Visu rozu roze - Vladimirs Kaijaks

Annotation Vladimirs Kaijaks Visu rožu roze Stāsti Stāstos, kas ievietoti krājumā, rakstīts par cilvēku sevī un cilvēku pasaulē, par atbildību, Šodienas problēmas risinot, un par atbildību nžkotnos priekžā. Tajos augsta nosacītības pakāpe, kas palīdz runāt vispārinātāk un reljefāk.

RĪGA «LIESMA» 1987 Recenzents Andris Jakubāns Mākslinieks Oskars Bērziņš Izdevniecība «Liesma», 1987

ŠNORHS VISU ROŽU ROZE UZBRUKUMS ZIRNEKLIS PILSĒTA, KURAS NAV VECIS PAR VLADIMIRA KAIJAKA «VISU ROŽU ROZI» SATURS Vladimirs Kaijaks Visu rožu roze

ŠNORHS

Viņa gulēja pusmiegā un dzirdēja, ka šķind stikli. Sākumā Agnese domāja, ka tinkšķ logu rūtis, un izbijās. Bet tad viņa atcerējās, ka dzīvoklis atrodas trešajā stāvā, ielaušanās tā nevarēja būt. Sieviete nomierinājās un būtu aizmigusi, bet stikli iešķindējās vēlreiz. Skaņas nepārprotami nāca no blakusistabas.

Agnese Apse pietrūkās kājās un zagās pie durvīm, aiz kurām tikko kā bija šķindējuši stikli. Lai cik uzmanīgi viņa spēra soļus, parkets zem kājām neiedomājami čīkstēja. Sirdij skali dauzoties, viņa sagrāba rokturi. Durvis skrapstot pavērās, bet ielas laternu gaismā, kas bagātīgi plūda iekšā caur kristalona aizkariem, skaidri varēja saskatīt, ka istabā neviena nav. Ja Agnese Apse savā dzīvoklī ieraudzītu spoku vai laupītāju, viņa nobītos mazāk. Skaņas pirmīt bija bijušas tik skaidras, ka viņa nemaz nešaubījās — istabā kādam jābūt. Stāvot pavērtajās durvīs, dzīvokļa saimniece mazliet pieliecās, lai palūkotos, vai šis kāds neslēpjas zem galda. Bet arī tur neviena nebija. Kā lēmēfa viņa stāvēja puspavērtajās durvīs un raudzījās gandrīz pilnīcji apgaismotajā istabā, kurā pirms īsa brīža bija šķindējuši stikli.

Agne sadūšojās un apskatīja abus logus. Tie bija cieši aizvērti. Domāt, ka istabā ielidojis sikspārnis un sities gar griestu lustru, nebija nekāda pamata. Uz apgaismotās ielas neredzēja neviena gājēja.

Viņa strauji apsviedās apkārt, jo pēkšņi likās, aiz muguras kāds stāv, taču atkal — neviena.

Otrās durvis, kas no istabas veda gaitenī, bija aizvērtas. Tomēr viņa pasauca: — Ei, vecais, vai tu te grabinies? — Tak atbilde nesekoja, un viņa juta, ka salta tirpoņa pārskrien pār muguru.

Agne steigšus atgriezās savā guļamistabā un gribēja aizslēgt durvis, bet nebija atslēgas. Atspiedusies ar muguru pret aizvērtajām durvīm, viņa sataustīja elektrisko slēdzi, un istaba pielija ar spožu gaismu.

Tad viņa apsēdās uz gultas malas un sāka pārdomāt notikušo. Tomēr sajūta nebija droša: tā vien likās, ka durvis uz blakusistabu teju, teju atvērsies un kāds neredzams, neizprotams un svešs ienāks iekšā.

Agnese piecēlās un aizbīdīja durvīm priekšā tualetes skapīti, taču tas nelikās pietiekami smags.

Drošības dēļ viņa pie durvīm sakrāva arī krēslus. Trimo spoguli viņa kustināt nespēja, un vairāk viegli pārvietojamu mēbeļu istabā nebija.

Viņa atkal apsēdās, skatījās uz durvīm un juta, ka miegs ir aiztramdīts uz ilgu laiku. Tā sēdot, Agnese atcerējās — vismaz viņai tā likās —, ka arī dažas iepriekšējās naktis viņa nomiedzī ir dzirdējusi tinkšķam stiklus. Bet no rīta bija to aizmirsusi.

Vai tagad nevajadzētu aiziet uz vīra guļamistabu un ar viņu aprunāties? Kopš Apšu laulātais pāris bija sasniedzis zināmu vecumu, viņi nakšņoja katrs savā istabā. Vecais pirms pāris gadiem pārvācās uz bijušo bērnu istabu; abas meitas bija lielas, apprecējušās un aizgājušas dzīvot pie vīriem. Un tā vecajiem Apsēm palika trīsistabu dzīvoklis — katram sava guļamistaba un trešā, kur palaikam satikties, paskatīties televizoru un pārmīt dažus vārdus. Kopš viņi gulēja atsevišķi, ko runāt bija palicis gaužām maz.

Tomēr Agne ilgi šaubījās. Kā lai modina veco? Ko viņa tam sacīs? Ja teiks, ka blakusistabā tinkšķ stikli, vīrs noteikti smiesies, teiks, lai viņa, vecā muļķe, iedzer baldriānus. Varbūt būs dusmīgs, ka nieku dēļ modināts. Taču Agne nespēja nomierināties, tā vien likās, ka durvis uz blakusistabu tūdaļ atsprāgs vaļā un nezināmais šķindinātājs ienāks pie viņas. Tā sadomā- jusies, Agnese cēlās, uzvilka kājās čības un zagās modināt vīru.

Caur viesistabu, kur bija šķindējuši stikli, viņa neiedrošinājās iet; Agnese vēra durvis uz gaiteni,

izgāja un sataustīja durvis uz vīra guļamistabu.

Istabā bija jūtama smēķu dvaka, un pretim skanēja vīra šņākšana un krākuļošana — arī viens no iemesliem, kāpēc sieva nevēlējās ar viņu dalīt kopējo gultu.

Agnese pastāvēja, pamīņājās, tad pasauca: — Ei, vecais, mosties! Nu, kad tev saka! — Viņa pieliecās, tumsā sataustīja vīra sānus un pabukņīja: — Tā esmu es, Agne. Vai tu dzirdi mani?

Vīrs pārstāja burbuļot, un sievai likās, ka viņš pamodies. Un tad viņa sāka stāstīt, ka viesistabā saklausījusi šķindam stiklus, bet tur neviena nav bijis. Tagad viņai esot bail. Kas gan nezināmais šķindinātājs varētu būt, viņa jautāja.

— Šnorhs, — vīrs atbildēja vienā zilbē.

Sieva domāja, ka pārklausījusies, un pārjautāja: — Kā tu teici? šnorhs?

— Nu jā, Šnorhs. — Vecais bija īgns un pagriezās uz sāniem. — Ej gulēt! — viņš vēlēja.

Agne tā aiziet nespēja, viņa vēlreiz pabukņīja vīru, riskēdama to sakaitināt, un noprasīja: — Bet, ja tu zini, tad pa​saki — kas tas Snorhs tāds ir?

— A . . . Nu, tas, kas dzīvo starp pudelēm, — vīrs atburk- šķēja un sāka atkal krākt.

Agne atcerējās, ka veclaicīgajā kumodē viņi bija ierīkojuši bāriņu. Tur glabājās visādas pudeles ar dzērieniem, bet viņi reti tur ielūkojās, jo ne viens, ne otrs alkoholu bez iemesla nelietoja, vienīgi retajās ģimenes svinībās. Nu Agne apjēdza, ka šķindoņa nākusi no turienes. Un šķindinātājs bijis kāds Snorhs.

Vecais par Šnorha klātbūtni acīmredzot zina. Bet kāpēc viņš par to Agnei nekā nav sacījis? Viņa vēlreiz piedūrās vīra elkonim, bet tas viņas roku atgrūda un saērcināts teica: — Velns parāvis! Ļauj gulēt, vecā gaisa kaza, man rīt uz darbu jāiet!

Agne saprata, ka vīru vairāk traucēt nedrīkst, citādi saskaitīsies pavisam. Tomēr pēdējie vārdi viņu daudzmaz nomieri​nāja. Ja jau vecais zina, kas šķindinātājs ir, tad bīstams tas nevarēja būt.

Viņa aiztaustījās atpakaļ uz savu istabu. Brīdi šaubījās, vai gaismu nodzēst vai atstāt degot. Beidzot viņa sadūšojās un gaismu izslēdza. Palīdusi zem segas, viņa ieklausījās, bet neko sadzirdēt nevarēja.

Māja bija klusa. Arī uz ielas nebrauca ne automašīnas, ne trolejbusi. Viņa ne mirkli nenovērsa acis no durvīm, kurām priekšā pati bija sakrāvusi mēbeles. Bet arī blakusistabā bija klusu. Vienīgi pulkstenis tikšķēja pie sienas un nobimboja divi. Vajadzēja gulēt, bet miega nebija ne acī. Viņa domāja par Snorhu.

Kā šis nezināmais un nepazīstamais radījums spējis ieperināties viņu dzīvoklī? Ejot uz darbu vai ciemos, durvis allaž kārtīgi noslēdza ar divām atslēgām. Kā Snorhs tika viņu dzīvoklī? Un kāpēc vecais, ja par Snorha klātbūtni zināja, viņu par to nebrīdināja? Nu jā, bet vecais jau bija dīvains. Uz sievas jautājumiem atbildēja īgni un vienzil- bīgi. Bet apkārt viņš neblandījās, vakaros pēc darba nāca kārtīgi mājās, paēda, skatījās televizoru, tikai pīpēt gāja kāpņu telpā. Un durvis bieži vien atstāja vaļā. Tad arī vecais būs Snorhu ielaidis dzīvoklī. Nu, kā tad, dažreiz viņš pat uzkāpa pusstāvu augstāk un pīpēja pie loga, sēdēdams uz soliņa. Ak tu, nolāpītais vecis, nevar diezgan izpīpēties darbā! Kā to Snorhu tagad lai dabū no dzīvokļa ārā? Diez cik liels viņš gan nevar būt, ja jau dzīvo starp pudelēm. Varbūt tik mazs kā pele?

Bet tad gan viņš pudeles nespētu šķindināt. Varbūt kā jūras cūciņa vai trusis? Vai arī kā bruņurupucis?

Nezin kāpēc, bet likās, ka Snorhs varētu izskatīties tāds kā bruņurupucis. Tas būtu pat interesanti, ja mājās dzīvotu tāds smuks, tīrīgs Snorhiņš; atnāktu draudzenes un skaustu, prasītu — kur tu, Agne, tādu ņēmi? Un viņa noslēpumaini klusētu un smaidītu. Kad draudzenes aiz skaudības jau sprāgtu vai pušu, viņa pačukstētu, ka dabūjusi pa blatu. Tas būtu skaisti, bet vēl jau nevar zināt, kāds tas Snorhs izskatās. Varbūt pavisam riebīgs? Tāds kā žurka. Ak šausmas! Žurkas Agne nevarēja ciest ne acu galā. Reiz viņa bija aizbraukusi uz laukiem pie radinieces, gu​lējusi klētiņā, un tur pār viņas seju bija pārskrējusi žurka . . .

Agne apspieda kliedzienu, itin kā nupat žurka būtu gribējusi viņai pārskriet pār seju, un uzviika segu pāri galvai. Tas būtu vienkārši drausmīgi, ja Snorhs pa naktīm rāptos gultā un būtu līdzīgs žurkai. Rīt vecajam skaidri jānoprasa, kāds tas Snorhs izskatās. Ja būs riebīgs, tad viņa stās virsū, lai gādā, ka tas izdzimums no dzīvokļa pazūd.

Kļuva karsti, Agne lēni atbīdīja segu un ieklausījās. Nekas nenotika, un dzirdams arī nekas nebija.

Varbūt piecelties, iziet otrā istabā un Snorhu apskatīt, tūdaļ rastos skaidrība, kā rīt viņai rīkoties. Varētu pavērt bāriņa durvis un aplūkot, kā viņš tur tup starp pudelēm. Bet ja nu lec virsū? Taisni brīnums, cik viens vīrietis var būt noslēpumains, pat miesīgai sievai viņš neizstāsta, kas pašu dzīvoklī notiek. To viņa tā neatstās! Lai vecais vienreiz jūt, kas ir īstais dzīvokļa saimnieks!

Izdomājusies krustām un šķērsām, bet ne pie kādas skaidrības nenonākusi, Agnese Apse iekrita nemierīgā miegā; laiku pa laikam viņa trūkās augšā, šķita, kāds tuvumā grabinās, lien klāt, uzglūn. Tad viņai uz krūtīm uztupās milzīgs krupis, dzeltenām acīm skatījās virsū, plātīja muti un kustināja pakakli.

Kad viņa ar grūtībām pacēla roku, lai krupi aizgrūztu, tas ar dīvainu plakšķi nolēca uz grīdas, bet tūdaļ no griestu lustras uz viņu laidās lidojošs bruņurupucis .. .

No rīta, kad vajadzēja celties, mošķi atstājās un Agne ieslīga smagā miegā, nogulēja līdz lielai dienai. Viņa būtu gu- iv'jusi vēl ilgāk, bet nomiedzī juta, ka acis grauž kaut kāda spēcīga gaisma, kas kļūst arvien spožāka. Vienbrīd likās, ka i/cēlies ugunsgrēks, jo patiesi — kad viņa izbīlī iepleta acis, Kis tūdaļ apžilba. Un tikai tad viņa saprata, ka sejā spīd saule, I.ds uzkāpusi tik augstu, ka to var saskatīt pār ielas pretējās puses nama jumtu.

Pirmā doma bija par veco: vai tas arī vēl guļ, viņam tak 'en jābūt darbā. Agne trūkās augšā un skrēja skatīties. Vecais bija prom. Ko nu! Viņai nolaidās rokas. Vienmēr viņa bija cēlusies pirmā, gatavojusi brokastis, modinājusi vīru un bērnus, tos aprūpējusi un izvadījusi un tikai tad pati steigusies uz iestādi, kur nostrādājusi gandrīz vai visu darba mūžu. Kad meitas aizprecējās, kārtība palika tā pati, arvien vēl viņa ceļas pirmā un kārtīgi izvada vīru no mājas. Bet šorīt vecais ir aizgājis neēdis. Sirds tīri tā kā apsāpējās. Vai tad vecais viņu par neko vairs netur! Varēja tak pamodināt, bet nē. Lepns un iedomīgs — kā tāds vecs tītars. Pats ielaiž mājās mošķi, kas viņai visu nakti neļauj gulēt, bet no rīta, redz, par spīti aiziet neēdis un neapkopts.

Agne jutās pazemota un apkaunota. Kaut kas tāds viņas mūžā gadījās pirmo reizi. Kā tagad vīram lai attaisnojas, ko lai saka, kad viņš vakarā pārnāks mājās? Nu, ko sacīt viņai atrastos, tā nu arī nekad nav bijis, ka viņai būtu pietrūcis sakāmā. Ja neatrodas svaigi, var pārmest vecus grēkus. Un tomēr slikti, ka viņa bija aizgulējušies kā tāds vieglprātīgs un neapzinīgs skuķis. Kauns! Vecais droši vien smiesies. Sāda iedoma Agnei sāpēja. To nu viņa nekādi nespēja paciest, ka vecais par viņu smejas. Varbūt apsaukās par guļšļavnieci, guļavu, bet varbūt teiks, ka viņa uz vecumu ir prātu izkūkojusi un iedomājusies, ka ir princese, kurai kafija jāpienes pie gultas, viņš jau būtu pienesis, ja nevajadzējis skriet uz darbu .. .

Agne jutās iznerrota un nezināja, ko pasākt. Visvairāk viņu k»<'irtka vīrs nav nekā ēdis. Kā viena kārtīga sieva lai to p.uiei.1 Protams, vecais pats ir vainīgs, tomēr aizgulēties viņai i ovajadzēja. No kreņķiem pašai arī nemaz ēst negribējās. Viņa atgriezās guļamistabā un, gultu klādama, ik pa brīdim lūkojās uz aizbarikādētajām durvīm un visos sīkumos atcerējās pagājušās nakts notikumus. Ko viņai tagad darīt? Dikti jau gribējās iet un apskatīties, kāds tas Snorhs īsti izskatās. Bet bailes arī. Tomēr ne tik stipri kā naktī. Agne piesardzīgi nolika vietā mēbeles, atbrīvodama durvis» Beidzot tās pavēra un pa šķirbu ielūrēja otrā istabā. Nē, nekas neliecināja par Snorha klātbūtni, arī bāriņa durvis bija ciet. Ienāca prātā —- varbūt vecais mānās un nekāda Snorha nav? Bet kas tad pagājušo nakti šķindināja pudeles? Kaut kam bija jābūt. Taču, lai kā gribējās, Agnei pietrūka dūšas bāriņu atvērt. Labāk to darīt, kad vecais mājās, kā nekā tomēr vīrieša cilvēks.

Nebijā vairs laika prātot, vajadzēja skriet uz darbu, iau tā viņa nokavējusi turpat vai divas stundas.

Ka tik priekšnieks nebūtu viņu pa šo laiku meklējis! Agnese Apse bija kārtīga darbiniece, kas savus pienākumus pildīja apzinīgi. Viņai nevarēja pārmest ne vieglprātību, ne paviršu attieksmi. Tādēļ viņas ģīmetne ne vienu reizi vien bija greznojusi iestādes goda plāksni.

Akurāti noslēgusi durvis ar divējām atslēgām, Agnese Apse sleidzās lejā pa kāpnēm, bažīdamās, ka tik viņu nepamana ziņkārīgās un pļāpīgās kaimiņienes un nesāk iztaujāt, kāpēc viņa vēl nav darbā, varbūt aizgājusi pensijā vai paņēmusi atvaļinājumu? Tad vajadzētu gari skaidroties — un viņa aizkavētos vēl ilgāk.

Agnese steidzās, galvu nodūrusi, un ap sirdi bija tā, it kā viņa būtu izdarījusi ko nelāgu. Mazliet atvieglotāk viņa uzelpoja, kad atslīga trolejbusa sēdeklī. Vismaz tik tā labuma no ilgās gulēšanas, ka dabū kārtīgi atsēsties, nav jākarājas pie griestu stangas un jāžonglē uz vienas kājas. Nu varēja nedaudz atvilkt elpu, sakārtot domas. Un tomēr — ko viņa teiks, ja darbabiedrenes vai (nedod dievs, tādu kaunu piedzīvot!) priekšnieks pajautās, kas viņu šorīt aizkavējis laikā ierasties darbā? Ļaunie paredzējumi piepildījās. Tiklīdz Agnese vēra savas iestādes durvis, tā saskrējās ar darbavietas vislielāko pļāpu Margu, kas, sataisījusi izbrīnītu sejas izteiksmi, tūdaļ metās klāt. — Bet, mīļā, kas ar tevi noticis? Priekšniekam tu biji vaja​dzīga, izmeklējāmies pa visām istabām, bet tu kā ūdenī.

Agnesei sirds kļuva smaga un it kā noslīdēja zemāk. Viņa grasījās tūdaļ skriet pie priekšnieka un atvainoties, bet Marga viņu atturēja: — Nevajag! Velta aizgāja tavā vietā, mēs teicām, ka tev vīrabrālis negaidot no Austrālijas ielidojis un tu aizbrauci uz aerodromu sagaidīt.

— Bet man nekāda vīrabrāļa Austrālijā nav, — Agnese iebilda un jutās nelāgi.

— A kas par to? Tu tikai izdomā pasaciņu, ko viņš, tavs vīrabrālis, stāstīja, ja priekšnieks pajautās! Varbūt viņš tev vēl kādu brīvu dienu iedod.

Iegājusi savā darba istabā, Agnese centās apsēsties tā, lai Ziga, kas pašlaik vienīgā bija telpā, viņai nepievērstu uzmanību. Tomēr tas nenotika. Ziga viņu tūdaļ pamanīja, nepiedienīgi, kā naiva meitene sasita plaukstas un iesaucās: — Tā esi tu, Agne? Tiešām? Cik skaisti! Mēs jau sākām bažīties, vai ar tevi nav kas noticis.

Agnese atrunājās, ka nekas, atvēra rakstāmgalda atvilktnes un pārliecās pār tām, lai paņemtu vajadzīgās mapes. Viņa tās pārcilāja, pasvārstīja rokās un nespēja atcerēties, ko vakar darījusi un ko viņai šodien vajadzēja darīt. Allaž viņa to bija zinājusi. Ne velti viņa skaitījās laba darbiniece, uz kuru paļāvās, kurai ticēja un ar kuras domām rēķinājās. Un tā bija laba sajūta, kas iedvesa mieru, darīja nosvērtu viņas rīcību un cēla pašapziņu. Bet šorīt Agnese Apse jutās dīvaini satraukta, nespēja nedz koncentrēties, nedz saņemt sevi rokās. Viņa sēdēja pie rakstāmgalda un gaidīja atgriežamies Veltu. Ko gan priekšniekam tik neatliekamu vajadzēja, ja viņš nevarēja ne pusstun- diņu pagaidīt Agni, bet lielā steigā izsauca Veltu? Velta — tā kā draudzene, kā pusdraudzene — jau bija labs cilvēks, taču, lai ietu pie priekšnieka … Ko viņa tam pateiks? Ko atbildēs, ja priekšnieks ko jautās? Skaidrs, ka nekā jēdzīga. Kas tad nepazīst Veltu! Sataisīt bedrītes vaigu galos, mīlīgi pasmaidīt — jā, to viņa prot, tāpēc jau viņu aicina uz rautiem un sanākšanām, vārda dienām un somu pirtīm, kur drusku jāpa- flirtē, jāpajoko, jā, tur Velta ir vietā. Vēl jauna. Nav ko pārmest. Let, kur vajadzīgas smadzenes, tur priekšniecība aicina Agni, nopietno, nosvērto sievu, kura savā pagarajā dzīvē jau piedzīvojusi tik daudz gan laba, gan ļauna, ka šodien pasaulē spēj raudzīties skaidrām, vēsām un saprātīgām acīm. Un tāpēc viņu tagad cienī un vērtē.

Ziga, viņu jaunākā istabas biedrene, bija maiga, klusa un piekļāvīga, viņa vēl bija balta lapa, kas kļūs tieši tāda, kādās rokās nonāks. Ar viņu ir viegli un patīkami būt kopā, parunāt par visu ko, pačivināt, papļāpāt, bet viņa māk būt arī nopietna un neizbīsies izlemt svarīgas darba lietas, tikai pie šādas lemšanas viņu neviens vēl nelaiž. Ar vārdu sakot, Ziga ir daudzsološa, tikai viņas vispusība un talanti nav vēl praksē pārbau​dīti.

Sarežģītāk ir ar Margu, kura ir tikai nedaudz jaunāka par Agnesi. Marga šeit tāpat nostrādājusi ilgus gadus. Viņa ir cilvēks, kas iestādes, rajona un pat pilsētas jaunumus zina labāk nekā centrālo avīžu redaktori un rajonu komiteju sekretāri. Arī darbā viņai, šķiet, nav noslēpumu, visu viņa zina, saprot un aptver, visā orientējas, taču viņas zināšanai neviens nez kppēc neuzticas un to apšauba, lai gan pa lielākai daļai Mar​gai vienmēr izrādās taisnība.

Agnese ārēji mierīga sēdēja pie galda, uz kura viņai priekšā bija sakrauta vesela grēda kantora grāmatu, mapes ar ziņojumiem, atskaitēm, iesniegumiem un dažādiem citiem papīriem, kuru īsto jēgu un būtību neviens īsti nemācēja atšifrēt, izņemot varbūt vienīgi vispieredzējušāko un visilggadīgāko darbinieci Agnesi Apsi. Ne velti viņa bija vienīgā, kas atcerējās visus bijušos priekšniekus un visus

bijušos galvenos, Dažs no viņiem bija pastrādājis ilgāk, cits mazāk ilgi, dažs no viņiem bija aizgājis ar kaunu un negodu, dažs bija izcēlies, paaugstināts un tagad atradās tik augstu, ka augstāk gandrīz vai nav iespējams. Arī par sevi Agnese zināja, ka viņai augstāk vairs netikt. Izglītība jāiegūst un attiecīgas skolas jābeidz jaunībā. Bet vai tad toreiz bija laika? Meitēni mazi, jāvadā uz silītēm un bērnudārziem, bet vēlāk — jā, kas īsti bija vēlāk? Kaut kā grūti atcerēties. Bet, lai nu kā, — meitas ir izaugušas, apprecējušās. Vai arī viņām dzīve paies tāpat kā mātei — tik ātri, ka ne attapties? Un, raugi, tagad viņa ir viena, vientuļa pie šī apkrautā galda un netiek gudra, kam visi šie papīra blāķi vajadzīgi, kam tie domāti un ko viņai šobrīd ar tiem darīt.

Agnese domāja par sevi, darbu un veco, kas šorīt aizgāja neēdis, par Snorhu, kas šķindina pudeles, un visu pārējo, kas ar to sakarā, un nepamanīja atgriežamies Veltu. Kā saukta tajā pašā brīdī ienāca arī Marga. Abas draudzenes nostājās Agnesei katra savā pusē un lūkojās uz savu vecāko biedreni. Pienāca arī Ziga. Marga, kas bija pļāpīgāka un daudz ziņkārīgāka nekā pārējās — patiesībā viņa bija tik ziņkārīga, ka dažreiz skrēja pāri ielai, ja redzēja divas sievas sačukstamies, lai slepus pielavītos un noklausītos, ko tās divas viena otrai stāsta, — pirmā pārtrauca klusumu un jautāja: — Agne, kas ar tevi ir? Tu sēdi, tak mūs nesaskati, tavas acis raugās katra uz savu pusi, it kā redzētu ko citu.

Agnese Apse lūkojās uz savām darbabiedrenēm, ar kurām kopā šajā istabā nosēdējusi daudzus gadus, par kurām domājās zinām visu, tāpat kā draudzenes domājās zinām visu par viņu. Tagad Agnese viņas vērtējoši nopētīja no galvas līdz brunču apakšējai vīlei, rūpīgi izsvērdama, vai viņa ir tiesīga tām atklāt savu noslēpumu. Agnese labi dziļi ievilka elpu, vēl šaubīdamās, vai draudzenes viņai noticēs, vai to, ko viņa grib sacīt, kādam maz drīkst izpaust, bet lielo gaisa daudzumu plaušās ilgi aizturēt nebija iespējams. Un, visu līdz galam neizdo​mājusi, viņa spēra laukā: — Mūsu dzīvoklī ir ieperinājies Snorhs.

Lai gan pateikts bija pietiekami skaļi un nepārprotami, darbabiedrenes palika ar vaļējām mutēm un pēc viņu acīm bija skaidri redzams, ka teikto viņas tomēr nav apjēgušas. Viņas lūkojās cita uz citu, te atkal uz Agni, un nekas vairāk kā ap​jukums viņu ģīmjos nebija saskatāms.

— Sš-n-orhs? — Velta uzmanīgi pārjautāja. Kad Agne apstiprinoši pamāja, viņa tincināja: — Kas viņš, tas Snorhs, ir? Kāds viņš izskatās?

Kad nu Agne to uzreiz tā nevarēja paskaidrot, Velta zīmīgi saskatījās ar Margu, abas palūkojās uz viņu un, viena otru pārtraukdamas, prasīja: — Vai tad tu pati viņu nemaz ar neesi redzējusi? Vai viņš ir cilvēks, dzīvnieks … vai spoks?

— Es nezinu, — Agne teica, — viņš dzīvo starp pudelēm. Bet man nerādās.

Abas atkal zīmīgi saskatījās un prasīja: — Abet kā tad tu zini, ka viņš tur dzīvo, ja nerādās?

Agne saprata, ka savā atklātībā gājusi par tālu un viņu tūdaļ noturēs par dullu, kāda viņa nekad (paldies dievam!) nav bijusi, ka tagad nekavējoties darbabiedrenēm jāizstāsta viss iepriekšējā naktī piedzīvotais tik pārliecinoši, lai viņas patiesi tam notic. Lai atgūtos un sakoncentrētos, Agne teica, ka bez kafijas viņa nekā nespēs pateikt, tik nogurusi viņa jūtoties. Ziga, kurai kā jaunākajai pienācās kafiju vārīt, tūdaļ skrēja pēc ūdens. Marga ķērās pie dzirnaviņām, lai samaltu pupiņas, bet Velta pie loga atbrīvoja mazo galdiņu, uz kura pārējā laikā, kad viņas nedzēra kafiju, stāvēja žurnāli un avīzes.

Kafiju vārīja kaktā aiz skapja. Uz galdiņa rindojās tasītes, nošķindēja karotītes, parādījās cukura trauks. Viss tika darīts ierastā kārtībā, saskaņotām kustībām; tas bija rituāls, kas noslīpēts ilgos gados, katrs zināja savu vietu un darāmo. Un tā, raugi, karstais dzēriens drīz smaržoja tasēs — un četras darbabiedrenes sasēdās ap galdiņu, lai paklausītos, kas tad īsti ar vienu no viņām noticis. Sievietes palaikam pļāpīgas savā starpā ir tikai tāpēc, ka viņas no sirds nedabū izrunāties ar vīriem. Un tā, nekā neslēpdama un nesagrozīdama, Agnese A^pse pavisam godīgi un vaļsirdīgi izstāstīja visu, ko iepriekšējā naktī bija piedzīvojusi, sākot ar to brīdi, kad sadzirdēja stiklu šķindēšanu, kā pārbijās, aizbarikādēja savas istabas durvis un gāja modināt veco un kā vecais gulēja un necēlās augšā.

Agnese apklusa, ievilka dziļāk elpu un teica trim sievietēm, kas, uzmanīgi klausīdamās stāstu par

Snorhu, bija aizmirsušas dzert kafiju: — Jūs nedomājiet, ka es aprunāju savu vīru, pašas zināt, es no viņa nekad neesmu nost šķīrusies, nedz viņš svešos brunčos pinies, tak, kad vīrietim pienāk tie gadi, viņš nav un nav par pillu ņemams.

Uz to nu divas vecākās klausītājas, kas katra savā mūžā bija pārdzīvojušas ne vienu vien vīru, atbildēja gaužām sa​skanīgi, ka tā nu tiešām esot tiesa un viņas Agneses sacīto nemaz nedomājot apšaubīt.

Ziga, visjaunākā, kurai par vīriešiem gan bija savs — atšķirīgs vērtējums, vecākajām darbabiedrenēm to nevēlējās izpaust. Un tā, Zigas klusēšanu pieņēmusi par piekrišanu. Agne izsacīja pārdrošu domu, kas tikai nupat viņas smadzenēs pa- plaiksnīja: — Varbūt vecais Snorhu tīšām mājās atvedis, lai mani biedētu.

Divas klusēja, bet Marga, dzirdēto pārdomājusi, teica: — Nomierinies, Agne, tavs vecais nav vainīgs, ka Snorhs pie jums ielavījies.

— Kā tā? — Agne bija nesaprašanā. — Kāds viņu ir ielai​dis. Tu tak neteiksi, ka es pati tā esmu.

— Nē, tu ne .. . Redzi, kad es visu tā riktīgi pārdoniāiu, tad man ir jāsecina, ka tas Snorhs laikam iet cauri sienām. Vai arī staigā pa noteku un ventilācijas caurulēm.

Trīs pārsteigti acu pāri raudzījās uz zilu dzīsliņu sastīgo- taiiem vaigiem, seju, no kuras pretī zibsnīja mazas, spridzīgas ačeles, kas iezibējās vēl spožāk, kad to īpašniece ierunājās: — Jūs zināt, man ir jauna veļas mazgājamā mašīna. Znots nopirka «Evrika». Tā viņa saucas. Un tāpēc es veļu mazgāju pati. Mājās. Un žāvēt stiepju uz bēniņiem. Atslēgu ņemu no sētnieces. Pirms pāris dienām arī izmazgāju. Šorīt gāju raudzīt, vai ir sausa. Dieviņ tēiīt! Palagi saplēsti, sasviesti čupā, un kāds tajos ir gulējis.

— Bet kāpēc tu domā, ka vainīgais ir Šnorhs? — iejautājās Velta, kas arī reizēm bēniņos žāvēja vēju.

— Tāpēc, ka cilvēks palagus neplēš, lai tajos pārgulētu. Bez tam vienīgā bēniņu atslēga bija pie manis. Tā ka pa durvīm neviens iekšā tikt nevarēja. Tas ir kaut kas tāds, kas iet cauri sienām vai aizslēgtām durvīm.

— Šausmas! — Velta iesaucās. — Ja ar mani tā notiks, es samainīšu dzīvokli. Nedzīvošu jau nu kopā ar kādu tur Šnorhu, par kuru es nezinu pat, kā viņš izskatās.

Ziga, kas visu laiku bija klausījusies ar smīniņu skaistajās, krāsotajās lūpās, kļuva nopietna. Viņa kaut ko atcerējās un sāka stāstīt: — Paklausieties! Šorīt es aizgāju uz arhīvu, meklēju vecās kopijas, lai salīdzinātu ar jaunajām. Ilgi nevarējām atrast, bet, kad atradās — nepavisam tur, kur tām jābūt, bija skaidri redzams, ka kopijas ir saburzītas un saplēstas. Arhīva meitenes dievojās, ka durvis pēc darba viņas kārtīgi aizslēdzot un aizzīmogojot, bet kāds tomēr tiekot iekšā un pa nakti guļot papīros. Taisni tāpat kā tavos palagos.

— Tas var būt tikai Šnorhs, — Marga pārliecinoši teica. — Un vispār pasaulē notiek tādas lietas, tadas lietas … — Viņas ačeles samiedzās vēl šaurākas, kad viņa noslēpumaini lūkojās uz savām darbabiedrenēm. — Bet lai nu pasaule, kur pasaule! Ņemsim tikai mūsu pašu darbu. Kur, par piemēru, palika ienākošo rakstu mape un reģistrācijas grāmata? Bija un vairs nav. Sveši pie mums nenāk. Vai jūs ņēmāt? Vai es ņēmu? Tāpēc es saku!

Tas, ko Marga teica, bija neapstrīdama patiesība: ienākošo rakstu mape un reģistrācijas grāmata pazuda visdīvainākā veidā tieši tad, kad vajadzēja atbildēt uz dažiem tādiem iesniegumiem, uz kuriem atbildēt bija neiespējami. Tas vadībai sagā​dāja milzīgas grūtības.

Viņas vēl ilgi todien runāja par visādiem dīvainiem gadījumiem, par notikumiem, kam nevarēja rast izskaidrojumu. Varbūi patiešām eksistē Snorhs? Kaut kas tāds, ko normālam cilvēkam grūti saprast, pret ko nav iespējams cīnīties?

Kad saruna pie kafijas tases beidzās, bija jau pēcpusdiena. Darbinieces atgriezās pie saviem rakstāmgaldiem, lai turpinātu iesākto darbu, tomēr turpināts nekas netika, jo ziņa par Snorhu bija

satraukusi, padarījusi nervozas, un sievietes aizvien biežāk sāka lūkoties pulkstenī.

Agnese Apse tā arī neatcerējās, kāpēc bija sākusi pārrevidēt sava rakstāmgalda saturu, taču neko svarīgu un īpaši vajadzīgu viņa neatrada. Vīlusies viņa salika mapes un vākus atpakaļ, saguldīja stingrā kārtībā tā, ka jebkurā diennakts laikā spētu atrast ikvienu papīru. Kad viņa to bija izdarījusi, Agne juta, ka jāiet mājās. Varbūt vecais šodien pārnāk agrāk, viņš taču aizgāja neēdis, būtu laikus jāpagatavo vakariņas. Un ne tikai doma par veco — kaut kas jauns un neizskaidrojams viņu urdīja un vilka prom.

Kā uzminējušas viņas domas, trīs pārējās saskatījās, un Velta teica: — Agne, pēc visa pārdzīvotā tu varētu iet ātrāk mājās, mēs jau te būsim.

Un Agnese gāja. Viņu bija pārņēmis kaut kāds neizskaidrojams nemiers, tā vien likās, ka viņa ko nokavēs, palaidīs ga​rām, ja tūdaļ neieradīsies mājās.

Pie dzīvokļa durvīm viņa nonāca diezgan aizelsusies, apstājās, atvilka elpu, tad paraustīja rokturi.

Durvis bija noslēgtas, un viņai kļuva tā kā vieglāk. Bet, no otras puses, tīri tā kā baismi, ja iedomājies, ka tavā dzīvoklī aiz slēgtām durvīm ir kāds, par kuru tu īstenībā nekā nezini.

Viņa lēni, lūkodamās apkārt un ieklausīdamās, iegāja iekšā. Nekas neliecināja, ka viņa te nebūtu viena. Varbūt tikai māži un māņi vien?

Agnese piekopa virtuvi. Pēc tam uzlika vārīties zupu un gaidīja pārnākam vīru. Bet bija vēl agrs, un vecais tik drīz vis nevarēja nākt. Viņa nogrieza mazāku gāzes liesmu un klusi ielavījās istabā, kur mitinās Snorhs. Kļuva neomulīgi, zinot, ka istabā neesi viena, bet to otro nekur neredz. Tomēr bailes vairs nebija tik lielas kā naktī, Agnese jau bija apradusi ar domu par Snorhu. Ja zinātu, ko viņš ēd, varētu pabarot. Nu, nekas, to Agne pajautās vīram un tad uz nakti atstās. Lai dzīvo un nešķindina pudeles. Bet tad Agne atcerējās, ka bāriņā nolikusi šokolādes kārbu, kas maksā sešpadsmit rubļu. Ja nu tas lops to sagrauž!

Kārbu viņa bija nopirkusi tāpat katram gadījumam, varbūt jāiet kaut kur ciemos vai pienāk kāda jubileja, tad labi, ka dāvana mājās, ne jau katrreiz, kad tev vajag, tādu var dabūt. Doma par šokolādes kārbu Agni satrauca. Varbūt tieši tāpēc Snorhs bāriņā apmeties, ka tur atrodas šokolāde? Pa nakti to ēd un šķindina pudeles? Tas nebija pieļaujams.

Agne sameklēja garu auklu, vienu galu uzmanīgi piesēja pie bāriņa durvju roktura, otru paturēja rokā un atkāpās labi tālu aiz galda. Tomēr vēl nelikās pietiekami droši. Viņa atvēra durvis uz savu guļamistabu, aizstājās aiz stenderes un tad, elpu aizturēdama, parāva. Durtiņas atvērās, lezvīļojās pudeles, bet neviens ārā nelēca. Agne ilgi skatījās uz pudelēm, tomēr nekā aizdomīga neieraudzīja. Tad viņa, likdama īsus, uzmanīgus solīšus, piegāja pie bāriņa un ielūkojās iekšā. Konfekšu kārba stāvēja neaizskarta. Viņa to apgrozīja rokās — patiesi vesela! Tādas labas konfektes! Vai tad Snorham tās nebūtu patikušas? Viņa pat tā kā apvainojās, ka Snorhs tās nobrāķējis. Viņa jau gribēja konfekšu kārbu nolikt atpakaļ, bet tad pārdomāja, ne​ļaus tak tik dārgu mantu izķēzīt. Agne kārbu aiznesa uz savu guļamistabu.

Tobrīd viņa dzirdēja noklaudzam ārdurvis, paskatījās pulkstenī, nu jā, tas ir vecais, kas nāk mājās.

Agne metās pie bāriņa, savāca auklu un, aizskrējusi uz vannas istabu, iemeta to veļas grozā. Vecais nu gan smietos, ja būtu pamanījis, kā viņa te izdarās. Uz otra izsmiešanu jau viņš nav skubināms.

Agne steidzās uz virtuvi, lai sagaidītu un pabarotu vīru. Viņa paredzēja, ka vecais viņu zobos un apsmies par šīrīta aizgulēšanos. Lai tas nenotiktu, viņa gatavojās pirmā mesties uzbrukumā.

Zupa jau bija salieta šķīvjos, bet vecais nez ko vēl pa istabu čammājās. Tad vannas istabā ilgi mazgāja rokas un kaut ko pie sevis dungoja. «Ka tik nav ieķēris,» Agne nodomāja. Bet tas nevarēja būt, jo vecais nekāds šņabdeguns nebija. Un tad jau viņš nebūtu tik savlaicīgi atgriezies mājās.

Tiklīdz vecais ienāca virtuvē, Agne uzprasīja: — Kas tad tev šodien par priekiem?

— Es dziedu tāpēc, lai nebūtu jāklausās, kā mans vēders dzied.

Tā jau Agne bija domājusi, ka vecais atgādinās viņas aiz- gulēšanos. — Nevajadzēja mājā ielaist ķēmu! Es visu nakti nevarēju ne aci aizvērt, — viņa cirta pretī.

— Tu jau negulēji tāpēc, ka sāki stumdīt mēbeles, laikam biji ieņēmusi galvā istabu atkal pa jaunam pārkārtot, — vecais teica un smējās.

Acīmredzot vecais šorīt ir gan ienācis viņas istabā, redzējis aizkrautās durvis un tagad atgādina to reizi, kad viņa pēc meitu aizprecēšanās pārkārtoja dzīvokli un sāka gulēt atse​višķi.

Agne sadusmojās. — Bet tu man pasaki — kam viņš tev vajadzīgs, tas Snorhs?

— Lai dzīvo! Tu pati tak agrāk gribēji kaķi.

Tas bija tiesa, pēc meitu aiziešanas pie vīriem, palikusi mājās viena, viņa vēlējās kādu dzīvu radību, bet vecais iecirtās un neļāva. Vai tad tagad viņš būtu pārdomājis? — Bet ko tas Snorhs, par piemēru, ēd?

— Agne jau pielaidīgāk jautāja.

— Viņš neēd.

Tagad Agnesei kļuva skaidrs, ka vecais viņu muļķo. Neviena dzīva radība bez ēšanas nevar iztikt — to nu viņa skaidri zināja. Agne tobrīd nespēja izdomāt neko tādu, kas vecajam stipri ķertos pie dūšas, tāpēc apgriezās un izgāja no virtuves. Kādu laiku viņa ar veco nerunās. Lai saprot, ka ar viņu tā nevar!

Vakarā, kad vecais skatījās televizoru, Agne pie viņa neizgāja; viņa sēdēja uz platās, labi saglabātās laulības gultas malas un adīja mazdēliņam cimdiņus. Sākumā if mierīgi pirkstos veikli ņirbēja adatas — un Agne nevarēja vien nopriecāties, cik mazie cimdiņi iznāk skaisti. Bet tad blakusistabā apklusa televizors; viņa dzirdēja, ka vecais aizgāja uz savu istabu un vairs neatgriezās. Tas nu vairs nebija labi.

Vecajam vajadzēja ienākt pie viņas un mēģināt salabt. Bet vecais to nedarīja. Ko nu?

Kādu laiku Agne vēl adīja, tomēr par savu darbu īsti priecāties vairs nevarēja. Bija jādomā, kāpēc sastrīdējās? Kāpēc uz vecumu abi it kā atsvešinās? Kāpēc kļūst nerunīgi un salti? Kāda gan manta viņiem būtu dalāma? Vainīgs, protams, ir vecais ar savu Snorhu, neizprotamu ērmu, kuru neviens nav redzējis.

Brīdi Agnes rokas gulēja klēpī smagas un nekustīgas, viņa domāja par savu dzīvi, par darbu, par rūpēm un bērniem, kuri nu jau lieli, bet sevi iežēlināt nespēja, un asaras kā nenāca, tā nenāca. Lai nu viņa domāja kā domādama, viņas dzīve tik slikta un neizdevusies nemaz nelikās. Labi, viņa ies gulēt, gan jau rīts būs gudrāks nekā vakars. Un patiesi — kad viņa ielikās gultā, kļuva pavisam viegli un gaiši. Rīt viņa ar veco izlīgs, tad atkal abi sēdēs pie televizora, parunās par šo un to, atcerēsies meitas, papriecāsies par mazbērniem, kuri tepat tuvumā dzīvo. Varbūt aizies ciemos. Nav uz veco ko ļaunoties, tāds viņš ir, reizēm kluss un nerunīgs, reizēm dumji pajoko.

Un tā, krustu šķērsu par savu dzīvi izdomājusies, Agne jau iesnaudās, varbūt kādu strēķīti pat pagulēja, kad viņu uzmodināja troksnis, kas nepārprotami nāca no blakusistabas. Agne pietrūkās gultā sēdus. Bet atkal bija klusu, tikai sirds stipri klauvēja krūtīs un džinkstēja ausīs. Viņa gaidīja, ka vecais nāks pirmais skatīties, kas notiek. Bet nekā. Varbūt aiz divējām durvīm nedzirdēja?

Agne uzdedza gaismu un piegāja pie durvīm. Pavēra Istaba, tāpat kā iepriekšējo nakti, bija ielas spuldžu apgaismota, tomēr tajā nekas nekustējās un nelēkāja. Bija klusi un mierīgi. Tad Agne arī te uzgrieza gaismu, bet nekā neierau​dzīja.

Viņa tīšām staigāja smagi, vārstīja durvis un paskaļi purpināja, izsacīdama neapmierinātību ar nejauko vīru, kas dzīvi pārvērtis par elli, ielaizdams dzīvoklī ķēmu un mošķi. Tomēr viņas pūlēm panākumu nebija, jo, kad viņa apstājās pie vīra guļamistabas durvīm, skaidri varēja saklausīt paklusu, bet no​teiktu krākuļošanu.

Tad viņa dusmās paķēra gaļas cirvīti, pieskrēja pie bāriņa, atrāva vaļā un izgrūstīja pudeles tā, ka tās šķindēt nošķindēja, bet mošķis neparādījās, acīmredzot viņš bija paslēpies kaut kur citur. Agne pakāpās uz krēsla, bet arī uz skapjaugšas viņa nebija. Skapja durvis bija noslēgtas, tur riebeklis ielīst neva​rēja, lai gan, ja ticēt tam, ko sievas stāstīja darbā …

Agne ar cirvīti iegāza pa skapja durvīm un sacīja: — Tiš! — Ieklausījās, bet nekas nenotika.

Viņa vēl papurināja aizkarus, paskatījās uz aizkaru stangu — nekā. Ej tu tādu medī pa visu māju!

Varbūt šobrīd Snorhs sēž virtuvē, varbūt citā istabā. Un, kā par spīti, viņiem tāds dzīvoklis, ka divas istabas caurstaigājamas. Tu pa vienām durvīm nāc iekšā, viņš pa otrām ārā. Skaidrs, ka nenoķersi. Ja nu vienīgi vecais nāktu palīgā. Bet vai tad to naktī drīkst modināt! Dies pasarg! Jāliekas tik gultā un jāgaida rīts. Lai gan sirds tik nemierīga, tik nemierīga. Ko tas briesmonis pa to laiku pastrādās? Tak citas izejas

nebija. Neies jau caurām nak​tīm vāķēt kā pie miroņa.

Agnese grūtu sirdi likās gultā un, kā par brīnumu, tūdaļ aizmiga — varbūt tāpēc, ka iepriekšējo nakti bija slikti gulējusi.

No rīta nekāda saruna neiznāca: vecais bija nikns un neiz- gulējies. Tikko sieva pavēra muti, lai sāktu runāt, kad viņš jau brēca: — Liec mani mierā! Es necietīšu, ka mani no paša rīta jāj!

Kad vecais tā kliedza, tas nozīmēja, ka labāk viņu netrau​cēt, vecais būs nervozs un netaisns un Agnes vārdos neklau​sīsies.

Grūtu sirdi viņa ieradās darbā. Tur dūca un rūca, cilvēki skraidīja, citi pulcējās bariņos, un visi runāja par Snorhu. Vairāki pavisam nopietni apgalvoja, ka Snorhs dzīvojot arī pie viņiem, esot apmeties viņu dzīvoklī, to varot just un manīt, kā viņš tur slepus rosoties. Agnese Apse bija pārsteigta. Tikai vakar viņa darbabiedrenēm izstāstīja par Snorhu, bet šodien to zināja jau viss kolektīvs. Un daudzi apgalvoja, ka viņi Snorha klātbūtni jutuši jau sen, tikai nav par to runājuši. Un, re, cik dīvaini, pirms stundas Agnese vēl bija gribējusi strosiēt vīru, pieprasīt, lai viņš Snorhu izvāc no mājas, bet tagad, kad daudzi Snorhu uzskatīja par savu, Agne juta izteiktu skaudību un nepatiku. Nē, Snorhs piederēja tikai viņai, nevienam nebija uz to tiesību. Ja viņa vakar nebūtu atklājusi, ka tāds Snorhs vispār eksistē, šodien neviens to nezinātu.

Kamēr Agnese tā domāja, kāds sāka stāstīt, ka pagājušo nakti Snorhs atkal sajaucis dokumentāciju un tagad rodoties milzu grūtības. Papīri esot aizsūtīti uz vienu vietu, bet vagoni ar materiāliem uz citu. Un tas notiekot tikai tādēļ, ka Snorhs jaucot papīrus. Patiesi — arhīvā atkal kāds esot gulējis. Un kas gan cits tas varētu būt, ja ne Snorhs? Snorhs, kas iet cauri aizslēgtām durvīm, pārvietojas pa noteku un ventilācijas cau​rulēm.

Pēc tam Agnesi Apsi izsauca priekšnieks, Agne satraucās, varbūt pārmetīs, ka vakar nokavēja darbu, bet priekšnieks bija loti laipns un lūdza, lai viņa vaļsirdīgi izstāsta visu par Snorhu. Agnese samulsa. Kā lai viņa priekšniekam, gudram un inteliģentam vīrietim, stāsta, ka viņas dzīvoklī gandrīz vai spokojas?

Bet priekšnieks tomēr uzstāja un apgalvoja, ka viss, ko viņa par Snorhu zinot, esot ļoti būtiski un svarīgi.

Un tā Agnese stāstu par Snorhu atstāstīja vēlreiz. Priekšnieks daudz ko pārjautāja, precizēja, gribēja uzzināt sīkumus. Un Agnese stāstīja. Viņa tikai noklusēja, ka vienbrīd vēlējusies, lai Snorhs būtu mazs, maigs un mīlīgs kustonītis, kura dēļ draudzenes viņu apskaustu. Šobrīd tas likās nepiedienīgi.

Beidzot priekšnieks jautāja: — Kā jūs domājat, vai Snorhs varēja ieperināties arhīvā, kur glabājas dokumentācija?

Agnese apdomājās un feica: — Jā. Pēc visa spriežot, bultas un atslēgas viņam neko nenozīmē.

— Paldies! Jūs mums ļoti, ļoti palīdzējāt. Jums tiks izteikta pateicība, un jūs paaugstinās darbā.

Priekšnieks piecēlās, spieda viņai roku un pavadīja līdz durvīm. Agnese Apse pat pabrīnīties nepaguva.

Pēcpusdienā sasauca sapulci. Dienas kārtībā bija viens punkts: Snorhs, un kā pret viņu cīnīties.

Runātājs stāstīja par panākumiem, par plāna izpildi un operativitāti, par kāpumu un kvalitāti. Viss būtu labi, bet radies jauns apstāklis — Snorhs. ESM par viņu trūkstot ziņu, tāpēc tas esot neaprēķināms lielums, kas nepakļaujoties prognozēšanai. Bet viens esot skaidrs — visur, kur iejaukts Snorhs, notiekot kas neparedzēts, neizprotams, neizskaidrojams. Kā spilgtāko piemēru runātājs minēja gadījumu ar deviņstāvu māju, kurai celtnieki gan visos stāvos ielikuši durvis, bet aizmirsuši pie- rīkot balkoniņus, kam pēc projekta vajadzējis būt; jaunie iemītnieki, kas tajā namā jau dzīvojot, varot no jebkura stāva iziet. . . gaisā. Kā Snorhs to dabūjis gatavu, neviens nevarot izskaidrot, bet fakts paliekot fakts, Snorhs sajaucis dokumentāciju un būvniekiem tā aizmālējis acis, ka neviens neapjēdzis, ko dara. Arī pieņemšanas komisija nekā neesot pamanījusi, goda vārds, nekā. Bet bijuši tak cilvēki, kā saka, ar smadzenēm. Un ar acīm arī laikam.

Pēc tam referents runāja par to, ka neveiksmes darbā, iespējams, vēl ilgi viņus vajātu un nodarītu lielu ļaunumu, bet, pateicoties ilggadīgās, erudītās un disciplinētās darbinieces Agneses Apses modrībai,

viņi šo nebūšanu un neveiksmju vaininieku atklājuši. Tas esot Snorhs, kas ejot caur noslēgtām durvīm, jaucot un pazaudējot dokumentus, radot haosu un nekārtību. Referents vēl ilgi stāstīja par Snorhu, par to, ka šnorhiskās izdarības turpinoties un izplatoties arvien tālāk, dziļāk un plašāk un cilvēki nezin kāpēc nespējot ar tām cīnīties. Un tā Snorhs radot objektīvas un visādas citādas grūtības un traucējot plāna izpildi. Bet nu tam tikšot darīts gals. Ikvienam atsevišķi un visiem kopā jāpanāk un jārīkojas saskaņoti, mērķ​tiecīgi un tā tālāk, lai Snorham dzīvi padarītu neiespējamu un šnorhiskumu izdeldētu pašā saknē.

Klausoties runātāja vārdos, Agnese Apse uzelpoja brīvāk. Ja jau Snorham tādas lietas padomā, tad viņš droši vien viņu dzīvoklī ilgi neuzkavēsies, visā drīzumā to pametīs. Varbūt tajā iegriezies tikai pa ceļam uz kādu citu — svarīgāku vietu. Jo viņas mājas tuvumā lielu uzņēmumu un fabriku nav. Bet gan jau Snorhs atradīs kādu veikalu, sadzīves pakalpojumu darbnīcu vai namu pārvaldi. Vai arī pārcelsies kaut kur tālāk. Agnesei kļuva vieglāk, un viņa sāka dornāt par veco, kurš acīmredzot nemaz nebija vainīgs, ka Snorhs izvēlējies viņu dzīvokli, nejauši ieklīdis, apmeties viņu bāriņā uz laiku, kamēr atiod ko labāku. Lai jau iet vien tālāk. Bet ar veco ir jāizlīgst, nav viņam ko pārmest, tik ilgi gadi kopā saskanīgi nodzīvoti.

Gadās drusku parāties, bet tas nav jāņem vērā. Vecais, protams, ir iespītīgs un paass, bet viņa arī nav nekāda lēnīgā, tāpat kāds vārds reizēm pasprūk.

Kad sākās debates par to, kā aktīvi cīnīties pret Snorhu un tikt no viņa vaļā, Agne izlavījās ārā.

Pa ceļam iepirkusies, viņa steidzās mājās. Tīkliņā bija gaļa cepetim un vairākas pudeles alus.

Mazliet aizelsusies, viņa kāpa augšā pa kāpnēm, bet ap sirdi bija labi. Kaut tik nu vecais ātrāk atnāktul Tā ar Agni bija vienmēr. Tiklīdz viņa apzinājās savu vainu, tūdaļ meklēja iespēju ar veco izrunāties, samierināties, izlīgt.

Pārģērbusies, rūpīgi nomazgājusi rokas, Agne ķērās pie cepeša gatavošanas, mizoja kartupeļus un brīdi pa brīdim ielūkojās pulkstenī. Cepetis čurkstēja krāsniņā, un dzīvoklis pildījās ar kārdinošām smaržām. Tās saodis, vecais tūdaļ atmaigs, kļūs mīksts kā šampūnā mazgāts. Un, kad viņa no ledusskapja izņems alus pudeles, vecais savu Agni uzskatīs par burvīgāko sievieti pasaulē pat tad, ja viņa pirms tam būtu bijusi visriebī​gākā ragana.

Kārtējo reizi uzmetusi skatienu pulkstenim, Agne secināja, ka vecajam nu jau vajadzēja būt mājās.

Bet nenāca. Ko tas varētu nozīmēt? Citas dienas viņš ap šo laiku jau sen bija klāt. Agne nodzēsa gāzi, cepeti no krāsns nevilka laukā, tas vēl var gaidīt, bet kartupeļi noteikti vairs nebūs tik garšīgi. Ko nu?

Viņa tā bija gatavojusies šim brīdim, jo nekādi nespēja ilgi dusmoties uz savu veco. Lai nu šāds un tāds, tomēr savs. Divdesmit sešos gados pierasts un iepazīts, tikpat kā daļa no pašas. Agne par savu veco domāja ar maigumu un gaidīja, bet viņš kā nenāca, tā nenāca. Vai kaut kas būtu noticis? Telefona dzīvoklī nebija, piezvanīt uz darbu nevarēja. Skriet uz tuvāko telefona būdu nākamajā ielas stūrī viņa negribēja: ja nu pa to laiku vecais pārnāk un neatrod viņu mājās? Nē, nē! Agne vēl gaidīs. Gan jau nekur nepazudīs. Un nepazuda arī.

Pēc tā, cik ilgi vecais slēdza durvis, Agne saprata, ka viņš ir ieķēris. Tas gadījās reti. Ārkārtīgi reti.

Kas gan tāds varēja notikt tieši šovakar? Agne nolēma būt piesardzīga, nekā nepārmest, nogaidīt, kamēr vecais pats sāk runāt.

Viņš ienāca un, nostājies virtuves durvīs, šūpojās, un Agne redzēja, ka viņš ir diezgan ķirsī. Nu, lai ir! Viņa savaldīsies, nekā neteiks. Vecais paostīja gaisu un, mazliet šļupstot, pra​sīja: — Ha! Vai tad kādus svētkus taisies atzīmēt, vai, ka tā cep un vāri?

— Ej nu labāk pārģērbies un nomazgājies, tad es tev pa​stāstīšu. Vannas istabā noliku tīru kreklu.

Vecais noskatījās viņā ilgu skatienu un, kaut ko klusi pie sevis ķiķinādams, gāja. Agnei sāpēja, ka vecais pret viņu iz​turas izaicinoši un izsmējīgi, bet viņa nolēma to neņemt vērā.

Kamēr vecais mazgājās, Agne klāja galdu. Uzlika pat jaunos japāņu šķīvjus un ģimenes relikviju — sudraba nažus un dak​šiņas.

Beidzot vecais nāca, kājas šļūcinādams un kaut ko zem deguna pukstēdams. Tā viņš vienmēr, kad ieķēris, laikam jūtas drošāks un varenāks kā citkārt. Ieraudzījis pielietas alus glāzes, iesmējās: — Ha! Par

ko tad mēs dzersim, ko? Par Snorhu, vai? Labs ir, lai būtu par Snorhu!

Agne dzēra alu, lūkodamās uz veco, un no tā, kā viņam mirdzēja acis, saprata, ka viņam kas nešpetns prātā. Un nebija kļūdījusies. Tiklīdz nolika glāzi uz galda, tā vecais teica: — Tad apmuļķojuši gan tevi, ko?

Agne vēl nesaprata, ko tas nozīmē, viņa jutās aizskarta, bet ļaut sevi apvainot nu nebija viņas dabā, tāpēc cirta pretī: — Pievaldies, vecais! Šodien mani paaugstināja darbā. Kad pienāks tie gadi un vajadzēs iet prom, es droši vien saņemšu maksimālo pensiju, bet tev līdz tam diez vai tikt.

— Hi, hi . . . Snorhs tev palīdzēja, jā?

— Es viņu atmaskoju.

— Hi, hi … Ak tu, vecā muļķe! Labāk nebūtu mēli kul​stījusi!

Agne juta, ka viņai tā kā roka notirpst, kā noraustās, taisni vai kraut vecajam pa ausi, lai nemuld. Bet vecais tikām deva vaļā: — Pie mums arī šodien sākās Snorha medības. Pienāca no augšas pavēle: atklāt un padarīt nekaitīgu Snorhu, kas traucējot strādāt. Celtnieki jau to esot izdarījuši, tagad pārējiem kārta. Un tad es sapratu, ka tu esi izpļurkstējusies.

— Vecais!

— Un tagad es tev ko pateikšu — nav nekāda Snorha. Nav-va!

— Kā nav? — Agnese sausu muti jautāja. — Kas tad pu​deles šķindināja?

— A, redz, tas bij tāpēc, ka es gan skaitos precējies, bet sievas tikpatanās nav. Guļam katrs savā kambarī. Un tad pa vakariem man bija garlaicīgi — un es domāju, kam mums tas bāriņš vajadzīgs…

Kad nu tās pudeles bišķiņ šķindēja, es teicu, ka Snorhs, tāds vārds ienāca prātā. Bet tu uzreiz to piekāri pie lielā zvana . . .

Otrā dienā Agnese Apse ieradās darbā agrāk un gaidīja, kamēr sanāk pārējās darbinieces. Kad visas bija sapulcējušās, viņa, ievilkusi elpu dziļi krūfīs kā pirms lēciena saltā ūdenī, spēra laukā: — Mīļās, tagad es jums teikšu to, ko skaidri zinu, — nekāda Snorha nav! Nav — un viss.

Draudzenes neticīgi uz viņu palūkojās, saskatījās un teica: — Tā nu tev kāds ticēs uz vārda. Visi zina, ka Snorhs ir, bet tu uzreiz: nav — un viss. Jāprasa, kur tad palika, ja bija. Pati stāstīji, ka tavā dzīvoklī ieperinājies.

Agnese izstāstīja, kā tas Snorhs īsti radies, bet, jo ilgāk runāja, jo skaidrāk redzēja, ka draudzenes viņu sāk turēt par dullu, kāda viņa nekad nav bijusi. Tas apvainoja. Beigās Agnese sarūgtinājās tiktāl, ka aizgāja pie priekšnieka. Tas, gudrs cilvēks, sapratīs un palīdzēs visu noskaidrot.

Priekšnieks sākumā bija pati laipnība, bet, tiklīdz apjēdza, ko viņa padotā runā un vēlas, tā pilnīgi pārvērtās — kļuva drūms, pat nikns un nerunīgs. Beigās teica: — Tās ir galīgas muļķības, ko jūs te melšat. Ko jūs gan iedomājaties! Gribat iz​gāzt svarīgu pasākumu — cīņu pret Snorhu.

— Man vecais gan saka .. .

Agnesei laikam tā nevajadzēja runāt, jo priekšnieks nez kāpēc kļuva vēl drūmāks. — Mēs jūs tomēr paaugstināt nevarēsim, — viņš teica. — Ar tādiem uzskatiem jūs diez vai spēsiet tikt galā ar jaunajiem uzdevumiem, ko izvirza pašreizējais at​bildīgais moments.

Jāsaka, Agnese Apse to pārāk smagi nepārdzīvo. Vakaros viņa atkal ar savu veco saticīgi sēž pie televizora, šo to parunā un ada. Pēc tam viņi guļ platajā laulības gultā, un pudeles viņu bāriņā pa naktīm vairs nešķind. Kad vecais sāk krākt, Agnese viņam ar pirkstu pārvelk pār kaklu, vecais tā kā norīstās, pagriežas uz sāniem un guļ tālāk. Varētu domāt, ka viņi ir pat laimīgi.

VISU ROŽU ROZE

Viņš bija dārznieks, ilgus gadus nodarbojās ar rožu audzēšanu, un jāsaka — viņam bija veicies: vairākas jaunas rožu šķirnes, ieguvušas diplomus un nesušas savam radītājam slavu, tagad auga un ziedēja daudzu pilsētu dārzos un parkos. Starp ro.ru audzētājiem viņa vārds bija labi pazīstams, viņa padomus uzklausīja un augsti vērtēja. Taču, kā tas dzīvē bieži notiek, ar sasniegto viņš nebija apmierināts. Saņēmis kārtējo pagodinājumu, noklausījies, ka viņam piešķirts Nopelniem bagātā rožu audzētāja goda nosaukums, viņš devās mājās ar dīvainu nemieru krūtīs. Kaut kas viņu tirdīja un urdīja izdarīt arvien jaunus eksperimentus, pētīt, lasīt, pūlēties. Viņš sapņoja par to, ka radīs rozi, kādas pasaulē vēl nav, kas pārspēs visas līdzšinējās rozes, kam zieds uzplauks lielāks, katrā ziņā krāšņāks, kas sevī apvienos visu rožu labākās īpašības, būs piedevām izturīga un . . . Jā, kādai gan jākļūst rozei, kura būtu pati pilnība, par kuru neviena cifa roze vairs nespētu būt pārāka? Vai var radīt skaistumu, par kuru nekas skaistāks nav iespējams? Vai skaistumam ir robežas? Tā domādams, dārznieks nāca pie slēdziena, ka šādu robežu nav.

Sī atziņa viņu apbēdināja. Ja galējs skaistums un pilnība nav iespējami, vai tad viņa darbs nav veltīgs un bezjēdzīgs? Kāda jēga iet pa ceļu, kas nekur nebeidzas, kam nav ne sākuma, ne beigu? Mūžīgs ceļš uz pilnību, kura nekad nav sasniedzama. Kāds absurds, viņš domāja. Un tomēr. Vai pilnību sasniedz ūdens piliens, molekula, atoms, kas aiztek pa strautu? Tālāk ieplūst upē, tad jūrā, no kuras iztvaiko, paceļas gaisā, ar mākoni tiek aiznests līdz kalniem vai līdzenumam, nolīst zemē un atkal plūst uz jūru. Varbūt nākošais riņķis niansēs atšķirsies no iepriekšējā, varbūt ūdens piliens tiks uzsūkts kokā vai puķē, bet pēc tam tas tikpat atkal turpinās mūžseno ceļu? Vai dzīšanās pēc skaistuma arī nav tāds riņķa dancis, kas nekad nebeidzas, tikai katra nākamā paaudze nāk ar savu izpratni, variācijām par jau esošu skaistumu?

Vai mēs neriņķojam pa mūžīgu apli, no kura netiekam laukā? Varbūt šis aplis ir jāpārcērt, lai sāktos kaut kas jauns, lai ūdens piliens, aizplūdis jūrā, pacēlies gaisā, beigās jūrā vairs neatgrieztos? Varbūt tad jūra kļūtu par sauszemi un debesis par okeānu? Vajag radīt rozi, tādu šķirni, kas savā būtībā jau būtu pavisam kas cits — jauns un nebijis. Visu rožu roze, nevis vēl viena variācija par jau esošām rozēm. Roze, pēc kuras nekādas citas rozes nav iespējamas. šādas domas domādams, dārznieķs pārstaigāja dārzu, aplūkoja izaudzētās jaunās šķirnes, un nekas viņu neapmierināja. Ziedi, protams, bija skaisti, bet aiz šī skaistuma viņš redzēia rožu trauslumu, nepastāvību, īslaicību. Ikviena no šīm rozēm bija vārga, pakļauta slimībām un ātrai iznīkšanai. Tiklīdz cilvēks kādu laiku aizmirsīs par tām rūpēties, šīs mākslīgi radītās šķirnes izvirtīs, pārmežoņosies, zaudēs savu uzfrizēto skaistumu un kļūs atkal par pirmatnējām savvaļniecēm. Tā sakot, atgriezīsies savā dabiskajā stāvoklī, savā pirmsākumā. Ja izdotos radīt šķirni, kas būtu izturīgāka un spēcīgāka par vispirmatnē- j.'iko rozi un skaistumā pārspētu ikvienu no iTdz šim izveidotajām, tad loks tiktu pārcirsts.

Gals kļūtu par sākumu. Vai tāds nav cilvēka uzdevums un sūtība? Valdīt pār zemi, ūdeņiem, augiem un dzīvniekiem, lai dabas spēki viņam kalpotu un zvaigznes kustētos pēc viņa noteiktiem ceļiem. Visi taču pēc tā tiecamies, tikai katrs savā sfērā, savā izpratnē. Dārznieks jauta, ka tāds ir viņa aicinājums un nolemtība. Viss, ko viņš līdz šim bija sasniedzis, — tikai kusli mēģinājumi, neizdevušies eksperimenti.

Bija jārada visu rožu roze, jauns sākums jaunam pirmsākumam, jaunam ciklam, jaunam rožu riņķojumam.

Viņš apskatīja līdzšinējās šķirnes — gan tās, kuras bija veidojis pats, gan tās, kuras bija izaudzējuši viņa kolēģi un kuras salīdzināšanai auga viņa dārzā un siltumnīcās, — un pārdo​māja, kā turpmāk rīkosies.

Viņš snāja smagiem zemnieka soļiem pār zemi, kuru bija apstrādājis, simtiem reižu racis un pārracis, mēslojis, ravējis, cīnījies ar kaitēkļiem, sausumu un pārmērīgu slapjumu, ziemās savus lolojumus glābis no sala un spējiem atkušņiem. Šeit viņš bija pielietojis jaunākās zinātnes atziņas, gan ķīmijas, gan bioloģijas sasniegumus. Bet nekas viņu neapmierināja. Bija jāmeklē un jāiet jauns — vēl neiestaigāts ceļš. Varbūt jāsāk ar pirmsākumu? Bet pirmsākums ir meklējams dabā. Īstenībā viss jau ir, tikai tas jāatklāj. Un tad viņš saprata: ir jāatbrīvojas no iepriekšējā, no sasniegtā, no pieņēmumiem un aizspriedumiem. Varbūt tas, ko šobrīd uzskata par zinātniski pierādītu, ir jāapšauba, jāpārbauda aksiomas un jāsāk no sakuma. Par pamatu ņemot dabu tīrā veidā. Viss mākslīgi radītais jāatmet, jānoārda. Zinātne nekad nav bijusi sentimentāla un rēķinājusies ar eksperimentējamo objektu un cilvēka jūtām. Viņš sāka ar to, ka nojauca siltumnīcas, jo tajās auga tikai siltumnīcas stādi — rozes, kas bija gan skaistas, bet pārāk maigas un neizturīgas. Viņš tās izstādīja ārā un nolēma par tām nelikties ne zinis. Iznīks, kam jāiznīkst.

Augstākā ideja nepazīst cilvēka žēluma. Kas to teicis? Rainis? Varbūt Rainis ir bijis gudrāks, nekā mēs šodien spējam iedomāties.

Viņš atteicās no ķimikālijām — gan tām, ko kaisa zemē, gan tām, ko lieto cīņai pret augu kaitēkļiem un slimībām. Izdzīvos, kas izdzīvos. Viņš ļāva zemei atpūsties, norūgt un uzkrāt spēkus. Ziemā nevienu rozi vairs nesedza, neglāba ne no aukstuma un sala, ne no sniegputeņiem un atkušņiem, pieņemot, ka labs un dabisks ir tikai tas, kas spēj dabiskos apstākļos pastāvēt. Izdzīvos, kas pārvērtīsies. Varbūt pielāgosies? Da​biskā izlase?

Pavasarī, kad sāka sazaļot puķes un koki, viņa rožu dārzs izskatījās panīcis. Daudzi dēsti bija aizgājuši bojā, neizturējuši skarbos pārbaudījumus. Dārznieks par to nenoskuma. Viņam derēja tikai tās rozes, kas, ziemu pārdzīvojušas, vēl dzina zaļus un spēcīgus pumpurus. Bet arī tās viņš vairs nekopa un neloloja. Ja kādai uzbruka kaitēkļi, viņš ļāva to ēst un plosīt. Ja kāda taisījās novīst no sausuma, viņš tai nedeva valgmi. Ar dīvainām trīsām sirdī viņš noskatījās, kā nonīka un izbeidzās vairākas paša izaudzētās šķirnes, kuras bija izpelnījušās augstu atzinību plašās un reprezentablās izstādēs un par kuru radīšanu bija piešķirti diplomi un medaļas, kas stāvēja zem stikla viņa darba kabinetā. Dārznieks no visa tā atteicās, kā godīgs cilvēks atsakās no nepelnītas slavas.

Kad no plašā, krāšņā un daudzveidīgā rožu dārza bija palikuši tikai nožēlojami, sīksti stublāji ar asiem dzelkšņiem, maziem, neizteiksmīgiem ziediem, kādus nevienai izstādes komisijai pat rādīt nedrīkstēja, dārznieks ķērās pie darba. Viņš darīja to pašu, ko bija darījis agrāk, — atlasīja spēcīgākos, izturīgākos dēstus, meklēja skaistākos starp neskaistajiem, lielākos starp sīkajiem, tos audzēja un pārpotēja, vāca sēklas, sēja un stādīja, bet to viņš darīja ārā, dārzā, vējiem un kataklizmām pakļautā klajumā. Kas šo skarbumu neizturēja, gāja bojā; nevienu dēstu viņš neglāba un neloloja, pat tad ne, ja tam, lai nenokalstu, vajadzēja tikai glāzi ūdens, lai nenosaltu, pietika ar uzsviestu egles zaru, pat tad ne, ja pirms tam jaunais krūms bija priecējis viņa acis ar tik krāšņiem ziediem, kādus vēl nebija redzējis neviens cits cilvēks uz zemes. Iegūs, kas atsacīsies. Viņš atteicās — atteicās no jebkura dēsta, jaunas šķirnes, kuru izdevās skarbajos apstākļos radīt un kura, bez šaubām, bija izturīga, stipra, pacietīga šķirne, bet kurai vēl aizvien pietrūka iedomātā skaistuma, krāšņuma, vienreizības. Galvenais, tas visas tomēr bija vairāk vai mazāk parastas rozes, jaunas variācijas par to pašu skaisto rožu tēmu. Ne jau to viņš gribēja.

Viņam vajadzēja visu rožu rozi, kurā būtu apvienots viss, kas vien rozē iespējams, un vēl kaut kas tāds, kas uzreiz to paceltu pāri citām rozēm. Kāda tā izskatīsies, viņš vēl nezināja, tikai sirds juta, ka tādai jābūt, un prāts meklēja ceļu uz to.

Gāja gadi, dārznieka agrākajos izmēģinājuma laukos savā vaļā kuploja rožu šķirnes, kuras nevajadzēja ne īpaši kopt, ne saudzēt, kuras ziedēja ne mazāk krāšņi kā visizlutinātākie siltumnīcu augi un kuras varēja likt jebkurā izstādē un saņemt lielās zelta medaļas, bet šo šķirņu radītājs nebija un nebija

apmierināts. Loks, par kuru viņš bieži domāja, vēl nebija pārcirsts. Ūdens piliens arvien vēl atgriezās jūrā.

Ziema bija dziļa un barga, pūta salti, ilgstoši ziemeļu vēji, auroja caurām naktīm un sadzina sniega kupenas līdzteku jumtiem, ieputināja stādus un krūmus, aizvilka ceļus, pārklāja laukus, takas un upes.

Naktīs māju pakšķos spēra lausks un gaudoja vientuļi suņi, zaudēdami prātu baiļu un sala dēļ. No mežiem, bada dzīti, iznāca vilki un plēsonīgi šaudījās ap cilvēku mājokļiem un lopu fermām. Viss dzīvais, kas vēl elpoja, sajuta stindzinošo aukstumu, nobēga alās, ierāvās spraugās, paslēpās iedobēs, kur centās saglabāt niecīgāko siltuma mazumiņu, lai nenosaltu, neiznīktu, spētu sagaidīt sauli un pavasari, kas atdotu zudušos spēkus.

Dārznieks šajā ziemā pirmo reizi jutās vecs. Un tāds viņš patiešām bija, soļi bija kļuvuši nedroši, kamiešos iemeties kū​kums, un ar skumjām un izmisumu viņš domāja par atlikuša​jiem dzīves gadiem, kuros diez vai paspēs to, ko paveikt jutās aicināts. Neviens cits to neizdarīs. Vismaz tuvāko simt gadu laikā ne.

Vai viņš būtu nācis pasaulē par agru? Kāda jēga viņa dzīvei, nebeidzamajam darbam, ja tas paliks nepabeigts? Šaubu un pārdomu tirdīts, viņš tomēr nepārstāja domāt un darboties, meklēt jaunus un jaunus ceļus savas izvēlētās ieceres piepildīšanai.

Pavasaris nāca strauji. Dienās spīdēja saule, pilēja palāses, sāka čivināt zvirbuļi, no meža biezokņiem atlidoja svilpji. Kādā dienā, kad saule nežēlīgi kausēja saledojušo sniegu, kad jau bija atskrējuši pirmie — pāragrie strazdi, dārznieks apstaigāja pagalmu, aplūkoja apsalušās ābeles, kas auga mājas priekšā, apskatīja nomelnējušos rožu stublājus, un viņu pārņēma dziļa vilšanās. Nevienu citu pavasari viņš nebija juties tik izsmelts un iztukšots kā pēc šīs bargās ziemas.

Dārznieks miedza saules apžilbinātās acis un pēkšņi apstājās pie trausla rozes dziefa, kas bāli zaļoksnējs spraucās cauri sniegam. Dārznieks pieliecās un redzēja, ka nebūt nav alojies. Vārgais, izbalējušais dēstiņš, kas iīda caur raupjo sniega kārtu, ar piebriedušajiem pumpuriem šķita kā brīnums, kā ticība neiespējamajam, ka pat visgrūtākajā brīdī dzīvība uzvarēs un neaizies bojā. Kur tāds te radies?

Pieliecies viņš saudzīgi ar pirkstiem atlauza saledojušo sniegu un pārliecinājās, ka rozes stāds patiesi ir dzīvs, lai arī bezgala sīks un vārgulīgs. Arī zeme, no kuras tas bija pastiepies tikai kāda sprīža garumā, bija cieta, sasalusi un klāta stingu ledus kārtu. Saule jau bija sākusi karsēt, bet tā droši vien maigajam stādam bija pārāk krasa pāreja no sala uz siltumu. Dārznieks vēroja, kā saules stari apņem bālo galotnīti, kā tā notrīs un ledus kristāli, kas to ieskāvuši, sāk kust, pārvēršas ūdens pilienos un iztvaiko. Dārznieks brīnījās par šādu parādību, šķita, ka pats dēsts izstaro nepieredzētu siltumu un tāpēc spēj augt pat salā un sniegā. Dārznieks dīvainā kārtā jutās tik cieši saistīts ar šo rozes stādu, nez no kurienes uzradušos, ka likās, viņš pats sajūt dzīvības trīsas, kas pa trauslo stublāju aizplūst līdz vārgajām saknītēm un modina tās jaunai dzīvošanai.

Kamēr dārznieks tā stāvēja un aplūkoja neizprotamo parādību, viņš atcerējās, ka vēlā rudenī bija te dedzinājis sausus vai nederīgus, tālākajiem izmēģinājumiem izbrāķētus rožu krG- mus. Pēc tam vējš pelnus bija izdzenājis pa dārzu, un te bija palikusi kaila, izdedzināta vieta ar pārogļotiem rožu stublāju un sakņu apdeguļiem gar malām. Vēlāk zeme bija sasalusi, uzsnidzis sniegs. Bālganā dzieta parādīšanās šajā vietā tik agrā pavasarī šķita neiespējama, neloģiska, neticama. Tomēr stāds te auga — laikam kādā rožu apdegulī karstuma un sala krasajā Iespaidā bija notikusi brīnumaina pārvērtība, kāds epsvills stumbrlņš vai sakne zem sniega bija laidusi jaunu dzinumu, iesakņojusies, stiepusies garumā — un pirms pavasara etnāk- lanas cauri sasalušai zemei, pelniem un ledum izlauzies virs​pus® zaļš, dzīvotspējīgs asns.

Lai galīgi izkliedētu šaubas, dārznieks vār! pieskaras dzinumam un sajuta, cik tas maigs, lokans un atsperīgs, Iekšēja sprieguma un pretestības pilns, aptaustīja apaļos pumpurus un ļuto, kā tajos pulsē dzīvības sulas.

Dārznieks stāvēja ilgi, lauzīja galvu un nespēja vien nobrīnīties par neizprotamo parādību. Kamēr viņš tā prātoja, diena sliecās uz vakara pusi, saule paslēpās aiz mākoņa, uzpūta auksti vēji un sāka piesalt.

Sniegs kraukšķēja zem kājām, un pdens lāmas pārklājās ar rakstainām ledus mežģīnēm. No debesīm bira sīki ledus kristāli. Tuvojās auksta sala nakts. Arī zeme zem sablīvētā sniega slāņa vēl bija stinga un sasalusi, un stāds, kas, saulei spīdot, bija pēkšņi pamodies, atkal It kā iesnaudās, dzīvība, kas tikko bija sākusi pulsēt, slīga letarģiskā miegā. Rozes dzinums apsarmoja, kļuva balts, un nekas vairs neliecināja, ka pirms brīža tas bija dzīvu pumpuru pilns.

Dārznieks pēkšņi sarosījās — varbūt var šo stādu glābt, pirms laika Izdzinis pumpurus, tas bargajā sala naktī kails un neaizsargāts aizies bojā. Ja uzliktu nelielu kartona kārbu, ap- ruJlnāfu ar sniegu, stāds noteikti Izdzīvotu, un, tiklīdz atgrieztos siltums, pumpuri sprāgtu pušu, parādītos pirmās zaļās lapas, jauni, spēcīgi dzinumi. Visu pārējo rožu cefV taču Izskatās melni un nosaluši. Vienīgi šis sīkais, ugunskura vietā IzdīguŠab… Bet tad viņš vairs nebūtu uzticīgs savam solījumam.

Nevienu stādu viņš nebija glābis. Kam bija jāiznīkst, tas bija iznīcis. Ledum kraukšķot zem kājām, viņš nolīcis kumpāja uz māju un juta, ka pats ir nosalis.

Naktī viņš grozījās gultā un gulēja cauru miegu. Ik pa brīdim trūkās augšā, gribēja celties un iet, lai glābtu maigo rozes dzinumu, un katru reizi, aukstumā drebinādamies, atgriezās zem siltās segas. Palaikam viņš sapņoja: murgos rādījās izmiris, tuksnesīgs dārzs, kurā koki, krūmi un augi bija ziemā nosaluši vai nokaltuši svelmainā saulē. Tie dārzniekam slēja pretim cietus, aplauzītus zaru stumbeņus, rožu dzelkšņi ķērās drēbēs, turēja ciet un nelaida vaļā. Viņam gribējās dzert, bet viņš nekur nevarēja aiziet — rožu cietie stublāji vijās apkārt, kailie ābeļu zari badīja acīs, kad viņš centās izrauties un tikt projām.

No rīta viņš pamodās slims un salauzts: smeldza kauli, sāpēja galva un acis. Spilgtā rīta gaisma dzēla redzokļos un lika aizvērt plakstiņus. Viņš nevēlējās domāt, vienaldzīgi klausījās nevienmērīgajā dzinkstoņā ausīs, sanoņā, kas nāca viļņ​veidīgi kā paisums un bēgums, un iesnaudās.

Kad dārznieks atkal atvēra acis, spilgtās gaismas vairs nebija, laikam saule bija paslēpusies aiz mākoņiem. Viņš vēl brīdi gulšņāja, lūkodamies griestos, ieklausīdamies, kā ārā sagriezies cīruļputenis triec raupja sniega vērpetes rūtīs. Galva vairs nesāpēja, tikai slābums vēl neļāva celties, likās — ķermenis kļuvis liels, smags un neveikls un zeme ar daudz stiprāku spēku to velk pie sevis, it kā gribēdama iesūkt sevī. Sī doma dārznieku satrauca, viņš sarosījās un lēni slējās augšup. Vēl nebija pienā​cis laiks, vēl nedrīkstēja, bija jāceļas, jāiet, jākustas.

Viņš iekurināja krāsni, uzvārīja stipru tēju, dzēra un juta, ka mundrums atgriežas locekļos. Tad viņš silti saģērbās un izgāja ārā. Vējš locīja kailos zarus, un tie spalgi grabēja, brāzmās sizdamies cits pret citu. Sniegam gurkstot, dārznieks lēni slāpēja uz ugunskura vietu un pats uz sevi sirdījās. Kā tāds vecs muļķis iznācis sniegā meklēt uzdīgušu rozi! Marasms — un vairāk nekas! Klusi purpinādams un pukodamies, viņš apstājās, kur domājās vakar redzējis vārgu rozes dzietu. Taču zeme viscaur bija balta, apsnigusi un aizputināta. Protams, tas bija ārprāts, ka viņš te stāvēja, mīņājās un cerēja kaut ko saskatīt.

Skaļi un pikti nošņācies, viņš jau gribēja iet atpakaļ, kad kādā vietā samanīja blāvu spīdumu, mazliet iedzeltenu blāzmojumu, kas tikko jaušami vīdēja caur sniega segu. Dārzniekam iedrebējās acu plakstiņi, kad viņš centās ieraudzīt kaut ko vairāk. Nekā cita tur nebija. Kad viņš tai vietā uz sniega viegli uzlika plaukstu, likās — tur kaut kas pulsē un izstaro siltumu. Patiesi, kad viņš plaukstu pacēla, sniegā gulēja piebrieduši rožu pumpuri un pāris izplaukušu maigu, zaļganu lapiņu. Vārgais rozes dēsts gan bija noliekts pie zemes, tam pāri saputināts sniegs, bet pumpuri šķita piebrieduši vairāk. Dēsts dārznieka acu priekšā gausi slējās augšā. Kad tas jau stāvēja pilnīgi taisni un lēni šūpojās vējā, varēja redzēt, ka pumpuri, lai gan spelgonī it kā apsviluši, izstaro vāru gaismu, kas lauzās pat sniegam cauri. Un, tāpat kā vakar, viņš apburts stāvēja un raudzījās uz dīvaino parādību. Kaut ko tādu viņš savā mūžā vēl nebija pieredzējis.

Nakts atkal solījās būt auksta. Dārznieks ierāva galvu plecos, it kā viņam pašam saltu, nodrebinājās, it kā sajustu sala stindzinošos pirkstus lodājam pa muguru. Viņš nekā nedrīkstēja darīt, lai glābtu liego stādu.

Viņš jutās gandrīz kā noziedznieks, katrā ziņā tāds, kas pieļauj notikt kaut kam sliktam un nosodāmam.

Kaklā sakāpa kamols, un acu plakstiņi kļuva mikli, viņš nikni nopurinājās, aši pagriezās un steidzās atpakaļ uz māju. Izdzīvos, kas izdzīvos. Un, ja arī šis pēdējais dziets aizies bojā līdzīgi pārējām dārza

rozēm, tad viņš, dārznieks, zinās, ka viņa mūžs nodzīvots veltīgi, ka tas, pēc kā viņš tik ilgus gadus tiecies, nav piepildāms. Tad viņš zinās, ka ūdens piliens vienmēr tecēs uz jūru, ka loku pārraut nav iespējams, ka lietu un parādību kārtība ir mūžīga un nemai​nīga. Bet to viņš nespēja pieņemt.

Nākamajā dienā rozes dzinums izskatījās sala apsvilināts, candrīz melns un nonīcis. Taču, kad uzspīdēja saule, daži pumpuri tomēr vēl pulsēja, sīkstā dzīvība, kas savādajā augā iemājoja, vēl negribēja un negribēja izdzist. Aukstas un saltas dienas mijās ar siltām un saulainām, zvaigžņotas sala naktis ar lietainām un miglainām naktīm. Dzīvība trauslajā rozes dzinumā plīvoja kā svece vējā, reizēm uzplaiksnīdamas spilgtāk, reizēm šķita izdziestam pavisam. Garā un bargā ziema bija izsmēlusi stāda dzīvības spēkus, un šķita, ja pavasaris tikai nedaudz vēl ieilgs, dzietam būs neglābjami jāaiziet bojā. Tas dārznieku tā uztrauca, darīja tik norūpējušos un arī niknu, ka viņš nespēja vien beigt sevi lādēt par to, ka pats pirms daudziem gadiem izgudrojis tādus noteikumus, kas viņam nejauj palīdzēt nevienai rozei savā dārzā, šis nedrīkstēja būt nekāds izņēmums. Un tomēr cauras dienas viņš pavadīja pie jaunās rozes, raizēdamies, vai tikai saule to pārāk nekarsē, vai sals naktīs to nebeidz nost. Dīvainā kārtā viņš aizmirsa pārējos augus, dēstus, krūmus un kokus, vairs nenokaļķoja ābeles, lai to miza, dienās saules staru pārkarsēta, aukstajās sala naktīs nesprāgtu pušu, aizmirsa izgriezt sausos zarus, uzstādīt jaunos putnu būrus, ko ziemu bija gatavojis un domājis, kas tajos pavasarī iemājos, aizmirsa pārējos darbus, kas dārzā neatliekami darāmi un nepārtraukti veicami. Viņu savā varā bija pārņēmis rozes stāds, un dārzniekam likās, ka viņa turpmākā dzīvošana ir atkarīga tikai no šīs vienas rozes dzīvošanas. Ja tā iznīks, arī viņa dzīvei zudīs jēga, mērķis un piepildījums. Bezgala norūpējies, ik dienas viņš aplūkoja stādu un, laikam kļūstot sil​tākam, arvien vairāk pārliecinājās, ka dziets, kurš pats par sevi jau bija sīks un vārgulīgs, salā ir jo stipri cietis. Galotnīte zaudēja svaigo zaļumu, kļuva vēl tievāka un beigās nomelnēja pavisam. Skaidrs, tāds apsalis nīkulis nebija dzīvotājs, dārznieks to saprata, un sirds viņam bezgala sāpēja, šķita, ka reizē ar nonīkstošo dzietu izbeidzas arī viņa dzīve. Bet tad kādu vakaru viņš ievēroja, ka melnais stublājs atkal izstaro savādo gaismu, kas nāk no auga iekšienes; pielicis pirkstu pie nosalušā pumpura, viņš juta, ka tas pulsē un ir dzīvības pilns. Tas bija neizprotami un brīnišķīgi reizē.

Kādu rītu dārznieks pamanīja, ka dārzs visapkārt sazaļojis, ka izplaukušas narcises, gaiļpšeši un lauka anemones, ka, gluži kā apdulluši, dzied strazdi, augstu gaisā vītero cīrulis, tālumā sakliedzas ķīvītes. Daba ziedēja, zaļoja, trallināja, spiedza, urkšķēja un stenēja; visu dzīvo pēc bargās ziemas bija pārņēmis Iraks un smaržojošs augšanas, plaukšanas un vairošanās dullums; kas bija sīks, vārgs un atmirstošs, tas atmira, gāja bojā — un tam pāri vijās, pletās un locījās jauna dzīvība un ziedēšana. Pat bēdīgā rožu plantācija, kā par brīnumu, saņēmās, izdzina spēcīgus dzietus, kas tiecās saulei un jaunai plaukšanai pretī. Tomēr dārznieks par fo šopavasar priecājās mazāk. Viņš atnesa atzveltnes krēslu, nolika iepretim jaunajai rozei, atsēdās un lūkojās uz to.

Reiz, krēslā sēdēdams, viņš aizsnaudās un redzēja baismīgu sapni. Zem viņa kājām kustējās zeme, tā krokojās, viļņojās un kāpa uz augšu kā paisums. Māja grīļojās un līgojās, it kā tā būtu no papīra. No tālienes rūkdams un dārdēdams nāca negaisa mākonis. Rozes trauslais kāts tika vētras plūkāts un raustīts; viņš to centās aizsegt ar savu augumu, bet kājas neklausīja, viņš bija kā paralizēts, kā sasalis vai sasaistīts tūkstoš valgiem, varēja tikai ar šausmām skatīties, kā nesen no nāves skavām ar tādām pūlēm izbēgušais rozes dzinums aiziet bojā. Zemē pavērās plaisa, un apburzītais stāds tajā bruka iekšā. Dārznieks šausmās iepleta acis. Pirmajā brīdī viņš tomēr nekā neredzēja, tikai juta vieglu grūdienu zem kājām. Zeme tiešām bija sakustējusies; viņš dzirdēja dobju dārdoņu un nodomāja, ka sācies karš. Pacēlis noslīgušo galvu, viņš ieraudzīja, ka zeme ap rozes stumbru tiešām ceļas uz augšu. Dārznieks lēca uz priekšu. Kurmis! Pazemes staigātājs patlaban cēla augšā sīko rozīti, un tā lēnām svērās uz sāniem. Dārznieks spēra kāju pret zemi, un kurmis aizbēga. Tagad varēja novērtēt posta ainu, kas atklājās viņa acīm. Kamēr viņš bija aizsnaudies, kurmis bija piezadzies rozei. Viņš bija nācis pa zemes apakšu, paceltā, irdenā zemes sliede rādīja, no kurienes tas ieradies. Pa to pašu izrakto alu kurmis acīmredzot bija aizbēdzis atpakaļ. Zem- zemes ložņātājs bija racies arī zem viņa kājām, tāpēc viņš sapnī bija jutis zemes līgošanos. Dārznieks nometās

uz ceļiem, iebāza plaukstu kurmja alā, kas bija izrakta zem rozes, un centās sataustīt saknes. Tās bija tik sīkas un niecīgas, ka vispār bija jāšaubās, vai stāds ar tik nīkulīgām saknītēm ir spējīgs augt. Viņš rūpīgi un uzmanīgi ar pirkstiem iztaustīja iz​rakto alu un pārliecinājās, ka viens sakņu atzars tomēr vēl turas zemē.

Nevienu citu rozes stādu dārznieks agrāk nebūtu glābis — apbēris ar augsni vaļējās saknes un aprušinājis.

Bet savādi zalgojošais stāvs viņu bija apbūris; viņš cerēja, ka ar šīs dīvainās rozes parādīšanos viņa dārzā sācies kaut kas vēl nebijis, ka šis augs palīdzēs atklāt ko jaunu. Tomēr tas, ko viņš tagad darīja, likās nodevība pret pārējām rozēm, un viņš jutās kā nelietībā pieķerts.

Nogranda jauns pērkona grāviens. Lietus sīpas aumaļām gāzās pār viņa noliekto muguru, acumirklī izmērcēdamas līdz ādai.

Dārznieks aizbēga uz māju, tomēr visu garo pievakari nespēja rast mieru. Ja kurmis kādā vietā pasācis rakt, tas nāks atkal, ložņās un cilās, līdz rozīte aizies bojā. Spēcīgs, labi iesakņojies krūms no pazemes ložņātāja varbūt neko daudz neciestu, bet vārgajam dēstam šādi apciemojumi varēja beigties tikai ar iznīkšanu.

Naktī dārznieks ilgi valstījās bez miega, tad pēkšņi piecēlās un izgāja ārā lietū, lai pārliecinātos, vai kurmis nav atkal ieradies. Pret rīta pusi viņš iemiga, un, kad pamodās, bija gaiša diena, saule lauzās caur logu istabā un varēja dzirdēt, kā ārā vītero putni. Rūpe tūdaļ lika trūkties augšā, bet asa sāpe starp lāpstiņām viņu atsvieda atpakaļ gultā. Vakardienas aukstais lie- tusgāziens bija apsaldējis jau tā sāpošo muguru. Nu kaulu plēsējs bija gandrīz vai neciešams. Tomēr dārznieks kunkstēdams saģērbās un klinkāja pārliecināties, vai kurmis nav atšāvies vēlreiz un nodarījis jaunu postu. Rozes dēsts bija savā vietā. Cik gan sīks, kails un nožēlojams tas izskatījās ugunskura izdedzinātajā, kurmja izcilātajā melnas zemes ielokā, kurā neredzēja neviena zaļa asniņa! Vai tas maz bija dzīvs? Dārznieks pieliecās. Pumpuri gan vēl turējās klāt, bet vai tie jel kad izplauks?

Maigais blāzmojums, kas viņu allaž apbūra un sajūsmināja, bija pazudis. Šo rozi vajadzēja steigšus glābt. Kaut tikai nebūtu par vēlu! Viņš vēlreiz aprušināja vaļējās, lietusgāzes atskaiotās saknes, apspaidīja zemi ap trauslo augu. Lai kurmis nevarētu rozi izcilāt, viņš to nolēma noķert.

Dārznieks pūnītē sameklēja pusduci kurmja lamatu. Vairāk nebija. Tad viņš sāka pētīt, no kurienes kurmis vakar ieradies, atrada viņa alu. Domājams, tā bija tikai sānala, tomēr arī te viņš uzstādīja slazdu.

Varēja taču gadīties, ka kurmis pa to vēlreiz atgriežas pie rozes.

Atradis centrālo pazemes eju, dārznieks uzstādīja vēl vienas lamatas. Balstīdamies uz spieķa un pārvarēdams dūrēju krustos, viņš lēni steberēja tālāk, atrada dārzā vēl vairākas kurmja alas un to tuvumā galvenajā ejā salika pārējos slazdus. Tagad pazemes racējam, ja tas atgriezīsies, vajadzēja kādās no lama​tām ielīst.

Liels bija dārznieka pārsteigums, kad pie rozes viņš ieraudzīja pavisam svaigus rakumus. Viņš sastinga un gaidīja, tomēr zeme nekur nesakustējās, laikam kurmis bija saklausījis viņa soļus un aizbēdzis.

Slazdā viņš nebija līdis — acīmredzot tepat tuvumā bija vēl kāda sanēja, kuru dārznieks nebija atklājis.

Ar spieķi viņš sāka bakstīt zemi, to pārstaigādams soli pa solim, un tiešām atrada vēl vairākas kurmja ejas. Iespējams, ka kurmis nebija viens. Varbūt te bija iemājojusi vesela kurmju ģimene. Agrākos gados viņš par melnā racēja nedarbiem tikpat kā neuztraucās; kurmis visumā dārzā dara vairāk laba nekā ļauna.

Bet šobrīd dārznieks šai atziņai nedrīkstēja paļauties, jo šāda roze viņam bija tikai viena. Ja tā nonīks . ..

Par to pat nedrīkstēja domāt. Labi, ka bija nolijis lietus, varbūt mitrums palīdzēs rozei atžirgt. Dārznieks atnesa tālākās lama​tas un uzstādīja tiešā rozes tuvumā. Tas bija viss, ko viņš šo​brīd spēja darīt.

Dažas dienas kurmis nerādījās un neraka. Bet nemainījās arī rozes izskats. Tas palika tāds pats puskaltis, sašķiebies, nožēlojams. Vai stāds gāja bojā? Dārznieks juta tādus kā saltus pirkstus taustāmies gar sirdi, juta krūtīs žēlumu kā ieslodzītu kaķi skrāpējamies, bet vai nīkstošās rozes labā viņš vēl spēja ko darīt? Kā par spīti, uznāca karstas, svelmainas dienas, kad zeme strauji izkalta un plaisāja, augsni vajadzēja laistīt un irdināt. Dārznieks to darīja ar lielu pašaizliedzību. Sen viņš nevienu augu nebija tā kopis, glābis, aizēnojis, lai pasargātu no kveldējošiem saules stariem. Taču viņa rūpes pagaidām

nevainagojās ar panākumiem. Izskatījās, ka roze saraujas mazāka, arvien vairāk pieplok pie zemes, kļūst pelēkāka un melnāka, it kā pati pārvērzdamās par zemi. Tomēr dzīvība vārgo dēstu pavisam vēl nebija pametusi. Laiku pa laikam tas izdzina jaunu, sīku pumpuru, nokritušās lapiņas vietā atvērās cita bāla lapiņa, kas tikko spēja turēties pie aizkaltušā kāta.

Kad stāds vēlreiz sāka uzrādīt jaunas dzīvības pazīmes, kurmis to izcilāja atkal. Apgājis slazdus, tas bija ticis zem rozes un centies to izrakt. Dārznieks pienāca brīdī, kad zeme atkal cēlās augšup un tai līdzi arī trauslais dēsts. Viņš spēra pa zemi un kurmi aizbaidīja. Pārlika slazdus vēl tuvāk un gaidīja. Otrā c'šenā kurmis bija ielīdis slazdā un nobeidzies. Pirmo reizi mūžā dārznieks juta gandarījumu, ka iznīcinājis dzīvību. Bet vai tas vairs ko līdzēja? Novīta pēdējā rozes lapiņa. Dienas nāca un gāja ar kveldējošu sauli pie debesīm, pūta silti, kaltējoši vēji, rītos zālē gandrīz nemaz nebija rasas. Augi pārstāja stiepties garumā, palika sīki, un pumpuri nevērās ziedēšanai. Pļavu zāle kļuva cieta un nodzeltēja pirms laika. Dārznieks smēla lejkannu pēc lejkannas un stiepa nīkstošajam rozes dēstam, kas kails un nomelnējis rēgojās ārā no zemes. Viņš pieliecās un redzēja, ka tas nepārprotami nokaltis, pār- kaltis un karstumā sagriezies. Tādu vairs nebija nozīmes laistīt. Viņš aizvilkās atpakaļ uz māju, nolīda ēnā, neko vairs negai​dīja, necerēja. Lai nāk kas nākdams, nekam nebija nozīmes.

Pagāja vairākas dienas, dārznieks grima grūtsirdībā un nevēlējās neko darīt. Tomēr viņš vēl bija spēcīgs vīrs un darbīgā zemnieka daba ilgi neļāva dīkoties. Arī gars vēl bija mundrs, un dārznieks cēlās, lai aplūkotu, kas noticis ar viņa plašo rožu plantāciju, kuru šopavasar bija atstājis pilnīgi novārtā. Rozes, lai gan apsalušas un nekoptas, bija kaut cik sazēlušas, sariesušas pumpurus un, redzams, drīzumā ziedēs.

Dažs labs dēsts un pagājušā gada potējums gan bija iznīcis, bet viņš varēja būt apmierināts ar to, kas palicis, darbu varēja turpināt. Viņš sāka izgriezt ziemu nosalušos un vēlāk nokaltušos stublājus, atzīmēdams spēcīgākos dzinumus, sākdams savā prātā apsvērt, kādus jaunus izmēģinājumus tuvākā laikā varētu veikt. Tā darbojoties, pagāja vairākas dienas. Beidzot nolija ilgstošs lietus — un panīkusī daba sasparojās, sakuploja un steidzās atgūt nokavēto.

Vasara bija pilnā plaukumā, kad dārznieks gausi gāja garām tai vietai, kur bija uzdīdzis dīvainais rozes dziets un vēlāk nonīcis. Uzmetis acis, viņš redzēja, ka izdegusī ugunskura vieta gandrīz aizaugusi, tai apkārt kuploja zāle, spiedās virsū visādas puķes un augi un pārklāja melno zemi. Netālu vēdinājās lapsasies, slējās dvīņziedu monardas, krekšķināja kreses, līksmoja lilijas. Nonīkušās rozes stumbriņš nebija pat saskatāms. Daba nesaudzīgi bija atrisinājusi jautājumu, kam augt, kam aiziet bojā.

Dārznieks brīdi pastāvēja, pārdomāja šī pavasara piedzīvojumu ar neparasto rozes dēstu. Ja viņam šo stādu būtu izde​vies izglābt, kāds gan tas šobrīd izskatītos?

Kamēr viņš tā stāvēja un prātoja, iezalgojās dīvainā gaisma, kuru viņš pavasarī ne vienu vien reizi bija redzējis un kura arvien pārsteidza ar savu neparastumu. No kurienes tagad varēja nākt savādais, tikko jaušamais blāzmojums? Raug, ugunskura vieta bija gandrīz aizzēlusi. Un tad dārznieks ievēroja sīku staipeknīti, līdzīgu tievam rozes kātiņam. Tā galā bija puspavēries pumpurs. Lai arī neliels, maigs un pavisam bālgans, tas tomēr bija pumpurs, un tievais, īsais stumbriņš neapšaubāmi bija rozes kāts. Roze nebija iznīkusi, tā vēlreiz bija atspirgusi un pamodusies jaunai dzīvošanai. Un šoreiz, dārznieks to zināja, uz visiem laikiem. Diez vai vēl varētu rasties pārbaudījumi, kas šo sīksto dēstu spētu nomākt.

Tomēr naktī viņam atkal nenāca miegs, tiklīdz svīda gaisma, dārznieks jau bija ārā. Pumpurs bija kļuvis lielāks, tagad to varēja saskatīt pa gabalu. Stādam bija parādījusies jauna galotnīte, kurai vajadzēja izaugt uz kroplā, nokaltušā stumbra. Pievakarē blakus pumpuram uzplauka pirmās plānās lapiņas. Tās bija tik maigas, īsie kātiņi tik tievi, ka likās, lielāka vēja pūsma lapiņas noraus un aiznesīs pa gaisu gaisiem.

Tomēr nekas tāds nenotika. Stāds auga acīm redzami, pieņēmās spēkā, kļuva resnāks, garāks un stingrāks.

Katra nākošā lapiņa, ko tas izdzina, bija spēcīgāka un lielāka par iepriekšējo.

Kad vēl pēc dienas dārznieks aizgāja rozi aplūkot, bija izplaucis pirmais zieds. Tas gan nebija necik liels, taču kaut ko tādu dārznieks nekad nebija skatījis. Zieds viņu apbūra: tas šķita tik smalks, trausls un caurspīdīgs, ka likās, ja bite nolaistos, tā izkristu ziedam cauri. Taču tā bija tikai šķietamība. Patiesībā

zieds, lai arī ļoti maigs, bija stingrs, spēcīgs un izstaroja savādo gaismu, no kuras dārznieks gandrīz vai ne​spēja atrauties.

Rozes straujās augšanas un neparastā zieda apmulsināts, dārznieks atkal pārtrauca darbošanos ap citām rozēm. Sis viens vienīgais dēsts pārspēja visas viņa iedomas. Un patiesi — roze auga neiedomājami ātri. Katru dienu parādījās jauni dzinumi; roze saceroja kā milzīgs krūms aizvien lielākā daudzveidībā un krāšņumā. Dārznieka sirds priecājās, viņam sāka likties, ka sasniedzis to, pēc kā ilgus gadus tiecies, — bija izaugusi roze, kādas, viņš to noteikti zināja, uz pasaules vēl nav. Tāpat viņš ticēja, ka savā izturībā, spējā pretoties salam un aukstumam, kā arī sausumam un karstumam līdzīgas rožu šķirnes nav nekur citur. Bet varbūt vēl vajadzēja pārbaudīt, pārliecināties, ka šī jaunā roze pārcietīs nākamo ziemu, ka tā uzziedēs nākamajā vašarā. Dārznieka sirds pukstēja mierīgi: viņa mūžs bija atalgots ar augstāko balvu, kādu vien cilvēks var vēlēties. Viņa darbs deva labākus un lielākus augļus, nekā viņš bija spējis iedomāties.

Vakarā viņš nogrieza dažus rozes ziedus un ielika vāzē uz galda. Ziedi bija tik skaisti, ka viņš allaž vēlējās tos turēt savā tuvumā. Arī naktī pamostoties, viņš pustumsā redzēja gaišo blāvojumu un jutās laimīgs, ieelpojot nenosakāmo,, spirgto aro​mātu, ko rozes devīgi izstaroja.

Uz rīta pusi viņu pamodināja spalgs troksnis. Dārznieks uztrūkās, neizpratnē lūkojās apkārt, bet viss bija mierīgi. Tad viņš saklausīja, ka pil ūdens, uzmeta acis vāzei un redzēja, ka tā pārsprāgusi, ūdens tecēja pa grīdu, bet rozes ziedi stāvēja izslējušies, it kā tos arvien vēl balstītu vāze. Dārznieks piegāja pie ziediem, lai labāk aplūkotu neizprotamo parādību, un bija bezgala izbrīnījies: no rožu kātiem stīdza ārā spēcīgas, brūnganas saknes, kas bija ieurbušās galdā. Nepārprotami uz viņa galda ceroja jauns rožu krūms. Saknes bija saplēsušas vāzi un ieaugušas cietajā kokā, it kā tas būtu irdena zeme. Viņš zināja. ka augu saknēm piemīt varens spēks, tās spēj urbties klintī un saskaldīt akmeņus, bambusa jaunie dzinumi izlien cauri asfaltēta ceļa segumam, bet, ka nogriezta roze spēj saplēst vāzi, dzīt saknes un ieaugt galdā, tas šķita pārāk neticami. Tomēr nekādu šaubu nebija — roze uz viņa galda auga un turpināja ziedēt, tai bija pat parādījušies jauni pumpuri. Un tad viņš saprata: viņam bija izdevies. Loks, par kuru viņš pirms daudziem gadiem sāka domāt, kuru bija jutis kā žņaudzošu stīpu ap kaklu, ap rokām, ap savu dzīvi un savām rozēm, — šis loks bija pārrauts. Roze, kas tagad auga uz viņa galda, bija nepārprotams pierādījums tam, ka viņš ir uzvarējis, sasniedzis neiespējamo. Sī roze, lai notiktu kas notikdams, nekad vairs nekļūs par pirmatnēju rozi, neatgriezīsies savā pirmsākumā. Seit, no šī brīža ir sācies kaut kas jauns.

Bet, kas notiks tālāk, viņš vēl nezināja.

Dārznieks no rožu krūma, kas kuploja ugunskura vietā un turpināja strauji plesties plašumā, nogrieza dažus ziedus un aizgāja uz savu agrāko — paputējušo rožu plantāciju. Viņš jauno šķirni gribēja salīdzināt ar savām agrākajām rozēm. Starpība bija tik acīm redzama, ka nevarēja būt nekādu šaubu, kura no rozēm ir pārāka. Visas iepriekš izaudzētās šķita bālas un neizteiksmīgas, salīdzinot ar visu rožu rozi. Dārznieks pat pabrīnījās, kā viņš par tām agrāk ir varējis priecāties, kā par tām ir piešķirtas medaļas un diplomi.

Apstaigājot veco rožu plantāciju, dārzniekam no rokām izkrita viens zieds un palika guļam zemē. Pie mājas viņš pamanīja, ka zieda trūkst, bet neatgriezās, lai to sameklētu. Atlikušos ziedus viņš nolika uz soliņa pie mājas un pats apsēdās ēnā, lai pārdomātu, ko tālāk darīt. Izsaukt speciālu komisiju, lai tā jauno rozi novērtē? Vai papriekš ataicināt fotogrāfus, lai krāsainos rožu attēlus ievieto žurnālos? Varbūt kinodokumentā- listus, lai tie viņa rožu rozi pilnā krāšņumā uzfilmē un parāda tautai?

Vēl dažas dienas dārznieks vēroja, kā aug, attīstās un plešas plašumā brīnumainā roze, un viņu pārņēma nemiers, iek​šējs satraukums, kāds rodas, vērojot neizprotamu parādību. Roze dzina arvien jaunus un jaunus dzinumus, nomākdama augus un stādus, kas kuploja un ziedēja tās tuvumā, zāle un puķes panīka, sāka novīst un nokalta — šķita, ka roze ap sevi rada nāvējošu joslu, kurā nekas cits vairs nespēj augt un pastāvēt. Nodzeltēja un nokalta dievkociņš, kad tā tuvumā vienā naktī no zemes izlīda vairāki spēcīgi rozes dzieti; Japānas ķirsim sāka dzeltēt un nokrist lapas, kad tā tuvumā parādījās pirmie rožu asni. Rožu krūms pletās kā ugunsgrēks, iznīcinādams visu dzīvo savā ceļā, un drīz jau to vairs nevarēja saukt par

rožu krūmu. Tā bija plaša rožu plantācija, postošs vilnis, kas vēlās pāri dārzam.

Dārznieks bija apmulsis. Kāda iekšēja sajūta viņu brīdināja, ka ir kas jādara, rozes izplatīšanās jāierobežo, ka pretējā gadījumā notiks . . . Jā, kas gan varēja notikt? Ir taču sen zināms, ka augi ir dažādi, dažāds to augšanas ātrums, dažāds to lielums, izplatība un izturība. Katrs koks, dēsts, zāle un puķe aug zināmu iaiku, sasniedz gatavību un iznīkst, dodama vietu jaunām augu un stādu paaudzēm. Visam dzīvajam, augošajam uz mūsu zemes ir savs sākums, pilnbrieds un dabisks nobeigums. Tāds ir dabas likums, un to grozīt nevienam vēl nav izdevies. Lai gan šādas domas bija pareizas un loģiskas, viņā modās bažas, ka ir sastapies ar kaut ko neparastu, ārkārtēju, par ko viņam vairs nav varas. Bet nē, tas nevarēja būt. Nemiera pilns viņš staigāja pa pagalmu un rēķināja, cik tālu roze vēl pletīsies, vai pietiks vietas, vai arī tā izlauzīsies ārpus dārza. Varbūt vajadzētu dažus augus, puķes un krūmus pārstādīt tālāk prom no rozes, lai tā nenomāc un neiznīcina tos? Tā domādams, viņš aizklīda līdz savai vecajai rožu plantācijai un apstulba. Tur, kur pirms dažām dienām bija nokritis viens jaunās rozes zieds, ceroja spēcīgs krūms, tieši tāds pats kā ugunskura vietā. Tas bija jau sapumpurojis un acīmredzot drīz ziedēs.

Dīvainākais bija tas, ka arī vecās — ziemā panīkušās rozes, kas auga šī jaunā krūma tuvumā, sāka izskatīties pēc tā, to ziedi kļuva līdzīgi jaunā krūma ziediem, dzinumi nepieredzētā ātrumā bija pastiepušies garumā, auga spēcīgi un sulīgi. Dārzniekam izkalta mute. Viņš slāja uz māju, lai padzertos un pārdomātu, ko redzētais varētu nozīmēt. Viņš bija sasniedzis to, ko vēlējās, — radījis rozi, kādas pasaulē vēl nav. Vai viņa — dārznieka, arī zinātnieka — uzdevums nebija tagad novērot šo dabas parādību, izpētīt un tikai tad sākt rīkoties? Ja vajadzēs. Notiekošais taču nevarēja būt nekas ļauns. Dabā viss ir likumsakarīgs, izskaidrojams, aprēķināms, tātad cilvēkam arī vadāms un pakļaujams.

Mājas galā dārznieku gaidīja jauns pārsteigums. Tur, kur pirms dažām dienām uz soliņa viņš bija atstājis dažus rožu ziedus, kuploja jauns krūms. Bija skaidri redzams, kā no nogrieztajiem kātiem bija izdzinušās saknes, gar sola sāniem nostiepušās līdz zemei un ieaugušas velēnā. No zemes uz augšu jau stīdza jauni rožu stublāji, kuru galos aizmetušies spēcīgi pumpuri. Vai salīdzinājumā ar šo rozi pārējā augu valsts nav pārāk nespējīga? Vai beigu beigās šī roze nenomāks citas puķes, krūmus, pat kokus? Uz šo jautājumu dārz​nieks atbildēt nevarēja, bet redzētais viņa bažas pastiprināja.

Viņš gāja iekšā, iesmēla ūdeni krūzē un dzēra, lai dzesētu slāpes, lai norimtu iekšējais satraukums.

Padzēries viņš vēl kavējās virtuvē, uzmācās dīvainas sajūtas: viņš baidījās iet ārā pie savām jaunajām rozēm, kuru skaistums bija neapšaubāms, bet kuru dzīvīgums nomāca visu pārējo sev apkārt.

Kamēr neizlēmībā viņš mīņājās pie virtuves galda, istabā atskanēja troksnis — kaut kas krita, skaņa nebija sevišķi slipr6 bet dobja. Viņš steidzās turp. Istaba bija baltas miglas pilna, degunā sitās sausi kaļķu putekļi un kutināja nāsis. Tobrīd atkal atskanēja dobjais būkšķis, uzvirmoja vēl biezāki putekļi — un dārznieks saprata, ka no sienām nezin kāpēc lobās nost apmetums un krīt uz grīdas. Viņš atrāva vaļā logus, lai caurvējš izvēdina istabu un pats var elpot un spēj saskatīt, kas īstenībā notiek. Tad viņš uzgrūdās rozei, kas bija saplēsusi vāzi un izaugusi cauri galdam, iesakņojusies grīdā un taisījās ziedēt. Viņš ieraudzīja, ka tur, kur no sienām bija nokritis apmetums, parādījušies spēcīgi rožu dzinumi. Apmetums bija saplaisājis līdz pat griestiem. Dārznieks saprata: ja ļaus tai vaļu, šī roze pārmāks ne tikai dārzu, bet iznīcinās arī viņa māju.

Pieliekamajā viņš sameklēja biezus brezenta cimdus, paņēma plānu, asu cirvīti un atgriezās istabā.

Tobrīd atkal nokrita apmetuma gabals — un tajā vietā parādījās rozes dzinums. Dārznieks to sagrāba un spēcīgi parāva. Vesels rožu stīgu un sakņu lēvenis kopā ar apmetumu nogāzās uz grīdas, saceldams tādu putekļu mākoni, ka vajadzēja šķaudīt. Sāka grauzt acis, dārznieks izgāja ārā, ieelpoja svaigu gaisu un steidzās atpakaļ istabā. Viņš rāva jaunos rožu dzinumus, plēsa un cirta atsperīgos sakņu murskuļus, kas staipījās gar sienām, ķērās zemapmetuma skaliņos, mudžēja baļķu starpās. Likās, mājas sienas piestīgotas pilnas ar rožu dzinumiem; tie līda ārā no ikvienas spraugas, tinās, pinās un locījās kā dzīvs atsperu lēvenis, kuram nav ne gala, ne malas, ne sākuma, ne beigu. Sācis rīkoties, dārznieks vairs nevarēja apstāties, viņš strādāja ar pieaugošu sparu un niknumu un apjēdza, ka bailes stāv aiz muguras, neļauj ne

atvilkt elpu. Jo ilgāk viņš cīkstējās ar rozi, kuras saknes tagad plēsa laukā no grīdas, to uzlauzdams un saskaldīdams, jo lielāks mulsums viņu pārņēma. Bet atpakaļceļa t.ebija, un vienīgais, ko viņš varēja darīt, — bija dīvaino cīniņu turpināt.

Vakara nokrēslā likās, ka māja no rožu saknēm un dzinumiem ir iztīrīta. Dārznieks rožu mudžekļus izsvieda ārā un jutās btizgala noguris. Viens mājas gals bija pilnīgi izpostīts. Otrā mājas galā aiz virtuves bija neliela istaba, kur dārznieks pa ziemu turēja dažādas sēklas, saknes un sīpolus; par laimi, tā bija neskarta. Viņš atkrita uz koka lažas un aizmiga ciešā noguruša cilvēka miegā un nogulēja līdz nākamās dienas rītam pat nepakus+ējies.

Piecēlies viņš atcerējās vakardienas divcīņu ar rozi un juta, ka zūd vēlēšanās iet ārā paskatīties, kas tur notiek. Tāpat negribējās ielūkoties istabā, kur vakar šī cīņa bija norisinājusies. Tomēr viņš saprata, ka tā būtu neattaisnojama mazdūšība un pavēra istabas durvis. Iekšā izskatījās, it kā tur būtu sprāgusi bumba.

Grīdas dēļi izcilāti, salauzīti, visur apmetuma gabali, balti kaļķu putekļi, kas vēl tagad viegli virmoja gaisā, lai gan istabas logi bija vaļā. Jaunu rozes dzinumu neredzēja. Bet vai tam varēja ticēt? Trauksmainā sajūta viņu nepameta, likās, ka mājas sienas sevī slēpj neapjaušamas briesmas, ka no tām kuru katru brīdi var izstiepties gari, šmaugi dzinumi un aptīties viņam apkārt. Bija tāda sajūta, ka aiz muguras kāds stāv — kāds, kas nevēi viņam labu, no kā jābēg, jāvairās, it kā jaunā, neizprotamā roze alktu viņa dzīvības. Viņš pameta nemīlīgo istabu, lai steigtos ārā saulē, un tūdaļ aiz durvīm atdūrās pret lielu rožu murskuli. Tās bija vakar no istabas izsviestās, saplosītās rozes paliekas, sacirstie stublāji un saknes. Pa nakti tie vis nebija sākuši vīst un žūt, gluži otrādi — sazaļojuši un sakuplojuši vēl vairāk, saraustītie sakņu gabali, jau ieauguši zemē, stiepa uz augšu jaunus dzietus, kas asi un dzeloņaini kā plēsīgi pirksti stiepās dārzniekam pretim.

Viņš atnesa lāpstu, atstūma divričus un pa nakti durvju priekšā ieaugušo rozi sāka raustīt, cirst un rakt ar lāpstu, sak​nes un stublājus ar zaļajām, spīdīgajām lapām sasviezdams divričos. Kad durvju priekša bija rūpīgi pārbaudīta, kad dārznieks pārliecinājās, ka neviens sakņu gals nav palicis zemē, viņš nezināja, ko ar to, kas palicis pēri no saplosītās rozes, darīt. Nekur izgāzt to nedrīkstēja, jo tūdaļ tur augs un ple​tīsies skaistā, bet mežonīgā roze, kas visu nomāks un iznī​cinās.

Dārza stūrī stāvēja liels, augsts akmens. Uz tā viņš sakrāva to, kas bija palicis pāri no rozes. Te saulē uz sakarsušā akmens visam bija jāizkalst, jāaiziet bojā. To izdarījis, dārznieks nomierinājās, apstaigāja rožu plantācijas un pārliecinājās, ka tās izpletušās vēl vairāk. Dārznieks saprata, ka roze, kas tik neizprotamā kārtā izaugusi ugunskura vietā, drīz iznīcinās viņa dārzu, māju, pilnīgi izrausies no viņa kontroles.

Dārznieks steigšus ķērās pie darba. Vispirms vajadzēja ierobežot rožu tālāku izplatību. Un viņš izdomāja, ka ap rozēm jārok dziļi grāvji, tajos jāsaliek skārda un šīfera plāksnes, tad rožu saknes tālāk netiks.

Strādāt bija grūti, jo rakt vajadzēja pietiekami dziļi, plāksnes bija smagas, laiks pieturējās karsts.

Bet rožu plantācijas sakuploja, saceroja un lauzās arvien tālāk. Dažubrīd dārznieks atlieca muguru un kā noburts lūkojās uz rožu ziediem, un viņam gura sirds, cik skaisti tie bija. Un tad viņš sev jautāja, vai pasaulē ir vēl kaut kas tik skaists un vērtīgs, kā vārdā viņam vajadzētu šo rozi ierobežot? Varbūt viņš velti cīnās? Varbūt jāļauj, lai roze aug un beigās pārņem ne tikai viņa dārzu, bet plešas daudz tālāk? Tomēr tie bija tikai īsi paguruma mirkļi. Dārznieks zināja, ka dzīvības jēga ir daudzveidībā, visam, kas uz zemes dabiski radies, dabiski ir jāpastāv, jo tikai tā iespējams līdzsvars, harmonija un attīstība. Visur, kur cilvēks šo līdzsvaru izjauc, kur ar savām zināšanām, simpātijām un aktivitāti nostājas kādas vienas dzīvības formas vai dabas parādības pusē, to visvisādi veicina un rosina, sākas grūti aprēķināmas pārvērtības, kam seko neizprotamas nelaimes. Dārznieks ar sirdssāpēm saprata, ka roze, lai cik tā bija skaista un pārāka par citām, varēja izjaukt līdzsvaru dabā. Tas skaistais, postošais spēks, ko viņš bija atklājis un palaidis pasaulē, bija jāsavalda, stingri jāierobežo, varbūt pat jāiznīcina, citādi tas alnesīs nelaimi. Šī atziņa piešķīra dārzniekam spēku, un viņš novērsa acis no krāšņajiem ziediem un turpināja

iesākto cīņu.

Kad ap rožu krūmiem ugunskura vietā bija izrakti grāvji, saliktas skārda plāksnes, to pašu viņš izdarīja ap agrāko plantāciju, kur visas vecās izmēģinājuma rozes bija kļuvušas līdzīgas jaunajai, pilnīgi pārņēmušas jaunās rozes īpašības un izskatu. Tāpēc šis lauks bija lielāks par iepriekšējo. Bet te bija vieglāk rakt, jo zeme labāk irdināta, daudz dziļāk apstrādāta.

Noguris no grūtā darba, apreibis no īpatnējā rožu aromāta, dārznieks vakarā gāja pa dārzu un apstājās mājas galā, kur ap soliņu ceroja trešais rožu krūms, un ievēroja, ka liepas tā tuvumā sāk dzeltēt.

Koku lapas bija dīvaini sakļāvušās, satinušās, kļuvušas bālas un dzeltenīgas, it kā no tām kāds būtu izsūcis hlorofilu, it kā tās būtu apsvilinājusi pārmērīgi karsta un sausa tuksneša saule. Gar liepu stumbriem uz augšu stīdze jauni, spēcīgi rožu dzinumi.

Laikam viņš bija pieļāvis kļūdu. Šo rozi vajadzēja ierobežot pirmo, kamēr saknes nebija savijušās ar tuvējo liepu saknēm, kamēr zem kokiem nebija izdzīti jaunie rožu dzinumi. Tagad liepas atbrīvot no rozēm būs gandrīz vai neiespējami. Droši vien koki nokaltīs.

Gulēt iedams, viņš uzstādīja modinātāju. Pēdējos rītos viņš bija aizgulējies, jo vakaros bija pārāk noguris un vēlu iemiga. Bet laika bija maz, gulēt nedrīkstēja — katra stunda varēja daudz ko nozīmēt.

Tā pārdomādams, dārznieks sadzirdēja dobju būkšķi. Likās — troksnis izskrēja cauri mājai, sienas viegli nodrebēja un dobja sanoņa viļņoja gaisā, it kā liela, dzīva būtne censtos aizturēt elpu — būtne, kuru nevar saredzēt, bet kuras klātbūtne nepār​protami sajūtama.

Dārznieks iegāja izpostītajā mājas galā un iededza elektrību. Viss šķita tāpat kā agrāk, nekas neliecināja, ka roze būtu turpinājusi augt. Dārznieks izstaigāja istabas, rūpīgi apskatīja sienas, vai nav parādījies kāds jauns rozes dzinums, pacilāja izlauztos grīdas dēļus, bet nekur nekā nesaskatīja, tomēr trauksmainā sajūta viņu nepameta. Likās, mājā ir vēl kāds, ko viņš neredz, bet kas uz viņu raugās nelabvēlīgām, glūnošām acīm. Dārznieks izslēdza gaismu un gribēja Iziet, kad saklausīja tādu kā smagu nopūtu, it kā ievaidējusies būtu pati vecā māja.

Naktī viņš bieži trūkās augšā un klausījās. Likās, ka māja trīc, it kā nopūšas vai iestenas kā nedziedināms slimnieks. Nespēdams aizmigt, viņš valstījās guļvietā, klausījās noslēpumainajos trokšņos un gaidīja rītu. Viņa apņēmība tikt galā ar rozi kļuva ciešāka. Tikai tad, kad dārzā vairs nebūs neviena nesavaldīta, neierobežota rozes dzieta, — tikai tad viņš atgūs dvēseles mieru. Un varbūt atsāks savus agrākos pētījumus. Lai gan .. . pašreiz viņš par to negribēja domāt, iespējams, ka viņš vispār atteiksies no eksperimentiem, jo, tikai pateicoties tiem, viņš atrada šo briesmīgo rozi, kura tagad draud iznīcināt visu dzīvo viņa dārzā.

Pulkstenis zvanīja, kad dārznieks tikko bija aizmidzis. Viņš piecēlās salauzts un neizgulējies. Dzerot stipru rīta tēju, viņš atkal saklausīja vecās mājas nopūtu, šķita, tā saldama nodrebinās rīta dzestrumā.

Nodrebinājās arī dārznieks, pielika ausi pie mājas sienas un sadzirdēja klusu čaboņu un sprakstoņu, it kā mājā iemetušies ķirmji urbtu alas, lēni un neglābjami koka daļas pārvērzdami miltos. Varbūt tā arī bija?

Māja pamazām sēdās, un no tā radās šīs dīvainās skaņas un nopūtas, kas dārznieku tā uztrauca. Šodien viņš gribēja izrakt grāvjus ap rozi, kas auga mājas galā un apdraudēja liepas. Sī vēl nebija tik ļoti izplatījusies kā abas iepriekšējās, tāpēc viņš ar to cerēja tikt ātrāk galā. Taču te rakšanu traucēja koku saknes. Labi, ka liepu saknes bija mīkstas un viegli pārcērtamas. Darbs tomēr gausi virzījās uz priekšu. Mājas galā, kur bija soliņš un tāpēc daudz staigāts, zeme bija cieta un sablīvēta; šīfera plāksnes, kuras dārznieks lika izraktajā grāvī, bija smagas, tās ar divričiem vajadzēja stumt no šķūnīša, kur tās bija nokrautas un paredzētas mājas apjumšanai, bet nu jau vasara gāja uz galu, nekādi remonta darbi dārznieka mājā nebija veikti un šoruden tos arī neveiks. Svarīgākais bija ierobežot rozi, lai tā nepagūst izplatīties tālāk. Sim vienam vienīgam centienam bija pakļauta dārznieka dzīve, tā paņēma visus spēkus, domas un laiku. Dārznieks steidzās — nezin kāpēc likās, ka līdz rudenim, kas šogad solījās atnākt agri, viņš nepaspēs rozi pieveikt, tā zem sniega un sasaluma turpinās dzīt saknes un cerot un nākamajā pavasarī jau būs par vēlu ar to cīnīties un uzvarēt.

Viņš bija skaidri apjēdzis, ka jādara viss, lai nesaglabātos viņa mūža darbs, jo tam piemita īpašības, kas bija bīstamas pārējai dzīvībai. Tāpat viņš apjauta, ka skaistums, skumjas, māksla un filozofija ir iespējamas tikai tāpēc, ka mūžības nav, ka viss ir mainīgs, gaistošs un iznīcīgs. Visam, kam ir sākums, ir arī beigas. Ja kaut kas iegūtu mūžības īpašības, tas apdraudētu un iznīcinātu pārējo. Dzīvei jēga ir tikai tāpēc, ka tā nav mūžīga. Un jādzīvo ir harmonijā ar savu skaisto un iznīcīgo zemi, ar visu skaisto un iznīcīgo uz tās.

Beidzot zemes gabals ap kalstošajām liepām bija ierobežots. Dārznieks atlieca sāpošo muguru.

Izrakņātā zeme un šīfera plākšņu gali, kas rēgojās ārā no dziļajiem grāvjiem, dārza ainavu nevērta diez cik tīkamu, drīzāk tā bija atbaidoša. Ja pori neziedētu neredzētās rožu kupenas, dārzs līdzinātos postažai, kuru šķērso svaigas ierakumu līnijas.

Lai nu kā, viens darba posms bija paveikts, varbūt pats grūtākais, tagad tik jāsāk sistemātiska rožu izciršana un zemes attīrīšana. Ja rozes nevarēs tālāk izplatīties, dārznieks zināja, šo darbu viņš veiks, lai arī cik daudz spēka un laika tas no viņa prasīs.

Vakaros dārznieks atkal klausījās vecās mājas žēlajās nopūtās, klusajos vaidos un čabēšanā, kas, dienām ritot, pieauga, kļuva skaļākas, bet, kā vairums cilvēku, kas notiekošajam nespēj rast ticamu izskaidrojumu, viņš pie tā pierada, jo vecā māja nebija galvenais, galvenais bija rožu dārzs, un ar to viņš vismaz šobrīd galā bija ticis. Pēc laika viņš atkal izdzirda dobju būkšķi, cēlās un gāja, lai vēlreiz paskatītos, kas notiek izpostītajā mājas galā.

Pavēris durvis, viņš palika stāvam uz sliekšņa, pārlaida apkārt skatienu, bet nekā aizdomīga neatklāja. Vienīgi, kad viņš acis pacēla uz augšu, ievēroja, ka ir saplaisājuši griesti, tiem pāri stiepās līkloču svītras, kādu tur agrāk noteikti nebija. Varbūt griesti saplaisājuši toreiz, kad viņš no sienām dauzīja nost apmetumu. Bet varbūt. .. Satraukums, kas šo vasaru nebija viņu nekad pilnībā pametis, uzbangoja ar jaunu spēku.

Dārznieks ienesa kāpnes, paņēma mūrnieka āmuru, pakāpās un iecirta plaisā, palauza, un viņam pretī nokārās dzelteni iezaļgans dzinums. Pa kurieni roze tikusi līdz griestiem? Sienām visapkārt bija nodauzīts apmetums, rēgojās tikai kaili baļķi. Nevarēja taču būt, ka roze aug griestos, lodā zem apmetuma bez saskares ar zemi. Viņš sāka dauzīt griestu apmetumu, tas krita zemē, cēlās baltu putekļu mākoņi, un steigšus vajadzēja raut vaļā logus un durvis. Tad viņš atkal kāpa pie griestiem un lauza apmetumu, zem kura atklājās sarežģīts rožu dzinumu tīkls. Dārznieks plēsa nost, vilka ārā bālos staipekņus un meklēja vietu, pa kuru roze tikusi līdz griestiem. Viņš atklāja, ka, uzlauzdams grīdu, aizmirsis krāsni istabas kaktā.

Izrādījās, ka spraugā starp sienu un krāsni palicis neskarts rozes dziets, tas iesakņojies krāsns pamatnē un laidis dzinumus caur krāsni uz augšu. Pavēris čuguna durtiņas, dārznieks atrada, lai arī nokvēpušu un izstīdzējušu, tomēr spēcīgi sacerojušu rozi, kas bija izaugusi līdz krāsns augšai, izlīdusi cauri māla šuvēm ķieģeļu salaiduma vietās un ieaugusi griestos, tālāk palīdusi zem apmetuma un laikam izplatījusies pa visām mājas starpsienām. Diez vai māja bija glābjama. Atlaužot apmetumu, visur atklājās rožu saknes un dzinumi, vienviet bālāki, citur spēcīgi un it zaļoksni. Dārznieks tos rāva un plēsa, nopūlējās ilgu laiku, visu, ko varēja noplēst un atplēst, viņš atplēsa, pārbaudīja, pārliecinājās, ka rožu dzinumi tālāk nestiepjas, bet pārliecības, ka māja būtu no rozēm atbrīvota, viņam nebija. Pagājušo reizi viņš taču bija domājis, ka rozi no mājas pilnīgi izravējis, tomēr, kā tagad izrādījās, bija alojies. Taču nekā vairāk panākt viņš nevarēja. Viņš savāca vienkopus saraustītos, sacirstos rožu stublājus, saknes un dzietus, sasvieda divričos un aizstūma uz lielo akmeni, kur rozes stublājus bija izlicis iepriekšējā reizē, lai tie saulē sakalstu un iznīktu.

Liels bija viņa pārsteigums, kad akmens vietā ieraudzīja kuplojam leknu krūmu, kas, sariesis spēcīgus, lielus pumpurus, grasījās ziedēt. Iznīkšanai izliktie rožu stublāji un saknes gar akmens sāniem bija laiduši lejup jaunus dzinumus, tie, par spīti karstumam un sausumam, bija sasnieguši zemi, un pār akmeni un visgarām tam pletās jauna rožu plantācija. Bija steidzīgi jārok vēl viens rožu ierobežošanas grāvis, jāstiepj šurp šīfera plāksnes un jāliek zemē. Tā darbodamies, dārznieks ievēroja, ka pa gaisu lido

tādas kā pieneņu, kā dadžu pūkas. Pieneņu ziedēšanas laiks sen bija garām. Dadži? Dārznieks neatcerējās, ka viņa dārzā vai tā tuvumā būtu auguši dadži. Kas tad? Varbūt papeles? Bet arī papeles tuvumā neauga. Viņš lēni gāja pret vēju, cenzdamies noteikt, no kurienes lido dīvainās pūkas ar sīkiem ķekariņiem apakšpusē. Vienu tādu gaisā noķēris, dārznieks sāka to pētīt. Pūkai apakšpusē nebija vis kaut kāds ķekariņš; tas bija sīks dēstiņš ar sīku stublāju un sīkām saknītēm. Vai tie, kas lidoja pa gaisu, nebija pavisam mazi rožu dēstiņi? Un tad viņš ieraudzīja, ka no rožu plantācijas gaisā pacēlās vēl dažas pūkas.

Piegājis klāt, dārznieks pārliecinājās, ka tas patiešām tā ir: rozes, kuras pirmās bija izplaukušas, ilgi un krāšņi ziedējušas, beidzot bija nometušas zīdainās ziedlapiņas, kas tagad kā gaišs, skumīgs paklājs gulēja zemē un izplatīja gaisā rudenīgi grūtsirdīgu dvesmu, — šīs rozes bija noziedējušas, to auglīši līdzīgi paradīzes ābolīšiem paukšķēdami sprāga vaļa, un gaisā pacēlās mazas rozītes — dēstiņi, kuriem klāt bija balts, pūkains lidaparāts, kas to pacēla augstu gaisā un nesa tāiu projām. Viņš saķēra vēl dažas baltas pūkas, steidzās uz māju un aplūkoja tās zem spēcīga vairojamā stikla. Nebija nekādu šaubu: te patiešām bija mazi rožu dēstiņi, pavisam līdzīgi īstām rozēm, pat sīkus ērkšķīšus va- rcjo saskatīt. Pats dīvainākais bija tas, ka šie dēstiņi bija ļoti kustīgi. Pavisam labi varēja saskatīt, kā tie grozās, snaiksta tievās saknītes, kas meklēja, kur pieķerties, ieurbties, ieaugt; sīksīkās sakņu spurgalas aptaustīja katru galda spraudziņu un izcilnīti. Kaut ko tādu dārznieks vēl nebija redzējis, un, tā kā viņā lielā mērā mājoja arī zinātnieks, viņš aizrāvās un ilgi un dikti pētīja savādo parādību. Viņš ievēroja, ka viens no sīkajiem rozes dēstiem bija pieķēries viņam pie pirksta un negribēja laist to vaļā, saknītes turējās ādas porās, slīdēja un staipījās pa nagu, nespēdamas tajā ieurbties. Tā kā dārznieks allaž darbojās pa dārzu, pa zemi, tad aiz nagiem bija sakrājušās smiltis. Izskatījās, ka rožu dēstiņš jūt smilšu tuvumu, jo smailais saknes galiņš veikli aizslīdēja aiz naga un tur pazuda. Pēc kāda brītiņa dārznieks juta, ka pirkstgals sāk niezēt, tad it kā iesmeldzās un aiz naga parādījās sarkana svītriņa. Dārznieks satraucās, it kā sīkais rozes dēsts viņu apdraudētu. Viņš ar pinceti to pavilka, sajuta asu sāpi un nobijies izrāva pavisam. Pirksta galā parādījās asins piliens. Ātrums, ar kādu sīkā saknīte bija spējīga ieurbties dzīvā miesā, dārznieku izbiedēja, šī roze, tīģeris un pantera, bija bīstama ne tikai augiem un kokiem. Tā acīmredzot spēja izsūkt arī dzīvu radību. Dārznieks nodrebinājās un izgāja ārā. Viņš apstaigāja rožu krūmus un ar dārza šķērēm sāka griezt nost ziedus, pumpurus, aizmetušos augļus, svieda divričos, izlēmis visu sadedzināt. Rožu krūmi tomēr bija tik biezi, tik ļoti sakuplojuši un izpletušies, ka viņš varēja aizsniegt tikai pašus malējos ziedus, tālāk rozes turpināja ziedēt, un no turienes laiku pa laikam augšup pacēlās kāda balta pūka un, vēja nesta, lidoja tālu prom, lai kaut kur aizvizinātu sīko rozes dēstu. Šīm lidojošām pūkām bija grūti, pat neiespējami izsekot, vēl grūtāk tās uziet zālē, kur jaunie dēstiņi, nometuši balto lidaparātu, veikli iespraucās visniecīgākās spraugās un tūdaļ iesakņojās un sāka augt.

Dārznieks atmeta cerības uziet sīkos dēstiņus, bet viņš nedrīkstēja ļaut rozēm ziedēt. Tāpēc viņš spraucās iekšā plašajā plantācijā, grieza un rāva, centās aizsniegt ziedus un pumpurus. Taču viņš tūdaļ saprata, ka roze pretojas: tā centās viņam apvīties apkārt, ķērās drēbēs, turēja ciet, dzelkšņi dūrās rokās, cauri apģērbam un darīja neciešamas sāpes. Drīz viņam apreiba galva, un dārznieks saprata, ka laikam saindējies. Viņam tikko pietika spēka izrauties no rozes skavām. Viņš aizstreipu​ļoja tālāk un nokrita zemē.

Viņš atguvās, kad pie debesīm iedegās pirmās bālās zvaigznes. Dārznieks gulēja zālē, un neviena doma nenodarbināja viņa smadzenes. Visu savu diezgan garo un darbīgo mūžu viņš bija juties cieši saistīts ar dabu, dabas norises un pārmaiņas viņš allaž bija vērojis ar neatslābstošu interesi, juties ar tām cieši saistīts, tāpēc rudens atnākšana, lapkritis nekad agrāk viņam nebija uzdzinis neizsakāmas skumjas vai grūtsirdību, jo aiz rudenīgajām parādībām, kas daudziem liekas kā aiziešana vai iznīkšana, dārznieks allaž redzēja jaunu pavasari, jaunu plaukšanu un ziedēšanu. Viņš gulēja un pēkšņi skaudri apjēdza, ka tuvojas rudens; viņš to sajuta vējojam gaisā, mazliet rūgtenajās smaržās, kas staigāja pa dārzu, un zvaigznēs pie debesīm, kas bija kļuvušas spožas, lielas un samtainas. Šovasar viņš nekā nebija paveicis.

Nepadarīta darba smagums spiež vairāk nekā padarīta darba nogurums. Vai šī vasara tā arī būs aizgājusi, neatstājot nekā laba?

Pagriezies uz sāniem, viņš ieskatījās satumstošajā dārzā. Vai no turienes uz viņu nelūkojās blāvas malduguņu acis? Kāpēc tās blisināja garās skropstas un slēpās aiz krūmiem? Dārznieks lēni un smagi piecēlās, gausiem noguruša cilvēka soļiem gāja uz savādās gaismas pusi. Piegājis pavisam klāt vienam šādam blāvojumam, dārznieks pieliecās, pašķīra zāli un saprata: tās, kas izstaroja dīvaino spīdumu, bija jaunās rozītes, pavisam vēl sīkas un mazas, bet to bija desmitiem, simtiem, varbūt tūkstošiem. Cik tālu sniedzās skatiens, dārzs bija šīs savādās gaismas pilns. Un vai tikai dārzs? Vai rozes nebija izsējušās daudz tālāk? Tā būtu nelaime visai apkārtnei. Ārpus dārza šī roze nedrīkstēja tikt. Tas bija vienīgais, pēc kā viņš pēdējā laikā bija dzinies, jo viņš skaidri apzinājās, kas notiks, ja tā nokļūs ārpus dārza, — tad rozes izplatību nekas vairs neierobežos. Viņš sāka raut rozes laukā no zemes. Tas bija viegli, jo dēsti spīdēja, tālab tos varēja saskatīt pa lielu gabalu. Bet viņa rokas bija satūkušas: pirmīt, dienā, griezdams rožu ziedus un pumpurus, viņš tās bija sadūris, un tagad tās bija stīvas, neveiklas un sāpēja. Drīz dārznieks bija tā noguris, ka vairāk nejaudāja. Viņš aizklunkuroja uz māju, nokrita uz lažas un nogulēja ciešā miegā līdz rītam.

Dienas gaismā jaunās rozes vairs nezaigoja un dārzā tās sameklēt nebija iespējams. Likās pat neticami, ka zeme ir pilna jauno rozīšu, ka drīz tās būs jau lielas, kļuvušas plēsīgas un tālab bīstamas.

Aizgājis līdz rožu plantācijām, viņš tām apgāja apkārt un redzēja, ka lielais grāvju rakšanas darbs bijis veltīgs. Rožu saknes bija gājušas vēl dziļāk zemē, nekā viņš racis grāvi un licis skārda un šīfera plāksnes, vietumis rožu saknes bija atspiedušas plāksnes citu no citas un salaiduma vietās aizgājušas tām garām un ielauzušās dārzā. Tur augšup jau stīdza jaunie dzinumi, riesa pumpurus, lai sāktu neprātīgo ziedēšanu, lai izplatītos tālāk un plašāk. Dārznieks apjauta, ka šī roze viņam vienam nebija uzveicama. Tā bija spēcīgāka un varenāka par savu radītāju. To sapratis, viņš steidzās uz tuvāko kaimiņu mājām un aicināja palīgā citus cilvēkus, taču neviens neticēja, ka roze var būt bīstama, ka tā iznīcināma. Gluži otrādi — viņi izteica sajūsmu par jaunajām rozēm, kuras bija šovasar redzējuši ziedam viņa dārzā. Viņi pat vēlējās šīs rozes iegādāties, lai tās ziedētu arī ap viņu mājām un dārzos. Tās esot bīstamas? Nomācot visu pārējo?

Ko nu šīs nomāks! Lai aug! Vai zemes trūkst? Un, ja kaut kur arī radīsies kāds lielāks rozes puduris un sāks traucēt, uzlaidīs traktoru vai buldozeru — un tas krūmu nolīdzinās ar zemi. Neviens nebija spējīgs saprast, ka šo rozi tādā veidā iznīcināt nevar, tā augs atkal, dzīs simtiem jaunu atvašu, sāks ziedēt un vējš baltās pūkas iznēsās pa pasauli.

Sarūgtināts dārznieks gāja pie cita kaimiņa, bet neviens neņēma nopietni aicinājumu iet un iznīcināt skaistās, nekad agrāk neredzētās rozes, kuras, garām ejot, bija apbrīnojuši. Pēc līdzcietīgajiem skatieniem dārznieks saprata: ļaudis domā, ka no pārāk centīga darba viņam smadzenēs ir gadījies kāds knikšķis, tāpēc viņš ir jāžēlo un jāmierina.

Nekā nepanācis, dārznieks atgriezās mājās, viņam bija skaidrs, ka cīņā pret rozi ir palicis viens pats.

Ko viņš varēja pasākt, lai no šīs cīņas izietu kā uzvarētājs? Ja vispār šai cīņā ir iespējams uzvarēt.

Veselais saprāts teica: visu, ko cilvēks ir radījis, cilvēks var arī iznīcināt. Vēl vairāk — cilvēks var iznīcināt arī planētu, uz kuras pats dzīvo, bet kura nav viņa roku darbs. Tātad cilvēks reizē ir varens un arī savā neprātā nožēlojams. Bet vai viņš, dārznieks, var iznīcināt rozi, ko pats radījis? Jā, viņš bija uz to gatavs. Lai gan tajā saskatīja kaut ko dziļi pretīgu. Jau pati doma par iznīcināšanu viņam derdzās. Cilvēks, kas daudzus mūža gadus centies radīt, atklāt, pilnveidot, nespēj bez sirds drebēšanas domāt par iznīcināšanu, jo radīt nozīmē arī mīiēt un saudzēt. Un tikai doma, ka tā viņš spēj glābt visu pārējo, kas aug viņa dārzā un tā apkārtnē, dārzniekam piešķīra spēku ar rozi cīnīties. No rīta līdz vakaram viņš grieza, plēsa, raka, dedzināja, naktīs skraidīja apkārt, medīdams dīvaino gaismu un raudams no zemes laukā jaunos rožu dēstus, tomēr rožu loks ap viņa māju kļuva arvien ciešāks, blīvāks un augstāks. Drīz viņš no sava dārza vairs nevarēja izkļūt ārā — ap māju bija izaudzis ciešs rožu dzīvžogs, kam cauri nespēja tikt neviena dzīva radība. Vēl pēc dažām dienām tam vairs nevarēja redzēt pāri. Likās, pasaulē nekā cita nav kā tikai rozes ar savu neprātīgo ziedēšanu un vidū veca māja ar nogurušu vīru tajā. Dārznieks bija kļuvis par savas rozes gūstekni. Kāds liktenis viņu gaida? Kā roze pret viņu izturēsies? Nekādas ilūzijas

dārznieks neloloja. īpašu baiļu viņš nejuta, bet gaidīt, kad ap tevi sāk vīties rožu dzeloņainie stublāji, arī viņš nevēlējās. Galvenais, kas dārznieku spieda rīkoties, bija apziņa, ka viņš pasaulei nodarīs milzīgu ļaunumu, ja ļaus rozei uzvarēt. Tagad galvenais bija pašam izlauzties arā no dārza, pārraut šo rožu ielenkumu, tikt plašumā, kur dzīvo cilvēki, un tomēr censties viņus pārliecināt, ka jāsāk kopīga cīņa pret neizprotamo, plēsīgo rozi. Dārznieks apstaigāja vēl rožu nepārņemto šauro zemes ieloku ap māju un izvēlējās vietu un virzienu, kur sākt cirst eju smaržojošajā rožu jūklī, šauru spraugu, kas viņu izvestu atpakaļ pasaulē. Viņš stāvēja epņēmībes pilns, cieši nolēmis cīnīties un uzvarēt. Viņš apbruņojās ar cirvjiem, šķērēm un nažiem, uzvilka biezus brezenta cimdus un ķērās pie darba. Nogriezt vai nocirst rozes stublāju, lai arī tas bija ciets un sīksts, vēl bija vieglākais darbs, daudz grūtāk bija rozi atplēst no citām, izvilkt ārā, paraut sāņus, lai e;a atbrīvotos un viņš pats tiktu uz priekšu. Tā bija smaga, pacietību prasoša piepūle. Atmudžināt savijušās rozes bija gandrīz neiespējami, tās vajadzēja griezt pušu, vilkt laukā pa gabaliņiem un sargāties no asajiem dzelkšņiem, kas bija cieti, smaili un gari. Dārznieks strādāja, galvu nepaceldams, pūlē​damies tikt ātrāk uz priekšu, lai atbrīvotos no rožu gūsta.

Pievakarē, atskatījies, lai pārliecinātos, cik tālu ticis, viņš redzēja, ka rožu džungļos ir pazaudējis virzienu, arī šaurā eja, kuru viņš izcirta un kura bija tieši tik plata, lai viņš varētu spert soli uz priekšu, bija aizvilkusies ciet. Ejas vairs nebija. Viņš stāvēja šaurā laukumiņā, kur no visām pusēm uz viņu stiepās smaili dzelkšņi, paukšķēdami sprāga vaļā rožu pumpuri, reibināja, darīja vārgu un nespēcīgu. Ko gan spēja cilvēks šajā trakojošajā plaukšanā, augšanā un ziedēšanā? Dārznieks vēlējās tikai izlauzties, ieraudzīt kaut ko citu, vienalga, ko, lai tikai tas nebūtu rožu zieds vai stublājs. Tā stāvot un mīņājoties uz vietas, cenšoties noteikt, kādā virzienā viņš no rīta bija sācis savu izlaušanās mēģinājumu, dārznieks redzēja, ka laukumiņš ap viņu kļūst mazāks un mazāks, rozes sniedzās pretī, dzeloņi ķērās drēbēs, turēja ciet un centās sasaistīt. Viņu pārņēma bailes, un viņš sāka cirst un raut rožu stublājus, nezinādams, uz kuru pusi dodas, vai nav sācis virzīties atpakaļ. Viņš vairs nespēja domāt, panika, līdzīga nāves bailēm, viņu pārņēma un neļāva aukstasinīgi spriest un darboties. Likās, ka rozes gluži apzināti tiecas uz viņu, ka tās ir dzīvas būtnes, kas uzminējušas viņa nodomu un nolēmušas savu gūstekni neizlaist ārā. Saule pazuda aiz augstajiem rožu krūmiem, kas sniedzās pāri galvai, kļuva tumšāks, laikam jau nāca vakars. Viņš saprata, ka tumsā galīgi zaudēs spēju orientēties, vairs neredzēs rožu šmaugos stublājus, tie apvīsies apkārt, sagūstīs un . .. Par to viņš negribēja domāt. Kamēr vēl bija gaišs un varēja kaut ko redzēt, vajadzēja tikt ārā no šī smacējošā, baigā biezokņa, kas, klusi čabēdams, draudoši mācās virsū. Sviedriem noplūdis, rožu dārza gūsteknis cirta pa labi un pa kreisi, plosīdams rozes un savas rokas, un apģērbu un arvien vairāk zaudēdams apjēgu par to, ko dara. Izmisis viņš puskrēslā pacēla galvu un pāri rožu krūmam ieraudzīja savas mājas skursteni. Tas šķita pavisam tuvu, likās, vajag paspert tikai pāris soļu, iai tiktu brīvē un spētu atgriezties savā mājā. Patiesībā tā arī bija. Cenzdamies nezaudēt virzienu uz māju, ik pa brīdim paceldams skatienu uz skursteni, dārznieks cirta un grieza un līdz ar pirmo zvaigžņu iemirdzēšanos izkļuva pie savas mājas apmēram tai pašā vietā, kur no rīta bija sācis izlaušanās mēģinājumu. Pārguris viņš iegāja iekšā un atkrita gultā. Taču miegs nenāca — viņš bija pārāk satraukts, likās, ka atkal čaukst, čukst un nopūšas mājas sienas, ka no tām ārā lien jauni un spēcīgi, neiznīdējami rožu dzinumi, lokās cauri tumsai un sniedzas pēc viņa.

Pavadījis murgainu nakti, dārznieks atvēra acis un redzēja, ka tas, par ko viņš naktī sapņojis, ir īstenība. No sienas virs viņa gultas nokarājās divi bālganzaļi, izstīdzējuši rožu dzinumi. Ar skaudru skaidrību dārznieks apjēdza, ka māja ir rožu pārņemta. Dārznieks iegāja izpostītajā istabā un redzēja, ka arī tur aug jaunas rozes. Uzkāpis bēniņos, viņš ieraudzīja, ka ap skursteni vijas roze. Nekur aiziet, aizbēgt vairs nevarēja. Dārzā līdz pat mājas slieksnim kuploja rozes. Malkas šķūnītis un saimniecības ēkas bija gandrīz pazudušas ziedošo rožu kupenās, no kurām laiku pa laikam cēlās gaisā balti, nevainīgi pūku izpletnīši un, lēna vēja nesti, aizslīdēja debesu zil- gmē. Dārznieks saprata, ka cīņu ir zaudējis; roze ir uzvarējusi un tagad turpina savu uzvaras gājienu pa zemi. Ja neatradīsies spēks, kas to apturēs, tā izplatīsies arvien tālāk. Tomēr viņu nepameta cerība, ka cilvēki apjēgs draudošās briesmas un vienoti

nostāsies tām pretī. Šī apziņa viņam deva spēku, un viņš nolēma cīņu turpināt. Tas bija viņa pienākums.

Dārznieks savāca atlikušos darbarīkus un attīrīja no rozēm ceiu līdz pagrabam, kas bija uzmūrēts netālu no mājas. Biezajiem mūriem vajadzēja Izturēt rožu uzbrukumu. Viņi pārnesa uz turieni pārtiku, ūdeni un segas. Kamēr viņš to paveica, loks ap māju noslēdzās arvien ciešāk. Istabās kļuva tumšs, rozes aizauga priekšā logiem, tiecās iekšā bēniņos, šķindēdami plīsa stikli, rūtis vairs neturēja rožu spiedienu.

Istabās vēlās rožu gubas, krāšņi, ziedoši kamoli piepildīja māju, stīdza cauri sie​nām, rāpās uz jumta.

Kad māja, pagalms un saimniecībai ēkas bija pārvērtušās vienā vienīgā ziedošā milzu kupenā, dārznieks sāka bažīgi vērties mākoņos un gaidīt pienācīgu vēju. Pievakarē vējš iegriezās no rītiem, un bija arī pats pēdējais laiks» no pagraba uz māju vairs varēja nokļūt tikai pa šauru eju, Dārznieks iespraucās mājā, paņēma kannu ar benzīnu, aplaistīja sienas, atceļā uz pagalmu apšļāca tuvējās rozes un aizdedzināja. Uguns- stabs šāvās pret debesīm, rozes dega Švlrkstēdamas, liesmas ielauzās mājā, un drīz tā dega kā lāpa. Vēji dzirksteles nesa uz saimniecības ēkām, un sausie jumti drīz uzliesmoja. Dārznieks cerēja, ka vējš karstuma vilni dzīs pāri rožu plantācijām, tās sakarsīs un arī aizdegsies. Daļēji tā arī notika, bet to viņš vairs neredzēja, jo dūmu vāli viņu smacēja un karstums spieda noiet pagrabā. Tur viņu pusnosmakušu vēlāk atrada atbraukušie ugunsdzēsēji, kuriem ugunsgrēka vietā, patiesību sakot, vairs nebija ko darīt, jo ēkas bija gandrīz Jau nodegušas. Bija sadegusi arī liela daļa rožu plantācijas, tikai gar dārza malām vēl ziedēja nedaudzi neapsvilušl ceri. Kad ātrās palīdzības ļaudis dārznieku nesa prom, viņš nāca pfe samaņas un lūdzās, lai nodedzina arī pārējās rozes, zemi uzar un Izsijā, bet neviens viņā neklausījās. Kaimiņi līdzjūtīgi ŠOpoja galvas un zināja teikt, ka jau visu rudeni viņš nav bijis īsti riktīgs un gribējis rozes iznīcināt. Dārznieku ārstēja psihiatriskajā slimnīcā, bet no uzmācīgās spaidu idejas par draudošajām rožu briesmām viņu izdziedināt nevarēja. Nākošajā vasarā viņu kā nekaitīgu citiem ievietoja veco ļaužu pansionātā. Viņš tiešām nevienu neapdraudēja, tikai brīžos, kad ieraudzīja ziedošas rozes, viņa acīs iedegās paniskas bailes un viņš lūdza tēs iznī​cināt.

Bet rozes ap nodegušo māju nebija gājušas bojā. Drīz ap krāsmatām kuploja jauna rožu plantācija. Ļaudis no tuvas un tālas apkārtnes brauca šurp, priecājās par brīnišķīgajiem ziediem, izraka stādus un aizveda līdzi uz savām mājām.

UZBRUKUMS

Viņš lēni modās no nemaņas, pavēra sniega aizķepušos plakstus un juta, ka spilgta gaisma iedzeļ redzokļos. Plaksti paši aizkrita ciet, piere sāpēja, un sažmiegto acu priekšā lēkāja ipožas zvaigznītes.

Viņš ieklausījās: kaut kur atskanēja nopūta, aprauts gārdziens, ko pārtrauca spalgs šāviens. Iestājās klusums, bet ik pa brīdim to šķēla atsevišķi šāvieni. Viņš iesā- nis gulēja uz dzeloņdrātīm soļus trīsdesmit no vācu ierakumiem. Vēlreiz pavēris acis, viņš tieši pretī sev ieraudzīja vācu virsnieku saules brillēs un blakus tam kareivi ar šauteni uz iera​kumu malas. . «N o c h e i n m a I!» teica virsnieks un parādīja ar roku, kareivis noklikšķināja šautenes aizslēgu un sāka rūpīgi tēmēt. ! Atskanēja šāviens. Gulošais saprata: fašisti pārlūko neseno i kaujaslauku, un, kur vien mana kādu ievainotu karavīru, to viņi ; piebeidz ar šāvienu.

Virsnieks ik pa brīdim pacēla melncimdofo roku, rādīja, un kareivis šāva. Ievainotais gulēja un centās nepakustēties, neko citu viņš nevarēja darīt.

Beidzot virsnieka skatiens pielipa uz dzeloņdrātīm guloša​jam: dzīvs vai miris?

«Noheinmal!» ievainotais saklausīja virsnieka balsi, redzēja pacelto melncimdoto roku. Tas bija nāves spriedums. Gribējās ielīst zemē, iekārpīties sniegā, bet to nevarēja: zeme bija sasalusi un gluda.

Sasaistīts, ievainots, smags viņš gulēja uz dzeloņdrāšu murskuļa un nedrīkstēja pakustināt ne locekli, pat ne dziļāk elpot, lai pretinieks to tūdaļ nepamanītu. Vienīgais, ko ievainotais varēja, bija izlikties par mirušu, kāds viņš jau tobrīd jutās. Pagaisa pēdējās cerības. Trīsdesmit soļi nebija nekāds attālums. Te nevarēja kļūdīties, šaujot pa nekustīgu mērķi.

Kareivis nesteigdamies pārlādēja šauteni, piespieda laidni plecam un sāka tēmēt. Melnais ieroča stobrs taustīdamies slīdēja pār ievainotā ķermeni. Kur tas apstāsies? Ja pie galvas, tad. . . Varbūt tas būtu pats labākais. īss, truls sitiens — un pēc tam vairāk nekā. Ievainotais novērsa skatienu. Aiz pretinieka ierakumiem slējās dažas sakropļotas priedes aplauzītiem zariem, šķembu sakapātiem stumbriem. Pavērās īsās ziemas dienas debesis, uzspīdēja saule, un priedes iezaigojās. Uzpūta vējš, sakustējās kroplie, aplauzītie zari, no retā skuju vainaga lēni uz zemi nobira baltas, smalkas sniega pārslas. Varbūt priedes apraudāja karavīru, kuram tūdaļ bija jāmirst, apraudāja tos, kas šorīt vēl bija dzīvi un lūkoja ieņemt pa​kalnu, uz kura šie koki stāvēja?

Varbūt netrāpīs, neprātīga doma pavīdēja smadzenēs. Varbūt kareivis tīšām paņems par augstu un lode aizsvilps pēri, viņam nepieskērusies? Kāpēc lai triektu vēl vienu lodi krituša pretinieka ķermenī?

Smags sitiens sānos, aizrāvās elpa, gribējās sarauties čokurā, acu priekšā kļuva tumšs. Tikai neievaidēties, nepakustēties! Ja viņi ko tādu manīs, šaus atkal. Ievainotais sev teica, kamēr sāp, tikmēr tu esi dzīvs. Kad vairs nesāpēs, tad nebūs nekā. Lai sāp! Lai dedzina! Tikai nevaidēt! Nekustēties! Šāvieni skanēja vē! un vēl. Kareivis, paklausot virsnieka pavēlei, precīzi un sistemātiski katrā ierakumu priekšā pakritušajā ķermenī raidīja pa lodei. Tad viņi nozuda. Nu varēja gaidīt tumsas iestāšanos. Ja līdz tai viņš nenoasiņos, nenosals, nepārvērtīsies ledus lāstekā. Pagaidām aukstumu viņš nejuta. Bet gulēt šai dzeloņdrāšu gultā diez cik ērti nebija. Uz zemes varētu mēģināt neuzkrītoši iekārpīties sniegā, patlaban no vācu ierakumiem neviens šurp neskatījās. Bet vai viņš vēl spēja kus​tēties? Gar sāniem

plūda kaut kas silts, tad atdzisa un sāka sal​dēt muguru.

Smeldza ceļgals. Viņš mēģināja nedaudz pievilkt kāju un tikko neiekliedzās. Tajā pašā mirklī brīdinoši ieskanējās dzeloņdrātīs iekārtie metāla grabuļi. Par laimi, tie tur nesadzirdēja. Tagad ievainotais zināja, ka kustēties bija bīstami pat tad, kad viņi neskatījās. Bija jāgaida nakts. Un strēlnieks gaidīja glābēju tumsu, lai tās aizsegā mēģinātu izdarīt to, kas tagad nebija iespējams. Ja līdz tam brīdim būs vēl dzīvs, ja nebūs pa​visam noasiņojis un spēs vē! kustēties.

Rīta agrumā viņa rota gāja triecienā, lai ieņemtu šo pakalnu. Vāciešiem šeit bija ļoti izdevīga pozīcija: visa plašā, apsri- gusī apkārtne gulēja viņu priekšā kā aizsalusi jūra. Uzbrukumu atbalstīja artilērija; kamēr augstienē sprāga lielgabalu lādiņi, ienaidnieks nešāva. Strēlnieki skrēja, cik jaudāja, vajadzēja tikt līdz vācu ierakumiem, kamēr artilērijas apšaude nebija beigusies. Tad varētu sviest rokas granātas, sāktos tuvcīņa, kurā viņi noteikti būtu uzvarējuši.

Strēlnieki tuvojās virsotnei, pāri viņu galvām lidoja lādiņi un ārdīja augstieni; aiz muguras eksplodēja vācu mīnas. Strēlnieki skrēja pēdējiem spēkiem, bija jāpagūst tikt augšā, iekams mīnas sāk krist viņu vidū; skaidrs, ka vācieši uguni tūdaļ pārcels tuvāk. Tā viņi skrēja starp divām uguns sienām, viena mina uz papēžiem, otra plosījās priekšā. Savējo lādiņi jau virmoja turpat virs galvām, strēlnieki sāka pieliekties, varbūt nedaudz pagausināja soli un nokavēja tos pārdesmit metrus, kas viņus šķīra no virsotnes. Artilērijas uguns pēkšņi pārlēca uz ienaidnieka aizmuguri. Vēl kādas sekundes viņi skrēja, vēl ienaidnieks nogaidīja, it kā pārliecinājās, ka artilērija vairs neārda viņu ierakumus. Un tad sākās. Taču strēlnieki vēl nebija tikuši rokas granātas sviediena attālumā no pretinieka, vēl bija jāskrien, bet ložmetēji jau viņus guldīja uz dzeloņdrātīm un mīnas plosīja atpalikušos. Uzbrukuma sākumā viņi bija sapratuši, ka tas var izdoties tikai tad, ja strēlnieki un artilēristi nostrādās ar pulksteņa precizitāti, te kļūdīties nedrīkstēja. Artilērijas koriģētājs, droši vien baidīdamies, ka nesāk šaut pa savējiem, uguni minūti vai pat tikai pusminūti par agru pārcēla tālāk. Ložmetēji sāka guldīt strēlniekus sniegā; viņi vēl cēlās, bet tas bija bezcerīgs skrējiens.

Ievainotais atcerējās: aiz muguras laikam sprāga mīna, truls trieciens pakausī un asas sāpes kājā, spējš vilnis viņu svieda uz priekšu, acīs satumsa . . . Tagad viņš redzēja sakņupušus stā​vus, savus biedrus, kas, tāpat kā viņš, līdz vācu ierakumiem nebija tikuši.

Saule, kas pirmīt īsu brīdi bija uzspīdējusi, paslēpās aiz mākoņiem. Tas labi, nodomāja ievainotais, varbūt kļūs siltāks. Un izdosies sagaidīt tumsas iestāšanos. Tad varētu mēģināt. .. Viņš domāja par sevi kā par kādu citu personu; bija vieglāk, ja izdevās sevi norobežot no nelaimes, kurā bija iekļuvis. Neraugoties uz saviem jaunajiem gadiem, viņš bija vecs, piedzīvojis frontinieks, jo cīnījās no pirmajām kara dienām, bija ticis ievainots, vairākas reizes izglābies no drošas nāves un zināja, ka ļaunākais, kas strēlnieku var piemeklēt, ir izmisums, bezcerība, bailes. Vienalga, kādā situācijā karavīrs nokļūst, nedrīkst zaudēt galvu. Šobrīd vienīgais, ko viņš varēja vēlē​ties, — saglabāt savu dzīvību līdz vakaram, līdz krēslai, kad drīkstēs sākt kustēties, ja vien viņš to vēl spēs. Nē, tā labāk nedomāt. Būs jāspēj!

Viņš lēni patrina roku pirkstus, lai pārliecinātos, ka tie nav sastinguši; pakustināja labās kājas pēdu, arī tā darbojās. Bet kā bija ar kreiso kāju, viņš nezināja. Tā šķita kā notirpusi, kā pamirusi, auksta un nejūtīga. Pametis skatienu uz vācu ierakumiem un nevienu tur nesaskatījis, viņš mēģināja ievainoto kāju pagriezt un gandrīz iekliedzās. Ceļgalu laikam bija saplosījusi mīnas šķemba vai arī tajā bija trāpījusi sprāgstošā lode. Paiet viņš nevarēs. Tomēr rokas bija veselas. Un tas bija daudz. Uz elkoņiem balstoties, var nolīst lielu gabalu, to zina katrs karavīrs, kas daudzas reizes devies izlūku gājienā uz ienaidnieka aizmuguri. Kamēr rokas ir veselas, karavīrs var cīnīties. Tā ievainotais sevi drošināja un ticēja, ka ar viņu vēl nav cauri.

Viņš atcerējās savu pirmo ievainojumu un operāciju, kad ķirurgi no ķermeņa izņēma astoņpadsmit šķembas. Arī pirms tam viņš gulēja kaujas laukā. Un bija sliktāk, jo bija sadragāts rokas dilbs un viņš pats nespēja pārvietoties. Tomēr viņu atrada, aizvilka pie savējiem un izārstēja. Tiesa, toreiz viņš

neatradās tik tuvu ienaidnieka pozīcijām. Šeit neviens sanitārs ne- atlīdīs. Bet dūšu nedrīkstēja zaudēt.

Varbūt savējie nāks jaunā uzbrukumā. Un tad … Tad gan palika mazas izredzes izglābties, jo kaujas brīdī gan jau kāda lode vai šķemba trāpītu arī viņam. Ja varētu ierakties, velns parāvis, kāpēc ir ziema, nevis vasara, kad . . .

Viņš kustināja pirkstus, lai tie nenosaltu, lēni pagrozīja veselo kāju un vēroja pretinieka pozīcijas, kurās pa brīdim pavīdēja kāda bruņucepure. Pametis īsu skatienu pāri ierakumu malai, vācu kareivis atkal nozuda. Tad atkal varēja nedaudz pagrozīties un simto reizi apsvērt, kā viņš mēģinās tikt nost no dzeloņdrātīm, kā rāpsies pie savējiem.

Domas kļuva gausas. Viņš laikam bija iesnaudies. Jo sapnī bija atgriezies mājās, kuras bija atstājis, karam sākoties. Laikam bija svētdiena, visa ģimene kopā, un māte istabā klāja apaļo brokastgaldu. Tā viņi darīja svētdienās un īpašās svētku reizēs, kad atnāca ciemiņi vai arī paši vien atzīmēja kāda ģimenes locekļa vārda vai dzimšanas dienu, šoreiz ģimene svinēja viņa atgriešanos no frontes. Jā, karš bija beidzies, viņš bija mājās.

Pavisam. Nevis kā toreiz pēc Rīgas atbrīvošanas, kad mājās iegriezās tikai īsu brīdi . . . Viņš sēdēja pie galda. Abas māsas katra savā pusē, iepretī tēvs, bet māte tecēja te uz virtuvi, te atgriezās ar ēdieniem vai atnesa karstu tēju. Viņš ēda un dzēra, jo bija izsalcis. Un skatījās priecīgajās tuvinieku sejās. Māte apstājās aiz viņa muguras un pabužināja matus pakausī — tieši tā, kā to kādreiz bija darījusi viņa bērnībā.

Ret tad nez pa kuru laiku jautrība un priecīgais noskaņojums bija pagaisis. Viņi visi, klusi un izbiedēti, lūkojās karavīrā. Sākumā viņš nesaprata, kas noticis. Tad nez kā palūkojās uz savām rokām un redzēja, ka to vietā ir tikai sakropļoti stumbeņi. Tas nevarēja būt, nupat taču viņš bija ēdis, darbojies ar rokām. Bet pēkšņi roku nebija! Nevarīgs kā bluķis viņš sēdēja pie galda, gribēja kaut ko teikt, mierināt, taču ne vārda nevarēja dabūt pār lūpām. Baiss klusums valdīja mājā, un tikai izbiedēti acu pāri lūkojās kroplajā stāvā, kas sastindzis sēdēja pie galda. Mājās pārnākušais pavēra lūpas, lai sāktu runāt, bet mēle kā smags, nedzīvs priekšmets gulēja mutē un nekustējās, lai kā viņš pūlējās. Māte ar plaukstu aizklāja seju, māsas sāka raudāt, tēvs atgrūda krēslu no galda un pie​cēlās.

Pa sapņiem viņš laikam bija iekliedzies, un neuzmanīgi sagrozījies, jo saklausīja pats savus kunkstienus un grabuļu ieskanē- šanos dzeloņdrātīs. Elpu aizturējis, pavēra acis un lūkojās uz ierakumiem.

Par laimi, no tās puses pūta neliels vējiņš; šie nekā nebija dzirdējuši, neviena galva virs ierakumiem neparā​dījās.

Roka, uz kuras viņš iesānis gulēja, bija notirpusi un pirksti sastinguši. Vajadzēja kaut kā iegrozīties ērtāk, atdzīvināt salstošos locekļus. Pār augumu pārskrēja sīks drebulis. Vējš bija izpūtis cauri apģērbam.

Ja varētu, ja drīkstētu .. .

Aši ietarkšķējās ložmetējs. Kā atbilde tam — kaut kur tālumā nobūkšķēja lielgabala šāviens. Pēc tam vēl daži. Vācu ložmetējs, izšāvis pāris īsas kārtas, apklusa. Pēdējās dienās fronte bija slinka, tā tikko elpoja, it kā būtu nogurusi pēc ilgstošās piepūles vai arī to būtu sastindzinājusi ziema un sals. Norisa vietējas nozīmes kaujas, izlūki taustīja pretējo pusi, un, zināms, kaut kas gatavojās. Tāda vietējas nozīmes kauja bija arī šī virsotnes šturmēšana. Protams, tā nebija ļoti nozīmīga virsotne, tomēr, kam tā piederēja, tas valdīja pār tuvāko ap​kārtni …

Ievainotais palūkojās uz ierakumu pusi. Neviena. Bija jau laikam vēla pēcpusdiena, varbūt pat pievakare. Saule pazudusi, debesis nomākušās, un sāka snigt. Ja no pakalnes puses nezēģelētu vējš…

Kareivis pastaipīja veselo kāju, pēc tam ievainoto. Iedzēla sāpe. Ap ceļgalu apģērbs bija sasalis, varēja just, kā tas grabēja. Pavelkot kāju vairāk, izrādījās, ka ceļgals piesalis pie sniega. Viņš lēni pievilka otru kāju un sāka pārmaiņus ar purngalu un papēdi atdrupināt sasalumu. Atkal ieskanējās grabulis. Viņš sastinga un brīdi gulēja nekustīgi. Vajadzēja mēģināt atbrīvoties no dzeloņdrātīm. Viņš pakustināja vienu roku, otru, sarīvēja pirkstus un sāka uzmanīgi velties uz sāniem. Kaut kas turēja ciet. Nosalušiem pirkstiem viņš sataustīja dzeloņdrātis un mēģināja asos dzelkšņus atkabināt no apģērba. Dažu izdevās izvilkt, taču citi bija ieurbušies, ieķē- rušies biezajā šineļa audumā, sagriezušies un turējās neizraujami.

Ja būtu knaibles. . . Bet bija tikai pirksti. Un nosaluši. Stipri raustīt nedrīkstēja. Tad viņš atcerējās dunci aiz zābaka stulma un lēni pievilka veselo kāju tuvāk. Vēl nevarēja aizsniegt spalu. Vajadzēja nedaudz saliekties. Vai ievainojums sānos ļaus to izdarīt? Tas visu laiku smeldza. Kamēr nekustējās, to varēja paciest. Tomēr lode laikam tikai skārusi ribas, tās nesadragājot. Satvēris dunci, viņš pāri vietās pārgrieza šineli, atbrīvojās no dzelkšņiem un lēnām pagriezās. Tagad varēja ar elkoņiem atbalstīties pret zemi un mēģināt lēni vilkties uz priekšu. Neizdevās, sadragātā kāja bija iestrēgusi dzeloņdrāšu murskulī.

Vajadzēja būt ļoti piesardzīgam, lai nesāktu skanēt grabuļi. Un nedrīkstēja novērst acis no ierakumiem.

Pāris reižu viņš pamanīja vācu kareivju kaskas, bet tās, par laimi, drīz pazuda. Sniegs nāca arvien lielākām pārslām un lipināja ciet acis. Bija sācis arī krēslot. Tomēr vajadzēja joti uzma​nīties.

Viņš vēl gaidīja un krāja spēkus izšķirošajam, varbūt pat neiespējamajam. Krēsla sabiezēja arvien vairāk. Arvien biezāks krita glābējs sniegs; mīksts un pūkains tas apklāja kaujas lauku, kritušos un saplosītos, sedzās pāri ievainotajam, padarīdams viņu grūtāk saskatāmu.

Beidzot laiks bija pienācis. No asajiem dzelkšņiem viņš bija gandrīz jau izpiņķerējies. Vienīgi ievainotā kāja vēl turējās dzeloņdrātīs. Un, tā kā tā bija stīva un nelocījās, viņš varēja to tikai lēni un neatlaidīgi vilkt. Varbūt vajadzēja pagriezties, paliekties atpakaļ vai piecelties sēdus un ar rokām atmudžināt dzelkšņus, bet viņš vēl arvien baidījās, ka šāda kustība no ierakumiem varētu tikt pamanīta.

Zobus sakodis, viņš parāva kāju stiprāk. Kaut kas nošņirkstēja, dzeloņdrātis atspruka vaļā, un skaļi iezvanījās metāla grabuļi. Tūdaļ ierakumos atskanēja satraukti saucieni, gaisā uzšāvās raķete un pār ievainotā galvu aizspindza ložu šalts. Vācieši šāva daudz un nekārtīgi, varbūt baidījās jauna uzbrukuma; ik pa brīdim švirkstēdamas gaisu šķēla bālās apgaismošanas raķetes, bet, tā kā krītošais sniegs vērsa apkārtni raibu un ņirbošu, ievainotā izkustēšanos no vietas neviens nebija ievērojis; viņš bija tāds pats kritušais kā citi, miris un apsnidzis izcilnis ierakumu priekšā. Tomēr grabuļu šķindēšana ienaidniekus darīja modrus un nervozus; tie vēl ilgi turpināja šaudīt un laiku pa laikam uzlaida gaisā pa ra​ķetei.

Ievainotais nolēma ilgāk negaidīt. Kad nodzisa kārtējā raķete, viņš sataustīja savu automātu, kura diskā vēl bija patronas, un, sniegā ieplacis, sāka vilkties prom. Lode, vecā muļķe, var ķert sniegā guļošu tikpat viegli kā rāpojošu, viņš nodomāja, bet ieroci pamest nedrīkst, jo neitrālajā joslā viss kas tumsā var gadīties. Ne vienreiz vien viņš naktīs bija līdis uz pretinieka pozīcijām un sastapies ar pretējās puses izlūkiem. Tad visu izšķīra reakcijas ātrums un aukstasinīga rīcība. Kamēr vien karavīrs spēj kustēties, ierocim ir jāpaliek pie viņa.

Automāts, duncis, rokas granāta… Skaidrs saprāts un divas veselas rokas. Tas tomēr būtu brīnums, ja izdotos aizrāpot līdz savējiem. Bet viņš tam ticēja, un ar katru norāpotu metru šī ticība pieauga. Ceļgals gan stipri sāpēja, bet ievainotais virzījās arvien tālāk prom; sašautais sāns sāpēja mazāk, to varēja paciest. Par ievainojumiem nedrīkstēja dornāt, sāpes bija jāaizmirst. Jāvar pārcelt vienu elkoni uz priekšu, otru, atsperties pret zemi, sakost zobus un pavilkties uz priekšu. Kāja ļoti traucēja, laikam sprāgstošā lode bija saārdījusi ceļgala locītavu, ar veselo ik brīdi vajadzēja piepalīdzēt, citādi tā nedabīgi sagriezās un mežonīgi sāpēja. Dažbrīd spožas zvaigznītes nomirgoja acu priekšā, tad ievainotais apstājās, ieplaka dziļāk kupenā, elsoja, laizīja sniegu un centās pārvarēt sāpes, lai tūdaļ atkal lēni un neatlaidīgi virzītos tālāk.

Norāpojis pārdesmit metru, ievainotais juta, ka ir nonācis nelielā ieplakā, kā kareivji saka, neķerlaukā. Lodes, kas aizvien vēl tika izšautas no pretinieka ierakumiem, viņu nespēja sniegt, jo lidoja kaut kur pāri galvai; te viņš arī no ierakumiem vairs nebija saskatāms, lai cik gaišu vērstu apkārtni izšautās raķetes. Vislielākās briesmas, kādas viņam draudēja, uz dzeloņdrātīm guļot, bija garām. Tagad, ja vien pietiks spēka, ja vien viņu neķers nejauša lode, ja vien .. . Simt nejaušību apdraud karavīru neitrālajā joslā, desmitreiz vairāk ievainotu. Bet par to nedrīkstēja domāt, bija jāvirzās tālāk. Un, lai gan ziemas nakts ir gara, ievainotajam, lai aizvilktos pie savējiem, tā varēja izrādīties par īsu. Ja vien pietiks spēka, ja vien .. .

Vēl brīdi pašaudījuši, vācieši pierima. Arī savējie klusēja, neviens šāviens neatskanēja no tās puses.

Būtu bijis labāk, ja arī tur atskanējis pa šāvienam; tas viņam tumsā ļautu apjaust, cik tālu vēl jārāpo. Bet savējie klusēja; vakars bija strauji pārgājis naktī, un tagad priekšā rēgojās melna, necaurredzama tumsa un sniegs ļēpāja acīs. Bija jāvelkas tālāk, citādi varēja uznākt snaudiens, sals viņu sastindzinātu — un nekad viņš ne​sasniegtu savējos.

Pirmās kustības pēc atelpas allaž bija grūtas un dzeļošas. Bet, norāpojot dažus metrus, sāpes it kā aizmirsās, kjuva vieglāk paciešamas; visus lēni gaistošos spēkus prasīja virzīšanās tālāk. Jau smeldza elkoņi. Ja viņš varētu piecelties kājās un iet. . . Tagad, kad ne no vienas puses nešāva. Par to nebija ko domāt. Varbūt vienīgi tad, ja viņam būtu pāris zarainu nūju. Taču nūju nebija un nebūs. Un kājās viņš nepiecelsies.

Lielākās rūpes sagādāja virziens, jo saskatīt nekā nevarēja; sniegs vēl aizvien turpināja ļēpāt, nebija ne zvaigžņu, ne mē​ness.

Pēkšņi viņš uzgrūdās kritušajam. Ievainotais bija domājis, ka ticis jau pietiekami tālu no vācu pozīcijām, bet tad te nevajadzēja atrasties līķiem. Vai viņš bija tumsā apmaldījies un sācis rāpties atpakaļ? Vai arī šis kareivis bija atpalicis un viņu bija nogalinājusi vācu mīnmetēju uguns? Viņš atcerējās, kā, ejot uzbrukumā, mīnas sprāga aizmugurē un spieda viņus steigties arvien ātrāk pretī lodēm.

Viņš parāpās garām kritušajam un turpināja līst iepriekš uzņemtajā virzienā. Ja kļūtu mazliet gaišāks . .. ievainotais, sasprindzinājis redzi, cieši ielūkojās naktī. Priekšā pa labi, likās, stāvēja melna meža siena. Vai tas bija meža puduris, gar kuru viņi rītausmā nāca uzbrukumā? Cik labi būtu, ja varētu saskatīt kādu pazīstamu orientieri! Bet nakts arvien vē! bija necaurredzami tumša. Ja pārstātu snigt, varbūt varētu kaut ko saskatīt. Bet kavēties nedrīkstēja. Tikko ilgāk nekustīgi pagulēja, virsū mācās snaudiens un aukstums spiedās cauri šinelim. Sāpēja elkoņi; āda droši vien bija nobrāzta, taču tas nebija ļaunākais.

Kamēr viņš vēl spēja kustēties, palika cerība izglābties. Viņš sāka virzīties nedaudz pa labi, kur likās saskatījis meža puduri.

Viņš steidzās, lai ātrāk nokļūtu līdz glābējiem krūmiem un kokiem, un juta, ka spēki sāk izsīkt.

Apreiba galva, un blāvas dzirksteles peldēja acu priekšā. Atkal vajadzēja atpūsties. Atbalstījis galvu uz sāpošā elkoņa, ievainotais it kā iesnaudās, jo redzēja neskaidras pusatmiņu, pussapņu ainas: bija vasara, un viņš peldējās Zundītē, kā to kādreiz bija darījis, gar augumu staipījās ūdensaugi un kaut kādas glumas virves, viņš tajās sapinās un sāka grimt, bet staipekņi turēja ciet un nelaida vaļā, lai kā viņš centās izrauties, ūdens jau smēlās mutē, trūka elpas, viņš laikam iekliedzās un atvēra acis. Dziļš klusums valdīja apkārt. Viņu kratīja drebulis. Gribējās, lai apkārt būtu vasara un siltums, kuru viņš tik mānīgi bija jutis. Ja aizvēra plakstus, vēl varēja redzēt, kā acu priekšā ņirb zili vilnīši un pa Zundīti mazs tvaikonītis velk pirmskara plostu. Viņš nobijās. Ja sāk rādīties tādi māņi, ar viņu laikam vairs nebija labi. Ja viņš patiesi gribēja atgriezties Pārdaugavas siltajā vasarā, tad tagad bija jārāpo, jāsakož zobi, jābalstās uz jēlajiem elkoņiem un jā- velkas uz priekšu. Un to viņš darīja. Automāts kūļājās pie sāniem, kaut kur aizķērās. Viņš to rāva, kaut kas noskrapstēja un atspruka vaļā. Vai bija jēga pūlēties un vilkt līdzi lieku smagumu, kad pats tikko spēja kustēties, kad katrs kilograms apgrūtināja? Un tomēr viņš ieroci nepameta; cik reizes tas bija glābis viņa dzīvību. Līdz savējiem vēl bija tālu .. .

Par laimi, sniegs bija pārstājis snigt, bet kļuva jūtami aukstāks un gaišāks. Jau puslīdz labi uz sniega baltuma varēja saskatīt tuvējos priekšmetus. Tas, ko viņš pirmīt bija noturējis par mežu, bija tikai pļavas nostūris ar alkšņu puduri, ko viņš atcerējās . . . Melnajā tumsā viņš bija novirzījies sāņš un visai maz tuvojies savējo pozīcijām. Tagad viņš to redzēja un saprata un mainīja virzienu. Cik bija pulkstenis, ievainotais nezināja, bet līdz rītausmai vajadzēja tikt pie savējiem. Vēl vienu dienu aukstumā viņš vairs neizturētu.

Ievainotais rāpoja, elsoja, līda pa sniegu, arās cauri kupenām, uz mirkli apstājās, atvilka elpu, bet katru reizi atsākt rāpošanu kļuva grūtāk un grūtāk. Šķita, ka sniegs ik ar brīdi kļūst dziļāks un irdenāks un viņš tajā stieg, grimst un slīkst bezcerīgāk un bezcerīgāk. Vai tas jelkad beigsies? Viņš zināja, ka visam reiz pienāk beigas. Paies arī šī nakts, pienāks rīts, bet vai viņš būs ticis pie savējiem? Uzmācās apātija,

brīžam viņš it kā grima dziļos bezapziņas atvaros, un paša dzīvība voirs nelikās tik vērtīga, lai par to sīvi cīnītos. Kas tad viņš Lija? Sīks puteklis milzīgajā kara virpulī, viens no miljoniem, ^as nepārnāks mājās.

Varbūt par viņu jau ir uzrakstīts tuviniekiem: jūsu dēls Juris Kriškalns kritis varoņa nāvē, aizstāvot Padomju Dzimteni, 4. februārī, 1945. gadā. Apglabāts… Nu nē, apglabāts viņš vēl nebija. Paldies, par agru bērējiet, viņš nezin kam nikni teica, sapurināja galvu, iekampa pilnu muti sniega, izberzēja acis un palūkojās uz priekšu. Pie velna vecmāmiņas! Viņš necik nebija pavirzījies uz priekšu, bet viņš nepadosies, nē, viņa dzīvība nepiederēja tikai viņam vien, tā bija vajadzīga arī tiem, kas viņu mīlēja un gaidīja mājās. Viņš pārvarēja vājumu un zināja: kamēr vien sirds pukst, ir jātiek uz priekšu, par soli, par sprīdi, par centimetru … Un vēl, cik vien spēka, un arī tad, kad spēka vairs nebūs . ..

Sniegs kļuva dziļāks, viņš laikam bija nokļuvis kādā ieplakā. Ievainotajam likās, ka norāpojis pamatīgu gabalu, bet atskatījies redzēja, ka turpat pie alksnāja vien atrodas. Bija kļuvis vēl gaišāks, tuvumā jau varēja saskatīt atsevišķus kokus un krūmus. Viņš laikam bija ticis līdz izcirtuma malai. Ja tā, tad viņš mudījās kaut kur vidū starp savējo un pretinieka pozīcijām, kas šeit atradās diezgan patālu viena no otras. Spēki gāja uz galu, un ievainotais apzinājās, ka bez palīdzības no malas diez vai viens pats līdz savējiem nokļūs. Tāpēc viņš ievilka dziļi elpu un sāka saukt tradicionālo ievainoto saucienu: sa-ni-tār!

Pirmo reizi tas izskanēja vārgi, pusčukstus. Tālu to nevarēja sadzirdēt. Viņš sauca vēl un vēl, arvien skaļāk un stieptāk. Atbildes nebija. Varbūt tomēr kāds viņu sadzirdēja, ievainotais sevi mierināja.

Sadzirdēt varēja arī vācieši. Bet tad, iespējams, viņi šautu. Ievainotais ieklausījās. Visapkārt nakts un klusums, kuru nekas netraucēja. Vienīgi nespodrs gaišums pie debesīm un… Vai tur neiečirkstējās sniegs?

Tur, tajā pusē, kur sastindzis mel​nēja alksnājs . . .

Kāds tomēr viņa saucienus bija saklausījis un tagad piesardzīgi nāca šurp. Kas tas bija? Ienaidnieks vai savējais? Ne no vieniem ierakumiem tik ātri pie viņa nebija iespējams atnākt. Tie varēja būt tikai izlūki, kas slēpušies alksnājā. Vai tur kaut kas nekūņojās sniegā? Kas tie bija? Jābūt gatavam uz visu. Ne gūsts, ne lode, ne durklis viņam nebija pieņe​mami.

Ievainotais dziļāk ieplaka sniegā, pievilka automātu tuvāk, iespieda laidi plecā un cieši vērās tumsā.

Soļi tuvojās. Uzzināt, kas tur nāca, nebija iespējams. Tagad tikai nepārsteigties! Jāgaida un jātur acis vaļā. Cik patronu atlicis automāta diskā, viņš nezināja. Daudz to nevarēja būt. Bet azotē viņš vēl glabāja rokas granātu. Viņš to sataustīja un novietoja ērtāk, pa ķērienam. Tam gadījumam, ja tie būtu friči un patronu nepietiktu. Atlika tikai gaidīt. Sirds sita mierīgi. Visnomācošākās ir šaubas un neziņa, ko darīt.

Tagad viss bija skaidrs. Jāgaida! Un jārīkojas tā, kā prasīs situācija. Gandrīz četri kara gadi viņam bija to iemācījuši. Un tur jau nācēji parādījās. Daudz tuvāk, nekā pēc sniega čirkstēšanas likās. Viņi bija divi un baltos maskēšanās tērpos. Protams, izlūki. Vācieši? Vai sa​vējie? Neviens to nepateiks.

Abi uzmanīgie nācēji apstājās. Noliecās. Kaut ko pētīja sniegā. Viņa pēdas, sniegā atstātā šļoka, tur nevarēja būt. Tas bija kaut kas cits. Viņi kaut ko paspārdīja ar kāju, pavalstīja. Kritušais. Kur tas te radies? Vācietis? Savējais? Ko viņi tagad darīs? Viens kaut ko klusi teica otram. Kādā valodā? Nekā nevarēja saprast. Jāgaida un jāelpo dziļi un mierīgi. Viens nāca šurp, otrs atpalika.

Ievainotais gaidīja. Pirksts uz automāta sprūda, viss pārvērties redzē un dzirdē. Tikai nepārsteigties!

Nācējs apstājās, paspēra soli sāņš, noliecās un lūkojās sniegā. Ko viņš tur saskatīja? Tad nepārprotamā vācu valodā klusi pasauca atpalikušo. Tagad ievainotais zināja, kas darāms. Varbūt savā mūžā viņš nebija bijis tik mierīgs kā šajā brīdī. Nez kāpēc viņš atcerējās kauju pirms nedēļas, kad strēlnieku rotai vajadzēja atkāpties; vācieši nāca uzbrukumā, tanku atbalstīti. Flangā strēlniekus sedza divi ievainoti ložmetējnieki. Kad otrā dienā fašistus padzina atpakaļ, atrada ložmetējniekus, kas bija cīnījušies līdz pēdējai patronai. Viņi bija saņemti gūstā, ievilkti siena zārdā un tas aizdedzināts . . .

Nu jau tie bija tuvu. Lai tik nāk! Jo tuvāk, jo labāk. Tomēr nedrīkstēja ļaut, lai pretinieki viņu pamana pirmie, iekams atskanējusi viņa automāta kārta. Tai jābūt īsai un precīzai, tikai tā viņš varēja pārsteigt un uzvarēt. Tā tam bija jānotiek. Tajā pašā brīdī, kad priekšējais fricis brīdinoši pacēla roku, viņu ķēra lodes. Viņš vēl nebija nokritis sniegā, kad sagrīļojās arī tālākais. Automāts apklusa, patronas

bija izbeigušās, ievainotais gaidīja. No ierakumiem tika izšauta raķete, tā apgaismoja piekalni, brīdinoši, īsām kārtām, kā iztaustīdams no tumsas izrauto sniega lauku, ietarkšķējās ložmetējs. Strēlnieku ierakumi grima tumsā un klusēja. Nevarēja būt, ka viņi nekā nemanīja. Kāpēc viņi nepievērsa uzmanību tam, ka neitrālajā joslā šāva? Varbūt kaut kam gatavojās un tāpēc . . .

Friči citu pēc citas izšāva vairākas raķetes. Apkārtne kļuva labi pārskatāma. Ievainotais palūkojās uz to pusi, kur pirms brītiņa bija noguldījis abus pretiniekus. Nekā nevarēja saskatīt. Tie bija krituši, iegrimuši sniegā un izgaisuši, it kā nekad nebūtu bijuši. Karš tuvojās beigām, tas bija jūtams un zināms, kāpēc šie fanātiķi tik sīksti vēl pretojās, uz ko cerēja? Vai tad viņi nemaz nebija cilvēki, kurus tāpat kaut kur gaidīja mājās? Dīvains dusmu un žēluma sajaukums ielija dvēselē. Tas bija cietsirdīgi, bez mazākās šaubīšanās viņš nogalēja cilvēkus, bet citādi rīkoties nebija iespējams. Viņš atcerējās, kā nespēcīgs un sasaistīts gulēja uz dzeloņdrātīm, kamēr viņā ieurbās vācu lode. Viņš ilgojās atgriezties pirmskara dzīvē, tajā vasarā, kad kopā ar Ritu skraidīja pa Pārdaugavas ielām, piedalījās mītiņos un demonstrācijās un nākotne šķita gaiša, droša un lai​mīga. Šaudīšana norima, un apkārtne atkal grima tumsā. Ievainotais atspieda sāpošos elkoņus sniegā un rāpoja tālāk. Saukt sanitārus vē! nedrīkstēja. Atkal varēja parādīties vācieši, bet p troņu vairāk nebija.

Kļuva gaišāks. Viņš labāk orientējās apkārtnē un saprata, ka ne jau pa taisnāko ceļu bija rāpojis uz savējo pusi; viņš bija virzījies pa diagonāli. Ja melnajā naktī nebūtu kļūdījies, viņš varēja jau būt galā.

Tagad viņš bija tikai nesen līstajā izcirtumā un rāpoja starp apsnigušiem celmiem, zaru kaudzēm, retiem avenājiem. Pamalē sārtojās debesis, un sniegs gurkstēja stiprāk. Šineļa piedurknes bija sniega piedzītas, saledo- jušas un grabēja. Ja viņš visdrīzākajā laikā negribēja sastingt, bija jālien tālāk. Kāja kā smags, sāpošs, pulsējošs bluķis vilkās līdzi. Pirkstus pakustināt nevarēja, tie laikam bija nosaluši. Nāca prātā tie bezcerīgie, grūtie gadījumi, kad tāpat vajadzēja cīnīties par savu dzīvību, kad likās — izejas nav un priekša tikai melna bezizeja, bet ik reizes viņš tomēr bija izkūlies cauri. Vai šoreiz būs citādi? Vajadzēja vēl izturēt tikai šo ziemu, varbūt tikai pāris mēnešu, un viss būs beidzies. Jā, viņš laikam nepiedalīsies Uzvaras parādē. Pat ja paliks dzīvs. Maz, ļoti maz vairs veco karotāju. To, kas pie Maskavas sāka un atnāca, atskrēja, atrāpoja, atvilkās pa asins ceļu līdz šiem Kurzemes pakalniem. Tagad divīzijā karo puiši no Latgales un Vidzemes. Jaunie, pulveri maz odušie. Viņi pabeigs šo karu . ..

Roka pieskārās kaut kam smalkam, stingri novilktam. Nosalušie pirksti taustīja tievu stieplīti. Tās galā vajadzēja būt mīnai. Pie paša krūma ievainotais saskatīja apaļu, metālisku izcilni. Tur tā rēgojās, viņpasaules kaklarota, kā strēlnieki bija iesaukuši šīs vācu lecošās elles mašīnas. Ja stiprāk parautu stiepli… Ciešanas, sāpes, spēku izsīkums bija tik liels, ka likās — tas būtu tikai ātrs un dabīgs atrisinājums tam, pret ko viņš tik sīksti un bezcerīgi cīnījās. Vai tad viņš nebija redzējis, kā smagi ievainots biedrs lūdzas, lai nošauj un izbeidz viņa mokas? Tomēr stīvie pirksti stiepli neparāva, bet sāka to locīt, līdz tā pārlūza. Ceļš bija brīvs. Bet arī spēki bija galā. Kareivis to juta un zināja. Tagad vajadzēja saukt pēc sanitāra, pēc palīdzības. Tajā brīdī sākās artilērijas kanonāde. Šāva savējie. Lādiņi lidoja pāri un sprāga tur, no kurienes viņš bija sācis ceļu atpakaļ. Viņš atskatījās; pakalns liesmoja sprādzienu ugunīs. Tas nemaz nebija tālu. Tikai tik vien viņš bija nolīdis pa šo r akti. Viņš pievēra acis un redzēja vakar kritušos biedrus, redzēja fašistu kareivi, kas tēmēja uz ievainotiem, un karsts vilnis viņam pārskrēja. Drīz vajadzēja sākties uzbrukumam, šoreiz tam bija jāizdodas. Viņš gulēja un gaidīja, gaidīja, kad parādīsies savējie; droši vien viņi ies uzbrukumā tepat kaut kur tuvu garām. Viņš zināja, aiz strēlniekiem nāks sanitāri, un tad v^ņš tos pasauks.

Viņš juta, kā dreb zeme. Un saprata: pirmīt tumsā, kad viņš šāva uz vācu izlūkiem, strēlnieki droši vien jau atradās izejas pozīcijās un gaidīja uzbrukuma signālu, tāpēc neviens šurp i enāca. Toties tagad, kad beigsies uzbrukums, kādam vajadzēja atnākt… Blāzma debesīs kļuva košāka. Tuvojās rīts. Un tad viņš ieraudzīja strēlnieku ķēdi, kas skrēja uz augstieni. Puiši nebija nākuši pāri izcirtumam viņa priekšā, bet tālāk pa kreisi, pāri pļavai un cauri zemam krūmājam. Viņš mēģināja saukt un tūdaļ saprata: kamēr nebūs noklususi lielgabalu dārdoņa, neviens viņu nesadzirdēs. Viņa biedri gāja uzbrukumā, un ievainotais

ar bailēm un trīsām sirdī gaidīja, kā tas beigsies. Nē, tas nedrīkstēja beigties tā kā vakar, šoreiz bija jā​izdodas.

Kanonāde norima. Klusumā, kas tik pēkšņi iestājās, džinkstēja ausīs. Neviens vēl nešāva, bet šis bija bīstamākais brīdis. Vai puiši paspēs noskriet tos dažus desmitus metru, kas viņus šķīra no virsotnes? Rīta nokrēslī pietiekami labi varēja saskatīt strēlnieku stāvus, kas steidzās augšup. Viņi skrēja par lēnu!

Vajadzēja, noteikti vajadzēja ātrāk!

Atskanēja pirmie šāvieni. Ierējās ložmetējs. Vācieši atkal šāva pa tiem, kas rāpās augšā, lauzās uz priekšu un krita uz dzeloņdrātīm. Cik reižu — varbūt divdesmit vai trīsdesmit — viņš pats bija pussalīcis vai stāvus skrējis uzbrukumā, bet nekad nebija pārdzīvojis tādu satraukumu kā tagad, kad, vārgs un nespēcīgs, bija spiests gulēt uz zemes un noskatīties. Ne ar ko viņš nespēja tiem palīdzēt, tikai vārgi čukstēt: ātrāk, ātrāk!

Bet tad pēkšņi viņš juta sevi viņu vidū, pretim cirtās lodes un aizšmiukstēja garām. Viņš atkal skrēja, elpa kļuva strauja un saraustīta, uz pieres parādījās sviedru lāses. Automāta vairs nebija, bet azotē silta gulēja vakar neizsviestā rokas granāta, viņš to izvilka un sažņaugtu turēja saujā. Un viņš bija starp savējiem, saklausīja viņu straujo elpu, gārdzošās elsas, kas lauzās no piepūlē saspringtām plaušām, juta sviedru un asins smaku un skrēja līdz ar viņiem. Ātrāk! Ātrāk!

Kad atskanēja daudzbalsīgs «urā» un vācu ierakumos sprāga pirmās strēlnieku mestās rokas granātas, viņš svieda arī savējo.

Sanitāres, kas aiz uzbrūkošās strēlnieku ķēdes steidzās uz pakalni, lai palīdzētu ievainotajiem, dzirdēja un redzēja sprā​dziena uzliesmojumu tur, kur nevienam nevajadzēja būt.

ZIRNEKLIS

Nekas tā neierosina apetīii kā asins garša mutē.

Dienas rāvās īsākas un īsākas, naktīs krita zvaigznes un ne​dzirdamiem soļiem piezagās sals.

Kādu rītu, kad zeme jau bija apsarmojusi balta, no meža lēni iznāca Zirneklis. Paslēpies sarkanajā bārbeļu krūmā, Zirneklis ilgi vēroja vientuļās mājas, dārzu un pagalmu un, tikai pilnīgi pārliecinājies, ka neviena tuvumā nav, aši tuvojās klētij, kas viņam atradās vistuvāk.

Palīdis paklētī, Zirneklis atrada vecus, peļu izēstus graudus, sarūsējušu riteni un balzama krūku.

Tukšo trauku apošņājis, Zirneklis zināja, ka cilvēki no tā dzēruši vismaz pirms gadu simteņa, tātad mājas bija ļoti vecas. Viņam patika vecas, vislabāk — pamestas mājas, tumši bēniņi, alas, spraugas un dobumi, jo tur visur varēja ieposties, nolīst un snaust, un gaidīt, kamēr kaktos un pažobelēs viltīgi izvilktajos tīklos iepinas upuris.

Bet cilvēki viņam nepatika, no tiem vienmēr varēja sagaidīt kaut ko sliktu, un tāpēc viņš tos nemīlēja, tāpat kā cilvēki ne​mīlēja viņu.

Klētsgalā kaut kas nošvirkstēja un noplīvoja. Zirneklis sastinga. Ne spalviņa nenotrīsēja uz viņa daudzo un spēcīgo kāju stilbiem. Acis — divi sasaluši obsidiāni — lūkojās uz gaismas pusi, un pasaule tajās atspoguļojās melna, sīka un ļauna. Tomēr nekas nenotika, tikai kļuva dzirdama tāda kā čabinā- šanās sausos salmos vai pelavās. Zirneklis sakustējās un uzma​nīgi palīda uz gaismas pusi.

Klētsgalā ieslīpā kātā lēni svārstījās nogatavojusies saulespuķe. Uz tās tupēja sīlis, knābāja ienākušās sēklas, un zemē bira tukšo čaumalu drumslas.

Sīlis pamanīja kustību paklētī, pārstāja drupināt saulespuķes graudus un ar vienu apaļo aci pārsteigts lūkojās uz neredzēto radījumu. Laikam tak Zirneklis sīlim nepatika, jo putns, pastaipījis kaklu, skarbi iebrēcās un aizlidoja uz mežu.

Pagalmā atkal kļuva klusi un vientulīgi.

Zirneklis izlīda laukā. Dienas spožums viņu apžilbināja, un vajadzēja brīdi apstāties, lai pierastu pie spilgtās gaismas.

Kaut kas spalgi iečerkstējās. Zirneklis pieplaka izbijušai puķu dobei un stingām acīm vērās uz to pusi, no kuras skaņa nāca.

Vējš lēni vārstīja vaļā pamestas šķūņa durvis, kas virās griezīgi čīkstēja, it kā gribēdamas pasaulei izsūdzēt visu atstāto un pamesto ēku nožēlojamo likteni.

Vēja brāzmas pierima, un iestājās klusums. Zirneklis piecēlās uz savām garajām, spēcīgajām kājām un iegāja pagalmā.

Dzīvojamās mājas logi bija aizsisti ar dēļiem. Zirneklis uzrāpās uz akas grodiem, lai māju un apkārtējās ēkas labāk ap​skatītu.

Māja patiesi šķita neapdzīvota: pagalma zāle gara un nepļauta, celiņi pusaizauguši. Tomēr šīs vēl bija kārtīgas mājas, cilvēki tās katrā ziņā bija pametuši nesen, jo viss vēl bija vesels, nesalauzts, neizpostīts. Vēl ziedēja miķelīši — un visur jautās cilvēku nesenais tuvums.

Zirneklis paglūnēja akā. Viņš redzēja savu skaisto un plēsīgo attēlu atspīdam ūdenī. Viņš būtu ilgāk

sevi aplūkojis, bet iz​dzirdēja klusus soļus un atskatījās.

Caur pagalmu gāja sieviete ar grozu uz rokas. Pie ābeles viņa apstājās, noliecās un pacēla dažus apsalušus āboltēnus; vienā iekodusi, saviebās un pārlaida skatienu aiznaglotajiem logiem un durvīm, nodrebinājās, it kā viņai būtu kļuvis neomu​līgi, sāka steigties un drīz vien izzuda tuvējā mežā.

Zirneklis kā milzīgs, pelēks laukakmens tupēja uz akas ma​las un nolūkojās gājējā.

Kad sieviete bija pagaisusi starp kokiem, Zirneklis nolēca no akas grodiem, lai turpinātu apskatīt māju.

Pa redeļu kāpnēm viņš uzrāpās kūtsaugšā. Te atradās nedaudz siena un vasarā acīmredzot bija gulējuši cilvēki. Taču šeit nekur nevarēja paslēpties, un Zirneklis pa dēļu spraugu griestos iespraucās kūtī. Caur nelielu, aizrestotu lodziņu iekšā lauzās vāja dienas gaisma, un viņš saskatīja, ka telpa bija plaša; vēl bija saglabājušās vecās siles, ēžas un aizgaldi; pie resnajām griestu sijām melnēja tukši bezdelīgu perēkļi. Vietas, kur paslēpties un nolīst, rādījās diezgan, taču Zirneklim nepatika mūrētās akmeņu sienas; tās likās pārāk aukstas, mik​las un stindzinošas. Šoruden, kad meža dzīvā radība un kustoņa pierima, sarāvās, apklusa, nolīda alās vai dobumos vai aizlidoja uz siltākām zemēm, lai tur pārlaistu spelgoni, arī Zirnelclis juta nepārvaramu vēlēšanos pēc siltuma, pirmo reizi viņš baidījās no tuvojošās ziemas, sala un puteņiem. Tāpēc viņš šorīt bija iznācis no biezokņa, lai sameklētu sev ziemas mītni. Nē, kūts viņam nepatika.

Uzrāpies uz vecajām ēžām, viņš pa kādu stabu sasniedza spraugu griestos un izlīda ārā.

Pagalmā Zirneklis apstājās, it kā pārdomāja, kā tālāk rīkoties. Viņš apjauta, ka vislabāk būtu apmesties vecajā mājā, bet viņu biedēja nesenais cilvēku tuvums. Tomēr Zirneklis apgāja mājai apkārt, centās ieskatīties iekšā, parāpās augšup gar pak- šķiem, aplūkoja stenderes, logus un bēģeles, taču piemērotu spraugu, pa kuru iespraukties iekšā, viņš neatrada.

Zirneklis gāja uz attālo šķūni. Vientuļajā ēkā mētājās tikai daži senlaicīgi darbarīki un zvilnēja greizi atsperu rati.

Tiesa, ratu kulbai, kurā Zirneklis ierāpās, pāri klājās vecā āda; zem tās būtu laba guļa, tomēr ratiem ikviens pārāk viegli varēja pienākt klāt, un tāpēc tajos apmesties nebija droši.

Zirneklis jutās vīlies.

Tupēdams uz ratu malas, viņš pārdomāja, ko darīt tālāk.

Augšā pie spāres kaut kas sakustējās. Tur, gaidīdama nakti, snauda pusakla pūce un lēni grozīja galvu. Dzīvot zem viena jumta ar pūci Zirneklis nevēlējās; viņam nepatika šī putna spalgie saucieni naktīs un neredzamais lidojums — īpašības, kuru pašam pietrūka.

Zirneklis nolēca no ratu malas un izgāja ārā. Pagriezies gar šķūņa galu, viņš nonāca pie bērzu birzs un aiz kokiem pamanīja vēl vienu ēku. Zirneklis apgāja tai apkārt. Pirts bija noslēgta. Zirneklis pa šauro un zemo lodziņu paglūnēja iekšā.

Telpa izskatījās pilnīgi tumša, un, tikai ciešāk ielūkojoties, varēja saskatīt melnu dēļu grīdu un lāvu pie pretējās sienas.

Vienā pirts galā bija vaļēja lūka. Nagiem skrapšķot pret baļķu sienu, Zirneklis uzrāpās pirts bēniņos.

Te kādreiz bija žāvēti gan mieži alus iesalam, gan gala un turētas bērza slo​tas.

Smaržoja pēc dzīvības un šķita, ka apkvēpušais skurstenis vēl izstaro vāru siltumu.

Griestos viņš atklāja vaļēju dēli. Zirneklis iespraucās pirtī. Virs krāsns sienā viņš atrada iedobumu un tūdaļ zināja, ka paliks te.

Ierausies dobumā, Zirneklis pagriezās ar gaivu uz zemā lodziņa pusi un vairs nekustējās. Aiz nespodrās rūts spīdēja saule, bija samanāmas salnas kosfas vībotnes lēnā šūpošanās vējā un dzirdama tuvējo egļu šalkšana.

Uznāca snaudiens, un Zirneklis pievēra ogļu melnās acis.

Kad viņš tās atvēra, aiz lodziņa kvēloja sarkans saulriets; egļu šalkšana bija pierimusi, un valdīja dziļš klusums.

Zirneklis lūkojās apkvēpušajā rūtī: saule norietēja, satumsa, bet viņš ne reizes vēl nebija pakustējies.

Vaļējām acīrn viņš nogulēja līdz vēlai naktij; nepakustējās arī tad, kad dzirdēja pūci ārā skaļi iebrēcamies; arī tad ne, kad gar pirti klusiem un zaglīgiem soļiem aizlavījās nezināms mežazvērs.

Viņu bija pārņēmusi laba drošības sajūta — tāda sajūta, ka brīvi varēja atlaisties un nelikties zinis par to, kas notika ārā. Zirneklis gatavojās ilgam un atspirdzinošam miegam, lai pavasarī mostos spirgts un atjaunots.

Pagāja dienas un naktis, nomākušās mijās ar skaidrām un skanīgām, mierīgas un maigas dienas — ar skarbām un vētrainām, kad vecā pirts šņirkstēja salaidumu vietās un pa visām šķirbām iekšā dvesmoja tuvojošās ziemas elpa. Kā tā pienāca, Zirneklis nemanīja, jo patiesi bija iemidzis dziļā miegā.

Kad viņš reiz atvēra acis, līdz pašai palodzei bija sapūsta augsta kupena un sniegā ieputinātās vībotnes galotnē, sēkliņas knābādama, tupēja zīlīte. Pēkšņi putniņš aizspurdza — un kļuva dzirdama sniega gurkstēšana zem kājām. Kas gan tur varēja nākt? Tomēr Zirneklis bija pārāk sastindzis, lai spētu satraukties un pakustēties; dzīvība vēl šķita tikai dziļdziļi kvēlojam viņa ogļumelnajās acīs; citādi tas bija tikai nenosakāms veidojums iedobumā virs vecās pirts krāsns, Garām uz slēpēm paskrēja bērni, sniega gurkstoņa attālinājās un noklusa pavisam. Šoreiz klusums bija ilgs, neviens gar veco pirti nestaigāja. Vienīgi uz pavasara pusi atlaidās dzenis un, it kā pārbaudīdams apkvēpušo baļķu stiprību, sāka neat​laidīgi kalt.

Citreiz pie pirts pienāca izkāmējis mežakuilis, piegrūda ilkņus pie pirts sliekšņa, bet tas vēl stingri turējās savā vietā, un arī varenais četrkājainis aizgāja.

Kādu dienu Zirneklim likās, ka saule pakāpusies augstāk pie debesīm, jo ēna uz pirts grīdas bija kļuvusi platāka, taču līdz laikam, kad viss atkal sapiauks, uzziedēs un atdzīvosies tūkstoš veidos, bija vēl jāgaida daudzas dienas. Un Zirneklis snauda, un viņa pacietība bija neizmērojama kā vismelnākā mūžība, no kuras tas nāca. Aizvērtām acīm viņš juta, kā saulei pārslīdēja mākonis, kā vējš čabinājās jumta korē, iešalcās tu​vējais mežs un laiks lēni sliecās uz pavasara pusi.

Reiz, kad Zirneklis atkal pavēra acis, pilēja palāses, sniega kupena aiz loga bija noplakusi un pār zemi skrēja silti, auma- ļaini vēji, kliedēdami drūmo mākoņu segu. Ar atjaunotu spēku uzspīdēja saule, un pelēkais kamols virs apkvēpušās, saltās pirts krāsns notrīsēja. Viņā atkal modās dziļi ieslēptā dzīvība — modās lēni un mokoši, un melnajos redzokļos glabātā uguns iekvēlojās spīvāk. Retā, pieglaustā spalva uz tumšā ķermeņa sakustējās un slējās stāvus, trīsas pārskrēja pār sapla- kušo ķermeni, atļukusī āda sarāvās, un pakaklē kaut kas no- vibrēja. Kamols vēl nekustējās, bet pulsēja, elpoja, un viņā lēni modās spēki, kas drīzumā liks šausmās nodrebēt katrai radībai. Bet pašreiz viņš vēl gulēja, gulēja nevarīgs, sastindzis un nekaitīgs, ieklausīdamies pavasara soļos aiz loga un lēni mozdamies reizē ar visu dzīvo un zaļojošo.

Beidzot pienāca diena, kad Zirneklis pakustināja vienu stiegraino, muskuļoto kāju, paskrapšķināja nagus un juta sevī atkal riņķojam dzīvības sulas. Izstaipījis daudzos locekļus un pārliecinājies, ka tie ilgajos ziemas mēnešos nav atmiruši, Zirneklis iztrausās no iedobes, norāpās no lāvas un pastaigāja.

Reizē ar kustību viņš juta mostamies izsalkumu; patiesi — viņš šajos mēnešos bija novājējis un āda nepatīkami atkārās.

Izlīdis pirts bēniņos, Zirneklis sāka meklēt vietu, kur izvilkt savus šī pavasara pirmos tīklus. Taču te svilpoja stipri caur​vēji un diez vai kāda dzīva radība augšā līdīs.

Caur irdenajām lubiņām Zirneklis iztrausās uz jumta, kas ziemeļu pusē bija apaudzis ar zaļganu sūnu, bet dienvidu pusē jumta lubiņas bija sačervelējušās un sagriezušās. Tagad tās bija saulē sasilušas un žūdamas tikko dzirdami sprēgāja. Kādreiz pirts skurstenis bija tīrīts, un kopš tiem laikiem uz jumta atstātas redeļu kāpnes. Pa šīm kāpnēm Zirneklis rāpoja augstāk, līdz sasniedza čukuru. No šejienes viņš, pavasara vējā un saulē apreibis, vēroja apkārtni.

A^ājas, kuras rudenī viņš bija apskatījis, arvien vēl stāvēja aiznaglotas, šķiet, neviens te nebija pat staigājis. Šķūņa durvis tāpat vārstījās vējā, vienīgi saulpuķe bija pa ziemu nolūzusi.

Apkārtni pavērojis, Zirneklis nokāpa līdz jumta malai, pie spāres gala piestiprināja staipeknīga pavediena galu un pa to nolaidās lejā. Pērnā gada kūla čaukstēja zem viņa daudzajām kājām, kad viņš gāja uz netālo mežu.

Attupies uz veca celma neliela klajumiņa vidū, Zirneklis vēroja koku galotnes visapkārt, laiku pa laikam neaizmirsdams palūkoties arī uz tuvējiem krūmiem. Viņš gaidīja, kad parādīsies kāda dzīva radība, lai tad to lenktu un nomedītu.

Saule kņudināja muguru un sildīja pakausi. Svaigā gaisa pārpilnība gan viņu nomāca un gurdināja, tomēr Zirneklis negulēja; viņš juta, kā pavasarīgi siltās vēsmas apņem augumu un dara to mundru un spēcīgu. Lielais vēders krampjaini noraustījās, it kā pielipa pie muguras un atkal atlaidās. Ar spalvainajām, spēcīgajām kājām apkampis celmu no visām pusēm, kā sastingusi, nekaitīga milzu piepe viņš gulēja uz vecā celma, alkatīgi vēroja apkārtni un gaidīja.

Netālu sīkajās eglītēs sakustējās nobrūnējusi pērnā paparde. Izsalkuma un iekāres uguntiņa tumšajās Zirnekļa acīs iegailējās spēcīgāk. Viņš apvaldīja bada trīsas, kas pārskrēja izdēdējušajam ķermenim, un pamanīja šī pavasara zāķulēnu, kas rotaļājās papardēs starp eglītēm. Plāns nobrieda acumirklīgi: vajadzēja eglītēs izvilkt viltīgu tīklu, gan jau neuzmanīgais zaķu bērns tajā sapīsies. Tomēr Zirneklis šādam darbam šobrīd jutās par vārgu, izsalkumu vajadzēja apmierināt tūlīt, nekavējoties, gan jau tad viņš izaudīs arī tīklus, plēkas un plīvekļus, kuros noķers ne tikai tādus zaķulēnus vien. Bet sākumam vajadzēja kaut ko mazāku, vieglāk iegūstamu un, galvenais, tūlīt. Tāpēc Zirneklis pat nepakustējās, bet turpināja pārlūkot apkārtni vēl ciešāk.

Zirneklis ievēroja, ka tuvējās egles zaros laiku pa laikam ielidoja krustknābis. Vai no turienes šurp neskanēja mazo put​nēnu čiepstēšana? Tam tā noteikti vajadzēja būt.

Kad krustknābiene kārtējo reizi pameta ligzdu, Zirneklis vairs nešaubījās, ka tur viņu gaida šī pavasara pirmais azaids.

Viņš veikli nolēca no celma un devās tieši izraudzītās egles virzienā.

Apķēris egles stumbru ar garajām, stiegrainajām kājām, Zirneklis sāka rāpties augšup. Sākumā viņš slīdēja atpakaļ, un varēja likties, ka ziemas miegā muskuļi kļuvuši slābi un nespēs Zirnekli uznest līdz pirmajiem zariem. Tomēr neradījums bija sīksts un neatlaidīgs, viņš rāpoja apkārt egles stumbram, atrada sīkus, nokaltušus zariņus, grumbuļainas, sasveķojušās vietas mizā un, izmantojot tās par pakāpieniem, svempās aiz​vien augstāk un augstāk.

Sasniedzis pirmos resnos zarus, Zirneklis uz tiem aptupās un atpūtās. Viņš tupēja diezgan ilgi, līdz elpa pārstāja šņākuļot un iekritušies sāni vairs necilājās strauji un dziļi.

Tad viņš nedzirdami līda augstāk, un izmanībā un veiklībā, ar kādu daudzkājis pārvarēja augstumu, bija kaut kas mežonīgs un plēsīgs. Varēja likties, ka, aizņemts kāpšanā, Zirneklis nekā nepamana sev apkārt. Tomēr tā nebija. Tiklīdz gaisā iešvīkstējās raibās krustknābienes spārni, Zirneklis sastinga līdzīgi māzerim pie koka stumbra, un vientiesīgais putns pilnībā noticēja, ka milzīgais bumbulis zem viņa perēkļa ir ne​kaitīgs gan viņam pašam, gan mazuļiem.

Tiklīdz krustknābiene, mazuļus pabarojusi, atkal aizlidoja, Zirneklis pakāpās augstāk un ielūkojās ligzdā. Tajā gulēja četri palieli, jau apspalvojušies putnēni, jo krustknābji sāk perēt ļoti agri, un, sniegam nokūstot, to mazuļi ir jaU prāvi paaugušies. Viņi ziņkāri un naivi raudzījās uz lielo būtni, kas parādījās pie ligzdas malas, un jautājoši iečiepstējās. Tā mēs bieži vien dziļā vientiesībā uzlūkojam jauno likteni, jo esam pieraduši no dzī​ves gaidīt tikai labo un patīkamo un briesmas sastopam ne​sagatavoti.

Zirneklis pietupās, viņa smagais ķermenis uzgūla ligzdas malai un sasvēra to uz vieniem sāniem. Čiepstulēni apklusa un izbiedēti ieskatījās melnajās, stindzinošajās acīs, un pār viņu sīkajiem ķermeņiem pārskrēja pirmās izbaiļu trīsas.

Kad putneļi zem smagā skatiena apklusa un, izbailēs paceltos knābjus atvēruši, padevīgi lūkojās savā liktenī, Zirneklis pietupās un sagrāba tuvāko. Indes kārpas, kas izšļāca ilgi krāto, nāvējošo šķidrumu, čiepstuli paralizēja, un tas juta tikai neskaidru, iemidzinošu slābumu, tad Zirneklis izsūca viņa dzīvības

sulas. Kad no putnēna bija pāri palicis tikai bezsvara spalvu kamols, Zirneklis to nosvieda zemē. Tad viņš alkatīgi satvēra nākošo mazuli, kurš, noskatījies sava brāļa bojāejā, pat nebija mēģinājis bēgt. Tāds pats liktenis piemeklēja pārē​jos putnēnus.

Kad ligzda bija tukša, Zirneklis notupās zarā virs tās, sastinga un sāka gaidīt. Viņa garās žokļkājas ar pilošajiem indes dziedzeriem nokārās pār tukšo ligzdu, gatavas satvert un žņaugt.

Gaisā nošvīkstēja slaidu spārnu pāris, un Zirneklis sasprin- dzis pārstāja elpot. Tomēr laime šoreiz nebija viņa pusē. Krustknābiene laikam tak aptvēra, ka milzīgā piepe, kas pēkšņi izauga virs tukšās ligzdas, slēpj sevī briesmas. Lidone to uzlūkoja: viņā iezīdās melnas, suģestējošas acis, un dīvains slābums ielija spārnu galos. Veiklā lidone gandrīz ieskrēja izstieptajos taustekļos; tikai pēdējā mirklī viņai izdevās pašauties le​jup, panirstot zem izpostītā perēkļa.

Pār viņas galvu tūdaļ sacirtās labi trenētu žokļkāju pāris, tomēr Zirneklis šoreiz bija nokavējis, un no pierietējušajiem dziedzeriem gluži velti zemē notecēja visu dzīvo paralizējošā inde. Šāda neveiksme Zirnekli tik ļoti satracināja, ka viņš palēcās gaisā un mēģināja satvert krustknābieni, kas, nedaudz atguvusies, spalgi iesaukdamās, meta pārdrošas cilpas ap neradījuma galvu. Tak viņš tomēr nebija nekāds gaisa lidonis un putnu skrējienā noķert nejaudāja. Zirneklis izbailēs izšļāca līmīgās vielas, kas tūdaļ pārvērtās stiprā pavedienā un palī​dzēja viņam noturēties egles kuplajās pazarēs, citādi viņš būtu noripojis zemē un varbūt nosities. Satracinātais Zirneklis pa eg​les stumbru norāpās lejā.

Zemē ticis, viņš gribēja atpūsties un atgriezās klajumiņa vidū uz vecā celma. Saule kņudināja muguru un sildīja pakausi, uznāca snaudiens, tak Zirneklis negulēja. Pavasarīgi siltais vējš apņēma augumu, nomierināja un darīja viņu mundru un spēcīgu. Un tāds viņš tur nekustīgs tupēja, pilns tumšu alku un iekāres, pretdabīgs veidojums, bīstams visam dzīvam un augo​šam.

Pirms daudziem gadiem viņš bija sācis stiepties augstumā un plesties platumā, apetīte neiedomājami pieauga, un izbadējies un asinskārs viņš aprija pat savus brāļus, nemaz nerunājot par pārējo radību, kas viņam nespēja pretoties. Viņam nebija līdzīga pasaulē, un tāpēc viņš bija viens, vientuļš un nemīlēts, jo visi no viņa tāda bēga un vairījās.

Zirneklis gulēja nepakustēdamies un modri vēroja, kas notiek tuvējās eglītēs. Un patiesi — pēc īsa brīža tur atkal parādījās zaķulēns, lupinādams pagājušā gada zāles stiebrus. Pūkainais kamols pat izļepatāja klajumiņā un tuvojās celmam, uz kura Zirneklis atpūtās. Mazulis neatšķīra Zirnekli no celma.

Zirneklis nepakustējās pat tad, kad spalvainais nieks pienāca pavisam tuvu; viņš atcerējās uzbrukumu krustknābienei un savaldījās. Viņa izsalkums bija liels un negausīgs; lai to apmierinātu, kļūdīties nedrīkstēja.

Pacietīgi nogaidījis, kad zaķulēns aizļepato uz lauka malu, Zirneklis norāpās no celma un devās uz jaunaudzi.

Noskatījis eglītes, zem kurām mazulis bija gulējis, viņš sāka aust pamatīgu riņķveida tīklu. Viņa māka un pacietība, nāves rīku gatavojot, tiešām bija liela; dzīvā radība, kas šajās lamatās iekļūs, bezcerīgi sapīsies un nekad vairs brīvībā neizrau​sies.

Izvilcis šķērseniskos metus un nostiprinājis pie stumbriem, zariem un saknēm, Zirneklis sāka pīt pašu tīklu. Viņš strādāja veikli, ātri un klusi, aužamās kārpas bagātīgi izdalīja līmīgās vielas, un lamatas veidojās rotaļīgi vieglas un nevainīgas. Par to, ka no šīm lamatām nav iespējams izkļūt, par to, ka tajās jāaiziet bojā visbriesmīgākā nāvē, spētu pastāstīt tikai agrāko gadu upuri. Bet upuri, kā zināms, nerunā.

Vienīgi viņu bezvēsts pazušana liecina, ka pasaulē notiek kaut kas liels un briesmīgs.

Kad tīkls bija gatavs, Zirneklis gāja atpakaļ uz pirti, lai atpūstos; diezgan viņš šodien bija darbojies, elpojis svaigo meža gaisu un reibis pavasara smaržās un dvakās, ko spirgtais vējš izšķērdīgi dzenāja pa visu pasauli.

Naktī Zirneklis pamodās, klausījās vēja auros, egļu šņākšanā un juta, ka žāvētās gaļas smaržas, ko izelpoja vecā pirts, viņu mežonīgi uztrauca un kārdināja; noplakušais vēders krampjaini raustījās. Kopš Zirneklis bija aprijis savus brāļus, izsalkums viņu nekad nebija atstājis; pat tad, kad viņš bija pie- ēdies

līdz acīm, viņš juta, ka būtu vēl rijis, ēdis un sūcis dzīvības sulas, plosījis ar žokļiem, lai tikai justu rīklē asiņu garšu, dzirdētu lūstošu kaulu krakstoņu. Vakarējie putnu mazuļi bija iekvēlinājuši ēstgribu, pamodinājuši iekāri, un izsalkums pa nakti bija milzis milzumā. Viņa žokļkājas sacirtās un acis pirtstumsā spīdēja auksti kā divi melni akmeņi.

Aizmigt Zirneklis vairs nespēja; viņš gaidīja, kad atausīs rīts.

Vēl saule nebija uzlēkusi, nakts ēnas vē! nebija izklīdušas, l:ad Zirneklis izlīda ārā. Kādu brīdi viņš stāvēja pērnajās zālēs — nekustīgs, pelēki melns un smags kā daļa no aizejošās nakts — un lūkojās, vai kur neparādīsies kāda dzīvība.

Bet bija vēl agrs, daba snauda, vienīgi birzī un mežā kailajās apšu un bērzu pazarēs iečirkstējās mostošies putni.

Tad viņš sakustējās un aši zagās uz jaunaudzes pusi.

Jau pa gabalu Zirneklis manīja, ka vakar izaustajā tīklā kaut kas raustās. Tas bija naivais zaķulēns, kas iepriekšējā dienā tik līksmi un vientiesīgi bija lēkājis pa noru.

Lēni cilādams garās, spēcīgās, rudu spalvu apaugušās kājas, Zirneklis tuvojās upurim, kas melno, dzeļošo acu priekšā zaudēja pēdējos spēkus un, pārstājis raustīties, padevīgi gai​dīja savu likteni.

Zirnekļa soļi kļuva ātrāki; pietiekami ieskrējies, viņš palēcās augstu gaisā un, indīgos taustekļus izpletis, uzkrita upurim. Četri pāri kāju apkampa nelaimīgo un sakļāvās arvien ciešāk. Tajā pašā laikā žēlastību nepazīstošie žokļi iecirtās upura kaklā, sākdami negausīgi sūkt no dziļi ieplēstajām brūcēm.

Kad beidzot Zirneklis nosvieda eglītēs tukšo, saplosīto ādas murskuli, viņš bija kļuvis vēl lielāks, ļaunāks un alkatīgāks.

Lēni kustēdamies, Zirneklis rūpīgi sasēja pārrautās plivas, pievilka ciešāk tīkla atsaites un jutās ar savu darbu apmierināts. Nomaskēts jaunaudzē, tīkls varēja gaidīt, kad kāds neuzmanīgs radījums tajā atkal sapīsies.

Noguris un gauss, smagi nesdams pieēsto vēderu, Zirneklis vilkās uz pirts pusi, lai tur atpūstos, gremotu un kļūtu vēl lie​lāks un plēsīgāks.

Zirneklis snauda ierastajā vietā un neatjauta, cik ilgs laiks pagājis, kad izdzirda tālas balsis. Tuvojās cilvēku soļi. Pirts durvis tika atrautas vaļā, un iekšā ielauzās spilgtas gaismas šaltis, kas griezīgi žilbināja acis un darīja aklu.

Zirneklis sarāvās, cik mazs vien varēja, un pārstāja elpot. Ja kāds viņu ieraudzītu, tam viņš bija jānotur par apkvēpušu laukakmeni uz vecās krāsns.

Tak cilvēki viņu neievēroja, jo pirts tomēr bija krēslas un ēnu pilna; viņi tikai pabāza galvas, paostīja gaisu un vienbalsīgi jūsmoja, ka pirts ir burvīga, pietiekami nokvēpusi un noslēpumaina, kādai vecai lauku pirtij arī jābūt. Tad durvis atkal tika aizcirstas ciet, cilvēku soļi norima — un iestājās klusums. Tomēr pēkšņā cilvēku parādīšanās Zirnekli bija satraukusi. Viņš piecēlās no savas guļvietas un izlīda uz jumta. Pa saulē sakarsušajām un sprēgājošajām lubiņām viņš uzrāpās līdz pirts čukuram un pāri izspūrušajai jumta korei nolūkojās uz pamesto māju. Durvis bija vaļā. Iekšā un ārā skraidīja pavasarīgi ģērbušās sievietes, vīrieši no logiem plēsa nost dēļus. Pamestajā mājā bija atgriezušies cilvēki. Zirnekli tas ļoti satrauca, jo tik tuvu cilvēkiem viņš vēl nekad nebija dzīvojis. Vai šie lielie, divkājainie radījumi viņu netraucēs, liks mierā?

Zirneklis nekustīgi tupēja jumta korē un vēroja viņu rosī- šanos mājas pagalmā, kur stāvēja automašīna. No tās krāva ārā un nesa iekšā dažādas lietas. Bet uz pirti neviens vairs nenāca, un Zirneklis nomierinājās.

Pievakarē viņš aizgāja uz mežu pārbaudīt, vai tur izvilktajos tīklos kaut kas nav ieķēries. Tie bija tukši, un Zirneklis sameklēja vēl dažas šauras spraugas starp biezām eglītēm, takas un ejas, kur vajadzēja nākt visādai meža kustoņai. Visur tur viņš auda un vilka tīklus, strādāja rūpīgi un pamatīgi. Tā darbodamies, Zirneklis juta pieaugam mokošo izsalkumu; viņa vēders atkal bija noplacis, tas nokārās un kūļājās kā pustukšs maiss un prasīt prasījās piepildīties. Bet neveicās, un līdz vakaram viņš nekā ēdama

nedabūja un, krēslai uznākot, bija spiests atgriezties pirtī.

Uzlēca apaļš mēness un no platajām mākoņu spraugām lūkojās lejā, visu pārliedams ar nedzīvu, bālsnēju gaismu. Zirneklis atkal tupēja uz pirts jumta un vērās uz veco māju. Cilvēki vēl nebija norimuši, skraidīja iekšā un ārā, aizcērtot klau​dzēja durvis, un caur logiem vēlās spilgti, žilbinoši staru kūļi, Gaisma Zirnekli uztrauca.

No pirts jumta viņš redzēja istabās kustamies cilvēku stāvus, rosāmies un kaut ko darām. Šī svešādā dzīve viņu reizē bai​dīja un arī pievilka.

Zirneklis nokāpa no jumta un slēja uz mājas pusi, Piezadzies klāt, viņš pa baļķu sienu uzrāpās līdz palodzei un uzmanīgi paraudzījās iekšā. Lai gan Zirneklis savā mūžā pirmo reizi redzēja, kā cilvēki sēd pie plata koka galda, viņš saprata, ka tie vakariņo, šī viņu nesteidzīgā un mierpilnā nc- darbe uzdzina Zirneklim mežonīgu izsalkumu; viņš spiedās pie loga rūts, tiekdamies tiem tuvāk; viņa vēders krampjaini raustījās, un lipīgas slienas gar loga rūti tecēja uz palodzes.

Pēkšņi jaunā sieviete, kas sēdēja logam tieši pretī, pacēla galvu un iekliedzās. Tai pašā mirklī Zirneklis saprata, ka ir pamanīts, un nolēca zemē. Sieviete ņēmās kaut ko satraukti stāstīt, bet neviens viņā neklausījās. Iekšā skanēja smiekli un trauku šķindoņa.

Zirneklis nobēga vecajā ceriņu krūmā un no šīs paslēptuves vēroja, kas notiks iekšā. Cilvēki pabeidza vakariņas un izklīda pa istabām. Virtuvē palika tikai jaunā sieviete, kas Zirnekli bija pamanījusi. Viņa novāca traukus no galda, pie plīts tos nomazgāja, pēc tam izdzēsa gaismu un izzuda tumsā.

Tomēr drīz vien gaisma iedegās citā logā, un Zirneklis atkal jauno sievieti ieraudzīja. Viņa pienāca pie loga un aizvilka ciet aizkarus. Nu varēja tikai nojēgt, kas iekšā notiek.

Sieviete istabā kaut ko kārtoja un pārlika no vienas vietas citā. Mājā vēl kādu brīdi valdīja rosība; cilvēki staigāja iekšā un ārā, skaļi sarunājās, skanēja mūzika. Tomēr skaļums pamazām apsīka, soļi noklusa, un ļaudis posās miegam.

Zirneklis lēni tuvojās mājai. Mēness patlaban bija paslēpies aiz mākoņa, bet virs galvas spīdēja lielas, mīkstas zvaigznes; reibinoši dvakoja plaukstoša pavasara nakts.

Klusi un zaglīgi Zirneklis apgāja mājai apkārt, palaikam apstādamies un ieklausīdamies; māja šķita liela, tumša un noslēpumaina, un dzīve, kas tajā tik negaidīti bija sākusies, pievilka, satrauca un darīja viņu ziņkārīgu. Viņš pielavījās vienīgajam vēl apgaismotajam logam un lēni uzrāpās uz palodzes, bet saskatīt, kas iekšā notiek, nebija iespējams, aizkars bija pārāk biezs; varēja vienīgi dzirdēt, ka iekšā kāds staigā mīkstiem soļiem, kaut ko pārcilādams vai pārbīdīdams. Zirneklis uzmanīgi gar aplodu taustījās uz augšu. Virs aizkara bija plata sprauga, pa kuru viegli varēja lūkoties iekšā.

Jaunā sieviete, kas pirmīt, viņu ieraugot, pārbijās, ņēma no lielas somas veļas un drēbju gabalus un lika tos skapī, kaut ko kārtoja plauktos. Savu darbu padarījusi, sieviete uzklāja gultu un posās naktsguļai.

Viņa lēni izģērbās; palikusi tikai veļā, piegāja pie spoguļa un iezieda seju un kaklu. Zirneklis kaut ko tādu redzēja pirmo reizi mūžā. Plēsoņa lūkojās uz sievietes kaklu, pleciem un krūtīm, un dīvainas izjūtas viņu pārņēma. Izdzimums spiedās pie loga rūts arvien ciešāk un nejuta tās gludo vēsumu.

Kad sieviete beidza kosmētiku, viņa novilka veļu un, pirms uzvilka nakts tērpu, brīdi stāvēja kaila.

Tik daudz baltas un saldas miesas Zirneklis vēl nekad nebija redzējis. Viņš iekārē trīcēja, žokļi sacirtās, indes kārpas piebrieda, un viņš it kā uzpūtās, kļuva lielāks, tvirtāks un bīstamāks. Viņš alka šai miesai pieskarties, sajust pulsējošo dzīvību starp saviem žok​ļiem un kājām, tai piekļauties un izsūkt to.

Tad uguns istabā nodzisa. Zirneklis vēl ilgi karājās pie loga, bet saskatīt, kas iekšā notiek, vairs nevarēja. Beidzot sastin​gums pārgāja, viņš atguva kustības spējas un lēni un uzma​nīgi norāpās lejā.

Atgriezies pirtī, Zirneklis ietrausās savā migā, bet miegs viņam nenāca. Visu laiku acu priekšā rēgojās kailais sievietes augums; viņš arvien no jauna skatīja balto adu un mīksto vēderu, apaļās krūtis un slaidos gurnus, uz kuriem bija tik daudz iekārojamas miesas, ka miegs bēgtin bēga no viņa.

Turpmākās dienas Zirneklis nekur nespēja atrast mieru; lai viņš gāja kur iedams, vienmēr bija jādomā par sievieti. Gan miegā, pussnaudā vai nomodā.

Gluži nevilšus Zirneklis apjauta, ka meklē iespēju ar sievieti sastapties. Viņš bija pasācis klaiņot ap māju, novērot un stun​dām ilgi gaidīt, acis nenovēršot no mājas durvīm.

Sievieti viņš patiešām ieraudzīja, kad viņa, uzlēkušās saules apspīdēta, iznāca uz lievenēm. Zirneklis tupēja, iespraucies biezā jasmīnu krūmā, aprasojis un mazliet nosalis rīta dzes​trumā.

Sieviete laipodama nokāpa dārzā, kur bija uzplaukušas pirmās baltās narcises, un pieliecās.

Zirneklis redzēja viņas kailās kājas un stilbus. Saldas tirpas pārskrēja pār pretīgo augumu, bet sieviete, noplukuši dažus ziedus, aizsteidzās uz istabu.

Zirneklis vēl ilgi tupēja krūmā un gaidīja, bet sieviete nenāca. Viņš patlaban izlīda no pakrūmes, kad no mājas izskrēja suns, melns terjers, un viņu ieraudzīja. Suns sāka neganti liet un lēkāt ap Zirnekli, kas steidzās atpakaļ uz mežu. Zirneklis no suņa nebaidījās; izstiepis savas žokļkājas, viņš skaļo un lēkājošo kvekšķi viegli spēja aizgaiņāt, bet viņš nevēlējās sev pievērst cilvēku uzmanību.

Suns bija neatlaidīgs, tas neatstājās arī tad, kad Zirneklis iespraucās biezoknī. Lai kādā biežņā viņš ielīda, suns lēkāja apkārt un skaļi ņerkšķēja.

Turpmākās dienās suns pārvērtās par tīru sodību; tiklīdz Zirneklis slepus tuvojās mājai, suns viņu pamanīja un" sacēla tldu traci, ka nekavējoties vajadzēja laisties atpakaļ uz mežu. Arī naktī nebija labāk.

Suns saoda Zirnekļa smaku un sāka riet, ja tikai viņš tumsā piezagās mājai tuvāk. Pamodās cilvēki, logos iedegās ugunis, un kāds vīrietis iznāca ārā. Ar to sastapties Zirneklis nevēlējās. Viņa acu priekšā rēgojās sievietes āda, baltā miesa, kurai viņš alka pieskarties, sajust tās siltumu un asiņu pulsēšanu. Bet starp viņu un sievieti stāvēja suns, šis skaļais, ar apbrīnojamu ožu apveltītais radījums, kas greizsirdīgi aizstāvēja savas saimnieces mieru un rūpējās par viņas drošību; viņai nepamanīta tuvoties nespēja neviena dzīva radība.

Sieviete bija pasākusi nākt uz meža klajumiņu — zaļo noru, kur dienvidos mēdza sauļoties. Zirneklis mēģināja viņai p: e!a- vTties klāt. Bet, tiklīdz viņš gribēja uzrāpties uz vecā celma, lai sievieti labāk aplūkotu, suns viņu atkal saoda un sacēla traci.

Sieviete uztrūkās sēdus un aizklāja kailās krūtis.

Zirneklis bija spiests aulekšot uz brikšņiem, tak suns no viņa neatstājās. Sieviete vēl sāka suni rīdīt un skaļi smējās, kad pretīgais radījums ieklunkuroja krūmā. Zirnekli līdz ar apbrīnu un iekāri pārņēma arī naids. Viņš drebēja dusmās un sašutumē, tāpēc ka tika padzīts, tāpēc ka sieviete tik izaicinoši un aizskaroši smējās. Taču visgardāk smejas tas, kas smejas pēdējais. Zirneklis zināja, ka neatkāpsies: sieviete būs viņa. Lai tā notiktu, vispirms vajadzēja novākt suni.

Zirneklis sāka kalt atriebības plānus; viņš bija neatlaidigs, un naids pret suni auga augumā. Stundām ilgi viņš tupēja pirts jumtā un vēroja māju un tās iedzīvotājus. Drīz viņš jau zināja ikviena cilvēka parašas un iedabu, zināja, kad kurš aiziet, kad atgriežas mājās. Bet jaunā sieviete reti kad aizgāja kaut kur tālāk prom. Viņa vismīļāk rosījās pa dārzu vai ap māju. Reižu reizumis nokāpa līdz upei, kur seklumā pabradāja, pēc tam aizlīgoja uz meža noru sauļoties, kur to pastāvīgi pavadīja suns. Katru reizi tas saoda Zirnekli jau pa ga​balu un sāka vajāt.

Drīz suns kļuva tik pārdrošs, ka sekoja Zirneklim visbiezā​kajās brikšņās, vistālākajos meža nostūros.

Un tad Zirneklis avenājiem un sīkiem krūmeļiem aizauguša izcirtuma malā sāka aust lielu, stipru un pamatīgu tīklu; plīvekļus izvietoja tik viltīgi, ka tos nevarēja pamanīt. Šaurajā ejā Zirneklis izvilka dažas apslēptas cilpas, kurām vajadzēja savilkties, ja upuris sēktu raustīties — un to viņš noteikti darīs, tiklīdz apjautīs, ka iekļuvis lamatās, un tad nolaidīsies tīkls — stiprs, lipīgs un nesaraujams.

Kad slazds bija gatavs, atlika tikai suni tajā ievilināt.

Zirneklis devās uz māju. Šoreiz viņš neslēpās, jo suns viņu ātrāk pamanītu, jo labāk. Taču, kā jau bieži dzīvē notiek, ar pārdrošu rīcību pretinieku var pārsteigt nesagatavotu. Un patiesi — suns bija kā akā

iekritis. Zirneklis izstaigāja pagalmu, apgāja mājai apkārt, bet savu nāvīgāko ienaidnieku nesastapa.

Zirneklis piegāja pie pusvirus pamestajām durvīm un ieklausījās. Iekšā valdīja klusums. Viņš ieskatījās virtuvē. Arī tā bija tukša. Tālāk veda vēl vienas durvis. Zirneklis pārskrēja virtuves klonu un ielūkojās istabā. Krēslā sēdēja sieviete. Viņa bija plānā, vasarīgā tērpā, skaista un jauna, āda viegli iedegusi un maiga. Zirneklim šķita, ka viņš sajūt tēs reibinošo smaržu.

Pie sievietes kājām gulēja suns, taču tas šoreiz nespēja Zirnekli sabiedēt, un viņš lēni tuvojās.

Uz brīdi viņu no sievietes aizslēpa galds. Kļuvis pārdrošs, Zirneklis uzrāpās uz krēsla uri palēcies nostājās uz gaida tieši sievietes priekšā. Sieviete satrūkās, taču projām nebēga. Tas Zirnekli iedrošināja vēl vairāk. Sajūsmināts viņš sāka dejot savas izredzētās priekšā. Viņš dejoja sākumā lēni, līganām kustībām, lai sievieti neaizbaidītu, lai viņa pie sava pielūdzēja pierastu un spētu novērtēt daudzo kāju ritmisko kustību lēni pieaugošo tempu, veiklos pagriezienus un ašos pietupienus. Kad Zirneklis redzēja, ka sieviete viņu apbrīno un prom vairs nebēgs, viņš no galda attālākās malas sāka virzīties viņai tuvāk.

Kustību vijīgums un straujums sievieti apbūra arvien vairāk, un viņa nekādi nespēja izprast neradījuma nolūkus. Tas iēni un izmanīgi dejoja arvien tuvāk un tuvāk un lab^k saskatīja sievietes gludo, maigo ādu, un reiba, sajutis viņas smaržas tuvumu. Viņas kakla līnija un dziļais izgriezums vilināja visvairāk.

Zirneklim jau šķita, ka viņš sajūt šo ādu, jauš pulsējam sīkās dzīsliņas uz sievietes kakla un pleciem.

Tomēr, kad viņš bija sievietei jau klāt, tā izbijās un kiusi iekliedzās. Tūdaļ no snaudas pie viņas kājām uztrūkās suns un, saceldams skaļu traci, sāka lēkāt apkārt. Reibums pārgāja, un Zirneklī uzbangoja dusmas. Daudz netrūka, ka viņš no galda būtu kvekšķim uzlēcis skaustā un to lēni nožņaudzis, bet sieviete kliedza un suns sāka riet vēl niknāk. Zirneklis saprata, ka nedrīkst pārsteigties un sievieti priekšlaicīgi sabaidīt, tāpēc metās bēgt. Ar slaidu' lēcienu viņš bija no galda zemē un pa durvīm laukā. Aiz viņa uz virtuves klona slīdēdami skrapšķēja suņa nagi, un pie savas apaļās pakaļpuses Zirneklis sajuta vajātāja karsto elpu.

Uz lievenēm Zirneklis parāvās aiz stenderes un apsviedās apkārt. Tiklīdz parādījās suņa galva, viņš ar žokļkāju ieblieza sunim starp acīm. Suns neapšaubāmi bija gļēvulis, jo varonīgās rejas tūdaļ pārvērtās izmisīgos kaucienos, un viņš atsprāga atpakaļ kā applaucēts.

Zirneklis jau bija pusceļā uz mežu, kad uz mājas sliekšņa nostājās sieviete. Viņa skaļi smējās un rīdīja suni. Paklausīgais lopiņš, redzēdams savu saimnieci tik jautru, apkaunējās un atsāka Zirnekļa vajāšanu, tomēr pārāk tuvu klāt vairs negāja.

Zirneklis strauji bēga un izlikās pretoties nespējīgs. Atstatums starp viņu un suni samazinājās, tomēr Zirneklis neuzrādīja ne mazāko vēlēšanos ielaisties cīņā un, k? glābiņu meklēdams, skrēja uz viņam vien zināmo vietu briksnājā.

Suns, protans, nekā nenojauta un, drosmi atguvis, sāka Zir-/ neklim vairāk uzmākties. Bēglis šķita noguris un nokausēts. Kaut kur pie mājas durvīm vēl skanēja sievietes skaļā klaigāšana, un suns traucās izpildīt pienākumu pret savu saimnieci. Viņš pat nekā nepamanīja un neapjēdza, kad pēkšņi jau bija sasaistīts. Ap viņu viscaur vijās lipīgas cilpas, plēkas un staipekņi, savilkdamies arvien ciešāk, sākdami žņaugt un smacēt. Suns skaļi iekaucās, bet tūdaļ viņa priekšā nostājās Zirneklis un iešļāca indi purnā.

Dzīvnieka rejas un kaucieni apklusa, viņš vairs spēja tikai klusi smilkstēt un trīcēt pie visām savām miesām.

Tik lēni Zirneklis vēl nekad nebija tuvojies savam upurim. Viņš izbaudīja ikvienu lūdzošo smilkstu, ikvienu nožēlojamā ķermeņa trīsu un nopūtu, bet tādas jūtas kā žēlums viņš nepazina. Gausi viņš uzrāpās uz drebošā spalvu kamola, ieslēdza to stiprajās ķetnās un sāka lēnām žņaugt. To darīdams, Zirneklis domāja par sievieti, par viņas smaržojošo miesu, balto ādu, kuru reiz slēgs savās skavās, tam un tikai tam — šai vienīgai iekārei un kaislībai — spēja atsaukties viņa jutekļi, vienīgi tam bija veltītas viņa domas, tam pakļauta viņa taga​dējā dzīve.

Suns bija pārstājis smilkstēt, vēl bija jaušamas tikai izdziestošas ķermeņa trīsas, saraustīti sirdspuksti.

Agonija bija ilga un nepatīkama; suns nezin kāpēc negribēja mirt; tas Zirnekli sadusmoja no jauna, un viņš ciešākā tvērienā apkampa drebošo dzīvnieka ķermeni. Trīsas kļuva sīkākas, ar ieilgstošām pauzēm; Zirneklis zināja, ka drīz tam visam jābeidzas. Bet viņš nesāka gaidīt, viņš sataustīja suņa kaklu, atrada artērijas, un tās viegli nokraukšķēja, kad viņš tās pārkoda. Suns vēl raustījās, kad Zirneklis sāka dzert viņa asinis.

Pagāja vairākas stundas, kamēr Zirneklis izžņaudza un izsūca savu upuri. Nekur nevarīgo ādas un kaulu kumšķi viņš iebāza krūmā un apkasīja ar smil.īm un i'ālēm. Tad viņš atgriezās un salaboja tīklu.

Zirneklis darbojās ilgi, gausi un pamatīgi; slazdam bija jābūt stipram; kas zin, vai tur kādreiz negulēs balts un skaists augums.

Zirneklis lēni vilkās uz pirti. Viņš bija kļuvis liels, smags un neveikls, bet viņš zināja, ka atkal ir tuvojies sava mērķa — savas kaislības — piepildījumam, jo ir kļuvis lielāks un spēcīgāks, tātad atbilstošāks un piemērotāks savai iecerētajai, kura viņu — tādu lielu un skaistu — varbūt beigu beigās spēs arī iemīlēt.

Zirneklis atgūlās ierastajā vietā un juta karstu nelabumu pakrūtē. Bet to, ko norijis, viņš nespēja izvemt, pat tad ne, ja apēstais būtu saindēts. Ar to viņš atšķīrās un bija citāds nekā pārējā dzīvā radība.

Viņš nogulēja dienas atlikušo daļu un visu nakti. Pret rītu nelabums pārgāja, un viņš atkal sāka domāt par sievieti.

Turpmākās dienas Zirneklis nekur nespēja atrast mieru; lai viņš gāja kur iedams, visur acu priekšā rēgojās sievietes augums — un viņš kā apmāts ik brīdi meklēja iespēju ar sievieti sastapties no jauna.

Kad viņš pārbaudīja krūmājos, mežā un laukā izvilktos tīklus, viņam likās, ka tajos guļ sieviete, un saldas tirpas skrēja pār viņa spalvaino augumu. Šīs domas Zirnekli arī biedēja, jo viņš saprata, ka pat pie vislielākās veiksmes tāda laime viņam diezin vai lemta. Un tomēr aiziet prom un no sievietes atteikties viņš nespēja. Kaislība un iekāre viņu izsūca, nogurdināja un nomocīja. Putnu, zaķu un stirnu medības viņu vairs neapmierināja un nesniedza agrāko baudu.

Zirneklis bieži tupēja uz pirts jumta, vēroja māju un dārzu, bet dienas bija nomākušās un vēsas, un sieviete ārā tikpat kā nerādījās.

Reiz savā apmātībā viņš atkal mēģināja iekļūt mājā, bet virtuvē viņu pamanīja vīrietis, kampa cirvi, un viņš tikko paguva aizmukt. Nē, uz māju nedrīkstēja iet, bija vien jāgaida tepat, pirtī, kamēr uzlabojas laiks un sieviete iznāk ārā.

Beidzot mākoņi izklīda un debesis noskaidrojās, bet jaunā sieviete tagad pastaigājās citu cilvēku sabiedrībā un uz mežu nenāca. Zirneklis nekustīgs tupēja pirts jumtā un pacietīgi gaidīja. Viņš zināja, ka nogaidīt īsto brīdi ir tikpat kā uz​varēt.

Bija karsta un saulaina priekšpusdiena, kad sieviete atkal atnāca uz meža noru. Vienīgā nelaime, ka šoreiz viņai līdzi aftipināja arī vecākā mājas iedzīvotāja. Viņas paklāja palagu un izģērbās.

Zirneklis aši norāpās no pirts jumta un steidzās uz noru. Jāatzīst, ka viņš to darīja ne visai piesardzīgi, jo skrēja pa taisnāko ceļu, pat apkārt nelūkodamies, tik ļoti viņu vilināja sievietes kailums un miesa. Iekārē trīcēdams, viņš uztusās uz vecā celma, pārvērtās par milzīgu, apaļu izaugumu un stingām acīm iezīdās sieviešu augumos. Bet tas, ko viņš ieraudzīja, viņu pārsteidza, jo nav nekā pretējāka par vecas un jaunas sievietes miesu. Cik vienas ķermenis likās jauns, svaigs un iekārojams, tik otras — novalkāts, apvītis, nekam nevajadzīgs un nederīgs.

Zirneklis centās skatīties tikai uz jauno, bet vecais viņu traucēja, un viņš to ienīda un būtu nogalējis, bet nevēlējās riskēt un aizbaidīt jauno, ko iegūt bija viņa mērķis.

Tāpēc bija jāpaciešas, jāgaida, kamēr radīsies cita izdevība. Tomēr Zirneklis ilgi nespēja palikt mierīgs un nekustīgs. Viņš lēni nosvempās no celma un, cik vien klusi spēdams, tuvojās sievietēm, kas, acis aizklājušas, gulēja svilinošajos saules staros; spēra uzmanīgus soļus; elpu aizturējis, pārvietoja uz priekšu daudzās kājas, raudzīdamies, lai kāda no tām neuzmītu sausam zariņam un tādējādi sievietes neiztrūcinātu.

Viņš bija tām piegājis jau tuvu klāt, kad vecākā iedomājās apšaujot muguru. Bet, iekams pagriezties, viņa aizdomīgi palūkojās apkārt, vai kāds viņas nenovēro, jo, kā zināms, nav nekā kautrīgāka par vecām sievām, un viņa Zirnekli uzreiz pamanīja. Tāds šausmu kliedziens šais mežos vēl nekad nebija atskanējis.

Vecā aizklājās ar drēbēm, uztrūkās arī jaunā un tūdaļ sāka nevaldāmi smieties, tik ļoti viņu amizēja vecās sie​vas izbīlis.

Zirneklis apstājās, pietupās, atkal izslējās un sāka dejot; viņš zināja, ka viņa deja spēj sievieti nomierināt, iemidzināt, vārdu sakot, apburt, vajadzēja tikai panākt, lai sievietes uzmanība būtu viņam pilnībā pievērsta. Iespējams, ka viņam tas būtu izdevies, ja netraucētu vecā ar saviem spalgajiem brē​cieniem.

Jaunā lūkojās uz dejojošo Zirnekli, bet vecā pakampa no zemes akmeni un svieda. Akmens nokrita pussoli no Zirnekļa galvas. Daudzkājis apstājās pussolī un savām stindzinošajām acīm ieurbās vecajā sievā. Tā iekliedzās, pakampa resnu zaru un, ar otru roku aizsegusies, siējās kājās. Zirneklis saprata, ka jāatkāpjas. Bet viņš arī saprata, ka jauno sievieti nav pārbaidījis, bija tikai jāapbruņojas ar pacietību un jāgaida iespēja ar viņu satikties vienatnē.

Zirneklis, jocīgi sagrozījies, atlēca atpakaļ. Vecā svieda zaru, bet netrāpīja. Zirneklis, lēkādams un pietupdamies, aizskrēja uz mežu, un viņu pavadīja jaunās sievietes skanīgie smiekli. Ticis krūmājā, Zirneklis atskatījās: sievietes bija saģēr​bušās un gāja uz māju.

Kādu dienu, kad Zirneklis gulēja pirtī savā ierastajā iedobumā, viņš saklausīja, ka tuvojas soļi, skan cilvēku balsis.

Ienāca vīrietis un abas sievietes. Viņš lūkojās uz jaunās sievietes kaklu un šķita zem baltās ādas sajūtam asiņu pulsē- šanu; mazās, ogļumelnās acis no sievietes vairs nespēja no​vērsties.

Cilvēki aplūkoja pirti un atrada to pietiekami labu.

Pirts priekštelpā, kur atradās pavards ar lielu katlu, viņi sanesa ūdeni un iekurināja uguni.

Krāsns lāgā negribēja vilkt. Pirts pildījās bieziem, kodīgiem dūmiem, un Zirneklis, gluži apdullis, izspraucās uz tās bēniņiem. Bija bezvējš, un dūmi krājās arī tur, tāpēc Zirneklis pamata pirti un aizbēga uz mežu. Viņš pārlūkoja tīklus un phvekļus, izsūca tajos iekļuvušos putnu», bet pēc t:in nolīda biezoknī un atpūtās.

Vakarā, kad saule jau bija nozudusi aiz kokiem un tikai rieta pusē debesis vēl dega kapara sarkanumā, Zirneklis čāpoja atpakaļ uz pirti. Jau pa gabalu viņš izdzirdēja cilvēku balsis un pirts lodziņā pamanīja kvēlojam blāvu gaismu.

Dīvainas trīsas un steiga pārņēma daudzkāji, kad tas rāpās gar paksi uz pirtsaugšu. Tomēr viņš laikam nokavēja, jo, ka​mēr svempās augšup, noklaudzēja durvis, caur spraugu gries​tos uzvēdīja silts gaiss un kāds izgāja priekštelpā. Zirneklis iespraucās spraugā un lūkojās pusapgaismotajā telpā. Caur garaiņiem viņš saskatīja baltu sievietes augumu. Viņa patlaban bija noliekusies pār toveri un skaloja matus, un jutās tik brīvi, cik vien brīvi var justies cilvēks, kas pārliecināts, ka neviens viņu slepeni nenovēro.

Zirneklis klusi ielīda iekšā, tāda svelme viņu vēl nekad nebija apņēmusi, bet tur, leiā, bija sieviete, un viņam bija jāiet. Sargādamies pieskarties karstajiem krāsns akmeņiem, viņš nagiem steigā viegli knakstot, pa griestiem aizrāpoja līdz sievietei. Tik tuvu viņš tai vē! nekad nebija atradies. Tumšajā lodziņā plīvoja svece, un kroplīgā ēna staigāja pa pretējo sienu, atdarinādama Zirnekļa kustības. Viņš steidzās, sieviete kuru katru brīdi varēja aiziet. Tai brīdī, kad viņa atliecās, Zirneklis nolaidās no griestiem un palika karājoties viņas priekšā. Sieviete iekliedzās. Tūdaļ atvērās pirts durvis — un ienāca vecā. Tā tūdaļ grāba krāsns kruķi, bet Zirneklis viņai iešļāca indi sejā, un vecene stenēdama aiztenterēja projām. Tad viņš atkal pagriezās pret jauno un četri pāri ķetnu apkampa kailo augumu. Sieviete šausmās kāpās atpakaļ, bet bija jau par vēlu. Daudzās kājas vijās apkārt un nelaida vaļā. Sieviete kliedza, grūda, pretojās, bet drīz viņas spēki bija galā, un viņa nokrita uz slapjās grīdas. Kad Zirnekļa žokļkājas maigi pieskārās viņas kaklam, tā apklusa pavisam. Nekas vairs Zirnekli netraucēja, un viņš arvien smagāk pieplaka viņas krūtīm, kļāvās pie vēdera, un daudzās ķetnas ciešāk un ciešāk skāva siev'.eles r.ugumu.

Nodunēja zeme — un pirtī ieskrēja vīrietis. Viņš sagrāba Zirnekli aiz skausta, bet atraut no sievietes to nebija iespēs jams. Zirneklis juta tikai sievietes siltumu un viņas reibinošo smaržu. Jaunais ķermenis vairs nepretojās, tas bija pakļāvīgs un tik gluds, ka vajadzēja sažņaugt daudzos taustekļus ciešāk, lai laupījums neizslīdētu.

Vīrietis rāva Zirnekli arvien spēcīgāk. Neradījums saprata, ka viņu tūdaļ no ieguvuma šķirs, tālab steidzās: Zirneklis sataustīja uz sievietes kakla miega artēriju un iecirta tajā žokļus, sajuta asins garšu rīklē, un viņu pārņēma svētlaime.

Vīrietis brīdi stāvēja šausmu pārņemts un nespējīgs kaut ko vēl darīt. Tad viņš pamanīja nosviesto krāsns kruķi, pagrāba to un iegrūda Zirnekļa mīkstajā vēderā. Atskanēja dobjam svilpienam līdzīga skaņa, un Zirneklis sāka strauji plakt, kļū​dams mazāks un mazāks.

Vīrietis strauji pacēla krāsns kruķi, lai neradījumu nobeigtu pavisam, taču netrāpīja, jo Zirneklis bija gaužām sarāvies. Kad vīrietis atvēzējās vēlreiz, it kā pelēks zirnis pārvēlās sievietes krūtīm un iespruka grīdas spraugā.

PILSĒTA, KURAS NAV

1 Pirmo reizi pilsētas vīziju Ariels ieraudzīja vētrainā ziemas pēcpusdienā. Viņš stāvēja dzīvoklī pie loga un lūkojās ārā sniegputenī. No otrā stāva raugoties, nekas neaizsedza skatu uz piepilsētas zemajām mājelēm, uz dārziem, kokiem un ne​tālo šoseju, kas izzuda priežu mežā.

Jau mēnešiem ilgi Arielu nepameta dīvaina jutoņa: viņš smaidīja, bet domas nebija gaišas, strādāja, bet neredzēja darba jēgu. Sieva, kuru viņš reiz bija mīlējis, novecoja, kļuva klusa, it kā vainīga juzdamās, ierāvās sevī un no viņa attālinājās. Dēii vairs nebija mīļi, jo izauga citādi, nekā viņš tos gribēja redzēt; tie apprecējās, aizgāja savā dzīvē un tāpēc palika sveši un neizprasti. Neredzamā plaisa starp viņu un citiem padziļinājās, pletās platāka un šķīra arvien vairāk. Viņš laikam bija pazaudējis dzīves saturu. Patiesi, kas viņu nākotnē sagaidīja? Jaunība aiz muguras, gaita vairs nebija tik mundra, mati kļuvuši plānāki un darbā sasniegti griesti. Turpmāk varēja iet tikai uz leju. Palaikam viņš gan mēģināja saslieties, nokratīt netīkamo sajūtu, bet tas izdevās a'zvien retāk. Toties aizvien biežāk viņš noskuma un ilgojās pēc kaut kā tāda, ko dzīve nespēja sniegt, kas kādreiz it kā bija bijis, tad aizgājis garām uri pagaisis.

Ariels bezdomīgi stēvēja pie loga un skalījās ārā, kā al- pains vējš griež sniegu pagalmā, rauj to no jumta korēm un triec māju logos, sadzen kupenas gar žog'em. Kādā brīdī, kad sniega vērpete noplaka, gaiss it kā iemirdzējās un kļuva līdzīgs baltam, caurspīdīgam ekrānam, kura dziļumā iezaigojās svešas, skaistas pilsētas siluets. Tur, tālumā, nekāda sniegputeņa nebija, slējās neredzēti daudzstāvu nami un liesmoja krāsainas reklāmu vai apgaismojuma ugunis. Tas bija viss, ko viņš paguva saskatīt. Atkal sagriezās sniegputenis, gaisma izzuda, gaudoja vējš, un locījās koku zari. Retie gājēji, uzlikuši biezas ziemas cepures un apkakles saslējuši, joza teciņiem, steigdamies ātrāk nokļūt siltos mājokļos. Tālumu aizvilka balti sniega palagi, caur kuriem tikai brīžam neskaidri pavīdēja koku silueti. Tur, kur šoseja izzuda mežā, reizēm iedegās automašīnu signālugunis, spilgti oranži vai sarkani uzliesmojumi. Viņš līdz pat tumsai stāvēja pie loga, cenzdamies vēlreiz saskatīt sve​šās pilsētas atblāzmu, bet tā neparādījās.

Turpmāk viņš bieži piegāja pie loga un lūkojās ārā, tomēr, kā allaž, redzami bija tikai nomales nameļi, krūmiem apauguši pauguri un tālāk mežs. Viņš atcerējās, ka aiz meža atrodas pļavas, lauki, tad sākas kāpu josla, aiz kuras nemierīgi dun jūra. Kādreiz pirms daudziem gadiem viņš bija visu apkārtni izstaigājis, tāpēc zināja, ka nekādas pilsētas tur nav, taču ziemas dienas redzējums spilgti stāvēja acīs; viņš sāka šaubīties un pieļāva, ka pa šiem ilgajiem gadiem varbūt ir uzcelta jauna pilsēta, tikai viņš par to neko nav dzirdējis. Lai gan Ariels saprata, ka alojas, tomēr svešās pilsētas vilinājums bija tik liels, ka viņš reiz devās to meklēt.

Bija jau pavasaris; zemajās piepilsētas pļavās ziedēja purenes, kūkoja pirmā dzeguze, un vēlajos pūpolos sanēja bites. Viņš uzskrēja nelielā kāpā. No augšas pavērās skats tikai uz mežu. Tālāk bija cita — augstāka kāpa, iespējams, ka tā aizsedza svešo pilsētu. Gājējs norikšoja lejā, pārkāpa kritušam kokam un trausās atkal augšā. Taču arī no šejienes viņš pilsētu neieraudzīja. Vai viņš būtu nācis nepareizi, zaudējis virzienu? Tas nevarēja būt. Šo apkārtni viņš pazina, pusaudža gados bija ar puikām te klaiņojis, vēlāk ticies ar Initu … Ariels izbijās un apstājās pussolī. Gadiem ilgi 'viņš bija centies šo vārdu pat domās neizrunāt. Viss, kas saistīts ar Initu, likās sen aizmirsts, sadēdējis, pagaisis. Bet šīs vietas, pļavas,

kāpas un mežs sauca atmiņā tālās vasaras notikumus, šķita, pašķirsies paegļu puduris — un Inita iznāks no tā un apķersies vi​ņam ap kaklu.

Lai aizdzītu spilgto izjūtu, Ariels noskrēja no kāpas. Viņš negribēja sev atzīties, ka ir satraukts un apmulsis; viņš nebija pat iedomājies, ka nāciens šurp varētu radīt tik spēcīgu at​balsi dvēselē.

Brīdi viņš klaiņoja tāpat uz labu laimi, iedams, kur deguns rāda un kājas nes. Bet tad viņš saoda dūmu un gruzduma smaku un nolēma paskatīties, kas tur deg.

Pēc straujā gājiena caur biezu priežu jaunaudzi, pēc sprauk- šanās, līšanas un tenterēšanas viņš izcilpoja smilšu klajuma malā un redzēja, ka smagais dūmu klājiens, kas mutuļodams cēlās gaisā, nāk no pilsētas izgāztuves. Agrāk tādu viņš neatcerējās te redzējis. Izgāztuve acīmredzot bija ierīkota pēc tam, kad viņš pārstāja te nākt.

Ariels pagriezās un steidzās prom, pārāk drūma un netīkama likās šī vieta. Nē, šeit viņam nebija ko darīt. Pilsēta, kuru viņš cerēja atrast, nevarēja būt tāda atkritumu zaņķa tuvumā.

Drīz gājējs nonāca kanāla malā. Tumšais ūdens lēni plūda caur pļavu, šalkoja mežs, bet otrā pusē slējās kāpa. Netālu smilšains ceļš aizveda pie tilta. Ariels devās tiltam pāri un turpināja iet uz kāpas pusi.

Kāpa bija apaugusi kokiem; stāvajā krastā uz kanāla pusi dažas priedes bija izgāzušās — un gaisā rēgojās sarkanīgi sakņu murskuļi.

Ariels kāpa lēni. Viņš bija atradis no straujas kustēšanās un sāka aizelsties, vienbrīd pat apstājās un atvilka elpu. Vietumis uz gludā skuju paklāja slīdēja kājas, vai arī tās grima irdenajās smiltīs. Augšā ticis, nācējs jutās vīlies: cik vien tālu skatiens sniedza, nekā līdzīga pilsētai viņš neieraudzīja, visapkārt pletās nevienmērīgas priežu jaunaudzes, vietumis rēgojās balti kāpu sāni, un tālumā žilbēja jūra. Ja piemiedza acis, varēja saskatīt, kā putainas viļņu galotnes līdzenās rindās traucas uz krastu. Likās, ka nāsis saož valgano, jodpilno jūras dvaku. Pilsētas nekur nebija. Viņš jau bija rēķinājies, ka svešo pilsētu neatradīs, bet toreiz, ziemā, redzētā vīzija pārāk spilgti stāvēja acu priekšā, un viņam vajadzēja pārbaudīt, pārliecināties, ka redzētais bijis tikai māns. Tagad viņš zināja, ka tā tas tiešām ir. Nekādas pilsētas nav.

Viņš var iet mājās un par to vairs nedomāt.

Ariels lēni slāja atpakaļ. Viņš izdomāja, ka ies pa citu ceļu. Pārgājis pāri tiltam, viņš nogriezās pa labi un gabalu soļoja gar kanāla malu. Nāsīs cirtās dūņu un kalmju smaka; sasilušās ūdens peļķēs kā apdullušas kurca vardes; gaisos vīteroja, svilpa un čivināja putni. Daba bija pamodusies un dzīvoja savu ierasto, aktīvo dzīvi, un Ariels apjēdza, ka viņš, meklēdams nezināmo pilsētu, droši vien šķiet dīvains.

Viņš apņēmās par pilsētu nedomāt, toties sāka vērīgāk lūkoties kokos, puķēs, ūdenī un zemē — visā tajā, kam viņš kāpa un gāja pāri, un pēkšņi sajuta gaisa smaržu un zāles aromātu, apjauta krāsu un skaņu nianses, kas vizēja un trīsuļoja tepat visapkārt. Dziļš prieks viņu pārņēma, apzinoties, ka ir dzīvs, redz un jūt šo skaistumu, var to baudīt un pilnīgi tam ļauties.

Ariels iznāca uz izdangāta ceļa; gar malu veda gājēju taciņa, un viņš pa to soļoja tālāk. Saule spīdēja sejā un žilbināja acis. Taka drīz izzuda nelielā pļavā. Sī vieta likās pazīstama, viņš noteikti bija te staigājis. Ariels atkal atcerējās Iritu, meiteni puķainā kleitā, kailām kājām skraidot pa šo pļavu, meklējot un lasot margrietiņas. Vai varbūt tās bija bez- deiīgactiņas? Vai gaiļpieši? Atmiņas, kas gadiem ilgi bija klusējušas, pēkšņi atkal pamodās un atgādināja, ka viņš ir zaudējis to, ko atgūt nekad vairs neizdosies. Mazu brīdi viņā uzvilnīja vēlēšanās priekā iekliegties un skriet uz pļavas pretējo malu, kur aiz ievu krūma vajadzēja slēptias initai.

Viņš jau palaida pastīvu riksi, bet tad saprata, ka alojas, un sakaunējās. Inita no viņa dzīves aizgtja pirms daudziem gadiem. Pareizāk sakot, aizgāja viņš — pēkšņi bija licies, ka Inita nav īstais ceļabiedrs dzivē, jo nekādus tālejošus mērķus neloloja un uz pilsētu pat neliecās. Viņš, pilsētnieks būdams, sāka studēt, apprecējās ar savu kursabiedreni, un viņa drīzā laikā la: da pasaulē divus zilacainus mazuļus — dēlus.

Pats viņš brauca uz tālu, lielu piisētu specializēties un atgriezies kļuva par atzītu kibernētiķi. Inita palika tēva mājelē, kaut kur šajās pļavās un mežos. Kad viņš šorīt izgāja no mājas, lai atrastu nepazīstamo pilsētu, par Initu viņš nebija domājis. Tikai atnācis šurp, attapa, ka atgriezies tieši te, kur abi bija

klaiņo​juši un jutušies laimīgi.

Ariels strauji nogriezās sāņš, nokļuva uz šauras mazstaigā- 1as takas un devās pa to prom, it kā viņam būtu no kā jābēg. Taču no atmiņām aizbēgt nevarēja, tās nāca līdzi soli solī, kaut ko rādīja un atgādināja, mina uz papēžiem vai steidzās pa priekšu; likās — koku un krūmu starpā pazib Initas kailie papēži.

Ariels apstājās. Virs galvas nokaltušas priedes galotnē kala dzenis; lielais, sarkankrūtainais putns cītīgi drupināja koku; sausas skaidas lidoja lejā, krita sūnās un arī uz cilvēka neapsegtās galvas. Tā skatoties, notirpa un sāka smelgt kumbrs; viņš pagāja nedaudz soļus tālāk. Tagad centīgo knā- bātāju varēja saredzēt daudz labāk. Putns cilvēkam nepievērsa nekādu uzmanību. Piepilsētas mežu dzīvā radība gan nav radusi saņemt lielu mīlestību no cilvēka, tomēr tā ir iemācījusies novērtēt cilvēka īstos nodomus.

Vīrietis, kas, galvu atgāzis, lūkojās augšup, dzeņa uztverē nebija bīstams, tāpēc tas turpināja savu darbošanos un nelikās traucēties.

Raugoties uz rosīgo putnu, kas ik pa brīdim aizlēca uz nokaltušā stumbra otru pusi, lai pēc tam tūdaļ atgrieztos un atkal neatlaidīgi kaltu, cilvēka dvēselē ielija miers, satraukums pierima. Un viņš nezin kāpēc jautāja sev — kad pēdējo reizi ir bijis mežā, vērojis kokus un zāles augšanu, klausījies putnu dziesmās?

Vai tas nebija laiks, pdr kuru viņš šobrīd nevēlējās dcrr.āt?

Nožēla vienmēr nāk par vēlu; viņu pārņēma agrāk neizjustas zaudējuma sāpes. Vai viņš nebija kā ceļinieks naktī svešā stepes stacijā pēc pēdējā vilciena aiziešanas? Kur nav ne viesnīcu, ne cilvēku, nekā.

Tomēr viņš nesteidzās tikt ātrāk no šejienes projām, jo te atrasties tomēr bija skaisti; cilvēks ne vienmēr bēg no sāpēm un skumjām atmiņām.

Ariels lēni gāja tālāk. Pēc pārsimt metriem taka izveda uz veca ceļa. Mežs pārgāja biezā krūmājā; kociņi abpus ceļa kļuva arvien mazāki, sīkāki, līdz tiem jau varēja redzēt pāri. Laikam agrāk te bijusi pļava, kas pakāpeniski aizaugusi.

Kad Ariels jaunaudzes vidū uz neliela pakalna pamanīja kuplu koku puduri, viņš saprata, ka iznācis pie vecās kapsētas. Ar Initu viņi šeit bija iepazinušies un staigājuši — viens pilsētas nomales bērns, otrs no piepilsētas laukiem. Un tas, ka šajā nomaļajā, pusaizaugušajā kapsētā gulēja viņu senču kauli, — tas viņus it kā vienoja, tuvināja. Kad Ariels izbeidza tikties ar Initu, viņš pārstāja arī nākt uz šo kapsētu. Viņa vecāki, kas bija miruši daudz vēlāk, tika apglabāti citur, jo šeit jau krietni sen bija aizliegts guldīt mirušos. Tikai rets cilvēks te iemaldījās — kāds vecītis vai večiņa, kas atcerējās savus piederīgos.

Tagad Ariels redzēja, ka pa šiem gadiem kapsēta aizaugusi vēl vairāk, kapu kopiņas aizzēlušas vai pārklājušās sūnām. Ar grūtībām viņš sazīmēja taku, kas veda uz vecvecāku un citu sen mirušu radinieku atdusas vietām. Apsūnojušie koka krusti bija nolūzuši, kapu kopiņas iegrimušas zemē, it kā saplūdušas ar apkārtni, un tām pāri vijās un locījās staipekņi. Lielie koki mefa tumšu ēnu, šeit bija drēgni un nemīlīgi.

Lai gan Ariels nekādu baiļu nejuta, tomēr nodrebinājas, gribējās ātrāk tikt projām. Bet kādreiz viņiem šīs pastaigas pa veco kapsētu bija šķitušas skaistas un romantiskas. Tiesa, toreiz viņi bija jauni, iemīlējušies, un kapi nebija tik aizlaisti un nopostīti kā tagad: pieminekļi apgāzti, čuguna krusti nolauzti un ieauguši papardēs.

Spraukdamies cauri akāciju biezoknim, Ariels pēkšņi apstājās, savā priekšā cilvēku ieraudzījis.

Vecs vīrs, ceļos nometies, plēsa nost sūnu no kāda kapakmens. Aizmetis sāņš zāles un sūnu lēkšķes, viņš ar pirkstu vilka pār akmeni, cenzdamies izlasīt, kas tur rakstīts. Laikam tas bija grūti, viņš zemē sagrābstīja zariņu un ar to sāka attīrīt izzudušās rakstu zīmes. Pār viņa grumbainajiem vaigiem ritēja asaras; tas, ko viņš uz kapakmens izburtoja, aizkustināja veco vīru; viņš lēni un saudzīgi glāstīja akmens plāksni, it kā tā zem viņa pirkstiem va​rētu sadrupt.

Arielam kļuva neērti lūkoties sveša cilvēka sāpēs; viņš jau gribēja kāpties atpakaļ, kad vecais vīrs saklausīja nočirkstam sadauzīto pudeļu stiklus zem gājēja kājām, pacēla acis un viņu ieraudzīja. Ariels atvainojās un centās paskaidrot, ka ne​jauši te ieklīdis, nav gribējis nevienu traucēt.

— Kāpēc traucēt? Pārāk reti mēs atnākam uz senču atdusas vietām, — vecais drūmi sacīja. —

Aizmirstot saikni starp sevi un mirušajiem, mēs aizmirstam, kas paši esam. Viņi ir daļa no mums, un mēs esam daļa no viņiem.

Novērsies no pienācēja, vecais turpināja attīrīt kapakmeni un lasīt tajā iekaltos vārdus. Viņš to darīja tik drudžaini un steidzīgi, it kā viņam trūktu laika, it kā viņš varētu ko no​kavēt. Ariels jau pagriezās, lai klusi aizlavītos prom, kad sirm​galvis teica: — Seit ir aprakti visi mani tuvinieki. Pirms daudziem gadiem kara vētras mani aizrāva svešumā.

Man par viņiem nebija nekādu ziņu, un viņi nekā nezināja par mani, varbūt turēja par mirušu. Nu esmu atbraucis, bet sen par vēlu. Rīt man atkal jādodas prom, lai tālumā nomirtu … Saikne starp mani un viņiem ir pārtrūkusi. Mēs visi esam svešinieki .. .

Vecais runāja klusi un bezcerīgi, un Ariels saprata, ka tā vairāk ir saruna pašam ar sevi; viņš lēni attālinājās; svešinieka balss kļuva klusāka, līdz pavisam noslāpa lapu un krūmu za​ļumā.

Pārkāpis pussabrukušajam kapsētas mūrim, Ariels iznāca nolaidenā norā. Te kaut kur vajadzēja būt takai, pa kuru abi ar Initu kādreiz bija gājuši. Ariels krustām šķērsām izstaigāja kupli sazēlušo priedīšu jaunaudzi, iegāja dzijāk mežā, tomēr taku neatrada. Laikam te sen neviens vairs nestaigāja. Nojautas vadīts, viņš devās tai virzienā, kur pēc viņa pārliecības bija jābūt pilsētai.

Ceļu viņš uzgāja, tikai tas veda citā virzienā. Asfalts bija labi uzturēts un, pēc visa spriežot, ceļš nesen būvēts, gluds un bez nevienas plaisiņas. No kurienes tas nāca, kurp veda? Ariels nevarēja izdomāt, jo nekādu lielāku apdzīvotu vietu, nedz rūpniecības uzņēmumu tuvumā nebija. Vismaz nebija bijuši.

Varbūt tagad uzcelti? Un dīvainās jausmās viņam ietrīsējās sirds, varbūt ceļš veda uz pilsētu, kuras atblāzmu ziemas dienā viņš bija redzējis? Uz kuru pusi tagad lai iet? Neviena gājēja, ne braucēja neredzēja. Ilgi pētījis apkārtni, sauli un savu pulksteni, tā cenzdamies noteikt debespuses, Ariels izvēlējās virzienu. Gājējs naski soļoja prom, atstādams sauli aiz muguras, it kā gribēdams noskriet pats savu ēnu, kas aši, ro​kas vicinādama, tecēja pa priekšu.

Pēc brīža ceļš pie liela novadgrāvja aizliecās pa labi, un gājējs ieraudzīja būdu, aiz kuras sākās pilsētas izgāztuve. Deguma un dūmu smaku viņš nebija saodis tāpēc, ka vējš pūta no muguras. Viņš jutās pievīlies un izmuļķots, tomēr vē) lēni slāja tālāk, jo nebija jau citur, kur iet: vienā pusē platais novadgrāvis, otrā — mežs; atgriezties viņš negribēja.

Ceļa malā auga vecs vītols, aiz tā gulēja liels, pelēks laukakmens ar plakanu virsmu. Nācējs apstājās un apjucis skatījās uz to, taču noticēt nevarēja. Šis bija tas pats koks un akmens, tikai vairāk zemē iegrimis, uz kura viņš un Inita bija rāpušies augšā, sēdējuši un skūpstījušies. Atmiņas bija tik pēkšņas un skaidras, ka tās viņu apžilbināja. Bet viss pārējais bija pār​vērsts līdz nepazīšanai.

Noklaudzēja būdas durvis, un pa tām iznāca sieviete. Būdas galā viņa apstājās un skatījās šurp.

Ariels tālāk iet vairs nevēlējās un nogriezās gar vītolu. Ejot garām akmenim, viņš ar roku pieskārās tā sasilušajam sānam, gribēja pakavēties ilgāk, bet sieviete būdas galā arvien vēl stāvēja un, plaukstu acīm pārlikusi, raudzījās šurp. Ariels ienira krūmājā, tad uzkāpa nelielā paugurā un, aplūkodams plašo viļņveidīgo klajumu, brīnījās, ka pilsēta spēj tik daudz drazas izsviest; milzīga attīrīšanas kloāka, kas darbojas dienu un nakti, gulēja viņa priekšā. Kādreiz te pletās smilšains, retu zāli un krūmiem apaudzis klajums, kur piepilsētas večiņas ganīja govis un kazas. Tagad gaisā cēlās dūmu stabi un strūklas, ķērkdamas laidelējās kaijas; neizvēlīgās rīļas savas dzīvības uzturēšanai ņēma pretī visu, kas vēl puva un smirdēja. Tālāk līkņāja kādi stāvi, kaut ko meklēdami. Baltie, skaistie putni griezās ap līkņā- tāju galvām un ķērkdami sacēla milzīgu traci, laikam cilvēkus uzskatīdami par saviem galvenajiem konkurentiem.

Varbūt tā arī bija. Ariels atskatījās uz akmeni pie vecā vītola un redzēja, ka arī sieviete pie būdas vēl stāv un raugās šurp. Kāpēc viņa tik uzkrītoši blenza, vai cilvēku nebija redzējusi? Ariels uzgrieza tai muguru un bēga atpakaļ uz savu pilsētas dzīvokli.

Viņš bija neapmierināts un vīlies. Nejaušā atgriešanās jaunības pasaulē bija viņu satraukusi, un tagad viņš meklēja izskaidrojumu, kāpēc tā noticis. Laikam tak viņa apziņā bija nostiprinājusies pārliecība, ka tur viss vēl saglabājies tāpat, ka pastāv lietas un parādības, kas paliek mūžīgas un

nemainīgas, bet nu izrādījās, ka pat atmiņu pasaule tiek pakļauta laika tecējuma nežēlīgajām likumībām.

Kamdēļ viņš tur atgriezās, ko meklēja? Labāk būtu bijis, ja tas, kas saglabājies atmiņā, tāds arī paliktu; ja viņš nekad nebūtu uzzinājis, ka paugurainajās kazu ganībās, kur pavasaros ziedēja kārkli un sērmūkšļi, kur noras vasarās kļuva zilas no mārsila ziediem, ierīkota izgāztuve, ka māja, kur kādreiz dzīvoja Inita, pārvēr​tusies būdā un tajā mitinās kāda paveca, vientuļa sieviete.

Aizskrēja dienas, nedēļas, mēneši. Ariels kļuva arvien klusāks, vairāk norobežojās no cilvēkiem.

Nekas viņu tā pa īstam neaizrāva un nesaistīja. Vakaros, pārnācis no darba, viņš bieži stāvēja pie loga un skatījās, kā zilganpelēkā dūmakā iegrimst piepilsētas dārzi, kā tālumā izzūd šoseja. Kad sieva pienāca un klusa piespiedās viņa plecam, viņš to atstūma un turpināja lūkoties ārā.

Reiz, kad atkal alpains austrenis vērpa sniega grīstes ap namu jumtiem un kokiem, Ariels, tāpat kā pirms gada, bez- domīgi noraudzījās vēja un sniega rotaļā. Un notika tā, ka atkal iemirdzējās gaiss un tālumā kļuva saskatāmas svešās pilsētas ugunis. Tās dega, mezdamas atblāzmu debesīs, un varēja redzēt, kā pār tālo pilsētu karājas melns, smags padebesis. Mākonis gulēja zemu, šķita, tas balstās tieši uz daudzstāvu namu jumtiem, bet torņu smailes iedūrušās mākoņa nokarenajā vēderā. Lai arī ietinies nokrēšļa dūmakā, pilsētas veidols bija pietiekami skaidri saskatāms. Kā apburts viņš lūkojās spilgtajā parādībā, un tā viņu piesaistīja arvien vairāk. Tomēr tas nevilkās ilgi: ass vēja pūtiens sagrieza jaunas sniega vēr​petes, savādais redzējums aizklājās sniega vāliem, kļuva ne​skaidrs un izzuda pavisam.

Pamazām satumsa, noklusa dienas trokšņi — un sieva posās gulēt. Bet vīrs kā piekalts stāvēja pie loga un lūkojās naktī, neprātīgi cerēdams vēlreiz ieraudzīt nezināmās pilsētas veidolu. Ja pajautātu, kāpēc viņš tā tik ļoti alkst, diez vai viņš spētu atbildēt.

Gulēt viņš aizgāja vēlu un sapnī staigāja pa svešās pilsētas ielām, klīda starp cilvēkiem un jutās tā, it kā būtu atgriezies mājās, viss šķita jauks, mīļš un pazīstams. Kaut kur tuvumā bija viņa dzīvoklis, viņš tikai nevarēja atcerēties, kurā ielā tas atrodas.

Viņš soļoja nesteidzīgi, apkārt skatīdamies, cenzdamies se- kārtot domas, mēģinādams atcerēties, no kuras puses iznācis uz apaļā pilsētas laukuma, kura vidū greznojās liela, akmeņiem norobežota puķu dobe.

Viņš gāja ap šo dobi un lūkojās uz namiem ar dīvainiem un reizē pazīstamiem balkoniem, lo- džijām un karnīzēm. Pilsēta nebija moderna, mūsdienīga, drīzāk gan vecmodīga, bet tas nebija svarīgi; viņu interesēja kaltiem akmeņiem bruģētās ielas, kas starveidīgi veda prom no laukuma. Visnā no šīm ielām viņš džīvoja. Lai gan nami bija dažādi, viņš to zināja, šobrīd tie likās vienādi. Viņš varēja iet pa ikvienu no šīm ielām. Bet kura bija īstā? Nez kāpēc viņš nedrīkstēja kļūdīties, vajadzēja iet un uzreiz atrast savu namu. Viņš saprata, ka tad, ja uzreiz neizvēlēsies pareizo virzienu, notiks kaut kas nelabojams, tieši, kas, nevarēja pateikt, bet, to iedomājoties vien, viņu pārņēma izbailes. Viņš bija jau vairākas reizes apgājis apkārt laukumam, bet savu ielu nebija sazīmējis. Vajadzēja steigties, laika palika arvien mazāk, un viņš sāka skriet, izmisumā cerēdams ieraudzīt pazīstamo namu siluetus. Kāda iela, kurai jau pāris reižu bija paskriets garām, vairāk nekā citas piesaistīja uzmanību, un viņš sāka pa to iet. Pirmajā brīdī likās, ka tā ir īstā, tūlīt va​jadzēja parādīties mājai, kurā viņš dzīvoja, kurā viņu gaidīja Inita un kur viņš būtu paglābts no visa, kas ļauns un draudīgs. Taču pēc dažiem soļiem viņš apjēdza, ka ir apmaldījies, bet atgriezties nedrīkstēja, jo viņam sekoja. Lai izbēgtu vajātājiem un nokļūtu vajadzīgajā vietā, viņš iedrāzās sānielā.

Bet arī nākošā iela, uz kuras viņš izskrēja, nebija īstā. Viņš sāka maldīties, satraukums pieauga arvien vairāk; drīz viņš pilnīgi zaudēja virziena izjūtu un, vairs neapjēgdams, uz kuru pusi atrodas pilsētas centrs, bēga uz labu laimi. Savus vajātājus Ariels neredzēja, tikai kādu laiku aiz muguras saklausīja skaļu soļu klaudzoņu, bet tad tā noklusa — un tālāk bēglis skrēja viens pats. Pilsētas daļa, kurā viņš bija nonācis, gaužām atšķīrās no centra. Te vairs nebija vecmodīgo, labi kopto daudzstāvu namu ar greznajām fasādēm, ar korēm, ciļņiem un kolonnu kapiteļiem. Viņš bija izdzīts no tās pilsētas daļas, kuru domājās labi pazīstam, un tagad atradās skumjā nomalē, kur viss bija svešs, noplucis un kaut kāds dīvains. Viņš vēl un vēl centās atrast ceļu atpakaļ, bet manīja, ka nomaldās un aizklīst arvien tālāk, un viņu pārņēma izmisums. Beidzot viņš ieraudzīja pēdējās nomales būdas, nožēlojamus graustus, zināja, ka nevajag turp

iet, bet nekā nespēja darīt un soļoja vien tēiāk.

Piketa beidzās, sākās pļavas, krūmājs un īrežs. Izmisis viņš sāka skriet un izdzirda, ka Inita viņu sauc. Tad arī viņš fo sāka saukt vārd?, izskrēja izgāztuves malā pie noplukušās būdas, kas kādreiz bija bijusi Initas māja. Ja viņš gribēja izbēgt saviem vajātājiem, vajadzēja iet būdā iekšā. Bet Initas balss skanēja kaut kur izgāztuves dūmos un ugunī. Viņš tai atsaucās un skrēja meklēt, kājas grima un pinās kaut kādā drazā, Ariels krita, cēlās un skrēja tālāk.

Ariels pamodās un juta, ka sieva blakus nav aizmigusi un cenšas aizturēti klusi elpot. Vai viņa bija dzirdējusi vīra kliedzienu? Vai bija sapratusi, ka viņš saucis citas sievietes vārdu? Arī viņš centās neizrādīt, ka ir nomodā, bet viņam tas neizdevās. Tā viņi abi gulēja, un katrs domāja savu domu. Īstenībā sieva neko nevarēja vīram pārmest. Viņš bija tai uzticīgs, tikai jocīgā kārtā kopš tās reizes, kad devās meklēt nezināmo pilsētu, viņš bija sācis atcerēties savu jaunības dienu mīlestību. Un šonakt sapnī saucis viņu vārdā. Sievai šis vārds neko neizteica, nekad viņš tai par Initu nebija stāstījis. Vai tagad to vajadzēja darīt? Viņš nebija par to pārliecināts.

Kopš šīs nakts sieva no vīra sāka vairīties, arvien mazāk viņiem bija ko runāt, arvien vairāk katrs noslēdzās sevī. Ariels gāja uz darbu, izpildīja savus pienākumus, bet viņam tie likās aizvien nenozīmīgāki un nesvarīgāki. Ar visu savu cenšanos būt godīgs un turēties uzdevumu augstumos, Ariels kļuva izklaidīgs un paviršs. Viņš domāja par pilsētu, kuru divreiz bija redzējis ziemas dienu sniegputenī un vienreiz tajā nonācis sapnī. Lai cik savādi, viņš ilgojās tajā nonākt pa īstam. Šāda vēlēšanās nepārprotami bija neprātīga; Ariels, kibernētikas inženieris, to saprata, bet viņš arī nojauta — ja nekā nedarīs sava sapņa, savas dīvainās vēlmes īstenošanai, viņa dzīve tikpat zaudēs jēgu. Viņam galīgi un pa īstam vajadzēja pār​liecināties, ka tādas pilsētas nav.

Kādu dienu drīz pēc dīvainā sapņa Ariels tramvajā pabrauca garām savai mājai. Viņš izkāpa galapunktā — tur, kur sākās pilsētas nomale, kur netālu kūpēja stikla fabrikas garais skurstenis, — un devās prom. Viņš soļoja naski — kā cilvēks, kas zina., kurp ejams. Pār viņu nolaidās ziemas dienas novakara miers un klusums. Sniegs rāmi gurkstēja zem kājām, piesala, un gājējs nolaida kažokādas cepures malas, lai sals neķeras pie ausīm. Viņš nekā nedomāja, jo viss jau bija izdomāts, viņš tikai soļoja, cenzdamies ieturēt virzienu uz nezināmo pilsētu. Vienalga, kāds būs ceļa gals, viņam tas bija jāsasniedz.

Krēsloja. īsā ziemas diena strauji gāja uz galu. Iezilganās ēnas, kas no krūmājiem nāca pretī, kļuva biezas un smagas un arvien ciešāk apņēma vēlīno gājēju. Viņā valdīja dziļa saskaņa ar apkārtni, un klusā mierā un paļāvībā Ariels gaidīja tālāko. Viņš zināja, ka iet pareizā virzienā, un juta — lai kas ar viņu notiktu, ne par ko viņš neuztrauksies. Viņš bija sasniedzis tādu dvēseles stāvokli, kad paša liktenis vairs nešķita pats nozīmīgākais uz zemes.

Ariels manīja, ka sniegotā taka, pa kuru viņš gāja, kļuva šaurāka, sadalījās sīkākās taciņās, un beidzot viņš attapa, ka stampā pa vientuļa slēpotāja iebrauktu sliedi. Gājējs arvien dziļāk grima irdenajā sniegā. Viņa puszābaki nebija pats labākais apavs, lai bristu pa dziļu sniegu, bet tas viņu neuztrauca.

Galvenais bija ieturēt virzienu.

Nakts uznāca strauji, un iet kļuva arvien grūtāk. Tikai reta, nespodra zvaigzne blāvi mirguļoja pie debesīm. Slēpju sliede, kuru Ariels vēl spēja saskatīt, nogriezās pa kreisi, acīmredzot vientuļais slēpotājs šajā vietā bija izlēmis doties atpakaļ uz pilsētu. Ariels nokāpa no sliedes un iegrima sniegā; lēni viņš taustījās lēzenā pakalnē, rokas uz priekšu izstiepis, iai neuzdurtos nejaušam zaram vai krūmam. Augšā bija nedaudz gaišāks, un pār melnējošo mežu varēja saskatīt vāru spožumu. Vai tur neparādījās mēness?

Gājējs apstājās un atvilka elpu. Atskatījies viņš redzēja nespodru blāzmu, kas izplūdusi tiecās debesīs.

Tur dega viņa pamestās pilsētas ugunis. Bet tās pilsētas gaišumu, kuru viņš meklēja, vēl nekur nevarēja saskatīt.

Mēness rāpās pār mežu un bija gandrīz apaļš. Klajumiņā, kurā viņš stāvēja, kļuva gaišāks, toties ēnas zem kokiem likās jo biezākas. Viņš izlēma vēl nedaudz pagaidīt, kamēr mēness pakāpjas augstāk, un

klausījās, kā neliels vējš iešalcas kokos un tālumā ūjinādama lidinās pūce. Pirmajai drīz atsaucās otra; tā bija tuvāk pakalnam, uz kura stāvēja vēlais gājējs, bet pavisam klāt tā nepielidoja. Abi nakts lidoņi turējās viens no otra pa gabalu un laidās katrs pa savu loku, laikam izlēmuši nekad nesatikties, tikai brīdi pa brīdim spalgi un brīdinoši sasaukdamies.

Stāvot pakalnā, kļuva mazliet vēsi, Ariels nodrebinājās un sāka iet. Mežs gan vēl meta biezas un tumšas ēnas, tomēr nu jau varēja daudzmaz saskatīt apkārtējos kokus un krūmus. Acs pierada pie tumsas, un mēness kāpa augstāk, apgaismo-, dams nelielu sniega klajumu, kurā gājējs bija iznācis. Zilganas un dzeltenas zvaigznītes atspīdēja sniega pārslās uz tuvējo krūmu zariem. Tik dziļš miers un klusums valdīja apkārt, ka likās — pasaule ir izmirusi, vienīgi viņš vēl klīst apkārt, kaut ko meklēdams un cerēdams atrast. Kad izdzisīs viņa elpa, tad nebūs vairs nekā, varbūt tikai šis klusējošais mežs un divu vientuļu pūču kliedzieni pār to. Cilvēks nedaudz nodrebinājās, it kā nokratīja no sevis drūmās domas un spītīgi soļoja tālāk. Viņš bija nolēmis neatgriezties. Vēl bija iespējams, bet viņš to nedarīja. Kas notiks tad, ja viņš meklēto pilsētu ne​atradīs, Ariels nezināja.

Bija jau laikam pēc pusnakts, kad gājējs sāka just nogurumu, viņš būtu labprāt apsēdies, bet nebija, kur. Atkrist tāpat sniegā viņš neuzdrošinājās, tā varētu nosalt. Sals noteikti bija pieņēmies spēkā, un Ariels to juta lodājam zem plānā mēteļa.

Ap mēnesi bija redzams loks un tālāk vēl otrs, tas nozīmēja, ka aukstums pieņemsies. Bez tam viņu sāka mākt bažas, vai nav nomaldījies, vai iet pareizā virzienā.

Pamazām vēlais nakts gājējs grima tādā kā transā; uz priekšu viņu vēl dzina tikai griba un kaut kur zemapziņā mostošās bailes, ka apmaldīsies šajos sniegos un nosals. To viņš nevēlējās, tas būtu nožēlojami un skumji, ja nākošajā pavasarī te atrastu viņa, bpsu apg/auztos, kaulus. Elpa kļuva strauja un saraustīta, un viņš ar grūtībām cilāja kājas, lēni vilkdamies uz priekšu. Bet varbūt atpakaļ? Kā lai :una, kurš ceļš ved uz priekšu, kurš atpakaļ? Vai viss nav nosacīti? Zemeslode ir apaļa. Ej, uz kuru pusi iedams. Un dzīvē? Ir bezgala daudz noteikumu, kas jāievēro. Ierobežojumu, ar kuriem jārēķinās. Vai visi tie ir pareizi? Un vai bieži vien tie nav pretrunā cits ar citu? Protams, tos visus ir izdomājuši cilvēki, it kā sevis pašu labā, bet vai tāpēc viņi ir kļuvuši laimīgāki? Kur meklējama neapstrīdama patiesība, un vai tāda maz iespējama? Ariela domas kļuva neskaidras, nogurums spieda pie zemes, vienīgi griba vēl viņu dzina uz priekšu. Tomēr grūtā brišana pa dziļo sniegu bija izsmēlusi viņa spēkus, un viņš juta aukstumu arvien ciešāk lodājam ap ķermeni.

Cilvēks gāja pārvarēm un centās domāt, domāt vienalga, ko, jo pretējā gadījumā mācās virsū trula vienaldzība. Ja tā viņu pārmāks, tad vairs nebūs nekā. Bet arī šāds iznākums viņu vairs pārāk nebiedēja.

Viņš atcerējās māju, sievu, dēlus, varbūt viņš tos nekad vairs neredzēs, taču domāja par viņiem bez nožēlas un skumjām. Viņš savus tuviniekus bija mīlējis, bet tagad, no viņiem atteicies, meklēja nevienam nezināmo pilsētu. Sī pilsēta, ja tā patiesi ir, uzcelta viņa jaunības zemē, kur viņš neapšaubāmi reiz bija juties laimīgs. Ja viņš šo savu zemi nebūtu pametis, tad tagad nevajadzētu meklēt ceļu at- oakaļ. Ja šāda atgriešanās ir iespējama. Un tad viņš domāja: ša ir ceļš, kas ved uz priekšu, tad ir jābūt arī ceļam, kas ved atpakaļ. Tagad viņš iet šo atpakaļceļu, atpakaļ uz laiku, kad nebija ne nožēlas, ne pašpārmetumu, kad viss vēl svaigs un nenobružāts zaigoja priekšā. Sis laiks, šis ceļš, šī pilsēta viņam bija jāatrod. Tagad viņš bija pārliecināts, ka toreiz nevajadzēja doties prom. Ja viņš to nebūtu darījis, tad tagad dzīvotu pilsētā, kuras vīzija stāv acu priekšā, šajā pilsētā noteikti dzīvoja Inita, jo viņa bija palikusi tur, kur viņi bija tikušies, klīduši pa veco kapsētu, kur atdusējās viņu senču kauli … To iedomājoties, vēlīna gājējā pamodās cerība:- pilsētai vajadzēja būt kapsētas tuvumā. Torc'z, vasarā, viņš gan bija meklējis, bet nebija atradis. Viņš pieļāva, ka nav meklējis pietiekami neatlaidīgi. Tagad, naktī, ja vien pilsēta nav izmirusi, tajā jādeg kādām ugunīm, un tās viņš ieraudzīs jau pa gabalu. Viņš centās atcerēties, kā jāiet, lai sameklētu veco kapsētu. Tomēr ziemas nakts, lai arī ar gaišu mēnesnīcu gaisos, apkārtni vērta svešu un nepazīstamu, un ceļinieks nespēja saskatīt nevienu zīmi, pēc kā vadīties. Stāvoklis kļuva arvien bezcerīgāks; ja drīzā laikā viņš nenonāks siitumā, tad pama​zām sasals lāstekā.

Pēkšņi viņam likās, ka zina, kā jāiet, ka visu laiku ir bridis nepareizi, ka īstais ceļš neved gar klajā lauka malu, bet ir jālaužas iekšā meža biezoknī. Daudz nedomādams, gājējs iespraucās starp kokiem un krūmiem un, rokas izstiepis, lēni taustījās uz priekšu. Tumsa,, kas sākumā likās necaurredzama, tālāk izkliedējās, un kļuva saskatāmi resno koku stumbri. Viņš klunkuroja ilgi, vairs īsti nezinādams, kādā virzienā dodas. Mēnesi te, biezoknī, saskatīt neizdevās, tikai vāra gaisma, kas līdz zemei nenonāca, vizēja kaut kur augsto koku vainagos. Pēc brīža kļuva atkal tumšs — un cilvēku pārņēma izmisums. Biezoknis ap viņu sakļāvās arvien ciešāk, blāvā gaisma izdzisa, un virsū mācās necaurredzama tumsa, kas gurdināja un spieda pie zemes. Gājējs jau gandrīz zaudēja pēdējos spēkus, tikai bailes no nāves viņu vēl mudināja taustīties uz priekšu, rāpot un celties kājās, kad viņš pakrita sniegā vai sapinās neredzamu zaru ņudzeklī.

Gaisma parādījās pēkšņi, tā lauzās no tālienes, no dziļa biezokņa, spiedās cauri krūmiem, garām koku stumbriem.

Ariels iekšēji nodrebēja; nokausēts un pārguris, viņš vairs negaidīja, nespēja ticēt un cerēt, ka noslēpumaino pilsētu atradīs. Gaismas parādīšanās kaut kur tālu priekšā iesvēla viņā jaunus spēkus. Sirds sāka sist straujāk, un viņš, cik vien ātri spēdams, traucās uz priekšu. Tas bija dīvaini, jo tuvāk viņš savādajai gaismai nāca, jo biezoknis kļuva necaurejamāks, io biežāk zaru stumbeņi dūrās sejā. Drīz jau varēja saskatīt koku nokaltušās rokas, smailos pirkstus, kas, līdzīgi pīķiem un adatām, sniedzās pretī, it kā sargādami biezokņa nosiēpumu no negaidītā nācēja acīm. Kļuva saskatāmi nokareni egļu zari, resnais, sveķainais stumbrs un paugurs, kas šo blāvo, dzeltenīgo gaismu izstaroja. Tālāk krita zilganas ēnas, sniegs mirdzēja tūkstoš sīkos kristālos. Ka savādā gaisma nenāk no augšas, bija uzreiz skaidrs. Tā nāca no apakšas, kāpa uz augšu un izplatījās zaros, izgaismodama skujas un koku raupjo mizu. Kā apburts Ariels nostājās gaismas ielokā. Tā nebija pilsētas atblāzma, ko viņš meklēja, tikai malduguns, vecu praulu spīdēšana naktī. Ariels stāvēja savādās gaismas apņemts un drebēja pie visām miesām. Cilvēks jutās vīlies, un līdz ar vilša​nos viņā auga bailes, ka viņš nekur netiks, paliks šajā apbur​tajā mežā un nekad vairs neatgriezīsies mājās. Šobrīd jau viņš to vēlējās; viņš gandrīz nožēloja, ka ielaidies dēkā, neatstādams sev nekādu iespēju atgriezties. Viņš saprata: pat gribēdams viņš nespētu atrast ceļu atpakaļ. Ja drīzumā neparādīsies meklētā pilsēta, tad rītu viņš nesagaidīs, asinis apstāsies ritēt, viņš sastings, novelsies sniegā, kas viņu pārklās un turēs savās važās līdz pavasarim. Nekad viņš nebija domājis, ka var nomirt, tagad tuvās un pavisam reālās nāves briesmas viņu izbiedēja. Nāvi, nebūtību viņš bija uztvēris kā kaut ko abstraktu, kā kaut ko tādu, kas gan pastāv, bet viņu pašu tieši neskar.

Augstu gaisā iešalcās, ieskanējās kā sēru mūzika, un pār cilvēku nobira sīkas sniega zvīņas. Bija sācis pūst neliels vējš. Lejā to varēja jaust tikai kā koku šalkas, smalku skuju iešvīk- stēšanos, tomēr vējiņš sev līdz atnesa aukstumu, kas jau tā likās neciešams. Ariels nožēloja, ka nav uzvilcis biezo ziemas jaku ar silto kapuci, ja tā būtu mugurā, nekāds spelgonis viņu nebiedētu, bet mētelis bija pārāk vārgs aizsargs saltā ziemas naktī. Bija jāsteidzas prom, bet, uz kuru pusi lai iet, viņš nezināja. Mēnesi, kas droši vien kaut kur augstu gaisos vēl spīdēja, biezoknī saskatīt nevarēja; šeit valdīja tikai pieaugošā koku šalkšana un praulu spocīgā ga'sma.

Bailes, kas cilvēkus parasti pārņem izšķirošos dzīles brīžos, nekad nav labākās padomdevējas, lai gan arī saprāts ne vienmēr spēj parādīt vienīgo un pareizo ceļu no bezizejas, — šīs bailes dzina cilvēku uz priekšu. Tagad jau viņam bija vienalga, vai viņš svešo pilsētu atradīs vai nonāks atpakaļ savā dzīvoklī vai kādā citā vietā, tagad galvenais bija saglabāt sevi, dzīvot, elpot šo salto ziemas gaisu, kustēties, un izmisumā viņš traucās uz priekšu, varbūt pat ne uz priekšu, vienkārši viņam likās, ka biezoknī vīd tāda kā sprauga, un viņš metās tur iekšā. Tālāk atkal bija tumšs, necaurredzams mežs, viņš klupdams arās caur sniegu, cēlās augšā, nosalušiem pirkstiem ķērās pie kokiem un centās ne mirkli neapstāties. Cilvēks saprata, ja paliks mierā, tad vairs nepiecelsies. Jau tā salds nogurums mācās virsū, gribējās sarauties kamolā, ieraut galvu apkaklē un brīdi atpūsties. Maigas, iemidzinošas balsis, nez no kurienes radušās, dziedāja koku pazarēs; cilvēks centās tās nedzirdēt un, ik pa brīdim krizdams bezapziņas melnajos atvaros, tomēr lēni cīnījās uz priekšu. Par to, ka spēki galā, nedrīkstēja domāt. Nosalušiem pirkstiem viņš

knieba sev vaigos, bet tie likās sveši un nejūtīgi. Neapstāties, tikai neapstāties! Šī viena vienīgā doma urbās smadzenēs un dzina tālāk. Bet arī smadzenes pagura atkārtot vienu un to pašu; truls nogurums un apātija viņu pārņēma arvien valdonīgāk un spieda pie zemes.

Viņš nepamanīja, ka ir pakritis un rāpo, attapās tikai tad, kad seja pieskārās raupjajai sērsnai, kad sniega pārslas sāka līpināt ciet acis. Cilvēks bija izmisis, likās — viņš vairs nespēs piecelties un tās būs beigas. Sataustījis kāda koka rēpujaino stumbru, pie tā turēdamies, viņš lēni slējās kājās. Izdevās. Tagad tikai uz priekšu! Kaut pamazām, bet uz priekšu! Un, galvenais, neapstāties! Kamēr viņš kustas, tikmēr vēl dzīvo, elpo, tikmēr vēl pukst sirds un riņķo asinis. Kad tās apstāsies, viņš būs miris. Bet varbūt cilvēks ir dzīvs tikmēr, kamēr domā? Ir jādomā! Ko lai domā cilvēks, kam draud nosalšana? Kāda nozīme vairs svešajai pilsētai, kuru viņš gribēja atrast? Kāda nozīme Initai? Nekad viņš to vairs nesatiks. Un nekad viņa neuzzinās, ka viņš ir gājis viņu meklēt. Viņš sajuta sāju garšu mutē un degunā. Vai viņam bija sevis žēl? Tam vairs nebija nozīmes. Cilvēks sazvārojās un pieķērās kokam, kura stumbru tumsā sataustīja, un dziļš miers nolaidās pār viņu.

Pilnīgajā klusumā, kas iestājās, ieskanējās tālas zvanu skaņas. Vai viņam tā izlikās, vai paša asinis zvanīja ausīs? Nē, zvans patiesi laikam skanēja, nevarēja būt, ka tik skaidra un pieaugoša skaņa ir māns.

Neapzinīgi pavēris acis, cilvēks redzēja, ka stāv ceļa malā, netālu melnēja nesen tīrīts asfalts. Sniegs gulēja ceļa malās, sadzīts augstos, līdzenos vaļņos. Karsts vilnis iesita galvā, gauži satraucies, cilvēks pūlējās saņemties, lai spētu vēl noiet nedaudzos soļus, kas viņu šķīra no asfalta. Visvairāk viņš baidījās pakrist, kājas šķita smagas un nejūtīgas. Viņš stāvēja, cieši pie koka piespiedies, centās saņemties, savākt kopā to spēka mazumiņu, lai varētu aiziet līdz ceļam un pārrāpties pāri sniega valnim.

Beidzot cilvēks sadūšojās tiktāl, ka atlaida vaļā koka stumbru, spēra soli uz priekšu, sazvārojās, tomēr nepakrita. Tālāk sniegs bija dziļāks, viņš iegrima, nedaudz paliecās uz priekšu un, ar delnu atbalstījies pret sniegu, spēra nākamo soli.

Līdz sniega valnim Ariels aizbrida samērā labi, bet pārvarēt augsto aizsprostu šķita neiespējami.

Viņš tomēr sāka ar rokām raust sniegu, lai atbrīvotu sev eju, šauru spraugu, pa kuru izkļūt uz ceļa. Pacēlis acis, viņš redzēja stabu galos karājamies spuldzes, kas meta blāvu gaismu, tālāk slējās daudzstāvu nami, tur sākās pilsēta. Neapšaubāmi — tā bija pasēta, kuru viņš meklēja. Viņš bija līdz tai atnācis, bet pietrūka spēka pārvarēt pēdējo šķērsli, un viņš saprata, ja nenoliks kaut kas īpašs, viņš šajā pilsētā nekad neieies. Tuvās nāves nojausma lidinājās pār viņu, spieda noliekties arvien zemāk, bet cilvēks vēl negribēja padoties: viņš saņēma kopā savus gaistošos pēdējos spēkus, sasprindzināja pārsalušo ķermeni un kliedza, un ar šausmām manīja, cik balss ir vārga, kā tā, necik tālu neaizlidojusi, noplok tepat sniegā.

Viņš lēnām noslīga uz ceļiem, uzgūlās nepārvaramajam sniega valnim, skatījās uz pilsētu, un karstas elsas izlauzās no krūtīm, acis aiz- migiojās, un pilsēta izgaisa skatienam. Jau apziņai zūdot, viņš tomēr tiecās uz to, vēlējās sasniegt un ieraudzīt. Piegrūdis nosalušu dūri pie sejas un acīm, viņš sasprindzināja redzi, apvaldīja elsas, un atkal no tāluma izpeldēja dīvainie nami, tie it kā šūpojās gaisā un nāca tuvāk. Likās, ka ausa gaisma, apgaismes spuldzes blāvoja vājāk, uz ielas parādījās pirmie gājēji. Vai tiešām neviens viņu neieraudzīs, vai būs te jāsastingst, savu mērķi nesasniegušam? Pats viņš tālāk tikt vairs nejaudāja. Līdz krūtīm iestidzis, viņš gulēja sniegā un raudāja. Pilsēta atkal aizmiglojās, izgaisa daudzķrāsainās ugunis, un viņš grima nemaņā; ķermenis kļuva arvien smagāks, un zeme stiprāk vilka pie sevis. Kad šo pievilkšanas spēku vairs neiz​dodas pārvarēt, cilvēks ir miris.

Viņš brīžam zaudēja samaņu, krizdams tādās kā bezsvara stāvokļa bedrēs, tad šķita, ka paceļas gaisā un lido. Tomēr tas neturpinājās ilgi, zeme viņu atkal atvilka atpakaļ un arvien ciešāk turēja savās rokās.

Drīz šim apskāvienam bija jākļūst mūžīgam. Bet tad guļošais sadzirdēja cilvēku balsis. Sākumā viņam likās, ka tas ir dzirdes māns, ka neviens te nenāks un viņu neatradīs; viņa pirmītējos kliedzienus tak neviens nevarēja būt dzirdējis. Bet balsis kļuva skaļākas, jau varēja saklausīt sniega iečirkstēšanos zem cilvēku soļiem.

Iepretim sniegā guļošajam viņi apstājās. Atnācēji bija ģērbušies vienādos zaļos ietērpos; viņi

stāvēja un skatījās šurp.

Ariels sasparojās, mēģināja celties kājās un traukties svešajiem pretī. Par visu vairāk viņš baidījās, ka, sniegā iegrimušu, viņu nepamanīs, zaļi tērptie vīri te pagrozīsies un aizies. Tomēr dīvainie pienācēji uzreiz nesteidzās klāt; viņi kustējās lēni un uzmanīgi, it kā baidīdamies tuvoties. Ariels centās paskaidrot, ka viņš ir nosalis, lai viņam palīdz, ka ir viens un nespēcīgs, taču žoklis bija tā sastindzis, ka nevarēja parunāt. Zaļie to laikam uzskatīja par viltību: viņi ik pa brīdim par kaut ko apspriedās, rādīja cits citam kādas dīvainas, Arieiam neizprotamas zīmes. Pēc šīm izdarībām spriežot, r.ek ts iabs viņu negaidīja.

Svešie gan nāca tuvāk, bet arvien gausāk, arvien biežāk apstādamies. Tad viņi izklīda, ielenca Ariclu no visām pusēm un tuvojās lēni un uzmanīgi, it kā tas, kas gulēja sniegā, nebūtu cilvēks, bet bīstams zvērs, gatavs ik mirkli lēkt kājās, uzbrukt un plosīt. Divi gūstītāji nesa kaut kādu vairogu, būdami gatavi dīvaino rīku turēt sev priekšā, ja Ariels viņiem tiešām uzbruktu. Fienākuši pavisam tuvu, zaļie atkal apstājās.

Ariels jau pilnīgi bija zaudējis spēkus un kļuvis nevarīgs. Viņš juta, ka nosalst, bet zaļie nekā nedarīja, lai viņu izglābtu. Pamazām pārņēma arvien lielāka vienaldzība, ķermenis bija kļuvis smags un nekustīgs kā ozola bluķis, kas simt gadus jau guļ upes dzelmē. Svešie stāvēja, vēlreiz par kaut ko apspriedās, tad, dīvaino vairogu uz priekšu izvirzījuši, nāca Arieiam klāt. Cilvēkam sniegā aizrāvās elpa, un viņš juta, ka zaudē samaņu.

2 Ariels modās lēni, ilgi un mokoši, palaikam arvien vēl baidīdamies nomirt un nekad vairs nepamosties. Viņš sakopoja visu savu nenoturīgo uzmanību, sasprindzinājās, lai atvērtu acis un nāktu pie sajēgas, tomēr spēka bija par maz, un viņš atkal lidinājās pār nebūtības melnajiem bezdibeņiem. Brīžam ieskanējās klusa mūzika; tad likās, ka viņš ceļas augšup pretī kādai spožai gaismai. Citbrīd viņš gāja, pareizāk sakot, slīdēja, jo tas notika bez mazākās piepūles, caur garu tuneli, kura galā spilgtas gaismas ielokā stāvēja Inita. Viņš traucās uz to, taču ikreiz, kad jaunajai sievietei bija gandrīz klāt, spēcīga gaisa strāva aizrāva viņu atpakaļ; viņi atkal atradās katrs par sevi un tālu viens no otra. Gaisma, kurā Inita stāvēja, satumsa; vienīgi ap galvu vēl staroja blāvs gaišums, līdz pazuda arī tas.

Acu plaksti arvien vēl bija smagi, un tos nebija iespējams atvē.'t. Ariels saklausīja klusus soļus, likās — kāds zogas klāt un grib nodarīt ļaunu. Viņu pārņēma spējas izbailes, gribējās kliegt, saukt pēc palīdzības, bet, tā kā viņš nezināja, kur atrodas, tad uz viņa saucienu varēja atsteigties tiklab draugs, kā ienaidnieks.

Kāds nepārprotami stāvēja netālu no viņa, Arieiam likās, ka viņš saklausa aizturētu elpu, tikko jaušamu gaisa strāvojumu, klusus, apslāpētus soļus. Ja kāds tā tuvojas, nekas labs nevar būt prātā. Kur viņš atradās? Vai zaļie vīri bija viņu no​laupījuši? Ko viņi ar Arielu gribēja darīt?

Gulēdams dīvainajā gara un miesas sastingumā, kad nevar pakustināt ne locekli, kad nevar pavērt lūpas, lai iekliegtos, kad neviena doma nav noturīga, Ariels visvairāk vēlējās, lai viņu nespīdzina; iespējams, ka viņš bija gļēvs un bailīgs un sirds dziļumos par šādu savu vēlēšanos mazliet kaunējās. Ja viņš zinātu, kur atrodas un kas viņam apkārt, varbūt bailes mazinātos.

Kādā brīdī Arieiam izdevās atvērt acis. Neviens pie viņa nestāvēja un uz viņu nelūkojās. Viņš gulēja gultā uz muguras. Bailes pagaisa, un gulētājs juta, ka spēj arī kustēties, un viņam likās, ka varētu arī runāt, ja rastos tāda nepieciešamība. Tomēr neviens pie viņa nenāca. Sākumā viņš par to nopriecājās, jo varēja netraucēts pierast pie jaunajiem apstākļiem. Vispirms viņš gribēja zināt, vai guļ kails vai apģērbts, un ar apbrīnu atklāja, ka mugurā viņam ir dīvains, cieši pieguļošs tērps, kam uz vēdera atradās ventilis. Šis ietērps acīmredzot bija piepumpēts ar gaisu. Kāpēc zaļie viņu tā pārģērba, Ariels nespēja saprast. Viņš arī vāji atcerējās to, kas notika sniegotajā mežā.

Atmiņa bija kā miglā tīta, un viss pagājušajā naktī piedzīvotais drīzāk šķita kā pusaizmirstā sapnī skatīts. Viņā bija palicis vienīgi neizprotams satraukums un milzīgs nogurums. Vai dīvainais gājiens viņu būtu tā izsmēlis? Klusums, liels un dziļš, spieda ciet plakstus, pārņēma tāda kā šūpošanās sajūta, un viņš, lēni laizdamies snaudā, nodomāja, ka viņu varbūt kaut kur ved.

Kādubrīd atkal likās — pie gultas stāv cilvēks, bet, kad viņš ar grūtībām pavēra acis, neviena nebija.

Ariels neapjauta, cik ilgi nogulējis; kad pamodās, pār viņu bija nolaidies mijkrēslis. Kaut kur tālāk blāvoja zaļgana gaisma, lēni aizslīdēja neskaidri cilvēku stāvi. Baiļu vairs nebija. Kustēties negribējās, un Ariels gaidīja, kad pie viņa kāds pienāks. Gaidas nepiepildījās: cilvēki klusiem, samtainiem soļiem aiz​gāja, gaisma izdzisa. Saukt Ariels neuzdrošinājās.

Viņš laikam vēlreiz bija iesnaudies, pamodināja sāpes rokās un kājās. Ap viņu rosījās zaļie, arī viņu sejas izskatījās zaļas un vienaldzīgas, līdzīgas maskām. Viens no viņiem ilgi un bargi lūkojās uz guļošo, tad pagriezās un aizgāja, arī pārējie aizslīdēja. Nez kāpēc sirds krūtīs sita straujāk un spēcīgāk, Vai viņš būtu nobijies? Vai draudēja briesmas?

Tomēr visi nebija aizgājuši; Ariels juta kādu stāvam pie gultas galvgaļa. Viņš centās pagriezties uz sāniem, atskatīties. Bet tad atskanēja maiga, reizē sveša un pazīstama sievietes balss: — Nepūlies! Tu mani nedrīksti redzēt!

Lai gan viņš saprata, ka taujāt pēc iemesliem, kādēļ viņa nedrīkst rādīties, būtu muļķīgi, tomēr pajautāja: — Kāpēc?

— Nejautā!

— Bet ja nu es to gribu?

— Tu to nedrīksti zināt.

— Vai tev draud briesmas, ja tu man to pateiksi?

— Briesmas draud tev, ja tu to uzzināsi.

— Kāpēc? Es pats šeit brīvprātīgi atnācu. Vai par to soda?

— Nē. Tomēr, kad tu apjēgsi, ka šeit viss ir tāpat kā tur, no kurienes atbēgi, tu vari sagribēt atpakaj.

— Vai to nedrīkst?

— Nē! Cilvēks dzīvo starp divām bezgalībām. No vienas nāk un otrā aiziet. Bet tu esi pārbēdzējs. Tu šeit ieradies pirms laika.

— Un to man nebija brīv darīt?

— Nē, nevienam tas nav atļauts. Bet, ja nu reiz tu esi šeit, tad atpakaļ vairs nevar.

— Varbūt es nemaz negribu atpakaļ?

— Kad visu sapratīsi, droši vien sagribēsi.

— Un tad mani nelaidīs?

— Nē!

— Bet es aizbēgšu. Ja es varēju te ierasties, tad varu arī aiziet.

— Nē! Tevi apsargā.

— Kas? Zaļie?

— Jā. Bet ne tikai.

— Kas vēl?

— Es. Bet to man nevajadzēja teikt.

— Vai tu man nevēli labu?

— Vēlu. Bet tikai šeit.

— Kāpēc?

— Tev pašam to vajadzētu apjēgt.

Ariels gulēja un pūlējās saprast šīs sarunas jēgu. Sieviete, kuras balss likās pazīstama, bet kuru viņš tomēr laikam nepa​zina, stāvēja kaut kur aiz gultas galvgaļa un nerādījās.

— Es nekā nesaprotu. Ja tu mani apsargā un vēli labu, kāpēc tu man nedrīksti rādīties? Un es nemaz netaisos bēgt. Vismaz pagaidām ne. Un, kā lai es bēgu, ja esmu ietērpts šādā dīvainā paltrakā?

Savu apģērbu es nekur neredzu.

— Tas tev nav vajadzīgs. Ja gribi, vari staigāt tāpat, bet tālāk par durvīm netiksi.

— Tu visu laiku man sekosi kā ēna?

— Jā, to es darīšu. Bet neuztraucies, tu nekā nemanīsi. Mana klātbūtne tevi netraucēs. Vēlāk tu pieradīsi.

— Pie kā?

— Pie visa. Pie tā, ka netiec projām. Pie tā, ka tevi apsargā. Pie manas nemanāmās klātbūtnes.

Pie tā, ka cilvēki te ir citādi nekā tur, no kurienes atnāci.

— Tātad briesmas man draud tikai sākumā?

— Jā. Kamēr cilvēks grib bēgt.

— Tu pati vairs negribi?

— Nē.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka nav nozīmes.

— Tikt brīvībā vienmēr ir nozīme.

— Tas ir vienīgi tik ilgi, kamēr cilvēki neapzinās lietas būtību.

— Kā to saprast?

— Kad ilgāk šeit padzīvosi . . .

Sievietes balss apklusa, noplīvoja svaiga gaisa vēsma, laikam kaut kur, durvis verot, iekļuvusi telpā.

Tad varēja saklausīt klusu soļu tuvošanos.

Ariels aizvēra acis, bet viņš juta — kāds, nostājies pie gultas, vēro viņu. Viņš centās gulēt mierīgi, elpot dziļi un vienmērīgi. Nojauta teica, ka pienācējs aiziet, aizvezdams līdzi arī sievieti, kas viņu apsargāja.

Nakts pagāja, zvalstoties starp miegu un nomodu kaut kādos murgos. Palaikam ieskanējās tāla, klusa mūzika, kas pakāpeniski pārauga pērkonam līdzīgos dārdos. Kad Ariels atvēra acis, valdīja dziļš klusums, tikai dūca galva un blāvoja zaļgana gaisma. Reizēm viņš ievaidējās, cerēdams, ka sieviete, kas viņu slepeni apsargāja, būs atgriezusies, tomēr neviens viņa balsij neatsaucās.

Soli tuvojās Ariela guļvietai tai brīdī, kad viņš atkal bija iemidzis. Tie nāca no abām pusēm sākumā ātri, tad lēnāk un uzmanīgāk, beigās kļūdami pavisam klusi un zaglīgi. Ariels gribēja pamosties, viņš atradās starp miegu un nomodu, kad apziņa gan it kā darbojas, bet nav iespējams pakustināt ne roku, ne kāju. Soju tuvošanās viņu uztrauca, par visu vairāk biedēja paša nevarīgais stāvoklis, un viņš jutās kā sasaistīts. Ja viņš jaudātu piecelties, atvērt acis, viņš mācētu arī aizstāvēties. Briesmas, kas tuvojās, nebija nosaucamas vārdā, tām nebija ne formas, ne iemiesojuma, vienīgi klusi čaboši, uzmanīgi soļi un zaļa krāsa. Sī zaļā krāsa kļuva biezāka, kā tumša plūstoša masa tā spiedās cauri plakstiem, gūlās uz krūtīm un žņaudza sirdi. Gribējās kliegt, bet mēle gulēja mutē pietūkuši, sausa un pielipusi aukslējām. Guļošais juta, ka pārplūst sviedriem un mati uz galvas slejas stāvus, bet soļi tuvojās arvien gausāk un zaglīgāk, zaļā krāsa kļuva tumšāka un netīrāka. Tā smēlās mutē, plūda acīs, smacēja un spieda.

Acis ar mokām izdevās atvērt tai brīdī, kad likās — viņš noslāps. Ariels saklausīja pats savu balsi, kas burzguļoja kaut kur dziļi kaklā. Izbiedēts un iztrūcināts viņš lūkojās apkārt, bet neviena nebija. Tomēr telpas kakti likās noslēpumainu ēnu pilni, un gultā guļošais bažu pilns lūkojās apkārt. Visgrūtāk bija saskatīt, kas atrodas aiz augstā gultas galvgaļa, tur arī ēnas bija visbiezākās. Pēkšņa iekšēja dzinuļa vadīts, Ariels strauji piecēlās sēdus un atskatījās. Telpas daļa aiz gultas galvgaļa grima biezā krēslā; acīm ar tumsu aprodot, viņš redzēja, ka tā ir zaļa kā purva sūna un staigna kā akacis. Viņš lēni slējās kājās un, nespēdams ilgāk paciest mokošo neziņu un bailes, kas viņu māca, tuvojās zaļajai sienai, kur pirmīt bija saklausījis neizprotamās skaņas. Jo tuvāk viņš gāja, jo tālāk siena atkāpās, kļuva blāvāka. Ariels izgāja cauri zaļajai krēslai un pēkšņi atradās gaišā, ar baltām flīzēm izliktā felpā. Neviena nebija, tikai netālu plīkšķēja tekošs ūdens. Varbūt tur bija arī cilvēki.

Ariels gāja pa garu, baltu gaiteni, kuram abās pusēs atradās aizdarītas durvis. Viņš mēģināja tās atvērt, bet neizdevās; durvis bija noslēgtas. Pie griestiem sīca gaišas dīvainas gaismas spuldzes un mazliet žilbināja acis. Gaitenis izbeidzās plašā hallē ar zaļojošu palmu stūrī. Arī te bija vairākas durvis, no kurām dažas bija tikai pievērtas. Pa vienām viņš ieskatījās iekšā. Tur gar sienām bija gari, stikloti plaukti, pulēts rakstāmgalds vidū un ādu, varbūt dermatīnu apvilkti krēsli. Ienācējs grozījās istabas vidū un centās saprast, kas šajā telpā ir savāds, un tad viņš aptvēra, ka šai istabai nav logu. Ja logs būtu, varētu palūkoties ārā, varbūt aizbēgt.

Izgājis no bezlogu telpas, Ariels atkal saklausīja ūdens šļakstus un devās to virzienā. Aiz kādām durvīm tie skanēja sevišķi skaļi, pat atbalsojās halles sienās un griestos. Ariels nospieda durvju rokturi un iegāja iekšā. Viņš nokļuva šaurā gaitenītī ar divējām durvīm, arī te bija baltas flīžu sienas, un pa grīdu tecēja brūns ūdens. Tomēr šļaksti skanēja tālāk Viņš gāja turp un nonāca plašā telpā ar baseinu, kurā kāds peldēja, peldēja ļoti skaisti un graciozi. Peldētāja bija sieviete, bet viņai bija zaļa maska, kas Arielu sākumā nobiedēja, Tad viņš redzēja, ka sieviete ir kaila un viņas āda balta. Labāk ieskatījies, viņš saprata, ka peldētājai bija tikai zaļa peldce- pure. Kustības bija vijīgas un saskaņotas. Viņš nespēja atraut skatienu no peldētājas, kura ienira, meta kūleņus, reizēm pazuda skatienam. Un tad Ariels ievēroja, ka ūdens bija ļoti netīrs. Tas bija brūnai, lipīgai rāvai līdzīgs, un šajā duļķē ņudzēja visādi krikumi, polietilēna plēves gabali, lupatu vīkšķi, bet sieviete no tā nekā nemanīja, likās — šis baismīgi netīrais ūdens viņai rada vislielāko baudu. Peldētāja ienira, meta kūleņus, tad, laikam nedaudz nogurusi, atgūlās uz muguras atpūsties. Pirmo reizi viņš ieraudzīja viņas seju, un tā likās pazīstama. Ieskatījies labāk, Ariels pazina Initu. Viņa bija tieši tikpat jauna un vingra kā tajā pēdējā vasarā, kad viņi vēl satikās. Tas nevarēja būt un tomēr . . . Pārsteigts un ieinteresēts, viņš spēra dažus soļus tuvāk un apstājās uz pašas baseina malas. Inita lēni kustināja kājas, gar viņas krūtīm aizslīdēja melnam receklim līdzīgs kunkulis.

Ariels uz brīdi no​vērsās, tik pretīgi likās netīrumi, kas skalojās ap Initas balto augumu.

Inita novērotāju nevarēja redzēt, jo viņas pakausis atradās pret to baseina malu, uz kuras Ariels stāvēja. Viņš nezināja, ko darīt. Saukt Initu viņš neuzdrošinājās: Initai droši vien būs neērti, ka viņa kaila peldas šādā duļķē un netīrumos.

Beidzot sieviete pagriezās un viņu ieraudzīja. — Nāc arī tu peldēties! — viņa bez mazākā pārsteiguma teica.

Ariels gribēja paskaidrot, ka šādā ūdenī peldēt nav iespējams, bet viņam riebumā un žēlumā aizžņaudzās balss. Inita likās to nesaprotam un atkārtoti aicināja viņu baseinā.

— Nu jā, tu negribi būt kopā ar mani, — viņa teica, redzē​dama Ariela vilcināšanos.

— Bet ūdens! — Ariels izdvesa.

— Ūdenim nav nekādas vainas. Es tajā peldos jau daudzus gadus, un nekas man tāpēc nenotiek.

— Vai tad ūdeni nevar nomainīt? — Ariels tiepās.

— Agrāk, kad mēs peldējāmies kanālā, tu tik izvēlīgs ne- biji.

— Tur ūdens bija tīrs.

— Seit tas ir tieši tāds pats.

Initas balsī Ariels saklausīja nepatīkamu, kaprīzu skaņu. Viņš negribēja Initu apvainot, bet nespēja arī viņai paklausīt.

Inita pagrieza muguru un lēni peldēja prom. Tad viņa izdarīja strauju vēzienu un ātri slīdēja tālāk; virs ūdens varēja saskatīt vienīgi viņas zaļo peldcepures pakausi. Izskatījās, ka pa melno ūdeni peld zaļa bumba. Sī bumba piepeldēja tum​šam caurumam baseina malā un pazuda tajā.

Ariels iekliedzās un sauca Initu vārdā, bet viņa vairs neparādījās, tikai skaļa atbalss vairākkārt noskanēja plašajā telpā. No šīs atbalss Ariels izbijās un apklusa. Un patiesi — kļuva dzirdami klaudzoši soļi, kādi rodas, ar koka tupelēm steidzoties pa klonu. Sie soļi tuvojās, kļuva skaļāki un draudošāki. No peldbaseina plašās telpas veda projām vairākas izejas, bet, pa kurām durvīm bēgt, Ariels nevarēja izšķirties, aiz ikkatrām, likās, klaudz tuvojošies soļi. Tā arī bija: zaļie parādījās no visām pusēm reizē.

Ieraudzījuši savu gūstekni, viņi tam tuvojās lēnām, izstieptām rokām, sagrābt gribēdami. Pretoties būtu bezjēdzīgi, un Ariels juta dīvainu slābumu ielīstam locekļos. Kad zaļie bija jau klāt, viņi to paguva satvēri pēdējā brīdī, pirms viņš saļimtu uz grīdas.

Viņš pamodās no tā, ka sauca Initu vārdā. Pamodās tāpēc, ka bija dzirdējis kādu atsaucamies. Viņš gulēja tajā pašā gultā, kurā bija gulējis iepriekš. Un atkal bija sajūta, ka aiz galvgaļa stāv nezināms cilvēks. No tās puses arī bija atsaukusies balss. Kan tā piederēja, viņš vēl nezināja. Pārņēma tāda sajūta kā dziļā tumsā, kurā atrodies kopā ar dzīvu, neizprotamu būtni un nezini, vai šī būtne izturēsies naidīgi vai draudzīgi.

Ariels centās elpot dziļi un mierīgi, viņš apzinājās savu bezspēcību un nolēma nepārsteigties. Ja kāds aiz augstā gul​tas galvgaļa stāvēja, gan tas pats sevi nodos.

Laiks vilkās lēnām, un nekas cits kā vienīgi neskaidra nojauta lika domāt, ka viņš nav viens. Nervi bija saspringti, Ariels ilgāk nespēja gaidīt. Lai atbrīvotos no sprieguma, viņš iesmējās. Tomēr nekas nemainījās, nezināmā būtne neatsaucās un tuvāk nenāca. Un pēkšņi Ariels izlēma, ka tas, kas tur stāv, nav no za|ajiem. Zaļie nekad nekautrējās rīkoties tieši un nepārprotami. Varbūt nezināmā būtne baidījās no viņa tieši tāpat, kā viņš baidījās no tās?

Arie's pagriezās, pasiējās uz elkoņiem un paskr^ījās aiz gultas galvgaļa. Nekā tur nebija. Acīmredzot svešā būtne slēpās zaļajā krēslā, kas biezēja telpas kaktos. Ariels atcerējās, kā bija zaļajai sienai izgājis cauri, nonācis pie peldbaseina un ieraudzījis Initu. Bija kaut kas jādara, gulēt nomācošā bezdarbībā likās nejēdzīgi, tas neatbilda Ariela dabai.

— Nebaidies no manis! — viņš klusi teica. — Es jūtu tavu klātbūtni. Nāc tuvāk, lai varu tevi redzēt!

Nekas nemainījās, un Ariels, drošāks ticis, turpināja runāt: — Paklau, es skaidri zinu, ka esi tepat, tikai slēpies zaļajā tumsā. Nāc ārā, apsēdies uz gultas malas, parunāsimies. Esmu te velnišķīgi nogarlaikojies. Man liekas, arī tev tur nav sevišķi ērti.

Ariels runāja ilgi, sauca nezināmo būtni, bet neviens nenāca un arī neatsaucās. Paša balss iedrošināja, un viņš runāja arvien skaļāk un pārliecinošāk. Beidzot pagura, juta, ka ir pat nosvīdis, varbūt te bija karsts, un Ariels, vē! klusi kaut ko pie sevis murmulēdams, laidās tādā kā snaudā. Laikam viņš bija ļoti slābs, jo kā gan citādi izskaidrot pēkšņo nogurumu, kas viņu pārņēma.

Nezin cik ilgs laiks bija pagājis, varbūt stunda, varbūt tikai dažas minūtes, kad lielais vārgums bija pārgājis, un Arieis manīja, ka uz gultas malas kāds sēž. Viņš lēni atvēra acis: uz gultas malas sēdēja Inita.

Viņa bija tieši tikpat skaista kā peldoties baseinā. Tikai ģērbusies platā, brīvi krītošā tērpā. Viņa nopietni — bez mazākā smaida — lūkojās uz Arielu. Viņš gribēja pastiept roku un saņemt Initas plaukstu, kas gulēja viņai klēpī, bet nespēja pakustināt ne pirkstu, kas nezin kāpēc sāpīgi smeldza. Viss ķermenis likās vārgs un smags; lai izrādītu Initai, ka priecājas, viņu redzot, Ariels lūkoja pasmaidīt. Viņa pēkšņi pieliecās un noskūpstīja viņu. Tas laikam nozīmēja, ka viņa nav dusmīga.

— Kur tu pirmīt pazudi? — viņš ar pūlēm vaicāja.

— Tev vajadzēja nākt pie manis, — viņa teica un strauji atliecās, pie tam viņas seja kļuva drūma.

— Ja tu būtu klau​sījis . ..

— Kas tad būtu noticis?

— To es tev nedrīkstu teikt. Bet mēs te vairs nebūtu, — Un kur tad mēs būtu?

— Nejautā! Tam nav nozīmes.

— Esmu ļoti priecīgs, ka tu esi pie manis.

Viņa paraustīja plecus, it kā neticēdama vai šaubīdamās. Ariels, klausīdamies viņas balsī, domāja, kur viņš to pavisam nesen ir dzirdējis. Un tad saprata, ka sarunā ar nezināmo sievieti bija skanējusi šī pati balss. Tātad Inita bija tā, kas viņu apsargā; viņa bija teikusi, ka nedrīkst rādīties, un runājusi par kaut kādām viņam draudošām briesmām. Bet tagad viņa

sēdēja uz gultas malas un nemaz neslēpās. Vai kaut kas būtu mainījies?

— Inita, vai tu vari būt atklāta?

— Dīvains jautājums. Ko tu gribi?

— Saprast, kas ar mani notiek:.

— Tik vien! Visi cilvēki grib saprast, kas ar viņiem notiek. Bet tikai retais spēj.

— Kur es atrodos?

— Ha, ha, ha! — Viņa smējās mīļiem, guldzošiem smiekliem. — Pilsētā, kuras nav.

— Kā to saprast?

— Tā, kā es to saku. Te viss ir citādi nekā tur, no kurienes tu atnāci.

— Jā, fe ir citādi, to es jūtu. Bet kāpēc tu mani apsargā?

— Tas tik tā liekas. Gluži otrādi — gribu tev palīdzēt.

— Vai man draud briesmas?

— Jā un nē. Tas ir atkarīgs no tevis, — viņa izvairīgi teica.

— Diezgan neskaidri.

— Jā. Es jau teicu: viss ir atkarīgs no tevis, no tā, ko tu vēlēsies un darīsi.

— Tad pasaki — ko man vēlēties, ko darīt?

— Vai tad tu pats to nezini?

— Agrāk es zināju.

— Bet tagad?

— Viss ir mainījies.

— Es neesmu mainījusies.

Dīvaini, ka viņš sarunājoties nebija uz Initu skatījies. Viņš bija uztvēris tikai sievietes koptēlu, bet, kādas viņas acis, seja, kakls, mati, nebūtu varējis pateikt. Tagad viņš redzēja, ka laiks Initu nebija skāris.

Viņas āda bija gluda, mati tādi paši gaiši brūni un kupli, tikai acīs jautās skumjas un piedzīvojušas sievietes gudrība. Jautrās, bezbēdīgās dzirkstis, kas agrāk trīsuļoja viņas acu zīlītēs, bija zudušas. Taču bija pa​gājuši gari jo gari gadi, un tāpēc Ariels izbrīnēts teica: — Jā. Tu patiesi nemaz neesi mainījusies.

Viņa atkal smējās, tad teica ar tādu kā ļaunu pieskaņu balsī: — Tu izliecies naivs, runādams tikai par manu izskatu, neapjēgdams, ka dvēsele ir daudz vecāka.

Es jau teicu, ka fe viss ir citādi. Šeit jaunā miesā iemājo veca dvēsele.

To Ariels nesaprata. Viņš nolēma Initu nekaitināt un vairāk jautājumu neuzdot. Tomēr arī klusēt nebija iespējams, jo klu​sums kļuva smags un smacējošs. Viņš atsvieda segu un pie​cēlās sēdus.

— Vai mēs varam no šejienes aizbēgt? — viņš jautāja, necerēdams, ka Inita atbildēs piekrītoši.

Bet viņa pamāja ar galvu un teica: — Jā. Ja tu to vēlies kopā ar mani.

Tātad, lūk, kur bija noslēpums! Inita bija gatava bēgt, ja to varēja izdarīt kopā ar viņu. Varbūt Inita viņu vēl mīlēja? Pēc tik daudz gadiem?

— Kā mēs to izdarīsim? Vai tev ir kāds plāns?

— Gaidi mani šeit! — viņa teica, atkāpās un pazuda zaļajā miglā aiz gultas.

Ariels cerēja, ka viņa tūdaļ atgriezīsies; laiks gāja, bet Inita nenāca. Vai viņa būtu ļauni pajokojusi?

Viņš gribēja celties un iet turp, kur viņa izgaisa. Tiklīdz kājas pieskārās grīdai, kāds strauji steidzās šurp; Ariels metās atpakaļ gultā, tomēr nācējs apstājās un nolūkojās gulētājā. Tā bija zaļa sieviete; viņš to saskatīja caur puspievērtiem plakstiem. Rokā viņa turēja atslēgu.

Zaļajai sievietei kaut kas nepatika: viņa pacēla segu un aptaustīja Ariela dīvaino apģērbu.

— Jums ir augsta temperatūra, — viņa teica, — ar tādu nekur nevar iet.

Sieviete istabas sienā atslēdza kādas durtiņas, izvilka no turienes tievu, lokanu gumijas cauruli, atskrūvēja ventili Ariela apģērbā, uzmauca caurules galu Uzgalim un pagrieza kādu rokturi sienas skapī.

Atskanēja klusa sīkšana; Ariela apģērbs piepūtās un sāka spiest, kļuva grūti elpot. Viņš gribēja iebilst, kaut ko teikt, bet zaļā sieviete uzlika vēsu, asi smaržojošu plaukstu uz viņa mutes, aizspiezdama lūpas, pārbrauca pār pieri, un Ariels juta, ka mēle kļūst nejūtīga. Domas kļuva gausas, un gulētājs grima tādos kā zaļos viļņos, aizrijās un sāka slāpt.

Viņš laikam bija iekliedzies. Kad atvēra acis, pār viņu bija noliekusies zaļā sieva un deva dzert. Jā, viņu bija mocījušas slāpes. Kā zaļā sieva bija to sapratusi?

Viņš dzēra ilgi un aizgūdamies. Tad atslīga spilvenos.

— Tagad jums būs vieglāk, — teica zaļā, novāca gumijas cauruli, ieslēdza to sienas skapī un aizgāja.

Ariels, kļuvis gluži slābs, smagi elpoja. Skaudra bezcerība vilnīja zaļajos kaktos, kas nāca arvien tuvāk, spiedās virsū, gūlās uz krūtīm. Initu viņš vairs negaidīja, kad saklausīja tuvojamies zaglīgus soļus.

Izskatījās, ka viņa bija slēpusies istabas kaktā un gaidījusi, kamēr sieviete ar atslēgu rokā aiziet.

Inita tagad bija tērpusies zaļā tērpā. Un līdzi viņa nesa lielu, platu un zaļu vīriešu apmetni ar kapuci.

— Celies un pielaiko! — viņa klusi teica.

Ariels laikam pārāk strauji bija centies izpildīt pavēli, jo apreiba galva, tomēr viņš noturējās kājās.

Piepūstais ietērps stipri traucēja, padarīja viņu smagu un neveiklu. Inita paknibinājās tērpa mugurpusē, kaut ko atvilka, kaut ko atkabināja, un par abiem viņiem izdevās to novilkt. Inita piepūteni ielika gultā, rūpīgi pārklāja ar segu un apčubināja; izskatījās, ka gultā kāds guļ. Ariels apvilka apmetni; tagad viņi abi bija līdzīgi zaļajiem cilvēkiem.

— Ejam! — Inita satraukti un klusi steidzināja. — Turies man aiz muguras, es zinu ceļu.

Tiklīdz Ariels spēra soli, viņš sagrīļojās; nezin kāpēc iesāpējās kāja un pirkstu gali. Laikam tie bija noberzti garajā gājienā caur mežu. Inita satvēra Arielu aiz rokas, un tālāk abi soļoja, cieši blakus turēdamies. Izslīdējuši cauri zaļajai sienai, viņi garu gabalu taustījās pa tumšu tuneli, kurā gaisma iespīdēja tikai pa galiem. Likās, kādreiz viņš šai tunelī ir jau bijis. Un Ariels atcerējās, ka šādā tunelī viņš reiz Initu bija redzējis sapnī. Te bija šauri un smacīgi; Ariels jau gribēja Initai teikt, ka vajag griezties atpakaļ un meklēt citu ceļu, bet Inita, laikam viņa domas uzminējusi, ciešāk saspieda ceļabiedra elkoni un vilka tālāk.

Kļuva vieglāk elpot, bija arī gaišāks, un viņi iznāca tādā kā kurtuvē. Te atradās vairāki lieli, vibrējoši katli, kuros šņāca tvaiks, likās — tas tur atrodas zem milzīga spiediena, kuru katru mirkli atskanēs sprādziens — un pārkarsētais tvaiks izlauzīsies brīvībā. Arieiam kļuva baisi, viņš ieskatījās spiediena rādītājos: šautras trīcēja un rādīja krietni pāri sarkanajai līnijai. Ariels gribēja pagriezt drošības ventiļus, bet Inita viņu ar visu spēku rāva prom, šausmās čukstēdama, ka viņš to nedrīkst.

— Klausi, ko tev saku! Nāc! Un neaiztiec neko!

Viņš gāja līdzi, bet viņam drebēja visi nervi, iedomājoties, ka aiz muguras tūdaļ atskanēs baiss sprādziens, viņus panāks pārkarsēta tvaika vilnis un pārvērtīs sutinātos cāļos. Tomēr nekas tāds nenotika, viņi atkal nokļuva garā gaitenī, kuram abās pusēs bija numurētas durvis. Viņi steidzās šīm durvīm garām, Inita vilka Arielu līdzi. Pie galda kādā stūrī sēdēja zaļa sieviete un rakstīja. Pametusi vienaldzīgu skatienu uz nācējiem, viņa nolīka pār papīriem. Viņi pagāja tai garām, pagriezās ap stūri un redzēja, ka tālāk nav kur iet. Inita likās nedaudz apmulsusi; Arieiam radās aizdomas, ka viņa nepavisam tik labi nepārzina apstākļus, kā sākumā bija apgalvojusi. Kamēr viņi neizlēmībā stāvēja, nezinādami, ko darīt, jo iet atpakaļ Inita baidījās, atvērās durvis — un gaitenī iznāca divi cilvēki kaut kādos dīvainos, saņurcītos ģērbos.

Ieraudzījuši Initu un Arielu, abi apklusa un pastiepās tādi kā slaidāki. Kad viņi pazuda aiz stūra, Ariels prasīja: — Kas tie bija?

— Cilvēki. Tāpat kā mēs.

— Bet kāpēc viņi no mums baidījās?

— Viņi mūs noturēja par zaļajiem.

— Un ko zaļie ar viņiem dara?

— Tur gūstā.

— Kāpēc?

— Lai neiekļūtu pilsētā, kuras vīziju viņi ir redzējuši.

— Un kāpēc to nav brīv?

— Tādas pilsētas nemaz nav.

— Bet kāpēc tad zaļie . ..

— Viņi to apsargā un posta.

— Tad tāda pilsēta tomēr ir?

— Jā. Tā ir ilūzija, ko nav iespējams aizsniegt.

— Bet ja zaļie mani nebūtu noķēruši, ja man būtu pieticis spēka?

— Tad tu neticētu, ka esi tur nonācis.

— Bet tagad tu man palīdzi bēgt. Vai tu man nāksi līdzi, ja mums izdosies?

— Tas būs atkarīgs no tevis.

Garajā gaitenī parādījās grupa zaļo, viņi lēnām nāca šurp, vērīgi raudzīdamies apkārt. Gandrīz pie katrām durvīm viņi apstājās un kaut ko pārsprieda. Dažas durvis atvēra un ieskatījās iekšā. Ariels redzēja, ka Inita baidās par to, kas notiks, kad zaļie pienāks viņiem klāt. Kur atkāpties nebija.

Kad zaļie iegāja kādās durvīs, Inita satvēra Arielu pie rokes un čukstēja: — Tagad labi ātri!

Tomēr viņi nepaspēja tikt garām, kad kāds no zaļajiem jau nāca ārā. Inita atvēra tuvākās durvis un ierāva Arielu iekšā. Tā bija paliela telpa ar daudzām gultām. Dažas gultas bija tukšas, un Inita pavēlēja Arieiam vienā no tām apgulties. Viņš paklausīja nelabprāt, tomēr atlaidās gultā un uzvilka segu līdz zodam. Inita noliecās pie viņa un čukstēja: — Izliecies aizmidzis!

Viņš pamāja ar galvu, un Inita izgāja. Ariels palūkojās apkārt. Gulētāji bija dažāda vecuma vīrieši — un gandrīz visi skatījās šurp. Bet tie nebija zaļie. Guļošie bija tādi paši cilvēki kā Ariels. Kāds no tuvāk guļošajiem jautāja: — Vai tiešām mēs esam tai pilsētā?

— Nē! — Ariels atbildēja un piespieda pirkstu pie lūpām, likdams saprast, ka šobrīd nav īstais laiks sarunām.

Atvērās durvis — un parādījās zaļie. Pa priekšu nāca liels, barga izskata vīrs, pārējie, to starpā arī sievietes, turējās no viņa godbijīgā attālumā. Bargais kaut ko vaicāja, un cits kaut ko atbildēja nesaprotamā valodā. Ariels pa pievērto plakstiņu spraugām vēroja notiekošo. Zaļie apskatīja gultās guļošos, cažus aptaustīja, tomēr nekā ļauna nedarīja. Kad zaļie pienāca pie Ariela gultas, viņš elpoja dziļi un mierīgi, izlikdamies aizmidzis. Tomēr kāds par viņu apjautājās. Mazu brīdi valdīja tāds kā apjukums, kā neliels satraukums, tad kāda balss teica: — Tas ir jaunais, viņu tikko ieveda.

Bargais vēl kaut ko vaicāja, bet, tā kā neviens par Arielu neko nevarēja pateikt, izlikās vēl bargāks un dusmīgāks. Tomēr pie Ariela gultas viņš neuzkavējās. Kad visi guļošie bija apskatīti, zaļie aizgāja.

Ariels atvēra acis. Cilvēki gultās izlikās skumji un nospiesti, it kā viņus gaidītu drūms un nepārsūdzams liktenis.

Pēc maza brītiņa ienāca Inita, sev pa priekšu stumdama slimnieku ratiņus. Viņa lika Arieiam uz tiem atgulties. Pārsegusi zaļu palagu, viņa to izstūma gaitenī, tad noliecās pār gu​ļošo un klusi teica: — Tagad tu nekusties! Lai ar tevi notiek kas notikdams, tu nedrīksti izrādīt dzīvības zīmes.

Viņa Ariela seju pārsedza ar palaga stūri un stūma ratiņus tālāk. Brīžam mainījās gaisma; kļuva tumšs un vēss. Laikam viņi atradās liftā, jo Ariels juta, ka strauji laižas lejup. Kad lifts apstājās, atskanēja rupja, neapmierināta vīrieša balss:

— Vēl viens! Kur lai es viņu grūžu!

Inita atbildēja: — Šito saldētavā nelieciet! Viņam tūdaļ atbrauks pakaļ.

Inita viņu atstāja svešā vīrieša rīcībā, kurš viņu stūma dziļāk pazemē; Initai laikam nebija ļauts tālāk doties. Kļuva vēl vēsāks. Arielu pārņēma bailes, tomēr viņš nekustējās, zem palaga elpoja lēni un mierīgi. Nekas cits viņam neatlika, ja gribēja no šejienes tikt prom. Inita tā bija likusi, un viņš nolēma paklausīt.

Kad ratiņi apstājās, viņam norāva palagu un novilka apmetni, tad divi vīri paņēma viņu aiz galvas un kājārn un kailu nosvieda uz galda, kas bija apsists ar skārdu. Pie kem zaļie sarunājās: — Sitsis vēl nemaz nav atdzisis.

— Tāpēc tāds ļengans.

— Te viņš drīz vien sasals ragā.

Ariels patiešām juta, ka salti drebuļi pārskrien kailajam augumam, arī gulēt bija neērti, tomēr viņš neiedrošinājās pakustēties. Savākuši palagu un apmetni, zaļie aizgāja. Ariels pavēra acis; virs galvas bija zemi, balsināti betona griesti, netālu dega blāva elektriskā spuldzīte. Viņš atradās šaurā, pagarā telpā, kur gar sienām bija tādi paši galdi kā tas, uz kura viņš gulēja. Pagriezis galvu, viņš redzēja sirmu matu lēkšķi. bet seja nebija saskatāma; to un augumu sedza zaļš pārklājs. Arieiam likās, ka blakus guļ mironis.

Tālāk gulēja vairāki tādi paši ķermeņi, visi apklāti zaļiem, rupjiem pārklājiem. Vienīgi Ariels šeit gulēja pilnīgi kails, un viņam jau sāka klabēt zobi. Stindzināja ne tikai aukstums, bet arī bailes par to, kas ar viņu tālāk notiks. Vai pirmīt, zaļajiem aizejot, neno- skrepsfēja durvis, tās noslēdzot? Varbūt Inita viņu aizmirsusi; varbūt nokavēsies un atnāks tikai tad, kad viņš būs jau nosalis? Tomēr viņš Initai ticēja, drīz viņai vajadzēja būt klāt. Bet vai viņu laidīs te iekšā? Pirmīt tak nelaida. Tad viņš atcerējās, ka Inita aizejot bija teikusi, lai viņu saldētavā neliek, ka .drīz atbrauks pakaļ. Kas atbrauks? Kad? Varbūt tikai rīt?

Ariels saprata, ka tik ilgi viņš neizturēs. Aukstums saldēja arvien vairāk, viņš jau drebēja pie visām miesām. Droši vien Inita nezināja, ka viņu šeit izģērbs kailu. Citādi viņa jau sen būtu ieradusies.

Beidzot noskrapstēja durvis, kāds nāca šurp. Ariels sasprindzināja muskuļus, lai nebūtu jādrebinās, un aizvēra acis. Vi​ņam uzsvieda tādu pašu zaļu pārklāju kā citiem. To izdarījis, nācējs atkal attālinājās. Ariels tūdaļ sāka tīstīties palagā, lai pēc iespējas saglabātu zūdošā siltuma paliekas.

Iestājās ilgstošs klusums — klusums, no kura džinkstēja ausīs. Gulēt nekustīgam kļuva arvien grūtāk, gribējās grozīties, atsviest palagu un palūkoties apkārt, lai gan viņš pirmīt bija pietiekami skaidri iegaumējis, kur un kādā vietā atrodas. Tagad nezin kāpēc iikās, ka plašā telpa sašaurinās, sienas nāk tuvāk un blakusgulētāji spiežas klāt. Ariels pastiepa roku sānis, tomēr tā ne pret ko neatdūrās, un viņš nedaudz nomierinājās. Kļuva silti, gandrīz vai karsti, viņš apjēdza, ka tas no nervu sasprindzinājuma. Klusums viņu uztrauca arvien vairāk. Gribējās pielēkt kājās, kustēties, brīvi un dziļi uzelpot. To iedomājoties, Ariels saprata, ka visu laiku ir centies aizturēt elpu, bet ilgi viņš tā nevarēs.

Pēkšņi blakus kaut kas nočīkstēja, kāds piecēlās un kailām kāju pēdām, pa klonu plakšķinot, gāja garām. Durvis taču bija slēgtas! Vai tas, kas te staigāja, nebija blakusgulē^ājs? Tad Ariels saklausīja sarunu: — Vai vēl neesi pavisam nosalis?

Atskanēja locekļu krakšķēšana, kāds izstaipījās, nožāvājās un teica: — Biju piemidzis. Sapņoju, ka esmu jau mājās. Sieva bija izvārījusi ķiļķenus, es tos riju un jutu, ka vēders kļūst silts.

— Nekārdini ar ēšanu, esmu izsalcis kā vilks.

— Nez vai ilgi te būs vēl jānīkst? Piederīgie teicās «spiest uz visām pogām», lai ātrāk dabūtu no šejienes ārā.

— Ja nebūtu tik auksts un negribētos ēst, te būtu tīri cie​šami. Var vismaz kārtīgi izgulēties.

— Ciets zem muguras, un bleķis saldē.

— Es guļu uz sāniem, elkoni zem galvas.

— Pēc likuma jāguļ uz muguras, rokas gar sāniem vai uz vēdera.

— Kad es guļu uz muguras, es krācu.

— Krākt arī nepiedien.

— Es ceru, ka mani drīz aizvedīs.

Tad pie runātājiem pienāca vēl kāds un žēlabainā balsī teica: — Esi tik labs un aizej pie maniem bērniem, lai nāk un arī mani ātrāk ved prom, esmu galīgi nomocījies. Veselu nedēju par mani neviens neliekas ne zinis. Es tev pateikšu adresi, esi tik labs un aizej gan! Es te atrodos visilgāk.

Ariels, daudzmaz atguvies, atsvieda palaga stūri. Apkārtesošie bija piecēlušies savās guļvietās, drebinājās un tīstījās zaļajos palagos. Kāds, lai sasildītos, izdarīja dziļus pietupienus un berzēja kaulainos sānus.

— Tam, ko šorīt aizveda, gan bija labi piederīgie, šo sa​ģērba kā kungu.

— Kamēr šis te gulēja, bija arī siltāks.

— Stāsta, ja sargiem iegrūžot pusstopu, šie drusku ieslē​dzot radiatoru.

— Siltumā tu ātri sāksi bojāties.

— Ja te ilgi nemarinē, tad nekas.

— Siltumā var uzrasties zilās mušas, dabūsi tārpus.

— Nekāda saldā dzīve te nav.

— Nevajadzēja piederīgajiem tā sariebt, tad tik ilgi te ne​turētu.

— Paši vien esam vainīgi, ka mums te jānīkst, būtu pret līdzcilvēkiem labāki bijuši … e, ko nu runāt! Daži fe uzturas tikai īsu brīdi, tā teikt, pa vienām durvīm iekšā, pa otrām ārā.

— Jā, tie, kam tās ideālās sievas.

— Vai bērni.

— Bet pie viena esot ieradušās divas sievas — bijusī un pašreizējā.

— Bijusī, tas nozīmē nākamā. Jo fe jau viss notiek otrādi, pagātne kļūst par nākotni …

Ariels klausījās valodās, un izbailes, kas viņu sākumā bija pārņēmušas, pārgāja. Viņš pašreiz domāja, ko tādu pajautāt vai pateikt, lai arī varētu ieslēgties sarunā, kad sāka žvark- f! t smagas metāla durvis. Visi kā viens nogāzās uz savām Ijžām, pārvilka pāri zaļos palagus un sastinga.

— Nu skatieties, kurš tad ir jūsējais, — kāds teica.

Telpā atbalsojās smagu koka tupeļu klaudzieni, kuriem pa vidu jaucās viegli, ātri sievietes soļu piesitieni. Sieviete veikli gāja no viena pie otra, pacēla palaga stūrus un ieskatījās se​jās.

Pienākusi pie Ariela, viņa teica: — Sitais.

— Vai pati ģērbsiet vai palīdzēt?

— Es viņu vispār neģērbšu.

-— Kā kundze vēlas.

Ariels saprata, ka Inita, kā solījusi, atbraukusi viņam pakaļ. Viņa norāva Arieiam zaļo pārsegu un ietina baltā palagā, tad teica: — Nesiet šurp zārkul Koka tupeļu soļi aizklaudzēja tālāk. Ariels pavēra aci. Inita turēja pirkstu pie lūpām, likdama saprast, ka runāt nav brīv.

Tobrīd vecītis, kas gulēja netālu un pirmīt bija žēlojies, ka neviens viņu jau veselu nedēļu neatceras, sāka čukstēt: — Aizej pie maniem bērniem un pasaki, lai tēvu neaizmirst, veselu nedēļu par mani neliekas

ne zinis. — Viņš no​sauca ielu, mājas un dzīvokļa numuru.

Ariels pamāja, ka sapratis, un aizvēra acis.

Divi vīri ienesa zārku un Arielu iecēla iekšā. Inita pārsedza pāri segu, tad vīri uzlika vāku.

Ariels gulēja dziļā tumsā un klusumā. No ārpuses viņa melnajā vientulībā ielauzās tikko dzirdama balss: — Vai zārku aiznaglot? Jeb taisīsiet vēl vaļā?

— Naglojiet!

Tā noteikti bija Initas balss. Tūdaļ atskanēja āmui'a sitieni — pa priekšu galvgalī, tad kājgalī. Kāpēc zārku aiznaglo; «, viņš nesaprata, un viņu pārņēma nemiers, bet, tā kā aizbēgi nevarēja, viņš uzveica bailes un nolēma pacietīgi gaidīt. Diez vai Inita viņam gribēs darīt ko ļaunu. Tomēr pārāk drošs viņš nejutās.

Zārku pacēla un nesa. Tad tas pret kaut ko atsitās un tika siumts uz priekšu. Kaut kas ārpusē noklaudzēja, un ierūcās motors. Ariels saprata, ka viņu iecēluši automašīnā. Vēl varēja sadzirdēt neskaidru runāšanu. Pēc atsevišķiem vārdiem Ariels saprata, ka Inita norēķinās ar zārka nesējiem.

Automašīnā ieķāpa kādi cilvēki — un viņu veda prom. Sākumā brauca pa diezgan gludu ceļu. Varēja just, ka automašīna pāris reižu apstājas, laikam ielu krustojumos dega sarkanās ugunis. Tad mašīnas gaita kļuva ātrāka.

Labu laiku Ariels dzirdēja tikai vāju riepu švīkstēšanu ārpusē un vienmērīgu motora dūkoņu. Citādi valdīja pilnīgs klusums. Pēc laiciņa Ariels saklausīja sarunu, bet, ko runāja, saprast nevarēja. Kur viņu veda, un kas tie bija, kas sēdēja automašīnā? Jo ilgāk viņi brauca, jo lielāks nemiers Ar»e!u pārņēma.

Viņš apzinājās, ka atrodas Initas varā un viņa liktenis ir šīs sievietes rokās. Pirmo reizi viņu pārņēma bažas, ka ir pārāk vieglprātīgi Initai uzticējies un atdevis sevi pilnīgi viņas varā. Bija tak pagājuši daudzi gadi. Un, lai gan laiks, šķiet, nekā viņai nebija nodarījis ārēji, viņš nekā nezināja par viņas dvēseli.

Varbūt tā bija ļauna rūgtuma pilna? Jo vairāk Ariels par to domāja, jo vairāk secināja, ka īpaši mīlēt Inita viņu nevarēja.

Automašīna sāka svaidīties. Asfalts bija beidzies, tālāk brauca pa grambainu, sasalušu lauku ceļu.

Arielu tomēr pārāk stipri nekratīja, jo zārkā guļa bija mīksta un sega pietiekami sildīja. Tad kļuva saklausāmas zvana skaņas. Tās nāca tuvāk un pieauga stiprumā. Izklausījās pēc kapsētas zvana. Jeb var​būt bija piebraukuši pie kādas baznīcas, kur notika dievkal​pojums?

Automašīna apstājās. Zārku atkal pacēla uz rokām un, zvanam skanot, kaut kur nesa. Zem nesēju kājām gurkstēja sniegs. Arielu pārņēma pieaugošas bažas. Kāpēc viņu nelaida ārā?

No zaļo nagiem gan viņš bija laimīgi paglābts. Bet varbūt tagad viņam draudēja daudz lielākas briesmas?

Nesēji sāka mīņāties uz vietas, zārku no pleciem nolaida uz rokām un nolika zemē. Ieskanējās sēru melodija. Ko tas nozīmēja? Vai viņu taisījās apbedīt? Pārņēma panika. Arieis pieklauvēja pie zārka vāka; klauvējieni palika bez ievērības. Tad ieslodzītais mēģināja ar rokām un kājām pacelt vāku, bet viņa pūliņi paiika bez panākumiem. Ieskanējās mācītāja balss: — Lapa atraujas no zara, puķe vīst, kuras smarža vēl vējojas gaisā. Atmirtas par aizgājēju paliek sirdīs …

Ariels saprata, ka neviens palīgā nenāks, vajadzēja pašam steigšus izdomāt, kā glābties. Ja tas vispār bija iespējams. Viņš vēl un vēl mēģināja atlauzt zārka vāku, spārdīja ar kājām, sita ar dūri.

— Šeit no dārgā aizgājēja šodien atvadās sieva un meita . . .

Kāda sieva? Kāda meita? Viņam bija divi dēli un sieva, un tos viņš bija pametis, lai meklētu neesošu pilsētu.

Pavīdēja gaisma. Zārka vākā parādījās neliels lodziņš, un pa to iekšā ielūkojās divas sievietes. Tā viena bija Inita. Arī otra bija Inita. Tik līdzīgas tās izskatījās. Māte un meita! Pēkšņa apskaidrība pārņēma Ariela prātu: tas, ko viņš re​dzēja, tā arī biia. Viņam bija meita, par kuru līdz šim nebija bijis ne jausmas.

Abas sievietes viena pēc otras nolūkojās Arielā, bet viņu sejās nejautās skumjas, drīzāk gan tās bija priecīgas un pacilā​tas, kā iekšējas gaismas apstarotas.

— Inita, — viņš sauca, — ko tu gribi ar mani darīt?

Initas lūpas kustējās, Ariels sasprindzināja dzirdi un saklau​sīja: — Neuztraucies! Ne jau tevi mēs aprokam, tavu iepriekšējo dzīvi. Tu vēl dzīvosi.

Tad viņa aizvēra lodziņu zārka vākā — un atkal kļuva tumšs. Spēlēja sēru mūzika. Zārku pacēla un ielaida kapā.

Ariela sirdi pārņēma saltums. Viņš saprata, ka tāds viņa liktenis un tajā kaut ko grozīt nav iespējams.

Viņš gulēja kapā, melnā tumsā un juta, ka dzīve palikusi kaut kur augstu, tālu un nekad vairs nebūs sasniedzama. Dziļš miers un vientulība viņu pārņēma. Viss, kas viņam bijis, likās tāls un nu vairs nevajadzīgs. Sīks un nespēcīgs Ariels stāvēja mūžības priekšā, un nebija viņam ne lielu darbu, ne īpaši svarīgu notikumu dzīvē, lai par tiem šajā brīdī domātu un tos atcerētos. Viņš vēl bija pietiekami jauns un būtu vēl varējis dzīvot, ja nebijusi tā diena, kad viņš ieraudzīja nezināmo pilsētu. Un pēkšņi viņam bija bezgala žēl vēl nenodzīvotās dzīves un tā, ko viņš bija dzīvojis, likās skaista un vilinoša. Karstas asaras ritēja pār viņa vaigiem, bet tās bija samierināšanās asaras, un, lai gan sirds nepieņēma notiekošo, viņš saprata, ka šajā pēdējā dzī​ves mirklī kaut ko grozīt vairs nespēj.

Uz zārka vāka sāka dunēt zeme, kļuva viegli, un viņš grima mūžības miegā.

3 Ariels bija nodzīvojis daudzus laimīgus gadus. Inita, viņa sieva, bija dāvājusi viņam meitu, kas ilgi bija priecējusi abu laulāto acis un sirdis. Viņam bija viss, ko cilvēks var vēlēties. Un tomēr pienāca brīdis, kad viņš sāka ilgoties pēc kaut kā cita. Kas tas bija, viņš vēl nezināja. Tikai nekas pa īstam vairs neapmierināja. Arvien biežāk un ilgāk Ariels savā ērtajā, labiekārtotajā dzīvoklī stāvēja pie loga un bezdomīgi skatījās uz pilsētas apsūbējušajiem vara jumtiem, smailēm un tornīšiem, uz tālumā gaistošo dūmaku. Viņu nepameta dīvaina jutoņa, ka kādreiz sen, sen atpakaļ, varbūt pavisam kādā agrākā dzīvē, tāpat ir stāvējis pie kāda cita loga un tāpat lūkojies ārā. Jā, šī sajūta šķita pazīstama. Nekas viņu vairs neapmierināja. Kad viņš bija zaudējis dzīves garšu, Ariels neatcerējās. Liekas, tas bija noticis pamazām, lēni un neatgriezeniski. Viss jau it kā bija — un tomēr pietrūka kaut kā tāda, kas viņu patiesi darītu laimīgu. Inita, viņa sieva, vairs nelikās ne jauna, ne skaista, ne pievilcīga, lai gan gadu ritumā no savas sievišķības maz ko bija zaudējusi. Un kādreiz viņš bija to ļoti mīlējis. Dievinātā meita bija jau precējusies un aizgājusi savā dzīvē. Arvien retāk viņi brauca to apciemot; ja Inita nevēlētos redzēt mazbērnus, viņi pavisam pārstātu meitu apmeklēt. Atgriezušies pilsētas dzīvoklī, viņi runāja arvien mazāk, noslēdzās sevī un klusēja.

Darbā Arieiam bija veicies; viņš jau sen bija kļuvis par institūta nozīmīgas nodaļas vadītāju, taču karjera, ķurai agrāk viņš piegrieza lielu vērību un kura viņa dzīvē ieņēma varbūt pašu nozīmīgāko vietu, pēdējā laikā zaudēja vērtību. Viņš juta iekšēju tukšumu. Vai viņš bija sevi izsmēlis, Ariels nezināja, un tas arī viņu maz uztrauca. Arvien biežāk viņš juta pieaugam dīvaino tieksmi stāvēt pie loga un raudzīties ārā. Sevišķi spēcīga tā kļuva ziemas dienās, kad auroja putenis un vējš dzenāja sniegu pār jumtu korēm un dzegām.

Bija svētdienas pēcpusdiena, kad Ariels atkal nostājās pie loga, domas izslēdzās, un viņš kā hipnotizēts skatījās ārā. Sniega vērpetes, kas aizvien straujāk griezās pieaugošajā vējā, kaut ko atgādināja, tikai viņš vēl nespēja atcerēties, ko. Kādu brīdi likās —- viņš tūdaļ atjautīs, kas ir tas aizmirstais, kas nedod mieru, liek ilgoties un būt neapmierinātam.

Pienāca Inita, nostājās blakus, uziika roku viņam uz pleca, laikam kaut ko teica, taču Ariels to nedzirdēja. Varbūt arī dzirdēja, bet viņam šķita gaužām mazsvarīgi, ko sieva ar viņu runāja, un tāpēc viņas vārdu jēga palika nesaprasta. Inita pastāvēja blakus, parunāja un, atbildi nesaņēmusi, aizgāja. Kā arvien šādās reizēs, viņa klusi sāka kārtot plašo dzīvokli.

Grīdas pulkstenis nozvanīja vēlu pēcpusdienas stundu, sāka krēslot. Ariels arvien vēl lūkojās ārā.

Namu logos šur tur jau iedegās spuldzes, gājēji steidzās nozust siltajos dzīvokļos, lejā uz ielas tikai pa retam, ugunis nozibinot, aizbrauca kāda automašīna. No astotā stāva augstumiem labi varēja redzēt, kā pār pilsētas jumtiem nolaižas vakars. Namu kontūras zaudēja asumu, izzuda sīkākās detaļas, attālumi saruka, un apvārsnis pienāca tuvāk. Krēsla un pieaugošais sniegputenis pilsētas ainavu vērta nereālu. Kaut kur lejā blāvu, daudzkrāsainu gaismu raidīja reklāmu ugunis, bet pilsētas jumti jau tinās krēslā un dūmakā.

Bija pagājušas vairākas stundas, bet Ariels nejuta laika tecējumu, viņu apbūra un pievilka sniegputenis, dīvainās vēja un sniega rotājās uz jumtiem, vērpetes, kas ašas un lunkanas locījās ap namu stūriem, reizēm ietrie​cās logos, krita lejā un atkal strauji šāvās augšup.

Kādā brīdī vējš laikam pierima, sniega vērpetes noplaka, un tālums iemirdzējās, it kā apvārsni būtu apgaismojis plašs, vēdekļveidīga zibens uzplaiksnījums. Tur, pie apvāršņa, nekāda sniegputeņa nebija, varēja saskatīt atsevišķus mākoņus, gaišu debesmalu un tālas pilsētas siluetu. Redzētais, lai gan turpinājies īsu brīdi, bija tik spilgts, ka Ariels nešaubījās par tā īstenumu. Viņš par šo pilsētu vairs nevarēja nedomāt, tā allaž aizņēma viņa prātu, un viņš vēlējās to skatīt vēl. Tālab, kopš tās sniegputeņa pievakares, viņš bieži stāvēja pie loga un alkaini raudzījās tālumā; likās, kaut kas noslēpumains viņu vieno ar neseno redzējumu. Par to viņš domāja gan mājās, gan darbā, un nekas no ierastā viņu vairs īsti nespēja saistīt: darbs nelikās interesants, lai gan tam viņš bija veltījis daudzus sava mūža gadus; mājās šķita garlaicīgi un sieva nelikās mīļa, lai gan agrāk viņš allaž bija pie tās steidzies un kopā viņi bija piedzīvojuši daudz skaistu brīžu. Tagad tas viss likās aizmirsts, padzisis, apsūbējis. Viņš ilgojās pēc kaut kā jauna. Un tālā pilsēta mānīja, atgādināja un solīja, ka bez tā, kas viņam pieder, ir vēl arī kāda cita dzīve, varbūt skaistāka, pilnvērtīgāka un interesantāka par to, kādu viņš dzīvoja šeit. Iziedams no mājas, viņš vairs nevēlējās ātrāk nokļūt darbā, bet, darbu beidzis, nevēlējās ātrāk steigties mājās. Agrāk ar viņu tā nekad nebija noticis.

Kādu dienu Ariels agrāk atnāca mājās no darba, sadabūja sen nelietotās slēpes, iezieda tās un apjautājās Initai, kur atrodas viņa slēpošanas tērps. Sieva brīnījās, ka viņam pēkšņi ienācis prātā slēpot.

Pēdējo reizi viņi visi trīs to bija darījuši kopā tajā ziemā pirms meitas kāzām. Pēc tam slēpes un apģērbus kaut kur nobāza, un tie līdz pat šim brīdim nebija tikuši lietoti.

— Varbūt man arī saposties, es varētu braukt līdzi, — Inita pēkšņi atdzīvojās, it kā atplauka.

Arieiam šāds sievas piedāvājums nepatika, un viņš sapīka.

— Šodien ne. Es tikai pamēģināšu, vai neesmu galīgi aiz​mirsis slēpot.

Sieva sajuta vīra noskaņojumu un vairāk ar viņu nerunāja.

Ariels, uz Initu nepalūkojies, izgāja no mājas. Viņš iekāpa vienā no piepilsētas autobusiem un aizbrauca līdz galapunktam. Blakus nelielam, ciematam pletās apsniguši lauki, tālāk tumsa meža josla un kuprojās dažas krūmiem apaugušas kāpas. Cik Ariels atcerējās, no šejienes nebija tālu līdz jūrai, kur kopā ar meitu un Initu bija pavadījuši vasaras, bet turp viņš nevēlējās doties. Viņš piestiprināja slēpes pie zābakiem un slidināja uz meža pusi. Arī tur varēja saskatīt pāris pakalnu, un viņš lūkoja izvēlēties augstāko. Tuvojoties mežam, viņš no reizes neparaudzījās atpakaļ, visnotaļ izturējās kā cilvēks, kas neko nav atstājis aiz muguras. Viņa skatiens meklēja klajāku vietu, pa kuru vieglāk varētu tikt pakalna virsotnē.

No turienes viņš gribēja palūkoties tālumā.

Ariels jau laikam ilgi bija šļūcis uz priekšu, bet līdz pakalnam vēl nebija ticis; slēpes grima irdenajā sniegā un slīdēja atpakaļ, viņš patiesi bija aizmirsis slēpot. Tomēr viņš bija lielas apņēmības pilns nonākt virsotnē un paraudzīties apkārt. Lai gan ziemas dienas rāmā pēcpusdiena bija salta, Ariels novilka cimdus un atrāva vaļā vējjakas slēdzi. Viņš bija jau gandrīz pie pakalna, kad atrada citu iemītas sliedes. Nu virzīšanās uz priekšu šķita vieglāka un ātrāka.

Sniegs nogāzē bija noblietēts ciets; arī tagad starp nogāzes kokiem varēja saskatīt traucamies lejup vairākus spilgti krāsainus slēpotāju stāvus, saklausīt viņu sasaukšanos. Viņi ziemas priekiem nodevās tur, kur nogāzes bija stāvākas, turprefī Ariels kāpa augšup pa lēzenāko un garāko nogāzi. Te r>e- viens netraucēja viņa domas. Tomēr kāpt bija grūti, viņa muskuļi no šādas nodarbības bija atraduši, bet viņš

neļāva sev atpūsties, it kā baidītos ko nokavēt.

Kalna virsotne bija kaila, no tās varēja tālu redzēt, jo nekas netraucēja skatienam traukties līdz apvārsnim, un redzamība, lai gan saule nespīdēja, bija laba. Priekšā pletās meži, vietām pakāpdamies augstāk vai atkal — gluži otrādi — slīdēdami lejup. Pa vidu gulēja baltas ieplakas, līdzenumi ar mājām un ciematiem, bet tas, ko vientuļais slēpotājs vēlējās ieraudzīt, nekur nebija saskatāms. Aiz muguras tumši zila un smaga pret apvārsni kāpa jūra. Uz to pusi Ariels pameta tikai īsu skatu, tur viņam nebija ko lūkot.

Varbūt to, ko viņš tā alka ieraudzīt, slēpa pakalns, kas slējās nedaudz augstāk par šo, uz kura viņš stāvēja?

Ariels sāka meklēt kādu sliedi, pa kuru nobraukt lejā. Viņš nejutās tik droši, lai laistos pa neiebrauktu sniegu. Tālab virzījās uz to pusi, kur skanēja citu balsis, smiekli un sasaukšanās, Viņš vēl nebija atradis nobraucienam piemērotu vietu, kad attapās citu slēpotāju ielenkts. Ariels uzreiz nevarēja saprast, kas šajos slēpotājos ir citāds nekā pārējos cilvēkos. Viņi lūkojās Arielā klusējot, un šajā klusēšanā jautās kaut kas neizsakāmi dīvains un draudīgs. Un tad viņš saskatīja, ka viņiem visiem ir vienādas zaļas cepures — tādas kā mices, kā laiviņas un arī sejas izskatījās zaļganas. Varbūt Ariels no šī skata tā nebūtu izbijies, bet nez no kādām apziņas dzīlēm Iznira senaizmirstas atmiņu ainas, kurās viņš redzēja sevi šo zaļo cilvēku gūstā, no kura viņš ar Initas palīdzību bija izbēdzis. Un pēkšņi viņš zināja, ka ir miris. Viss, kas bija noticis pēc tam, — tā visa laikam ir bijusi pēckapa dzīve. Bet, vienalga, dzīvs vai miris, viņš jula izbailes; zaļie, kas klusēdami un draudīgi nāca tuvāk, spiedās virsū, radīja viņā šausmas.

Inita bija viņu glābusi un likusi aprakt, lai viņš nekā neatcerētos no agrākās dzīves, lai ar miesu un dvēseli tai vienīgai piederētu. To vēlas ikviena sieviete. Tomēr atmiņa bija atgriezusies, un viņš, lai arī neapzinīgi, bija sācis meklēt atceļu uz to dzīvi, no kuras kādreiz aizbēga. Bet nu klāt bija zaļie, kas gribēja viņu atkal atdot Initas rokās, atgriezt pie esošā.

Ariels pasviedās sāņš, necerēti veikli atstūmās un laidās no kalna lejā pa kādu agrāk iebrauktu slēpju sliedi, ko i'su mirkli pirms zaļo parādīšanās bija pamanījis. Visus viņa spēkus un veiklību vajadzēja izlietot, lai nepazaudētu sliedi.

Virsotne bija klaja, bet lejāk sākās krūmu skupsnas, auga atsevišķi koki; sniegā iespiestā sliede sāka līkumot; acīmredzot slēpotājs, kas to iebraucis, ir bijis labs sportists. Tik veikli joņot, izdarīt tādus pagriezienus Ariels bija mācējis tikai studenta gados; vēlāk šis sporta veids, tāpat kā visi pārējie, ar kuriem kādreiz nodarbojies, tika piemirsti. Lai kā viņš pūlējās, drīz vien izsitās no iebrauktās sliedes un drāzās caur krūmiem, mežonīgā ātrumā pretī skrēja koki, te sākās mežs, likās — tūdaļ viņš ietrieksies kādā stumbrā, tomēr brīnumainā kārtā ne tikai no sadursmes izvairījās, bet noturējās arī kājās, lai gan sen jau viņam ar salauztām slēpēm un locekļiem vajadzēja gulēt kādā kupenā. Kalns izrādījās daudz augstāks, nekā no augšas izskatījās, un likās — mežonīgais brauciens nekad nebeigsies. Uz īsu brīdi slēpes viņu iznesa šaurā klajumā, norā vai izcirtumā. Ātrums vēl bija liels. Ja viņš tūdaļ negribēja iežauties pretim strauji skrejošajos paegļos, vajadzēja asi pagriezties — taču Ariels juta, ka to viņš nespēs, — vai nekavējoties gāzties zemē, bet tad viņu droši vien atrastu zaļie. Sekotājus gan nemanīja, viņu balsis un sasaukšanās bija apklusušas, laikam straujajā nobraucienā caur krūmāju viņi bija pazaudējuši bēgļa pēdas. Tomēr bailes, ka zaļie viņu panāks un atradīs, bija pārāk lielas, tāpēc Ariels, pamanījis mežmalā pusaizaugušu stidziņu un kādas slēpju pēdas, kas veda biezoknī, nešaubīdamies traucās tur iekšā. Gar ausīm nošvīk- stēja zari, sniega putekļi iecirtās sejā, acis asaroja un aizmig- lojās, nūja atsitās pret kādu augstu celmu un pārlūza. Slēpes arvien vēl viņu rāva uz priekšu; sākās jauns kritums, Ariels juta, ka laižas lejā, un saskatīja, ka iebrauktās sliedes ved dziļā gravā. Tagad, kad viņš atkal sāka redzēt, atgriezās pašpārliecinātība, ka viņš spēs noturēties kājās, vienalga, cik garš šis brauciens būtu. Ja citi, kas braukuši pirms viņa, to ir varējuši, tad varēs arī viņš. Gan jau zaļie, kas kliegdami sākumā viņam sekoja, krūmiem un kokiem noaugušajā, daudzu sfēpju izvagotajā, garajā kalna nogāzē viņa pēdas nozaudēja. Vismaz patlaban nekas nebija saklausāms, un bēglis nomierinājās. Tagad tikai nepakrist, noturēties sliedē, neuzskriet kādam kokam, drīz šim trakajam nobraucienam bija jābeidzas. Patiesi, slīpums kļuva lēzenāks un ātrums samazinājās. Kad slēpes apstājās, Ariels atskatījās un ieklausījās. Kala dzenis. Melnsarkanais

putns bija pieķēries pussausas egles stumbram un aizgūdamies strādāja tādā cītībā, it kā tā būtu vienīgā uz šīs zemes nopietni ņemamā nodarbība. Raugoties uz dzeni, bailes ne tikai pārgāja, bet sāka likties, ka panikai nav pamata. Kāpēc lai zaļie viņu vajātu? Vai tad viņš tiem ir nodarījis ļaunu? Nē taču. Smieklīgi!

Kāpēc tad viņā iemājo bailes? Tomēr Ariels juta, ka trīc un dreb. Seit ilgāk stāvēt nedrīkstēja, bija jāiet uz priekšu.

Vesela bija tikai viena slēpju nūja, salauzto viņš nosvieda, bet tad pieliecās un iekasīja sniegā.

Vēlreiz ieklausījās. Viegiā vējā dūca egles. Tumšas un svinīgas tās stāvēja augšā gar abām gravas nogāzēm. Lejā valdīja miers un klusums. Nekur nevarēja saklausīt ne vismazāko sniega iečirkstēšanos.

Bēglis slēpoja tālāk. Trakajā braucienā no kalna v«ņš bija pazaudējis virzienu, bet tagad nebija laika par to domāt, vajadzēja pēc iespējas ātrāk un tālāk tikt prom no vajātājiem. Par to, ka zaļie viņu vēlējās sagūstīt, nebija ne vismazāko šaubu.

Grava pamazām kļuva seklāka, nogāzes lēzenākas. Tomēr pagāja vēl krietns brīdis, iekams bēglis iedrošinājās iznākt klajumā. Mežs bija beidzies, priekšā pletās aizsniguši lauki vai pļavas. Un neviena cilvēka. Pat nevienas dzīvas radības, it kā pasaule būtu izmirusi, gājusi bojā un aizmigusi mūžīgā miegā.

Pārņēma dziļa vientulības un pamestības sajūta, bet viņš saprata, ka atpakaļceļa nav. Un visu laiku neskaidri apjauta, ka viņam ir bijusi vēl kāda cita dzīve, kuru viņš arī ir dzīvojis, bijis pat laimīgs, bet tad kaut kas notika un sākās tā otra, no kuras viņš tagad bēga. Vai varēja būt, ka viņam ir bijušas divas dzīves?

Ariels sāka steigties, bet izrādījās, ka nezina, uz kuru pusi jāiet. Nebija nekā tāda, kas norādītu pareizo ceļu. Ja pareizais ceļš viņam vispār bija. Varbūt viņš bija nonācis vietā, no kurienes prom neved neviens ceļš? Tomēr tas nevarēja būt. Ja viņš šeit bija nonācis, tad bija jāvar no šejienes arī izkļūt. Tikai šis ceļš nedrīkstēja vest atpakaļ. Tas bija vienīgais, no kā viņš baidījās. Jā, Ariels negribēja sev atzīties, ka baidās no atceļa, no savas iepriekšējās dzīves. Nez kāpēc likās, ka Inita ir bijusi ļauna, izmantojusi viņa uzticēšanos, piemānījusi. Par to visu Ariels nevēlējās domāt, tomēr īslaicīgie atmiņu uzplaiksnījumi ik pa brīdim lika apstāties un sastingt uz vietas. Ar viņu laikam bija noticis kaut kas tāds, ko šobrīd nevarēja izskaidrot.

Tuvojās vakars, un viņš baidījās, ka šai mirušajā, sastingušajā klajumā uznāks nakts. Aiz muguras palika grava, no kuras viņš bija iznācis, tur atgriezties nedrīkstēja, bija jātiek pāri klajumam, kur priekšā zilganā dūmakā grima apvārsnis un slējās zemi pakalni. Droši vien tur mājoja arī cilvēki.

Slēpot kļuva arvien grūtāk, pārāk ilgu laiku viņš ar to nebija nodarbojies, sāpēja kāju muskuļi, pat pēdas, un stumties tikai ar vienu nūju nebija visai ērti. Tomēr uz priekšu viņš virzījās diezgan ātri; zemie pakalni tuvojās, kļuva saskatāmi koki, kas uz tiem auga. Pavisam drīz Ariels ieraudzīja pauguru, uz kuru veda lielu koku aleja. Vientuļais slēpotājs tajā iegriezās un tuvojās kādai baltai celtnei. Melnie, arkveidīgie logi un platās divviru durvis raudzījās pretī akli un svinīgi. S'āpotāja solis kļuva gausāks, un viņš apstājās pavisam, kad pie baltās celtnes ieraudzīja ar sarkaniem kārniņiem apjumtu lornīti un krustu tā galā. Šo kapliču viņš pēkšņi atcerējās, šai kapsētā bija guldīti viņa tālākie senči; bērnībā kopā ar māti viņš bija nācis uz šo kapsētu, jaunības dienās te bija staigājis ar Initu . .. Taču tas bija noticis ne šajā, bet kādā pavisam citā dzīvē, kurā viņš Initu bija pazaudējis, pēc tam atcerējies un atradis . . . Kāpēc tad tagad viņš bēga prom? Meklēja atceļu uz iepriekšējo dzīvi? Bet viņam bija jāiet. Kāds nepārvarams spēks, stiprāks par veselā saprāta iebildumiem, dzina viņu tālāk.

Ariels iegāja pa vaļā pamestajiem, aizsnigušajiem vārtiņiem. Pēdas nemanīja. Acīmredzot vismaz kopš sniega uzsnigšanas neviens te nebija staigājis. Ariels atcerējās, ka šajā pamestajā kapsētā jau sen nevienu vairs neglabā.

No kapsētas līdz agrākajām Initas mājām nebija tālu. Kādreiz viņi šo ceļu bieži bija staigājuši. Un, lai gan tagad bija ziema, viss aizputināts un apsnidzis, Ariels skaidri zināja, kur jāiet.

Sāka jau krēslot, kad viņš nonāca pie Initas mājas izgāztuves malā. Ariels tai aizzagās garām, un, lai gan skaidri zināja, ka Inita tur nevar būt, jo viņa palika pilsētā, no kuras viņš aizbēga, tomēr viņu pārņēma

dīvains satraukums, un no tā nekādi neizdevās atbrīvoties, likās, Inita ir tepat tuvumā un no kādas paslēptuves uz viņu nolūkojas.

Ariels slēpoja gar izgāztuves malu. Netālu augšup cēlās sīvi dūmi un koda kaklā tā, ka bija jāklepo.

Bet šis bija taisnākais ceļš uz viņa agrāko dzīvesvietu. Doties mežā Ariels negribēja, jo baidījās nomaldīties. Viņš traucās atpakaļ uz pilsētu, kuru reiz, sekojot kādam dīvainam aicinājumam, bija pametis. Tagad, tikpat alkainu jūtu vadīts, viņš atgriezās. Ko viņš tur atradīs?

Kļuva tumšs, bet apkārtne bija pazīstama, un Ariels vairs nebaidījās apmaldīties. Jau varēja saskatīt pilsētas ugunis. Un viņu pārņēma neapjausta laimes sajūta, kāda pazīstama tikai cilvēkiem, kas pēc ilgiem klejojuma gadiem atgriežas dzimta​jās vietās.

Jau sākās piepilsētas dārzu rajons. Te, liekas, viss bija tāpat kā toreiz, kad viņš devās prom, lai nekad vairs neatgrieztos. Tālāk pie stikla fabrikas garā dūmeņa, tāpat kā toreiz, kvēloja sarkana spuldze, brīdinādama lidotājus. Un tad klāt bija arī p; rmās nomales mājas, sākās iela. Ietve bija apkaisīta smiltīm.

Ariels noņēma slēpes, atslēja tās pret kāda nama sienu un ij'āk devās kājām. Iet bija grūtāk nekā slēpot, sāpēja kāju muskuļi, un reiba galva. Droši vien no uztraukuma un noguruma. Tepat kaut kur vajadzēja būt ielai, kurā viņš dzīvoja. Uz kāda jauna daudzstāvu nama sienas viņš izlasīja savas ielas nosaukumu. Viņš neatcerējās šādu namu agrāk redzējis. Droši vien tas bija nesen uzcelts. Tālāk varēja saskatīt vēl citus namus; pie ieeju durvīm dega spuldzes, un šur tur aiz​slīdēja kāds vēlīns gājējs.

Aiz nākamā ielu krustojuma Ariels apstājās. Te, iepretī aptiekai, agrāk bija neliels skvēriņš ar apaļu puķu dobi, un tālāk vajadzēja būt divstāvu koka mājai, kurā viņš reiz dzīvoja. Un tur viņš pelēcīgo ēku ieraudzīja iespiestu starp diviem jauniem namiem. Viņš to uzreiz nebija pamanījis tāpēc, ka nevienā mājas logā nedega gaisma. Tas bija dīvaini, jo gandrīz visi jauno namu logi bija apgaismoti. Ariels steidzās uz savu māju. Ieejas durvis bija noslēgtas. Viņš klauvēja, bet neviens nenāca atvērt. Kabatā viņam bija tikai atslēgas no tā dzīvokļa tajā pilsētā. Viņš tās izvilka, pagrozīja rokās un mēģināja slēgt. Tā pati atslēga, kas slēdza parādes durvis tur, derēja arī šeit. Iekšpusē pa labi pie sienas vajadzēja būt elektriskajam slēdzim; Ariels to sataustīja, pagrieza, bet gaisma neiedegās. Tāpat pa tumsu viņš kāpa otrā stāvā uz savu dzīvokli. Durvis bija noslēgtas, un zvans neskanēja. Uz klauvējieniem neviens neatbildēja.

Atslēga, kas slēdza dzīvoki tajā pilsētā, atslēdza arī šī dzīvokļa durvis. Iekšā bija drēgni, un pretī dvesa ilgas neapdzīvotības pelējuma dvaka. Viņš sauca sievu vārdā, un, protams, neviens viņam neatsaucās, tikai tukšas telpas spalgā atbalss sitās pret kailajām sienām. Dzīvoklis bija pamests, pie logiem nebija aizkaru. No gaišajiem daudzstāvu namiem iekšā krita blāva gaisma, un varēja saskatīt no sienām atlupušas tapetes. Viņš izstaigāja abas istabas un virtuvi. Dzīvoklis bija piegružots un gandrīz tukšs, te palikušas bija tikai dažas lietas — kāds izļodzīts krēsls, vecs plaukts un izgulēta tahta, uz kuras, tikko nopirktas, viņš ar sievu reiz bija pavadījis kāzu nakti.

Izmeties kāpņu telpā, viņš klauvēja pie kaimiņu durvīm. Arī tās neviens neatvēra. Ariels jau bija nojautis, ka māja ir pamesta. Kam viņš varētu pajautāt, kad un kur aizgājusi viņa sieva?

Uz ielas viņš redzēja, ka viss rajons ir pārvērties, gandrīz nekas vairs nebija tā, kā viņš to atcerējās.

Viņu pārņēma dziļa vientulības sajūta. Jo ilgāk viņš ap savu bijušo mājvietu klejoja, jo vientuļāks un nelaimīgāks jutās. Vai tad nebija licies, ka te viss būs tāpat kā tajā brīdī, kad viņš no šejienes aizgāja?

Laika tecējumu cilvēks jūt tikai ar savu klātbūtni. Tur, kur mēs neesam, liekas, laiks stāv uz vietas. Kur tagad ir viņa īstā vieta? Šeit, kur viņš reiz alka pēc kā cita? Vai tur, no kurienes ilgas pēc zaudētā sauca viņu atpakaļ? Un tomēr viņš bija šeit, un vajadzēja izlemt, ko darīt. Nevarēja palikt uz ielas.

Tā domādams un staigādams ap veco māju, Ariels ieraudzīja sētnieku, kas ar platu lāpstu šķūrēja sniegu. Sētnieki palaikam mēdz būt zinošākā tauta. Viņš nolēma ar to aprunāties. Taujāts par vecās koka mājas iedzīvotājiem, sētnieks zināja sacīt, ka tie visi jau rudenī aizvākušies prom, dabūjuši jaunus dzīvokļus dažādās pilsētas malās; māju esot paredzēts nojaukt. Tad Ariels minēja savu uzvārdu. Jā, tāda ģimene te kādreiz esot dzīvojusi. Vīrs jau sen esot miris, sieva aizgājusi dzīvot citur. Jā, bijuši laikam arī dēli, bet par tiem viņš nekā nezinot.

Ariels lēni gāja atpakaļ uz veco māju. Iegāja iekšā, noslēdza durvis un kāpa uz savu dzīvokli. Tur viņš nokrita uz iz​gulētā dīvāna.

VECIS

Ir vēla, rudenīga pēcpusdiena, kad ļaudis, kas savos piemājas lauciņos līkņādami rok kartupeļus, ierauga Veci nākam pa aizaugušo ceļu no upes puses. Šis ceļš nekur neved, tas izbeidzas nolaidenā upes nogāzē, kur pirms gadiem piecpadsmit atradās prāmis; tolaik lejāk uzcēla spēkstaciju, prāmi aizvāca, un ceļš pamazām aizauga. Pa šo ceļu tagad uz ciemu nāk Vecis, un ļaudis atliec muguras un nolūkojas svešajā. Viņš kumpā lēni, bezcerīgi raudzīdamies apkārt, bet viņa gājienā ir jaušama liela spītība un neatlaidība. No kurienes Vecis nāk, ko viņš ciemā meklē?

Uz brīdi Vecis apstājas, atvelk elpu, pārlaiž kreisās — redzīgās — acs drūmo skatienu ciemata baltajām vairākstāvu mājām un klibo tālāk, pa reizei apstādamies, grūti iesēkda- mies, it kā viņa kamiešus spiestu visas pasaules rūpes un sma​gums, it kā dzīve viņam sagādātu vienas vienīgas ciešanas.

Vecis steberē uz ciematu, kur neviens viņu negaida, nemīl, pēc viņa neilgojas.

Uz ciema ielas, kur sākas asfalts, viņa soļi klaudz dobji un nevienmērīgi, un spalgie nūjas piesitieni iztraucē ciemata mieru.

Apstādījumos Vecis smagi atkrīt uz sola, atvelk elpu, atpūšas. Viņš sēž ilgi un noraugās garāmgājējos. Vieni, Veci pamanījuši, steidzas ātrāk tikt garām un projām, bet citi gandrīz vai nemaz nereaģē; Vecis viņos nekādas īpašas izjūtas neizraisa; dažs pat apsēžas līdzās un neliekas ne zinis, it ka tādu Veci nemaz neredzētu. Bērni pienāk, ziņkārīgi palūkojas uz viņu un pēc tam turpat smilšu kastē vai zālienā savā nodabā spēlējas. Veča sabiedrība viņus nemaz netraucē.

Nosēdējis uz sola līdz pievakarei, vērojis cilvēkus, jaunās vienstāva un daudzstāvu mājas, ap kurām tikai nesen sākts stādīt un iekopt dārzus, Vecis lēni slejas kājās. Vai viņš pamet ciemu, aiziet, ne ar vienu nepārmijis pat vārda?

Ciema nomalē, kokos ieaudzis, stāv vecs krogs. Vecis apstājas simtgadīgas ošu gatves galā un noskatās uz noplukušo ēku. Kādreiz tā ir bijusi varena akmens celtne, bet tagad logi ir izdauzīti, staigā vējš un lietus līst iekšā.

Vecis sarosās un reizo uz kroga pusi. Skaidri redzams, ka te visapkārt valda posts un pamestība. No kaut kurienes tomēr atskan sivēna kvieciens, cūkas urkšķēšana. Vecis iet tuvāk. Kviecieni nāk no izsistā loga. Plašā krogus telpā uz piemēslota klona stāv netīri spaiņi, bet kaktā divi cūkaizgaldi; vienā urkšķ paliels suķis, otrā kviec sivēns. Aizgaldi sanagloti no visādiem dēļu galiem, skārda un šīfera gabaliem.

Vecis atiet no loga. Visapkārt vēl skaidri redzamas cilvēku nesenās saimniekošanas pēdas: panīkusi puķu dobe, starp kokiem izvilkta veļas aukla, uz kuras arī tagad karājas kāda lupata, pie nokaltuša rododendra zālē ieaugušas ecēšas, tā​lāk — pie otra ēkas stūra — atsliets divritenis . . .

Apejot kroga stūri, Vecis ierauga vaļā pamestas durvis un iet iekšā krēslainajā telpā. Kaut kur dziļumā murd un verveļo cilvēku balsis.

Kad Vecis nostājas uz sliekšņa, trīs apburzīti vīri un nosmulējusies, sīka sievele noklust un izbiedēti lūkojas ienācējā. Vecis pārlaiž skatienu nodzīvotajai telpai, salasītajām mēbelēm: šķībam skapim, ļodzīgam galdam, uz kura stāv pāris pusizdzertas pudeles, neuzklātai gultai kaktā, krēsliem un taburetēm, uz kurām sēž sakumpuši stāvi.

Sievele pielec kājās un metas pretī, kā svešo aizkavēt gribēdama. Bet nekas nav līdzams; Vecis ir

pārkāpis slieksnim un skatās bargi un nepielūdzami, un tie četri nezin kāpēc mulst un nodur acis. Sievele sasparojas; viņa ir šīs mītnes saimniece, valdniece, kas nosaka trīs vīreļu dzīvi un likteņus. Un ne tikai Šo vīreļu dzīves, bet arī daudzu citu šajā ciemā. Kāpēc lai šis būtu izņēmums? Kas par to, ka Veci viņa redz pirmo reizi! Cik tādu te nav nākuši! Kāpēc lai nenāktu arī sirms, nožēlojams Vecis? Bez vajadzības neviens nav ieklīdis, gan kāds ir sūtījis — tāpat kā visus, kas nākuši agrāk.

— Ko vajag? — zemā, nodzertā, bet pavēlēt radušā balsī viņa strupi noprasa.

Vecis klusē; pinkainā galva vis padevīgi un lūdzoši nenoliecas uz leju viņas priekšā un kamiešos neiemetas kūkums, kā viņa to radusi skatīt šeit atnākušo vīriešu augumos.

— Runā, ja esi atvilcies! — sievele neatlaižas. — Kas tevi sūtīja? Nāk te visādi ne saukti, ne aicināti.

Vecis iet uz priekšu, iet garām sievelei, kura veltīgi cenšas viņam aizstāties priekšā. Viņš virzās taisni uz durvīm telpas pretējā sienā, ar nūju atgrūž durvis vaļā. Pretī sitas silts brā- gas smārds; plašās istabas vidū ir uzstādīts aparāts, maza fabriciņa, kas ražo kandžu.

Vecis pagriežas atpakaļ un uzlūko pie galda sēdošos vīreļus, sieveli, kas neizpratnē un pārsteigumā stāv istabas vidū un kaut ko nenoteiktu murmulē zem deguna. Viņa nav radusi, ka svešs ienācējs iedrošinātos Isrīvi un patstāvīgi kaut kur ielūkoties, te ir viņas valstība, neaizskarama teritorija, kurā visu izrīko un nosaka tikai viņa viena pati, bet Vecis dīvainā kārtā nepakļaujas; viņa jūt, ka Vecī mājo neizprotama neatkarība un spēks, ko nevar iespaidot. Vecis blenž uz tiem četriem un, liekas, redz cauri, nolasa apslēptākās domas, saskata viņu niecību. Nevienam nav patīkams Veča skatiens, viņa pārākums, ar kādu tas uzlūko pārējos.

Vecis pieiet pie galda un, galvu pašķiebis, ar redzīgo aci ieurbjas sīkākā vīreļa augumā, to it kā iztausta, un tad skatiens apstājas pie viņa prāvā, apsārtušā deguna ar zilganām porām. Vīrelis laikam jūt, ka deguns kļūst mikls, paberzē to žaketes piedurknē un nervozi krekšķina. Tas ir izbijis inženieris, tagad ciema elektriķis; viņš sīkajai sievietei palīdzējis bijušajā krogā ierīkot šo brūzi. Lai par patērēto elektrību, kas darbina aparatūru, nebūtu jāmaksā, vadi nav pieslēgti skaitītājam. Elektriķim nez kāpēc liekas, ka Vecis to zina un tāpēc tik pārmetoši skatās un urbjas viņā. Lai gan Vecim nebūtu nekādas daļas par to, kā vadus slēdz un pievada, ne jau viņam par to jāmaksā vai jācieš, bet ir jau, ir tādi, kas visur bāž savu sasodīto degunu. Nekāds inspektors šis Vecis noteikti nav. Viņš tikai pārmetoši blenž virsū, dursta kā ar īlenu un smagi pūš, taisni pretīgi skatīties. Cik tu, cilvēk, ilgi tādu blenšanu izturēsi, sāk palikt šķērmi ap dūšu — un tu sāc domāt, ka esi kāda sīkbūtne, gnīda vai infuzorija; tas nemaz ilgāk nav ciešams.

Beidzot Vecis atlaiž savu vienacaino skatienu no elektriķa un pievēršas otram vīram, kas ir vēl spēka gados, apaļu, sarkanu ģīmi un pleciem kā cīkstonim; zem viņa svara čīkst taburete; kad Vecis sāk viņu apskatīt, uz platās pieres, no kuras mati jau tālu atkāpušies, parādās rupjas sviedru piles.

Neraugoties uz saviem simt desmit kilogramiem dzīvsvara, šis milzis, kādas cūkkopes vīrs un fermas strādnieks, jūtas tā, it kā Vecis viņu būtu uzdūris uz kniepadatas, grozītu uz visām pusēm, pētītu un ieraudzītu viņa daudzās miesas un dvēseles kaites. Pa atvērto logu var dzirdēt, kā netālu kviec un urkšķina cūkas, un milzim ir jāatceras, ka fermā, kur sieva strādā, viņš allaž no kāda metiena nozog pa sivēnelim un stiepj šurp kandžas vecenei, kura tos baro un izaudzē lielus. Viņam pašam reizēm ir apriebies līdz kaklam; viņš ir nozvērējies nekad tā vairāk nedarīt, bet tad uznāk trakā kāre pēc velnišķīgās dziras — un viņš ir gatavs uz visu, lai gan skaidri zina, ka pēc tam atkal gribēsies kārties. Vecis klausās cūku kviecienos un skatās uz milzi, kurš nosvīdis un nez kāpēc nelaimīgs knibina netīros nagus, cenzdamies neievērot veco vīru savā priekšā.

Trešais vīrelis — vēl pagiits, jauns cilvēks samērā labā uzvalkā — jūt, ka nav labi, pielec kājas un sper soli uz durvju pusi; viņš grib tīties prom, iekams Vecis pievērsis viņam savas vienīgās acs stingo, caururbjošo spožumu. Jau Vecim ienākot, viņš bija nojautis tā neparasto spēju ielūkoties slēptākajos cilvēku dvēseļu kambaros, uzminēt un atgādināt visnejēdzīgākās domas. Vecim parādoties, jaunais

cilvēks bija sapratis, ka dzīves te vairs nebūs, jo nez kāpēc iedomājās savas pamestās sievas un bērnus, alimentus, kurus viņš centās nemaksāt, bēguļošanu rio vienas vietas uz citu. Seit viņš nav ilgi, bet nu ir ieradies Vecis, un pārņem tāda sajūta, ka jāmetas četrrāpus. To jaunais cilvēks negrib. Lai arī te ir labi, tomēr, lai velns rauj šo brūkošo krogu ar kandžas veceni tajā, ir jāti- nas prom, jāmeklē cita pajumte, cits patvērums, kur neviens tevi nepazīst un dvēselē nelien. Taču alimentu nemaksātājs nekur aizbēgt nepaspēj; tiklīdz viņš nervozi pieceļas un sper soli uz durvju pusi, Vecis pastiepj nūju un aizgrūž ciet vaļā palikušās durvis, kas aizcērtas ar skaļu blīkšķi. Klusumā var dzirdēt, kā zirnekļa tīklā sapinusies, sīc zilā muša un blakustelpā stikla burkā pil kandža. Alimentu nemaksātājs, it kā bēgdams no Veča, uzgriež viņam muguru, pieiet pie loga un raugās ārā, kur liels, sarkanīgs gailis dzenā sīku, noplukušu vistiņu. Nez kāpēc liekas, ka piegružotais pagalms ir viņa dzīve, kurā nekā cita vairāk nav kā tikai noplukuši vistele, kuru viņš nespēj ne noķert, ne pamest. Kļūst pašam sevis žēl un gribas raudāt. Dzīve pret viņu noteikti ir netaisna. Ko labu viņš ir pieredzējis? Nekā jēdzīga. Viņam vēl nav ne trīsdesmit gadu, bet ir bijušas divas oficiālas sievas un ir trīs oficiāli bērni, kuru dēļ vajā ar izpildrakstiem, meklē un atrod, lai kur viņš būtu aizbraucis, nolīdis, aizbēdzis, un draud ar saukšanu pie atbildības. Bet ko viņš var atbildēt un maksāt, ja ar gadījuma darbiem nopelna tik maz, ka pašam nepietiek? Un vai bērni ir viņa? To tik droši nemaz nevar zināt. Un tās sievietes, vai tās kādreiz ir bijušas viņa sievas? Jo vairāk viņš par to domā, jo vairāk liekas, ka viņu apsūdz nepamatoti, vajā nepatiesi. Vecis noteikti ir ieradies viņa dēļ; Veci ir sūtījušas tās sievietes. Tagad viņš ir atrasts — un miera vairs nebūs arī šeit.

Vecis ir nostājies blakus alimentu nemaksātājam un arī lūkojas ārā. Ko viņš tur redz, neviens no četriem cilvēkiem, kas atrodas istabā, nezina, tikai alimentu nemaksātājs neviļus saraujas, Veci blakus sev ieraudzīdams, un iemetas otrā istabā, kur darbojas kandžas aparāts.

Sīkā sievele saprot, ka nav nozīmes likt Veci izsviest ārā, neviens no vīriem to nedarīs; ar kādu sesto maņu viņa apjauš, ka tie no Veča baidās, un sievietei ir jāatzīst, ka baidās arī viņa pati. Vienacainajam pār visiem šeit klātesošajiem ir kāda dīvaina vara. Kāpēc tā, sieviete nesaprot, pat nemēģina uzminēt.

Nezin kāpēc viņa sāk savā priekšā taisnoties, ka ne pie kā nav vainīga, ka nekā ļauna nav darījusi. Ne jau tāpēc apkārtnes veči dzer, ka viņa tecina kandžu, gluži otrādi — veči un ne tikai veči, pavisam jauni cilvēki dzēra jau tad, kad te darbojās vecais krogs, pirms viņa te atvēra savu brūzi. Dzērājiem pie viņas iznāk pat krietni lētāk. Dažam tas nemaksā neko. Kā tam pašam izbijušajam inženierim, kas palīdzēja sameistarot viņas brūzi. Kā tam sivēnu zaglim. Kā tam šoferim, kas ved šurp spēkbarību, lai viņas suķiem būtu ko baroties. Kā tam kombainierim, kas viņu apgādā ar graudiem. Un tā tālāk un tā joprojām. Kas māk būt viņai noderīgs, tam viņa izpalīdz ar savu lēto šņabi. Nevienu viņa no ceļa nav novedusi, nav meklējusi, nav saukusi. Vīri paši viņu atrod un ir priecīgi, ja var maksāt graudā. Nē, sievele nejūtas vainīga.

Bet Vecis viņai nepatīk. Bāž visur savu degunu un glūn taisni vai otram cilvēkam dvēselē. Ja tāda dvēsele ir.

— Ej prom! — viņa pavēl Vecim, kurš lēni pieiet pie galda un lūr uz pusizdzertajām pudelēm. — Ko tev te vajag, va​zaņķis pēdējais! Gribi šļuku? Še, iedzer un taisies, ka tiec!

Taču Vecis neņem pielieto glāzi, ko sievele noliek viņam priekšā. Viņš nesaka ne vārda, ir gluži kā mēms un tikai zīķē viņā ar savu vienīgo aci.

— Mērkaķis pēdējais! — sievele lādas. — Ej prom! Tūdaļ aizvācies! Kur tu tāds radies, kas tevi, nelaime, te atsūtīja?

Viņa vēl grib piebilst, ka sūdzēsies milicim, lai tas šo klaidoni savāc, tomēr apklust pusvārdā, jo apjēdz, ka Veci tā laikam vis nenobaidīs. Nē, šis noteikti nav muļķis, muļķis viņš nav, tāpēc labāk pret viņu izturēties miermīlīgāk.

— Varbūt gribi ēst? Iekod, ja esi izsalcis, bet dzert nav spiesta lieta, nevēlies — nedzer, naudu es tev neprasu, — sievele mēļo, tomēr Veci pielabināt neizdodas.

Vecis kaut ko neizprotamu un niknu šņāc un atvēzējas ar nūju. Sievele pat neizprot, pret ko Vecis

atvēzējas: pret viņu, pret nošņurkušajiem vīriem pie galda, pret kandžas pudelēm vai tāpat vien, pats sava niknuma pārpilns.

— Neārdies! — sievele kliedz, kā pieradusi kliegt uz vīriem, kas, pārāk daudz kandžas sadzērušies, vairs nespēj ne savas rokas, kājas, ne smadzenes valdīt. — Neārdies, nolāpītais!

Vecis, bozi dusmās vēl un vēl pakratījis, pavārstījis mēmo, bezzobaino muti un pašņācis, beidzot iet uz durvīm. Var dzirdēt, kā smagi un neritmiski klaudz viņa soļi, kļūdami arvien klusāki, tālāki un noslēpumaināki. Kad tie noslāpst pavisam, četri cilvēki pie galda saskatās, it kā vaicājot cits citam, vai tas, ko viņi nupat piedzīvoja, ir patiesība vai tā tika? izlicies. Tad visi četri steidzas pie loga, lai pārliecinātos, vai Vecis īstenībā ir bijis un uz kuru pusi tas tagad aiziet. Viņi snaiksta kaklus, izskata acis, taču agri tumstošajā vakara no- krēslī Veci nekur nemana. Gluži pārsteigti, izbrīnīti un dziļi neapmierināti ar sevi viņi metas ārā, apskrien apkārt krogam, bef Veci nekur neatrod. Visi četri, pie durvīm atkal satikušies, nokaunējušies uzlūko cits citu un ir stipri sapīkuši gan paši par sevi, gan to, kas iepriekš noticis. Ja viņi zinātu, kur Vecis palicis, tad gan … Jā, ko tad viņi darītu, viņiem nav ne jausmas. Bet laikam jau kaut ko tādu, ko Vecim noteikti vajadzētu nožēlot.

— Da nu jevo, — sivēnzaglis norūc, atmet ar roku un iet iekšā.

Tonakt viņi dzer vairāk, ilgāk un niknāk kā jebkad agrāk.

Bet Vecis nav pazudis. Drīz vien viņš iznirst starp parka kokiem, atspiež muguru pret vecu vīksnu un lūkojas uz ciemu.

Palēnām norimst dienas trokšņi, cilvēku kļūst mazāk, bērni izklīst pa mājām, un Vecis paliek viens pats kā milzu piepe pie koka. Tumšsārta un smaga, kā asiņu piezīdusies ērce, apvāršņa malā noriet saule, un, ēnām sabiezējot, Vecis saplūst ar apkārtni. Virs galvas iezalgojas pirmās lielās, rudenīgās zvaigznes, pamale visapkārt grimst pelēkos miglas vālos, vienīgi rieta puse vēl kaist tumšsarkanā kvēlē. Ciemata māju logos jau deg gaisma; pagalmos un uz ielām no daudzkrāsainām lustrām krīt zaļgani, oranži, sārti un vēl citādi atspulgi. Tikai retumis pie griestiem kvēlo neaizsegta, bēdīga spuldzīte, tālu sviezdama savu kailo, griezīgo gaismu.

Līdz ar pirmo pūces brēcienu netālajā upmalas mežā Vecis nodreb, sarosās un lēni sāk savu nakts apgaitu. Klusajā bezvēja laikā spalgi un dobji uz betona ietves nodun viņa zābaka zoles. Vecis iet klibodams; viņa gaita uzreiz ir pazīstama katram, kas viņu kaut vienu reizi redzējis. Viņš turas ceļa vidū, piešļūkdams koka kāju, balstīdamies uz spieķa, kura spalgie piesitieni uz asfalta atbalsojas parkā, it kā nočaukst pret zariem un lapām, kuras netīkamo skaņu gan mīkstina, tomēr atsviež atpakaļ, un tā triecas māju logos, laužas cauri rūtīm, bungo cilvēku ausīs, atbalsojas sirdīs.

Daudzi šai naktī neguļ. Viņi klausās, kā pa ciemata ielu iet Vecis, iet, reizēm apstājas, atvelk elpu un kūņojas tālāk. Kāpēc Vecis neguļ? Kurp iet? Ko viņš meklē? Ko naktī grib atrast Vecis, kuram šeit nav neviena drauga, neviena piederīga? Bet Vecis iet. Pie daudzstāvu mājas apstājas, un vairums iedzīvotāju dzird, kā viņš tur mīņājas, sten un smagi sēc. Tos, kas, elpu aizturējuši, klausās un ausās, ko Vecis darīs, pārņem nemiers, pavīd nez no kurienes uzradusies baiļu ēna: vai tik Vecis nav atnācis viņu dēļ, kāpēc viņš te stāv, gandrīz tieši zem viņu logiem? Var saklausīt, kā Vecis iet tālāk; cilvēki savos dzīvokļos atviegloti uzelpo: Vecis pagāja garām. Jā, Vecis tenterē tālāk. Atkal apstājas. Tas jau ir pie otrajām ieejas durvīm. Stāv. Mīņājas. Šņaukājas. Tad durvis nočīkst, un var dzirdēt, kā Vecis kāpj augšup. Apstājas kāpņu laukumiņā, laikam pētī dzīvokļu numurus. Te cits citu pazīst, tāpēc mājas iedzīvotāji, kas šonakt nomodā, min, pie kā gan Vecis varētu iet? Kāpēc viņš dienā un vēlu pievakarē kvernēja parka malā uz sola un nekur negāja, bet tagad naktī dauzās apkārt?

Trešajā stāvā Vecis tusnīdams un stenēdams apstājas. Varbūt zvanīs pie kādām durvīm? Vai klauvēs? Mājas sienas ir plānas, un klusā naktī visu var labi sadzirdēt.

Brīdi pamīņājies, Vecis smagi kāpj leiā. Var saklausīt, kā viņš aiziet naktī; uz asfalta skan viņa nevienmērīgie soļi un nūjas gala atsitieni pret akmeņiem.

Labais brālis guļ vaļējām acīm, raugās uz pustumsā vizuļojošo griestu lustru un cenšas atcerēties, ko

viņš nupat sapnī redzēja. Nekas jauks tas laikam nebūs bijis, jo viņš jūt, ka ir satraucies, pat sirds dobjāk pukst krūtīs. Tomēr nekādi neizdodas atcerēties. Brāļasieva guļ blakus un klusi, vienmērīgi elpo. Diez vai viņa par savu slimo vīru arī kādreiz domā? Un tad viņš atceras: sapnī siimais brālis bija miris. Jā, brālis bija miris, viņš bija jau iezārkots, un viņu vajadzēja vest uz kapsētu, tikai nebija ieradušies muzikanti, bet brālis bija vēlējies, lai visu ceļu līdz kapam spēlētu ragu mūzika. Un tad viņš kaut kur skrēja, klupa, meklēja, kājas pinās un ļodzījās un kāda balss skubināja pasteigties. Diez vai sapnis varētu būt īstenība?

Brālis, protams, ir vārgs, viņš palēnām dilst un dziest, ik dienas kļūst nespēcīgāks un nerunīgāks, it kā ieiet sevī, bet miris viņš nevar būt.

Vajadzētu gulēt, rīt jāceļas, jāsāk rakt kartupeļi, bet miegs patlaban ne acī. Kad brālis, šīs mājas saimnieks, sāka slimot, viņš aicināja labo brāli dzīvot pie sevis, lai tas palīdzētu svainei tikt galā ar saimniecību. Vecpuisis būdams, viņš apmetās šeit un brāļa saimniecības labā darīja, ko varēja.

Brāļasieva arvien vēl bija jauna un skaista — un notika tas it kā pats no sevis, ka viņi sāka gulēt kopīgā gultā. Diez vai slimais nojauš, ka starp viņiem abiem kaut kas jau sācies? Līdz šim viņš domāja, ka nenojauš. Bet tagad, naktī, nezin kāpēc liekas, ka slimajam tas nav nekāds noslēpums, pēdējā laikā viņš uz abiem skatās, savādi klusējot. Vai svaine būtu bijusi neuz​manīga un kaut ko neapdomīgi izpļāpājusi? Mēle viņai diez ko aiz zobiem neturas. Nespēcīgs un piekalts pie gultas, viņš pats to uzzināt nevarēja. Dīvaini, nekad agrāk labais brālis par to nav domājis, kāpēc tad tagad? Vainīgs būs sapnis.

Sienas pulkstenis nosit vienu, divas un visas divpadsmit reizes. Jāguļ! Nekad naktī nevajag domāt dienas domas. Un par slimo naktī arī nav jādomā. Rāms un salds gurdenums viņu pārņem, acis aizveras, un sajūta ir pavisam viegla. Kopš atnācis uz brāļa māju, viņš ir laimīgs. Beigusies viņa klaidoņa dzīve; mīksts, patīkams sievišķis pie sāniem, laba māja, saim​niecība, kurai viņš jau ar sirdi un dvēseli pieķēries.

Vai tad būtu labāk, ja brāļa mantība tiktu kādam svešam?

Labais brālis jau atkal ir iesnaudies, kad dzird tādus kā šļūcošus soļus blakusistabā, klusu, sēcošu ieklepošanos. Pēkšņi viņš pietrūķstas gultā sēdus: vai neatskanēja paskaļa būkšķi- nāšana, it kā tur kāds staigātu? Bet tas nekad nevar būt! Fu! Kādas muļķības naktī cilvēkam lien galvā!

Svaine blakus kaut ko noņurd, pagriež viņam muguru, un atkal ir dzirdama tikai viņas mierīgā elpa.

Var gan tas sievišķis gulēt! Ja blakusistabā patiesi staigātu un krekšķinātu viņas mirstošais vīrs, nekā nepamanītu.

Viņš arī atguļas uz sāniem, pieplok sievietes siltajai mugurai, pārliek pāri roku un cenšas aizmigt. Šoreiz iesnausties tik ātri vis neizdodas. Nez kāpēc ir jādomā par savu dzīvi, par šo sievieti, kurai blakus tagad guļ. Brālis ar viņu nodzīvoja gadus astoņus, bet bērni viņiem neradās. Un šo trūkumu smagi pārdzīvoja, jo bija strādīgs vīrs, cēla māju, krāja mantu, un viņam bija jārūpējas par to, kam šī manta paliks … Vai tur, otrā istabā, atkal kaut kas nenošvīkstēja?

Labais brālis paceļ galvu no spilvena un klausās. Nē, nekas nav sadzirdams. Tikšķ tikai sienas pulkstenis, pat vēju ērā nevar nojaust. Kopš kura laika viņš būtu kļuvis nervozs? Par bezmiegu un nakts pesteļiem viņam nekad nav bijis jāžēlojas. Savus jaunības gadus viņš ir bijis meliorators, šoferējis un vadījis traktorus, dzīve ritējusi svaigā gaisā. Kad viņš būtu paguvis sabeigties? Pa brāļa slimības laiku atnāca šurp uz šo ciemu, strādāja celtniecībā, vadīja buldozeru. Protams, ka viņam nekādas kaites nav.

Vainīgs ir pirmītējais sapnis. Pēc tam nevajadzēja sākt domāt, gan miegs būtu atgriezies. Un nekādu skaņu, ne trokšņu blakusistabā nav, slimais allaž ir gulējis klusi un mierīgi. Tomēr trauksmainā sajūta labo brāli nepamet — un aizmigt pa īstam vairs neizdodas, ik palaikam viņš dzird, kā nozvana sienas pulkstenis, kā miegā reizēm pagrozās brāļasieva. Tikai pret rīta pusi, kad jau metas gaišs, viņš iegrimst smagā miegā.

Saule ir pakāpusies pār koku galiem, kad labais brālis pamostas. Pulkstenis šorīt nav spēlējis; viņam ir dažas brīvas dienas un uz darbu nav jāiet. Brāļasievas blakus vairs nav; viņa ir maiņas teļkope, acīmredzot klusi piecēlusies un aizgājusi. Brīvajās dienās viņa vīrabrālim ļauj ilgāk pagulēt. Bet šorīt šķiet, ka ir gulējis par ilgu.

Viņš steigšus pieceļas un iziet ārā. Laiks, lai arī rudenīgs, tomēr vēl pieturas jauks. Nomazgājies vēsā ūdenī, labais brālis jūtas it mundrs. Svaine virtuvē ir atstājusi spainī sivēnam ēdienu, kas jāaiznes uz kūtiņu. Govs izvesta ārā un viņpus ceļa atāla laukā piesieta ķēdē. Nutrijas jārējas pa savu būdu.

Arī tās viņš pabaro, tad iet atpakaļ uz māju. Saimniecība apkopta, vēl jāpabrokasto, tad varēs aiziet sarunāt zirgu, lai vēlāk izartu kādas vagas kartupeļu.

Labais brālis ēd turpat virtuvē. Apetīte ir teicama, un viņš griež biezas maizes ņukas, vico iekšā ceptas olas un speķi, ko svaine atstājusi uz plīts, piedzer cigoriņu kafiju. Tobrīd viņš sadzird kādu ieklepojamies vai nosēcamies. Uzreiz viņš atceras, ka šādu ieklepošanos jau dzirdējis naktī. Vai tā nenāca no brāļa istabas? Taču tas nevar būt. Slimais nekad līdz šim nav tā klepojis. Skaidrs, viņam būs tikai izlicies. Varbūt ārā kāds gāja garām un klepoja? Tomēr viņš nolemj paskatīties, kā slimajam brālim šorīt klājas. Un lai pārliecinātos, ka nekas slikts nav noticis.

Tas, ko viņš ierauga, labo brāli tā pārsteidz, ka viņš brīdi kā sastindzis paliek stāvam durvīs. Uz slimā brāļa gultas sēž Vecis. Un viņi abi sarunājas. Kad durvis paveras, Veča krunkainā, sirmām bārdas lēkšķēm noaugusī seja skumji un bezcerīgi noraustās un ar vienu aci viņš palūkojas uz ienācēju; otra izskatās blāva un iztecējusi.

Labajam brālim šermuļi pārskrien pār kauliem; viņš aizver durvis un izmetas ārā. Ko lai dara?

Atpakaļ iet viņam pietrūkst dūšas. Viņš jūt, ka no šī Veča baidās, lai gan ir stiprs vīrs. Varbūt svaine ko zina? Viņš steidzas uz garāžu, iekāpj brāļa limuzīnā un brauc uz fermu. Svaini viņš atrod pie jaunlopiem, kuriem tā krauj priekšā biešu lapas. ieraugot vīrabrāli, viņu pārņem sliktas priekšnojautas; viņš izskatās pelēks, tāds kā sagumis, un nekad viņš nav braucis uz fermu. Sieviete stāv ar pilnu klēpi biešu lapu un gaida, ko atbraucējs sacīs.

— Kas tas par veci mūsu mājās?

Viņai atšļūk rokas — un lapas nokrīt zemē.

— Vai tad tu arī viņu redzēji?

— Viņš bija tajā istabā … un sarunājās ar brāli.

— Ak dievs, es domāju, ka man tikai rādās!

Abi stāv viens otram pretī un nesaprot, ko darīt. Beidzot labais brālis jautā: — Vai tu nezini, kas viņš ir?

— Nē taču … Es tikai vakar viņu ieraudzīju parkā sēžam uz sola.

Kamēr svaine un labais brālis pie lopu fermas izbijušies sarunājas, Vecis lēni izklumzā ārā. Viņš klīst pa ciemata ielām, vēro mājas, dārzus un cilvēkus.

Drīz pēc pusdienas Vecis ir nonācis pie jaunbūves un, nostājies zem pīlādža koka, noskatās, kā piebrauc pašizgāzējs ar javu, bet nav, kas šo javu saņem. Velti izsaucies un iztau- rējies, šoferis iet meklēt kādu cilvēku, nevar būt, ka jaunbūve ir izmirusi, ka te neviena nav. Šoferis izstaigā pirmo stāvu, un Vecis klumzā jauneklim līdzi. Iekšā valda diezgan liela nekārtība, bet kādā kaktā deg elektriskā spuldze, turpat pamesta metināšanas iekārta, gaisā sajūtama karbīda smaka. Acīmredzot cilvēki no šejienes aizgājuši nesen.

Jaunbūves otrajā pusē koku paēnā ir sasēdušies būvni'eki. Viņi nedara nekā slikta, bet viņi arī nestrādā. Pēc stundas beidzoties darbalaiks. Tā ka šoferis ar savu javu varot braukt pie velna, pie rajona komitejas sekretāra vai uz krūmiem un tur to izgāzt, pārdot pirmajam pircējam, kas pagadītos ceļā, lai tā kravas kastē nesacietētu. Un to vīri koku paēnā viņam pasaka, pasaka pavisam skaidri un saprotami krievu, latviešu un vēl kādā citā valodā, tā ka nekādu šaubu palikt nevar. Vienīgais, ko viņi ir ar mieru — atzīmēt, ka šoferis tādu kravu atvedis. Un to darbu vadītājs arī izdara. Pārējais jaunā brau​cēja ziņā.

Kad šoferis saniknots sliepj atpakaļ, viņš uzgrūžas Vecim, kas neveikli un ar grūtībām kudlo caur tukšo jaunbūvi, aizdomīgi okšķerēdams un pētīdams. Ko Vecis tur meklē, grūti saprast, bet visur viņš bāž savu degunu: pēc viņa izturēšanās var nodomāt, ka šī jaunbūve ir viņa, pieder viņam un tieši viņš jūtas par to atbildīgs. Sacīt gan viņš nekā nesaka. Kad šoferis pieiet pie automašīnas un neizlēmībā lēni kāpj

kabīnē, vēl nespējis izšķirties, ko darīt, mašīnā gluži negaidīti ierau- šas arī Vecis, it kā taisītos braukt līdzi. Abi sēž un klusē. Var dzirdēt, kā no metāla kravaskastes pa spraugām zemē pil ūdens. Jo ātrāk aiztecēs ūdens, jo ātrāk sacietēs java. Šoferis iedarbina mašīnu, un tā raujas uz priekšu. Izstūrējot no jaunbūves, braucējs vēl nezina, vai griezīs pa labi vai kreisi. Pareizāk laikam būtu, ja mūrjavu aizvestu atpakaļ, bet šoferis saprot, ka neviens to atpakaļ negaida, tur šī java nav vajadzīga, tā ir nosūtīta uz objektu, skaitās tur pieņemta un tā tam jāpaliek; nav paredzēts tāds gadījums, ka javu vestu atpakaļ. Un tāpēc šoferis griež stūri pa kreisi. Viņš vēl nezina, ko ar šo kravu izdarīs. Ja nekā cita nevarēs, būs vien jāiebrauc mežā un jāizgāž. Tomēr papriekšu viņš mēģinās no šīs ātri cietējošās kravas tikt vaļā ar godu.

Vienīgā nelaime, ka Vecis sēž kabīnē. Kāpēc viņš ļāva tam iekāpt un braukt līdzi? Bet Vecis droši vien ir vietējais un var dot kādu padomu?

— Jūs varbūt zināt, kam java vajadzīga? Kas pašreiz būvējas? Varbūt betonē pagrabu? Vai lej klonu? Ko? Vai mūrē pamatus? Es nevienu te nepazīstu. Kam varētu pajautāt? Ko? Vecis ne uz vienu jautājumu neatbild. Viņš sēž kā sastindzis un blenž ar savu vienīgo aci uz priekšu.

Bet no pozas, sejas izteiksmes šoferis saprot, ka Vecis viņa rīcību neatzīst par pareizu.

Ceļa malā pie pusbūvētas mājas dārziņā rušinās sieviete. Šoferis aptur mašīnu un piedāvā javu.

Veselu kravu gatavas javas, pašam tik jāiestrādā!

Sieviete pielec kājās, slauka smilšainās rokas gar sāniem. Jā, vajadzētu gan, bet vīra nav mājās.

Varētu liet pagrabu. Kamēr vīrs atgriezīsies, nevar gaidīt, java sacietēs. Ak dies, ko lai dara! Šoferis steidzina sievieti izlemt. Sieviete no javas ar grūtu sirdi atsakās.

Arī pie nākamās mājas nepaveicas. Tāpat vēl pie vairākām jaunbūvēm, jo vīri ir darbā vai arī mūrēšana pabeigta un java vairs nav vajadzīga.

Vecis sarunās nejaucas, tikai klusē un vēro. Beidzot šoferis neiztur, viņam jau kjuvis neomulīgi.

Veča klātbūtne viņu sākusi kaitināt. Ko šis grib? Šoferis jaunceļamo ciematu izbraukājis krustām šķērsām, bet Vecis tik sēž un ķīķerē. Nevienam nav patīkami, ja kāds noskatās tavās izdarībās, kuras pats neatzīsti par pareizām, bet kuras tomēr apstākļu spiests vai rakstura vājuma dēļ dari.

— Kur tev jāizkāpj, vecais? Cik ilgi domā vizināties?

Vecis neatbild; viņa izskatā ir kaut kas netīkams, kaut kas tāds, kas biedē vai apsūdz. Tomēr šoferis ir savas mašīnas saimnieks, Veča klusēšana viņu aizvaino, tā liekas gandrīz kā viņa personības aizskārums, katrā ziņā Vecis izturas izaicinoši. Šoferis nobremzē.

— Kāp ārā, vecaisl Es tālāk nebraucu. Dzirdēji? Kāp, kāp ārā!

Vecis pūš, iestenas, uzmet jauneklim smagu skatienu, tik smagu un caururbjošu, ka viņš iekšēji nodrebinās. Pie velna! Viņš nebaidās no Veča. Nebaidās neviena paša. Viņš dara tikai to, ko līdzīgā reizē darītu daudzi citi. Tomēr labāk, ja Vecis neredz, kur viņš savu kravu atstās.

Vecis beidzot ir uz ceļa. Šoferis aizcērt durvis, noskurinās un brauc tālāk.

Beidzot vienam java ir vajadzīga. Jaunas mājas un jaunas saimniecības ēkas īpašnieks laimīgā kārtā ir pagalmā un turpat grozās viņa dēli. Netālu no vārtiņiem stāv nesen apmesta garāža. No garāžas līdz ielai ved akmeņu šķembām nobērts ceļš. Viņš grib to nobetonēt. Varētu noliet ar asfaltu, bet, reiz nu uzradusies cementa java, var arī ar to. Lūdzu, nauda! Varbūt var atvest vēl kādu kraviņu? šoferis saminstinās. Jā, varbūt, vēl jau celtniecība ciematā nav beigusies, gluži otrādi — vēršas plašumā, tātad gan jau būs, lai mājas īpašnieks tikai pagaida.

Krava ir izgāzta uz šķembām netālu no garāžas; saimnieks un no pilsētas atbraukušie dēli ķeras pie lāpstām, lai javu izlīdzinātu. Šoferis nolaiž pacelto kravas kasti, sakārto mašīnu un g; diās aizbraukt, kad pie vārtiņiem apstājas Vecis, kuru viņš pirmīt izsēdināja ciemata otrā malā. Viņš stāv un skatās, kas notiek pagalmā. Šoferis jūt, ka viņam kļūst neomulīgi. Kāpēc Vecis ir šeit atvilcies? Jābrauc prom — jo ātrāk, jo labāk, vārti ir vaļā, bet šoferis ložņā ap mašīnu, it kā pārbaudīdams, vai tā ir kārtībā, un gaida, kad Vecis aizvāksies. Bet Vecis stāv un nekur neiet. Viņu ir ievērojuši arī mājas ļaudis, kas ņemas ap atvesto javu. Arī tie — paši nezina, kāpēc, — ir atliekuši muguras un skatās uz Veci, kas stāv pie vārtiem

un smagi elpo, it kā būtu strauji nācis tālu jo tēlu gabalu. Apstājas arī daži garāmgājēji, nopēta Veci no galvas līdz kājām un klusi aizlavās projām. Cilvēki te dzīvo savu ierasto, ikdienišķo dzīvi; Veča ierašanās var tikai' to traucēt. Bet Vecis stāv un blenž uz izgāzto javu.

Pirmais ieilgušo klusumu pārtrauc mājas saimnieks, viņš uz​sauc šoferim: — Brauc prom! Ko gaidi?

Jauneklis saraujas, ielec mašīnā, un tā tūdaļ traucas uz priekšu. Taču laikam ir par daudz sanervozējies, mašīnas ātrums par lielu, un viņš nepagūst īsti pareizi pagriezt stūri. Automašīna aizķer vārtu stabu, atskan krakšķis, šoferis bremzē, dod atpakaļ, tad atkal uz priekšu, rēc motors, un automašīna, saceldama baltus putekļus, pazūd ielas galā. Pie izgāztajiem vārtiem stāv Vecis un veselajā acī mirdz kaut kāds nepasakāms spožums, bet aklo aci grauž putekļi — un tā stipri asaro. Izskatās, ka Vecis raud. Bet tas nekad nevar būti Par ko lai Vēris raudātu?

Mājas īpašnieks ir sašutis. Kāpēc Vecis ir apstājies tieši pie viņa mājas vārtiem? Un tieši tādā brīdī, kad . .. Kāpēc Vecim te būtu jāstāv? Tomēr Vecis vēl neiet un neiet prom. Gluži otrādi — viņš sazvārojas, tad sper soli uz priekšu un klumzā tuvāk, it kā viņu kāds būtu pasaucis vai gaidītu. Mājas saimnieks un viņa divi dēli ir galīgā neizpratnē. Vecis boķē uz māju, izskatās, ka cilvēki viņu nemaz neinteresē. Viņš lēni iet apkārt mājai, to aplūkodams, bieži apstādamies, ieskatīdamies logos, ar nūju piesizdams pie pakšķiem un palodzēm, it kā pārliecinādamies, vai māja stipri būvēta, it kā gatavotos to pirkt.

Mājas saimnieks un viņa dēli iet Vecim līdzi; kad Vecis apstājas un kaut kur piegrūž savu nūju, viņiem gribas paskaidrot, ka māja ir labi celta, ka materiāli nav zagti, ka visu viņi paši savām rokām . . .

Bet tad Vecis nodzalkstī savu redzīgo aci, un viņu mutes aizveras, nekā nepateikušas. Kad Vecis ir apgājis mājai apkārt, viņš apstājas pie garāžas durvīm. Nez kāpēc abi dēli sāk stāstīt, cik labi viņi pelna, un tāpēc … lai tēvam vecuma dienās nebūtu jādzīvo vienam, brīvo laiku un svētdienas . . . Mazbērniem te ir dārzs, āboli, svaigs gaiss un zaļa zālīte. Bet tad viņi jūt, ka vārdi pret Veci atsitas un lec atpakaļ. Dēli apklust un caur pierēm naidīgi lūkojas uz svešo atnācēju. Kāpēc viņš netic, ko viņam saka? Kādas viņam tiesības? Labāk būtu, ja Vecis vāktos tālāk. Beidzot laikam Vecis to saprot, pagriežas un šļūc prom.

Saniknoti un saērcināti mājas ļaudis ķeras pie lāpstām, un ir jau pēdējais laiks, jo java sākusi sacietēt. Un vajadzēs vēl betonēt jaunu vārtu stabu, ko šoferis, kā tāds dulliķis, izgāza. Ar Veča parādīšanos ciemā viņi ir ļoti neapmierināti. Ja Vecis kaut kur lauztu kaklu, viņš būtu to pelnījis.

Labais brālis ilgi stāv pie mājas un nevar sadūšoties ieiet iekšā. Visādas domas lien galvā un nedod mieru. Kā Vecis tika mājā un varēja pārnakšņot slimā brāļa istabā? Svaine viņu nav iekšā laidusi, viņš arī ne. Bet brālis jau vairākas nedēļas no gultas neceļas. Vai Vecis būtu kāds brāļa paziņa vai draugs? Viņš skaidri zina, ka Veci šorīt redzēja pirmo reizi. Lai gan neomulīgā sajūta nepamet, viņš iet iekšā, klusi piezogas pie brāļa istabas durvīm un pieplok tām ar ausi. Ne kādu skaņu, ne Iroksnīti saklausīt neizdodas.

Tad viņš sasparojas un atver durvis. Veča nav. Bet brālis guļ gultā un pus- izdzisušu skatienu lūkojas griestos.

— Brālīt, vai tev kaut ko nevajaga? Kā šodien jūties?

Slimais neatbild, diez vai viņš jautājumus pat dzirdējis. Liekas, maz kas viņu vairs saista ar šo pasauli, varbūt tāpēc sejā parādījusies sveša, biedējoša izteiksme. Vaibsti ir kļuvuši asi, acis iegrimušas dziļi dobumos, un elpa kļuvusi smaga, sa​raustīta.

Labais brālis lēni staigā pa istabu. Nekas neliecina, ka te kāds būtu bijis. Bet istaba izskatās diezgan neuzposta. Grīda laikam pēdējās dienās nav mazgāta; viņš ar pirkstu pārvelk pār radiogaldiņa stūri: uz pirksta paliek putekļi. Tiesa, svaine pēdējā laikā arvien retāk ienāk pie sava vīra. Viņš arī jūtas vainīgs, ka tā notiek. Tomēr lai nu brālis neņem ļaunā, dzīvie nevar gaidīt, kamēr mirstošie nomirst. Un brālis pats viņu te atsauca, lai palīdz saimniecībā.

Viņš skatās, kā rudens mušas rāpo pa palodzi un notraipīto stiklu. Vēdlodziņš ir vaļā un lēni vārstās vējā. Pa to mušas kā apdullušas lien iekšā. Vajadzētu ielikt marli logā vai smalku sietiņu. Reiz viņi ar

svaini par to bija runājuši, tomēr kaut kā piemirsuši.

— Varbūt kaplodziņu aizvērt? — viņš jautā, bet atbildi nesaņem, tikai brāļa sēcošā elpa kļūst nedaudz skaļāka.

— Kas pie tevis bija atnācis?

Brālis lēni pagroza galvu.

— Neviens? Tu ar kādu sarunājies.

Brālis brīdi cīnās ar elpas trūkumu, tad parausta plecus.

Lai nu neizliekas! Viņi abi ar svaini ir redzējuši. Kāpēc brālis to noliedz? Vai viņam kaut kas būtu padomā? Varbūt brālis ko nojauš par viņu un savu sievu? Bet varbūt. .. Ciemā jau labu laiku par viņu un brāļasievu mēļo. Cilvēki tādas lietas uzož pa gabalu. Paslepus sauc viņu par jauno saimnieku un iegātni.

Lai gan brālis vēl ir dzīvs. Bet ilgi viņš vairs nevilks. Ārsti jau sen viņu vairs neņemas izdziedināt: šīs slimības priekšā viņi ir bezspēcīgi, vienīgais, ko var, atvieglot stirnā ciešanas. Tāpēc katru dienu te nāk medmāsa un izdara injekcijas, kas daudzmaz remdina cietēja sāpes. Nē, slimais nav pamests viens bezcerīgajā cīņā ar nāvi. Viņi ar svaini ir da​rījuši visu, kas šādā reizē jādara.

Brālis iekrekšļas, un otrs strauji pagriežas. Vai brālis gribēja ko teikt? Nedaudz pieliecies, viņš redz, ka ar brāli notikusi dīvaina pārvērtība. Sejā ir parādījušies sveši vaibsti.

— Brāiīt, vai tu gribi ko sacīt? — viņš jautā.

Guļošais neatbild, tikai skatās tieši virsū. Viena acs liekas aizlipuši vai aiztūkusi. Bārdas rugājiem apaugusī seja arvien vairāk atgādina Veča seju. Tiesa, viņš labu laiku nav noskuvis brālim bārdu. Kad cilvēks nepārtraukti guļ, bārda aug ļoti ātri. Un nav jau nekādas nozīmes, vai to skuj biežāk vai retāk, — Vakarā es ienākšu un nodzīšu tev bārdu, — labais brā​lis sola.

Slimais neatbild, viņa klusēšanā liekas kaut kas aizdomīgs un draudīgs. Un, vēlreiz palūkojies uz guļošo, labais brālis redz, ka tas tik ļoti līdzinās šorīt redzētajam Vecim, ka viņš iekšēji nodrebinās un steidzas tikt ārā. Ko redzētais varētu nozīmēt? Droši vien tās ir pirmsnāves nojautas, kas viņu dara tik jūtīgu. Tomēr māju vajadzēs vairāk pieskatīt un noslēgt, lai vecais klaidonis netiek iekšā. Svaine droši vien, kad aiziet tepat uz bodi vai pie kaimiņiem, atstāj durvis vaļā. Tad nav brīnums, ka te var staigāt iekšā un ārā, kā patīk. Slimais jau vairs nav nekāds mājas sargs. Pietiek! Visu laiku viņš ļāva svainei rīko​ties, kā ienāk prātā, tagad parādīs, kas te būs īstais saim​nieks.

Viņš noslēdz mājas durvis. Tad apstaigā saimniecības ēkas un noslēdz arī tās. Līdz šim gan nekas nav nozagts, tomēr drošāk, ja durvis ciet, tā sakot, sirdsmiera labad. Nu var aiziet pie kaimiņa un sarunāt zirgu. Svaine bija teikusi, ka pāriniece solījusies pēcpusdienā lopus pabarot viņas vietā, bet viņa varēšot atnākt palīgā kartupeļus lasīt.

Pirmītējais satraukums pārgājis, un labais brālis mierīgi iet pa ielu. Pusotra gada laikā visi ir jau iepazīti, un viņš ciemā ir kļuvis tikpat kā par savējo. Vietējie pret viņu izturas ar cieņu. Varbūt pat ar skaudību. Kā nu nel Ienākt gatavā mājā, saņemt jaunu limuzīnu. Un svaine arī nav smādējama. Drusku neērti, ka viņiem tas sanācis tik ātri un cieminiekiem kļuvis zināms. Bet nu jau drīz viss nokārtosies, tad zobgalības un ļaunas mēles apklusīs.

Kaimiņš patlaban izaris vairākas vagas kartupeļu, stāv ceļmalā, pūtina zirgu un pūšas pats. Kaimiņš ir vecs vīrs, un izstaigāt zirgam līdzi viņam nav joka lieta. Apsveicinājušies vīri runā par laiku, kas šoruden pieturas labs, ja dievs dos un neuznāks priekšlaicīgi lieti, izdosies novākt gan dārzā, gan laukā, raža solās būt laba, tikai pašiem nevajaga būt sliņķiem, tad pietiks, gan ko uz zoba likt, gan ko aizvest uz tirgu. Valodas rit rāmi un mierīgi, un labais brālis pavisam aizmirst pagājušās nakts sapni, kā arī šīrīta satraukumus.

Kaimiņš saka, lai zirgu ņemot tūlīt un izarot kartupeļus, cik gribot; viņam esot sabraukuši talcinieki no pilsētas, bet pagaidām darba tiem pietikšot, vēlāk varēšot vēl izart. Un tā labais brālis jūdz zirgu ilksīs, ieceļ spīļarklu ratos un klidzina atpakaļ uz māju. Saulīte ir silta, koki stāv apsarkušām lapām, bet netālu ducina kombaini, novākdami cukurbietes.

Zirgs ir vecs, rātni un lēni tas iet pa vagu. Tā strādājot, rāms miers ielīst dvēselē, un arājs nemaz nesteidzina gauso vilcēju. Izaris sešas vagas, viņš pietur zirgu, padomā un izar vēl divas. Vairāk nu gan ne, jo, kas zina, vai varēs nolasīt, pa nakti atstāt nedrīkst, var uznākt salna.

Viņš aizbrauc zirgu un atpakaļ nāk caur veco parku. Un pēkšņi kā sitienu dabū pakrūtē: uz sola sēž Vecisl Vecis sēž un sagriezies skatās virsū. Viņš nav nekāds mīkstmiesis vai gļēvulis, bet pārņem reti pretīga sajūta. Pie tam viņš ir pārliecināts, ka Vecis uz viņu glūn kaut kā īpaši, nicinoši, pārmetoši, varbūt pat naida pilns. Ko Vecim no viņa vajag? Atmiņā ataust brāļa seja, kāda tā šorīt, bārdu noaugusi, izskatījās.

Līdzība ir pārsteidzoši liela; viņš šausmās nodrebinās un stei​dzas garām. Vecis iekāsējas. Tieši tāpat šorīt kāsēja slimais brālis. Tas ir briesmīgi. Vai Vecis ar savu kleposanu grib ko sacīt? Labais un drošais noskaņojums ir atkal vējā, un šodien to atgūt nez vai izdosies. Nolāpītais Vecis!

Labais brālis tā steidzas, ka paskrien garām veikalam, kur gribēja nopirkt maizi un pāris pudeļu alus, ko pēc kartupeļu lasīšanas iedzert. Mājās viņš sameklē grozus un vecus spaiņus, pāris kastu, saliek to visu divričos un stumj uz lauku. Darbs diez kā neveicas. No galvas neiziet Vecis. Kāds viņa dzīvei sakars ar šo Veci, kuru agrāk nav pat redzējis?

Laiku pa laikam viņš slepeni paglūn apkārt, beidzot sadusmojas. Vai viņš nelūr apkārt tāpēc, ka baidās? No kā viņam jābaidās! Nē, to viņš nekad neatzīs, ka viņam no kaut kā būtu bail. Tīrās muļķības!

Bet darbs tomēr gausi, pārāk gausi virzās uz priekšu. Skat, saule noslīgusi aiz koku galiem, bet viņš tikai vienu vagu nolasījis. Un tad viņš redz, ka arī kartupeļu nav ne tik daudz un ne tik lieli. Un svaine arvien vēl nav atgriezusies mājās. Nezin kāpēc liekas, ka viņa dzīvē notiek kaut kas tāds, ko viņš tikai nupat sāk apjaust, bet pār ko viņam nav ne teikšanas, ne varas.

Sieva ar divriteni brauc mājās, lai gan negribas tur atgriezties. Viņa to dara tikai tāpēc, ka labajam vīrabrālim ir solījusi palīdzēt rakt kartupeļus. Pēdējā laikā viņa jūt, ka māja sāķusi likties auksta, baisa un nemīlīga. Un šorīt viņa ieraudzīja Veci, kas bija ienācis caur noslēgtām durvīm. Kad viņa iegāja vīra istabā, kādu mirkli bija licies, ka tas, kas sēž uz gultas malas, ir viņas vīrs. Bet tad viņa saprata, ka tas vienkārši tā nevar būt, un klusi iekliedzās. Vecis pagrieza sapinkājušos galvu un paskatījās smagi, apsūdzoši. Nodomājusi, ka izlicies, viņa aizcirta durvis un aizbrauca uz darbu. Bet izrādās, ka arī svainis redzēja Veci, un nu viņai ir bail atgriezties mājās. No vīra viņa nebaidās, no vīra ne. Viņš vienmēr ir bijis labs un centies sagādāt vieglu dzīvi. Viņš pat būtu gribējis, lai viņa atrastu kādu vieglāku darbu. Tikai pati nevēlējās. Naudas un mantas viņiem pietika. Mājā valdīja pat pārpilnība, bet reizē arī tukšums, ko nebija iespējams aizpildīt.

Viņa iebrauca jaunajā ciemā, pavisam netālu ir viņas mājas. Tur gaida svainis, kuru viņa jau pieņēmusi vīra vietā. Vajadzēja parādīties Vecim un visu sajaukt! Kaut kas vairs nav labi. Visu dienu acu priekšā rēgojas vīra izvārgusī seja, acis, kas mēmi kaut ko vaicā, apsūdz vai paģēr. Viņa bija domājusi, ka vīrs par viņu un labo brāli nekā nezina, nevar zināt, pat nenojauš, nevienam viņa nav to teikusi, bet varbūt tādas lietas nav nevienam jāsaka, tās kļūst zināmas pašas par sevi?

Pie ciema veikala viņa ierauga savu draudzeni no skolas laikiem. Tā aicina ciemā, un viņa iet. Tik daudz jaunumu, tie ir jāpārrunā. Galvenais tomēr, ka ciemā ir parādījies Vecis, kur viņš bijis, kur redzēts un kas sakarā ar to noticis. Dīvainākais tas, ka daļa cilvēku šo Veci nemaz neredz. Bet viņas abas ir redzējušas. Gluži nemanot sieva izstāsta, ka Vecis nakšņojis viņas mājā, mirstošā vīra istabā.

Mājās viņa pārrodas tumsā. Svainis stāv uz sliekšņa un skatās ūpja acīm.

— Kur tu biji?

Sākumā viņa stāsta visu, kā īstenībā notika, bet jūt, ka viņš netic. Labajā brālī ir iezīdies šaubu un neticības tārps, tas grauž un biedē ar gluži neiespējamām lietām.

— Melo! — viņš uzkliedz, it kā viņam būtu kādas tiesības viņu tincināt, it kā viņa patiesi jau būtu viņa sieva. — Ar mani tu tā neizdarīsies kā ar manu brāli.

— Viņš vai tu, kāda starpība! Ne no viena, ne otra pat bērnu es nevaru dabūt!

Tādu izsmieklu labais brālis nav sagaidījis, tas viņu satriec. Visu vakaru viņi klusēdami staigā viens otram garām, nespē​dami pateikt ne vārda, un abi ik pa brīdim slepus ieklausās, kas notiek otrā istabā.

Beidzot sieva sadūšojas tiktā!, ka atver durvis un ielūkojas iekšā. Vīrs guļ gultā, istabā neviena vairāk nav. Viņa apkopj slimo, jautā, vai kaut ko nevajaga, cenšas dudināt klusā, maigā un rūpīgā balsī, tomēr, ieskatoties vīra sejā, viņu pārņem klusas baismas. Ir parādījies kaut kas tāds, kas viņu jau padara svešu un tālu. Vai tas maz ir viņas vīrs? Kāpēc viņš vairs neatbild, tikai raugās ar tādu skatienu, ka tirpas skrien caur kauliem?

Vēlāk viņa rīkojas pa virtuvi, iet ārā, kopj lopus, bet svešādais vīra skatiens pavada ik solī, lūkojas pretī no tumsas.

Beigusi saimniecības darbus, ilgi un rūpīgi mazgā rokas. Vakariņas ēd klusēdami. Durvis uz vīra istabu stāv atvērtas. Labais brālis nespēj norīt ne kumosu. Kāpēc viņa pirmīt tā teica?

Tonakt svaine neienāk pie viņa, guļ ieslēgusies savā istabā, guļ vaļējām acīm un lūkojas tumsā. Un tumsā guļ labais brā​lis un klausās, vai neatskanēs sveši soļi, smaga, sēcoša klepo- šana.

Dienām ilgi Vecis klīst pa ciemata ielām — drūms, nerunīgs un nepieejams, it kā viņu spiestu gadsimtos sakrājies ļaunums, neļaudams norimt un atrast mieru ne sev, ne citiem. Cilvēki jo bieži satrūkstas, iedomājoties vien, ka Vecis ir tepat tuvumā un nolūkojas viņu izdarībās. Neviens nevar būt pārliecināts, ka neatnāk Vecis un neielūr viņu dzīvoklī, neielūkojas, kas atrodas viņu skapjos un ierakstīts krājkases grāmatiņās. Aizslēgtas durvis viņam neko nenozīmē, tās atveras viņa priekšā, un Vecis, neviena netraucēts, var izokšķerēt,' kas aiz tām notiek. Vecis vienmēr atnāk negaidīts, izrevidē dzīvokļus, ieskatās automašīnās, klētīs, kūtīs un cilvēku sirdīs. Cilvēku sirdīs viņš laikam ieskatās visdziļāk, un no tā daudzi baidās visvairāk.

Kādu pievakari, kad jaunā māja nāk jau gatava, būvdarbu vadītājs pasaka labajam brālim, ka jāizrok pamatīga bedre un tajā jāsadzen viss, kas pie jaunbūves palicis pāri neizlietots: apdauzīti un veseli ķieģeļi, neizmantoti bloki, stikla vate, stiegrojums, kaļķis un pārējais, kas neizvazāts mētājas apkārt. Var uzrasties komisija.

Labajam brālim tas divreiz nav jāsaka, viņš saprot, ka neizlietots materiāls pie drīzumā nododamas jaunbūves vadītājam ir lielāks ļaunums nekā materiālu iztrūkums. Viņš rok milzīgu bedri. Otrs buldozerists uz bedres malām sadzen aprokamo mantību. Tā krājas arvien lielākās kaudzēs. Atnāk arī kāds ziņkārīgais, dažs pievāc, ko vēl var. Ierodas arī kandžas tecinātāja un viņas neiztrūkstošā svīta: bijušais inženieris, vīrs, kas zog sivēnus, alimentu nemaksātājs un vēl dažs. Sievelei ir līdzi viņas visiem labi pazīstamā soma, kurā parasti atrodas kādas pudeles. Būvdarbu vadītājs saprot, ka šajā reizē vīriem kaut kas ir jāizmaksā, un viņš to arī dara. Uz aprokamas pārsedzes tiek nolikta pudele.

Vīri ir aplaiduši glāzi riņķī tikai pirmo reizi, kad parādās Vecis. Viņš sēkdams tenterē pāri lauskām; acīmredzot pa nelīdzeno būvlaukumu viņam ir grūti iet; viņš pūš un elš, tomēr neatlaidīgi kā tāda nelaime velkas tuvāk. Ko viņam vajag? šņabi viņš nedzer, runāt ne ar vienu nerunā, bet allaž visur ir klāt, kur neviens viņu nav lūdzis. Omulība izgaist, cilvēki kā gliemeži ieraujas sevī, kļūst klusi un nerunīgi. Vecis stenēdams rāpjas uz bedres malā sagrūstiem blokiem, nostājas taisni un blenž uz cilvēkiem. Vīri, klusi un drūmi, Vecim muguras uzgriezuši, nikni ierauj vēl pa mēriņam. Par spīti Vecim. Lai viņš tur stāv un krekšķina. Kas viņam par daļu, ka vīri dzer, ka viņi tūdaļ izraktajā bedrē sagrūdīs visu to drazu, kas nevienam nav vairs vajadzīga? Var būt, ka ir gan kādam vajadzīga, bet tas ir cits jautājums, šobrīd tam nav nekādas nozīmes. Šeit sanākušie vīri ir īgni un nikni, Vecis viņiem ir aizdevis dusmas.

Labais brālis un otrs buldozerists kāpj uz savām mašīnām. Viņi ierūcina motorus un stūrē uz bedres malu, pa priekšu stumdami būvdrazu. Lai Vecis uz to ātrāko vācas! Bet Vecis nekust. Vecis stāv uz blokiem bedres malā un brīdinoši paceļ nūju. Smieklīgais Vecis, vai tad ar nūju var buldozeru apturēt!

Cilvēki stāv un gaida, ka Vecis kāps nost no blokiem, bet Vecis to nedara. Vecis stāv un skatās, kā, drazas valni pa priekšu dzīdami, tuvojas buldozeri; laikam kaut ko saka vai rāda, taču troksnis ir tik liels, ka nekā nevar saprast.

Labais brālis redz Veci savā priekšā; Veča apņemšanās stāvēt un palikt bedres malā viņu dara vai traku. Nē, Vecis nepiespiedīs viņu apstāties. Vienreiz pietiek! Tā jau pārāk ilgi Vecis ar savu klātbūtni ir tracinājis ciema iedzīvotājus, licis tiem nodurt acis un naktīs gulēt cauru miegu aiz bailēm, ka ienāks viņu aizslēgtajos dzīvokļos; ienāks tieši viņa mājā un krekšķinās mirstošā brāļa balsī.

Vecis nekust. Vēl ir laiks spert soli sānis — un buldozera lāpsta paies viņam garām. Vēl ir laiks paraut stūres sviru — un smagā tērauda mašīna pagriezīsies un paies Vecim garām. Taču buldozerists to nedara. Un tad Vecis sazvārojas, bedres malā nokrautie bloki sakustas, Vecis neveikli savicina rokas, it kā kaut kam pieķerties gribēdams, un krīt, krīt atmuguriski bedrē, un viņam pāri veļas vesels lēvenis būvgružu, ķieģeļu un šķembu, kaļķu mākonis paceļas gaisā virs bedres, rēc va​renā mašīna un lēnām kāpjas atpakaļ. Neviens bedrei klāt neiet, neviena nožēlas nopūta nenoplīvo gaisā.

Buldozers, pietiekami atkāpies, atkal nolaiž lāpstu un dodas uzbrukumā drazai. Kūp putekļi, un jauna lavīna nogāžas lejā. Arī otrs buldozerists dzen būvdrazu un gāž bedrē. Nepaiet ilgs laiks, kad viss nevēlamais, kam bija jāpazūd no zemes virsas, ir pazudis; buldozeri vēl dažas reizes pārbrauc pār to vietu, kur nesen rēgojās bedre, pieblietē zemi, r.oii- dzina paugurus.

Pēc brīža atnāk steidzīgas sievas ar dzelzs grābekļiem, nogrābj plašo laukumu jaunās mājas priekšā.

Daudzi no viņiem dzīvos šajā jaunajā mājā, kad tā būs pilnīgi pabeigta, tāoēc talcinieki strādā čakli un aizrautīgi. Veci neviens nepiemin, it kā tāds nemaz nebūtu bijis.

Vēsa rudens nakts klājas pār zemi, ciematā jau deg ugunis, gaisma iezalgojas logos, atsevišķās spuldzēs uz ielas, pie veikala, pasta un ciema padomes. Klusumā, kas iestājies pēc buldozeru aizbraukšanas, var dzirdēt, kā tālāk ierejas suns, ieblējās aita vai mauj govs. Garām aizbrauc vientuļš motociklists, šķeldams uznākošo nakti ar spožu un smailu gaismas staru. Motocikla tarkšķim norimstot, gaisā var saklausīt meža zosu straujo spārnu vēdas un klusu, sēru sasaukšanos.

Aiz parka kokiem kā sarkans uzmilzis augonis kāpj mēness un izlej iesārtu gaismu pār ciematu, kokiem, ielām un jauno māju, kura vēl stāv ar akliem, melniem logiem. Mēness sārtenā gaisma līst arī pār plašo, līdzeno laukumu jaunās mājas priekšā, izgaismodama ik akmentiņu, ķieģeļu šķembu, kas vēl palikusi zemes virspusē, stieples galiņu. Mēness kāpj augstāk, kļūdams arvien sārtenāks, un gaisma no tā, liekas, pil uz zemi arvien spilgtāka un biezāka. No šīs gaismas ietrīsas koku zari un ievaimanājas ūpis upes vērī. Nedzirdama un izbiedēta aiz​lido pūce.

Laukumā jaunās mājas priekšā sakustas sīks zemes kukur- znītis, pavēlas uz sāniem un sairst, it kā kurmis to būtu pastūmis. Pēc brīža pakustas akmentiņš — un noblietētajā zemē parādās melna plaisa, tā lēni plešas platāka un stiepjas gammā. Zem zemes kaut kas kustas, droši vien tā nav vabole, tā nav arī pele, ne kurmis. Tas, kas tur rokas, ir kaut kas daudz lielāks. Paceļas lēzens zemes pauguriņš un vairs nenosēžas, pēc brītiņa blakus parādās otrs, aug lielāks, kāpj uz augšu. Kādu brīdi kustība izbeidzas.

Liekas — tam, kas tur zem zemes sācis kustēties, pietrūcis spēka, bet tad atkal tas saņemas — un zemes valnis aug lielāks, kāpj augšup, smiltis birst uz sāniem, un parādās cilvēka roka, pirksti lēnām izstiepjas un savelkas. Tad plauksta sāk grābt un stumt smiltis uz sāniem. Virspusē izlien Veča izspūrusī galva, pirksti lēni un uzmanīgi iztīra acis, un Vecis izslienas sēdus tai vietā, kur bija bedres mala. Elpa viņa krūtīs šņāc un gārguļo, tomēr pamazām nomierinās, kļūst lēnāka un vienmērīgāka. Atpūties Vecis nostājas uz ceļiem, pakārpās pa zemi un izvelk nūju; tad, uz tās atbalstījies, slejas kājās. Brīdi viņš zvārojas uz priekšu ur> atpakaļ, it kā viņam reibtu. Beidzot viņš nostājas stingri, sapurina galvu, izkratīdams smiltis no matiem un bārdas, ar plaukstu izdauza smiltis no drēbēm un atkal stāv uz šīs zemes, kā stāvējis gadu simtiem un tūkstošiem, uz zemes, kur atkdi uz viņu varbūt šaus, centīsies noindēt vai kā citādi nogalēt, bet viņš atkal un atkal celsies augšā un tā bezgala ilgi, varbūt mūžīgi, cauri cilvēku sirdīm, cauri laikiem un paaudzēm. Tas ir pats bīstamākais, ko Vecis var darīt, iet atpakaļ pie cilvēkiem, bet viņš iet. Lēni, smagi, neatlaidīgi. Viņa soļi nevienmērīgi klaudz uz bruģa, nūjas atsitieni spalgi šķeļ gaišo mēnessgaismas pielieto nakti.

PAR VLADIMIRA KAIJAKA «VISU ROŽU ROZI» Ļoti iespējams, ka vienam ofram šī grāmata šķiet tik neparasti šaušalīga, ka pēc izlasīšanas viņam prātā tikai viena doma: «Kāpēc uz grāmatas vāka nav rakstīts: «Cilvēkiem ar vājiem nerviem lasīt nav ieteicams. Ja tomēr gribat lasīt, tad pirms katra stāsta lasīšanas rekomendējam pa nervus nomierinošai tabletei!»

Gan jau reiz kāds Vladimira Kaijaka daiļrades pētnieks izsecinās, cik ļoti šī grāmata atšķiras no visām iepriekšējām, jo grūti ko radniecīgu samanīt viņa pirmajos dzejoļos, detektīvromānos, arī visnotaļ tradicionāli reālistiskajos garstās- tos. Varbūt vienīgi 1973. gadā izdotajā stāstu krājumā «Akācija akmens pagalmā» varam meklēt ko nedaudz līdzīgu.

Sai grāmatai grūti atrast kādus līdziniekus visā latviešu literatūrā. Tādēļ varbūt ir vērts pameklēt gara radiniekus un līdziniekus citās literatūrās.

Nepārvaramas šausmas un neuzveicamas briesmas kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, arvien lielāku nelaimi vēs​tošā noskaņa — tas viss liek atcerēties amerikāņu literatūras klasiķi Edgaru Po. Ārkārtīgi ticami izstāstīts neticams notikums — kā Niko​lajam Gogolim vai Francim Kafkam.

«Ir vajadzīga spoža fantāzija, lai spilgtāk, negaidītāk un precīzāk atspoguļotu šodienīgo problemātiku,» — tā rakstīja padomju literatūras klasiķis Mihails Bulgakovs «Meistarā un Margaritā».

Dažkārt kritiķi šāda veida prozu dēvē par fantastisko reālismu. Šai ziņā latviešu padomju literatūrā vistuvākais V, Kai- jaka gara radinieks varētu būt Marģeris Zariņš. Bet Marģerim Zariņam mākslinieciskā realitāte ir tā savijusies ar spēli, joku, vienkārši blefu, ka, būdams gudrs un viltīgs vienlaicīgi, viņš savu prozu izsmaida jaukā un nenopietnā akvarelī. Taču Vladimirs Kaijaks savu māksliniecisko audumu veido nevis no zīda vai samta, bet gan no rupjas vadmalas, pilnīgā nopietnībā, blēdīšanās un smaids fe neiederas, viss tiek gleznots pārliecinošās faktūrās, ar tumšām vai arī svinpelēkām eļļas krāsām. Ļoti iespējams, ka viens no šās grāmatas avotiem ir tie nekur neuzrakstītie šausmu un spoku stāsti, kuri vienmēr tiek stāstīti jaunībā, garos un tumšos rudens vakaros, kad visi sēž mājās pie siltas uguns, nekādas briesmas nevienam pašlaik vēl nedraud, tādēļ var arī klausītājus pašausmināt un pabaidīt, lai ar cieņu varētu sagaidīt nenovēršamās nelaimes, kuru, šķiet, nekad nebūs.

Var jau būt, ka latviešu rakstnieki tikpat kā nekad šo spoku un stāstu poētiku nav izmantojuši par savas iedvesmas avotu arī tādēļ, ka daudzi vēstures posmi mūsu tautai ir bijuši tik smagi, ne vien juridiskas, bet arī garīgas verdzības pilni, ka mākslinieka rokai pietrūka spēka, lai uzrakstītu ko tamlīdzīgu. Visā latviešu literatūrā tik uzvaroši valda lirisms un konflikfiem galvenokārt ir morāli ētisks raksturs, jo vajag būt ļoti stipram, lai uz sevi spētu paskatīties situācijās, kas ir vēl šausmīgākas par dzīvi.

Kaut arī, lasot šo Vladimira Kaijaka grāmatu, bieži vien ir grūti datēt, tieši par kuru laiku tā stāsta — tajā daudz senlaicīgas dvesmas —, tomēr liekas neticami, ka šādu grāmatu varētu uzrakstīt deviņpadsmitajā gadsimtā, tā ir pilna ar div​desmitā gadsimteņa astoņdesmito gadu realitāti un bailēm.

Tifulstāsts «Visu rožu roze» ir stāsts par dārznieku, kurš neatlaidīgi un uzvaroši iet pretim savam mērķim — visu rožu rozei, vienlaicīgi tas ir stāsts arī par tiem mūsdienu zinātnes sasniegumiem un eksperimentiem, kas visu cilvēci jau ir noveduši pie pavisam reālas bojāe^s robežas. Visu rožu rozes vietā bezgala viegli iedomāties visu ieroču ieroci atombumbu un tamlīdzīgus cilvēka prāta un progresa neparedzamus rezultātus. Vai tad Černobiļas atomstacijas operatori, kas vieglprātīgi un aizrautīgi eksperimentēja ar savu reaktoru, nav tādi paši kā šis Kaijaka aprakstītais dārznieks?

Manuprāt, Vladimiram Kaijakam šajā grāmatā piemīt īsti velnišķīga māka lēni un pamatīgi saņemt lasītāju dūrē un vairs nelaist vaļā. Šausmu sajūta to pārņem pēc katras nākošās lappuses arvien neatvairāmāk. Izklāstījuma lēnīgums apreibina tāpat kā Ravēla «Bolero», motoriski un neatvairāmi ved pretim traģiskajam finālam.

«Zirneklī» ļaunums aug un plešas kā pati nenovēršamība, liekas, nav tāda spēka uz visas pasaules, kas to varētu apturēt, liekas, pasaule tūlīt pat nokļūs arvien gigantiskāka, arvien lielāka zirnekļa taustekļos. Taču Vladimira Kaijaka stāstā ir kāda īpaši zīmīga un svarīga vieta: kad vīrietis zirnekli sit ar rungu, tas kļūst maziņš un niecīgs, iekrīt grīdas šķirbā — ja pret ļaunumu necīnās, tas var izplesties līdz bezgalībai.

Tātad šī šausmīgo notikumu pilnā grāmata ir vienlaicīgi arī patiesa humānisma pilna. Humānisms šeit nav kaut kas teorētisks vai liriski cēls, bet gan darbība necerēti grūtā un bezizejas pilnā situācijā. Šīs grāmatas lielākā veiksme, manuprāt, ir šajos cilvēka darbības, gribas uzvaras brīžos.

Mūsu literatūrā daudzkārt pieminēts vārds «sirdsapziņa». Stāstā «Vecis» Kaijaks radījis reti spilgtu un izteiksmīgu sirdsapziņas māksliniecisku tēlu — nevis jaunu meiteni, bet daudzko pieredzējušu, dīvainu Veci. šis Vecis varbūt ir sava veida Zanna d'Arka, Orleānas jaunava, kura ar savu parādīšanos vien atmasko, sajūsmina, bet kuru pamatoti arī ienīst. Tāpat kā franču slaveno jaunavu sadedzina uz sārta laikabiedri, tā arī Veča laikabiedri Veci norok kopā ar celtniecības atkritumiem, sastumj virsū zemi ar buldozeriem. Tāpat kā Orleānas jaunava ir nemirstīga, arī Vecis klusi izlien no zemes, jo bez sirdsapziņas jau dzīvot nevar, lai arī cik tā būtu nepatīkama.

Tā kā Vladimirs Kaijaks sirdsapziņu un citas tamlīdzīgas cēlas lielas tēlo nevis kā jaunas, skaistas un romantiskas meitenes, kuras sadzirdējušas debesu balsis, bet gan kā visai dīvainus un visnotaļ nepatīkamus večus, tad ir iespējams, ka daudzi mūsu lasītāji šo grāmatu neiemīlēs.

Varbūt tikai jauni un stipri cilvēki to atkal un atkal pārlasīs, tumšos rudens vakaros pie uguns sildīdamies, lai mazliet pabaidītu sevi ar dzīves iespējamajām un neizbēgamajām šausmām, lai varētu briesmas sagaidīt ar pienācīgu cieņu, jo Dante jau ir rakstījis, ka bulta, kuru gaida, Ievaino vieglāk. Šo Vladimira Kaijaka grāmatu salīdzināju ar daudzu ievērojamu cilvēku vārdiem, pieredzi un atziņām tālab, ka, manuprāt, tās labākie stāsti godam iztur šādu salīdzinājumu, tā no negaidītas un neparastas puses atgādina humānisma un sirdsapziņas ne vien vajadzību, bet arī neizbēgamību. Vienreiz izlasīta, tā neaizmirsīsies. Pat pametot skatu uz šīs grāmatas muguriņu grāmatplauktā, tā nenovēršami nāks at​miņā pat pēc ilgiem gadiem.

Andris Jakubāns

SATURS

Šnorhs 5 Visu rožu roze 29 Uzbrukums 64 Zirneklis 81 Pilsēta, kuras nav 105 Vecis 158 Vladimirs Kaijaks VISU ROŽU ROZE Stāsti Redaktores 1. Jarinovska, A, Rancāne Mākslinieciskais redaktors D. Breikšj Tehniskā redaktore L, Engere Korektore A. Giptere Nodota salikšanai 30.10.85. ParakslTta iespiešanai 12.12.86. JT 04539. Formāts 70X108/32.

Tipogrāfijas papīrs NS 1. Žurnālu cirstā garnitūra. Augstspiedums. 8,4 uzsk. iespiedi.; 8,4 uzsk. krāsu nov., 9,34 izdevn. I. Metiens 30 000 eks. Pašūt. N9 1413-5. Cena 85 kap. Izdevniecība «Liesma», 226256 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. N° 88/32343/D-1567. Iespiesta Lalvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Kaijaks V. Ka 123 Visu rožu roze: Stāsti / A. Jakubāna pēcv.; II O. Bērziņš. — R.: Liesma, 1987. — 189 Ipp., II. 4701340200—88 K M801(11]—87 31-87 84L7—44