slānī vēlās iepirkties griboši ļaudis.

Miks nolēma atgriezties viesnīcā, lai atkal apjautātos par Hugo veselību. Pēkšņi viņam šķita, ka vājinieku tur ātri sadakterēs, vēl krietni pirms Italo parādīšanās uz Londonas skatuves, un Miks pagūs vēl šorīt ar Hugo izrunāties nepieciešamajā apjomā. Varbūt arī naudiņu dabūs. Oksfordstrītas drudzis nemanāmi bija pārmeties arī uz Miku. Laikam jau arī tāpēc viņš tik sparīgi taisījās no šī rajona prom un steidzās atpakaļ uz viesnīcu.

Pa ceļam apstājies pie kādas ēkas liela stikla loga, Miks brīdi to pētīja un tad sāka skaļi un nevaldāmi smieties. Angļu humors. Nav slikts. Šī nama pirmā stāva telpās notika remonts un visus logus no ārpuses rotāja vēstuļpapīra formāta afišas ar uzrakstu: BILL POSTERS WILL BE PROSECUTED Bet zem viena no šiem plakātiņiem kāds asprātis ar brīvu roku bija pierakstījis: WHO IS BILL POSTERS? Un Miks pats par sevi brīnījās — kas gan liek viņam tik omulīgi justies? Nav taču nekāda redzama iemesla. Gluži otrādi — jau trešo dienu esi Londonā, un tik vien ir kā ekskursijas un gastronomiskas izvirtības. Bet prombraucot viņš paziņām taču lepni teica — zini, šoreiz dodos uz Londonu darba darīšanās. Parīt jau jātaisās uz mājām, bet pagaidām nekādas praktiskas jēgas no šī brauciena nav.

Vienīgais, par ko ir vērts sevi paslavēt, — labi, ka neatbrauci uz vienu vai divām dienām. Tik konkrēti un precīzi diezin vai ar Hugo kaut kas ir iespējams.

Bet arī pēc šādām, pa pusei drūmām pārdomām labā oma nepazuda. Gan zaļganais Hugo, gan nabaga Bils Posters — tas viss kopumā Miku vienkārši uzjautrināja. Ne jau ļauns prieks par Hugo fizisko nelaimi, nē, bet tieši tas fakts, kā viņš pamanās nemitīgi iekļūt visādās ķezās un kā no tām pēc tam kūņojas laukā. Viņam laikam patiešām ir interesanta dzīve. Un zināms talants.

Kopš iepriekšējās apjautāšanās pie šveicara bija pagājušas divas stundas. Tagad jau bija citi jaunumi. Bet par tiem vairs nestāstīja šveicars, bet gan kā no zemes Mika priekšā izaudzis viesnīcas apsardzes daļas priekšnieks.

Visi rentgena uzņēmumi izdarīti un aplūkoti, un nupat jau sākot veikt priekšdarbus šūšanai. Ātrāk par četriem pēcpusdienā Hugo viesnīcā neatgriezīšoties. Un viņa mantas esot pārnestas uz citu numuru. Lai sers tad zvanot pēc četriem uz jauno numuru. Starp citu, sera kolēģis no 206. numura arī esot par Hugo apjautājies. Tagad sēžot savā istabiņā un arī gaidot svaigākās ziņas.

Viktors! Aizvien vēl nekādu motivējamu aizspriedumu pret kolēģi no 206. istabiņas Mikam nebija, taču tikties ar viņu viņš negribēja. Turklāt jebkuru brīdi bija iespējams nejauši saskrieties ar Italo, kurš laikam jau par Hugo traumu vēl neko nezina.

Kāpēc gan Miks tik ļoti bažījās par šo iespējamo tikšanos ar Italo, to Miks aizvien vēl nevarēja loģiski izskaidrot. Vienkārši negribēja, un viss. Viņam šķita, ka Italo ne tikai viņu izsmies, bet būs pat dusmīgs. Bet viņam uz Hugo ir milzīgs iespaids. Nodomās, ka Miks tāds puskoka lēcējs vien ir, un nogriezīs visas iespējamās finanses, un pārvilks treknu svītru pāri visiem daudzsološajiem nākotnes plāniem, neskatoties uz to, ka Italo pats vien ir iepinis Miku darīšanās ar Hugo.

Protams, varētu jau taisnoties, ka — kāda kuram daļa un tamlīdzīgi, taču Miks instinktīvi juta, ka šāda tikšanās nebūtu nekas neparasts, ja vien viņš būtu pateicis, ka brauc tikties ar Hugo uz Londonu. Kaut gan — Italo taču arī Mikam neatskaitījās, ka pats būs te. Hm. Pat patiešām nezinot, ka Miks arī te būs, varēja taču pateikt, ka brauks tikties ar Hugo, jo Mikam tad būtu gana jautājumu, kurus viņš iedotu Italo līdzi un uz kuriem tad viņiem kopīgi būtu jāatbild. Avīzes lietas kavējās, un pie tā zināmā mērā līdzvainīgs bija arī Italo.

Bet patiesībā Miks jutās bez vainas vainīgs. Šo netiešo un ārēji it kā nevainīgo slapstīšanos un dažādu notikumu un faktiņu slēpšanu bija iesākuši viņi paši — Hugo un Italo. Un Miks šajā spēlītē ir iesaistīts pilnīgi nejauši. Pat līdz tādam absurdam, ka pēkšņi Miks neko nedrīkst teikt Italo, teiksim, līdz pulksten četriem pēcpusdienā. Vēlāk, tad jau varēs, jeb pēc tam viņš pats visu neizbēgami uzzinās. Kas? Kāpēc? Kādā sakarā? Kas vispār par lietu? Miks nekad netika gudrs par to.

Un tādu gadījumu bija bezgala daudz. Ik pa brīdim Miks tika informēts par kaut ko tādu, ko vai nu Hugo, vai Italo viens par otru nekādā gadījumā nedrīkstētu uzzināt, un parasti ar noteikumu, ka šī noruna ir spēkā līdz kaut kādam noteiktam termiņam Miks nejutās kā noziedznieks vai valsts noslēpuma glabātājs. Nē. Taču viņš nespēja saprast, kālab ir

šī īpatnējā labvēlība, ka tieši viņš pēkšņi dabū zināt ko tādu, ko viens no abiem lielajiem spēlmaņiem kādu laiku nedrīkstētu zināt? Tas viss izskatījās kā viens liels blefs, jo nekad Miku neatstāja iespaids, ka tas, kurš nekādā gadījumā neko nedrīkst zināt līdz, teiksim, piektdien pulksten pustrijiem dienā, patiesībā sen jau visu zina. Visu labi zina un, tā teikt, smīn bārdā. Jo varbūt viņam savukārt ir teikts tā — tu tikai nesaki Mikam, ka tu jau zini, jo viņam ir piekodināts par to nerunāt. Smieklīgi.

Un parasti visi šie mininoslēpumiņi ir par gaužām ikdienišķām lietām un parādībām — kad ienākusies vai gaidāma ienākamies viena vai otra naudas summiņa, kurā vietā kurš iegādājies kādu nekustamo īpašumu, un tamlīdzīgi.

Bet Miks spēlēja šo spēlīti. Iekļāvies zināmā uzticības fāzē, viņš cerēja ātrāk tikt pie pašu visvairāk interesējošo jautājumu atrisināšanas.Taču šīs pārdomas vienalga neļāva Mikam kļūt bezrūpīgam un riskēt saskrieties ar Italo. Viņš pateicās viesnīcas apsardzes daļas priekšniekam un lēnīgs un domīgs devās atpakaļ uz savu numuru. Līdz pulksten čet​riem būs vien turpat jāpanīkst. Varbūt pat izdosies pasnaust.

Vēl aizvien cītīgi mēģinādams izvairīties no nejaušas tikšanās ar Italo un tāpēc vērīgi un mazliet bažīgi raudzīdamies visapkārt un īpaši uzmanīdams liftu, Miks sameklēja jauno Hugo viesnīcas numuru un bez divdesmit minūtēm četros pēcpusdienā pieklauvēja pie durvīm. Miks bija nolēmis — drošs paliek drošs, labāk savas lietiņas noskaidrot laicīgi nekā tad, kad to sāks darīt visi pārējie vienlaicīgi.

Turpat pa koridoru rosījās gaišzilā formas kleitiņā un baltā priekšautiņā tērpta istabiņu uzkopēja. Jau pieklauvējot Miks saprata, ka istabiņā iekšā kāds ir. Vispirms viņam šķita, ka kāds cītīgi raugās pa durvju actiņu, bet tūlīt arī klusi noskrapstēja slēdzene, un durvju spraugā parādījās izspūrusi Hugo galva ar tādu kā izbiedētu un aizvien trauk​smainu skatienu.

— Ā, tas tu esi! — Hugo uzsauca. — Nāc iekšā! Es jau arī tikko pārvilkos.

Miks iegāja istabiņā, kas, protams, bija krietni vien savādāka par to, kura piešķirta viņam pašam.

Hugo rūpīgi aizvēra durvis un vēl brītiņu uzmanīgi raudzījās pa durvju actiņu.

— Cik ilgi tu jau klauvējies? — Hugo pēkšņi vaicāja,— Tikko pieklapēju. Tu uzreiz ari atvēri,— Pirms tam — tas nebiji tu?— Pirms kam? Laikam jau nebiju gan.— Hm... Kaut kas man te vēl sirsnīgi klapējās pirms kādām pāris minūtēm, — Hugo teica un atgāja no durvīm,— Nu, kā?... — iesāka Miks, taču Hugo viņā neklausījās,— Tur, gaitenī, bez tevis vēl kāds bija?— Apkopēja, — Miks pārsteigts atbildēja. — Tu no kāda slēpies?— Gandrīz vai tā. — Hugo straujiem soļiem pārgāja telpu, un Miks redzēja, ka viņa labā roka līdz elkonim ir cieši nosaitēta un vienā vietā uz apsēja lielā un apaļiski garenā plankumā sūcas cauri asinis.— Tiešām tā bija apkopēja? — Hugo pārvaicāja.— Jā. Ar ratiņiem, slotām un spaiņiem un tieši tāpat ģērbta kā visas pārējās šajā viesnīcā.— Hm... Jocīgi gan.— Kas ir jocīgi?— Nē, nekas. Saproti, es te vakar... nu, ne jau te, bet tajā iepriekšējā numurā, saproti, tomēr nospēlēju divas simfonijas, — Hugo iesāka.— Oho! Uzgāji galu galā to īsto āderi? — Miks iesaucās.— Jā. Nē, zini, es iepazinos ar vienu kazahieti, kas te tos skuķus piegādā, un viņa man te pa vairākiem lāgiem visādus eksemplārus sūtīja. Pirmās es aiztriecu ratā, bet otrā, tāda belģiete, tā jau bija tā nekas. Bet arī šī neizturēja līdz galam un aizlaidās. Un es tagad domāju, ka tā ir viņa, kas te skrabinās gar durvīm.— Bija sarunāts, ka viņa četros atkal būs klāt? — Miks pavīpsnāja.— Nē, nekas tāds nebija runāts. Bet viņa jau naktī atkārtoti atgriezās. Es esot nepareizu naudu iedevis. Kaut kāds tur kurss neesot viņai izdevīgs.

Nāvīgi uzstājīga, zini, ielavījās atpakaļ numurā tā, ka knapi pēc tam izstūmu laukā.— Par maz iedevi?— Ha, par maz! Iedevu tā, kā bija norunāts. Bet viņa cerēja vairāk, — Hugo murmuļoja, staigādams pa istabiņu, un haotiski mēģināja puslīdz pievākt lielo nekārtību, kuru viņš pats te pāris minūtēs bija pārliecinoši radījis. Uz avīžu galdiņa, caurspīdīgā papīrā ietīta, stāvēja milzīga sudraba paplāte ar augļiem. Klāt pielikta apsveikuma kartīte. Pat nepaņemot to rokās, Miks varēja izlasīt, ka tas ir viesnīcas administrācijas sveiciens Hugo.

— Vispirms viņai, protams, nebija lielā prezervatīva, — Hugo turpināja iepriekšējās nakts piedzīvojumu atstāstu. — Pēc tam sāka uzstādīt nu visādas citādas prasības. Tad es teicu — okei, lai

noliek atpakaļ naudu un lai iet. O, nē, tā nu gan ne! To viņa negribēja gan. Pēc kādas stundas viss bija kārtībā, un es jau taisījos pāris stundiņu pagulēt, kad — še tev! — kāds grabinās pie durvīm. Man prātā nenāca, ka tā pati beļģiete būs atpakaļ. Atveru durvis, šī uzreiz iekšā un kliedz un bļauj — par maz esot iedevis! Zini, tomēr gandrīz divas stundas pagājušas, un tikai tad šī attapusies! Oi! — Hugo noskurinājās.

— Burtiski ar spēku izstūmu ārā. Tūlīt zvanīju kazahietei, lai atbrīvo mani no tādiem eksemplāriem.

— Un ko tad kazahiete? — Miks jautāja.

— Neko, tā jau labi saprot šito drēbi, — Hugo teica. — Solījās šovakar piegādāt kaut kādas krievietes. Zini, krievietes tomēr ir vislabākās...

Pēc šīs frāzes iestājās neliels klusuma brīdis. Sapratis, ka laika maz, pirmais to pārtrauca Miks.

— Man jau šķita, ka tu, ar to beļģieti cīkstoties, būsi saplēsis sev roku.

Nē, tas jau bija pēc tam. Tūlīt pēc beļģietes jau bija arī viena vietējā... Sapratu, ka nekāda gulēšana īsti nesanāks, un nolēmu vismaz kārtīgi novannoties. Un — še tev! — Hugo neveikli un uzmanīgi novicināja savu apsaitēto roku.

Kā vispār jūties? — Miks beidzot varēja izspert nepieciešamo pieklājības frāzi.

Nekāda vaina. — Un Hugo sāka demonstratīvi locīt savainoto roku elkonī. — Četrdesmit astoņas šuves.

— Četrdesmit astoņas?!

— Jā, jā. Tās sīkās nemaz nevarēja just, bet bija kādas sešas, kuras lika pašā dziļumā — es nezinu, ko tur, muskuļus, vai, šuva, — tās nu gan bija briesmīgas, — Hugo itin mierīgi stāstīja par savām ciešanām, kuras bija izjutis burtiski pirms pāris stundām.

Kur nu pirms pāris stundām! Kopš paša agra rīta. Nē! Visu cauru nakti. Un Mikam nācās secināt, ka Hugo nudien ir neparasts tips — bez miega pārciest tādu lērumu notikumu un vēl aizvien būt uz kājām, pie​tiekami labā omā, pasākumu pārņemtam un jau pasūtīt pāris meiteņu šim vakaram.

Tas, ko izjuta Miks, protams, nebija nekāda sajūsma, bet tikai veselīgs izbrīns. Arī viņš tā varēja...hm, jaunībā. Tam visam vēl pa starpu visam nāca arī pamatīga deva alkohola, un tad izturēt pāris negulētu nakšu bija tīrais nieks. Bet kas notiek te? Kāda te jaunība! Hugo drīz jau būs četrdesmit, bet, skat, iet kā uzvelkamais vilciņš. Dabas noliktā nepieciešamība pēc miega viņam ir vienkārši neizbēgams ļaunums, kurš jāmē​ģina ignorēt vai vismaz piemānīt un fatāli pieciest.

Miks atcerējās kādu nejauši izmestu frāzi, kuru bija dzirdējis vēl Rīgā. Toreiz Hugo bija nolicis kārtējo tikšanos bez piecpadsmit minūtēm pirms pusnakts. Ieradies norunātajā laikā un vietā precīzi, Miks nenopietni pukojās kādam Borisam, kuru Hugo bija atsūtījis paīsināt laiku Mikam, kamēr pats kavējas, par to, ka tik dumjā laikā sarunāta tik svarīga tikšanās. Uz to ne pirms, ne pēc tās reizes vairs neredzētais Boriss zināja atbildēt, ka Hugo nav nozīmes — vai ārā gaišs, vai ārā tumšs. Un šī, starp citu, neesot viņa vienīgā tikšanās tovakar. Cik nu Boriss zinot, tad pati svarīgākā esot pusčetros naktī, bet līdz tam brīdim Hugo esot vēl kādas trīs vai četras mazāk svarīgas tikšanās. Tādā, nu, tādā — lai Miks viņu pareizi saprotot — tādā Mika līmenī. Un vēl Boriss nogurušā un sapņainā balsī piebilda — tāpēc jau, redz, viņš brauc ar sešsimto mersedesu, bet mēs labākajā gadījumā ar desmit gadus veciem BMW. Un tam Miks varēja tikai piekrist.

Un tagad, raugoties uz savainoto un sadakterēto Hugo, kurš enerģiski rosījās pa savas istabiņas haosu, un gremdējoties neseno notikumu atmiņās, Miku skāra vēl kāda apjausma.

Viņš nebija personīgi pazīstams ar jauniecelto Rīgas lielās komercbankas administratoru, kuru šajā amatā bija iecēlusi saimnieciskā tiesa, lai noskaidrotu, cik tuvu bankrotam šī monstrālā iestāde vai nu ir, vai nav, taču pēkšņi Miks atcerējās, ka, lidojot šurp uz Londonu, viņš lidmašīnā redzēja arī šo administratoru. Tas bija cilvēks, kuru grūti neievērot, jo bija ļoti liela auguma un īpaši raksturīgiem sejas vaibstiem.

Savukārt Hugo bija teicis, ka te pie viņa būšot vesela virkne ļoti svarīgu cilvēku. Par vienu Mikam tagad viss bija skaidrs — tas būs Italo. Bet to, ka Italo labi pazīst bankas administratoru, zināja ne tikai

Miks.

Jā, tādi tipini kā Miks un Viktors Hugo ir tikai tādi kā izklaides viesi, kuriem, viņaprāt, pietiks ar to, ka tiek par velti uzņemti lepnos aparta​mentos, bet īstās lietas tiks kārtotas ar pavisam citām zivīm.

Visādā gadījumā Mikam bija pilnīgi skaidrs, ka ar garo administratoru Hugo ne tikai nevarētu kopīgi iet meitās, bet diezin vai pat atļau​tos viņam stāstīt par saviem piedzīvojumiem.

Kaut gan — ko var zināt? Varbūt nevajadzētu savās domās radīt tik bēdīgu priekšstatu par komercbankas administratoru?

Kā tu domā, varbūt mums tomēr sanāks šodien pat aprunāties? — Miks jautāja Hugo, kurš aizvien ņēmās pa istabiņu, un Miks nekādi nevarēja saprast — ko viņš tur visu laiku ņemas? Nemitīga rosība, bet nekādu seku un rezultātu. Šodien noteikti ne, — Hugo teica. — Tūlīt te pie manis būs cilvēki, un es domāju, ka mēs strādāsim vismaz līdz pusnaktij.

Miks domāja — pajautāt vai nepajautāt? Varbūt, pārjautājot par administratora, viņš parādītu, ka nemaz tāds nelga nav un tāpēc ar viņu vajadzētu maķenīt vairāk rēķināties. Tomēr Miks nolēma šo ieroci pataupīt vēlākam brīdim.

— Man tikai viena diena palikusi, — Miks teica. — Tu taču netaisies maksāt milzīgās summas par manu uzturēšanos šeit dienām ilgi. Izrunājam visas mūsu lietas, nokārtojam, kas ir kārtojams, un es laižu mājās.

Jā, noteikti izrunāsim. Par to tu neuztraucies, — Hugo strauji teica. — Man ar tevi jāaprunā pavisam svarīgas lietiņas. Pilnīgi par velti taču es tevi nebūtu aicinājis, vai ne? Domā, ka man patiešām nav ko darīt? Nebūtu tā klizma ar roku, mēs jau šorīt visu būtu paveikuši. Redzi, kā iznāca! Ko tur lai dara? Bet tagad jāatliek, vec, jāatliek. Goda vārds, mani gaida lieli cilvēki, kurus es nekādi nedrīkstu piečakarēt.

Kad tu paredzi mūsu tikšanos? — Miks centās rādīt, ka tomēr ir bezgala vīlies un varbūt pat neapmierināts.

Es domāju, ka rīt. Rīt no paša rīta. Tieši tāpat, kā bija domāts šodien.

Sanāks tev pilna istaba ar kazahietes piesūtītajām krievietēm, un rīt no rīta tu pavisam nebūsi lietojams, — Miks centās ironizēt.

Liecies mierā! Vai tad es tagad neesmu lietojams? — Hugo iesaucās.

Pēc negulētajām naktīm, izpriecām, un, kad izies narkoze, tad arī roka atgādinās par sevi, — Miks aizvien bija neticīgs.

Nē, nē, es būšu kārtībā, — Hugo bija bezgala pārliecināts par savām spējām, un, patiesību sakot, Miks jau par to nemaz nešaubījās. Vienīgi aizvien vēl paliek neatminēts noslēpums — kad un kā Hugo atpūšas un guļ?

Piemēram, kas tā par grāmatu uz naktsgaldiņa? Kaut kāds spīdīgs vāks, un izskatās pēc detektīva.

Krievu valodā. Kad viņš to vēl paspēj lasīt? Vai viņam ir vispār tādi brīži, kad viņš ir pilnīgi viens pats, ja atme​tam tās minūtes, kas neizbēgamā vientulībā jāpavada tualetē?

Turklāt nebija jau nekādas narkozes. Es neļāvu, — Hugo piebilda.

Ko? Četrdesmit astoņas šuves bez narkozes?!

Jā. — Hugo nevainīgi paraustīja plecus.

Nē, nu vienreizējs tipiņš. Tādu var droši sūtīt izlūkos. Ja ienaidnieks noķers un sāks spīdzināt, tad viņš pat ar karstu piķi rīklē nekad neatzīsies visos sev zināmajos noslēpumos.

— Tad man atkal būs viens tukšs vakars, — novilka Miks.

— Nu... tā varbūt sanāk. Bet tu man pašā vakarā uzzvani. Varbūt atkal kaut kur iziesim. Labi?

Ap cikiem?

Ne ātrāk par desmitiem.

Labi, es piezvanīšu. Bet klausies, ko vēl tev gribēju pajautāt, — Miks kaut ko atcerējās. — Kādas lietiņas īsti tu taisi ar Viktoru? Kāds ir viņa ierašanās mērķis?

Nu, tāpat, — Hugo pēkšņi kļuva izklaidīgs. — Tu jau pats visu labi zini. Viņš taču regulāri raksta par visādiem lieliem skandāliem, vai ne? Un, cik nu man zināms, tad viņam ir arī stabili gali visādās iestādēs. Tagad un turpmāk man tas lieti noderēs.

Un viss! Pietiekami galanti un atklāti. Mikam bija vien jānotic.

Labi, tad līdz rītam, — Miks piecēlās uz iešanu.

Jā, atā. Piezvani vēl pašā vakarā. Varbūt saorganizēsim atkal kādu nāvīgāko cirtienu.

Miks iešķībi palūkojās uz Hugo apsaitēto roku un ievēroja, ka tumšais asins plankums gan kļūst tumšāks, bet ne lielāks. Bet neko teikt viņš vairs negribēja.

Miks devās atpakaļ uz savu numuru, un nekādi nevarētu teikt, ka jutās apmierināts ar sevi un visiem pārējiem. Maķenīt tomēr savādāku viņš bija iedomājies savu lietišķo vizīti Londonā.

Kādu brīdi mierīgi pasēdējis un kārtējo reizi bezjēgā izspaidījis televizora tālvadības pults podziņas, Miks tomēr nolēma nepalikt numurā visu dienu. Pārskaitījis atlikušo naudu, viņš izrēķināja, ka vēl var itin pieņemami paēst pusdienas un šo to vieglu, teiksim, kaut kādus augļus, nopirkt vakariņām.

Izlēmis šoreiz dienas gaismā izstaigāt naktī haotiski un stresaini redzēto Soho rajonu, Miks jau cēlās, lai autu kājas, kad izdzirda, ka pie durvīm atkal kāds klauvē.

Hugo tas nevarētu būt. Droši vien tas ir Viktors. Bet viņu es nekādi nevēlos satikt. Pat staigāt pa pilsētu man labāk patiks vienam pašam.

Taču klauvējiens atskanēja atkārtoti, un tas liecināja par to, ka klauvētājs ir labi pārliecināts par to, ka Miks ir iekšā. Miks paklusītēm piegāja pie durvīm un palūkojās actiņā. Fū, tu velis — Hugo! Visā savā go​dībā. Kas tad nu atkal?

Klausies, vec, tu arī esi ķēms gatavais. — Hugo iespurdza istabā. — Ko tu nekā nesaki?

Kas noticis? — Miks bija neizpratnē, vērodams, kā Hugo ar veselo roku makarējas pa bikšu aizmugurējo kabatu, līdz izvelk no turienes kaut ko melnu un četrkantīgu. Šaus, vai, — Miks pēkšņi iedomājās!

Viktoram es jau iedevu vakar, bet par tevi aizmirsu, goda vārds. — Hugo vilka laukā no kabatas portfeļa angļu naudaszīmes un nelielu čupiņu sniedza Mikam. — Še, ņem un aizej kaut kur izklaidējies, johaidī! Patiesi, piedod, vec, es esmu galīgs cirvis — ar visiem saviem stresiem galīgi aizmirsu. Še! — Miks ievēroja, ka tās ir uz pusēm pārlocītas piec​desmit mārciņu banknotes.

Miks automātiski paņēma pasniegto paciņu un, protams, pateica arī paldies. Taču tūlīt pat attapās un nepalaida garām izdevību atgādināt, ka patiesībā gan šeit atrodas pavisam citu iemeslu dēļ.

— Bet ar to jau nepietiks, Hugo, — viņš teica. — Summas, par kurām jārunā mums, ir pavisam citas.

— Protams, protams, vec! Protams. Šitais ir personīgi tev. Sīkiem tēriņiem. Kaut kur kārtīgi pavakariņo vai beidzot izcērt kādu veceni. Kaut vai to savu nēģerieti.

— Tā bija mulate, — Miks pielaboja.

Nu, vienalga. Izcērt un priecājies. Tikai pēc tam nestāsti man. Tu jau zini manu attieksmi pret šito šlaku. — Un Hugo skaļi iesmējās.

Nu labi... — Miks māksloti un nepārliecinoši novilka caur zobiem.

Okei, veiksmi tev, — Hugo teica. — Es tagad dodos.

Tiksies ar Italo?

Hugo uz brīdi samulsa. Uz sekundi.

— Jā, viņš arī būs, — tūlīt jau sekoja pārliecinoša atbilde. Un prom viņš bija.

Kā bērns. Nu, gluži kā bērns, Miks sevi apsauca. Par ko tu tagad jūties tik laimīgs? Cik tur ir?

Divsimt piecdesmit mārciņas. Kā no gaisa. Un tev tās izsniegtas sīkam tēriņam. Šovakar. Rīt būs atkal?

Vienalga, es nu gan zināšu pats labāk, kā ar tām rīkoties...

4. daļa

Miks bija pilnīgi pārliecināts, ka visu ir kārtīgi apdomājis. Līdzi ir paņemta bieza mape ar dokumentiem, un par to tikai varēja pabrīnīties vien, kā tik īsā laikā tāda ir izveidojusies. Un šiem dokumentiem ir jāliecina par lielu paveikto darbu, kura pozitīvs iznākums tagad ir apdraudēts tāpēc, ka Hugo nepilda savus solījumus un vilcinās ar finansiālo ieguldījumu.Īpašas galvassāpes Mikam radīja kāds līgums ar somu piegādātāj-firmu, ar kuru bija panākta vienošanās par labas un arī pienācīgi lētas tehnikas iegādi avīzes vajadzībām. Ja viņš nevarēs somiem samaksāt atli​kušo daļu apmēram viena mēneša laikā, tad izdevīgais darījums var arī nenotikt.

Gan Italo, gan Hugo mierināja Miku un ieteica pārāk neiekarst, jo tam, cik izdevīgi vai neizdevīgi viņš ir noslēdzis kādu līgumu, neesot īpašas nozīmes. Tāpat viss izšķirsies tikai tad, kad būs nauda.

Nauda kā tāda. Dzīva un reāla nauda. Līdz tam brīdim viss pārējais ir pil​nīgi nieki.

Tomēr Miks negribēja tik viegli tam piekrist. Pareizāk būtu teikt, ka viņš negribēja samierināties ar tādu viņa lomas novērtējumu. Galu galā viņi ir darījuma partneri, un vienam ar otru ir jārēķinās. Miks tomēr izsēdējis divus bikšudibenus, cīnīdamies par izdevīgiem līguma nosacījumiem, un tagad lai tas viss aiziet kaķiem zem astes? Tik viegli norakstīt savus pūliņus viņš nevēlējās, nerunājot nemaz par to, ka kādu laiku kopējo interešu labā ir strādājis bez jelkādas atlīdzības.

Protams, viņš tīri labi saprot, ka neko jau būtisku viņš neiespēs, ja tās naudas patiešām nebūs, un bez Italo palīdzības viņš to nekur citur nedabūs. Taču saņemt algu par savu darbu viņš gribēja gan. Turklāt viņu nepavisam neapmierināja piedāvājums samierināties ar neveiksmi un beigās par to pašu tehniku samaksāt bargāku naudu. Kaut vai tāpēc vien, ka līdz šim spēkā ir noruna, ka avīzei nepieciešamo naudu Miks dabū kā aizņēmumu. Protams, kā aizņēmums tas ir visai nosacīts, jo procentu tikpat kā nav nekādu, bet vienalga — kaut kad tas būs jāatdod, kaut vai bez procentiem, un par to būs atbildīgs tikai un vienpersoniski Miks. Jo vairāk viņš aizņemsies, jo vairāk būs jāatdod. Pareizi? Pareizi. Un kuram gan ir vajadzīga tāda galvas bāšana cilpā?

Protams, ne Hugo, ne Italo nav tādi plēsoņas, ka gadījumā, ja Miks pēkšņi nevarēs laicīgi atdot šo nosacīto kredītu, viņi varētu mesties viņam virsū un noraut galvu. Viņi jau priekšlaikus zina, cik principā nestabils ir šis pasākums un ka no tā var arī nekad nesagaidīt pasakainu peļņu. Taču preses izdevums viņiem ir vajadzīgs, un viņi zina, ar ko riskē.

Bet Miks negrib lieki riskēt. Un vērā jāņem arī tas, ka pagaidām jaunā uzņēmuma dibināšanas dokumenti ir sastādīti tā, ka pēc tiem pieciem gadiem, kad nu Miks būs atdevis attiecīgo parādu, viņš automātiski kļūs par šī uzņēmuma līdzīpašnieku un viņa īpašuma daļu skaits var sasniegt četrdesmit procentus. Šiem abiem — Italo un Hugo — večiem, kas pārgalvīgi spēlē visaugstākajā līmenī, tas ir šķietami vienaldzīgi. Nu, pazaudēs pāris simt tūkstošu, un — kas no tā? Ne pirmā, ne pēdējā reize. Toties būs, kā smejies, labam cilvēkam palīdzējuši. Un, ja šis labais cilvēks, proti, Miks, būs bijis vēl arī tik sakarīgs un pratis nenolaist dibenā šo uzņēmumu, tad atkal būs labi un ieguvēji būs visi. Un tad — lai tiek arī Mikam.

Bet Miks ir visu labi izrēķinājis. Panākot jau minētā somu līguma un vēl dažu līdzīgu līgumu realizāciju, viņš varētu justies pavisam drošs par savu nākotni. Tad, pirmkārt, būtu jāiegulda par trešdaļu mazāk naudas, nekā sākumā bija plānots, un to, kā nav grūti noprast, uz tiem pašiem noteikumiem, tajos pašos piecos gados būs krietni vien vieglāk atpelnīt, jeb -— pareizāk sakot — to patiešām būtu reāli izdarīt. Otrkārt, nevienam nenāks par ļaunu tas, ka Miks paņem vairāk naudas, nekā šobrīd vajadzīgs. Gan viņš pratīs to izmantot tā, lai spētu pienācīgi atalgot darbiniekus. Bet tos šodien pārvilināt savā nometnē var tikai ar tādām metodēm. Un Miks jau bija apklaušinājies pēc kādas stabilākas bankas, kurā varētu turēt pārpalikumu, regulāri saņemot procentnaudu, ar kuru tad stimulēt pēc iespējas gaišāku prātu piesaistīšanu savam izdevumam.

Un šī, starp citu, nemaz nebija Mika paša ideja. Brīnumainā kārtā to viņam it kā nejauši pateica priekšā Italo. Protams, ar piebildi, ka Hugo tas nemaz nav jāzina, tikai nepateica, līdz kuras dienas

pulksten cikiem šis noslēpums jāglabā.Un Miks nojauta, ka starp Hugo un Italo valda visai īpatnējas naudiskās attiecības. Šobrīd viss liecina par to, ka Hugo ir parādā milzīgas summas, un Italo nav muļķis un neredz cita ceļa, kā to atgūt no Hugo, kā tikai iesaistot viņu tādu uzņēmumu dibināšanā tepat Latvijā, kuros Hugo būtu īpaši ieinteresēts. Vispirms jāpārliecina par ideju, tad jāpiespiež ieguldīt naudu — lai rauj, kur grib! — un tad jānoformē dokumenti. Bet tie jānoformē tā, ka arī Italo tur beigās kaut ko dabū.

Un Miks secināja, ka tā jau arī ir izdarīts. Ja Miks pēc pieciem gadiem neatdod parādu, tad praktiski visa uzņēmuma mantība nonāk Italo rokās, un tad jau viņš pats izlems, ko ar to darīt tālāk. Ja uzņēmums kaut cik rentēsies, tad lai tas turpina darboties. Ja ne un ja Italo algotie finansu un citi ģēniji teiks, ka tas jau no paša sākuma ir bijis bezcerīgs eksperiments, tad Italo pārdos visu iespējamo tādā apjomā, lai ciestu pēc iespējas mazākus zaudējumus no tās summas, kuru viņam parādā ir Hugo, bet kuru citādā veidā viņš no viņa nekad neatdabūtu, lai arī cik cieša būtu viņu draudzība.

Ak jā — bet kur tad pats Hugo te paliek, vai ne? Hm, reiz jau Italo teica: te viņš ir tas Hugo, un te viņa nav; te viņš sēž Cestertonā, te atkal, raugi, kādā cietumiņā...

Bet Miks ir kā mazā skrūvīte šajā ārēji šķietamajā haotiskajā mehānismā, kurš tomēr ir velnšķīga aprēķina pilns, un reizēm viņš tur ir ļoti noderīgs.

Emocionāls ideālists? Jā, protams. Bet nebūt ne tāds nabaga radinieks, kā kāds to varbūt iedomājas.

Un, ja mani tagad kāds nosauc par emocionālu cilvēku, tad es to uztveru kā komplimentu. Šajos laikos maz vēl tādu cilvēku palicis.

Par šo prātuļošanu Miks jau sen bija sev vairākkārt paklapējis uz pleca. Nemaz jau tik dumjš neesi, lai arī tikko esi iebāzis galvu lielajā biznesā. Tevi tur aizvien vēl ciena kā labu žurnālistu, bet šai cieņai ir pavisam savdabīga nokrāsa. Gudrs jau tu esi, bet no īstajām biznesa lietām tomēr neko nesaproti. Gan mēs tevi mācēsim pareizi izmantot. Un ar laiku jau tu ari pats visu sapratīsi. Pareizi sapratīsi. Mēs neesam ļauni, mēs tikai esam biznesmeņi...

Dalījies pārdomās par saviem prātuļojumiem, Miks sagaidīja itin viltīgu un ieinteresētu Italo skatienu. Sak, to es no tevis nebiju gaidījis. Un tālākais sekoja kā labā filmā par augstākajām aprindām.

Tu man, es tev. Vārdu sakot, nepļāpā ar Hugo kaut ko par izdevīgiem un lētiem līgumiem un patiešām ņem no viņa pēc iespējas vairāk. Pēc tam kopīgi izdomāsim, cik mums patiesi tai avīzei vajag un ko darīsim ar pār​palikumu.

Miks saprata. Un piekrita.

Taču šī saruna notika pirms vairākiem mēnešiem. Tagad viss ir mainījies. No Hugo nevar ne tikai paņemt vairāk, nekā ir nepieciešams, bet no viņa vairs nevar izspiest pat tik, cik reāli pietrūkst, lai segtu pirmajā eiforijas vilnī izdarītos pasūtījumus. Italo ar apbrīnojamu ietiepību turas pie jau pašā sākumā izteiktajiem solījumiem, proti, pats personīgi viņš šajā avīzes pasākumā neieguldīs itin neko. Un tāpēc šobrīd visa spēle iet vienos vārtos. Miks, pirmo finansu injekciju iedrošināts, izvērsa plašu darbību, kura tagad ir mākslīgi apturēta, un galu galā viņš ir nonācis bezgala draņķīgā situācijā.

To gan uz brīdi maķenīt rožaināku padarīja Hugo pēkšņā došanās uz Vāciju un viņa vēlme skaļi un plaši taisnoties pašmāju medijos, un tā rezultātā kaut kur tika sagrabinātas nelielas summiņas, iedotas Mikam, lai viņš darbojas nu jau citā sfērā, un vēl izteiktas daudzsološas piebildes — sak, redzi, kā viss labi veidojas: nauda atkal nāk, un drīz būs ari viss avīzei nepieciešamais, tu tikai pagaidi, vispirms tiksim galā ar pāris ienaid​niekiem, kas mums visiem traucē dzīvot un strādāt.

Kad? Kad būs tie apsolītie līdzekļi? Nu... varbūt jau piektdien. Sliktākajā gadījumā būs jāpagaida līdz nākamās nedēļas vidum.Un šī gaidīšana no piektdienas līdz pirmdienai, pēc tam vēl druscīt līdz trešdienas pēcpusdienai un tad atkal līdz piektdienai, un atkal līdz pirmdienai kļuva par Mika pēdējo mēnešu piespiedu dzīves stilu. Mazas iešprices un nemitīga lielās zivs gaidīšana.

Un nekas cits jau Mikam neatlika. Nebija ne ar ko draudēt, ne ar ko baidīt. Viņam šķita, ka, tiklīdz viņš mēģinās izteikties skarbāk vai uzstājīgāk, tā tie vārti var vispār aizcirsties ciet. Labāk vēl brīdi

paauklēties kā ar jēlām olām nekā dabūt pēkšņu kurvīti uz visiem laikiem.

Miks lieliski apzinājās divas lietas. Pirmkārt, šis nav tas lauciņš, kur var cīnīties pēc taisnības ar tām pašām nesaudzīgajām metodēm, kādas ir izmantojis žurnālistikā. Un, otrkārt, nevienam nav vērts sūdzēties. Pats esi vainīgs, ka iesaistīji tik daudz cilvēku, kuriem tagad esi parādā un kuriem gluži dabiski neinteresē tas, ka tās nav tavas, bet gan kaut kāda Hugo problēmas.

Un tas nozīmē tikai to, ka pilnīgi atkrīt arī pats vieglākais ceļš, proti, pacelt cepuri un aiziet. Jāiztur.

Jāiztur un tad jāskatās, kā tas viss solās vei​doties nākotnē.

Taču, par spīti visām savām atklāsmēm, Londonā Miks ieradās tomēr krietni vien agresīvākā noskaņojumā, nekā pats to varbūt vēlētos. Viņš bija nolēmis ignorēt visus Italo varbūt labi domātos brīdinājumus un zinādams, ka visa palīdzība sagaidāma tikai no Hugo, atklāt visas kārtis un noskaidrot reiz par visām reizēm — būs vai nebūs?! Un, ja nebūs viss, tad jārod vismaz tik, cik vajadzīgs objektīvam avīzes darba uzsākšanas mini​mumam.

Viņa agresivitāti pastiprināja vēl arī tas, ka ar Hugo sagrabināto nelielo naudas porciju bija krietni par maz, lai pilnībā norēķinātos par viņa aizstāvības reklāmas kampaņu. Sazinoties telefoniski, Miks bija visu pamatīgi izstāstījis, Hugo visu bija sapratis, visu akceptējis un piekritis samaksāt... vēlāk. Kaut kad drīz. Lai Miks pacīnoties. Nenožēlošot. Hugo samaksās visiem.Un Miks bija pacīnījies. Vēl aizvien daudzos preses izdevumos, televīzijas studijās un raidstacijās strādāja viņam labi pazīstami cilvēki, un viņa veidols un vārds vēl aizvien bija labi saglabājies visu atmiņā, Miks jau nu nebūs tas, kurš piemāna.

Un gandrīz visi piekrita izvietot reklāmu uz parāda. Bet nupat jau visi iespējamie pieklājības termiņi gāja uz beigām, un tāpēc arī Miks tik labprāt piekrita doties uz Londonu, lai tur tiktos ar Hugo, cerēdams, ka tiešajā saskarsmē Hugo nespēs pretoties Mika argumentētajam faktu klāstam. Un stipru savā apziņā viņu darīja arī tas, ka situācija bija izveidojusies tā, ka faktiski Hugo tagad ir parādā Mikam personīgi. Ja saliek kopā abas uzsāktās lietas — gan avīzi, gan attiecīgo reklāmas kampaņu — tad summiņai jāsanāk tādai, ka ir bijis vērts visu šo vasaru nervozēt un notērēt simtiem dolāru telefona sarunās vien.Šoreiz viņš man nekādi neizlocīsies, domāja Miks, un tieši tādā puslīdz apņēmīgā un kareivīgā noskaņojumā — Miks ar pabiezu dokumentu mapi padusē astoņos no rīta atkal klauvēja pie Hugo istabiņas durvīm.Protams, atkal piepildījās virkne viņa paredzējumu. Miks nebija nācis, tā teikt, uz dullo. Jau divas reizes torīt viņš bija zvanījis Hugo pa telefonu. Pirmo reizi bez divdesmit minūtēm astoņos. Otro reizi — pirms piecām minūtēm. Abas reizes Hugo bija atbildējis, ka viss ir kārtībā un viņš jau sen ir augšā. Atkal nemaz nav gājis gulēt?Taču tagad Mikam nācās vairākkārt klauvēties pie Hugo durvīm, līdz aiz tām beidzot varēja sadzirdēt kuslu dzīvības pazīmi. Kad sāka skrapstēt slēdzene, Miks instinktīvi palēca sānis, lai gadījumā, ja pa durvīm izsprāgst atkal kāda neapmierināta beļģiete vai krieviete, netrāpītos tieši ceļā. Bet durvju spraugā parādījās izspūrusi Hugo galva. Pats viņš bija ietinies lielajā segā un stāvēja basām kājām.— Ā — jā, jā, nāc vien iekšā. — Šķita, ka Hugo aizvien runā pa miegam. — Es jau... es... es jau ģērbjos., nevaru tikai te atrast... kaut kur te bija. Pagaidi mirklīti, ja. Es tūlīt. Tikai ielēkšu dušā.— Pēc iespējas uzmanīgāk, — Miks brīdināja.— Jā, jā. Nekāda vaina.— Hugo iešļuka vannasistabā, aizvien vēl nevīžīgi tinies segā, kuras viens stūris visu laiku vilkās pa zemi, un viņš tam nemitīgi kāpa pats virsū un ik pēc soļa gandrīz vai paklupa. Miks saprata, ka viņam vienkārši nekā cita nav mugurā.

Istaba izskatījās kā amerikāņu filmās, kur rāda, kā izklaidējas nepaklausīgi bērni. Kamēr Hugo, sprauslodams tā, ka to varēja dzirdēt droši vien arī gaitenī, mazgājās, un darīja viņš to vismaz divdesmit minūtes, kas Mikam šķita nieks salīdzinājumā ar reiz Rīgā nogaidītajām četrdesmit piecām minūtēm, viņam tagad nekas cits neatlika kā vērties istabiņas nekārtībā.

Mazais galdiņš bija nokrauts ar tukšām dzērienu bundžiņām. Tās no minibāra, Miks secināja, jo tādas pašas bija atrodamas arī viņa numurā. Turpat bija arī lielā sudraba paplāte, pilna ar ābolu serdēm, banānu mizām un pārpalikumiem no vīnogu ķekariem. Lielā sienas skapja masivas durvis bija pavērtas vaļā, un tur glītā rindiņā karājās vairāki uzvalki un balti krekli. Nez kam viņam tie, ja jau trešo dienu redzu viņu staigājam gandrīz vienās un tajās pašās drēbēs, domāja Miks. Nē, kreklus gan laikam viņš

maina. Taču tos apģērba gabalus, kurus novilcis, Hugo nav centies īpaši noglabāt. Tie gulēja izsvaidīti uz un ap lielajiem čemodāniem, kas pietiekami nevīžīgi bija sakrauti viens uz otra pie platās gultas. Viens no čemodāniem bija pusvirus, un varēja redzēt, ka tas ir pilns ar kaut kādiem dokumentiem. Pilns čemodāns ar dokumentiem! Loģiski, ka tam otram jābūt pilnam ar naudu, Miks pie sevis pavīpsnāja.

Bet man tikai tāda mapīte rokās. Nu nekas, tas arī ir pietiekami svarīgi. Miks tā kā noskurinājās, enerģiski iztaisnoja muguru un pāris reižu pavingrināja plecus.

Viņš piegāja pie televizora un gribēja ieslēgt to. Nekur nemanīja tālvadības pulti. Beidzot viņš to uzmeklēja uz naktslampiņas galdiņa zem kaut kādu citu dokumentu grēdas. Tie visi bija vācu valodā. Pēc pavirša un nejauša skatiena Miks pazina tikai ciparus, kas glīti rindojās zem treknām svītrām lappuses apakšā. Tas pats laikam ir arī uz pārējām lapām. Miljoni, miljoni, miljoni. Ņemot pulti, kaut kas novēlās no galdiņa zemē un mīksti atsitās pret paklāju. Miks noliecās, lai to paceltu, un bija spiests pasmaidīt. Prezervatīvu paciņa. Desmitvietīga. Četras ailītes tukšas. Miks centās izburtot, vai uz paciņas kaut kur nav rakstīts, kas tas par izmēru, bet nekādu uzvedinošu norādi neatrada.

Viņš uzsvieda paciņu atpakaļ uz skapīša virsmas, taču nekārtīgi sakrauto dokumentu slīpā gūzma to atkal noslidināja zemē. Pacēlis to no jauna, Miks ar roku atgrūda dokumentus tā, lai izbrīvētu vietu nelaimīgajai prezervatīvu paciņai. Dokumenti rātni pabīdījās, un Mika skatienam pavērās kāda cita interesanta paciņa. Nauda. Vācu tūkstošmarku paciņa. Iesākta un jau gandrīz pusē. Uz papīriņa, kas šo paciņu satur kopā, treknākiem cipariem uzdrukāts — 100 000.Miks uzmeta uz atklātās virsmas prezervatīvu paciņu un apsēdās atpūtas krēslā. Viņš ieslēdza televizoru un noregulēja to uz mūzikas kanālu.

Reperi aizvien bezbēdīgi lēkāja un deklamēja savus neķītros pantiņus, un ar visu savu būtni demonstrēja, cik labi dzīvot nēģerim, kam nav jāstrādā.Miks uzgrieza maksimālo skaļumu. Eksperiments attaisnojās. No vannas istabas atskanēja aizvien skaļi sprauslājošā Hugo balss:— Tūlīt, tūlīt. Es jau slauķos.Dīvaini, bet slaucīšanās viņam sanāca divreiz ilgāka par pašu mazgāšanos.Bet Miks domāja — nu redz, nauda tātad patiešām ir. Lai segtu reklāmas parādus, pilnīgi pietiks ar pusi no tā, kas tur guļ uz naktsskapīša. Bet par avīzes lietām mēs vēl pacīnīsimies. Tas taču galīgi nav izslēgts, ka šī nav vienīgā paciņa. Šī varētu būt tā, no kuras nošķiļas pa banknotei «sīkiem ikdienas izdevumiem».Nolēmis, ka šajā nekārtībā neko vairāk sabojāt nevar, Miks aizsmēķēja. Pelnus itin labi var birdināt jebkurā no tukšajām skārdenēm. Kopumā dušā Hugo bija pavadījis pusstundu. Tagad puspliks, apsaitējies ar balto dvieli un nosaitēto roku ar asiņu plankumu saliektu turēdams, viņš vazājās pa istabu, uzmeklēdams un atrazdams te vienu zeķi, te arī otru, tad kreklu un beigu beigās ari bikses.— Kā kazahiete ar krievietēm? — Miks apjautājās,— Viss kārtībā, — Hugo atbildēja. — Viena gan atkal aizlaidās, bet pēc tam divas izcirtu pamatīgi.— Kopā trīs?— Nu jā, bet — es jau teicu — tā viena pusceļā aizlaidās.— Kas viņai nepatika?

— Nezinu. Sāka bļaut, ka tā nevarot un šitā nevarot, un kaut ko tur vēl. Pameta visu naudu un prom bija.Miks negribēja vairāk iedziļināties, lai gan viņam nekas nebija pretim uzzināt, ko gan tādu vajag nodarīt sievietei, kura labi saprot, ar ko viņa nodarbojas, lai viņa ne tikai protestētu, bet arī aizbēgtu, pat naudu pametot. Hm... vai viņas patiesi ir jāžēlo?— Roka netraucēja? — Miks painteresējās.— Nē, mierīgi. Var jau veceni visādi nolikt. Un man jau šī labi lokās — redzi!— Es tev vakar ap vienpadsmitiem zvanīju, — teica Miks.— Un es nebiju? Ā, pareizi. Jā, mēs aizvilkāmies pēc desmitiem.

Man te vēl šādi tādi cilvēki sabraukuši, saproties, un... nu ja, kārtīgi pavakariņojām. — Hugo beidzot bija pavisam saģērbies. — Nu, ejam brokastīs?

Kā tev ar laiku? — pārjautāja Miks. — Esmu gatavs no visa atteikties, lai tikai mēs varam nokārtot lietas.

Līdz vieniem. Viss rīts ir mūsējais, — Hugo teica. — Es domāju, ka paspēsim. Redzi, telefonu arī atslēgšu, lai mums neviens netraucē. Nekādu garo runu par pagātni taču mums nav, vai ne? Bet par nākotni man viss ir skaidrs.

— Es gan tā nedomāju, — Miks piesardzīgi atbildēja.

— Kas gan tur tāds? Nu? Tu nosauksi summas, mēs tās kopīgi pakoriģēsim, un viss būs kārtībā. Bet patiesībā es gribu ar tevi aprunāties pavisam par kaut ko citu. — Un Hugo sejas izteiksmē iegūla kāds viņam pavisam neraksturīgs vaibsts. Tur tagad mirdzēja kaut kas drastiski sazvērniecisks. — Ejam uzēst.

Vispirms parādīsim te visiem, kā kārtīgi letiņi brokasto! Ejam, ejam!

Lielais kombinators un dāmu izcirtējs atkal bija gatavs darbiem. Viņš ir pamodies, un viss ir kārtībā.

Iebildumi viņa priekšlikumiem drīkst būt, taču tie tāpat netiktu ņemti vērā. Un galu galā brokastot patiešām vajag. Cik var smēķēt tukšā dūšā?

Miks piecēlās un, iežmaudzis padusē biezo mapi, uz kuru Hugo ļoti aizdomīgi paskatījās, bet neko neteica, sekoja Hugo.

Katrs, sekojot savām gastronomiskajām ambīcijām, izvēlējās savu brokastu apjomu. Piedāvātajā klāstā Mika uzmanību īpaši piesaistīja vāji apceptas melnas sēnes, kuras, kā viņam šķita, mājās mēdz saukt par ļurbenēm un praktiski uzskata par pusindīgām un neēdamām. Hugo ar tām nokrāmēja vienu atsevišķu šķīvi.

Miks pieklājības pēc vienu paņēma, pagaršoja, taču apēst to visu vairs nevēlējās. Tā bija praktiski jēla. Tāpat viņš izrīkojās ar kaut ko līdzīgu putraimu asinsdesai. Nevarēja saprast, kurš te īsti ir izlaidies — viņš vai angļi, jo mājās Miks ar tādu asiņainu putraimdesu baro savu suni.

Bet patiesībā viņš nemaz tik sīkumains nav. Vienkārši viņš neapjauta, ka pēkšņi ir ieslīdzis īpatnējā satraukumā un viņam vairs nemaz tik lielas ēstgribas nav.

Ar galdiņa izvēli atkārtojās tas pats, kas pirms pāris dienām Čestertonā. Proti, laipna pusmūža kundze gribēja nosēdināt Hugo pie kāda galdiņa pašā zāles viducī, taču viņš gluži vai nicīgi iespurdzās un, lepni līgojot ar piekrauto paplāti rokās, droši devās uz kādu galdiņu ēnainā brokastzāles stūrī, uz kura stāvēja glīti salocīts kartona uzliktais, kuru rotāja uzraksts, ka šis galdiņš ir kādam īpaši rezervēts.

Hugo apsēdās pie tā, māja ar roku Mikam, kurš vēl aizdomīgi pētī​ja apaļo sēni, un tikko pienākušajai un mulsi smaidošajai vietu ierādītājai itin nevērīgi iesprauda rokās kartona plāksnīti. Cienījamā kundze kaut ko centās laipni skaidrot, taču Hugo ļoti enerģiski buldurēja vācu valodā, kuru, kā to jau varēja gaidīt, kundze nesaprata, un nekāds prātīgais dialogs viņiem nesanāca.

Hugo izturēšanās nostādīja patiesi neveiklā situācijā cienījamo kundzi, jo nupat viņa visus pārliecinošos argumentus bija izteikusi, palikusi nesaprasta un nekādi nespēja aptvert, ko sers viņai bosu mēlē klārē. Bet Hugo plastika liecināja apmēram to — ko jūs, cienītā, es no rītiem dzeramnaudu neizsniedzu, varat iet.

Miks novērtēja situāciju un nesteidzās ieņemt savu vietu pie strīdīgā galdiņa. Kad cienījamā kundze, smaidot jau tīri sastingušu smaidu, tomēr aizgāja, Miks nāca klāt. Hugo visu laiku viņam enerģiski māja ar roku.

Miks cerēja, ka viņam nebūs jāuzņemas nepatīkamā tulka loma konflikta noregulēšanas jautājumā. Un šī cerība piepildījās. Vai nu Hugo bija paspējis aizmirst par Mika valodas zināšanām, vai patiesi negribēja viņu te iesaistīt, taču turpmāko izrīkošanu veica viņš pats. Jau pēc pāris mirkļiem viņš sauca pie sevis to pašu dāmu un pieprasīju citu tējas kannu, jo šī jau esot atdzisusi.

Mika un Hugo sarunas laikā, kura izvērtās trīs stundu garumā, cienījamā kundze, jau vairs nesmaidot, bija spiesta nest un mainīt vēl vismaz astoņas tējkannas.Tēju Hugo dzēra apbrīnojamos daudzumos.

Kūpēja vien. Tāpat viņš ēda apbrīnojami daudz maizes. Baltdzeltenās, čauganās franču maizītes, kas patiesībā līdzinājās labi izžuvušam vannasistabas sūklim, viņš, šķiet, rija nost veselas un nesakošļātas un ar enerģiskiem roku mājieniem un pirkstu kustībām aicināja nest aizvien jaunus maizes groziņus.

Līdz pat sarunas beigām, kura ievilkās krietni pēc brokastīm atvēlētā laika, neviens tā arī nenāca pieteikt pretenzijas uz Hugo aizņemto galdiņu. Laikam jau viņš patiešām šo to zina par šīs pasaules godību, domāja Miks. Bet pilnīgi iespējams, ka viņš vienkārši tika žēlots kā invalīds, jo viņa labo roku līdz pat elkonim aizvien rotāja baltais apsējs ar visu tumšsarkano asiņu plankumiņu. Četrdesmit astoņas

šuves.

Miks centās koncentrēties lietišķajai sarunai.

Un darīja to pilnīgi veltīgi, jo tā tika pabeigta nepilnās piecās minūtēs.

Pilnīgi ignorēdams visus Mika centienus jelkādi operēt ar savu līdzpaņemto biezo dokumentu mapi, Hugo katram attiecīgajam jautājumam veltīja ne vairāk par divām minūtēm.

Uz naudu avīzei būšot jāgaida vēl vismaz divi mēneši — lai vecais piedod, ja? Bet, noklausījies Mika skaidrojumus par reklāmas kampaņas izmaksām, Hugo tās necentās apstrīdēt. Viņš kategoriski atteicās pieņemt un izskatīt jelkādus dokumentus, kvītis un līgumus un teica, ka pilnībā uzticoties Mikam.

Taču šobrīd varēšot segt tikai trešo daļu no kopējās parāda summas. Mazas problēmas. Bet tās atrisināšoties burtiski nākamajā nedēļā. Viņš ar konkrētu cilvēku nosūtīšot Mikam visu naudu caur Frankfurti. Nez kāpēc īpaši tika piesaukta šī Vācijas pilsēta.

Un, lai Miks pavisam nomierinātos, Hugo piebilda, ka tas vēl nebūšot viss. Šo to viņš vēl piemetīšot klāt Mikam personīgi.Tas, protams, iedarbojās, taču Miks brīdi apsvēra, vai nevajadzētu pateikt, ka viņš ir nejauši redzējis vācu marku paciņu uz Hugo naktsskapīša. Taču — nē, tas varētu izskatīties tā, it kā viņš to būtu bezmaz vai jau pārskaitījis.

Taču aizvien vēl viegli padoties Miks netaisījās.

Te mazāk ir runa par mani personīgi, — viņš piesardzīgi teica. — Man vispirms ir jānorēķinās ar medijiem un atsevišķiem cilvēkiem, kuri veikuši tiešo darbu. Ar summu, kuru tu jūties spēcīgs iedot tagad, tam nepietiek. Nerunājot nemaz par to, ka kaut kas no tā tiktu arī man.

Bet esi pavisam mierīgs, — Hugo samierinoši teica. Viņš bija labi paēdis. — Es taču teicu, ka nākamnedēļ būs.

Bet ja nebūs?

Būs, būs. Nekur nepaliks. Tu man netici?

Nav gluži tā, ka neticu, — Miks teica. — Bet man nav viegli to visu skaidrot tālāk cilvēkiem, ar kuriem tavās interesēs esmu noslēdzis līgumus un kuri savas saistības ir izpildījuši. Un es paredzu, ka ar šo kampaņu tev nepietiks. Agri vai vēlu tu vēlēsies to turpināt, tāpēc nebūtu vēlams jau pašā sākumā bojāt ar viņiem attiecības. Saproti, ka vēlāk būs grūti kaut ko sarunāt uz savstarpējas uzticēšanās pamata, ja reiz jau būsi piemānījis.

Pareizi, pareizi, — Hugo piekrita. — Vai tad es esmu kādreiz piemānījis?

It kā jau esi gan, domāja Miks. Solījumi ir plaši un pat ļoti pārliecinoši, bet to pildīšana īpatnēji kavējas. Varētu pat teikt tā — kaitinoši ieilgst.

Es nerunāju par mānīšanos, — bilda Miks. — Bet es esmu tāds cilvēks, un es strādāju ar tādiem cilvēkiem, kuri pilda savus solījumus. Un pilda tos laikā.

Nu jā, es jau arī pildīšu! — Hugo iesaucās. — Es taču nekur netaisos pazust. Tu naivs esi, vai? Vai tad es gribu laisties uz salām ar tiem trīsdesmit pieciem miljoniem, par kuriem visi apvainotie tur tagad brēkā? Ja es būtu gribējis, tad jau sen tur būtu. Tad pastāsti man — kāpēc es ieguldīju naudu neskaitāmos objektos visā Latvijā? Tu jau tagad brēkā tāpat kā tie visi pārējie. Bet es neredzu nevienu problēmu. Tas viss notiek manās interesēs, un es par to nešaubīgi samaksāšu. Agri vai vēlu.

Labāk jau agri, vai — vismaz laicīgi, — Miks piebilda.

Nu — būs! Būs, vec, būs, nesatraucies. Skaties, ko tev pateikšu, — Hugo pieklusināja savu dimdošo balsi. — Bet tas lai paliek stingri starp mums. Pagaidām. Redzi, es tagad kārtoju vienu lietu, lai no vienas ietekmīgas Eiropas investīciju sabiedrības dabūtu septiņsimt miljonus. Bet to es tev tīri privāti saku! Lai tu saprastu, ka es neko nesolu pa tukšo. Un tur man jau gandrīz viss ir kārtībā. Gandrīz viss ir juridiski noformēts. Palicis tikai pats fiziskais naudas saņemšanas process. Bet tas aizkavējas. Saproti? Nu, var taču tā gadīties, vai ne? Un tā nav nekāda nieka spēlīte.

Septiņsimt? — pārvaicāja Miks. — Es nepārklausījos?

Jā, jā, tu nepārklausījies. Un no turienes tiks arī mūsu avīzei, un tad mēs vēl braši pastrādāsim. Tā ka

— štrunts par visiem taviem līgumiem. Aizmirsti tos. Lai tie somi iet uz poda, ja negrib pagaidīt! Mēs dabūsim visu to pašu citā veidā un citā vietā. Un lai arī būtu dārgāk. Kaut gan es domāju, ka viņi vienkārši blefo. Gan jau pagaidīs.

Un tu gribi, lai es tev ticu? — vaicāja Miks.

Jā. Bet kas ir? — Hugo brīnījās.

Septiņsimt miljonu. Tu zini, kāds ir Latvijas kā valsts gada budžets?

Zinu. Un kas tad ir? Kaut kas tieši tāds tai Latvijai ir vajadzīgs. Neesi naivs! Ne jau es tos septiņus simtus likšu savā kabatā. Vienkārši ir tā, ka bez manis neviens cits tos nesadabūs.

Skan vairāk nekā neticami.

Jā, bet tas ir reāli... Tā ka tu patiešām nesatraucies un saviem čaļiem paskaidro, ka nekas ļauns nenotiks, ja viņi vēl kādu lieku nedēļu pagaidīs. Samaksā no tā, ko es tagad iedošu, pašiem karstgalvīgākajiem un par sevi neuztraucies, — Hugo teica. — Man patīk, kā tu strādā. Tev ir iekšā. Man jau cilvēki teica. Un ar tevi es galīgi negribu sanīsties. Tā ka — ņem to visu vērā. Turklāt! Turklāt. Man ar tevi jāparunā par vienu citu lietu.

Bet Miks visu laiku bija kaut ko drudžaini rēķinājis un tagad nolēmis pamēģināt tomēr vēlreiz nule kā nosprausto latiņu pacelt maķenīt augstāk.

Pagaidi, — Miks teica. — Es te tā padomāju... Saproti, ar to, ko tu dod tagad, man neviena lieta uz priekšu nekustēsies. Vienu vai otru muti aizbāzt es varu tikai ar summu, kas ir vismaz divas reizes lielāka.

Varbūt tu tomēr vari nošķiebt maķenīt vairāk no savas paciņas? — pēdējos vārdus Miks īpaši uzsvēra.

Taču Hugo to nesaprata.

Nu nevaru. Nevaru, vec, nevaru! Tu taču zini, ka neesi man vienīgais. Man tur veseli universālveikalu kolektīvi mēnešiem ir bez algas. Man jāsadzīvo ar visiem.

— Veikali vēl var paši kaut kā pelnīties. Bet man ir cita situācija. Es tagad esmu personīgi parādā citiem cilvēkiem. Un viņi visi zina, ka es tagad esmu te, pie tevis, lai paņemtu solīto naudu. Lidostā viņi visi mani gaidīs, — Miks centās izspēlēt vēl kādu trumpi. Patiesībā jau nu ar Hugo tagad doto naudu pietiktu gan, lai lielu daļu projektā iesaistīto cilvēku nomierinātu ne tikai uz nedēļu, bet pat uz ilgāku laiku. Taču tad itin nekas nepaliktu pašam Mikam.

Runājot par sagaidītājiem lidostā, viņš bija domājis arī savas ģimenes locekļus. Piemēram, nedaudz gan pārsteidzīgi, bet Miks bija apsolījis tēvam, ka palīdzēs viņam nopirkt citu auto. Vecais moskvičs, ar kuru tēvs jau desmit gadus braukā, vienkārši grauj jebkura cilvēka pašcieņu pat tad, ja šis cilvēks ar to nebrauc, bet pavisam nejauši tam nostājas tikai blakus. Un tēvs par šādu priekšlikumu bija kā spārnos.

Nekas glauns jau nevarētu sanākt, taču, pārdodot veco mosīti un pieliekot kādu tūkstoti klāt, varētu nopirkt tikpat vecu jebkuras markas ārzemju auto. Un tas noteikti būtu drošāks gan pašiem braucējiem, gan visiem apkārtējiem cil​vēkiem nekā izcilais krievu brīnums.

Bet tagad šī iespēja zūd. Kūst kā pavasara sniegavīrs. Un Miks nebija tik bezgala naivs, lai tūlīt arī noticētu visam, ko Hugo te stāsta. Būšot pēc nedēļas. Ha! Tik lieli miljoni tik īsā laikā nepārceļo no bieziem fondiem plānajās latviešu avantūrista kabatās. Bet kā tur tas īsti ir — vai tad, kad Hugo tomēr būs tos miljonus dabūjis, viņš arī būs uzskatāms par «skandalozu biznesmeni»? Nez, kurš aizkulišu režisors izdomājis šo jebkuru cilvēku uz līdzenas vietas sakompromitēt spējīgo apzīmējumu? Jā, kā gan tad tas skanēs — skandalozi veiksmīgais biznesmenis? Šķiet, ka veiksminiekus tā nemēdz saukt. Kamēr tev ir tikai ambīcijas, bet nekas liels vēl nav izdarīts, tikmēr tu esi avantūrists. Tiklīdz kaut kas tomēr izdodas, tā tu esi godājams sers un avantūrists nekad neesi bijis.

Ak, tu neraža, pie sevis sodījās Miks. Nebūtu vismaz sarunājis, lai tēvs atbrauc man uz lidostu pretim!

Tu saki — pēc nedēļas, — domīgi teica Miks. — Kāpēc tad nauda avīzei būs jāgaida divus mēnešus?

Nu... — Šķita, ka Hugo uz mirkli samulst, un viņš pēkšņi ieurbās ar skatienu Mikā, it kā gribētu teikt

— tu patiešām neesi nekāds dumiķis. Bet, kā vienmēr, viņa mulsuma brīdis bija pavisam īss. — Tekošajiem izdevumiem es dabūšu naudu no citiem avotiem. Un es jau arī nesaku, ka visu lielo naudu dabūšu tieši pēc nedēļas. Avīzei vajag vairāk, nekā lai segtu to, par ko tu runā tagad.

Sakarīgi. Bet ne sevišķi pārliecinoši. Miks tagad bija kāda savāda satraukuma varā. Kas tā ir par spēlīti, kurā viņš tagad tiek ierauts? Hugo spēlē izteikti avantūriski. Bet viņa pārliecība par saviem panākumiem ir fantastiska un lipīga. Viņš māk to pārnest uz citiem. Vai tiešām nauda ir tā, kas spēj vienot un samierināt jebkuru cilvēku?Bet aizvien vēl Miks instinktīvi juta kaut kādas lamatas. Nu labi, laikam jau neizdosies izspiest neko vairāk.

Ko lai dara, — Miks samiernieciski teica, un viņam likās, ka Hugo sen ir šo Mika īpašību sapratis un prot spēlēt uz šīm stīgām. Lai kāds ari būtu domstarpību līmenis, Miks nekad nepaliks uzstājīgs, nervozs vai draudīgs.

Es jau necenšos kaut kā spiest uz tevi, — Miks lēnīgi turpināja. — Gan jau kaut kā visu noregulēšu.

Varbūt izdosies to nedēļu novilkt. Bet kas ir tā lieta, par kuru tu visu laiku gribi runāt? Redzu, ka viss pārē​jais tevi gluži vai neinteresē.

Jā, ir viena lieta, — Hugo teica un svarīgi atgāzās krēslā. — Kā tev ar politiku?

Ar politiku? Nekā. Kā tu to domā?

Tagad taču nāvīgākā putra pie mums notiek. Tevi neinteresē, ar ko tas viss beigsies?

Zināmā mērā tas mani vienmēr ir interesējis, — Miks piesardzīgi teica, taču praktiski viņam jau viss bija skaidrs. Par kaut ko tādu viņu nesen netieši bija brīdinājis Italo.

— Vajag tomēr tur ieviest kaut kādu kārtību, — Hugo strauji turpināja, un viņa izskats liecināja, ka šobrīd pat trīs septiņpadsmit-gadīgas un visādi devīgas krievietes nespētu novērst viņa uzmanību. — Viss, kas tagad notiek, ir tendēts uz valsts graušanu un izlaupīšanu, un tas notiek pašā nekaunīgākajā veidā. Visi tagadējie politiķi ir pamatīgi sasmērējušies, un uz viņiem nav ko cerēt...

— Ha! Un kurš man to stāsta? — Miks iespurdzās.

— Labi, labi, es sapratu. Es pagaidām valstij nekādu kaitējumu nodarījis neesmu. Un parādu atdošu ar visiem procentiem. Un valstij gar to nav nekādas daļas. Bet saki man — kurš runās par tiem ārvalstu kredītiem, kas jau sen ir ar galiem? Kur tie miljoni palikuši? Es esmu te. Es esmu Vācijā — dzīvs un allaž pieejams. Bet kur ir visi tie? Pasaki man — kur viņi visi ir? Nevari? Tad es tev pateikšu. Visi viņi sēž valdībā vai deputātu krēslos. Katrs slēpjas, kā nu māk. Un viņu vidū ir pavisam lieli kretīni. Nepietiek ar to, ka viņi savārījuši samazgas ar zudušajiem ārvalstu kredītiem, bet viņi metas virsū arī man. Pilnīgi garām! Tas parāds, ko ir sataisījuši viņi, tas gulsies uz vienkāršo cilvēku pleciem. Bet mūsu uzpūtīgie zagļi sēž augstos krēslos, un pat tad, ja viņus no tiem nometīs, ne jau viņiem būs tie parādi jāatmaksā.

Saproti? Man manējie būs jāmaksā pašam, bet viņi savējos uzkraus nākamajām paaudzēm. Tas jau ir liela mēroga bezgodīgums, un to tā nedrīkst atstāt. Citādāk viņi ies vēl tālāk, un tad vairs miera nevienam nebūs. Paskaties, kādi jau tagad tie no​dokļi uzpūsti. Es taču visu to virtuvi zinu, tici man.

Droši vien tu to zini, nodomāja Miks. Un tas, ko viņš tagad dzirdēja Hugo izpildījumā, arī viņam nebija nekāds jaunums. Miks pats to sen jau zināja. Tikai aizvien vēl nebija atradis recepti, kā ar šiem valsts noziedzniekiem lai karo. Žurnālistika bija iedarbīgs, bet nebūt ne nāvējošs ierocis. Mikam šķita, ka viņš tagad Hugo ir sapratis, un viņam gluži vai pakrūtē iekņudējās. Tas nevar būt tik vienkārši! Tas nevar tā būt. Mīļie ļautiņi, nu sakiet man — vai tādas lietas kārto šitādā veidā — pie nenokopta brokastu galda Londonas viesnīcā?

Un kā tu to visu grasies vērst par labu? — Miks jautāja.

Jāizbīda priekšgalā pareizie spēki.

Kuri tad tie būtu?

Kā tu domā? — Hugo šķelmīgi pārjautāja.

Neesmu pārliecināts, ka mums tādi spēki vispār ir, kas varētu Latviju īsā laikā atgriezt atpakaļ

Eiropas līmenī. Ne tikai īsā laikā. Kur nu! Šaubos, vai tas vispār vairs ir iespējams. Kaut cik uzlabot vispārējo līmeni, nedaudz sakārtot likumdošanu, noregulēt nodokļu sistēmu — to varbūt vēl varētu. Ar visu zagšanu un cīņu par krēsliem. Bet, stādīt pārlieku augstus mērķus — nē, tas izklausās pēc tīra populisma.

Nē. Tā tas nav. Visu var vērst par labu arī neilgā laikā, — Hugo stingri un pārliecināti teica. — Vēsture jau sen ir pierādījusi, ka pats stulbākais princips uz pasaules ir demokrātija. Nevar ļaut pie varas izsisties nabagiem. Tie nekad nedomās par valsti un citiem nabagajiem. Mums, pirmkārt, ir vajadzīga stingra roka pašā augšgalā, un, otrkārt, šai rokai ir jābūt spējīgai ap sevi sapulcināt pietiekami paēdušus profesionāļus.

Tu man tagad stāsti kā no mācību grāmatas, — Miks iejaucās. — Es pat varētu teikt tā — tu esi uzmanīgi lasījis manus rakstus.

Pareizi. Te jau ir tā problēma, ka visi to saprot. Visa cilvēce tūkstošiem gadu no vietas. Bet nez kāpēc katrs, kurš tikai nāk, turpina vārīt tās pašas ziepes.

Jā, bet kur tu redzi iemeslu ļauties ilūzijai, ka vienā mazā Eiropas nomales valstiņā tas viss varētu notikt savādāk?

Es jau to teicu. Pie šprices jādabū pareizie spēki, — Hugo nesatricināmi atsāka. — Visi sīkie zaglēni tagad izdomā vienu šķērsli pēc otra, lai tikai pietiekami spējīgos cilvēkus nelaistu sev tuvumā.

Parādās kaut kādi liegumi bijušajiem čekistiem, bijušajiem komunistiem, bijušajiem — velns viņu sazin kam vēl ne — un tamlīdzīgi. Tas taču ir absurds. Nacionālistisks stulbums. Viņi tikai virina mutes, vicina karogus, bet valstī viss iet uz leju. Un es jau neko sliktu nesaku par tiem karogiem, nē, saproti pareizi.

Tam visam tā ir jābūt, un tā arī būs. Bet nevar, nu nevar, johaidī, turēt, piemēram, vienu pusdullu nacionālistu Rīgas priekšpilsētas valdes priekšsēža amatā, ja viņš ir tāds plānprātiņš, ka ieķīlājis komercbankā gandrīz visu sava rajona nekustamo īpašumu. Nu, nedrīkst tā! Viņam un līdz ar to arī vesela rajona iedzīvotājiem vairs nepieder nekas. Pat viņa dienesta telefona aparāts, nemaz nerunājot par rakstāmgaldu, uz kura tas stāv.

— Nestāsti man sitās lietiņas. Kurš tad ir tas pareizais spēks? — Miks vaicāja. Un Hugo bija negaidīti atklāts.

Ko tu saki par Zaksu?

—O! Zakss... — Šķiet, par šo vīru Miks bija pilnīgi piemirsis. Un laikam jau ne tikai Miks.

Jebkurš cilvēks valstī jau sen it kā bija norakstījis viņu no politiskās skatuves. Un nacionālradikāļi bija pat īpaši parūpējušies par to, lai Zaksam pat prātā neienāktu kaut nedaudz pacelt savu neapšaubāmi gudro galvu laukā no savas jaunsaimniecības arumiem.

It kā jau kaut ko nelabu sajutuši, nacionāli bija pamanījušies īsā laikā izdabūt cauri parlamenta likumdošanas dzirnavām trīs ierobežojumus potenciālajiem deputātiem. Par tādiem tagad nedrīkstēja kļūt jau Hugo minētajām kategorijām atbilstošie cilvēki un vēl, kā pēdējais punkts, arī kriminālnoziedznieki.

Te gan īsti nevarēja saprast, uz ko tad īsti ir vērstas šīs viņu rūpes. No viņu ielikteņiem tagadējā valdībā un parlamentā aizvien mudžēt mudžēja no bijušajiem komunistiem un bijušajiem čekistiem, un pat kriminālnoziedzniekiem, kuri gan savas sodāmības allaž attaisnoja ar to, ka, raugi, viņi jau sen cīnījušies pret boļševiku varu, bet tā, neko viņiem kā disidentiem nespēdama izdarīt, piešuvusi lietas par citiem, saprotama lieta, nekad reāli neveiktiem noziegumiem. Un izrādījās, ka arī puse no trako nama iemītniekiem bijuši nevis patiesi garīgi slimi cilvēki, bet gan nikni padomju varas ienaidnieki.

Tagad puse no šīs puses sēdēja parlamentā un centās tam nepielaist pārāk tuvu vai nu otro pusi no saviem vecajiem cīņu un palātu biedriem, vai tos cilvēkus, kuri nebija pamanījušies juku laikos izrādīt spilgtu pievienošanos valsts neatkarības atbalstītājiem vai neatbalstītajiem.Un Zaksa gadījums bija pavisam īpašs. No viņa patiesi baidījās. Un tāpēc radikāļi pamanījās izsludināt likumu, kurš liedz kandidēt bijušajiem komunistiem, kuri nav izstājušies no šīs noziedzīgās organizācijas līdz vienam konkrētam datumam liktenīgā gada janvārī. Tā bija diena, kad bruņotas prokomunistiski noskaņotas

milicijas specvienības ielenkumā toreizējā Augstākā Padome dziļā naktī pieņēma Latvijas Neatkarības deklarāciju.

Radikāļi bija pārbaudījuši visus savējos ekskomunistus un nolēma, ka vainīgie būs tikai tie, kuri nebūs oficiāli nolikuši asiņaini sarkanās boļševiku biedra kartes līdz tās dienas pusnaktij. Ja tas bija izdarīts, teiksim, piecas minūtes pirms pusnakts un tur klāt bijis arī kāds zvērināts notārs un to ik brīdi varēs apliecināt, tad viss ir kārtībā, tad tu esi labais.

Zaksam tas nebija izdevies. Turklāt tobrīd viņš bija brūkošās padomju impērijas pirmā un vienīgā prezidenta padomnieks un atradās Maskavā. Kad ieradās mājās, tad viņu sagaidīja ar skaļām rejām.

Izpratis situāciju, viņš nelēca uz ecēšām, bet gan nolīda savā jaunsaimniecībā un paziņoja, ka politika viņu vairs neinteresē.

Taču tam neviens neticēja. Un turpināja no viņa baidīties. Kāpēc? Stingra roka. Ja nu pēkšņi sagribēs atgriezties, tad viņam nebūs grūti savākt arī līdzdomātāju komandu, un tādā veidā viņš ātri nostums tagadējos vilinošā katla turētājus un sargātājus un tā tuvumā viņus vairs nelaidīs nekad. Formāls iemesls ir, un tas ir jāizmanto, lai Zaksam pat nerastos doma atkal reiz atgriezties.

Bet radikāļi, šķiet, nav pratuši pareizi novērtēt viņu un viņa raksturu. Varbūt patiesi viņš tā ari vairs nekad nebūtu sadomājis atgriezties politikā, ja ne šie pēc baiļu sviedriem smakojošie labojumi vēlēšanu likumā.

Acumirklī sapratis, ka tie ir vērsti galvenokārt tieši pret viņu, Zakss pēkšņi nolēma meklēt taisnību.

Izteicis vēlmi balotēties gaidāmajās vēlēšanās un saņēmis noraidošu atbildi no Centrālās vēlēšanu komisijas, viņš griezās ar prasību tiesā, kura savukārt nespēja atrast pārliecinošus argumentus un galu galā paziņoja, ka uz Zaksu neattiecas nekādi ierobežojumi.Tas radīja veselu sprādzienu skudru pūznī.

Taču pats Zakss no tiesas zāles taisnā ceļā atgriezās savos tīrumos un vairs neatbildēja pat uz žurnālistu jautājumiem. No malas šķita, ka viņš tīšām ir radījis spriedzi, bet pats nemaz netaisās atgriezties politikā.

Bet te tev nu bija! Lūk, uz ko tagad tēmē Hugo.

Man šķiet, ka viņš ir vienīgais, uz kuru var likt zināmas cerības, — Hugo teica.

Nedomāju gan. Viņu atkal publiski nories, un nekas tur nesa​nāks, — Miks prātuļoja.

Lai rej! Viss būs atkarīgs no prātīgas un pareizas kampaņas. Pēc tam savāksim ap viņu pareizos cilvēkus, un tā lietiņa aizies. — Varēja redzēt, ka šo domu Hugo jau sen sevī ir pamatīgi izlolojis un atteikties no tās viņš nekad nebūs pierunājams. — Viss liecina, ka mums ir iespējas dabūt piecdesmit vienu procentu. Pat vairāk. Bet pietiks arī ar piec​desmit vienu.

Liecies mierā, — iebilda Miks. — Šajā valsti nav spēka, kurš varētu dabūt tādu procentu. Nemāni pats sevi.

Ir! Ir, ir. Es saku — to visu mēs panāksim ar kārtīgu kampaņu. Viņš ir stūrgalvīgs un diezgan ass vecis, bet viņam tikai vajag blakus kārtīgus vīrus.

Tu stādies priekšā, cik izmaksās kampaņa, kuras rezultātā iegūstams piecdesmit viens procents? — Miks vaicāja.

Nu, cik? Tu zini?

Daudz. Ļoti jau nu daudz.

Cik?!

Es patiesi nezinu... Vismaz šobrīd es to nevaru pateikt, — Miks nedaudz apjuka no tik strauja uzbrukuma, lai arī jau bija sapratis, ar ko beigsies šī saruna. Vēl neviens piedāvājums nebija izteikts, bet Mikam jau bija skaidrs, ka tāds tūlīt sekos. — Tās ir tik milzīgas summas, ka bail par tādām pat domāt. Ir jābūt nevis vienkārši vairāk naudas nekā citām partijām, bet gan ievērojami vairāk.

Es to saprotu, — Hugo teica. — Tā nebūs problēma. Naudu mēs dabūsim. Tev jāsaprot vēl viena lieta. Es pavisam skaidri zinu, ka Zaksa kandidatūra ir vispieņemamākā gan Austrumiem, gan Rietumiem.

Un viņi to atbalstīs. Es to zinu.

To tu man saki kā žurnālistam, lai es jau laikus varētu vākt kompromatu par viņu? — iesmējās Miks.

Nē, tas ir savādāk. Es te pazīstu tādas aprindas, kas ir ārkārtīgi ieinteresētas, lai mums pie varas un rīkošanas būtu viens kārtīgs cilvēks. Viņi patiešām palīdzēs, ja vajadzēs.

Teikšu godīgi: ļauties vienām vai otrām ilūzijām — tā ir tava personīga darīšana, — teica Miks. — Bet vienu es gan nesaprotu — kāpēc tu to visu stāsti man?

Tu esi kārtīgs vecis, — atbildēja Hugo. — Saproti, šai jezgai ir vajadzīgs viens prātīgs propagandists. Nauda būs, un būs jālaiž ļoti pār​liecinošā stilā. Kā tu domā, vai varētu to uzņemties?

Pag, pag... — Miks sastomījās. Viņa nojautas bija diktējušas pavisam kaut ko citu. Šādu pavērsienu viņš nebija gaidījis.

Pavisam nopietni, — Hugo uzsvēra.

Ko tas nozīmē — pavisam nopietni? Ja atteikšos, tad mani tūlīt nošaus un tepat Haidparkā arī apraks?

Nē, — Hugo skaļi iesmējās. — Es domāju tikai to, ka tu varētu būt īstais vecis.

Kāds tev pašam ar to visu ir sakars?

Nu... es tur esmu iekšā.

Kur tas ir — tur?

Visā tajā padarīšanā. Vēl gan nekas nav oficiāli noformēts, taču tas ir tikai pāris nedēļu jautājums.

Latvijas kopības partija! Kā tev patīk? Vai neskan vareni? — Hugo acis staroja, un Mikam bija jānojauš, ka šī vārdu salikuma autors ir tieši viņš.

Kopības? Diezgan seksuāli, — teica Miks.

Muļķības. Jau nosaukumā ir ielikts viss spēks, — Hugo neatlaidās.

Tu ieklausies labāk, — teica Miks. — LKP — tas ir kā komparti​jas abriveatūra.

O! Patiešām! — Hugo iesaucās. — Bet tas taču ir vienreizēji! Tieši tas ir vajadzīgs.

Jo trakāk, jo labāk. — Miks pavīpsnāja.

Vecīt, ir jāsit pa visām vīlēm. Jo vairāk kaut kādas kņadas, jo labāk tā lieta aizies. Mums ir jādod nemitīga iespēja šos vārdu kulstīt un locīt, kā vien tikai iespējams. Jāiedarbojas uz zemapziņu.

Doma nav jauna, — teica Miks. — Tikai es vairs nesaprotu, kāpēc tu meklē Zaksam galveno propagandistu, ja pats tam vislabāk atbilsti?

Ha — paldies! Bet es tā īsti vēl nevaru līst laukā. Protams, es tur tāpat visu laiku būšu iekšā, bet... saproti — es esmu te, bet jūs visi esat tur. Un šobrīd es nevaru pateikt, cik ilgi tā vilksies.

Saprotu gan, — sacīja Miks. — Starp citu, kad un kā tu domā atgriezties? Vai vispār domā?

Protams, ka es atgriezīšos, — Hugo gluži vai sašuta. — Kāpēc tad es visu to daru? Bet laikam jau ne ātrāk kā pēc vēlēšanām.

Sapratu. Tikai tad, kad piecdesmit viens procents nobalsos par tavu neaizskaramību.

Ko tu te ironizē? — Hugo teica. — Tie, kas tur par mani tagad klaigā tikai to vien gaida, lai es parādos tuvumā. Gatavi ielaist nazi ribās vai iebērt indi zupā. Un nesen jau te brieda viena provokācija.

Gribēja mani ievilināt Polijā un tur paņemt ciet.

Kāpēc Polijā?

Te, tas ir, Vācijā, viņi nelīdīs, — Hugo teica. — Bet tur ir vienkārši. Izprovocēs kādu kautiņu, piesviedīs kādu kokaīnu vai ko tamlīdzīgu, bet poļi pēc tam kā viņu valstij nevajadzīgu krimināliķi mierīgi mani izdos.

Man gan nešķiet, ka viņi visi ir tik aprobežoti, — Miks iebilda. — Ja viņiem patiesi rūp, lai tu atdotu aizņemto naudu, tad taču tu esi vajadzīgs brīvībā, nevis ķurķī.

Pareizi. — Hugo paraustīja plecus. — Kā gan savādāk? Man ir prieks, ka arī tu to saproti.

Priecājies vesels..: Tas viss ir pareizi, bet, redzi, ne visi tā domā. Ne visiem tas ir izde​vīgi, ka es to parādu atdodu...

Likās, ka Hugo tūlīt teiks kaut ko pavisam atklāti, un Mikā atkal pamodās žurnālists, sak, tūlīt uzzināšu arī uzvārdus. Taču nekāda atklāsme nesekoja. Hugo pēkšņi ierāvās sevī un palūkojās uz Miku ar

dīvainu skatienu — pag, kur mēs palikām?

Labi. Bet tad nu man tev jāsaka vēl viena patiesība, — Miks nolēma pārāk neievilkt neveiklo pauzi.

— Tad es tomēr nesaprotu, kāpēc tev un taviem zaksistiem esmu vajadzīgs es? Starp citu, to tu pats izdo​māji vai arī šī izvēle ir saskaņota ar, teiksim, viņu pašu?

Viss ir saskaņots, — Hugo pārliecinoši atbildēja. — Par tevi ir runāts, un visi to akceptē.

Arī pats Zakss?

Nū... jā, protams! — Hugo teica, bet īpašas pārliecības viņa balsī nebija. Ak tu naivais, domās iesmējās Miks. Es taču arī jau esmu tevi labi iepazinis.

Nūjā vai — jā? — Miks atkal neatlaidās. Viņš uzskatīja, ka tagad viņam ir uz to tiesības.

Ir, ir. Mēs runājām, un visi teica, ka tas būšot labi.

Mikam, protams, gribējās pajautāt — jūs? Kas tie jūs? Bet Hugo tobrīd izskatījās tik viedi un noslēpumaini pašpārliecināts, it kā Mikam būtu jāsaprot, ka šis jautājums ir izskatīts slepenā valdības sēdē un pēc tam to ir apstiprinājušas gan Eiropas Padome, gan NATO, gan SOK un visi pārējie pasaules varenie.

Droši vien tu nemaz nezini, ka pirms kādiem pāris gadiem Zakss publiski solījās iesūdzēt mani tiesā, — teica Miks. — Viņam tur ar to jaunsaimniecību daudz nesmukumu. Un to tu arī labi zini, ka viņš jau ir paradis visur iet pāri līķiem. Es toreiz maķenīt parakņājos faktos, un iznāca viens pamatīgs materiāls.

Es zinu. Es atceros.

Tiešām? — Miks bija patiesi pārsteigts. — Un viņš pats?

Nedomāju, ka viņam ir problēmas ar atmiņu, — teica Hugo. — Vecīt, tagad viņš tevi par to ciena.

Samelojies taču tu neko nebiji, vai ne? Bet viņam taču bija kaut kā jāreaģē. Un patiesībā jau tu viņam vairāk palīdzēji nekā ieriebi, jo viņš taču uzvarēja, vai ne? Ha, viņš ir kārtīgs vecis.

Smalki gan, domāja Miks. Varen smalki. Rau, te nu tev ir tā izslavētā politiskā prostitūcija. Bet viņš dzīvoja ar pārliecību, ka niknāka ienaid​nieka par Zaksu viņam nav. Politika. Zaņķis.

— Jā, tas nu patiešām ir smalki, — Miks bilda. — Bet kāpēc es to dzirdu no tevis šeit Londonā, nevis, teiksim, no viņa paša un tur, kur es esmu vieglāk un katru dienu sasniedzams?

— Tāpēc, ka es uzņēmos šo lietu organizēt, — Hugo vaļsirdībai nebija robežu. — Zakss pats par sevi ir labs saimnieks un vadītājs. Bet viņam ir vajadzīga organizatoriska palīdzība. Un bez manis viņš tāpat neko neizdarīs. Naudu jau es gādāšu... Bet kā tad tu uz to visu skaties?

— Pagaidām nekā. Būs jāpadomā, — Miks bija izvairīgs.

— Tev ir labais ķēriens, — Hugo turpināja. — Man jau darbojas analītiskais dienests, ir arī citi cilvēki. Un tev pašam arī ir, es zinu. Es esmu pārliecināts, ka kopā mēs to lietiņu pavilksim.

— Vienalga, piecdesmit viens procents — tas nav reāli, — teica Miks.

Savādāk nemaz nav vērts sākt. Ir jādabū šis vairākums, un tad mēs visu varēsim salikt pareizajās vietās. Cik ilgi pasaule uz mums raudzīsies kā uz plānprātiņiem? Drīz jau sāks ņirgt. Turklāt veiklākie vīri to mēģina izmantot un palīdz mūsu balamutēm visu izsaimniekot. Pilna pasaule ir ar visādiem blēžiem. Es pats tādus ik pa brīdim satieku. Afēristi, kas grib izmantot mūsu naivos tautiešus. Bet tie tikai klausās, mutes pavēruši. Piemēram, šī pati telekomunikāciju lieta! Tur ir īstie tiesu darbi vajadzīgi! Gudri veči Eiropā piemānīja mūsu bāleliņus un iesmērēja divdesmit gadus vecu tehniku, kādu pat Āfrikā vairs nelieto. Piečakarēja kā mazos ežus. Un visi tagad dabū ciest. Bet dažs labs staigā ar pilnu kabatu, jo Eiropas vīri neskopojas ar starpniecības naudām... Visās vietās ir jāliek pareizi domājoši cilvēki, kas ne tikai darbosies kāda interesēs, bet pabaros ari valsti. Vec, tā taču ir pasaules pārbaudīta prakse, ka cienīta un stabila ir tikai tā valdība, kas ņem sev personīgi, bet tomēr neaizmirst arī tautu. Ja tautai visa kā būs gana, tad tā nekurnēs un nevienu citu pie vadības ruļļiem redzēt negribēs. Pilnīgi normāla parādība, saproti? Katram ir un būs savas intereses, un savādāk jau neviens labprātīgi nelīstu tajos zemi atmaksāta​jos krēslos. Bet jāprotas gods! Jāprotas... Ko klusē?

Jāteic, ka man patīk tava atklātība, — Miks saausījās. — Tu teici, ka visās svarīgajās vietās jāsaliek

cilvēki, kas pratīs aizstāvēt nez kādas tur intereses. Kas tās būs par interesēm? Kā labā ārpus šausmīgas rūpē​šanās par tautas paēdināšanu viņi strādās?

Jā, jā, es saprotu, par ko tu bažījies. Es saprotu, — teica Hugo. — Bet ir jāstrādā pēc labākajiem pasaules standartiem, nevis pēc sliktākajiem. Nebūs normāla valsts, kur reālā vara nepieder konkrētām finansu aprindām. Tās visu finansē, visu bīda un dara tā, lai tautai būtu labi. Tur taču nav nekā nedabīga!

Jāmet pie malas tā provinciālā liekuļošana. Visas valstis, kuras var uzskatīt par kaut cik normālām un attīstītām, tieši tā arī dzīvo, un tas nav nekāds lielais noslēpums pašiem iedzīvotājiem. Ja viņi nebūtu ar to mierā, tad taisītu revolūcijas. Tikai, redzi, kas tur vēl par lietu — šīs finansu valdošās aprindas nedrīkst būt pārāk plašas un izplūdušas. Mēs neaizmirsīsim un neapvainosim nevienu. Taču pārlieka pieeja valsts kasei tikai grauj sistēmu. Tā jebkurš Eiropas švalis var iefiltrēties ar saviem priekšlikumiem un tikai tāpēc, lai pats personīgi gūtu apšaubāmu peļņu, uzpirktu kādu nacionālistisku ierēdni, bet sev svešai tau​tai uzgrūstu kaut kādas otrreizējas izejvielas, nobrauktas mašīnas vai atkal kaut kādas piecdesmito gadu sakaru līnijas. Redzi, bet mūsu mērķi nav tik sīkmanīgi un zemiski. Tie ir pavisam skaidri. Nekāda lekšanās ar Krieviju, no kā izriet naftas un gāzes tranzīts, tad — izmainīta likumdošana par labu Šveices tipa banku sistēmai un — lauksaimniecības un pašmāju rūpniecības attīstīšana un visas citas prioritātes.

Vecīt, tas taču ir jāsaprot, ka bez kārtīgas rūpniecības nekas te nebūs! Kā vārdā tad uz Latviju plūdīs lielās ārvalstu investīcijas? Prievīšu, nacionālo karogu un pilsoņu pasu ražošanai? Absurds. Pasaules kapitāls nāks iekšā tikai tad, ja būs redzams, ka te, pirmkārt, viss ir kārtībā ar ieguldījumu drošību un, otrkārt, ir saprātīgs tautsaimniecības plānojums... Kas ir? Ko tu vīpsnā? — Hugo pa starpu iesaucās. — Es runāju pilnīgi nopietni. Un nevajag arī iedomāties, ka te būs kaut kāda atgriešanās pie sociālisma. Tas ir miris uz mūžīgiem laikiem. Zaksam ir dažas versijas par lauksaimniecības daļēju kooperāciju, un tas varbūt izskatās aizdomīgi, es piekrītu. Bet es viņam ticu. Ja viņš redz, ka savādāk viss iet galīgā dimbā, un zina, kā no tās izkļūt, tad ir jādod vaļa. Pareizāk sakot, ir jārada apstākļi, lai viņš to var izdarīt. Tie nebūs nekādi eksperimenti — zviedru modelis, somu sistēma, vācu piemērs un viss cits, ar ko tagad tie duraki tur niekojas.

Miks klausījās un patiesi vīpsnāja. Bet ne jau par Hugo fantasmagorijām. Tādas jau ir dzirdētas daudz un dikti. Šķiet, ka Miks vienkārši par kaut ko bija izšķīries. Un šī doma viņam laikam patika.

Būs vajadzīgi vismaz pieci miljoni, — teica Miks.

Pieci? Kas — dolāri?

Nē, lati, — teica Miks.

Dolāros tas sanāk desmit, ja?

Jā, apmēram tā. Tev būs tik daudz?

Nu, dabūšu, ja vajadzēs, — Hugo bilda. — No kurienes tu rāvi tādus ciparus?

Pagaidām ne no kurienes, — teica Miks. — Es to vienkārši nojaušu. Un esmu ar mieru apsēsties un uzrakstīt tādu kā kampaņas tāmi. Kad būšu visu izpētījis un savilcis kopā visus galus, domāju, ka nebūšu bijis tālu no patiesības.

Okei, okei. Izdari to, patiešām, — Hugo lietišķi teica. — Cik tev laika vajadzēs?

Domāju, ka pēc dienām desmit tas būs gatavs Labi...

— Bet tas nenozīmē, ka es simtprocentīgi piekrītu visam, par ko sapņo tu, — Miks pēkšņi bija kļuvis ārkārtīgi noteikts. — Manuprāt, tie ir avantūristiski pārspīlējumi. Bet es esmu gatavs izmēģināt savus spēkus. Kā profesionālis, teiksim tā. Pilnīgi atkrīt tas, ka es stātos kaut kādā partijā un kļūtu par Zaksa, kā tu jau izteicies, propagandistu. Pilnīgi atkrīt. Bet es esmu ar mieru strādāt ar tevi. Tīri un tikai reklāmas jomā. Protams, ar nosacījumu, ka nauda patiešām ir. Tik nopietnā pasākumā un tik lielos apjomos es iekšā nelīdīšu, balstoties tikai uz taviem, piedod, blefainajiem solījumiem. Vispirms būs nauda, un tikai tad nāks krēsli. Es patiesi esmu gatavs pielikt savus pūliņus, lai šī lieta izdotos. Jādomā, ar to, ka būšu noorganizējis kampaņu, kuras rezultātā kāds iegūs piecdesmit vienu procentu mūsu parlamentā, es drīzāk

ieiešu vēsturē, nekā kļūs​tot par prezidentu... Bet tādiem procentiem es vienalga neticu.

Hugo uzmanīgi klausījās un bungāja ar pirkstu galiem pa krēsla atzveltni. Viņa asais prāts darbojās pietiekami ātri, un viņš saprata, ko ar visu to ir gribējis teikt Miks. Kā jau liels konspirators, kurš nolēmis sekot biedra Uļjanova labākajām tradīcijām un veikt legālu apvērsumu, vadot to no ārzemēm, Hugo saprata Mika vēlmi neizvirzīties par re​dzamu un atklātu politisku figūru.

Pirkstiņi bungājās, bet domas pa viņa galvu joņoja, šķiet, ātrāk nekā pašiem jaudīgākajiem un modernākajiem datoriem.

Tātad principā tu esi ar mieru, ja? — beidzot Hugo konstatēja.

Jā, bet es nebūšu tas, kurš kāpj uz tanka un uzrunā tautu.

Labi, labi, — steidzās piekrist Hugo. — Es saprotu.

— Lai viss būtu pavisam skaidrs, tad teikšu tā — es redzu iespēju nopelnīt labu naudu. Turklāt ir jādara darbs, kuru es protu. Vai pietie​kami skaidri izteicos?

— Jā, protams, — Hugo piekrita.

— Pēc desmit dienām es tev iesniegšu detalizētu projektu, kurā būs paredzēts arī tas, cik, manuprāt, pienākas man un maniem cilvēkiem.

— Jā, jā, tas būs pareizi.

— Pēc desmit dienām, — Miks bija uztvēris savu stīgu un aizvien apņēmīgi turpināja gluži vai skaldīt savus vārdus. — Pēc desmit dienām tu šo projektu saņemsi, gatavā vai labotā veidā akceptēsi, un mēs parak​stīsim līgumu par naudas attiecībām. Šķita, ka Hugo slēpti sajūsminās par Mika striktumu. Galveno viņš būs panācis, jo Miks ir piekritis principā. Kā tas viss pēc tam izskatīsies detaļās, tas jau ir cits jautājums.

— Es tev pilnīgi piekrītu, — Hugo teica.

Mikam pēkšņi bija atvērusies dvēsele, un viņš juta, ka nupat varētu runāt vēl kādas trīs stundas. īsā brīdī viņa galvā bija nobriedis grandiozs plāns, un viņš sajuta spēju aicinājumu tūlīt pat to skaļi apspriest. Un tur ietilpa arī virkne apsvērumu un motīvu, kāpēc tad galu galā Miks ir ar mieru iesaistīties šajā pasākumā. Taču tikpat strauji kā uznākusi lielā pļāpāšanas vēlme arī noplaka. Hugo taču nebūt nav jāzina visi mani motīvi.

Lielā brokastu zāle jau bija pilnīgi tukša. Hugo un Miks bija pamatīgi aizsēdējušies. Tikai tagad, pašās sarunas beigās, Miks ievēroja, ka viņa priekšā uz galda stāv ar izsmēķiem pilns pelnutrauks. Šķita, ka viņš pāris stundu laikā ir izsmēķējis veselu paciņu vieglā «Marlboro».

Savukārt Hugo bija tādos kvantumos sadzēries tēju, ka šķita, viņam kādu laiku labāk nevajadzētu kustēties vispār, savādāk nav zināms, pa kuru galu sāks līt laukā.Tā kā brokastu zāle jau skaitījās slēgta, tad viņiem vajadzēja iet pa dažādiem tumšiem un šauriem gaitenīšiem, kas locījās dažādos neizprotamos virzienos. Izlavījušies no šī pazemes labirinta, viņi izgāja viesnīcas uzgaidāmajās telpās un sasniedza liftu. Abi klusēja. Mika kabatās bija iegūlušas septiņas tūkstošmarku banknotes, un viņš tās maigi ar pirkstu galiem bužināja. Bet Hugo, šķiet, jau atkal bija citā pasaulē.

Tūlīt man atkal randiņš ar Italo, — Hugo pēkšņi ierunājās.

Cikos?

Burtiski pēc pusstundas.

Tad man atkal jāslēpjas, — Miks secināja.

Tā laikam sanāk.

Politikā jums ar viņu nav pa ceļam?

Galīgi šķērsām, — teica Hugo. — Viņš ir draugos ar visu tagadējo spici un tāpēc aizvien vēl turas virs ūdens. Un tāpēc arī viņš pie viņiem tā pielipis. Bet nekur jau viņš neliksies. Tici man, viņš būs pirmais, kurš atskries pie manis, lai pateiktu, ka ir kļūdījies savā izvēlē.

Bet ja būs otrādāk? — Miks pavīpsnāja.

Kā tas ir — otrādāk?

Ja nu tomēr atkal vinnē viņš ar saviem vecajiem bukiem?

Tas nav iespējams, — Hugo kategoriskums bija apskaužams. — Nu nevar tā tauta būt tik stulba! Nu nevar.

Viņš vispār zina par tavām aktivitātēm Zaksa virzienā?

Protams, ka zina. Ņirdz tā kā nelabais. Bet — atskries, atskries. Jau tagad manāmi, zini, visādi aplinku jautājumi un tamlīdzīgi gājieni. Jau sāk uzmanīgi iztaustīt situāciju. Bet pilnīgi pareizi, jo viņš taču ari nav nekāds idiots! Viņš labi saprot, no kurienes varētu nākt īstais spēks.

Miks viltīgi nosmaidīja, bet neko neteica. Viņa smaidu Hugo neievēroja, taču tam arī nebūtu nekādas nozīmes. Miks varēja smaidīt, vienalga kā vaikstīties, kaut uz galvas stāvēt vai visu acu priekšā uzšķērst sev vēderu un izgāzt laukā zarnas, vienalga — Hugo pārliecību tas nespētu nekādi ietekmēt.

Iekāpuši liftā, viņi turpināja klusēt. Kāpjot ārā, Hugo teica: — Rīt no rīta pirms aizbraukšanas sameklē atkal mani. Es gribu, lai tu aizved uz Rīgu maniem cilvēkiem vienu lietiņu.

— Narkotikas tautai un ieročus mežabrāļiem?

Nē, nē, ha—ha—ha, — Hugo iesmējās, atzinīgi novērtēdams Mika asprātību. — Viktoram es to negribu uzticēt. Un tu jau tos manējos vairāk pazīsti. Vajadzētu aizvest kaut kādu naudiņu. Izdarīsi tā?

Nemāku teikt. — Miku nebūt nesajūsmināja tāds uzdevums. Redzēt lielo naudu, no tās saņemt knapi trešo daļu, kas tev pienāktos, un — vēl vairāk! — izvadāt to citiem! Jauki, vai ne? Miks gluži vai apvainojās. — Neesmu pārliecināts, ka spēšu mūsu muitniekiem paskaidrot, kā trijās dienās to esmu Londonā nopelnījis.

Nekas liels jau tur nav, — Hugo viņu mierināja. — Tikai kādi četrdesmit tūkstoši. Vajag vienu manu veikalu izvilkt virs ūdens.

— Sajūsmā par to neesmu, teikšu godīgi.

— Nu, labi... Kaut ko jau izdomāšu, — Hugo necentās pārlieku pierunāt. — Bet, neskatoties uz visu, tomēr no paša rīta pienāc pie manis. Vismaz atkal pamodināsi laicīgi. Tev labi izdodas. Varbūt, ka man izdosies izdomāt kaut ko citu, bet, ja ne, tad tomēr lūgšu, lai tu izpalīdzi... Par ko tu vispār rausties?

Neviens taču tevi nepārbaudīs. Ja arī...

— No kurienes tev šī pārliecība? — Miks viņu pārtrauca.

— Liecies mierā! Man katru trešo dienu cilvēki kursē pa visu Eiropu un, zini, kādu naudu pārvadā!

Nezinu.

Nu jā... Bet tas ir pilnīgi normāli. Neviens jau tev kabatās nelīdīs.

Domā, ka attiecīgie vīri nezina to, ka es esmu šeit tieši pie tevis?

— Nu un tad! Lai zina, — Hugo teica. — Ko viņi tev var padarīt? Neko. Tā ir tava nauda, un tu to ved, kur vien gribi.

— Kaut kādi ierobežojumi jau pastāv, — Miks neticēja.

Nav nekādu ierobežojumu. Ieročus un narkotikas tu patiešām nedrīksti vest. Lai gan — pats zini — tieši tos visvairāk arī vadā. Bet naudu!

Nu, nezinu gan, — Miks sacīja. — Varbūt tomēr mēģini atrast kādu citu kurjeru. Savādāk es tāpat visu līdz gala adresātam neaizvedīšu. Paņemšu to, ko tu man neiedevi.

Beidz, beidz! Tieši tādā pašā ceļā nākamnedēļ tev aizvedīs.

Hm... Pameklē gan kādu citu. Lai Italo to izdara!

— Jā, bet viņš tikai uz nākamnedēļas vidu taisās braukt atpakaļ. Viņam te arī neskaitāmas lietas jākārto. Bet — labi! Es jau negribu tevi piespiest. Taču no rīta tomēr piezvani, okei?

— Labi, — Miks piekrita. Piezvanīt jau var.

Protams, ir svarīgi, vai tāds naudas devējs kā Hugo tur uz tevi labu prātu, taču šoreiz Miks no sirds vēlējās parādīt raksturu. Sazin velns kas tā īsti ir par naudu? Rīgas muitā vēl ņems un pieķers viņu —

visnotaļ respektējamu žurnālistu — ar šaubīgā Rozenbaha miljoniem kabatā. Tas tikai būtu numurs! Tā tikai būtu viela visiem amatbrāļiem.

Septiņas markas ir tikai septiņas markas, un par tām neviens traci necels. Bet no nezināmam adresātam paredzētu summu pārvadāšanas pāri robežām, sak, tu tikai atved, pēc tam cilvēki tevi paši sameklēs — nē, no tā labāk atturēties. Vēl jau ne Hugo, ne Zakss, tā teikt, nekontrolē situāciju valsti.

Un nebūt nešķiet, ka Hugo būtu apvainojies uz Miku. Viņš taču to patiešām neprot. Izsaucis Miku uz Londonu, nodrošinājis ar pietiekami jauku sadzīvi par lielām summām, sagrozījis galvu ar jauniem zināmas pasaules daļas iekarošanas plāniem, iebarojis ar nepilnu parāda summiņu, Hugo tagad noteikti uzskata, ka Miks uz ilgu laiku būs viņa cil​vēks.

Miks gan jau tobrīd domāja maķenīt savādāk, bet nevar noliegt, ka abu iekšējām pārliecībām katrai kaut kāda patiesība piemita.

Pa visam skaidri Miks apzinājās vienu lietu. Proti, ja kāds ir nolēmis ieguldīt naudu politikas taisīšanā, tad ir jābūt iedzimtam idiotam, lai atteiktos no sadarbības šīs naudas iztērēšanā. Ja to neizdarīsi tu, tad to izdarīs kāds cits. Neizbēgami. Un, patiesību sakot, strādājot reklāmas jomā, tu vari tikai pateikties liktenim, ka tieši tev viņš ir piedāvājis šo iespēju.Pavisam cits, protams, ir šīs lietas morāli ētiskais jautājums. Pirmais, uz ko Miks sajuta niezam pirkstu galus, bija, pirmkārt, pēc iespējas pamatīgāk izprašņāt Hugo, bet pēc tam to visu skaisti aprakstīt presē. Tā, kā Miks to prot. Un, paļaujoties zināmai pašpārliecībai, varēja domāt, ka pēc šāda materiāla publicēšanas Zaksa ceļš uz politikas virsotnēm tomēr kļūtu pavisam problemātisks.Bet tas nemaz nav tik vienkārši, Miks domāja. Galu galā par krāpnieku Hugo ir tikai izsludināts, bet neviens tā arī nav pierādījis, ka viņš tāds patiešām ir. Un nelaime ir arī tā, ka Miks tagad labi zina gandrīz visus viņa nomelnotājus un par šiem ļaudīm nekad nav bijis pārlieku augstās domās.Nē, nu ir jau gan Hugo smalks sapņotājs, Miks pie sevis smaidīja. Ir jau, ir.

Kā mēdz teikt — ir visas pazīmes. Bet kāpēc man viņš tomēr šķiet tik simpātisks? Nepārliecināmi pašpārliecināts, bet tajā pašā laikā arī milzīgs bērns.

Bet, par spīti visam, sabiedrības acīs viņš iztaisīts par afēristu. Par tādu kā liela mēroga afēristu, kurš atvēzējies apgādāt valsti ar aizdevumu, kura apjoms gluži vai sasniedz šīs valsts gada budžetu. Bet pats aizvien vēl ir parādā komercbankai un sagādājis pamatīgas galvassāpes Rīgas ostai. Taču aizvien vēl nepastāv neviens tiesu dokuments, kurš pasludinātu Hugo par noziedznieku. Un, spriežot pēc visa, tāds dokuments var arī nekad nebūt. Paliks tikai morāli pārspriedumi, ar kuriem, kā Miks bija paguvis novērot, ne tikai Hugo, bet vispār lielākā daļa darījumu cilvēku un politiķu īpaši nerēķinās un visbiežāk par tiem tikai savstarpēji uzjautrinās.

Nu vienreiz Miks atrodas pa vidu kaut kam lielam un nozīmīgam. Protams, acis un ausis vaļā turēt viņš prot. Tagad jāmācās ari turēt muti. Ciet, ja iespējams. Vismaz pagaidām. Līdz zināmam laikam.

Teiksim tā — līdz trešdienai, Hugo! Pēc tam līdz piektdienai. Nu, varbūt vēl līdz pirmdienai. Mēģinot piečakarēt mani, šoreiz tu nāvīgi riskēsi, vecīt. Viktoru tu nopirksi lēti. Uz mani tev daudz izies.Un tieši tāpēc Mikam patika Hugo tendence vietā un nevietā spēlēt slepenās spēlītes. Ja viņš piekrīt, ka tikai izteikti šauram cilvēku lokam jāzina par to, ka Miks tik savdabīgi rīkojas viņa interesēs šīs kampaņas ietvaros, tad tas tikai nāk par labu Mikam. Un, visbeidzot, piespiedis Hugo šķirties no zināmas summas reklāmas kampaņai, gan jau Miks pratīs kādu šīs summas daļu — skat, ja ne pat visu nepieciešamo! — atlicināt jaunās avīzes vajadzībām. Patiesībā tas pat ir labāk, ka tās pirmais numurs neieraudzīs dienas gaismu vēl pirms gaidāmajām vēlēšanām. Hugo noteikti uzstātu, lai to uz brīdi pārvērš par prastu afišu stabu viena poli​tiska spēka interesēs.

Miks sēdēja savā istabiņā, drudžaini domāja un apsvēra visu nule dzirdēto un pieredzēto. Pārlieku uzticēties Hugo, protams, nevarēs, it īpaši, ja ir runa par tik nopietnām summām. Jāpieprasa simtprocentīga naudas garantija, un tikai tad varēs sākt organizēt cilvēkus un virpināt ģeniālas domiņas

No Hugo iedotajiem septiņiem tūkstošiem marku diemžēl būs jāšķiras. Tās akurāti jāatdod visiem kreditoriem par iepriekšējo minikampaņu. Un šo to jau vajadzētu iemaksāt uz priekšu, lai, piemēram, aizsistu labākos reklāmas laikus valsts televīzijā. Izšķirošajā priekšvēlēšanu posmā tie būs ārkārtīgi nepieciešami.

Nekas. Pats pagaidīšu. Ir vērts pagaidīt. Jādomā, ka man personīgi no visas šīs kampaņas atlēks vismaz divreiz vairāk. Hm, varbūt pat trīs reizes vairāk. O jā — tā nebūs slikta summiņa. Tad tēvs pavisam droši tiks pie cita autiņa. Un tad varbūt varēs beidzot pabeigt ari viņa uzsākto vasarnīcas būvi.

Tur daudz vairs nekas nav palicis. Jā, un tad varēs... Stop! Stop, vecīt. Un Miks gluži vai skaļi iesmējās.

Vēl jau tikai mednis kokā! Turklāt palikušas tikai pāris stundu, lai tu vēl varētu izskriet cauri Oksfordstrītas veikalu gūzmai. Naudiņš tagad ir. Nopērc kaut ko foršu. Tikai prātīgi, vec, prātīgi...Miks palūkojās pulkstenī. Velns ar ārā, jāvairās vēl no tā Italo! Viņš jau ir labs džeks, bet ko viņš te brauc uz Londonu, kad es arī te, saproties, kārtoju biezās lietiņas? Ja negribu kaut kur negaidīti ar viņu saskrieties, tad jāsēž te numurā vismaz stunda. Šitie vīri tāpat nekad viens pie otra neierodas tieši tikos, cikos ir bijis runāts. Viss mēdz notikt vismaz ar pusstundas nobīdi. Kaut gan, cik nu var atcerēties, Italo šajā ziņā allaž ir bijis kā patīkams izņēmums.

Hm. Ja nu es tagad uzreiz arī taisītos, tad varbūt tomēr paspētu izgaist Pikadillī miglā — ha-ha-ha, kuras nemaz nav! — vēl krietni pirms Italo ierašanās. Nē, patiesi, ar viņu man te nevajadzētu satikties.

Viņš nekad mūžā nenoticēs, ka esmu te tikai tāpēc, lai papļāpātu ar Hugo par avīzes lietiņām. Italo nebūtu nekāda iemesla tādiem pekstiņiem ticēt. Kaut vai tāpēc vien, ka pavisam nesen taču viņš Mikam skaidri un gaiši, un, šķiet, arī godīgi bija atstāstījis savas pēdējās sarunas ar Hugo un nosaucis visus iespējamos, reālos un nereālos termiņus. Bet te nu viņš, raugi, tomēr būs maķenīt pieblefojis, jo neko neteica par iespējamo gaidīšanu līdz tam brīdim, kad būs noritējušas vēlēšanas. Italo sauca krietni vien ātrākus un iepriecinošākus laikus. Jā, starp citu — kālab gan viņš tā darīja? Hugo tomēr viņam nestāsta visu patiesību?

Nu labi, pagaidām lai Dievs ar viņiem abiem. Jālasās ātrāk laukā no šīm telpām.

Izgājis no lifta un nogriezies garajā un tumšajā gaitenī, kas veda uz galveno izeju no viesnīcas, pirmais cilvēks, kuru Mikam nācās sastapt, protams, bija Italo.

Paskaties tikai, kāds velns! Ieradies vismaz divdesmit minūtes par agru. Fantastika! Piecas minūtes uz vienu vai uz otru pusi no šī brīža, un viss būtu kārtībā.

Miks neapjuka, bet Italo gan tāds patiesi izskatījās. Neticīgi raudzīdamies pazīstamajā veidolā, viņš rauca pieri, un tā vien šķita, ka tūlīt lūgs, lai viņam iekniebj sānos. Starp citu, to nemaz nevajadzētu darīt Mikam, jo Italo nebija viens pats.

— Neko teikt! — iesaucās Italo. — Ko tu te dari?

Nē, Italo izbrīnu nebija iespējams noslēpt.

— Tu jau labi vari nojaust, kurš mani te varētu uzņemt, — Miks centās būt jautrs un nevērīgs.— Jā?

Nūja, — Italo īsti neattapa, ko teikt.Savukārt viņa līdzbiedrs pēkšņi stiepa Mikam savu roku un teica ar itin dīvainu pieskaņu balsī:— Ā, paskat, mūsu žurnālistikas korifeji arī tepat! Sveiki, sveiki.— E... iepazīsties, — Italo vēl minstinājās. — Tas ir mans jurists... Nosauktais vārds lika Mikam saspicēt ausis.

Kur viņš to ir dzirdējis?Un kaut kad vēl pavisam nesen. Hm. Seja nav pazīstama. Tas, ka kāds pazīst Miku kaut vai tumšā Londonas viesnīcas gaitenī vairs sen nebija nekāds brīnums. Preses žurnālisti gan nebija tik atpazīstami kā katrs skuķis, kurš pāris reižu televīzijas ziņu programmā nolasījis citu cilvēku uzrakstītu informāciju, bet īpašākie eksemplāri no avīžniekiem visiem bija itin pazīstami.Bet kur gan es esmu dzirdējis šo uzvārdu? Ā, atcerējos! Re, kā — atcerējos gan. Pareizi. Tas taču ir viens no Rīgas ostas juristiem. Nē, nu patiešām te ir savācies viens fantastisks kolektīvs! Un Italo teica — mans jurists.Jā, redz, man gan Hugo neteica, ka tu arī te būsi, — Miks teica Italo, atņēmis jurista sveicienu.Man arī par tevi viņš neko nav teicis, — atbildēja Italo. Viņš aizvien uz Miku raudzījās ar milzīgu neuzticību. —

Paklausies, tu te neiepinies nekādās ziepēs... — Viņš nepabeidza un paraudzījās uz juristu.— Labi, — Italo beidzot bija saņēmies un atguvis savu īsto seju.— Labi, ja jau te esam, tad vajadzēs saskrieties. Kur tu dzīvo? Tepat? Okei. Tiekamies — tā — sešos, nē — pussešos, nē — labāk tomēr sešos. Varēsi?

Tiekamies tātad pussešos pie manis. Es dzīvoju Hiltonā. Sarunāts.Miks strauji apsvēra, ka iepirkšanās laiks sarūk vēl īsāks. Taču atteikties no tik autoritatīva foruma, proti, no pavisam konkrētas sarunas par avīzes lietām, nē, to viņš vienkārši nedrīkst. Nē, nē, atteikties no sarunas, kurā negaidīti piedalās pilnīgi visas ieinteresētās puses, nekādā gadījumā nedrīkst. Vai tad tas nebija pats galvenais, kālab viņš vispār ieradies Londonā?— Labi, būšu, kā sarunāts, — Miks piekrita. Bet tūlīt arī steidzās piebilst: — Tu tā labi sabiksti Hugo pirms tam. Nule kā man bija tāda pagarāka saruna ar viņu, un, zini, viņš man sauc pavisam savādākus termiņus nekā tu. — Jā, jā, noteikti, — Italo piekrita, aizvien vēl it kā nespēdams noticēt, ka viņa priekšā ir Miks. — Klausies, viss ir labi, bet tagad par to ne. — Un viņš atkal iešķībi paraudzījās uz juristu, kuru pirms brīža bija nosaucis par savu. — Vakarā. Sešos.

— Labs ir, — teica Miks un devās prom.

Pēc pāris sekundēm notika tas, kas paviršam skatītājam no malas liktu sajūsmā iespiegties, bet jau tādi lielāki prātvēderi teiktu tā — nu, es taču teicu, ka tā tam jābūt.Sasniedzis patumšā gaiteņa galu, Miks pavisam neapzināti pagrieza galvu atpakaļ un tūlīt ievēroja, ka gandrīz sinhroni to pašu ir izdarījis arī Italo. Miks uzsmaidīja un pamāja ar roku, bet Italo sejā aizvien bija lasāms tas pats mēmais jautājums: bet patiešām — ko tu te dari?

Miks izmetās laukā uz ielas, un viņu apņēma jau gandrīz piemirstā Londonas tveice. Pa Pikadillī traucās sarkanie divstāvīgie autobusi, melnie austini, kaut kādi riteņbraucēji, steidzās kājāmgājēji, bet garām Velingtona piemineklim drasēja policistu pāris zirgos. Viss notiek.

Bet patiešām, vecīt, tu vari atbildēt uz Italo mēmo jautājumu? Ko dari šeit tu? Šeit, kur ir Hugo, Italo, Rīgas ostas jurists, grimstošās komercbankas administrators, Viktors un sazin vēl kādi tur ļaudis. Mik, ē, ko tu te dari?Lai arī Miks nebija noskaņots uz brangu iepirkšanos un Londonas spožāko veikalu skatlogi bija itin līdzīgi dažam labam Rīgas veikalam, tomēr nemanot viņš pamatīgi aizrāvās. Kad attapās, bija jau pulksten pieci pēcpusdienā. Un pēkšņi viņš vairs nevarēja atcerēties, cikos tad īsti bija sarunāts satikties ar Italo Hiltonā — pussešos vai sešos! Nospriedis, ka arī sešos vēl nekas nebūs nokavēts, Miks lēnām posās atpakaļceļam. Atteicies no nodoma braukt ar taksometru, Miks kājām devās uz tuvāko metro staciju un drīz iejuka raibā anglosakšu, nēģeru, arābu, krievu un indusu jūklī.Hiltonā viņš ieradās desmit minūtes pēc sešiem. Būtu varējis būt piecpadsmit minūtes ātrāk, taču Miks tomēr bija sevi piekrāpis un sapircies šādus tādus niekus, kuri bija sakrāmēti dažādu krāsu un izmēru maisiņos, un tādā pauninieciskā izskatā viņš negribēja doties uz visai lietišķu sarunu ar Italo. Tāpēc viņš vēl iegriezās savā viesnīcā, nolika sapirktās mantas, pabrīnījās, kāpēc gan viņš lielāko daļu no tām vispār ir pircis, pārģērbās, jo paredzēja, ka tikšanās varētu ieilgt, un tikai tad devās uz Hiltonu, cerēdams, ka nekur jau Londonā Italo nespruks un vismaz piecpadsmit pieklājības minūtes pagaidīs.

Taču viņi tā arī nesatikās. Miks nogaidīja Hiltonā foajē līdz pusseptiņiem, bet no Italo ne vēsts. Pie šveicara noskaidrojis viņa istabas numuriņu, Miks uz turieni piezvanīja. Taču savienoja nez kāpēc ar Rīgas ostas juristu, kurš neko par Italo šīvakara gaitām pastāstīt nevarēja.

Septiņos Miks devās prom, nemitīgi domādams, cikos tad īsti bija sarunāta tā tikšanās — sešos vai pussešos? Ja būs bijis pussešos, tad nu gan būs ziepes. Šopinga dēļ nokavēta itin svarīga padarīšana. Bet arī tas vēl nav nekas briesmīgs, Miks nosprieda, cenšoties sevi uzmundrināt, jo jutās arī fiziski noguris no lielās staigāšanas pa veikaliem. Galvenais, lai Italo būtu ar Hugo par šo avīzes lietiņu lieku reizi runājis.

Kaut vai vēlu naktī, bet Miks viņus vēl sameklēs. Šim procesam tomēr ir jāpavirzās kaut par sprīdi uz priekšu, tuvāk atrisinājumam. Bet viss, protams, atkal notika pavisam savādāk. Nākamo reizi Miks satika Italo tikai pēc desmit dienām Rīgā, un Italo viņam uzreiz pamatīgi pārmeta, kāpēc tad viņš neesot toreiz Londonā ieradies uz sarunāto tikšanos. Viņš gaidījis no pussešiem līdz pat sešiem un tad gājis prom. Ak tu neraža! Tātad tomēr bija pussešos! Cūcība.Cūcība ari tāpēc, ka tajā vakarā Miks satika tikai Hugo, kurš

gan teicās dienas lielāko daļu pavadījis kopā ar Italo, taču par avīzi neesot sanācis parunāties. Hugo tovakar atkal pieteicās pats un atkal nebija noskaņots runāt par lietām, kas tik ļoti interesēja Miku. Hugo atkal vilka Miku dārgās un vēlās vakariņās, un pēc tam, protams, atkal sākās sie​viešu medības.

Kazahietes limiti esot izsmelti, bet tie, kas palikuši, vairs negribot pie viņa braukt ne par kādu naudu.

Viņš gan pa dienu atkal esot divas izsaucis, bet atsūtīti tādi krokodili, ka bail bijis pat virsū skatīties.

Dienas laikā tādiem vispār ļaujot iziet uz ielas! Tagad esot jāmeklē jauni avoti.

Viņi atkal, tikai šoreiz divatā, bez Viktora, vakariņoja Cestertonā, atkal pie kāda attālāka galdiņa sēdēja sākumā sešas, bet vēlāk jau tikai piecas arābietes, atkal gan Miks, gan Hugo palaida garām to brīdi, kad arābu daudzsievis izvēlas savu vakara meiteni, un atkal viņus apkalpoja tie paši oficianti, un atkal viņi tika dancināti uz nebēdu, un atkal viņi uz nebēdu dancoja arī.

Bet nakts pastaiga beidzās ātrāk nekā iepriekšējā reizē. Hugo pamanījās uz līdzenas vietas pierakstīties kaut kādā klubā, kur esot cerības sameklēt itin pieņemamus eskemplārus, un par šī kluba biedru, protams, kļuva arī Miks, tā arī nekad neuzzinājis, cik lielu iestāšanās un biedra naudu viņš it kā ir samaksājis un kas tas vispār ir par klubu.

Tur viss noritēja pietiekami ātri. Sarunājis, ka viena dāma brauks viņam līdzi tūlīt, bet otra būs pie viņa numurā pēc divām stundām, Hugo vēlreiz pārjautāja Mikam, vai tad viņš tiešām neko nevēlas sev.

— Varam pamainīties, — Hugo kārdināja. — Lai tagad brauc abas — viena pie manis, otra pie tevis, ko? Pēc laiciņa mainīsimies. Vai — saejam visi kopā. Ko? Ko tu saki?

Miks atteicās.

— Tikai nepadomā, ka esmu slims vai neriktīgs, — Miks teica. — Man pilna galva ar domām, un es nespēju koncentrēties šai svētajai nodarbei.

Svētā nodarbe! — Hugo sauca. — Ēd un čurā taču tu katru dienu un bez jelkādas koncentrēšanās.

Kas tev te īpaši vajadzīgs? Domā un tik cērt. Un tikai cērt!

Liec man mieru, — Miks teica. — Jūties labi pats. Man, starp citu, pēc pāris stundām jāceļas, lai laikā tiktu uz lidmašīnu. Un — kas vēl svarīgāk — jāpārfrāzē tavas pasaciņas tā, lai nomierinātu visus kredi​torus, kuri mani Rīgā gaida.

Tas bija spēcīgs arguments. Hugo vienaldzīgi paraustīja plecus un pieklusa, jo laikam jau viņam tā bija labāk, ja pie šīs tēmas vairs nav jāatgriežas. Ja jau Miks ir tik prātīgs un visu pats saprot, un spēj patstāvīgi koriģēt procesu, tad lai jau pats arī ar visu cīnās. Pēc tam tiks samaksāts. Nebūs nekādas skopošanās. Ja nauda ienāksies. Bet — ienāksies jau ienāksies, nekur nepaliks. Ja ne šonedēļ, tad nākampirmdien. Nu, varbūt uz trešdienu. Sliktākajā gadījumā — uz nākamo piektdienu. Vai arī — pagaidīsi līdz mēneša beigām. Līdz nākamā mēneša beigām...

5. daļa Rīga Miku sagaidīja kā īstā Londona. Smalks lietutiņš, miglaina dūmaka, drūmi, sevī ierāvušies ļaudis uz ielām, spoži iekārtota, bet nez kāpēc vienalga pēc kaut kā nelaba smakojoša lidosta...

Ar tādām bažām gaidītā pārbaude lidostā nenotika. Miks varēja lieliski pārliecināties, ka Hugo atkal izrādījusies pilnīga taisnība — šādā veidā patiešām var pārvadāt prātam neaptveramas skaidrās naudas summas. Rīgas lidostā neviens ne tikai nelien nevienam kabatās, bet pat necenšas īpaši ieskatīties, kas kuram somā. Arī ar caururbjošiem rentgena stariem aprīkotajās sistēmās atbraucējiem savas mantas jāievieto tikai tad, ja tu pēkšņi saminstinies un to ievēro kāds no visādi citādi bezdievīgi laiskajiem muitniekiem.

Miks vispirms pieklājīgi palaida pa priekšu Hugo tik veiksmīgās komercbankas administratoru, kura divmetrīgais un platplecainais stāvs, ietērpts amizantā melnā ādas mētelī, īpaši izcēlās uz pārējo atbraucēju fona.

Administrators bija patiess milzis, un Miks visai īpatnēji izbaudīja šo atšķirību, nostājoties viņam cieši aiz muguras rindā pēc lielajām ceļasomām, kuras vizinājās pa lekālveidīgu slīdlenti. Administratora

milzīgās plaukstas bija satvērušas lielu un biezu iepakojuma maisiņu paku, un tos rotāja uzraksts, kas liecināja, ka viss tajos esošais sapirkts speciālā liela auguma cilvēkiem domātā veikalā Londonā. Jā, Miks nodomāja, Rīgā ar šādas preces iegādi patiešām ir lielas grūtības. Nez kur var tādu ādas mēteli pašūt? Gatavu jau tādu nekur nevar nopirkt, tas ir pavisam droši. Bet tad nu arī laikam vajag briesmīgi daudz tādas ādas!Administratora garais stāvs aizlīgoja pa lidostas izejas gaiteni, bet Miks iejuka sagaidītāju pūlī, kur smaidoši gaidīja viņa radinieki. Tēvs nebija varējis ierasties, jo moskvičs esot pagalam noplīsis. Mika sieva bija sarunājusi kaimiņu, un mājās viņš pārradās omulīgā FORD SCORPIO. Pārradās mājās, lai sāktu lielus un dižus darbus. Ģimenei sanāca nelieli svētki, jo nu bija parādījusies tāda kā lieka naudiņa, kuru Miks nekautrējās patērēt galvenokārt gastronomiskajām izvirtībām. Daļēji nesen piedzīvotā Hugo plašā vēriena iespaidā, daļēji ar domu — ek, dzīvojam taču tikai vienu reizi! — Miks aizveda savējos uz Rīgas visglaunāko un arī visdārgāko aziātu restorānu un, kad bija jāšķiras no itin glītas summiņas, darīja to bez īpašām skumjām.

Un viņam pašam patika, ka tas pēkšņi nesagādā nekādus sirdēstus. Citos apstākļos viņš, pirmkārt, nekad neiesaistītos tik dārgā pusdienošanā, otrkārt, ja nu tā tomēr būtu izgadījies, tad tūlīt pat sev svēti nosolītos nekad un nekur vairs nekrist tādā kārdinājumā un šo solījumu ari ilgu laiku pildītu. Šoreiz viņš to darīja ar maksimāli tīru sirdsapziņu un bez jelkādiem pašpārmetumiem.

Un viņu laimīgu darīja arī ģimenes cilvēku apmierinātās sejas. Viņus tagad saistīja šī kopīgā izvirtība, un tas tikai stiprināja jau tā itin normālās Mika ģimenes attiecības. Viss šķita pavisam normāli un pieņemami, un nākotne solīja, ka tādas reizes varētu būt aizvien biežākas.

Pirmajā brīdī Miku pārņēma radošs pacēlums, un, pat negaidīti ap-jautis sevī patiešām vērā ņemamas reklāmas organizētāja dotības, viņš strauji sēdās pie rakstāmgalda un papīra, un Hugo apsolītais projekts bija gatavs divās dienās. Apklaušinājis paziņas un ievācis nepieciešamo papildinformāciju visdažādākajās vietās, viņš jau pēc trim dienām bija gatavs nolikt projektu Hugo priekšā. Un viņam pašam tas visnotaļ patika.

Paredzēdams, ka tajā vēl būs jāveic virkne dažādu labojumu, īpaši tur, kur rindojas naudiskās izteiksmes cipariņi, viņš nesteidzās šo apmēram astoņdesmit lappuses biezo projektu glīti pārdrukāt.

Miks sazvanīja Hugo, kurš nebūt nejutās pārsteigts par šādu Mika triecientempu, un, izmantojot Italo firmas sekretariāta laipnību, pavadīja pusi dienas pie faksa aparāta, lai apjomīgo sacerējumu nogādātu kaut kur uz Eiropas otru galu.Viss noritēja puslīdz gludi, ja neskaita to, ka pēc divdesmit astotās lapas Hugo faksa aparātam aptrūkās papīra. Paziņojis, ka viņš tūlīt ielādēšot jaunu, Hugo pēkšņi pazuda uz vairākām stundām. Tad atgriezās, ķēra pie galvas, skaļi lādējās un atvainojās, un teica, ka esot tomēr aizmirsis to nopirkt, jo, izrādās, mājās neesot bijis rezerves papīra ruļļa. Tad viņš atkal drāzās tam pakaļ, atkal kaut kur iekrita uz vairākām stundām un beigu beigās piezvanīja Mikam tikai vēlā vakarā uz mājām, un šķita tīri vai neapmierināts: nu, kas ir — sūtīsi vai nesūtīsi?

Miks pavīpsnāja un apsolījās pabeigt biezo sūtījumu nākamajā rītā. Viņš gan pārjautāja, vai Hugo ir to papīru ielādējis savā faksa aparātā. Par to neesot iemesla šaubīties.

Taču nākamajā rītā pēkšņi Italo fakss bija visu ritu aizņemts, saņemot un sūtot čupām vien dažādus dokumentus uz Krieviju, un ar šo valsti allažiņ gaidāmi un vienmēr arī notiek visdažādākie brīnumi. Bet pēcpusdienā atkal pazudis bija pats Hugo, protams, aizmirsdams atstāt savu faksa aparātu automātiskajā pieņemšanas režīmā. Tādējādi īstā sūtīšana notika vēl trešajā dienā, un pašas pēdējās lapas sasniedza adresātu tikai ceturtās dienas pievakarē. Kopumā tas bija aizņēmis lielāku laiku nekā šī projekta sarakstīšana.Sūtot pa pastu, varbūt nebūtu bijis daudz ilgāk, domāja Miks un klusībā lūdza Dievu, lai Hugo pa šo laiku nebūtu pazaudējis pašā sā​kumā saņemtās lapas.

Ja tikpat ilgi būs jāgaida, kamēr viņš ar šo projektu iepazīstas, veic labojumus un atsūta to atpakaļ,

tad, šķiet, to realizēt varētu, tikai gatavojoties nākamajām vēlēšanām, kuras gaidāmas pēc nepilniem trim ga​diem. Un šajās aizdomās Miks nebija pārāk tālu no patiesības.

Kamēr projekts ceļoja pa drātīm, tikmēr Miks steidza kārtot attiecības ar iepriekšējās reklāmas kampaņas kreditoriem un vienlaicīgi ari mierināja avīzes veidošanas partnerus un pieaicinātos ļaudis.

Ar pirmajiem gāja gludāk, jo tur sarunas notika vissaprotamākajā, proti, naudas valodā. Lai arī pilnībā parādus segt Miks nevarēja, tomēr ari daļa bija pietiekama, lai nesabojātu labo iespaidu par sevi un, tā teikt, karstasinīgākajiem aizbāztu mutes.

Grūtāk bija sev labvēlīgi noskaņot avīzes veidošanas partnerus. Paļāvies Hugo un Italo uzburtajai ainai par līdzekļu netraucētu ieplūšanu, Miks tikpat azartiski bija pārliecinājis un pierunājis savējos cilvēkus — gan aparatūras, gan papīra un citu lietu piegādātājus, gan arī tehniskos un radošos darbiniekus.

Izdevēju aprindās jau labu laiku virmoja sīkas baumas par to, ka Miks atvēzējies pārpirkt gluži vai visus spējīgākos cilvēkus. Un viņi, par to iztaujāti, dziļdomīgi smaidīja un klusēja. Vieni tāpēc, ka Miks patiešām bija ar viņiem runājis, bet otri tāpēc, ka vēl aizvien klusībā cerēja, ka Miks agri vai vēlu viņus meklēs un tieši par šo jautājumu gribēs aprunāties.Vārdu sakot, gaisā virmoja veselīgas konkurences izraisīts nemiers. Un, ja nu būtu jāliek roka uz sirds un godīgi jāatzīstas, tad tas arī bija tas, ko Miks gribēja panākt. Ne jau tā, lai no viņa sāk baidīties, bet gan tāpēc, lai beidzot sakustas šis varžu dīķis Sūnu ciema nomalē.

Un Miks to arī sakustināja. Šoreiz nekādi nebija iespējams notušēt baumas par to, ka Mikam nemaz tik gludi viss neiet. Visi zināja par viņa plāniem laist klajā pirmo avīzes numuru uz Vasarsvētkiem. Taču vairs tas nekādi nebija iespējams. Un to nevarēja noslēpt.

Tas Mikam, protams, kremta. Taču viņš apņēmās visu stoiski paciest, jo aizvien pastāvēja traģiskais jautājums — kur tad es citur likšos? Miks visu pacieta un guva arī labu mācību. Nav ko paļauties Hugo un Italo gaisīgajiem solījumiem. Nē, nu labi — citu nav un nebūs, un uz viņiem vien būs jāpaļaujas, bet nevajag ar to visu tālāk priekšlaicīgi plātīties. Paklusē, kamēr zīle nav rokā.

Bet Hugo bija pazudis. Vairākas reizes neveiksmīgi izmēģinājies ar viņu telefoniski sazināties, Miks nolēma painteresēties pie Italo. Viņš jau nu noteikti zinās visu par sava drauga gaitām.

Italo gan īpaši neinteresējās par Mika Londonas vizītes patiesajiem iemesliem, taču Miks allaž atcerējās dīvaino sazvērestību ar Hugo un ne ar pušplēstu vārdiņu neieminējās par to, ka iesaistījies Hugo nepiecie​šamo politisko spēku priekšvēlēšanu kampaņas organizēšanā un tieši tāpēc arī tagad viņu meklē.

Italo par to patiešām neinteresējās, jo laikam jau nepieļāva domu, ka Miks kaut ko tādu varētu viņam aiz muguras darīt. Turklāt tobrīd pilnā sparā ritēja Eiropas kausa izcīņas apakšgrupas izšķirošās spēles par iekļūšanu lolotajā finālgrupā, un Italo basketbola komandai tur bija paspīdējušas zināmas izredzes.

Iegrūdis šajā pasākumā, šķiet, visu savu brīvo naudu, Italo tobrīd dzīvoja un pārtika tikai no sava basketbola. Bet, neskatoties uz to, vēl desmit dienas pēc sarunātās, bet nenotikušās tikšanās Londonas Hiltona viesnīcā pirmais, ko Italo teica Mikam, bija: — Kas ir par lietām? Kāpēc tad tu neieradies, kā bijām norunājuši?

Piedod, ja vari, — aizstāvējās Miks. — Es nogaidīju pusstundu. Vēl tavu juristu sazvanīju, bet viņš neko nemācēja teikt.

Kā? — Italo brīnījās. — Es pussešos nonācu lejā, pagrozījos, iegāju bārā, tad vēl bez piecpadsmit sešos iznācu paskatīties, bet tevis nebija.

Bet Miks jau bija sapratis, ka šajā vidē vienīgais iedarbīgais līdzek​lis ir nevis aizstāvēšanās, bet gan uzbrukums.

Kādos pussešos! — Miks sašuta. — Mums bija sarunāts sešos. Tu pats to noteici. Un es nokavēju tikai desmit minūtes. Cerēju, ka tu pagai​dīsi to akadēmisko stundas ceturksni, bet...

Sešos? — Italo brīnījās. — Man likās, ka runājām uz pussešiem. Tā nebija?

Nezinu, kas tev tur likās, — Miks šāva vēlreiz. — Es atnācu tā, kā bija norunāts.

Nu, labi, lai jau tā būtu, — Italo samierinoši teica, un šo viņa toni Miks labi pazina.

Ja vien pats to gribētu, tad Italo droši varētu piedalīties konkursā par labāko priekšnieku, jo viņš patiešām prata izturēties cilvēciski un atklāti un — ar ko īpaši atšķiras mūsu jaunā vadītāju paaudze no iepriekšējās! — prata atzīt savas kļūdas. Proti, viņš reizēm ļāva tev noprast, ka piekrīt, ka «varbūt ir kļūdījies». Tev nav obligāti tieši tā jādomā, bet — vienkārši tāda iespēja tiek pieļauta.

Un īpaši pievilcīgs šajā viņa stilā ir nākamais solis. Proti, labi — aizmirsīsim to, kas ir bijis pagātnē, un ejam tālāk.

Var jau būt, ka es kaut ko sajaucu, — Italo teica. — Man tur bija bezgala daudz darīšanu un tikšanos.

Un tāpat mēs tur būtu vientuļi pasēdējuši un papļāpājuši par visu ko, tikai ne to, kas visvairāk interesē tevi. Par tavu lietu es ar Hugo neko prātīgu neizrunāju.

To jau varēja paredzēt, — Miks teica.

Kā tu to domā? jūs abi esat vienreizēji diženi solītāji.

Pagaidi, pagaidi. Kurš tad tev vispār ir kaut ko iedevis? — Italo iecirtās. — Cik banku tu apstaigāji ar izstieptu roku, kamēr tevi tur neviens pat redzēt vairs negribēja?

Jā, tur nu tev ir taisnība, — Miks piekrita.

Nelec uz ecēšām! Un tici man, ka neviens cits tevi šajā lietā neatbalstīs. Bizness ir bizness, un tajā ne vienmēr viss norit gludi un tieši tā, kā tu to esi iedomājies. Ja es teicu, ka tev būs nauda, lai to avīzi uztaisītu, tad esi drošs — tev tā būs. Bet tieši šobrīd apstākļi ir izveidojušies tā, ka kādu laiciņu ir jāpagaida.

To tev Hugo teica? — Miks jautāja, īpaši uzsvērdams vārdu «to].

To es tev saku, — Italo nejutās traucēts. — Es par Hugo visu zinu. Tev nemaz nav viņam jāprasa.

Tiklīdz viņam nauda būs, tā uzreiz tā nokļūs ari pie tevis. Man arī šis projekts patīk, un es tev apsolu, ka izdo​māšu visu, lai tas izdotos. Tu man netici?

Kāpēc lai es tev neticētu? — Miks teica. — Bet mani sāk mulsināt ne tikai mana, bet arī zināma tava atkarība no Hugo labklājības.

Tas attiecas tikai uz avīzi, — Italo piebilda.

To es nezinu, — Miks turpināja. — Citu attiecību jau man ar jums nav.

Vecais, tu esi labs žurnālists, un es tam piekritu. Bet biznesā darbojas pavisam citi likumi. Ja tev nepatīk, kā daru es vai Hugo, tad — lūdzu — ej pie citiem. Bet es tev vēlreiz saku — netrako. Saproti mani pareizi, es jau nekur tevi nedzenu, es to tikai tā — tēlaini. Es taču to situāciju labi zinu. Izņemot mūs, neviens cits tev naudu nedos.

Tu esi pārliecināts, ka tik drīz Hugo būs tā nauda? — Miks jautāja, cerot ar tādu it kā nevainīgu jautājumu gūt atbildi uz savu galveno jautājumu.

Nezinu, — Italo nopūtās. — Viņam tagad ziepes ir lielas. Citādi nebūtu jāsēž Vācijā. Bet, zini, es esmu gluži vai vienīgais, kurš vēl viņam kaut cik tic. Viņš ir izkūlies arī no lielākiem mēsliem. Tas, protams, ir cits jautājums, ka pats jau vien viņš sev visu sakrauj virsū — jā, es piekrītu! Bet viņš ir kā kaķis — vienmēr krīt uz mīkstām kājām.

— Zini, man ir tikai viens jautājums, — Miks nedroši iesāka. — Tu vari arī neatbildēt, bet gan jau sapratīsi, ko es ar to gribu teikt.

— Ei nu! Kāpēc man neatbildēt... — Italo bija lielais demokrāts.

Ja viņam tagad nav naudas un nav arī zināms, kad tā būs, jo tu pietiekami diplomātiski izvairījies no mana jautājuma, tad saki, lūdzu, — kāda ir garantija, ka tā vispār jelkad būs? Un — galu galā — kur tad ir palikuši visi tie trīsdesmit pieci miljoni?

Ā, jā — tas ir labi jautāts! — Italo sarosījās. — Viņš visu ir ieguldījis projektos. Visi tie universālveikali un bijusī kara rūpnīca. Jā... — Italo uz mirkli aizdomājās.

Redzi, — viņš pēc maza mirklīša turpināja. — Tas, kurš to nesaprot, nekad nebūs nopietns biznesmenis. Visi sev jautā: kā tad tā — es te, saproties, strādāju, bet pašam vēl nekā nav! Visi citi jau braukā lepnās mašīnās, iekārtojuši supermodernus ofisus, bet es tikai plēšos pa utīm! Un kas tad ir, man jājautā? Piemēram, es pats. Es taču arī četrus gadus nokūlos kā pliks pa nātrēm. Lūk, tikai šogad atļāvos to nopirkt un šito nopirkt. Un arī zinu, ka vēl par agru tas bija. Nebūtu tā stulbā nodokļu sistēma, varētu mierīgi vēl visu naudu guldīt iekšā visādos uzņēmumos. Jā, tātad vispirms ir jāpadara darbs, un tad var domāt par sevi. Tā — ātri, ātri — tu nekad nesarausīsi sev tik, cik pašam gribētos. Pilnīgas muļķības.

Nepieciešams gudrs un pacietīgs daudzu gadu darbs.Un tas arī neko nenozīmē, ka no malas izskatās, ka es jau esmu nez kāds bagātnieks. Patiesībā tā nemaz nav. Ja izskatās, tad lai jau izskatās, un mani tas neuztrauc. Gluži otrādi, man tas nāk tikai par labu... Nu jā — ko es gribēju teikt? Ā, par Hugo. Gandrīz neviens viņu nesaprot. Kā tas tā var būt — tika pie tādiem miljoniem un tagad nezina, kur tie ir, un kas tur vēl visus interesē! Bet Hugo nav dumjš. Visa nauda ir ieguldīta, un drīz tā sāks nest augļus. Nav un nevar būt tādas naudas, kuru tagad varētu tā — hop! — izņemt no kaut kā laukā. Nav. Un tas ir pareizi... Kaut gan man jāatzīst, ka Hugo tomēr ir šur tur pāri mēram patērējies. Viņš taču ir sapircies nekustamos īpašumus visās Latvijas malās. Un — labi, es saprotu, ka viņam viens mersedess ir Vācijā un otrs te. Bet, kam viņam vēl lid​mašīnu vajadzēja, to gan es nesaprotu!

— Lidmašīnu? — Miks iesprauslojās.

— Jā! Ar ko lidināties pa pasauli. Nezinu, bet vispār jau viņam tie plāni ir grandiozi. Un tur es viņu iespaidot nespēju. Varu teikt, ko gribu, bet viņš vienalga izdarīs tā, kā pats grib. Tur nu vairs neko.

— Parādu bankai viņš atdos?

— Protams, ka atdos. Tikai jautājums — kad? Cik ilgi cietīs viņa spēlēšanos, tas, lūk, nav prognozējams. Bet tagad viņam laiks ir vajadzīgs.

— Nu labi — tās patiešām nav manas problēmas, — Miks teica, vienlaicīgi domādams par to, ka šī saruna viņam ir negaidīti daudz devusi.

Mika priekšstati par Hugo nupat ir pietiekami pilnveidojušies, un ir skaidrs, ka vienkārši jāspiež uz to, lai viņa politiskās aktivitātes realizētos.Hugo patīk ārišķības. Un, ja tās patīk cilvēkam, kuram ir nauda, liela nauda, tad vienmēr ir izdevīgi atrasties tādam blakus. Nē, Miks nav un nebūs vienkāršs blēdis vai tāda kā piesūkusies dēle, taču viņš nebūs arī tāds muļķis, lai palaistu garām iespēju nopelnīt labu naudu, pielietojot savas profesionālās spējas. Tas taču, vecīt, ir tieši tas bizness, par kuru tu man te stāsti, ka es no tā neko nesaprotot. Ha! Un Miks centās pēc iespējas sakarīgāk nobeigt pirms mirkļa uzsākto frāzi: — Tu jau zini, kas man interesē visvairāk.

Jā, bet es tev vēlreiz saku — ir jāpagaida, — Italo teica. — Es nezinu, cik ilgi, bet pagaidīsim gan.

Kā mēdz teikt — kā tikko, tā tūlīt. Kā tikai Hugo viss būs kārtībā, tā viss būs kārtībā arī tev.

Kur viņš tagad vispār ir? Pats prasīja, lai es šajās dienās viņam zvanu, bet telefons klusē — gan no rīta, gan pa dienu, gan vakarā, — Miks daļēji samelojās.

Viņš tagad ir Beļģijā. Tur, ja nemaldos, viņa mobilais telefons mūsu signālus neķer. Bet parit jau viņš būs sazvanāms. Starp citu, viņš man šovakar zvanīs uz mājām. Ko tu gribēji no viņa?

Nu... nezinu, — Miks saminstinājās. Laikam jau tik stalti melot neprotu. — Var būt, ka lielo prieka vēsti viņš vispirms grib paziņot man un tikai tad tev un visai asinskārajai tautai.

Labi, labi — neķer uz muļķi, — Italo iesmējās. — Es tāpat visu zināšu pirmais. Šeit, Latvijā, viņš nevienu soli nevar bez manis spert. Un visas viņa ieceres taču ari saistās ar šejieni. To jau katrs saprot, ka tur, Rietumos, viņš nevienam nav vajadzīgs, lai arī kāds viņš nāktu. Kā patērētājs, kā tērētājs — jā, lūdzu! Bet ne jau kā partneris. Ja viņš negribētu visu veidot te, tad taču patiešām būtu visus apkrāpis, paņēmis krietni vien lielākus miljonus, un to viņš mierīgi varēja izdarīt, to es tev varu droši apgalvot, jā,

un šķērdētos uz nebēdu kaut kur Argentīnas džungļos. Bet viņš taču tā nav izdarījis. Viņš sēž tepat Vācijā, un tur viņu katru mīļu brīdi var paņemt ciet pēc pirmā zvana no mūsu iestādēm.

Starp citu, kāpēc to nedara, patiešām? — Miks painteresējās. Ļoti jau nu gribējās dzirdēt Italo versiju.

Nu, visi jau nav tādi tērēti, — Italo iesmējās. — Kāds labums no viņa cietumā? Tad viņš patiešām nevienam neko neatdos. Bet viņa lietās ir iesaistīti pārāk biezi vīri. Tā, vecīt, ir augstākā līga. Un es jau ari viņiem visiem stāstu, lai liek pagaidām Hugo mieru un ļauj puisim strādāt. No malas varbūt izskatās, ka viņš ir haotisks vai avantūristisks, bet viņam pauris strādā kā nevienam. Un viņa sakari ir vienkārši apbrīnojami. Tas neko nenozīmē, ka pāris reižu viņš jau ir apdedzinājies. Tā ir laba mācība, un viņš to pratīs ņemt vērā. Es esmu pārliecināts, ka viņš vēl te iejās uz balta zirga, kad visi gulēs līdz lūpai sūdos.

Arī tu?

Ha! Ko var zināt? — Italo nesaprotami nosmējās.

Nu labi, — Miks teica. — Mani jūs pa abiem varbūt varat pārliecināt, jo — patiešām! — kur tad es citur likšos? Bet ko man tagad darīt ar iesāktajiem darbiem? Es atrodos pietiekami muļķīgā situācijā. Visi tie noslēgtie līgumi, sarunas ar cilvēkiem un viss pārējais. Zini, vietām jau sāk par mani vīpsnāt.

Laid to visu gar ausīm, — Italo pārliecināti teica. — Par mani arī daudz vīpsnāja. īpaši tie, kuri tagad stāv rindā pie mana sekretāra, lai kaut tikai uz desmit minūtēm tiktu ar mani parunāties un, galvenais, lai pa to mazo laiciņu izvilktu no manis naudu. Vecīt, lai vīpsnā uz veselībām! Beigu rezultāts ir pats labākais arguments.

— Labākie cilvēki no manis aizlaidīsies.

Viņiem kāds piedāvā kaut ko labāku? Tiklīdz tu būsi uz zaļāka zara, tā šie atkal būs klāt, tici man.

Ja es laikā neizpildīšu savas saistības, piegādātāji lauzīs tos līgumus, par kuriem, teikšu tev godīgi, es esmu mazliet lepns uz sevi — tik izdevīgi tie ir noslēgti.

Pagaidīs! Pagaidīs, — Italo iekarsa, un varēja redzēt, ka tā jau ir viņa stihija. — Tev tie līgumi ir par tādām summām, kas viņiem ir pus​gada budžets. Neesi naivs! Tas ir viņu bizness. Viņi ne tikai nelauzīs līgumus ar tevi, bet gan visādi centīsies tos saglabāt, izejot uz pašiem neiedomājamākajiem kompromisiem.

— Diezin vai tā gluži būs... — Miks mēģināja iebilst.

Esi mierīgs. Tieši tā arī būs. Galu galā — nebūs šitie, dabūsim citus. Tā nu būtu pati mazākā problēma.

Būs jāmaksā soda procenti, — Miks spēra laukā, šķiet, pēdējo argumentu.

Lai Hugo maksā, — Italo viltīgi smīnēja. — Lai viņš maksā. Tā taču nav tava vaina, vai ne? Es būšu tavā pusē. Un viņš nomaksās vienā mierā, jo visu sapratīs. Kad viņam nauda ir, tad viņš nav skops. Un tā ir arī viņa lielā nelaime... Bet biznesā viņš ar to milzīgi iegūst.

— Lai nu tā būtu, — Miks tēloti skumīgi noteica.

— Būs, būs, esi mierīgs. Tu tikai neiepinies ar viņu kādās citās padarīšanās. Ko jūs tur man gatavojat aiz muguras?

Tas nāca pietiekami negaidīti, lai arī tika izteikts pilnīgā labsirdībā. Miks pat nepaspēja apjukt.

Nesapratu, — viņš izmocīja.

Labi, labi, to es tāpat vien, — Italo smējās. — Viņam ir tāds niķis — izvirzīt grandiozus mērķus, iesaistīt to realizēšanā pusi pasaules, bet beigu beigās pašam jālaižas prom, un tad pāris gadu savas dzīves jāveltī tam, lai ar godu norēķinātos par vecajiem parādiem, bet pats uz priekšu tāpēc netiek. Ceru, ka tu nebūsi tāds duraks.

Ko tu ar to īsti domā? — Miks centās rādīt, ka neko nesaprot. — Par avīzi?

Nē. Ar avīzi viss būs kārtībā. Tur es tev palīdzēšu, un tas būs tavs bizness... Nu labi, ko es te par daudz pļāpāju! Okei? — No Italo skatiena tobrīd neko nevarēja saprast, kaut gan patiesībā viņš ir bezgala atklāts cilvēks, un tas savukārt ir viņa nenovērtējamais trumpis viņa darījumos. Bet — vai viņš tiešām

kaut ko nojauš?

Ik pa brīdim Miku sāka mākt drausmīgas šaubas. Un tad viņš sevi sāka mierināt. Viņš sevi mierināja ar domu, ka viņš taču nedara neko nosodāmu. Pirmkārt, tas nav nekas nelikumīgs. Otrkārt, arī sirdsapziņa nejūtas pievilta. Tas ir gadījums. Tas ir t a s gadījums.

Protams, Mika mērķi ir krietni vien pieticīgāki, ja salīdzina ar Italo un it īpaši ar Hugo mērķiem.

Mikam nevajag ne lidmašīnas, ne katrā pilsētā pa mersedesam, un viņam nevajag arī savu basketbola komandu, kura nestu viņa vai viņa firmas vārdu pasaulē. Viņam vajag pavisam nedaudz, tā, lai ilgāku laiku nebūtu jāuztraucas par dienišķo naudu. Lai nebūtu sevi mauciski zemā vērtē jāpārdod par grašiem, kā tas līdz šim vienmēr ir bijis. Man taču ir uz to tiesības, vai ne? Kuram gan nav...

Italo bažīgo brīdinājumu Miks gan bieži atcerējās, bet, protams, īpaši to neņēma vērā. Tik dumjš jau viņš ari nejūtas, lai pats nesaprastu, ka sasiešanās ar Hugo ir visnotaļ riskanta padarīšana. Taču zaudēt viņš neko nevar. Var neiegūt, bet ne zaudēt. Galu galā jebkurā laikā viņš var atgriezties savā darbā kā izpildītājs, saņemt lielāku vai mazāku, bet garantētu algu un dzīvot tāpat, kā dzīvojis līdz šim. Itin nekādas vainas. Bet kāpēc gan nepamēģināt, ja iekšējā balss teic priekšā — vajag, vecīt, vajag pamēģināt.

Pēc Londonā kopīgi pavadītā laika un pēc sarunas ar Italo, kurā viņš pēkšņi kļuva tik vaļsirdīgs, Miks pavisam labi apzinājās, kas par tipu ir Hugo. Un tagad viņš uz īpatnējo kopdarbību raudzījās ar vieglu smīnu. Sākumā iekšēji sašutis par vienu vai otru atklātu blefu vai mānīšanos, tagad Miks uz visu raudzījās pavisam vēsi. Vismaz viņam pašam tā likās.Ir? Nav. Kad būs? Tad? Labi, pagaidīšu. Gribu tikai atgādināt, ka viss, kas no manis bija prasīts, ir izdarīts. Vai ir bijušas kādas nepareizības? Nav? Tad nu es gaidu, ka tāpat rīkosies arī tu.

Ar tik lielām grūtībām pa faksu aizsūtītais Zaksa partijas politiskās reklāmas kampaņas projekts, šķiet, vēl aizvien īpaši necaurskatīts, gulēja uz kāda no plauktiem Hugo Vācijas dzīvoklī. Gāja dienas un nedēļas. Miks ik pa reizei uzzvanīja Hugo, apjautājās par jaunumiem, bet tie allaž bija tie paši vecie — vēl nekā nav, bet drīz būs. Jautāts par katru no parādiem atsevišķi, Hugo beidzot atklāti pateica, ka viss tiks risināts kompleksi, proti, kā būs lielā nauda, tā Miks saņems visu — gan avīzei nepieciešamo, gan veco reklāmas parādu segšanai, gan jaunās kampaņas organizēšanai. Neko nedeva ari Mika itin prātīgie argumenti, ka vispār jau politiskajā zupā varbūt labi iederētos arī jauna avīze. Arī tas nespēja pēkšņi un negaidīti uzlabot Hugo rocību. Jā, tas būtu labi gan, bet, ko tur lai dara, ja vēl tā naudiņa nav ienākusies.

Bet vienā brīdī Hugo sev tik raksturīgajā haotiskajā vienaldzībā paziņoja, ka, starp citu, Mika projekts jau sen esot Zaksa rokās un tas viņam neapšaubāmi esot paticis. Dažus momentus viņš nevarot saprast, bet kopumā tas esot vareni un iespaidīgi. Tiklīdz būs tā nauda, tad, strādājot pēc šī projekta, Zaksam uzvara esot garantēta. Un tad Miks varot cerēt uz labu honorāru.

To uzzinot, Miks nepaguva ne sapriecāties, ne īsti sašust. Kā, tu esi iedevis Zaksam mana projekta, tā sakot, melnrakstu?! Dulls esi, vai? Tas taču bija tikai darba variants. Nepārrakstīts. Un kāpēc gan pa rokām jāaiziet šāda rakstura sacerējumam, kurš izpildīts tik daudziem visnotaļ pazīstamajā rokrakstā un ar visām, šķiet, tikai Mikam raksturīgajām stilistiskajām niansēm?

Jā, Hugo piekrita, ka tas tā maķenīt dumji esot sanācis, bet ko nu tur vairs var darīt? Tagad tikai jāejot uz priekšu, un neesot laika ilgi kavēties pie atsevišķām un sīkām niansēm. Bet vai nebūtu labāk, ja Miks tagad pa tiešo sazinātos ar Zaksu un jau sāktu kaut ko pamazām darīt? Hugo pats visu no Vācijas, protams, koordinēšot, taču vienmēr jau esot labāki tiešie kontakti. Un Zakss esot nāvīgi skrupulozs vecis, jo par visu pats per​sonīgi vispirms grib tikt skaidrībā un tikai tad ļaus pārējiem rīkoties.

Miks kārtējo reizi samulsa. Nekas vairs nenotiek tā, kā bija runāts. Tiešs Mika kontakts ar Zaksu nebija paredzēts, un viņš nemaz pēc tā arī nealka. Ja Zakss patiešām ir kārtīgs un skrupulozs vecis, tad viņš Miku atcerēsies, un Miks ne mirkli nešaubījās, ka Hugo ar Zaksu tieši par Miku vēl neko nav runājis.

Labākajā gadījumā ir teikts tā — mani vai mans cilvēks. Un ir pilnīgi skaidrs, ka Zakss Miku atcerēsies

nebūt ne tajā sev patīkamākajā gaismā. Par to Miks varēja būt drošs. Šitie ambiciozie un skrupulozie veči ir neiedomājami ļaunatminīgi. Reiz taču viņš bija publiski solījies iesūdzēt Miku tiesā. Vai viņš to būs aizmirsis?

— Zina, zina, kā tad nu ne! — smējās Hugo telefona klausulē tūkstošiem kilometru attālumā. — Tici man, tieši tādus večus viņš grib sev apkārt redzēt. Es tev vēlreiz saku, ka tieši tāpēc tu viņam arī patīc.

Starp citu, vec, apsver vēl vienu lietu. Pirmkārt, viņam pašam jau esot kaut kādas summiņas, un tas nozīmē, ka tu jau varēsi sākt pamazām rīkoties, kamēr pienāk lielais čungurs no manis. Bet, otrkārt, ņem vērā to, ja viņš tiks par premjeru, tad tev būs garantēta zaļā gaisma visos tevi interesējošajos virzienos.

Saproti? Tāpēc esi gudrs un centies tā uzreiz neatteikties no viņa piedāvājumiem, — Hugo šķelmīgi noteica.

— Kas tas par piedāvājumu? — Miks nesaprata.

— Es tev neteicu? — Hugo turpināja savā stilā. — Ā, piedod, lūdzu! Es runāju tā, it kā tu jau visu zinātu.

— Ko tādu?

— Saproti, viņš ir vecis ar pamatīgām aknām, bet viņam vajag labu komandu. Bez tās viņš neko neizdarīs. Saimniekotājus un izpildītājus viņš savāks, par to nav jāšaubās, bet viņam aizvien trūkst laba ideologa. Saproti?

— Pats viņš ir labs ideologs, — Miks teica.

Ne gluži. Lecīgs viņš ir gan, bet tie vārdi no mutes nerit tik gludi, kā būtu vajadzīgs. Viņam blakus vajag vienu kārtīgu propagandas ministru.

Ahā, skaidrs, — Miks teica. — Un atkal ir radušās aizdomas, ka tāds varētu būt es, vai ne?

Un diezgan pamatotas ir šīs aizdomas. Man ir skaidrs, ka tu spēsi pamatīgi pārliecināt visus vēlētājus, ka mūsu kurss ir vispareizākais. Paklausies, tavs projekts ir vienkārši ģeniāls! Tu kaut kur speciāli esi mācījis vai to visu izzīdi no pirksta?

— Nū...

Nav svarīgi. Bet kāpēc tev tērēt laiku, paklusām skaidrojot savas idejas citiem, ja tu pats visu labi saproti un pats arī to vari izdarīt? Nav mums vairs laika...

Pagaidi, pagaidi, — Miks pēkšņi protestēja. — Tu jau esi iedomājies mani kā Ļeņinu stāvam uz tanka vēlētāju pulciņā, kuri atvērtām mutēm klausās un kaismīgi vicina transparentus ar taviem vai Zaksa portretiem!

Zini, ja vajadzēs, atdzīsim ari tanku, uz kura pakāpties. Ne jau īsto, protams, lai nerastos nekādi pārpratumi, bet gan tādu butaforiju. Velis, vecais, tev patiešām ķobis strādā! To mēs uztaisīsim. — Hugo savdabīgi uztvēra Mika domu. — Tu, galvenais, tikai izdomā, kā tai tautai iestāstīt, ka būs vēl dziļāka dimba, ja viņi nelaidīs pie varas Zaksu. Vairs taču nav kur atkāpties!

Miks juta, ka viņam notirpst roka, kurā tiek turēta telefona klausule. Kas tas ir: joks, pārspīlēta bramanība vai arī, nedod Dievs, diezgan dziļa nopietnība?

Saki man, kas to izdomāja, — tu vai Zakss? — Miks jautāja.

Nu kā? Nu, mēs visi tā nospriedām.

Nē, pasaki man pavisam precīzi — vai tā ir tava ideja?

Jā, bet viņš piekrita, — Hugo klusiņām teica. Izklausījās, ka viņš pēkšņi ir kļuvis ļoti piesardzīgs.

Reiz gan mums jau bija tāda saruna, vai ne? Labi. Zini, es, protams, par to padomāšu. Bet esmu pārliecināts, ka no šīs idejas būs jāat​sakās.

Kāpēc?

Tā nav mana stihija. Es netaisos līst iekšā politikā. Es vēl varu produktīvi strādāt savā profesijā, un ar pratinu arī man viss ir kārtībā.

Nē, bet tu padomā labi, — Hugo neatlaidās. — Man žēl vecā. It kā jau normāli cilvēki viņam apkārt, bet tie visi ir praulaini zemnieki.

To es saprotu, un tas, starp citu, pamatīgi apgrūtinās manas programmas realizāciju, kur viss, ja tu to lasīji, pamatā tiek likts ne tikai uz partijas un tās vadoņa tēla veidošanu, bet arī individuāli uz katru potenciālo parlamenta vai ministru kabineta locekli kā uz personību, kā uz cilvēku kā tādu. Un tu jau saproti — kur ir cilvēks, tur būs arī veidols...

Nāvīgi pareizi tu runā. Tu pilnīgi pareizi visu saki, — Hugo iekarsa. — Bet no pagrīdes tev to būs grūti izdarīt. Ja tu iegūsi viņa uzti​cību, tad tev šajā valstī nebūs līdzvērtīga cilvēka. Saproti?

Tagad man vajadzētu no lepnuma piepūsties un sākt gāgināt, — Miks sarkastiski teica.

Nē, tā varbūt ne. Bet tu tiešām padomā labi.

Es domāšu, jā, bet es jau tagad pietiekami skaidri zinu, ka uz tanka nekāpšu. Nejūtu ne mazāko aicinājumu, — Miks teica. — Domāju, ka tas tev nav nekāds lielais noslēpums, ka manī nemājo nekāda patiesa mīlestība ne pret Zaksu pašu, ne pret viņa politiskajām idejām, ne pret visu šo samazgu baļļu kopumā. Es taču reiz jau skaidri un gaiši tev teicu, ka esmu ar mieru šajā lietā piedalīties tikai ar vienu nolūku, proti, pastrādāt un nopelnīt. Man nav ne mazāko politisko ambīciju. Tev kā biznesa cilvēkam tas taču ir saprotams.

Bet ko tad es gribu, tavuprāt? — Hugo vaicāja. — Kālab tad es gatavojos ieguldīt tik milzīgas summas? Cik tur bija tavā projektā — vairāk par miljonu, ja? Tikai tāpēc, lai palīdzētu kādam labam cilvēkam?

Zakss nemaz nav tik labs cilvēks. Nemaz.

Nu, nezinu. Tas ari šajā gadījumā nav tik svarīgi. Galvenais, ka viņš darīs to, ko no viņa prasīs.

Kas? — Miks saausījās.

Vecīt, tā nebūs telefona saruna.

Es piekrītu.

Ir jāpanāk, ka viņam ir vairākums parlamentā, lai var pieņemt vajadzīgos likumus, bet pats ir jāliek par premjeru, lai tos varētu pareizi īstenot. Tas taču patiesībā ir tik vienkārši! Nekur pasaulē nav savādāk.

Zini, pēc šādiem vārdiem es vēl vairāk sliecos tev teikt, ka nekad nepiekritīšu kļūt par Zaksa — kā tu saki — ideologu, — Miks teica.

Pagaidi, pagaidi, netrako. Es gribu, lai tu aptver visu situāciju kopumā.

Es jau to tveru, Hugo, — Miks teica. — Pat labāk, nekā tu iedomājies. Tu pats esi prom Vācijā, un tev nav īstas drošības izjūtas, ka te viss notiks tā, kā tu gribi un kā tu uzskati par nepieciešamu, un tāpēc tev vajadzīgs kāds cilvēks, kuru nolikt Zaksam pie labās rokas, lai tikai viņš nepastrādā kādu apjomīgu un vairs nelabojamu muļķību.

Apmēram tā, — Hugo uzmanīgi teica. Likās, ka viņam sagādā baudu šāda rakstura it kā strīdēšanās ar Miku. Tādā veidā viņš daudz ko beidzot noskaidro priekš sevis.

Tev tiešām nav nevienas citas kandidatūras? Mēs taču esam pazīstami tikai pāris mēnešus. Un vispār — labāk vispirms pabeigsim vienu projektu, tas ir, uztaisīsim to avīzi un tad metīsim skatus citos kopdar​bības virzienos.

Nu kā tu nesaproti! Rītdiena ir klāt jau šodien. Tas viss ir savstarpēji saistīts. Bez saviem cilvēkiem valdībā nav jēgas uzsākt nopietnu biznesu. Nogremdēs. Un vienreiz arī ir jāizbeidz tā Rietumu atbaidīšana ar banānu valstiņas statusu. Neviens nopietns ārzemnieks vai kārtīga pasaules firma te neveiks nekādus ieguldījumus, kamēr valstī nav stabilitātes un pa ministriju gaiteņiem un kabinetiem blandās aptrakuši nacionālisti, kas neko nesaprot no saimniekošanas.

Es tev pilnībā piekrītu par mazspējīgajiem nacionālistiem. Bet, saki man, lūdzu, — kur tu smelies tik nesatricināmu pārliecību, ka tieši Zakss ir tas īstais? Kas tad viņš tāds ir? Izbijis mākslīgi uzblīdušas lielsaimniecības vadītājs. Un tas, kā šādas parādes saimniecības boļševiku laikos tika veidotas, tas nevienam vairs nav nekāds noslēpums. Un vispār — es taču to esmu minējis arī projektā — viņam ir izteikti negatīvs tēls. To kaut kā kardināli labot līdz vēlēšanām būs grūti ar visiem taviem miljoniem, ja

vien tādi patiešām būs.

Mik, nu tu esi viens prātīgs vecis! — Hugo teica. — Pieņemsim, ka tu daudz ko nezini. Un visu es tev vēl nevaru pateikt. Arī tāpēc, ka mēs taču tagad laižam pa telefonu. Sāksi regulāri braukāt pie manis uz fričiem, ieiesi partijas apritē, un daudz kas tev jau pašam kļūs skaidrs. Mik, viņam blakus ir vajadzīgs viens tāds prāts kā tu! Es to saku pavisam nopietni.

— Pagaidi. Un beidz mani nemitīgi lielīt, — Miks teica. — Saki — cik gadu tu jau nedzer nemaz?

— Drīz būs seši. Kas ir? — Hugo izklausījās satrūcies un pārsteigts.

— Sešus. Tas ir pietiekami daudz. Bet, redzi, veca iemetēja paradumi tevi vēl nav līdz galam izzuduši. Tu māki pierunāt. Bet arī es to māku darīt. Un, ja sastopas divi, no kuriem katrs pats par sevi ir labs pierunātājs, tad ir pilnīgi neiespējams tas, ka viņi spēs viens otru uz kaut ko pierunāt, ja vienam no viņiem ir kaut mazākie iebildumi kādā jautājumā. Saproti, ko es gribu pateikt? Mani nevajag pierunāt.

Ideju es sapratu, un man ar to pietiek. Es pratīšu izdarīt secinājumus. To visu es saku tāpēc, ka jau labi varu prognozēt, kāds būs mans lēmums pēc ilgākas vai īsākas pārdomāšanas. Atklāti līst iekšā politikā es nevēlos. Un viss.

Vec, tu mani apbēdini, — Hugo teica.

Tu jau arī visu laiku to vien tikai dari kā apbēdini mani.

Tas tomēr ir savādāk.

— Protams, tas ir savādāk, — Miks piekrita. — Bet es tev to uzreiz pasaku, ja vien tā drīkst, protams — ja tas neizmainīs mūsu norunu par kampaņas reklāmas organizēšanu, tad es jau tagad atsakos no piedāvātā portfeļa. Man tāds nepatīk. Netērējiet velti uz mani laiku un jau tagad sāciet piemeklēt kādu citu kandidātu.

Hugo kādu brītiņu klusēja. Viņš neizbēgami juta, ka nespēs Miku pārliecināt. Un noteikti viņš ari lieliski saprata visus Mika argumentus un lielākajai daļai no tiem sirds dziļumos arī pievienojās. Pilnīgi iespējams, ka šī bija tā reize, kad viņš sāpīgi nožēlo, ka ir spiests uzturēties tik tālu prom no mājām, no paša ierosinātā kaujas lauka. Klātienē viņš tomēr noteikti spētu Miku pierunāt.

Bet Miks turpināja: — Turklāt es domāju, ka tu tomēr maķenīt šauj pāri strīpai. Nemaz arī tāds propagandas ģēnijs es neesmu. Un mans galvenais ierocis tomēr ir spalva, nevis mutiskais vārds vai zobens.

Tev Vācijas vīza ir? — Hugo pēkšņi vaicāja.

Nē, nav, — Miks atbildēja.

Tev jābrauc pie manis.

Tik pēkšņi atradi naudu?

— Gandrīz vai tā. — Hugo atkal strauji no lietišķa politikāņa pārvērtās blefojošā biznesmenī. — Kamēr tu nokārtosi papīrus, es jau kaut ko būšu dabūjis. Visu laiku paralēli sarunai ar tevi es te kārtoju dažādas lietas. Raugi, kaut kāds fakss tikko atnāca.

Miks nosmīnēja. Nez vai papīrs bija aparātā ielādēts?

Tu nopietni domā par to braukšanu? — Miks vaicāja.

Jā, protams. Mums vajag ne tikai parunāties, bet jāsāk arī kaut ko jau darīt.

Neatkarīgi no manas izvēles?

Bet, protams, vec! — Hugo teica. — Ja arī tu neparakstīsies kļūt par ideologu, tāpat taču būs vajadzīgi cilvēki, kas veic kampaņas organizēšanu. Ja tu būtu piekritis uz visu, tad jau būtu vienkāršāk...

Starp citu, tev būs tāda kārtīga komanda?

Man tas viss jau ir, Hugo, — Miks teica. — Veči sēž ar kailiem zobeniem, un nevar saprast, kas tā par kavēšanos. Starp citu, tev viņiem būs jāmaksā par dīkstāvi. Es esmu viņus izrāvis no citiem projektiem un sastāstījis pilnas galvas par to, ko tu man tik pārliecinoši stāsti.

Tur nav problēmu, — Hugo apgalvoja. — Samaksāsim visiem tik, cik vajag. Bet vai tev ir tādi cilvēki, kas varētu izspēlēt tādu īstu un profesionālu propagandas gājienu? Saproti, būs jāiet cilvēkos

iekšā. Tieši tā ari būs jādara, jā.

Es nezinu. Par tādiem pašnāvniekiem es vēl neesmu domājis, — Miks teica. — Bet, ja mēs strādājam pēc mana projekta, tad tajā šādas pārmērības nav paredzētas.

To es pieliku klāt no savas puses. Tas būs īstais gājiens, — Hugo atkal sajūsminājās pats par sevi.

Miks domāja. Jādarbojas uzmanīgi. Nebūtu prātīgi galīgi atbaidīt no sevis, atraidot pilnīgi visus Hugo piedāvājumus, lai arī liela daļa no tiem patiešām ir bezgala nepamatoti optimistiski.

Es domāju, ka tas nebūs viegli, — Miks teica. — Tas ir tāds pavisam neaprobēts gājiens. Un ne tikai man, bet vispār nevienam te nav nekāda priekšstata par to. Redzi, pēc idejas jau tas būtu jādara pašiem pārliecinātajiem partijas biedriem. Tās taču ir viņu domas, un viņiem pašiem visvairāk rūp, lai tās pareizi uztvertu tie cilvēki, kurus viņi grib dabūt savā pusē. Bet Zaksam, kā es noprotu, ar šādas kvalitātes ļaudīm nemaz tik labi nav.

Nu tev atkal ir taisnība, — Hugo piktojās. — Vec, tu mani dzen stūri.

Piedod, ja vari, — Miks smējās. — Es neesmu reketieris. Esmu gatavs saņemt pieklājīgu naudiņu, bet tikai par godprātīgi paveiktu darbiņu.

Nu redzi, mums tomēr atkal ir jāsatiekas. Šitā, pa telefonu, tomēr ir nāvīgi grūti visu nokārtot.

Man nekas nav pretim, — Miks teica. — Tikai es braukšu vienīgi tad, ja tam būs kāda materiāla jēga.

Būs, būs! Ja tu ieradīsies pēc kādām piecām dienām, tad viss jau būs nokārtots. Es tā domāju.

Kaut kā neticas.

Nē, nē — būs, būs. Brauc šurp, un mēs visu nokārtosim, — Hugo teica.

Tu runā par pilnīgi visiem līdzekļiem?

Jā, protams.

Pagaidi, pagaidi. — Miks pēkšņi juta, ka sāk gluži vai uztraukties. — Tad tu atkal gribi sabāzt man aiz oderes miljonus, lai es ar tiem šķērsoju vairāku valstu robežas kā tāds Ostaps Benders?

Nūja. Vai tad tev bija kādas problēmas, kad ielidoji no Londonas?

Nē, nebija.

Pareizi. Nevienam nekad nav bijis, — Hugo teica, un Mikam šķita, ka viņš vēl gribētu piebilst — ar mani taču nekad nav problēmu. Nez vai viņam patiešām būtu tiesības tā teikt?

Tikai nolicis klausuli, vienu pēc otras izsmēķējis divas cigaretes un prātā vēlreiz izanalizējis šo sarunu, Miks saprata, ka ir pamatīgi satraukts.

Hugo ir pats fantastiskākais tips. Un kāda velna pēc viņš tik ļoti grib piesiet Miku pie Zaksa labās rokas? Patiesībā taču nemaz nav skaidrs, vai Zakss pats to grib un vai viņš vispār zina par tādu ideju.

Miks aizies pie Zaksa, teiks — nu labi, te nu es esmu, piekritu, dodiet to naudu, un sākam kopīgi strādāt.

Bet šis iepletīs acis un ķers pēc kāda mieta, lai tādu nekauņu triektu prom. To no Hugo var sagaidīt. Itin mierīgi.Bēdīgākais ir tas, ka nav kam paprasīt padomu. Italo atkrīt. Tuvākie līdzgaitnieki arī atkrīt, jo tie vienkārši izsmies viņu, labi zinot Mika patieso attieksmi pret politiku. Pašam vien jātiek ar visu skaidrībā.

Uz brīdi apziņā uzplauka doma, kas šķitās kā glābiņš un kuru viņš pats allaž ir kultivējis, proti, kāpēc gan jālaiž pie varas tie, kas pēc tās tik nepārvarami tiecas, bet patiesībā nebūt nav tie labākie nācijas pārstāvji? Kāpēc tad laist viņus, ja tagad tev pašam piedāvā un tu taču sevi neuzskati ne par idiotu, ne par aptrakušu nacionālistu, ne arī par ārkārtīgi savtīgu saimniekotāju, kuram vienmēr ir vienalga ko tur vadīt, galvenais, lai tikai būtu kaut kur pie ruļļiem?

Bet nē — nu nejuta Miks sevī šo aicinājumu. Ne mazāko politiskās un valsts vadīšanas ģenialitātes pazīmju. Ne mazāko. Visdrīzāk tās ir tikai Hugo fantasmagorijas. Viņš Latvijā ar tik daudziem paspējis saķildoties un sasolīt visādus brīnumus, ka nu jau vairs nav pie kā vērsties, tāpēc pats sev ir iestāstījis, ka tikai Miks būs tas īstais.

Un, godīgi sakot, Miks nebūt nevēlējās iekļūt tajā situācijā, kurā tagad cīnās vairāki viņa bijušie

amatbrāļi un māsas, kas savulaik tik aktīvi cīnījās pret visiem blēžiem valdībā un citos amata krēslos un neprašām parlamentā, ka vēlēšanās tauta pēkšņi salika tajās vietās viņus pašus. Un, kad nu bija jābeidz profesionāli vārstīt muti, bet jāķeras pie darba pašiem, tad izrādījās, ka arī viņi tādi plātīzeri vien ir bijuši. Tiesa gan, akurāt šie žurnālisti savu amatbrāļu acis nekad nebija īpaši augstu kotējušies kā profesionāļi, bet tas viņiem netraucēja savākt attiecīgo balsu skaitu. Viņiem uzticējās tauta. Viņi kā prece labi gāja no rokas.

Nē, par tādu fiasko Miks pat neatļāvās iedomāties. Un kādu ministriju tad viņš varētu vadīt? Hugo ir kārdinātājs. Sātans. Bet es to izturēšu. Tāpat kā izturēju visu pārējo partiju un partijiņu spiedienu. Tas pats jau vien bija, vai ne? Tikai ar to atšķirību, ka tur prasīja tikai kaislīgu atbalstīšanu un nekonkrēti solīja kaut kādus labumus varas gaiteņos, bet te ir savādāk, jo te, raugi, piedāvā ari samaksāt. Par visu ko, starp citu. Nez ko gan Hugo teiktu, ja es pēkšņi piekristu, bet, teiksim, ar tādu noteikumu, ka tas viss maksā tik un tik? Nu, tās nulles tad es izdomātu. Ko gan viņš teiktu? Laikam jau neko. Ja neatrastu nevienu labāku, tad sasolītos ari maksāt. Tas būtu kā nopirkt vienu kapitālu cērtamo veceni.Miks varēja godīgi atzīties, ka viņam svešas šīs tīras mafijas cilvēku emocijas. Kad nu tu esi sazadzies tik daudz naudas, ka vari nopirkt itin visu, kad aknas ir nodzertas, skaistākās sievietes iegūtas, lepnākās villas uzceltas, pasaules slavenākie kūrorti izbraukāti un visas lietas nokārtotas tā, ka nauda turpina nākt kā pa reni, tad ikviens neizbēgami sāk uzdot sev jautājumu — nu, ko tagad tālāk? Viss taču it kā ir, bet kaut kā tomēr pietrūkst. Un secinājums ir tikai viens — pietrūkst cieņas un goda. Tikai par veiksmīgu biznesu neviens tev pieminekļus necels kaut vai tāpēc vien, ka veiksmīgs bizness un tīra sirdsapziņa nu nekādi nav savienojamas lietas. Kas tad paliek? Ir jāiegūst kāds amats. Tāds amats, kura statuss vien uzliek tev goda un ievērības zīmogu. Un tad visi grib būt prezidenti, goda locekļi, ģenerālsekretāri un kas tikai tur vēl ne.Bet Mikam abas šīs izjūtas ir svešas. Viņš nav ne tas nabags, kurš alkst varas, ne arī tas pārbagātais, kuram vajag cieņas. Viņš jūtas labi tāpat. Viņā nav vēlmes kļūt par pelēko kardinālu. Vēl vairāk — viņam ir bail no tā. Viņš to negrib un negrib, un negrib, un viss. Daudz labāk ir katru nakti gulēt simtprocentīgi mierīgi un katru rītu pamosties ar apziņu, ka arī šorīt tu drīksti pavisam godīgi paskatīties uz sevi spoguli — nebūs jāsarkst ne par savu patieso seju, ne par slēptāko domu atspulgiem tajā. Ko vēl ne — kļūt par Zaksa ideologu, par tādu kā viņa mazo gebelsiņu.

Turklāt viņš, raugi, Zakss, bija viens no pirmajiem, kurš sacēla sabiedrībā zināmu furoru, kādā intervijā paziņodams, ka it kā taisās, it kā netaisās atgriezties politikā, bet Hitlera «Mana cīņa» gan tagad cītīgi pārlasot. Tieši šī piezīme izsauca vislielākās kaislības. Tas nozīmējot, ka lielā fīrera grāmata esot Zaksam gluži kā tāda rokasgrāmata. Un tikai sākās, un tikai gāja vaļā! Neko daudz nelīdzēja arī tas, ka kādā nākamajā intervijā Zakss centās skaidrot, ka viņu vienmēr interesējušas spēcīgas personības, stipras un stingras rokas īpašnieki un tamlīdzīgā garā, jo, raugi, par spīti visam, tomēr ari Hitlers pie tādiem cilvēkiem ir pieskaitāms. Un, neskatoties uz visiem noziegumiem pret cilvēci, ne jau viss viņa grāmatā teiktais ir vienīgi ārprātīgā murgi. Tur esot ļoti daudz derīgu domu, kuras, tāpat kā dažādas marksisma atziņas, vēlāk neapzināti vai apzināti pārprastas un tad pārvērstas savos pretmetos. No visa kā taču vajagot mācīties.

Miks klusi vaimanāja pie sevis. Durnais Zakss! Nu nevārsti to savu pašapzinīgo muti vietā un nevietā! Patiešām Hugo ir absolūta taisnība — Zaksam kā odiozai un savdabīgi pievilcīgai politiskai figūrai ir vajadzīgs prātīgs padomdevējs propagandas jautājumos. Bez tā pusaizmirstajam vīrelim būs pavisam čābiski.

Un kāds viņš izskatās! To taču vajadzēja zināt, ka gaišā uzvalciņā nevar kāpt tribīnē. Hm, vēderu ari vajadzētu nodzīt. Bet galvenais jau tie teksti! Kā ver muti vaļā, tā laukā krīt krupji, čūskas un visādi citādi mošķi. Agrāk tas derēja, jo tad viņš bija patvaldnieks savā mazajā teritorijā, bet tagad tas vairs neiet cauri. Cilvēki ne tikai viņu ar grūtībām atpazīst, bet gluži vienkārši no viņa nebaidās. Un kas gan var būt muļķī​gāks par cilvēku, kurš visus baida, bet no kura neviens īsti nebaidās?

Miks pēkšņi apķērās. Ko viņš te tagad prātuļo par kaut kādu bezcerīgu Zaksu, gar kuru viņam nav

nekādas daļas un nav arī ne mazākās vēlēšanās, lai tāda būtu? Būsi jau neviļus pieņēmis piedāvājumu un sāc jau lēnām iejusties?

Sātans!!

Bet vispār jau tas tomēr ir apsvēršanas vērts jautājums. Kārtīgas apspriešanas vērts. Ja nu Hugo noplīst pusceļā un nenieka no saviem solījumiem un epohālajiem plāniem neizpilda? Tad Miks ne tikai paliek ar garu degunu, bet būs arī pamatīgi sakompromitējies savu paziņu acīs. Būs izgāzies. Un Hugo taču pats izšāva šo frāzi, ka vajadzētu jau sākt kaut ko darīt, jo Zaksam pašam arī esot kaut kāda nauda.

Tas taču neapšaubāmi nozīmē to, ka visslepenākajos apziņas stūrīšos saglabā domu, ka ne tagad un varbūt arī nekad vispār nespēs sadabūt to naudu, ar kuru, pirmkārt, norēķināties ar banku, otrkārt, ar visiem pārējiem lielākiem vai mazākiem kreditoriem, kurus itin biezā slānī ir iesaistījis savos darījumos, un, treš​kārt, neko nespēs iesākt, lai veicinātu Zaksa uzvaras gājienu gaidāmajās vēlēšanās.

Bet galīgs idiots jau nu Zakss arī nav. Protams, Hugo nauda viņam noderēs. Taču lielāko politiķu galvenā īpašība ir vistīrākās raudzes maucība, un, tiklīdz jau tā skandalozais un pēc afērista smakojošais Hugo nonāks likumīgā nežēlastībā, tā Zakss no viņa novērsīsies. Spriežot pēc visa, viņam ari bez Hugo ir pietiekami biezs līdzjutēju slānis. Un ne tikai Latvijā. Viņš ātri vien aizmirsīs par tādu Hugo un sagadās sev jaunus kompanjonus. Kādu atsevišķi vai sasaistīs visus kopā — tās jau būs tikai procesuālas nianses.

Bet varbūt es kļūdos, Miks sevi apklusināja, tiklīdz viņam radās doma par šīm lietām aizvien uzstājīgāk aprunāties ar Hugo.

Savukārt, tiklīdz Zaksam būs vajadzīgā nauda, tā viņš atvēzēsies kārtīgai politiskās reklāmas kampaņai. Apmēram tādai, kāda ir paredzēta Mika projektā, kurš tik negaidīti jau ir iegūlis Zaksa portfelī.

Un, protams, ja var ticēt Hugo, tad arī attiecīgi labi novērtēts. Vai Zakss nokautrēsies tādu izmantot, ja būs sarāvis saites ar Hugo? Par to nav jāšaubās — protams, ka nenokautrēsies.Kur šajā situācijā paliek Miks? Miks paliek muļķī. Neņemt dalību šī projekta realizācijā un iet pie Zaksa un sacīt — vecais, neskatoties uz to, vai tu cel māju vai necel, bet par projektu vienalga ir jāmaksā, tas būtu kaut kas līdzīgs ārkārtīgi oriģinālam pašnāvības veidam.Bet to, ka Zakss jebkurā gadījumā veidos kārtīgu reklāmas kampaņu, pat pilnīgs diletants var saprast. Pat vēl vairāk. Viņš nemaz nedrīkst to netaisīt. Ja Mikam lūgtu šo domu paskaidrot tuvāk, tad viņš teiktu apmēram tā: redziet, draugi, tauta ir dziļā apmulsumā un to vien tikai gaida, ar ko tas Zakss viņus paķers, un, ja viņš to nesapratīs un tā arī nerīkosies, tad lai pēc tam ne uz vienu neapvainojas. Saprotat, kas par lietu? Nu ir, patiešām ir Zaksam kaut kādas izredzes uz Hugo tīkamajiem panākumiem vēlēšanās, bet, lai tos stimulētu, ir ārkārtīgi smalki jānostrādā. Šobrīd tautai ir jāiedod tieši tas, ko tā gluži neapzinīgi gaida. Ko tad Zakss mums tādu teiks? Bet, ja Zakss tikai gānīsies, kašķēsies ar žurnālistiem un plātīsies, ka katru mīļu brīdi pārlasa Hitleru, tad, piedod, Hugo, bet tavi miljoni aizies pa pieskari...

Bet Zakss to darīs. Viņš rīkos kārtīgu kampaņu. Kāpēc tad viņam vajadzīgs tāds Hugo? Tak jau arī alkaini raugās uz viņa kabatu. Un droši vien jau tagad kā uzmācīgas mušas ap Zaksu spieto lielākas vai mazākas reklāmas aģentūras un to pārstāvji, un visi ir gatavi jau šovakar sākt tērēt viņa naudu. Jebkura līmeņa politiskas akcijas ir viņu galvenais pļaujas laiks. To taču saprot ne tikai Miks.Protams, Mikam šajā gadījumā ir zināmas priekšrocības, jo viņa vārds Zaksa partijas kuluāros jau ir locīts dažādos veidos. Ja ne tik konstruktīvi, kā to pasniedza Hugo, tad attiecīgā projekta autora līmenī jau nu noteikti.

Un tagad viņam it kā ir dots vārdos nenosaukta apjoma apdomās laiks. Jā vai nē — un tā lieta aizies, kā nospiežot pieclitrīga automašīnas dzinēja gāzes pedāli.

Kas tagad īsti sanāk? Nevienam no reklāmas organizētājiem nav īpaši svarīgs vēlēšanu iznākums.

Protams, ar piebildi: ja nu tas politiskais spēks, kuru esi apkalpojis tu, tomēr vinnē, tad, protams, ir labi, bet ne vairāk! Zakss to labi saprot, bet tāpēc vien neturēs naudu zeķē, bet gan centīsies būt tālredzīgs un izvēlēsies, viņaprāt, apsviedīgākos izpildītājus.

Kas notiek tālāk? Hugo turpina bārstīt solījumus, bet tos nespēj izpildīt. Vēl vairāk. Zaudējis iespēju kļūt par īpaši pietuvinātu personu jaunajai varai, viņš ne tikai vairs nevar atgriezties Latvijā un nomaksāt

bankas parādus, bet viņu Vācijā arestē un nosūta uz cietumu. Neiespējami? Droši vien. Bet, kas tad ir tie spēki, kas ik pa brīdim uztur sabiedrībā šādu varbūtību virmojumu?Nu labi, tā arī varētu nebūt mana darīšana. Kas tālāk? Zakss vai nu uzvar, vai neuzvar, bet kaut ko no tā visa iegūst, proti, lielāku vai mazāku pārstāvniecību valdībā un parlamentā un klusiņām un rūpīgāk nekā šoreiz gatavojas nākamajam sitienam pa cilvēku apziņu, un... izvēlas sev citus finansu partnerus. Bet Miks paliek pie savas sasistās siles.Nepatīkama, varētu pat teikt, ka neperspektīva nākotnes aina. Bet arī katastrofa tā vēl nav. Galu galā Mika pievēršanās merkantilajiem darījumiem ir tīri nejauša. Viņš taču grib tikai vienu, proti, izdot savu laikrakstu. Bet viņa partneriem, kuriem par šo laikrakstu ir zināma interese, pēkšņi parādījusies cita, papildu aizraušanās, kurā viņi grib iesaistīt arī Miku. Sak, nebūs tas otrais, netiksi arī pie pirmā. Izvēlies, puis.

Jā. Savs laikraksts — tas ir labi divējādi. Gan neapšaubāmā patstāvība, gan veiksmes gadījumā iespēja normāli nopelnīt, atbilstoši savam smadzeņu apjomam un sabiedriskajam statusam. Bet viss pārējais, kas saistās ar piedalīšanos Hugo un ari Italo citu interešu realizēšanā, Mikam šķiet apšaubāms, bet — atkal! — veiksmes gadījumā labu un pat ievērojamu peļņu nesošs. Ko tad nu tagad izvēlēties? Kam dot priekš​roku? Vai vispār pastāv izvēles iespējamība?

Ja Miks tik tiešām strikti atteiksies no Hugo piedāvājuma un pat nemēģinās sazināties ar Zaksu, tad no Mika visi novērsīsies. Un pareizi darīs. Pilnīgi pareizi rīkosies.

Protams, var arī nenovērsties.

Bet var arī novērsties.

Augstākā līga, kurā uzvarētājus ceļ debesīs, bet zaudētājus pat neatceras.

6.daļa Ik pa brīdim domās atgriežoties pie Zaksa tēla, Miks neizbēgami turējās kaut kādu trafaretu priekšstatu rāmjos un pārlieku spītīgi neļāva domām piejaukties emocionālajai cilvēciskā faktora lomai.

Lai arī visiem politiķiem ir neskaitāmas kopīgas īpašības, kas ļauj viņus apziņā veidot kā viendabīgu, amorfu un principā netikumisku masu, tomēr — tomēr! — katrs no viņiem ir atsevišķa personība ar savu neatkārtojamo individualitātes vaibstu. Kā mēdz teikt, viņi arī ir tikai cilvēki un nav nekādi apziņas aizplīvuroti dievi, kuri arī, piemēram, ēd, guļ un izkārnās tāpat kā visi cilvēki un šķaudot rāda ķēmīgas grimases, un katram ir veca māte vai tēvs kaut kur laukos vai nabadzīgā pilsētas nomalē, un visiem ir problēmas ar lielākiem vai mazākiem bērniem, no kuriem viens jau sācis dzert, cits lietot kokaīnu, bet kādai nepilngadīgai meitai drīz gaidāms bandubērns.Zakss patiesībā bija pavisam citādāks, nekā Miks to bija iedomājies, ņemot vērā to veidolu, kurš par viņu bija izveidojies. Tuvumā viņš bija pavisam, pavisam citādāks. Viņš bija vienkārši briesmīgs kā cilvēks un bezcerīgs kā politiķis.

Veicot šādu vērtējumu, Miks varētu rast attaisnojumu sev, jo viņš tomēr pamanījās sajaukt personīgo patiku vai nepatiku ar tīrām darba jeb lietišķajām attiecībām. Vārdu sakot, Miks Zaksam ne visai patika un jau kopš pirmās tikšanās reizes viņš to īpaši neslēpa, un laikam jau šis daļējais aizvainojums neļāva Mikam īsti vēsprātīgi spriest, un tāpēc viņš izdarīja ambiciozajam politikānim ne pārāk glaimojošus secinājumus.

Kas tad patiesībā bija šis Zakss, no kura parādīšanās politiskajā arēnā tagad pie varas esošie un arī nākotnē būt cerošie tik ļoti baidījās? Jā — bailes. Bailes gan. Šis nu būtu pats īstākais apzīmējums attieksmei, ar kādu tika uzņemts viņa pieteikums tomēr atgriezties politikā.

Konkurenti viņu nevis respektēja, nevis cienīja kā pretinieku, bet gluži vienkārši no viņa baidījās. Un viņam pašam, ari Hugo un pārējiem viņa atbalstītājiem tas bija tīri negaidīts pārsteigums.

Zakss allaž ir bijis uzmanības degpunktā, un vienmēr viņa personība un personīgā rīcība ir izsaukusi visdažādākos vērtējumus. Noteikt, cik tie šobrīd ir pozitīvi vai cik negatīvi, nav iespējams. Sanāk apmēram tā — puse uz pusi. Kaut gan te noteikti ir jāņem vērā, ka puse no negatīvi noskaņotās puses nespēja pat paši sev paskaidrot un saprotami formulēt savas nepatikas patiesos iemeslus, un tā bija

jāuzskata par bailīgo jeb, kā profesionāli politisko kampaņu organizētāji saka, svārstīgo daļu. Un tā ir viena no galvenajām daļām. Tā ir tā potenciālo vēlētāju daļa, par kuru balsīm vēlēšanās ir jācīnās visaktīvāk. Atkal jau bezdievīgi vienkāršais princips — ja to nedarīsi tu, tad par to parūpēsies tavi konkurenti. Ar pārējiem ir vienkāršāk. Tie, kam tu patīc, tie nobalsos jebkurā gadījumā, un šis spēku samērs katram politiskajam spēkam ir puslīdz zināms. Cīņa galvenokārt notiek par šo svārstīgo elementu.

Popularitāti Zakss ieguva komunistiskā režīma apstākļos, būdams sociālistiskās republikas vienas no labākajām paraugsaimniecībām priekšsēdētājs. Viņa vadītā saimniecība nebija vienīgā, kuru citiem lika par paraugu. Tādas republikā bija vairākas, gandrīz vai katrā rajonā pa vienai, un tas vedināja uz domām, ka tā nu gluži nav nejaušība. Šķita, ka ar sociālistiskajai domāšanai raksturīgo parādisko plānošanas metodi šīs saimniecības ir mākslīgi radītas. Lai citiem it kā būtu pēc kā tiekties. Kaut gan izglītotāki ļaudis itin labi saprata, ka normālā ceļā tas nemaz nav iespējams. Lielsaimniecības tika īpaši stutētas un visādi citādi atbalstītas, jo to vadītāji bija personīgi pazīstami ar zināmām aprindām partijā un valdībā, kas praktiski jau bija viens un tas pats. Un neapšaubāmi šo saimniecību vadītāji paši arī bija kārtīgi boļševiki ar visai ievērojamu partijas stāžu un bez saviem saimnieciski nozīmīgajiem amatiem ieņēma veselu virkni lietderīgus amatus dažādās komisijās, komitejās, padomēs, tika deleģēti uz kongresiem un konferencēm, izbraukāja arī ārzemes, tādējādi nostādot sevi krietni vien augstāk par tiem saviem amatbrāļiem, kuri vadīja, tā sauktās, atpalikušās saimniecības, un praktiski liedzot pēdējiem iespēju jelkad pacelties līdz viņu līmenim. Sociālisma apstākļos tas nebija iespējams, lai arī oficiālā valsts ideoloģija sludināja totālo vienlīdzību, kas praksē tā arī nekādi ne​spēja ieviesties.

Ja švakāko saimniecību vadītāji klusībā nīda savus nomenklatūriskos amatbrāļus no lielsaimniecībām, tad reāli viņiem nekas cits neatlika kā skumīgi pieņemt šo situāciju un darboties sev atvēlētajos rāmjos. Un strādāja un dzīvoja viņi bezgala pieticīgi. Bet tie cilvēki, kas mita un strādāja slavenākajās lielsaimniecībās, nebija tālu no ekstāzes, dzir​dot sava priekšnieka un mīļotā valdnieka vārda pieminēšanu vien, un, ieraugot viņu dabā, bija gatavi nēsāt uz rokām un visādi citādi godāt. Viņi, salīdzinot ar citu apvidu ļaudīm, vienkārši dzīvoja nesalīdzināmi labāk.

Par šīs labklājības patiesajiem iemesliem baumoja jau dažādi, taču nebija ērti par tiem daudz domāt un censties tajos iedziļināties vairāk, nekā nepieciešams. Turklāt vadītāji patiesi bija labi apguvuši sava amata prasmi un necieta sev blakus ne brīvdomātājus, ne taisnības meklētājus un arī tādus ne, kas pārāk strauji attīstījās un kļuva aizvien informētāki. Šajās saimniecībās mūžam stabilas bija tikai divas kastas — pats vadītājs un smagā ikdienas darba veicēji. Priekšsēdētāja vietnieki, nozaru vadošie speciālisti, grāmatveži un augstas skolas beigušie jaunieši ilgi vienā vietā netika turēti. Tādi padotie no vidējo speciālistu loka, kas būtu pārlieku daudz lietas kursā par visu notiekošo, priekšsēdētājiem — monarhiem nebija vajadzīgi.

Un viņi patiešām bieži rīkojās kā ar neierobežotām pilnvarām apveltīti patvaldnieki. No sīkākām nepatikšanām, kas varētu rasties no denunciācijām, viņus glāba nežēlastībā nonākušo vai nepatiesi apvainoto un atlaisto aizdomas, ka viņu pretdarbība tāpat neko nedos, jo — šefam taču ir nāvīgākie kontakti! Bet no lielākām nepatikšanām viņus glāba akurāt šie paši patiešām esošie kontakti.

Elementāri.Tas gan nenozīmē, ka privileģēto lielsaimniecību vadītāji īstenībā bija nevis lauksaimniecības lietpratēji, bet gan kaut kādi tukšpauraini boļševiki. Ne uz to pusi. Visi viņi arī patiesībā bija kārtīgi saimniekotāji, jo, ja tas tā nebūtu, tad ar visu lielo labvēlību un neskaitāmajām priekšrocībām vienkārši nolaistu dibenā arī šīs paraugsaimniecības. Nē, strādāt viņi prata. Pareizāk būtu teikt, ka viņi lieliski prata nepalaist garām piešķirto izdevību. Un pēc tam, protams, no savām privilēģijām vairs negribēja šķirties.

Lai ari zināmu daļu savas dzīves viņi bija spiesti nosēdēt nelietderīgās partijas sapulcēs, kur tāpat bija spiesti tēlot karstasinīgus komunistus, tomēr tas viņiem netraucēja savās mājās rādīt pavisam citu, proti, cilvēcisku seju un, protams, veikt arī reālus darbus.

Republikā bija daudz šādu paraugsaimniecību, kurās nokļūt, lai dzīvotu un strādātu, bija jebkura

laucinieka sapnis. Taču īpaši daudz spilgtu personību no šo saimniecību vadītāju vidus nebija. Kā jau allaž, no labākajiem loģiski atdalījās tie visulabākie un automātiski izveidoja tādu kā savu ģildi. Un visvairāk uz pārējo vislabāko fona izcēlās tieši Zakss. Viņa saimniecība skaitījās tā pati pati labākā, un viņš pats nopel​niem visbagātākais.

Un nu jau viņš pats bija kļuvis partijai un valdībai nepieciešams. Roka sāka roku mazgāt. Ar Zaksa palīdzību tika veikli aizmālētas acis mazāk apķērīgajiem ārzemniekiem, radot iespaidu, ka tik augsta līmeņa lauksaimniecība pie mums, tas ir, sociālistiskajā padomijā, ir visnotaļ ikdienišķa parādība.Tādai vēlmei sevi tik ļoti izrādīt it kā nebija nekāda loģiska iemesla, jo tajos laikos pat nevarēja būt runa par kādiem ārvalstu kredītiem vai investīcijām, kuras prātīgie kapitālisti mēdzot ieguldīt tikai drošās un plaukstošās lietās. Tā bija tīra ideoloģiska izrādīšanās un dīžāšanās. Lai tie pūstošie kapitālisti redz, kādas ir īstenās sociālisma priekšrocības.Un Zaksa vadītā saimniecība tam bija ārkārtīgi piemērota. Tiešā galvaspilsētas tuvumā, ar labiem pievadceļiem, attīstītu infrastruktūru — pirtis, banketu zāles, medību lauki un tamlīdzīgi. Un ari šajā jomā Zakss uzrādīja itin vērā ņemamu talantu, jo prata būt devīgs un viesmīlīgs namatēvs. Viņš allaž prata lavierēt uz naža asmens, jo intuīcija nekļūdīgi un laicīgi pateica priekšā, cik tad tālu drīkst iet un kurā brīdī ir jāapstājas.Īpatnējā veidā viņš bija sevi pasargājis arī no galvenās boļševisma galvgali pūdējošās nelaimes, proti, no alkoholisma. Uzņemot augstus viesus, viņš vienmēr un visur bija klāt, neskopojās, cienāja citus un cienājās pats, bet — ar mēru. Daudzi viņa kolēģi to nespēja un ātri vien norietēja — vai nu eleganti mirstot savā postenī, vai degradējoties līdz kādreiz paša vadītās saimniecības laukstrādniekam un tad no neapturamās pārdzeršanās mirstot pavisam necili un visu aizmirsti.

Bet viņu draudziņi augstās partijas komitejās turpināja uzburt un kalt jaunus sevis un savas ideoloģijas izrādīšanas plānus.Zakss bija apveltīts ar īpašu ožu gan darbā, gan sabiedriskajā dzīvē.

Būdams visu iespējamo padomju deputāts un partijnieks, viņš vienlaicīgi saglabāja itin tautnieciski noskaņota līdera oreolu. Un daudz kas viņa darbībā vienkāršam cilvēkam varēja likties disidentiski pievilcīgs un pat tādā mērā, ka, sākoties pirmajiem atmodas viļņiem, tie uznesa ari Zaksu brīvības cīņu virsotnē. Taču viņš to visu uztvēra un savu turpmāko darbību veica savdabīgi piesardzīgi. Viņš nemētājās ar pārlieku skaļām frāzēm, neorganizēja piketus un pats tajos nestāvēja, centās izvairīties no plašākiem mītiņiem vai tautas manifestācijām, it kā klusi piebilstot — es tāpat vien, es ar savu darbu labāk.

Patiesībā šai piesardzībai bija pavisam citi iemesli. Zakss lieliski pārzināja visas brūkošās padomju impērijas aizkulises un, šķiet, Latvijā vislabāk varēja prognozēt vienu vai otru procesu. No dažādu saviesīgu pasākumu laikiem viņam bija laba pazīšanās pie visaugstākajiem Maskavas priekšniekiem.

Tādas nebija nevienam jaunās komunistiskās nomenklatūras darbiniekam, un par atbrīvošanās cīņas vadoņiem vispār nav vērts runāt.

Abas puses gribēja Zaksu dabūt savā pusē. Un ar godu jāatzīst, ka līdz zināmam brīdim Zakss laipoja ļoti veiksmīgi un meistarīgi. Tik meistarīgi, ka pirmais un pēdējais un vienīgais padomju prezidents viņu izvēlējās par savu padomnieku. Sazin velns, jeb vismaz pats prezidents to tikai zināja, kāda rakstura jautājumos tad Zakss sniedza padomus salmu prezidentam, taču tas bija un palika ievērojams fakts un notikums ne tikai Latvijas dzīvē vien. Tik tuvu impērijas tronim nebija nokļuvis neviens arī no kaimiņrepublikām, un šim faktam uzmanību pievērsa arī ārzemju pētnieki.Tā, protams, bija divdomīga situācija, ja ņem vērā to, ka atbrīvošanās cīņas galvenais uzdevums bija atsvabināšanās no šausminošās sarkanās impērijas žņaugiem. Potenciāls tautas kustības līderis, kurš ne tikai ar muti, bet arī ar savām rokām jau sen pierādījis, ka prot strādāt valsts labā, un — še tev! — pēkšņi kļūst par visumā naidīgas valsts prezidenta padomnieku.

Bet, no otras puses raugoties, te varēja manīt zināmu loģiku, un, par to neskaitāmas reizes piesardzīgi durstīts no pašmāju žurnālistiem, viņš tā ari to lietu skaidroja. Proti, prezidents ir labvēlīgi noskaņots pret baltiešu brīvības alkām. Tikai viņš negrib pieļaut bezjēdzīgu asins izliešanu. Protams, ar vēsākām asinīm apveltītie baltieši nedarīs tādas karstgalvīgas muļķības, kādas ik pa brīdim notiek neapjaušamajā tālumā

esošajos Dienvidos, taču viņam apkārt ir tik daudz prostaļiniski noskaņotu veco partijas praulu, kas neļaujot viņam rīkoties pēc tīrākās sirdsapziņas, un tāpēc esot jādarbojas ļoti uzmanīgi un saprātīgi. Un tas taču būšot tieši labi, ka kritiskos brīžos prezidents padomu prasīšot tieši Zaksam un tikai tad sāks domāt par veco marasmātiķu saucieniem pēc stingras un kaut vai asiņainas kārtības, kas viņu izpratnē ir tikai un vie​nīgi nedalāma bezjēdzīgi plašā padomija.

Un atkal ar Zaksu notika parastais variants. Proti, nekas īpašs. Viņš it kā bija, un it kā viņa nemaz nebija. It kā labs, it kā slikts. Neko īsti nevar saprast. Tāds kā viedais priesteris, kurš acīmredzot spēj saskatīt krietni vairāk gājienu uz priekšu, nekā kāds no mums to spēj.

Taču notikumi attīstījās diezgan strauji. Un Zakss par visu un vienmēr bija savlaicīgi lietas kursā.

Kad vajadzēja, viņš brīdināja Latvijas komunistus, savukārt citu reizi draudzīgi konsultēja tautiskās kustības līderus. Un vāca punktus abās nometnēs.

Bet bija kaut kas tāds, ko viņš laikam bija apjautis pavisam ātrāk par visiem citiem. Pēkšņi atteicies no visiem iespējamajiem amatiem abās nometnēs, viņš aizgāja ari no darba savā paraugsaimniecībā, izmantojot jaunās izmaiņas likumdošanā un tās nepilnības, nopirka paprāvu zemes gabalu pavisam citā Latvijas apvidū un īsā laikā tur izveidoja pats savu personīgo lauku saimniecību, kuru jau no paša sākuma ari varēja droši uzskatīt par paraugu citiem. Ļaudis gan melsa, ka to viņš spējis, tikai pateicoties sazagtajiem miljoniem, un tamlīdzīgi. Taču pat prese par šo tēmu klusēja. Nebija ne vismazākās astītes, aiz kuras pieķerties, lai pairdinātu valdziņu maisam, no kura varētu birt cits pēc cita laukā pierādījumi kaut kādām Zaksa saimnieciskajām nelikumībām.

Bet prezidenta padomnieka amatu viņš sev saglabāja. Un tas arī šķita tas dīvainākais. Boļševiki sāka uz viņu apvainoties par to, ka Zakss atklāti nenostājas viņu pusē. Bet nacionāli viņu sāka šaustīt par tieši tādu pašu nenoteiktību tautai tik nozīmīgā laika posmā.

Bet Zakss atrada triviāli ģeniālu izeju. Lieciet mani mierā, un viss. Es jau esmu kungs gados un esmu valsts un citu cilvēku labā gana pastrādājis. Man ir pašam sava ģimene, jau ir mazbērni, un es tagad gribu pavisam mierīgi nodzīvot savas vecumdienas. Pamēģinājis spēkus politikā, esmu sapratis, ka tā nav man domāta nodarbe.

Viņam gan noticēja, gan nenoticēja. Aizdomas par viņa it kā tumšajiem plāniem viesa tas, ka viņš turpināja būt šaubīgā preizidenta padomnieks, kā arī tas, ka vēl aizvien nebija publiski novērsies no kompartijas.

Bet tas aizmirsās. Goda vārds — vienkārši aizmirsās. Virspusē izpeldēja citi uzvārdi. Tautas priekšā nostājās īsti nodevēji un īsti varoņi, un tās prātus aizņēma pavisam konkrētas, šodien notiekošas lietas.Bet Zakss miermīlīgi rakņājās pa saviem lauciņiem, un tikai retu reizi viņa vārds pazibēja lauksaimnieciski orientētajā presē, kas vēstīja, ka, lūk, Zaksa saimniecībā atkal izaudzēta, teiksim, teicama kartupeļu raža. Un šoreiz tas jau nu noteikti noticis bez jelkādas parādes un nomenklatūras palīdzības. Pietika paša ģimenei un vēl pusei no visa apvidus, jo citiem atkal tas kaut kā nesanāca tik labi.

Un tie, protams, atkal sāka uz Zaksu skatīties šķībi. Sāka meklēt utis, un tās arī atrada. Pa vienai vien.

Kur tāds Zakss ņēmis tik daudz labas tehnikas? Taču nozadzis savai vecajai saimniecībai. Tāda māja un saimniecības ēkas gleznainas upītes krastos! Tas taču maksā miljonus! Kur viņš tos ņēmis? Taču no bijušās saimniecības kases. Viņa jaunos īpašumus cēluši un tagad apsargā padomju armijas zaldāti. Kādā sakarā? Taču viņam ir sakari ar visaugstākajiem pasaulē lielākās, briesmīgākās un bezjēdzīgākās armijas vadoņiem. Ko tas nozīmē?

Bet tā atkal bija tikai tāda maza dzirkstelīte, no kuras neaizdegās nekāda nopietnā liesma. Par līdzekļiem tiešām varēja rasties ne viens vien jautājums, taču par to Zakss apņēmīgi klusēja. Nopelnīju.

Esmu daudz savā dzīvē strādājis. Un man ir daudz draugu. Ko? Krievu zaldāti manā saimniecībā?

Protams. Tas taču ir labāk, ka viņi nodarbināti kādā derīgā darbā, nekā sēž kazarmās un gatavojas ar ieročiem rokās sargāt asiņainos sociālisma iekarojumus.

Un mutes atkal visiem ciet.

Un kaut kur šajā posma sevi pieteikt pamanījās Miks. Utu meklētajā manīgā tautas modrā acs bija signalizējusi, ka, kamēr vēl līdz galam nav uzcelta Zaksa jaunās saimniecības dzīvojamā māja, viņš savus dēlus izmitinājis uz tagad sev piederošās zemes labi saglabātā mājā, kas viņam pašam gan nepieder. Bet tai mājai pēkšņi uzradušies pretendenti. Kāda pirmās brīvvalsts aizsargu nodaļas priekšnieka mazmeita, kura gan tagad izskatās pēc itin nožēlojama un alkoholam stipri vien pakļauta grausta, taču pēkšņi sagribējusi šo māju sev. No viņas radinieku loka uzradušies kvalificēti palīgi, kas sarīdījuši viņu pret Zaksu, un tagad tur izveidojies tīri pa skaļš konflikts.

Bet situācija bija diezgan sarežģīta. Zakss smīnot plātīja rokas un teica: es jau neko — tā nav mana māja, to pirms divdesmit gadiem no vietējās padomes par smiekla naudu nopirka tagad populārais kordiriģents Orleāns, un tā aizvien pieder viņam, un viņš ļoti labs un jauks cilvēks un ir atļāvis vienam no maniem dēliem tur kādu laiciņu padzīvot.Pirms divdesmit gadiem tā bija ierasta situācija, jo par tādiem īpašumiem neviens arhīvos nerakājās. Stāv tukša māja lauka vidū, ir uzradies kāds uz augšu pasists mākslinieks no galvaspilsētas, kam vajag romantisku vasarnīcu laukos, tad lai tikai dzīvo vesels. Savādāk tāpat tā māja sabruks.Taču izrādījās, ka visa tā situācija tagad ir maķenīt savādāka. Namiņš nemaz nebija tik bēdīgs un brukt netaisījās ne pirms divdesmit gadiem, ne tagad. Aizsargu priekšnieks to cēlis no pamatīga akmens. Un šodien, kad ar likumu īpašniekiem un to radiniekiem atdod savulaik atņemto vai nacionalizēto īpašumu, šāda stāvokļa lauku māja ikvienam ir pietieka​mi gards kumoss.

Bet Zakss tikai smīnēja vien. Sak, neko nezinu. Kur te vispār ir problēma? Vai tad tantukam ir tik spēcīgi papīri, ka var jau nākt ar tiesu izpildītāju? Laikam jau nav gan. Ja būtu, tad jau sen būtu atnākusi.

Bet nenāk taču, vai ne? Lamājas no attāluma. Lieciet labāk mieru cienījamam diriģentam un beidzot sāciet paši strādāt. Neplēsieties par cita mantas pārdalīšanu. Orleāns šo namiņu ir godīgi nopircis, gadiem ilgi kopis un saglabājis. Atņemot to ar varu, jūs nebūsiet labāki par boļševikiem 17. gadā.Un Miks šī incidenta pētīšanā iesaistījās tajā stadijā, kad jau visas rokas un kājas gāja pa gaisu. Visu sīki izpētīja un saprata, ka situācija, kā allaž, kad kaut kur iesaistīts ir Zakss, ir tāda: piecdesmit pret piecdesmit. Un viņš nolēma tikt ar visu galā pavisam vienkārši. Ir tāds paņēmiens žurnālistikā, kad taisnība ir gan vienam, gan otram, bet pie visus apmierinoša rezultāta tikt nevar, un to sauc par juridisku patu, tad nekas cits neatliek kā nospēlēt demokrātiju. Sak, tāds ir vienas puses viedoklis, bet tāds, lūk, ir otras puses viedoklis. Re, cik dīvaina situācija, vai ne? Tiec nu, mīļais lasītāj vai skatītāj, pats ar visu galā. Juridisks un publicistisks pats, kur tik vien ir tās žurnālista lomas kā vispār kaut kur izrakt tādu gadījumu. Jo spēcīgāks gadījums, jo populārāks žurnālists, lai arī neviens nav iedevis nekādus norādījumus par atrisinājumu. Ar to savulaik milzīgu punktu bagāžu savāca televīzijas žurnālistu trijotne no kāda populāra raidījuma, kurš vēsturē noteikti ieies ar unikālu sabiedrisku faktu, proti, tajā laikā, kad ēterā tika demonstrēts šis raidījums, tad neviena cita valsts kultūras iestāde necentās ieplānot savus pasākumus, labi zinot, ka neviens tos neapmeklēs, jo visi cilvēki sēdēs mājās un skatīsies televizoru. Bija tādi laiki. Bet gānīšanās un bezizejas situāciju rādīšana viņiem padevās ļoti labi. Ar praktiskām lietām gan viņiem tik ļoti neveicās.Bet nekas Mikam no tā neiznāca. Aizsargu priekšnieka mazmeitas radinieki viņam piestāstīja pilnu galvu, taču otra konfliktētāju puse atklāti izvairījās no jelkādam sarunām ar spuraino žurnālistu.

Orleāns mūždien slims. Viņa sieva neko nezina. Zakss aizbraucis. Bet viņa dēli bez viņa nekādās darīšanās ar presi neielaidīšoties.Kad Miks mēģināja šķērsot Zaksa saimniecības robežas, lai pretēji Zaksa dēlu siltajam ieteikumam tomēr tiktos personīgi ar Zaksa sievu, kas allaž ir mājās, viņam uzrīdīja suņus, no kuriem bez īpašiem zaudējumiem viņš izvairījās, tikai pateicoties tam, ka vēl bija pietiekami jauns un savulaik ir nodarbojies ar vieglatlētiku.Pirmā reakcija pēc atelšanās aiz Zaksa teritorijas žoga, kura otrā pusē elsoja divi neganti rotveileri, bija tāda — to nu gan tev, Zaksiņ, nevajadzēja darīt. Taču drīz vien Miks nomierinājās. Bet iecerētā raksta scenārijs gan jūtami izmainījās. Rezultātā tapa itin nikna reportāža, kurā Zakss parādījās praktiski atklātības un visas tautas ienaidnieka lomā.

Atgriezies no nez kāda tur komandējuma un izlasījis Mika materiālu, Zakss noskaitās ne pa jokam.

Dažas Mika rakstu komentējošās frāzes jau nu bija pārāk tendenciozas, un tās patiesi varēja būt par pamatu tiesu darbiem. Un par tādu iespēju arī tika diezgan plaši paziņots, starp citu, izmantojot tā paša populārā TV raidījuma starpniecību, jo nez kāpēc griezties tieši pie Mika Zakss neuzskatīja par vajadzīgu. Taču šī lieta nekādu virzību neieguva. Toties līdz Mikam nonāca baumas, ka Zakss tomēr šo lietu gluži novārtā pamest negrasoties, un tika draudzīgi brīdināts, lai īpaši uzmanās. Pats personīgi. Zakss protot strādāt ne tikai aramlaukā.

Bet atkal tas viss aizmirsās, jo, kā mēdz teikt, nāca jauni sūdi, un par vecajiem vairs nebija laika domāt. Un šoreiz tie atkal gāzās pār Zaksa galvu un krietni vien biezākā un nopietnākā slānī, nekā tas bijis līdz šim.

Nez ko sev pieejamajos varas gaiteņos pareizi vai nepareizi nojau-tis, Zakss izdarīja pirmo nopietno kļūdu, kas būtiski sašūpoja viņa labā tētiņa reputāciju. Kādā pa pusei slepenā Latvijas boļševiku saietā viņš teicis skarbus vārdus pret atbrīvošanās kustību un tās galvenajām idejām, piekritis aicinājumam savaldīt ekstrēmistus, par kādiem vēl valdošie komunisti tagad dēvēja aktīvākos cīnītājus par neatkarību, un visādi citādi «beidzot parādījis savu īsto seju».

Sašutuši bija arī visi šī it kā slepenā saieta dalībnieki. Par to, ka tajā runātais nonācis atklātībā. Tas taču esot bijis tik slepeni! Bet laikam jau gan boļševiku, gan nacionālu rindās atradās dubultaģenti, kas regulāri un precīzi sniedza attiecīgās ziņas, un Zakss nebūt nebija vienīgais laipotājs.

Preses slejās parādījās pat precīzas stenogrammas, un tajās Zaksa teiktais jautās kā kaut kas pavisam cietsirdīgs. Te nu neviens vairs netika skaidrībā. Vai tiešām mums vēl aizvien jātic, ka viņš ir tikai lauku darbos norādes vecis, jeb tomēr ir jārēķinās ar viņu kā ar slepenu tautas brīvības cīņu pretinieku? Kā tad tur tagad būs, mīļie tautieši?Bet tajā laikā arī Maskavā viss bija sagājis biezā putrā. Pasaule ieplēstām acīm raudzījās uz Krieviju, ar kuru nešaubīgi tika identificētas arī visas tai pievienotās nekrieviskās republikas.Kaut kur tomēr Zakss bija pamatīgi kļūdījies. Vai arī kāds ir viņu apzināti piemānījis, radot ilūziju, ka brīvības cīņai nav nākotnes un ka tā tiks apslāpēta visiem iespējamajiem līdzekļiem. Pacenties drošības pēc sagla​bāt savu statusu boļševiku nometnē un tāpēc izkliedzies tajā slepenajā sai​etā, Zakss, pat nenogaidījis sava vārda parādīšanos visos laikrakstos, atkal devās uz Maskavu pie saviem augstu sēdošajiem draugiem.Taču pēc pāris dienām bija atpakaļ. Nu vairs nebija, kur dēties. Speciālās nozīmes milicijas vienības ālēšanās rezultātā, kad bojā gāja desmitiem nevainīgu cilvēku, un prokomunistiski noskaņoto spēku spiediena paplašināšanās rezultātā, kurš vainagojās ar mistiskas valsts glābšanas komitejas izveidošanu un paziņošanu par varas pārņemšanu savās rokās, beidzot kaut cik adekvāti reaģēja arī valsts augstākais likumdevējs. Bargā janvāra naktī satrakoto specmiliču ielenkumā tika pieņemta valstiskās neatkarības deklarācija. Nu Latvija bija brīva, tā sauca visi nacionāli noskaņotie ļaudis. Bet Zakss sēž Maskavā. Sūdaina situācija. Un vēl tāds atklātībā nonācis jaunums — glābšanas komitejas viens no līderiem esot neviens cits kā Zakss. Viņa paraksts turpat vien gozējoties, blakus citu zempierainu hegemoniešu, čekistu un pārējo kareivīgi noskaņoto boļševiku uzvārdiem, no kuriem lielākā daļa tikai burtiski pēdējās nedēļās parādījušies pie Latvijas cīņu debesīm, un bija skaidrs, ka tie ir speciāli iesūtīti provokatori un kais​lību kurinātāji. Zakss un vēl pāris latviešu.

Tautas sašutumam vairs nebija robežu. Beidzot! Beidzot ir zināms pats īstākais nodevējs. Labāk nemaz neatgriezies no Maskavas! Apēdīsim! Ja negaršos pašiem, tad suņiem atdosim...

Bet Zakss tomēr atrada sevī zināmu devu vīrišķības, lai to paustu pavisam nevīrišķīgā veidā. Kā valsts augstākā likumdevēja kārtējais deputāts viņš tomēr brīvi un netraucēti atgriezās savā valstī, taisnā ceļā devās uz Augsto namu, uzmeklēja pazīstamu televīzijas ziņu dienesta reportieri, nostājās kameras priekšā, nopūtās un... sāka birdināt asaras.

Tas bija pilnīgs furors. Tauta, kas ar bažām gaidīja asinis, pamatīgi apjuka. Zakss raudāja un teica — vai nu es esmu nepareizi saprasts, vai arī patiešām esmu pieļāvis kādu nopietnu kļūdu, bet jebkurā gadījumā piedodiet man, jo pret savu tautu es nenostāšos nekad.

Un tagad — paldies par uzmanību, bet nu gan es uz visiem laikiem pazūdu no skatuves. Ļaujiet man strādāt un nemēģiniet iepīt savās netīrajās spēlītēs. Gribēju, lai visiem ir labāk, bet, raugi, nesanāca. Un viss. Un Zakss atkal pazuda.

Vēl gan ik pa brīdim viņu pieminēja, jo tie, kas nenoticēja viņa asarām, tomēr prasīja kaut kādu gandarījumu. Taču kopumā viņam lika mieru, nosauca par politisku līķi, kuram nav nekādas nākotnes un kura atgriešanās vairs nekādi nav iespējama.

Otrā nopietnā kļūda bija tā, ka straujajā notikumu gaitā Zakss aizmirsa, ka tagad ir brīvas un no komunistiem neatkarīgas valsts pilsonis, un, kad viņa publiskās asaras kaut cik bija apžuvušas uz vaigiem, nolēma aizvien vēl nepaziņot par savu izstāšanos no kompartijas. Vai nu viņš patiesi uzskatīja, ka tam ir jānotiek kaut kā pašsaprotami, kā viņš vēlāk skaidros, vai arī vecais sātans vēl uz kaut ko klusībā cerēja.

Tolaik gan tas nevienu pārlieku neinteresēja, taču pēc kāda laiciņa tas viņam itin nežēlīgi atkodās.Šie četri momenti — dedzīgā uzstāšanās slepenajā boļševiku saietā, viņa vārda parādīšanās zem glābšanas komitejas deklarācijas, neizstāšanās no kompartijas un līdz pat pēdējam brīdim padomu došana prezidentam, kurš pretēji Zaksa apgalvojumiem tomēr bija nostājies pret baltiešu neatkarību,— šie fakti tika atkal izvilkti dienas gaismā tagad, kad Zakss kārtējo reizi sadomājis atgriezties uz politiskās skatuves un cierē uz premjera krēslu.

Un viņa priekšā sēž Miks ar jauniem politiskās reklāmas priekšlikumiem, kuri gan pavirši, bet tomēr ir saskaņoti ar Hugo, kurš par šo Mika soli bija bezgala sajūsmināts.

Tagad Zakss jau patiešām ir vecs. Vēl pirms pieciem gadiem viņš tikai gatavojās novecot, bet nu jau viņš ir apvītis cilvēks krietni pāri pusmūžam. Viņam ir taisni un atpakaļ atsukāti tumšpelēki mati, tāda pati pelnu pelēka seja, tumšas acis, kuras sarunas laikā viņš it kā mēģina slēpt un sarunas biedra acīs ieskatās tikai kaut kādu frāžu akcenta brīžos vai nobeigumos, it kā lai pārliecinātos, vai klausītājs patiesi saprot to, cik nopietni ir vārdi, kurus viņš nule kā dzirdējis.

Viņš aizvien vēl ir ģērbies savā gaišajā uzvalciņā, un Mikam šķita, ka tas pat ir nedaudz par mazu.

Sēžot savā partijas štābā, kurš izvietojies priekšpilsētas omulīgajā privātviesnīcā, viņš ir noģērbis žaketi un atpogājis īspiedurkņu krekla augšējo pogu. Viņam ir īsas un strupas rokas ar spēcīgām plaukstām un mezglainiem pirkstiem, aiz kuru nagiem vīd nodevīgi melnumiņi. Zemnieks.Vasara bija karsta, atvērti visi iespējamie logi, un viņi ar Miku atradās istabā vieni paši. Šī nebija viņu pirmā tikšanās. Tā bija kārtējā, un tam būtu jānozīmē, ka lietas virzās uz labo pusi. Taču Miku nemitīgi māca aizdomas, ka aizvien notiek kaut kāda jocīga iztaustīšanas spēlīte.Zakss runāja ļoti klusā balsī. Tā bija tik klusa, ka bija it kā jāsaprot — šīs balss īpašnieks necieš iebildumus. Viņš ir uzsācis smagu cīņu un tagad cenšas noskaidrot, cik tad īsti viņam ir patiesu un uzticamu līdzgaitnieku.

Piemēram, šis jauneklis no Hugo Rozenbaha aprindām nerada īpašu uzticību. Esot spējīgs žurnālists, bet es tādu neatceros. Visādi tur ir bijuši. Spējīgs, tātad apolitisks. No aktīvās rakstīšanas gan esot aizgājis un tagad tikpat spējīgi darbojoties reklāmas laukā. Taču partijā stāties negrib. Reklāmu taisīt ir gatavs, bet bez pārliecības par idejas svētumu. Viņš ir algotnis. Parasts algotnis, kurš grib tikai nopelnīt uz politikas rēķina. Vai tādi man ir vajadzīgi?

Visi tie viņa aprakstītie plāniņi ir labi. Neesmu, protams, pats lielākais speciālists šajā jomā, bet tās domas patiesi ir labas. Hugo viņu rekomendē kā īpaši spējīgu puisi. Paskat, viss viņa papīros tāds gluds un koncentrēts. Naudas summas izceltas tā īpaši. Nauda, nauda. Visus viņus interesē tikai nauda. Jā... bet man jau arī tā ir nepieciešama.Pārrunājuši pāris momentu, viņi šķīrās, lai satiktos pēc pāris die​nām. Zakss gribēja jau konkrētas darbības sākšanu, bet Miks teica, ka neko nevarēs sākt, kamēr nav pilnīgas skaidrības par naudu. Cilvēki, kas strādā reklāmas jomā, ir gana pieredzējuši un labi zina, ka vismazāk ir jātic politiķu solījumiem. Visi vēlētāji to varbūt vēl nezina, bet reklāmas ļaudis to zina lieliski. Un viņš, Miks, negrūdīšot iespējami neapmaksātā darbā savus cilvēkus, kamēr nebūs pamatotas finasējuma garantijas. Darba apjoms ir milzīgs, jāstrādā pietiekami lielam cilvēku kolektīvam, arī bez brīvdienām, un

tā tālāk. Bez nopietniem avansiem te neiztikt.Abi skatījās viens uz otru un, šķiet, domāja vienu un to pašu — Hugo! Un abi apjauta, cik atkarīgi viņi ir no šī šaubīgā un daudz sološā naudasmaisa, kuram visi milzu maisi pagaidām vēl tukši, bet...

Labi, — pēdīgi teica Zakss. — Šajās dienās es no Krievijas draugiem saņemšu divus miljonus.

Satiksimies trešdien pusdivos tepat un tad iesim tālāk. Bet jūs, jaunais cilvēk, izdomājiet precīzi, kādam jābūt mūsu videoklipam.

Zaksa kungs, — Miks teica. — Man tas jau sen ir zināms. Uztaisīsim proves, samontēsim melno materiālu un tad kopīgi spriedīsim par to, ko vēl var mainīt.

Miks neviļus centās pasmaidīt tikpat noslēpumaini, kā to mēdza darīt Zakss. Šķiet, ka lielais politiķis, kura pretinieki tagad visiem iespējamajiem veidiem centās dabūt viņu pie malas, to saprata un uz atvadām pavisam, pavisam klusā balsī teica: — Tikai ielāgojiet vienu, jaunais cilvēk. Algotņiem mēs līdz galam neuzticēsimies nekad. Un, ja jūs mani piekrāpsiet, tad savu dzīvību jums nenosargāt.

Miks patiesi iekšēji nodrebēja. Šādus vārdus, kas tik tieši vērsti uz viņu, nācās dzirdēt pirmo reizi, un viņš nepavisam nebija gaidījis tos tieši no šī cilvēka.

Hm... Varu tikai pateikties, ka jūs mani laicīgi brīdināt. — Miks saglabāja ārēju mieru. — Man tikai gluži nav skaidrs, kā un ar ko es varētu jūs piekrāpt tādā mērā, lai izpelnītos tādu attieksmi? Varbūt ir vērts jau tagad to noskaidrot, lai es neiekrītu uz kādu nejaušu un nepro​gnozējamu muļķību.

Lai nu paliek, — Zakss, skatīdamies laukā pa logu uz vasarīgo parku, klusiņām teica. — Es ceru, ka jūs visu labi sapratāt. Līdz treš​dienai.

Sabozies kā balodis un vēl ejot papīrus portfelī stūķēdams, Miks izgāja no Zaksa kabineta un gaitenī gandrīz krūtīs saskrējās ar savu bijušo kursabiedru, kurš arī rādīja tikpat izbrīnītu seju. Miks zināja, ka kursabiedrs arī jau sen strādā kādā reklāmas aģentūrā.

Ko tad tu te dari? — Miks māksloti jautri vaicāja.

Droši vien to pašu, ko arī tu, — uzrunātais tikpat liekuļoti attrauca.

Tā varētu būt, — Miks novilka zem deguna.

Tā laikam būs arī.

Un diviem bijušajiem kursabiedriem, kuri savulaik bija itin satuvinājušies, pēkšņi nebija par ko runāt.

Vēlu veiksmes, — teica Miks un devās prom.

Paldies. Ceru, ka tevi piemeklēs tāda pati.

Miks izgāja uz ielas, un, lai arī viņš atradās estētiski baudāmā vidē, kur netrūka platzarainu, ēnainu koku, skaistu apstādījumu, greznu viesnīcas fasāžu un pat koši izkrāsotas sētiņas un dziedāja un čivināja arī putniņi, un visapkārt valdīja klusas priekšpilsētas ieliņas miers, viņš jutās netīrs. Pirmā doma bija braukt uz ezeru nopeldēties vai vismaz ieiet dušā un kārtīgi nomazgāties.

Drausmīgs gaunerīgums dvesa no šīs partijas štāba vēsajām istabām.

Mik, kur tu esi ielīdis? Tas ir tas, ko tu gribi? Vai netrieksi beidzot visus pie velna? Un — cik ilgi un cik bieži tu vēl sev uzdosi šos jautājumus?

Lai nu kā, bet tu tomēr esi pamatīgi kļūdījies savā Zaksa novērtējumā. Un tāds tu noteikti nederi par viņa labo roku, kurai jābūt pēc Gebelsa vei​dola veidotai. Un Zakss par to vispār nemaz pat neiepīkstējās.

Vai nu tiešām tā ir bijusi tikai Hugo fantāzija un viņš ir centies vienīgi iztaustīt Mika nostāju šajā jautājumā, vai arī viņš ir visai godīgi atstāstījis Zaksam savu sarunu ar Miku un viņi kopīgi ir nolēmuši neuzstāt. Bet, cik var noprast, tad citu kandidātu aizvien vēl nav. Kaut gan... Kaut gan — ko te dara konkurējošās firmas? Bijušā kursabiedra parādīšanās pie Zaksa kabineta durvīm Mikam iedzēla vissāpīgāk. Projekts labs, bet, redzi, pats tu tiec pamazām nobīdīts malā. Neizcelies ar lojalitāti. Nesaki — klausos, vai atļausiet skriet un izpildīt!

Ejiet dirst, biedri kungi!

Nolēmis tomēr neizlaist no savām rokām uztverto pavedienu, Miks paklausīja Hugo un sazinājās ar Zaksu tieši. Pagaidām nekādu lielo rezultātu tam nebija. Nav naudas, nav darba, un nav arī rezultāta.

Bet vispār Zakss izturējās vēl nenoteiktāk par Hugo. Viņu neinteresēja ne tas, cik kopumā tomēr nepievilcīgs ir viņa kā politiķa tēls, ne arī tas, ka līdz vēlēšanu dienai atlicis pavisam niecīgs laika sprīdis. Viņu neinteresēja arī tas, ka niknākie pretinieki savukārt bija izvērtuši ne tikai nesaudzīgu cīņu pret Zaksu personīgi, bet nebija aizmirsuši laicīgi uzsākt ari savu aģitatīvo kampaņu.

Zakss bija kaut kā pavisam īpatnēji un bezgala sevī iemīlējies un dzīvoja ar visnotaļ apšaubāmu pārliecību, ka atliks tikai nosaukt viņa vārdu, un cilvēku rociņas sliesies augšup pašas no sevis, lai nodotu savu balsi par vienīgo iespējamo tautas glābēju. Viņš bija tik pārliecināts par sevi, ka, šķiet, vispār neuzskatīja par vajadzīgu veidot jelkādu priekšvēlēšanu kampaņu. Cilvēki taču paši saprotot, ka jāliek pie malas tie, kas viņus visu laiku apzaguši, un jādod iespēja viņam, Zaksam, kurš visu laiku to nemaz nav gribējis, bet nu jūt, ka viss var saiet pavisam neatšķetināmā grīstē, un tāpēc tā to lietu nevar atstāt. Cilvēki taču neesot dumji!Un tā ari bija gandrīz visa viņa programma. Neko vairāk viņš nebija spējīgs izdomāt.

Balstoties uz šīm banālajām tēzēm, viņš spītīgi buldurēja vienu un to pašu — jātaisa jauna revolūcija, jātaisa jauna revolūcija ; cilvēki taču nav dumji, cilvēki taču nav dumji; mums jāpaceļ masas, mums jāpaceļ masas.Cilvēki patiešām nav dumji. Un tieši tāpēc ir pēdējais laiks kaut ko darīt, lai kaut vai par šīm skopajām Zaksa idejām pēc iespējas ātrāk uzzinātu ne tikai viņa tuvākie līdzgaitnieki, bet ari plašākas tautas masas. Tās pašas, kuras viņš grib pacelt uz jaunu revolūciju.

Bet Zakss uz to raudzījās neciešami vienaldzīgi. Nu ko jūs, zēni! Var jau, protams, uztaisīt kādu troksni, bet es jau bez visa tā savākšu nepie​ciešamos punktus. Šķiet, otra tik nepamatoti pārliecināta cilvēka nebija visā Latvijā. Hugo, raugi, tupēja Vācijā.Jau pēc pirmās personīgās tikšanās reizes ar Zaksu Miks saprata, ka šis pasākums ir lemts neveiksmei. Zakss nav līderis. Viņa vārds, veidols, atmiņas par viņu — jā, bet viņš pats kā persona šodien — diemžēl ne. Un klusībā Miks sevi apsveica par noturēšanos pretim visiem populistiskajiem kārdinājumiem. Viņa mēģinājums pieslieties it kā progresīvam politiskajam grupējumam patiesi būtu beidzies diezgan skumji.

Un skumji tas beigsies visiem tiem, kas tagad par visām varītēm cenšas viņam pie​smērēties klāt.

Zaksa vientiesība kaut kā galīgi negāja kopā ar Hugo azartisko apņēmību. Un Miks noprata, ka pagaidām nejauši ir izvēlējies visoptimālāko nostāju. Neko nenozīmē zaudēt kontaktus ar Zaksu. Bet Hugo nedrīkst palaist vējos.Apmierināts ar to, ka visi it kā ir samierinājušies ar Mika atteikšanos no nesaprotamā Gebelsa portfeļa un ir pieņēmuši viņu nevis kā propagandas stratēģi, bet gan kā reklāmas izpildītāju, Miks uzskatīja, ka par zināmajiem Zaksa vārdiem viņam tomēr ir tiesības pasūdzēties Hugo.

Ko?! Tā viņš teica? — Hugo sēca klausulē.

Tieši tādā tekstā: savu dzīvību nenosargāsi, — Miks skaidroja.

Liecies mierā. Tas nu ir galīgi nenopietni. — Varēja just, ka Hugo vāji slēpj milzīgu uzjautrinājumu.

— Lai nu kurš, bet viņš to drīkst teikt vismazāk. Mik, tās ir pilnīgas muļķības, un tas tev galīgi nav jāņem galvā.

Es jau labprāt tā arī darītu, — teica Miks. — Tikai šobrīd nespēju saprast, kam vairāk ticēt — tev, kurš ir tālu prom Vācijā, vai tomēr viņam, kurš ir tepat blakus? Un kā tu domā, ko viņš īsti gribēja ar to pateikt? Kā es viņu varētu tā piekrāpt?

— Es nesaprotu, — Hugo atzinās.

— Zini, man viņš vispār atstāja bēdīgu iespaidu. Viņa spītīgā iedomība taču neļaus neko normālu paveikt lietas labā. Visa viņa izpratne par kampaņu saistās ar videoklipu, plakātu un bukletu, kurā sausi izklāstīta viņa tā saucamā programma, kas, starp citu, neizpelnās pat ne mazāko ievērību, jo ir tāda pati tukša runāšana kā pārējiem un, piedod, vēl vājāka par tām citām. Un kur tad vēl šī viņa neciešamā publiskā izturēšanās un muļķīgie teksti! Varbūt savu līdzgaitnieku vidū viņš ar to iegūst kaut kādu

autoritāti kā tāds nāvīgi stingrais vecis, bet — vai tad uz to viņam jāstrādā? Baidīt un turēt kaut kādā stresā savējos? Viņam taču vajadzīgas cilvēku balsis. Ar visu to, ko viņš pats dara un kas tiek darīts ap viņa vārdu, tiek panākts pavisam cits efekts. Un, tici man, tas ir gaužām bēdīgs. Vai tiešām viņam tas ir vajadzīgs? Es varbūt kaut ko nesaprotu...

Man. Ko, lūdzu?

Man vajadzīgs.

Nesapratu.

— Pozitīvs vēlēšanu iznākums ir vajadzīgs man un maniem cilvēkiem, nevis viņam, — Hugo skaidroja. — Viņš ir tikai izpildītājs.

Miks klusiņām iesvilpās. Nu gan Hugo paņēmis pašu augstāko reģistru.

— Man šķiet, ka nu jau tu uzpūtībā pārspēsi pašu Zaksu, — Miks pateica un tūlīt pat iekoda sev mēlē. Vai tikai viņš nesāk jau par daudz atļauties. Nāvīgais kritiķis. Nekas tev nav labs. Visi apkārt ir muļķi un duraki.

Hugo kādu bridi klusēja, bet tad turpināja tā, it kā Miks neko nebūtu teicis: Es jau tev teicu, ka tu vēl daudz ko nezini. Labāk būs, ja tu man vienkārši ticēsi. Teiksim — tā, kā tev ticu es. Es taču tev neprasu kaut kā atskaitīties par tām naudām, kuras esmu jau devis. Ja tu saki, ka vajag tik un tik, tad es tev ticu. Zaksa gadījumā tev tieši tāpat vajadzētu ticēt man.

Bet man arī nav nekādu problēmu tev atskaitīties, — Miks iebilda. — Man visa grāmatvedība ir kārtībā.

Tas ir labi. Manējā arī. Tad nerakņāsimies tur, kur mums nav lemts to darīt. Okei?

Okei. Es jau arī netaisos rakņāties tur, kur tu nevēlies, lai es to daru, — Miks teica. — Bet Zaksa gadījumā... Man vienkārši ir žēl, ka tu savu naudu tērē diezgan bezcerīgam gadījumam. Saki, lūdzu — vai es patiešām esmu pirmais un vienīgais, kurš tā runā? Neviens cits tev nav neko tādu teicis? Kaut gan, protams, no manas puses ir diezgan muļķīgi aizrādīt bagātniekam, ka viņš kaut kā nepareizi tērē savu naudu...

Es tevi sapratu. Sapratu, sapratu, — Hugo rāmi atbildēja. — Tu tik tiešām neesi pirmais un vienīgais. Italo to vien tikai dara kā zākājas par mani. Ne jau publiski, protams, bet tā — starp mums. Bet, kā jau es teicu, viņš pirmais būs pie manis, līdzko Zakss kļūs par premjeru. Redzi, nav jau gluži tā, ka es te visu laiku grābstos pa zilu gaisu. Aiz manis arī stāv zināmas aprindas, un viņu izvēle ir kritusi uz Zaksu.

Viņu šajā amatā grib redzēt visi. Saproti?

Tas ir visnotaļ interesanti. Es to saprotu tā, ka starptautiskais kapitāls palēnām un elementāri dala ietekmes sfēras jaunajā Eiropā.

Gandrīz vai tā. Bet tas taču ir normāli, — Hugo strauji iekarsa. — Tā visur notiek. Vecīt! Mēs taču neko jaunu neizgudrosim. Tu man nepiekriti?

Tas nav mans uzdevums — piekrist vai nepiekrist tev, — Miks atbildēja. — Tu taču tāpat darīsi tā, kā pats uzskati par vajadzīgu. Es tikai gribu tevi brīdināt, ka daudz kas no tā, ja ne pat pilnīgi viss, tev var neizdoties. Tur, Vācijā, tu ne pārāk labi vari saskatīt to, kas īstenība pie mums notiek.

Kas tad tāds pie jums tur notiek, ko es nezinu?

Nu, piemēram, viss velk uz to, ka nacionāli dabūs beidzot cauri likumu, kurš Zaksam nemaz neļaus kandidēt uz parlamentu. Un tad visi tavi pūliņi būs vējā. Manējie arī, starp citu.

Muļķības! — Hugo sauca. — Lai kļūtu par premjeru, nemaz nav jābūt deputātam. Mēs dabūsim nepieciešamo procentu un tad iecelsim par premjeru jebkuru.

Jā, tā laikam gan ir...— Miks aizdomājās. Cik tomēr viss ir vienkārši. — Tad jau var iecelt arī tevi pašu.

Vai tevi. Pareizi, — piekrita Hugo. — Bet man ir vajadzīgs Zakss. Viss tiek mērķēts tieši uz viņu. Te ir bezgala daudz visādu zemūdens akmeņu.

Bet kāpēc tu nepieļauj domu, ka jūs nedabūsiet to piecdesmit vienu procentu?

Tā gluži nav. Es pieļauju gan. Es tikai negribu par to pat runāt. Redzi, tad jau ir iespējamas visādas koalīcijas. Tajā virzienā es jau arī esmu veicis visādas nopietnas iestrādes.

Jā, tiktāl Miks pat nebija aizdomājies. Šīs spēlītes patiešām nav priekš viņa.

Vienalga, — Miks teica. — Tas tomēr ir riskanti. Ir taču spēki, kam jau ir garantēts pietiekami augsts procents. Šķiet, lai dabūtu maksimumu, viņiem akurāt pietrūkst tavas līdzdalības. Kāpēc tu tomēr negribi pieslieties kādam drošākam variantam, ja jau tev ir vienalga, ko likt par premjeru?

Tur nekas nebūs. Kurš tad ir tas bezproblēmu spēks?

Piemēram, zemnieki. Visas aptaujas liecina, ka šie ir un paliks spicē.

Beidz, nesmīdini mani ar tām aptaujām, vai tad tu pats nezini, kā tās taisa.

Nu, varbūt arī ka šo to zinu, taču šoreiz man šķiet...

Nekas tur nebūs. Zemnieki nedabūs neko. Tas pats Zakss noslauks viņiem visas balsis. Nē, Mik, šis kurss vairs nemainīsies. Viennozīmīgi — Zakss, un tam būs jāpieliek visi pūliņi.

Lai tā būtu, — teica Miks. — Tikai skaties — nenokaitini arī tu viņu. Viņš jau vairākas reizes gluži vai noskaities ir teicis, ka tu kavējies ar naudām. Process stāv uz vietas.

Tas nekas. Nekur tas nepaliks. Un nekur arī Zakss nedēsies. Bez manis viņam tāpat nekas nesanāks.

Vai tad viņam pašam ir kaut kāda nauda? Tu esi dzirdējis kaut ko tādu?

Tu pats man reiz tā teici.

Labi. Bet viņš to ir apstiprinājis?

Kaut ko viņš bilda par miljoniem no Maskavas.

Tās ir muļķības. Tā tāpat ir mana nauda. Un ne no kādas Maska​vas tā nenāk.

Okei, tā jau patiešām vairs nav mana darīšana, — Miks teica. — Kaut gan es tomēr gribētu no tevis saņemt kaut kādas garantijas, ka tā ir tīra nauda. Jādomā, ka mūsu slepenie ne tikai nebūs beiguši mani novērot, bet, gluži otrādi, nupat laidīs darbā palielināmos stiklus. Tu tās banknotes vismaz apslauki ar lupatiņu, pirms dod man, lai tur nepaliek kolumbiešu vai sicīliešu pirkstu nospiedumi.

Esi mierīgs. — Hugo pat neiesmējās. Vai būšu trāpījis naglai uz galvas? — Nē, nu patiešām, Mik, liecies mierā! Kāda tur mafija! Par ko tu mani uzskati?

Labi, labi, — Miks samierinoši teica. — Bet galu galā — kad būs tā sasolītā nauda? Es negribu tavas kavēšanās dēļ galīgi sanīsties ar Zaksu, kā tas jau ir noticis ar manas avīzes partneriem un arī tiem cilvēkiem, kam tu caur mani aizvien vēl esi parādā par pavasara reklāmu. Un galu galā laika paliek aizvien mazāk! Ja tu patiešām šo kampaņu uztver nopietni, tad, ja ne šodien, tad rīt ir pēdējais brīdis sākt kaut ko nopietnu. Cik ilgi var bārstīties ar tukšiem vārdiem? Laika vairs nav nemaz. Mērkaķis par cilvēku kļuva neiedomājami ilgā laika posmā.

Cik es tev varu atkārtot vienu un to pašu, — Hugo kļuva pie-glaimīgāks. — Būs. Pavisam drīz.

Nedēļas beigās ir jābūt. Tad uzreiz arī sāksim.

Miks bija spiests lepnā vientulībā baudīt savu īpatnējo stāvokli. Avīzes lietas bija apstājušās.

Politiskās kampaņas potenciālie veidotāji — Mika palīgi — bija sameklēti, apzināti un gatavi strādāt, bet spiesti gar​laikoties. Un par to Mikam bija vislielākās bažas.

Miks bija pamanījies piesaistīt šim projektam itin vērā ņemamus spēkus, kurus arī neapšaubāmi suģestēja iespējamais Zaksa partijas vēriens. Reklāmas cilvēki pa šiem gadiem bija uzkrājuši itin vērā ņemamu potenciālu, kuru laist apgrozībā traucēja visai seklais ūdens, kurā nācās piespiedu kārtā peldēt.

Pašmāju firmas reklāmai spēja atvēlēt gaužām niecīgus līdzekļus, un viņu pasūtījumi pārsvarā arī bija bezgala vienkārši un elementāri izpildāmi. Savukārt lielās pasaules firmas, kuru pārstāvniecības Rīgā pēdējā laikā auga kā sēnes pēc silta lietus, strādāja ar savām metodēm, vedot uz šejieni jau praktiski gatavas koncepcijas un atsevišķus materiālus. Vienīgās cerības parādīt sevi no tās labākās puses un attiecīgi arī labi nopelnīt saistījās ar vēlēšanām. Bet pagaidām politiķi bija izrādījušies vēl nabagāki,

nekā to pieļāva prognozes.

Dažas politiskās partijas jau gadiem ilgi strādāja ar vienām un tām pašām reklāmas aģentūrām un sev labvēlīgi noskaņotām preses vienībām. Jaunie formējumi nāca, skaļi bļaudami, bet bija vēl plikāki un nabagāki par visiem pārējiem. Bet kaut kas jau visiem bija. Katram bija kāds slēpts labdarītis.

Tiesa gan, pēdējā laikā sarosījušies arī likumdevēji, paģērot visstingrāko finansu kontroli pār partiju ienākumiem un tēriņiem, un tas partijām lika tēlot vispār beigtas lapsas. Nekā nav, un viss. Vajadzības gadījumā jau, protams, katram kaut kas atradīsies caurajā zeķē, bet, kopumā ņemot, reklāmas lietās izaugušajiem cilvēkiem šis bija tipisks sūnu ciems.

Un, kad nāca Miks ar savām — lasi: transformētām Hugo — fantasmagorijām, arī viņu acis iezibējās. Nevienu no viņiem, tieši tāpat kā Miku, personīgi neinteresēja Zaksa panākumi kā tādi, bet piedalīties beidzot kārtīgā reklāmas kampaņā vēlējās jebkurš sevi cienošs reklāmists.Un principā jau viņi spēja arī saprast Miku, kurš ik pa brīdim bija spiests taisnoties par to, ka solījumi gan birst, bet reāli aizvien vēl nekas nenotiek. Tā ir stabila šīs profesijas īpatnība. Viņi gan mierināja, gan slepus apskauda Miku par to, ka tieši viņš, zināmā mērā jauniesācējs reklāmas tirgū, ir piekļuvis pie tik piebāztas kabatas.

Paši viņi tai klāt tikt nespēja, un tur vairs neko darīt nevarēja. Būs vien jāstrādā kopā ar Miku, kurš, starp citu, pats par sevi nav nekāds muļķis un tāds nav arī tāpēc, ka ir spējis sadabūt tāda apjoma pasūtījumu.

Vārdu sakot, tie bija tie lielākie prātvēderi, un ar tiem vajadzēja apie​ties pietiekami uzmanīgi.

Ar izpildītāju loku Miks tika galā vieglāk. Tiem bija jāsaprot, ka, tiklīdz viss sāksies, tad arī sāksies. Ātrāk nav ko stresot.

Un visiem tika apsolīts viens un tas pats, un šos solījumus bija akceptējis Hugo, proti, ka tiks samaksāts arī par nosacīto dīkstāvi.

Neviens jau, protams, nesēdēja, kājas krustā salicis, un neblenza uz telefona automātu — kad tad nu Miks beidzot dos to komandu. Katram vienmēr ir savi sīkie ikdienas un piepelnīšanās darbiņi. Taču neviens ari neuzdrošinājās uzsākt neko jaunu un nopietnu, jo Mika piedāvājums bija pietiekami liels. Tā dēļ ir vērts ari kādu laiku vispār nedarīt neko. Turklāt kopīgi ar Miku tika nospriests, ka naudas devējiem jeb tā sauktajiem pasūtītājiem tiks pateikts strikti — vispirms nauda, un tikai tad būs darbs, bet patiesībā neviens nesēdēs ar klēpī saliktām rokām, jo šāds vēriens tomēr prasa regulāru mehānisma ieeļļošanu. Un Miks visus spēja pārliecināt, ka tas nebūs velti darīts. Pasūtītāji esot nopietni atvēzējušies, un, kad beidzot būs sameklēta nauda, tad nekādas skopošanās vai žņaugšanās nebūs. Visi to saprata, jo citādāk jau nemaz nevar būt. Bet sirdī Miku māca bažas. Kas būs tad, ja es viņus visus tomēr būšu spiests piemānīt?

Pienāca tā trešdiena, kad Mikam bija sarunāta kārtējā tikšanās ar Zaksu. Iepriekš sazinājies ar Hugo un noskaidrojis, ka naudas aizvien vēl nav, Miks uz priekšpilsētas viesnīciņu devās jau laikus, nenojauzdams, ka dodas pretim pagaidām vismuļķīgākajām savas dzīves epizodēm.

Karstajā dienā Zakss bija pārcēlies no sava itin vēsā kabineta uz āru. Viesnīciņas aizmugurē bija plašs asfaltēts laukums, kuru izmantoja kā autostāvvietu, bet pašai ēkai pieguļošajā daļā bija iznesti krēsli, apaļi galdiņi un saulessargi. Zaksa kabineta logs bija vaļā, un viņš visus, kas tur ienāca, uzreiz varēja ieraudzīt, jo sēdēja zem saulessarga pavisam tuvu sava kabineta logiem.Kad ienāca Miks, viņš redzēja, ka Zakss sēž zem saulessargiem vairāku domubiedru pulciņā un dedzīgi tērzē. Vairāk tērzēja pārējie, bet Zakss tikai ik pa brīdim iejaucās ar savu kluso balsi. Viņa teikto nekad nevarēja lāgā sadzirdēt. Vismaz ne tajā vietā, kurā bija apsēdies Miks. Bet pārtrauktie partijnieki pēc brītiņa atkal turpināja savas tērgas tikpat skaļi, un varēja noprast, ka nu — piedodiet par aušību, Zaksa kungs, — viņu viedoklis ir strauji mainījies.Ieraudzījis, ka viņa kabinetā ienācis Miks, Zakss piecēlās un pienāca no ārpuses pie loga.

Sveicināti, — viņš teica, acīs neskaūdamies, bet rokasspiediens bija makten spēcīgs. — Es atvainojos, bet jums būs jāuzgaida.

Nekādu problēmu. Es jau laikam arī esmu maķenīt par agru ieradies.

Pastudējiet pagaidām šito. — Zakss pasniedza Mikam sarkanu caurspīdīga polietilēna mapīti.

Miks iesēdās mīkstā ādas krēslā un sāka šķirstīt mapītē ievietotos dokumentus. Šķita, ka viņu ķēris zibens spēriens. Dokumentu kopums saucās «Tādas un tādas partijas videoreklāmas izvietošanas grafiks TV ēterā laika posmā... »,— un tā tālāk. Viss izpildīts glītā un skaistā kompjūterizdrukā, precīzi un pārskatāmi grafiki, skaidri uzrādītas cenas, iespējamās apjoma atlaides un... attiecīgās reklāmas aģentūras nosaukums, vadītāja paraksts un zīmogs. Praktiski gatavs līgums. Vieta, kur jāparakstās Zaksam, vēl brīva.Miks uzšķīra pēdējo lappusi. Līguma kopējā summa... hm, nedaudz mazāka par to, ko piedāvājis Miks. Nu jā, Mikam ir savi apsvērumi par atlaidēm. Tās jau katrā vietā ir savādākas.

Bet iekšējo spriedzi Mikam uzlika pats fakts. Itin mierīgi, Mikam aiz muguras, Zakss pats kārto kaut kādas lietas, kuras taču paredzētas kā neatņemama Mika kompetence. Un vēl nekautrējas to visu viņam rādīt. Apbrīnojami.

Grūti uzreiz saprast, ko Zakss domāja ar savu — pastudējiet šo te. Drošības labad Miks visu rūpīgi izlasīja, lai vajadzības gadījumā spētu sniegt savus komentārus. Pilnīgi iespējams, ka tā nemaz nav Zaksa paša iniciatīva un tas ir tikai pavisam nevainīgs aģentūras piedāvājums. Bet par tādu aģentūru Miks līdz šim vēl nebija dzirdējis.Plāniņš nebūt nav slikts. Galu galā izvietojums — tā ir visai elementāra lieta.

Sekretariāta darbs. Par videoklipu izgatavošanu un saturu te nav bilsts ne vārds. Kaut gan to garums un izvietošanas pamatprin​cipi aizdomīgi sakrīt ar Mika projektā noteiktajiem.

Miks sēdēja un mocījās pārdomās, un gluži cilvēciski juta, ka dūša lien papēžos. Jau no sākta gala viņam nepatika šī ideja par tiešajiem kontaktiem ar Zaksu. Nu neveidojas mums šī psiholoģiskā saderība!

Nu nekādi.

Tagad viņš juta totālu apdraudētību. Nez no kuras puses īstās briesmas piezagsies un negaidīti izšaus tieši pie auss savu petardi? Un — vai tas būs jau šodien?

Bet Mikam bija gana laika gan nomierināties, gan vēlreiz rūpīgi pārlasīt savu potenciālo konkurentu projektu un visu rūpīgi pārdomāt. Zakss ar saviem biedriem nemaz netaisījās laicīgi beigt.

Miks gaidīja jau veselu stundu un jau divas reizes bija gājis no kabineta laukā uzpīpēt, un, katru reizi atgriežoties, sastapies ar Zaksa skatienu, kurš nemitīgi kontrolēja procesu savā kabinetā. Taču nekādu mājienu par to, cik tad ilgi vēl jāgaida. Jāsteidzas jau nekur nav, bet vienalga — kaut kā tā kundziski sanāk.

Kad nu brīžiem šķita, ka zem saulessargiem sēdošie prātvēderi būs noslēguši kārtējo problēmu loku un tā arī nav nonākuši ne pie kāda būtiska secinājuma, un nu jau varētu arī beigt, tā atkal ieskanējās knapi saklausāmā Zaksa balss, un pēc mirkļa veči atkal sāka visu no jauna.

Otro zibens ķērienu Miks saņēma, kad gaidīšanā bija aizritējusi pusotra stunda. Atvērās Zaksa kabineta durvis, un ienāca iepriekšējā reizē sataptais kursabiedrs ar kādu pavadoni, kuru Miks arī domājās kaut kur agrāk redzējis.

Zakss viņus ievēroja, un Mikam šķita, ka tūlīt arī viņiem tiks pasniegta tāda pati mapīte, kādu Miks tagad turēja savās rokas. Bet nē. Par dīvainu apmierinājumu Mikam, Zakss jaunienācējus pat nepagodināja ar piecelšanos un sasveicinājās tikai no attāluma ar vieglu un izklaidīgu galvas mājienu.

Miks saskatījās ar kursabiedru, klusiņām saveicinājās, bet nekāda saruna neizraisījās.

Ik pa brīdim gan viņu abu skatieni atkal nejauši sastapās, un abu acīs bija lasāms mēmais jautājums — vai tiešām? Bet skaļi — ne vārda.

Bet nupat jau ari Zakss beidza savu garo pļāpu. Padzīvojuši un tusni vīri lēnām rāpās laukā no šaurajiem krēsliņiem un ilgi un gari viens no otra atvadījās. Līdz rītdienai. Zakss pienāca pie loga, paspieda rokas Mika kursabiedram un viņa pavadonim un teica Mikam:— Nāciet, Mik, te, laukā. Bet jums, kungi, būs jāpagaida. Man ļoti žēl, bet šodien es kaut kā neiekļaujos grafikā.

Bridi apsvēris, vai tas būtu pietiekami smalks tonis, ja viņš tagad jauneklīgi pārsvemptos pāri palodzei, Miks tomēr izgāja no telpas pa durvīm un mēroja ne pārāk garo ceļu gar viesnīciņas stūri uz aizmu​gures, tā teikt, Zaksa brīvdabas jeb zaļo štābu.

Pa ceļam nācās iet garām pēdējiem nesenās Zaksa sapulcītes dalībniekiem, kuri visi nepārprotami Miku atpazina un cienīgi sveicināja. Miku nedaudz pārsteidza viņu neslēptais izbrīns par viņa klātbūtni šajā teritorijā. Radās iespaids, ka par Mika iespējamo līdzdalību viņi neko nezina, lai arī skaitījās paši tuvākie Zaksa līdzgaitnieki pārgājienā uz varas augstākajiem krēsliem.

Tas gan varētu nozīmēt to, ka Hugo stabili tur doto vārdu un Zakss it kā nejauši arī. Vismaz nevienam nekas īpašs par Miku nav stāstīts. Ja tas tā ir, tad vienalga nav saprotams, kālab tad Zakss tagad rīko šo teātri ar Mika atrādīšanu saviem biedriem un potenciālajiem Mika konkurentiem? Nejaušība?Miks juta, ka briesmu signāls viņa apziņā iededz sarkano brī​dinājuma signāllampiņu.

Zakss sēdēja pie galdiņa un kaut ko rakstīja. Šķita, ka viņš uz neskaitāmām veidlapām liek savu parakstu. Kursabiedrs ar savu pavadoni pēc sasveicināšanās ar Zaksu bija turpat pie vaļējā loga stāvot ari palikuši. Burtiski pāris metru attālumā. Miks nojauta, ka no tās vietas pat Zaksa čuksti būs sadzirdami.Neatraujot skatienu no saviem papīriem, Zakss pamāja Mikam ar roku.

— Sēdieties. Es tūlīt.

Miks apsēdās. Nu nepatīk. Nepatīk man šī situācija. Tās nav attiecības. Kāpēc man būtu jājūtas kā grēkainam skolniekam, kurš izsaukts pie direktora? Miks gumzīja rokās Zaksa iedoto mapīti un vēl strauji pār​domāja, kādu tad vērtējumu tajā esošajiem dokumentiem dot.

— Nu, kā tad mums iet? — Zakss pēc maza mirklīša jautāja.

— Man iet normāli, — Miks atbildēja. — Ari videoklipu scenāriju varianti beidzot ir pieslīpēti.

Praktiski mēs jau šodien varētu ķerties pie darba. Es nedomāju tikai klipus. Ir lietas, kuras jau sen vajadzēja sākt. Baidos, ja kavēsimies vēl kādas nedēļas, tad balansēsim uz haltūras robežas.

Zakss ļoti uzmanīgi pētīja Miku. Kā tikai Miks pavērās uz viņu, tā viņš novērsa savu acu skatienu un skatījās kaut kur Mikam pakaklē vai arī pavisam uz citu pusi.

— Viss būs kārtībā, vai ne? — Zakss savādi teica. — Es runāju ar Hugo, un viņš uz nākamo nedēļu sola naudu. Bet mums vajadzētu aiz​braukt pie viņa, vai ne?

Jā, tāds variants pastāvēja. Hugo bija teicis, ka beidzot viņiem visiem trijiem vajadzētu sanākt kopā.

Miks bija piekritis, kaut gan labprātāk no tā izvairītos. Kam viņam tas Zakss! Mazvērtības kompleksu pārņemtam mocīties lidmašīnā, pēc tam viesnīcā un tad vēl pāris dienu pie Hugo. Ārprāts! Kaut gan — hā! — tā nav slikta doma. Var būt, ka Zaksam Hugo nespēs tik nekaunīgi samelot par tām naudām, un tad nu gan būtu vērts gadīties tieši blakus. Un — vēl glaunāk — tad taču Zakss ari pats visu naudu pārvestu, un Mikam tur it kā nebūtu nekādas daļas. Nav slikti.

Jā, tāda runa bija, — teica Miks. — Es ar viņu burtiski šodien runāju.

Jā, vajadzētu aizbraukt. — Zakss vērās sev priekšā uz galda. — Vajadzētu aizbraukt sestdien. Jā, sestdien. Rīt es nevaru. Piektdien ari nesanāk. Jā, jā — sestdien. Uztaisīsiet visu tā, lai mēs sestdien aizbrauktu pie Hugo?

Jā, protams, — Miks teica. — Tikai... redziet, vajadzēs vēlreiz ar Hugo sazināties. Man viņš teica, ka nedēļas nogalē būšot aizņemts. Pat nemaz nebūšot Vācijā.

Zakss atkal nopietni pavērās uz Miku. Vienā laika daudzumā uz vienu objektu, šķiet, tik ilgi viņš vēl nebija nekad skatījies, lai ari kopumā tās tāpat bija tikai pāris sekundes.

— Es teicu — sestdien mēs aizbrauksim, — Zakss izdvesa.

— Jā, bet laikam jau būtu prātīgāk pieskaņoties. Ko gan mēs tur darīsim, ja pēkšņi...

— Jaunais cilvēk, tad mums vairs nav par ko runāt, — Zakss klusiņām teica.

Nē, nu labi, labi! Es tikai domāju, vai nav vērtīgāk mums pašiem...

Domāju es, jaunais cilvēk. Vai ir skaidrs? Es esmu partijas priekšsēdētājs, un tiks darīts tā, kā es saku.

Viss. Miks saprata. Šito skatienu nevar pārprast. Bija jāgaida pusotra stunda, lai uzklausītu šādas runas. Bet Miks pēkšņi saprata, ka prot zaudēt ar cieņu. Tā viņam pašam likās.

Jāteic gan, ka es neesmu jūsu partijā, — Miks teica.

Nūja. Tad mums pilnīgi nav vairs par ko runāt. Sarunāts? — Un Zakss demonstratīvi pagriezās uz loga pusi, kur aizvien stāvēja Mika kursabiedrs ar savu pavadoni. Miks nekādi nespēja atcerēties, kur to otru ir redzējis.

Nāciet. Nāciet, kungi. Es beidzu, — Zakss viņiem teica. Miks piecēlās kājās un nevērīgi pasvieda sarkano mapīti.

Jā, paldies, — Zakss to ievēroja. Un viss.

Draņķīga situācija. Miks bija tā noskaities, ka juta, vajadzīgs tikai kaut kas pavisam niecīgs, lai viņš izietu no rāmjiem un kļūtu neciešams visiem apkārt esošajiem.

Pirmie nopietnie simptomi parādījās jau atceļā uz mājām. Puslīdz profesionālu un pieredzējušu braucēju mācīts, Miks allaž ievēroja virkni nerakstīto ceļu satiksmes pieklājības likumu. Kad to nedarīja citi, viņš tikai pasmaidīja un nekad necentās kaut kur par visām varītēm iespraukties vai kā citādi demonstrēt, ka viņš jau nu ari nav ar pliku roku ņemams autobraucējs.Bet šoreiz viņu pamatīgi nokaitināja kāds vecs žigulis ar garu un grabošu piekabi. Nolēmis izvējot karsto galvu, Miks virzījās uz ātrgaitas šoseju, pa kuru bija sataisījies izskrieties maksimālā ātrumā. Jau uzņēmis ātrumu pirms pēdējā krustojuma, kurā kārtību regulē luksofors, viņš pēkšņi pamanīja, ka nepaspēs izskriet tam cauri arī pie dzeltenās gaismas, ja pa kreiso rindu rāmi grabošais žigulis nepārbrauks uz malējo rindu, kā tas loģiski un objektīvi viņam pienāktos, ja viņš brauc tik lēnām. Nesamazinot ātrumu, Miks vairākas reizes paspīdināja tālās gaismas, bet žiguļa vadītājs pat netaisījās reaģēt. Gluži otrādi, viņš palēnināja gaitu un pie luksofora pieripināja un apstājās tajā brīdi, kad tur iedegās dzeltenais signāls. Pat tādā tempā velkoties, gan pats žigulis, gan Miks vēl būtu itin mierīgi izbraukuši krustojumam cauri bez apstāšanās.

Tā kā labā rinda bija brīva, tad Miks tomēr līdz pēdējam mirklim cerēja, ka tas sprāgonis tomēr pratīsies pievilkties malā, un, redzot, ka tas tomēr netiek darīts, Miks itin mierīgi ari pats varēja paspēt iekārtoties brīvajā labajā joslā, lai pie luksofora būtu pirmais un pēc tam bez aizkavēšanās varētu uzsākt savu iecerēto skriešanos ar vēju.

Taču Miks nenoticēja žigulista neaudzinātībai un pēdējā brīdī bija spiests ārkārtīgi strauji sabremzēties. Riepām kaucot un skaļi un krieviski lamājoties, Miks gandrīz šķērsām brauktuvei, bet tomēr veiksmīgi apstājās ciešā žiguļa piekabes aizmugurē. Pa to laiku ar rātni bremzējošām mašīnām piepildījās arī vēl nule kā brīvā labā josla.

Pirmajā brīdī Miks bija gatavs lēkt no mašīnas laukā, iet pie žiguļa un... droši vien pat palaist rokas.

Taču viņa uzmanību novērsa kaut kādu sarkanu uguntiņu lēkāšana uz viņa mašīnas vadības paneļa, un viņš bija spiests atcerēties, ka atkal par sevi liek manīt nedrošā bremžu sistēma. Mašīnai ir gudrs, varbūt pat maķenīt pārgudrs dators, kurš nemitīgi ziņo par kaut kādām iespējamām vai jau esošām problēmām. Un šoreiz, tā kārtīgi noliekot autiņu uz kaucošajām bremzēm, gudrais dators atkal it kā atgādināja — sak, vecīt, nu tu gan nobremzēji! Tā vairāk nedari.

Pa to laiku luksoforā jau atkal iedegās zaļā gaisma. Labajā rindā esošās mašīnas sakustējās un cita pēc citas eleganti aizdrāzās pa ātrgaitas šoseju, aizņemot šo joslu ar nemitīgi klātbraucošiem autiņiem.

Bet Mika priekšā esošais žigulis ar grabošo piekabi, kura, starp citu, bija pilnīgi tukša, kā Miks vēl paspēja ievērot, vispirms izgrūda tumšu dūmu mutuli, pēc tam neapmierināti iepurpinājās un pavisam lēnām uzsāka braukšanu.

Miks bija spiests pļukšķināt viņam nopakaļ, turklāt aizmugures skata spogulī ievēroja, ka kādas pāris automašīnas, kas atradās aiz viņa, pamanījās laicīgi atrast spraugu labajā rindā un aizdrāzās gan viņam, gan īpatnējam žigulim garām.

Pēcāk Miks par sevi sirsnīgi pasmiesies un nespēs saprast, kā cilvēkā var atmosties tāds nezvērs.

Taču tobrīd viņš juta, ka iekšā jau viss vārās kā darvas katls. Miks vēl pāris reižu uzspīdināja tālās gaismas un sāka pat taurēt, taču tas neko nedeva. Šķiet, ka sevis radītajā troksnī žiguļa vadītājs nespēja

sadzirdēt Mika signalizēšanu, un atpakaļskata spoguli viņš laikam vispār nelietoja. Pilnībā iegājis sevī.

Tikai pēc krietna laika sprīža, kad pa labo joslu braucošie jau bija izzuduši ātrgaitas šosejas tālumā, Miks spēja pārvietoties uz to un sāka uzņemt ātrumu. Pēkšņi sapratis, ka šādā situācijā viņš sadusmotos arī bez tāda papildu iemesla, kādu bija devusi Zaksa izturēšanās pret viņu, Mikā momentāni nobrieda atriebības plāns.Ari tas atbilda nerakstītajiem likumiem uzvedībai uz ceļiem, kaut gan Miks pats to nekad nebija darījis, lai ari savas braucēja karjeras sākumā pats ir tādā veidā pāris reižu sodīts. It kā.

Uzņēmis ātrumu un strauji ejot garām žigulim, Miks pēkšņi grieza atpakaļ uz kreiso rindu un, sajutis, ka ir žigulim priekšā pietiekamu gabalu, tikpat pēkšņi arī bremzēja. Bet tūdaļ atkal drāzās uz priekšu.

Rezultāts pārsniedza gaidīto, un, vērojot žiguļa vadītāja sejas izteiksmes atpakaļskata spogulī, Miks pat sajuta tādu kā vainas apziņu — sak, var jau būt, ka nemaz tik labi neesmu izrīkojies.

Pie žiguļa stūres, uz priekšu sakņupis un pāri stūrei izspīlējis augstu paceltu zodu, sēdēja gados pavecāks vīrelis ar melnu un noplukušu žokejnīcu galvā un, pēkšņi ieraudzījis un sapratis Mika manevrus, tā sabijās, ka viņa sejā iegūla patiesa šausmu izteiksme.Strauji bremzējot un vienlaicīgi veicot drošības manevru, lai tomēr neietriektos Mika mašīnas pakaļā, nelaimīgais savu žiguli sagrieza šķērsām, uzdrāžas uz zālāja, kas veidoja pretējo braukšanas joslu atdalošo strēli, mētājās un svaidījās pa šo zālāju, valdīdams gan pašu auto, gan nepievilcīgi mētājošos piekabi, un pats lēkāja kā ķipars, noteikti vairākas reizes atsizdamies ar galvu pret salona griestiem, kamēr apstājās pavisam.

Miks vēlreiz pavērās spogulī, piedeva gāzi un drīz jau bija tālu prom.

It kā bija kļuvis vieglāk, tomēr māca zināms žēlums pret principā nevainīgo večuku. Bet kaut kāds ventilis tomēr bija palaists vaļā, un jau kļuva vieglāk elpot. Nu jau varēja atļauties arī uzsmēķēt, kas bija pavisam aizmirsies.

Pēc kādiem kilometriem, aizvien drāžoties pa malējo kreiso rindu, viņš jau bija panācis tās mašīnas, kas viņu apsteidza pie nelaimīgā krustojuma, un, spidometra atzīmei tuvojoties diviem simtiem, aiznesās uz priekšu.

Nekur jau tālu viņš neaizskries, jo vēl pēc kādiem pāris kilometriem jābremzē atkal, jo tur nelielais ātrgaitas šosejas gabaliņš beidzas. Taču, veicot pagriezienu zem Lielupes tilta, vēl atliek tikpat garais atpakaļceļš.

Lai arī Mikam nebūt nebija tā glaunākā, modernākā un jaudīgākā automašīna, taču šodien neviens negrasījās ar viņu skrieties. Un, drāžoties lepnā vientulībā, Miks juta — viņa oma strauji uzlabojas. Ir kļuvis vieglāk, taču tas negantais tārps kaut kur dziļi iekšā ir palicis un turpina smeldzīgi grauzt. Izjūtas apbrīnojami līdzīgas tām, kas Miku māca pēc pirmās nesaprastās mīlestības pirms daudziem, daudziem gadiem, vēl tālā bērnībā.

Nemitīgi, vārdu pa vārdam pie sevis atkārtodams neseno un savādo sarunu ar Zaksu, Miks vienlaicīgi domāja arī par savu auto. Vairāk nekā desmit gadus vecs Audi 200. Jā, turbo. Jā, kvatro. Bet — tomēr vecs un ar neskaitāmām vecuma kaitēm. Tikšana pie jaunāka un drošāka auto ari ietilpa Mika merkantilajos plānos. Un tagad jau viņa dusmas auga ne tikai pret Zaksu, bet pavisam konkrēti pret Hugo, kurš patiesībā ir vienīgais un īstais vainīgais, jo tieši viņš ir iegrūdis Miku visā šajā nepatikšanu gūzmā.Vakarā Miks zvanīja Hugo. Bet viņa nav. Vāciete kādā svešā centrālē nesaprotamā un monotonā balsī skaidro, ka, šķiet, aparāts, uz kuru jūs zvanāt, ir vai nu izslēgts, vai atrodas ārpus tveramības zonas. Ārpus tveramības zonas.

Hugo ir kaut kur pavisam ārpus.

7.daļa Dīvaini, bet tas nemaz nebija īstas dusmas, ko izjuta Miks. Dusmošanās bija tikai uz sevi, un tam laikam jau bija dibināts pamats. Un to visu varēja mierīgi paciest.Sāpīgāka bija cīņa ar pazemojuma sajūtu. Citos apstākļos ar citiem cilvēkiem — cik gan Mikam nebija nācies saņemt noraidījumus un atklātāku vai slēptāku naidīguma demonstrēšanu pret sevi! Tās pašas žurnālistikas karjeras ziedu laikos,

kad visādi blēži un mutesbajāri centās no viņa izvairīties un atteicās gan no intervijām, gan vispār ne jelkādas informācijas sniegšanas pat tajos gadījumos, ja runa bija par valsts iestādes darbu. Vai pavisam nesen, kad Miks apstaigāja gandrīz visas bankas un citas kredītiestādes, lai sadabūtu naudu avīzes izdošanai. Gadījumu ir bijis bezgala daudz, bet nekur un nekad viņam nebija nācies sastapties ar tik jau nu ļoti izteiktu augstprātību un rafinētu pazemošanas manieri.Izanalizējot visus faktus, Miks sev iestāstīja, ka Zakss ir viņam vienkārši atriebies. Sīki un savā ziņā pat zemiski, bet smalki. Par to, ka viņš ir atteicies ar Zaksu sadarboties. Tā sadarboties, kā to grib Zakss. Par to, ka negrib kļūt par pārliecinātu un paklausīgu viņa partijas biedru. Par to, ka atļaujas viņam iebilst un katru viņa sentenci nepieņem kā gatavu lozungu visai dzīvei. Vecais paraugsaimniecības monarha rūdījums.

Jau no paša sākuma sapratis, ka Miks nav parasta pērkamā preses žurka, un uzzinājis no Hugo, ka Miks pretēji gaidītajam, no sajūsmas skaļi spiedzot, nemetas Zaksa apkampienos, bet, gluži otrādi, itin prātīgi un argumentēti atsakās no galvenā ideologa vietas, bet — savukārt — ir ar mieru procesā ņemt dalību kā vienkāršs reklāmas izpildītājs, Zakss ir izdarījis secinājumus, kuri nemaz tik tālu no patiesības nav. Proti, viņa acīs Miks ne ar ko neatšķiras no visiem pārējiem, kas uz politikas rēķina grib tikai nopelnīt naudu. Turklāt viņš nemaz nav muļķis. Viņš atsakās, jo neredz nekādas perspektīvas Hugo un Zaksa iesāktajai cīņai. Un no tāda tipa saņemt triecienu pa savas pārliecības balstiem — tas jau zināmā mērā ir pazemojums viņam, Zaksam, pašam.Mani nodomi taču ir tik svēti. Un tagad, kad nu es beidzot esmu piekritis, pareizāk sakot, esmu sapratis, ka tauta vienkārši alkst pēc manas stingrās rokas, tad, raugi, uzrodas te viens tāds Miks, kuram laipni piedāvā visu šo lietu ietērpt skaistā ideoloģiskajā satvarā, bet šis, saproties, ņem un pasmejas — sak, vecais, tev tur tāpat nekas nesanāks, un es negribu sašmucēt savu labo vārdu ar atklātu dalību kārtējā maznozīmīgā politiskā grupējumā, kurš ieņēmis prātā, ka ir spējīgs cīnīties par reālu varu.

Miks nebija un nevarēja būt pārliecināts, ka tieši tāds ir bijis Zaksa domu gājiens. Bet tāds tas varēja būt. Jo reiz jau Zakss viņam pašam teica, ka nekad uz Miku neraudzīšoties savādāk kā uz algotni. Un šis vārds viņa klusajā mutē skanēja kā kaut kas nievājošs un pretīgs. Miks gan cerēja, ka tā nebūs, ka tie ir tikai vārdi un ka viņš tiks uzņemts tā kā visi pārējie līdzīgās situācijās. Taču šoreiz šī formula nenostrādāja. Ar kaut ko Miks ir izpelnījies īpašas dusmas. Visapkārt tik daudz sīkas un ikdienišķas sav​starpējas nodevības, bet Mika atklātība, raugi, izsauc tādu attieksmi.

Nepārprotami skaidrs bija tas, ka gluži visu jau nu Zakss tik smalki nebija izplānojis un daudzi momenti bija tikai nejaušība. Zakss noteikti nebija plānojis tā, ka Mika degradēšanai jānotiek konkurējošo reklāmtaisītāju un dažu partijas biedru klātbūtnē. Droši vien nebija. Zakss bija meklējis un gaidījis gadījumu un, kad tas, viņaprāt, pienāca, tad vienā acumirklī novērtēja situāciju un saprata, ka citos apstākļos viņš sāpīgāk Mikam neizdarīs.Un vēl. Dusmas pret Miku noteikti ir dalītas. Tās ir dalītas ar dusmām pret Hugo. Zakss nepārprotami uztvēra Miku kā Hugo cilvēku, kurš, lai ari atteicies no Gebelsa pienākumu pildīšanas, tomēr grib palikt tiešā Zaksa tuvumā. Un, ja tā pavisam labi apsver, tad Miks patiesi bija vienīgais no kaut cik Hugo tuvajiem cilvēkiem, kurš jau teju, teju sāka darboties vistiešākajā Zaksa tuvumā. Citu viņam pagaidām nebija. Bet Zakss jau laikam pēc tādiem nemaz nealka. Viņam no Hugo bija vajadzīga tikai nauda. Bet tā nenāk. Tā kavējas. Un Hugo noteikti ar Zaksu runā tāpat kā ar Miku — pacieties, drīz būs, jo lietas jau kārtojas, un tamlīdzīgi. Ambiciozajam Zaksam tāda attieksme, šķiet, ir vairāk nepieņemama nekā Mikam ar viņa pieticīgajām vēlmēm un prasībām.Un, kad nu runa pēkšņi tik konkrēti ievirzījās par visu trijotni — Hugo, Zaksu un Miku, tad Zaksam šķitās itin pieņemami beidzot parādīt savu attieksmi gan pret vienu, gan pret otru. Miks patiesi bija pārliecināts, ka ir cietis pilnīgi bez vainas. īstenībā Zaksa dusmas pār viņu gāzās Hugo virzienā.Un tagad ej nu saproti, kurš tad patiesi ir īstais situācijas saimnieks: Zakss, par kuru Hugo saka, ka tas darīšot visu tā, kā viņam liks, vai tomēr Hugo, uz kuru arī Zakss attiecina vārdus — es esmu partijas priekšsēdētājs, un es lemšu par visām būšanām.

Lai vai kā, bet Miks neizbēgami ir pa vidu un ir ērts objekts, uz kuru izgāzt savas dusmas vienam par

otru. Un vēl jau nav zināms, ko īsti Hugo Zaksam par Miku ir stāstījis.

Augstākā līga. Tā viņi tur kārto savas attiecības.

Un vēl, atminējies Zaksa nesenos draudus Mika dzīvības sakarā, Miks savā apziņā sazīmēja omulīgo Italo tēlu un viņa brīdinoši gaisā saslieto pirkstu — tu tikai tur neiepinies nekādās ziepēs!

Hugo tagad bija kā akā iekritis. Apnicīgā vācu kundze klausulē nemitīgi atkārtoja vienu un to pašu.

Jau bija pagājusi vairāk nekā nedēļa, kopš Zakss, tā teikt, atlaida Miku, un viņš aizvien dzīvoja dziļā neziņā gan par notiekošo, gan par to, kas tad nu tagad notiks tālāk.

Presē turpinājās totāla rīdīšana pret Zaksu. Tas notika tādā tonī, ka Miks jau sāka domāt, ka milzu kritikas objektam patiešām būs taisnība. Proti, pagaidām Zaksam nekāda reklāma nav vajadzīga. To par velti dara viņa pretinieki. Bet tik vienkārši jau tas nebija gan. Jau labu laiciņu visās frontēs strādāja lielāki vai mazāki profesionāļi, kas prata saviem protežē izsist kādu labumiņu no katra nieka.

Nacionāli savā naidā vietumis jau gāja pāri pieklājības normām, un tas patiesi varēja radīt tikai cietēja oreolu ap Zaksa galvu. Bet tas varēja būt arī mānīgs efekts. Daudz nopietnāka Mikam šķita cita problēma, un tā izkristalizējās no it kā nejaušām dažādu preses izdevumu aptaujām, kuras tie veica ar nejaušiem garāmgājējiem uz ielas. Deviņos gadījumos no desmit uz jautājumu vai jūs vēlētos parlamentā redzēt tādu Zaksu, kurš tagad bija kļuvis par skandalozi populāru personu, sekoja, kā Mikam šķita, Zaksam nāvējoša atbilde: nezinu, es tādu nepazīstu.

Cilvēku apziņā pa pieciem gadiem Zaksa tēls tomēr bija vēl vairāk pabālējis, nekā Miks to nojauta.

Jaunā paaudze viņu vispār nepazina. Un Miks atkal bija spiests domāt, ka Hugo tomēr ļoti naivi tērējas pavisam nepareizā virzienā. Zaksam ir saujiņa piekritēju, kuri vēlas ar viņa palīdzību tikt pie šādiem tādiem vadības ruļļiem, un ir saujiņa labi pazīs​tamu ienaidnieku, kuri ne par ko šos ruļļus negrib izlaist no savām rokām. Pat tad, ja tie netiek viņiem, tie nedrīkst nonākt Zaksa rokās. Un tā viņi tur savā starpā lēcas pa preses slejām, bet potenciālie vēlētāji izbrīnā klusē, pat īsti nesaprazdami, par ko tad tur vispār ir runa? Kas tas Zakss tāds ir? Jeb — kas viņš vismaz ir bijis?

Bet tie paši Hugo apsmādētie zemnieki, piemēram, visos reitingos sta​bili kāpj uz augšu. Un reitingos, starp citu, Zaksa partijas vārds vispār neparādās. Atpazīšanas koeficients ir nulle. Un tādi cierē uz vairākumu parla​mentā! Draugi, vēlēšanas ir jau pie sliekšņa, bet jūs pat īsti neviens nepazīst.

Gānīšanās pa presi Zaksa vārda sakarā notika ļoti stihiski un kampaņveidīgi. Miks intuitīvi juta, ka kopumā tomēr to nevada kāda talantīga režisora roka. Kā Zakss kaut kur paceļ galvu: mēs, tauta, valsts, revolūcija, tā pretim nobirst karteču zalve: komunists, padomnieks, nācijas glābējs pēdiņās. Un atkal pamiers uz kādu laiku.

Toties no tās pašas preses beidzot Miks izlobīja kaut ko jaunu par Hugo Pavisam negaidītā veidā.

Vienā brīdī avīzes atkal bija pilnas ar viņa vārdu, un Miks saprata, ka mistiskie režisori patiesībā vairāk baidās no paša Hugo nekā no priekšpusē izbīdītā Zaksa. Un tieši baidās, jo tas laikam būtu pats īstākais vārds. Pēkšņi viena pēc otras, pa vienai atsevišķi vai arī visādās citādās kombinācijās, bet apskaužami uzmācīgi un acīs krītoši pāris dienas visās avīzēs parādījās informācija, ka Hugo kredītu piešķīrusī banka jau ir uz īsta bankrota robežas, ka kuģniecība meklē patiesību tiesā, lai pierādītu, ka vienubrīd tikai par apšaubāmu izsludinātā garantija tagad jau ir viltota, un vispār — Rozenbaham ir visai tumša pagātne. Bet bez faktiem. Neru​nājot nemaz par jel mazākajiem pierādījumiem.

Bet vēl pēc pāris dienām visu sabiedrību satricināja citi jaunumi. Aizbēgusi un pazudusi komercbankas galvenā grāmatvede, tādu pašu ceļu gājis kredītu daļas vadītājs, bet bankas prezidents un valdes priekš​sēdētājs arestēti. Bāc!

Tas bija kapitāls jaunums. Ar komercbankas prezidentu Miks bija pāris reižu ticies, taču pazīstami viņi nekādi nebija. Toties viņš labi pazina valdes priekšsēdētāju, ar kuru bija pazīstams vēl sen, pirms viņš kļuva par ievērojamu baņķieri. Pēcāk viņu attiecības loģiski kļuva neitrālākas, taču tas bija tikai amata uzlikts zīmogs. Jubilejas reizēs viņi tāpat vēl reizēm satikās, ierāva savu šņabi, atcerējās jaunību, kas viņiem gan īpaši kopīga nav bijusi, patrieca jokus par sievietēm, sportu, mašīnām. Taču Miks nekad

nav gājis pie viņa prasīt naudu — ne avīzei, ne kādam citam nolūkam. Nav īsti saprotams, kāpēc tas tā, taču kaut kas baņķiera sejas izteiksmē un manierēs bija tāds, kas allaž it kā brīdināja: visu, tikai ne to, saprati! Un Miks tagad īsti netika gudrs, vai tas ir bijis labi vai slikti. Varbūt tieši no viņa viņš visu būtu dabūjis, un nebūtu to šodienas kreņķu? Bet kā tas viss tagad izskatītos uz bankas bankrota fona?

Uzzinājis par sava paziņas arestu, Miks tikai klusībā nogrozīja galvu, domādams, ka tas nu gan bija pilnīgi lieki. Baņķieris ir apbrīnojami godīgs cilvēks, un, ja nu tur ir kāda viņa vaina bankas izputēšanā, tad tā radusies tikai bankas patieso īpašnieku pavēļu izpildīšanas rezultātā.

Par to jau liecināja kaut vai tas, ka viņš nav apaudzis ne ar kādu mantu. Kamēr viņa darba devēji lido personīgajās lidmašīnās, dzīvo superlepnās villās pie jūras, skolo bērnus pasaules slavenākajās un dārgākajās koledžās un slēpti vai tieši ir uzpirkuši vai pusi no valsts nozīmīgākā nekustamā īpašuma, tikmēr viņš, lai ari saņem itin pieklājīgu algu, aizvien vēl dzīvo pieticīgā trīsistabu dzīvoklītī kopā ar sievu, meitu un gluži sirmu vecmāmiņu. Pa šiem gadiem, cik vien Miks spēja atcerēties, pat istabas iekārtojums nav īpaši mainījies. Vienīgais, ko baņķieris bija atļāvies, tā bija jauna automašīna. Un, protams, allaž pilns ledusskapis.

Un vismuļķīgāk būtu viņu turēt aizdomās, ka viņam personīgi ir kaut kādi slepeni konti citās pašmāju vai ārzemju bankās. Nē, viņš bija pavisam cits cilvēks. Viņa darba devēji, kuri ļoti laicīgi bija spējuši novērtēt viņa spējas, — tā ir pavisam cita lieta. Bet viņš pats — nē, diezin vai. Tiesa, šodien jau ne par vienu neko nevar skaidri zināt, bet Miks bija pārliecināts, ka mazākais ir tā, ka visi ciet paņemtie ir pārsteigti nesagatavoti, jo neko lāgā nav vēl pamanījušies ielikt zeķē, jo ir gatavojušies ilgam un atdevīgam darbam. Bet vispār viss šajā bankas skandālā Mikam šķirās dīvains, aizdomīgs un neīsts.

Piemēram, bankas īstā šefa seja, kura pavīdēja visās ziņu programmās, nemaz neliecināja, ka viņš jūtas kaut kā īpaši satriekts un pārbiedēts. Tur, protams, bija zināms neveikls apmulsums, jo nav jau tīkami pārsēsties no simtiem tūkstošus vērtas personīgās lidmašīnas dzelžainajā un vēsajā cietuma būrī. Taču šajā skatienā vīdēja kaut kas pavisam cits. Kaut kas tāds, nu, tāds, nu — apmēram tā: veči, ko jūs darāt, es taču labāk par visiem zinu, ko jūs paši esat ēduši, turklāt vairums no manas rokas?!

Taču kaut kas Mika apziņā atkal sašķobījās, kad nācās no preses uzzināt, ka ar visām šīs bankas nepatikšanām ārkārtīgi cieši ir saistīts Hugo. Paņēmis kredītu, piemānījis kuģniecību, pusi no skaidrā naudā izņemtajiem miljoniem nez kāpēc tūlīt pat pārskaitījis uz kādu bankas prezidentam piederošu firmu beznodokļu zonā, un vēl, un vēl, un vēl.

Redzi, Mik, cik vienkārši top tava avīze.

Tādā veidā Miks kādu laiku baudīja neplānotu bezalgas atvaļinājumu, cītīgi sekodams presei, no kuras tad ari regulāri uzzināja visu sev nepieciešamo gan par Zaksa, gan Hugo gaitām un lietām.

Kad nu bija pagājis zināms laiciņš un reālās situācijas nezināšana kļuva aizvien nomācošāka, un, kas bija ne mazāk svarīgi, Miks bija palicis pavisam bez naudas, viņš tomēr saņēmās un atkal devās pie Italo.

Viņš taču Hugo kā brālis, gan jau zinās kaut ko vairāk nekā skandālus mīlošā prese.

Mani galvenokārt interesē, kā uz visu šo skandālu fona izskatīsies mana avīzes padarīšana, — Miks bija izplānojis šādu nevainīgu ievadu.

Tu domā tās kredītu un bankas padarīšanas? — Italo bija itin omulīgs savās mūžam drošajās pozīcijās. — Tas viss ir blefs. Ierēdņu rosīšanās, un vairāk nekas. Kad sūdi smeļas mutē, tad visi meklē sev piesegu. Zini, kā ir, kad būvdarbos kāds nokrīt no stalažām? Tad visi šķirsta visādus žurnālus, meklē parakstus par drošības tehnikas instruktāžu, un tamlīdzīgi. Milzīga rosība. Jēgas nekādas. Žēl tikai tos, kurus cietumā iebāza. Bet tev ne par ko nav jāuztraucas. Tev gar to nav itin nekādas daļas.

Ir gan, — Miks nepiekrita. — Es ar saviem lūgumiem par solījumu pildīšanu noteikti būšu pēdējais, kuru uzklausīs. To es labi apzinos. Bet tomēr! Lai arī uz vispārējā fona tās ir salīdzinoši mazas, bet tās tomēr ir problēmas. Tās ir manas problēmas, un man tās ir lielas.

Neskars tas tevi itin nemaz, — Italo mierināja. — Nesatraucies. Hugo visu nokārtos, un būs labi. Tu

esi tikpat nepacietīgs kā tie citi!

Viss jau it kā būtu labi, un es jau daļēji esmu pieradis nemitīgi sagremot jūsu solījumus, taču vienreiz es tomēr labprāt gribētu skaidru valodu. Kāda jēga tev un Hugo vazāt mani aiz deguna? Jūsu nemitīgo solījumu rezultātā es pat neesmu pacenties sevi nodrošināt ar kaut cik nopietnu darbu. Tā, lai, zini, maizītei pietiktu un būtu par ko autiņam benzīnu ieliet.

Ko tu tagad runā? Viņš taču tev jau avīzei iedeva kaut kādu summu. Kādas problēmas? Rīkojies.

Ha! Kāpēc man jātērē savām vajadzībām nauda, kura pēc tam būs jāatdod? Un vēl ar procentiem. Es labāk to nopelnu. Bet šī kavēšanās man izjauc visus plānus.

Tā jau es domāju, — teica Italo. — Tu neesi biznesa cilvēks. Es pilnīgi pieļauju, ka tu jau vairākus mēnešus sēdi uz Hugo iedotajiem tūkstošiem un neesi laidis tos pat apgrozībā. Tā ir? Johaidī! Pērc kaut vai margarīnu Polijā un tepat pārdod. Nopelnīsi ne tikai maizei. Pienāks labāki laiki, ņemsi naudu no turienes laukā un taisīsi avīzi.

Liecies mierā, — Miks iebilda. — Tas nav mans aicinājums. Smiek​līgi — margarīns...

Klausies, tu netaisi sūdus! Ja tu negribi neko darīt pats, tad dod to naudu man. Es viņu apgrozīšu, un pēc pusgada tā būs divreiz lielāka. Es pavisam nopietni to saku. Hugo to nemaz nevajadzēs teikt.

Pagaidi, pagaidi, — Miks protestēja. — Es nemaz neesmu teicis, ka sēžu Hugo dotajai naudai virsū.

Un tā tas ari nemaz nav. Es taču arī tev jau sen stāstu, ka visu — nu, gandrīz visu — esmu jau ieguldījis avīzes aparātos. Un manas ziepes ir tās, ka man nevis nav ko darīt ar pāri palikušo naudu, bet gan tās smagi pietrūkst, lai realizētu visus līgumus, kurus esmu noslēdzis.

Cik tad tev ir palicis?

Nekas tur nav palicis. Es pat nezinu. Tad man jāskatās, cik ir uz rēķina. Pāris tūkstošu, ne vairāk. Tie jau arī tev neko nedos.

Pāris tūkstoši! To es zināšu pats, vai tie man ko dos vai nedos, — Italo smīnēja. — Cik īsti tev tur ir? Kad tu man varēsi precīzi pateikt?

Principā jau tagad varu. Trīs vai četri tūkstoši, ne vairāk.

Klausies, vai nu dod man tos uz pāris mēnešiem, vai tērē pats un nepīksti, ka tev nav naudas.

Sarunāts?

Tev no manis vajag pāris nabaga tūkstošu? — Miks negribēja tam noticēt. — Paklausies — kas te īsti notiek?

Pāris tūkstošu vienmēr noder. Tu domā, ka es te slīkstu skaidrās naudas gūzmā! Visi tā domā. Un rūgti maldās. Man ir pareizi nostādīts mehānisms, un skaidro naudu es un mani darbinieki redzam tikai algu izmaksas dienās. Un tās, starp citu, nav tik reglamentētas, kā visi bija pieraduši valsts iestādēs. Tur laikam vēl tagad tā ir, es jau nezinu.

Zini, man gandrīz vai smiekli nāk, — Miks teica.

Nesmejies vis. — Italo kļuva nopietnāks. — Smiesimies tad, kad mums abiem — ko nu abiem! — kad mums visiem viss būs kārtībā. Pagaidām varam pāraudāt viens otram uz pleciņa. Tu man, es Hugo, viņš tur vēl kādam.

Es gan labi atceros, kā tu teici, ka neļaušot nogrimt nebūtībā manai idejai par avīzi. Arī tad, ja pēkšņi uzsprāgs Hugo.

Es arī tagad no šiem vārdiem neatsakos, — Italo teica.

Varbūt man ir tiesības uz kādu nelielu pierādījumu?

Vai dieniņās! Tu nu gan esi smags cilvēks. Smags gadījums. Ko tad tu gribi?... Nevienu savu santīmu šajā lietā es neieguldīšu. Man jau pietiek ar basketbolu. Es tev sameklēju Hugo, un tas ari ir mans ieguldījums. Mēs ar viņu savas lietas nokārtosim, par to vari galvu nelauzīt.

Zināmā mērā jau tas tā ir, — Miks bija spiests piekrist. — Kaut gan jūsu savstarpējās attiecības mani patiešām neinteresē...

Kā neinteresē! Kā tad nu atkal neinteresē? Tu no tām esi atkarīgs. Nē, ne jau tu... nu, tu taču saproti,

ko es gribu teikt. Nevis tieši tu, bet tavas idejas. Patiesību sakot, vispār ir tā, ka mēs abi divi avīzes sakarā esam atkarīgi no Hugo. Kad Hugo būs nauda, tad būs arī avīze. Elementāri.

Kad. Tu saki — kad, — Miks teica. — Bet es jau atļaujos runāt par to, ka šis kad var arī nebūt.

Muļķības. Tu ari tici visai tai savai presei, — Italo iekarsa. — Pilnīgas muļķības. Biznesā ir jāprot ne tikai uzvarēt vai zaudēt. Jāprot arī gaidīt. Nopietni veči nekad nesūkstās par garām palaistām izdevībām vai neno​pelnītām naudām, bet vienmēr cer, ka, vēl pagaidot, viss atkal būs kārtībā.

Nu labi. — Miks noskurinājās. — Šajos cīniņos es tev neesmu pretinieks. Bet vai vismaz tu zini, kur tagad Hugo ir un kas viņam īsti ir aiz ādas?

Tagad viņš ir Portugālē. Nākamnedēļ būs Vācijā.

Tu ar viņu sazinies?

Katru dienu.

Es viņu nevaru nekādi sazvanīt, un man arī viņš nezvana, lai arī apsolījās to darīt, — Miks teica.

Piezvanīt viņam gan laikam šobrīd nevar, — Italo prātoja. — Bet viņš katru dienu zvana man. Šodien jau esat sazvanījušies?

Nē, es gaidu viņa zvanu vakarā. Kas ir?

Ja viņš tev piezvana, tad atgādini par mani. Vienkārši atgādini.

Lai viņš zvana tev?

Tas jau būtu tas labākais, — Miks ar cerību teica. — Savādāk es nelāgi jūtos, ka man visu laiku jāspēlē klusie telefoni caur tevi.

Okei, es to pateikšu. Tikai viņš jau tev neko vairāk par manis teikto nepateiks. Patiesībā es pat esmu atklātāks pret tevi. Viņam tagad visādu ziepju gana, un viņš apbrīnojami cīnās visās frontēs.

Tu domā arī politiku? — Mikam pēkšņi izspruka.

Politika? Ko tu ar to domā? Zaksu?

Esmu dzirdējis visādas runas.

Dulls jau viņš ir. Bāž galvu cilpā, — Italo teica. — Es nezinu, cik tas ir nopietni. Es arī ar Zaksu esmu runājis. Tepat, manā kabinetā, viņš nesen sēdēja. Bet man jau šķiet, ka viņam nekas tur nesanāks.

Pārāk vēlu pamodies.

Miks brīdi svārstījās, jo te nu viņam gan būtu ko teikt, taču novaldīja sevi. Nez kāpēc kopīgi ar Hugo uzņemtais kurss uz to, ka Italo par šo lietu nekas nav jāzina, ņēma virsroku — cerībā, naivā cerībā, ka viņš patiešām neko nezina.

No malas raugoties, jau tas tā šaubīgi izskatās, — Miks izlīdzējās ar neko neizsakošu frāzi.

Nezinu. Nekad nav bijis tā, ka Hugo galīgi nezina, ko viņš dara, — Italo domīgi teica. — Var jau būt, ka beigās tas būs bijis pats pareizākais gājiens un mums visiem no tā būs labi. Visādā gadījumā, Mik, es tev ie​saku rīkoties tā — neņem neko galvā no visa tā, ko tagad te raksta un runā. Es Hugo pazīstu un, lai gan mani arī daudzi uzskata par galīgi dullu, esmu vienīgais, kurš viņam tic. Es to jau esmu teicis, ja?

Nemitīgi solījumi un nemitīgi aicinājumi uz ticību. Kā baznīcā, goda vārds!

Ha, baznīcā... Nesmejies, — Italo piebilda. — Ja tu zinātu, ko tur Eiropā Hugo ir uzsācis, tad tā vairs nav nekāda baznīca. Tas jau ir — ohoho!

Kas tad tas tāds ir? — Miks apvaicājās.

Par to citreiz— vēl nav pienācis īstais laiks.

Tu domā, ka es uzreiz visu izbazūnēšu?

Nē, tā es nedomāju. Vienkārši nav ko daudz pļāpāt, un viss. Kad pienāks laiks, tad arī viss būs zināms, — Italo piebilda.

Kaut gan, no citas puses paraugoties, jūs abi maķenīt riskējat, tā vazājot mani aiz deguna. Es tomēr esmu žurnālists, — Miks uzdrošinā​jās izspert vēl vienu savu trumpi.

Un labs žurnālists turklāt. Neaizmirsti piebilst to, — Italo bija nepārspējams. — Bet es zem katra sava vārda varu parakstīties, un man nav jābaidās ne no tevis, ne no vēl kāda. Es neesmu nekāds Zakss,

kuram nepietiek prāta vismaz sadzīvot ar presi.

Hugo varētu nebūt tik pārliecināts kā tu.

Diezin vai. Kamēr viņš ir Vācijā, tikmēr šejienes tracīši viņu neskar. Kad būs pienācis laiks, viņš atgriezīsies, un tad jau te visi pūtīs citās stabulēs.

Tā saucamais mazais pasaules iekarošanas plāns, — Miks paironizēja.

Nu, ir jau ir viņa atvēzienos šādi tādi pārspīlējumi. Taču es sliecos domāt, ka mēs vēl neviens nespējam viņu pareizi novērtēt.

Nu, labi, — Miks teica. — Tad tu viņam vismaz atgādināsi par manām sīkajām problēmām? Un lai viņš man piezvana.

Jā, protams, — Italo piekrita. — Bet... tos trīs vai četrus tūkstošus tad tu man iedosi?

Hm... Lai Hugo vispirms man piezvana. Tā tomēr ir viņa nauda.

Dullais, tu tikai viņam to neprasi! — Italo iesaucās.

Es nevaru bez viņa. — Miks tēloja naivo. Dīvaini bija apzināties, ka pēkšņi tāda haizivs kā Italo it kā ir viņa rokās.

Liecies mierā. Tad labāk nevajag. Aizmirsti šo sarunu.

Viņš nedrīkst zināt, ka tev ir kaut kādas naudas grūtības? — Miks jutās ieintriģēts no sev tik negaidīti piešķirtās lomas, jo kaut kas Italo pēkšņajā satraukumā likās bezgala aizdomīgs.

Man nav nekādas grūtības. Tikai vajadzēja strauji norēķināties ar pāris cilvēkiem. Un es šobrīd nevaru no apgrozījuma izraut tādu naudiņu. Tu atgādināji par sevi, un es pēkšņi iedomājos, ka tas man varētu līdzēt. Bet tu jau drebi kā budzis uz naudas lādes.

Es nedrebu. Es alkstu tikai vienu, proti, tikt vismaz pie kaut kādas skaidrības. Pavisam noteikti, es esmu citas raudzes cilvēks, un mani šāds stāvoklis emocionāli nomāc, — Miks teica.

Emocijas...— Italo iesāka, bet nepabeidza.

Hugo, protams, nepiezvanīja ne tajā, ne turpmākajās dienās. Taču kaut kāds rezultāts šai sarunai bija.

Pēc trim dienām piezvanīja Italo un aicināja Miku atkal pie sevis. Kad Miks ieradās, viņam tika pasniegta aploksne, kurā bija tūkstoš vācu marku. Tās, uzzinājis par Mika grūtībām, sūtot Hugo. Vairāk pašlaik neesot. To nu Italo esot panācis. Bet tikai ar vienu norunu. Proti, arī Mikam esot jāpanāk kādu solīti pretim. Uz vienu mēnesi tomēr jāiedod tie četri tūkstoši, kas guļ Mika avīzes rēķinā. Tikai uz vienu mēnesi. Hugo par to nekas nav jāzina. Italo izrakstīs Mikam parādzīmi galu galā.

Miks, protams, piekrita. Lai arī Hugo solīja, ka visas lietas iešot vaļā teju, teju un tad arī tā nauda avīzei būšot, tomēr Miks vairāk sliecās ticēt Italo, ar kuru informētības ziņā par patieso Hugo lietu stāvokli neviens cits sacensties laikam nevarēja. Un Italo apgalvoja, ka varot, protams, notikt brīnums, kā tas ar Hugo nereti gadoties, un viņš dabū visu naudu kaut kad ātrāk, bet uz to nevajagot likt pārāk lielas cerības. Mēnesis — tas ir ātrākais, kad varot kaut kas notikt. Pusotra mēneša — tas jau ir reālāk.

Noņēmis no rēķina pēdējos tūkstošus, viņš tos rātni aiznesa un «aizdeva» Italo, kurš izskatījās itin priecīgs.

— Atdošu, atdošu, — viņš teica. — Neskaties uz mani tik pārmetoši. Nokārtosim visu tā, ka Hugo tev normāli samaksās par tavām ciešanām. Viņš jau arī labi saprot, ko ir ievārījis.

Un Mika atvaļinājums turpinājās. Laiciņš tecēja tecēdams. Līdz vēlēšanām bija palikuši divi mēneši.

Jau tagad tas šķita neglābjami mazs laiks, lai kaut ko iespētu darīt šaubīgā Zaksa tēla labā. Bet, ja vēl jātic Italo, ka Hugo pie nopietnas naudas tiks tikai pēc pusotra mēneša, tad tas viss jau sāk izskatīties pavisam bēdīgi. Pilnīgi par velti Miks ir veidojis projektu un pilnīgi nepamatoti cerējis arī pats kaut ko ciešamu nopelnīt no lielā reklāmas līdzekļu apgrozījuma. Jo mazāks laika sprīdis, jo mazāks apgrozījums, un to taču jau pamatskolnieki tagad saprot.

Bet Zakss aizvien vēl cītīgi klusēja, un no tā Miks secināja, ka viņam patiešām neviena cita

finansētāja bez Hugo nav. Šī atziņa Miku daļēji nomierināja. Nu jau viņš uz visu bija sācis raudzīties globālāk un pēkšņi juta, ka gluži neviļus no sirds jūt līdzi Hugo problēmām un uz katru preses publikāciju, kurā Hugo tiek rādīts ne tajā labākajā gaismā, raugās ar zināmām aizdomām, kā uz nepatiesu un apmaksātu paskvilu. Tās bija kļuvušas gluži vai arī par viņa personiskajām problēmām.

Ja nu Hugo tomēr savlaicīgi netiek pie savām lielajām naudām, tad taču tiešām visi Mika plāni ir pagalam. Nepalīdzējis tikt Zaksam pie varas, Hugo netiks atpakaļ uz Latviju. Tad viņu te gaida cietums.

Un tad arī vairs nekāda avīze viņam nebūs vajadzīga. Un par viņa vārdā Mika sataisītajiem parādiem —arī vairs nekādas daļas. Italo būs stingrs, protams. Ne santīma no sevis nesolīju, ne santīma arī nedošu.

Tiesa gan, paliek jautājums, ko darīsim ar to naudu, ko Hugo jau ieguldījis avīzē? Ne šur, ne tur. Tā kā Italo jau priekšlaikus to uzskata par savu naudu, tad Mikam labākajā gadījumā atstās uzņēmuma reģistrācijas dokumen​tus, direktora amatu, zīmogu un tukšu rēķinu.

Jā, diez kas jau nav. Un burtiski pēdējās dienās parlamentā izvirzīts apspriešanai un pieņemšanai sasteigts, bet visumā vienkāršs likumprojekts — aizliegt balotēties parlamenta deputātos visiem bijušajiem glābšanas komitejas darbiniekiem, štata čekistiem un bijušajiem komunistiem. Kaut kas līdzīgs jau ir bijis, bet tas, lūk, neesot bijis pietiekami efektīgs. Tagad kungi ir nopietni pastrādājuši un piedāvā kaut ko labāku.

Pat muļķim bija skaidrs, ka šis likumprojekts pavisam neslēpti ir virzīts tikai uz viena, labākajā gadījumā divu konkrētu cilvēku atstumšanu no iespējamās balotēšanās. Pret Zaksu kā ekskomunistu, kurš turējies kā vīrs līdz pēdējam kompartijā un vēl salicis savus parakstus zem īpatnējās komitejas dokumentiem. Un pret demokrātu partijas līderi, kurš ar savu erudīciju, zināšanām un patiešām lietderīgām prāta spējām arī biedēja nacionālus un savulaik ir bijis augsta ranga čekists, ko gan nekad nav slēpis, tāpat kā nekad nav slēpis tos motīvus, pēc kuriem vadoties viņš no šīs noziedzīgās iestādes savulaik labprātīgi aizgājis.

Tādā valstī nu mēs dzīvojam, ka ir, lūk, iespējams pieņemt likumu pret vienu vai diviem konkrētiem cilvēkiem. Likumīgas bailes. Un spilgts apliecinājums tam, cik dziļa Eiropas province mēs tomēr esam.

Galu galā varbūt Zakss būtu tas īstais cilvēks, kurš patiešām nesavtīgi strādātu valsts labā.

Ja, atmetot personisko nepatiku un viņa nespēju publiski pieņemami uzvesties, tā labi padomā, tad Zakss patiesi varētu būt vienīgais prātīgais saimnieks. Ir jau gados, pārticību izbaudījis un sevi nodrošinājis, saimnieciskās lietās pietiekami izglītots, viņa vārdu pazīst ārpus valsts robežām. Zagt viņam nav itin nekāda iemesla. Pat ne mazākā. Bet nevar saprast, cik daudz ir jātic Hugo tekstiem. Ja nu patiešām īstenībā viņš, Hugo, grasās kļūt par patieso leļļu dīdītāju, tad arī no Zaksa nekas prātīgs neiznāks. Bet tā jau drīz vairs nevarēs ticēt nevienam.

Sev tu vismaz tici?

Augusta mēnesis šogad dāsni dāvāja ļaudīm labu laiku. Sen neizbaudījis kārtīgu atvaļinājumu, Miks to tagad papilnam darīja. Sauļojās, peldējās, vāca punktus radinieku lokā, te māti izvadādams pa viņas dzimtajām vietām, te citiem palīdzot ar pārvākšanos vai ko citu, te kopā ar dēlu apbraukādams skaistākos Latvijas ezerus un vienā pat noķerdams sešus kilogramus smagu līdaku, kas noteikti kļūs par viņa šīsvasaras lielāko piedzīvojumu, ja vien... Nūja — ja vien viss vēl labi izvei​dotos ar Hugo.

Nepabeigta darba apziņa un parādu slogs tomēr nenotraušami gulēja uz Mika kamiešiem, un pat jaukākajos atpūtas brīžos viņš netika vaļā no šīm domām. Viņš, protams, centās itin neatkarīgi tvert katru svētlaimes brīdi, bet allaž miglainā rītā uz ezera laivā, jautrā kompānijā turpat vakarā pie ugunskura vai neapvaldītā, bet prātīgā skrējienā ar auto pa Latvijas ceļiem, viss vienmēr beidzās ar vienu domu — jā, tas viss ir jauki, bet nez kā tur Hugo...

Pagāja mēnesis, un notika ne īpaši gaidītais. Italo, kā solījis, atdeva it kā aizņemto naudu. Bet Hugo vairs pat nespēja izdomāt jaunus stāstus, kuri jau līdz šim šķita nepārspējami savā oriģinalitātē kā iemesli tam, kāpēc viņam aizvien vēl nekas nesanāk. Un tagad viņš aprobežojās ar stilistiski izturētām

standartfrāzēm:— Nav. Vēl nav. Bet solās būt uz nedēļas beigām. Es tev pats pie​zvanīšu, tiklīdz būs.

Bet nav. Nav ne tas, kam jābūt, ne paša zvana nav. Un Miks zvana atkal. Un Hugo vai nu ir pie klausules un saka nesatricināmi vienu un to pašu, vai ari viņa dienām ilgi nekur nav vispār, un tad jāklausās pa​visam bezvainīgie vācietes paskaidrojumi.

Līdz vēlēšanām palicis mazāk par mēnesi, un Miks jau visam praktiski bija atmetis ar roku, kad viņu pārsteidza kāds notikums.

Vienā no komercraidstacijām pēkšņi sāka skanēt Hugo firmas reklāma. Saturiski nekā īpaša, viens vienīgs firmas nosaukums, kas tiek skandēts mūzikas pavadījumā. Bet Miku pārsteidza kas cits. Kā tāda reklāma varēja parādīties bez viņa ziņas? Turklāt kāpēc tieši šī raidstacija to uzsākusi skandēt, ja, cik atmiņa neviļ, Hugo caur Miku arī viņiem vēl ir parādā krietnu naudas žūksnīti par pavasara kampaņu, kurā gan skanēja cits, ne tas, kurš tagad, reklāmas rullītis, bet tas jau laikam šobrīd nav svarīgi.

Un Miks sāka nojaust, pēc kā te īsti ož. Toreiz, pavasarī, organizējot Hugo paša un viņa firmas, kuras vārdā ņemts nu jau bēdīgi slavenais kredīts ar apšaubāmajām kuģniecības garantijām, attaisnošanās kampaņu, Miks bija sazinājies arī ar šo raidstaciju. Viņš zināja, ka tajā strādā pāris spējīgu žurnālistu, kuri prastu jebkuru lietu pasniegt profesionāli spēcīgi, un panāca, ka arī šī radio cilvēki brauc pie Hugo uz Vāciju, veido ar viņu garākas vai īsākas intervijas, raida tās ēterā un vēl vairākas reizes atkārto. Un tieši tas Hugo bija vajadzīgs. Viņa plānos ietilpa tas, ka ar viņu un par viņu runā žurnālisti ar vārdu.

Viņaprāt, tieši šim efektam vajadzēja pieklusināt viņa nomelnotājus. Un tā tas arī daļēji notika.

Miks saprata, kas ir noticis. Pietiekami spējīgie radio žurnālisti bija arī pietiekami apsviedīgi, lai pacenstos Hugo noskaņot sev labvēlīgi un, teiksim, iestāstīt, ka nav ko starpniekoties ar Miku, bet jālaiž viss pa taisno, pēc grafika: Hugo — radio.

Ak tu Dieviņ, lai jau tā notiek, domāja Miks. Šeit es nebūšu tik jūtīgs kā gadījumā ar Zaksu. Taču vai tas nenozīmē, ka Hugo tomēr ir sa​dabūjis kaut kādu naudu un par to nekā nav teicis Mikam?

Miks nolēma nogaidīt. Kad jau visi pēc kārtas sāk dirst uz galvas, tad varbūt ir prātīgāk kādu laiku nevārstīt muti. Bet viņa pārsteigums bija vēl lielāks, kad pēc pāris dienām, un tas bija tieši divas nedēļas pirms noliktās vēlēšanu dienas, tajā pašā raidstacijā sāka skanēt Zaksa parti​jas reklāma.

Un tā bija efektīva. Varētu pat teikt, ka tā bija tāda, kādu Miks jau pavasarī bija projektējis. Un tagad viņš pats ar zināmu izbrīnu to klausījās un konstatēja apmiera skudriņas skrienam pa muguru.Šis tas tur bija pāršauts pāri strīpai, bet, ja ņem vērā to, ka palikušas tikai divas nedēļas, tad laikam jau bija gan jāšauj laukā viss arsenāls. Un arī reakcija nebija ilgi jāgaida. Jau nākamajā dienā visi par to vien runāja.

Jau ar pirmo, lai arī stipri novēloto sitienu bija jūtami pārspēti visi pārējie, kas jau ilgāku laiku tautiski gauduļoja, galveno uzsvaru savās reklāmās likdami uz to, ka vārdus tauta, zeme, dzimtene centās uzsvērti lietot ar lielo burtu, un tamlīdzīgi visai provinciālā garā.

Zaksa partijas reklāma audiovariantā nāca kā pamatīgs un agresīvs blieziens pa aizdūdotajām tautiešu ausīm. Tiesa gan, blieza pagaidām tikai viena raidstacija. Un vispār tikai radio. Prese, televīzija, ielu stūri un pārējās raidstacijas klusēja.

Mika uzmanība saspringa, taču priekšnojautas neko pārāk sliktu nesolīja. Drīzāk gan kaut ko labu.

Tur apakšā ir kaut kas tāds, ko viņš vēl nesaprot vai vienkārši nezina. Hugo, velns parāvis, ko tu dari?

Atmetis iespējamo kautrību, tajā pašā vakarā Miks uzsāka savu personīgo kampaņu — Hugo sazvanīšanas kampaņu. Italo apstiprināja, ka viņam jābūt Vācijā, un telefons, šķiet, vienkārši visu laiku ir aizņemts. Nabaga vāciete nemitīgi ziņo, ka izsaucamais abonents ir — vai nu, vai nu.

Miks grieza un grieza telefona ripu ar piecpadsmit, desmit, piecu un pat vienas minūtes intervāliem.

Diemžēl.Taču tajā vakarā pavisam negaidīti Hugo pieteicās pats. Pulkstenis rādīja pusdivi naktī, taču viņa balsi bija jūtams agra rīta rosības svaigums un bezgalīgs apmierinājums ar dzīvi. — Dzirdēji? Jau skan, — Hugo jūsmoja klausulē.

Dzirdēju gan. Tas man ir labi izdevies, vai ne? — Miks centās delikāti iedzelt, cik nu vien nakts

vidū tas ir iespējams.

Ko? Nē, nē, to es pats. Vai nav teicami? Kārtīgs blieziens.

Es gan labprātāk dzirdētu skaidri un gaiši, vai tu arī, tāpat kā Zakss, esi atlaidis mani? — Miks vaicāja.

Nemuļķojies. Viss ir kārtībā. Tie džeki man baigi palīdzēja. Tagad tikai sāksies tavs laiks. Klausies, viņiem ir gatavi visi tie rullīši. Vai tu varēsi tos izvietot pa citām raidstacijām?

Gan tāpēc, ka negaidīti izrauts no miega, gan tikko dzirdētā pietiekami pārsteigts, Miks pat neattapa, ko uzreiz atbildēt. Nē, viņš tomēr atļāvās būt sašutis.

Paklausies — tu nemaz nejūties mani piečakarējis?

Ko? Kādā ziņā? Ko tu runā? — Hugo čaloja tālāk.

Kāpēc es to visu uzzinu pēdējais? Vēl vairāk — kāpēc es to uzzinu tad, kad viss jau notiek? Tu man nevari pateikt, ar ko es te visu vasaru nodarbojos? Un kā vārdā es to daru?

Pagaidi. Nomierinies, — Hugo rāmi teica. — Tu taču man sacīji, ka bez simtprocentīgas priekšapmaksas tu neko nedarīsi. Pareizi?

Pareizi. — Miks kļuva piesardzīgs.

Nūja, es taču atceros. Bet šie ir ar mieru. Turklāt tas taču nāvīgi izdevīgi arī tev. Atkrīt visa tā saturiskā organizēšana, ko tu arī īsti negribēji uzņemties. Redzi, viss jau ir gatavs. Tu taču negribēji būt par pro​pagandas tēvu!

Pareizi, pareizi, — Miks piekrita. — Bet es tomēr nesaprotu. Viņi ir piekrituši visu darīt uz parāda?

Protams.

Vai jums bija kaut kāda runa par to, ka tu viņiem vēl par pavasari esi parādā?

Laikam kaut kas tur tāds bija. Es nezinu, — Hugo saminstinājās. — Bet mēs vienojāmies, ka visu sarēķināsim pašās beigās.

Ar ko tieši tu visu kārtoji? — Miks uzdeva jautājumu, kas viņu visvairāk interesēja. Šovakar mani viens no jums nodos, bija teicis Jēzus. Kurš? Mik, uzzini, kurš?

Nu, tur... viņi visi tevi pazīst.

Tam es ticu. Ne tikai pazīst, bet tagad ari smejas par mani. Tu saproti, kādā situācijā atkal mani esi nostādījis? Visu vasaru kā savilktā dūrē es turu labākos cilvēkus, cenšos piegludināt asumus par nenomaksātajiem parādiem, bet tu pēkšņi visu uztaisi man aiz muguras, — Miks runāja no sirds un bez īpašām dusmām. Šķita, ka viņš vienkārši bezcerīgi un skaļi konstatē savu stāvokli. — Un es īsti nesaprotu, ko tu tagad vēlies? Lai es arī ar pārējiem tomēr cenšos kārtot attiecības uz parāda?

Nūja, — Hugo pārliecinoši teica. — Man te dažas lietiņas baigi nojuka. Bet burtiski tuvākajās dienās viss būs kārtībā. Un gaidīt arī vairs nevar. Tagad, kad pirmais blieziens ir noticis, es domāju, ka pārējie arī uz to izies. Ko? Kā tu domā? Pasūtījums taču būs itin glauns.

Ko tad nu kungi tādu pasūtīs?

Tā, kā jau tagad iet, un — vēl trakāk. Teiksim četrdesmit astoņas reizes dienā.

Miks saviebās. Bet smadzeņu bumbiņas jau darbojās. Glābsim, kas vēl glābjams.

Tā tas varētu būt, — Miks piekrita. — Ar mazākiem cipariem nav ko niekoties.

Nūja. Klausies — tu varēsi jau no rītdienas visu palaist?

Pagaidi gan. To es tev tagad, divos naktī, nepateikšu.

Ko? Tik vēls jau ir? — Hugo jutās izbrīnīts. — Ak jā, pie jums tur ir citi pulksteņi. Piedod. Bet kad tu varēsi?

Tikai necenties līdz rītam atrast man aizvietotāju, — Miks teica.— Šķiet, rit ap pusdienlaiku es tev varēšu visu pateikt. Nekas jau sarežģīts tur nav. Visas iestrādes jau sen ir veiktas. Bet tu runā tikai par radio? Kur viss pārējais?

Kas viss pārējais? Nauda? Vecīt...

Nē, nē! — Miks viņu pārtrauca. — Kā tad mēs tagad strādājam? Mans projekts vai tavs projekts?

Brīvais projekts. Tu, galvenais, man rit pasaki, cik tev vajadzēs naudas priekš tām radiostacijām.

Par pārējo cīnīsimies pēc tam.

Labi. Rīt ap pusdienlaiku. Bet vai tu būsi sazvanāms? Zini, pēdējā mēneša laikā es jau esmu jēlus pirkstus sev nogriezis.

Būšu, būšu. Tagad es nekur nesprukšu. Zvani droši. Pēc pāris dienām man būs vēl viens telefons. Es tev numuriņu iedošu.

Labi, līdz rītam. Bet klausies! — Miks vēl teica. — Vienu lietu es tomēr gribētu noskaidrot jau tagad.

Es sapratu, sapratu, — Hugo steidzās sniegt kārtējās garantijas. — Tev un taviem cilvēkiem es samaksāšu gan par vasaru, gan par tagad darīto.

Jā, tas arī nebūtu slikti, — Miks teica. — Bet es par citu. Pacenties man pateikt pavisam godīgi: kurš kuru sameklēja — tu radio vai otrādi? Man tas ir jāzina. Pacenties saprast.

Hugo kādu brīdi klusēja. Bet tad teica: Redzi, viņi teica tā — neesot nepieciešamības strādāt caur tevi. Bet nekas traks jau nav noticis! Viņi tikai izgatavo un raida savā kanālā. Par pārējiem, kā es sapratu, parūpēsies tu. Tu taču tā pats gribēji, vai ne?

Nu labi. Paldies. Tagad ejam gulēt.

— Labi. Čau!

Labi, labi. Čau, čau. Neko es tieši tā negribēju. Viss bija pavisam savādāk. Haosa meistars.

Nopelniem bagātais.

Miks nespēja uzreiz likties atpakaļ gultā. Vēl bija jāpasēž virtuvē un jāuzpīpē. Pamodās arī sieva.

Turpinās? — viņa miegaini vaicāja.

Nē, tagad tikai sākas, — Miks atbildēja.

Nu tad beidzot.

— Jā, beidzot. Kad jau viss ir sen par vēlu. Viena vienīga grābstīšanās. Guli.

Faktiski sieva bija vienīgais cilvēks, kura zināja maksimāli daudz par visām Mika pēdējā laika problēmām. No citiem tuvākajiem viņš visu cītīgi slēpa un to pašu darīt bija piekodinājis arī sievu. Viņa puslīdz Miku saprata un turējās apņēmīgi, neizpaudusi ne vārda ne tuviniekiem, ne labākajām draudzenēm.

Kopš aiziešanas no algota darba avīzē tuvākie radinieki allaž ar izbrīnu viņus abus izvaicāja par to, no kā tad tagad šie pārtiek? Miks taču nekur nestrādā. Un neviens no šiem izvaicātajiem nebija vainīgs pie tā, ka viņi ir šī mietpilsoniskā uzskata vergi, proti, ka pelna tikai tas, kuram ir attiecīgs ieraksts darba grāmatiņā. Kamēr vēl nekas līdz galam nav noskaidrojies, Miks nesteidzās nevienam skaidrot, ar ko tad viņš īsti patlaban nodarbojas. Reklāma un viss kas tamlīdzīgs. Tā, sīki darbiņi. Sviestam uz maizītes pietiek.

Bet Mika māte apvainojās. Mika repliku, ka viņš nespēšot precīzi noformulēt savu pašreizējo nodarbošanos, viņa bija uztvērusi savādāk. Tā, it kā Miks teiktu — tu jau to tāpat nesapratīsi.Bet sieva vismaz saprata un pat atklāti piekrita, ka Miks ir iesaistījies samērā riskantā pasākumā, par kuru nav vērts skaļi runāt. Viņas izpratnē tas bija riskants tādā nozīmē, ka paveiktais darbs var arī neatmaksāties.Par to, ka tur iesaistīti Italo, Hugo, Zakss un vēl varbūt vesela virkne sabiedrībā zināmu vai nezināmu tipu, viņa neuztraucās. Viņa Mikam uzticējās un zināja, ka viņš savu naudu pelnīs godīgi un, tiklīdz pasākums kļūs šaubīgs un radīsies situācija, ka Mikam jāiesaistās kādos tumšos darījumos, viņš pratīs tam visam laicīgi pagriezt muguru.

Bet iespējamā peļņa arī viņu suģestēja. Tagad par ģimenes humoru bija kļuvis regulārs viņas vaicājums no rītiem: — Nu, vīriņ, vai tu jau esi bagāts? Es varu vairs nestrādāt?

Bet, nesagaidījusi nekādu atbildi, viņa tikai pasmējās. Pasmējās arī Miks, un diena varēja sākties.

Miks jau pavasarī bija brīdinājis savējos, ka šī vasara viņam varot būt itin smaga. Un tā arī būtu bijis, ja viss noritētu tieši tā, kā bija sākumā ieplānots. Bieži būtu tādi vakari, kad Mika nav mājās, un reizēm tādas būtu arī naktis.

Sieva to saprata. Un tagad, pēc pēkšņā zvana nakts vidū, nepilnas divas nedēļas pirms vēlēšanām, viņa saprata, ka Mika «sākas» nozīmē, ka tieši tas arī sākas. Laižoties no jauna miegā, viņa tikai apmierināti nodomāja — labi, ka tomēr nebija visa vasara.

Bet Mikam pārāk ilgi virtuvē nebija jāsēž. Ātri aptvēris apjomus, kādu piepildīšana viņam būs jānodrošina, viņš saprata, ka tas jau vairs nesagādās nekādas iepriekš paredzētās grūtības. No vaļīgā pavadā turētajiem palīgiem jāizvēlas pārītis pašu saprātīgāko un ar viņu palīdzību visas valsts radio ēters jāpiepilda ar vienu — ar Zaksa vārdu. Tas jau nu patiesi nebūs grūti.

No gudrāko vīru palīdzības viņš jau bija atteicies pirms kāda laiciņa, kad arī viņi saprata, ka nekas no lielās strādāšanas nesanāks. Viņi nebija dusmīgi uz Miku. Citur jau tāpat nekas kliedzoši labāks nebija.

Un Hugo taču bija apsolījis viņiem visiem vēlāk izmaksāt zināmu sāpju naudu. Nekas liels, bet tomēr kaut kas vairāk par neko.Bet no paša rīta Miks sēdēja savā birojā, kas bija noīrēts labā vietā, pašā pilsētas centrā, un sāka organizēšanu. Vispirms viņš apzvanīja cilvēkus un aicināja tos uz pulksten vieniem pie sevis. Pēc tam viņš caur-skatīja savas vecās piezīmes, sazvanīja izraudzītās radiostacijas un precizēja izmaksas un visas pārējās sadarbības nianses, un jau neilgi pirms pusdienslaika viņam priekšā uz galda gulēja lapa, kurā skaidri izzīmē-jās visi iespējamās darbības virzieni un punkti. Arī cenas. Tās nudien nebija lielas, salīdzinot ar tām, kuras sākotnēji bija paredzētas. Tā laikam varētu gan būt, jo divas nedēļas tomēr nav divi mēneši. Un vispār — viņa projekts paredzēja kārtīgu darbu četru mēnešu garumā...

Izkarodams iekšēju cīņu ar vēlmi mākslīgi palielināt apjomus, Miks beigās aprobežojās ar pietiekami optimālu variantu. Un viņš vadījās galvenokārt no diviem aspektiem. Proti, vēl jau aizvien nav droši zināms, ka Hugo tā nauda būs, un tādā gadījumā nebūs prāta darbs savilkt pār savu galvu pēc iespējas lielāku parādu piedzinēju mākoni. Un otrais moments bija tas, ka viņš principā nepiekrita Hugo vēlmei pusminūtes reklāmas rullīti laist ēterā katrā raidstacijā četrdesmit astoņas reizes dienā.

Profesionālais godaprāts tomēr viņam neļāva tādā veidā pārsālīt. Lai iet tik, cik Hugo grib, bet ne tā, kā bija paredzēts iepriekš, proti, itin visās raidstacijās.

Paņemsim lielākās pašā Rīgā, kas aptver arī lielu daļu no visa rajona, un paņemsim galvenos mezglus laukos. Galvaspilsēta ir galvaspilsēta, un Latvijas īpatnība ir tā, ka gandrīz puse vēlētāju dzīvo tieši galvaspilsētā.

Bet lauki ir galvenā Zaksa cerība. Tas, ko savulaik bija izplānojis Miks, paredzēja to, ko līdz šim neviens iedomājies nebija. Proti, neviens negribēja uzticēties domai, ka lokālajām raidstacijām varētu būt kaut cik vērā ņemama auditorija, un tāpēc pat necentās ar tām nodibināt jelkādus sakarus.Taču Miks bija šo lauciņu tomēr pamatīgi izpētījis un nonācis pie pavisam citiem secinājumiem. Bija gluži otrādi, proti, attālākajos rajonos, kur galvaspilsētas īsviļņu stacijas neviens nevar dzirdēt un kur sadzirdamas tikai valsts radio programmas, kuru valstiskā vadība līdz šim neizprotamu iemeslu dēļ no politiskās reklāmas vispār atteikusies, lauku ļaudis itin labprāt klausās arī savas vietējās raidstacijas.

Princips ir ļoti vienkāršs. Informācija, ko tās pasniedz, ir daudz tuvāka nekā tā, ko dod centrālās stacijas, kur tik daudz par kokrētā lokālā reģiona lietām nerunā. Galu galā — kurš apprecējies, kurš nomiris, kurš no traktora izkritis, un tā tālāk.

Un, kas bija galvenais punkts Miks projektā, tas ir arī nesalīdzināmi lētāk. Lai arī ārēji šis fakts nekādu iespaidu uz Hugo neatstāja, jo, viņaprāt, naudas taču netrūkšot, taču iekšēji viņš šo ēsmu bija norijis, jo tādā situācijā, kad valsts radio mikrofoni politiskajai reklāmai ir slēgti, tā ir vienīgā iespēja, kā piekļūt lauku cilvēku dvēselēm. Un ja vēl to var izdarīt par mazāku naudu! Vispār jau ir, nudien ir tam Mikam zināms ķēriens!

Bet Miks par savu ķērienu nemaz tik sajūsmināts nebija. Sapratis, ka briesmīgais propagandas rats ir palēnām sācis savus apgriezienus, viņš sajuta, ka nupat patiešām sāk staigāt pa naža asmeni, un kļuva divtik uzmanīgs.

Pirms zvanīt Hugo un paziņot sava īsā darbiņa rezultātus, viņš rūpīgi apsvēra, kā visu pasniegt pēc iespējas — nu, teiksim, dramatiskāk. Tā, lai Hugo saprot, ka vairs nav nekādas spēlītes ar Mika un viņa radoši spēcīgo draugu patmīlību. Ka runa ir par salīdzinoši lielu masu informācijas līdzekļu tīklu, ar kuru jokot un aizdomīgi blefot vienkārši nav ieteicams, ja patiesi ir vēlme tos noskaņot sev labvēlīgi. Un tāda vēlme Hugo ir, to nevar noliegt. Taču viņš, nelaimīgais, nez kāpēc visu laiku rīkojas tā, lai noskaņotu visus tieši pretēji. Radiostacijās strādājošie arī taču lieliski saprot, ka politiķis ir pirmais, kuram gandrīz nekad nevar ticēt, lai ko un cik skaisti viņš arī runātu. Un tāpēc jau izsenis bija zināms, ka neviena stacija neizies uz to, ka raidīs politisko reklāmu bez priekšapmaksas. Izdosies vai neizdosies attiecīgajam spēkam iegūt nepieciešamās balsis — tas vairs nebūs svarīgi, jo pēc tam tu varēsi viņus aizsmakušā balsī aicināt tomēr samaksāt par sniegtajiem pakalpojumiem, bet, nē, tad viņi pat galvu vairs tavā virzienā nepagriezīs.

Un Miks apcerēja, kā pēc iespējas iespaidīgāk šo ainu pasniegt Hugo, kuram nebūt nebija jāzina tas, ka Miks jau sen gandrīz ar visiem bija sarunājis, ka tomēr varēs laist uz parāda. Mika vārds kaut ko nozīmēja, un viņš bija apsolījis, ka neviens netiks piekrāpts. Starp citu, tam bija piekritis arī tas radio, kurš jau uzsācis Zaksa partijas reklāmas raidīšanu. Miks bija apiets. Hugo uzskatīja, ka tas ir viņa paša nopelns. Visi mācās.

Tāpēc arī Miks pirmajā brīdī tā satraucās, jo Hugo bija sācis kaut ko nojaust. Kā tad — ja jau viens radio uz to iziet, tad citi ari negribēs palikt muļķī. Pasūtījums patiešām ir apjomīgs. Dažai labai raidstacijai pa šīm divām nedēļām nopelnītais var pārsniegt pusgada budžetu. Tāpēc jautājums par to, kurš kuram šādos gadījumos ir vairāk vajadzīgs, nemaz tik vienkāršs nav. Protams, raidstacija var nodiktēt savus noteikumus, taču maķenīt pieredzējušāks aģents tos laidīs gar ausīm, vairāk domājot par to, kā patiešām viņus pēc tam nejauši nepiekrāpt. Kompromiss šeit vienmēr ir atrodams.

Un to Miks patiesi uzskatīja par savu diplomātisko sasniegumu un tagad nemaz negribēja, lai Hugo to uztver kā pašu par sevi saprotamu lietu. Ja Hugo pats ir vienojies ar jau raidošo staciju, tad tā būs viņa paša problēma, kā vēlāk par visu skaidroties. Bet tie ļaudis, ar kuriem bija vienojies Miks, taču prasīs no viņa, no Mika.Un tad atkal notika negaidītais. Tiklīdz pulksteņa lielais rādītājs nostājās precīzi uz divpadsmitiem, tā ieskanējās telefona zvans. Hugo. Tas nu patiesi bija brīnums. Pirmkārt, Miks jau sāka šaubīties, vai viņš vispār ir Hugo devis sava biroja telefona numuru. Vismaz uz šejieni viņš nekad vēl nebija zvanījis.

Nu, kā iet? Vai viss kārtībā? — Šķita, ka Hugo balss tonī nekas nav mainījies kopš nakts vidus.

Pilnīgi iespējams, ka viņš nemaz nav gājis gulēt.

Jā, varam sākt, — Miks ātri attapās. Un tūlīt arī pārgāja straujā pretuzbrukumā. — Stāsti, kur man jābūt vai kurš ieradīsies pie manis ar naudu. Pusstundu pēc naudas saņemšanas ēterā neko citu nevarēs dzirdēt kā tikai Zaksa reklāmas.

Pagaidi...— Hugo samulsa. — Tu taču teici, ka varēs iesākt bez naudas.

Es gan tik pārliecināti neteiktu. Tā teici tu. Es savukārt apsolījos visu precizēt.

Nu, un kā? Ko šie saka?

Tik viegli vis nebūs. Laukiem noteikti vajadzēs uzreiz maksāt. Un Rīgā ir tikai divas stacijas, tās, kurās pie vadības ir man labi pazīstami cilvēki, un tikai tās piekrita sākt raidīt bez pilnīgas priekšapmaksas. Un arī tikai uz vienu, augstākais — divām dienām.

Tāds bija Mika ekspresplāniņš. Hugo saspringti domāja.

Un tiešām viņi negrib iziet uz pēcmaksu? — Viņš tomēr negribēja noticēt. — Bet tas taču nav prātīgi.

Un tu teici, ka tev viņi uzticēsies.

Tā tas gan ir, gan nav, — Miks prātīgi un uzmanīgi skaidroja, jo Hugo rīcība tomēr nebija

prognozējama. Sagaidīt, ka viņš tūlīt pateiks — lai tad visi iet pupās, to Miks nevēlējās. — Redzi, ja tas viss būtu iesācies savlaicīgi, tad vēl par to varētu runāt. Tagad, kad palikušas tikai nepilnas divas nedēļas, neviens vairs negrib uz to parakstīties. Es taču ar viņiem esmu runājis jau sen, un viņi pēc tam ik pa brīdim apjautājās par to, kad tad mēs īsti domājot sākt. Biju spiests teikt daļēju taisnību, proti, ka mums, pirmkārt, ir sava stratēģija, kas nemitīgi mainās, un, otrkārt, ka pagaidām nav naudas. Domāju, ka neviens no viņiem nav tik dumjš, lai nesaprastu, ka mēs tik vēlu sākam tikai tāpēc, ka nebija naudas. Un tagad ari mans vārds nebūs nekāds vērā ņemamais garants. Nauda vai nu ir, vai nu tās nav. Par to, ka tā drīz būs, kaut kur tur kavējas, un viss tas pārējais, ko tu man stāsti, viņiem nav ne mazākās intereses.

Zaksam diemžēl nav tas labākais reitings, un visi apjēgs, ka šis ir pēdējais izmisuma solis — piedod par tiešumu! — apkrāpt gan vēlētājus, gan reklāmas izplatītājus. Man šķiet, ka tas ir pietiekami loģiski.

Es tev pilnīgi nepiekrītu, ka Zaksam ir zems reitings! — Hugo satracināti iesaucās. — Viņš uzvarēs!

Tici man! Bet par to, ka mēs tik vēlu sākām... nu jā, ko tur vairs var darīt? Tā nu diemžēl sanāca. Kā mums tagad labāk izdarīties?

Ir tikai divi varianti, — Miks teica. — Labākais un ne tik labais. Labākais, ka tu iedod visu naudu, un vairs nevienam nav nekādu galvassāpju. Un ne tik labais, ka tu sagrabini vismaz vērā ņemamu daļu, ar kuru iebarot tā, lai viņi vismaz uzsāk raidīšanu. Tagad jau katra diena kaut ko maina. Un katra diena ir arī no svara.

Okei! Okei, — Hugo ātri visu aptvēra. — Tas ir labs plāniņš. Sarunāsim tā, ka tu visur ielaid vismaz uz divām dienām, bet līdz tam laikam es to pārējo naudu dabūšu. Sarunāts?

Nekā nebija. — Miks juta, ka viņam ir tiesības patielēties. — Uz turieni ir jāiet jau ar pirmo naudiņu zobos. Turpmākos solījumus uz​klausīs tikai pēc tam.

Velns parāvis! — Hugo lādējās. — Kāpēc tad šie man piekrita?

Nezinu. Tu vari mēģināt arī pārējos pierunāt pats, — Miks noriskēja piedāvāt. — Tikai es paredzu, ka tas neko tev nedos. Viņi ar mani varbūt vēl ielaižas mīkstākās sarunās, bet ar politiķiem tā nebūs. Jā!

Un pasaki vēl, ka tu esi Hugo Rozenbahs un gribi kaut ko sarunāt bez iepriekšējas samaksāšanas. Viņi nosviedīs klausuli. Netici? Patiešām pamēģini.

Tas, protams, bija nedaudz nežēlīgi, taču Miks jau sāka iepazīt Hugo vājākās vietas. Ne nu viņš zvanīs pats, ne kā. Un nav ari neviena no pašas Zaksa svītas, kam to uzticēt. Zakss ir paļāvies, ka visu nokārtos Hugo, un vispār nekādās tādās sarunās ar viņu nemaz neielaidīsies.

Nu jā, tev laikam taisnība, — Hugo piekrita. — Velns, ko lai tagad dara? Kā tu domā?

Jo vairāk es tevi klausos, jo nevaldāmāk man rodas vēlēšanās tev pārjautāt pavisam skaidri un gaiši vienu lietu, — Miks lēnītēm noskal​dīja šos vārdus.

— Kādu lietu?

No tavas izturēšanās es nojaušu, ka tev ne tikai šobrīd nav nepieciešamās naudas, bet tu pat nezini, kad un vai vispār tev tā būs. Vai tikai nav tā, ka tu tagad arī mani vēlies ieraut kādā visai šaubīgā afērā?

Liecies taču tu vienreiz mierā! Vai tad es kādu esmu tā piemānījis? Paprasi Italo.

Ja tā labi padomā, tad laikam jau esi gan, — Miks teica.

Ko tad?

Kuģniecība vēl aizvien brēc par to, ka banka tagad no šiem at​prasa tev aizdoto naudu.

Nū, vecīt! Tas taču ir galīgi... pavisam savādāk. Galu galā es taču to bankas krīzi neizdomāju. Tas bija pavisam neplānoti. No tā jau man arī visi tie sūdi radās. Nebūtu tā bankrota, viss būtu kārtībā.

— Vēl mazāk pie tā vainojams būtu es, -— Miks secināja.

— Jā, protams, — Hugo norima. — Klausies, darīsim tā: tu vismaz aizbrauc pie tiem tur zēniem un paņem no viņiem visus jau gatavos rullīšus. Lai nestāv tur acu priekšā un nerēgojas. Cilvēki visu nakti strādā​ja, jo es teicu, ka tev agri no rīta vajadzēs... Es tev tad vēlāk pārzvanīšu.

Miks nopūtās, bet tomēr vēl ļāvās nelielam riskam. Nosaucis kopējo summu un izteicis savu viedokli par to, cik lielai vajadzētu būt iespējamajai daļai kā pirmajai iemaksai, viņš nolēma pagaidīt. Hugo

solījās zvanīt pēc divām stundām.Kā sarunāts, vienos ieradās uzaicinātie palīgi. Aizsūtījis vienu pēc ierakstiem, Miks lūdza visus pagaidīt. Iespējams, ka jau šodien paredzams darbiņš — tu uz Daugavpili, tu uz Liepāju un Ventspili, tu un tu uz citām vietām.

Kas gan vīriem kaiš? Nekas. Vīri gatavi. Cik tur tā darbiņa!

Bet divos Hugo piezvanīja gan. Apbrīnojama akurātība! Tik pēkšņi. Diemžēl būšot jāsāk tikai tajās divās Rīgas stacijās, kurās Miks ir aizrunājis uz parāda. Bet rīt gan viss būšot kārtībā. Rīt lai visi ir gatavi raut kloķus un laist uz pilnu klapi.

Miks piekrita. Kur gan viņš citur liksies? Arī tas jau ir progress, ka Hugo vispār sācis tik konkrēti rīkoties.

Atlaidis vīrus līdz nākamajai dienai, Miks sazinājās ar divām Rīgas raidstacijām, un pēc divām stundām radio ēters bija pārpildīts ar biezā slānī skanošu Zaksa partijas reklāmu.Nākamais Hugo zvans atkal bija naktī. Viņš jau esot kaut kādu naudu dabūjis, un no paša rīta tā būšot pie Mika. Tiks pateikts — kur un kā tas notiks. Bet vai tomēr nevarot pamēģināt uzspiest, lai visi sāk raidīt jau sešos no rīta? Nē, Miks teica, tas ir bezcerīgi. Turklāt raidošās stacijas citiem ir teikušas, ka tām ir samaksāts un tikai tāpēc tās raidot to reklāmu. Kaut kā jau visiem jātaisnojas, ja tik jocīgi un nenoteikti klienti patrāpījušies. Labi melots, Mik! Turpmākie notikumi solīja veiksmi. Jau agri no rīta Miku sazvanīja kāda dāma un teica, ka zvanot Hugo vārdā. Viņai esot kaut kas priekš Mika.

Piektā daļa no nepieciešamā. Nu, ar to uzsākt var. Mika cilvēki vienlaicīgi izbrauca vairākos virzienos, un Rīgā tūlīt, bet laukos jau pēc trijām stundām sāka skanēt Zaksa partijas apdullinošā reklāma.

Visur bija nopirkts ētera laiks līdz aiznākamās dienas pusdienlaikam. Process bija sācies.

Bet sabiedrībā pa to laiku uzvirmoja aizvien jaunas un jaunas kaislības. Sākumā Zakss tika iekļauts vēlēšanu listē, bet tad nāca pret viņu vērstais likums, un tiesa nolēma viņa vārdu no listes svītrot. Tā bija maza traģēdija Centrālajai vēlēšanu komisijai, jo tā jau bija pamanījusies nodrukāt visus vēlēšanu biļetenus un tajos visos bija arī Zaksa vārds. Tagad tie kļuvuši nederīgi. Iztērēta branga valsts nauda. Bet ko nu lai tur tagad dara — jādrukā vien jauni biļeteni. Cītīgie nodokļu maksātāji par visu samaksās.

Tiklīdz jaunie biļeteni bija nodrukāti, tā Zakss atkārtoti griezās tiesā, un tā piepeši pārskatīja savu iepriekšējo lēmumu un atjaunoja Zaksu sarakstā. Vecie biļeteni anulēti, bet uz jaunajiem, kuros vairs Zaksa vārda nav, krāsa jau žūst. Naudiņa tērējas kā pasakā, kur sliktais ber zelta dukātus Sprīdīša caurajā cepurē.

Zakss valstij ir izrādījies ārkārtīgi dārgs deputāta kandidāts.

Kaislības patiešām sita augstu vilni. Cits pēc cita uzradās gan liecinieki, gan pretliecinieki, un katrs centās izmantot bezmaksas iespēju caur preses izdevumiem ne tikai palamāt Zaksu, bet lieku reizi arī atgādināt par sevi un savu partiju. Bet pats Zakss klusēja. Runāja tikai viņa radio-reklāma.

Un drīz jau runāja arī p a r šo reklāmu. Spiegi darbojās. Parādījās informācija, ka Zaksa priekšvēlēšanu kampaņu it kā finansējot skandalozais Hugo Rozenbahs, kurš nav atdevis bankai izkrāpto naudu, bet pats aizvien slēpjoties Vācijā.

Taču šīs informācijas izplatītāji vīlās savos centienos. Tai nesekoja itin nekāda reakcija. Tā pazuda milzīgajā citu reālu un izdomātu faktu gūzmā. Jo — nu un tad? Neviens vēl nav pierādījis, ka Hugo ir blēdis. Kamēr tas tā nav, kāpēc viņš nevarētu finansēt to, ko vēlas? Kungi, kur ir jūsu argu​menti? Nav? Nu tad kopīgi paklusēsim par šo jautājumiņu. Zaksam no tā vispār ne silts, ne auksts.Kad nu Zaksa pretinieki pārliecinājās, ka arī šis gājiens neko daudz nav līdzējis, tad atkal notika jauns uzbrukums viņam. Rūpīgi uzmeklējot visas visšaurākās spraugas likumdošanā, kuras nebija pamanījuši Zaksa juristi, un Miks par to nemaz nebrīnījās, jo zināja, kas ir tie ļaudis, kuri veido Zaksa svītu, notika vēl viens blicprocess Zaksa lietā, un beidzot viņu galīgi un nepārstrīdami nolēma svītrot no deputātu kandidātu vidus. Viss. Tas vairs nebija pārsūdzams spriedums.Bet Centrālā vēlēšanu komisija šoreiz bijusi prātīgāka. Tā nesteidzās anulēt

vēlēšanu biļetenu pēdējo metienu. Vai nu kāds bija pārliecinoši ieteicis tā nedarīt, vai arī piepalīdzēja kādas nejaušas organizatoriskas neizdarības, bet rezultātā šoreiz viņi tika cauri tikai ar vieglu izbīli.

Bet Zakss, atklātajos tiesas procesos nespēdams izvairīties no personīgas nokļūšanas uzmanības centrā, bija spiests vērt vaļā muti un, protams, sarunāja kārtējās aplamības. Galvenokārt dabūja žurnālisti.

Kāda dāma no liela dienas laikraksta, par kuru bija zināms, ka to slepeni uztur pie varas šobrīd vēl esošie spēki, jautāja par viņa pirms pieciem gadiem televīzijas kameru priekšā lieto asaru patiesumu un atbildes vietā dabūja dzirdēt, ka Zaksam esot vienkārši kauns par to, ka... šī žurnāliste ir latviete. Savukārt Viktora vakara avīze bija mēģinājusi puslīdz oficiāli sarunāt ar viņu interviju, uz ko saņēma piezīmi, ka viņi jau nespēšot par to samaksāt. Zakss bija vairījies arī no fotogrāfa, rezultātā visas turpmākās dienas laikrakstu lapās bija vērojama fotogrāfija, kurā redzams gaišā uzvalciņā tērpies vīrs ar izspīlētu vēderiņu, bet sejai priekšā aizlikts portfelis. Tā Zakss slēpj savu šodienas seju, savu patieso seju, savus patiesos nolūkus no tautas pirms pašām vēlēšanām — tādi bija paraksti zem šīs fotogrāfijas.Bet Miku tas neinteresēja. Vairs neinteresēja. Tikai tagad no publikācijām presē viņš bija uzzinājis to cilvēku vārdus, kuri vēlēšanās startēs Zaksa partijas listē. Kas tad tur bija? Vēl kādi četri bijušo lielsaimniecību bijušie vadītāji, kuri arī savulaik bija nogājuši maliņā no visām sabiedriskajām norisēm, daži tagadējo puslīdz slaveno lauku saimniecību vadītāji, citi — direktori, daži pazīstami ārsti, pāris skolotāju un citi. Visai listei kopīgā iezīme — pazīstamu cilvēku vārdu ziņā visbālākais saraksts. Un, ja vēl ņēma vērā to, ka no šī saraksta svītrots pats Zakss, kuram tad nu vajadzēja būt galvenajam pievilinātajam, tad Mikam tikai atlika nosviest avīzi uz galda un bezcerīgi noplātīt rokas.

Nē, tā ir Hugo vaina. Absolūti. Ja būtu laicīgi sākuši, tad visi šie cilvēki būtu kļuvuši pazīstami. Uz ko viņi visi tagad cer? Tauta nav dumja, tā taču viņi domā, vai ne?

Lai arī nu jau viņš bija pārvērties tikai par tādu vērotāju no malas, Miks aizvien vēl izjuta zināmu radniecību ar Hugo politiskajām simpātijām.Tas nu bija sanācis pavisam nejauši. Varētu pat teikt — kaut kā gluži dabiski. Galu galā visa vasara pavadīta, domājot par to. Turklāt Miks pavisam skaidri zināja, ka ne tikai noteikti piedalīsies šajās vēlēšanās, bet savu balsi nešaubīgi atdos par Zaksa listi. Kāpēc? Viņš nolēma sev neprasīt tādus paskaidrojumus.Variet uzskatīt, ka manu balsi nopirka. Labi nopirka. Tiesa gan, pagaidām uz parāda.

Bija pagājušas apmaksātās divarpus dienas, un aizdomīgākie raidstaciju darbinieki jau signalizēja Mikam. Ko darīsim? Naudiņa ir? Bet Hugo klusē. Atkal pazudis.

Miks izcīnīja tādu stāvokli, ka raidstaciju vīri neņem pirkstus nost no pogām un turpina raidīt Zaksa reklāmu. Vismaz līdz dienas beigām. Nauda tūlīt būs, tā kaut kur neplānoti aizķērušies. Mika palīgi sēž viņa kabinetā, risina vecas krustvārdu mīklas un ir gatavi jebkurā brīdī doties ceļā. Viņiem ir apsolīta pieklājīga samaksa un tobrīd bija gluži vienalga — vai sēdi pie galda vai rullē pa ceļu. Sliktāk būs, ja būs jādrāž pa nakti. Bet ari to varēs pieciest. Vīri ir ar labu pieredzi.

Tikai vēlā pievakarē Miks nejauši sazvanīja Hugo.

— Piedod, vec, bet — pēc pusstundas. Es tagad sēžu vienā svarīgā sanāksmē. — Un Hugo nometa klausuli.

Kādas tur viņam sanāksmes! Miks patiešām neko nezināja par Hugo patiesajām gaitām. Nevarētu jau arī tā būt, ka viņš visu laiku vazājas ar savu lidmašīnu pa Eiropu, tikai lai «apēstu butes un izcirstu vecenes». Kaut kādas biezākas lietiņas jau arī viņam ir jākārto.

Pēc pusstundas izsaucamais abonents jau bija ārpus tveramības zonas, un nekas neliecināja, ka viņš šajā zonā varētu drīz atgriezties. Mikam jau gribējās tuvāk aprunāties un iepazīties ar toni nekad nemainošo vācu centrāles dāmu. Taču viņš, raugi, neprata to vācu mēli. Un — ak jā! — tas taču vispār ir kompjūterrobots...

No visām raidstacijām cilvēki kā sarunājuši ik pēc stundas zvanīja Mikam un draudēja tūlīt pārtraukt raidīšanu. Sev pašam par zināmu pārsteigumu, Miks tās tomēr pierunāja neko nemainīt. Līdz nākamās

dienas pusdienai. Lai taču vismaz viena diena iet uz parāda.

Bet Hugo nebija atrodams ne pēc stundas, ne pēc divām, ne trijām un četrām. Miks aizbrauca mājās un aizgāja gulēt, domādams, ka gan jau tiks atkal pamodināts nakts vidū. Dīvaini, bet viņš par to vairs nedomāja ar rūgtu nepatiku, bet gan raudzījās uz to ar zināmām cerībām.

Taču naktī neatskanēja neviens telefona zvans. Tas atskanēja sešos no rīta. Šķiet, ka Hugo nekad neguļ. Nav arī saprotams, no kurienes viņš zvana. Jūtams, ka no telpas, kurā bez viņa ir vēl kādi ļaudis un viņi visi veic kādu lietišķu sarunu vācu mēlē.

Hugo gluži vai čukstēja klausulē: Piedod, ka pamodināju. Kā tev tur iet?

Pierunāju laist līdz... šodienas pusdienai.

— Teicami. Tas ir labi. Es gandrīz visu nokārtoju. Līdz desmitiem tev būs atkal.

Kas man būs? — Miks nesaprata.

Atvedīs tev naudiņu.

Visu? ... Es domāju, ka vajadzētu būt visai.

Vismaz tik daudz, lai es ar laukiem varu norēķināties. Nevar taču manus palīgus tramdīt neskaitāmas reizes dienā, — Miks teica.

Es saprotu, saprotu, — Hugo čukstēja. — Es tagad nevaru ilgi runāt. Esmu vienā sapulcē.

Tajā pašā, kurā tu biji pirms divpadsmit stundām?

Nē, šitā jau ir cita. Klausies, desmitos — sarunāts, ja?

Tu zvanīsi man vai es tev? — Miks vēl steidza noskaidrot.

Kur tu būsi?

Droši vien vēl mājās.

Es zvanīšu tev. Čau!

Bet ne jau desmitos viņš piezvanīja. Un neviens Mikam neatnesa nekādu naudu. Miks Hugo sazvanīja pats, kad pulkstenis rādīja jau pustrīs dienā. Raidstacijas vēl raidīja Zaksa partijas reklāmas, jo ticēja Mikam, kurš jau vairākkārt bija paspējis sameloties, ka ir saņēmis drošas garantijas tam, ka nauda jau ir ceļā pie viņa. Kaut kādas transporta problēmas.

Hugo bija bezgala apmierināts ar to, ka process nav apstājies, un paziņoja, ka tomēr, redz, bija radušās kaut kādas problēmas un tāpēc līdz Mikam nav aizgājusi sasolītā summiņa. Bet tagad gan viss esot kārtībā. Viņš visu Vācijā ir dabūjis, un tagad ar Lufthansas reisu uz Rīgu, kurš startē pusčetros pēc Rīgas laika, naudiņa aizceļošot arī līdz Mikam. Lai tikai gaidot, jo tūlīt pēc sešiem viņam kāds zvanīšot.Miks strauji apzvanīja visas raidstacijas, sarunāja, ka arī visi palīgi septiņos vakarā būs uz strīpas, un nolēma vienkārši atpūsties un tāpat vien pasēdēt savā kabinetā pie galda. Lūk, te tieši kāda neatrisināta krustvārdu mīkla pa rokai.Bet pēkšņi viņam piezvanīja dāma, no kuras rokām viņš bija saņēmis pirmo Hugo sūtītās naudas porciju. Hugo esot teicis, ka šoreiz no Mika kaut kas būšot jāsaņem viņai. Miks izbrīnā paziņoja, ka, pirmkārt, neko tādu nav dzirdējis un, otrkārt, vispār neko nav saņēmis.

Dāma neko nesaprata un nolika klausuli. Laikam nodomāja, ka es mānos, Miks pie sevis pavīpsnāja. Bet pēc desmit minūtēm viņa zvanīja atkal. Nē, Hugo esot apstiprinājis, ka tā tam esot jābūt.Nu labi. Ja jau viņš tā teicis, tad tā arī būšot, Miks teica, bet klusībā pie sevis nodomāja — varbūt viņš vienkārši ir aizmirsis mani brīdināt.Tūlīt pat Miks zvanīja Hugo, bet viņš ar visu savu ārpuszonas esošo aparātu nebija tverams. Uz kurieni tad tā dāma viņam zvanīja?

Bet tovakar savā kabinetā Miks nosēdēja ilgi. Neviens viņam nezvanīja ne sešos, ne septiņos, ne astoņos. Viņš piezvanīja uz mājām. Nē, arī tur viņu neviens neesot meklējis.

Izbraucis cauri visu radioaparāta skalu, viņš konstatēja, ka visi radio turpina rātni raidīt Zaksa partijas reklāmu. Visi pacietīgi riskē. Nez vai viņi sazinās savā starpā? Un ko gan viņi tad viens otram

saka?Mika palīgi jau atklāti garlaikojās, un viņš nolēma viņus laist mājās. Ar norunu, ka viņiem jebkurā brīdī jābūt gataviem startēt nepieciešamajā virzienā. Var izgadīties tā, ka jānokļūst visattālākajos punktos ar tādu aprēķinu, lai tur atsāktu raidīšanu jau sešos no rīta.

Visi bija prom, bet Miks vientuļi sēdēja savā birojā un turpināja apnicīgi spaidīt telefona aparāta podziņas. Vienā brīdī viņam uzsmaidīja veiksme, un klausulē atkal bija saklausāma Hugo satrauktā elsošana. Šoreiz šķita, ka Miks viņu ir pārsteidzis, vai nu veceni cērtot, vai krosu skrienot.

Vai tad šoreiz no poda norāvu, vai? — Miks mēģināja jokot.

Nē. A kas ir?

Tu nāvīgi elso.

— Jā, velns parāvis! — Hugo šķendējās. — Baigākie pigori. Saproti, man mašīnu atņēma.

Kā tas ir — atņēma?

—Vāciešiem tāda kārtība. Piesējās, ka man kaut kas ar mašīnas dokumentiem neesot īsti kārtībā, un, kamēr kaut ko tur noskaidros, aizturēja pašu autiņu.

— Nesaprotami. Kur tad tu tagad esi?

— Eju pa ielu. Tūlīt man pakaļ atbrauks cilvēki, — Hugo šķendējās. Viņam patiešām vajadzētu pārdesmit kilogramus nomest no sava omulīgā svara, Miks nodomāja, jo Hugo elpa liecināja par tādu kā nelielu aizdusu. Arī tam viņam neatliek laika? Uzņēmība un rakstura stingrība jau tā kā būtu gan. Pat pāripārēm, pietiktu uz vairākiem cilvēkiem. Laikam vienkārši patiešām nav laika par to domāt.

Kā tev tur tās lietas? Viss kārtībā?

Tu ņirgājies? — Miks sašuta.

Nu, kas tad ir? — Hugo izbrīnījās, un Miks juta, ka ir noticis kāds misēklis.

Ir tas, ka, pirmkārt, visu vakaru mani tiranizē kaut kāda dāma un saka, ka man viņai jādod kaut kāda nauda, jo tu tā esot teicis, un, otrkārt, pagaidi — vai tiešām es kaut ko vairs pavisam nesaprotu! — es nekādu naudu neesmu saņēmis. Un neviens man nav zvanījis. No kabineta es neesmu gājis laukā kopš diviem dienā.

Kā tas ir — neesi saņēmis? — Varēja just, ka Hugo apstājas. Fonā šalca mašīnu troksnis, no kā varēja saprast, ka vācu policisti nolēmuši ieviest kārtību Hugo dokumentos uz autobāņa. Miks pat uzjautrinājās, iedomājoties šo skatu, kā Hugo tusnī gar autostrādi ar mobilo telefonu pie auss.

Nezinu. Līdz manīm nekas nav atnācis.

Tas nevar būt! Es taču visu nosūtīju.

Nekas nav bijis, — Miks teica.

Un radiņi ir pārtraukuši raidīt?

— Nu, es jau arī gluži par velti te nesēžu, — Miks teica. — Visi vēl raida. Bet es sāku ieslīgt tīri nepatīkamā situācijā.

Tā, kur tu tagad esi? — Hugo lietišķi jautāja. Štābā.

Es tev pēc desmit minūtēm pār zvanīšu.

Tiešām?

— Tiešām, tiešām, nesatraucies. Es taču tepat esmu, kur tad likšos! Ir noticis kaut kāds pārpratums.

Pēc desmit minūtēm Hugo tiešām piezvanīja. Mikam pat šķita, ka bija pagājušas nepilnas piecas. Bet varbūt viņš bija tikai aizdomājies, jo viņa domas neapzināti bija nodarbinājusi Hugo frāze — es taču tepat esmu, kur tad es likšos.

Mika acu priekšā uzausa jau iepriekš aprakstītā aina ar Hugo autostrādes malā un telefona aparātu rokās un kā viņš purpinādams slāj kaut kādā nezināmā virzienā. Un tad, kad viņš izrunā šos Mika atmiņā iegūlušos vārdus, tad, šķiet,viņš patiešām izpleš rokas, dauza ar kājām pret zemi un gluži izmisis sauc —

es taču tepat esmu, kur es likšos!

Gluži cilvēcisks izmisums. Ak, kā viņš tomēr nožēlo, ka ir spiests tieši šobrīd uzturēties ārzemēs un Latvijai klāt netiek ne pirdiena attālumā!

Vecīt, es nesaprotu, kas ir noticis, — Hugo aizvien bija nedaudz uzbudināts. Laikam vēl neviens nebija atbraucis un savācis viņu no autobāņa malas. Kaut gan nevarēja saprast, vai tas patiešām notiek ātrgaitas šosejas malā. Bet, kas gan Mikam varēja liegt baudīt šo saldo un nedaudz atriebīgo ilūziju? Šobrīd viņam tieši tā gribējās, lai tieši tā ar Hugo būtu noticis. Ķēms gatavais! — Es visu naudu ielādēju lidenē, un Rīgā tā ir arī saņemta. Bet to cilvēku, kuram to naudu vajadzēja saņemt, es tagad nekādi nevaru dabūt rokā.

Ko tagad darīsim? — Miks saprata, ka arī tā mēdz gadīties.

Nu baigākās ziepes! Klausies, bet tu tomēr nepārtrauc raidīšanu, ja? Tici man, viss tūlīt nokārtosies.

Tu vēl meklēsi to cilvēku?

Protams. Tiklīdz es viņu būšu sadabūjis rokā, tā viņš tūlīt arī būs pie tevis, — Hugo apliecināja.

Un ko tad tu man esi sagatavojis? — Miks painteresējās.

Tur visam jābūt. Visam, — Hugo teica.

Arī tam, pēc kā brēc tā tava dāma?

Hm... Laikam gan. Ko viņa īsti teica?

Tu esot licis zvanīt man un saņemt no manis kaut kādu naudu. Kas tas vispār ir par sievišķi?

Oi, vecīt, tā ir darbīga dāma! — Hugo teica. — Viņa man tādas lietas nekustamo īpašumu frontē nokārtoja, ka mati ceļas stāvus. Viņai ir iekšā, vecīt! Funktieris viņai ir pareizais.

Bet kas tad man viņai ir jādod, un kas pienāksies man? — Miks vaicāja.

Es tagad precīzi neatceros, — Hugo saminstinājās. — Vārdu sakot, cik viņa teiks, tik arī iedosi.

Arī tad, ja man tur nekas nepaliks?

Nē, nē, tā nebija domāts. Es patiešām esmu aizmirsis, cik viņai bija domāts... Klausies, man jābeidz!

Ir atbraukuši man pakaļ.

Citi policisti? — Miks iesmējās.

Nē, nē — mani cilvēki. Čau! Es zvanīšu... — Hugo nebija noskaņots uz lieku humoru.

E... — Miks vēl tomēr gribēja noprecizēt: kad, kur, cikos un — vai vispār, taču klausulē jau skanēja pārtraukts signāls.

Trakomāja. Jeb — augstākā līga. Tev no savas «B» apakšgrupas to laikam nesaprast.

Tajā naktī Mikam nācās celties augšā vēl divas reizes. Pulksten divos Hugo piezvanīja, lai apjautātos, vai tad kāds ir Mikam zvanījis vai nav, bet, uzzinājis, ka nav gan, dziļdomīgi norūca — tā jau es domāju.

Puspiecos viņš zvanīja atkal.

— Klausies, tur ir pilnīgākās ziepes notikušas, — viņš teica, un izklausījās, ka vienreiz viņš tā kā būtu norūpējies. — Tā nauda kaut kādā veidā ir nokļuvusi pie Italo, un es tagad pats vairs neko nesaprotu.

Bet, zini, tagad tā — tev taču ir auto, ja? Okei. Pieraksti adresi un laid tūlīt uz turieni. Pieraksti — nē, atceries vārdu. Nesatraucies, tā ir mana attāla radiniece. Viss būs kārtībā. Viņa par visu ir lietas kursā...

Jā, un viņa tev noskaitīs vienu čupiņu.

— Tīri straujš sižets, — Miks miegaini konstatēja.

— Nu, tā, redzi, sanāk. Neko nevar darīt, — Hugo gandrīz vai taisnojās. — Laid tikai pie radinieces, un viss būs labi. Tikai... Tur caurām dienām diezgan atklāti stāvot kaut kādi novērotāji. It kā sēžot tādā kā zaļā mašīnā. Bet tu neņem pierē. Viņi tiešām tikai vēro un neko kaitīgu nedara. Un man šķiet, ka tagad naktī viņi tur vispār varētu ari nebūt. Vārdu sakot, skaties pats. Labi?Miks juta, ka viņa nāsis sāk cilāties kā dedzīgam zirgam pirms traka auļojuma. Kur nu tu tagad spruksi? Dusma nebija par to, ka tas viss jādara tagad, naktī, bet gan par to, ka nu jau pasākumā iesaistās radinieces, zaļas un šaubīgas mašīnas, un ko tikai vēl tur var sagaidīt.

Hallo! Tu dzirdi?... — Hugo pūta klausulē. Laikam Miks bija jū​tami ilgi pauzējis.

Jā. Es tikai meklēju rakstāmo, — Miks taisnojās. — Sauc vēlreiz adresi.

Pārrakstījis visus datus uz mazas lapiņas, Miks tagad to turēja rokās un raudzījās tajā tā, it kā censtos visu tur uzrakstīto iegaumēt prātā, lai pēc mirklīša varētu to apēst. Ja nu raidstacijas draudzīgi neturpina raidīt, tad šobrīd tāpat nekas nav glābjams, jo, kamēr tās visas apbraukās, paies vairākas stundas. Bet, ja nu tās tomēr turpina raidīt, tad arī steigai nav nekādas nozīmes.No otras puses raugoties, tomēr ir jārīkojas tūlīt. Hugo tagad uzskata, ka ir visu no viņa atkarīgo izdarījis, un nu jau jebkurš pārtraukums reklāmas raidīšanā tiks uzskatīts par Mika vainu. Neviens cits taču nebūs vainojams, ka viņš, lūk, nespēj pielāgoties augstākās līgas spēles līmenim. Turklāt, ja nu pie Hugo radinieces nama durvīm patiešām mēdz stāvēt kaut kāda zaļa mašīna, kurā caurām dienām bez nopietna darba slaistās labi noauguši tēvaiņi, tad var gan izrādīties, ka šajā agrajā rīta stundā viņi visi vai nu nepiedodami saldi gulēs savās darba vietās, vai arī viņu vienkārši tur vispār nebūs.

Miks lēnām rosījās pa virtuvi ar tādu aprēķinu, lai pabrokastotu un iesildītu mašīnu tā, ka no Hugo radinieces varētu ierasties savā birojā tieši pulksten sešos rīta agrumā. Tad uzreiz būs iespējams pašam pārliecināties par to, vai reklāma tiek aizvien vēl raidīta, un, ja nu gadījumā tā nebūs, tad varēs sākt operatīvu sazvanīšanos ar visiem pēc kārtas. Būs jāceļ no gultām laukā arī palīgi, jo par to, vai laukos viss ir kārtībā, būs iespējams pārliecināties tikai uz vietām.

Konstatējis, ka tā ir zināma bauda — bezbēdīgi rullēt pa palsas rītausmas apņemtajām, tumšajām Rīgas ielām, Miks lēnām pierullēja pie nama, kura adresi bija uzrādījis Hugo. Neko aizdomīgu nevarēja saskatīt. Kā jau pie normāla betona monstra, ari pie Hugo radinieces mājas stāvēja neskaitāmas automašīnas, gaidot vai nu agru sava saimnieka, vai zagļu parādīšanos. Tur bija gan zaļas, gan zilas, gan sarkanas, gan pavisam nenosakāmas krāsas visdažādāko marku automašīnas. Visas zaļās bija pilnīgi tukšas. Pārējās, starp citu, arī. Maķenīt uzjautrinoties par sevi, Miks izslēdza motoru un gaismas un vēl brīdi pasēdēja savā auto, nolēmis izsmēķēt vēl vienu cigareti un rūpīgāk pierast pie apkārtnes. Varbūt iespējamie novērotāji sevi kaut kā netīšām nodos.Taču viss liecināja par absolūtu situācijas nevainību.

Dažos apkārtējo namu logos jau sāka iedegties gaismas, un dažs labs agrāks braucējs jau kūpināja savu šonakt vēl nenozagto automašīnu izpūtējus.Miks kāpa ārā un devās uz norādīto dzīvokli. Otrais stāvs, ar kājām, pa labi, zvana poga un atrādīšanās pa skata actiņu durvīs. Uz jautājumu — kas tur ir? — Miks nolēma skaļi nesaukt savu vārdu.

— Es no Hugo, — viņš teica.

Viņu ielaida pusmūža sieviete. Viņas izskats, apģērbs un itin viss pārējais neskaitāmām sadzīves mantām pieblīvētais dzīvoklītis liecināja par to, ka šī sieviete ir vai nu cēlusies vēl agrāk par Miku, vai arī vispār nav gājusi gulēt. Visādā gadījumā samiegojusies viņa neizskatījās. Ģimenes tradīcija!Halles tipa koridorā bija novietots rakstāmgalds, uz kura atradās ieslēgts un, šķiet, vienmēr nodarbināts dators.

Visapkārt mētājās pēc svarīgiem dokumentiem dvakojoši papīri. Uz viena no tiem Miks neviļus ievēroja zīmoga nospiedumu ar dzīvokļa saimnieces vārdu un uzvārdu, un titulu — juridiskais konsultants.

Hugo radiniece palūdza, lai Miks uzrāda kādu dokumentu, un it kā atvainodamās piebilda: — Tagad, ziniet, tādi laiki. Kārtībai jābūt.

— Nekādu problēmu. Es visu saprotu. — Un Miks pasniedza viņai savu autovadītāja apliecību. — Ar to pietiks, vai rakņāties pēc pases? Tā man kaut kur dziļi somā.

— Pietiks, pietiks. — Hugo radiniece aplūkoja Mika pasniegto doku​mentu. — Lūdzu, sēdieties tepat, pie galda. Es tūlīt.

Pirms viņa iegāja virtuvē un tūlīt arī no turienes atgriezās ar divās saujās grūti saturamu dolāru žūksni, viņa vēl uzmeta īsu un profesionālu skatienu rakstāmgaldam — vai visi dokumenti ir kārtīgi apsegti. Par vēlu, Miks nodomāja. Es neesmu nekāds superprofs, bet tā man tāda iedzimta īpašība.

— Desmit tūkstoši, kā bija runāts. Pārskaitiet.

Miks rūpīgi pārskaitīja. Skaitīja un domāja — Hugo, vecīt, tas taču ir velnišķīgi maz! Ko tu ar to

gribi iesākt? Labākajā gadījumā pietiks, lai segtu vienu parāda dienu un nomaksātu ne vairāk kā vēl vienu uz priekšu. Tas nozīmē — par šodienu. Rītdiena ir klāt jau šodien. Ievelc tikai elpu un tūlīt arī sāc cīņu par nākamo summu.

— Viss ir pareizi. Paldies. — Miks noglabāja naudu somā un devās uz izeju.

Hugo radiniece viņu pavadīja līdz durvīm un, kad Miks jau bija pa tām izgājis ārā, teica: — Lai jums viss veicas.

Miks pēkšņi sajuta nepieciešamību izplūst garos un fundamentālos paskaidrojumos, taču pateica tikai: — Ko nu, ko nu, es jau esmu tikai izpildītājs.

Hugo radiniece laipni uzsmaidīja, bet neko vairs neteica. Viņas skatienā vīdēja tāds kā bezgalīgs lepnums. Par ko? Par Hugo? Miks palika dziļā neziņā.

Simt punkti, ka viņa man nenoticēja!

Vairs īpaši nerēķinādamies ar iespējamo novērotāju kātbūtni, kuri laikam jau nu tiešām šorīt te nemaz nebija, Miks apņēmīgi sēdās mašīnā un stūrēja prom no šiem Rīgas kopējo paskatu allaž bojājošajiem betona džungļiem. Pusstundas laikā Rīgas ielas bija kļuvušas jūtami pilnākas, taču braukšana aizvien vēl bija itin brīva.

Savā birojā viņš ieradās bez piecpadsmit minūtēm sešos.

Visas raidstacijas strādāja arī pa nakti, bet Miks zināja, ka līdz sešiem ir veltīgi gaidīt kādu reklāmu.

Pirmkārt, tāda bija noruna, ka tā netiks raidīta laika posmā no pusnakts līdz sešiem rītā, un, otrkārt, tāda jau bija stabili ieviesusies praksē, jo tajās diennakts stundās sevi nereklamēja praktiski neviens. Un vēl viens iemesls bija tāds, ka naktīs gandrīz visas raidstacijas paļāvās uz kompjūtera darbību, kurā jau iepriekšējā vakarā ir salādēta visa nepieciešamā mūzika sešām nakts stundām un dažreiz pat astoņām vai desmit stundām. Izņēmums bija tikai viena, starp citu, Italo piederošā raidstacija, kura cauru nakti raidīja, tā saukto, nakts programmu negulētajiem, kur katrs, kas vien vēlas, var piezvanīt uz tiešā ētera studiju un līdz ritam pļāpāties par pašām bezjēdzīgākajām tēmām.

Sameklējis uz radioaparāta skalas tieši šo raidstaciju, Miks sāka gaidīt apaļo sesto stundu. Izlicis sev priekšā nule kā saņemto naudu, viņš ņēmās visādi rēķināt un prātot, kā to vispareizāk izlietot. Vēl jau būs prob​lēmas ar to, ka tie ir dolāri, kuri vispirms jāsamaina.

Pēkšņi iezvanījās telefons. Sieva.

— Viss kārtībā? — viņa miegaini vaicāja.

Puslīdz, — Miks atbildēja. — Bet es vēl neesmu bagāts. Būs vien jāiet uz darbu.

Iešu jau iešu. — Varēja just, ka viņa omulīgi izstaipās. — Tev tikko zvanīja tas Hugo. Tūlīt pat meklē viņu rokā. Kaut kas tur atkal esot noticis.

Labi, paldies, — Miks teica. — Celies augšā. Nemēģini vēl ielīst segās un vēl pusstundiņu pasnaust.

— Labi, labi.

Miks zvanīja Hugo. Aizņemts. Tūlīt, tūlīt būs seši. Nez kas viņam vēl aiz ādas? Bet lai viņš sagatavojas saņemt baiso vēsti, ka viņa cietajai dāmai nekas no Mika šodien netiks. No tik mazas summas viņš neko nevarēs iedot, lai arī kādi tur būtu Hugo plāni.

Miks zvanīja vēlreiz. Ir signāls.

Hallo, — klausulē atskanēja Hugo balss.

Labrīt vēlreiz, — Miks teica. Ā, tas esi tu. — Šķita, ka Hugo gluži vai atviegloti uzelpo. Laikam jau bija gaidījis kādu citu, teiksim tā — nepatīkamāku zvanu. —- Nu, vai viss kārtībā?

Puslīdz, — Miks atkārtoja šo frāzi. — Kaut kādu summiņu no tavas radinieces saņēmu, bet es nevaru teikt, ka tā mani īpaši iepriecinātu. Ar to mēs ēterā noturēsimies vēl labi ja vienu dienu, un tas ir — šodienu.

Tas ir labi. Ar to pietiks, — Hugo teica. — Es domāju, ka šovakar viss būs kārtībā.

— Viss? Pilnīgi viss?

— Jā. Man viss ir sarunāts, un es tagad gaidu. Bet, zini, ir viena cita lieta. Tev vajadzētu atkal aizlaist uz to radiņu un paņemt jaunās klipu versijas. Mēs tagad mainīsim saturu katru dienu. Kaut kāds pretspars taču jādod tām samazgām, ko te lej pār Zaksa galvu! Aizbrauksi?

Miks prātoja par to, cik tas ir veiksmīgi, ka šis Hugo untums, kuru viņš gan ir kārtīgi noskatījis no Mika projekta, ir sakritis ar brīdi, kad tomēr ir uz rokas kaut kāda naudiņa. Bez tās vispār nekur nevarētu rādīties, kur nu vēl paģērēt, lai tagad sāk raidīt cita satura reklāmas, un tamlīdzīgi.

— Jā, labi, — Miks teica. — Vai pietiks visām stacijām, jeb man būs vēl jānodarbojas ari ar kopēšanu?

— Nē, tur ir liels kvantums. Paņemsi tik, cik ir vajadzīgs tev, un pārējo iedosi tai manai dāmai.

Ko tad viņa ar tām darīs?

Nu... viņa laidīs iekšā valsts radio.

Valsts radio? — Miks izbrīnījās. — Bet viņi taču neraida politisko reklāmu.

It kā jau neraida, — Hugo piekrita. — Bet es jau tev teicu, ka tā ir nāvīgi apsviedīga vecene.

Saproti, pirmkārt, valstij taču ir trīs raidīšanas tīkli, un neviens priekšnieks tos visus vienlaicīgi un pārlieku acīgi izkontrolēt nevar. Kaut kādās neviena neievērotās pārraidēs varēšot ielaist. Cilvēki esot piekrituši to ņemt uz savu atbildību. Radio šefs, starp citu, ir ārzemēs. Kaut kur tepat ap mani vazājas, pilis un cietokšņus skatīdamies.

Tāpēc viņai arī to naudu no manis vajadzēja?

Nūja.

Bet nekas nesanāks, — Miks teica. — No tā, kas man ir, es ne kapeiku nevarēšu iedot.

Cik tad tu dabūji?

Tu pat nezini? Tad jau es varu saukt jebkuru skaitli!

Beidz, beidz — cik tur bija?

Ha! Tava radiniece teica, ka tieši tik, cik tu esot teicis.

Nu, neampelējies, — Hugo teica. — Es tiešām visu nevaru atcerēties. Man jau nebūs grūti viņai piezvanīt un apjautāties. Bet kam tas tagad vajadzīgs?

Labi, labi, —Miks samierinoši teica. — Ko tad citu lai es tādā rīta agrumā daru, ja ne pajokoju ar tevi. Principā jau tu tāpat visu laiku rīko​jies... Okei. Desmit zaļie.

Jā,... Un tev visu vajadzēs?

Paklausies, tev patiešām patīk vēl sājāk par man jokot rīta agrumā! — Miks sašuta.—Tu taču labi zini, ka tā pat nav vēl viena piektā daļa no visa nepieciešamā. Viss. Vecīt, viss! Viņai es neko nevaru iedot. Tūlīt mani vīri dodas uz laukiem, un es esmu nolēmis tur samaksāt par visu laiku. Nevar taču, kā jau es tev teicu, tos džekus dzenāt neskaitāmas reizes ar piecīti zobos tikai tāpēc, ka tu naudu vāc kā rausējpele — pa kripatiņai vien. Nopirkšu visu laiku laukos, un tur būs miers. Un tev ari būs garantijas, ka tur vismaz kaut kas notiksies. Tad atliks tikai kārtot attiecības tepat Rīgā. Piekriti tādai stratēģijai?

Piekritu. Tas ir prātīgi, — Hugo domīgi teica. — Bet uz tiem laukiem tāpat vēl būs bieži jābrauc.

Var sanākt tā, ka mēs tekstus mai​nām katru dienu.

Nu, labi. — Arī Miks kļuva domīgs. — To visu mēs izdarīsim, bet nav nepieciešami lieki stresi nakts vidū. Nekas taču nenotiks, ja jaunais teksts laukos sāks skanēt nevis jau sešos no rīta, bet, teiksim, desmitos vai divpadsmitos dienā.

Nē, ne vēlāk kā deviņos.

Labi. Lai būtu deviņos. Bet tikai tā — tiklīdz ir nomaksāts. Problēmas var sākties un notiekti sāksies, tiklīdz tā nebūs.

Labi, lai tā būtu, — Hugo teica. — Bet tad tu tiešām dāmai neko nedosi? Kaut pusi...

Liecies mierā! Iedod tagad man vismaz vienu mierīgu dienu. Ar to dāmu taču tu arī mani esi atkal

apgājis. Būtu visu laicīgi sākuši, gan jau es ari atrastu šaurās vietas valsts radio. Pašu šefu, starp citu, es itin labi pa​zīstu. Gan jau kaut ko būtu izdomājuši tā, lai neiznāk nekāda mānīšanās.

Nu labi, labi. Bet neaizmirsti iebraukt pēc jaunajiem variantiem, un lai tie jau tūlīt arī sāk skanēt.

Tas ir ļoti svarīgi.

Labi. Bet saki man tagad uzreiz — kad būs nākamā nauda? — Miks nepalika striktību parādā. — Ap Ziemassvētkiem?

Vakarā. Vakarā, vakarā — es jau teicu.

Kur un cikos? Vakars tevi ir ļoti izplūdis jēdziens.

Okei... Nu, es tev zvanīšu sešos.

Pēc mūsu vai tava laika?

Pēc... nu, sešos, johaidī!

No rīta vai vakarā?

Nu vakarā taču... Šodien vai pēc nedēļas?

Mik, nu paklausies...

Saderam, ka nepiezvanīsi.

Nu beidz! Nu, ko tu ņemies, Mik? Nē, nu saderam. Saderam uz simt dolāriem.

Labi, — Hugo gandrīz vai uzjautrināts piekrita.

Un tā arī turpmāk: ja tu nosolies, bet tomēr nepiezvani, tad man simt zaļie. Okei?

— Okei. Bet — ja es tomēr piezvanu, tad tu man liec veceni.

Un Miks bija spiests sirsnīgi iesmieties. Šie augstākās līgas spēlmaņi tirgošanās mākslā nav pārspējami.

Labi. Man tas vienalga lētāk iznāks, — Miks smejoties atbildēja.

Lai iet. Čau!

Mika garastāvoklis jau bija uzlabojies pirms kāda brītiņa, kad viņš ar vienu ausi sadzirdēja, ka vismaz viena raidstacija turpina skandēt apdullinošo Zaksa partijas reklāmu jau no paša agra rīta.

Runājoties un vienlaicīgi grozot uztvērēja pogu, viņš pārliecinājās, ka to dara arī pārējās Rīgas stacijas.

Tad jau ar laukiem arī viss būs kārtībā. Protams, ka šajā situācijā Hugo tas nemaz nebija jāzina.

Saviem cilvēkiem Miks zvanīja tikai pulksten astoņos, un uz attālākajiem rajoniem viņi devās tūlīt pēc deviņiem. Tas nozīmēja, ka jaunā aģitatīvā porcija nolīs pār vēlētāju galvām, vēlākais, pēc trijām stundām. Rīgā, protams, ātrāk.

Zināmas intereses vadīts, Miks pastiprinātu uzmanību pievērsa valsts radio kanāliem. Pagaidām tajos nekā no Hugo piesolītā nevarēja saklausīt. Acīmredzot šie tomēr nav tik toleranti noskaņoti kā privātās raidstacijas. Vispirms maksā ragā un bez ierunām. Ar ko tad mēs riskējam!

Nabaga meitēns, kuram Hugo uzticējis šo pienākumu. Kopš pirmās tikšanās reizes ar viņu Mikam tomēr bija par šo dāmu izveidojies savādāks priekšstats, nekā Hugo tur jūsmoja. Var jau būt, ka, veicot kaut kādus darījumus ar nekustamajiem īpašumiem, kurus iegādājoties, šķiet, Hugo arī notērējis bankā aizņemtos miljonus, viņai vienkārši ir paveicies. Gadījums.

Toreiz satiekoties, lai no viņas saņemtu pirmo naudas devu, Mikam pirmās skeptiskās aizdomas radās jau pēc viņas pirmās frāzes. Paņēmis naudas paciņu un sagatavojies to pārskaitīt, viņš gluži nevainīgi pajautāja — cik tur ir? Apmēram pieci, sekoja atbilde. Nesapratu: apmēram vai pieci? Nu, vajadzētu būt pieciem. Un meitēns tik nevainīgi zibināja acis, ka Miks pirmajā mirklī pat nesaprata — tas ir salts joks vai viņa patiesi pati nesaprot, ko tagad runā?Ne pārāk pēc tā tiekdamies, pamazām Miks aizvien skaidrāk sāka izprast to situāciju, kurā Hugo ir nokļuvis. Neapšaubāmi ar iespēju tikt pie bēdīgi slavenā kredīta viņam ir paveicies. Jādomā, ka jebkurš to tā vēlētos. Un tur ne mazums nopelnu ir viņa

paša personīgajām īpašībām — prasmei pārliecināt, noskaņot labvēlīgi pret sevi, atrast pareizās sviras, vienoties ar īstajiem cilvēkiem, un tamlīdzīgi. Bet viņa problēma ir personīgās svītas komplektēšana.

Nemitīgi dzīvodams fiziski vienā, bet garīgi vismaz divās valstīs, viņš nespēj šo procesu pienācīgi kontrolēt. Un tāpēc viņam nekas cits neatliek kā bieži vien bezgala uzticēties praktiski jebkuram, kurš ir ar mieru kaut ko viņa labā izdarīt. Dzīvojot uz vietas, tas viss simtprocentīgi būtu savādāk, bet tagad ir tā.

Miks gan neko daudz nezināja par Hugo patiesajiem sakariem, tikai varēja šo to nojaust, taču bija pārliecināts, ka Hugo tomēr ir problēmas ar svītu. Lai sasniegtu savus lielos mērķus, bieži vien tomēr bija jāsaistās ar puspazīstamiem cilvēkiem. Un tā, starp citu, ir arī ar Miku.Kāds tad ir īstais iemesls tam, ka Hugo tik ļoti uzticas viņam? Pazīšanās ar Italo? Diez vai. Viņi paši viens otru uz līdzenas vietas nemitīgi šmauc, un tāpēc arī Hugo ne vienmēr var izmantot Italo cilvēkus, jo vienmēr vismaz puse no visa darāmā ir no Italo kādu laiku jāslēpj. Kas vēl? Pazīstams žurnālists — un gan jau tāpēc nekur nespruks? Nē, ari tas neva​rētu būt izšķirošs arguments.

Paliek tikai viens iemesls. Patiesībā Hugo ir vieglā panikā par šo savu piespiedu trimdu un tagad ir spiests izlīdzēties ar jebkura cilvēka palīdzību, kurš izrāda kaut vismazāko vēlēšanos to darīt. Un viņam ir jāuzticas tiem, kurus kaut tikai pāris reižu pats ir redzējis vaigā. Nevar taču viņš tagad pavisam nepazīstamam cilvēkam, teiksim, piezvanīt pustrijos naktī vai uzrakstīt vēstuli, sak, vai negribi pastrādāt pie Zaksa par ideologu? Laba alga. Un vēl mazāk viņš var kādam piedāvāt sadarbību, sakot, ka naudas tagad nav, bet kaut kad vēlāk būs.Pats viņš caurām dienām kārto savas biezās un grūti saprotamās lietas Vācijā un visur citur Rietumeiropā, bet situācijas kontrolei Latvijā paliek tikai nakts stundas. Un pati unikālākā ir viņa nekādi nesatricināmā pārliecība par savu uzvaru. Jebkurā no viņa uzsāktajiem projektiem. To itin nekas nespēj satricināt. Tā vien šķiet, ka viņš ir neatgriezeniski ieko​dēts uz uzvaru.

Hugo apziņā taču praktiski nepastāv materiāla seguma jēdzienam «nepatikšanas». Ja citu izpratnē viņš jau sen tādās ir iekšā līdz ausīm, tad viņš pats pilnīgā nevainībā tikai groza galvu un sprauslā — ko, kas ir, nekā taču nav...

Kaut kādā mistiskā veidā šī viņa apbrīnojamā vitalitāte un nebūt ne veiksmīgā izpildītāju izvēle viena otru teicami kompensē. Un beigās iznāk tāds tīri pieņemams vidusmērs. Kas gan notiktu, ja viņam būtu tā nauda, brīvas rokas, absolūti tīra sirdsapziņa un spējīgu cilvēku kolektīvs? Jādomā, ka tad viņš nemaz necenstos bīdīt tādu Zaksu. Pats būtu itin piemērota kandidatūra visiem iespējamiem valsts augstākajiem amatiem.

Un par to, starp citu, savulaik jau bija runa. Ne jau tiktāl, lai izvirzītu Hugo premjera vai prezidenta postenim. Runa bija par to, ka viņam vajadzētu vismaz iestāties partijā un nostāties tās līderim cieši blakus. Divas skanīgas lokomotīves — nez kas no tā iznāktu?

Kādu laiciņu viņš par šo domu bija stāvā sajūsmā. Mikam patiešām šķita, ka Hugo kā premjers — tas nudien nebūtu peļami. Pareizāk būtu teikt tā — tas nemaz nebūtu neiespējami.

Nokārtojis visas agrās lietas, Miks domāja, ka būtu pelnījis braukšanu uz mājām un mazu nosnaušanos. īsi pirms sešiem vakarā varētu celties augšā un gaidīt pirmo papildus nopelnīto simtdolāru banknoti. Simt punkti, ka Hugo pats nepiezvanīs!

Radiostaciju cilvēki bija nomierināti, jau bija atzvanījuši visi arī uz tālākajiem punktiem izbraukušie cilvēki, un visur skanēja jaunākās Zaksa partijas reklāmas. Valsts radio klusēja. Šķita, ka vairs nav iemesla ilgāk uzkavēties savā štābā. Taču, nepaspējis sakārtot dokumentu mapītes, Miks pēkšņi sagaidīja Hugo zvanu.

Klausies, kas tev tur notiek? — Hugo balsī bija jūtama līdz šim nepazīta aizkaitinājuma nianse. — Man cilvēki ziņo, ka tā zviedru raidstacija ne tikai nelaiž jaunās reklāmas, bet vispār — visu laiku ir skan​dējusi nevis visus divdesmit četrus pirmos variantus, bet tikai divus no tiem! Kas notiek?

Pagaidi, pagaidi. Zviedri? — Miks automātiski stiepa roku un sāka grozīt radioaparāta skalu. — Tas nevar būt.

Kā nevar būt? Man ziņo, ka tā ir.

Kas tev to ziņo?

— Nu... mani cilvēki! Kas tās ir par lietām, Mik? — Hugo nenolaida savas balss toni ne par toni zemāk.

Pagaidi... Okei, es noskaidrošu, — Miks domīgi teica.

Labi. Es gaidu. Atzvani man.

Zviedri. Hm. Par zviedriem viņus sauc tāpēc, ka zviedri ir viņu galvenie finansētāji. Kaut kādas privātpersonas. Un viņu īpatnība ir tā, ka šie raida ēterā jau gatavas, no Zviedrijas atsūtītas programmas.

Vidusmēra pepsikolas paaudzes gaumīte, bet ērta strādāšana. Turklāt šī raidstacija izcēlās ari ar to, ka bez mūzikas tur raidīja tikai īsas ziņas. Citu pļāpājamo gabalu, ar ko īpaši uzkrītoši grēkoja Italo piederošā raidstacija, tur nebija. Un Mika uztverē to pat nevarētu saukt par radio, kā viņi sevi dēvē, bet tikai pieticīgi un godīgi par ētera diskotēku vai vēl vienkāršāk — mūzikas raidstacija, un viss. Bet viņa viedokli jau neviens, protams, neprasīja. Un pirmajā periodā zviedri tieši ar to ieguva diezgan lielu popularitāti. Tieši ar šo primitīvo un vieglo piegājienu. Daudzi labprāt pie viņiem reklamējās, jo viņus daudzi ari klausījās. Vienkārši.Sazināšanās ar raidstacijām deva pilnīgu apstiprinājumu tam, ko Miks bija teicis Hugo. Pirmkārt, jauno reklāmu viņi nevarēšot palaist ātrāk par pēcpusdienu, jo tā ari tiek raidīta no kompjūterā ielādētiem un saprogrammētiem blokiem un tajos tagad iejaukties neesot iespējams, kamēr programma nebūs beigusies. Bet, kas attiecas uz nepilna reklāmas cikla raidīšanu zviedru raidstacijā, tad viņi ātri noskaidroja, ka vakar vakarā notikusi neliela kļūme un no kompjūterā programmas nejauši izdzēsušās visas pārējās reklāmas. Rakstot visu no jauna, vairāki Zaksa partijas rullīši kaut kur noklīduši.

Bet viņi vainīgo sodīšot, pakāršot, nošaušot vai dzīvu apēdīšot. Ja vien ar kompjūteri, kurš tad nu ir tas īstais vainīgais, to vispār var izdarīt.

To visu uzzinot, Hugo beidzot atguva normālu balss izteiksmi. Okei, lai tā vairs nebūtu. Savādāk nemaksāsim vispār neko. Te nav nekāda joka lieta, saproties.

Miks atkal jutās pēkšņi brangi pastrādājis. Visa tā kompjūteru padarīšana viņam bija jaunums, un viņš bija spiests konstatēt, ka tā tomēr ir viņa paša vaina, ka nav iedomājies to visu noskaidrot savlaicīgi.

Pats taču savā projektā bija paredzējis operatīvu reaģēšanu, taču, raugi, nebija to salāgojis ar pastāvošajām tehniskajām iespējām. Visās raidstacijās gan tā nav, jo tur galvenokārt reklāmas atskaņo, tā teikt, no rokas. Taču arī par šo vienu un, kā vēlāk izrādīsies, arī par vēl pāris tādām pašām viņam vajadzēja gan zināt. Vajadzēja. Nu — nekas, tagad zināšu.

Bet uzjautrinošākais bija tas, ka nācās uzklausīt tik satraukušos Hugo. Tātad Zakss ar savējiem tomēr skatās arī viņam uz nagiem. Un noteikti ir vesela vecu plānprātiņu armija, kuru galvenais uzdevums ir tupēt pie radioaparātiem ar hronometru un reklāmas scenāriju rokās. Tiklīdz kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt, tā — ziņo!

Nez vai Zakss šobrīd zina, ka tieši Miks nodarbojas ar viņa radio reklāmu? Par to gan būtu jāšaubās, jo, pirmkārt, Hugo ir pietiekami izklaidīgs, lai par to vēl īpaši runātu. Mani cilvēki, un viss — tā viņš teiktu, ja tiktu jautāts par to, kas tad šo darbiņu veic.

Ja arī Zakss zinātu par Miku? Kas tad būtu? Šķiet, ka nekas. Viņam vienkārši nevar tagad būt laika nodarboties ar tik sīku izsekošanu. Un — galu galā — beidz nemitīgi domāt sliktu par Zaksu! Tavu viedokli šeit neviens neprasa. Tas ir tavējais viedoklis, un turi to pie sevis. Lielajiem nepatīk, ka šiem maisās pa kājām. Ha — lielie!

Miks pasmaidīja. Nu, lūk, tā jau ir labāk. Liec mieru tu, un tev ari liks mieru. Jebkurā gadījumā arī tu pats neesi nekāds ideāls, jo, raugi, esi pieļāvis šādu kļūdu ar operatīvajām iepējām. Parastas komercreklāmas situācijā tas nebūtu nekas traģisks, bet šeit ir runa par mērķtiecīgu politisku aģitāciju. Un, ja tā vēl ir uzsākta pašā pēdējā brīdī, tad, kā mēdz teikt, katra kļūda var būt liktenīga. Pēcāk, kad meklēs vainīgos — un tam ir neizbēgami jānotiek, jo Zakss ar savu neveiksmi nespēs tik vienkārši samierināties,

— katram sīkumam būs liela nozīme.

Miks noskurinājās, it kā sev teiktu — saņemies, vecīt. Principā jau tas bija bezgala riebīgi, taču viņš izjuta pat tādu kā tīkamu azartu. Ja viņš būtu bijis atbildīgs par visu projektu kopumā, tad nu gan būtu jāstrādā baltos cimdos, ar milimetra precizitāti un sērkociņiem acu plakstiņos. Un arī tad kļūdīšanos nebūtu iespējams pilnībā izslēgt. Gluži otrādi, tā būtu vēl lielāka. Bet tagad, kad jāveic neapšaubāmi primitīvāka misija, ir taču iespējams visu nostrādāt perfekti. Tiesa gan, to varētu bez bēdas paveikt, ja nebūtu šī drebelīgā raustīšanās ar finansēm. Taču ar visu to tas ir iespējams. Un es to izdarīšu. Viss, kas būs atkarīgs no manis, tiks paveikts perfekti.

Pēkšņi viņš bija apjautis, ka no tā, kā viņš izpildīs sev uzticēto šajā reizē, ir tik daudz kas atkarīgs nākotnē. Elementāri. Zaksa ambīcijām šoreiz nav lemts piepildīties, un Mikam nebija ne mazāko ilūziju par pretējo. Tiesa gan, nupat, nepilnas desmit dienas pirms vēlēšanām, Zaksa partijas nosaukums bija vismaz parādījies reitinga tabulā. Vismaz parādījies! Un šī reitinga tabula viņam nesolīja vairāk par diviem procentiem balsu. Tas ir nožēlojami maz un nekādi nevelk uz pasludināto piecdesmit vienu. Bet statistika, kas turklāt vēl balstīta uz prognozēm, ir bezgala viltīga un šaubīga padarīšana, un Miks tai nekad nav īpaši ticējis. Miks, starp citu, ļoti labi ari zināja, cik izmaksā, teiksim, pasūtīt sev vajadzīgos statistikas datus. Galvenais — pareizi noformulēt uzdevumu. Tāpēc arī viņš saprata, ka pagaidām Zaksam atvēlētie divi procenti ir mānīgi un krietni vien par mazu. Reāli būs savādāk. Viņš dabūs vismaz astoņus vai deviņus. Varbūt desmit, ja kaut kur laukos notiks kāds brīnums. Tāda bija Mika prognoze.Šoreiz Zaksam nekas liels nespīd, un jādomā, ka to būs sapratis arī viņš pats. Kaut gan Hugo noteikti dzīvo pārliecībā, ka būs vismaz trīsdesmit vai pat trīsdesmit pieci. Bet Zakss ir tuvāk zemei. Pavisam noteikti.

Un tas nozīmē tikai to, ka šīs vēlēšanas viņa partijā tiks izsludinātas par izlūkošanas manevriem.

Izlūkošana ar kauju. Visa šajā posmā uzkrātā pieredze tiks izmantota kā bāze, lai pēc iespējas pilnvērtīgāk sagatavotos nākamajām vēlēšanām. Ja jau viņš atkal ar tādu pompu ir izbīdījies valsts politiskās dzīves priekšplānā, tad vairs jau nu, kaunīgi viltus asaras birdinādams, pagrīdē nelīdīs. Bet Hugo savukārt arī savu nostāju nemainīs, jo mistiskie spēki, kas it kā stāvot aiz viņa, savu izvēli nemainīšot. Tā viņš teica — tikai Zakss, un tas vairs nav apspriežams ne zemniekiem, ne vēl kādam citam par labu. Lai viņš man te nepūš pīlītes, nodomāja Miks, .nekas tur viņam nestāv aiz muguras. Aiz muguras viņam stāv kreditori, kuriem viņš nevarēs atdot naudu, ja neiegūs valdības labvēlības statusu Latvijā. Visa viņa aizmugure.Nu, lūk. Bet Miks aizvien atradīsies Hugo tuvumā. Savu darbu būs paveicis labi un aizvien paliks lielā projekta autors, kuru tikai viņš pats laika gaitā spēs pieslīpēt tā, lai tas jau tuvotos pilnībai. Bet Zaksa un Hugo attiecībās nekas liels nemainīsies. Šie nu tagad ir uz ilgiem laikiem sasaistījušies. Ir taču skaidrs, ka Zakss tikai uz Hugo vien var paļauties. Kā gan citādāk izskaidrot to, ka, par spīti visam Hugo kavēšanās un pagaidām tukšo solījumu drudzim, Zakss pats tā arī nav dabūjis nekādus līdzekļus kaut kur citur? Divi miljoni no Maskavas? Smiekli nāk. Un atkal ir jānotic šķietami visneticamākajai Hugo frāzei — Zakss darīs tā, kā es gribēšu. Bet kurš tad ir partijas priekšsēdētājs?...

Ejiet jūs visi pupās, dārgie kungi un bijušie biedri! Hugo izkulsies no savām nepatikšanām, blēža zīmogs no viņa tiks noņemts, viņš atsāks plaša vēriena saimniecisko darbību, bet Miks būs turpat blakus.

Normāli? Normāli, Mik. Itin pieņemami. Ja tā nebūs, tad tā vienkārši nebūs, un vairs nekādas bēdas par to. Bet, ja būs, tad Miks nebūs darījis neko neti​kumisku un neviens viņam neko nevarēs pārmest. Ko, Mik? Kā ir ar šo lietiņu? Ko saka sirdsapziņa? Normāli. Tā saka — normāli.

Miks juta, ka ir aizdomājies maķenīt par dziļu. Taču tā bija tikai itin dabiska dvēseles caureja.

Sajuzdams nepieciešamību strādāt ārkārtīgi piesardzīgi un uzmanīgi, viņš pie šādām pārdomām un šādiem secinājumiem nonāca gluži loģiski. Par Gebelsu viņš nekad nevienam nekļūs. Kaut vai tā iemesla dēļ vien, ka viņš tik tiešām vēl neprot cīnīties augstākajā līgā un nebūt ari nejūsmo par tajā valdošajiem tikumiem, un netiecas tos apgūt tādā mērā, lai ar tiem aprastu un beigu beigās piesavinātos tos sev.

Bet lielu pasākumu reklāmas stratēģija itin mierīgi var kļūt par viņa turpmākās dzīves galveno nodarbi. Bet ar to nopietni nodarboties var tikai tad, ja tev pa rokai ir iespaidīgi un naudīgi cilvēki,

kuriem tavi pakalpojumi ir vajadzīgi. Nebūsi tu, atradīsies citi. Tie paši, kurus Miks bez savas vainas it kā netieši piekrāpa šovasar. Ārēji viņi itin pieklājīgi apskauda Miku par viņa kontaktiem, bet iekšēji ir gatavi jebkurā brīdī nostumt viņu malā.

Izdomājis šo domu līdz galam, Miks pats sev skaļi teica: — Nu tā, vecīt. Nu tu beidzot esi pielāgojies jaunajiem dzīves apstākļiem. Skat, tev pat ir izveidojusies pašam sava filozofija. Tagad tikai — uz priekšu!

Un ir jau arī pēdējais laiks, Miks vēl nodomāja. Cik tev jau ir to gadiņu? Ahā — tīri daudz, vai ne?

Ar raidstacijām bija sarunāts, ka tās raidīs visu šo dienu un vēl pusi no nākamās. īpaši neticēdams, ka tomēr saņems kārtējo naudas porciju no Hugo sešos vakarā, kā viņš bija Mikam gluži vai zvērējis, Miks aizvien centās būt tālredzīgs. Un visi principā viņa jaunajām idejām piekrita. Ar laukiem vairs pārāk lielu problēmu nebūs, jo tur tagad ir samaksāts par visu līdz pat vēlēšanu dienai.

Nebūtu brīnums, ja Hugo sagribētu vēl skaļi aģitēt ari pašā vēlēšanu dienā, taču viņš jau laikus bija brīdināts, ka to nepieļauj vēlēšanu likums. Tiesa gan, Miks nebija pārliecināts, ka Hugo šo informāciju ir pieņēmis kā kaut ko negrozāmu. Pieņēmis zināšanai, un viss. Un te vēl var gaidīt šādus tādus brīnumus.

Rīgas raidstacijās par reklāmas izvietojumu atbildēja Mikam labi pazīstami cilvēki, un, tā kā pagaidām viņš visus savus solījumus bija pildījis, tad viņam turpināja uzticēties. Dažs labs gan paņurdēja, ka viņu augstākā priekšniecība visai šķībi raugās uz šādu stilu, taču pagaidām visi ar visu samierinājās. Miks labi saprata, ka zem katra piekrītoša žesta apakšā ir mēmais jautājums — klau, vai tu labi zini, kur esi iekūlies, un — vai tu patiešām mūs visus nepiečakarēsi? Draugu būšana ir draugu būšana, bet, zini, naudas lietās tai ir tikai sekundāra nozīme. Miks to saprata. Lai arī iekšēji viņš par visu, protams, šaubījās, tomēr ārēji bija bezgala mierīgs, pat bezrūpīgs un tādējādi spēja arī citos iedvest nepieciešamo uzticību, un no tā visa neapšaubāmi ieguvējs bija Hugo. Vai viņš to vispār zināja un bija spējīgs saprast?

Pa dienas vidu Miks pabija mājās, taču nosnausties viņam neizdevās. Nez kas bija saskrējis galvā gandrīz visiem avīzes tapšanas projekta līdzdalībniekiem, un visu atlikušo laiku līdz pat sešiem vakarā Miks pavadīja garās, apnicīgās un bezgala vienveidīgās sarunās pa telefonu mājās.

Piecpadsmit minūtes pāri sešiem Miks atšķīra piezīmju blociņā tīru lappusi un ierakstīja tur tās dienas datumu. Tam pretim pulksteņa laiku. Un vēl druscīt tālāk pirmos ciparus — simt dolāru. Pēc tam tūlīt sāka zvanīties pats. Taču vācu kompjūtermeitene neko negribēja zināt. Ārpus zonas. Danke.

Svancešein.

Tas pats septiņos, astoņos, pusdeviņos, deviņos, pusdesmitos un desmitos. Daži no Mika palīgiem bija apjautājušies pēc neliela avansa. Miks ne tikai neko nevarēja viņiem iedot, bet arī pats dzīvoja ar pāris santīmiem kabatā. Un situāciju nepanesamu darīja arī tas, ka automašīnas panelī jau brīdinoši dega lampiņa, kas brēktin brēca, ka nu atkal tā kā būtu laiks ieliet kādu degvielas kraukšķīti. Tik smieklīgā un nedrošā situācijā Miks sen nebija nonācis.Nejaušība notika bez piecpadsmit minūtēm vienpadsmitos vakarā. Pēkšņs savienojums — un klusināta Hugo balss klausulē: — Tagad ne. Es tagad sēžu vienā sanāksmē. Pēc kādas stundas.

Saki vismaz — vai būs kāda kustība? — Miks paspēja pajautāt. — Man sēdēt darbā un gaidīt precizitāti, jeb es varu braukt mājās un gatavoties taviem nakts zvaniem?

Brauc mājās. Šovakar man nekā nav. Es tev zvanīšu. — Hugo bija ārkārtīgi steidzīgs.

Cikos? Vienu simtu tu jau esi man parādā.

Okei, okei, es zvanīšu...

— Ko tad tu zvanīsi, ja tikko teici, ka šovakar tāpat neko nespēsi sadabūt... — Miks iesāka, bet tūlīt arī sadzirdēja, ka klausulē atskan pār​trauktie signāli.

Miks kādu brītiņu satraukts pastaigājās pa istabu kā Ļeņins. Pēkšņi viņš metās atpakaļ pie telefona

aparāta un vēlreiz uzņēma Hugo numuru. Nekā nebija! Pirms mirklīša tiešām bija notikusi nejaušība. Hugo laikam bija aizmirsis atslēgt telefonu. Šķiet, Miks bija piezvanījis burtiski pāris sekundes tūlīt pēc tam, kad Hugo beidzis sarunu ar kādu citu. Droši vien ari no Latvijas. Tagad atkal ir atslēdzies. Danke.

Anšluss. Pilnīgs ausguss.

Bezgala noguris, Miks aizmiga tūlīt, tiklīdz pagriezās savā gultā uz labajiem sāniem. Hugo zvans viņu iztraucēja pustrijos naktī.

— Kā tur tagad viss izskatās? — viņš itin omulīgi jautāja.

— Es jau nezinu, kā to vērtē tavi ziņotāji, — Miks jau bija sagatavojis savu atbildi, un pat patiesais miegainums viņam netraucēja to pateikt.

— Viss tagad iet, kā vajag. Paldies, ka to nokārtoji. Ņem par labu, — Miks teica. — Līdz nākamajai maksāšanas reizei palikušas nepilnas četras stundas. No rīta šie vairs neraidīs. Esmu sa​ņēmis pietiekami daudz pretenziju par šāda stila darbu Nedrīkst! Vecīt, Mik, to nedrīkst pieļaut! — Hugo iesaucās. — Viss taču tik labi risinās. Nu, tu taču vari ar viņiem parunāt, ko?

Diemžēl neko citu jau es nevaru darīt kā tikai nemitīgi pļāpāt un kaut ko mistisku solīt. Zini, man jāteic, ka es viņiem zināmā mērā piekrītu. Nerunāsim nemaz par to, ka tevis dēļ es nedaru citus darbus un tāpēc man pat nav naudas, lai autiņam benzīnu ielietu.

Nu... jā, es saprotu. Bet... kaut kā vēl ir jāpaciešas. Es domāju, ka līdz rītam viss būs kārtībā. Starp citu, vai tu nevarētu nokārtot vienu citu lietu? Redzi, man aizvien vēl Rīgā bez jēgas stāv tas mersedess.

Es izdo​māju, ka vajadzētu to ieķīlāt. Tev nav zināmi kaut kādi vīri, kas par pus​cenu to paņemtu?

— Pārdot vai ieķīlāt? — Miks pārjautāja.

— Nē, nē, ieķīlāt. Autiņš ir nāvīgi labs. Mūzikas aparatūra tur iekšā vien ir par piecdesmit tūkstošiem.

— Šaubos, vai trijos naktī es to varēšu izdarīt.

Nē, nu tu tikai apjautājies, — Hugo nevainīgi teica. — Man jau cilvēki pie tā tagad strādā. Tur tikai ir tāda maza problēma, ka tas autiņš stāv vienā garāžā, bet atslēgas ir pie cita cilvēka, kurš tagad kaut kur aizbraucis.

Es tiešām nezinu, kā tev tagad varētu palīdzēt, — Miks teica, domās izskriedams cauri savu paziņu lokam. — Ko saka Italo?

— Viņš jau arī tur ir iesaistīts. Visi tagad meklē. Šķiet, ka es neko daudz nevarēšu līdzēt.

Jā? Žēl gan. Bet nekas, gan jau es to nokārtošu.

Okei, bet ko tas sola man? Ja tev citu variantu vairs nav, tad es esmu pārliecināts, ka tu to autiņu tirgosi vairākas dienas.

Nē, nē, pēc pāris stundām būs! Es tikai domāju, ka tev varēja gadīties kāds, kurš uzreiz ir gatavs to izdarīt.

Fantastika. Trijos naktī. Mersi gribi? Pārsimt tūkstošu, un pēc stun​das tas ir tavējais.

Es jūtu, ka tev iet pavisam čābiski, ja jau ir jāsāk ieķīlāt sava per​sonīgā manta, — Miks teica.

Nu traki, es jau ari saku! Tāda apstākļu sagadīšanās. Pēkšņi nekas vairs neveicas. Man jau sen visi dokumenti ir nokārtoti, un atlicis tikai pats fiziskais naudas saņemšanas fakts. Bet kavējas, johaidī! Nu! Neno​tiek tik ātri, kā es sākumā cerēju.

Tad jau drīz būs kārta taviem nekustamajiem īpašumiem.

Nē. Diemžēl. Es nepaspēju visus dokumentus līdz galam savest kārtībā. Saproti? Tos es nevaru aiztikt. Bet, zini, man ir vēl kas cits. Paklau! Tur gan tu varbūt varētu padarboties. Man ir visādi mākslas priekšmeti. Arī pārsimt tūkstošu vērtībā. Atrodi kādu, kurš tos var pa​ņemt kā ķīlu. Ko? Ari tur man maza saprašana, — Miks domīgi novilka.

Gadījumā, ja ar mersi neiet tā, kā gribētos. Ko? Ahā, tātad tu pieļauj domu, ka tik jau nu drīz, pēc pāris stundām, tev tā nauda tomēr var arī nebūt!

Nē, nu, vecīt, kur mēs dzīvojam! Apskaties sev apkārt! — Hugo iesaucās. — Pats zini, kā te notiek un kas tikai nevar gadīties.

Zini, es tomēr negribētu iesaistīties tādos darījumos, — Miks teica. — Tu nemitīgi atsaucies uz kaut kādiem saviem cilvēkiem, tad tie lai ari to izdara. Man tagad rūp tikai tas, lai es nepaliktu tevis dēļ par pēdējo muļķi savu čomu acīs. Ja nu kas, tad zini, ka tu mani būsi pamatīgi iegāzis. Pa visām līnijām.

Avīzes veidošanu ieskaitot.

Tā nebūs, — Hugo teica savā aizvien vēl nepārspējami apbrīnojamā pārliecībā. — Es tikai domāju, ka tu ari varēji painteresēties, lai tas varbūt ātrāk kust uz priekšu.

— Nē, tur es iekšā nelīdīšu. Kur var dabūt pa galvu, tur manis parasti nav, — Miks stingri teica.

— Nu labi...

Nekas nav labi. Vēl nepaspēs uzaust gaisma, un no manis prasīs. Ko lai es saku?

Vecīt, noturies! Ir jānoturas. Nu — es tevi lūdzu. Kaut kur ap desmitiem viss būs kārtībā. Es visu būšu nokārtojis.

Tas nozīmē, ka šonakt man nebūs nekur pa galvu pa kaklu jādrāžas.

Nē, nē, no rīta. Sazvanīsimies no rīta.

Jauni reklāmas varianti būs? — Miks pajautāja.

Jā, noteikti.

Kad? No rīta.

Desmitos?

Jā. Desmitos.

Viss būs desmitos, ja? — Miks ironizēja. — Bet, ja nebūs, tad atkal simtnieks no tevis. Es visu cītīgi pierakstu.

Hugo ilgi klusēja. Laikam nesaprata Mika smalko ironiju.

— Labi, sarunāts. Čau!

Ap nākamās dienas vidu Miks jutās nopelnījis jau piecus simtus papildu dolāru. Hugo, protams, nezvanīja desmitos. Pusvienpadsmitos Miks viņu atkal sazvanīja pats, bet atkal bija ietrāpījis kādā sanāksmē, un Hugo solījās pats dzelžaini pārzvanīt vienpadsmitos. Bet tā atkal vis nenotika. Pēc tam Mikam palaimējās viņu pārtvert bez piecpadsmit minūtēm divpadsmitos, taču atkal nebija īstā reize. Viņš zvanīšot pats burtiski pēc piecpadsmit minūtēm. Taču — atkal nekā.

Hipotētiskie pieci simti tā kā būtu savākti, bet reāla labuma no šīs spēlītes tāpat nav nekāda. Drīz jau bija vēla pēcpusdiena, un jau sāka zvanīt pirmie nepacietīgākie no raidstacijām. Miks atkal bija spiests puslīdz ticami mānīties. Vienu bridi pat radās doma pārtraukt vismaz vienā stacijā raidīt vai vismaz atkārtot it kā nejaušo gadījumu ar reklāmas cikliskuma neievērošanu zviedru raidstacijā. Tā būtu droša garantija, ka ziņotāji ziņos, un tad tūlīt būtu gaidāms arī Hugo zvans.Taču Miks delikāti atteicās no šāda nodoma. Iekšējā balss teica, ka šis nav īstākais brīdis šādiem eksperimentiem.

Mierīgi ar visiem aprunājoties, viņam izdevās pierunāt vēl kādu brīdi visu turpināt pa vecam.

Vismaz diennakti. Par galveno argumentu kalpoja fakts, ka pagaidām taču ir puslīdz godīgi maksāts. Lai nu vēl viena diena noskan uz parāda.Protams, šie minipanākumi nedaudz nomierināja Miku. Vienā no frontēm ir izcīnīta sīka uzvara. Bet pats galvenais — Hugo un viņa sasolītā nauda — tas jau ir nopietnāks cīņas lauks. Ar neredzamo, ar netve​ramo ir daudz sarežģītāk cīnīties.

Pavisam negaidīti pašam priekš sevis, Miks tomēr painteresējās par iespējām ieķīlāt vienu vai otru no Hugo piedāvātajām mantām. Palīdzēja viens no viņa palīgu kompānijas. Viņam, izrādās, ir pazīstama kāda dāma, kurai savukārt pazīstamas

naudīgu cilvēku aprindas, kuriem nav vienaldzīga māksla. Mersedess nevienu nekārdināja, taču mākslas priekšmeti radīja interesi. Pāris stundu laikā uzradās konkrēts cilvēks, kādas lielas rūpnīcas direktors, kura vārdu Miks labi zināja, un viņš bija gatavs ķer​ties pie šī jautājuma risināšanas.

Vīrs ir apķērīgs, Miks domāja. Ne nu tā tīrā māksla viņu interesē, ne nu kā. Vienkārši viņš ir sapratis, ka kāds cilvēks ir nonācis lielās naudas lielajās grūtībās un tāpēc ir gatavs šķirties no vērtīgām lietām par pusvelti. Augstākās līgas dalībnieku loks nemaz tik šaurs nav. Ja tev ir kaut kāda nauda, tad tu šajā līgā vari apgrozīties un reizēm pat gūt kaut kādus panākumus. Par čempionu, protams, kļūs tas, kam par tādu jākļūst. Bet neviens neapstrīd tavas tiesības iekļūt vismaz finālā, lai tad ar godu zaudētu pašam stiprākajam.Sarunas ar šo vīru noritēja tik vienkārši un gludi, ka pirmajā mirklī Miks pat nožēloja par savu strupo noraidījumu naktī. Varbūt nemaz tik trakas tās lietiņas nav, un nav arī uzreiz jāiedomājas nez kādas tur attiecības ar ādās tērptiem plikgalvainiem deģenerātiem, kuri, pirms vispār ar tevi sākt runāt, labprātāk padurstītos ar nazi vai pašaudītos ar pistoli.Lai vai kā, bet šī informācija vien jau bija Mika pluss. Var dot gandrīz simt procentus, ka Hugo pašam nav izdevies ne mašīnu, ne mākslas priekšmetus ieķīlāt. Un tad nu Miks tomēr varēs savu kārti izspēlēt. Un šī kārts izskatījās itin nopietna. Bijušajā Padomju Savienībā un, šķiet, daļēji pat pasaulē pazīstamas rūpnīcas ilggadīgs un slavens direktors nevarēja būt parasts ampelmanis.

Taču paralēli visam Miks jau sāka meklēt atkāpšanās ceļus. Un laikam jau bija tos arī atradis. Diez vai Hugo atļausies tos noraidīt. Taču tie jāpietaupa pašam pēdējam brīdim. Pagaidām vēl jāpacīnās vecajā frontē.

Nemitīgi griežot Hugo telefona numuru un cerot uz kārtējo veiksmi, ka Miks ietrāpīs tādā brīdī, kad Hugo ir nule kā runājis ar kādu no Latvijas un vēl nav paspējis atslēgt savu telefonu, jo, ja var ticēt viņam, tad piedalīšanās sēdēs un dažādās sapulcēs aizņēma lielāko viņa diennakts laiku un viņš tik ļoti nevēlējās, lai viņu tajās kāds traucētu, Mikam atkal palaimējās.

Un palaimējās divkārt. Viņš ietrāpīja pat kaut kādā jocīgā pauzē starp sanāksmēm. Hugo tajā brīdī pārvietojās pa Vācijas ceļiem no policistiem atgūtajā mašīnā. Bija jau vēla vakara stunda. Miks bija nolēmis būt tik dramatisks, cik nu vien ir iespējams.

Tas ir viss, — Miks teica. — Pēc pusstundas visi beidz raidīt.

Neāksties. Man ziņo, ka viss ir kārtībā, ka visās vietās skan.

Vēl skan. Bet tūlīt beigs, —- Miks teica.

Beidz. Viss taču ir kārtībā.

Un kas tas būtu, kas ir kārtībā?

Kā! Autiņš ir ieķīlāts, un kuru katru brīdi jābūt naudai. Es gaidu zvanu.

Atradās vīrs ar atslēgām no garāžas?

Kā tad. Tur viss jau ir kārtībā.

To, protams, ir patīkami dzirdēt, — Miks teica. — Kā tas varētu atsaukties uz mani?

Tā, ka tu tūlīt saņemsi naudu, ar ko nomaksāt visām raidstacijām.

Ahā. Bet tas jau nav viss, kas mūs saista, — Miks uzmanīgi teica. — Visas lietas ir saistītas, un es aizvien esmu parādā cilvēkiem par vasaru.

Jā, jā, es atceros, — Hugo tērgāja. — Tur tev viss būs. Viss būs kopā.

Vai es nejauši nedrīkstētu arī uzzināt to, kad tas notiks?

Es domāju, ka pēc kādām pāris stundām. Tik daudz taču tie tavi rādžiņi pacietīsies.

Ja es tavus vārdus varu uzskatīt par garantiju, tad varbūt spēšu viņus pierunāt.

Nu izdari tā, — Hugo lūdzoši teica. — Viss būs kārtībā.

Miks īsti nesaprata — tas ir iemesls iekšēja miera iegūšanai vai nav? Ja tiks samaksāts vasaras parāds, tad tur iekšā ir arī viņam paredzētā nauda. Tas, protams, jau ir pamats apmierinājumam. Bet kur lai liek šo dīvaino sajūtu, ka Hugo gan aizvien runā pārliecinoši, taču patiesībā... kaut kā vajadzēja viņu

pārbaudīt.

— Es, starp citu, tomēr painteresējos par taviem mākslas priekšmetiem, — Miks iesāka. — Atradās viens interesents.

— Jā? Kas tas ir? — Hugo interese bija pavisam ikdienišķa. Miks nosauca vārdu. Ā, tas ir nopietns vecītis. Bet, zini, laikam jau nevajadzēs. Kaut gan... turi viņu drošā attālumā. Man te vēl ir šādi tādi plāniņi, varbūt atkal pavisam drīz vajadzēs kaut kādu naudiņu.

Redzi, viņš nav suns, kuru es varētu turēt drošā saitītē. Patiesībā viņu interesē konkrēta rīcība, proti, kas tas ir, kā izskatās, un ir nepie​ciešams arī ekspertu slēdziens.

Nauda viņam ir?

Es sapratu, ka ir, — Miks atbildēja.

— Okei, tad nekur nepazudīs, — Hugo teica. — Saproti, ar tām mākslām man arī ir maza problēma.

Es laikam kaut ko sajaucu. Patiesībā bija pazudis nevis tas vīrs, kuram ir atslēgas no merša garāžas, bet gan tas, pie kura guļ tie mākslas priekšmeti. Un tas gan vēl nav atradies.

Tas tev vienkārši lieliski sanāk, — Miks konstatēja. —- Ko tad lai es viņam saku? Šodien nē, —- Hugo teica. — Lai ir gatavs kaut kad drīzumā.

Jā... Es jūtu, ka ari te tu mani būsi iesaistījis darījumā, kurš nenotiks, bet pēc tam par mani visi smiesies.

Liecies mierā, Mik. — Hugo patiešām it kā centās cilvēciski mierināt. — Tā tās lietas kārtojas. Tas taču ir normāli. Diemžēl. Bet tu taču tūlīt dabūsi visu naudu, un vairs nebūs nekādu problēmu. Ja būs vajadzīgs, tad atgriezīsimies arī pie mākslas, un nekur tāds vīriņš ar naudu nepazudīs. Māksla taču ir mūžīga, vai ne? Un vecīši, kas to grib iegādāties, ari.

Labi. Tad nu saki — kur un cikos?

— Cik tagad ir? Pusseptiņi, ja? Okei, es tev zvanīšu deviņos. Esi gatavs tūlīt braukt pakaļ.

Tas būs latos vai valūtā?

Tie būs dolāri. Laikam. Es jau nezinu, — Hugo teica. — Bet kāda tur starpība. Tā būs nauda.

Labi. Bet atceries, ka jau piecus simtus tu man esi parādā par nepiezvanīšanu laikā.

Hugo omulīgi smējās.

Tu labāk pabrīdini visas savas vecenes, ka es drīz būšu Rīgā.

Kad tu taisies te ierasties? — Miks jautāja.

Drīz. Domāju, ka tas varētu notikt visai drīz.

Tu aizvien vēl ceri, ka Zakss savāks visu sev nepieciešamo?

Kādas var būt šaubas! — Hugo atkal pacēla balsi, kā parasti, kad jāsāk runāt par lietām, kuras viņš principiāli uzskata par neapšaubā​mām. — Viss liecina, ka mēs stabili ejam uz maksimumu.

Aizvien vēl uz piecdesmit vienu?

Nū... tas gan laikam vairs nesanāks. Bet arī ar trīsdesmit pietiks. Un tos mēs droši dabūsim.

Ja būtu kampaņu sākuši laicīgi, tad par to varētu runāt, — Miks atļāvās aizrādīt. — Bet tagad es pat nespēju rast ne mazākā pamata tavam optimismam.

Būs, būs tā, nesatraucies, — Hugo teica.

Es ne mazākā mērā nesatraucos, — Miks atbildēja. — Tu jau zini, ka man nav īpašu politisko simpātiju. Bet man vienmēr ir šķitis, ka esmu pietiekami reāli domājošs cilvēks.

Nekas. Sīkas vilšanās arī reizēm noder. Tu, galvenais, noturi tos radiņus. Pārējais tad lai arī tev ir pārsteigums.

Es ticu, ka par tādiem tu vēl gana parūpēsies, — teica Miks.

— Piemēram, nezvanīsi deviņos, bet gan kaut kad naktī, lai pateiktu, ka atkal nekā nav, bet gan ir jāizlamā kāda stacija par to, ka spēlē ne to, kas būtu vajadzīgs.

— Jā, jā, ari tas pieder pie lietas, —- smējās Hugo. Un šis viņa vaļīgais un pēkšņais miers iesvēla Mikā pārliecību, ka nupat jau tiešām beidzot viss būs kārtībā.

Bet kārtībā nebija nekas. Līdz pusnaktij nopelnījis vēl divus hipotētiskos simtus, Miks bija spiests uzzināt nu jau pārlieku nepatīkamu ziņu. Hugo Rīgas mersedesa ieķīlāšanas rezultātā iegūtā nauda līdz Mikam neatnāks. Tās jau vairs nav. Toties pēkšņi interesantāka ir kļuvusi valsts radio programma, kurā ik pa brīdim ieskanas Zaksa partijas reklāma. Un Rīgas naksnīgajās ielās parādījušās īpatnējas cilvēku brigādes, kas visās iespējamās vietās izlīmējušas dīvainus plakātus.

Laika posmā no pusseptiņiem līdz deviņiem Miks bija zaudējis kādam citam savam neredzamam sāncensim. Acīmredzot tā bija Hugo uzticīgā, bet Mikam zināmas šaubas radījusī dāma. Viņas argumenti ir bijuši spēcīgāki. Un Hugo šajā situācijā var labi saprast. Apgūt jaunus medību laukus vienmēr ir interesantāk un svarīgāk nekā pārvaldīt jau apgūtos. Vispirms ir jāpaplašina teritorija, un tad jau kaut kā kopīgiem spēkiem visu iegūto nosargāsim. Un — galu galā — kāpēc gan lieki uztraukties, ja jau apgūtajām teritorijām ir itin drošs un apsviedīgs gubernators? Miks taču tik labi cīnās savā sarežģītajā frontē...Pamodies no rīta, Miks jutās bezgala izbrīnīts, ka tik mierīgi pavadījis šo nakti, proti, bez jau ierastajām nakts sarunām ar Hugo. Kaut gan nekā jau īpaši patīkama tur nebija. Un apziņa, ka tu atkal esi kārtīgi piečakarēts, spieda gluži vai pie grīdas. Tobrīd Miks vēl neko nezināja par Zaksa partijas atbalstītāju aktivitātēm valsts radio ēterā un pilsētas ielās, taču vajadzēja viņam tikai nobraukt pāris kvartālu pa ielām, un viņš visu saprata. Saprata to, ka vairs nebūs argumentu, ar kuriem censties aizmālēt acis sev piesaistītajām radio stacijām. Ja jau Zaksam ir atradusies nauda šādām akcijām, tad, vecīt, beidz nu mānīties un liec vien galdā ari mums solīto. Citādi mēs bez ierunām spiežam attiecīgo «stop» pogu.

Un ko lai Miks saka? Neko. Maita tu, Hugo, esi. Zaksam un dzimtenei prieks, bet mani tu esi nolicis tieši zem sitiena.Šķiet, bija pienācis pēdējais brīdis izšķirīgi rīkoties. Spēlēt maigo un it kā draudzīgo pārrunu spēlītes, runājoties ar Hugo pa telefonu, to, protams, aizvien vēl var turpināt. Kamēr viņš nav pateicis skaidri un gaiši — viss, vecīt, es tevi tomēr būšu spiests piečakarēt, tikmēr viss ir jāturpina. Par to augstākās līgas spēlmaņu morāli taču neko īsti nevar zināt. Var būt, ka šāda drebelēšanās viņiem ir tik dabiska lieta, ka nav ne mazākā uztraukumiņa vērta. Taču tagad ir jārūpējas par sevi. Zināji, kur galvu bāz, tad tagad proties to arī pasargāt.

Jārealizē jau agrāk izdomātais plāns. Proti, paļaujoties Hugo skaistajiem solījumiem, Miks bija izveidojis sev itin ērtu attiecību kompleksu. Nekādi tiešie kontakti, nekādas līgumattiecības, un viss tiek maksāts skaidrā naudā. Un nekur arī neizgaismojas Mika paša vārds. Par Hugo nemaz nerunāsim — kaut gan par to nu jau Mikam ir vienalga. Visas attiecības veic mistiskas privātpersonas, uz kuru vārda tiek izrakstītas kvītis par naudas iemaksāšanu, bet šīs kvītis beigās nevienam nav vajadzīgas, un tās tiek svinīgi un kopīgi apēstas. Ērti visiem, jo skaidra nauda paliek skaidra nauda. Nodokļu inspektori lai pēc tam mēģina pierādīt, ka nav tikai neveiksmīgi finansisti vai grāmatveži, bet gan īsteni valsts interešu sargātāji. Bet tā nu atkal vairs galīgi nav Mika darīšana.

Un iekšēji tas viņu arī nemaz nesatrauc. Nu jau no šī pasākuma potenciāli iegūstamā peļņa ir sarukusi tik niecīga, ka nebūs jāuztraucas par pēkšņo ienākumu deklarēšanu un, nedod Dievs, vēl kaut kādu pa​pildu nodokļu maksāšanu.

Un tāpēc šāda situācija apmierināja visus. Bet nu tā vairs nebūs. Un Miks juta aicinājumu ne tikai pasargāt sevi, bet arī radiostacijas. Pareizāk būtu teikt — tos cilvēkus, kurus viņš personīgi pazina un kuri bija ielaidušies šajās saraustītajās attiecībās.Miks tik ilgi tiranizēja telefonu, kamēr tam nekas cits neatlika kā pašam meklēt ceļu, kā iziet uz sakariem ar Hugo. Un to tas arī izdarīja. Miks bija lakonisks, kaut arī ne ar vārdu nepieminēja plakātus, valsts radio un tā arī līdz viņam nenonākušo naudu.

Situācija esot briesmīga. Un, ja Hugo patiesi vēlas, lai Zaksa reklāmas turpina skanēt, tad ar raidstacijām ir jāslēdz līgumi. Lai Hugo sagādā vienu vai vairākas firmas vai cilvēkus, bet tiem visiem ir jābūt reāliem, maksātspējīgiem un dabā eksistējošiem, un tie tad parakstīs un apzieģelēs līgumus ar raidstacijām. Tas ir jādara neatkarīgi no tā, vai nauda būs šodien trijos, rīt desmitos vai parīt bez sešpadsmit astoņos. Par līgumu niansēm Miks vienosies, bet pēc pāris stundām lai attiecīgie cilvēki

sēdētu pie viņa kabinetā ar karstiem zīmogiem rokās.Hugo gan apmulsināja, gan nomierināja šāda ofensīva. Sapratis to tā, ka Miks ir izdomājis labu gājienu, kā vēl var novilcināt laiku, jo līguma noslēgšana aizņems vēl vismaz divas diens, viņš šai idejai momentāni piekrita. Cik varēja noprast, pat pameta tur kādu to kārtējo sēdēšanu, un sāka nodarboties ar Mika norādījumu izpildīšanu.Tad Miks sazvanījās ar visām Rīgas raidstacijām un sarunāja ar katru tikšanos šodien ar pusotras stundas intervālu. Šim reidam degvielas vēl pietiks. Un viņš neaizmirsa arī piekodināt, lai neviens nesadomā pārtraukt reklāmas raidīšanu. Viss paliek pa vecam, tikai nedaudz mainās spēles noteikumi.Neviens no raidstaciju atbildīgajiem darbiniekiem īpaši neiebilda, jo tā bija tikai viena no daudzajām lietu kārtošanas iespējām.

Pirmā, protams, bija labāka, bet laikam jau apstākļi spiež no tās atteikties. Gan jau Miks labāk zina, jo viņš taču tajā putrā ir dziļāk iekšā.Vēl nepaspējis izbraukt uz pirmo tikšanos ar radio cilvēkiem, lai sāktu apspriest līguma formu un tajā paredzētos noteikumus, viņš sagaidīja telefona zvanu no kāda Hugo protežēta līgumslēdzēja. Kaut tikai nebūtu pats Zakss vai kāds no viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem, Miks cerēja. Un viņa cerības attaisnojās. Zvanītājs bija, kā viņš pats stādījās priekšā, kāds jaunsaimnieks no Rīgai tuvu esoša rajona. Viņš gan nosauca tādu kā dzirdētu uzvārdu, taču pirmajā mirklī Miks tam nepievērsa nekādu uzmanību. Sarunājuši satikties nākamajā dienā agri no rīta, kad Mikam uz rokas būs visi līgumu projekti, viņi atvadījās, un Miks devās savā īpatnējajā ceļojumā pa Rīgas īsviļņu raidstacijām.

Viss noritēja itin pieņemami, ja vien jau otrajā raidstacijā Miks nebūtu sapratis, ka šie visi jau laikus ir savā starpā sazvanījušies un vienojušies par kopīgu taktiku un stratēģiju, kas satāvēja no diviem galvenajiem punktiem, kuri abi Mikam šķita gaužām bēdīgi priekš viņa paša.

Pirmais bija tāds, ka nenomaksāšanas gadījumā radio ne tikai pārtrauc raidīt reklāmu, bet patur tiesības palaist ēterā tā saucamo antireklāmu. Proti — Zakss, atdod naudu, vai kā tamlīdzīgi. Ne visai smuki, bet, kā liecina pieredze, reizēm itin iedarbīgi. Un pāris dienu pirms vēlēšanām tas patiešām var iedarboties. Kā oficiāla līguma punkts tas būtu pieņemams, tikai tad ir nopietni jāpacīnās par to, lai noteiktu pēc iespē​jas vēlāku līguma darbības izbeigšanās termiņu.

Bet otrais raidstaciju sazvērestības punkts Miku skāra sāpīgāk. Sakarā ar to, ka pasūtītājs nav laicīgi un civilizēti kārtojis līdz šim panāktās mutiskās vienošanās, tas zaudē piešķirtās apjoma atlaides. Miks juta, ka zem kājām zūd pamats. Zūd pamatojums tam, kāpēc viņš vispār ar šo lietu nodarbojas.

Katram ar reklāmu kaut cik saistītam cilvēkam ir zināms, ka viņa galvenais peļņas avots šajā biznesā ir labi nostādīta atlaižu sistēma. Jo tev ir labāki kontakti ar vienu vai otru masu informācijas līdzekli un jo regulārāk tu ar to sadarbojies, jo efektīvāka ir šī sistēma. Un tā tad ir tava peļņa. Savam pasūtītājam tu nosauc reālo cenu, un to viņš samaksās jebkurā gadījumā, ari tad, ja pats sadomās kārtot šīs attiecības, bet pats tālāk samaksā tik, cik esi vienojies ar attiecīgo reklāmas izplatītāju. Tā ir gaužām vienkārša un, kā nu Hugo pats teiktu, visai pieņemta pasaules prakse. Otrs stimuls censties ir nereti lielo pasūtītāju mudinājumi pārsist pušu visus citus, solot papildu prēmijas par veiksmīgu kampaņu kopumā. Bet tas gandrīz nekad nav nostrādājis. Vai nu pasūtītāji pēc tam izliekas, ka ir aizmirsuši par saviem solījumiem, vai arī atrod iemeslus, kāpēc kampaņa kopumā nebūtu uzskatāma par izdevušos tādā mērā, lai kādam vēl pienāktos prēmijas.

Tāpēc laika gaitā iegūtā labvēlība un nostiprinātā pazīšanās reklāmas aģentūrām un atsevišķiem aģentiem ir viņu galvenais kapitāls, kuru vairot un uzturēt var tikai vienā veidā. Proti, gan tiešām regulāri piegādājot izdevīgus un nopietnus klientus, gan perfekti pildot visas savas saistības. Tiklīdz kaut kas šajā ķēdītē nojūk, tā tu tiec degradēts. Un tas ir pilnīgi legāli un pat, šķiet, godīgi.

Un Miks te vairs neko daudz nevarēja spirināties pretim. Kaut gan patiesu viņa neapmierinātību izraisīja slepenā un kopīgā vienošanās sodīt viņu tik nežēlīgi, proti, nepiešķirot viņam pilnīgi nekādu atlaidi. Pat ne vienu procentu.Bet ārēji Miks noreaģēja mierīgi, saprazdams, ka šajā frontē jācenšas izvairīties no jebkuriem asumiem un jātaupa spēki un izdoma cīņai ar lielo solītāju un prātu jaucēju Hugo.

Viņš man ne tikai zaudētos pro​centus, bet gan procentus no zaudētajiem procentiem samaksās!

Vienīgais, ko Mikam izdevās ietiepīgi panākt visās vietās, bija līguma beigu datums un pēc iespējas pieklājīgāki soda procenti, kas paredzēti saistību savlaicīgas nepildīšanas gadījumā. Antireklāma palika kā lielais bubulis, taču tomēr netika noteikts laiks, kad tā drīkst objektīvi parādīties. Neviens jau nu arī nebija tik stulbs, lai izietu uzreiz uz tādiem asumiem. Radiostaciju darbinieku acu priekšā stāvēja viņu apziņas izveidotais Zaksa tēls, kurš nekādi nevarēja būt tā jaukākā un patīkamākā cilvēka tēls. Un šis tēls it kā brīdināja — pārāk leksieties, vispār neko nesaņemsiet. Un vispār — skatieties man: tikšu pie varas, aizklapēšu visus ciet! Ar tādiem tomēr vajadzētu pa labam.

Tāpēc beigu beigās līgumi sanāca tādi: radiostaciju atbildīgos darbiniekus droši piesedzoši savu priekšnieku acīs un arī kā droši garanti pozitīviem tiesu darbiem, un savā ziņā arī ļoti izdevīgi Hugo.

Pēdējais maksāšanas termiņš tika noteikts — Mik, stāsti nu godīgi, kā tev tas izdevās! — nedēļu pēc vēlēšanām. Sākot ar to dienu, stājas spēkā soda procenti, kas gan ir itin sāpīgi, bet — tā jau vairs nav Mika darīšana. Hugo būs spiests ieķīlāt arī savu Vācijas mersedesu.

Kopumā tas Mikam bija itin intensīvs process, kurā neiztika arī bez jautrībām. Zviedru raidstacijā Mikam nācās sastapties ar pašu programmas direktoru, ar kuru viņš arī bija sen pazīstams. Ieraudzījis savā kabi​netā Miku, paziņa strauji lēca kājās, šāva gaisā uz priekšu izstieptu roku un skaļi sauca: — Lai dzīvo Zakss un viņa partija! Es esmu lojāli noskaņots arī pret visiem viņa pārstāvjiem zemes virsū.

Miks pats necentās skaidrot patieso stāvokli. Viss tāpat bija skaidrs. Neviens jau viņu neuzskatīja par nez kādu pārkliecinātu Zaksa emisāru. Un nu viņš beidzot pavisam labi saprata, ka attieksme pret viņu patiesi būtu mainījusies, ja viņš par tādu zaksistu tomēr būtu kļuvis. Malacis, Mik, pareizi esi rīkojies.

Bet par visu vairāk viņu uzmundrināja tas, ka neviens taču tiešām pārāk nopietni šo vēlēšanu māžošanos nevērtē. Masu informācijas līdzekļiem tā ir iespēja papildus nopelnīt un varbūt ari nedaudz pacelt savu reitingu. Bet atsevišķie darbinieki uz visu raugās ar jautras ironijas dzirksti acīs.

Bez pārlieka apmierinājuma par savu veikumu Miks atkal centās sazvanīt Hugo. Melanholiski un laiski spaidot podziņas un reizēm pat cenšoties kaut ko pateikt — pārsvarā šo to viegli parupju — vācu datormeitenei, Miks domāja, ka tomēr ir pieļāvis vēl vienu kļūdu. Kāpēc gan viņš bija tik vieglprātīgi paļāvies Hugo entuziasmam un nebija noslēdzis līgumus jau pašā sākumā? Nē, nu, protams, visus jau vilina tūlīt un tagad iegūta nauda, un ari radiostacijas nebūt nav izņēmums. Tās apmierināja piedāvājums apmaksāt visu skaidrā bezdokumentu naudā, un tāpēc tās pat nepiedāvāja citus variantus. Ātri, ātri, un viss būs kārtībā. Taču vajadzēja, ek, kā vajadzēja to paredzēt, Mik! Nu, vajadzēja, un viss! Tad ari nebūtu tā apdraudēti tavi procenti. Sieviņ, es laikam nekad nebūšu bagāts...Hugo pieteicās pats. Ap diviem naktī.

Uzzinājis par Mika paveikto, viņš vienkārši bija stāvā sajūsmā un nebeidza vien viņu slavēt. Reklāmas skan, un tas ir galvenais. Miks uzmanīgi un sev labvēlīgā gaismā centās skaidrot situāciju par zaudētajām atlaidēm, bet Hugo pat neļāvās klausīties. Lai kaut vai piecreiz paceļ cenu! Mik, tu savu dabūsi. Cik gadu, Miks prasīja. Beidz muļķoties, mēs vēl ar tevi brauksim cirst vecenes uz salām!

Nākamajā rītā pie Mika ieradās Hugo nosūtītais cilvēks. Un tikai tagad Miks saprata, kura galvu Hugo šoreiz noliek uz sveša bluķa. Jaunsaimniekam bija tāds pats uzvārds kā Hugo radiniecei. Brālis?

Nē, kaut kādas tur pakāpes brālēns. Un atkal nācās domāt par to, cik tomēr šaurs ir Latvijā dzīvojošo Hugo uzticamo cilvēku loks. Tuva radiniece jau bija, Italo visu laiku kaut kur ir, brālēns tūdaļ būs. Kas vēl varētu būt? Bet Hugo brālēns itin nemaz neizskatījās kā uz nāvi notiesāts. Viņš šo situāciju uztvēra tīri partijiski, lai arī nebija ne Zaksa, ne kādas citas partijas biedrs. Ja Hugo tas ir vajadzīgs, tad es tā darīšu.

Man rajonā ir liela kokzāģētava. Lūk, te ir dokumenti, te ir gada apgrozījums, te tehnika gandrīz par vienu miljonu. Esmu ne tikai nopietns un reāls līgumslēdzējs, bet, ja nu gadījumā kas, tad arī pilnīgi reāls maksātājs.

Skaidrs. Daļa no komercbankas miljoniem iegūlusi arī brālēna jaunsaimnieka gaterī. Pasarg Dievs,

kas gan tur slikts! Lai visi, kuri veikli tikuši pie laba kredīta un tāpēc izsludināti par blēžiem, veiktu tik nopietnus un, es pat teiktu, valstij nozīmīgus ieguldījumus! Tiesa, ir gan skaidrs, ka šis gateris neražos taburetes bērnu namiem, bet noteikti jau nu nodarbosies ar Latvijas mežu pārstrādi un transportēšanu uz tālām ārzemēm. Bet... tie jau ir ekonomikas kāzusi. Kur te tie īstie plusi un kliedzošie mīnusi, to rādīs tikai laiks.Miks guva kārtējo netiešo apstiprinājumu tam, ka Hugo patiešām neizskatās pēc valsts izlaupītajā, par kādu viņu visu laiku grib pataisīt. Tie tā nedara. Bet jautrāk ap dūšu no šādas apziņas jau nepaliek. Pat ja Hugo patiešām nav apzināts krāpnieks, tad galīgi nav izslēdzams variants, ka viņš par tādu kļūst pilnīgi neapzināti, sak, nu piedod, vec, redzi, kā tā sūdīgi sanāca...

Bet pēcpusdienā parādījās jauni reklāmas varianti, un tie atkal bija jāizvadā uz visām iespējamajām vietām. Mika palīgi to darīja, taču viņu acu skatienā vairs nebija iepriekšējās labvēlības. Miks to piecieta. Viņš saprata, ka nākamreiz uz visām pusēm vienlaicīgi būs jābrauc pašam.

Sapratis, ka noslēgtie līgumi ir labi tikai radiostacijām un pašam Hugo, bet neko galīgi nesola Mikam, viņš sāka meklēt jaunus risinājumus. Piemēram, ko darīt ar vasaras parādu? To nekādi nevar iepīt līgumos ar raidstacijām. Un to nekādi ar savu parakstu negarantēs Hugo brālēns. Miks pat neuzdrošinājās to piedāvāt. Hm, kaut kādā veidā tomēr ir jācenšas nosargāt šos savus iekarojumus, jo, agri vai vēlu, bet cilvēkiem būs jāmaksā apsolītā nauda.

Un Miks izdomāja. Zinot, ka pēc līgumu noslēgšanas Hugo brālēns uz pāris dienām ir aizbraucis kārtot savas darba darīšanas uz Krieviju un tādējādi šo laiku nebūs sazvanāms, Miks zvanīja Hugo un, tiklīdz bija paveicies un dabūts savienojums, teica: Tomēr ir lielas ziepes.

Kas tad nu atkal? — Hugo vaicāja.

— Visām radiostacijām tomēr kaut kas liekas aizdomīgs, un tās atsa​kās parakstīt līgumus.

— Pagaidi, bet bračuks taču parakstīja.

— Vēl ne. Bet ari ar to, izrādās, nepietiks, — Miks locījās. — Saproti, viņi tomēr par galveno uzticības personu uzskata mani. Man viņi tic. Tāds līgums ar jaunsaimnieku ir tikai priekšniecības acu aizmālēšanai. Viņiem vajadzīgas drošas garantijas no manis.

— Ko tad viņi tagad grib? — Hugo bezcerīgi vaicāja.

— Viņi grib drošas garantijas no manis personīgi, — Miks teica. — Ar to jāsaprot, ka es viņiem izrakstīšu parādzīmes savā vārdā.

— Ar to viņiem pietiks? — Hugo brīnījās. — Nu tad izdari tā!

Tas tikai būtu jauki, vai ne? — Miks sarkastiski teica. — Es to izdarīšu gan, jā, tikai vispirms es gribu šāda veida drošas garantijas saņemt no tevis.

Neredzu problēmas, — Hugo attrauca. — Iedod savu faksa numuru, un es tev pēc piecām minūtēm atsūtīšu.

Zini, — Miks lēnām teica. — Es tomēr dotu priekšroku, kā jau teicu, drošām garantijām. Saproti?

Tāda cilvēka garantijai, kurš, pirmkārt, ir tepat Latvijā un kuram es patiesi varu uzticēties.

Pagaidi, pagaidi — tev ir kāds iemesls neuzticēties man? Miks juta, ka šis ir pats slidenākais brīdis viņu attiecībās. Ja runa būtu tikai par to naudu, kas pienākas viņam, tad viņš paļautos — jā, lai iet, es tev ticu un gaidīšu tik, cik teiksi. Taču Miks neparko negribēja palikt parādā citiem ļaudīm. Un runa tagad ir par summām, kuras ikdienas darbā viņš nevarētu nopelnīt pat vairākos gados.

— Zini, ir tā — gan ir, gan nav, — Miks nopūzdamies teica. — Es tev vēlreiz atkārtoju, ka tie cilvēki uzticas tikai man. Un es būšu viņiem parādā šo summu, nevis tu vai tavi radinieki. Ja tu uzskati, ka mana vēlme ir pārāk nepieņemama, tad varam par to vairs nerunāt. Taču tad es pilnīgi un galīgi noņemu no sevis atbildību par to, kas pēc pāris dienām var sākties radio ēterā. Es tevi ar to nebaidu, bet, tici man, ari es nevēlētos šādu situācijas pavērsienu.

Un tu domā, ka tas patiešām ir iespējams? — Hugo jautāja.

Nu netic neviens taviem politiķiem! Un, manuprāt, pareizi dara.

Jocīgie cilvēki, velns viņus rāvis! Nu labi... Okei, ko tad tu tagad gribi?

Dabū man cilvēku, kurš personīgi vai ar kādu savu īpašumu var man nomaksāt visu to naudu, ko tu caur mani esi parādā maniem cil​vēkiem un visiem pārējiem, ja gadījumā to laicīgi nespēj izdarīt tu pats.

Labi. Kāda ir summa?

Beidzot arī sadusmojies?

— Nē... Ja tev manas garantijas neder... Okei, kāda ir tā summa? Kopējā, par visu.

Miks rātni nolasīja no lapiņas iepriekš sagatavotos ciparus. Hugo neko neapstrīdēja un piekrita gandrīz visiem punktiem, un dažos pat atļāvās veikt noapaļojumu uz augšu.

Es pēc kāda laiciņa zvanīšu, — Hugo teica. Un — zvanīja arī!

Tā, saki — vai Italo garantijas tev derēs? — Hugo lietišķi jautāja. Interesanti.

Nu, viņš mani krāpis nav, un es neesmu vispār neko sliktu par viņu dzirdējis šajā jomā. — Miks atcerējās neseno gadījumu ar avīzei dotās naudas pārpalikumu un tās aizdošanu Italo. — Bet tu taču teici, ka jums ir bezgala dažādas tās politiskās simpātijas. Vai tad viņš jau ir bijis pie tevis uz paklanīšanos?

Nē, vēl nav bijis. Bet kur gan viņš liksies! Taču tas nav svarīgi. Es teicu, ka tas ir parāds radiostacijām, un viņš piekrita nogarantēt. Viņš nezinās, ka tu tur esi iesaistīts. Atrodi tikai kādu prātīgu cilvēku, kurš pie viņa aizies un paņems parādzīmi. Bet tas ir jādara strauji, jo rīt viņš brauc pie manis un tad vairākas dienas nebūs Rīgā. Nu, ko tu saki?

Man, protams, nepatīk, ka tādas lietas jādara viņam aiz muguras, — teica Miks. — Bet, ja nu tu saki, ka viņš patiešām nezinās, ka es tur esmu iesaistīts, tad labāku garantiju es laikam pat nevarētu vēlēties.

Okei! Tad ir labi. Tad ir sarunāts.

Jā... tikai... es domāju, ka tas vēl nebūt visu neatrisina, — Miks teica. — Es negribētu pēc tam mēnešiem ilgi grabināties gar Italo kabi​neta durvīm. To es vēlos tikai savai iekšējai drošībai.

Kas tad nu vēl? — Hugo strauji pacēla balsi.

Tam nevajadzētu nozīmēt to, ka tu pats līdz ar to esi beidzis rūpēties par savu pasūtījumu apmaksāšanu.

Nekādā gadījumā! Tā es arī to visu saprotu: tā ir personīga garantija tieši tev līdz brīdim, kamēr es drīzumā dabūšu naudu. Šodien desmitos vai rīt no rīta astoņos?

Nu — tuvākajās dienās. Man tagad te visas lietas ir tā sagrozītas, ka atliek tikai saņemt. Tikai pats saņemšanas fakts palicis.

To es jau dzirdēju pirms vairākām nedēļām, — Miks teica.

Nūja, redzi, kā tas viss ievelkas. — Hugo bija pati nevainība.

Nekas cits jau man neatliek kā pacietīgi klausīties tavus stāstiņus. Tātad es eju, pareizāk sakot, sūtu savu cilvēku pie Italo pēc parādzīmes par summu, par kuru mēs ar tevi tikko vienojāmies, un viņš garantē tās samaksāšanu līdz nākamās nedēļas beigām.

O nē!

Kā — nē?

Uz to viņš neizies, — Hugo steidzās skaidrot. — Viņš teica, ka uz mēnesi. Ātrāk atdot viņš neuzņemas.

Vecīt, nu tas atkal galīgi nekur neder. — Tagad bija Mika kārta izrādīt sašutumu. — Līgumi ir... tas ir, tiks parakstīti līdz nākamās nedēļas beigām. Pēc tam, starp citu, stājas spēkā soda procenti. Tos taču mēs parādzīmē pat nevaram paredzēt.

Jā, bet tur es neko vairs nevaru darīt. Italo solījās man izpalīdzēt, bet mazāk kā uz mēnesi — nē, to viņš neparakstīs. Ā! Nu, paldies, ka vismaz beidzot es tieku pie kaut kādas skaidrības, — Miks teica. — Tātad arī tu neko neplāno ātrāk par mēnesi, ja?

Nē, nē, tam nav nekādas saistības! — Hugo taisnojās. — Es dabūšu ātrāk. Un tev taču tagad nebūs

nekādas problēmas. Tev galvenais bija dabūt drošu garantiju, vai ne? Tagad tev tā ir, un tevi tas apmierina. Sods un visi pārējie procenti — tā tad atkal būs mana problēma.

Formāli jau visi tad šaus tava brālēna virzienā.

Nekas tāds nenotiks... Klausies, nu tad varbūt pakustini to savu direktoru. Lai tagad tā nopietni padomā par tiem mākslas priekšmetiem. Ko? Pamēģini tomēr skaidrāk izteikties. — Miks kļuva uzmanīgs. Velns parāvis, varbūt tā tiešām būs vienīgā izeja no šī draņķīgā strupiķa!

Nu jau es esmu gatavs ieķīlāt arī savus mākslas priekšmetus. Ja tikai viņš var uzreiz iedot naudu!

Savādāk ne. Tur man ir labas lietas — gleznas, pagājušo gadsimtu pulksteņi, kaut kādas senas vāzes un tam​līdzīgas vērtīgas padarīšanas.

Jā... es jau gan tev reiz teicu, ka tādi darbiņi man ne visai patīk, — Miks domīgi teica. — Taču es, protams, runāšu. Bet būs vajadzīga lielāka konkrētība. Dod man to savu cilvēku, un es pats ar viņu sazināšos. Dabūšu no viņa mantu sarakstu, un tad meklēsim ekspertus un darīsim visu pārējo.

Jā, labi, bet... viņš man aizvien vēl nav atradies.

Nu jauki gan!

Kaut kāds stulbums, es arī saku, — Hugo nu jau gluži vai vaimanāja klausulē. — Viņam tās manas mantas stāv divās vietās, bet pats kaut kur aizblandījies ar abām atslēgām. Bez viņa nekas tur nebūs. Zini, kā tas ir — signalizācija un viss pārējais.

Tu spēj tagad iedomāties sevi manā vietā? Kā lai es tagad rīkojos? — Miks saprata, ka viņš nav dusmīgs uz Hugo. Uz viņu vispār, šķiet, dusmoties nav iespējams. Visdrīzāk — viņa vienkārši ir žēl, lai cik arī per​versas šādas izjūtas tādā brīdī liktos.

Okei, es vinu sadabūšu rokā. Sadabūšu noteikti. Miks neteica neko.

Hallo! Tu dzirdi? — Hugo pūta klausulē.

Es dzirdu, jā...

Nu? Ko — nu?

Es teicu, ka viņu sadabūšu roka un tad tev zvanīšu.

Naktī?

Piedod, vecīt, bet tā nu tas sanāk.

Labi, labi, tas nebūt nav tas smagākais pārbaudījums, kuru tu man esi uzlicis. Bet direktoru es gan ātrāk neaiztikšu, kamēr tu nebūsi mani savedis kopā ar savu seifa atslēdziņu glabātāju. Toreiz jau iznāca nesmuki, jo, šķiet, viņš pat naudu bija jau sameklējis. Bet pēdējā brīdī tu atteicies no sava nodoma.

Jā. Labi. — Šoreiz tas Hugo izpildījumā izklausījās kā — klausos, šef, neesiet tik bargs...

Miks atlaidās krēslā un pāris reižu skaļi nolamājās. Tā. Nu tā kā būtu pavilkta kaut kāda svītra.

Galvenais — nesajukt prātā no visiem šiem solījumiem, garantijām, parādzīmēm, līgumiem, termiņiem un Zaksa reklāmas tekstiem. Kā vispār Hugo pats to var izturēt un aptvert? Es taču neesmu viņam vienīgais tāds...

Un Miks nemaz ari necentās meklēt zināmo direktoru. Jau nākamajā dienā Hugo izlikās, ka tādas sarunas nemaz nav bijis. Ari naktī vairs nezvanīja.

Jā —- kāpēc gan lai viņš vairs zvanītu, ja ziņotāji ziņo — reklāmas skan, visi stabi aplīmēti, urrā!!

Bet ar tiem aplīmētajiem stabiem Zaksam izgāja maķenīt greizi. Un vēl ar šo to. To Miks uzzinās no nākamo dienu laikrakstiem.Pēc pāris dienām ir vēlēšanas.

8. daļa Aizvien vel rīkodamies drošības vārda un vienlaicīgi apzinādamies, ka visā plašajā pasaulē nav nekā tāda, kas viņam pavisam reāli šādu drošību varētu garantēt, Miks turpināja meklēt papildu variantus.

Viņš centās vismaz noskaidrot, kādam žanram pieder tāds sacerējums kā parādzīme un kā tā ir jānoformē,

lai ar to pēc tam būtu iespējams cīnīties par savām tiesībām. Turklāt kā īpašs smagums pār Miku gūlās apziņa, ka ir jārīkojas tā, lai Italo nenojaustu, ka Miks ir iesaistīts šajā lietā. Sapratis, ka te mazāk ir runa par viņu pašu, bet gan par Hugo kombinācijām, Miks it kā nomierinājās. Lai nu kā, bet galīgi iespļaut Italo dvēselē arī Hugo laikam nav spējīgs. Fakts, ka viņam ir jāizraksta parādzīme par itin nopietnu summu Mikam, kurš viņu visu acīs ir otrās vai pat kādas trešās līgas spēlmanis, varētu aizskart pat Italo pašcieņu.

Un tāpēc ir jāmeklē prātīgs cilvēks, kurš varētu šo misiju pietiekami profesionāli veikt. Pirmo pa rokai pagadījušos paziņu jau nevar sūtīt. To, ka Zaksa kampaņas finansēšanā ir iesaistīts Hugo, pavisam droši zina tikai pats Italo, Miks un vēl pavisam neliels ļaužu pulciņš. Lai pārbaudītu, vai pēc parādzīmes atnākušais patiešām ir Hugo cilvēks, Italo var viņu pamatīgi iztincināt. Bet, ja pretim gadīsies tāds, kurš tikai rausta plecus un purina galvu, tad tikai velns to sazin kas no tā visa var iznākt.Miks secināja, ka abi procesi ir jāapvieno. Proti, gan jāseko juridiski pareizai parādzīmes noformēšanai, gan jābūt gatavam tekstuāli laipot — un tai ir jābūt vienai personai. Kura tā būs?Tas varētu būt Mika bijušais klasesbiedrs, kurš ir jurists un nesen sācis itin vērienīgu privātpraksi. Var būt, ka viņam ir palīdzējis pietiekami skaļais uzvārds, jo viņš ir Augstākās tiesas priekšsēdētāja dēls, bet Miks bija pārliecināts, ka pats viņš arī ir gana spējīgs. Nemaz nav tik viegli iespiesties mūsdienu juridisko pakalpojumu tirgū pat tad, ja tev ir spēcīga protekcija, bet pats tu patiesībā esi vienkāršs dunduks. Iesācējam tas nav viegli. Taču Harijam tas bija izdevies.

Jau pirmajā pusgadā viņš kā advokāts pārstāvēja tiesā divu par bankrotējušām atzītu banku intereses, vinnēja pāris sīkāku prāvu un galu galā nodrošināja sev itin ietekmīgu pastāvīgo klientu loku. Turklāt Harijs bija viens no retajiem Mika klasesbiedriem, ar kuru viņu ceļi pēc skolas beigšanas bija itin bieži krustojušies, un viņi nebija zaudējuši normālus un regulārus kontaktus.Tagad gan viņi kādu laiku nebija tikušies, jo, ja viens no senajiem jaunības dienu varonīgajiem pudelesbrāļiem vairs itin nemaz nedzer, tad pavisam objektīvi sāk zust motivācija biežākām tikšanās reizēm, bet vienalga Miku skāra zināms izbrīns, kad viņš uzzināja, ka Harijs ir mainījis dzīvesvietu. Un izrādījās, ka puisis alcis pārmaiņas dzīvē un aizgājis no ģimenes. Iepriekšējā dzīvesvietā palikusi sieva, arī Mika bijusī klasesbiedrene, ar trijiem bērniem. Raugi, zemākajām līgām atkal savas problēmas.

Bet Harijs kā profesionāls jurists, kurš prot glabāt firmas un klienta noslēpumu, bija īstais, kuram Miks varētu uzticēt visas savas bēdas. Un, kad vēl Miks par šo pakalpojumu apsolīja zināmu summiņu, jo paredzēja, ka vēlāk jau droši vien būs ari jāiet pie Italo pēc naudas un tad aizvien būs vajadzīgs uzticams cilvēks, kurš neparko neizgaismos Miku, tad Harijs visam piekrita.

Bet viņš ir jurists. Un viņam interesē detaļas. Daudz. Gandrīz visas. Lai labi spēlētu, ir jāredz laukums un maksimāli labi jāzina spēles notei​kumi. Jebkurā līgā.

Miks īsumā visu izstāstīja. Bet atkal bija jāsāk no gala, jo Harijam radās aizvien vairāk jautājumu.

Viņu nemulsināja ne uzvārdi, ne spēki, kuru vilinājumam Miks nav spējis pretoties. Pats viņš diendienā ne ar tādiem vien sadarbojas, un ar to jau nu galīgi viņu neizbrīnīsi. Viņu interesē detaļas.Bet, savilcis kopā Italo ar Hugo, viņš tā kā kļuva piesardzīgāks. Vaicāts par iemeslu tādai reakcijai, viņš teica, ka vēlāk Mikam šo to parā​dīšot. Bet kopumā viņš visam piekrita un secināja, ka tas ir pasākums, kurā neviens ne ar ko īpaši neriskē. Izņemot, protams, pašu Miku, jo viņam esot jāapzinās, ka neesot pasaulē tāda dokumenta, kuru nekādi nevarētu apstrīdēt.Un pats jau viņš to nemaz nedarīšot. Viņam ir cilvēki, kurus aizsūtīt. Tā nav problēma. Bet, kad viņi abi ieradās Harija birojā, tad Mikam tika pasniegta neliela lapiņa.Tas bija sacerējums bez virsraksta un bez parakstiem, bet Miks atcerējās, ka ir tādas redzējis arī agrāk. Tas bija kaut kas līdzīgs slepenpolicijas apkārtrakstam, kurš domāts tikai un vienīgi dienesta lietošanai īpaši šaurā lokā. Un tam, kurš atradās Mika rokās, bija šāds teksts: «Labi zināmais krāpnieks Hugo Rozenbahs, kurš vairās no tiesībsargājošiem orgāniem un no atbildības par izkrāpto naudu no komercbankas, kura patlaban atrodas uz bankrota robežas, patlaban dzīvo Vācijā. Lai arī mutiski viņš ir solījis kredītu atdot, tomēr viņa uzvedībā ir vairākas pazīmes, kas

liecina, ka viņš ne tikai nedomā to atdot, bet reāli to nemaz arī nevar izdarīt. Viņa lietas Latvijā kārto kāds Italo, kurš palīdzējis Rozenbaham ieķīlāt gandrīz visu viņa īpašumu Latvijā, tajā skaitā lepnu senās muižas ēku, kura atrodas laukos netālu no Rīgas un kuras inventarizācijas vērtība pārsniedz vienu miljonu.

Un ir arī ziņas, ka tuvākajā laikā Rozenbahs grasās pamest Vāciju, lai pārceltos uz dzīvi Īrijā, ar kuru Latvijai nav īpaša līguma par sadarbību kriminālnoziedznieku meklēšanas jomā... »Harijs klusējot bija šo lapiņu Mikam pasniedzis un, kad tā bija izlasīta, tāpat klusējot to paņēma atpakaļ un noglabāja pie sevis. Un ne vārda. Bet Miks atļāvās reaģēt skaļi: — Nekā jauna. Bet es esmu pārliecināts, ka tās ir vistīrākās muļķības. Neesmu, protams, vistuvāk stāvošā persona, taču kaut cik jau es šos cilvēkus pazīstu. Tā ir diezgan neveikla insinuācija. Kaut gan galvot es ne par ko nevaru.

Harijs neteica neko. Turpat Mika klātbūtnē tika noinstruēta kāda Harija biroja darbiniece, un tad arī tika zvanīts Italo. Pēc stundas viņa bija atpakaļ, un Mika rokās iegūla ar viņam pazīstamo rokrakstu Italo uzrak​stītā parādzīme.

Un Miks varēja pavilkt saviem aprēķiniem vēl vienu svītru. Tagad tie tā kā būtu dubultīgi pasvītroti, un šķita, nu gan ir vieglāk elpot. Pal​dies Dievam, Hugo to visu bija ņēmis nopietni.

Bet vakarā mājās, sācis pāršķirstīt laikrakstus, Miks atklāti šausminājās. Visur priekšā Zakss.

Laucinieki vaikstās par viņa radioreklāmas ofensīvu. Rīgas Dome atkal grasās viņu iesūdzēt tiesā. Par to, ka nelikumīgi aplīmēti kādai reklāmfirmai likumīgi izīrētie stabi, un šī firma nekādi nav saistīta ar Zaksa partiju. Savukārt Latvijā populāra rokgrupa sūdzējās par to, ka Zakss personīgi viņus ir pamatīgi piekrāpis, jo solījis finansēt viņu koncertturneju, kurā viņi apsolījušies nemitīgi skandēt arī viņa vārdu, taču čiks vien no tā iznācis. Mataini noīrējuši aparātus, sadrukājuši plakātus, pieteikuši koncertus, dažus jau uz parāda nospēlējuši, bet, raugi, Zakss par saviem solījumiem aizmirsis.

Hugo, Hugo — ko tu dari! Miks labi atpazina fragmentus no sava projekta. Jā, tur bija paredzēta gan efektīva ielu reklāma, gan muzikālu, gan citu kultūras un sporta pasākumu atbalstīšana. Protams, tas viss tur bija. Taču, ak Dievs, Hugo, ne jau tik barbariskā veidā! Tā taču pat vecenes necērt!

Tagad kļuva pilnīgi skaidrs, ka pēc tam, kad Zakss degradēja Miku, Hugo pats ir uzņēmies galvenā stratēģa lomu. Citu cilvēku viņam nav. Pats Zakss ari nav spējīgs savam raksturam piemeklēt kaut ko pienācīgu-Bet, Hugo, — ko tu daudz pa telefonu no Vācijas vari izdarīt?Miks jau vasaras sākumā bija nokārtojis attiecības gan ar pašvaldībām, gan attiecīgajiem dienestiem par iespējamo aģitatīvo materiālu izvietošanu pilsētu ielās, gan arī principiāli vienojies ar tām aģentūrām, kas viņu jau bija apsteigušas un pacentušās uz laiku iegūt savā pārvaldījumā svarīgākās vietas. Mehānisms bija labi nostādīts, un bija radītas iespējas izstādīties jebkurā vietā. Ja tiks samaksāts, protams. Bet tajā laikā jau par to nebija nekādu šaubu.Bet kas notiek tagad? Kaut kādi nemākuļi pa nakti ar partizānu metodēm aplīmē visus stabus, lai panāktu to, ka tūkstošiem plakātu tāpat tiek noplēsti un par šo darbu piestādīts papildu rēķins Zaksam, un vēl ceļ viņam publisku neslavu.Ar mūziķiem tāpat. Mikam bijās daudzas un skaistas ieceres.

Galvenokārt tāpēc, lai radītu iespēju Zaksa vārdam izskanēt plaši apmeklētos pasākumos, kam ir garīgi vērtīga pieskaņa. Bet no visas Mika sagatavotās paketes Hugo ir izrāvis vienu ideju, sasolījis garmatainajiem tūkstoti par katru koncertu, un tādiem kopumā jābūt trīsdesmit, bet tā arī neko nav iedevis.

Un, lūk, ari rezultāts. Dabūja savu bumerangu atpakaļ. Vai tad tādam deputātam vai viņa listes biedriem kāds uzticēsies, ja tie jau pašā sākumā tik tizli izturas?Nu jau nedaudz pazīstot gan Hugo, gan Zaksu, Miks pilnīgi pieļāva iespēju, ka viņiem abiem par šo nesmukumu ne silts, ne auksts. Beigās vēl to pasniegs kā plānotu efektu — sak, galvenais, ka tas vārds tiek visos variantos skandināts.Reiz jau Zakss bija izmetis naivu frāzi, ka antireklāma arī esot reklāma. Laikam to Hitleru salasījies un kaut ko pārpratis. Jā, tā tas varētu būt, bet tas tomēr ir smalki niansēts jautājums. Uztaisīt labu un efektīvu antireklāmu ir daudzreiz grūtāk nekā labu parasto reklāmu. Tas ir tāpat kā cirkā, kur visiem liekas, ka klauni tikai ākstās, bet neviens nesaprot, ka patiesībā viņi ir veiklāki par pašiem ekvilibristiem, jo viņiem ir ne tikai jāmāk tas

pats, kas lielajiem māksliniekiem, bet arī jādara tas pavisam smieklīgā veidā. Un tā patiesi ir liela māksla.Un savā projektā Miks šo parādību bija gan pieminējis, bet nebija to īpaši izstrādājis, jo diemžēl nejutās pietiekami spēcīgs to darīt. Bet tagad notiekošais taču ir pavisam kaut kas cits. Tā nebūt nav noderīga antireklāma. Tas vienkārši ir trumpis pretinieku rokās.Un jādomā, ka svārstīgais elements, uz kuru cer pilnīgi visi deputātu kandidāti, drīz vismaz vienā jautājumā nesvārstīsies nemaz. Proti, viņiem ātri vien izveidosies priekšstats, ka kaut kas ar to Zaksu patiešām nav kārtībā. Jā, jā — ar viņu pašu. It kā taču nopietns un smagnējs vīrs, it kā runā par nopietnām lietām un rauc gudru ģīmi, un it kā pat varētu padomāt, vai tiešām neatdot savu balsi par viņu, jo tie pārējie jau ari, redz, tādi gaisagrābšļi vien ir, bet — še tev! — viņš ņem un nodarbojas ar tādu diletantisku pašdarbību. Vai tad tiešām viņam nav neviena kvalificēta palīga?...Protams, Miks to visu atkal uztvēra personiski. Viņa acu priekšā viņa projekts tiek publiski izvarots. Tā ir viena haotiska grābstīšanās. Un vispār viņš bija spiests konstatēt, ka pamazām viņam jau sāk tīri cilvēciski kļūt žēl Zaksa. Viņš noteikti ir pelnījis sev labākus sabiedrotos. Nē, ne jau tieši Miku. Tik augstu viņš sevi nenostāda. Bet vispārībā.Un laikam jau daudzi tāpat turēja aizdomās Miku, ka patiesībā viņš pats to visu tik nemākulīgi arī dara. Lai kāda arī bija konspirācijas spēle, tomēr pārāk daudzi jau zināja par Mika piederību pie šīs lietas. Un šī atziņa viņu skumdināja visvairāk. Beigās vēl būs tā, ka tu ne tikai neko nenopelnīsi, bet vēl iegūsi pamatīga idiota slavu.

Bet Hugo kategoriski nepiekrita Mika kritikai. Viss taču esot bezgala normāli. Un būšot vēl trakāk.

Viņš esot ieplānojis vēl šādus tādus pigorus. Pēdējās dienās pirms vēlēšanām šī valsts vispār esot jāuzsper gaisā. Miks gan nespēja iedomāties, ko vēl trakāku un sliktāku varētu izdomāt, taču iekšēji bija gatavs uz visu.

Bet nekas vairāk ari nenotika. Pašu lielāko bliezienu Hugo bija pietaupījis nevis pēdējām pirmsvēlēšanu dienām, bet gan pašai vēlēšanu dienai.

Tajā vakarā Miks patiesi jutās tiesīgs ietērpties siltā peldmētelī, ieauties biezās čībās un rāmi raudzīties televizorā, gaidot, kamēr sieva uzvārīs un pienesīs klāt karstas tējas krūzi. Pēc kopīgas kādas aizraujošas detektīvfilmas noskatīšanās viņi jau posās klāt gultu un doties gulēt, kad omulīgo idilli pāršķēla spalgs telefona zvans. Miks jau bija aizmirsis, ka viņam tāds mājās vispār ir. Viņš saskatījās ar sievu, un abi it kā viens otram mēmi vaicāja — Hugo? Hm, pusnakts gan bija, bet vienalga tomēr stipri par agru priekš viņa. Un vispār — gaidi tagad, kad nu viņš tev atkal piezvanīs pats. Kampaņa, ja to par tādu var nosaukt, beigusies, vēlēšanas notiek, tagad tikai gatavojies skraidīt pakaļ un dzenāt rokā savu naudiņu, Bet zvanītājs patiešām bija Hugo.

Sveiks! Kā jūties? — viņš jautāja, un Miks jau uzreiz nojauta, ka kaut kas viņam ir aiz ādas.

Nu tā, domāju, kam lai rīt atdodu savu dārgo balsi. Izvēle jau liela, — Miks atbildēja.

Sitos tu man izbeidz, — Hugo smējās. — Izvēle ir tikai viena, par to taču nav nekādu šaubu.

Miks ļoti labi stādījās priekšā Hugo idilli viņa mājās, jo bija nepārprotami skaidrs, ka viņš zvana tieši no savām mājām kaut kur Vācijas vidienē. Miks jau bija pamanījies tvert Hugo noskaņas no viņa balss intonācijas vien. Tagad viņš droši vien sēž platā peldmētelī, tikko kā izkāpis no karstas vannas, visapkārt nokrāvies ar telefona, faksa, rācijas un citiem aparātiem, lai nemitīgi būtu par visu lietas kursā.

Bet šoreiz laikam Mika iekšēja balss kļūdījās. Lēnprātīgi Hugo bija noskaņots pavisam cita iemesla dēļ.

Klausies, — Hugo turpināja. — Nu, vajadzētu tā kā pēdējo blie-zienu uztaisīt.

Ja tu domā uguņošanu, tad būsi nokavējis. To jau vakar taisīja tavs pseidotautietis fon Cveigels.

— Jā, es dzirdēju par tādu ambrāžu. Bet ne jau to es domāju.

Ko tad? Kur un cikos man jābūt: klausos, šef, atļausiet skriet? — Miks salti ironizēja, bet iekšēji sarāvās, jo juta, ka laikam jau tūlīt tā arī būs jārīkojas.

Nē, nekas pārlieku traks. Vienkārši vajadzētu iztaisīt tā, lai visi radiņi rītā turpina raidīt mūsu klipus.

Labrīt — labvakar! Pamodies gan, — iesmējās Miks. — Es tev jau pavasarī teicu, ka likums to nepieļauj. Un es neredzu iemeslu, kāpēc tieši man pēc tava ģeniālā ieteikuma to vajadzētu pārkāpt? Esi nolēmis paveikt visu iespējamo, lai vēlēšanas atzīst par nelikumīgām? Bet tas nesanāks. Pirmkārt, diskvalificēs tikai Zaksu kā vainīgo, un pārējie priecāsies. Bet, otrkārt, neviens rādžiņš jau arī nebūs tik dulls, lai noliktu sevi zem likuma kalpu sitiena.

Nekā nebija. — Hugo bija kļuvis bezgala šķelmīgs. — Es varbūt nejauši pārteicos. Ne jau reklāma jāraida. Jā, to varbūt patiešām nevajadzētu raidīt. Bet apsveikumus un pateicības taču nekas nevar aizliegt sludināt pat vēlēšanu dienā, vai ne? Tev tā nešķiet?

— Domu gājiens nebūt nav pats sliktākais...

— Tieši tā: mēs apsveicam visu tautu vai arī pateicamies tai par atsaucību. Tādā garā. Un beigās — tāda un tāda partija.

— Hm, vienalga tā ir slidena lieta, — Miks aizdomājies šaubījās.

— Nekā tamlīdzīga. Tas viss ir pilnīgi legāli, — Hugo turpināja. — Mani cilvēki jau ir interesējušies. Tikko kā zvanīja pašam vēlēšanu komisijas priekšsēdim. Viņš teica, ka tas patiešām nav aizliegts. Vismaz likumā nevienā vietā tas skaidri nav pateikts.

— Pats priekšsēdis tā teica? — Miks vaicāja. -Jā!

— Kaut ka aizdomīgi. Kāpēc gan pārējie līdz tam nav aiz​domājušies?

Nezinu. Ko es varu zināt par kaut kādiem tur pārējiem? Bet vienalga — mums tas nāk tikai par labu.

Iedomājies, rīt visi taisās iet pie urnām, bet tad klausās, skat, neviens it kā neko, bet Zakss viņus apsveic.

Kolosāli!

Nav jau nav slikti, patiešām. — Miks vēl aizvien bija skeptiski noskaņots. — Tu pats runāji ar priekšsēdi vai kāds no taviem mistiska​jiem cilvēkiem?

Kāpēc mistiskajiem? — Hugo attrauca. — Es tev jau teicu, ka tā mana vecene ir ar kārtīgiem pautiem. Skat, ne tikai iedabūja reklāmu arī valsts rādžiņā, bet izpīpēja arī šitādu gājienu.

Es gan tavā vietā neļautos tādai eiforijai, — Miks teica. — Nezinu, cik tu labi pazīsti tos savus padomdevējus, bet tā var būt arī kaut kāda provokācija. Tā sacīt, pēdējais piliens Zaksa biksēs.

Tu domā? — Hugo kļuva apvaldītāks. — Nē. Tas nevar būt. Nu, labi, es tev pēc piecām minūtēm pārzvanīšu.

Miks saprata, ka gaidītā un pelnītā miera nebūs. Vismaz šonakt. Līdz pulksten sešiem no rīta, kad raidstacijas pārtrauc raidīt tikai naktsmūziku, vēl nāksies izbaudīt šādus tādus piedzīvojumus. Un to apjomus Miks vēl nespēja stādīties priekšā.Visgrūtāk tagad būs dabūt laukā no siltajām gultām palīgus, jo, pateicis pagaidām pliku paldies, Miks viņiem bija apsolījis nākamās nedēļas sākumā samaksāt, un šo ziņu viņi neuzņēma ne ar kādu īpašu sajūsmu, taču jāsamierinās vien ar to bija. Jā, ej nu tagad pierunā viņus vēlreiz mesties iekšā naksnīgajā tumsā.

Bet tā bija tikai viena problēma. Otra šķita daudz nopietnāka. Kā to visu iedabūt radiostaciju programmās? To, ka tam ir jāsāk skanēt jau no paša rīta, pat muļķis sapratīs. Pēdējā dienā šādai akcijai nebūtu nekādas jēgas, ja viss nesāktos jau sešos no rīta, lai tad iegultu vienas daļas vēlētāju apziņā, bet ap pusdienlaiku jau saceltu īstenu vētru vai vismaz polemiku vakara presē, tādējādi darot zināmu šo faktu praktiski visiem, uz ko tad tas arī ir tēmēts.

Bet tagad jau ir krietna pusnakts. Atkal visas tās kompjūterprogrammas! Un kur sameklēt atbildīgos darbiniekus, kuri spēs pieņemt stingro lēmumu? Visi taču zina vēlēšanu likumu, bet neviens nav to pētījis dziļāk un nopietnāk, lai nonāktu pie tiem secinājumiem, kurus veikuši Mikam aizvien vēl nepazīstamie apsviedīgie Hugo draugi. Un tā nu būs vienreizēja atrakcija — pirmsvēlēšanu naktī gandrīz visām radiostaciju amatpersonām vienlaicīgi izskaidrot, ka, redz, tā tomēr drīkst!

Tas neapšaubāmi būtu itin aizraujošs piedzīvojums, un Miks juta, ka nostalģija pēc mietpilsoniskās ģimenes vakara idilles ir zudusi kā uz burvja mājienu. Burvis, starp citu, dzīvo Vācijā. Bet tomēr viens mazs tārpiņš grauza viņa prātu. Proti, viss jau it kā būtu labi un viss jau arī būtu iespējams, ja vien gaisā

draudoši nekarātos pati svarīgākā jautājuma zīme — kas tad par to visu maksās? Kā un kad? Skat, ko sadomājuši — vēl nav nomaksāti vecie parādi, bet jau ir jauni pasūtījumi padomā!

Mika sieva jau visu bija sapratusi un atļāvās veltīt viņam tikai līdzjūtīgu skatienu. Miks vainīgi noplātīja rokas un ar visu telefona aparātu pārvācās uz virtuvi. Pēc mirklīša jau arī zvanīja Hugo.

Viss kārtībā, — viņš jautri teica. — Tās nebūs nekādas problēmas. Es tikko runāju ar tā rādžiņa šefu, un viņš jau pats visu ir noskaidrojis. Visiem jau čuriņa raustās, jo pēcāk visādi var sanākt, vai ne? Bet nē — viņš pats ir zvanījis priekšsēdim, un tas ir apstiprinājis to pašu.

Tas jau patiešām ir pārliecinošāk, — Miks teica. — Tātad man atkal gaidāms bezatmaksas darbiņš?

Mik, beidz! — Hugo sauca. — Kāds bezmaksas darbiņš? Visiem viss tiks samaksāts. Tagad galvenais ir līdz galam izvilkt šo ideju, saproti! Es taču uz tevi paļaujos.

— Tas ir labi. Tad nu es gaidu rīcības scenāriju.

— Okei. Pēc pāris stundām būs gatavi jaunie klipu varianti. Tev būs jāaizbrauc pakaļ un atkal tie jāizvadā pa visiem saviem rādžiņiem. Un tā, lai jau no rīta skan visur.

— Jaunie klipi vēl nemaz nav gatavi?

Nē. Mēs jau tikko kā tikai apķērāmies. Bet tas jau nekas — tūlīt viss būs. Es sapratu, ka tur džeki jau skalo rīkles un eļļo mehānismus. Pēc pāris stundām.

Tu vispār esi spējīgs kaut cik reāli stādīties priekšā manu stāvokli? — Miks vaicāja. — Pats tu pa telefonu itin mierīgi tiec galā ar savu vienu radiostaciju, jo klipi turpat uz vietas tiek arī izgatavoti. Bet man taču tādas ir desmit. Un pa visu Latviju. Ja gribi nokļūt uz tālākajām, tad ir jāizbrauc praktiski tūlīt, nevis pēc pāris stundām.

Nu jā... bet es domāju, ka tu tiksi galā. Tavējie čaļi taču paspēs. Naktīs tukšāki ceļi.

Viņiem nav benzīna, — Miks pajokoja.

Beidz, Mik! Es runāju pavisam nopietni, — Miks turpināja. — Es viņus šodien atlaidu ar tekstu, ka samaksāšu pirmdien vai otrdien, un, zini, labprāt būtu ierakstījis videolentē un pēcāk tev parādījis viņu sejas izteiksmes.

Es saprotu tevi, — Hugo teica. — Bet mums ir jācīnās. Ir jāiztur. Piesoli večiem prēmijas.

Kādas prēmijas? Un ko lai es, tavuprāt, piesolu raidstacijām? Tiem, kas mani savulaik apgāja, kā es te netieši noskaidroju, tu jau, raugi, esi samaksājis. Bet manējie visi tiek bezgala čakarēti. Un savā starpā viņi ari apmainās ar informāciju. To, ka viens rādžiņš no tevis visu jau ir saņēmis, vairs ne no viena nenoslēpsi.

Nūja, nedaudz es tur viņiem aizsūtīju, — Hugo atkal taisnojās. — Saproti, viņi tomēr arī ar izgatavošanu nodarbojas. Un tur ļoti daudzi cilvēki iesaistīti. Tiem bija jāsamaksā noteikti. Es domāju tā — tiem bija jāsamaksā tūlīt, nekavējoties. Aktieri, režisori... Ā — jā, un par kasetēm un diskiem arī vajadzēja maksāt...

Nē, nu jauki. Bezgala jau viss ir jauki. Ko lai es citu saku? Es tikai tev vēlreiz jautāju — vai tu spēj stādīties priekšā manu situāciju?

Stādos, stādos, — Hugo attrauca. — Bet tu jau arī esi velna pulveris. Man jau nav neviena cita, uz ko es varētu tā paļauties.

To es zinu, — Miks teica.

Nūja...

Labi, skatīsimies, kas te var sanākt. Bet es tev vēl neko nesolu, — Miks uzmanīgi teica. — Vispirms viņi visi tagad, sestdienas naktī, ir vis​pār jāsadabū rokā. Un kā lai es reaģēju, ja viņi sāk celt cenas?

Droši! Lai ceļ, cik grib. Nu, varbūt ne gluži tā, bet viss taču tiks samaksāts...

Sapratu, sapratu, — Miks viņu pārtrauca. — Tālāk vari neturpināt. Iespējams, ka līdz sešiem būs vajadzīgs arī tavs brālēns. Viņš būs sameklējams? To nu, lūdzu, uzņemies pats.

Jā, tūlīt!

Labi, sazvanīsimies pēc kāda brītiņa.

Okei. Es visu laiku esmu pie telefona.

Kādā nejaušā sanāksmē neiepīsies?

Nē, nē, tagad ne. Tās man ir pa dienu. — Hugo, šķiet, nejuta Mika pēkšņo ironiju — tik ļoti viņš bija aizrāvies ar pēdējo spurtu īpatnējās priekšvēlēšanu kampaņas finišā.

Miks patiešām ilgi svārstījās, kamēr nolēma zvanīt saviem palīgiem. Un tādas ziepes jau bija gaidāmas — divi vai nu nebija mājās, vai arī uz nakti bija atslēguši telefonus. Viņš ātri izstāstīja ideju pārējiem un pagaidām tikai lūdza sazvanīties ar visām provinces raidstacijām. Arī ar tām, kas bija pagaidām nekur neatrodamo palīgu pārziņā. Vīri kurnēdami piekrita. Un tikai pašās beigās Miks atļāvās izmest uzmanīgu pie​zīmi, ka varbūt būs ari jābrauc. Taču viņi jau paši to bija sapratuši.

Tad sākās Rīgas raidstaciju cilvēku medības. Savas programmas tās raida augu nakti, un, neskatoties uz to, ka dažās tad tur valda tikai bez​kaislīgs kompjūteris, tomēr sēž ari vismaz viens dzīvs cilvēks. Tagad nu viss organizatoriskais un atbildības smagums gūlās uz šo nakts dežurantu pleciem. Miks viņus sabaidīja ar to, ka it kā esot iestājušās šausmīgas ziepes un lai viņi kaut no pazemes izrauj pašus atbildīgākos savus priekšniekus, un lai tie tūlīt zvanot Mikam uz mājām. Tūlīt. Nekavējoties.

Pirmie, kā par brīnumu, pieteicās Mika palīgi. Tur viss gāja apbrīnojami gludi. Ar pirmo gājienu sazvanīti un no gultām izcelti visi priekšnieki, un visi arī principā ir ar mieru, tikai daži vēl gribot pārliecināties paši par attiecīgo vēlēšanu likuma traktējumu. Vēl pat vairāk — gandrīz visi ir ar mieru atlikt naudas saņemšanu uz vēlāku laiku. Problēmas bija tikai ar Daugavpili. Tur nekādi nevar atrast īsto priekšnieku, bet nakts dežurants šķietoties vienkārši piedzēries, jo izturoties tā, it kā strādātu nevis radiostacijā, bet gan kaut kādā meitumājā.

Daugavpils. Tas ir nopietni. Šie tur ir saslēgušies itin vērā ņemamā retranslācijas tīklā un praktiski ar savu programmu aptver visu Latvijas austrumu daļu. Velns parāvis, tas patiešām ir nopietni! Tos vajag atrast noteikti. Un Miks teica, lai vīri zvana kaut uz Daugavpils policiju un lūdz viņu palīdzību. Māte mirusi, meita nolaupīta — vienalga kas. Bet lai tikai dabū rokā.

Atzvanīja ari visi Rīgas raidstaciju bosi. Visi kā viens neapmierināti bez gala. Uzklausījuši Miku, visi teicās pārzvanīt pēc kāda brītiņa. Zinot viņu stilu, Miks jau uzreiz pats ieteica viņiem sazināties savā starpā un pieņemt vienu kopīgu lēmumu. Galu galā lai zvana Hugo tik labvēlīgā radio šefam! Tas taču arī no viņu pašu loka vien ir, lai arī izrādījies nedaudz veiksmīgāks par citiem naudas saņemšanas ziņā. Šķiet, tā arī visi darīja. Kurš zvanīja viens otram, kurš saviem pazīstamajiem juristiem, bet varēja just, ka nu jau pilnīgi visus ir aizrāvusi šī ideja. Pirmkārt, tā būs papildu peļņa. Bet Mikam šķita, un laikam jau viņš nekļūdījās, ka galvenais motīvs, kas viņus visus vadīja šajā naktī, bija doma — nepalikt astē citiem. Ja tas tur, lūk, var, tad kāpēc gan man būt tam muļķim?Izcīnījis nelielu pauzi savā par nelielu revolūcijas štābu pārvērstajā virtuvītē, Miks pēkšņi atskārta kādu interesantu lietu. Patiešām interesanti!

Ja arī tas iet cauri, tad jau būs pavisam skaisti. Jāzvana Harijam.

Tas varēja būt arī bezcerīgi, jo Miks zināja jau no seniem laikiem, ka ir jau manīti visādi īpatņi, bet Harijs šajā ziņā bija vienkārši fantastisks. Viņš gāja gulēt jau astoņos vai deviņos vakarā, bet cēlās augšā tūlīt pēc četriem. Un tā nebija nekāda rakstura rūdīšana vai vispār kaut kāda ar nodomu veikta darbība.

Tāds nu bija Harija organisms. Miks kādreiz bija novērojis, ka visādos jaunības pasākumos pēkšņi, ap kādiem desmitiem vakarā, Harijs ir kļuvis nelietojams — acis sarkanas, žāvas plēš pušu muti, un, pat nedzēris nemaz, sāk runāt visādas muļķības. Izrādās, ka viņš vienkārši jau guļ, lai ari fiziski it kā vēl aizvien atrodas vertikālā stāvoklī.

Miks pie sevis nosmējās — drīz jau viņam tāpat jāceļas augšā. Bet gaidīt nācās ilgi. Miks bij pacietīgs. Nogaidījis, kamēr telefona klausulē noskan trīsdesmit aicinājuma signāli, viņš zvanīja vēlreiz.

Tikai trešajā zvanīšanas tūrē, atskanot divdesmit piektajam pīkstienam, varēja secināt, ka Mika pacietība ir ņēmusi virsroku.

Saglabādams cerības, ka Harijs nerunā pa miegam, Miks īsi izstāstīja lietas būtību un uzdeva sevi interesējošo jautājumu. Paldies Dievam, Harijs jau bija gulējis pietiekamu laiciņu, lai ātri vien spētu atgriezties reālajā pasaulē.

No kurienes tu vispār zvani, ķēms? — Harijs pajautāja.

No mājām. Atzvanīsi? Cik laika tev vajadzēs, lai to noskaidrotu?

— Nezinu. — Harijs žāvājās. — Ja man pašam nebūs mājās tā likuma teksta, tad būs jāceļ augšā kāds kolēģis... Nu tā — pēc minūtēm divdesmit.

— Pacenties ātrāk, — Miks lūdza.

Drošības pēc Miks vēl pāris reižu piezvanīja saviem diviem pazudušajiem palīgiem, izmantodams to pašu pacietības terapiju, ar kuru tika uzvarēts Harijs, taču šeit arī tas nelīdzēja. Jau bēdīgāk, Miks domāja. Ja nu Harijs nevarēs apstiprināt manas aizdomas, tad es nespēšu iekļauties līdz sešiem atvēlētajā laikā. Tur nu tad neko nevarēs darīt.

Smago klusumu, kurš uz brīdi bija iestājies Mika nelielajā un tagad krietni piepīpētajā virtuvītē, pāršķēla telefona zvans. Hugo.

— Nu, kā tev tur iet?

— Pagaidi, es tagad gaidu zvanus. Vēlāk. — Miks tikai pašās beigās aptvēra, ka precīzi kopē Hugo tekstus. Tas viņam uzdzina jautrību.

— Ahā. Labi. — Un Hugo paklausīgi nolika klausuli.

Tad zvanīja viens no palīgiem. Daugavpils šefus tomēr nevarot atrast. Uz policiju zvanīji? Kaut kā tomēr neērti. Telefona numurus sameklēju, bet zvanīt nejūtos nobriedis. Jocīgi kaut kā tas viss sanākot.

Miks pierakstīja Daugavpils policijas telefona numurus un tūlīt ari zvanīja pats. Šķiet, ka viņu vadījusi Dieva roka. Policija patiešām bija īstais starpnieks Daugavpils raidstacijas bosu meklēšanai.

Sazvanījis dežūrdaļas priekšnieka vietnieku, Miks stādījās priekšā kā Ministru kabineta kancelejas vadītājs. Šķita, ka ari priekšnieka vietnieks ir jautrā prātā un Mika izdomātais briesmīgais amats uz viņu neatstāj nekādu īpašu iespaidu. Policisti to laikam vispār pat nesaprata. Kādi ministri un kāds kabinets?

Kas tie tādi? Taču, uzzinājis, ka tiek meklēts Daugavpils radio šefs, likās, ka viņš tūlīt pielec kājās un enerģiski piešauj roku pie cepures.Šito vajag? To viņš tūlīt. To nebūšot grūti izdarīt. Viņam bez radio piederot arī lielākie apkaimes kazino, un priekšnieka vietnieks tūlīt pa iekšējo kanālu noskaidrošot, kurā no tiem meklētais šobrīd atrodas.

Pēc divām minūtēm Miks zināja gan precīzu uzvārdu, gan to, kā sauc vietu, kurā tā īpašnieks atrodas, un ari mobilā telefona numuru. Miks gan tā kā nedaudz sarāvās no tik pakalpīgas pietātes un pārjautāja — varbūt viņam nemaz nevajagot pašu bosu, jo runa jau esot par visai konkrētām programmas lietām. Bet nekā savādāk policists palīdzēt nevarēja. No lielā bosa tad arī visus sīkumus varēšot uzzināt. Viņš jau esot brīdināts, ka zvanot no valdības. Fantastika!

Miks jau iedomājās ainu, kā Daugavpilī visi kazino strauji tiek slēgti un aizbarikādēti, ielās izdziest gaisma un jauni vīri melnās ādas jakās stiepj uz jumtiem ložmetējus.

Bet par bosu nejauši nodēvētais bez jelkādiem pārmetumiem uzklausīja Mika formālo taisnošanos par īstajiem viņa meklēšanas iemesliem. Šķita, ka viņš pat ir īpatnēji apmierināts par Mika apsviedību.

Viss ir normāli. Tas tā var notikt. Raugi, viņa juristi, kas tepat blakus tagad sēžot, ari piekrītoši mājot ar galvu — un fonā bija labi dzirdama vispārēja jautrība, kas stipri atgādināja brašu ērzeļu vienlaicīgu krākšanu. Vārdu sakot, lai tikai Miks vedot šurp savas dziesmas. Un naudu arī. Jā, kā tad! Nauda gan vajadzīga tūlīt. Cik tur sanākšot, ja rēķina pēc radio taksēm? Oho! Obligāti! Jā, jā — vispirms nauda, un tikai tad būs tās dziesmas — vai kas nu tur Mikam esot.

Noskaidrojis, ka līdz pat rītam boss būs sazvanāms pa to pašu telefona numuru, Miks iegrima pārdomās. Tā, Daugavpils laikam atkrīt.

Bet vai tā to var atstāt? Zaksam tas ir ļoti nopietns reģions.

Galu galā kāda man darīšana! Es tur vairāk neko nevaru izdarīt. Tagad lai Hugo demonstrē savu

ekvilibristiku.Piezvanīja divu Rīgas raidstaciju pārstāvji. Jā, tā lieta varot iet. Esot papētījuši to likumu un pat esot zvanījuši pašam vēlēšanu komisijas priekšsēdim. Tas tā varot būt gan. Nabaga priekšsēdis, Miks nodomāja.Bet — kā tad būšot ar to maksāšanu, kungi gribēja zināt. Ko, Mik? Neapčakarēsi mūs galīgi?Miks bija spiests taisnoties un dievoties, ka viss būs tā, kā ir solīts, un pat vēl vairāk. Un, izmantodams situāciju, kad attiecīgie cilvēki, lai arī no miega iztraucēti, tomēr ir puslīdz labā noskaņojumā, jo pēc dabas jau viņi visi ir azartisti un šādas niecīgas uzvaras pār birokrātiju allaž iesveļ kaut ko līdzīgu sajūsmai, Miks tagad atļāvās patielēties par to, ka tomēr vajadzēs pārskatīt viņam uzlikto sodu atlaižu ziņā. Vismaz divu raidstaciju vīri tam principā piekrita. Šonakt viņi ir labvēlīgi. Tikai vispirms vēl paska​tīsimies, vai vispār tā nauda būs.

Būs, būs — un Miks juta, ka atkal ir nejauši piesavinājies Hugo stilu. Viņš noskurinājās.

Tad atzvanīja vēl no vienas un tūlīt arī vēl no vienas Rīgas stacijas.

Diemžēl. Sazinājušies ar saviem tiešajiem priekšniekiem un īpašniekiem un noskaidrojuši, ka šie tomēr nevēlas riskēt. Bet pārējie taču raidīs, Miks centās viņus pierunāt. Nē, tas neko daudz nenozīmējot.

Viņi, lūk, neesot noskaņoti pakļauties masu psihozei. Vīri paši jau nu saprot, ka tas nav diez ko prātīgi, bet viņi neko tur vairs nevarot padarīt. Pret savu šefu gribu viņi neiešot. Turklāt tas parāds jau arī atbaidot. Žēl. Bet ari tas, kas jau ir sasniegts, nav gluži zemē metams. Tagad tikai vajadzētu labas ziņas no Harija, un tad jau varēs zvanīt Hugo. Miks atradās pacilātības viļņa galā, lai arī labi zināja, ka Hugo nejutīsies neko īpaši pārsteigts un vairāk par — Mik, tu esi malacis! — neko viņš nepateiks. Tā viņam ir parasta lietu kārtība: ja savajagas, tad visu var izdarīt. Kad tas ir izdevies, tad vairs nav pārāk daudz laika sajūsmināties, jo tūlīt pat ir jāķeras pie nākamajiem pasaules iekarošanas plāna punktiem.

Beidzot atzvanīja Harijs.

Apsveicu, — viņš iesāka. — Man patīk tavas nakts eksekūcijas. Likumā ne ar vienu vārdu nav teikts, ka vēlēšanu dienās privātās struktūras nedrīkstētu veikt aģitēšanu. Tas tātad attiecas arī uz radiostacijām.

Vienīgais! Vienīgais — to nedrīkst darīt pašos vēlēšanu iecirkņos un tiešā to tuvumā. Pat konkrēts attālums ir norādīts — ne tuvāk par piecdesmit metriem. Tas nozīmē, ka aiz šīs piecdesmit metru robežas tu vari izstādīt savus plakātus, ieslēgt milzu videoekrānu un sastutēt piramīdas no skaļruņiem, un tad pacensties pavisam piebeigt to vēlētāju viņa pēdējā gaitā līdz vēlēšanu urnai. Apmierināts?

Paldies, — Miks teica. — Pareizini manis solīto summu par parādzīmi ar divi un uzskati, ka tā tev jau ir.

Bet, ja var, tad dienas laikā, — Harijs teica.

Pacentīšos. Un vēlreiz — paldies.

Ej dirst.

Tā. Nu gan viss būtu kārtībā. Miks zvanīja Hugo. Šef, varu ziņot, ka stāvoklis Austrumu frontē ir šāds, — Miks iesāka. — Divi Rīgas rādžiņi raidīs, bet divi to kategoriski atsakās darīt. Iemesls — nenomaksātie parādi un no tā izrietošā neuzticēšanās. Es tur neko vairs nevarēšu izdarīt un ceru, ka tā netiks uzskatīta par manu vainu. Tālāk. Ar laukiem nav nekādu problēmu, izņemot Daugavpili. Tur prasa bezierunu priekšapmaksu. — Un Miks īsumā atstāstīja savas tele​fonakcijas gaitu.

Velns, tās nu gan ir ziepes! — Hugo šķendējās. — Par tiem diviem Rīgas rādžiņiem es nospļaujos.

Lai jau iet dēt, ja negrib naudu. Pietiks ar tiem pārējiem, jo tāpat jau veidojas itin biezs slānis. Bet Daugavpili gan mums vajag. Velns parāvis! Klausies, ko darīt? Cik tā summa tur ir liela?

Jau pavēris muti, Miks pēkšņi atskārta, ka šoreiz Hugo par summu neprasa, tikai kailas ziņkārības vadīts. Šķita, ka viņš jau ir izdomājis, kur to varētu sadabūt. Un Miks zibenīgi to pareizināja ar divi. Ja tas nostrādās, tad būs pavisam cita runa ar saviem palīgiem. Tiem tad ne tikai varēs samaksāt par šīs nakts pārdzīvojumiem, bet pat daļēji segt jau iekrājušos parādu. Hugo, protams, noticēja.

Okei, gaidi zvanu. Man te šis tas ir padomā, — viņš aizdomīgi teica. -— Tā, saki — vai tu esi gatavs tūlīt doties uz Viļņu?

Uz Viļņu? — Miks iepleta acis un nez kāpēc automātiski paska​tījās pulkstenī. Pusviens naktī.

Jā, gatavojies, — Hugo nesatricināmi paziņoja. — Es pēc desmit minūtēm zvanīšu. Man vispirms jāsazinās ar turieni. Gaidi.

Tas jau ir pavisam skaisti, Miks domāja. Jau tiek iesaistītas kaimiņvalstis. Nez vai beigās vēl nebūs jāpiesaka karš par iejaukšanos citu valstu vēlēšanu procesā. Un tad strauji jāpadodas un jāpaziņo, ka kon​tribūciju Hugo samaksās kaut kad vēlāk, tā sacīt, uz parāda...

Miks klusiņām aizlavījās uz istabu un sameklēja ģeogrāfisko atlasu. Viļņā viņš ir bijis neskaitāmas reizes, bet nekad pats nav vadījis auto ne virzienā uz Viļņu, ne atpakaļ no tās un tāpēc tagad nespēja sev atbildēt uz jautājumu — cik laika tas prasīs?

Turklāt maršruts veidojas pavisam dīvains. Nevis Rīga—Viļņa— Rīga, bet gan Rīga—Viļņa— Daugavpils—Rīga. Vispirms taču naudiņš ir jānogādā Daugavpilī. Tas prasīs gan kādu laiciņu.

Atkal zvanīja arī Mika palīgi. Kas tad īsti notiek, un ko darīt, ko gaidīt? Miks apsolīja ar visiem sazvanīties pēc piecpadsmit minūtēm. Jābrauc būšot noteikti, bet viņš tagad mēģinot izkombinēties tā, lai nav jādzenas pa nakti. Ja izdosies, tad viņiem jābūt gataviem izbraukt ļoti agri no rīta.

Mika plāns bija tāds. Lai pārlieku un nevajadzīgi nemocītu savus cilvēkus, un pēc Harija ātrās izmeklēšanas šķita, ka tā ari nebūs jādara, viņš bija nolēmis laist rajonu raidstaciju ēterā vecās reklāmas.

No sākuma. Pirmkārt, kā izrādījās, arī to likums neaizliedz. Otrkārt, viņš bija pārliecināts, ka Hugo to tāpat neuzzinās, jo viņa ziņotāji, šķiet, aprūpēja tikai galvaspilsētu. Līdz tam momentam, kamēr Mika palīgi ieradīsies, pāris reižu var izskanēt arī vecās reklāmas, vai arī var vispār nekas tās pāris stundas neskanēt. Nekāds pārākais ļaunums no tā neradīsies. Un Miks pilnīgi pamatoti turēja Hugo aizdomās par kārtējo lietu steidzināšanu bez īpaša pamata. Proti, neviens vēl noteikti nav pat sācis taisīt jaunos reklāmtipa apsveikumus un pateicības. Vienkārši šobrīd, šķiet, visa naksnīgā Rīga čum un mudž no šaudīgiem cilvēkiem, kas drudžaini vācas vienkopus tikai viņiem zināmās vietās, lai naudas kārām acīm stātos pie Vācijā mītošā latvieša kārtējo iegribu pildīšanas. Es samaksāšu. Pavisam noteikti. Ja ne gluži rīt no paša rīta, tad parīt pievakarē jau nu noteikti. Džeki, ja! Būs labi. Un visi darbojas, un visi tic.

Un Miks atkal ne par matu nebija kļūdījies.

Hugo rātni atzvanīja pēc solītajām desmit minūtēm.

— Tā, viss ir kārtībā, — viņš teica. — Paņem lielāku papīra lapu un tad pierakstīsi visus datus.

Miks rūpīgi pierakstīja — kā sauc, kurā stāvā, kā pareizi jāklauvē, uz ko jāatsaucas.

Un cik tur būs? — Miks painteresējās.

Kā tu teici — divas tonnas.

Vairāk nevarēji izspiest no brāļu tautas?

Nē, Mik, — Hugo taisnojās. — Arī par to jau man pašam gluži vai brīnums. Tas gan man tāds stabils džeks. Es jau sen viņu pazīstu. Pats pāris reižu esmu glābis viņu no lielām ziepēm. Tagad viņš tā kā uzrausies uz zaļāka zara, bet vienalga — šobrīd neko vairāk nevarot savākt.

Redz, kā tas ir, — Miks teica. — Kad nu tevi galīgi uzsēdina uz karstas plīts, tad tu pēkšņi zini, kurā ierī tā nauda paslēpta. Pēc tam tu atkal visu aizmirsīsi, un es tevi medīšu pa visu Eiropu kā vēju klajā laukā.

Mik, nu izbeidz! — Hugo gluži vai iesaucās. — Ko tu ļaujies tik tumšām domām pēdējā vakarā?

Viss taču norit tik labi un veiksmīgi!

Ko nu es vairs diskutēšu ar tevi. Laika kļūst aizvien mazāk. Nē, ar tevi patiešām nav garlaicīgi, — Miks pusnopietni pukojās. — Es tikai ceru, ka tas Viļņā nav kaut kāds bandītu midzenis, kurš tikai tagad iziet ielās, lai uz manu ierašanos savāktu tev apsolīto naudu.

Nē, nē, tas ir pavisam normāls džeks, — Hugo teica tajā tonī, kuram Miks jau sen bija pieradis neticēt.

Tu pats pie viņiem vismaz skaities labais?

Tie visi ir mani čomi. Kārtīgi cilvēki.

Tātad viņi tur būs vairāki?

Nu... nē, Mik. ko tu ņemies?

— Labi, — Miks enerģiski teica. — Bet tagad pārejam pie nākamā punkta. Es piedāvāju kārtējās derības. Saderam, ka tavējie radiņā vēl nav pat sākuši taisīt jaunos variantus.

Hugo patiesi apmulsa. Taču viņa ģeniālākā īpašība bija tā, ka mulsa viņš tikai tik ilgi, kamēr dabūja pār lūpām pirmo zilbi. Kad nu tā bija izdabūta, tad sekoja kārtējais tekstiņš, kuram tu vari ticēt un vari neticēt, bet galvenais bieži vien ir tomēr pacensties novaldīt skaļus smieklus.

— Nū... es domāju, ka ir gan sākuši, — Hugo teica. — Viņiem tur viens magnetofons bija sabojājies, bet nu jau tam jābūt salabotam. Es tūlīt uz turieni zvanīšu. Jebkurā gadījumā esi gatavs pēc pāris stundām izbraukt.

Pāris stundu bija kā robeža akurāt tieši pirms stundas. Tad tev vajadzēja teikt, ka viss būs pēc trijām stundām.

Nu, tā jau es arī teicu, ka pēc vairākām stundām.

Tu teici — pēc pāris.

Nevar būt! Es teicu — pēc dažām, varbūt tā.

Labi, labi, es sapratu, — Miks sevi nobremzēja. — Tikai rēķinies ar to, ka manējie var arī nepaspēt.

Un tā atkal nebūs mana vaina. Tavējie ziņotāji no laukiem gan jau ziņos, ka nekas atkal neskan.

Tas bija labi, Mik! Nav man tur nekādu ziņotāju, — Hugo pusnesaprašanā atbildēja, bet Miku tāda atbilde apmierināja.

— Un nekas jau tur traks nav, tikai pāris stundu brauciens. Augstākais — divarpus līdz tālākajām vietām.

Cik tad vispār tā Latvija liela? Es tādus un divreiz lielākus attālumus te gandrīz katru dienu nobraucu.

Hugo, mēs braucam ar vecām mašīnām, nevis ar pašiem jaunākajiem mersedesiem, un tās vairāk ir piemērotas sievasmātes vizināšanai nekā briesmīgiem kurjerbraucieniem pa mūsu ceļiem, — Miks atļāvās piezīmēt.

Nekas, nesatraucies —- drīz visi brauksim ar meršiem.

— Visa tauta, tu gribēji teikt? — Tā, jā — visiem būs labi.

— Tu esi fantastisks! — Miks iesaucās. — Varbūt tu pat esi pārliecināts, ka vēl ir iespējams nokļūt Daugavpilī līdz sešiem, braucot caur Viļņu?

Kāpēc caur Viļņu?

Nu, paklausies...

— Ā, pareizi, pareizi! Es jau paspēju aizmirst. Hm. Tas nu laikam gan nebūs iespējams. Nu — neko darīt. Ja nu šur tur laukos sāks skanēt maķenīt vēlāk, tad nekas slikts jau nenotiks. Bet ilgāk par deviņiem gan nevajadzētu vilkt. Vislabāk jau būtu tā — vismaz astoņos.

— Es atsakos ar tevi runāt.

— Labi, — Hugo arī pavīpsnāja. Šoreiz, šķiet, patiešām par sevi. — Tad tu tagad laid prom?

— Ja nepielauzīšu nevienu no savējiem, tad būs jālaiž pašam.

— Labāk jau būtu, ja tu tomēr dabūtu kādu citu. Tu būsi vairāk noderīgs savā vietā.

Kā tāds prezidents.

Jā, jā — katrs savā vietā, — Hugo smējās.

— Tu man labāk apsoli, ka vairs jau nu gan nebūs nekādu bezmaksas jaunumu, citādāk mani te nošaus.

— Nē, nē, tas nu gan būs viss. Šoreiz. Tagad tikai gaidīsim rezultātus.

Desmit procenti, ne vairāk, — Miks teica.

Ko! Liecies mierā. Būs trīsdesmit ka nemetas!

Saderam?

Saderam!

Tu ar kādu jau esi saderējis?

Jā. Ar Italo. Uz kasti konjaka.

Ak tā? Un ko tu darīsi, ja vinnēsi?

Iemainīšu pret vecenēm. Uz ko deram?

Uz tonnu zaļajos.

Lai iet!

Domās diezgan pārliecinoši pieplusējis saviem gaidāmajiem ienākumiem vēl vienu tūkstoti, Miks zvanīja vienam no saviem labākajiem cilvēkiem, kā būtu teicis Hugo. Iepriecinājis viņu ar amizanto maršrutu cauri vairākām valstīm, Miks paskaidroja, ka patiesībā Daugavpils raidstacijai pienākas mazliet mazāk par pusi no tās summas, kura jāsaņem Viļņā. Pusi no otras puses viņš varot paturēt sev, bet ar otru pusi no tās pusītes tikšot samaksāts pārējiem izvadātājiem.Sapratis, ka tā var būt arī vienīgā iespēja beidzot saņemt samaksu par savu darbu, Mika palīgs piekrita. Lai cik tas kādam arī liktos dīvaini, bet Daugavpilī viņš bija piecpadsmit minūtes pāri septiņiem. Protams, bez jaunajiem reklāmas variantiem. Ar tiem gan uz Daugavpili, gan citām Latvijas lauku vietām izbrauca citi Mika palīgi, un tas notika tikai pusseptiņos no rīta. Septiņos par apsveikumiem un pateicībām pārveidotās Zaksa partijas reklāmas sāka skanēt arī Rīgas raidstacijās.

Miks bija pamanījies aizmigt virtuvē pie galda. Viņu iztraucēja tele​fona zvans. Tas atkal bija Hugo.

Paklausies — kas atkal notiek? — viņš gluži vai brēca klausulē. — Tie tavi zviedri ir pavisam stulbi palikuši, vai? Viņi taču laiž vecās reklāmas! Tas nekur neder. Vecīt, tā neies cauri!

Pag, pag! — Miks lēnām modās no saraustītā miega. — Tas nemaz nevar būt.

Kā nevar būt! Man ziņo, ka tikko izskanējusi viena no vecajām reklāmām — nu, kur to Zaksu par premjeru, vai kāda nu tur bija. Vec, ja tur atkal būs vainīga kāda kompjūtermašīna, tad es tūlīt uz turieni aizsū​tīšu zēnus ar beisbola nūjām, un tas rādžiņš beigs vispār skanēt un uz visiem laikiem!

Pag, pag, — Miks sāka visu aptvert. — Nomierinies...

Es nenomierināšos! Tā jau tad patiešām būs īsta provokācija.

Nomierinies, es saku, — Miks lēnām iesāka. — Vispirms sāksim ar to, ka, ja nu tā arī ir noticis, tad nekas traks tas nav. Es burtiski tikko no saviem juristiem noskaidroju, ka likums neliek šķēršļus arī tiešās reklāmas raidīšanai vēlēšanu dienā. Valsts uzņēmumi to nedrīkst darīt, bet privātie drīkst. Un man teica, ka avīzes jau arī visas būšot pilnas ar rek​lāmu un aģitācijas materiāliem.

— Tiešām? — Hugo pilnīgi acīm redzami nomierinājās. — Nu labi, tad varbūt nebūs tik traki. Bet vienalga, lai viņi tur ievieš kārtību. Šodien tomēr nelaidīsim nevienu aģitatīvo materiālu. Tikai rāmos toņos. Ietu​rēsim kopīgu un vienotu stilu.

Miks pasmaidīja. Jā, gandrīz vai tāds tas teksts bija viņa projektā, Labi, labi, — Miks teica. — Es tūlīt ar viņiem sazināšos un visu noskaidrošu. No rajoniem tev nezvana, ka tur nekas neskan?

Nē, tur nav kam zvanīt. Bet tu nokārto visu ar zviedriem. Klau, bet tu pavisam precīzi zini, ka drīkst arī aģitatīvo laist?

Miks atstāstīja nakts sarunu ar Hariju, un Hugo nomierinājās pavisam. Uz brīdi viņš pat sāka svārstīties, vai nedot vēl kādu — patiešām pēdējo un patiešām belzienu. Bet nu jau arī Miks metās viņu atrunāt. Rimtais miers šodien patiešām būšot noderīgāks. Nu gluži kā manā projektā, viņš vēl gribēja piebilst, taču noklusēja.

Un šī bija viena no pēdējām garākajām sarunām ar Hugo. Miks vēl nezināja, uz cik ilgu laiku, taču aizdomas, kas viņu māca, neko labu nesolīja.

Tā sauktajā zviedru raidstacijā tiešām bija noticis kārtējais misēklis, taču tas bija pamanījies izlauzties ēterā tikai vienu vienīgu reizīti. Miks viņiem ieteica vispār izdzēst un anulēt visu tā rīta kompjūterprogrammu. Ja nu gadījumā sākas kaut kāda meklēšana, tad lai pašam radio arī ir tīri papīri.

Miks gan nedomāja, ka varētu atrasties tādi filokartisti, kas pamanītos ierakstīt pilnīgi visu raidstaciju pilnīgi visas programmas no ētera, lai tad tās pa gabaliņam vien analizētu. Kaut gan šajā valstī jau viss kas ir iespējams, tāpēc savlaicīga piesardzība nekad nenāks par ļaunu. Radio vīri tam piekrita un pateica, ka ir pat izdarāms tā, ka kļūdainās reklāmas vietā viņi var ierakstīt īsto, proti, apsveikuma tipa sludinājumu, un tad visu kompjūterprogrammu pat speciāli saglabāt. Miks atļāva viņiem pašiem visu izlemt.Vēl Miks sazvanījās ar tām Rīgas raidstacijām, kuras naktī atteicās raidīt viņa piedāvātos sludinājumus. Vai tomēr pie dienas gaismas nav pārdomājuši, raugoties, kā citi itin braši tos skandē? Vēl pusi dienas varētu raidīt. Tomēr kaut kāda naudiņa. Bet — nē, šie savu lēmumu nemainīšot.

Visu vēlēšanu dienu Miks noziedzīgi novaļājās pa gultu. Tikai pašā dienas viducī kopā ar sievu aizgāja uz tuvāko vēlēšanu iecirkni un nešaubīgi atdeva savu balsi par Zaksa partijas listi. Bez īpaša nolūka, bet viņš tomēr centās tvert katru vēlēšanu iecirkņa gaisotnes niansi. Zaksa vārds tika pieminēts, bet, šķiet, tikai skaļo radioreklāmu sakarā. Nebija izslēgts, ka šajā vēlēšanu iecirknī Miks bija vienīgais, kurš veica šādu izvēli. Par to viņam pienāktos pārsteiguma balva vai vismaz ziedu pušķītis, kādus agrāk, boļševiku vēlēšanās, pasniedza visiem, kas bija sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu un vēlēt gāja pirmo reizi.

Bet šis noskaņojums vēlēšanu iecirknī neradīja nekādu lielo pārsteigumu. Nesen to pavisam vienkāršos vārdos ārkārtīgi precīzi bija komen​tējis Mika tēvs: — Varētu balsot par to Zaksu, bet viņa paša jau tajā sarakstā nav. Tie pārējie man neko neizsaka.

Savukārt Mika sieva, savdabīgi koķetēdama, izvēlējās kādu pavisam bezcerīgu sarakstu, kurš beigu beigās vispār neieguva kaut cik nopietnu balsu kopskaitu. Viņa savu izvēli pamatoja ar to, ka avīzē bijušas šī saraksta kandidātu fotogrāfijas un dažas no tām liecinājušas, ka smukākie vīrieši esot tieši šim sarakstam. Mikam likās, ka šādu domu viņš kaut kur jau ir tā kā dzirdējis...

Bet, atskārzdams, ka viņi savā starpā itin brīvi pārrunā šīs lietas un to pašu dara gandrīz visi šajā iecirknī, Miks atcerējās kādu savu interviju pirms iepriekšējām vēlēšanām, kurā viņam kāds populārs mākslas aprindu cilvēks teica, ka nopietnas demokrātijas valstīs tas, par ko tu esi balsojis, ir vissvētākais noslēpums. Pat ģimenē vīrs par sievas mīļākajiem drīzāk zina vairāk nekā par viņas politiskajām simpātijām. Tā bija atbilde uz Mika provokatīvi naivo jautājumu — par ko tad cienītais kungs šoreiz balsos?

Bet — tāda ir kārtība nopietnas demokrātijas valstīs, kur acīmredzot cilvēkiem nav iemesla raudzīties bezcerīgi uz politisko teātri, kur katram patiešām ir svarīgi, kurš tad tagad kādu laiku gādās par viņa labklājību. Pie mums tas nu nemaz neizskatās nopietni. Kuplais vēlēšanu iecirkņa apmeklētāju pulks gan liecināja, ka cilvēku aktivitāte ir pietiekami liela, taču ari tas nekādi nedeva iemeslu uzskatīt, ka viņu galvās mīt pārlieka skaidrība par savu izvēli un tās nozīmīgumu.

Te nebija vietas nekādam svētsvinīgam dramatiskumam, bet šķita, ka valda tomēr pārlieka nenopietna jautrība.

Pārnācis mājās, Miks sagaidīja zvanus ari no visiem saviem palīgiem, un tie kārtīgi noziņoja par paveikto. Harija nakts darbam pārāk lielas jēgas nebija, jo Hugo bija akceptējis jauno apsveikumu parādīšanos lauku radio ēterā objektīvi iespējamā laikā. Galvenais, ka tie jau no paša agra rīta skanēja Rīgas radio programmās, jo te tomēr bija galvenais informatīvais centrs, no kura, kā bija gaidāms, nepieciešamā reakcija izplatīsies pa visu valsti vakara preses izdevumu, radio un televīzijas ziņu programmu veidā. Bet laukos visi varēs tikai mēmi piekrist — jā, tā patiešām bija arī pie mums.

Bez īpaša nolūka pāris reižu Miks mēģināja sazvanīt ari Hugo, taču bez jelkādiem panākumiem. Kaut gan bija skaidri zināms, ka jautājums jau varētu būt tikai viens — kad tad gatavojies beidzot norēķināties?

Miks atkal bija nonācis zināmās sprukās, jo Hugo pierunāšanas un pārliecināšanas spēks bija tomēr pamatīgi uz viņu iedarbojies un nemitīgās gaidās uz naudas saņemšanu, ja ne šodien, tad rīt jau nu noteikti viņš pēdējā laikā bija dzīvojis nedaudz izšķērdīgi. Pēdējais Hugo sūtījums caur Italo, kas, starp citu,

varēja arī nebūt Hugo sūtījums, jo itin mierīgi tā varēja būt arī paša Italo nauda, no glītas tūkstošmarku zīmes bija pārvērties automātiskajā veļas mazgāšanas mašīnā, un tas bija gandrīz gadus desmit slepens Mika sievas sapnis. Bet ar pārpalikumu tik vien pietika kā ikdienas ēšanai un degvielai.

Miks sazvanījās ar savu palīgu, kurš nule kā bija atgriezies no ceļojuma uz Daugavpili, un palūdza aizdot vismaz vienu simtnieku. Džeks visu saprata un aizdeva arī.

Jā...

Bet tik traki jau nav, ka tā naudas kāre būtu sagandējusi pilnīgi visus latviešus. Mantkārība nedara stiprāku mugurkaulu, un pēdējā laika posmā Miks bija sācis aizvien biežāk apcerēt šo idiomu. Kaut kā gribējās pēc iespējas ātrāk izslimot šo murgu, lai nākamreiz visu rūpīgāk apsvērtu.

Vienīgi par Daugavpili Miks dabūja dzirdēt kādu citu, ne pārāk patīkamu vēsti. Laipnais palīgs teica, ka no pāri palikušās naudas nekāda lielā citu aplaimošana nesanāks. Daugavpils veči ir izrādījušies īsti vivisekcētāji un konstatējuši, ka jaunās reklāmas vairs neiekļaujas iepriekšējo vienošanos robežās. Ļoti vienkārši — tās vairs nav trīsdesmit, bet gan četrdesmit piecu sekunžu garas. Neviens cits to vēl aizvien nebija pamanījis, bet acīgie provinciāļi bijuši makten nadzīgi. Un tā rezultātā Mika palīgam ne tikai nav palicis nekas pāri, ko varētu dot citiem, bet, pēc visiem aprēķiniem, Miks vēl aizvien ir viņam parādā vismaz vienu simtu.

Tagad būs divi simti. Un to cilvēku loks, kuriem tieši Miks ir parādā, nekļuva ne par centimetru šaurāks. Bet Hugo gandrīz visus savus nodomus būs īstenojis...

9.daļa Vēlēšanu dienas pašā vakarā plašu akciju bija sarīkojusi valsts televīzija. Tiešraidē vairākas stundas no vietas tika vākta informācija no vēlēšanu iecirkņiem, turpat, visu skatītāju acu priekšā, tā tika apstrādāta un komentēta. Raidījuma vadītājs, informatīvā dienesta priekšnieks, centās nosvīdis. Šim pasākumam vajadzēja kalpot viņa pēdējam atspērienam ceļā uz nākamo karjeras pakāpienu. Proti, bija zināms, ka drīz notiks valsts televīzijas ģenerāldirektora pārvēlēšanas. Un šim jaunajam, profesionāli ne pārāk spēcīgajam, bet administratīvi godkārīgajam puisim jau gadiem ilgi, kopš brīža, kad viņš izlauzās par informācijas šefu, uz pieres bija rakstīts — ar to man nepietiks, iešu vēl tālāk, kāpšu vēl augstāk.

Un šis nu bija lielisks gadījums, kad labi pacensties un likt sevi iegaumēt topošajiem jaunā parlamenta deputātiem, kuriem ar laiku tad nu būtu jāspēj izdarīt vajadzīgo spiedienu uz TV un radio padomes deviņiem runasvīriem, kuri drīz būs spiesti pieņemt lēmumu — atstāt vietā iepriekšējo ģenerāldirektoru, kurš šajā amatā tika pirms daudziem gadiem, pateicoties šodien vairs neaktuāliem politiskajiem spēkiem, vai virzīt jauno censoni, kurš, starp citu, savās itin atklātajās politiskajās simpātijās arī jau bija krietni vien sasmērējies. Televīzijas ekrānā to nemaz nav grūti izdarīt.Bet viņš centās ļoti. Pat nemēģinādams ieklausīties profesionāli noskaņotu cilvēku iebildumos, ka tā ir tikai lieka dārgā un nodokļu maksātāju apmaksātā ētera laika šķērdēšana. Profesionāļi atgādināja, ka ir taču svētdiena un cilvēkiem vajadzētu kādu sakarīgu un jēdzīgu izklaidi, nevis aizvien vēl klausīties bezgalīgi garu politisko tarkšķēšanu. Bet — nē. Viņš bija ieņēmis galvā, ka viņam tas ir nepieciešams.

To saprata arī viens otrs politiķis. Īpaši greizi raidījuma vadītājam izgāja ar fon Cveigelu, kurš atteicās sēdēt kadrā blakus, kā viņš izteicās, šim iznirelim un pienapuikam. Vēl vairāk, pirmais, ko fon Cveigels izdarīšot pēc stāšanās pie vadības stūres, — viņš privatizēšot valsts televīziju. Ja ne gluži pats, tad panākšot, ka tā tiek kādam citam. Neesot ko šķērdēt valsts līdzekļus tik lielos apjomos.

Pirmajā stundā raidījuma vadītājs varēja atļauties ik pa brīdim atsaukties uz šiem fon Cveigela vārdiem un komentēt tos ar vieglu smīnu uz lūpām. Taču otrās stundas vidū viņš manāmi apmulsa, un skatītājiem tas nepalika apslēpts, jo televīzijas ekrāns ir visai nežēlīgs dvēseles spogulis. Nepielūdzamie datori, kuros apkopoja provizoriskos datus no visas valsts, liecināja, ka pēkšņi līderos izvirzījusies fon Cveigela partija. Un tur​pat, starp citu, bija ari Zakss. Un tas bija vēl viens pārsteigums. Arī Mikam.

Taču iekšējā balss teica, ka tā ir vai nu kļūda, vai arī īpatna sagadīšanās. Bet zināmu rezonansi tas

izsauca gan. Uzreiz mainījās arī kadrā sēdētāji, kur jau iepriekš sev veiksmi piešķīrušo spēku vadītāji godbijīgi atdeva savas vietas jaunajiem līderiem un to pārstāvjiem, un tie tad nu ieņēma šīs vietas ar ārkārtīgi svarīgām sejas izteiksmēm.

No saviem augstumiem nokāpa arī fon Cveigels, tiesa gan, tikai atsūtot uz tiešā ētera studiju savas partijas vienu no līdzpriekšsēdētājiem, kurš diez ko labs runātājs nebija un par savu galveno sūtību šajā pasākumā uzskatīja pašapmierinātu smīnēšanu, uz jautājumiem atbildēdams īsi un aprauti, ieturot dziļdomīgas pauzes, bet patiesībā viņš vienkārši atklāti gorījās pa kadru kā lepns un sapūties pāvs.

Fon Cveigela un Zaksa partijas šajās vēlēšanās vienoja kāda īpatnība — abu partiju priekšsēdētāji vēlēšanās nepiedalījās ar savām kandidatūrām. Zakss jau zināmo iemeslu dēļ, bet fon Cveigels principā arī zināmu iemeslu dēļ.

Fon Cveigels bija neapšaubāmi interesanta parādība uz pēdējo gadu Latvijas sabiedriskās dzīves skatuves. Dzimis un audzis Vācijā, viņš pamanījās pierādīt, ka viņa tēvs bijis Latvijas pilsonis, savulaik viens no Baltijas vāciešu repatriantiem. Un tas tagad deva iespēju arī viņa dēliņam saņemt Latvijas pilsonību, kuru tas vēlējās iegūt tikai ar vienu un neslēpti skaidru nolūku. Proti, pēc iespējas ātrāk pārņemt visu varu savās rokās.

Jau iepriekšējās vēlēšanās fon Cveigels pārsteidza visus ar to, ka atradās pietiekami daudz cilvēku, kuri nobalsoja par viņu personīgi, un viņš kļuva par parlamenta deputātu.

Pēc dabas viņš bija terorists, intrigants un politisks dauzoņa. Bet iespējams, ka lācīgajai latviešu tautai tas tikai tā izlikās, jo patiesībā fon Cveigels bija pirmais, kurš Latvijas politikā ienāca ar īstām rietumnieku metodēm. Parlamentā viņš neko nedarīja, jo gluži vienkārši neprata latviešu valodu, un neilgi pirms attiecīgo pilnvaru beigšanās viņa mandātu pat anulēja, par formālo iemeslu minot to, ka viņš no četrdesmit sēdēm ir apmeklējis tikai divas.

Bet patiesībā tas viņam nāca tikai par labu. Pat šķita, ka to viņš ir velnišķīgi izplānojis, jo tādā veidā vāca nepieciešamos punktus panākumu nodrošināšanai nākamajās, jau visai tuvajās vēlēšanās. Un nu šķita, ka tā arī notiek — panākumi tuvojas lieliem un it kā negaidītiem auļiem.

Fon Cveigels izcēlās ar to, ka tūlīt pēc ievēlēšanas iepriekšējā parlamenta sastāvā vispirms uzsāka tā sēžu neapmeklēšanu un turpināja visvisādi šaustīt pārējos deputātus un valdības cilvēkus. Viņa uzbrukumu virziens un saturs bija visai pliekans, bet, kā vēlāk izrādīsies, labi nomērķēts. Fon Cveigels burtiski klaigāja, ka visur aizvien vēl sēžot komunisti, pār visu patiesībā valdot čeka, un īpaši tika atsevišķām un konkrētām valdības personālijām, kuras viņš nemitīgi atmaskoja it kā tumšos finansu darījumos, lai gan ar neapgāžamu pierādījumu iesniegšanu tiesā pārāk nesteidzās. Un tika arī pašam prezidentam, kurš, protams, savulaik arī bijis boļševiku partijas biedrs.Bet vislielāko punktu bagāžu fon Cveigels savāca ar to, ko lielākā daļa saprātīgo cilvēku — kā viņi paši to uzskatīja! — sauca par vājprātīgu pielīšanu. Proti, kamēr citi politiķi savstarpēji malās pa Rīgu, viens otru ēzdami laukā no ērtākajiem krēsliem un patiešām grimdami aizvien dziļākā savu afēru dūkstī, tikmēr viņš apbraukāja Latvijas lauku rajonus un tikās ar cilvēkiem personīgi. Kam banānu ķekars, kam invalīdu ratiņi, kam medikamenti, kam no Vācijas atvesti lietotu apģērbu gabali, un, kā jau minēts, trāpīts gandrīz vai desmitniekā.

Fon Cveigels nežēloja naudu un labi maksāja reportieru brigādei, kuri mūžīgi bija viņam pie rokas, visu filmēja un iemūžināja un par visu atskaitījās visai valstij no televizora ekrāna. Viņš maksāja tik labi, ka pat valsts televīzijas otrais kanāls nespēja atrast iemeslu pārtraukt ar viņu panāktās līgumattiecības, kas bija noslēgtas uz vairākiem gadiem.

Un visi vienmēr bija lietas kursā, ka fon Cveigels ir — te šeit, te tur un ko tur vienmēr visiem labu dara, un kādas slepenas šausmu lietas par mūsu vadītājiem stāsta. Bija pat izstrādāta devīze — fon Cveigels stei​dzas palīgā.

Kamēr skeptiķi vieba degunus un labākajā gadījumā par visu skaļi irgojās, tikmēr fon Cveigels ar

saviem līdzdomātajiem, šķiet, berzēja rokas un priecājās par baurisko latviešu neapķērību. Viņš, ārzemnieks, bija spējis labāk novērtēt patieso situāciju Latvijā un bija spējis noteikt vārīgākos punktus tās organismā. Proti, viņš, tāpat kā citi, zināja, ka Latvijā ceturtā daļa iedzīvotāju ir pensijas vecuma ļaudis, kurus valsts iekārtas maiņa skārusi vistiešāk un vissāpīgāk. Bet atšķirībā no citiem fon Cveigels lieliski saprata arī to, ka šiem cilvēkiem ne tikai sāp, bet viņi, kā zināmā bezdarbībā nonākuši ļaudis, ir un būs aktīvākie vēlētāji. Tāda ir gados vecāku cilvēku īpatnība. Un uz šo kārti viņš tad arī lika savas visaugstākās likmes.Pretēji Zaksam fon Cveigels pirms vēlēšanām nemētājās ar fatastisku procentu nosaukšanu. Viņš visiem solīja tikai vienu — es uzvarēšu. Un pirmie vēlēšanu provizoriskie aprēķini liecināja — jā, šoreiz uzvarējis ir fon Cveigels. Rezultātus precizējot, vēl kaut kas var mainīties, taču tas nespēs iespaidot viņa panākumus. Pirmais vai otrais, tam vairs nav nozīmes. Ar viņu būs jārēķinās jebkurā gadījumā un šoreiz pavisam nopietni.

Arī Miks līdz pašam pēdējam brīdim tam nespēja noticēt. Savulaik, tikko fon Cveigels sāka ar banāniem pirkt sev latviešu balsis, arī Miks bija iesaistījies kārtējā Latvijas glābēja tēla patieso vaibstu meklēšanā. Un tieši viņš bija viens no pirmajiem, kurš uzzināja, ka fon Cveigels, pirmkārt, ir vairākas reizes Vācijā saukts pie kriminālatbildības par rasu naida kurināšanu — kaut kas neuzmanīgi izsviests čigānu virzienā — un pat par pārlieki klaju neonacisma ideju sludināšanu un aizstāvēšanu. Otrkārt, noskaidrojās, ka viņš ir cilvēks ar izteikti homoseksuālām nosliecēm. Taču, kā vēlāk izrādījās, kā viens, tā otrs fakts tikai nostiprināja viņa pozīciju. Šķita, ka Latvijā ir negaidīti daudz masonu būtības izpratēju un pat slepenu atbalstītāju.Tāpat viņa veidolu nekādi nespēja sabojāt informācija par to, ka viņa patiesais Latvijā uzturēšanās iemesls ir tās pakāpeniska izlaupīšana. Atradās kaut kādi muitnieki, kuri viņu pieķēruši ar vērtīgu mākslas priekšmetu kravu, bet no kuriem viņš par brangu naudiņu atpircies vai tikai mēģinājis atpirkties, — tur saprotamu iemeslu dēļ vēl trūka īstas skaidrības, jo muitnieka darbs jaunajā valstī skaitījās viens no personīgi visienesīgākajiem. Un atradās arī dzīvi liecinieki tam, ka fon Cveigels atklāti vācot ziedojumus Vācijā, bet Latvijā tos par naudu pārdod savā veikalā un šo naudiņu iebāžot tikai un vienīgi pats savā kabatā.

Nē — arī tas neko nelīdzēja. Oponentiem šķita, ka vēl dziļāk zemē iedzīt viņu nav iespējams, bet likās, ka viņš pats šo čivināšanu nemaz neievēro. Tiklīdz presē parādījās kāda organizēta un labi un slepeni apmaksāta kampaņa pret viņu, tā, skat, fon Cveigels atkal laukos ar savu «galdiņ, klājies».Prātīgie ļaudis līdzjūtīgi vīpsnāja — redz, kā cenšas piemānīt nabaga pensionārus, bet vēlēšanu dienas nākamajā rītā visi pēkšņi sāka taustīt savus mugurkaulus, jo, raugi, tieši apsmietie pensionāri ir viņiem visiem «ielikuši pamatīgu kloķi».

Nākamajās dienās turpinājās gānīšanās gan par pašu fon Cveigelu, gan par «dumjajiem pensionāriem», taču jau vairs neko nevarēja mainīt. Fon Cveigels, tāpat arī saimniekot noskaņotie demokrāti un arī Zaksa līdzbiedri — lūk, tie bija šo vēlēšanu uzvarētāji.

Zaksa gadījumā Miks nupat bija pavisam legāli nopelnījis apaļu tūkstoti, jo bijušā lielsaimniecības monarha listei pienācās astoņas balsis jaunajā parlamentā. Fon Cveigelam divreiz vairāk. Nacionāli un iepriekš valdošā partija palika stabilos autsaideros un, pat apvienojoties nezin kādās koalīcijās un aprēķina laulībās ar iepriekš visvairāk nīstajiem pretiniekiem, šoreiz nespēs neko sev iegūt. Būs vien jālaiž pie tās šprices citi. Lai kā arī vēl negribējās...

Tagad valsti vadīs dubultpilsonis fon Cveigels. Un tas jau šķita pavisam nopietni, jo sarosījās arī ārvalstis un to atsevišķie dienesti. Sāka parādīties jauni atmaskojumi, kas gan nebija ne smagāki, ne vieglāki par jau bijušajiem, taču to vidū pazibēja draudoši brīdinājumi par iespējamām izmaiņām starpvalstu labvēlīgajās attiecībās. Acīmredzot tomēr fon Cveigels nebija tas, kuru pasaules varenie vēlētos redzēt tronī vienā no interešu zonās jau sen sadalītajā pasaules daļiņā.No sākuma izvirzīts par kandidātu premjera amatam, bet, kad beidzās vēlēšanu rezultātu precizēšana un izrādījās, ka par vienu procentu vairāk tomēr ir sanācis saimniekot noskaņotajiem demokrātiem, viņš momentāli tika degradēts

par ekonomikas ministra kandidātu jebkurā valdībā. Bet beigu beigās fon Cveigels uz kādu laiciņu vispār pazuda no Latvijas, un izplatījās ziņas, ka viņš esot cietis autokatastrofā Itālijā, kur lauzis vismaz galvaskausa pamatni. Bet vēl pēc laiciņa viņš pazuda arī vispār no ministru kabineta locekļu kandidātu sarakstiem. Acīmredzot beidzot nu pa īstam bija saniknots uz krāsns guļošais un labsirdīgi ņurdošais latvietis, un koalīciju aprēķini rādīja, ka nav iespējams nodibināt stabilu vairākuma valdību ne kopā ar Cveigelu, ne arī bez viņa. No jaunām vēlēšanām visi paniski baidījās, un aizvien vēl nesaprotama spēka iespaidā fon Cveigels pazuda pavisam. Kaut kad jau viņš atkal parādīsies, bet pagaidām viņa nav nemaz.

Daži no viņa partijas pretendēja uz maznozīmīgiem amatiem valdībā, taču kopumā izveidojās situācija, kurā noteicošo lomu tomēr ieņēma saimnieki demokrāti.

Vai nu tas bija loģisks iznākums visam, vai arī patiesībā fon Cveigels nevis cieta autokatastrofā, bet gan dabūja paostīt interešu zonas īsteno valdnieku dūri, un ari tas droši vien nemaz nenotika Iālijā.

Bet Zakss tomēr bija izkarojis pietiekami nozīmīgu vietu. Pats viņš atšķirībā no fon Cveigela no visa zināmā mērā norobežojās, taču viņa cilvēki pretendēja uz itin nozīmīgiem amatiem. Un viņa nolūks bija skaidrs, proti, ja šoreiz neizdevās visus paņemt uz urrā, tad tas jādara nākamreiz un bez urrā. Bet pa starplaiku jāsavāc punkti ar labiem darbiem reālās dar​bības lauciņā. Un atsevišķās frontes joslās, teiksim, lauksaimniecībā, viņa cilvēki to pratīs izdarīt. Un tā būs iespējams izcelties uz pārējo fona.

Bet svarīgākais tomēr bija tas, ka bez viņa iegūtajām astoņām balsīm nekas nevarēja notikt. Arī ar viņu tagad visiem bija jārēķinās.

Un arī pēc vēlēšanām neapmaksātā viņa priekšvēlēšanu aģitācija tagad pēkšņi klusēja. Fon Cveigels noēsts, bet par Zaksu — aizvien vēl ne vārda. Laikam jau Miks patiešām ir stipri alojies, skeptiski tverdams dažu labu Hugo izteicienu par to, kurš tad būs īstais saimnieks.

Un, starp citu, nu jau ilgāku laiku neviens nebija arī lieku reizi painteresējies — pag, bet kā tad tur beidzās tā lieta ar Rozenbahu, viņa kre​dītu un attiecībām ar kuģniecību?

Kaut kur nozudis bija arī valsts televīzijas ziņu dienesta priekšnieks. Uz pāris nedēļām. Jaunās valsts vadības nosaukšana aizkavējās, un savus pēdējos darbiņus steidzās padarīt iepriekš valdošie politiskie spēki. Viņi sakustināja dīķi, ko agrāk sauca par Valsts TV un radio padomi, īsi pirms vēlēšanām panākot, ka šo žandarmistisko veidojumu izformē, nodibina jaunu — ar skanīgāku nosaukumu: Nacionālā padome —, un panāca, ka tieši vienu mēnesi pēc vēlēšanām, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka fon Cveigelam vēl ilgi būs jāārstē īpatnējos apstākļos gūtais kakla savainojums, par jauno valsts televīzijas ģenerāldirektoru tika iecelts jaunais un centīgais puisis. Un šoreiz pat iztika bet parastā teātra, proti, nebija jāstāsta, ka — ak, kā nu es nemaz negribēju, bet ja jau tā lūdz... Šoreiz bija vienkāršāk un bezcerīgāk visiem tiem, kas arī bija sadomājuši uz šo amatu pretendēt, naivi noticot kaut kādai objektivitātei un demokrātiskumam.

Vienkārši tika izsludināts konkurss, kura uzvarētāju tikai pēc sev vien zināmiem kritērijiem noteica šīs mīklainās padomes tendenciozais sastāvs.

Vai tad tas ir kaut kas slikts un nepareizs, Mik? Nezinu. Laikam jau tas ir tas, par ko runā Hugo, — sak, tā taču visur notiek, kas te ko brīnīties!

Bet Mikam no visiem uz laiciņu pazudušajiem vislielākās galvassāpes radīja Hugo. Ja uz kādu brīdi pazūd politikānis vai kāda amata tīkotājs, tad ir skaidrs, ka kaut kad pavisam drīz viņš atkal parādīsies.

Bet ko tagad darīt ar Hugo, kurš nākamajā dienā pēc vēlēšanām Miku pārsteidza jau ar to vien, ka kompjūtermeitene pēkšņi bija pilnībā mainījusi savu salto tekstu, un, lai to jauno saprastu, Miks aicināja talkā valodas zinātājus. Viņa aizdomas apstiprinājās — meitene spītīgi ziņo, ka izsauktais abonents uz laiku ir atslēgts. Kā mācēja teikt zinātāji, tad šādus pieklājīgus paskaidrojumus mēdz sniegt par tiem abonentiem, kuri nav savlaicīgi samaksājuši par sniegtajiem pakalpojumiem.

Tā. Tas nu reiz ir sagaidīts un ir noticis patiesībā, Miks domāja. Zakss nav vainagotais uzvarētājs un ir ticis tikai pie pusšprices, nē — kur nu! — pat tikai pie ceturtdaļšprices un tādējādi nespēs nogludināt

ceļu Hugo triumfālajam atpakaļbraucienam uz baltā zirga, ko viņš tad varētu darīt, arī pagaidām neatdevis visu bankas kredītu un nenoregulējis attiecības ar kuģniecību. Savukārt sagaidīt, ka viņš spēs atdot kredītu kādā citā veidā, uz to laikam varētu atļauties cerēt tikai kāds īpašs visu Hugo patieso lietu zinātājs, jo, kā liecināja pēkšņi sasparojušies aizkulišu režisori, kuri it kā ne mirkli neaizmirsa Hugo un ar īsiem un kodīgiem paziņojumiem presē centās viņu visu laiku turēt tādā kā kontrolē, tad kopā ar soda procentiem, tas parāds jau ir izaudzis līdz patiešām nežēlīgiem apjomiem. Auklēšanās laiks bija beidzies, un banka sāka viņam atpra​sīt reiz doto naudu. Vai tas varētu nozīmēt, ka nu jau viņš to vairs netaisās darīt?

Un kā gan tādu domu varētu nepieļaut Miks, kurš skaidri un skaudri apzinājās, ka Hugo šobrīd nav spējīgs nomaksāt pat salīdzinoši niecīgo parādu viņam un raidstacijām! Viss. Apsveicam ar laimīgām beigām, Mik. Saviem čaļiem pasaki, lai reizēm atceras, ka kādreiz ir bijis tāds Miks, bet pats pacenties jau uz ilgāku laiku nekā fon Cveigels Itālijā noslēpties kaut kur dziļi, dziļi — vismaz laukos.

Un Hugo nebija sasniedzams ne pirmdien, ne otrdien, ne trešdien, ne ceturtdien. Vēl pēc divām dienām beidzās ar raidstacijām noslēgto līgumu termiņš. Toties tagad Mikam katru dienu desmitiem reižu bija jārunājas ar radio vīriem, Mika palīgiem, par vasaras darbu naudu nesaņēmušajiem, vēl par iepriekšējo kampaņu nedabūjušajiem, avīzi taisīt gribošajiem, par avīzei nepieciešamo iekārtu un citu lietu piegādes līgumus noslēgušiem, un pat visādiem citiem, kuri tāpat vien gribot ar Miku aprunāties, jo esot dzirdējuši, ka Mikam tagad esot zināmas attiecības — nu, tur, pašā tajā augšā...Tiem, kas zvanīja vairākas reizes dienā, Miks nespēja neko konkrētu pateikt, bet centās pret viņiem būt maksimāli laipns.

No vienas puses, viņu tracināja šī uzmācība, taču kā gan lai viņš šos cilvēkus nesaprastu, ja pats tik ilgi ir bijis spiests tiranizēt Hugo tieši tādā veidā! Gluži dabisks process. Vēl tikai atliek saglabāt ticību reiz nejauši izmestajai Italo frāzei, ka katram, lūk, esot savs pleciņš, uz kura atspiesties un paraudāt par savām problēmām. Arī Hugo tāds esot. Taču Miks īsti nespēja iedomāties allaž kā Karlsonu omulīgo Hugo kādam klapējam pa plecu un sakām — nu, lūdzu, atceries, ka tev man jāatdod. Nekādi tas nav iespējams.

Un, ja arī tā būtu, tad ko gan tas dotu Mikam? Lai Hugo tur šķiļ kaut kroko-dila asaras, bet — kur tad ir tie rezultāti?

Bet it kā jau pārlieka pamata lieliem satraukumiem nebija, un savā būtībā arī Miks īsti nesaprata pret viņu vērstās ofensīvas jēgu. Līgumi taču ir noslēgti un soda naudas paredzētas. Turklāt tie soda procentiņi ir itin bargi. Patiesībā jau visiem kreditoriem būtu jāpriecājas, ka viņiem nesamaksā laikā. Būs negaidīta papildu nauda. Un aizvien taču nav atcelts solījums maksāt skaidrā naudā un bez jelkādiem dokumentiem.

Ko viņi visi trako?

Bet laikam jau tas bija pats elementārākais saņemšanas drudzis. Nu, vienkārši ļoti gribas! Nu, tagad.

Nu, ātrāk! Nu, baigi vajag tieši tagad...

Bet Miks tomēr cerēja, ka Hugo pieteiksies pats, jo viņam bija labi zināms līguma beigšanās datums.

Kaut kādai reakcijai jābūt, jo skandāla gadījumā virspusē var parādīties viņa brālēns. Un tā, starp citu, arī bija interesanta parādība, ka uz visiem līgumiem ir visas Hugo brālēna regālijas, bet visi aizvien vēl zvana tikai un vienīgi Mikam. Vai tas varētu nozīmēt, ka neviens šo radinieku nav ņēmis nopietni un ir saprasts, ka viss tāpat būs jākārto caur Miku? Neviens pat nav pacenties, tā teikt, pabaidīt Hugo brālēnu tādā mērā, lai tas vismaz pasūdzas pašam Hugo. Ja tā pabaidītu, varbūt tad viņš beidzot ieteiktos?Šī ideja un vēl tāda, ka nemaz varbūt nebūtu slikti kaut kādā veidā pakustināt pašu Zaksa midzeni, lai viņš tad nu arī nostrostē Hugo, sak, mums te tāda neslava ceļas, Mikam iepatikās, un viņš to nolēma pataupīt kādam vēlākam laiciņam. Ja Hugo neatradīsies līdz nākamās nedē​ļas sākumam, tad šī kārts būs jāizspēlē.

Un tikai pēc tam drīkstēs atcerēties, ka kabatā guļ Italo izrakstītā parādzīme. Būs grūti, bet nāksies visiem prasītājiem paskaidrot, ka jāgaida līdz mēneša beigām, jo tad — simt punkti! — viss būs. Tobrīd Miks pat nepieļāva domu, ka ar Italo varētu rasties tādas pašas problēmas kā ar Hugo. Italo tomēr ir pavisam cits cilvēks un, dzīvodams šeit, uz vietas Latvijā, neatļausies izaicināt tik draudošu spēku, kādu kopā veido visi šajā akcijā iesaistītie cilvēki un organizācijas, kuriem Hugo tagad ir parādā pietiekami nopietnas summas.

Bet Hugo neatradās arī pirmdien. Miks izšķīrās par kārtējo nevainīgo vizīti pie Italo. Galu galā vēlēšanas ir beigušās, un tā kā būtu laiks atkal atgriezties pie sarunām par avīzes veidošanu. Pie viena varbūt varēs arī noskaidrot, kur tad šobrīd īsti ir Hugo — varbūt tiešām slepenajā apkārtrakstā minētajā Īrijā?

Pirmais, ko Miks no Italo uzzināja, bija tas, ka viņš pēc pāris dienām taisoties lidot uz Dublinu. Tā.

Pavisam lieliski. Redz, kā tas tomēr notiek!

— Pie Hugo? — Mikam izspruka.

— Nē. Kaut gan viņš it kā solījās pie manis atbraukt, — Italo atbildēja. — Man taču atkal iet vaļā lielais basketbols. Ja mēs priekšsacīkstes uzvaram šos īrus — un tas taču ir reāli, vai ne? — tad līdz fināla grupai ir tikai viens solis. Un nākamie mums pretim var būt poļi vai ungāri. Ungāri būtu ērtāki, bet arī poļus mēs varam nolikt tur, kur šiem basketbola Eiropā jābūt... Bet kas ir par lietu? Kāpēc tu man tā jautā par Hugo? Kas atkal ir par pekstiņiem?

Nekas. — Miks gluži vai atviegloti nopūtās, uzzinājis patiesos iemeslus Italo braucienam uz Dublinu. — Es tikai atcerējos senu norunu, ka līdz vēlēšanām jāaizmirst par avīzi. Nu jau nedēļa būs pagājusi, un, šķiet, man būtu tiesības par sevi atgādināt. Bet, kā es noskaidroju, tad viņam esot atslēguši telefonu.

Jā, jā — tā nu ņēmuši un vienkārši atslēguši! Kā tad! — Italo iesmējās. — Viņš vienkārši kādu pusgadu nav maksājis.

— Pusgadu?

Nu vai arī pēdējo mēnesi. Tas nav svarīgi. Viņš vienreiz visus piebeigs ar saviem parādiem... — Kaut kas neīsts Mikam šķitās šajos Italo vārdos, taču nebija iespējams noteikt, kas tad īsti. Kaut kas ļoti šaubīgs un neīsts. Tā, it kā Italo pēkšņi būtu radies kāds iemesls sarunāt maksimāli daudz kompromitējošas nepatiesības par Hugo. Okei, bet ko tu gribi dzirdēt par avīzi? Cik es zinu, tad viņš vēl aizvien nav ticis pie tās savas lielās naudas. Kamēr tas nenotiks, tikmēr būs jāgaida. Es taču to jau esmu teicis.

Nāvīgi jau nu jauki tā visu laiku gaidīt, — Miks sacīja. — Tu jau pats arī, kā es noprotu, to vien tikai dari kā visu laiku gaidi.

Ne tikai gaidu. Es vienkārši brēcu pēc viņa. Es taču te viņam gandrīz visus viņa ieķīlājumus esmu nogarantējis ar savu vārdu. Mašīnu un visu pārējo, ko viņš tur vēl ir salicis iekšā, — to visu es esmu garantējis izpirkt.

— Es zinu, — Miks piebilda.

Ko tu zini? — Italo bija labdabīgi izsmējīgs. — Ko tu vari zināt? Te jau es pats vairs neko nesaprotu. Tagad tikai jāgaida, kurā brīdī sāks pāri galvai birt parādzīmes. Vēl būšu spiests pats visu viņa īpašumu izpirkt un pēcāk atkal ieķīlāt no jauna.

Es dzirdēju, ka viņam vislielākās ziepes ir ar parādiem par rek​lāmu, — Miks uzmanīgi ieteicās.

Par kādu reklāmu? — Italo tēloja nesaprašanu. Bet tad pēkšņi cieši paraudzījās uz Miku. — Paklausies, es taču tev teicu, lai tu tur nelien iekšā! Tu arī esi visā tajā padarīšanā iepinies?

Ne gluži, — Miks centās samelot.

Mik — kāpēc? Kāpēc tev tagad jāmelo? Mik, nezinu. — Bet tās jau ir manas aprindas, un es ātri tieku pie informācijas. Tā vien visi runā, ka Zakss nevienam nav samaksājis, bet mēs taču zinām, ka ne jau Zakss pats, bet Hugo bija lielais pasūtītājs un būs arī maksātājs.

Mik! — Italo draudīgi kratīja pirkstu. — Kāda jēga tev tur šmucēties? Pietiek ar to, ka mūs te gāna pa visām malām, bet par to jau mēs arī saņemam, saproties. Bet tu labāk sēdi savā avīzē un negandē savu biogrāfiju. Ja es uzzināšu, ka tu esi palīdzējis Hugo un Zaksam noņemt balsis pareizajiem cilvēkiem, goda vārds, pa pieri sadošu!

Pareizajiem cilvēkiem? — Miks centās laist gar ausīm Italo pēdējos vārdus, labi saprazdams, ka tie

nebija domāti pārāk nopietni. Bet, ja nu bija gan, ko tad? Nē, tik melni cilvēki nedzīvo mūsu dienās. Nē, nē, es tam nespēju noticēt.

Kā tad! — Italo iedegās. — Ne pašam, ne sašam — kā mēdz teikt. Ko tad viņš panāca? Tikai izčakarēja visas lietas.

Var jau būt, ka tas tā ir, es jau neko daudz tur nezinu, — Miks turpināja mānīties, bet ausu gali jau svila.

Varbūt... Tā ir, ka lien iekšā tur, kur nevajag. Es vēl viņam sadošu pa mizu par to, ka viņš tur arī tevi ir ievilcis iekšā!

Tu šodien tāds ļoti nervozs izskaties, — Miks centās nosist viņu no uzņemtās nots. — Laikam esmu nelaikā atnācis.

Nē, nē, — Italo steidzās nepiekrist. Šāds vērtējums neietilpa viņa priekšstatos par biznesmeni demokrātu. — Es tikai runāju to, ko arī domāju. Ne vienmēr jau tas ir labi — pareizi tu saki.

Dzirdot, ka viņam briest šī šmuce ar raidstacijām, es tikai nodomāju, ka tas kaut kā var atsaukties arī uz mani, uz avīzi, — Miks teica.

Kādas tur vēl šmuces? Nekādas šmuces nav. No kurienes tu to rāvi?

Nezinu, — Miks teica. — Tā runā, ka vismaz pāris radiostaciju gatavo kaut kādu akciju, kas vērsta pret Zaksu, ja vien Hugo laicīgi nesamaksās savus parādus.

Kāpēc lai viņš nesamaksātu? — Italo bija izbrīnīts. — Samaksās. Es pats esmu piecdesmit tūkstošus nogarantējis tam tur. — Un Italo nosauca Hugo labvēlīgo raidstaciju, kuras darbinieki savulaik tik veik​smīgi bija apgājuši Miku.

Tiem arī tu nogarantēji?

Nūja. Tikai tiem.

Un citiem?

Par citiem neko nezinu, — Italo pārliecinoši teica.

Tu esi par to pārliecināts.

Protams. Kāpēc tu tā jautā?

Nē, nekas jau nav, — Miks izvairījās. — Es dzirdēju, ka tie, kuriem tu esi garantējis atdot Hugo parādu, jau ari neceļ nekādu troksni. Uztraucas tie pārējie. Un es atkal sapratu tā, ka tieši tiem pārējiem tu esi devis savas garantijas.

— Nekā tamlīdzīga. Bet, kas attiecas uz tiem, tad gluži dabīgi, ka šie necels troksni. Es jau viņiem visu arī esmu samaksājis. Ā, raugi, kādas labas lietiņas! Nu jau laikam Miks patiešām ir palicis pēdējais un vienīgais.

Vienīgais pamatīgi apčakarētais.

Ak tad šie jau ir saņēmuši... — Miks vairs nezināja, ko īsti tagad teikt.

Jā, tā ir. Bet paklausies! Kas īsti ir par lietu? Tu tāds kā nevesels izskaties, — Italo teica. — Kas ir?

Nekas jau nav, — Miks saņēmās. — Mani tikai dzen stūrī tas fakts, ka es nevaru Hugo sazvanīt. Mēs taču reiz nolēmām, ka nespēlēsim klusos telefonus un es visu kārtošu pa taisno ar viņu. Bet tagad... Zini, kad es izdzirdēju, ka tu taisies uz Dublinu, man gluži vai aukstas kājas palika.

— Kas tad nu? Brauc līdzi!

Un Miks izstāstīja par Harija rādīto slepenvēstuli.

Es arī tur esmu minēts? — Italo par šo faktu izrādīja vēl mazāku interesi nekā savulaik Hugo. — Kaut kādas šausmas! Kā kaut kas tāds var ienākt prātā? Nekur viņš netaisās mukt — kā neviens to nevar saprast? Ai, zini, es nemaz vairs negribu par to runāt.

Bet es gan labprāt ar viņu parunātos, — Miks teica. — Tas ir pilnīgi droši, ka tu viņu Dublinā satiksi?

Es domāju, ka jā, — Italo atbildēja. — Man viņam šādi tādi dokumenti jāaizved. Nē, nē — viņš tur ieradīsies noteikti. Basketbols gan viņam ir pie vienas vietas, bet mani satikt viņš gribēs gan.

Bet pagaidi! — Italo pēkšņi apķērās. — Ko mēs te filozofējam? Tūlīt pat piezvanīsim un pajautāsim viņam pašam. Man taču ir viņa jaunais numurs. Pagaidām paņēmis numuru uz kaut kāda vācieša vārda. — Un Italo veikli uzsita padsmit ciparu kombināciju uz telefona aparāta klaviatūras. Bet Miks atkal iekšēji saviebās — kas tās viņam šodien pa manierēm, burtiski katra otrā teikuma galā iepīt kaut ko ļoti aizskarošu par Hugo? Būs vienreiz sastrīdējušies lielie draugi? Varbūt viņi nemaz nav tādi draugi? Varbūt paši lielākie ienaidnieki? Labi, kas, galu galā, man tur par daļu.

Pirmajā reizē ar Hugo sazvanīšanu nekas nesanāca. Miks ieinteresēti gaidīja, kamēr Italo atkārto zvanīšanu otro un arī trešo reizi. Bet atkal nekā.

— Laikam vēl nav pieslēgts, — Italo beidzot teica. — Es nesaprotu, ko tā vāciete tur murkšķ.

Iedod man, — Miks pastiepa roku.

Tu saproti? Še.

Miks nospieda atkārtojuma pogu un uzmanīgi klausījās datormeitenes paskaidrojumos. Jā, šis nu ir pavisam cits tekstiņš un nepārprotami vedina uz domām, ka šoreiz runa ir tikai par nepieslēgšanu. Tas nav maz.

Jā, pagaidām nav pieslēgts, — Miks tēloja gudro. — Dod, es arī pierakstīšu. Tu aizbrauksi, es palikšu. Pa to laiku varbūt būs pieslēgts. Še, raksti. — Italo pagrieza šķībi pret Miku savu piezīmju blociņu. Pilnīgi to negribot, Miks bija spiests ievērot, ka tajā lapaspusē ar Italo roku pierakstīti vēl pāris interesantu cilvēku telefonu numuri.

Piemēram, zināmās bankas administrators. Piemēram, Zaksa stiprinātās koalīcijas demokrātiski noskaņoto partneru līderis, kurš šobrīd ir drošākais prem​jera amata kandidāts...

Miks tik vien spēja kā saraut uz augšu uzacis.

Kad īsti tu aizbrauc? — Miks vaicāja.

Parīt.

Ilgi būsi prom?

Turp, spēle un atpakaļ. Trīs četras dienas. Domāju, ka nebūs iemesla uzkavēties ilgāk, — Italo nevērīgi teica.

Ja satiec Hugo, tad esi tik laipns un palūdz, lai viņš man pats piezvana. Citādi var izrādīties, ka viņa vācu kolēģa telefonu pieslēdz tikai pēc kāda mēneša.

Labi, es viņam pateikšu. — Un Italo veica žestu, kam būtu jānozīmē: tas taču nav nekas sarežģīts, un vispār — es vienmēr esmu tavā rīcībā.

Bet pēkšņi Mikam ienāca prātā cita doma.

Tu par to manu līdzbraukšanu uz Dublinu tā nopietni izteicies?

Jā, laižam. Pase tev ir?

Jā, man ir derīgā pase. Bet man nav naudas, — Miks nevainīgi teica.

Jā, tas nu būtu tas mazākais... — Italo kļuva domīgs. — Mēs esam noorganizējuši čārterreisu, tā ka es pats vien par visu maksāju. Vienīgi es nezinu, kā tur šobrīd ir ar brīvajām vietām. Es noskaidrošu.

Okei, sa​zvanīsimies vakarā.

Labi, piezvani, — Miks piekrita. Tas būtu labs pārsteigums Hugo. Un varbūt tad beidzot notiktu liktenīgā konfrontācija un Miks tiktu atbrīvots no Italo taisnīgo dusmu uzklausīšanas. Kaut gan klusībā pie sevis Miks smējās par pēkšņo Italo pedagoģiskumu. Nemaz jau tāds puišelis Miks nav, kuru tāds lielais un sliktais Hugo neganti pierunājis nogrē​koties un piečurāt vecā tēva kompotu.

Apbruņojies ar jauno Hugo telefona numuru un ieguvis nelielu cerību sastapt viņu pašu personīgi, tā sacīt, vaigu vaigā, Miks varēja uzskatīt, ka šis gājiens pie Italo nu nepavisam nav bijis veltīgs. Tagad no personīgas tikšanās ar Hugo varēja jau daudz ko gaidīt, bet pats galvenais, ka tiks iegūts kaut kāds laiks un uz brīdi būs miers no apbrīnojami bieži sevi piesakošajiem parādu atprasītajiem.Ne tajā, ne nākamajā dienā Hugo jaunais telefona numurs nebija pieslēgts, bet Italo tā arī nepiezvanīja. Pēkšņā lepnības

uzplūdā Miks nolēma pats nezvanīt, un Italo aizlidoja uz Dublinu bez viņa, un Miks par to uzzināja no avīzēm un fotogrāfijām, kur vietām bija manāms arī omulīgais Italo stāvs.

Jā, tur nu viņš stāv savu basketbolistu vidū, neko īpaši no viņiem neatšķirdamies, jo augumā viņi visi vienlīdz iespaidīgi. Bet pat šajā nejaušajā momentuzņēmumā Miks ievēroja, ka zem Italo blondo matu kodaļas viņa acīs ir ieperinājies kaut kas nesaprotami un nodevīgi noslēpumains. Tā vien šķita, ka Italo ir labi apzinājies, ka tieši Miks šo fotouzņēmumu redzēs. Tieši viņam tas īstenībā ir domāts. Un tagad viņam jācenšas atšifrēt šī skatiena jēgu. Mikam pēkšņi šķita, ka tā varētu izskatīties laimīgs disidents, kurš veiksmīgi un dzīvs ticis laukā no savas valsts nīstā režīma. Muļķības kaut kādas.

Bet vairāk par visu Miku izbrīnīja tas, ka Italo uzlicis platas raga brilles. Jā, viņš reizēm miedza acis tā, it kā nespētu kaut ko saskatīt, taču parasti šķita, ka tā ir tikai neapzināta rīcība, kas saistīta ar nemitīgo nervu saspīlējumu. Un skaļi viņš nekad nav sūdzējies par redzes traucējumiem. Savādi. Vai tiešām viņš tur, ārzemēs, no kāda maskējas?

Jā, bet kas gan man tāds būtu jāatšifrē viņa skatienā, Miks sasprindzis domāja. Vai viņš tagad man jautā, kāpēc es neesmu tur, kur ir viņš, kur ir Hugo? Viņš kaut ko man pārmet?

Pilnīgi iespējams, ka Italo ir interesējies par brīvajām vietām paša nopirktajā čārterreisa lidmašīnā.

Un varbūt viņš ir uzzinājis, ka šo brīvo vietu nav, un nolēmis, ka tad nemaz nav vērts zvanīt Mikam. Var būt, ka ir gan aizmirsis Mikam zvanīt, gan vispār par to interesēties. Kas tad galu galā ir Miks? Puika, kurš lien tur, kur viņam nepienāktos, vai ne?

No radiostaciju cilvēkiem nācās piedzīvot, šķiet, neizturamu spiedienu. Pamatoti ņurdēja arī visnotaļ labi strādājušie palīgi, īpaši tie, kuriem bija uzticēti tiešie sakari ar lauku raidstaciju komerccilvēkiem.

Lauki brēktin brēca pēc patiesības, jo ar viņiem pat līgumi nebija noslēgti par papildu reklāmas raidīšanu vēlēšanu dienā, bet mutiski bija solīts samaksāt jau nākamajā nedēļā.

Ak, kā Miks viņus visus saprata. Bet ko gan viņš vairāk varēja līdzēt? Nācās stāstīt pašas neiedomājamākās blēņas, un izrādījās, ka šeit arī viņam ir parādījušās zināmas dotības. Neizdzēšamais Hugo iespaids. Bet Mikam atšķirībā no sava nelūgtā skolotāja nemitīgi svila ausis. Kā saka — viņš meloja un kaunējās un, kā sakaunējās, tā meloja vēl briesmīgāk.Viena no raidstacijām izrādījās nepiekāpīgāka par visām citām. Mika izpratnē tas bija tikai kārtējais mūzikas izplatīšanas tīkls un nekas vairāk. Taču tam bija itin vērā ņemama auditorija. Rīkojot dzīvās dejas un trulinot jauniešu prātus ar nebeidzamām tehno un repa tirādēm, viņi bija patiesi piesaistījuši lielu uzmanību sev. Un, tā kā tur strādāja gados jauni cilvēki, tad visi bija bezgala lepni uz sevi. Un tas ari ik uz soļa viņu rīcībā izpaudās.Miks kārtoja visas attiecības ar reklāmas nodaļas šefu, un viņi jau labu laiciņu bija ne pārāk tuvi, bet visai labi paziņas. Pagaidām tas bija normalizējis situāciju. Taču laikam jau finansiālajā jomā arī šim skaneklim nebūt negāja tik spoži, kā katrs to vēlētos, un dārgs un svarīgs arī viņiem bija katrs nopelnītais santīms. Nodrošinot sevi pret kaut kādām nepatikšanām, Mika paziņa tomēr bija saviem priekšniekiem ziņojis, ka par Zaksa partijas reklāmām kavējas samaksa, un gados gluži jaunie priekšnieki bija nolēmuši rīkoties pārliecinoši. Dažs labs no viņiem bija kādus pāris mēnešus pamaisījies pa kaut kādiem kursiem un visādiem citiem pieredzes apmaiņas braucieniem un daudz ko tur visādu saskatījies, un tagad dega nepacietībā jebkuru rietumnieku metodi nekavē​joties ieviest arī pie mums.

Miks tika nostādīts fakta priekšā — vai nu nauda tad un tad, vai liela antireklāmas šmuce. Šī raidstacija atradās vienā ēkā ar kādu skandalozu vakara avīzi, un Mikam pavisam nopietni tika piedraudēts, ka, kopīgi darbojoties, abi šie masu informācijas līdzekļi spēs sacelt īstu furoru gan Zaksam, gan visiem pārējiem. Pacelšot ari pārējos radio. Par to gan Miks nebija tik pārliecināts kā viņi paši, un viņš atļāvās no pielabinošā toņa pāriet uz krietni vien skarbāku, sakot, ka visi jau nu nevarētu būt tik jauneklīgi maksimālisti, jo saprot, ka skandāla gadījumā izredzes uz naudas saņemšanu varētu izzust pavisam un noteikti.

Bet jaunajiem taču ir juristi! Viņiem uz rokas esot līgums ar jaunsaimnieku. Jebkura tiesa nešaubīgi

apmierinās viņu prasību, un vēl nāksies segt visus tiesas izdevumus.Miks nez kāpēc šajā mirklī nedabīgi skaļi iesmējās. Ko? Tu gribi teikt, ka jaunsaimnieks nav īsts? Nu, Mik, paklausies, tad mums tāpat nav ko zaudēt.Bet Miks smēja pavisam par kaut ko citu. Viņiem esot juristi, jebkura tiesa apmierinās, nav ko zaudēt... Duraciņi tādi! Ne tikai jums ir juristi. Nu, labi, neiešu jau nu te lekties kā tāds jaunais gailis.— Pagaidiet, nestrebiet karstu, — Miks tomēr vēl centās pagriezt sarunu atpakaļ rāmākā gultnē. — Ja nu sadomāsiet lamāties presē, tad vismaz mani nepieminiet.

To nu nevaru garantēt. Jā, to nu patiešām vēl nevar zināt. Ja viss izrādīsies fiktīvs, tad būs jāprasa no tevis.

Miks pēkšņi atcerējās Hugo repliku par beisbolistiem. Nē, Mik, valdies!

— Viss ir īsts. Arī jaunsaimnieks, — Miks teica. — Un viņš ari visu samaksās. Es vēl šodien no rīta ar viņu par to runāju. Tikai viņam tas nav tik viegli izdarāms. Summa ir nopietna, un tādu uzreiz izraut no ražošanas nav nemaz tik viegli. Bet viņš teica, ka pēc kādām trim dienām tas varētu būt nokārtots, ja vien vairs būs vajadzīga viņa palīdzība. Es to domāju tā — ja es jau nebūšu dabūjis visu naudu no turienes, no kurienes tai pienākas nākt.

Zēni noplaka. Savu viņi bija veikuši, proti, Miks ir pabaidīts, un tagad vēl tā kā varētu pagaidīt. Bet ne daudz. Ne pārāk ilgi. Sarunāsim tā — ja pēc trim dienām nav, tad gan iet vaļā. Okei? Okei. Miks tikai sirsnīgi no​smējās pie sevis — vai tiešām viņi iedomājās, ka es nobijos? Smieklīgi.

Pēc divām dienām atpakaļ ir Italo. Tātad gaidāmas ziņas no Hugo. Šīs pāris dienas ir jānoturas.

Miks centās sazināties arī ar Hugo brālēnu, lai brīdinātu viņu par gaidāmajām nepatikšanām, kuras formāli gulsies uz viņu. Tas izdevās, taču — likteņa ironija vai ģimenes tradīcija? — it kā nelaikā. Proti, viņš tobrīd atradās pašā sava gatera speltē un gandrīz neko no Mika teiktā nedzirdēja. Sarunāja sazvanīties pēc piecpadsmit minūtēm. Bet tās izvērtās par divām dienām. Nejaušība? Jeb arī Hugo brālēnam Miks ir tāds pats uzmācīgs ods pie auss, un no viņa jau sāk apzināti izvairīties?Mākslas priekšmeti! Miks atcerējās Hugo dārgumus, kurus tas jau neskaitāmas reizes grasījies ieķīlāt, bet allaž kaut kā pamanījies to tomēr neizdarīt. Vienu bridi Mikam pat šķita, ka tādi reāli nemaz neeksistē un tas ir tikai kārtējais Hugo spontānais triks. Taču nē, reiz tos arī Italo pieminēja. Tātad tie vēl pastāv kā kaut kādu vērtību ekvivalents. Velns arārā, Mik, ar ko tikai tev nebūs vēl jānodarbojas, lai — nu jau lai glābtu savu ādu!Miks apjauta, ka gadījumā, ja viņa vārds parādās preses slejās sakarā ar skandālu par nenomaksāto naudu par Zaksa partijas reklāmām, tad viņš ir pagalam divos veidos. Pagalam būs viņa reklāmas veiksminieka veidols, un beidzot Zakss varēs viņu kā blakti ar īkšķi nospiest, jo nevainībā plātīs rokas un rādīs uz Miku — visu viņš, no viņa arī prasiet. Un nekas viņam nevar liegt ari vēl piebilst — mēs viņam uzticējāmies, raugi, iedevām naudu, bet, skat tikai, kāds blēdis izrādījies!

Miks piezvanīja uz vakara avīzi, kuru radiodeju raidstacija bija piesaukuši kā potenciālo skandāla taisīšanas partneri, un uzmeklēja Viktoru, lai noskaidrotu, vai jauno zēnu piesolītā izrīkošanās ir kaut cik reāla.

Viktors rūpīgi uzklausīja Miku, kad viņš bija atnācis uz redakciju, un viltīgi smīnēja.

Ja tas skar Zaksa vārdu, tad ir gan reāli, — viņš teica. — Bet tevi pašu mēs varētu piesegt.

Tu par to jau zināji, vai es tikai tagad tev nejauši pasviedu teicamāko informāciju?

Zināju gan. — Viktors turpināja smīnēt. — Zinu arī to, kā tev pašam pie Zaksa izgāja.

Oho! Vai tad pats viņš tev to stāstīja? — Miks jutās ārkārtīgi un nepatīkami pārsteigts.

Nē, — Viktors teica. — Man pašam izgāja tieši tāpat.

Redz, kā! — Vēl viens pārsteigums. — Pirms vai pēc manis?

Pēc. Pēc tevis. Un es jau par to biju brīdināts, — Viktors lēnīgi teica.

Hugo?

Jā.

Ari toreiz, Londona?

Jā.

Skaidrs, — Miks teica. — Bet kas tad tev neļāva sastrādāties ar Zaksu?

Nū... es gan īsti nezinu, kas tev to neļāva izdarīt, bet mums laikam jau vienkārši raksturi nesaderēja.

Normāla parādība, — Miks piebilda. — Laikam jau mums bija tā pati problēma. Bet man šķiet, ka viņš to uzņēma kaut kā sāpīgāk par mani. Gluži vai centās to pielīdzināt kaut kādai nodevībai.

Es teicu, ka piekritīšu tikai tad, ja viņi mani ieliek savā sarakstā pašā augšgalā, — Viktors turpināja.

— Ne jau nu gluži virs paša Zaksa, bet gan tā, lai es garantēti tieku parlamentā. Viņš nebija ar mieru. Nu un tad savukārt es vairs ne uz ko nebiju ar mieru. Tā mēs šķīrāmies.

Nogalināt nesolīja? — Miks pajautāja.

Ko? Nogalināt? Nē, tiktāl nenonāca.

Hm, interesanti gan, ar ko tad es izpelnījos tādu frāzi, ja savās prasībās biju, pavisam pieticīgs.

Varētu pat teikt, ka man tādu nemaz nebija. Jādomā, ka Hugo skaļie smiekli, dzirdot šos manus vārdus, bija pavisam patiesi. Un tā jau arī ir — nemaz pēc tāda briesmekļa Zakss neizskatās. Viņš tikai tēlo ļauno, jo bieži vien viņam nekas cits neatliek, lai slēptu vienu otru savu kompleksu. Un savās sliktajās domās Miks varēja vainot tikai savu aizvainoto patmīlību, neko vairāk. Zakss, jādomā, ir pilnīgi normāls cilvēks, un šī frāze viņam pasprukusi gluži nejauši un bez jelkāda nolūka to kādreiz arī realizēt. Vienkārši tāds stils. Tāds druscīt padumjš stils.

Bet, raugi, Viktors ir gājis vēl tālāk par Miku. Ir pat uzstādījis Zaksam kaut kādas savas prasības. īpatnis, neko teikt. Tā, ārēji, pilnīgs miera mika, bet, paskat, kādas ambīcijas slēpj sevī!

Savā avīzē Viktors, protams, nebija pats galvenais lēmējs, taču viņš ieteica Mikam pārāk neraizēties. Radio zēni ir maķenīt pārspīlējuši savas ietekmes spēku. Avīzei, kas praktiski pārtiek no pikantērijām un skandāliem, tas, protams, būtu itin gards kumosiņš, taču arī viņi visu iepriekš rūpīgi izsver un tikai tad sper laukā. Pagaidām tādas runas nav dzirdētas, un, ja nu tādas arī kaut kad sāksies, tad Viktors laicīgi sazināsies ar Miku. Pēc tam jau kaut ko pa visiem kopīgi izdomās. Reizēm jau arī Viktora padomos šeit ieklausās.

Pārgremojis nule no Viktora dzirdēto, Miks tomēr zvanīja uz nepacietīgāko raidstaciju. Vispirms, lai tradicionāli pamēļotu, ka visas lietas normāli kārtojoties, taču izskatoties tā, ka jaunsaimnieks tomēr tikai pēc kādas nedēļas dabūšot naudu. Un Miks lika priekšā paņemt ķīlā mākslas priekšmetus. Līdz brīdim, kamēr jaunsaimnieks patiešām sadabū naudu.

Brīdi padomājuši, radio cilvēki teica, ka tā varētu būt tīri pieņemama ideja. Naudas — īpaši jau nu skaidrās naudas — problēmas šodien visiem esot lielas, un to visu var saprast. Kamēr cilvēki ar tām tiek galā, tikmēr tiešām šo to varētu paņemt ķīlā. Bet — tikai ne mākslas priekšmetus. Viņiem noderētu kaut kāda tehnika. Varbūt arī mēbeles. Nē, tomēr labāk tehnika. Datori, kopētāji, visi iespējamie magnetofoni.

Elpu ievilcis, Miks teicās, ka tā nebūšot problēma. Lai tikai pārceļot laiku par pāris dienām. Ja būtu māksla, tad kaut vai rīt no rīta, bet, ja runa ir par tehniku, tad viņam jāapskraidot pāris attālāku vietu. Tā arī norunāja.

Tā. Iegūtas vēl pāris dienas. Ja nu vēl tagad Hugo vai nu nepiesakās pats, vai aizvien nav sazvanāms, tad... Tad atliek tikai Italo. Jāiet pie viņa ar nolaistām biksēm un jāstāsta visa patiesība.

Ja arī Italo jau visu ir neskaidri nojautis, ka Miks ir iesaistījies Hugo politiskajās akcijās, tad viņš noteikti neapjauš šīs darbības patiesos apjomus, kas laikam gan nemaz tik dramatiski plaši nav. Taču, uzzinājis, ka parādzīmi viņš ir izrakstījis nevienam citam kā Mikam, viņš būs īsteni tiesīgs kļūt dusmīgs uz viņu. No Mika puses tas būtu bijis diezgan nesaprātīgs kāpiens pāri viņa galvai. Sekas grūti paredzēt.

Piemēram — parādi man to zīmi, ko es tur īsti esmu sarakstījis? Un uzreiz — hop! — paldies, ka atdevi, tagad vari iet arī dirst.

Nē, Mik, tu esi nelabojams. Saki —, kāpēc tu esi sācis tik slikti domāt pilnīgi par visiem? Tev ir

neapstrīdamas tiesības dusmoties tikai un vienīgi uz Hugo. Un uz sevi, protams. Citi, uz kuriem tev pēkšņi sameties ļauns prāts, tev tikai var palīdzēt. Tas neattiecas uz Zaksu, protams. Tam tuvumā labāk vairs nenokļūt un arī pie sevis viņu labāk nelaist. Tāpat nevajadzētu nokļūt preses slejās. Hugo, es tevi piekaušu, goda vārds! Ar beisbola nūjām!

Miks atkal izrādīja apbrīnojamu pacietību un nu jau centās sazvanīt Hugo gan dienā, gan naktī.

Zināmu nemieru iesvēla no Italo saņemtā ziņa, ka viņš nemaz nejūtas ar savu parakstu garantējis parādu nomaksu Mika aprūpētajām raidstacijām. Protams, tas nav izslēdzams, ka viņš to ir vienkārši piemirsis, jo pats teica, ka ir burtiski apkrauts ar solījumiem segt Hugo neskaitāmos parādus. Un viena maza parādzīmīte par pietiekami niecīgu summu viņam varēja arī piemirsties. Bet — un te nu Miks juta, ka niknuma kamols sakāpj kaklā, — ja nu gadījies tā, ka Italo ir nomaksājis Hugo izredzētajai raidstacijai, domādams, ka ar to sedz visus Hugo radioparādus? Tad nekas cits neatliks kā ņemt lielo konjaku, iet pie tiem večiem uz radio un teikt, ka viņi ir vieni ellišķīgi malači. Kur tikai Miks sper kādu soli, tur, raugi, šie jau bijuši pirms desmit minūtēm un visu iespējamo paņēmuši. Ko vēl tādu labu viņi man varētu nodarīt Bet laikam jau liktenis bija apžēlojies par Miku. Vienā no monotonās zvanīšanas reizēm pēkšņi atskanēja itin daudzsološi signāli, un tūlīt jau bija dzirdama arī Hugo balss.

Hallo! Ā, sveiks, — viņš teica. — Kas ir? Nē, vispirms tā — saki — kā tev iet?

Pagaidi, ļauj atgūties, — Miks teica. — Es nemaz nebiju gatavs, ka tik pēkšņi tevi sazvanīšu.

Vispār jau fantastiski, — Hugo teica. — Tu esi pirmais, ar ko es pa šo telefonu runāju. Apsveicu.

Sirsnīgi pateicos. — Miks bija sakoncentrējies. — Tu jautā, kā man iet? Man iet labi, paldies. Es esmu nomaksājis visus parādus, un vēl pat druscīt pāri palika, un to es kaut kā mēģināšu šodien aizsūtīt tev atpakaļ. Man jau lieku nevajag. Jā, un vēl kas! Zini, atklātas kaut kādas nelikumības vēlēšanu procesā, un tagad izrādās, ka vinnētājs ir Zakss. Un patiesībā viņš esot ieguvis četrdesmit procentus. Vakar prezidents viņu uzaicināja sastādīt valdību, un ir gaidāms, ka jau šodien to apstiprinās.

Varēja just, ka Hugo jūtas pamatīgi apstulbināts. Jāteic, ka arī Miks pats par sevi brīnījās. Pēkšņi šķita, ka tādā garā viņš varētu turpināt vēl desmit minūtes, elpu neatvilcis, līdz pat ziņai, ka Latvija pieteikusi karu Vācijai un pēdējā jau izkārusi padošanās karogu. Hugo arestēt kārie parādu piedzinēji jau braucot pēc viņa, un pirms pāris stundām tie ir manīti Berlīnes apkaimē. Vēl pēc laiciņa tie jau klapēšot pie Hugo namdurvīm.

Ko tu tur tagad muldi? — Hugo beidzot izdvesa.

Laikam beidzot būšu sajucis prātā.

Neko nesaprotu. Kādas nelikumības? Kādi četrdesmit procenti? — Hugo nelikās mierā.

Nāvīgi jauki, ka tu uzmanību pievērs tikai mana stāstiņa otrajai daļai, — Miks teica. — Un nekādu izbrīnu tev neradīja teiktais, ka visi tavi parādi ir nomaksāti!

Nu... Italo ir nomaksājis?

Tā viņš tev Dublinā teica?

Ne, neko tādu viņš neteica, — Hugo bilda, un viņa balsī aizvien bija jūtams mulss aizdomīgums. — Mēs par šīm lietām vispār neko nerunājām.

Par mani viņš vismaz atgādināja?

Jā, jā, kaut ko teica, — Hugo izmeta.

Nu, skaidrs. — Miks grūti nopūtās. — Stāsti — kas tagad būs?

Kādā ziņā? Kam tagad jābūt?

Es pacentīšos būt mierīgs. — Miks dziļi izelpoja. — Hugo, es runāju par to tavu parādu daļu Latvijā, kura nenomaksāšanā tagad iesaistīts esmu es. Gribi vēl konkrētāk? Lūdzu — tas ir parāds par rek​lāmu radiostacijās.

Jā, jā, es jau saprotu, — Hugo teica. — Ko tu man te skaidro kā skolniekam? Bet man jau vēl nekas nav.

To es zinu, — Miks teica. — Un ir noticis tas, par ko es tev jau sen, sen, šķiet, pat pašā sākumā teicu. Proti, kā beigsies vēlēšanas, tā tevis vairs nebūs. Saki — vai tiešām tu to jau iepriekš biji izplānojis? Kāpēc bija jāizvēlas tieši mani?

Ko tu tur atkal muldi, es nevaru saprast! Neviens neko nebija izplānojis. Mani te arī visu laiku čakarē, vai tad tu to nespēj saprast? Naudai jābūt kuru katru brīdi. Cilvēki nemitīgi strādā, un ir jau nonā​cis tiktāl, ka atlicis tikai pats naudas saņemšanas fakts.

Tu no manis pazudi uz divām nedēļām. Bet, kad es tevi atkal nez no kurienes izroku, tad izrādās, ka nekas nav mainījies ne par mata tiesu. Pat intonācija, ar kādu tu atkārto tos pašus vecos tekstus, pat tā nav mainījusies. Par to, ka tev atlicis tikai pats tas naudas saņemšanas fakts, pirmo reizi es dzirdēju, šķiet, pirms kādiem pāris mēnešiem.

Nu bet tā taču tas ir! Ko es tur varu darīt? — Hugo teica.

Tu man to prasi? Tu gribi, lai es tev pasaku priekšā, kas tev tagad jādara?

Nē, to jau tu nemaz nevari izdarīt. — Hugo bija kļuvis piesardzīgs. Vēl nekad Miks ar viņu nebija tā runājis. Mikam savukārt šķita, ka laikam vēl neviens ar Hugo tā nav runājis.

Pasarg Dievs, es taču netaisos tevi audzināt, — Miks mainīja toni. — Bet vai tu negribētu uzzināt situāciju, kurā tagad atrodos es?

Nu? Kas tad tur notiek? Tu par tām radiostacijām? Bet tur taču viss ir kārtībā. Bračka līgumus parakstīja, bet tev, ja nemaldos, kabatā ir parādzīme no Italo. Kas par satraukumiem? Ko tu te atkal trokšņo?

Satraukumi ir tādi, ka viss, ko tu tikko nosauci, patiesībā ir vistīrākās raudzes bleķis, — Miks skaidroja. — Tas tavs lauku brālēns kopš līgumu parakstīšanas nekur nav atrodams, un ne es, ne radio vīri ar viņu sazināties nevar. Italo nesen sarunā vispār noliedza, ka vēl kādam kaut ko būtu garantējis, izņemot tos tavus radio draugus. Es gan viņam vēl neesmu rādījis pašu parādzīmi, taču nebrīnīšos, ka viņš to man atņems un izsviedīs pa logu, un beigās vēl mani nosauks par blēdi. Un, starp citu, viņš tāpat jau zina, ka es tajā visā esmu iekšā, un ir nopietni no​skaities uz mani. Uz tevi arī.

Ko tu man te tagad stāsti? — Hugo iesaucās. — Es ar bračuku runāju katru dienu. Nekur viņš nav pazudis. Tuvākajās dienās viņš gan taisās braukt pie manis, bet pagaidām viņš visu laiku ir uz vietas un ir dabūjams. Bet Italo... Es nezinu — varbūt viņš ir piemirsis. Kur gan viņš liksies? Kad pienāks brīdis, tad liksi parādzīmi galdā, un viņš nomak​sās. Tu kaut kā par daudz esi satrakojies.

Es pat nemaz neesmu satrakojies, — Miks mierīgi teica, un viņam pašam likās, ka tā tas arī ir, kaut gan, no malas klausoties, viņa toni par īpaši draudzīgu nosaukt nevarētu. — Satraukušies ir visi pārējie.

Nezinu, pa kādiem kanāliem tu katru dienu sazinies ar savu brālēnu, bet mēs te kopskaitā esam kādi desmit, kuriem jau divas nedēļas tas nekādi neizdodas. Es esmu pārliecināts, ka no manis, piemēram, viņš vienkārši izvairās.

Muļķības, — Hugo nepiekrita. — Neviens no tevis neizvairās...

Arī tu? Šīs divas nedēļas.

Man taču vecais telefons bija čupā.

Nevis čupā, bet gan atslēgts par nemaksāšanu, — Miks kašķīgi pielaboja.

Kādas muļķības! Nekas man nekad nav bijis atslēgts. Kas tev to tagad sastāstīja?

Okei, lai jau paliek, bet, kā vēlēšanas beidzās, tā tev no manis neko vairs nevajag. Un tevi nemaz neinteresē tas, ka man jau drīz pašam būs jāsāk slapstīties no visiem cilvēkiem. Vēl pat vairāk — drīz jau mans vārds parādīsies presē un tādā kontekstā, ka pie Zaksa nenomaksātajiem parādiem vainojams esmu es.

Kāpēc tā? — Hugo vaicāja.

Tāpēc, ka radio večiem neinteresē ne tavs brālēns, ne vēl kāds cits. Pat ne Zakss. Viņi ir ticējuši man un no manis arī prasīs. Un ko lai es saku saviem palīgiem? Tie jau ar mani vairs nerunā. Kad vajadzēja — kad tev vajadzēja! — tad viņi pat pa naktīm braukāja arī pa kaimiņvalstu šaubīgajiem ceļiem. Bet, kad

nu solītais ir jāmaksā, tad man nav ko teikt. Man patiešām nav ko teikt, jo es neko nezinu — tu esi pazudis!

— Nekur es neesmu pazudis, — Hugo teica. — Pagaidi, kas tur tagad notiek? Kaut kādas ziepes briest?

— Tieši to es tev visu laiku stāstu!

Es dzirdu. — Hugo aizdomājās. — Velns parāvis, un es neko tieši tagad nevaru izdarīt! Vēl kāda nedēļa ir jāpaciešas. Ā, jauki gan, ka vairs nav jāciešas līdz vakaram vai nākamās dienas ritam! — tagad Miks iesaucās un pēkšņi ieraudzīja, ka uz viņu pārmetoši raugās sieva. Ko, par traku? Nu, labi. — Patīkami dzirdēt, ka jau sāk parādīties reālāki termiņi. Patiesībā jau tas droši vien ir jātulko tā — mēnesis vai pat divi, vai ne?

— Nē, nē — pēc nedēļas, ne vēlāk.

— Neies cauri vienalga, — Miks teica un izstāstīja situāciju ar tra​kuļiem no pusaudžu raidstacijas.

— Un tad viņi to nedēļu gaidīs? — Hugo jautāja.

— Tas bija pirms divām dienām. Nu jau sanāks mazāk par nedēļu, — Miks paskaidroja.

-Jā...

Bet tas attiecas tikai uz to vienu raidstaciju, — Miks iestarpināja. — Pārējie pagaidām klusē. Bet es esmu pārliecināts, ka ir vajadzīgs tikai iesākums un viņi arī metīsies tur iekšā. Tev būtu vajadzīgs tāds troksnis?

Nekādā gadījumā, — Hugo teica. — Pag, nu ko mēs varētu izdomāt? Kāda tehnika tieši viņus interesē?

— Datori un visādi magnetofoni, un tamlīdzīgā garā.

— Un cik viņiem tā summa bija liela? Miks nosauca.

— Smieklīgi. Tur jau ar pāris kastēm pietiks. Un mākslu viņiem tātad nevajag, ja?

— Nē, tikai tehniku.

Labi. Man šķiet, ka es atradu izeju, — Hugo teica. — Es tūlīt sazināšos ar saviem cilvēkiem un pēc brītiņa tev atzvanīšu. Ē, stop! Nē! — Miks iesaucās. — Es uz to vairs nepaļaušos gan. Nekāda atzvanīšana.

— Liecies mierā! Tagad taču man telefons strādā.

— Vienalga, — Miks neatlaidās. — Izstāsti man ideju, iedod attiecīgo cilvēku adreses un telefonu numurus, un es pats visu kārtošu. Es nevaru gaidīt līdz nākamajai nejaušībai, kas mani ar tevi savienos atkal pēc divām nedēļām.

Ko tad tu tagad gribi?

Stāsti ideju.

Ideju... — Hugo domīgi iesāka. — Labi. Par to summu tu varēsi paņemt pāris aparātu no viena mana veikala. Uz kādu nedēļu viņi iedos. Lai tā būtu — sazinies ar cilvēkiem, un viņi tev palīdzēs. Tikai atceries, Mik, tie aizies vienīgi kā ķīla. Pavisam atdot es tos nekādi nevaru, jo tie man ir iekšā vienas firmas statūtu kapitālā, un vēl tur viss kas...

Miks pierakstīja vārdus un adreses. Viņa uzmanību piesaistīja veikala nosaukums. Milzīgs lielveikals.

Tu atkal neblefo? — Miks pārjautāja.

Kā tā? Šis veikals, kā es labi zinu, nestrādā jau gandrīz pusgadu. Man bieži iznāk tur braukt garām, un es aizvien redzu tukšus skatlogus un tukšas vitrīnas. Vai tur vispār iekšā ir kaut kādi reāli aparāti, jeb viss atkal ir nenokārtotu dokumentu un tukšu solījumu līmenī?

Pašā veikalā nav, bet ir bāzē. Mik, nu es taču netaisos tevi mānīt! Aizbrauksi uz bāzi un pats redzēsi — tur ir prece par veselu miljonu. Pāris maģīšu viņi tev iešķiebs aizvērtām acīm.

Ne jau man, — Miks pielaboja. — Man būtu labāk, ja viņi iešķiebtu pāris paciņu naudas. To tu

nevari no veikala kases paņemt?

Tur palikusi tikai prece.

Tev patiešām ir ļoti interesants biznesa paņēmiens.

Nu, tā kaut kā sanāca, — Hugo skaidroja. — Kopš tā brīža, kad man bija jāaizbrauc, viss tur ir apstājies. Tur jau arī mēnešiem ilgi cilvēki dzīvo bez algas. Remontdarbi arī apstājušies...

Skaisti. Vismaz es tagad zinu, ka neesmu tāds vienīgais.

Nu jā, tā tas ir.

Okei. Bet tu tūlīt pat ari zvani tiem saviem cilvēkiem, — Miks steidzināja. — Lai neiznāk tā, ka es ierodos, bet šie mani ar kokiem izdzen ārā.

Jā, jā, tūlīt. Viss būs labi.

Nekas nebūs labi. Es tev atgādinu, ka tas varbūt uz neilgu laiciņu aizturēs slūžas vienā raidstacijā.

Bet tūlīt, kā es nolikšu klausuli, tā man zvanīs citi. Un viņi jau sāk man ticēt mazāk, nekā es tagad ticu tev.

Nedēļa. Mik, noturies vēl nedēļu, — Hugo teica. — Varbūt pat ātrāk. Bet būs noteikti — to tu visiem pasaki. Neviens tevi netaisās piečakarēt.

Neviens netaisās ne mani piečakarēt, ne ari man samaksāt — tāds ļoti īpatnējs un savā ziņā pat ļoti unikāls stāvoklis, — Miks pavīspnāja.

Par sevi tu neuztraucies. Tur viss būs kārtībā.

Neticu.

Nu tad netici arī. Gaidi to kaut vai kā pārsteigumu Bet būs?

Būs.

Noteikti?

Pavisam noteikti. Šogad?

— Nu neāksties! Dabīgi, ka šogad. Labi, tagad paliec sveiks, un es zvanu saviem cilvēkiem. — Un Hugo nolika klausuli.

Tovakar Miks izmēģināja jaunu piegājienu. Viņš vairs negaidīja, ka glītā rindiņā, cits pēc cita, viņam zvanīs visi parādu atprasītāji, bet gan piezvanīja viņiem visiem pats. Tā teikt, labas ziņas, jo pēc nedēļas viss būšot. Zaksa cilvēki esot nopietni ķērušies pie lietas, un kopā ar jaunsaimnieku viņi visu pa nedēļu nokārtošot. Cik nu šāds gājiens līdzēja vai nelīdzēja, to grūti pateikt, bet gaidītais miers uz nedēļu tomēr neiestājās.

Jau simto reizi savā dzīvē Miks secināja, ka cilvēki tomēr ir tik dažādi. Veselu nedēļu par sevi nelika zināt vasaras kreditori, daži no palīgiem un daži raidstaciju pārstāvji. Lauki vispār bija norimuši.

Bet daži aizvien vēl zvanīja katru dienu un pat vairākas reizes dienā, lai it kā tāpat vien apjautātos — vai tad vēl nav, un arī piebilstot, ka ziepes ar katru dienu augot arvien lielākas un lielākas.

Un aizvien Miks šos pašus nepacietīgākos labi saprata. Visi taču zināja, ka viena raidstacija ir saņēmusi pilnīgi visu, un neviens tagad negribēja palikt pēdējais. Ja nu Mikam izdodas kaut ko pēkšņi dabūt, tad būtu labi gadīties uzreiz pa rokai. Elementāri. Tieši uz to pašu taču nemi​tīgi cer arī pats Miks.

Nedēļa it kā pagāja mierīgi. Vienīgi zināmus stresus solīja akcija ar Hugo veikala aparatūras ieķīlāšanu jauniešu raidstacijā. Miks sazinājās ar Hugo nosauktajiem cilvēkiem, un tie, protams, neko nezināja un ne par ko nebija brīdināti, jo Hugo viņiem nebija zvanījis un neko nebija teicis par Miku. Bet Miks tam bija gatavs. Un izrādījās, ka veikala bāzē ari strādā cilvēki, kuriem nebija svešas Hugo manieres. Un tur Miks dzir​dēja apmēram sekojošus tekstus: nē, neko tiešu mums viņš teicis nav, bet, ja jau tu tā saki, tad tā vien būs jādara. Viņi bija nekavējoties gatavi izpildīt sava šefa pat netieši dotas komandas. Kā visi, ar kuriem Mikam līdz šim Hugo sakarā ir nācies sastapties. Un Miks patiešām par to beidzot pabrīnījās. Es tad nu laikam gan esmu īstens ezis, viņš padomāja. Zakss ar tādiem ātri vien tiek

galā, bet Hugo, redz, ilgi auklējas.

Tādas ieķīlāšanas lietas arī netiek veiktas vienā dienā, un veikala bāzes cilvēki pa to laiku paši bija sazinājušies ar Hugo un saņēmuši stingras direktīvas rīkoties tieši tā, kā par vajadzīgu uzskatīs Miks.

Nākamajā ierašanās reizē viņi Miku sagaidīja ne tikai tikpat laipni kā pirmo reizi, bet jau ar zināmu pietāti. Kā gan ne, ja uzrodas paša Napoleona sūtīts cilvēks ar pilnvarām rīkoties ar viņa miljonvērto īpašumu! Bet šī attieksme Mikam paslīdēja garām gandrīz neievērota. Viņš to uztvēra tā, ka visi ari šeit ir bezgala ieinteresēti no sirds palīdzēt Hugo izkulties no viņa nepatikšanām. Un tā tas patiesībā arī varētu būt. Nebūs Hugo, nebūs arī viņu darba šeit.

Atbrauca zēni no radio — jauni, smuki, par savu taisnību bezgala pārliecināti — un staigāja pa bāzes noliktavām ar tādu sejas izteiksmi, kas liecināja, ka nupat viņiem te viss pieder, tikai jāizvēlas, ko īsti pirmo šodien paņemt. No malas raugoties, tas viss izskatījās ļoti jokaini, jo, salīdzinot ar bāzē esošo mantu kopējo vērtību, parāds viņiem patiesi bija smieklīgi niecīgs.Bet bāzē savukārt atradās bezgala maz tādu mantu, kuras radio jaunieši uzskatītu par sev piemērotām. Viņi gatavojās bēdīgākajam iznākumam, proti, ka naudas nebūs nekad, un tādā gadījumā ķīlā ir jāņem mantas, kuras pēcāk patiesi var noderēt. Un šeit nu viņiem neko neva​rēja pārmest, jo tā bija pietiekami veselīga doma.

Hugo bāzē diemžēl nebija datoru, uz kuriem jaunieši bija cerējuši visvairāk. Savukārt lielā daudzumā bija visdažādākie no Vācijas atsūtītie tehnikas brīnumi, par kuriem Miks netika nekādā skaidrībā, kam tie ir domāti un ko ar tiem patiesi noderīgu varētu darīt. Piemēram, kam Hugo grib no lielveikala plauktiem piedāvāt lieljaudas kopētāju, krāsaino plakātu drukājamo mašīnu, ražīgu papīra smalcinātāju un vēl virkni aparātu, kuru katra atsevišķā vērtība bija skaitāma vairākos desmitos tūkstošu un kuru gabarīti bija tik nenormāli lieli, ka nebija skaidrs, kādām vispār ir jābūt telpām, lai tādus varētu ērti novietot? Ē, kungi, vai šī vispār ir īstā bāze, Miks jautāja. Jā, jā — īstā gan. Hugo nemaz citas neesot.

Kuš — Miks pamāja. Nesauksim nevienu vārdos. Ak jā — bāzes vīri saprotoši pamāja pretim.

Galu galā jaunieši paņēma superskaņas videomagnetofonu, nelielu kopētāju un vēl virkni dažādus sīkumus. Nokārtoja dokumentus, salādēja visu mašīnā un aizbrauca.Bet pēc divām dienām bija atpakaļ.

Esot iesmērēts vecs, un gandrīz nolietots kopētājs. Bāzes cilvēki smīnot grozīja galvas un teica, ka tas nemaz neesot iespējams, taču par blēžiem nevienu nesauca. Iedeva citu, dārgāku, un jaunieši atkal aizbrauca.

Bet Mikam tajā vakarā bija kārtējā nepatīkamā saruna. Šoreiz ar bāzes tehnisko vadītāju. Neviens aparāts nevar būt ne bojāts, ne arī kaut kad agrāk lietots. Viss, kas bāzē ir, tas ir pavasarī atsūtīts no Vācijas, un kopš tās dienas, kad tas te pa taisno no muitas ienācis, tas nav pat vaļā taisīts. Par kaut kādu lietošanu vispār nevarot būt nekādas runas. Jauniešiem kaut kas esot aiz ādas. Un kas viņiem vispār ļāva taisīt vaļā un veikt kaut kādas pārbaudes? Tā taču bija tikai uz laiku ieķīlāta, nevis darbināšanai un lietošanai paredzēta manta. Kur lai tagad ņem pārliecību, ka viņi ir atdevuši to pašu aparātu, kuru pirms divām dienām paņēmuši? Vaļā taču viņi taisīja bez mūsu pārstāvja klātbūtnes.

Miks nepavisam nejutās eksperts tādās lietās. Taču viņš bija uzņēmis stabilu kursu uz asumu nolīdzināšanu jebkurā virzienā. Apsolījis bāzes vadītājam visu noskaidrot, viņš apzināti par to aizmirsa.

Gāja dienas, un neviens par to vairs neatcerējās. Klusēja gan Hugo bāzes cilvēki, gan jaunieši no radio.

Klusēja arī Hugo. Arī vēl pēc nedēļas.

Lai arī Hugo pa dienām aizvien tupēja savās mistiskajās un neskaitāmajās sapulcēs, toties šis tas bija mainījies naktīs. Tagad viņš tajās bija pasācis gulēt. Nu viņš bija absolūti nesazvanāms.

Strauji tuvojās kārtējā mēneša beigas, un tuvojās arī datums, kuru kā parāda nomaksas galējo brīdi sevis parakstītajā parādzīmē bija norādījis Italo. Miks juta nepieciešamību sazināties ar Hariju.

Ja tagad Mikam kāds jautātu — kā tu to visu spēj izturēt un kā tev aizvien vēl izdodas izvairīties no lielākām un nopietnākām nepatikšanām, viņš nespētu neko sakarīgu atbildēt. Cilvēki viņu tagad taranēja neskaitāmos veidos. Izveidojās situācija, kad Miks pats vairs pie telefona negāja. Mājinieki bija

nozvērināti teikt ka viņš tagad esot nežēlīgi nodarbināts un bieži pat naktīs neesot mājās. Bet katram, kurš zvana, ir jānosauc savs vārds un jāpasaka ziņa, kura Mikam jāatstāj. Pie telefona piegājušajam mājiniekam skaļi jāatkārto zvanītāja vārds un jāskatās uz Miku. Ja viņš krata galvu, tad pasaciņa jāpapildina ar kādām jaunām un pārliecinošām detaļām. Bet, ja zvanītājs izrādās kāds pilnīgi nevainīgs paziņa, tad Miks iet runāties pats. Nožēlojams un stulbs stāvoklis, taču Miks tomēr bija izvēlējies tādu, lai nebūtu tik bieži pašam jāmelo.

Un vairs jau arī nebija ko samelot. Miks nespēja tik bezkaislīgi izrunāt vienus un tos pašus vārdu salikumus, vismaz reizi dienā neveicot tajos kaut kādas izmaiņas. Un pavisam drīz viņa fantāzija šajā jomā pa​klausīgi kapitulēja.

Dažs no uzmācīgākajiem zvanītājiem, uzzinot, ka Miks aizvien vēl neesot runājams un neesot arī zināms, kad tad viņš būs, nelikās īpaši traucēts un sāka visas savas problēmas skaidrot pie telefona aparāta piegājušajam. Pārsvarā jau tā bija Mika sieva. Viņai pacietības pietika pirmajām pāris dienām.

Tad viņa sāka atbildēt aizvien strupāk un neiecietīgāk, līdz beidzot arī vairs negāja pie telefona.

Ik pa brīdim bija vērojams tāds skats — zvana telefons, Miks ar sievu saskatās, bet neviens neceļ klausuli. Kam stiprāki nervi. Mikam visstiprākie. Viņš teica — ā, sieviņ, aizmirsu tev pateikt, ka, kamēr tu biji vannā, tev zvanīja tāda un tāda draudzene un solījās zvanīt vēl. Sieva strauji metas pie telefona, lai... pateiktu, ka Mika aizvien vēl nav.

Bet beigu beigās Miks atklāja vēl vienu paņēmienu. Pacelt klausuli un uzmanīgi klausīties, kamēr tajā galā esošais pirmais sāk runāt, un tad censties uzminēt vai uzreiz saprast, vai ar šo zvanītāju ir jārunā vai arī nav. Tas līdzēja. Pēc pieciem sešiem mēģinājumiem zvanītājam bija skaidrs, ka tovakar Mika telefons ir sabojājies. Jāzvana rīt. Arī labi.

Reiz, aizbraucis uz Hugo veikala bāzi tāpat vien aprunāties ar cilvēkiem, Miks tur nejauši sastapa Hugo brālēnu. Visi viņi tur pa vienu kulīti maisās. Jaunsaimnieks nejutās ne izbijies, ne pārsteigts. Kā, vai tad aizvien vēl nav samaksāts? Hugo nesen teica, ka viss jau sen esot nokārtots. Vai tad nav? Ak tad nav gan vēl. Hm, jocīgi gan. Ko tad lai tagad dara?

Miks sāka zīmēt debesīs melnus mākoņus un graujošus zibeņus. Radiostacijas sūdzēšot tiesā un vazāšot Hugo radinieka vārdu pa avīzēm, braukšot uz laukiem montēt laukā viņa gateri, un kas tikai vēl slikts nenotikšot. Lai taču viņš saprot, ka formāli parādnieks ir tieši viņš un nevis kāds cits — Miks, Zakss vai pat Hugo.To jaunsaimnieks saprot un tagad mēģināšot kaut ko darīt lietas labā. Kāda tur bija tā summa? Ā, tas jau nav nekas nopietns. Šobrīd viņam nekā gan nav un tuvākajās dienās ari nebūšot, bet viņš tagad beidzot esot sataisījies braukt pie Hugo. Atpakaļ būšot pēc desmit dienām. Nu, tur — plus vai mīnus dažas dienas, jo braukšot ar savu mašīnu. Ceļā jau visādi varot gadīties, jo patiesībā jau viņš pie Hugo iebraukšot tikai pa ceļam. īstais maršruts vedot uz Portugāli.

Miks teica, ka pēc desmit dienām būs par vēlu. Kā atbrauks, tā jau uz robežas viņu sagaidīšot ar rokudzelžiem. Nē, Hugo brālēns viedi smīnēja, tā noteikti nebūšot gan. Viņš taču labi atceroties, ka līgumos par kavēšanos paredzēti soda procenti un to maksāšanai nav noteikti precīzi termiņi. Miks atgādināja, ka tas jau gan neesot viņa nopelns, bet gan Mika darba rezultāts un tāpēc par to nevajadzētu būt tik lepnam. Pareizi, Hugo brālēns piekrita — tu jau mums esi malacis. Bet nesatraucies — gan jau Hugo visu nokārtos. Esot ziņas, ka tuvākajās dienās no viņa gaidāmas labas vēstis.

Bet Miku tas nepārliecināja. Viņš gribēja drošas garantijas. Hugo brālēns vēlreiz izpētīja līgumus, rūpīgi kaut kur pierakstīja kopējās summas un svēti nosolījās pēc atbraukšanas no ārzemēm visu samaksāt no saviem līdzekļiem, ja Hugo to vēl nebūs izdarījis. Nē, nekādus jaunus papīrus viņš vairs nerakstīs.

Tiem taču nav nekādas nozīmes. Mik, galvenais ir vārds.

Jā, Miks to saprata. Tāpat taču visas raidstacijas bija noticējušas Mika vārdam. Un aizvien vēl turpināja tam ticēt. Kāpēc gan lai Miks tagad netic tam, ko saka Hugo brālēns? Protams, viņam rūp tas, kā veiksies Hugo, bet no savas naudas viņš šķirsies tikai tad, kad nu ūdens pavisam smelsies mutē. Mikam,

viņa palīgiem, radio cilvēkiem un vēl virknei citu cilvēku šķita, ka tas jau sen tur ir sasmēlies, bet šie ļaudis, kuru rokās bija attiecīgā ūdensvada krāns, domāja pavisam kaut kā savādāk. Ari Hugo brālēns noteikti sevī bija pārliecināts, ka Miks šobrīd ceļ lieku paniku. Bet labi — es apsolu, pēc desmit, divpadsmit dienām viss būs.

Tu tikai paskaties, kas par ļautiņiem, Miks domāja. Ej nu un tagad tiec gudrs par to augstākās līgas spēlmaņu morāli. Naudas nevienam nav, parādus samaksāt nevar, puspasaule pēc viņiem brēc, kā teica Italo, bet, raugi, viens ar savu lidmašīnu vizinās pa visu Eiropu, otrs mierīgi uztur basketbola komandu, trešais tikpat mierīgi pakojas jaukam braucienam uz Portugāli, bet citi — tie aizvien kaujas par nozīmīgākajiem krēsliem valdībā, un tiem vispār situācija Mika vadītajā frontē ir tumša un neinteresanta bilde. īsi pirms mēneša beigām, kad tuvojās Italo parakstītās parādzīmes beigu datums un kad Miks ļāvās domām, ka nu beidzot viss atrisināsies, proti, būs tikai jāizcieš daži nepatīkami mirkļi sakarā ar konfrontēšanos ar Italo, Miks aizvien vairāk sliecās uz to, ka nekad mūžā vairs šādā padarīšanā neiekulsies. Pie velna visas reklāmas idejas, un pie velna arī visu avīzi! Jācenšas ar godu tikt laukā no šīs ķezas, jāpaskatās, cik tad Hugo galu galā samaksās viņam pašam, un tad jāmeklē kārtīgs darbs. Kārtīgs, mierīgs darbs. Turpināšu cīnīties aizvien vēl pa to pašu līgu. Lai jau viņi tā uzskata, ka tā ir zemāka par to, kurā cīnās viņi paši. Es galu galā esmu žurnālists, nevis blefojošu biznesmeņu zibensnovedējs. Lai kāds laiciņš paiet mierīgā darbā, un tad jau atkal varēs pārvērtēt savus uzskatus. Bet tikai vairs ne ar šiem cilvēkiem. Jā, patiešām! Pat tajā gadījumā, ja Hugo visu samaksās. Pat tajā, ja Hugo arī Mikam samaksās. Pat tad, ja viņam labi samaksās. Jā gan — pat tad lai viņi visi iet pupās dēt, lai nebūtu jāizsakās vēl skarbāk.

Drīz arī kārtējā solījumu nedēļa bija beigusies, un nekas no Hugo fantasmagorijām nebija piepildījies. Sazvanāms viņš tagad bija katru dienu, taču nekad nebija runājams ilgāk par desmit sekundēm. Miks vairs nestādījās pieklājīgi priekšā, jo Hugo itin labi atpazina viņa balsi, kura uzdeva vienmēr gandrīz vienu un to pašu jautājumu: Atkal nelaikā?

Jā. Tagad nevarēsim runāt. Vēlāk. Pēc pāris stundām, — sekoja trafareta Hugo atbilde.

Un tā — Miks jau vairs neskaitīja — vairākas reizes dienā, simtiem reižu kopumā.

Hugo nekad nestāstīja par to, ar ko tad viņš īsti nodarbojas, taču Miks sāka nojaust, ka runa aizvien ir par Londonā it kā nejauši izmesto frāzi, ka viņš tūlīt, tūlīt tiks pie prātam neaptveramā apjoma kredīta no kādas Eiropas investīciju sabiedrības. Tāpēc jau arī nemitīgās runas no pārējiem — no Italo, no Hugo brāļa un visiem citiem, ar kuriem tikai iznāca par to runāt, — ka drīz vien gaidāmas labas ziņas. Nekas vairāk, vienkārši — labas ziņas. Tas nozīmē, ka Hugo kādam nemitīgi atskaitās par savām gaitām un dažam labam ne tikai stāsta vairāk nekā Mikam, bet pasniedz arī krietni vien patiesākus un detalizētākus faktus.

Un tas liecina par to, ka Hugo pacietībai ir apbrīnojami apmēri. Kombinējot visu lietu kārtību un ar tikai sev saprotamu pārliecību raugoties nākotnē, viņš pamanās pat neapvainoties, piemēram, uz Miku, kurš pēdējā laikā palicis itin skarbs un neticīgs un tikai par piečakarēšanu vien runā.Acīmredzot lielo miljonu piešķiršanas process patiesi nenorit tik gludi, kā gribētos. Bet ko gan tur var darīt? Mikam taču nav nekādas būtiskas informācijas. Ir tikai neskaidra nojauta, ka nu jau tā kā būtu tiesības apvainoties par sev nodarītajām neērtībām. Un Hugo to saprot. Un viņam nekas cits neatliek kā būt pret Miku pacietīgam.

Bija klāt mēneša pēdējā diena, un Miks sazinājās ar Hariju, kurš atļāvās viegli paņirgāties par Miku.

Aizvien vēl analizē savu parādzīmi? — viņš smējās. — Patīkama nodarbe. Vai tad vēl ir palikusi kāda cerība uz to, ka līdz tevīm kaut kas tomēr nonāks?

Ir gan. Cilvēks, pie kura tu rīt no rīta dosies ar šo zīmi, izsniegs tev man domāto naudu, — Miks

teica.

Tu patiešām par to esi pārliecināts?

Nevarētu tā gluži apgalvot, — Miks teica. — Bet tāpēc jau es tev zvanu šodien. Šķiet, tas būtu itin pieklājīgi no mūsu puses — piezvanīt un apjautāties. Teiksim tā: rīt beidzas termiņš, sakiet —kur man jāiero​das, lai saņemtu? Paklausīsimies atbildi.

Jā, tas lielas problēmas nesagādās.

Pats zvanīsi?

Nē, — Harijs atbildēja. — Vispirms lai piegriež tas meitietis, kurš toreiz pie viņa bija. Ja būs kādas problēmas, tad zvanīšu es pats.

Kādas problēmas tu prognozē? — Miks vaicāja.

Nekādas. Bet parādzīme tomēr ir smalka lieta.

Tāpēc jau es arī griezos pie tevis.

Paldies, — Harijs iesmējās. — Tā jau visi dara. Juristi bez darba nepaliks, kamēr valstī neiedibināsies stabila kārtība. Bet es esmu pārliecināts, ka manam mūžam pietiks. Ne jau visi juristi strādā tā kā es. Daudzi strādā tikai tāpēc, lai tādas kārtības nekad nebūtu.

Okei. Gaidu ziņas, — Miks teica. — Bet lai tas tavs skuķis zvana tūlīt, jo es zinu, ka attiecīgais cilvēks šobrīd ir pie sevis kabinetā. Pēc pusstundas viņa tur vairs nebūs.

Labi, labi, — Harijs teica. — Bet vai zini, ko es atcerējos? Toreiz pēc parādzīmes uzrakstīšanas viņš esot meitietim teicis apmēram tā: es jau to parakstu uzliku gan, bet ņemiet vērā, ka šādu jautājumu kārtošanā es esmu ļoti talantīgs.

— Nesaprotu, — Miks teica.

Nu lūk! Es jau arī to nesaprotu, — Harijs paskaidroja. — Bet šī frāze mani ieinteresēja kā juristu, un tāpēc es to atceros.

Labi, mēģini apmierināt arī savu zinātkāri. Varbūt tomēr pats zvanīsi? Zini, tas tavs meitietis man neiedveš uzticību. Varbūt ir kādas šauras jomas, kurās viņa kā profesionālis teicami orientējas, bet šis tomēr ir visnotaļ specifisks pasākumus.

Visiem kaut kad ir jāsāk, — Harijs dziļdomīgi turpināja ironizēt. — Atceries pats sevi. Tu taču arī uzreiz nekļuvi par spalvas meistaru. No sākuma bija gan atslēgas jāpadod, gan jāskrien večiem pēc brandvīna.

Tā gluži nebija gan, — Miks protestēja. — Es jau piedzimu par lielu meistaru, tikai pagāja ilgāks laiciņš, kamēr arī citi to atzina. Un es arī nedomāju, ka šis tagad ir iesākšanas cienīgs sīkums. Te tomēr ir maķenīt nopietnāka lieta.

Ha! Tas tikai tev tā liekas, — Harijs teica. — Visi vienmēr ir tādās domās, ka viņu lietas ir tās pašas svarīgākās un pašas nopietnākās. Redzi, parādu piedziņa jau vispār nav mana kompetence, un patiesībā tā ir zemākas līgas cienīga nodarbe.

Man patīk tavs profesionālais optimisms. No tā vieš pārliecība, ka viss būs kārtībā.

Tā arī būs. Visādā gadījumā parādzīme ir pietiekams iemesls normālam civilprocesam, — Harijs skaidroja. — Protams, tas jau nekas, ka tevi pēc tam nošaus, vai ne? Es savu būšu rūpīgi izdarījis.

Ha! Paldies tev par neslēpto prognozi.

Nu bet lūdzu. Pienāc biežāk, — Harijs smējās.

— Ceru, ka nebūs nekādas nepieciešamības, — Miks teica. — Tagad gaidu tavu zvanu.

Miks centās pēc iespējas vēsāk uztvert Harija zobgalības, taču nevarētu teikt, ka viņam tas lieliski izdevās. Miks bija pārliecināts, ka Harijs kā jurists vienkārši apriori sabiezina krāsas. Tāds viņam darbs — vienmēr visi par visu jātur aizdomās. Taču kaut kas vienalga nedeva Mikam mieru. Un viņš apzinājās, ka tāds būs viņa stāvoklis līdz pat brīdim, kamēr nepiezvanīs Harijs un nepastāstīs, kā beigusies telefona saruna ar Italo.

— Nē, nu džeks jau esot itin mierīgs, — Harijs piezvanīja pēc piecpadsmit minūtēm. — Nekādu

pazīmju, ka viņš gatavotos kaut ko noliegt. Viņš tikai esot pārjautājis, vai tiešām esot tāda parādzīme, un teicis, lai meitietis vispirms pie viņa aizejot un to parādot. Citādāk viss normāli.

Un viņš ir gatavs nomaksāt?

Jā. Es jau teicu, ka nav ne mazāko aizdomu par pretējo.

Rīt?

Nūja, — Harijs apstiprināja.

Labi. Tas nu beidzot ir labi. Italo tomēr ir goda vīrs, un Mikam ne brīdi nevajadzēja par to šaubīties.Sarunājis ar Hariju, ka nākamajā dienā agri no rīta Miks ieradīsies pie viņa kantorī un nodos Harija sūtnei attiecīgo parādzīmi, Miks jutās atvieglots kā pēc nedēļu ilgām cīņām ar vēdera aizcietējumu.

Hugo toreiz vaicāja — vai Italo garantijas tev būs pieņemamas? Jā, Italo garantijas man būs pieņemamas. Nu tad, lūdzu, saņem tās. Un tagad saņem arī garantēto naudu. Tas gan vēl nav viss, jo tur nav iekļauti soda procenti, taču tas vienalga ir labi. Būs ilgi gaidītais miers, un varēs atkal bez drebošas sirds vakaros celt telefona klausuli. Un kas vēl ir svarīgi — beidzot kaut kāds mazumiņš tiks tev pašam arī. Mašīna jau pavisam uz izjukšanas robežas. Priekšējie amortizatori jāmaina, degvielas sūknis niķojas, problēmas ar bremzēm, un... ak vai — labāk par to nemaz nedomāt. Kamēr jauna mašīna nesanāk, tikmēr jāgrūž nauda iekšā tajā pašā. Tuvojas ziema, un tas atkal prasīs jaunus līdzekļus. Nu bet tagad jau to laikam varēs paveikt.

Bet Italo tomēr ir kārtīgs frukts. Viņš nebeidz gānīties par Hugo politiskajām aktivitātēm, bet, skat, tomēr visu laiku piesedz ikvienu viņa lielāku vai mazāku problēmu. Vienam radiņam jau samaksājis, tagad velk laukā savu maku, lai maksātu arī pārējiem. Nē, tur apakšā ir kaut kas vairāk par vienkāršu draudzību. Nepārprotami, ka arī Italo ir pārliecināts par Hugo veiksmi Eiropas finansu arēnā un labi zina, ka viņam arī no tā attiecīgi tiks. Tāpēc arī ir tik būtiski nemitīgi piesegt visus Hugo grēciņus.

Lai tā būtu. Mikam tas ir vienaldzīgi. Galvenais, ka tagad būs miers un viņš atkal varēs brīvu prātu parādīties sabiedrībā, sarokoties ar cilvēkiem, un kalt vairāk vai mazāk epohālus savas nākotnes plānus.

Skat, varbūt tomēr to avīzi izdosies uztaisīt. Nē, Mik, tu taču nosolījies ar šitiem tipiem vairs ne uz ko neiesaistīties. Jā, tā jau bija, bet... Mik, esi elastīgāks.

Visādā gadījumā tajā dienā Miks baudīja tādu garastāvokli, kāds pēdējā pusgada laikā viņu nebija piemeklējis. Šī pacēluma iespaidā viņš apzvanīja savus cilvēkus un arī raidstacijas, un paziņoja, lai visi ir gatavi nākamās dienas vakarā saņemt naudu. Pilns apjoms vēl varbūt nebūšot, bet vairāk par pusi jau nu sanākšot. Okei! Vīri bija nāvīgi priecīgi — kur un cikos jābūt? Jeb Miks pats piebrauks klāt?Taču Miks vēl atturējās no konkrētu pulksteņu saukšanas. Vispirms viņš dabūs naudu un tad atkal pats visus pēc kārtas apzvanīs. Palīgi lai nobrīdinot laukus, ka parīt tiem arī būšot nauda.Tajā pašā jautrības uzplūdā Miks atļāvās pajokot arī ar jauniešu raidstaciju. Vai tad viņi atdošot īsto kopētāju vai atkal no pagultes izvilkšot tādu pašu, bet nolietotu? Jaunieši nebija tik jautri noskaņoti un gandrīz vai apvainojās. Viņiem te esot tādi eksperti! Un vispār — ja tas būšot kārtējais blefs, tad labāk lai Miks gatavojas lasīt vakara avīzes. Par to visu Miks iekšēji pasmējās, atcerēdamies sarunu ar Viktoru. Un vēl viņš nodomāja, ka nākamreiz būs rūpīgi jāpadomā, vai šādai lecīgu jauniešu raidstacijai vispār kaut ko piedāvās. Ei, Mik, kas tad nu? Tu jau domā par nākamajiem darbiņiem šajā laukā?...

Diena pagāja gandrīz vai vienā elpas vilcienā. Miks paspēja aizbraukt arī pie pazīstama automehāniķa. Tika izpētīta viņa mašīna, uzstādītas visas diagnozes un arī sastādīts saraksts par nepieciešamajām rezerves daļām. Izrādījās, ka neesot nemaz tik viegli saprast, kā Miks vēl varot pabraukt, jo, piemēram, bremžu mašīnai jau vispār vairs neesot. Hm, Miks teica, man jau reizēm tā arī likās... Bet saraksts ari bez tā sanāca makten liels. Arī summa pieklājīga. Bet tagad Mikam nauda būs, un viņš to visu varēs izdarīt.Arī tas vairoja labo omu. Miks jau sen bija pārliecinājies, ka, lai iegūtu labu garastāvokli, viņam nevajadzēja iet pie friziera, kā to daudzi psihologi iesaka. Viņam pietika tikai kaut daļēji savest kārtībā savu autiņu, un ar to vien garastāvoklis jūtami uzlabojās.Vakarā viņš pat atļāvās it kā

nevainīgi apjautāties sievai — paklau, ko mums vēl mājās vajadzētu no mietpilsoniskajiem krāmiem, lai iestātos pilnīga laime? Un tad sākās ģimeniski jautra fantazēšana. Vecais ledusskapis kļuvis neciešams, gultām jaunus pārklājus arī vajag, suns pie friziera jāaizved, dēlam kārtīgu ziemas apavu nav, paklājus ari vajadzētu — ā, tad vajadzēs arī putekļusūcēju... Tādā garā.

Paši nepacietīgākie kreditori, kā jau pienākas, zvanīja arī vakarā. Vai tad viss būšot tā, kā Miks no rīta teica? Būs, būs, nu jau viss būs. Labāk padomājam, vai nevajadzētu sarīkot kārtīgu banketu par godu šim skaistajam notikumam. Principā tas esot itin pieņemams variants. Kāds pat zināja norādīt konkrētu somu pirti, kurā tad varētu veikt visas Mika ieplānotās orģijas. Okei. Rīt, kad viss būs nokārtots, tad parunāsim konkrētāk.

Tikpat labā noskaņojumā pašā pievakarē Miks tvēra klausuli, lai parunātos ar kādu kārtējo zvanītāju.

Bet jārunā bija ar to, ar kuru runāties viņš vismazāk bija ieplānojis.

— Čau! Te Italo. Paklausies — tu esi prātīgs vai nemaz neesi? — viņš iesāka ar stabilu uzbrukumu.

— Esmu, — Miks automātiski atbildēja.

— Es domāju, ka neesi gan, — Italo turpināja. — Es taču tevi brīdināju, lai tu nebāz savu galvu Hugo politiskajās cilpās.

— Es to arī nemaz neesmu darījis.

Pagaidi, neizliecies. Visa Rīga jau runā, ka tu esot bijis galvenais Zaksa ideologs. Ko tu dari? Tev nemaz vairs pratiņa nav?

Es neko nesaprotu. — Miks juta, ka labais garastāvoklis ir beidzies. Tā, it kā tāda nekad nebūtu bijis.

Ko tu nesaproti? Un kas tā par traku veceni, ko tu man esi uzsūtījis?

Kādas vēl tur trakas vecenes? Uz kurieni tu vispār esi piezvanījis? Es esmu Miks. Ei, hallo!

Paklausies, tu netēlo vairs idiotu, ja, — Italo teica. — Es tikko runāju ar Hugo, un viņš man teica, ka zem tā visa apakšā esi tu. Saprati?

— Tā viņš arī teica? . — Jā.

Nu, daļēji jau es tur esmu iesaistīts, — Miks saka lavierēt. — Bet es neesmu bijis nekāds ideologs Zaksam. To tu liec vērā un tā arī pasaki tai savai visai Rīgai. Hugo man lūdza, un es viņam palīdzēju tikai un vienīgi izvietot reklāmu radiostacijās. Neko vairāk. Tas taču ir elementārs reklāmas darbs. Pēc principa — ja ne es, tad to izdarīs kāds cits. Un kāpēc gan lai es nepalīdzētu Hugo, ja viņš mani palūdz?

Tu taču arī viņam neatsaki.

— Tā gluži nav. Mēs ar viņu bieži vien izlamājamies. — Varēja just, ka Italo ir nomierinājies.

Interesanti gan, kāpēc tas viņam notika tik ātri? — Bet mums jau tas viss ir savādāk. Tev nu galīgi nevajadzēja līst politikā, ja gribi taisīt tādu avīzi, par kādu tu man pieborēji visas ausis. Tagad — ej un iestāsti visiem, ka tā tas nav.

Nav jau arī. Un kam man tas būtu jāstāsta? Ārzemju ziņu aģen​tūras grib mani intervēt?

Ek, Mik, neko tu nesaproti...

Augstākās līgas fineses?

Jā. Nu labi, ko es tevi te vairs audzināšu... Tad visa tā nauda pienākas tev?

Pavisam ne tā, — Miks protestēja. — Man no tās nesanāk nekas. Viss aizies radiostacijām. Un arī tā būs tikai dala. Soda procenti...

Tas mani vairs neinteresē. Es iedošu tik, cik esmu uzrakstījis parād​zīmē, — Italo teica. — Starp citu, tā zīme ir pie tevis? Kādas summas tur ir?

Miks nosauca.

Hm, jocīgi gan. Klausies, tā tava vecene patiešām ir stulba, — Italo teica. — Viņa man paģēr, ka jāatdod esot divi simti astoņdesmit tūkstoši.

Kas tā par summu? — Miks nesaprata.

Es arī nesaprotu. Teicu, lai vispirms atnes un parāda man to papīru. Klausies — tie tur nav kaut kādi blēži? Lai labāk neākstās, ja! Savādāk tiešām ... — Italo nepabeidza, bet Mikam acu priekšā nez kāpēc uzausa nepatīkama aina, kurā galvenie varoņi ir kaut kādi plikgalvaini dīkdieņi ar beisbola nūjām rokās, kuri pārdesmit dolāru dēļ gatavi, tā sacīt, pašam nelabajam pakaļu nolaizīt.

Nē, nē, — Miks teica. — Tā būs kāda smieklīga kļūda. Redzi, cik nu es zinu, tad tie ir cilvēki no kāda juridiska kantora. Droši vien meitēns ir sajaucis kaut kādus ciparus. Viņiem jau tur diendienā visādi varianti apgrozās.

Lai jau tā būtu. Kaut kāds vājprāts! — Italo šausminājās. Varēja just, ka viņš šo dienu nebūt nav vadījis tādā noskaņojumā, kā tas izdevās Mikam. Bet, skat, izturējies viņš patiešām ir teicami. Piezvana dāma un saka — man ir tava parādzīme, dod nu šurp gandrīz trīssimt tūkstošus. Bet Italo neapmulst. Jā, labi, ja jau tāda zīme ir. Tikai atnes un parādi man to, jo, redzi, es jau visus sīkumus neatceros. Es esmu talantīgs, viņš bija teicis pirmajā reizē, un tieši šī frāze bija piesaistījusi arī Harija uzmanību.

Nē, nē, esi mierīgs, — Miks teica. — Tas ir kaut kāds pavisam smieklīgs misēklis. Tā zīme gan nav pie manis, jo es tur patiešām neesmu tik dziļi iekšā, kā tu to sākumā pasniedzi, bet es vienkārši zinu to kopējo summu. Tie taču visi ir mani cilvēki. Jā. Runa ir tikai vienīgi par tiem cipariem, kurus es tev nosaucu... atgādināju.

Nu labi, — Italo teica. — Bet dulls tu vienalga esi.

Varbūt vairs nerunāsim par to. Kas izdarīts, tas izdarīts. Kaut gan es vienalga tev nepiekrītu.

Labi, labi. — Italo bija atguvis normālu balss toni. — Paņem to zīmi pie sevis un atnāc pie manis aprunāties.

Atnākt aprunāties vai atnākt un saņemt? — Arī Miks jau bija atguvis aukstasinību. Šie spēlmaņi!

Nu — atnāc, atnāc. Viss būs labi.

Nē, tu tagad nesāc savas spēlītes, — Miks neatlaidās. — Pietiek jau ar to, ko es no Hugo esmu izcietis.

Pats vainīgs.

Lai tā būtu. Bet es jau visai pasaulei esmu apsolījis, ka rīt tiks samaksāts.

Labi, labi. Atnāc, un visu nokārtosim.

Es tā ceru, — Miks teica.

Ceri, ceri. Labi, čau! Līdz rītam.

Miks nolika klausuli un kādu bridi tā arī palika sēžam. Pirmais, kas nāca prātā, bija doma, ka nesen ar sievu apspriesto mantu sarakstā vajadzēja iekļaut radiotelefonu. Tad viņš tagad būtu iegājis otrā istabā vai vismaz iemucis savā virtuvītē, un sievai nebūtu jādzird tas, ko viņa nupat dabūja dzirdēt.

Harij, idritvaikociņ, es taču tev teicu, ka man šī tava dāma neiedveš uzticību. No kurienes viņa rāvusi divsimt astoņdesmit tūkstošus! Fantastika. Viņa būs beidzot pavisam piededzinājusi šo putru. Vēl tikai tādus sūdus man vajadzēja. Šajā akcijā man galīgi neveicas ar tām vecenēm.

Harijs tovakar vairs nebija sazvanāms. Vai nu guļ un demonstratīvi nereaģē uz zvaniem, vai, kā jau no ģimenes idilles aizgājis vīrietis, kaut kur jautri izklaidējas. Droši vien pie tā sava stulbā meitieša. Kaut kāda apsēstība man ar tām vecenēm, goda vārds. Gan Hugo, gan Harijs par visām viņām ir stāvā sajūsmā, bet man tikai jauc prātus un traucē strādāt.

Galvenais tomēr būtu laicīgi sazināties ar Hariju, lai viņš vairs pats nezvana Italo. Parādzīme tāpat ir pie Mika, lai arī viņš Italo apgalvoja pretējo. Bet tie jau ir tādi visnotaļ pieņemami meli. Šķiet, ka Miks tomēr no viņu puses saņem krietni vien lielāku melu porciju un reizēm jau nu drīkstu kaut ko atļauties arī pats.

Bet nule notikusī saruna ar Italo pamatīgi izkliedēja Mika labo omu. Viss sāk izskatīties pēc tā, ka nekas rīt nenotiks. Neuzzinājis, ka patiesībā aiz parādzīmes stāv Miks, Italo visu mierīgi nomaksātu, jo ar

nepazīstamiem, lai ari it kā Hugo sūtītiem cilvēkiem, viņš neizietu uz liekiem asumiem. Un, ja vēl šī stulbā Harija dāma nebūtu saputrojusi visus ciparus — turklāt tik nopietni saputrojusi! — tad viss arī lieliski notiktos. Miks juta kaut ko pavisam nelabu. Stulbā vecene, nu pasaki man, kas tevi raustīja aiz tavas čūskas mēles! Velns parāvis!

Miks jutās bezgala noskaities.

Un visās savās aizdomās viņš nebija nenieka kļūdījies. Jau kuro reizi. Pirmkārt, viņš dabūja pār savu galvu vēl vienu ūdens šalti, jo Harijs nezvanīja ne vakarā, ne no rīta un pats arī nekur nebija sadabūjams.

Kantorī zināja teikt, ka esot gan no paša agra rīta bijis, bet nu jau aizgājis savās darīšanās. Miks gan vēl saglabāja cerību, ka Harijs vēl nebūs licis ne tai dāmai zvanīt, ne arī pats zvanījis Italo, kamēr Miks, kā bija runāts, neat​nesīs parādzīmi.

Piezvanījis Italo, lai precizētu tikšanās laiku, Miks dabūja dzirdēt sekojošo: Paklausies, kas te galu galā notiek! Vakar man zvana tā trakā vecene, bet šorīt jau no Augstākās tiesas. Tu tiešām to visu esi tā noor​ganizējis? Klausies, es tev pavisam nopietni saku...

Pag, pag, nu jau tu pārāk daudz sāc man kraut uz galvas, — Miks pretojās. — Ar Augstāko tiesu man nav nekāda sakara, — Miks braši pateica un tajā pašā brīdī atcerējās, ka Harijs ir ne tikai Augstākās tiesas priekšsēdētāja dēls, bet ka viņiem abiem ir apbrīnojami vienādi uzvārdi.

Nu nezinu, — Italo teica. — Vakar tā bāba, bet šodien zvana pats Paškevics. Ko lai es domāju?

Klausies, tu netaisi šitādas spēlītes. Zini, man pie vienas vietas...

Nē, nē! — Miks atļāvās skaļi iesmieties. Un tieši tas arī bija vajadzīgs, lai ari panesībā nekāda jautrība viņam šobrīd nenāca prātā. Tas bija jāveic ar lielu piespiešanos. — Tiešām kaut kāds stulbums.

Bet tu ari esi aizdomīgs! Tas ir Paškevica dēls. Noteikti. Viņš, man tā šķiet, strādā tajā pašā juristu kantorī, par kuru es tev vakar teicu. Ha, ha, ha! Viņi būs to dāmu paņēmuši priekšā un ir uzticējuši šo lietu nopietnākiem cilvēkiem.

Bet es taču tev teicu, lai tu pats atnāc, — Italo neapmierināts teica. — Pie vienas vietas man tie tavi juristi. Viens par otru stulbāki. Man pašam viņu gana, zini, te veselu stāvu aizņem.

Es nevarēju viņus sazvanīt, — Miks rāmi taisnojās. — Bet kāda tur starpība? Parādzīme taču ir tava.

Es teicu — nevajag man nekādus liekus advokātus — ak jā, es tagad atceros, ka viņš teica: advokāts Paškevics. Vārdu sakot, nāc pats, un visu tad arī kārtosim. Nepietiek, ka pats esi ielīdis tajā šļurā, bet vēl arī pusi pasaules iesaistījis.

Zini, lai arī tev tas ir nieks, bet man... tas ir, cilvēkiem, kuriem jāmaksā raidstacijām, tā ir nopietna summa, — Miks aizstāvējās.

Vienalga, — Italo bija strikts. — Es taču vairākkārt brīdināju, ka nav ko sasieties ar Hugo. Zini, kāds viņš ir — te viņš ir, te viņa atkal nav.

Lai ari mazākā mērogā, bet es ar Hugo esmu sasaistījies — kā tu izsakies — tieši tāpat kā tu pats. Ne vairāk, ne mazāk. Kas tev lika garantēt to parādu? Tam taču nav nekādas nozīmes, vai es tur esmu iekšā vai arī neesmu. Pareizi?

Jā, jā — prātvēders, — Italo teica. — Labāk nāc šurp. Pa telefonu jau visu nerunāsim.

Tūlīt?

Nē, nāc pēcpusdienā. Tagad man būs vairākas svarīgas tikšanās.

Varbūt tomēr tūlīt, — Miks neatlaidās. — Mums jau tas ilgu laiku neaizņems. Audzināšanas stundas ir beigušās, un tev atliks tikai atvērt seifu un noskaitīt precīzu ciparu.

Nerunāsim vairs pa telefonu. Brauc šurp.

Pazaudējis iepriekšējās dienas labo omu un stabili kaut ko nelabu nojauzdams, Miks pēcpusdienā devās pie Italo. Drošības pēc viņš bija paņēmis līdzi lielāku somu, jo nekad dzīvē vēl nebija redzējis vienkopus tādu naudu, kādu viņam nāktos no Italo paņemt. Kas to lai zina, kādās naudaszīmēs viņš to iedos. Ja iedos, protams. Var būt, ka kabatās tādas paciņas nemaz nevar sabāzt.Pirms tam Miks vēl bija mēģinājis sazvanīt Hariju, bet tas atkal neizdevās. Beigās Miks bija spiests runāties ar jau zināmo dāmu,

jo viņa vienīgā no Harija brigādes bija par šo lietu informēta. Pagaidām neizsakot nevienu pārmetumu, Miks lika, lai viņa Harijam pasaka, ka pagaidām nav vairs jāzvana Italo. Kas to lai zina, kādi vēl pārpratumi var sanākt. Kad jau Italo praktiski ir zināms, ka aiz visas šīs ampelēšanās slēpjas Miks, tad var izgadīties tā, ka Harija pakalpojumi vairs nebūs vajadzīgi. Un tāpēc būs labāk, ja viņš vairs par sevi neatgādinās.Italo Miku sagaidīja bezgala rosīgs un ar kaut ko ārkārtīgi apmierināts. Laika viņam vairs neesot nemaz, tāpēc sāksim uzreiz par lietu.

Nu, tu noskaidroji, kas tur ir par lietām ar visiem taviem spie​giem? — viņš iesāka.

Man nav nekādu spiegu, — Miks atbildēja.

Labi, labi, nesapūties jau uzreiz, — Italo smējās. — Bet nikns gan es uz tevi biju.

Mēs taču norunājām, ka par to vairs nerunāsim, — Miks teica.

Nevis mēs norunājām, bet tu tā piedāvāji. Un es, protams, tam piekritu. Bet vairāk gan tā nedari, savādāk sabojāsi savu reputāciju pavisam.

Vairs jau nav ko daudz bojāt, — Miks piebilda. — Saņemšu no tevis naudu, samaksāšu raidstacijām, bet ar to jau nekas nebūs beidzies. Tāpat tur vēl gaisā paliks karājamies itin glīta summiņa.

Jā, smags cilvēks tu esi, — Italo teica. — Smags cilvēks. Es taču brīdināju, ka Hugo nevar uzticēties. Brīdināju taču, vai ne? It kā nepie​tiktu ar to, ka es vienīgais esmu tāds idiots.

— Nu jau vairs nav runa par uzticēšanos Hugo, — teica Miks.

— Tagad man jāuzticas tikai tev.

Labi, labi, beidz pielīst, — Italo smējās.

Itin nemaz to netaisos darīt.

— Nē, nē, liecies mierā, — Italo teica. — Es no savas kabatas tāpat neko nemaksāšu. Tā parādzīme tika izrakstīta zem vistiešākā Hugo spiediena un solījumu gūzmas, ka viņš pats to naudu dabūs. Bet vēl jau nav dabūjis. Tā ka ātrāk par to brīdi, kad viņam tā naudiņa ienāksies, es tev neko nesolu.

Miks uzmanīgi klausījās. Pie pēdējiem Italo vārdiem viņš novērsa skatienu no viņa un raudzījās ārā pa logu. Parks. Tantes staigā ar suņiem. Bērni klaigā. Jauka dzīve gan vieniem, gan otriem, gan trešiem.

Tikai ne Mikam. Tikai ne šajā kabinetā.

— Tā jau to varēja paredzēt, — Miks beidzot dabūja pāri lūpām.

— Jau no paša sākuma es tam visam neticēju.

— Kam tu neticēji?

— Tam, ka kaut ko dos tā tava parādzīme, — Miks atbildēja. — Kaut gan es, protams, nepieļāvu domu, ka tu būsi ar Hugo vienā maisā bāžams. Līdz šim tev nav bijis iemesla mani čakarēt.

— Nav. Nav tāda vārda — piečakarēt, — Italo omulīgi teica.

— Biznesā nav tāda vārda. Ielāgo to uz visiem laikiem. Tev tā parādzīme ir līdzi? Parādi — ko es tur esmu sarakstījis? Laikam pillā būšu bijis.

— Jā, jā, vēl tikai to es tev tagad atdošu!

Nu, beidz! Es taču to neapēdīšu! — Italo iesaucās. — Tu tiešām domā, ka es tev to atņemšu?

Ja jau tai nav bijis nekādas nozīmes līdz šim, tad... — Un Miks pasniedza Italo ar viņa roku aprakstīto lapiņu.

Italo to izlasīja, atšķīra savu piezīmju grāmatiņu, ierakstīja tajā attiecīgos skaitļus un laipni sniedza parādzīmi Mikam atpakaļ.

Jā, — viņš teica. — Tā nu tas ir. Smagi, vai ne?

Neteiksim, ka smagi, bet — patīkami nav.

Pagaidi, pagaidi! Kas tu esi par spurainu ezi! Vai tad es teicu, lai tu tagad vācies prom? Tiklīdz Hugo būs nauda, tā tu to dabūsi.

Tie ir jauki tekstiņi, — Miks pavīpsnāja. — Un tomēr žēl, ka man tie jādzird arī no tevis. Tikai iegaumē, ka tu visu laiku jauc divas dažādas lietas. Tā nauda nav vajadzīga man, bet gan raidstacijām. Un es pēc tam, kad tu juristiem pa telefonu apsolījies samaksāt, visām tām stacijām pateicu, ka viņi šodien

saņems. Ja tas nenotiks, tad es vairs nespēšu neko iespaidot. Beidzot būs ilgi gaidītais tracis. Hugo un Zakss to negrib, bet tagad tu būsi parūpējies par to, lai tā notiktu. Varbūt arī tavs vārds parādīsies. Mans arī. Es tikai nesaprotu, par ko sitīs mani?

Ak nesaproti gan! — Italo māksloti izsmējīgi teica. — Tagad sapratīsi un nākamreiz labi padomāsi.

Bet ko tu te atkal ņemies! Kāds tracis? Kāds var būt tracis? Vai tad viņi visi ir jaunie? Vēl nav pagājis ne mēnesis, bet jau ārdās. Visi pagaidīs, un nevienam nekas nenotiks.

Tu vienkārši nezini reālo situāciju.

Kādu situāciju? Ir cilvēki, kas gadiem gaida. Starp citu, tie tavi aparatūras piegādātāji. Tie taču gaida, vai ne? Nu, vai es neteicu!

Es pat nezinu, vai viņi gaida, — Miks teica. — Daļa naudas ir pie viņiem, un to viņi droši vien uzskata par drošības naudu. Man jau sen nav bijušas ar viņiem nekādas sarunas.

Tas nozīmē, ka viņi gaida. Neesi naivs, tā ir laba naudiņa, un viņi grib šo līgumu noturēt. Pāris reižu pabaidīs, bet beigās viss tāpat notiks tā, kā tev vajadzēs. Tici man. Un tāpat būs ar tām radiostacijām. Es taču zinu, kā tās lietas kārtojas.

Nē, tu nezini situāciju, — Miks neatlaidās. — Visi radiņi piekrita raidīt Zaksa reklāmu uz parāda tikai tāpēc, ka paļāvās uz manu vārdu. Viņi to nebūtu neparko darījuši, ja būtu nācis lūgties pats Hugo, tu vai arī Zakss. Un tieši tas ir tas bēdīgākais. Lamās un sitīs taču mani.

Pag, pag, kāpēc tu gribi teikt, ka viņi neticētu arī man? — Italo saslējās. — Labi. Okei. Kas tās ir par radiostacijām? Manējie arī ir?

Jā, arī tavējie.

Labi. Ar tiem es visu nokārtošu vienā paņēmienā. Pārējie?

Ko nu es tev tagad viņus saukšu. Kāda jēga? — Miks sajuta briesmas. No kuras puses tad nu tās šoreiz bruks virsū?

Nē, tu nosauc, nosauc. Lai es zinu, — Italo neatlaidās. — Ja viņiem ir kas nelabs padomā, kā tu saki, bet es tam neticu, tad es pats ar viņiem runāšu.

Kāpēc viņiem būtu jārunā ar tevi?

Kā! Es viņus saaicināšu te, skat, ap šo pašu galdu, un visu pēc notīm nostāstīšu. Es esmu pārliecināts, ka viņi visu sapratīs un gaidīs tik ilgi, cik vajadzēs.

Varbūt. — O nē, Mikam šī ideja nepavisam nepatika! Neskatoties uz visu, viņš tomēr saglabāja cerību saņemt sev pienākamās atlaides no radiostacijām. Tiklīdz sāksies tāda līmeņa skaidrošanās, kādu tagad piedāvā Italo, tā šī cerība būs jāatmet uz visiem laikiem. Un vēl taču ir viena nianse!

— Es tomēr tev neieteiktu tā darīt, — Miks pēc maza mirklīša turpināja. — Redzi, tu sasauksi pie sava apaļā galda visu radio šefus, vai ne? Jūs jau visi esat savstarpēji pazīstami. Bet viņi ir lietas kursā tikai par pašu faktu, proti, ka Zakss nav samaksājis. Detaļas ir uzticētas citiem, un par tām zina tikai attiecīgie reklāmas cilvēki. Un padomā, kas notiks, ja tiks iesaistīti paši šefi, — ko viņi pēc tam domās par saviem darbiniekiem? Vai tad viņi ir pie kaut kā vainīgi? Es nedomāju, ka viņi par savu labo sirdi, manis aicināti, palīdzot Hugo, ir pelnījuši to, lai viņus pēc tam uzskatītu par nespējīgiem kārtot savas lietas.

Loģiski. Jā, loģiski, — Italo piekrita. Šis tekstiņš iekļāvās viņa priekšstatos par vadītāju demokrātu.

— Es tev piekrītu. Bet tad pats arī ar to cīnies, ja jau esi savu galvu tur iebāzis iekšā.

Es to arī daru un nedomāju, ka esmu to darījis slikti vai nepa​reizi, — Miks teica. — Bet tagad man ir jācīnās ar tevi, un to es biju gai​dījis vismazāk. Tev es tomēr uzticējos.

Labi. Nomierinies, — Italo teica. — Nekas tev ar mani nav jāizcīna. Jā, vakar es solīju. Bet šodien iznāca tā, ka man visa brīvā nauda bija jāiegulda vienā projektā. Nebūtu es to izdarījis šodien, man visi plāni sajuktu.

Es to jau nojautu pēc tā, ka tu tik pēkšņi atliki tikšanos ar mani uz pēcpusdienu, — Miks iestarpināja.

Vai dieniņās! Tu patiešām esi smags cilvēks. Vienkārši smags gadījums!

Es nejūtos izdarījis neko nepareizu.

Ne jau par to, — Italo turpināja. — Tu nemaz pats nesaproti, kā tu mani izglābi. Saproti, es taisos celt kārtīgu basketbola halli. Tādu, kur pasaules līmeņa mačus var rīkot. Un tieši šodien man bija izšķirošā saruna ar zviedriem un pārstāvjiem no Sporta departamenta. Ja es šodien nebūtu veicis kaut nelielu iemaksu, tad gan būtu tintē visas manas ieceres. Ā, ne zviedri, ne departaments tik viegli nepakļaujas tavām idejām, ka biznesā galvenais ir nemitīga solīšana un nemitīga gaidīšana!

Ha! Mik, tu nejauc pirkstu ar... šito te, ja! Ir dažādas līgas. Tu tagad nāc prasīt, lai paņemtu un uzreiz arī aizdotu kaut kur prom. Bet šeit beigās ir gaidāmas itin prāvas zviedru investīcijas. Sākumā mēs kopīgi veicam it kā nelielu ieguldījumu, bet pēc tam šie ķeras pie lielās investēšanas. Bet rezultāts? Rezultātā mums Rīgā ir tāda halle, kur manējie un visi citi var kārtīgi trenēties, var rīkot visus iespējamos čempionātus, uzņemt Eiropas kausu komandas, un tā tālāk, un tā joprojām. Tāda halle Baltijā būs vienīgā.

Tu vispār spēj to apjēgt?

Saprotu, — Miks skumji teica. — Saprotu un apsveicu. Bet labāk jau man no tā nepalika.

Oi, Mik! Paklausies, man patiešām vairs nav laika. — Italo kļuva steidzīgs. — Es tev saku pilnīgi godīgi — esi mierīgs, neviens tevi nepiemānīs. Es zinu pilnīgi droši, ka Hugo tur visas savas lietas nogrozīs pareizi. Un tad būs visiem.

Bet raidstacijām neinteresē Hugo problēmas. Viņi par tādu Hugo neko nezina. Tu gribi, lai es viņiem dodu Hugo telefona numuru, un lai viņš pats viņiem tagad turpina stāstīt savas pasaciņas? Nedomāju, ka viņš jau tagad gribētu izgaismoties kā patiesais Zaksa finansētājs. Un man šķiet, ka tu sevi ari maķenīt pārsteidzīgi piedāvā. Rēķinies ar to, ka tie visi ir masu informācijas līdzekļi. Var būt, ka viņi tikai tādas ziņas vien gaida.

Nē, Mik, tu tomēr esi nelabojams, — Italo teica, taču kaut kas viņa acu skatienā liecināja, ka šie Mika vārdi ir likuši viņam aizdomāties dziļāk. — Klausies, viss būs kārtībā. Apstāsti saviem džekiem, kā tās lietiņas ir, tikai nu tā — saprāta robežās, un saki, ka pēc mēneša viss būs.

Pēc mēneša?

Ne ātrāk. Hugo tās lietiņas tur vēl krietni ievilksies.

Nē, Italo, tas nebūs iespējams, — Miks teica. — Pakustini savas ģeniālās smadzenes un pacenties tomēr kaut ko izdarīt ātrāk. Vēl uz kādu nedēļu es varbūt varētu to procesu aizkavēt, bet ilgāk gan ne.

Goda vārds. Ja tu nesagrabināsi kaut vai nelielu daļu, tad... es nezinu.

Nu, okei. Nesapūties jau galīgi. Es kaut ko izdomāšu. Pēc nedēļas varbūt tiešām man kaut kas būs.

Bet tagad, piedod, man ir jāiet.

Un Miks bija zaudētājos. Sajūta tāda, ka zudusi jelkāda vēlme atgriezties mājās. Tur šovakar izveidosies tāds revolūcijas štābs! Tēlot, ka neesi mājās, arī vairs nevarēsi. Tas būtu pārlieku aizdomīgi.

Lai arī ne pārāk ticot Mika pasaciņām, tomēr visi parādu piedzinēji saglabāja cerību, ka viņš nemānās pārāk nekaunīgi. Tagad viņa pazušana izsauktu ne tikai aizdomas. Tas būtu pēdējais pacietības piliens.

Vēl mēnesis!

Varbūt tiešām jāpiekrīt Italo, ka nekas pārāk traģisks tas nav. Jādomā, ka Miks nav vienīgais tāds parādnieks un uz citiem — vienalga, vai lielākiem vai mazākiem — parādniekiem ir jāgaida vēl ilgāk.

Bet... Ak Dievs, nu kā viņi nesaprot, ka te ir pavisam cits gadījums! Viena lieta ir vienoties par parastu komercreklāmu, noslēgt ilgtermiņa līgumu un tad cīnīties ar nemaksātāju. Bet te bija runa par džentlmenisku vienošanos. Tika dots vārds. Un cik gan idiotiska tagad ir neturēto solījumu ķēdīte: Hugo Mikam, Miks radio cilvēkiem, tie savukārt saviem priekšniekiem. Bet jebkurā kombinācijā Miks ir pa vidu. Miks ir virspusē.

Velns parāvis, būtu man labāk skaidri un gaiši pateikuši, ka nekas nebūs, un būtu vismaz miers. Ar nolaistām ausīm aizietu pie čaļiem, un kaut ko jau mēs pa visiem izdomātu. Kaut ko tādu, ka es palieku

malā. Bet tagad? Nē, nu patiesi tas viss sāk kļūt neizturams.Bet Italo patiešām ir talantīgs. Nebūtu tā Harija praktikante visu sagandējusi ar savu stulbo kļūdīšanos, tad nebūtu Italo ienācis prātā prašņāties pie Hugo un viņš savukārt nebūtu atzinies, ka aiz parādzīmes stāv Miks, tas viss jau būtu kārtībā. Ar saviem zviedriem viņš tiktu galā savādāk. Viņam tomēr ir kaut kāds reāls bizness tepat Latvijā, līdz galam noformēti nekustamie īpašumi un viss kas cits. Bet tagad: paldies, Mik, tu man ļoti palīdzēji. Ar ko tad es tev palīdzēju? Ar to, ka ļāvu lieki nesaspringt un nemeklēt sarežģītākus variantus un tu varēji mierīgi paņemt to naudu, kuru jau biji nolēmis atdot pret parādzīmi. Paldies. Lūdzu.

Tas, ko tagad izjuta Miks, nebija pazemojums. Tā bija īslaicīga zaudējuma sajūta. Toreiz ar Zaksu viss bija savādāk. Tas bija emocionāls pazemojums. Bet šis ir zaudējums. Savu kļūdu Miks nevarēja atrast, bet saprata, ka nevar arī pilnīgi visu nogrūst uz to padumjo Harija meitieti. Kaut kāds apstākļu kopums. Hugo nemitīgi sūdzas, ka viņu vajājot tāds pats, bet tu to uzskati par mānīšanos.

Un Miks juta, ka nekas cits neatliek kā atkal doties nomierinošā izskrējienā ar mašīnu. Taču jau bija iestājies neliels sals, visi ceļi apledojuši, un vēl aizvien šaubīgas bija Mika mašīnas bremzes. Pats pabrīnījies par to, ka tādā brīdī vēl spēj risināt tik racionālas domas, Miks secināja, ka laikam jau patiešām šoreiz stāvoklis nav tik traģisks, tāpēc nav ko ļauties iztrakošanās kārei.

Jāsadabū rokā Hugo. Strauji! Tā vien šķita, ka viņš Italo gan regulāri informē par savām izredzēm, taču šo to jau noklusē ari. Vienkārši ir saprātīgi jāpažēlojas un jāuzzīmē pēc iespējas traģiskāka aina.

Tikai tad varēs doties mājās.

Ejot laukā no Italo kabineta, Miks uz brīdi pakavējās pie viņa sekretārēm, ar kurām bija nodibinājis itin cilvēciskus konktaktus. Brīdi patērzējis par visādiem niekiem, pagaidījis, kamēr viņam uzvāra krūzi karsta kakao, Miks atļāvās it kā nejauši pajautāt — vai tad tie zviedri un vīri no Sporta departamenta šorīt te ir bijuši? Jā, izrādās, bija gan. Divas stun​das esot nosēdējuši un pēc tam smaidoši šķīrušies.

Nu jā, tik traki jau Italo tomēr nevarētu mānīties. Kad pēc brīža Italo nāca laukā no sava kabineta, apģērbies ielas drēbēs, un ieraudzīja Miku omulīgi malkojot kakao, viņš tikai valšķīgi izmeta tādu frāzi: — Vēl tu te esi?

Miks neko neatbildēja, tikai sūca savu kakao. Tiklīdz Italo bija prom, Miks palūdza atļauju meitenēm piezvanīt no Italo kabineta. Esot svarīgs zvans uz ārzemēm. Tūlīt pat jāzvana, un neesot no kurienes to darīt. Meitenes teica, ka tam neesot vajadzīgs Italo kabinets, jo varot zvanīt no viņu telefona. Nē, Miks dikti rupji lamāšoties, un būs labāk, ja meiteņu ausis to nedzirdēšot.

Un Mikam patiešām citas iespējas nebija. Jau vairākus mēnešus nebija ar ko samaksāt par biroja telpu īri, un viņš bija izlikts no tām laukā.

Un tur palika iekrājies parāds arī par telefona sarunām. Pārsvarā par tāl​sarunām ar Vāciju.

Laikam tomēr būšu bezgala izlaidies, ar kādu pavisam neatkarīgu saprāta nostūrīti nodomāja Miks.

Tik jau nu ļoti sacerējies uz Hugo miljoniem un Italo godaprātu, ka aizlaidi grīstē visu savu biznesu. Skat tikai, visi čaļi no tevis pamukušies. Ptu, tu velns! Nu pilnīgi izlaidies ķēms! Tagad gan nav laika par to pārlieku domāt, kaut gan... hm, jādomā vien ir. Ko tu tagad darīsi? Nu, atbildi! Jā, kaut kas jādomā gan, jā... Ķēms gatavais.

Meitenes ielaida viņu Italo kabinetā. Un viņa telefona aparāts patie​šām izrādījās laimīgs.

Sveiks. Bet tagad ne, es esmu vienā sapulcē, — Hugo stāstīja aizvien to pašu.

Pag, pag. Pagaidi! — Miks uzstāja. — Neskatoties ne uz ko, tomēr atlicini man vienu minūti.

Nu, kas ir? Šodien ir tā diena, kad beidzas termiņš Italo parādzīmei. Es atnācu ar lielo somu, bet viņš man parādīja sulīgu pigu. Viņš, raugi, netaisoties neko maksāt, kamēr nedabūs naudu no tevis. Uzzinājis, ka nauda ir jādod tieši man, viņš gluži vai apskaitās. Kāpēc tu mani tomēr viņam nodevi?

Es neko neesmu nodevis, — Hugo pusčukstus teica. — Viņš pats kaut kur to esot uzzinājis.

Nestāsti nu niekus, — Miks viņu pārtrauca. — Viņš pats man teica, ka ir zvanījis tev un tu viņam esot teicis, ka aiz parādzīmes stāvu es.

Nu jā, viņš mani piespieda pie sienas. Tur par kaut kādām fan​tastiskām summām esot bijusi runa. Štrunts par visām summām, bet man bezgala patīk šī jūsu attieksme: kā tikai uzzina, ka jāmaksā man, tā — ā, nieki, Miks ir pačakarē​jams. Tā mums, vecīt, nebija runāts.

Pagaidi... Nu, tagad ne. Es te sēžu...

Kad? Saki precīzi.

Pēc pāris stundām.

Pēc trijām.

Labi. Sarunāts.

Pēc trijām stundām, protams, nekas nenotika. Hugo atradās tikai nākamajā dienā un jau bija citā valstī.

Bet tās dienas vakars Mikam bija smags. Viņš tomēr pārvarēja kāri pazust un pacietīgi sēdēja pie telefona, pats cēla klausuli, un pats visiem stāstīja jauno pasaciņu. Viss esot kaut kā muļķīgi sanācis.

Proti, Miks esot sajaucis datumus. Izrādās, ka visi solījumi esot attiecināti uz cita, uz nākamā mēneša šo pašu datumu. Stulbi jau tas ir, bet vairs tur neko darīt nevar. Savukārt viņš tomēr esot kārtīgi izrunājies ar nopietniem cilvēkiem, un tie labi saprotot radušos situāciju. Viņi tagad pa visiem mēģināšot turpmāko nedēļu laikā visu nokārtot. Un, vēl nesaņēmis tiešu Hugo akceptu, bet zinot, ka viņš tam nevarēs nepiekrist, apsolīja katram cilvēkam individuālu prēmiju. Par pacietību. Tiem, kuri neprasīja konkrētību, viņš vairāk arī neko neteica, bet prasītājiem nosauca itin pieklājīgas summas. Tas patiesi līdzēja. Viņi ņurdēja, ka tas jau esot gana labi, tomēr viss stils kopumā kļūstot aizvien nepieņemamāks. Miks piekrita.

Viņam jau ari tas nepatīkot. Bet esot jābūt pacietīgiem, jo tas taču esot normāla biznesa galvenais pamatnoteikums. Kas neprot gaidīt, tas neko nedabū. Bravo, Mik! Italo tev ieliktu piecnieku. Tikai neaizmirsti vēl vienu patiesību — ne jau vienmēr savu dabū arī tas gaidītājs...

Ejiet jūs visi galīgi pupās! Un tu, Italo, arī. Nevajag man tavu teicamo atzīmi. Labāk ieliec man pieci simti, nē, labāk, pieci tūkstoši.Bet kopumā vakars pagāja mierīgāk, nekā tam Miks bija gatavojies.

Zaudējuma rūgtums pamazām izplēnēja, un apziņa, ka uz zināmu laiku atkal visi zibeņi ir attiecīgi novadīti, viņu nomierināja. Protams, vēl vakar viņš šo vakaru bija iedomājies pavisam savādāku, taču tagad tas bija jāņem tāds, kāds nu tas bija iznācis.Miks saprata, ka beidzot ir iestājušās lielās nepatikšanas. Viņam pašam. Tās nepatikšanas, no kurām viņš visu laiku ir tik veiksmīgi izvairījies. Jau vairākus mēnešus viņš dzīvo bez stabiliem ienākumiem, nemitīgi cerēdams, ka drīz vien saņems Hugo solīto naudu un tādējādi gan kompensēs visus izdevumus, gan kādu laiku varēs pāliecinātāk raudzīties nākotnē. Jā, tas bija dzīves stils, kuru pēc aiziešanas no maz, bet regulāri apmaksāta darba avīzē viņš pats tagad bija izvēlējies. Un par šo izvēli viņš sevi nešaustīja. Viņš bija nolēmis ne tikai raudzīties uz citiem, kuri Latvijas brīvlaišanu tvēra kā svaigu gaisu, kas pa atvērtu logu nāk iekšā piesmakušā istabā, un ķērās pie darbiem tā, kā paši to uzskatīja par vajadzīgu, nevis tā, kā strikti ieteica valdošā komunistu partija, un viņiem visa dzīve arī gāja uz augšu. Miks sekoja ari savai sirdsbalsij. Ja tu esi prātīgs cilvēks, tev netrūkst ideju un tu vēl māki arī pārvarēt savu slinkumu, tad, uzsākot savu biznesu, tev nekādi neies sliktāk par to, kā ir gājis līdz šim. Kapitā​lisms esot visu iespēju formācija, tikai spēj to izmantot.

Jā, spēj to izmantot. Tagad Miks bija spiests atzīt, ka jaunie sabiedriskie un dzīves apstākļi vēl nebūt negarantē tūlītējus panākumus katram, kurš ķēries pie lietu kārtošanas patstāvīgi. Ir milzīga starpība, vai tu tikai gribi kaut ko darīt, vai arī tev patiesi ir tādas iespējas. Un šīs iespējas nekad visiem nav vienādas.

Viens ienāk jaunajos apstākļos ar veco bagāžu un, pats galvenais, ar lielisku informāciju par lietu patieso stāvokli, un ir ļoti spējīgs pielāgoties jaunajiem apstākļiem, bet otrs vienkārši ātri iejūtas un saprot, kur ko var paņemt un pasludināt to par savu. Paskat, tagad visi krāsainie metāli jau ir paņemti un izvesti, visi meži gandrīz noprivatizēti un arī tiek jauki vesti laukā, visi lētie kredīti paņemti, un — kas tad atliek parastam uzņēmīgajam cilvēkam? Principā nekas liels. Visādi sīkumi. Mazas bodītes, visādas apkalpojošas aģentūras un tamlīdzīgas lietiņas. Un tūlīt pabeigsies visas aizkulišu un korupcijas spēles ap

pārtikas tirdzniecību un naftas produktu tranzītu un vispār vairs nekas nepaliks pāri vienkārši uzņēmīgiem cilvēkiem.

Vēl jau nevar apgalvot, ka Mika kā reklāmista bizness ir izgāzies ar lielu blīkšķi. Varbūt viņš tiešām vienkārši cieš no nejaušiem procesuāliem traucējumiem. Bet kārtīga mācība tā viņam būs noteikti.

Tagad galvenais jautājums ir par pašu prozaiskāko, proti, par normālu izdzīvošanu. Būs jāmeklē darbs. Jāsaglabā cerība, ka slava par viņu kā par neveiksmīgu Zaksa ideologu un neveiksmīgu reklāmas izvietošanas organizētāju tomēr nebūs izplatījusies visos iespējamajos virzienos. Bet viens nu gan ir stabili skaidrs — radio durvis uz kādu laiku viņam ir ciet. Un visi arī labi zina, ka viņš ar itin plašu vērienu sāka taisīt savu avīzi, bet nekas no tā nav iznācis. Bet tas vēl būtu tas mazākais. Kaut ko jau vēl viņa vārds nozīmē, lai arī, mediķu valodā runājot, viņš sen nav praktizējis. Bet tik neglābjami jau viņš nebūs zaudējis formu, lai vairs neko prātīgu nevarētu uzrakstīt. Protams, paliek jau virkne citu vakantu darba vietu. Paskat, ko tikai darba birža nepiedāvā! Bet vēl jau tik traki ar tevi nav, ka būtu jāpapildina mazkvalificēto strādātāju pulks.

Kritiens no augstākās līgas piekājes atpakaļ būtu itin sāpīgs, bet to jau varētu pieciest. Turklāt nemaz jau nav tā, ka viņš tajā augstākajā tik sparīgi prasītos iekšā. Viņu tur mēģināja ieraut — gan solot, gan baidot un draudot. Bet laikam jau nekas nebūs iznācis. Un tāpēc vien jau nevajag tūlīt sākt domāt par grāvju rakšanu un izdedžu nēsāšanu ar spai​nīšiem katru brīdi uzsprāgt draudošās katlu mājās.

Kaut kas ir jāizdomā. Bet ātri gan. Gaidīt vēl mēnesi, lai uzzinātu, ka paies vēl mēnesis vai pat vairāk, nē, to vairs nevar atļauties. Tad nu, lūdzu, Mik, te ir tas kapitālisms, te ir tās iespējas, un te esi tu.

Jūsu rīcība, jaunais cilvēk?

Un tūlīt jau sāka nobriest kāda, šķiet, pilnīgi reāla doma. Jāiet pie Italo un jāpašantažē viņš. Sak, vecīt, tu arī pieliki roku pie manas morālās izputināšanas, tad nu tagad proties un gādā man darbu! Labi apmaksātu, ja var. Krāsainajos metālos, naftas tranzītā, datorprogrammās es īpaši neorientējos. Bet tavā jaunajā sporta kompleksā es gan varētu būt noderīgs. Jā, kaut kur starp basketbola klubu un sporta halles administrāciju, tur es varētu atrast sev pienācīgu nodarbi. Šķiet, arī tur bez reklāmas izpratnes nevarēs iztikt.

Mikam patika šī doma, un viņš nolēma jau rīt pat pieteikt kārtējo vizīti pie Italo.

Bet līdz rītam viņš jau bija izdomājis citu domu. Arī tā šķita reāla. Pagaidām, kamēr Italo to nav kategoriski noraidījis. Un, ja nu to izdodas realizēt, tad sevis paššaustīšanai vairs nebūs nepieciešamības.

Vēl vairāk, draudziņ, tu beidzot atgūsi savu pašapziņu. Redz, kad nu tevi iedzen sprukās, tad tu proti arī nedaudz padomāt!

Italo nemitīgās atsauces uz Hugo mistisko spēju tikt pie lielās Eiropas naudas kā galveno jebkura pasākuma garantu Miku bija uzvedinājušas uz domām par iespēju glābt avīzes izveidošanas ideju. Savu naudu tu nosolījies nedot, bet tev, draudziņ, patīk izrakstīt visādas parādzīmes. Līdz agram rītam sēdēdams pie tikai sev saprotamu aprēķinu tabulām un atkal izjūtot tīkamo apziņas tirpšanu, Miks vienā brīdī konstatēja, ka patiešām šis un tikai šis ir viņa vienīgais un īstais aicinājums. Prātot par avīzi bija vienkārši patīkami, un nebija žēl ne pavadītā laikā, ne pārlieku daudz izsmēķēto cigarešu.

Savilcis visus aprēķinu galus, vēlreiz pārbaudījis iespējamās versijas, Miks nāca pie slēdziena, ka nemaz tik liela nauda nav vajadzīga, lai savāktu minimāli nepieciešamo avīzes darba uzsākšanai.

Galvenais būs uzsākt, to nu viņš no Hugo un Italo būs labi iemācījies. Pēc tam kad vairs nebūs kur atkāpties, tad varēs meklēt jaunus variantus.

Tā. Eju pie Italo un saku — man vajag tik un tik naudas darba uzsākšanai. Es neprasu, lai tu to velc ārā no sava seifa vai atņem sporta kompleksam. Es to atradīšu pats. Tu tikai ar savu parakstu garantēsi tās atdošanu. Kādas problēmas? Tāpat taču beigās par visu būs jāmaksā Hugo, bet viņam, kā tu saki, viss būs kārtībā pēc pāris mēnešiem. īster​miņa kredīts, tava garantija, un tev no manis uz ilgāku laiku ir miers.

Skan normāli, vai ne? Miks pat centās domās izspēlēt iespējamo dialogu ar Italo un nekādus lielos

zemūdens akmeņus neatrada. Būs jāmēģina. Ja neizdosies šis variants, tad jāsper laukā ideja par darba sagādāšanu Mikam. Kad nu tas viss sapīsies kopā, tad kaut kādam rezultātam ir jābūt.

Nākamajā dienā Miks vispirms sāka tvarstīt Hugo. Trīs reizes nācās dzirdēt jau pierasto — tagad ne, esmu sapulcē, piezvani pēc kāda laiciņa, bet ceturtajā reizē viņš sadzirdēja pēkšņi vēl nebijušu versiju: — Atkal nelaikā. Es tagad kāpju lidmašīnā, un tur man telefons nedarbosies. Tā. Zvani pēc trim stundām.

Pēc trim stundām Hugo jau bija Holandē, bet sazvanāms bija tikai pusnaktī. Mikam palaimējās ar to, ka bija sevi pieteicis tādā brīdī, kad Hugo uz brīdi jutās pavisam brīvs no visām iespējamajām darīšanām. Vēl vairāk — viņš jutās apmierināts, jo tikko kā esot nāvīgi izcirtis divas mazas krievietes.

Re, viena vēl tikai tagad velkoties laukā pa durvīm.

Neklausies visu to, ko tev tur Italo stāsta, — Hugo omulīgi murmuļoja. — Viņš ar to savu basketbolu ir prātā sajucis. No manis arī viņš gadiem ilgi cenšas izspiest tam naudu. Nē, es jau nenoliedzu, varbūt tā patiešām ir vajadzīga lieta. Un var redzēt, ka viņam patiešām labi veicas. Bet tā nu ir viena īsta naudas nosviešana zemē. Labāk to visu vecenēs notērēt... Labi — ko mēs tagad ar tevi varētu izpīpēt?

Italo zina teikt, ka tev vēl vismaz pāris mēnešu būšot jāgaida. Es atsakos. Lai tad izput visi mani honorāri, bet es aizeju maliņā. Visu laiku esmu darbojies tavās interesēs un, kā man šķiet, pagaidām bez rupjām kļūdām, taču nu jau vairs tam neredzu nekādu jēgu, — teica Miks.

Italo visu laiku kaut ko jauc, — Hugo skaidroja. — Man ļoti žēl, ka viņš tevi tā piekāsa ar to parādzīmi, bet es tur vairs neko nevaru padarīt. Nedomāju, ka tā iznāks. Patiešām! Bet viņš visu laiku kaut ko saputro.

Man gan rodas iespaids, ka notiek gluži otrādāk.

Nē, nē, mani rēķini ir sarežģīti, bet es tos ļoti labi kontrolēju. Pagaidi, nu ko lai mēs izdomājam!

Zini, ir viena lieta, kuru es biju plānojis novadīt vienā citā virzienā, bet tagad liekas, ka to varētu pamēģināt savādāk.

Nesmīdini mani, — Miks teica.

Nē, es pavisam nopietni. Tas gan atkal nebūs viss, kas tev ir vajadzīgs, bet gan jau arī tas noderēs.

Tā, saki — vai tev Vācijas vīza ir?

Nē, nav, un to es tev esmu jau teicis. Bet to jau var dabūt, — Miks steidzās apgalvot. Tas nu patiešām šoreiz būtu ideālākais variants — aizbraukt pie Hugo, pieplakt pie viņa kā dēlei un nelaisties vaļā, kamēr viņš nav norēķinājies. Par vīzas dabūšanas iespējām Mikam vēl skaidrības nebija, taču pēkšņi tā likās pati mazākā problēma.

Jā. Tev vajadzētu dabūt vīzu un tad atbraukt pie manis. Pie viena atpūtīsies arī. Uz nākamās nedēļas beigām es nokārtošu to, par ko runāju.

Zini, man laikam nekas cits arī neatliks, — teica Miks. — Drīz man tāpat te nebūs dzīvošanas. Sūti izsaukumu, un es sākšu kārtot dokumentus.

Labi, rīt būs, — Hugo apliecināja.

Norunāja, ka izsaukums tiks atsūtīts uz Italo faksu, kur to saņems Mikam pazīstamās sekretāres. Italo nekas nav jāzina. Lai viņam nerodas jauni iemesli brēkt uz Miku. Ja tas izdosies, tad Miks varēs izjust zināmu gandarījumu par to, ka tomēr ir nostrādājis vienu kārtīgu lietu aiz Italo muguras. Ne jau tāpēc, lai kaut kā viņam ieriebtu, nē, bet tāpēc, lai... lai... nu, lai netaisa no sevis baigāko šefu — sak, kad gribēšu, tad iedošu, to parādzīmi tu vari iebāzt, gaidi, gaidi, pacieties, un tamlīdzīgā garā. Vienā dienā Miks pēkšņi atnāks un teiks — paldies, vecīt, te nu ir tā parādzīme, ņem nu tagad un pats bāz to tajās jaukajās vietiņās...

Un pēkšņi Miku pārņēma pavisam skaidra apziņa, ka visi taču to vien tikai grib kā Hugo izmantot savās interesēs. Un Italo vispirmām kārtām. Un reizēm pat diezgan nekaunīgi. Tā ir tā augstākā līga?

Turpmākās dienas, vienlaicīgi sarunādamies ar pašiem nepacietīgākajiem parāda atprasītajiem, kuri aizvien apskaužami regulāri apjautājās — vai tad vēl nav un vai pēc nedēļas patiešām būs, Miks veltīja vīzas kārtošanai. Tāds fakts, ka Hugo izsaukumu neatsūtīja nākamajā rītā, kā bija svēti solījies, bet gan tikai pēc divām dienām, kad Miks jau bija paguris viņu ar saviem niekiem traucēt viņa svarīgajās sēdēs, tas, šķiet, pat nav sevišķas pieminēšanas vērts.

Jau no agrākiem laikiem Mikam bija saglabājušās labas attiecības ar Ministru kabineta kancelejas darbiniekiem. Bieži mainoties valdībām un atsevišķiem to ministriem, par laimi visiem, nemainīgs palika ierēdņu sastāvs. Un tā laikam šoreiz bija dzīves diktēta objektivitāte, jo politisko interešu dēļ bieži mainīt savu prasmi apguvušos ierēdņus — tā jau būtu pārākā muļķība. Un neviens no politikāņiem jau arī nopietni uz savu darbu neraudzījās. Darbs bija jādara ierēdņiem, bet ministri tikai plātījās ar savām ambīcijām, centās atmaskot savus konkurentus un paveikt pēc iespējas vairāk tumšo darbiņu savas īsās valdīšanas laikā. Bet bija jau arī bezgala daudz sadzīves sfēru, un tajās bija jādarbojas profesionāļiem, un gadiem ilgi strādājušie kancelejas ierēdņi principā tādi arī bija.

Sazinājies ar saviem paziņām kancelejā, Miks tika sapazīstināts ar kādu cilvēku Ārlietu departamentā, kurš parūpējās par to, lai Miks pie Vācijas vīzas tiktu vienas dienas laikā. Nepieciešamās valsts nodevas un kārtīgs konjaks, un Miku pie Vācijas vēstniecības vīzu izsniegšanas lodziņa gaidīja smaidoša meitene. Lūdzu, kungs. Veiksmīgu braucienu.Izgājis no vēstniecības, Miks pameta bažīgu skatienu uz cilvēku rindu, kas allaž dekorēja šo vienu no Rīgas centrālās ielas fragmentiem. Todien tajā varēja saskaitīt pāri par simtu gaidītāju un gribētāju. Mika bažīgajam skatienam bija viens iemesls — vai tikai kāds nav atpazinis viņu, un vai tikai tūlīt nesekos kādas dzēlīgas piezīmes? Paldies Dievam, visiem bija gana savu personīgo rūpju.

Hugo bija atsūtījis kādas vācu firmas parakstītu izsaukumu, kura vēlējās Miku pie sevis redzēt divas nedēļas. Bet, cerēdams, ka ar to viņš labvēlīgāk noskaņos ietiepīgos vācu vēstniecības ierēdņus, viņš bija lū​dzis uzturēšanās vīzu uz piecām dienām. Tādu viņam arī izsniedza.

Pērkot konjaku Ārlietu departamenta ierēdnim un samaksājot divdesmit markas vēstniecībai par kancelejas pakalpojumiem, Miks konstatēja, ka tā ir viņa pēdējā naudiņa. Vairāk šobrīd nav. Vēl pāris dienu, un būs jāatmet nodoms braukt ar auto. Bet līdz šim kritiskajam brīdim viņš cerēja jau būt Vācijā un drīz no turienes atgriezties ar pavisam citu pašcieņas devu sejā.Vīzu viņš saņēma otrdienā, un tā viņam ļāva iebraukt Vācijā piektdien. Viņš zvanīja Hugo, pārtrauca viņam kārtējo sēdi un teica, ka ir gatavs braukt, tikai tagad lai Hugo sagādājot naudu lidmašīnas biļetei. Tas pēkšņi izrādījās pietiekami sarežģīts uzdevums, un tā risināšana ievilkās līdz ceturtdienas vēlam vakaram, līdz beidzot Hugo paziņoja, ka lielās naudas ziņā tāpat vēl nekas neesot atrisinājies, tāpēc neesot nekāda iemesla steigties. Atliksim uz rītdienu.

Rītdien atliekam uz parītu un tad tāpat arī uz aizparītu, līdz Miks saprata, ka šis šāviens atkal ir garām. Vēl palikusi viena diena. Izbraukt viņam varbūt vēl ļaus, bet diez vai laidīs Vācijā iekšā. Par to lai Miks neuztraucas, Hugo teica. Uz vietas uztaisīšot visus nepieciešamos pagarinājumus.

Bet Mikam bija pamats tam neticēt. Un pēdējā dienā, kad atkal uz pusminūti izdevās sazvanīt Hugo, viņš vaļsirdīgi pateica, ka vispār jau tāpat neesot nekādas jēgas braukt, jo diemžēl nekas neesot nokārtojies. Ko tu pa tukšo vizināsies?

Miks sāka nožēlot, ka nav veicis regulāru uzskaiti visiem solījumiem un solījumu variantiem. Šis noteikti jau iesniegtos trešajā desmitā pēc skaita un tuvotos pirmajam trijniekam pēc oriģinalititātes.

Kā par brīnumu, bija pieklusuši visi zvanītāji. Miks nespēja šim faktam rast izskaidrojumu. Varbūt briest kaut kas nepatīkams? Nu, lai tad ir, kā nu ir. Labāk par sevi lieki neatgādināt.

Bet tad nāca jauns preses blieziens, ko bija izraisījusi sakustēšanās politiķu linu mārkā. Pirmajās lapaspusēs atkal parādījās arī Hugo vārds. Un šoreiz itin savādā sakarā. Vispirms vienā dienas laikrakstā īpašā rubrikā parādījās pāris rindiņu gara informācija par to, ka jaunais premjera amata kandidāts no saimniecisko demokrātu partijas nesen esot viesojies Londonā, kur viņam gadījusies neliela ķibele ar

britu robežsargiem, kuriem viņš neesot spējis skaidri nosaukt savas ierašanās mērķi. Un tad nāca nākamā ziņa. Pastāvot tāda versija, ka premjera kandidāts esot atbraucis uz tikšanos ar Latvijā labi pazīstamo Hugo Rozenbahu, bet nekādi neesot to gribējis teikt brašajiem britu robežsargiem un tāpēc uz brīdi samulsis, un tas arī radījis nepatīkamo aizkavēšanos.Bet jau nākamajā dienā visas avīzes bija pilnas ar detalizētu šī gadījuma komentāru. īpaši jauka bija kāda karikatūra. Mazā vaļējā lidmašīnītē sēž lidotāja ādas cepurītē un brillēs ietērpies premjera kandidāts, fonā Londonas raksturīgākie torņi, bet priekšplānā pie galdiņa, uz kura novietota liela vizītkarte ar uzrakstu «Saimnieks», skaistā austrumu halātā un siltās čībās ietērpies, sēž Hugo — vienu kāju pār otru pārlicis, vieglītēm smīn un kūpina cigāru.Bet visu komentāru galvenais vadmotīvs atkal ceļ gaisā it kā jau maķenīt piemirsto jautājumu — vai tad Rozenbahs taisās vai netaisās atdot lielo parādu un vai viņš to vispār varēs izdarīt, ja to visu ir iztērējis Zaksa priekšvēlēšanu aģitācijai? Un bezgala daudz arī citu jautājumu — kas ir kurš; kurš tad te ir īstais Latvijas saimnieks, un tādā garā.Ar zināmu nožēlu Miks konstatēja, ka ir nonācis tādā stāvoklī, ka patiesību gan zina, bet nejūtas tiesīgs par to runāt. Ak, kā tagad gan noderētu pacīnīties pa avīžu lappusēm! Viņa rīcībā taču ir tāda informācija, ka jebkurš to vēlētos redzēt publicētu savā laikrakstā.

Ha, patiešām interesanti! Piemēram, ja Miks tagad gribētu viņam iegriezt, tad itin viegli varētu pierādīt, ka runas par to, ka Hugo ir finansējis vēlēšanu kampaņu, ir pilnīgi nepamatotas. Lai runā, ko vien grib, bet radio kampaņu viņš tā arī līdz galam nav nofinansējis. Tad jau drīzāk galvenais finansētājs ir Miks. Skumīgi, bet tādi ir reālie fakti.Bet pats premjera amata kandidāta brauciens beidzot deva atbildi arī uz pāris Mika mēmajiem jautājumiem. Kāpēc Hugo pēdējo reizi, kad tika sazvanīts Holandē, tik cilvēcīgi solījās nopietnāk pievērsties Mikam radīto problēmu risināšanai, bet uzreiz to atkal aizmirsa un pēkšņi bija no jauna bezgala aizņemts un nerunājams? Izrādās, viņš vienkārši kārtoja tikšanos ar potenciālo premjeru. Un ne jau Vācijā, kur tajā laikā būtu gaidāms ierodamies Miks, bet gan Londonā.

Pēkšņi Mikam šķita, ka vienā no sazvanīšanās reizēm viņš ir Hugo pārtraucis akurāt sarunas laikā ar premjera amata kandidātu. īsajā desmit sekunžu brīdī, šķiet, kandidāts nebija pārtraucis savu stāstījumu, un Mikam likās, ka fonā skan tāda kā pazīstama balss. Tobrīd viņam pat prātā nevarēja ienākt, ka tas tā patiešām varētu būt, bet tagad šķita, ka par to vairs nav ne mazāko šaubu. Vienīgi viņš nevarēja atcerēties, vai tajā reizē Hugo spēja atvairīties ar piecu vārdu kombināciju, vai arī Miks tomēr bija viņu piespiedis maķenīt pataisnoties.Bet ko tad īsti premjera amata kandidāts ir darījis pie Hugo? Miks to varēja nojaust.

Kad nu Zaksa uzvaras gājiens neizdevās un bija jāsāk veidot visneiedomājamākās koalīcijas, tad izrādījās, ka visizdevīgāk ir piekļauties saimniecisko demokrātu spārnam. Un, darbodamies šī spārna ēnā, Zakss ir spējis pārliecināt demokrātu līderi, ka bez Hugo ietekmes te nekas prātīgs notikt nevarēs.

Bet ko tad preses ļaudis? Tie cenšas visus apņirgt. Un pareizi dara, jo kā tad savas vizītes patiesos iemeslus skaidro pats kandidāts? Zinot, ka slepenie dienesti strādā itin normāli, ja ir runa par sekošanu augstākajām amatpersonām un politiskajām figūrām, viņš ir sapratis, ka nav vērts muļķīgi liegties, un atzinis, ka pa starpu citām nozīmīgām darīšanām Londonā viņš esot ticies arī ar uzņēmēju Hugo Rozenbahu un viņi esot parunājuši par iespējām likvidēt nepilnības Latvijas banku kredītpolitikā.

Un diezgan naivs izklausījās arī kandidāta tekstiņš par to, ka pie Rozenbaha viņš iegriezies tikai «pa starpu citām darīšanām». Kāpēc tad robežsargiem labpatikās viņu aizturēt? Un kāpēc gan nekur netiek bilsts ne vārds par šīm citām darīšanām? Šis presei bija ārkārtīgi labs temats. Pateicīgs kā viela, no kuras attīstīt citu par citu pārdrošākus secinājumus. Un tas arī tika nežēlīgi darīts.

Bet Miks kasīja pakausi un domāja — vai tikai nav tā, ka Hugo negrib redzēt premjera krēslā šo demokrātu un atkal ir velnišķīgi izplānojis mazu provokāciju, lai šo kandidātu parādītu ne pārāk labā gaismā pirms izšķirīgā balsojuma?Bet ari kāds cits moments Miku darīja uzmanīgu- Kāpēc atkal ir sākusies gānīšanās kampaņa gan par Hugo, gan Zaksu, gan nu jau arī par jauno premjera kandidātu? Kaut kas ir noticis interešu zonas īsteno pārvaldītāju prātos? Kaut kas pēkšņi ir izrādījies nepieņemams iepriekš izliktajā pasjansā?

Hugo spēlē augstā līmenī un uz visu banku, un savādāk viņš nemaz neprot. Tā viņš vienmēr ir darījis.

Un aizvien viņam kaut kas jauns ir aiz ādas.

Tajās dienās pēkšņi no apcietinājuma atbrīvoja bankrotējušās bankas direktoru, Mika paziņu, aizstājot to ar mājas arestu. To arī varēja gaidīt. Miks taču jau no sākta gala bija pārliecināts, ka viņa vaina visā notikušajā ir vismazākā. Toties to neizdarīja ar otru arestēto, īsto un laikam arī vienīgo bankas īpašnieku. Viņu turēja drošā apcietinājumā, un viņa vārds sāka aizvien biežāk parādīties preses slejās un aizvien biežāk saistībā ar Hugo vārdu. Izmeklētāji strādāja labi un veiksmīgi balansēja uz informācijas neizpaušanas robežas. Ko nevienam nevajadzēja zināt, tas arī palika nezināms. Taču sīkumu, kas aizvien vairāk sāka kompromitēt Hugo, kļuva aizvien vairāk. Dažam labam šis Hugo patiešām bija bīstams.

Prese darbojās, izmeklētāji uzmanīgi pasvieda pa faktiņam, bet kopumā viss noritēja itin pieklājīgi.

Tika radīts iespaids, ka tiek veikta rūpīga un bezkaislīgi profesionāla izmeklēšana. Bez pārliekiem asumiem un nepamatotiem apvainojumiem. Tikai fakti. Taču Miks aiz tā visa juta pietiekami talantīga režisora roku. Un šoreiz tas noteikti nebija pats Hugo. Veikuši situācijas analīzi un attapušies no šķietami negaidītās sakāves vēlēšanās, laikam jau bija sarosījušies aizvien vēl formāli pie varas esošie spēki. Vēl aizvien viņu rokās bija nopietnākās valstiskās sviras, un šis nu varēja būt pēdējais mēģinājums atgūt savu ietekmi. Ja ne politiskajā, tad vismaz saimnieciskajā sektorā, jo beigu beigās tas jau tas pats vien ir.

Izgāzuši pirmo valdības sastādīšanas mēģinājumu, kur dominante bija atvēlēta nacionāliem, kuri, starp citu, ari bija pamanījušies savākt pietiekami apjomīgu koalīciju, viņi tagad gatavojās to pašu izdarīt ar Zaksa koalīciju un visiem viņa partneriem. Un vairs ne tikai ar politiskām metodēm, bet gan tieši un kompromatīvi izgaismojot atsevišķas personības.

Kāpēc tik pēkšņa ofensīva pēc premjera amata kandidāta viesošanās Londonā? Un kāpēc pirms tam bija gandrīz mēnesi ilgs klusums? Nē, Miks nespēja rast citu izskaidrojumu. Te strādā režisors.

Un vēl Miks juta, ka tagad viņa paša pozīcijas var jūtami pavājināties. Ja Hugo tagad ir aizņemts ne tikai ar savām cīņām par Eiropas fantastiskajiem kredītiem, bet vēl ari aktīvi kaujas Latvijas politikas aizkulisēs, tad var pavisam labi stādīties priekšā to, ko tad īsti viņam nozīmē tāda Mika regulārā atgādināšana par sevi. Šķiet, reizēm viņš pat lāgā nesaprot, ka runā tieši ar Miku: tagad nē, zvani vēlāk, un — pēc sekundes savus rīkojumus un visus iespējamos solījumus, kuri izbiruši no viņa mutes pavisam neapzināti, viņš ir aizmirsis. Un līdz ar to nekas ari netiek darīts. Nevis tāpēc, ka neizdodas, bet gan tāpēc, ka to vienkārši nav laika darīt. Ja tomēr kaut kādā veidā izdotos viņu piedabūt pie darbības, tad vajadzētu būt ari rezultātiem.Pēkšņi Mikam šķita, ka viņš lieliski spēj iedomāties, kāds Hugo ir bijis bērnībā. Viņš noteikti ir bijis ne tikai allaž nemiera pilns delveris, kuram vienmēr prātā kāds nedarbs, bet ir ari darbojies piecos pulciņos vienlaicīgi, bijis pionieru padomes priekšsēdētājs, krājis markas, trenējies boksā, apmeklējis jauno aktieru skolas un slepeni pa naktīm vizinājies ar tēva auto, kaut arī pašam tajā laikā kājas tikai knapi stiepās līdz pedāļiem.

Un pēc savas būtības viņš ne par mata tiesu nav mainījies arī šodien. Mainījušies ir tikai viņa simtvirzienu darbības mērogi. No savas sētas, no klases, no skolas, no savas valstiņas viņš ir pamazām pārcēlies uz Eiropu, kas — lasi — tā pati pasaule jau vien būs. Tā ir tikai cita līga.

Bet turpmākās preses informācijas jau lika Mikam aizdomāties nopietnāk. Tiek jau draudēts ar tiesu darbiem. Hugo bankas parādi kopā ar visiem soda procentiem esot sasnieguši tādus apmērus, ka vairs nekas cits neatliekot.

Miks atļāvās bažīgi piezvanīt Italo.

-— Lai viņi tur ņemas uz nebēdu, — Italo teica. — Tas tāpat vilksies pietiekami ilgi, kamēr pēc tam pārsūdzēs no vienas instances uz otru, un tā tālāk. Tas tev nav paņemt ciet parastu cilvēciņu un ietupināt par to, ka šis veikalā nospēris baltmaizes kukuli. Un līdz tam laikam, kad patiesi varētu sākties kaut kas nopietns, viņš jau visu būs paspējis izdarīt un visi parādi būs nomaksāti. Visi apsūdzētāji vēl paliks muļķī. Un — galu gala! — tieši viņa lietu var izskatīt tikai Vācijas tiesa, jo kredītu oficiāli ir ņēmusi

Vācijas firma. Tā ka... pārāk nopietni uz šo tērgāšanu nav jāraugās.

Mani vairāk interesē, kā tas varētu atsaukties uz mani un mūsu kopīgajām lietām, — Miks teica.

Nekā. Nekā tas nevar atsaukties. Sēdi kluss un mierīgs, un tevi neviens neaiztiks.

Ne par to es runāju. Ja nu viņu tomēr beigās piespiež pie sienas? Tad visi avīzes projekti ir pagalam? Tā iznāk.

Nebūs, nebūs tā, —- Italo mierināja. — Un par to avīzi vispār neuztraucies, jo es taču tev teicu, ka palīdzēšu tev to uztaisīt.

— Neieguldot savu naudu.

— Jā. Un pie tā es arī palieku. Redzi, tava ideja nav slikta, un man tā patiešām patīk. Taču es zinu pavisam skaidri, ka tā ir zemē nosviesta nauda. Tu vari man stāstīt, ko vien gribi, tāpat nepārliecināsi. Un tādas zemē sviežamās naudas man tagad nav un ilgi nebūs. Bet ar Hugo ir savādāk... Vārdu sakot, liec vērā to, ka Hugo taču nav vienīgais. Dabūsim citus. Bet pagaidām tomēr centīsimies izspēlēt tieši Hugo variantu. Pacietīsimies un mēģināsim to izspēlēt līdz galam.

Miks uzskatīja par nepieciešamu iepazīstināt Italo ar savu ideju par avīzes izdošanas uzsākšanu ar superminimāliem izdevumiem. Italo smagi nopūtās, taču varēja just, ka par gluži zemē metamu viņš šo ideju neuzskata. Atbildi viņš došot pēc pāris dienām.Un pēc pāris dienām Miks arī saņēma atbildi.

Pozitīvu. Bet ar piebildi.

— Es parakstīšu garantiju, — Italo teica. — Tikai atceries, ko es tev jau tagad saku — nekas tev no tā atkal neizdosies. Tagad nevienam nav naudas. Pēc nedēļas tu pats nāksi atpakaļ un man to stāstīsi kā baigāko jaunumu. Un es ne pirkstiņu šajā virzienā nepakustināšu. Ja dabūsi pats, tad pabrīnīšos un garantēšu. Ja ne, tad turpināsi ciesties. Sarunāts?

Sarunāts. Ne pārāk iepriecinoša piebilde, bet Italo informētībai par patieso stāvokli finansu pasaulē ir jātic. Taču — vienalga, kā man ies, bet jāpamēģina ir, Miks nodomāja.

Kādā no sazvanīšanās reizēm Hugo pēkšņi paziņoja, ka viņam esot vienreizēji labi noveidojušās kaut kādas lietas un pēc pāris dienām gaidāma nauda. Visa? Jā, visa! Arī avīzei? Nē, nē, tikai vēlēšanu parāda segšanai. Lai Miks gatavojas braukt pakaļ. Velns parāvis, otrreiz es tik operatīvi diezin vai dabūšu vīzu!

Nu tad es tev atsūtīšu caur kādu no cilvēkiem. Caur Italo, piemēram. Es viņam sūtīšu arī citu naudu, un tad tev paredzēto pieliksim klāt.

Tā kā Italo arī apstiprināja šo ziņu, tad Miks kārtējo reizi ļāvās domām, ka nu beidzot gan viss atrisināsies. Noslaucījis putekļus lielajai somai, Miks to novietoja pašā redzamākajā vietā, lai tā allaž būtu pie rokas.

Jau pastiepis roku telefona aparāta virzienā, viņš tomēr sevi nobremzēja. Nē, labāk jau nevienam vēl nezvanīšu gan. Kas to zina, kā atkal var sanākt. Un Miks aizgāja uz banku un noīrēja personīgo seifu.

Vispirms viņš naudu saņems, noglabās to seifā un tad rāmā garā izdalīs visiem pārējiem. Tas prasīs vismaz divas dienas, un tādu naudas summu glabāt mājās vai staipīt līdzi lielākā vai mazākā somā nebūtu prātīgi. Slepenie dienesti ne tikai noklausās viņa telefona sarunas un veic ne tikai politisku izsekošanu, bet viņu vidū strādā arī ne mazums negodīgu cilvēku, kuri pratīs informāciju par Mika saņemto naudu izmantot vairs nepavisam ne valsts interesēs. Viņš pat nolēma ar Italo sarunāt tā, ka pats naudas nodošanas fakts varētu notikt tieši bankā. Pēc tam viņš pa mazai kripatiņai ņemtu laukā un nogādātu visiem parādu pieprasītājiem.

Sazvanīšanās turpinājās tikpat drudžaini kā līdz šim. Taču bija ieviesusies kāda jauna un patīkama nianse, proti, nauda jau esot, un tūlīt tā tiks nosūtīta.

Tajā dienā, kad bija ieplānota lielā akcija, Miks atšķīra rīta laikrakstu un izlasīja kārtējo pārsteidzošo ziņu. Tā nebija saistīta ne ar politiku, ne vēlēšanām, ne Zaksu, ne Hugo un arī ne pašu Miku.

Bet — vienalga tā nepatīkami skāra gandrīz visus. Pilnīgi negaidīts pārsteigums. Izrādās, iepriekšējā

dienā uz jauniešu raidstaciju atnācis tiesu izpildītājs un apķīlājis un aizvedis prom visu raidstacijas īpašumu. Pēdējo tabureti ieskaitot. Pārtraukta arī viņu programmas raidīšana. Nūja, kā tad lai turpina raidīt, ja visa studijas aparatūra aizvesta!

Izrādās, arī jaunieši ņēmuši kredītu, lai varētu uzsākt savu darbību. Un arī, izrādās, nevar laikā norēķināties. Bet nelielā banka, kas savulaik šo kredītu piešķīrusi, pēkšņi attapusies, ka vairs nevar ne mirkli gaidīt. Nevienam tagad nav naudas, tā laikam bija teicis Italo.

Miks sajuta divējādas briesmas. Rakņājoties pa radiostacijas papīriem, tiks atklāts arī Zaksa partijas jeb, pareizāk sakot, jaunsaimnieka Hugo brālēna parāds. Un tad var sākties pavisam cita rakstura piedziņa. Okei, situāciju daļēji it kā glābj ieķīlātās mantas, taču to vērtība, objektīvi rēķinot, nesasniedz nepieciešamo summu. Ari tas vēl nekas. Otra problēma ir Hugo interešu problēma. Viņa plānos nekādi neietilpa savu aparātu nodošana raidstacijas kreditoriem. Ja jau banka izšķīrusies par tik kardinālu soli, tad atpakaļ no viņiem kaut ko dabūt būs bezcerīgi.

Bez iepriekšējas sarunāšanas Miks devās pie Italo. Sekretāres viņu laipni ielaida kabinetā, jo Italo tieši pašlaik neesot aizņemts. Jā, viņš sēdēja aiz sava galda, bija kabinetā viens pats un runāja pa telefonu. Jau no pirmajām saklausītajām frāzēm Miks saprata, ka Italo runā ar Hugo.

Viņš tikko ienāca pie manis. Sēž tepat priekšā, — pēc brītiņa Italo runāja klausulē. — Parunā tad pats. — Un viņš pastiepa klausuli Mikam.

Jā, — Miks teica.

Nu, tagad viss ir kārtībā, — Hugo teica. — Es ielādēju paciņu «Lufthansa», un vakarā viss būs tur pie jums. Visus sīkumus tad sarunā pats ar Italo.

Būs pilnīgi viss?

Jā, jā — pilnīgi viss.

Tad nu beidzot.

Kā tad! Es taču teicu, — Hugo piebilda.

Labi. Bet vai tu zini jaunumus par savu ieķīlāto aparatūru?

Nē. Kas tur tagad ir?

Miks paraudzījās uz Italo, kurš it kā ar acīm teica — es taču to visu zinu, un nav nekādas jēgas par to vispār runāt, liecies mierā. Miks savu​kārt māja pretim — ne jau visu tu zini, pagaidi, nejaucies.

Visu viņu mantu vakar apķīlāja banka, kas viņiem devusi kredītu, ko šie tagad nevar laikā samaksāt.

Ne tikai apķīlājusi, bet aizvedusi to visu arī prom. Arī tavus aparātus.

Nu johaidī! Kas tie tagad par pekstiņiem? Klausies, tie aparāti ir jādabū laukā! — Hugo iesaucās.

To es saprotu, bet nevaru tev šobrīd pateikt, vai es spēšu to izdarīt. Tur, kur veči stāv ar pistolēm, arī prātīgs vārds ir bezspēcīgs.

Nē, nē, tas ir jākārto, un tur nevar būt nekādi varianti.

Es mēģināšu, bet neko solīt nejūtos tiesīgs, — Miks teica. — Protams, tagad, kad būs nauda, varbūt to būs vieglāk veikt.

Italo kļuva aizvien nemierīgāks.

Iedod man, ko tu tur ņemies! — viņš teica. Miks pasniedza viņam klausuli.

Kas tur atkal ir? — Italo jautāja Hugo. Kādu brīdi viņš klausījās un vienlaicīgi raudzījās uz Miku.

Beidzot viņš teica: — Ai, nu tas taču ir pilnīgs bleķis. Kas tā ir par banku? Okei. Es pats to nokārtošu. Esi pavisam mierīgs — es to nokārtošu.

Italo nolika klausuli.

Ko tu tur atkal esi safantazējis? — viņš vērsās pie Mika, vienlaicīgi kaut ko meklēdams savā piezīmju grāmatiņā.

Es neko. Tikai atstāstīju kādu šārīta preses publikāciju, — Miks atbildēja. — Tas nav nekāds noslēpums, un to tagad zina simtiem tūk​stoši cilvēku.

Nu, jūs man te visi esat labie. — Italo ņēmās zvanīt pa tikai sev zināmiem telefona numuriem.

Rezultātā kāds tika arī sazvanīts, uzklau​sīts, nodotas īsas un aprautas komandas, un — smaids uz lūpām.

Satraukums? Ha! — Italo omulīgi atlaidās savā demokrāta krēslā. — Atradīsim tās mantas, un viss būs kārtībā. Tie taču visi ir sa​vējie cilvēki.

Okei, es būšu tikai priecīgs, ja tu noņemsi no manis šo slogu, — Miks teica.

Tikai nedomā, ka es tev došu visu naudu.

Sākas!

Ko tad tu iedomājies? — Italo izsaucās. — Es taču teicu, ka ar savējiem radio večiem visu nokārtošu pats. Teicu? Teicu. Nu, lūk. Ar šitiem jauniešiem arī pats tikšu galā. Un, ja jau es pats gandrīz visu kār​toju, tad tev visa nauda nav vajadzīga, vai ne? Ko tu tagad satraucies?

Nē, nu labi, — Miks teica. — Es tikai nesaprotu, kāpēc tu tik pēkšņi meties kārtot lietas, kuras iesācis esmu es?

Nevajadzēja tev neko iesākt. — Italo rātni klapēja ar plaukstu pa galda virsmu. — Ielien ne tur, kur pienāktos, un tad pats dusmojies.

Atkal sāksies audzināšana? Es patiešām gribu šo lietu pabeigt un aizmirst uz visiem laikiem. Hugo teica, ka man tagad ar tevi visi sīkumi jāsarunā. Tad darām to!

Kādi sīkumi?

Par naudas saņemšanu. Kur, cikos, kādā veidā?

— Ā jā. Labi, zvani man... Pagaidi, cikos ielido «Lufthansa»? Tā, zvani man ap septiņiem.

Kur tu būsi?

Vienalga. Zvani uz mobilo.

Būs nāvīgi vēls. Kaut kā negribas ar naudu vazāties apkārt pa nakti.

Tad zvani no rīta, — Italo dedzīgi teica. — Patiesi, tā būs labāk. Zvani no paša rīta.

Nē, es labāk zvanīšu tev septiņos, lai vismaz pārliecinātos, ka viss ir labi noticis, — Miks teica. — Pašu akciju tad varam atlikt uz rītu, bet sazvanīsimies vēl šovakar. Man viss ir jāzina, jo atkal jau visi saņemt gri​bētāji stāv ar cepurēm pie manām durvīm. Ar kaut kādu informāciju jau viņi ir jānomierina.

Labi, labi. — Italo pavisam omulīgi rosījās pa savu krēslu, un kaut kas atkal sāka Mikā viest zināmas aizdomas.

Tikai es ļoti ceru, ka tu negrasies klusiņām arī šo naudu ieguldīt kādā sporta kompleksā, — Miks teica. — Pie manis tomēr ir tava parādzīme.

Oi, oi, oi! Iebāz to parādzīmi sev... jā, tieši tur, — Italo smējās.

— Nē, nē, es taču tikai jokoju. Dod to labāk man.

Kāpēc?

Pazaudēsi vēl. Tad sāksies atkal jaunas ziepes.

Man tā nepazudīs, — Miks pārliecināti teica.

Ko var zināt. Dod labāk man, un tā būs drošāk, — Italo jau ķircinājās.

Es tevi nesaprotu. Tu tagad ņirgājies par mani?

Nē, nē, esi taču mierīgs! Es tikai pajokoju, — Italo smējās.

— Vienkārši labs garastāvoklis. Saproti? Tev nemēdz tā būt?

Mēdz gan. Un es piekrītu, ka vispār jau ir pamats tādam noska​ņojumam.

Labi, tad nebojāsim to viens otram. Šodien. Zvani, un tad tik​simies rīt no rīta.

It kā atbrīvots no rūpēm par jauniešu raidstacijas lietu kārtošanu un arī no saistībām ar Italo pakļauto radio, Miks varēja justies apmierināts. Taču tāds gan viņš nejutās. Italo radio šefs, ar kuru Miks pārrunāja jauno kārtību, grozīja galvu un klusiņām šķendējās. Radio šefu un Italo saistīja savdabīgas saites, un viņš prognozēja itin bēdīgus rezultātus. Proti, ka tādā veidā attiecīgā samaksāšana varētu ieilgt vēl neglābjami ilgi.

— Italo ir liels meistars, un viņš pratīs pat no šī gājiena izsist sev labumu, — viņš teica. — Un beigās vēl var izrādīties, ka tieši mēs nesa​ņemsim neko.

— Mēģināsim to nepieļaut, — Miks iebilda.

— Ai nē, tu jau viņu nepazīsti tik labi kā es. Ne tu, ne es — mēs šo procesu iespaidot nespēsim.

Viņam neko nevarēs uzspiest.

— Kaut kā sūdīgi sanāk, — Miks konstatēja.

— Jā, bet laikam jau neko nevarēs darīt. Skatīsimies — kā nu būs, tā nu būs.

Visādā gadījumā viņi abi draudzīgi vienojās, ka viens uz otru ļaunu prātu neturēs. Abi labi saprot, ka ir spēki, kurus viņi nekādi nespēj ne iespaidot, ne kontrolēt. Miks gan maķenīt jutās vainīgs, ka nav spējis noturēt grožus savās rokās līdz galam, taču Italo radio šefs saprata, ka viņš nav ļaunprātīgi vainīgs.

Ja viņš līdz jaunajam gadam man tomēr kaut ko iedos, tad uzskatīsim, ka viss vēl ir labi nokārtojies.

Kaut nu visi pārējie mani kreditori būtu tik saprotoši kā tu, — Miks teica.

— Jā, šajā situācijā es tevi patiesi neapskaužu... Šoreiz Miks centās būt pēc iespējas apvaldītāks. Pat mājās viņš neko neteica, nerunājot nemaz par to, ka grasītos tagad kādam piezvanīt un visu uzzināto izstāstīt. Nē, neviena daudzsološa vārda! Pat tiem, kuri turpināja regulāri zvanīt un «tāpat vien» apjautāties, viņš tovakar neizpauda savu lielo noslēpumu, centās būt mīklains un nesaprotams, bet neko konkrētāku nepateica.

Ar zināmu iekšēju nemieru sagaidījis pulksten septiņus, viņš sāka zvanīt Italo. Sazvanīt izdevās tikai ap desmitiem. Sazvanīja, lai uzzinātu visteicamāko jaunumu. Italo šķitās bezgala nevaļīgs.

— Nekas neatnāca. Nezinu, kas tur ir par lietu. Mani cilvēki bija aizbraukuši pakaļ, bet nekas neesot atnācis.

— Nemānies!

— Ko es tev mānīšos! Tā tas ir. Es jau pats arī esmu ieinteresēts. Tagad nemitīgi cenšos sazināties ar Hugo, bet viņa nav.

— Atkal jauni brīnumi, — Miks pukojās.

— Pagaidi, neņemies vēl arī tu. Es visu nokārtošu. Gaidi, vēlāk vakarā es pats tev piezvanīšu.

Ir jau vakars.

Nu, vienalga — naktī vai no rīta. Gaidi. Čau!

Miks tam nespēja noticēt. Viņu pārņēma nervozu smieklu lēkme. Vai tas ir iespējams, ka Hugo tagad laiž pīlītes, acīs skatīdamies? Gan man, gan Italo. Abiem vienlaicīgi, pa vienu telefonu. Jeb arī — tagad mānās Italo? Ak jā, man piemirsās! Blefo. Jeb pat tā — taisa vienkārši biznesu, jo tur, augstākajā līgā, raugi, šādi gājieni ir pavisam normāla un pat atzīstama parādība.Bet ar Hugo taču tika runāts stundu pirms «Lufthansas» reisa izlidošanas, un viņš teica, ka savu sūtījumu jau ir ielādējis lidmašīnā. Naudiņa jau ir ceļā, un atliek tikai sarunāt detaļas ar Italo — tā taču viņš teica!Italo telefons visu vakaru klusēja, toties ap pusnakti negaidīti atsaucās Hugo: — Pag, pag, es tagad par visu skaidrojos. Es gaidu vienu ārkārtīgi nopietnu zvanu. Tu man tagad aizņem līniju. Es tev pats atzvanīšu.

Neticu.

Noteikti, noteikti atzvanīšu!

Un, kā mēdz teikt, ar galiem. Agri no rīta Miks atkal zvanījās visos virzienos. Nekā. Un trakākais bija tas, ka nez ko bija saoduši visi parādu atprasītāji. Tie ar saviem zvaniem sāka bombardēt Miku vēl agrāk nekā viņš savus nenotveramos. No kurienes tad šie uzzinājuši, ka gaidāmas ne tikai labas ziņas, bet arī labs materiālais apstiprinājums tām? Visi kā viens teica vienu un to pašu — neāksties, Mik, mums ir pietiekami droša informācija, ka tev jau vakar ir ienākusies nauda. No kurienes šīs ziņas? Nekas cits neatlika kā turēt aizdomās Italo radio šefu. Neuzskatīdams to par kaut ko sliktu, viņš būs nejauši izpļāpājies. Un, kāpēc gan lai viņš to nedarītu, ja jau visi viņi tāpat regulāri savā starpā sazinās un apmai​nās ar jaunāko informāciju? Patiešām...

Un Mikam nekas cits neatlika kā visiem teikt patiesību. Tā tas ir, tikai — diemžēl! — reāli jau nekas nav noticis. Zinot, kā itin bieži ir izgadījies līdz šim, Miks vienkārši nevienu neesot lieki tramdījis. Un, raugi, labi vien laikam būs darījis. Arī viņam pašam esot tāda informācija, ka vakar nauda ienākusies, taču tai laikam jāiet cauri neskaitāmiem obligātiem starpniekiem, un tādējādi tā šobrīd būs kaut kur aizķērušies. Lai veči pārāk neuztraucas. Tiklīdz kaut kas būs zināms, tā viņš visus apziņošot. Pašam taču arī gribas tikt ārā no šīs šļuras.

Nezinot, kur un kādā valstī, bet pirmo atkal izdevās sazvanīt Hugo. Sapulcē.

— Neko nesaprotu. Viss ir aizgājis. Paklau, man tagad patiešām nav laika — ļoti svarīga sanāksme, kurā izšķiras gandrīz visas manas lietas. Meklē rokā Italo. Naudai ir jābūt pie viņa.

Paldies. Kur ir Italo? Mājās nav, darbā nav, mobilais — debilais arī klusē. Tas tomēr būtu bezgala smieklīgi, pat nenopietni no viņa puses, ja tagad, naudu saņēmis, viņš sāktu slapstīties un bēguļot no manis. Arī sekretāres par viņu neko nevar pateikt. Pēdējā laikā viņš vispār esot tāds dīvains kļuvis.

Miks aizvien atcerējās, ka Italo vienmēr ir izpildījis visu, ko ir solījis. Ja teica — atzvanīšu, kad būšu brīvāks, tad atzvanīja, un tas viņu vienmēr ir patīkami atšķīris no Hugo un viņa manierēm. Bet tagad arī Italo nekur nav.

Bet drīz jau viņa sekretārēm bija parādījusies ziņa, ka pēc kādas pusotras stundas viņš ir sagaidāms savā kabinetā. Ar zināmo somu padusē Miks devās uz Italo firmu, rātni ieņēma pēdējo brīvu palikušo krēslu pie viņa kabineta durvīm, kur jau pulcējas prāvs gaidītāju pulciņš, un sāka apņēmīgi gaidīt.

Italo ieradās savā raksturīgi lietišķajā stilā. Turpat pie durvīm ar visiem gaidītājiem sarokojās, nomērīja visus ar vērtējošu skatienu un paziņoja savu lēmumu par to, kāda tad būs rindas kārtība. Pirmais numurs krita Mikam. Ja arī viņam pašam šķita, ka tagad vai no lepnuma ir jāplīst pušu, jo zemākās vietās tika ierindoti krietni vien biezāki vīri, kuri tagad aizdomīgi uz viņu raudzījās, tad patiesībā tam nebija gluži nekāda iemesla.

Pēc pāris sekundēm Miks saprata, ka viņu kā pirmo Italo izvēlējās ne jau nu sarunas svarīguma ziņā.

Pavisam, pavisam savādāk. Proti, lai tiktu ar viņu ātrāk galā un tad ķertos pie nopietnu lietu kārtošanas.

Sēdies, — Italo teica, vilkdams nost mēteli. — Tā, klausies, es tev vairāk par trīs tūkstošiem iedot nevarēšu. Bez īpašiem iebildumiem tev tie ir jāpaņem, bet par nākotni es tev neko daudz tagad nepateikšu.

Man šķiet, ka paliek spēkā aizvien tie paši divi mēneši. Jā, divi vismaz. Pavisam droši.

Es pieņemu tavu informāciju zināšanai, — Miks uzmanīgi teica. — Taču pilnībā nepiekrītu skaitlim trīs. Hugo teica, ka ir atsūtījis visu, kas pienākas man.

— Hugo daudz ko mēdz teikt, — Italo turpināja. — Un ne tikai tev...

Atļaušos pateikt, ka tas mani pārāk neinteresē, — Miks viņu pār​trauca.

Nesteidzies! Nesteidzies, ja. — Italo apsēdās savā krēslā un cieši paraudzījās uz Miku. — Mik, es tev jau sen esmu teicis, ka tu esi foršs džeks, bet diemžēl tu galīgi neko nesaproti no lietām.

Tik daudz jau es sāku saprast, kas ir normālas attiecības un kas ir vistīrākā piečakarēšana.

Nē! Neko tu nesaproti. Un man nav ne laika, ne arī vēlēšanās sākt tev visu skaidrot. Sarunāsim tā — es tev dodu trīs tūkstošus, jo vairāk man priekš tevis šobrīd nav, un tu turpini gaidīt. Drīz būs viss pārējais.

Es patiesi nesaprotu, kāpēc man tagad pēkšņi ir jācīnās ar tevi? — Miks protestēja. — Pusgadu es ņemos ar Hugo, un, kad nu viņš beidzot ir sagādājis naudu, tā man nezin kāpēc jāsāk to gluži vai izlūgties no tevis. Tavā klātbūtnē viņš vakar pateica ka ar lidmašīnu tiek nosūtīta nauda un man tā no tevis jāsaņem.

Un tu pats arī labi zini, ka nebija nekāda runa par trim tūkstošiem. Pat tad, ja izskaita ārā to, kas pienākas tavam radio un tiem jauniešiem. Visi mēs tagad zinām visas pa​tiesās summas.

Lab. — Italo pēkšņi piecēlās kājās un piegāja pie sava uzkarinātā mēteļa. — Skaties!

Viņš kaut ko izvilka no mēteļa kabatas, ielika plaukstā un rādīja Mikam. Trīs lodes. Šķiet, no pistoles.

— Redzi?

Redzu, — Miks uzmanīgi teica. — Tūlīt šausi?

Nē, es jau nešaušu. Bet ir citi, kas to patiešām ir spējīgi izdarīt. Kā tu domā, ko es visu nakti darīju un no kurienes es tagad nāku?

Patiešām nezinu.

Nezini. Pareizi. Šīs lodes man iedeva cilvēki, kuri tās lika parādīt Hugo un pateikt, ka viņš tikšot ar tām nošauts. Redzi, trīs gabalas. Parasti pietiek ar vienu, jo zēni savu amatu labi pieprot. Bet te ir trīs.

Saprati?

Neteiksim uzreiz, ka es pilnīgi visu sapratu, bet — šo to nojaušu gan. Kāds tam sakars ar mani?

Ar tevi? Tikai tāds, ka es varu tev vispār neko nedot, un tev ar to būs pilnīgi jāsamierinās. Tu nekad mūžā nebūsi pirmais tajā sarakstā. — Italo atgriezās savā vietā, bet trīs lodes nolika sev priekšā uz galda, un visu turpmāko sarunas laiku nevērīgi te vienu, te otru no tām ripināja, slidināja un bužināja ar pirkstu galiem. — Es esmu iesaistījies viņa lietu kārtošanā, un šobrīd tikai es zinu, kā tās pareizi var nokārtot.

Tevi es labi saprotu, bet vienlaicīgi arī labi zinu, ka tavs stāvoklis nav tik bezcerīgs kā tas ir citos gadījumos. Saproti to, kā gribi. Nevajag, lai es runātu pats ar visiem tiem radio vīriem, tad es nerunāšu.

Kā gribi. Tad cīnies pats, ja esi tur iepinies. Ja tu domāji, ka saņemsi šodien naudu un viss būs beidzies, tad — nē, gluži otrādāk, viss tikai tagad sākas. Un ļauj man visu kārtot tā, kā visiem būs labāk. Galu galā lai tās raidstacijas iet pupās! Lai taisa savu skandālu! Lai atlaiž visus tavus čaļus! Paskat, tāpat viņi visi bankrotēs kā tie jaunieši. Tici man — ne Zaksam, ne Hugo tāds skandāliņš neko neiegriezīs. Patiešām, lai tad labāk ir skandāls, toties būs pilnīgi skaidrs, ka tajā virzienā vairs nebūs jādomā un lieki jālauza galva.

Tu gribi to? Tad iespītējies un vairs negaidi.

Es to nemaz negribu, bet neesmu ari pārliecināts, ka Hugo domā tieši tāpat, kā tagad runā tu, — Miks teica.

Atstāj Hugo manā ziņā! Es tev vēlreiz to saku. Tu taču neesi tāds idiots, par kādu tagad iztaisies. Tev visu vajadzētu lieliski saprast. Paskaties! — Un Italo ar pirkstu galiem bīdīja pa slideno galda virsmu trīs lodes. Viņš neapzināti spēlēja tādu kā minifutbolu, kur divas lodes ir vārti, bet trešā ir bumba. Tiklīdz bumba vārtos, tā šī automātiski kļūst par vienu no vārtu stabiem, un tā līdz galda malai, līdz bezgalībai.

Trīs lodes. — Tu domā, ka tā ir laba sajūta? Bet kaut kā taču ir jātiek no tā visa laukā, vai ne?

Tad iznāk tā, ka jūs abi vakar te spēlējāt labi iestudētu teātri? Kāpēc tāds ir vajadzīgs? Ja jau tu neuzskati mani par galīgu idiotu, tad taču es būtu pelnījis skaidru valodu. Kāpēc tad man Hugo teica, ka tikko jau ir ielādējis sūtījumu man — es pasvītroju šos vārdus: sūtījumu man, nevis tev — un ka man tikai atliks to no tevis saņemt?

— Okei. Sāksim ar to, ka nebija vispār nekādas lidmašīnas un nekādas naudas tajā, — Italo turpināja. — Jā, naudu viņš atsūtīja, bet ne ar kādu «Lufthansu». Ko viņš tur mums abiem stāstīja un kāpēc mēs abi viņam, mutes pavēruši, klausījām, to es nezinu. Bet pašā vakarā radās tāda situācija, ka es viņam zvanīju un teicu — ja līdz ritam nebūs tik un tik, tad beidzot gatavo sev baltas čības. Un nauda atnāca. Bet ne jau ar «Lufthansu», es tev vēlreiz saku. Un tā vairs nebija tev un tikai tev do​māta. Vai beidzot saproti?

— Jā, daudz gan laika tev man jāvelta, — Miks teica.

— Ko lai dara, ja ar visiem gribi pa labam. Bet tagad mums jābeidz. Tu redzēji rindu aiz durvīm?

Tādā pat garā kā ar tevi man būs jāturpina visu dienu. Bet tie jau ir sīkumi. Galveno es jau esmu izcīnījis. Ņem trīs tūkstošus un pazudi no šejienes.

Miks saprata. O jā — saprata gan! Bet varbūt vēl kaut ko var glābt, ja jau vienīgā Italo vēlēšanās šobrīd ir tāda, lai Miks uz karstām pēdām pazustu?

— Trīs man neko nedod, — Miks pēkšņi teica. — Vismaz seši mani var glābt tādā mērā, lai es varētu aizbāzt muti pašiem karstasinīgākajiem bļāvējiem.

Nu nav... labi, četrus es varu iedot. — Un Italo stiepās uz seifa pusi. Četri ar pusi, — Miks izmeta.

— Nē. Četri, un viss. — Italo izņēma no seifa naudas paciņu un sāka skaitīt. Noskaitījis attiecīgo summu, viņš pēkšņi valšķīgi pavērās uz Miku. — Četri ar pusi! Paskat, kāds tirgošanās meistars! Tā jau tonnu nokaulēji. Un neskaties tik alkatīgi uz to čupiņu. Es tev jau teicu, ka man ir vēl kāds simts gribētāju jāapmierina. Hugo ir plašs vēriens.

Miks paņēma pasniegto naudu, bet vēl vienu piebildi atļāvās gan: Es tomēr uzskatu, ka man ir tiesības pasūdzēties Hugo.

Labi. Varbūt lodes arī pats viņam aizvedīsi?

Nē.

Nu tad — paliec sveiks.

Nez kāpēc Miks jutās pilnīgi mierīgs. Uzmetis vienaldzīgu skatienu citiem aiz Italo kabineta durvīm sēdošajiem un pēc ieraduma uzsmaidījis sekretārēm, viņš izgāja uz ielas.

Atkal pārcilādams prātā iespēju doties straujā izbraucienā pa ātrgaitas šoseju, viņš piegāja pie savas mašīnas, kuru bija atstājis uz kādas netālas šķērsielas, kur parasti mēdza apstāties, kad gadījās kādas darīšanas šeit; ārpilsētā, pie Italo firmas midzeņa. Jā, tagad es to saukšu tikai tā. Un te viņš pārsteigts ievēroja, ka vienu priekšējo riteni grezno īpatnējs sarkans veidojums, ko laikam mēdz saukt par riteņu bloķētāju un kuru mēdz uzlikt ceļu policija tādos gadījumos, kad tu esi pamanījies novietot savu braucamo noteikumos neatļautā vietā.

Pirmajā mirklī viņš to neuztvēra kā tieši pret sevi vērstu akciju. Pat apgāja mašīnai visapkārt, lai pārliecinātos, ka tā patiešām ir viņa mašīna. Nē, ir gan. Numurs manējais. Smieklīgi gan, ko tad es tādu nepareizu esmu izdarījis? Ar vienu riteni uzbraukts uz gājēju ietves? Bet tā šeit visi stāv, jo savādāk nemaz nevar, lai netraucētu garām braucošajiem. Hm...

Izrādījās, ka kopš aizvakardienas automašīnu stāvēšana šajā vietā ir par maksu. Raugi, pat jaunas zīmes izliktas. Un nepilnus piecus metrus tālāk no tās vietas, kur apstājies Miks, labi saskatāms arī automāts, kurā jānopērk stāvēšanas biļete. Atbraucot viņš to visu nav ievērojis. Un tas jau nemaz arī nebija prātā, jo visus šos gadus un pat vēl pirms pāris die​nām te nekā tāda nebija.

Kas gan šajā valstī notiek? Nevienam nav naudas, bet visi vienalga grib to viens no otra paņemt.

Aiz priekšējā stikla birstes bija aizbāzta zīmīte, kurā uzrādīts telefona numurs, pa kuru jāzvana un jāpiesakās. Mikam arī tas bija liels piedzīvojums, kamēr viņš tika pie zvanīšanas. Pēdējā laikā kāda veiksmīga starpnieka noslēgts līgums, par kuru jau Hugo savulaik no sirds šķendējās, bija panācis to, ka Rīgā vairs nebija nevienas telefona būdiņas, no kuras piezvanīt ar parasto žetonu. Visur uzstādīti moderni tak-sofoni, kuriem derīgas tikai speciāla parauga kartes. Un nekādas cilvēku ērtībām domātas informācijas par to, kur, teiksim, tādu karti dabūt. Var jau būt, ka kādreiz kāda skaidrojoša informācija ir bijusi presē vai televīzijā, bet tad nu tā ir bijusi ļoti neuzkrītoša. Jaunie telekomunikāciju šefiņi ir stipri vien noskopojušies uz reklāmu.

Galu galā Miks atgriezās Italo firmā un, par lielu uzjautrinājumu sekretariāta meitenēm, zvanījās no turienes. Miks bija mierīgs, bet skarbs gan. Policijas uzrādītais numurs ilgi bija aizņemts, bet tad atsaucās itin laipna sievietes balss. Miks viņu vispirms nedaudz pārsteidza ar diezgan nekaunīgu situācijas interpretējumu, paziņodams, ka kaut kādi idioti patvaļīgi uzlikuši viņa mašīnas riteņiem kaut kādus pretīgus dzelžus, bet pēc tam pārliecinoši pavēlēja tūlīt uz to vietu sūtīt savus sargsuņus, lai tās kakas tūlīt un nekavējoties novāc. Policijas dāma pēc paraduma vēl gribēja noturēt kādu pamācošu lekciju, taču Miks viņu pārtrauca un nosauca precīzu adresi, un teica, ka gaidīšot vēl desmit minūtes. Ja ne, tad viņš pats noņemšot tos krāmus, un tad lai neviens nenāk tuvumā, jo viņam esot ne tikai ieroča nēsāšanas, bet arī lietošanas atļauja un pats ierocis esot briesmīgs nāveklis. Pat Svarcenegers par tādu varētu tikai sapņot.

Sekretāres bija uzjautrinātas, bet arī izbrīnītas par tik pēkšņu Mika skarbumu. Bet viņš tikai melanholiski uzsmaidīja un gāja prom.

Pēc pusstundas atbrauca divi laiski policisti un sāka ļoti lēnu un gaunerīgu skaidrošanās procesu. Bet Miks ārēji aizvien bija mierīgs. Turpmākās stundas laikā viņš panāca to, ka samaksāja tikai mazo sodu, proti, par mašīnas novietošanu bez samaksāšanas, taču kategoriski atteicās uz vietas maksāt par bloķētāju uzlikšanu un noņemšanu. Policisti vicināja un citēja kaut kādus Rīgas Domes lēmumus, kuros tas viss esot paredzēts, taču Miks palika nelokāms. Satiksmes noteikumos tas nav paredzēts, un tādi Domes lēmumi ir praktiski apšaubāmi. Sanāks citu partiju vīri un to atcels piecās minūtēs. Bet Miks netaisās skriet līdzi visiem vējiem un tikai maksāt. Viņš nevienu nav lūdzis veikt šādu pakalpojumu un nav ari ar Rīgas Domi noslēdzis līgumu, tā kā viņam par šo niekošanos nav jāmaksā. Lai brašie kārtības sargātāji sastāda aktu, viņš visu parakstīs, un tad lai iet vaļā tiesu darbi. Ja tiesa nolems, ka Domei taisnība, tad viņš maksās.

Bet pagaidām ne. Varat būt brīvi. Šoreiz nekādu kāpostu no manis nesaņemsiet.

Policisti kļuva nedroši, jo laikam tas viņiem pirmais tāds gadījums. Tiesības atņemt arī nevar, jo nav jau nekāds nopietnais pārkāpums. Lai viņš iet ratā, šis spītīgais ezis! Uzrakstīs ari to aktu. Ja vēl mācētu to darīt, tad būtu pavisam labi. Nu, labs ir, kaut kā jau šitā vai šitā te būs labi. Kaut kā tā...

Nākamo gājienu arī Miks jau bija izplānojis. Kad nu bija jāmaksā par nepareizo novietošanu tas bargais sods, tad viņš lepni izvilka vienu pavisam svaigu simtdolāru banknoti un sniedza to policistiem.

Nē, nē — esot vajadzīgi lati. Ko? Kādi? Kas tie tādi? Es tādus nepazīstu. Es jums dodu naudu, jūs no tās iekasējiet savu daļu un izsniedziet man atlikumu. Bet mums nav tik lielas naudas. Ak jums ir problēmas?

Neko nezinu. Jums no manis ir vajadzīga nauda, ne jau man no jums. Tad ari tagad meklējiet, ko izdot. Es ņemšu arī latos. Varēs tuvāk aplūkot, kas tie īsti ir par tādiem papīrīšiem.

Nu, Mik, tev patiešām ir talants reizēm kļūt pavisam neciešamam!

Beigu beigās viņš tomēr apžēlojās par laiskajiem policistiem, kuri vairs jau tik laiski neizskatījās.

Incidents bija pievērsis garāmgājēju uzmanību, un tas jaunos policistus darīja nervozus. Citos apstākļos viņi nekautrētos Miku iedunkāt vai pat ar varu ievilkt mašīnā, aizvest uz kādu klusāku vietiņu un tur pamatīgāk gan apstrādātu, gan atbrīvotu no pārējām simtdolāru banknotēm. Bet tagad to vairs nevarēs izdarīt. Šķita, ka bez izņēmuma neviens no skatītājiem nebija policistu pusē. Nepateicīgs darbs. Ja viņi būtu notvēruši kādu lielu noziedznieku, teiksim, automašīnu zagli, tad jā, tad viņi būtu varoņi. Bet tagad viņi tādi nebija. Tagad viņi bija ņurņiki. Nevienam tagad nav naudas.Ar nievīgu žestu Miks pa visām kabatām sagrabināja nepieciešamo summiņu un pat negaidīja, kamēr iznerrotie policisti viņam izdos pāris santīmus. Miks iesēdās savā mašīnā un aizbrauca. Huligāns. Riebeklis. Es pats sev bezgala riebjos.

Viņš aizvien bija vienkārši mierīgs. Tas laikam nav uz labu. Pat ja es būtu pacenties un vēlreiz ārpus visām rindām nokārtojis to Vācijas vīzu, pat tad tas taču neko nebūtu devis, jo Italo teica, ka viss, kas tika stāstīts par naudu un lidmašīnu, ir bijusi pavisam parasta Hugo mānīšanās.

10 daļa Ir krēslaina pievakare Londonā. Beidzot Miks maldās pa slaveno X miglu. Bet viņš nav viens pats.

Visapkārt ir cilvēki. Dažādi londonieši — daudz indusu, arābi, nēģeri, un visi ir satuntulējušies rudenīgos apģērbos, uz kuru fona jocīgi kontrastē Mika un Hugo tīri vasarīgie virsvalki. Miks vēl ir uzvilcis jaunu vējjaku. Tā ir plāna, bet viņam nesalst. Nesalst arī Hugo, kurš ietērpies tieši tādā pašā vējjakā, tikai nav vīžojis to aizpogāt, un vispār tā viņam izskatās krietni vien par mazu. Zem vēj-jakas viņam ir tikai balts krekls, kura augšējā podziņa ir vaļā. Mikam šķiet, ka uz Hugo lielā vēdera izspīlētā krekla krājas sīkas Londonas miglas rasas bumbiņas. Taču krekls ir balts, un ir grūti saskatīt, vai tās bumbiņas tur patiešām ir sakrājušās. Bet vispār tā vajadzētu būt. Mikam liekas, ka viņš pats arī viscaur ir norasojis.

Miks nekādi nevar atcerēties, kurp viņi tagad dodas? Hugo iet krietnu soli pa priekšu, un viņi savā starpā jau labu laiku nesarunājas. Cik ilgi jau viņi iet? Un no kurienes nāk? Šķiet, Hugo pasūtīja divus dubultos skočus un izrāva tos tukšus vienu pēc otra pat nesaviebdamies. Miks ilgi ostīja glāzi, kamēr domājās, ka atkal ir pieradis pie alkohola smaržas, kuru nebija izjutis jau vairāk kā pusotru gadu. Hugo neesot dzēris nemaz veselus sešus gadus. Bet tagad — skat, kā mēs slaidi iemetām!

Bet galīgi nereibst. Viskijs rāmi kutinās pa kuņģi, vaigos tā kā paliek siltāk, bet galva apbrīnojami skaidra. Cik ilgi viņi jau tā dzerstās? Miks iet un vēro Hugo. Aizmugurē krekls izlīdis no biksēm un karājas pāri dibenam kā tāda neaizsūtīta vēstule. Un tikai tagad Miks ievēro, ka Hugo ir uzvilcis vecas, nonēsātas džinsas un kājās uzāvis Mika vecās sporta kurpes, kuras viņš pirms vairākiem gadiem pirka Francijā, un tās tagad ir tik nonēsātas, ka kāju pirksti spiežas laukā pa izirušajām šuvēm. Mikam iet ir viegli, jo viņš ieāvies jaunās, tepat Londonā pirktās sporta čībās. Kad — laikam vakar es tās nopirku netālu no Trafalgāra skvēra?Un pēkšņi Miks saprot, kur viņi šobrīd atrodas, kurp un ar kādu mērķi iet.

Pagriezušies ap stūri, viņi iznāk uz Pikadillī avēnijas un tuvojas savam PARK LANE HOTEL. Deg spožas ielu ugunis, un Londonas miglā tās izskatās kā Ziemassvētku eglītes rotājumu bumbiņas palsā sveču gaismā. Ari viesnīcas parādes durvis deg spožās neona ugunīs, un tur stāv smaidīgs šveicars ar formas cepurīti galvā. Kaut kur Miks šo vīru ari agrāk ir redzējis. Pavisam citos apstākļos. Kur? Šķiet, toreiz, kad Miks bija te pavasari, šis vīrs strādāja par viesnīcas apsardzes šefu un sniedza Mikam garus un pacietīgus skaidrojumus par to, kā norit Hugo sagrieztās rokas ārstēšana.Miks redz, ka Hugo ir atrāvies no viņa jau pavisam lielu gabalu un tagad ļoti apņēmīgi tuvojas viesnīcas ieejai. Nūja, padzēruši kādā piesmēķētā Londonas nomales krodziņā lētu viskiju, viņi taču nolēma atgriezties viesnīcā un izsaukt pārīti priekameitu. Jeb laikam jau ir izsau​kuši, un tagad jāsteidzas tās sagaidīt.

Pēkšņi ielas malā strauji nobremzē melnais Londonas kebs un paliek tur aizdomīgi stāvot. Miks nez kāpēc iedomājas, ka tajā vietā taču nedrīkst stāvēt. Visi taksometri parasti rātni apbrauc viesnīcu no otras puses un tur izlaiž vai paņem savus pasažierus. Bet pēc maza mirklīša Miks redz, ka lēnām nolaižas durvju stikls un iekšas melnumā nozib kaut kas mirdzošs, un tad pret miglaino ielas fonu no tā izslienas īss šaujamieroča stobrs.

Miks sastingst, taču acumirklī arī aptver situāciju. Viņš pat skaidri redz, ka šaujamieroča stobru noslēdz trokšņu klusinātājs un ka tas nepārprotami ir notēmēts uz Hugo. Bet Hugo neko neredz, un aizvien vēl apņēmīgi tuvojas viesnīcas durvīm. Viņš jau stiepj roku, lai tās atvērtu, bet pirmais pasteidzas šveicars. Miks grib saukt, taču mēle neklausa. Viņš ir pārakmeņojies un jūt, ka nevar ne pats pakustēties, ne dabūt pāri lūpām kādu skaņu. Beidzot viņš dzird sevi skaļi un stiepti iesaucamies — Huuuuuuuu—g— ooooooo...Hugo sabīstas un strauji apcērtas apkārt. Tajā brīdī Miks redz, kā maķenīt noraustās šaujamā stobrs. Nekāda troksnīša. Tagad viņš redz, ka arī Hugo visu ir sapratis, taču viņam nekas nav noticis.

Toties dīvaina sastinguma izteiksme ir parādījusies šveicara sejā. Viņš atlaiž vaļā satverto durvju rokturi sazvārojas un, atsities ar pakausi pret sienu, lēnām sabrūk uz zemes. Formas cepurīte nokrīt un aizriņķo pa ietvi. Kaklā redzams neliels tumšs plankumiņš, kurš nemanāmi kļūst aizvien lielāks.

Jā, Hugo visu ir sapratis. Bet viņš nez kāpēc nemetas tūlīt pa vēl vaļējām durvīm iekšā, bet strauji skrien Mika virzienā. Ko stāvi? Laiža​mies! Uz kurieni? Es nevaru pakustēt. Kusties! Kusties taču!

Kaut kas nav noticis tā, kā vajadzēja notikt, un melnais kebs, logu neaizvēris, izkustas no vietas un strauji aizbrauc. Hugo pieskrien pie Mika, satver viņu aiz rokas un rauj uz viesnīcu. Viņi ieskrien iekšā pa aizvien vēl vaļā stāvošajām durvīm, jo tām automātiski aizvērties neļauj nedabiski kleini izliektā šveicara kāja. Miks dzird, kā šveicars gārguļo un mēģina pielikt roku pie tumšā un pilošā caurumiņa kaklā. Tas atrodas aizdomīgi tuvu miega artērijai. Smadzenes ir pagalam, Miks domā. Jā, smadzenes noteikti ir pagalam. Miks nekādi netiek vaļā no šīs domas. Taču šveicara roka neklausa. Bet Hugo joņo kā traks, šausmīgā ātrumā. Viņš nedabīgi enerģiski cilā savas lāča kājas un vicina rokas, vaļējā vēj-jaka plandās, bet uz priekšu viņš tiek neticami ātri.

Viņi skrien pa garo un tumšo viesnīcas gaiteni uz liftu. Pie tā jau stāv kaut kādi cilvēki, un tie neko nav ne dzirdējuši, ne sapratuši. Viņi tur vienkārši stāv. Kaut kādi itālieši. Uz liftu vēl ilgi jāgaida. Hugo sauc — ātrāk, ātrāk, laižamies! Pa trepēm. Uz kurieni, Miks grib zināt. Ātrāk, ātrāk, uz numuru. Mums jātiek numurā, pirms... Pirms kā — Miks nesaprot. Hugo kaut ko atbild, taču to nevar saprast. Viņš drāžas uz augšu pa trepēm. Kurš stāvs? Laikam bija ceturtais. Tad viņi skrien pa mīkstu paklāju izklāto ceturtā stāva gaiteni. Soļi klusiņām dun, bet Mikam liekas, ka visa ēka grīļojas zem viņu skrējiena soļiem. Viņš

grib brīdināt, lai Hugo uzmanās, jo viņam ir atraisījusies kurpju šņore — Miks atcerējās, ka viņa vecajām franču sporta kurpēm bija tāds niķis. Miks grib saukt — neuzkāp uz tās šņores un nepakrīti, taču mēle aizvien vēl lāgā neklausa.

Uz kuru numuru mēs skrienam? Uz tavu vai uz manu? Ja uz manu, tad tagad vajag pa kreisi... ek, jau esam garām! Nu labi, laižam uz tavu. Hugo atskatās un apliecina — nē, nē, jālaiž ir uz manējo. Man tur viss ir. Kas tur ir? Kam tur jābūt? Kas te vēl tagad notiks?Viņi pieskrien pie durvīm, un Hugo ilgi tuntulējas, meklēdams atslēgas karti. Beidzot viņš atvēzējas un kārtīgi sper pa durvīm, un tās atsprāgst vaļā. Savādi, nodomā Miks, man šķita, ka tās veras uz āru. Bet nu jau viņi ir iekšā. Hugo ierauj Miku istabā, un viņš ar inerci ielingo atzveltnes krēslā, bet Hugo pats stumj priekšā durvīm lielu kumodi. Miks domā, ka būtu jāiet palīgā, taču atkal nevar itin nemaz pakustēties. Viņa skatiens piekalts galdam, uz kura zem sakaltušām apelsīnu mizām, tukšiem vīnogu ķekariem un asiņainiem marles tīstokļiem redzams viņa reklāmas kampaņas projekts. Tas ir noformēts glītos ādas vākos, iesiets un pārdrukāts perfektā datordrukā. Nē, nekā tamlīdzīga! Tas ir nodrukāts kā grāmata. Vāku zelta burtiem grezno uzkrītošs uzraksts — Mika projekts. Viņu pēkšņi sagrābj nepārvarama vēlme to atšķirt, taču galds atrodas tālu, un viņš nespēj tik tālu aizstiept roku. Jāsaņemas. Miks saprindzina visus spēkus un beidzot viņam izdodas aizstiepties līdz galdam. Viņš atšķir vāku un pārsteigumā iekliedzas — skat, atguvu balsi. Zem ādas vākiem ir nevis skaisti nodrukātais Mika projekts, bet gan lielās, nesagrieztās lapās sarindotas vācu tūkstošmarku zīmes.

Hugo pa to laiku drudžaini rakņājas pa savām mantām, svaida tās uz visām pusēm, spārda kājām, un Miks redz, ka pa grīdu izmētātas tukšas prezervatīvu paciņas, izbirst kaut kāda sīknauda un kā rudens lapas lēnām krīt uzreiz neatpazīstamas naudaszīmes. Lielas. Ar lielām un daudzām nullēm. Bet Hugo turpina ārdīties — nu, tepat taču kaut kur bija, nu jābūt taču, es biju noglabājis...

Ko viņš meklē? Ārprāts, kas te vispār notiek? Bet Hugo beidzot ir atradis meklēto. Viņš nāk Mika virzienā un tur rokā neiesāktu viskija pudeli. Še, tagad būtu īstākais brīdis vienu ieraut. Negribi? Kas tad nu? Nē, Miks neizpratnē krata galvu. Es vispār jau nedzeru, tā bija kaut kāda kļūda. Es ari nedzeru, saka Hugo, jau sešus gadus. Sešus gadus, tu saproti! Bet, kad nu ir šitāds gadījums, tad mums ir jāierauj. Nu, negribi? Nē.

Skatoties, kā Hugo tieši no pudeles kakliņa trekterē iekšā viskiju tā, ka gāmurs raustās kā cirslīša sirds, Miku pārņem nelabums. Vai tad mums nevajadzētu tagad darīt kaut ko citu? Pag, pag, tagad ne.

Tagad mani netraucē. Vēlāk. Pēc kāda brītiņa. Hugo, tikai nesaki, ka pēc pāris stundām! Nē, nē, tūlīt viss būs. Tūlīt.

Miks grib kaut ko teikt, bet pēkšņi jūt, ka atkal ir pārakmeņojies. Nevienam nemanot un nedzirdot, ir atvērušās durvis, un Miks atkal redz šaujamieroča stobru. Šoreiz tas ir pavērsts pret viņu. Istabā klusi ienākuši divi tumši stāvi. Abiem galvā audekla maskas. Tikai acu caurumi spīd. Abiem rokās garstobrainas pistoles ar klusinātājiem stobru galos. Viens ir pavērsis savu šaujamo pret Miku un ar otru roku rāda zīmi — kuš, puis, netaisi troksni. Miks paklausīgi pamāj ar galvu, bet tajā pašā brīdī nodomā — ak šausmas, Hugo aizvien vēl, galvu atgāzis, lieliem malkiem tempj viskiju un neko nav pamanījis.

Otrs maskā tērptais tikmēr ir pietuvojies Hugo un aizbāž savu šaujamo aiz jostas. Pats viņš viss ir tērpts melnā, pieguļošā tērpā, zem kura jaušams veselīgs un spēcīgs augums, bet josta, aiz kuras viņš aizbāza pistoli nez kāpēc ir uzkrītoši spilgta. Šķiet, tā ir no tīra zelta.

Hugo ir beidzis tempt. Pudele tukša. Vesels litrs! Viņš uzvaroši paveras Mikā un tajā brīdī ierauga abus svešos. Viņa skatienā jaušams milzīgs mulsums, kurš strauji pāriet šausmīgā izbīlī. Mik, kas te notiek? Kāpēc tu sitos ielaidi, kamēr es... Miks grib atbildēt, bet nevar. Nevar ne muti atvērt, ne acis novērst no viņa virzienā pastieptā stobra.Pie Hugo piegājušais melnais stāvs nez no kurienes izvelk garu, līku dunci un strauji triec to Hugo vēderā. Tas ir nežēlīgs skats. Hugo sakņūp kā futbolists, kurš norāvies ar bumbu pa kājstarpi. Vienlaicīgi viņš izdveš nedabīgi stieptu vaidu, kurā skaidri atbalsojas milzīgs cilvēka bezcerīgums, kad viņš sapratis, ka vairs nebūs dzīvotājs un vēl kādu īsu mirkli, kas viņam pašam

gan liksies kā vesela mūžība, ar šo domu būs jāmokās.Tumšais izvelk dunci un triec vēl vienu reizi, un nu jau viņš vairs īpaši netēmē un tāpēc trāpa kaut kur starp Hugo pirkstiem, ar kuriem viņš ir satvēris iepriekšējā dūriena vietu. Dūrienu radītais mīkstais troksnis ir tik pretīgs, ka Miks jūt apziņu aizmiglojamies.

Hugo aizvien vēl turas kājās. Viņš ir pastiepis zodu uz augšu un veras visapkārt šausmu pārņemtām acīm. Viņš ir dīvaini saliecies un šādā pozā izskatās pagalam nožēlojams. Pēkšņi Miks ievēro, ka ir atvērusies Hugo rēta uz rokas un no tās aumaļām arī šļācas laukā asinis. Aumaļām. Kā viskijs no vēkšpēdus apgāztas pudeles. Nē, to Miks vairs nevar izturēt. Viņš grib kliegt. Viņš grib skaļi saukt. Hugo beidzot sabrūk uz grīdas un sāk pavisam neganti un skaļi vaidēt un kārpīties ar kājām. Vēders viņam ir pagalam atvēries, un pa to spiežas laukā... Nē, to nu Miks vairs patiešām nespēj izturēt. Viņš grib lēkt kājās, taču tajā brīdī pamana, ka saspringst tā tumšā stāva roka, kurā viņš tur savu šaujamo, kurš ir notēmēts uz Miku. Rādītājpirksts nodevīgi sakustas. Tūlīt šaus. Stulbums. Kāpēc? Pagaidiet, bet es taču nepavisam...

Miks atvēra acis. Tā. Kur es esmu? Kas tie par griestiem? Kaut kur redzēti. Ak, žēliņ, tie taču mani griesti. Johaidī, es esmu mājās! Savās mājās. Un pilnīgi skaidrā. Sapnis. Nu nē, paldies — tādus sapņus man nevajag. Cik pulkstenis? Skat, pēc piecpadsmit minūtēm tāpat jāceļas. Kāpēc tik agri? Ko niekojies, Mik, tu taču šorīt izlido uz Londonu, lai tiktos ar Hugo. Beidzot.Miks uzmanīgi iztrausās no gultas un, lai lieki netraucētu sievu, nospieda modinātāja sprūdu. Tā, esmu pamodies. Ārā piķa melna ziemas nakts. Jau divas nedēļas pieturas dīvains kailsals, bet sniega nav. Pēc ieraduma paskatījies laukā pa logu un uzmetis skatienu termometram, Miks atviegloti nodomāja, ka, paldies Dievam, šorīt nebūs jāizcīna jau ierastās cīņas ar mašīnas iedarbināšanu. Atkal ir mīnus divpadsmit grādi, un tas nozīmē, ka paietu vismaz pusstunda, kamēr viņš vispirms spītīgi, bet tomēr mēģinātu iegriezt visus nepieciešamos mašīnas kloķus un klanus, tad sajustu, ka tūlīt būs bezcerīgi nosēdināts akumulators, un tad kā idiots vazātos apkārt ar vadiem rokā, lai noķertu kādu citu rīta īgņu, kurš atļautu pieslēgties pie sava akumulatora, lai varētu iedarbināt Mika klaberkasti. Autiņš galīgi čupā.

Tikko ir zem mīnus pieciem grādiem, tā — lādies vai lūdzies — bet šis nepielec. Aizbrauc pie meistariem, bet šie tikai groza galvas — savādi gan, viss it kā būtu kārtībā, tātad būtu jālec. Labāk šito, vecīt, pārdod un ņem citu.

Miks jau ņemtu, tikai nav tās naudiņas. Un tikpat labprāt viņš pabrauktu ar šito pašu, bet arī tam būtu vajadzīga kāda banknošu čupiņa...

Miks atgāja no loga un tīksmi izstaipījās. Labi, ka vismaz istabā ir pietiekami silts. Vakar laika ziņās teica, ka Londonā esot plus vienpadsmit. Pēc nedaudzām stundām es jau būšu tur. Autiņš lai šīs pāris dienas pastāv mierā un lai sasalst pa riktīgam. Vai, gluži otrādi, varbūt beidzot atkusīs. Lai vai kā, bet šorīt es izmantošu taksometru.

Sieva Miku pavadīja kā alu cilvēku, kurš dodas mamutu medībās. Tāda zvēra nomedīšana sola ilgu iztikšanu veselai ciltij. Miks tikai nogrozīja galvu — neko taču nevar zināt. Pēdējā laikā Hugo kļuvis rāmāks. Tāds kā nomierinājies, kā uz brīdi piestājis padzerties maratona laikā. Vai tas nozīmē, ka beidzot viņa milzu lietas sāk atrisināties? Ja spriež pēc situācijas uz politiskās skatuves, tad tā vis nevarētu domāt. Bet, ja notic tam, ko gluži nesen atkal stāstīja Italo, tad tā tas viss varētu būt. Ej nu un saproti.

Aizbraukšu, tad arī redzēšu. Tas taču arī jau ir milzīgs sasniegums, ka beidzot kaut kas ir nokārtots tiktāl, ka Mikam ir iedota nauda biļetei un viņš tagad var droši sēsties lidmašīnā un zina, ka tur priekšā būs Hugo.

Taksometra vadītājs bija jautrs vecītis, kurš gandrīz ne vārda nesaprata latviešu valodā. Taču viņš visu laiku omulīgi tērzēja par muļķa deputātiem un stulbo valdību. Cik cilvēku, tik versiju, domāja Miks.

Un tieši tikpat arī partiju. Un tāpēc tāds haoss.

Miks necentās taksometra šoferim oponēt, lai ari viņš nemitīgi apjautājās par Mika viedokli vienā vai otrā jautājumā. Miks vairāk domāja par to, ka tas tomēr ir bezgala dīvaini — viņš runā vienā valodā, bet tas otrs citā vai arī tikai visu laiku māj ar galvu. Kā tāds sunītis — visu saprot, bet pateikt neko nevar.

Taču prom viņš nebrauks. Viņš dzīvos te un lamās visas valdības pēc kārtas. Un pavisam interesanti ir tas, ka viņš tagad lamā arī pašreizējo valdību, kuras... hm, vēl nemaz nav. Vecītis patiešām ir lielisks.

Rūpīgi sekojot Rietumeiropas modei, arī Rīgas lidosta jau laicīgi gatavojās sagaidīt Ziemassvētkus.

Un jāteic, ka tā nebija tā peļamākā atdarināšanas kāre. Piecdesmit okupācijas gados Latvija bija daudz zaudējusi no sava jaukuma, taču savulaik tas viss ir bijis un, paldies Dievam, nekur nav bez pēdām pazudis. Nekas nav jāsāk no jauna. Ir tikai jāturpina. Jāatjauno un jāturpina. Un tas vien jau ir patīkami, ka cilvēki cenšas, neskatoties uz to, ka vēl ne gluži viss izdodas pietiekami glauni. Vismaz paši cilvēki kļūst jaukāki un atvērtāki, un, piemēram, lidostas apkalpotāju smaidi vairs nav tikai obligāta un rutinēta grimase, bet patie​šām arī ir smaidi. Tu smaidi, un tev smaida. Kāpēc gan ne? Eglīte mirdz.

Londonas reiss aizvien bija pustukšs. Miks, jau laicīgi pieteicis sev rezervēt smēķētāja vietu, atkal iekārtojās vienā no pēdējiem aizmugures sēdekļiem.

Bet pēkšņi viņš sajuta sev pievērstu skatienu. Un šī sajūta viņu bija pārņēmusi jau pirms kāda mirkļa, taču viņš nespēja tam rast nekādu izskaidrojumu, tāpēc nodomāja, ka tas ir parasts pirmsceļojuma drudzis.

Bet tagad kāds viņu nepārprotami nopētīja. Miks izklaidīgi un it kā neieinteresēti pavērās visapkārt un, protams, sastapās ar ciešu skatienu. Jā, kaut kur pagalam redzētas acis. Un smaids. Un it kā kluss mājiens — tūlīt jau tu atcerēsies, tikai nelec uzreiz kājās un neskrien bučoties. Nu padomājies tikai — Solvita!

Sapratusi, ka ir pazīta, viņa aizgriezās, lai uz brīdi šo to pārrunātu ar savu blakus sēdētāju, tādu omulīgu trekni baltā kreklā, papliku galvasvidu un neapšaubāmām zemes valdnieka manierēm, bet tad vēl reizi pavērās uz Miku un pamirkšķināja ar aci, liekot noprast, ka viņiem nav jābūt pazīstamiem. Nav problēmu, nodomāja un pamāja pretim Miks. Nav nekādu problēmu. Bet, kas gan tas par veci? Patiesi kaut kur redzēts. Hm, Solvita tajā pašā reisā uz Londonu. Interesanti gan. Atkal Hugo organizē plašu saietu? Nu, lai jau organizē, man tur tomēr maza daļa. Bet, Solvita, Solvita, kā tu tur visu laiku gadies pa vidu? Un Miks atcerējās, kā viņš ir ar Solvitu iepazinies, tas bija pavisam savāds gadījums... Atcerējās un aizmirsa. Aizvien vēl viņa domas nomāca iepriekšējās nakts spēcīgais sapnis. Tikvien viņš vēl paguva nodomāt Solvitas sakarā, kā neskaitāmas reizes pie sevis nomurmināja — un tad parādījās sieviete, un tad parādījās sieviete, un tad parādījās arī sieviete — un lidmašīnas motoriem iedūcoties jau bija viņu aizmirsis... Naktī nosapņotais bija pamatīgi uzgūlis viņa prātam, un ik pa brīdim viņš it kā pārtina atmiņā vecu filmu. Miks bija atgriezies reālajā dzīvē un tagad mazāk domāja par emocionāli spēcīgā sapņa saturu, bet vairāk gluži vai sajūsminājās par tā formu. Krāsains, sulīgs, ar skaisti niansētām detaļām un savā ziņā pat loģisks. Tik reāls, ka pirmo reizi savā dzīvē Miks izjuta tik spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu. Tas šķitās kā perfekts mākslas darbs.

Ir jau bijuši visādi sapņi, taču neviens nelīdzinājās šim. Un dīvaini, domāja Miks, ka visi viņa sulīgākie sapņi allaž saistījušies ar milzīgu vardarbību. Dienot trulajā padomju armijā, reiz viņam bija iestājies tāds kā vesels sapņu seriāls. Ar kādu nenopietnu kaiti nonācis hospitālī, kur divu nedēļu laikā beidzot varēja cilvēciski izgulēties, viņš neko citu arī nebija darījis kā caurām dienām tikai gulējis un gulējis. Un sapņojis. Tik iespaidīgi, ka lielāko daļu no šiem sapņiem viņš vēl šodien lieliski atceras.

Galvenokārt tāpēc, ka tajos viņš kādu nemitīgi nošāva un neviens to nekad neredzēja, vai sabrauca kādu ar tanku, un no sabrauktā nekas pāri nepalika, vai kā citādi, bet allaž viena un tā pati morāle — nekas tev par to nebūs, un neviens neko neuzzinās. Bezgala savādi.Savādi tāpēc, ka miega sapņi ir tik šaušalīgi atšķirīgi no nomoda sapņiem. Bet to kopīgā iezīme ir tāda, ka tie nekad nepiepildās. Par pirmajiem, protams, jāsaka — paldies Dievam, ka tie nekad nepiepildās reālajā dzīvē, bet par otrajiem — žēl gan.

Iluminatorā varēja vērot, kā sparīgi aust jaunā diena. Ielidojis Londonā, Miks būs ieguvis divas stundas. Fakts. Vienkārši fakts, kurš ne iepriecina, ne skumdina. Tā nu tas vienkārši ir.

Kāpjot lidostas autobusiņā, Miks bija ievērojis, ka pie ēkas sienas aizvien vēl skatāms tas pats

zemnieku partijas plakāts, kuru viņš tieši tajā pašā vietā bija redzējis pavasarī. Var būt, ka tā arī vajag.

Varbūt tā patiesi nav aģitatīva kaprīze, bet gan smagnējas nopietnības rādītājs. Sak, mēs esam mūžīgi.

Neskatoties uz lielākiem vai mazākiem laicīgajiem zaudējumiem. Bez mums tomēr nekas nenotiks. Mēs esam visu laiku.

Jā, Mika amoka skrējiens pa Hugo nosprausto apli bija ieildzis gandrīz līdz pašiem Ziemassvētkiem.

Bet tas bija kā īpatnējs indikators tam, ka nekas īpašs nebija arī mainījies politiskajās norisēs. Mainījies gan laikam bija, bet nekādas izšķirīgas virzības uz priekšu. Aizvien vēl nihilistiski noskaņots pret politiku kā parādību, Miks tomēr bija sapratis, ka ir neizbēgami ar to saistīts. Ne tikai tāpēc, ka bija sapinies reklāmas un finansu problēmās, kas saistījās ar šīm vēlēšanām, bet gan kā jebkurš normāls šīs sabiedrības cilvēks. Viņš stabili piederēja pie tiem, kuri par politiku, saproties, īpaši neinteresējas, bet tāpat vienmēr visu zina. Nedzī​vojam taču mežā.

Bet, ja zemnieki, raugi, aizvien vēl jutās stabili savā būtībā, un ne mirkli nepārtrauca atgādināšanu par sevi, tad Zakss viņus sita pušu savā sīkstajā konservatīvismā. Viņš ar savu ikdienas izturēšanos Miku vienkārši pārsteidza. Ne kripatiņu neizmainījies savā attieksmē pret apkārtesošajiem, viņš nesatricināmi saglabāja ticību, ka ļaudis to vien tikai vēlas, kā par savu karali iecelt tieši viņu. Un nekādas reklāmas kampaņas, psiholoģijas, socioloģijas un citu tamlīdzīgu muļķību viņa izpratnē viņam nevajag. Viņam viss ir vienkārši. Kas nav ar mani, tas ir pret mani. Ir tikai labie un sliktie. Kas nepieņem manas domas, to mēs iznīcināsim. Un tas nekas, ka man ir maz līdzgaitnieku, kuru nevis kļūst vairāk, bet, gluži otrādi, kļūst mazāk. Mums nevajag daudzskaitlīgu partiju. Galvenais, lai būtu daudz atbalstītāju. Tad mēs to revolūciju uztaisīsim.

Miks to nespēja saprast un pat necentās tajā pārlieku iedziļināties. Viņš tikai redzēja, ka virspusē izpeld aizvien manāmākas nesaskaņas Zaksa partijas iekšienē. Tika izgāzts arī otrais valdības sastādīšanas un apstiprināšanas mēģinājums, un Zakss bija nonācis zināmās sprukās, jo, šķiet, tieši uz šo otro koalīciju bija licis galveno uzsvaru. Šīs valdības sastāvā gan viņam pašam, gan vairākiem mazskaitlīgās partijas biedriem bija paredzētas itin solīdas ministru vietas. Taču pozitīvam iznākumam pietrūka akurāt vienas balss. Un vainīgais bija viņa paša partijas biedrs, kurš bija nevis atturējies, bet atklāti balsojis pret. Tūlītējā pēcbalsojuma televīzijas intervijā Zakss gan neapjuka un teica, ka, izrādās, viņa partijā esot ielavījušies bezatbildīgi cilvēki, kuriem nerūpot valsts labklājība. Un šos vārdus viņš pateica par vienu no saviem ilggadējiem līdzgaitniekiem, tādu pašu sarkano baronu, kāds savulaik ir bijis viņš pats!Nē, Mik, tā tomēr ir ārkārtīgi prostituēta sabiedrība, un ne tev tur ir ko meklēt pašam, ne censties tikt pie prāta izskaidrojumiem. Pēc Zaksa paša nospraustajām mērauklām viņa līdzgaitnieks taču tagad ir viņu nodevis. Un tagad tikai būtu jāgaida, kur un kad uzpeldēs viņa līķis. Mikam taču tāds liktenis tika piesolīts pilnīgi tukšā vietā. Avansā. Bet te — reāls fakts. Taču nekas nenotika, un neizskatījās, ka kaut kas varētu arī notikt. Sajauca atkal visu kavu, pārdalīja kārtis pa jaunam, un sākās viss no gala. Sēž it kā nopietni vīri pie apaļa galda un viltīgi lūr viens otram acīs, un cenšas katru pārspēt blefošanā.Drīz jau būs pagājuši trīs mēneši pēc vēlēšanām, bet nekas konstruktīvs nav noticis. Visi cīnās par varu, prezidents apmulsis sauc vienu valdības sastādītāja kandidatūru pēc otras, bet visi rātnā rindiņā ar lielu blīkšķi izgāžas. Gaisā pavīd doma, ka būs nepieciešamas atkārtotas vēlēšanas, jo pašreizējais politisko spēku samērs parlamentā nevieš ticību tam, ka ir iespējams apstiprināt tādu valdību, kuru visi šie deputāti vispirms paši arī spētu vismaz apstiprināt. Par tās reālo darbošanās spēju pagaidām pat nav vērts runāt.

Izrādās, ka tik mazā valstiņā katrs otrais iedzīvotājs ir spējīgs ieņemt jebkuru ministra posteni. Kur tad mēs bijām agrāk?! Kāpēc piecdesmit gadus bija jākropļo genofonds, cenšoties palīdzēt starptautiski izgāzties komunistiskajai idejai? Bet tagad, raugi, visi zina, ko tautai vajag. Un īpaši rausīgākie pamanās sevi pieteikt jebkurā koalīcijā par jebkuras nozares vadītāju. Es zinu, ko vajag darīt, dodiet tikai man kādu portfeli. Nebūs finanses, lai tad ir enerģētika. Sliktākajā gadījumā ņemšu arī kultūru vai reģionālo attīstību. Nav svarīgi — es visu zinu. Iepriekšējie visi bija duraki. Dodiet tikai man!

Un Zaksa vārdi par bezatbildību un nedomāšanu par tautas iespējamo labklājību ir gan patiesi, gan vienlaicīgi arī farizejiski un smieklīgi. Vai par to vispār ir laiks domāt? Tiks pie varas, un tad jau redzēs — var būt, ka kaut kas izdodas arī.

Bet Hugo grib radīt iespaidu, ka stāv tam visam pāri. Ko vajadzēs, to ieliksim. Nu, ko tad neliec?

Naudiņa aptrūkās, jeb, skat, dzīvē tomēr viss notiek savādāk, nekā izprāto gudrās galviņās?

Ideja par atkārtotam velēšanām iekrita ari Mika prata. Viņš to visādi valstīja pa apziņas pakšiem, līdz konstatēja, ka tā būtu tīri vai pieņemama lietiņa. Par to, vai atkārtotas vēlēšanas izvirzītu priekšplānā spējīgas personības, kas tiešām nodarbotos ar tautas labklājības kaldināšanu, viņš nemaz nedomāja. Un, kad sevi pieķēra pie domas, ka par to nedomā, tad pat centās sevi kaunināt — kā, tev arī nerūp visa tauta?

Rūp gan. Pašos sirds dziļumos rūp bez gala. Un, ja ir jāsāk domāt par to Golgātas ceļu, kuru tautai nācies iziet Staļina jūgā, tad — pag, pag, vīrišķi, valdies — gluži vai asaras pieriet acīs. Bet vienalga — ticības nekādas. Nekādu cerību, ka mazās latviešu sīkpartijas spēs pārvarēt nepamatoto ambiciozitāti un vienreiz beigs demokrātiski dauzīties. Un te nu es neko nevaru darīt, Miks domāja. Ticība, raugi, ir tāda lieta — tā vai nu ir, vai arī tās nav nemaz.

Bet atkārtotu vēlēšanu iespējamība Miku sajūsmināja citā viedā. Tad jau atkal sarosīsies Hugo. Un pilnīgi iespējams, ka centīsies nepieļaut iepriekšējās kļūdas un vienreiz beigs mētāties ar tukšiem solījumiem, bet, sapratis situācijas nopietnību, atkal gribēs finansēt kāda politiska spēka reklāmas kampaņu.

Mik, tu tomēr neesi labojams!

Jā gan. Bet ne jau es vienīgais tā domāju. Un, tieši šīs domas briedināts, Miks tagad sēdēja lidmašīnā un lidoja uz Londonu, lai satiktu Hugo. Vecīt, ziepes ir lielas. Ja notiks atkārtotas vēlēšanas un tu vēl aizvien nebūsi norēķinājies par iepriekšējām, tad, tici man, vairs pie vārda netiksi.

Būs, būs, nesatraucies. Lido tik šurp.

Ja tu zinātu, kā es tevi gribu patriekt pie visiem elles velniem!

Bet patiesībā jau tā nemaz nav. Nevilšus saistīts stiprākām saitēm ar Hugo, Miks bija sācis viņu izprast aizvien labāk. Ne tādā ziņā, ka viņš būtu sācis ticēt katrai sīkai pasaciņai, kuras allaž Hugo tik neapnicis stāsta. Bet, tīri vai žurnālistiskas intereses vadīts, Miks bija sācis prātā zīmēt patieso Hugo portretu. Nemitīgi un tik daudz domājot par vienu cilvēku, ne tas vien var ienākt prātā.Un interesantākais ir tas, ka Mika prāts, piemēram, Hugo fotogrāfiju nespēja saražot. Tas bija krietni vien sarežģītāk, jo nemitīgi bija jāzīmē it kā pavisam dzīvs portrets, kurš turklāt nemitīgi arī mainās. Nekad nevarēja būt tāda pārliecība, ka nulle uzliktais vaibsts būs pati pilnība. Pēc pāris minūtēm nāk jauna informatīva nianse, un no iepriekšējā nekas atkal nav derīgs. Mikam šķita, ka Hugo portrets vispār nemaz nevar būt galīgs un to nekad mūžā neviens Rembrants nedabūtu gatavu. Taču iekšējā balss tam spītīgi pretojās. Tas gan ir, gan nav iespējams. Noteikti taču pastāv kaut kāda viņa īstā seja, un Miks juta, ka viņš nejauši ir nonācis ļoti tuvu šai patiesībai. Viņš sev neuzdeva jautājumu, kāpēc tas viņam tik ļoti būtu nepieciešams. Tas notika zemapziņā un neatkarīgi no viņa apzinātajām vēlmēm. Taču garajos gaidīšanas un zināmas bezdarbības mirkļos tas bija kļuvis par tādu kā vaļasprieku. Kaut kad, kaut kur un kādam tas vēl var noderēt.

Pietiekami daudz šī portreta pabeigšanas labā deva viena no pēdējām sarunām ar Italo. Ideja par strauju avīzes izdošanu ar minimāliem papildlīdzekļiem, tos aizņemoties pret Italo garantijām, bija jāatmet. Sakot to tikai it kā garāmejot, Italo bija pavēstījis milzīgu patiesību. Bija izveidojusies un pamatīgi nostiprinājusies tāda situācija, ka naudas patiešām nav nevienam. Bankrotēja ne tikai lielākas vai mazākas bankas, agrāk slavenas un pompozas privātfirmas, un valsts kases sargātāji sāka brēkt aizvien skaļāk, ka tajā nekas vairs neienākot, bet naudas vairs nebija arī ierindas cilvēkam. Kur vien pagriezies, tur kāds grib aizņemties. Bet nav neviena, kurš varētu aizdot.

Vispirms tas Mikam bija liels pārsteigums. Pēc tam viņš ar to aprada. Viņš aizgāja pie sen

neaiztiktiem paziņām uz kādu firmu, no kuriem cerēja dabūt šo nelielo aizņēmumu pret Italo garantijām, bet tur konstatēja, ka tādas firmas vairs nemaz nav. Un paziņas arī pazuduši. Ne čiku, ne grabu. Pirms mēneša vēl bija. Miks pat atcerējās reklāmu kādā avīzē — nāciet pie mums un tikai pērciet, jo mums viss ir tas labākais un jebkurā daudzumā. Ja pietrūks, tad atvedīsim vēl. Bet tagad, skat, pat spožie durvju rokturi pazuduši, un telpās svilpo vējš, un nav pat neviena, kurš uz to izmantošanu stāvētu rindā.

Vēl vienā vietā, vēl vienā un vēl divās, un Miks šai nodarbei atmeta ar roku. Niecīgo summiņu neizdosies savākt, pat ņemot, tas ir, izlūdzoties no katra pa drusciņai. Nevienam nav pat liekas drusciņas.

Kāds tikko pārdevis mašīnu, otrs jau esot ķēries pie slepeniem ietaupījumiem, cits pagaidām dzīvo sievas vai radinieku maizē, bet vēl kāds skābu ģīmi pats prasa — klau, tev neatradīsies kāds darbiņš priekš manis?

Miks patiešām atmeta jelkādus nodomus turpināt šos meklējumus. Draudziņ, iemācies vienreiz ticēt Italo tur, kur ir jātic. Labprāt, bet — kā lai es to izdaru? Nu tad iemācies vismaz atsijāt graudus no sēnalām. Jā, labi. Klausos, šef...Un tagad Miks jo skaudrāk saprata to cilvēku noskaņojumu, kuri tik neganti nāca viņam virsū, atprasot Hugo sataisītos parādus. Jauniešu raidstacija bija izkūlusies no nepatikšanām un atkal piesārņoja ēteru ar savām tehno un citām kvazimuzikālām skaņām, jo beigās izrādījās, ka bargā banka esot gribējusi zēnus tikai labsirdīgi pabaidīt. Konfiscētā manta nesasniedza par pāris procentus no tās summas, kas jauniešiem ir jāatdod. Vai nu baņķieri bija kaut kur pārrēķinājušies, vai patiesi gribēja tikai pārliecinoši pabaidīt, bet, atdodot visas paņemtās mantas un radot iespējas raidstacijas turpmākai skanēšanai, viņi tomēr izdarīja labu darbu. Vienu no saviem pēdējiem labajiem darbiem. Pavisam pēc neilga laika bankrotēja ari šī banka. Nav zināms, kāda ir bijusi viņu pēdējā vienošanās ar raidstaciju, taču tā, raugi, tagad turpina skanēt, un vairs nevienam nav skaidrs, vai vispār vairs būs kāds, kam kādreiz to parādu atdot.Vēlu veiksmi, jaunieši, Miks domāja. Un pateicos, ka, maļoties pa saviem sūdiem, esat piemirsuši mani. Bet pārējie to diemžēl nav izdarījuši. Ļautiņi mīļie, es jūs vienkārši lieliski saprotu. Paskatieties, kas notiek visapkārt! Ticiet man, ja nedabūšu es, tad nedabūs neviens. Miks jau stabili operēja ar augstākās līgas nolikuma punktiem, un tas nevarēja neatstāt iespaidu.

Saprotot, ka ar pārspīlētu dedzību visu var patiešām sabojāt, cilvēki bija īpatnēji nomierinājušies. Labāk neaizbaidīt pavisam pēdējo cerību. Lai arī pēc ilga laika, bet tomēr ir labāk vispār kaut ko saņemt.

Saņemt sev likumīgi pienākamos. Nu sakiet — vai nav traki laiki pienākuši? Kas notiek ar cilvēkiem? Bet kā gan tā lai nebūtu, ja šī summa tomēr ir tik nozīmīga visam uzņēmumam kopumā, ka nav vērts riskēt to pavisam pazaudēt, rīkojot kaut kādus skandālus?

Nevarētu teikt, ka Miks pie Italo ieradās ar nolaistu asti. Par spīti visam, viņš tomēr bija atradis vienu variantu, kurā iesaistīti pat kaut kādi ārzemnieki. Tiem nauda ir, un, startējot caur vairākām starpniekpersonām, viņi to varētu iepludināt Latvijā. Tikai, redzi, mums neko nenozīmē tāda Italo garantijas. Kas viņš tāds ir? No jūsu augstākās līgas? Pie mums tā ir trešā līga. Gribi naudu, gādā kā garantiju vismaz kādu nopietnu nekustamo īpašumu. Bet Italo par to neko negribēja pat dzirdēt. Viņš esot ar mieru tikai personīgi garantēt, labi apzinoties, ka Hugo un tikai Hugo ari būs visu parādu, aizņēmumu, procentu un visu citu briesmu īstais sedzējs. Savu naudu un savu īpašumu Italo nekad neliks zem tāda āmura.

Un drīz jau viņš vairs negribēja ar Miku par šo lietu pat runāt.

— Mik, beidz niekoties ar plācenīšiem un dari to, kas tev ir jādara. Gaidi. Viss būs.

Un Mikam bija jāsaprot, ka licence uz niekošanos ir anulēta. Vēl viens tāds atgādinājums par sevi šādā kontekstā, un Miks saņems pamatīgu un it ka sen pelnītu uzbļāvienu, lai lasās pie velna uz visiem laikiem.

Bet pats Italo turējās vareni. Maķenīt gan nebija paveicies ar basketbolu, īrus vinnējām, jo tā patiesi nav basketbola lielvalsts, par kādu sevi grib uzskatīt Latvija, taču poļi gan parūpējās par to, lai Italo

klubs nekur tālāk netiek, un izjuka cerības iekļūt Eiropas klubu galvenajā turnīrā, kur, lai arī nelielā apmērā, bet tomēr bija garantēta kaut kāda finansiāla atdeve. Tur princips ir samērā vienkāršs — jo augstāk tu kāp pa šo piramīdu, jo mazāk tiek citiem, bet vairāk tev pašam. Miks labi zināja, ka kāpiens pēc iespējas augstāk pa šo nosacīto piramīdu ir galvenais Italo mērķis. Jā gan, viņš no visas sirds mīlēja sportu, taču nebūt netaisījās kļūt par bezbēdīgu mecenātu. Arī sports ir bizness, un Italo pratīs izsist no tā kapitālu. Tāpēc arī tāda interese un degsme par sporta halles celtniecību. Raugi, celtniecība ir viena jauka padarīšana. Tie ir kār​tīgi kapitālieguldījumi...

Bet sportā šogad nepaveicās. Poļu ambīcijas bija tādas pašas, un šoreiz viņiem bija arī veiksmīgāka roka. Ārēji Italo neizskatījās noskumis, taču patiesībā tas viņu ļoti neapmierināja. Sagatavošanā un labāko spēlētāju pārpirkšanā ieguldīta milzīga nauda, bet rezultāts vēl nebūt nav vēlamais, un presē tagad jāizsakās kāda diža karavadoņa vārdiem — vēl viena tāda uzvara, un es būšu izputināts.Italo bija pamanījies noorganizēt klubu, kuram nebija pretinieku Latvijā, bet ar to vien nepietika, lai jau plūktu laurus Eiropā. Ir skaidrs, ka viņš ar to nesamierināsies un ilgi nesūkstīsies, un pa stūriem nepinkšķēs. Tā būs tikai garām palaista izdevība, un biznesā tādas ir simtiem vien, un Italo jau vairs nebija tas cilvēks, kurš tagad sāktu činkstēt — jā, redz, dzīve paiet, bet es vēl aizvien neko tādu neesmu paveicis. Kaut gan Miks nojauta, ka ir nopietni kavēkļi, kas Italo neļauj atvēzēties tādā mērā, kā to gribētu viņa plašā sportiskā sirds. Nav naudas. Ja tāda būtu, tad Italo gan jau zinātu, kā iespraukties Eiropas elitē, un tad jau viņu būtu grūti no turienes izdabūt laukā. Bet pagaidām par īsu.Bet kopumā viņš turējās patiešām labi. Ari neskatoties uz to, ka presē tomēr pavīdēja ziņas, ka viņš saviem spēlētājiem jau vairākus mēnešus nav maksājis algu. Arī pašiem labākajiem. Miks par to ne priecājās, ne bēdājās. Tikai saprotoši vīpsnāja.

Un atkal bija iemesls iezīmēt pāris jaunu un raksturīgu vaibstu Hugo iedomātajā portretā. Kaut kas viņiem abiem ir ļoti kopīgs, Miks domāja. Katrs to dara savā veidā, bet abi viennozīmīgi grib iekarot Eiropu. Pēc tam jau varēs raudzīties tālāk. Mazā latvieša lielais sapnis.

— Nu nē, es tomēr esmu krietni vien pieticīgāks, — teica Italo, kuru Miks pārsteidza omulīgi pusdienojot vienā no savām kafejnīcām pilsētas pašā centrā. Italo sēdēja viens pats un tiesāja iekšā kūpošas un kraukšķīgas gaļas pankūkas, klāt piedzerot sulu un piekožot pistācijas. Miks juta, ka Italo ir ārkārtīgi labvēlīgi noskaņots, tāpēc steidzās to izmantot, novirzot sarunu no savām problēmām uz it kā nevainīgu papļāpāšanu par viņu un Hugo vispār.

— Hugo piemīt pavisam cits atvēziens. Viņš jau sevi redz kā miljardieri, — Italo turpināja. — Viņam ir Napoleona piegājiens. Lidmašīna, veikalu tīkls, personīga sala un krāšņa villa klintī. Nē, nē, man ir pavisam cits lidojums. Es vairāk pie mūsu pašu zemes. Redzi, ja mēs tā palūkojamies, vai tad Hugo var lepoties ar kādu stabilu biznesu? Domāju, ka nevar. Man vismaz te kaut kas Rīgā ir, skat — datoru bizness, radio, celtnieki, naftinieki, basketbola klubs galu galā. Bet viņam pat tā nav. Paņēmis kredītu un uzreiz visu ko sapircies, bet pat dokumentus nav līdz galam nokārtojis. Un tā viņam ir visās lietās — vienmēr kaut kā ir par maz, lai kaut vai vienu vienīgu lietiņu nostabilizētu. Netiks tas viņa Zakss pie varas, atnāks kaut kādi fašisteļi vai atkal komunisti un visu konfiscēs. Tā ka — pēc reālā darba spriežot, viņš ir tipisks plātīzeris, bet pēc domāšanas — es jau teicu — miljardieris.

Tad tu vairs neesi tik pārliecināts par viņa mistiskajiem panāku​miem? — Miks vaicāja.

Kāpēc neesmu? Nu jau patiešām esmu palicis pavisam viens, kurš viņam aizvien vēl tic. Un tagad jau var skaidri redzēt, ka nebūšu kļūdījies. Viņam patiešām iet uz labo pusi. Nē, es jau arī pilnīgi visu nezinu, un blefa meistars viņš ir liels, tā ka viņš itin mierīgi var aizmiglot acis arī man. Bet! Labi, es varu neticēt viņam, taču man ir jātic papīriem, kurus viņš man rāda. Un tur iekšā ir briesmu lietas. Ja tas viņam patiešām izdosies un negadīsies kaut kāds pasaules karš vai zemestrīce, tad visa Latvija būs uz pakaļas.

Ha! Nevienai valdībai tas pat sapņos nav rādījies!

Kas tad tie ir par mistiskiem pasaules iekarošanas plāniem? — Miks pārjautāja.

Nekā mistiska tur nav, — Italo skaidroja. — Nu jau var sākt droši par to runāt. Saproti, mēs te maļamies pa mazu un sasmakušu varžu dīķi, bet viņš ir iepeldējis īstajā okeānā. Viņš zina, pie kurām

durvīm ir jāklaudzina. Tādi sakari kā viņam, vecīt! Latvija būs vienkārši par mazu, goda vārds. Tā vien varbūt liekas, ka viņš tur neko nedara un tikai bārstās ar solījumiem un pats nevienam nevar savus parādus atdot. Projekts, kuru viņš tagad bīda cauri Eiropas instancēm, kopumā velk uz septiņsimt miljoniem. Tu saproti? Septiņi simti! Un tas nav nekāds kredīts mūsu izpratnē — tāds pazemojošs, ar milzīgajiem procentiem un vēl virkni blakus nosacījumu, kad tu skaities gandrīz vai savu dvēseli ieķīlājis.

Viņš vienkārši būs galvenais, kurš ar to naudu būs tiesīgs rīkoties. Tas taču ir pavisam neiedomājami!

Patiešām. Es tikai nesaprotu, kā to vispār var panākt? — Miks brīnījās. — Atbrauc uz Vāciju noplucis, bet ambiciozs letiņš un saka — gribu, lūdzu, dodiet man arī. Man šķiet tā, ja ir runa par tādiem apjomiem, kādus tu tagad sauc, tad ir jābūt vismaz kaut kādām valdības garantijām. Jeb viņš varbūt nemaz negrasās to naudu novirzīt uz Latviju? Uzreiz nopirks salu un pazudīs uz visiem laikiem?

Nē, tas vairs nebūs iespējams. Kad tu esi iekšā tajā apritē, tad tādā veidā pazust vairs nevar. Bet vispār jau tu pilnīgi pareizi runā. Dabīgi, ka ar viņu neviens nerunātu, ja viņam kaut kas nebūtu aiz muguras. Neskatoties uz to, ko es te pirms mirklīša teicu, pirmkārt, viņam tomēr ir uz ko balstīt savus projektus. Veikalu tīkls Latvijā vien jau kaut ko nozīmē, lai arī šis tīkls pagaidām nav darboties spējīgs.

Valdības garantijas... Kur tad bez tām? Dabīgi, ka viņš ir ar visu nodrošinājies. Tādam it kā parastam krāpniekam, par kādu viņu te mēģina pataisīt, taču patiešām neko neviens nedos. Tu zini, cik cilvēku uz viņu Vācijā strādā? Nē — vai tu zini, cik cilvēku strādā pie manis? Pareizi, pāris simtu. Bet Hugo tagad vada projektu, pie kura strādā apmēram divi tūkstoši vāciešu. Tu to spēj apjēgt? Divi simti zinātnieku un speciālistu ir tiešā saskarsmē ar viņu katru dienu. Vecīt, tie jau nu nav vairs nekādi krāpnieka joki.

Bet kā to var dabūt gatavu?

Nezinu, kā, bet var. Es taču teicu, ka viņš nav dzimis rāpot. Lidot arī īsti nemāk, bet mierā viņš neliksies nekad. Tāda ir visa viņa dzīve. Es viņu jau simt gadu pazīstu, un man pašam jau sen galva ir sagriezusies no visiem viņa plāniem. Viņš ir aizgājis pa kolosāli vienreizēju ceļu. Nebija nekas, tad pacēlās pietiekami lielos augstumos, pēc tam visu vienkārši nodzēra, nonāca cietumā — nē, nekāds krimināls tur nebija, parasta jaunības muļķība — un, skat, atkal ir augšā. Es nezinu otru tādu latvieti, kurš tik brīvi staigātu pa visiem visbiezākajiem kabinetiem visā Eiropā, Krievijā, Ukrainā un kur tikai vēl ne.

Un šoreiz viņš tur augšā ir diezgan stabili. Es to ar aknām jūtu. Pat tajā gadījumā, ja atkal nāksies krist — bet es to vairs nepieļauju pat domās —, pat tad viņš atkal turpinās kaut kur rāpties. Ja netiks pašā augšā, tad varbūt paliks kaut kur vidusdaļā, bet tikai lai neviens negaida, ka viņš nomierināsies.

Divi tūkstoši cilvēku, tu saki? — Miks domāja savu domu.

Jā, apmēram.

Viņiem viņš algu maksā? Vai ari tikai nemitīgi kaut ko sola un liek bezgalīgi gaidīt?

To es nezinu. Gan jau ir kaut kādi mehānismi. Es domāju, ka maksā. Bet tā ir stingri reglamentēta nauda, no kuras nevar maķenīt nošķiebt, lai iedotu, piemēram, tev. Tajā līmenī ir jāstrādā divtik uzmanīgi.

Vienalga es nesaprotu, kāpēc viņš te visiem ir parādā un mēne​šiem ilgi nespēj norēķināties?

Cilvēki ir dažādi. Man taču arī viņš ir parādā nežēlīgas summas. Personīgi man. Miljoni. Bet tāpēc es neiešu viņu baidīt ar pistoli, vai ne? Es zinu, kas viņš ir par cilvēku, un tikpat labi zinu, ka agri vai vēlu viss man atnāks atpakaļ.

— Ir labi, ja zina visu to, ko zini tu, — Miks teica. — Bet ko lai domā tie, kas tādas lietas nezina?

Viņš savos riska gājienos iesaista pārāk daudz cilvēku, un tie visi var palikt ar garu degunu un bezgala piemuļķoti.

— Nu un tad? Tā tam ir jābūt. Kur iet Napoleons, tur kritušās galvas neskaita. Baidos izklausīties smieklīgs, bet drīz viņš būs vienkārši nacionālais varonis. Uz naudaszīmēm liks viņa portretu. Kad viņš te nāks iekšā ar saviem iekarojumiem Eiropā, tad visiem būs jāstāv miera stājā. Bet savus palīgus viņš nekad neaizmirsīs, par to tu vari būt pilnīgi drošs. Es jau to esmu laikam teicis — kad viņam ir, tad viņš nav skops.

Mikam pēkšņi šķita, ka Italo jau ir aizmirsis, ka runā par Hugo, un tagad vairāk stāsta par savam

ambīcijām, taču viņš aizgaiņāja šis domas. Nē, Italo tomēr ir cits veidols. Vai tas ir īstais? Varbūt tā ir tikai veikli uz​likta maska — sak, ko tad es, es jau nekas neesmu, bet patiesībā ...

Izklausās visnotaļ epohāli, — Miks pavīpsnāja.

Tā tas arī ir. Pareizi tu saki, ka izklausās gluži vai pēc fantastikas. Bet tā jau ir tā mūsu gara nabadzība. Tik vien pratina pietiek, kā lūrēt pār sētu, vai tikai otrs nav nozadzis kādu čupiņu vairāk par tevi pašu! Bet tur cilvēki, Hugo, strādā kā vājprātīgi. Tik vien ir tā prieka kā izbraukt un nojāties kārtīgi.

Un arī tad viņš ir vienmēr dokumentiem nokrāvies un neizlaiž telefonu no rokas. Tu zini, kā viņš atbrauc?

Pēc kā viņš tad izskatās? Viņam parasti ir trīs čemodāni. Liekas — miljonārs atbraucis ar visu savu garderobi, bet patiesībā ir tā, ka labi ja viņam mazā pleca somā ir viens tīrs krekls līdzi. Čemodāni ir pilni ar dokumentiem. Un strādā viņš ne tikai pa dienām, bet arī pa naktīm.

To es esmu paspējis ievērot, — Miks piebilda.

Nūja. Bet tu saki, ka mēs esam vienādi, — Italo iesmējās. — Es esmu sīks gariņš, kaut gan kādreiz mēs sēdējām vienā solā un studentu gados abi kopīgi grauzām pēdējo maizes kancīti.

Un tu gribi teikt, ka tevi pašu nevilina Eiropas augstienes?

Ko nozīmē — nevilina? Kam es tur esmu vajadzīgs? Ar to, ka Hugo ir sakari, es nedomāju pāris pazīšanās Latvijas augstākajās aprindās, kurām pateicoties var izspiest vienu vai otru kredītu. Es jau tev teicu, kur un kādās vietās ir viņa sakari un pa kurām durvīm viņš nāk un iet, kad vien grib. Un neprasi, kur viņš tādus ir dabūjis? Es to nezinu. Ja zinātu, tad gan jau man arī tādi būtu.

Italo bija beidzis pusdienot un tagad laipni dalījās ar Miku savā pistāciju porcijā. Miks patiesi ieinteresēti klausījās un bažījās, kaut tikai tagad Italo nelēktu kājās un nesāktu aizbildināties ar laika trūkumu. Bet Italo turpināja: — Redzi, ja mēs raugāmies no augstāka skatu punkta, tad var teikt, ka Latvijā biznesa vispār nav. Tā ir bumbiņu dzenāšana pa savu kabatu, nekas vairāk. Pasaulē sen jau viss ir sadalīts, un to kārtību nekas vairs nespēj graut. Un lietiņas ir nostādītas tā, ka nauda taisa naudu plikā vietā. Tas nozīmē, ka ne tikai vairs nav kur iespraukties, bet ir jāizrāda milzīga asprātība, lai to naudiņu taisītu tur, kur vispār nekā nav.

Piemēram, vai tu zini, kas tas tāds sarkanais dzīvsudrabs? Es arī nezināju. Mēs te vienu brīdi ņēmāmies ar krāsainajiem metāliem. Nu, lūk, — sēžam un pētām pasaules apgrozības sarakstus, un tur pēkšņi parādās fakts, ka viens no lielākajiem ir bizness ar sarkano dzīvsudrabu. Nu, mēs arī gribam. Meklēsim, kur tas ir, tad to iegūsim, pārpirksim, sūtīsim, saņemsim, un tā tālāk. Bet tu tagad paprasi jebkuram ģeogrāfijas skolotājam laukos, un viņš tev pateiks, ka tāda sarkanā dzīvsudraba dabā nemaz nav. Bet veči pasaulē, lūk, uz to taisa milzīgu naudu. Un tādā garā tu vari ņemt, kuru virzienu vien gribi. Par ieročiem, narkotikām un spēļu ellēm es nerunāju. Bet, piemēram, cukurs. Četri žīdi sēž uz visiem cukura maisiem un bīda visas lietas. Tu vari kļūt tikai par sīku starpnieku pēdējā ķēdes posmā. Viss ir sadalīts. Latvijai tur nav ko meklēt, un ari pašā Latvijā te nekā nopietna nav. Vienīgā ārzemnieku interese, lai te kaut cik būtu attīstīta pārstrādājošā rūpniecība, normāla banku sistēma un kārtība naftas tranzītā. Viss. Pārējais kapitāls ir tikai lētais darbaspēks, kurš dārgāks nekad arī nepaliks... Man tur nav ko darīt. Es, protams, varu kādreiz noriskēt, bet ne jau tā, kā to dara Hugo. Ja viņam viss izdosies, tad arī man būs labi, un ar to pilnīgi pietiks.

— Izklausās patiešām fantastiski, bet laikam jau man nav nekāda iemesla tev neticēt, — pēc īsa pārdomu brīža teica Miks. Pasaulē vairs maz palicis kā tāda, ar ko Miku varētu briesmīgi pārsteigt, taču nule uz​klausītais šo to salika pa vietām viņa apziņā. — Es domāju tieši Hugo lielo atvēzienu.

Bet tā tas ir. Visi šaubās un netic.

Bet tu saki, ka viņam esot arī valdības atbalsts.

— Ir. Ir, jā. Galīgi idioti jau tur nesēž. Kā tu domā, kāpēc tas demokrātu premjera kandidāts lidoja pie viņa it kā tur nez par ko svarīgu konsultēties? Pavisam vienkārši. Gadījumā, ja viņu ieceļ par premjeru, tad lieliskāk vairs nevar būt. Tad viņš būtu tautas varonis un tautas glābējs. Tad to vairs neviens necenstos pasniegt kā Hugo nopelnu. Bet, redzi, tam kokam arī ir divi gali, un Hugo to labi saprot.

Viņš visu laiku staigā pa ļoti smalku naža asmeni. Lieku slavu viņam nevajag, kaut gan vispār jau viņam nā​vīgi patīk zīmēties, bet viņš lieliski saprot — ja tas nonāks diletantu rokās, tad viss pasākums izgāzīsies ar lielu blīkšķi. Hugo patiešām grib redzēt normālus večus pie valsts stūres, jo viņam ir par ko uztraukties, ir ko sargāt. Saproti, viņš te būs ieguldījis tādas summas, bet kaut kādi pepiņi tās notrallinās.

Kaut gan es aizvien vēl neesmu pārliecināts, ka viņš pareizi dara, bīdīdams to Zaksu... Redzi, ja visi viņa sarūpētie līdzekļi tagad nonāk to pepiņu rokās, tad nav grūti iedomāties, kas var notikt. Atceries, ko visi solīja savās priekšvēlēšanu programmās? Paaugstināsim algas skolotājiem, pensionāriem pensijas un ko tikai tur vēl ne. Un tā tas arī notiks, ja vien viņiem ļaus rīkoties ar, teiksim, Hugo naudu. Tā viņi izdarīs ar jebkuru naudu. Un tad visa tauta kādu laiku būs stāvā sajūsmā. Bet kāds būs beigu rezultāts? Bēdīgs. Tā naudiņa ir vienkārši paņemta, nevis pašu radīta un sastrādāta, un pavisam drīz tā beigsies. Gadu vai divus visi saņems tos solītos algu paaugstinājumus un slavēs labo valdību. Bet pienāks brīdis, kad būs jānorēķinās par it kā no zila gaisa pagrābto naudu, un tad nebūs ar ko to izdarīt, jo varasvīri pieraduši paši neko nedarīt. Un — čušss. Nāks jauna valdība, un tad tai būs jānorēķinās par iepriekšējās sastrādāto.

Un kā to var izdarīt? Tikai vienā ceļā. Kamēr neuzradīsies jauns Hugo, kurš atkal kaut ko noliks priekšā uz paplātes, tikmēr maksās visa tauta — lielāki nodokļi, smalkākas nodevas, un tā tālāk. Paskaties apkārt — vai tad tas jau tagad nenotiek? Mēs visi nevis ejam uz priekšu, bet gan no savas kabatas maksājam par iepriekšējo valdību sataisītajiem parādiem. Un kāpēc viņi tos ir sataisījuši? Lai mums labāk ietu? Nē.

Tāpēc es saku, es visiem tagad saku, ka ir jāļauj Hugo darboties, jo viņš zina, ko dara. Viņš ir uzsācis diezgan slidenu spēli, bet — lai viņam labi veicas.

Bet man tomēr negribas ticēt, ka viens Hugo var vairāk nekā ofi​ciāla valsts vara. — Miks teica.

Bet tas tā ir. Vari arī neticēt. Kas tad ir tā valsts vara? Tie paši cilvēki vien ir. Viss jau ir atkarīgs no cilvēkiem un parasti — tikai no viena konkrēta vai labākajā gadījumā pāris konkrētajiem cilvēkiem.

Viņš ir uzgājis pareizās durvis. Un ar attiecībām valdības līmenī arī viņam viss ir ne tā, kā tu domā. Ko var dabūt valdība? Kredīta līniju no kādas Rietumu bankas. Kādiem mērķiem? To loks parasti ir ļoti šaurs, un tā šaurību nosaka kredīta devēju personīgās intereses. Mēs jums dosim, bet tad jums tas ir jāizlieto tā, lai mums no tā būtu maksimāls labums. Pārsvarā tie visi ir valstiski formējumi vai labdarības fondi, kuru vienīgā labdarība ir tā, ka viņi tev dod šo kredītu uz pietiekami zemiem procentiem. Bet tas tomēr ir tikai kredīts, un tas ir jāatdod. Bet Hugo ir izcīnījis pavisam ko citu. Nauda ir jāiegulda un jāattīsta — jā, protams, arī devēju interesēs, bet atdošanas formula te ir pavisam cita. Viņi iegūst kādas praktiskas priekšrocības vai ko citu, kas viņiem ir nepieciešams šajā reģionā. Un tas jau ir pavisam savādāk. Šādu investīciju ieplūšana, lai cik tas arī banāli no manas mutes skanētu, vistiešākajā veidā ved uz tautas labklājību. Tūkstošiem darba vietu, attīstīta infrastruktūra, ekonomiskās stabilitātes garantijas, aizvien jaunu investīciju piesaistīšana un viss pārējais.

Tīrs valdības pienākums, — Miks iestarpināja.

Jā! Bet — vai viņi ar to nodarbojas? Taču es jau teicu, ka visi tur nav tādi. Un, ja tu jautā, vai Hugo ir pietiekami vērā ņemama aizmugure, tad es tev saku — jā, ir. Es pats ar to esmu mēnešiem ilgi nodarbojies. Ministri kā politiski āksti mainās, bet pati sistēma pamazām stabilizējas, un šur tur jau sāk parādīties arī prātīgi cilvēki. Visa tā gānīšanās par Hugo un kuģniecību ir vistīrākās raudzes bleķis. Sīki gariņi nemitīgi cenšas glābt savu ādu. Tikai es nevaru saprast, no kā viņi īsti glābjas? īstā tinte visiem būs tad, ja Hugo kaut kas tur neizdosies. Bet, kamēr tas tā nav, tikmēr ir jāļauj viņam strādāt. Viņš jau var iet tajā cietumā šodien pat, bet — kam no tā labums? Līdzi būs jāiet vēl daudziem, arī tiem, kas te visu laiku balamutē. Tas ir tik stulbi, ka viņi paši to nesaprot! Sīki ļautiņi.

Ar vienu vārdu sakot, ir tā, kā teica slavenais Ostaps Benders: un Vasjuki automātiski kļūst par galvaspilsētu. Proti, Latvija no bijušās Padomju Savienības provinces pārvēršas par Austrumeiropas centru!

Nezinu, vai gluži tā. Citi jau arī nesēž pie pieminekļiem un nevaimanā. Poļi, čehi, ungāri, tie paši ukraiņi un lietuvieši — visi kaut ko dara. Šoreiz Hugo viņus ir apsteidzis. Bet tas nenozīmē, ka viņi visi

tagad ir nolīduši atpakaļ alās. Nē, viņi visi gaida. Ļoti uzmanīgi un rūpīgi gaida kādu Hugo klizmu. Kā tikai kas, tā viņa vietā uzreiz parādīsies nākamais. Un, tici man, tad gan tur ilgus gadus vairs latviešus neredzēt... Bet, klausies, tu te neintervē mani, ja! — Italo pēkšņi aptvēra, ka ir gluži vai skaļi aizsapņojies. Bet tas bija labsirdīgi teikts.

Kālab man tas būtu jādara? — Miks skumji iebilda. — Vienkārši ir tā, ka šī informācija, okei — ja tev nepatīk šis vārds! — tevis teiktais man arī palīdz tikt pie kaut kādas skaidrības. Savādāk man būtu reāls pamats domāt, ka Hugo pavisam nekaunīgi mani krāpj.

Jā, jā, visi tagad tevi krāps! — Italo iesmējās. — Hugo tevi krāpj, es tevi krāpju — vārdu sakot, nevienam nav nekā cita ko darīt. Liecies mierā, Mik, viss ir krietni vien sarežģītāk.

Tagad es to pamazām sāku saprast. Bet, ja tomēr runājam par interviju, tad tas nebūtu slikts sākums jaunajai avīzei.

Mik! Atbrauks Hugo, un būs tev avīze. Bet mani nevajag intervēt. Lai tie politiķu pepiņi tur grozās kameru priekšā.

Okei, bet man tomēr žēl, ka viņu vietā neiet tādi kā tu vai pats Hugo.

Liecies mierā. Man neko tādu nevajag. Un tev arī neiesaku. — Italo cēlās kājās, un tā bija zīme, ka viņš ir gan beidzis pusdienot, gan ir beigusies saruna ar Miku. — Tu neko negribēji paēst? Ko klusē?

Skat, visus riekstiņus man nograuzi.

Nē, es jau esmu pusdienojis. Cik nu tās naudiņas palicis. Tu man atradīsi darbu, ja Hugo, kā tu gan saki — nedod Dievs! — izgāzīsies? Man vajadzēs labu darbu, lai varu nomaksāt parādus. Cipars ir liels.

Atradīšu, atradīšu, — Italo smējās. — Hugo tevi iecels par prezidentu. Tam liela alga. Mazāka, protams, nekā man, bet vienalga laba. Ā, un viņam vēl mūža pensiju maksā pēc tam.

Hugo pašu vajag iecelt par prezidentu, — Miks teica.

Zini, es par to nemaz nebrīnītos. Var būt, ka tieši tas ir tas, par ko viņš slepeni sapņo. Labi, tagad paliec vesels. Un aizmirsti visu, ko es tev tikko sastāstīju.

Miks neko neaizmirsa. Visapkārt notiek kaut kas tāds, ko neviens nespēj ne īsti saprast, ne izskaidrot, bet, raugi, uzrodas tāds Hugo un ir tāds Italo, kuri visu par visiem saprot labāk. Vienam no viņiem itin neko nevajag savukārt otrs tiektin tiecas pēc paša augstākā. Kurš kuru te ir nobūris?

Miks nojauta, ka Italo runā puslīdz patiesi, taču neatstāja pārliecība, ka slepenībā viņš noteikti perina vēl pāris domas, kuras neizpaustu nevienam pat uz kapa malas. Ir jābūt kaut kādai nopietnai iekšējai motivācijai, lai nodarbotos ar tādām lietām. Jābūt ļoti spēcīgi attīstītai motivācijai. Labi, Hugo it kā šo motivāciju neslēpj, kaut arī viņa sadzīves uzvedību reizēm grūti sasaistīt ar nopietna Eiropas finansu kalngalu iekarotāja tēlu. Kāpēc? Grūti, patiešām grūti pateikt. Zināmā mērā prātu nojauc viņa ikdienišķā vienkāršība, jo laikam jau ir izveidojies tāds nepareizs psiholoģiskais priekšstats, ka visiem augstāko valstisko amatu tīkotājiem jābūt bezgala nopietniem, slaidiem, lēnī​giem, ārkārtīgi izsmalcinātiem savās runās, praktiski un tēlaini atrautiem no sīkām zemes rūpēm, proti, viņi it kā taču ne ēd, ne izkārnās, ne mīlējās. Hugo tāds neapšaubāmi nav. Viņš dara visu un ne mirkli no tā nekautrējas. Varētu pat teikt tā — viņam nav nekā ko slēpt, jo par visu, ko viņš dara, allaž ir bezgala pārliecināts. Pārāk izteikts savējais? Varbūt, bet vai tad tas ir tik slikti? Varbūt tur arī slēpjas viņa panākumu atslēga, proti, jo tu esi, jo patiesāki un baltāki gandrīz visi tavi nolūki? Un tāpēc arī par viņu visvairāk publiski gānās. Arī bez viņa banku parādiem ir gana citu visādu parādu neatdevēju, un pat par krietni vien nopietnākām summām tur ir runa, taču tie visi, raugi, gandrīz vai netiek aiztikti. Paņēma, izkrāpa savu naudiņu un prom ir. Klusi un mierīgi. Bet Hugo cīnās. Cīnās visās frontēs. Skaļi un atklāti. Un laikam jau tāpēc Miks juta gluži vai pašam priekš sevis pārsteidzošu uzticēšanos Hugo, neskatoties uz visu to, ko viņa dažādo nepaveikto darbiņu dēļ pašam nācies izciest.

Bet Italo vārdos noliedz jelkādu savu personīgu interesi. Viss notiek kaut kāda mistiska biznesa interesēs. Pašam nevajagot nu pilnīgi neko.

Tik ļoti neko, ka tas jau kļūst bezgala aizdomīgi. Ja Hugo grib dzīvot klintī uz salas un, kā pats izsakās, neaizmirst arī visus pārējos cilvēkus, proti, ņemt sev, bet nenodarīt pāri tautai, tad ko gan īsti grib Italo?

Un pavisam drīz sākās notikumu virkne, kas Miku vienkārši samulsināja. Ne tikai viņu. Mulsa praktiski visi, kas kaut cik ieinteresēti sekoja līdzi notikumu gaitai. Taču Mika mulsumam bija arī vesela rinda personisku iemeslu.

Viss sākās ar it kā neizprotamām spēlēm ap to pašu premjera krēslu. Vienā brīdī Miks saprata, ka Hugo no viņa redzesloka uz ilgāku laiciņu pazūd tieši tajos posmos, kad pēkšņi iestājas izšķirīgie mirkļi šī amata pretendentu atlasē, un tas darīja viņu nesaprotami domīgu. Neko īsti nezinādams, tikai balstīdamies uz savu pietiekami labi attīstīto intuīciju, Miks sāka nojaust, ka Hugo patiešām spēlē augsta līmeņa spēles un nebūt nav tā, ka viņš tikai mētājas ar grandioziem plāniem, kuru galvenā īpatnība ir tā, ka Hugo versijās tie visi ir kaut kā viegli realizējami. Tieši šis viņa paša pārliecinātības vieglums it kā visus, īpaši jau Miku, allaž dara uzmanīgus un tāpēc te vairs nav tālu arī līdz ironijai, jo katram normālam cilvēkam, kurš savā dzīvē pamanījies izjust pārīti vilšanos, nekad vairs nebūs īstas ticības pat vispilnīgākajam projektam, kura risinājums tiek pasniegts kā diezgan viegli sasniedzams. Un, neskatoties uz to, ka Hugo, protams, bija pamanījies nokārtot savu personīgo dzīvi materiālā ziņā, viņa politiskās ambīcijas tomēr šķitās pārspīlētas. Nē, tā jau nebija, ka viņš dauzītu sev pa krūtīm un teiktu — ha, atliek tikai man sagribēt, un es visu varu! Nē, tā pavisam nebija. Taču viņš it kā ne brīdi nepieļāva skaļu domu, ka kaut kas var arī neizdoties tieši tā, kā viņš plānojis. Tas pat izklausījās tā, it kā viņš teiktu — es, raugi, kuru katru plānu tā vienkārši nespļauju laukā, bet gan rūpīgi visu izsveru un tad no kādiem divsimts izvēlos to vienu visreālāko. Kad nu šī izvēle ir izdarīta, tad tur vairs nav ne mazākās vietiņas nekādām šaubām, pat ne vismazākajām. Gadījumā, ja tomēr viss neizdodas par visiem simts procentiem, arī tad nav iemesla uzskatīt, ka plāns nav realizēts. Daļēji tas tomēr ir realizēts, un tad jau stājas spēkā radošais moments, kad jāspēj minimālās uzvaras sakompilēt ar jaunievedumiem un pielāgoties it kā neplānotajām situācijām. Un Miks nojauta, ka tur jau arī laikam slēpjas tas spēks jeb tā tad nu arī ir tā kompromisu māksla, kas viņam pašam ir tik ļoti sveša, un tieši tā arī ir tā visādo labumu un panākumu ķīla. Tā augstākā līga. Augstāk vairs nav nekas. Augstāk ir tikai Dievs, bet ar viņu šodien ļoti maz rēķinās. Šad un tad piesauc gan, bet rēķināties gan īpaši nerēķinās. Un pirmās aizdomas par mistisko Hugo ietekmes spēku Mikam radās tad, kad praktiski negaidīti tika izgāzts arī otrais premjera amata kandidāts. Tas pats bēdubrālis no demokrātiem, kurš bija spiests pacīnīties ar aizdomīgajiem Britānijas robežsargiem, bet tomēr bija pamanījies Londonā tikties ar Hugo, un pēc šīs vizītes jau šķita, ka tagad visa Hugo pagrīdes mašinērija strādā tikai uz to, lai demokrāts tiktu augstajā krēslā. Par kaut ko viņi tur noteikti būs vienojušies. Izrādās — nekā tamlīdzīga. Nebija vienojušies. Kandidāts atgriezās un visur uzstājās gana pārliecinoši, taču kaut kas viņa uzvedībā un grimasēs viņu visu laiku nodeva. Stāja bija pietiekami bramanīga, ne tik kautri pašapmierināta kā pirmajam, izgāztajam kandidātam no nacionālu pulciņa, taču visam cauri vīdēja zināma nedrošība. Un, protams, sekoja pamatīga izgāšanās un tai savukārt vispārējs apjukums visās nometnēs. Kas gan tagad notiek, domāja cilvēki, tāda sīkpartiju pārstāvniecības burzma parlamentā, un nekādas cerības, ka tās spēs vienoties par tik ļoti kāroto krēslu sadali? Tas kļuva par tik uzjautrinošu teātri, ka neviens jau vairs nopietni nerunāja par nākošās valdības praktiskām darba spējām un rezultātiem. Visi tikai izplatīja baumas un centās gluži vai slēgt derības, kurš tad nu būs nākošais drosminieks, kurš bāzīs galvu laukā, lai censtos pierādīt, ka viņš nu ir tas labākais, un tad varēs jautri palasīties visādus kompromitējošos materiālus par lietiņām, kuras viņš savulaik sastrādājis — no finansu mahinācijām līdz pat sievas piekaušanai dzēruma delīrijos. Cilvēki dzīvoja pārliecībā, ka par visiem šādiem iespējamajiem drosminiekiem katram politiskajam spēkam ir uzkrātas prāvas personīgo lietu mapes un tādējādi nav nekādu problēmu gluži vai ikvienu nogremdēt vai, gluži otrādi, veikli šantažējot, likt viņam rīkoties savās interesēs. Ar tiem, kas apzināti un drudžaini raujas pie varas, to nav grūti izdarīt.

Pavisam godīgie un tīrie cilvēki ikdienā strādā un brīvdienās atpūšas kopā ar ģimeni un par viņiem nav nekādas mapes savāktas. Pasarg dievs, ja tādi sāktu tiekties pēc varas! Tos taču nekādā mērā nevarētu vadīt.

Un cauri visam strāvoja Mika mēmais jautājums — bet pasakiet man, mīļie ļautiņi, ko viņi visi tā raujas uz tiem amatiem? Nekas cits nav svarīgs, tikai tie krēsli. Vecā valdība aizvien klusi turpina kaut ko tur darīt un, šķiet, priecājas par katru lieku dieniņu, kas viņiem vēl atvēlēta gozēties tajās vietās, kuras nākotnes pretendenti nekādi nespēj sadalīt, bet principā valsts ir totālā bezštokā. Dzīve nav apstājusies, taču nekas arī uz priekšu neiet. Vai tā būs vienmēr?

Bet pāri visam šajā Olimpa pakājē jautās kaut kāds cits spēks. Pat vairāki. Tādi, kas savstarpēji pretdarbojas. Tie, kas lēkā pa politisko skatuvi, šķietas kā neredzamām saitēm saistīti ar īstajiem režisoriem, kuri tad arī rausta šīs sviras. Un viens no šiem raustītājiem tomēr ir Hugo. Tas nu kļūst neapšaubāmi jaušams. Miks par to bija jau simtprocentīgi pārliecināts. Bet, kas ir tie citi? Jeb vismaz tas viens, kurš viņam tik cītīgi pretdarbojas.

Un tad parādījās sieviete. Ne jau tik klasiski, ka tieši viņas dēļ tiktu dalīts gardais valsts varas pīrāgs, bet pietiekami ar to visu saistītā veidā.

Kādu vakaru, kad Mika sieva kopā ar dēlu bija aizbraukusi uz vairākām dienām paciemoties pie kaut kādiem attāliem radiniekiem, tā teikt, lauku cūciņas un gotiņas apraudzīties, Mikam piezvanīja Harijs.

Pirmais pārsteigums bija tas, ka Harijs bija nedaudz iereibis. Miks zināja, ka savulaik tas bija ļoti raksturīgi visai viņa videi, taču arī Harijs pirms kāda laiciņa bija sasniedzis to dzīves stadiju, kad jau kļūst iespējams pateikt sev — stop, vecīt, tagad pietiek, un pietiek uz visiem laikiem, proti — vai nu tā turpini, un ej lēnām uz grunti, vai arī atsakies pavisam. Harijs it kā bija atteicies. Taču tovakar šķita, ka viņš bija labā ķēmā. Bet tas viņam neliedza pietiekami sakarīgi runāt, un Miks uzreiz nojauta, ka puisim sirds ir bezgala pilna. Pilnīgi no nekā tas tā nenotiku. Turklāt, cik nu atmiņa nevīla Miku, tad Harijs tieši reibuma stāvoklī izpaudās kā īpaša personība, un tad reizēm viņu bija vienkārši bauda klausīties.Bet vēl lielāks pārsteigums bija Harija pirmie vārdi, kurus sākumā negribējās ņemt vērā, taču kaut kas tajos izskanēja tik skaudri, ka Miks teiktajam uzreiz noticēja un teica: Labi, brauc šurp. Starp citu tev ir paveicies, jo esmu viens pats. Manējie ir pāķos.

Es to zinu, — atbildēja Harijs, un Miks izbrīnā nezināja ko atbildēt. — Zinu, zinu, — Harijs piebilda, — Un tici man, ka neesmu vienīgais, kas to zina.

Paklausies, es protams, cienu mūsu seno draudzību, taču ... tomēr ... kaut kā ... nu, zini, tā ... — Miks patiešām bija samulsis. Ko tas viss nozīmē?

Nesatraucies, vēl jau nekas nav noticis. Paklau, bet es nebūšu viens. Man te pie sāniem viens tāds oriģināls meitietis. Tev principā būtu visnotaļ lietderīgi ar viņu iepazīties.

Es viņu pazīstu? — Miks jautāja.

Vēl ne. Es taču saku — iepazīsies.

Klausies, nu nespēlē te iereibušos jociņus!

— Nu nepazīsti tu viņu vēl, nepazīsti. Bet drīz iepazīsi, — Harijs šļupstēja.

Principā tā bija ļoti normāla parādība. Tā bieži gadās normāliem džekiem, ka šie iekrīt dropē, sasienas ar foršām meitenēm, un tad dienām ilgi nezina, kā un kur izkustēties. Mikam pret to nebūtu nekādi iebildumi, lai tikai Harijs brauc, bet — ko gan īsti nozīmē šīs viņa daudznozīmīgās frāzes? Agrāk viņš tādā stilā nav jokojis.

Un, ko gan viņš tādu pateica pašā sākumā? Pavisam dīvains tekstiņš pat iereibušam džekam. Viņš teica — tu vispār pats esi apjēdzis, kas tā ir par ļaužu saimi, kurai pa vidu esi iemaisījies. Un it kā viss.

Un tad kaut kāds oriģināls meitietis vēl būšot.

Harijs ieradās ātri. Tādos pasākumos nauda netiek žēlota, un tad iet vaļā uz visu klapi — krodziņi, polšs pa dārgo, taksometri un tamlīdzīgi. Miks atvēra durvis un nedaudz tā kā saviebās, ieraugot Hariju

jau it kā sen piemirstā izskatā. Trūka tikai vaļējas bikšu priekšas. Pat likās, ka tam nemaz nevar noticēt, ka Harijs vienkārši veiksmīgi tēlo. Vienubrīd Miks juta, ka viņu pārņem gluži vai skaudība, jo — eh, ko nu tur liekuļot! — forši laiki tie bija. Bet tas ātri pārgāja. Un, kad Harijs izvilka no somas pusaizsāktu džina pudeli un lielu plastmasas burku ar toniku, kurai bija pa pusei atskrūvējies vāciņš, un šķidrums bija izlijis arī somā, un visa tonika burka jautās tāda netīra un lipīga, Miks ievilka elpu un noskurinājās, it kā aizgaiņādams nule kā uznākušo falšo nostalģiju. Nē, tā es vairs negribu.

— Vecais, tu netēlo dievturi, ja, — Harijs devās uzbrukumā. — Es ari, redz, kādu laiciņu pafilozofēju, pacīnījos ar raksturiņu, attīrīju aknas, bet nu gan pietiek. Nu atkal jāatgūst iekavētais. Ņemsi? Kopā ar mani. Es atļauju.

Miks uzmanīgi ieskatījās Harija acīs, un sāka gluži vai smieties. Ķēms gatavais! Viņš ir skaidrāks par pašu skaidrāko policistu. Velns parāvis, ko tad tas nozīmē? Kas tā par maskarādi? Aiz viņa muguras lāgā nevarēja saskatīt līdzi atnākušo dāmu. Miks visu laiku netika vaļā no domām, ka viņai būtu jābūt kaut kur redzētai. Vēl vairāk, viņš pat bija bažījies, ka tikai Harijs neizstrādā kādu no viņa stilam raksturīgajiem jociņiem, proti, ka neatved ciemos kādu no Mika jaunības brūtēm. Reiz jau viņš tā bija izdarījis, pirms vairākiem gadiem, un turklāt toreiz mājas bija arī Mika sieva. Muļķīga situācija.

Bet tagad ... tagad Miks neko nesaprata. Nepazīstamā dāma raudzījās uz Miku ar lielām, tumšām un skaistām acīm, un varēja droši apgalvot, ka viņa Mikam uzreiz iepatikās. Un tieši tas arī nodeva visu Harija ākstīšanos, jo Mika atjauta nespēja viņu pievilt. Tikai uzmetot paviršu skatienu Harija pavadonei, Miks saprata, ka te kaut kas nav kārtībā. Šī nav tā dāma, kas dienām ilgi var vazāties līdzi ar iereibušu dēkaini, labi zinot, ka nekas vairāk par izvirtīgu dzerstīšanos un rūgtu vilšanos pēc pāris dienām, no tā visa netiks ne dvēselei, ne miesai. Šī bija pavisam cita dāma. Un patiesi, Miks pieķēra sevi lietojot tieši šo apzīmējumu «dāma». Un nekāda tur vecene vai kaut vai meitietis, kā pa telefonu bija izteicies Harijs.

— Varbūt tomēr esmu pelnījis kādu paskaidrojumu? — Miks teica.

Nav problēmu, vecais, nesatraucies, — Harijs burtiski iztaisnoja muguru, un likās, ka tūlīt viņš pārraus pāri galvai gumijas masku, un tur izšķilsies pavisam kaut kāds cits cilvēks. — Tas vienkārši tā bija nepieciešams.

Kāpēc? Kas ir noticis? — Miks neatlaidās, un juta, ka nespēj novērst skatienu no Harija pavadones.

Nē, nu patiesi tā ir dāma. Ko viņa meklē pie manis?

— Iepazīsties, — teica Harijs. — Tā ir Solvita.

— Priecājos ... — Miks jau pastiepa roku, taču pēkšņi tā kā samulsa. Tūlīt jau viņš attapās, un pamanījās pat veikli iziet no situācijas. — Vispār jau man nepatīk tik vīrišķīgi spiest rokas dāmām, jo viņas pārsvarā ir jābučo.

Solvita uzmaidīja: — Visam savs laiks. Es arī priecājos, un, protams, arī lūdzu atvainot par visu šo, hm, nelielo teātri.

Harijs teica, ka tā vajagot.

Patiesībā Miks gribēja iekrāmēt Harijam pa ausi, jo patiešām bija rēķinājies ar visai iereibušu kompāniju, kura tikai īsu bridi pasēdēs pie galdiņa, uzraus pa virsu pietrūkstošo devu grādīgās dziras, tad neveikli mēģinās attaisnoties ar tādu kā nogurumu, labi saprotot, ka neviens viņiem tāpat netic, un tūlīt pat dosies uz otru istabu, un tāpēc nebija pat vīžojis pārģērbt ierastās mājas treniņbikses. Tagad tas nepatīkami spiedās apziņā.

Nu, lūdzu, tā sacīt, nāciet vien iekšā, — Miks ar žestu aicināja istabā, bet pats ar vienu aci meklēja, kur uzkarinājis izejamās bikses, cerot, ka tūlīt pat paspēs tās uzraut kājās.

Neņem galvā, — Harijs teica. — Protams, es varēju piemeklēt arī izdevīgāku brīdi, lai aprunātos ar tevi, taču, zini, te vienuviet safokusē-jušies tik daudzi apstākli, ka mēs nolēmām ar tevi aprunāties jau šovakar. Turklāt, tieši tagad, kad tu esi viens pats.

Kas tā bija par māžošanos ar tekstiņiem, ka tu tāpat zini, ka es esmu viens pats mājās? — Miks jautāja.

Tā nav nekāda māžošamās, Mik, — teica Solvita. Viņai bija ļoti vingrs augums, un — tas gan nebūtu nekāds lielākais pārsteigums, taču tomēr — Miks ieraudzīja viņas pirkstā šauru laulības gredzenu.

Protams, uzreiz bija grūti noteikt viņas patieso vecumu, taču īsie svārciņi, labi koptā sejas āda un — pats galvenais! — ārkārtīgi dzīvīgs un jauneklīgs mirdzums tumšajās acīs, tas viss liecināja, ka viņai nav vairāk par trīsdesmit gadiem. Pati sula, Miks nodomāja, taču tūlīt pat sevi aprāva. Velns, kas tās par domām?

Mēs šovakar pavisam nejauši sākām runāties par visādām lietām, un tad noskaidrojām, ka arī jums ir pazīšanās ar Hugo, — Solvita turpināja.

Ak, tā ... — Miks iesāka, un juta, ka laikam jāpaliek pavisam uzmanīgam. Viņš ar slēptu neizpratni paraudzījās uz Hariju, bet tas tieši tobrīd stūķēja atpakaļ somā butaforiju ar džina pudeli un tonika burku.

Mēs tūlīt visu paskaidrosim, — Solvita teica. Ā, jūs esat no kādas radiostacijas, un pilnīgi nejauši par advokātu esat nolīguši Hariju, un viņš, lai izietu no jocīgās situācijas, nolēma apmeklēt klientu mājās, — Miks izšāva.

Beidz, — Harijs teica. — Piesēdiet abi, bet es nomazgāšu rokas. Drausmīgi noķēpājos ar to toniku!

Miks domīgi nolūkojās, kā Solvita apsēžas uz dīvāna. Bruncītis vien noplīvoja. Viegli un eleganti.

Bet pietiekami svarīgi.

— Es arī uz brīdi iziešu, — Miks paķēra izejamās bikses. — Principā jau patiešām gaidīju iereibušu kompāniju.

Solvita tikai pamāja ar skatienu. Miks izgāja virtuvē.

Ko vārīt — tēju vai kafiju? — viņš skaļi uzsauca. Neviens neat​bildēja.

Tātad tēju?

Jā, — varēja sadzirdēt Solvitas atbildi.

Miks uzlika vārīties tējkannu ar ūdeni, aši pārģērbās un gluži vai saskrējās durvīs ar Hariju.

Paklausies, ko tu te taisi? — Miks pusčukstus un sazvēnieciski iesāka, taču Harijs tikai viedi smīnēja, slaukot rokas dvielī. Viņš teica: Nav nepieciešamības čukstēt, jo Solvita ir absolūts mūsu cilvēks.

Es ticu. Savādāk jau nemēdz būt...

Nē, tu nesaproti, — Harijs turpināja. — Apkārt notiek briesmu lietas, un šodien iegūt patiesu līdzbiedru, tas nemaz nav tik viegli iespējams.

Viņa ir Hugo cilvēks?

Hm ... zināmā mērā. Bet to viņa pati labāk pateiks. Ejam.

Un, kāds gan tev pēkšņi ar to visu sakars?

Ejam, ejam.

Solvita sēdēja un ieinteresēti raudzījās uz Miku un Hariju. Miks ievēroja, ka pulkstens rāda pusvienpadsmit vakarā.

— Ar Hugo es esmu pazīstama jau vairāk nekā desmit gadus, — viņa pēkšņi iesāka. — Viņš toreiz nebija nekas, tāds parasts students. Es — vēl panaiva vidusskolniece. Ar to es negribu teikt, ka viņa šodienas statuss manās acīs jelkādi viņu mainītu kā cilvēku. Nē, nebūt. Tikai gribu uzsvērt, ka tas notika jau ļoti sen, un mūsu zināmajām attiecībām nav gandrīz nekāda sakara ar to, kas tagad notiek. Es pat neesmu pārliecināta, ka viņš mani uzreiz atcerētos. Kaut gan ... jā, mums tas viss tā īpatnēji un bezgala romantiski notika.

Miks vaicājoši paraudzījās uz Hariju, kurš nosēdās Solvitai blakus un salika rokas uz krūtīm ar tādu žestu, kuram būtu jāliecina, ka tagad visiem jāsagatavojas uz lielu klausīšanos. Mierīgi, mierīgi, domāja Miks, es tomēr esmu savās mājās.

Gluži kā uzminējis viņa slepenākās domas, Harijs reaģēja uz Mika mēmo vaicājumu, bet kaut kā tā pavisam savdabīgi.

— Man būtu tev, Mik, viens lūgums, pirms klausāmies tālāk. Vai tu nevarētu uzlikt kādu muziciņu?

— Harijs teica.

— Kādu?

— Vienalga. Labāk neko tādu pārāk labu. Tāpat nebūs laika to baudīt. Galvenais, lai būtu kaut kāds troksnis.

Solvita piekrītoši pamāja ar galvu. Miks ielādēja atskaņotājā kompaktdisku un ieregulēja vidēju skaļumu. Vēl nebija gluži jākliedz, lai vienam otru būtu iespējams sadzirdēt, bet gana skaļi vēlajai vakara stundai tas bija gan. Bet vēl jau tikai pusvienpadsmit. Vismaz pusstundu tā vēl var mierīgi darīties.

— Jūs mani naturāli intriģējat, — Miks atzinās un pasmaidīja.

— Jā ... Vai tu esi ievērojis, ka tevi pēdējā laikā aktīvi novēro? — Harijs pēkšņi vaicāja.

Ko ?!

Jā, jā, nemaz nebrīnies par to!

Jāteic, ka Miks ari nebrīnījās, jo kaut ko tādu jau visu laiku bija nēsājis zemapziņas pakšos. Taču tagad, kad to kāds no malas atnāk un pasaka, tas likās tā visnotaļ šķebinoši.

— Nu un tad ... — Miks iesāka, jo laikam jau bija sen sagatavojis šādu atbildi, taču juta, ka tas tā neīsti izskan. — Patiešām? Kā tu to zini?

Es nē, to zina Solvita un visādi citi cilvēki, — Harijs teica. Miks vaicājoši palūkojās uz Solvitu.

Es labprāt par visu pēc kārtas, — viņa teica.

Un to mūziku tu palūdzi tāpēc, lai... nu, kā to lai saka ? ...

Jā, drošības pēc, — Harijs atbildēja. Miks skatījās uz viņu un atklāti brīnījās. Johaidī, kas tad te, kaut kādi Orvela izfantazētie laiki jau iestājušies, vai? — Vecais, viss ir iespējams. Tā ir tāda vide, kur neviens nekaut​rēsies pat rakņāties tavā apakšveļā. Šajā ziņā mēs jau sen esam Eiropā iekšā.

Es nedomāju, ka viņi būs jau pieslēgušies jūsu dzīvoklim, — piebilda Solvita. — Pagaidām viņiem droši vien pietiek ar telefonu un vizuālo novērošanu, taču Harijam taisnība — tā būs drošāk.

Mašīnu pēdējā laikā neesi vedis pie meistariem un tur atstājis uz pāris stundiņām bez savas klātbūtnes? — vaicāja Harijs.

Miks padomāja un atbildēja: — Nē ... tikai taisos. Kaut gan tam laikam nebūs liela jēga, jo pavisam drīz man no tās būs jāšķiras, jo, raugi, jāsāk segt Hugo parā​dus, — un viņš paraudzījās uz Solvitu.

— Hugo parādi... jā, tas ir smags jautājums. Pat varētu teikt, ka tas ir pats galvenais jautājums, — Solvita novērsa skatienu no Mika un teica. — Pats galvenais jautājums tas ir, jo patiesībā jau nekādu parādu nav. Es šeit nerunāju par tiem, kas krājas uz jūsu kakla radio sakarā, bet par tiem lielajiem, par kuriem te viņu visādi zākā. Jā, bet tas atkal ir cits jautājums. Cita simfonija.

Izdzirdot šos vārdus, Miks neviļus nodrebēja. Gandrīz tādā pašā intonācijā tos bija izrunājis Hugo toreiz Londonā, tikai Miks tos bija palaidis gar ausīm, un toreiz viņam pat likās, ka tie nu nekādi neiederas Hugo mutē.

Pagaidiet, jaunieši, jūs esat ieradušies mani biedēt ar visām pasaules negācijām? — Miks iekarsa.

Ne jau baidīt, liecies mierā! — Harijs teica. — Redzi, mēs ar Solvitu šodien pusdienās vienā krodziņā sēžam un runājam, te pēkšņi pieveļas klāt kāds labi iereibis vieplis, palūdz atļauju piesēst, piesēž arī, un sāk tērgāt. Mani viņš noteikti nepazina un laikam ari neuzskatīja vispār par cilvēku, jo savādāk jau nebūtu atļāvies tik vaļīgi runāt, bet Solvitu viņš no kaut kādiem laikiem esot atcerējies. Vārds pa vārdam, un noskaidrojās, ka viņš tagad strādā kaut kādā privātā firmiņā, kas nodarbojas — tas tā oficiāli — ar apsardzi un privātizmeklēšanu un tamlīdzīgā garā. Nu, tu jau saproti, ka nosaukums faktiski ir tikai piesegam. Vārdu sakot, iereibis plātīzeris. Un vienā brīdī viņš sagribēja sev uzsist cenu un pusnekaunīgi izmeta Solvitai uzaicinājumu šo vakaru pavadīt kaut kur kopā. Raugi, esot iekritis brīvāks brīdis. Viņi te tagad sekojot kaut kādam žurnālistelim, kurš sasaistījies ar vienu slavenu kredītu ņēmēju, kurš aizlaidies uz ārzemēm. Saproti, man pat ne sekundi nevajadzēja, lai saprastu, ka runa ir par tevi. Un tad viņš saka, ka šovakar viņam brīvs tāpēc, ka žurnālisteļa ģimene aizbraukusi uz laukiem, un tā tipina

novērošanu veikšot viņa pārinieks, jo viņam pašam parasti jānovēro sieva vai dēls, bet tur, laukos, pie tām govīm un cūkām, tur jau neesot ko šos novērot. Solvita tobrīd vēl nezināja, ka es tevi pazīstu, un par tevi arī neko daudz nebija dzirdējusi, taču es tūlīt viņai zem galda uzminu uz kājas un liku noprast, ka ne pārāk galantais uzaicinājums nepārprotami jānoraida, ko viņa arī pati būtu izdarījusi, es par to nešaubos, un, kā tikai tas sargsuns aiztinās, tā uzreiz vilku Solvitu uz citu vietu, kur arī pastāstīju par tevi. Un tad mēs ātri nolēmām ar tevi tikties. Viņa šo to vairāk zina gan par tiem novērotājiem, gan par visiem tiem, kas viņus vada un bīda. Nu, un pie viena izdomājam arī to nelielo maskarādi. Pirmkārt, bija jārada iespaids pa telefonu, otrkārt, kaut kā jānojauc ari prāts iespējamajiem novērotājiem, jo nevar jau zināt, kur tieši viņi sēž, un kā viņi to darbiņu veic.

Miks uzmanīgi klausījās, un vairs necentās rādīt aplam izbrīnīta bērneļa seju. Viņš ticēja visam, ko šeit stāsta. Vienīgi kremta neizmanība, ka nav pats pamanījis, ka viņam kāds nemitīgi seko. Šīs aizdomas bija visu laiku, taču nekādi negribējās tām noticēt. Telefona klusulīte gan būs jāpārķidā. Bet to vēlāk. Kas ir šī Solvita? Un, kāpēc viņa tik neceremoniāli sāka uzreiz ar tādu atskatu tālā jaunībā, kad Hugo vēl bijis parasts students?

— Tas, kurš man tur piesēdās klāt, tas ir parasts nelietis, un es nekad nekur ar viņu neietu tāpat, — Solvita teica. — Viņš ir no tiem nesenajiem čekistiem, kurš pat kažoku nav pamanījies nomainīt. Kā bija sargsuns, tā ari palicis. Bet, jūs noteikti jautāsiet, kā tad es viņu pazīstu, un turklāt tik labi, ka viņš tā pienāk un sāk uzreiz runāties, vai ne? Nekādi nepazīstu. Vienkārši viņš savulaik vienā iestādē vēl padomju laikos bija tā saucamais štata čekists, kur visi viņu pazina, un toreiz viņš mēģināja man kaut kādu kanti piesist. Starp citu, Hugo viņam savulaik visu pateica acīs un pārliecinoši palūdza likt mani mierā.

Viņš gan nelikās, un reiz, kad bija atkal pamatīgi iereibis, pat mēģināja man nopietni uzmākties. Es domāju, ka viņš mani būtu garantēti izvarojis, ja nebūtu gadījies tā, ka telpai, kurā viņš mani ar varu ievilka, nebūtu stikla durvis. Es kā iespēru ar papēdi, tā stikls saplīsa, sacēlās nāvīgākais troksnis, saskrēja cilvēki un viss kaut kā beidzās. Bet viņš kopš tās reizes allaž izliekas par it kā normālu un senu paziņu. Man, protams, riebjas, bet es neturu ļaunu prātu uz cilvēkiem. Un šitādi cilvēki tāpat labu galu nekad neņem, un tāpēc nav vērts viņus lieki kaitināt. Viņš jau tagad tāpat jūtas atkal tikpat drošs un varens, kā savulaik. Apmulsuma brīdis ir pārgājis, un visi vecie eži atkal bāž savas galvas laukā. Kur nu kurā alā katrs paslēpies... Bet Hugo viņam toreiz labi pateica ... Mik, man šķiet, ka jums tējkanna sīc.

Miks devās uz virtuvi, un Harijs lēnām nāca viņam līdzi.

Kas tas ir par sievišķi, ko tu te esi atvedis? — Miks jautāja, īpaši nebēdādams, ka Solvita istabā viņu varētu sadzirdēt, neskatoties uz to, ka skanēja mūzika. Tieši acīs uzdot šo jautājumu viņam pietrūka drosmes.

Viņa strādā finansu ministrijā. Ļoti praktiskā amatā. Es gan nezinu, kā to precīzi jānosauc, taču tas nav tik svarīgi. Redzi, mūs vieno pavisam citas saites, un tikai tāpēc es viņai stāstīju par tevi, un tikai tāpēc mēs esam te.

Brūtgāns un brūte?

Nekādā gadījumā.

Kas ir viņas vīrs? — Miks jautāja.

Nezinu. Nu neskaties uz mani tā! Es patiešām to nezinu. Redzi, ir viena īpatnēja lieta, proti, mēs vienkārši esam labi draugi, un šad un tad kopā pastrādājam. Un šad un tad tas mums ir izdevies tik lieliski, ka īpaši nevienojoties, esam nolēmuši turpmāk to darīt aizvien biežāk. Gan man ir vajadzīga informācija, tā sacīt, viela pārdomām, gan viņai kādreiz kaut kāda praktiska palīdzība, un mēs spējam viens otram to sniegt. Un ... zini, mēs tagad pārstāvam tādu organizāciju ... Nu, labi, par to pēc maza mirklīša.

Nu, nu — kas tad nu atkal par masonu ložu? Bet tev jau allaž ir patikušas visādas okultās spēlītes, — Miks pasmējās.

Nē, Mik, tu taču pats labi saproti, ka tās jau sen vairs nav nekā​das spēlītes.

Saprotu jau saprotu. Bet — vai tad jūs esiet kaut kādu jaunu par​tiju nodibinājuši?

Nē, neko jaunu. Darbojamies to pašu esošo struktūru ietvaros. No malas jau liekas, ka visi tikai niekojas un neko nedara, bet patiesībā viss čum un mudž.

Miks darbojās ap tējkannu, un pēkšņi, šķietami pilnīgi nevietā, sajuta kaut kādas radoša pacēluma skudriņas noskrienam pa muguru. Velis, tā tikai vēl trūka, ka šie tagad ieradušies kārtējo reizi vervēt mani kaut kādā slepenā ordenī! Nē, no Harija to varētu sagaidīt. Viņam tiešām patīk visādas tādas padarīšanas.

Man šķiet, ka nākošais solis viņa garīgajā karjerā būs jurista talāra nomaiņa ar, teiksim, mācītāja svēto talāru.

Cukuru paši liksiet? — Miks jautāja.

Jā. Droši vien.

— Es dzeru tēju bez cukura, — Miks uzskatīja par nepieciešamu paskaidrot.

— Uz veselībām.

Viņi atgriezās istabā. Solvita sēdēja kā sēdējusi, un Mikam uz mazu brīdi domās iezagās šaubas, vai tikai viņi abi ar Hariju nav mazliet tērēti ļautiņi. Jā, viņa gan ir neapšaubāmi simpātiska un, ko nu tur slēpt, vienkārši seksīga būtne. Un nav arī nekāda dumjā. Bet, ar ko viņi visi te tagad nodarbojas? Italo būtu teicis — beidziet niekoties ar plācenīšiem, un dariet, kas jums jādara. Starp citu, nāvīgi laba tēze, kas piemērojama jebkurai dzīves situācijai. Un, saki lūdzams, kas tad mums ir jādara?

— Solvita, es, protams, lūdzu piedošanu par tādu tiešumu, bet, tā kā jūs pati iesākāt tik bezgala atklāti, tad uzskatu, ka arī man ir tiesības tādam būt. Sakiet, lūdzu, kas tad ir jūsu, tā sacīt, pamatnodarbošanās?

— Jā, protams. Vizītkartes gan nesākšu bārstīt, -— viņa teica. — Harijs man stāstīja, ka jūs jebkurā gadījumā esat savējais cilvēks, un es viņam uzticos. Es šobrīd strādāju Finansu ministrijā, un manā pārraudzībā ir viss tas, kas nekad un ne pie kādiem apstākļiem nenonāk un nekad nenonāks ierindas cilvēku un, teiksim, žurnālistu rīcībā. Ar vienu vārdu sakot, es zinu visu to, ko zina tikai pavisam neliela saujiņa cilvēku šajā valstī un līdz ar to ari visā plašajā pasaulē. Pareizi skaitļi, īstās nulles, neviltota statistika, un tamlīdzīgā garā. Bet tā ir mana tā saucamā darba čaula. Patiesībā, kā es noprotu, tad virtuvē Harijs paspēja īsumā to izstāstīt jums, jā, lūk, tad patiesībā es jau labu laiku dzīvoju un strādāju tikai ar vienu domu — kā nolikt pie vietas visus tos blēžus, kas šobrīd apzināti grūž tautu postā, paši no tā nu jau pārlieku negausīgi iedzīvodamies.

Pārija vai kaut kāds ordenis? — Miks jautāja.

Sauksim to par kustību, — Solvita atbildēja.

Miks neticīgi paraudzījās uz Hariju, bet viņš piekrītoši klanīja galvu, sak — tici, vecais, tici.

— Un tāpēc es patiešām gribēju ar jums satikties, tiklīdz Harijs man pastāstīja, ka cilvēks, kura izsekošanu veic tas pretīgais bijušais un laikam jau aizvien vēl esošais čekists, ka tas esat jūs, un, ka jūs esat pazīstams un kaut kādām saitēm saistīts ar Hugo.

— Es gan nejūtos nekā īpaši ar Hugo saistīts, — Miks piebilda.

— Tā gluži nav, — Solvita piešķieba galvu, lai ar vienu roku aizglaustu aiz auss brīvi krītošos matus, bet ar otru lai varētu paņemt tējas tasīti. Cukuru viņa klāt nelika. — Jūs esat saistīts, un noteikti pat vairāk nekā jums pašam liekas. Es Hugo labi pazīstu, un jau sen. Pirmkārt, viņš nekad neizvēlas sadarbībai šaubīgus un tādus cilvēkus, kas viņam kaut druscītiņ nepatīk, otrkārt, visi, kas ar viņu sadarbojas, ļoti ātri nonāk viņa domu un ideju iespaidā. Un šīs domas un idejas nav obligāti uzreiz jāpieņem. Pietiek ar to, ka jūs par tām ik pa brīdim domājat, un ne bridi nenoraidāt vai nesākat par tām ņirgāties. Jums var būt viens vai otrs iebildums, viena vai otra prettēze un varbūt pat virkne loģisku argumentu, bet jūs nekad nesāksiet skaļi un publiski nosodīt viņu un viņa idejas. Tā ir?

Miks gribēja būt maksimāli godīgs.

Neliegšos, ka viņa domas lidojums man ir simpātisks. Kas attie​cas uz veidiem un paņēmieniem ...

Ar to pilnīgi pietiek, — Solvita teica. — Pilnīgi pietiek. Viņš jūs uzskata par savu cilvēku. Savukārt,

es visus viņa cilvēkus ari uzskatu par savējiem. Teikšu jums aplam nepopulāru un varbūt pat smieklīgu frāzi, bet, ticiet man, mūsu ir daudz.

Miks atkal vaicājoši paraudzījās uz Hariju, kurš aizvien sēdēja rokas sakrustojis uz krūtīm un ar skatienu ieurbies cukurdozītē. Harijs uztvēra Mika skatienu un piekrītoši palocīja galvu. Nē, ne jau kā tāds bara auns, kuru nobūris daiļās ganes šarms, bet gan nešaubīgas pārliecības mudināts. Mikam gribējās iespurgties, jo tik nopietnu un draudīgu viņš Hariju nekad nebija redzējis, taču pēkšņi nāca atmiņā tie mirkli, kuri bija jāaizvada kopīgi ķēpājoties ap to nelaimīgo Italo parādzīmi. Jau atkal Miks kaut ko ir palaidis garām, un tikai tagad sāk tvert tā brīža atsevišķos fluīdus un no tiem būvēt kaut kādu jēdzīgu pasaules ainu ap sevi. Pavirši, pavisam pavirši es reizēm dzīvoju, viņš vēl nezin kāpēc nodomāja. Nu bet pareizi, kāpēc tad viņš mani toreiz tik daudz un dikti tincināja, un kāpēc galu galā tik labprāt palīdzēja?

Viņš jau toreiz ir zinājis gan par šo Solvitu, gan par Hugo ... hm ... kā tādu. Smalki. Un tagad vēl mani kāds izseko, un nu jau pat ir zināms, kas tas tāds ir, kāds viņš izskatās, kā viņu sauc, ko viņš ēd tagad un ko viņš ir ēdis agrāk. Starp citu, tā vispār būs viena amizanta situācija. Vajadzētu piestrādāt pie kādas jaukas provokācijas.

Mūsu ir daudz, mūsu ir daudz, mūsu ir daudz — šie Solvitas vārdi atbalsojās Mika apziņā, lai gan patiesībā viņš jau labu laiku domāja pavisam par kaut ko citu. Bet, neskatoties ne uz ko — viņu ir daudz.

Un Miks nolēma pāriet pretuzbrukumā. Un viņu pārsteidza, cik labprāt gan Solvita, gan Harijs uzņēma šos spēles noteikumus. Varbūt tas bija pateicībā par to, ka Miks nav viņus izraidījis laukā. Jā, bet kāpēc gan viņi būtu jāraida laukā? Manu prātu tik vienkārši nepiemuļķosi, un es jūtu, ka šie cilvēki, šie mistiskie «mūsu ir daudz», man patīk. Tiešām patīk. Goda vārds, tur apakšā patiešām kaut kas ir. Miks sāka jautāt.

Kā jau profesionālim, tas bieži vien viņam itin labi padevās.

Man būs vismaz astoņdesmit trīs jautājumi.

Lūdzu, — atbildēja Solvita.

Jūs man to visu stāstāt un stāstīsiet kā žurnālistam?

Nē.

Kāpēc tad ?

— Pirmkārt, ir pilnīgi droši, ka neviens tagad nepublicēs to, ko jūs sagribēsiet uzrakstīt vai kā citādi pasniegt. Otrkārt, jūs pats lieliski sapratīsiet, ka tam ne tikai nav jēgas šobrīd, bet tas drīzāk var nodarīt lielu kaitējumu.

Nu kurienes šī pārliecība, ka neviens nepublicēs?

Es nesaku, ka nekad nepublicēs, bet to neviens nedarīs tagad.

Un kad iestāsies tas brīdis?

— Tas nav būtisks jautājums, — Solvita lietišķi teica. — Un, patiesību sakot, es to nevaru arī pateikt. Neviens to precīzi nevar pateikt. Bet tas būs pietiekami drīz. Visādā gadījumā gan jums, gan mums būs pietie​kami daudz laika labi sagatavoties.

Kas tad ir būtisks?

Būtisks ir tas, ka ir jāvāc šīs tautas dainas. Saprotiet, ir jānotiek informācijas uzkrāšanai un informācijas apmaiņai. Tikai tā var cīnīties ar slēpto negodīgumu un totālo alkatību, ko piekopj tie cilvēki, kuri mūs šobrīd vada.

Jūs domājiet pašreizējo valdību.

Arī valdību. Bet tas ir viens un tas pats. Valdība ir tikai instruments. Iejaucās Harijs, kurš visu laiku klusēja, taču varēja redzēt, ka klausās viņš ļoti uzmanīgi. Tagad viņš teica: Paskaties, kas notiek tagad. Vai tad mums ir valdība? Jau trešais mēnesis kopš ievēlēts jaunais parlaments, bet valdības kā nav, tā nav. Un, saki lūdzu, vai no tā kaut kas mainās? Vai notiek kaut kas būtisks? Kam īstā vara bija, tam tā paliek, un visas lietiņas mierīgi risinās, proti, naudiņa aizvien vēl nāk pa reni. Pārējais viss ir tīrie nieki.

Labi, — Miks teica. — Kas tā ir par infomāciju, un kāpēc tā ir jāvāc, ja nav nolūka to darīt zināmu plašākām aprindām?

Jautājums pat būtu jāformulē tā: kas ir šīs plašākās aprindas? Ja ir runa par varas spici, tad viņi paši visu lieliski zina. Ja, savukārt, par opozīciju, tad tie arī visu zina. Bet, ja runājam par ierindas cilvēkiem, tad te ir pavisam smalka situācija. Es negribu gluži teikt, ka nav jēgas cūkām kaisīt pērles priekšā, bet šobrīd tas viss var aiziet tukšgaitā. Visapkārt plosās tik liela un meistarīgi veidota dezinformācija, ka cilvēkam vairs nav iespējams izsekot, kur ir graudi un kur ir sēnalas. Bet mēs runājam par datu bāzi, kuru šaut laukā var tikai vienu reizi, un tai uzreiz ir jātrāpa mērķī. Ja tā nebūs, tad tai nav nekādas jēgas. Šodien vairs uz pasaules nav nekādas absolūtās patiesības. Ir tikai laikā vai nelaikā pasniegts informācijas apkopojums.

Miks domīgi raudzījās uz Solvitu, bet viņa laipni izturēja skatienu un ne mirkli nejutās neveikli vai kaut kā sasaistīti. Pat neradās iespaids, ka viņa atrodas svešās mājās. Harijs atgādināja, ka beidzis skanēt kom​paktdisks, un palūdza atļauju uzlikt kaut ko citu.

— Okei, — teica Miks. — Kāds visam sakars ar Hugo?

— Laikam jau vistiešākais, — Solvita atkal novirzīja skatienu. Tā vien šķita, ka pieminot Hugo, viņas acīs parādās tāds kā kautrs miklums. — Vēl pavisam nedaudz, un viņš būs sasniedzis tādu līmeni, ka ar viņu ne tikai vairs nevarēs nerēķināties politikas veidošanā, bet vēl vairāk, tikai uz viņu vien arī būs jāstrādā. Pat neskatoties uz to, ka mūsu plat​formas vietumis visai būtiski atšķiras.

— Kas esat jūs?

— Mēs neesam tie, kas ir pie varas un grib pie tās mūžīgi palikt, un mēs neesam arī tie, kas ir mūžīgajā opozīcijā. Mēs esam tie, kas pagai​dām sēžam paēnī, un, kā jau teicu, analizējam visu, kas notiek.

Tā, roku uz sirds liekot, es nevaru dot kustības orientālo definīciju. Galvenais vadmotīvs ir tāds, ka nevar nemitīgi visu raust tikai personīgi sev, nežēlīgi grūžot postā visu tautu. Mūsu cīņas galvenais objekts ir totāli bezmorāles rausēji, kas naudas vārdā ir gatavi uz viszemiskākajiem gājieniem. Mums galvenais ir mērķis nevis nosaukums vai kaut kādu baušļu sistēma. Jūs piekrītat?

Teikšu tā — nav svarīgi vai es piekrītu, vai nepiekrītu, — Miks jutās iededzies. — Jūs taču neesat šeit, lai mani pievērstu kaut kādai ticībai, vai ne?

Jā, jums taisnība. Es esmu šeit, lai, pirmkārt, jūs brīdinātu. Lai brī​dinātu jūs personīgi, un, otrkārt, lai pastāstītu jums kaut ko vairāk par Hugo. Jā, un varbūt ari tāpēc, lai kaut ko vairāk par viņu uzzinātu no jums.

No kā jūs gribat mani brīdināt? Par to izsekošanu un novērošanu?

Tā nav nemaz tāda bērnu spēlīte. Bez īpaša nolūka un bez jelkā-das jēgas tas nenotiek. Vai tad jūs nesaprotat, ka tas ir viestiešākais drauds jūsu demokrātiskajām tiesībām? Jūs nejūtaties apdraudēts?

Patiesību sakot, nejūtos gan. Arī Hugo mani ir brīdinājis, ka tas tā varētu notikt, bet mēs ar viņu jau sen esam vienojušies kopīgā dziesmā, ka es taču nedaru neko krimināli sodāmu. Nu, lai jau novēro, ja tā patīk. Lai aizpilda tur tās savas mapes un sējumus. Kas man no tā? Turklāt es skaidri zinu, ka nekad arī neiziešu ne uz kādām tādām darīšanām, kur var sākties kaut kādas tumšas lietiņas.

Mik, jums jāsaprot, ka jūs nenovēro valstiskas struktūras.

Kā lūdzu?

Jūsu izsekošanu un garantēti arī telefona sarunu noklausīšanos neveic valsts. Tas viss notiek privāti.

Nesapratu, — Miks juta, ka atkal atgriežas mulsums.

Tur jau ir tā mūsu cilvēciņu lielākā kļūda, ka viņi visi ir pārāk jau nu labās domās par saviem līdzcilvēkiem. Redziet, neskatoties uz to, ka es tagad zinu to vienu cilvēku, un tā ir tīrā nejaušība, bet tomēr arī es nevaru pateikt, kas tad ir tie spēki, kas izseko tieši jūs. Kaut gan varu iedomāties. Varbūt saliekot vairākas informācijas kopā, būs iespējams to izsecināt, bet šobrīd to nevaru izdarīt. Maskēšanās sistēma viņiem savulaik ir perfekti iemācīta. Bet mēs viņiem jau esam uz pēdām.

Kāpēc tas jūs tā ... interesē?

Mūs ne tik daudz interesē jūsu izsekošana. Mūs interesē saistība, kuru mēģina inkriminēt jums ar Hugo. Un tas nozīmē, ka tādā veidā mēs varam atkal iziet uz kādu no slēptajiem galiem, kas jau labu laiku zāģē Hugo visus zarus, uz kuriem viņš ik pa brīdim mēģina pakāpties. Patiesībā viņš jau sen būtu izrāpies no tās mēslu bedres, kurā ir iegrūsts, tikai kāds viņam visu laiku to apzināti neļauj. Un ne tikai tas. Mums ir radušās aizdomas par pavisam jaunu spēku iesaistīšanos mūsu zemītes personīgajā sadalīšanā, tāpēc gribētos pārbaudīt virkni dažādas versijas.

— Kļūstu par tādu trusīti divu pretvaru cīniņā, ja ?

Nē. Ja mēs to neteiktu, jūs to neiedomātos. Un vai no tā kaut kas mainītos? Vai kaut kas tagad mainīsies, kad jūs to zināt? Pat tad, ja jūs sāksiet viņiem rādīt mēli, vai kā citādi izrādīsiet, ka esat atšifrējis, pat tad tas neko daudz nedos. Ir taču vienkārši nomainīt izgaismotos cilvēkus ar citiem, vai vispār pamainīt novērošanas veidus. Viņi ļoti smalki strādā uz vienkāršā cilvēka psiholoģijas vārīgākajām stīgām. Viņi ļaus jums izjust falšās uzvaras garšu, ka esat it kā atklājuši savus izsekotājus, taču pēc tam strādās vēl izsmalcinātāk. Saprotiet, tie ir apmācīti cilvēki, un viņu apmācībai savulaik ir tērēti miljardi, un tie nudien nav tērēti velti.

Tam es varētu piekrist, — Miks dziļdomīgi teica, jo viņu patiešām neatstāja sajūta, ka nupat ir spiests uzklausīt it kā visiem zināmas lietas. — Tas pat vairs nav nekāds lielais noslēpums.

Globāli ņemot — jā, tas nevienam nav liels noslēpums, tikai neviens par to nedomā līdz tam brīdim, kamēr tas nav skāris tieši viņu. Saviesīgos pasākumos ļaudis par to parunā, it kā pat pasmejas, bet patiesībā visnotaļ vieglprātīgi skrien tam visam pāri. Bet tas nozīmē, ka tiek liets ūdens uz šo neliešu dzirnavām. Viņu samaitātā pašapziņa un visatļau​tības sajūta no tā tikai vairojas.

Bet tomēr — kāpēc jūs uzskatāt par nepieciešamu to stāstīt man? Un, cik es nojaušu, tad jūsu rīcībā ir ne tikai šī skaistā filozofija, bet arī gūzma absolūto faktu? Kāpēc jums tomēr šķiet, ka tauta vēl nav pelnījusi to uzzināt?

Tas ir pamatīgs darbs. Tāda ļoti globāla disertācija. Turklāt ienaidnieks ne mirkli nesnauž. Šāda rakstura informācija neparādīsies nevienā viņu kontrolētajā izdevumā, un tādi, kā zināms, šobrīd ir nospie​došā vairākumā. Savukārt mūsu ruporos tā neparādīsies ... nu, es jau minēju, kāpēc.

— Man šķiet, ka jums tādu nemaz nav.

— Nu ... tā ir daļēja patiesība. Mēs pietiekami rūpīgi strādājam arī šajā virzienā. Varētu pat teikt, ka mēs mācāmies no viņu kļūdām. Viņi ir iedomājušies, ka radījuši stabilu masu apziņas kontroles mehānismu, taču līdz galam neapjauš, ka tik tendēta informācijas pasniegšana nerada uzticību šiem izdevumiem, un agri vai vēlu tas cilvēkus nogurdinās.

Sarosījās Harijs. Gluži kā skolnieks viņš lūdzoši pacēla roku.

— Man arī ir viena replika, — viņš teica. — Solvita jau minēja, ka šobrīd galvenais ir informācijas apkopošana, tās grupēšana un gluži vai dainu veidā mutvārdu izplatīšana. Redzi, tas vēl neko nenozīmē, ka šobrīd viens vāc materiālu par tā saucamo kapitāla uzkrāšanos Latvijā, otrs nule kā grasās pabeigt darbu par mūsu naftas produktu pārkraušanas centriem un kāds vēl par kaut ko. Tie ir darbi, kas dienas gaismu neie​raudzīs drīzākajā laikā ...

Bet, kāpēc?! ... bet, es vēlreiz atkārtoju, viss tiek vākts un apkopots.

Kālab?

— Mik, ir svarīgi, lai viņi sajūt, ka nedarbojas visatļautības režīmā, — teica Solvita. — Viņu intelektu raksturo tas, ka viņi gan darbojas veikli un izmanīgi, taču neapšaubāmi visu dara viendienīšu stilā. Viņi nemitīgi jūt šīs briesmas sev uz kakla, tāpēc kļūst nervozi un drudžaini un visu laiku velta tikai tam, lai sagrābtu pēc iespējas vairāk, lai tad, kad nāks citi laiki, varētu justies droši ar visu sagrābto. Viņi paši netic savai rītdienai. Taču tas nenozīmē, ka viņi necīnīsies par savām privilēģijām ar visiem iespējamajiem līdzekļiem. Kāpēc viņi ir uzsākuši jūsu novērošanu? Vienkārši — viņi baidās arī no jums.

Baidās, kā no cilvēka, kuram ir sakari ar, piemēram, Hugo. Bet no Hugo viņi baidās kā no pašas rūgtākās

nāves, jo viņš var nākt ar viņiem visiem iznīcinošu spēku.

— Bet tomēr — kāpēc jūs esat pie manis?

— Principā vienkārši, — atkal iejaucās Harijs. — Mēs esam radījuši pietiekamu pašaizsardzības mehānismu. Šobrīd valstī reālas tiesu varas nav. Visi ir saistīti ar savstarpējām korumpētības saitēm.

Tāpēc mēs esam izveidojuši sistēmu, kuras ietvaros mēs paši sevi viens otru sargājam. Diemžēl, tas viss pagaidām balstās uz tādu kā mazu šantāžu, taču tāda ir reālā situācija.

— Kas tā par šantāžu?

Viss mūsu rīcībā esošais materiāls ir izvietots tā, ka tiklīdz tiek veiktas kādas represijas pret kādu mūsu cilvēku, tā mehānisms iedarbojas pats no sevis, un attiecīgā informācija nāk dienas gaismā. Principā viss ir nostādīts tā, ka nebūs iespējams noslēpt, kurš konkrēti aiz katras cūcības vai nelietības ir stāvējis.

Zinot situāciju, zinot svarīgāko cilvēku loku un zinot tos no šodienas varenajiem, kuriem attiecīgais mūsu cilvēks varētu īpaši nepatikt, mēs momentāli varam laist klajā pierādījumu virkni. Un viņi nojauš par tādas sistēmas esamību, jo, kā smejies, suns zina, ko ir ēdis. Pārāk daudz cilvēku tomēr ir cietuši no viņiem.

Piemēram, jūsu gadījumā, Mik, — teica Solvita. — Mēs tagad zinām, ka arī jūs tiekat novērots. Pa ķēdīti ātri nonāksim līdz pasūtītājam, un tiklīdz pret jums, teiksim, tiks veiktas kaut kādas provokācijas, tā jau praktiski tajā pašā dienā visiem būs zināms pasūtītāja vārds. Un ne tikai pliks vārds, bet gan visa, tā sacīt, slimības vēsture.

Smalki, — Miks nesaprata, vai justies atvieglotam vai arī tomēr triekt abus viesus galīgi ratā.

— Pietiekami interesanti, — piebilda Solvita.

Saproti pareizi, — teica Harijs. — Tu mums vari būt noderīgs, un mēs tāpēc piedāvājam arī tev savu pašaizsardzības sistēmu.

Ar ko gan es jums varu būt noderīgs? Es nelienu tajā politikā un tagad, noklausoties jūsu stāstījumu, jūtu, ka nekad tur arī nelīdīšu. Es tomēr drīzāk esmu mākslinieks, nevis kara cirvja vicinātājs. Un pārlieka tieksme pēc miljoniem un miljardiem man arī nav, goda vārds.

Tas nav svarīgi, Mik, — teica Solvita. — Caur jums var tikt veiktas arī kaut kādas provokācijas attiecībā uz Hugo, un tieši tas mums ir pietiekami svarīgi.

Labi... — Miks juta, ka nupat pār viņu sāk gāzties pārlieku liela informācijas gūzma. — Tad es nojaušu, ka jūs vēlaties mani pārliecināt, ka Hugo ir, tā sacīt, labais tēls.

Jūs jau pats labi zināt, ka nav pasaulē tikai divas krāsas. Nav tikai balts un melns. Nav tikai labais un ļaunais, kaut gan neapšaubāmi tikai šie divi spēki un viņu nemitīgā sadursme ir visas attīstības pamatā... Nu jā, tas jau tā pārlieku oficiāli. Bet es jau pašā sākumā gribēju jums izstāstīt, kā es ar Hugo iepazinos un kā mēs ... kā mums gāja. Sakiet, Mik, jūs arī domājat, ka viņš ir izvirtulis?

Miks nebija gaidījis tādu pavērsienu.

— Kāpēc jums tā šķiet? Kāpēc man tā būtu jādomā?

Hugo nekad neslēpj savu lielo vājību, proti, interesi par sievietēm. Droši vien, ka viņš arī jums to nav slēpis.

Nu nebija jau nekāda runa par slēpšanu vai neslēpšanu, bet... vispār jā, viņš bija pietiekami tiešs un atklāts.

— Un kādi bija jūsu secinājumi? — Solvita gluži vai uzstājīgi jautāja. Miks kavējās ar atbildi. Šī Solvitas uzstājība viņu kaitināja. Viņš no​lēma nepakļauties.

Jums pašai patīk Hugo? — Miks strauji jautāja.

Es viņu aizvien vēl mīlu.

— Un ļoti stipri, — Solvita izturēja Mika vaicājošo pauzi. — Tikai nevajadzētu jaukt manu mīlestbu ar visu to, ko es runāju iepriekš. Paldies Dievam, ka man viņš ir devis abus divus. Proti, gan lielu un skaistu mīlestību, gan zināmu vietu šīs pasaules cīniņā starp labo un ļauno... Redziet, mums ar Hugo izveidojās ļoti savādas attiecības. Mēs savstarpēji iemīlējāmies, droši var apgalvot, no pirmā acu

uzmetiena. Viņam tas ir raksturigāk nekā man, un cilvēki bieži vien to jauc ar nevaldāmo seksuālo iekāri.

Jā, tā arī pastāv, taču patiesībā viss ir savādāk. Mums iznāca tā, ka mēs pirmo reizi... hm ... gulējām tikai septiņus gadus pēc pirmās tikšanās un acumirklīgās iemīlēšanās reizes. Līdz tam mēs tikāmies tikai pāris reizes gadā, aizgājām uz kādu klusu krodziņu, tāpat vien pasēdējām, reizēm visu nakti nostaigājām pa tukšo pilsētu, runājām, pļāpājām, vārdu sakot, bija pilna romantikas buķete. Un tā kādus septiņus gadus.

Es it kā jau sen biju nobriedusi kaut kam vairāk, taču viņš visu laiku turēja sevi grožos. Un ilgu laiku es to neizpratu, domājot, ka varbūt kaut kas ar mani nav kārtībā. Taču drīz es visu sapratu. Daudzi domā, ka viņš vāc mākslas un antikvāros priekšmetus tikai tāpēc, lai ar tiem tirgotos un taisītu lielo naudu. Varbūt reizēm tā arī ir, taču, cik nu es zinu, tad tieši tos viņš parasti taupa līdz pēdējam brīdim un ari tad allaž turas pie tiem krietni pāri šim pēdējam brīdim. Viņam patīk pilnīgi un dabiski veidojumi — un vienalga, vai tā ir cilvēka roku radīta māksla, pats cilvēks, vai arī tā ir viena vai otra dzīves situācija. Mūsu attiecības viņš tvēra kā kaut ko skaistu un nedalāmu, un acīmredzot viņam negribējās to visu bojāt ar cilvēkam diemžēl nepieciešamo fizioloģisko tuvību. Mani tas pārsteidza, taču kopš brīža, kad es to atskārtu, sapratu, ka tas ir cilvēks, kuru es mīlēšu visu mūžu, un mums nebūt nav jābūt vienmēr kopā. Mēs mierīgi varam dzīvot kaut vai katrs savā pasaules malā. Un es arī nelieku nekādu uzsvaru uz to, ka es viņa dzīvē ieņemu tādu pašu vietu, kādu es esmu ierādījusi viņam. Es pat nezinu īsti, ko viņš par mani tagad domā. Turklāt viņš jau ari neko daudz nezina par manu eksistenci. Bet, kad noskaidrojās, ka mūsu citi pasaulīgie ideāli ir ārkārtīgi līdzīgi, un vēl pierādījās, ka viņš patiešām ir jau sasniedzis pietiekamu briedumu šajā sfērā, es sapratu, ka ir viņam jāpalīdz. Pilnīgi iespējams, ka tieši tāds cilvēks kā viņš, tāds arī pietrūkst mūsu kustībai un varbūt vispār šai valstij.

Iestājās garāka pauze. Mikam aptrūkās jautājumu. Bet Solvita izskatījās mierīga un pārliecināta.

Savukārt Harijs omulīgi šūpoja galvu un čāpstināja lūpas.

Nu, labi, — Miks beidzot teica. — Tas tā viss varētu būt. Bet vai jūs, Solvita, zināt viņa šodienas dzīves stilu?

Jūs domājat to, ka viņš drīz būs pārgulējis ar pusi no pasaules skaistākajām sievietēm?

Jā, laikam to es arī domāju. Turklāt...

Sakiet, sakiet. Sakiet droši.

Turklāt ne vienmēr tas izskatās pēc simfonijas. Es runāju par tiem priekiem, kas tiek pirkti par naudu.

Jā, bet ari tas nav tik vienkārši. Diemžēl tiktāl ir attīstījusies mūsu pasaule, ka viss labākais šodien maksā naudu. Tieksme uz labāko arī ir viens no Hugo dzinuļiem. Visādā gadījumā es zinu, ka viņš nepērk slik​tas lietas. Zinu, ka viņš labāk iztiks bez tām, bet sliktu nenopirks.

— Jā, to pat es varētu apstiprināt, — Miks bija spiests atzīt.

— Tā tas ir. Un, ja nu tā pavisam godīgi, tad varu teikt, ka tā nebūt nav viņa vaina. Viņš jau nemaksā tāpēc, lai kaut kā apliecinātu sevi. Pašas sievietes to grib, un viņš to dara. Sieviete jūt, ka viņš nevis grib apmierināt iekāri, bet gan to, ka viņa viņam patīk. Arī tā ir savdabīga varas izjūta. Nauda un vara — cilvēces lāsts. Varbūt pat tā ir tāda kā atriebība visiem bijušajiem un nākamajiem vīriešiem, kas uz viņu raudzīsies ar citām acīm, un sāpīga pašmocīšana, ka diemžēl arī šajā gadījumā ir jāņem nauda. Bet viņam katrs šis gadījums ir kā neremdināmas alkas pēc patiesas simfonijas.

— Pilnīgi visu šodien nosaka naudas kāre?

— Gandrīz tuvu simts procentiem, — Solvita skumīgi palocīja galvu, un Miks ievēroja, ka viņa visu laiku neapzināti valsta pa pirkstu savu laulības gredzenu. — Tas ir tas pats nožēlojamākais. Un tieši tā dēļ es sajūtu sevī šo nepieciešamību darboties tam visam pretī.

— Bet pats Hugo? No kurienes tad viņam tā nauda nāk, un — vai viņš arī visu nedara tikai tās vārdā?

— Hugo ir savdabis. Viņš ir unikāls ar to, ka viņam dzīvē nauda nāk viegli, un viņš pats to nekad nav slēpis. Tā ir dievišķa dzirksts. Taču viņš nekad nav bijis rausējs. Cik viegli tā viņam nāk, tik viegli arī

aiziet. Un pat tad, kad viņš pēkšņi brīžiem atrodas uz pilnīga sēkļa, viņš nekad nesamulst un nesāk sūroties. Bet tā ir viņa otra lielākā vājība. Viņš tādā veidā bieži tiek izmantots. Ja tā paskatās rūpīgāk, tad var redzēt veselu polipu masu, kas viņam salipuši apkārt un to vien tikai cenšas darīt, kā katru mīļu brīdi izmantot viņa devīgumu. Patiesībā varētu teikt, ka no viņa barojas vesels slānis. Vismaz pāris ietekmīgi cilvēki jau nu noteikti, iedomādamies, ka viņi ir paši gudrākie un ka Hugo neko nesaprot. Viss viņa pašreizējais statuss jau arī ir tikai tīra provokācija, lai turētu viņu drošā attālumā, bet paralēli varētu arī sūknēt no viņa laukā naudu.

Bet kāpēc tad no viņa baidās?

— Tāpēc, ka netic, ka viņš neko nesaprot. Un pareizi netic. Viņš visu lieliski saprot. Tikai starpība ir tāda, ka viņš nekad neizies uz liekiem asumiem. Viņš ir spējīgs lietas nokārtot tā, ka viss viņam izkrāptais ar laiku atnāks atpakaļ, un tad visi sūcēji būs paši palikuši ar garu degunu. Viņi nojauš, tikai nespēj pagaidām saprast to, kādā veidā viņš to izdarīs.

Un kā viņš to izdarīs?

Viņš ieviesīs kārtību šajā valstī.

Kārtību? Kā viņš to varēs izdarīt, ja viņš ir prom, ārzemēs?

Tas drīz beigsies.

Tā gan neizskatās, ja ik pa brīdim palasām presi.

— Par to mēs jau runājām. Tā ir labi apdomāta rīdīšana, lai radītu iespaidu par viņu kā par sliktu cilvēku. Diemžēl tā tas parasti notiek.

— Vienalga es neticu, ka viņam kaut kas tāds izdosies, — Miks neatlaidās. Nu nekādi viņa apziņā neierakstījās, ka Hugo to varētu izdarīt. Gribēt jau grib, tas ir neapšaubāmi, bet — kā viņš to grasās reāli izdarīt? — Turklāt nupat jau viņš to mēģināja, cenšoties priekšā izbīdīt Zaksu.

— Zakss bija kārtējais, kurš viņu piekrāpa. Izsūca naudu un piekrāpa.

— Kā to saprast?

Zakss šajā ziņā bija un ir tukša vieta. Viņš bija nonācis stabilās naudas grūtībās, un tāpēc parakstījās uz šo teātri. Veiksmes gadījumā viss varbūt būtu iznācis normāli, taču neveiksmes gadījumā — viņš vis​maz nodrošināja sev vecumdienas.

Neticami! Lai ko es arī personīgi nedomātu par Zaksu, taču nekad negribētu pieļaut, ka viņš ir parasts ... — un Miks nekādi nespēja atrast pareizāko vārdu.

Viņš gluži vai klasiski aptina ap pirkstu visus, ne tikai Hugo, bet arī visus savus partijas biedrus. Tie vēl tagad neziņā rausta plecus un nekādi nesaprot, kur visas tās finanses palikušas.

Tad jūs gribat teikt, ka tas, kas te tagad notiek, nav viņu abu kop​darbības auglis?

Viņi sen jau ir saskandalējušies. Pat nerunā savā starpā. Hugo visu ir sapratis un tagad glābj, ko vēl var saglābt. Viņš izgāza pirmo val​dību, izgāza otro un tagad izgāzīs arī trešo.

Tad jau patiesībā viņš ir tas visu varenais!

Tikai ne sliktā nozīmē.

Jā ... pamatīga šļura, — Miks teica. — Ko tad tagad tālāk?

Es uzskatīju par nepieciešamu darīt to jums zināmu, — Solvita teica. — Bet nekādas receptes turpmākajai dzīvei iedot, protams, nevaru.

Kaut kad mierīgāk izrunāsim par pašaizsardzības variantiem, — teica Harijs. — Visādā gadījumā par sevi tu vari būt drošs.

— Tu domā, ka man tie būs vajadzīgi? — Miks jautāja.

— Domāju, ka tev ne, bet mums gan. Kaut gan pilnīgi iespējams, ka tev arī. Visādā gadījumā par sliktu tev tas nenāks. Kamēr valstī nav ieviesta reāla diktatūra, tikmēr tas var noderēt katru mīļu brīdi. Un šobrīd novēro un izseko jau tevi, nevis, teiksim, mani. Bet, redzi, lietas būtība jau slēpjas pavisam citur.

Viņi, tie, par kuriem mēs te visu laiku runājam, iet uz apzinātu sistēmu. Drīz arī šī valsts pārvērtīsies par milzīgu žandarmērisku iestādi. Viņi negausīgi mācās no pasaules, kur tas jau sen ir noticis, lai arī valstu

iedzīvotāju miljoni to pat nenojauš. Saproti, tagad cilvēks nekur nav viens. Vairs nav problēmu izdabūt no kaut kādiem failiem pilnīgi visas tavas telefona sarunas. Un nevis tikai tās, kuras kaut kā juridiski noformētas, teiksim, pēc prokurora sankcijas vai kā citādi, kaut gan šodien arī visas tās sankcijas ir tīrākais bleķis. Nē, nekādas sankcijas nav nepieciešamas, tur vienkārši raksta iekšā visu pēc kārtas. Un vēl vairāk — tu vispār nekur nevari noslēpties. Ja ir tāda nepieciešamība, tad tevi pat no desmitiem kilometru liela attāluma gan nofilmēs cauri logiem, gan ierakstīs tavas runas cauri sienām. Tas dārgi maksā, jā, protams, bet tiem, kas cīnās par savu kundzību un aizstāv savus personīgos labumus, tiem šādām izrīcībām naudas nekad nav žēl, un tas ir viens no spilgtākajiem viņu intelekta līmeņa rādītājiem.

Un tas jau arī vairs nav nekāds noslēpums, ka no tā paša zemes pavadoņa izdarītajās fotogrāfijās pat automašīnas numurs ir skaidri saredzams. Tu saproti, par ko es runāju? Tava izsekošana nav tikai tava personīga lieta. Man tā kož kaulā varbūt vairāk nekā tev pašam. Man kā juristam. Pie mums nav tiesu varas un nebūs, kamēr neiedibināsies cilvēciska kārtība.

— Tomēr jūs gribat kaut kur mani iesaistīt?

— Ne tādā mērā, kā tu to varbūt iedomājies. Fakts, kad tik negaidīti atklājās tava izsekošana, vairāk ir svarīgs mums pašiem, un mēs, raugi, negribam darboties ar tām pašām netīrajām metodēm, kādas lieto viņi. Mēs esam tevi informējuši, ka notiks dubulta novērošana, un tas ir mak​simāli godīgi.

— Es nepiedalos, — Miks pārliecināti teica.

Jums arī nekas nav jādara pret savu sirdsapziņu, — piebilda Solvita. — Un es pat esmu pārliecināta, ka jūs to nedarīsiet. Šeit runa ir par to, ka pateicoties dubultajai novērošanai mēs noteikti iziesim uz pāris slepenākajiem galiem, par kuriem mums pašiem ir tikai neskaidras nojausmas, bet trūkst to pierādījumu, ar kuriem esam nolēmuši strādāt. Es esmu par to pārliecināta.

Es arī, — teica Harijs. — Tā jau parasti notiek, ka tie lielie vare​nie sevi nodod sīkumos.

Paklausies, vecais, un kas tu tāds esi? — Miks iesmējās. Harijs arī pasmaidīja.

Nekas neesmu. Bet es piedalos.

Un kā jums ar to naudas kāri? Par velti taču nestrādājat.

— Katrs savu saņem, neapšaubāmi, taču mēs esam tādi, kam alkatības gēni ir bremzēti. Ari mēs, tāpat kā visi cilvēki, dzīvojam ar apziņu, ka dzīve ir īsa, un ir jāspēj no tās ņemt visu, ko tā spējīga dot, taču nekādā gadījumā nenodarot pāri citiem.

— Boļševikiem arī sākumā bija skaisti ideāli!

— Nebija, — Harijs pārliecinoši atbildēja. Solvita arī piekrītoši pamāja ar galvu. — Tagadējie daudz neatšķiras no viņiem. Un tie paši jau vien arī vēl tagad ir.

Vienalga es nepiedalos, — Miks teica.

Neslēpšu, ka ir kļūdaini tā domāt, kaut gan neviens jums to nevar liegt, — teica Solvita. — Jūs varat apzināti nepiedalīties, taču pienāks brīdis, kad būs jāsaprot, ka praktiska nepiedalīšanās ir klaja palīdzēšana viņiem. Tas taču tagad ir labi novērojams ar pilsoņu aktivitāti vēlēšanās. Domājat, ka tā ir pilsoņu brīva griba? Nē, viņi vienkārši ir veikli apstrādāti tā, lai domātu, ka tāpat jau no tā visa nekādas jēgas nebūs, un tāpēc — eh, lai jau labāk paliek tie paši vecie, sak, ka tikai nesanāk vēl sliktāk... Bet es vēl​reiz atkārtoju, ka jums jau nekas arī nav jādara. Jūs vienkārši zināsiet, kas te patiesībā notiek.

Nebūšu taču vienīgais.

Protams, es jau teicu, ka mūsu patiešām ir daudz. Un tā ir mācība, kuru mēs gūstam no viņiem. Viņi iet pašīznīcības ceļu, jo visu laiku cenšas visu — gan varu, gan naudu — sakoncentrēt ārkārtīgi šaura cilvēku loka rokās. Ar to viņi, pirmkārt, sevi maksimāli nodod, bet, otrkārt, tā arī vieglāk viņus visus sazīmēt. Viņi tik ļoti kāpj citiem uz galvām, ka drīz vairs nebūs ar ko sasveicināties, jo apvainoto, apkrāpto un pazemoto ir tik daudz, ka nelīdzēs ne speciālās apsardzes sistēmas, ne tumšie logi automašīnām, ne lielie rēķini ārzemju bankās. Viņi iznīcinās un izolēs paši sevi, un viņu bērni, kuru vārdā viņi reizēm it kā visu to rauš, tie viņus paši vēlāk nolādēs. Bet mūsu ir un būs daudz, tāpēc, ka mēs esam ... nu, mēs esam visi. Varētu pat teikt šo banālo frāzi — tauta, ja jums tā labpatīk.

Tomēr — cik daudz? — Miks vaicāja.

Nezinu. Daudz, varat man ticēt. Un — vai gan tas jums nav pārsteigums, ka, piemēram, arī Harijs ir mūsu vidū, un, kā labi noprotiet, tad bez īpašām tieksmēm strauji tikt pie valsts kases, lai to pārpumpētu savā kabatā. Viņam jūs ticat?

— Es jau sen vairs neticu nevienam. Varbūt vienīgi pats sev. Solvita vāri pasmaidīja.

Ar to arī pietiek, — viņa teica un nespēja novaldīt simpātiski slēptu žāvu. Visi mēs esam cilvēki.

Miks palūkojās pulkstenī. Puspieci no rīta. Cik kompaktdiski jau ir noskanējuši? Harijs tos maina un tikai maina.

Jā, laikam būs jātaisās uz mājām, — Harijs arī nožāvājās, un Mika reakcija bija tieši tāda pati.

Harijs piecēlās un sāka krāmēties gar savu somu, kurā nodevīgi klunkšķēja butaforiskie dzērieni. Arī Solvita piecēlās. Skaista, patiešām skaista būtne, Miks nodomāja. Zināmā mērā es Hugo lieliski saprotu.

Jā, kas gan to būtu domājis? Bet, nē — es vienalga nepiedalos. Nokārtošu visu ar Hugo parādiņiem, un ... nu, nezinu, ko tur īsti, bet nepiedalos.

Viņi atsveicinājās, un Harijs pēkšņi pārvalbīja acis, sašķieba greizu seju, kas tūlīt pat pārvērtās par iereibuša dīkdieņa mūli un skaļi iedziedājās: — Lai kādi vēji pūš ...

Miks pat satrūkās. Bet Solvita it kā maigi piekļāvās Harijam, un viņš viņu vaļīgi aptvēra ap vidukli.

Konspiratori!

— Solvita, bet man tomēr ir vēl viens jautājums, — Miks pēkšņi teica.

— Jā, lūdzu, — viņa atbildēja negaidīti valšķīgā, tipiskas ielenes stilā. Jau bija iegājusi atpakaļ lomā, kas būs jānospēlē potenciālajiem novērotājiem, kuri tur, velns viņus sazin kur, ārā sēž. Tiem nu arī ir suņa darbs! Tādu laikam var veikt tikai ar ļoti lielu pārliecības devu vai ari tad, ja patiesi dzīvē nav nekā noderīga, ar ko nodarboties.

— Tas viss notiek pagrīdē?

— Pagaidām jā. Bet es labi saprotu, ko jūs tieši gribējāt jautāt. Formāli es skaitos viņu maizē, jo gluži nejauši cilvēki jau tādos amatos netiek iebīdīti. Bet par nodevēju es sevi neuzskatu, jo šo darbu strādāju jau krietni pirms viņu nākšanas pie varas. Dienu dienā strādāju ar viņiem kopā. Tā tam acīmredzot ir jābūt.

— Un kad nāks dienas gaismā jūsu kustības patiesie vadītāji? Solvita nopietni paraustīja plecus.

— Nav jau kam nākt. Mēs paši vien tie esam. Mēs nebīdam kaut kādus slepenus interesentus. Mēs strādājam visu labā. Kaut gan varbūt Hugo...

Mikam vairs nebija ko jautāt.

— ... tie nespēj mūs ne raut, ne liekt! — Atkal ieaurojās Harijs, un Mikam bija jāpasmaida.

Ciemiņi izlingoja no dzīvokļa un Harijs vēl paspēja pāris reizes uzsaukt Mikam tā, lai nodimd visa daudzstāvu nama kāpņu telpa: — Turies, vecais, tikai nevem. Mēs brangi ierāvām. Un meitietis arī bija uz goda, vai ne?

Miks tonakt aizgāja gulēt ar burtiski dunošu galvu. Nebija ne satraukuma, ne drudžainu pārdomu, vienīgais, ko viņš paspēja padomāt īsi pirms aizmigšanas — labi, ka gulēt dodos ar tīru sirdsapziņu; neap​skaužu tos, kam nemitīgi jāizdomā kaut kādas nelietības.

Bet vēl pēc pāris dienām sākās jauni pigori. Tā nu bija sanācis, ka Mika saruna ar Solvitu un Hariju iekrita naktī uz piektdienu, bet pēc tam sekoja divas brīvdienas, kurās gan laiks bija jauks un skaidrs, gan visa sabiedrība bija rāma un mierīga. Gluži kā pirms kāda puča vai valsts apvērsuma, nekas neliecināja, ka kaut kas tāds varētu iestāties. Bet pirmdienas rītā kļuva zināms, ka prezidents beidzot izvirzījis jaunu premjera amata kandidātu. Tas nebija pārsteidzošs, gluži otrādi, pavisam it kā gaidīts notikums, taču pārsteidza šī jaunā kandidāta persona. Principā nevienam nezināms uzņēmējs, kurš tika stādīts priekšā kā politiski neitrāls un dau​dzās partijas un viņu sīkās ambīcijas konsolidēt spējīgs cilvēks.

Miks arī par viņu visai maz bija dzirdējis, un tāpēc pirmajā brīdi pat neizrādīja nekādu reakciju. Kas to lai zina, kādas nu tur atkal tās spēlītes tiek spēlētas? Tikai galvu jauca kārtējais jautājums, proti, vai tad tas ir Hugo izredzētais vai nav? Un Mikam tas nebūt nebija kaut kāds svarīgākais jautājums. Tikai tā, principa pēc. Kaut gan tūlīt pat viņš sevi pieķēra pie domām, ka laikam stabili iet Solvitas norādīto ceļu, proti, atklāti jau nu nejūt līdzi Hugo darbiem, taču zemapziņa nemitīgi darbojas gan.

Jaunais kandidāts nāca ar zināmā mērā neierastām manierēm. Viņš bija stingrs un noteikts, bet savdabīgi kluss un viscaur ieturēts. Šķita, ka šis gados visai jaunais cilvēks nekad nesmaida, tik lielu nopietnības iespaidu viņš radīja. Runāja lēnām, vārdus un atziņas skaldīja gludi un noteikti, taču uzreiz varēja manīt, ka viņš ir cilvēks, kurš necieš iebildumus. Kāds bija nostrādājis tā, lai tiktu radīts iespaids, ka tas ir speciāli izmeklēts vidussceļs un ka kandidāts pats ir nedēļām ilgi pierunāts uzņemties šo it kā nepateicīgo amatu, un ka viņš savā privātajā biznesā ir tik plaukstošs, lai no viņa varētu gaidīt arī lielus brīnumus valsts darbā. Un, kas pats galvenais, kaut kā īpaši uzkrītoši tika uzsvērts, ka viņš esot cilvēks, kurš sapelnījis tik daudz naudas, ka viņam pašam personīgi neko vairs nevajagot. Tas nu esot tas īstais vīrs. Vārdu sakot, nāci​jas glābēja tēls tika uzspodrināts pāris dienu laikā.

Taču nepagāja ne vēl pāris dienas, kad šur tur parādījās jaunajam kandidātam ne pārāk glaimīgas replikas. Bijušais iekšlietu ministrs, arī starp citu visai skandaloza persona, nāca klajā ar paziņojumu, ka viņa rīcībā esot pietiekami daudz materiālu, kas liecinot par jaunā kandidāta izteiktu negodīgumu, un tas izpaudies virknē darījumu, kuru rezultātā palikusi apmuļķota tauta, toties iegūts visai jūtams personīgais labums. Droši vien aizkulišu spēlmaņi nebija rēķinājušies, ka tādas ziņas nāks no deputātu tribīnes, turklāt no cilvēka, kurš it kā formāli skaitījās viņu līdzgaitnieks. Taču izrādījās, ka bijušais iekšlietu ministrs ir kaut kā personīgi noskaities uz jauno valdītāju, tāpēc neviens neko tur nespēja padarīt, un pavisam drīz jaunajam premjera kandidātam jau bija jātaisnojas. Te viņam pietiekami daudz palīdzēja bijušā iekšlietu ministru ne pārāk veiksmīgā reputācija, — bieži vien viņš bija atstājis tāda pajolīga cilvēka iespaidu, jo, esot amatā, bija rīkojies ar kara komunisma metodēm, tādēļ troksnis bija liels, taču noziedzības vilnis valstī nekritās ne par mata tiesu, un tāpēc visiem jaunā premjera aizstāvjiem izdevās pārliecināt cilvēkus, ka bijušais ministrs ir, maigi izsakoties, viegli tērēts, izjūt kaut kādu dzīvniecisku personisko nepatiku, un galu galā pats nesaprot, ko runā. Tomēr kaut kādas sviras tika atrastas. Viss beidzās ar to, ka bijušais iekšlietu ministrs vienā jaukā dienā tikpat spēji apklusa un vairs nerunāja ne vārdiņa. Uz uzstājīgiem žurnālistu jautājumiem atbildēja izvairīgi un pat necentās aptuveni nosaukt to dienu, kad nodošot viņa rīcībā esošos dokumentus prokuratūras rīcībā. Un, kā jau to principā varēja gaidīt, tauta un tās ievēlētie deputāti izšķīrās par labu jaunajam kandidātam. Viņi bija noguruši no ilgās gaidīšanas, bija ilgi briedināti kaut kāda labā tētiņa atnākšanai un tagad vairs neko citu negribēja, kā tikai beidzot tikt pie stabila premjera. Kas tur viņam tāds nelāgs gadījies nesenajā pagātnē un kas viņš patiesībā par cilvēku, tas pēkšņi ne​vienu daudz neinteresēja.

Bet visvairāk Mika uzmanību saistīja pēkšņā Zaksa sarosīšanās. Viņš ņēmās vaiga sviedros un cīnījās par savu vietu zem saules. Ar savas partijas nelielajiem procentiem viņš spēja radīt iespaidu, ka bez viņa nekas nopietns nevar notikt, un tāpēc viņam personīgi pienākoties paši lielākie labumi un drošākā vieta vistuvāk valsts kases katlam. Un viņš to arī izcīnīja. Druscītiņ jau viņu piebremzēja un neiecēla par atbrīvoto — nezin no kā? — premjera vietnieku, kas pats par sevi bija šaubīgs un netradicionāls piedāvājums, taču viņš ieguva zemkopības ministra portfeli. Pareizāk sakot, nevis ieguva, bet gan tika tam nominēts jaunā premjera kandidāta komandā. Atlika tikai gaidīt parlamenta verdiktu.

Atceroties sarunu ar Solvitu, Miks gaidīja, kādus tad nu brīnumus Hugo tagad izstrādās, jo izskanēja taču tāda doma, ka viņš izgāzīšot arī trešo valdības sastādīšanas mēģinājumu. Un sagaidīja. Sagaidīja kaut ko tādu, ka nespēja vien nobrīnīties. Pēkšņi parādījās paziņojumi, ka esot atklāts speciāls kantoris, kurš labprāt pieņemot no iedzīvotājiem jebkādu informāciju par premjera kandidāta darījumiem, kas varētu tikt kvalificēti kā, mazākais, negodīgi. Tā jau laikam bija atklāta cīņa. Visi metās virsū nelaimīgajam bijušajam iekšlietu ministram, sak, vecais, kas ir, tu jau galīgi dulls esi palicis, vai? Bet tas tikai mulsi

smaidīja un neko neteica, taču varēja labi nojaust, ka viņš nevis mulst, bet gan ir milzīgā neizpratnē, jo, no vienas puses, viņš patiešām neko nezināja, bet no otras — ļoti jau nu gribējās, lai arī šo akciju saistītu ar viņa vārdu. Bet Miks viennozīmīgi saprata — tas ir Hugo pirksts.

Kroni visam uzlika kāda vakara laikraksta drosmīgais eksperiments. Kādu dienu avīzes slejās parādījās miglaina fotogrāfija, kūrā redzams mīklainā kantoriša darbinieks, kas ieradies uz tikšanos ar avīzes aģentu, kurš pa telefonu uzdevies par svarīgu un pret jauno premjera amata kandidātu vērstu ziņu īpašnieku. Nē, nē, viss jau it kā būtu normāli, tikai šķiet, ka Miks varētu būt viens no pavisam nedaudzajiem, kurš šajā kantoriša pārstāvī pazina ... reiz jau uz nerviem pamatīgi sakritušo dāmu, kuru Hugo aizvien dēvēja par veiksmīgu nekustamo īpašumu lietu kārtotāju un kurai tik ļoti nepatika pārskaitīt no vienām rokām otrās pārejošās naudas čupiņas. Un tas uzlika pēdējo punktu Mika pārliecībai, ka visa pretdarbība pret jauno kandidātu patiešām ir Hugo darbs. Viņš nemocījās ar jautājumiem — kāpēc un kādā sakarībā, un ko gan sliktu jaunais vīrs nodarījis, taču būtībā ar lielu interesi sekoja notiekošajam. Tā nebija slikta nodarbe, zinot, ka uzdarbojas viens cilvēks, kurš jau divus valdības sastādīšanas mēģinājumus izgāzis un tagad ķēries pie trešā. Un, kā izrādās, patiešām nav jādzīvo klātienē, lai tādus darbus varētu paveikt. Kas gan tam visam sekos?

Bet vēl bija arī telefona saruna ar Hariju. Miks it kā pavīpsnāja par bijušā iekšlietu ministra izlēcieniem, taču dabūja iekost sev mēlē. Mums ari šie materiāli ir, atbildēja Harijs. Nu, un kā, Miks vēl pārjautāja. Ziepes var sanākt lielas, Harijs atbildēja.

Mikam šķita, ka viņš vairs nesaprot neko. Jaunais kandidāts patiešām atstāja labu un cerīgu iespaidu.

Kārtējais, kurš no taisnās tiesas paslēpies parlamentā vai valdībā? Un, ja tā arī ir, tad — uz cik ilgu laiku? Nē, nu sakiet man, vai tad tā ir dzīve?

Lidmašīnas vienmērīgās dūkoņas un pārdomu ieaijāts, Miks bija pamanījies iemigt. Nekādi murgi viņu nemocīja, un viņš pamodās īsu brīdi pirms tam, kad pavadone piedāvāja izdzert pēdējo glāzi sulas.

Pēdējo pirms nolaišanās Getvikas lidostā Londonā.

Tā ir aizvien tā pati attālā Getvikas lidosta, un Miks atkal bija parūpējies par dzelzceļa biļeti no turienes līdz Viktorijas stacijai. Sēžot vilcienā un raugoties pelēcīgajā ainavā, Miks vīpsnāja par demokrātu premjera amata kandidāta nepatikšanām lidostā. Savādi, bet Mikam gan neviens nav īpaši piesējies. Laikam jau visiem tiem, kas tēmē uz augstiem amatiem, jau uz pieres ir rakstīts, ka viņiem vienmēr ir kaut kas šaubīgs aiz ādas. Un šoreiz viss brauciens bija bez īpašām slavenībām, ja neskaita Solvitu, protams, bet to jau tikai viņš vien zināja. Miks viens pats, un nekāda slavenība ne Solvita, ne viņš pats arī nav. Arī negribu tāds būt. Vienreiz jau biju, un tagad vajag kaut ko citu. Hā, vai tikai tas nav kaut kāds no Italo nošpikots komplekss ?

Miks sevi uzjautrināja ar domu, ka nebūtu slikti lidot vienā reisā ar prezidentu, kurš patiesībā dodas uz tikšanos ar Hugo, lai apvaicātos pēc viņa viedokļa par to, kuram tad tagad piedāvāt sastādīt valdību?

Tās būtu bezgala interesantas vakariņas Londonas lepnākajā krogā. Un kā viņi visi trīs pēc tam dotos meklēt jautrās meitenes. Prezidentam gan ir virkne miesassargu, un kā būtu iespējams izsekot viņu gaumei... Jā, tas būtu amizants pasākums . . .

Izkāpis no vilciena Viktorijas stacijā, Miks sajuta, ka pašmāju pameta uz viņu tik nevainīgu skatienu un kaut ko neskaidru nomurmulēja pavisam svešā mēlē, ka Miks tomēr apvaldīja sevi.

Taču tagad arī viņa ir te. Un kas gan tomēr tas par resni viņai visu laiku pie sāniem? Tas, kuru viņi sagaidīja ienākam pa durvīm ar kaut kādiem lieliem un netīriem čemodāniem uz stumjamajiem ratiņiem, ko viņš neatļāva stumt viesnīcas apkalpotājiem?

Ari Solvita bija pamanījusi Miku, taču viņas skatiens aizvien bija neko nezinošs, kaut gan pavisam īsajā acu mirklī, kuru Solvita veltīja viņam, Miks izlasīja, ka viņai nu gan Mika atrašanās šeit nav itin nekāds pārsteigums. īsā mirklī Miks bija nobriedinājis plānu, ka pašā sliktākajā gadījumā tomēr lūgs Solvitas palīdzību,

un sliktākais varētu būt tas, ka Hugo tomēr kaut kādu iemeslu dēļ patiešām būs aizmirsis rezervēt viņam vietu šajā viesnīcā, kuru Miks jau gluži vai pamatoti uzskatīja par tādu kā savējo. Un viņš jau sāka apcerēt pašus iežēlinošākos vārdus, kurus noklausoties viņas stratēģiski nevainojamā maska izkusīs, un viņa beidzot sāks ar viņu runāt, kad piepeši Miks ieraudzīja, ka pa garo sānu gaiteni visnotaļ rosīgā gaitā šurp soļo Hugo. Varētu pat teikt tā, ka soļoja viņš ārkārtīgi neatkarīgi un dziļdomīgi. Straujais acu skatiens bija vienīgais, kurš liecināja, ka tas patiešām ir īsts viņš, nevis kaut kāds robota tipa līdzinieks.

Hugo bez mazākās aizķeršanās rāmi pagāja garām Solvitai, un Miks nepaspēja nofiksēt to, vai viņu skatieni sastapās, bet pēkšņi viņam likās, ka gaisā nosmaržo pēc simfonijas. Hugo piegāja pie viesnīcas adminis​tratoru letes. Miks nolēma nespēlēt paslēpes un uzsauca viņam: — Hei, Hugo!

Viņš apgriezās kā hokejists uz vienas slidas, un, ieraudzījis Miku, bez mazākajām pārsteiguma vai izbrīna pazīmēm, tā, it kā vēl vakar vakarā viņi tepat būtu tikušies, teica: — Nu redzi, es taču teicu, ka viss notiek. Vecīt, tagad tikai pa īstam sāksies ...

Rīgā,1995. gada rudenī 1.grāmatas beigas